Kas gan nepazīst bīstamo vīru, kura vārds kādreiz daudziem lika trūkties un drebēt bailēs? Elbas upes un Varkalnu apkaimē � Moldavas krastos, pat Prūsijas pilsētās ļaudis, vakaros gulēt ieda�mi, lūdza:
� Dievs, atpestī mūs no ļauna un Lipa Tuliana!
Vai tie�ām viņ� bija tik ļauns, �is varonis, par kura apbrīnojamo spēku vēl �o baltu dienu liecina biezās dzelzs durvis Glashites sakristejā, kuras viņ� salocīja kā plānu dēļu �uvi?
Nē, briesmīgs un bīstams viņ� bija vienīgi ļaunajiem! Tiem va�jadzēja bīties no laupītāju vadoņa, bet atņemto zeltu Lips Tulians ar devīgu roku �ķieda un dalīja nabagajiem, nelaimīgajiem, dzīves pabērniem, kas Lipu Tulianu pieminēja ar gaviļu asarām acīs.
Tas, kas �eit rakstīts par mūsu varoni, nav tuk�i, izdomāti vārdi, bet dzīves īstenība. Lips Tulians dzīvoja, varonīgs un dro�s, dziļi nelaimīgs, daiļ� labāko aprindu jauneklis, kas kļuva par laupītāju neģēlīgas netaisnības dēļ.
Vēl �o baltu dienu Drēzdenē redzami melnie mūri, kuros �is �briesmonis� ķēdēs slēgts gaidījis tiesas spriedumu. Vēl �odien Anton�tadtē rāda smil�u laukumu, kur viņa tiesātāji drūmi raudzīju��ies tālē.
Vēl �odien ceļotāji apmeklē Stolpenes pils mūrus un torņus, kuros vairāk nekā piecdesmit gadu ieslodzīta smaka daiļā grāfiene Kozela. Tur mira lepnā mīļākā, ko Fridrihs Augusts Stiprais tik ļoti mīlēja, mira, nekad vairs neredzējusi brīvības sauli, tā, kuru viņas laikabiedri ar sajūsmu dēvēja par skaistāko pasaulē.
Ko grāfiene Kozela bija nogrēkojusies, ka viņu dzīvu apraka Stolpenes pils mūros?
Uz �iem jautājumiem atbildēs mūsu romāns.
Laupītāju vadoņa Lipa Tuliana un daiļās grāfienes Kozelas starpā pastāvēja slepenas saites, un viņa sirsnīgā dedzībā pieķērās mūsu varonim. Ar savu neatlaidīgo mīlu viņa iedzina izmisumā viru, un viņu pa�u mes redzesim me�a biezokņos uzmeklejam daiļo lau�pītāju vadoni.
Arī vadoņa me�a biedru � spītīgo vīru � liktenis te patiesi at�tēlots pēc hroniku ziņām.
Tā dzīvoja Lips Tulians, bagātajiem varmākām bīstams, naba�go, dzīves sērdieņu un bēdu cietēju dievināts, daiļāko sievu un mei�teņu mīlēts.
Viņu, mū�am neaizmirstamo, redzēsim trakā kautiņā ar vajātā�jiem un pavadīsim bīstamajās laupītāja gaitās, kas �ķetināsies tik brīni�ķīgi, ka �ķitīs � Lips Tulians sabiedrojies ar pa�u velnu.
Un to pa�u �briesmoni� dzirdēsim mīļi un līksmi tērzējam vien�tuļās me�a dzirnavās un sagruvu�u piļu apak�zemes velvēs.
Ķas laupītāju virsnieks Silderfītincs vai Bavārijas Hizels pret Lipu Tulianu, kas kā neierobe�ots tirāns lēma par dzīvību un nāvi, valdīja pār saviem apak�niekiem un iebruka karaļa pilī?
Visi ar ziņkāri lasīs, kā reiz dzīvojis un mīlējis laupītāju virs�nieks Lips Tulians!
GVIDO FELZS
Latviski tulkojis un pārstrādājis V. SPANDEGS
RĪGA
�LATVIJAS GRĀMATA�
Vāku zīmējis A.STANKEVICS
Kas gan nepazīst bīstamo vīru, kura vārds kādreiz daudziem lika trūkties un drebēt bailēs? Elbas upes un Varkalnu apkaimē � Moldavas krastos, pat Prūsijas pilsētās ļaudis, vakaros gulēt ieda�mi, lūdza:
� Dievs, atpestī mūs no ļauna un Lipa Tuliana!
Vai tie�ām viņ� bija tik ļauns, �is varonis, par kura apbrīnojamo spēku vēl �o baltu dienu liecina biezās dzelzs durvis Glashites sakristejā, kuras viņ� salocīja kā plānu dēļu �uvi?
Nē, briesmīgs un bīstams viņ� bija vienīgi ļaunajiem! Tiem va�jadzēja bīties no laupītāju vadoņa, bet atņemto zeltu Lips Tulians ar devīgu roku �ķieda un dalīja nabagajiem, nelaimīgajiem, dzīves pabērniem, kas Lipu Tulianu pieminēja ar gaviļu asarām acīs.
Tas, kas �eit rakstīts par mūsu varoni, nav tuk�i, izdomāti vārdi, bet dzīves īstenība. Lips Tulians dzīvoja, varonīgs un dro�s, dziļi nelaimīgs, daiļ� labāko aprindu jauneklis, kas kļuva par laupītāju neģēlīgas netaisnības dēļ.
Vēl �o baltu dienu Drēzdenē redzami melnie mūri, kuros �is �briesmonis� ķēdēs slēgts gaidījis tiesas spriedumu. Vēl �odien Anton�tadtē rāda smil�u laukumu, kur viņa tiesātāji drūmi raudzīju��ies tālē.
Vēl �odien ceļotāji apmeklē Stolpenes pils mūrus un torņus, kuros vairāk nekā piecdesmit gadu ieslodzīta smaka daiļā grāfiene Kozela. Tur mira lepnā mīļākā, ko Fridrihs Augusts Stiprais tik ļoti mīlēja, mira, nekad vairs neredzējusi brīvības sauli, tā, kuru viņas laikabiedri ar sajūsmu dēvēja par skaistāko pasaulē.
Ko grāfiene Kozela bija nogrēkojusies, ka viņu dzīvu apraka Stolpenes pils mūros?
Uz �iem jautājumiem atbildēs mūsu romāns.
Laupītāju vadoņa Lipa Tuliana un daiļās grāfienes Kozelas starpā pastāvēja slepenas saites, un viņa sirsnīgā dedzībā pieķērās mūsu varonim. Ar savu neatlaidīgo mīlu viņa iedzina izmisumā viru, un viņu pa�u mes redzesim me�a biezokņos uzmeklejam daiļo lau�pītāju vadoni.
Arī vadoņa me�a biedru � spītīgo vīru � liktenis te patiesi at�tēlots pēc hroniku ziņām.
Tā dzīvoja Lips Tulians, bagātajiem varmākām bīstams, naba�go, dzīves sērdieņu un bēdu cietēju dievināts, daiļāko sievu un mei�teņu mīlēts.
Viņu, mū�am neaizmirstamo, redzēsim trakā kautiņā ar vajātā�jiem un pavadīsim bīstamajās laupītāja gaitās, kas �ķetināsies tik brīni�ķīgi, ka �ķitīs � Lips Tulians sabiedrojies ar pa�u velnu.
Un to pa�u �briesmoni� dzirdēsim mīļi un līksmi tērzējam vien�tuļās me�a dzirnavās un sagruvu�u piļu apak�zemes velvēs.
Ķas laupītāju virsnieks Silderfītincs vai Bavārijas Hizels pret Lipu Tulianu, kas kā neierobe�ots tirāns lēma par dzīvību un nāvi, valdīja pār saviem apak�niekiem un iebruka karaļa pilī?
Visi ar ziņkāri lasīs, kā reiz dzīvojis un mīlējis laupītāju virs�nieks Lips Tulians!
Brīni�ķas mūzikas skaņas viļņoja pa sirmās pils atvērtajiem logiem, kuras jumti un torņi atspulgojās Elbas ūdeņos; smiekli, līksmas balsis un dziesmas liecināja, ka pla�ajās telpās pulcējusies jautra un spo�a sabiedrība.
Bet cauri �im troksnim plūda svinīgas zvanu skaņas, no pils- baznīcas torņa gavilēja vara mēles: Gods vienvienīgajam Dievam.
Torņos plīvoja karogi; ielas pu�ķotas zaļām puķu vītnēm; nebija �aubu: te svinēja kādas retas godības. Gaviles aizplūda līdz pat pils īpa�nieka, brīvkunga fon Tuna istabām, kuru pazina tuvu un tālu kā nelokāmu, nepielūdzamu un bīstamu kungu.
Pilskungs stāvēja savā istabā, viņa acis drūmi vēroja balto mei�teni līgavas tērpā, kas lūgdamās saļimusi pie viņa kājām.
Celies aug�ā, Hedvig, � pilskungs pavēlja. � Nav ko lūgties, ko raudāt: līgavainis jau gaida tevi pie altāra!
Izmisuma sauciens sekoja kā atbilde � daiļā meitene lūgdamās pacēla rokas uz aug�u, un viņas acīs atspoguļojās bezgalīgas sāpes.
Tēt, mīļo tēt, paklausi man pēdējā stundā. Negrūd savu vie�nīgo bērnu, savu Hedvigu nelaimē. Man jāmirst, ja kļū�u grāfa Martinica sieva, kādēļ lai atdodu savu dzīvi vīram, ko nemīlu un nevaru mīlēt! Ai, tēt, mīļo, mīļo tēt, �ēlo mani!
Pilskungs īgni saslējās.
Ciet klusu! � viņ� pavēlēja. � Tu zini, ka es savu vārdu nekad neņem�u atpakaļ; grāfs Martinics, Prāgas gubernators, būs man mīļ� znots. Es labprāt vēlos redzēt savu bērnu pie tāda varena vīra sāniem, un tu bez pretrunas iesi viņam līdzi kā sieva.
Hedvigas daiļā galviņa slīga arvien zemāk pār krūtīm, apspiests vaids izlauzās pār viņas lūpām.
Tad pa�ķīrās aizkari, un durvīs, no priek�istabas nākdama, pa�rādījās ziedo�a meitene; melnām, uzvaras priekā zibo�ām acīm tā vēroja brīvkungu un viņa nelaimīgo meitu krā�ņajā līgavas tērpā.
�o klausītāju, kas, ziņkārības dzīta, drīz paslēpās, neviens ne�pamanīja.
Priek�istaba, aizkaram cie�i piekļavusies, skuķe ausijas un kāri tvēra katru vārdu, ko runāja tēvs un meita.
Tā bija Hilda, brīvkunga radiniece, bārenīte, kas vecajā pilī kopā ar pilskunga laipno Hedvigu uzplaukusi par daiļu jaunavu.
Hilda nebija viena.
Viņai blakus stāvēja kāds vīrietis, kura sviedriem un putekļiem klātā seja lika domāt, ka viņ� mērojis tālu ceļu.
Viņ� nāks, Kaspar, viņ� tie�ām nāks, � Hilda satraukta �ukstēja.
Jā, cienītā jaunkundze, � vīrietis atbildēja, zaļi zvīļās kaķa acis nemierīgi grozīdams. � Viņ� nāks, kas būs jau par vēlu.
Ai, kā es priecājos, kā priecājos, � Hilda �ukstēja. � Rim�sties, tu nemiera sirds� Viņ� būs mans, un viņam jābūt� vai arī�
Istabā mocījās nelaimīgā Hedviga.
Lasies, � Hilda uz�ņāca savai uzticības personai. � Ej, tu zini, kas tev jādara!
Kaspars pazuda kā kaķis, un Hilda kāri lūkojās pa aizkaru spraugu.
Hedviga paskatījās aug�up.
Tēt, dārgo tēt, � nelaimīgā meitene elsoja. � Es tevi lūdzu, no visas sirds lūdzu � negrūd mani postā. Ak, kaut māte vēl būtu dzīva, viņa mestos man blakus uz ceļiem, mūsu lūg�anas vienotos. Mīļo tēt, manas karsti mīļotās mātes piemiņas dēļ es lūdzu � �ēlo mani. Es nevaru* kļūt grāfa Martinica sieva, jau, vinu uzskatot, man bail.
Sāpju kliedziens izlauzās pār Hedvigas ro�ainajām lūpām, kad tēvs saskaities zvēriski sagrāba viņu un rāva aug�ā.
Neprātīgais bērns, � viņ� skarbi teica. � Tu domā, es ne�zinu tavas ietiepības iemeslu. Vēl vienmēr tev prātā Filips fon Mengsteins, �is vazaņķis, kas sve�umā dro�i vien jau sameklējis kauna pilnu galu.
Dzirdot mīļotā cilvēka vārdu, Hedvigas acis iekvēlojās.
Tēt, � viņa dro�i teica, � Filips ir labs un krietns, tā nav viņa vaina, ka viņ� nav bagāts. Jā, viņ� devies sve�atnē, bet tikai tādēļ, lai reiz kā turīgs vīrs dabūtu mani par sievu.
Griezīgi smiekli pārtrauca lūdzēju.
Diezgan, � pilskungs uzkliedza pērkona balsī. � Diezgan esmu klausījies, mana pacietība ir galā. Grāfs Martinics ir tavs līgavainis, un tu �odien pat kļūsi viņa sieva!
Tēt, vai tu vēlies manu nāvi, vai tie�ām tu gribi mani iedzīt kapā?
Klusu, es tev beidzamo reizi pavēlu, � pilskungs kliedza.
� Neviens cits man nedrikstetu ar tādu ietiepību pretoties, tik tādēļ, ka tu esi mans vienīgais bērns, es pacie�u tavas muļķības.
Tēt!
Klusu � jeb! � Pilskungs draudot pacēla roku. � Tūliņ nāc līdzi pie altāra, tūliņ uz vietas, Hedvig!
Es nevaru, � viņa lūdzās.
Tu negribi! � viņ� kliedza. � Labi, tad es vairs neesmu tavs tēvs . . . mani lāsti �
Izmisuma kliedziens, moku salauztas, izmocītas dvēseles sauciens atskanēja telpā.
Pagaidi, tēt, � Hedviga elsoja. � Nesaki tik briesmīgu vār�du � es � es � gribu � kļūt.,. grāfa � sieva.
Nelaimīgā meitene sāka grīļoties un sabruka.
Tu atzini savu maldī�anos, Hedvig, labi, es piedo�u tev, tik nāc, � pilskungs apmierināts teica.
Viņ� gribēja pacelt �ņuksto�o meiteni.
Te pa�ķīrās aizkars, un nāko�ā acumirklī jau Hildas jaunavīgi uzplauku�ais stāvs atradās pilskungam blakus.
Ejiet pa priek�u, krusttēv, � viņa sacīja. � Es pavadī�u Hedvigu uz zāli. Vispirms nomierinā�u viņu, citādi grāfs nez ko domās, kad ieraudzīs savu līgavu tādā izskatā.
Tu esi labs bērns, Hilda, � pilskungs atbildēja. � Dari tā. Un tev, Hedvig, es vēlreiz atgādinu: turi savu vārdu � citādi no manis nekādas �ēlastības negaidi.
Pilskungs izgāja, soļiem klaudzot, un Hildas acis velni�ķi iekvē�lojas.
Mērķis sasniegts, � viņa dvesa. � Kā smags akmens novēlās no manas dvēseles. Es jau baidījos, ka pilskungs padosies Hedvigas lūg�anām. Ai, nu Filips ir mans! Un pils ar visu krusttēva bagātību! Neviens neuzdro�ināsies man atņemt mīļāko, tas ir mans, un, ja viņ� mani negribēs .. . tad!
Hilda apklusa, viņas melnās acis meta zib�ņus � tik Hedvigas �ņuksti traucēja klusumu.
Ja viņ� mani negribēs, � Hilda drebinājās. � Tad esmu spējīga viņa sirdī iegrūzt tēraudu. Un tas pats asmenis, vēl silts no Filipa asinīm, iedursies arī manās krūtīs. Pat nāvē es turē�u viņa līķi, nelaidī�u viņu vaļā pat kapā!
Viņas pilnīgais stāvs trīcēja kā drudzī, tad velni�ķīgs acu pāris ieraudzīja Hedvigu, kas, bezgala gurda un izmocījusies, bija at�spiedusi savu daiļo galviņu pret atzveltnes krēslu.
Celie� aug�ā, dārgā Hedviga, � Hilda iesāka glaimi uzstā�jīgā balsī. � Nāc, līgavainis jau gaida.
Lai nāve nāk, es gribu mirt, kapā būs miers! � nelaimīgā līgava elsoja.
Ar nepārvaramu spēku Hilda uzcēla Hedvigu.
Vai tu jau aizmirsi, ko apsolīji? Vai tu, Hedvig, gribi saņemt tēva lāstus? � viņa bargi jautāja.
Nē, nē, es � gribu � paklausīt! � Nabaga meitene stos�tījās.
Ar atriebības jūtām sirdī Hilda veda viņu uz durvīm, bet lūpās bija viltus līdzjūtības vārdi:
Tēva svētība ceļ bērniem stiprus namus, tā bībelē rakstīts, tu nedrīksti savus piederīgos sadusmot, bērna pienākums � nepreto�ties nekam.
Vai tad es nevaru mirt? � Hedviga murmināja.
�O jā, tev būs jāmirst�, daiļā �ūska domāja. �Bet nevis tev vie�nai, arī brīvkungam, manam krusttēvam, drīz vajdzēs atpūsties bed�rē. Ha, ha, ha, gan jau Kaspars par to parūpēsies. Un tad es bū�u fon Tuna kundze, tad Filips būs mans; vinnēts, tā diena nāks, pa�tiesi, drīz tai jānāk!�
Hilda veda glīto līgavu līdzi, nu jau skaidri dzirdēja svētku gaviles. Tās kā uguns spīlēs �ņaudza nelaimīgās, izmocītās meitenes dvēseli.
Filip, mīļais, ak, Filip, nāc, glāb savu Hedvigu, � meitene dvesa.
Hilda bija ieklausījusies un sapratusi, naida pilns skats pavadīja nelaimīgo līgavu.
Viņas tuvojās pla�i atvērtām zāles durvīm, mūzika un gaviļu balsis viļņojās gaisā, koridorā ātros soļos nāca pretī stalts vīrietis � grāfs Martinics, Prāgas gubernators. Tas dedzīgām acīm aplūkoja savu jauno, daiļo līgavu, neslēpta kaisle iedegās viņa rupjajā sejā.
�ī daiļā jaunava, Saksijas pērle, nu pieder viņam, pēc da�ām stundām viņ� to aizvedīs uz Prāgu kā savu sievu.
Sveicināta, nāc, dārgā Hedviga, � grāfs caur zobiem uzru�nāja nelaimīgo līgavu. � Ar nepacietību un ilgo�anos es gaidu tevi, mīļā. Kur tu kavējies tik ilgi, priesteris jau sen gaida mūs baznīcā.
Brīvkungs fon Tuns ieradās blakus grāfam. Hilda vai iekliedzās priekā, jo krusttēvs saņēma savu meitu un drebo�u ielika neģēļa rokās.
Dārgais dēls, ņemiet manu vienīgo bērnu, lai viņa uz mū�u jūsu! � vecis teica grāfam.
Un es gribu Prāgas gubernatrisi apbērt ar greznību un dār- gurniem, � grāfs Martinics atbildēja, iekārē dzirksto�ām acīm vai aprīdams savas līgavas daiļo stāvu.
Hedviga nepacēla acis, viņu mocīja izbailes. Sajūtot ienīstā lī�gavaiņa dva�u, kad tas lipīgi karstām lūpām skāra viņas vaigu, Hedvigai paspruka apslāpēts vaids.
� Laime un pārsteigums manu Hedvigu glu�i apmulsināju�i, � grāfs Martinics teica, pievērsdamies brīvkungam. � Nāc, dārgā, drīz tu būsi mana uz visu mū�u!
Neģēlis ieveda dziļi nelaimīgo Hedvigu zālē.
Sacēlās vesela gaviļu vētra, pārkliedzot mūziku. Viesi ielenca jauno pāri. Uzsauca laimes.
Arī da�s nenovīdības skatiņ� krita uz daiļo Hedvigu, jo daudz bruņinieku jaunkund�u bija cerēju�as uz grāfu Martinicu.
Bet nu viņu iecerētais bija izvēlējies daiļo Hedvigu, Saksijas pērli, un, viesu rindām �ķiroties un atkāpjoties, veda savu trīco�o upuri uz pilsbaznīcu.
Līgavai blakus gāja brīvkungs fon Tuns, bet Hildas vairs nebija, tā palikusi koridorā.
Viņas at�ķir�anos neviens nepamanīja, pat brīvkungs ne, jo viņ� �odien redzēja tikai savu meitu, ar draudiem apspie�ot skatus, ar kuriem tā vēl pēdējo reizi lūdzās �ēlastību.
Bet viņam, bezsirdim, nebija labāku jūtu, tik apmierinājums par izdo�anos.
Mūzika apklusa; sāka skanēt ērģeļu skaņas; kāzu gājiens bija sasniedzis baznīcu, kur sirmais priesteris jau gaidīja saderinātos.
Sirmgalvis nopietnām acīm līdzcietīgi vēroja bālo līgavu, viņ� zināja, ka Hedviga mīl citu; jau daudzreiz tas nabaga bērnu bija mierinājis.
Bet nu viss par vēlu.
Filips fon Mengsteins, kas ar Hedvigu viens otram bija zvērēju�i mū�īgu uzticību, bija pazudis.
Ilgs laiks jau pagājis, kamēr viņ� nebija rādījies, varēja būt, ka viņ� jau sen miris un aizmirsts dus sve�ā malā.
Tad apklusa arī ērģeles, brīvkungs atkal uzmeta draudo�u skatu grīļīgajai Hedvigai, un nelaimīgā līgava negribot metās uz ceļiem blakus savam ienīstajam, riebīgajam saderinātajam.
Baznīcā atskanēja priestera balss; sirmgalvis runāja par mīles�tību un uzticību, par bēdām un priekiem. Tas izklausījās kā pār�metums, kad ieskatījās Hedvigas pla�i atplestajās, sastingu�ajās acīs, kas atspoguļoja �aubas.
�Un tad svētā vienībā tika sakļautas abu rokas, grāfs stiprā balsī teica savu jāvārdu, bet Hedvigas drebo�ās lūpas nespēja izrunāt liktenīgo, iz�ķiro�o vārdu.
Tad brīvkungs pieliecās pie savas meitas un teica klusi:
Hedvig, iedomā manus lāstus!
Jā. � Skanēja tikko sadzirdami; brīvkungs varēja līksmot � viņa meita bija kļuvusi grāfa Martinica sieva.
Hilda stāvēja ārā, koridorā.
Galvu izstiepusi, abas rokas uz viļņojo�ās krūts uzspiedusi, viņa klausījās, kas notika baznīcā, un reizē arī pagalma troksnī.
Kāda rupja balss sauca:
Stāt! Kur jūs gribat iet?
Dodiet ceļu, nekavējiet mani! Atpakaļ, jeb � � Skanēja bar�ga atbilde. Tad lāsti. Drīz kaut kas smagi novēlās zemē.
Tas ir viņ�! � iesaucās Hilda. � Viņ� nāk, vēl laikā, lai redzētu visu, tur jau viņ� ir!
Bija dzirdami steidzīgi soļi, un nāko�ā acumirklī jauns vīrietis putekļainā ceļinieka apģērbā spiedās ap ieejas stūri, viņa staltais augums drebēja uzbudinājumā, neparasti daiļajā sejā atspoguļojās izmisums, viņ� gribēja ātri traukties garām.
Stāt! � uzsauca meitenes balss. � Filip fon Mengstein, tālāk ne, ko jūs darīsit svētku zālē?
Nācējs apstājās, stingi uzlūkodams daiļo Hildu.
Kur Hedviga? � tas neskanīgi jautāja. � Es saņēmu ziņu, kas �
� apstiprina patiesību, � Hilda, savā kaislībā tik tikko valdīdamās, atbildēja. � Griezieties atpakaļ, Hedviga lauzusi vār�du � viņa nupat salaulājās ar grāfu Martinicu!
Jaunais, skaistais vīrietis atbalstījās pret sienu; no viņa krūtīm izlauzās vaids.
Tas nav tiesa! � Filips iekliedzās. � Hedviga nevar lauzt uzticību � viņa mīl tikai mani� pati man zvērēja to!
Un savu zvērestu lauzusi, � Hilda līdzcietīgi piebilda. � Aizmirstiet necienīgo, vēl ir kāda, kas drīzāk mirs, nekā lauzīs vār�du � Ak, Filip �
Hilda gribēja satvert viņa roku.
Viņ� traucās uz priek�u. Hilda mirkli stāvēja kā bez jēgas. Tad metās viņam pakaļ un sauca:
Filip, Filip! Jūs ieskriesit postā, grāfs Martinics ir briesmonis, pagidiet tak, Filip!
Par vēlu. Jaunais cilvēks jau iedrāzās baznīcā. Izskanēja pries�tera beidzamie vārdi, ērģeles sāka dūkt, un Prāgas gubernators, rokas iepletis, gribēja apkampt savu sieviņu.
Viesu pakaļējās rindās baznīcā uzreiz izcēlās kņada.
Kāda vīrie�a balss sauca:
Laidiet mani! Hedvig, kur ir mana Hedviga?!
Jaunā sieva spalgi iekliedzās.
Filip! � Hedviga sauca. � Filip . .. viņ�, ak Dievs, par vēlu!
Grāfs Martinics iztrūcies pagriezās apkārt, pār viņa lūpām iz�lauzās lāsts. Kāzu viesi atkāpās, atbrīvodami ceļu kā nepārspējamas varas dzīti, un Filips fon Mengsteins jau stāvēja jaunā pāra priek�ā.
Viņ� atbraucīja savas tum�ās, piesvīdu�ās sprogas no augstās pieres, kā parādību ieraugot.
Hedvig, � viņ� iesaucās. � Hedvig, to tu man nodarīji� man?!
Viesi stāvēja kā pārakmeņoti � jaunā, skaistā sieva bija piepla�kusi pie sve�inieka krūtīm.
Filip, � Hedviga dvesa. � Filip, piedod man� tēvs drau�dēja mani nolādēt, ja es viņam neklausī�u!
Vārdi kā dvesma nāca pār viņas lūpām, ta�u Filips fon Meng�steins tos dzirdēja.
Viņ� izslējās visā augumā un, Hedvigu cie�i rokās turēdams, uzrunāja pilskungu:
Brīvkung fon Tun, vai tas ir bruņnieciski � nevainīgu mei�teni ar varu piespiest salaulāties ar nīstamu cilvēku? Vai tad jūs nezināt, ka Hedviga mīl mani, un mēs viens otram esam zvērēju�i mū�īgu uzticību?!
Kāzu viesos izcēlās skaļa kurnē�ana.
Ārā �o nelieti, kas traucē mūsu svēto ceremoniju, ārā viņu! � sauca balsis.
Nu arī grāfs Martinics saņēma drosmi, lai gan pirmāk bija bai�līgi atkāpies.
Puika, � viņ� �ņāca, Filipam pievērsies. � No�ēlojamais, kā jūs iedro�ināties te ielauzties? Sī ir mana sieva. Hedvig, nāc!
Jaunā sieva neklausīja grāfa vārdiem. Hedviga redzēja tikai sava mīļotā seju, kurā atspoguļojās viņa dvēseles mokas; viss pārējais, pie viņa krūtīm dusot, bija aizmirsts.
Tagad arī brīvkungs atjēdzās. Viņ� kā tīģeris metās uz Filipu un izrāva Hedvigu no tā rokām.
Ņemiet viņu ciet! � grāfs Martinics uzsauca saviem ļaudīm, kas Filipam bija dzinu�ies pakaļ un tagad spiedās baznīcā. � �is nelietis traucējis svēto ceremoniju un bezkaunīgā kārtā apkampis manu jauno sieviņu. Par to viņam nāksies bargi ciest!
Filip, glābies! � Hedviga sauca. � Tu esi pazudis, ja ne�bēgsi!
Viesi atkāpās, jo grāfa ļaudis metās uz Filipu, kas kā sapnī stāvēja baznīcas vidū.
Uzmanieties! � brīvkungs uzsauca ļaudīm. � Tam puisim ir nags!
Filips neatgaiņājās; briesmīgās sāpes par zaudēto mīlu darīja viņu nejūtīgu.
Grāfa ļaudis kā satrakoti zvēri metās viņam virsū, sasēja ar valgiem un stiepa uz koridoru. Grāfs Martinics steidzās pakaļ.
� Metiet viņu cietumā un apsargājiet! � viņ� uzkliedza kalpiem. � Sim puikam jādabū mācība, vēl �odien pat tam dāvinā�u labu piemiņas zīmi, lai atceras mani uz visiem laikiem!
Filipu fon Mengsteinu mēs atkal satiekam vecās pils cietumā. Tur viņ� nebija viens � ap viņu sēdēja da�i grāfa ļaudis; tie ap�smēja un ķengāja viņu.
Visi zināja, ka Filips ir nabaga mui�nieks, kam nav ne radu, ne aizstāvju, tādēļ bezkauņas iedro�inājās viņu ķengāt un mocīt.
Papriecājieties, � kāds no bandītiem iesāka. � Otrreiz mūsu �ēlīgā gubernatora sievu jūs vairs neapkampsit. Mēs pazīstam savu �ēlīgo kungu, tas sodīs jūs tā, ka līdz mū�a galam ar bailēm pie�minēsit �o dienu.
Filips neatbildēja.
Tam viss vēl �ķita kā sapnis � viņa Hedviga cita sieva? Ne ie�domāt, ne ticēt!
Un tomēr pats savām acīm tak viņ� redzēja, kā priesteris sa�laulāja grāfu ar Hedvigu, dzirdēja arī Hedvigas �jā� vārdu; asinis stājās ritēt viņa dzīslās.
Drēzdenē viņ� bija saņēmis liktenīgo ziņu, ko atnesa Hildas vil�tīgais uzticības vīrs Kaspars; vislielākajā steigā viņ� bija devies ceļā uz brīvkunga pili un sasniedzis to par vēlu.
Pēk�ņi tika atrautas durvis.
Vediet ieslodzīto pils pagalmā! � kāda rupja balss teica. � Mūsu �ēlīgais kungs grib pasludināt spriedumu!
Bezkaunīgie tēviņi smiedamies un ķengādamies uzrāva saistīto Filipu aug�ā un vilka lejā pa trepēm.
Filips sāka atjaust, kādā nelaimē iekritis.
Brīvkunga vecā pils atradās tajā Bohēmijas daļā, kur augstā�kais un varenākais tiesnesis bija Prāgas gubernators grāfs Marti�nics, un viņ� varēja rīkoties ar ieslodzīto pēc savas patikas.
Filipa lepnajā, bālajā sejā tomēr nebija ne ēnas no bailēm.
Augsti paceltu galvu viņ� soļoja savu ienaidnieku barā, kas vēl joprojām viņu apveltīja zaimiem, lamām un ķengu vārdiem.
Tagad pa portālu ieplūda saules stari, balsis skanēja kā rūkoņa; sargi izveda Filipu pla�ajā pils pagalmā.
Pils priek�ā bija nosēdu�ies grāfs Martinics un brīvkungs fon Tuns; abi zvēriskām acīm uzlūkoja saistīto Filipu.
Surp, nelieti! � grāfs draudo�ā balsī pavēlēja. Pa to laiku pulcējās kāzu viesi, spiezdamies arvien tuvāk.
Filips sarāvās, viņa tum�ās acis zibsnīja.
Augstāk un augstāk slējās viņa pleci, viņam tie�ām bija milzu spēks, jo valgi, ar kuriem bija saistītas tā rokas, jau taisījās trūkt.
Viņ� nostājās da�u soļu attālumā no grāfa.
Kas jums deva tiesības mani saistīt? � Filips spītīgi jau�tāja. � Ko esmu nodarījis, ka gribat mani tiesāt?
Grāfs ņirdzīgi iesmējās.
Pateicoties spiegam, viņ� zināja, ka Filips no sve�atnes atgrie�zies tikpat nabags, zināja arī, ka jaunajam mui�niekam nav ne radu, ne draugu, ne labvēļu, kādēļ grāfa briesmu darbiem nekas nevar stāties ceļā.
:� Nelieti! � grāfs Martinics uzkliedza pērkona balsī. � Jūsu bezkaunība pelna pārmācību. Jūs domājat, tas nav noziegums � ielauzties �ai pilī? To brīvkungs fon Tuns jums sevi�ķi aizliedzis! Vai man pielaulāto sievu apkampt nav noziegums? Patiesi, jūs esat bargi sodāms!
Filips nicino�i aizgriezās. Mēģināja saraut roku saites, gribēja atbrīvoties, bet velti�
Tad viņ� ieraudzīja ko sevi�ķu.
Pagalma vidū bija uzcelts stabs, ap kuru ādas pātagām rokās stāvēja grāfa ļaudis. Blakus dega maza ogļu uguntiņa.
Ko tas viss nozīmēja?
Pēk�ņi grāfs Martinics piecēlās no sava sēdekļa.
Manai valdībai padotā apgabalā Filips fon Mengsteins ir pastrādājis kauna darbu, � viņ� kliedza pērkona balsī. � Ielauzies mana sievastēva pilī un bezkaunīgā kārtā tuvojies manai sievai. So�dī�anai jānotiek tūliņ. Sieniet nelieti pie staba, lai viņu ar pātagām var pārmācīt!
No pils istabām atskanēja skaļ� kliedziens. Filips pagriezās pret savu pretinieku un sauca:
Jūs gribat mani pērt? Ar pātagām! Mani, pēdējo Mengsteinu?
Uz priek�u, sieniet viņu pie staba! � gubernators, zobus griezdams, pavēlēja.
Neģēlīgie kalpi vilka Filipu pār pagalmu.
Viņ� izmisis turējās pretī, iespēra kādam ar kāju tā, ka tas kū�leniski aizripoja, bet pretinieki, lielā pārsvarā būdami, Filipu drīz savaldīja.
Viņu aizvilka pie kauna staba.
Tad no pils atskanēja otrs kliedziens, un Hedviga nokrita pie gubernatora kājām.
Tai blakus Hilda, bet tā vis nelocīja savus ceļus, tik skatījās gan Filipā, gan gubernatorā, kas visu uzmanību bija pievērsis savai sie�viņai.
Tās mati kā izkausēts zelts plūda pār pleciem, rokas pacēlusi, viņa lūdzās:
Ap�ēlojieties, ap�ēlojieties par viņu, es biju tā, kas viņu ap�kampa, es arī saņem�u sodu, ak, �ēlastību, �ēlastību!
Grāfs, ļauni smiedamies, pakratīja galvu.
Nekādas �ēlastības, viņam jādabū, ko pelnījis!
Krusttēv, tu nedrīksti viņu pērt! � Hilda sauca, jo drebēja bailēs par mīļo.
Ko tu gribi? � brīvkungs atteica. � Tu tak viņu alla� pēli, Hilda, dienu no dienas ņēmies man apkārt, lai viņu izmetot pa dur�vīm.
Hilda nodūra galvu.
Bet viņu nedrīkst pērt, to es nevēlos, � viņa teica.
Tā nav mana darī�ana. Grāfs Martinics kā gubernators no�lēmis viņu sodīt. Vediet manu meitu un audzēkni projām! Sodī�anai katrā ziņā jānotiek!
Vai tad jums nemaz nav sirds krūtīs, � Hedviga izmisusi vaimanāja. � Ai, Filip, Filip! Ļaujiet man mirt ar viņu!
Filips pa to laiku jau bija piesiets -pie staba.
Kā bez jēgas viņ� sāka locīties savās saitēs, dzirdot iecerētās balsi, bet velti; saites bija stiprākas nekā viņa spēki.
Projām abas! � pilskungs kliedza.
Tēt, Dieva dēļ, ap�ēlojies, ap�ēlojies!
Raudādama un �ņukstēdama Hedviga turējās pretī sulaiņiem, kas gribēja aizvest viņu un Hildu. Arī Hilda pretojās, cik spēja. Bet velti, viņas abas tika aizvestas uz pili, kur Hedvigas vaimanas un �ņuksti atskanēja no iek�ējām pils istabām. Grāfs Martinics turpretī priecājās par sava upura mokām.
Hedvig, Hedvig, mīļā mana, � Filips sauca, kad Hedvigas balss kļuva arvien nespēcīgāka. � Neģēli gubernator, tu viņu no�kauj!
Grāfs trakās dusmās uzlēca kājās.
Sitiet viņu! � tas kliedza. � Sitiet viņu, dodiet viņam, līdz beigts!
Neģēlīgie kalpi vicināja pātagas; ne�ēlīgi cirtieni bira uz jaunā mui�nieka muguras.
Iepriek� tie viņam bija norāvu�i svārkus; baltais krekls jau krā�sojās sarkans, pēc katra sitiena �ķīda asinis.
Bet grāfam Martinicam tas nebija nekas; viņa briesmoņa daba bija tālu pazīstama. Viņ� ienīda Filipu, un tas bija pietieko�s ie�mesls, lai pastrādātu lielāko neģēlību.
Vēl vienmēr plīk�ķēja pātagas.
Tad grāfs piecēlās no sava sēdekļa.
Atpūtieties! � viņ� pavēlēja, un viņa seja velni�ķi apmācās.
Pie viņa piesteidzās kāds no pipku varoņiem. Grāfs Martinics
kaut ko ie�ukstēja tam, rādīdams uz ogļu uguntiņu.
Ko jūs gribat darīt? � brīvkungs apvaicājās savam znotam. � Es domāju, nu jau pietiks, lai mūk � atpakaļ vairs nenāks!
Grāfs ņirdza kā sātans.
O, nē, � viņ� teica. � Vispirms viņam jādabū maza piemi�ņa, un pēc tam Prāgas cietumā da�us gadus jāpārdomā sava bez�kaunība. Jā, bez piemiņas viņu nevar atlaist, ha, ha, ha, brūces drīz sadzīst, bet �o piemiņas zīmi tas valkās visu mū�u!
Uz priek�u, izpildiet pavēli! � viņ� uzsauca saviem kalpiem.
Kāds no tiem, piegājis pie ugunskura, ar knaiblēm uzmanīgi
izņēma kādu priek�metu � balti kvēlo�u zīmogu, un ar to steidzās pie cietumnieka.
Visus �ausmīgos sitienus Filips bija saņēmis pat neiekunkstē- damies. Kā pārakmeņojies viņ� stāvēja pie staba, tik melnās acis liesmoja, kaut ko briesmīgu vēstīdamas.
Krekls bija noslīdējis no viņa labā pleca, tas rēgojās kails un asiņains.
Tad vīrs ar knaiblēm pienāca pie viņa.
Tas pacēla knaibles ar nokaitēto dzelzi un lēnām uzspieda uz kailā pleca. Balti kvēlā dzelzs �ūkstēdama iespiedās nelaimīgā jau�nekļa miesā.
Grāfs Martinics, priecīgi smiedamies, uzlēca kājās.
Sī ir tā piemiņas zīme, ko tev apsolīju, puika, � tas uzsauca moceklim. � Ha, ha, ha, iededzināts �is kauna zīmogs tev vienmēr atgādinās, ka uzdro�inājies apkampt manu sievu.
Grāfs nepaguva izteikt, kad atskanēja kliedziens, tik zvērīgs un baigs, ka pat grāfa kalpi ar savām pipkām atkāpās.
Tas bija me�onīgs, līdz ārprātam satrakota cilvēka kliedziens.
Filips atjēdzās. Zināja, ko viņi tam izdarīju�i; no nemaņas at�modies, viņ� juta dego�o kauna zīmi uz pleca.
Viņ� atkal sāka locīties s'avās saitēs.
Stipri ieraktais stabs sāka ļodzīties kā spieķis, brīk�ķēdamas un �ņakstēdamas trūka saites.
No jauna atskanēja me�onīgs kliedziens, skatītāji izbiju�ies glā�bās pils apak�ējās telpās.
Filips bija atsvabinājies.
Aizsviedis va�as, jauneklis izrāva stabu no zemes.
Resno koku kā spieķi gaisā vicinot, viņ� neizskatījās vairs pēc cilvēka; tas drīzāk �ķita satrakots milzis, kalnu gars, kam pasaulē viss ir laupīts, kam nav nekā � ne mīlas, ne goda.
Atriebību! � Filips kliedza tā, ka atbalss iekrācās tuvējās klintīs. � Atriebību!
Sviuks, �vauks smagais stabs �ķēla gaisu, un pipku varoņi krita zemē kā zibens ķerti.
Satrakotais skrēja viņiem pāri.
Tagad tevi, Prāgas asinssuns! � Filips iekliedzās. � Sar�gies tu, neģēli! Tu, zvērs, ne cilvēks!
Stabs atkal �ķēla gaisu, skardams da�us, kas vaimanādami ļima un palika guļot.
Grāfam sametās bail.
Viņ� ļāva kājām vaļu, un likās ko var uz pils vārtu pusi; brīv�kungs sekoja uz pēdām.
Bāba, � Filips kliedza. � Es tevi sa�ķaidī�u!
Par vēlu � grāfs jau bija sasniedzis pils vārtus, bruņots pulks stājās vajātājam pretī.
Nelieti, � brīvkungs kliedza. � Nositiet viņu, nositiet!
Ņirdzīgi smiekli skanēja kā atbilde.
Filips redzēja, ka nevarēs pretoties ienaidnieka pārspēkam. Pat�laban atriebt nebija iespējams. Par vēlu.
Mirkli apdomājies, viņ� skrēja uz vaļējo vārtu pusi.
Sargs gribēja viņu apturēt, bet, dabūjis briesmīgu belzienu, sa�ļima.
Filips izskrēja ārā, brīvībā.
Elbas upe tek cie�i gar pili. Tur stāvēja daudz ļau�u, salasīju�ies aiz ziņkārības. Tur ceļ� bija slēgts. Nebija laika domāt.
Vien mirklis, un Filips metās sāņus, kā kalnu kaza uzrāpās kraujā klintī un sasniedza vietu, no kurienes varēja noraudzīties lejā uz pili.
Te viņ� atpūtās un liesmojo�ām acīm skatījās apkārt. Viņ� dre�bēja kā drudzī.
Bruņotie vajātāji mocīdamies rāpās uz klints, lāsti un bezkau�nības skanēja no apak�as. Filips vajātājiem nepiegrieza vērību.
Grāf Martinic, � viņ� kliedza pērkona balsī, tā ka pils, kalni un lejas trīcēja. � Neģēlīgais gļēvuli, laupītāj, kas man atņēma visu! Manu Hedvigu, manu godu!
Ķērāji pamazām tuvojās.
Atriebt es gribu, � Filips sauca atkal. � Es zvēru tev, elles first, ka nedz gulē�u, nedz atpūtī�os un nelik�os mierā, iekams tu, neģēli, izlaidīsi garu manās rokās. Patiesi, es atrieb�os un nāk�u drīz, drebi, grāf Martinic, drebi manā priek�ā.
Nositiet viņu! � ķērāji auroja.
Nelie�u dzimums! � Filips sauca. � Jūs iededzinājāt mani ar dzelzi kā slepkavu, izstūmāt no cilvēku sabiedrības, es piesaku jums karu uz dzīvību un nāvi! Elle un velns!
Priek�ējie ķērāji bija tuvu. �āvieni dārdēja. Vajātāji jau gavilēja kā uzvarētāji, jo klints izbeidzās ar dziju un pla�u aizu, tā ka Fi�lipam tālāk bēgt nebija iespējams.
Spo�ie durkļi laisījās saules staros. Likās, ka Filipam nav vairs glābiņa.
Klints virsotnē no jauna atskanēja briesmīgie smiekli.
Ķērāji vai traki aiz dusmām skatījās, kā Filips iestiprināja stabu kādā klints plaisā un ar pārcilvēcīgu spēku metās pār drausmfgo bezdibeni.
Nāko�ajā acumirklī Filips jau nozuda otras klints eglainē.
Saniknotie vajātāji atgriezās pilī, kur viņus gaidīja jauna Ijāba vēsts � Hedviga, gubernatora jaunā sieva, bija pazudusi.
Velti tika izmeklēta visa pils līdz beidzamajam kaktiņam; jaunās sievas nebija nekur.
Vai nelaimīgā būtu ielēkusi Elbā?
To nezināja neviens.
Grāfs Martinics plosījās un trakoja, lika visiem saviem ļaudīm meklēt pazudu�o un atvest pilī Filipu fon Mengsteinu, vienalga, dzīvu, vai miru�u.
Tai pa�ā dienā arī Hilda ar Kasparu atstāja pili, teikdamās Drēzdenē apmeklēt kādu draudzeni, ta�u no viņas acīm jau varēja spriest, ka daiļajai raganiņai cits slepens nodoms � arī viņa gri�bēja meklēt Hedvigu un izmocīto Filipu.
Izsūtītie meklētāji vakarā atgriezās gau�ām sa�ļuku�i, jo par bēgli un pazudu�o Hedvigu nevarēja sniegt nekādas ziņas.
Filips fon Mengsteins un viņa skaistā Hedviga bija pazudu�i bez vēsts.
4.nodaļa Zaļsvārcis
Kā tevi mīlēju � Nemīl neviena. Ja vēlies dzīvību, Ar prieku dodu!
Pēc �iem notikumiem jau pagāju�i mēne�i.
Atkal līksmi �alca mūzika, bet �oreiz tā nebija kāzu mūzika. Dūca fleitas un klarnetes, gai�i kauca trompetes.
Sak�u ciemā netālu no Bohēmijas robe�ām bija dzīva kustība, tika svinēti baznīcas svētki; muzikanti spēlēja, un jaunie griezās, ka vai deg.
Pui�i piesita papē�us, lai dimd; meitu lindraki plivinājās, un ciema skaistuļu pietvīku�ie vaigi liecināja par dejas priekiem.
O, cik zaļi gāja baznīcas svētkos!
Dejas laukuma malā ap galdiem, kur miestiņ� putoja kannās, sēdēja vecie un tīksminādamies skatījās dejotājos. Da�a laba sirds iesila, un da�s vecītis iedomāja savu skaisto jaunību, kad griezda�mies bija zadzis bu�iņas.
Heisā! Juheisā! Dejotāji griezās trakā virpulī.
Tik viena jauna meitene sēdēja, daiļo galviņu ar tum�ajām matu pīnēm uz labās rokas atspiedusi kā sapņodama.
Tā bija skaistākā visā ciemā, daiļā Elzbete, ciema vecākā aud�u�meita.
Elzbete nedejoja, kaut arī daudzkārt tika aicināta; tum�o, ko�o acu pāris drūmi raudzījās uz me�a pusi, kas kā mūris ietvēra ne�tālo pakalni.
Arī ciema vecākais sēdēja viens pats; tas bija neglīts vīrietis, resnu, bet spēcīgu stāvu. Viņ� sēdēdams pa reizei pameta savas viltīgās acis uz aud�umeitu, kuras augums bija daiļ� kā pa�ai Ve�nērai.
Zemnieki nemīlēja ciema vecāko un baidījās no tā. Neviens ne�uzdro�inājās tam pretoties, jo viņ� ieņēma ciemā pirmo vietu.
�- Tur sē� nabaga skuķe, � kāds ciema iedzīvotājs teica. � Zēl nabadzītes. Redziet, kā viņa dreb, kad aud�utēvs skatās; viņ� lai�kam ar to ļoti slikti apietas.
Kā, vai tad skaistā Elzbete ir viņa aud�umeita? Nav pa�a bērns? � kāds zemnieks jautāja, kas bija atnācis uz svētkiem no cita ciema.
Tā ir, un da�ādi par Elzbeti tiek pļāpāts. Kādu nakti ciemā iebraukusi grezna ekipā�a un apstājusies pie ciema vecākā durvīm. Otrā rītā atradusies Elzbete, jaunpiedzimis bērniņ�, ko �odien kā skaistuli pazīst tuvu un tālu. Viņai jābūt bagātu vecāku bērnam, to jau pa gabalu var redzēt. Nudien, kauns un grēks, ka neviena dvē�sele neliekas par nabaga meiteni ne zinis.
Oho, tad es zinu labāk, � tre�ais iesaucās. � Katru pusgadu ciema vecākais dabū maku ar naudu, ko atved nezināms kurjers � par meitenes uzturē�anu. Protams, meitenes vajadzībām vecais ne feniņu neizdod, tas jau ir tāds skopulis � bā� tik savā nepie�pildāmā kabatā.
Nu, ja viņ� to dzirdētu, � pirmais teica. � Tad elle karsta! Vecākais joku nepazīst, to jau viņ� diezgan pierādījis.
Jā gan, es jau turē�u muti, bet kauns un grēks tas tomēr ir un paliek. Es labi zinu, cik Elzbete tiek nekrietni turēta, bet viņa pati ir laba un lēna kā eņģelis. Tagad vecākais grib viņu saprecināt ar nejauko zemnieku Florianu no kaimiņu ciemata, tamdēļ tā glūn un neizlai� viņu no acīm.
Nu, tad jūsu vecākais aizies tik tālu, ka Lips Tulians viņu izrevidēs; vienu skopuli no naudas atsvabināt � tas viņam tīrais nieks,
� sve�ais teica.
Pirmais runātājs nobālēja.
Lips Tulians, pasargi Dievs no tā! Dieva dēļ, ko jūs pļāpājat, viņ� tak ar savu melno bandu uz mūsu pusi nenāks?
Hm, visādi jau runā; bet taisnība katrā ziņā ir, ka apkārtējos me�os redzēti �aubīgi cilvēki. Pirms da�ām dienām dzirdēju, ka ka�reivju pulciņi meklējot pa apkārtējiem me�iem briesmīgo laupītāju vadoni.
Nu, kad viņu tik dabūtu; ko tas Lips Tulians jāti tik īsā laikā nav izdarījis, ar savu bandu zibensātrumā parādīdamies.
Ko tad jūs gribat, vai viņ� kādam nabagam kaut matiņu aiz�skāris? To Lips Tulians nedara, visur tik bagātajiem apspiedējiem, baroniem klūp ādā. Mūs, nabagos, viņ� ir bagātīgi apdāvinājis, to nevar noliegt!
Klusāk, nepļāpājiet tik stipri; mui�as ļaudis sē� tepat tuvu�mā. Ja tie dzirdētu, tad varam sagaidīt visļaunāko. �ēlīgajam kun�gam nav patīkamāka darba, kā nabaga zemniekiem muguru lāpīt. Un tas mednieks tur blakus, bez �aubām, būs dzirdējis kādus vār�dus, redziet, kā viņ� pa brī�am skatās �urp.
Tas nav no mui�as ļaudīm � tos es visus pazīstu.
Varbūt kāds jaunpieņemts, vispār, varens vīrs � piesargie- ties, dzirdat!
Zemnieki uzmanīgi aplūkoja sve�o.
Tas sēdēja pie galda, putojo�a alus krūze blakus, tie�ām varens vīrs, skaists kā glezna; melnās acis dzirkstēja uzkrīto�i tum�i.
Viņam nebija ne �autenes, ne brie�u ķeramā, bet mednieka svār�ki un garie jātnieka zābaki piestāvēja lieliski, galvā cepure ar spal�vu, un, kad viņ� iesmējās, zem mazajām ūsiņām parādījās ko�i balti zobi.
Sve�ais piecēlās no sēdekļa. Viņ� bija dzirdējis beidzamo vār�diņu zemnieku sarunā, jo viņa tum�ās acis meta dusmu un nicinā��anas zib�ņus. Un tie bija domāti ciema vecākajam.
Ta�u viņa sejā parādījās citāda izteiksme, tiklīdz tas paskatījās uz Elzbeti, kuras daiļo stāvu varēja redzēt caur kāda krūma lapotni. Pui�i vairs nelūdza viņu uz deju, jo Elzbete katru atraidīja mīļi, bet stingri; bija arī zināms, ka ciema vecākais viņu apsolījis nejauka�jam Florianam, kam drīz vajadzēja ierasties.
Mednieks devās pie Elzbetes.
Ak, zaļsvārcis arī grib kurvīti dabūt, � pui�i zobojās. � Ko tas cilvēks te meklē, kas viņam vajadzīgs, neviens viņu nepazīst.
Sve�ais dzirdēja ņirgas, asinis ie�ļāca viņa vaigos, bet viņ� sa�valdījās un devās pie Elzbetes, kas joprojām sapņaini skatījās uz me�a pusi.
Jūs viena pati, Elzbetes jaunkundz? � mednieks iesāka, līdz�jūtīgi aplūkodams meitenes daiļo augumiņu.
Tā strauji uztrūkās kājās un ielūkojās viņa pazīstamajā sejā.
Jā, Elzbete pazina sve�inieku, kaut arī nezināja vārdu. Bija sa�tikusi viņu me�ā, kad meklēja tur no necilvēcīgā aud�utēva patvē�rumu. Viņa jau vairākas reizes bija sarunājusies ar jauno vīrieti.
Par savām cie�anām gan tā nebija viņam stāstījusi, �ai ziņā Elzbete bija pārāk lepna un smalkjūtīga, bet viņ� jau zināja tās likteni, zināja, ka viņa ir nabaga bārenīte, ciema vecākā aud�umeita.
Mednieks stāvēja viņai blakus.
Jūs nedejojat? � viņ� jautāja.
Nē, � Elzbete sarka. � Es nevaru piedalīties �ais priekos.
Kad ieradīsies jūsu nāko�ais laulātais draugs, Florians, tad gan varbūt ar viņu izdejosities.
Elzbetes daiļā seja kļuva bāla.
Florians? � viņa tikko dvesa. � Drīzāk mir�u, nekā atdo�os viņam.
Sve�ā vaigs -apmācās vēl vairāk nekā pirmāk.
Asi vārdi bija uz mēles, bet viņ� apspieda lielo saviļņojumu.
Daiļā Elzbet, � tas ātri ieminējās. � Vai jūs nevēlaties ar mani dejot? Vai drīkstu jūs lūgt uz vienu deju?
Viņa kā izbijusies paskatījās apkārt.
Tad daiļā seja iekvēlojās kā purpura roze; tik mirklis �aubās, un viņa iekļāvās sve�ā rokās.
Pui�iem visskaļāk gavilējot, sve�ais ar Elzbeti ieslīdēja dejotāju rindā.
Tie neviļus apstājās.
Bet Elzbete to nemanīja. Nemināmi saldsērīgas jūtas bangoja viņas dvēselē, krūtis cilāja elpa � smagi, bez apziņas tā lidoja sava partnera rokās. Elzbet, tā ir mīla! Mīla, kurai nav vārda!
Visi pui�i un meitas skatījās sve�ajā � ha, tā tik var dejot augsti kungi!
Izbrīnīti skati pavadīja skaisto pāri, kas �ķita kā radīti viens otram.
Te drūzmu �ķēla kāds vīrs. Tas bija ciema vecākais.
Viņa seja bija briesmīgi saviebta, acis ļauni glūnēja uz sve�o.
Hallo, kas tad nu? � viņ� rēca. � Ko tas sve�ais mesjē te maisās? Vai tūliņ nelaidīs manu aud�umeitu vaļā!
Mednieks apstājās.
Ciema vecākais, plati izplēties, stāvēja viņa priek�ā.
Ko tu iedro�inies, � tas �ņāca, pret Elzbeti vērsdamies. � Pa�u pui�iem liec velti lūgties sev apkārt, bet ar �o, kur� nez no kurienes ieblandījies, tu dejo? Par to tu dabūsi, Florians tevi izmā�cīs. Pēc �etrpadsmit dienām tu būsi viņa sieva, tu to zini!
Elzbetes mīļā seja pārvērtās. Vēl nupat tā bija domājusi vai mū�am lidināties ar �o vīru, un nu tai uzreiz tik rupjā veidā tika atgādināta patiesība.
Viņa neviļus uzmeta acis sve�ajam.
Ar neizsakāmu nicinājumu tas skatījās uz vecāko, ap kuru kur�nēdami pulcējās ciema pui�i.
Zaļsvārcis, kas �is tāds ir? � balsis sauca. � No mui�as ļaudīm viņ� nav, lielkunga ļaudīm ar viņu nav nekā kopēja. Tjd mēs noskaidrojām, laikam būs kāds uzklīdis vazaņķis!
Tum�s sārtums iedegās sve�ā vaigos, acis zibsnīja.
Pui�i, pa pilnam miestiņa baudīju�i, jutās dro�i un kurnēdami spiedās tuvāk.
Kas tie būtu par baznīcas svētkiem, ja prieki beigtos bez iz�kau�anās?
Elzbete trīcēja kā ap�u lapa.
Manis dēļ neceliet ķildas! � viņa izbijusies lūdzās, jo labi pazina pui�u nekrietnību.
Pagaidi tik, skuķe, � vecākais draudēja. � Gan mājās re�dzēsi!
Nabaga meitene sāka grīļoties, jo nebija jau pirmā reize, kad bezdievīgais aud�utēvs viņu sodīja. Un vēl kā! Neko briesmīgāku nevarēja iedomāties.
Vecākais pievērsās pui�iem.
Uz priek�u! � viņ� pavēlēja. � Dzeniet prom �o uzklīdu�o vazaņķi!
Pui�i jau gribēja mesties sve�ajam virsū, kad tas pēk�ņi izslējās un, paņēmis Elzbeti zem rokas, dro�iem soļiem devās pretī, un tu�vākie neviļus atkāpās.
Kādi gļēvuļi esat, � vecākais rēca. � Ha, ha, ha, � simts pret vienu! Uz priek�u, izoderējiet vifiam muguru, lai vēl pēc ne�dēļām atmin jūsu dūres!
Pui�i no jauna spiedās sve�ajam virsū, gribēdami to iemizot. Bet mednieks ar Elzbeti stāvēja, muguru pret mūzikas estrādi pa�griezu�i.
Atpakaļ! � pērkona balsī viņ� uzkliedza pui�iem. � Ha, ja es nezinātu, ka esat sastrēbu�ies alu, tad jūs velnu redzētu par savu murk�ķē�anu!
Sie vārdi bija kā eļļa ugunī.
Virsū viņam, � pui�i kliedza. � Grābiet, samaliet miltos!
Pagaidiet! � Elzbete sauca, gribēdama doties pretī satrako�tajam pūlim.
Bet mednieks viņu atturēja.
Nosist viņu! � kliedza satrakotie. � Gāziet gar zemi!
Elzbete apķērās medniekam.
Jūs esat pazudis, � viņa dvesa. � Bet es, es mir�u ar jums!
Viņ� pieliekdamies uzlūkoja drebo�o meiteni, bet satrakotais
pūlis krākdams nāca virsū kā pērkona negaiss.
Vecākais kūdīja uzbrucējus � tik mirklis, un simts saplosītu vienu.
Zemnieku pui�i bija piedzēru�ies, līdz beidzamam saniknoti. Skaidrs, ka sve�ajam nebūs glābiņa.
Te uzreiz satrakotais pūlis apstājās, priek�ējie izbiju�ies metās sāņus un lūkoja paslēpties aiz biedriem.
Sve�ais stāvēja augstu izslējies, un viņa labajā rokā pazibēja pistoles stobrs, kura gals bija pagriezts pret uzbrucējiem.
Elzbete paskatījās aug�ā.
Dieva dēļ, � jaunava lūdza. � Ne�aujiet, nepastrādājiet slepkavību, tas |ak ir liels grēks.
Sve�ais nicino�i savilka lūpas.
Neraizējieties, Elzbetes jaunkundze!
Tad viņ� pievērsās bēgo�ajiem:
Nāciet tak �urp, ja jums ir drosme! Simts pret vienu � ha, ha, ha! Gļēvuļi!
Pui�i stāvēja, nesaprazdami, ar ko sākt, kā būt, tik vecākais trakoja.
Pistole nav lādēta, � viņ� sauca. � Un, ja arī ir, viņ� ne�vienam nevar trāpīt, tā tik ir lielība. Gāziet viņam, lai neceļas vairs!
Ko? � mednieks iekliedzās. � Es jums rādī�u, kā �auju! Redziet to zemnieku ar pīpi zobos. Uzmanieties, jūs, lielībnieki, jēra dvēseles!
Tik pazibēja . . . tad rībiens . . . Elzbete iekliedzās, un pīpe, sve�i�nieka lodes ķerta, iz�ķīda, ka �ķēpeles vien aizskrēja pa gaisu. Pui�i bēga � �ur un tur skanēju izbaiļu saucieni.
Pagaidi tik, skuķi, � vecākais kliedza. � Tu plijies �im va�zaņķim virsū, es ieslodzī�u tevi, badā turē�u, ūdens lāsīti nedo�u, tik sitī�u, līdz paliksi guļot!
Elzbete drebēja kā gaiņāta stirna un, paklausot acumirkļa iedo�mām, vēl cie�āk piekļāvās medniekam.
Ak, ņemiet mani līdzi, � viņa lūdzās. � Neatstājiet mani tā necilvēka rokās, kas mani jau tik daudz mocījis un grib man uz�spiest riebīgu vīru. Vediet mani zaļajā me�ā, es, ak, mans Dievs, es nevaru no jums �ķirties, es gribu palikt jūsu kalpone� Uba�go�u priek� jums, ja vajadzīgs, bet bez jums vairs nespēju dzīvot. ..
Elzbetes balss pārtrūka �ņukstos.
Pui�i atkal sāka trok�ņot.
Virsū viņam! � vecākais kliedza. � Nevajag ļaut atkal pie- lādet, �igli zemē viņu, viņ� ir bīstams cilvēks, varbūt pats�
Me�onīgi smiekli pārtrauca vecāko.
Sve�ais stāvēja, viņa staltais augums �ķita slejamies arvien augstāk, labā roka sa�ņaugta dūrē.
Surp tak, � viņ� sauca. � Ja jums ir drosme uzsākt ar mani cīņu. Bet sargieties, ka nedodu dusmām vaļu! Līdz �im es jūs tau�pīju, bet, ja ir nopietni, tad jums jāmācās mani pazīt. Kas uzdro��ināsies mani aizskart, jēra dvēseles, ziniet � jusu_ priek�ā stāv vīrs, no kura visā Saksijā un Bohēmijā dreb un trīc. Surp visi, kas esat �eit, es esmu Lips Tulians.
5. nodaļa KAPEŅU VELVĒ
Pēc �iem vārdiem atskanēja briesmīgi izbaiļu kliedzieni.
Elzbete izrāvās no laupītāja rokām un stīvi lūkojās viņa skais�tajā sejā un tum�i liesmainajās acīs.
Tad viņa paģība, sabrukdama pie bīstamā laupītāja kājām kā lauzta lilija.
Un uzbrucēji?
Pui�i un meitas, veci un jauni kliegdami skrēja uz ciemu, muzi�kanti, pamezdami instrumentus, skrēja, ko mācēja.
Briesmonis ņirgādamies noraudzījās pakaļ.
Lips Tulians, Lips Tulians, glābsimies! � Tā, cits par citu kliegdami, skrēja izbiedētie ciema iedzīvotāji. Lielais laukums pāris acumirkļos bija tuk�s, kliedzieni atskanēja iztālēm, viss svētku dalībnieku pūlis skrēja, it kā ienaidnieks tam būtu uz pēdām.
Lips Tulians satumsu�u skatu noraudzījās pakaļ.
Ha, ha, ha, kā tie mūk! � viņ� noņurdēja. � Jau mans vārds vien iedve� bailes. Ak, Filip fon Mengstein, kas no tevis iznācis � laupītāju vadonis, zemes lāsts!
Viņ� izslējās.
Kādēļ to darīju, � viņ� sauca. � Atriebības dēļ, ha, kas cits man atliek, izmocītajam, apsmietajam un izdzītajam, kā būt pasau�les klaidoņu vadonim? Man jāatriebj . .. jāatriebj, atpakaļ uz me�u pie biedriem!
Tad viņa kāja atdūrās pret kādu mīkstu ķermeni; viņ� paskatījās, kas tur ir: pie viņa kājām gulēja Elzbete. Tik skaista pat ģībonī, tik mīļa! Kā Dievmātes tēls.
Jaunais laupītāju vadonis apstājās.
Ko lai es daru? � viņ� domāja. � Vai atstāt viņu tāda briesmoņa rokās? Nē, varbūt viņu mocīs vēl ne�ēlīgāk. Sis nelietis, domājams, atvainos savu aud�ubērnu par draudzē�anos ar laupītāju vadoni. Es esmu zvērējis palīdzēt nelaimīgiem, lai tad arī notiek � ņem�u Elzbeti līdzi; �ī daiļā būtne nedrīkst palikt briesmoņu varā!
Lips Tulians paņēma Elzbeti rokās, tā �ķita tik viegla kā spal�viņa; viņ� lieliem soļiem steidzās uz me�a pakalni.
Nelaimīgā Elzbete, kas tā viņai būs par atmo�anos, jo nu viņa
zinās, kas ir viņas aizstāvis, ko tā mīl ar �ķīstas sirds mīlu!
* * *
Bija pagāju�as stundas. Pa lielo me�u soļoja jaunais laupītāju vadonis, Elzbete dusēja viņa rokās bez samaņas.
Sur tur, uz biezokni traukdamies, uzlēca kāds me�a zvērs, bet jaunais cilvēks nevēroja me�a iemītniekus, viņ� traucās uz priek�u, uz kalna galu.
Viņam bija mil�a spēks; jau stundām ilgi viņ� nesa paģību�o.
Viņ� elpoja smagi. Sirds drud�aini sita, un lielas sviedru lāses plūda pār tum�i pietvīku�o seju.
Te viņa skats ieraudzīja akmeņu kaudzi; pussagruvis, ar sūnu un krūmiem apaudzis mūris iestiepās �aurā me�a takā.
Beidzot, � Lips Tulians murmināja. � Beidzot, ir jau laiks, jo sāka aptrūkt spēka, tomēr atstāt meiteni nelaimē nevarēju.
Tur zem eglēm pacēlās kāds pussagruvis tornis. Sirmā senatnē tur bijusi pils � kādreiz di�ciltīgo bruņinieku miteklis, �odien lau�pītāju vadoņa un viņa biedru paslēptuve, saukta par Greifen�teinu.
Lips Tulians apstājās. Veikli iesaucās kā vanags, bet atbilde nenāca, kaut arī sauciens tālu atbalsojās me�ā.
Vēl nav te, � viņ� murmināja. � Ā, viņ� būs saodis � �ī puse vairs nav dro�a, varbūt man drīz nāksies pazust.
Tagad Lips Tulians ar savu skaisto nastu iegāja gruve�os.
Drēgns, piesmacis gaiss sitās pretī, kad viņ� iegriezās �aurajās- trepēs, kas veda dziļumā.
Te viņ� apstājās.
Kādēļ meiteni nest lejā, � bandītu vadonis murmināja. � Vispirms viņa jāatmodina, pēc tam varē�u apdomāt, ko darīt� � un viegli atguldīja meiteni zemē.
Pa durvīm ieplūda vāja gaismiņa, ta�u pietieko�a, lai redzētu daiļā auguma formas, turpretim dziļāk, telpas dibenā, valdīja melna tumsa.
Lips Tulians nometās ceļos blakus paģību�ajai.
Viņ� pārlaida roku pār Elzbetes bālo vaigu, pacēla viņas daiļo galvu un atguldīja uz mīkstām sūnām, kuru te bija papilnam.
Pēk�ņi viņ� pielēca kājās.
Klau, vai tas nebija drānu troksnis? � viņ� �ukstēja. � Ai, kādas muļķīgas ba�as, kas tad vēl te var būt kā pūces un sikspārņi, laikam tie pa�i būs berzēju�ies gar sienu!
Viņ� atkal uzlūkoja paģību�o.
Ja viņa Hedviga te gulētu, ja viņ� savu vienīgo, bezgala mīļo ta varētu turēt rokās � viņa sirds sa�ņaudzās, to iedomājot.
Ak jā, tas nevar būt. Nav iespējams! Hedviga ir grāfa Martinica sieva.
O, �is neģēlis, kuram viņ� zvērējis nāvi un bojā eju! Kā gan viņ� savu atriebību piepildīs!
Kas ar Hedvigu noticis � vai viņa dzīvo Prāgā ar grāfu, vai jau sen mirusi un aprakta? Viņam nebija ne jausmas par to, ka Hedviga aizbēgusi savas nelaimes dienā. Lips Tulians to nezināja, jo tur nedrīkstēja rādīties, tur viņam dzītos pakaļ simtiem ķērāju.
Jaunais bandītu vadonis atkal noliecās pār nemaņā gulo�o, ar varu gribēdams aizdzīt moko�ās domas.
Mostieties, Elzbet! Elzbet! � viņ� sauca.
Tad atkal sāka glāstīt viņas stīvo seju.
Vēlreiz ie�abējās.
Lips Tulians uzlēca kājās.
Tā nav pūce, � viņ� pusbalsī teica. � Tas ir� Ha!
Pēk�ņi atspīdēja gaisma, telpas dibenā pacēlās kāds stāvs �
sieviete!
Zeltaini mati apņēma plecus kā mirdzo�s mētelis; sieviete pacēla roku, it kā taisītos uzbrukt.
Lips Tulians stāvēja kā pārakmeņojies. Ai, tā ta�u nav dzīva, tas ir gars! Savādi � tik bāla, un izskatās kā Hedviga.
Viņ� elpoja smagi un sāka kāpties atpakaļ.
Kāda cita, � pēk�ņi atskanēja kā gara balss. � Cita. Viņ�. .. viņ� nemīl . . . mani vairs . . . viņ� � viņ� � aizmirsis mani!
Gai�ums apdzisa. Tajā vietā, kur nupat bija redzams Hedvigas tēls, valdīja kapa klusums.
Skanēja soļi, tie nāca no ārpuses, kāds vīrietis traucās pāri ak�meņiem, viņa tum�ais stāvs patlaban bija redzams vārtu ejā.
Virsniek, � rupja balss sauca. � Virsniek, vai jūs tur esat?
Vāja balss iekliedzās. Tas bija Lips Tulians. Izbaiļu sauciens
�ķita atbalsojamies mūros.
Hedviga, � bandītu vadonis stostījās. � Mīļākās gars!
Pie velna, nē, tas esmu es! � vīrietis kliedza, Lipam Tulia- nam tuvodamies. � Taisieties ātri, viss me�s ir kareivju pilns, viņi nāk �urp, nāve un elle � te ir nodevība!
Hedvig! � Lips Tulians dvesa kā bez prāta.
Pie velna, virsniek, dzirdiet tak, kareivji nāk, pats redzēju, un kāds sievi�ķis tos ved! Velns rāvis visas sievietes, kur tās ir, tur nav gaisa!
Bandītu vadonis likās atjēdzamies.
Tas bija sapnis, � viņ� dvesa. � Zārberg, kur tie kareivji palika?
Pēdējos vārdus Lips Tulians izrunāja ar parasto enerģiju un mieru.
Nāciet tornī, paskatieties!
Jaunais vadonis steig�us metās pa trepēm aug�ā, viņa biedrs sekoja, un drīz tie abi stāvēja torņa virsotnē. Me�ā bija kņada, zirgu pakavi dimdēja, un starp eglēm parādījās uniformas.
Lūk, dragūni, grenadieri� velns rāvis, mēs esam lamatās, un tur . . . redziet, pa�ā priek�ā sievi�ķis uz zirga!
Lips Tulians skatījās lejā.
Tālumā redzēja jātnieci, kareivji nāca viņai paka], arvien tuvāk un ātrāk. Patlaban saules stars apgaismoja viņas seju, laupītāju vadoņa vanaga acis pazina jājēju.
Bēgsim, bēgsim, � otrs mudināja. � Mēs esam pazudu�i!
Ha, � Lips Tulians iesaucās, acīm kvēlojot. � Tā ir Hilda � brīvkunga fon Tuna audzēkne, �ī neģēlīgā nodevēja un manas laimes postītāja!
Pēk�ņi viņ� iepleta acis � apak�ā no vecās pils drupām izskrēja kāds balts stāvs � sieviete � viņas zeltainie mati plīvoja vējā.
Debess, vai tā nav � � viņ� spieda roku uz krūtīm.
Arī jātniece bija pamanījusi bēgli, zibens ātrumā apgrieza savu zirgu un, uzvaras priekā iesaukdamās, dzinās bēdzējai pakaļ.
Bēgle pēk�ņi pagriezās sāņus, nāko�ā acumirklī viņa kā rēgs pazuda krūmos. Tik mirklis, un Lips Tulians velti raudzījās pēc mīklainās parādības.
Es sapņoju, � viņ� me�onīgi iesaucās. � Manas asinis ir uztrauktas, es redzu spokus gai�ā dienas laikā!
Bandītu vadonis liesmainām acīm skatījās kareivjos, kas nāca tuvāk, kamēr biedrs rāpās zemē aiz mūru gruve�iem.
Virsniek, � Zārbergs izbijies dvesa. � Virsniek, te aug�ā mēs nevaram palikt, mūs saķers kā peles slazdā!
Bet Lips Tulians neklausījās Zārberga vārdos.
Arī jātniece atgriezās un auļoja �urp. Laupītāju vadonis nikni kratīja savu dzelzs dūri, viņ� nevēroja briesmas, kas vērtās ik mir�kli lielākas, tik redzēja sievieti uz melnā zirga. Jā, tā ir Hilda, vel�ni�ķā skaistule, bīstamākais laupītājs!
Tur ,viņ� ir, uz priek�u, ļaudis! Saņemiet viņu dzīvu vai mi�ru�u, tas ir Lips Tulians, laupītāju vadonis!
No torņa atskanēja me�onīgi smiekli, Lips Tulians ar apbrīno�jamu spēku uzrāva savu biedru aug�ā.
Viņ� kāpa lejā pa stāvajām trepēm. Zārbergs kā spalva karājās pie sava pavēlnieka sāniem.
Nu jau abi stāvēja krēslainā telpā.
Laupītāju vadonis noliecās un nāko�ā acumirklī ielika samaņu neatguvu�o Elzbeti Zārberga rokās.
Ārā uz akmeņiem dimdēja zirgu pakavi; bruņu �ķindoņa, lāsti un klaigas spiedās iek�ā. Dragūni jau ieņēmu�i vienīgo izeju, ap vecās pils mūriem visās pusēs stāvēja bruņoti sargi.
Dro�ais bandītu vadonis, bez �aubām, bija pazudis.
Iek�ā, laupītāju ligzdā! �no ārpuses sauca rupja balss. � Uz priek�u, ļaudis! Kas stājas pretī, �aujiet nost!
Sargieties, � skanēja sievietes balss. � Nepārkāpiet pavēli, jums viņ� dzīvs jānogādā uz Drēzdeni, dzīvs!
Tā bija Hildas balss.
Viņa gribēja dzīvu iegūt to, kuru ar tādu me�onīgu skubu vajāja, Lipam Tulianam dzīvam jākrīt gūstītāju rokās!
No pils apak�ējām telpām atkal skanēja smiekli, tur stāvēja laupītāju vadonis, un viņam blakus Zārbergs ar skaisto Elzbeti.
Lips Tulians nometās ceļos uz akmens plāksnēm.
Mēs esam pazudu�i, � Zārbergs vaimanāja.
Paliec klusu, memrnesdēliņ, � pavēlnieks rūca, pie zemes pielie�cies; viņa dzelzs dūres pakampa lielo akmens plāksni pie pa�a mūra.
Kas notiks? Vai Lips Tulians gribēs pacelt smago bluķi? Nē, tas cilvēka rokām nav iespējams.
Baiļu pārņemts, Zārbergs �ķielēja uz izeju � tur jau līda iek�ā kareivji. Pa priek�u lādēdamies spraucās milzīga auguma kaprālis, augsti paceltu zobenu, uzvilktu pistoli kreisajā rokā. Aiz viņa kāda sieviete � skaistule Hilda � acīmredzot gribēja iekļūt pirmā un pasargāt mīļāko no nāves.
Zārbergam pārskrēja auksts pa visiem locekļiem.
Viņam jau rēgojās priek�ā giljotīna, bende un spo�ais cirvis.
Pēk�ņi turpat blakus atskanēja dobj� troksnis; laupītājs paska�tījās. . . Vai viņ� sapņoja? Lips Tulians ar pārcilvēcīgu spēku bija uzcēlis lielo akmens plāksni � tum�s, atbaido�s caurums rēgojās pretī, no tā plūda drēgns, sastāvējies gaiss.
Te iek�ā, ātri, ātri, uz leju! � bandītu vadonis sauca.
Zārbergs devās turp � viņ� sataustīja trepes, kas veda dziļumā,
un, jaunas dzīvotalkas pārņemts, likās pa slepenajām trepēm lejā, ko nagi nesa.
Dobja dunoņa aug�ā. Akmens bluķis atkal klāja caurumu, un nāko�ā acumirklī Zārbergs sadzirdēja sava pavēlnieka straujo el�po�anu.
Virsniek, kareivji nāks mums pakaļ, � Zārbergs dvesa.
Vispirms lai viņi mūs atrod, � Lips Tulians teica, me�onīgi ņirgādamies. � Nāc �urp, Zārberg, man blakus, skaties zemē, tur stāv zārki.
Kur mēs esam?
Pils kapeņu velvē, ko neviļus uzgāju, � laupītāju vadonis atbildēja. � Bet nu vairāk ne vārda, ka neizdzird mūsu balsis. Pa�liec tik man līdzās.
No aug�as nāca neskaidrs troksnis.
Ka tevi velns, � kaprālis lādējās. � Traki vai apburti esam? Te viņam vajag būt.. . Laternas �urp, pārmeklēt visu ligzdu! Tas nelietis mums jādabū rokā!
Gūstīti . . . ķerti. . . brīvi kā putni, � Lips Tulians �ukstēja. � Bet pagaidiet tik, vēl pēdējais vārds nav teikts!
Zārbergs gāja tālāk, cie�i turēdams rokās savu nastu. Pār kādu satrūdēju�u �ķirstu ejot, viņ� tik tikko noturējās � zem kājām brīk�ķēja, līķa kauli lūza un bir�a zem viņa smagajiem zābakiem, bet laupītājs tam nepiegrieza vērību.
Tagad, kad Zārbergs zināja, ka no vajātājiem viņu �ķir akmens, viņ� iedomāja sevi un reto nastu, kuru Lips Tulians bija viņam nodevis.
Jā, tā ir kāda sieva. Jaunai, daiļai sievai vai meitenei tai jābūt, jo Zārbergs sajuta vilino�as miesas formas, asinis viņam sāka straujāk joņot dzīslās.
Skuķēns daiļ� kā pumpurs, � laupītājs domāja. � Lips Tu�lians viņu, bez �aubām, paņēmis līdzi kā mīļāko. Un mums .. . Nekas, mēs vēl neesam galā, gan redzēsim, kur� vēlāk būs vadonis. Velns rāvis, man ta�u pa�as lielākās tiesības uz vadoņa vietu!
Sajā brīdī krak�ķēdamas atvērās kādas ierūsēju�as durvis, un tūliņ iedegās gaisma. Skaties un brīnies!
Lips Tulians stāvēja mazā istabiņā, ko stipras dzelzs durvis �ķīra no kapeņu velves.
Jaunais laupītāju vadonis turēja rokā gai�u laternu, kuras gais�mā, neviļus atpakaļ paskatīdamies, Zārbergs ieraudzīja garu rindu pussatrūdēju�u �ķirstu.
Tad Lips Tulians aizslēdza durvis.
Tu paliec �e, � viņ� teica Zārbergam, kas gribēja iet viņam līdzi. � Gaidi, kamēr nāk�u atpakaļ. Liec paģību�o tur zemē! � viņ� rādīja kādu vietu.
Bet ja nu mani te atrod? � laupītājs ba�ījās.
Akmens bluķi tur aug�ā neviens neuzies, � Lips Tulians lepni apgalvoja. � Tev ilgi nebūs jāgaida. No �ejienes slepena eja izved me�ā; pa to es tūliņ ie�u.
Virsniek, jūs skrejat nāvei rīklē!
Nicino�i smiekli skanēja par atbildi, tad jaunais bandītu pavēl�nieks atstāja laternu uz akmens galda, un, iekams Zārbergs paspēja ko iebilst, pārdro�ais laupītājs jau pazuda tum�ajā, �aurajā ejā.
Pēk�ņi bāli apgaismotajā telpā atskanēja vaids. Bailīgais Zār�bergs iztrūcies uzlēca kājās.
�6. nodaļa ASINSNAUDA
Pilsdrupu iek�pusē izcēlās neaprakstāma kņada. Kareivji jaucās pa visiem kaktiem, visu ar laternām apgaismodami; ar �auteņu resgaļiem dauzīja mūri, ka putēja vien, un pūces, no midzeņiem iztraucētas, brēkdamas skraidīja apkārt.
Te tak �iem sala�ņām vajag būt, � kaprālis rēca, zils un melns no dusmām. � Saņemieties, puikas, � dauziet sienas, lau�pītāji būs ielīdu�i pa kādu caurumu.
Oficieri stāvēja ārā pie izejas, netālu no viņiem Kaspars, kas mierināja savas pavēlnieces zirgu. Kareivji sāka nākt ārā.
Dabūjāt rokā? � kāds oficieris piejādams jautāja.
Nē, kur �o velnu dabūs; iek�ā viņa nav, būs varbūt izbē�dzis, � kareivji ziņoja.
Ne pele nav no pils izskrējusi, sargi tak neguļ; viņam jābūt turpat iek�ā!
Nē, iek�ā nav nevienas dzīvas dvēseles!
Patlabn Hilda izlīda no mūriem, gau�ām sa�ļukusi, bāla kā līķis, bet acis tai zibsnīja.
Ak, mūsu staltā vadone, � kāds oficieris, savu trīsstūraino cepuri paceldams, ieminējās. � Daiļā Hilda fon Brokdorfa. Patiesi jāsaka, ka viņa vairāk nopūlas ar bīstamā laupītāju vadoņa gūstī��anu nekā mūsu ļaudis.
Hilda steidzās �urp.
Drupās nav neviens atrodams, � viņa neskanīgi teica. � Hm, viņ� tak nav putns, kas var aizlidot pa gaisu. Un kur tad palika tā nepazīstamā, kam es biju uz pēdām?
Piesteidzās Kaspars, bet Hilda jau bija ielēkusi seglos bez viņa palīdzības.
Aklais muļķi, � viņa teica apslāpētā balsī. � Ko tu plāties ar savu apķērību! Hedviga bija te, es redzēju viņu izskrienam no drupām. Un tu pats to apgalvoji.
Tā ir, jaunkundzi
Un tagad mūros neviens nav atrodams, � Hilda errojās. � Ne viņ� pats, ne kāds no viņa ļaudīm. Ha, tie atradu�i viens otru, dzīvo kopā, mīlējās, skūpstās, kamēr es� � viņas balss aizrāvās pārmērīgās dusmās.
Bet es atrieb�os, Hedvigai jāmirst un viņam jāsmok cietumā, līdz viņ� zvērēs man mū�īgu uzticību. Tad es atbrīvo�u viņu, un viņ� piederēs man uz visu mū�u.
Kaspars klusēja.
Viņ� bija pieradis klausīties savas daiļās pavēlnieces trako�anā, \
jo nu jau vairākas nedējas tie ok�ķerēja Filipa fon Mengsteina un Hedvigas pēdas. Jā, patiesi, jaunais mui�nieks bija pazudis, un tā vietā radies pārdro�ais laupītāju vadonis, kura darbi bija tik pasa�kaini un dīvaini.
Briesmīgais Lips Tulians nevienam nabagam nedarīja pāri, viņ� uzbruka vienīgi kungiem, apspiedējiem, izsūcējiem, ierāvējiem.
Kaspars, Hildas uzticības vīrs, bija tāds cauri kritis zellis. Kā vietas meklētājs viņ� bija devies uz apgabalu, kur uzturējās ban�dītu vadonis, un drīz varēja ziņot savai pavēlniecei, ka Filips fon Mengsteins, pieņēmis Lipa Tuliana vārdu, ejot laupīdams un at�riebdamies. Sī vēsts Hildas karsto mīlestību tomēr neatsaldēja. Glu�i otrādi: viņa apbrīnoja vadoņa drosmi un gaidīja brīdi, kad iegūs pa�u.
Uzzinājusi no Kaspara, ka me�ā redzēta kāda gai�a, skaista sieviete, Hilda bija griezusies policijā. Viņa ne�aubījās, ka Hedviga, Prāgas gubernatora sieva, iebēgusi me�ā un dzīvo kopā ar dro�o bandītu vadoni.
Tā tas nedrīkstēja būt � Filipam jāpieder viņai, Hildai. Viņas plāns bija sagūstīt to un vēlāk atbrīvot no cietuma.
Aiz pateicības tad viņam būtu jāprec Hilda, tā viņa domāja.
Dedzīgām acīm skaistais zvēriņ� skatījās uz mūriem.
Viņam jābūt tur, viņ� ir paslēpies, � Hilda teica.
Sis nelietis sadevies rokās ar pa�u velnu, viņ� padarījis sevi neredzamu, � māņticīgie ļaudis teica. � Nupat viņ� vēl stāvēja tornī!
Viņ� ir aizbēdzis, � Hilda murmināja. � Bet es � man jā�dabū viņ� un tad �
Kāds oficieris piejāja viņai blakus.
Cfenītā jaunkundze, vai atļaujat jūs pavadīt atpakaļ?
Es pateicos, � Hilda atbildēja. � Sulainis pavadīs mani, jo es vēl meklē�u pazudu�o.
Vai tad jums tik liela interese par �o laupītāju vadoni? � oficieris jautāja, ar glūno�u skatu apbrīnodams skaistuli.
Hilda neatbildēja.
Mums ir pavēle no �ejienes doties atpakaļ uz Drēzdeni, � oficieris teica.
Ko, vai kareivji ilgāk nedrīkst meklēt laupītāju? � Hilda uztraucās.
Zēl, tāda ir pavēle, un, ja �odien viņu neatradīsim, tūliņ at�griezīsimies galvaspilsētā.
Labi, � Hilda īgni atcirta. � Tad es ar savu sulaini mek�lēsim vieni.
Bīstama lieta � �inīs me�os.
Es nebaidos, � Hilda atcirta, pie�us zirgam piespiezdama tā, ka tas iekrākdamies metās uz priek�u. Kaspars sekoja, un ofi�cieris noraudzījās viņiem pakaļ.
Ak � viņ� dvesa. � Ķēniņam to vajadzētu redzēt! Kaut man izdotos �o skaisto jaunavu aizvest Drēzdenes galmā. Tie�ām, kūr�firsts būtu sajūsmināts, un es, es varētu rēķināties ar ķēni�ķīgu pateicību. Nu, vēl jau laika diezgan. Varbūt man tomēr izdodas skaisto Brokdorfeni aizvest uz rezidenci!
Kareivji vēl stāvēja ap mūriem, un skaistā jātniece neviļus pie�vilka pavadu, apturēdama zirgu, kad rupja balss uzsauca kareivjiem:
Uzmaniet, pui�i, neļaujiet laupītājam aizbēgt! Kas saķers Lipu Tulianu, dabūs pieci tūksto�i pilnvērtīgu dālderu. Tas ir mūsu valsts ministra, grāfa fon Fleminga, kabineta lēmums. Un.mūsu vis�ēlīgais karalis un kūrfirsts Augusts to apstiprinājis ar savu zīmogu.
Kareivji sa�ukstējās.
Pieci tūksto�i pilnvērtīgu dālderu � tā jau vesela bagātība!
Hilda iegāja me�ā. Kaspars sekoja savai pavēlniecei, kas de�dzīgi skatījās apkārt.
Pēk�ņi iebrak�ķējās krūmi. Zibens ātrumā kāds izlēca un satvēra zirgu aiz pavadas.
Filip! � izlauzās pār Hildas lūpām. Jā, tur viņ� stāvēja, iz�mocītais, vajātais, greznā mednieka uniformā, tum�s un tomēr ap�buro�i skaists.
Kaspars gribēja savu zirgu griezt apkārt, bet ieraudzīja pistoles stobru pazibam gaisā.
Paliec uz vietas, nelieti, � Lips Tulians sauca. � Citādi mana lode tev ieurbsies pierē!
Kaspars izbijies, drebo�ām rokām valdīja zirgu.
Filip! � Hilda atkal iesaucās.
Jā, tas es esmu, �jaunais vīrietis atsaucās. � Es, kuru jūs vajājat kā plēsīgu zvēru, par kura galvu izsolīta pieci tūksto�i dāl�deru atlīdzība. Pats dzirdēju. Ha, ha, ha � pieci tūksto�i dālderu, asinsnauda par pēdējo Mengsteinu, un jūs, tik jūs pie visa vainīga!
Viņ� uzlūkoja Hildu ar briesmīgu skatu. Tā kļuva bāla, gribēja atbildēt.
Ja, neliedzieties, � Lips Tulians turpinaja. � Vai jus do�mājat, es pie moku staba nedzirdēju, ka jūsu meli bija tie, kas iegrūda mani nelaimē!
Es? . .. Es!
Jā, jūs pierunājāt brīvkungu, savu krusttēvu, lai tas spie� Hedvigu doties laulībā ar ienīsto grāfu Martinicu. Jūs, jūs, �ūska, to izdarījāt un iegrūdāt mani nelaimē.
Lipa Tuliana balss sāka drebēt.
Mana nabag Hedviga, � tas lēni sacīja. � Varbūt viņa jau sen mirusi!
Hildas acis dzirkstīja. Viņa saprata katru mīļākā vārdu.
Kā tas var būt, � viņa domāja. � Es tak Hedvigai d�inos pakaļ. Ahā, viņa meklē to, bet par laimi nav vēl atradusi!
Bandītu vadoņa balss lika tai uztrūkties no domām.
Neliete, � tas teica. � Kas mani kavē jums tagad atmaksāt, es varu jūs nogalināt tūliņ, uz vietas!
Hildu uzlūkojot, viņa acis sāka bolīties; �is skats bija tik bries�mīgs, ka Kaspars bailēs , paslēpās aiz zirga kakla.
Tad Hilda apķērās.
Tā nav jūsu nopietnība, Filip, � viņa mīļi sacīja. � Jūs nezināt, kādēļ to darīju un kādēļ jums sekoju?
Lips Tulians nicīgi iesmējās.
Lai papriecātos par manu nelaimi � ha, ha, ha!
Filip, � Hilda aizvainota iesaucās. � Mīlas dēļ es to darīju, Filip . .. Lielas, nepanesamas mīlas dēļ.
Jaunais laupītāju vadonis stingi, kā sapņodams, uzlūkoja runā�tāju. Hilda atlaida pavadu, tad ātri izlēca no segliem un devās Lipam Tulianam pretī.
Filip, � viņa teica svētlaimē izkusu�u balsi. � Filip, es mīlu tevi, esmu tava, ņem mani� dari ar mani, ko gribi!
Klusu, nekrietnā, jūs salauzāt manu un Hedvigas sirdi. Un es jūs tagad nogalinātu, ja�
Viņ� izslēja savu dzelzs dūri � viens sitiens, un Hilda saļimtu bez dzīvības.
Nē, � viņ� dobji teica. � Es cīnos tikai ar vīriem un nekad savas rokas neaptraipī�u ar sievie�u asinīm. Ejiet, nekrietnā, gan saņemsiet pelnīto sodu � drīz � Prom no manām acīm, lai man savs nodoms nav jāno�ēlo! � Lips Tulians izskatījās kā pats at�riebības gars.
Dieva dēļ, �ēlīgā jaunkundz, viņ� nogalinās mūs, � Kaspars vaimanāja.
Nē, jēra dvēsele, � laupītājs atcirta. � Tu jau neesi lodes vērts, lasies!
Filip, � Hilda lūdzās. � Beidzamo vārdu, uzklausi!
Nē, ejiet, neliete, � es ienīstu, es nicinu jūs! Dzīvojiet tai apziņā, ka esat divus cilvēkus uz mū�u iegrūdusi nelaimē, par ko varēsit atbildēt visaugstākā soģa priek�ā!
Hilda gribēja vēl runāt.
Laupītāju virsnieks sarāvās.
Ha, es aizmirsu, � viņ� murmināja. � Viņa palika viena ar Zārbergu, un tas nevienas sievietes godu netaupa. Man jāsteidzas � tūliņ!
Filip!
Lips Tulians ieleca krūmos un traucās uz apak�zemes eju.
Kaspars atguva drosmi.
Surp, � viņ� sauca pilnā kaklā. � Kareivji, te ir laupītāju vadonis, tie pieci tūksto�i dālderu būs man� Atri, ātri, tur viņ� ieskrēja!
Kareivji jau bija klāt, atskanēja komanda, iero�i �vadzēja, un trakās cilvēku medības sākās no jauna.
�7. nodaļa PAZEMĒ
Zārbergs nekustēdamies stāvēja drēgnajā velvē.
Viņu bija pārņēmu�as bailes, vēl vienmēr tas klausījās.
Projām viņi ir, � laupītājs murmināja. � Virsnieks tie�ām ir zvērīgs tēviņ�. Bet manam nodomam tas nav nekāds �ķērslis. Es pats gribu komandēt mūsu pulku un saņemt lielāko laupījuma daļu. Lips Tulians jādabū pie malas. Hm, tas nenāksies tik viegli, jo viņ� ir ļoti stiprs un gudrs. Bet gan radīsies izdevība � Ne velti mani sauc par Zārbergu.
Tad viņam �ķita, it kā tas atkal dzirdētu klusu vaidu. Strauji apkārt apsviedies, laupītājs ieraudzīja Elzbeti, kas gulēja uz akmens bluķim pārklāta bieza mēteļa.
Ā, viņa mostas, � laupītājs �ukstēja. � Velns un elle, tāds skuķēns kā pumpurs. Kur gan Lips Tulains viņu laupījis? Hm, viņa ir zemnieku drēbēs, bet seja � pat grāfa bērnam nevar būt skais�tākas!
Laupītāja acis iedegās, un viņa pirksti skāra Elzbetes ķermeni.
Mei�a atkal ievaidējās; Zārbergs, pa�am nemanot, atkāpās taisni tajā brīdī, kad meitene pavēra acis.
Kur es esmu? � maiga balstiņa ierunājās.
Pie mīļiem, labiem ļaudīm, manu skaisto bērniņ, � Zārbergs glaimi atbildēja.
Elzbete uzrausās kājās. Sāka atcerēties � vai viņa neatradās pie laupītāju vadoņa? Kur viņas aud�utēvs, ciema vecākais, kur ciema ļaudis?
Ak, mans Dievs, kas ar mani noticis, kur es esmu? � nabaga bērns vaimanāja, lielas asaru pērles sāka ritēt pār bālajiem vaigiem.
Klusu, klusu, � Zārbergs mierināja, baidīdamies, ka viņas balsi neizdzird aug�ā.
Elzbete sēdēja uz akmens bluķa.
Kas tā par �ausmīgu telpu? Kur viņ� ir? � Elzbete dvesa. � Man prāti sāka jukt, kad dzirdēju briesmīgo vārdu.
Ā, jūs domājat Lipu Tulianu?
Jā, kur viņ� ir? � Elzbete, bai|u trīsu pārņemta, jautāja.
O, virsnieks drīz nāks, � Zārbergs atbildēja, viņas augumu skatiem vai aprīdams.
Elzbete atbalstīja galvu pret auksto mūri.
Viņ� nāks atkal � � viņa stostījās gaisto�u balsi.
Zārbergs virzījās tuvāk.
Jus laikam baidāties no virsnieka, "jaunkundz?
Elzbete neatbildēja.
Vai man jūs nepasargāt no viņa? � Zārbergs gausi jautāja.
Lielām, izbaiļu pilnām acīm viņa lūkojās blēdī.
Ļaujiet man iet, � Elzbete lūdzās. � Es steig�os projām, es nevēlos redzēt neviena, tikai klusā me�ā izbeigt savu no�ēlojamo dzīvi, un . . .
Skaļas elsas apslāpēja viņas balsi.
Bet jaunkundz, � Zārbergs līdzcietīgā balsī iesaucās. � Kā jūs spējat tā runāt? Tik jauna, daiļa meitene domā par nāvi un mir�anu. Uzlūkojiet mani! Vai es neesmu patīkams zēns? Es jums visur paklausītu un visas jūsu ilgas piepildītu.
Elzbete bailēs sarāvās un mirkli uzlūkoja to.
Ko jūs teicāt?
Nu, varu arī atklāti runāt. Mūsu virsnieks ir nepārspējams zellis, un dusmu brī�os no tā jābaidās. Bet es vienmēr esmu godīgs zēns, kam patīk jaunas, skaistas meitenes. Pamēģiniet ar mani, jaunkundz!
Zārbergs pievirzījās meitenei tuvāk un mēģināja to satvert, bet viņa ātri atrāvās.
Neaizskariet mani! � Elzbete dusmīgi iesaucās. � Atpakaļ, ko jums vajag no manis?
Jūsu mīlu!
Mans Dievs, pasargi mani no �ī nelie�a! � Elzbete, rokas paceldama, nāves bailēs lūdzās.
Jaunkundze� � Zārbergs atkal mēģināja to apkampt.
Nekad, � Elzbete vaidēja.
Ak tā", nu tad es pats ņem�u, kas man patīk, � Zārbergs iesaucās un kā tīģeris satvēra trīco�o meiteni.
Elzbete skaļi iekliedzās.
Nu, sirsniņ, � nelietis dvesa. � Tagad tu esi mana. Oho, mazā, viltīgā kaķene, laikam gribēsi vēl sevi aizsargāt. Nu, tas tik būs joks!
Tad laupītājs pacēla drebo�o Elzbeti.
Veltīgi viņa cīnījās pretī. Spēki to atstāja, un laupītājs aiznesa savu trīco�o upuri uz akmens sola.
Palīgā! Palīgā! � Elzbete sauca.
Kliedz tik, � Zārbergs ņurdēja, aizturēdams tai muti. � Esi klusa, tu būsi mana � tu �
Pēk�ņi kāda dro�a roka sagrāba laupītāja plecu. Elzbete kļuva brīva, un Zārbergs smagi atkrita pret mūri; drausmīgi lādēdamies viņ� grīļojās kaktā.
Lips Tulians ar kreiso roku turēja Elzbeti, bet labā bija saga�tavota jaunam uzbrukumam.
Zārberg, � jaunais virsnieks jautāja. � Vai es tev �o jaunavu uzticēju? Atbildi, vai�
Laupītājs nedro�i saliecās, it kā gaidītu dzelzs dūres belzienu, kas bez �ēlastības to sadragātu.
Elzbete piespiedās pie jaunā vīra krūtīm. Tā saprata, ka laupī�tāju virsnieks saudzēs viņas godu, jo tik godīgas acis nespēj melot.
Beidzot Zārbergs izlīda no kakta un slepeni, naidīgi uzlūkoja Lipu Tulianu, kas arvien vēl mierināja drebo�o Elzbeti.
Ļaujiet man aiziet, � stostīdamās lūdzās satrauktā meite�ne. � Zvēru, ka jūs nenodo�u. Tik ļaujiet man iet, es jūs ļoti, ļoti lūdzu. Es nevaru �e palikt.
Bet tomēr jūs �e paliksit, � jaunais cilvēks laipni teica. � Vai jums �ķiet, Elzbet, ka ciemā jums uzsmaidīs labāks liktenis? Aud�utēvs jūs piespiedīs doties pie altāra ar riebīgo Florianu.
Nekad ne, es mir�u � man apnicis dzīvot, � tā izbijusies vaimanāja.
Un tomēr jūs dzīvosit, � Lips Tulians teica. � Jūs esat par skaistu un labu, lai es ļautu nelietīgajam vecim jūs samaitāt. Es jūs aizvedī�u dro�ā vietā un vēlāk izlem�u jūsu likteni.
Savādi, pirms brī�a Elzbete ar bailēm iedomāja bīstamo vīru un neticēja, ka tas varētu būt viņas aizstāvis. Un nu tā paklausīgi padevās viņa gribai kā mazs bērns, bet Lips Tulians tak bija lau�pītāju vadonis. Elzbete pat nejautāja, uz kurieni jaunais cilvēks grib viņu vest, viņa uzticējās tam, kas to izglāba lielākā nelaimē, un uzticīgām acīm pazag�us ieskatījās bandītu vadoņa vīri�ķīgi skais�tajā, nopietnajā sejā.
Zārbergs skatījās viņos ar ļaunu, ie�ķību skatu.
Skaistus vārdus viņ� prot runāt, � nelietis domāja. � Ha, ha, ha � ar saviem glaimiem tas iekaro meitenes uzticību, lai mazā spītniece nepretotos. Bet mēs vēl neesam galā � pagaidiet, es kļū�u bandas vadonis, man piederēs skaistā meitene, vēl tik Lips Tulians ir par �ķērsli. Kad viņa vairs nebūs, es sasnieg�u kāroto mērķi. Viņam jāmirst, tad es viens pats bū�u pavēlnieks. Elle un velns!
8. n o d a ļ a
ME�A DZIRNAVAS
Dziļi egļu me�ā, vientuļā ielejā, burbuļojo�a kalnu strauta malā atradās kādas vecas dzirnavas.
Dzirnu rats klabēja, ūdens krākdams mutuļoja un iz�ķīda sīkās lāsītēs, kas mirdzēja un vizuļoja saules staros.
Me�ā valdīja klusums. Bet no dzirnavu atvērtajiem logiem ska�nēja me�onīgas dziesmas un rupji smiekli. Reizēm ie�ķindējās glāzes un pudeles, jo lielajā istabā �ūpoja lielāks skaits da�ādi ģērbu�os vīru.
Tie nebija iemaldīju�ies ceļotāji, ko tik viesmīlīgi te uzņēma, tie bija bandīti, kas dzīvoja me�ā un pārtika no sve�a labuma.
Pie sienām bija pieslietas �autenes; pistoles un tuteņi aizbāzti aiz jostām � tie bija Lipa Tuliana ļaudis, kas te svinēja me�onīgas dzīres.
Dzirnavnieks smīnēdams vēroja dzīrotājus; viņ� jau pats arī piederēja pie tiem un tikai maskēdamies piekopa savu godīgo amatu � da�ā labā maisā miltu vietā atradās pavisam citas mantas.
Sajās me�a dzirnavās bandīti mēdza uzglabāt savu laupījumu, līdz mantas tika pārvērstas spo�ā zeltā.
Laiku pa laikam vīrie�u balsīm pievienojās meitu smiekli. Trīs mei�as apkalpoja ieskurbu�os �ūpotājus � skaistas, bet vieglprā�tīgas skuķes, kas dro�i atbildēja uz savu me�onīgo biedru bezkau�nībām un jokiem.
Visi laupītāji tomēr ne�ūpoja.
Pie loga stāvēja divi vīrie�i un nopietni sarunājās.
Kādēļ virsnieks tik ilgi nenāk, � ieminējās pirmais, kura milzīgais augums jau bija ieliecies zem gadu nastas. � Ko tu do�mā, Butler?
Es jau arī sāku ba�īties, Zamuel; Lips Tulians būs beigts � es baidos, vai nav kritis ķērājiem nagos.
Dzīvs gan ne, � garais Zamuels sirdīgi iesmējās. � Es pa�zīstu virsnieku: tas drīzāk sev lodi ielaidīs pierē, nekā padosies ķērājiem!
Tie�ām, tāds viņ� ir gan, � Butlers domīgi atteica. � Ir gan, Zamuel, es alla�iņ domāju, ka mūsu virsnieks būs cēlies no labākas, izglītotas ģimenes. Viņam tādas savādas manieres, kā kaut kas nepieejams.
Var jau būt, � milzis piekrita. � Tas ne pa�am velnam nav jāzina, Lips Tulians ir mūsu virsnieks, un tāds, ka viņa dēļ es ie�u vai ellē!
Es ne mazak, � Butlers atbildēja. � Par virsnieku atdodu beidzamo asins pilīti. Bet visi no mūsu ļaudīm tā vis nedomā.
Kad Zārbergs tiem sagroza galvas, � Zamuels teica. � Tas ir tāds līdējs, tik iedomīgs; domā, ka bez viņa nevar iztikt. Pats tīko pēc virsnieka goda.
Tāds gļēvulis!
Nu, nu, Zārbergs vis nav ar kailu roku ņemams, un Liļ)s Tulians necie�, ka mēs pavedam jaunas meitas.
Jā, tā jau ir. Virsnieks tādas nekrietnības necie�. Un viņam ir taisnība, jo mums uzreiz iznāktu saķer�anās ar zemniekiem, līdz�ko mēs aizvestu viņu meitas.
Tie�ām � mēs abi gan tā domājam, bet citi vis ne, un Zār�bergs nelai� garām nevienu izdevību paplātīties, cik viņa vadībā ietu zaļi.
Butlers gribēja vēl turpināt, bet tajā brīdī viņiem tuvojās kāda meitene.
Vai par virsnieku vēl nekas nav dzirdams? � tā jautāja, savas krā�ņās matupīnes kārtodama.
Nē, Gustiņ, � garais Zamuels atbildēja. � Mūsu izlūki vēl nav atgriezu�ies.
Daiļā mei�a piegāja pie loga un dedzīgām acīm lūkojās ārā uz lielo me�u, nevērodama dzīrotāju sauk�anu.
Tu laikam vēl arvien domā, ka virsnieks tevi ņems? � Za�muels jautāja.
Skuķe uzmeta daiļo deguntiņu.
Jums jau nu padoma neprasī�u, � viņa naivi atteica. � Uh, jautra gan esmu, bet kur� no �iem ļaudīm var lielīties, ka es būtu viņa mīļākā? Ha, to es gribētu redzēt!
Nu, nu, � Butlers smiedamies teica.
Skuķe ņerk�ķēdama aizdrāzās atpakaļ pie galda.
Tas ir lielīgs meitēns, � Butlers teica. � Traki uzpūtīgs, vienmēr cer iekarot virsnieka sirdi.
Lai domā, � Zamuels atbildēja. � Es labāk pazīstu virs�nieku, man �ķiet, tas nevienas meitas vairs negrib, diezin, kā viņam ir gājis, varbūt, ka mīļākā viņu pievīlusi.
Var jau būt, bet Lips Tulians jau vienā otrā ziņā tāds sa�vāds; tu zini � kad mēs peldējāmies, viņ� aizgāja pavisam atse�vi�ķi, un, kad es tuvojos, viņ� saskaitās un tūliņ apņēma mēteli ap pleciem, it kā viņam pie savas miesas kas jāslēpj. Kā to lai saprot?
Nu, kropls viņ� nav, bet stiprs kā milzis; to jau da�s labs ir dabūjis just. Bet skatieties, biedri, kas tur nāk � elle un velns, tie jau ir viņi!
Virsnieks! � Butlers priecīgi izsaucās. � Virsnieks!
Acumirklī apklusa me�onīgie smiekli un balsis, skuķes pazuda blakus istabās, laupītāji saskrēja pie loga, tik Guste palika stāvot.
Butleram līdzās stāvēdama, viņa uzmanīgi vēroja, kas tur nāk.
Ta velns, kāds sievi�ķis arī � iet virsniekam blakus, � ga�rais Zamuels, ārkārtīgi pārsteigts, iesaucās.
Oho, virsnieks ved sev mīļāko līdzi, nu tik ies zaļi! � da�i bandīti sauca. � Ehe, nav slikti! Tad jau mēs arī varēsim atvest pāris glītas skuķes.
Gustes acis sāka zibsnīt.
Zemnieku skuķe, � viņa dvesa kā bez jēgas. � Zemnieku meita viņam blakus . . . viņam . . . kuru es . ..
Sa�utums un greizsirdība apslāpēja viņas balsi.
Elle un karātavas, � kāds laupītājs sauca. � Virsniekam ir acis � skuķēns skaists kā pumpurs!
Es esmu skaistāka, es esmu daudz skaistāka, � Guste mur�mināja, savas tum�ās, krā�ņās matu pīnes lupinādama.
Zamuels un Butlers grozīja galvas.
Tas nu gan nav piedzīvots, kas būs, kas nebūs .. .
Pa to laiku izlūki jau bija sasniegu�i dzirnavas, tiem sekoja Lips Tulians ar Elzbeti, visbeidzot Zārbergs.
Nācēju soļi jau atskanēja trepēs. Kāds laupītājs atrāva durvis.
Virsnieks ar savu līgavu lai dzīvo! � ieskurbu�ais kliedza ķērksto�ā balsī.
Guste iekliedzās.
Lai dzīvo virsnieks, lai dzīvo viņa mīļā! � piedzēru�ie sauca. Elzbetes skaistā sejiņa apmācās, kļuva pelēkbāla, ieraugot me�onīgo laupītāju baru.
Nebaidieties, � Lips Tulians tai ie�ukstēja ausī. � Lai ļau�dis domā, ko grib, neviens neuzdro�ināsies tevi aizskart.
Elzbete lūdza izskaidrot �o vil�anos: ai nē, viņa negrib būt lau�pītāju vadoņa mīļākā. Lips Tulians saprata viņas dvēseles mokas.
Lai ļaudis domā, ko grib, � viņ� atkārtoja. � Tad tu būsi pilnīgi dro�a, kad manis te nebūs.
Ai nē, es viena nepalik�u, � Elzbete gaudās. � Man bail!
Lips Tulians devās pie saviem biedriem.
Sī meitene tev jāapsargā, � viņ� teica dzirnavniekam pie�vērsies. � Un vai tev, ja viņa �ēlosies par tevi. Tu pazīsti mani�
Virsniek, es jums esmu padevīgs līdz nāvei, � dzirnavnieks dievojās, bet viņa acis kāri aprija meitenes daiļo stāvu.
Tad ieved viņu atsevi�ķā istabā un gādā par to, lai neviens sve�inieks viņu neredz. Kas tālāk � to redzēsim!
Elzbete lūdzo�i uzlūkoja savu bīstamo apsargātāju.
Ejiet dzirnavniekam līdzi, � Lips Tulians lēni teica. � Seit, dzirnavās, jums nekas ļauns nenotiks, goda vārds!
Elzbete paklausīja un lēni sekoja dzirnavniekam; Guste pava�dīja viņu ar ienaida pilnu skatu. Arī Lips Tulians lūkojās turp, līdz aizvērās durvis, tad viņ� pagriezās pret saviem ļaudīm.
Te es esmu, ķērāji ir projām, atstāja me�u.
Velns rāvis, � garais Zamuels sauca. � Virsniek, es jau domāju, ka �oreiz jūs rīkojāties pārdro�i. Patie�ām, uzprasiet But- leram � mēs izcietām diezgan baiļu.
Es pateicos, mīļie, � jaunais vadonis atbildēja. � Bet es tak neļau�u sevi saķert. Ha, ha, ha, kā viņi izmeklējās mani; tagad jau ķērāji ir ceļā uz rezidenci.
Priecīgi saucieni sekoja kā atbilde.
Urā! Virsnieks lai dzīvo! � skanēja visapkārt. � Laiks atkal sākt!
Lips Tulians pacēla labo roku, pavēlēdams rimties, un acumirklī iestājās kapa klusums.
Jūs ejiet, kā līdz �im, katrs uz savu vietu, � vadonis pavē�lēja. � Zamuel, tu ar saviem ļaudīm ej uz Vilka alu. Butlers lai ieņem drupas, un Zārbergs ar atliku�ajiem lai iet uz me�kunga māju pie Elbas!
Pūlī cēlās paklusa kurnē�ana. Lips Tulians zibens ātrumā pa�griezās pret nemierniekiem.
Kur� iedro�inās runāt pretī? � kā pērkons atskanēja viņa balss. � Kur� iedro�inās kaut vārdiņu iebilst? Lai tas uz vietas nāk �urp!
Kurnē�ana uzreiz apklusa.
Jūs klusējat? � virsnieks turpināja. � Labi, tā ir zīme, ka jūs katrā ziņā gribat paklausīt. Vai tam, kur� citādi domā!
Klusums. Tik kāda mu�a vienmuļi sīca.
Tātad, uz priek�u! � jaunais vadonis pavēlēja. � Pēc trim dienām es bū�u atpakaļ, un tad dosimies uz Bohēmiju. Tur man jāizrēķinās ar kādu, kas�
Viņ� apklusa, bet viņa acīs dega ne�ēlīgas atriebības dzirkstis.
Bandīti uzgavilēja, cerēdami uz lielo lomu. Tik Zārbergs ne�ņēma dalību vispārējos priekos. Tas redzēja, ka Guste tikko spēj apslēpt savas jūtas, un slepus pievilkās mei�ai blakus.
Tev gan kremt, ka virsnieks dod citai priek�roku? � blēdis �ukstēja.
Liec mani mierā! � Guste atcirta.
Bet Zārbergs neatlaidās.
Kā būtu, ja es izdarītu tā, ka sve�ā skuķe viņam netiek? � glūniķis jautāja.
Gustes acis iekvēlojās.
To jūs gribat izdarīt?
Kādēļ gan ne, � Zārbergs pavīpsnāja. � Es gribētu ar tevi vēl parunāt, Gustiņ, un izteikt savu priek�likumu. Kā tu uz to skaties?
Es gribu iegūt vadoni, es, es viena, � Guste kaislīgi iemi�nējās. � Un tad jūs no manis varat prasīt, ko gribat!
Zārberga sejā ievilkās velni�ķīgs vaibsts. Pavilcis Gusti savrup, viņ� iesāka pusbalsī sarunāties.
Lips Tulians stāvēja pie durvīm.
Kur jūs iesit, virsniek? � Zamuels sauca. � Vai jūs jau atkal gribat iet viens pats, ņemiet tak, mazākais, vienu cilvēku līdzi!
Pār vadoņa lepno, skaisto seju slīdēja smaida ēna.
Nav vajadzīgs, � viņ� īgni atteica. � Dariet, kā es jums pavēlēju!
Bet uz kurieni jūs iesit? � Butlers jautāja. � Pasakiet tak mums vismaz to vietu, kur mēs jūs varam atrast, kad jums kas cilvēcīgs var atgadīties.
Nē! � bandītu vadonis atbildēja mierīgi un lepni. � Izpil�diet savu pienākumu un gaidiet mani atpakaļ, Kur es tagad ie�u, tas paliek mans noslēpums.
Viņa biedriem ne prātā nevarēja ienākt, kas vadonim padomā.
9 . nodaļa MASKU BALE
īsta sve�u jūra apgaismoja krā�ņos dārzus un Cvingera lepnās ēkas Drēzdenē � �īs mākslas celtnes, kas bija radu�ās, pateicoties Augusta Stiprā, Saksijas kūrfirsta un Polijas karaļa, mākslas un greznības mīlestībai.
Bija vasaras nakts, un tūksto�iem viesu maskās drūzmējās dār�zā, verandās un citās telpās.
Tā bija masku balle, kādas izpriecu kārais, jaunais karalis sa�rīkoja bie�i.
Kāds spo�ums, kāda greznība!
Sur tur plūda reibino�as skaņas no atsevi�ķiem paviljoniem, kur spēlēja publikai paslēpti muzikanti, citās vietās tika lieliski ugu�ņots. Da�ādās krāsās laistīdamās, �ķīda ugunis.
Pierasto apģērbu nebija; to vietā grezni da�ādu tautu kostīmi.
Visvairāk redzēja skaistas sievas un meitas, jo greznību kārā valdnieka svētkos to nekad nedrīkstēja trūkt.
Skaistuļu daiļās sejas nebija redzamas, tās aizsedza nenovēlīgās maskas, bet sajūsmināto kavalieru skati toties varēja līksmināties ap marmora baltajām rokām, vizuļos dzirksto�o galvu un pusatsegta- jām, viļņojo�ajām krūtīm.
Vesels apbrīnotāju pūlis bija ielencis kādu turcieti.
Tās kostīms patie�ām bija pārsteidzo�s un tik vilino�s, ka ap�brīno�anas saucieni arvien vairojās.
Sī maska ar krā�ņiem, melniem matiem bija ļoti skaista, bet ne ar vienu neielaidās sarunās un katru reizi izmuka saviem apbrīno�tājiem.
Patlaban skaistā turciete steidzās uz tuvējām ēkām, kur da�i kareivji vecmodīgos mundieros stāvēja sardzē. Jo tur, tajās telpās, ko siena at�ķīra no dārziem, kavējās karalis.
Daiļā turciete skatījās pāri.
Aiz krūma slēpdamās, viņa pēk�ņi ieraudzīja slaidu vīrie�a stāvu melnā samta mētelī.
Maska paslēpās.
Ha, �is augums � viņa dvesa. � Bet tas nevar būt, ai nē, es viļos . .. Un tomēr � es gribu redzēt, kurp viņ� dosies . .. ā, viņ� atvelk priek�karu un iet uz karaļa istabām.
Turciete iegāja vāji apgaismotajā priek�telpā.
Tad zibens ātrumā pazuda aiz sienas, jo tur, piekļāvies priek��karam, kas �o telpu atdalīja no otras istabas, stāvēja nepazīstamais melnajā samta mētelī. Viņ� klausījās.
Blakusistabā bija dzirdamas balsis � patlaban runāja kūrfirsts.
Nu jā, lai tā paliek, mīļo Fleming, � karalis teica. � Jūs man pievedīsit fon Brokdorfa jaunkundzi.
Tiklīdz būs iespējams, majestāte.
Nu, es esmu ziņkārīgs � vai jums vēl kas sakāms?
Nav �aubu, majestāt, viņai ir sakars ar bīstamo laupītāju vadoni Lipu Tulianu.
Tie�ām, Fleming, aiztaupiet tak man svētkos tādas runas; man ir citas lietas, par ko domāt, nevis klausīties par kādu klaidoni.
Nepazīstamais aiz priek�kara savilka dūres. Elegantā turciete dzirdēja viņa satraukto elpu.
Jā, viņ� tie�ām ir klaidonis, majestāt, � Flemings padevīgi atbildēja. � Tomēr � diezgan bīstams.
Turciete dzirdēja nepazīstamo kaut ko apslāpētā balsī iesaucamies.
Ja majestāte parādītu �ēlastību un atlīdzību par briesmoņa saķer�anu paaugstinātu līdz desmit tūksto�iem dolāru? � grāfs Flemings turpināja.
Vai slepkava tik daudz naudas vērts?
Jā gan, � grāfs Flemings dedzīgi atbildēja. � Es pats esmu ar mieru piemaksāt �os pieci tūksto�i dālderus no savas kabatas.
Karalis Augusts Stiprais iesmējās.
Manis dēļ, Fleming. Rādās, ka jums ir vairāk naudas nekā man, pa�am karalim. Sakiet tak, �is Lips Tulians jums laikam gan nodarījis lielu pārestību?
Tā nav, majestāte, bet es gribu Saksiju iztīrīt no tādiem klaidoņiem, un tas iespējams vienīgi, neskopojoties ar naudu. Gan uzticamie pavalstnieki sagūstīs nelieti!
Aiz priek�kara bija dzirdama klusa iesmie�anās. Vīrietis melnajā samta mētelī atstāja savu vietu. Patlaban tas soļoja uz izeju. Kaut kas lēnā gaitā devās viņam pretī, �alca un �aukstēja zīds. Nepazīs�tamais izbrīnījies pagriezās apkārt: viņa priek�ā stāvēja daiļā tur�ciete. Viens rāviens, un turciete jau turēja sve�ā kavaliera masku rokā.
Filip, tu �e! � viņa iesaucās.
Tie�ām, tas bija kaut kas negaidīts. Pārdro�ais bandītu vadonis bija ielavījies karaļa pilī. Ne vārda nebilzdams, viņ� stāvēja maskas priek�ā. Iek�ā atskanēja soļi, karalis Augusts un viņa valsts mi�nistrs tuvojās priek�namam.
Nāciet, Fleming, � karalis teica. � Jūs man parādīsit skais�to Hildu fon Brokdorfu.
Filip, � maska lūdza. � Esi mans, vai arī tu būsi pazudis!
Pārdro�ais bandītu vadonis brīdi stāvēja nekustēdamies � tik
negaidot Hilda bija parādījusies, bet �is pārsteigums ilga tikai mirkli.
Dod savu godavārdu, � Hilda dvesa. � Godavārdu, ka ve�dīsi mani pie altāra, citādi � laulības gultas vietā tevi gaida cie�tums.
Lips Tulians izslējās kā odzes dzelts.
Man nav vairs nekāda goda, � ieskanējās viņa balss. � Mans gods ir atņemts, viss nolaupīts � viss . . .
Tad sakustējās priek�kars, kas �ķīra priek�namu no karaļa is�tabām. Uz sliek�ņa parādījās staltais karaļa stāvs un viņam blakus grāfa Fleminga viltīgais ģīmis.
Filip, dod vārdu, iekams nav par vēlu, � Hilda lūdza.
Kas te notiek! � Augusts Stiprais sauca. � Kas iedro�inās � manās istabās?
Grāfs, skaļi iekliegdamies, pārtrauca karali.
Majestāt, � Flemings gaudās. � Majestāt� tas� tas� ir . . . Ha, es viņu pazīstu � Filips fon Mengsteins, laupītājs, mel�nās bandas vadonis!
Hilda vēl turēja mīļākā roku. Tad juta � kāds viņu sakampj kā dzelzs nagiem. Viņa pastreipuļoja pret sienu. Augsti izslējies, maskotais stāvēja karaļa priek�ā. Augusts Stiprais pacēla savu vareno roku.
Pagaidi, � karalis uzsauca. � Paliec �e, pārgalvīgo iebru- cēj, ne soli tālāk!
Karaļa milzu dūre pazibēja gaisā, Hilda kļāvās tuvāk sienai, un Flemings bailīgi atkāpās. /
Me�onīgi smiekli atbalsojās telpā, priek�kars ie�aukstējās, mir�klis � un sve�ais jau bija pazudis.
Karalis metās viņam pakaļ.
Sargi, � viņ� sauca. � Kāds te ielauzies neaicināts, ban�dīts � ķeriet viņu! Lūk, sve�o melno Domino! Surp viņu, es gribu to atmaskot!
Fleminga ceļi ļodzījās.
Tas bija viņ�, � ministrs dvesa. � Majestāt, tas bija Filips fon Mengsteins, ko visa Saksija un Bohēmija ar izbailēm saukā par Lipu Tulianu!
Karalis Augusts apgriezās.
Nevar būt, � viņ� smiedamies teica. � Fleming, jūs redzat spokus, tas bija kāds maskojies nebēdnis, kam stiprais vīns sakāpis galvā. Gan jau sargi viņu sagūstīs!
Ministrs neatbildēja.
Bet karalis patlaban neinteresējās par savu ministru. Viņ� ap-, brīnoja Hildas glezno stāvu, kura visiem spēkiem pūlējās attapties.
Sāpes, kaisle un sa�utums apēnoja daiļo seju, lūpas jau pavērās, lai sauktu: �Jā, tas taisnība, ko ministrs saka, iebrucējs bija lau�pītāju vadonis Lips Tulians � briesmonis ir karaļa pilī!� Sie vārdi tomēr netika izrunāti. Hilda mīlēja bezbailīgo laupītāju, skaisto, paklīdu�o vīrieti, un �īs jūtas pārspēja visu citu � Nē, viņa negri�bēja to nodot.
Kā tas iespējams? � karalis jautāja daiļajai maskai. � Kā jūs te iekļuvāt?
Hilda pacēla galvu.
Ko tas nozīmē? � karalis turpināja.
Tas, tas, tā pa jokam, � viņa stostījās. � Es apmaldījos un tikko ieraudzīju masku, tā �
Ja Hilda nebūtu jauna un apburo�i skaista, kūrfirsts, bez �au�bām, dusmotos, bet, uzskatot viņas daiļo stāvu, karalis savaldījās.
Pa to laiku arī grāfs Flemings bija atguvies un pārsteigts uz�lūkoja skaistuli, kam maska bija noslīdējusi no sejas.
Komtese fon Brokdorfa, � ministrs izbrīnījies iesaucās.
U, kāda savāda iepazīstinā�ana, mīļo Fleming, � karalis teica jau atkal labā prātā. � Jūs pazīstat �o jauno dāmu?
Majestāt, tas bija masku joks, � Hilda, jau pilnīgi attapu�sies, teica. � Kāds nebēdnis man sekoja, un, kad viņ� kļuva par daudz uzbāzīgs, es iebēgu te. Lūdzu piedo�anu, ka es, pa�ai nezinot, ienācu karaļa istabā!
Viņa noliecās, lai paceltu uz grīdas gulo�o masku, un vīrie�u jūsmīgie skati nebeidza raudzīties uz skaistules kailajiem, �ilbino�i baltajiem pleciem.
Fleming, � karalis dvesa. � Sī Brokdorfa ir pati Venēra, viņa pārspēj manu fantāziju � nudien, īsta Venēra!
Hilda atkal bija uzlikusi masku un stāvēja karaļa priek�ā.
Vai majestāte atļauj maa atstāt �īs telpas? � viņa jautāja, zemu palocīdamās.
Karalis Augusts devās viņai klāt.
Sods jādabū, � viņ� atbildēja. � Es gan neesmu sumpurnis, bet, ja bez atļaujas esat ielauzusies, sods jāsaņem!
Hildas acis iedegās. Velni�ķi plāni jau sāka tēloties fantāzijā, ar sievietes smalko iejūtu tā redzēja, ka viņas skaistums pārņēmis karaļa prātu.
O, un �o gadījumu tā gribēja izmantot!
Viņa pazemīgi sakrustoja savas marmorbaltās rokas pār �ilbi�no�i daiļajām, pusatsegtajām krūtīm.
Es saņemu sodu, majestāt, � viņa dvesa. � Sodiet mani, grēcinieci, kas, n� kāda nebēdņa bēgdama, te ienākusi.
Karalis Augusts bija sajūsmināts, apburts.
Labi, es bū�u �ēlīgs tiesnesis. Ņemiet manu noku, komtese fon Brokdorfa � par sodu jūs �ovakar paliksit ar mani!
Grāfs Flemings aiz prieka berzēja rokas.
Lieliski, � viņ� murmināja. � Brokdorfas skaistums apbūris karali. To es gribēju � ja viss izdosies, kā vēlos, tad spēli bū�u vinnējis!
Viņ� sekoja pārim, kas devās uz dārza pusi.
Hilda bija lepna, ka pats karalis viņai parāda tādu godu, bet viņas acis nemitīgi lūkojās apkārt, vai neredzēs kur stalto, melno iebrucēju.
Velti! Lips Tulians-bija pazudis.
Hilda ievēroja pārējo dāmu skaudīgos skatus. Visapkārt dzirdēja sa�ukstamies.
Karalis ar kādu masku � Kas tā ir � Ha, vai tā būs kāda sieva, kas atkal savaldzinājusi karaļa sirdi . . . Jauna zvaigzne Au�gusta Stiprā galmā �
Sargi un kareivji steidzās pa karalisko Cvingera dārzu, meklē�dami izbēgu�o, karaļa pilī iekļuvu�o masku.
Grāfs Flemings lika katru daudzmaz aizdomīgu personu vest �urp, un da�s labs Domino dabūja iepazīties ar ministru.
Flemings tik atbildēja:
Tas nav viņ� � meklējamais.
Maska, kurā Flemings ieraudzīja bandītu vadoni, bija pazudusi bez pēdām, kā zemē ielīdusi, kaut arī sargi uz grāfa pavēli tūliņ bija ieņēmu�i visas Cvingera izejas.
Neapmierināts un sabozies ministrs beidzot atmeta ar roku, pats �aubīdamies, vai tik nebūs pārskatījies. Ja jau sve�ais tie�ām būtu laupītāju vadonis, kur tad �is būtu palicis?
Uz to neviens nevarēja atbildēt. Sis jautājums palika neatrisi�nāma mīkla.
10. nodaļa
APMEKLĒJUMS NAKT Ī
Svētki bija galā.
Pa klusajām rezidences ielām ripoja greznas ekipā�as, un Cvin�gera dārzā iestājās klusums.
Kādos greznos ratos sēdēja valsts ministrs grāfs Flemings ar savu daiļo, diezgan jauno sievu.
Sievai bija piesities nelabums, mazās rociņas kā drudzī knibi�nājās ap zīda lentēm.
Jēkab, � jaunā dāma iesāka. � Kas tā turciete bija, kuru majestāte tik sevi�ķi pagodināja?
Valsts noslēpums, mana dārgā!
Ā, tu zini gan, tik negribi man teikt, � viņa iekaisa. � Tie��ām � es zinu, kādēļ. Tu esi greizsirdīgs par to, ka karalis man da�reiz parādīja uzmanību. Ai, tas ir ļoti slikti no tevis, Jēkab!
Daiļā sieva sirdīgi ie�ķukstējās.
Grāfs Flemings klusībā pavīpsnāja, jo viņa sievai bija taisnība: viņ� pats ar gudru ziņu bija pūlējies galantā karaļa uzmanību pie�vērst daiļajai Hildai fon Brokdorfai.
Vai tu man teiksi, kas bija turciete � jā, vai nē? � dāma kļuva nepacietīga.
Es tie�ām nezinu, mana dārgā, � ministrs atbildēja.
Laulāto draugu starpā draudēja izcelties strīds. Bet ministra
rati jau apstājās greznās pils priek�ā, tuvu Lielajam dārzam.
Daiļā sieva spītīgi atbīdīja viņa roku un devās uz savām is�tabām, kamēr Flemings gurdens uzmeklēja guļamistabu. Ar kam�barsulaiņa palīdzību izģērbies, varenais vīrs, sāpīgi vaidēdams, ieslīga zīda spilvenos.
Tas bija gudrs �aha gājiens, � Flemings murmināja. � Ka�ralis manai sievai dāvāja vairāk intereses, nekā man varēja patikt. Nu viņam būs ko domāt par skaisto Brokdorfeni. Ka tik es zinātu, vai iebrucējs patiesi bija Lips Tulians� Filips�
Ministra beidzamie vārdi skanēja aprauti, tikko saprotami.
Labu brīdi valdīja klusums. Grāfs Flemings bija iemidzis.
Te, klau � vai tie nebija steidzīgi soļi priek�istabā, vai ne�auk- stēja guļamistabas priek�kars?
Naktslampas blāvā gaismā parādījās tum�s stāvs � kāds vī�rietis! Klusiņām tuvojās gulētājam. Vai tas bija spoks, gars bez miesas un kauliem, kas naktsstundā klejo apkārt?
Nē, tas bija cilvēks. Viņ� atlaidās sēdeklī pie ministra gultas, un tas ie�īkstējās zem miesas svara.
Kādu brīdi viņ� sēdēja kā akmens tēls, tad pacēla roku un spē�cīgi paraustīja gulētāju.
Cilvēks, bezkauņa, � ministrs, pamodies; murk�ķēja. � Pui�ka, es tevi aiztriek�u pie velna!
Es neesmu jūsu kambarsulainis, grāf Fleming! � vīrietis atbildēja.
Ministrs pārsteigts iesaucās, viņ� domāja, ka sapņo, tad sajuta ko aukstu aizskaram pieri.
Nebļaujiet, � ienācējs draudēja. � Man ar jums jārunā, grāf Fleming!
Nu tik vēl ministrs sāka atjēgt, ka viņ� ir pamodies, un kāds sve�s cilvēks ienācis viņa guļamistabā.
Kas� kas tas te ir? � viņ� jautāja, pieri saķēris.
Pistoles stobrs, � skanēja atbilde. � Un varenā ministra galvaskauss sa�ķīdīs, ka nebūs ko redzēt, ja viņ� iedomāsies pre�toties!
Kas jūs esat? � ministrs stostīdamies jautāja.
Sve�ais pārliecās pār gultu.
Mani saukā par Lipu Tulianu, � skanēja atbilde. � Pēc amata laupītāju virsnieks, un es ceru, ka jūsu gai�ība mani pazīst, jūs jau vēl �odien mani pazināt, kad es karaļa priek�namā klau�sījos.
Ministrs atslīga spilvenos.
Es esmu pazudis, � tas vaimanāja.
Lips Tulians iesmējās.
Tik bailīgs, grāf Fleming? � dro�ais laupītājs jautāja. � Jā, kur nu ir jūsu ķērāji un kareivji? Nu es esmu Drēzdenē � pat valsts ministra pilī, sauciet tak savus ļaudis! Lai tie ņem mani ciet.
Ministrs vēl arvien juta auksto pistoles stobru pie pieres.
Nepastrādājiet grēka darbu, jūs tak negribēsit nogalināt ne�apbruņotu cilvēku? � viņ� bailēs drebēdams teica.
Lips Tulians sakampa viņa roku un turēja kā dzel�os.
Un kādēļ gan ne? � viņ� jautāja ar nesatricināmu mieru. � Vai jūs par manu galvu neesat izsolīju�i pieci tūksto�i dālderu? Un vai jūs �o summu negribat divkār�ot, turklāt vēl no savas pa�a kabatas, ko?
Flemings stīvi uzlūkoja bandīta tum�o, vīri�ķīgi skaisto seju.
No kā jūs to zināt? � viņ� neskanīgi jautāja.
Nu, es pats dzirdēju, grāf. �onakt jūs bijāt karaļa masku ballē. Atcerieties, ko jūs runājāt. Es dzirdēju. Runā, ka jums esot ļoti laba atmiņa � papūlieties tik, gan atcerēsities: desmit tūksto�i dālderu � tos dabūs tas, kur� saķers Lipu Tulianu. Nu, te es esmu!
Ministrs rādīja sāpīgu seju.
Mati bija izspūru�i, baiļu sviedri pilēja no pieres, un plati ie�plestās acīs rēgojās nāves bailes.
Tad bandīts uzrāva ministru sēdus.
Atbildiet pats sev! � viņ� teica. � Varbūt jūs domājat, ka es tik sevis dēļ ierados? Tad jūs maldāties � es vēl ko citu gribu no jums � jūs, ļau�u bende, asinssūcēj, skaistās, bagātās Saksijas postītāj!
Ministrs gribēja atbildēt, bet nespēja. Nāves bailes apslāpēja katru skaņu, tik pārvērstā seja liecināja par to, ko viņ� pārdzīvo.
Blēdis, � Lips Tulians uzsauca viņam apslāpētā balsī. � Jūsu kareivji mani gaiņāja kā me�a zvēru, nu jums vajadzēs iepa�zīties ar mani!
Viņ� izrāva ministru no gultas. Tas sāka vaidēt.
Klusu, vai� � bandītu vadonis draudēja.
Atdod naudu, � laupītājs turpināja. � Jā mani par tādu summu vērtējat, tad jums tā ir! Kur atrodas nauda � tie desmit tūksto�i dālderu, asinsnauda, kas izsolīta par manu galvu?
Ministrs drebēja kā ap�u lapa.
Darba istabā, � tas nāves bailēs izdabūja pār lūpām. � Lielajā skapī ir smagais audekla maks.
Labi, � bandīts teica ar nesatricināmu mieru. � Es paņem�u naudu vēlāk, un, lai jūs to arī zinātu, �o naudu dabūs jūsu apak��nieki, nabaga ierēdņi, kas par bada algu vergo līdz kapa malai. Sargieties atņemt �iem nabaga velniem kaut vienu feniņu, tā būs jūsu nāve!
Es jau jums atdodu visu, � ministrs stostījās. � Bet �ēlo�jiet mani, es � es �
Izbailes apslāpēja viņa balsi.
Lips Tulians kādu brīdi klausījās, tad uzbruka ministram, kas, bailēs kā pārakmeņojies, tik juta, ka rokas zibens ātrumā tiek sa�sietas uz muguras.
Grāfs Flemings zināja, ka viņa kambarsulainis guļ tuvumā, bet izbailes neļāva viņam attapties.
Pa � � viņam paspruka.
Otrs pusvārds iespiedās rīklē, jo Lips Tulians viņam iebāza mutē savīstītu lakatu. Ministrs bija tuvu ģībonim. Pusnemaņā tas vēl juta, ka bandīts sasien arī viņa kājas.
Spēki zuda, un varenais ministrs kā sainis gulēja uz tepiķa.
Lips Tulians paņēma viņu un ielika gultā.
Nelieti, � viņ� iesāka. � Es varētu jūs nogalināt, samīt kā tārpu. Tomēr nav vērts, jo jūsu vietā atkal nāktu tāds pat nelietis, kas tikpat bezkaunīgi izsūktu nelaimīgo zemi.
Ministrs klusi stenēja.
Lips Tulians paskatījās logā: rīta pusē jau rādījās bāla svītra.
Uzklausiet manu beidzamo mācību, � bandīts turpināja. � Un, ja jūs to nedarīsit, sargieties! Ja es dzirdē�u, ka vēl uz priek�u tāpat izsolīta alga par manu galvu, tad ieradī�os atkal, un jums būs jāsaņem sods par visu, ko esat Saksijai pāri darīju�i, jūs, asins�sūcējs!
Atkal bija dzirdami klusi kunkstieni.
Bet Lips Tulians nevēroja saistīto. Ar spēcīgu roku tas pacēla smago kroņlukturi tā, ka tas izāķējās.
Smagais metāla gabals nu gulēja uz tepiķa, un bandīts pakam�pa grāfu.
Kā spalvu ku�ķi viņ� pacēla to gaisā un valgu galus no rokām un kājām piesēja pie āķa tā, ka ministrs karājās starp griestiem un grīdu.
Dzīvs kroņlukturis, � laupītāju virsnieks smējās. � Nu, ievērojiet, tagad jūs kādu laiku varat mierīgi pārdomāt manus vārdus.
Tas bija briesmīgs, bet reizē arī jocīgs skats.
Ministrs, kam zīda krekls vien bija mugurā, kā ampelmanis karājās ķēdē, �ūpodamies uz vienu un otru pusi. Bet Lips Tulians vēl nebija apmierināts, paķēra dego�o lukturi no galda un uzlika grāfam virsū.
Nu jūs, gai�ība, spīdat, � bandīts smējās. � Bet jums ļoti jāuzmanās, jo, tiklīdz mēģināsit atsvabināties, tā lukturis tūliņ apkritis. Ha, ha, ha, grāfa kungs, piesargieties, uguns nav puķe!
Gai�ā svītra rīta debesīs kļuva lielāka.
Laiks pazust, � pārdro�nieks murmināja. � Pagaidām vēl varu netraucēts iziet no pils.
Dzīvojiet vesels, grāf Fleming, � viņ� skaļi turpināja. � Ie�gaumējiet manu pamācību, citādi mums otrreiz nāksies izrēķināties. Ievērojiet, citādi jūs mācīsities pazīt Lipu Tulianu kā briesmīgu at�riebēju!
Viņ� pacēla dūri, uzmezdams grāfam briesmīgu skatu. Nāko�ā acumirklī bandīts jau bija pazudis, bez trok�ņa � kā nācis.
Bet ministrs vēl karājās divas bezgala garas stundas baiļu sviedros kā izmazgāts, glu�i pārvērstu ģīmi.
Kaut varētu saukt!
Bet vīk�ķis mutē to neļāva.
Beidzot � beidzot kļuva dzirdami soļi; durvis tika vērtas un slēgtas � laikam nāca kambarsulainis!
Bet tas nebija vis sulainis: pati grāfiene apstājās durvīs, viņa gribēja vēlreiz apvaicāties par daiļo turcieti.
Viņa stāvēja kā pārakmeņojusies.
Āķī iekārts, karājās viņas uzticamais laulātais draugs, sasiets kā miltu maiss, uz viņa lukturis ar dego�ām svecēm, kuru gaisma plandīdamās iestaroja ministra bālajā sejā.
Jēkab, � grāfiene iesaucās bailēs drebo�ā balsī. � Jēkab!
Blakus istabā kambarsulainis izbijies uzlēca kājās un skrēja uz
durvīm; redzēdams savu kungu tādā stāvoklī, tas pārsteigts ap�stājās.
Grāfiene jau bija atjēgusies, metās sasietajam klāt un izrāva vīk�ķi no mutes.
Jēkab, � viņa jautāja. � Kas to izdarīja, Jēkab?
Tagad pavērās ministra zilās lūpas.
Kareivjus, kareivjus �urp! � viņ� sauca. � Atri! Viņ� bija te, mocīja mani! Viņ�, briesmīgais laupītāju vadonis Lips Tulians!
�11. nodaļa VILKU ALĀ
Dzīve, dzīve brīva mums, Me�os patvērums �
Tai vietā, kur Elbas upe, Bohēmijas klajumus atstādama, tecēja caur Saksiju, līdz pa�iem padebe�iem slējās klintis. So me�onīgo klin�u pilī, kur reti iemaldījās ceļinieki, bija sapulcējusies daļa no laupītāju bandas. Visa pla�ā apkārtne baidījās no viņiem, it sevi�ķi bagātie mui�u un piļu īpa�nieki.
Tautas mutē bandīti bija iesaukti par melno gvardi, un �is ap�zīmējums bija pamatots, jo me�onīgie laupītāji ar nota�ķītajiem ģīmjiem tie�ām bija bīstami.
Viņu vidū nebija ne Zamuela, ne Butlera, bet gan Zārbergs un kāds vīrs vārdā Vitorfs, kas piederēja pie jaunā vadoņa uzticamā�kajiem ļaudīrti.
Vitorfs vēl bija jauns, pēc sejas glu�i kā meitene, bet, kad viņa tum�ās acis iedegās, bija jāatzīst, ka viņā slēpās apbrīnojama enerģija.
Zārbergs nebija vis slinkojis.
Sis blēdis izlietoja katru gadījumu, lai kūdītu un musinātu lau�pītājus pret Lipu Tulianu, jo pats ļoti kāroja tikt par vadoni. Līdz �im viņam nebija sevi�ķi veicies, bet da�i nemierīgākie jau bija viņa pusē, un Zārbergs cerēja, ka piekritēju skaits vairosies.
Vitorfs �o blēdi nekad neizlaida no acīm, bet neko neteica, jo Zārbergs bija teicams spiegs un bez viņa nevarēja iztikt.
Garās alas dibenā kurējās uguns, dūmi spiedās laukā pa vai�rākām klints plaisām, un no ugunskura puses laiku pa laikam at�skanēja skaļas balsis.
Tās bija meitas, kas pavadīja savus mīļākos; viņas trakoja un ālējās, tik Guste sēdēja savrup un sabozusies īgni kaut ko atbildēja, tiklīdz kāds laupītājs jokodams gribēja tai tuvoties.
Vitorfs uzmeta grupai nemierīgu skatu.
Vai nebūsit klusākas, jūs, skuķes, � viņ� uzsauca tām. � Tāds troksnis kā ellē � nez cik tālu var dzirdēt!
Skaļi smiekli sekoja kā atbilde, un kāda skuķe pieskrēja pie viņa.
Jūs atkal gribat bārties, � tā mīļi uzrunāja jauno laupītāju. � Kur� tad mūs �ai tuksnesī dzirdēs? Kaunieties, jums vēl nevienas meitas nav, nudien, skaudība sāk celties!
Viņa uzmeta tam kaislu skatu, bet Vitorfs uzgrieza muguru.
Es negribu meitas, � viņ� nelaipni atteica.
_� Ha, ha, ha, � skuķe smējās. � Jūs esat laupītājs. Jūs do�mājat, ka esat par mani labāks? Ehē!
Viņ� neatbildēja, bet Zārbergs pasmīnēja.
Tas jau arī tāds � nezina, kur galvu celt! � Zārbergs ie�uk�stēja kādam biedram. � Tie abi grib uzstāties kā lielmaņi, jo viņi cēlu�ies no labām ģimenēm.
Zārbergs tuvojās Vitorfam.
Vai tu neturēsi muti! � Vitorfs iesaucās. � Tu vairāk ne�zini, kā nemieru Celt. Kas mēs būtu bez Lipa Tuliana? Muļķu bars, ko izputinātu pirmā kareivju nodaļa. Tagad tu zini, ko es domāju, un liec mani mierā!
Nu pagaidi tik, � Zārbergs murmināja. � Kad es reiz bū�u vadonis �
Viņ� uzcēlās un devās pie saviem draugiem bohēmie�iem.
Vitorfs domīgi aplūkoja alu.
Tā jau daudzkārt bija sniegusi laupītājiem patvērumu un tādēļ ierīkota visām vajadzībām.
Da�ās vietās karājās biezi priek�kari, kas alu pār�ķīra vairākās daļās.
Te atradās arī trauki, podi, pat vienkār�as mēbeles, visvairāk egļu koka galdi un krēsli; koka vad�os karājās laupītāju bruņas.
Vitorfa sejā atspoguļojās arvien lielāks nemiers.
Virsnieks jau vakar solījās būt �eit, bet nav vēl nācis, � jau�nais laupītājs teica ba�īdamies. � Ka nav kas atgadījies. Es jau viņu brīdināju, bet viņ� neklausīja.
Me�ā atskanēja signāla troksnis, un bandīti kā elektrizēti uzlēca kājās,.
� Virsnieks Lips Tulians nāk, urā, nu atkal būs laupījums!
Zārbergs uztraukts vēroja gavilētājus.
Ari Guste bija uzlēkusi kājās.
Viss viņas augums drebēja kā drudzī un zilās, spo�ās acis prie�cīgi iedegās, kad gaidītais parādījās alas durvīs.
Vitorfs steidzās viņam pretī.
Beidzot, beidzot! � jaunais laupītājs iesaucās. � Es jau no tiesas domāju, ka jūs vairs nekad neatgriezīsities no pilsētas!
Vadonis spēcīgi paspieda viņa roku, viņu vienīgo sev līdzīgu atzīdams, jo arī Vitorfs bija cēlies no labas ģimenes.
Trakas greizsirdības pārņemts, tas bija nogalinājis savu sievu līdz ar draugu, kas bija izpostījis viņa laimi.
Pēc tam viņ� bija aizbēdzis un piebiedrojies laupītājiem, jo arī viņam bija dzinu�ies pakaļ, kā arī atņēmu�i viņa īpa�umus.
Drēzdenē es izrēķinājos. � Lips Tulians teica. � Nu es atkal jūs vedī�u � zibens ātrumā parādīties un tikpat ātri pazust. Lik�sim bezsirdīgajiem lielmaņiem trūkties!
Un mēs jums sekosim, mēs cīnīsimies līdz beidzamai asins- pilītei, � Vitorfs dro�sirdīgi atsaucās: � Lai dzīvo virsnieks!
Un laupītāji gavilēdami piebalsoja:
Urā, lai dzīvo Lips Tulians! Urā!
Jaunais vadonis pacēla roku, pavēlēdams klusēt. Ieraugot skuķes ap uguni, viņa seja apmācās vēl vairāk.
Jau atkal meitas, � viņ� pusbalsī teica Vitorfam. � Vai �ie ļaudis nemaz nevar bez skuķiem iztikt?
Uzrunātais paraustīja plecus.
Virsniek, tur neko nevar darīt. Sīs skuķes jau ar me�a dzīvi apradu�as un izspiego�anā mums daudzreiz pakalpo.
Vai meitene me�a dzirnavās ir labi apgādāta? � Lips Tulians jautāja.
Jā, dzirnavnieks jau solījās gādāt par viņu kā par savu bērnu!
Nu labi, tad es esmu mierīgs; dzirnavnieks jau nu gan ir liels nelietis, bet viņ� baidās no manis un neuzdro�ināsies darīt pāri.
Nē, tas nebūs, virsniek. Kurp dosimies rīt?
Uz Prāgu! � viņ� teica gausi un dobji.
Ā, es zinu � pie gubernatora!
Jā. Vai �im nelietim!
Jaunais vadonis devās uz alas dibenu.
Ārā jau sāka tumst. Nakts nāca ātriem soļiem, un vadonis jutās stipri noguris no tālā ceļa.
Novēlējis labu nakti, Lips Tulians iegāja atsevi�ķā telpā un iekrita mīkstā, �auksto�ā sienā. Alā bija ieviesies klusums. Laupītāji sargājās trok�ņot, bīdamies un cienīdami savu vadoni.
Virsnieks guļ, netraucējiet, � gāja no mutes mutē, un pat
Zārbergs ar saviem draugiem klusēja� Beidzot arī laupītāji cits pēc cita devās pie miera. Nepagāja ne stunda, kad pēdējais bandīts jau bija apgūlies, tik sargi stāvēja ārā, klin�u plaisā, lai varētu paziņot par ienaidnieka tuvo�anos. Kādā telpā pēk�ņi kaut kas sa�kustējās, biezais priek�kars tika atvilkts, un daiļa, ziedo�a meitene lūkojās apkārt.
Tā bija Guste, me�a dzirnavnieka meita. Viņa bija viena savā guļamistabā, un viņai starp laupītājiem nebija neviena mīļākā; ar varu tai neviens nedrīkstēja tuvoties.
Labu brīdi tā skatījās apkārt, jo uguns vēl deva tik daudz gaismas, ka pat attālākie kakti Vilku alā bija saskatāmi.
Nekas nekustējās, tik dobja �ņāk�ana liecināja, ka laupītāji guļ cietā miegā. Meitene paslīdēja aiz priek�kara. Guste bija ģērbusies vaļīgi, jo nakts bija silta. Alā valdīja klusums.
Vieglais, īsais ņieburs bija gandrīz vaļā, un, kad Guste pacēla savas baltās, līdz pleciem kailās rokas, lai sakārtotu tum�os matus, viņa izskatījās ļoti kaira, vilino�a.
Meitene ļoti labi apzinājās, cik viņa skaista; tas bija lasāms viņas apmierinātā skatā.
Smalkās kājiņas pa akmeņiem uzmanīgi likdama, skuķe klusi pagāja gar uguni.
Kurp gan viņa devās? Vai viņai nebija slepens mīļākais?
Pēk�ņi Guste apstājās.
Viņa stāvēja aiz priek�kara, kas at�ķīra vadoņa telpu no pārē�jām. Klausījās. Straujā elpa, kas cilāja viņas krūtis, liecināja par uzbudinājumu. Iek�ā viss klusu. Vēlreiz pametusi bailīgu skatu visapkārt, Guste iemuka telpā.
Pa priek�kara spraugu iestaroja izplēno�a ugunskura spīdums un apgaismoja virsnieka daiļo stāvu.
Guste skatījās vīri�ķīgi daiļajā sejā.
Guļ, � viņa �ukstēja.
Skaistule lēnām gāja tuvāk; viņas puspavērtās lūpas �ķita iz- galēju�ās mīlas skūpstu. Nu jau Guste bija nometusies ceļos blakus guļasvietai.
Jaunais vīrietis pavēra acis, briesmīgas un reizē neizsakāmi skumjas acis. Lips Tulians uzreiz ievēroja stāvu sev blakus un tūliņ ar labo roku tvēra pēc pistoles.
Es tā esmu, � Guste dvesa. � Nedomājiet, ka esmu ienaid�nieks, ai nē � nē!
Bandītu vadonis uzlūkoja meiteni.
Guste kā mīļa nāra lūgdamās pacēla rokas aug�up. Vaļīgais ņieburs tik pa daļai sedza krūtis, mati kā tum�i viļņi appludināja meitenes daiļās formas.
Ak jūs, � Lips Tulians pusbalsī teica. � Ko jūs, Gustiņ, no manis gribat?
Dedzīgs, kvēls skats sastapās ar viņa skatu.
Es citādi nevarēju, � Guste �ukstēja. � Piedodiet man, ka nācu. Sabariet mani, es pacietī�u, bet citādi nevarēju!
Bandītu vadoņa sejā nepakustējās ne vaibstiņ�. Guste ilgi ne�varēja ciesties.
Es jūs ļoti mīlu, � viņa kaislīgi teica. � Mīlu līdz izmisu�mam. Jūsu tēls mani neatstāj, lai ietu kurp iedama. Te es esmu, dariet ar mani, ko gribat!
Meitenes daiļā galva liecās uz priek�u, un viļņojo�ie matu plūdi izlija pār bandīta rokām. Viņ� skatījās meitenē, redzēja tās mir�dzo�o kaklu, baltos plecus, kas kā marmors laistījās zem melnā samta ņiebura.
Mirklī iedegās arī Lipa Tuliana acis, viņ� ta�u bija viens pats ar skaistu, kaislīgu meiteni. Mirkli iedrebējās viņa rokas, kā snie�dzoties pēc viņas� Tad sejai pārslīdēja ēna. Viņ� pacēla meitenes daiļo galviņu.
Dodiet savu mīlu, Gustiņ, savu sirdi kādam citam! � Lips Tulians mierīgi teica.
Jūs mani nicināt? � Guste aizsmakusi jautāja.
Viņ� papurināja galvu, bet meitene to nemanīja.
Neviens no jūsu ļaudīm nevar lielīties, ka es būtu viņa mī�ļākā bijusi, � viņa dedzīgi turpināja. � Neviens nav mani aiz�skāris, to es jums zvēru pie visa, kas man ir dārgs un svēts.
Nepārprotiet mani, Gustiņ, � Lips Tulians atbildēja. � Es jau zinu, ka me�a dzirnavnieka meita atraidījusi katru pui�a tu�vo�anos. Bet tomēr . . .
Kas, jel runājiet! � viņa sauca, arvien vairāk iekarsdama.
Es nevienu vairs nemīlē�u, � Lips Tulians tikko sadzirdami teica. � Manī viss ir miris, tuk�s. Nē, nē, vēl vienas jūtas tur dzīvo, tās �audās un deg kā uguns!
Mīla, � Guste sacīja.
Nē, atriebība, � Lips Tulians atbildēja.
Sos briesmīgos vārdus viņ� izrunāja tik maigi, bet tum�ajās acīs gailēja patiesi drausmīga liesma; bandītu vadonis tie�ām pazina vēl vienīgi savu atriebību.
Guste uzlūkoja viņu izbijusies un apbrīnodama; nekad tas viņai nebija licies tik skaists un iekārojams, kā �inī acumirklī.
Kaisles uzplūdā tā aptvēra viņu ap vidu.
Es jums palīdzē�u, � Guste murmināja. � Dienu un nakti ie�u jums līdzi. Ak, neatstumiet mani! Sieva atrod ceļu, kad vīrs to pazaudē. Es atrieb�os tiem, kas jūs vajāja, bet ņemiet mani, atbildiet manai mīlai, kas gatava nest katru upuri.
Viss velti, Gustiņ, manu apņem�anos nekad nevar satricināt, jūs jau_ mani pazīstat!
Ā, jūs mīlat Elzbeti, � Guste pēk�ņi iekaisa, trakas greiz�sirdības pārņemta. � Tādēļ jūs mani atstumjat, � viņa aizvainota turpināja. � Ha, vai es jums neesmu diezgan skaista, vai arī jūs mani ienīstat tādēļ, ka esmu tikai me�a dzirnavnieka meita?
Nekā tamlīdzīga, Gustiņ; jūs esat skaista, bet jūs varat darīt laimīgu kādu citu!
Es negribu, nē; es gribu, lai jūs mani mīlētu, nevienu citu es nevaru ieredzēt. Un es nemaz neprasu, lai jūs mani ņemat par sievu, to es neprasu. Tik mīlu, mīlu es lūdzos. Ņemiet mani sev, es dodu jums visu, kas man ir, jā, visu � visu!
Tik Lips Tulians varēja pretoties, kad tik jauna, daiļa meitene klusā, vientuļā naktī lūdzās mīlu. Viņ� ātri piecēlās no savas gu�ļamvietas.
Ejiet, Gustiņ, � viņ� teica, trīco�o meiteni uz priek�kara pusi bīdīdams. � Man ir strauja sirds un pārbaudījums bija grūts, bet es gribu palikt uzticīgs savai Hedvigai.
Meitene stāvēja ārpusē, priek�kars jau atkal bija ciet. Bet me��onīgā kaisle lauzās uz āru ar savu pirmatnējo spēku.
Tu negribi mani mīlēt? � apslāpēti vārdi raisījās pār dre�bo�ām lūpām. � Bet tev tas jādara, jo es gribu, un tu man pie�derēsi. Neviena cita tevi neapkamps mīlā, pat tava Hedviga, lai arī man ar katru Sāncensi vajadzētu izrēķināties ar auksto tēraudu! Ha, �ī tikumīgā Elzbete, viņai jāpazūd, viņ� nedrīkst to vēlreiz redzēt. Tagad es zinu, ka ienīstu viņu!
Nabaga Elzbete, kāds gan būs tavs liktenis?
12. nodaļa PIRMS UZBRUKUMA
Aiz Prāgas pilsētas mūriem grima asinssārta saule, tās stari zeltīja Hrad�inas pils torņus un logus. Sī pils stāvēja uz augstas kraujas klints kā skaistās Moldavas pilsētas valdone. Vakara zvani no baznīcu torņiem atbalsojās kalnos un me�os, kas pla�ā apkārtnē apņēma pilsētu.
Tur ar saviem klaidoņiem bija apmeties Lips Tulians.
Saprotams, ka tie nevarēja ceļot kopā pa biezi apdzīvoto Bohē- miju, un tādēļ, pārģērbu�ies kā zemnieki, mednieki un tirgoņi, pa vienam bija salasīju�ies norunātā vietā.
Arī skuķes bija līdzi, jo laupītāji bez viņām nevarēja iztikt � no tām viņi ievāca visas galvenās ziņas.
Laupītāju nometnē sevi�ķi stingri tika ievērots klusums. Viņi" uzturējās biezā me�ā, grūti pieejamā vietā, zinādami, ka Prāgas gubernators ir viņu bīstamākais ienaidnieks, un mazākās neuzma�nības dēļ varēja sagaidīt, ka tas pavēlēs kareivjiem pārmeklēt visu apkārtni.
Zārberga nometnē nebija, tikai pats Lips Tulians un Vitorfs ar saviem ļaudīm. Jaunais vadonis stāvēja kādā pakalnē un skatījās pāri uz tālo pilsētu.
Viņ� dzirdēja zvanus, ta�u tie viņam nevēstīja mieru, bet sauca atriebt. Tagad viņ� gribēja atmaksāt par visu, ko cietis. Ar pro�centiem atmaksāt.
Beidzot, beidzot, � laupītājs murmināja. � Tur ir pilsēta,, tur ir Hrad�ina, gubernatora sēdeklis! Tur dzīvo Hedviga ar ienīsto vīru, ja nav mirusi. Ha, pacieties vēl īsu laiciņu, tu, nemierīgā sirds� atriebējs ir klāt � sargies, grāf Martinic, skaistās Moldavas pilsētas asinssuns!
Aiz jaunā vadoņa tuvojās soļi. Nācējs bija Vitorfs.
Vai izlūki jau atpakaļ? � Lips Tulians jautāja ar ierasto- mieru.
Vēl nav, virsniek, un Zārberga ari vēl nav, tas katrā ziņā jau iet pats savu ceļu. Sis līdējs varbūt pat tīko pēc jūsu dzīvības!
Lips Tulians nicīgi iesmējās:
Es nebīstos Zārberga, jo viņ� ir ļoti bailīgs. Jau daudzreiz esmu par to domājis, vai neparādīt viņam ceļu. Bet viņ� un viņa bohēmie�i mums tagad vajadzīgi.
Vitorfs piebalsoja.
Viņ� palika uz vietas, bet Lips Tulians, viņam pamādams, devās tālāk. Vitorfs saprata, ka vadonis grib būt viens ar savām atriebī�bas domām.
Bandītu vadonis iegāja biezā, tum�ā egļu me�ā.
Me�s bija viņam sve�s, tomēr viņ� soļoja tik dro�i, it kā �e būtu uzaudzis. Laupītāju vadonis gāja arvien tālāk.
Pēk�ņi viņ� apstājās un ieklausījās. Vai krūmos' �uksto�i nesa�runājās? Tūliņ viņ� ievēroja arī platu, gai�u svītru, kas gāja caur me�u un bija tālu redzama.
Lips Tulians ieraudzīja tālumā kaut ko sarkanu un, labāk ap�skatoties, redzēja kādu zemnieku sievu tuvojamies ar saini uz mu�guras.
Balsis krūmājā kļuva skaidrākas. Vadonis klusiņām līda tuvāk.
� Tur nāk kāda sieva, � viņ� dzirdēja. � Tā bez �aubām būs bijusi tirgū, laba summiņa spo�o guldeņu būs makā,. Tie mums jā�dabū.
Jā, bet vecā sacels brēku! ,
Muļķi, pārgriezīsim viņai rīkli un paslēpsim me�ā!
�Tas ir Zārbergs!� Lips Tulians domāja.
Sieva nāca tuvāk. Krūmi brik�ķēja ��Zārbergs pabāza galvu pa ceriem un kāri lūkojās uz ceļu. Tad pēk�ņi sarāvās.
Divu soļu atstatumā, iesāņus, stāvēja virsnieks, viņa acis neat�laidīgi vēroja nelieti.
Uz priek�u! � Lips Tulians teica. � Es domāju, tu ta�u gribi aplaupīt un nogalināt nabaga sievu. Uz priek�u, ko tu kavējies ar .saviem draugiem?
Pats velns to te atnesis, � blēdis murmināja. � Elle un velns, nekur tu bez viņa netiec!
Bohēmie�i vairs nedomāja pastrādāt bezdievīgo darbu un bijīgi skatījās un savu vadoni. Lips Tulians devās klāt.
Vai to tu sauc par ziņu ievāk�anu, Zārberg? � viņ� teica. � Vai domā, ka es tevi pa jokam sūtīju un tu vari vazāties, kur iedo�mājies?
Zārbergs vai plīsa aiz dusmām, bet sargājās tās izrādīt.
Virsniek, � viņ� iesāka, bet viņa kaķa acis �ķielēja ļauni. � Savu pienākumu esmu kārtīgi izpildījis; patlaban jau gribēju doties uz nometni, kad �
Es izjaucu tavu nodomu aplaupīt nabaga sievu, � virsnieks viņu pārtrauca. � Nelieti, vai tu jau aizmirsi manu pavēli: vai es reizi pa visām reizēm netiku piekodinājis neatņemt nabaga ļaudīm nevienu kapeiku? Vai bagāto varmāku nav diezgan?
Zārbergs palocījās zemodamies.
Piedodiet, virsniek, mēs domājām, ka tā sieva ir bagāta. Gal�venais, � viņ� dedzīgi turpināja, redzēdams Lipa Tuliana pieri draudo�i apmācamies. � Galvenais, esmu atradis dro�u ceļu, kā piekļūt Hrad�inas pilij.
Jaunā vadoņa seja noskaidrojās.
Vai patiesi? � viņ� iesaucās.
Jūs varat mani gabalos sa�ķaidīt, ja es meloju, � blēdis atbildēja uzelpodams. � Samīt jūs mani varat, ja tas nav tā, kā es saku.
Un kur �is ceļ� ir? � vadonis jautāja. � Tu zini, pa vārtiem mēs nevaram iet un pār augsto mūri arī ne.
To es zinu, � Zārbergs atbildēja. � Nāciet, virsniek, es jums tūliņ parādī�u.
Pa to laiku bohēmie�i, bīdamies no soda, bija aizlaidu�ies.
Prāgu jau ietina vakara krēsla.
Skatieties tur, � Zārbergs rādīja. � Redziet to ēku cie�i pie pilsētas mūra, virsniek, vai jūs to pazīstat?
Zināms, tas ir mūku klosteris.
Ha, ha, ha, � bandīts iesmējās. � Un tur vecā ēka, Hra- d�inas tuvumā, redziet, virsniek, tas ir sievie�u klosteris. Tur ir jaunas, skaistas meitas, glīti un patīkami skuķi!
Lips Tulians kļuva nepacietīgs.
Pietaupi tu savas garlaicīgās runas! Kur ir ceļ� uz Hrad�inu, uz gubernatora pili?
Pamazām, palēnām, virsniek, tūliņ jūs dzirdēsit. Redziet, nav daudz to, kam zināms, ka apak�zemes eja savieno mūku klos�teri ar sievie�u klosteri, bet es nu reiz esmu no zinātājiem, un tāda eja tur ir!
Lips Tulians uzmeta runātājam jautājo�u skatu.
Kādēļ tāda eja ir, jūs gribat zināt, virsniek? � bandīts tur�pināja. � Ļaunas mēles pļāpā, ka mūkiem ir �is tas kopējs ar daiļām mūķenēm. Ko var zināt, visādi tiek runāts, bet viens ir skaidrs: eja no klostera baznīcas iet pa pilsētas apak�u uz Hrad�inu!
Laupītāju vadonis drūmi lūkojās zemē.
Ko tas līdz, � viņ� teica. � Klosteris ir iek�pus pilsētas mūra.
Glu�i pareizi, bet mūrī ir dzelzs vārtiņi, un, ja mēs tik pār- kuļamies ūdensgrāvjiem pāri, tad pārējais � bērnu spēle! Te ir vārtiņu atslēga.
Lips Tulians brīnīdamies ieraudzīja Zārberga rokā savādu, diez�gan lielu slēdzeni.
Vai nav taisnība, virsniek, tagad jūs redzat, ka jūsu uztica�mais Zārbergs jums vajadzīgs, � bandīts di�ojās.
Lips Tulians ar pūlēm apspieda netīksmi, apzinādamies, ka vi�ņam jābūt pateicīgam par iespēju atriebties.
�onakt es mēģinā�u iekļūt klosterī, � viņ�, ātri apdomājies, teica Zārbergam. � Un tu viens pats nāksi man līdzi!
Bandīta sejā iedegās ļauns uzvaras prieks, kad vadonis griezās atpakaļ uz nometni.
�onakt mēs vieni pa�i, � viņ� murmināja. � O, �o gadījumu der izlietot, tāds vairs tik drīz neatgadīsies. Ha, ha, ha, no pazemes vairs neiznāks divi, bet viens, un tas bū�u es, Zārbergs � nāko�ais bandītu vadonis. Oho, tad tik ies zaļi!
��13. nodaļa NAKTSGAITAS
Divi tum�i stāvi gāja pa laukiem, kas stiepās līdz pa�iem Prā�gas mūriem. Tie bija Lips Tulians un Zārbergs, kas gribēja veikt savu pārdro�o plānu.
Nakts bija tum�a. Biezi mākoņi klāja debesis. Bet Lipam Tulia- nam tas �ķita izdevīgi, jo tumsā viņiem nebija jābaidās no sargiem, kas staigāja �urp un turp pa mūri. Abu starpā neviens vārds netika runāts.
Zārbergs veda, kā jau ceļa zinātājs, un virsnieks sekoja viņam uz pēdām.
Viņi bie�i apstājās un ieklausījās. Bet nekas aizdomīgs nebija dzirdams. Tik vēj� �ņāca, un �ad tad iedārdējās pērkons.
Viņi soļoja ātrāk. Pa labi un kreisi atradās lieli vaļņi, apcieti�nājumu priek�skanstis, caur kurām varēja izkļūt uz ūdensgrāvjiem.
Abi �igli metās grāvī un peldēja. Pēk�ņi Zārbergs apslāpētā balsī sauca palīgā. Lips Tulians saķēra grimsto�o aiz apkakles un laimīgi izvilka krastā.
Zārbergs bija tā pārbijies, ka tikko varēja turēties kājās. Ar rokām gar mūri taustīdamies, viņ� stostīdamies teica:
Te ir dzelzs vārtiņi.
Labi, slēdz vaļā! � Lips Tulians atbildēja, vēlreiz uzmanīgi ieklausīdamies.
Zārbergs, drebuļu kratīts, meklēja atslēgu.
Vai suņu nav pagalmā? � vadonis jautāja.
Nē!
Tad uz priek�u! Taisi drīz!
Zārbergs zināja, ka laiks ir dārgs. Viņ� ātri un uzmanīgi at�slēdza vārtus.
Vārtiņi ie�īksējās, un abi vīri kā spoki izlīda caur mūri.
Nu viņi atradās klostera dārzā, reibino�u ro�u smar�a tvanoja pretī, un iesānis, no augstajiem klostera baznīcas logiem atspīdēja gai�ums.
Mūki ir sapulcēju�ies uz aizlūgumu, � Lips Tulians iemi�nējās, kad dzelzs vārtiņi atkal bija aizslēgti.
Jā, uz nakts mesi, bet tā drīz beigsies un mēs varēsim rīko�ties.
Vai mēs gaidīsim tepat?
Nē, virsniek, baznīcas durvis ir vaļā, tagad visizdevīgāk tikt iek�ā, mūki mūs nepamanīs!
Padoms bija labs.
Abi mūki līda pa krūmiem un brītiņu vēlāk jau sasniedza baz�nīcu.
Zārbergs nebija maldījies � durvis bija vaļā.
Nu ir labi, � bandīts dvesa. � Virsniek, tik bez trok�ņa�
Blēdis attaisīja iek�ējās durvis, un abi divi bez trok�ņa kā spoki
ielīda baznīcā. Tikai pats baznīcas vidus bija apgaismots. Tur mūki, koka krēslos sēdēdami, domīgi skaitīja lūg�anas.
Zārbergs ielīda kādā koka solā un noliecās zemē. Tik Lips Tu�lians vēl stāvēja.
Brīni�ķas domas sāka viļņot viņa dvēselē. Viņ� redzēja Tuna pils baznīcu, dzirdēja savas iemīļotās Hedvigas jāvārdu, ar ko viņa tika saistīta ar citu.
Pēk�ņi Zārbergs viņu paraustīja aiz svārkiem.
Velns rāvis, virsniek, liecieties pie zemes � tie jūs ieraudzīs!
Ne vārda nebilzdams, jaunais vīrietis pabēga aiz kāda sola, jo
mūki jau cēlās aug�ā no sēdekļiem un atstāja baznīcu.
Zārbergs uzmanīgi glūnēja no savas paslēptuves.
Hallo, virsniek, vai tur divi melnsvār�i neaizlīda aiz lielā altāra? � viņ� klusi jautāja.
Vadonis atmodās kā no dziļa sapņa.
Ko tu gribi?
Es domāju, ka divi mūki palika baznīcā!
Nē, visi aizgāja!
Tā � � Zārbergs gausi atbildēja. � Nu, manas acis gan nekad nekļūdās!
Nāc tik, ir jau laiks!
Zārbergs vilcinādamies sekoja vadonim, kas bez trok�ņa soļoja pa krusta ejām.
Kurp ved ceļ� lejā? � Lips Tulians jautā.
Tūliņ aiz lielā altāra ir akmens, viegli paceļams, es jau sen to esmu izpētījis.
Lips Tulians uzmeta viņam neuzticīgu skatu, bet neko neteica, jo �oreiz viņam gribot negribot bija jāpaļaujas uz Zārbergu.
Tas zag�us paskatījās aiz altāra.
Te es abus melnos redzēju, � viņ� teica. � To es skaidri zinu. Nē, var jau būt, ka viņi arī aizgāju�i, citādi ta�u man vaja�dzētu tos ieraudzīt.
Un bandīts tūliņ sāka rīkoties.
Neizdziesto�ās lampas gaismā viņ� pakampa kādu masīvu ak�mens plāksni, uz kuras atradās vecs kapa uzraksts.
Un brīnums, akmens cēlās viegli, kaut arī tik milzīgi liels; tur jābūt apslēptam mehānismam.
Lips Tulians stāvēja Zārbergam blakus. Tas izvilka rūpīgi pa�glabātu zagļa laternu.
Tepat mums jākāpj lejā, virsniek, ātri, � Zārbergs mudināja, akmens pakāpes rādīdams, kas veda dziļā tumsā.
Laterna bija iedegta.
Zārbergs gāja uz kāpnēm, Lips Tulians sekoja. Un akmens plāksne, kā garu rokas kustināta, aizslīdēja ciet.
Ejas dibens bija sasniegts, un vīri gāja uz priek�u.
Pēk�ņi Zārbergs apstājās.
Mierā! Visi velni, virsniek, ātri! � viņ� �ukstēja aiz bailēm vai stīvs un �igli atrāvās sāņus.
Tur kāds nāk, � Zārbergs teica. � Virsniek, atpakaļ, ļaudis tuvojas.
Viņ� jau grasījās bēgt, kad vadoņa dzelzs roka sagrāba viņu.
Paliec �e, zaķapastala; nekusti no vietas, vai�
Iekams Zārbergs paspēja atbildēt, Lips Tulians, kura vanaga acis visu ievēroja, ar varu aizrāva viņu projām.
Ejā vietām bija koka balsti un tur, kur viņu vairāk kopā, di�viem vīriem bija pilnīgi iespējams paslēpties.
Zārbergu sev līdzi vilkdams, laupītāju vadonis steidzās turp.
Bija arī pēdējais laiks, jo soļi nāca arvien tuvāk.
Lips Tulians iebīdīja Zārbergu paslēptuvē un aizlīda arī pats; tai pa�ā acumirklī ejā paspīdēja laternas gaisma.
Vai tu nupat nedzirdēji tādu kā troksni? � kāda sve�a, aiz�smakusi balss jautāja.
Dzirdēju gan, bet tas būs kāds sikspārnis vai pūce; �ādi kustoņi apak�zemes ejās nav retums.
Zārbergs skatījās pa divu stabu spraugu.
Divi vīri nāca pa eju, apdomīgi uz priek�u kustēdamies, un bie�i apstājās klausīdamies.
Tie abi ir mūki, � Zārbergs teica tik klusi, ka vadonis tikko varēja dzirdēt.
Jā, tie bija abi mūki, kas baznīcā paslepus iegāja aiz altāra; �ajā ejā tie bija ienāku�i pa citu ieeju.
Arī Lips Tulians varēja mūkus labi redzēt; viņu ļaunās sejas liecināja par lielu uzbudinājumu.
Mūki apstājās bandītiem taisni pretī. Zārbergam tas bija ļoti nepatīkami, kamēr Lips Tulians aukstasinīgi gaidīja, kas būs.
Nu, kā ir? � viens no mūkiem ieminējās. � Es domāju, mēs varam doties ceļā.
Vēl jāpagaida, � otrs atbildēja. � Jo jaunā, skaistā novice tik ap pusnakti ierodas uz lūg�anu. Un līdz tam vēl tālu. Pa to laiku mēs varam pamatīgi apspriesties!
Kā tu gribi, � otrs klostera brālis, ļauni iesmiedamies, at�bildēja. � Es pilnīgi paļaujos tavai vadībai, ha, ha, ha! Nav jau pirmā reize, kad tu ej �o slepeno ceļu.
Tā ir, � otrs piebalsoja. � Es arī klostera vientulībā protu baudīt dzīvi.
Un vai tā novice tie�ām ir tik skaista, kā tu saki?
Jā, nav vairs nekā daiļāka, to man pateica klostera durvju sardze, mana draudzene. Savs noslēpums daiļajai sve�iniecei tomēr ir, jo viņa klusā naktī klaudzinājusi aiz klostera vārtiem un iz�teikusi vēlē�anos pieņemt mūķenes �ķidrautu.
Kā viņu sauc?
To neviens nezin, viņa saucas māsa Hedviga, skaistā grēci�niece, ha, ha, ha! �onakt es piedo�u viņas grēkus, un rīt � rīt ne�viens nezinās, kur māsa Hedviga palikusi, jo nevienam citam kā vien man slepenā eja nav zināma.
Un es ņem�u dalību tavā laimē, vai ne?
Jā, to esmu tev apsolījis, jo tu man palīdzēsi. Bet tagad nāc, nu jau varam doties ceļā.
Atkal skanēja mūku nedro�ie soļi, gai�ums attālinājās un nakts- gaitnieku melnie stāvi pazuda ejas līkumā. Lips Tulians atstāja slēptuvi.
Man pakaļ, Zārberg, � viņ� �ukstēja. � Seko man uz pēdām! Te nāksies kauna darbu aizkavēt; sprie�ot pēc tā, ko es dzirdēju, abi nelie�i grib pastrādāt varasdarbu pie svētās.
Zārbergs neatbildēja, bet viņa viltīgās acis nemierīgi zibsnīja.
Lips Tulians taustījās gar sienām, jo laternu nedrīkstēja aizde�dzināt: mūki varētu ieraudzīt gaismu.
Zārbergs pa to laiku kala savu plānu.
Tagad, vai nekad, � viņ� dvesa.
Ja viņam netrūktu drosmes, tas varētu ar labi mērķētu �āvienu no mugurpuses izrēķināties ar vadoni.
Ak nē, viņ� pārāk bailīgs, lai to iespētu. Zārbergs arī zināja, ka Lips Tulians sa�ķaidīs viņu gabalos, ja nebūs uz vietas pagalam.
Jaunais cilvēks, vēl arvien gar sienām taustīdamies, ātri devās uz priek�u, jo mūku soļi vairs nebija dzirdami.
Pagaidi, te blakus ir caurums, � laupītāju vadonis ieminējās. � Zārberg, kur ir īstais ceļ�?
Mums jāgrie�as pa labi, � nelietis atbildēja. � Mūki ir aizgāju�i, jo eja ved zem sievie�u klostera baznīcas.
Lips Tulians ticēja �iem vārdiem. Sīs telpas viņam sve�as, bet Zārbergs noteikti te ir bijis, un jaunais vadonis iegriezās ejā pa labi.
Atri, virsniek, atri, � blēdis mudināja. � Citādi mūkus vairs nepanāksim, un tie savu upuri jau būs pārvarēju�i!
Bet tā mudināt nemaz nevajadzēja, jo Lips Tulians gāja uz priek�u tik ātri, cik tas tumsā iespējams.
Jaunais vīrs gribēja aizkavēt neģēlību, arvien ātrāk viņ� stei�dzās uz priek�u. Te � aprauta ieklieg�anās � Lips Tulians tvēra mūri, kur pieturēties; viņ� krita.
Velti � tuk�ajā ejā atkal iesaucās balss un smagais ķermenis krita dziļi, dziļi, atsizdamies pret cietu klonu.
Zārbergs metās zemē.
Virsniek, � viņ� sauca uz leju. � Virsniek!
Nekādas atbildes.
Nelietis piecēlās.
Izdevās, � viņ� sprauslāja. � Izdevās! Ha, ha, ha, virsnieks guļ apak�ā velvē, un, ja vēl nav pagalam, tur viņam neizbēgami jāmirst. Mans mērķis ir sasniegts, tagad es esmu laupītāju bandas vadonis, jo neviens cits nevar to vadīt. Un skaistā Elzbete būs mana mīļākā � oho, nu ies zaļi!
Nelietis atkal klausījās � kapa klusums; neviena skaņa nenāca no dziļumiem.
Zārbergs varēja līksmot, jo viņa plāns bija izdevies: viņ� pats vadoni te ievilināja, un nu tas bija iekritis velvē.
� Lips Tulians uz mū�u aprakts, � viņ� murmina, izejai tuvo�damies. � Es jau atgrie�os, un, kad biedri dzirdēs, ka viņu vadonis aiz savas pārgalvības kritis nelaimē, tad atskanēs: � Lai dzīvo laupītāju vadonis Zārbergs!
Pēk�ņi viņ� izbailēs iekliedzās.
14. nodaļa NEĢĒĻU DARBS
No sievie�u klostera torņa dobji izskanēja pusnakts zvani. Spoku stunda bija klāt, un tajā, pēc senlaiku teikām, miru�o dvēseles klaiņo pa zemesvirsu.
Kā tum�s klin�u blāķis sievie�u klosteris rēgojās pāri pilsētas celtnēm.
Logos nespīdēja neviens gaismas stars, vienīgi pa kādu raibu rūti no klostera baznīcas plīvoja vāja gaismiņa. Tā bija mū�īgās uguns liesmiņa pie lielā altāra.
Vājā blāzma apgaismoja vienīgi tuvējo apkārtni, citādi visa baznīcas iek�iene bija tum�a, tik pa brī�am spokaini pazibēja svēto tēli un eņģeļu galvas.
Vai tur kas nesakustējās ap lielo altāri, vai ne�aukstēja drēbes? Vai tur nelocījās kāds no viņpasaules, no kapenēm uzcēlies gars?
Ak nē, tas bija cilvēks, kas dedzīgā lūg�anā noslīdzis ceļos pie altāra; mū�īgā uguns liesma apgaismoja jaunas, bālas sievietes brīni�ķi vijīgo stāvu.
Daiļā lūdzēja �ķita atraisījusies no visa laicīgā, un debe�ķīgi skaistā seja bija pievērsta krustā sistajam Pestītājam.
Tā bija Hedviga.
Mans Pestītāj, uzklausi manu lūg�anu, � viņa lūdza. � Es nelūdzu par sevi, bet piedod viņam, tam, kuram pieder mana sirds, atgriez viņa prātu, lai viņ� atstāj ļauno ceļu. Ak, Kristus, visas pasaules Pestītāj, piedod Filipam viņa grēkus!
Asaras ritēja pār bālās, daiļās lūdzējas vaigiem, kad mazās, drud�aini karstās rokas cēlās pret krustā sistā tēlu. Mū�īgā uguns blāzmoja aug�up, un �ķita, ka krustā sistā Pestītāja vaigs, �ēlas�tības apstarots, pievērsies lūdzējai.
Atgriez viņa prātu, ak Pestītāj, � Hedviga lūdza. � Viņ� ir smagi grēkojis, bet viņa sirds nav ļauna, viņ� aizrāvies ļau�u cietsirdības dēļ un sabiedrojies ar laupītājiem, kas aplaupa savus līdzcilvēkus. Viņ� mani vairs nemīl, bet es nedusmoju, es gribu mīlēt tevi, manu Pestītāju. Tu esi mans pēdējais patvērums; es gribu klosterī aizlūgt par Filipa grēkiem.
Daiļās lūdzējas balss izskanēja kā ievainots zvans. Briesmīgas sāpes plosīja mīlas pilno sirdi. Ak, Hedviga varēja kliegt un tomēr neizkliegt aso moku dedzi. Jo Filips, bezgala mīļais Filips viņu ir aizmirsis.
Tā Hedviga domāja. ' Nedēļām ilgi viņa meklēja to, daudzkārt maldījās, gulēja me�ā, līdz ieraudzīja laupītāju vadoni liecamies pār skaistu meiteni un glāstām viņas mīļo sejiņu. Iekunkstēdamās viņa spieda roku uz viļņojo�ās krūts. Tur iek�ā dega un sāpēja, it kā kāds ar na�iem graizītu.
Lūzti, asiņainā sirds, � viņa �ukstēja. � Lūzti, tik mieru, mieru � es gribu mirt!
Bezgalīgas sāpes bija pārņēmu�as Hedvigu.
Viņa nedzirdēja troksni aiz altāra.
Tur uzlīda divi tum�i stāvi, kaisliem iekāres skatiem uzlūkodami daiļo lūdzēju.
Tā ir viņa, � viens no mūkiem ieminējās. � Uz priek�u, projām viņu!
Hedviga uzlēca kājās.
Divi mūki, kapuces pār sejām uzvilku�i, kā spoki no veļu valsts uzbruka viņai.
Hedviga gribēja kliegt.
Par vēlu! Smaga roka aizspieda muti, izbaiļu kliedziens nosma�ka, spēcīgas rokas apkampa viņas stāvu un vilka puspaģību�o aiz lielā altāra.
Nelie�u pēk�ņā iera�anās nebija nekāds brīnums, jo arī te, mar�mora klonā, bija uzcelta akmens plāksne, glu�i tāpat kā mūku klostera baznīcā; arī te �aurās kāpnes veda lejā.
Hedviga sāka nojaust briesmas, kādas viņai draudēja. Ar vi�siem spēkiem viņa pūlējās izrauties no uzbrucēju rokām, kas smie�damies vilka savu upuri pa kāpnēm lejā.
Aug�ā akmens pats no sevis mehāniski aizvērās, un abi mūki stāvēja laternas apgaismotā ejā.
Viens no uzbrucējiem, spēcīgs mūks, turēja Hedvigu rokās, ka�mēr otrs bezkauņa ar lakatu aizsēja viņas muti, lai apklustu moku pilnie vaidi.
Kurp? � otrs mūks jautāja.
Pacieties, draudziņ, � atbildēja pirmais, kas turēja Hedvigu kā dzelzs, �ņaugos. � Tev būs ko pabrīnīties, kad redzēsi, ko slēpj �is apak�zemes ceļ�. Bet nu nāc, nakts ir īsa, un, dienai austot, mums jābūt atpakaļ klosterī.
Hedvigu sev līdzi vilkdams, viņ� ātri devās pa priek�u, kamēr viņa pavadonis ar laternu apgaismoja ceļu.
Hedviga bija tuvu nemaņai.
Bet, iedomājot briesmas, viņa pārvarēja sievi�ķīgo vājību, zinā�dama, ka viņas gods ir apdraudēts, ka bezkaunīgie mūki izpildīs iekāroto.
Viņa saņēma beidzamos spēkus un mēģināja izrauties.
Par velti, dārgā, � nelietis pavīpsnāja. � Veltas pūles, ha, ha, ha! Jūs neesat pirmā, kuru nesu uz slepeno istabu.
Otrs klostera brālis griezās pie sava biedra.
Bet ja viņa mūs uzdod?
Ha, ha, ha, tas nekad nenotiks. Viņa ir skaista, bet līdzko viņa mums apriebsies � pazudīs tāpat kā visas citas. Dienasgaismu viņa nemū�am vairs neredzēs, jo �īs ejas noslēpumu bez mums neviens vairāk nedrīkst zināt.
Otrs ņirdza kā pats sātans.
Ātrāk, � Hedvigas nesējs uzsauca. � Ej ātrāk, tur jau ir slepenā ieeja mūsu paslēptuvē, kur mūs gaida pasaules prieki. Tā ir karaliski ierīkota te, pazemē, redzēsi � tur būs ko pabrīnīties. Ak, neplosies, mans daiļais bērns, tas ir veltīgi, no mums jau tu neizbēgsi!
Bet izmisums Hedvigai deva milzu spēku.
Viņas acīs briesmīgās krāsās jau tēlojās neģēlīgais skats; visus spēkus saņemdama, viņa atsvabināja vienu roku un nāko�ajā acu�mirklī sagrāba bezkaunīgā mūka kapuci. Nelietis lādēdamies gri�bēja satvert savu upuri, bet neviļus paslīdēja kāja. Neko nedomā�dams, viņ� tvēra ar labo roku, meklēdams, kur pieķerties.
Hedviga juta �ņaugus atlai�amies un ar visiem spēkiem izrāvās no vīru nagiem.
Tas kā izgalējies vilks tvēra pēc viņas drēbēm un satvēra to aiz svārkiem. Necilvēks gribēja viņu kampt aiz rīkles.
Hedviga rāvās uz priek�u, plānā drēbe iz�ķīda, un mūks ierau�dzīja savos pirkstos stērbeles.
Hedviga izrāvusies iebēga tum�ajā ejā.
Ķer viņu, � neģēlis sauca. � Ķer viņu!
Skubinā�ana bija lieka, jo otrs mūks jau dzinās pakaļ, ko mā�cēja.
Hedviga bez domā�anas skrēja uz priek�u, pati nezinādama kurp, tik projām, projām! No bezkauņām, varmākām. Mūks, vajā�tājs, jau turpat būtu viņu saķēris, kad biedrs to panāca un satvēra aiz elkoņa.
Stāvi, citādi ieskriesi dziļumā! � viņ� uzsauca.
Tai pa�ā acumirkli atskanēja vaids, tad �vīkoņa, kā dziļi kaut kam krītot, un dobj� troksnis apstiprināja notiku�o.
Laid mani viņai pakaļ! � sauca mūks, kas bezmaz Hedvigu bija panācis.
Par vēlu, � viņa biedrs sabozies murmināja. � Bēgle iekrita kapu velvē. Tur apak�ā viņa guļ sadragāta, un, ja vēl būtu dzīva � drīz tā kā tā mirtu.
Dosimies lejā! � otrs kā sasvilis izsaucās. Tam kremta, ka laupījums izsprucis.
Nav iespējams. Tur neviens nevar iekļūt, bedre ir ļoti dziļa, velve iebruku�i, un tā ir radies �is caurums, pa kuru var ietikt bedrē. Nāc, iesim savā cellē! Te vairs nav, ko darīt.
Otrs klostera brālis vēl kavējās.
Vēl tak vajag atrasties kādai citai ieejai kapu velvē, � viņ� iesāka. � Skaistā sieviete varbūt ir tikai viegli ievainota. Varbūt vēlāk vēl varam par savu laupījumu papriecāties!
Es nezinu nevienas ieejas, � viņa draugs īgni atbildēja. � Kapu velve ir atlikusi no kādas vecas baznīcas, kas pirms gadu simteņiem izpostīta. Tur apak�ā viss ir sagruvis un apbiris, un tur nav iespējams ieiet.
Bet ja nu viņa, iekritusi, kliedz?
To neviens nedzirdēs, tuk�ajās ejās balss pazūd. Nu iesim, cellē varēsim parunāties!
Mūks kādu brīdi vēl klausījās, bet, kad no bedres nekas nebija dzirdams, viņi steidzās uz slepeno izeju aiz altāra.
Kāds liktenis nu sagaida nelaimīgo Hedvigu?
�15. nodaļa MĪĻĀKĀ ROKĀS
Visapkārt tumsa, bieza, gandrīz taustāma tumsa. Baigo klusu�mu netraucēja neviena skaņa.
Neviena skaņa, bet� praulos, �ķiet, vienmuļi grau� līķu tārps: tik, tik, tik �
Ta�u ta nebija līķu tarpa tik�ķē�ana, ai ne. Paspīdēja gai�umiņ�, tērauds sita kramu, un, lūk, lūk: iedegās maza laterniņa.
Sākumā deglis tikai kvēloja, tad liesmiņa sāka celties augstāk un apgaismoja tuvāko apkārtni. Kāds skats!
Visapkārt augstu sakrauti zārki, metāla � rūsas sēsti, koka � satrūdēju�i, sadrupu�i, tā ka da�viet redzami pelēkbalti miroņu kauli.
Un �ajā drausmīgajā apkārtnē staigāja kāds vīrs. Laternas
gaisma atmirdzēja viņa skaistajā, vīri�ķīgajā sejā, un no viņa pieres pilēja tum�as asinslāses.
Tas bija Lips Tulians, laupītāju vadonis. Kāda augstāka "vara, �ķiet, viņu pasargājusi no dro�as nāves Zārberga viltības dēļ. No kritiena apdullis, jaunais vīrietis brīnīdamies skatījās apkārt; galva bija smaga, kā svina pieliju�i.
Pēk�ņi tas dzirdēja aug�ā troksni, un zibens ātrumā izdzēsa laternu. Ieklieg�anās, un no aug�as kaut kas krita. Ātrumā, pats neapzinādamies ko dara, Lips Tulians izstiepa savas dzelzs rokas.
Kāds ķermenis smagi iekrita tie�i laupītājam rokās; viņ� tik ar lielām pūlēm noturējās uz kājām. Un tomēr Lips Tulians sajuta maigas, daiļas formas � tā bez �aubām bija kāda sieviete.
Sieviete, � laupītājs dvesa. � Kāda sieviete, ha, kā es to aizmirsu �
Viņam uzreiz ie�āvās prātā abu mūku saruna. Vai tā nav �
Lips Tulians brīdi klausījās aizturētu elpu; viņ� skaidri dzirdēja mūku sarunu aug�ā, un drīz viņu soļi attālinājās.
Atkal klusums, kapa klusums; arī sieviete, kas iekritusi viņa rokās, neizrādīja ne mazākās dzīvības zīmes.
Ha, � jaunais vadonis dvesa. � Vai �ie neģēļi būs mūķeni nogalināju�i un tad �e iemetu�i? Vēl viņa ir silta, vēl ir!
Savādas jūtas pārņēma jauno vīrieti, kas atkal gribēja iedegt laternu. Tomēr viņ� sajuta patiesas bailes. Visi locekļi bija kā para�lizēti. Ar varu viņ� pūlējās izrauties no sastinguma.
Viņa mētelis, kas krītot bija atrauts no pleciem, gulēja uz klona. Atri apdomājies, Lips Tulians noguldīja savu nastu uz tā un ķēra pēc tērauda un sēra degļa. Atkal tik�ķēja akmens, iedegās laterna.
Lips Tulians apgaismoja telpu un nometās zemē pie gulētājas. Gaismas stari apspīdēja slaido stāvu un zeltainos matus; vispirms krēslā kļuva redzama bāla, skaista eņģeļa seja. Jaunais cilvēks iedrebējās kā drudzī, tvēra ar roku pie savas asiņainās pieres.
Nē � es � es neesmu dzīvs, � viņ� �ukstēja. � Es esmu miris, jau viņā saulē, un Hedviga ir pie manis � Hedvig!
Viņa roka noslīdēja zemē; tā bija asiņaina. Stīvām acīm viņ� skatījās tum�ajā peļķē.
Tās ir asinis, � viņ� murmināja. � Asinis, mana piere deg kā ugunī, es dzīvoju � es dzīvoju. Bet tur � Hedviga, nē, tas ir rēgs, kas atkal pazudīs, parādība no veļu valsts!
Lips Tulians izstiepa roku aizbaidīt rēgu, bet viņa roka atdūrās pret gulētāju � tas nav spoks. Tas ir cilvēks. Jā, tā ir viņa, Hed�viga. Ak, Dievs!
Hedviga � viņa ir mirusi no neģēļa rokas! � Lips Tulians ievaidējās dziļās dvēseles mokās.
Viņ� parlaida acis par daiļo stāvu, un pēk�ņi viņa vaigos iesi�tās sārtums.
Bezkaunīgais mūks gūstīdams bija saplēsis Hedvigas apģērbu, un viņas krūtis baltas kā kalnu sniegi atsedzās skatam.
Hedvig, � jaunais vīrietis sāpīgi iesaucās un gribēja pie�skarties ar roku, bet savaldījies uzmeta mēteli pār viņu.
Tad atkal ieskanējās izmisuma, salauztas, saplosītas sirds balss:
Hedviga � mana Hedviga � vai tu vēl dzīva, vai Dievs tevi sūtījis, lai mirstu pie tava līķa?
Viņa galva slīga pār krūtīm, karsts asinspiliens iekrita nemaņā gulo�ās sievietes zeltainajos matos. Jaunais vīrietis liecās vēl zemāk. Viņa iekaisu�ās lūpas meklēja Hedvigas muti � atrada to, un de�dzīgs mīlas skūpsts lika mīļākai atmosties no nemaņas.
Hedviga pakustējās.
Nē, nē, � viņa dvesa, domādama, ka ap viņu vēl arvien rīkojas neģēlīgie uzbrucēji. � To negodu� to kaunu� nē � labāk mirstu!
Hedviga, � jaunais vadonis iegavilējās. � Hedviga, mīļā, es esmu pie tevis, tavs Filips ir tev blakus, manās rokās-tu iekriti, kad nelie�i tevi te iemeta.
Pavērās smalkie zīda plakstiņi, un lielās acis meklēdamas lū�kojās mīļākā sejā; tad viņa salika rokas lūg�anā.
Mans Pestītājs, es tev pateicos, � viņa �ukstēja drebo�ām lūpām. � Tu esi manu lūg�anu paklausījis, tu, vis�ēlīgais, esi vēl vairāk darījis, jo es atrodos debesīs kopā ar savu mīļo!
Nē, tu neesi debesīs, tu dzīvo! � jaunais vīrietis iesaucās � Hedviga, mana laime, mans viss, atjēdzies, vēl mēs esam pasau�lē � miroņu bedrē!
Jaunā sieviete ar mokām pacēlās sēdus.
Hedviga, � viņ� dvesa aizraudamies. � Beidzot, beidzot es tevi esmu atradis! Teic, vai neģēlis tevi ir aizticis � tas, kur� lika mani mocīt, kas iededzināja mani ar dzelzi? Hedviga, saki vienu vārdu � vai tu esi grāfa Martinica sieva?
Man uzspiests viņa vārds, Filip, un tas ir viss!
Viņ� uzelpoja, kā atkratījies no smagas nastas, bet lūpās jau raisījās tūksto�iem jautājumu.
Hedviga, kā tu iekļuvi �ajā apak�zemes velvē? Saki, vai tu tā biji, ko ieraudzīju Greifensteinas gruve�os kā rēgu?
Es biju tā, � Hedviga sacīja un gribēja izvairīties no viņa, atcerēdamās daiļo meiteni, kas bija toreiz kopā ar viņu. Bet Lips Tulians pievilka viņu sev klāt.
Tu tā biji! � viņ� līksmi iesaucās. � Ai, Heda, tu domāji, ka esmu tev neuzticīgs kļuvis? Nupat man nāk prātā tavi vārdi: �Kāda cita � viņa rokās� � un tad tu pazudi!
Hedviga mīļi ielūkojās viņam acīs.
Kas tā bija, vai tu viņu mīli? Ak, es jau neticēju, ka tu mani tik drīz būtu aizmirsis.
Nē, nē, mana labā Heda! Ne mīla, bet līdzcietība bija tā, kas mani spieda rūpēties par Elzbeti, jo viņu gribēja samaitāt.
Viņa uzmeta tam bezgala mīļu skatu.
Es tev ticu, Filip, es nekad ne�aubos par taviem vārdiem, bet tev jāatstāj bīstamis amats, tev�
Viņa satrūkās, jo Lips Tulians bija uzlēcis kājās un briesmīgās dusmās vicināja roku.
Nav iespējams, � viņ� sauca. � Nē, es palik�u, kas esmu, man jāatriebjas, un tas man iespējams vienīgi kā laupītāju vado�nim. Es tie�ām atrieb�os, es, apkaunotais un izmocītais nabags!
Filip, � meitene teica, � mūsu Pestītājs pat krustā sists piedeva saviem mocītājiem!
Bet laupītāju vadonis neklausījās.
Te � mana kauna zīme, � viņ� teica, plecu rādīdams. � To grāfs man iededzināja, un tā paliek neizdzē�ama. Ha, ha, ha, viņa asinīs es mazgā�u savu izķēmoto plecu, viņa sirds asinīs maz�gā�os, tomēr zīme paliksj
Filip, � Hedviga elsoja, � paklausi man!
Velti! Jaunais laupītāju vadonis, dūri uz kāda metāla zārka cirzdams, sauca:
Nāc ārā, kluso gulētāj, saki, vai tu jebkad tā esi apsmiets kā es? Tie�ām, pie �iem miroņiem es zvēru, ka ātrāk nerim�os, līdz grāfs, �is suns, manās rokās izlaidīs savu garu!
Hedviga saļima uz dzestrā, netīrā klona.
Filip!� Ak, lielais Dievs, piedod tam! Piedod, mans Pestītāj!
Es viņu dzīvu sa�ķaidī�u, es līksmo�u, kad viņ� mirs un vaidēs! Un kaukdams, smilkstēdams �is neģēlis pa galvu pa kaklu ieskries taisni ellē!
Tik briesmīgus vārdus dzirdot, Hedviga izbailēs sāka lauzīt rokas.
Filip, Dieva dēļ, Filip, nedari to, mūsu mīlas dēļ, kas bija tīra un svēta! Es lūdzu tevi, Filip!
Filips uzlūkoja mīļo būtni, redzēja viņas balto plecu, pār kuru karājās skrandas.
Viņ� panācās tuvāk.
Tev nebūs jāredz mana atrieb�anās; tu arī nezināsi, kad ne�ģēlis saņems to, ko pelnījis. Bet tu mani vairs neatstāsi, jo tu esi mana un es ņem�u tevi līdzi � me�ā, zaļajā me�ā!
Lips Tulians kļāva viņu pie krūtīm, apskāvis abām rokām. Hed-
viga neatbildēja uz viņa glāstiem. Briesmīgas mokas plosīja viņas dvēseli, un viņa gribēja atsvabināties.
Mana, mana Heda, tu atkal esi mana, pēc tik ilga laika, es drīkstu tevi skūpstīt. Heda, mīļā, tu man esi viss, es tevi vairs nelaidī�u, nelaidī�u � tu esi mana!
Dieva dēļ, Filip, nezaimo, es tak esmu cita sieva � priesteris mani savienoja ar grāfu Martinicu.
Briesmīgas sirdssāpes pārņēma jauno vīrieti.
Kas priestera vārdi! Ar varu tu tiki piespiesta! Priestera vār�diem nav nekāda svara. Tu esi mana līgava un kļūsi mana sieva. Un es, Lips Tulians, bandīts un laupītājs, visas pasaules mantu no�lik�u pie savas Hedvigas kājām!
Laid mani, Filip, tu grēko!
Ko?! � viņ� iesmējās. � Es grēkoju, kad ņemu to, kas man pieder? Heda, saki man, vai tu mīli mani, vai tava sirds jau atsve��inājusies no manis?
Nē, Filip, es mīlu tevi, tevi vienīgo, un mīlē�u tevi vēl nāvē!
Filips iegavilējās.
Savaldies, Filip � Hedviga teica. � Esi mierīgs, priestera vārdi tev jātur svēti! Vai tu gribi tik briesmīgi apgrēkoties un ne�kad, nekad vairs nelūgt un negaidīt debess piedo�anu?
Heda, kad tu būsi pie manis un piederēsi man, pat elles uguns man būs kā paradīze!
Ak, mans Pestītāj, nepiemini viņam to, viņa sirds to nedomā, ko runā mute, � Hedviga lūdza.
Vai tu, Heda, domā, ka es pulgoju tavu svēto ticību, Nebūt ne! Bet mums vēl visa dzīve priek�ā, mēs vēl esam jauni un mīlam viens otru. Tev jākļūst laimīgai, laimīgai, kaut arī kā laupītāju vadoņa sievai. To es tev zvēru, mīļā, zvēru pie manas miru�ās mātes!
Un viņ� to sirsnīgi noskūpstīja.
Laid mani vaļā, Filip, tu grēko. Es negribu būt ne grāfa sieva, ne tev sekot, kaut arī mīlu tevi par visu vairāk. Es palik�u klosterī!
Lips Tulians vēl vienmēr turēja Hedvigu apkamptu.
Tā, tu gribi iet klosterī, kur bezdievīgie mūki, tava skaistuma apstulboti, uzglūnēs tev! Ai nē, Heda, mīļā, to es nevaru pieļaut. Savu laimi vairs nelaidī�u no rokām laukā!
Dobja iekunkstē�anās sekoja kā atbilde, un daiļā galviņa atslīga uz viņa rokas.
Paģībusi viņa gulēja laupītāja rokās.
Lips Tulians skatījās uz viņas kailo plecu.
Ha, viņa būtu mana, pavisam mana vēl �inī pa�ā stundā, bet es � es to negribu. Viņa piederēs man, kad me�ā ar lakstīgalu dziesmām svinēsim kazas! Tad Hedviga bus mana, mana sieviņa un manas sirds karaliene!
Lips Tulians lēni atguldīja paģību�o un apsedza ar mēteli.
Ko? Pavisam biju aizmirsis,� viņ� teica, laternu paņemdams.
Ir jau laiks meklēt izeju; te ilgāk nevaru palikt. Drīz ausīs rīts un man jātiek laukā no pilsētas!
Lips Tulians sāka meklēt izeju. Ātri pārkāpa pār �ķirstiem, de�vās pa �auro eju, meklēdams mūrī kādas durvis.
�ur tur viņ� uzmina satrūdēju�iem kauliem, kas bir�a zem viņa kājām.
Tālāk un tālāk veda baigā eja. Tad viņ� atskatījās, kur bija atstājis Hedvigu; vēl viņa nemaņā gulēja turpat. Tad tas dusmīgi sasita rokas.
Esam aprakti dzīvi, � viņ� teica caur zobiem. � No �īs briesmīgās velves nav nekādas izejas. Ha, es nemaldos vis, bedre ir aizmūrēta un tikai putns var izspurgt pa aug�ējo caurumu.
Visapkārt kaili mūri. Visur, kur tik skaties, satrūdēju�i �ķirsti, blakus miroņa galvaskauss, kura acu dobumi tā spokaini raugās pretī. Tā vien �ķiet, it kā viņ� teiktu: � Tu esi pazudis, Lip Tulian, līdz ar savu daiļo Hedvigu. Jums tepat jāmirst, jūs esat mūsu valstī, un jūsu kauli drīz balināsies mūsējiem blakus!
Lips Tulians vēl skatījās. Tad Hedviga pakustējās un klusi ie�vaidējās. Viņ� tūliņ steidzās turp.
Heda, mana mīļā Heda!
Ak. Filip, ļauj man iet, es ie�u klosterī, lūg�u Dievu par tevi, mīļais, lūg�u, kamēr beig�u elpot!
Viņ� dusmīgi uzrāva to aug�ā, tā ka Hedviga iekliedzās.
Nedomā vairāk par klosteri, mīļā, � Lips Tulians teica, viņu skūpstīdams. � Liktenis ir lēmis � mēs paliksim kopā uz mū�u!
Filip, negrēko, es nedrīkstu tev piederēt.
Un tomēr tu būsi mana, � viņ� skumji teica. � Es, Heda, esmu izmeklējis visu telpu � te nav nevienas izejas. Mēs esam dzīvi aprakti, mums tepat jāmirst!
Tagad Hedviga vairs neatstūma viņu, bet cie�i kļāvās tam klāt.
Jāmirst, � viņa dvesa. � Ak, Filip, cik jauki mirt kopā ar tevi, manu Filip!
Tie�ām, � viņ� iesaucās tādā balsi, ka Hedvigu pārņēma svētas ielīksmes jūtas. � Mums jāmirst, mīļā, mēs esam pazudu�i
ieslēgti �ajā aizmirstajā apak�zemes kapā. Bet mūsu mīla būs stiprāka par nāvi, tā mūs vēl savienos nezināmā viņā saulē. Bet tagad es tevi skūpstī�u, mīļā, skūpstī�u, kamēr tu manās rokās beigsi elpot. Ai, Heda mīļā, mēs baudīsim mīlu, mēs dzīvosim, ie�kams mirsim!
Laupītāju nometnē ar nepacietību gaidīja Lipu Tulianu un viņa pavadoni.
Viņi zināja, ka vadonis par kaut kādu nedarbu grib atriebties Prāgas gubernatoram.
Bet kādēļ īsti, to neviens nezināja, jo Lips Tulians nevienam neko nebija teicis, un pat Vitorfs nezināja vadoņa īsto vārdu.
Ausa jau rīts.
Nometnē visi bija kājās, gaidīdami vadoni, kas nesīs jaunas ziņas. Visi-bija gatavi uz bagātu laupījumu.
Vitorfs sēdēja pie ugunskura, viņam blakus Guste. Pārējie lau�pītāji ilgodamies slaistījās būdas priek�ā.
Gaisma jau svīst, � Vitorfs domīgi teica. � Ka tik viņam kaut kas nav atgadījies, jo vadonis jau ne no kā nebaidās.
Arī Gustes sejā bija lasāmas rūpes.
Ak, kaut viņ� te būtu, � tā murmināja. � Es vēl nezaudēju cerības, viņ� nebūs pret mani vienaldzīgs, viņ� ta�u ir jauns; jāpa�cie�as, tā stunda nāks, kad viņ� būs mans; Elzbete ta�u sen vairs nestāv ceļā!
Pēk�ņi no me�a atskanēja dobj� signāls. Visi pielēca kājās.
Viņi nāk, viņi nāk, nu būs laupījums! Oho, vadonis mūs vedīs! � laupītāji sauca.
Guste stāvēja blakus Vitorfam, mīlas pārņemta, ilgu pilnām acīm raudzīdamās uz me�a pusi.
Kāds vīrietis steidzīgi nāca �urp.
Zārberg, � Vitorfs jautāja. � Kur vadonis? Vai palika pie sargiem?
Viltīgais nelietis devās pie ugunskura. Viņ� bija glu�i slapj�, seja bāla, un acis kvēloja kā ogles.
Zārberg, � Guste, ļaunas nojautas pārņemta, jautāja. � Kur vadonis?
Blēdis stāvēja pie uguns.
Biedri, � viņ� stostījās. � Biedri � nelaime! Vadonis pa�galam!
Pagalam?! � Vitorfs iekliedzās. � Pagalam?!
Jā . . . Jā, � Zārbergs �ļupstēja. � Viņ� ir� ir�
Tālāk viņ� netika, jo Guste zibens ātrumā bija pieskrējusi klāt.
Viņas mazās, bet stiprās rokas iekampās Zārberga kaklā un sāka nelieti �ņaugt.
Pagalam? � meitene sauca caur zobiem. � Suns, neģēlis! Ja Lips Tulians ir beigts, tad tu viņu�
Laid mani vaļā, skuķe! � Zārbergs vaidēja.
Nelieti, es tevi no�ņaug�u! � Guste trakoja. � Tu esi viņu nogalinājis, to var redzēt no tavām acīm � manu mīļo tu esi no�nāvējis!
Zārbergs, briesmīgi saskaities, saķēra meitenes rokas.
Brauc ellē, skuķe! � viņ� kliedza, meiteni grūstīdams. � Es tevi uz vietas pataisī�u aukstu!
Guste ieklepodamās nokrita zemē, ta�u �igli atkal uzlēca kājās, gribēdama no jauna doties uzbrukumā.
Nāc tik �urp! � Zārbergs rūca, izrāvis dunci. � Pamēģini tik man vēl acis skrāpēt, dabūsi ar �ito!
Guste nebaidījās no draudiem.
Atdod man Lipu Tulianu! � viņa kliedza.
Zārbergs pacēla dunci.
Dur tik, blēdi! � Vitorfs sauca. � Tad mana lode sa�ķaidīs tev galvu!
Nelietis pagriezās pret Vitorfu.
Piesargies, Vitorf, tu dabūsi savus vārdus no�ēlot, jo zini � no �ī brī�a es esmu bandas vadonis!
Tu, gļēvuli, � vadonis? � Vitorfs teica. � Jā, bezkaunības tev netrūkst. Bet vēl ir ļaudis, kas domā citādi. Par visām lietām es gribu zināt, kā mira mūsu vadonis. Stāsti tūliņ!
Guste kliedza un gribēja atkal mesties Zārbergam virsū, bet Vitorfs to atturēja.
Nemaisies vīrie�u darī�anās! � viņ� pusbalsī iesaucās. � Gan es pats tik�u ar Zārbergu galā!
Bet Zārbergs tomēr bija dzirdējis.
Pagaidi tik, � viņ� �ņāca, uzmezdams Vitorfam velni�ķi ļaunu skatu. � Pienāks arī tava kārta!
Vai tu runāsi? � Vitorfs sauca pērkona balsī. � Es gribu zināt, kas noticis. Stāsti tūliņ, vai arī�
Pārējie laupītāji spiedās tuvāk un ielenca ķildīgos.
Zārberg, velns, stāsti jel, kā bija, kā vadonis krita? � tā visi sauca kā viens vīrs.
Nelietis tad nu sāka stāstīt, kā viņi iekļuvu�i apak�zemes ejā un kur Lips Tulians iekritis.
Kad viņ� bija pabeidzis, izcēlās elli�ķīgs troksnis.
Gļēvuli, � Vitorfs kliedza. � Tu aizskrien, pat nemēģinājis glābt. Neģēlīgo muļķi, tu neesi vērts, ka tev spļauj sejā�
Vai gribi padarīt mani traku! � Zārbergs kliedza. � Kur es būtu ņēmis virvi? No gaisa grābis? Elle un velns, kas zina, cik dziļi viņ� iekrita, bet es skaidri dzirdēju, ka viņa ķermenis sa�ķīda. Un kaut gan es labu laiku gaidīju � viņ� neatsaucās!
Vitorfs ar to nebija apmierināts.
�onakt iesim uz klosteri, � viņ� teica. � Un tu mus vedīsi, Zārberg. Vai saprati?
To Zārbergs nebija gaidījis.
Uz to tu neceri, � viņ� teica. � Man nav nekādas patikas ļaut, lai manu ādu velk pār kārti. Klostera mūki ir uzmanīgi. Es pats tikai ar pūlēm izglābos un ar koka palīdzību pārpeldēju grāvi. Vārtiņu atslēga kā par nelaimi arī ir pazudusi, tāds mēģinājums ir veltīgs.
Vitorfs pārdomāja.
Viņ� ir nogalinājis virsnieku, jā, tā ir, par to nav nekādu �aubu, � Guste plosījās.
Neģēli � � Vitorfs iesāka.
Ko?! � Zārbergs kliedza, redzēdams ap sevi biedrus. � Sa�valdi mēli, Vitorf! Tu arī esi viens no lielmaņu sugas, kas visur citur der, tik ne par laupītāju. Vari iet savu ceļu, es vadī�u bandu, ha, ha, ha, biedri, � mēs iegūsim bagātu laupījumu un meitas, cik kuram tīk!
Zārbergs pazina laupītāju dabu, tiem viņa vārdi bija pa prātam. Bohēmie�i tā kā tā bija viņa pusē, un arī citi jau taisījās piebied�roties.
Vitorfs satrūkās.
Neviens ar tevi nebiedrosies, tu, bailīgais zaķapastala! � viņ� uzsauca Zārbergam. � Tā tik vēl trūka! Ļaudis, mēs tak nejausim, ka tāds zaķapastala mūs ved. Briesmu brīdī tas pirmais paslēpsies. Ietinies labāk kādos sievie�u brun�os!
Zārbergs vai plīsa aiz dusmām.
Es esmu vecākais, es biju jau tad, kad neviens par Lipu Tu�lianu nedomāja; ar savu mil�a spēku viņ� uzmetās par vadoni, bet nu viņ� ir beigts, un tagad visiem jāklausa man!
Drīzāk velnam nekā tev, muļķim! � Vitorfs atcirta. � Es vēl nemaz neticu, ka virsnieks ir miris, un nākamnakt ie�u uz klosteri. Kas mani pavadīs?
Mēs iesim līdzi, kaut elles uguns. Vismaz līķi dabūsim.
Tad jau jums spārnu vajag, ar ko pār pilsētas mūriem pār- laisties, � Zārbergs �ķendējās. � Neesiet ģeķi � kas miris, lai paliek miris. Nāciet man līdzi, es zinu kādu pili netālu no robe�as, tur ir daudz naudas.
Laupītāji atkal sāka �aubīties; nauda kārdināja me�adēlu prātus.
Tad Vitorfs stājās priek�ā.
Es tevi aizraidī�u uz elli, Zārberg, ja tu kūdīsi ļaudis ne�pildīt savu pienākumu. Vispirms man jāzina, kur virsnieks ir palicis, un, ja viņ� patiesi miris, viņa līķi jāaprok te, me�ā. Vai ne tā, biedri?
Neesiet jel ģeķi! � Zārbergs kūdīja. � Virsniekam klostera bedrē būs tikpat labi gulēt, kā te, me�ā. Ko mēs vēl kavējamies � nāciet, iesim aplaupīt pili!
Vitorfs manīja �o vārdu iespaidu.
Zārberg, � viņ� kliedza kā traks. � Tu paliksi, kamēr virs�nieka trūdi būs apglabāti, vai arī es sa�ķaidī�u tavu galvu!
Pistoli izvilcis, viņ� mērķēja uz to.
Pēk�ņi kāds laupītājs metās starpā.
Mierā, bez asins izlie�anas! � tas mierīgi teica. � Mēs vie�nosimies. Lai Vitorfs ar pāris biedriem iet uz klosteri un lūko uz�meklēt eju. Ja viņiem tas neizdosies, tad rīt mazā gaismiņā dosimies ceļā un vēlāk iecelsim sev jaunu vadoni. Citi biedri vēl Saksijā, tiem arī kāds vārds būs sakāms. Nu, kas ir ar mani vienisprātis?
Mēs visi! � bandīti kliedza.
Tik Vitorfs ar Gusti klusēja.
Manis dēļ, lai viņi iet, � Zārbergs �ukstēja saviem draugiem. � Viņi tā kā tā neatradīs virsnieku, viņi netiks pat klosterī. Ļaujiet tik man rīkoties. Kad bū�u vienu otru reizi vadījis un laupījums būs, tad es bū�u vadonis. Par to es savu galvu lieku ķīlā!
Bandīti lēnām izklīda.
Visapkārt izlika sargus, lai netiktu pārsteigti, jo nevarēja galvot, vai Prāgā laupītāju iera�anās jau nav zināma. Vitorfs, lēni doda�mies caur nometni, redzēja �ur tur pa mazam pulciņam sarunā�jamies.
Visu sejās bija lasāma nesapratne un vilcinā�anās; izmisu�i tie lūkojās dziesto�ajā ugunī. Jā, kas gan ir banda bez vadoņa; tikai tagad tie atzina, cik nepiecie�ams viņiem bijis vadonis. Viņa nav. Nav tā, kuram dro�i, bez jautā�anas, varēja sekot. Lipa Tuliana vairs nav starp saviem ļaudīm.
Me�s �alkoja. Lēna dzirnu klaboņa izskanēja me�a vientulībā. Strautiņ� burbuļoja klintīs, kurās daba bija izveidojusi alas.
Tur kaut kas kustējās. Vai tas nebija atnācis no veļu valsts? Nē, tas bija cilvēka bērns ar brīni�ķīgi skaistu seju � daiļā Elzbete, apsēdusies strautiņa malā.
Ik dienas viņa atnāca �urp ar dzirnavnieka atļauju, kas viņai to neliedza, zinādams, ka viņai nav kur bēgt. Visur viņu gaidīja posts, un tā gribot negribot bija jāpaliek pie laupītājiem.
Jau no sejas varēja redzēt, ka viņa nav laimīga. Viņas sirds par daudz pieķērusies bīstamajam laupītāju vadonim Lipam Tulianam. Neviena cita viņai nebija, kam uzticēties.
Lip Tulian, kur tu kavējies? Kad nāksi atpakaj? � viņa ilgojās.
Elzbete satrūkās. Atskanēja pakavu klaboņa. Tuvojās kāds jāt�nieks.
Elzbete uzlēca kājās. Viņa nezināja, bēgt, vai palikt. Jātnieks jau bija redzams; zirgs rik�oja �urp uz strautiņu.
Viņa greznais apģērbs laistījās saules staros. Elzbete saprata, ka tas ir kāds bagātnieks, ta�u nevarēja viņu pazīt. Neaprakstāmas bailes pārņēma viņas dvēseli.
Viņa atcerējās, ka pirms da�ām dienām jau redzējusi �o cilvēku ar Gusti sarunājamies pie strautiņa. Elzbete nevarēja aizmirst Gus- tes viltīgo seju.
Ja viņa zinātu, ko Guste norunājusi, tad jau sen būtu aizbēgusi.
Jātnieks tuvojās.
Viņ� tie�ām bija ģērbies ļoti grezni � gai�zilā kamzolī ar zelta un sudraba tresēm.
Elzbete nevēroja grezno apģērbu, bet viņa seju. Tā bija skaista, bet tajā iezīmējās kaut kas ļauns, vieglprātīgs. Jātnieks sēdēja uz varena zirga un, Elzbeti ieraudzījis, auļoja �urp.
Kāda līdzība, � viņ� �ukstēja. � Medniekam taisnība, kas zina, vai �is tēls bijis tik skaists!
Elzbete nesaprata viņa vārdus un izbijusies skatījās jātniekā, kas viņu aplūkoja ar lielu ziņkāri.
A, labi, ka es jūs atrodu, mans daiļais bērns, � sve�ais iesāka. � Es apmaldījos me�ā un gribu atrast ceļu uz Elbas upi.
Elzbete purināja galvu.
Es no�ēloju, kungs, bet arī es �eit esmu sve�a.
Kā? � jātnieks izbrīnījies jautāja. � Vai tad jūs neesat no me�a dzirnavām?
Nē, es te uzturos kā vie�ņa, � Elzbete atbildēja.
Skaista kā Venēra, � jātnieks murmināja. � Ha, tā greznos manu pili. Tik skaista meitene vēl nekad nav manās rokās gulējusi. Bet �ī līdzība, hm, brīni�ķi!
Elzbete klusēja.
Tad jūs man nevarat parādīt ceļu? � jātnieks jautāja.
Zēl, bet es pati nezinu.
Viņai atkal pārskrēja baiļu drebuļi. Meitene atkāpās un gribēja atstāt alu. Uz dzirnavām sve�o nevarēja vest, jo arī dzirnavnieks bija laupītāju bandas dalībnieks. Jau da�us soļus pagājusi, viņa iz�dzirda pakavu dimdoņu, un sve�ais ar joni aizdrāzās tai priek�ā.
Elzbete gribēja mesties sāņus, bet viņu sagrāba stipras rokas. Viņa iekliedzās. Par vēlu. Spēcīgas rokas viņu iecēla seglos, pie�i iecirtās zirgam sānos, un jātnieks pilnos auļos devās ar savu lau�pījumu uz me�u.
Man jāpateicas dzirnavnieka skuķei, � meitu zaglis domāja. � Skaistā Elzbete ir mana! Mana!
Elzbete izmisusi iekliedzās. Jaunā meitene nojauta draudo�o nelaimi, jo sve�inieka glūno�ās acis nevēstīja neko labu. Viņas pa�līgā saucieni skanēja tālu, bet dzirnavās tie vairs nebija dzirdami, jo zirgs, pilnos auļos skriedams, jau bija labā gabalā.
Visapkārt iesākās dzīva kustība. Zirgi un jātnieki iedrāzās no me�a; tie sveicināja savu kungu.
Palīgā, palīgā, glābiet mani! � Elzbete vaimanāja.
Klusu, manu mīlulīt! � pavedējs mierināja. � Tev nekas ļauns nenotiks, ar tevi apiesies mīļi, pavisam mīļi!
Elzbete izbijusies ielūkojās jaunā vīrie�a kaislību izvagotajā sejā. Ak, tagad viņa noprata tā nolūkus!
Nesiet viņu uz ratiem! � jātnieks pavēlēja sul&iņiem. � Un tad uz pili. Uzmaniet, lai neviens neredz, aizslēdziet durtiņas, es jums drīz seko�u!
Palīgā, ap�ēlojieties! � Elzbete lūdzās, kad viņai ar lakatu aizsēja acis.
Saucieni apslāpa. Kāds sulainis viņu ienesa greznā karietē. Elzbete bija tā apjukusi, ka tikko apjauta, kas ar viņu tiek darīts.
Divi sulaiņi -apsēdās katrs savā pusē, pārmeta viņai -seģeni pār galvu un turēja to tik cie�i, ka viņa nevarēja pakustēties.
Braukts tika ļoti ātri, tā, ka karietes logi �ķindēja. Kurp � to Elzbete nezināja; vēl viņa nespēja atjēgties.
Pagāja stundas. Elzbete �ad tad mēģināja atsvabināties, bet sulaiņi turēja seģeni tik cie�i, ka Elzbete bija tuvu nosmak�anai; viņa raustījās kā krampjos.
Atlaid seģeni vaļīgāk, � viens no pavadoņiem teica. � Viņa jau vairs nedabū elpu. A�i, citādi savam �ēlīgajam kungam pārve�dīsim līķi.
Pie velna, nē, tas nedrīkst notikt! � Viņi atlaida seģeni. Elzbetes galva smagi atslīga uz zīda polstera.
Svētais Nepomuk, meitene ir beigta!
Nieki, būs tikai paģībusi. Seģenes mums vairs nevajag. Velns, mūsu kungam ir laba gaume, tik daiļ� radījums Freidenbergā vēl nav redzēts un .. .
Nu, un kas tad?
Skaties, kāda līdzība!
A, ar to trako tur, aug�ā pilī? Jā, uz mata, bet tā ir nejau�ība.
Varbūt.
Ku�ieris skubinaja zirgus. Brauciens atri devas talak.
Me�s jau bija tālu aiz muguras. Iztālēm, pār vareniem ozoliem, jau redzēja vecos sirmos torņus � tā bija Freidenbergas pils. Pa
tum�iem vārtiem kariete ieripoja pla�ā pils pagalmā.
Te valdīja kapa klusums. Kariete apstājās pie maza lieveņa.
Kāds sulainis paņēma nemaņā gulo�o Elzbeti rokās un uznesa pa kāpnēm pla�ā koridorā.
Tur viņu smīnēdamas saņēma divas sievietes, ienesa kādā istabā un aizslēdza durvis.
18. nodaļa GODA DĒĻ
Mans Dievs, kur es esmu, kas ar mani noticis? � Elzbete no ģīboņa pamodusies, iesaucās un izbrīnījusies lūkojās apkārt.
Kas tas ir?
Kādā lielā spogulī ieraugot savu izbaiļu pilno seju, viņa ieklie�dzās un uzlēca kājās.
Viņas zemnieces apģērbs bija pazudis, viņa bija ieģērbta baltā atlasa kleitā, krā�ņie mati safrizēti rūpīgi jo rūpīgi, kājās atlasa kurpes ar me�ģīnēm. Kas noticis? Vai tas bija sapnis, ko viņa re�dzēja, vai īstenība?
Viņa atkal paskatījās spogulī: kauns, kā viņa izskatās? Krūtis gandrīz kailas. Un rokas! Vai zemē viņa ielīstu, ja kāds viņu ierau�dzītu �ajā modes apģērbā. Viņa vēl nespēja atjēgties.
Klau � vērās durvis!
Elzbete izbijusies uzlēca kājās un metās pie loga.
Atkal jaunas bailes � logs bija aiz�ogots ar dzelzs restēm, par bēg�anu nebija ko domāt, pat ja viņas gods būtu apdraudēts. �ķel�mīgām acīm pilskungs glūnēja uz savu upuri.
Kādēļ tik bailīga, mans daiļais bērns? � neģēlis ieminējās. � Vai es tik briesmīgs izskatos? Es domāju, mēs jau esam pazīs�tami.
Elzbete sāka atjēgties; un viņa saprata, kur atrodas. Tā bija Freidenbergas pils, un pilskungs bija viņas ciemata īpa�nieks, kas tālu pazīstams kā meitu gūstītājs un daudz meiteņu apsmējis. Nu arī viņa, acīmredzot, kritusi neģēļa nagos.
Es gribu projām, projām! � Elzbete sauca un metās uz dur�vīm. Bet tās bija aizslēgtas.
Daiļā skuķe, � pavedējs dvesa un tuvojās upurim.
Projām, nelieti! � Elzbete iekliedzās. � Projām, vai arī es sadauzī�u savu galvu pret sienu!
To jau da�a laba ir teikusi, bet neviena nav izdarījusi; sienas ir tik mīkstas, ka tur savu galviņu vis nesadauzīsi, mans eņģelīt!
Laidiet mani! � Elzbete lūdza.
Ā, tā tu man vēl labāk patīc, � pavedējs teica. � Tā es mīlu. Nekas mani tā nekairina kā pretī turē�anās!
Ak, mans Pestītājs, glāb mani!
Tavam glābējam ir diezgan cita, ko darīt, nevis piņķerēties ar tevi, � neģēlis zaimoja. � Un tu vēl esi pati skaistākā, kāda Freidenbergā jebkad bijusi. Tu tie�ām esi apskau�ama!
Elzbete bija kā bez prāta, jo viņa jau senāk bija dzirdējusi par tā neģēlīgajiem darbiem. Iedomājoties, ka viņas gods kuru katru acumirkli var tikt aptraipīts, meiteni sagrāba briesmīgas izbailes.
Skaļi iekliegdamās, viņa aizbēga aiz kāda atzveltnes krēsla, bet varmāka devās tai pakaļ. Krēsls apgāzās, un nelietis sāka meiteni tvarstīt.
Izbailēs nelaimīgajai radās apbrīnojams spēks. Kā putns viņa skrēja pa priek�u, bet vajātājs lādēdamies un ņirgādamies pakaļ.
Lieliski! � pilskungs iesaucās. � Tādas medības man tīk. Ha, ha, ha, es esmu mednieks, tu � stirna, kuru es gribu noķert!
Palīgā, palīgā! � Elzbete sauca.
Vajātājs tikai smējās. Un trakās medības sākās no jauna.
Spalgi iekliegdamās, Elzbete pēk�ņi pakrita; pilskungs viņu sa�ķēra, smiedamies kā uzvarētājs.
Beidzot tevi dabūju, mana līgaviņa! � viņ� teica, elpu at�ņemdams. � Pagaidi, tik, tu daiļā, sirdīgā kaķe!
Ap�ēlojieties! � Elzbete izmisusi lūdzās. � Ap�ēlojieties, laidiet mani, es labāk mirstu!
Meitene gribēja atsvabināties, bet viņ� to satvēris vilka uz dur�vīm.
Tagad tu esi mana! � viņ� elsa. � Ko kāroju, to sasniedzu, oho!
Elzbete vairs nezināja, ko iesākt.
Neviļus viņai lamiējās paķert kādu dunci, un pilskungs lādē�damies palaida viņu vaļā.
Tavu traku sievi�ķi!
Izbailēs Elzbete izrāva dunci no maksts un, kā varone, savu godu aizstāvēdama, stājās uzbrucējam pretī.
Atdod dunci! � neģēlis �ņāca.
Elzbete pacēla spo�o ieroci.
Atpakaļ, bezgodi, vai arī�
Oho, velns! Skuķe grib mani durt, � neģēlis rūca. � Na, man viņai duncis jāatņem!
Kā kaķis viņ� glūnēja uz meiteni, bet Elzbete, saņēmusi visus spēkus, metās viņam virsū tā, ka tas lādēdamies skrēja uz durvīm un, slepenu atsperi piespiedis, ātri izmuka.
Elzbete palika istabā viena un, ceļos nokritusi �ukstēja:
Es pateicos tev, mans Pestītāj, no visas sirds pateicos tev, mans �ēlotāj, mans glābēj vislielākajā nelaimē!
Aiz durvīm bija dzirdami smiekli.
Neesi jau vēl uzvarējusi, dai|ā me�a kaķe. Uz brīdi tu dabūji virsroku, bet drīz es tevi iegū�u, ja ne ar labu, tad ar varu, to es tev zvēru pie visiem elles velniem!
Durvis iedārdējās, tad iestājās kapa klusums. Bet meitene mir�dzo�ajā atlasa kleitā lūdza Dievu palīdzēt tai un glābt no draudo��ām briesmām.
Te kā ar burvja spēku kristāla spogulis pagriezās sānis; lēnām vērās slepenas durvis.
Izbailēs iekliegdamās, Elzbete uzlēca kājās.
Mazās laternas gaisma spokaini apspīdēja kapeņu velvi.
Uz kāda cinka �ķirsta sēdēja laupītāju vadonis Lips Tulians un viņam līdzās, pret viņu atspiedusies, Hedviga.
Filip! � viņa lūdzās. � Filip, mīļais, no�ēlo savus grēkus! Vēl Dievs tev ir devis laiku griezties ar sirsnīgu lūg�anu pie mūsu Pestītāja, lai mū�ībā varam savienoties. Ai, Filip, vienīgais, kam pieder mana sirds, paklausi savas Hedvigas lūgumu! Nāves ēnā jau esam, un nāves ēnā es tevi lūdzu � no�ēlo! No�ēlo!
Jaunais cilvēks uzlēca kājās un iesaucās:
Nē, nē, Heda! Savu sirdi es izrau�u no krūtīm un atdo�u tev, ja tu prasi, bet no�ēlot savus darbus un atteikties no zvēresta at�riebt nelaimīgo ļautiņu mocītājiem � nē! Līdz pēdējam acumirklim es palik�u tas, kas esmu tagad. Neesmu vairs Filips fon Mengsteins, bet Lips Tulians!
Mīļais, � Hedviga lūdzās.
Lips Tulians bija pārskaities.
Jā. Bet man jāmirst. Jāmirst bez atrieb�anās Hrad�inas asins- sunim! Lai velns un elle, bet kur paliek taisnība? Vai tad man jā- sapūst neatriebtam ar visu kauna zīmi uz pleca?
Visvarenais Dievs, nepiemini viņam ļaunu, ko viņ� savās dusmās izrunā! � Hedviga lūdza.
Atrieb�os, atrieb�os! � Lips Tulians kliedza, ar savu dzelzs dūri �ķirstu kaudzi dauzīdams.
Troksnis. �ķirsti gruva un gāzās, putekļu mākonis iz�ķīda gaisā, kauli un galvaskausi kaisījās uz klona.
Filip, ko tu dari?
Arī bandīts sarāvās un gribēja steigties pie Hedvigas, te � pu�tekļi izklīda, un viņ� pārsteigts iesaucās:
Heda, kāds brīnums! Vai tur, tai vietā, kur stāvēja �ķirsti, nav izeja no briesmīgās kapeņu velves?
Filip, vai nu tu atzīsti visvarenā Dieva �ēlastību? � Hedviga sauca. � Tas ir mājiens no aug�ienes. Ai, mans Filip, tas ir pamu�dinājums uz �
Uz atrieb�anos! � viņ� iekliedzās. � Un nu es tevi ņem�u līdzi un zajo me�u. Me�a dzirnavās vai vecās pils pagrabos es tev ierīko�u jauku ligzdiņu, un mana Hedviga būs mana sirds karaliene � mīla un atriebība! Tas ir mans pēdējais vārds, Heda!
Ak, mans Dievs, kā tas beigsies!
Grāfa Martinica asinis � tad tu būsi brīva un piederēsi man!
Nekad, Filip, lai arī kā tevi mīlu, bet es nevaru, labāk mirstu �ai bedrē, nekā to daru!
Bandītu pārņēma sāpīgas jūtas.
Heda, tu mani nekad neesi mīlējusi?
Es tevi nebūtu mīlējusi, Filip? Ņem, saplosi manu sirdi � es nepreto�os, un mani pēdējie vārdi būs: lai Dievs tevi svētī, mīļais, lai viņ� tevi vada uz taisna ceļa!
Lips Tulians brītiņu uzlūkoja viņu un teica:
Tevi atstāt � nē, nekad!
Hedvigu uz rokām paņēmis, viņ� devās pa �auro eju, kur gadu simteņiem cilvēks nebija spēris kāju.
Beidzot tie pa kādām vītņu kāpnēm uznāca aug�ējā ejā.
Pareizi esam iznāku�i; tur ir kāpnes uz sievie�u klosteri.
Atļauj man, Filip, es varu iet pati. Mīļais, laid!
Viņ� palaida to. Hedviga apvija rokas ap viņa kaklu un, dedzī�gi viņu skūpstīdama, teica:
Dzīvo vesels, Filip, mīļais, es lūg�u Dievu par tevi!
Tad viņa ātri aizskrēja.
Lips Tulians dzinās pakaļ. Klostera baznīcā ieskrējis, viņ� at�rada to tuk�u, jo Hedviga jau bija aizgājusi pa kādām durvīm.
Mirkli viņ� palika stāvot un gribēja doties meklēt klosterī, bet mūķenes jau nāca uz rīta lūg�anu.
Viņ� devās atpakaļ ejā un dzirdēja mūķenes skandinām :
Lūdz par mums!
Nometnē bija sākusies �ķel�anās. Zārbergs ar bohēmie�iem vienā un Vitorfs ar pārējiem otrā pusē. Jaunais laupītājs velti bija mēģi�nājis likt klosterī, un nu Zārbergs uzstājās kā vadonis.
No rīta viņ� bija izgājis ok�ķerēt un pārradies ar jaunām ziņām.
Biedri, nāciet visi līdzi, būs laupījums! Kāds bagāts kungs �onakt brauks no Prāgas uz Drēzdeni caur �o me�u. Viņu pavadīs tikai ducis bruņotu sulaiņu, un mūsējo ir liels pulks.
Tad iesim tūliņ! � bohēmie�i kliedza.
Vēl nevar, � Zārbergs atteica. � Bagātnieks tikai pēc pus�nakts brauks te cauri. Līdz tam mums vēl jāpagudro.
Bet vai jūs jau aizmrisāt, ka virsnieks mums piekodināja pirms viņa atnāk�anas neko neuzsākt? � Vitorfs teica.
Jā, to Lips Tulians sacīja gan, bet mums tam vairs nav jā�klausa, jo viņ� ir miris!
Es tam neticu un neticē�u, iekams pats savām acīm to nebū�u redzējis! � Vitorfs iesaucās.
Nu tad, Vitorf, ejiet uz klosteri un meklējiet, bet mēs iesim laupīt. Vai ne tā, biedri?
Bohēmie�i priecājās un trakoja, bet citi melnās gvardes vīri rā�dīja �aubīgas sejas.
Vitorfs to manīja.
Biedri, � viņ� sacīja. � Nav jau pirmā reize, kad Zārbergs melo. Neaizmirstiet, ka virsnieks būs dusmīgs, kad pārnāks.
Ha, ha, ha! � Zārbergs smējās. � Palieciet �e, Vitorf, un gaidiet līdz pastardienai, ja jums patīk. Bet mēs iesim laupīt naudu!
Vārds �nauda� lika bandītu acīm iekvēloties. Ko tur vēl gaidīt pazudu�o, ja Zārbergs saka, ka virsnieks iegāzies bedrē; vai tādēļ lai viņi palai� garām laupījumu?
Vitorfs vēlreiz mēģināja bandītus atrunāt, bet viņu klaigas pār�spēja iebildumus.
Guste turējās kopā ar Vitorfu.
Ja Lips Tulians ir miris, tad es dzīva no �ī me�a neaizie�u.
Kas nu viņai par labumu, ka Elzbeti nodevusi tik nekaunīgi?
Vitorfs bija izmisis, jo bija ļoti pieķēries Lipam Tulianam. Un
kas gan tā vairs par bandu Zārberga vadībā, kas nekaunas nabaga sievām atņemt pēdējo grasi. Tomēr viņ� neatrada nekādu padomu, jo laupītāju lielākā daļa bija Zārberga piekritēji.
Nakts bija klāt.
Nu ir laiks ieņemt ceļu, � Zārbergs teica.
Bohēmie�i priecīgi pulcējās ap nelieti. Arī da�i uzticīgie sāka pulcēties, lai arī negribot un �aubīdamies.
Lai viņi darās, � Vitorfs murmināja. � Rīt es ie�u projām � sve�umā, vienalga, labā vai ļaunā.
Guste neteica ne vārda.
Iesim, � Zārbergs mudināja. � Es jūs vedī�u!
Viņi paklausa tam, � Vitorfs �ukstēja. � Sis neģēlis savu mērķi ir sasniedzis, visi iet līdzi� visi� visi!
Zārbergs, iedams projām, uzmeta Vitorfam nicino�u skatu. Viņ� ta�u ir uzvarējis un rīt pēc laimīgas laupī�anas skaitīsies bandas vadonis.
Vitorfs ar skuķēm palika pie uguns.
Zārbergs jau bija sasniedzis krūmus, tad pēk�ņi iztrūcies atlēca atpakaļ.
Pie kādas resnas egles stāvēja Lips Tulians.
Uz kurieni jūs? � tas dobji uzsauca.
Laupītājs sarāvās.
Virsnieks stingros soļos nāca �urp.
Virsnieks! Virsnieks! � bandīti gavilēja.
Mūsu virsnieks ir dzīvs, urā! � kāds no uzticamajiem sauca.
Guste kā stirna laidās uz krūmu pusi. Vitorfs tai sekoja un brīdi
vēlāk jau satvēra Lipa Tuliana roku.
Kur jūs, virsniek, bijāt? Zārbergs atnāca viens pats un�
Aiz prieka tas nevarēja parunāt.
Jā, es dzīvoju, � Lips Tulians mierīgi atbildēja. � Brīnums gan ir, ka izkļuvu no �ausmīgās kapeņu velves, bet �onakt tik varē�ju atnākt, vakarrīt tas nebija iespējams un dienā arī nevarēju. Bet sakiet, kurp jūs iedami? Es ta�u jums pavēlēju nometni neatstāt.
Visi skatījās uz Zārbergu, kas stāvēja iztrūcies. Bet, ātri saņē�mies, tas, pielietodams savu viltību, tēloja nevainīgo.
Virsniek, � nelietis �ēlojās. � Es tikai ar lielām mokām izglābos. Kad jūs iekritāt dziļumā, es ilgi gaidīju un saucu, bet jūs neatbildējāt.
Var jau būt, � vadonis nicīgi atteica. � Es kādu brīdi biju bez samaņas, bet par to nerunāsim. Visi pie uguns, mar�!
Ne vārda neteikdami, visi paklausīja.
Vitorfs satvēra vadoņa roku un dedzīgi iesaucās:
Es nespēju , jūsu nāvi pārciest, �onakt trīs reizes mēģināju iekļūt klosterī, bet nebija iespējams.
Lips Tulians par atbildi lēni paspieda Vitorfa roku un kopā ar viņu devās uz uguni, nevērodams Gusti, kas to ne mirkli neizlaida no acīm.
Nu, runājiet, uz kurieni jūs gribējāt iet! Mani glābt ta�u ne? � virsnieks jautāja.
Visi iztrūku�ies klusēja, Zārbergu uz priek�u bīdīdami, lai tas atbild.
Lips Tulians uzlūkoja to un jautaja:
Nu, ja jau tu esi vadonis, tad tev jāatbild.
Virsniek, � Zārbergs stostījās. � Es uzzināju, ka kāds ba�gāts kungs brauks no Prāgas uz Drēzdeni, un mēs to gribējām aplaupīt. Tas ta�u nav pret mūsu likumu.
Nē, tas pareizi. Bet kādā laikā viņ� brauks?
Ap pusnakti, � Zārbergs brīnīdamies atbildēja, jo no virs�nieka bija gaidījis pavisam ko citu.
Labi, tad ir laiks tūliņ iet. Es jūs vadī�u!
Bet kā tad būs ar jūsu atrieb�anos? � Vitorfs iebilda.
�-Mans ienaidnieks, grāfs Martinics, �orīt aizceļojis uz Vīni un neatgriezīsies ātrāk kā pēc vairākiem mēne�iem. Tad ar viņu izrē�ķinā�os.
Vitorfs atkāpās, saprazdams, ka te kavē�anās ir veltīga. Un Zārbergs, saskaities par neizdo�anos, tomēr bija priecīgs, ka virs�nieks viņu netur aizdomās, un �ukstēja:
Man jāpacie�as, gan gadīsies izdevība viņu galīgi nobīdīt pie malas. Pagaidām mans plāns ir izjucis.
Lips Tulians pavēlēja:
Vitorf, jūs aizvediet skuķes uz Varkalnu me�iem! Sapulcēsi�mies Grīnharnes vecā klostera drupās. Pēc pusnakts jātiek prom no �ejienes. Gustiņ, dod manus iero�us!
Guste sniedza ar sudrabu apkaltas pistoles un teica:
Atļaujiet, es apsie�u jūsu brūci, jūsu piere asiņo.
Nav vajadzīgs. Ejiet, Vitorf, skuķes te ir tikai par kavēkli.
Guste palika stāvot un lūdza vadoni, lai tas ņem viņu līdzi,
solīdamās tam visur, pat cīņā un nelaimē turēties blakus un būt derīgāka par katru vīrieti.
Bet vadonis par to negribēja ne dzirdēt, un Vitorfs ar meitām un da�iem biedriem, ātri saskatīju�ies, devās ceļā.
Nu, vai visi ir gatavi? � Lips Tulians jautāja.
Gatavi! � skanēja atbilde.
-c- Nu, tad uz priek�u! Zārberg, tu zini ceļu, sāc!
Uguns tika izdzēsta, un melnā gvarde ielīda krūmos.
Pusnakts bija klāt. Pa Prāgas Saksijas lielceļu brauca grezns �etrjūgs, ko pavadīja divpadsmit bruņoti sulaiņi uz zirgiem. Ceļo�tājs, acīmredzot, bija kāds bagātnieks.
Karietē sēdēja resns kungs un viņam blakus jauna, skaista mei�tene. Viņi nesnauda, bet dzīvi sarunājās.
Resnais kungs saucās Freidenbergs, Elzbetes pavedēja krusttēvs, bet jaunā dāma bija viņa meita Libu�e.
Man gribas zinā-t, kā Teodors mūs uzņems, � meitene sacīja.
Kā, mans bērns, � ar izplestām rokām. Teodors zina, ka es esmu bagāts; viņ� ir ļoti iz�ķērdīgi dzīvojis, viņ� tevi, Libu�e, ar lielāko prieku centīsies iegūt.
Meitene sarāvās.
Tu zini, bērns, ka mūsu kārtas jaunekļi tikai tad kļūst krietni vīri, kad pirmie ragi ir aplauzti. Un tāds gadījums ir arī te. Ar Teodoru tu dzīvosi laimīgi.
Bet ja viņ� nelabojas un nemīl mani?
Nu, par to gan es ne�aubos. Un par to, ka viņ� dzīvos prā�tīgi, es nemaz neraizējos. Tu esi sava tēva cienīga meita un pratīsi viņu savaldīt. Par to es neraizējos. Teodoram ir īstais laiks meklēt prātīgu sievu. Redzi, bērns, tavs brālēns neprot savus ļaudis kalpi�nāt. O, tad es nebūtu pilskungs, ja zemnieki man nekalpotu! No agra rīta līdz vēlam vakaram es lieku tiem strādāt. Un, ja tie pre�totos, � nu, vai tad pātagu trūkst!
Kad es bū�u Teodora sieva, viss iegrozīsies citādi. Vispirms viņam jāatmet palaidnīgā dzīve, un pilī es bū�u valdniece. Teodors nav stūrgalvis, un es drīz iekārto�u, ka zemnieki maksās un pildīs savas klau�as. Vai tu, tēt, neatceries, kā es pati ar pātagu iemizoju pretīgos ļaudis?
Resnais kungs pasmīnēja:
Kā nu es to būtu aizmirsis, bērns. Tu esi Freidenbergu cilts īstā atvase, un es ar tevi lepojos, mana daiļā Libu�e!
Meitene skatījās pa logu un teica:
Ārā ir tum�a nakts. Kādēļ mēs, tēt, nebraucām dienā?
Tādēļ, ka Prāgas tuvumā ceļ� ir dro�āks. Tālāk uz ziemeļiem brauksim pa dienu. Tur dauzoties apkārt da�ādi klaidoņi, un mums ir jāsteidzas!
Vai laupītāji?
Nu ja. Bet dienā tie nedrīkst rādīties. Mūsu gubernators grāfs Martinics, kur� �odien aizceļoja uz Vīni, visu apkārtni ir iztīrījis!
Vai grāfa sieva vēl nav atrasta?
Nē, mans bērns. Dievs to zina, kur skaistā Hedviga fon Tuna palikusi, varbūt ir jau mirusi. Es dzirdēju, ka grāfs Vīnē apskatī��oties pēc citas sievas.
Tam es, tēt, neticu. Grāfs Martinics neliksies mierā, kamēr atradīs Hedvigu. Viņ� domā, ka viņa . . . Klau, tēt, kas tas bija?
Pūces balss, mans bērns!
Tas tā savādi skanēja. Un mēs esam me�ā.
Nebaidies, te mēs esarn tikpat dro�i kā Prāgā, un tev nav . ..
Beidzamos vārdus viņ� nedabūja izrunāt; kāds sulainis ieklieg�damies nogāzās no zirga.
Resnais kungs atrāva logu un sauca:
He, kas te notiek?
Padodieties, � skanēja atbilde. � Atdodiet iero�us, citādi jums klāsies tāpat kā jūsu biedram!
Laupītāji! � Libu�e iekliedzās.
Viņa ieraudzīja skaisto jaunekli greznā mednieka apģērbā; tas stāvēja me�malā, un viņam blakus � pulks �auteņu stobru, vērsti ceļotājiem pretī.
Padodieties, citādi jums beigas'L
�aujiet! � resnais kungs pavēlēja sulaiņiem.
Sulaiņi �āva, bet nevienam netrāpīja.
Ja' jūs citādi negribat, tad � � Norībēja �āviens un otrs sulainis izvēlās no segliem. � Es pavēlu atdot iero�us. Es esmu Lips Tulians!
Ku�ierim izkrita gro�i no rokām. Sulaiņi nometa pistoles un lūgdamies atdeva dun�us. Pāris acumirkļos tie jau sasieti gulēja zemē.
Vediet viņus me�ā! Uz ceļa neko neatstājiet! Karieti uz tuvāko klaju! Nu, tūliņ! Mums jāsteidzas!
Pavēle bez kavē�anās tika izpildīta. Lips Tulians gāja blakus ratiem, kuros, rokas �ņaudzīdams, sēdēja fon Freidenberga kungs.
Jā, nu tu smilksti un drebi. Es tevi pazīstu, resnais mui�niek, grāfa Martinica kalps. Tu biji klāt, kad mani mocīja fon Tuna pilī!
Kariete apstājās. Lips Tulians atvēra durtiņas. Resnais kungs izmisis sāka lūgties.
Mīļais kungs, �ēlojiet mani, es jūs lūdzu Kristus un svētās Dievmātes vārdā! Neaptraipiet savas rokas ar mūsu nevainīgajām asinīm!
Fon Freidenberga kungs, ar saviem nabaga zemniekiem jūs gan lietojat citu valodu.
Resnais kungs kļuva bāls, tagad viņ� pazina runātāju.
Svētā Dievmāt, jūs, Filip fon Mengstein!
Filipa fon Mengsteina vairs nav. Es esmu Lips Tulians. At�dodiet vērtslietas, kas jums ir klāt! Tūliņ!
Naudas un vērtslietu man ir maz, � resnais atbildēja.
Laupītji jau sāka kurnēt. Lips Tulians pavēlēja būt mierīgiem.
Tikai Zārbergs spiedās tuvāk un teica:
Viņ� melo. Nauda viņam ir klāt, paglabāta. Un es deru, ka arī jaunkundzei ir dārgumi. Viņiem jāizģērbjas, arī skuķei; tas būs kaut kas priek� mums.
Libu�e saprata Zārberga vārdus. Viņa pazina laupītāju, un augstprātības vaibsti izzuda no viņas sejas. Lūgdamās tā pacēla rokas.
�ēlojiet mūs, mēs jums nekā ļauna neesam darīju�i!
Lips Tulians saslējās.
Nekā ļauna neesat darīju�i, ha! Vai tad man būs jāatgādina Tuna pils, kur jūs smīnējāt, kad kāds jauneklis tika mocīts. Kas tad man tagad liedz darit to pa�u!
Ap�ēlojieties! � resnais kungs vaimanāja. � Mēs esam beig�ti, mūs nogalinās!
Lips Tulians tam nepiegrieza vērību. Viņ� pagriezās pret ratiem. Libu�e bija izkāpusi un stāvēja viņam blakus. Viņa uzmeta tam lūdzo�u skatu.
Jūs esat kavalieris!
Reiz gan tāds biju, bet tagad esmu Lips Tulians, laupītāju vadonis!
Jūs ta�u mani �ēlosit, vai ne? Es jūs ļoti lūdzu!
Lips Tulians neatbildēja, bet pavēlēja ļaudm pārmeklēt ratus. Bandītiem tas divreiz nebija jāsaka. Steig�us viņi ieklupa ratos un izmeklēja beidzamo kaktiņu. Un ne velti � Zārbergs izkāpa ar smagu naudas maku rokās.
Ha, ha, ha, te ir nauda, un, lai man galvu norauj, ja kungam un meitai nav klāt paslēpti dārgakmeņi. Lai viņi izģērbjas, mums jāizmeklē.
Skuķe drebēja kā ap�u lapa.
Novelciet drēbes! � Zārbergs turpināja. � Viņi ir dārgakme�ņus paslēpu�i. Drēbes nost! Ja ne, mēs pa�i tās norausim jums no muguras!
Libu�e ievaidējās.
Kāds bohēmietis bija sagrābis viņu un ieķērās tai ņieburā.
Ap�ēlojieties! � viņa lūdzās.
Laupītāji smiedamies taisījās izpildīt savus draudus. Lips Tu�lians stāvēja iesānis. Likās, ka viņ� grib Libu�i pamest viņas lik�tenim. Laupītāji jau saplēsa viņas dārgo ņieburu.
Tad viņa ar varu izrāvās un, vadonim piesteigusies, sāka lūgties:
Glābiet mani, Dieva dēļ!
Lips Tulians uzmeta lūdzējai satumsu�u skatu un teica:
Es jūs pazīstu, skaistā Libu�e fon Freideberga. Tagad jūs lūdzaties �ēlastību. Bet vai jūs ie�ēlojāties par saviem apak�nie�kiem, kad tos par niecīgāko pārkāpumu plītējāt ar jājamo pātagu?
�ēlastību! � Libu�e lūdzās. � Es esmu gan noziegusies. Bet mans liktenis ir grūtāks par nāvi. Esiet līdzcietīgs un apturiet savus ļaudis! Mans tēvs jums bagātīgi samaksās!
Neparko! � Zārbergs atteica. � Atpirk�anās naudu tā kā tā jādabū! Bet kur paliks briljanti? Biedri, izģērbiet viņu!
Libu�e iekliedzās, jo Zārbergs to bija sagrābis aiz matiem un vilka zemē.
Lūdzu jūs tās vārdā, kuru jūs mīlat, � ap�ēlojieties, glābiet mani!
Laupītāji atkāpās, jo Lips Tulians metās starpā, pavēlēdams meiteni tūliņ laist vaļā. Zārbergs tielējās, ka meitenes briljanti vēl neesot atrasti, un turēja Libu�i aiz matiem.
Laid vaļāl � vadonis sauca.
Zārbergs skatījās, kā palīgu meklēdams.
Beidzot Lips Tulians sakampa viņu ar spēcīgu roku un aizgrūda kā salmu kūli.
Nedomā man pretoties! Vēl viens vārds, un es tevi sa�ķai�dī�u! Mana pacietība ir galā!
Zārbergs izgrūda klusu lāstu, bet vadonis to nedzirdēja. Laupī�tāji stāvēja kā mēmi. Lips Tulians apzinājās, ka viņam nedrīkst pretoties. Saprata arī to, ka laiks ir dārgs un nedrīkst kavēties.
Mums jāiet, � viņ� teica. � Desmit vīri lai ved kungu un sulaiņus pa slepeniem ceļiem uz zināmo me�u. Pārējie lai aizved zirgus un pārdod mūsu uzpircējam.
Fon Freidenberga kungs vaimanāja.
Ha, ha, ha, jums bail kājām iet, ko? Nu, tas neko nelīdz, lepno mui�niek. Jūsu resnumam tas nekaitēs, lai arī vairākas die�nas staigājot, tas drusku sarausies.
Nu, uz priek�u! � viņ� pavēlja. � Nakts nav gara. Divi zirgi lai paliek tepat. Un tu, Zārberg, uzvelc ku�iera livreju!
Zārbergs paklausīja un, ku�iera livrejā pārģērbies, stājās va�donim blakus. Divi jauni laupītāji, sulaiņu livrejās ģērbu�ies, sēdās uz zirgiem. Lips Tulians deva zīmi doties ceļā.
Mans bērns, mana Libu�e, paliksim kopā! � mui�nieks vai�manāja.
Neviens to nedzirdēja.
Laupītāji ar gūstekņiem jau devās ceļā. Lips Tulians iecēla Libu�i karietē, pats iesēdās blakus un pavēlēja Zārbergam braukt. Abi jātnieki viņus pavadīja.
Lips Tulians aizbrauca. Viens laupītājs bija uz bukas, divi pava�dīja bandītu vadoni.
Pa kādu caurumu sienā Elzbete saņēma ēdienu un dzērienu. Viņa drusku ēda, bet dzērienu neaiztika, bīdamās no miega zālēm.
Tā pagāja gara diena un bezgalīga nakts.
Teodors fon Freidenbergs, slepus glūnēdams, bija pārliecinā�jies, ka Elzbete vīnam nepieskaras. Tādu apdomību no zemnieku meitenes viņ� nebija gaidījis. Ka tik viņai nebūtu duncis, viņ� domāja, uz kāpnēm apstādamies un klausīdamies.
� Ahā, trakā atkal dzied . . . Bet brīnums, kā Elzbete viņai tik līdzīga � Varbūt nejau�a sagadī�anās, bet brīnums ir un paliek!
Viņ� skaidri dzirdēja dziesmas pantu:
Uz troņa tu, mans mīļais draugs,
Tev kādreiz piederēja mana sirds,
Tie laiki, draugs, nekad vairs neatplauks;
Tev galvā kronis zvīļo, mirdz,
Man elpa smok un pagurst sirds.
Beidzamajos dziesmas vārdos bija jau�amas dziļas skumjas.
Tas ir labi, ka visi zina � pili uzturas kāda plānprātīgā. Citādi vēl rastos aizdomas. Sasodīts, ka apņēmos viņu sargāt, bet tas vairs nav grozāms. Kaut tak mirtu drīzāk, viņa patiesi mani briesmīgi apgrūtina!
Pilskungs steidzīgi devās uz viesu zāli. Tur bija trīs livrejās tērpu�ies sulaiņi; viņ� pavēlēja tiem sekot. Sie trīs vīri ta�u varēs atņemt dunci!
Viņi uzkāpa pa kāpnēm un apstājās pie Elzbetes istabas durvīm.
Pilskungs pavēlēja attaisīt durvis un, bagātīgu atalgojumu ap�solījis, lika atņemt dunci.
Viņ� pats palika koridorā.
Jā, bet kur tad viņa ir? Vai paslēpusies?
Viņi iegāja guļamistabā. Tur Elzbetes nebija.
Vai nav palīdusi zem gultas?
Velti. Arī tur viņas nebija.
Elle un velni, nu vairs nav labi � no �ejienes izbēgt ta�u nav iespējams.
Sulaiņi palika nesapratnē stāvot.
Teodors fon Freidenbergs devās pie loga.
Logu restes bija biezas un stipras, tur izlauzties nebija iespējams.
Vai visi kakti ir pārmeklēti?
Ja tur adatiņa būtu, mēs arī būtu atradu�i, jūsu �ēlastība.
Sulaiņi brīnījās. Freidenbergs trakoja. Viss velti. Vēlreiz un vēl�reiz tika pārmeklētas malu maliņas, bet Elzbetes kā nebija, tā ne�bija. Neatrisināma mīkla.
Pilskungs saniknojies metās virsū sulaiņiem:
Blē�i, jūs viņu esat izlaidu�i! Tev bija atslēga, suns, es tev rādī�u �
Viņ� sagrāba sulaini aiz rīkles.
Jūsu �ēlastība, es esmu nevainīgs, uh, uh, gals klāt�
Pilskungs palaida viņu vaļā un trakodams skraidīja pa istabu.
Lai būtu kā būdams, bet pa durvīm viņa nav izgājusi, � su�laiņi dievojās. � Tur ir kāds noslēpums.
Domājat, kādas slepenas durvis vai eja? � pilskungs jautāja.
� Kas var zināt. Sajā vecajā pilī ir daudz tādu lietu, kas cil�vēkam nenāk ne prātā.
Viņi sāka dauzīt sienas un meklēja, meklēja, bet Elzbete kā bija, tā palika pazudusi.
Beidzot tu atnāci, Kaspar! Kur tu tik ilgi biji? Es jau gribēju sūtīt otru izlūku.
Tas būtu velti, �ēlīgā jaunkundz, � viņas sulainis, apputē�ju�ā ceļotāja apģērbā Hildas fon Brokdorfas dzīvoklī ienākdams, atbildēja.
Godkārīgā Hedvigas māsīca dzīvoja Drēzdenē kādas radinieces vienkār�ajā dzīvoklī. Hildai tāda dzīve nebija pa prātam; viņa alka baudu un greznību, viesības un balles. Patlaban, baltos rīta svārkos tērpusies, viņa atdusējās atzveltnes krēslā.
Nu, ko labu dzirdēji, Kaspar?
5o un to. Vispirms, par Hedvigu neviens neko nezina, viņu neviens nav redzējis.
Viņa ta�u nebūs izdarījusi pa�nāvību?
Kas to var zināt, � Kaspars paraustīja plecus.
Ja Hedvigas vairs nebūs, -es manto�u krusttēva miljonus.
Kaspars neticīgi grozīja galvu.
Runā! Ko tu tā viebies? Vai �aubies, ka man ir tiesības uz mantojumu?
Ak Dievs, nē jel. Bet brīvkungs fon Tuns ir sastādījis testa�mentu � un � un �
Tālāk viņ� netika. Hilda piepe�i uzlēca kājās un iesaucās:
Testamentu! Runā! Es gribu visu zināt. Kas tas par testa�mentu?
Ak, �ēlīgā, grāfs Martinics grib no pāvesta panākt savas laulības �ķir�anu, un tādēļ brīvkungs fon Tuns visu savu bagātību norakstījis baznīcai.
Hilda brīdi stāvēja kā pārakmeņojusies. Tad iesaucās:
Ko? Baznīcai?
Nu, teiksim, klosteriem, � Kaspars turpināja. � Un tas, ka mūki tādu mantojumu no pirkstiem ārā nelaidīs, ir tik dro�i kā āmen baznīcā!
Hilda skatījās zemē un murmināja:
Baznīcai�
Viņa saprata � ja pilskungs to ir darījis, tad viņa ir nabaga, pavisam nabaga!
Kur nu palika lielās izredzes? Vai viņai, tāpat kā daudzām citām, būs jāpelnās ar rokdarbiem, vai kādā patversmē jāsaņem �ēlastības dāvanas? Viņas godkārība to neatjauj. Viņai jākļūst bagātai! Jābauda dzīve!
Patlaban viņa gribēja uzrunāt Kasparu, kad durvīs parādījās grezni ģērbies kavalieris.
Hilda spēji uzlēca kājās.
Grāf Fleming, jūs �e� Es neesmu tā apģērbusies, lai varētu pieņemt viesus!
Ministrs smīnēdams vēroja viņu.
Lūdzu piedo�anu, mana �ēlīgā! Kalpone mani ieveda, es neesmu vainīgs. Bet atvainojiet, ja saku, ka jūs savā rīta apģērbā esat vēl daijāka nekā toreiz masku kostīmā. Jūsu skaistumam dārgi apģērbi nav vajadzīgi!
Hilda iesmējās. Viņai arvien patika glaimi, un viņa arī zināja savu skaistumu. Kaspars nemanot bija izgājis, un grāfs Flemings skūpstīja Hildas roku.
Es atnācu apjautāties par jūsu labklājību.
Ak, es pateicos, grāf; tas man ir liels gods.
Ne jau nu tādēļ vien, ak nē. Es rīkojos kāda uzdevumā, kas ciena jūsu skaistumu.
Hildas skatā bija jautājums.
Vai to nu grūti uzminēt, kura uzdevumā man jārīkojas? Tak jau tāda, kur� augstāks par mani. Un tāds ir viens vienīgs vīrs �
Kūrfirsts? � Hilda jautāja.
Jā. Viņa majestāte; lai Dievs viņam palīdz!
Hilda atkāpās. Lai arī jauna, viņa tomēr labi pazina pasauli un v ļaudis, arī tikumus, kādi valdīja galmā. Un, ja ministrs ieradies Augusta Stiprā uzdevumā, tad viņa vārdi nav ņemami tik vienkār�i.
Grāfs Flemings saprata viņas klusē�anu.
Viņa majestāte brīnās, ka komtese Brokdorfa nav ieradusies pēdējā ballē Cvingerā.
Hilda noprata, ka kūrfirsts interesējas par viņu. Purpura sār�tums iedegās viņas vaigos.
Mani aizkavēja piedalīties.
Tad kūrfirsts drīkst cerēt apsveikt komtesi Brokdorfu savā pilī nāko�ās svētdienas vakarā, galma ballē. Man būs tas gods tur aizvest daiļāko Saksijas dāmu!
Hilda vēl nebija apsolījusies. Bet viņa zināja, ka no �jā� vai �nē� būs atkarīga visa turpmākā dzīve. Vienu acumirkli viņa iedo�mājās par Lipu Tulianu un gribēja atteikties, bet, ātri apdomājusies, atbildēja:
Jā, es ieradī�os galma ballē!
Ministrs kļuva līksms.
Viņa majestāti �ī ziņa ļoti iepriecinās. Mana sieva vēl �odien atnāks aprunāties par jūsu tualeti. Un nu, vēlreiz atvainojiet, ka traucēju tik agrā rīta stundā. Skūpstu jūsu roku, daiļā komtes.
Viņ� godbijīgi uzlūkoja Hildu, it kā tā noteiktu viņa nākotni. Tad, daudzkārt palocījies, devās laukā.
Hilda palika viena. Viņa piegāja pie loga ieelpot svaigo rīta gaisu.
Ko es izdarīju! � viņa �ukstēja. � Ha, vai man ar testa�mentu nav atņemtas visas cerības? Bet nu ir radies jauns ceļ� uz bagātību un laimi. Jā, to es ie�u, un Filipa liktenis būs manās rokās. Nē, vēl vairāk � viņ� pats būs mans. Tik pacieties vēl īsu, īsu laiciņu, tu, nemierīgā sirds!
Dīvaini vārdi. Ko viņa gribēja? Hilda jau bija iz�ķīrusies. Viņa īstenos savu plānu, kaut arī tūksto�iem �ķēr�ļu stātos ceļā!
Bālā rīta krēsla pārvērtās sārtā blāzmā. Ceļ� no me�a izvijās klajumā, kad pirmie saules stari apspīdēja fon Freidenberga karieti, kurā sēdēja Lips Tulians ar Libu�i. Libu�e vēl bija paģībusi. Pēk�ņi Zārbergs apturēja zirgus, nesaprazdams, ko iesākt, jo ceļ� veda cauri vairākiem ciemiem uz Sācas pilsētu. Tālie me�i, pat visu dienu braucot, nebija sasniedzami.
Virsnieks pavēlēja braukt. Zārbergs gan iebilda, ka nevarot braukt caur Sācu, vārtu sargi apturot un pārmeklējot katru ceļotāju.
Virsnieks teica, ka Sācā jāmaina zirgi.
Zārbergs, bailēs drebinādamies, iesaucās:
Bet, virsniek, tā mēs visi nonāksim pie karātavām!
Brauc, gļēvuli!
Bet, virsniek!
Uz priek�u, vai arī tu nolidosi no bukas!
Zārbergs brauca. Līdz �im Libu�e bija gulējusi nesamaņā; tagad tā ievaidējās.
A, viņa mostas, � Lips Tulians �ukstēja. � Cik savādi daba katru apvelta � te ir savienots apburo�s skaistums ar ne�ēlību un augstprātību.
Libu�e lēni atvēra acis.
Kur ir mans tēvs? � viņa jautāja.
Viņ� ceļo kopā ar maniem ļaudīm uz mūsu nomteni; lepnais kungs var priecāties, ka neparastā kustē�anās samazinās viņa mie�sas svaru, � Lips Tulians zobojās.
�. Bet tie nevaldāmie viņu nogalinās!
Nē, tas nenotiks. Es stingri valdu pār saviem ļaudīm, un tie manas pavēles izpilda uz mata. Lielākā daļa no tiem manis dēļ ies vai pa�ā ellē! Es pat �aubos, vai Freidenberga sulaiņi būs tik uz�ticami.
Libu�e saprata, ka �ie vārdi attiecas uz viņas cietsirdību.
Es prasī�u izpirk�anas naudu, un, kad to saņem�u, jūs varēsit iet savu ceļu.
Un mans gods tiks taupīts?
Vai es esmu kāds nelietis? Es esmu virsnieks, brīvu klaidoņu vadonis. Sapratāt?
Libu�e neuzdro�inājās vairāk runāt, jo Lips Tulians par viņu vairs nelikās zinis. Viņa bija laupītāja varā, un tas varēja ar viņu darīt, ko grib. Viņa da�reiz sarāvās, iedomādamās, ka laupītājs viņu mocīs.
Par bēg�anu nebija ko domāt, bija jāpadodas liktenim.
Bet viņas bailes bija veltas, jo nekas ļauns nenotika. Viņi brau�ca caur vairākiem ciemiem. Tuvojās jau pusdiena.
Lips Tulians, attaisījis medību somu, piedāvāja viņai maizi, gaļu un vīnu. Libu�e drusku ēda un dzēra arī vīnu, nevēlēdamās bandītu sadusmot.
Atkal klusējot pagāja stundas, tuvojās vakars.
Greznais �etrjūgs patlaban ieripoja pa Sācas pilsētas vārtiem.
Kas prasa ielai�anu? � vārtu sargu komandants noprasīja.
�ēlīgais kungs fon Freidenbergs no Prāgas, ar savu meitu, � Zārbergs atbildēja.
Varat braukt, � komandants teica. � Viesnīcā �Pie brūnā zirga� stāv pārjūg�anai gatavi zirgi. Kāds vīrs jūs pavadīs turp.
Zārbergs, vārtu sargam iepakaļ braukdams, svīda baiļu sviedrus.
Ja tas vēl var ņemt labu galu, tad jānotiek brīnumiem, � Zārbergs murmināja. � Laime, ka ir jau tum�s, citādi mēs būtu ellē!
Pārbrauku�i pār tirgus laukumu, viņi apstājās pie greznas ap�gaismotas mājas.
Tā bija viesnīca �Pie brūnā zirga�.
Lips Tulians uzrunāja Libu�i, piedraudēdams klusēt.
Jūsu dzīvība karājas mata galā, � viņ� strupi teica. � Viens sauciens, viens nodevīgs vārds no jūsu mutes jums atnesīs nāvi!
Libu�e iztrūkusies ieslīga sēdeklī. Lips Tulians, atvēris logu, iedeva vārtu sargam naudu par pakalpojumu un lika pateikt saim�niekam, lai zirgi tiktu pārjūgti bez kavē�anās.
Zaldats, priecīgs par saņemto naudu, ieskreja viesnīca izpildīt uzdevumu.
Viesnīcnieks ar kalpotājiem tūliņ izsteidzās ārā.
Sveiki, jūsu �ēlastība! Vai nevēlaties savam padevīgam kal�pam parādīt godu un �onakt palikt viesnīcā? Viss labākais no vir�tuves un pagraba būs jūsu rīcībā!
Nē, tas nav iespējams, mīļais draugs, man jāsteidzas. Es vēl �onakt gribu sasniegt Komotavu! Atnesiet kādus atspirdzinājumus, jo mana meitiņa ir nogurusi un negrib izkāpt. Un gādājiet, lai zir�gi tiek pārjūgti!
Kā jūsu �ēlastība pavēl! � viesnīcnieks atteica un steidzās izpildīt uzdevumu.
Bailīgais Zārbergs atviegloti uzelpoja.
Tajā brīdī kāds grezni ģērbies kungs ar vairākiem kalpiem nāca uz viesnīcas pusi.
Mūsu pilsētas galva! � kāds iesaucās.
Pilsētas galva steidzās pie karietes. Kalpi palika stāvot pieklā�jīgā atstatumā.
Ā� mans mīļais draugs fon Freidenbergs ar savu meitiņu Li�bu�i. Nupat no vārtu sargiem uzzināju, ka jūs iebrauku�i. Ar kādu prieku jūs gaidīju! Jums nu gan pāris dieniņas jāpaliek pie manis!
Zārbergs un pārējie ceļotāju pavadoņi vai sastinga no bailēm. Nu viņi, acīmredzot, ieskrēju�i slazdos.
Viesnīcnieks atkāpās. Pilsētas galva, spiezdamies tuvāk, sauca:
Sveiki, mīļais draugs! Labais Teodor, ļauj man tevi apkampt! Tev jāpaciemojas pie manis, dārgais draugs!
Pilsētas galva ielēca ratos un apkampa draugu. Lips Tulians ievilka viņu iek�ā un apsēdināja sev blakus, brīdinot, ka drauga vietā ir laupītāju vadonis Lips Tulians. Viņam pavēlēja joprojām izturēties priecīgi un pateikt saviem kalpiem, ka viņ� pavadīs drau�gu līdz Komotavi, jo tam ļoti jāsteidzas. Un, ja to nedarīs, tad nāve uz vietas.
Pilsētas galva bija pārbijies un darīja visu, kā pavēlēts.
Lips Tulians paņēma atnestos atspirdzinājumus, ko abi iebau�dīja, samaksāja viesnīcniekam un pavēlēja braukt.
Viesnīcnieks aiztaisīja karietes durtiņas un atvadījās.
Zārbergam kā akmens novēlās no krūtīm. Un viņ� brauca �
Lips Tulians pievērsās pilsētas galvam un draudēdams teica:
Tiktāl ir labi. Bet sargieties mani nodot! Es jums nekā ļauna nedarī�u, bet jums mūs jāpavada uz Komotavu un tur jāparūpējas, lai mūs izlai� cauri. Kad būsim viņpus pilsētas, jūs atlaidī�u. Bet tiklīdz pateiksit kādu aizdomīgu vārdu, tūliņ būsit pagalam. Ievē�rojiet to!
Pilsētas galva bija tā pārbijies, ka nespēja runāt. Bet pie sevis viņ� nodomāja Komotavā kaut kādā veidā atbrīvoties un, ja iespē�jams, sagūstīt laupītāju, jo Komotavā bija daudz kareivju. Viņi izbrauca pa vārtiem, un Zārbergs priecīgs lika zirgiem trūkties. Laupītāja pavadoņi dzīvi sarunājās, apbrīnodami sava vadoņa drosmi.
Balles vakars bija pienācis, un karaļa pils laistījās vienās ugu�nīs. Vēl bija laiks, un Hilda fon Brokdorfa kavējās savā dzīvoklī; gaidīdama grāfu Flemingu. Kalpone apbrīnoja dārgo apģērbu, ko grāfiene Fleminga bija Hildai uzdāvinājusi. Hilda drūmi raudzījās spogulī, nepiegriezdama kalpones slavinājumiem vērību. Visas viņas domas saistījās ap bagātību un Filipu.
Piebrauca rati. Ienāca grāfs Flemings, ģērbies greznā balles tērpā.
A! � viņ� iesaucās, ieraudzīdams Hildu tik apburo�i daiļu un domās jau tīksminājās par lielo atalgojumu, ko cerēja saņemt no karaļa.
Ministrs palocījās pret Hildu, un lūdza viņu nākt ratos, kur grāfiene jau gaidīja. Grāfiene viņu saņēma ar lieliskiem kompli�mentiem, bet Hild'a runāja ļoti maz.
Rati apstājās pie pils lieveņa. Sulaiņi pazina ministra ratus un steidzās atvērt durtiņas.
Galvu augsti izslējis, Flemings ar abām dāmām devās uz iek��ējām telpām pa dārgajām grīdsegām.
Garderobes telpā galmadāmas ielenca ministra kundzi. Hilda, izmantodama �o acumirkli, teica ministram:
Man ir kāds lūgums.
Ir jau izpildīts, � ministrs atbildēja.
Labi. Bet es vēlos ar jums pāris minūtes parunāt zem �etrām acīm!
Grāfs Flemings kaut ko ie�ukstēja savi kundzei, un brītiņu vēlāk Hilda ar grāfu jau atradās vieni kādā atsevi�ķā istabā.
Komtes, jūsu vēlē�anās ir izpildīta! � ministrs teica.
Grāf Fleming, � viņa atbildēja. � Es neesmu tāda muļķe, par kādu jūs mani uzskatāt.
Bet �ēlīgā komtes .. .
Diezgan, man netīk joki! Karalis interesējas par mani, to es zinu, bet es vēl neesmu apņēmusies viņam �ai ziņā iet pretī, vis�maz �
Viņa apklusa, bet ministrs bija sapratis.
Komtes, es saprotu jūsu domas; neviens neko nedod par velti, tā ir iekārtota pasaule. Bet, lūdzu, apskatiet �o dokumentu!
Viņ� sniedza tai kādu pergamenta loksni.
Hilda tai ātri pārlaida acis un dvesa:
Man jāsaucas par grāfieni Kozelu, pie Elbas man piederēs pils, un katru gadu no karaļa kases man izmaksās lielu summa naudas. Ha, tas nav slikti. Un tomēr � tur vēl nav viss!
Hilda apgrieza lapu.
Paraksta trūkst, � viņa teica.
Glu�i pareizi. Karalis to vēlas parakstīt jūsu klātbūtnē.
Lai notiek. Nav cita ceļa, kā sasniegt sprausto mērķi. Bet trūksto�ais ir tūliņ jāpieraksta. Lūdzu, grāf, lieciet atnest rakstām�lietas.
Tās man vajadzības gadījumā arvien ir klāt, � grāfs paņēma spalvu. � Nu, komtes, kas jāraksta? Diktējiet!
Grāfiene Kozela grib, lai laupītāju vadoni Lipu Tulianu, ja tas kristu uzraudzības iestā�u rokās, nenodod inkvizīcijas tiesai!
Vai uzrakstījāt, grāf? � Hilda jautāja.
Ministrs uzlēca kājās un stīvām acīm skatījās Hildā. Viņ� at�cerējās, ko briesmonis tam nodarījis.
Tas nav iespējams. Laupītājam jāmirst! � ministrs iztrūcies iesaucās.
Es brauk�u mājās un vēl �onakt atstā�u Drēzdeni!
Dieva dēļ, tad karalis mani�
Nu tad rakstiet!
Bet�
Nu labi, es ie�u!
Nē, nē, es rakstī�u. Tā � Tā � Vai nu ir pareizi?
Es vēl neesmu galā, teikums ir tikai iesākts, vēl nāk* klāt. Rakstiet: �bet laupītājs jāatdod grāfienei Kozelai kā viņas gūstek�nis.� Vai uzrakstījāt?
Nē, to nevar.
Tad ardievu, grāf Fleming.
Hilda devās uz durvīm.
Palieciet, komtes! Es rakstī�u!
Viņ� uzrakstīja.
Dodiet dokumentu man!
Bet, komtes, es � es � gribēju �
Ne vārda vairāk! Es pati ie�u pie kūrfirsta un dabū�u viņa parakstu. Tikai tad dokuments būs pilnvērtīgs.
Ministrs rādīja bēdīgu seju un teica:
Ak, komtes, es pats gribēju�
Mani ievest pie karaļa? Tas nav vajadzīgs. Es pati atradī�u ceļu, neesmu nekāds bērns, kas jāmāca staigāt!
Viņa paņēma dokumentu un aizgāja.
Ar viņu jāuzmanās, � Flemings ņurdēja. � Viņai ir karstas asinis. To es nemācī�u! Bet es esmu diplomāts, un, tāpat kā jau valdu pār visām karaļa dāmām, tā arī ar tevi man laimēsies, lepnā grāfiene.
Hilda iegāja viesu zālē.
Viņa meklēja karali un zinādama, ka valdniekam tīk no sān- telpām skatīties dejotājos, devās turp. It kā sapņodama, bet nelo�kāma savā apņēmībā, viņa spēra beidzamo soli uz bagātību un, neredzamās rokas vadīta, atrada karali junkuru vidū. Karalis ierau�dzīja nācēju un pavēlēja visiem atkāpties. Acumirklis, un Hilda jau stāvēja Saksijas valdnieka priek�ā.
Hildu tik daiļu kā dievieti ieraugot, karali pārņēma mīlas jūtas.
Kur grāfs Flemings, komtes? Mans ministrs gribēja ar jums runāt!
Tas jau ir noticis, � Hilda atbildēja, paslepus rādīdama dokumentu. .
Valdnieks kļuva līksms, ka viņa vēlē�anās tik drīz piepildījusies, Hilda nepretojās, kad viņ� to ieveda kādā koridorā un, noteiktā vietā uz sienas piespie�ot, atvēra slepenas durvis. Acumirkli Hilda kautrējās. Vēl bija laiks, vēl varēja atkāpties. Viņa zināja, kas notiks, ja viņa tur ieies. Bet saņēmusies viņa sekoja karalim.
Tā bija grezna, īsti karaliski iekārtota telpa. Durvis aizvērās.
Hilda! � valdnieks, rokas izstiepis, iesaucās.
Bet viņa nezaudēja apdomu un pasniedza karalim dokumentu.
Ak, es aizmirsu, � viņ� smējās. � Es jau zinu, kas tur rakstīts, dodiet man parakstīt!
Viens spalvas vilciens un �
Karalis sarauca pieri. Viņ� ieraudzīja jauno tekstu, ko Flemings bija ierakstījis.
Hilda kļuva nemierīga.
Lips Tulians? � karalis runāja. � Kas tas ir?
Tas ir Filips fon Mengsteins, kuru tā sauc.
Kā? Briesmīgajam laupītāju vadonim ļaut izbēgt no bendes cirvja?
Jā, majestāte, vienīgi ar tādu noteikumu, ka briesmonis paliek mans gūsteknis, es kļū�u grāfiene Kozela.
Karalis kratīja galvu. Kā lai viņ� ap�ēlo vīru, kās visiem mui�niekiem liek dzīvot vienās bailēs?
Uz parketa kļuva dzirdami soļi. Nākamā acumirklī Flemings jau stāvēja karalim blakus. Viņ� bija dzirdējis sarunu un zināja, ka Hilda neatkāpsies no savas prasības.
Karalis dokumentu jau ir parakstījis? � Flemings runāja kā par notiku�u faktu.
Laupītāju vadonis � � karalis iesāka.
Lips Tulians kritīs kautiņā ar jūsu kareivjiem, � Flemings �ukstēja. Karalis iesmējās. Zināms, ja Lips Tulians krīt, tad rakstam nav nekādas nozīmes. Un Hilda ta�u nebija prasījusi, lai Lipu Tulianu saņem dzīvu.
Karalis parakstīja.
Flemings uzspieda rakstam valsts un kara zīmogu un devās projām.
Nāciet �urp, daiļā Hilda, saņemiet manu laimes vēlējumu. Tagad jūs esat grāfiene Kozela un pils ar visu grezno iekārtu pieder jums!
Hilda ātri paglabāja iegūto dokumentu.
Hilda, tu � zvaigzne! Tavs daiļums ir mani apbūris, Sak- sijas pavēlnieks ir tavs pielūdzējs, mana mīļā!
Hildas acis iedegās. Viņa prata izturēties. Apburo�ā skaistule sēdēja, kairi atslīgusi atzveltnes krēslā. Un kūrfirsts � pie viņas kājām. Lēni, vilcinādamās Hilda liecās pār viņu un ļāva sevi skūpstīt. Viņ� apkampa to; viņi dedzīgi skūpstījās.
Turpinājums nakamaja burtnīca.
GVIDO FELZS
REIZ DZĪVOJA LAUPITAJS LIPS TULIANS
Vēsturisks romāns desmit burtnīcās pēc klosteru, baznīcas un kriminālromānu ziņām
Otra burtnīca
Freidenbergas pils sulaiņi labi pazina sava kunga dabu, bet tik niknu to vēl nekad nebija redzēju�i. Briesmīgi lādēdamies, Teo�dors fon Freidenbergs izmeklēja visu pili un tās apkārtni, lai gan nebija iespējams, ka Elzbete varētu aiziet nepamanīta.
Pilskungam tā palika neatrisināma mīkla. Bet sulaiņi bija māņ�ticīgi un iedomājās ārkārtīgas lietas. Varbūt kāds eņģelis vai svētā meiteni aiznesu�i, jo viņa bija dievbijīga. Pilskungam to nedrīkstēja teikt, tas neticēja ne Dievam, ne velnam. Kur Elzbete varēja pazust? Kad pilskungs bēga, viņa palika, Dievu lūdzot.
Lielais spogulis pēk�ņi pagriezās. Elzbete tā pārbijās, ka paģība. Acis pavērusi, viņa ieraudzīja sievieti, kas glāstīja viņas galvu un murmināja:
� Guli, manu mīlulīt, guli un klusē, citādi man atkal tevi atņems. Pēc tik daudz gadiem es tevi atradu� Klusē, bērniņ, klusē!
Elzbetei �ķita, ka viņa sapņo. Sve�ajā sievietē viņa redzēja sevi pa�u, tikai daudz vecāku, varbūt par gadiem divdesmit.
Kur es esmu? � Elzbete jautāja.
Sve�ā sieviete bija atguldījusi viņu uz dīvāna un klusināja:.
Klusē, manu sirsniņ, nelie�i tevi izdzirdēs, bet tev jāpaliek pie manis ilgi, tik ilgi, līdz mani guldīs kapā. Kad, tevi uz rokām �ūpojot, biju iesnaudusies, man tevi nozaga. Bet es tevi pazinu pēc tik daudz gadiem. Redzi, uz rokas tev ir zīme kā ābeles zieds. Tagad tu, meitiņ, esi mana, un es tevi nekur nelaidī�u. Un zini � drīz vien es tevi uzcel�u spo�ā tronī. Tev būs zelta kronis ar spo�iem dimantiem � vai tas nebūs gods?
Elzbetei pārskrēja drebuļi. Tā-bez �aubām ir kāda prātā jukusī, kas viņu iznesusi pa slepenām durvīm.
Ha, ha, ha! � sieviete smējās. � Tas nelietis lejā nezin, ko esmu uzgājusi. No lielā spoguļa uz aug�u ved kāpnes, un neviens tās neatradīs. Nu viņi apak�ā var dauzīties, cik grib.
Viņa atkal mīlinājās ap Elzbeti. Elzbete nebaidījās, viņai bija patīkami ar to, kas viņai tik līdzīga. Vai tā varētu būt viņas māte, ko Elzbete nekad nebija pazinusi?
Viņa klausījās: lejā lādēdamies trakoja pilskungs.
Briesmonis, briesmonis nāk! Grib mani samaitāt, � meitene �ēlojās.
Vājprātīgā uzlēca kājās un iesaucās:
Tikai pār manu līķi viņ� sasniegs tevi, bērns!
Uz mirkli viņas prāts kļuva pilnīgi skaidrs. Uz īsu brīdi.
Neviens tev netuvosies. Tikai viens vārds man jāsaka, un kareivji tevi apsargās. Mans mīļākais ir varens. Viņ� sē� uz augsta troņa un ir tavs tēvs. Jā, bērniņ, tavs tēvs. Viņ� tevi nekad nav redzējis. Ak, kaut viņ� tevi redzētu, tik skaistu, labu un mīļu, viņ� ņemtu tevi uz rokām tāpat kā es!
Meitene nedrīkstēja runāt pretī, lai vājprātīgo nesakaitinātu. Viņa ta�u nevarēja ticēt, ka ir tāda vīra meita, kur� sē� zelta tronī.
No lejas tuvojās soļi.
Vājprātīgā ātri atrāva dīvāna atzveltni, izmeta no turienes veļu un citas lietas, pabāza tās zem dīvāna un iestūma drebo�o Elzbeti iek�ā, atzveltni atkal nolikdama vietā.
Tikko tas bija noticis, atvērās durvis, un ienāca pilskungs ar saviem sulaiņiem.
Ko jūs te gribat? Vai lai es sulaiņus saucu jūs izmest? � vājprātīgā runāja.
Pilskungs viņai uzmeta niknu skatu.
Viņa mani tie�ām briesmīgi apgrūtina. Mans tēvs viņu te uzņēma un pavēlēja man viņu apsargāt. Kaut es varētu no viņas kaut kā atkratīties!
Gan ar laiku izdarīsim! � sulainis atbildēja.
Kādēļ jūs mani traucējat? � sieviete jautāja.
Kāda kalpone ir aizbēgusi un te paslēpusies.
Te neviens nav paslēpies!
Pilskungs arī pats bija pārliecināts, ka meiteni te neatradīs, tomēr lika izmeklēt visus skapjus, kaktus un pagulti. Beidzot pils�kungs piecēlās un teica sulaiņiem:
Te viņas nav. Nāciet, iesim koridorā, izmeklēsim to. Jāpār�meklē arī bēniņi un visas pajumtes.
Pilskungs ar sulaiņiem aizgāja. Tagad meklē�ana sākās koridorā. Tika pārmeklēti visi kakti.
Pēk�ņi kāds sulainis iesaucās:
Es atradu kunga dunci!
Parādi! Jā, tas ir mans duncis. Pie velna, viņa te ir bijusi!
Meitenei duncis bija izslīdējis no rokām, kad vājprātīgā nesa
viņu pa koridoru.
Pilskungs nevaldāmā priekā iekliedzās:
Viņa ir uz bēniņiem!
Visi devās aug�ā, bet neko tur neatrada. Izmeklēja pat skursteni. Viss velti. Kungs un sulaiņi bez padoma skatījās cits uz citu.
Vai nu skuķe var kļūt neredzama? � fon Freidenbergs ieminējās.
Nē, �ēlīgais kungs, viņai katrā ziņā jābūt �eit. Vājprātīgā viņu kaut kur ir -paslēpusi.
Tu domā?
Tā ir, kungs. Es vienmēr saku, ka te, pilī, ir kādas slepenas ejas un kāpnes. Es lieku savu galvu ķīlā, ka meklējamā ir tepat tuvumā.
Tev taisnība. Nupat iedomājos, ka vājprātīgā būs viņu paslēpusi dīvāna kastē, tur es nemeklēju. Dosimies turp!
Visi devās pa kāpnēm lejā no bēniņiem un tad pa koridoru uz vājprātīgās' mitekli.
Pilskungs atkal s5ka briesmīgi lādēties. Durvis bija aizslēgtas!
Zārbergs brauca ļoti ātri. Sācas pilsētas galva pārbijies gaidīja, ka ieskries grāvī un viss sa�ķīdīs druskās. Bet, ja laimīgi aizkulsies Komotovā, bandīti tiks apcietināti � un viņ� būs brīvs.
Zārbergs steidzās, lai pirms dienas gaismas tiktu Komotovai cauri, jo tūliņ aiz tās sākās lielie Bohēmijas me�i. Komotova bija vienkār�a pilsētiņa kādā pla�ā ielejā un nebija tā nocietināta kā Sāca. Līkumotā lielceļa un pakalna dēļ tā nebija agrāk ieraugāma, līdz piebrauca glu�i klāt. Vēl bija agrs, pilsētiņas iedzīvotāji vēl nebija piecēlu�ies, un austrie�u kareivju patruļas negulēja.
Tiklīdz parādījās pirmie nami, braucējus apturēja.
Kas brauc? � kaprālis sauca.
Uz Lipa Tuliana pavēli pilsētas galva atbildēja:
Esmu Sācas pilsētas galva un pavadu fon Freidenberga" kungu, kas ceļo uz Saksiju.
Kaprālis atdeva godu un teica:
Labi, bet man jūs jāpavada līdz galvenai viesnīcai.
Lips Tulians pavēlēja pilsētās galvam turpināt.
Fon Freidenberga kungs negrib kavēties; viņam jāsteidzas.
Tas neder, � kaprālis atbildēja. � Tūlīt aiz pilsētas sākas lielie me�i, un tur uzturas laupītājs ar savu bandu. Mūsu koman�dieris, pulkve�a kungs, dos līdz robe�ām pavadoņus!
Visur bija redzami kareivji baltās uniformās. Zārbergs jau domāja, ka viņus apcietinās. Bet pilsētas galva klusībā priecājās.
Smagie rati lēnām slīdēja uz rātsnamu, kur stāvēja daudz ka�reivju. Uz tirgus laukuma bija vesela rota kirasieru uz zirgiem; oficieri skraidīja �urp un turp.
Pie rātsnama, kareivju ielenktam, Zārbergam zuda pēdējā cerība.
Kaprālis iegāja rātsnamā pieteikt atbraucējus.
Pilsētas galva ratos ar nepacietību gaidīja, kad viņu atsvabinās. Viņ� arī baidījās, ka laupītājs viņu nenogalina.
Iznāca pulkvedis, vairāku virsnieku pavadīts, un tuvojās ratiem.
Paldies Dievam, es esmu glābts! � pilsētas galva murmināja un gribēja jau.atvērt karietes durvis, bet Lips Tulians, pakampis viņu kā salmu kūli, nometa uz grīdas un, acumirklī atgrūdis loga priek�karu, uzkliedza Zārbergam:
Zārberg, brauc, cik ātri zirgi spēj skriet!
Pulkvedis iztrūcies atlēca no karietes.
Un Zārbergs pilnos auļos aizbrauca pa ceļu.
Tikai mirkli visi stāvēja uztraukti un izbrīnīju�ies.
Tur ir kāda viltība, dzenieties pakaļ! � pulkvedis komandēja. Nākamajā acumirklī oficieri un kareivji jā�us un kājām jau devās ceļā. Tumsas dēļ bēgļi nebija redzami, dzirdēja vienīgi ratu troksni. Kirasieri lēk�oja bēgļiem pakaļ.
Ceļ� ieveda me�ā. Uz vadoņa pavēli Zārbergs apturēja zirgus, veikli izlēca un pēc pāris acumirkļiem jau atradās me�ā. Karietes pavadoņi sekoja; Lips Tulians, satvēris Libu�i, līdz ar viņiem ieskrēja biezoknī.
Kamēr atauļoja kirasieri, bēgļi jau bija paslēpu�ies biezokni.
Da�i �āvieni tika raidīti pakaļ, bet tumsas dēļ vairāk neko nevarēja iesākt.
Libu�e, saņēmusi visus spēkus, mēģināja atsvabināties, bet stiprais bandīts, paķēris viņu kā, spalvu vīk�ķi, pār celmiem un saknēm lēkdams, ieskrēja dziļi me�ā.
Atrazdamies jau labi tālu, viņ� apstājās un me�onīgi iesmējās. Tad iesaucās kā pūce, un no vairākām pusēm atskanēja tāda pat atbilde. Tā bija laupītāju sasauk�anās.
Jā, tie ir viņi, � Lips Tulians sacīja. � Tūlīt būs klāt!
Pēk�ņi netālu no sevis viņ� ieraudzīja mazu uguntiņu un devās
turp.
Libu�e. vēlreiz mēģināja atsvabināties, bet Lips Tulians, viņu cie�āk saturēdams, gāja uz ugunskura puiji.
Tā bija �igānu nometne. Lips Tulians jau prātoja likt savu gūstekni kādā teltī apsargāt.-
Sākumā Libu�e domāja, ka tie ir laupītāji, bet, ieraudzījusi �igānus, cerēja izglābties, pastāstot, ka viņa ir fon Freidenberga meita, ka tēvs apbērs tos ar naudu, ja tie atsvabinās viņa meitu!
Viņus tūliņ ielenca vairāki �igāni, un kāds jauns zaļoksnis puisis pavēlēja Libu�i atsvabināt.
Bet Lips Tulians, acīm zvērojot, uzkliedza:
Nelieti! Uz ceļiem, jūs. � blē�i! Vai jūs mani nepazīstat? Es esmu me�u karalis Lips Tulians!
�igāni iztrūku�ies krita uz ceļiem viņa priek�ā, tā izrādīdami savu sunisko padevību, un lūdza:
Piedodiet, kungs, mis jūs nepazinām. Pavēliet �o jauno palaidni iemizot, mēs paklausīsim jūsu augstībai!
�oreiz jums piedodu, bet sargieties! Tiklīdz es dzirdē�u kaut vienu nodevīgu vārdu, izdeldē�u jūsu bandu līdz beidzamam vīram!
Ak nē, kungs, � �igāns atteica. � Izraujiet man sirdi, ja meloju. Pavēliet par mums, par mūsu mantu, mēs padodamies!
Tad vediet manu gūstekni uz kādu telti un gādājiet, lai viņa neizbēgtu.
� Esiet, kungs, bez rūpēm, manā teltī viņu apsargās!
Lips Tulians vēlreiz iesaucās kā pūce un, dzirdējis atbildi, at�laidās guļus pie ugunskura.
Vecais �igāns aizveda Libu�i uz telti. Viņa nepretojās, arī nemēģināja lūgt, bet paklausīgi sekoja me�a dēlam.
Viņi iegāja teltī, kurā atradās kāda veca �igāniete un jauna, skaista �igānu meitene.
Pūces brēcieni atskanēja arvien tuvāk, un drīz vien atauļoja jātnieki.
Lips Tulians skatījās. Brīnums: tie nebija viņa pavadoņi, bet tie, kas bija vedu�i pārdot Freidenberga zirgus.
Visiem pa priek�u jāja Guste � viņa ta�u ļoti ilgojās pēc sava iecerētā.
Lip Tulian, � viņa sauca. � Es domāju, ka jūs varbūt esat kritis kareivju nagos!
Lips Tulians tikai papurināja galvu. Sī jau nebija pirmā reize, kad viņ� atkratījās no gūstītājiem.
Guste apsēdās viņam blakus. �igāni atkāpās, un viņi palika divatā.
Vai Libu�e ir te? �. Guste rūgti jautāja, jo ienīda katru kaut cik glītu meiteni, baidīdamās, ka tā nekļūst virsnieka mīļākā.
Jā, � Lips Tulians atbildēja. � Bet kur pārējie ļaudis?
Tie drīz būs klāt. Mēs jājām briesmīgi ātri.
Lips Tulians, domās iegrimis, skatījās ugunī. Pēc brī�a viņ� iesaucās:
GustiņT
Ko jūs, virsniek, gribat? Pavēliet, un es klausī�u. Sakiet, ka man jāmirst, un es labprāt ie�u nāvē!
Nē, nē, nevis nāvē, jums jādodas uz Prāgu! � viņ� teica.
Uz Prāgu?
Jā, uz Svētās Jēzus sirds klosteri. Izliecieties, ka vēlaties no�ēlot grēkus un lūdziet, lai jūs ielai� klostera baznīcā.
Ko lai tur daru?
Es gribu uzzināt, vai kāda jauna mūķene, gai�mate, zilace, naktīs apmeklē baznīcu. Jūs zināt, ka mūķenes pusnaktī ierodas Dievu lūgt.
To es zinu.
Labi, jūs paslēpsities klosterī, es pārģērb�os, un jūs man palīdzēsit tikt pāri klostera mūrim, vai ne?
Gustes acis iezibējās.
Nē, � viņa dobji atteica. � Es lai palīdzu atsvabināt mūķeni un skatos, kā jūs apkampjaties? Nē un vēlreiz nē! Ja jūsu rokas neapkampj mani, tad citai arī �o laimi neredzēt! Es to negribu! Negribu!
�Tavu traku skuķi! Bet es nevaru to viņai ņemt ļaunā, jo zinu viņas mīlu un cie�anas, kaut arī nevaru uz to atbildēt. Tev, tev vienai pukst mana sirds, ai Heda.� � domāja Lips Tulians.
Es darī�u, ko jūs prasāt, � teica jaunā �igānu meitene.
Tu, Lida?
Jā, ja, es ie�u uz klosteri. Bu�u laimīga, ka varu jums pa�kalpot. Es darī�u visu, ko spē�u.
Un tavs tēvs, Lida?
Viņ� būs ar mieru, to es zinu. Ja vēlaties, ie�u tūliņ!
Un es ie�u līdzi. Piedodiet, virsniek, ka pretojos. Es darīju nepareizi un pavadī�u Lidu uz Prāgu!
Virsnieks uzmanīgi vēroja abas meitenes.
Lai notiek, � viņ� teica. � Bet pēc trim dienām. Vispirms man gūstekne jānodod Vitorfa uzraudzībā!
Lida palocījās un devās uz savu telti, bet Guste uz biezokņa pusi. Tur viņa stāvēja, pret egli atspiedusies, un murmināja:
Mani viņ� negrib! Mani, kas var dabūt katru vīrieti, ja grib. Bet viņ�, kam ar miesu un dvēseli vēlos piederēt, viņ� mani negrib! Tomēr nekas vēl nav zudis. Tagad es zinu, kuru viņ� mīl. Tā nav vis Elzbete, nē. Tā ir zilace mūķene Prāgas klosterī, tai pieder viņa sirds. Pacietī�os, pavadī�u Lidu uz Prāgu, ieie�u klosterī un tad � tad skaistā mūķene ieskries cilpā!
Lips Tulians gulēja maz. Tikko svīda gaisma, viņ� sāka posties un iegāja teltī. Libu�e jau bija piecēlusies.
Fon Mengsteina kungs� � viņa iesāka.
Nav neviena Mengsteina vairs. Nāc, skaistā' Libu�e! Iekams lepnā jaunkundze paguva atbildēt, Lips Tulians viņu
izveda no telts. Ārā zviedza un sprauslāja zirgi. Divi laupītāji iecēla Libu�i seglos,.kamēr vadonis sarunājās ar Lidu un Gusti.
Gaidiet, līdz bū�u atpakaļ! � viņ� pavēlēja �igāniem. � Par to es jums samaksā�u. Bet sargieties no �ejienes aiziet!
Mēs paliksim! �� tie, cepures vicinādami, atbildēja. Pārējie laupītāji palika nometnē, tikai Zārbergs ar vēl kādu
devās līdzi. Pēc vairāku stundu ātra jājiena viņi sasniedza me�a dzirnavas.
A, viņi jau ir priek�ā. Vitorfs ir centies!
Vai man te vajadzēs palikt? � Libu�e bailīgi jautāja.
Jā, � virsnieks atbildēja. � Nav jau gan nekāda ala, bet zināms � bez kungu galda būs jāiztiek. Ta�u svaiga maize, gaļa un avota ūdens būs papilnam!
Ienāca Vitorfs, stipri uztraucies.
Virsniek, Elzbete pazudusi, jau pirms da�ām dienām!
Vai aizbēgusi? Vitorfs paraustīja plecus.
Es izsūtīju meklētājus. Ceru, ka tie drīz atgriezīsies.
Lips Tulians sniedza draugam roku un, zinādams, ka Vitorfs interesējas par Elzbetes likteni, vairāk nerunāja.
Vai gūstekni tā varēja aizvest, ka neviens nemanīja?
Jā, virsniek, es dabūju ratus, jo viņ� nevarēja'tikt uz priek�u. Pēc tam braucām dienu un-nakti un tikai pirms pāris stundām ieradāmies te.
Labi, Vitorf. Aizved_ Libu�i dro�ā vietā un parūpējies par visu, kas viņai vajadzīgs. A, tur jau nāk dzirnavnieks!
Tu gan par daudz labi apsargāji meiteni, veco līdēj! Ko lai nu domā?! Vai es tev neteicu viņu neizlaist no acīm?!
Dzirnavnieks trīcēja.
Piedodiet, virsniek! � viņ� teica. � Es lieku savu galvu ķīlā, ka Elzbete nav bēgusi. Par bēg�anu viņa nedomāja. Kur viņai iet? Vai atpakaļ tur, kur viņu mocīja? Nē, viņa arvien sēdēja pie strautiņa; tur redzējām zirgu pēdas, kas liek domāt, ka tur biju�i jātnieki.
Tas vēl ļaunāk. Vai tā tu izliec sargus? Kur tev acis?! Ja me�a dzirnavas nāk aizdomās, tad tev beigas.
Dzirnavnieks sāka vaimanāt.
Liecies mierā, gan būs labi! Bet turpmāk uzmanies!
Kur, virsniek, palika mana meita?
Pie citiem, �igānu nometnē. Viņai nekas ļauns nenotiks, un viņa drīz pārnāks.
Dzirnavnieks aizgāja.
Lips Tulians ar Vitorfu devās apraudzīt gūstekni. Durvju sargs atkāpās, un Lips Tulians dro�iem soļiem iesteidzās pie fon Freiden�berga, kas acumirklī ierāvās sevī un kļuva melns un maziņ�.
Nebaidieties, es neesmu rīkļurāvējs!
Mana meita� � mui�nieks gaudās.
Gan jūs to vēlāk redzēsit; pagaidām norēķināsimies pa�i!
Ak, svētā Dievmāte � Kristus �ēlīgais!
Nepink�ķiet! Jūsu �ēlotājs drīzāk ir velns nevis Kristus. �ajā ziņā jūs esat līdzīgs savam brāļadēlam fon Freidenbergam, kura pils�
Lips Tulians apklusa. Negribot viņ� gandrīz izteica, ka Freiden�berga pils nav tālu.
Viņa pili es kādreiz apmeklē�u.
Mans brālēns ir godavīrs; viņ� manu Libu�i vedīs pie altāra.
� Ha, ha, ha, varens pārītis, kad divi cilvēku bendes sadodas
rokās. Jūsu brālēns ir bezsirdis, neģēlis!
Freidenbergs gribēja kļūt rupj�, bet apdomājies cieta klusu. Pēk�ņi iedrāzās Vitorfs un bez kāda ievada paziņoja:
Virsniek, es uzzināju, ka skaistā Elzbete ir Freidenbergas pilī. Pilskungs viņu nolaupījis un tur gūstā, gribēdams padarīt par savu kaislību upuri.
Lips Tulians uztraucās:
� Freidenbergas pilī? Ko es teicu? Nu, vai jūsu brālēns nav nelietis? Zināms, tāds ar tādu � znots ar sievastēvu � glu�i vienādi!
Freidenbergs vai plīsa aiz dusmām. Bet, apzinādamies savu stāvokli, klusēja.
Vitorf, pagādā mūsu kavalieru apģērbus! Neaizmirsti zobenus un parūkas! Medību svārkus nost! Būsim reiz atkal lepnie �vīti!
Vitorfs aizsteidzās izpildīt pavēli.
Lips Tulians uzrunāja veco Freidenbergu:
Nu, lai jums rupjmaize ar pienu iet labi pie sirds. Bez dārgiem vīniem un cepe�iem jāiztiek, bet tas jūsu treknajam vēderam nekaitēs!
Tas nav bruņnieciski! Jūs esat Mengsteins, un es prasu bruņniecisku izturē�anos.
Viņ� vēl gribēja turpināt, bet Lips Tulians viņu pārtrauca:
Es esmu laupītāju vadonis. Un jūs mani par tādu padarījāt, jūs bagātie, augstprātīgie kungi. Jūs sē�at uz saviem naudas maisiem, bet saviem apak�niekiem liekat badu mirt! Klusē tagad, vai�
Viņ� pacēla dūres, un resnais mui�nieks pa galvu pa kaklu palīda zem galda.
NeJietis, bezsirdis, nu tu līdīsi pagaldē, bet, kad savus nabaga zemniekus kāvi un mocīji, tad iedomājies nez kas esam! O, kā es ienīstu tevi! Tad jau desmitreiz labāk būt laupītājam.
Laiks ir dārgs, � Lips Tulians teica. � Man jāsteidzas uz Freidenbergu, iekams nav par vēlu!
Viņ� izgāja un aizslēdza durvis.
Vitorfs jau ģērbās. Arī Lips Tulians ietērpās bagāta mui�nieka kostīmā ar zelta iz�uvumiem un jātnieka zābakos ar pie�iem.
Saposu�ies viņi izgāja pagalmā, kur jau gaidīja divi apsegloti zirgi.
Dro�ie jātnieki izauļoja pa vārtiem, dodamies pretī jaunām briesmām.
Atgriezīsimies Freidenbergas pilī, kur atstājām Elzbeti un vāj�prātīgo tajā brīdī, kad pilskunga sulaiņi ar cirvjiem sāka apstrādāt durvis.
Durvis vēl turējās. Bet cik ilgi? Skaidas �ķīda uz visām pusēm, durvis līgojās, un pēc da�ām minūtēm tie iebruks iek�ā.
Pilskungs" gaidīja lejā, gribēdams Elzbeti tikai tad dabūt savā istabā, kad viņas pretestība būs pārvarēta. Viņ� tik tikko spēja valdīties, gaidīdams brīdi, kad Elzbete būs pilnīgi viņa varā.
Brīk�ķis, durvis ielūza, un sulaiņi iebruka istabā. Telpa bija tuk�a. Vājprātīgā, rokas izpletu�i, stāvēja guļamistabas durvīs.
Atpakaļ, nelie�i, lai neviens nedomā manu bērnu apgānīt! Projām, vai es jums acis izskrāpē�u!
Sulaiņi neviļus apstājās, skatīdamies uz saniknoto sievieti.
Tur viņa ir! � pilskungs sauca. � Ejiet iek�ā! Vai jūs no plānprātiņas baidāties? Jūsu ta�u ir vairāk, gāziet viņai!
Sulaiņi, zinādami, ka saņems labu atalgojumu, neganti kliegdami uzbruka Elzbetes sargātājai.
Sieviete cīnījās ar pārcilvēcīgu spēku kā lauvu māte, kam grib atņemt bērnu.
Kāds sulainis dabūja tādu triecienu, ka nokrita uz grīdas. Brīdi likās, ka sulaiņi ir pārspēti. Bet pilskungs atsauca vēl citus kalpus, un tie ar jaunu sparu uzbruka vājprātīgajai.
Elzbete, redzēdama, ka aizstāvē�anās ir veltīga, izskrēja no paslēptuves un, �ēlastību lūgdamās, nokrita pilskungam pie kājām.
Pilskungs, meiteni apkampis, sāka to zobgalīgi mierināt:
Pareizi, mīlulīt, lūdz nu par trako veceni! Viņai nekas ļauns nenotiks, lik�u tikai uz da�ām dienām ieslēgt dzel�os, kamēr trakums pāries.
Un viņ� pavēlēja kalpiem, kas turēja vājprātīgo, ieslēgt to dzel�os. Bet, ja vēl nerimstas � sist ar pātagu, līdz apklust.
Elzbete, līdz nāvei nogurusi, drebēja kā putniņ� vanaga nagos.
Pilskungs ienesa meiteni ejā un patlaban gribēja nest to uz savu guļamistabu, kad viņu sveicināja kāda vīrie�a balss.
Pilskungs, ieraugot tūvojamies divus lepnus kavalierus, uztraukts apstājās.
Mēs gan jūs traucējam, fon Freidenberga kungs!
Katrā ziņā� � tas stostījās. � Mana jaunā radiniece paģībusi� un�
Neģēli! � kavalieris atcirta. � Tu gribi pavest nevainīgu meiteni? Meli, tā nemaz nav tava radiniece!
Viņ� atņēma tam Elzbeti un ielika Vitorfa rokās.
Pilskungs bija tik pārsteigts, ka acumirkli nezināja, ko iesākt aiz kauna un dusmām. Bet apzinādamies, ka viņ� ta�u te ir kungs, sirdīgi uzbļāva:
Ko jūs uzdro�ināties! Kas jūs tādi esat?! Kā drīkstat tik apvainojo�i izteikties?!
Ienāca sulaiņi. Pilskungs sāka rāties, ka sve�inieki ielaisti pilī, kā arī pavēlēja apņemt sve�ajiem Elzbeti un izmest tos laukā.
Tie kungi teicās esam jūsu draugi, � sulaiņi taisnojās.
Metiet bezkauņas ārā! � pilskungs pavēlēja.
Kādi divpadsmit sulaiņi uzbruka sve�ajam, bet tas, sagrābis smagu atzveltnes krēslu, trieca ar to sulaiņiem tā, ka krēsls salūza. Sulaiņi, pa grīdu vārtīdamies, kliedza un vaidēja.
Taisieties, ka tiekat! Nosist jūs negribu, bet ejiet tūliņ! � sve�ais bargi pavēlēja.
Pa to laiku pilskungs bez apstājas raustīja zvana auklu, sauk�dams visus pilsļaudis palīgā. Tie arī "drīz salasījās koridorā.
Tagad pilskungs jutās dro�āk. Viņ� atkal pavēlēja atņemt sve�ajiem Elzbeti un pa�us izvest pagalmā sodī�anai. Kalpi .paklau�sīja un metās sve�ajiem virsū."Ta�u pirmais uzbrucējs tika atsists ar tādu sparu, ka �etri pieci nokrita zemē, un sve�ais stājās pils�kungam pretī iesaukdamies: ! � Nelieti, vai tu zini, kas es esmu?
Iebrucējs, � pilskungs atbildēja.
Jā, tas es esmu. Bet tavi neģēlīgie darbi man lika nākt, un es ierados tev atmaksāt! Ja mani nepazīsti, tad klausies: Lips Tulians stāv tavā priek�ā, tu neģēlīgais lops!
Izcēlās panika. Visi bēga kā traki, cits pār citu klupdami un kliedza:
Lips Tulians! �ēlīgais Dievs, mēs esam pazudu�i! Palīgā! Vai! Vai!
Pilskungs, bija pārbijies. Viņ� mēģināja bēgt, bet Lips Tulians to saķēra aiz apkakles.
Ap�ēlojieties, es neko ļaunu neesmu darījis! Ņemiet manu naudu, bet nenogaliniet mani! � pilskungs sāka lūgties.
Neko ļaunu neesot darījis, � Lips Tulians mēdīja. � Nav jau tikai tas vien, ka tu �o meiteni gribēji samaitāt. Simtiem ir to, kurus tu esi iegrūdis nelaimē, citus pat nobendējis! Pagaidi tikai, briesmoni, �odien pat es tev atmaksā�u!
Iesim pagalmā! � Lips Tulians teica Vitorfam. � Nelie�i var aizvest mūsu zirgus. Ej tu ar Elzbeti pa priek�u, es nesī�u pilskungu!
Vitorfs gāja. Koridors bija tuk�s, bet pagalmā skanēja uztrauktu ļau�u balsis.
Lips Tulians vilka fon Freidenbergu, kas turējās pretī ar kājām un rokām, gribēdams atsvabināties. Bet velti � Lips Tulians viņu saturēja vēl cie�āk. Viņi izgāja uz lieveņa.
Pagalms bija cilvēku pilns: pilskunga kalpi apbruņoju�ies izkaptīm un spriguļiem, liels pulks zemnieku ar vālēm, bet sak�u kareivju komanda ar bajonetēm.
Elzbete paģība.
Oficieris pavēlēja uzbrukt laupītājiem ar durkļiem.
Prāgā bija tirgus diena. Pulks zemnieku, sievas un meitas, mazi un lieli, jauni un veci plūda no visām malām pilsētā iepirkties. Sievas un meitas bariņos apstaigāja tirgus veikalu rindas.
Starp tām atradās arī Guste un �igānu meitene Lida, kuras bija ieradu�ās Lipa Tuliana uzdevumā.
Guste, runājot ar Lidu, rādīja laipnu seju, bet slepenībā loloja ļaunas domas. Elzbete vairs nestāvēja ceļā, toties skaistā mūķene gan. Bet vispirms vajadzēja atkratīties . no Lidas, lai viena pati varētu ieiet klosterī un viņas ļaunajam darbam nebūtu aculiecinieka.
Lidai Gustes viltība nenāca ne prātā. Guste iestāstīja Lidai, ka gribot ievākt tuvākas ziņas par sievie�u klosteri. Lai viltība izdotos, Lida tūliņ nedrīkstēja nākt līdzi, jo viņā uzreiz pazī�ot �igānieti.
Neko ļaunu nedomādama, Lida palika apskatīt veikalus.
Guste uzmeklēja tirgus sargu un iestāstīja tam, ka kāda �igānu meitene izok�ķerējot veikalus, lai paziņotu �igāniem, kur izdevīgāk zagt. Viņa ari Lidu iztālēm parādīja.
Tirgus sargs tūliņ devās turp, apcietināja Lidu kā zagli un aizveda uz cietumu.
Guste, to redzēdama, uzgavilēja. Nu viņa bija viena un netraucēti varēja piepildīt savu plānu.
Guste steig�us atstāja tirgus laukumu un devās uz klosteri.
Nonākusi pie vārtiem, viņa paraustīja zvanu. Vārtu sargs atvēra lodziņu, paskatījās un teica, ka nedrīkstot ielaist. Guste lūdza, lai ielai�ot, jo viņai jārunā ar klostera priek�nieci, un parādīja vecajam monētu. Vārtu sargs brīdi vilcinājās, tad tomēr paņēma naudu un ielaida Gusti pa mazajiem vārtiņiem.
Kamēr vārtu sargs aizslēdza vārtiņus, Guste jau bija iegājusi klostera dārzā. Viņa brīdi pakavējās, visu labi iegaumēdama, lai vajadzības gadījumā varētu klosteri ātri atstāt.
Tad vārtu sargs aizveda viņu uz sargu namiņu un uzticēja kādai vecai slēdzējai, jo pats tālāk nedrīkstēja iet.
Sākumā slēdzēja gan pretojās, bet vārtu sargs to apvārdoja.
Izvadājusi Gusti pa drūmiem koridoriem, slēdzēja atstāja viņu priek�namā, un pati iegāja pie priek�nieces.
Gustei ilgi nebija jāgaida.
Ienāca sirmā klostera priek�niece un, Gusti uzmanīgi vērodama, jautāja:
Ko meitene grib klosterī?
Es vēlētos �ajā svētajā vietā atrast dvēseles mieru, � Guste �ēlīgi teica. � Gribu palikt klosterī un pēc pārbaudī�anas laika saņemt �ķidrautu.
Priek�niece pakratīja galvu.
Zemnieku meitas te neuzņem. Sis klosteris pieejams vienīgi pilsoņu un mui�nieku meitām.
Guste uz tādu atbildi bija sagatavojusies.
So vienkār�o apģērbu esmu izraudzījusies ar gudru ziņu. Parasti es staigāju zīdā un samtā.
Kā tevi sauc, mana meita?
Kad bū�u zvērējusi, tad teik�u.
Tu, kā rādās, esi no labām aprindām. Nu labi. Bet tev jāzina, ka te ir tāds paradums, ka ienācējas dod klosterim bagātīgas dāvanas. To dara visas, kas te meklē mū�īgo mieru.
To es zinu, cienīgā� Te būs mana pirmā dāvana. Vēlāk būs daudz, daudz vairāk.
Guste pasniedza smagu maku, caur kuru varēja redzēt spīgu�ļojam zeltu.
Priek�niece vairs ne�aubījās, ka viņas priek�ā ir bagāta augstas kārtas dāma, un laipni sveicināja viņu:
Es sveicinu tevi, mana meita. Sājos svētajos mūros tu atradīsi dvēseles mieru!
Guste noskūpstīja priek�nieces roku.
Priek�niece piezvanīja. Ienāca da�as mūķenes, kam priek�niece svinīgi paziņoja par notiku�o. I\āda mūķene paņēma naudas maku, lai aiznestu uz mantu glabātavu. Pārējās aizveda Gusti uz kādu tuk�u istabrņu un ietērpa viņu mūķenes apģērbā.
Zemnieces drēbes Guste paslēpa savā cellē, un pārējās mūķenes uz to skatījās kā uz parastu lietu.
Steidzīgi uzlikusi kapuci, viņa vēlējās iet baznīcā lūgt Dievu. Sī vēlē�anās tika izpildīta.
Kāda veca mūķene pavadīja Gusti uz klostera baznīcu. Pārējās iegāja savās cellēs.
Arā bija gai�a diena, bet baznīcā valdīja krēsla. Vaska svecītes vāji apgaismoja altāri.
Mūķene aizgāja. Guste devās pie altāra un nometās ceļos.
Bet viņa nelūdza Dievu un neuzlūkoja Kristus tēlu. Viņa gaidīja savu ienaidnieci, laupītāju vadoņa mīļāko.
Klostera iera�as Guste zināja. Katra novice ik pusstundu ieradās uz lūg�anu. Un klosterī bija tikai viena novice, to Guste zināja.
Laiks pagāja. Pēk�ņi atvērās durvis, ienāca slaida novice, nometās ceļos Kristus priek�ā un sirsnīgi, klusi, bez vārdiem sāka lūgt Dievu. Tās seja staroja dievi�ķā spo�umā.
Guste nodrebēja. Izlikdamās Dievu lūdzam, viņa ar labo roku meklēja zem kapuces un no saviem kuplajiem matiem izvilka mazu, bet ļoti asu dunci. To cie�i, gandrīz krampjaini rokā sa�ņaugusi, viņa gatavojās pastrādāt slepkavību.
Hedviga, lūg�anā iegremdējusies, nemanīja, kādas briesmas viņai draud.
Guste sagatavojās kā tīģeris uz lēcienu. Pirksti �ņaudza dunci. Acis glūnēja. Un viņa lēni pagriezās uz lūdzējas pusi, gatava pastrādāt velni�ķo darbu.
Me�onīgi kliegdami, kareivji metās uz Lipu Tulianu, cerēdami to pārspēt da�os acumirkļos.
Ministrs bija uzdevis ar Lipu Tulianu katrā ziņā izrēķināties, lai tas dzīvs vairs nenāktu tiesas priek�ā.
Oficieris, zobenu vicinādams, skrēja Lipam Tulianam virsū, bet tas, ātri izrāvis savu zobenu, atsita oficiera zobenu un uzbrucēju nāvīgi ievainoja krūtīs. Oficieris saļima bez dzīvības.
Vitorfs ienesa Elzbeti iek�ā un atguldīja uz kāda sola. Pa pils pagalmu sveikā izkļūt nebija iespējams, tādēļ gribot negribot vaja�dzēja patverties pilī.
Lipu Tulianu aplenca kareivji, bet viņ� ta iegāza tuvākajam ar dūri, ka līdz ar to nokrita vairāki zemnieki. Atņēmis kādam kareivim smago �auteni, Lips Tulians notrieca divus kareivjus. Tre�ais iz�āva, bet lode aizskrēja Lipam Tulianam pāri galvai.
Bet nu viņu apstāja simtiem cilvēku: sulaiņi, kalpi un zemnieki līdz ar kareivjiem, tā ka Lipam Tulianam bija jāatkāpjas un viņ� iegāja pilī. Vitorfs bez kavē�anās aizslēdza smagās durvis.
Lipam Tulianam cīnoties ar uzbrucējiem, pilskungs bija izrāvies un paslēpies starp saviem ļaudīm. Tagad viņ� komandēja ļaudis un kareivjus.
Pagalmā bija elli�ķīgs troksnis: kliedza, vicināja rungas, bet neviens nesaprata, ko īsti darīt.
Pilskungs apsolīja maku naudas tam, kas atnesīs laupītāju vadoņa galvu.
Visi bija ar mieru to darīt, bet neviens neuzdro�inājās pirmais ielauzties pilī.
Toties pili aplenca no visām pusēm, lai bandīti nevarētu izbēgt.
Uz visām, pusēm tika izsūtīti ļaudis pēc palīgspēkiem ,jo me�u karalim katrā ziņā Freidenbergas pilī bija jāatrod kaps!
Kareivji staigāja ap pili glūnēdami, vai laupītāju vadonis kaut kur neparādīsies, lai tad varētu to no�aut.
Pilī iekļūt nevarēja, tad vispirms vajadzētu ielauzt smagās durvis.
Elzbete gulēja kādā telpā uz dīvana,
Ar uzvilktām pistolēm un zobeniem rokā bēgļi gaidīja uzbru�kumu. Pilī valdīja kapa klusums.
Pēk�ņi pilī atskanēja gaudojo�s kliedziens. Un vēlreiz tāds pats kliedziens, tik drausmīgs, ka mati cēlās stāvus.
� Pagaidi mani tepat, Vitorf! Es ie�u paskatīties, kas tur ir!
Un Lips Tulians, daudz nedomādams, skrēja uz to pusi, no kurienes nāca drausmīgās skaņas.
Elbas krastā atradās Pilnicas pils.
Torņos plīvoja karogi. Tresotie sulaiņi skraidīja �urp un turp. Staļļos atradās vislepnākie zirgi, bet palieveņos greznas karietes.
Pilnicas pils arvien bija tā vieta, kuru Saksijas valdnieki ierādīja par dzīvesvietu savām mīļākajām.
So grezno pili jau Augusta priek�tecis bija dāvinājis Rohlicas grāfienei, savai daiļajai mīļākajai. Tagad tur uzturējās karaļa mīlule grāfiene Kozela.
Jā, Hilda dzīvoja burvīgajā pilī, par kuras.brīni�ķīgo iekārtojumu stāstīja neticamas lietas. Sajā pilī viņa bija kundze un pavēlniece.
Lai gan pils bija iekārtota sevi�ķi grezni un ērti, HiFdas mjļākā uzturē�anās vieta bija tā sauktais Venus templis, kas bija speciāli iekārtots Rohlicas grāfienes vajadzībām.
Tā bija varena marmora celtne.
Venus templī izskatījās kā īstā pasaku pilī. Visur starp zaļiem zariem atradās da�ādas statujas. No zelta lauvu rīklēm marmora baseinos tecēja smar�īgi �ķidrumi' it kā aicinādami uz peldē�anos. Taktī �ūpojās mīksti ar zīdu apvilkti sēdekļi.
Hilda atradās Mīlas dievietes telpā, izlaidusies uz zīda spilveniem. Caur sniegbalto grieķu apģērbu bija redzamas viņas daiļās formas. Uz .gleznainajām rokām greznojās smagas zelta aproces. Tur viņa gulēja kā pati Venēra.
Un tomēr viņas sejā bija rūpes. Viņa sarunājās ar Kasparu-, kas, pie viņas kājām nometies, apbrīnoja savu pavēlnieci.
Hilda pavēlēja viņam klusēt.
Labi, Kaspar, es zinu diezgan. Mans krusttēvs par mani vairs -neliekas zinis, tādēļ jau arī kļuvu par kūrfirsta mīļāko. Nu, to jau es gaidīju. Bet viņ� ir slims un drīz mirs. Bet saki man, vai Filips jau zina, ka es�
Kaspars pazemīgi palocījās.
To es, kundze, nezinu teikt. Izrādās, ka Lips Tulians ir visur un nekur. Saka, ka viņ� visur esot redzēts � gan Prāgā, gan Varkalnos, gan pa�ā Drēzdenē. Iebiedētie |audis redz tikai spokus�
Esmu - pārliecināta, ka viņ� atrodas tepat tuvumā. O, kaut viņ� būtu sagūstīts, tad es būtu laimīga!
Par to es, kundze, �aubos.
Kādēļ? Gūstītāji ta�u viņu meklē pa malu malām. Un bagātais atalgojums, kas izsolīts par viņa galvu, pamudinās uz nodevību viņa pa�a ļaudis.
Tas var būt. Bet ko tas jums līdz? Dzīvu viņu tā kā tā
neredzētu.
Ko tu saki? Man ta�u ir no kūrfirsta garantija � dokuments ar viņa parakstu!
Kaspars pasmīnēja:
Pareizi, kundze. Bet grāfs Flemings, �ķiet, pārliecināts, ka tikai Lipa Tuliana nāve var nākt Saksijai par labu/ jo varenais ministrs ir� � Kaspars vilcinājās.
Viņ� ir � nu saki, kas?
Nu, es zinu, ka kareivjiem ir pavēlēts laupītāju vadoni tūliņ nogalināt!
Hilda iekliedzās.
Tad tā tiek turēts solījums! Labi, Kaspar, es pateicos par tavu uzticību. Grāfs Flemings ir viltīgs kā lapsa, bet sieviete var būt vēl viltīgāka. Un man karalis uzticas. Lipam Tulianam jādzīvo, un drīz viņ� apkamps manas kājas Venus templī.
Kaspars paraustīja plecus.
Labprātīgi, jau nu gan viņ� te nenāks, sevi�ķi kad uzzinās, ka komtese Hilda fon Brokdorfa tagad saucas grāfiene Kozela.
Hilda spieda roku uz krūtīm, it kā gribētu visas sāpes apspiest.
Ak, kā es esmu pārdevusies. Bet citādi nebija iespējams,ja gribēju iegūt to, kuru mīlu. Tagad man ir vara rokās, es varu izpildīt, ko tik karsti vēlos. Ilgāk vairs nekavē�os! Nu tu, Kaspar, zini manu vēlē�anos. Izdomā Lipam Tulianam kādu slazdu, lai viņ� kristu tavās rokās. Viņ� nedrīkst mirt. Atved viņu uz Pilnicas pili. Te man ir jau zināma vieta, man vienai, kur netraucēti viens ar otru varēsim aizmirsties.
Bet kūrfirsts? Viņ� ir neuzticīgs un greizsirdīgs!
To es zinu. Bet es neesmu pirmā sieva, ko pieviļ. Es saņemu, ko viņ� man dod. �ķie�u viņa bagātību, bet mana sirds viņam nepiederēs nemū�am. Tā pieder laupītāju vadonim.
Kaspars pārdomāja:
Tas, kundze, ir grūts uzdevums. Gandrīz neizpildāms!
Vai tā, Kaspar, ir tava izslavētā uzticība? Vai tu, slavenais li�ķi, nevari izgudrot līdzekli, kā viņu ievilināt slazdā? Apdomā labi, citādi uz visiem laikiem bū�u tava ienaidniece!
Vai, kundze, nesakiet tik briesmīgu vārdu! Jūs zināt, ka vienīgi tad es spēju dzīvot, kad jūs man dāvājat pa laipnam skatam. Es darī�u visu, visu! Un es jau esmu izdomājis, lai gan vēl ne visai skaidri, kā ar �o lietu likt galā.
Labi, Kaspar. Ja jau tu tā runā, tad tev �ī lieta ir skaidra. Es pazīstu tevi jau vairākus gadus. Un tu kļūsi bagāts, ja atradīsi manu mīļo.
Par to es savu dzīvību lieku ķīlā!
Nu tad ej un dari! Es negribu ilgāk gaidīt. Galvenais, es baidos par viņa dzīvību!
Kaspars aizgāja. Viņ� apskauda visus Hildas mīļākos un mīlē�tājus, ari pa�u kūrfirstu. Cik ļoti viņ� kāroja iegūt Hildu! Savu dzīvību viņas dēļ nebūtu �ēlojis.
Hilda palūkojās parkā. Sajā brīdī pagalmā ieripoja karaliskā kariete. Tas bija kūrfirsts, kas jau iepriek� bija paziņojis par savu iera�anos �odien. Vēlreiz paskatījusies, Hilda redzēja kūrfirstu spo�ā uniformā soļojam pa parku uz Venus templi. Viņam sekoja kāds jauneklis pilsoniskā apģērbā. Hilda brīnījās, ieraugot sve�o. Kūrfirsts parasti bija viņu apmeklējis viens. Ta�u nebija laika domāt, jo kūrfirsts tūliņ ienāca un, Hildu sveicinājis, neskopojās ar glaimiem. Ilgas liekuļodama, Hilda steidzās viņam pretī ar izplestām rokām. Kūrfirsts stāstīja, ka viņu atdzinu�as �urp ne tikai mīlas ilgas, bet arī vēl.kāds svarīgs atgadījums.
Hilda sarāvās, iedomādamās, ka Filipam varbūt kas noticis, bet jautāt neuzdro�inājās. Kūrfirsts to nepamanīja, bet solīja Hildu apbērt dārgām dāvanām. Kar� ar Zviedriju gan izmaksājot milzu summas, viņa mājturība aprijot visus ienākumus un kase esot tuk�a, bet viņ� tomēr esot nodomājis Hildu karaliski apdāvināt, un, pateicoties laimīgam gadījumam, tas arī bū�ot iespējams.
Hildas acis iemirdzējās, jo viņa vēlējās kļūt bagāta, gribēja saraust miljonus .un tad kopā ar Filipu uz visiem laikiem pazust no Saksijas.
Kūrfirsts devās pie durvīm un lika sve�ajam ienākt.
Redzi, Hilda, �is kungs ir slavenais zeltlietu izgatavotājs Betgers. Tikai pateicoties lieliem naudas upuriem un spīdo�iem solījumiem, man izdevās atvest �o slaveno vīru, lai tas savas zinā��anas izlieto man par labu un sara�o lielu daudzumu spo�ā metāla.
Kūrfirsts pagriezās pret Betgeru.
Nāc, slavenais draugs! �eit, pie Venus tempļa ir ēka, no kuras var ieiet apak�zemes telpās. Tur jūs varat ierīkot savu labo�ratoriju. Jūs jau teicāt, ka zeltu varot fabricēt vienīgi zem zemes?
Tā ir, majestāt.
Kūrfirsts ie�ukstēja Hildai, ka lielākā daļa no sara�otā zelta piederēs viņai, un tagad pats gribēja meistaru aizvest uz slepeno vietu. Hilda pūlējās slēpt nepatiku, jo �īm telpām blakus atradās tās, kuras Hilda bija rezervējusi Lipam Tulianam.
Ieeja bija aizslēgta.
Hilda vēl prātoja, kādā veidā būtu iespējams kūrfirsta nodomu grozīt, kad kūrfirsts kādā patum�ā vietā ieraudzīja kustamies baltu cilvēka stāvu, kas, roku pacēlis, draudēja kūrfirstam un Hildai. Izrāvis zobenu, kūrfirsts devās turp un sadusmojies gribēja sve�o iebrucēju uz vietas nogalināt.
Tajā mirkli bija dzirdami nicīgi smiekli � parādība pazuda. Zobens �ķēla gaisu.
Kūrfirsts pavēlēja Betgeram iedegt burvju uguni, lai varētu izpētīt dīvaino parādību. Bet velti � nekur nekas nebija atrodams. Tomēr kaut kam tur vajadzētu būt, kūrfirsts spokiem neticēja. Viņ� zvanīja, un ienāca vecais, sirmais tempļa sargs.
Seit ir ielīdis kāds bezgodis un paslēpies. Vai tā tu apsargā? Atbildi!
Majestate, sargi ir savas vietas. Neviena dzīva dvēsele bez grāfienes sulaiņa te nav ienākusi. Un sulainis jau aizgāja.
Un tomēr kāds te bija! �
Majestāt, tas nevar būt. Es lieku ķīlā savu galvu, ka Venus templī neviens nav ienācis. Sargi ir vecu vecie un uzticami.
Kūrfirsts pazina sirmgalvi jau sen un zināja, ka viņa dēļ tas pat dzīvību ne�ēlos. Jau viņa priek�tecim tas bija uzticīgi kalpojis.
Kūrfirsts rādīja vietu, kur redzēta it kā sieviete.
Sirmgalvis pārmeta krustu.
Majestāte, par �o vietu tiek da�ādi runāts. Grāfiene Rohlica, kas beidza dzīvi kopā ar savu .mīļāko, augsti svētīto kūrfirstu Johanu Georgu � viņa �
Nu saki � ko viņa?
Viņa te staigājot� tā stāsta� Ak, nedusmojiet, majestāt, savam padevīgajam kalpam�
Kūrfirsts neko neatbildēja un, pagriezies pret Hildu, teica:
Nāc, mīļā, es negribu vecā pļāpā�anas dēļ uztraukties. Un tu, vecais, pārmeklē to vietu, vai tur nav kādas slepenas durvis! Un, ja ko savādu atrod � tūliņ paziņo man!
Vecais palocījās, bet viņu pārņēma māņticīgas bailes, un, ejot uz minēto vietu, tas pastāvīgi meta krustus.
Kūrfirsts pamāja meistaram un burvju uguns pazuda.
Vai tu redzi, Hilda, ko viņ� spēj?
Jā,jā,bet parādība mani sabiedēja. Es to skaidri redzēju.
Kūrfirsts viņu mierināja ar neskaitāmiem glaimiem.
Bet nu mēs esam klāt! � Viņ�_ devās pie sienas un aizskāra kādu marmora statuju. Tā apgriezās kā uz burvju mājienu, un parādījās tum�a eja. Hilda �o vietu jau zināja. Tur apak�ā atradās greznās Telpas, kur reizēm bija uzturējusies grāfiene Rohlica ar kūrfirstu Johanu Georgu.
Kūrfirsts jau gribēja kāpt lejā pa kāpnēm, bet, uzminis uz pirmā pakāpiena, iztrūcies atkāpās.
Jā, kas tad atkal ir? Vai tad pati elle ar saviem ķēmiem, vai ari mani kāds grib izmuļķot� Klausies, Hilda!
Lejā bija dzirdama stenē�ana, tad baiga krāk�ana, kas pārgāja dobjā, pārdabiskā kauk�anā.
Jaunā novice Hedviga klostera baznīcā pie altāra lūdza Dievu.
Viņa nemanīja draudo�ās briesmas un dunci, kas tīkoja pēc viņas dzīvības. Viņa visa bija atdevusies sirsnīgai lūg�anai.
Guste jau gribēja durt. Viņa pakustējās. Acis liesmoja. Tagad! Nē, viņa domāja. Jābūt prātīgai. Ja viņa nogalinās Hedvigu, tad pati būs briesmās. Klostera mūris ir augsts. Arā var izkļūt tikai pa vārtiņiem, sargam radīsies aizdomas, tas nelaidīs.
Bet nav ta�u vajadzīgs nogalināt mūķeni te, altāra priek�ā.
No Lipa Tuliana sarunas ar Vitorfu tā zināja .apak�zemes eju aiz altāra. Viņa paslēpa dunci azotē.
Hedviga vēl lūdza Dievu, bet, izdzirdusi sve�u balsi, piecēlās.
Jūs esat briesmās! Lielās briesmās!
Kas jūs esat? � Hedviga jautāja.
Jūsu draudzene, kas jūs grib glābt. Tur aiz altāra glūn mūki, tie tīko pēc jūsu goda!
Hedviga kļuva bāla un iesaucās:
Bēgsim uz klosteri!
Par vēlu! Kamēr jūs lūdzāt, viņi paslēpās tur, un citi stāv pie durvīm. Tur nevar bēgt!
Ak, Pestītāj, glāb mani! � Hedviga lūdzās pie Kristus tēla.
Es jūs glāb�u. Es dzirdēju mūkus apsprie�amies un zinu, kā var izbēgt. Mani jau ari gaida tas pats liktenis, nelie�i glūn arī uz mani. Sekojiet man, es zinu ceļu, pa kuru mēs izglābsimies.
Hedviga sekoja. Viņa ta�u nezināja, ka Guste melo. Iedomā�damās jau reiz pārciesto, viņa ticēja negaidītās glābējas vārdiem.
Guste vilka Hedvigu aiz lielā altāra. Hedviga negribēja tur iet, baidīdamās no mūkiem, bet Guste ieskaidroja, ka tur viņu vairs nav. Tie gaidot pie baznīcas durvīm. Citur neesot kur bēgt, Guste apgalvoja.
Es tur neie�u! � Hedviga vaimanāja.
Guste bija atradusi slepeno ierīci, atvērusi akmeni un, neklausī�damas uz Hedvigas preto�anos, sagrāba to aiz drēbēm un vilka lejā.
Hedviga uz kāpnēm paklupa un smagi iekrita apak�zemes ejā.
Guste aiztaisīja izeju un piesteidzas pie Hedvigas, kas sāpēs vaidēja.
Tagad ir laiks, � Guste murmināja. � Te lejā viņa var palikt un trūdēt; mūki tik drīz nenāks. Un es varu iziet caur mūku klosteri. Ja vārtiņi uz ūdensgrāvi būs aizslēgti, nu, gan jau ceļu atradī�u. Mūris tur nav tik augsts .. .
Viņa klausījās. Aug�ā, baznīcā, bija dzirdami soļi un balsis.
Mūķenes bija ieradu�ās pavadīt lūdzējas uz viņu telpām. Neat�radu�as tās baznīcā, viņas sāka brīnīties.
Guste jau bija apņēmusies pastrādāt slepkavību, bet ātri apdo�mājās � varbūt Hedviga iekliedzas tik skaļi, ka mūķenes sadzird. Tādēļ būs labāk, ja viņa ievedīs to vēl dziļāk ejā un tur�
Arī Hedviga bija dzirdējusi baznīcā soļus. Domādama, ka tie ir mūki, kas varbūt ir ko manīju�i un nāk �urp, viņa uzlēca kājās.
Guste, izlietodama viltību, palīdzēja Hedvigai, sakot, ka zin vietu, kur dro�i paglābties. Hedviga uzticīgi gāja slepkavai līdzi.
Hedviga atkal paklupa. Guste, domādama, ka nu pienācis īstais laiks, jau tvēra pēc dun�a. Tagad Hedvigai jāmirst!
Guste dusmās no�ņācās � bija pazudis duncis! Laikam pazau�dēts uz kāpnēm.
Hedvigu mocīja bailes no mūkiem, bet tās deva viņai arī jaunu spēku. Viņa uzcēlās, lai turpinātu bēg�anu.
Guste, uztraukusies par neizdo�anos, nezināja, ko iesākt.
Bēgsim! � Hedviga sauca. � Viņi mūs panāks!
Guste gan gribēja viņu tepat uz vietas kaut kā padarīt aukstu, ta�u iedomājās, ka Hedviga cīņā bez iero�iem sīvi pretosies. Ko darīt? Ceļu, viņa zināja. Labāk tepat! Viņa jau sniedzās pēc Hed�vigas kakla, ta�u Hedviga aizskrēja.
Guste skrēja tai pakaļ. Hedviga arvien vēl domāja, ka pakaļ dzenas mūki un skrēja, pati nezinādama kurp. Guste sekoja uz pēdām.
Beidzot viņas sasniedza durvis. Tās viegli atvērās, un jaunavas izgāja mūku klostera pagalmā.
Mēnesnīcā visa apkārtne bija labi pārredzama.
No baznīcas plūda dziesmu un ērģeļu skaņas.Hūki bija sapulcēju�ies uz nakts aizlūgumu.
Guste mūrī ieraudzīja vārtiņus, par kuriem bija stāstījis Lips Tulians.
Turp! � viņa uzsauca un rāva Hedvigu līdzi. Vārtiņi bija tikai aizbultēti. Hedviga jau gribēja doties tālāk, bet, ieraudzījusi ūdeni, atrāvās.
Guste no mugurpuses Hedvigu spēcīgi pagrūda, un nelaimīgā iekliegdamās uz galvas iekrita dziļajā grāvi.
Lips Tulians, uzskrējis pa kāpnēm, vēlreiz dzirdēja palīgā saucienus un, Vitorfa pavadīts, iesteidzās telpā, kur tie bija atstāju�i Elzbeti. Meitene vēl gulēja ģībonī, bet�
Elzbete vairs nebija viena. Kāda sieviete vaļējiem matiem bija nometusies tai blakus un mīlinājās ap viņu.
Mans bērns, mans nelaimīgais bērns, man tevi atņēma. Elzbet, mana mīļā Elzbet� runā jel� tu vēl elpo� jā, tava sirds pukst. Tu savu māti neatstāsi!
Lips Tulians brīnījās:
Kāda līdzība ar Elzbeti!
Iesim pie vārtiem, � Lips Tulians teica. � Sve�ā neko ļaunu nedarīs.
Es lai savam bērnam darītu ļaunu! Tad jau drīzāk ļau�u sevi gabalos sakapāt. Ejiet, es pati viņu sargā�u!
Lips Tulians ar Vitorfu devās atpakaļ pie vārtiem.
Pagalmā naski rīkojās daudzi vīri.
Par kādu plaisu paskatījies, Lips Tulians viņu skaitu vērtēja ap pieciem simtiem.
Fon Freidenbergs sēdēja zirgā un komandēja dragūnus, apsolī�dams izdalīt veselu maku dālderu, ja saņems laupītāju, vienalga � dzīvu vai miru�u.
Kareivji ar cirvjiem skaldīja vārtus, sita un dauzīja.
Ilgi tie neturēs, � Lips Tulians teica. � Tu ej un nolaid sievietes torņa pusē pa logu. Es pa to laiku aizkavē�u uzbrucējus. Kad viņas būs dro�ībā, gan pa�i izspruksim!
Vitorfs aizgāja. Lips Tulians sagatavoja pistoles.
Vārtos jau bija izcirsts robs, un Lips Tulians pa to iz�āva. Visi tūliņ atlēca atpakaļ.
Lips Tulians smējās:
Tik bailīgi! Ja mani ļaudis būtu te, �ie zaldātiņi laistos ko māk!
Pa to laiku atskrēja Vitorfs un paziņoja, ka Elzbete ar sve�o sievieti nekur nav atrodamas.
Abi tūliņ devās meklēt, bet nekur tās neatrada.
Beidzot kādā vaļējā logā ieraudzīja virvi. Protams, ka viņas pa to bija aizbēgu�as. Netālu no loga Vitorfs atrada Elzbetes lentu. Zaldāti ar cirvjiem bija izgāzu�i durvis un, sparīgi �audami un kliegdami, iebruka pilī. Nedrīkstēja kavēties, un Lips Tulians ar Vitorfu laidās pa virvi lejā.
No pils nu gan viņi bija laukā, bet izbēgu�i vēl nebija.
Me�s atradās labu gabalu no �ejienes; bez tam viņi jau bija . pamanīti.
� Tur viņi skrien! Tur viņi skrien! � dragūni kliedza un dzinās pakaļ.
Lips Tulians ar Vitorfu ieskrēja upmalas kārklos.
Zaļajā me�a ielejā vienmuļi klabēja dzirnu akmens. Odens �alca un �ķīda tūksto� pilītēs. Pa jumtu skraidīja balti balo�i. Bet �is ikdieni�ķais miers tomēr bija mānīgs.
Iek�ā dzīvoja laupītāji, viņu balsis bija dzirdamas pagalmā.
Aug�istabā sēdēja brīvkungs fon Freidenbergs, jo tas bija viņa cietums. Ap viņu laupītāji � sargi.
Viņu pulkā bija arī Zārbergs.
�Kad kaķa nav mājā, tad peles pa galdu!�
Sis sakāmvārds te bija īsti vietā.
Lips Tulians ar Vitorfu bija projām, un godīgākie �odien norīkoti sardzē. Tā nu dzirnavās saimniekoja tikai Zārbergs ar saviem bohēmie�iem.
Aiz gara laika nezinādami, kur dēties, viņi sāka tirdīt un mocīt veco pilskungu, kamēr tas, spēkus zaudējis, atteica, ka vairāk neru�nā�ot un sūdzē�oties viņu virsniekam. Tie saskaitās vēl vairāk un pavēlēja resnajam kungam staigāt pa virvi. Viņ� sāka lūgties, bet laupītāji neatlaidās. Lai tikai staigā, tad varēs izsmieties, kad kritīs.
Pilskungs bija pagalam izmisis. Tad Zārbergs parunāja ar biedriem, un tie izgāja ārā. Kad Zārbergs ar brīvkungu bija paliku�i divatā, viņ� griezās pie tā ar jautājumu:
Ko jūs apsolāt, ja es jums izgodātu brīvību?
Do�u pilnu maku naudas, ja mani un Libu�i neaizskartus aizvedīsiet Freidenbergas pilī!
Es padomā�u, ko varu darīt. Ar mani jūs katrā ziņā labāk sapratīsities nekā ar Lipu Tulianu. Tas jūs netaupīs, bet es apmie�rinā�os ar izpirk�anas naudu.
Vai jūs varēsit mani atsvabināt?
Jā gan, bet tad jums jānāk man līdzi, kad ie�u. Varbūt, ka jūsu brāļadēls � Freidenberga kungs � izmaksās �o naudu?
Jā, jā, uz vietas!
Labi, jums jādod man vēstule. Ne tagad, bet vēlāk. Gaidiet, kamēr es atnāk�u.
Zārbergs izgāja priecādamies, ka garā Zamuela un Lipa Tuliana piekritēju nav mājās.
Viņ� pavēlēja sagatavot divus zirgus un sakravāt viņa mantas. Laupītāji paklausīja. Un Zārbergs jau sevi iedomājās kā vadoni.
Zārberga biedri savas mantas jau bija savāku�i kādā vietā, kur tās ātri paņemamas. Tikko zirgi bija apsegloti, ienāca Zārbergs ar brīvkungu un viņa meitu Libu�i. Tajā mirklī atskanēja pakavu dimdoņa, un Zārbergs kļuva bāls, domādams, ka Lips Tulians atgrie�as. Bet tūliņ uzelpoja vieglāk, kad redzēja, ka jātnieks ir garais Zamuels, kas brīnīdamies stājās pretī ceļojumam sagatavo�tajam pulciņam.
Kas tas, Zārberg? Kā tu iedro�inies vest ārā gūstekņus? Vai tu nezini, ka virsnieks to ir stingri aizliedzis?
Es zinu visu, bet par to man maza bēda. Sie ļaudis nāks man lūdzi, un savu laupījuma daļu es arī paņemu.
Vai traks esi, Zārberg?!
Nē, es neesmu traks, bet gudrs. Man jau apnicis paklausīt, gribu reiz būt kungs. Dod ceļu!
Zamuels ar pistoli rokā iestājās vārtos, ne soli tālāk nelaizdams.
Nākamajā mirklī vajadzēja sākties atklātai cīņai.
Augusts Stiprais vai plīsa aiz dusmām, bet drausmīgā gaudo�ana no lejas turpinājās.
Izvilcis zobenu, viņ� metās lejā. Viņam sekoja Betgers un aiz tā Hilda, �ausmu pārņemta kā veļu valstī ieejot.
īsta sve�u gaismas jūra pildīja slepenās telpas. Likās, ka pats mīlas dievs te ierīkojis savu mājokli.
Kūrfirsts, zobenu pacēlis, stāvēja telpas vidū.
Brīnums, kas tur var būt? � kūrfirsts teica. Atkal bija dzirdama baigā gaudo�ana zem grīdas, tie�i tajā vietā, kur stāvēja kūrfirsts.
Elles rēgs! � karalis iesaucās. � Es zinu, ka te apak�ā ir cieta klints. Te nav ne velves, ne ejas, un tomēr troksnis nāk no turienes. Ko jūs, Betger, par to domājat?
Meistars sataisīja noslēpumainu seju.
Starp debesīm un zemi ir daudz kas, par ko mūsu skolu zinības ne sapņot nesapņo.
Kūrfirsts iesmējās.
Ejiet, Betger, ejiet ar tādām veceņu pasakām! Vai jūs ticat gariem? Vai arī jums pa�am ir ar tiem kāds sakars?
Hilda skatījās uz noslēpumaino vīru.
Daba ir bagāta ar noslēpumiem,� Betgers atbildēja. � Un kas tāpat kā es, ir ieskatījies tās dziļumos, tas zina daudz ko tādu, ko pasaules bērniem nav labi zināt.
Kūrfirsts atkal iesmējās, bet kļuva nemierīgs, jo arī pats bija māņticīgs. Citādi jau tas nebūtu pieņēmis savā dienestā zelta izgudrotāju.
Kādu brīdi tie klusēja.
Vai te man būs jāiekārto sava laboratorija? � zelta meistars ieminējās.
Nē, mans mīļais, �īs telpas ierīkotas citām vajadzībām. Bet tepat tuvuma ir vieta, kur varēsit netraucēti strādāt. Bet neaiz�mirstiet, ka tikai ar manu atļauju drīkstat atstāt laboratoriju.
Tad jau savā ziņā es esmu cietumnieks?
Tas ir dro�ības dēļ. Jūs neesat pirmais zelta meistars, kas gribēja taisīt zeltu. Bet jūsu priek�gājēji bija krāpnieki, tie aizbēga,
Betgers kļuva vēl bālāks.
Un kas ar �iem krāpniekiem notika? � viņ� jautāja.
Prasiet Kenigsteinas cietok�ņa komandantam. Sie blē�i tika pakārti. Bet jums, mīļais, es uzticos!
Es izpildī�u uzdevumu, majestāt, to es pierādī�u, izdarot kādu mēģinājumu.
To var tūliņ, � kūrfirsts apmierināts teica. � Nāciet līdzi! Tepat netālu atradīsim visu vajadzīgo.
Vajadzīgs vienīgi kausējamais katliņ�.
Hilda bailīgi skatījās apkārt. Sīs telpas_ viņa jau pazina, jo vairākas reizes te bija ieradu�ies kopā ar kūrfirstu, bet �ausmīgo gaudo�anu dzirdēja pirmoreiz.
Kūrfirsts nojauta Hildas bailes.
Nebaidies, mīlulīt! � tas mierināja. � So ķēmu taisītāju es atradī�u un bargi sodī�u. Bet nu nāc! Tu redzēsi brīnumus. Sis Betgers man ir silti ieteikts, un par viņa spējām es ne�aubos.
Valdnieks atvēra kādas durvis. Izgāju�i pa tuk�u koridoru, viņi sasniedza dzelzs vārtus. Drīz arī tie tika atvērti. Parādījās pla�ākas telpas � laboratorija, ko kūrfirsts bija licis ierīkot jau iepriek�ējo zelta meistaru vajadzībām. Tur bija iemūrētas varenas krāsnis un pavardi. Visur mētājās ērmotas pudeles un glāzes, pie griestiem karājās izkaltētas ķirzakas un da�ādi kukaiņi.
Vai viss ir kā vajadzīgs? � kūrfirsts jautāja.
Tik labu es nebiju iedomājies. Ja majestāte gribētu drusku paciesties,>tad ar mazu piemēru es pierādītu, ko spēju.
Lai notiek! � karalis atbildēja, un abi ar Hildu apsēdās.
Betgers skatījās apkārt kaut ko meklēdams. Pie sienām karājās
vairāki katliņi. Paņēmis vienu, viņ� devās pie valdnieka.
Majestāt, �is katliņ� ir tuk�s!
To es redzu. Un tālāk?
' Betgers atkal paskatījās apkārt un ieraudzīja lielu dzelzs naglu. To viņ� klusuciezdams pasniedza karalim.
Augusts smīnēja.
Vai jūs pataisīsit �o naglu par zeltu?
To es gribu!
Bet klausieties!' Tas mani nepārliecinās. Jūsu priek�gājēji arī prata to izdarīt. Un tomēr tie bija blē�i. Tiem �ādas zelta naglas atradās kabatā, un viņi tās veikli ielika katliņā. Izdariet kādu citu mēģinājumu!
Betgers stingri skatījās karalī.
Nē, majestāt, � viņ� mierīgi atteica. � Es taisī�u �o mēģinājumu, un neviens mani nesauks par blēdi.
Nevērodams karaļa smīnu, Betgers uzlika katliņu uz pavarda un veikli iekūra uguni. Nagla atradās uz sola. Betgērs paņēma plē�as un uzpūta tādu uguni, ka dzirksteles vien �ķīda gaisā.
�Majestāt, skatieties � tas ir mans noslēpums! � To teikdams, viņ� izvilka no svārku kabatas pudelīti, kurā atradās skaidrs, bezkrāsains �ķidrums. Līdz pusei apsmērējis naglu, viņ� to iemeta katliņā.
Jūs jau naglu apsmērējāt tikai līdz pusei.
Lai jūsu majestāte pārliecinātos, ka neesmu nekāds krāpnieks!
Karalis purināja galvu.
Uguns zvēroja. - Sarkanas, dzeltenas un zaļas liesmas �āvās ap katliņu uz aug�u. No katliņa nāca dobja dūkoņa.
Tad Betgers, augstu pacēlis katliņu, apgrieza to, un liela nagla skanēdama nokrita uz klona.
Brīnums!
Naglas aug�gals bija tāds pats � melns un sarūsējis, bet apak�gals mirdzēja un laistījās.
Puse sarūsēju�ās dzelzs naglas bija pārvērsta par zeltu. [1]
Karalis brīnījās.
Sī ir tā pati nagla, � Betgers lepni teica. � Rādiet to profesoriem, lai viņi izskaidro, kā iespējams zeltu savienot ar dzelzi. Ja to kāds izskaidros, tad, majestāt, lai mani ari pakar!
Labi, es lik�u to pārbaudīt. Un, ja jūs manu vēlē�anos izpildīsit, tad no manas �ēlastības varat sagaidīt ļoti daudz. Tad apbēr�u jūs ar bagātību un iecel�u lielā godā.
Betgers zemu palocījās. Viņ� gribēja iemantot lielu godu.
Kad jūs gribat sākt strādāt? � karalis jautāja.
Kad jūsu majestāte vēlas. Tūliņ!
Labi, es do�u pavēli. Viss, ko jūs prasīsit, tiks izpildīts.
Karalis zvanīja, lai aicinātu Venus tempļa pārzini. Hilda lēni aizskāra Betgera roku un �ukstēja: � Es vēl �onakt gribu ar jums runāt.
Varbūt Hilda gribēja tam uzticēt kādu noslēpumu, vai ari� jā, kas to lai uzmin?
Bija nakts. Tikko bija pārgājis bargs pērkona negaiss. Zibens gaismā varēja redzēt divus vīrus, kas staigāja gar Prāgas ūdens- grāvja mūriem.
Tie bija divi �igānu jaunekļi. No viņu ar zeltu iz�ūtiem apģērbiem varēja manīf, ka tie pieder pie cilts bagātākajiem.
Tas ir velti, Cambo, ka mēs te lo�ņājam. Savu Lidu tu neatradīsi! � vecākais teica.
Bet tā es viņu neatstā�u! � Cambo atbildēja.
Nabaga draugs! Ko tas palīdz: mēs ta�u zinām, ka viņu apsargā cietumā.
Jā, bet viņa nav vainīga. Tāds �igānu bērns jau netiek uzklausīts.
Tas tiesa, tu arī zini, cik necilvēcīgi ar mūsējiem apietas. Lidai ir veca nauda un citas tādas lietas klāt, kuras būs pietieko�s iemesls, lai viņu kā raganu sadedzinātu uz sārta!
Cambo vīstīja dūri.
Lai tikai iedro�inās! Tad es Prāgu aizdedzinā�u no visiem stūriem!
Jā, ja nebūtu augsto mūra vaļņu, � otrs atbildēja.
Cambo mīlēja Lidu, un tas, ka viņ� nespēja to glābt, satrauca
viņu līdz ārprātam. Viņ� gribēja to atsvabināt. Nabaga puisis! Viņ� zināja, ka pilsētā nedrīkst rādīties.
Cambo kaut ko murmināja par slepkavību, par asinīm, bet zināja, ka neko nespēj izdarīt. Otrs mudināja doties projām: līdz gaismai te nedrīkstēja palikt.
Zibens atkal apgaismoja apkārtni. Cambo ieraudzīja ūdens grāvī starp niedrēm kādu melnumu. Tas bija glu�i tuvu pie malas.
Cambo devās paskatīties, kas tur ir, un biedrs viņu pieturēja, lai viņ� neiegāztos dziļumā. Cambo izvilka no ūdens cilvēka ķermeni.
Apvār�ņa malā atkal uzliesmoja zibens violetā gaisma, un �igāni varēja apskatīt savu atradumu.
Sieviete � kāda mūķene � noslīkusi! � abi reizē iesaucās.
Jāpameklē, vai viņai nav klāt zelts un briljanti? � pirmais teica.
Iedomāju�ies, ka te nav visai dro�i, �igāni apņēmās slīkoni- aiznest līdz me�malai, kur varēs to pamatīgi izmeklēt. Viņi nesa pārmaiņus. No slīkones drēbēm pilēja ūdens.
Pagāja stundas, līdz viņi sasniedza vietu, kur bija apmetu�ies, Gusti un Lidu pavadīdami.
Ugunskura gaismā varēja slīkoni labi apskatīt. Viņas skaistums tā pārņēma �igānu prātus, ka tie, visu citu aizmirsdami, domāja tikai par viņu. Un tiklīdz tie pamanīja dzīvības zīmes, tā katrs gribēja izglābto iegūt sev. Sākās strīds.
Nonāca tiktāl, ka abi draugi sāka kauties. Beidzot tie ķērās pie na�iem, bet viņus iztraucēja kāds pienācējs. Tā bija Lidas māte.
Viņa nāca savas meitas dēļ un krietni izbāra Cambo, ka tas tik ātri varot aizmirst Lidu un sve�as mūķenes dēļ gribot ar draugu kauties.
To viņa draudēja pateikt �igānu karalim, Lidas tēvam, kas kau�ļus neatstā�ot bez soda.
Tas līdzēja. Cambo aizsvieda nazi, lūgdams piedo�anu un solī�damies Lidu mīlēt. Arī pretinieks nometa nazi.
�igāniete teica, lai izstāstot visu, kā bijis. Mūķene vēl gulēja nekustīga, un vecā �igāniete rūpīgi viņu aplūkoja.
Nudien, skaista meitene, kas zina, kāds labums mums no tās var būt. Bet par visām lietām jāatsvabina Lida. Cambo, tev būs jāpilda manas pavēles!
� Es darī�u visu, visu, tikai neapsūdziet mani karalim! Tad es esmu pazudis.
Nu labi, es jums piedodu, bet jums jādara, ko pavēlu: tu, Cambo, ej tūliņ uz Prāgu. Te jāpieliek visas pūles, lai tev pa�am neizietu plāni. Tev jāpaziņo pilsētas domei, ka kāda skaista mūķene atrodas �igānu varā, un, ja tie Lidai darīs ko ļaunu, mēs par to atriebsimies mūķenei. Gan tad bargie valdes vīri pratīs izturēties apdomīgi.
Cambo apsolīja visu izpildīt.
Un tu, � viņa sacīja otram. � Tu dodies me�ā uz to vietu, kur mēs bijām pirms pāris nedēļām. Tur ir rati ar zirgu, ko uzrauga mans jaunākais dēls. Pirms dienas gaismas tu būsi ar ratiem atpakaļ, un mēs tur paslēpsim mūķeni. Pēc tam brauksim uz Bohēmijas me�iem, kur apmetu�ies mūsējie. Nu, ātri! Nekavējies!
�igāni aizgāja. Vecā, lepna uz savu varu, kā jau karaļa sieva, devās uz to vietu, kur sūnās gulēja Hedviga. Redzēdama Hedvigas skaistumu, viņa domāja meiteni ieprecināt savam vecākajam dēlam, kas negribēja precēties ar �igānieti.
Hedviga sakustējās.
Nekliedz, manu eņģelīt! � vecā teica un apmeta lakatu Hedvigai ap galvu. Hedviga gribēja no lakata atsvabināties, bet �igāniete sasēja viņai rokas. Nu viņa atradās �igānietes varā.
Zārberga biedri draudēdami stāvēja pret mazo Zamuela pulciņu.
Dod ceļu! � Zārbergs kliedza un iz�āva uz Zamuelu. Pistoles lode aizskrēja gar Zamuela galvu.
Pie velna ar tevi, tu, blēdi! � tas iesaucās. Zārbergs saliecās, un lode ieurbās kādam bohēmietim krūtīs. Tas iekliegdamies saļima.
Pistoles un �autenes krak�ķēja. Zārbergs, baidīdamies no Lipa Tuliana, pavēlēja doties ceļā uz Greifensteinas drupām, domādams, ka Lips Tulians tur nekad vairs nerādīsies.
Un, ja arī viņ� nāktu, tur da�iem vīriem bija iespējams aizsargāt ceļu pret veselu bandu. Bez tam, un tas bija sevi�ķi svarīgi, tur bija savākts daudz ēdamā.
Zārbergs veda Libu�es zirgu, bet kāds bohēmietis brīvkunga zirgu.
Priecājieties! � Zārbergs teica. � Nu jūs esat atkratīju�ies no jūga, ko jums uzspieda Lips Tulians. Pie velna, kam mums vajadzīga tāda disciplīna? Pietiek, ja jūs man kā vadonim paklausāt, kad ejam laupīt. Mēs ne pa�am velnam neprasīsim, vai tas bagāts, vai nabags, ko aplaupām. Nauda paliek nauda, un glīta zemnieku skuķe tikpat laba kā mui�nieku vai pilsoņu meitas. Tie tik būs svētki, un kur nu vēl brīvā dzīve!
Laupītāji vicināja cepures un sauca:
Urā, lai dzīvo mūsu vadonis Zārbergs, lai dzīvo!
Zārbergu pārņēma sajūsma, jo nu beidzot viņam bija izdevies
sasniegt kāroto mērķi. Nu varēja smieties par Lipu Tulianu.
No Zārberga vārdiem brīvkungs neko nebija ņēmis vērā, toties Libu�e bija dzirdējusi visu un tagad vēlējās labāk atrasties Lipa Tuliana varā. Viņas ba�as par nākotni pieauga ar katru minūti.
Zārbergs to manīja un li�ķīgi mierināja, ka pret izpirk�anas naudu viņu un tēvu atlaidī�ot brīvībā sveikus un veselus.
Libu�e apmierinājās, bet Zārbergs, perinādams sevī ļaunas domas, tikai smīnēja.
Tuvojās vakars. Uzlēca mēness, apgaismodams laupītāju ceļu. Taka veda pret kalnu. Jau astoņas stundas laupītāji bija gāju�i bez atpūtas. Bija pusnakts, kad parādījās vecie Greifensteinas mūri. Laupītāji uzgavilēja, zinādami, ka apak�ējās telpās pārtikas, vīna un spirta papilnam.
Zārbergs vīstīja dūres, jo nesen te bija paglabāts liels laupījums, bet Lips Tulians to bija aizvācis citur. Kur, to zināja vienīgi Vitorfs un Zamuels. No ta laika Zārbergs kļuva par Lipa Tuliana nāvīgāko ienaidnieku. Bet nekas! Gan viņam drīz gadīsies jauns laupījums!
Drupas bija sasniegtas. Zārbergs piegāja pie biedriem, tos izrī�kodams. Vienu aizsūtīja ar zirgiem ganībās, pārējos sadalīja divās līdzīgās daļās; daļai bija jāpaliek sargāt māju, otrai � vai nu jāiet laupīt, vai gulēt.
Lai notiek tā, virsniek! � laupītāji piekrita.
Lai tad nu nāk Lips Tulians. Nē, viņ� sargāsies, bet, ja nāktu, tad � zemē viņu! � Zārbergs pavēlēja.
Zemē viņu! � bandīti atsaucās.
Tagad nav ko baidīties, nu reiz varam kārtīgi uzdzīvot. Ha, ha, ha, biedri! Lips Tulians alla� gribēja ieturēt mēru. Pie velna, kādēļ tad mums ir vīns, ja nedrīkst dzert! Ņemiet pāris mucas no labākā un dzeriet! Pie manis nevienam nekā netrūks. Zelts, spēles, vīns un sievietes � tā tik būs dzīve!
Laupītāji steidzās ienest vīnu no paslēptuves dzīvojamtelpā.
Libu�e ar tēvu izbiju�ies, ne vārda nerunādami, stāvēja viens otram blakus. Zārbergs devās pie viņiem un teica:
Rīt es sūtī�u ziņnesi uz Freidenbergas pili pēc izpirk�anas naudas; gan jau jūsu krustdēls to iedos.
Jā, to es pats viņam rakstī�u. Bet tad ta�u mēs būsim brīvi?
Pats par sevi saprotams, � Zārbergs viltīgi atbildēja. Viņa glūno�ās acis neatlaidīgi vēroja Libu�i.
Nāciet man līdzi! � viņ� pavēlēja.
Laupītāji jau bija uzvēlu�i aug�ā divas vīna mucas un naski ap tām rīkojās. Par Zārbergu, kas patlaban kāpa pa kāpnēm lejā, viņi nelikās ne zinis.
Brīvkungs ar Libu�i paļāvīgi sekoja. Viņi brīnījās par grezno iekārtu.
Nabaga brīvkungs ar savu paļāvību! Viņam ta�u vajadzēja iedo�māties � ja viņu tie�ām gribētu atlaist brīvībā, tad vestu ar aiz�sietām acīm, lai viņ� nezinātu, kur bijis, un nevarētu uzsūtīt ķērājus.
Pilskungs to nebija iedomājies. Zārbergs rīkojās dro�i, bet tā bija izlik�anās. Ja viņu rūpīgāk uzmanītu, būtu skaidrs, ka nelietis rīkojas ar aprēķinu.
Libu�e stāvēja savrup, bet brīvkungs apbrīnoja lielisko iekārtu.
Zārbergs devās pie viņa un veda to, solīdams parādīt kaut ko s'evi�ķu.
Atvērās kādas slepenas durvis. Pilskungs ziņkārīgi gāja tajās ieskatīties. Zārbergs grūda viņu ar visu spēku, un resnais pilskungs pa kaklu pa galvu iegāzās�
Durvis krak�ķēdamas aizkrita ciet.
Upmalas kārklos gulēja divi vīri, aukstasinīgi skatīdamies jāt�niekos, kas gribēja viņus sagūstīt.
Vitorfs vairs neticēja, ka izdosies izbēgt, bet Lips Tulians pavē�lēja, lai viņ� darot tie�i tāpat kā vadonis.
Ņemsim uz grauda abus pavēlniekus, tie ir īstie bendes; ka�reivjus neaiztiksim! � Lips Tulians teica.
Urā, virsū! � dragūni kliedza.
Divi �āvieni atskanēja reizē. Abi pavēlnieki izgāzās no segliem, un viņu izbiju�ies zirgi auļoja tie�i turp, kur bēgļi bija paslēpu�ies.
Lips Tulians acumirklī satvēra pavadu, uzlēca seglos un, pa�skatījies uz Vitorfu, redzēja, ka arī tas jau uzlēcis otrā zirgā.
Dragūni kliedza. Sprak�ķēja �āvieni. Bēgļi auļoja uz me�a pusi. Pa visu pla�o lauku, pāri grāvjiem un ceriem notika traka vajā�ana.
Bēgļi tomēr pirmie sasniedza me�u.
Bet te viņus sagaidīja Freidenbergas sulaiņi, zemnieki un ka�reivji, kas jau iepriek� bija te atsūtīti aizsprostot ceļu, ja bēgļiem laimētos izbēgt no dragūniem.
Kaprālis pavēlēja sagaidīt tos ār bajonetēm un uzsauca vajātā�jiem turēties dū�īgi.
Likās, ka bēg�ana neizdosies.
Lips Tulians piespieda pie�us. Zirgs saslējās stāvus un ar lielu lēcienu iemetās gūstītāju barā. Tie bēga, un Lips Tulians ar Vitorfu ieauļoja me�ā. Viņiem pakaļ tika raidīti �āvieni, ta�u me�ā neviens ķērājs doties neuzdro�inājās.
Vitorf, vai jūs neesat ievainots? � Lips Tulians sauca.
Nē, virsniek. Bet jūs?
Maza skramba rokā, vairāk nekas. Zirgi ir labi. Bet nu pa�meklēsim Elzbeti, Vitorf. Viņas būs paslēpu�ās. No ķērājiem mēs izbēgām un tagad varam jāt lēnāk.
Me�s ir laupītāju patvērums, un kas var zināt, vai tur negaida arī citi, tāpēc ķērāji neuzdro�inājās doties me�ā.
Lips Tulians ilgi meklēja Elzbeti, bet neatrada. Varbūt viņa, no ķērājiem bīdamās, jau iebēgusi dziļāk me�ā?
Lips Tulians ieteica meklē�anu turpināt atsevi�ķi un vēlāk sa�tikties Viļķu klintīs.
Abi atkal meklēja krustām �ķērsām, saukdami un visādi ziņo�dami, bet atbildes nebija. Arī pēdas netika atrastas.
Elzbete bija pazudusi.
Beidzot abi laupītāji satikas Vilku klintīs.
Nu nekas cits neatlika, kā atgriezties me�a dzirnavās un no turienes izsūtīt ļaudis meklēt. Me�s bija ļoti liels un savienojās ar Bohēmijas me�iem, kuros mita daudz tādu cilvēku, kas baidījās dienas gaismas.
Viņi jāja stundām ilgi. Jau sen bija nakts, un tikai bālā mēnes�nīca apgaismoja viņu slepenās takas.
Beidzot kļuva dzirdama dzirnavu klaboņa.
Lips Tulians apturēja zirgu, brīnīdamies, ka sargu nav savās vietās.
Tur kaut kas nav kārtībā! � viņ� teica un jāja tālāk.
Pieturi! Kas ir?
Uguns, � Lips Tulians atbildēja pieņemto paroli. � Es tas esmu. Kādēļ tu atstāji savu vietu?
Piedodiet, virsniek, dzirnavās notika trakas lietas. Zārbergs ar bohēmie�iem un da�iem citiem aizgāja un gūstekņus paņēma līdzi!
�odien pa�i velni pret mani sacēlu�ies! Jāsim, Vitorf!
Da�ās minūtēs tie sasniedza dzirnavas.
Viņus saņēma ar gavilēm. Garais Zamuels steidzās pretī un izstāstīja visu, kā bijis.
Lips Tulians apmierinājās, nevēlēdamies vairs tādus paklīdu�us ļaudis vadīt. Viņ� saprata arī, ka brīvkungam ar meitu tagad klāsies daudz sliktāk, bet viņus glābt tas nemaz nevēlējās.
Tad viņ� izsūtīja kādu uzzināt Zārberga uzturē�anās vietu. Kā�dam citam uzdeva doties uz Vilku alu un atsaukt �urp tos, kas tur gaidīja, bet Vitorfam un pārējiem meklēt Elzbeti.
Viņi aizgāja pārģērbties un pēc brī�a iznāca medību uzvalkos. Zamuels uzlūkoja virsnieku un pamanīja, ka tas pie cepures pie�spraudis trīs spalvas � divas baltas un vienu sarkanu vidū. Tā bija zīme, kg viņ� iet atriebt.
Neviens neuzdro�inājās viņam jautāt, kurp tas jās, jo atbildi tā kā tā nesaņemtu. Lips Tulians iesēdās seglos un, izteicis Zamuelam vēl da�as pavēles, aizrik�oja tum�ā naktī nemaz neatpūties.
Tālāk viņ� palaida zirgu aulek�iem, arvien uzmanīgi skatīdamies apkārt.
Pēk�ņi Lips Tulians apturēja zirgu, jo me�a klajumiņā ieraudzīja kādu, kas ātri paslēpās biezoknī.
Lips Tulians �ādas parādības neatstāja nenoskaidrotas un, pie��us piespiedis, auļoja turp.
Brūnie me�abērni vēl arvien mitinājās Varkalnu aizās.
�igānu nometne vairs nebija taj-ā vietā, kur Lips Tulians to at�stāja. Apjnetne atradās netālu no kāda liela sak�u ciemata, un tā iemītnieki pat nemanīja �igānu tuvumu, jo virsaitis pēc Lipa Tuliana parauga uzturēja starp saviem ļaudīm stingru kārtību un neļāva tiem laupīt un zagt.
Iespējams, ka �igāniem bija citi nolūki, jo viņi izturējās ļoti noslēpumaini un ik dienas devās slepenos ceļos.
Un dīvaini � tajā pa�ā laikā bez pēdām pazuda kāda ļoti daiļa zemnieku meita, bet da�as dienas vēlāk � arī otra meita no mui�as. Vai tam bija kāds sakars ar tuvumā eso�o �igānu nometni, to ne�viens nezināja.
Netālu no nometnes pie kraujas klints bija ierīkots ērts dzīvoklis, tā sauktā celmu būda, apjumta ar ozola dēlī�iem. Garas egles un biezi saaugu�as priedītes sargāja virsai�a dzīvokli no skatītāju acīm.
Tur bija dzirdami sievietes vaidi, pa brīdim ari sitieni. Bija va�kars.
Virsaitis ar jaunāko dēlu sēdēja priedītēs un kūpināja pīpes. Vecākais dēls bija izgājis, māte aizgājusi pretī Lidai un drīz viņai vajadzēja atgriezties.
Jāuzmana, ka vecais nelien klāt sve�ajai. Viņ� grib māti pa�dzīt un ņemt sev jaunu sievu. Brālis arī uz balto skuķi kā sadedzis, lai gan mums pa�iem ir skaistas ūn dū�īgas meitas, � jaunais �igāns murmināja.
Ko tu tur rūc? � vecis jautāja.
Neko, bet�
Tā � � Vecais piecēlās, uz būdu glūnēdams.
Es nedomāju, ka meitas man tā pretosies, � viņ� domāja. � Bet ar varu neko nevar panākt� Ja vecene to zinātu � acis man izskrāpētu! Labāk gaidī�u, kamēr no vecās raganas bū�u vaļā. Ve�cākais dēls arī labprāt seko baltajām meitenēm, tikai jaunākais labāk grib pa�u meitenes. Sis puika domā reiz ieņemt manu vietu � hm.
Viņ� atkal pa�ķielēja uz būdu.
Pēk�ņi me�ā atskanēja pūces brēciens.
Vecais sarāvās.
Māte brauc, � viņ� teica. � Lida un skaistā Guste arī būs.
Jaunais �igāns steidzās pretī un jautāja:
� Kur Lida, māt?
Vēl Prāgā, � viņa atbildēja un paņēma gro�us, atlaizdama braucēju. Viņa brauca uz celmu būdu, un �igānu virsaitis, būdams ziņkārīgs, sekoja. Viņ� ieskatījās kulbā un jautāja:
Kas tev tur ir?
Labs ķēriens, un tas mums būs ļoti svarīgi. Tev jāzina, ka Lida Prāgā apcietināta un Cambo aizgāja pamēģināt viņu atsva�bināt. Sī jaunā mūķene mums tādēļ nāks līdzi kā vecākā dēla sieva. Ko muļķojies, ņem un nes mūķeni iek�ā! Ir laiks viņu atraisīt no saitēm. Nu, tūliņ!
Augstprātīgais virsaitis, ne vārda neteicis, paņēma nemaņā gu�lo�o un ienesa būdā. Būda bija grezni iekārtota, grīda izklāta aus�trumnieku paklājiem un da�i trauki rotāti dārgakmeņiem. Telpas vidū pie griestiem karājās lukturis. Bija arī vairākas sāntelpas.
Kad vecais iegāja ar savu nesamo, vecā �igāniete dzirdēja bla- kustelpā ievaidamies kādu sievieti.
Kas tur ir? � viņa jautāja.
Iedomājies, mūsu vecākajam dēlam ir laime, � tas atbildēja.
Vecene viebdamās iesaucās:
Nevis tā, bet �ī būs viņa sieva, to es saku!
Nekliedz uzreiz tik briesmīgi! Kas tur sevi�ķs, ja mūsu lep�numam ir vairāk sievu. Kā nākamajam virsaitim tas viņam darītu godu.
Paģību�o mūķeni viņ� ielika gultā un sāka atraisīt tās lakatus. Arī vecā pienāca tuvāk un teica:
Tu mani nepiekrāpsi, vecais! Par dēlu gādāt tev ne prātā nenāk! Tu pats esi apgādājis sev jaunu sievu.
Vecen, tu esi traka!
Nekaitini mani. Tev jāpateicas man, ka esi virsaitis. Vai tā nav? Es biju vecā virsai�a vienīgā meita, un pēc viņa nāves tu līdz ar mani ieguvi arī virsai�a godu. Vai tu, nepateicīgais, to esi jau aizmirsis?
Viņ� ļauni pa�ķielēja.
Nē, nē, es neesmu aizmirsis! Un nekad arī nedomāju ņemt citu sievu!
To es arī tev neatļautu; tā būtu tava kri�ana.
Virsaitis neko neatbildēja, bet cītīgi raisīja lakatus.
Pa to laiku vecā izstāstīja, kā mūķene atrasta.
Par Lidu es neraizējos, � viņa piebilda. � Cambo ir gudrs, un Lida jau daudzreiz ir izkūlusies no briesmām.
Virsaitis pacēla mūķenes kreiso roku un ieraudzīja dārgu gre�dzenu ar briljantu un iegravētu brīvkunga vapeni ar burtiem.
Viņ� burtoja:
Fon � fon T-u-n � fon Tun, � tas beidzot izlasīja.
Vai patiesi? Ā, nu es zinu. Man gadījās stāvēt netālu, kad laupītāju vadonis Lips Tulians uzdeva Lidai iet uz Prāgu. Toreiz
�o vārdu dzirdēju, kas iegravēts gredzenā. �ī, bez �aubām, ir tā pati mūķene, ko Lidai vajadzēja klosteri uzmeklēt.
�igānu virsaitis iztrūcies atkāpās.
Kas tev? � vecene jautāja.
Ar velnu nav labi kopā ķir�us ēst! � vecais teica. � Ja Lips Tulians �o mūķeni prasa, tad mums tā viņam jāatdod!
Var redzēt, ka tu esi vecs. Būs vien jāieceļ vecākais dēls par virsaiti, tu jau kļūsti muļķīgs!
Oho, tur man ari būs savs vārds sakāms!
Plark�ķis � skrien pakaļ Lipam Tulianam, it kā tas būtu kāds dievs"! Lai viņ� iet, kur grib. Sis sievi�ķis paliks mūsu dēlam!
Bet ja Lips Tulians uzzinās?
Tad nu gan nebūs labi. Bet mēs ta�u esam �igāni � �odien te, rīt citur. Lips Tulians to nekad nedabūs zināt. Kāzas jārīko tūliņ, ka tikai dēls būtu mājās! Kur viņ� ir?
�- Viņ� �orīt ar da�iem pui�iem aizgāja uz �
Varu iedomāties. Cik tur iek�ā jau ir?
Divas.
.� Un vēl vairāk grib sameklēt, he? Sitā rīkodamies, mēs iekri- tīsim.
Ak, kas nu mūs te atradīs! Pēc tava padoma es arī esmu ar mieru atkratīties no Lipa Tuliana. Mēs ta�u esam brīvi vīri!
Kaut tu senāk būtu bijis tik gudrs! Bet nu sūti kādu, lai dēls nāk mājā! Ko tu baidies? Man gan ir vairāk drosmes nekā tev! Lips Tulians tāds pats vien ir kā mēs.
Bet briesmīgs, kad saskai�as. Ja viņ� to uzzinās, tad dzīvi nepaliksim!
Par to~atļauj man zināt. Mums ne mats nenokritīs. Tās pā�rējās meitas, kas tur iek�ā, arī ņemsim līdzi. Glītas skuķes visur noder. Bet nu ej un nekavējies! Sūti tūliņ ļaudis pēc dēla! Hi, hi, būs viņam līgava kā pumpuriņ�!
Vecais paklausīgi devās uz durvīm.
Te, klau, atkal briesmīgi vaidi!
Resnais fon Freidenberga kungs pēc negaidītā grūdiena atradās uz mitra- klona tum�ā cietumā. Viņ� sāka vaimanāt un lūgties, at�gādinādams Zārbergam tā solījumu. Viņ� sāka dauzīt durvis.
Liecies nu mierā, lepnais ģeķi! Piesargies, ka �urkas neap�grau� tavu vēderu, �o mīļo zvēriņu te ir diezgan daudz.
Ak, laidiet mani ārā, citādi man te jāmirst!
Varbūt. Bet vispirms man jāsaņem izpirk�anas nauda. Pēc tam jūs pēc patik�anas varēsit sprāgt badā.
Ap�ēlojieties! � brīvkungs lūdzās.
Nediedelē, tas ir veltīgi! Es �ēlastības nepazīstu. Jūs domā�jat, ka esmu tāds muļķis, lai atlaistu jūs un jūs pēc tam man uzrī�dītu kareivjus. Nē, nē, to nevar! Naudu es paņem�u gan, bet jūsu kauliem tepat jāsatrūd.
Ap�ēlojieties, es zvēru, ka jūs nenodo�u! Es negribu mirt, gribu vēl dzīvot un nenodo�u nevienu. Atlaidiet mani, es karaliski samaksā�u!
Tad ļau es būtu traks, ja tādiem solījumiem ticētu. Naudu es dabū�u arī tad, ja jūs te sapūsit!
Brīvkungs sāka vaimanāt:
Libu�e, mans bērns!
Skaistā meitene izbailēs bija saļimusi uz krēsla un nespēja atbildēt.
Jūsu meitai arī pienāks kārta. Augstprātība viņai drīz vien būs jāatmet. Un ne viņa, ne jūs ar kalpotājiem vairs nedabūsit sarunāties.
Resnais kungs sāka lamāties:
Nelieti, no soda tu neizbēgsi, gan kareivji tevi atradīs!
Bet ne �eit! � bandīts mēdījās. � Neviens jūs te nemeklēs, neviens nedzirdēs jūsu kauk�anu.
Libu�e atkal vaidēja.
Elles biedēkli! � Freidenbergs kliedza. � Ko jūs ar manu meitu gribat iesākt?
Ha, ha, ha, kāds muļķīgs jautājums!
Elles izdzimums!
Zārbergs stāvēja Libu�ei iepretim un ņirgājās.
Laupītāju vadonim tāds daiļ� skuķēns būs gards kumosiņ�. Jā, lepnais fon Freidenberga kungs, jūsu Libu�e nav pelnījusi labāku par mani, tādu skaistuli es jau sen kāroju.
Ieslodzītais dauzīja durvis:
Nekad, nekad, Libu�e, mans bērns! Glābies!
Libu�e uzlēca kājās. Zārbergs satvēra meiteni. Viņa ar visiem spēkiem mēģināja izrauties, bet nelietis viņu turēja kā dzelzs spīlēs.
Ārā dunēja soļi. Kāds piedauzīja pie durvīm, ziņodams, ka me�ā kaut kas neesot kārtībā � esot redzēti divi cilvēki, kas ātri paslē�pu�ies. Zārbergs aizgāja vēlreiz paskatīties uz Libu�i, kas paģībusi gulēja uz dīvāna.
Saule margoja pār Elbas upes ieleju, un viņas staros �ilbi lais�tījās baltie Pilnicas mūri. Zeltītie pīlāri meta ugunīgu vizmu Elbas viļņos un uz Venus tempļa jumta.
Aug�ā, ar me�u apaugu�os pauguros, kas slējās augstak neka pils, staigāja divas sievietes. Viņas iznāca nelielā klajumā un ap�stājās.
Vecākā, vēl arvien skaista dāma sirmiem matiem, stāvēja blakus ļoti skaistai jaunavai. Varēja redzēt, ka tās ir māte ar meitu.
Tā bija Elzbete ar vājprātīgo sievieti. Brīni�ķīgā kārtā viņas bija izbēgu�as no Freidenbergas pils un tagad skatījās lejā.
Tā ir mana pils, Elzbet, tur ir mans dzīvoklis, tur tu kļūsi laimīga. Ak, mana dārgā Pilnica! Tik ilgi tevi neesmu redzējusi! Redzi, Elzbet, to zeltīto jumtu � tur es baudīju tik daudz laimes. Nāc, iesim uzmeklēt tavu tēvu!
Elzbete nepretojās, lai gan jutās ļoti nogurusi. Dienu un nakti iedamas, Viņas neko nebija ēdu�as. Ogas un ūdens bija viņu vie�nīgais ēdiens. Sievietes nokāpa ielejā.
Tur, aiz augstā parka mūra, ir zeltītais Venus templis, kurā neviens nedrīkst ieiet. Es vedī�u tēvi �ajā burvju pilī.
Viņa aizveda Elzbeti pie kādas kraujas, apsūnoju�as klints. Elz�bete vairs nespēja paiet.
Vēl īsu brīdi, dārgais bērns, vēl da�as minūtes un tu ieiesi karaliskā greznībā un godā. Te es esmu kundze. Un, kaut arī mani ilgu laiku ar varu atturēja, es tomēr zināju, ka atkal �urp atnāk�u.
Elzbete tik tikko dzirdēja, ko viņas māte runāja.
Tuvojās jau vakars. Elzbete vēlējās nokrist kaut vai tepat sūnās un gulēt, gulēt, tik ļoti viņa bija nogurusi. Vājprātīgā viņu ieveda kādā klints.plaisā. Troksnis, un klintī kā uz burvja mājienu atvērās caurums. Sieviete ievilka Elzbeti sev līdzi un kāpa lejup.
Elzbete iedomājās pasaku par apburto pili un mantu pagrabiem, kuros mājojot ļaunie gari. Un te tā izskatījās.
Viņas gāja pa tum�u līklo�u eju. Gāja palēnām, bet arvien uz priek�u. Ārprātīgajai �is ceļ� bija labi pazīstams.
Tagad varēja sajust saldu smar�u.
Viņa apstājās.
Mēs esam klāt, � viņa teica. � Tagad, mans bērns, tu ieiesi tajā vietā, kur tava māte bija tik laimīga� Pacieties vēl mazliet, es attaisī�u slepeno bultu un �
Ar troksni atvērās kādas durvis.
Ejā ieplūda gai�a gaisma. Elzbete ap�ilba.
Ei, kas tur? � vienlaicīgi iesaucās kāda rupja un smalka balss.
Vājprātīgā un Elzbete stāvēja telpā, kur bija ierīkota laboratorija.
Viņām iepretim stāvēja jauns, bāls vīrietis, bet atzveltnes krēslā bija atlaidusies ļoti skaista jaunava.
Visi �etri saskatījās. Kapa klusums. Te, lepni izslējusies, vāj�prātīgā devās uz priek�u un bargi jautāja:
Kur ir kūrfirsts?
Kūrfirsts? Jūs laikam domājat mūsu �ēlīgo karali. Bet sakiet, no kurienes jūs nākat un kā te iekļuvāt? � bālais vīrietis jautāja.
Sieviete uzmeta.jaunajam nicino�u skatu:
Puika, kā tu uzdro�inies ar mani tik nekaunīgi runāt! Vai tu nezini, ka varu tevi sodīt, ja tu nebūsi paklausīgs? Es vēlreiz tev jautāju, kur ir sak�u kūrfirsts Johans Georgs!?
Tas jau sen miris, � atbildēja skaistā jaunava.
Miris? Mans mīļais kūrfirsts miris? Nē, nē, mani jūs nepie�mānīsit! Nav jau pirmā reiz'i, kad man ar galma liekuļiem jācīnās. Bet Rohlicas grāfieni neviens nepazemos, neviens!
Bālais vīrietis saslējās, iesaukdamies:
Viltniece, jūs gribat būt grāfiene Rohlica, kas pirms gadu desmitiem aprakta Pilnicas pilī!
Tur apraka vaska lelli! Puika, jūs no�ēlosit, mani par viltnieci saukdams! Vēl �odien kūrfirsts jūs sodīs par tādu bezkaunību!
Maģistr Betger, �ī sieviete ir ārprātīga, � jaunā kundze teica.
Tā ir, grāfien. Pacietieties brīdi, es lik�u viņu aizvest dro�ā vietā.
Viņ� piezvanīja un laboratorijā ienāca spēcīgs vīrietis � Kas�pars, grāfienes Kozelas vergs.
Elzbete bija saļimusi netālu no pavarda. Bālais vīrietis tai uz�meta kāru skatu.
Te ienākusi kāda vājprātīga sieviete, � Betgers teica. � Aiznes viņu tai telpā, no kuras nav ārpasaulē dzirdams neviens kliedziens!
Kaspars bija priecīgs, jo viņam ļoti patika mocīt nevarīgos. Acis pārgriezis, tas uzbruka viņai, bet ārprātīgā, ne soli neatkāpdamās, draudo�i pacēla roku iesaucās:
Sargies, nelieti, aiztikt Rohlicas grāfieni!
Uz cietumu! Projām! Atri! Atrf! � Betgers sauca.
Hilda izbijusies aizbēga aiz galda. Kaspars sakampa veco dāmu, bet tā turējās pretī kā lauvumāte, un Kaspars divas reizes pakrita uz klona. Viņam laimējās paķert garu siksnu. Apmetis to sievietei, viņ� pasauca Betgeru palīgā un kopējiem spēkiem pārvarēja un sasēja nelaimīgo.
Elzbete par spīti savai nevarībai metās klāt un sāka Betgeru lūgties, lai ap�ēlojas par nelaimīgo sievieti. Ātri pastāstījusi, ka tā viņu izglābusi no kauna, Elzbete sirsnīgi lūdza, lai ta�u Dieva deļ ap�ēlojoties. Bet velti.
Cietsirdīgais Betgers pavēlēja Kasparam sievieti aiznest. Kas�pars paklausīja. Betgers sagrāba Elzbeti, iebīdīja raudo�o meiteni kādā mazā, tuk�ā telpā un aizslēdza durvis.
Tad Hilda attapās, devās pie zelta meistara un teica:
Kasparam tūliņ jādodas uz rezidenci un jāpaziņo karalim!
To nevar, grāfieni
Kāpēc tad ne? Vai jūs .�īs sievietes pazīstat un ņemsit sava apsardzībā?
Betgers tuvojās Hildai.
Grāfien, jūs zināt teiku, ka miru�ā kūrfirsta mīļākā grāfiene Rohlica neesot mirusi, bet ieslodzīta kādā paslēptuvē?
So teiku es esmu dzirdējusi.
Labi, lai paliek tā. Es uzņemots atbildību par to, ka �ī sieviete nekad vairs neredzēs dienas gaismu, jo man ar to ir sevi�ķi nolūki.
Nolūki?
Uzklausiet mani līdz galam, grafien. Jus gribējāt mani pie�runāt, lai es izliekos akls, kurls un mēms, ja redzē�ot �ajās telpās kādu personu, par ko jums esot liela interese� Un es liedzos to darīt.
Hilda nosarka.
Jā, es liedzos, lai gan par klusē�anu jūs man apsolījāt lielu summu.
Diem�ēl jā!
Tagad klausieties! Esmu gatavs darīt visu, ko jūs prasāt, un par to izlūdzos līdzīgu pakalpojumu.
Kādu? � Hilda dedzīgi jautāja.
Klusucie�anu, � Betgers atteica. � Neviens nedrīkst zināt, ka �īs sievietes te ienāku�as. Vājprātīgā pazudīs un meitene�
Hilda iesmējās.
Tas tiks izpildīts. Es zvēru, ka klusē�u. Meiteni jūs laikam ņemsit par savu mīļāko?
Varbūt, � zelta meistars atbildēja savādā tonī. � Jūs tātad klusēsit?
Kā kaps!
Betgers devās pie lielā galda, uz kura atradās vairākas veclai�cīgas pergamenta grāmatas.
Domās iegrimis, viņ� at�ķīra kādu grāmatu, tajā kāda sevi�ķi nozīmīga vieta bija pasvītrota. Viņa acis nemierīgi pētīja veco rakstu.
To bija sarakstījis slavenais Nostradamus, kas pirms vairākiem gadsimtiem pratis no akmeņiem izgatavot spo�o zeltu.
Uz kādu sarkaniem burtiem aprakstītu vietu skatoties, Betgera acis kļuva stiklaini stīvas.
Kas tur ko lasīt?
Betgers aizvēra grāmatu, bet viņa skatā uz Elzbetes istabiņu bija lasāma kāda briesmīga apņem�anās.
Jā, viņai jāmirst! Betgers gribēja daiļo meiteni nogalināt, lai iegūtu noslēpumaino gudrības akmeni.
Lips Tulians ātri ielēca krūmos un sagrāba noslēpumaino būtni, kas skaļi iekliedzās.
Laidiet mani! � meitenes balss lūdzās.
Guste! � laupītāju vadonis brīnīdamies iesaucās.
A, jūs tas esat, virsniek! Man jums daudz kas jāstāsta.
Vai tu viena pati?
Jā, jā, man nelaimējās. Prāgā ievēroja, ka Lida ir �igāniete un iemeta viņu cietumā, bet man pēc lielām pūlēm izdevās iekļūt klosterī.
Tu biji klosterī? Stāsti ātrāk! Vai tu skaisto novici redzēji?
Jā, baznīcā.
Tu ar viņu runāji?
Beidzot izdevās drusku parunāties. Bet, kad ieminējos par jums, viņa atcirta: �ī esot Kristus brūte, kam ar laicīgām lietām neesot nekā kopēja.
To mana Hedviga nekad nesacīja!
Tomēr tā bija. Viņa no manis aizbēga, un es baidījos, ka viņa mani nodos.
Hedviga tevi nodotu? Nekad! Tavas bailes ir nepamatotas!
Nu jā, varbūt. Bet klausieties, ko vēl teik�u. Vai jums būs diezgan dū�as dzirdēt?
Ko tas nozīmē? Es varu visu dzirdē!
Man jums jāsaka, ka skaistā novice jau otrā dienā pēc manas iestā�anās bez pēdām pazuda. Kāda mūķene, kas ieradusies uz lūg��anu vēlāk, dzirdējusi balsis un redzējusi mūkus. Skaistā novice ap pusnakti gājusi Dievu lūgt. No rīta viņas celle bija tuk�a, un nekur viņu nevarēja atrast!
Lips Tulians nespēja atbildēt, jo viss, ko Guste stāstīja, likās ticams. Mūki jau agrāk bija viņai uzglūnēju�i. Bet, kas zina, vai tikai Guste nav noklausījusies, kad viņi ar Vitorfu par to runāja.
Guste manīja, ka viņai netic, un turpināja:
Burzmā man izdevās no klostera izmukt. Nakti es pavadīju kādā mājiņā ārpus vārtiem. Otrā rītā dzirdēju stāstām, ka kāda gai�a, skaista mūķene izvilkta no pilsētas ūdensgrāvja noslīkusi! � Guste �ņukstēdama beidza stāstīt.
Hedviga mirusi, nē, nē! � Lips Tulians iesaucās kā bez prāta.
Bet diem�ēl tā ir. Es pati pa logu redzēju, ka vīri noslīku�o meiteni aiznesa uz pilsētu!
Mana Hedviga, mana Hedviga! � viņ� lauzīja rokas.
Guste savu bija panākusi. Bet pēc brī�a Lips Tulians nomieri�nājās. Viņ� sāka ap�aubīt to, ko Guste stāstīja, un gribēja par visu pārliecināties pats. Gustes ierunas nelīdzēja. Viņ� sēdās seglos un aizauļoja. Sirds sāpēs sa�ņaudzās, viņ� neizsakāmi cieta. Ja Hed�viga mirusi, tad viņam vēl atlicis viens vienīgs mērķis: atriebība.
Lips Tulians jāja kā traks; kalnā, lejā � vienos lēk�os, līdz zirgs bija putās.
Viņ� apturēja zirgu. Iztālēm atspīdēja uguns, lai gan tur nebija cilvēku mājokļu. Vai iegriezties citā ceļā? Viņ� mirkli pārdomāja. Tomēr kā burvju vara vilka uz uguni. Viņ� gribēja zināt, kas tur ir.
Nokāpis no zirga, viņ� klusām devās uz priek�u, vezdams zirgu pavadā.
Laupītāju vadonis gribēja nepamanīts sasniegt nezināmo uguns�kuru.
Lai dzīvo virsnieks un viņa līgava! Lai dzīvo� dzīvo!
Tā kliedzot piedzēru�ie bohēmie�i apsveica Zārbergu.
Skaļie smiekli pieauga, kad meklētāji paziņoja, ka iedomāto spiegu vietā izrādīju�ies divi brie�i, kas veikli aizskrēju�i.
Tagad nebēdājieties, � Zārbergs mierināja. � Lips Tulians mūs nemeklēs, tam ir nopietnākas lietas, ko darīt. Viņ� ta�u mums daudzreiz teica, lai ejam, kur labāk patīk. Tagad sāksim rīkoties patstāvīgi. Vispirms jāaplaupa Taranta.
Jā, laupīt, laupīt! � kliedza bandīti.�
Zārbergs laimīgs noraudzījās skaļajā barā. Viņ� pazina neval�dāmos bohēmie�us, saprata, ka tie laupījuma dēļ gatavi vai ugunī skriet.
Bija nolemts aplaupīt bagāto Tarantas mācītāju. Lips Tulians nekad neatļāva aplaupīt garīdznieku, bet Zārbergam bija vienalga.
Ar to pa�u gājienu viņ� gribēja aplaupīt arī da�us turīgākos Ta- rantas iedzīvotājus.
Tagad vajadzēja pārdomāt, kā visdro�āk apsargāt Greifensteinu, jo saviem ļaudīm Zārbergs to nedrīkstēja uzticēt.
Viņ� nolēma Libu�i ieslēgt. Se�us bohēmie�us atstāja par sar�giem. Sākumā viņi kurnēja, bet, kad tiem piesolīja laupījumu sadalīt līdzīgi, tad piekāpās.
Pārējie gatavojās ceļam. Tīrīja un izmēģināja �autenes, asināja dun�us.
Zārbergs staigāja smaidīdams, jo tagad viņ� bija virsnieks. Da��reiz gan viņu māca bailes, kad iedomājās Lipu Tulianu, bet viņ� centās tās pārvarēt.
Uzausa rīts. Zārbergs aplūkoja apkārtni un, neko aizdomīgu neatradis, nogāja lejā. Viņ� pavēlēja, brīvkungam barību pasniedzot, neiet cauri greznajai telpai, kurā viņa bija ievietojis savu mīļāko.
Kad Zārbergs iegāja, Libu�e sēdēja kaktā pilnīgi apģērbusies.
Tik bēdīga, mana dārgā, � Zārbergs iesaucās. � Kādu lai�ciņu tu paliksi viena. Man jākārto svarīgas darī�anas. Tikai neuz�traucies! Mazajā istabā tev nekā netrūks, būs vīns un da�ādi kā�rumi. Kastēs atrodas dārgas drēbes un rotaslietas!
Libu�e klusēja. Viņu nomāca kauns, reizēm tā smagi nopūtās.
Zārbergs iesmējās.
Es ceru, ka pieradīsi, skaistā līgava. Rīt atgriezī�os. Ceru, ka tu mani mīļi sagaidīsi. Paliec arvien dro�sirdīgāka un jautra, mana dārgā. Tad pie tavām kājām nobēr�u visas pasaules dār�gumus!
Libu�e klusi piecēlās un iegāja blakustelpā aiz aizkariem.
Gan jau viņa pieradīs, � Zārbergs prātoja. � Pat Lipam Tulianam nav tik skaistas līgavas.
Tad Zārbergs aizslēdza visas durvis, noglabāja atslēgas un aiz�gāja pie saviem ļaudīm.
Visu dienu viņi gatavojās laupī�anai un pārmeklēja tuvāko ap�kārtni. Vēl laupītāji bija nedro�i, bet atnāku�ie izlūki ziņoja, ka viss ir kārtībā. Beidzot varēja doties ceļā.
Tarantu vajadzēja sasniegt pusnaktī un pārsteigt mācītāja ļaudis pirmajā miegā.
Zārbergs kā vadonis nostājās savi bandai priek�galā, lai pastrā�dātu neattaisnojamus kauna darbus.
Netālu no baznīcas lēzenā kalnājā atradās mācītāja māja. Tu�vumā nebija citu māju, un laupītājiem tas bija izdevīgi.
Lai viņus nepazītu, tie nosmērēja melnas sejas. Tā arī bija radies nosaukums �melnā gvarde�, kas ilgu laiku biedēja Vāciju.
Iestājās vakars. Laupītāji kā spoki līda caur krūmājiem, pa sle�penam takam, kalniem un ielejam. Satumsa aizvien vairak, bet tas netraucēja gājējus, jo Zārbergs labi pazina ceļus.
Beidzot kādā pakalnē visi apstājās. No turienes varēja redzēt baznīcu un mācītāja māju. Nevienā logā nespīdēja gaisma, nogu�ru�ie ļaudis gulēja klusā mierā. Zārbergs to bija paredzējis.
Klusi izsūtīja sargus un izlūkus. Atskanēja ūpja brēciens � zi�ņojuma zīme. Tas vēstīja, ka sargi ieņēmu�i savas vfetas un ceļ� ir brīvs.
Sasniedza mācītāja māju. Tur visi bija iegrimu�i saldā miegā. Mācītājs ar savējiem neparedzēja neko ļaunu un nejuta tuvās bries�mas.
Atkal ūpja brēciens � uzbruk�anas zīme. Acumirklī plīsa stikli, un Zārbergs ar saviem pavadoņiem ielīda pa logiem.
Kas tur ir? Ak Dievs! Palīgā! Vīrs, te ir sve�i cilvēki!
Guļamistabas durvis karstā laika dēļ bija atvērtas.
Mācītājs piecēlās. Mācītāja kundze un meita aiz bailēm palīda pagultē. Laupītāji drāzās iek�ā. Zārbergs iebruka mācītāja istabā un, ar uzvilktu pistoli mocītājam draudēdams, pieprasīja naudu.
Tavs prāts, ak Kungs, lai notiek! � mācītājs lūdza.
Atdod naudu! � Zārbergs sauca. Pa to laiku kliegdami at�skrēja pārbiju�ies mājas ļaudis. Divi veci kalpi un da�as jaunas meitas puskaili iesteidzās mācītāja istabā. Kāds no kalpiem sauca palīgā. Zārbergs iezvēla viņam pa galvu ar �autenes laidi, tā ka tas uz vietas bija pagalam.
Visuvarenais Dievs, stāvi mums klāt! � mācītājs lūdza.
Ko bļauj! Atdod naudu! � Zārbergs uzkliedza. � Citādi�
Kāds laupītājs vilka mācītāja kundzi aiz matiem ārā no pagultes.
Atdod, vīrs, tiem visu, ko viņi grib, lai tie mūs nenogalina!
Laupītāji pulcējās ap Zārbergu.
Skaistas meitas, virsniek! Ko ar tām lai darām?
Tās es atdodu jūsu ziņā!
Bravo, virsniek! � laupītāji kliedza un, sagrābu�i meitas aiz matiem, rāva tās prom.
Dieva dēļ, ap�ēlojieties! � meitas lūdzās. Mācītājs metās starpā, bet Zārberga dūres sitiens to notrieca zemē.
Klusē! Citādi mirsi!
Mācītājs velti mēģināja pretoties. Meitas aizveda.
Kur tad mācītāja meita? �kāds laupītājs iesaucās. � Es nekur neredzu. Tā bija pati skaistākā!
Laupītāji saskatījās un turpināja meklē�anu. Lādēdamies tie izmeklēja visas gultas un kaktus. Viņi nesaprata, kur tā palikusi. Kalpones cīnījās visiem spēkiem, aizstāvēdamas savu godu.
Celmu būdā kādā mazā telpā bija paslēpta Hedviga. Telpa bija bez loga un tik maza, ka tanī tik tikko varēja apgriezties. Hedviga bija at�irgusi.
Vēl viņa nespēja aptvert visu notiku�o, bet sāka jau pārdomāt savu pa�reizējo stāvokli. Viņa saprata, ka atrodas bezkauņu varā un viņas gods ir apdraudēts. Drīz atklājās, ka tā tie�ām ir.
No blakustelpas skanēja kādas sievietes vaimanas. Tūliņ pēc tam sekoja vecenes draudi:
Liecies mierā, citādi dabūsi ar d�ind�alu pa kailiem pleciem!
Tas līdzēja. Raudā�ana mitējās, bija dzirdami tikai klusi �ņuksti.
Hedviga izmisa, nezinādama, kur atrodas un kas viņu sagaida.
Būdā �igānu virsaitis sarunājās ar savu sievu, bēdādamies par
dēlu. Zemnieki bū�ot saķēru�i. Bet � kā vilku piemin, tā vilks klāt. Dēls piepe�i pārnāca. Pasveicinājis tēvu, viņ� devās pie mātes, kura tam acīmredzot bija mīļāka un ar kuru tas arī labāk sapratās.
Beidzot tu atnāci! � vecene iesaucās.
Jā, māt. Bet �oreiz tuk�ām rokām. Es gribēju nolaupīt kādu skaistu sievieti, bet zemnieki tagad apsargā savas meitas it kā tās būtu no zelta.
Par to, dēls, nebēdā! Es jau tevi apgādāju. Un tava līgava ir arī no bagātas kārtas. �odien atpūties, bet rīt dzersim kāzas!
Vai ir arī glīta?
Kā saules diena � gai�a, ar zilām acīm. Viņa ir skaistāka, nekā tu vari iedomāties. Vai gribi redzēt?
Nē, māt. Ja jau tu saki, tad esmu mierā. Un vēlāk ņem�u citas meitas arī, jo gribu darīt tāpat kā mūsu sentēvi, kam līdz ar da�ādiem dārgumiem bija arī sievu nams.
Signāls! Jaunais �igāns uzlēca kājās un devās skatīties, kas tur ieradies.
Lips Tulians, � �igāns pārsteigts murmināja. � Ko �is atkal grib? Jau Lidu uz Prāgu aizsūtīja. Laikam gribēs mums par vald�nieku uzmesties.
Jaunais �igāns acīmredzot jau uzskatīja sevi par virsaiti.
Ko tas nozīmē? � Lips Tulians īsi un noteikti jautāja. � Kāpēc jūs patvarīgi mainījāt savu nometni un nepaziņojāt man?
�igāns jau iedegās dusmās, tomēr savaldījās.
Piedodiet kungs! Mūs apdraudēja vietējie zemnieki un vaja�dzēja ātri laisties lapās. Es gribēju jums paziņot rītdien.
Nav taisnība! Tu tikai gribēji man izbēgt. Bet sargies! Es pratī�u tevi atrast pat Ungārijas stepēs!
Jaunais �igāns, zemu klanīdamies, solījās būt padevīgs.
Es dzirdēju, ka Lida Prāgā aizturēta. Viņa man arvien bija uzticīga, tamdēļ tā noteikti jāatsvabina, � Lips Tulians teica.
Jaunais �igāns kļuva domīgs, jo, kamēr Lida vēl nebija atgrie�zusies, viņ� nevarēja ar saviem ļaudīm aiziet. No Lipa Tuliana �im�brī�am vēl nevarēja izbēgt.
Dariet to, kungs, es bū�u jums mū�am pateicīgs.
Nu labi, bet tev jānāk līdzi, es tev vairs neticu. Ka tu ne�aizbēdz!
Ak, kungs, es esmu slims, prasiet manai mātei. Tad man jā�nobeidzas!
Manis dēļ paliec te. Bet tad lai tavs jaunākais brālis nāk līdzi. Kur viņ� ir? Es tūliņ gribu jāt projām!
Sajā acumirklī pienāca virsai�a sieva. Tā bija sarunu dzirdējusi un, baidīdamās, ka Lips Tulians neatrod celmu būdu vai neuzzina kaut ko par mūķeni, gribēja pēc iespējas ātrāk sarunu izbeigt.
Ā, tu tā esi! Kur tavs dēls? Lai viņ� nāk man līdzi!
Es viņu atvedī�u, kungs, � vecene atbildēja un griezās uz krūmu pusi.
Vai tur arī jums ir teltis?
Tikai mūsējā. Mēs negribam pie citiem ļaudīm gulēt.
Lips Tulians pabrīnījās. Virsaitis arvien bija uzturējies starp saviem ļaudīm.
Kas tur par noslēpumu?
Ieskanējās tā kā sievietes vaimanas. Varbūt viņ� būtu pārklau�sījies?
Guste, me�ā stāvēdama, ilgi skatījās Lipam Tulianam pakaļ.
Jāj vien laimīgs, � viņa �ukstēja. � To tu neatradīsi! Viņa guļ Prāgas ūdensgrāvī zivīm par barību.
Apgriezu�ies viņa sāka iet uz dzirnavu pusi. Pēk�ņi izdzirdusi jātnieku troksni, Guste brīnīdamās klausījās. Kas gan �ajā stundā te varēja jāt? Viņa paslēpās krūmos. Tie bija bruņoti jātnieki, starp viņiem arī kāds augstmanis ar zelta iz�uvu�miem greznotu apģērbu.
Tas bija jaunais fon Freideberga kungs, kas meklēja Elzbeti. Kāds mednieks jāja tam blakus.
Tepat viņām jābūt! Pirms kādas stundas es viņas redzēju, tālāk viņām nebija iespējams aiziet!
Vai tie�ām tās bija viņas?
Jā gan, kungs, � melns samta ņieburs un sarkani svārki!
Fon Freidenbergs bailīgi skatījās apkārt.
Nez vai te ir dro�i� Ka nesastopam Lipu Tulianu.
Tas jau sen būs aizlaidies lapās! Vai nu �is gaidīs kareivjus!
Nu, tad jo labāk.
Jātnieki piejāja tuvu pie Gustes paslēptuves. Guste nebūtu ie�raudzīta, ja mēnessgaismā neiemirdzētos viņas medaljons.
Kas tu spīd? � mednieks iesaucās.
Ļaudis, ātri! Tur ir bēgle!
Guste stāvēja nekustēdamās, līdz jātnieki viņu ielenca. Viņa ne�pretojās, saprazdama, ka izbēgt nav iespējams.
Vājprātīgās nav, � mednieks teica.
Nav liela bēda, � atbildēja mui�nieks. � Sasieniet tikai sku�ķei rokas un padodiet man uz zirga!
Vīri iznesa sasieto Gusti un, mēnessgaismā to aplūkojot, ie�saucās:
Velns rāvis, kungs, �ī jau nav meklējamā, apskatiet, kungs, tā ir galīgi sve�a!
Pilskungs izgrūda dusmu lāstu, bet, apskatījis meiteni un pār�liecinājies, ka tā ir glīta, apmierinājās un paņēma to uz zirga.
Viņ� pasauca divus sulaiņus un uzdeva tiem viņu pavadīt uz pili. Pārējiem ļaudīm vajadzēja meklēt Elzbeti. Viens sulainis jāja pa priek�u'kā ceļavadonis, pilskungs vidū un otrs sulainis iepakaļ. Jā�jot pilskungs labi apskatīja Gusti un, atradis to par patīkamu, sāka lakstoties un tuvoties viņai ar glaimiem. Bet Guste neatbildēja ne vārda.
Pa to laiku priek�ējais sulainis bija apmaldījies un nezināja vairs,, kur jāt.
Kādēļ tu nejāj?
Piedodiet, jūsu �ēlastība, meklējot mēs jādelējām �urp un turp un tagad es patie�ām nezinu, me�s man ir tik sve�s un� un �
Ēzelis! � brīvkungs kliedza. � Kā tu drīksti apmaldīties, draņķi!
Sulainis skatījās lūgdamies, jo viņ� tie�ām nezināja, uz kuru pusi jāt. Pilskungs, saskaities par aizkavē�anos, solījās uzlikt su�lainim sodu, ja divu stundu laikā netiks Freidenbergā. Jāja tālāk. Jāja un jāja. Stunda bija apkārt, arī otra stunda jau gāja uz bei�gām, bet vēl arvien tie atradās biezā, nepazīstamā me�ā.
Pie velna, � pilskungs �ķendējās. � Vai tad �is me�s ir nolādēts? Tu, pintiķi, ja tu mani tūliņ neizvedīsi laukā, tu dabūsi tādu kāvienu, ka paliksi guļot!
Tajā acumirklī atskanēja pūces brēciens. Tas nebūtu nekas se�vi�ķs, jo me�s paliek me�s, kur tādu putnu netrūkst, bet savādi bija tas, ka brēciens skanēja pilskungam taisni priek�ā. Vai nu Guste to darīja, vai arī naktsputns bija tik tuvu paskrējis garām. Nebija arī laika par to domāt, jo acumirklī visapkārt sākās kņada. Viņi bija ielenkti.
Nodevība! � pilskungs kliedza un iecirta pie�us zirgam sā�nos, domādams vēl izbēgt, bet bija jau par vēlu.
Pieturi, ne tik steidzīgi, te ir mūsu daļa! Un izturieties klusu, citādi dabūsit iepazīties ar svina lādiņu!
Tā runāja kāda vīrie�a balss.
Sulainis iekliedzās:
Laupītāji! Tie ir Lipa Tuliana ļaudis!
�urp, vīri! � Guste sauca. � Tie man uzbruka un sasēja � atsvabiniet mani!
Mui�nieks vēl mēģināja bēgt, bet kāda spēcīga roka pakampa viņu un norāva no.zirga. Glu�i tāpat arī abi sulaiņi tika nocelti n6 zirgiem, un nu visiem trim aizsēja acis. Pēc tam viss pūlis devās uz priek�u, un Guste iedama pastāstīja Zamuelam, kā viss bijis.
Kā tas ir, Gustiņ, � Zamuels teica. � Viņi meklē Elzbeti un nu ieskrēja mums rokās. Pilskungs jau domāja ar tevi pavadīt mīlas nakti. Nu, �o zaudējumu es viņam mēģinā�u atdot.
Pilskungs bija dzirdējis.
Sargieties mums ļaunu darīt! Jums briesmīgi būs jāno�ēlo!
Bagātais nelieti, tu domā Lipa Tuliana ļaudis ar saviem draudiem iebiedēt. Pagaidi, mēs drīz būsim mājās, kur es tevi at�guldī�u uz rozēm � bet uz ērk�ķainām, tu, bezgodi!
Guste aizsteidzās pa priek�u, jo viņas drēbes bija saplēstas un mati sajaukti; viņa gribēja arī pēc iespējas drīzāk doties pie miera, jo jutās ļoti nogurusi.
Ej, Gustiņ, � Zamuels teica. � Tavs tēvs arī raizējas par tevi. Kas attiecas uz tavu laupītāju � nu, gan es viņam parādī�u, kā meitas zagt!
Milzis atkal pakampa izvirtuli aiz apkakles un ievilka dzirnavu sētā. Sanāku�ie laupītāji apsveica pārnācējus.
Tas jau ir Freidenbergas pilskungs! � tā visi kliedza.
Zināms, ka tas ir, � Zamuels smējās. � Un nu, pui�i, uz- sieniet �o kungu uz kāda sola ar dibenu uz aug�u! Tā jau Freiden�bergā arvien dara!
�ēlastību, �ēlastību! � neģēlis gaudās. Viņ� pat nezināja, kur atrodas, jo acis bija aizsietas.
Laupītāji smiedamies uzsēja viņu uz sola, tā ka viņ� nevarēja pat pakustēties.
Tā ir labi, � Zamuels teica. � Nu, vediet �urp abus sulaiņus, katrā sola pusē vienu, un iedodiet tiem ādas pletnes!
Tas tika izdarīts. Zamuels devās pie sulaiņiem, gribēdams tos pamācīt.
Te gu| jūsu kungs, uz sola uzsiets, tāpat kā viņ� ar jums daudzreiz darījis. Tagad es komandē�u, un pēc manas komandas jūs sitīsit, bet pamatīgi, citādi pa�i dabūsit baudīt pletni.
Kungs, mēs nedrīkstam. Viņ� mūs nositīs, ja mēs tam kaut pirkstu piedursim.
Bailīgie tārpiņi! Jūs esat tādi pa�i nelie�i kā jūsu kungs. Nu, būs vai nebūs, jeb es lik�u jums trūkties! Te ir sols, aptaustiet, kur kungs guļ. Tā. Nu, sāciet vicot!
Nesitiet! � pilskungs kauca. � Es lik�u jūsu locekļus pa vienam izraut!
Sitiet! � Zamuels pavēlēja. � Ja ne, tad mirsiet!
Nu gāja^vaļā. Pletnes kapāja pilskunga muguru. Reizēm sulaiņi nejau�i iesita viens otram un pēc tam sita vēl spēcīgāk.
Pilskungs bļāva. Laupītāji smējās. Traks jandāliņ�!
Piepe�i Zārbergs izslējās.
Draudu signāls! � viņ� iesaucās. � Nāciet man līdzi sardzē austrumu pusē!
Viņ� skrēja uz vārtiem, un daļa laupītāju tam pakaļ ar �autenēm un pistolēm, gatavi stāties pretī jebkuram ienaidniekam.
Slepkavo�ana, laupī�ana un uzmāk�anās sievietēm Tarantas mā�cītāja mājā turpinājās.
Izmisu�ās mācītāja kapolnes vēl cīnījās ar goda laupītājiem. Bet viņu spēki bija jau galā, jo Zārberga bohēmie�i bija spēcīgi vīri.
Mācītāja kalpi gulēja uz grīdas, asinīm applūdu�i, citi bez dzī�vības, citi ievainoti.
Mācītājs ar kundzi tika briesmīgi mocīti.
Nauda un vērtslietas jau bija atrastas, tikai mācītāja meitu vēl meklēja. Kur viņa palikusi? Laupītāji skraidīja pa mācītāja istabām.
Te, klau, zvana skaņas!
� Nolādēts! � Zārbergs iekliedzās. � Tas ir briesmu zvans. Tornī kāds zvana. Pui�i, skrieniet, sitiet to nost!
Laupītājiem otrreiz nevajadzēja teikt. Tie jau skrēja uz baznīcu.
Viņi gan bija manīju�i kādu ēnu kustamies pa kapiem, bet nu tikai atjēdzās, ko tas nozīmēja. Spīdēja mēness. Laupītāji redzēja, ka aug�ā tornī kāds zvana, un skaņas tik baigi, drausmīgi izskanēja tālu naktī.
Pie velna ar viņu! � laupītāji kliedza un skrēja pa torņa
kāpnēm aug�ā.
Uzskrēju�i aug�ā, tie pārsteigti apstājās. Viņi ieraudzīja zvanī�tāju � Tā bija mācītāja meita, ģērbusies vienīgi kreklā. Viņa no visa spēka raustīja smago zvanu.
Kāds bohēmietis iz�āva. Lode ieurbās zvana baļķī, bet meitene nepārstāja zvanīt. Likās, it kā labs eņģelis viņu sargātu.
Tagad otrs laupītājs pacēla pistoli. Bet tre�ais neļāva �aut, gri�bēdams skaisto meiteni sagūstīt dzīvu un ņemt līdzi uz me�u. Vie�noju�ies tie kāpa pa mazajām kāpnēm vēl augstāk.
Mācītāja meita vēl vienmēr zvanīja, nepiegriezdama gūstītājiem vērību. Iestājusies torņa logā, viņa izmisusi vilka zvana virvi. Zvana skaņa tālu atbalsojās ielejā.
Laupītāji jau atradās pie zvana un gribēja meiteni aiz drēbēm izraut no torņa loga. Bet tā, atlaidusi zvana virvi, vēl dziļāk iespie�dās torņa logā, apņēmusies lēkt zemē un labāk upurēt dzīvību, nekā padoties laupītājiem. Viens laupītājs jau mēģināja viņu satvert aiz drēbēm. Meitene, iesaukdamās: � Dievs, piedod man! � gribēja mesties zemē, te � brīk�ķēja un lūdza � zvans krizdams satrieca bēniņus, un kāpnes līdz ar laupītājiem iegāzās baznīcas bēniņos.
Apak�ā zem drupām kūņojās sasistie laupītāji. Kāpnes, kas veda aug�up uz zvanu, bija salauztas. Meitene sveika un vesela stāvēja torņa logā.
Zārbergs uzskrēja pa torņa kāpnēm.
Ko jūs vēl kavējaties! Laupījums ir dro�ībā, tūliņ jātiek prom � ļaudis jau nāk!
Palīdziet mums, virsniek! � laupītāji vaidēja.
Zārbergs gan nebūtu ie�ēlojies par biedriem, bet nedrīkstēja tos atstāt, jo tad kļūtu zināms viņu miteklis.
Tādēļ viņ� uzdeva citiem ievainotos aiznest uz me�u, tur paga�tavot nestuves un nogādāt biedrus nometnē. Bija arī pats pēdējais laiks.
Kad laupītāji nonāca pa kāpnēm, visa Taranta jau bija kājās. Logos laistījās ugunis, liels ļau�u pūlis skrēja uz mācītāja māju, ar izkaptīm, cirvjiem, spriguļiem, dak�ām un citiem iero�iem apbru�ņoju�ies. Laupītāji ar da�iem �āvieniem pūli apturēja, līdz aiznesa ievainotos. Pēc tam arī pārējie iebēga me�ā, pamezdami kalpones cīņas vietā.
Tarantas iedzīvotāji iesteidzās mājā, kur kalpones kliegdamas steidzās viņiem pretī.
�ausmās drebinādamies, viņi apskatīja kalpa līķi un atsvabināja mācītāju ar kundzi, kas bija piesieti.
Kur mana meita, mans bērns? � kundze sauca. � Laupītāji viņu ir paņēmu�i līdzi!
Nabaga māte izskrēja ārā, saukdama meitas vārdu.
No torņa atsaucās pazīstama balss:
Māmiņ, es te esmu �
Mācītāja kundze nokrita ceļos iesaukdamās:
Svētais Dievs debesīs, kā es tev pateicos!
Tikai tagad ļaudis ievēroja, kas bija zvanītājs, un daudzi devās palīgā.
Mācītājs iznāca ārā un izstāstīja ļaudīm briesmīgo notikumu. Visa nauda, kā arī baznīcas manta esot nolaupīta.
Tas ir Lipa Tuliana darbs! � ļaudis kliedza. � Viņ� tagad nogalina nespēcīgos un laupa baznīcas naudu!
Tas nav tiesa! � atbildēja kāds sve�s jātnieks.
Kā jūs to zināt, kungs? � zemnieki iesaucās. � Tas bija Lips Tulians ar savu bandu! �
Nē, nē, tas nav tiesa! � jātnieks � Vitorfs � turpināja. � .Lips Tulians nekad neaiztiek baznīcas īpa�umu, nekad neuzbrūk neapsargātai mācītāja dzimtai. Vai tad jūs nezināt, ka tas soda vienīgi augstprātīgos, kas moka savus kalpus? Vai jūs esat aizmir�su�i, ka Lips Tulians bagātniekiem nolaupīto naudu pilnām saujām izdala ubagiem? Un viņ� lai spētu izdarīt �ādu nekaunīgu darbu? Nekad, nekad!
Bet kas tad ir vainīgais?
To es nezinu, bet jau �ovakar mēģinā�u uzzināt, laupītāji vēl nebūs tālu!
Pirms zemnieki paspēja atbildēt, Vitorfs jau aizlēk�oja uz me�a pusi.
Lips Tulians sadzirdēja noslēpumaino saucienu un, neievērodams �igānus, iesteidzās krūmos, kas aizsedza celmu būdu.
Vecā �igāniete drebēja uztraukumā.
Viņ� nedrīkst tur ieiet! � tā uzsauca dēlam. � Ja viņam radīsies aizdomas, tad tas ataicinās savus ļaudis!
Viņam jāmirst! � dēls atbildēja. � Celmu būdā tas netiks un meitas neredzēs!
�igāns meklēja savu dunci, kas bija paslēpts drēbēs.
Lips Tulians ātri pagriezās. Vai nu viņ� �igānu sarunu bija dzirdjis, vai arī neuzticība to mudināja paķert pistoli.
Ejiet man blakus! � viņ� �igāniem pavēlēja.
Nē, kungs, mēs neesam cienīgi soļot jums blakus, � vecā atbildēja.
Lips Tulians drūmi pasmaidīja.
Neizliecieties, es jūs pazīstu. Jūs visi esat blē�i. Vienīgi Lida ir izņēmums! Viņa jums nemaz nelīdzinās. Esmu pārliecināts, ka tā nepieder jūsu ciltij. Viņa agrā bērnībā ir kaut kur nozagta.
Nē, nē, viņa ir mana meita, � vecā ņurdēja.
Tam es neticu! � Lips Tulians iesaucās. � Lidas seja ir no�kvēpināta brūna. Reiz es redzēju viņas kailo miesu, tā bija balta kā sniegs.
Viņa ir mana meita, kungs, � �igāniete dievojās, bet viņas seja liecināja pretējo.
Agrāk vēl �aubījos, bet tagad skaidri zinu, ka jaunava ir nolaupīta.
Tagad Lips Tulians ieraudzīja celmu būdu.
Ā, kas tad tas? Koka ēka� Tik noslēpumaina! Ko tas no�zīmē? Vai te noslēptas zagtas mantas? Es gribu redzēt.
Viņ� piegāja pie aizslēgtajām durvīm un pavēlēja tās atvērt.
Kungs, �inī būdā mēs glabājam savu dievu tēlus. Neviens sve�inieks tos nedrīkst redzēt, � jaunais �igāns iesaucās.
Lips Tulians cienīja ticības svētumus un jau gribēja atkāpties, bet tajā mirklī atkal kāds �ēli ievaidējās.
Atveriet! � viņ� stingri pavēlēja.
Jaunais �igāns atkāpās un sagrāba dunci.
Zibensātrumā Lips Tulians apgriezās un iespēra �igānam ar zābaku tā, ka jauneklis aizripoja kūleniski.
Te ir kāds noziegums! Es pats atvēr�u! � viņ� iesaucās un, ar kāju sperdams, sa�ķēla durvis divās daļās.
Kas te sauca? � viņ� ieiedams jautāja.
Palīgā! Palīgā! � blakustelpā sauca.
Atkal Lips Tulians izsita kādas �auras durvis. Kāda aina! Skais�ta zemnieku meitene ar sasietām rokām un kājām noguldīta uz cieta galda. Mute aizbāzta ar vīstokli, lai slāpētu balsi.
Acumirklī Lips Tulians atbrīvoja meiteni, kas pateicībā nokrita pie viņa kājām un izstāstīja, ka �igāni to nolaupīju�i un te ieslē�gu�i. Viņa lūdza, lai atsvabinot vēl divas meitenes, kas esot ie�slēgtas blakus būros. Arī kādu mūķeni turot gūstā un jau rīt at�do�ot �igānam par sievu.
Lips Tulians izsita parādītās durvis un ieraudzīja noģību�u sie�vieti mūķenes drēbēs guļam uz dīvāna. Viņ� piegāja tuvāk un pa�zina savu Hedvigu. Viņ� sarāvās kā zibens ķerts.
Vai spoki? Vai miroņi pamostas? Hedvigas gars � Hedviga, Hedviga �e � �igānu nometnē!
Pēk�ņi ieskrēja zemnieku meitene.
Kungs, �ie nelie�i nāk! Visa māja jau ir ielenkta! Viņi mūs nogalinās!
Ar vienu lēcienu Lips Tulians sasniedza durvis. Viņ� saprata, ka bez cīņas projām netiks. Bet atkāpties nevarēja � jācīnās uz dzīvību un nāvi.
� Nelie�i, nelgas! � Lips Tulians kliedza un mērķēja uz vir�sai�a dēlu. Tas ar saviem biedriem iebēga krūmos, bet ap būri stā�vēja kādi piecdesmit �igāni.
Lips Tulians bija viens, bez tam viņam vēl vajadzēja izglābt trīs meitenes, jo zemnieku jaunava bija izvedusi no cietuma arī savu draudzeni.
�igāni nolēma Lipu Tulianu dzīvu nepalaist. Bet tā kā viņ� bija durvis aizkrāvis un būdā nevarēja ieiet, vajadzēja būdu aiz�dedzināt. Lips Tulians, ieeju aizsprostojis, gāja apraudzīt Hedvigu.
Jūlija karstie saules stari ieplūda Pilnicas pils telpās un radīja necie�amu karstumu. Pat Venus tempļa pagrabos iespiedās smagā tveice un nogurdināja Hildu.
Kūrfirsta mīlule atdusējās kādā pa daļai no dabas, pa daļai mākslīgi radītā Venus tempļa alā, kur ledusauksts ūdens plūzdams atvēsināja gaisu.
Viņa bija atlaidusies uz dīvāna blakus ūdens baseinam, kurā rotaļājās zelta zivtiņas. Reizēm viņa, meklēdama veldzi, iemērca roku aukstajā ūdenī.
Hilda sapņoja. Tikai ne par kūrfirstu, kas viņu ar �iem labumiem apdāvinājis, bet par Lipu Tulianu. Tam piederēja viņas mīlestība un dvēsele. Bija tikai vienas ilgas � dzīve un Lips Tulians.
Viegliem soļiem pienāca viņas sulainis Kaspars.
Nu, ko tu teiksi? Vai tu runāji ar meiteni tur lejā, vai tu zini viņas likteni? Ko viņa teica? � Hilda jautāja.
Ak, kundze, tie�ām pārsteigums. Meitene kādu laiku dzīvojusi Lipa Tuliana mājoklī.
Hilda satraukta pielēca kājās, nejuzdama vairs ne karstumu, ne nogurumu.
Saki taisnību � Filips ir mīlējis �o meiteni?
Ak nē, kundze. Viņa to noliedz, es jau aplinkus jautāju. Viņa apgalvo, ka tai nekad ar Lipu Tulianu neesot biju�as tuvākas at�tiecības. Viņ� lielākoties dzīvojis ārpus mājas, līdz kādā dienā mei�teni nozadzis kāds mui�nieks.
Kaspar, tu esi vientiesis. Tu nepazīsti sievietes un pļāpā tīrās muļķības. Es esmu sieviete un sievietes dabu pazīstu. Sī Elzbete ir piederējusi Filipam, bet noklusē to. Ja man zelta taisītājs nebūtu zvērējis, ka meitene vairs neredzēs saules gaismu, es pati to no�nāvētu. Bet es zinu, Betgers savu solījumu pildīs. Un man� man ir kāda ideja � tā jāizved �
Kas man jādara? � Kaspars jautāja.
Tev jāmēģina ievilnāt laupītāju virsnieku slazdos. Elzbetes dēj tas būs gatavs doties visādās briesmās. Ievilini viņu kaut kur un padari to nevarīgu! Pēc tam atved Venus templī, apak�zemes telpā blakus Betgera laboratorijai. Tur Filips man piederēs!
Tas ir grūts uzdevums, kundze, bet es tomēr mēģinā�u. Kad man iesākt un kur lai viņu atrodu?
Es vēlos tūliņ. Viņa atra�anās vietu tev pateiks Elzbete.
Tā jau ir tā nelaime, ka viņa nezina. Es viņai jautāju. Viņa esot bijusi bez samaņas un �urp atvesta ar aizsietām acīm. Tajā apvidū atrodoties kādas vientuļas ūdensdzirnavas.
Vai tas ir viss?
Jā, kundze.
Labi, paļaujos uz tavu laimi. Tev nebūs grūti atrast to ap�gabalu, kurā viņi iziet laupīt. Kad to atradīsi, tad arī dzirnavas uzok�ķerēsi. Tur tu viņu atradīsi. Viss pārējais jānokārto ar viltību.
Kaspars ar plaukstu pārvilka sev pār kaklu.
Bet ja nu mani? �
Smieklīgi! Filips tev ļaunu nedarīs, jo zina, ka esi mans sulainis. Izdomā pasaku, ka nejau�i esi uzgājis vietu, kur Elzbete apcietināta. Gan tad viņu pievilsi. Te ir pudelīte un pulveris. Ar to viņ� pilnīgi iemigs. Nu tev ir viss nepiecie�amais. Nekavējies!
Kaspars palocījās un aizsteidzās viegliem soļiem.
Hilda atlaidās mīkstajā dīvānā un sāka sapņot par savu laimi.
Zelta taisītāja laboratorijas krāsnī vizuļoja brīni�ķīgas krāsas, kas izstaroja lielu karstumu. Likās, ka Betgers to nejuta.
Neviena sviedru lāsīte neparādījās viņa marmorbaltajā sejā. Reteēm viņ� uzmanīgi aplūkoja kādu pienveidīgu �ķidrumu, kas �ņākdams vārījās stikla traukā.
Jau divas dienas viņ� uzcītīgi strādāja un tikai īsus brī�us ap�stājās, lai paēstu vai nosnaustos.
Vizdrīzākajā laikā tas vēlējās izpildīt kūrfirstam doto solījumu izgatavot zelta kaudzes un par to saņemt augstu atalgojumu. Viņ� ticēja, ka atradīs līdzekli, lai noslēpumanais darbs izdotos. Karalis bija viņu apgādājis ar visu vajadzīgo. Atlika tikai strādāt un ie�sākto pabeigt.
Noslēpumainais �ķidrums burvju katlā jau vārījās vairākas die�nas, un Betgers no �ī viruma nenovērsa acis.
Reizēm viņ� lasīja Nostradamus grāmatā, kurā bija aprakstīts, kā jāizgatavo gudrības akmens. Vārdi rēgojās tum�i, noslēpumaini, bet Betgers tos izlasīja un arvien pārbaudīja krāsainos attēlus, kas atradās vecajos rakstos. Kāds attēls pēdējā lappusē sevi�ķi saistīja Betgera uzmanību.
Tur bija redzams darba noslēgums, kas katra cilvēka sirdī ra�dītu riebumu un �ausmas.
Attēlā bija redzama darbnīca. Telpas vidū liels galds, tam blakus vīrs ar lielu, asu nazi labajā rokā. Uz galda uzsieta kaila meitene, un ne�ēlīgais vīrs, pacēlis nazi, tēmē uz nelaimīgās apaļajām krūtīm.
Zem attēla atkal senie raksti. Betgers, tos izlasījis, pagrieza ļaunas acis uz Elzbetes cietuma pusi.
Ne�ēlīgais zelta taisītājs bija izlēmis izdarīt savu noslēpumaino darbu.
Vai nelaimīgajai Elzbetei būs jāupurē sava dzīvība nelietim?
Jā, kas zinātu Betgera domas, tas ne�aubītos,, ka �is cilvēks ir sagatavojies uz visļaunāko. Nabaga Elzbete, varbūt vienīgi Dievs spēs tevi glābt!
Vecās Moldavas pilsētas centrā atradās .mūru ieslēgta ēka � Prāgas cietums, kurā nīka daudzi nelaimīgi cilvēki.
Cietok�ņa pārvaldnieks nepazina �ēlastības. Grāfs Martinics daudz nejautāja, vainīgs vai nevainīgs, un viņa kalpi ar lielāko prieku mocīja cietumniekus.
Daudzreiz viņ� ļaunprātīgos nolūkos atņēma iedzīvotājiem īpa��umus un pa�us iesēdināja cietumā. Nekur nevarēja �ēloties, jo pārvaldnieks sūdzības neuzklausīja. Labi vēl, ja lūdzējs palika dzīvs un atguva brīvību.
Visi baidījās no cietuma sargiem. Ja kāds negribēja atdot savu īpa�umu, tas drīz vien nokļuva moku kambarī un iepazinās ar īk�ķu skrūvēm un citām briesmām.
Garāmgājēji bie�i dzirdēja mocekļu vaimanas, bet neviens pat neapstājās, visi steig�us devās prom no �īs moku vietas.
Tagad pārvaldnieks bija aizceļojis, un viņa vietu izpildīja kāds Bitels. Viņ� bija resns, ne�ēlīgs cilvēks, un viņa nelietības pazina pla�ā apkārtnē.
Sis nelietis slimības dēļ ilgāku laiku nebija apmeklējis cietumu. �odien viņ� atkal gatavojās apskatīt cietumniekus un iegūt no tiem kādu laupījumu.
Pie vārtiem viņu sagaidīja cietuma virsuzraugs.
Kad bija beigusies liekulīgā sasveicinā�anās, Bitels apvaicājās:
Nu, mīļais draugs, kā klājas? Vai daudzi ievesti? Ak, tā' nejēdzīgā slimība, arvien vēl sāp. Tā man neļāva ātrāk ierasties.
Virsuzraugs pasmaidīja. Viņ� priecājās par priek�nieka nelaimi,, jo līdz �im viss laupījums bija ietecējis viņa rokās.
Tagad maz ienāku�i, da�i nabadziņi, kam nekā nebija.
Zēl, no tiem maz prieka.
Virsuzraugs ievēroja Bitela slikto garastāvokli.
Jūsu godība, � viņ� �ukstēja. � Cietumā atrodas kāda skais�ta �igāniete.
Bitela seja noskaidrojās.
�igāniete � brūna � Patīkamāka būtu kāda skaista ciema skuķe.
Diem�ēl tādas nav, � viņa biedrs paskaidroja.
Bet tā �igāniete ir skaista meitene un nemaz nav brūna. Nāciet, augstība! Es viņu ievietoju labākajā istabā un pasniedzu labu ēdienu. Te ir atslēga. Jūsu godība, apmeklējiet �o meiteni! � viņ� smīnēdams nobeidza.
Uzraugs aizgāja. Bitels smagi ielīgoja istabā un aizslēdza durvis.
Lida nezaudēja drosmi. Vina stāvēja pie loga un pēto�i raudzījās Bitelā.
Tas apsēdās uz sola.
Kā tevi sauc, daiļais bērns?
Lida, � viņa atbildēja.
Tu esi �igāniete?
Jā.
Bitels piegāja meitenei tuvāk.
Ko tu nodarīji?
Neko!
Ak tā? Vai tad tu nezini, ka �igāni nedrīkst pilsētā uzturēties?
Lida klusēja.
Bet es bū�u labs zēns, es pievēr�u acis un tevi izlaidī�u, tikai.. .
Viņ� apklusa.
Ko jūs vēlaties? � Lida iesaucās.
Panāc tuvāk, bērns! � Bitels aicināja.
Bet Lida nekustējās.
Cik lepna, ha, ha, ha, kāds retums! Bet tas man patīk!
Viņ� tuvojās Lidai.
Atpakaļ! Neuzdrīkstieties mani aizskart! � Lida dusmīgi iesaucās.
Bitels skaļi iesmējās.
Kāds brīnums! Glu�i kā princese. Tu aizmirsti, ka esmu cie�tuma virspavēlnieks Bitels. Pavēlnieks! Priecājieties, ka es jūs cienu.
Lida, pie sienas piespiedusies, dūres savilkusi, nikni raudzījās viņā.
Nelieti, sargies! � viņa iesaucās.,
Bitels sāka nervozēt.
Ak, mazā, tu iedro�ināsies vēl lamāties! Nu pagaidi, gan tu no�ēlosi!
Lida meklēja glābiņu. Bet istabiņa bija maza. Skrienot viņa pakrita, un resnais Bitels saķēra viņas roku.
Sinī brīdī tas ievēroja mazu zelta krustiņu, ko bija norāvis Lidai no kakla. Tas bija īsts mākslas darbs � sarkanajā zeltā spīguļoja iegravēts vapenis. Bitels pārsteigts uzlūkoja meiteni.
Kur tu ņēmi �o dārgumu? Pasaki, bērns, man jāzina!
Tas ir mans īpa�ums!
Muļķības! Tu esi to nozagusi!
Nē. Es jau kā mazs bērns to valkāju ap kaklu. Es vēl nekad neko neesmu zagusi!
Bitels domīgi kratīja galvu un bailīgi apskatīja daiļo meiteni.
Vispirms� � viņ� murmināja. � Savādi� Seja un rokas viņai brūnas kā citiem me�abērniem, bet kakls tik balts kā sniegs. Vai tas iespējams� Kādreiz par to dzirdēju� Un krustiņ�� hm . ..
Lūdzu, atdodiet manu īpa�umu, � Lida izstiepa roku.
Bitels soli atkāpās.
Es tev, bērns, to atdo�u. Bet tagad paņem�u līdzi. Man tas kādam jāparāda, kam �ī lieta interesē.
Lida samulsusi skatījās un domāja, ka atkal viņai uzbruks. Bet Bitels lēnām virzījās uz durvīm. Lida palika viena.
Viņa jutās vientuļa un atstāta. Meiteni nomāca bailes. Kuru katru brīdi Bitels varēja atgriezties. Un krustiņ� � viņas dārgums, vai viņa to vēl kādreiz redzēs? Lida tomēr bija pārsteigta, jo ne�lietis pēc krustiņa norau�anas viņu vairs nebija aizskāris.
Bitels viņu bija aplūkojis kā kādu brīnumu. Vai krustiņam tur kāda nozīme?
Lida nesaprata, kāpēc briesmonis neatgrie�as.
Minūtes un stundas pagāja baigā nezinā�anā un gaidās.
Beidzot Lips Tulians bija atradis savu Hedvigu. Bet briesmas bija lielas un nāve gandrīz neizbēgama.
Viņa mīļotā meitene gulēja nesamaņā, blakus raudāja abas zem�nieku jaunavas.
Ko darīt? Viņam vienam visas trīs jāizglābj no lielā �igānu bara. Viņ� � varenais me�a karalis� ielenkts mazajā būdā. Ārpusē vecā �igāniete pastāvīgi dro�ināja �igānus:
Viņ� nedrīkst aizbēgt! Ja viņ� aizies, tad vēlāk ieradīsies mūs iznīcināt. Tam jāmirst, jāmirst!
�igāni klausījās viņas vārdos, bet nevienam nebija drosmes uz�brukt Lipam Tulianam. Viņi zināja, ka katra lode trāpīs.
Beidzot vecā �igāniete uzmeklēja savu vecāko dēlu un mēģināja to pierunāt.
Vai lai es sevi upurēju? Kad atstā�u krūmus, Lips Tulians mani no�aus. Tu zini � katra viņa lode sasniedz mērķi. Mēs neva�ram uzbrukt, jāizgudro kāda viltība.
Nu labi, lai notiek!
Ap�audīsim māju ar dego�ām bultām, tad viņam slēptuve būs jāatstāj. Un tad mēģināsim viņu nonāvēt.
Tā būtu labi, bet mēs ta�u nevaram sadedzināt visu mantu.
Tas nekas, � dēls iesaucās. � Dārgākās mantas glabājas dzelzs kastēs. Tās nesadegs.
Visi nolēma tā rīkoties un ķērās pie darba. Izgatavotās bultas nozieda ar sveķiem un piķi, aizdedzināja un ie�āva būdas jumtā.
Jumts aizdegās, plīvoja liesmas.
Lips Tulians mierināja raudo�ās meitenes. Viņ� lūdza, lai tās nes paģību�o un klausa viņa pavēlēm.
Liesmas jau pārņēma visu jumtu, ta�u Lips Tulians nezaudēja apķērību pat �ajā briesmu brīdī.
Meitenes nomierinājās. No izdegu�ā jumta uz grīdas krita dzirk�steles.
�igāni kliedza un gaidīja to brīdi, kad viņu upuri atstās būdu.
Bet durvis vēl arvien bija ciet.
Lips Tulians meklēja būdas sienā kādu piemērotāku vietu, pa kuru iziet ārā. Viņ� saprata, kādas briesmas gaida aiz durvīm.
Pēk�ņi iegāzās dego�ie griesti. Gaisu piepildīja melni dūmi un dzirksteles.
Sajā brīdī Lips "Tulians pavēlēja meitenēm pacelt noģību�o un nāk,t viņam līdzi. Tad viņ� sameklēja kādu koka bluķi, izsita sienā lielu caurumu un izlēca ārā. Arī meitenes ar Hedvigu izlīda .un turējās viņa tuvumā. Bet briesmas vēl nebija galā.
Lūk, tur viņi aiziet! Surp! � �igāni kliedza un skrēja bēg- Jiem pakaļ.
Kad Lips Tulians no�āva tuvāko �igānu, pārējie apjuku�i da�us soļus atkāpās. Tomēr drīz viņi apspieda bailes un sāka �aut, bet neviena lode nesasniedza mērķi.
Lips Tulians ar meitenēm ātri steidzās prom. Kāda lode norāva viņam cepuri.
Bet Lips Tulians neuztraucās. Ar uzvilktām pistolēm rokās viņ� gāja pretim �igāniem.
Viens pret tik lielu pūli!
Vecajās Greifensteinas drupās valdīja kapa klusums. Ja tur ie- klīstu kāds nomaldījies ceļinieks, tas nemanītu neko sevi�ķu. Un tomēr tā bija Zārberga bandas galvenā nometne.
Visapkārt stāvēja sargi un katru aizdomīgāku troksni paziņoja mājiniekiem.
Apak�zemes telpās smaka brīvkungs fon Freidenbergs. Viņu mocīja izsalkums, sikspārņi un �urkas.
Augstprātīgais kungs bija tuvu izmisumam, jo katru dienu viņu da�ādi ķengāja.
Arī Libu�es liktenis bija neapskau�ams. Viņai gan nekā netrūka. Viņa dzīvoja greznā telpā, uz galda atradās da�ādi gardumi, bet viņa bija rupja laupītāja mīļākā, kas to turēja gūstā. Visu pārdo�mājot, tā labprāt gribēja mirt. Tomēr viņa vēl loloja cerību kādreiz atgūt brīvību un izglābt tēvu.
No sargiem tā uzzināja, ka Zārbergs aizgājis uz laupī�anu. Viņa nolēma �o gadījumu izmantot.
Zārbergs meiteni bija ieslēdzis un atslēgu paņēmis līdzi, ar sar�giem viņa varēja sarunāties tikai pa mazo durvju lodziņu.
Bez tam par sargiem Zārbergs bija nolicis bohēmie�us, lai viņa nevarētu ar tiem sarunāties. Ta�u Libu�e da�us vārdus saprata un gaidīja izdevību.
Drīz atnāca sargs un apvaicājās par viņas labklājību. Viņ� gūs�tekni kaislīgi uzlūkoja, bet Libu�e to nemanīja, viņa domāja vienīgi par brīvību.
Vai tu nevari mani atlaist brīvībā? � Libu�e jautāja. � Es tevi padarī�u laimīgu un bagātu.
To es nevaru, virsnieks paņēma atslēgas līdzi.
Es jau tā domāju. Bet tas nekas, durvis tev nav jāatver. Ti�kai, ja es izbēg�u, aizved mani kādā apdzīvotā apgabalā!
Jūs gribat bēgt? To nu gan nevarēs. Zārbergs jūs apsargā kā pūķis savu laupījumu.
Es mēģinā�u, tikai pagādā man kādu dunci!
Bet es nedrīkstu dot. Zārbergs mani nonāvēs..
-T- Neraizejies! Es galvoju, ka Zārbergs tevi neaiztiks. Nu, pa�vadi mani!
Bohēmietis domāja. Viņam patika skaistā meitene.
Pēk�ņi Libu�e izvilka dimantiem rotātu matadatu.
Sarga acis iemirdzējās. Viņ� iedeva dunci un saņēma dārglietu.
O, vai tad tikai Zārbergs var visu iegūt? Pie velna � ari es varu! Sl skuķe būs mana, ha, ha, ha! � viņ� klusi murmināja.
Tad bohēmietis aizvēra lodziņu un aizgāja.
Libu�e sajūsmināta apskatīja spo�o dunci.
Nu, lai tas nelietis tikai tuvojas! � viņa �ukstēja. � Reiz es tev briesmīgi atrieb�os! Viņ� vai es �
Ātri viņa paslēpa dunci gultā un gaidīja laupītāju pārnāk�anu. Ar tēvu nevarēja sarunāties. Tas bija ievietots citā istabā. Viņa gaidīja �
Laupītāji pārnāca ar Tarantas mācītāja mājā iegūto laupījumu. Visi aplūkoja smagās mantu kastes un priecājās par lielo lomu � mācītāja un baznīcas naudu.
Kur tad meitas? � kāds bohēmietis jautāja.
Ak, nebija laika. Bet naudas ir papilnam! � Zārbergs ie�saucās.
Bet jums pieder skaistākā meitene!
Nu, es ta�u esmu virsnieks! Pastāstiet, kā jums gāja!
Nekas, labi. Atradām ratus ar labu Itālijas vīnu.
Ā, lieliski, tas noderēs. Tagad, pui�i, noskalosim putekļus, un es gribu redzēt ap sevi priecīgas sejas!
Zārbergs pavēlēja salaupīto mantu noglabāt pagrabā un apso�līja nākamā rītā to izdalīt. Tad mudināja saposties uz jautru ie�dzer�anu par godu izdevīgajam gājienam.
Zārbergs apsēdās uz akmens bluķa, biedri nometās zemē un iz�lozēja, kuriem jāapsargā nometne. Sargi nedrīkstēja piedzerties.
Pēc tam atdarīja mucas un pielēja kausus ar vīnu. Nu sākās dzer�ana, un jautras dziesmas atbalsojās tum�ajā me�ā.
Mēs, brivie viri, dzivojam Se dzivi liksmu, jauku �
Laupītāji dziedāja, bet Zārbergs sita takti.
Troksni sadzirdēja Libu�e un uztraukta skraidīja pa savu cie�tumu. Viņa ataicināja sargu un vaicāja:
Ko tas nozīmē? Vai virsnieks ieradies?
Pārnāca. Tagad visi svin prieka svētkus, � tas atbildēja.
Libu�e ielūkojās sarga stiklainajās acīs un manīja, ka tas pie�dzēries. Viņa novērsa acis un-mirkli raudzījās zemē.
Vai virsnieks nenāks lejā? � meitene iejautājās.
Nezinu, bet �ķiet, ka nāks.
Un- atkal viņa nemanīja bohēmie�a glūno�o skatu. Bailes bija lielākas par uzmanību.
Nodzisa lampa. Libu�e lūdza petroleju, bet sargs paziņoja, ka visa esot izlieta. Lai pagaidot, kamēr atnes.
Vēl labāk, � nodomāja Libu�e. � Viņ� ienāks tumsā� tad � tad � es varē�u vieglāk izbēgt no piedzēru�ajiem. Es ne�baidos!
Sargs aiztaisīja lodziņu un aizgāja. Bet koridorā tas apstājās un prātoja:
Atslēga ir viņam. Bet varbūt, kad galīgi piedzersies � nu, tad es izvilk�u. O, tā būtu laime! Skaista meitene. Kāda burvība! Jāgaida izdevība. Jāuzmanās. Varbūt�
Uzmanīgi apkārt lūkodamies, viņ� tuvojās dzer�anas vietai.
Ko gan sargs vēlas?
Polijas un Saksijas karalis ilgāku laiku nebija apmeklējis Pil�nicas pili. Vai skaistā grāfiene Kozela Venus templī būtu aizmirsta?
Ak nē! Vēl nekad Augusts Stiprais nebija tik dziļi mīlējis. Tas piepildīja visas viņa ilgas un lūgumus. Tomēr viņus �ķīra svarīgi iemesli.
Polijā bija nemieri, un'Augusts bija aizbraucis tos apspiest. Bet Hilda nesēroja. Kad vajadzēja, viņa prata karalim iedvest ticību mīlai. Bet īstenībā viņa vēl arvien ilgojās pēc Lipa Tuliana.
Visus Zārberga nekaunīgos darbus Tarantā uzvēla �Lipam Tu�lianam. Tā nu visā Saksijā, Ziemeļvācijā un Bohēmijā baznīcās lūdza:
Dievs, pasargi mūs no ļauna un no Lipa Tuliana!
Tikai Hilda nepazina bailes. Viņas mīla bija pārāk liela. Katru dienu tā gatavojās uz mīļotā saņem�anu. Ar nepacietību viņa gai�dīja pārnākam Kasparu, izstaigāja visus koridorus, apskatīja iz�greznoto istabu, kurā uzplauks viņas sengaidītā laime. Jā, viss, viss bija gatavs, trūka vienīgi gaidītā.
Viņa sāka garlaikoties. Arī ar zelta taisītāju nevarēja satikties un kādu vārdu parunāt. Tas vienmēr uzturējās savā laboratorijā. Hilda kļuva ziņkārīga. Viņa gan neticēja Betgera spējām, bet viņai patika noraudzīties tā darbā. Ta�u laboratorijā Hilda nedrīkstēja ieiet. Tomēr ziņkāre uzvarēja. Viņa zināja koridoru, kas izbeidzās pie laboratorijas. Tur pa kādu caurumu varēja paskatīties.
Sākumā nekas aizdomīgs nenotika. Tikai lielajā stikla traukā vārījās noslēpumainais �ķidrums. �is �ķidrums viņu neinteresēja, bet gribējās redzet, ka no nevertigam lietam var izgatavot zeltu. Ak, kaut viņa to spētu!
Hilda jau sen zināja, ka Betgers sievietem nepiegrie� venbu. Viņai tas bija vienaldzīgi un arī zelta nevajadzēja, jo tā jau ne�trūka.
Viņai tikai gribējās patīkami pakavēt laiku �
Betgers mierīgi sēdēja. Beidzot Hildai apnika skatīties, un viņa klusi ieslīdēja savās istabās.
Bet pret vakaru tā atkal uzmeklēja savu slēptuvi. Tagad Bet�gers strādāja. Brīdi viņ� pakavējās pie ugunskura, tad atkal lū�kojās grāmatā noslēpumainajā kailās meitenes attēlā.
Ko gan nozīmēja briesmīgais attēls?
Tad Hilda ieraudzīja kādu solu � tam bija piestiprinātas ādas siksnas, un tas izskatījās līdzīgs zīmējumā attēlotajam. Drausmīgo solu Betgers novietoja blakus ugunskuram. Hildu pārņēma drebuļi.
Pēc briza Betgers atvēra kādu kastīti, un spo�s duncis pazibēja viņa rokā. Hilda sastinga. Tad tā sadzirdēja Betgera klusus vārdus:
Tagad jāsāk. Pēc Nostradamus rakstiem maisījums ir gatavs. Vēl trūkst vienīgi sirds asiņu � un �
Hildu pārņēma bailes. Viņa tik tikko spēja noturēties kājās, jo iedomājās, vai tikai zelta taisītājs nedomā upurēt viņu. No tā varēja sagaidīt visu.
Drīz viņa nomierinājās, jo Betgers raudzījās uz Elzbetes durvīm. Tagad viņa saprata � Betgers bija nolēmis upurēt Elzbeti, lai pa�gatavotu gudrības akmeni.
Bet to nedrīkstēja pieļaut! Elzbetei jādzīvo, lai varētu ievilināt Lipu Tulianu.
Varbūt iztiks arī bez viņas, varbūt Kaspars visu nokārtos.
Lai notiek, viņa noskatīsies. Bet ja nu Elzbete cīnās un aizstāv savu dzīvību?
Par to Betgers jau bija padomājis. Hilda redzēja, ka viņ� tur rokā kādu-pudelīti un klusi pie sevis murmina:
Viņa tagad izģērbusies guļ, un trīs pilieni no �īs pudelītes dos viņai tādu miegu, ka tā nejutīs arī na�a dūrienu. Saudzīgāk vairs nevaru rīkoties, viņa mirs bez sāpēm. Ar viņas sirds asinīm man pietiek, un tās es gribu!
Vecajās Greifensteinas drupās me�onīgi dzīroja Zārberga ļaudis. Bet tālu, vientuļajās me�a dzirnavās, valdīja kluss- miers.
Lipa Tuliana ļaudis apsargāja dzirnavas, lai tos nepārsteigtu
pilskunga kalpi, kas vēl klaiņoja me�ā. Par dro�ību rūpējās Za�muels, viņam bija jāatbild par visu.
Dzirnavās reti parādījās kāds cilvēks. Vienmuļi klabēja tuk�ais akmens, jo graudus mala vienīgi laupītāju vajadzībām.
Durvju priek�ā sēdēja Guste, kailu galvu, nevērodama karsto sauli.
Viņa ilgojās tikai vienu � iegūt Lipa Tuliana mīlu. Un viņa nevarēja to sagaidīt.
Apbruņojies no dzirnavām iznāca garais Zamuels. Viņ� gājā pārbaudīt sargus.
Ak, bērns, nestāvi ta�u saulē ar kailu galvu, dabūsi vēl saulesdūrienu!
Saule mani netraucē. Daudz karstākas liesmas dedzina manu sirdi. Tās ir elles mokas zemes virsū.
Vai tad tu arvien vēl nespēj sevi pārvarēt, Gustiņ? Tu ta�u zini, ka virsnieks tevi neievēro.
Tādēļ jau man jāaiziet postā. Tā ilgi vairs neies, es drīz nomir�u.
Mīļais bērns, nebēdājies! Tu esi jauna, skaista un vari saval�dzināt veselu duci vīrie�u.
Es tikai viņu mīlu, nevienu citu!
Nu tad es tev nevaru palīdzēt�
Zamuel, kad biju maza meitene, jūs vienmēr mani meklējāt, un sargājāt. Es zinu, arī tagad jūs mani ieredzat. Varbūt jūs man palīdzētu iegūt virsnieka mīlu. Par to jums vienmēr bū�u pateicīga. Zamuel, uzklausiet mani! Jūs saprotat dabas noslēpumus, jūs spējat slimības izārstēt, asinis apturēt, jūs arī atrastu zāles manai no�ēlo�jamai sirdij.
Bērns, to es nespēju!
Jūs varat, bet tikai negribat. Zamuel, agri vai vēlu Lips Tu�lians atvedīs kādu iedomīgu meiteni. Tā atsve�inās viņu no bied�riem. Sievietes ir bezgala viltīgas.
Jau tagad to redzu!
Bet es nekad nebū�u lepna. Es būtu Lipam Tulianam piemē�rota līgava, arvien uzticīga, mīlētu viņu līdz nāvei un cīnītos kopā ar viņu. Ap�ēlojieties, Zamuel, dodiet kādu līdzekli, kas tuvina man viņa sirdi!
Meiten, tā ir neprātīga iedoma. Es nezinu tādus līdzekļus.
Ir tādas mīlas zāles. Ja tās iedod mīļākajam, tad tas visu mū�u ir uzticīgs.
Ak tu domā mīlas zāles?
Jā, Zamuel.
Zēl, ka nevaru palīdzēt. Tādas zāles neprotu gatavot. Ar tā�dām lietām nekad neesmu nodarbojies. Mīlu nepazīstu. Labāk ej pie zāļu vecenes, tā zinās padomu.
Pie zāļu sievas, noslēpumainās burves, kas klintsalā ar ga�riem sarunājas?
Jā.
Ne, ne, tur gan es neie�u! Ta jau ar pa�u velnu draudzējoties.
Vai tad viņa tev to teica?
Nē, bet par to visi runā.
Ak tā? Varbūt. Kļūsti prātīga, bērns, nekavē mani! Ie�u pār�baudīt sargus. Saudzē savu skaisto jaunību. Neatdod to zemei tik agri!
Zamuels aizsteidzas.
Guste vēl ilgi noraudzījās viņa soļos. Tad iegrima domās. Dros�me cīnījās ar bailēm un iedomām� Beidzot mīla uzvarēja. Viņa nolēma iegūt mīlas dzērienu, lai notiktu, kas notikdams. Dzirnavās valdīja klusums. Neviens viņu neredzēs un arī nesatiks, jo klintsalu ie�ogoja stāvs kalns, kur neviens nestaigā. Naudas viņai netrūka. Tādēļ ceļā �
Sasniegusi mērķi, Guste apstājās un vēroja apkārtni.
Spoku ala, � viņa nodrebinādamās murmināja. Tā redzēja ieeju, bet drosme bija zudusi, jo alā bija dzirdamas nesaprotamas, ērmotas skaņas.
Guste pārmeta krustu un drebēdama �ukstēja:
Visi labie gari slavē Dievu.
Tomēr drausmīgajā alā skaņas pieņēmās spēkā.
Viņa gribēja bēgt, bet kājas neklausīja. Me�onīgie, ķērksto�ie kliedzieni tuvojās. Meitene tik tikko spēja noturēties kājās.
Pēk�ņi, kā no zemes izlīdusi, viņas priek�ā stāvēja paveca pie�klājīga sieva ar lielu pūci uz pleca. Tā bija zāļusieva.
Guste kaunējās par savām bailēm, jo tikai pūces brēk�ana viņu bija tik briesmīgi satraukusi.
Viņa bailīgi vēroja sievietes seju.
Ko tu, dzirnavnieka meita, vēlies? Kādēļ uzmeklēji alu, no kuras visi bēg?
Man ir kāds lūgums, � Guste �ukstēja.
Lūgums, ha, ha, ha! � sieva smējās. � Tā būs kāda svarīga lieta, citādi tu gan nenāktu uz spoku alu. Pastāsti man atklāti, bērns, ko tu no manis vēlies. Reiz tavs tēvs mani izglāba.no sanik�notiem suņiem. Ja spē�u, ar prieku palīdzē�u viņa meitai.
Ak, palīdziet man, uzklausiet mani� es �
Seit ne, � sieva iesaucās. � Iesim alā, tur varēsi visu pa�teikt. Neuztraucies, pūce tev neko ļaunu nedarīs. Un alā ir patīka�māk nekā �eit uz akmeņiem.
Negaidīdama atbildi, tā steidzās alā.
Guste ļoti baidījās, tomēr soļoja līdzi pa �auro eju, līdz iegāja patīkamā dzīvoklī.
Apsēdies, bērns, un pasaki, ar ko tev varu pakalpot.
Es mīlu �
Par to es ne�aubos. Tik skaista seja � piens un asinis� Tu katru jaunekli spētu aplaimot.
Jā, tā ir, � Guste izdve�.
Ko! Tu laikam nesaņem pretmīlu? Saki taisnību!
Es mīlu kādu jaunekli, un man jāmirst, ja to nespē�u iegūt.
Kur� ir tik akls un neievēro tavu skaistumu?
Garais Zamuels man teica, ka jūs man varē�ot palīdzēt. Es mīlu Lipu Tulianu!
Ak tā? Laupītāju virsnieku?
Jā, viņu!
Viņ� neievēro tavas jūtas un tevi atstumj?
Jā, jā! Dodiet man kādu līdzekli, kas man pievēr� viņa sirdi!
Vecā iesmējās.
Vai bagātajai dzirnavnieka meitai būs nauda?
Guste pa�vadzināja zelta naudu.
Zelts, zelts, par to es visu daru. Tu vēlies iegūt mīlas zāles?
Guste palocīja galvu.
Bet, bērns, vai tu būsi tik dro�sirdīga? Lielas bailes tevi mocīs, bet tu iegūsi savu mīļāko! Apdomā! Tev būs jāieiet spoku alā, miera valstī. Vai tev būs drosme?
Kaut arī mana dzīvība būtu apdraudēta, es tomēr ie�u jums līdzi. Mīlas zāles man nepiecie�amas, es �
Pēdējie vārdi palika neizrunāti. Pūce ieķērcās, un zāļusieva sa�tvēra meitenes roku.
Gustei apmiglojās acis. Viņu apņēma noslēpumaini sano�a vēs�ma. Bailēs drebēdama, viņa aizvēra acis.
�āvieni atbalsojās klintīs. Caur dūmiem dro�i steidzās Lips Tu�lians un meitas ar Hedvigu.
�igānu blēdība to bija saniknojusi, un viņ� vairāk līdzinājās briesmonim nekā cilvēkam.
Visas pistoles Lips Tulians bija iz�āvis. Viņ� devās uz priek�u, sperdams un sizdams uz visām pusēm. Velti �igāni to mēģināja sagūstīt. Viņ� visus aiztrieca un beidzot nokļuva līdz ugunskuram.
Tur �igāni, .dun�us vicinādami, saskrēja viņam apkārt.
Ugunskura dega divi egļu ba]ķi.
Lips Tulians noliecās pie uguns.
Tanī mirklī �igānu virsai�a dēls tam uzbruka ar dunci, bet Lips Tulians viņu saķēra, atņēma dunci un iemeta ugunskurā. Tad sa�grāba dego�o egļu baļķi un, to apkārt griezdams, sita �igānus. Tie bēga un krizdami vaimanāja.
Tad viņ� ieraudzīja zirgus, pieskrēja pie tiem, atraisīja divus �igānu zirgus priek� abām meitenēm un pasauca savējo. Viņ� pa�ķēra Hedvigu, un jau mirkli vēlāk trīs jātnieki aizauloja no briesmu vietas.
Vecā �igāniete, redzēdama negaidīto iznākumu, uzsauca �igā�niem, lai skrien pretī uz �auro aizu, jo pa citurieni nevarēja izbēgt no �īs ielejas.
Tā bija vieta, kurā trīs �etri vīri varēja apturēt veselu karaspēku.
Nu bēgļi bija dro�ībā. Bet tos vēl gaidīja �aurā aiza �
Hedviga pamodās.
Kur es atrodos? � viņa stostījās. � Ak Dievs, pasargi mani! Ai, kur es esmu?
Pie manis! � Lips Tulians iesaucās. � Heda, dārgā, tu esi pie manis, dusi manās rokās. Es tevi jau apraudāju, jo domāju, ka esi mirusi.
Tu . . . Filip!
Jā, manu mīlulīt. Es uzvarēju �igānus un izglābu tevi. Tagad neviens mūs vairs neiz�ķirs, pat nāvē mēs būsim vienoti!
Hedviga lēnām piecēlās. Viņa neievēroja mūķenes tērpu, aizmirsa savu atteik�anos no pasaules. Viņa lūkojās mīļajās acīs, klausījās balsī, ko savos sapņos tik bie�i bija dzirdējusi.
Filip, Filip, tu mani izglābi! �igāni gribēja . . .
Viņa teikumu nepabeidza, jo negribēja stāstīt, ka �igāni bija no�lēmu�i viņu atdot virsaitim par sievu. Hedviga negribēja �igāniem atriebties.
Lips Tulians iebāza pistoles seglu makstī un apskāva savu mī�ļoto meiteni, iesaukdamies:
Beidzot tevi atradu!
Un Hedviga? Arī viņa aizmirsa sāpes, tum�o nakti, bezgalīgo me�u un �igānus. Viss iegrima kā nebūtībā . . .
Filips tomēr vēroja bīstamo apkārtni, lai gan pagaidām neko aizdomīgu neredzēja.
Meitenes mierīgi jāja, un �aurā aiza vēl bija tālu.
Heda, es nespēju bez tevis dzīvot, es gribēju tevi no Prāgas klostera izņemt un tāpēc aizsūtīju uz turieni kādu meiteni. Vai jūs satikāties un runājāt?
Jā, � Hedviga atbildēja un nolieca galvu pie viņa krūtīm.
Kas toreiz klosterī notika? Mana sūtne atnesa satrieco�u ziņu. Ak, Heda, man stāstīja, ka tu esot mirusi. Tad jau pilsētas grāvī būs noslīkusi kāda cita meitene?
Hedviga klusēja. Viņa saprata � ja Lips Tulians uzzinās pa�tiesību, viņ� nekad nepiedos tai meitenei. Bet viņa negribēja citiem sagādāt cie�anas.
Lips Tulians uztraucās, jo iedomājās, ka tā atkal zaudējusi sa�maņu.
Heda, vai tu nedzirdi? Atsaucies!
Pēk�ņi Hedviga viņu apkampa un maigi noskūpstīja.
Ak, Heda, tu mana laime!
Iezviedzās Lipa Tuliana zirgs.
Kas tad tas? Kas noticis?
Viņ� pieturēja zirgu un ieraudzīja �auro aizu.
Klin�u plaisās glūnēja �igāni.
Greifensteinas pilī me�onīgās dzīres apklusa.
Stiprais vīns bija apreibinājis visus laupītājus. Tie aizmigu�i krāca pa malu malām.
Lips Tulians vienmēr atturēja savus ļaudis no pārmērīgas pie�dzer�anās, bet Zārbergs tos tikai vēl pamudināja.
Jaunceptais virsnieks gulēja izstiepies un krāca ka lācis.
Tikai sargi nebija piedzēru�ies un stāvēja savās vietās.
Libu�es cietuma sargs pielīda gulētājiem un tos uzmanīgi ap�skatīja, viņ� pārliecinājās, vai visi cie�i aizmigu�i. Piesteidzies pie Zārberga, viņ� pārmeklēja tā kabatas. Atradis kādu atslēgu, sargs veikli nozuda tumsā.
Kādu brīdi bija miers. Zārbergs �ņāca kā zāģu dzirnavas un rņiegā izstiepa labo roku. Viņ� bija nokritis tuvu pie ugunskura. Kāda spo�a dzirkstele iekrita viņa plaukstā.
� Ai! � viņ� sāpēs iekliedzās un līgodamies piecēlās. � Man ta�u jāiet lejā, tur pēc manis ilgojas skaistā meitene, � viņ� mur�mināja. � Kāds es'muļķis, guļu te uz mitriem akmeņiem, kad varu gulēt mīkstos spilvenos blakus Libu�ei.
Streipuļodams viņ� nolīgoja lejā.
Koridorā bija tum�s.
Fon Freidenberga kungs jau sen bija aizmidzis. Tikai Libu�e bija nomodā. Viņa gulēja savā mīkstajā gultā un, elpu aizturējusi, klausījās katru mazāko troksnīti, jo zināja, ka kuru katru acumirkli var ierasties Zārbergs.
Viņ� nāks, � Libu�e murmināja. � Bet es to sagaidī�u! Lai nāk � ha, ha, ha!
Nodunēja soļi. Libu�e uzmanīgi klausījās. No�īkstēja .durvis, un kāds tai klusi tuvojās.
Aha, viņ� grib mani pārsteigt, neiededzina uguni. Labi, lai nāk. Es nekustē�os, kamēr viņ� mani apkamps, � Libu�e apņēmās.
Ienācējs klusi tuvojās gultai, atbīdīja aizkarus un atsedza gu�lētāju.
Pēk�ņi atskanēja kliedziens, tad dobja krāk�ana, un smags ķer�menis novēlās uz grīdsegas.
Izdevās! � Libu�e gavilēja. � Tagad �o gadījumu izman�to�u. Durvis ir vaļā, vēl �onakt es aizbēg�u!
Hallo, kas tad tas� Ko tas nozīmē? Durvis vaļā � Elle un velns! � tumsā kliedza kāda rupja balss.
Uzliesmoja sērkociņ�, un iedegās lampa. Libu�es sargs, asinīm noplūdis, gulēja uz grīdas, bet blakus tam stāvēja Zārbergs. Sargs ar Zārbergam atņemto atslēgu klusām bija ienācis Libu�es istabā un aiz pārpratuma nonāvēts. Duncis vēl atradās viņa krūtīs.
Libu�e paslēpās spilvenos, jo domāja, ka Zārbergs viņu no��ņaugs.
Velns! � Zārbergs iesaucās. � Lieliski, bērns, esmu prie�cīgs, ka esi man tik uzticīga. Tu �o blēdi ar viņa pa�a dunci aizgā�dāji uz viņpasauli. Nelietis bija nozadzis manu atslēgu. Skaisti, tu esi debe�ķīgs meitēns, manis cienīga līgava!
Libu�e sastinga aiz riebuma. Viņai nelaimējās. Tagad nekas cits neatlika, kā izpatikt Zārbergam. Varbūt tomēr pienāks stunda �
Bet Zārbergs bija uzmanīgs.
Viņ� izvilka nelaimīgajam ņpurim dunci no krūtīm un paslēpa
to.
Ass ierocis neder ļaunam meitenem. Ar to nevar rotājāties. Vai ne, Libu�e? Tu vari iekrist kārdinā�anā un kādreiz mani pa�biedēt. Uzmanība ir gudrības māte. Tagad es aizslēg�u durvis, lai neviens mūs netraucē. Būsim laimīgi, dārgā Libu�e � un . ..
Zārbergs apklusa, jo atskanēja signāls. Viņu sauca.
Velns un elle! � Zārbergs lādējās. � Nevienu mirkli nav miera. Pat mīla jāaizmirst, signāls aicina projām.
Zārbergs nedrīkstēja kavēties. Viņ� ātri piecēlās, vēlreiz paska�tījās uz Libu�i un aizgāja, aizslēdza durvis un noglabāja atslēgu.
Vai tu ,mani sauci? � Zārbergs jautāja.
Jā, virsniek, � sargs atbildēja.
Kas noticis?
Kāds jātnieks vēlas ar jums runāt. Lūk, tur!
Vitorfs! � Zārbergs samulsis iesaucās.
Jā, Zārberg, es nāku no Tarantas, kur jūs pastrādājāt visne�krietnākos kauna darbus.
Kāda jums daļa!
Nu, to mēs redzēsim. Lips Tulians jums tādas lietas neatļaus, esiet pārliecināti.
Ā, es nebaidos, man ar viņu nav nekāda darī�ana. Es pats esmu virsnieks.
Vai tie�ām? Nu,- gan jau redzēsim.
Zārbergs saskaities kliedza:
Taisieties projām!
Nē, es palik�u un pateik�u patiesību, � Vitorfs atbildēja.
Ak tā, nu tad es parādī�u ceļu!
Kā tev patīk. Visi ļaudis ir aizmigu�i. Un, ja jūs ar mani gribat izrēķināties, tad es �au�u pirmais.
Zārbergs skatījās pēc sarga, bet tas jau bija aizgājis.
Ko jūs vēl gribat?! � Zārbergs nikni iesaucās.
Vispirms mūsu virsnieka vārdā es prasu, lai jūs tūliņ atstājat Greifensteinas pili.
Tas man nenāk ne prātā, jo te man patīk vislabāk.
Bez tam es jums arī virsnieka vārdā ieteicu uz visiem laikiem atstāt Vāciju un Austriju. Jo tiklīdz aiztiksit godīgus cilvēkus, tā �ēlastības vairs nebūs.
Zārbergs vai plīsa aiz dusmām.
Jūs pa�i arī esat laupītāji!
Zināms. Bet mēs tikai bezgodīgos bagātniekus atsvabinām no pārāk bieza maka. Vai arī jūs tā darāt?
Nu, tad jau es būtu muļķis. Vispirms man jādzīvo. Lai citi iztiek, kā redz!
Tādā gadījumā mums abiem �ī zeme ir par mazu, un rīt�vakar jūs Greifensteinā vairs nebūsit!
Nekad!
Nu tad jūs redzēsit � plūdīs asinis! Un Lipa Tuliana man�tas neaizskariet!
Oho, kas to saka!
Un Freidenbergs ar meitu arī jāizdod!
Skaistā Libu�e ir mana mīļākā. Un par brīvkungu es gādāju tā, ka viņa vēders ir krietni iekrities un nav jābaidās no triekas!
Par brīvkungu un viņa meitu Vitorfs daudz nebēdāja, jo tie pa�i bija briesmoņi, kas labāku apie�anos nav pelnījusi.
Tagad jūs zināt. Un rītvakar es bū�u klāt! � viņ� draudēja, paceldams pistoli, un aizgāja.
Zārbergs raidīja tam pakaļ �āvienu, bet lode ieurbās kokā.
Hilda glūnēja savā paslēptuvē un, kaut arī pilnīgi saprata, ko zelta meistars grib darīt ar Elzbeti, tomēr nedomāja viņu glābt, kā jau cilvēks, kam sve�as līdzcietības jūtas.
Viņa tomēr nespēja valdīt trīsas, zinādama, ka būs lieciniece briesmīgai slepkavībai.
Laboratorijā valdīja klusums. Tikai stikla trauks �ņāca, vārīda- � mies un putodams.
Ienāca Betgers, nesdams Elzbeti, kura, vienīgi kreklā ģērbusies, ļ gulēja dziļā nemaņā. Iedotās zāles bija iedarboju�ās.
Betgers noguldīja Elzbeti uz sola, pie sevis murminādams:
Jā, nu nāk pats grūtākais � man viņa jāizģērbj pavisam kaila, jāpiesien un tad jāpamodina no nemaņas. Lielais Nostrada- mus, tavs ģēnijs valda pār gariem, bet savās prasībās tu esi bries-
' mīgs. Tie�ām briesmīgs. Bet tam tā jābūt, un es gribu gudrības akmeni iegūt!
Betgers paskatījās ugunskurā.
Pats īstākais laiks, virums ir sasniedzis augstāko spēka pa- ļ kāpi!
Viņ� jau pastiepa rokas, lai saplēstu Elzbetes kreklu.
Te � dobj� troksnis aiz durvīm. Vēlreiz �
Durvis brīk�ķēdamas salūza, un kāda sieviete vaimanādama me- tās Betgeram virsū.
Vājprātīgā bija pamodusies un pa durvju �ķirbu vērojusi Betgera rīko�anos. Ar glu�i neticamu spēku izsitusi durvis, viņa ar pāris lēcieniem atradās Betgeram blakus.
Nelieti, ko tu dari ar manu bērnu?! � viņa sagrāba to aiz apkakles. � Tu, sumpurni,'savu mā�u dēļ gribi upurēt manu bērnu! Slepkava, es tevi�
Sākās cīņa. Sieviete bija necerēti varonīga un spēcīga. Betgeram neatlika nekas cits, kā atgaiņāties un sniegties pēc miegazāļu pu�delītes.
Bet tas viņam neizdevās, jo sieviete viņu grūstīja un mētāja kā spalvu ku�ķi.
Betgers bija briesmīgi sadusmots � ja viņa burvības virums vēl ilgāk vārīsies, tad vesela mēne�a darbs un pūliņi būs vējā.
Saņēmis visus spēkus, viņ� atgrūda sievieti un sniedzās pēc pudelītes. Ja viņam laimēsies to paķert, tad vecā uzreiz iemigs un Llzbete būs viņa upuris.
Bet vājprātīgā saņēmās, panāca Betgeru un, sagrābusi to, vilka uz ugunskuru.
Meistaram tomēr bija izdevies paķert pudelīti, un viņ� to turēja pret uzbrucēju. Sieviete tūliņ kļuva bāla, sāka streipuļot un pakrita.
Betgers uzgavilēja, bet par agru. Tajā pa�ā acumirklī viņ� uz�grūdās pavardam � �ķindoņa un �ņākoņa . . .
Betgers iekliedzās. Stikla trauks bija saplīsis, un �ķidrums pu�todams izlija pelnos. Karstie tvaiki apdedzināja viņa rokas un seju.
Vājprātīgā gulēja zemē tāpat kā Elzbete, bet viņas varoņdarbs nebija veltīgs. Elzbete �oreiz bija glābta.
Betgers kā traks skraidīja pa laboratoriju un plēsa matus. Visi viņa pūliņi nu vējā, tie�i tad, kad viņam likās, ka mērķis sasniegts.
Bet viņam ne prātā nenāca atmest visam ar roku. Nē, ar div�kār�u spēku viņ� strādās atkal, līdz darbs būs paveikts tik tālu, ka vairs nebūs jābaidās par neizdo�anos.
Hilda visā noskatījās. Viņa redzēja, ka Betgers aiznesa Elzbeti uz viņas istabiņu un vājprātīgo uz cietumu. Tad viņ� kā bez prāta skrēja prom uz aug�ējām telpām � uz Venus templi.
Hildai patika, ka zelta meistaram �oreiz neveicās, jo nu, ar Lipu Tulianu sastopoties, viņam vajadzēs klusēt.
Grāfa Fleminga dokuments viņai bija rokā, pa�ai tikai vaja�dzēja rūpēties, lai Lips Tulians iekrīt slazdā. Citādi, ievērojot Fle�minga pavēli, viņa savu mīļo dzīvu neredzēs. Bet ar Flemingu sa�nīsties nebija prātīgi.
Ienāca Kaspars.
Hilda steidzās viņam pretī, iesaukdamās:
Nu, kas jauns?
Ak, �ēlīgā grāfien �
Runā, es gribu zināt! Viņam ta�u nekas ļauns nav noticis?
Cik es zinu � nē.
Ā, tad viņ� ir dzīvs!
Jā, bet daudz kas cits ir noticis.
Kas tad?
Laupītāji sanīdu�ies, un viena daļa iecēlusi citu vadoni. Tie aplaupot nabagos, pastrādājot visādus kauna darbus, un tas viss tiekot pierakstīts Lipam Tulianam.
Vai tu ar viņu runāji?
Nē, �ēlīgā grāfien!
Kādēļ ne? Vai es tev neuzdevu laupītājus visādā ziņā atrast?
To jau esmu izdarījis, bet�
Nu � bet?
Virsnieka tur nebija. Viņ� bija aizgājis, un neviens nezināja uz kurieni. Bet viņ� solījis drīz atgriezties.
Kur viņi apmetu�ies? � Hilda jautāja.
Kādās me�a dzirnavās, �ēlīgā kundze. Tur viņi smalki iekār�toju�ies. Man diezgan grūti nācās to uzzināt.
Es zinu, ko darī�u. Kaspar, tu mani pavadīsi, un es pati do�os uz me�a dzirnavām.
�ēlīgā grāfien, tas nepavisam nav iespējams.
Vai tu domā, ka viņ� man ļaunu darīs? Viņa ļaudis arī neaiz�tiks mani, kad pateik�u, ka esmu viņu vadoņa mīļākā.
Nē, tas neiet, grāfien, jo kūrfirsts �
Ā, es zinu, ko tu domā. Bet esi bez bēdu. Es iekārto�u tā, ka kāda dāma paliks manā vietā un izliksies saslimusi. Arī apkalpotāji neko neuzzinās.
Ja tikai viss tā izdotos, es būtu labprāt . . .
Viņ� gribēja turpināt, bet pārbijies aprāvās. Arī Hilda kļuva bāla, jo atkal atskanēja drausmīgie vaidi, kā toreiz, kad karalis bija te.
Atkal, � Kaspars dvesa.
Tur kāds muļķojas. Gan kūrfirsts atradīs vainīgo un sodīsi
�ēlīgā grāfiene, to neviens neatradīs!
Ko tu saki?
. � Atļaujiet, es saku, ka tas ir biju�ā valdnieka mīļākās gars, kas te staigā apkārt.
Muļķības!
Hilda vēl gribēja turpināt, bet �ausmīgais vaids atkārtojās jau glu�i tuvu. Hilda drebēdama kāpās atpakaļ. Viņai �ķita, ka grīda �ūpotos, viņa devās tālāk, streipuļoja �
Kaspars piesteidzās pie savas kundzes. Viņ� juta, ka tie lēnām, bet nemitīgi grimst uz leju � zem zemes.
Bīstamais Prāgas Bitels parasti pa ielu mēdza iet mērenos, cie�nīgos soļos.
Bet �odien viņ� skrēja tā, it kā tam zeme degtu zem kājām.
Bitels pamanīja ļau�u brīnī�anos, bet elsdams pūzdams turpināja iesākto gaitu, līdz sasniedza Hrad�inas pili. Te viņ� sāk iet lēnāk un noslaucīja sviedrus.
Kāds kareivis iznāca vārtos tam pretī un jautāja, kāpēc viņ� tā steidzoties.
Nekavējiet mani! � Bitels teica. � Lūdzu pieteiciet mani komandantam, pulkvedim fon Greifensteinam!
� Tas nu gan nebūs iespējams?
Nebūs iespējams? Es esmu amatpersona, mani pulkve�a kungs pieņems tūb"'
Nē, to viņ� nedarīs vis, jo viņa nemaz nav mājā. Viņa godība pārvaldnieks to aizsauca uz Vīni. Bet jūs varat runāt ar pulkve�a vecāko sulaini Juri. Tas visu zina tāpat kā viņā kungs.
Nu labi, ievediet mani pie viņa! � Kareivis devās pa priek�u un resnais taisnības kungs tam pakaļ.
Pulkvedis dzīvoja vientuļi. Viņa sieva jau sen bija mirusi un bērnu tam nebija.
Kareivji vīstīja dūres pret Bitelu viņa netaisnības dēļ, bet tas nelikās ne zinis.
Tuvojoties pulkve�a dzīvoklim, Juris devās viņam pretī. Sulai�nis bija vecs vīrs ar dzeltenu sejas krāsu. Viņ� bija tik nopietns, ka �ķita � tas visu savu mū�u ne reizi nav smējies.
Bitelu viņ� saņēma nelaipni, jo viņam riebās �is ne�ķīstenis. Viņ� īsi noprasīja:
Ko jūs gribat? Mans kungs ir Vīnē.
To es zinu, bet ir kāda lieta, ko jūs man varēsit izskaidrot.
Sulainis ielaida Bitelu. Tagad tas izstāstīja, ka Lida Prāgas
tirgus dienā apcietināta un ka viņ� tai atņēmis krustiņu. Tikai to, "ka uzmācies meitenei, viņ� noklusēja.
Es dzirdēju, � sulainis atbildēja. � Bet kāda tad pulkvedim darī�ana ar �igānu meiteni? Atbrīvojiet viņu! Vai meitene var pil�sētai nodarīt kādu ļaunumu?
Bet Bitels nerimās un parādīja krustiņu.
Vai jūs to pazīstat? Ja nemaldos, tas ir pulkve�a vapenis.
�Vecais Juris saņēma krustiņu un labu brīdi to aplūkoja. Pēk�ņi
viņa seja pārvērtās.
Un �ai meitenei tas bija ap kaklu? � Juris jautāja.
Jā gan. Liekas, ka krustiņ� ir zagts, vai ne tā? � Bitels ieminējās.
Kur meitene atrodas? � Juris dusmīgi jautāja.
Cietumā.
Tūliņ aizvediet mani uz cietumu! Es negribu nevienu minūti nokavēt! � Juris pavēlēja, it kā viņ� būtu pats pulkvedis.
Jā, bet� bet�
Tūliņ pavadiet vai arī es aizie�u ar kareivjiem!
Es nesaprotu.
Jā vai nē?
Jā, jā!
Juris paņēma cepuri un ārā iedams runāja:
Nāciet tūliņ! Krustiņu es paturē�u, kamēr pulkvedis� ka�mēr � ak Dievs! Tā meitene� tā meitene� es laikam nezinu, ko runāju.
Bitels no pārsteiguma bija galīgi samulsis.
Vismaz paskaidrojiet�
Sulainis zaudēja pacietību, sakampa Bitela roku un vilka viņu pa kāpnēm lejā. Bitels nedrīkstēja pretoties, kaut gan viņam bija ļoti nepatīkami, ka viņu ved kā cietumnieku.
Arī vārtu sargs brīnījās, redzēdams, ka Juris velk Bitelu.
Atlaidiet mani vaļā! � Bitels lūdzās.
Es steig�os, lai gan man ir grūti paiet. Es jau pats esmu ziņkārīgs. Diezin kas tur var iznākt?
Juris klusēja. Viņ� vēl stingrāk turēja Bitela roku un vilka viņu pa Prāgas ielām, līdz sasniedza cietumu. Bitels bija galīgi sabozies, jo visi apak�nieki bija redzēju�i �o skatu. Tad viņ� uzkliedza ka�reivjiem:
Dodiet ceļu � svarīgas lietas!
Abi vīri iesteidzās priek�namā un uzkāpa otrajā stāvā. Bitels atslēdza durvis. Ta�u cietums bija tuk�s, Lida bija pazudusi. Bitels lādējās. Viņ� ta�u zināja, ka pats bija Lidu ieslēdzis.
Juris ieraudzīja aprakstītu sienu.
�Bargais Bitels mani bie�i netaisni sodīja. Tādēļ gribēju viņam atriebties. Es izvedu nabaga �igānieti no cietuma, lai nelietis to ne�varētu, apkaunot.
Kilians.�
Bitels sastinga kā zibens ķerts.
Neģēlis! � viņ� iesaucās, kad Juris bija beidzis lasīt; Juris, strauji apgriezdamies, iesaucās:
Kur� ir neģēlis? Vai cietuma sargs, kas izdarīja labu darbu, atbrīvodams apdraudēto meiteni? Nekrietnais Bitei, jūs pats esat neģēlis, jūs pats!
Bitels mēģināja taisnoties, bet Juris purināja to un solījās visu izstāstīt pulkvedim fon Greifensteinam.
Bitels lūdza �ēlastību. Tad Juris pavēlēja tūliņ uzmeklēt mei�teni un, lai nesagādātu nepatik�anas, arī Kilianu neaizskart.
Drīz uz visām pusēm izklīda meklētāji. Tikai Juris palika cietumā un domīgi aplūkoja atrasto krustiņu.
Kas bija Lida? Jo Juris zināja, bet viņ� noslēpumu nevienam neizpauda.
Spoku alā dega uguns.
Tās bija nedabīgas liesmas, kas da�da�ādās krāsās locījās it kā �ūskas. Spo�ā blāzma apgaismoja divus cilvēkus � Gusti un zāļu- sievu, kas rosīgi darbojās.
Virs uguns karājās divi ķēdēs pakārti katliņi, viens sudraba, otrs zelta krāsā. Katliņos vārījās kāds �ķidrums, un biezi tvaiki mutu�ļoja griestos.
Guste raudzījās tvaikos, kas reizēm pieņēma ērmotu cilvēka izskatu. Viņai kļuva baigi, jo tvaiki veidojās arvien briesmīgāki.
Turklāt arī pūce nelabi brēca un nikni raudzījās uz Gusti.
Zāļusieva nevēroja Gusti, bet pastāvīgi skraidīja ap katliņiem. �ķita, ka viņa dejo kādu noslēpumainu deju. Reizēm viņa skaļi dziedāja:
Vīna sulu katliņā Elles uguns spēcina, Bērnu asins, miroņkauls, Elles vins, karātavu prauls Vārās, tvaiko, tvano �ņākdams, Virums maisās, spēku vākdams.
Deja kļuva arvien me�onīgāka, un uguns jau plivinājās līdz griestiem. Pūce riebīgi brēca. Guste tik tikko spēja noturēties kājās.
Tvaikos veidojās drausmīgas ainas. Reizēm izauga tum�i līķu nesēji, tad sarkani velni � kļuva arvien briesmīgāk.
Gustei gar acīm aizlidoja melnas ēnas, kaut ko iebrēkdamas ausīs. Vecene viņai bija aizliegusi kustēties.
Pēk�ņi pūce aizlidoja un nometās uz klints stūra virs Gustes galvas. Putns, spārnus sizdams, neganti ķērca.
Suhū � �uhū � � tālu atbalsojās alā. Atkal veidojās melni tēli, un drausmīgas sejas locījās Gustes priek�ā.
Ak Dievs, stāvi man klāti � Guste, ceļos nokritusi, lūdzās.
Norībēja pērkons, nolīgojās grīda, un acumirklī viss apklusa.
Vai tu baidījies? � vecene smiedamās jautāja.
Visi spoki bija nozudu�i, ērmīgā uguns nodzisusi. Zāļusieva stāvēja un turēja rokā divas mazas zāļu pudelītes.
Tu nu ir, bērns, ko tu vēlējies. Es ieķīlāju savu dzīvību, lai to iegūtu no kalnu gariem. Bet, pirms es tevi pamācu, gribu saņemt savu algu.
Guste izņēma no kabatas visu naudu, kas bija atlikusi no Lipa Tuliana dotās naudas Hedvigas atsvabinā�anai, un iedeva zāļusievai, kas to saņēma un novēlēja Gustei laimi. Viņa iedeva Gustei abas pudelītes un pamācīja, kā tās jālieto.
Tad vecā kādu gabaliņu meiteni pavadīja un atvadījās. Guste priecīgi aizskrēja mājās.
Es bū�u laimīga! � viņa gavilēja. � Tagad man ir mīlas zāles, man piederēs Lips Tulians. Eg mīlu viņu, un drīz, drīz es bū�u viņa līgava!
Mēnesnīcā bija redzamas granīta klintis, kas rēgojās starp drū�majām eglēm.
�auro taciņu starp Varkalnu klintīm varēja aizsargāt nedaudzi vīri pat pret veselu karaspēku.
�igāni, aiz akmeņiem slēpdamies, gaidīja laupītāju virsnieku.
Seit viņi gribēja to nogalināt.
Lips Tulians pieturēja zirgus un ar siksnām piesēja meitas pie segliem, lai tās nenokristu, pieteica neuztraukties un nekliegt.
Meitenes nomierinājās, lai gan vairs necerēja izglābties. Vis�apkārt bija dzirdamas �igānu balsis.
Lips Tulians salauza egļu zarus un ar pātagu iedzina �igānu zirgus aizā. Tad aizdedzināja zarus un vicināja tos, pacēlis augstu gaisā. Dzirksteles lidoja uz visām pusēm. Zirgi izbijās un vēja ātrumā devās uz priek�u.
Starp klintīm stāvo�ie �igāni apmulsa un sāka �aut tikai tad, kad jātnieki jau bija garām.
Da�i �igāni mēģināja saķert zirgu pavadas, bet satrakotie dzīv�nieki nogāza tos zemē un samīdīja.
Atskanēja saniknoto �igānu kliedzieni un ievainoto vaimanas. Bet jātnieki bija aizai garām un ieauļoja me�ā.
Ņeviena lode tos nebija panākusi, visi bija sveiki un veseli.
Me�a dzirnavas atradās tālu, un pirms gaismas tās' nevarēja sasniegt. Lips Tulians visu laiku skubināja zirgus. Zemnieku mei�tenes bija pusnemaņā un būtu no zirgiem nokritu�as, ja Lips Tu�lians viņas nebūtu piesējis.
tagad viņi bija dro�ībā. Lips Tulians apturēja zirgus, jo nu vairs nevajadzēja steigties. Viņ� domāja atpūsties un tad pret va�karu sasniegt me�a "dzirnavas.
No �aurās aizas vairs nebija jābaidās un pavēnī pie me�a strau�ta varēja labi atpūsties.
Gan jātnieki, gan zirgi bija ļoti noguru�i.
Lips Tulians nocēla Hedvigu no zirga un atraisīja no segliem meitenes. Noguru�ie zirgi apgūlās zālē.
Lips Tulians izņēma no seglu somas maizi un gaļu un visiem sadalīja. Viņi paēda, pēc grūtajām nakts cīņām viss gar�oja lieliski.
Lips Tulians sarunājās ar Hedvigu. Meitenes bija apmetu�ās atsevi�ķi.
� Heda, tagad tu esi mana! � viņ�, to skūpstīdams, iesaucās.
Filip, vai tad tu esi aizmirsis, ka esmu cita vīra sieva?
Tu maldies. Grāfs Martinics jau meklē sev citu sievu, jo dabūjis no pāvesta atļauju �ķirties.
Bet, Filip, esmu solījusies debesīm.
Bet vēl neesi zvērējusi atteikties no laicīgās dzīves.
.� Ak. Dievs, tu atspēko visas manas ierunas, un es vairs ne�spēju tevi atstāt, bet�
Nekādu bet! Arī tu esi izstumta no cilvēku sabiedrības. Mums jāpaliek kopā, nekāda vara mūs vairs neiz�ķirs.
Sve�umā, Filip, es bū�u tava, kur neviens mūs nepazīs.
Nē, es nevaru aiziet bez atrieb�anās! Nē!
Filip!
Neuztraucies, mīļā, tev pieder mana sirds, citam � mana atriebība.
Filip, es tevi- sirsnīgi lūdzu, atstāj �o me�a dzīvi!
Heda, tu prasi neiespējamo. Es esmu zvērējis atriebt savu godu, un neviens Mengsteins vēl ,nav lauzis savu zvērestu.
Filip, mīļais!
Lips Tulians uzlēca kājās.
Vai tu esi aizmirsusi to dienu, kad mani kā tārpu mocīja; kad iededzināja kauna zīmi, kas man vēl �odien deg kā elles uguns. Un nekad tā nebeigs kvēlot, līdz es to nebū�u nomazgājis ar grāfa Martinica asinīm!
Filip, tu mani moki ar saviem briesmīgajiem vārdiem. Ak Dievs, kaut es varētu nomirt un man vairs nebūtu jācie�!
Piedod, mīļā, manus asos vārdus! Es nespēju nedusmot tam vīram, kas mani apsmēja. Es nevaru atteikties no atrieb�anās un me�a dzīves, jo esmu- biedriem zvērējis. Tu nekad neuzzināsi, kā grāfs Martinics miris. Pēc viņa nāves tu man piederēsi!
Tu salauz manu sirdi, Filip. Es tevi lūdzu, atmet savu no�domu, atstāj laupītājus, tad ved mani, kur tev tīk, es ie�u ar tevi vai līdz pasaules galam!
Heda! Ne velti manus san�us dēvēja par dzelzsvīriem. Es nedrīkstu lauzt zvērestu, pat ne to, ko devu saviem biedriem. Tu nedrīksti prasīt, lai es lau�u zvērestu! Mengsteins var mirt, bet vēl mirstot viņ� turēs savu zvērestu. Arī Lips Tulians vēl mirstot turēs zvērestu!
Vai gan viņ� paredzēja nākotni?
Hedviga piekļāvās viņam. Viņa bija ļoti, ļoti nogurusi. Baigas �aubas iezagās viņas dvēselē, bet tomēr tā nespēja dusmoties. Viņa mīlēs Filipu vēl vairāk nekā savu dzīvību.
Kad akmens plāksne grima dzijumā, Hilda skaļi iekliedzās. Pat Kaspars bija briesmīgi nobijies.
Vai bezgala dziļi būs jāgrimst?
Skaistā grāfiene atkal grasījās kliegt, bet pēk�ņi brauciens ap�stājās. Viņi atradās zem Venus tempļa zāles, desmit metru dziļumā. Kaspars atguva līdzsvaru.
Brauciens ir beidzies, �ēlīgā grāfiene. Pacietieties, man ka�batā ir kāds sveces galiņ�, es iedeg�u uguni.
Viņi apskatīja pla�o telpu, kas bija mūrēta no lieliem �etrstū�rainiem akmeņiem. Tuk�ajā telpā atradās kāda ma�īna, kurai dar�bojoties varēja nobraukt lejā un uzbraukt aug�ā. Vajadzēja tikai piespiest kādu atsperi.
Hilda vēlējās tūliņ uzbraukt aug�ā, bet Kaspars gribēja visu apskatīt. Viņ� teica, ka nekādas briesmas nedraudot.
Kaspars sienā ievēroja durvis un gāja tās apskatīt. Hilda gan gribēja viņu atturēt, bet aiz ziņkārības un bailēm steidzās līdzi.
Noslēpumainās durvis nevarēja attaisīt. Beidzot Kaspars ierau- dzjīa kādu mazu podziņu, ko piespie�ot durvis atvērās. Viņ� iegāja senā moku kambarī. Tur bija drūms un mitrs gaiss. Uz noputēju��iem galdiem atradās da�ādi moku rīki: īk�ķu skrūves, moku bum�bieri, mutes dzeloņi.
Kādā kaktā Hilda ieraudzīja ērmotu figūru ar sievietes galvu un kaklu.
Tā ir dzelzs jaunava! � Kaspars iesaucās un centās Hildai izskaidrot, kā ar to nogalina uz nāvi notiesātos cilvēkus.
Kad dzelzs jaunava ar asiem iesmiem savu upuri nodurot, viņa pati to iemetot dziļā bedrē. Cilvēkam tikai vajagot piespiet kādu podziņu. Viss pārējais norisinoties pats.
�.Vai arī tagad nevarētu kādu nepatīkamu cilvēku pazudi�nāt? � Hilda jautāja.
Kādēļ ne, ja tikai mehānisms ir kārtībā. Es pamēģinā�u.
Kaspars ieraudzīja kādu dzelzs stieni un ar to mēģināja no�spiest atsperi, bet tā laikam bija sarūsējusi un tādēļ nekustējās.
Hilda pavirzījās tālāk, bet Kaspars ar visu spēku sita pa me�hānismu.
Pēk�ņi durvis ar lielu troksni atvērās, izstiepās dzelzs roka un saķēra Kaspara piedurkni.
Es esmu pazudis! Palīgā, palīgā! � Kaspars pārbijies sau�ca. � Man jāmirst dzelzs jaunavā!
Hilda iekliedzās.
Nāves bailes deva Kasparam spēku. Viņ� rāvās, piedurkne sa�plīsa, un Kaspars nokrita uz grīdas.
Dzelzs jaunava ievilka piedurkni un durvis aizvērās. Kaspars drebēdams piecēlās un priecājās, ka izdevies izglābties.
Hilda, kaut ko iedomādamās, uzrunāja Kasparu:
Bet, ja man būtu ienaidnieki �
Ja jums būtu? � Kaspars murmināja.
Nu, tad es to varētu nonāvēt, un ne gailis par to nedzie�dātu?
Ja, tas iespējams, jūsu �ēlastība. Bet jums jau nav neviena ienaidnieka!
Vai tie�ām?
Esmu pārliecināts.
Ak, nu nerunāsim par to, tā ir mana lieta. Tu jau man esi uzticīgs.
Vai esmu to pierādījis?
Labi. Es pazīstu tevi, tu klusēsi, ja man iepatiktos atdot kādu dzelzs jaunavai.
Kaut vai simtu, tomēr klusē�u!
Es ticu. Tev jau pa�am būtu jāpilda bendes vieta.
Viņi uzkāpa uz platformas. Kaspars piespieda mehānismu un viņi lēnām uzbrauca aug�ā. Hilda pavēlēja Kasparam visu ievērot, lai atcerētos un vajadzības brīdī aizceļotu pie dzelzs jaunavas.
Tad viņi aizgāja uz pili un gatavojās meklēt Lipu Tulianu.
Pie velna, Zārberg, vai domājat, ka mēs tādēļ iecēlām jūs par virsnieku, lai jūs sev paturētu labāko laupījumu un priecātos ar skaisto Libu�i? Nē, nē, mēs visi gribam priecāties. Arī mums patīk meitenes, tādēļ gribam tās sagūstīt un atvest uz Greifensteinu, � laupītāji teica savam virsniekam. Zārbergs padomāja un, gribēdams tiem izpatikt, piekrita viņu plānam.
Biedri, es zinu, kā piepildīt visas jūsu vēlē�anās. Bez tam vēl iegūsit bagātu laupījumu.
Laupītāji gribēja dzirdēt Zārberga jauno priek�likumu.
Nu tad klausieties, � jaunais vadonis turpināja. -� Seit mēs nevaram palikt, ja negribam ar Lipu Tulianu un viņa ļaudīm sa�tikties. Vai ne? Atbildiet!
Visi klusēja. Zārbergs saprata, ka tie baidās no Lipa Tuliana.
Labi, jūs piekrītat. Protams, te mums klājās labi, bet es zinu vēl labāku vietu, kur būs patīkamāk un dro�āk. Visas mantas ve�dīsim līdzi, es sagādā�u zirgus un ratus. Jūs varbūt atceraties me�a mui�u prie�u kalnā?
Labi, virsniek, iesim!
Tātad norunāts. Tā būs mūsu jaunā nometne. Tanī apgabalā mūs neviens nemeklēs. Bez tam tā atrodas uz Saksijas un Bohē- mijas robe�as. Es ar gūstekņiem, mantām un da�iem pavadoņiem brauk�u pa slepeniem ceļiem, bet jūs pārējie mūs sagaidīsit pie ro�be�as. Da�iem vīriem būs jāpaliek te un jānovēro, vai Lipam Tu�lianam mūsu jaunā nometne zināma.
Vēl Zārbergs teica, ka iegū�ot daudz naudas un daiļas mei�as.
Lai uzvedoties dro�sirdīgi, tad me�a mui�ā nosvinē�ot lieliskas kāzas.
Tad Zārbergs ar desmit vīriem aizgāja meklēt ratus un zirgus.
Tas viņiem nenācās grūti, jo bija zināmi cilvēki, kas par labu atalgojumu visu sagādāja.
Kādā vezumā iesēdināja un piesēja veco brīvkungu, bet Libu�i ievietoja slēgtos ratos.
Tiklīdz rati bija piekrauti, tie tūliņ devās ceļā. To darīja ar tādu aprēķinu, lai Lips Tulians nevarētu visus sagūstīt.
Me�a mui�u viņi sasniedza laimīgi un bez kavēkļiem, nu varēja sadalīt laupījumu.
Vismazāk Zārbergs rūpējās par brīvkungu. Nelaimīgo ieslodzīja mitrā pagrabā un stingri apsargāja.
Libu�ei iekārtoja divas greznas istabas, tikai logi bija stipri aizrestoti. Kad viss bija sagatavots, atveda Libu�i.
Tagad, sieviņ, paliec kādu brīdi viena, � Zārbergs �ukstē�ja. � Bet drīz es tev kaut ko skaistu atvedī�u, arī kādu draudzeni. Ha, ha, ha, varbūt arī sev. Cilvēkam ir nepiecie�ama pārmaiņa. Ar vienu kļūst garlaicīgi.
Libu�e klusi apsēdās uz dīvāna.
Zārbergs aizslēdza durvis un kādam uzticamam kalpam pavē�lēja Libu�i stingj-i apsargāt. Ja viņa pazudīs, tad ta�u nedabūs lielo izpirk�anas naudu.
Kādu brīdi laupītāji vēl atpūtās, tad devās ceļā.
Drīz viņi sasniedza stāvos Varkalnus.
Netālu no pēdējās Varkalnu grēdas stiepās līdzenums, kur at�radās bagātais Reicenhainas klosteris. Tur nedzīvoja mūki, bet klusas, tikumīgas mūķenes.
�odien klostera baznīca bija pilna lūdzēju, un lielie klostera vārti līdz galam vaļā, jo ciema meitenes bija sapulcēju�ās svinēt kādus svētkus. Grezni vainagi un puķu vītnes greznoja baznīcu, kas mirdzēja un laistījās sve�u gaismā.
Saule jau bija launaga, un galvenie dievvārdi sen pabeigti. Svēt�ki tuvojās beigām.
Netālajos krūmos gaidīja ciema jaunekļi, lai pavadītu meitenes uz mājām. Klostera baznīcā vīrie�us neielaida.
Pēk�ņi laupītāji, kā no zemes izlīdu�i, ielenca pui�u baru, ne�vienam neļaudami bēgt. Visus sasēja, lai nekas netiktu paziņots.
Nedomājiet pretoties, es esmu Lips Tulians! � Zārbergs uz�kliedza, zinādams, ka Lipa Tuliana vārds visiem iedve� bailes.
Zārbergs, uz klosteri rādīdams, laupītājiem stāstīja, ka tur esot sapulcēju�ās skaistākās bohēmie�u meitas, lai nu ņemot ciet pēc savas patikas.
Tas divreiz nebija jāsaka. Kā ūdens, no kalniem gāzdamies, visu applūdina, tā laupītāji pa vaļējiem klostera vārtiem iedrāzās baz�nīcā.
Kliegdamas un vaimanādamas ciema meitenes skrēja cita pār citu, meklēdamas glābiņu.
Sirmā klostera priek�niece, augstu pacēlusi krustā sistā Pestītāja tēlu, svinīgi gāja laupītājiem pretī, bet tie neģēlīgi lādējās un zai�moja, kā laikam pats velns neuzdro�inātos.
Raudo�ās meitenes tie gūstīja, raudami aiz matu pīnēm; Zār�bergs bija aizliedzis aizskart mūķenes, tādēļ tās lika mierā.
Klostera priek�niece sirsnīgi lūdza Dievu, bet elles un sātana kalpi gavilēja un, visu izsmiedami, strādāja nekrietnos darbus.
Nolaupītajām meitenēm sasēja rokas, izvilka viņas baznīcas lau�kumā un stingri apsargāja, kamēr gūstīja pārējās. Pēc Zārberga pavēles vajadzēja sagūstīt vairāk meiteņu, nekā bija laupītāju.
Klostera priek�niece vairs nespēja savaldīties. Krustu rokā turē�dama, viņa nostājās Zārbergam pretī, domādama, ka tas ir Lips Tulians.
Lip Tulian, esmu dzirdējusi, ka jūs vienīgi bagātos aplaupot, bet nabadzīgos un apspiestos �ēlojot. Vai tad jūs tik dziļi esat gri�mis, ka strādājat �ādus nedzirdētus kauna darbus?
Zārbergs neatbildēja. Viņ� labi zināja, ka Lips Tulians to nekad neatļautu. Nespēdams ilģāk klausīties klostera priek�nieces runā, tas uzkliedza, lai viņa rimstas, ja negrib pati iekulties ķezā.
Vairāk nekā trīsdesmit skaistākās ciema meitenes bija nolau�pītas, meitu mātes pārmācītas ar �auteņu resga]iem. Zārbergs pa�vēlēja atnest maisus, laupīt zeltu un sudraba sve�turus, kausus un altāra piederumus un bāzt to visu maisos.
Uz altāra stāvēja liels krusts. Tas bija ļoti smags. Kāds laupī�tājs negribēja to atstāt un, nevarēdams labi saņemt, apgāza. Kruci�fikss gāzdamies uzkrita laupītājam uz. galvas. �ķīda asinis. Māņ�ticīgie laupītāji atkāpās. Zārbergs pavēlēja līķi aizvākt, un lielo krustu neviens vairs neaiztika.
Tas ir Dieva sods. Drebiet, nelie�i, jūs beigsities tāpat kā �is. Dievs neļaujas apsmieties! � klostera priek�niecē teica.
Laupītāji neuzdro�inājās turpināt bezdievīgo laupī�anu. Dieva soda bīdamies, tie steidzās projām.
Sirmā klostera priek�niece vēl sauca:
Tagad gan elle gavilē, bet ilgi elles kungs nedabūs priecāties par savu uzvaru. Ar pravie�a acīm es redzu dienu, kad jūsu galvas kritīs no bendes cirvja. Lāsts jums, jūs beidzamie nelie�i!
Kāds laupītājs paķēra pistoli un gribēja �aut, bet Zārbergs vairs nevarēja rimties un dzina visus, cik vien iespējams ātri, steigties projām.
Ar salaupītajām mantām un meitenēm tie devās uz savām me�a paslēptuvēm, priecādamies par gaidāmo uzdzīvi.
Virsnieks nāk! Virsnieks ir klāt! Biedri, iesim ārā apsveikt Lipu Tulianu!
Tā kāds laupītājs iesaucās me�a dzirnavās un izskrēja pagalmā.
Garais Zamuels, visu nakti de�ūrējis un nupat kā apgūlies, acu�mirklī bija kājās un izskrēja virsniekam pretī.
Lips Tulians iejāja pagalmā, Hedvigu klēpī turēdams. Viņam sekoja abas zemnieku meitenes uz saviem zirgiem.
Lai dzīvo virsnieks, mūsu virsnieks lai dzīvo! � visi sauca.
Aug�ā pie loga stāvēja Guste, brīnīdamās, ka Hedviga dzīva.
Jā, viņa ir dzīva! Izglābusies, pateicoties kādam brīnumam.
Guste stāvēja kā pārakmeņojusies.
Mīlas dzēriens� � viņa murmināja. � Vēl viss nav zudis. Lips Tulians tomēr būs mans, un viņa� viņai jāmirst!
Kur Vitorfs? � virsnieks iesaucās.
Viņ� arvien vēl meklē' Elzbeti, � Zamuels atbildēja. � Bet man kas svarīgs jāpaziņo. Zārbergs esot apmeties Greifensteinā un paspējis jau aplaupīt Tarantas mācītāju. Un, kas visļaunāk, tas viss iet uz mūsu rēķina. Zārbergs visur uzdodoties par Lipu Tulianu!
Vadoņa seja apmācās.
Gan es �im nelietim atmaksā�u, � viņ� drūmi teica. � Es �
Viņ� apklusa, jo Hedviga paskatījās uz viņu.
Zamuels vēl gribēja ko ziņot, bet atlika uz vēlāku laiku. Lips Tulians uzdeva Zamuelam gādāt par abām meitenēm, lai neviens tās neaiztiktu. Zamuels ar prieku apņēmās visu izpildīt.
Lips Tulians uzveda Hedvigu aug�istabā un apsēdināja uz dī�vāna. Viņ� jutās priecīgs un līksms, ka pēc tik daudz cie�anām tomēr ieguvis savu mīļo meiteni. Bet Hedviga, kaut arī neizsakāmi mīlēja Lipu Tulianu un ļāvās viņa skūpstiem, tomēr vairījās tam piederēt visa.
Guste, aiz durvīm klausīdamās, bija dzirdējusi viņu mīlas vār�dus. Viņa tik tikko paspēja aizbēgt, kad Lips Tulians devās laukā un aizsteidzās tai garām. Mīļoto cilvēku tik līksmu un laimīgu redzot, viņai kļuva viegli ap sirdi. Zināms, ka Hedviga nav viņam stāstījusi, kur� to iegrūdis pilsētas grāvī, vai arī grūdēju nepazīst. Un tādēļ var rīkoties tālāk. Viņa atkal devās pie durvīm un sāka skatīties pa atslēgas caurumu.
O, "kā es ienīstu Hedvigu! "Viņa ir skaista, jā, tas man ar skaudību jāatzīst, ka viņa daudz skaistāka par mani. Bet viņa ne�drīkst man atņemt Lipu Tulianu! Tam jākļūst manam! Viņai jāmirst. Burvības dzēriens man palīdzēs iegūt Lipa Tuliana mīlu!
Lips Tulians stāvēja pagalmā, un garais Zamuels tam stāstīja, kā viņi saņēmu�i jauno Freidenbergu līdz ar diviem sulaiņiem un atsvabināju�i Gusti.
Tu esi labi darījis. Apsargājiet viņu labi! So izvirtu�o meitu mednieku mēs atlaidīsim pret lielu atpirk�anās naudu! � Lips Tu�lians atbildēja.
Zamuels pabrīnījās, jo viņ� bija domājis, ka Lips Tulians gūs�teknim piespriedīs nāvessodu. Bet vadonis acīmredzot bija pārāk lai�mīgs, lai būtu tik bargs.
Pēc tam Lips Tulians pavēlēja Zamuelam ar divdesmit vīriem doties uz Greifensteinu un izdzīt Zārbergu. Bet, ja vien iespējams, asinis neizliet. Gūstekņus lika atvest �urp, bet, ja neizdotos, Za�muelam pa�am ar viņiem jātiek galā.
Zamuels atkal brīnījās, jo viņ� bija pārliecināts, ka Lips Tulians
pats ies izrēķināties ar nelie�iem. Bet kādēļ viņ� to nedara, Za�muels nejautāja. Viņ� paklausīja vadonim un taisījās ceļā.
Guste pa logu skatījās uz Lipu Tulianu un vēlreiz apņēmās viņu iegūt, kaut vai būtu jāriskē ar dzīvību.
Pa �auro, līkumaino taku Varkalnu me�os gāja divi savādi cil�vēki. Pirmais bija gadus �etrdesmit vecs vīrietis, otra jauna, ļoti skaista meitene. Tie bija kareivis Kilians un Lida.
Ar lielām grūtībām viņiem bija izdevies izbēgt no cietuma, un tagad tie varēja uzelpot vieglāk.
Lida pieķērās savam pavadonim pie rokas un sirsnīgi pateicas goda un dzīvības glābējam. Kilians iebilda, ka viņ� to darījis lab�prāt un gribējis Bitelam izjaukt neķītro plānu. Lida vēlreiz pateicās un solījās viņam visu mū�u būt pateicīga.
Krūmos nobrīk�ķēja. Viņi ieraudzīja divus �igānus.
Tā, tā, � Kilians teica. � Neņemiet ļaunā, jaunkundz, tie nav mani draugi.
Meitene izbrīnījusies viņu uzlūkoja.
Un tomēr jūs mani atsvabinājāt?
Jā. Tādēļ, ka es neticu, ka jūs esat �igāniete.
Lida brīnījās.
Es lai nebūtu �igāniete? Kā jūs nācāt uz tādām domām?
Kilians neatbildēja, jo krūmi atkal iebrik�ķējās. �igāni acīm-
redzot~viņiem sekoja. Lida pagriezās un iesaucās:
Kremo!
Jā, tas esmu es, � �igāns atsaucās. � Lida, es tas esmu, kas tevi mīl kā savu dvēseli. Kā tu te nokļuvi? Es domāju, ka tu vēl esi Prāgas cietumā un gribēju ar savu biedru doties turp.
Lida vērīgi viņos skatījās.
Viņi bija ļoti satraukti. Kremo biedra roka karājās kaklā. No apsēja pilēja asinis.
Kādi jūs izskatāties! Jūs esat kāvu�ies? � Lida jautāja.
Zināms, � Kremo paskaidroja. � Lips Tulians ielavījās mū�su nometnē. Mēs bijām spiesti viņu aizdzīt, bet viņ� atriebdamies kāva mūs un dedzināja. Tagad mums no Saksijas jāpazūd, citādi viņ� mūs visus iznīcinās!
Lida klausījās.
Bet nāks diena, � Kremo turpināja. � Kad mēs Lipam Tu�lianam briesmīgi atriebsimies� � Viņ� gribēja vēl ko teikt, bet Lida �igāniski sacīja:
Kremo, tu melo. Lips Tulians to nekad nedarīs. Viņ� gan ir laupītāju vadonis, bet viņam ir godīga sirds, un tādus kauna darbus �is vīrs nekad nedarīs. Ja esat sastrīdēju�ies, tad vainīgie biju�i �i�gāni, par to es esmu pārliecināta.
Kremo iedegās dusmās, bet savaldījies teica:
Tu esi atsvabināta. Nu labi, pateicies viņam un nāc man tūliņ līdzi! Mūsu ļaudis jau aizgāju�i pār robe�u meklēt citu dzīvesvietu.
Lida atkāpās, iesaukdamās:
Tev es līdzi neie�u!
Nē? Un kādēļ? Vai tu nezini, ka cilts māte tevi izvēlējusies man par sievu?
To es zinu.
Nu, tādēļ � nāc!
Nē, nekad! Tu man esi pretīgs. Un es nicinu visus �igānus!
Tev jānāk man līdzi! � Kremo pārskaities kliedza.
Lida pagrieza viņam muguru, devās pretī Kilianam un teica, ka neies uz nometni, iekams nebūs runājusi ar Lipu Tulianu. Un, ja �igāni būs uzvedu�ies negodīgi, tad savu mū�u vairs pie viņiem ne�atgriezīsies.
Kremo kā tīģeris sataisījās uz lēcienu, bet Kilians aizstājās Lidai priek�ā un, pēc zobena tverdams, iesaucās:
Tagad arī es kādu vārdu teik�u! Jūs, brūnie nelie�i, sargieties! Kaut arī no jūsu �argona ne velna nesaprotu, es tomēr redzu, ka jūs ar varu gribat meiteni paņemt līdzi. Bet tas nu gan jums ne�izdosies, tik tie�ām, ka es saucos Kilians Ērlihs!
Viņa ir mana! � Kremo �ņāca.
To katrs var teikt, � Kļlians iebilda un izrāva zobenu, jo pamanīja �igāna rokā nazi. � Ā, jūs durt gribat! Nu, gan es tik�u ar jums galā! Parādieties tikai!
Kremo biedrs atkāpās, bet Kremo kā traks ar paceltu nazi metās Kilianam virsū iekliegdamies:
Mirsti, tu, vācu suns!
Kilians negaidīja, bet cirta ar zobenu �igānam pa kreiso plecu tā, ka asinis �ķīda.
Ja otrreiz vēl skriesi! nocirtī�u galvu! � Kilians teica.
Kremo, redzēdams, ka vairāk neko nespēj izdarīt, iztālēm sauca:
Ej vien, Lida, ej �im nelietim līdzi, kas tevi aizstāvēja! Bet es� es visiem �igānu dieviem zvēru, ka agrāk nerim�os, kamēr savu dunci nebū�u viņa krūtīs iegrūdis! Pie viņa līķa es tevi sa�ņem�u un, ja tad tu man nenāksi līdzi, tad, Lida, es atrieb�os tev pa�ai! f
Kremo iebēga me�ā. Kilians gribēja doties pakaļ, bet Uida ne�laida, ieteikdama pārdomāt; jo viņa zināja, ka �igāni patiesi grib atriebties. Kilians apdomājās un saprata bīstamo stāvokli. Viņ� bē�dājās, nezinādams, kurp griezties. Lida gan zināja me�a dzirnavas, bet neuzdro�inājās Kilianu turp vest.
Es gan zinu kādu vietu, kur mēs abi būtu dro�ībā! � Kilians �teica.
Kuru vietu jūs domājat?
Kenigsteinas cietoksnī stipri vīri arvien vajadzīgi.
Nu tad iesim turp, � Lida teica.
Hm � jaunkundz, tā ir tāda lieta, kur vajadzīga nauda� un man tās nav!
Par to es gādā�u. Nauda man ir drēbēs paslēpta, un es esmu priecīga, ka varu jums palīdzēt. Es palik�u pie jums kā jūsu meita, līdz redzēsim, kā mans liktenis grozīsies.
Tās ir labas domas, jaunkundz. Un es gādā�u par to, lai jūs neviens neaiztiek.
Lida kļuva domīga. Viņai kā Kiliana meitai ta�u varētu uzmāk�ties kāds oficieris vai ierēdnis. Bet Kilians viņu mierināja, teikdams, ka tur esot komendants � ģenerālis fon Kijaus, kas necie�ot un neatļaujot nekādas vieglprātības.
Lida apmierinājās.
Viņi soļoja pa me�a taku uz priek�u; Lida cie�i piespiedusies Kilianam, kas, zobenu rokā turēdams, neatlaidīgi skatījās uz krū�miem. Uzmanība bija vietā, jo krūmi brī�am iebrik�ķējās. Tur bija �igāni, kas kā as-inssuņi sekoja Lidai un Kilianam.
Vai Kilianam ar Lidu izdosies sasniegt Kenigsteinas cietoksni?
Pilnicas pilī starp Venus tempļa zaļumiem un strūklakām sēdē�ja skaistā grāfiene Kozela un pārvērstu seju plucināja kādu dārgu lakatu. Turpat stāvēja Kaspars, kāri skatīdamies uz viņas daiļo, "nevī�īgi ģērbto augumu.
Hilda tam nepiegrieza vērību. Kaspars viņai �ķita akls vergs, un viņa nezināja, ka zem suniskās padevības slēpjas briesmīga kaislība.
Viņa pacēla galvu.
Tātad karalis nāks � Vai tie�ām? Nemaz negribas ticēt!
Tā ir patiesība, ekselence. Zviedru karalis divās cīņās uz�varēja, un mūsu valdnieks vēl vēlas dabūt no Saksijas naudu un kareivjus!
Hilda dusmās uzsita kāju uz grīdas un uzbudināta iesaucās:
Tie�i tagad, kad esmu nolēmusi uzmeklēt Filipu!
Tas tie�ām ir nepatīkami, � Kaspars teica.
Vai kūrfirsts te ilgi uzkavēsies? � Hilda jautāja. .
Nezinu pateikt, ekselence, bet iespējams, ka vienu vai divas nedēļas.
Nejēdzīgi! Viņ� lūgs, lai to pavadu uz Var�avu. Nu, gan jau es pratī�u ta atrunaties, ka viņam neradīsies nekādas aizdomas. Ak jā, bet � laiks!
Viņa-augstība var ierasties kuru katru acumirkli, � Kaspars nedro�i aizrādīja.
Vienalga, es tomēr �o lietu izvedī�u līdz galam. Bet tagad, Kaspar, es viena ie�u uz pili. Kad ierodas karalis, neaizmirsti pa�teikt, ka esmu nevesela. Man jābūt uzmanīgai, lai tam aizbraucot nerastos aizdomas!
Hilda izgāja. Kaspars zemu palocījās un pavadīja to ar kaislu skatu.
Ka� gan norisinājās sulaiņa dvēselē? Viņ� prata klusēt un nekad neatklāja savu noslēpumu. Pamazām viņ� tuvojās savam mērķim � Hildai, kuru vēlējās kādreiz iegūt.
Kādi rati piebrauca pie Venus tempļa.
Kaspars dzirdēja virsnieku apsveikumus.
Tad atvērās vārti un ienāca Augusts Stiprais virsnieka tērpā � apputējis, sakarsis un manāmi uztraukts.
Kaspars zemu palocījās.
Kur grāfiene? � valdnieks jautāja.
Majestāte, viņa atrodas pilī. Viņas ekselence nejūtas vesela.
Vai grāfiene nopietni saslimusi?
Nē, augstība. Esmu pārliecināts, ka viņas ekselence augsto viesi priecīgi saņems.
Ak, mana Hilda, kā es ilgojos pēc tevis! Es esmu tik no�guris �
Viņ� apstājās, jo atcerējās zelta taisītāju, kas turpat apak�ā strā�dāja. Termiņ� jau bija beidzies. Zeltam vajadzēja būt gatavam. Un tagad karalim apsolītais zelts bija ļoti nepiecie�ams.
Viņ� pavēlēja Kasparam gaidīt, bet pats devās lejā uz labora�toriju.
Tur stāvēja zelta taisītājs, nosvīdis un bāls.
No ugunskura lēkāja dzirksteles, un sārtās plīvojo�ās liesmas apgaismoja visu laboratoriju. Karstums bija tik liels, ka ienācējs tikko spēja elpot.
Majestāte!� � Betgers stostījās un slepus palūkojās uz durvīm, aiz kurām gulēja viņa aizmidzinātās gūsteknes.
Nu! � valdnieks iesaucās, � Vai būs? Termiņ� jau sen pa�gājis! Kur atrodas spīdo�ie zelta blāķi? Man tie vajadzīgi!
Betgers stāvēja kā sālsstabs.
Nu, kur ir zelts? Vai aiz tām durvīm?
Betgers kļuva vēl bālāks.
Nē, majestāte. Tanī telpā atrodas tikai manas nepiecie�amās lietas. Man atgadījās nelaime. Pārsprāga katliņ�, kad virums gan�drīz jau bija gatavs. Tādēļ es nevarēju pagatavot gudrības akmeni.
Valdnieka piere aptum�ojās.
Betger, tu laikam domā mani aiz deguna vazāt?
Ak, majestāte, nekad neesmu gribējis savu �ēlīgo labdari mānīt!
Ha, jūs baidāties!
Majestāt!
Klusu! Pasakiet, kurā dienā es varē�u saņemt zeltu?
Pēc da�ām nedēļām, majestāte! � Betgers nedro�i sacīja.
Ak tā, jums laikam �ķiet, ka par gaidī�anu es priecājos. Man vajadzīgs zelts, jo kar� ar zviedriem aprij pasakinas summas.
Es zinu, bet . . .
Nekādu bet! Betger, vai esat jau aizmirsis barona Kleten- berga likteni? Ari viņ� man apsolīja zelta kaudzes, bet izrādījās viltnieks. Vai jūs zināt Kenigsteinas cietoksni?
Kur� gan nezina �o vareno cietoksni?
Tur augstu virs Elbas rēgojas kāda klints � Karaļa deguns. Uz> �īs klints zem bendes cirvja noripoja barona Kletenberga galva. Betger, vai jums patīk jūsu priek�gājēja liktenis?
Nē, nē, majestāte! Esmu pārliecināts, ka pēc da�ām nedēļām izgatavo�u zāles. Redziet, tur vēl mētājas trauka atliekas, kas radās katliņam pārsprāgstot ar pērkona troksni.
Betger, Betger, apdomājiet! Tā ir jūsu laime, ka esat man labi ieteikts. Bet, ja pēc viena mēne�a jūs savu solījumu nepildīsit, tad jums būs jāiepazīstas ar bendes cirvi Kenigsteinā!
Tad valdnieks pagriezās un stingriem soļiem izgāja no labora�torijas.
Kūrfirsts Augusts lēnām soļoja pa grezno Pilnicas dārzu un iegriezās pilī.
Viņ� zināja, ka viņa mīļā Hilda saslimusi. Bet viņ� bija cerējis to atrast spirgtu, veselu un mīļi patērzēt.
Ātri uzskrējis pa marmora kāpnēm, viņ� iegāja grāfienes istabās.
Vai tā nav Fleminga balss? Tie�ām, tas ir mans ministrs. Kāda viņam darī�ana ar Hildu? � viņ� uztraucies domāja.
Karaļa seja apmācās, bet, izlikdamies mierīgs, viņ� iegāja grā�fienes buduārā.
Tur stāvēja Flemings un kaisli raudzījās Hildā, kas ērti izstie�pusies gulēja uz dīvāna.
Balts zīda mētelis apsedza Hildas puskailo ķermeni, un Flemings nevarēja beigt viņā skatīties. Viņ� bija tikko ienācis un tādēļ, vald�nieku ieraugot, tam uzmācās lielas dusmas.
Majestāt! � viņ� iesaucās glu�i tāpat kā Betgers laboratorijā.
Jā, te es esmu! Bet ko jūs te Pilnicā meklējat, Fleming? Gribu dzirdēt tuvāku paskaidrojumu.
Flemings noskūpstīja karaļa roku.
Runājiet! � karalis nepacietīgi iesaucās.
Lūdzu, piedodiet, es gribēju Drēzdenē sagaidīt majestāti, jo pēc kurjera ziņojuma mēs gaidījām majestāti rīt. .
Jā, jā, atceļoju ātrāk. Bet pasakiet, kas jums darāms Punicā?
Es Drēzdenē saņēmu ziņu, ka grāfiene Kozela saslimusi. Es uzskatīju par savu pienākumu ievākt tuvākas ziņas un tūliņ steidzos uz Pilnicu.
Karalis nomierinājās.
� Labi, ejiet, Fleming, atstājiet mūs vienus!
Bet Flemings palika mierīgi stāvot.
Kas tad jums vēl sakāms? � karalis dusmīgi jautāja.
Jāpārsprie� kāda svarīga lieta, un to drīkst dzirdēt ari viņas ekselence, � Flemings aukstasinīgi atbildēja.
Tā, kāda lieta tad varētu interesēt grāfieni?
Runa ir par bīstamo laupītāju vadoni Lipu Tulianu.
Hilda uzlēca kājās.
Flemings �o kustību saprata, bet karalis to neievēroja.
Uzgaidiet mani, es jūs drīz sauk�u. Bet tagad ejiet!
Karalis pamāja ar roku, un Flemings izgāja.
Kad Flemings bija izgājis, karalis^ piesteidzās pie Hildas un, viņu maigi glāstīdams, stāstīja, cik ļoti uztraucies par viņas slimību. Bet tagad viņ� priecājoties, jo slimība esot pārgājusi, un viņa ziedot kā skaistākā roze.
Bet Hilda apgalvoja, ka tie�ām nejūtoties vesela. Varbūt tas esot no lielā karstuma, jo kauli esot kā ar svinu pielieti.
Valdnieks uztraucās. Viņ� sirsnīgi mīlēja Hildu un bija aizgrābts no viņas daiļuma.
Es tūliņ no Drēzdenes atsauk�u labākos ārstus. Kāpēc tu ne�sauc ārstu? Es ta�u esmu pavēlējis izpildīt katru tavu vēlē�anos!
Es pateicos par tavu labo sirdi! � viņa mīļi �ukstēja, lai gan viņas domas kavējās tālumā.
Viņa saprata, ka arī Fleiniņgs kāro iegūt viņas labvēlību. Bet tas virfu neinteresēja. Viņas domas �ķetinājās vienīgi ap Lipu Tu�lianu.
Hilda mēmi padevās valdnieka glāstiem. Viņ� �o aukstumu at�taisnoja, iedomādamies, ka vainīga viņas slimība.
Hilda piecēlās. Viņa vēlējās no Fleminga dzirdēt ziņas par bīs�tamo laupītāju vadoni Lipu Tulianu. Tādēļ viņa mudināja karali doties lejā, lai pārspriestu jaunos notikumus.
Es vairs nespēju dzīvot. Mana sirds asiņo, kad redzu viņus tik laimīgus, tik mīļi runājot. Es nevaru to paciest, es nobeig�os. Ak, �īs mīlas mokas, nebeidzamās sāpes un greizsirdība! Mana dzīve ir kļuvusi par elli, un es lēnām iznīkstu, mani nonāvē dziļās sirdsr sāpes, � Guste izmisusi �ēlojās.
Viņas sāpes un greizsirdība bija tik lielas, ka tā gandrīz zaudēja prātu.
Lips Tulians vēl nekad nebija redzēts tik laimīgs, priecīgs un laipns.
Guste drebēja aiz uzbudinājuma un atcerējās, ka viņai ir zāļu pudelīte ar miroņgalvu, kuras saturs uz visiem laikiem iemidzinās ienīsto Hedvigu. Viņa apņēmās izdevīgā brīdī to izdarīt bez �ēlas�tības, lai gan Hedviga bija laba kā eņģelis.
Viņa paņēma zāļu pudelīti un uzmanīgi aplūkoja to. Jau �odien viņa gribēja pastrādāt noziedzīgo darbu.
Dzirnavu pagalmā ļau�u pulkā stāvēja Lips Tulians. Garais Zamuels tam paziņoja, ka Zārbergs Greifensteinu atstājis un pār�gājis Bohēmijas robe�u.
Sī ziņa Lipu Tulianu nomierināja, bet viņ� apsolīja Zārbergam kādreiz asiņaini ^atriebties par viņa nekaunīgo rīcību.
Tagad mus gaida citi darbi. Mfrms jāiznīcina Freidenberga, �ī nolādētā pils, kur daudzas meitenes padarītas nelaimīgas. At�ņemsim mantas, ko �is necilvēks no saviem apak�niekiem ievilcis. Dego�ā pils būs kā lāpa, kas visiem nelie�iem sludinās � tā soda Lips Tulians!
Hedviga staigāja zemnieces apģērbā un izskatījās vēl daiļāka un mīlīgāka.
Viņa raudāja, kad dzirdēja Lipa Tuliana pavēles.
Lips Tulians to mīļi mierināja un paskaidroja, ka citādi nevarot rīkoties, jo esot apgānīts ar neizdzē�amu kauna zīmi un izstumts no cilvēku sabiedrības.
Hedviga klusēja, zinādama, ka vārdi nelīdzēs, jo viņ� savu zvē�restu nelauzīs. Viņa apņēmās, cik vien iespējams, atvieglināt to gūstekņu likteni, kas kristu Lipa Tuliana rokās. Lai tie arī nezin ko būtu nodarīju�i, viņas dēļ Lips Tulians tos saudzēs.
Viss bija sagatavots, un Lips Tulians ar savu bandu devās uz Freidenbergu.
Hedviga klusi lūdza Dievu, lai tas mīkstina viņa sirdi. Smagi nopūzdamās, tā iegāja savā dzīvoklī.
Guste slepeni gāja līdzi. Drēbēs viņa bija paslēpusi zāļu pude�līti. Viņa uzmanīgi iegāja Hedvigas guļamistabā. Tur stāvēja kris�tāla ūdens karafe, no kuras viņa mēdza dzert.
Ar kaķa veiklību Guste ielēja pusi no pudelītes satura karafē. � Nāves dzira, � Guste murmināja un aizsteidzās prom.
Stāvā klintī, augstu pār Elbas viļņiem pacēlās Kenigsteinas cietok�ņa drūmie mūri. Pat spo�ie saules stari nespēja izkliedēt cietok�ņa drūmo iespaidu.
Aug�up pa stāvo taciņu kāpa divi noguru�i ceļinieki � Kilians un Lida. Kilians, sviedrus slaucīdams, iesaucās:
Paldies Dievam, beidzot esam dro�ībā. Es biju pārliecināts, ka nespēsim izbēgt no �igānu dun�a. Lūk, tur pie klints sienas abi vēl stāv!
Mums jāuzmanās. Viņi katrā ziņā mēģinās mums atriebties, kaut gan cietoksnī tie nedrīkst rādīties. Bet tagad padomāsim par nākotni. Tu būsi mans tēvs, bet es tava meita, � Lida sacīja.
Labi, mans bērns, dzīvosim. Gan Dievs mums palīdzēs, � Ki�lians atbildēja.
Kurp iedams? � sardzes kareivis iesaucās.
Uz cietoksni, � Kilians atteica.
Ko jūs vēlaties?
Gribu dabūt kādu darbu. Man ir labas apliecības.
� Tā. Bet visas vietas ir aizņemtas. Ja ģenerālis atļauj, tad varat kādu vietu nopirkt.
Tie�i to es vēlos! � Kilians iesaucās.
Nu tad piesakieties pie vārtu sarga! � kareivis pamācīja.
Kilians ar Lidu turpināja ceļu.
Viņi pārgāja pār uzvelkamo tiltu un sasniedza sarga māju.
Tur stāvēja sargs un mēmi norādīja, lai ieiet sarga mājā. Ki�lians iegāja piesmēķētā telpā. To uzrunāja kāds resns kaprālis. Ki�lians tam izstāstīja savu vajadzību.
Oho! � melnbārdis iesaucās. � Kas tā par meiteni?
Mana meita, � Kilians atbildēja.
A, skaista meitene! Panāc �urp, mazā, noskūpsti , mani!
Neaiztieciet manu meiteni! � Kiiians iesaucās.
Kas? Ko? � kaprālis iekliedzās. � Tu vari priecāties, ka tev vietu izgādāju. Un tādēļ, skuķēn, panāc �urp, tev jāsamaksā.
Lida atkāpās. Bet kaprālis saķēra viņas roku. Izcēlās troksnis.
Pēk�ņi atsprāga durvis un ienāca cietok�ņa komendants fon Kijaus.
Kas tad tas! Vai te ir vieta trako�anai?! Un jūs, kaprāl, jūs ķerstāt meiteni, kad jums vajadzētu aprāt kareivjus. Tur jau pēr�konam deviņdesmit deviņas reizes jāsper!
Tad ģenerālis atgādināja kaprālim un kareivjiem stingros die�nesta pienākumus.
Tagad zināt, kā jāizturas. Sargieties! Jūs sagaida arests. Un nu vairāk ne vārda!
Kilians ar Lidu klusēdami klausījās.
Ģenerālis fon Kijaus tos ieveda blakustelpā un pateica, ka vārtu sargs tam izstāstījis viņu vajadzību. Pa�reiz esot vajadzīgs cietuma sargs.
Ģenerālis tos aizveda pār vairākiem uzvelkamiem tiltiem un drūmiem cietok�ņa pagalmiem. Beidzot komandants apstājās un ar savām ērgļa acīm uzlūkoja Kilianu. Sis skats iegrima dvēseles dzi�ļumos.
Kilians gatavojās parādīt savas apliecības.
Lai paliek! � ģenerālis teica. � Liecības es neievēroju, man vajadzīgs labs, uzticams cilvēks. Un tu pēc tāda izskaties. Kur tu kalpoji pēdējā laikā?
Prāgas cietumā, jūsu ekselence.
Oho, kā dzird, tur briesmu lietas notiekot. Tur, laikam, ne�vienu nesaņem ar glazē cimdiem. Nu, labi, man vajadzīgs cietum�sargs Turku tornim. Tur kāda vieta ir brīva. To sauc arī par Bada torni, jo tur viens otrs liels nelietis sēdējis. Vai tu vēlies �o vietu pieņemt?
Jā gan, ekselence.
Nu, tad tā lieta darīta. Tornī jums ierādīs divas istabiņas; tava meita varēs vadīt saimniecību. Virsuzraugs tevi ievedīs amatā, un tad esi krietns, godīgs un kārtīgi pildi savu dienestu.
Lūdzu, ekselence, manas apliecības.
Nekavē mani ar tādiem smērējumiem. Lai velns parauj to, kas izdomājis rakstī�anu. Man jau diezgan jānomocās kancelejā ar parakstiem. Bet labi. Tu būsi godīgs, to es nolasu no tavām acīm.
Ekselence būs ar mani apmierināts, � Kilians piemetināja.
Un tā mazā ir tava meita, � ģenerālis sacīja. � Atceries ma�nu padomu. Uzmani labi savu meitu, jo virsnieki ne�ēlo skaista.s meitenes. Es nevaru visur klāt būt. Skaistas meitenes ir stingri jā�sargā.
To es darī�u, ekselence.
Jā, bet virsnieki ir diezgan viltīgi. Kenigsteinas cietoksnis ir labo�anas iestāde palaidnīgiem jaunekļiem. Tādēļ mani virsnieki nav labie, un es vēlreiz tev saku: � Kilian, uzmani savu meitu. Tāds skaists bērns nedrīkst krist kaunā.
Tad ģenerālis aizgāja.
Kilians �aubīgi uzlūkoja Lidu.
Bet tā saprata viņa domas un ātri izvilka kādu mazu, asu, ņie�burā paslēptu duncīti un, to parādījusi, sacīja:
� Pret �igāniem biju bezspēcīga, bet pret cietok�ņa virsniekiem ar to varē�u aizsargāties!
Kilians klusēja. Sirds bija smaga, it kā ļaunu paredzot.
Varkalnu augstumos, vientuļajā me�a mui�ā, līksmoja un �ūpoja Zārbergs ar savu bandu, jo tikko bija pārnāku�i rio klostera aplau�pī�anas.
Nolaupītās meitenes apraudāja savu bēdīgo likteni.
Nelaimīgās jaunavas.vairs negatavojās uz bēg�anu, kā pirmajās dienās. Kauns viņām neļāva vairs atgriezties ciemā, un savā izmi�sumā tās nolēma palikt pie laupītājiem. Lai drīzāk aizmirstu noti�ku�o, viņas līksmoja līdz.
Tā bija pagāju�as vairākas dienas. Klostera dārgumi bija pār�vērsti naudā.
Zārbergs priecājās, ka viņa darbus pierakstīja Lipam Tulianam.
Zārbergs ar kādu laupītāju sēdēja pie ugunskura un klausījās dzērāju troksnī.
Kā tev �ķiet, vai tagad viņi būs apmierināti? � Zārbergs jau�tāja.
Protams, tik ilgi, kamēr būs nauda. Bez tam tie baidās no Lipa Tuliana atriebības!
Ha, ha, ha, ko nu par to vairs raizējies. Viņ� tagad kā ietram- dīts briedis bēguļo. Es darīju labi, ka visur uzdevos par Lipu Tu�lianu. Tagad tam jābaidās no gūstītājiem, bet es varu smiet un līk�smot.
Varbūt kādu laiku tā ies, Zārberg, bet jums gan vajadzēja labāk pazīt Lipu Tulianu. Viņ� nekad neaizmirst savus ienaidniekus, un ja vēl dzirdēs, ka mēs strādājam viņa vārdā, nu �- tad kādā naktī mēs visi aizceļosim uz viņpasauli.
Lai velns to parauj! � Zārbergs ņurdēja.
Velns nu gan to neaiztiks, jo Lips Tulians spej arī velnam pavēlēt.
Klusu! � Zārbergs sadusmojies kliedza.
Vai zini, virsniek, es varētu padarīt Lipu Tulianu nekaitīgu, pat daļa no viņa ļaudīm pievienotos mums.
Kā tu to izdarītu?
Velns, man ir dro�a roka!
Nepļāpā! Viņ� tūliņ tev ielaidīs lodi galvām
Tā ir mana darī�ana.
Nu, kā tev patīk. Bet pārdomā labi!
Virsniek, es tie�ām esmu apņēmies to aizraidīt no �īs pasau�les!
Vai viens pats?
Nē, kāda skuķe man palīdzēs. Tā ir dū�īga mei�a, ļoti kāra uz greznuma lietām. Ja tai kaut ko skaistu apsolī�u, tad viņa pa�u velnu uzmeklēs.
Lieliski! � Zārbergs iesaucās. � Esmu ar mieru. Tu vari paņemt no laupījuma da�as skaistas rotas lietas. Bet izved visu līdz galam. Ja tu iznīcināsi Lipu Tulianu, tad būsi otrs virsnieks.
Laupītājs svēti apsolījās Zārbergam to visu izdarīt un iegāja namā.
Viņ� pagaja garam �ūpotajiem un, uzkāpis pa trepem, iegaja telpā, kur izlaidusies .gulēja kāda meitene.
Terēze, � viņ� iesāka, � tu esi tik klusa; vai tev nemaz ne�gribas palīksmoties?
Nē, tāda dzer�ana man nav nekas, es gribu ko citu. Tu man ;ipsolīji skaistas rotas, bet solījumu neturi.
Tev taisnība, Terēze, bet skaties �urp!
Laupītājs izvilka no kabatas spo�u bro�u ar briljantiem.
Vai tā man? � meitene iesaucās.
Nu ja, tev, un bez tam vēl ļ-okas sprādze ar dimantiem, dārgs gredzens un kakla ķēde. Vispirms tev iedo�u bro�u, bet pārējās lie�las tev vēl jānopelna.
Meitene uzlēca kājās aiz prieka un apkampa laupītāju.
Bet saki, mīļā, vai tu varētu kādu manu ienaidnieku aizgādāt ii/, viņpasauli, lai iegūtu �īs jaukās lietiņas?
Mei�a gan �aubījās, bet iekāre uzvarēja sirdsapziņu.
To es darf�u! Lai viņ� būtu, kas būdams, es tik�u ar viņu ļjalā. Tās rotas es gribu dabūt. Un skaistu apģērbu man arī vajag!
To visu tu dabūsi, Terēze, � visu!
Terēze piesprauda bro�u un, spogulī skatīdamās, priecājās kā bērns. Viņa bija gatava darīt visu.
Un laupītājs apsolīja viņu ietērpt samtā un zīdā.
Nedaudz vēlāk tie jau atradās ceļā.
Zārbergs kādu gabaliņu devās līdz.
Lip Tulian, dro�ais virsniek, piesargies! Jauni negaisa mākoņi sabiezē pār tavu galvu, un kuru katru acumirkli no tiem var iz�au- ties zibens.
Turpinājums nakamaja burtnīca.
GVIDO FELZS
REIZ DZĪVOJA LAUPĪTAJS LIPS TULIANS
Vēsturisks romāns desmit burtnīcās pēc klosteru, baznīcas un kriminālromānu ziņām
Tre�ā burtnīca
Grāfam Flemingam bija ilgi jāgaida, līdz kūrfirsts iedomājās par viņu, un tas vēl vairāk ap�ķebināja viņa dū�u.
Pagaidi tik, skaistā grāfiene! � viņ� murmināja. � Tagad Iii stāvi savas varas augstumos. Ta�u drīz tu vari valdniekam ap�nikt, un tad varēsi būt laimīga, ja es tev vēl snieg�u roku. Nu, pa- < ietības man netrūkst. Es varu gaidīt.
Viņ� izdzirda soļus, un Augusts Stiprais, Hildas pavadīts, ienāca kristāla zālē.
Nu, grāf, kas jums ir uz sirds? � karalis jautāja.
Bet, majestāt, grāfiene . . .
Pag, viņa var dzirdēt visu, no viņas man nav nekādu noslē�pumu! ^
Bet ir lietas, kuras valstij � valdībai�
Nav vajadzīgs, Fleming. Jūs zināt, ka es nemīlu tādu aplinkus Minē�anu. Sakiet skaidri, ko Lips Tulians atkal noziedzies?
Ak, majestāt, tas ir briesmīgi!
Nu, stāsti! Vai viņ� Drēzdeni aizdedzinājis? Tas būtu bries�mīgi.
Ak nē, to viņ� neuzdro�inās, vismaz patlaban ne, bet viņ� ap- prēkojies pret Dieva kalpu � izlaupījis Tarandas mācītāja māju, mocījis un spīdzinājis mācītāju pa�u, viņa sievu un saimi.
Ko? � kūrfirsts sa�utis iesaucās.
Ililda devās viņiem pretī, nikni skatīdamās uz ministru.
Tas nav tiesa, Lips Tulians to nav darījis! � tā iesaucās.
Tā ir, kā es saku, majestāt! � ministrs neatlaidās. � Viena pati laupītāju banda ir mūsu zemē, un Lips Tulians sāncensi arī necietīs, tātad viņ� pats ir aplaupījis mācītāju.
Meli! � Hilda rūgti iesaucās.
Klusi, dārgā, � kūrfirsts teica. � Nudien, ja �is laupītājs lādas lietas pastrādājis, tad viņ� uz vietas iznīcināms, kaut vai ve-
'ls karaspēks tam jāsūta pretī.
Visā �ajā lietā nav ne kripatiņas patiesības, � Hilda turpi�nāja.� Tādas baumas izlaistas, lai viņu pazudinātu.
Kūrfirsts uzlūkoja Hildu.
Dārgā, � viņ� teica, � tas ir pareizi, esmu tev atļāvis �o bandītu apsargāt kā gūstekni, bet, ja viņ� tādas neģēlības pastrā�dājis, tad mana atļauja vairs nav spēkā.
Es uzzinā�u, cik �ajā lietā ir patiesības, � Hilda iebilda.
- Lai paliek, Hilda, bet pasaki, kādēļ tu īsti interesējies par laupītāju vadoni?
Hilda uz �o jautājumu bija sagatavojusies.
Katram zināms, ka Lips Tulians saucas Filips fon Meng- steins, un grāfs Flemings man apliecināja, ka Mengsteini un Brok- dorfi ir tuvi radinieki, jo abas ģimenes cēlu�ās no dāņiem un ilgus gadus turēju�ās kopā. Vai tamdēļ kāds brīnums, ja es negribu, ka �is cilvēks iet postā?
Firsts sarauca pieri.
Tu labi runāji, Hilda, bet viņ� jau vairs nav mui�nieks; viņ� ir izstumts no cilvēku sabiedrības. ;
Bet es atsaucos uz savām tiesībām, kādas man paredz doku�ments!
Hilda nikni skatījās ministrā, un tas noprata viņas domas.
Tā nu, bez �aubām, bija viņa ienaidniece.
Flemings domāja, ja Hilda viņam nepadosies, tad jutīs, ko no�zīmē būt par ministra ienaidnieku.
Hildai ne prātā nenāca, ka �ajā acumirklī tika iz�ķirts viņas liktenis. Viņa jutās savas varas augstumos un apņēmās iespītēt mi�nistram. Beidzot valdnieks pārtrauca klusumu:
Fleming, man tūliņ jābrauc atpakaļ uz Poliju, un jūs pa to laiku pārvaldīsit manu valsti.
Grāfs zemu palocījās, bet Hilda tikko valdīja dusmas.
Jūs pamatīgi izmeklējiet Lipa Tuliana nedarbu, � karalis turpināja, � un, ja viņ� patiesi toreiz vadījis bandu � nekādas �ēlastības vairs! Bet es ceru, ka �ī ziņa nebūs patiesa, vai vismaz Lips Tulians pats nebūs piedalījies uzbrukumā. �ai gadījumā mans apsolījums grāfienei paliek spēkā, un laupītājs būs grāfienes gūs�teknis, ja izdosies viņu saķert.
Flemings atkal palocījās, bet klusībā nodomāja izdarīt tā, lai tas pazūd.
Hilda bija neapdomīga. Viņa gribēja rotaļāties ar uguni.
Grāf Fleming, � tā ieminējās, � jūs laikam ļoti baidāties no Lipa Tuliana!
Ministrs tai uzmeta ļaunu skatu.
Kādēļ, ekselence? � viņ� mehāniski vaicāja.
Hilda klusi iesmējās.
Nu, man arvien nāk prātā, kā jūs savā istabā karājāties, � viņam tam ie�ukstēja un steidzās karalim pakaļ, kur� jau atradās pie zāles durvīm.
Flemings palika viens ar paceltu dūri.
To viņa par velti nesacīja, � viņ� saniknots noteica. � Bet tagad � sargies no manis, skaistā grāfiene. Kas ministru kaitina, iemanto briesmīgu ienaidnieku. So apsmieklu tu no�ēlosi!
Nabaga Hedviga, kā viņa ilgojās, kā skuma! Filip, kādēļ tu aizgāji postīt Freidenbergu? Kad būsi atpakaļ? Varbūt pēc vairāk dienām, varbūt nemaz.
Baigi. Nemierīgi. Viņa ātri izģērbās, iekrita gultā, bet miegs nenāca. Atkal un atkal tā iedomāja mīļoto vīrieti tūksto�iem briesmu ielenktu. Nē, nevarēja gulēt! Viņa uzlēca no gultas. Krūtīs kaut kas dega kā briesmīgās slāpēs. Viņa ieraudzīja ūdens karafi. Varbūt dzestrais ūdens atveldzēs sakarsētās asinis. Tā slāpst! Viņa pielēja l'Jāzi, izdzēra, tad atkal iekrita gultā.
Ārā koku zaros �alca lēna vēsmiņa, un spirdzino�s vēsums i'eplū- ila pa vaļējo logu.
Hedviga gulēja. Bet savādi � tāds ledains aukstums staigaja pa visiem locekļiem. Būtu jāaiztaisa logs. Cik dīvaini! Viņa nemaz nevarēja pakustēties. Gribēja pacelt roku � saukt � kliegt,, bet � it neko nespēja. Viņa atkal-juta ledaino aukstumu no kājām virzā�mies uz sirdi, kaut kas smags kā akmens māca visu būtni. Ne saukt, ne celties. Locekļi iestingu�i kā ledū, acis metās tum�as, bet viņa vel spēja domāt. Tāds gurdenums nāca, tik smags un dziļ�, un viņa juta, ka jāmirst. Klusu, nekustēdamās tā gulēja un pamazām, pa�mazām zuda apziņa. Dzirnavās valda pilnīgs nakts klusums. Jau stunda būs apkārt, kop� Hedviga iegājusi gultā.
�Vai dzēriens būs līdzējis?� Guste prātoja. Viņa bija novērojusi Hedvigas bezspēcīgo mocī�anos un tagad gribēja pārliecināties, kas noticis. Viegli kā kaķe piezagusies Hedvigas gultai, viņa aptaustīja gulētājas roku: tā bija auksta kā ledus. Hedviga bija beigusi elpot.
Mirusi, mirusi! Es pateicos tev, vecā zāļu sieva, tu savu lietu izdarīji � Hedvigas vairs nav, un nu � viņ� būs mans!
Guste bailīgi apskatījās, vai kāds nav dzirdējis, ka viņa bijusi Hedvigas guļamistabā, jo tad varētu rasties aizdomas.
Viņa pamanīja sazāļoto karafi; to, zināms, tur nevarēja atstāt.
Pa logu nedrīkstēja izliet, tur arī varēja rasties'aizdomas. Tādēļ vislabāk paņemt līdzi un izliet kur citur. Viņa paņēma karafi un, Hedvigai vēlreiz acis uzmetusi, devās projām.
Koridorā viss bija klusu kā baznīcā, tik ūdens �ļakstēja un bur�buļoja. Guste gāja uz savu istabu. Pēk�ņi viņu kāds sagrāba. Guste iekliedzās.
Klusi, rneiten, � vīrie�a balss teica.
Laid vaļā!
Guste ieskatījās tam acīs un pazina. Tas bija Seneks, kas jau vairākas reizes bildinājis Gusti.
Ko jūs no manis gribat? � Guste iekaisa un mēģināja atsva�bināties. Bet viņ� to saturēja tik cie�i, ka ne pakustēties nevarēja.
Gustiņ, netaisi troksni, es visu vakaru esmu jūs uzmanījis. Meiten, jūs tur iek�ā kaut ko izdarījāt. Klusi.� neliedzies, Guste, jūs zināt, ka e� jau vigi tīkoju pēc jums, un tādēļ, jūs uzmanīdams, zinu daudz, ko citi nezina. Jūs divas reizes bijāt Hedvigas istabā. Ko jūs tur darījāt?
Guste uzelpoja vieglāk. Seneks tātad nav redzējis, ka viņa ielej karafē zāles, citādi jau viņ� to būtu teicis.
Laidiet mani!
Ne prātā nenāk, � �eneks atbild. � Tāds muļķis es neesmu, ka �o gadījumu laidī�u garām. Gustiņ, jūs strupi atraidījāt manu bildinājumu � vai tagad arī tāpat domājat darīt?
Guste vēlreiz mēģināja atsvabināties, bet Seneks bija ļoti stiprs; tas saturēja viņu kā dzel�os.
Laid vaļā, Senek, es klieg�u, un mans tēvs dzirdēs!
Jūs nekliegsit vis, jo jums ir iemesls būt klusai. Kā jums pa�tiktu, ja es ietu tanī istabā apskatīties?
Iedro�inieties tik! � Guste atcirta.
Nu, vai to darī�u, vai ne, tas atkarājas no jums. A, kas jums tanī karafē?
Ūdens!
Tā-a, � Seneks neticīgi noņurdēja un izrāva karafi.
Atdod! � Guste kā bez prāta iesaucās.
Nē, es to paturē�u ķīlā.
Dodiet karafi � es do�u zeltu! � Guste uzbudināta iesaucās.
Laupītājs smējās.
Nevis ar zeltu, bet mīlu jūs varat pirkt manu klusucie�anu. Ja �onakt nepaliksit ar mani, tad visu pat&ik�u virsniekam.
Nelietis!
Seneks to nedzirdēja.
Es lieku savu galvu ķīlā, � viņ� turpināja, � ka tur pie Hed�vigas kaut kas ir noticis, un �inī karafē nebūs ūdens vien. Nu, Gus�tiņ, kā ir, vai lai es visu pasaku Lipam Tulianam?
Nē, nē, jums jāklusē!
Labi, Gustiņ, es nekā neteik�u, ja jūs paliekat mana. Nepre�tojies, es protu izmantot gadījumu.
Guste palika kā bez jēgas, zinādama, ka ar savu godu vienīgi iespējams Senekam aizbāzt muti. Bet to viņa ne par ko negribēja atdot, jo viņu neviens vīrietis vēl nav aizskāris, un Lipam Tulianam jābūt pirmajam�
Viņai ienāca prātā, ka jāmēģina tikt vaļā ar viltu. Tamdēļ viņa Senekam lika priek�ā pagaidīt citu nakti, jo patlaban viņa ne par ko nevarot mīlināties. Viņa gaidī�ot to tepat koridora un atdo�oties tam visa citu nakti.
Seneks viņu palaida vajā, un Guste tūliņ aizskrēja uz savu is�tabu, vēl iesaukdamās: �Rītvakar!�, un aizslēdza durvis.
Seneks lēniem soļiem devās projām, paņemdams karafi līdz.
Freidenbergas sulaiņi, velti izmeklēju�ies Elzbeti, atgriezās pilī. Te viņi saņēma vēsti, ka pilskungs nemaz nav pārnācis.
Tas bija neizprotami. Tika ziņots uz visām pusēm un izsūtīti meklētāji. Ka pilskungu būtu sagūstīju�i laupītāji, nevienam ne prātā nenāca, tomēr par dro�ību bija gādāts, un pilī ievietoti liels skaits kareivju. Visi jutās dro�i, un kareivji dzīvoja zaļi, ēzdami un dzerdami.
Pils pārvaldnieks bija tāds pats nelietis un bezsirdis kā viņa kungs un nabaga zemniekus spaidīja bez �ēlastības, atņemdams tiem visu beidzamo. Arī zemnieku meitām bija jābaidās no mui�kun�ga � ja kāda tam iepatikās, viņ� nelikās mierā, līdz ieguva to un pēc tam pameta negodā.
Tā izskatījās Freidenbergā.
Beidzamā nedēļā mui�kungs bija dzīvojis trakāk kā jebkad.
Viņ� neticēja, ka pilskungam būtu atgadījiēs kas ļauns, bet do�māja, ka tas kādā vietā palicis atpūsties. Tas mui�kungam patika, jo nu viņ� pats bija tikpat kā pilskungs.
Bija agrs rīts.
Mui�kungs, kas parasti mēdza gulēt ilgi, �odien jau sēdēja darba istabā, gaidīdams zemniekus ar naudu.
Viņ� bija apņēmies izturēties bargi, prasīt un negaidīt ilgāk.
Sulainis ielaida kādu vecu sirmgalvi, kas turēja rokā mazu ādas maciņu. Mui�kungs to saņēma bargi. Sirmgalvis lūdza, ka �oreiz gan visu nevarot samaksāt. Mui�kungs, saņēmis naudu, atrada, ka trūkst desmit dālderu. Viņ� uzlēca kājās kā traks aiz dusmām, bjava un draudēja. Bet tā kā pārējie maksātāji gaidīja un nebija laika, tad mui�kungs uzkliedza:
Klausies, vecais, desmit dālderu trūkst! Ja tu man tos līdz pa�ritam neatnesīsi, tad pārdo�u tavu govi!
�ēlīgais Dievs � jūs tak, mīļais kungs, to nedarīsit!
Zināms, ka darī�u, � mui�kungs atcirta un izgrūda veco pa durvīm, tā ka tas pakrita.
Mui�kungs smējās pilnā kaklā, bet pārējie gaidītāji priek�namā izteica savu nepatiku.
Kur� iedro�inās murk�ķēt? � mui�kungs kliedza. � Vēl viens vārds, un es atsauk�u kareivjus. Dabūsit pāris dienas torni pasēdēt!
Tas līdzēja. Visi apklusa.
Niu ienāca cits zemnieks. Tas samaksāja visu, ta�u kungs viņu tomēr izlamāja, jo citādi jau nebija ierasts.
Tā tas gāja visu priek�pusdienu.
Vai vēl kāds ir? � mui�kungs uzsauca sulainim.
Jā, jūsu godība, � me�a strādnieka Krīgera sieva.
Labi, lai viņa ienāk. Tu vari iet paēst, man tevis vairs ne�vajag!
Ienāca ļoti nabadzīgi ģērbusies sieviņa ar izraudātām acīm. Un brīnums: �oreiz mui�kungs nelamājās.
Sieviņa izstāstīja, ka vīram me�ā uzgāzies koks un viņ� jau ilgi guļot slims; par zālēm pēdējais grasis esot izdots; arī visa mantība pārdota, tā ka viņi tggad nonāku�i galīgā trūkumā un postā. Viņa lūdzās �ēlastību.
Mui�kungs, viņu uzklausījis, taisīja �ēlīgu ģīmi, bet renti ne�atlaida un prasīja, kādēļ tad viņa nestrādājot? Sieviņa atbildēja, ka viņa ar savu Mariju vērpjot caurām naktīm, bet par to aldziņu ne�iznākot pat uzturam. Mui�kungs nu apsolīja gādāt labāku peļņu, un lika Marijai �ovakar atnākt pie viņa.
Mui�kungs pazina Mariju un jau sen bija vēlējies tai piekļūt, bet meitene ne par ko nepadevās. Tā bija tikpat skaista kā tikla. Tā kā vecāki arvien kārtīgi maksāja renti, viņai tie�ām nekādi ne�varēja piekļūt. Tagad apstākļi bija mainīju�ies mui�kungam par labu.
Viņ� vēl iegalvoja sieviņai, ka viss bū�ot labi, lai tik atsūtot Mariju.
Un sieviņa, simtkārt pateikdamās, aizgāja, solīdamās atsūtīt Mariju.
Sulainis pieteica kādu sīktirgotāju, kas lūdzot ielai�anu: tas gri�bot patirgoties ar kareivjiem un kalpu ļaudīm.
Ak, ko � met viņu ārā!
Jūsu godība! Viņ� solīja mui�kungu pagodināt ar skaistu dāvanu. Viņam kastē ir jaukas lietiņas, zelta un sudraba rotas, ar tām viņ� domā iesist labu peļņu.
Tas ir kas cits, � mui�kungs murmināja. � Lai tirgonis man tūliņ iedod rotu priek� Marijas. Jaunas meitenes vajag apdāvināt, tad viņas drīzāk ielai�as. Ha, ha, ha � ar speķi ķer �urkas!
Sulainis atnesa dāvanu, un mui�kungs atļāva tirgotāju ielaist, pieteikdams, lai sve�inieks agrāk neatstāj pili, iekams nav bijis pie viņa.
Sulainis aizgāja, un mui�kungs palika viens, gaidot Mariju.
Karalis Augusts Stiprais bija atstājis Drēzdeni.
Kareivji, lielgabali un citi kara materiāli bija aizvesti uz Poliju, bet visvajadzīgāko, proti, naudu, viņam vēl vajadzēja pieciest.
Viņ� bija cerējis Betgera laboratorijā atrast zelta kaudzes, bet i/,rādījās� ka zelta taisītājs vēl nav sagatavojis gudrības akmeni.
Karalis glu�i saskābis bija aizceļojis uz Var�avu, visvairāk arī tamdēļ, ka Hilda slimības dēļ nevarēja viņu pavadīt.
Hilda palika mājās, viņa bija apņēmusies visādā ziņā uzmeklēt I ipu Tulianu.
.Bet tas nekādi nebija iespējams. Jo ministrs, grāfs Flemings, ik dienas no Drēzdenes sūtīja ziņne�us apvaicāties par viņas veselību, un bie�i arī pats brauca apraudzīt.
Kādēļ gan Flemings to darīja? Hilda tak viņu bija aizkaitinā�jusi, un viņ� bija tās ienaidnieks..
Tur bija citi iemesli.
Flemings bijā kaislīgi iemīlējies Hilda un gribēja pamēģināt savu laimi. Tamdēļ tas �odien ieradās Pilnicas pilī.
Hildai nebija nekādas patikas saņemt ienīsto viesi, bet viņa to�mēr apņēmās to darīt, jo �odien Flemings tai atveda lielāku naudas summu, ko Hilda bija pieprasījusi no kroņa kases.
Hilda vēl arvien tēloja slimnieces lomu, lai varētu kādreiz atstāt pili vietnieci un pati doties Saksijas me�os meklēt Ļipu Tulianu. Viņa cerēja, ka Flemings ceļos uz Var�avu pie karaļa, un tad ērti varēs izpildīt savu nodomu.
Flemings jau gaidīja salonā, un Hilda savā buduārā posās uz viesa saņem�anu.
Neraugoties uz augusta mēne�a karsto dienu, viņa kā saldama ietinās biezā mētelī un iegāja salonā. Grāfs Flemings tai noskūpstīja roku.
Es nāku. apjautāties par ekselences veselību.
Hilda, izlikdamās nogurusi, lēni atlaidās atzveltnes krēslā.
Mana slimība nav mazinājusies, es jūtos patiesi slima un ilgāku laiku bū�u spiesta palikt mājā.
Ministrs, viņu uzlūkodams, vēroja, ka Hilda izliekas un nemaz nav slima.
Ļoti �ēl, es esmu nelaimīgs, ka man jāziņo majestātei par jūsu slimību.
Grāf, dariet to un paziņojiet karalim, ka esmu stipri slima un nevaru pati rakstīt.
Ministrs redzēja, ka viņa pū� miglu acīs, bet nelikās protamies.
Viņa majestāte būs gau�ām bēdīgs, � ministrs teica.
�ēl, bet neko nevaru darīt; tagad pat man ļoti grūti.
Ekselence, bet majestātes ārsts �
Tas man nevar palīdzēt. Viņa zāles es pat nelietoju, jo pēc tam jūtos vēl sliktāk.
Varbūt derētu gaisa pārmaiņa, � ministrs ieminējās.
Tas ir iespējama. Te ir mitrs gaiss. Kalnos uzturēdamās, es drīzāk izveseļotos.
Bet Flemingu nevarēja piemānīt. Viņ� saprata, ka skaistā Hilda vienīgi Lipa Tuliana dēļ gribēja doties kalnos.
Hilda to koķeti uzlūkoja, iesāktais $arunu pavediens pārtrūka.
Es atvedu jūsu ekselences pieprasīto naudas summu un iede�vu to jūsu sulainim Kasparam, � Flemings ierunājās.
Hilda piekrīto�i pamāja ar galvu.
Tagad Flemingam �ķita, ka ir pienācis īstais laiks runāt par mīlu.'
Viņa majestāte jūsu ekselenci apber ar dārgumiem!
Jā, grāf. Bet ko jūs ar to gribat sacīt?
.� Ak, neko sevi�ķu. Jums ta�u nav nezināms, ka valdniekam ir biju�as arī citas dāmas.
Hilda sakoda zobus. Viņa sajuta savu necienīgo stāvokli, bet mēģināja to neievērot.
Flemings, brīdi vērojis, saprata, ka Hilda ir tikpat vesela kā zivs ūdenī. Bet tomēr līdzcietīgi ieminējās:
Ak, ekselence! Cerēsim, ka jūs nepiemeklēs ne�ēlīgais likte�nis, kāds bija lemts jūsu priek�gājējām.
Hildia, strauji uzlēkdama, iesaucās:
Kāds liktenis?
Bet, ekselence, tas ta�u nav noslēpums, ka kūrfirstam patīk pārmaiņas.
To es zinu, grā.fv bet es neesmu nekāda karaļa � esmu grā�fiene Kozela.
No visām skaistākā. Visi kungi jūs apbrīno!
Grāf, pataupiet savus glaimus.
Bet ministrs neievēroja viņas vārdus un turpināja:
Ekselence, lai nāktu, kas nākdams, es tomēr turē�os jūsu pusē.
Cik �ēlīgi, grāf, bet es iztik�u arī bez jums.
Tad ekselence manu draudzību apsmādē?
Es tie�ām nevēlos jūs apgrūtināt! � Hilda lepni iesaucās.
Flemings vairs nespēja savaldīties un mēģināja apkampt Hildu.
Grāfiene, es, es jūs mīlu.
Pļauk�! Spēcīgs pliķis, un fon Fleminga parūka aizripoja uz grīdas. Balts mākonis pacēlāk gaisā � pūdera putekļi.
Flemings pietvīka kā vēzis. Hilda tam asi uzsauca:
Arā, bezkauņa! Tūlīt!
�o sitienu,- ekselence, jums nāksies dārgi samaksāt!
Ārā, vai �
Es ie�u. Bet sargieties, grāfiene Kozela! Es vienmēr jums nolīdzināju ceļu pie karaļa. Bet �o pliķi jūs kādreiz ļoti no�ēlosit.
Hilda saniknota metās ministram virsū, bet tas ātri izsteidzās ara un aizbraucot svēti apsolījās Hildai briesmīgi atriebties.
Pilnicas" pils tuvumā, Porskalna nogāzē, sēdēja Vitorfs un visādi
prātoja.
Līdz �ai vietai viņ� bija sadzinis Elzbetes un vājprātīgās pēdas, liet tālāk neviens neko nezināja pateikt. Ko nu lai dara? Vitorfs drūmi raudzījās uz pili un berzēja savu pietvīku�o pieri. Viņ� juta, ka Elzbete tam ļoti mīļa. Viņa jāatrod, un, ja ne vairāk, tad viņas līķis godīgi jāapglabā. ,
Te viņa domas pārtrauca kāds pavecs vīrs mednieka uzvalkā, kas, tuvāk pienācis, apsēdās tam blakus.
Kādu brīdi viņi sarunājās par laiku un citām ikdieni�ķām lietām. Kad Vitorfs jau gribēja iesākt runu par pazudu�ajām, vecais, ne�mierīgi sakustēdamies, palūkojās visapkārt.
Vai kāds me�a zvērs? � Vitorfs jiautāja.
Lai Dievs dotu! � vecais vīrs iesaucās. � Bet �inī kalnā bie�i pat gai�ā dienā var redzēt pavisam dīvainas lietas.
Kādas lietas? � Vitorfs prasīja.
Nu, spokus � garus! Tā ir patiesība. �e Porskalnā reizem spokojas!
Vai tie�ām?
Es jums izstāstī�u, ko pats redzēju gai�ā dienas laika, bū�dams skaidrā prātā. Pēc tam, ja patīk, izzobojiet mani.
To es nekad nedaru, es vienmēr esmu godājis sirmgalvjus.
Labi, uzklausiet mani. Būs jau pagāju�as vairākas nedēļas, kop� sēdēju �inī vietā, tā ap pusdienas laiku, un gaidīju kādu zvēru. Te pēk�ņi, kā no zemes izlīdu�as, klints pakājē stāvēja divas sie- vietes. Viena bija jauna skaista meitene, bet otra paveca, diezgan tukla, pelēku sejas krāsu, ģērbusies vecmodīgā apģērbā. Es biju pārsteigts. Lai labāk pārliecinātos, pielīdu tām glu�i tuvu. Viņas stāvēja piespiedu�ās pie klints sienas, un nerunāja neviena vārda. Es gribēju pa�ķirt krūmus, lai labāk redzētu, bet tanī acumirklī sievietes bija nozudu�as. Klintī viņas nevarēja ieiet, jo tur pat mu��ai izbeidzas ceļ�. Tātad tie bija spoki, esmu par to pārliecināts. Tur
apak�ā, pilī, senāk dzīvoja vecā kūrfirsta mīļākā � Rohlicas grā�fiene. Ļaudis runā, ka viņas gars te spokojoties. Arj es pats to re�dzēju. Tikai nezinu, kas bija jaunā meitenē.
Vitorfs tūliņ saprata, ka tā bijusi Elzbete ar vājprātīgo. Nu tas bija uz pēdām.
Viņ� ātri piecēlās, atvadījās no vecā un devās tālāk.
Gabaliņu pagājis, tas apstājās un sāka visu pārdomāt. Viņ� , spokiem neticēja un nolēma apskatīt to vietu, kur vecais sievietes bija redzējis. ,
Viņ� ātri izspraucās caur biezajiem krūmiem un, nonācis pie stāvās klints, uzmanīgi to aplūkoja.
Vai tie�ām tur atradīsies kāda slepena ieeja?
Freidenbergas pilī jautri dzīroja.
Kareivji bija dabūju�i vīna mucu, jo mui�as kungam bija �odien labs garastāvoklis. Bez tam vecais tirgotājs bija atnesis skaistas rotas lietas: kakla ķēdes, auskarus, bro�as, gredzenus un citas lie�tiņas par nedzirdēti lētām cenām.
Tirgotājs priecājās par izdevīgo veikalu, jo gandrīz katrs karei�vis pirka meitām dāvanas. Jautrās dzīres turpinājās, un skaistās Freidenbergas meitas priecājās par jaukajām dāvanām.
Par laipno uzņem�anu tirgotājs bija iedevis greznu kakla rotu. Par to viņam ierādīja kādā pils istabā naktsmāju.
Iebaudījis vakariņas un izdzēris glāzi vīna, sirmgalvis sāka sa�runāties ar sulaini, kas gaidīja atnākam me�a strādnieka meitu Mariju.
Tirgonis vēl apjautājās sulainim, kādēļ tik lieliski apsargājot pili.
Tad sulainis paskaidroja, ka baidoties no Lipa Tuliana.
Vecais tirgotājs reizēm iedzēra vīnu, un sulainis brīnījās, ka sirmgalvis tik lielā vecumā vēl tik spirgts. Tas paskaidroja, ka svaigais gaiss atstājot labu iespaidu uz organismu.
Beidzot sulainis sagaidīja mei�u un ātri norādīja vecajam, kādēļ mui�as kungs licis meiteni atsaukt un kas to sagaida.
Sis gadījums ieinteresēja veco tirgotāju. Viņ� uzlūkoja skaisto meiteni, kas likās tik satraukta, kaut gan nezināja, kāds liktenis viņu gaida.
Sulainis atveda Mariju pie mui�kunga.
�ovakar kungs laipni apprasījās Marijai par vecākiem. Marija kautri izstāstīja visu lielo postu, kas cēlies, tēvam un mātei slimojot.
Tad mui�as kungs tai apsolījās palīdzēt: viņ� pieņem�ot to mui�ā par saimnieci, jo visas kalpones esot apniku�as. Bez tam viņ� ap�solīja Marijai sagādāt īstas svētku dienas. Viņa varē�ot labi ēst un dzert, skaisti ģērbties, un viņas vecākiem nekas netrūk�ot.
Marija bailīgi pateicās.
Nu mui�kungs to ieveda savā dzīvoklī un parādīja skaisto iekārtu un guļamistabu, kas tai bū�ot jāuztur kārtībā. Pastāstīja, ka viņa biju�ā saimniece palikusi vājprātīga un pils dīķī noslīcinājusies. Tā bijusi viņam gandrīz kā sieva, laba un' uzticīga. Sī vieta nu jāizpildot Marijai. Viņ� apskāva meiteni un gribēja to noskūpstīt.
Marija izmisumā taisījās bēgt. Ta�u nelietis viņu aizturēja un ar varu ievilka guļamistabā. Marija paģība.
Te pēk�ņi atvērās dzīvokļa durvis, noklaudzēja spēcīgi soļi. Mui��kungs uztraucās, palaida Mariju vaļā un lādēdamies steidzās aplūkot
trok�ņotājus.
Kāds brīnums! Tur stāvēja vecais tirgotājs, kas bija kļuvis jauns, liels un spēcīgs, ar bairgu seju.
Mui�kungs dusmīgā balsī pavēlēja tirgotājam, lai tas tūliņ pa�zūd, un solīja viņu par neatļautu ienāk�anu bargi sodīt. Tirgotājs briesmīgi saskaitās un teica, ka visu noklausījies, ko tas ar jauno meiteni runājis. Tagad viņ� saņem�ot savu algu. Tirgotājs kā salmu ku�ķi paķēra mui�kungu un mierināja nelaimīgo Mariju, sacīdams, lai nebaidoties, jo viņas godu neviens vairs neaizskar�ot.
Tad tirgotājs pacēla mui�kungu augstu gaisā un nesa lejā pa trepēm.
Saskrēju�os sulaiņus atgaiņādams ar kājām, Goliāts steidzās uz dīķi un iemeta mui�kungu tanī pa�ā vietā, kur viņa saimniece � skaistā Anna � bija izbeigu�i savu dzīvi.
Lielais troksnis uztrauca ļaudis, atskrēja kaprāļi ar kareivjiem un taisījās uzbrukt, bet atskanēja pistoles �āviens, un pirmais kap- rālis saļima. Tirgotājs nometa skrandaino mēteli un parādījās spo�ā mednieka apģērbā.
� Es esmu Lips Tulians! � viņ� iesaucās un, atvēris pils vār�tus, īsi iesvilpās. Acumirklī saskrēja pils pagalmā vesels pulks ap�bruņotu laupītāju.
Lips Tulians, paķēris dunci, nogalināja otru kaprāli un ar zobenu pļava uz visām pusēm. Viņa biedri palīdzēja, un drīz visi kareivji bija uzvarēti, atliku�ie sabēga pagrabos. Lips Tulians aizmeta asi�ņaino zobenu tālu projām un, pateikdamies saviem biedriem, pavē�lēja aplaupīt pili, iznest sētā visu naudu un dārgumus; kas pretojas, to netaupīt. Tikai meitas neaiztikt, bet izvest pagalmā.
Laupītāji ķērās pie darba.
īsā laikā sanesa pagalmā smagas kastes ar dārgumiem un lielu daudzumu naudas. Izvestās meitas skaļi vaimanāja, jo domāja, ka laupītāji tās nokaus.
Lips Tulians pienāca un paskaidroja, ka visas palik�ot dzīvas, bet bū�ot jānāk līdz. Ja jau viņas ar kareivjiem tik izlaidīgi prie�cāju�ās, tad varot arī viņa ļaudis uzjautrināt un apkalpot.
Tad viņ� kādai meitai lika pateikt, cik sād�ā zemnieku ģimeņu un cik no tām nabadzīgu.
Uzzinājis, ka sād�ā dzīvo septiņdesmit nabadzīgas ģimenes, Lips Tulians pavēlēja sataisīt septiņdesmit makus un katrā ielikt simts dālderus nabaga zemniekiem. Laupītāji bez kādiem iebildumiem pa�klausīja, un drīz visi septiņdesmit maki bija sagatavoti un piebērti ar naudu.
Te piepe�i pils pagalmā ieskrēja nelaimīgās Marijas māte.
Viņa, skaļi raudādama, meklēja savu meitiņu.
Vāja saules gaismiņa spīdēja tum�ajā ejā, pa kuru taustīdamies gāja Vitorfs. Viņ� bija atradis klintī slepenu ieeju un tagad meklēja savu Elzbeti.
Ja viņa te ienākusi, tai vajadzēja te arī būt. Beidzot viņ� aiz�taustījās līdz kādām durvīm un apstājies sāka klausīties.
Kaut kur aiz durvīm �ņāca plē�as kā kalēja smēdē.
Vitorfs izdzēsa sveci un caur kādu lielāku plaisu ielūkojās no�slēpumainajā telpā. Viņ� gandrīz sastinga.
Tad ātri atguva līdzsvaru, paķēra smagu klints bluķi, ar milzu spēku izsita dzelzs durvis un iegāja Betgera laboratorijā, kur Elz- bete gulēja uzsieta uz sola. Viņa �ēli vaidēja, jo bija pamodusies no ģīboņa. Betgers, pacēlis spo�u nazi, grasījās durt, lai iegūtu Elz- betes asinis un varētu pagatavot gudrības akmeni. Ieraudzījis Vi- torfu, viņ� uzbruka tam un iedūra plecā.
Ta�u Vitorfs saņēmās un iesita Betgeram tik stipri pa galvu, ka tas apdullis nogāzās uz klona. Tanī brīdī otrā pusē atskanēja soļi un cilvēku balsis. Vitorfs ātri pārgrieza Elzbetes siksnas un, paķēris meiteni, ātri iebēga koridorā.
Viņ� steidzas uz priek�u. Elzbete trīcēja bailes un atkal zaudēja samaņu.
Vitorfs to aiznesa līdz pirmīt pamestajam mētelim un ietina taja mi|oto meiteni, kas tam bija dārgāka kā pa�a dzīvība.
Baidīdamies no vajātājiem un beidzamos spēkus saņēmis, Vitorfs iii Elzbeti izgāja no koridora un, klints durvis attaisījis, ielīda krū�mos, kur pirmāk bija atstājis savus iero�us un pauniņu. Te viņ� atguldīja Elzbeti uz mīkstām sūnām.
Lielā asins zaudējuma dēļ Vitorfs paģība.
Me�a dzirnavās valdīja liels uztraukums. Neviens vairs nesa�prata, ko iesākt. Pat garais Zamuels skraidīja apkārt kā neprātīgs � pēk�ņi bija mirusi Hedviga, kas vēl nupat vakarā bija tik vesela ka /.ivs ūdenī, ziedēja kā skaistākā roze un bija tik jautra un omulīga.
Ko tagad, mājās pārnācis, sacīs virsnieks? Vai viņ� neiznīcinās visu?
Pienāca pusdiena lielās bailēs un uztraukuma. Guste piegāja /amuelam, kas staigāja, matus plēsdams.
Viņa mierināja Zamuelu un ieminējās, ka Hedviga ta�u mirusi dabīgā nāvē un tādēļ esot aprokama dārzā. Arī zārks esot paga�tavots.
Bet Zamuels to stingri noraidīja. Viņ� pavēlēja Hedvigas kal�ponei un citām meitām apģērbt Hedvigu greznā tērpā un paturēt viņas istabā, līdz pārnāk virsnieks.
Guste izgāja pagalmā un nejau�i sastapa zā|u sievu. Tā ņirgā�damās prasīja Gustei, vai mīlas dzēriens līdzējis, vai neesot kas atgadījies ar miroņgalvas pudelīti. Viņa dzirdējusi par kādas jaunas meitenes pēk�ņo nāvi, vai tā esot taisnība. Vai tik Guste neesot lie�tojusi indi.
Nē, nē! � Guste iesaucās un, kā traku suņu gaiņāta, ieskrēja dzirnavās.
Saprotu, kas te ir noticis, � zāļu sieva murmināja. � Bez�dievīgā kaislība un greizsirdība. Labi, ka atnācu. Man jāiet ap�raudzīt!
Un zāļu sieva tie�ām iegāja aplūkot Hedvigas līķi. Viņa gulēja starp skaistākiem ziediem, ģērbta zīda drānās, ar puķu vainadziņu naivā un līdzinājās eņģelim. Apkārtstāvo�ās meitenes viņu aprau�dāja, bet, ieraudzīdamas zāļu sievu, aizbēga. Vecā tās izsmēja un jautaja, kad miru�o apraks. Bet, baiļu pārņemtās, viņas nespeja atbildēt.
Zaļu sieva atkārtoja savu jautājumu. Tad pienāca garais Zamuels un paskaidroja, ka pirms virsnieka pārnāk�anas nerak�ot.
Tad es atkal ieradī�os, � vecā �ukstēja.
Ar ko viņa mirusi? � Zamuels prasīja zāļu sievai.
Es nezinu, � tā atteica.
Jūs zināt, bet tik nesakāt! � Zamuels.iesaucās.
Ak, jūs tā domājat? � vecā iziedama teica. � Es klusē�u, klusē�u, līdz pārnāks Lips Tulians. Un tanī dienā, kad �o skaisto radījumu gribēs apglabāt, es atkal atnāk�u.
Betgers, at�irdzis no sitiena, skrēja kā neprātīgs pa laboratoriju un neganti kliedza. Viņa virumam bez meitenes asinīm nebija ne�kādas vērtības.
Gudrības akmeni viņ� vairs nespēja izgatavot, un tagad to gai�dīja karātavas vai bendes cirvis.
Durvis atvērās, un ienāca Hilda ar Kasparu.
Kādēļ jūs trok�ņojat? � Hilda jautāja.
Es esmu pazudis. Es vairs nevaru gudrības akmeni izgatavot.
Vai tad jums vajag meitenes asiņu? � Hilda klusi �ukstēja.
Betgers sarāvās.
Ekselence, jūs . . . jūs zināt. . .
Jā, es visu zinu. Es redzēju, kā jūs toreiz gribējāt meiteni nokaut, bet jūsu nodoms neizdevās. Un kas tad tagad?
Atkal nekas. Negaidot mani pārsteidza kāds sve�inieks un aizbēga ar meiteni!
Bet kā tad �is blēdis te iekļuva? � Hilda satraukta vaicāja.
Pa klin�u eju! � Betgers, galvu berzēdams, atbildēja.
Sagūstiet viņu! � Hilda iekliedzās. � Sis nelietis nedrīkst izbēgt, arī man ir iemesls �o eju paslēpt.
Tad tie visi trīs skrēja pa eju.
Te pēk�ņi Kaspars tumsā saķēra kādu cilvēku, kas stipri pretojās, bet ar Betgera palīdzību to izdevās sasiet.
Sve�ais bija ģērbies greznā sulaiņa livrejā un izrādījās ministra Fleminga melnais sulainis.
Ap�ēlojieties! � nēģeris lūdzās.
Bet Betgers pārskaities kliedza:
Kur palika meitene?
Es nekā nezinu, � nēģeris atbildēja. � Es te stāvēju, un kāds man pagāja garām. Tad dzirdēju troksni, un drīz viņ� atkal paskrēja garām, izgāja ārā un aiztaisīja klints vārtus. Tumsā ne�varēju labi redzēt. Tagad viņ� jau sen ir projām.
Projām, projām! � Betgers vaimanāja.
Hildai nerūpēja Betgera vaimanas. Viņa piegāja nēģerim tuvāk.
Kādēļ tu �e ieradies? Vai tevi kāds sūtīja? � viņa jautāja.
Mans augstais pavēlnieks, � nēģeris, Hildu pazīdams, at�teica.
Tad viņ� zin, ka te atrodas �ī eja?
Jā, ekselence.
Ko tev �e vajadzēja darīt? � Hilda pavēlo�ā balsī jautāja.
To es nedrīkstu sacīt, � nēģeris atbildēja.
Ak tā, nu gan es tevi piespiedī�u runāt. Pagaidi tik, grāf. Tu mācīsies mani pazīt, � Hilda klusi murmināja un pavēlēja Kas�param nest nēģeri līdz. Kaspars viens nespēja, tad Hilda paņēma no Betgera lampu, un tas palīdzēja nest sasieto nēģeri. Nēģeris lūdzās un spārdījās, bet to neviens neievēroja.
Hilda steidzās pa priek�u un sāka kāpt pa trepēm aug�ā uz to vietu, kur atradās slepenais mehānisms. Tur Hilda paspieda kādu pogu, un visi nolaidās lejā. Hilda tos ieveda blakus telpā, kur at�radās briesmīgā dzelzs jaunava.
Nēģeris sāka �ēli lūgties.
Vai tu arī tagad neteiksi? � Hilda jautāja. � Ja neteiksi patiesību, tev būs jāmirst!
Jā, jā, es visu pateik�u, � sulainis vaidēja.
Nu, tad saki, vai grāfs tevi sūtīja, lai tu izpētītu laboratorijas noslēpumus?
Jā!
Un tālāk? � Hilda tincināja. � Tas nav viss. Grafs laikam vēlējās uzzināt kādu lietu, ko izlietot pret mani kā apvainojumu. Atbildi, vai tu esi kādreiz dzirdējis mani runājam ar �o Betgeru?
Jā!
Vai dzirdēto atstastīji grāfam?
Jā gan, bet ap�ēlojieties, es citādi nevarēju, � sulainis lūdzās.
Hilda, Kaspars un Betgers nolēma sulaini nogalināt un pēc ma�zas apspriedes nolēma izlietot veco dzelzs jaunavu.
Sulainis, kaut ko briesmīgu nojauzdams, sāka kliegt un lūgties.
Hilda atkāpās un pavēlēja Kasparam, lai aizbā� sulainim muti.
Kaspars iegrūda viņam mutē vīstokli un ar milzu spēku piestūma nēģeri pie dzelzs jaunavas. Tad paspieda mehānismu, un dzelzs jaunava strādāja savu briesmu darbu. Acumirklī tā ierāva nēģeri, tad aizvērās vārstules un atskanēja dobji vaidi, vārstules atvērās un sadurstītais līķis tika mehāniski iemests dziļajā bedrē.
Drausmīgais skats bija beidzies.
Ekselence, grāfiene, kas �e norisinājās? � Betgers uztraukts vaicāja.
Es sodīju spiegu, kādu ok�ķeri, kas bija bīstams man un arī zelta taisītājam Betgeram, � Hilda mierīgi paskaidroja.
Bet ja nu Flemings to uzzinās?
Tas nekad nenotiks. Mēs protam klusēt. Lai viņ� meklē savu mori.
Bet es esmu pazudis, arī izbēgt nav iespējams, jo te visur staigā spiegi.
Betger, jūs man noderēsit, jūs zināt� � Hilda �ukstēja.
Jā, bet�
Ne vārda, es zinu, jūsu noslēpumainajam darbam ir nepie�cie�ams kāds nevainīgs upuris. Vai ne tā?
Jā, -ekselence! � Betgers atbildēja.
Palieciet! � Hilda teica. � Jūs man pakalposit, un es bū�u jums pateicīga. Vēl da�as dienas pacietieties, kamēr Kaspars jums pagādās kādu citu nozudu�ās vietā. Tad, Betger, būs jūsu reize man pateikties. Jums spīdēs gudrības akmens, bet man � mīlas zvaigzne!
Lips Tulians stāvēja Freidenbergas pils pagalmā. Viņ� ierau�dzīja raudo�o Marijas māti.
Nabaga sieviņa bija dzirdējusi, ka pilī iebruku�i laupītāji, un atskrējusi glābt savu Mariju.
Viņa kliedza un vaimanāja, lai taupa viņas vienīgo bērnu.
Lips Tulians saņēma viņas roku:
Sieva, nekliedz. Vai tu patiesi domā, ka Lipa Tuliana ļaudis laupa nevainību? Tie�ām, tavas meitas gods bija apdraudēts. Bet es vēl laikā ierados un viņu izglābu. Viņai uzbruka mui�kungs, kas tagad atrodas pils dīķī. Pēdējā mirklī es viņam atņēmu Mariju.
Ak Dievs! � sieviņa iesaucās.
Māmiņ, māmiņ! � Marija, mātei pretī skriedama, iesaucās.
�is kungs mani izglāba! � tā rādīja uz Lipu Tulianu.
Sieviņa nokrita pie Lipa Tuliana kājām un raudādama pateicās.
Lips Tulians, to paceldams, teica:
Pielūdziet Dievu, bet ne cilvēku. Man nevajag pateicības. Bet, ja jums tīk, tad aizlūdziet Dievu par manu dvēseli.
Tad viņ� ātri paķēra kādu naudas maku un ielika to sieviņai klēpī.
Tas ir jūsu īpa�ums. Sī nauda padarīs galu jūsu bēdām. Lai velns to parauj, kas jums vēl Jaunu darīs! Atceries, sieva, ja tavai meitai vēl kāds nelietīgi tuvosies, tad pasaki, ka tam būs darī�ana ar Lipu Tulianu. Staigājiet vesela!
Lips Tulians piegāja pie saviem ļaudīm un pavēlēja pasteigties, lai pirms vakara nokļūtu nometnē. Bet kauna perēklis vēl bija jāno�dedzina.
Smagās mantu kastes iecēla ratos. Sajūdza zirgus, un Lips Tu�lians visu izdalīja. Pusi atdeva nabaga zemniekiem, otru pusi sa�viem ļaudīm.
Tad no visiem �etriem stūriem aizdedzināja pili. Mantu vezumus aizveda projām.
Tās meitas, kas bija vieglprātīgi spēlēju�ās ar savu godu, lau�pītāju virsnieks atļāva vest līdzi me�ā. Tad Lips Tulians, vēl dego��ajā pilī raudzīdamies, iesaucās:
Saputi pelnos, tu briesmu un kauna perēklis! Sakriti drupās, tu lepnā Freidenbergas pils! Lai nekad vairs nenāk tā diena, kad atkal paceltos tavi mūri. Lips Tulians ir tevi izpostījis, lai uz visiem laikiem pazūd tavs lepnais vārds!
Tad Lips Tulians uzlēca zirgā un uzsauca Marijai:
Dzīvo vesela, skaistā Marija. Neaizmirsti manus vārdus: es bū�u tavs sargs. Ja kādreiz tevi apprec krietns jauneklis, paziņo arī man. To tu neno�ēlosi!
Kādu precēt? Ak nē, nē, es varu tik vienu mīlēt, un tas ir �
Raudas apslāpēja viņas balsi. Viņas nevainīgā dvēsele bija pie�ķērusies Lip'am Tulianam.
Laupītāji sabrauca zaļajā me�ā.
Viņus pavadīja dro�sirdīgais virsnieks, kam nebija ne jausmas, kāda nelaime to sagaida vientuļajās me�a dzirnavās.
Cik ilgi Vitorfs bija gulējis ģībonī, viņ� nezināja. Samaņu at�guvis, viņ� pamanīja Elzbeti rosīgi darbojamies ap viņa brūci.
Saldas līksmes jūtas pārņēma viņa dvēseli, apzinoties un redzot, ka viņa tik karsti miļotā Elzbete darbojas ap viņu.
Svētlaimes pārņemts, tas sauca viņas vārdu.
Elzbete satrūkās, apzinādamās sevi kailu, un ietinās mētelī. Viņa kaunējās, bet viņas acis runāja visdziļākajā pateicībā.
Vitorfs nevarēja vien beigt skatīties viņai acīs.
Tūliņ viņ� arī iedomājās par savu nedro�o stāvokli. Vajātāji tak varēja' viņus te atrast. Nedrīkst kavēties. Bet kā lai aiziet, ja Elzbete ir kaila un basām kājām. Vispirms jāpagādā drēbes. Un tomēr � Elzbeti arī nevar atstāt te.
Tādēļ Vitorfs nē�us aiznesa Elzbeti un, atstājis krūmos, devās uz tuvākajām mājām meklēt dfēbes.
Mājas māte ar savām divām meitām patlaban atradās priek��namā un, sve�nieku ieraugot, ziņkāri iznāca durvīs, prasīdamas, ko �is vēloties.
Vitorfs stāstīja, ka, ceļojot uz Drēzdeni, kāda dāma iekritusi dubļos un samaitājusi savu apģērbu; tādēļ viņ� laipni lūdzot pār�dot svētdienas apģērbu, par kuru solījās maksāt piecdesmit dālderu.
Zemniece ilgi nedomāja, jo par tādu naudu varēja iegādāties vai pa�as princeses apģērbu.
Drīz vien bija atnestas visas vajadzīgās virsdrēbes, kā arī veļa, zeķes un kurpes.
Vitorfs, samaksājis un atvadījies, devās.projām.
Bet zemniecēm �ī lieta �ķita tāda savāda, un tādēļ viena no mā�jas meitām slepeni gāja Vitorfam pakaļ.
Vitorfs nemanīja, ka viņam uzglūn, un, drēbes atdevis Elzbetei, pats atgāja savrup.
Zemnieku skuķe redzēja Elzbeti ģērbjamies un velti lūkojās pēc viņas netīrajām 'drēbēm, vairāk neredzēdama, kā vīrie�a mēteli, un tūliņ skrēja pateikt mājās.
Māte nosprieda, ka tur kaut kas neesot kārtībā, � diezin kas par cilvēkiem tie esot � tādēļ sūtīja uz lauka pie tēva, lai tas tūliņ ar kalpiem nāk mājās un neļauj sve�niekiem aiziet. Pēc īsas ap�sprie�anās kalpi aizskrēja uz visām pusēm ar jauno ziņu.
Vitorfs ar Elzbeti nemanīja, ka viņi tiek vajāti.
Sardzes signāli ziņoja par Lipa Tuliana iera�anos: Lips Tulians atgriezās no Freidenbergas ar lielu laupījumu.
Sargiem, kā parasts, vajadzēja iet pretī, bet, kad tie nerādījās, Lips Tulians lika Sikleram dot aicinājuma signālu.
Sāda ļau�u izturē�anās darīja Lipu Tulianu nemierīgu, un viņ� tūliņ noprata, ka kaut kas nav kārtībā. Beidzot cilvēki gan sanāca, bet neviens negribēja runāt pirmais, zinādami, cik sāpīgi virsnieku ķers �ī nelaimes vēsts � Hedviga mirusi. Tādēļ neviens nerādīja priecīgu seju. Pēc vairākkārtējas jautā�anas beidzot bija jāstāsta, ka Hedviga mirusi. Sī ziņa tā pārsteidza Lipu Tulianu, ka tas sākumā nevarēja ne saprast, ne ticēt, bet, drusku atguvies, kā vēj� aizskrēja uz me�a dzirnavām.
Tās sasniedzis, viņ� neatrada nevienu cilvēku, viss bija tik kluss kā izmiris. Viņ� metās pa trepēm aug�ā un pa koridoru projām uz Hedvigas istabu. Sāpju kliedziens izlauzās pār viņa lūpām, pat apak�ā dzirnavās tas bija dzirdams, un Lips Tulians saļima uz grīdas blakus līķim.
Tad viņ� lēnām piecēlās un sauca savas mīļākās vārdu, glāstīja un skūpstīja Hedvigu, sauca atkal viņas vārdu un runāja ar to, bet viņa gulēja mierīgi, auksta un sastingusi, kā jau mirusi. Tad viņ� savās sirdssāpēs sāka trakot un briesmīgi vaimanāt. Visi iemītnieki trīcēja ,kā ap�u lapas, kad dzirdēja Lipu Tulianu plosoties. Tas bija briesmīgs brīdis.
Lipa Tuliana zvaigzne bija izdzisusi. Nakts jau bija klāt, un Lips Tulians iededzināja lielās vaska sveces nelaiķes galvgalī. Tur viņ� sēdēja stundām ilgi, stiprais un dro�ais bandīts, neatlaidīgi Hedvigā skatīdamies un brīdi pa brī�am saukdams viņas vārdu. Tā las turpinājās visu nakti, līdz ausa rīts. No rīta viņ� pasauca Za- muelu un teica:
Zamuel, es tev uzticēju savu Hedvigu.
Jā gan, virsniek! Kā acuraugu es viņu sargāju, bet naktī�
Viņa bija mirusi, � Lips Tulians papildināja.
Nt) rīta viņa bija auksta un sastingusi, bet vakarā jautra un /.irgta aizgāja gulēt.
Zamuel, � Lips Tulians teica, � �inī vecumā tik ātri nemirst. Man rodas aizdomas.
Aizdomas, virsniek?
Jā gan. Ja nemaldos, mana Hedviga nav vis mirusi dabiskā nāvē. Viņas lūpas ir sāpīgi savilktas. Saki man, Zamuel, vai bei�dzamā naktī kāds nav bijis pie viņas?
Nē, virsniek,� tomēr, jā, tās meitas, kas viņu apkalpoja.
Sīs skuķes viņai ļaunu nedarīja, to es zinu. Drīzāk es ticu, ka Hedviga pati izvēlējusies �o ceļu.
Tam es neticu, virsniek. Es vēl pirms gulētie�anas runāju ar viņu. Viņa ilgojās pēc jums un prasīja, kad jūs pārnāk�ot; es do�māju, viņa gribēja jums ko sacīt un pēdējās dienās bija tāda sērīga.
Tad ir pastrādāts noziegums. Hedviga bija jauna un vesela. Viņa nekad nav slimojusi. Kā es varētu uzzināt patiesību?
Es zinu, virsniek. Vajag zāļu sievu izpra�ņāt.
Pareizi, Zamuel. Ņem �o naudas maku un ej tūliņ turp, paņem viņu līdz, bet steidzies � steidzies!
Zamuels skrie�us aizskrēja.
Un Lips Tulians?
Viņ� atkal iegāja Hedvigas istabā un apsēdās tai blakus, ļau�dams asarām vaļu.
Ak, sekretār, beidziet ta�u reiz savas pasakas, tas vairs nav izturams.
Bet, ekselence, lūdzu atļaujiet.
Ak ko, es nevēlos neko zināt, �- grāfs Flemings errīgā balsī iesaucās.
Tās lietas man tik tālu apniku�as, ka es negribu pat dzirdēt Lipa Tuliana vārdu. Tas mani uztrauc. Jūs dzirdiet, sekretār!
Bet viņ� ta�u Reicenhcinas klosterī. . .
Pie velna, kas man par daļu. Reieenheina ta�u neatrodas Saksijā, jūs, slayenais parūku vīrs. Lai bohēmie�i pa�i tiek galā ar saviem laupītājiem.
Bet, ekselence, apdomājiet. Tā lieta nav tik vienkār�a.
Kādēļ? .
Viņa ekselence grāfs Martinics, Prāgas pārvaldnieks, ir pie�sūtījis Saksijas valdībai lūgumu, lai aizsūta kareivjus līdz robe�ai. Tad varētu sagūstīt Lipu Tulianu.
Ministrs brītiņu pārdomāja. Vēl arvien viņ� nebija aizmirsis savu karā�anos pie griestiem, un viņa ienaids pret Lipu Tulianu nebija mazinājies. Bet Flemings bija uzmanīgs. Kas gan notiktu, ja kādā naktī viņ� atkal ierastos? Nu, tad tas no Lipa Tuliana rokām tik viegli vaļā netiktu.
Flemingu pārņēma salti drebuļi, kad tas visu pārdomāja.
Nedrīkst pārsteigties. Sī lieta pamatīgi jāpārdomā. Kamēr majestāte karo Polijā, katrs kareivis ir nepiecie�ams, mēs ta�u ne�drīkstam kareivjus izsūtīt laupītāju gūstī�anai. Tomēr �inī lietā tas nav mans pēdējais vārds. Kas jums vēl ko sacīt?
Ekselence, jums jāparaksta da�i papīri.
Kādi papīri?
Grāfienes Kozelas rēķini no mantu kambara. Kopsummā sa�nāk tā ap �etrdesmit tūksto�u zelta guldeņu.
Flemings savilka skābu seju.
Tas tik ir pamatīgs cirpums, � viņ� murmināja. � Ja arī uz priek�u tā ies, tad grāfiene samazinās manus ienākumus. Tā neiet, tai lietai reiz jādara gals. Bet kā to panākt, � pliķis arvien vēl kvēlo uz vaiga. Man katrā ziņā jāatriebjas.
Viņ� ātri uzlūkoja sekretāru.
Pasakiet, vai jūs apmeklējat Var�avu?
� Jā gan,- ekselence!
Vai redzējāt Derihofas grāfieni?
Nu, protams, ta ta�u ir visskaistaka sieviete Polija.
Un kā pret viņu izturējās karalis, ballē satiekoties?
Piedodiet, viņa majestāte bija ļoti laipns pret skaisto grā�fieni, bet � �e ta�u dzīvo grāfiene Kozela �
Protama lieta, kamēr �ī zvaigzne spīdēs mūsu galmā, cita nevar uzlēkt. Bet grāfienei Kozelai drīz jākrīt.
Ministrs nervozi staigāja pa istabu.
Bet vēl kāda dīvaina lieta, � sekretārs ieminējās.
Kāda?
- Pavisam nesaprotama. Policisti netālu no Pilnicas aizturēju�i kādu aizdomīgu pārīti � jaunu meiteni vīrie�a pavadībā. Mīklaino apstākļu dēļ zemnieki gribēju�i tos apcietināt. Bet dēkainie sve�i�nieki nesaka, no kurienes nāk un kurp iet, pat savus vārdus tie lie�dzas sacīt.
Ak tā, kur tad viņi atrodas? � Flemings jautāja.
Donata tornī.
Tad es aizie�u tos apskatīt. Jūs, sekretār, mani pavadīsit un slepeni sastādīsit protokolu.
Ministrs piezvanīja un pavēlēja iejūgt zirgus. Tad, iesaucis kam�barsulaini, uzprasīja, vai nav atnācis Jusufs.
Saņēmis atbildi, ka vēl neesot, ministrs pārsteigts prātoja, kas gan Jusufam atgadījies Piinicā, jo tas ta�u bija tik izveicīgs zellis. Ministrs ne sapnī nevarēja iedomāties, ka viņa sulaini saplosījusi dzelzs jaunava un Hilda pasteigusies izjaukt viņa plānus.
Piebr'auca kariete, tanī iesēdās Flemings ar sekretāru un aiz�brauca uz cietoksni, kas toreiz atradās uz Drēzdenes vaļņiem un bija dro�ākā vieta lielāko noziedznieku ieslodzī�anai.
Cietuma komandants viņus uzveda aug�ējā tornī. Ministrs pa�vēlēja atvest noslēpumainos gūstekņus, bet komandantam un se�iem vīriem ieņemt sarga vietas.
Atveda gūstekņus.
Vīrietis bija ieslēgts ķēdēs, bet meitene atstāta brīva. Tie bija Vitorfs ar Elzbeti, kurus zemnieki bija nodevu�i.
Sekretārs jau gribēja tos nopratināt, kad pēk�ņi ministrs uzlēca kājās un pārsteigts lūkojās Elzbetē.
Kas te spokojas, vai grāfiene Rohlica atmodusies? Kā tas izskaidrojams?
Ari sekretārs izbrīnījies aplūkoja Elzbeti un slaucīja savas apa�ļās brilles.
Ministrs klusi apsēdās krēslā un pie sevis murmināja:
Kāda neprātīga iedoma � Rohlicas grāfiene ir ta�u daudz vecāka. Viņu gan uzskata par miru�u, bet es zinu, ka viņa ir vāj�prātīga un uzturas Freidenbergā. Cik brīni�ķīgi! Tāda izskatījās Rohlicas grāfiene, kad vēl bija jauna.
Kā tevi sauc? � Flemings jautāja Elzbetei.
Mani sauc par Elzbeti, � meitene atbildēja.
Un uzvārds?
Es nezinu, mani uzaudzināja kāds zemnieks. - � Kur viņ� dzīvo?
Elzbete kļuva bāla, viņa nedrīkstēja to sacīt, tad atklātos, ka tā aizgājusi pie laupītājiem, un iekristu Vitorfs. Tādēļ viņa klusēja.
Svarīga iemesla dēļ man jānoklusē ciema nosaukums. Flemings nebija ieradis paciest tādas atbildes, bet �oreiz viņa
dusmas apklusināja Elzbetes skaistums. Viņ� pievērsās Vitorfam.
Un kāds tavs vārds?
Savu vārdu es nekad neteik�u, � Vitorfs atbildēja.
Aha, puis, vai tu arī zini, kas es esmu?
Nē!
Es esmu ministrs! Vai tagad teiksi savu vārdu, vai ne?
Nē!
Man ir līdzeklis, ar ko atraisīt tavu mēli. Es pavēlē�u tevi mocīt.
Jums nav tiesības, jo es neko neesmu izdarījis.
Ak tā, puika, tu mani vēl gribi izsmiet? Pasauciet bendi! Sekretārs jau gāja uz durvīm, kad Elzbete pieglaudās pie Vitorfa
un klusi �ukstēja:
Ja jūs viņu mocāt, tad varat arī mani. Flemings iesmējās.
Tik ne�ēlīgi nu gan mēs nerīkosimies, daiļais bērns. Bet tu, puis, vai beidzot teiksi savu vārdu?
Nē!
Sekretār, pavēliet bendem uzlikt tam īk�ķa skrūves. Tās vi�ņam atdos atmiņu.
Elzbete iekliedzās, apķērās Vitorfam un uztraukta sacīja:
Es gribu mirt jūsu vietā!
Vitorfs meiteni noglāstīja. Viņ� bija tik laimīgs un gatavs iz�ciest vislielākās mokas, jo tagad tas saprata, ka Elzbete viņu sir�snīgi mīl.
Flemings pārdomāja. Te sekretārs, papīrā skatīdamies, ieminējās:
Sim cilvēkam biju�i arī iero�i: divas pistoles un ļoti ass duncis.
Kas � iero�i? � Flemings iesaucās. Tad Vitorfs atbildēja:
Seit visi ceļi ir nedro�i, tādēļ nepiecie�ams apbruņoties. Flemings kļuva vēl aizdomīgāks un gribēja atsaukt bendi, bet
ātri apdomājās, ka ar mocī�anu neko neuzzinās. Tādēļ viņ� nolēma tos vēl ievietot Donata torni. Kad izrādījās, ka tur vairs nav brīvu I elpu, Flemings pavēlēja viņus stiprā apsardzībā nosūtīt uz Ke- nigsteinas cietoksni un pats pagatavoja pavadrakstu cietok�ņa ko�mandantam. Izejot tas vēl kāri noskatījās Elzbetē.
Elzbete nodrebēja. Vai atkal tai būs jācīnās par savu godu?
Me�a dzirnavās, kur arvien tik jautri dzīvoja, tagad valdīja kapa klusums. Visi logi bija aizklāti, un ļaudis izturējās tik klusi kā baznīcā. Tagad tur gulēja Hedvigas līķis. Lips Tulians nerunāja ne ar vienu, neievēroja pat garo Zamuelu. Vienīgi Guste slepeni ga�vilēja, jo viņas nodoms bija izdevies. Tagad viņa gaidīja pilnu mēnesi, kad varēs iedot Lipam Tulianam brīnumdzērienu.
Te klusi un nemanīti me�a dzirnavām tuvojās vecā zāļu sieva un ka spoks ielīda Hedvigas istabā. Lips Tulians gulēja ceļos pie ne�laiķes un nemaz nemanīja veco sievu. Kad vecā iekāsējās, Lips Tulians piecēlās un rādīja uz miru�o:
Mana līgava!
Ak, cik skaista, kā eņģelis, � vecā sacīja.
� Viņa tie�ām bija eņģelis, � viņ� atbildēja. � Uzklausi mani, sieva, pirmo reizi es tevi redzu, bet daudz esmu dzirdējis. Aplūko miru�o, es � es arvien vēl nespēju ticēt, ka viņa ir mirusi. Jau divas dienas viņa tā stāv, bet vēl arvien tās vaigos nerodas nekādas līķa zīmes. Sieva, daudz zelta tu saņemtu, ja spētu �o meiteni at�dzīvināt.
Tik Dievs ir visspēcīgs. Bet nu ļaujiet man viņu aplūkot, � vecene atbildēja.
Viņa ilgi vēroja Hedvigu, tad, pār to noliekusies, uzmanīgi klau�sījās.
Tad pagriezās pret Lipu Tulianu un prasīja, kur līķi aprak�ot.
Vai tie�ām viņa- mirusi? � Lips Tulians sagrauztā balsī
iesaucās.
Virsniek, � vecā sāka runāt. � Maz cilvēku pazīst nāves noslēpumus. Bet es esmu stāvējusi pie nāves sliek�ņa. Nāve' un miegs ir radinieki � daudzreiz tos nespēj at�ķirt un bie�i vien kādu aprok dzīvu!
Ko nozīmē �ie vārdi? � Lips Tulians uztraukts jautāja.
Neko, bet tomēr daudz, � vecene iesaucās. � Es atkārtoju, ka nāve ir savāda lieta. Ķur �o bālo meiteni glabāsit?
Es nezinu, � Lips Tulians atbildēja.
Likās, ka zāļu sievai �ī atbilde patika.
Viņa, roku paceldama, rādīja:
Tur kalnos atrodas mana ala. Katrs cilvēks no viņas bēg, tiklīdz to ierauga. Tur klintīs pat vasarā ir ledus aukstums. Tur nolieciet miru�o. Manā apsardzībā, virsniek, vai saprotat?
Hedviga, mana Hedviga! � Lips Tulians satriekts vaidēja
Tik ielieciet viņu metāla zārkā ar stikla vāku. Kad zārks būs atvests me�a dzirnavās, es atnāk�u to apskatīt. Bet tagad, virsniek, nekavējieties; pagatavojiet zārku un tad man paziņojiet.
Vecene klepodama aizgāja.
Lips Tulians vēl iesaucās:
Vēl kādu vārdu, sieva, vai Hedviga tie�ām ir mirusi? Ko tas viss nozīmē?
Neviens neatbildēja, jo vecā jau bija nozudusi.
Lips Tulians nokrita blakus Hedvigai.
Pēc da�ām stundām garais Zamuels, saģērbies kā turīgs pilsonis, atstāja me�a dzirnavas.
Pagalmā tas sastapa Gusti, kas tagad uzzināja, ka Zamuelam jāiet pēc metāla �ķirsta. Viņa gribēja vēl �o to jautāt, bet Zamuels ātri aizsteidzās.
Guste vēl brītiņu skatījās viņā. Tad viņai ienāca prātā, ka var�būt Zamuels tai neuzticas. Viņa nespēj nomierināties, kamēr Hed�viga nav aprakta.
Pēk�ņi tā ieraudzīja nākam Venceli ar Terēzi no Zārberga ban�das.
Vencelis, Gusti sveicinot, meloja, ka tie no Zārberga aizbēgu�i un steidzīgi gribot runāt ar Lipu Tulianu.
Bet, dabūjis zināt, ka virsniekam līgava mirusi un tas nav ru�nājams, Vencelis lūdza Gusti, lai tā viņiem atļaujot kādu laiciņu palikt, jo esot kaut kas svarīgs jāpaziņo virsniekam.
Guste tiem labprāt atļāva, jo neko ļaunu nedomāja.
Terēze kā nevainīga būtne jautri tērzēja ar Gusti, lai tā neno- prastu viņas ļaunos nolūkus.
Viltīgais grāfienes Kozelas sulainis Kaspars iesteidzās Betgera laboratorija.
Ko tu man teiksi? � Betgers aizsmaku�ā balsī jautāja.
�ēlīgās grāfienes paziņojums. Viņa pavēlēja jums bēgt, � Kaspars �ukstejia.
\
Vai tad jau tik tālu? � Betgers lēni jautāja.
Kaspars zīmīgi pārvilka ar pirkstu pār kaklu un iesaucās:
Jūs zināt, kungs, ka Saksijā ilgi negaida. Laime, ka grāfiene!
ir spiegs, kas visu izok�ķerē.
Un tas esi tu.
Var jau būt, � Kaspars atbildēja. � No Var�avas ir pienā�kusi kāda vēstule, no kuras jums jābaidās. To es skaidri zinu, � Kaspars �ukstēja.
Betgers tikko spēja noturēties kājās.
Bet termiņ� ta�u vēl nav beidzies, � viņ� sacīj;a.
Varbūt nav tik ļauni. Bet lielie kungi ilgi nejoko. Es gan skaidri nezinu, kas rakstīts karaļa vēstulē, tomēr iesaku jums bēgt.
Varbūt tu mani tikai māni? Es zinu, ka tava pavēlniece ļoti interesējas par �īm telpām. Mēs esam norunāju�i, ka es viņai telpas atdo�u kādai slepenai vajadzībai. Tu ta�u to zini.
Jā, es visu zinu. Viņas ekselence nevēlas jūs izdzīt; viņai ir" pat �ēl zaudēt uzticamu biedru.
Kaut tā būtu patiesība, � zelta taisītājs murmināja.
Nu, ja jūs neticat, es jums vairāk nevaru palīdzēt. Manis dēļ varat palikt, kamēr atnāks gūstītāji. Vai esat jau aizmirsu�i savu priek�gājēju, kas bez galvas spokojas Kenigsteinā. Atcerieties, kad vēlāk gribēsit bēgt, bet būs jau par vēlu.
Nē, es tūliņ bēg�u. Bet uz kurieni? Vai tu nezini kādu vietu?
Nu, protams, tādēļ jau es atnāou. Jums tepat tuvumā jāap- slēpjas, tad varēsit ceļot reizē ar grāfieni.
A, vai tad tie�ām viņa gatavojas piepildīt savu neprātīgo nodomu?
Vēl vairāk kā jebkad!
Un viņa pati dosies me�ā un atstās savā vietā kādu kambar- dāmu? Tik bīstama lieta!
O, jūs nepazīstat manu kundzi! Ja viņa kaut ko iedomājas, tad, lai arī pati elle stājas ceļā, viņa tomēr izdara savu. Bet tagad taisieties. Meitene ir aizbēgusi, bet kur tā vājprātīgā, arī tā jāaiz�gādā projām.
Betgers to bija ar zālēm iemidzinājis un, kamēr tas savus dār�gumus iesaiņoja, Kaspars aiznesa iemidzināto sievieti tajā pagrabā, kur stāvēja dzelzs jaunava. Viņ� apgalvoja, ka neviens sievieti ne�varē�ot atrast.
Kaspars apsolīja Betgeram Porskalnā parādīt kādu paslēptuvi.
Viņi lēnām gāja pa �auro klints koridoru uz izeju.
Bet, ārā izgāju�i, tie briesmīgi pārbijās, jo izeju bija ielenku�i kareivji.
Kaspars tikko vēl paspēja ieskriet atpakaļ.
Uz karaļa pavēli tūliņ apcietināja Betgeru un gaidīja ministru Flemingu.
Pēc brī�a viņ� ieradās un jautāja, vai tā melnais sulainis atrasts. Flemings no�ēloja savu uzticīgo kalpu, kas, savu pienākumu izpil�dīdams, bija pazudis laboratorijā uz visiem laikiem.
Tad pavēlēja visas mantas, kas atradās laboratorijā, iekravāt ratos.
Vēl arvien visus stūrus pārmeklēja, bet mori nekur vairs neva�rēja atrast.
Ministrs noprata, kas viņa sulaini ir pazudinājis, un klusībā nolēma ne�ēlīgi atriebties.
Viņ� pavēlēja kareivjiem apsargāt klints eju un aizsūtīja Betgeru ar visām laboratorijas lietām uz Kenigsteinas cietoksni.
Betgers vaidēdams padevās savam liktenim.
Viņ� nezināja, kas to sagaida Kenigsteinā. Bende vai karātavas?
Me�a dzirnavās stāvēja pla�i atvērti pagalma vārti.
Drūms bēru gājiens iznāca un iegriezās me�ā uz klintskalnu pusi.
Astoņi vīri nesa smago metāla zārku, kurā kā apskaidrots eņ�ģelis dusēja Hedviga. Viņa bija redzama caur stikla vāku un �ķita, ka tā būtu tikko iegulusies un saldi sapņotu.
Spēcīgie vīri gāja raudādami, kailām galvām.
Lips Tulians bija bāls kā mironis, tērpies sērās un noliektu galvu gāja blakus zārkam. Viņ� nejuta, kas notiek, neko vairs nevēlējās zināt � visu, kas vēl, pasaulē bija atlicies viņa sirdij, aiznesa �ajā zārkā.
Pēdējie gāja Vencelis ar Terēzi un dzīvi sarunājās.
Arī Guste bija piedalījusies gājienā un liekulīgi izrādīja skumjas.
Gājiens lēnām virzījās pa stāvajiem kalnājiem un beidzot sa�sniedza zāļu sievas alu.
Alas priek�ā stāvēja zāļu sieva, ģērbusies glītā, vecmodīgā sēru tērpā. Uz pleca viņai sēdēja pūce, kas reizēm nikni ieķērcās.
Alas ieeju izpu�ķoja egļu zari, un iek�ā dega resnas vaska sveces.
Visu to bija sagatavojusi zāļu sieva.
Viņa parādīja kādu klints bluķi, uz kura novietot Hedvigas zārku.
Sve�u gaisma apspīdēja zārku un Hedvigas nepārvērtu�os seju.
Lips Tulians sāpēs noliecās pār miru�o.
Heda, Heda, mana karsti mīļotā Heda!
Netraucējiet viņas miieru, � zāļu sieva iesaucās.
Lips Tulians tai vēlreiz jautāja:
Sakiet man, vai tie�ām Hedviga aizgājusi veļu valstī?
Es bū�u viņas tuvumā. Tagad ejiet, labais vīrs, es viņu pa�sargā�u un vēlāk � � vecā neskaidri murmināja.
Lips Tulians un bērinieki atstāja drūmo vietu un atgriezās me�a dzirnavās.
Bet tagad Lips Tulians bija stipri pārvērties. Līdz �im tas bija tik sagrauzts un nelaimīgs, bet tagad kā atriebības dievs ar liesmo�jo�ām acīm pavēlēja ataicināt gūstekņus.
Jā, tagad tas gribēja turēt tiesu.
Gandrīz visiem ļaudīm bija jāgatavojas ceļam, brīvkungu Teo�doru un viņa sulaini iecēla zirgos un cie�i sasēja.
Uz Drēzdeni, � Lips Tulians pavēlēja. � Uz Augusta Stiprā rezidenci!
Lida, bērns, kur tu esi?
Lida atsaucās no savas istabas.
Labi, ka tu neesi izgājusi, � Kilians atteica. Viņ� tagad bija cietuma sargs Kenigsteinā. � Es arvien uztraucos, kad tevi neredzu. Ja es to būtu paredzējis, tad nekad nenāktu uz �ejieni. Tie�ām virs�nieki ir gandrīz nevaldāmi cilvēki. Viņi pat no manis nekaunas un kā vanagi glūn uz tevi, � Kilians noraizējies sacīja.
Visi nu gan tādi nav, � Lida atbildēja.
Augstākie virsnieki ir godīgāki, sevi�ķi ģenerālis, bet vai tie vienmēr var gadīties klāt. Un tādēļ tev jābūt ļoti uzmanīgai.
Gan es pratī�u sevi aizstāvēt, � Lida atbildēja.
Tā vis nerunā, bērns. Virsnieki ir viltīgi un da�ādiem līdzek�ļiem padarīs savu laupījumu nevarīgu. Neaizmirsti arvien aizslēgt istabas durvis un, ja kur izej, ņem līdzi lielo Sultānu. Tas ir gudrs lopiņ� un katram ķersies pie rīkles, kas tevi gribēs aiztikt.
Lida apsolījās uzmanīties. Tad Kilians aizgāja uzpost da�as cietuma kameras, jo gaidīja no Drēzdenes atbraucam jaunus cie�tumniekus.
Lidai bija uzdots pasniegt pirmā stāvā cietumniekiem pusdienu. Viņa iegāja virtuvē un paņēma putru ar maizi.
Ak Dievs, cik slikts ēdiens, � Lida �ukstēja. � Mūsu Sul�tāns dabū labāku ēdienu, nekā �ie nelaimīgie. Tie�ām, lūzt sirds to redzot.
Viņa sakravāja kurvi putras bļodiņas un kliju maizi, tad vēl slepus paņēma kādu mazu, apsegtu bļodiņu un uzkāpa pirmajā stāvā. Sultāns viņu pavadīja.
�inī stāvā atradās se�i cietumnieki, katrs mazā, atsevi�ķā ista�biņā. No tiem pieci bija vecāki vīri, kas, kādreiz ieņemdami augstus amatus, bija aizkaitināju�i vareno ministru, grāfu Flemingu un tā�dēļ bija ieslodzīti Kenigsteinas cietoksnī. Tie klusēdami saņēma savu suņa barību.
Tad Lida griezās pie pēdējām durvīm, aiz kurām smaka kāds jauns zviedru virsnieks Stenburgs. Viņ� bija kalpojis Kārļa XII armijā un kritis sak�u gūstā.
Drīz karatiesai vajadzēja iz�ķirt, vai virsnieks Stenburgs no��aujams, vai pakarams. Pie sagūstī�anas tam ar zobena cirtienu bija ievainota galva. Viņ� bija ar melnu lenti apsējis brūci, kas pama�zām dzija.
Lida zināja jaunā virsnieka likteni, jo bija ar to runājusi. Viņai bija neizsakāmi �ēl jaunā cilvēka. Meitene pasniedza viņam cietum�nieka daļu un, kad viņ� to paņēma, iedeva arī apsegto bļodiņu.
Ņemiet, kungs, bet nerādiet nevienam, jo tad es nekad jums vairs nevarē�u nest.
Paņēmis ēdienu, viņ� saķēra Lidas roku.
Kādēļ'jūs dodaties tik lielās briesmās?
Es nevaru paciest, ka jums jāpārtiek no �īs no�ēlojamās barības, jo tādu jūs līdz �im neesat baudījis.
Kā kareivis esmu daudz pārcietis, un no jūsu rokām to lab�prāt pieņemu. Bez tam jums vairs nebūs ilgi jāpūlas.
Ak, nerunājiet tā, virsniek Stenburg, es to nespēju iedomāties, man asinis sastingst.
Lida, vai jūs tie�ām esat tik līdzjūtīga?
Lidai asaras saskrēja acīs.
Ak, kaut es spētu jūs atsvabināt, bet tornis tiek stingri ap�sargāts.
Jā, to nevar. Bet es nebīstos nāves. Ministrs Flemings nekad nesagaidīs to prieku, ka Kārļa XII virsnieks lūgsies to savas dzī�vības dēļ.
Jūs nedrīkstat mirt, � Lida �ukstēja.
Neviens nespēj izbēgt savam liktenim; ko būs nolicis varenais Dievs, tas notiks.
Lidai sāka birt asaras, un sirds bija tik smaga, jo nu tai būs jā�ķiras.
Virsnieks noskūpstīja Lidu, aizgrābts no viņas līdzjūtības. Viņ� lūdza piedo�anu, ka viņa sirds, kas vairs ilgi nepukstēs, savienoju�sies ar viņas sirdi.
Lida aizbīdīja lodziņu, Sultāna pavadībā ieskrēja sava istaba un, krēslā iekritusi, gau�i raudāja.
Kādas jūtas gan saviļņoja Lidu? Ak, ta bija gavilējo�a, lai gan liezgala izmisusi jaunas meitenes mīla.
Drēzdenes iedzīvotāji bija tā iebaidīti, ka vēlu vakarā neviens nestaigāja pa ielu, jo zādzības, aplaupī�anas un slepkavības bija ikdieni�ķa parādība.
Vēl lielāks klusums valdīja pilsētas nomales, kur nebija sasto�pams gandrīz neviens cilvēks.
Visbēdīgāk izskati jās ap Smil�u laukumu. Tur uz kada mura paaugstinājuma stāvēja dzelzs karātavas un lieli bluķi galvas cir��anai. So vietu apmeklēja vienīgi klaidoņi, kas pat miru�iem no�plēsa drēbes no kauliem. Liels bars plēsīgu putnu � vārnas, kraukļi un ērgļi, pat lapsas barojās no cilvēku miesas un kauliem. Tadeļ ari �i vieta bija tik atbaido�a, un viņas tuvumā nerādījās neviens cilvēks.
Ta�u �onakt te bija dzīva kustība, jo Lips Tulians ar saviem biedriem bija atvedu�i sodīt ne�ēlīgo brīvkungu Teodoru fon Frei- denbergu.
Brīvkungs gan cerēja ar naudas piesolī�anu atgūt brīvību, bet l.ips Tulians naudu neievēroja un teica brīvkungam, ja tas spētu jaunajām meitenēm atdot godu un dzīvību, tad viņu bez kādas nau�das palaistu brīvībā.
Bet tādēļ, ka tas nekad nevar notikt, nevar arī atpirkties ar naudu. Lips Tulians viņam atgādināja visus nekrietnos darbus. Brīvkungs klusēja, jo viss sacītais bija patiesība.
Lips Tulians griezās pie saviem ļaudīm, lai tie izsaka savas do�mas: vai brīvkungs neģēlīgo darbu dēļ pelnījis naudas sodu vai nāvi.
Visi vienbalsīgi piesprieda nāves sodu, ko apstiprināja Lips Tu�lians. Tad deva brīvkungam laiku aizlūgt par saviem grēkiem.
Lai Drēzdenē nedomātu, ka notikusi vienkār�a slepkavība, uz�rakstīja uz kāda pergamenta gabala:
�Sodīts pakarot goda laupī�anas un bezgodīgas dzīves dēļ.
Lips Tulians.�
So pergamentu piesprauda notiesātajam brīvkungam uz mugu�ras. �ikleru iecēla par sprieduma izpildītāju. Tad bez kādas ceremo�nijas brīvkungu pakāra valsts karātavās.
Tūliņ pakāra ari Viņa uzticamo sulaini, kas pilskungam bija pa�līdzējis veikt viņa nelietīgos nodomus. Pa�ā pēdējā brīdī sulainis vēl gribēja atklāt kādu grāfienes Rohlicas noslēpumu, bet viņu pār�steidza nāve.
Spriedums bija izpildīts. Lips Tulians pavēlēja doties projām. Kungs ar sulaini palika karājoties Drēzdenes karātavās, bet laupī�tāji atgriezās me�a dzirnavās, lai sagatavotos jaunām atriebībām.
Kādā greznā Pilnicas pils telpā sēdēja skaistā grāfiene Kozela un aplūkoja da�ādas vēstules un dokumentus. Viņas uzticības kalps Kaspars bija atnesis 'jaunas ziņas.
Tad tu esi pārliecināts, ka kūrfirsts tik ātri nevarēs ieras�ties, � Hilda vaicāja Kasparam.
Jā gan. Polijā plosās kar� un, ja kūrfirsts negrib zaudēt Polijas troni, tad nedrīkst ne stundu atstāt savu armiju.
Tas ir patīkami! Nu es varē�u paveikt savu plānu.
Es domāju gan, ja tik kambara dāma piekrīt spēlēt jūsu lomu.
Par to man vismazākā bēda, jo mans vienīgais apmeklētājs Flemings vairs neuzdro�inās Piļnicā ierasties.
To tas arī nedarīs. Grāfs arvien vēl dusmojas par dabūto pliķi un gatavojas jūs gāzt, � Kaspars piezīmēja.
Tie�ām? Nu, tas viņam nekad neizdosies, � Hilda sacīja.
Es visas ministra vēstules esmu slepeni izlasījis. Pēdējā, uz Var�avu nosūtītā .vēstulē viņ� bija daudz rakstījis par jums.
Vai patiesi? Vai Flemings sūdzējās par dabūto pliķi?
Ak nē, grāfs ir ļoti viltīgs. Viņ� ieteic karalim izmeklēt sev jaunu sirdsdāmu, un, proti, skaisto Dēnhofas grāfieni.
Dēnhofas grāfieni, ha, ha, ha, lai tik pamēģina, � Hilda ie�smējās.
Flemings visu dara ar apdomu. 'Viņ� dod padomu izpatikt poļiem un tādēļ izraudzīties līgavu no poļu tautas.
Gudrs plāns. Bet es vēl nebaidos no Fleminga, tagad tas man nespēj neko darīt. Rītu mēs brauksim. Vai tu skaidri zini, ka uz Kenigsteinu aizsūtītā meitene ir tā pati, kas bēga no zelta taisītāja?
Esmu pārliecināts. Līdz ar pavadoni to aizveda uz Donāta torni. Sagūstītais vīrietis ir no Lipa Tuliana bandas, jo toreiz viņu redzēju me�ā.
Lieliski, lieliski! � Hilda iesaucās. � Ja �oreiz neizdosies mans plāns, tad vairs nekad. Mes apmeklesim Sarfensteinas pili Varkalnos, jo tur mui�kungs mani saņems ar lielāko prieku.
Kaspars kaut ko gribēja atbildēt, bet ārā bija izcēlusies skaļa
kņada.
Kaspars izgāja apsaukt trok�ņotājus, bet tūliņ atgrie�as ar jau�nām ziņām.
Lips Tulians esot bijis Drēzdenē un pakāris Drēzdenes karātavās brīvkungu fon Freidenbergu un viņa sulaini.
Kaspar, tu atnesi priecīgu ziņu. Tagad viņ� atrodas sava paslēptuvē, � Hilda priecīgi iesaucās.
Es arī tā domāju, jo tagad visa Drēzdene esot uztraukta. Ka�reivji jau esot izsūtīti, un ministrs skrejot glu�i kā traks. Pakārtais pilskungs bijis viņa labākais draugs.
Lai sūta kareivjus, cik tik patīk, bet Lipu Tulianu tiem ne�sagūstīt. Es izvedī�u savu plānu. Es viņu ievilinā�u Sarfensteinas pilī. Un tad, tad Lips Juliāns man piederēs! � Hilda priecājās.
Nāko�ā naktī kādi vienkār�i rati atstāja Pilnicu. Neviens nerū�pējās par aizbraucējiem, jo pilī bija izpausts, ka saslimusi grāfienes kambardāma un tagad aizbrauc uz dzimteni.
Dienu vēlāk izplatījās baumas, ka saslimusi arī grāfiene Kozela. Ārsts ik dienas apmeklēja augsto slimnieci. Neviens nedrīkstēja traucēt slimnieci, un tādēļ kalpotāji to nekad nedabūja redzēt.
Arī grāfs Flemings saņēma ziņu par Hildas slimību. Bet viņ� priecājās par to un teica savam sekretāram, ka grāfiene to darot, no viņa baidīdamās, un drīz tā lūg�oties viņa �ēlastību. Tad tik dabū�ot sajust viņa varu.
Visa Drēzdene jau runāja, ka varenais ministrs 110 karaļa mīļā�kās dabūjis pliķi. Protams, viņam tie�i acīs to neviens neteica.
Vai apsūdzības raksts karalim ir pagatavots? � ministrs jautāja.
Jā, es patiesi aprakstīju visus Lipa Tuliana nedarbus.
Tas tie�ām ir briesmīgi! Ko gan visu nedara �is laupītāju virsnieks. Varbūt viņ� kādreiz apmeklēs pat karaļa pili! � Flemings sacīja.
To nu gan tas neuzdro�ināsies, � sekretārs atbildēja. � Bet briesmīgs viņ� tomēr ir. Es �onakt par viņu daudz sapņoju.
Ko tu sapņoji, stāsti! � ministrs tincināja.
Ak, briesmīgu sapni, � sekretārs atbildēja. � Kad atmodos, biju vienos sviedros. Es redzēju, ka" Lips Tulians bija ielauzies jūsu pilī un aizvedis projām visus kalpus, lai izpildītu savu ne�ēlīgo spriedumu.
Un mani pakāris? � Flemings turpināja.
Jā, bet tas ta�u bija tikai sapnis, � sekretārs paskaidroja.
Flemings no izbailēm gandrīz prātu zaudēja. Tas iedomājās, ka arī viņu var piemeklēt fon Freidenberga liktenis. Tādēļ viņ� pavē�lēja kareivjiem stingri apsargāt pili.
Nāko�ajā dienā visā Drēzdenē runāja, ka ministra pilī pat uz skursteņu galiem sē�ot kareivji, lai bīstamais laupītājs nevarētu ielīst pilī.
Kilians pavēstīja Lidai, ka no Drēzdenes atsūtīti jauni cietum�nieki un viņiem jāierīko trīs istabas. Tagadējos cietumniekus nosū�tī�ot uz Kenigsteinu, tik zviedru virsnieks vēl palik�ot. Sardzi pa�stiprinā�ot ar vienu virsnieku un se�iem kareivjiem.
Kilians iesūtīj.a Lidu istabā un pieteica uzmanīties.
Tūliņ ieradās divi virsnieki ar kareivjiem un uzdeva savest kār�tībā kameras, sākot no pirmā līdz sestajam numuram. Kilians, pa�ņēmis atslēgas, gāja tiem līdz.
Kur tad jūsu skaistā meita? � kāds virsnieks jautāja Ki- lianam.
Viņai jāstrādā, � Kilians atbildēja.
Nu, gan es notver�u �o putniņu. Lai velns mani parauj, ja mazā skaistule man nepiederēs, � virsnieks murmināja.
Kilians dzirdēja virsnieka vārdus un apņēmās virsniekus stingri uzmanīt un jau pirmajam, ko pieķers, lauzt kaklu.
Cietuma durvis tika atvērtas un cietumnieki aizsūtīti projām. Atstāja vienīgi zviedru, virsnieku, jo tas tik un tā drīz tik�ot no��auts, kā sārgu virsnieks ziņoja.
Nu sanesa aug�ā visus ērmotos laboratorijas piederumus, un Kilians brīnījās,.kam �ādas neredzētas lietas te, cietumā, vajadzīgas.
Izgādā man ar tavu meitu kādu mīļu stundiņu, tad dzirdēsi brīnumu lietas, � kāds oficieris teica.
Ne par kādu mantu, pasaulē, � Kilians saskaities teica. � Es pateik�u komandantam jūsu bezkaunīgās runas.
Vari teikt, bet tev nav liecinieka, un es lieg�os. Bet to es tev saku, tu vari savu meitu sargāt kā pūķis, viņa tomēr būs mūsu paijiņa. Ha, ha, ha, tad viņa Kenigsteinā būtu pirmā,"kura mums nepadotos. Uzmani, kas notiks pāris nedēļās.
Pamēģini tik, man jau arī ir laba dūre, un tad nav ko brīnī�ties, ja kāds bezkaunīgs nelietis ieceļos Kenigsteinas pagrabā.
Oficieris paķēra zobenu.
Nāc tik, � Kilians uzsauca, satverdams dzelzs stieni. � Es sa�ķaidī�u tavu pauri. Lai tad ģenerālis pats izsprie�, kur� vainīgs.
Sie vārdi līdzēja. No ģenerāļa visiem bija bail.
Pa tam visi laboratorijas piederumi bija sanesti un ievietoti tri�jos kambaros, kas atradās cits citam blakus. Vienā telpā bija iemū�rēts ugunskurs.
Atskanēja komandas un jaunos cietumniekus ieveda.
Pats ģenerālis Kijaus nāca līdz ierādīt svarīgajiem arestantiem telpas.
Pirmais nāca zelta taisītājs Betgers, kas pastāvīgi tielējās ar ģenerāli.
Es protestēju pret tādu varmācību, � viņ� teica ģenerālim. � Nevienu podu un nevienu ma�īnu es neaiztik�u.
Dariet, kā jums patīk, � ģenerālis atbildēja. � Es turpretim jusu vietā strādātu cītīgi jo cītīgi, lai iemantotu karaļa labvēlību. Citādi jums izies pavisam greizi � jūs jau zināt, ko es domāju.
Kijaus vilka ar pirkstu gar kaklu.
Bet man te daudz kā trūkst, � Betgers iebilda.
Jums viss tiks sagādāts, � ģenerālis atbildēja.
Nē, tā nevar, man pa�am jāapgādā, � Betgers pretojās.
Kijaus paraustīja plecus un kūrfirsta vārdā uzdeva Kilianam
nerunāt ar Betgeru nevienu vārdu.
Betgers apgriezdamies ieraudzīja Elzbeti, un viņa drūmās acis iedegās.
Elzbete nekad nebija redzējusi savu slepkavu, un tas bija labi, jo citādi būtu aiz bailēm iekliegu�ies.
Ģenerālis atkal teica Kilianam:
Se ir otra cietumniece. Tai tu ierādi labāku telpu, jo, cik zinu, tad �ī meitene ir cietumā politikas dēļ.
Ieved tos, � ģenerālis pavēlēja, � pēc tam ierodies saņemt tre�o cietumnieku, tam būs jādod telpas pagrabos.
Kilians ielaida Elzbeti viņas kamerā, bet Betgers vēl arvien stā�vēja koridorā un lamājās. Beidzot Kilians ar varu iebīdīja Betgeru kamerā, kur tas palika spārdīdamies un lamādamies.
Flemings bija rakstījis komandantam par Vitorfu, lai to ievieto visbriesmīgākajā kamerā, jo tas varbūt esot no Lipa Tuliana ban�das.
Ta�u komandants bija sirdscilvēks un tādēļ Vitorfu tomēr ievie�toja drusku labākā kamerā, kas izskatījās kā maizes krāsns, tanī varēja gulēt un sēdēt, bet nekad stāvēt.
Vitorfs fur ielīda, ka dzelzis vien noskanēja, un durvis tika aiz�slēgtas.
Tie bija Turku torņa jaunie cietumnieki.
Bija nakts, un mēness spīdēja tik gai�i kā dienā.
Me�a dzirnavās visi gulēja, tik Guste bija nomodā, jo bija tā nakts, kad Lipam Tulianam vajadzēja iedot mīlas dziru. Viņ� vēl nebija pārnācis, kaut arī aiziedams bija solījies atgriezties jau dienu agrāk.
Beidzot viņa tomēr varēja uzgavilēt, jo Lips Tulians ar saviem ļaudīm pārnāca.
Guste izskrēja pretī. Zāļu pudelīte bija viņai klāt, jo varēja jau būt, ka Lips Tulians prasa kādu atspirdzinājumu.
Atnācēji tūliņ ielenca Gusti, viņi bija ļoti izslāpu�i.
Virsnieks pavēlēja no pagraba izvelt mucu vīna, un Guste aiz�skrēja pēc atslēgām. Kamēr Guste sagādāja dzeramos traukus, vīna muca jau bija pagalmā.
Vīri pildīja kausus un dzēra, un Lips Tulians, uz akmens sola sēdēdams, kavējās viņu pulkā.
Guste ielīda pagrabā un drīz iznāca, nesdama sudraba biķeri ar labāko vīnu. Ar to viņa tuvojās virsniekam. Vīns laistījās biķerī, bet neviens nezināja, ka tanī iepilināti da�i pilieni no raganas dotā dzēriena.
Guste piedāvāja biķeri virsniekam, kas pateikdamies to saņēma, bet tūliņ nedzēra, jo esot sakarsis. Viņ� nolika biķeri sev blakus uz sola.
Vīri, sajuzdami ēstgribu, aizsūtīja Gusti pagādāt uzko�amos un, jautri tērzēdami, dzēra tālāk.
Siklers rādīja Zamuelam, kā virsnieks, dziļi domās iegrimis, skatās mēnesī. Viņam ienāca prātā, virsniekam nemanot, izdzert viņa vīnu un biķerī iepildīt citu vīnu.
Zamuels un citi biedri gribēja viņu atturēt, bet tas neatlaidās un saderēja, ka izdzers biķeri, virsniekam nemanot.
Paņēmis biķeri ar vīnu, Siklers uzmanīgi pielīda virsniekam blakus un ātri iztuk�oja viņa biķeri līdz pēdējam pilienam un pēc tam ielēja tanī līdzpaņemto vīnu.
Bija arī pēdējais laiks, jo virsnieks tūliņ paņēma biķeri un dze�sēja slāpes.
Guste atnāca ar uzko�amiem un, redzēdama, ka virsnieks biķeri izdzēris, klusībā uzgavilēja: nu tas vienas stundas laikā piederēs viņai.
Lips Tulians apjautājās, vai zāļu sieva nav devusi nekādu ziņu, un, dabūjis noraido�u atbildi, palika sē�ot, dziļās domās iegrimis.
Vīri ēda un dzēra, Guste tos laipni apkalpoja.
Pa tam jau bija pagājusi stunda, un zālēm vajadzēja iedarboties. Gustei ienāca prātā, ka vecā ir viņu pievīlusi, jo Lips Tulians vēl arvien nepārmainījies, kā sastindzis sēdēja savā vietā. Beidzot viņa taisījās pati iet pie virsnieka un uzrunāt to.
Pēk�ņi tai pienāca vecais Siklers un mīļi paraudzījās acīs. Siklers bija tikpat vecs kā Zamuels, bet tagad viņ� to sirsnīgi uzrunāja *
Skaistā, labā Gustiņ, tu esi tik mīļa!
Tu esi piedzēries, Sikler, � Guste iesaucās.
Nē, Gustiņ, esmu skaidrā, bet mīlu tevi!
Neizsmej iet mani, � Guste sacīja.
Ak, Gustiņ, es mīlu tevi, nu, esi tik labiņa un sniedz man
skūpstu.
Guste skatījās, ko Lips Tulians darīs, bet tas jau bija iegājis
istabā.
Siklers ievilka meiteni klēpī un aizgrābts skūpstīja to. Guste turējās pretī, cik spēja, bet no Siklera skāvieniem tik viegli vis ne�varēja izrauties.
Garais Zamuels un pārējie biedri dzirdēja Gustes kliedzienus un gribēja Sikleru atrunāt, lai netaisa tādas muļķības, bet Siklers ne�atlaidās, teikdams, ka Guste ir viņa līgava un nekāda vara to nevarēs viņam atņemt. Siklers neklausīja nevienu, un tā. biedriem ar varu nācās atsvabināt nabaga Gusti, kas tūdaļ ieskrēja dzirna�vās, bet Siklers visu nakti trakoja pa pagalmu.
Lips Tulians bija maz gulējis un, tikko ausa rīts, attaisīja logu, lai ielaistu- svaigu gaisu.
Virsniek, � Zamuels sauca, � Siklers ir traks, mēs viņu ne par ko nevaram savaldīt.
Kas nu?
Jā, viņ� uzreiz iemīlējies Gustiņā, ka nekur dēties! Patlaban viņ� nāk ar kādu vecu ģitāru apsveikt Gusti.
Nevar būt!
Patie�ām, viņ� jau dziedāja arī, bet tik nejauki, ka mēs visu nakti ne aci neesam aizdarīju�i.
Es tūliņ ie�u! � Lips Tulians atbildēja un apģērbies izgāja pagalmā. Siklers stāvēja pret Gustes logu un, ģitā'ri spēlēdams, dziedāja:
�Pie mijas loga stavedams, Tai zilās acīs skatīdams ��
Sētas suns pilnā kaklā gaudoja līdz, un lielais runcis kārpījās un ņaudēja, tas bija tāds koncerts, kāds reti kur dzirdams. Siklers bija tā aizgrābts un ar tādu spēku vilka pār ģitāras stīgām, ka tās satrūka. Tad, kā no zemes izaudzis, ieradās Lips Tulians.
Sikler, vai tu slims esi? � virsnieks jautāja.
Siklers tā kaunīgi paskatījās, un Zamuels devās tam klāt, lūg�dams:
Cilvēks, atjēdzies tak, mums ar tevi gatavais negals. Tev laikam kāds ko padarījis �
Man jādabū Guste, � Siklers atbildēja. � Ja viņu nedabū�u, tad ielaidī�u sev lodi pierē!
Te nu ir, virsniek, � Zamuels teica, � viņ� galīgi bez jēgas palicis, agrāk bēga no katra sievi�ķa.
Sikler, � Lips Tulians mierīgi jautāja, � kā tu jūties?
Es nezinu, virsniek, man skrien kā uguns pa visām dzīslām, man jādabū �ī meitene, vai arī es palik�u traks!
Lips Tulians griezās pie Zamuela, gribēdams sūtīt pēc zāļu ve�cenes, bet, apdomājies, ka vecene nedrīkst atstāt Hedvigu, nolēma Sikleru aizvest turp. Siklers ne par ko negribēja iet, ar varu lauz�damies atpakaļ pie Gustes. Vairākiem vīriem ar varu nācās to vest, arī Lips Tulians pats gāja līdz. ,
Zāļu vecene iznāca tiem pretī, un Lips Tulians lūdza, lai iedodot zāles �im cilvēkam, jo tas esot prātā apjucis.
Zāļu sieva pēto�i uzlūkoja Sikleru, un tas kļuva rāmāks.
Atstājiet viņu.te, es viņu izārstē�u, bet viņam jāpaliek pie manis.
To viegli sacīt, � Zamuels teica, � jūs redzat, kā mēs, �etri vīri, tikko spējam viņu saturēt. Ja mēs viņu palaidīsim, viņ� tūliņ aizskries!
Laidiet viņu vaļā! � zāļu sieva pavēlēja.
Zamuels un viņa biedri paklausīja, kaut arī bija pārliecināti, ka Siklers tūliņ aizskries. Bet notika brīnums.
Zāļu sieva', atmuguriski uz alu iedama, murmināja kaut ko ne�saprotamu, un Siklers kā jērs gāja viņ^i līdz, līdz tie abi pazuda alā.
Tā patiesi prot burt, � Zamuels teica, � man �ermuļi pār�skrien, to redzot.
Mums te nekas vairāk nav darāms, � Lips Tulians teica, un visi laupītāji atgriezās me�a dzirnavās.
Guste skatījās pa logu. Viņa zināja, ka Siklers baudījis viņas dzērienu, un otrreiz to pa�u vairs nedrīkstēja atkārtot, jo tad varētu celties aizdomas. Tādēļ jānogaida izdevīgāks laiks.
Siklers palika zāļu sievas gādībā, un neviens ne�aubījās, ka viņa to izārstēs, jo �ai ziņā bija sevi�ķi ieslavēta.
Lips Tulians atkal bija dro�ais vadonis. Lēnība un sirsnība bija zudusi. Viņa acīs liesmoja atriebības kāre. Apjautājies par Vitorfu un dabūjis zināt, ka tas beidzamo reizi ziņojis no Drēzdenes, viņ� izsūtīja divus spiegus, lai tie ievāc ziņas, kur Vitorfs palicis.
Sasaucis visus ļaudis, Lips Tulians lika priek�ā kādu reti pār�dro�u laupī�anas gājienu � no bagātajām Freibergeru sudraba rak�tuvēm izbrauk�ot vezumi, kuros vedīs visu pusgada krājumu. Tos gan pavadot vairākas kareivju un dragūnu komandas, bet Lipa Tu�liana banda bija gatava cīnīties ar tiem un iegūt bagāto laupījumu.
Sarunu beidzis, Lips Tulians iegāja savā istabā.
Guste ar Terēzi vēroja katru viņa kustību.
Dro�sirdīgais laupītāju vadonis Lips Tulians bija visapkārt pa�zīstams kā nabadzīgo draugs. Visiem bija zināms, ka tas salaupīto naudu pilnām saujām sadala trūcīgajiem zemniekiem, tādēļ nebija mazums tadu, kas viņu apgādāja ar visām ziņām. Tā Lipam Tu�lianam daudzreiz bija viegli izsargāties no sadursmēm.
Bet viņam bija arī savi ienaidnieki, kas to apkrāva ļauniem lās�tiem. Tie bija no Elzbetes ciema: skopais ciema vecākais un Elzbetes kādreizējais precinieks Florians.
Daudzreiz tie sēdēja k6pā prātodami, kā atgūt Elzbeti. Ar varu tas nebija iespējams, tamdēļ jāizdomā kāda viltība. Bet laupītāji, pa�i viltīgi būdami, nebija vis tik viegli viļami.
Kādu dienu draugi atkal sēdēja kopā. Vecākais bēdājās, ka vi�ņam tik�ot atrauta Elzbetes uztura nauda, tiklīdz uzzinā�ot, ka Elzbetes pie viņa vairs nav. Visādi gudrodami, viņi sēdēja pie a.lus krūzes, bet nekāda derīga padoma neatrada. Te jau vēlā stundā lic izdzirda piebraucam ratus, un ienāca kāda aizplīvurojusies dāma; aiz viņas, viltīgi skatīdamiesT sekoja vīrietis sulaiņa apģērbā.
Vai jūs esat ciema vecākais? � dāma jautāja.
Katrā ziņā � ar jūsu atļauju, tas es esmu.
Man ar jums jārunā, � sve�iniece apsēzdamās teica.
Florian, atstājiet mani vienu, � vecākais teica. � Jūs varat palikt pa nakti, jo ārā stipri līst.
Florians izgāja, bet palika aiz durvīm klausoties. Sve�iniece to- pamanīja un runāja apslāpētā balsī.
Jums bija aud�umeita � skaistā Elzbete, vai tā ir?
Tā ir, � ciema vecākais apstiprināja.
Un meiteni aizvedu�i laupītāji, � sve�iniece turpināja.
Diem�ēl � jā, �- tas sūkstīdamies atbildēja.
Bet es zinu, kur jūsu aud�umeita ir.
Jūs zināt, kur ir Elzbete?
Ne tik skaļi � kāds var noklausīties.
cTo vienīgi varētu dzirdēt jaunais zemnieks, kas gribēja Elz�beti precēt. Tas man būtu pa prātam.
Labi, � sve�iniece sacīja, � viņ� vēl var dabūt savu līgavu.
Bet kur tad Elzbete atrodas? � ciema vecākais jautāja.
Tas ir mans noslēpums. So meiteni es varu jums atdot. Bez tam jūs vēl par klusē�anu saņemsit lielu algu, bet jums arī viss būs jādara, ko es pavēlē�u.
Es zvēru, � ciema vecākais iesaucās. � Manas lūpas prot klusēt.
Sve�iniece noņēma �ķidrautu, un pārsteigtais ciema vecākais savā priek�ā ieraudzīja ļoti skaistu dāmu.
Jūs apsolījāties klusēt, � sve�ā dāma teica.
Kā kaps, � vecākais atbildēja.
Tad klausieties � es kādu laiku palik�u par jūsu aud�umeitu Elzbeti un valkā�u viņas drēbes. Tās ta�u te atrodas?
Jā gan � bet viss ciems ta�u pazīst Elzbeti.
Apmierinieties, tā ir maza bēda. Izpaudiet, ka aud�umeita te atvesta pret pa�as gribu un, lai tā neaizbēgtu, tad jātur gūstā. Tam katrs noticēs.
Zemnieks bija diezgan viltīgs un noprata, ka sve�iniecei ir savi nolūki. Bet tā kā viņa bija bagāta, tad par pakalpojumiem varēja sagaidīt lielu algu.
Es visu izpildī�u, ko tik jūs vēlaties! � viņ� steidzīgi atbil�dēja. � Mana māja ir jūsu rīcībā.
Sve�iniece kā iemaksu pasniedza zemniekam pilnu naudas maku.
Tas, prieka pārņemts, nezināja, ko darīt, un vēlreiz zvērēja klusēt.
Mājā dzīvoja tikai divas kalpones, un par viņu klusē�anu apņē�mās gādāt saimnieks.
Kalpi dzīvoja Meijermui�ā un tādēļ �e nenāca.
Sve�inieci ieveda Elzbetes istabā un pēc tam ierādīja istabu Kasparam.
Tagad visas lietas bija nokārtotas.
Pēc tam ciema vecākais un Florians lauzīja galvas, kas gan sve�iniece varētu būt?
Nekad tie nespēja iedomāties, ka skaistā sve�iniece ir kūrfirsta mīļākā � grāfiene Kozela un ka viņa tur nolēmusi tik ilgi uzturē�ties, līdz būs ieguvusi Lipu Tulianu.
Turku torni Kenigsteinā stingri apsargāja, un no turienes neva�rēja izbēgt neviens cietumnieks.
Vēl stingrāku kārtību ieveda tad, kad cietumā ievietoja jaunos Drēzdenes cietumniekus.
Sevi�ķi stingri apsargāja Betgera laboratoriju.
Bet Betgers nestrādāja. Viņ� lūdzās, lai to ved atpakaļ uz Pil- ilicu.
Ģenerālis Kijaus viņu bie�i apmeklēja un skubināja strādāt. Lai ta�u viņ� apdomājot, cik lielas naudas summas priek� viņa izdevis valdnieks.
Tas tomēr nelīdzēja. Betgers arvien vēl nestrādāja.
Te kādā rītā ģenerālis Kijaus pavēlēja pakārt Betgera dzīvoklī divas atbaido�a izskata gleznas.
Vienā gleznā bija redzams noziedznieks, kas pakārts karātavās, bet otrā � noziedznieks, kam uz bluķa tiek nocirsta galva.
Tas līdzēja. Tagad Betgers strādāja, ka prieks bija skatīties. Ģenerālis priecīgi berzēja rokas, jo bija pārliecināts, ka beidzot Betgers mēģinās izgatavot gudrības akmeni.
Betgeru tik stingri apsargāja, ka viņam pat ar zīmēm neatļāva sarunāties ar citiem.
Ta�u tais bija glu�i nevajadzīgi, jo Turku tornī atradās vienīgi virsnieks Stenburgs, Vitorfs un Elzbete.
Arī Elzbeti stingri apsargāja, un vienīgi Lida drīkstēja tai pie�nest- ēdienu.
Tāda bija kārtība, kad kādā rītā ģenerālis ieaicināja pie sevis Kilianu, lai aprunātos par cietuma izlabo�anu un pārbūvi.
Kilians aizejot bija Lidai pieteicis aizslēgt durvis, jo vietējais ardzes virsnieks savas nekaunības dēļ bija visiem pazīstams.
Lida Kiliana pavēli izpildīja. Bet pēk�ņi viņai ienāca prātā, ka Slenburgu katru dienu uz stundu izlai� koridorā pastaigāties. Viņai uzmācās ilgas v.ēlreiz viņu redzēt, jo no tās reizes, kad Stenburgs viņu skūpstīja, tā bija stipri pārvērtusies. Ar vārdu sakot, iemīlē�jusies.
Lida paskatījās pulkstenī un redzēja, ka ir pienācis brīdis, kad i/.lai� Stenburgu. Viņai strauji pukstēja sirds; aizmirsdama visas briesmas, tā izgāja koridorā un paslēpās kādā tum�ā kaktā.
Tuvojās soļi. Kāds pienāca, bet tas nebija Stenburgs, bet ne�krietnais sardzes virsnieks.
� Ahā, neesmu maldījies, � virsnieks iesaucās. � Panāc �urp, putniņ. Atstāj savu paslēptuvi, manu mīļo zīlīt!
Viņ� satvēra drebo�o meiteni.
Neaiztieciet mani, es klieg�u, � Lida lūdzās.
Ha, ha, ha! Manis dēj, � viņ� ņirgājās. � To dzirdēs vie�nīgi mani kareivji, un �ie zeļļi neuzdro�ināsies pīkstēt. Tavs dro��sirdīgais tēvs patlaban atrodas pie ģenerāļa.
Lida gandrīz nomira no lielām izbailēm. Palīgā saukt viņa vairs nevarēja, jo virsnieks tai aizturēja muti, arī mazo duncīti bija _ aizmirsies paņemt līdz.
Virsnieks viņu saņēma rokās un kaisli �ukstēja:
Tu esi mana, skuķēn, esi rātna un paklausīga!
Pēk�ņi Lida skaļi iekliedzās.
Tanī brīdī noklaudzēja steidzīgi soļi. Kāds cilvēks skrēja pa koridoru, bet kaprālis viņu mēģināja aizturēt ar kailu zobenu rokā.
Stāvi! � kaprālis kliedza. � Es tevi nodur�u!
Bet skrējējs neklausījās. Tas bija zviedru virsnieks, kas, dzirdē�dams Lidas kliedzienu, steidzās viņu glābt.
Projām! Ieslodziet �o suni cietumā! � virsnieks kliedza.
Bet Stenburgs tam spēcīgi iesita, viņ� zaudēja līdzsvaru un kū�leniski pakrita uz klona.
Lida nostājās blakus jaunajam zviedram.
Viņ� skubināja Lidu atgriezties savā istabā. Bet Lida nekustējās! Viņa saprata, ka tad jauno zviedru nonāvēs. Tādēļ viņa aizstājās Stenburgam priek�ā.
Kaprālis apstājās, bet virsnieks izrāva savu zobenu.
Tad Stenburgs zibensātrumā pieskrēja kaprālim, izrāva tam zo�benu un nogāza pa�u zemē.
Nāko�ā mirklī viņ� pagriezās pret virsnieku. Zobeni krustojās, īsa cīņa � un virsnieks, ievainots galvā, saļima.
Bet tagad saskrēja kareivji un jau gatavojās �aut.
Mierā! Lai velns jūs parauj, � ja �ausit! � ģenerālis Kijaus kliedza, kopā ar Kilianu piesteigdamies.
Viņ� ātri saprata visu notiku�o.
Kaprālis, Stenburga sitiena apdullināts, vārtījās pa zemi. Vi�ņam blakus virsnieks, kam no ievainojuma plūda asinis.
Virsniek Stenburg, � ģenerālis sacīja, � aizmetiet zobenu, jo citādi man jāpavēl jūs no�aut!
Te ir ierocis, es viņu lietoju, meiteni aizstāvēdams. Tagad man viņa vairs nevajag, jo meitene ir dro�ībā.
Viņ� atdeva zobenu ģenerālim.
Virsniek Stenburg, atgriezieties savā kamerā, � ģenerālis . sacīja.
Stenburgs vēl mirkli uzlūkoja Lidu, tad ātri aizgāja.
Tagad Lidai viss bija pamatīgi jāizstāsta ģenerālim, un kad viņa beidza, tas sacīja:
Ej, bērns, savā istabā, bet uz priek�u esi. uzmanīgāka, kad tēva nav mājās.
Tad ģenerālis pavēlēja katram atgriezties savā vietā.
Negaidīts stiķis, � ģenerālis murmināja. � Stenburgs ir rīkojies kā goda vīrs. Un tomēr viņu notiesās kara tiesa. Līdz �im es vēl cerēju viņa dzīvību glābt, bet tagad ir beigas. Vēl pāris die�nas � un tad viņu no�aus, tik tie�ām, kā es saucos ģenerālis Kijaus!
Vēl nekad laupītāji nebija tā gatavoju�ies uz laupī�anu, kā �o�reiz, kad jānolaupa Freibergu kalnraktuves bagātības. Bija pare�dzama karsta cīņa, jo eskortā, kas pavadīja sudraba vezumus, ietilpa daudz vīru.
Visi baidījās no pārdro�ā Lipa Tuliana un viņa bandas, un grāfs I lemings zināja, ka �o bandītu nekas nevar atbaidīt.
Ar pieckārtīgu pārspēku arī Lips Tulians nevarēja uzņemties ciņu, tamdēļ laupītāju prāti bija uztraukti, tik garais Zamuels ne�zaudēja aukstasinību.
� Virsnieks zin, ko grib, � viņ� iegālvoja biedriem. Un viņa vārdiem bija iespaids.
Visi sagatavo�anās darbi bija paveikti. �autenes un pistoles iztīrītas, munīcija un pārtikas vielas sagatavotas vairākām dienām.
�oreiz neviena skuķe nedrīkstēja pavadīt bandu, to Lips Tulians bija stingri aizliedzis, un pret �o pavēli neviens neuzdro�inājās kur�nēt. Gustiņa pavisam nebija redzama. Viņa, ievilkusies savā istabā, slepus vēroja Lipu Tulianu.
Arī Lips Tulians �ķietami nemaz neinteresējās par Gustiņu. Bet īstenībā tā nebija.
Viņ� zināja, kā Siklers pēc Gustiņas atnestā vīna iedzer�anas nonācis tādā stāvoklī, viņ� arī nojauta, ka me�a dzirnavnieka kais�līgā meita iejaukta �inī lietā, ta�u viņ� Gustiņai neko nevarēja pie�radīt. Tamdēļ viņ� apņēmās no Gustiņas rokām neko vairs neņemt pretī.
Dzirnavās iestājās klusums.
Laupītājiem rītu agri jāceļas, un tamdēļ tie jau laikus bija de�vu�ies pie miera.
Arī virsnieks bija uzmeklējis savu istabu un tagad dro�i vien jau krāca dziļā miegā.
Tā laikam domāja tie abi, kas patlaban kā rēgi lo�ņāja pa ga�rajiem dzirnavu koridoriem.
�onakt tas tev jādara, Terēze, � �ukstēja kāda vīrie�a balss, � es tev saku, viņ� guļ tik cie�i kā lācis.
Jūs domājat, Vencel? Es baidos, ka ne, � atbildēja kairā skuķe viņam blakus.
Tie bija abi Zārberga sūtītie, bohēmietis Vencelis un kairā Te�rēze, kuriem jānogalina laupītāju virsnieks Lips Tulians.
Skaistā bohēmiete trīcēja kā ap�u lapa.
Dari tu pats, Vencel, � viņa atkal �ukstēja.
Nē, tā ir tava darī�ana.
Jā � jā � bet�
Nekādas ierunas!
Terēze nedrīkstēja pretoties. Tomēr � tā kā viņa Lipu Tulianu iepriek� nebija redzējusi un kad tas viņai tik lepns un stalts pirmo reizi iznāca pretī � jau toreiz viņa klusībā no�ēloja, ka ieradusies viņu iznīcināt.
Dari tak, � Vencelis skubināja. � Iegrūd viņam asmeni krū�tīs, un pēc tam pa nakti un miglu pazudīsim, ka ne gailis pakaļ nedziedās!
Terēze vilcinājās.
Vai drīz būs, � Vencelis �ukstēja, � vai lai es Zārbergam pastāstu? Tur ir durvis, tās ir tikai pievērtas. Tev ir duncis, es uz�manī�u, vai kāds nenāk.
Kairā skuķe trīcēja kā drudzī.
Atri, ātri, � Vencelis mudināja. � Laiks aiziet un, kad at�ausis rīts, mums jābūt tālu no �ejienes. Ir jau iespējams, ka laupī�tāji mums dzenas pakaļ.
Es jau eju, � Terēze drūmi atteica un gāja.
Lips Tulians gulēja. Terēze stāvēja viņam blakus. Bet Terēze nepacēla dunci, viņa nevarēja un nevarēja beigt skatīties gulētāja sejā.
Ak Dievs, es nevaru, � viņa klusām iestenējās, � es nevaru viņu nogalināt, viss manī saceļas pret to.
Tagad viņa iedomāja Venceli, Zārberga dusmas. Neapzinīgi tā pacēla dunci � vēlreiz cīnījās ar sevi � vēl nevarēja zināt, vai viņa pastrādās briesmīgo darbu. Viņas skats klīda sāņus � te viņa sajuta dzelzs dūres kampienu, iekliedzās un ieraudzīja virsnieku pacēlu�os.
Acumirklī tas viņai atņēma dunci.
Es neguļu, skuķe, � Lips Tulians uzsauca, � es visu dzir�dēju � visu redzēju!
Terēze nokrita ceļos.
E, hallo, � Lips Tulians iesaucās pērkona balsī, � Zamuel, nac � ātri�
Sauktais gulēja turpat blakusistabā.
Te kāds iedrāzās pa durvīm.
Tas nebija Zamuels, bet Vencelis.
Viņ� pacēla pistoli.
Mirsti! � viņ� mērķēja uz virsnieka krūtīm.
Lips Tulians zibensātrumā paķēra trīskājaino soliņu, kas stā�vēja pie viņa gultas. Vencelis jau aiztika pistoles gaili. Te soliņ� �ķēla gaisu � briesmīga ieklieg�anās un slepkava ar sa�ķaidītu galvaskausu jau gulēja nāves agonijā uz grīdas.
Tagad tava rinda, � Lips Tulians uzsauca daiļavai. � Tu gribēji mani nodurt, sagatavojies � noskaiti vēl lūg�anu, ja vē�lies, � tev jāmirst!
Smagas elsas izlauzās pār Terēzes lūpām. Zamuels blakus ista�bā, domājams, gulēja kā lācis. Tas acīmredzot nebija dzirdējis virsnieka pērkona balsi un mierīgi �ņāca tālāk.
Ar �o pa�u nāves ieroci tu mirsi, � Lips Tulians turpināja.
Terēze neatbildēja. Aizvērtām acīm tā stāvēja un gaidīja bries�mīgo dūrienu. Lips Tulians �ķietami gribēja slepkavu paspīdzināt. Viņ� pielika dunci pie meitenes vingri apaļām krūtīm, tā ka asais gals izspiedās caur plāno drānu un ledaini auksts skāra meitenes miesu.
Tā viņ� stāvēja nekustīgi. Terēze pārdzīvoja briesmīgas mokas.
Duriet, � Terēze iesaucās, � es gribu mirt!
Viņa acis zibsnīja un, lūk, � uzreiz tas aizsvieda dunci.
Tev pirmāk nelaimējās, kad gribēji mani nogalināt, � viņ� neskanīgi ieminējās, � tu teicies nevarot, nu jā, arī to es dzirdēju. Tagad es tev dāvinu dzīvību!
Terēze jau apkampa viņa kājas.
Ļaujiet man mirt par jums, � skaistā bokēmiete �ņukstē�ja, � es � es rīkojos neģēlīgi. Bet es gribu vērst par labu. Ar jums es ie�u cīņā, vīrie�a drēbēs, o, to es varu, es protu rīkoties ar �auteni!
Ko tu gribi darīt!
Atdot savu dzīvību par jums, � Terēze dedzīgi iesaucās.
Kur� tevi sūtīja mani nogalināt � kur� �o sūtīja? � Lips Tulians rādīja uz Venceļa līķi.
� Zārbergs, � Terēze bez vilcinā�anās atbildēja.
Es jau domāju � kur �is nelietis ir?
Kādā pamestā me�a mui�ā netālu no Bohēmijas robe�ām.
Un gūstekņi, ko viņ� paņēma līdz?
Resnais mui�nieks kā suns tiek turēts pagrabā, viņa meita Libu�e ir Zārberga mīļākā.
Glu�i pareizi � o, kā jau te virs zemes tiek atmaksāts, � Lips Tulians briesmīgi iesmējās, � atriebības dievs vēl nav kritis, un arī es atrieb�os. � O, cik atriebība ir salda �
Terēze apkampa viņa kājas.
Ņemiet mani līdz, � viņa lūdza, � es nebūtu jūs nogalinā�jusi, es zvēru to, es nevarēju � nevarēju to � tagad es cīnī�os jums blakus!
Garais Zamuels bija pamodies un iesteidzās virsniekam palīgā.
Lips Tulians tam pavēlēja rītu iedot Terēzei vīrie�a drēbes un iero�us.
Vīrie�a drēbes? � garais laupītājs nevarēja atjēgties, kā jau samiegojies.
Jā, vīrie�a drēbes, kā teicu. Un nu, meitēn, ej savā istabā. Es ticu, ka tu nebēgsi, un tamdēļ nelik�u tevi apsargāt. �is mironis mani netraucē � ej gulēt, Zamuel. Lips Tulians paliek nomodā!
Lips Tulians arvien bija dro�s un arī ļoti uzmanīgs.
Viņa izlūki un spiegi izstaigāja malu malas, pārģērbu�ies gan kā zemnieki, gan kā tirgotāji un ubagi. Tie arvien atnesa dro�as ziņas, un tādēļ Lips Tulians vienmēr zināja, kā jārīkojas.
�odien Freibergas izlūks paziņoja, ka jau rīt sudraba vezumi dosies ceļā uz rezidenci un tos pavadīs liels pulks kareivju.
Lips Tulians smiedamies iesaucās:
� Nekas, būs pamatīgs tracis!
Laupītāji steidzīgi gatavojās.
Arī Terēze bija atradusi savam augumam piemērotu ģērbu un apbruņojusies iero�iem.
Laupītāji viņai neuzmācās, jo turēja par virsnieka mīļāko.
Arī viņa tos neievēroja, bet visu uzmanību piegrieza Lipam Tu�lianam.
Guste to visu ievēroja un apņēmās Terēzi padarīt nekaitīgu. Bet �oreiz to nevarēja tik viegli izdarīt, jo Terēze nebija tik liela vien- tiesīte kā nelaimīgā Hedviga un nevienam neuzticējās.
Viss bija sagatavots aizie�anai, kad negaidot atsteidzās kāds izlūks un uzmeklēja virsnieku.
Izlūks viņam paziņoja, ka Elzbete atrodoties ciemā pie sava aud�utēva.
Ciema vecākais gan apgalvojot, ka Elzbete saslimusi, bet ļaudis domājot, ka aud�utēvs to ielicis cietumā, lai meitene neaizbēgtu.
Sīs valodas bija izplatījis Kaspars, lai ievilinātu Lipu, Tulianu.
Par Vitorfu neviens neko nezināja stāstīt. Viņ� bija pazudis bez pēdām.
Tad Lips Tulians uzdeva Zamuelam ar pieciem vīriem atsvabināt Elzbeti un to lidz ar ciema vecāko atvest nometnē.
Viņ� stingri noliedza aplaupīt ciemu un atļāva paņemt vienīgi ciema vecākā netaisni sarausto mantu.
No ciema vecākā Lips Tulians gribēja uzzināt tuvākas ziņas par Elzbetes vecākiem, un tādēļ to vajadzēja paņemt līdzi.
Beidzot viss bija nokārtots un sagatavots.
Zamuels ar saviem vīriem devās uzmeklēt Elzbeti, bet Lips Tu�lians ar lielāko bandas daļu � iegūt sudrabu.
Butleru iecēla par apak�virsnieku. Viņam Lips Tulians uzticēja savu plānu un deva da�us svarīgus rīkojumus.
Nu laupītāji ceļoja stundām ilgi un tik ap vakaru nonāca liel�ceļa tuvumā.
Lielceļam gar abām pusēm stiepās biezi me�i, bet tālāk pa labi zaļas pļavas un kāda grezna mui�iņa.
Tā kā sūdraba vezumi bija sagaidāmi tikai rītu, tad laupītāji apmetās uz nakts mieru. Uz visām pusēm izrīkoja sargus, bet But- lers devās uz tuvējo mui�iņu, paņēmis sev līdz divus vīrus un lielu naudas maku.
Netālu no mui�iņas lielajās pļavās ganījās liels lopu bars, kuru Butlers smalki novēroja.
Pagalma vārtos stāvēja kāds tukls zemnieks � mui�as īpa�nieks.
Hallo, labais draugs, � Butlers uzrunāja resno saimnieku.
Man �ķiet, ka pats velns ir tavs labais draugs, � zemnieks atbildēja. � Tu izskaties pēc īsta klaidoņa. Varbūt gribi ubagot? Neko nedabūsi, labāk taisies, ka tiec, citādi tevi aiztriek�u ar suņiem.
Butlers aiz dusmām palika glu�i sarkans un parādīja savus iero�us.
Rupjais nelieti, ja tu neturēsi muti, es atsauk�u savus bied�rus. Es esmu no Lipa Tuliana bandas, tu vecais balamute!
Zemnieks, �ēlastību lūgdamies, krita ceļos. Kalpi meklēja glā�biņu, kur kurais, da�s ielīda pat mēslu kaudzē. Sievietes kliedza, raudāja un izmisumā nesaprata, ko darīt.
Tagad pietiek! � Butlers iesaucās. � Jūs esat no�ēlojami gļēvuļi. Vai Lips Tulians ir aizskāris zemniekus, vai tiem kādreiz ko ļaunu darījis? Celies aug�ā, vecais, jeb man vajadzēs tev pa�līdzēt!
Butlers paķēra vecā zemnieka roku un ieveda viņu pagalmā.
Tur viņ� apmierināja zemnieka meitas, pamācīja, lai vairāk, ne- n/traucoties, jo viņam neesot nekādu ļaunu nolūku.
Zemnieks lūdza piedo�anu par savu rupjo uzve�anos. Butlers viņam piedeva, un tad visi iegāja istabā.
Butlers pavēlēja pateikt, cik zemniekam pavisam pieder liellopu.
Zemnieks atbildēja, ka esot pāri astoņdesmit.
Tad Butlers vaicāja, cik tie varētu maksāt.
Zemnieks klusēja, jo iedomājās, ka visus lopus tam nolaupīs.
Nesagaidījis atbildi, Butlers pats novērtēja lopus pēc augstākām tirgus cenām, izvilka maku, kurā atradās astoņi simti dukātu, iedeva tos zemniekam un paskaidroja, ka viņ� nopircis visus lopus.
Zemnieks pārsteigts saņēma naudu.
Nu Butlers piekodināja par to nevienam nestāstīt un pavēlēja, lai neviens neatstāj māj,as. Ja kāds gribē�ot iziet, tad to uz vietas no�au�ot.
Zemnieks svēti solījās paklausīt.
Kādu zemnieka puisi paņēma par palīgu lopu dzī�anai.
Drīz vien zemnieka lopi soļoja uz me�u. Kamdēļ tas bija vaja�dzīgs?
To zināja vienīgi Lips Tulians.
Kamēr Lips Tulians ar saviem biedriem gulēja me�ā, garais Zamuels bija sasniedzis ciemu, no kura laupītāju virsnieks reiz aizveda Elzbeti.
Ciemā nebija ne jausmas, ka bīstamie laupītāji ir tuvumā.
Garais Zamuels par to drīz vien pārliecinājās. Nu vēl atlika uzmest uzbrukuma plānu. Arī tas bija drīz gatavs, jo ciema vecākā sēta stāvēja atsevi�ķi, netālu no maza alk�ņu me�iņa.
Tas bija pietieko�i biezs, lai neredzētu laupītāju tuvo�anos, un garais Zamuels apņēmās jau �onakt iebrukt ciema vecākā sētā.
Dienu tika uzmanīts, cik un kādi ļaudis tur ieiet. Bet laupītāji redzēja vienīgi divas kalpones ieejam un iznākam. Ciema vecākā kalpi acīmredzot dzīvoja Meijermui�iņā, kas atradās diezgan tālu, pa�ā ciema vidū, tā ka Zamuels rokas vien berzēja.
� Nu jau rādās, ka ies vēl labāk, nekā es domāju, � viņ� mur�mināja, � tā ir pavisam labi � jo mazāk mājā cilvēku, jo labāk.
Viņ� mierīgi gaidīja vakaru.
Laupītāji gulēja un ēda, daudz dzert tie nedrīkstēja, Zamuels to bija stingri noliedzis.
Tiklīdz satumsa vakars, tā mazais pulciņ� ielīda alk�ņu pudurī.
Tur tie sagaidīja pusnakti.-Ciemā jau sen bija iestājusies tumsa, visas ugunis izdzēstas. Arī vecākā mājā valdīja tumsa.
Atskanēja svilpiens. Laupītāji izlīda no alk�ņu pudura un, klusi uz priek�u līzdami, sasniedza �ķūni.
Pagalmā ierējās suņi, bet neviens tam nepiegrieza vērību, jo suņi bie�i vien nieka dēj rēja visu nakti.
Laupītāji ielīda pa vārtiem un pāris acumirkļos jau atradās uz jumta, no kurienes pa logu klusi iekāpa bēniņos.
Uzmanību, � Zamuels �ukstēja, � es ar trim vīriem ieņem�u vecākā istabu, un lik�u �im nelietim drusku trūkties. Jūs, pārējie, meklējiet Elzbeti un, kad atrodat, ietiniet to ātri mētelī, lai viņa nedabū skaļi kliegt.
Zamuels drīz vien bija atvēris kādas durvis un ielūkojās istabā, no kuras dibena bija dzirdama vīrie�a krāk�ana.
Tas bija vecākais.
Zamuels uzmanīgi līda tuvāk. Pa logu iespīdēja mēness, un Zamuels, skaidri saredzēdams gulētāju, griezās pie biedriem:
Ejiet, � viņ� �ukstēja, � es iztik�u viens. Bet jūs pielūkojiet, ka skuķes nekliedz, es negribu, ka visa sād�a tiek sacelta kājās.
Biedri devās izpildīt pavēli, un garais Zamuels, viens palicis, apsēdās pie vecākā gultas, ar vienu roku satvēra viņa rīkli, otrā turē.dams pistoli.
Celies aug�ā, vecais līdēj, � Zamuels uzsauca, � man ar tevi kāds vārdiņ� jārunā!
Jēzus� � vecākais pārbijies iekunkstējās.
Klusu, nekliedz, skaties �urp: draudziņ, �itā ir pistole, un tā ir sveloti lādēta. Vai gribi drusciņ pagar�ot svinu?
Debess, � zemnieks dvesa.
Kur ir naudas lāde?
Jēzus, ap�ēlojies par mani!
Ja gribat Dievu lūgt � variet rītu iet baznīcā, vecais grēka āzi, � Zamuels turpināja ar nesatricināmu mieru, � kur ir jūsu nauda � runājiet � vai arī�
Vecākais svīda baiļu sviedrus.
Kambarī, � viņ� izdabūja.
Tad nāc un parādi!
Zamuels izrāva zemnieku no gultas un ievilka kambarī. Vecais parādīja pilno lādi.
Labi, to es paņem�u līdz, vecais grēka āzi, jūs vēl esat diez�gan bagāts un naudu jūs man arī aiznesīsit uz me�u.
Vecākais, galīgi apstulbis, blenza runātāja tum�ajā sejā.
Nu jā, � garais Zamuels turpināja, � vai lai es vēl skaidrāk izsakos? Uz priek�u, saģērbieties, vecais nelieti, ja negribat kreklā skriet līdzi. Nu, �iglāk, �iglāk!
Pa to laiku abi vīri, kas meklēja Elzbeti, bija atradu�i Hildas istabu. Arī �eit �ķietami jau gulēja. Bet īstenībā tā nebija.
Hilda bija uzzinājusi no Kaspara, ka tuvumā ir laupītāji, un tūliņ uzmetusi savu plānu. Ne par velti tā ar sulaiņa palīdzību bija izplatījusi ziņu, ka Elzbete atkal atrodas sava aud�utēva mājā, un pati bija apņēmusies tēlot tās lomu.
Hilda gulēja pusizģērbusies, iepriek� pavēlējusi Kasparam sekot laupītājiem, ja tie ierastos.
Banditi noturēja �ķietami aizmigu�o par Elzbeti un Hilda acu�mirklī tika ievīstīta mētelī, un kāds no laupītājiem to paņēma kā bērnu rokās.
Hilda vai uzgavilēja. Nu viņa redzēs Filipu, un ļoti var būt, ka viņas kairais skaistums tomēr iekaro pārdro�nieka sirdi.
Atskanēja signāls. Laupītāji sapulcējās pagalmā, un drīz iera�dās arī garais Zamuels. Viņam pa priek�u gāja vecākais, ar naudas lādi apkrāvies.
Vai meitene ir? � Zamuels uzsauca biedriem.
Jā, tepat viņa ir!
Labi, labi, kur pārējie?
To vēl trūkst!
Zamuels pāris reizes iesvilpās. Aug�ā atskanēja soļi � klusas raudas un vaimanas, tad nonāca trīs laupītāji sasarku�ām sejām.
Mēs neļāvām nelietim kliegt, � tie atbildēja uz Zamuela īgno jautājumu.
Es jau varu iedomāties, kā! � milzis pusīdzīgi atbildēja, � jūs tā pārbaidījāt kalpones, ka viņas metās jūsu apkampienos, vai ne tā?
Nu jā.
Tad viss pūlis devās me�ā. Kāds tum�s stāvs sekoja laupītājiem.
Tas bija Kaspars, apburo�ās grāfienes Kozelas vergs un pielū�dzējs.
Senāk zāļu sievas alā atskanēja vienīgi pūces kliedzieni, bet ta�gad bija sadzirdamas ari cilvēku balsis.
Siklers joprojām mocījās mīlas skurbumā. Zāļu sievai bija grūti viņu nomierināt, un tai bie�i vajadzēja izlietot savu acu spēku, kad Siklers prasīja pēc Gustes.
�odien Siklers bija pavisam kluss. Zāles, kuras tam vecā deva, sāka iedarboties. Varēja redzēt, ka viņ� drīz būs izveseļojies.
Par Gusti tas vairs nerunāja, bet bija tik nespēcīgs kā bērns un akli paklausīja savai dziedinātājai.
Siklers baudīja stipru ungāru vīnu un spēcīgus ēdienus, kas tam atdeva agrāko spēku un jautrību.
Pret Gusti tas vairs nejuta mīlu, bet lielu riebumu.
Vecā par to vairs daudz nerūpējās, jo zināja, ka viņ� drīz izve�seļosies. Viņa bie�i pazuda aug�ējā alā. Tas mocīja �iklera ziņ�kārību.
Viņ� labprāt vēlētos redzēt, ko vecā zā|u sieva tur aug�a dara. Tādēļ tas izlikās par aizmigu�u, jo vecā arvien pazuda tikai tad, kad viņ� bija aizmidzis.
Drīz Siklers ma,nīja, ka vecā ieliek groziņā da�ādus gardumus un mazu vīna pudelīti.
Tad pasauca pūci. Lielā pūce bez mazākā trok�ņa uzmetās ve�cajai uz pieca.
Siklers bija māņticīgs. No cilvēkiem tas vēl nekad nebija baidī�jies, bet gan no gariem un spokiem. Pūci tas turēja par kādu ap�burtu cilvēku.
Vecene lēnām uzgāja aug�ējā alā. Siklers aiz lielas ziņkāres nepamanīts ielīda pakaļ.
Uznākusi aug�a, vecā apstājās pie Hedvigas zārka un noņēma stikla vāku. Sikleram pārskrēja auksti drebuļi, jo viņ� iedomājās, ka ragana izsūcot miru�iem asinis. Mati aiz bailēm cēlās stāvus. Viņ� redzēja vecenes dīvainās kustības � un Hedviga pacēlās zārkā sēdus.
Siklers sāka klusi skaitīt lūg�anu, ko tas jau sen nebija darījis. Auksti sviedri pārklāja viņa pieri. Viņ� redzēja Hedvigu zārkā sē��am, bet nezināja, vai tā dzīva vai mirusi.
yarbūt, ka tā kustas vienīgi uz raganas pavēli?
Siklers to nezināja. Viņ� tik redzēja, ka Hedvigai acis ir aizvēr�tas, un tomēr viņa saņem no zāļu sievas ēdienu un vīnu.
Siklers, baiļu pārņemts, gribēja jau kliegt, bet tanī brīdī viņ� izdzirda vecās vārdus:
Vai jūs dzirdat, vai varat man atbildēt?
Klusums. .
Vēl slogs nav novēlies � bet drīzi nāks tā diena, kad �
Siklers tālāk nedzirdēja. Neizsakāmās bailēs tas metās pa tre�pēm lejā un, kad vecā atgriezās, viņ� nekustēdamies gulēja savā gultā.
Vai Hedviga bija mirusi? Vai dzīva?
To zināja vienīgi zāļu sieva, bet viņas lūpas prata klusēt.
Lips Tulians uzslavēja Butleru, jo tas savu uzdevumu bija iz�pildījis. vadonim pa prātam.
Lipa Tuliana vadībā nu sākās pavisam neparasts darbs.
Tuvu �osejas malā, tur, kur krūmi pieiet pie pa�as �osejas, no kokiem tika pagatavots kaut kas lidzīgs laidaram. Tanī sadzina lopus.
No trim pusēm laidars bija ļoti stipri nocietināts, bet ceturtā � �osejas pusē � ie�ogots vienīgi pāris kokiem.
Nakts pagāja mierīgi. No rīta tika salasīta sausa sveķmalka un atsevi�ķos klēpjos sakrauta gar laidara sētu. Nu visi sagatavo�anās darbi bija veikti. Lips Tulians jau agrā rītā bija izsūtījis vairākus izlūkus Freibergas virzienā, lai tie viņam paziņotu par gaidīto tu�vo�anos. Saule bija jau labi gabalā, kad izsūtītie laupītāji aizelsu��ies ieradās atpakaļ.
Viņi brauc � viņi brauc! � jau iztālēm tie sauca. � Trīs vezumi ar veselu pulku kareivju, arī jātnieki ir, tur dro�i vien būs �etrkārtīgs pārspēks!
Laupītāju virsnieks uzkāpa kādā pakalnltē.
Tie�ām, tālumā jau varēja redzēt milzīgu putekļu mākoni, kas diezgan ātri nāca tuvāk.
Lips Tulians acumirklī bija atkal atpakaļ pie saviem ļaudīm.
Katrs lai ņem pa �agaru sainim, � viņ� pavēlēja, � arī kramam un �ķiltavām ikvienam jābūt klāt!
Viss kārtībā, virsniek!
Putekļu mākonis tuvojās. Dzirdēja pakavu dimdoņu, un pāris dragūnu pajāja garām, jautri sarunādamies un smiedamies.
Gāja jau kareivji, aiz tiem sekoja vezumi, un pēc tam atkal dragūni.
Aizdedzināt! � skanēja klusa un tomēr visiem saprotama pavēle.
�agari un malka ātri uzliesmoja, un nāko�ā acumirklī dego�ie ku�ķi tika nomesti lopu barā.
Lopi sāka maurot. Acumirklī visi bija kājās un spiedās pret laidara sētu. Uguns krāca, un satrakotais dzīvnieku bars acumisklī izgāza sētu �osejas pusē un ar joni iebruka apstulbu�o kareivju rindās. Tie neviļus apstājās.
Uzbrukums, � oficieris kliedza, � atklājiet uguni!
Krūmi �virkstēja kā vētrā, un kareivji atklāja uguni, pa�i nezi�nādami, uz ko �auj.
Briesmīga kņada un juceklis. Satrakotie vēr�i uzbruka jātniekiem un kājniekiem, apgāzdami visu, kas gadījās ceļā. Visi skrēja un muka, ko māk!
Urā, � laupītāju vadonis iekliedzās, � skrieniet, uzvariet, kareivji! Es nāku, es � Lips Tulians!
Gandrīz nebija vajadzīgs izsaukt �o vārdu, kas visiem iedvesa bailes. Kareivji, visu pamezdami, iebēga laukos, ietark�ķējās laupī�tāju �autenes un pistoles.
Divi sudraba vezumu vedēji saļima bez dzīvības, bet tre�ie rati auļoja uz priek�u.
Lips Tulians pacēla dūri.
Ha, ha, ha,,� viņ� griezīgi iesmējās, � ministram Flemin- gam arī kas jādabū, lai viņi skrien, biedri, mums jau ir vairāk kā vajadzīgs. Ātri vezumus me�ā, es atsitī�u vajātājus.
Da�i dro�ākie oficieri bija savervēju�i bēgo�os kareivjus, un nu gāja vaļā ap�audī�anās. Par vēlu. Sudraba vezumi jau iebrauku�i me�ā.
Tad Lips Tulians pavēlēja �aut uz oficieriem. Pāris no tiem krita, " un kājnieki jau muka. Pēc neilga laika tika atsisti arī dragūni ar zirgiem, tā ka Lips Tulians varēja izsaukties:
Bravo, ļaudis, mēs uzvarējām! Laupījums ir mūsu!
Urā � lai dzīvo virsnieks!
Bandīti ar vezumiem steig�us iebrauca biezoknī, lai pēc tam paslēptos Varkalnu aizās.
Laupītāji ar vezumiem atradās tālu no me�a dzirnavām, kad tur ieradās Zamuels ar saviem ļaudīm.
Iedomātā Elzbete � grāfiene Kozela � pa ceļam nebija ne iepīkstējusies. Nu viņu ienesa istabā, ko pirmāk apdzīvoja Hedviga.
Tur dega lampa, un Zamuels pasteidzās meiteni atbrīvot no mēteļa. Un brīnums: parādījās valdzino�s sievietes stāvs. Nakts melni mati, apburo�a seja.
�Velns, � laupītājs iesaucās, � tā � tā � ir�
Viņ� nepazina Hildu, bet tūliņ zināja, ka tā nav Elzbete. Kā bez prāta tas metās sve�ajai virsū.
Hilda atgaiņājās.
Neaizskariet mani, � tā pavēlnieciski iesaucās, � sargieties, ka �
Kas � kas jus esat?
Jūsu virsnieka draudzene, � grāfiene Kozela atbildēja ar ledainu mieru.
Kā � tas � kur Elzbete?
Hilda tā savādi pasmaidīja.
Viņas nav ciemā, � tā mierīgi sacīja, � to es noteikti zinu!
Bet kur tad viņa ir?
To es atbildē�u tikai jūsu virsniekam, � Hilda atcirta. � Lie�ciet mani mierā!
Zamuelam jau bija rupja atbilde uz mēles, bet viņ� savaldījās.
Kas jūs esat? � viņ� beidzot jautāja.
Tā nav jūsu darī�ana � es atbildē�u virsniekam, � kur viņ�
ir?
Zamuels neatbildeja un, pavēlējis viņu stingri apsargat, izgaja laukā.
Hilda palika, skatoties pa logu.
Me�a dzirnavu pagalmā ienāca kāds vīrietis, bālu, iekritu�u seju.
Pie velna, tas jau ir Siklers, � Zamuels iesaucās. � Cilvēk, no kurienes tad tu nāc, kā tu izskaties?
Siklers, laupītāju ielenkts, apsēdās uz akmens bluķa.
Vai nu atkal esi vesels, Sikler? � garais Zamuels jautāja.
Jā, � jā, � laupītājs atbildēja, manāmi pūlēdamies, � vāj� jau gan vēl esmu, bet galva ir atkal skaidra. Ragana man teica, lai ejot vien mājās, svaigā me�a gaisā es drīzi palik�ot vecais!
Siklers trīcēja, un viņa biedriem tas nepalika nemanīts. Laupī�tāji bija ziņkārīgi.
Kā tad bija pie vecās � pastāsti tak, Sikler. Vairs neesi traks pēc mīlas � vai Gustiņa nav vairs prātā?
Lai pērkons sasper visas skuķes! � Siklers atbildēja.
Oho! Tas jau ir vecais Siklers!
Sikler, � cits laupītājs iesaucās, � kā tad bija spoku alā?
Uzrunātais nodrebinājās.
Brr, tas bija briesmīgi!
Kā, kas? � Stāsti! Vai tur no Dieva tiesas naktīs gari staigā apkārt?
Siklers palocīja galvu.
Tā jau ir, miroņi, tur staigā apkārt � tas bija �ausmīgi � brr! � vairāk es neteik�u.
Laupītāji jau bija kļņvu�i nopietni. Tie visi pazina Sikleru � dro�o, bezbailīgo bandītu. Un tas nu izrādīja bailes!
Pats varbūt tik iedomājies, ka redzi ķēmus! � kāds iemeta.
Aizej pats, � Siklers īsi atbildēja, � es zinu, ko pats savām acīm redzēju, un mana galva bija tik skaidra � es nepārskatījos vis!
Jā, ko tad tu redzēji?
To es neteik�u, jo miroņus nedrīkst kaitināt, un tas ir viss. Miroņi atdzīvojas spoku alā, par ko es savu labo roku lieku ugunī!
Jā, �ie miroņi, � Zamuels ieminējās, � nav nemaz ko brīnī�ties, ja miru�ā virsnieka līgava arī staigā pa alu.
Siklers aizgriezās, lai paslēptu savas �ausmas. Viņ� tik tikko neiesaucās: �Tev taisnība, Zamuel: viņa ceļas aug�ā � runā � dzīvo��.
Bet �ausmas, kas viņu pārņēma, to atceroties, neļāva runāt.
Hilda bija visu dzirdējusi.
Virsnieka līgava! � tā murmināja trīco�am lūpām. � Nu, kas tā ir � varbūt Hedviga? O, ja viņa būtu mirusi � ienīstā! O, tad, tad es varētu cerēt.
Me�ā atskanēja signāli. Gaviļu saucieni skanēja pretī, un pa�galmā sākās dzīva kustība.
Virsnieks nāk!
Tie�ām kas nedzirdēts. Ja es būtu zinājis, ka karalis tā aiz- rausies no grāfienes glāstiem, es nekad skaisto Brokdorfu nebūtu ievedis galmā. Bet tā iet: vispirms tu �ai untumainai dāmai saga�tavo ceļu, un nu, kad viņa stāv savas varas augstumos � viņa grib pret mani, pirmo ministru, izturēties kā pret suni.
Grāfs Flemings skraidīja apkārt ar kādu pergamentu rokā, ka�mēr sekretārs sēdēja pie rakstāmgalda.
Vai tas tie�ām var būt? � viņ� atkal iesaucās, � sekretār, vai tas ir dro�i?
Pilnīgi dro�i, ekselence, � mazais atbildēja. � Viņa majestate jau vairākas reizes saticies ar grāfieni Dēnhofu galma ballēs Var��avā, bet nav viņas apburo�ai personībai veltījis vairāk intereses.
Nedzirdēti � nedzirdēti!
Grāfs apstājās.
Neko darīt, man atkal būs jāapmierina Kozelas iegribas. No viņas pils jātaisot slepena eja uz Cvingeru. Tas maksā �ausmu nau�du, bet tas jādara. Sakiet, vai daudz naudas ir kasē?
Kase ir galīgi tuk�a!
Tas nekas, jo kuru katru stundu no Freibergas vajag ieras�ties sudraba vezumiem. Viņa majestāte gan prasa, lai lielu summu tūliņ nosūtot uz Poliju, bet �e jau paliks vēl diezgan, ko segt visus izdevumus.
Pagalmā izcēlās troksnis, un pēc nedaudz acumirkļiem uz sliek��ņa jau parādījās uniformēts dragūns.
Kas nu? � Flemings iesaucās.
Ekselence, � kareivis stostījās, � ekselence � sudraba ve�zumi � tie � tie �
Kas ar sudraba vezumiem ir? Kur tie ir?
Mantnīcā iebrauca viens vezums, � dragūns ziņoja, � bet pārējos, ekselence, pārējos atņēma Lips Tulians!
Tas bija kā bumbas sprādziens.
Ministrs sagrīļojās, viņa ģīmis izskatījās pavisam zaļ�.
Mazais sekretārs ātri paķēra glāzi ar ūdeni un uzlēja Flemingam uz galvas.
Tam bija iespaids.
Ēzeļi! � viņ� uzbļāva nevarīgajam sekretāram, iesperdams tam ar kāju.
Dragūns ierāvās kaktiņā, baidīdamies, ka viņu neķer tāds pat liktenis.
Vai tas var būt? � Flemings elso. � Sudraba vezumi � Lips Tulians � O!
Dragūns ziņoja, kā bijis.
Jāj tūliņ pie Drēzdenes garnizona komandanta, � grāfs uz�bļāva kareivim, � lai viņ� ar visiem nevajadzīgiem kareivjiem vajā laupītājus!
Kareivi �ī pavēle ne mazums iepriecināja � kamdēļ, tas pats par sevi saprotams.
Nu atlika sekretārs, kur� aiz bailēm nezin kur bija ielīdis.
Sekretār, � grāfs nikni iesaucās, � kur jūs esat?
Site, � nabadziņ� iepīkstējās zem dīvāna.
Surp!
O, ekselence, es � es �
Nāksiet vai nenāksiet!
Sekretārs smilkstēdams izrāpoja no savas paslēptuves.
Ap�ēlojieties, es jau nekā neesmu darījis!
Klusu, vecais līdēj, � Flemings uzsauca, � es jums pāri nedaru, jūs tūliņ pavadīsiet mani uz Pilnicas pili!
Sekretārs uzelpoja.
Pajūgu! � ministrs trakoja.
Sulaiņi pa galvu pa kaklu steidzās izpildīt pavēli, un pēc ne�daudz minūtēm grāfs Flemings ar sekretāru jau iekāpa ratos.
Uz Pilnicas pili, ātri, ātri, � viņ� pavēlēja ku�ierim.
Ar patiesi neticamu ātrumu tie sasniedza Pilnicu. Sulaiņi atrāva karietes durvtiņas.
Ekselence pavēl? � kāds vecs, labi iedresēts sulainis jautāja.
Es gribu runāt ar viņas ekselenci grāfieni, pieteiciet mani.
Nav iespējams, viņas godība nav vesela un stingri aizliegusi pieņemt apmeklētājus.
Bet man jārunā ar grāfieni, � ministrs iekaisa.
Tas nav iespējams, ekselence.
_� Ko? Es esmu viņa majestātes vietnieks un pavēlu mani ievest grāfienes telpās.
Vecais sulainis palika glu�i mierīgs.
Es rīkojos pēc pavēles, ekselence!
Nelieti, es lik�u tevi aiztriekt!
Es nesmu ministra Fleminga, bet viņa ekselences grāfienes Kozelas sulainis!
Tas bija par daudz. Grāfs Flemings pacēla spieķi, lai uz vietas pārmācītu runātāju.
Te notika kaut kas pavisam neticams. Sulainis acumirklī atkāpās atpakaļ un tai pa�ā mirklī aizcirta pils vārtus, aizsprostodams grā�fam ieeju.
Taisiet vaļā! � Flemings trakoja, � es lik�u kareivjiem iz�gāzt vārtus!
Un es savas pavēlnieces uzdevumā tūliņ sutī�u ziņnesi pie viņa majestātes uz Var�avu, � sulainis spītīgi atbildēja.
Flemings pārskaities redzēja, ka nekas nav iesākams, un ielēca atpakaļ ratos.
Uz Drēzdeni, � viņ� pavēlēja, � es atgriezī�os � un tad � tad �
Kariete aizripoja.
Ekselence, � sekretārs iesāka.
Ko jūs gribat, muļķi?
Jūsu ekselencei pateikt savas domas, cik- tālu tās attiecas uz grāfieni Kozelu.
Runājiet!
Vai ekselence .tic grāfienes slimībai?
Nē � viņa negrib ar mani runāt, � Flemings errojās.
Sekretārs sataisīja viltīgu ģīmi.
Es vēl domāju pavisam ko citu!
Tā?
Ja, es uzzināju caur slepeniem sakariem, un Pilnica ta ru�nājot �
Ministrs kļuva uzmanīgs.
Ko runā?
Da�ādi. Bet vienu es uzzināju: grāfiene Kozela nemaz neesot Pilnicā, bet slepeni atstājusi pili!
Hm, ja jums būtu taisnība, tad es jums bagātīgi samaksātu � vai nevarat uzzināt patiesību, vai jums tas ir iespējams?
Es pacentī�os.
Ministrs bija pavisam iededzies.
O, ja manas aizdomas apstiprinātos, kā es gribētu atrieb�ties, � viņ� murmināja.
Sekretārs jutās kā uzvarētājs.
Vai esmu pilnvarots; ekselence?
Jā.
Es drīkstu palikt ārpus majas, ja nepiecie�amība to prasa pat dienām ilgi?
Dariet, ko gribat, bet sagādājiet man pierādījumus, ka grā�fiene tie�ām nav Pilnicas pilī. O, tad nenāksies grūti to atsve�ināt karaļa sirdij un tās vietā ielikt man padevīgo grāfieni Dēnhofu.
Sekretārs pasmaidīja un svēti apsolīja darīt visu iespējamo, lai atklātu grāfienes Kozelas noslēpumu.
Me�a dzirnavu iemītnieki daudzreiz bija dzirdēju�i prieka ga�viles, bet nekad tik skaļas kā �odien.
Smagie sudraba vezumi bija lieliski appu�ķoti, un me�onīgie zeļļi, prieka pārņemti, lēkāja apkārt.
Sis jautrais gājiens tuvojās me�a dzirnavām. Visiem priek��galā gāja Lips Tulians.
Viņ� kā arvien soļoja kluss un nopietns. Tūliņ aiz viņa gāja kāds laupītājs, kas arī nepiedalījās gavilēs.
Hildas acis uzliesmoja, ieraugot Lipu Tulianu. Beidzot viņa ieraudzīja mīļoto vīrieti, pēc kura tik neizsakāmi bija ilgojusies.
Bet kas tad tas par laupītāju, kas.soļo blakus Filipam? Tā � tā � ta�u ir sieviete! � Hilda murmināja.
Hilda nebija maldījusies. Tā tie�ām bija sieviete � Terēze, kura ne soli neatkāpās no virsnieka un cīņas laikā arvien mēģināja iz�glābt virsnieka dzīvību.
Hildas krūtīs atkal pamodās greizsirdība. Hedviga bija mirusi. Bet nu tā redzēja, ka virsniekam ir atkal kāda meitene, kura pat kaujās ņem dalību.
Hilda vēlējās tūliņ ar-viņu runāt, bet tai neatļāva atstāt istabu.
Negribēdama sacelt troksni, viņa apmierinājās un apsēdās kādā vietā, no kurienes vislabāk varēja pārskatīt burzmu.
Ļaudis priecājās par bagāto laupījumu, ēda, iedzēra un jokoja, kā kurais prasdams. �oreiz dzīrēs piedalījās pat garais Zamuels un Siklers.
Arī Guste jautri �aloja laupītāju vidū. Viņa turējās arvien virs�nieka tuvumā, bet Lips Tulians, izdzēris pāris biķeru vīna, pamazām attālinājās no līksmajiem ļaudīm.
Viņ� uzmeklēja sev vientuļu vietu, lai atkal atdotos savām sāpēm.
Klusi kā ēna viņu pavadīja Terēze. Arī viņa bija viena no nelai�mīgajām mīlētājām.
Bet dziļi me�ā atbalsojās laupītāju dziesmas:
Jūs, kas lepnie kungi, sargieties, Kad melnā gvarde tuvojas.
Kad ārā nakts un vētra kauc, Uz cīņu laupītāji trauc � Heisā � heidā � rairidirā!
Pēk�ņi garais Zamuels beidza līksmot, jo atcerējās, ka vēl nav stāstījis virsniekam par sve�o meiteni un to, ka viņ� bijis pārlieci�nāts, ka atvedu�i Elzbeti. Tādēļ tas ātri steidzās pie virsnieka un izstāstīja visu gadījumu.
Lips Tulians, to dzirdēdams, atteica, ka jau tūliņ domājis, ka tās ir tenkas. Tas lika, lai zemnieku skuķi aizved atpakaļ.
Bet, kad Zamuels viņam paskaidroja, ka tā nav zemnieku mei�tene, Lips Tulians pavēlēja to tūliņ atvest �urp.
Zamuels atveda Hildu.
Hilda � jūs? � Lips Tulians pārsteigts iesaucās un nicino�i savilka lūpas.
Jā, Filip! Piedod, ka spēlēju �o komēdiju! Man vajadzēja ar tevi satikties un tādēļ es ierados ciemā. Es zināju, ka tu pavēlēsi saviem ļaudīm atvest ciema vecākā aud�umeitu.
Vai tad augstā godība tik drīz jau beigusies? � viņ� smīnē�dams jautāja.
Kāda augstā godība, Filip? � Hilda kā nezinādama jautāja.
Lips Tulians klusēja.
Filip, vai tas ir viss, vai vairāk tu neko man neteiksi?
Nē!
Kas tā par godību, ko tu pirmīt piemineji? � Hilda kairā balsī �ukstēja.
Lips Tulians nicino�i iesmējās.
Nu, uz visiem jumtiem kādreiz pļāpāja �agatas, ka skaistā fon Brokdorfa kļuvusi par grāfieni Kozelu.
Filip! � Hilda iesaucās.
Ak, kādēļ �ī izlik�anās, � viņ� rūgti sacīja. � Ko es gribēju jums sacīt, to pateicu toreiz � pilsdrupās, kad jūs mani sastapāt. Un tagad ar savu sirdsapziņu izrēķinieties pati. Es neko vairāk neteik�u.
Hilda cīnījās ar sevi.
Tā spētu paciest viņa dusmas, bet �ī aukstā nicinā�ana to paze�moja, iznīcināja viņas dvēseli.
Filip! � viņa maigi �ukstēja, � es bū�u jūsu sargeņģelis!
Lips Tulians stīvi skatījās, it kā nebūtu pareizi dzirdējis.
Jā, jūsu sargeņģelis, � viņa turpināja. � Es jūs izglābu. Flemings jūs nedrīkst aizskārt, jo esmu viņam to aizliegusi.
Ha, ha, ha, cik lieliski! Pateicos jums! � viņ� dobji iesmē�jās. � Kāda uzupurē�anās! Karaļa mīļākā apsargā kādu laupītāju virsnieku!
Tādēļ, ka jūs mīlu! � Hilda �ukstēja.
Mani � jūs � mani mīlat � ha, ha, ha! Nu labi, ir jau iespējams, ka jūsu dvēselē valda briesmīga kaislība.
Hilda nostājās viņam blakus.
Ak, uzklausiet mani, Filip, � viņa kaisli �ukstēja, � es jums pateik�u, kādēļ kļuvu par valdnieka mīļāko. Es to darīju vienīgi jūsu dēļ, es vēlējos glābt jūsu dzīvību, pat vēl vairāk. Lai jūs turpmāk varētu dzīvot spo�umā Un greznībā.
Par to man jāpateicas, Hilda.
Ko jūs teicāt?
Es varu tik atkārtot. Se, zaļajā me�ā, esmu kungs un pa�vēlnieks. Se varu izkliegt savas sāpes, kad asiņo sirds. Un tagad man vajadzētu pamest savu patvērumu, savus ļaudis � tik tamdēļ, ka mani vajā kāda kaisla sieviete, kura ar savu nekaunīgo rīcību grib ap�ilbināt manas acis un atgriezt greznajos salonos. Nekad vairs! Nekad, nekad!
Filip, mīļais! � Hilda iesaucās.
Nesauciet �o vārdu, es to vairs nevēlos dzirdēt! � viņ� ni�cino�i iesaucās. � Es esmu Lips Tulians un uz visiem laikiem esmu apracis Filipa fon Mengsteina vārdu.
Nē, nē! � Hilda iekliedzās. � Jūs laimīgs valkāsit �o lepno vārdu: mans kūrfirsta parakstītais dokuments to apsola.
Vienalga, es to nevēlos!
Filip, es jūs lūdzu.
Nepūlieties, es esmu laupītāju virsnieks un savu zvērestu ne�pārkāp�u!
Filip! � Hilda noslīga uz ceļiem viņa priek�ā.
Lepnā grāfiene Kozela hija nometusies laupītāju virsnieka priek- ' �ā ceļos.
� Celieties aug�ā, �,viņ� strauji iesaucās.
Nē, nē, Filip, � es- tevi mīlu, tu nedrīksti mani atstumt. Nu, nāc man līdz, es tevi aizvedī�u greznā mājoklī, kur sulaiņi tev paklausīs uz mazāko mājienu.
Un kaut jūs pa�u troni piesolītu, es tomēr atteiktos, � viņ� dusmās iesaucās. � Celieties aug�ā, grāfiene Kozela � es jūs ienīstu!
Hilda strauji uzlēca aug�ā.
Tu � mani ienīsti. Un es upurēju savu godu, lai spētu jūs glābt, � viņa drebēdama sacīja.
Lai jums pateicas, kam tīk. Es nekad to nedarī�u!
Filip!
Nesauciet �o vārdu, es nevaru paciest. Bet tagad atstājiet mani, jūsu klātbūtne mani apgrūtina.
Un tomēr es palik�u!
Sargieties!
Es neie�u, � viņa spītīgi iesaucās. � Es varu atklāt kādu noslēpumu, bet, ja jūs mani aizdzenat, Filip, tad jūs nekad to ne�uzzināsit. Apdomājiet!
Ha, ha, ha! Vai grāfiene mani nodos?
�os pēdējos vārdus viņ� pateica tik zobgalīgi, ka Hilda tikko spēja savaldīties.
Atļaujiet ta�u man izrunāt, � viņa asi iesaucās, � es drīzāk iznīcinātu sevi, nekā jūs nodotu!
Dariet, kā jums tīk!
Hilda piegāja tuvāk Lipam Tulianam un noslēpumaini �ukstēja:
Vai pie jums atrodas visi biedri? Vai neviena netrūkst? Vai kāda meitene Elzbete nav bez vēsts pazudusi?
Vitorfs un Elzbete, � viņ� murmināja.
Vai jūs zināt, kur tie atrodas?
Jā gan, � Hilda atbildēja. � Manās rokās ir viņu dzīvība.
Nu, pasakiet, kur viņi atrodas? � Lips Tulians vaicāja.
To es neteik�u.
Ak, man jāzin un es dabū�u zināt, � viņ� dzīvi iesaucās.
Ja patīk � mociet mani, � viņa spītīgi iesaucās. � Sarau�jiet mani gabalos, es tomēr neizpaudī�u savu noslēpumu. Te es es�mu, bez aizsardzības, atdodiet mani saviem me�onīgajiem zeļļiem.
Es nemoku sievietes, � viņ� stingri atbildēja, � bet jums jāpaliek �e tik ilgi, kamēr mans biedrs un Elzbete atgūs brīvību. Hallo, Zamuel! Es nododu �o dāmu tavā rīcībā. Liec viņu stingri apsargāt, tik neiedro�inies to aizskart. Vēlāk es izlem�u viņas lik�teni.
Filip! � Hilda lūdzo�ā balsī iesaucās, bet Lips Tulians vairs neklausījās.
Bet Hilda vēl nezaudēja cerību. Viņa apzinājās savu skaistumu. Vēl arvien tā ticēja savai uzvarai. Gan jau Filips tai drīz vien pa�dosies, nespēs atvairīt viņas ziedo�o daiļumu. Un tad � tad viņa būs uzvarētāja.
Smaidot viņa steidzās savam cietuma sargam līdz.
Lida sēdēja istabā pie loga Turku tornī un gau�i raudāja. No Kiliana viņa bija uzzinājusi, ka nāko�ās dienās sanāks kara tiesa spriest par jauno zviedru virsnieku Stenburgu. Viņa paredzēja tam neizbēgamu nāves sodu. Visu laiku Lida lauzīja galvu, kā varētu tam palīdzēt.
Bet visas labās domas bēga. Ak, neiespējami! Un tik drīz viņa to vairs neredzēs. Ak Dievs, kaut tā spētu mirt priek� viņa!
Lida mocījās stundām ilgi, jo Kilianam bija nakts de�ūra un tādēļ to neviens netraucēja. Viņa vēlējās, kaut jau būtu mirusi, jo tad varētu ar mīļo debesīs satikties. Beidzot ap pusnakti tā gata�vojās izģērbties.
Pēk�ņi Lida sarāvās. Kas tad tas? Kāds tum�s siluets ieķēries loga restēs! Pieejot tuvāk logam, tā skaidri ieraudzīja kādu cilvēka ķermeni. Viņa apslāpēja bailes un ātri atvēra logu.
Kas tur ir? � viņa klusi vaicāja.
Es esmu � Kremo!
Lida nespēja savām ausīm ticēt. Bet tas tie�ām bija jaunais �igāns, kur� vēlējās to iegūt par sievu. Kremo karājās pie Turku torņa � augstu virs Elbas ūdeņiem.
Lida brīnījās, kā gan Kremo �e ticis, bet tas atbildēja, ka �igāns esot spējīgāks kā citi cilvēki. Viņ� nācis tādēļ, ka gribot to dabūt par savu sieviņu, bet Lida atteica, ka tas nekad nenotik�ot.
Ā, tu varbūt priecājies, ka tavs logs ir aiz�ogots un tamdēļ es nevaru tev piekļūt. Jā, tev taisnība, bet tomēr, Lida, tu piederēsi vienīgi man. Es atnācu pēc tevis un tu nāksi!
Lida jau taisījās aizvērt logu, bet pēk�ņi kaut ko iedomājās.
Kā butu, ja viņa upurētu sevi priek� tā, kas viņai dārgāks par dzīvību. Bez tam viņa bija skaidrībā, ka nelauzīs savu doto vārdu. Lai notiek!
Kremo, es piederē�u tev, ja tu izpildīsi kādu uzdevumu � ja tu aiznesīsi kādu ziņu Lipam Tulianam.
Tad nu gan es būtu liels muļķis, Lips Tulians mani nonāvētu.
Nu, tad pasaki kādam viņa biedram, tie tev ļauna nedarīs, kad dabūs zināt, ka esi mans ziņnesis.
Tu gribi mani samaitāt! � Kremo iesaucās.
Tu maldies, es zvēru tev, es zvērē�u pie visa, kas man svēts un dārgs, ka ie�u tev līdz, ja tu aiznesīsi manu ziņu.
Lida, vai tu arī pie dieviem zvērēsi?
Jā, pat pie Bībeles, pie Jēzus Kristus, kuram es ticu.
Vai tā ir tava svētākā pārliecība, Lida?
Jā gan, es tie�ām turē�u savu zvērestu!
Kremo pārsteigts brīnījās. Vai gan tas paredzēja, ka �ajos meitenes vārdos slēpjas kāda neizteikta doma? Viņ� ilgi �aubījās. Beidzot piekrita.
Nu Lida zvērēja � un zināja, ko savā sirdī ir apņēmusies.
Tagad tu esi mana! � Kremo līksmi iesaucās. � Bet nu pasaki, ko lai paziņoju Lipam Tulianam?
Lida tam piegāja tuvāk.
Esi tik labs un pasaki, ka es tevi sūtīju, lai viņ� nāk uz Ke- nigsteinu atsvabināt no cietuma Vitorfu un Elzbeti. Bet lai viņ� neaizmirst pieklauvēt pie mana loga, jo man vēl kaut kas tam jā�pasaka. Savu zvērestu, Kremo, es nelauzī�u!
Labi, es do�os pie Lipa Tuliana. Bet kad man atgriezties, kad tu nāksi man līdz?
Pēc astoņām diienām.
Kādēļ tik ilgi?
Tā ir mana darī�ana, ātrāk es nevaru sagatavoties.
Nu labi, es ie�u, Lida, dzīvo vesela!
Dzīvo vesels, Kremo!
Kremo uzmanīgi norāpās lejā un, dienai austot, bija jau aiz- teidzies tālu no cietok�ņa. Tuvojās nakts, bet me�a dzirnavas vēl atradās labā gabalā. Viņ� arī neuzdro�inājās tur rādīties, jo Lips Tulians ta�u vēl nevarēja būt aizmirsis toreizējo karu ar �igāniem.
Tagad Kremo atradās ciema tuvumā un cerēja �e atrast kādu lipa Tuliana izlūku. Viņ� nemaldījās. Krodziņā tas ievēroja lau�pītāju no Lipa Tuliana bandas, kas bija pārģērbies par apkārtkle- jojo�u tirgotāju.
Kremo tam uzticēja Lidas noslēpumu un, dabūjis zināt, ka tas liiliņ paziņo�ot Lipam Tulianam, ātri aizmetās projām.
Velns viņu zin, kādēļ tie neatgrie�as. Vencelis ta�u vienmēr bija vīrs, kuram viss ātri izdevās. Un Terēze � tai jau pats velns mājoja miesās! � Zārbergs pārskaities kliedza, jo tikko bija saņēmis ziņu par sudraba vezumu-nolaupī�anu. Tātad-Lips Tulians vēl dzī-
voj a!
Nekad Zārbergam nevarēja ienākt prātā, kas pa to laiku bija noticis me�a dzirnavās. Viņ� vēl arvien dusmojās uz Lipu Tulianu.
Zārberga biedri piedzēru�ies trok�ņoja un nejēdzīgi kliedza, tā ka pulkā nebija nekādas kārtības. Tas jau nebija nekāds brīnums, jo Zārbergs vienmēr pats deva priek�zīmi visām nekārtībām, tādēļ to uzskatīja par nerru un nevienam nenāca prātā no tāda virsnieka bīties.
Te Zārbergam pienāca kāds biedrs un stāstīja, ka bijis pagrabā un redzējis sagūstīto brīvkungu fon Freidenbergu, kas esot tuvu mir�anai. Ja Zārbergs vēl cerot atpirk�anas naudu dabūt, tad esot pats vēlākais laiks par to padomāt, par mironi neviens neko ne�maksājot.
Tagad Zārbergs gribēja sūtīt uz Prāgu pēc izpirk�anas naudas kādu no savas bandas, bet neviens negāja un neklausīja. Bija jā�padodas un jāiet pa�am.
Zārbergs par savu neģēlīgo rīcību un nabadzīgu ceļotāju un zemnieku aplaupī�anu bija iemantojis asinssuņa vārdu.
Nu Zārbergs gatavojās ceļā uz Prāgu un izvēlējās sev trīs pava�doņus. Ar dusmām tas iedomājās, ka nu tam jāatstāj banda bez virsnieka un ka neviens tam vairs neklausa.
Par Libu�i viņ� vairs neraizējās, jo bija pārliecināts, ka tā pra�tīs sevi aizstāvēt.
Beidzot Zārbergs ar saviem pavadoņiem atstāja vientuļo no�metni. Pa me�u ejot, Zārbergs pamanīja kādu zemnieku ar sievu un pusaudzi zēnu, kas gāja no tirgus mājā.
Zārbergs kā vilks uzbruka saviem upuriem un atprasīja naudu.
Uztrauktais zemnieks tam paskaidroja, ka naudu atstājis pilsētā ceļa nedro�ības dēļ. Zārbergs zināja, ka zemnieks nemelo, jo toreiz tā rīkojās gandrīz visi zemnieki. Tiem naudu arvien atsūtīja pa pastu.
Zārbergs saniknojās par �o neveiksmi un rupji uzbļāva:
Suns, ja tev naudas nav, tad gribu redzēt tavas asinis!
Jēzus dēļ, ap�ēlojieties, � zemnieks lūdzās.
�ēlastība ir ellē, pie manis tās nav! � Zārbergs kliegdams iz�āva.
Zemnieks, asinīm noplūdis, pakrita uz ceļa. Zemniece vaimanā�dama noslīga pār savu mirsto�o vīru. Tad Zārbergs pavēlēja saviem biedriem nogalināt arī raudo�o sievu, lai ātrāk izbeigtos troksnis.
Ar paceltiem dun�iem nelie�i uzbruka sieviņai.
Jēkab, mīļais dēls, lai Dievs tevi svētī � atrieb savus vecākus. Ej un uzmeklē Lipu Tulianu, izstāsti tam un �
Tālāk sieviņa nespēja izteikt, jo Zārbergs tai deva pēdējo dū�rienu. Tagad laupītāji gribēja nogalināt zēnu, bet tas jau bija aiz�skrējis kādu gabaliņu projām. Par laimi visi viņam domātie �āvieni aizskrēja garām. Zēns, nozuzdams me�ā, vēl paspēja iesaukties:
Es atrieb�u savus vecākus, es ie�u pie Lipa Tuliana!
Zārbergs ar biedriem aplaupīja līķus, iegūto laupījumu paslēpa
me�ā. Visi bija noskaitu�ies, ka ieguvu�i tik mazvērtīgas lietas.
Me�a dzirnavās atkal mājoja gaviles. Grāfs Flemings, nespēdams paciest sudraba vezumu zaudējumu, bija sarīkojis lielu laupītāju gūstī�anu. Bet Lips Tulians, to uzzinājis, devās ar saviem biedriem me�ā karaspēkam pretī. Bija norisinājusies karsta cīņa.
Laupītāji, labi pazīdami me�u, ar viltu izklīdināja lielāko daļu kareivju. Atliku�ie bija spiesti, neko. nepanāku�i, atgriezties Drēz-
denē.
Tagad laupītāji svētīja savas uzvaras svētkus.
Hilda, pie loga stāvēdama, vēroja Lipu Tulianu. Un atkal viņā. uzliesmoja vecā kaisle, un viņa svēti apņēmās iegūt Lipu Tulianu.
Arī Guste ilgojās to pa�u. Viņa arvien vēl cerēja uz savu zāļu palīdzību. Tā pacietīgi gaidīja izdevīgu brīdi.
Hedviga bija mirusi. Bez tam Guste skaidri zināja, ka virsnieks sve�o dāmu nemīl. Un tādēļ tā arvien vēl varēja cerēt uz izdo�anos.
Lips Tulians atstāja biedrus, jo bija ieradies kāds ziņnesis ar jaunām ziņām,' ko vajadzēja uzklausīt. Izlūks izstāstīja Lipam Tu�lianam vārdu pa vārdam jaunā �igāna Kremo vēsti.
Lips Tulians brīdi apdomājās.
Varbūt tā ir patiesība, � viņ� domīgi teica, � bet varbūt ka tā ir kāda viltība. Tik viena lieta ir skaidra: Lida ir aizbēgusi no Prāgas. Tādēļ iespējams, ka jaunā �igāniete atrodas Kenigsteinā. Man katrā ziņā jāpārliecinās, man jāiet uz Kenigsteinu, un, ja atradī�u Elzbeti ar Vitorfu cietumā, tad katrā ziņā mēģinā�u tos atsvabināt.
Bet, virsniek, Kenigsteinas cietoksnis ir vienīgi kareivjiem pieejams, nevis mums. Vienīgi putns var nepamanīts uzlaisties stā�vajā klintī. Bet cilvēks nekad!
Lips Tulians iesmējās.
Bet tu ta�u tikko dzirdēji, ka arī �igāns ir uzrāpies tornī.
O, tā ir cita lieta, virsniek. �igāns ir uzkāpis uz bastiona un tad, uz vēdera lienot, sasniedzis torni. To jūs nevarat, jūsu lielo augumu tūliņ pamanītu.
To es zinu, un tādēļ es kāp�u taisni pa klinti!
Virsniek, pa stāvo klinti! Pilnīgi neiespējams!
Man nekas nav neiespējams, � viņ� atbildēja. � Ja es ko gribu, tad es to izdaru; par to neraizējies. Es, cik ātri vien iespē�jams, do�os uz Kenigsteinu, jo Lida gaida.
Hilda bija noklausījusies sarunu un pie sevis nosprieda izlūg�ties brīvību, lai pēc tam varētu doties uz Kenigsteinu. Tur viņa vislabāk varētu to sagūstīt.
Sardzes signāls pieteica kādu sve�inieku. Garais Zamuels aizgāja pretī un atveda pie Lipa Tuliana kādu pusaudzi zēnu.
Ko tu, bērns, vēlies?
Vai jūs esat laupītāju virsnieks Lips Tulians?
Jā gan!
Tad jums man jāpalīdz! Mana māte mirstot vēlējās, lai jūs atriebtu viņas nāvi. Ak, mani nelaimīgie vecāki! � zēns �ņukstē�dams noteica.
Jā, kas tad ir noticis? � Tulians vaicāja.
Tagad puisēns izstāstīja Lipam Tulianam Zārberga briesmu darbu un lūdzās, lai atriebj viņa vecāku nāvi. Tā esot viņa mīļotās mātes pēdējā vēlē�anās.
Lips Tulians apmierināja zēnu, apsolījās visā drīzumā izpildīt viņa lūgumu.
Zēns iepriecināts apsQlījās palikt pie laupītājiem. Bet Lips Tu�lians tam nepiekrita. Viņ� aizrādīja zēnam, ka tas esot godīgu ve�cāku bērns un tamdēļ, ka nelietis nonāvējis viņa vecākus, neesot vajadzīgs atteikties no godīgas dzīves.
Kā tevi sauc? � Lips Tulians jautāja.
Jēkabs!
Vai tev ir radi?
Nevienas dvēseles, esmu viens visā pasaulē!
Nu, tad es par tevi rūpē�os, lai tev nekas netrūkst un tu vari uzaugt par krietnu un godīgu cilvēku, � Lips Tulians atbildēja.
Zamuel, gādā par �o puisēnu, es vēlāk nolem�u par viņa nākotni.
Puisēns pārsteigts uzlūkoja Lipu Tulianu.
Jūs � jūs nemaz neesat laupītāju virsnieks! � viņ� stostījās.
Kas tad? � Lips Tulians jautāja.
Godīgs un labsirdīgs kungs, par kuru es Dievu lūg�u kā par savu aizbildni, � Jēkabs aizgrābts �ņukstēja.
Ej, puisēn, � virsnieks drūmi atbildēja. � Ej, man ir sva�rīgas lietas priek�ā. Sis cilvēks tevi apgādās ar visu nepiecie�amo. Vēlāk es ar tevi parunā�u.
Zamuels ieveda zēnu me�a dzirnavās.
Hilda, visu novērodama, �ukstēja:
Viņ� arvien vēl nav pārvērties, glu�i tāds pats, kā agrāk. Ak, kaut viņ� ar mani tā runātu! � Bet pie �iem vārdiem tā ātri aizvēra logu, jo Lips Tulians piecēlies sauca Sikleru.
Sikler, vēl �odien tu aizved sve�o dāmu uz ciemu, no kurienes to Zamuels atvedis. Aizsieniet viņai acis un uzsēdiniet zirgā. Iz�vēlies sev par pavadoņiem kādus trīs biedrus, bet sargieties ceļā kaut kā apvainot dāmu.
Mēs nerunāsim nevienu ļaunu vārdu, virsniek, � Siklers at�bildēja.
Labi, bet neuzkavējieties ilgi. Tagad tu vēl esi skaidrs; kad atgriezīsies, tad, ja patīk, vari ar biedriem iedzert.
Tad Siklers izraudzījās trīs biedrus, kuri vēl bija skaidrāki. Ne�daudz minūtes vēlāk tie jau bija sagatavoju�ies ceļam.
Siklers gāja aug�ā pie Hildas, lai paziņotu virsnieka lēmumu.
Pēc maza brī�a Siklers atgriezās ar Hildu, kas, mētelī ietinusies, �ķita padevusies savam liktenim.
Uz trepēm viņa satika Gusti un tai ātri ie�ukstēja ausī:
Nāc uz Drēzdeni un prasi pēc grāfienes Kozelas svarīgu da�rī�anu dēļ.
Guste mēmi palocīja galvu.
Bet Hilda, izlikdamās pavisam mierīga, steidzās savam pava�donim līdz..
Siklers, paņēmis baltu lakatu, aizsēja Hildai acis un palīdzēja tai iekāpt seglos. Viņa, vēl pagriezdama galvu uz Lipa Tuliana pusi, �ukstēja:
Es atkal nāk�u � vai arī tu kādreiz nāksi pie manis.
Grāfiene Kozela atstāja me�a dzirnavas, bet tai ne prātā nenāca
aizmirst savu mīļāko. Viņa cerēja savu Filipu atkal sastapt Ke- nigsteinā.
Saksijas kalnos un me�os plosījās nepieredzēta vētra, kas baigi krāca un gaudoja ap kailajiem klin�u galiem.
Kenigsteinas cietok�ņa mūri no vētras daudz nebaidījās. Reti kāds atrauts dakstiņ� no cietok�ņa jumta dārdēdams novēlās lejā.
Turku tornī vēl dega kāda vientuļa svece. Kilians gulēja cie�i aizmidzis. Tik Lida, viena pati izraudātām acīm stāvēja pie loga.
Vēl pāris dienas, un tad viss būs beidzies � Kara tiesa virsnie�kam Stenburgam bija piespriedusi nāves sodu, no�aujot uz Ke�nigsteinas bastiona.
Lida kaisto�ām acīm raudzījās tumsā. Ak, kaut tak nāktu Lips Tulians! Tik ilgi jau plosījās vētra. Laikam pati daiba neļāva piepil�dīties viņas ilgām, tādā negaisā jau tikko spēja noturēties kājās, kur nu vēl rāpties pa klinti. Tas nav iespējams!
Lida taisījās iet gulēt, bet miegs vēl nenāca. Paslēpusi galvu rokās, tā rūgti raudāja. Bet koHas līdzēja? Viņa tā kā tā nevarēja glābt mīļoto cilvēku.'
Te, klau, vai kāds nesi'ta pie loga?
Varbūt, ka tas bija tikai vēj�. Un tomēr Lida devās pie loga.
Vai Lips Tulians jau būtu saņēmis viņas ziņu?
Tak � tak � tā atkal!
Kluss kliedziens izlauzās pār Lidas lūpām � viņa atrāva slēģi. Te �irkstoņa, dzelzs treliņi ar briesmīgu spēku tika saliekti, un kāds tum�s stāvs veikli ielēca istabā.
Laupītāju virsnieks Lips Tulians!
Jūs �eit? � skuķe murmināja, � tādā vētrā uzrāpāties aug�ā?
Kā redzi. Bez tam man jātiek arī atpakaļ, un ta� vēl bīstamāk.
Vētra jūs ieraus aizā!
Kādu citu� jā, bet mani nē, � Lips Tulians atbildēja, mei�tenes roku paspiezdams.
Laupītāju virsnieks nometa slapjo platmali uz soliņa.
Stāsti, Lida, � kas noticis, � viņ� klusām teica, � kā tu nokļuvi Kenigsteinā?
Lida īsos vārdos arī pastāstīja.
Tad jau tu esi pie krietna cilvēka, � Lips Tulians atbildē�ja, � par tevi man tātad nav ko bēdāt?
Nē!
Un Vitorfs ir �eit � ar Elzbeti?
Jā, bet viņi tiek stingri apsargāti � pat naktīs kareivji stāv pie kameru durvīm.
Laupītāju virsnieks palocīja galvu.
To es paredzēju un atnesu tev kaut ko līdz. Se, Lida, � ņem!
Bandīts izvilka kādu pudelīti un pasniedza to mei�ai.
Ņem, Lida, tās ir miega zāles, kuras tu vari piejaukt vīnam. Kareivji arvien ir kāri uz dzer�anu. Varbūt tu slepenībā vari sāga- tavot vīnu, tā ka nerodas aizdomas?
Vēl �onakt pat?
Nē, bērns, � �onakt es viņus nevaru atbrīvot. Es tik atnācu, lai ar tevi visu sarunātu. Bet rītnakt es ieradī�os atkal, neskatoties uz vētru.JSfegaiss jau ir mans labākais sabiedrotais, un es sagata�vo�os, lai abus gūstekņus sveikus un veselus izdotos nogādāt lejā.
Lida saliek rokas.
Trīs ir jāatbrīvo, � viņa lūdz, � trīs � virsnieks Stenburgs ir jāglābj � citādi viņu no�aus un� un� es� ak Dievs�
Vai tu viņu mīli, bērns?
Vairāk kā savu dzīvību!
Un Lida steigā pastāstīja, kas te cietoksnī noticis un kamdēļ Stenburgu no�aus.
Lips Tulians klausījās uzmanīgi.
Tas jau ir īsts vīrs, � viņ� teica, � visu cienību. Tādu vīra drosmi es mīlu. Neraudi, Lida, virsnieku arī izglābs, es viņu at�brīvo�u. Bet kā ir ar tavu aud�utēvu, vai viņ� mani netraucēs?
Nē, nē, � Lida murmina, � viņ� jau pa dienu tā nomocās darbā un naktīs guļ cie�i. Bet viņam jau arī varu iedot drusciņ no miega zālēm.
Dari to, Lida. Tātad rītnakt. Starp citu, es jau tevi arī varu paņemt līdz. Me�a dzirnavās tu būsi pilnīgi dro�a.
Nē, � Lida aizsmakusi atbild, � es gribu palikt �e.
Kamdēļ?
To � to� es nevaru teikt, � nabaga meitene stostījās.
Lida iedomāja zvērestu, ko tā devusi Kremo. O, ja tik viņas mīļais ir glābts, lai tad ar viņu pa�u notiek kas notikdams. Un to�mēr �igānam viņu neiegūt dzīvu, nē, nekad. Lida gribēja turēt savu zvērestu, bet citādi, nekā Kremo domā.
Lips Tulians tālāk nepra�ņāja.
� Dzīvo vesela, � viņ� teica Lidai, � turi visu gatavībā, pa�rūpējies, lai kareivji mani netraucē. Nu, ar labu nakti, Lida, es uz�zināju, ko gribēju.
Viņ� sniedza Lidai roku, un, iekams viņa paspēja atjēgties, Lips Tulians jau bija izkāpis pa logu un laidās pa bastionu lejā.
Apak�ā �alca Elba, kā gaidot, kad pārdro�nieka ķermenis iekri�tīs viļņos. Vētra kauca, negaiss pieņēmās un drīz atskanēja arī pērkona grāvieni. Zibens spokaini laistījās klintīs. Un viņa bālā gaismā paspīdēja kāda ienaidā saviebusies seja. Tas bija Kremo.
Ministrs Flemings saīdzis skraidīja pa savu kabinetu. Viņ� ne�varēja saprast, kur tik ilgi aizkavējies sekretārs, bet, ieraudzījis to priecīgi uzbudinātu, gaidīja jaunas ziņas.
Nu, ko tu jaunu pateiksi? � ministrs jautāja.
Es zinu kādu noslēpumu! Es izlietoju visu sapra�anu, kamēr to uzzināju. Viņas ekselencei, grāfienei Kozelai ir mīļākais! � sek�retārs priecīgi sacīja.
Vai jums ir pierādījumi?
�Nu, protams! Par velti jau es neizdotu jūsu naudu. Es pieku�kuļoju grāfienes ku�ieri. Grāfiene nemaz nav bijusi slima, bet iz�braukusi kalnos. Kāda kambardāma tēlojusi grāfienes lomu.
Manas aizdomas ir piepildīju�ās, bet ko tas līdz,' ja nav pie�rādījumu. Grāfiene ir ļoti viltīga, karalis viņai vairāk ticēs kā man.
�onakt grāfiene atgriezusies mājā, � sekretārs stāstīja. � Līdz �im viņa uzturējusies Varkalnos pie kāda vietējā ciema vecākā. Tur viņa nodzīvojusi vairākas dienas un valkājusi vienkār�u zem�nieces apģērbu. Tad kādā naktī ciemam uzbruku�i laupītāji un aiz�vedu�i grāfieni projām. Bet jau pēc pāris dienām tā atvesta atpakaļ, pavisam bāla un manāmi, sagrauzta, � sekretārs nobeidza.
Lūdzu, atturieties no tādām piezīmēm, � ministrs rājās.
Jā � tā jau man ku�ieris stāstīja, jo viņ� pats aizvedis grā�fieni uz ciemu.
Vai tas ir viss? � ministrs jautāja.
Jā, ekselence.
Zēl, ka toreiz nezināju, ka grāfiene atstājusi Pilnicu. Tad � jā � tad bija viegli karalim pierādīt, ka grāfiene palikusi tam ne�uzticīga. Bet tagad tā lieta nav tik vienkār�a, � ministrs saīdzis sacīja.
Man �ķiet, ka grāfiene drīz atkal vēlēsies apmeklēt savu mīļāko, � sekretārs ieminējās.
Flemings noprata, ka grāfienes mīļākais nevar būt neviens cits kā Lips Tulians. Bet viņ� vēl neiedro�inājās pret grāfieni atklāti izlietot bardzību. Bez tam viņ� ļoti baidījās no Lipa Tuliana at�riebības.
Pie durvīm kāds pieklauvēja un ienesa vēstuli no Pilnicas.
Grāfiene vēlas ar mani runāt, � ministrs, izlasījis vēstuli, teica. � Man, cik ātri vien iespējams, jābrauc uz Pilnicu. Jūs, sek�retār, pagaidiet, kamēr es atbraucu, man ar jums vēl jārunā.
Pēc da�ām stundām ministra rati ieripoja Pilnicas pagalmā.
�odien ministru saņēma neparasti laipni. Grezni ģērbu�ies su�laiņi pazemīgi nolieca galvas, kad ieraudzīja augsto viesi.
Lieliska idejai � Flemings murmināja. � Kā �ķiet, grāfiene gatavojas mani maldināt. Nu, �inī ziņā es nebū�u muļķis!
Izlikdamies vienaldzīgs, tas lēnām kāpa pa trepēm. Te no�auk�stēja zīda drānas � un Hilda kā gai�a parādība nāca tam pretī.
Grāfiene bija manāmi uztrauktā garastāvoklī.
Vai jūs, ekselence, jau kādreiz �e bijāt? � viņa nedro�i jau�tāja.
Jā gan, bet jūsu ekselence bija slima, � viņ� atbildēja.
Pareizi, biju ļoti slima, � Hilda, viņu pēto�i uzlūkojusi, at�bildēja.
Flemings labi prata maldināt Hildu. Viņa sevī nodomāja, ka grāfam nav ne mazāko �aubu par viņas slimību.
Es saņēmu ziņu, ka jūsu ekselence vēlējusies, lai jūs apmek�lēju, � Flemings sacīja.
Jā gan. Man ir kāda svarīga lieta ar jums jāpārrunā, � Hil�da klusi sacīja.
Viņas skatiens no jauna saviļņoja Flemingu, bet, atcerējies da�būto pliķi, tas atkal iekvēlojās naidā un ievēroja Hildas neparasto uztraukumu.
Es saņēmu negaidītu vēsti, � Hilda iesāka, bet Flemings to nelikās dzirdējis.
Vispirms, ekselence, man jums jāvēl laimes uz izveseļo�a�nos, � Flemings zobgalīgā balsī sacīja.
Hilda pārsteigta uzlūkoja grāfu. Tas ta�u izklausījās tik ironiski! Vai tik grāfs Flemings to netur aizdomās?
Es biju nopietni slima, � viņa vilcinādamās teica.
Jā, es to dzirdēju � es.baidījos, ka nenotiek kas ļauns, � ministrs piemetināja.
�Tie�ām, � tam ir aizdomas, � bet viņ� nekad tas nevaras pie�rādīt,� grāfiene domāja.
Tagad esmu pilnīgi izveseļojusies, � viņa asi iesaucās. � Es �odien dzirdēju, ka mūsu karali piemeklējusi nelaime.
Tā ir patiesība, -grāfiene. Viņa majestātes karaspēks ir vai�rākās cīņās cietis neveiksmi un pretinieki uzvarēju�i. Tā -ir neno�liedzama lieta.
Un tagad zviedri tuvojas Drēzdenei? � Hilda bailīgi vaicaja.
Viņi nāk, bet vēl atrodas tālu, � ministrs atteica.
Vienalga, � Hilda iesaucās. � Galvaspilsētai draud bries�mas.
Es domāju, ka tā lieta vēl nav tik bīstama, � Flemings pa�skaidroja. � Ķēniņ� Kārlis XII neatļaus laupīt. Bez tam mūsu valsts mantas, kā arī troņa insignijas jau laikus ir aizvestas uz neieņemamo Kenigsteinas cietoksni.
Vai tie�ām? Hilda uztraukta iesaucās. � Un es lai palieku neapsargātā Pilnicā, varbūt par upuri nevaldāmiem kareivjiem.
Flemings acumirklī nezināja, ko atbildēt.
Ak, ekselence, vēl nekādas briesmas nedraud un, un �
Hilda izlietoja �o vilcinā�anos sev par labu? Tagad tai bija di�bināts iemesls.
Man jādabū dro�a uzturē�anās vieta, �- viņa atri turpinaja.
Ekselence, man jādodas uz Kenigsteinu, kamēr karaspēks vēl nav ieņēmis Drēzdeni!
Flemings �inī steigā nojauta kādu slepenu iemeslu, kas Hildu vilināja uz cietoksni.
Ekselence, � viņ� stostījās, � ekselence!
Vai jums tur kas pretī? � viņa dzestri jautāja.
Ak, nē � bet � tas ir � bet, ekselence, zviedri jau vēl nav Drēzdenē!
Tas nav no svara. Es nevēlos sastapties ar valdnieka ienaid�niekiem. Paziņojiet tūliņ ģenerālim Kijaus, lai sagatavo piemērotu dzīvokli!
Ministrs vēl kavējās.
Jūs �aubāties? Nu, tādā gadījumā es pati sūtī�u ziņnesi uz Var�avu! � Hilda iesaucās.
Tas līdzēja. Flemings padevās. Viņ� saprata, ka vēl nav pienā�cis laiks apvainot grāfieni Kozelu, vai spītēt.
Es izgatavo�u pavēli, � Flemings smaidīdams sacīja.
Nu, tad �odien pat!
Bet, ekselence, zviedri jau vēl tālu.
Bet es tā vēlos, � Hilda pavēlo�i sacīja, � un ja tūliņ ne�izpildīsit manu pavēli, tad pusstundas laikā mans ziņnesis jau būs - ceļā uz Var�avu.
Ministrs apsolījās visā drīzumā �o lietu nokārtot, jo Hilda jau rītu gatavojās aizceļot.
Flemings, laipni atvadījies, aizbrauca. Ceļā uz mājām grāfs arvien vēl domās kavējās pie skaistās Hildas. � Ja tik grāfiene pret mani būtu laba, tad man prātā nenāktu to ienīst. Bet � ja Hildai patiks man spītēt. Nu, tad lai viņa sargās� � Flemings murmināja.
Vietējais ciema vecākais, Elzbetes aud�utēvs, pēc sve�inieces aiz�ceļo�anas atkal bija labā garastāvoklī, jo skaistā dāma par pakal�pojumiem bija iedevusi prāvu naudas summu.
Tagad tas staigāja tikpat lepns kā senāk un bija nopietns kā
tītars.
Protams, ka tas arvien vēl baidījās no jauna uzbrukuma. Sī ie�mesla dēļ mājās uzturējās �etri' kalpi: Stofelis, Kri�jānis, Ignacs un Florians. Kalpi bija apbruņoti spriguļiem, siena dak�ām un kādu berdanku, kas bija atlikusies no Magdeburgas aplenk�anas un kuru pielādējot vajadzēja pusmārciņas pulvera.
�is briesmu rīks stāvēja pielādēts ciema vecākā istabā aiz krāsns. Kalpi un abas kalpones gulēja priek�istabā.
Bija vēls vakars. Ārā. plosījās negaiss. Ciema vecākais ar kalpiem un meitām ieturēja kopējas vakariņas.
Te kāds pieklauvēja piЈ durvīm.
�ovakar ciema vecākais nevēlējās nevienu pieņemt. Tādēļ Sto�felis izgāja sve�nieku aizraidīt, bet tikko viņ� drusciņ pavēra durvis, tūliņ kāds ar milzu spēku atrāva tās vaļā. No �ī trieciena Stofelis tikko spēja noturēties kājās.
Es gribu runāt ar ciema vecāko. Dodiet ceļu! � sve�inieks uzkliedza un ātri devās pie ciema vecākā. Ar sparu tas nometa no pleciem mēteli un nostājās ciema vecākā priek�ā greznā mednieka uzvalkā.
Jēzus, Lips Tulians! � ciema vecākais pārbijies iesaucās.
Tas bija kā uguns pakulās.
Meitas kliegdamas iebēga kaktā. Kalpi mēģināja izskriet pa logu.
Neviens nedrīkst atstat maju! � Lips Tulians pavēlēja, pis�toli labajā rokā turēdams.
�inī briesmu brīdī bija aizmirsti visi spriguļi, siena dak�as, un neviens vairs neatcerējās aizkrāsnē ieslieto berdanku.
Kri�jānis ielīda pulksteņa kastē. Ignacs paslēpās zem kāda krēs�la. Stofelis uzrāpās uz krāsns, bet Florians ielīda pagultē.
Lips Tulians neievēroja kalpus, bet visu uzmanību piegrieza ciema vecākajam.
Uzklausiet mani, � viņ� stingri teica, � pirms da�ām die�nām mani ļaudis no �ejienes aizvedu�i jūsu naudas kasti.
Tā jau ir, augstais kungs, � ciema vecākais stostījās.
Lips Tulians izvilka no mēteļa kabatas smagu naudas maku un uzlika to uz galda.
Te ir jūsu nauda, � viņ� pārsteigtajam ciema vecākajam sa�cīja.
Pēdējais nespeja savām acīm ticēt. Bet jau nāko�a mirklī Lips Tulians, pasaucis zēnu, sacīja:
Ciema vecākais, jūs esat atraitnis, un jums nav bērnu. Arī savu aud�umeitu esat pazaudējis. Par daudz slikti jūs viņu turējāt. Bet tas lai paliek. Neesmu nācis ar jums tiesāties. Tagad es jums atvedu citu bērnu � �o mazo Jēkabu, tas jums jāpieņem bērna vietā, jo viņ� ir bārenis, bohēmietis.
Ciema vecākais, uzlūkojis Jēkabu, vaicāja:
Vai bērna vietā?
Nu jā, bērna vietā! � Lips Tulians pērkona balsī uzsauca, tā kā uztrauktais ciema vecākais gandrīz no krēsla nokrita. � Vai es diezgan skaidri nerunāju? So naudu izlietojiet zēna vajadzībām; sūtiet viņu skolā, lai tas ko labu iemācās. Tik sargieties to mocīt, vai slikti audzināt. Es arvien par viņu ievāk�u ziņas � un, ja jūs ne�izpildīsit manas pavēles, tad es jums lik�u skaitīt pēdējo lūg�anu. Vai sapratāt?
Jā, jā, augstais kungs, � ciema vecākais atbildēja.
Tagad Jēkabs ir jūsu dēls, � Lips Tulians turpināja. Ne�aizmirstiet, ka viņ� ir godīgu vecāku bērns. Es viņu �e atvedu, lai tas uzaugtu par krietnu cilvēku. Audziniet viņu labi, lai tam nav iemesla jūs apsūdzēt. Se būs nauda. Tik neaizmirstiet manus vārdus! Ja es ko dzirdē�u, nu tad, ciema vecākais, es vēlreiz atnāk�u!
Tad Lips Tulians griezās pie Jēkaba.
Dzīvo vesels, manu puisēn, � viņ� maigi teica. � Esi vien�mēr labs un godīgs, mācies, es bū�u par tevi nomodā! Un nu, ar labu nakti � esi uzcītīgs, �e ir tava jaunā^dzimtene, dzīvo laimīgs, kamēr es tev pagādā�u ko citu.
Jēkabs skaļi raudāja un gribēja skūpstīt Lipam Tulianam roku.
Atcerieties mani, ciema vecākais, � viņ� draudo�i teica, � ta�gad �is zēns ir jūsu dēls! � Tad viņ� apgriezās un aizgāja.
Ciema vecākais vēl ilgi nespēja atjēgties no izbailēm un gaidīja, vai tik laupītājs nenāks atpakaļ. Arī kalpi neuzdro�inājās atstāt sa�vas paslēptuves, un Jēkabs vēl vienmēr raudāja.
Beidzot ciema vecākais iedomāja Lipa Tuliana vārdus: ja viņ� Jēkabam darīs labu, tad tam nekas ļauns nenotiks.
� Apmierinies, Jēkab, � viņ� laipni sacīja. � Es tagad esmu tavs tēvs, tev vienmēr klāsies labi, nebēdājies. Pastāsti man, kā tu nokļuvi pie �ī briesmīgā vīra, kā tas notika?
Jēkabs, asaras slaucīdams, stāstīja par savu nelaimīgo vecāku likteni.
Un, jo vairāk Jēkabs stāstīja jo lielāka kļuva vispārējā ziņkāre, tā ka viens pēc otra pamazām atstāja savas paslēptuves.
Visi brīnījās par Lipa Tuliana augstsirdību.
. Florians bija iespiedies pagultē un nekādi nevarēja tikt ārā. Ignacs ar Kri�jāni - vilka to aiz kājām, tomēr nekas neiznāca. Arī gultu nēvarēja pacelt, jo tā bija piestiprināta pie sienas. Stofelis, gribēdams palīdzēt, kāpa no krāsns zemē, bet tanī mirklī lūza krāsns zimza un Stofelis ar visiem ķieģeļiem uzkrita berdankai. Norībēja pērkonam līdzīgs grāviens � iz�āvās spo�as liesmas � istaba bija pilna dūmu, visi gulēja pakritu�i uz grīdas, bet veseli.
Tā beidzās Lipa Tuliana apmeklējums!
Dritvaikociņ! Vēlāk vai visas Drēzdenes bābas sadzīs cietok�snī. Tā tik vēl trūka � tad jau visas kameras būs jāpārtaisa par dejas grīdām un tualetes istabām. Fuj, velns!
Tas bija ģenerālis Kijaus, kura sirds patlaban vārījās. Viņ� bija saņēmis ziņu no'Drēzdenes un, pergamentu rokā turēdams, skrai�dīja apkārt it kā zeme sviltu zem papē�iem.
Ko grāfs Flemings gan iedomājas,-es lai vēl grāfieni Kozelu uzņemot! Nu jau paliks pavisam skaisti. Kā kāda pele paskraida, tā visi sievi�ķi uzreiz krīt ģībonī, un es � ģenerālis Kijaus � tad varu skraidīt apkārt ar o�amlupatām un odieriem. Fui!
Komandants bija piesarcis kā vēzis.
He, kur lai es ņemu pomādes un tādas lietas? Saki tu man! � viņ� uzbļāva ziņnesim.
Bet, ekselence, tās jau �ēlīgā grāfiene pati paņems līdz.
Tā � tā, � vecais īgni pavīpsnāja, � na ja, tad jau tā būs. Vēlāk visi mani grenadieri .parādē smirdēs pēc odekanaļas, vai kā to draņķi sauc. Na, tad tik būtu skaisti � es nevienu sievi�ķi ne�cietī�u Kenigsteinā, un tā paliek!
Bet, ekselence, grāfa pavēle!
Lai velns mani parauj, � vecais �ķendējās. � Lai tad viņa ekselence pats nāk uz cietoksni komandēt. Es ie�u uz Drēzdeni par ministru. Oho, tad visiem spalvu dīdītājiem ietu smalki.
Tā 'tas turpinājās vēl labu brīdi.
Ģenerālis Kijaus bija pārskaities, jo viņ� bija pazīstams kā briesmīgs sievie�u ienaidnieks, kur� jau pa versti bēga no brun�iem.
Beidzot viņ� tomēr padevās liktenim.
Na, grāfienei būs labi, � viņ� teica, � es viņu ievieto�u Jura cietumā, tur �urku ir papilnam.
Bet, ekselence, � ziņnesis iesaucās.
Muti turi, � vecais uzbļāva, � kā teicu, tā būs, un man tur vēl būs savs labums. �urkas ar saviem midzeņiem aizvāksies, kad ieodīs tās smar�as, un pēc tam man tur būs puslīdz labi vīrie�u korteļi. Manis pēc lai -Kozela nāk. Kad tad viņa ieradīsies?
, � Vēl �ovakar, .pajūgiem drīz jābūt klāt, es domāju, tur būs vairāk kā divdesmit vezumu.
Svētais Miķeli, � ģenerālis Kijaus stenēja, � tad jau vairs nevarēs apgriezties. Na, manis dēļ, gan pagaidām lū�ņas sabāzīs cietoksnī. Un, ja man zviedri bāzīsies virsū un nebūs- telpu, tad lik�u visu to jezgu iegāzt Elbā!
Sabozies viņ� devās lejā, un pareizi: patlaban tika atvērti visi vārti, lai ielaistu grāfienes Kozelas mantas vezumus.
Oficieriem jau bija ziņots.
Bet tie nemaz nebija saskaitu�ies, glu�i otrādi, tie priecājās, jo grāfiene jau bija pati skaistākā sieviete visā valstī. Un valdzino�o karaļa mīļāko nu bie�i vien būs izdevība aplūkot tuvumā.
Turklāt vēl nāk kamerdāmas un smukiņas istabenes, kuras arī nav ne no akmens, ne koka � o, tā tik būs zaļa dzīve!
Ģenerālis Kijaus ie'vēroja virsnieku sajūsmu.
Nu, nepriecājieties par agru, � viņ� norūca, � gan es gā�dā�u, ka starp jums un bābie�iem nenotiek nekāda satik�anās. Drit- vaikociņ � sāk jau smirdēt pēc harēma. Tfu!
Ģenerālis Kijaus nicino�i nospļāvās un uzgrieza vezumiem mu�guru.
No da�iem ratiem skatījās ro�ainas meiteņu sejas, tās bija grā�fienes istabenes, kas ziņkāriem skatiem vēroja drūmo ēku un staltos virsniekus.
Vezumi tika izkrauti. Grenadieri iestiepa bagā�u Jura pietuma zālēs un istabās � tā sauktajā �urku mājā, un drīz vien meiteņu spieg�ana paziņoja, ka istabenes jau sastapu�ās ar da�iem garas- tainiem dzīvniekiem.
Ģenerālis Kijaus smējās, zobus sakodis.
Aha � nu viņas dabū iepazīties ar bailēm. Klausieties tik, kā viņas jo�!
Skuķes ar paceltiem svārciņiem �ausminādamās izskrēja pagal�mā, bet pat daiļās kājiņas nespēja aizkustināt neglābjamā sievie�u ienaidnieka sirdi.
Ko jūs tā kliedzat? � viņ� bargi jautāja, � cietoksnī trok��ņot ir stingri aizliegts.
Ekselence, tur aug�ā ir �urkas! � istabenes sauca.
Ķeriet ciet, tad jums mazākais būs kas prātīgs, ko darit, � ģenerālis Kijaus atbildēja un aizgāja lepni kā spānietis.
Nekas nelīdzēja, istabenēm bija vien jāpaliek �urku mājā. Toties viņām izdevās aizkustināt grenadieru sirdis, un bra�ie karavīri tūliņ aizmūrēja ar māliem visus caurumus sienās un grīdā.
Drīz vien bailes bija pāri, un pēc nedaudz stundām Jura cie�tums bija glu�i pārvērties.
Dārgas portjeras, logu aizkari, balti kā sniegs, dārgi paklāji un greznas mēbeles � tas viss atstāja pavisam citu iespaidu kā kailie melnie, izdrupu�ie mūri.
Ģenerālis Kijaus, to redzēdams, zobojās:
Tā ir brangi, nu tik vēl atliek pagādāt mūzikas kapelu, lai var dejot. Un tas vēl var notikt, Kozelai jau vara ir rokā. Na, ja es būtu karalis � lai tad man kādi brun�i panāk tuvāk!
Ģenerāļa Kijaus cie�anas ar to vēl nebija galā.
Novakarē vēl da�i pajūgi iebrauca pagalmā, un no pirmā iz�kāpa Hilda, skaista un kairino�a kā jūrasmeitu karaliene.
Nekas nelīdzēja, ģenerālim bija jāsaņem karaļa mīļākā.
Kaķukupri � apsveik�anas runu � � vecais stenēja, � to pats velns neizturētu � nolādētie zviedri pie visa vainīgi � tur jau cilvēkam vai mati jāplē� no galvas laukā!
Hilda �ēlīgi pieņēma vecā ģenerāļa apsveikumu. Viņa uzsmai�dīja tam tik apburo�i, ka lielais sievie�u ienaidnieks jutās cilvēcīgi iejūsmots un kļuva pat laipnāks.
Ja ekselence rītu ilgāk gulētu � es lūdzu nebaidīties, � ve�cais ieminējās, kad Hilda patlaban gribēja ieiet savā jaunajā dzī�voklī.
Viņa pagriezās pret komandantu.
Kādēļ? � grāfiene izbrīnījusies jautāja.
Nu, tiek �auts, � ģenerālis domīgi atteica.
Ar lielgabaliem � vai manevri?
Nē, nē, bet �odien ir pienākusi pavēle no�aut virsnieku Sten- burgu. Un rīt agri spriedums tiks izpildīts.
Hildai tur ne silts, ne auksts. Zviedru virsnieks � kas viņai gar to bēdas! Jā, ja tas būtu laupītāju virsnieks Lips Tulians.
Filip, � viņa dvesa, � tu nāksi �urp, es zinu, un tad�
Ģenerālis patlaban gribēja iet pa trepēm lejā, kad Hilda to vēl�reiz pasauca atpakaļ.
Vai gūstekņi Turku torni labi tiek apsargāti? � tā klusam jautāja.
Na, pats par sevi saprotams.
Un katrs, kas mēģinās tos atbrīvot, tiks saņemts ciet?
Saprotams, ekselence, tam mani grenadieri tūliņ ķertos krāgā. Lai tik kāds pamēģina!
Nu, labi.
Ģenerālis, domīgi galvu grozīdams, kāpa pa trepēm lejā.
Ko tas lai nozīmē, � viņ� ņurdēja. � Kozela interesējas par gūstekņiem. Hm, ja aiz tā neslēpjas kaut kas sevi�ķs, lai mani dzīvu apēd!
Bija pienākusi nakts. Lida savam aud�utēvam bija iebērusi alū drusku miega zāles, un modrais cietuma sargs nu gulēja kā āpsis.
Jaunā meitene negulēja. �ī bija .pēdējā nakts, un, ja Lips Tulians neatnāks, tad Stenburgu no�aus. Un tādā gadījumā arī viņai ne�atlika nekas cits, kā mirt.
Pusnakts jau bija klāt.
Lidai jau zuda pēdējā cerība, kad tika pieklauvēts pie loga. Lida steidzās atvērt, un Lips Tulians, logā parādīdamies, iesaucās:
Es turēju vārdu!
Rīt jau būtu par vēlu, � Lida atbildēja, � visā agrumā viņu no�autu.
Tu viņu tik ļoti mīli, bērns, � nu, es tev ticu � pats pazīstu nelaimīgas mīlas sāpes. Eles mokas ir nieks pret tām cie�anām, bet jāizcie� vien ir. Nu sāksim � mums nav daudz laika!
Lips Tulians bija aptinies ar garu, tievu, bet stipru virvi.
Kā ar kareivjiem? � viņ� jautāja.
Man vēl tie jāiemidzina, � Lida atbildēja. � Vīns ir te un pudelīte!
Atri, bērns, nekavējies!
Lida jau bija sagatavojusies. Cietuma koridorā stāvēja kāds skapis, kurā viņa glabāja alu. Kareivji to zināja, bet Lida to arvien aizslēdza � skapi uzlauzt tie neuzdro�inājās.
Lida klusiņām izgāja un ielika skapī vīna krūzi. Koridorā bija vēss, un kareivji staigāja.
Te kāds pamanīja, ka skapis nav aizslēgts. Tas paziņoja biedriem, un pēdējie tūliņ saskrēja apkārt. Nedaudz minūtēs tie bija izdzēru�i visu vīnu, ikvienam bija iznācis savs malciņ�.
� Uz virsnieka Stenburga veselību, mēs dzeram uz viņa ceļo�jumu viņā pasaulē, biedri � prozlt!
Pēc tam ikviens atkal ieņēma savu posteni. Brīnums. Kādu ka�reivi sāka inocit �āvas, un, lūk, jau otrs, tre�s valstās uz sola kā piedzēru�ies. Kaprālis jau domāja lamāties, bet ari pats sajuta briesmīgu nogurumu. Galva noslīga uz krūtīm, un viņ� sāka krākt. Drīz vien visi gulēja kā nosisti.
Lida izgāja apskatīties un redzēto paziņoja Lipam Tulianam, kas patlaban darbojās pie loga ar virvi.
Vispirms tie devās uz Vitorfa cietumu.
Lips Tulians atvilka smago dzelzs bultu, bet durvīm priek�ā vēl bija trīs aizkaramas atslēgas, kuru slēdzenes glabāja ģenerālis. Lipam Tulianam bija līdz nelielas dzelzs knaibles, un ar tām izde�vās pārvarēt �o �ķērsli, tā ka durvis drīz vien bija vaļā.
Lips Tulians ar virves palīdzību uzvilka Vitorfu no pagraba. Bet kāds tas izskatījās? Bāls, iekritu�iem vaigiem un sajuku�iem matiem. Spokam līdzīgs, ne cilvēkam.
Atkalredzē�anās bija sirsnīga, bet laiks bija dārgs.
Tamdēļ Vitorfu tūliņ ieveda Lidas istabā, kur tam pa virvi va�jadzēja laisties lejā. Tomēr vispirms, lai smeltos spēkus, tam vaja�dzēja iebaudīt drusku vīna.
Pa to laiku Lips Tulians ar Lidu devās uz virsnieka Stenburga kameru. Te atslēgas bija sevi�ķi izturīgas, tā ka Lipam Tulianam vajadzīja stipri saņemties, lai uzlauztu durvis.
Beidzot tas arī izdevās, un Stenburgs bija atsvabināts. Viņ� iekrita Lidas apkampienos.
Vakarā tam bija pasludināts nāves spriedums, ko izpildīs agri no rīta, un virsnieks visu nakti bija lūdzis Dievu. Tagad tam viss �ķita kā sapnis, iekams tas paguva atjēgties.
Stenburgam ar Lidu bija daudz ko runāt par savu mīlu, bet Lida neaizmirsa zvērestu � to viņa nedrīkstēja- lauzt, bet viņā saulē � tur Lida solījās viņam piederēt.
Vitorfs vairs nebija istabā un, tā kā tuvojās rīts un nebija laika, Lips Tulians pieveda Stenburgu pie loga, lai tas tūliņ lai�as zemē, lai viņam ar Elzbeti arī vēl atliktu laika sekot. Stenburgs kāpa veikli, un Lips Tulians gribēja pagaidīt, līdz viens no viņiem būs zemē.
Te virve iekrak�ķējās, neizturēdama divu cilvēku svaru, 'vēl�reiz � .un virve satrūka.
Par Elzbetes glāb�anu nu vairs nebija ko domāt, jo bez virves tas nebija iespējams. Tamdēļ Lips Tulians pieteica Lidai sveicināt
Elzbeti un paziņot, ka Vitorfs ir brīvs un ka arī viņa drīzumā tiks atsvabināta.
Lips Tulians vēl ieteica Lidai vispirms aiztaisīt logu un dur-' vis un pēc_tam arī pa�ai ieņemt miega zāles, lai uz viņu nekristu ne mazākās aizdomas. Lida apsolīja to visu izdarīt. Metās jau gai�āks, un Lips Tulians kāpa gar mūri lejā.
�Asinssuns� drīz aizmirsa neģēlīgo divkār�o slepkavību netālu no Bohēmijas robe�as.
Uz Prāgu ceļodams, tas sasniedza Moldavas līdzenumu.
No �ejienes viņ� sūtīja viltīgāko biedru uz brīvkunga pili pēc izpirk�anas naudas. Pēc divi dienām sūtnis atgriezās ar ziņu, ka pilī atrodoties vienīgi mui�kungs, bet visi brīvkunga ģimenes locekļi dzīvojot Prāgā.
Baidīdamies, ka brīvkungs nenomirst, viņ� steidzās uz Prāgu. Tur viņ� nebija sve�s. Kāds viesnīcnieks, kur� uzpirka no laupītā�jiem mantas, tādā kārtā būdams viņa līdzdalībnieks, pazina Zār- bergu un ieveda to otrā stāva istabā, kur slepeni varēja sarunāties. Viesnīcnieks uznesa pudeli vīna, un. Zārbergs dzerot prasīja, lai viesnīcnieks pastāsta, kas Prāgā jauns dzirdams. Viesnīcnieks tam stāstīja, ka Hrad�inas komandants, pulkvedis fon Greifensteins, esot izsolījis tūkstoti zelta guldeņu tam, kur� atradī�ot viņa meitu. Tālāk esot zināms, ka meitu saucot Lida un viņa izaugusi pie �igāniem. Pēc tam viņ� pastāstīja par atgadījumu Lidas un Bitela starpā.
Zārbergs pārdomāja. Viņ� Lidu pazina personīgi, jo tolaik viņ� vēl ietilpa Lipa Tuliana bandā, un pēdējais daudzreiz bija sūtīj'is Lidu uz Prāgu. Saprotams, ka Zārbergs tagad nezināja, kur Lida atrodas, un viņam tas arī nebija vajadzīgs, viņ� tikai naudu gri�bēja iegūt.
Tamdēļ Zārbergs viltīgi ieteicās viesnīcniekam, ka viņ�, patei-, coties gadījumam, zinot, kur Lida patlaban atrodas, un tamdēļ gribot saņemt solītos guldeņus.
Bet viesnīcnieks, rie mazāk viltīgs būdams,- tūliņ saprata, ka Zār�bergs Lidu nemaz nepazīst un sameklēs kādu citu meiteni, kura būs gatava uzdoties par Lidu.
Protams, ka arī viesnīcnieks gribēja saņemt kādu daļu no �īs summas. Zārbergs viņam paskaidroja, ka tas �ai lietā neko nespē�jot darīt un tam arī nekāda daļa nenākoties, bet viesnīcnieks pa�stāstīja, ka pulkve�a sulainis Roberts arvien ienākot viņa krodziņā un esot �im labs paziņa. Tad Zārbergs bija ar mieru dalīties, un viņi uz to sniedza viens otram roku.
Divi cilvēki bez sirdsapziņas Apņēmās izmuļķot kādu nelaimīgu tēvu un apgānīt viņa svētākās jūtas, kad tik nauda nāk. Par �o lietu viņi bija vienoju�ies.
Tagad Zārbergs atcerējās, kādēļ īsti ieradies Prāgā, un pateica viesnīcniekam, ka resnais Freidenbergs ar savu meitu atrodas viņa gūstā. Brīvkunga piederīgie dzīvojot Prāgā, un viņ� nu gribot ar tiem ievadīt sarunas par izpirk�anas naudu.
Viesnīcnieks arī cerēja �ai lietā ko iemantot un teica, ka �o lietu esot viegli nokārtot. Brīvkunga radinieki uzturoties Hrad�inā kā pulkve�a fon Greifensteina viesi. Ar sulaini Robertu varot nosūtīt kādu vēstuli. Zārbergs bija ar mieru un, pats rakstīt neprazdams, uzdeva viesnīcniekam pagatavot vēstuli, bet uzprasīt labi prāvu summu, jo �ie jau bez kaulē�anās nemaksā�ot.
Viesnīcnieks, kur� jau daudzreiz tādus rakstus bija pagatavojis, apņēmās vēstuli uzrakstīt. Bet nu bija jāvienojas par vietu, kur nauda saņemama, jo Prāgā tas nedrīkstēja būt. Pie robe�ām, Vara kalnā, esot dro�i.
Abi blē�i vēl ilgi sēdēja, apspriezdamies par svarīgām lietām, varbūt pat slepkavībām, ko varēja manīt pēc viņu ģīmjiem.
Abi nelie�i vēlreiz sadevās rokās uz kopēju darbu, un kad Zār�bergs gulēja, viesnīcnieks cītīgi rakstīja.
Rīta saule izklīdināja nakts miglu. Augstu pār Elbas ūdeņiem, spītīgi kā valdnieks pār visām zemēm, rēgojās Kenigsteinas cie�toksnis.
Apak�ā valdīja dziļ� miers, bet aug�ā, Jura cietuma pagalmā, stāvēja vairāki bundzinieki.
Bum-bum, dārdēja bungas, un pagalmā ieradās da�as kareivju kolonas, kas steidzīgi devās uz bastionu un tur sastājās garenā �etrstūrī. '
Bungu rīboņa bija visus uzmodinājusi. Grāfienes istabenes iz�trūku�ās, bet ziņkāri vēroja kareivju rīko�anos. Arī Hilda, pamodu�sies, uztraukta skatījās pa logu.
Pagalmā ienāca ģenerālis Kijaus garos zābakos ar pie�iem; viņu pavadīja vairāki oficieri. Ģenerālis, uz logiem skatīdamies, paraus�tīja ūsas.
� Visi jau kājās, � viņ� ņurdēja. � Zināms, sievi�ķi jau �o�nakt daudz nebūs gulēju�i, par to būs gādāju�as �urkas. Un tur aug�ā � oho, tā ir pati grāfiene � deviņi pērkoni � es tos sievi�ķus nevaru ieraudzīt, bet skaista viņa ir!
Ģenerālis satrūkās un skurinādarnies sacīja:
Lai velns parauj viņas, tās jau tamdēļ vien esot pasaulē, lai vīrie�iem sagrozītu galvas.
Viņ� sabozies pagāja Jura cietumam garām uz bastionu.
Visi vīri, � tas pavīpsnāja, � bra�i zēni, kas dro�i aizstāvēs Kenigsteinu no ienaidnieka.
Ģenerālis pacēla spieķi. Bungas apklusa, un grenadieri nolika �autenes pie kājām.
Viss kārtībā, � ģenerālis uzsauca adjutantam, � nu, tad vedīsim notiesāto �urp. Viņ� bija dro�sirdīgs vīrs, un es gribu viņam parādīt godu, pats personīgi viņu pavadīdams no cietuma �urp. Zēl viņa � tāds virsnieks mums arī derētu.
Ģenerālim nāves spriedums vis nebija pa prātam.
Kāds adjutants nesa prāvu atslēgu virkni un atslēdza ārējos vārtus.
To darīja katru rītu, kad notika sardzes maiņa.
Ģenerālis brīnījās, ka sargi neatsaucās un viss bija klusu.
Debess krusa, kas tad nu ir, sasodītie zeņķi tak negulēs!
Durvis bija vaļā.
Dritvaikociņ, kur ir sardze?
Viņ� ātri soļoja pa trepēm uz aug�ējo cietuma koridoru.
Velns un elle, � ģenerālis kliedza, jo visi sargi krākdami gulēja koridorā.
Nelie�i � tie guļ! � ģenerālis lamājās un deva ar spieķi gulētājiem, kas iekunkstējās, bet palika guļot.
Virsnieki raustīja, cēla un sita gulētājus, bet nevienu rfevarēja uzcelt.
Komandants un virsnieki stāvēja kā apburti. Neredzēts brīnums!
Te beidzas visa sapra�ana, � ģenerālis teica, sviedrus no pieres slaucīdams.
Tad viņ� paskatījās uz virsnieka Stenburga kameru. Durvis bija vaļā; viņ� atrāva lodziņu un paskatījās iek�ā: kamera bija tuk�a!
Ģenerālis saķēra pieri.
Tie ir gatavie elles spoki, virsnieks nevar būt no Turku torņa izbēdzis. Ei, kareivjus �urp, ielenkt visas izejas un katru kaktiņu izmeklēt!
Trīs adjutanti aizskrēja izpildīt pavēli.
Pa tam ģenerā'iis ar spieķi atkal ņēmās apstrādāt da�us gulē�tājus, bet tie tik ievaidējās un gulēja tālāk.
Tie, bez �aubām, ir apburti, ja es būtu māņticīgs, man tie�ām būtu bail. Klausieties, grenadieri, izmeklējiet viisu torni un, ja ko atrodat � atvediet uz cietumsarga dzīvokli, es tur bū�u!
Viņ� devās un Kiliana dzīvokli.
Durvis bija aizslēgtas, un ģenerālis pēc veltas klauvē�anas pavēlēja tās uzlauzt.
Kilian, � viņ� sauca. Bet atbildes nebija, un ģenerālis devās pie Kiliana gultas.
Cietumsargs gulēja un, lai ari ģenerālis to raustīja un valstīja pa gultu, nebija uzmodināms.
Nu komandants devās uz Lidas istabu, un Lida atradās tādā pat stāvokli.
Na, te tie�ām nevar gudrs tikt. Pats velns te ir darījies. Es patiesi domāju, ka tas ir zelta meistara darbs. Tas katrā ziņā arī būs projām.
Ienāca kāds adjutants.
Ekselence, Betgers ir savā kamerā un meitene arī, es labi apskatījos, tur viss ir kārtībā.
Laime, ka Betgers vēl ir. Ja tas būtu projām, tad elle karsta, jo karalis jokus neprot, � ģenerālis Kijaus runāja.
Bet nepazīstamais vīrietis no pagraba cietuma ir projām, no viņa un zviednu visnieka nav nekādu pēdu, � adjutants ziņoja.
No Drēzdenes gan dabū�u sutu. Ministrs plīsīs. Viņ� nevar ieredzēt zviedrus, un uz viņa uzstā�anos �im te piesprieda nāves sodu. Piķis un zēvele, grāfs Flemings mani apbērs smalkiem kom�plimentiem.
Vēl vienmēr tika meklēts pa malu malām, bet viss bija velti.
Ģenerālis sasauca visus virsniekus.
Te kaut kas nav skaidrs, � vecais komandants sacīja. � Va�karvakarā, kad durvis slēdza, cietumnieki vēl visi bija iek�ā, un pa gaisu lak nevar izskriet?
Neviens neatbildēja ne vārda.
Vai pats nelabais viņus ir aiznesis, � ģenerālis turpinā�ja. � Es nezinu, kā �o bēg�anu lai izskaidro. Ja jums kādam ir kaut kādas aizdomas, tad runājiet!
Kāds virsnieks pieteicās.
Ekselence, man ir, bet arī � domas vien un . ..
Nu, lai būtu � saki vien!
Runā, ka �is cietumnieks pagrabā bijis no Lipa Tuliana Jau- dīm. Varbūt, ka laupītāju virsnieks pats būs ieradies Kenigsteinā.
Bumbu krusa, tas man nemaz nenāca prātā, � ģenerālis ie�saucās. � Bet ne, tas jau ir galīgi neiespējami. Lips Tulians tak nevar neredzams iet caur mūri.
Virsnieks paraustīja plecus.
Tas, zināms, ir ļoti dīvaini. Man tas ienāca prātā, redzot, ar kādu spēku salocīti slēģi. Un Lipam Tulianam esot milzu spēks.
Jā � jā, Lipam Tulianam nekas neesot neiespējams, � citi virsnieki piebalsoja.
Es nevaru ticēt, viņam tak nav spārnu un viņ� � kā cil�vēks � nevar un nevar Kenigsteinā iek|ūt. Tas nav iespējams � par to nav ko domāt!
Atkal valdīja klusums.
Ieradās ārsts.
Ekselence, � tas sacīja, � es izmeklēju gulētājus. Tie ir iemidzināti, tas nav dabisks miegs, grenadieriem ir iedotas miega zāles!
Nieki � viņi ir pārdzēru�ies, un tas ir viss! Gan es viņiem parādī�u, kā var uzmosties!
Cietumsargs un viņa meita arī guļ tādā pat miegā, ,-r- ārsts turpināja, � vai tad jaunā meita arī būtu pārdzērusies?
Lai viņi visi izguļas, � komandants rājās. � Es tad pats arī iedzirdī�u grenadierus. Es �iem maitasgabaliem rādī�u ievērot pie�nākumu!
Tā tas turpinājās vēl labu brīdi.
Bet nelīdzēja ne lāsti, ne meklē�ana: bēgļi nekur nebija atro�dami.
Beidzot ģenerālis pavēlēja pārmeklēt visas cietok�ņa ēkas, un atkal iesākās meklē�ana.
Pretim Kenigsteinas cietoksnim, otrā Elbas krastā, rēgojās Lil- jensteiņas klints.
Klints augstākajā virsotnē sēdēja divi no galvas līdz kājām apbruņoju�ies sargi.
Bet apak�ā, me�a ēnā, zālē atlaidu�ies atpūtās trīs noguru�i ceļinieki � Lips Tulians un no cietuma izvestie, virsnieks Stenburgs un Vitorfs.
Zviedrs vēl nezināja sava glābēja vārdu, jo Lipis Tulians par to klusēja.
Jaunais virsnieks atcerējās Lidu. Kādēļ gan daiļā meitene ne�nāca viņam līdz. Vai kāda noslēpuma vai zvēresta dēļ tā nedrīkst viņam piederēt?
Lips Tulians sa�ukstējās ar savu draugu Vitorfu. Vitorfs bēdājās, ka Elzbete nav atsvabināta. Lipis Tulians mierināja viņu, apgal�vodams, ka lai nekas nenotik�ot un ka viņ� to vēlāk arī atsvabinā��ot. Bet Vitorfs baidījās, ka viņa netiek mocīta tādēļ, ka nesaka savu vārdu, ministrs jau solījies to darīt. Lips Tulians sacīja, ka Flemings to vis nedrīkstē�ot darīt, jo tad ātri varot gadīties, ka ministrs sagaida vēl otru apmeklējumu, kurā viņam neizietu tik gludi ka pirmo reizi. Viņ� parūpē�oties, lai Elzbete netiek mocīta.
Viņi paskatījās uz cietoksni un brīnījās, ka tur nekāda kustība nav manaiina. Neviens kareivis neizgāja no cietok�ņa. Bēgļu vajā��ana tātad nav rīkota. Varēja redzēt, ka kareivji ir pilnīgā nesapra��anā, vai arī domā, ka bēgļi paslēpu�ies turpat cietoksnī.
Lips Tulians uzcēlies devās pie Stenburga, kur� sapņodams ska�tījās uz cietoksni.
�ovakar, kungs, es jūs pavadī�u, � Lips Tulians.teica Sten- burgam. � Pāris naktis mums vajadzēs ceļot, jo dienu mēs ne�drīkstam rādīties. Es dzirdēju, ka jūsu tautie�i jau esot tuvu pie Drēzdenes.
Zviedri nav vis mani tautie�i, es tikai dienēju zviedru kara�spēkā un esmu vācietis no Baltijas provincēm.
O, tad es priecājos, � Lips Tulians iesaucās, � jo mani
vecāki arī cēlu�ies no Baltijas zemēm un bija tur piederīgi.
Stenburgs vēroja sava glābēja daiļo stāvu.
Nu viņi pārrunāja �o un to, arī laimīgo kritienu, kad trūka virve un tie abi nokrita tik laimīgi, ka nemaz ^nesasitās. Lips Tulians ierunājās, ka tā esot zīme, ka viņ�, Stenburgs, pilnīgi atgū�ot brī�vību un viņu vēl gaidot laimīga nākotne.
Bet nu Stenburgs atklāja Lipam Tulianam visu savu sirdi un stāstīja, cik ļoti un neizsakāmi tas iemīlējis Lidu un nespējot bez viņas dzīvot. Viņ� nevarot saprast, kamdēļ Lida nav nākusi līdz, kas gan viņu atturot, kas liekot atteikties, jo Lida arī viņu mīlot.
Arī Lips Tulians apgalvoja, ka Lida mīlot Stenburgu, jo uz vi�ņas lūgumu vien Stenburgs ticis atsvabināts. Bet ja nu Lida nevarot tam sekot � tur tie�ām vajagot būt kādam sevi�ķam iemeslam.
Stenburgs dievojās, ka �is gan visu ko aizmirsī�ot, bet Lidu nekad, viņ� mīlē�ot to līdz pēdējam elpas vilcienam.
Lips Tulians iedomāja savu mīlu, arī viņ�, tāpat kā Stenburgs, mīlēja � ak, un cik nelaimīgi!
Pret likteni esam nespēcīgi, to grozīt nevaram, � Lips Tu�lians teica. � Bet es ar Lidu parunā�u un domāju, ka jums reiz uzsmaidīs laime. Lida tie�ām ir jūsu cienīga un darīs jūs laimīgu.
Stenburgs tam pateicās, silti roku spiezdams.
Diena pagāja pilnā mierā un viņi atpūtu�ies varēja ceļot tālāk. Tiklīdz satumsa, Stenburgs atvadījās no Vitorfa un abi ar Lipu Tulianu aizgāj'a, jo Lips Tulians zināja visas tekas. Netālu iepakaļ kā neredzams spoks sekoja �igāns Kremo.
Kenigsteinas cietoksnī valdīja liels uztraukums. Visi kakti un visi caurumi bija izmeklēti. Skursteņos �āva. Bet viss velti. No iz�bēgu�ajiem nebija ne vēsts.
Nu bija iemesls māņticībai. Tas ir Lipa Tuliana darbs, visi spriieda. Viņ� sabiedrojies ar pa�u velnu, padarījis sevi un abus bēgļus neredzamus un tā izvedis viņus laukā.
Visniknākais bija ģenerālis Kijaus, jo viņam bija jāatbild par visu, un tamdēļ tas nespēja valdīt dusmas.
Arī Hilda no Kaspara drīz vien uzzināja notiku�o.
� Tas bijis Lips Tulians, � Kaspars teica, � neviens cits to nebūtu izdarījis, bet, kā viņ� to izdarījis � zināms, tas vēl ir jau�tājums!
Hilda bija kā no laivas izsviesta. Viņas vienīgā cerība bija � ka Elzbete vēl ir cietumā un ka Lips Tulians ieradīsies pēc Elzbetes, tas bija dro�i. Bet vai tad izdosies viņu sagūstīt, tas bija jautājums.
Sīs domas nomocīja grāfieni, viņa nepacietīgi gaidīja Emmu, savu uzticamo kambardāmu.
Pa tam bija uzmodināti sargi, bet tie neko daudz nezināja teikt. Viņiem uznācis liels nogurums, miegs, un kas pēc tam noticis � par to neviens neko nezināja stāstīt.
' Ģenerālis Kijaus piesprieda katram divdesmit piecus spieķa cir�tienus un �etrpadsmit dienas aresta � pirmās divas dienas bez ē�a�nas. �o spriedumu tūliņ izpildīja.
Vienīgi Kilians palika bez soda, jo tam liktenīgā naktī bija tie�sības gulēt un tādēļ to nevarēja saukt pie atbildības.
Soda izpildī�anas brīdī cietok�ņa pagalmā iebrauca 'kādi rati.
Atbraucēja bija Emma Rosta, grāfienes uzticamā kambardāma, kura pa Hildas prombūtnes laiku Pilnicā bija tēlojusi grāfienes lomu.
Tikko ienāca Emma, Hilda tūliņ aizslēdza durvis, ieveda viņu savā buduārā un izstāstīja tai visu, kas pa �o laiku atgadījies cie�toksnī. Abas nosprieda, ka vainīgais ir bijis Lips Tulians.
Bet nu Hilda gribēja kaut ko dzirdēt par noslēpumaino sievieti Pilnicas pilī.
Emma stāstīja, ka nelaimīgā vienmēr �ēlojoties pēc savas mei�tas. Bez tam Emma apgalvoja, ka noslēpumainā sieviete esot .Roh- licas grāfiene � senākā kūrfirsta mīļākā, kura kādreiz tām node�rē�ot. Bet �o lietu atstāja uz vēlāku laiku.
Vispirms bija jānosprie�, kā vislabāk iegūt Lipu Tulianu.
Ka Lips Tulians nāks uz Kenigsteinu pēc Elzbetes � tas bija vairāk nekā dro�i � un tādēļ ari Hilda iedomājās Elzbeti par Lipa Tuliana mīļāko.
Viņa labprāt būtu nonāvējusi Elzbeti, ja tik gadltos izdevība.
Lai �ā vai tā, Lips Tulians tai jādabū.
Beidzot Emma aizrādīja Hildai, ka neesot nekādas izredzes ar varu iegūt Lipu Tulianu. Viņai esot kāda labāka ideja � mīlas zāles.
Hilda �iem vārdiem neticēja, bet Emma apgalvoja, ka kādreiz pati par to pārliecinājusies. Drēzdenē esot dzīvojis kāds jauns, ba�gāts virsnieks, kas ilgi vieglprātīgi lakstojies ap kādu dāmu, bet pie laulībām nekad nebijis piedabūjams. Beidzot jaunava uzmeklējusi kādu sievu, kura pratusi izbrūvēt mīlas zāles.
Kad virsnieks �īs zāles iedzēris .līdz ar vīnu � jau otrā rītā tas apprecējis devēju.
Nu Hilda uzdeva Emmai kādreiz uzmeklēt �o zāļu sievu. Emma to labprāt apņēmās.
Pēc tam pārsprieda, kādā ceļā iegūt ministra Fleminga noslē�pumus. Vienīgais cilvēks, kam ministrs uzticēja savus noslēpumus, bija viņa vecais sekretārs. Nolēma izlietot viltu. Emma, lai visu uzzinātu, apņēmās kļūt par sekretāra līgavu. Par �o joku abas gardi pasmējās.
Prāgas viesnīcnieka krodziņā ienāca kāds pavecs vīrietis un tūliņ uzsauca pasniegt vīnu.
Tas bija pulkve�a Greifensteina sulainis Roberts.
Saimnieks iesteidzās pagrabā un atgriezies ielēja sulainim glāzē ugunīgo dzērienu no Austrijas kalniem.
Smalks vīniņ�, vai ne?
Roberts slavēja vīnu un priecājās, ka nu kādu stundiņu var at�pūsties, jo vienā nemierā vien jādzīvojot tās pa�as meitenes dēļ.
Pulkvedis laikam pieliek visas pūles, lai atdabūtu pazudu�o?
Kā nu ne, kā nu ne. Pēc astoņpadsmit gadiem tev uzreiz nāk zināms, ka par miru�u turētā meita nemaz nav mirusi. Un nu uzreiz tā pazūd. Vai tur nav trakam jāpaliek? Pulkvedis jau neguļ ne nakti, ne dienu. Viņ� būtu vai visu valsti apceļojis, lai sameklētu pazudu�o bērnu.
Tas viņam nav vajadzīgs, � viesnīcnieks svarīgi ieminējās.
Kā tā?
Viesnīcnieks sataisīja noslēpumainu ģīmi.
Nu, pieņemsim, ka es būtu par pazudu�o kaut ko uzzinājis.
Roberts uzlēca kājās.
Vai tie ir joki � vai .. .?
Nu, pieņemsim, ka tā ir patiesība. Vai ari, ja man atklati jāsaka � es runāja ar kādu vīru, kur� gatavs meiteni atgadat �urp.
Sulainim tas bija kaut kas negaidīts.
Cilvēk, .vai jūs runājat patiesību, vai �
Vai tā ir pulkve�a meita, to nu gan es nezinu, � viesnīcnieks iebilda, � bet tā katrā ziņā ir tā pati, kas bija apcietināta un kurai Bitelis atņēma dārgo piemiņu.
Cilvēk, jūs viņu pazīstat?
� Es nē � bet viņ�, ar kuru es runāju, un, ja jūs vēlaties, varat ar viņu drīz vien parunāt.
Sulainis vairs nedomāja par vīnu, kas dzirkstīja glāzē.
Tā ir mana pavēlnieka meita, � viņ� iesaucās.
Cerēsim!
Viesnīcnieks apsolījās tūliņ aizsūtīt kādu pēc zināma cilvēka, un tas drīz vien bū�ot klāt. Bez tam viņ� ieteica pagaidām pulkvedim neko neteikt, jo nevarot jau galvot, vai tā ir īsta, kaut arī viņa draugs nekad nerunājot nepatiesību.
O, kaut tas tā būtu � tas tik būtu prieks! Es jau pats mazo eņģelīti tiku nēsājis uz rokām.
Viesnīcnieks samulsa.
Vai tad jūs viņu vēl pazītu � pēc astoņpadsmit gadiem? � viņ� ātri ieminējās.
� Ak nē, � Roberts domīgi atteica. � Mazs bērns tak ir pa�visam citāds kā pieaugusi jaunava.
Tur jums taisnība, � viesnīcnieks piebalsoja, pārliecināts, ka nu viss izdosies uz labāko.
Roberts ātri iztuk�oja glāzi un taisījās iet, uzdodams viņam pa�ziņot, kad vīrietis būs ieradies.
Sakiet, mīļais draugs, � viesnīcnieks viņam uzbilda, � vai pazudu�ā brīvkunga fon Freidenberga radinieki vēl dzīvo Hra- d�inā?
Katrā ziņā � tie ir mana pavēlnieka viesi.
O, tas ir labi, � viesnīcnieks sacīja, � tad jūs viņiem va�rēsiet nogādāt kādu vēstulīti, ko man vakar iedeva kāds nepazīs�tams vīrietis.
Labprāt!
Viesnīcnieks iedeva vēstuli, un vecais, krustām �ķērsām domā�dams, steidzīgi soļoja uz mājām.
Sulainis drīz vien sasniedza pili un elsdams pūzdams steidzās aug�ā pa trepēm uz komandanta viesu istabām.
Pazudu�ā brīvkunga radinieki, kāds pavecāks kungs, brīvkunga brālēns ar sievu, dēlu un divām meitām bija tā iebiedēti, ka dzīvoja Prāgā. Hrad�inā tie varēja justies puslīdz dro�i.
Sulainis padeva vēstuli.
Netaisi to vaļā, � sieva uzsauca vīram, � tur kas Jauns var slēpties iek�ā.
Muļķības, tā jau ir vēstule!
Mui�nieks atplēsa aploksni un atlocīja papīru.
Hm, manu briili, es jau bez brilles neredzu lasīt.
Jēzus, Marija! � viņa sieva iekliedzās.
Ko tu tā kliedz, sieva? � viņ� iztrūcies jautāja.
Tur jau rakstīts � Lips Tulians, � lepnā dāma trīcēdama atbildēja, � �is briesmonis atsūtījis vēstuli, met projām � met projām!
Nu, izlasīt jau es varu, � mui�nieks atteica, � es jau varu iedomāties, kas noticis. No mantojuma nekas neiznāks � Lips Tu�lians būs sagūstījis mūsu radinieku un nu grib dabūt izpirk�anas naudu!
Vēstulē tie�ām bija uzstādīta tāda prasība.
Neko darīt, � mui�nieks klusi sacīja sievai, � brālēns ir jāatbrīvo. Beigu beigās viņ� būs mums pateicīgs.
Bet viņa sieva bija citādās domās.
Es �o lietu pavilcinātu, � viņa �ukstēja, � ir jau ilgs laiks, kamēr brālēns aizvests gūstā. Un, ja viņ� mtrst�
Klusu, sieva, � vai tu Libu�i esi aizmirsusi, nē, tas neiet, mums bus vien jāko� sūrajā ābolā, citādi mums pa�iem var vēl celties ļaunums. Izpirk�anas nauda jāsamaksā.
Mui�nieks griezās pie Roberta:
Kur� jums �o vēstuli iedeva?
Kāds viesnīcnieks, man labs paziņa, � Roberts atbildēja, domādams tikai par pazaidu�o.
Tā � tā, nu, es tūliņ do�u atbildi. Robert, un jūs nogādāsit vēstuli apzīmētā vietā.
Sulainis palocījās un izgāja.
Bet iek�ā pa to laiku tika pārrunātas dīvainas lietas.
Bija tum�a, mākoņaina nakts. Kaut kur tālumā mirgoja spo�as uguntiņas.
Sinī spo�ajā blāzmā bija saskatāmas vairākas teltis � zviedru karaspēka nodaļa, pa�a ķēniņa Kārļa XII personīgā vadībā.
Kārlis XII daļu karaspēka bija atstājis Polijā dro�sirdīgo ģe�nerāļu vadībā, kas karoja ar Augustu Stipro, bet ar otru daļu jau�nais ķēniņ� bija ieradies galvaspilsētā Drēzdenē.
Tagad zviedri atradās uz Elbas krasta. Visapkārt mirgoja sarg- ugunis, kaut gan nebija daudz jābaidās no iebiedēto sak�u uz�brukuma.
Jātnieki dro�ības pēc pārbaudīja tuvējo apkārtni. �oreiz uz Drēzdenes lielceļa neredzēja nevienu ceļinieku, lai gan parasti jau pusnaktī tirgotāji brauca ar produktiem uz galvaspilsētu. Bet tagad bailes no zviedriem tos atturēja mājās, jo vēl arvien nebija aizmir�stas trīsdesmitgadu kara briesmas.
Un tomēr divi cilvēki gāja pa lielceļu, bet tre�ais slepeni līda cie�i gar Elbas krastu.
Pirmie divi ceļinieki, mierīgi runādami, soļoja arvien tālāk pa kluso lielceļu.
Lūk, cik mirdzo�as ugunis! � pirmais iesaucās, � tur ir ap�metu�ies jūsu biedri, tur ir zviedri.
Jā, es esmu pie mērķa, � otrs atbildēja. � Jūs atdevāt man dzīvību un brīvību � kā lai jums pateicos?
Man nevajag pateicības. Lida mani lūdza jūs atsvabināt, es labprāt izpildīju viņas sirds vēlē�anos, jo esmu dro�sirdīgajai mei�tenei daudz parādā.
Jā, Lida ir eņģelis, � Stenburgs atbildēja, � es nekad ne�spē�u to aizmirst. Un, kad zviedri ieņems Drēzdeni, mans pirmais darbs būs aizvest mīļo meiteni no Kenigsteinas.
Sinī lietā es jums nepiekrītu. Lida ir skaista, tikumīga mei�tene. Viņa pieminēja kādu zvērestu, kas neļaujot jums piederēt.
Jā, to tie�ām Lida sacīja, bet es tomēr ceru. Es zinu,, viņa mīl mani, viņas sirdsbalss uzvarēs visu citu. Lida tie�ām būs kād�reiz mana, es jūtu � es �
Sinī mirklī kāds dobji iekliedzās.
Stenburgs ātri apgriezās, kliedziens skanēja no Elbas krasta puses..
Nekad tu .neiegūsi Lidu, zviedru suns! Se, ņem!
Pazibēja spo�s asmens, kāds'tum�s stāvs tuvojās St'enburgam.
Vēl mirklis � un spo�ais asmens būtu sasniedzis mērķi.
Te zibeņātrumā zviedru virsnieka pavadonis pacēla dūri.
Viens sitiens � iekliedziens, un nepazīstamais ievēlās Elbas viļ�ņos.
Lips Tulians bija otrreiz izglābis jaunajam virsniekam dzīvību.
Stenburgs tikko spēja aptvert, cik ātri viss bija noticis.
Nelietis � �igāns! � Lips Tulians iesaucās, kas pēdējā mir�klī bija ieraudzījis �igānu un ar spēcīgu sitienu to aiztriecis.
Kas tas bija?
Slepkava! � Lips Tulians atbildēja. � Tagad viņ� Elbā ķer zivis.
Vai viņ� ir miris?
Es nezinu, varbūt. Sitiens viņu apdullināja, varbūt viņ� no�slīka, bet �igānam jau ir kaķa dzīvība.
Stenburgs satvēra pavadoņa roku.
Tagad jūs vairs nevarat teikt, ka esat izpildījis tik Lidas lūgumu. Es tagad kā līķis gulētu uz ceļa, ja jūs nebūtu mani aizsar�gājis.
Lips Tulians klusēja.
Nāciet man līdz, � Stenburgs lūdza, � mani labi ieredz zviedru karaspēkā, varu teikt, ka ķēniņ� ir ļoti labās domās par mani. Es jūs apbēr�u ar godu un bagātību. Jūs, godavīrs!
Griezīgi smiekli.
Ha, ha, ha � ar godu � virsniek Stenburg, vai jūs varat man atdot godu, vai jums tas iespējams? Ak, par tādu algu es des�mitreiz upurētu savu dzīvību jūsu dēļ!
Stenburgs pārsteigts uzlūkoja viņu. Tik tagad tas saprata, ka viņa glābējs ir dziļi nelaimīgs. Viņ� nepazīst savu glābēju, bet viņ� tik ļoti vēlētos glābt savu7nelaimīgo labdari.
Vai jūsu gods ir zaudēts? � viņ� līdzjūtīgi vaicāja.
Jā, � sve�nieks dobji atbildēja. � To neviens vairs nevar padarit par nebiju�u, nekad vairs �inī pasaulē. Ak, par to man grūti domāt. Varbūt vienīgi elles uguns izdzēsīs �o briesmīgo zīmi. Bet, kas zin, varbūt arī ellē nebūs miers.
Stenburgs vēl vienmēr turēja sava glābēja roku.
Nu, nāciet man līdz! � viņ� atkal lūdza, � es 6pēju daudz, ļoti daudz. Jūs esat vīrs, kāds mums nepiecie�ams. Es pats jūs iepa�zīstinā�u ar ķēniņu, es jums apsolos, ka jūs vienmēr būsit mans labākais biedrs. Jūs vadīsit kā virsnieks dro�sirdīgos zviedrus.
Ha, ha, ha � kā virsnieks � es jau tagad esmu virsnieks!
Stenburgs apmulsa.
Jūs � jūs esat virsnieks � sak�u karaspēkā?
Ak nē! Es pavēlu melnajai gvardei!
Stenburgs nesapratnē uzlūkoja runātāju.
Ko tas nozīmē? Melnā gvarde � to es nepazīstu � o � tad jūs esat austrietis?
Nē, nē, kādēļ izvairīties. Jums jāzin, kas es esmu. Klausieties, par melno gvardi sauc bandu, kurā apvienoti me�onīgi, dro�sirdīgi zeļļi, kas bagātajiem, ne�ēlīgajiem mui�niēkiem atvieglina naudas kastes. Vārdu sakot, tie ir laupītāji, un es � es esmu viņu virsnieks!
Beidzot noslēpumainais vārds bija izrunāts.
Jūs esat laupītāju virsnieks! � Stenburgs iesaucās.
Jā, Lips Tulians stāv jūsu priek�ā. Tas ir nenoliedzams fakts � un tagad jūs vairs nespiedīsit manu roku.
Kādu mirkli valdīja klusums, bet tad Stenburgs paspieda vēl cie�āk dro�sirdīgā vīra roku.
Un tomēr jūs esat godavīrs, � viņ� sirsnīgi iesaucās. � Es�mu daudz par jums dzirdējis. Es zinu, ka jūs neaplaupāt naba�dzīgos ļaudis, bet apdāvināt tos. No jums jābaidās vienīgi bagāta�jiem izsūcējiem.
Vai tā kāds runā? � Lips Tulians jautāja.
Jā, tā visur jūs daudzina � pat prū�os esmu par jums dzir�dējis.
Labi � labi!
Atstājiet laupītājus, � Stenburgs vēlreiz lūdza, � es jums dodu vārdu, ka jūs ar prieku uzņems pie mums. Bez tam neviens neuzzinās, kas jūs līdz �im esat bijis. Nāciet, kamēr vien dzīvo�u, es bū�u jūsu draugs!
Par vēlu! � Lips Tulians iesaucās, � tas nav iespējams, ne�pūlieties par velti mani iespaidot. Esmu briesmīgi zvērējis nekad neatstāt savus biedrus.
Tagad Stenburgs pārliecinājās, ka tā ir Lipa Tuliana lielākā no�pietnība. Nebija nozīmes dziļāk iespiesties nelaimīgā dvēselē. Viņ� ne ar ko nespēja tam atlīdzināt.
Dzīvojiet vesels! � Lips Tulians sacīja. � Tur, kur mirgo spo�ās ugunis, ir jūsu biedri. Mani gaida, man jāiet� Un vēlreiz jums saku � sargieties no �igāniem. Sie nelie�i grib iegūt Lidu. Tādēļ uzmanieties, kad vairs nebū�u jūsu tuvumā.
Jā � jā � bet�
Tagad esam galā. Man nevajag nekādas algas. Priek� kam? Zelta un dimantu man ta�u ir papilnam.
Un tomēr es palieku jūsu parādnieks, � Stenburgs atbildēja.
Dzīvojiet vesels, � Lips Tulians sirsnīgi teica. � Ja kādreiz Lida kļūs jūsu sieva, tad varēsit daudzreiz pieminēt briesmīgo Lipu Tulianu. Tagad jūs mani pazīstat, jūs arī zināt, ka es sodu vienīgi nelie�us, kas izsūc nabadziņus. Es atriebju sevi. Kā viss tas beig�sies � to es nezinu, bet ja kādreiz dzirdat, ka laupītāju virsnieks Lips Tulians beidzis dzīvi uz e�afota, tad noskaitiet kādu lūg�anu manai nabaga dvēselei*!
Ak, palieciet, lūdzu, neejiet!
Pēdējais rokas spiediens � tad Lips Tulians izrāvās un pazuda nakts tumsā.
Cik brīni�ķīgs vīrs, � Stenburgs aizgrābts �ukstēja, kad Lips Tulians jau bija'labā gabalā. Tad viņ� lēnām tuvojās nomet�nei. No visām pusēm to ielenca kareivji. Stenburgs pateica savu vārdu un no kurienes tas nākdams. Bet �inī brīdī norībēja kāds �āviens. Kareivji aizskrēja aplūkot, kas tur �auj.
Viltīgā Emma Rosta atkal dzīvoja Pilnicā un gaidīja grāfa Fle- minga sūtni. Drīz arī ieradās grāfa sekretārs.
Oho, viņ� nāk, nu tik būs joks! � Emma �ukstēja.
Viņa bija skaista, ne�ēlīga un tikpat viltīga kā viņas kundze.
Viņ� ir nodomājis kaut ko izspiegot, � Emma murmināja. � Flemingam ir aizdomas. Ja viņ� zinātu, ka �e uzturās noslēpu�mainā sieviete, ja zinātu, ka mēs sakapājām viņa mori. Nu, tad � ha, ha, ha.
Ienāca sekretārs, bet Emma vēl arvien draiskulīgi smējās. Sek�retārs jau agrāk pazina Emmu un vienmēr bija turējis to aizdomās.
Kur tad nu tik jautra? � sekretārs jautāja.
Priecājos par dzīvību, � Emma atbildēja, � atnāks zviedri, būs beigas.
Tik ļauni nebūs. Bet sakiet, kādēļ jūs �e dzīvojat, bet grāfiene Kenigsteinā? � sekretārs vaicāja.
Viņa pavēlēja man �e uzturēties, lai uzbrukuma gadījumā nekas netiktu iznīcināts.
Emma raudulīgi savilka seju.
Ak Dievs, kas gan ar mani notiks! Zviedri esot briesmīgi ne�elīgi. Ja nu viņi man uzbrūk un pastrādā varas darbus � cik briesmīgi!
Sekretārs kā vien prazdams mēģināja apmierināt to. Bet nekādi vārdi nelīdzēja. Beidzot tā sāka mīļi lugt, lai sekretārs to briesmu brīdī apsargājot.
Sekretārs, kuram ar dāmām nepavisam neveicās, jutās aizkusti�nāts, un, iekams viņ� paspēja apdomāties, Emma jau bija viņam apķērusies un mīļi jo mīļi glaudās klāt.'
Mīļais, mans vienīgais, neatstājiet mani! � Emma �ukstēja.
Citādi tik apdomīgais un viltīgais sekretārs mīlas lietās bija kā
bērns. īstu mīlu nekad nebaudījis, viņ� jutās tik svētlaimīgs, ka bija gatavs upurēt pats sevi un sava pavēlnieka noslēpumus.
Emma vēl arvien ņēmās viņu apmīļot, paijāt un skūpstīt, viņa gribēja sekretāru, tā sakot, izkausēt mīlā, lai �is ģeķis, kā viņa domāja, tai izteiktu visu, visu.
Saprotams, ka sekretārs neskopojās ar pretmīlu.
Emma tomēr domāja, ka vēl nav diezgan.
Viņa izlikās bēdīga, jo sekretārs tik jokojot un precēt nedomājot. Sekretāram, protams, jāatklāj visi sirds kaktiņi.
Beidzot Emma tam iestāstīja, ka grāfiene viņu visādi mocot, pat sitot un nu viņai par sodu jāuzturoties Pilnicā.
Sekretārs, kas bija ieradies ministra u'zdevumā izzināt grāfienes noslēpumus, tagad bija septītās Muhameda debesīs, domādams, ka nu līdz ar mīļāko ieguvis arī visus Hildas noslēpumus.
Nabaga sekretārs. Noslēpumus viņ� gribēja uzzināt un par to iemantot godu un uzslavas no ministra, bet � nelga � par skūp�stiem pārdeva ministra noslēpumu. Viņ� izstāstīja visu, kā un ko Flemings rīkojies pret Hildu, kā arī visus turpmākos plānus.
Emma, gribēdama vēl kaut ko jautāt, apsēdās viņam klēpī, bet krēsls lūza, un mīlas pārītis vāļājās pa grīdu.
Sinī acumirklī ieskrēja sulainis, kliegdams, lai glābjas, kas var, jo zviedri ap�audot Pilnicu.
Lielgabali dunēja, un sekretārs ar Emmu tie�ām dabūja trūkties.
No tā laika, kamēr abi cietumnieki bija izbēgu�i, Turku tornī sargu skaits bija divkār�ots.
Bēgļu meklē�ana bija izrādījusies veltīga, un kareivji papilnam dabūj'a klausīties ģenerāļa �debesspērkonos�.
Ģenerālis tomēr bija labā omā, jo Flemingam ne prātā nenāca apjautāties pēc cietumniekiem, tam bija darba papilnam ar zvied�riem, jo tie jau bija pavisam tuvu.
Turku tornī nekas nebija mainījies. Tik Lida staigāja bāla un klusa. Viņa domāja par savu zvērestu un brīnījās, ka Kremo vēl nenāk tai pakaļ.
Turku torņa sargiem bija uzdots nekādā ziņā netraucēt zelta taisītāju Betgeru.
Bet pats Bet'gers bija pavisam citādās domās. Pa dienu viņ� bija kluss kā pele, bet naktīs dauzījās un taisīja tādu troksni kā ieslodzīts zvērs.
Un kad sargi skatījās pa durvju lodziņu, Betgers tiem gāza acīs visādus netīrumus.
Kādā rītā ģenerālis Kijaus ieraudzīja divus grenadierus glu�i melnām sejām un noturēja tos par nēģeriem, bet vinsnieki tam pa�stāstīja, ka Betgers pagāju�o nakti briesmīgi trok�ņojis un grena�dieri, gribēdami paskatīties, attaisīju�i lodziņu, pa kuru Betgers tos aplējis, un nomazgāt arī vairs nevarot.
Tas ir lieliski, � ģenerālis iesaucās, � vēlāk viss Kenigstei- nas garnizons būs nēģeri. Tad es uzlik�u turbānu, apjozī�os ar līko zobenu un bū�u turku pa�ā.
Skaļi smiekli atskanēja no loga. Tur bija grāfienes istabenes.
Vai jūs dzirdējāt, � viņ� iesaucās, � jā � jā, pa�ā es bū�u, ierīko�u harēmu, un jūs visas tur iek�ā, sasodītās smieklu kaķesl
Ekselence, mēs esam gatavas, � skuķes zobojās un meta ģenerālim bu�iņas.
Ģenerālis saskaitās.
Vai jūs beigsit mā�oties, � viņ� uzsauca, � projām no loga, vai arī es uzdur�u jūs uz iesma kā Leipcigas cīruļus.
Meitas vēl gra�ojās ap lqgu.
Pagaidiet tik, bābie�i. Es lik�u saķert labi daudz ūdens�urku un pa nakti salaist jūsu istabās, tad varēsit izmeņģēties.
Ģenerālis vēl ilgi �ķendējās, un tas neko nelīdzēja; viņ� aizmuka uz Turku torni.
Iepriek� tas paziņoja Betgeram par savu iera�anos, baidīdamies, ka tas viņu neaplej.
Es gribu brīvību, � Betgers sauca.
To es jums nevaru dot.
Tad mana māksla neder! Man daudz kā trūkst, vajadzīgas pla�ākas telpas, lai izpildītu karaļa vēlē�anos.
Na, �odien viņ� runā prātīgi. Es do�u aug�ējo zāli.
No Betgera telpām uz aug�ējo zāli veda dzelzs līklo�u trepes, un tās varēja ātri padarīt lietojamas, kas arī tika izdarīts.
Vai Betgers to bija izkaulējis ar sevi�ķu aprēķinu � kas to lai zin!
Betgers nu bija ticis blakus Elzbetes cietumam un sanesa savu �laboratorijas iekārtu� aug�ā. Nu tas varēja atkal vārīt un kausēt. Elzbetes asinis būs dabūjamas, un gudrības akmens būs rokā. Viņ� domāja izlauzt �ķērssienu, jo iero�u viņam netrūka. Elzbeti atkal gaidīja nāve.
Lips Tulians �oreiz palika ilgāk nekā bija domāts, kādēļ laupī�tāji viņu gaidīja ar ilgo�anos, un nu, kad tas pārnāca, priekiem vairs nebija mēra.
Terēze vīrie�a apģērbā arvien uzturējās jautro laupītāju vidu. Viņa mīlēja Lipu Tulianu ar dziļāko kaisli, bet viņ� neievēroja to. Lips Tulians spēja mīlēt tik vienu � un viņa mīla gulēja zarka.
Tad viņ� paziņoja, ka beidzot Zārberga slepkavībām jadara gals.
Zārbergs visur izlietoja Lipa Tuliana vārdu: aplaupīja nabadzī�gus ceļotājus, slepkavoja sirmgalvjus, sievietes un bērnus.
Lipa Tuliana ļaudis ar prieku gatavojās uzbrukumam.
Virsnieks piegriezās Terēzei.
Tu �oreiz paliksi me�a dzirnavās, � viņ� stingri teica.
Kādēļ, virsniek? � Terēze jautāja. � jūs laikam neuzticaties man?
.� Ak nē, � Lips Tulians atbildēja. � Bet tev ta�u nebūs patī�kami karot pret savu kādreizējo draugu.
Atļaujiet, virsniek, es tik ļoti vēlos būt jūsu tuvuma.
Nu labi, ja tu vēlies, es neliedzu.
Es jums pateicos, virsniek, es zinu, jūs dosities vēl tālāk � uz Prāgu.
Ķā tu zini, Terēze?
Ēs dzirdēju, jūs par to runājāt sapnī.
Tev taisnībā, � virsnieks atbildēja, � mani izlūki paziņoja, ka grāfs Martinics atbraucis Prāgā un ar savu līgavu, kādu skaistu ungāru grāfieni, svinē�ot kāzas.
Terēze uzmanīgi klausījās.
Jā � kāzas, � viņ� turpināja, � tās būs jautras kāzas. Nāve un elle, es esmu ielūdzis �inīs kāzās arī sevi � tik grāfs to vēl nezin. O, jau sen es gatavojos uz �īm asinskāzām, kurās vīna vietā plūdīs asinis!
* * *
Meness apgaismoja pussakritu�o me�a mui�u, kura tagad uz�turējās Zārberga banda.
�odien bija notikusi lieliska iedzer�ana, lielākā daļa laupītāju gulēja piedzēru�ies. Vēl arvien �ūpotāji nejēdzīgi kliedza un ērmojās, sagūstītās meitas ska]i klaigāja.
Dzīvokļa priek�ā pie ugunskura sēdēja divi Zārberga uzticamie.
Nesaprotu, kur ir Vencelis ar Terēzi, � pirmais sacīja. � Nu ir pagājis tik ilgs laiks, bet vēl arvien tie nedod nekādu ziņu.
Muļķis, � otrs atbildēja, � viņiem ta�u ir uzdots nogalināt Lipu Tulianu. Tas nav nekāds vieglais darbs, viņiem jāgaida izde�vība.
Protams, es tam piekrītu. Bet arī Zārbergs par daudz ilgi paliek projām. Man �ķiet, ka �is muļķis mūs māna un krāj tik sev. Tagad viņ� aizjāja pēc izpirk�anas naudas, bet dro�i vien lielāko daļu no tās paturēs sev.
Tas jau viss var notikt, � otrs atbildēja, � bet vai tad mēs nemaz nepratīsim aizstāvēt savas tiesības? Zārbergs var tik vadīt bandu, bet nevis pavēlēt.
Nē, viņ� nedrīkst pavēlēt, � pirmais iebilda. � Un skaisto brīvkunga meitu Libu�i fon Freidenbergu tas arī nedrīkst turēt priek� sevis vien. Ja jau mums visas meitenes pieder kopīgi, tad arī Zārbergs nav nekāds izņēmums. Kad tas atgriezīsies, tad pie�spiedīsim viņu laist Libu�i ārā. Par to atļausim tam patriekties ar citām skuķēm.
Visi piekrita �im priek�likumam un jautri saskandināja glāzes.
Te pēk�ņi tos pārtrauca �āvienu troksnis. Trako�ana beidzās. Visi ķēra iero�us un devās pretim nezināmam ienaidniekam, ar kuru jau cīnījās sargi.
Laupītāji skrēja smiedamies, bija salasījies liels bars nevaldāmu bandītu, bohēmie�u, ungāru un �igānu, kas nebaidījās pat no ka�reivju uzbrukuma.
Ienaidnieks nav redzams, bet labi �auj, � sargs sacīja, � no mūsējiem jau �etri kritu�i. Jūs nākat īstā laikā, nu tik dosimies tiem virsū!
Laupītāji noturēja uzbrucējus par kareivjiem. Kāds bohēmietis, pielicis roku pie mutes, kliedza:
Uzmanieties, mēs jūs sa�ķaidīsim gabalos. Mes esam Lipa Tuliana ļaudis un protam apieties ar iero�iem.
Nekādas atbildes. Tik labi mērķēti �āvieni rāva vienu, otru un Ire�o zemē. Laupītāji apmulsa.
Velns un elle! � kāds bohēmietis kliedza, � tie ta�u nav ka�reivji, tie jau �auj kā pa�i elles gari!
Laupītāji nevarēja saprast, kas viņiem tik neatlaidīgi uzbrūk. Viņi ta�u pieminēja Lipa Tuliana vārdu, un, ja tie būtu kareivji, tad jau sen būtu aizlaidu�ies lapās. Bet neredzamais ienaidnieks arvien vēl tuvojas. Da�i jau sāka atkāpties � bet kāds milzis bohēmietis tos apturēja un sadro�ināja uzbrukt ienaidniekam. Tad simts piec�desmit laupītāji skrēja, me�onīgi kliegdami:
Urā � Lips Tulians nāk!
Vairāki �āvieni sekoja kā atbilde, un atkal kāds ducis laupītāju saļima zemē, bet pārējie dro�sirdīgi devās uz priek�u.
Tagad tu iebrauksi ellē, tu � Zārberg � asinssuns! Tagad tu saņemsi savu algu � �e ir melnā gvarde! �Lips Tulians kliedza.
Zārberga ļaudīm pagura visi locekļi, viņi bēga atpakaļ uz me�a mui�u, bet no turienes nāca pretī tāda pati lo�u krusa, jo Lipa Tu�liana ļaudis jau bija paspēju�i to ieņemt. Nu Zārberga ļaudis krita kā pupas. Lielāko daļu no tiem nonāvēja, bet tie, kuriem palaimējās izbēgt, izklīda pa malu malām un nekad vairs nesanāca kopā.
Cīņa beidzās. Tik da�i vīri bija kritu�i no Lipa Tuliana bandas.
Laupītāju meitas skaļi vaimanāja, sastāju�ās me�a mui�as pa�galmā, viņas domāja, ka pienākusi pēdējā stundiņa, bet Lips Tulians nekad neaizskāra nespēcīgas sievietes.
Kur Zārbergs? � Lips Tulians skarbi jautāja, � vai viņ� atrodas starp kritu�ajiem?
Nē, virsniek.
Ā, tad �is blēdis ir aizbēdzis.
Nē, Zārbergs ar da�iem biedriem aizgāja uz Prāgu, � kāda meitene sacīja, � Viņ� gribēja dabūt izpirk�anas naudu par sagūs�tīto brīvkungu.
Vai par brīvkungu, kuru es reiz sagūstīju? � virsnieks jau�tāja.
Jā, jā, par to pa�u, � meitene atbildēja.
Ak tā, tad nelietis tik ilgi ir turējis gūstā mui�nieku. Kur tad ir brīvkunga meita? � Lips Tulians jautāja.
Tā bija Zārberga mīļākā, � skuķe paskaidroja.
Ak, tad tik tālu gan, � Lips Tulians murmināja. � Un no kurienes tad jūs esat?
Skuķes sāka raudāt.
Ap�ēlojieties, virsniek. Mēs neesam vainīgas. Laupītāji uz�bruka Raicenheinas klosterim un mūs ar varu �e atveda. Mums bija jāpadodas liktenim. Pie radiem mēs vairs nedrīkstam atgriezties, jo neviens labprāt negribēs mūs saņemt.
Tas ir taisnība, � virsnieks sacīja. � Pasaule jūs vairs ne�ieredzēs. Ja gribat, varat piebiedroties maniem ļaudīm.
Meitenes apmierinājās. Viņas labprāt pieņēma Lipa Tuliana priek�likumu.
Lips Tulians atkal griezās pie tās meitenes, ar kuru jau bija runājis.
Vai jūs zināt brīvkunga cietumu? � viņ� vaicāja.
Jā gan, tas atrodas pagrabā, es jūs aizvedī�u.
Labi, aizvediet mani.
Skuķe teciņus devās pa priek�u, un virsnieks tai sekoja uz mitro pagrabu.
Turpinājums nakamaja burtnīca.
GVIDO FELZS
REIZ DZĪVOJA LAUPĪTĀJS LIPS TULIANS
Vēsturisks romāns desmit burtnīcās pēc klosteru, baznīcas un kriminālhroniku ziņām
Ceturtā burtnīca
Prāgas Bitelis pavadīja grūtas dienas.
Gandrīz katru dienu to apmeklēja sulainis Roberts un, saīdzis par meitenes aizbēg�anu, izgāza savas dusmas pret Biteli. Arī pulk�vedis fon Greifensteins caur Robertu bija licis paziņot Bitelim, ka, ja tas neatradī�ot meiteni, tad varē�ot sasiet savu paunu un ceļot.
Bitelim bija neizsakāmi �ēl pazaudēt savu labo vietu, dienas pagāja moko�ā uztraukumā. Viens bija skaidrs, meitene pati atpakaļ nenāks, un, kur bija palicis Kilians, to neviens nezināja pateikt.
Tādēļ vairs neradās nekāda izeja, bija jāzaudē vieta un jāpaliek bez maizes kumosa.
Kādā vakarā resnais Bitelis, galīgi izmisis, sēdēja savā istabā. Te kāds pieklauvēja pie durvīm un istabā ienāca viesnīcnieka puisis.
Jums tūliņ jānāk uz viesnīcu, � viņ� sacīja, � saimniekam kāda svarīga lieta ar jums jāpārrunā.
Bitelis tūliņ paklausīja. Ieradies viesnīcā, viņ� sastapa saimnieku pie bufetes.
Nāciet iek�ā! � saimnieks noslēpumaini �ukstēja. � Jūs ta�u zināt, ka istabā kāds gaida.
Bitelis ātri iegāja istabā.
Tur viņu gaidīja kāds �aubīga izskata cilvēks. Uz galda stāvēja tuk�as un pilnas vīna pudeles. Sve�inieks nebija neviens cits kā lau- pitajs Zārbergs, tas pacienāja Biteli ar rumu un sāka laipni runāt.
Klausies, vecais draugs, es dzirdēju no viesnīcnieka, ka jums esot lielas nepatik�anas. Esmu labs cilvēks, mani aizkustināja jūsu nelaime. Kā būtu, ja es jums palīdzētu, bez tam jūs vēl saņemtu prāvu summiņu naudas. Rīkosimies ar apdomu, nepārsteigsimies. Esmu prātīgs cilvēks, un, ja es jums palīdzē�u, tad arī man atlēks savs labums.
Jā, bet es nesaprotu, � Bitelis murmināja.
Nu iegaumējiet, ko tur daudz runāt, vārdu sakot, mēs esam atradu�i izbēgu�o meiteni.
Tas ir labi, bet kur tad atrodas meitene?
Pie manis, � Zārbergs atbildēja.
Kas � pie jums? Es jūs ļoti lūdzu, kungs, atvediet viņu, es jums par to samaksā�u, � Bitelis priecīgi iesaucās.
Es neņem�u no jums nekādu naudu, � Zārbergs atbildēja. � Glu�i otrādi, jūs varēsit saņemt naudu un meiteni. Vai tā nebūs labāk? Bet vispirms pasakiet man, vai toreiz Prāgā kāds redzēja meiteni?
Viens kārtībnieks, bet tagad tas ir miris. Bez tam vēl Kilians, kas ar meiteni aizbēga, � un es pats!
Un neviens vairāk?
Nē!
Tas ir lieliski! � Zārbergs iesaucas. � Es drīz vien nokār�to�u �o lietu. Pēc pāris dienām tiks atvesta pazudusī meitene �e. Bet tā ta�u nebūs mana vaina, ja viņa neizskatīsies glu�i tāda kā aizbēgusī, bet katrā ziņā viņa uzdosies par meklēto un jums tas būs jāapliecina.
Aha � tagad es saprotu. Jūs gribat kādu citu atvest viņas vietā.
Protams! � Zārbergs atbildēja. � Vai esat ar mieru?
Es darī�u visu, ko tik vēlaties � zvērē�u � tik atvediet mei�teni.
Nu Zārbergs apsolījās atvest meiteni, kura spēlēs aizbēgu�ās lomu, tik Bitelim bū�ot svēti jāapliecina, ka viņa tie�ām ir tā pati.
Bitelis cie�i apņēmās. Zārbergs vēlreiz atgādināja Bitelim, ka citādi tam ar kaunu jāpamet labā vieta Prāgā, bet tagad lai vairs nebaidoties.
�ī lieta nu bija nospriesta, blēdīgie draugi vēl brīdi patērzēja un iedzēra uz labu izdo�anos.
Te pēk�ņi pie tiem ieskrēja viesnīcnieks un paziņoja, ka kareivji meklējot klaidoņus. Zārbergam uzdeva paslēpties zināmajā slēptuvē, bet Bitelis izgāja viesistabā, apsēdās pie kungu galda un izlikās, it kā jau būtu sēdējis ilgāku laiku.
Pa tam kareivju vadonis jau stipri klauvēja pie durvīm,
Saimnieks, tos ielaizdams, paskaidroja, ka durvis tur aizslēgtas nedro�o laiku dēļ.
Bet ienācējs izturējās nelaipni, lika uz sīkāko pārmeklēt visas istabas un tum�ākos kaktus.
Beidzot kareivju vadonis pavēlēja viņu ievest pagrabā.
Saimnieks gan aizbildinājās, ka pagrabā nedzīvojot neviena dzīva dvēsele, bet tas neko nelīdzēja.
� Ja nu atrod Zārberga slēptuvi, tad esmu pagalam, � viesnīc�nieks murmināja.
Viņ� drebēdams gāja pa priek�u un apgaismoja pagraba trepes.
Zviedru lielgabali vairs nedārdē)a Drēzdenē, pilsētnieki jau bija samaksāju�i zviedru ķēniņam nodokļus. Bet Kārlim XII vajadzēja naudu.
Tagad zviedru ķēniņ� devās ar karaspēku uz Kenigsteinu. Kār�lis XII tur cerēja atrast sak�u valdnieka mantu krājumus. Viņ� bija nolēmis piespiest lepno cietoksni padoties.
Emma, grāfienes Hildas kambardāma, vēl atradās Pilnicā.
Gandrīz katru dienu to apmeklēja sekretārs, viņas karstais pie�lūdzējs. Tas bija ieradies arī �odien.
Emma, mīļā, � viņ� sirsnīgi lūdzās, � ak, Emma, esi tik mīļa un dāvini kādu skūpstu savam mīļajam Teobaldam.
Vai tad neesmu jau diezgan tevi skūpstījusi? � viņa �ķelmīgi �ukstēja.
Ak nē, nē, nekad nebūs par dapdz, � sekretārs iesaucās un mīļi apskāva to.
Emmu pārņēma netīksme. Viņa tomēr prata savaldīties, viņas mazā rociņa sparīgi paplik�ķināja sekretāra roku.
Au, au, kā sāp, � viņ� �ukstēja, � kā tu, sirsniņ, apstrādā savu Teobaldu.
Nu, protams, � kad apprecēsimies, tad vairs nebū�u tik attu�rīga, bet tagad � es esmu kārtīga jaunava! Neaizmirsti to!
Manu mīlulīt, nu ļauj, lai tevi apskauju.
Nē, tu vienmēr vēl neesi pret mani vaļsirdīgs!
Es neesmu vaļsirdīgs � Emma!
Neliedzies, � viņa maigi �ukstēja, � tu ta�u zini, ka grā�fiene Kozela mani moka, un tomēr tu neatriebies. Redzi, Teobald, grāfiene sē� varas augstumos � bet man, nabaga meitenei, jācie� pārestības un jācie� klusu.
Sekretārs viņai ticēja.
Pacieties, grāfienei vairs tā neies ilgi, � sekretārs sparīgi
iesaucās.
Emma jau �o to bija uzzinājusi no sekretāra, kas noderēja viņas kundzei, bet pa�u galveno � ministra noslēpumu, ko tas perināja pret Hildu, tā vēl nezināja. Viņa apņēmās izspēlēt pēdējo trumpi.
Viņa tik pavedino�i bija izģērbusies un tik kairi smaidīja, ka vecais sekretārs bija gatavs vai caur uguni skriet, lai tik iegūtu Emmu.
Emma, Emma, � viņ� mīlas skurbulī �ukstēja. . � Jā, es netieku atriebta, � viņa izdvesa.
Tagad sekretārs vairs nespēja valdīties.
Drīz, drīz! � viņ� iesaucās. � Emma � mana laime!
Vēl viņ� vilcinājās, bet, kad Emma, cik vien mīļi iespējams, tam pieglaudās, sekretārs zaudēja visu saprātu.
Emma! � viņ� iesaucās. � Tu tiksi atriebta. Var�avas galmā jau ir nokārtots. Un, kad karalis atgriezīsies Drēzdenē, tad pie viņa mīlas debesīm spīdēs jauna zvaigzne � grāfiene Denhofa. Tad būs beigusies grāfienes Kozelas vara un tu, mana karsti mīļotā Emma, būsi atriebta.
Nu beidzot Emma zināja ministra noslēpumu, vēl vajadzēja tik atkratīties no pielūdzēja.
Sekretārs mēģināja apkampt Emmu.
Ak nē, � viņa atkāpdamās iesaucās.
Emma, kādēļ tu esi tik auksta? � sekretārs �ēlojās.
Bet Emma tik gudroja plānu, kā ātrāk no tā atkratīties.
Man jāsteidzas uz Venus templi, Teobald, � viņa viltīgi sa�cīja. � Man grāfiene uzdeva apsargāt viņas lietas. Tu zini, ka tur nedrīkst ieiet neviens vīrietis.
Sekretārs apmulsa. Viņā pamodās greizsirdība, uzmācās �aubas par Emmas uzticību. Varbūt viņa satiekas ar kādu citu �
Lai par to pārliecinātos, viņ� izlietoja viltu. Sekretārs laipni at�vadījās no Emmas un aizbrauca.
Bet, gabaliņu pabraucis, viņ� lika ku�ierim apturēt zirgus un to gaidīt.
Tad viņ� nepamanīts iezagās caur mazajiem vārtiņiem parkā un līda uz Venus templi, kurā cerēja atrast Emmu.
Bet sekretārs zināja, ka Venus templis ir aizslēgts un to vēl apsargā uzticami sargi. Vienīgi ar viltu viņ� cerēja tanī iekļūt � un viltība ta�u bija viņa galvenā īpa�ība.
Sekretārs zināja lielajā ēkā kādu dziļu iedobumu, kur� beidzās ar logu. Tātad pa �o vietu tas varēja ielūkoties Venus templī.
Bet iedobums stāvēja augstu no zemes. Tādēļ mazais vīriņ� sa�meklēja kādu koku un, to pieslējis mūrim, uzrāpās dobumā un ziņ�kāri ielūkojās templī.
Emma nekur nebija ieraugāma, un viņ� jau taisījās rāpties lejā.
Bet te uzreiz templī ienāca Emma, nesdama kādu ar baltu drānu pārklātu kurvi. Viņa apstājās, paskatījās visapkārt, tad drusku pa�gāja uz sienas pusi, tad atkal apstājās un acumirklī nogrima dzi�ļumā.
� Kas tad tie par spokiem? � sekretārs �ukstēja, � bet ta tie��ām bija Emma, es skaidri redzēju. Viņa iebrauca dziļumā.
Pēk�ņi no dziļuma atskanēja �ausmu kliedziens, un tad atkal viens.
Sekretārs, �ausmu pārņemts, traucās pa koku zemē un devās uz saviem ratiem.
Vēl vienmēr tam ausīs skanēja noslēpumainie kliedzieni. Viņ� apņēmās �o lietu noskaidrot, bet viens to neuzdro�inājās, bija jā�aicina līdz ministrs grāfs Flemings.
Zārberga banda bija iznīcināta. Lipa Tuliana ļaudis vēl uzka�vējās viņa nometnē, jo virsnieks bija aizgājis uz brīvkunga cietumu.
Lips Tulians izsita aizslēgtās cietuma durvis. Riebīga smirdoņa plūda pretī iegājējiem. Kāds �ēli kunkstēja.
Nāciet ārā, fon Freidenberga kungs, � Lips Tulians sauca. � Jūs esat mans gūsteknis, un izpirk�anas nauda nākas man.
Kunkstē�ana arvien pieņēmās, kāds cilvēks tuvojās �etrrāpus.
Vai �is bija tas pats mui�nieks, kuru kādreiz nēsāja sulaiņi?
Jā gan! Bet kāds viņ� tagad izskatījās? No resnā, dzīvības un spēka pilnā kunga bija atlicis atbaido�s skelets � tik ēna no kād�reizējā apmēra � cilvēks, kas jau pa daļai bija mironis.
Lips Tulians atkāpās da�us soļus atpakaļ.
Vai jūs esat fon Freidenberga kungs? � virsnieks līdzcietīgi
jautāja.
No�ēlojamais nabags pacēla kaulainās rokas.
Nav ko ēst, � viņ� raudulīgā bērna balsī �ļupstēja. � Mai�zīti, ap�ēlojieties, dodiet kādu kumosiņu maizītes . . .
Nelaimīgais saļima.
Tad Lips Tulians griezās pie atnāku�ajiem biedriem:
Dodiet brīvkungam kādu gabaliņu,maizes. Sis cilvēks ir ne�cilvēka Zārberga upuris. Lai gan arī brīvkungs kādreiz netaisni rīkojās pret saviem apak�niekiem, bet tik briesmīgu sodu viņ� tie�ām nav pelnījis. Nu, dodiet viņam ēst.
Laupītāji iedeva nelaimīgajam nelielu maizes gabaliņu ar gaļu.
Acumirklī tas norija pasniegto barību. Tad atkal �ēli lūdzās un ubagoja kā izgalējies suns.
Lips Tulians novērsās.
Tā nu tie�ām ir neattaisnojama rīcība: cilvēks pārvērsts par kustoni. Kur atrodas brīvkunga meita? � Lips Tulians jautāja bohēmietei.
Zārbergs viņu tur ieslēgtu. Ēdienu viņa saņem pa kādu cau�rumu. Es varu jums parādīt, � meitene sacīja.
Uz kuru pusi mums jāiet? � Lips Tulians jautāja.
Tur, pa mazajām trepēm, � meitene paskaidroja.
Lips Tulians, da�us soļus pagājis, apstājās, pasauca Zamuelu un uzdeva atvest cietumnieci.
Zamuels ar biedriem aizsteidzās izcirst aizslēgtās durvis un iz�laist Libu�i.
Tēvs, tēvs, � Libu�e sauca, skriedama vaļējiem matiem, pus- izģērbusies.
Bet nelaimīgais brīvkungs vairs nepazina savu meitu, viņ� arvien vēl �ēli lūdzās:
Dodiet, dodiet ēst, maizīti, maizīti �
Libu�e nometās pie viņa zemē un apķērās tam.
� Tēvs, mīļais tēvs! � viņa lielās sirdssāpēs sauca.
Dodiet ēst . . . gaļu . . . maizīti, � brīvkungs murmināja.
Tad kāds laupītājs tam pasniedza lielu gaļas gabalu, kuru izsal�ku�ais kā plēsīgs zvērs izrāva savam devējam no rokām. Lips Tu�lians to ievēroja.
Ņemiet gaļu nost, � viņ� ātri iesaucās. � Sis cilvēks ir galīgi nomērdēts, ņemiet nost, tā atnesīs viņam nāvi!
Laupītāji velti izmēģinājās tam atņemt gaļu. Izsalku�ais turēja gaļu zobos un skrāpēja un spārdījās, cik vien spēja.
Esiet prātīgi, � Lips Tulians sacīja, � laidiet vaļā � tā jums var nākt par ļaunu.
Bet nelaimīgais nevienā neklausījās, kā izgalējies vilks rīdams lielo gabalu.
Libu�e, rokas.lauzīdama, vaimanāja:
Tēvs, mīļais tēvs, vai tu vairs nepazīsti savu bērnu?
Pilskungs mēģināja piecelties.
Vēl, vēl ēst � maizīti� vēl, � viņ� lūdzās un sāka manāmi pārvērsties.
Maizi, gaļu, ma-i-zi, � viņ� stenēdams izdvesa.
Tēvs, tēvs! � Libu�e iekliedzās.
Brīvkungs tvarstījās rokām, it kā gribētu kur pieķerties.
Maizi, � viņ� vēlreiz iesaucās, tad, �ēli iestenēdamies, sa�ļima uz drēgnā klona.
Lips Tulians noliecās pār nelaimīgo.
Miris, � viņ� drūmi �ukstēja. � Zārberga upuris. Es tie�ām nevēlējos viņa nāvi, ak nē, es to būtu palaidis pret izpirk�anas naudu. �is sods ir par bargu, un �
Viņa domas partrauca izmisuma kliedziens. Lipa Tuliana vārdus bija dzirdējusi Libu�e. Viņa vaimanādama noslīga pār miru�o.
Miris � miris, � viņa sauca, � miris � mans mīļais tēvs. Ak, pats velns būtu rīkojies labak, kā �is nelietis � slepkava. Un � mani � mani � viņ� apkaunoja!
Lips Tulians stīvi lūkojās Libu�ē.
Kā gan pasaulē iet, � viņ� murmināja. �.Nemezida jeb atriebības dieve jau sastopama �e virs zemes. Sargieties � netaisnie nelie�i!
Tad Libu�e, uzlikusi kreiso roku uz līķa krūtīm, bet labo pacēlusi pret debesīm, zvērēja.
Zārbergs ir viņu nokāvis. Se pie sava tēva līķa es zvēru, ka Zārbergam briesmīgi atrieb�os. Es atrieb�u arī sevi � un, ja de�bess mani negribēs dzirdēt, lai uzklausa elle. Es nerim�os, kamēr pati ar savām rokām iznīcinā�u briesmīgo nelieti!
Drausmīgi skanēja �ie vārdi. Bohēmiete aizbēga, pat laupītāji pārsteigti atkāpās, tik Lips Tulians palika. Libu�es zvērests to ne�uztrauca, jo viņ� �īs atriebības jūtas labi pazina. Arī viņ� gribēja iznīcināt savu ienaidnieku.
Libu�e piecēlās.
Viņ� mani iegrūda kaunā, nokāva manu tēvu � bet tagad jānāk atmaksas stundai!
Viņa vairs nelīdzinājās sievietei, bet posto�am atriebības garam. Bet jau mirkli vēlāk viņa atkal noslīga pār miru�ā tēva līķi un �ēli raudāja.
Lips Tulians uzdeva Zamuelam ietīt līķi un līdz ar Libu�i aizvest uz Prāgu.
Pēc tam viņ� pavēlēja nodedzināt laupītāju perēkli un sataisīties ceļā.
Stundu vēlāk spo�a uguns blāzma apgaismoja apkārtni. Gai�ās liesmās dega atstātā me�a mui�a, un nonāvēto laupītāju līķi pār�vērtās oglēs.
Lips Tulians ar saviem ļaudīm steidzās uz Prāgu.
Elbas upes ielejā atskanēja kara troksnis. Gandrīz visos ciemos bija izvietoti zviedru kareivji, kalnos stāvēja lielgabali. Tomēr trok�snis bija lielāks nekā panākumi.
vKenigsteina piederēja pie tiem cietok�ņiem, kuriem jau no seniem laikiem bija gods, ka tie nav ieņemami. Klin�u vaļņi nebaidījas uzbrukuma, lodes, nesasniegu�as cietoksni, atsitās pret klintīm.
Ķēniņ� Kārlis XII, redzēdams �o neveiksmi, �ēlojās, ka nav at�vesti lielākie lielgabali. Par �o lietu viņ� ilgāku laiku apspriedās ar virsnieku Stenburgu. Beidzot ķēniņ� Kārlis XII iecēla Stenburgu par galveno artilērijas vadītāju.
Ķēniņ�, uzsizdams virsniekam Stenburgam uz pleca, sacīja:
Stenburg, jūs zināt, kādēļ es lieku ap�audīt cietoksni. Es gribu sagūstīt nodevēju Patkulu. Bez tam man vēl labi noderētu poļu valdnieka mantas krājumi. Un, kad cietoksnis atradīsies manās rokās, tad varē�u paziņot Augustam Stiprajam miera noteikumus!
To es zinu, majestāte, � Stenburgs atbildēja.
Tas ir labi, esmu jums dāvājis uzticību, strādājiet ar saprātu un, ja jūs savu uzdevumu labi veiksit, tad jums ir nodro�ināts pulkve�a gods. Cietoksni jau gan ar lodēm neieņemsim, bet pierādī�sim ģenerālim Kijau, ka zviedru lodes spēj sasniegt viņa bastionu. Visu citu mēs nokārtosim ar �autenēm.
Kanclers pasniedza Stenburgam komandiera apliecību, un jau pusstundas laikā visā zviedru nometnē zināja, ka virsnieks Sten�burgs iecelts par visas artilērijas pavēlnieku.
Viens otrs uz viņu skatījās greizi, jo daudz virsnieku nevarēja to ieredzēt, lai gan apliecināja, ka Stenburgam piemīt visi krietna bruņinieka tikumi.
Daudzi nesaprata, kādēļ ķēniņ� jauno virsnieku iecēlis tik atbil�dīgā vietā, bet neviens neuzdro�inājās kurnēt, kad Stenburgs stājās savā jaunajā amatā.
Vecais pulkvedis, kas līdz �im bija vadījis artilēriju, atdeva savas tiesības jaunajam, jo viņ� necerēja neko labāku sasniegt.
Būs grūts darbs! � viņ� iesaucās, � bet arī alga būs laba.
Stenburg, � vecais pulkvedis jautāja, � uz kurieni jūs gribat vest lielgabalus?
Jaunais virsnieks rādīja pretim cietoksnim kādu stāvu klints virsotni, kas sniedzās līdz padebe�iem.
Tur aug�ā, uz Liljensteinu, � Stenburgs sacīja.
Visi nesapratnē raudzījās uz stāvo klinti, kur pat kaza nevarēja uzrāpties, un uz jauno vadoni. Bet Stenburgs pavēlēja tūliņ iejūgt un doties ceļā, viņ� zināja slepeno aizu, pa kuru to bija vedis Lips Tulians. Nelīdzēja ne virsnieku brīnī�anās, ne vilcinā�anās, vaja�dzēja vien iejūgt zirgus un braukt.
Kenigsteinā gavilēja sak�i, jo domāja, ka zviedri, nespēdami neko izdarīt, atkāpjas.
Bet vispārēju izbrīnu radīja zviedru aizbrauk�ana uz-Liljenstei- nas pusi, kur nebija nekāda ceļa.
Ģenerālis Kijaus ar saviem virsniekiem bija vairāk kā pārlieci�nāti, ka zviedri ar saviem lielgabaliem nesasniegs cietok�ņa ēkas.
Zviedru nometnē valdīja liels uztraukums. Virsnieks Stenburgs bija aizliedzis, viņa virsniekus un lielgabalus atskaitot, pavadīt no�slēpumaino braucienu. Neviens nezināja, kas notiek me�ā, kur iebrauca lielgabali.
Stundas pagāja uztrauktās gaidās. Viens domāja �ā, otrs tā, bet nevienam nenāca prātā, ka lielgabalus uzvedīs Liljensteinas kalna virsotnē.
Lielgabali bija aizvesti agrā rītā. Nu jau bija pienākusi nova�kare, bet no artilērijas nekas vēl nebija manāms.
Ķēniņ� Kārlis XII stāvēja telts priek�ā, gabaliņu tālāk viņa aug�stākie virsnieki. Izlauzās viens otrs nepatīkams vārds par iedomām un neprātīgu ideju. Bet ķēniņ� klusēja un uzmanīgi lūkojās uz klin�tīm.
Saule patlaban taisījās rietēt, kad dobj� lielgabala �āViens no�dārdēja stāvajās klintīs. Pacēlās tum�s dūmu mākonis, un kāda lode �ņākdama aizskrēja uz Kenigsteinas cietoksni. Gaviļu saucieni sa�viļņoja zviedru nometni.
Ķēniņa acis uzliesmoja, viņ� lepni uzlūkoja virsniekus, kas gavi�lēdami vicināja cepures.
Te atkal norībēja �āviens, un otra lode ieskrēja cietoksnī.
Bija sasniegts neticamais � Stenburgs bija uzvarējis. Tagad zviedru lielgabali stāvēja Liljensteinas klints virsotnē un kuru katru brīdi varēja ap�audīt Kenigsteinas cietoksni.
Prāgas viesnīcnieks bija tīrais laimes putns. Par spīti visai ka�reivju rūpīgai meklē�anai, Zārberga slēptuvi neatrada.
Prāgas iedzīvotājos bija izplatīju�ās baumas, ka pilsētā atrodas bīstamais laupītāju virsnieks Lips Tulians, jo Zārbergs bija uzdevies visos nedarbos par Lipu Tulianu un pēdējo neviens personīgi ne�pazina.
Kādam Zārberga upurim bija palaimējies izbēgt no nāves. Tas tad nu bija izplatījis ziņu, ka Lips Tulians uzturas vārtu viesnīcā. �ī iemesla dēļ arī izkratīja minēto viesnīcu.
Par �o tematu runāja tik vienkār�ā tauta � augstākās �ķiras ļaudis nodarbināja daudz lielākas rūpes, jo �inīs dienās gaidīja atbraucam grāfa Martinica līgavu, augstprātīgo ungāru grāfieni.
Hedvigu fon Tunu turēja par miru�u, un grāfs Martinics precēja otru sievu.
Prāgie�i gan nemīlēja savu pārvaldnieku, bet, no viņa baidīda�mies un lai tam izpatiktu, appu�ķoja savas mājas.
īsto grezno�anu gan atstāja uz kāzu dienu, bet karogi jau plī�voja uz visiem namiem un radīja svētku noskaņu. Ielās drūzmējās ļaudis, daudz sve�inieku bija ieceļoju�i noskatīties izslavētajā grez�nībā.
Veco Hrad�inas pili gribēja pārvērst par paradīzi, nevienam nebija atļauts tur ieiet, kā tik pils iemītniekiem un strādājo�iem amatniekiem. Pils sargi atraidīja katru sve�inieku, kam nejau�i ga�dījās pieiet tuvāk pilskalnam.
Vārtu viesnīcnieks taisīja labu veikalu, pie viņa atspirdzināties ieradās pils apkalpotāji, sulaiņi, pilssargi, kas viņam paziņoja jau�nākos notikumus. �ī iemesla dēļ arvien mēdza salasīties lielāks skaits ziņkārīgo.
Arī �odien viesistaba bija pārpildīta ļaudīm, jo kāds pilssargs stāstīja par pils brīnumlietām, kādas liekot gatavot pārvaldnieks.
Te atvērās durvis, istabā ienāca kāds slaiks vīrietis un apsēdās pie galda.
Sve�inieks bija vienkār�i ģērbies, tādēļ viesnīcniekam, kuru pē�dējās dienās apmeklēja tik bagāti viesi, tas nebija pa prātam.
Bet nelūgtais viesis nevēroja saīgu�o viesnīcnieku, viņ� likās dziļās domās nogrimis.
Beidzot viesnīcnieks piegāja sve�ajam apjautāties, vai tas kaut ko nevēlas.
Sve�inieks pasūtīja ēdienus un pieprasīja kādu istabu.
Saimnieks paskaidroja, ka vairs neesot brīvu telpu; viņ� noturēja sve�inieku par nabadzīgu ceļotāju.
Bet pēdējais, nomanījis viņa domas, ātri izvilka no kabatas ve�selu sauju spo�u zelta gabalu.
Nu viesnīcniekam bija viss, ko vien vēlējās augsti cienītais kungs. Viesnīcnieks nodomāja, ka kungs ir bagāts, bet vienkār�i ģērbies nedro�o ceļu dēļ.
Saimnieks aizsteidzās atnest pasūtīto ēdienu un vīnu; sve�inieks pa logu mierīgi raudzījās garāmgājējos.
� Man labāk vajadzēja ņemt Vitorfu, nevis garo Zamuelu, � sve�ais murmināja. � Zamuels ir uzticams, bet par daudz neveikls, pilsētā jābūt apķērīgam. Būs jādod pazī�anas zīme, bet vēl kādu laiku jānogaida.
Sve�ais, pusdienu gaidīdams, sāka klausīties ļau�u runās. Pils�sargs stāstīja, ka pat Vīnes ķeizaram neesot tik grezna iekārta kā grāfam Martinicam, ko viņ� ar savām acīm redzējis. Līgavas telpas esot tīrā paradīze: zīda tepiķi, baldahīni, persie�u dīvāni, divas zel�tītas gultas, virs kurām paceļoties krāsots debess tronis, kuru saturot
�etri zelta eņģeļi.
Un grāfa līgava ir skaista kā eņģelis un ļoti bagāta. Viņa varot visu ceļu līdz pilskalnam nokaisīt dālderiem, � kāds pils ap�kalpotājs iesaucās.
Jā, bagātniekiem jau �e virs zemes ir debesis, � kāds klausī�tājs atbildēja.
Varbūt arī elle, � sve�inieks pie galda nomurmināja. Viņ� atkal lūkojās gājējos, bet arvien vēl nemanīja savu gaidīto.
Pilssargs pavēlēja meitai piepildīt vīna kausus un, uz krēsla uzkāpis, iesaucās:
Celieties aug�ā! Lai dzīvo Prāgas pārvaldnieks grāfs Marti- nics un viņa līgava, lai dzīvo sveiks!
Visi viesi piecēlu�ies kliedza līdzi, vienīgi sve�inieks palika mie�rīgi sē�ot pie galda.
Kas tad tas? Kāpēc jūs nepieceļaties? � pilssargs kliedza.
Sve�inieks neatbildēja, viņ� vienaldzīgi raudzījās pa logu ļau�u
pūlī.
Kā jūs drīkstat neklausīt, kad ar jums runā Prāgas pārvald�nieka miesassargs?
Pilssargs pārskaities piegāja pie sve�inieka galda.
Tas būtu varen patīkami, neklausīt mani? Tūliņ paņemiet biķeri un sauciet: lai dzīvo augsti pārvaldnieks un viņa līgava, lai dzīvo!
Sve�inieks klusēja un uzmācīgajam sargam nepiegrieza ne ma�zāko vērību.
Tas nu ir kas nedzirdēts, � pilssargs nikni kliedza. � Es tūliņ pārmācī�u tevi!
Sve�ais mierīgi uzlūkoja viņu. �ī nevērība vēl vairāk sadusmoja piedzēru�o.
Ko jūs glūnat uz mani, � viņ� kliedza. � Uz vietas piecelie�ties � jeb jūs izskriesit pa logu! Arā, ārā! Jūs apsmejat manu pa�vēlnieku! Jūs diedelnieks, jūs �
Tālāk viņ� netika, jo sve�ais bija piecēlies un, kad pilssargs gribēja to saķert, pakampa pilssargu un pacēla gaisā, lai tas kādu brīdi paķepurojas.
Tagad es jūs gan varu izmest pa logu, � sve�ais teica, � bet es baidos, ka jūs varētu kaklu lauzt, un tad būtu �ēl, ka pārvaldnieka kāzās nevar piedalīties tāds varonis! Nu, es jūs atkal palai�u uz kājām, bet sargieties mani aiztikt � citādi jūs izmetī�u pa logu!
Pilssargs aiz kauna un dusmām nezināja, ko darīt. Sve�ais mierīgi apsēdās krēslā, un pārējie viesi apbrīnoja sve�inieka spēku.
Kad ieradās viesnīcnieks, jau atkal valdīja pilnīgs miers, un sve��ais dzēra savu ungāru vīnu. Pēc tam tas uz brītiņu izgāja laukā.
Kalpone bija aizsteigusies pilssargam pakaļ pēc samaksas par vīnu. Atpakaļ nākdama, tā ieraudzīja uz kādas svaigi krāsotas sie�nas melnu traipu. Tā bija ar sodrējiem uzspiesta cilvēka roka izples�tiem pirkstiem.
Grāfa Fleminga sekretārs bija neglābjami iemīlējies, pa logu laukā vien skatījās, tā ka grāfs Flemings, kādu svarīgu rakstu dik�tēdams, nevarēja vien noskaisties par sekretāra izklaidību.
Bet sekretārs tik domāja par savu Emmu, ko gan viņa patlaban dara Pilnicā?
Sekretārs savu apburo�o mīļāko gribētu dienu un nakti apsargāt, bet, tā kā tas nebija iespējams, tad viņ� bija izsūtījis pāris apak��niekus, kas novēroja visu, kas notika Pilnicas pilī, un paziņoja sek�retāram.
Saprotams, ka sekretārs visu, ko Emma bija izpaudusi, atstās�tīja ministram pret skaistu samaksu.
Sekretārs ilgāk vairs nevarēja ciesties un tamdēļ lūdza atvaļi�nājumu.
Vai jūs atkal gribat doties uz Pilnicu?
Ak jā, mums tak nepiecie�ams uzzināt visus grāfienes noslē�pumus. Un �ī Emma Rosta jau tā ienīst savu kundzi, viņa man uz�ticēs visbeidzamo.
Labi, jūs varat iet, bet atsūtiet savu pirmo rakstvedi, man vēl daudz kas jādiktē. Lipam Tulianam un viņa bandai ari reiz jādara gals. Un pēc tam es arī izbeig�u sarunas ar zviedru ķēniņu, es domāju, ka tas drīz vien atstās mūsu mīļo Saksiju.
Sekretārs bija uzlēcis kājās.
Sirds to vilka uz Pilnicu, kur, viņ� domāja, Emma noilgojusies gaidīja viņu.
Viņa Emma � o, kā viņ� to mīl � ak, kaut viņ� drīzāk varētu savu apburo�o mīļāko pārvest mājās kā sievu!
Pacieties, tā stunda nāks, � vecais ģeķis murmināja, spogulī savu ārieni pētīdams.
Viss izskatījās nevainojami � apak�ā gaidīja viņa rati un pēc nedaudz minūtēm sekretārs jau brauca uz Pilnicu.
Pilnicas pils torņi jau iznira priek�ā, kad sekretārs pēk�ņi ierau�dzīja zemnieces drēbēs ģērbu�os meiteni ar pauniņu uz rokas stei�dzīgi soļojam pa �oseju. Sekretārs pret jaunām meitenēm arvien bija galants, un �ī meitene bija � viņ� paliecas un skatījas � taisni apburo�a!
Ku�ieris, labi pazīdams savu pavēlnieku, ļāva zirgam iet lēnos soļos.
Kurp iedama, jaunava? � sekretārs uzsauca meitenei.
Uz Pilnicas pili, � sve�ā atbildēja.
Kā, uz pili? � sekretārs brīnījās. � Ko jūs tur gribat, jau�nava?
Meitene uzlūkoja viņu ar pēto�u skatu.
Vai jūs esat no grāfienes galma? � tā vilcinādamās jautāja.
Zināms, zināms, � sekretārs pasteidzās atbildēt, � es baudu pat sevi�ķu uzticību no viņas ekselences.
Tie, protams, bija meli.
Bet sekretāram bija tikai no svara uzzināt, ar ko meitene grib runāt. Ziņkāre bija liela, un pamānīt vienkār�u zemnieku skuķi � tas jau nav nekas ļauns.
Es gribu satikt grāfieni, � sve�ā sacīja.
Vai es drīkstu jautāt � ko jūs vēlaties � vai vietu?
Kas jums gar to daļas, � sve�ā atbildēja, � es gribu runāt ar grāfieni, tas ir viss.
Sekretārs pārdomāja. Vai tā tie�ām var būt vienkār�a zemnieku meitene? Tā tikpat labi var būt kāda pārģērbusies grāfienes Kozelas uzticības persona, varbūt kāda labāko aprindu dāma.
Sekretārs lika pieturēt ratus.
Vai jūs pazīstat grāfieni? � viņ� jautāja.
Nē!
Brauciet man līdz, es braucu uz Pilnicu, tā ātrāk varēsit sa�sniegt savu mērķi.
Meitene ātri piegāja pie ratiem un atsēdās uz bukas blakus ku��ierim.
Sekretāram tas nepatika, viņ� saīdzis domāja, ka tā nekad ne�rīkotos augstākās kārtas dāma.
Drīz tie sasniedza Pilnicu.
Meitene ātri nolēca no bukas, un sekretārs apsolījās viņu pieteikt grāfienei. Priek�namā viņ� lika kādu brītiņu tai uzgaidīt.
Kā jūs sauc? � sekretārs vēl jautāja.
Guste.
Un uzvārds?
Jūs esat par daudz ziņkārīgs, � meitene iesaucās, � nu, sakiet: kāda jauna me�a dzirnavnieka meita vēlas runāt ar grāfieni.
Pagaidiet, � sekretārs iesaucās.
Tad viņ� steidzīgi uzmeklēja Emmu un izstāstīja tai par laimīgo ķērienu, nu dro�i vien bū�ot izdevība iegūt kādas slepenas ziņas.
Viņ� ieteica Emmai pārģērbties par grāfieni un pieņemt sve�o mei�teni. Viltīgā Emma visu saprata un apģērbās kā grāfiene.
Tā! � sekretārs iesaucās. � Nu varam iesaukt sve�o meiteni.
S'ekret ars ieveda Gusti grāfienes buduārā, kur Emma tos sagai�dīja kā grāfiene.
Sekretārs zemu palocījās un pamāja sve�iniecei, lai arī tā seko viņa priek�zīmei.
Es to darītu vienīgi priek� grāfienes Kozelas, bet nekad kā�dai citai, � meitene atbildēja.
Sekretārs pārsteigts soli atkāpās. Viņ� saprata, ka sve�ā pazīst grāfieni. Bet notika vēl kāds brīnums: sve�ā lūdza, lai sekretārs izejot. Viņ� neizpratnē uzlūkoja Emmu, bet arī tā pamāja un, gribot vai negribot, bija jāatstāj dāmas.
Tad Guste pateica Emmai savu vārdu, un tā apsolījās Gusti aiz�vest uz Kenigsteinu pie Hildas.
Prāgā vēl arvien valdīja dzīva kustība. Ziņkāri ļaudis pulcējās ap pilsētas vārtiem, visi vēlējās redzēt jauno līgavu.
Da�as mājas jau bija izgreznotas, jo rītu būs skaistās ungāru grāfienes un grāfa Martinica laulības.
Tādēļ nebija ko brīnīties, ja līdz ar godīgiem ļaudīm pilsētā ieradās da�ādi klaidoņi. Protams, ka lielākā daļa no tiem bija ubagi, kurus pilsētas sargi aizraidīja kādā atsevi�ķā pilsētas daļā, un tik pēc laulībām tie drīkstēja atgriezties ļaudīs.
Arī Zamuels ar saviem pieciem biedriem klīda pa ļau�u pilnajām ielām un mēģināja atrast Lipu Tulianu. Beidzot tie ieraudzīja vārtu viesnīcu un jau taisījās tanī ieiet, bet vispirms vēl Zamuels apska�tījās, vai neredzēs kādu zīmi.
Un tie�ām, uz sienas stāvēja melna roka izplestiem pirkstiem. Tas nozīmēja, ka tiem pa vienam jāierodas viesnīcā.
. Tad nu ari katrs atsevi�ķi iegāja viesnīcā, atsēdās pie da�ādiem galdiem un pasūtīja labu vīnu.
Jau labu brīdi viesnīcas sēta stāvēja tuk�a, jo visi apkalpotāji bija aizgāju�i skatīties namu pu�ķo�anu.�
Bet tad divi sve�i vīri uzmanīgi aizlīda līdz vārtiem.
Tur slapstījās Zārbergs ar savu biedru. Biedrs gribēja atstāt Prāgu un doties dro�ībā, bet Zārbergs nepiekrita viņa domām, jo tas katrā ziņā gribēja dabūt par brīvkungu izpirk�anas naudu. Bez tam viņ� vēl gribēja sagaidīt kādu ziņu par pulkve�a fon Greifen- steina atrasto meitu.
Par �o lietu tie ilgi strīdējās. Biedrs domāja, ka labāk būtu do�ties projām, bet Zārbergs � ka jāpaliek. Beidzot biedrs padevās.
Vispirms Zārbergs taisījās iet pastaigāties, bet vēlāk, atmetis �īs domas, gribēja doties savā slēptuvē. Nejau�i tas ievēroja melno roku un atcerējās, ka vakar tās uz sienas vēl nebija.
Viņ� piegāja tuvāk un uzmanīgi aplūkoja melno roku. Pēk�ņi tam ienāca prātā, ka �ādu zīmi saviem biedriem mēdza dot Lips Tulians.
� Se atrodas Lips Tulians, � Zārbergs iesaucās, � �ī ir viņa
zīme!
Sākumā biedrs tam neticēja, bet Zārbergs apgalvoja, ka viņ� pazīstot to.
Nu biedrs atkal gribēja doties projām, bet Zārbergs prata to ap�mierināt.
Viņi ātri iegāja savā slēptuvē, lai tos gadījumā nepamanītu Lips Tulians.
Zārbergam bija liels brīnums, ka Vencelis ar Terēzi neko nav izdarīju�i un Lips Tulians vēl arvien dzīvo.
Tagad viņ� kala jaunus plānus, kā varētu paziņot pārvaldniekam, ka Lips Tulians gatavojas tam uzbrukt.
Beidzot tas nosprieda ap pusnakti ieaicināt pie sevis viesnīcnieku, lai pārrunātu �o svarīgo lietu.
Rieto�ā saule apspīdēja balto mūri un Lipa Tuliana iezīmēto melno roku.
Mēness spīdēja pār Elbas upes ieleju. Aug�ā Kenigsteinas cie�toksnī dega ugunis, bet pāri pretim uz Liljensteinas klints mirgoja zviedru artilērijas ugunskurs.
�odien ne�āva, jo veda miera sarunas. Zviedri bija ieguvu�i slavu, viņu lodes bija sasniegu�as cietoksni.
Kārlis XII nedomāja pārtraukt cietok�ņa aplenk�anu, jo miera sarunas drīz vien varēja pārtrūkt, un tad no jauna būs izdevība ap�audīt cietoksni.
Visas cietok�ņa ieejas bija aplenktas, un tur, kur ceļ� veda uz Kenigsteinu, pla�u apkārtni ieņēma zviedru karaspēka nometne.
Ugunis mirgoja naktī, un pēc vienmērīgiem starpbrī�iem bija dzirdami sargposteņu vienmuļie saucieni.
Kas tur slīdēja gar me�malu klajumā? � Divas tum�as ēnas. Varbūt brie�u pāris, kas bikli izgāja laukos meklēt barību? Nē, tie bija cilvēki. Divas mēteļos ietinu�ās sievietes, kas lēnām tuvojās zviedru karaspēka nometnei. Tagad viņas apstājās.
Tur ir nometne, � �ukstēja viena no naksnīgajām ceļiniecēm,
tur ir zviedri.
Ai, mums jāgrie�as atpakaļ, visi ceļi ir ieņemti.
Nē ta�u � es turē�u savu vārdu, es izvedī�u jūs caur ienaid�nieka nometni.
Bet tas tak ir galīgi neiespējami?
Ha, ha, ha, � man nekas nav neiespējams. Ne par velti es esmu grāfienes Kozelas uzticamā kambardāma.
Bet apdomājiet ta�u, ja zviedri mūs saņem gūstā?
Pilnīgi izslēgts � jo es nemaz nedrīkstu krist zviedru gūstā. Tamdēļ man jāuzmanās. Jūs varēsit palikt cietoksnī, bet man vēl �onakt pat jāatgrie�as Pilnicā.
Guste gan neticēja, ka �is gājiens izdosies laimīgi, bet līdz ar to arī apbrīnoja Emmas varonību.
Ka tik mūs kāds nepamanītu, � viņa atkal bailīgi �ukstēja.
Seit mūs neviens vēl nav redzējis, sargposteņi vēl ir tālu.
Ak, tos jau es nedomāju, es domāju par abiem jaunajiem cilvēkiem, kas lo�ņāja ap pili. Man likās, ka viņi mūs tomēr redzēja un ātri paslēpās.
Tas nekas, � Emma, klusi smiedamās, atbildēja, � es jau varu iedomāties, kas tie bija. Jums jāzina, ka ministra sekretārs ir bries�mīgi greizsirdīgs. Tas liek mani dienu un nakti apsargāt.
Guste satrūkās.
Bet tad jau tūliņ būs zināms, ka esat atstājusi pili?
Tas nekas, � Emma atteica, � gan es pratī�u aizbildināties, un jūs nemaz nevarat iedomāties, kā tādu iemīlēju�os var mānīt. Sekretārs ir nerrs � es vazāju viņu aiz deguna.
Klau, vai tur � aiz mums � ne�ab?
Nē, tas būs bijis vēj�.
Man likās, ka tie bija soļi.
Muļķības, � Emma atbildēja, labi uzmanīgi ieklausījusies.
Redziet, mēness nupat pazuda aiz Jura torņa. Brīvais laukums nav vairs apgaismots � mums ātri jātiek pāri.
Bet tad jau mēs ieskriesim sargposteņiem taisni krūtīs.
Nekad arī, � Emma atbildēja, � paļaujieties tik uz mani. Viņa satvēra Gusti aiz rokas, un abas mei�as traucās uz priek�u,
tuvējam krūmājam pretī.
Tuvumā atskanēja sargposteņa sauciens.
Bet pa �o ceļu jau mēs ieiesim nometnē, � Guste ba�ījās.
Pagaidiet, tad runājiet.
Emma uzmanīgi skatījās apkārt. Varēja redzēt, ka viņa smalki pazīst �o vietu; likās, it kā viņa meklētu kādas zīmes kokos.
Guste to ievēroja.
Ko jūs tur darāt?
Klusu, klusu �
Atkal atskanēja sargposteņa sauciens. Kambardāma uzlēca kājās.
Tagad iesim, � Emma �ukstēja, � viss ir kārtībā.
Guste negribēja savām acīm ticēt. Patlaban tā redzēja kambar-
dāmu ielienam biezoknī.
Atri � �urp! � Emma sauca. � Bet uzmanīgi, te iet diezgan stāvus uz leju.
Kambardāmas balss skanēja kā no pazemes, un Guste, lēnām tuvodamās, ieraudzīja aizu; meitene uzdūrās apslēptām dzelzs dur�vīm. Nebija �aubu: tur kāda apak�zemes eja veda uz cietoksni.
Uzmanīgi, � Emma �ukstēja. � Tur ir pakāpieni!
Guste pieplaka pie zemes. Tie�ām, tur bija lī�lo�u trepes, kas veda dziļumā, un tagad Guste sajuta kambardāmas roku, kas lēnām vilka meiteni lejup.
Tūliņ pēc tam aizvērās durvis.
Nu, vai man nebija taisnība, � Emma di�ojās, � es jūs iz�vedu caur zviedru karaspēka nometni, kaut arī tā � drusku pa zemes npak�u. So eju zina tikai nedaudzi. Pa to mēs sasniegsim Kenig- steinu.
Emmai bija taisnība.
Eja bija diezgan �aura � mitrs un sastāvējies gaiss smacēja elpu.
Abas mei�as bija tuvu piespiedu�ās viena otrai un devās uz priek�u, cik vien ātri tumsā bija iespējams.
Gaiss kļuva arvien smagāks un ie�ana grūtāka.
Nebaidies,� Emma sacīja, � es �o ceļu jau vairākas rei�zes esmu gājusi. Mēs atrodamies taisni vidū, un gaiss drīz kļūs labāks. Vai dzirdat � tā dimdoņa un mīdī�anās aug�ā, tie ir zirgi, patlaban mēs ejam caur zviedru nometni. Nevienam nav ne jausmas, ka te apak�ā iet cilvēki. �ādā ceļā cietoksni var apgādāt ar pārtikas līdzekļiem, ja aplenk�ana ieilgst.
Gaiss tie�ām kļuva labāks. Izeja vairs nevarēja būt tālu, Guste domāja.
Un viņa nebija maldījusies. Jo Emma patlaban atvēra durvis. Vēsais nakts gaiss sitās abām gājējām pretī, un Guste ieraudzīja sava priek�ā masīvu klints sienu.
Tā bija Kenigsteina.
Nu viņas kāpa pa stāvo teciņu aug�up � uz cietoksni, un drīz vien atskanēja sardzes:
Kas tur ir?
Emma atbildēja zināmo paroli, un durvis atvērās.
Viņas gāja tālāk caur bastioniem, līdz viņu priek�ā pacēlās tum��ie Jura pils mūri.
� Mēs esam klāt, � Emma sacīja, � tur aug�ā, Jura cietu�mā, dzīvo grāfiene Kozela. Rīt agri jūs varat runāt ar manu pavēl- nieci, jo es tūliņ atgriezī�os Pilnicā pa to pa�u ceļu, pa kuru nācām.
Prāgas ielās drūzmējās ļau�u bari, jo �odien gaidīja pārvaldnieka līgavu.
"Patlaban pa Hrad�inas vārtiem izjāja kāds stalts jātnieks ar saviem pavadoņiem. Tas bija Prāgas pilsētas pulkvedis fon Grei- fensteins.
Viņam sekoja pārvaldnieka gvardi, ģērbu�ies spo�os formas tēr�pos, un visi pilsētas sargi.
Ļau�u pulki uzgavilēja, stalti, priecīgām sejām soļoja kareivji, tiem visiem, tā likās, bija labs garastāvoklis. Tikai viena cilvēka � pulkve�a fon Greifensteina sejā atspoguļojās skumjas, viņ� domīgi lūkojās gavilējo�ā ļau�u pūlī.
Gājiens sasniedza Moldavas krastu. Se ceļam gar abām pusēm bija jānostājas kareivjiem. Pārvaldnieks nebija devies līgavai pretī, viņ� vēlējās to sagaidīt pilī un bija visu tā iekārtojis, lai spo�ajā greznībā līdzinātos pa�am ķeizaram.
Pulkvedis pieturēja pie tilta, nokāpa no zirga un aprunājās ar sargu vadoņiem. Pār pulkve�a seju pārlaidās drūma ēna, jo viņ� bija ieraudzījis nākam kādu vīrieti.
Bitelis, � pulkvedis murmināja, � katru reizi, kad redzu �o cilvēku, manī vārās dusmas. Es tie�ām spētu no�ņaugt �o nelieti, tik viņ� vien ir vainīgs meitenes bēg�anā.
Bitelis aizelsies pieskrēja klāt.
Jūsu �ēlastība, � viņ� izdvesa, bet pulkvedis neļāva tam tur�pināt.
Vai jūs ziņosit par izbēgu�o? Ja, jeb nē!
Jā � jā � jā! � Bitelis iesaucās. � Es atradu viņu un drīz tā atgriezīsies Prāgā.
Pulkvedis ķēra ar roku pie krūtīm, it kā gribētu apklusināt strauji puksto�o sirdi.
Ak, kaut tas būtu mans pazudu�ais bērns, tad arī man vēl patiktu dzīve. Ak, Dievs, atdod manu meitiņu!
Viņ� satvēra Biteļa roku.
Kur tā atrodas?
Pie �igāniem, � Bitelis atbildēja. � Man ir dro�as ziņas, viņa dzīvo pie �igāniem. Kāds cilvēks, "kas to uzzinājis, man apso�lījās meiteni atvest uz Prāgu. Izbēgusi vēl baidās no apcietinā�anas, viņa v 1as brīvību. Pretējā gadījumā tā ar �igāniem do�oties tālāk.
Pulkvedis neļāva Bitelim tālāk runāt.
Viss ir atļauts, � viņ� iesaucās, � neviens viņu neaizskars un, ja viņa nebūs tneklētā, tā varēs turpināt savu ceļu. Dodu savu goda vārdu!
Es pasteig�os, aizsūtī�u kādu uzticamu vīru pie �igāniem. Vēl tik da�as dienas pacietieties, tad jūs pa�i redzēsit no cietuma iz�bēgu�o meiteni.
Ejiet � es gaidī�u! � pulkvedis uzsauca aizejo�ajam Bitelim.
Pulkvedis palika kā sastindzis stāvam, visi virsnieki bija gaba�liņu atkāpu�ies-, lai to netraucētu. Skumju vietā viņa sejā bija ievie�su�ās rūpes.
Kas gan atvestā būs? � pulkvedis murmināja. � Vai tie�ām Dievs man pie�ķirs tik lielu �ēlastību un atdos man tik sen aprau�dāto bērnu? Bet varbūt �is nelietis būs atradis kādu �igānu bērnu? Ak, kā lai atminu �o mīklu!
Pulkvedis vēl stāvēja domās nogrimis, kad atkal caur sargu rin�dām traucās kāds vīrietis. Sargi mēģināja to aizturēt.
Laidiet mani, laidiet! � viņ� sauca, � man jānodod pulkve�dim kāda svarīga vēstule � laidiet!
Dodiet �urp, mēs to pasniegsim pulkvedim.
Tad sve�ais vīrietis iedeva kādu saburzītu vēstuli sargu vado�nim, kur� tūliņ to nodeva pulkvedim fon Greifensteinam.
Pulkvedis, vēstuli saņemdams, nodomāja, ka vēl kāds aizkavējies �īs dienas rīkojums. Bet ko viņ� izlasīja?
�Pulkvedim fon Greifensteinam jāapsargā Prāgas pārvaldnieks. Bīstamais laupītāju virsnieks Lips Tulians un da�i vīri no viņa melnās gvardes redzēti pilsētā. Ir iespējams, ka �is bīstamais cil�vēks sagatavojies uzbrukt pārvaldniekam.�
Vēstule nebija parakstīta.
Ko tas nozīmē? � pulkvedis sacīja. � �e, Prāgā, uzturas Lips Tulians? Neticami!
Pulkvedis nezināja, kas slēpjas aiz �ī vārda. Viņ� bija daudzreiz dzirdējis par briesmīgo melnās gvardes virsnieku, bet nekad par to, ka tas ir Filips fon Mengsteins. Un tagad �is pārdro�ais virsnieks būtu Prāgā?
Pulkvedis bija apdomīgs cilvēks. Varbūt �o vēstuli bija rakstījis kāds jokupēteris, lai izpostītu visus priekus, bet varēja arī būt, ka �is pārdro�nieks tie�ām atradās Prāgā. Sādā cilvēku drūzmā viegli varēja iekļūt pilsētā.
Pulkvedis vēl atcerējās, ka jau pirms da�ām dienām bija klīdu�as baumas, ka Lips Tulians paslēpies viesnīcā. Lai gan �īs valodas izrādījās nepatiesas, tomēr vajadzēja uzmanīties.
Vēl brīdi visu pārdomājis, pulkvedis sasauca visus vadoņus un virsniekus uz īsu apspriedi.
Kad izlasīja vēstuli, pulkvedis ar nepatiku vēroja, ka visi vadoņi, Lipa Tuliana vārdu pieminot, uzreiz kļuva nemierīgi.
Pulkvedis saskaitās.
Ko tas nozīmē? Kā liekas, tad jums no �ī cilvēka bail?
Jūsu �ēlastība, Lips Tulians nav tāds cilvēks kā mēs, viņ� biedrojas ar velnu, viņ� padara sevi neredzamu un tādēļ tam nevar ne iesist, ne ie�aut. Vienkār�am cilvēkam jābīstas no tā.
Kaut kas nedzirdēts! � pulkvedis pārskaities kliedza. � Lips - Tulians ir glu�i tāds pats cilvēks kā mēs visi, viss cits ir tuk�as tenkas, es pavēlu jums izpildīt savu pienākumu. Apcietināt katru aizdomīgu personu, preto�anās gadījumā varat to no�aut. Ievērojiet!
Mēs izpildīsim jūsu pavēli, augstība! � vadoņi atbildēja, bet viņu domas kavējās citur.
Lips Tulians Prāgā! � �ī vēsts zibens ātrumā izplatījās pa visām kareivju un sargu rindām.
Lips Tulians ar savu melno gvardi varbūt ir jau �e � mūsu tuvumā.
Bija zudis viss prieks, katra sejā bija lasāmas bailes un rūpes.
Pārvaldnieka gvardi nemierīgi lūkojās visapkārt.
Vienīgi uz Moldavas tilta vēl bija kārtība, bet tālāk uz vārtu pusi pilsētas sargi salasījās pulciņos. Pulkvedis jāja gar rindām un ievēroja nekārtīgo burzmu ap vārtiem.
Ko tas nozīmē? � viņ� jautāja sargu vadoņiem. � Vai tā kareivji stāv rindā � �is jau ir gatavais aitu bars!
Vadonis noslaucīja sviedriem klāto pieri.
Piedodiet, jūsu �ēlastība, pilsētas sargi, dzirdēdami Lipa Tu�liana vārdu, ne ar kādiem līdzekļiem nav noturami rindās.
Gļēvuļi! � pulkvedis kliedza. � Tā tie�ām ir neiespējama Ifeta. Pārmāciet tos ar zobenu. Nupat saņēmu ziņu, ka līgavas brau�ciens jau tuvojas.
Uz pulkve�a mājienu atsteidzās vairāki virsnieki un ar lielām pūlēm sastādīja sargus rindās.
Kaut kas nedzirdēts, � pulkvedis rājās. � Ja jau Lipa Tu�liana vārds tiem iedve� tik lielas bailes, tad es tie�ām gribētu redzēt, kas notiktu, ja viņ� parādītos pats. Tad dro�i vien �ī gļēvuļu banda izklīstu pa malu malām.
Pie vārtiem norībēja bungas. Līgavas brauciens bija klāt, varēja jau redzēt grāfienes pavadoņus � lepnos ungārus uz grezniem zirgiem, ar līkiem zobeniem pie sāniem.
�inī mirklī visi aizmirsa Lipu Tulianu. Ļaudis uzgavilēja jāt�niekiem. Pamazām tuvojās rati, mūzikas orķestris spēlēja ungāru mar�u, skatītāji atkal sajūsmā gavilēja.
Tūliņ pēc ungāriem jāja smagi apbruņoju�ies jātnieki un beidzot brauca greznā ungāru grāfienes kariete.
Karietes logi bija pla�i atvērti, lai varētu red�ēt skaisto grāfieni, kas izlaidīgi bija atslīgusi pret zīda spilveniem.
Augstprātība, cietsirdība un ne�ēlība atspoguļojās viņas skaistajā sejā. Jā, tā bija grāfam Martinicam piemērota dzīvesbiedrene, tāds pāris saderēja kopā un no saviem apak�niekiem, bez �aubām, drīz iemantotu visdziļāko naidu.
Aiz karietes sekoja otra daļa bruņotu jātnieku, tad gara rinda ratu, kuros jātnieku un kājnieku apsardzībā veda grāfienes mantas un kalpones.
Pulkvedis fon Greifensteins apsveica līgavu ar labi skano�u uz�runu un jāja blakus karietei, pavadīdams to uz Hrad�inu.
�Grāfs Martinics ir pratis atrast sev piemērotu līgavu,� pulkve�dis domāja, �patiesi, viņas pieri apēno ne�ēlība. �ie cilvēki ir kā radīti viens otram.�
Pulkvedis vienaldzīgi raudzījās gavilējo�ā ļau�u pūlī.
Priecājieties tik! � viņ� �ukstēja. � Drīz pienāks laiks, kad jūs viņu nolādēsit.
Pēk�ņi viņ� apturēja zirgu. Ļau�u drūzmā uz Moldavas krasta stāvēja kāds vienkār�i ģērbies pilsonis, kas nebija noņēmis cepuri un nesveicināja līgavu, bet vienaldzīgi skatījās apkārt. �is sve�i�nieks bija slaika auguma jauneklis, smalkiem sejas vaibstiem, viņa dzirksto�ās acis me�onīgi un drūmi raudzījās uz grezno karieti.
Pulkvedim ienāca prātā, ka �is cilvēks nevar būt neviens cits kā Lips Tulians.
Dro�sirdīgais pulkvedis piespieda pie�us.
Dodiet ceļu! � viņ� pavēlo�i uzsauca kareivjiem.
Tie ātri atbrīvoja ceļu � bet, kad pulkvedis nonāca tanī vietā, kur stāvēja aizdomīgais vīrietis, pēdējais bija pazudis, it kā zemē ielīdis, un, lai gan pulkvedis skatījās visapkārt, tas nekur vairs nebija ieraugāms.
Galvu domīgi grozīdams, pulkvedis atgriezās pavadīt grāfieni uz Hrad�inu.
Spo�ais brauciens patlaban devās pār tiltu. Te zirgi sāka stāties. Braucēji acīmredzot bija piedzēru�ies un pavadoņi ne mazāk.
Tā kā garais Moldavas tilts vidū bija �aurs, kareivju �palēru un ziņkārīgo pūļa dēļ rati vietu vietām netika garām, tādēļ izcēlās sadursmes un vārdu pārmaiņa.
Pie tam nabaga zirgi dabūja nopietnus belzienus un sitienus, un nebija brīnums, ka tie satrūkās un ierāva kādus ratus pūli. Sacēlās briesmīgs troksnis.
Sievietes spiedza un meklēja savus bērnus, kurus izvilka no ratu apak�as.
Satrauktos zirgus atkal mēģināja dabūt uz vidu, ikviens devās palīgā, un pēc nedaudz minūtēm ari izdevās smago vezumu iedabūt atpakaļ rindā.
Vezumos acīmredzot bija daudz dārgu mantu, jo tie bija cie�i apsegti ar baltu, smalku brezentu.
Bet pēk�ņi satraukumā tas saplīsa, un pa�ā virsū, kā ari malās rēgojās caurumi.
Tam nepiegrieza vērību.
Iereibu�ie pavadoņi ar grūdieniem un saucieniem tika pamudi�nāti stāties-vezumiem apkārt, un brauciens devās tālāk uz Hrad�inu, kur pārvaldnieks gaidīja savu skaisto līgavu.
Karogi plandījās vējā, zvani skanēja, un no pilsētas vaļņiem dārdēja �āvieni.
Līgava bija sasniegusi Hrad�inu, un pārvaldnieks veda grāfieni uz viņas istabām.
Bet pils pagalmā stāvēja smagie vezumi ar bagāto pūru.
Vesels apkalpotāju un kameristu leģions ielenca ratus, lai �ķir�stus, kastes un �emodānus nestu uz grāfienes istabām.
Tik vieni rati palika savrup stāvot, tie, kas uz tilta bija bojāti.
Pavadoņi ielenca vezumus, neļaudami nevienam tuvoties. Jo vezumos tak bija atvesti skaistās līgavas lielākie dārgumi, dārgākie zīda tērpi un it sevi�ķi rotaslietas, kas bija sakrautas vai�rākos dzelzs �emodānos.
Bet starp �īm lietām atradās kāda smaga dzelzs kaste, kas sa�turēja visdārgāko � bagātīgo līgavas rotu no zelta un dārgakme�ņiem, ko grāfs Martinics bija aizsūtījis savai līgavai uz tālo" Un�gāriju.
Patlaban tuvojās pārvaldnieka uzticamie sulaiņi, kurus pavadīja divas grāfienes kameristes.
Tie vienīgie drīkstēja saņemt mantas un nogādāt kundzes istabās.
Ātri tika atrauts apsegs, kura bojājumus pavadoņi pēc iespējas bija noslēpu�i.
Sulaiņi iekāpa ratos, kameristes sekoja un pēto�i aplūkoja katru kasti un �emodānu.
Pēk�ņi kāda kameriste iekliedzās.
Kas noticis, kas ir? � viņai uzsauca no visām pusēm.
Līgavas rota� līgavas rota� � kameriste �ņukstēja. � Dieva dēļ, �emodāna trūkst, manas �ēlīgās kundzes līgavas rota ir nozagta!]
Hilda ne mazums iztrūkās, kad zviedru baterijas sūtīja savus sveicienus no Liljensteinas Kenigsteinas cietoksnim.
Līdz �im vēl neviena lode nebija sasniegusi Jura pili, bet, ne�skatoties uz to, Hilda bija priecīga, kad beidzot apklusa lielgabali un ģenerālis Kijaus paziņoja, ka patlaban vedot miera sarunas.
Grāfiene pēdējo nakti bija pavadījusi bezmiegā, lai uzbrukuma gadījumā varētu iebēgt pagrabos.
Nu visas briesmas bija garām. Grāfs Flemings veda miera saru�nas, un grāfiene Kozela varēja mierīgi gulēt.
Hilda tomēr nevarēja aizmigt. Vēl aizvien tai uzmācās drūmas domas.
�Kas noticis ar Lipu Tulianu? Kāpēc viņ� nenāk uz Kenigsteinu pēc Elzbetes. Varbūt to aizkavē zviedri? Tas būtu iespējams.�
Visi �ie bezgalīgie jautājumi tirdīja noguru�o Hildu.
Viņa pazina Lipa Tuliana lielo enerģiju, izturību un dro�sirdību, zināja, ka viņ� nepazīst �ķēr�ļus. Bet ja nu to aizkavēja kāda sva�rīga darī�ana � varbūt tam arī Elzbete kļuvusi vienaldzīga, varbūt? Viss tik neskaidrs, tik neskaidrs, neticams, tik viena lieta bija sa�protama � līdz �im tas Kenigsteinā nebija ieradies.
Te kāds pieklauvēja pie durvīm un pārtrauca grāfienes domas.
Ienāca viņas istabas meita.
Ekselence, cietoksnī ir ieradusies kāda meitene un vēlas ar jums runāt.
Hilda mazliet pacēlās.
Aha, tad to ir atvedusi Emma. Kā viņu sauc? � grāfiene skaļi jautāja.
Lai es jums sakot: �Guste, me�a dzirnavnieka meita, vēlas runāt ar ekselenci.�
Ievediet sve�inieci, tūlīt! � Hilda iesaucās.
Istabas meita ieveda Gusti.
Guste pazina Hildu, kuru toreiz me�a dzirnavās bija atvedis Zamuels. Kāds gan tai varēja būt sakars ar Lipu Tulianu? Gustei nebija ne mazākās jausmas, ka arī Hilda mīlēja virsnieku. Guste nodomāja, ka Hilda aiz pārpratuma bija nokļuvusi Zamuela rokās.
Grāfiene piecēlās gultā sēdus un draudzīgi pamāja Gustei:
Nāc tuvāk, mīļais bērns, atsēdies �e pie manas gultas, man ar tevi jārunā.
Guste paklausīja.
Tik tagad viņa redzēja Hildas skaistumu un saprata, ka tā ir spējīga savaldzināt vīrie�u sirdis.
Hilda jau sen bija gaidīju�i Gusti un, lai gan viņa vairs necerēja to ieraudzīt Kenigsteinā, tomēr bija sagatavojusies izvilināt Gustes noslēpumu. Kamēr Guste stāstīja, kā iekļuvusi cietoksnī,. Hilda uz�manīgi to vēroja. Viņa nāca pie slēdziena, ka Guste nav nekāda vientiesīte, bet gan īsts kalnu bērns � gudrs, viltīgs. Hilda saprata, ka jārīkojas ļoti uzmanīgi, lai uzzinātu noslēpumaino vārdu nozīmi, kurus viņā mēnesnīcas naktī Guste bija �ukstējusi.
Es priecājos, mīļais bērns, ka tu atnāci, � Hilda maigā balsī sacīja, � man ar tevi daudz jārunā � tu ta�u padzīvosi kādu lai�ciņu pie manis?
Es varētu gan, tā � līdz pilnam mēnesim, � Guste domīgi sacīja.
Hilda izbrīnā uzlūkoja Gusti. Līdz pilnam mēnesim � tas ta�u nozīmēja kaut ko svarīgu. Nu viņai vēl vairāk uzmācās aizdomas, ka Gustei ir mīlas dzēriens.
Nebija vairs �aubu, meitene mīlēja Lipu Tulianu un gribēja ar burvju līdzekļiem savaldzināt viņa sirdi.
Tas nedrīkstēja notikt, acumirklī Hilda izgudroja plānu, pēc kura jārīkojas. Jau tā bija laba zīme, ka Guste neturēja grāiieni par savu sāncensi, viņai nebija ne mazāko aizdomu un to vēl vairāk apstip�rināja viņas vārdi:
Ekselence, esmu visu izstāstījusi, bet man ir daudz kas palicis nesaprotams. Kādēļ jūs toreiz uzturējāties tanī ciemā, kuram uz�bruka mūsu ļaudis?
Hilda �o jautājumu bija gaidījusi.
Tam nu gan vajadzēja palikt noslēpumam, � viņa �ukstēja, � bet tu jau �o to zini un tādēļ es dāvā�u tev uzticību. Ciema vecā�kajam bija da�i svarīgi dokumenti, kurus man katrā ziņā vajadzēja iegūt. Es pārģērbos un devos pēc dokumentiem, lai pie tā pa�a ie�vāktu tuvākas ziņas par'da�ām personām. Bet gadījuma dēļ toreiz nokļuvu laupītāju rokās. Lips Tulians mani atlaida pret izpirk�anas naudu.
Hilda runādama vēroja Gusti. Ja Guste būtu zinājusi, kas toreiz norisinājās starp Hildu un laupītāju virsnieku, tad viņas acis uz�liesmotu �aubās, bet, kā likās, Guste neko nezināja. Nu Hilda varēja dro�i turpināt, jo vairs nebija jābaidās par neuzticību.
Gustei dro�i vien bija mīlas dzira. Viltīgā Hilda atcerējās noti�kumus me�a dzirnavās, kad vecais, vienaldzīgais Siklers mocījās mīlas skurbumā. Tomēr tā arī bija nopratusi no laupītāju runām, ka vecais iedzēris kādu mīlas dziru. �o dziru varēja būt pagatavojusi vienīgi Guste, bet aiz pārskatī�anās to bija iedzēris vecais �iklers.
Un Hilda nemaldījās, tā drīz vien sasniedza savu kāroto mērķi.
Tātad uz pilnu mēnesi tu vēlies atgriezties me�a dzirnavās, � Hilda turpināja, � tas dro�i vien ko svarīgu nozīmē!
Guste klusēja, bet nejau�i pieskārās ar roku tai vielai, kur gla�bājās mīlas dzira!
Hilda ievēroja katru viņas kustību. _
Bet Gustei modās ziņkāre. Viņa vaicāja, kādēļ grāfiene tai likusi atnākt. Varbūt gribot kaut ko. uzzināt par laupītājiem?
Muļķa bērns, � Hilda iesmējās, � tādas lietas man nenāk prātā, es neienīstu laupītāju virsnieku, viņ� reiz man pakalpoja kādā svarīgā lietā!
Kādā lietā? � Guste greizsirdīgi jautāja.
Mīļais bērns, uzklausi mani, es gribu tev pilnīgi uzticēties un pateikt īsto iemeslu, kādēļ pārģērbusies apmeklēju ciemu. Tu ta�u zini manu kārtu un stāvokli?
Jā gan! � Guste sacīja.
Nu tādēļ uzklausi, bērns. Tu zini, ka karalis mani labi ieredz, bet mani ienaidnieki ir nolēmu�i mani gāzt. Viņi gatavojas kādu poļu grāfieni iecelt manā vietā. Bet �o nodomu es gribu aizkavēt, es vēl turpmāk gribu saistīt valdnieku.
Gustes sejiņa noskaidrojās. Tagad viņa saprata, ka Hilda neil�gojas pēc Lipa Tuliana.
Hilda mīļi piekļāvās Gustei.
Kalnos dzīvo daudz gudru cilvēku, � viņa maigi �ukstēja, � da�as sievietes, kas pazīst dabas noslēpumus. Es meklēju līdzekli, lai varētu uzturēt valdnieka mīlu. Un tādēļ es ierados ciemā.
� Vai jūs, ekselence, �o līdzekli dabūjāt? � Guste jautāja.
Nē! � Hilda skumji atbildēja. � Es tik dzirdēju, ka kalnos dzīvojot kāda veca sieviņa, kuru ļaudis iesauku�i par zāļu sievu.
Tā ir patiesība, ekselence! � Guste piebalsoja.
Bet es nekad �o sievu neesmu redzējusi, viņa arvien dzīvojot kalnos, nezināmā vietā, un reti kad atnākot ciemā.
Jā, ekselence, tas viss ir taisnība!
Ciema vecākais man apgalvoja, ka �ī sieva protot pagatavot mīlas dzērienu. Vai tā ir patiesība?
Jā, to viņa spēj, � Guste neapdomīgi izteica.
Tagad Hilda visu zināja. Viņa bija pārliecināta, ka Gustei ir mīlas zāles. Hilda gribēja ar viltu iegūt �īs dārgās zāles.
Viņa sirsnīgi apskāva Gusti un lūdza, lai tā līdz pilnam mēnesim padzīvo pie viņas, jo tai patīkot ar Gusti patērzēt.
Hilda apsolījās iedāvāt Gustei skaistas drānas un rotas lietas.
Guste priecājās, ka jaunajos tērpos tā izskatīsies vēl daiļāka un varēs pārsteigt Lipu Tulianu.
Hilda piezvanīja, ienāca istabas meita un sarunājās ar grāfieni fran�u valodā. -
Tad istabas meita ieveda Gusti citā telpā un teica, ka grāfiene uzdevusi Gusti-pārģērbt un apkalpot; Viņa ātri atģērba Gusti un, pienesusi grāfienes zīda drānas, ietērpa to no galvas līdz kājām dārgā zīdā. Guste, priekā starodama, vairs neatcerējās savu zāļu pudelīti, kura bija ie�ūta viņas apģērba ņieburā.
Istabas meita iekāra Gustes drānas kādā skapi un ieveda viņu pie grāfienes, lai tās iebaudītu kopējas brokastis.
Pēc kāda laika Guste, pie loga stāvēdama, ievēroja kādā cietuma logā Elzbeti un brīnījās, ka tā vēl ir dzīva, kuru līdz �im bija turē�ju�i par miru�u.
Un tie�ām � tā bija Elzbete.
Naktī pēc līgavas atbrauk�anas Prāgas pilsoņi baudīja maz miera. Pārvaldnieks bija dāvājis brīvu nakti, visas viesnīcas un vīna pārdotavas stāvēja vaļā, kurās ļaudis dzīvoja kā pa svētkiem. Kas netika runāts un stāstīts, kas viss nebija redzēts, un gandrīz katrs zināja stāstīt kādu jaunu piedzīvojumu.
Ļaudis nesprieda par līgavu vien, bet pa lielākai daļai par Lipu Tulianu. Neticamā ātrumā bija izplatīju�ās baumas, ka Prāgā re�dzēts Lips Tulians ar savu melno gvardi.
Vēl otra ziņa ne mazāk bija uztrauku�i ļau�u prātus � nozagtas līgavas pasakaini dārgās rotaslietas, ko stingri apsargāja. Sādi dārgumi nemaz nebija Prāgā dabūjami.
Pārvaldnieks vai plīsa aiz dusmām par tādu zaudējumu, jo tie bija reti augstvērtīgi dārgumi.
Pilsētā bija ieradu�ies daudz sve�inieku, un dro�i vien viņu vidū atradās rotu zaglis. Tie�ām nepieredzēta zādzība!
� Tas ir Lipa Tuliana darbs! � ļaudis sprieda. � Viņ� ir pa�ņēmis �emodānu, jo viņ� var sevi padarīt neredzamu.
Māņticīgie ļaudis iztēloja Lipu Tulianu par pārdabīgu radījumu. Sīm drausmīgajām pasakām vēl pieskaitīja Zārberga briesmu dar�bus, un tā Lips Tulians bija iemantojis briesmoņa slavu.
Hrad�ina bija apgaismota visu nakti. Ar lāpām pārmeklēja visus stūrus, pazudu�o dārglietu kasti tomēr neatrada. Viss velti! Kaste bija pazudusi.
Pārvaldnieks aiz dusmām nezināja, ko iesākt, jo nekur tik ātri nevarēja dabūt �ādus dārgumus.
Un skaistā līgava?
Tā plosījās bez mēra un pēra istabas meitas. Tā tas gāja līdz rīta ausmai.
Sīs atbaido�ās scēnas aculiecinieks bija pulkvedis fon Greifen- steins, un, kad uzlēca saule, viņ� atkal sadzirdēja skaistās grāfienes nikno balsi.
Lai Dievs tam ir �ēlīgs, kam jākalpo �ai sievietei, � vecais pulkvedis murmināja. � Agrāk Prāgā bija viens virsbende, bet nu būs divi. Nu, nekas, esmu jau iz�ķīries � ja ies tik raibi, ņem�u atvaļinājumu un pavadī�u savas vecuma dienas Greifensteinā. Un, ja Dievs man palīdzētu atrast pazudu�o meitiņu, tad es būtu laimī�gākais cilvēks.
Vecais pulkvedis slaucīja asaras.
Svētku rīts. Torņos zvanīja, ļaudis, svētku drānās ģērbu�ies, stai�gāja pa ielām.
Bet aug�ā, pārvaldnieka un grāfienes istabās, nevaldīja svētku miers. Sadusmotais pārvaldnieks lamājās neatdabūjamā zaudējuma dēļ, un grāfiene plosījās kā bez prāta.
Steig�us sanesa dārgākās rotas lietas, kādas Prāgā bija dabū�jamas. Prāgas zeltkaļi smīnēja, ka nu bija izdevība pārdot vienu otru rotu, kas citādi nebija iespējams.
Bet tas viss bija tīrais nieks, salīdzinot ar zaudēto.
Diedelnieka rotas pret tām, kādas man bija, � grāfiene klie�dza, kad viņai pienesa nopirktās rotas. � Man bija skaistākas kā pa�ai ķeizarienei un tagad �
Viņa apklusa, jo, pēdējos vārdus runājot, kāds skaļi iesmējās. Smiekli ieplūda pa vaļējo logu. Grāfiene pieskrēja pie loga.
Kur ir �is nelietis, kas vēl drīkstēs mani izsmiet, � grāfiene saniknota kliedza.
Piesteidzās sulaiņi un istabas meitas, bet vairāk neko neredzēja kā kailo mūri.
Bet tur ta�u kāds smējās, � grāfiene tiepās.
Tā būs bijusi kāda aizkavējusies pūce, � sulainis paziņoja. � Te, mūros, arvien mājo �ie putni.
Ak tā! � grāfiene dusmīgi noteica, � tie jāiznīcina. Tas tik vēl trūka, ka pat putni par mani smiesies.
Tā nu gan nebija pūce, � otrs sulainis iebilda, � tas bija cilvēks vai arī kāds spoks � �e aug�ā spokojas pat dienas laikā!
Tāds bija kāzu rīts.
Grāfiene vēl brītiņu klausījās, vai atkal neatskanēs smiekli, bet viss palika klusu.
Visos torņos zvanīja. Bet aug�ā, pilī, plosījās visi nemiera gari.
Arī grāfs Martinics staigāja saīdzis apkārt. Viņ� atcerējās savu pirmo kāzu dienu, kad tas precēja skaisto Hedvigu. Toreiz kāzas svinēja Tuna pilī, bet tagad viņa pa�a mājā. Vēl arvien tas garā redzēja Hedvigas tēlu, kuru viņ� tik neizsakāmi bija mīlējis. Kur viņa tagad atrodas, ir dzīva vai mirusi? Grāfs to nezināja.
Ar pāvesta rakstu �ī laulība bija atzīta par, neeso�u,Viņ� varēja precēt ungārieti. Bet vai tā bija viņa sirds vēlē�anās? Ak nē! Viņ� mīlēja Hedvigu, bet ungārieti tas precēja viņas bagātības un augst�prātīgās dabas dēļ. Viņ� vēlējās, kaut viņa tagadējā līgava būtu Hedviga.
�odien tas atcerējās arī Filipu fon Mengsteinu, kuru reiz bija tiesājis un sodījis. Kur tas bija palicis? Grāfam nenāca ne prātā, ka bīstamais laupītāju virsnieks Lips Tulians un Filips fon Meng- steins ir viena un tā pati persona.
Viņ� nezināja, ka �is bīstamais cilvēks tīko pēc viņa dzīvības, bet domāja, ka notiesātais Filips ir ārzemēs aizgājis bojā.
Kādi briesmīgi maldi! Sis cilvēks, kas Viņu tik neizsakāmi ienīda, bija dzīvs. Lips Tulians bija ieradies Prāgā un gaidīja izdevīgu brīdi, lai atriebtos savam lielākajam ienaidniekam.
Grāfs Martinics to nezināja.
Viņ� pēk�ņi sakustējās.
Ko es vēl meklēju pagātnē, man jādzīvo!
Viņ� pazvanīja sulaini.
Vai zaglis ir atrasts? � viņ� jautāja sulainim.
Diem�ēl, ekselence, nav.
Labi, es zinu diezgan, kāds diedelnieks to ir piesavinājies. Bet es gan ko darī�u. Visus Prāgas vārtus esmu pavēlējis apsargāt. Katru, kas ies laukā, izkratīs, lai tas būtu zems vai augsts. Un, ja kaut kādu pazīmi atradīs, vainīgo uz vietas pakārs!
Grāfs rādīja uz logu. Tur apak�ā uz Nepomuka laukuma stāvēja karātavas, kur pakārtie �ūpojās vējā.
Tagad atnes manas drēbes un apģērb mani, zagtās rotas es dabū�u � kaut vai pa�ā ellē!
Sulainis izsteidzās un ienesa greznās drēbes; grāfs tās aplūkoja ar manāmu patiku.
Viņam nekas netrūka. Zelta ķēde laistījās ap kaklu un pirkstos mirdzēja briljantu gredzeni.
Vai mana līgava ar jaunajām rotām ir apmierināta? � grāfs jautāja.
Nē, � vecais sulainis atbildēja.
Tā jau es domāju, � grāfs sacīja, � tādus dārgumus te nevar dabūt. Nu, ja es zagli dabūtu rokā, es liktu viņu mocīt, kamēr tas ellē iebrauc!
Grāfs pa tam bija apģērbts.
Vai ekselence brauks uz baznīcu? � vecais sulainis jautāja.
Nē, muļķi, laulības notiks pils baznīcā.
- Tas ir labi.
Ha, kādēļ tu tā domā, v.ecats?
Vai. pulkvedis jums nesacīja, ka Lips Tulians esot Prāgā?
Nevienu vārdu nav sacījis. No kā tu to zini, vai tās tik nav
tenkas?
Tā visi runā. Lips Tulians esot te un nevis viens pats, bet savas melnās gvardes pavadībā.
Pats velns to sūtījis! � grāfs iesaucās.
Grāfs kļuva nemierīgs, jo viņ� bija ļoti bailīgs, ar sliktu sirds�apziņu.
Bet ko viņ� tad nedarītu, ja zinātu, ka Lips Tulians ir Filips fon Mengsteins!
Es nesaprotu, kādēļ pulkvedis man nekā nav teicis.
To pilsētas komandants nedarīja, lai jūsu �ēlastību neuztrauk�tu. īstenībā jau visiem kareivjiem un gvardiem ir dots rīkojums. Tie nevienu nedrīkst Hrad�inā ielaist. Vienīgi lūgtie viesi drīkst ienākt.
To es arī būtu lūdzis.
Grāfs uzelpoja.
Ak, es jau redzu, ka mans komandants rūpējas. Es esmu pil�nīgi pārliecināts, ka �is enerģiskais vīrs darīs visu, lai svētki netiktu traucēti. Jā, viņ� rīkojies pareizi, man neziņodams, bet tu, vecais diedelniek, uz priek�u savas gudrības paturi pats. Lips Tulians uz Hrad�inu nenāks!
Grāfs aplūkoja sevi spogulī.
Es viņai patik�u, � tas runāja, � jā, es esmu skaists vīrie�tis, un neviens nebūs pārāks par mani, kad �odien ieradī�os kā pats karalis.
Grāfs Martinics lepni kā tītars soļoja uz līgavas istabām.
No turienes viņam skanēja pretī sievie�u vaimanas un pa starpām kāda spalga, nepatīkama balss. Grāfs pa�ķīra aizkaru. Tur stāvēja viņa skaistā ungāru grāfiene, ar pātagu drīz vienu, drīz otru no kameristēm iemizodama.
Vai lai es kā nabaga tirgoņa sieva eju uz baznīcu, � viņa �ķendējās, � jā, tas jums būtu pa prātam, jūs, sala�ņu bars!
Pātaga atkal plīk�ķēja pār nabaga meiteņu mugurām.
Vai es jums neteicu turēt acis vaļā, � grāfiene nemitējās. � Bet jūs tik grozāties apkārt, kamēr zaglis apstrādā vezumu. Kaut kas nedzirdēts. Es pat domāju � vai jūs tik negājāt ar zagli uz vienu roku.
O, jūsu �ēlastība, � nē, nē, mēs it nevienu neredzējām, � is�tabenes dievojās.
Sala�ņu banda! � grāfiene kliedza.
Grāfs visu dzirdēja.
Acumirklī viņu pārņēma nepatīkamas jūtas. Ja viņa nākamā sieva ir tāda fūrija, tad viņa laulības dzīvē var gadīties vētraini skati.
Bet viņ� ātri apdomājās.
Jā, kas par to, ka viņa sieva tik ne�ēlīgi rīkojas ar saviem apkal�potājiem? Lai! Vai viņam �ēl? Nē! Smieklīgi! Lai iet!
Vēl vairāk pa�ķīris aizkaru, viņ� devās iek�ā. Pātaga acumirklī bija pamesta. Skaistā līgava, apburo�i smaidīdama, devās viņam pretī.
Tu es uztraukta, mana dārgā, � grāfs Martinics iesāka.
Sīs skuķes ir vainīgas, ka manas rotas nozagtas, � skaistā ungāriete atbildēja, � īstenībā man viņas vajadzētu jēlas sakapāt, jo viņas citu neko nav pelnīju�as! Bet savā kāzu dienā es negribu dusmoties un tādēļ sodī�anu atlik�u uz vēlāku laiku.
Nabaga apkalpotājas stāvēja bālas un pārbiju�ās. Tās acīmredzot pazina savu briesmīgo pavēlnieci un trīcēdamas lūdzās �ēlastību.
Ārā, � negantniece kliedza, � prom no manām acīm, vēlāk es jūs pārmācī�u � sala�ņu bars!
Nabaga meitenes grīļodamās izgāja, ar bailēm un ba�ām iedo�mādamās nākotni.
Grāfiene griezās pie sava saderinātā.
Vai man tie�ām ar �o nabaga rotu būs jāiet baznīcā? � tā griezīgā balsī jautāja.
Grāfs Martinics gribēja uztraukto nomierināt.
Dārgā, � viņ� maigi sacīja, � �odien, vienīgi �odien ņem �os dārgakmeņus par labu. Pēc tam es tev pagatavo�u jaunu rotu, vēl greznāku par zaudēto.
� Nu labi � es pārvarē�u sevi, � viņa atteica, arvien vēl nicīgi skatīdamās dārgakmeņus, � mūsu laulības jau notiks pils baznīcā un es ceru, ka Vīnes karnevālā bū�u pārāka par visām sāncensēm.
Tā būs, mīļā, � grāfs Martinics sacīja, apskaudams kairo līgavu.
Dārgais, � daiļā negantniece �ukstēja, � saki man, kas tas ir par laupītāju, kura ērmoto vārdu �odien dzirdēju vairākas reizes. Viņu sauc Lips Tulians.
Grāfs pasmaidīja.
Brr, tas ir kāds biedēklis � nelietis, kas klejo apkārt pa Prāgu. Nav izslēgts, ka viņ� ir nozadzis tavu rotu. Bet �o nelieti katrā ziņā apcietinās, iekams tas paspēs atstāt pilsētu.
Daiļava apmierināta palocīja galvu.
O, ja es varētu atdabūt savu rotu, es būtu tik laimīga. Bet tagad es tev ie�u līdzi pie altāra pils baznīcā, mans dārgais, baznī�cas svētība mūs savienos uz mū�u.
Viņas acis iedegās kaislē, un jaunais pāris ļāvās dedzīgiem skūp�stiem.
Pēk�ņi tie atrāvās viens no otra. Kaut kur, it kā no ārpuses, atskanēja drausmīgi smiekli.
Pūce, � skaistā ungāriete �ukstēja.
Nevar būt, � grāfs Martinics iesaucās un metās pie loga. Tur nekas sevi�ķs nebija redzams. Apak�ā, Prāgas ielās, trok�ņo�ja tauta.
Skaistā Emma Rosta vēl pirms rītausmas bija atgriezusies Pil�nicas pilī nemanīta, par to viņa bija ļoti pārliecināta. Pēc īsas snaudas tā atkal stāvēja ģērbistabā pie spoguļa svaiga kā maijroze.
Pa pusaizsegto logu Emma varēja redzēt pils attālo pagalmu. Te klau: vai tur nedārdēja rati?
Emma devās pie loga.
Ak, sekretārs, � viņa nomurmināja, � tie�ām, jau tik agri. O, kā nabadziņ� būs noilgojies, vai arī nāk ar svarīgām ziņām>
Viņa devās atpakaļ pie spoguļa.
Tāds iemīlējies nerrs, � Emma �ukstēja. � Ja tik es varētu uzzināt viņa pavēlnieka svarīgākos noslēpumus. Bet viņ� vēl arvien
ir tāds neuzticīgs; man liekas, tas vienā otrā lietā vēl neizsakās. Kā lai uzzinu pēdējo noslēpumu? Ak, man ie�āvās kaut kas prātā!
Emma skatījās spogulī. Viņa bija apģērbusies tikai pa pusei, mati vaļā, rokas un skaistais kakls kairi atsegti. Pilnīgās krūtis viļņoja zem caurspīdīgās zīda drānas.
Es zinu, � Emma no�ukstēja. � Es pieņem�u "sekretāru �ajā istabā. Ja viņ� mani redzēs tādu, es domāju, viņ� paliks kā bez prāta. Un tad es tam varē�u pēdējos noslēpumus izvilināt. Ha, ha, ha, tiklīdz tos zinā�u, lai viņ� paliek, kur grib, tad es zinā�u diezgan, un mana skaistā pavēlniece drīz uzvarēs savu ienaidnieku � mi�nistru.
Tā domāja Emma. Mazā vīriņa soļi jau bija dzirdami koridorā.
Sulainis � acīmredzot tas bija Kaspars � sekretāram bija licis pagaidīt turpat, bet, tiklīdz grāfienes viltīgais uzticamais bija attā�linājies, Emma jau atvēra durvis.
Ar labi liekuļotu pārsteiguma kliedzienu tā gribēja griezties at�pakaļ, bet sekretārs kā bulta iedrāzās ģērbistabā un, iekams Emma paspēja atjēgties, saviem izkaltu�ajiem zirnekļa pirkstiem satvēra viņas maigi apaļās rokas.
Krāpniece! � mazais' vīriņ� �ņāca, � krāpniece!
Emma gribēja atsvabināties.
Ko tas nozīmē? � viņa stostījās.
Tu mani piekrāpi, no�ēlojamā! � sekretārs elsoja, � nelie�dzies! �onakt tu biji Kenigsteinā. Un pirms dienas gaismas tu atgriezies. Atzīsties � tu biji pie grāfienes Kozelas!
Emma redzēja, ka viņas maska kritusi.
Laidiet vaļā! � tā uzsauca sekretāram-
Aha! � tas plosījās, � nu es dzirdu! Uzreiz �jūs�! No�ēlo�jamā, tu mani krāpi. Tu mani nekad neesi mīlējusi.
Emma cīnījās ar saniknoto sekretāru. Viņai bija neparasts spēks un ar vienu rāvienu tā atsvabinājās no viņa rokām.
Kaunieties, � Emma uzsauca, � vai tā kāds apietas ar sie�vieti?
Mazais vīriņ� bija pārskaities.
Neģēle, � viņ� kliedza, � tu smejies par manām svētākām jūtām. Tu liekuļoji man mīlu, bet tagad bīsties manas atriebības.
Emma pasmaidīja.
Ko jūs man varat padarīt? � viņa jautāja, atguvusi aukst�asinību, � es visu noliedzu, jūs mani nekādā ziņā nevarat apvainot. Ka es vairs nelietoju draudzīgo �tu�, tas pēc jūsu uzve�anās ir pats par sevi saprotams.
Kaut kas nedzirdēts � nedzirdēts, � mazais, ar hronisku ka�taru slimais vīriņ� elsoja, � �is skuķis mani bezkaunīgi apkrāpa!
Mazais trīcēja dusmās.
Ha, es nelik�os mierā! � viņ� kliedza, � ministrs man palī�dzēs. Sargies, neģēle, tu esi pazudusi.
Emma skaļi iesmējās:
Var domāt, ka es runāju ar kādu nejēgu, nevis prātīgu cil�vēku. Tie�ām, ja visur ir spiegi un spiegi ir visi, nav brīnums, ka ar laiku paliek plānprātiņ�. Un jūsu galvā, sekretāra kungs, dro�i vien kaut kas nav kārtībā!
Sie vārdi bija eļļa ugunī.
Tu nāksi man līdzi, � mazais vīriņ� kliedza, � tu mani krāpi un mānīji, es neticu, ka tu esi grāfienes ienaidniece. O nē, tas viss ir meli, grāfiene Kozela pati tevi sūtījusi uz Pilnicu, un tu ar mani rotaļājies, lai uzzinātu, ko grāfs Flemings nodomājis darīt. O, �ie sievie�i!
Jūs esat nejēga, � Emma mierīgi atbildēja, � pie Kenig�steinas ir zviedri, kā tad lai es tur satiktos ar grāfieni?
Oho, � mazais plosījās, � mani ļaudis redzēja gan, kā tu uzreiz pazudi. Zināms, sievie�i visur prot ielīst un izlocīties! Bet tāda neģēlība nevar palikt bez soda, vēl �odien tu atbildēsi mi�nistram!
Vai tas tik steidzīgi? � Emma gandrīz vīzīgi atjautāja.
Vēl viņa neticēja, ka mazais vīriņ� patiesi saskaities.
Bet sekretārs bija tā iekaisis, ka neredzēja pat viņas kairo skaistumu.
Emma devās tuvāk.
Neesiet jau nu tik strauj�, � viņa sacīja, vēlreiz pamēģinā�dama izcelt savu kairino�o ārieni, � vispirms uzklausiet mani, es visu izskaidro�u.
Bet sekretārs palika nekustīgs.
Tu nāksi man līdz, tūlīt, � viņ� iesaucās, no jauna gribēdams Emmu saķert.
Tad tum�ās acis tā savādi iegailējās.
Es jau neesmu apģērbusies, � viņa mierīgi sacīja, � es tak nevaru puskaila braukt uz Drēzdeni.
Tad saģērbies ātri, citādi es pasauk�u savus ļaudis, lai tie ar varu aiznes tevi pie grāfienes.
Emma pavirzījās tuvāk sienai, bet sekretārs to tūliņ manīja.
Kas tev ko zvanīt, � viņ� ieķērcās, � pagaidi, es tevi mācī�u. Tu laikam vēlreiz gribēsi mani�
Tālāk viņ� netika.
Divas varenas rokas apkampa mazo vīriņu un pacēla gaisā.
Kaspars jau sen bija stāvējis aiz durvīm un acumirklī klusiņām
ienācis.
Sekretārs ķepurojās kā līnis murdā.
Vaļā laist, � viņ� aizsmacis ieķērcās.
Klau, � Kaspars vienaldzīgi sacīja, � neķepurojies tik daudz.
Palīgā � mani grib nobendēt� pal�
Vairāk viņ� nedabūja izkliegt, jo Kaspars aizspieda viņa muti.
Klusu, klusu, � vai arī�
Sekretārs paģība.
Emma stāvēja Kasparam blakus.
Ko nu ar viņu iesāksim, jaunkundz? � Kaspars ieminējās.
Man vienalga. Viņ� izpļāpāja diezgan, kas manai kundzei var noderēt. Viņai no ministra nav vairs jābaidās.
Jo labāk.
Jā, es zinu pietieko�i. Un nu �ī spēlīte ir galā. Man nu gan vajadzēs pārcelties uz Kenigsteinu, jo grāfa Fleminga roka sniedzas tālu, un es varu justies dro�a grāfienes tuvumā.
Sulainis vēl turēja paģību�o sekretāru rokās.
Un jūs paliksit �e, � Emma klusu turpināja. � Jums jārū�pējas par gūstekni, neaizmirstiet to � tur apak�ā, blakus dzelzs jaunavai, jūs atradīsit paslēptuvi, kur jūs neviens nemeklēs, un pārtikas līdzekļu tur arī ir papilnam.
Pareizi, � Kaspars sacīja.
Tamdēļ uzmanieties, � Emma runāja, � es dzirdēju, ka ar zviedriem drīz noslēg�ot mieru. Un tad grāfiene atgriezīsies Pilnicā.
Bet ko lai ar sekretāru dara?
Emma padomāja. Pēk�ņi viņas skaistā sejiņa iedegās ļaunā priekā. Viņa pieliecās un ie�ukstēja Kasparam kaut ko ausī.
Tas skaļi iesmējās.
Bet, jaunkundz, � ministrs . . .
Lai viņ� saka, ko grib, � Emma atbildēja, � es viņam pa�rādī�u, ka mēs nebaidāmies.
Nu, man vienalga.
Projām viņu, � daiļā skuķe iesmējās, uz ģērbistabas durvīm rādīdama.
Kaspars iznesa sekretāru.
Bet Emma palika, ātri uzvilka tērpu, sakārtoja matus un pēc tam atvēra durvis, pa kurām bija izgājis Kaspars.
Kaspar!
Se es esmu, jaunkudz!
Vai viņ� jau pamodies?
Nē, vēl joprojām guļ ģībonī. Ha, ha, ha, tāds zaķapastala!
Emma uzdeva Kasparam steigties pagalmā un paziņot ku�ierim,
lai tas brauc vien projām. Viņa kungs vēl palik�ot Pilnicā.
Pēc brītiņa Kaspars paziņoja:
Pajūgs atbraucis!
Labi, tagad ķersimies pie darba. Ha, ha, ha, lai ministrs redz, ka ar grāfieni Kozelu nevar jokot.
No ģērbistabas kļuva dzirdama tā kā stenē�ana.
Emma ātri devās iek�ā, Kaspars sekoja. Tūliņ bija dzirdami kliedzieni. Mazais vīriņ� atkal ķepurojās un sauca palīgā.
Tad kļuva dzirdami Emmas sidrabainie smiekli un Kaspara zemā balss. Mazais vīriņ� bija apklusis.
Zvanu skaņas viļņoja pār Prāgu.
Grāfs Martinics bija salaulājies ar savu izredzēto. Patlaban spo�ais kāzu gājiens atgriezās no pils: baznīciņas.
Jaunā, iedomīgā sieva bija manāmi saskābusi, jo da�a laba dāma bija greznojusies dārgākām rotām nekā viņa.
Gājiens bija sasniedzis zāli. Jauno pāri vēl apņēma laimes vēlē�tāju pūlis, un grāfiene ar nepatiku un skaudību vēroja jaunās, grezni izrotātās Prāgas aristokrātu meitas.
Ari grāfs Martinics nebija labā omā.
Loga iedobumā viņ� satika veco pulkvedi fon Greifensteinu.
Vai zaglis vēl nav atrasts? � pārvaldnieks jautāja
Pulkvedis papurināja galvu.
Nekādu pēdu!
Pulkvedis izteicās, ka labākie pilsoņi esot ļoti uztraukti tā pa�a Lipa Tuliana dēļ, jo visur runājot, ka tas esot pilsētā.
Grāfs Martinics iesmējās.
Patiesi jāsmejas, tāda diedelnieka dēļ uztraukties un baiļoties!
Pulkvedis tik paraustīja plecus.
Pārvaldnieku atkal ielenca suminātāju pūlis. Viņu pārņēma sa�vādas domas un jutoņas. Arī toreiz viņ� bija līgavainis, bet toreiz viņam blakus stāvēja dievi�ķi skaista meitene zeltainiem matiem, un �odien � kaira skaistule dzirksto�ām acīm, melniem matiem.
Jā, arī Hedvigu viņ� iekāroja ar nevaldāmu kaisli, vēl vairāk kā skaisto ungārieti. Kaut varētu iemainīt gai�o meiteni pret velni�ķo skaistuli! Bet kur ir Hedviga? Varbūt jau sen mirusi � aprakta? Kas to lai zin. Par viņu nekas nav dzirdēts. Ne ziņas, ne miņas.
Viesi jau drūzmējās ap kāzu galdu.
Lai paliek pagātne, � viņ� murmināja, � es gribu dzīvot, dzīvot, dzīyot!
Grāfs devās pie kāzu galda. Viņa sieva patlaban iznāca no su�minātāju bara un apsēdās puķēm apvītā krēslā.
Orķestris iesāka vētrainu mar�u un pirmie �Lai dzīvo sveiks!� viļņoja gaisā.
Galdā kā uz burvja mājienu parādījās dārgi, izmeklēti ēdieni, �ķindēja pokāli, smiekli, balsis viļņojās gaisā un izskanēja pa at�vērtajiem logiem.
Pulkvedis fon Greifensteins sēdēja blakus grāfa līgavai.
Nu, pulkvedi, � pārvaldnieks iesāka, � kādēļ tik bēdīgs manā goda dienā?
Piedodiet, � tas atbildēja, no domām uztrūkdamies, � es domāju par savu pazudu�o bērnu.
Viesi sāka klausīties.
Dārgais draugs, � Prāgas pārvaldnieks sacīja, � varbūt Lips Tulians ir aizvedis jūsu meitu.
Pulkvedis papurināja galvu.
Nē, nē, gandrīz se�padsmit gadi ir apkārt, kamēr manu mei�tiņu aizveda, un Lips Tulians toreiz vēl bija zēns.
Viesi izbrīnīju�ies skatījās �urp.
Vai jūs tik labi pazīstat Lipu Tulianu? � pārvaldnieks jau�tāja.
Nebūt nē, � man nav bijis lemts ar viņu personīgi satikties.
Bet es �o to esmu par viņu dzirdējis, daudz savādu un, galve�nais, pretrunīgu lietu.
Pastāstiet ta�u, komandanta kungs! � da�as glītas, acīgas meitenes iesaucās, kas likās dzīvi interesējamies par izdaudzināto laupītāju virsnieku.
Visu skati vērsās uz pulkvedi.
Lipam Tulianam jābūt īstam divdabim, � tas atbildēja.
Gandrīz divi gadi būs apkārt, kad pirmo reizi tika minēts viņa vārds. Un drīz pēc tam dzirdēja par viņa briesmu darbiem Bohē- mijā. Tie būs Lipa Tuliana darbi.
Tā ir, � pārvaldnieks piebalsoja.
Pulkvedis vēl uzsvēra, ka Lips Tulians, sevi�ķi Saksijā, ieman�tojis arī labdara slavu, kur� apdāvinot trūcīgos.
Vai tas nav savādi?
Varbūt viņam kāds sevi�ķs naids pret bohēmie�iem, � pār�valdnieks ieminējās.
Neiespējams tas nav, un tomēr jābrīnās par �o divdabību. Es nesen runāju ar kādu cilvēku, kur� apgalvoja, ka pats savām acīm esot redzējis Lipu Tulianu.
Viesi brīnījās.
Kā viņ� izskatās, dro�i vien kā me�onis, briesmonis, � ska�nēja no visām pusēm.
Bet pulkvedis apgalvoja, ka Lips Tulians esot ļoti skaists vīrietis ar di�enu stāvu, viņa valoda esot izsmalcināta, it kā tas būtu cēlies no augstmaņu kārtas. Pārvaldnieks sarāvās.
Viņ� iedomājās Filipu fon Mengsteinu kā mocekli pie kauna sta�ba. Savādas domas tam ie�āvās prātā.
Ja Lips Tulians tie�ām ir Filips fon Mengsteins?!
Bet tūliņ tas atkal pasmaidīja. Kur vēl var būt dro�āk kā Hra- d�inā? Te viņam no Filipa atriebības nav jābaidās!
Pārvaldnieks pacēla kausu.
Lieciet mierā Lipu Tulianu! � viņ� iesaucās. � Nerunājiet par laupītājiem, tveriet glāzes, dzersim uz manas laulātās draudze�nes � Prāgas pārvaldnieces � laimi!
Viesi uzlēca kājās, gatavi uzdzert laimes.
Te no pagalma atskanēja savāds troksnis: saucieni un kliedzieni, neskaidras balsis.
Kas tur ir? � pārvaldnieks iesaucās.
Saucieni kļuva arvien skaļāki.
Skatieties, tur! � skanēja no apak�as. � Ha, ko tas nozīmē, kas tur ir uz jumta?
Pārvaldnieks stāvēja pavisam apjucis.
Komandants metās pie loga.
Kādēļ jūs tā kliedzat? � pulkvedis uzsauca.
Skatieties tak, jūsu �ēlastība, � tur, uz jumta, kas tā par savādu lietu?
Komandants paskatījās aug�ā.
Nekas nebija redzams.
Vai piedzēru�ies esat, � viņ� īgni uzsauca, � ko jūs traucējat kāzu mielastu?
Jūsu �ēlastība, tur bija pavisam kas ērmots, mēs visi redzē�jām, � sargi atsaucās.
Pulkvedis atkal paskatījās aug�ā. Tur nekas sevi�ķs nebija re�dzams.
Ministrs grāfs Flemings saīdzis sēdēja savā darba istabā.
Es nesaprotu, kur gan sekretārs tik ilgi var palikt, � viņ� murmināja, � viņ� laikam vēl arvien uzturas Pilnicā.
Grāfs, nepacietīgi gaidīdams, piegāja pie loga.
Var jau būt, ka sekretārs grib izvilkt no istabmeitas vairāk noslēpumu. Zēl, ka es līdz �im nevārēju kontrolēt. Bet grāfienes Kozelas godībai un varai es darī�u drīz galu!
Flemings berzēja savas vājās rokas.
Ak, drīz, drīz es sasnieg�u savu mērķi! Ha, ha, ha, tad lepnā spītniece gulēs pie manām kājām un lūgsies �ēlastību. Tik tad skaistā grāfiene sajutīs manu varu! � ministrs stingri apņēmās.
Viņ� atkal lūkojās pa logu un ieraudzīja kādu ekipā�u pieturam pie lieveņa.
Bet ministrs to neievēroja, jo ik dienas tam bija tik daudz ap�meklētāju, ka visus nemaz nevarēja pieņemt.
Vēl arvien viņ� staigāja pa istabu, domāja par sekretāru un grā�fienes Kozelas gā�anu.
Sulaiņu balsis priek�namā pārtrauca viņa domas, vairāki cilvēki nesa kādu smagu priek�metu.
Grāfs atvēra durvis un pārsteigts ieraudzīja, ka �etri sulaiņi noliek zemē kādu kurvi.
Kas jums tur ir? � Flemings jautāja.
Kāda dāvana jūsu ekselencei, � kambarsulainis atbildēja un pasniedza grāfam lielu vēstuli.
Ministrs pārsteigts aplūkoja vēstuli.
Vai jūs sulaini un ku�ieri pazināt?
Nē, ekselence, tie likās sve�i, un abiem bija lielas bārdas.
Vai ievērojāt karietes vapeni?
Nē, ekselence, mēs neko neredzējām.
Labi, es izlasī�u vēstuli. Sis sūtījums man izliekas ļoti aiz�domīgs.
Ministrs lasīja:
�Viņa ekselencei, slavenajam ministram grāfam Flemingam. Tā kā jūsu ekselences �ēlastība un līdzcietība ir tālu pazīstama, tad uzdro�ināmies �inī kurvī jums piesūtīt kādu nabaga atstātu bērniņu. Tas ir cēlies no ļoti labas ģimenes, un viņu sagaida spo�a nākotne.
Mēs ļoti lūdzam Jūsu ekselencei ap�ēloties par nabaga bērniņu.
Ar cienību
Jūsu ekselences uzticamie piekritēji.�
Ministrs bija skaļi izlasījis vēstuli, un sulaiņi tikko spēja saval�dīt smieklus.
Ko jūs tur ņirgājaties? � grāfs Flemings dusmīgi uzkliedza.
Sulaiņi palika nopietni, jo ar lepno grāfu nedrīkstēja jokot.
Tie�ām, nepieredzēta lieta, � ministrs pukojās. � Sie ļaudis laikam gribēs ministriju pārvērst par bērnu patversmi. Tā tik vēl trūka, tur jau cilvēkam trakam jāpaliek.
Kurvi kāds �ēli iekunkstējās.
Kas tur ir, � ministrs jautāja.
Ekselence, bērniņ� raud!
Taisiet vaļā, � ministrs pavēlēja. � Citādi �is bērns tur vēl var nosmakt! Pēc tam nonesiet viņu lejā. Es vēlāk par to pa�domā�u.
Drēzdenē nebija nevienas bērnu patversmes, un tādēļ grāfs ne�zināja, ko ar bērnu iesākt. Ja to uzzinātu viņa greizsirdīgā sieva, tad tam vismaz astoņas dienas nebūtu miera.
Viņ� pieteica sulaiņiem, lai tie nevienam par �o lietu neko ne�stāsta.
Bērns atkal ieraudājās.
Nu sulaiņi pārgrieza virves un atņēma kurvim vāku.
Ministrs atvilka pārklāju un uztraukts atlēca da�us soļus atpakaļ. Kurvī nebija iesaiņots bērns, bet pieaudzis cilvēks � mazais sek�retārs!
Sekretārs! � kambarsulainis iesaucās.
Tie�ām, tas bija sekretārs. Viņ� nespēja kliegt, jo liels vīstoklis bija iebāzts mutē. Flemings jutās kā no laivas izmests.
Sekretārs! � viņ� iesaucās. � Cilvēk, kā tu iekļuvi kurvī?
Ministrs ātri izrāva .tam no mutes vīstokli un uztraukumā to
iesvieda kādam kambarsulainim sejā. Ministrs atkārtoja jautājumu, bet sekretārs vēl vienmēr nespēja atbildēt. Sulaiņi izcēla sekretāru no kurvja un sāka to atraisīt. Viņ� gulēja sasietām rokām, ietīts bērna autiņos, kas bija aptīti tam vai piecdesmit reizes. Lieliskas jostiņas!
Ministrs vai plīsa aiz dusmām.
Sekretāri � viņ� smējās. � Kas ar jums ir noticis? Jūs jau līdzināties lielam stūķa bērnam. Vēl trūkst tik pudeles.
Arī tās netrūkst, � kambarsulainis iesaucās un izvilka kādu milzīgu piena pudeli. �Lai bērniņ� neslāpst!� bija rakstīts uz eti�ķetes.
Flemings vēl tikko spēja savaldīties.
Kas iebāza tevi �inī kurvī? � viņ� jautāja.
Grāfienes istabas meita! � sekretārs izdvesa. � Cik nelaba
dū�a!
Jūs esat gatavais ēzelis, sekretār, � Flemings smējās.
Kā vēlaties, ekselence.
Tīrais ragulops! � ministrs kliedza. � Es nesaprotu, kā tevi varēja izjokot tā viltīgā kaķe!
Jā, vai tad es to domāju, � sekretārs aizbildinājās.
Ministrs pavēlēja sulaiņiem aiznest'kurvi. Nu beidzot tie varēja
izsmieties pēc sirds patikas.
Tāds apsmiekls, tur jāpaliek glu�i trakam. Emma Rosta ir tevi izlietojusi savā labā un beidzot tavu lielo gudrību iesaiņojusi kurvī.
Ekselence, dodiet man līdz divus sulaiņus,- es �o meitu atve�dī�u no Pilnicas.
Vēl skaistāk, sekretār, kā liekas, jums �is knupis ir bijis ļoti salds, citādi jūs nerunātu tādas muļķības. Vai tad jūs domājat, ka Emma Rosta pēc jums Pilnicā ilgojas? Ha, ha, ha! Tā jau sen ir pāri kalniem! Ak, tāds apsmiekls! Ja tas nāks zināms, tad visa Drēzdene smies un zobosies!
Tagad sekretārs izstāstīja visu notiku�o un to, ka Emmai palī�dzējis Kaspars. Beidzot sekretārs apsolījās Emmai un grāfienei briesmīgi atriebties.
Vai jūs spētu aizbraukt uz zviedru nometni pie Kenigstei�nas? � ministrs jautāja.
Jā, jā! � sekretārs iesaucās. Kauns un dusmas tam deva spēku.
Nu, labi, tad paziņojiet zviedru ķēniņam, ka es pieņemu visus viņa noteikumus. Es esmu ar mieru tam izdot Patkulu, es darī�u visu, lai tik būtu miers.
Sekretārs vēl lūdza atļauju kādu laiku palikt Kenigsteinā un izspiegot grāfieni. Saņēmis no ministra pilnvaru, sekretārs aiz�brauca.
Prāgas pili turpinājās kāzu mielasts. Pulkvedis fon Greifensteins nogāja apjautāties pēc trok�ņa cēloņiem.
Sargi tam paskaidroja, ka uz pils jumta bijusi redzama kāda dīvaina bumba. Bet tagad vairs neko aizdomīgu neredzēja.
Pulkvedis uzdeva sulaiņiem pārmeklēt jumtu, bet tie neko ne�atrada. Tad pulkvedis atgriezās zālē, kur vēl arvien mielojās viesi.
Viņ� atkal ieņēma savu vietu. Uz pārvaldnieka jautājumiem pulkvedis paskaidroja, ka kareivji drusku vairāk iebaudīju�i vīnu. Tā nu visi �o gadījumu aizmirsa. Pārvaldnieks bija neparasti līksms un dzēra daudz vīna.
Heisā! � viņ� sauca. � Drīz beigsies maltīte un mēs varē�sim dejot. Muzikanti, uzspēlējiet! Lai dzīvo vīns, mīla un vara!
Jā, lai dzīvo, lai dzīvo vara! � viesi piebalsoja. � Lai dzīvo mūsu godājamais pārvaldnieks, lai dzīvo Bohēmijas valdnieks!
Pēk�ņi kāda jauna meitene iekliedzās un izbailēs rādīja uz dur�vīm. Tanī mirklī atvērās durvis un zālē ienāca kāds vīrietis.
Ienācējs bija skaists, drūmi liesmojo�ām acīm. Viņ� bija ģērbies dārgās drēbēs, ar parūku kā lepns kavalieris. Pie sāniem karājās gar� zobens. Visi to jautājo�i uzlūkoja.
Vai tas kāds aizkavējies kāzu viesis? Tā varēja domāt, jo ienā�cējs palika mierīgi stāvam. Ko nozīmēja �ī izturē�anās?
Grāfs Martinics bija sarunājies ar līgavu un nu tik vēl ieraudzīja sve�inieku. Viņ� nobālēja un aizsmacis kliedza:
Miroņi ceļas aug�ā! Tas � tas ir Filips fon Mengsteins!
Viesi pārsteigti lūkojās sve�iniekā. Viņi nepazina �o vārdu, bet
saprata, ka tas nav pārvaldnieka draugs.
Filips fon Mengsteins, � grāfs vēlreiz iesaucās.
Sve�ais pacēla roku.
Filipa fon Mengsteina vairs nav, � viņ� bargi uzkliedza. � Tavā priek�ā stāv Lips Tulians, tu nekrietnais nelieti. Lips Tu�lians grib tev atriebties!
Viesi izbiju�ies sāka kliegt. Lips Tulians izvilka zobenu.
Tagad tevi! � viņ� sauca. � Es gribu tevi sagūstīt dzīvu, tie�ām dzīvu!
Viesi sakustējās. Pirmais laupītāju virsniekam pretī devās pulk�vedis fon Greifensteins. Zālē skanēja tērauds, bet koridoros rībēja pistoļu �āvieni, jo citi laupītāji aizdzina sulaiņus.
No kurienes bija ienāku�i laupītāji? Neviens nezināja to pateikt. Tie bija �e iekritu�i glu�i kā no gaisa. Lips Tulians stāvēja tālu zālē un gribēja sevi atriebt.
Jautrās kāzas pārvērtās par asins kāzām. Vīna vietā plūda asi�nis. Tas vairs nebija cilvēks, kas cīnījās pret. lielo mui�nieku pulku, bet kāds pārdabīgs dēmons. Lipam Tulianam bija neticams spēks. Ar zobenu tas rīkojās kā ar nieka spalviņu.
Viņ� jau sen bija pārvarējis pirmos uzbrucējus, bet nāvīgi ne�vienu neievainoja.
Pulkvedim fon Greifensteinam bija ievainota roka, pat dro�sir�dīgākie viesi vairs nespēja tālāk cīnīties. Lips Tulians varēja tos visus nonāvēt, bet viņ� to nedarīja.
Kā lauva tas viens pats cīnījās pret simtu, kas vēl vienmēr cerēja viņu pārspēt. Bet tās bija veltas pūles. Stiprākie saļima, bet vājākie meklēja glābiņu. Lips Tulians vairs nebija tālu no grāfa Martinica, kad tas kā bulta izskrēja pa durvīm.
Lips Tulians nepamanīja sava ienaidnieka bēg�anu. Viņ� domāja, ka tas slēpjas aiz citiem. Tādēļ viņ� vēl vienmēr cīnījās un beidzot pārvarēja visus.
Nu viņ� sāka apskatīties pēc pārvaldnieka, bet tas vairs nekur nebija ieraugāms. Lips Tulians gandrīz zaudēja prātu aiz lielām dusmām, jo bija izputējis atriebības plāns. Par velti tas bija visu laiku cīnījies. Grāfs Martinics bija izbēdzis.
Pienāca garais Zamuels un stāstīja, ka visi kareivji un gvardi pa galvu pa kaklu aizbēgu�i pa pilskalnu lejā, jo iedomāju�ies, ka Lips Tulians ar tūksto� vīriem pa gaisu ielaidies pilī.
Nu Lips Tulians ar Zamuelu sāka meklēt izbēgu�o. Viņi pārmeklēja visas pils istabas un koridorus, Lips Tulians ar savu dzelzs dūri izdauzīja visiem skapjiem durvis, bet nekur tie neatrada meklēto. Grāfa paslēptuve nekur nebija atrodama.
� Pat elle neļauj man atriebties! � Lips Tulians pārskaities kliedza. � Es laikam nekad nevarē�u atriebties savam lielākajam ienaidniekam, kas mani pataisīja par zvēru.
Viņ� gribēja vēl meklēt, bet Zamuels aizrādīja, ka laiks doties projām, jo apak�ā kareivji gatavojās uz laupītāju gūstī�anu. Pilsētas sargi, pils gvardi, vesela rota kareivju tuvojās pilij. Nebija vairs laika kavēties.
Laupītāji vēl paspēja aizdedzināt pili. Tad tie paņēma jauno, grāfieni, ietina viņu mētelī un steidzīgi devās projām.
Atnāku�ie kareivji ņēmās ar uguns dzē�anu un nemaz neievēroja laupītāju aizie�anu.
� Lai sadeg �is elles perēklis! � Lips Tulians sacīja. � Es tie�ām priecātos, ja �is suns � pārvaldnieks � tur iek�ā izceptos. Tā būtu taisnīga alga par viņa grēka darbiem.
Biezo dūmu ietīti, laupītāji sasniedza striķu trepes un nokāpa lejā uz Moldāvu, kur tos gaidīja Vitorfs ar kādu lielu laivu. Laupītāji aizbrauca pa straumi uz leju.
Dziļi me�ā atradās vientuļa spoku ala � vecās zāļu sievas mā�joklis.
Pēc �iklera izveseļo�anās neviens cilvēks to nebija apmeklējis.
Un kas gan �o drausmīgo vietu lai meklētu. Māņticīgie laupītāji baidījās no gariem.
Augstajā klintī valdīja klusums, tik rei�u reizēm iekliedzās pūces.
Zāļu sieva klusi ielūkojās alā, kur kāda slaida jaunava bija no- slīgusi ceļos pie koka krusta. Tā bija Hedviga. Iedzertā inde to bija iemidzinājusi garā, nejūtīgā miegā un, lai to izgulētu, vajadzēja ilgāku laiku.
Tagad tā bija pamodusies un sirsnīgi lūdza dievu. Beidzot viņa piecēlās un piegāja zāļu sievai.
Vai jūs esat jau atgriezusies? � Hedviga klusi jautāja.
Jā, es biju me�a dzirnavās, � vecā zāļu sieva atbildēja.
Vai jūs redzējāt viņu?
�- Nē, Lips Tulians ir projām, � vecā teica. � Viņ� esot aiz�gājis atriebties savam lielākajam ienaidniekam.
Es to paredzēju, � Hedviga salauztā balsī sacīja, � es gri�bēju aizkavēt �o briesmīgo nodomu. Bet tagad jau ir par vēlu, man atliek vēl lūgt tik Dievu.
Ko jūs tagad darīsit? � zāļu sieva jautāja. � Vai paliksit pie manis?
Es gribu doties projām, � viņa klusi izdvesa.
Vai pie laupītājiem uz me�a dzirnavām?
Ak nē, � Hedviga �ukstēja. � Dievs man pa�ķīris citu ceļu, pa kuru man jāiet. Visvarenais Dievs negrib, ka es palieku pie karsti mīļotā cilvēka. Mans ceļ� ved uz klosteri.
Jūs esat tik jauna un skaista. Neaizmirstiet, ka da�s klosteris nav trauslām sirdīm patvēruma vieta. Jūs pati stāstījāt, kādas bries�mas jums draudēja Prāgas klosterī.
Tā ir patiesība, � Hedviga atbildēja, � bet es ceru, ka Rei- cenheinas klosterī atradī�u klusu, mierīgu stūrīti, kur varē�u lūgt par savu mīļāko Dievu, lai Pestītājs atgrie� viņa sirdi.
Es nekad neesmu dzirdējusi tik jaunu meiteni tā runājam. Es tomēr negribu jūsu nodomu aizkavēt. Es pati jūs aizvedī�u klosterī. Jādomā, ka Lips Tulians klosterim otrreiz vairs neuzbruks.
Ko jūs teicāt? � Hedviga dzīvi iesaucās.
Man divi pazīstami bohēmie�i stāstīja, ka Lips Tulians ap�laupījis klosteri un daudz meiteņu aizvedis sev līdz.
Tas nav taisnība! � Hedviga satraukti iesaucās. � Filips nekad nespētu aplaupīt klosteri. Nē, nē, tam es neticu, par to es galvoju!
Es jau tik pateicu, ko man stāstīja. Es jau arī tam neticu, jo Lips Tulians ir dievbijīgs. Varbūt jūs vēlaties par �o lietu ar viņu pa�u parunāt.
Nē, nē, to es nevaru. � Hedviga smagi nopūtās. � Kad es to atkal redzē�u, man uzmāksies �aubas. Viņa mīļās acis, vārdi, mīla iznīcinās manu apņem�anos. Bet tas nedrīkst notikt.
Bet ja nu viņ� atnāk uz alu un atrod tuk�o zārku � ko tad?
Vai jūs tam sacījāt, ka es dzīvo�u? � Hedviga jautāja.
Es! � vecā zāļu sieva iesaucās, � tas varētu atnest postu, jo Lips Tulians neprot jokus. Es �o lietu nokārto�u pavisam vienkār�i. Es atstā�u �o alu un dzīvo�u apak�ā, tur man ir kāda cita izeja. Lips Tulians domās, ka esmu aizgājusi kaut kur citur.
Hedviga pateicīgi uzlūkoja zāļu sievu, bet vecā, ieraudzījusi kā�du nākam, pamāja Hedvigai, lai noslēpjas, un pati izgāja nācējam pretī.
Pienāca �igānu virsai�a dēls Kremo.
Jaunajam �igānam bijā pārlauzta labā roka, bet kreisā smagi ievainota. �igāns lūdzās, lai viņu izārstē, un apsolījās labi samaksāt.
Vecā zāļu sieva gribēja zināt, kas viņu tā ievainojis.
Lips Tulians! � �igāns atbildēja.
Ahā � kādēļ jūs aizskārāt viņu? � vecā smējās. � Lips Tu�lians nejoko!
Nu, gan es pratī�u sevi atriebt, � Kremo nikni iesaucās.
Bet piedodiet, � Kremo pazemīgā balsī jautāja, � kas tas bija par cilvēku, kas pirmīt ieskrēja alā?
Te neviens nedzīvo, � vecā atbildēja � vā�u drudzī jūs ne�būsit redzēju�i pareizi.
Var jau būt, � Kremo atteica.
Viņi iegāja alā.
Lai es neesmu �igāns, ja tas nebija cilvēks � gan es viņu izspiego�u. Mani neviens neapmānīs, � Kremo pie sevis murmināja.
Deviņi pērkoni, es priecājos, ka varē�u ziemeļniekiem dot no�gar�ot sak�u lielgabalus, bet nu �ie spalvu varoņi izjauca manus plānus. Lai velns tos parauj � tur jau cilvēkam trakam jāpaliek, � ģenerālis Kijaus lamājās, redzēdams, ka zviedri taisās aiziet.
Tādas muļķības! � viņ� turpināja. � Es visu laiku taupīju pulveri, lai reiz tos ķerļus pārmācītu, un nu � kad gribu iesākt piparot � nu ir miers. Ak, īstie spalvu varoņi!
Ģenerālis Kijaus uzgrieza ienaidniekam muguru un soļoja uz Jura pils pusi.
Paldies Dievam, ka beidzot tik�u vaļā no sievi�ķiem. Jau sen tās varēja aizvākties. Nu, es ceru, ka grāfiene Kozela vēl �ovakar aizvāksies ar savām meitām.
Bet ģenerālis maldījās. Hilda nāca tam pretī apburo�a kā pati mīlas dieve.
Zviedri aiziet, ekselence, � ģenerālis iesāka. � Ir noslēgts miers, un jūsu ekselence var bez rūpēm atgriezties Pilnicā.
�is bija mājiens kā ar sētas mietu, bet Hilda to neievēroja. Tā, laipni uzsmaidīdama, uzsita ar vēdekli ģenerālim uz pleca.
Es kādu laiku vēl padzīvo�u �e, � Hilda atbildēja. � Mani atspirdzina Kenigsteinas labais gaiss. Tādēļ vēl palik�u � un viņa majestāte arī vēl kavējas poļos.
Ģenerālis slaucīja no pieres sviedrus.
Ekselence, � viņ� stostījās, � mēs esam nolēmu�i pārbūvēt Jura pili.
Tas nekas, to var atlikt, kamēr es aizie�u. � Hilda laipni atbildēja.
Jā, jā, � viņ� saskaities nomurmināja un aizsteidzās no Hil- das, lai izgāztu savas dusmas.
Deviņi pērkoni, tie�ām nepieredzēta lieta! Varbūt �īs madāmas vēl nedēļām ilgi paliks �e, kamēr ar parfimērijām piesmirdinās visu cietoksni. Kaut arī ik dienas kvēpinu, tomēr netieku vaļā no �īs nejēdzīgās smakas.
Ģenerālis aizgāja noskalot savu nelabo dū�u.
Kamēr tas uzkavējās cietoksnī, virsnieki klusi sprieda par Lidu un atnāku�o Gusti. Kāds virsnieks saderēja, ka tam izdo�oties sa�tikties ar Gusti.
Pa tam trompetnieks paziņoja, ka ieradies zviedru sūtnis, un ģenerālis izgāja tam pretī. Viņ� nevarēja ieredzēt zviedrus un no�domāja ātri pārmainīt dokumentus. Pēk�ņi tas sarāvās, jo viņa priek�ā pilnā formas tērpā stāvēja virsnieks Stenburgs.
Visi miljoni, � ģenerālis iesāka, bet ātri apklusa.
Virsniek, � viņ� dzīvi iesaucās, � kā jūs �e atnācāt?
Kāds zviedru virsnieks paskaidroja:
Tas ir pulkvedis Stenburgs, ekselence.
Ak tā, � ģenerālis rūgti piezīmēja, � vai ķēniņ� jūs tādēļ' iecēla par pulkvedi, ka tik manīgi aiz�maucāt no cietok�ņa � ko?"
Jaunais pulkvedis nosarka, bet neturēja to par atbildes cienīgu. Viņa biedri pasteidzās paskaidrot, par ko Stenburgs ieguvis pulkve�a godu.
Ģenerālis brīnījās.
Tad jūs uzdabūjāt lielgabalus Liljensteinas klintī? Tas nu- tie�ām ir goda cienīgs darbs. Atvainojiet, es jums nodarīju netais�nību.
Stenburgs gribēja atbildēt, bet ģenerālis to pārtrauca:
Tie�ām, tas apbrīnojams gabals. Nokāpt zemē no Kenigsteinas. un tad atkal uzkāpt aug�ā Liljensteinā. Tagad ir miers, nu jau jūs� pulkve�a kungs, varat pateikt, kas jums palīdzēja aizbēgt no Turku torņa?
To es jums nevaru teikt!
Hm, es tie�ām vēlētos zināt, jo viens ta�u jūs nevarējāt to. izdarīt?
Stenburgs gribēja pārtraukt �o runu.
Viņa majestāte mūs atvaļināja, un es jūs lūdzu atļaut mums. .ipmeklēt Kenigsteinu.
Jūs, pulkvedi, vēlaties iekļūt cietoksnī?
Jā, es vēlētos ar kādu runāt.
Ahā, kur� tad tas būtu? � ģenerālis jautāja.
Tas nav no svara.
Tā, jūs nevēlaties teikt?
Nē!
Labi, man vienalga. Bet man jūsu lūgums jāatraida. Starp- sak�iem un zviedriem ir noslēgts miers, bet nevienā dokumentā nav pieminēts, ka zviedri drīkst ieiet Kenigsteinā. Tādēļ nepūlieties. Es. nekad nedo�u atļauju!
Jaunais virsnieks nobālēja.
Bet, ja es jūs lūdzu, ekselence?
Par velti, es nepārkāp�u likumu. Kenigsteinā drīkst ieiet sak��u kareivji un virsnieki, un nekad sve�inieki.
Stenburgs saprata, ka lūg�anās saceltu vienīgi aizdomas.
Es tomēr reiz iegū�u Lidu � viņa kļūs mana sieva, � viņ�. pie sevis �ukstēja. � Es nerim�os, līdz sasnieg�u savu mērķi.
Pārmainīja papīrus. Zviedri devās atpakaļ, bet ģenerālis Kijaus ;ilgriezās cietoksnī un pasauca kādu sirmu ser�antu.
� Holla, ejiet tūliņ uz Turku torni, � viņ� sirmgalvim pavēlēja. � No �ī brī�a cietuma uzraugs Kilians un viņa meita ir cietumnieki, leslogi tos un pēc tam man paziņo.
Bohemijā, Saksijas robe�u tuvumā, stāvā klintī atradās vecās Geijersburgas pils drupas. Pēc vecām teikām tur kādreiz dzīvojusi daiļā Bohēmijas ķēniņiene Libu�e.
Tagad reti kāds mednieks tur aizmaldījās, vietējie iedzīvotāji �o vietu neapmeklēja, jo baidījās no ļauniem gariem.
Kādā rītā pa �o kluso, vientuļo me�u gāja laupītāju virsnieks Lips Tulians un garais Zamuels. Viņus pavadīja vēl Terēze un astoņi laupītāji.
Nu beidzot esam pie mērķa, � virsnieks sacīja, � �e mums visiem ir norunāts satikties.
Tā tik bija karsta pakaļdzī�anās, � Zamuels smaidīdams sa�cīja, � kādas pāris reizes mums bija cie�i uz papē�iem. Bet mūsējie neuzkrīto�i izklīda.
Tā jau bija norunāts, � Lips Tulians atbildēja. � Neviens no mūsējiem nav sagūstīts. Ievēro, pēc astoņām dienām būsim visi kopā.
Tas tik ir lieliski! Pa �o laiku mēs iekārtosim nometni. Vīna mums vēl ir vesela muca, un maizi es dabū�u no zemniekiem. Arī me�a zvēru ir papilnam. Tātad mums nekā netrūks, � Zamuels priecājās.
Pareizi,� Lips Tulians piebalsoja. � Mums netrūks arī vil�nas segu, virtuves piederumu un citu nepiecie�amo lietu. Kad sanāks mūsējie, tad dosimies pāri robe�ai uz Saksiju.
Lips Tulians atcerējās Prāgu.
Hrad�inā mums gan palaimējās iebrukt, tomēr lielu lomu spē�lēja nodevība, jo Prāgas iedzīvotāji zināja, ka mēs esam pilsētā, � viņ� sacīja.
Kur� vainīgs? � Zamuels prātoja. � Mēs pieķeramies jums ar sirdi un dvēseli.
Nevienam nevar redzēt sirdi, � virsnieks atteica.
Tas ir taisnība, � Zamuels atbildēja. � Bet man �ķiet, ka �is Jūdass varēja būt arī kāds cits. Varbūt kāds no mūsu veciem paziņām.
Glu�i pareizi! Ak, ja nebūtu iemaisījies �is nelietis, tad Prā�gas pārvaldnieks jau būtu rokā.
Nu jā, bet tagad mums vismaz ir viņa sieva, � Zamuels smējās.
Jā, viņa sieva, � Lips Tulians murmināja. � Maz prieka! Sis nelietis par viņu tikpat maz rūpēsies kā par Hedvigu, un �e uz me�u tas nekad neuzdro�ināsies nākt.
Kādēļ nē? � Zamuels atbildēja, � esmu dzirdējis, ka lep�najai dāmai esot augsti radi, pat Vīnes galmā, un tādēļ grāfam būs jārūpējas par pazudu�o.
Es jau nesaku, ka tas nenotiks. Viņ� paliks savā Hrad�inas slēptuvē.
Ļoti �aura, stāva taciņa aizvijās uz pili; laupītāji izjūdza zirgus un palaida ganībās. Divi spēcīgi vīrie�i nesa gūstekni.
Laupītāji atrada nometni tādā pat kārtībā, kādā to bija atstāju�i. Un kas gan būtu tur gājis?
Kur lai noliek gūstekni? � nesēji jautāja.
Nolaidiet tepat uz salmiem, � Lips Tulians pavēlēja, � �e, protams, nav zīda gultu un tas ir labi, lai lepnā grāfiene iepazīstas ar nabadzību. �e pavadīto laiku tā pieminēs visu mū�u.
Grāfiene ievaidējās.
Nekunkstiet, � virsnieks uzsauca, � tu esi manā varā, grāfa Martinica sieva, tev jāmācās pazīt Lipu Tulianu!
Ļaudis bija tā noguru�i, ka nevēlējās ne ēst, ne dzert, bet tūliņ aizgāja gulēt.
Geijersburga bija Lipa Tuliana galvenā nometne.
Visi gulēja, tik Lips Tulians nejuta nogurumu. Viņ� ieraudzīja Terēzi. Skaistā meitene bija turējusi savu zvērestu, tā visur sekoja Lipam Tulianam un da�a laba viņas lode bija nogalinājusi uzbru�cēju.
Terēze! � Lips Tulians to uzrunāja. � Man liekas, ka mums �e atrodas arī sievie�u tērpi.
Jā, virsniek, kādā �emodānā stāv ļoti grezni tērpi
Labi, bet vai vienkār�ākas drēbes nav?
Ir gan, kādas kalpones tērps.
Lieliski! � Lips Tulians iesaucās. � Es tūliņ �ai skaistajai raganai sagatavo�u pārsteigumu. Ne par velti es klausījos, kā viņa ar pātagu pēra savas kalpones. Es to dzirdēju, stāvēdams mūra iedobumā. Terēze, tu paliksi par kundzi un grāfiene būs tava kal�pone. Vai tu saproti mani?
Jā gan, virsniek, bet�
Ak, tu laikam vēl nezini. Nu, ievēro. -�ai ne�ēlīgajai sievai jāmācās saprast, kā jūtas istabene, apkalpojot kundzi. Tu liksi tai strādāt un, ja neklausīs, sodīsi. �is ir pirmais sods, ko esmu tai nolēmis.
Terēze kļuva priecīga, virsnieks tai dāvāja arvien lielāku uzti�cību. Viņa aizsteidzās pārģērbties. Lips Tulians nogrima drūmās domās.
-� Vai tie�ām nekad nevarē�u atriebties? � viņ� murmināja. � Vai nekad nesagaidī�u to prieku, kad varē�u �o kauna zīmi nelietim samaksāt? Ak, kad es to atceros, mans plecs atkal deg kā elles ugunīs, lai gan brūce jau sen ir aizdzijusi.
Terēze atgriezās pārģērbusies un priecājās par dārgo tērpu, kādu vēl savu mū�u nebija valkājusi.
Terēze, �ī ir tava kalpone, � virsnieks sacīja. � Ne]auj viņai slinkot. Lai viņa apkalpo tevi un, ja neklausa, tad �e būs jājamā pātaga � pārmācī�anai.
�ēlastību, �ēlastību, � grāfiene lūdzās, � mans vīrs jums dos izpirk�anas naudu.
Klusu, ne vārda vairāk, � virsnieks uzsauca. � Vai jūs klau�sīsit, vai ne?
Jā, jā, � viņa �ēli atbildēja.
Lips Tulians piegriezās Terēzei.
Sī ir tava kalpone, dari ar to, kā tev patīk. Visu citu es tev paskaidro�u vēlāk.
Tad viņ� pagriezās uz aizie�anu, bet grāfiene to aizturēja.
�ēlastību, �ēlastību, � viņa lūdzās.
Lips Tulians apgriezās.
Vai jūs �ēlojāt savas istabas meitas, kuras lūdzās pie jūsu kājām? Jūs pļaujat to, ko sējāt. Jums jācie� sods. Spo�umā un grez�numā jūs bijāt par daudz augstprātīga un nepielūdzama. Nu pie laupītāju virsnieka jums būs jāiemācās pazīt, kas ir līdzjūtība un pazemība.
Lips Tulians aizgāja.
Tagad Terēze pavēlēja iztīrīt istabu. Grāfiene spēji sakustējās, jo acumirklī bija aizmirsusi savu stāvokli.
Skuķe, ko tu uzdro�inies, � viņa nikni uzsauca.
Es neesmu nekāda skuķe, bet tava kundze � vai tu klau�sīsi, vai ne?
Nekad! Neliete, tu dabūsi ar pāta . . .
Grāfiene nepabeidza. Viņa skaļi iekliedzās, kad Terēze iecirta tai ar pātagu pa plecu. Terēzei to nevajadzēja vairs atkārtot, jo grā�fiene apņēmās paklausīt. Viņa gribēja pierunāt Terēzi, lai par lielu pateicības algu palīdz aizbēgt.
Ha, ha, ha! � Terēze smējās, � tu varētu visas pasaules mantas nolikt pie manām kājām, tad tomēr es to nedarītu. Man ir svēta virsnieka pavēle.
Tā nekas nelīdzēja. Lepnajai ungāru grāfienei bija jāņem slota un jāslauka istaba. Lielā steigā tā padarīja darbu.
Reti kādi svētki bija beigu�ies tik bēdīgi kā Prāgas pārvaldnieka kāzas. Uguns, kuru laupītāji bija pielaidu�i savas bēg�anas labā, drīz tika apslāpēta, bet pa to laiku nelūgtie viesi bija nepamanīti atstāju�i pili. Nav aprakstāms, kas pēc laupītāju aizie�anas norisi�nājās Hrad�inā.
Neviens neuzdro�inājās atstāt pili, jo baidījās sastapt laupītājus.
Vienīgi pulkvedis fon Greifensteins nezaudēja drosmi. Viņa ievai�nojums rokā nebija bīstams, un vecajam pulkvedim likās, ka Lips Tulians ir zaudējis.
Pulkvedis, drīz vien atguva līdzsvaru un ar pārsietu roku stāvēja pils ļau�u vidū.
Kareivji bez panākumiem atgriezās no bēgļu gūstī�anas.
Beidzot atradās arī pārvaldnieks. Pēc ilgas sauk�anas un meklē��anas bailīgais grāfs bija atstājis savu paslēptuvi.
Viņa pirmais jautājums bija pēc līgavas. Neizsakāmas bija viņa dusmas, kad tas uzzināja, ka laupītāji aizvedu�i grāfieni. Viņ� la�māja ļaudis, ka tie bēgu�i un izturēju�ies tik gļēvi. Pēdīgi tas savas dusmas izgāza uz pulkvedi fon Greifensteinu.
Un jūs � saucaties pulkvedis, bet nevarējāt ar kareivjiem aizdzīt saujiņu klaidoņu! � grāfs kliedza.
Es jau cīnījos, cik vien spēju, � vecais kareivis sadusmots atbildēja. � Tā nav mana vaina, ka mums tādas briesmas uzbruka. Bez tam es nebēgu un nemeklēju paslēptuvi.
Pulkvedi! � grāfs jautāja. � Vai �ie vārdi domāti man?
Es savu sievu neatstātu likteņa varā, � vecais spītīgi noteica.
Grāfs Martinics pārskaitās.
Es neaizmirsī�u �o apsmieklu! � viņ� nikni sacīja.
Kā jums tīk! � pulkvedis mierīgi atbildēja. � Mani par pulkvedi neiecēla vis grāfs Martinics, bet ķeizars. Ievērojiet, ka es pavēlu ķeizara karaspēkam!
Grāfs apklusa. Viņam nebija ko atbildēt, pulkvedim bija taisnība. Pie tam tas bija ķeizara galmā iecienīts vīrs. Tādēļ grāfs neuzdro��inājās vairāk aizskart pulkvedi, bet apņēmās tam slepeni atriebties.
Pulkvedis nicino�i uzgrieza tam muguru. Lai iztrakojas � ne�viens jau nevarēja tam palīdzēt.
Grāfs neraizējās vienīgi sievas dēļ, visvairāk tas baidījās par sevi. Tagad tas zināja, ka Filips fon Mengsteins ir dzīvs un ka tas ir briesmīgais laupītāju virsnieks Lips Tulians.
Vai viņ� vēl drīkstēja dzīvot Prāgā? Nē, nē, tas būtu tīrais ne�prāts.
Un vēl tanī pa�ā dienā grāfs Martinics lielā steigā atstāja Prāgu un aizbrauca uz Vīni. Viņa bailes bija tik lielas, ka tas ņēma līdz veselu pulku kareivju un brauca bez apstā�anās dienņ un natcti, līdz sasniedza Vīni.
Pulkvedis glu�i mierīgi saņēma vēsti par grāfa aizceļo�anu. Grāfs viņam neko ļaunu nevarēja izdarīt, jo ķeizars neuzklausīja apmelo�jumus un bez pamatīgas izmeklē�anas nevienu nesodīja.
Bet viņu mocīja pavisam citas domas.
Arvien vēl sūtīja jaunas kareivju nodaļas laupītāju meklē�anai. Bet visas pūles bija veltīgas. Neatlika nekas cits kā gaidīt, kad laupītāji pieprasīs izpirk�anas maksu, un par to neviens ne�aubījās, jo laupītāji arvien pret lielu izpirk�anas naudu atlaida savus gūs�tekņus.
Negaidot pulkvedi fon Greifensteinu uztrauca vēl kāds neparasts gadījums. Pulkvedis visu laiku bija gaidījis meitenes atvedēju, bet tas vēl vienmēr nerādījās.
Te kādā rītā pulkvedi ieaicināja sētā. Tur stāvēja vienkār�i koka rati, uz kuru sēdekļa bija uzsiets zārks.
Kāda meitene steidzīgi tuvojās pulkvedim. Tam likās, ka tas būtu meiteni kādreiz pazinis, bet vairs nevarēja atcerēties, kā to sauc.
Vai jūs vairs mani nepazīstat? � jaunava klusi jautāja.
Mans dievs, tā jau ir � Libu�e fon Freidenberga.
Jā, jā, es esmu Libu�e fon Freidenberga � un tur � tanī zārkā � mana tēva līķis.
Pulkvedis, dziļi aizkustināts, satvēra nelaimīgās roku.
Pa tam piesteidzās miru�ā brīvkunga radinieki un tūliņ pazina Libu�i.
Libu�e, bērniņ! � jaunavas krusttēvs iesaucās, slēpdams savu nepatīkamo garastāvokli. � Kas noticis? Vai tu izbēgi? Viņi pie�prasīja par tevi izpirk�anas naudu.
Nē, mani atsvabināja Lips Tulians, � meitene atbildēja.
Bet, bērns, viņ� ta�u mums atrakstīja un pieprasīja par tevi lielu naudas summu. Mēs jau �inīs dienās gribējām nosūtīt pieprasīto naudu.
Es par to neko nezinu, � Libu�e atbildēja. � Lips Tulians mūs sagūstīja, bet pēc tam mēs' kritām cita laupītāja nagos. Tas briesmonis gan gribēja dabūt par mums izpirk�anas naudu, bet, kad nomira mans tēvs, Lips Tulians mani atsvabināja un atlaida mājās, no viņa puses ne mats mums nav aizskarts.
Libu�e vēl gribēja turpināt, bet negaidot apklusa"
Jaunavas radinieki samulsu�i raudzījās viens otrā.
Tas tie�ām ir nesaprotami, � pulkvedis murmināja, � ari es izlasīju �o Lipa Tuliana rakstīto vēstuli. Vai viņ� būtu citādi apdomājies � bet viņ� ta�u atsvabināja jūs. Ha, pavisam dīvaini.
Libu�e vairs nespēja dot paskaidrojumus. Neizsakāmās sāpes, kauns, atriebības zvērests pret Zārbergu nospieda viņas dvēseli. Tā paģībusi ieslīga krusttēva rokās.
Pa lielo uztraukumu laiku Prāgā Zārbergam laimējās nepamanī�tam atstāt savu slēptuvi. Neviens to neievēroja, jo ļaudis bija tanīs domās, ka visi laupītāji jau sen atstāju�i Prāgas mūrus. Neskatoties uz to, Zārbergs ļoti uzmanījās, lai nevienam nerastos aizdomas meklēt viņa slēptuvi.
Tanī pa�ā stundā, kad Libu�e ar tēva līķi ieradās Prāgā, Zārbergs ar biedriem atradās savā slēptuvē.
Zārbergs nemierīgs soļoja pa istabu.
Nevaru saprast, kur viņi tik ilgi paliek, � Zārbergs dusmojās. � Jau sen vajadzēja ierasties meitenei.
Varbūt �igāni ir aizgāju�i tālāk, � biedrs atbildēja.
Tas būtu ļoti nepatīkami. Pagaidi, ku� � kas tur? � Aug�ā pie durvīm kāds klauvēja. Zārbergs steidzās pretī. Ķāds vīrietis un aizsegusies meitene kāpa lejā.
Zārberg! � atnācējs stāstīja. � Visa mūsu banda ir iznī�cināta. Mums uzbruka Lips Tulians.
Lips Tulians � � Zārbergs izdvesa, � tas nevar būt, viņ� ir Prāgā. Es pats ar savām acīm redzēju viņa zīmi � melno roku. Es arī dzirdēju, ka Lips Tulians iebrucis Hrad�inā.
Tas ir iespējams, Zārberg, bet pirms tam viņ� ieradās pie mums. Es nejau�i satiku kādu no mūsu ļaudīm. Tas paziņoja, ka Lips Tulians esot apkāvis gandrīz visus ļaudis, bet atliku�ie izklī�du�i uz visām pusēm!
Ak, to viņ� dārgi samaksās, � Zārbergs murk�ķēja, � bet es vēl nespēju ticēt!
Un tomēr tā ir nenoliedzama patiesība. Lips Tulians ieradies naktī un no visām pusēm ielencis me�a mui�u un visu iznīcinājis. Meitenes pa lielākai daļai aizgāju�as tam līdz.
Un Libu�e? � Zārbergs jautāja.
Tā ir brīva līdz ar miru�o tēvu. Lips Tulians licis meiteni un līķi atvest uz Prāgu.
Nolādēts, nē, nē, tam es tomēr neticu. Kas to redzējis?
Kāds no mūsējiem. Viņam nāves bailēs palaimējies uzrāpties kādā augstā kokā. No turienes tās visu redzējis. Ar mums ir beigas. �I us, Zārberg, nevarēsit sameklēt pat desmit vīrus.
Zārbergs plosījās kā ārprātā un lamāja savus biedrus. Lips Tu�lians tādēļ vien varējis visu izpostīt, ka banda bijusi bez virsnieka. Beidzot tas apklusa.
Nu Zārbergs ieraudzīja atvesto meiteni.
Tā laikam būs gaidītā �igāniete? � Zārbergs jautāja.
Jā, es atvedu, viņa jau visu zin un prot labi spēlēt savu lomu.
Kas tu esi, meiten? � Zārbergs jautāja.
Kremo māsa � �igāniete atbildēja.
Tā bija skaista �igāniete, īsts dienvidu bērns, ģērbusies pēc la�bāko �igānu para�as.
Zārberga biedram iepatikās ar skuķi pajokot, bet Zārbergs aiz�liedza trok�ņot. Viņ� gudroja, kā vislabāk izvest �o viltus spēli.
Bija jārīkojas ļoti apdomīgi, lai viss izdotos labi un varētu iegūt izsolīto naudu.
�igāniete vēl apsolīja gudri un veikli tēlot savu lomu.
Turku tornī Kenigsteinā bija cits cietuma meistars. Kilians nu pats bija cietumnieks.
Un Lidu bija skāris tāds pats liktenis. Daiļā meitene bija ieslo�dzīta kādā istabiņā blakus Elzbetes kamerai.
Guste bija Kenigsteinā, un visi ar nepacietību gaidīja, vai leit�nants vinnēs derības � ar joni iekarot nezināmās sve�inieces sirdi.
Tā ieslodzītā Lida bija aizmirsta.
Toties ģenerālis Kijaus jo vairāk interesējās par Lidu. Viņ� bija cie�i apņēmies atklāt noslēpumu, kas apņēma jaunā zviedru virs�nieka un nepazīstamā vīrie�a bēg�anu no Turku torņa.
Ģenerālis Kijaus ,pats bija uzņēmies nopratinā�anu. Vispirms tas devās cietumā pie nabaga Kiliana, kuram vajadzēja atzīties, ka pa�līdzējis cietumniekiem izbēgt, un ģenerālis briesmīgi saskaitās, kad Kilians liedzās. Bet Kilians nebija iebaidāms. Viņ� atsaucās uz savu ilgo, nevainojamo dienesta laiku Prāgā, Vīnē un citās vietās un viņa aizrādījumi nepalika bez sava iespaida, jo tie bija patiesi.
Ģenerālis Kijaus gandrīz jau bija pārliecināts, ka nabaga cilvēks nav līdzdalībnieks bēg�anā, bet Kilianam tomēr vajadzēja palikt cietumā.
Pēc tam ģenerālis devās pie Lidas. Bet te viņam nebija l'abāki panākumi, jo skaistā meitene uz visiem jautājumiem atbildēja ar nesatricināmu �nē�, vai arī �es nezinu�. Ģenerālim tas tomēr likās ļoti aizdomīgi.
� Viņa dro�i vien raudātu, �ēlotos, kristu ceļos, ja nebūtu vai�nīga, � ģenerālis domāja, atstādams cietumu.
Viņ� brītiņu pārdomāja, tad pasauca cietummeistaru.
Klausies, � viņ� teica, � �odien pēc pusdienas tu vari abas meitenes ieslodzīt kopā. Pēc tam noklausies, ko viņas runā. Saproti?
Ļoti labi, ekselence.
Tā Lida ar Elzbeti varēja satikties.
Cietummeistars atvēra durvis, kas �ķira abu meiteņu kameras.
Tā, jaunavas, nu jūs varat pēc savas patikas staigāt ārā un iek�ā. Jums katrā ziņā ir garlaicīgi, un komandants tamdēļ atļāva jums satikties.
Viņ� izgāja, smagos soļos attālinādamies, bet drīz vien klusiņām atgriezās un paslēpās.
Abas meitenes ziņkāri lūkojās viena otrā. Bet Lida ne par velti bija augusi pie �igāniem, viņa dzirdēja klusu troksni, kad cietuma meistars atvēra slepeno lūciņu, un, slepus paskatīdamās, ieraudzīja baltu spīdumu.
Acumirklī tai viss bija skaidrs, un viņa neviļus pasmaidīja.
Viltīgi jūs esat, � viņa domāja, � bet mani vis neapvedīsit ap stūri.
Viņa ātri piesteidzās pie Elzbetes.
Nevienu nodevīgu vārdu, � Lida �ukstēja, � mēs tiekam uz�manītas, iesim pie loga, tur mūs nedzirdēs.
Elzbete paklausīja.
Nabaga bērns jau bija tik daudz cietis, ka visu saņēma klusu cie�ot. Lida viņu paņēma aiz rokas un pieveda pie loga.
Es jums tik bie�i nesu ēdienu, � viņa skaļi sacīja, lai mal�dinātu slepeno klausītāju, � es vienmēr ticēju, ka jūs te esat ieslo�dzīta bez vainas, un mani piemeklēja tāds pats liktenis.
Elzbete saprata viņas brīdino�o skatu. Viņa atbildēja līdzīgā kārtā, un tā saruna tika turpināta vienaldzīgi, par vienkār�ām lie�lam, kamēr cietummeistaram palika garlaicīgi. Tas aizvēra lūciņu un klusos soļos devās projām.
Lida bija visu redzējusi.
Nu viņ� ir projām, � tā klusām iesaucās, � Elzbet, Elzbet, Lips Tulians mūs abas atsvabinās!
Meitenes drīz vien iedraudzējās.
Elzbet, � Lida pēc brītiņa �ukstēja, � jā, Lips Tulians mūs izglābs. Tu būsi laimīga, kamēr man būs jāseko ienīstam cilvēkam � lo es zvērēju. Bet es viņam neatdo�os � nē, nē!
Ko tu runā, Lida?
Tad Lida pastāstīja, kā viņa uzupurējusies, lai glābtu mīļoto
cilvēku.
Lida, � Elzbete pēc brītiņa sacīja, � es esmu kaut ko apņē�musies.
Ko?
Es mīlu Vitorfu, � Elzbete �ukstēja. � Es jūtu to. Kādreiz es iedomājos, ka mīlu Lipu Tulianu . . .
Es arī� � Lida tikko dzirdami atbildēja.
Bet tie bija maldi, � Elzbete turpināja. � �o lepno vīrieti Iemīl ikviena, kas ar viņu runā un drīkst satikties. Bet �inī kaislībā ir kaut kas neparasts, tu jūties maza un �
Tā ir, Elzbete.
Nu, klausies, ko es esmu apņēmusies, � Elzbete turpināja. � Tu jau man visu neteici � bet es nopratu no taviem vārdiem, ka tu nekad negribi piederēt �igānam. Vai ne?
Nekad, � Lida nopūtās, � es to nevaru.
Un tādēļ tu gribi pamest dzīvi, � Elzbete sacīja. � Bet tas tak ir grēks.
� Es zinu, Elzbet, bet es nespēju dzīvot.
Tomēr tev jādzīvo, Lida. Tev jādzīvo, nelau�ot zvērestu.
Neiespējami!
Es zinu kādu izeju � uzklausi tik mani. Arī es nekad ne�drīkstu piederēt Vitorfam, jo viņ� ir laupītājs, un es baidos, ka mans mīļais neņem �ausmīgu galu. Viņ� neatstās Lipu Tulianu. Klausies, Lida. Ja Lips Tulians mūs atsvabinās, paglābsimies klosterī, kur mūsu nabaga sirdis atradīs mieru.
Lidas skatā bija jautājums.
Vai �is lēmums mani atsvabinās no zvēresta?
Jā, � Elzbete bēdīgi atbildēja. � Solījums Pestītājam ir lie�lāks kā visi citi solījumi. Mēs izbēgsim no pasaules, lai aizlūgtu par saviem mīļajiem.
Austrie�u kareivji �oreiz ar tādu neatlaidību bija vajāju�i laupī�tājus, ka pat Lips Tulians brīnījās.
Pārdro�ā vadoņa biedri tik vēlu atgriezās Greijersburgā, un liels skaits dro�i vien vēl pēc nedēļas pa vienam ieradīsies satik�anās vietā.
Lips Tulians to bija uzzinājis, un viņu tirdīja nemiers.
Zamuels ar �ikleru bija aizgāju�i, un tai pa�ā vakarā Lips Tu�lians pasauca Vitorfu uz apspriedi.
� Vitorf, � virsnieks iesāka, � es gribu ar kādu daļu no ļaudīm izvest jaunu pasākumu.
Vitorfa skatā bija jautājums.
Es saprotu jūsu skatu, � Lips Tulians ātri ieteicās, � jūs domājat par Elzbeti. Bet cik es esmu dzirdējis, tad zviedri aplenku�i Kenigsteinu, un pat man nav iespējams iekļūt cietoksnī.
Vitorfs neatbildēja.
Nenokar galvu, � virsnieks viņu mierināja, � gan jau zviedri aizies, un tad es izvedī�u Elzbeti.
Es jūs pavadī�u!
Lips Tulians atbalstīja galvu rokās.
Me�s �alkoja, drūmi un spītīgi pacēlās vecās drupas, un no viņu mūriem laiku pa laikam atskanēja spalga sievietes balss. Tā bija ungāru grāfiene, Terēzes kalpone.
Lips Tulians likās to nemaz nedzirdam.
Jā, man jāiet laukā no �īs vientulības, Vitorf, � viņ� ener�ģiski sacīja, � es palik�u ārprātīgs te, me�a vientulībā, par savu zaudējumu domājot. Manas Hedvigas vairs nav � mans labais eņ�ģelis mani atstājis, Hedviga ir mirusi, guļ zārkā mū�īgo dusu.
Pēdējie vārdi izskanēja kā apslāpēti �ņuksti.
Lips Tulians izslējās.
Lai velns parauj drūmās domas, � viņ� iesaucās. � Vitorf, �onakt dosimies uz Freibergu.
Uz kalnu pilsētiņu?
Jā gan, sudraba vezumus mēs jau reiz atņēmām, bet vecajā pilsētiņā vēl ir milzīgi daudz dārgu mantu. Man zināms, ka Frei- bergas doma velvēs glabājas ļoti daudz dārglietu un arī naudas summu. Kā es dzirdēju, tad tas viss esot paslēpts kūrfirsta kapenēs, kur aprakts sak�u Morics.
Par to arī es esmu dzirdējis, � Vitorfs atbildēja, � bet Frei- bergas domā būs ļoti grūti iekļūt.
Lips Tulians pasmaidīja.
Par to atļauj man zināt. Ja neatradī�u ceļu virs zemes, kā lur iekļūt, tad atliek apak�zemes ceļi, � tie man pa daļai jau zi�nāmi.
Vitorfs brīnījās.
Tas būtu viens, � Lips Tulians turpināja, � tālāk es esmu metis acis uz tā saukto sudraba velvi Veisenfelsā. Tur ir ļoti grūti iekļūt, jo masīvs mūris sargā firstu nama dārgumus. Bet kādēļ tad esmu Lips Tulians, es nepazīstu nekādus �ķēr�ļus.
Vitorfs bija sajūsmināts.
Cik vīru ņemsim līdz?
Ar kādu duci pietiks, katrā ziņā ne vairāk kā piecpadsmit. Ap pusnakti jau būsim tālu no �ejienes.
Vai pa ceļam neapmeklēsim me�a dzirnavas?
Nē, tur mēs nogādāsim laupījumu, kad atgriezīsimies no Frei- bergas. Ejiet, Vitorf, es vēl labi pārdomā�u savu plānu. Pulksten desmitos satiksimies pie vārtiem.
Un kur� pa to laiku būs virsnieka vietnieks?
Butlers, tik ilgi, kamēr pārnāks Zamuels. Tas lai visus ļaudis aizved uz me�a dzirnavām. Tur mēs satiksimies.
Un kā ar Terēzi?
Viņa paliks �e, lai izpildītu savu uzdevumu. Bet gājienā uz Veisenfelsu tā varēs piedalīties:
Vitorfs devās pils iek�ējās telpās.
Atkal bija dzirdamas vaimanas, un, pa koridoru soļojot, jaunais laupītājs ieraudzīja pusapģērbu�os sievieti paskrejam garām.
Tā bija lepnā grāfiene. Terēze tai sekoja uz pēdām.
Paliec �e, � tā uzsauca, � tev �is darbs jāpadara, vai gribi, vai�
Nē, nē, to es nedarī�u, tad labāk mirt!
Terēze panāca grāfieni.
Vai tu darīsi, vai nedarīsi?
Ne, nē!
Terēze sagrāba nepaklausīgo aiz matiem.
Klausīsi, vai nē?
Jā, jā, es darī�u visu � vai � vai � ak, es lūdzu jūs!
Ak, cik tagad putniņ� kļūst maigs, � Terēze zobojās, � nā�ciet tūliņ, vai arī aiz matiem jūs vilk�u pie darba!
Grāfiene paklausīja.
Pa to laiku Vitorfs bija sapulcējis laupītājus. Klusā balsī tas pārstāstīja viņiem Lipa Tuliana plānu. Tie bija sajūsmināti, un �etrpadsmit vīri devās pie Lipa Tuliana.
Virsniek, mēs akli paklausām jums! � laupītāji sauca.
Kur� pazīst Freibergu? � Lips Tulians jautāja.
Kāds no laupītājiem iznāca priek�ā.
Un tu, Kristian Ekold, es atceros, tu esi bijis Freibergā.
Virsniek, es ilgu laiku strādāju raktuvē un pazīstu katru kaktiņu. Es zinu arī, kā mēs tiksim iek�ā, ir kāda vieta, kur mēs glu�i labi ietiksifn pilsētā.
Ekolds arī pastāstīja, ka viņam Freibergā palikusi mīļākā, glīts skuķēns, birģermeistara kalpone.
Tā? � Lips Tulians sacīja. � Un tu laikam gribi savu mīļo atdabūt?
Es jau gribētu gan. Un Malvīne, tā viņu sauc, nav muļķe, ja tā dabūtu pāris jauku lietiņu � ies vai caur uguni!
Lips Tulians papurināja galvu.
Kur mums �ī meitene var derēt?
Hm, es domāju tomēr, virsniek, � Ekolds turpināja. � Vis�pirms kungi �ai mazajai dāvā pilnīgu uzticību. Tā nav liela ģimene: birģermeistars un viņa meita Kate, ari tāda iedomīga vīzdegune, no aug�as vien skatās uz citiem. Skaista un neganta, tāpat kā Libu�e fon Freidenberga un grāfiene tur aug�ā, pilī.
Nu, ja es visas augstmaņu meitas gribētu sodīt, man būtu tik daudz darba, ka nekur glābties, � Lips Tulians gandrīz nelaipni sacīja.
Ekolds pasmaidīja.
Na, es domāju, to varētu tā garāmejot izdarīt. Reiz no Mal�vīnes es dzirdēju, ka no birģermeistara mājas uz rātsnamu vedot slepena eja. Un tā kā �inī mājā da�s labs dārgumiņ� glabājas, es domāju, mēs varētu birģermeistaru apciemot. Tas dro�i vien parādīs slepeno eju.
Lips Tulians solījās to ievērot un pavēlēja sagatavoties un doties
ceļā.
Kenigsteinas cietok�ņa virsnieki ziņkāri gaidīja, kad viņu iedo�mīgais biedrs izpildīs savu derību. Līdz �im tas vēl nebija noticis, jo Guste ļoti reti izgāja no Jura cietok�ņa.
Bet nu, kā par brīnumu, tā jau divas dienas pastaigājās pa vien�tuļo bastionu. Viņa ilgojās pēc zaļā me�a un Lipa Tuliana. Lai gan viņa bija izgreznojusies kā augstas kārtas dāma, tā tomēr domāja, ka bez mīlas zālēm nekas neiznāks. Bet tās glabājās viņas tērpā, bija tik jānogaida gadījums.
Pēdējās dienās grāfienei un Emmai arvien bija lielas darī�anas. Tās abas uz ilgāku laiku ieslēdzās savās istabās. Guste garlaiko�damās sāka pastaigāties pa bastionu.
Arī �odien tā, domās nogrimusi, staigāja pa bastionu. Viņai bija brīnums, kādēļ �odien neredz sargu, bet tas bija daudz patīkamāk.
Viņa iegāja kādā stūrī, kur stāvēja klintī iecirsti sēdekļi. No �īs vietas varēja redzēt tālos me�us � savu dzimteni, kur mājoja Lips Tulians. Te pēk�ņi viņas domas pārtrauca klusi soļi. Acis pacēlusi, tā savā priek�ā ieraudzīja kādu slaidu virsnieku.
Viņa ienīda virsniekus, jo tie ta�u bija Lipa Tuliana ienaidnieki.
Ko jūs vēlaties? � tā asi jautāja.
Gribu apsveikt skaisto jaunkundzi, � don�uāns atbildēja.
Pateicos, � Guste auksti sacīja.
Mēs visi cietoksnī vēlamies zināt, kā sauc skaisto sve�inieci Jura pilī.
Gustei tas glaimoja, viņa noslēpumaini pasmaidīja. Virsnieks atsēdās uz akmens sola.
Es vēlos sēdēt viena pati, � Guste strupi sacīja.
Kādēļ tik nelaipni, mēs, virsnieki, labprāt patērzējam ar dai�ļām dāmām.
Tas man vienalga, lūdzu, aizejiet! � Guste iesaucās.
Esiet ta�u prātīga, mēs �e esam glu�i vieni un �
Projām, es teik�u grāfienei.
Ak tā, nu, es ceru, ka bū�u stiprāks par jums.
Guste uzlēca kājās un spēcīgi izpļaukāja virsnieku. �inī brīdī pienāca ģenerālis Kijaus.
Kas tad te notiek � kur 4ad sargs, kā tas iedro�inājies atstāt savu vietu?
Tūliņ atsteidzās kaprālis ar diviem kareivjiem.
Kas tā par nejēdzību, tu, putras kubul, kur sargs?
Ekselence, � kaprālis stostījās, � es pats novietoju sargu.
Nu, tad jau tas ir aizgājis pastaigāties. Lieliska kārtība, � ģenerālis kliedza. � Ņemiet tūliņ �o leitnantu un aizvediet uz Turku torni pie ūdens un maizes!
Pienāca sargs � bāls kā līķis. Viņu ieraudzīja kaprālis.
Ekselence, �is ir pazudu�ais stundenieks!
Nelieti, kur tu biji, atbildi, � ģenerālis pārskaities jautāja.
Ekselence, mani aizsūtīja projām leitnants fon Stenkners.
Ko, vai �is nelietis?
Jā, ekselence!
Tā jau domāju, tev bija jāklausa priek�niekam. Bet tev tūliņ vajadzēja paziņot.
Kareivis nolieca galvu.
Tu laikam par �o joku dabūji naudu? � ģenerālis smējās. � Naudu, lai leitnants varētu ar skuķiem jokus dzīt. Ha, ha, ha. Projām � mar� � uz Turku torni!
Ģenerālis vēl brīdi skatījās aizgājējos, tad piegriezās Gustei.
Tas notiek tādēļ, ka jūs viena pati klejojat pa vientuļām vie�tām. Es pazīstu savus virsniekus. Karā tie ir dro�sirdīgi zēni, ne�vainojami, bet pret meitām nekrietni.
Nu, tā � papriek�u jūs izbāru, bet nu uzslavē�u. Deviņi pērkoni. Dū�a jums ir kā dragūnam, tik bik�u vajadzēja kājās un �auteni plecos. Bet uz priek�u uzturieties Jura pilī, jo �e nav vieta sapņo��anai, neaizmirstiet to!
Ģenerālis pagaidīja, kamēr Guste aiziet, un tad tik vēl pats devās projām.
Oh, tas tik bija varens skats � dū�īgs skuķis!
Ģenerālis sasniedza Turku torni un iegāja pie cietuma uzrauga.
Nu, vai meitenes kaut ko runāja?
Jā gan, ekselence, � sargs atbildēja, � bet neko sevi�ķu un vēlāk tik klusu �ukstēja.
Ģenerālis nebija apmierināts.
Atver savas ausis, � vai tamdēļ es viņas saliku kopā? Uz�mani, es gribu zināt, ko viņas runā, jeb man būs vēl jāpamāca, kā jauzmanās?
Ekselence, es varu � zinu �
Nu, nu, nepļāpā tik daudz � uzmanies un tad viss būs labi.
Ģenerālis murminādams aizgāja.
Abas cietumnieces nezināja, kas bija noticis pa �o laiku. Tām arī nenāca prātā, ka blakus viņām lielajā zālē ieslodzīts bīstams ienaid�nieks.
Zelta taisītājs Betgers gaidīja izdevīgu mirkli, kad varēs iegūt savu upuri. Viņam ta�u vajadzēja � kādā klusā pusnakts stundā � nelaimīgās Elzbetes asinis.
Ilgāku laiku klīda da�ādas valodas par pārdro�o uzbrukumu sak�u sudraba vezumiem. Sevi�ķi Freibergā tika daudz spriests par bīstamo laupītāju virsnieku Lipu Tulianu. Lielās bailes tik tad ma�zinājās, kad dabūja zināt, ka Lips Tulians atrodas Bohēmijā.
Vēlāk pat vairs to neiedomāja un beidzot pavisam aizmirsa.
Freibergā bija pārdzīvojusi grūtus laikus. Tas nu gan bija labt sen atpakaļ, kad bija plosījies lielais kar�. Tomēr plauksto�ā pilsēta vēl sajuta pārciestās briesmas un zaudējumus.
Freibergai bijā laba slava, tur parasti par birģermeistaru ievē- lēja taisnākos un gudrākos pilsoņus! Arī tagadējais birģermeistars bija augsti izglītots cilvēks, bez tam vēl ļoti bagāts.
�ī ģimene bija iecienīta jau no seniem laikiem. Tagadējais bir�ģermeistars bija atraitnis, viņa sieva bija tam atstājusi mazu mei�tiņu � Kati: Visā apkārtnē to turēja par skaistāko un augstprātī�gāko.
Tā kā birģermeistars bija ļoti bagāts, tad meitene tie�ām nezi�nāja, kā uzvesties, lai iegūtu vēl lielāku slavu.
Bija jauka, silta rudens diena, kad birģermeistars, brokastis iebaudot, tērzēja ar savu meitu.
Viņus apkalpoja kāda daiļa meitene, arvien atnesa ēdienus, sa�kārtoja �ķīvjus un gaidīja savu kungu pavēles.
�ī meitene bija Malvīne, Kates uzticamā kalpone. Likās, it kā tā neko citu nesaprastu kā vienīgi apkalpot, bet labs novērotājs manītu� ka tai nepazuda neviens runātais vārds. Sevi�ķi �īs dienas saruna meiteni interesēja.
Tēvs, � Kate iesāka, � es arvien aplūkoju mūsu vectēva ģīmetni. Kādas greznas rotas tam piederēju�as, ak, man �ķiet, ka tādus dārgumus var valkāt tik ķēniņ�.
Tev taisnība, bērns, � birģermeistars atbildēja.
Bet kur tās rotas ir paliku�as? Tie ta�u bija ģimenes dārgumi. Vai tie ir pārdoti, atdāvināti � vai nolaupīti?
Ak, nē, bērns!
Tad laikam pazudu�i? � Kate izbrīnā jautāja.
Tu maldies, bērns, � birģermeistars teica, � tā ir īsti dīvaina lieta. Es labprāt nepieminu �os dārgumus.'
Mīļais tētiņ, lūdzu, pastāsti man! � Kate sirsnīgi lūdzās.
Nu, ja tu vēlies, tad pastāstī�u, � viņ� atbildēja.
Tas bija trīsdesmitgadu kara laikā, kad mans vectēvs � Frei- bergas birģermeistars � Tarstenfona vadībā aizstāvēja pret zvied�riem pilsētu. Pienāca grūta diena, zviedri jau bija ieņēmu�i pirmās skanstis. Mans tēvs, baidīdamies no pilsētas ieņem�anas un aplau�pī�anas, uzdeva savam uzticamam sulainim visas vērtīgās lietas paslēpt kādā dro�ā vietā.
Un tad? � Kate ziņkāri iejautājās.
Pēc divām stundām atgriezās uzticamais sulainis. Viņ� bija paklausījis birģermeistaram, pēc saviem ieskatiem uzmeklējis dro�u vietu un paslēpis dārgumus. Bet taisni tanī mirklī, kad tas gribēja
; pateikt manam tēvam, kur atrodas paslēptuve, kāda zviedru liel�gabala lode saplosīja sulaini.
Un �ie dārgumi palika neatrasti, tēv? � Kate jautāja.
Jā, bērns,-tēvs gan pavēlēja visas malas pārmeklēt, bet tomēr neatrada. Un, ja gadījumā �ie dārgumi vēl nav uzieti un aiznesti, tad tie vēl �odien atrodas savā slēptuvē!
Iestājās klusums. Kate drūmi raudzījās grīdā, un daiļā Malvīne, kura visu bija noklausījusies, rīkojās ap galdu.
Tēv, vai tev liekas, ka dārgumi apslēpti �inī mājā?
Ja manta vēl nav atrasta, tad tai vajag būt apslēptai mājā, jeb dārzā, jo �ī māja jau gadu simteņus ir mūsu ģimenes piederums.
Birģermeistars piecēlās, izdzēra savu vīna glāzi un paskatījās pulkstenī.
Tagad ir laiks doties uz rātsnamu. Gaidāmas da�ādas svarī�gas lietas. Mūķeņu me�ā redzēti klaidoņi. Bez tam visur runā par laupītājiem.
Bet Lips Tulians ta�u atrodas Bohēmijā, � Kate ieminējās.
Tā jau cilvēki runā. Lai Dievs dotu, ka tas nekad vairs ne�atgrieztos Saksijā. Te tam ir sakurināta karsta pirts. Mūsu ministrs visās malās gūsta laupītājus.
Birģermeistars lēnam aizgaja,-un .meitenes palika vienas.
Tu laikam visu dzirdēji, Malvīn, � Kate iesāka.
Jaunkundz, tas man nav nekāds noslēpums. So notikumu man kādreiz izstāstīja vectēvs, toreiz Freibergā par to daudz runāja.
� Vai tev liekas, ka tā manta jau atrasta? � Kate jautāja.
Nē, nē, mans vectēvs apgalvoja, ka tas tūliņ būtu nācis zi�nāms. Viņ� bija pārliecināts, ka dārgumi paslēpti �inī mājā!
Kate nopūtās.
� Ak, ja es zinātu �o vietu, tad visi dārgumi piederētu man un es varētu greznoties ar spo�ajām rotas lietām.
Protams, jaunkundz, man �ķiet, ka vēl vajadzētu meklēt! Var ta�u meklēt gadiem ilgi. Iedomājieties � tik liela māja, cik te nav stūru un koridoru? Sulainis dro�i vien dārgumus paslēpis kādā grūti atrodamā vietā.
Tas ir iespējams, Malvīn, � Kate ieinteresēta atbildēja, � va�jadzētu meklēt.
Malvīne pienāca tuvāk Katei.
Bet kā būtu, jaunkundz, ja mēs sāktu darboties ar pārdabīgām lietām?
Kate nesapratnē uzlūkoja kalponi.
Ko tu teici, es nesaprotu, � Kate sacīja.
� Es jau domāju, es jums pateik�u savas domas. Aiz Freibergas. vārtiem, Brantā, dzīvo kāds gudrs vīrs, viņ� varot dzirdēt, kā zāle aug un citas nesaprotamas lietas. Sis cilvēks spētu pateikt kādu gudru padomu.
Kate bija tikpat māņticīga, kā viņas kalpone. Bez tam viņa ne�izsakāmi vēlējās iegūt dārgumus.
Vai tu esi pārliecināta, ka gudrais cilvēks varētu atrast pa7 slēptuvi?
To es tie�ām nevaru apgalvot, bet tas katrā ziņā varētu mums iedot kādu brīnumrīkstiņu � vai citu ko tamlīdzīgu, ar ko mēs va�rētu atrast mantu. Protams, ka melnais burvis ir labi jāatalgo.
Es ne�ēlo�u naudu, � Kate iesaucās, � es viņam bagātīgi' samaksā�u. Malvīne, vai tu jau �odien neaizietu uz Brantu un ne�uzmeklētu gudro cilvēku?
Kādēļ ne? Ja tik jūs man atļaujat.
Nesaki tam, kas par lietu, vispirms es gribu zināt, vai tas ir spējīgs dot kādu padomu. Viņam katrā ziņā �e jāatnāk.,
Malvīne bija vienis prātis ar viņu.
Pievakarē tu aizej uz Brantu. Tik esi uzmanīga � nepasaki tam par daudz. Rītu es tavā klātbūtnē runā�u arr �o cilvēku.,
Vecajā kalnu pilsētiņā Brantā iedzīvotāji rosīgi strādāja paras�tos kalnu darbus. �īkstēja vindas, bedrēs kala un dauzīja, strādāja dienu un nakti.
Netālu no raktuvju ēkām, ārpusē, uz Freibergas pusi, me�a malā stāvēja vientuļa mājiņa.
Tanī dzīvoja vecais kalnracis � gudrais Kunca tēvs, kas nespēka dēļ vairs nestrādāja, bet saņēma no raktuvju valdes �ēlastības maizi.
Gudrais Kunca tēvs bija tālu pazīstams, viņa zāles dziedināja da�ādas slimības, viņ� prata apvārdot un aizdzīt raganas, ar vārdu sakot � kam bija kāda vaina, tas steidzās pie Kunca tēva.
Bet �is cilvēks bija izslavēts arī par ļoti niknu. Vai tam cilvēkam, kas nesamaksāja apsolīto algu, tam Kunca tēvs ne�ēlīgi atriebās. Tā daudzi ar lielām bailēm uzmeklēja viņu.
Iedzīvotāji izplatīja baumas, ka Mūķeņu me�ā esot redzēti klai�doņi.
Kāds no �iem klaidoņiem izlīda no krūmiem uz Freibergas liel�ceļa, kur atradās krūmu puduri, kur paslēpties. Bija novakare, reti kāds staigāja pa ceļu, tikai da�i zemnieki, pāris kalnra�u un beidzot kāda mētelī ietinusies sieviete.
Viņa teciņus traucās uz priek�u, bet pēk�ņi apstājās taisni pret to vietu, kur krūmos bija paslēpies vīrietis.
Sieviete atsita mēteli un sakārtoja matus. Te pa�ķīrās krūmi, meitene satraukta sakustējās.
Patiesi, tā ir Malvīne, Kates kalpone, � sve�ais iesaucās.
Kristian � tu? � Malvīne atsaucās, � no kurienes tu nāk�dams?
Esmu klaidonis, � Ekolds atbildēja, � man iepatikās redzēt Freibergu.
Malvīne iegriezās pa mazo ceļu, kas veda uz Kunca tēva mājiņu. Te viņa apstājās.
Bet tu ta�u nedrīksti uz Freibergu nākt? � viņa sacīja.
Ekolds smējās.
Kā, vai tad Freibergā vēl nav aizmirsts, kā es toreiz pārmā�cīju blēdīgo pilsētas sargu?
Ak nē, to vēl visi atceras un, tiklīdz tevi ieraudzīs, tūliņ ieslo- dzīs cietumā.
Ekolds nicīgi savilka seju.
Tad gan tiem cita nekā nav ko darīt, ja vēl pēc diviem ga�diem grābsta tādus nieķus. Bet, Malvīn, cik tu tagad esi liela � toreiz tu biji maza meitene vēl.
Laid, Kristian, � viņa mīļi lēdzās.
Kur tad tu iesi? � Ekolds jautāja.
Pie vecā Kunca.
Kā � vai pēc zālēm?
Jā, jā, � viņa ātri atbildēja un steidzās projām. Bet Ekolds vēl brīdi aizturēja to.
Es tevi ilgi neaizkavē�u, ja tev tā jāsteidzas. Bet � es do�māju, ka man ar tevi daudz kas jāpārrunā ceriņu lapenē.
Vai tu tie�ām nāksi uz Freibergu?
Jā gan, Malvīn.
Bet tu ta�u nedrīksti, tevi saņems vārtu sargs.
Tā ir mana darī�ana, es tomēr ie�u. Vai rītvakar varē�u sa�tikt tevi?
Es rītvakar nevaru, bet parīt es bū�u tev pretī. Bet�
Nekādu bet, manu cīrulīti Tātad parītu ap pulksten astoņiem. \ s ceru, ka tu atnāksi, pretējā gadījumā es ie�u tavā istabā!
Tad viņi atvadījās uz atkalredzē�anos, un Malvīne ātri aizstei�dzās uz Kunca mājiņu.
Nāciet iek�ā, jaunkundz, � Kunca tēvs aicināja.
Malvīne iegāja istabā, bet drīz vien tai sametās nelabi. Pie griestiem karājās da�ādi kaltētu zāļu saiņi, stikla burkās gulēja ķirzakas un �ūskas. Vidū bija nolikts balts miroņa galvaskauss.
Piesēdiet, jaunkundz, ko tad vēlaties? � vecais Kunca tēvs jautāja.
Es gribētu dabūt � protams, pret labu samaksu � kādu brīnumrīkstīti, ar kuru var atrast apraktu mantu.
Tā � ha, vai jūs nedzīvojat birģermeistara mājā?
Jā, jums jānāk man līdzi, birģermeistara meita vēlas ar jums
runāt!
Nu, tad jau zinu, kas par lietu, � Kunca tēvs smējās. � Bir�ģermeistara meita grib atrast ģimenes dārgumus.
Kļūsiet, kāds varētu noklausīties! � Malvīne �ukstēja. � Man likās, it kā kāds būtu stāvējis pie loga.
Malvīne pasniedza Kunca tēvam Kates iedoto naudu. Tad vecais ipsolījās ierasties rītvakar.
Malvīne vēl apsolījās to ap pulksten deviņiem gaidīt pie dārza vārtiem, jo birģermeistars nedrīkstēja neko zināt.
Nu Malvīne priecīgi steidzās mājās, viss bija tik labi izdevies. I In tomēr Kristiāns Ekolds bija visu noklausījies.
Tum�a nakts bija me�ā. Zāļu sievas alā spīdēja vāja gaisma.
Tur stāvēja ragana un viņai blakus � slaida un jauna � no miroņiem uzcēlusies Hedviga.
Jaunava bailīgi skatījās uz savu �ķirstu ar stikla vāku.
O, kaut es tomēr būtu mirusi, � viņa �ukstēja, � tad visām mokām būtu gals.
Vēl ir laiks, � ragana sacīja, � sakiet tik vienu vārdiņu, un es jūs aizvedī�u uz me�a dzirnavām.
Hedviga sarāvās.
Nē, nē, es nevaru, nedrīkstu, � Hedviga murmināja. � Dievs man uzticējis pārbaudījumu, un es esmu aug�āmcēlusies, lai pa�beigtu iesākto, tagad man jāmeklē patvērums aiz svētajiem mūriem.
Alas dibenā kaut kas kustējās.
Kā jūs gribat, � ragana atbildēja, � tad es jūs pa slepeniem ceļiem aizvedī�u uz Reizenhainu. Vai jūtaties pietieko�i stipra, lai ietu tālo ceļu?
Dievs man dos spēku, � Hedviga, roku uz krūtīm spiezdama, atbildēja.
Tad nāciet, nekavēsimies, līdz rīta ausmai mums jābūt tālu, un nāko�ā naktī, atpūtīsimies kādā vienīgi man zināmā vietā.
Vecā ragana paņēma laternu, un Hedviga sekoja.
Pēc nedaudz acumirkļiem abas bija nozudu�as tumsā.
Viņas ir projām, � Kremo ierunājās, � ha, sasodīta bū�ana, ka man jāguļ kā kroplim. Sai skaistajai sievietei atkal jākrīt �igānu varā � mums ir tiesības uz viņu, un es ar saviem biedriem izvedī�u viņu no klostera. Nolādēta tā diena, kad Lips Tulians mani satika � ha � nāks jauna diena � atriebības diena.
Pa kalnu lejup virzījās divi tum�i stāvi. Me�a dzirnavas vairs nebija tālu. Ratu rūkoņa un ūdens �alkoņa bija skaidri sadzirdama.
Garām � garām �ai vietai!
Hedviga izstiepa rokas.
Filip, Filip � tu vienīgais mīļais, � viņa murmināja, saldu atmiņu pārņemta.
Vēl ir laiks, � ragana sacīja. � Tik pāris soļu, un jūs būsit tur, kur laupītāji ar prieku saņems sava pavēlnieka mīļāko.
Hedvigai pārskrēja drebuļi.
Viņa � viņa laupītāju virsnieka mīļākā. �ausmīgi!
Man jācie� sods, � tā elsoja, � visu mū�u jācie� par grēkiem. Es ta�u esmu Prāgas pārvaldnieka sieva. O, ko es esmu izdarījusi. Filip, tava Hedviga ir pati rcelaimīgākā sieviete pasaulē!
Tā jums nevajag runāt, zāļu sieva atbildēja. � Prāgas pārvaldnieks, eik es dzirdēju, sev pārvedis jaunu sievu Hrad�inā.
0, tad jau grēks vēl lielāks. - Hedviga klusi kunkstēja.
Jā, tādi ir cilvēki, � vecā zāļu sieva atbildēja. � Es varu dro�i teikt, ka pārvaldniekam nav ne mazāko sirdsapziņas pārme�tumu.
Ak, Dieva sods!
Tas var būt, � vecā atbildēja, � bet neviens mums vēl nav dudinājis, kā tur � aug�ā aiz zvaigznēm � izskatās.
Vai jūs neticat Dievam un viņa dēlam? � Hedviga pārsteigta iesaucās.
Ragana likās �o jautājumu nedzirdam.
Kā tad ir, vai gribat iet uz me�a dzirnavām? � tā īsi nopra�sīja.
Nē, nē, tas nav iespējams.
Tad nāciet, laiks ir dārgs.
Dzīvo vesels, Filip, � Hedviga �ukstēja, asarām plūstot, - dzīvo vesels uz mū�u, tu � pār visu, visu mīļotais!
Trīs dienas bija pagāju�as. Kāda ceļiniece zvanīja pie Reizenhai- nas klostera vārtiem. Vārtu sargs ielaida sve�inieci un aizveda pie < ienījamas sirmgalves �klostera priek�nieces.
Ko jūs vēlaties? � klostera priek�niece jautāja.
Vēlos, lai mani uzņem dievbijīgo māsu biedrībā.
Kā jūs sauc?
Savu vārdu es pateik�u pie grēku sūdzē�anas. Mani nospie� kads liels noslēpums, kas uz visiem laikiem jāaprok klostera mūros.
Tad nāciet, � klostera priek�niece sacīja. � Es pati gribu uzklausīt jūsu stāstu, un pēc tam nolem�u, vai Reizenhaines klos�teris būs jūsu patvērums, vai nē.
Hedviga gāja tai līdz uz klostera baznīcu. Se, vientuļā klusumā, priek�niece uzklausīja grūti pārbaudītās Hedvigas atzī�anās stāstu.
Sirmā priek�niece, dziļi aizkustināta, apkampa to kā bērnu, uz�ņēma viņu klosterī un apsolījās saīsināt novices laiku.
Freibergas mūros bija paliku�i da�i caurumi un robi, kas bija elu�ies no zviedru lielgabalu �āvieniem lielajā karā.
Kādā no �īm vietām varēja Lips Tulians viegli iekļūt ar astoņiem vīriem, sargiem nemanot.
Tā kā nevarēja ilgi kavēties, tad Lips Tulians gribēja tūliņ do�ties uz Doma baznīcu, bet Ekolds ieteica vispirms steigties uz bir�ģermeistara māju, kur kādā atstātā paspārnē varē�ot atrast patvē�rumu.
Bet mums ir ļoti maz pārtikas līdz, � Lips Tulians sacīja.
Ekolds apņēmās sagādāt pārtiku. Vēlreiz pārliecināju�ies, ka viss
ir kluss, tie garā rindā Ekolda vadībā steidzās pa tuk�ajām ielām un netraucēti sasniedza dārzu.
Viņi pārkāpa pār mūra sētu dārzā. Ekolds rādīja uz birģermeis�tara māju, kas bija līdzīga pilij, kur vairākas zāles stāvēja neapdzī�votas � aizslēgtas.
Ekolds tos ieveda �ādā atstātā dzīvokļa daļā, kur tie varēja ie�kārtoties. Laupītāji nosprieda �ovakar labi atpūsties.
Nu Ekolds izstāstīja par noslēptajiem dārgumiem un visu, ko bija noklausījies pie Kunca tēva.
Lips Tulians uzmanīgi klausījās.
Sī ir ļoti svarīga ziņa, bet es �aubos, vai vecais burvis at�radīs dārgumus.
Kādēļ nē, � Ekolds atbildēja, � esmu par to ļoti daudz dzir�dējis, zinu, ka viņ� ir izdarījis neticamas lietas.
Nu, varam jau noklausīties.
Protams, to es katrā ziņā darī�u, � Ekolds turpināja, � un, ja vecais kaut ko atradīs, tad mēs arī tur ieradīsimies.
Tad vēl Ekolds �o to pastāstīja par birģermeistara skaisto meitu, viņ� vēlējās to ieteikt Lipam Tulianam.
Beidzot visi aizgāja gulēt, vienīgi Ekolds negulēja, bet, nogaidījis biedru aizmig�anu, kā spoks izlīda pa durvīm.
Otrā rītā vecā ķēk�a steidzīgi ieskrēja Malvīnes istabiņā.
Kas tad nu ir noticis? � Malvīne jautāja. � Jūs jau esat pavisam uztraukta � vai kur deg?
Nē, nē, mūsu mājā ir zagļi! � ķēk�a vaimanāja. � Ko do�mājat, no pieliekamā izņemti divi �ķiņķi, dūmu desas un divi maizes klaipi.
Tas ta�u ir glu�i neticami, � Malvīne sacīja.
Un tomēr tas ir noticis � varbūt zaglis ir kāds dienestnieks.
Nu, tas jau nāks gaismā, � Malvīne atteica.
Ķēk�a iegāja paziņot birģermeistaram. Sadusmotais saimnieks tūliņ aizsūtīja pēc tiesas sulaiņa.
Birģermeistars sasauca visu saimi, vienīgi ķēk�u un Malvīni neturēja aizdomās.
Visi vecu vecie sulaiņi liedzās un dievojās, ka neko nezinot par zādzību.
Bet tas vēl vairāk saniknoja birģermeistaru, viņ� teica, ka neat�zī�anās gadījumā visus iesēdinās cietumā. Tomēr apvainotie vēl vien�mēr atkārtoja, ka neko nezin.
Birģermeistars purināja galvu.
Te atkal pienāca jaUna ziņa. No pagraba esot aiznests liels skaits vīna pudeļu.
Tas nu bija īstais dusmu cēlonis, jo par pārtiku birģermeistars tik kārtības labad bija turējis izmeklē�anu, to viņ� ne�ēloja. Bet viņa dārgais vīns� Birģermeistars lielās dusmās skraidīja pa istabu, kamēr nokrita parūka. Beidzot viņ� aiztrieca visus prom no acīm, lai varētu atgūt līdzsvaru un pārdomāt, kas jādara. Pie viņa palika vienīgi Kate.
Nepateicīgie nelie�i! � birģermeistars murmināja. � Tik dau�dzus gadus tie man kalpoja, es vienmēr devu labu algu, un nu par pateicību � tie mani apzog!
Triec tos pie velna, bet vispirms pārmāci, � Kate teica.
Tas jau būtu jādara, bet es nesaprotu, tik ilgus gadus kalpo�ju�i � un vēl nekad nav notikusi neviena zādzība.
To viņi vienmēr ir pratu�i apslēpt, � Kate cietsirdīgi atbil�dēja. Sos vārdus pateikusi, Kate izgāja no istabas.
Birģermeistars palika viens.
Izbiedētie sulaiņi un dienestnieki rūgti raudāja.
Neviens nevarēja saprast un izskaidrot noslēpumaino zādzību.
Prāgā neko citu vairs nerunāja, kā tik par briesmīgi pārtraukta�jām kāzām.
Arī Bohēmijā bija_ izsolīta augsta alga par Lipa Tuliana galvu, pa lielajiem -me�iem klejoja gūstītāju pulki, bet visas pūles bija vel�tīgas, no laupītāju virsnieka un nolaupītās ungāru grāfienes neat�rada ne mazāko zīmi.
Pārvaldnieks uzturējās Vīnē un maz rūpējās par sievas atsva�binā�anu. Viņ� ļoti baidījās no Lipa Tuliana atriebības, vēl arvien .lusīs tam skanēja laupītāja draudi.
Sī iemesla dēļ tas Vīnē gribēja dabūt citu pārvaldnieka vietu un nekad vairs nedomāja atgriezties Prāgā.
Prāgā līdz �im visas lietas kārtoja ierēdņi, un pulkvedim fon Greifensteinam bija pilnas rokas darba, visu rīkojot un ievācot ziņas.
Kādā rītā Hrad�inai tuvojās divi vīrie�i un kāda aizsegusies dāma. Viens no �iem bija Bitelis, bet otrs viesnīcnieks, kas slēpa Zārbergu.
Sie nācēji iegāja priek�namā, kur viņus saņēma sulainis Roberts.
Bitelis paziņoja, ka atvedu�i izbēgu�o meiteni, un lūdza to pa�ziņot pulkvedim.
Tad sulainis tos ieveda pie pulkve�a.
Bitei, � pulkvedis skumji jautāja, � vai �ī ir tā pati meitene, kura�
Jā, jūsu �ēlastība, tā ir aizbēgusi, � Bitelis sacīja.
Pulkvedis pavēlēja meitenei noņemt plīvuri un atģērbt virsdrē�bes. Meitene atģērbās, un nu bija redzama skaista �igāniete.
Nav nekādas līdzības ar manu sievu, � pulkvedis sacīja Ro�bertam. Sulainis palocīja galvu. Pulkvedis iegrima dziļās domās.
Kā tevi sauc? � viņ� laipni jautāja.
Lida, � tā īsi atbildēja pēc Zārberga norādījuma.
Pulkvedis pavēlēja meitenei noņemt plīvuru un atģērbt virs�drēbes.
Vai �ī meitene ir tie�ām tā pati, kura izbēga no cietuma?
Jā gan, jūsu �ēlastība, es varu apzvērēt to, � Bitelis atbil�dēja.
Labi, � pulkvedis atteica.
Bet vecais Roberts visu laiku neatlaidīgi vēroja Biteli.
Vai nu viņ� zvēr, vai ne, tas ir vienalga, � es tomēr �im nelietim neticu! � Roberts murmināja.
Tagad pulkvedis ieraudzīja viesnīcnieku.
Ko �is saimnieks vēlas? � viņ� jautāja.
Sim cilvēkam man jāpateicas, ka beidzot atradu izbēgu�o. Esmu dāudz pateicības tam parādā, �is krietnais cilvēks priek� mums uzupurējās, � Bitelis paskaidroja.
Nu, labi, labi, yiņ� saņems savu algu, � pulkvedis atbildēja, � bet tagad uzgaidiet kādu brīdi. Bet Roberts un Lida nāks man līdzi.
Viņi iegāja blakus istabā.
Nu pulkvedis parādīja Lidai krustiņu.
Vai tu pazīsti �o krustiņu?
Zināms, tas pieder man, � �igāniete atbildēja. � Man Bitelis to cietumā atņēma.
Kas tev iedeva �o rotu?
Es to glabāju tik ilgi, ka nevaru vairs atcerēties.
Tad tu nezini, no kā tu �o rotu saņēmi?
Nē, es to arvien valkāju � �igāni gan da�reiz runāja par kādu piemiņu, bet es nekad nedabūju zināt, ko nozīmē �īs runas.
Pulkvedis uzmanīgi klausījās.
Tik vienreiz es dzirdēju pāris vārdus, � �igāniete turpināja, � �igāni runāja, ka es pie viņiem nepiederot, agrā jaunībā tie aiz�vedu�i mani.
Vai tu neko neatceries par to laiku, kad vēl nedzīvoji pie �igāniem?
Tomēr drusku, � viņa atbildēja, � es daudzreiz kā sapnī re�dzu uz klintīm pili un kādu skaistu dāmu, kas mani mīļi glāsta, � bet tie jau ir tikai sapņi.
Nē, nē, � pulkvedis uztraukts iesaucās, � tā varētu būt arī . . .
Roberts pārtrauca pulkvedi.
Uzmanību, jūsu �ēlastība, � viņ� brīdināja, � �ī skuķe ir īsta �igāniete.
Viņas āda ir kvēpināta � un tik ilgus gadus, � pulkvedis sacīja.
Vienalga, es neticu, � sulainis atteica.
Bet es tomēr ticu, � kā tad viņa būtu dabūjusi �o rotu? � pulkvedis jautāja.
Sulainis klusēja un purināja galvu.
�igāniete to ievēroja.
�Ak, pulkvedis tic, ka esmu viņa meita,� tā domāja, �bet sulainis �aubās. Nu, gan mans duncis aizbāzīs tam muti. Es gribu baudīt smalku dzīvi, par kuru esmu tik daudz dzirdējusi � es gribu kļūt bagāta, lai nebūtu vairs ar �igāniem jāklejo pa pasauli.�
Pulkvedis samulsis domāja.
Ak, kaut es zinātu patiesību, � viņ� murmināja, � kaut es /.inātu kādu zīmi, kaut es varētu apkampt savu mīļoto bērnu, bet�
Zīme, � sulainis atkārtoja. � Man liekas, ka vēl ir dzīva pazudu�ā bērna aukle. Viņa atcerēsies. Toreiz runāja par kādu zīmi.
Sis cilvēks ir mans ienaidnieks, � �igāniete murmināja, � tam jāpazūd, citādi viņ� vēl atmaskos mani. Ha, ha, ha Giraldas duncis vēl nekad nav paskrējis garām ienaidnieka sirdij!
Pulkvedis vēl vairāk izjautāja �igānieti, bet arvien tā prata labi atbildēt.
Vecais pulkvedis to noturēja par savu bērnu, tik kādas nesapro�tamas jūtas to aizkavēja vēl apkampt �igānieti. Viņa dvēseles balss lam �ukstēja: �tā ir krāpniece, tas nav tavs bērns!�
Jā, kas to lai zin?
Robert, � viņ� sacīja, � iesauc viesnīcnieku un Biteli.
Acumirklī blē�i stāvēja pulkve�a priek�ā.
Roberts jums samaksās apsolīto algu, � pulkvedis sacīja, � jns atvedāt �o meiteni, un es arī turu vārdu. Es gribu visu notiku�o aizmirst un tev, Bitei, piedot. Bet sargieties, uz priek�u es jūs ne�laupī�u.
Bitelis zemu palocījās.
Siem blē�iem man jādod nauda, � Roberts saīdzis murmināja. � Es vislabāk tiem samaksātu ar spānie�u niedru, bet, ja jau pulk�vedis vēlas, man ir jāklausa.
Meitene paliks Hrad�inā, � pulkvedis turpināja. � Robert, nodod Lidu vecās slēdzējas kop�anā.
�igāniete gavilēja, viņas ilgas piepildījās, savā priekā tā aiz�mirsa neticīgo sulaini.
Tā ta�u ir �igāniete, � Roberts murmināja, � mans labais ikungs ir apstulbis � tā nav viņa meita. Ja vecā aukle dzīvotu � tā nu gan atminētu �o mīklu. Un tad sargieties jūs, krāpnieki!
Freibergas birģermeistara dienestniekiem bija lielas bēdas.
Neviens nezināja, ka slepenais zaglis, kas bija aplaupījis pielie�kamo un pagrabu, uzturas turpat mājā.
So nesaprotamo zādzību bija izdarījis Ekolds; viņa biedri, jautri tērzēdami, mielojās.
Tik Lips Tulians ar Vitorfu nepiedalījās viņu priekos.
Lips Tulians gudroja jaunus plānus, bet Vitorfs kā izglītots cil�vēks neatrada �ūpo�anā nekādu prieku.
Divi laupītāji stāvēja koridorā, lai paziņotu, ja kāds tuvotos.
Sie sargi uzjautrināti klausījās Ekolda stāstā, kā viņ� patīrījis pieliekamo un pagrabu.
Stingrais birģermeistars dro�i vien savilka garu seju, kad to dabūja zināt, � kāds 'laupītājs smējās.
Protams, ka viņ� sulaiņus tur aizdomās.
�os vārdus dzirdēja Lips Tulians.
Tas tie�ām ir iespējams, � viņ� sacīja, � bet sulaiņi nedrīkst nevainīgi ciest. Kad mēs dosimies projām, tad paziņosim birģermeis�taram, kas bija vainīgie.
Laupītāji tam piekrita, jo zināja, ka Lips Tulians necieta, ka kalpi dabū netaisnu sodu.
Laupītāji dzēra un mielojās.
Lai dzīvo birģermeistars! � iereibu�ie sauca. � Lai dzīvo!
Bretbauer, tu uz mata izskaties pēc Freibergas birģermeis�tara, � Ekolds smējās.
Vai tie�ām, � Bretbauers brīnījās.
Patiesi, � Ekolds turpināja, � tu ļoti viegli vari tēlot birģer�meistara lomu. Es viņu smalki pazīstu. Ja tu uzvilktu viņa zaļos zīda nakts svārkus un uzliktu parūku, tad katrs tevi noturētu par birģermeistaru.
Lips Tulians klausījās.
To mēs paturēsim prātā, Vitorf, � viņ� smaidīdams sacīja. � Varbūt mums gadīsies vajadzība izlietot �ādu maskarādi.
Bet no �īs vietas mēs nevarēsim sasniegt Doma baznīcu? � Vitorfs jautāja.
Nē, bet �e mums būs vairāki darbi. Vispirms iesāksim ar rāts�namu. Ir iespējams, ka Doma baznīca mums būs jāatstāj citai reizei. Tas atkarāsies no tā, cik mums gadīsies laupījuma.
Pamazām aiztecēja laiks.
Pienāca vakars. Lielajā mājā valdīja tumsa. Laupītāju sargi stā�vēja koridorā. Laupītāji negulēja, jo �onakt bija jāielau�as rātsnamā.
Viss bija sagatavots, kad atskanēja signāls, lai uzmanās.
Pie velna, tur kāds tuvojas! � Lips Tulians iesaucās. � Pa�slēpieties un neaizmirstiet iero�us.
Visi paslēpās. Zālē palika tik Lips Tulians, Vitorfs un Ekolds. Sargi paziņoja, ka tuvojas kāds vecs vīrs ar divām meitenēm. Virs�nieks pavēlēja sargiem paslēpties.
Tad ātri paslēpa ēdiena atliekas un izdzēsa uguni.
Virsniek, � Ekolds �ukstēja, � tas būs vecais zīlnieks Kuncis, kas meklēs paslēptās mantas. Un es varu saderēt, ka viņu pavada ļaunā Kate ar Malvīni.
Vai tie�ām birģermeistara meita ir tik ļauna?
Jā, virsniek, par daudz augstprātīga. Viņa ne�ēlīgi izturas pret ļaudīm un tādēļ iesaukta par ļauno Kati.
Kāds atslēdza durvis. Laupītāji paslēpās. Zālē ienāca vecais kalnracis Kuncis, birģermeistara meita un Malvīne.
Te ir lielā zāle, � Kate uztrauktā balsī sacīja.
Vai mēs labāk neiesim projām, � Malvīne ieminējās, � man paliek nelabi.
Kate smējās.
Kaut es tik varētu dabūt rotas, es spītēju visiem spokiem. Kad es tik vienreiz varētu izgreznoties ar �iem dārgumiem.
Lips Tulians dzirdēja katru vārdu.
Es nebīstos, �e dzīvo tik �urkas un peles, � Kate sacīja.
Vecais Kuncis nolika laternu uz grīdas.
Un tomēr es tagad gribu palikt viens, � Kuncis stingri no�teica. � Mans darbs necie� lieciniekus. Ejiet ar kalponi lejā. Rītu jūs visu zināsit. Pēc pusnakts lai mani gaida Malvīne. Nevaru no�teikt, vai es �onakt vai rītu �o mantu atradī�u � man vajadzīgs laiks un liela sagatavo�anās.
Kate nepatikā savilka seju. Bet vecais Kuncis atkārtoja savus vārdus. Tad meitenes aizgāja, un vecais Kuncis palika viens pats.
Ha, ha, ha, � viņ� smējās, � esmu jau sen gaidījis �o brīdi. Nav jau pirmā reize, kad darbojos �inī mājā, bet taisni �inī zālē nevarēju iekļūt. Tagad varu saderēt, ka atradī�u dārgumus. Slēptuve būs vai nu grīdā, vai mūrī.
Vecais kalnracis attaisīja kādu sainīti un uzmanīgi izņēma ne�parastu lietu, līdzīgu pātagas kātam, kam bija divi tievāki zari.
Kokā bija iegrieztas da�ādas zīmes. Lips Tulians labi varēja re�dzēt sirmā vecī�a prieku.
Kuncis labu brītiņu aplūkoja brīnumrīkstiņu, kuru kalnra�i mēdza lietot dārgo metālu uzmeklē�anai. Vecajam bija ieradums runāties ar sevi. Viņ� runājat skaļi, it kā te būtu kāds biedrs.
Cik daudzreiz neesmu meklējis dārzā, ne pēdas platums nav palicis nepārmeklēts, bet rīkstīte neko nerādīja. Mantai jāatrodas �e aug�ā.
Kalnracis satvēra rīkstīti aiz abiem tievajiem galiem.
Man ir apsolīta nauda, ja es atrodu mantu. To es saņem�u, bet bez tam man vēl jāiegūst daļa no mantas. Nav nekāda aprak�sta � un kas tad zinās, ka pāris gredzenu vai da�as sprādzes atro�das Kun�a kabatā.
Iesākās meklē�ana. Zīlnieks lēni soļoja pa zāli, turēdams brīnum- rīkstīti pret grīdu. Viņ� lēnām tuvojās laupītāju paslēptuvei.
Pēk�ņi yecais apstājās.
Kas tad tas? � vecais iesaucās, � Rīkstīte rāda uz aug�u.
Kun�a tēvs piegāja pie resnā mūra staba. �e rīkstīte cie�i pie�kļāvās mūrim.
Ahā, �e glabājas dārgais metāls, � vecais uzgavilēja, � te bez �aubām atrodas nauda un varbūt arī dārgakmeņi. Se rīkstītē ir dzīvsudrabs un tur mūrī zelts � tie tagad viens otru pievelk. Ak, ja būtu pie rokas nepiecie�amie rīki, es vēl �onakt atlauztu mūri.
Vecais Kuncis kaut ko pārdomāja. � Es nedrīkstu pārsteigties. Viss labi jāpārdomā. Rītvakarā paņem�u rīkus līdz. Man bez viņu ziņas jādabū sava daļa.
Kuncis sakravāja savas lietas un, rūpīgi aizslēdzis durvis, aiz�gāja.
Lips Tulians bija visu smalki novērojis un apņemas tūlīt pār�meklēt zīlnieka apzīmēto vietu.
Smaga kariete tuvojās Kenigsteinas cietoksnim.
Karietei bija piestiprināti smagi �emodāni un, kad sulainis, kas sēdēja blakus ku�ierim, atvēra karietes durvis, izlēca mazs, salīcis vīriņ� mirdzo�i raibā tērpā kā siltzemju papagailis.
Ģenerālis Kijaus bija tikko apskatījis zviedru lo�u sadragāto mūri.
Dievs sodi, kas tas tāds par ērmu tur nāk, � ģenerālis gud�roja, � laikam man �o pumpaino mērkaķi gribēs iesmērēt par rekrūti.
Kamēr ģenerālis errojās, nācējs jau tuvojās uzvelkamajam tiltam.
Vai �is tilts ir stiprs, vai nelūzīs? � nācējs jautāja sargam.
Ģenerālis pasteidzās atbildēt.
Pār �o tiltu ir pārgājusi vesela nodaļa grenadieru, un tāds sienāzis kā jūs varat dro�i nākt.
Mazais vīriņ� palika zils un sarkans no dusmām.
Mani nedrīkst izsmiet, � viņ� izsaucās, � es neesmu nekāds sienāzis, bet viņa ekselences ministra slepensekretārs.
Ģenerālis smējās pilnā kaklā.
Ak tā. vai ar to domājat mani baidīt, ko? � viņ� dusmīgi kliedza. � Nemēģiniet taisīties par lielu vīru, jūs, spalvu lapsa, ci�tādi jums būs jāiepazīstas ar ģenerāli Kijaus. Laikam nesat kādu rakstu, kādu pindzelējumu, ko atkal nevarēs salasīt, vai jā?
Pa tam sekretārs bija laimīgi pārgājis tiltu.
Nē, � viņ� pārskaities izgrūda, � es nācu slepenā uzdevumā pie viņas ekselences grāfienes Kozelas.
Ģenerālis piegāja sekretāram kā milzis pie pundurī�a. Sekretārs dusmīgi raudzījās ģenerālī.
Vai zināt ko, � ģenerālis jautāja, � jūs skatāties glu�i kā runcis.
Kā � ko?
Nu ja � �iem viltīgiem dzīvniekiem, kas te pa cietok�ņa jum�tiem vazājas, ir tādas zaļas acis kā jums. Ak tā, jūs vēlaties ap�meklēt grāfieni, varbūt vēlaties �o augsto dāmu ar visu garo meitu asti aizvest atpakaļ uz Drēzdeni?
Katrā ziņā! � sekretārs asi sacīja, ārkārtīgi saniknots par salīdzinājumu. � Tomēr es un viņas ekselence vēl kādu laiku uztu�rēsimies cietoksnī.
Taisnais dievs, � ģenerālis uztraucies iesaucās, � vai �ie sievi�ķi vēl ilgi paliks? Tas vairs nav izturams. Tik vienai vienīgai skuķei bija varena dū�a � kāds kareivis viņas dēļ lauza degunu, bet tās citas � ak, trūkst tik vēl govis, lai varētu Kenigsteinā ierīkot moderniecību.
Sekretārs piesarka.
Vai tas domāts man? � viņ� sa�utis jautāja.
Es nezinu, ko jūs domājat, � ģenerālis vienaldzīgi atbildēja. � Varbūt jums ir kāds smalkāks sakars ar grāfienes istabas meitu?
Nē, � mazais vīriņ� noņurdēja un nikni drāzās ģenerālim garām.
Skriedams tas atdūrās pret kādu lielgabalu. Mazais cilvēciņ� streipuļodams iekrita ūdens peļķē. Nesen kā bija stipri lijis lietus, sekretārs apvēlās peļķē apkārt.
Kareivji smējās pilnā kaklā.
Tā, tā, tagad viena krāsa tam ir vairāk, � ģenerālis smējās. � Nu �o ķerli var ielikt kādā tirgus būdā zemniekiem ko brīnīties.
Sekretārs ar varu savaldīja dusmas. Viņ� aplūkoja savu zaļo fraku, dzelteno vesti un rozā bikses. Viss bija vienos dubļos, vaja�dzēja tūliņ pārģērbties.
Sulainis ar da�iem kareivjiem atnesa sekretāra �emodānus.
Sekretārs iegriezās Jura pils pagalmā.
Te atkal mazais vīriņ� dabūja skaisties. Viņam pretim nāca di�vas grāfienes kalpones.
Tā ir Emma, � viņ� murmināja, � sargies, tu neliete, tu vairs mani nemānīsi, man vēl ir iespējams tev atriebties.
Emma acumirklī samulsa, bet drīz vien nomierinājās.
Kā tad nu jūsu godība izskatās. Jūs jau esat peļķē parumu- lēju�ies. Vai jūs �ādā izskatā apmeklēsit grāfieni? � Emma zob�galīgi jautāja.
Sekretārs parādīja dūri.
Sargieties,� viņ� draudēja. � Tagad jūs vēl mani izsmejat, bet nāks laiks, kad jūs cietuma mūros varēsit visu pārdomāt.
Emma nobālēja. Bet drīz atkal saņēmās, viņa vēl arvien ticēja grāfienes varai.
Es jūs nicinu, � viņa augstprātīgi sacīja.
Jā, smejat, tik smejat, � mazais vīriņ� sacīja, � kādreiz es jūs mīlēju, bet tagad �īs jūtas ir pārvērtu�ās briesmīgā ienaidā. Tie��ām, es ienīstu jūs un nepacietīgi gaidu to dienu, kad jūs raudāsit asiņainas asaras.
Naivi draudi, � Emma smējās.
Nu pagaidiet tik, drīz nāks atmaksafe dienas. Un grāfiene līdz ar jums no�ēlos savus darbus, atcerieties manus vārdus, kad �ī diena būs atnākusi � bet tad būs par vēlu.
Emma vairs nesmēja. Viņu sagrāba lielas bailes, jo sekretāra zaļās kaķa acis ļauni lūkojās viņā.
Kroplis vēlreiz pacēla dūri un tad lēniem soļiem gāja uz Jura pili, bet�nevis kā atstumtais mīļākais, bet kā tumsības gars, kas grib iznīcināt savu upuri.
Grāfiene Kozela vēl nezināja par sekretāra iera�anos, viņa ar Gusti atradās savā istabā.
Guste bija atkal ģērbusies zemnieces drēbēs, bet priek�namā stā�vēja vairakas kastes � grāfienes davanas, pagalma staveja rati Gustes aizve�anai uz Elbas kalniem.
Guste sirsnīgi pateicās grāfienei, un pēdējā novēlēja Gustei lai�mīgu ceļu.
Vēl viņas nebija beigu�as runāt, kad istabas meita pieteica sek�retāra atbrauk�anu.
Guste aizgāja.
Tik drīz, � grāfiene smējās, � nevaldāmas dusmu jūtas at- dzinu�as mazo cilvēciņu �urp. Cik labprāt es būtu noskatījusies, kā ministrs savu padevīgo bērnu izcēla no kurvja.
Sinī mirklī ienāca mazais kroplis mirdzo�ā uzvalkā.
Abi pretinieki sastapās. Grāfiene zināja, kādēļ sekretārs to ienīst: viņas ar Emmu bija tik tēloju�as viltus spēli, lai sekretāram izkrāptu ministra noslēpumu.
Grāfienei bija viens nāvīgs ienaidnieks vairāk � sekretārs, kas nerimsies, līdz būs atriebies. Un pie tam viņ� galmā spēlēja lielu, lomu. Bet grāfiene sargājās izrādīt bailes.
Ko jūs man sacījāt? � grāfiene jautāja.
Ministrs lūdz jūsu ekselenci atgriezties Pilnicā, � mazais vīriņ� pazemīgi atbildēja. � Zviedri ir aizgāju�i un jūsu atpakaļ- nāk�anai nekas vairs nestāv ceļā.
Hilda �ūpoja skaisto galviņu.
Esmu vēl nodomājusi kādu laiciņu uzturēties cietoksnī, � vi�ņa atbildēja. � Mani atspirdzina labais gaiss. Pilnicā man aizvien bija jāslimo.
Tā jāslimo, ka ekselence nevarēja rādīties apmeklētājiem, bezv tam kādu laiku pazuda, � sekretārs blēdīgi piezīmēja.
Hilda sarāvās.
Vēlāk es do�os uz Pilnicu, � viņa stingrā balsī paziņoja.
Kroplis palocījās.
Man tik ilgi ir uzdots palikt Kenigsteinā, kamēr jūsu ekselen�ce atgrie�as Pilnicā, � mazais sekretārs auksti sacīja.
�Spiegs,� grāfiene sa�utusi nodomāja, �tie�ām ministrs ir ļau�nāks kā es domāju.�
Man nevajag nekādas uzraudzības, � grāfiene īgni sacīja..
Piedodiet, ekselence, man jāizpilda ministra uzdevums.
Tagad grāfiene redzēja, cik ļauns ir kļuvis viņas stāvoklis, tomēr
viņa vēl nezaudēja drosmi.
Ja patīk, lai uzmana, es tomēr atradī�u līdzekli, kā maldināt spiegu. Esmu iesākusi cīņu ar ministru, bet es uzvarē�u, jo manā pusē stāv karalis.
Atstātajā birģermeistara zālē tika dū�īgi strādāts. Laupītāji ar stangām un kaltiem izlauza mūri tanī vietā, kur bija piesitusi Kunca brīnumrīkstlte. Strādāja, protams, uzmanīgi, logi un durvis bija aizklāti ar seģenēm un grīdsegām, lai apak�ā nedzirdētu troksni. Tā kā nama iedzīvotāji atradās otrā galā, tad varēja diezgan dro�i no�doties darbam.
Lips Tulians lika izlauzt da�us akmeņus, aiz tiem nāca kaļķiem apmesti ķieģeļi, bet pēc tam tuk�a telpa.
Se ir birģermeistara dārgumi, � Lips Tulians sacīja.
Laupītāji izlauza lielāku caurumu, un nu bija redzama liela dzelzs
kaste. Trīs vīrie�i � Ekolds, Bretbauers un Vitorfs� ar visiem spē�kiem izvilka smago kasti. Bet nu tā bija jānoceļ. Desmit rokas tai pieķērās, bet nebija spējīgas saturēt kasti.
Kaste krīt! � Vitorfs iesaucās. Tad pieskrēja Lips Tulians un kā spēļu bumbu nocēla to zemē.
Laupītāji gan zināja, ka viņu virsniekam ir liels spēks, bet �is neticamais spēks viņus pārsteidza. Ko nevarēja septiņi, to viņ� veica viens.
Lips Tulians ar stangu uzlauza kastes vāku. Tur kastē mirdzēja un laistījās zelts un sudrabs.
Zelta un sudraba lukturi, �ķīvji, bļodas, krūzes, viss pagatavots no smalkākā un dārgākā metāla, skaisti izstrādāts.
Pa�ā apak�ā stāvēja kāda mazāka dzelzs kastīte. Tanī atradās pasakaini dārgumi � ķēdes, gredzeni, diadēmas, kakla un roku sprā�dzes, viss no tīrākā zelta, izrotātas da�ādiem briljantiem un dārg�akmeņiem.
Sīs rotas tie�ām bija valdnieka cienīgas.
Lips Tulians nolika kastīti atsevi�ķi.
�oreiz pietiks, � viņ� mierīgi sacīja, � ar �īm mantām mēs varam atgriezties nometnē. Lai paliek rātsnams un Doma baznīca. Atnāksim izdevīgākā laikā.
Sabāziet visu maisos, mums jāaiziet jau pirms gaismas.
Laupītāji piebāza astoņus maisus, bet dārgakmeņu kastīti pa�turēja Lips Tulians.
Nolēma vēl bridi atpūsties. Atkorķēja pudeles, iedzēra un uzkoda birģermeistara gardumus.
Te sardze paziņoja, ka tuvojoties cilvēki. Nodzēsa uguni un klusi gaidīja nakts viesus.
Koridorā parādījās uguns. Zālē ienāca divi sulaiņi, Malvīne un birģermeistars ar savu meitu. Lips Tulians uzdeva diviem laupītā�jiem stāvēt pie durvīm. Kad ienācēji apgaismoja zāli, tie sastinga bailēs.
Kungs Jēzus, � birģermeistars iesaucās un taisījās bēgt at- paka], bet bija jau par vēlu.
Durvīs stāvēja divi pistolēm apbruņoti vīri. Vitorfs pavēlēja bir�ģermeistaram izturēties rāmi.
Laupītāji sasēja sulaiņus. Lips Tulians uzdeva apsargāt kori�dorus.
Mēs esam pagalam, � birģermeistars vaidēja. � Katiņ, skaiti priek� sava tēva lūg�anu.
Kate nokrita ceļos.
�ēlojiet manu tēvu, � viņa lūdzās, � nenokaujiet viņu, ap��ēlojieties!
Malvīne ieraudzīja Ekoldu un brīnījās, ka arī tas pieder pie lau�pītājiem.
Ap�ēlojieties, � Kate lūdzās.
Oho, jaunkundz, � Lips Tulians smīnēja, � cik jūs skaisti protat lūgties. Man stāstīja, ka jūs nekad neesat lūgusies, � arvien bijusi augstprātīga un nelaipna pret saviem apak�niekiem.
Kate sabruka bailēs. Laupītājs runāja patiesību. Viņa kautri no�laida acis un piesarka nepietieko�ā apģērba dēļ.
Kad sulainis Jānis bija paziņojis, ka zālē ielauzu�ies zagļi, tā puskaila bija atsteigusies tēvam līdzi.
Kas jūs esat? � birģermeistars nedro�i jautāja.
Lips Tulians skaļi iesmējās.
Man �ķiet, ka Freibergas birģermeistars būs diezgan dzirdējis par mani. Esmu laupītāju virsnieks Lips Tulians.
Birģermeistars nokāra galvu.
Lūdz dievu, bērns, mēs esam pagalam.
Malvīne, rokas salikusi, griezās pie Ekolda.
Kristian, vai tu nonāvēsi savu Malvīni, � viņa lūdzās.
Ņemiet visu manu naudu, tik ap�ēlojieties par mani, � birģer�meistars sacīja.
Man nevajag jūsu naudas, � Lips Tulians atbildēja, � pa�turiet to pats. Man ir cits krājums. Redziet �o uzlauzto mūri, tur gulēja paslēptā manta, kas piederēja jūsu sen�iem un vēl līdz �im nebija atrasta.
Birģermeistars pacēla galvu un ieraudzīja mūrī caurumu un lielo dzelzs kasti. Arī Kate palūkojās uz smago dārgumu kasti.
Lips Tulians noprata viņas domas.
Ahā, skaistā jaunkundz, � viņ� smējās. � Jums ļoti patiktu izgreznoties ar �īm rotām. Mēs izpildīsim jūsu vēlē�anos. Lai tūliņ jūsu kalpone jūs izgrezno.
Kate izbijusies piekļāvās Malvīnei, jo iedomājās, ka to nokaus pitmo.
Nu, ātri, ātri, � Lips Tulians skubināja. � Man jāsteidzas, izgrezno savu kundzi ar �iem briljantiem � lai.piepildās viņas ilgas. Pēc tam mēs dārgumus ņemsim līdz. Sīs ģimenes rotas un mantas būs mūsu laupījums. Bet nu drīz!
Ekolds pieveda abas meitenes pie lielās lādes, kurai blakus at- radas mazā mirdzo�ā dārgakmeņu kastīte. Uz Lipa Tuliana pavēli Malvīne greznoja savu kundzi. Izrotāta dārgakmeņiem, tā nostājās pie spoguļa, kairino�i skaista, mirdzo�a kā karaliene.
Tai blakus nostājās Lips Tulians.
Ko jūs vēlaties? � Kate jautāja.
Es gribu vest jūs sev līdzi! � viņ� smaidīdams atbildēja.
Labāk nokaujiet mani! � viņa iesaucās.
Nē, jūs esat par daudz augstprātīga un ne�ēlīga � jūs gaida sods.
Nokaujiet mani � tik nevediet sev līdz me�ā! � Kate lūdzās.
Nu, beig�u sodīt, variet palikt mājā.
Viņ� pasauca Malvīni un pavēlēja jaunkundzei noņemt dārgumus. Kate stāvēja kā jēriņ�, kur citā reizē grieztos dūres.
Tā mācās pazemību, � Lips Tulians smaidīja.
Tad viņ� pavēlēja laupītājiem ar maisiem doties projām, gan viņ� ar Vitorfu tos panāk�ot.
Birģermeistars ar sulaiņiem nāves bailēs gaidīja, kas nu būs. Katru mirkli tie gaidīja savu nāvi un klusi skaitīja pēdējo lūg�anu.
Guste bija gudra un viltīga kā jau me�a bērns.
Hilda bija to vairākas reizes izjautājusi par Lipu Tulianu, par viņa uzturē�anās vietām, bet Guste vienmēr bija atbildējusi, ka viņa nezinot pateikt, jo Lips Tulians ļoti bie�i mainot nometnes.
Tā labprāt pieņēma grāfienes ratus un lika sevi aizvest uz Bo- hēmijas robe�ām. Tur savas mantas tā atstāja pie paziņām un, at�vadījusies no Emmas, viena pati iegāja me�ā.
Bailes tā nepazina, jo zināja, ka Lipa Tuliana ļaudis to neaiztiks. Robe�u tuvumā tā satika kādu spiegu un uzzināja, ka laupītāji aiz�gāju�i uz Heijersburgu. Nu viņa zināja, kur varēs satikt Lipu Tu�lianu un izmēģināt savas mīlas zāles. Tai katrā ziņā reiz jāiemanto viņa pretmīla. Vēl �ovakar tā domāja sasniegt Heijersburgu.
Drēbēs tā bija paslēpusi divas pielādētas pistoles, jo pa me�u klaiņoja ari citi klaidoņi.
Lielu gabalu viņa nogāja, nesatikdama nevienu dzīvu dvēseli.
Pēk�ņi tā apstājās. Netālu no taciņas sēdēja kāds vīrietis un taisījās ēst. Pēc drēbēm sprie�ot, tas bija �igāns.
Viņ� pagrieza galvu.
Tas jau ir Kremo, Lipa Tuliana ienaidnieks, � Guste iesaucās un paķēra pistoli.
Kremo uzlēca kā odzes dzelts, viņ� bija neapbruņots.
Nelieti, � Guste kliedza, � tu gribēji nogalināt Lipu Tulianu. Tu, � blēdi!
Norībēja �āviens, un Kremo zibensatruma nokrita pie zemes, lode atsitās lielajā eglē.
Tev jāmirst, slepkava! � Guste kliedza un paķēra otru pistoli.
Kremo lūdzās �ēlastību, ja viņu nenonāvē�ot, tad pateik�ot kādu
svarīgu noslēpumu.
Guste nolēma uzklausīt viņa stāstu un pēc tam to nonāvēt.
Nu, stāsti, � Guste pavēlēja.
Vai jūs zināt spoku alu? � �igāns jautāja, nojauzdams Gustes nolūku.
Jā, � Guste atbildēja.
�igāns saprata, ka tā netaupīs viņu, un gaidīja mirkli, kad varēs izmukt.
Spoku alā ir kāds zārks ar stikla vāku, bet tuk�s.
Tu melo, nelieti, � Guste iesaucās.
Jā, jā, patiesi tuk�s, skaistā Hedviga atrodas Reizenhaines klosterī.
Guste samulsa. Sinī mirklī �igāns ielēca biezoknī. Guste dzinās paka], bet bija jau par vēlu. Kremo bija izbēdzis.
Guste dusmojās, ka bija ļāvusi sevi piemānīt. Viņa pielādēja iz��auto pistoli un saīgusi turpināja ceļu.
Ap saules rietu Guste sasniedza Heijersburgu. Nu viņa bija pie mērķa.
Bet Lipa Tuliana nebija mājā. Laupītāji stāstīja, ka Lips Tulians ar da�iem saviem ļaudīm aizgāju�i uz Freibergu.
Vārtos stāvēja garais Zamuels un gaidīja pārnākam Lipu Tu�lianu. Viņ� sirsnīgi apsveica Gusti un pa vecam ieradumam sauca to par Lipa Tuliana līgavu, kas tai ļoti patika.
Te no drupām atskanēja sievietes balss.
Kas tur notiek? � Guste jautāja.
Zamuels izstāstīja, ka kliedzēja esot lepnā grāfiene, pārvaldnieka sieva, kas tagad esot Terēzes kalpone un, būdama nepaklausīga, ik dienas dabūjot ar pātagu. Guste par to neko nezināja un Zamuelam vajadzēja visu sīki izstāstīt.
Gustiņ, uzmanies labi, � Zamuels pamācīja. � Citādi Terēze tev atņems mīļāko. Bet tu ta�u esi par Terēzi daudz skaistāka.
Vai tie�ām? � Guste jautāja.
Zamuels sirsnīgi iesmējās.
Gustiņ, vai tu gribi greznoties?
Jā, to es darī�u, un jūs redzēsit, ka Lips Tulians piederēs man.
Tas jau būtu skaisti, bet virsnieks at�ķiras no mums. Viņ� laikam ir cēlies no kādas augstākas kārtas.
Tas var būt, bet es tomēr iegū�u viņu un katru nobīdī�u pie malas. Lai tik Terēze pamēģina tam tuvoties, es necietī�u. Gan es atradī�u ceļu, kā atkratīties no tās.
Guste labi pārzināja Geijersburgu. Viņa tūliņ uzmeklēja Terēzi.
Atskanēja grāfienes kliedzieni.
Guste iegāja tanī brīdī, kad Terēze pavēlēja grāfienei iekurt uguni. Grāfiene negribēja paklausīt, un Terēze tai iesita pāris reizes ar ādas pātagu. Gustei tas bija ļoti pa prātam, jo viņa ienīda visas augstas kārtas dāmas.
Guste vēl vairāk ienīda Terēzi, jo redzēja, ka Terēze ir tie�ām skaista jaunava.
Terēze vēlreiz iecirta grāfienei, beidzot tā paklausīja. Nu Terēze ieraudzīja Gusti.
Ak, jūs � jūs arī ieradāties Geijersburgā?
Jā, man ir tiesības sekot Lipam Tulianam, � Guste auksti atbildēja.
Tā � � Terēze brīnījās, � vai jūs arī kādreiz izglābāt virs�niekam dzīvību?
Tā nav jūsu darī�ana, nelielieties tik daudz, es vēl atceros, ar kādu nolūku jūs atnācāt me�a dzirnavās.
Terēze sakoda zobus un iznīcino�i uzlūkoja Gusti.
Man jāuzmanās, � Terēze pie sevis nodomāja.
Vai jums jau apnika klejot ar vīrie�iem? � Guste zobgalīgi jautāja.
Ko jūs gribat teikt? � Terēze jautāja.
Nu, jūs vairs nevalkājat vīrie�u drēbes.
Es paklausīju virsniekam, viņ� man uzdeva izskolot grāfieni.
Gustei likās, ka virsnieks Terēzei dāvājis lielāku uzticību kā vi�ņai. Tas viņu sarūgtināja. Tagad tā tie�ām spētu nogalināt Terēzi.
Beidzot Guste nolēma ģērbties vīrie�u drēbēs, lai arvien varētu uzturēties Lipa Tuliana tuvuma.
Ārā atskanēja troksnis. Pārnāca Lips Tulians.
Acumirklī atnācējus ielenca mājnieki, visi skaļi gavilēja.
Lai dzīvo virsnieks, Lips Tulians lai dzīvo!
Labi, virsniek, ka jūs pārnācāt, � Zamuels iesāka. � Es gan tik aizvakar visus dabūju kopā, bet jau �odien tie paliku�i nemierīgi. Viņi prasa jaunus darbus!
Es gādā�u, � virsnieks atbildēja. � Drīz dosimies uz Veisen- felsas sudraba velvi.
Laupītāji ar gavilēm apsveica �o ziņu. Kad mājnieki dabūja zināt, ka maisos atrodas Freibergas birģermeistara paslēptā manta, par to visi jau senāk bija dzirdēju�i, tad priekiem nebija gala.
Lips Tulians pasauca Zamuelu sāņus.
Ko dzird no jauna? � viņ� Zamuelam jautāja. � Vai ir ienā�ku�as kādas ziņas par Zārbergu?
Nē, virsniek, �is blēdis jau sen būs aizlaidies lapās, jo viņa banda ir iznīcināta.
Tad tu vēl nepazīsti Zārbergu, � viņ� atbildēja. � Lai cik bailīgs ir �is nelietis, viņ� tomēr gribēs atriebties mums. Viņ� rīko�sies slepeni, līdz atkal salasīs kādus muļķus.
Tas nekas, � Zamuels atbildēja, � mēs atkal ņemsim tos uz grauda, lai tik Zārbergs iedro�inās parādīties, mēs to kārtīgi pār�mācīsim!
Un kā stāv ar gūstītājiem? � Lips Tulians mierīgi jautāja.
Baltie mēteļi baidās līst biezajos, tum�ajos me�os, � Zamuels
smējās.
Tas ir lieliski! Man uz priek�u ir iemesls atstāt me�a dzirna�vas un par galveno nometni paturēt Geijersburgu.
Garais Zamuels nejautāja pēc iemesliem, viņ� iedomājās, ka pie tā vainīgas atmiņas par Hedvigu.
Jā, es gandrīz aizmirsu, pirms kādas pusstundas ieradās Guste, � Zamuels sacīja.
Bet Lipam Tulianam bija citas svarīgākas domas, Freibergu tam bija izdevies laimīgi atstāt. Birģermeistars tik dienas gaismā iedro��inājies nākt ārā. Gūstī�anai tad, protams, vairs nebija nozīmes.
Laupījumu arvien sanesa aug�ā, neviens nedrīkstēja to aiztikt, jo pastāvēja stingrs likums. Daļu no laupījuma atstāja nabagiem, bet pārējo pārvērta naudā un izdalīja līdzīgās daļās.
Lips Tulians nekad sev nepaturēja lielāko daļu, tādēļ arī viņu godāja par taisnu virsnieku.
�oreiz Lips Tulians izdalī�anu atstāja uz rītu.
So laupījumu viņ� vērtēja līdzīgu Freibergas sudraba vezumiem.
Mazo kastīti ienesa virsnieka istabā.
Pēc tam virsnieks solījās jau rītu sūtīt uz Kenigsteinu izlūkus un, ja vien būs iespējams, tad vēl pirms gājiena uz Veisenfelsu atsvabināt meitas.
Tad viņ� devās uz Terēzes istabu.
Viņa pirmais skats krita uz grāfieni. Lepnā sieviete nosvīdusi locījās pie ugunskura, uz kakla tai rēgojās sarkana strīpa.
Nu ir diezgan, � Lips Tulians murmināja. � Zamuels varēs rītu aizvest grāfieni līdz me�malai un palaist pie zemniekiem. No turienes tā varēs doties pie sava vīra, kamēr man izdosies samīt �o nelieti.
Terēze priecājās, ka beidzot tiks vaļā no ungāru grāfienes.
Vai es drīkstē�u ģērbties vīrie�u drēbēs un jūs visur pava- dī? � viņa pazemīgi jautāja.
Jā gan, � Lips Tulians laipni atbildēja.
Tagad pienāca Guste.
Virsniek, es arī lūdzu �ādu atjauju, � Guste sacīja.
Ja tas joprojām tā turpināsies, tad jau manā pulkā drīz būs meitas vien, � virsnieks jokoja.
Kas par to, meitas cīnīsies vēl dro�sirdīgāk kā vīrie�i, � Gus�te turpināja.
Bet varbūt aizrausies kaislībā?
Es eju cīnīties ar tēva atļauju, � Guste nopietni sacīja.
Labi, varat nākt tāpat kā Terēze. Tik neaizmirstiet: jums kat�ru reizi jāpaklausa manai pavēlei, pretējā gadījumā es jūs sūtī�u atpakaļ uz me�a dzirnavām.
Mēs klausīsim, to mēs zvēram! � abas reizē iesaucās. Pie tam tās nikni uzlūkoja viena otru.
Lips Tulians to neievēroja, bet gan Vitorfs.
O, viņas abas iemīlēju�ās virsniekā, � tas murmināja. � Nu redzēs, kurai izdosies uzvarēt. Tās abas ir skaistas, kairas, bet ne�viena nav tik patīkama, kā mana nelaimīgā Elzbete.
Otrā dienā pēc Lipa Tuliana atgrie�anās no Freibergas garais Zamuels pavadīja grāfieni ar aizsietām acīm uz kādu bohēmie�u ciemu.
Gandrīz līdz nepazī�anai bija pārvērtusies lepnā, godkārīgā sie�viete.
Klusi, kā sastingusi tā klausījās, kad Lips Tulians tai pasludināja brīvību.
Laupītāji nevarēja saprast, kādēļ virsnieks palaida to bez izpirk��anas naudas, bet neviens neiedomājās kurnēt.
Lips Tulians gribēja atriebties, bet pastrādāt kādu nelietību �
nekad!
Viņ� sodīja grāfieni, bet nebija atļāvis aizskart viņas godu.
Un tomēr ne�ēlīgā sieviete bija me�onīgi saniknota.
Pirms pavadī�anas Zamuels jautāja virsniekam, kādēļ tas nepra�sa par �o sievieti izpirk�anas naudu.
Bet virsnieks lepni atbildēja:
Manās acīs �ī sieviete nav vērta nevienu kapeiku!
�ie vārdi briesmīgi aizskāra lepno grāfieni, klusībā tā apņēmās ne�ēlīgi atriebties.
Pēc Zamuela aizbrauk�anas laupītāji �akli sagatavojās uz jauno gājienu.
�inī darbā Lips Tulians nepiedalījās. Klusās novakarēs tas viens pats, domās iegrimis, klaiņoja pa me�u.
Neviens nezināja viņa domas, tik bie�i to redzēja vēlās vakara stundās sē�am uz klints bluķa pie alk�ņiem apaugu�ā nāru dīķa.
Teika stāstīja, ka tur dzīvojusi skaista nāra; kāds Geijersburgas bruņinieks iemīlējies skaistajā būtnē un ieguvis to par sievu. Bet pirms tā bruņiniekam apsolījusies, tam vajadzējis zvērēt uzticību. Bruņinieks neesot turējis zvērestu, pieviltā nāra nolādējusi mīļāko un visus viņa pēcnācējus, kas drīz vien miru�i.
Tāda bija nāru dīķa teika.
Gai�ās mēnesnīcas naktīs vēl arvien parādoties skaistā ūdens jaunava.
Arī laupītāji zināja �o teiku.
Kad Lips Tulians vientuļi sēdēja pie nāru dīķa, slepeni lūkojās divas meitenes.
Bet tās nebija nāras, bet gan Guste ar Terēzi.
Arī �ovakar Terēze bija ielīdusi alk�ņu pudurā un klusā balsī sarunājās ar sevi. Guste savā paslēptuvē dzirdēja viņas vārdus.
Terēze visu savu karsto mīlu pret Lipu Tulianu izteica vārdos. Guste saniknojusies vīstīja dūres.
Beidzot Terēzei ienāca prātā tēlot nāras lomu � rītvakar maz�gāties dīķī, varbūt �ādā ceļā varēs iespaidot Lipu Tulianu.
Guste dzirdēja katru vārdu.
Pagaidi tik! � Guste murmināja. � Tu nekad neaizmirsīsi mani.
Terēze aizgāja. Bet Guste vēl palika pie dīķa. Pēc īsa brī�a tā aizsteidzās uz tuvējo upi. Viņas rīko�anos nevarēja redzēt, jo upe bija aizaugusi bieziem kārkliem.
Pēc kāda laika Guste atgriezās pie nāru dīķa. Viņa nesa kaut ko priek�autā ietītu un iegriezās alk�ņu puduros.
Vairākas reizes tā atkārtoja slepenos gājienus no dīķa uz upi un atkal atpakaļ. Lips Tulians jau sen bija aizgājis mājās.
Beidzot Guste beidza savu darbu un priecīgi devās pie miera.
Pār nometni laidās miera eņģelis.
Terēze un Guste sapņoja par Lipu Tulianu.
Nāko�ā rītā atgriezās Zamuels un tūliņ uzmeklēja Lipu Tulianu.
Nu, vai aizvedi grāfieni uz ciemu? � virsnieks jautāja.
Jā, � bet bija gan ko rauties, kamēr tiku vajā. Visu ceju tā bija klusa kā pele, bet tikko es noņēmu no acīm lakatu, tā kā ne�prātīga kliegdama skrēja uz ciemu:
Laupītāji, slepkavas!
Tad laikam saskrēja zemnieki?
Saprotams, virsniek, gribēja mani apstrādāt ar spriguļiem un dak�ām, tā kā biju spiests pāri reizes iz�aut pāri galvām. Vēl lielu gabalu dzirdēju grāfienes balsi, kura zvērēja jums atriebties.
Es viņu izsmēju.
Virsniek, es gan �o sievieti tik viegli nepalaistu. Sī lepnā sieviete jau ir tīrā ragana, tā vēl var sakurināt pirti.
Blēņas, es nebaidos no viņas.
Tā! Bet es gan viņu nelaistu, lai nu gan viņa nezin to vietu, kur bijusi, velnam tomēr iznāk spēle, kur nemaz nedomā.
Priek� manis viņas vairāk nav.
Pēc tam Zamuels vaicāja, kad dosies ceļā; virsnieks paskaidroja, ka jānogaidot vecs mēness, jo gai�as naktis neesot izdevīgas.
Guste, to dzirdēdama, pārdomāja savu plānu.
Tuvojās vakars, laupītāji bija labā garastāvoklī, jo katrs bija sa�ņēmis bagātīgu daļu no laupījuma. Visi dzēra, spēlēja un līksmoja, kā nu kurais prazdams.
Vakarā Lips Tulians uzmeklēja savu iemīļoto vietiņu. Drīz vien ieradās Terēze un, krūmos paslēpusies, atģērbās, atraisīja vaļā ma�tus un klusām iemetās dīķī. Vispirms tā gribēja klusām izbradāt dīķi un pievirzīties tuvāk Lipam Tulianam.
Bija silta, brīni�ķa nakts. Terēze lēnām slīdēja pa ūdeni.
Lips Tulians atcerējās pagātni. Se vientulībā tas vēlreiz pārdzī�voja īsos laimes mirkļus. Bie�i, no viņa lūpām izlauzās Hedvigas vārds un nebeidzamas sāpes apēnoja acis.
Pēk�ņi sievietes sāpju kliedziens pārtrauca Lipa Tuliana sapņus. Viņ� ātri uzlēca. Tam likās, ka tepat tuvumā skanētu mēdo�i smiekli. Sakustējās krūmi, kāds smiedamies aizskrēja. Tanī acumirklī viņ� ieraudzīja dīķī sievieti, kas bēga uz krastu.
Kāda nāra, � Lips Tulians murmināja.
Te atkal domātā nāra skaļi iekliedzās un ieskrēja alk�ņu biezoknī.
Beidzot viss apklusa, un dro�ais vīrietis atgriezās vecajā pilī.
Viņ� neticēja māņiem un nārām, bet domāja, ka Guste vai Terēze ir mazgājusies dīķī.
Sāpju kliedzienu bija sagādājusi Guste; tā bija lielāku skaitu vē�u ielaidusi dīķī, kuri saķērās Terēzei ap kājām. Terēze kliedza no sāpēm un izbailēm. Dzirdot smieklus, tā saprata, ka Guste to piemuļķojusi.
� Pagaidi, viltīgā �ūska, � Terēze, dusmu pārņemta, �ukstēja, � �odien tu ņirgājies � bet pēc da�ām dienām tu vairs nesmiesi, tad būs pienākusi mana reize. Un kas pēdējais smej � tas gardāki smej.
Kenigsteinas mazajā pilsētiņā augsto klin�u pakājē bija apri�mu�as bailes. Zviedri bija atstāju�i Saksiju, kad tiem bija izdots nelaimīgais Patkuls. Pilsoņi uzelpoja vieglāk, jo ausīs vairs nedār- dēja lielgabalu �āvieni.
Tādēļ neviens nebrīnījās, ja da�i sve�inieki un ceļotāji ieradās pilsētiņas labākajā viesnīcā. Ne vien pilsoņi, bet arī cietok�ņa virs�nieki sanāca iebaudīt labo vīnu.
Arī �ovakar bija daudz viesu, lielāks skaits virsnieku un da�i sve�inieki.
Kāds stalta auguma sve�inieks, viltīgu sejas izteiksmi, grieza visu klāteso�o vērību uz sevi. Sve�inieks nebija viens. Tam bija divi ceļabiedri � Prāgas tirgotāji, pieklājīgi ģērbu�ies. Virsnieki labprāt ielaidās valodās.
Nevienam nenāca prātā, ka zem tirgotāja maskas slēpjas bries�mīgs laupītājs.
Sve�inieks nebija neviens cits kā laupītājs Zārbergs, kas bija apņēmies uzsākt cīņu pret Lipu Tulianu. Nākdams uz Kenigsteinu, tas bija paņēmis līdz divus dro�ākos biedrus. Naudīgs būdams, viņ� pasūtīja dārgāko vīnu un pacienāja virsniekus. Zārbergs prata ievirzīt valodu par Kenigsteinas cietumniekiem. Pārrunāja par da��ām ievērojamākām personām: par zelta taisītāju Betgeru, par iz�bēgu�o zviedru virsnieku un par sve�inieku, kas laikam bijis no Lipa Tuliana bandas.
Beidzot sāka spriest par Lipu Tulianu, kas laikam atsvabinājis cietumniekus, jo Lips Tulians nekad neatstājot savus ļaudis nelaimē. Viņ� esot sabiedrojies ar velnu un tādēļ izdarot neticamas lietas. Da�i virsnieki gan negribēja ticēt Zārberga vārdiem un ierādīt, ka no kāda pretinieka tiem būtu bail.
Bet Zārbergs prata Lipu Tulianu iztēlot par ļoti bīstamu ienaid�nieku, pret kuru jāgatavojas ar vislielāko uzmanību.
Virsnieki kļuva domīgi un apņēmās spert enerģiskus soļus pret tik bīstamu cilvēku.
Virsnieki steidzīgi devās uz cietoksni paziņot �o vēsti ģenerālim un sagatavoties uz laupītāju gūstī�anu.
Pilsoņi aizsteidzās katrs uz savu māju, lai pēc iespējas vairāk nodro�inātos pret uzbrucējiem.
Arī Zārbergs kļuva nemierīgs, viņ� baidījās krist Lipa Tuliana nagos. Viņ� tomēr priecājās, ka bija izdevies sakūdīt virsniekus, tie nu bez �aubām sagūstīs Lipu Tulianu un tam būs jabeidzas zem bendes cirvja. Un tad Zārbergs būs laupītāju virsnieks.
Zārbergs noteikti apgalvoja, ka Lips Tulians nāks uz cietoksni atsvabināt nezināmo meiteni, kura bez �aubām esot no viņa bandas.
Virsnieki lielījās, ka ne Lips Tulians, ne pats velns nevarot ne�viena atbrīvot.
Pēk�ņi viesnīcā iesteidzās pilsētiņas birģermeistars un uztraukts paziņoja, ka pilsētiņā vairākās vietās esot uzspiesta melna roka. Tas nozīmējot, ka melnā gvarde � Lipa Tuliana banda � esot pilsētā.
Geijersburgā viss bija sagatavots gājienam. Ļaudis sapulcēju�ies gaidīja, ko ziņos izlūki. Guste ar Terēzi bija ģērbu�ās vīrie�u drēbēs. Viņas naidīgi saskatījās.
Guste gan nevienam nebija stāstījusi, ka tā nāru dīķī salaidusi vē�us, bet kāds laupītājs bija novērojis Gustes rīcību un to pateicis Terēzei. Terēze zvērēja mū�īgu atriebību.
Atkal bija pienācis vakars. Laupītāji, ap ugunskuru sēdēdami, jautri pļāpāja un iedzēra vienu otru glāzīti. �ādā brīdī arī paspruka da�s joks.
Ei, Sikler, � kāds smiedamies to uzrunāja, � tev �odien tik sapņainas acis. Vai atkal esi iemīlējies � ko? Guste ir diezgan pa�tīkams skuķis � varbūt atkal tev sagrozījusi galvu?
Liecies mierā, � Siklers ņurdēja, � es domāju par kaut ko citu � par kādu neizskaidrojamu brīnumu.
Nu tad stāsti ta�u reiz, � biedrs iesaucās, � tu varbūt do�māji par spoku alu, kur vecā zāļu sieva tevi ārstēja.
Saprotams, ka par to domāju. Un es tev saku, ka �ī lieta man vēl �odien stāv prātā. Un es apgalvoju, ka virsnieka līgava pacēlās zārkā sēdus.
Muļķības, toreiz tevi mocīja drudzis.
Nē, nē, es biju skaidrā prātā.
Sikler, tu nekad neatradīsi neviena cilvēka, kas tev ticētu!
Lips Tulians bija dzirdējis �o sarunu un ieaicināja Sikleru savā
istabā.
Tur Siklers visu izstāstīja, ko bija pārdzīvojis spoku ala.
Lips Tulians atbildēja, ka ie�ot pārliecināties, un pieteica Sikle- ram, lai tas nevienam nekā nesaka.
Virsnieks izgāja uz torņa terases, no kurienes varēja pārredzēt pla�o apkārtni.
Drīz pie viņa pienāca Guste apjautāties, vai virsnieks atļauj ļau�dīm ņemt no pagraba otru vīna mucu.
Virsnieks atļāva un lūdza Gusti, lai tā atnes arī viņam vienu biķeri vīna.
Guste trīcēja aiz prieka, jo nu beidzot bija pienākusi izdevība pieliet vīnam mīlas zāles.
Paziņojusi ļaudīm, ka virsnieks atļāvis ņemt vīna mucu, Guste iesteidzās pagrabā, sagatavoja liktenīgo dziru un pasniedza virs�niekam.
Virsniek, � viņa uzrunāja Lipu Tulianu, � �e ir jūsu vīns � pirmais biķeris no mucas, īsts malvazietis.
Virsnieks, neko nedomādams, izdzēra biķeri - līdz pēdējam pi�lienam.
Gusti pārņēma nevaldāms prieks, jo tā bija pārliecināta, ka �oreiz viņas ilgas piepildīsies.
Paldies, Gustiņ, � virsnieks laipni atbildēja, � �is tie�ām bija labs vīns.
Tad viņ� aizsūtīja Gusti gulēt.
Guste paklausīja, bet miegs nenāca. Visu nakti viņa gaidīja virsnieku, bet tas arvien vēl nenāca. Bet vēl viņa nezaudēja cerī�bu � zālēm vajadzēja rādīt savu spēku; viņa pacietīgi gaidīja līdz pat rītausmai, bet gaidītais nenāca.
Viņa nesaprata, kādēļ zāles vairs nelīdz.
Siklers toreiz nekur nebija valdāms.
Rītu viņ� nāks pie manis, � Guste �ukstēja. � Jā, rītu � rītu �
Saule vēl nebija uzlēkusi, kad kāds vīrietis ātri tuvojās Geijers- burgai.
Tas bija Lipa Tuliana izlūks, ģērbies zemnieku drēbēs. Viņ� stei�dzīgi uzkāpa pilskalnā, lai virsniekam nodotu savu ziņojumu!
Lips Tulians bija uzcelies un laipni saņēma savu uzticamo ziņ�nesi.
Virsniek, zviedri ir aizgāju�i, � izlūks stāstīja. � Kenig�steinā valda prieks, bet aug�ā cietoksni pastiprināta sardze.
Tas bija domājams, � Lips Tulians atbildēja. � Bet nu nekas, man nerūp viņu modrība. Mēs tūliņ dosimies ceļā. Pasteidzies, ap�ģērbies un uzmeklē iero�us. Kur palika tavs draugs?
Pie Kenigsteinas, � izlūks atbildēja, � viņ� ir vairākās vie�tās uzspiedis melno roku, jūs viegli to atradīsit.
Labs ir, � virsnieks noteica un ar sudraba svilpi deva sig�nālu.
Izcēlās dzīva kustība. Visi posās ce]ā.
Arī Guste dzirdēja signālu un steidzās aug�ā, kur virsnieks gai�dīja biedrus. Guste drebēja uztraukumā. Tagad zāles būs iedarbo�ju�ās � viņ� bildinās to.
Kādi maldi! Lips Tulians ierastā mierā saņēma Gustes sveicienu.
Guste izkrita kā no laivas. Ko tas varēja nozīmēt � vai zāles būtu zaudēju�as savu spēku? Tas ta�u nevarēja būt. Ragana bija tai apgalvojusi, ka zāles gadiem ilgi nezaudējot savu vērtību. Bet varbūt drusku vēlāk . ..
Beidzot visi |audis apbruņoju�ies apsveica savu virsnieku.
Ļaudis, � Lips Tulians uzrunāja laupītājus, � �inī stundā dosimies ceļā. Vispirms uz me�a dzirnavām, tad tālāk uz sak�iem, citādi tie var vēl mūs aizmirst.
Atskanēja me�onīgi smiekli.
Uz sak�iem, uz sak�iem � urā � lai redz, ka melnā gvarde vēl dzīvo!
Laupītāji smiedamies devās pa trepēm lejā un nozuda zaļajā me�ā.
Uzausa rīts. Laupītāji tuvojās me�a dzirnavām. Visiem pa priek�u gāja Lips Tulians. Izlūki uzmanīgi vēroja apkārtni.
Guste un Terēze turējās virsnieka tuvumā.
Terēze sabozusies palūkojās Gustē, viņa vēl nebija aizmirsūsi nāru dīķa vē�us.
Bet Gusti mocīja pavisam citas domas. Tā vēl vienmēr nevarēja saprast, kādēļ neiedarbojas zāles. Viņa �aubītos, ja tas nebūtu jau kādreiz noticis, bet tagad � ne zīmes � neizprotami!
Neatlika nekas cits, kā griezties pie zāļu sievas un prasīt padomu.
Tagad �ķīrās ceļi � pa labi ceļ� aizvijās uz me�a dzirnavām, pa kreisi � uz spoku alu.
Lips Tulians apstājās.
Zamuel, Vitorf, aizvediet ļaudis uz me�a dzirnavām, es drīz jums seko�u.
Aha, virsnieks grib apmeklēt savu miru�o līgavu, � Zamuels -acīia Vitorfarn. Pēdējais klusēdams palocīja galvu.
Lips Tulians, atstājis savu pulku, lēnām soļoja uz priek�u.
Bet, jo tuvāk tas nāca spoku alai, jo lēnāki palika viņa soļi.
Lips Tulians baidījās pirmo reizi savā mū�ā.
Ne jau no cilvēkiem un spokiem, bet no domām, ka satrūdē�ana būs izpostījusi Hedvigas daiļo seju. Viņ� smagi nopūtās.
Tepat jau bija klints, un tur � iedobumā, stāvēja Hedvigas zārks ar stikla vāku.
Lips Tulians lēnām tuvojās ieejai.
Ko palīdz kavē�anās, � viņ� sagrauzts �ukstēja, � man jā�sagatavojas uz visļaunāko. Ak, Hedviga, mana mīļā Heda . . .
Lips Tulians stingriem soļiem iegāja alā. Bet kas tas? Ala tuk�a, no zāļu sievas nav ne vēsts!
Lips Tulians piegāja zarkam. Aizgrābjo�s sāpju kliedziens at�balsojās alā:
Zārks ir tuk�s! Kas nolaupījis manu dārgumu? � Lips Tu�lians kliedza. � Hedviga � kur ir mana Hedviga?
Nekādas atbildes, tik tālu alā atbalsojās viņa izmisuma klie�dziens.
Viņ� paraustīja zārku, atrāva vāku un aptaustīja zīda spilvenus, liet no miru�ās Hedvigas nebija ne zīmes�
Zāļu sieva, � Lips Tulians sauca, � zāļu sieva, kur tu esi? Es tev uzticēju miru�o � kur ir manas Hedvigas līķis?
Bet neviens neatbildēja.
Lips Tulians kāpa lejā, bet arī te nebija atrodama ne vecā, ne pūce.
Ko tas nozīmē? Vecajai zāļu sievai tak Hedvigas līķis nebija vajadzīgs.
Lips Tulians, brīdi pārdomājis, apņēmās sasaukt visus savus biedrus un uzmeklēt veco. Tā ta�u zinās, kur palikusi Hedviga.
Nu viņ� ātri, ātri aizsteidzās uz me�a dzirnavām.
Visapkārt valdīja klusums.
Spoku alai tuvojās kāds jauns cilvēks. Sis nācējs nebija vīrietis, bet Guste.
Zāļu sieva! � viņa sauca. � Es meklēju tevi.
Guste sauca vēl.
Un, kad tā trīs reizes bija saukusi, apak�ā no�vadzēja atslēgas, parādījās zāļu sieva un noprasīja, vai Guste ir viena.
Guste paskaidroja, ka Lips Tulians aizgājis uz me�a dzirnavām.
Tad vecā zāļu sieva ieveda Gusti izgreznotā klints telpā.
Nebaidies, bērns, te neviens nevar iekļūt. Te ir mana valstī�ba � �e, zemes apak�ā, es esmu ķēniņiene.
Kur atrodas mirusī? Lips Tulians jau plosās kā neprātīgs.
Vecā nelikās to dzirdot.
Ha, ha, ha, meitiņ, tu jau izskaties pēc vīrie�a.
Es pārģērbos, lai vienmēr varētu atrasties viņa tuvumā.
Vai tas ir vajadzīgs, tev ta�u ir mīlas zāles! � vecā smējās.
Tās nekur vairs neder � es aizvakar iedevu tam, bet viņ� pat nepaskatās uz mani. Sīs zāles ir zaudēju�as spēku.
Ko tu runā, zāles ir labas, � vecā zāļu sieva teica.
Es iedevu Lipam Tulianam zāles, bet viņ� neko nejūt.
Parādi man pudelītes.
Guste iedeva savas mīlas zāles. Zāļu sieva atkorķēja pudelītes un paoda. Viņa skaļi iesmējās un jautāja Gustei, ko tā izdarījusi ar savām zālēm, jo pudelītē esot tīrs avota ūdens.
Guste apgalvoja, ka neesot nekad izlaidusi zāles no rokām.
Vecā ieteica tai vēl visu labi pārdomāt. Bet Guste veltīgi lauzīja galvu un, galīgi samulsusi, jautāja zāļu sievai, kādēļ Lips Tulians to nemīlot.
Odenim nav spēka, � zāļu sieva atbildēja.
Bet tās ta�u tās pa�as pudelītes, � Guste tiepās.
Pudelītes gan, bet ne viņu saturs, apdomā labi, kas tev varēja izliet zāles.
� Kur tas varēja notikt, � Guste �ukstēja, � ā � Kenigsteinā manas drēbes paņēma istabas meita, bet kā tad viņa varēja zināt, kas tās par zālēm?
Vai tu kādam nestāstīji par mīlas zālēm? � vecā jautāja.
Grāfienei Kozelai, � Guste atbildēja.
Kur tu ar �o dāmu iepazinies?
Viņa bija me�a dzirnavās.
Nu vecā zāļu sieva apgalvoja, ka arī grāfiene Kozela mīlot Lipu Tulianu un esot pārmainījusi zāles.
Guste negribēja ticēt, ka tik augstas kārtas dāma mīl Lipu Tu�lianu. Bet burve paskaidroja, ka arī Lips Tulians cēlies no augstas kārtas un tikai izmisuma brīdī kļuvis par laupītāju. Viņa esot pār�liecināta, ka Guste maldoties un vēl nepazīstot pasauli un cilvēkus. Tikai grāfiene un neviena cita persona paņēmusi zāles. Guste iz�teicās, ka to nekad nepiedo�ot.
Pa tam bija ieradies Lips Tulians ar saviem ļaudīm un sauca zāļu sievu, bet tā neatsaucās. Lips Tulians ar mil�a spēku sāka valstīt klints bluķus, viņ� mēģināja atrast zāļu sievu, lai dabūtu zināt, kas noticis ar Hedvigu. Viņ� nekādā ziņā negribēja atkāpties, kamēr nezināja, kur palicis Hedvigas līķis.
Hilda vēl vienmēr uzturējās Kenigsteinā. Un Fleminga sekre�tārs nepacietīgi gaidīja, kad varēs grāfienei atriebties. Līdz �im vēl nebija nekādu panākumu. Hilda labi zināja, ka �is mazais knē�velis ir viņas lielākais ienaidnieks, kaut gan tas nekad nepieminēja notiku�o. Viņa skaidri nojauta, ka sekretāram ir ļauni nolūki.
Ģenerālis Kijaus gaidīja uz grāfienes aizie�anu. Bet Hilda vēl cerēja sagaidīt Lipu Tulianu. Dienas pagāja moko�ās gaidās, cerī�bas nepiepildījās, Hildai zuda pacietība.
Pēc kādas nemierīgas nakts Hilda iesauca Emmu savā istabāN uz apspriedi.
Tā vairs ilgāk neiet, � Hilda sacīja, � par velti es gaidu Filipu, viņ� nenāks. Tev jādod man padoms. Tagad man ir mīlas zāles, kuras es atņēmu Gustei. Dod nu padomu, kur es varētu viņu satikt.
Ekselence, � Emma sacīja, � man liekas, ka Lips Tulians neko neraizējas par apcietināto meiteni.
Arī es da�reiz tā domāju, � Hilda piemetināja.
Bet es esmu pārliecināta, ka Lips Tulians neatstās savus ļau�dis nelaimē, � Emma �ukstēja.
Visprātīgāk būtu apcietināt kādu viņa biedru, tad Lips Tu�lians nāktu atsvabināt to un kristu mūsu rokās.
Vai tu domā izdarīt �o lietu? � Hilda neticīgi jautāja.
Jā, es mēģinā�u, man ir kāds plāns. Uzrakstiet man apliecību, ka esmu jūsu istabas meita. Vairāk nekā man nevajag!
Hilda piegāja pie rakstāmgalda un izgatavoja rakstu. Emma lūdza, lai neviens, sevi�ķi jau sekretārs, nezinātu to, ka viņa aiziet no Kenigsteinas. Hilda apsolīja to.
Ap pusnakti Emma slepeni atstāja cietoksni un priecājās, ka ne�viens viņas aizie�anu nav pamanījis. Bet viņa nepazina sekretāru. Sis blēdis bija visu laiku de�urējis un, kaut gan skaidri nezināja, kura kalpone aizgāja, tomēr domāja, ka cita nebūs bijusi kā Emma.
Viņ� nedomāja sekot, bet ātri nosūtīja ministram Flemingam ziņu, lai viņa izlūki uzmana Emmu.
Bija aiztecēju�as divas dienas. Smil�u krogus apmeklētāji brī�nījās, ka palaidnīgās, neglītās kalpones vietā viesus apkalpoja jauna, skaista meitene. Tā kā krogus apmeklētāji nebija nekādi smalkie, tad krodziniekam bie�i nācās aizstāvēt savu jauno kalponi pret uz�bāzīgajiem klaidoņiem.
Kalpone ne ar vienu neielaidās sarunās, bet visus strupi atrai�dīja.
Bet �ī iemesla dēļ krodzinieka veikals uzplauka vēl labāk. Smil�u krogus jau pa laikam bija vieta, kur satikās zagļi, laupī�tāji un da�ādi �aubīgi klaidoņi. Tādēļ viesi �e parasti ieradās va�karos. Pa reizei naktsmāju lūdza arī nabadzīgi sīktirgotāji.
Arī �ovakar bija ieradu�ies divi sīktirgotāji. Krodzinieks tos pē�to�i novēroja, viņam, kā likās, radās aizdomas.
Lai uzkar mani, � bet tie nav tirgotāji, � krodzinieks �uk�stēja.
Apkalpotāja palika uzmanīga.
Atnesiet divas alus kannas, � tirgotāji sauca. Krodzinieks iepildīja, un jaunā bufetniece, pasniegdama viesiem
;ilu, pataisīja graciozu kniksi.
Bra�a meitene,. � jaunākais tirgotājs sacīja. Bet vecākais tūliņ to sarāja.
Vai kungi �e ilgi uzturēsies? � meitene �ķelmīgi jautāja.
Nu, tā � vienu vai divas dienas, � vecais tirgotājs atbildēja. Mēs esam nogāju�i garu ceļu, mums drusku jāatpū�as. Saki
saimniekam, lai mums ierāda atsevi�ķu istabu.
Jā, es pateik�u, � viņa atbildēja.
Vai kungi vēl ko vēlas? � meitene koķeti jautāja.
Jā,.jūs pa�u, � jaunākais smējās.
Tad nu gan nekas neiznāks, � meitene iesmējās un teciņus traucās uz durvīm. Bet tad ātri, viesiem nemanot, paslēpās aiz kāda
lizkara, lai noklausītos tirgotāju sarunu.
Klausies, Ekold, � vecākais iesāka, � tev nevajag tik rupji uzvesties, neviens tirgotājs ta nedara, var vel nakt gaisma, ka esam laupītāji.
Meitene dzirdēja katru vārdu un drīz vien zināja, ka tie ir no Lipa Tuliana bandas.
� Ā, kas par gar�īgu alu! � Ekolds �āpstināja lūpas. � Sādu dzērienu mēs ne vienmēr dabūjam.
Pēc brī�a ienāca saimnieks. Tirgotāji atkal prasīja alu, un smaido�ā mei�a no jauna pildīja kausus.
Turpinājums nākamajā burtnīcā.
GVIDO FELZS
REIZ DZĪVOJA LAUPĪTĀJS LIPS TULIANS
Vēsturisks romāns desmit burtnīcās pēc klosteru, baznīcas un kriminālhroniku ziņām
Piektā burtnīca
Guste jau sen zināja, kāds milzu spēks bija laupītāju virsniekam. Viņa dzelzs dūre iznīcināja visstiprākās durvis, atslēgas, dzelzs pinekļus. Un tagad viņ� me�onīgās dusmās plosījās spoku alā. Viņ� viens pats vēla projām milzīgus klints bluķus, ko nespēja kustināt desmit vīri, viņ� meklēja kādu ceļu, kas vestu pie zāļu sievas.
Tas gribēja zināt, kur atrodas viņa mirusī līgava. Ārpusē stā�vēja viņa biedri, bet neviens neiedro�inājās ieiet alā. Laupītāji re�dzēja tuk�o zārku un saprata virsnieka ārprātīgās dusmas. Tagad tas līdzinājās kādam apak�zemes garam.
Ragana! � viņ� me�onīgi kliedza. � Tev nelīdzēs nekāda slēp�anās, un, kaut tu zemē ielīstu, es tomēr atradī�u tevi. Es tevi izrau�u no slēptuves un saberzī�u zem klints drupām!
Vai dieviņ, viņ� riāk, � Guste nāves bailēs iekliedzās, � viņ� iznīcinās mani, ja atradīs �e � spoku alā.
Labi, nāc, es negribu, ka tev jācie�, nāc drīz � e� pati ie�u Lipam Tulianam pretī.
Vecā steidzās ar Gusti pa trepēm arvien augstāk un augstāk, kamēr tās izgāja dienas gaismā.
Guste nedro�i palūkojās apkārt � vecā jau bija nozudusi. Viņas priek�ā pacēlās kaila klints, kaut kur apak�ā klabēja dzirnavas.
Te atkal viņa sadzirdēja Lipa Tuliana draudo�os vārdus. Guste kā ļaunu garu dzīta drāzās no klintīm lejā.
Vēl arvien Lips Tulians trakoja spoku alā, jo nojauta, ka apak�ā atrodas vecā zāļu sieva.
Te uzreiz viņ� dzirdēja zvaniņu skaņas, sakustējās klintis.
Lips Tulians atlēca da�us soļus atpakaļ, tam likās, ka ala tūliņ sabruks, vēl kāds �ausmu mirklis � un netālu no viņa pavērās gai�a plaisa, kurā stāvēja vecā zāļu sieva, viņus �ķīra tikai viens liels klints bluķis.
Vecā me�onīgi bolīja acis, uz viņas pleca, spārnus sizdama, tupēja pūce un nikni lūkojās Lipā Tulianā.
Neprātīgais! � vecā kliedza. � Ko tu gribi manā svētnīcā?
Es gribu atrast savu līgavu. Tu esi izņēmusi to no zārka. Es to uzticēju tev.
Un ja tas tā būtu, � vecā ņirgājās.
Nu, tad es tevi samal�u līdz ar visu tavu alu! � Lips Tu�lians kliedza.
Lūdzu, pamēģini. Es varu tev spītēt. Un, ja tu visu pasauli iznīcinātu, mani � zāļu raganu � tu nevari iebaidīt. �e ir mana valstība, �e es valdu, tu, neprātīgais!
Es gribu atrast savu miru�o līgavu! Kur viņa atrodas?
Meklējiet viņu Reicenhainas klosterī, � vecā smējās, � tur jūs atradīsit viņu, bet kā debess līgavu, jo vakar viņa pieņēma �ķidrautu, viņas skaistie mati pazuda zem klostera priek�nieces �ķērēm.
Tu melo � Hedviga ir mirusi!
Nē, viņa dzīvo, � sieva pastāvēja, � viņa aizbēga, lai lūgtu par jums Dievu. Bet tagad � prom no manas alas, jeb jūs sajutīsit manu varu!
Ragana � es tevi no�ņaug�u! � viņ� iekliedzās un gribēja satvert veco sievu.
Pēk�ņi iz�āvās sarkanas un zilas uguns liesmas, līdzīgas �ūskām. It kā spēcīga neredzama roka to rāva uz alas izeju.
Laupītāji �ausmās atlēca atpakaļ, kad redzēja, ka virsnieks caur lidojo�ām liesmām un sēra .tvaikiem tika izsviests alas priek�ā.
Milzīgs klints bluķis aizkrustoja alas ieeju, kuru pat tūkstotis vīru nespēja pakustināt.
Lips Tulians gulēja apreibis.
Pēc brī�a viņ� uzcēlās un vēlreiz sauca, lai zāļu sieva sargoties, ja Hedviga nebū�ot Reicenhainas klosteri.
Zamuels tam ieteica nekaitināt zāļu sievu, cilvēkam neesot iespē�jams cīnīties ar gariem.
Lips Tulians purināja galvu, viņ� neticēja gariem, bet apgalvoja, ka vecā zinot dabas noslēpumus un tas esot viss.
Pēc tam viņ� aizsūtīja Zamuelu ar diviem pavadoņiem uz Rei- cenhainu uzmeklēt Hedvigu.
Ap vecās klintsalu nostādīja sargus, lai tā nevarētu aizbēgt.
Guste gaidīja laupītājus un Terēzi me�a dzirnavās. Terēze ziņ�kāri izvaicāja Gusti par visu Hedvigas traģēdiju. Abas vienojās, ka Lips Tulians neaizskars baznīcas likumus un atstās Hedvigu klos�terī.
Bet abas mei�as vēl vienmēr ienīda viena otru un gudroja atrie�bības plānus.
Sargi uzmanīgi vēroja spoku alu, un Lips Tulians arvien uztu�rējās alas tuvumā, ja gadījumā zāļu sieva bēgtu, lai tad pats varētu tai stāties pretī.
Abi izlūki vēl uzturējās Smil�u krogū. Siklers bija ļoti uzma�nīgs, un krodzinieks saprata, ka tas ir gatavs kuru katru brīdi lais�ties lapās. Tiklīdz rastos kādas aizdomas, viņ� tūliņ pazustu.
To nojauta arī skaistā viesu apkalpotāja un, kā vien varēdama, mēģināja ar savu skaistumu apburt Ekoldu.
Sos slepenos tīklus manīja Siklers un stingri sargāja Ekoldu, paziņodams, ka vēlākais parīt jātaisoties uz mājām.
So runu noklausījās mei�a un zināja, ka tie vairs ilgi nepaliks, nu nedrīkstēja vairs ilgāk kavēties, bija jāizmet tīkli.
Pienāca vakars, krogū ieradās divi �aubīgi zeļļi, ar kuriem Sik�lers iesāka dzīvi sarunāties.
Kā �ķita, skaistajai apkalpotājai � Emmai � bija sētā kāds darbs, jo tā ilgāku laiku tur kaut ko darīja.
Ekolds garlaikodamies izgāja sētā. Bija stipri tum�s, bet Ekolds tomēr ieraudzīja pie staļļa Emmu. Viņ� klusām piezagās Emmai un cie�i to apskāva.
Emma likās pārsteigta, tomēr nedusmojās.
Nu tiem bija izdevība parunāties divatā, un brīni�ķi � drīz viņi saprata, ka mīl viens otru, un apsolījās savienoties uz visiem laikiem.
Nu Emma izjautāja Ekoldu, viņai tik ļoti gribējās zināt par sava mīļākā gaitām. Viņa Ekoldam stāstīja, ka iemīlējusi to no pirmā acu uzmetiena un nu esot tik neizsakāmi laimīga.
Bet nu jāiet istabā, � Ekolds sacīja, � citādi vecais bārsies.
Un tu jau mani atstāsi, � Emma bēdīgi �ukstēja, � kas tas vecais tev ir?
Tēva brālis, � Ekolds atbildēja.
Emma �ēlojās, ka nevarot izrunāties, un sirsnīgi lūdza Ekoldu ierasties rītvakar ap pusnakti viņas istabiņā.
Ekolds apsolījās, un Emma to sirsnīgi noskūpstīja, kā jau līga�vaini.
Kur tu tik ilgi biji? � Siklers bārās. � Tu laikam kavejies pie skaistās krogus meitas? Izmet �ādas domas no galvas, virsnieks to stingri aizliedzis.
Ak, ko, es tik drusku pajokoju.
Tas nedrīkst notikt, mēs jau tā esam nedro�ā vietā."
Es nebaidos, es neko neizpļāpā�u.
Lai velns parauj sievietes, viņas visas ir viltīgas.
Tas nekas, � Ekolds domāja, � kad tik jauna un skaista.
Rītvakar vēl ieradīsies divi zeļļi, no tiem man jādabū ziņas, tad tūliņ varēsim doties atpakaļ, � Siklers sacīja.
Nu bija pienācis laiks iet pie miera. Ekolds vēl pameta acis uz bufeti, tur rīkojās skaistā Emma � viņa jaunā mīla.
Garais Zamuels ar biedriem bija sasniedzis Reicenhainas klosteri.
Viņi uzmanīgi vēroja apkārtni un pamanīja, ka apkārt klejoja da�i �igāni.
Sos nelie�us viņi nevarēja ieredzēt un nosprieda jau pie pirmās sastap�anās tos pārmācīt.
Laupītāji vēl nezināja, ka klosteri apsargāja kareivji. Viņi ap�skatīja augsto klostera mūri.
Bija jau krietni satumsis, laiks bija doties pie darba.
Drīz garais Zamuels atrada mūrī kādu pārkāp�anai piemērotu vietu.
Jaunākais laupītājs apsēja ap vidu striķi un kāpa aug�ā.
Zamuels ar biedru apak�ā turēja izplestu mēteli, lai kāpējs kri��anas gadījumā nesadauzītos.
Biedram laimējās, viņ� uzkāpis nolaida striķi, pa kuru nu varēja viegli uzkāpt.
Tā nu viņi viens pēc otra uzkāpa aug�ā. No mūra varēja uzkāpt uz sakristejas jumta un pa jumtu aiziet līdz baznīcas tornim. Iekā�pu�i pa torņa logu, tie bez grūtībām nokļuva uz baznīcas griestiem. Te nu varēja gaidīt pusnakti. Pēk�ņi viņiem garām palidoja kāda ēna, bet tad atkal iestājās miers.
Zamuels iededzināja laternu, nu varēja visu pamatīgi apskatīt.
Tur bija kāda vinda, kura dzelzs ķēdēs turēja kanceles jumtu, tad vēl atrada nelielu caurumu, pa kuru varēja novērot baznīcēnus. Sī bija vislabākā vieta novēro�anai.
Bet nu viņus sāka mocīt izsalkums, atraisīju�i kulītes, tie ar lielu apetīti iekoda un izdzēra pāris pudeles ungāru vīna.
Kamēr biedri no vecām drēbēm sagatavoja atdusas vietu, Za�muels piegāja pie cauruma, jo pusnakts vairs nebija tālu.
Viņ� zināja, ka pusnaktī mūķenes ierodas uz nakts lūg�anu. Za- muels pacietīgi gaidīja. Beidzot pulkstenis nosita divpadsmit, baz�nīcā iededzināja sveces, un tūliņ atskanēja mūķeņu dziedā�ana. Mūķenes pa pāriem ienāca baznīcā. Klostera priek�niece apstājās pie altāra, bet mūķenes apsēdās uz soliņiem. Pla�ajā dievnamā �al�koja ērģeļu skaņas un savienojās ar skumjo dziesmu. Tad iestājās svinīgs klusums. Priek�niece nolasīja lūg�anu, un dievlūdzējas no�metās ceļos, viņu acis svētā bijībā lūkojās uz debesīm.
Zamuels pa savu caurumu redzēja un pazina Hedvigu. Arī pā�rējie biedri, mirkli paraudzīju�ies, tūliņ to pazina. Zamuela biedri gribēja tūliņ vest Hedvigu līdz, bet Zamuels to aizliedza, varot ga�dīties kas ļauns, un bez tam Lips Tulians uzdevis tikai uzzināt, vai Hedviga atrodas klosteri.
Laupītāji nolēma griezties atpakaļ. Bet te atkal kaut kas iegra- bējās, un garām aizlidoja ēna.
Varbūt �igāni atkal uzglūnēja Hedvigai.
Laupītāji iesāka meklēt. Apskatīja katru kaktu, beidzot atrada divus lielus skapjus. Acumirklī kāds tiem aizdrāzās garām un, iekams tie domāja pacelt roku, jau bija nozudis.
Viņ� bija iebēdzis zvanu tornī, nebija nozīmes vēl tālāk meklēt, jo no �īs vietas varēja viegli aizbēgt uz visām pusēm.
Laupītāji nemanot aizgāja un jau pēc da�ām minūtēm soļoja uz me�a dzirnavām.
Kristiāns Ekolds, kas ar Sikleru vēl dzīvoja Smil�u krogū, gai�dīja atkalredzē�anās stundu ar Emmu.
Ekolds vairs nedomāja par Freibergas Malvīni, bet tik par skaisto Emmu, ar kuru bija norunāts �onakt satikties.
Ekolds rīkojās uzmanīgi, lai nemodinātu Siklera aizdomas, jo tādā gadījumā viņ� aizliegtu doties uz Emmas istabiņu.
Siklers bija sagatavojies kuru katru mirkli aizmukt. Siklers �ovakar jau laikus gāja gulēt, lai rītu agri dotos ceļā.
Ar labu nakti, mīļā, � Ekolds vēl paspēja sveicināt Emmu.
Ar labu nakti, es gaidī�u, mīļais, � Emma saldi �ukstēja. Laupītāju istabas logs atradās uz me�a pusi, vajadzības brīdī
tie bija ar da�iem lēcieniem me�ā.
Mēs iziesim agri, � Siklers sacīja, � es diezgan zinu, un Lips Tulians priecāsies par mūsu panākumiem.
Siklers noguris tūliņ uzmeklēja gultu un drīz vien �ņāca dziļā miegā. Ekolds negulēja, bet uzmanīgi skaitīja torņa pulksteņa si�tienus. Beidzot, pēc ilgas gaidī�anas, pulkstenis nosita divpadsmit. Siklers gulēja kā āpsis, Ekolds uzmanīgi atkravāja no durvīm krēs�lus un citas mēbeles un klusām aizgāja uz Emmas istabiņu. Ekolds pieklauvēja. Emma, likās, jau bija to gaidījusi un tūliņ atvēra durvis.
Tikai klusu, � Emma �ukstēja.
Mani neviens nedzirdēja, � Ekolds atbildēja.
Tad ir labi, � Emma dvesa.
Ekolds tīksmi apkampa savu izredzēto, bet manīja, ka tā ir pilnīgi apģērbusies. Ekolds jau gribēja par to apjautāties, kad kaut kas
iegrabējās.
Kas tur ir? � viņ� klausīdamies jautāja.
Kaķis, � Emma atbildēja, � būs ielavījies kaķis.
Ekolds apmierinājās, no jauna piekļaudamies Emmai.
Bet �inī brīdī Ekoldu sakampa kāda smaga roka un acumirkli uzmauca galvā lielu maisu. Nu vairāki vīrie�i to sasēja un kā saini nolika uz grīdas.
Tad nezināmie vīrie�i atklāja laternu un apgaismoja sasieto lau�pītāju un Emmu. Bet tā vairs nebija krogus meita, bet grāfienes Kozelas istabene. Sis joks bija noticis grāfienes uzdevumā, nezināmie vīrie�i bija grāfienes sulaiņi no Pilnicas. Tagad bija laiks doties projām. Sulaiņi sagrāba Ekoldu un nostiepa pa trepēm lejā. Apak�ā pie durvīm stāvēja krodzinieks, Emma tam iedeva lielu maku kā algu par pakalpojumiem. Tagad tie ātri uzmeklēja ratus un drīz ienira pelēkajā miglā.
Lai Dievs man �ēlīgs, � krodzinieks smagi nopūtās, � �ī lieta var galvu maksāt � bet es ta�u nedrīkstēju grāfienei pretoties.
Krodzinieks, vēl visu aplūkojis, iegāja savā guļamistabā.
Pēc neilga laika noklaudzēja soļi. Siklers kāpa lejā.
Tas ir otrs laupītājs, � krodzinieks vaidēja. � Kaut man izdotos � ak, Marija un Jāzeps!
Ei, atveriet, � Siklers sauca, � kur ir mans biedrs?
Krodzinieks samiegojies atbildēja, ka neko nezinot.
Bet Siklers saskaities pavēlēja, lai aizved to uz meitas istabu.
Krodzinieks, apmetis rīta svārkus, pavadīja Sikleru. Bet arī �inī istabā neatrada Ekoldu.
Ko tas lai nozīmē? � krodzinieks iesaucās. � Gulta nav nemaz aizskarta, kur tad Emma?
Patiesi � tanī nav gulēts, � Siklers atbildēja.
Jūsu biedrs būs ar skuķi aizbēdzis, � krodzinieks sacīja. � Tik tagad es saprotu, kādēļ tie tik slepeni sa�ukstējās. Nu viņi abi ir projām.
Siklers nevarēja tikt gudrs, kas �e īsti bija noticis, viss tomēr rādīja, ka Ekolds aizgājis ar labu. Bet kādēļ un uz kurieni, to ne�varēja paskaidrot neviens.
Tā kā meita bija paņēmusi līdz savas mantiņas, tad bija sapro�tams, ka abi slepeni aizgāju�i.
Lai �o lietu nokārto Lips Tulians pats. Lai Dievs �ēlo Ekol�du! � Siklers murmināja.
Ne vārda nebildis, Siklers pasniedza krodziniekam pāris sudraba gabalus.
Jūsu meita ir aizvīlusi manu biedru, � Siklers saīdzis noteica un tad smagiem soļiem izgāja priek�namā.
Vēl brīdi bija dzirdami viņa gausie soli, tad rīta migla ietina viņa stāvu un tālāk tas vairs nebija redzams.
Laupītāji pazina savu briesmīgo vadoni. Kop� Zārberga at�ķir�a�nās neviens vārds nebija runāts pretī, kad Lips Tulians kaut ko pavēlēja.
No pārdro�nieka baidījās, baidījās no pārcilvēcīgā spēka un viņu cienīja tādēļ, ka izglītības ziņā tas stāvēja tālu pāri saviem biedriem.
Bet nekad no viņa nebija tā. baidiju�ies kā tagad, kad Hedviga bija nozudusi no stikla zārka.
Bandīti baiļodamies lo�ņāja apkārt pa me�a dzirnavām, un ne�viens neuzdro�inājās briesmīgajam stāties ceļā.
Nebija pat ziņkārīgo, kad garais Zamuels ar saviem pavadoņiem atgriezās no Reicenhainas.
Kamēr abi laupītāji bailīgi atvirzījās sāņus, Zamuels, kur� ne pa�a velna nebaidījās, devās taisni pie Lipa Tuliana.
Virsnieks jau no pirmā acu uzmetiena redzēja, ka Zamuels kaut ko svarīgu uzzinājis, un tūliņ pavēlēja runāt.
Zamuels pastāstīja par savu gājienu uz Reicenhainas klosteri.
Virsnieks gaidīja, kamēr Zamuels bija pabeidzis, tad briesmīgā balsī iesaucās:
Tad par mūķeni viņa palikusi � mūķeni?
Tā ir, virsniek, � viņai vairs nebija novices drēbes, bet svai�dītās tērps.
Mūķene, � Lips Tulians drūmi atbildēja, � Hedviga ir mū�ķene, man viņa zudusi uz visiem laikiem!
Zamuels labprāt gribēja viņu mierināt, bet neuzdro�inājās.
Ragana ir vainīga, � Lips Tulians iesaucās. � Ragana! Tā zināja, ka Hedviga vēl nav mirusi. Viņa to aizvedusi uz klosteri! Vai viņai, to viņai nāksies dārgi samaksāt!
Bretbauer! � tagad atskanēja viņa pērkoņbalss.
Sauktais bailīgi steidzās �urp.
Ej pie sargiem, kas tur aplenku�i klinti. Ja ragana bēg, lai �auj uz viņu. Dzirdēji?!
Laupītājs skrie�us devās turp.
Lips Tulians �ais stundās vairs nebija cilvēks, tas drīzāk bija dēmons.
Viss, kas pēdējās nedēļās tik briesmīgi risinājies � viņa atrie�bības gājiens, kas atkal bija beidzies nesekmīgi, it sevi�ķi Hedvigas pazu�ana � tas viss viņam laupīja saprātu.
Pat Zamuels trīcēja.
Viņ� baidījās, ka virsnieks nepavēl uzbrukt Reicenhainas kloste�rim un aizvest mūķenes.
Bet tas nenotika vis.
Lips Tulians bija briesmīgs, bet baznīcas svētumus viņ� neaiz�skāra.
Virsnieka acis zvēroja.
Kamdēļ tad es nebaudu dzīvi? � briesmonis elsoja, � es esmu vēl jauns, visa pasaule man vaļā, skaistākās meitenes es varu iegūt � ha, man jāapreibinās, jāapreibinās, lai aizmirstu viņu vie�nīgo � kuru sirds mīļo. Apreibināties, aizmirst briesmīgās sāpes, dzīvot, baudīt � saņemt un palaist me�onīgās naktis � citādi � ārprāts! Citādi es palik�u nezvērs!
Zamuels bija sapratis katru vārdu.
Labāk tā, ne citādi, � milzis domāja, � man patiesi bija bail, ka nu ies uz Reicenhainu. Un ar baznīcu nav joks � ja pēc tam mū�īgi jādeg �ķīstī�anās ugunīs!
Lips Tulians bija apsēdies uz akmens sola.
O, kā tas deg, � viņ� elsoja, labo roku uz krūtīm spiezdams, � kā sāp. Patiesi, kas ir elles uguns pret �īm mokām. O, ja Hed�viga būtu mirusi, varētu par viņu sērot, mesties ceļos pie stikla zārka, kamēr tagad � elle un velns!
Viņ� briesmīgi iesmējās.
Mūķene viņa esot � ha, ha, ha, � tad jau viņa aiz klostera mūriem varēs aizlūgt Dievu par mani! Aizlūgt � ha � par mani nav vajadzīgs aizlūgt, es jau esmu nolādēts � mans ceļ� iet uz elli, un viņa � viņa kā eņģelis paceļas dievi�ķā augstumā. Ha, ha, lia � tas tik ir jauki!
Lips Tulians atkal iesmējās, tad uzlēca kājās.
Jauki � jūs, zēni! � briesmonis sauca. � Ha, ko jūs nokarat galvas? Vai jūs neesat mani melnie gvardi, kas pat velnam grie� krūtis pretī, ja vajadzīgs. �ovakar jums jābūt jautriem � gādājiet vīnu un griezieties ar savām skuķēm � es gribu redzēt! Es gribu jums līdzi priecāties!
Nāves klusums valdīja visapkārt. Laupītāji juta, ka tas ir izmi�sums, kas viņu virsniekam liek plosīties.
No me�a atskanēja signāli, un tūliņ koku starpā kļuva redzami pāris laupītāju, kas vilka līdz kādu sievieti.
Lips Tulians briesmīgi iekliedzās.
Vai tā nav ragana? � dārdēja viņa balss. � Ha, lai tik nāk, es viņu gabalos sarau�u!
Tā jau ir kāda meitene, � garais Zamuels iesaucās, � sargi viņai aizsēju�i acis.
Vediet meiteni �urp, � Lips Tulians pavēlēja.
Pēc nedaudz mirkļiem drebo�ā meitene jau stāvēja briesmoņa priek�ā.
No kurienes �ī skuķe nāk? � virsnieks jautāja.
Mēs viņu atradām pa me�u apkārt lo�ņājam, � sardzes priek�nieks atbildēja. � Mēs tūliņ saņēmām viņu ciet un atvedām �urp. Varbūt, ka tā ir kāda spiedze.
Atraisiet apsēju, � virsnieks pavēlēja.
A, � Lips Tulians iesaucās, � �o meiteni jau esmu redzējis!
Meitene bija ļoti skaista, un viņas sejiņā nebūt neatspoguļojās
sevi�ķas bailes.
Virsnieka ugunīgie skati likās ieurbjamies meitenes dvēselē.
Tu biji Freibergā, � viņ� sacīja, � es tevi redzēju birģer�meistara mājā � tur tu biji skaistās birģermeistara meitas istabene.
Garais Zamuels uzelpoja.
Jā, es esmu Malvīne, � meitene bez kavē�anās atbildēja.
Un ko tu meklē �ais me�os?
Es vairs nevarēju izturēt, � Malvīne klusām atbildēja, � to�reiz pēc uzbrukuma atklājās, ka esmu runājusi ar kādu sve�inieku. Mani turēja aizdpmās. Mana pavēlniece mēģināja mani aizstāvēt, bet tas daudz neko nelīdzēja. Un, kad es sadzirdēju, ka mani grib ieslodzīt tornī, es sasēju savu pauniņu un iebēgu me�ā.
Un ko tur meklēji?
Laupītājus, � Malvīne dro�i atbildēja, � es jau sen mīlu Kristiānu Ekoldu. Un lai gan zinu, ka viņ� kļuvis par laupītāju, es tomēr gribu viņu atrast.
Es painteresē�os, vai tu esi runājusi patiesību, � Lips Tu�lians sacīja, viņu pēto�i uzlūkodams.
Jūs varat mani gabalos sagriezt, kungs, ja es esmu melojusi. Es būtu pazudusi, ja mani ieslodzītu tornī. Nez cik ilgi man vaja�dzētu smakt!
Lips Tulians palocīja galvu.
To jau no freibergie�iem var sagaidīt, � viņ� sacīja. � No manis tiem bail. Bet mums jābūt modriem, jo spiegi pastāvīgi ir darbā.
Es neesmu spiedze, � Malvīne atbildēja.
To es drīz vien uzzinā�u, � laupītāju virsnieks atbildēja,
tagad pasaki man � kā tu nāci uz domām, ka mēs mītam �ais me�os?
Tā jau zemnieki zina stāstīt, � Malvīne mierīgi atbildēja.
Tie visi zina, kur atrodas laupītāji. Es uz labu laimi klīdu apkārt, kamēr tur �ie ļaudis mani saņēma ciet.
Lips Tulians redzēja, ka Malvīne nemelo vis, to tas izlasīja viņas acīs.
Malvīne bija skaista, kaira, ziedo�a. Lips Tulians iedomāja savu pirmītējo apņem�anos � apreibināties, aizmirsties, apdullināt ne�izturamās mokas.
Ekolda patlaban nav �e, � viņ� sacīja, � bet viņ� drīz at�griezīsies.
Vai es drīkstu palikt? � Malvīne bikli jautāja.
Jā, mans daiļais bērns, es pavēlē�u tev me�a dzirnavās ierādīt istabu. Nāc, es tūliņ parunā�u ar dzirnavnieku.
Vai tu baidies? � Lips Tulians jautāja, savām tum�ajām uguns acīm viņu uzlūkodams, kad Malvīne pie ieejas atrāvās. � Ko tu sacītu, ja es tevi apkamptu � vai tu turētos pretī?
Es gribu Ekoldu, es viņu mīlu � viņu vienīgo, � meitene murmināja.
Lips Tulians rūgti iesmējās.
Na, ko tur, � viņ� skarbi sacīja, � tāds mans liktenis, par mani neviena negrib zināt, no manis tik baidās, neviena mani nemīl. Hallo, dzirnavnieki
Ko pavēlat, virsniek?
Lips Tulians pavēlēja ierādīt viņai atsevi�ķu istabiņu, līdz at�griezīsies Ekolds.
Dzirnavnieks aizveda meiteni. Lips Tulians satumsu�u skatu no�raudzījās pakaļ.
Apkaunots, bez laimes, te nu es stāvu. Ko tas līdz, ka no manis baidās, ha, es visu esmu zaudējis, savu godu � savu Hed�vigu, visu, visu.
Aizejot viņ� dzirdēja Gustiņu dziedam:
Ko palidz man skaistums, ja viņa man nav, Ķaut vientuļā kapā jau varētu būt Un aizmirst sāpes, ko dvēsele jūt! Kas dzive � tik mokas, ja viņa man nav.
Un Guste jau parādījās durvīs � kaira, grāfienes dāvātos tērpos ģērbusies, dārgakmeņiem izrotājusies.
Laupītāju virsnieks vairs nebija agrākais. Viņ� gribēja dzīvot un baudīt. Atcerējās nakti, kad Guste bija meklējusi viņa tuvumu.
Gustiņ! � viņ� iesaucās.
Viņa pagriezās �urp. Iekliedzās. Tur jau viņ� stāvēja, tas, pēc kura viņa tik ļoti ilgojusies. Lips Tulians iegāja viņas istabā.
Tu jau esi tā izrotājusies? � laupītāju virsnieks jautāja.
Guste sarka un bālēja vien.
Tā dro�i vien ir dāvana, bērns?
Jā! � tā izdabūja.
Lips Tulians domāja, ka me�a dzirnavnieks savai meitai uzdāvi�nājis �o grezno tērpu.
Tu jau izskaties kā dāma, � viņ� sacīja.
Tie�ām?
Jā, jā � kā augstāko aprindu dāma, � laupītāju virsnieks turpināja, � bet ciema meitenes drēbēs, raibajā taļļā, sarkanos lin�drakos ar garajām bizēm � tā tu izskaties vēl daiļāka.
Jūs domājat, kungs? � Guste murmināja.
Tā ir, � Lips Tulians sacīja, � apģērbies atkal kā ciema meitene, tā tu man patīc tūksto� reiz labāk.
Guste smagi elpoja.
To es darī�u, o, ar prieku, uz vietas!
Viņa iedrāzās blakusistabā.
Lips Tulians stāvēja pie loga, stingri raudzīdamies pāri uz klin�tīm, kuru dziļumos bija paslēpusies zāļu sieva.
Viņ� nedzirdēja smalko zīda drānu �aukstoņu blakus istabā, viņa galvā vārījās kā raganu katlā.
Aizmirst, � viņ� murmināja, � dzīru virpulī aizmirst pagā�ju�o!
Tad ie�īkstējās durvis.
Vai tā būs labi, virsniek? � Guste vaicāja.
Lips Tulians lēnām pagriezās �urp. Jā, tur stāvēja Guste, kā ciema skaistule izģērbusies.
Tu esi skaista, tu � laupītāja līgaviņa! � Lips Tulians sa�cīja. � Kairs, apburo�s bērns, tev nevajadzēs vairs ubagot mīlas!
Meitene iegavilējās laimē. Pēc kā viņa līdz �im velti dzinusies un pat ar mīlas dziru nebija sasniegusi, tas bija panākts. Viņ� turēja to apkamptu.
Vai mīlas dzēriens būtu tik vēlu iedarbojies? Guste tā domāja, jo viņa nevarēja zināt, ka .vienīgi izmisums liek virsniekam ta rīkoties, ka viņa sirds vis nepieder tai, ka viņ� grib atgaiņāt mo�ko�ās domas par zaudēto Hedvigu.
Jā, tu esi skaista! � Lips Tulians dvesa un spieda viņu sev klāt.
Es esmu tava � tava! � Guste �ukstēja bezgalīgā laimē.
Kristiāns Ekolds bija no Smil�u krogus ienests ratos. Bez viņa uzveicējiem vēl arī Emma sēdēja ratos, un �ie bezkaunīgie braucēji bija uzliku�i kājas viņam virsū kā soliņam. Viņ� bija iekritis lama�tās. Brauciens stundām ilgi turpinājās līdz rītam. Beidzot Ekoldu izcēla no ratiem, ienesa iek�ā un atbrīvoja no saitēm.
Un kur viņ� atradās?
Mazā, �aurā krātiņā, starp �etrām kailām sienām.
Uz priek�u paraudzīdamies, viņ� ieraudzīja kādu savādu figūru. Tā līdzinājās lielam dzelzs zvanam, uz kura atradās sievietes galva
no dzelzs.
Ekolds vēl skatījās, kad atskanēja rupji smiekli.
Laupītājs paskatījās aug�ā. Pār savādo zvana figūru atradās �aura zimze, un uz tās stāvēja kāds^no galvas līdz kājām bruņojies vīrietis. Aiz viņa bija dzelzs durvis � pusvirus.
Kur es esmu? � Ekolds jautāja.
Gribējāt gan zināt, � vīrietis, kur� nebija neviens cits kā Kaspars, smējās, � bet es neteik�u vis, kādu laiciņu būs vien jā�pacie�as.
O, kaut man būtu pistoles, � Ekolds murmināja, � bet tās man viņi atņēmu�i.
Neķepurojieties daudz, � Kaspars aizrādīja, � un neejiet uz dzelzs plāksnes tur � jums pakājē. Citādi jūs uzreiz sa�ķaidīs kā kotleti.
Ekolds aplūkoja dzelzs plāksni, kas aizņēma gandrīz visu grīdu.
Kas tas ir?
Kaspars nicīgi iesmējās.
Nezināt? Ha, ha, ha vai jūs savā mū�ā vēl nekad neesat dzir�dēju�i par dzelzs jaunavu?
Ekoldam pārskrēja auksti drebuļi.
Dzelzs jaunava? � viņ� murmināja.
Zināms, ka �itā viņa ir, � Kaspars ņirgājās, � tā maigā būtne, kas tik karsti apkampj savus mīļākos, ka tie uzreiz iebrauc ellē. Tiklīdz jūs uzkāpjat uz plāksne�, tā viņa jūs ievelk savos ap�kampienos un saplē� kā desiņu.
Nē, nē!
Vai nepamēģināsit? � Kaspars zobojās. � Es jums neieteicu vis. Ma�īna strādā labi, lai gan viņas mū�s jau skaitās pāris simts gadus. Drusku bija tik ierūsējusi, un tamdēļ es ieeļļoju ratus, tā ka lagad viss iet kā pa diegu.
Telpa bija tik �aura, ka vēl tik tikko varēja nolikt salmu kūli dzelzs plāksnei blakus.
Jācer, ka jūs guļot daudz nevāļājaties, � Kaspars iesmējās ar ne�ēlīgu izsmieklu, � citādi izies plāni. Tur stāv krūze ar ūdeni un gabals maizes, gaisma nāk no aug�ienes, bet naktī ir tum�s.
Ekoldu sagrāba �au�alas par velni�ķo mocību.
Nositiet tak mani tūliņ uz vietas, � viņ� sauca, � no�aujiet mani, kam tādas mocības?
Nē, nē, jums vēl jādzīvo, tūliņ ieradīsies mana pavēlniece un jums būs jāatbild. Ak, tur jau viņa ir!
Nāko�ā acumirklī durvīs parādījās brīni�ķi skaists sievietes stāvs. Tā bija Hilda.
Ekolds tūliņ pazina velni�ķo skaistuli, jo me�a dzirnavās jau bija to redzējis.
Hilda nu bija izlikusi divējas lamatas. Lai kur Lips Tulians arī nenāktu atsvabināt savus biedrus � vai nu uz Kenigsteinu, vai Pilnicu �r, abās vietās laupītāju virsniekam bija jākrīt Hildas uzti�camo sulaiņu rokās.
Tagad skaistā grāfiene aplūkoja sagūstīto laupītāju.
Kā labi iet virsniekam? � viņa uzsauca.
Ekolds nedomāja atklāt kārtis.
Kā, virsniekam, � viņ� atbildēja ar liekuļotu izbrīnu, � es esmu nabaga tirgotājs, nevis kareivis.
Hilda ļauni pasmaidīja.
Neliedzies, � viņa errīgi uzsauca.
Es esmu tirgotājs, � Ekolds spītīgi atsaucās.
Emma, nāciet �urp, � grāfiene pasauca.
Ienāca Emma.
Emma, � grāfiene iesāka, � ko �is vīrs tur Smil�u krogū sacīja?
Es dzirdēju, ka viņ� sarunājoties izteicās, ka esot no Lipa Tuliana bandas.
Tas nav tiesa! � Ekolds iesaucās.
Es to varu apzvērēt, � Emma dievojās.
�ūska, � atmaskotais laupītājs izdvesa.
Labi, � grāfiene sacīja, � es tev ticu, Emma, tu jau tik bie�i esi pierādījusi savu uzticību. Bet nu atzīsties tu � tur apak�ā, ci�tādi tevi nekas neglābs no briesmīgās nāves.
Ekolds redzēja, ka lieg�anās vairs nelīdzēs.
To �ī nodevēja pieminēs, � viņ� neganti iekliedzās. � Viņa man liekuļoja mīlu un ievilināja lamatās. Sargies, tu viltīgā neģēle, Lips Tulians tev atriebsies.
Emma trīcēja.
Tie ir tuk�i draudi, � grāfiene sacīja, � tev neviens neko nevar padarīt.
Ekolds pacēla dūri.
Sargieties! � dārdēja viņa balss.
Viņam jāgavē, � Kaspars teica, � kad pāris dienas būs mie�lojies pie ūdens un maizes, gan val�ķīgā mēle apklusīs.
Sargieties no Lipa Tuliana! � laupītājs sauca.
Hi, hi, hi, � grāfiene Kozela smējās, � viņ� j.au vēl nemaz nezin, kur tu atrodies.
Gan viņ� uzzinās, tad sargieties!
Es jau taisni to gribu, lai laupītāju virsnieks to dabū zināt, � viņa pa�ukstēja saviem uzticamiem, � lai tik viņ� nāk �urp.
Tā ir mana nāve, � Emma pārbijusies iesaucās.
Nē jau, viņ� tāpat iekritīs lamatās kā viņa apak�nieks, un tad viņ� būs mans.
Dzelzs durvis aizvērās.
Gūsteknis palika plosoties un lādējoties.
To neviens nedzirdēs, � Kaspars smiedamies sacīja, � pat ja aug�ā kāds staigātu pa Venus templi.
Tā sulainis domāja.
Bet viņ� nezināja, ka ārā pie apslēptajām pīlāru kāpnēm stāvēja kāds vīrietis, kur� grāfienei un viņas istabas meitai bija zvērējis neganti atriebties.
Tas bija slepensekretārs.
No savas paslēptuves tas skaidri dzirdēja ieslodzītā laupītāja trako�anu, kaut arī kā no tālas, tālas tālienes.
Oho, kas tur notiek, � kroplis ierunājās, savas kaulainās rokas berzēdams. � Skaistā grāfiene Kozela �ķiet par savu cīņas lauku izvēlējusies Venus templi. Ha, tad jāuzmanās, lai skaistā dāma iekrīt lamatās, ko- es viņai izlik�u. Arī viņas istabas meitai būs pieminēt � visu mū�u no�ēlot, ka viņa ar mani tik nekrietni spēlējusies. .
Sekretārs ieskatījās greznajā telpā. Neviens vēl nebija redzams. Atkal atskanēja kliedzieni.
Hm, � mazais vīriņ� murmināja, � tas jau izklausās taisni tā, it kā kāda sieviete sauktu palīgā.
Kroplis klausījās izmisuma saucienos.
Tur notiek kaut kas sevi�ķs, � viņ� sacīja. � Ja nemaldos, tad skaistā grāfiene Kozela Venus templī paslēpusi gūstekņus, par kuriem nekas nedrīkst nākt gaismā. Ha, ha, ha, tik vien tā aizmir�susi � mani, viņa ekselences slepensekretāru. Un es esmu tas virs, kas izjauks visus lepnās grāfienes plānus.
Kroplis vēl klausījās labu laiku. Vēl vienmēr skanēja nezināmās sievietes kliedzieni, bet arvien vājāk, līdz beidzot pavisam apklusa. Tad mazais vīriņ� devās atpakaļ. Viņa acīs zvēroja atriebība!
Elle un velns! Es pazīstu Lipu Tulianu no tās dienas, kad tas nesaprotamā kārtā kā vajāts bēglis asiņains ieradās pie mums. Bet tādu kā tagad es vēl nekad neesmu to redzējis.
Tā Zamuels teica Bretbaueram, kur� turēja ļaudis pie spoku alas.
Ko tad tu gribi, Zamuel, man liekas, virsnieks ir mainījies uz labo pusi. Tik me�onīgs un priecīgs tas vēl nekad nav bijis. Un Guste tagad ir viņa mīļākā. O, �ī skuķe ir uguns!
Bet Zamuels tik purināja galvu, apgalvodams, ka tāda kaislība izskaidrojama vienīgi ar izmisumu.
Virsniekam jāiztrakojas, � viņ� sacīja, � gan redzēsi, �ie prieki ar Gustiņu nevilksies ilgi.
Un Terēze lien vai no ādas laukā, � Bretbauers turpināja, � tā briesmīgi vēlētos būt Gustes vietā. Vakar vakarā es Viņu redzēju me�a dzirnavās kādā kaktiņā sē�am. Viņa bija pavisam bāla un sarunājās pati ar sevi. Es biju drusciņ iemetis un uzaicināju Terēzi priecāties un būt par manu līgaviņu. Es tev saku, Zamuel, viņa uzlēca kājās kā saniknota kaķe. Sasper jods visus sievie�us, no viņiem neviens netiek gudrs!
Laupītāji apklusa, jo no me�a dzirnavu puses atskanēja smagi, bet sparīgi soļi un nāko�ā acumirklī Lips Tulians parādījās krūmos.
Vai riebekle vēl nav rādījusies? � viņ� īgni jautāja.
Nē, virsniek.
Lips Tulians me�onīgi iesmējās.
Atvediet man veco! � dārdēja viņa pērkonbalss. � Atvediet, lai es to aizraidu uz viņpasauli. Tad jums vairs nebūs te jākvern sardzē. Un jautri ies me�a dzirnavās, �urp skuķes un vīnu, mūziku � dzīvi! Drīz tā kā tā būs jāmirst. Elle jau gaida savus upurus.
Laupītāji saskatījās.
Smejieties ta�u! � Lips Tulians sauca. � Smejiet, līksmojiet man līdz. Redziet � es esmu laimīgs. Me�u karalis! Ko man vēl vairāk vajag? Man ir uzticami biedri, nauda, dārgakmeņi un skais�tas meitenes. Priecājieties � nāve nāks un tad būs visam gals! Tad nāks briesmīgais, nezināmais, kuru neviens pasaules gudrais neiz�dibinās, tad nāks � tiesa!
Laupītājiem pārskrēja auksts drebulis. Vēl nekad virsnieks tā nebija runājis.
Gādājiet man tik �urp raganu, � Lips Tulians nerimās, � mums vēl daudz ko darīt � Vitorfs jau ir projām uz Drēzdeni, lai ar Sikleru un Ekoldu dotos uz Kenigsteinu. Tur atsvabināsim ieslo�dzītos un pēc tam uz Veizenfelsu! Ha, ha, ha, vai domājat, ka firstu sudraba velvē nevar iebrukt? O, tad es nebūtu Lips Tulians.
Virsnieks devās pārraudzīt sardzi.
Visi stāvēja savās vietās ap spoku klinti, tā ka pat pele nevarēja no turienes izmukt.
Lips Tulians vēl izsolīja pateicības algu tam, kas atvedīs viņam spoku alas raganu � vienalga, dzīvu vai miru�u.
Pēc tam tas lēnām devās atpakaļ uz me�a dzirnavām.
Neganti, me�onīgi gailēja viņa acis.
Hedviga � mūķene! Lūdz dievu par savu mīļo � laupītāju!
�is tēls tam neatkāpās no acīm. Lips Tulians metās skriet kā fūriju vajāts.
Tā viņ� sasniedza me�a dzirnavas.
Kāds logs �ķindēja. Viņ� paskatījās aug�ā un ieraudzīja daiļu meitenes sejiņu. Tā bija Malvīne.
Vai Kristiāns Ekolds vēl nav atpakaļ? � tā bikli jautāja.
Nē, bērns, � laupītāju virsnieks atbildēja, � pacieties, gan jau viņ� ieradīsies.
Lips Tulians iegāja priek�namā. Tur vēl bija krēsla, jo rīts tikko vel bija sācies. Te maigas, siltas rokas apvijās ap viņa kaklu.
Tu, ļaunais! � Guste �ukstēja. � Tu jau tik agri aizgāji no manis. Kad pamodos, tevis vairs nebija.
Lips Tulians nekustējās. Viņa vaibsti krēslā par laimi nebija redzami. Citādi meitenes sirds būtu sa�ņaugusies vil�anās sāpēs,
Tu nemaz nerunā, � Guste atkal maigi iesāka, � o, nāc, iesim, iesim manā istabiņā! Rīts tikko sācies. Mīļais!
Viņa ar varu ievilka to savā istabā.
Mirkli vēlāk koridorā ieskrēja Terēze, Gustes istabiņas durvis sasniegusi, tā brītiņu apstājās un klausījās. Tad tā saplosīta ieskrēja Malvīnes istabā, ļaudama savam sa�utumam un sirdsēstiem vaļu.
Pa logu paskatījusies, Terēze ieraudzīja �ikleru, kas skraidīja apkārt kā bez prāta.
Malvīne uzreiz bija spārnos. Ekolds � Ekolds arī būs!
Uz �iklera saucieniem iznāca virsnieks un apjautājās, vai tas viņa izsūtītos ļaudis neesot saticis.
Nevienu, � Siklers atbildēja un tūliņ pastāstīja par Ekoldu. Tas esot vai nu atkritis, vai ieskrējis lamatās.
Malvīne, to dzirdot, jau gribēja sāpīgi iekliegties, bet Terēze tai uzlika roku uz mutes.
Nē, nē, � Malvīne elsoja, � es pazīstu Kristiānu. Viņ� ir vieglprātīgs � to es zinu, jo citādi tas nebūtu palicis par laupītāju. Bet sirds viņam laba � viņ� vēl vienmēr mīl mani.
Un pāris citu, � Terēze smējās.
Malvīnes acis zibsnīja.
Nē, nē, viņ� pieder man, ja viņ� man paliks neuzticīgs, es viņam izskrāpē�u acis no pieres!
Lips Tulians, Zamuela un Siklera pavadīts, patlaban gāja pār pagalmu.
Pēc nedaudz dienām es bū�u atpakaļ, � viņ� uzsauca me�a dzirnavniekam. � Kad atgrie�as Vitorfs, lai uzmana sardzi ap spoku alu. Zamuel, tu paliksi kā mans vietnieks, bet Siklers nāks man līdzi!
Guste stāvēja durvīs un māja Lipam Tulianam ar roku.
Tagad viņa vel gavilē, � Terēze �ukstēja, � bet cik ilgi? Lips Tulians tai drīz vien uzgriezīs muguru, un pēc tam viņ� būs mans. Pagaidi tu, sāncense, gan es tev atrieb�os!
Smil�u krogū atkal valdīja klusums, jo nebija vairs skaistās bufetnieces, kura kā magnēts pievilka apmeklētājus.
Saimnieks pa nakti skaitīja naudu. Kalps un viesu apkalpotāja jau sen bija devu�ies pie miera, kad pie durvīm pieklauvēja.
Saimnieks sabozies prasīja, kas tur ir.
Laidiet iek�ā, � atskanēja draudo�a balss, � es meklēju naktsmājas.
Bet saimnieks bija pārāk aizdomīgs uz tik vēliem viesiem.
Ejiet tālāk, es neatvēr�u. Te nav nekāda klaidoņu patversme.
Apak�ā stāvēja divi vīri.
Nu, ja tu neatver, es atvēr�u pats!
Pamēģiniet, ja varat, � saimnieks atrūca, paļaudamies uz durvju izturību, � pret manu gribu neviens netiks iek�ā.
Spēcīgs trieciens un, dobji brak�ķēdamas, durvis atsprāga vaļā.
Redz, tā es atveru, � skanēja briesmīga balss.
Saimnieks pārbijās.
Tie ir laupītāji un slepkavas, � saimnieks ievaidējās un gri�bēja skriet modināt kalpu. Bet tai pa�ā acumirklī viņ� sajuta dzelzs dūres grābienu sev uz skausta.
Nekur neskriesi, man ar tevi jārunā, kusties � te iek�ā!
Atsprāga durvis, un saimnieks iestreipuļoja tum�ā istabā. Lips Tulians pavēlēja Sikleram iedegt ugunis, un saimnieks ar �ausmām pazina savu kādreizējo viesi � tirgoni, kura biedru aiz�veda grāfienes istabene.
Vai pazīsti �o viru? � Lips Tulians jautāja saimniekam, uz Sikleru rādīdams.
Jā, jā, � tas ir tirgotājs.
Tā, tā � �jā, tirgotājs�, un kur palika viņa biedrs?
To es nezinu.
Ko, tu gribi melot?
Nē, nē, krogus meita ar viņu aizbēga.
Tu melo!
Nē, nē!
Vai teiksi patiesību, vai nē?
Nē, nē!'
Nelieti, nekaitini mani! Vai tu zini, ar ko tev darī�ana?
Nē, nē!
Lips Tulians stāv tavā priek�ā! Saimnieks ķepurojās kā nāves agonijā.
Lips, Lips, � viņ� elsoja, � nē, nē.
Kur palika mans biedrs?
�ēlastību, �ēlastību, � saimnieks smilkstēja, � es tie�ām' nezinu, kur viņ� atrodas, bet�
Bet?
Grāfienes Kozelas istabmeita viņu savaņģoja, es biju spiests piekāpties, jo grāfiene � viņas ekselence � pati man rakstīja.
Kur ir vēstule? Saimnieks parādīja vēstuli.
�Apak�ā parakstījusies pavēl Smil�u krogus saimniekam uzņemt �is vēstules pasniedzēju � kameristi Emmu Rostu.
Visas kameristes prasības izpildāmas � pretējā gadījumā rēķi�nieties ar manām dusmām.
Hilda fon Brokdorfa, grāfiene Kozela.�
Nodevība, � laupītāju virsnieks iesaucās, � klau, nelieti, kur ir tava Jūdasa alga � dod �urp!
Skopulis locījās kā ievainota odze.
�ēlastību, �ēlastību!
Nodevēja algu �urp! Tūliņ, vai arī . . . Saimnieks atdeva smago maku ar zeltu.
Siklers vēl pārmācīja krodzinieku, un tas svēti zvērēja klusēt.
Pēc tam abi laupītāji ienira naktī.
Vai Lips Tulians uzmeklēs skaisto grāfieni Kozelu?
Kā tas gan beigsies? Man vairs nav nekādu cerību izkļūt no gūsta. O, kaut es būtu varējusi palikt pie tās savādās sievietes, kuru dēvēja par ārprātīgu! Pie viņas es jutos pasargāta. Un tagad..| tagad . ..
Klusi �ņuksti pārtrauca �os vārdus. Tā bija Elzbete, kas tā �ē�lojās, un Lida nespēja viņu apmierināt.
Par Lipu Tulianu nekas nebija dzirdēts.
Par ē�anu un pārējām vajadzībām nebija ko �ēloties, arī prati�nā�ana vairs nenotika.
Lida ar savu likteni bija puslīdz apmierināta, jo �e tai nevaja�dzēja baidīties no Kremo. �igāns līdz �im arī nebija rādījies. Un par zviedru arī nekas nebija dzirdēts � Stenburgs dro�i vien jau sen bija aizmirsis nabaga meiteni. To iedomājot, Lidas sirds aizvien sa��ņaudzās sāpēs.
Elzbeti mierinot pagāja vakars. Cietok�ņa disciplīna prasīja, lai visas ugunis tiktu izdzēstas jau pulksten desmitos vakarā.
Un, kad no Jura torņa pulkstenis iezvanīja desmito stundu, Lida izdzēsa lampu. Gai�ajā mēnesnīcā abas draudzenes izģērbās, lai liktos gulēt.
Elzbete bija tikmēr raudājusi, līdz iesnaudusies. Lida turpretim negulēja. Te, klau, � kas tur? Vai kāds negrabinājās aiz dzelzs durvīm, kas no Elzbetes kameras veda blakus kamerā?
Paklusais troksnis atkārtojās, Elzbete to nedzirdēja, bet Lidai kļuva baigi.
Mirkli tā domāja, ka Lips Tulians ieradies atsvabināt Elzbeti. Bet durvis jau atvērās. Lida pacēlās sēdus un skatījās kā sastingusi. Kas tur lien? Ha, kāds vīrietis melnā apģērbā. Viņ� tuvojās Elzbetes gultas vietai.
Lida skaidri varēja saskatīt sve�inieka seju. Tā bija baiga seja. Acis zvēroja velni�ķā ugunī.
Noliecies viņ� izstiepa rokas, lai sakamptu skaisto meiteni.
Lida spalgi iekliedzās:
Palīgā, palīgā!
Sve�ais vīrietis acīmredzot samulsa par to, ka vēl kāds gadījies tuvumā.
Palīgā, palīgā! � Lida kliedza.
Sve�ais metās uz priek�u. ?
Nevienu skaņu, citādi tev beigas!
Lida redzēja iemirdzamies dunci. Viņa izlocījās, sve�ais pakaļ, un nu iesākās me�onīga gaiņā�anās pa abām kameram.
Palīgā, palīgā! � Lida vaimanāja.
Bet Elzbete nemodās. Sve�ais to acīmredzot bija apdullinājis ar kādām zālēm.
Mirsti! � vajātājs jau pacēla dunci.
Ar pēdējiem spēkiem Lida tam iesvieda ar krēslu pa kājām tā, ka uzbrucējs sagrīļojās un pakrita. Skaļi lādēdamies, tas cēlās aug�ā.
Bet ārā jau bija dzirdēts troksnis. Sargi ar cietuma pārraugu jau slēdza durvis.
Lida metās tiem pretī.
Palīgā! � viņa vēlreiz iekliedzās. � Palīgā, glābiet manu Elzbeti, briesmonis grib viņu nolaupīt!
Me�onīgs lāsts skanēja kā atbilde. Tai pa�ā laikā smagās dzelzs durvis aizkrita ciet.
Briesmonis bija izbēdzis un paglābies blakus zālē.
Kareivji bija pavisam apjuku�i.
Lips Tulians ir �e, Lips Tulians ir �e! � tie sauca, un dro�ākie metās dzelzs durvīs. Tās nebijā aizslēgtas.
Kareivji ar lāpām un laternām, kliegdami: �Tur ir Lips Tulians!�, joņoja turp.
Lūk, tas ir Lips Tulians! Uzmanieties!
Da�i kareivji atrāvās atpakaļ. Pamirdzēja spo�s asmens.
Kareivji iedomāja izsolīto algu.
Tas ir Lips! Zemē viņu!
Atkal iesākās me�onīga gūstī�ana. Sargi ar bajonetēm gaiņāja briesmoni.
Tad no durvīm atskanēja zema balss:
Bumbas un granātas, jūs gribat būt sak�u grenadieri, grābiet ciet nelieti!
Tas bija ģenerālis Kijaus.
Bēgli jau sen būtu varēju�i nodurt, bet kareivji neaizmirsa, ka algu vienīgi tādā gadījumā izmaksās tik augstu, ja Lipu Tulianu saķer dzīvu. _
Beidzot tiem ienāca kaut kas prātā.
Pāris kareivju atnesa vecus maisus un taisni tanī brīdī, kad briesmonis gribēja mesties kādā kaktā, viņam uzmauca maisu galvā.
Acumirklī desmit vīru uzklupa bēglim un sasēja striķiem.
Rokā ir! � kareivji gavilēja.
Ģenerālis pavēlēja uzmanīgi atņemt maisu.
Jā, kas tad tas? � komandants iesaucās. � Tas esot laupītāju virsnieks?
Jā, jā! � kareivji sauca.
Muļķi tādi, tas jau ir zelta taisītājs. Kā tad �is ticis meiteņu kamerās?
Kareivji bija pārskaitu�ies. Dro�ā alga nu bija vējā.
Ei, misjē, � ģenerālis uzrunāja zelta meistaru, � kas tā par durvju vēr�anu nakts laikā � vai meitās gājāt?
Betgers neatbildēja.
Man likās, es redzēju vēl kādu ēnu, � kāds grenadieris ie�saucās.
Tā, � ģenerālis Kijaus sacīja, � nu tad paok�ķerējiet vēl, ko var zināt, kas te ielīdis.
Kareivjiem tas otrreiz nebija jāsaka. Ceļu ar lāpām un laternām apgaismodami, tie devās tālāk.
Saprotams, iegāja arī Betgera laboratorijā. Te grenadieriem atklājās savāds skats.
Krāsnī kurējās uguns. Katliņos �ņākdami un burbuļodami vārījās savādi �ķidrumi. Istabas vidū stāvēja sols ar siksnām un turpat blakus spo�s kaujamais nazis.
Kareivji apskatījās tuvāk un ieraudzīja kādu lielu, atvērtu grā�matu, bija redzams -arī drausmīgais zīmējums, kas savā laikā arī grāfienei Kozelai iedvesa bailes.
Ienāca arī ģenerālis Kijaus.
Viņam sekoja da�i kareivji ar zelta taisītāju. Betgers ķepurojās un spārdījās kā bez prāta. Grenadieri viņu turēja ciet.
Bērni, vediet man to zelta beķeri �urp, � ģenerālis sacīja, � �urp, �iten te � tā, tagad pasaki, zelta taisītāja kungs, ko tad tas te nozīmē, �itas zīmējums ar pliko jaunavu un tās ierīces?
Es atsakos atbildēt.
Oho, gribētu redzēt!
Es tik karalim atbildē�u.
Tā, tā, to vēl redzēsim. Tas jau ir īsts kaujamais galds. Taisni kā uz cūku bērēm � he?
Zelta taisītājs gribēj-a atbrīvoties.
Mani katliņi, manas kolbiņas, � Betgers vaimanāja, � viss darbs pagalam!
Pie velna ar �iem raganu mā�iem, � ģenerālis uzsauca, � Hollā, cietummeistar, ievediet abas jaunavas savā dzīvoklī, lai viņas tur paliek pa nakti, �im zellim nevar uzticēties. Tas iemidzinās vēl visus sargus, lai vēlreiz ielauztos meiteņu kamerā.
Betgers lādējās, un ģenerālis pavēlēja viņu ieslēgt kādā dro�ā kamerā. .
�onakt ap cietoksni likās risināmies vēl savādākas lietas.
Ja mēness neslēptos aiz milzīgajām klintīm, tas būtu apgaismojis kādu vīrie�a stāvu, kas rāpās pa klintīm aug�ā.
Patlaban tas tuvojās cietoksnim pa krauju, gar kuru ceļ� veda aug�ā uz bastionu.
Pārdro�nieks neatlaidīgi virzījās uz priek�u. Nu jau viņa galva parādījās uz pirmā bastiona mūra.
Tuvojās sardze.
Stāt! Kas tur ir? Kas?
Rībiens � no�ķīda uguns � atbalss notrīcēja pāri pretī no Lil- jensteinas. Kāds kareivis no tuvuma bija iz�āvis uz pamanīto aiz�domīgo galvu.
Caur pulvera dūmiem grenadieris redzēja aizlidojam cepuri � nebija �aubu, ka lode sa�ķaidījusi nezināmā ienaidnieka galvu.
No bastiona sardzes mājas atskanēja soļi, tuvojās kāds grena�dieru vads.
He � kas �āva? � kaprālis sauca no apak�as.
Sardze uz lauvu bastiona, � kareivis no aug�as ziņoja, � kāds ķerlis gribēja pārkāpt mūri, un, tā kā viņ� uz trīskārtīgo sau�cienu neatbildēja, tad es iz�āvu.
Kaprālis pavēlēja pārmeklēt vietu, kur aizdomīgais būtu kritis, bet neatrada neko citu kā lupatu saini un cepuri.
Grenadieris acīmredzot bija iz�āvis uz lupatu saini. Bet sve�inieks pa to laiku nemanīts bija pārkāpis bastionu un sasniedzis cietoksni. Ar nāvi rotaļādamies, veikli, bez apstājas pūlēdamies, tas sasniedza Turku torni. Vēl atlika uzrāpties līdz kādam aizrestotam logam. Drusku atpūties, pārdro�nieks veica arī �o uzdevumu. No iek�as spīdēja patum�a gaisma. Viņ� ieskatījās un redzēja savādu ainu. Gultā nekustēdamās gulēja kāda jauna, skaista meitene, un otra cītīgi ņēmās ap nevarīgo. Iebrucējs ieķērās restēs.
Vai tie ir māņi, vai� � tas murmināja, � ha, tā ir Elz�bete � es domāju, ka viņa ir cietumā, bet viņa atrodas cietumsarga istabā, un tā viņai blakus � tā ir �igāniete Lida.
Sve�ais ātri atrāva savu galvu atpakaļ, jo istabā ienāca kāds vīrietis.
Komandants mani vēlreiz sūtīja �urp, �- ienācējs sacīja, � vai jums vēl kas nav vajadzīgs, jaunava?
Nē, nē, � Lida atbildēja, � mana nabaga draudzene tik paģībusi, drīz viņa atmodīsies.
Vīrietis ārā spieda labo roku uz krūtīm.
Viņa ir dzīva, � tas murmināja, � ha, viņa ir dzīva. Es gan�drīz prātu zaudēju � Elzbete nedrīkst mirt!
Viņ� atkal ieskatījās istabā. Vīrietis bija izgājis. Kluss klauvē�jiens, Lida paskatījās �urp, viņas sejā parādījās nāves izbailes. Tā domāja, ka ieradies Kremo. Vēlreiz kluss klauvējiens. Lida lēnām naca tuvāk. Viņ� saliecās uz priek�u.
Vitorf, � Lida pusbalsī iesaucās � gandrīz uzgavilēdama, � tas ir Vitorfs � viņ� ieradies Kenigsteinā.
Viņa atvēra logu.
Jā, es tas esmu, � jaunais laupītājs sacīja, � kas ar Elz�beti, kas noticis?
Viņa ir tikai apdullināta, tagad es visu nevaru izstāstīt � Lida �ukstēja. � O, kāda laimīga sagadī�anās, ka jums taisni �o�nakt vajadzēja ierasties, kad mūs atveda �urp no cietuma. Laiks ir dārgs, vai jūs gribat mūs atsvabināt?
Jā, jā.
Kur virsnieks?
Viņ� nezin, ka es uzņēmos �o pārdro�o soli, � jaunais lau�pītājs atbildēja, � es ierados ar savu biedru. Nav laika. Tagad es gribu pārvīlēt restes.
Nav vajadzīgs, � Lida atbildēja, � skatieties tur � tur Lips Tulians ielauza restes.
Logā drīz vien bija izveidots caurums, pa kuru varēja ielīst. Vitorfs pēc virsnieka parauga bija aptinies ar tievu, garu striķi. Vi�torfs to nolaida lejā, kur viņa biedrs striķim piesēja resnu virvi un Vitorfs to uzvilka aug�ā. Nu atlika vēl kāpt lejā. Nemaņā gulo�o Elzbeti uzsēja Vitorfam uz muguras. Lida veikli izlīda pa logu, kamēr Vitorfam ar smago, bet mīļo nastu bija daudz grūtāk. Bet drīz arī viņ� juta mezglaino virvi pirkstos un lēnām, pār drausmīgo dziļumu �ūpodamies, kāpa lejā.
Aug�ā, tuk�ajā istabā, vēj� plandīja laternas liesmu. Vēlreiz atvērās durvis.
Komandants mani sūtīja vēlreiz, � ienācējs � cietuma uz�raugs sacīja, � lai e;s paprasot�
Tālāk viņ� netika.
Jā, kur viņas ir? � tas murmināja un pārsteigts skatījās kaktos. Tad viņ� sajuta vēja �alti iesitamies sejā, paskatījās uz logu, ieraudzīja caurumu, virvi un acumirklī saprata visu.
Kā bez prāta tas satvēra virvi, domādams, ka varēs to uzvilkt. Bet nekā! Virve tik �ūpojās ar smago nastu.
Cietumnieces izbēgu�as � aizvestas � Surp, �urp � viņas jāpanāk!
Bet viņa saucienus neviens nebija dzirdējis � viņ� izskrēja ko�ridorā un turpināja bļaut. Nu atsteidzās pats ģenerālis Kijaus. Pēc īsas izskaidro�anās deva trauksmes signālus, un bruņotie sargi pa tiltiņiem un klin�u tekām skrēja lejā uz Elbas krastu. Bēgļi no cietok�ņa gan bija izkļuvu�i, bet dro�ībā tie nebija. Nu tik iesākās vajā�ana.
Divas smagas ores dārdēdamas ripoja pa Leipcigas �oseju uz Kemnicas pusi.
Tuvojās jau vakars, un tirgotāji, kas ar savām precēm bija ap�meklēju�i Leipcigas mesi, tuvojās vietai, kur braucēji parasti apmetās naktsmājai.
Priek�ā uz maisiem sēdēja abi tirgoņi, no kuriem viens brauca pats, kamēr otra pajūgu vadīja jauns puisis. Tre�ā persona bija kāda skaista, svaiga meitene, tā tirgoņa meita, kur� pats turēja gro�us un pātagu rokā. Tie abi dzīvi sarunājās, kamēr otrs acīm�redzot ilgojās pēc miera.
Tēt, � meitene patlaban iesāka, �< tas jau bija diezgan labs veikals mesē, �oreiz tu saņēmi smuku summiņu naudas.
Patiesi, bērns, � skanēja atbilde, � mīļais Dievs mums bija labvēlīgs, mēs atdabūjām to, ko pēdējos gados bijām zaudēju�i.
�oreiz bija pavisam citādi, tēt, un es tak nu dabū�u zelta ķēdīti!
Zināms, bērns. To jau es tev apsolīju, ja �oreiz mesē ies labi 110 rokas. Un tā kā tu man vēl palīdzēji, tad dabūsi vēl daudz
kaistāku ķēdīti kā vēlējies.
Meitene iegavilējās.
Bet tirgotājs uzmanīgi skatījās sāņus uz krūmiem.
Kas tev ir, tēt? � meitene jautāja. � Ko tu tā skaties?
Hm, man likās, tur kaut kas �aukstēja.
Tas varbūt bija kāds zaķis vai stirniņa, � meitene atbildēja.
Nē, dzīvnieki nerādās tik tuvu. Es arī manīju tā kā cilvēka ēnu.
Ak, ej nu ej, tēt, tu laikam domā par briesmīgo Lipu Tulianu?
Jā, mans bērns.
Tā kādu brītiņu tie vēl sarunājās par Lipu Tulianu, par viņa pārdro�iem, neticamiem uzbrukumiem, kā, piemēram, Freibergas sudraba vezumiem.
Te pa�ķīrās krūmi un parādījās kāda ļauna seja.
Tas bija Zārbergs ar atliku�ajiem biedriem.
Nauda un jaunā meitene kairināja briesmoni. Bet uzbrukt uz �osejas, pirms nav iestājusies nakts, bija bīstama lieta. Biedri pre�tojas, bet Zārbergs, reiz uzdomājis, neparko negribēja atlaisties. Beidzot Zārbergs izdomāja kaut ko dro�āku, bet līdz rītam bū�ot jāpacie�as. Tad nauda bū�ot rokā, un meitene arī.
Zārbergs devās atpakaļ, kur bija apmetu�ies viņa biedri. Tic vairs nesauca viņu par virsnieku, bet sekoja Zārbergam, kad tam ka viltīgākajam bija padomā labs ķēriens. Zārbergs domāja par jauniem līdzekļiem un atrieb�anos Lipam Tulianam.
Hilda atkal bija apmetusies Pilnicas pilī. Viņa zināja, ka gūstekņi Kenigsteinā tiek stingri apsargāti, un ģenerālis Kijaus, viņai �ķi�roties, ar goda vārdu bija apsolījies dzīvu izdot Lipu Tulianu, ja tas ierastos.
Vecais ģenerālis vēl vairāk bija apsolījis, lai tik atsvabinātos no ienīstajiem sievi�ķiem. Pēc grāfienēs aizbrauk�anas viņ� lika visu Jura cietoksni izkvēpināt ar pulvera dūmiem, lai aizdzītu �oduka- naļas� smaku.
Hilda nu bija izlikusi divējas lamatas � vienas Kenigsteinā, otras Pilnicā.
Grāfiene nevienu mirkli ne�aubījās, ka Lips Tulians apmeklēs Smil�u krogus saimnieku, lai izspiestu atzī�anos. To tik viņa gribēja.
Un Emma drīz vien ziņoja grāfienei, ka Smil�u krogus saimnieks ne soli vairs nesperot ārpus mājas.
Hilda gavilēja. Jo nu viņas mīļais �me�a briesmonis� visādā ziņā iekritīs lamatās.
Bija nakts, gai�a mēnesnīcas nakts, tā pati, kad Vitorfs pārdro�ā kārtā ielauzās Kenigsteinā.
Ap krā�ņo Pilnicas pili lo�ņāja cilvēku stāvi, izsargādamies no platā Drēzdenes Pilnicas ceļa.
Tas bija Lips Tulians ar Sikleru. Hilda nebija vīlusies, domā�dama, ka Lips Tulians ieradīsies atsvabināt Ekoldu. Virsnieks sa�prata, ka Pilnicā iespējams iekļūt vienīgi ar viltu.
� Tu paliec �e, � viņ� sacīja Sikleram, � viens vīrs var vieglāk paslēpties nekā divi, ja man vajadzēs tevis, tad pado�u signālu.
Lips Tulians drīz vien pārlēca pār parka muri. Saprotams, jau iepriek� tas bija izpētījis slepeno ceļu, pa kuru Vitorfs reiz iekļuva Venus templī.
Bet eja, kā viņ� jau paredzēja, bija aizbērta un aizsprostota ak�meņiem, tā ka viņam bija jāizvēlas cits ceļ�.
Pa�u pili virsnieks gribēja tik tad uzmeklēt, kad būs pārliecinā�jies, ka Ekolds nav ieslodzīts Venus tempļa pagrabos.
Lips Tulians līda pa krūmiem. Mēness gai�i spīdēja, tā ka vaja�dzēja sevi�ķi uzmanīties. Pamazām tas tuvojās Venus templim. Pek- �ni viņ� sarāvās un apstājās. No augstienes, kā no mūra izlīdis, parādījās kāds tum�s stāvs.
Ko tad tas lai nozīmē? � pārdro�nieks murmināja. � Tas jau ir kāds cilvēks. Viņ� būs "stāvējis pa�ā aug�ā uz pīlāra, �is mazais vīriņ�. Oho, tas man labi jāapskata.
Mazais cilvēciņ� arī, kā likās, slapstījās un tuvojās krūmājam, kurā Lips Tulians bija paslēpies. Rāpus tas ielīda krūmājā, un Lips Tulians sakampa viņu aiz apkakles.
Nekliedz!
�ē-las-tību!
Lips Tulians ievilka viņu dziļāk krūmos.
Kas tu esi?
Viņa ekselences slepensekretārs, � mazais vīriņ� pārbijies
sacīja.
Tu esi grāfa Fleminga slepensekretārs?
Jā.
Ak, tad �is ir tas ģiftīgais liekēdis, � Lips Tulians murmi�nāja. � Sis no�ēlojamais kraķis, kas savam pavēlniekam vienmēr ie�ukst ļaunus plānus, kā izsūkt nabaga Saksiju. No�ņaugt tādu!
Mazais vīriņ� bija dzirdējis �os vārdus.
�ēlastību, kungs, � tas smilkstēja ķepurodamies. � Es da�lī�u visu, visu, ko jūsu �ēlastība prasīs.
Ak, ko, pie velna ar tevi, � briesmonis iesaucās un sa�ņau�dza viņa rīkli.
�ēlastību, � sekretārs �ļupstēja, � es, es zinu � grāfienes Kozelas � ah, ah � noslēpumus �
Kas tie par noslēpumiem, � Lips Tulians teica, paceldams mazo vīriņu kā salmu ku�ķi.
Tur, Venus templī, � mazais elsoja, � es, es� esmu� grāfienes ienaidnieks.
Ak tā? � Lips Tulians sacīja. � Tas man noder. Redzi, tu mazais, ģiftīgais radījums, tu staigā spiegodams pa naktīm. Tu man uz vietas parādīsi �īs ēkas noslēpumus.
Mazais vīriņ� pastāstīja, ka pa slepenām kāpnēm varot sasniegt
vietu, no kurienes daudz ko dīvainu varot dzirdēt. Lips Tulians pa�ķēra mazo vīriņu, un tas parādīja slepenās kāpnes. Slepenā ieeja ātri vien bija atrasta, un pārdro�nieks jau kāpa aug�ā pa �aurām trepēm.
Parādi man Venus tempļa noslēpumus, � laupītāju virsnieks klusām uzsauca mazajam vīriņam.
- Vai jūs nedzirdat briesmīgās skaņas? � sekretārs murmināja.
Tur kliedz kāda sieviete � grāfienes gūstekne. Un es vēl dzirdēju k;idu vīrieti neganti lādējāmies, tas arī kaut kur ir ieslodzīts.
Ahā, tas būs Ekolds, � Lips Tulians domāja.
Viņ� paliecās uz priek�u.
Vai eja tālāk vairs neved? � viņ� jautāja, iebukņīdams savu upuri.
Ap�ēlojieties, � sekretārs kunkstēja, � ar mani ir beigas.
Atbildi!
Pēc manam domam, te jābūt kadai slepenai ieejai, � mazais vīriņ� paskaidroja.
Ar kreiso roku mazo vīriņu turēdams, Lips Tulians ar labo taus�tījās apkārt.
Viņam laimējās sataustīt kādu metāla pogu, un, kad viņ� to pa�vilka, ar klusu troksni atvērās slepenās durvis.
Lips Tulians ar kāju uzmanīgi palūkoja, kas aiz slepenajām durvīm atrodams. �auras vītņu trepes veda dziļumā un �ķita, ka tās, tāpat kā ārējās trepes, atrodas kādā lielā pīlārā.
Lips Tulians kāpa arvien dziļāk, līdz atdūrās pie otrām durvīm, kuras tāpat atvērās, kad slepenā poga bija atrauta.
Laupītāju virsnieks iegāja kādā mazā istabiņā. Tai bija logs, un mēnesnīcas gaismā varēja pārredzēt visu telpu.
Savādas lietas te atradās.
Baltas drānas, briesmīgas maskas, plē�as un ērmoti veidotas laternas ar raibiem stikliem. Viss bija apklājies ar biezu putekļu kārtu.
Lips Tulians gāja tālāk. No�ēlojamais sekretārs paklusām smilk�stēja. Viņ� bija ieraudzījis kādu no velnu maskām un pāris miroņu galvaskausu, un tagad domājās jau ieejam ellē. Lips Tulians to atkal iebukņīja un pavēlēja klusēt.
Pēc brītiņa laupītāju virsnieks sasniedza izeju un pa pakāpieniem kāpa lejup.
Uzreiz parādījās gaisma. Pa kādu spraugu Lips Tulians ierau�dzīja istabu, kurā atradās dzelzs jaunava. Bet Ekolda tur nebija. Grāfiene to acīmredzot likusi ievest dziļāk pagrabā.
Lips Tulians drīz vien atrada ieeju un iegāja baigajā velvē.
Pie griestiem dega lampa, raidīdama diezgan gai�u gaismu.
Ieeja atradās tie�i aiz dzelzs jaunavas, un Lips Tulians redzēja, ka uz aug�ējās velves var vienīgi uzrāpties.
Mazais Vīriņ� nu bija par kavēkli. Bet nogalināt tas viņu negri�bēja. Bet kur lai viņu atstāj? Zibensātrumā tas paķēra sekretāru un uzsēdināja jāteniski uz dzelzs jaunavas kakla.
Jūsu �ēlastība, kur es atrodos, � mazais vīriņ� sūkstījās.
Uz dzelzs jaunavas, tu � odze, � Lips Tulians briesmīgā balsī atbildēja, � turies tik cie�i, jo gadījumā, ja nokriti � tu stā�vēsi tur uz plāksnes. Un tad dzelzs jaunava tevi sakapās sīkos gabaliņos.
Sekretārs vai pamira aiz bailēm.
Lips Tulians rāpās aug�ā gar mūri, tai vietā, kur kādreiz bija stāvējusi Hilda ar Kasparu.
Velve drīz vien bija sasniegta, un Lips Tulians pagriezās uz
izeju.
Otrā rītā abi tirgotāji atstāja naktsmāju. Viņi devās uz Penigu, nu nu tie nebija vairs tālu no Muldas upes.
Tirgotāja meitene jautri �aloja ar tēvu. Pēk�ņi viņa norādīja uz ceļa līkumu, kur krūmi sniedzās līdz ceļam.
Skaties, tēv!
Kas ir, bērns?
Tur kādi rati salūzu�i, ass katrā ziņā ir pu�u.
Tur tie�ām stāvēja mazi vienjūga rati, un tajos skaidri bija re�dzami �etri lieli maisi.
Divi vīri stāvēja bojātajam pajūgam blakus un dzīvi sarunājās.
Tirgotājs apturēja zirgus.
Hollā, rati saplīsu�i, ko? � viņ� uzsauca abiem vīriem.
Ak jā, mums gadījās nelaime, � atbildēja viens no diezgan �aubīga izskata vīriem.
Jā, ko jūs domājat darīt?
Mēs nezinām � mēs braucam no Leipcigas, un maisi bija jānoved Kemnicā.
Tad jau mums pa ceļam.
Viens no vīriem pienāca klāt.
Kungs, � viņ� iesāka, nopluku�o cepuri rokās grozīdams, � jūs man varētu izdarīt patik�anu.
Ko jūs vēlaties?
Paņemiet maisus līdz uz Kemnicu, tie jānodod viesnīcā �Pie me�onīgā vīra�. Bet mēs ar salauzto ķerru mēģināsim klidzināt at�pakaļ uz Leipcigu.
Meitene piebikstīja tēvam.
Nedari to, � viņa �ukstēja, � �ie ļaudis man nepatīk.
Tirgotājs pasmaidīja.
Muļķības, tie ir va�oņi.
Viesnīcā mums jāsaņem desmit dālderu par vedumu, � sve��ais turpināja, � divus dālderus jau saņēmām kā rokas naudu. Ar to mums pietiek, jūs varat saņemt atliku�os astoņus dālderus.
Tirgotājs bija peļņas kārs cilvēks, viņ� nesaprata, kādēļ atteik�ties no tāda blakus ienākuma.
Bet viņ� bija arī godīgs un vēlēja savam draugam � otram tir�gonim � nopelnīt pusi.
Tā katrā vezumā tika iecelti divi maisi.
Tirgotāji vēl iedeva nelaimē kritu�iem vedējiem dzeramnaudu, ko pēdējie saņēma pateikdamies.
Tirgotāja meita bija vienīgā, kas redzēja, kā vedēji smīnēdami iebāza naudu kabatā.
Pēc tam brauciens turpinājās.
Skaistā meitene, kas no rīta bija tik jautra, tagad bija glu�i pārvērtusies. Klusi, gandrīz bailīgi mazā skatījās uz priek�u, pa brī�am apgriezdamās, lai aplūkotu abus maisus.
Tirgotājs to ievēroja.
Kas tev ir, bērns? � viņ� jautāja.
Nekas, nekas, tēv.
Ko tu tā skaties apkārt?
Nav nekas, tēt.
Savādi.
Brauciens turpinājās pa putekļaino �oseju. Gaiss bija tveicīgs. Varēja gaidīt lietu.
Meitene atkal apgriezās un, paskatījusies uz maisiem, sarāvās.
Tēt, � viņa �ukstēja, � tēt!
Kas tev ir, bērns?
Meitene bailīgi uzlika pirkstu uz lūpām.
Tēt, vienā no maisiem kustējās, es redzēju.
Muļķa bērns, � tirgotājs atbildēja.
�oseja bija tuk�a. Tik tālu laukos strādāja ļaudis.
Viņi tuvojās Muldas tiltam. Tirgotājs bija apgriezies un vēroja aizdomīgos maisus. Patlaban tie iebrauca krūmos.
Tirgotājs pēk�ņi sarāvās, kļuva bāls. Tik acumirkli. Tad viņa sejā atkal parādījās pēk�ņa apņēmība.
Vai tev ir drosme, bērns?
Kā vīram, � meitene dvesa.
Rati patlaban atradās uz Mūldas tilta, otrs tirgonis ar savu pajūgu turpat aiz viņiem.
Tirgotājs pamāja savai meitai.
Nāc, bērns, lieta grozās ap mūsu dzīvību � ķeries klāt!
Meitene saprata.
Apslāpēts kliedziens � ūdens �ļakstoņa � acumirklis, un pirmais maiss jau bija iemests Muldas ūdenī.
Otrā pajūga braucēji skatījās nenobrīnīdamies.
He, ko jūs darāt? � otrs tirgotājs iesaucās.
Par atbildi tūliņ parādījās otrs maiss. Arī tas aizlidoja pār tilta margām, skaidri varēja dzirdēt kliedzienu.
Nu arī otrs tirgotājs saprata un tūliņ uzsauca puisim ķerties klāt. Maiss atkal iegāzās Muldā.
Bet pēdējais maiss uzreiz pavērās kā at�ķērsts. No galvas līdz kājām bruņojies vīrietis uzlēca stāvus.
Tirgotājs neļāvās iebaidīties. Viņ� paķēra savu īso zobenu.
Nelaba ieklieg�anās liecināja, ka zobens ķēris briesmoni. Tas iekaukdamies izlēca no ratiem un nedaudz acumirkļos pazuda krūmos.
Muldā-pa tam bija redzams ērmots skats. No ūdens, galīgi izmiek�ķēti, izrāpās divi me�onīga izskata bruņoju�ies zeļļi.
Bet tre�ais vairs neparādījās. Kritiens to laikam bija apdulli�nājis, un nelietis, kur� tik daudziem bija atņēmis dzīvību, nu pats bija izlaidis garu.
Viens no izmirku�ajiem �ūdensgariem� bija Zārbergs. Tas plo�sījās un lādējās, lieliem soļiem brizdams pa diezgan seklo ūdeni uz krastu.
Zārbergs bija redzējis, ka apkārtnē nav gandrīz neviena cilvēka, un, neveiksmes saniknots, gribēja tūliņ izrēķināties ar tirgoņiem.
Aug�ā uz tilta vezumi sāka kustēties.
Suņi, jums jāmirst! � Zārbergs uzkliedza, ar pistoli priek�ē�jam zirgam mērķēdams. ,
Tēt, tēt! � meitene iekliedzās.
Tirgotājs dzina zirgus.
Stāt, ne soli tālāk. � Zārbergs sauca un būtu iz�āvis, bet pistole, saprotams, negāja vaļā. Zārbergs vai plīsa aiz dusmām un izrāva otru pistoli. Bet arī tā vairs nebija �aujama.
Pa tam tirgotāji lika zirgiem trūkties.
Tuvojās zemnieki ar da�ām izkaptīm un citiem iero�iem.
Zārbergs redzēja, ka pretī .turēties nav iespējams, un atzina par labāku bēgt.
Kamēr sekretārs trīcēdams sēdēja uz dzelzs jaunavas kakla, pār�dro�ais laupītāju virsnieks devās tālāk, lai izpētītu apak�zemes cie�tumu noslēpumus. Te viņ� dro�i cerēja atrast Ekoldu.
Melna nakts apņēma pārdro�nieku. Viņ� izvilka savu mazo la- terniņu un apgaismoja apkā'rtni. Vietu vietām, lai nepazaudētu at�pakaļceļu, tas uzspieda melno roku. Brī�am viņ� apstājās un klau�sījās. Beidzot tas izdzirda sievietes vaidus.
Kāda sieviete � gūstekne?
Laupītāju virsnieks purināja galvu.
Es turēju Hildu par kaislīgu, bet viņa rādās arī ne�ēlīga var- maka esam, � viņ� �ukstēja. � Ar �o sievieti man jārunā � viņas cietums nav vairs tālu.
Viņ� uzmanīgi gāja tālāk. Vaidi un nopūtas kļuva skaidrāki, un pec nedaudz minūtēm Lips Tulians ieraudzīja mazas dzelzs durvis.
Milzīga bulta bija aiz�auta tām priek�ā, un pēdējās galā vēl ka- rajas liela atslēga.
Lips Tulians ar savu dzelzs dūri pēc nedaudz mirkļiem atlauza atslēgu. Bultu nu varēja atbīdīt.
Stenē�ana apklusa. Ieslodzītā varbūt domāja, ka tuvojas viņas mocītāji.
No�īkstēja bulta, un pārdro�nieks atvēra durvis. Atklājās �aus�mīgs skats.
Mitrajā velvē, kurā gaiss bija necie�ami smags un sasmacis, gulēja kāda sieviete. Salmu ku�ķis bija nelaimīgās guļasvieta, blakus stāvēja soliņ�, un tas bija viss, kas �ai drausmīgajā telpā atradās.
Pārdro�nieks turēja laternu paceltu, un tās gaisma apspīdēja iz�dēdēju�u stāvu dziļi iekritu�ām acīm, kuras drausmīgi zvēroja.
Elzbete, mans bērns, � viņa murmināja tikko sadzirdamā balsī.
Lips Tulians pakāpās soli atpakaļ.
Ha, vai manas acis viļ? Nē, tā ir tā pati sieviete, kuru sastapu Freidenbergā ar Elzbeti.
Sieviete ar dīvaini pēto�u skatu uzlūkoja iebrucēju. Vai viņa pa�zītu pārdro�nieku?
Kur ir Elzbete? � viņa gurdā balsī vaicāja.
Kenigsteinā, � laupītāju virsnieks atbildēja. � Mēs viņu at�svabināsim.
Mans bērns, mans bērns, � vājprātīgā elsoja galīgi aizsma�kusi. � Es vēlreiz gribu to redzēt pirms mirstu.
Laupītāju virsnieks stāvēja, pārsteigts par apbrīnojamo līdzību ar Elzbeti.
Jā, es gribu viņu redzēt pirms nāves vēlreiz, � nelaimīgā klusi turpināja. � Tad tā, kura jau tik ilgi � ak, tik ilgi mirusi, var mirt.
Vai tas bija ārprāts, kas spīdēja tum�ajās acīs? Vai briesmīgais liktenis nelaimīgajai tomēr bija atdevis saprātu? Nelaimīgā sieviete nebija vairs spējīga piecelties. Laupītāju virsnieks redzēja, ka viņa pūlējās .velti uii iestenēdamās atslīga atpakaļ. Pēk�ņi tāds savāds smaids parādījās bālajos vaibstos.
Lip Tulian, � nelaimīgā �ukstēja, � lepnais laupītāju virs�niek, uzklausi, ko es tev teik�u. Lai arī esmu dzīva aprakta, jums
tomēr jāpasaka manam bērnam, ko es �ai alā jums teik�u. Varbūt es vēl dzīvo�u tik ilgi, lai redzētu Elzbeti, varbūt arī ne, likteni jau nevar grozīt. Vai jūs pateiksit Elzbetei manus vārdus?
Jā.
Ak, tad jūs to darīsit gan. Es jus pazīstu, Lips Tulians vel ' nekad nav lauzis vārdu.
Pārdro�nieks nekā neatbildēja.
Pasakiet manai Elzbetei, � viņa ar pūlēm �ukstēja, � pa�sakiet viņai, nav labi mīlēt augstus kungus. Pēc īsās laimes nāk briesmīga no�ēlo�ana ar mokām, kuras nav ne izsakāmas, ne aptve�ramas. Un nedaudzie brī�i ar lepno, augsto, mīļoto cilvēku � ha, tie jāizpērk ar gariem, gariem bezgalīgu moku gadiem.
Kas jūs esat? � laupītāju virsnieks jautāja.
Kāda mirusī, � jā, es skaitos mirusi.
Neiespējami!
Jūs man neticat, pārdro�niek, nu labi, ejiet uz Sofijas baznīcu Drēzdenē, tur galma kapenēs es guļu aprakta, tur stāv mans pie�miņas akmens, ha, ha, ha, un �e � es guļu uz sapuvu�iem salmiem apak�zemes cietumā.
Tas ir ārprāts, ko viņa runā, � laupītāju virsnieks domāja. � Nabadzīte � ak, vai man viņu neņemt līdz?
Nelaimīgā uzlūkoja viņu.
Pasakiet manai Elzbetei, � viņa �ukstēja, � viņai ir labāk mirt, nekā par īsu, bie�i vien izsapņotu laimi samaksāt ar tik daudz rūgtu no�ēlu gadiem. O, Elzbet, manu dārgumiņ, lai Dievs tev stāv klāt, es lūg�u debesis, lai tu drīz tiec savienota ar mani, bet ne �e, nevis uz �īs zemes, tur, viņā saulē, viņā krastā mēs dzīvosim un aizmirsīsim visas mokas �e bēdu un cie�anu ielejā.
Jā, visas mokas, � Lips Tulians murmināja, � izņemot at�riebību.
Nelaimīgā pacēla rokas lūgdamās.
Ņemiet mani līdz, Lip Tulian, es negribu mirt �ai drēgnā inive�u bedrē, bet zaļajā me�ā, zem eglēm, kur reiz kā bērns tik labprāt skraidīju. No turienes es gribu aiziet viņā saulē. O, ļaujiet man zaļajā me�ā izdzist � jūs, laupītāju virsnieks, sapratīsit manu velē�anos.
Ja vien būs iespējams, es ņem�u jūs līdzi, � Lips Tulians ātri sacīja, � es meklēju kādu no saviem biedriem, kur�, kā es domāju ieslodzīts �inīs pagrabos.
Tas var būt, � sieviete atbildēja, � es dzirdēju kādu vīrieti kliedzam un plosāmies ne visai tālu no �ejienes, tas dro�i vien būs kads gūsteknis.
Tas ir mans biedrs! � Lips Tulians iesaucās. � Man jāat�svabina viņ�!
Pagaidiet vēl �e, ap �o laiku es bie�i dzirdu, kā tur tiek viri�nātas dzelzs durvis. Sargs tad dro�i vien iet savā apgaitā.
Un ēst, vai ēdienu jums dod? � Lips Tulians jautāja.
Man jāmirst badā, � atbildēja pusizdzisusi balss.
Lips Tulians izvilka savu ceļa pudeli un pielika nabaga sievai pie lūpām.
Dzeriet, � briesmonis sacīja gandrīz maigi, � tas nav deg�vīns, bet ugunīgs vīns no Ungārijas kalniem.
Nelaimīgā dzēra. Vīns �ķita tai iedodam jaunus spēkus, viņa pacēlās un pateicīgi ielūkojās skaistā vīrie�a acīs.
Tik ilgi nebiju dzērusi vīnu, � viņa murmināja, � ha, ha, ha, kā laiki mainās. Kad biju vēl jauna, nekā netrūka, tagad es esmu nabagāka par katru ubadzi. Un mans bērns, mana Elzbete man arī atņemta.
Jūs viņu redzēsit atkal, � laupītāju virsnieks sacīja.
Lai Dievs jūs svētī!
Lips Tulians devās atsvabināt savu biedru.
Vitorfu pavadīja Bretbauers, kad tas abas meitenes atsvabināja no Kenigsteinas.
Vitorfs ar savu dārgo nastu bija laimīgi sasniedzis upes krastu.
Bretbauers jau nāca viņam pretī.
Un Lida bija laimīgi sasniegusi zemi.
Nu atlika pazust, cik ātp vien iespējams.
Drīz vien visi atradās laivā. Spēcīgas rokas ātri cilāja airus.
Krastā drīz vien parādījās grenadieri ar lāpām. Ģenerālis Kijaus lādējās, ka visa pla�ā apkārtne skanēja.
Laiva drīz sasniedza krūmāju otrā krastā.
Vitorfs ar Bretbaueru vēroja grenadieru rīko�anos otrā krastā, kamēr Lida darbojās ap nemaņā guļo�o draudzeni.
Tā neviens nemanīja krūmus pa�ķiramies un kādu glūno�u seju parādāmies. Bet drīz tā atrāvās atpakaļ, redzot, ka vīrie�i no galvas līdz kājām apbruņoti. Tas bija kāds zemnieks, vēl naktī atnācis ap�skatīt izmestos tīklus.
Bēgļi palēnām kāpa aug�ā Liljensteinas klintī, kur bija solījies ierasties arī Lips Tulians.
Vitorfs atkal nesa Elzbeti, un Lida sekoja ar Bretbaueru.
� Tie vēl meklē mūs viņā krastā, � Bretbauers ieminējās,'� ha, ha, ha, lai izok�ķerē katru caurumiņu.
I<a tik mūs kāds nav redzējis pār Elbu pārceļamies, � Lida ba�īgi iebilda.
Laupītāji tam negribēja ticēt. Pagāja ilgs laiks, kamēr bēgļi sasniedza augstieni. Stāvā teka uz brīdi atrāva viņu skatu uz pretējo krastu.
Nolādēts,� Bretbauers iesaucās, � tagad lieta atkal ir ļoti bīstama, tā ir nodevība, kāds būs redzējis mūs!
Arī Vitorfs domāja tāpat.
Lielāks skaits grenadieru bija pārcelti pār Elbu un patlaban, me�onīgi kliegdami, ar paceltām lāpām traucās uz Liljensteinu.
Skaidri varēja dzirdēt balsis:
Tur aug�ā viņi ir, nekur neizbēgs, ha, ha, ha, ieskrēju�i kā peles slazdā!
Saucējam bija taisnība. '
Atpakaļ lejā vairs nevarēja tikt, ja negribēja grenadieriem ieskriet taisni krūtīs.
Bretbauers lādējās, un Vitorfs atzina, ka vienīgā izeja � cīnīties.
Divi pret tādu pūli, � tas neiet, Vitorf, tie mūs uzreiz sakapās.
Varbūt, � Vitorfs atbildēja. � Bet pagaidām mēs aizstāvē�simies. Lida, aiznesiet Elzbeti tur aiz klints, tur būsit pasargātas no lodēm. Bretbauer, mēs stāsimies te aiz krūmiem.
Un ko mēs tur darīsim � �ausim ar savām pistolēm?
Nē, bet gāzīsim akmeņus pa �o �auro teku lejā! �iglāk, Bret�bauer, ir pēdējais laiks � klausies, vajātāji jau sasniegu�i aizu!
Laupītāji savēla akmeņus �aurā celiņa malā. Pēc brītiņa divi klintsgabali dārdēdami jau gāzās lejā, arvien ātrāk. Apak�ā atska�nēja briesmīgi kliedzieni.
Bretbauers vicināja cepuri, redzēdams pārsteigtos vajātājus pa galvu pa kaklu atkāpjamies.
Ātri, Bretbauer, neļausim viņiem atjēgties!
Atkal divi klin�u milzeņi dunēdami iegāzās dziļumā. �ausmu kliedzieni kļuva skaļāki, un grenadieri pa galvu pa kaklu joņoja pa stāvo, �auro celiņu atpakaļ.
Nelīdzēja ari ģenerāļa lādē�anās.
Nodevējs zemnieks bija raidījis grenadierus uz Liljensteinu, bet nu tas jau saņēma savu nodevēja algu � patlaban to aiznesa ar salauztām kājām.
Neviens no grenadieriem vairs neuzdro�inājās kāpt aug�ā, jo vēl gruva un gāzās smagie akmeņi. Velti izmeklējās citu uzeju.
Ģenerālis jau gribēja aizsaukt savus ļaudis, kad pamanīja, ka akmeņi iestrēgu�i klints spraugā un vairs neripo.
Komandants tūliņ saprata stāvokli un pavēlēja grenadieriem nekavējoties doties pa taciņu aug�ā.
Tie netraucēti sasniedza dabisko barikādi un, uzmanīgi rāpda�mies, pret klintīm atspiezdamies un slēpdamies, laimīgi sasniedza Liljensteinas augstieni.
No bēgļiem nebija nekādu pēdu.
� Pārmeklēt katru krūmu, � ģenerālis Kijaus pavēlēja, � te aug�ā tiem vajag būt. Būs kaut kur ielīdu�i. Ieņemt ceļu, lai neviens nevar izmukt.
Lips Tulians meklēja Ekolda cietumu. Drīz tas atrada dzelzs dur�vis, kas nebija aizslēgtas, tik aizbultētas.
Lips Tulians atvilka bultu un iegāja drēgnajā telpā.
Virsniek, � Ekolds pārsteigts iesaucās.
� Jā,tas es esmu, � virsnieks atbildēja, � es gribu izvest tevi no purva, kurā tu iestigi savas uzticīgās mīlas dēļ.
Ak, tā nekrietnā skuķe! � Ekolds lamājās.
Nelaimīgais, mums maz laika. Laime, ka nebija aizslēgtas durvis, citādi tās būtu jāuzlau�.
Lips Tulians pavēlēja Ekoldam ātri apvilkt svārkus.
Bet es vēlētos pārmācīt viltīgo skuķi, � Ekolds lūdzās. � Vi�ņa daudzreiz zobojās par mani. Virsniek � man ir saslēgtas kājas.
Es tūliņ attaisī�u, � Lips Tulians atbildēja un izņēma no kabatas kādu tērauda rīku, un � knauk� � ķēdes nokrita no kājām.
Tā, nu tu esi brīvs!
Man jāatriebjas ,skuķei!
Kas par muļķībām � nāc līdz!
Ak, virsniek, kā es vēlētos �ai skuķei izraut mēli!
Vēlāk tu varēsi atriebties � tagad nāc.
Lips Tulians piegāja pie durvīm.
Kas tas � durvis aizslēgtas?
Kas tas? � Lips Tulians vēlreiz iesaucās.
Tavas augstprātības auglis, � Hilda ārpusē smējās. � Ha, ha, ha � lepnais laupītāju virsnieks iekritis slazdā � nu tu esi mans gūsteknis.
Tā ir Hilda, � Lips Tulians' murmināja.
Sasodīt.s! � Ekolds iekliedzās, � viltīgā skuķe, kura mani piekrāpa Smil�u krogū, ir vainīga �ai nelaimē, es dzirdu viņas smieklus.
Tie�ām, ārpusē stāvēja grāfiene, Emma un Kaspars. Tie bija slepeni novēroju�i Lipu Tulianu, ļāvu�i tam uzmeklēt Ekoldu un nu
ieslēgu�i to. Hilda neprātīgi gavilēja, ka nu beidzot Lips Tulians ir
sagūstīts.
Cietumā līdz ar ēdienu iedos tam mīlas zāles, un tad �is lepnais cilvēks gulēs pie viņas kājām.
Atveriet! � laupītāju virsnieks kliedza.
Ha, ha, ha � tu esi mans gūsteknis! � Hilda jautri smējās.
Atveriet � es pavēlu! � viņ� vēl skarbāk iekliedzās.
Atkal atskanēja smiekli, bet drīz tos pārtrauca drausmīgs rībiens, nodrebēja velve. Tad atkal iedārdējās � vienreiz, otrreiz, tre�o rei�zi � sagrīļojās stiprie dzelzs krampji un bultas.
Durvis! � Kaspars iekliedzās. � Durvis �
Uz klona nokrita atslēgas un stieņi. Vēl kāds dārdiens un brīk- �ķis, biezs putekļu mākonis, un divi vīrie�i iznāca ārā.
Lips Tulians bija brīvs.
Viņ� bija izdarījis to, ko nespēja neviens cilvēks, viņ� bija iz�gāzis dzelzs durvis ar visiem stieņiem. Kā atriebības gars tas no�stājās Hildas priek�ā.
Filip, Filip! � viņa iesaucās.
Lips Tulians satvēra grāfienes roku.
Tu, �ūska, es uz vietas varētu tevi nonāvēt! � Lips Tulians
izdvesa.
Dari to! � viņa sacīja. � Es visu darīju lielās mīlas dēļ, aiz nevaldāmas kaisles, bet tu mani nicini, ja vari, nonāvē mani!
Nē, es nekad nenogalinu sievieti, � viņ� nicīgi atbildēja.
Kaspars bija ielīdis kādā dobumā. Te atkal kāds iekliedzās.
�oreiz vaimanāja Emma, jo Ekolds to, aiz matiem saķēris, bija
piespiedis pie zemes.
Tev jāmirst, � Ekolds �ņāca, � pievil nu, māni nu mani, �ūska! - -
Viņ� sagrāba Emmas kaklu un taisījās viņu no�ņaugt.
Tad piesteidzās Lips Tulians un pavēlēja laist Emmu vaļā. Nu pietiekot soda, jo viņa esot pārcietusi nāves bailes.
Ekolds vēl kaulējās.
Nē, Ekold, es to negribu, sievietes mēs neaizskaram!
Piedod, virsniek, manas dusmas. Taisies ka tieei � ragana, es ienīstu tevi!
Ekolds vēl paspēja iespert Emmai ar kāju. Kaspars nekustējās savā slēptuvē. Tik Hilda nebij zaudējusi drosmi un viena pati stā�vēja laupītāju virsnieka priek�ā. Lips Tulians zobgalīgi jautāja, kur paliku�i visi viņas kalpi, kādēļ nenākot gūstīt Lipu Tulianu.
Man �e nav nekādu gūstītāju, � viņa klusi teica. � Nav ne�viena, kas spētu aizturēt tevi, Filip. Mans nodoms neizdevās, bet tomēr tu man neizbēgsi! Es esmu zvērējusi, ka iegū�u tevi.
Tas nekad nenotiks, � viņ� drūmi smējās.
Bet neaizmirsti, ka sievietes viltība ir stiprāka par vīrie�a spēku. Un tādēļ, Filip, tu piederēsi man!
Nekad. Drīzāk tev izdotos pielabināt ērgli � bet mani nekad tu nedabūsi savā varā.
Un tomēr � tomēr tas kādreiz notiks! � viņa saldi �ukstē�ja. � Tas laiks nāks, kad tu lūgsies pie manām kājām.
Lips Tulians iesmējās.
Ak, nav vērts mētāties ar vārdiem, viņ� strupi atbildēja, � iesim, Ekold! Bet vēl kas, Hilda. Kad būsim aizgāju�i, tad aizej uz to telpu, kur stāv dzelzs jaunava. Tur tevi gaida kāds'pārsteigums. Bet tagad paliec �e, nenāc līdz!
Es nebīstos no tevis, � viņa mierīgi teica.
Ekold, � Lips Tulians uzrunāja savu biedru, � �e tev pistole un duncis, ja kāds grib mums doties līdz, tad tu zināsi aizstāvēt.
Ekolds parotaļājās ar dunci, Emma aizbēga gabaliņu tālāk, tik Hilda mierīgi vēroja aizgājējus. Viņa nepazina baiļu.
Pēc brī�a Hilda sauca Kasparu, bet �im, nabadziņam, vēl vien�mēr trīcēja kājas, un tas visādi atrunājās. Beidzot Hildai izdevās to pārliecināt, ka laupītāji jau sen aizgāju�i, un Kaspars bailīgi izlīda no paslēptuves.
Nu Hilda gāja aplūkot savu cietumnieci un atrada, ka arī to Lips Tulians aizvedis.
Visapkārt valdīja klusums, abi laupītāji jau sen bija ceļā.
Hilda lēnām tuvojās telpai, kurā atradās dzelzs jaunava. Viņa gribēja redzēt pārsteigumu, nedro�i tā atvēra durvis.
Tur sēdēja mazais sekretārs, apskāvis dzelzs jaunavas kaklu, kā pērtiķis uz kamieļa. �is nabadziņ� svīda nāves sviedrus.
Palīdziet, glābiet mani � Lips Tulians �e ienesa mani, es slīdu.
Mazais vīriņ� bija neapskau�amā stāvoklī, viņ� slīdēja uz leju un vienīgi ar rokām vēl turējās ap elles ma�īnas kaklu.
Kā jūs �e iekļuvāt? � Hilda jautāja.
Ap�ēlojieties, mani ienesa Lips Tulians.
Tad jūs esat spiegs? � viņa bargi jautāja.
Jā, es gribēju� � viņ� vaidēja. � Piedodiet, ekselence, uz ceļiem es lūg�u jūsu �ēlastību, tik lieciet mani noņemt no �īs elles ma�īnas.
Man gan vajadzētu jūs atstāt tur sē�am, jūs esat mans lie�lākais ienaidnieks, � grāfiene dusmīgi sacīja.
Ak nē, � sekretārs sacīja, � es tik ienīstu jūsu istabmeitu, kas mani tik nekrietni iznerroja.
Nemelo, vecais grēcinieki
�ēlastību, citādi manas asinis nāks uz jūsu galvas.
Par to es daudz nebēdātu, � grāfiene atbildēja, � tomēr �ēl jus � zvēriet, ka jūs nevienam neteiksit, kas jums �e atgadījies. Vai jus to darīsit?
Sekretārs zvērēja pie visiem svētajiem, pie savu vecāku piemiņas', pie saules, mēness un zvaigznēm.
Hilda mierīgi tam ļāva runāt.
� Labi, � viņa beidzot sacīja, � jums uzbruks posts, ja lau�zīsit savu zvērestu. Kaspar, nocel mazo cilvēciņu zemē.
Kaspars izstiepa rokas, sakampa sekretāru un nosvieda to uz Klona, tad ātri atlēca no dzelzs jaunavas un, piesteidzies sekretā- 1.im, atkal satvēra-to un pēc nedaudz minūtēm atlaida viņu parkā.
Sekretārs kā rīdīts skrēja uz Drēzdeni. Ļaudis pārkrustījās, ku�riem gadījās to redzēt. Beidzot tas, galīgi noguris, pakrita pie kāda krūma ceļmalā un pūlējās atgūt elpu.
Me�a dzirnavās ar saprātu rīkojās garais Zamuels. Viņ� nekad neizlaida no acīm laupītāju darbus un arvien centās uzturēt kārtību. I'a�reiz me�a dzirnavās bija tikai nedaudz laupītāju, kas, apmainī�ju�i sargus, likās gulēt.
Malvīne gandrīz nemaz nerādījās, arī Guste pēc virsnieka aiz�ie�anas bija reti redzama, bet toties vairāk Terēze. Tā bija neglāb�jami pārskaitusies, ka Lips Tulians iecienījis Gusti vairāk kā viņu.
Kādā rītā Guste ieradās lielajā zālē, kur mēdza ēst meitas, lie�liski uzposusies kā pilsētas dāma, tā bija apvilkusi grāfienes dā�vāto tērpu un aplikusi ap kaklu zelta ķēdi.
Esi gan ļoti skaista, � Terēze zobojās.
Kas tev par daļu, � Guste atcirta.
Oho, es varu runāt, kas man tīk.
Nu tad runā ar �o sienu, bet ne ar mani, � Guste smējās.
Nu, nu, gan tu paliksi mazāka, es pazīstu virsnieku, viņ� tik joko ar tevi.
Man tas vienalga, kad tik viņ� mīl mani, � Guste sacīja.
Sie prieki drīz aizsteigsies, virsnieks tevi pametīs, un tad es nāk�u tavā vietā.
Tu nekā nezini, tu muļķa zoss.
Un tu, augstprātīgā muļķe, ievēro labi manus vārdus.
Tā tas turpinājās vārds pa vārdam, līdz Guste saķēra Terēzes matu pīni.
Terēze, protams, nepalika parādā.
Iesākās cīņa. Apkrita krēsli, �ķindēja glāzes, pulkstenis nokrita uz grīdas, un puķu podi skraidīja pa sētu.
Hollā, vai tad pats velns ticis vaļā, � garais Zamuels apak�ā iesaucās.
Viņ�, uz sola sēdēdams, bija drusku iesnaudies, kad uzreiz kāds puķu pods tam uzkrita uz galvas. Acumirklī tas skrēja pa trepēm aug�ā.
Svētais Nepomuks! � Zamuels iesaucās. � Meitas ecējas! Tīrais posts ar �iem sievi�ķiem, priek� kā tos maz vajadzēja pasaulē?
Bet tagad neatlika laika filozofiskiem apcerējumiem, Zamuels pieskrēja pie durvīm.
Terēze pa�reiz bija pieķērusies pie Gustes kakla ķēdes, bet Guste plucināja Terēzes matu pīnes un mēģināja to nogāzt zemē. Bez tam abas nejēdzīgi lamājās.
Pēk�ņi Terēze īsti sasparojās � abas pakrita zemē un kūleņodamas turpināja plēsties.
Zamuels, to redzēdams, sameklēja spaini auksta ūdens un uzgāza to karotājām.
Tas līdzēja, abas ienaidnieces iz�ķīrās.
Tā, nu mazākais kādu laiku būs miers, � Zamuels murmināja.
Terēze iesteidzās savā istabiņā, bet Guste rāja Zamuelu, ka tas
samaitājis viņas zīda svārkus.
Bet Zamuels �oreiz uzstājās stingrāk kā parasti, un Gustei gribot negribot bija jāpaliek mierā.
Zamuels aizgāja uz spoku alu aplūkot sargus. Laupītāji izgai- dījās par velti, zāļu sieva nerādījās, it kā tā uz mū�u būtu apklususi.
Grenadieri Liljensteinā meklēja bēgļus.
Ģenerālis Kijaus stāvēja uz klints, skatīdamies un nemitīgi lādēdamies. Kareivjiem jau apnika meklēt.
Meklējiet; meklējiet! � dārdēja ģenerāļa pērkona balss. � Viņiem te jābūt, jo cita ceļa- nav. Un pa gaisu laisties tie arī nevar!
Pēk�ņi atskanēja kaprāļa sauciens:
Surp!
Grenadieri joņoja uz Liljensteinas ziemeļu krauju. Tur klintī bija �aura sprauga, kas likās vedam dziļāk. Sprauga bija taisni tik liela, lai pāris cilvēku varētu ieiet, un da�i pārdro�nieki tūliņ laidās iek�ā, turēdami iero�us gatavībā.
Apak�ā ala meta līkumu, tālāk bija tum�s.
Dodiet �urp lāpu, � kāds no pārdro�niekiem sauca, � mēs neko nevaram redzēt. Patiesi, es varu derēt, ka viņi tur ielīdu�i.
Bet tai pa�ā mirklī alā atskanēja draudo�a balss:
Ne soli tālāk, vai mēs atklāsim uguni!
Tur viņi ir � tur viņi ir, � grenadieri sauca no ieejas, � uz priek�u, biedri, �aujiet virsū!
Grenadieri virzījās uz priek�u.
Atpakaļ! � pērkona balss skanēja pretī. � Pēdējo reizi � atpakaļ!
Grenadieri neklausījās.
Te atskanēja �āvieni, pulvera dūmi vārījās aug�up, un reizē bija dzirdami kāda ievainotā vaidi un gārdzoņa.
Tagad grenadieri virzījās atpakaļ, vilkdami sev līdzi ievainoto biedru. Ģerenālis, redzēdams grenadierus atgrie�amies, neatlaidās, kamēr da�i pārdro�nieki atkal ielīda alā.
No jauna atskanēja vairāki �āvieni reizē, smacīgi pulvera dūmi pildīja alu. Apak�ā plosījās cīņa uz dzīvību un nāvi.
Arā stāvo�ie gaidīja pārliecināti, ka bēgļus, ja ne kritu�us, tad vismaz smagi ievainotus, izvilks dienas gaismā.
Te pulvera dūmos parādījās uniformas.
Palīgā, � divi grenadieri aizelsu�ies sauca, � pārējie beigti vai ievainoti guļ alā.
Un bandīti? � ģenerālis kliedza.
It neko nevar redzēt, visa ala pilna pulvera dūmiem, � ska�nēja atbilde.
Da�i dro�ākie atkal iesteidzās alā, un cīņa iesākās ar jaunu sparu. Kāds vieglāk ievainots ziņoja, ka bēgļi aizbarikādēju�ies ar klints gabaliem. Ģenerālis domāja, ka tur ielīdis pats Lips Tulians, un pa�vēlēja neatlaisties.
Grenadieri bija saniknoti.
Neatlika nekas cits, kā nojaukt barikādes. Saniknotie grenadieri to darīja, brīnīdamies, ka ieslēgtie laupītāji vairs ne�auj.
Bet varēja jau būt, ka tie kritu�i vai ievainoti.
Surp lāpas, � kaprālis sauca, � ātri � tepat viņiem jābūt.
Lāpu gaismā drīz vien bija pārredzama alas iek�iene. Bet tā bija
tuk�a.
Nolādēts � tie atkal aizbēgu�i, � grenadieri kliedza, � uz priek�u � vēl tie nevar būt tālu.
Kareivji līda tālāk. No alas �aura sprauga vijās uz aug�u.
Pēk�ņi svaiga gaisa vilnis ieplūda alā un, kad pirmie ielīda plaisā, parādījās austo�ā rīta gai�ums.
Nolādēts � viņi ir lejā, � kaprālis plosījās, � pa krūmiem gar klints sienu � tur � tur � es redzu viņus!
Grenadieri joņoja uz priek�u. Plaisas malu sasniegu�i, tie at�klāja uguni uz bēgļiem.
Bet ātrumā iz�autās lodes neķēra mērķi.
Meitenes traucās uz priek�u, uz tuvējo krūmu pusi, kuros tās drīz vien paslēpās, kamēr abi laupītāji palika netālu no paslēptuves.
Viens no viņiem vicināja cepuri.
Lips Tulians liek jūs sveicināt!
Bet Liljensteinā trakoja grenadieri, velti rīkoja vajā�anu � velti, jo bēgļi jau sen bija iebēgu�i me�a biezoknī.
Vitorfs bija rīkojies sevi�ķi izmanīgi un dro�i, kopā ar Bret�baueru aizkavēdams vajātājus, kamēr meitenes pa �auro plaisu at�rada izeju.
Elzbete bija atguvusi samaņu un turējās Vitorfam blakus.
Vēl vienmēr tie nebija runāju�i par savu mīlu, bet juta, ka pieder viens otram, un Lida ievēroja abu slepenos skatienus.
Klusībā tā nopūtās, iedomādama savu zviedru virsnieku.
Un Kremo? Par viņu nekas nebija dzirdēts. Bet ja viņ� ierastos un pfasītu, lai viņa izpilda zvērestu? Briesmīgi!
Labāk mirt! � meitene dvesa, bailīgi skatīdamās krūmos, it kā tur tam kuru katru mirkli vajadzētu parādīties.
Olbernhavas tiesas krodzinieks bija zināms kā bagātākais vīrs tajā apgabalā. Bagātība bija vairojusies no tēvu tēviem, jo tiesas krogus bija vieta, kur nekad netrūka ienākumu.
Tādēļ krodzinieki f)ija tālu izslavēti par bagātiem ļaudīm. Tie tie�ām bija bagāti un resni. Bez vietējiem viesiem tur vēl ieradās daudz sve�inieku: ceļotāji, tirgotāji, ziņne�i un amatnieki.
Arī �ovakar ieradās trīs amatnieku zeļļi un kādu stundu vēlāk vēl divi sīktirgotāji, kas pasūtīja vakariņas un lūdza naktsmāju. Neviens neievēroja �os sve�iniekus, jo zemnieki labprāt neielaidās ar amat�niekiem un sīktirgotājiem. No ārienes tie izskatījās atbaido�i klai�doņi, un tādēļ katrs izvairījās no tiem.
Krodzinieks labprāt,negribēja dot naktsmāju, bet, kad tie laipni lūdza, lika ienest lielajā istabā salmus. Ar to sve�inieki apmieri�nājās, un krodzinieks atkal tirgojās aiz savas bufetes.
Tā nemanot aizsteidzās laiks, vietējie viesi viens pēc otra aizgāja mājās.
Krodzinieks nokopa galdus un krēslus un, uz galda atstājis tievu tauku svecīti, aizgāja gulēt.
Vai tie pieci sve�inieki palika �e? � krodziniece jautāja vīram.
Nu protams, kur tad lai tie paliek, ar pakai�iem hija mierā.
Es nemaz nesaprotu, � saimniece turpināja, � man tie ne�maz nepatika, tādi riebīgi vazaņķi. Tie nav nekādi labi cilvēki.
Sirdi nevar nevienam redzēt, � saimnieks atbildēja. � �inīs laikos visādi klaidoņi dauzās apkārt. Ko tad viņi te, tik lielā ciemā, var iesākt? Viņi tik domāja par gulē�anu.
Bet ja nu tie aiziet nesamaksāju�i tēriņu, varbūt kādu vistu vai zosi paņem līdzi.
Par ko tad suņi stāv sētā? � saimnieks sacīja.� Un tēriņu lie samaksāja bez kāda iebilduma.
Ja, tā ir cita lieta, � sieva atbildēja, � tad jau tie ir godīgi |audis.
Runājoties tie bija izģērbu�ies un, darbā noguru�i^ tūliņ aizmi�ga, pēc nedaudz minūtēm tie jau �ņāca kā pēc notīm. Arā bija silts, tādēļ saimnieks bija atstājis logu tik drusku pievērtu.
Pienāca pusnakts.
Pēk�ņi saimniece uztrūkās no miega, viņai �ķita, ka kāds būtu lai iesitis pa galvu, bet samiegojusies tā ieslīga atpakaļ spilvenos.
Sajuzdama caurvēju, viņa gribēja aiztaisīt logu, bet-kāds melns stāvs bija pārliecies pār gultu.
Klusu � viens vārds, un tu būsi līķis.
Pārējie laupītāji devās pie saimnieka un to krietni sapurināja. Bet saimnieks gulēja cietā miegā un nevarēja tik drīz atmosties.
Kāds belziens to uzmodināja. Viņ� gribēja saukt palīgā, bet lau�pītājs turēja pie pieres pistoli.
Mēģini tik trok�ņot, tu lielvēderi, tad uz vietas iebrauksi ellē!
Kas jūs esat? .� saimnieks stostījās.
Laupītāji, � kāds bandīts atbildēja. � Lips Tulians grib atvieglināt tavas naudas kastes.
Jēzus Marija � Lips Tulians! � saimnieks vaidēja.
Bet viņ� maldījās, uzbrucējs bija Zārbergs, kas vēļ arvien uz�devās par Lipu Tulianu. Viņ� izrāva saimnieku no gultas un pavē�lēja, lai rāda savu naudas kasti.
Saimnieks lūgdamies kavējās, tad Zārbergs gatavojās tam no�griezt degunu un ausis. Nekas nelīdzēja. Saimnieks ieveda laupītājus blakus istabā un parādīja kādu sienas skapi.
Tur stāv mana nauda, � saimnieks vaidēja.
Zārbergs izsita durvis. Skapī atradās maza, neaizslēgta kastīte, kurā .mirgoja spo�i guldeņi. Zārbergs apsvēra naudas vērtību un uzkliedza saimniekam, ka kastītē neesot visa nauda.
"� Nē, � saimnieks paskaidroja, � pārējo, lielāko daļu es liku uzglabāt Drēzdenē.
Meli! Atzīsties, tev nauda vēl kaut kur paslēpta. Runā, vai arī es tev uz�ķērdī�u vēderu!
Saimnieks vēl jaudāja tik �ļupstēt.
Es, es sacīju patiesību.
Zārbergs tam beidzot arī noticēja un iebāza spo�os guldeņus kabatā.
Laupītāji vēl gribēja saimnieku pamocīt, kad no apak�as atska�nēja svilpiens un kliedziens. Nu bija jāmūk.
Laupītāji kā ēnas izslīdēja pa logiem sētā. Tur gulēja abi lielie ķēdes suņi � noindēti.
No visām malām skanēja palīgā saucieni. Viss ciems bija kājās.
Zārbergam ar biedriem vairs nebija kur sprukt. Te tas ieraudzīja kādu �ķūni, un laupītāji acumirklī saskrēja tajā.
Zemnieki tuvojās.
Te uzreiz atskanēja kliedziens:
�ķūnis deg!
Tas nekas, � kalējs atteica. � Lai nelie�i sadeg.
Bet tanī brīdī pa kādu lūku izlēca pieci tum�i stāvi, kā traki mez�damies uz priek�u.
Tur vēl nebija cilvēku, un laupītājiem izdevās iebēgt un pazust me�ā.
Me�a dzirnavās ar nepacietību gaidīja Lipa Tuliana atgrie�anos.
Laupītāji ilgojās pēc jauniem darbiem, jauna laupījuma, un briesmīgais vadonis tak gribēja apmeklēt Veisenfelsas sudraba velvi.
Tādēļ prieks bija sevi�ķi liels, kad signāls vēstīja par Lipa Tu�liana iera�anos.
Siklers un Ekolds nesa savādu nastu � sava veida dēli, uz kura, ar drānu apsegts, gulēja cilvēka stāvs.
Garais Zamuels devās pie Lipa Tuliana.
Vai ragana savu paslēptuvi atstājusi? � briesmonis jautāja.
Līdz �im vēl ne, virsniek.
To jau domāju.
Virsniek, kas tur ir, vai Elzbete?
Nē, � Lips Tulians atbildēja, � vai tev nav ziņas no Vitorfa?
Līdz �im vēl ne.
Sīs sarunas laikā abi laupītāji savu nastu bija ienesu�i me�a dzirnavās.
Pārklājs tika atņemts, kļuva redzama paveca sieviete, aizvērtām acīm, bet vēl dzīva.
Dzirnavnieks bija pārsteigts par viņas līdzību ar Elzbeti.
Lips Tulians uzdeva rūpēties par cietēju.
likolds pagriezās uz durvīm. Te viņ� izdzirda drānu �aukstoņu � klusu iekliedzienu, un nāko�ā acumirklī Malvīne tam apķērās ap kaklu.
Jaunais laupītajs vai sastinga aiz brīnumiem.
Meiten, kā tu gadījies �e?
Malvīne iesāka stāstīt.
Kamēr abi pļāpāja, dzirnavās ienāca arī Lips Tulians.
Guste metās viņam pretī, kaislīgi apkampdama virsnieku, un nemaz neievēroja, ka tas neatbild uz viņas glāstiem.
Terēze no savas paslēptuves bija visu redzējusi.
Gustes zvaigzne jau riet, � viņa �ukstēja, � tagad es gribu redzēt, vai es nepratī�u ilgāk valdzināt un paturēt Lipu Tulianu.
Viņ� ir noguris, varbūt arī nelabā omā, � Guste domāja, � �ovakar tas būs citāds � apkamps mani.
Te no jauna atskanēja gaviļu saucieni, un Lips Tulians metas uz durvīm.
No me�a iznāca �etras personas � Vitorfs ar saviem pavadoņiem.
Vai tas iespējams, � Lips Tulians sauca, � viņ� atbrīvojis Elzbeti un Lidu � nav nekādu �aubu, ka viņ� to izdarījis. Bravo, mans dro�sirdīgais Vitorf!
Guste bija bāla.
Elzbete, � tā murmināja, � patiesi, tā ir viņa. Ha, lai viņa iedro�inās atņemt man mīļo, tā būtu viņas nāve.
Mei�a aizskrēja uz savu istabu.
Bet ārā laupītāji pulcējās ap Vitorfu.
Ieradās Lips Tulians, paspieda Vitorfa roku, tad uzsmaidīja abām meitenēm, it kā gribētu tām sacīt, cik ļoti priecājas par viņu izglāb�anos.
Tad viņ� pamāja Elzbetei.
Ejiet uz dzirnavnieka istabu, � virsnieks uzrunāja meiteni,
tur kāds gaida ar nepacietību un ilgo�anos. Nekavējieties, jo vājā
dzīvības dzirkstiņa ir tuvu izdzi�anai.
Elzbete pārsteigta ieskatījās virsniekam acīs, tad viegli, kā lido�jot, ieskrēja me�a dzirnavās.
Pa pusvirā atstātām durvīm tā ieraudzīja gultu un tanī � kādu sievietes stāvu.
Elzbete iekliedzās: �Māt, māt!�
Mans bērns, � gurdi skanēja pretī, � mans mīļais, dārgais bērns, mana laime, mans sapņu spo�umiņ�!
Elzbete jau bija nometusies ceļos pie noslēpumainās sievietes guļasvietas. No viņas tā nekad nebija baidījusies un tagad, cietējas tum�ajās acīs ieskatīdamās, redzēja, ka tumsa no cietējas dvēseles atkāpusies, ka nelaimīgā atkal spēj domāt skaidri un visu atcerēties. Elzbete sajuta tās saites, kas viņu saistīja ar �o noslēpumaino sie�vieti. Jā, tā bija viņas māte.
Jā, es esmu tava māte, � cietēja maigi runāja, � es tevi tūliņ pazinu, jau toreiz � Freidenbergas pilī. Un, kaut man tevi atņēma kā mazu bērniņu, mātes acs tomēr neviļas vis.
Ar pūlēm tā piecēlās sēdus.
Elzbet, � noslēpumainā turpināja paguru�ā balsī, � tā ir Dieva �ēlastība, ka viņ� vairāk rei�u sūtījis tevi pie manis. Da�as dienas vēlāk � un . ..
Māt, � Elzbete iesaucās.
Neraudi, bērns, liktenim neviens nevar pretoties. Tagad manā pēdējā vēlē�anās � tevi redzēt � ir piepildījusies un es varu mirt.
Nē, nē, mīļā māt, � Elzbete iekliedzās, � tev jādzīvo!
Neiespējami, jo nāve ir stiprāka, nekā cilvēku griba. Un tā arī man jāaiziet no tevis, jo mani spēki ir galā?
Māt, māt, � nabaga bērns �ņukstēja, � vai tādēļ es tevi atradu, lai atkal zaudētu.
Jā, tā liktenis grib. No tā, kas visumīļāk�, jā�ķiras. Bet man nav laika, Elzbet, man vēl daudz tev jāsaka, tev jāuzzin mans no�slēpums, tev jāzin, kas bija tavs tēvs, kur .. .
Balss izgaisa klusos �ukstos.
Kas pēc tam tika runāts, to neviens cilvēks nav uzzinājis, sa�vādā sieviete savu noslēpumu paņēma līdzi kapā, un Elzbete nav izpaudusi nevienu vārdu no noslēpumainā veltījuma.
Lips Tulians bija sapulcējis ļaudis ap sevi.
Nelielam skaitam bija jāpaliek mājās � apsargāt me�a dzirna�vas un spoku alu.
Bet lielajam vairumam bija jādodas virsniekam līdzi uz Veisen- felsu.
�oreiz Vitorfam bija jāpaliek mājā un Garajam Zamuelam jā�piedalās gājienā.
Turieties gatavībā, � virsnieks runāja pēc tam, kad bija iz�dalījis pavēles, � rīt agri dosimies ceļa, lai mazos pulciņos sasnieg�tu savu mērķi.
Skaļi gaviļu saucieni skanēja kā atbilde, un laupītāji steidzās uz me�a dzirnavām, lai vēlreiz iekostu, iedzertu un padzīrotu.
Pie kāda loga me�a dzirnavās stāvēja Lida, bailīgi skatīdamās uz tum�o me�u.
No turienes kuru katru acumirkli varēja parādīties ļaunie, atrie�bīgie �igāni.
Prāgas pilsētas komandants bija aizgājis atvaļinājumā. Pilsētas iedzīvotājiem tas bija ķēries pie sirds, jo pulkvedis, neraugoties uz visu stingrību, bija ļoti iecienīts taisnās dabas dēļ.
Viņ� tomēr bija izvedis cauri savu gribu, jo sakarā ar pēdējā laika notikumiem jutās stipri sarūgtināts.
Vēl arvien tas domāja, ka �igāniete, kuru Zārbergs un Bitelis tam bija atvedis, tie�ām ir viņa meita.
Un tikai viens �aubījās par to. Tas bija apkalpotājs Roberts.
Pulkvedis bija atstājis Prāgu.
Ar savu iedomāto meitu tas dzīvoja Greifensteinas pilī, netālu 110 Bohēmijas robe�ām, tur, kur Varkalnu mūri stāvu nolai�as lejā.
�igānietei patika vecajā, krā�ņajā pilī. Viņa neilgojās pēc zaļā me�a � viņa nejuta ilgas pēc dzimtenes un brīvās klaidoņu dzīves. Glu�i otrādi � viņa iejutās, iedzīvojās kā pavēlniece.
Pulkvedis viņai bija pieņēmis divas apkalpotājas, un �īm mei�tenēm bija diezgan ko darīt, lai apmierinātu skaistules iegribas un untumus. �igāniete mīlēja greznoties un slinkot. Stundām ilgi tā varēja sēdēt pie spoguļa un tīksmināties par savu kairo stāvu.
Arī gardumus tā apēda neticami daudz.
Pulkvedis to visu ievēroja. Bet iedoma, ka skaistā �igāniete var būt viņa zudusī meita, lika tam aizmirst visu pārējo.
Roberta nebija pilī.
Uzticīgais sulainis tūliņ pēc aizbrauk�anas no Prāgas bija pa�ņēmis atvaļinājumu uz nenoteiktu laiku, lai, kā viņ� izteicās, ap�ciemotu attālus radus.
Pulkvedis gan pabrīnījās, jo Roberts nekad nebija interesējies par saviem radiniekiem � bet atvaļinājums labprāt tika dots, un uzticamais sulainis jau vairāk nedēļu bija projām no pils.
Pulkvedis patlaban stāvēja pie loga, kad gar mūra stūri uz Greifensteinas pusi iegriezās kādi segti zemnieku rati. Bet tas ne�bija nekas sevi�ķs. Zemnieki jau bie�i vien veda savas preces uz Greifensteinu, un tā vecais pulkvedis atslīga .krēslā, ļaudamies at�miņām. Visbie�āk tas iedomājās dienu, kad Lips Tulians kā posta un iznīcības vēstnesis ieradās Hrad�inā. Pulkve�a roka vēl tagad bija iekārta plecā.
� To ķēra Lipa Tuliana zobens, � vecais pulkvedis �ukstēja,
bet tik tie�ām, kā es esmu Greifensteins � laupītāju virsnieks gribēja mani saudzēt. Viņ� varēja mani nodurt, bet kādēļ viņ� to nedarīja- � to es nevaru izskaidrot.
Aiz durvīm atskanēja klauvējiens.
Iek�ā! � pulkvedis sauca.
Durvis atvērās, un uz sliek�ņa parādījās Roberts.
Ak, tu tas esi, vecā uzticīgā dvēsele � beidzot! Na, es jau ilgojos pēc tevis. Kā tev iet, vai savus radiniekus atradi �irgtus un veselus?
Nu jā, kā to ņem � � sulainis atbildēja.
Tā, tā, � pulkvedis murmināja, � laikam visur neesi labi uzņemts. Vai salepoju�ies bija?
Sulainis paraustīja plecus.
�ēlīgais kungs, � viņ� sacīja, � īstenībā es pavisam maz interesējos par radiem.
Kā � ko tu saki?
To dēļ es vis neņēmu atvaļinājumu, � Roberts atturīgi pie�bilda.
Bet tu tak sacīji�
Jā, gan, �ēlastība, es to darīju, bet negribēju modināt veltas cerības. Es kādu meklēju.
Meklēji?
Tā ir!
Kuru tad?
Sulainis pienāca tuvāk.
Cienītās jaunkundzes aukli.
Aukli � Robert?
Jā, jūsu �ēlastība, tur viņa nāk!
Atkal atvērās durvis. Kāda veca zemniece labsirdīgiem vaibstiem ienāca istabā.
Ko tu atradi, Robert! � pulkvedis iesaucās.
Jā gan, jūsu �ēlastība, viegli tas man nenācās, bet es neat- laidos un ne�ēloju pūles. Saksijā es atradu �o sievu, kura reiz die�nēja Greifensteinā. Nu jūsu �ēlastība tai var jautāt par noslēpu�maino.
Pulkvedis pamāja sievai.
O, �ēlīgais kungs, � tā iesāka trīco�ā balsī, � es nekad, ne�kad nebūtu �e rādījusies, ja Roberts nebūtu tā uzstājis. Ak, mans dievs, vēl tagad naktīs es uztrūkstos no miega, kad redzu sevi ie�snaudu�os me�malā ar mīļo bērniņu, un, kad pēc īsā snaudiena pa�modos � mazais eņģelītis bija pazudis.
Jā, jā, tā bija, � pulkvedis drūmi atteica.
Piedodiet man, �ēlīgais kungs, � sieviete caur asarām iesau�cās, � ak, es jau tā tik bargi esmu sodīta, visu mū�u man vajadzēja iedomāt mazo eņģelīti. O, ja kāds plēsīgs zvērs �
Pulkvedis sarāvās.
Es jums piedodu visu, � yiņ� mierīgi sacīja, � celieties aug��ā, es jums gribu kaut ko savādu pastāstīt.
Sieva lēnām piecēlās.
Nu pulkvedis tai pastāstīja par notikumiem Prāgas cietuma, par domātās Lidas pazu�anu un atra�anu.
Bijusī aukle klausījās aizturētu elpu.
Tā ir viņa, tā ir viņa, � sieva beidzot iesaucās, � dro�i jā, bCrnam �ī noslēpumainā dārglietiņa bija ap kaklu.
Roberts papurināja galvu.
Mēs vēl �aubāmies, � tas sacīja.
Sakiet man, � pulkvedis turpināja, � vai bērnam nebija ne�laulās zīmes, kas vēl �odien var būt redzama? Jūs zināt, ka es savu bērnu gandrīz nemaz neesmu redzējis, jo toreiz dienēju Venēcijā.
Aukle skatījās zemē.
Kur ir jaunkundze? � viņa piepe�i jautāja.
Roberts steidzīgi izgāja, un drīz vien pēc tam ienāca domātā IJda.
Kas tā ir? � �igāniete jautāja, sve�o sievieti uzlūkodama.
Tad sieviete piegāja viņai klāt. Iekams �igāniete saprata, kas
noliek, aukle bija satvērusi viņas kreiso roku un, plato piedurkni ii pakaļ atbraucījusi, uzmanīgi aplūkoja nevainojami veidotos lo�cekļus.
Pulkvedim vai sirds taisījās stāties.
Ko tas nozīmē! � �igāniete brīnīdamās iesaucās.
Viņa izrāva roku, bet zemniece jau tuvojās pilskungam.
Jūsu �ēlastība, �ī jaunkundze nav pazudusī meitene, kuru es reiz auklēju.
Pulkvedis atlēca atpakaļ.
Tā nav viņa?!
Nē, to es varu apzvērēt. Zīmes nav, kuru es vienīgā zinu un kura nezūd.
Dziļ� klusums valdīja istabā.
Vai tu vienmēr nēsāji rotu? � pulkvedis jautāja skaistajai �igānietei.
Pēdējā atcerējās Zārberga aizrādījumu.
Jā, � tā atbildēja, � jau no pa�as agrās jaunības, kamēr vien atceros.
Tad manai jaunkundzītei rota ir atņemta, � aukle sacīja, � manam mazajam mīlulītim jābūt dzīvam. Ak Dievs, es pateicos tev,
magā nasta ir novēlusies no manas dvēseles. Mazo mīlulīti nav saplosīju�i vilki, �igāni mazo eņģelīti nozagu�i!
Tā ir, � Roberts piezīmēja.
Un pie �igāniem jūs savu meitu atradīsit, �ēlīgais kungs, � /.cmniece iesaucās.
Roberts atkal paskatījās uz krāpnieci.
Acumirklī viņ� ieraudzīja ļauno smaidu ap skaistās meitenes muti.
Pulkvedis piegāja pie �igānietes.
Vai pie tavas cilts ļaudīm nebija kāds nolaupīts bērns? � viņ� ātri jautāja.
Tā papurināja galvu.
Nē, par to nekad neesmu dzirdējusi.
Bet bērnu bija daudz?
�igāniete pasmaidīja.
Bērni? Ha, ha, ha, vai �igāniem to kādreiz trūcis? Bija vairāk kā vajadzīgs.
.� Tā tik ir viltniece, � Roberts murmināja. � Tā prot. Bet viņa aizmirst mani.
Vai tur bija arī bērni bez vecākiem? � pulkvedis turpināja.
�igāniete atkal pasmaidīja.
. � Kāds jautājums, � viņa sacīja, � �ai me�u tautiņai bez dzimtenes nav ne priesteru, ne laulības. �igāniete mīl, kad viņa grib, un tamdēļ bērni reti pazīst savu tēvu.
Atstājiet mani vienu, � pulkvedis uzrunāja �igānieti un zem�nieku sievu, � vēlāk es ar jums vēl parunā�u. Un tu, Robert, pa�liksi pie manis. Vēl �odien pat tev būs jāatstāj Greifensteina un jāizpilda kāds slepens uzdevums. Nāc, to, ko tev tagad sacī�u, ne�viens nedrīkst dzirdēt.
Tiringas me�u ielejā, netālu no Naumburgas � ZālUpes aug��galā bija apmetusies Lipa Tuliana melnā gvarde.
Laupītāji atradās ceļā uz Veisenfelsu. Tur tos gaidīja sudraba velve ar neizmērojamo bagātību. Me�a dzirnavās �oreiz atradās Vitorfs un Ekolds.
Lips Tulians no sava pulka bija izlasījis dro�sirdīgākos pava�doņus, kuru vidū bija arī Guste un Terēze.
Guste vienmēr uzmanīja virsnieku, bet Terēze izturējās vienal�dzīgi.
Bet tā bija tik izlik�anās, jo slepeni viņa vēroja katru virsnieka soli.
Lips Tulians ar gudru ziņu bija izrīkojis savus ļaudis. Pārģēr�bu�ies, pa diviem kopā, tie bija laimīgi sasniegu�i Zālupes krastu. Se netālu no Naumburgas lielceļa tilta bija nometne.
Pa lielceļu brauca da�i bagāti tirgotāji, kas būtu laupītājiem labs ķēriens. Bet Lips Tulians aizliedza tos aplaupīt, lai nepadarītu npkārtni uzmanīgu. Da�i spiegi bija nosūtīti uz Veisenfelsu, Lips Tulians pats uzkāpa klin�u pauguros, lai novērotu apkārtni un sa�domātu gājiena plānu.
Guste gulēja pie ugunskura blakus teltsveidīgai būdai un ne�manīja virsnieka aizie�anu.
Lips Tulians vēroja Naumburgas un Veisenfelsas apkārtni. Uz kāda pakalna stāvēja varena, cietoksnim līdzīga ēka, kuru Lips Tu�lians nepazina un tādēļ prātoja, pusbalsī ar sevi sarunādamies.
Tas ir Kozelas klosteris, � Terēze, netālu stāvēdama, atbil�dēja.
Lips Tulians strauji pagriezās. i � Ko tu te dari? � viņ� jautāja.
Piedodiet, virsniek, es jau biju �e, kad jūs nācāt. Vai man ni/.iet?
Lips Tulians nedabiski iesmējās.
Klosteris � ha, ha, ha, arī Hedviga dzīvo klosterī. Kaut tā labāk būtu mirusi � es to apraudātu un vairs nedomātu ne par \ icnu sievieti. Bet tagad � kad es zinu, ka tā ir debess līgava un pec nāves lidināsies gaismas augstumos, kur es nekad nevarē�u tai sekot, ha, ha, ha � �īs domas man iedve� �ausmas � es vairs ne�esmu cilvēks, es esmu Lips Tulians � zvērs!
Terēze nebaidījās. Viņa atcerējās, kā virsnieks �ādā sāpju brīdī, meklēdams aizmir�anos, piegriezās Gustei, un nu varbūt �ī laime var atgadīties viņai.
Lips Tulians neizsakāmi plosījās un cieta. Drīz tas nolādēja vi�sus klosterus, drīz atkal sevi pa�u kā vienīgo Dieva aizmirsto cil�vēku.
Viņ� smagi elpoja, krūtis sēcot cilājās.
Man vairs nav nekā, uz ko cerēt, � viņ� iesaucās.
Tad atkal stingām acīm raudzījās tālumā un tvēra pie krūtīm.
Vai tad es mū�am nespē�u to aizmirst? � viņ� vaidēja. � Ak ne, nē, � to es nevaru. Hedviga, mans labais eņģeli � Dievs grib, lai tu nekad man nepiederi � ne �inī, ne viņā pasaulē!
Lips Tulians sāka me�onīgi plosīties.
BeLes esmu dzīvs � man jādzīvo! Es gribu aizmirst� at�stājiet mani � jūs, elles mokas, es negribu vairs domāt par Hed�vigu, es to negribu.
Nu Terēzei likās, ka būtu laiks tam pielabināties.
Jā, tie�ām, jums jāaizmirst, virsniek, � viņa kā �ēlodama ierunājās. � Redziet, jūs vēl esat tik jauns, visa dzīve vēl priek�ā. Jūs esat me�u karalis, jūs varat iegūt visas pasaules mantas un skaistākās meitenes. Vai jums maz ir vērts tā mocīt sevi?
Tev taisnība, � viņ� atbildēja, � esmu vēl jauns � man jā�aizmirst, man jādzīvo un jāsaņem dzīve.
Vēl brīdi tas mocījās, tad nejau�i uzmeta acis Terēzei, kas mīļi tam uzsmaidīja.
Nāc, skuķēn! �.viņ� iesaucās, � arī man vajag mīlas � es zinu, ka tu mīli mani, � viņ� �ukstēja un noskūpstīja Terēzi.
Apak�ā, laupītāju nometnē dzēra un trok�ņoja viņa ļaudis.
Pēc kāda laiciņa pamodās Guste un nikni sarāja Bretbaueru, ka tas iedro�inājies viņu aizskart.
Bet Bretbauers dzēlīgi aizrādīja, lai nedomājot, ka �ī virsniekam vienīgā. Nesen tas ar Terēzi aizgājis, kalnos.
Guste, ne vārda neteikusi, cēlās un gāja meklēt virsnieku. Un tie�ām, tā satika Terēzi virsnieka pavadībā.
Guste sadusmota gribēja uzbrukt Terēzei, bet Lips Tulians �o nodomu aizkavēja un pavēlēja izturēties rātni.
Tad Guste tam atgādināja, ka viņ� ta�u esot viņas mīļākais.
Es esmu Lips Tulians, ne mīļākais, � virsnieks īsi pateica, � es necie�u ķildas. Un ja tu, Guste, nepaliksi prātīga, tad vēl �odien aizsūtī�u tevi uz me�a dzirnavām.
Guste klusēja, bet viņas acīs iedegās me�onīgs naids pret Te�rēzi � nāve un posts.
Me�a dzirnavās bija iestājies klusums.
Vitorfs lika apsargāt spoku klinti, un neviens nedrīkstēja no tā atrauties, pat Ekolds ne, kur� ar Malvīni baudīja savu mīlas ziedoni.
Bet Vitorfs par savu mīlu nemaz nedrīkstēja domāt. Noslēpu�mainā sieviete bija mirusi un paglabāta. Elzbete sēroja par miru�o māti.
Jā, tā bija viņas māte, un Elzbete zināja miru�ās noslēpumu.
Un Lida. Tā nekad neatstāja me�a dzirnavas, bet arvien palika Elzbetes tuvumā, kurai tā bija vajadzīgs mierinājums.
' Likās, it kā Lida baidītos no me�a, kurā tā agrāk dzīvojusi. Un laukā tomēr bija tik skaisti, saule laistījās pār me�iem, putni vīte- roja un strauti burbuļoja.
Elzbete vairs negribēja palikt me�a dzirnavu istabās, bet vēlējās apmeklēt vientuļo kapu, kas pagaidām bija iekopts me�malā.
Lips Tulians bija noteicis, ka miru�o vēlāk ievietos Drāhenfelsas kapenēs, tad, kad viņ� būs atgriezies no Veisenfelsas.
Kādā jaukā rītā abas meitenes atstāja me�a dzirnavas.
Abas, tum�i ģērbu�ās, nesa vainagus un me�a puķes. Sargi at�jāva meitenēm iet. Tā abas meitenes sasniedza me�malu, kur pa�cēlās kopiņa � noslēpumainās sievietes kaps.
Meitenes nometās ceļos un skaitīja lūg�anu. Beidzot abas ap�sēdās uz sūnu soliņa lazdu ēnā. Te klau � ie�abējās krūmi.
Lida atskatījās. Kluss kliedziens izlauzās pār viņas lūpām. Tur�pat netālu no viņas glūnēja kāda ļauna seja. Tas bija Kremo.
Lida, � tas �ukstēja, � Lida.
Tas ir viņ�, � meitene murmināja, � viņ�!
Kur�? � Elzbete bailīgi jautāja.
Tas vīrietis, kuram es solījos. Kremo lēnām izslējās.
Lida, � viņ� sacīja, � vai tu esi aizmirsusi savu zvērestu? Nabaga meitene locījās neizsakāmās mokās.
Nē, nē, � tā murmināja kā bez jēgas.
Tad nāc man līdz, es savu uzdevumu esmu izpildījis. Tu esi brīva. Tavi draugi tāpat. Tagad es tev atgādinu vārdu, kuru tu man devi.
�ēlastību, � Lida ievaidējās.
Nāc man līdz.
Es nevaru � es jau nemīlu tevi, Kremo.
Ha, tu gribi lauzt zvērestu?
Nē, nē, es turē�u savu solījumu � ak Dievs, Elzbet, dzīvo laimīga, man tagad jāmirst.
Nāc ātri! � �igāns mudināja. Lida piecēlās.
Dzīvo vesela, Elzbet! Meitene �ausmās uzlēca kājās.
Kurp tu gribi iet, Lida?
Man jāiet �igānam līdz, es � es viņam zvērēju. Elzbete saķēra Lidas roku.
Tu nedrīksti iet! � tā izmisusi izsaucās, kamēr Kremo ar ļaunu prieku vēroja'savu upuri. � Es tevi nelaidī�u, Lida!
Tas neko nelīdz, man jāiet � es nedrīkstu lauzt zvērestu. Kremo līda tuvāk.
Taisies ātri, � viņ� uzsauca Lidai. � Man ir iemesls ātri pazust no �īs vietas.
Elzbete �ausminādamās ieskatījās �igāna brutālajos vaibstos.
Atstājiet manu draudzeni, � viņa iesaucās kā bez prāta.
Man nav vairs laika kavēties, � Kremo nelaipni atcirta. Viņ� gribēja pagrūst Elzbeti sāņus un tvarstīja Lidu.
Sargies, � Lida tam uzsauca, � ar mani tu vari darīt ko gribi, bet manu Elzbeti tu nedrīksti savām asiņainām rokām aiz�skart!
Kremo iesmējās.
Es tavu lellīti neaiztieku. Beidz ālēties, Lida, mums vēl priek��ā tāls ceļ� uz �igānu nometni.
Elzbete pusnemaņā apķērās ap draudzenes kaklu.
Es nelaidī�u tēvi, � viņa sauca.
Nekas nelīdz, � Lida atbildēja, � man jāiet, zvērestu es ne�drīkstu lauzt.
Tad Elzbete iekliedzās, un nāko�ā acumirklī kļuva dzirdami tālīni soļi.
Nolādēts, � Kremo sodījās, ar vienu Iecienu pazuzdams krū�mos. � Lida, es tevi gaidī�u tur pie lielās egles.
Es ie�u, � Lida salauztā balsī teica.
Atmini savu zvērestu!
Jā, es turē�u savu zvērestu.
Drīz pēc tam ieradās Vitorfs ar diviem laupītājiem. Lida tam atzinās, ka zvērējusi iet �igānam līdz.
Lida atkal gribēja iet, bet Elzbete tai aizstājās priek�ā, iesauk�damās:
Dieva dēļ, es savu Lidu nelaidī�u prom!
Un es arī nē, � Vitorfs iesaucās, � zvērests gan tai uzliek saistību, bet es Lidu izsludinu par savu gūstekni. Ļaudis, aizvediet meitenes uz dzirnavām. No �ī brī�a tās stingri apsargās, un Lida skaitīsies gūstekne.
Krūmos atkal parādījās Kremo ļaunā seja.
Sargieties! � tas draudēja, dūri paceldams.. � Lida ir mana!
Se tev, ko tev vajag, nelieti! � Vitorfs iesaucās.
Norībēja pistoles �āviens. Bet �igāns pēdējā acumirklī salēcās, un lode ieurbās egles stumbrā.
Te atkal atskanēja �igāna sauciens:
Es nāk�u vēlreiz � paņemt savu līgavu � drīz, tad jūs ma- tīsit Kremo atriebību!
Vitorfs, otru pistoli izrāvis, metās turp, bet Kremo bija pazudis.
Jaunajā Augusta pilī Veisenfelsā valdīja sakāmvārds: �Kad kaķa nav mājās, peles danco pa galdu!�.
Firstu kungi uz ilgāku laiku bija aizceļoju�i, un apkalpotāji, cik spēdami baudīja brīvo laiku.
Viena otra vīna pusmuciņa dabūja trūkties, un da�a laba zoss pazuda no �īs pasaules. Diets un smiets tika, jo pilī netrūka vēlīgu meiteņu.
Tā tas turpinājās, jau vairākas dienas. Ari �odien apkalpotāji bija sēdēju�i pie pilna galda, un stiprais vīns tā bija sakāpis galvās, ka pla�ajā telpā � dienestnieku sapulcē�anās vietā, valdīja izlaidība un omulība. Da�s labs apkalpotājs jau gulēja uz grīdas, mīlīgi saru�nādamies ar pudelīti.
Tā tik ir jautrība, � kāds kamersulainis iesaucās, � nāciet, mēs diezgan esam dzēru�i, tagad uzdejosim. Tas palīdz sagremot.
Manis dēļ, � otrs atbildēja, � �ēl tik, ka mums nav mūzikas. Un no pilsētas muzikantus nedrīkstam Saukt. Tad viegli varam ie�krist.
Vai tad no mums neviens neprot �īgāt vijoli?
Nē, nē!
Te uzreiz visi sāka klausīties. Laukā no pils vārtu puses atska�nēja vijoles skaņas.
Spēlēts tika meistarīgi � tā bija skumja, tomēr gandrīz me�onīga melodija, kas ieplūda telpā. Mirkli valdīja klusums, visi klausījās burvīgajos toņos.
Klau, tur jau nāk spēlmanis, � kastelāns iesaucās. � Taisni kā saukts.
Ka tik nebūtu no pilsētas.
Muļķības, tas ir kāds apkārtklejojo�s zellis,' � kāds cits ie�saucās, kur� skatījās pa logu, � es redzu viņu, tas ģērbies raibā kamzoli un dro�i vien būs kāds no klaidoņiem.
Sauciet tak viņu iek�ā!
Visi sauca un gavilēja, līdz vārtu sargs bija atvēris mazos vār�tiņus. Sve�ais ienāca. Tas bija stalts vīrietis, un meitenes tūliņ sāka sa�ukstēties.
Ekur skaists vīrietis! Izskatās kā kāds mui�nieks. Patiesi, nav brīnums, ka pret tādu iesilst sirds!
Hallo! � kastelāns uzsauca sve�iniekam, � no kurienes cēlu��ies?
Nezinu.
Tātad apkārtceļojo�s klejotājs, jo labāk. Klausieties, spēlman, varat iesist smuku naudiņu un izēsties pēc sirds patikas. Bet jūs ne�drīkstat apmeklēt Veisenfelsu.
Labi, � spēlmanis atbildēja, � bet kas man jādara?
Jāuzspēlē,lai var dejot, � kastelāns smējās, � ha, ha, ha, mēs gribam drusku uzdzīvot!
To es redzu, � skanēja atbilde.
Lai iet, kā tad! Hallo, �urp viņu, lai rāda, ko ar savu vijoli prot.
Kāda no meitenēm ātri iepildīja kausā vīnu un pasniedza to klaidonim. Tas izdzēra ugunīgo dziru.
Sis vīns ir labs, � viņ� sacīja, kausu atdodams.
Mei�a kāri uzlūkoja stalto vīrieti, jo tas viņai un pārējām ap�kalpotājām patika arvien labāk.
Bet klaidonis to nelikās manām. Viņ� mierīgi paņēma vijoli un tūliņ iesāka spēlēt me�onīgu deju.
Nu tik bija īstie prieki.
Piedzēru�ie uzlēca kājās un tvarstīja meitenes. Drīz vien visa telpa dūca un dunēja kā mazā ellīte. Mūzikā bija tāda uguns, ka pat vecie bārdaiņi piesita kāju un sāka griezties.
Kastelāns elsdams pūzdams apstājās.
Lieliski! � viņ� uzsauca spēlmanim, � jūs varat palikt �e dienas, jā, pat nedējas. Un savu algu saņemsit!
Jā, to es darī�u, � spēlmanis murmināja, un viņa tum�ajās acīs likās iegailamies slepeni zibeņi.
Skaņāk gaudoja vijole. Pārī�i griezās putekļu mākonī.
Klaigā�ana un gavilē�ana pieņēmās tik tālu, ka kastelānam bei�dzot vajadzēja iejaukties un apsaukt trok�ņotājus.
Bet miers iestājās tikai tad, kad spēlmanis beidza spēlēt un uz kastelāna uzaicinājumu sēdās pie galda. Bet viņ� ēda maz, un su�laiņi atkal brīnīdamies ievēroja, ka klaidonis ēd tikpat smalki kā viņu kungi.
Tas arī reiz būs redzējis labākas dienas, � kāds vecs sulainis sacīja, � ko var zināt, kas viņ� kādreiz bijis.
Spēlmanis izlikās �os vārdus nedzirdam.
Tā jau ir varen grezna pils, � viņ� ieminējās kastelānam.
�. Es domāju gan, � resnais pa�apmierināti atbildēja, � jaunā Augustā pils ir tālu slavena. Apak�ā kapenēs pat vairāki firsti guļ paglabāti un dārgā urnā ievietoti karaļa Gustava Ādolfa pī�ļi.
Ko jūs sakāt! � spēlmanis brīnījās.
Tā ir, � kastelāns cienīgi uzsvēra.
�� Un kur ir kungi?
Aizceļoju�i.
Aha, tamdēļ jau iet tik jautri, � sve�ais sacīja, � nu ja, to nevienam nevar ņemt ļaunā. Daudz sulaiņu ir �e un daudz sargu.
Tie ir kareivji, � kastelāns atteica.
Vai tad pils skaitās cietoksnis? � spēlmanis �ķietami ziņkāri . ieprasījās.
O, nē, tā nav. Jūs laikam vēl nekad neesat bijis �ai apgabalā?
Nē, kungs, � klaidonis atbildēja un iztuk�oja pilno kausu.
To es dzirdu, citādi jums vajadzētu zināt, ka �e pilī atrodas slavenā sudraba velve. Tur guļ vesela bagātība, un kareivjiem tā jāapsargā.
Spēlmanis pasmaidīja.
Ko jūs smejaties? � iereibu�ais kastelāns jautāja.
Tādēļ, ka es redzu, cik �ie vīri priek�zīmīgi izpilda savu pie�nākumu, � skanēja atbilde.
Kastelāns papurināja galvu.
Augusta pilī neviens laupītājs nedrīkst rādīties.
Jūs domājat? � sve�ais atteica.
Dro�i ne. Bez tam sudraba velve atrodas ļoti dziļi klintī. Bla�kus kapenēm tā izkalta cietā akmenī un nocietināta varenām dzelzs durvīm. Tur pat knislim nav iespējams ielīst.
Tā � tā, � spēlmanis sacīja.
Nē, velvi neviens neizlauzīs, � kastelāns turpināja. � Lai pats Lips Tulians nāktu �urp � �is laupītāju virsnieks, par kura darbiem tik daudz tiek stāstīts. No �ejienes tam vajadzētu aiziet ar garu degunu.
Pareizi, pareizi, � spēlmanis smaidīja un iztuk�oja savu kau�ti, � �e Lips Tulians neko nevar iesākt. Bet es atkal uzspēlē�u.
Spēlējiet vien, jūs varat palikt �e, līdz atgriezīsies kungi. Un smuku atlīdzību jūs saņemsit. Savu istabu arī dabūsit, kur nakti pārgulēt.
Spēlmanis pateicās un paņēma vijoli. Me�onīga meldija izskanēja telpā, un pāri saaurodamies iesāka griezties dejā.
Jā, kad kaķa nav mājā �
Kremo bija ātri nozudis me�ā.
Un ne bez aprēķina, jo Vitorfa lode skrēja tālu, un Kremo nebija nekādas patikas krist no laupītāja rokas.
Elsdams pūzdams tas spraucās cauri krūmiem un apstājās tik lad, kad kļuva dzirdams īpatnējs signāls.
No krūmiem izlēca otrs �igāns.
Nu, kur ir Lida? � tas smīnēdams jautāja.
Pie velna, � Kremo caur zobiem atrūca, � bet es viņu vēl dabū�u, ha, viņa man zvērēja.
Un kamdēļ tā nenāca tev līdz?
Kremo pastāstīja.
Patiesi, � otrs sacīja, � laupītāji ir briesmīgi viltīgi. Kad Lida gribēja tev sekot, viņi izsludināja to par savu gūstekni. Nu, pacieties, mēs aizvedīsim meiteni no me�a dzirnavām.
Jā, naktī tam jānotiek, � Kremo arī iesaucās, � un to laupī�tāju, kur� uz mani �āva, es to�
Nevajag pārsteigties, � otrs aizrādīja, � me�a dzirnavas nekur neaizskries, vispirms mums jādabū mūķene.
Tie�ām, tas ir vēl grūtāk. Bet mēs nedrīkstam nevienu minūti kavēties, jo lielākā daļa Lipa Tuliana ļau�u ir projām un virsnieks tiem līdzi.
Es jau arī dzirdēju. Bet tie atgriezīsies tik pēc nedēļām, un tamdēļ mums laika diezgan.
Un kā mēs darīsim ar mūķeni?
Nu, mēs to nolaupīsim.
Tas ir grūti, jo viņa viena pati neiet baznīcā un pa�ā klosterī mēs tak nevaram rādīties. Tā būtu mūsu nāve.
Zināms, tas ir ļoti grūti, jo klostera koridori visu nakti ap�gaismoti, un uz kliedzienu tūliņ atskries sargi no tuvējās sargu mā�jiņas.
Te atskanēja īpatnējais signāls, ar kuru �igāni mēdza sazināties.
Abi vīrie�i saskatījās.
Ak, tā jau ir viena no mūsu mei�ām, � Kremo iesāka, � kā �ī skuķe te gadījusies?
To mēs tūliņ dzirdēsim!
Tuvējie krūmi sakustējās. Kā no zemes izlīdusi, tur stāvēja kāda skaista �igāniete.
Ahā, tā ir Fatima, � Kremo pārsteigts iesaucās. � Tā pati, kas devās uz Prāgu izdarīt krāp�anu. Nāc �urp, skuķēn!
Jā, tā bija tā pati skaistule, kas līdz �im bija dzīvojusi Greifen- steinā.
Viņa vairs nebija.ģērbusies kā dāma, bet greznā �igānietes tērpā.
Te jau tu esi, Fatima! � Kremo iesaucās. � Tas jau gāja briesmīgi ātri. No sava ciltsbrāļa dzirdēju: tev vajadzējis tēlot kāda nolaupīta bērna lomu.
Tā ir.
Un vai tas tev neizdevās?
Nē.
. � Fatima, tu jau vienmer biji tik gudra un izmanīga.
Skaistā mei�a uzrāva apaļīgos plecus.
Ko tas līdz, es darīju visu, kas manos spēkos. Un tikai kada dzimumzīme, kuras man nebija, varēja pierādīt, ka es neesmu 'mek�lētā.
Kremo palocīja galvu.
Kur tu biji?
Greifensteinā!
Kremo uzlēca kā odzes dzelts.
Kā? Greifensteinā, pie pulkve�a � Prāgas pilsētas koman�danta?
Tā ir, � Fatima brīnīdamās atbildēja, � kādēļ tu esi tik uz�traukts, Kremo?.
�igāns satvēra viņas rokas.
Meitēn, viņ� tevi notur par Lidu?
Jā gan.
Ak, es jau domāju!
Abi �igāni apmainījās skatiem.
Kremo, � Fatima pēc brītiņa iesāka, � tu zini Lidas noslē�pumu, vai ne?
Gar to tev nav daļas, � tas drūmi atbildēja.
Skaistā �igāniete smaidīja.
Tu tomēr man pateiksi, vai ne, Kremo?
Nē, to neviens nedrīkst zināt.
O, tomēr es to zinā�u, � Fatima murmināja, � jo man uz to ir savi iemesli. Un par pateicību es tev palīdzē�u.
Kā?
Dabūt skaisto, blondo mūķeni. To es varu � es viena pati.
Tu?
Ja, pamēģināsim. Es tev atvedī�u mūķeni, un par pateicību tu man pateiksi Lidas noslēpumu.
Kremo pārdomāja. Viņ� bija nevien viltīgs, bet vēlējās arī viens pats iegūt visu, pats it neko nedodot, viņ� bija īsts �igāns.
Fatima to ievēroja.
Es tev neuzbā�os ar savu palīdzību, � viņa mierīgi sacīja, � bet, ja tu domā, ka bez manis nevarēsi iztikt, tad tev vajadzēs izpildīt manu vēlē�anos.
Kremo panācās tuvāk.
Kā tu to klosterī Iesāksi? � viņ� ātri jautāja.
Fatima smējās.
Ha, ha, ha, � es jau neesmu muļķe. Ja es tev to pateiktu, tad tev manas palīdzības nevajadzētu.
Runā ta�u!
Nē, nē, tas paliks mans noslēpums. Es tev atvedī�u skaisto mūķeni.
Ko es ar viņu iesāk�u, � Kremo norūca.
�igāniete pasmaidīja.
Vai tu esi pirmais virsaitis, kuram būs tikāi viena sieva? � tā glūnēdāma jautāja.
Kremo sarāvās.
Tev taisnība, � viņ� murmināja.
Nu kā, vai tu pieņem manu palīdzību?
Jā.
Un vai tu man pateiksi Lidas noslēpumu?
Jā.
Zvēri! � Fatima sacīja.
Kremo zvērēja.
Es esmu ar mieru, � Fatima sacīja, � nu tu drīz dabūsi blondo sievu un �igāni tevi suminās kā karali. Tad tu varēsi valdīt pār cilti, un, ja man vajadzēs izmeklēties vīru, tad tas būs tavs draugs, tavs padomdevējs, saki, vai tu gribi?
Kremo bija ar mieru. Viņ� zināja, ka Fatima ir tikpat gudra, cik skaista un ka viņ� tās padomu var ļoti labi izlietot. �igāniete bija apmierināta.
Tad uzklausi mani, � viņa sacīja un piegāja Kremo cie�i blakus.
Kādu brīdi tie sa�ukstējās.
Fatima! � Kremo beidzot iesaucās, � tas ir briesmīgi pār�dro�s gabals!
Bet es to izvedī�u, � tā atbildēja ar ledainu mieru.
Tu to tie�ām gribi darīt?
Es esmu cie�i apņēmusies.
Un, ja tevi atklāj vai sao�, kas patiesi tevi vada, tad tu esi pazudusi.
�igāniete skaļi iesmējās.
Pazudusi, ha, ha, ha, Kremo, cik maz tu mani pazīsti. Tie�ām, tu neesi labās domās par mūsu cilts meitenēm, bet es gribu tev pie�rādīt, ka es spēju daudz. Es tev atvedī�u skaisto mūķeni un atgādā�u arī Lidu. Ar to pietiek. Tu zvērēji, tagad es rīko�os. Palieciet �e, me�a biezoknī, es tagad ie�u uz klosteri!
Dziļi me�ā bija apmetu�ies astoņi laupītāji un cepa me�a kazas gaļu.
Tie bija Zārbergs ar savu bandu, kas bija �e ieradu�ies pec Olber- havas krodzinieka aplaupī�anas un nu atradās dro�ībā.
Zārbergs lielījās, ka viņ� arvien savus nedarbus protot pastrādāt Lipa Tuliana vārdā un visi grēki krītot uz tā galvas.
Visi viņa biedri par to priecājās un vēlējās, kaut ta�u ātrāk tiktu sagūstīts Lips Tulians.
Laupītāji valstījās mīkstajā zālē. Zārbergs sēdēja savrup un do�mīgi raudzījās eglēs. Laupītāji tam ieteica sagudrot jaunu gājienu, kur atkal varētu dabūt daudz naudas, lai tad iznāktu kādu pusgadu zaļa dzīve.
Pa to laiku laupītāji visādi ālējās, kāds pat iesvieda Zārbergam vaļējā mutē vardi. Tas saskaities noskaloja dusmas vīnā.
Bet drīz atkal laupītāji mācās virsū, lai ta�u izgudrojot kādu plānu.
Labi, es jums kaut ko pastāstī�u, � Zārbergs sacīja, � tad spriediet pa�i. Vai kāds no jums zina Frauen Prisnicu?
Laupītāji uzlūkoja viens otru. Neviens nezināja �o vietu.
Es jau domāju, � Zārbergs sacīja. � Tās ir grāfu cilts ka�penes ne visai tālu no �ejienes.
Vai tad tur atrodas mantas? � kāds nedro�i iejautājās.
Jā, � un pie tam ļoti daudz, � Zārbergs atbildēja. � Si lieta vispār ir noslēpums, man nejau�i gadījās uzzināt, ka tur apak��ā guļ kāda komtese, kuras līķis apkrauts ar pasakainām zelta rotām un dārgakmeņiem.
Aplaupīt līķi� � laupītāji kurnēja, � un vēl baznīcā � tas ir drusku par daudz �
Ak, jūs dievbijīgie ļaudis, � Zārbergs smējās, � varbūt vē�laties iet klosterī grēkus no�ēlot, ko?
Bet ja nu tur nekā nav, ja nu tās tik tuk�as pasakas?
Tās nav pasakas, � Zārbergs atbildēja. � Dzimta, kurai līdz �im piederēja Frauen Prisnica, ir izmirusi, un pēdējā atvase �ai ģimenei biju skaistā komtese, un, tā kā tā jauna mirusi, tad visi dārgumi doti zārkā līdz. Tā esot bijis novēlēts testamentā.
Ka tik mums labi izdodas.
Par to nav ko bēdāt, man arvien ir izdevies labi, izņemot Mul�das tiltu, kur noslīka mūsu dro�ākais biedrs, �- Zārbergs atbildēja.
Pēk�ņi me�ā ie�abējās zari. Tur staigāja kāds jauns zemnieku pārītis, puisis ar mei�u, un lasīja kurvītī zemenes.
O, tas ir kaut kas priek� mums, � Zārbergs iesaucās. � No- sitīsim zemnieku un skaisto mei�u ņemsim līdz.
Ogotājiem nebija ne jausmas, kādas briesmas tuvojas. Tie ogo�dami jautri tērzēja un nāca arvien tuvāk. Pēk�ņi zemnieks ierau�dzīja ugunskuru un laupītājus, viņ� vēl paguva uzsaukt meitenei, lai tā bēg, cik spēj. Puisis bija sagrābis resnu egles zaru ar ko aizstā�vēties. Laupītāji nedrīkstēja �aut, jo to varētu dzirdēt ciemā, tādēļ uzbr-uka upurim ar dun�iem. Nelaimīgais gan paspēja atsist divus uzbrucējus, bet tad Zārbergs, sadabūjis tādu pa�u zaru un pielīdis no muguras puses, notrieca puisi gar zemi.
Kāds laupītājs vēl iegrūda zemniekam plecā dunci, bet tad visi aizskrēja gūstīt meiteni.
Meitene skrēja, skaļi kliegdama. Laupītāji no visām pusēm ielenca
ceļu. Viņai priek�ā atradās ļoti stāva un-dziļa klints plaisa. Meitene, pieskriedama bezdibenim, pacēla acis uz debesim un skaļi iesaucās:
Svētā jaunava! � un ielēca aizā.
Zārbergs gandrīz to būtu noķēris aiz tērpa, bet bija jau par vēlu. Dziļi aizā gulēja nelaimīgā meitene ar salauztiem locekļiem.
Sasodītā muļķe! � Zārbergs teica, sviedrus slaucīdams. Meitenes kliedzieni bija dzirdēti. Tuvojās zemnieki. Laupītāji vēl gribēja zemnieku nogalināt, bet nebija laika. Tie steig�us paķēra savas mantas un metās projām.
Tagad iesim uz Frauen Prisnicu, tur sagaidāms bagāts lau�pījums.
Veisenfelsas pils ļaudis pavadīja jautras stundas. Kungi vēl ne�bija gaidāmi mājās, tādēļ saime varēja bez kādām bēdām svinēt savus svētkus. Pagraba uzraugs ne�ēloja vīnu, jo pagrabā atradās neskaitāmas vīna mucas.
Arī klēts sargs neliedza nekā no saviem gardumiem, kas citās reizes bija redzami tik uz kungu galdiem.
Sve�ajam muzikantam bija labas dienas. Viņ� dabūja gardākos ēdienus un labāko vīnu. Bez tam visām mei�ām bija iepaticies stal�tais muzikants. Bet visvairāk firstienes uzticamajai istabas meitai � skaistajai Barbarai.
Viņa spēlēja pilī augstāko lomu un tādēļ bija visiem par pavēl- nieci. Visi baidījās no skaistās Barbaras, un bez viņas piekri�anas neviens neuzdro�inātos sarīkot �ādu mājas balli.
Barbara bija �oreiz neparasti jautra un dzīvespriecīga, tai ļoti patika sve�ais muzikants, viņa turēja to par augstākas kārtas cil�vēku.
Barbara arvien pati to apkalpoja un gudroja, kur varētu ar viņu satikties vienatnē.
Tā dzīrojot, jau bija pagāju�as divas dienas. Muzikants jutās kā savās mājas, tik viņ� arvien bija nopietns un nekad nesmējās.
�ovakar pilī bija iestājies klusms. Visi vēlējās izgulēties, jo bija dzīrots vairākas naktis no vietas. Tādēļ jau tūliņ agrā vakarā visi devās pie miera. Vienīgi muzikants vēl bija nomodā.
Viņ� sēdēja pie loga un lūkojās uz me�a pusi.
Viņ� prātoja, ka vēl ir par agru dot signālu. Tam vēl vairākas dienas jāpaliek un viss jāuzzin, un tad, tad�
Viņ� apklusa, jo dzirdēja vieglus soļus. Pa gaņģi nāca skaistā Barbara. Viņa zināja muzikanta iemīļoto vietu un ātri devās turp.
Ak, jūs, Heinc, vēl esat nomodā, � istabas meita �ukstēja, � es jums atnesu kannu laba Malvazijas vīna.
Es jums pateicos, jaunkundz, � viņ� atbildēja un, drusku iedzēris, nolika kannu.
Bet Barbarai nepatika iet projām, viņai tik ļoti gribējās patērzēt. Viņa nebija no bailīgajām un koķeti apsēdās blakām muzikantam. Sve�inieks par to nebrīnījās. Barbara tomēr drusku apjuka, jo bija cerējusi, ka viņ� tai pieglaudīsies.
Bet viņ� palika kluss un nopietns kā arvien.
Heinc, � viņa iesāka, � jūs tie�ām esat brīni�ķīgs vīrietis!
Kā tā? � muzikants jautāja.
Nu, man arvien liekas, ka jūs tādam amatam esat par labu. Tie�ām, tādam staltam vīrietim kā jums labi piestāvētu formas tērps. Man daudzreiz nāk prātā, ka jūs līdzināties mui�niekam.
Vai jūs tā domājat? � viņ� jautāja.
Jā, jā, � Barbara iesaucās, � es pazīstu daudz kungu, bet tik elegantus var maz sastapt, un es domāju, ka zem jūsu drēbēm slēpjas pavisam cits vīrietis.
Jūs maldāties, jaunkundz, es esmu bez tēvijas.
Bet jūs varbūt esat cēlu�ies no labākas ģimenes?
Muzikants paraustīja plecus.
Oho, es uzminēju viņa noslēpumu, � Barbara domāja, � viņ� dro�i vien ir no labas ģimenes, tādēļ tas vienmēr ir tik drūms, tie��ām, �is vīrietis ir patīkams.
Heinc, � viņa saldi �ukstēja, � neesiet ta�u tik auksts. Jūs nemaz nezināt, cik ļoti es jūs mīlu. Un kuram es bū�u draudzene, tam vienmēr klāsies labi.
Muzikants uzlūkoja skaistuli un pievilka to sev tuvāk. Barbara bija tik laimīga, beidzot piepildījās viņas sapnis.
Bet Heincs izlikās bailīgs.
Ka tik sargi mūs nedzird, � viņ� bailīgi �ukstēja.
Kād'i sargi, mans mīļais? � Barbara jautāja.
Nu, tie vīri, kas apsargā sudraba velvi.
Barbara smējās.
Tie visi guļ kā lā�i, � viņa atbildēja. � Kas gan tagad lai sargātu sudraba velvi? Un tas nemaz nav vajadzīgs, jo tur ir stip�ras, neatlau�amas durvis.
Vai tie�ām?
Nu jā, pat pret uguni dro�as �īs durvis, pats milzis tās ne�spētu izcelt no eņģēm.
Bet ja nu kāds zaglis dabū atslēgu?
Tas ir neiespējami, kungi paņēma atslēgas līdzi. Tā manta atrodas tik dro�ā vietā, it kā pa�ā zemes vidū. Neraizējies par to, mēs esam netraucēti.
Es tomēr baidos �
Nu tad es vēl paskatī�os, vai aug�ā viss kārtībā, � Barbara sacīja, � tad es atnāk�u. Es zinu kādu dro�u vietiņu, kur neviens mūs netraucēs.
Barbara teciņus aizspurdza.
Iemīlējusies muļķe, � muzikants �ukstēja. � Man jāļaujas viņas mīlas glāstiem. Bet nu ir laiks dot signālu, ka man veicas.
Viņ� izvilka mazu laternīti un pienesa to pie loga. Pamirdzēja zila uguntiņa, to varēja redzēt ari tuvējā me�ā.
Tad viņ� paslēpa laternīti un uzmanīgi raudzījās uz me�u. Tur acumirklī paspīdēja sarkana uguns svītriņa.
Tur ir viņi, � muzikants �ukstēja, � tie atrodas savā vietā, un es varu mierīgi palikt. Es nevarēju pavēstīt labas ziņas, jo at�slēga nav dabūjama.
Drīz atgriezās Barbara, muzikants viņu sirsnīgi saņēma un iz�pildīja katru vēlē�anos.
Bet klusībā viņ� lauzīja galvu, vai tomēr neatrastos kāds slepens ceļ� uz sudraba velvi.
Es atnācu, mīļais, � Barbara �ukstēja, � nāc man līdz, man ir kādas telpas atslēgas, kur neviens mūs neatradīs.
Bet tevi redzēs, Barbara, kad tu nāksi atpakaļ.
O nē, tur ir vēl kāds ceļ�, kuru zina tik kungi un es, � Bar�bara sacīja.
Tu proti mani padarīt ziņkārīgu.
Bet tu redzēsi, ka man ir taisnība.
Barbara veikli atslēdza kādas durvis, un tie�ām, mīkla bija uz�minēta � viņi iegāja, un Barbara aizslēdza durvis.
Mēness apgaismoja telpu. Barbara pieveda muzikantu pie sienas un piespieda kādā vietā. At�ķīrās siena, un bija redzamas �auras trepes, pa kurām varēja aiziet uz kungu istabām un lejā � uz sud�raba velvi. Muzikants uzmanīgi vēroja, kā Barbara aizslēdz durvis.
Vai nu tu esi apmierināts? � viņa jautāja.
Jā, nu es redzu, ka tu mīli mani.
Jā, es mīlu tevi, tu lepnais, tu esi mana laime � un es tava!
Reizenhaines klostera vārtu sargi vēlā vakarā ieraudzīja tuvoja�mies kādu sievieti.
Kas jūs esat? � sargs jautāja.
Kāda nelaimīga meitene, � atnācēja atbildēja, � atļaujiet zvanit, es gribētu, mazākais �onakt, atrast dro�u patvērumu.
Manis dēļ, zvaniet, � sargs atbildēja.
Sve�iniece, lēnām pret mūri atbalstīdamās, pastreipuļoja līdz
vārtiem.
Vai jūs esat izsalkusi? � vārtu sargs līdzcietīgi jautāja.
Nē, nē, tik līdz nāvei nogurusi, � meitene atbildēja, nokriz�dama pie vārtiem.
Durvju sargs ar kādu mūķeni atnesa laternu.
Sve�iniece bija saļimusi smiltīs un izlikās pavisam nespēcīga.
Reizenhaines klosteris bija nelaimīgo patversme, vecais durvju sargs nekavējo�i iesāka savu samarie�a darbu. Ar spēcīgām rokām viņ� pacēla pakritu�o un aiznesa uz konventu, kur atradās telpas sve�iniekiem. Vairākas mūķenes atģērba sve�inieci.
Klostera iemītnieces pārsteigtas atkāpās.
Tā jau ir �igāniete un pagāns, � kāda iesaucās.
Bet cilvēka bērns, kam trūkst paspārnes, � klostera priek��niece sacīja. Ja pastāv �ēlsirdība, tad arī pagānam jāpalīdz. Jēzus Kristus kalponēm arī pret nicinātām �igānietēm jāizturas pēc Kris�tus mācības un jādod lūdzējiem patvērums. To neaizmirstiet.
Priek�niece piegāja pie dīvāna, uz kura gulēja �igāniete.
No kurienes tu nākdama, bērns? � viņa laipni jautāja.
Es bēgu no �igāniem, jo tie gribēja mani sagūstīt, � meitene atbildēja.
Un kādēļ tas notika?
Es noklausījos, tie runāja, ka es esot nolaupīts bērns, esot kādi dokumenti, kas varot man nodro�ināt nākotni. Es gribēju sle�peni iegūt dokumentus, bet �igāni pamanīja. Tad es gribēju no tiem aizbēgt � visu ceļu līdz pat klosterim tie dzinās man pakal, � �i�gāniete aiz noguruma nespēja vairs runāt.
Tu neesi �igāniete? � priek�niece izbrīnījusies jautāja.
Nē, tie papīri apliecina, ka esmu nolaupīts bērns, par �igāniem es neko vairs negribu zināt. Viņi mani sita, tādēļ ka es negribēju zagt, bet citi� o, ko es neizcietu pie �iem neģēlīgajiem ļautiņiem!
Skaistā sve�iniece pievēra acis, bet pa pievērto plakstiņu apak�u tā redzēja visu, kas notiek, dzirdēja katru vārdu.
Priek�niece griezās pie mūķenēm.
Ko jūs sakāt uz to, manas meitas?
Kāda no mūķenēm, kas jau ilgu laiku bija dzīvojusi klosterī, pa�nācās uz priek�u.
Sve�ā atgādina �igānieti, � tā apslāpētā balsī sacīja.
Priek�niece palocīja galvu.
Pareizi, bet vai reiz baltā āda, pa me�u dzīvojot, nevar būt nobrūnējusi?
Viņa lauza valodu.
Arī to var izskaidrot.
Nu, labi, cienmāte, tad es ieteiktu izsūtīt kareivjus, lai tie �igāniem dokumentus atņem.
Tad priek�niece uzrunāja skaisto �igānieti:
Kur ir �igāni?. Vai tu nevari mums pateikt, kur mēs �os ļaudis atradīsim?
Es aprakstī�u �o vietu, � Fatima sacīja, plakstiņus pacel�dama.
Meitene stāstīja par kādu diezgan attālu vietu me�ā, kur visu ko varēja atrast, tik ne �igānus.
Tur atrodas nometne, � viņa piebilda, � es dzirdēju, ka viņi tur palik�ot vēl ilgāku laiku.
Tad priek�niece atkal uzrunāja mūķeni:
Meitene var palikt �e. Es tūliņ do�u rīkojumu viņu aizvest uz klosteri, kur tā var ieņemt savu istabiņu, un jums, māsa Angela un māsa Marija, jāuzņemas nabadzītes kop�ana.
Mūķenes pazemīgi palocījās. Bet Fatimai nācās pielikt visas pū�les, lai neizrādītu savu prieku par izdo�anos.
Tum�a nakts bija kalnos un lejās.
Visu ietina tāda tumsa, ka pat Frauen Prisnicas kungu majas mūrus nevarēja at�ķirt. Tāpat arī tuvējā ci^nata ēkas nebija saska�tāmas. Visas ugunis jau bija izdzēstas, jo iedzīvotāji gulēja.
Un tikko saskatāma-bija arī vecā baznīca, kas pacēlās klusās kapsētiņas vidū.
Ap to lo�ņāja tum�i stāvi � Zārbergs ar saviem biedriem. Sis nelietis pēc ilgākas ceļo�anas bija sasniedzis savu mērķi un tagad taisījās ielauzties baznīcā, lai kapenēs aplaupītu miru�o komtesi.
Pie kapsētas mūra tas sapulcēja savus ļaudis.
Vai viss kārtībā?
Viss!
Nekas aizdomīgs nav manīts?
Es varēju arī maldīties, � kāds no bandītiem sacīja, � man likās, es redzēju kādu tum�u ēnu.
Kad tas bija?
Kādu pusstundu atpakaļ.
Tad tu esi maldījies, jo izlūks tūdaļ būtu ziņojis trauksmi.
Par to es arī esmu pārliecināts.
Uz priek�u!
Laupītāji pārkāpa pār kapsētas mūri un, par kapu kopiņām un krustiem nebēdādami, devās uz priek�u. Beidzot tie sasniedza baz�nīcu un pa sakristejas durvīm ielauzās vecajā dievnamā.
Laupītāji patlaban gribēja ieiet sakristejā.
Klau, � te kāds iesaucās, � vai jūs nekā nedzirdējāt?
Tas nav nekas, � Zārbergs pēc brītiņa atbildēja, � iesim vien baznīcā, tā būs bijusi kāda pūce.
Bandītiem tas otrreiz nebija jāsaka.
Drīz vien tika aizvērtas durvis un iedegtas zagļu laternas.
Tur stāvēja divi skapji.
Oho, tur dro�i kaut kas glabājas, � kāds laupītājs ie�saucās, � skatieties, kas par durvīm. Ha, ha, ha, gan jau mēs tās attaisīsim!
Ar da�iem cirvja cirtieniem tas drīz arī izdevās.
Zārbergs kāri ieskatījās.
Nekā prātīga nav, � viņ� pukojās, � grāmatas un doku�menti, pāris priestera tērpu, tie mums neder. Uz priek�u, zēni, at�veriet otru skapi.
Drīz arī otrs skapis bija atlauzts.
Oho, � Zārbergs iesaucās, � melns darbs, balta maize! Es jau redzu mirdzam un spīguļojam!
Tie ir dārgmetāla trauki un biķeri, � kāds no bandītiem ie�saucās. � Tie visi jāņem līdz, kausē�anai būs labi diezgan. Dodiet �urp maisu!
Trauki tika sabāzti maisā.
Zārbergs vēl kāri skatījās skapī.
Skaidra nauda nav atrodama, � viņ� sapīcis teica.
To mēs atradīsim upuru traukā, � kāds no biedriem atbil�dēja. � Bet daudz tur arī nevar būt.
Galvenais ielau�anās mērķis jau bija iekļūt kapenēs un aplaupīt komtesi.
Ko mēs vēl kavējamies?
Tik uzmanīgi, � Zārbergs aizrādīja, � pārsteigties nav no�zīmes, vispirms vēl pamatīgi pārmeklēsim sakristeju, pēc tam lai divi uzlau� upurtrauku. Mēs pārējie meklēsim ieeju kapenēs.
Veisenfelsas pilī joprojām dzīvoja zaļas dienas. Kad visi bija izgulēju�ies, dzīro�ana sākās no jauna.
Muzikants nosnaudās dienā. Barbara to vienmēr apgādāja ar gardiem ēdieniem un dzērieniem.
Tā pagāja trīs dienas. Nu atkal radās vajadzība kādu nakti iz�gulēties. Tādēļ nolēma nāko�o nakti ziedot atpūtai.
Pirms kopējām vakariņām pagraba uzraugs uznesa lielu vīna kannu, un, kad kādu brīdi muzikants viens pats atradās ēdamistabā, viņ� ātri kaut ko iebēra kannā.
�ovakar muzikants nemaz nedzēra vīnu, bet sūdzējās par galvas sāpēm un drīz aizgāja uz savu istabu.
Arī Barbara nedzēra vīnu, jo augstprātības dēļ ēda un dzēra vie�na pati.
Kad baznīcas pulkstenis nosita deviņus, pilī jau visi gulēja, bet tas nebija dabīgs miegs, bet apskurbums no zālēm, kas bija piebēr�tas vīnam.
Visi gulēja � pat vārtu sargi, tik divi visā pilī bija nomodā � muzikants un skaistā Barbara.
Muzikants bija apģērbies iekritis gultā un nu piecēlies uzmanīgi paraudzījās apkārt koridorā. Viss bija kluss kā kapā.
Viņ� lēnām soļoja pa gaņģi un drīz atradās pie durvīm, aiz ku�rām to gaidīja Barbara.
Viņ� pieklauvēja. Barbara smaidīdama atvēra durvis.
Mans Heinci, � viņa maigi �ukstēja, � tu atnāci, es tik ilgi tevi gaidīju.
Muzikants aizveda meiteni tālāk un nosēdināja uz krēsla.
Barbara, � viņ� iesāka, � ko tu gan domā, kas es esmu?
Nu, ceļojo�s muzikants, kas gan cits?
Nē, Barbara, par tādu es tikai izlikos, lai tiktu ielaists pilī. Tagad man nav iemesla tev ilgāk slēpties. Mans mājoklis ir me�s � es esmu laupītāju virsnieks Lips Tulians!
Barbara pārbijusies nespēja izrunāt vairs nevienu vārdu.
Neuztraucies, Barbara, � viņ� laipni sacīja, � tev nav no manis jābīstas. Tu arī nevari mani traucēt. Visi sargi un sulaiņi guļ saldā miegā un nepamodīsies agrāk, kā tik rīt pirms pusdienas. Es pielēju vīnam miega zāles � tie tagad guļ kā nāves miegā!
Nu man gals klāt, � Barbara vaidēja.
Kādēļ? � viņ� vaicāja. � Es jau tev teicu, ka nedarī�u neko ļaunu. Es neesmu nekāds slepkava, kā da�i domā. Agrāk kāds ne�lietis manā vārdā pastrādāja daudz nekrietnības, bet es neticu, ka ļaudis tam tic.
Tu nonāvēsi mani, � Barbara raudāja.
Ak, nē ta�u � bet sudraba velves dārgumus gan es paņem�u līdz. Izturies rātni, netaisi troksni, citādi man vajadzēs tevi sasiet un aizbāzt muti. Tagad es sauk�u savus ļaudis.
Lips Tulians piegāja pie loga, atbīdīja priek�karus un da�as se�kundes parādīja zilo uguni. Pēc tam atgriezies pateica, ka tūliņ nāk��ot viņa ļaudis.
Barbara lauzīja rokas.
Ak Dievs, jūs esat Lips Tulians. Un es jūs mīlēju.
Tas ir tiesa, � viņ� atbildēja. � Man �e klājās labi. Bet man jādabū sudraba mantas un nevienam necelsies nekāds ļaunums.
Sudraba mantas ir stingri noglabātas, � Barbara sacīja, � laupītāji pie tām netiks un tādēļ izgāzīs savas dusmas uz nevai�nīgiem cilvēkiem.
Apmierinies, bērns, � Lips Tulians sacīja, � neviens netiks aizskarts.
Aiz loga kāds iesvilpās.
Lips Tulians piesēja pie loga virvi un nolaida to lejā.
Pēc da�ām minūtēm, pie virves turēdamies, uzkāpa kāds vīrie�tis, tad otrs, tre�ais � līdz beidzot astoņi apbruņoti vīrie�i iekāpa pa logu.
Jūs abi paliksit �e, � virsnieks rīkoja, � sargieties aiztikt �o meiteni, bet neļaujiet viņai kliegt. Sagatavojiet maisus zemē lai�a�nai. Kur ir pārējie biedri?
Pils krūmos.
Labi, jūs citi nāciet man līdz.
Lips Tulians piegāja pie sienas, paspieda podziņu, un jau nāko�ā mirklī tie nokāpa lejā kādā nelielā telpā.
Drīz tika atrastas stiprās durvis.
Tās tie�ām bija nesalau�amas durvis, laupītāji domīgi kratīja galvas.
Bet virsnieks pavēlēja ņemt stangas un sākt. Laupītāji paklau�sīja.
Lips Tulians nekustēdamies stāvēja aiz saviem ļaudīm.
Nebija dzirdama neviena cita skaņa, kā tikai dobjie rībieni, kas cēlās, stangām atsitoties pret durvīm.
Fatimas nolūks bija izdevies. Viņa nu bija klosterī un varēja stāties pie sava velni�ķā plāna izve�anas.
Kamēr izsūtītie kareivji atgriezīsies, varēja vēl paiet dienas, un pat tad vēl melu tīkls nebūtu atklāts.
Pagaidām tā tēloja līdz nāvei noguru�o, un mūķenes kā prazda�mas palīdzēja viņai gan ar zālēm, gan visādiem stiprino�iem lī�dzekļiem.
Fatima cerēja drīz ieraudzīt Hedvigu, lai pēc tam uzzinātu, kurā istabiņā skaistā cietēja dzīvo.
Bet, redzēdama, ka skaistā mūķene nenāk aplūkot vājnieci, Fati�ma mainīja taktiku � neņēma ēdienu pretī, iedzēra vīnu un likās kā uz burvju mājienu atdzīvojusies.
Mūķene Urzula palika pie �igānietes.
Fatima gulēja, saprotams, ne jau nu aizmigusi. Bet viņa izlikās iesnaudusies un atmozdamās jautāja:
Ak, kur es esmu?
Klosterī, � mūķene atbildēja.
Jā, jā, klosterī, � liekule atbildēja, � kur pielūdz visvareno Dievu un viņa Dēlu Jēzu Kristu, vai ne?
Vai jūs jau esat dzirdējusi par Pestītāju? � mūķene Urzula izbrīnījusies jautāja.
Jā, jā, � Fatima �ukstēja, � �igāni jau daudz satiekas ar zemniekiem. Un zemnieku mājās es bie�i redzēju, kā ļaudis skaitīja lūg�anu pie Krustā sistā tēla. Ak, es nevaru izteikt, kā man gribējās iet turp.
Tad Fatima izteica vēlē�anos pieņemt kristīgo ticību, viņa ienīs- tot pagānu kalpo�anu elkiem.
Mūķene likās no sirds iepriecināta un apsolījās no priek�nieces izlūgties atļauju, lai Fatima varētu piedalīties aizlūg�anā līdz ar citām mūķenēm. Viltīgā Fatima to vien vēlējās. Un klostera priek��niece labprāt atļāva sve�inieci ievest baznīcā. Lai viņa sē�ot grēk�sūdzes krēslā, un Urzula lai stāvot tai blakus un lai ievadot viņu svētā baznīcas mācībā.
Zvanam atskanot, Urzula pavadīja sve�inieci uz baznīcu. Krusta koridorā mūķenes pa pāriem jau devās uz klostera baznīcu. Ērģeļu skaņas plūda pretī, baznīca bija spo�i apgaismota.
Uz Urzulas mājienu ceļos nometusies, Fatima runāja pakaļ svē�tos vārdus, kamēr skats paslepus slīdēja pāri uz mūķenēm.
Te viņa ieraudzīja maigu, pazīstamu seju.
�Tā pati ir,� viltniece domāja^�jā, ta pati ir, nu es to vairs ne�drīkstu izlaist no acīm.�
Rīta aizlūgums bija īss. Mūķenes atkal sagrupējās pa pāriem.
Fatima neizlaida Hedvigu no acīm. Nu tikai atlika uzzināt, kurā istabiņā tā iemīt. Viņa redzēja, ka Hedviga skūpsta priek�nieces roku un pazūd aiz kādām mazām durvīm netālu no krusta koridora. Tā acīmredzot bija viņas istabiņa.
Durvis aiz tre�ā pīlāra, � Fatima murmināja, � ak, tagad es zinu, kur viņu atrast. Priecājies, Kremo, drīz tu varēsi apkampt savu mīļo.
Fatima gāja tālāk. No krusta koridora varēja redzēt klostera dārzu, kuru apņēma lieli mūri, un kādā vietā, rītkrēslā tikko sare�dzams, pacēlās klosterbaznīcas tornis.
Bet Fatimas vanaga acis pat krēsla redzeja talu. Cie�i paskatī�jusies uz torni, viņa-tikko manāmi pasmaidīja.
� Viņi ir tur, � viltīgā meita domāja, � Kremo un viņa biedrs uz baznīcas bēniņiem gaida manu mājienu.
Frauen Prisnicas baznīcā neģēlīgie iebrucēji turpināja savu darbu.
Divi Zārberga biedri atlauza upurtrauku, un skano�ie naudas gabali drīz vien tika grābti pilnām saujām.
Uz priek�u, uz priek�u! � Zārbergs skubināja, � uzmanīgi, akmeni mēs jau pacēlām. Atri, tur, apak�ā, kapenēs, guļ vēl vairāk mantas.
�auras trepes veda dziļāk.
Zārbergs gribēja ieiet pirmais, jo viņ� zinot, kur atrodoties kom- teses �ķirsts.
Laternas un lau�amos rīkus nesdami, laupītāji iegāja kapenēs. Smags trūdu gaiss apņēma viņus, tā ka nevarēja ne paelpot. Later�nas gaismā spokaini rēgojās zārki.
Zārbergs uzmanīgi skatījās apkārt.
Surp, � viņ� pēc brītiņa sacīja un aizveda pārējos bandītus uz kapeņu ziemeļu galu. Te pie' sienas bija piestiprināta metāla plāksne ar uzrakstu:
�se dieva mierā dus lidz augsamcelsanās stundai jaunava sabīne doroteja fon gilden � stube, dzimusi tā kunga 1685. gadā 12. augustā
mirusi stipra ticība uz mūsu
pestītāju jezu kristu
1703. gada 14. jūnijā.�
Tā jau bijusi diezgan jauna, � kāds no bandītiem ieminējās.
Jā, astoņpadsmit gadu, �ēl, � Zārbergs sacīja. � Viņa bijusi arī skaista. Ak � viņa ir beigta, bet viņas mantas mums jādabū.
Viņ� norādīja uz metāla zārku, kas stāvēja uz balsta zem plāk�snes.
Nu, paskatieties, vai varat attaisīt skrūves?
Laupītājiem tas nebija divreiz jāsaka.
Nu, vai iet?� Zārbergs jautāja, � jeb būs ierūsēju�as?
Nē, skrūves jau kustas.
Jo labāk!
Pārējie gaidīja ar nepacietību. Beidzamās skrūves �ķindēdamas nokrita uz klona.
Tā, tagad ķerieties visi klāt, � Zārbergs sauca, � noceliet vāku.
Laupītāji sastājās ap zārku.
Tā, tagad � viens, divi, trīs!
Laupītāji pacēla vāku un uzmanīgi nolika uz klona. Zārbergs paķēra laternu un kāri apgaismoja �ķirsta iek�ieni.
Nolādēts, � tas caur zobiem izgrūda, � tur jau ir vēl koka zārks iek�ā. It kā ar vienu nebūtu diezgan. Nu, neko darīt, .�is vāks arī jāatskrūvē.
Laupītāji atkal ķērās pie darba, un vāks drīz vien bija nocelts.
Komtese, � Zārbergs iesaucās, biezu plīvuri ieraugot, kur� ietina cilvēka ķermeni. Nu, redzēsim, vai manta tie�ām ir tik liela, kā tiek stāstīts, es esmu ziņkārīgs.
Briesmonim nekas nebija svēts. Gandrīz ar vienu rāvienu tas atrāva plīvuru. Parādījās skaista meitenes seja.
Tā bija komtese Gildenstube.
Jau veselu gadu viņa gulēja kapenēs, bet iebalzamētais ķer�menis nebija pārvērties. Kā iesnaudusies tā gulēja, ar mir�u vainagu brūnajās cirtās, un balts zīda tērps apņēma maigos locekļus.
Bet ne vien mir�u vainags rotāja jaunavīgi skaisto galvu7 brū�nās cirtas spīdēja un vizuļoja, it kā tur mirdzētu lieli rasas pilieni.
Ap kaklu, krūtīm un rokām bija dārgākās rotas, tie�ām pasa�kaina bagātība, pat vaska bālajos pirkstos vizuļoja dārgākie bril�jantu gredzeni.
Laupītāji stāvēja nekustēdamies.
Pat viņu necilvēcīgajās sirdīs rosījās kādas savādas jūtas, viņi apzinājās, ka grib pastrādāt nedzirdētu neģēlību � aplaupīt mironi.
Zārbergs pirmais sasparojās.
Nu, ko jūs tā blen�at uz meiteni? Uz priek�u � atņemiet skaistās rotas, tas ir tāds laupījums, kāds mums nekad nav gadī�jies �
Viņ� noliecās pār mironi.
Viņa roka jau tuvojās mirdzo�iem dārgumiem, te uzreiz tie iz�dzirda ērmotu skaņu.
Kas tas? � Zārbergs iesaucās, � kas tur runā?
Tas nāk no aug�as, � kāds biedrs atsaucās, � ha, tur kāds runā, nolādēts, elle un velns!
Tas ir jūsu gals � jūs nelie�i! � atskanēja no aug�as.
Pieminiet manu Grietu, kuru jūs iedzināt kapā. Nu es esmu atriebis, jūs � neģēlīgie rīkļu rāvēji!
Dobja dārdoņa sekoja �iem vārdiem.
Nolādēts, � Zārbergs kliedza, laternu paķerdams.
Viņ� skrēja uz trepēm.
Bet aug�ā bija tum�s, smagais akmens gulēja pār kāpņu velvi, un aug�ā bija dzirdami skaļi saucieni.
�urp, zemnieki, �urp, es noķēru laupītājus, tur, apak�ā kapenēs ir �ie nelie�i � tie iekritu�i kā �urkas slazdā!
Veisenfelsas sudraba velvē sviedriem vaigā strādāja Lipa Tulia�na ļaudis. Lau�amās stangas klaudzēja un �irkstēja � viss velti, durvis kā nebija, tā nebija atlau�amas.
Virsniek, � garais Zamuels aizkusis teica, � tas ir tāds �ķēr�slis, kāds mums vēl nav gadījies. Nolādētās durvis ir nekust. Es domāju, �oreiz mums būs jāaiziet tuk�ām rokām.
Nekad!
Bet mums vairs nav lau�amo stangu. Pati labākā nupat sa�lūza. Durvis ir stiprākas kā mūsu darba rīki.
Tas var būt, � Lips Tulians sacīja.
Nu tamdēļ, � garais Zamuels atbildēja. � Kā lai mēs viņas uzlau�am, virsniek?
Vadonis pagāja soli uz priek�u.
Darba rīki var būt nelietojami, � viņ� iesāka, � bet vienu jūs esat aizmirsu�i.
Ko tad, virsniek?
Mani! � Lips Tulians atbildēja ar ledainu mieru, � ejiet pie malas, tagad rīko�os es!
Laupītāji pārsteigti un iztrūku�ies uzlūkoja savu vadoni. Tie jau pazina viņa milzu spēku, bet neviens neticēja, ka tas spēj atvērt dzelzs durvis.
Lips Tulians acumirkli vēroja vareno �ķērsli. Bet tad viņ� salie�cās iesāņus un atspieda ķermeni pret durvīm, tā kā pleci cie�i pie�kļāvās durvīm.
Laupītāji brīnīdamies vēroja savu virsnieku.
Ko viņ� grib? � tie savā starpā sa�ukstējās, � vai durvis izgāzt? Ha, tas nu gan nav iespējams.
Visi saspīlētiem nerviem uzlūkoja virsnieku. Viņa seja bija pie�tvīkusi tum�i sarkana, katra dzīsla līdz pu�u plī�anai izspiedusies, bet neviena skaņa nenāca pār viņa lūpām, kas cie�i bija sakostas kopā. Tad viņ� atgāja no durvīm.
Zamuel, � virsnieks sacīja, � mantas ir mūsu!
Laupītāji spiedās apkārt. Stīvām acīm tie skatījās uz durvīm.
Masīvās dzelzs durvis, pateicoties Lipa Tuliana briesmīgajam spē�kam, bija ielūzu�as, tā ka tievāks vīrietis varēja izspraukties cauri.
Laupītājiem tas bija neredzēts brīnums. Tik tie�ām pārcilvēcī- giem spēkiem tas bija izdarāms.
Mūsu virsnieks lai dzīvo! � Zamuels iesaucās, un laupītāji -apstāja stiprinieku.
Mums nav- laika, � tas atplijās, �_ ātri iek�ā, tievākais no jums var ielīst velvē un padot mantas ārā. Atri, ātri'� turiet maisus gatavībā.
Bandītiem tas otrreiz nebija jāsaka.
Kāds slaidsjaupītājs kā zutis ielīda pa spraugu, kas bija radusies aug�ā, kamēr viņa biedri atnesa līdzpaņemtos maisus.
Un nu sākās īsts dārglietu lietus. Trauki, rotas lietas un veseli maisi zelta naudas, viss nāca no aug�as lejā, un milzīga bagātība krājās maisos, kurus turēja zem spraugas.
Lips Tulians atkal stāvēja nekustēdamies.
Vēl cilājās viņa platās krūtis � asins auļoja, kad viņ� ar lies�mojo�u skatu aplūkoja savu pārcilvēcīgo darbu.
Viens maiss pēc otra tika piepildīti. Velve patiesi �ķita neiztuk��ojama.
Cauri! � ātskanēja laupītāja balss, kas strādāja iek�ā, velvē. � Te nav vairāk nekā, tikai pāris vecu lukturu no alvas un vara.
' � Tos lai viņi patur, � garais Zamuels iesmējās, � mums jau ir vairāk, nekā vajadzīgs.
Laupītāji izlīda no velves, un visi gaidīja vadoņa turpmākās pavēles.
Lips Tulians bija apmierināts, viņa pārdro�ais pasākums atkal reizi bija izdevies lieliski.
Ņemiet maisus, � viņ� pavēlēja, � sanesiet visu aug�ējā telpā un tad ar virvi nolaidiet lejā.
Pavēle tūliņ tika izpildīta. Lipa Tuliana bandā valdīja īsta dzelzs disciplīna.
Lips Tulians pagaidīja, kamēr pēdējais laupītājs bija atstājis velvi. Tik pēc tam viņ� lēnām sekoja un iegāja aug�ējā telpā, kad viņa ļaudis jau laida pilnos maisus pa virvi zemē.
Apak�ā gaidīja pārējie laupītāji, lai tūliņ saņemtu maisus un iz�kravātu pa mazākām daļām.
Lips Tulians, istabā ienākot, uzmeta pavir�u skatu Barbarai, kuru vēl vienmēr apsargāja divi laupītāji.
Tad tas devās uz savu istabu paņemt vijoli. Viņ� rūpīgi nogla�bāja instrumentu linu maisiņā un pēc tam izņēma apģērbu no sai�nī�a, ko Zamuels viņam bija atnesis.
Pēc nedaudz minūtēm laupītāju virsnieks jau stāvēja, mednieka uzvalkā ģērbies, starp saviem ļaudīm, duncis un pistoles spīguļoja pie viņa jostas.
Laupītāji pa to laiku nebija stāvēju�i dīkā. Tie gandrīz visus maisus bija nolaidu�i zemē un patlaban sekoja pēdējie.
Tad Barbara izdvesa smagu nopūtu.
Kas nu ar mani lai notiek? � istabene trīco�ā balsī jautāja.
Nekas, � Lips Tulians atbildēja, � mēs atstāsim pili un tev nekā ļauna nedarīsim. Sudraba velves dārgumi man ir rokā, es varu iet.
Un es? � Barbara �ņukstēdama jautaja.
Tev nekas nenotiks, � laupītāju virsnieks atbildēja.
Bet kungi, � Barbara vaimanāja, � ja velvi atradīs atvērtu, tad teiks, ka es esmu bijusi nodevēja. Tad mani sagaida moku rats. Man būs jāizcie� briesmīgs sods.
Lips Tulians domīgi nolieca lepno galvu. Jā, Barbarai taisnība, visas aizdomas kritīs uz viņu, un tad tā, bez �aubām, var sagaidīt visļaunāko.
Barbara bija piecēlusies.
Mani mocīs un spīdzinās, � viņa vaimanāja, � briesmīgi mocīs, kamēr es atzī�os. Tad labāk es tūliņ mirstu. Ņemiet savu dunci un iegrūdiet to man sirdī � tā tagad ir mana laime.
Lips Tulians uzlūkoja viņu.
Vai tu mani turi par neģēlīgu slepkavu? � viņ� jautāja.
Nē, nē, bet ātra nāve man tagad ir daudz vēlamāka nekā mocības. Tamdēļ izdzēsiet manu dzīvi, nogaliniet mani, es jūs ļoti lūdzu!
Nekad! � laupītāju virsnieks atbildēja, � tu vari reizē ar mani atstāt pili. Es tev iedo�u tādu naudas summu, ka tev sve�umā nevajadzēs ciest trūkumu.
Barbara papurināja skaisto galviņu.
Tas mani neglābs, � tā sacīja, nevarēdama apmierināties, � manu dzīvesvietu uzzinās un pēc tam ieradīsies mocītāji.
Lips Tulians atzina, ka �ie vārdi nav bez pamata.
Bet kā lai es tev palīdzu, meiten? � viņ� jautāja.
Ņemiet mani līdz, � Barbara lūdza, � ja es gribu glābt-savu dzīvību, tad man atliek vēl viens dro�s patvērums. Es gribu palikt pie laupītājiem, me�ā, alās, vienalga, kur. Bet es negribu mirt, es jau vēl esmu tik jauna, ap�ēlojieties par mani, es jums nekā neesmu nodarījusi.
Viņa lūgdamās pacēla rokas.
Es izpildī�u tavu vēlē�anos, � laupītāju virsnieks pēc īsas apdomā�anās sacīja, � ir pareizi, tu esi ķezā un es pie tā zināmā mērā esmu vainīgs. Bet apdomā, ka arī pie mums tu nebūsi dro�ībā. Ķērāji var uziet mūsu paslēptuves, un tad tu tomēr kritīsi viņu rokās.
Barbara smaidīja caur asarām.
Pie Lipa Tuliana es esmu fko�a, no viņa baidās visai Vā�cija, � tā klusām sacīja.
Laupītāju virsnieks pamāja viņai.
Tad ej, paņem savas mantas, ņem līdz visu, kas tev der un kas ir vērtīgs, tev neviens ne feniņu nenolaupīs.
Barbara noslaucīja asaras.
Es jums pateicos! � viņa iesaucās un skrēja uz slepenajām trepēm.
Lips Tulians tai brītiņu noskatījās pakaļ, tad griezās pie garā Zamuela.
Cik tālu tu esi ar darbu? '�
Patlaban beidzamie saiņi tiek laisti lejā, bet, virsniek, ja nu meitene saceļ trauksmi?
Lips Tulians papurināja galvu.
Tu domā, meitene spēlēja komēdiju, lai atbrīvotos?
Jā, tā es domāju gan, virsniek!
Nu, es domāju citādi. Ko tad viņa lai trauksmina? Visi ļaudis- jau guļ apdullināti. Miega zāles darīja savu iespaidu, tie nav atmo�dināmi.
Nu velns lai tādai istabas meitai uzticas, � milzis kurnēja, � viņai ir kaut kas tāds viltīgs acīs, un es domāju, viņa mums vēl �o to ievārīs.
Lips Tulians tomēr kļuva drusku domīgs.
Vai es būtu maldījies, � viņ� �ukstēja, � Barbara jau ir vieglprātīga un koķeta � ak, kas tas?
Pērkonam līdzīgs grāviens nodārdēja telpā, logi �ķindēja.
Zamuels nikni iekliedzās.
Te nu ir, virsniek, �ī neliete tik spēlējusi komēdiju. Virs pils atrodas da�i lielgabali � meitene dod trauksmes signālu, un tagad mums Veisenfelsas pilsoņi klups kaklā.
Atkal tāds pats grāviens. Otrs lielgabala �āviens atbalsojās tuvu un tālu, modinādams aizmigu�os pilsoņus.
Lips Tulians savilka dūres.
� Piekrāpti! � viņ� neganti iekliedzās. � Sievietes piekrāpti.
� es viņām vairs neticē�u � viņas ir �ūskas, visas, visas, tik viena bija eņģelis' � Hedviga!
Laupītāju virsnieks skrēja uz slepenajām durvīm. Zamuels drāzās tam pakaļ.
Virsniek, uz kurieni jūs gribat iet?
Sodīt nodevēju, � Lips Tulians atbildēja, un viņa staltais slāvs nozuda uz vītņu kāpnēm.
Kā jau tik daudzām vecām celtnēm, arī Reizenhainas klosterim bija savi nostāsti.
Tika runāts par neizskaidrojamām un �au�alīgām parādībām, kas laiku pa laikam klosterī redzētas, visvairāk klostera baznīcas bē�niņos.
Tur staigājot apkārt kāda mūķene, un naktī, sevi�ķi spoku stun�da, neviens nedrīkstēja tur iet.
Mūķene bijusi ļoti skaista, bet viņai biju�i mīlas sakari, kas at�klāju�ies. Visbriesmīgākais sods ķēra debess līgavu, kas bija aiz�mirsusi savu pienākumu � viņa tika dzīva iemūrēta.
Un no tā laika nelaimīgā pa naktīm staigājot apkārt, nopūzda�mās, bez miera, kā ēna, spoks.
Zināja stāstīt, ka baznīcas bēniņos dzirdētas nopūtas un �ēli \aidi, da�i pat apgalvoja, ka nelaimīgā mūķene kā gars tiem pa�slīdējusi garām.
Nu jau ilgu laiku nekas nebija dzirdēts par spoku.
Kā ziedo�a ābele sirmais, vecais zvaniķis īstenībā bija vistuvāk �ai spoko�anās vietai.
Fatima jau divas dienas tagad bija klosterī, kad zvaniķis pēc ava paraduma apciemoja vārtu sargu.
Abi sirmie ve�i bija vienīgie vīrie�i visā klosterī, un arī tie nekad nedrīkstēja spert kāju svētajā vietā.
Zvaniķis glu�i pārvērties ieskrēja vārtu sarga mājiņā.
Vārtu sargs sabijās.
Tu laikam esi saslimis, vecais draugs? � viņ� jautāja.
Saslimis? Nē!
Kas tad tev noticis?
Ak Dievs, es nemaz nevaru izteikt!
Tu padari mani ziņkārīgu.
Zvaniķis izdvesa smagu nopūtu.
Mūķene atkal staigā apkārt, � vecais sacīja, � vakarnakt es pats savām acīm redzēju bez miera apkārtklīsto�o.
Kā tas iespējams, � vārtu sargs, �ķietami neticīgi un tomēr bailīgi apkārt skatīdamies, sacīja.
Zvaniķis iemeta varenu malku no vīna krūzes un pēc tam jutas drusku stiprināts.
Jā, es viņu redzēju, � tas skaļi apgalvoja, � es pa�reiz nācu no zvanu torņa lejā, jo man pie zvana virves bija kāds nieciņ� da�rāms. Te es izdzirdu klusu troksni, bet es par to nelikos zinis. Tur jau varēja būt pūces vai cits kāds pa�obeļu zvēriņ�.
Glu�i pareizi, � vārtu sargs apstiprināja.
Mēness spīdēja gai�i, � zvaniķis turpināja, � es skaidri re�dzēju, kā baltā gaisma, pa skaņu lūkām ieplūzdama, apgaismoja bēniņus. Tik pāris vietās vēl bija melna nakts. Un no turienes uz�reiz izlīda � es pilnīgi skaidri redzēju mūķeni, kas kā gars �audījās pa bēniņiem. Nu, es biju gandrīz bez jēgas. Tik tikko vēl spēju pār�mest krustu un steig�us nobēgt pa trepēm zemē. Nu, pusnaktī es nekad vairs nekāp�u pa trepēm, tur jau cilvēks kaklu var lauzt.
Abi vecie draugi vēl ilgi sarunājās par spoku un svēti ticēja, ka nelaimīgā mūķene patiesi staigā apkārt pa baznīcas bēniņiem.
Bet Fatima to zināja labāk.
Krusta koridorā kavēdamās, viņa gaidīja kādu signālu no baz�nīcas puses un vairākkārt aplūkoja Hedvigas istabiņas durvis un atslēgu. Pa atslēgas caurumu ieskatīdamās, tā redzēja, ka Hedviga pastāvīgi lūdza Dievu, pie Dievmātes tēla nometusies, un bija tik ļoti nogrimu�i lūg�anās, ka nemaz nemanīja Fatimas rīko�anos.
Priek� pasaules viņa ir kurla un akla, � Fatima �ukstēja, � jauki, ko labāku es vēl varu vēlēties? Priecājies, Kremo, drīz tu varēsi savu skaisto mūķeni aizvest no klostera.
Sai laikā valodas par spoko�anos izplatījās pa visu klosteri. Pat priek�niece dabūja zināt, ka mūķene atkal parādījusies, un ikviens ticēja �ai parādībai, kas jau kop� neatminamiem laikiem staigājot apkārt. Klostera baznīcā pat noturēja aizlūgumu par nelaimīgās dvēseles mieru, un nevienam ne prātā nenāca, kas zem spoku maskas klīda pa svētajiem mūriem.
Zārbergs bija pirmais sasniedzis trepes un patlaban vēl redzēja, kā jauns zemnieks, kura galva bija apsieta, nolaida smago akmeni. � Nolādēts! � nelietis kliedza. � Tas jau ir tas pats zeņķis,
kuram mēs gribējām atņemt meiteni, �im puisim ir kaķa dzīvība, viņ� uzmodies un tad līdis mums paka|.
Pie velna! � kāds no bandītiem iesaucās. � �is zellis sacels trauksmi ciemā un pilī.
Laupītāji vairs nedomāja par komteses līķa aplaupī�anu. Tagad pa�iem bija jāglābj dzīvība.
�urp! � Zārbergs sauca, � mums jāuzceļ akmens. Ķeramies klāt, ātri � jūs jau esat stipri kā lauvas.
Bet telpa bija tik �aura, ka tikai divi laupītāji varēja sastāties blakus uz aug�ējiem trepju pakāpieniem.
Un tie nespēja smago akmeni pacelt.
Nāve un elle! � Zārbergs sodījās, � mēs esam slazdā. Es vairs nevaru, man rokas kā pamiru�as. Lai pamēģina divi citi � stiprākie � ātri �urp, katra minūte ir dārga!
Bandītiem tas otrreiz nebija jāsaka.
Divi stiprākie likās klāt ar pleciem uzcelt varepo klints plātni. Veltas pūles. Akmens drusku gan pacēlās, bet uzcelt to vīriem ne�izdevās.
Atri, ātri � pagrūdiet lau�amo stangu apak�ā, � tie stenēja.
Velti, viņu spēki apsīka, un akmens plāksne ar visu savu milzīgo
svaru atkal uzgūlās pār caurumu. Laupītāji saskatījās.
Aug�ā jau kļuva dzirdami soļi un balsis. Bez cīņas izbēgt vairs nebija domājams.
Nelaimīgais Ansis, kur� ievainojuma dēļ bija iededzies trakā atrie�bības kārē, slepus bija sekojis laupītājiem un tagad ar saviem klie�dzieniem sacēlis kājās visu ciemu un pils apkalpotājus.
No grāfu pils izsteidzās bruņojies apkalpotāju pulks, kamēr zem�nieki pulcējās kapsētā ar izkaptīm, spriguļiem un dak�ām.
Kur ir laupītāji? � no visām pusēm atskanēja saucieni.
Tad jaunais zemnieks devās pie sanāku�ajiem. Asiņainas drānas
klāja viņa ievainotos locekļus, bet viņa acīs dega atriebības uguns.
Skaļā balsī tas pastāstīja par savu sastap�anos ar laupītājiem, par savu ievainojumu, Grietas vajā�anu un viņas nāves lēcienu.
Tur iek�ā viņi ir! � Ansis kliedza, uz baznīcu rādīdams, � aplaupīja sakristeju un pēc tam iegāja kapenēs. Tad es uzvēlu ak�meni virsū, un tagad nelie�i ir ieslēgti kapenēs. Nāvi slepkavām! ' � Nāvi! � pārējie atsaucās, un bruņots pūlis metās uz baznīcu.
Sakristejas durvis bija vaļā. Zemnieki un apkalpotāji, kādi se��desmit skaitā, ar lāpām ceļu apgaismodami, tūliņ iedrāzās sakris- tejā un acumirklī ieraudzīja, ka neģēļi jau paspēju�i atvērt skapjus.
Vai �iem baznīcas laupītājiem! � atskanēja me�onīgi sau�cieni.
Nāvi miroņu aplaupītājiem! � apbruņotie sulaiņi, pārskaitu��ies, bises un zobenus"vicinādami, kliedza.
-T- Sie nelie�i, bez �aubām, ielauzu�ies kapenēs, lai aplaupītu komteses līķi.
Tā ir, � Ansis apgalvoja, � es skaidri redzēju, kā tie at�vēra zārku.
Ha, par to tie locīsies uz bendes rata, � zemnieki auroja.
Tagad viss bars iedrāzās baznīcā. Lāpu gaismā tie vēl redzēja,
ka akmens tiek drusku pacelts, bet atkrīt atpakaļ.
Ak, viņi grib tikt laukā, � zemnieki sauca, � nu, lai tik rādās virspusē. Gan mēs pratīsim tos saņemt!
Atriebēju pulks tagad salasījās ap lielo akmens plāksni, un pils pārvaldnieks, ļoti enerģisks vīrietis, bija uzņēmies vadību.
Pils pārvaldnieks, būdams pārliecināts, ka Viņu pārspēkam iz�dosies uzvarēt laupītājus, pavēlēja pacelt smago akmens plāksni un griezt �auteņu stobrus pret caurumu.
Smagais akmens drīz vien bija pacelts.
Padodieties! � pārvaldnieks sauca, � nometiet savus iero�us un nāciet laukā. Pretējā gadījumā mēs atklāsim uguni.
Ko � vai nepadosities?
Pistoles �āviens skanēja kā atbilde.
Laupītāji zināja, ka tiem gaidāmas karātavas, un tamdēļ bija izvēlēju�ies cīņu uz dzīvību un nāvi. Izmisums bija pārņēmis viņu prātus, un tad Zārbergs bija raidījis pirmo �āvienu, cerēdams ar to sacelt apjukumu. Bet �oreiz tas maldījās. Pils apkalpotāji pa lielākai daļai bija izdienēju�i kareivji, da�ādos kara gājienos pie�dalīju�ies, dro�sirdīgi vīri. Tie nekavējoties atklāja uguni.
Briesmīgi kliedzieni skanēja par atbildi. Vairāki laupītāji ievai�noti pakrita uz trepēm, bet atliku�ie uzskrēja aug�ā un acumirklī iejaucās starp uzbrucējiem.
Zārbergs iz�āva savu otro pistoli, vēl neievainotie laupītāji se�koja viņa piemēram.
Pulvera dūmi pildīja velvi. Biezi dūmu mākoņi ļāva cīnītājiem pazust, kas tagad, kad bises bija iz�autas, ķērās pie aukstajiem iero��iem.
�ausmīga cīņa bija iedegusies citkārt tik klusajā dievnamā.
Laupītāji kāvās par brīvību un dzīvību.
Bet arī zemnieki un apkalpotāji cīnījās sīvi, jo nelaiķe komtese bijusi īsts eņģelis cilvēka izskatā, tik �ēlīga, ka pat nabagu būdiņas uzmeklēja, ar devīgu roku izdalīdama dāvanas.
Apziņa, ka nelie�i gribēju�i aplaupīt komteses līķi, saniknoja uzbrucējus, un tie kāvās kā tīģeri. Izkaptis un spriguļi �vīkstēja un, ja pulvera dūmi nebūtu pasargāju�i laupītājus, tie līdz pēdējam būtu kritu�i. Biezie dūmu mākoņi nelie�iem deva iespēju atgaiņāties un pat nogāzt da�us no uzbrucējiem.
Zārbergs cīnījās kā satrakot� zvērs.
Uzbrucēji drusku atpūtās, �o acumirkli izlietoja Zārbergs, pāris lēcienos izmezdamies pa atvērtajām sakristejas durvīm.
Viņam sekoja vēl divi no viņa biedriem, kuru ievainojumi gan asiņoja, bet spēki vēl nebija zudu�i.
� Dzīsimies pakaļ! � atskanēja pārvaldnieka pērkonbalss, � neviens nedrīkst izbēgt!
Par vēlu.
Laupītāji caur sakristeju jau bija sasniegu�i kapsētu, pār kuras mūriem tie pārrāpās ar kaķa veiklību. Pārējie turpretim krita sanik�noto uzbrucēju rokās.
Divi bija beigti, pārējie ievainoti, tie ātri tika sasieti un vesti uz pili, lai tur tos apsargātu, līdz iestādes pārņems ļaundarus.
Bet sulaiņi ar pārvaldnieku priek�galā iegāja kapenēs, lai pār�liecinātos, vai neģēļiem jau izdevies aplaupīt mironi.
Tur komtese gulēja savā zārkā.
Pārvaldnieks, jau acis vien uzmezdams, redzēja, ka neģēļu rokas nav aizskāru�as miru�o. Ģimenes dārgumi vēl vienmēr vizuļoja lāpu sarkanajā gaismā.
Kamēr pārvaldnieks pie �ķirsta sacīja īsu lūg�anu, lai pēc tam zārku no jauna aizvērtu un aizskrūvētu, sulaiņi izvilka kritu�o lau�pītāju līķus baznīcā, kur uz grīdas arī da�i zemnieki vārtījās nāves agonijā.
Lips Tulians bija aizskrējis uz slepenajām trepēm, lai trauktos Barbarai pakaļ. Bet drīz vien laupītāju virsnieks pārliecinājās, ka viltniece rīkojusies ar apdomu. Vairākas durvis tam aizsprostoja ceļu, ta�u ar pāris spēcīgiem kājas spērieniem �ie �ķēr�ļi bija ātri pārvarami.
Tā pārdro�nieks iekļuva ļoti greznās istabās.
Te vajadzēja dzīvot kungiem, kas pa slepenajām trepēm varēja iekļūt sudraba velvē.
Laupītāju virsnieks skaļi iesmējās.
� Ha, ha, ha, lai nu viņi nokāpj mantu kambarī, tie it neko vairs neatradīs. Mantas es paņem�u līdz, lai vai visa Veisenfelsa man stātos pretī!
Tagad viņ� apskatījās pēc Barbaras.
Mei�ai vajadzēja atrasties tuvējā tornī, jo tur stāvēja lielgabali.
Lips Tulians traucās tālāk.
Viņ� izgāja vēl vairākas durvis, bet Barbara nekur nebija re�dzama. Tā acīmredzot bija paslēpusies.
Lips Tulians atmeta ar roku un steidzās atpakaļ pie saviem ļaudīm.
.Ha, dzird jau balsis, visa Veisenfelsa ir kājās.
Garais Zamuels metās virsniekam pretī.
Virsniek, ātri, ātri � elle ir vaļā, es varu derēt, ka mums vajadzēs cīnīties.
Jā, to mums vajadzēs, � virsnieks atteica, un abi pa virvi nolaidās zemē pie saviem ļaudīm, kas stāvēja sapulcēju�ies.
Gandrīz visi bija apkrāvu�ies maisiem un saiņiem, tik nedaudzi stāvēja dikā, un to starpā bija arī Guste ar Terēzi.
Lips Tulians paskatījās apkārt.
Pirms sasniedza me�u, vēl bija jānoiet labs ceļa gabals, un, gal�venais, jāpārceļas pār Zālupi.
Tur atradās laiva,' ko apsargāja divi laupītāji, bet tā bija maza, tā ka visiem reizē pārcelties nebija iespējams.
Zālupe �ai vietā bija stipri krā�aina, citādi to varētu pārpeldēt.
Lips Tulians uzsauca doties projām un sapulcēties pie Zālupes.
Virsnieks ar da�iem neapkrautiem biedriem, kā arī Gusti un Te�rēzi, gāja iepakaļ.
Lips Tulians paskatījās atpakaļ uz pili, tur stāvēja divi vīri, acīmredzot sargi, kas nebija iebaudīju�i no miega zāļu dzēriena, tie kliedza, māja ar roku, rādīja virzienu, kur laupītāji aizgāju�i.
Lips Tulians nebija maldījies. Nakts krēslā kļuva redzams bru�ņots pulks, saprotāms, vēl labi tālu, bet tas ātri tuvojās.
Pie velna, virsniek, � Zamuels iesaucās, � tur jau ir kareiv�ji, patiesi, viss Veisenfelsas garnizons ir kājās, mums būs jāpārko� ciets rieksts.
Lips Tulians neatbildēja, bet uzmanīgi vēroja apkārtni, � da�ās vietās bija krūmi, arī uzkalnītes un bedres.
Paslēpieties, � viņ� uzsauca saviem pavadoņiem, � atklājiet uguni uz vajātājiem, mums jāiegūst laiks, lai mūsējie ar laupījumu var pārcelties pār Zālupi.
Pavēle tūliņ tika izpildīta. Arī mei�as paslēpās kopā ar laupītā�jiem. Drīz vien �ķīda ugunis un lodes d�inkstēja uzbrucējiem pretī.
Uz priek�u! � skanēja bargs pavēlnieka sauciens, � jūs tak nebaidīsities kā pāris vistu zagļu!
Tad Lips Tulians izslējās.
Sargieties, � atskanēja viņa pērkonbalss, � melnā gvarde ir �eit � �urp, ja gribat ar mums cīnīties!
Otrā pusē bija manāms apjukums. Dzirdēja skaļus kliedzienus, lielais pūlis atkāpās, tik kareivji sagatavojās uzbrukmam.
Melnā gvarde, � skanēja balsis, � kur tā ir, tur ir ari Lips Tulians.
Sis �ausmīgais vārds darīja apjukumu vēl lielāku, bez tam no laupītāju frontes vēl atskanēja ņirgas. Oficieris pārskaitās.
He, sala�ņu un laupītāju bars, ko jūs te meklējat! � viņ� skaļi iesaucās.
Ne�aut! � Lips Tulians sacīja garajam Zamuelam, kas pat�laban mērķēja uz oficieri, � es vispirms gribu ar viņu runāt.
Laupītājs nolaida bisi.
Sala�ņu bars apciemoja Veisenfelsas pili, � Lips Tulians atbildēja ar ledainu mieru, � paskatieties, vai sudraba velvē vēl ir kas atlicis, mantas es izlaupīju, es � Lips Tulians, ar savu melno gvardi.
Pilsoņu gvardus pārņēma bailes. Oficieris pārskaities iz�āva uz laupītāju virsnieku.
Pateicos! � Lips Tulians sauca, kam lode svilpodama bija aizskrējusi gar galvu, � bet jums vajag labāk mērķēt, komandanta kungs, melnajā gvardē ir labāki �āvēji. Zamuel, atklāj uguni!
Uguns strūkla �ķīda pa bises stobru, un oficieris, neganti lādē�damies, novēlās gar zemi. Cīņa sākās no jauna.
Kareivji manīja, ka tikai nedaudz pretinieku tiem aizsprostoju�i ceļu uz upi. Viņi iz�āva veselas zalves uz apslēptajiem laupītājiem, nenodarot tiem nekādu vainu.
Guste gulēja netālu no garā Zamuela, mierīgi lādēdama savu mazo bisi un iz�audama.
Aiz viņas, soļus piecdesmit atstatu, drusku iesāņus, bija paslē�pusies Terēze. Te Guste izdzirda kādu lodi aizspurdzam gar ausi un sabijusies domāja, ka ienaidnieks jau ielauzies aizmugurē. Vēl otrs �āviens sekoja, un Guste iekliedzās. Viņas cepurē esot caurums.
Bet Zamuels bija ieraudzījis, no kurienes tiek raidīti �āvieni.
Hallo, � viņ� uzsauca, � es redzēju, no kurienes nāca �āviens. Tu jau laikam esi no mūsējiem, biedri, ne�auj ta�u �urp, ienaidnieks ir tur, pāri pretī!
Atbildes nebija. Lips Tulians bija dzirdējis sarunu un pēk�ņi uzlēca kājās.
Nedaudz lēcienos tas sasniedza krūmu, no kura tika raidīti dī�vainie �āvieni.
Kluss kliedziens atskanēja no turienes.
Terēze, ko tas nozīmē? Tavas lodes gandrīz ķēra dzirnavnieka meitu, � virsnieks drūmi sacīja. v
Tā bija pārskatī�anās, � bohēmiete atbildēja trīco�u balsi.
Vai arī traka kaislība, � viņ� ļoti nopietni papildināja, � sar�gies, Terēze!
Laupītāju virsnieks atgriezās savā paslēptuvē un nedzirdēja Te�rēzes neganto lāstu. Tagad sekoja �āviens pēc �āviena.
Laupītāji mērķēja ar aukstasinīgu mieru, un viņu lodes reti kad nesniedza mērķi, kamēr uzbrucēji, saniknoti un uztraukti, veselas zalves ielaida krūmos.
Pirmā smagi ievainotā oficiera vietu bija ieņēmis otrs. Tas, re�dzēdams, ka kareivji ar savām lodēm neko nepanāk, bet pa�i krīt kā pupas, taisīja ātru lēmumu.
Uz priek�u, uzbrukumā ar bajonetēm! � viņ� pavēlēja.
Gaviļu kliedzieni skanēja par atbildi.
Lips Tulians bija dzirdējis pavēli.
Atpakaļ, atpakaļ, � viņ�. uzsauca saviem pavadoņiem, � ka�reivji uzbrūk, atkāpieties līdz upes krastam, bet nerādieties!
Laupītāji �ādās cīņās vairs nebija nekādi iesācēji.
Tie veikli cilpoja atpakaļ, no krūma uz krūmu. Zālupe vairs nebija tālu.
Te Guste ieraudzīja Terēzi. Guste bija pārskaitusies.
Pirmīt tu �āvi uz mani! � viņa uzkliedza bohēmietei.
Muļķe, � tā atbildēja, � man jāsmejas par tevi, tu jau neesi lodes vērts, tu izdzīvotā meita, par kuru virsnieks tā kā tā neko vairs negrib zināt.
Sie vārdi bija eļļa ugunī. Guste nikni iekliedzās. Viņa pameta bisi un zibens ātrumā sagrāba pārsteigto Terēzi.
Es tevi no�ņaug�u, � Guste �ņāca.
Nāko�ajā acumirklī abas ienaidnieces jau vārtījās pa zemi, aiz- mirsdamas tuvos vajātājus. Te zeme sāka dunēt zem kareivju soļiem.
Abas cīnītājas neredzēja un nedzirdēja neko, līdz viņas apstāja tum�i stāvi.
Eh, kas te notiek, � uzsauca kāda rupja balss, � tie�ām, te ir divi bandīti � villojas. Virvi, biedri, � saņemiet viņus ciet!- Tie ir pelnīju�i karātavas!
Kādā no�ēlojamā ciema krodziņā sēdēja trīs vīri, kuru āriene nevarēja modināt uzticību.
Tie likās esam apkārtceļojo�i tirgoņi, jo katram bija sava pauna, ko tas ne mirkli neizlaida no acīm. Visi trīs viebdamies strēba alu. Divi no tiem �ķita ievainoti, jo vienam roka bija iesieta saitē, bet otram apsieta piere.
Tre�ais bija vesels, un viņa viltīgās acis ātri �audījās �urp un turp.
Tas bija Zārbergs ar saviem pēdējiem biedriem.
Saimnieks bija izgājis, un tā bandīti varēja netraucēti sarunāties.
Te nu mēs sē�am, � viens no bandītiem iesāka, � pie elles uguns, man drīz būs diezgan. Mūsu biedri tiek mieloti ellē pie de- viņverstu bufetes, un citi drīz karāsies. Būs jāmet plinte krūmos.
Pamēģini vien, � Zārbergs sacīja, � maz labuma būs, esi jau tā kā tā slavens, tā tu ķērājiem aiztaupīsi daudz pūļu, kad tie tevi vedīs uz cietumu.
Tie�ām, Zārberg, es jau to arī nedomāju nopietni. Bet kas nu būs? Mēs esam vēl trīs vīri un divi gandrīz invalīdi. Mūsu ievaino�jumi sāp un deg kā elles uguns.
Gan sadzīs, � Zārbergs sacīja un solījās ievākt ziņas, kur būtu dabūjams jauns laupījums, jo viņu līdzekļi bija izbeigu�ies.
Te atvērās durvis un ienāca draiska meita, diezgan aizdomīgi uzlūkodama �aubīgo trijotni.
Nāc �urp, skuķēn, � Zārbergs uzsauca meitai, � vari dzert ar mani, es nebū�u skops.
Meita lēnām tuvojās. Zārbergs gribēja to apkampt, bet �ī tam iesita pa pirkstiem.
Tā ne, � mei�a enerģiski sacīja, � ja jūs paliksit rupji, es tūliņ ie�u un pasauk�u saimnieku.
Neesi nu uzreiz tik pūcīga, bērns, � Zārbergs atbildēja, iz�vilkdams kādu pudeli, � te būs labs vīniņ�, tādu tu savu mū�u ne�būsi baudījusi!
Meita iztuk�oja pasniegto glāzi.
Jūs laikam esat tirgoņi? � viņa jautāja.
Saprotams, � Zārbergs pasteidzās atbildēt, � vai te nav ko tirgot?
Meita papurināja galvu.
Se, tādā nabadzības perēklī, ļautiņiem nav lāgā ko paēst. Kro�dzinieks ir pats turīgākais, bet tam ari nav ne velna. Se dālderu neredz.
Zārbergs savieba seju ļaunā smīnā.
Sis tie�ām ir nabadzīgs apvidus, � viņ� teica, � hm, tad jau tev arī laikam neiet vis sevi�ķi spo�i, ha?
Ko nu par to, sausa maize bie�i vien jāgrau�, � bra�ā kal�pone atbildēja, � ilgi es tā kā tā neizturē�u, meklē�u citu vietu, kur, mazākais, varē�u kārtīgi paēst.
So mei�u varētu lietot, � Zārbergs domāja, saviem biedriem ar acīm pamirk�ķinādams, � viņa jau vienkārt tāda spīganīga, skaista, man ļoti labi patīk. Un muļķe arī nav � to jau var redzēt no viņas viltīgajām acīm.
Mei�a bija iztuk�ojusi otru glāzi vīna.
Klausies, bērns, � Zārbergs sacīja, � kā būtu, ja es tev sa�gādātu kādu siltu vietiņu? Tā, pie manis, piemēram, ko tu uz to saki?
Mei�a paskatījās uz viņa skrandaino apģērbu.
Nu, jūs tādi vis tīri neizskatāties, lai man spētu ko dot, � viņa sacīja, � es uz priek�u vairs negribu ķiķināties un smalstīties ap mazumiņu.
Kā tad tevi sauc?
Par Bertu.
Tā tad paklausies, Berta, � Zārbergs turpināja, � es tev tomēr ieteicu pieņemt manu piedāvājumu, tev nebūs jāno�ēlo, te, skaties �urp, �ito es tev dāvinu!
Viņ� sniedza meitai gredzenu.
Meitene to grozīja un pētīja pirkstos.
Tas ir zelta, � viņa sacīja.
Zināms, � Zārbergs brīnīdamies sacīja, � tas ir dārgmetāls, pasaki, skuķēn, kā tu to zini?
Nu, es jau pilsētā kalpoju pie zeltkaļa un tur �o to iemācījos.
Un kādēļ tu �o vietu atstāji?
Skuķe kaut ko nesaprotamu nomurmināja.
Zārbergs manīja, ka mei�ai ir pagātne, varbūt viņa kādreiz pa�laidusi nagus, �ā vai tā, bet viņam tā jāsaista pie sevis.
Pārējie laupītāji izturējās pavisam klusi, �oreiz bez preto�anās padodamies Zārberga gribai un jaunajiem plāniem.
Jūs man dāvināt �o gredzenu? � skuķe jautāja Zārbergam, kas atkal aplika rokas ap viņas vidu.
�oreiz tā nepretojās.
Jā, es tev to dāvinu, � Zārbergs �ukstēja, � un tu dabūsi vēl daudz vairāk, ja nāksi man līdz. Jeb tu gribi �ai utu ciemā badu mirt? Priek� tā tu esi par daudz skaista un, kad būsi veca, tevi izmetīs pa durvīm.
Skuķes acis dzirkstīja.
Jūs neesat tie, par ko izliekaties, � viņa sacīja.
Un ja tā būtu?
Skuķe neatbildēja.
Atvērās durvis, un istabā ienāca krodzinieks.
Ko, vai tu te esi, laiskā Trīne? � tas uzbļāva, � kas tev �e ko darīt � uz stalli, laukā, pie darba � mar�!
Meita steidzās uz durvīm. Bet saimnieks viņu panāca un iesita pāris reizes pa ausi tā, ka skuķe skaļi iekliedzās un vaimanādama izskrēja laukā.
Zārbergs vismīļāk būtu nogalinājis krodzinieku, jo draiskā skuķe viņu kairināja. Bet viņ� neuzdro�inājās rādīt savu īsto seju, jo visās malās bija iznēsātas ziņas par laupītāju bezdievīgajiem darbiem, un ķērāji visur meklēja ļaundarus. Tamdēļ viņ� savaldījās.
Jūs esat diezgan bargs pret meiteni, � viņ� uzbilda saim�niekam. � Viņa tak neko ļaunu nav darījusi.
Ak, ko, to jūs nezināt, � krodzinieks atrūca, � man ar �o skuķi ir savs krusts. Agrāk viņa bijusi pie kāda zeltkaļa par kalponi un tur ievilkusi pāris sudraba karo�u. Pēc labas tiesas tai būtu jā�tup krātiņā, bet, tā kā viņa man ir attāla radiniece, tad es tik ilgi ludzos, līdz to lietu noklusēja. Tagad tā pie manis dabū mācību, bet 110 viņas nekas neiznāks, tā uz zag�anu vien, urk�ķ un spītējas, bet no sejas � jā, tur neko nevar redzēt.
Krodzinieks atkal izgāja.
Tā mums kā radīta, � Zārbergs sacīja, � es ņem�u meiteni līdz, lai tur vai kas.
Beidzot krodzinieks atkal ienāca istabā.
Tā, tagad es viņai sadevu pa muguru, � tas uztraucies sa�cīja, vairāk tā kā sev pa�am, � skuķis palika vēl rupj�. Ja viņa uz priek�u nelabosies, es to drīz vien izmetī�u no mājām. Berta reiz ņems nelabu galu � varbūt pat karātavas!
Zārbergs ļāva krodziniekam izrunāties.
Sakiet, � viņ� pēc brītiņa iesāka, � vai �inī apvidū var kaut cik tirgoties? Mēs esam tirgotāji un gribētu drusku iesist naudu.
Krodzinieks papurināja galvu.
Se dzīvo nabadzīgi ļaudis, tie ir vēl priecīgi, ja var paēst dieni�ķo maizīti.
Bet te tak būs kāda mui�a un kungi?
Izņemot brīvmui�u Lihtenavu, neko tādu neatradīsit. Un tur jūs arī nevarēsit taisīt veikalu, lai gan īpa�nieks esot diezgan bagāts
vīrs.
Un kādēļ tad ne? � Zārbergs jautāja, � vai Lihtenavas kungs varbūt ir savādnieks?
To nevar sacīt, bet viņam ir briesmīgas bailes no laupītājiem un citiem sala�ņām. Un tas jau nav nekāds brīnums � cik nedzird par tādiem briesmu darbiem, ka mati ceļas stāvus. Lihtenavas kungs tamdēļ nevienu nelai� savā mājā, visu vajadzīgo tas atved no tu�vējās pilsētiņas.
' � Bet mēs tak esam godīgi tirgoņi.
Neko nelīdz, jūs atraidīs. Varat jau pamēģināt, ja man ne�ticat. Es tik jums saku, Lihtenavā jūs nekad nespersit kāju.
Ak tad kungam tādas bailes par naudu?
Nu, vai viņam to var ņemt ļaunā? � krodzinieks sacīja, � kam kaut kas ir ko zaudēt, tas to �ādos laikos tur cieti. Bet ko es gribēju sacīt � vai jūs �eit paliksit pa nakti?
Zārbergs papurināja galvu.
Nē, vakarā mēs dosimies ce|ā un iesim visu nakti, lai varētu sasniegt pilsētu.
Bet tas nav visai dro�i.
Ak ko, �onakt ir visai tum�s un nelādzīgs laiks. Bez tam te gandrīz viscaur ir klaja �oseja, tamdēļ nav jābaidās no krūmu �u- Jikiem. Dienu ir vēl daudz ļaunāk. Mēs arī esam trīs vīri un turē�simies pretī gadījumā, ja mums uzbruktu.
Nu, jums jau pa�iem vajag vislabāk zināt, � krodzinieks īdzīgi noteica, � es jūs nevaru aizturēt.
Zārbergs bezrūpīgi smējās.
Ļaujiet vien mums iet, � viņ� sacīja, � mēs jau tik ilgi ce�ļojam apkārt, un mums nekas ļauns nav atgadījies, izņemot vien�reiz, kad mani biedri sastrīdējās ar atvaļinātiem zaldātiem. Tad vi�ņiem izgāja tā plānāk, un mēs gribam pilsētā uzmeklēt kādu ārstu, kas kārtīgi sasietu ievainojumus.
Pēc �āda paskaidrojuma krodzinieks vairs neskatījās uz viņiem aizdomīgi.
Atnesiet vēl ko iekost, � Zārbergs pēc kāda brī�a piemeti�nāja, � mums vispirms jāstiprinās, ja gribam iet visu cauru nakti.
Krodzinieks izgāja ienest prasīto. Tad arī Zārbergs atstāja telpas.
Viņ� uzmanīgi izgāja pagalmā. Pie �ķūņa sēdēja skaistā Berta.
Meitēn, � Zārbergs paklusu iesaucās, � saimnieks tev lai�kam pāri darījis?
Jā, � tā atbildēja, tuvāk nākdama, � viņ� mani sita.
Un viņ� tev varbūt arī atņēma gredzenu?
Lai tik viņ� uzdro�inās, � skuķe errīgi sacīja, � gredzenu es tūdaliņ noslēpu, tiklīdz viņ� ienāca pa durvīm. Un �ite es vairs nevaru izturēt, vai jūs ņemsit mani līdz?
Jā, saprotams! � Zārbergs priecīgi iesaucās.
Es ie�u jums līdz, lai jūs būtu, kas būdami, � skuķe turpi�nāja, � man ir tāda sajūta, ka ar jums man uzsmaidīs laime.
Pats par sevi saprotams, tu būsi vairāk nekā apmierināta.
Vai jūs pa nakti paliksit �e? � Berta klusi jautāja.
Nē, novakarē mēs iziesim, tu vari slepus sekot.
Jā, jā, � Berta �ukstēja, � krustceļā, kur iesākas mazais me�iņ�, tur ceļ� aiziet uz Lihtenavu.
Glu�i pareizi, � Zārbergs atbildēja, � uz turieni mēs iesim, mums tur ir darī�anas.
Darī�anas? � skuķe brīnījās.
Gan jau redzēsi, tātad līdz pulksten deviņiem mēs gaidīsim tevi.
Es bū�u noteikti, o, pagaidiet tik, � Berta sacīja, � es jums noderē�u, jā, paļaujieties uz to, jūs būsit apmierināti!
Zārbergs smīnēja.
Ar to' es arī rēķinos, citādi es tevi nemaz nebūtu aicinājis nākt līdz. Un tu nevienam nepļāpāsi?
Es bū�u klusa kā kaps!
Labi � uz redzē�anos krustceļos, pēc dosimies uz Lihtenavul
Vesels bars kareivju apstāja Gusti un Terēzi. Abas mei�as drīz vien tika sasietas. Vēl bija tik tum�s, ka sejās nevarēja ieskatīties. Tik neliela dala kareivju palika pie gūstekņiem, kamēr vairums tur�pināja vajā�anu. Bet bija jau par vēlu. Laupītāji bija pārcēlu�ies viņā krastā. Vēl pēdējā laiva cēlās pāri.
Uguni! � oficieris kliedza.
Nodārdēja zalve � lodes sasniedza laivu, kāds laupītājs, nāvīgi ievainots, saļima, un, tā kā da�i �āvieni bija ķēru�i laivu, tā ātri pjldījās ar ūdeni.
Laiva grimst! � kareivji kliedza.
Vēlreiz nodārdēja zalve.
Ūdenī, � Lips Tulians uzsauca pērkona balsī, � peldiet uz krastu,, glābjas, kas var.
Odens �ļakstoņa liecināja, ka laupītāju virsnieka pavēle tiek iz�pildīta. Ļaudis, ar viļņiem cīnīdamies, lēnām peldēja uz Zālupes otru krastu.
Lodes svilpoja peldētājiem pāri, un bie�i viens otrs kliedziens liecināja, ka �āvieni ķēru�i mērķi.
Beidzot Lips Tulians sasniedza krastu, kur ļaudis jau gaidīja
viņu.
Arī garais Zamuels beidzot izkāpa krastā gandrīz līdz nāvei no�guris, visbeidzot vēl izkāpa kāds laupītājs, kas bija izglābies labu gabalu lejāk.
Virsniek, � garais Zamuels iesāka, � �etri bra�i pui�i paga�lam, un abas meitenes, Guste un Terēze, arī.
Noslīku�as? � Lips Tulians jautāja.
Noslīku�as vai no�autas, bet viņu nav, � milzis atbildēja, iz�glābtos aplūkodams.
Laupītāju virsnieks nolieca galvu.
Es visiem atnesu postu, � viņ� murmināja, � tāds mans lik�tenis, ha, cik ilgi tas tā vēl vilksies?
Tad viņ� izslējās.
Projām, projām, � tas pavēlēja, � vajātāji pārcelsies pār Zālupi; mums, cik ātri vien iespējams, jātiek līdz me�am.
* * *
Vajā�ana bija sākusies.
Kamēr viena daļa kareivju atgādāja �urp laivas, lai sekotu lau�pītāju bandai pār Zālupi, citi, mazākā skaitā, kāda oficiera vadībā veda gūstekņus uz Veisenfelsu.
Kļuva arvien gai�āks.
Paskaties, � kāds kareivis iesaucās, � tās jau ir tīrās zī�daiņu sejas. Vai to kāds varētu domāt, ka tādi jaunekļi sabiedroju��ies ar laupītājiem? Un skaisti tie ir, es saku, kā piens un asinis.
Oficieris paskatījās uz sasaistītajiem.
Platās cepures vēl sedza kuplos matus, citādi viņ� tūliņ būtu redzējis, ka tās ir vīrie�u drēbēs pārģērbu�ās mei�as.
Gājiens ātri tuvojās pilsētai.
Gūstekņus un kareivjus pavadīja liels bars pilsoņu, jo bailes no melnās gvardes tiem lika atgriezties pilsētā.
Pilsētā pa visiem logiem bija izlieku�ies cilvēki-, un drīz vien dzirdēja saucienus:
Redziet, cik jauniņi un skaisti laupītāji. Tas ir grēks un kauns, ka tādi bērni iet kopā ar rupjiem laupītājiem.
Guste un Terēze sekoja, galvas nokāru�as.
Abas gūsteknes veda uz pili tādēļ, ka pilsētā nebija otras tik dro�as vietas, kur ieslodzīt bīstamus gūstekņus.
Nopratinā�anai abas meitenes ieveda zālē, kur firsts pats da�reiz sprieda tiesu.
Steig�us tika ievilkti pāris galdu, kas bija klāti ar melnu drānu. Arī sveces tika ienestas, lai visam piedotu īsti svinīgu noskaņu.
Pa to laiku pilī bija varena kņada.
Da�i kareivji pūlējās uzmodināt gulo�os sulaiņus un apkalpotā�jus, bet velti izraustījās un izpurinājās, velti gulētājus aplēja ar ūdeni � �ie kā nemodās, tā nemodās.
Barbara atkal bija parādījusies.
Tā sargājās teikt, ka viņa slepeni sagājusies ar noslēpumaino spēlmani, bet aprobe�ojās ar Lipa Tuliana izgāzto durvju uzrādī��anu.
Saprotams, ka uzmeklēja arī sudraba velvi.
Un lielu lielie brīnumi bija, redzot dzelzs durvis, kuras briesmī�gais laupītāju virsnieks bija saliecis.
No visām pusēm sanāca ļaudis apskatīt �o neredzēto brīnumu. Bet aug�ā, zālē, vajadzēja iesākt pratinā�anu.
Te bija sapulcēju�ies visi Vei�enfelsas tiesas darbinieki, daudzi vēl samiegoju�ies, divi pat bez parūkām.
Ieveda gūstekņus.
Rokas tiem bija sasietas uz muguras, arī iero�i atņemti, bet ce�pures vēl sedza krā�ņos matus.
Vesela kareivju nodaļa sekoja gūstekņiem � tie pa�i, kas laupī�tajiem bija dzinu�ies pakaļ līdz Zālai.
Tiesas priek�sēdētājs griezās pie ser�anta, kas pietvīku�u seju � labo roku pie zobena, stāvēja blakus gūstekņiem.
Jūs atvedāt divus no izdaudzinātajiem bandītiem, � viņ� iesāka.
Gatavs pakalpot, kungs, � ser�ants atbildēja, � un darbs bija grūts, �ie zeļļi pretojās kā tīģeri.
Ierēdnis uzlūkoja ser�antu.
Jā, mūsu zemē vēl ir krietni karavīri, � viņ� atzinīgi sacīja, � līdz �im vēl nebija izdevies pārspēt Lipa Tuliana ļaudis.
Ser�ants tik braucīja bārdiņu, un kareivji rādīja priecīgu vaigu.
Tagad priek�sēdētājs griezās pie gūstekņiem.
Kas tā par bezkaunīgu uzve�anos, � viņ� uzsauca pārģērb�tajām meitenēm, � augstās tiesas sē�u zālē stāvēt ar cepurēm galvā!
Guste un Terēze nekustējās.
Vai tūliņ ņemsit cepures nost � jūs, Dieva pamestie slep�kavas!
Te ser�ants panācās uz priek�u.
Kungs, viņi jau to nevar.
Oho, kamdēļ ne?
Tamdēļ, ka tiem rokas sasietas, � ser�ants atbildēja, � es ta�u nevarēju ļaut tādiem bīstamiem bandītiem skraidīt apkārt ne�saistītiem.
Tā gan, � atbildēja cienīgais likuma pārstāvis, � tā, zināms, ir cita lieta. Labi, lād noņemiet viņiem cepures.
Divi kareivji pasteidzās izpildīt pavēli.
Tas ir kauns un grēks, � tiesas locekļi murmināja, � tādi jauni pui�eļi un jau tik samaitāti.
Lai Dievs mani soda, tiesas kungs, � ser�ants iesaucās, � tās jau ir � sievietes!
Un visapkārt dzirdēja atsaucamies:
Jā, � tās ir sievietes!
Izcēlās liels troksnis. Visi sauca un runāja cits caur citu.
Beidzot priek�sēdētājs sauca pie kārtības.
Mierā! � viņ� uzbļāva, � cienību pret likumu. Te nevienam citam nav runā�ana, kā mums, augstās priek�niecības pārstāvjiem. Ir glu�i vienalga, vai gūstekņi ir sievietes vai vīrie�i, tie saķerti ar iero�iem rokā, bez tam pārģērbu�ies vīrie�u drēbēs. Viņas tātad piedalīju�ās visos kauna darbos un saņems tādu pa�u sodu, kā ja viņu vietā būtu saķerti vīrie�i.
Zālē iestājās klusums.
Pēc tam priek�sēdētājs griezās pie gūsteknēm, kuras stāvēja ne�kustīgi, laiku pa laikam uzmezdamas viena otrai naidīgus skatus.
Kāds tavs vārds? � tiesnesis uzrunāja Gusti.
Sātans! � me�a dzirnavnieka meita sausi atbildēja.
Augstais ierēdnis pārmeta krustu.
Netaisi jokus, ļaundare! � atskanēja viņa pērkonbalss, � tā nevienu cilvēku nesauc pasaulē.
Bet mani tā sauc, � Guste val�ķīgi atbildēja, � cita vārda man nav!
Priek�sēdētājs griezās pie sekretāra.
Lai viņ� raksta, �ī sieviete ir neglābjama mele, bet gan jau vēlāk tai vajadzēs atzīties.
Viņ� draudēdams paskatījās uz Gusti.
Un kā tevi sauc? � viņ� jautāja Terēzei.
Belcebuls! � tā bez domā�anas atbildēja.
�oreiz visa komisija pārmeta krustu aiz māņticīgām bailēm.
Ļaundare, � priek�sēdētājs uzsauca, � vai tu ar tādiem jo�kiem gribi paspēlēt katru �ēlastību?
Terēzē paraustīja plecus.
Cienīgais kungs purināja galvu, tā ka pūderis vien �ķīda un putēja no parūkas mākoņiem.
Tik jaunas, skaistas un jau tik samaitātas, � tas murmināja.
Vai jūs piederat pie laupītāju virsnieka Lipa Tuliana bandas? � viņ� atkal jautāja.
Guste un Tērēze apmierinājās ar galvas palocī�anu.
Tiesas locekļi, kas pirmāk abas bija uzlūkoju�i ar riebumu, tagad rādīja citādu vaigu.
Un tas jau nebija nekāds brīnums.
Neraugoties uz vīrie�u apģērbu, Guste un Terēze izskatījās vēl diezgan kairas, un bargie kungi pret skaistumu nebija vis bezjūtīgi.
Bet doma, ka abas mei�as pieder pie briesmīgā laupītāja Lipa Tuliana bandas, pamazām atkal sacēla riebumu.
Kareivju rupjajās sejās turpretim bija lasāma kaisle.
Bargais tiesas priek�sēdētājs izslējās visā savā varenībā.
Jūs esat pelnīju�as bendes ratu, � viņ� uzsauca meiteņēm,
bende salauzīs jūsu locekļus, kamēr jūs vēl būsit dzīvas. Tāds būs jūsu spriedums.
Guste un Terēze ne plakstiņu nepakustināja. Viņas negribēja izrādīties vājas, lai gan �ie briesmīgie draudi tām lika paslepus trīcēt.
So sodu iespējams mīkstināt tikai ar vaļsirdīgu atzī�anos, � tiesas kungs turpināja, domādams, ka nu abām jābūt jau pusē mi�ru�ām aiz bailēm. � Atzīstieties, kur laupītāju virsnieks Lips Tu�lians paslēpies ar savu bandu?
Atzīstieties, � tiesnesis sauca, � tad jūs ap�ēlos un galvu nocirtīs tik ar zobenu. Neaizmirstiet briesmīgo sodu uz bendes rata.
I sagaidu, ka jūs izdosit briesmīgā noziedznieka slēptuvi. Zālē valdīja klusums.
Vai jūs nerunāsit? � bargais tiesnesis uzbudināts sauca. Spītīga galvas papurinā�ana bija vienīgā atbilde. Tad tiesnesis ar draudo�u skatu uzlūkoja abas gūsteknes.
Aizvediet viņas, �īs neģēlīgās! � viņ� sauca briesmīgā balsī, - ar labu tās negrib klausīt. Mēs ilgi cietāmies, tagad lai mocību liki atraisa �īm rūdītām skuķēm mēles.
Nomaļus no ceļa, netālu no me�a, kā drūms cietoksnis stāvēja liela bruņinieku mui�a Lihtenava.
Sīs mui�as īpa�nieks bija pazīstams kā savu ļau�u un gājēju I /sūcējs.
Bargais kungs bija lepns un augstprātīgs, viņa laulātā drau�dzene ne mazāk, un abas meitas, lai gan vēl ļoti jaunas, uzskatīja par visiedomīgākām un uzpūtīgākām meitenēm savas kārtas biedreņu starpā.
Mui�as īpa�nieks bija ļoti bagāts.
Viņ� vārda pilnā nozīmē rau�a naudu, un visa pasaule zināja, ka kungu mājā atrodama milzu bagātība.
Bet mui�as īpa�nieks, tāpat kā visi bagātie, bija arī ļoti neuz- licīgs. Katrā sve�iniekā tas redzēja zagli. Ubagi un sīktirgoņi nemaz netika laisti kungu mājas tuvumā, un, ja kāds iedro�inājās tuvoties vārtiem, tad varēja rēķināties ar to, ka viņu atraidīs pāris vareniem asinssuņiem.
Kungu mājā bija vesels arsenāls. Visur iero�i. Pat pie lielajiem vārtiem bija �aujamais, ko lādēja ar sakapātu svinu.
Sulaiņu vairums bija izdienēju�i kareivji, kas teicami prata ap�ieties ar �aujamajiem un zobeniem.
Mui�as īpa�nieks visvairāk baidījās no Lipa Tuliana ne jau nu avas bagātības, bet izdaudzinātās cietsirdības dēļ.
Tamdēļ tas bija licis apkalt logu slēģus biezām dzelzs plāksnēm ne vien pirmā, bet arī otrā stāvā, tā ka kungu māja izskatījās kā cietoksnis, ja vēl ievēro vareno mūra sētu un sulaiņu sardzi pa nakti pagalmā.
Bija vakars. Lihtenavas kungu mājā vēl visi bija nomodā, bet ugunis neredzēja biezo, vareno slēģu dēļ.
Uzreiz sāka riet suņi. Tie metās uz vārtiem, slējās aug�ā un rēja kā traki.
Bet tai pa�ā laikā atskanēja zvans � tur kāds bija piezvanījis, kāds vēlīns viesis, kas prasīja ielai�anu. Kungu mājā bija dzirdēts troksnis.
Mui�as īpa�nieks izgāja koridorā un pasauca sulaini.
Divi uzreiz atsteidzās �urp.
Kas tas par troksni? � mui�as īpa�nieks jautāja.
Kāds prasa ielai�anu, � skanēja atbilde.
Ko, vakarā? Tas jau ir aizdomīgi, klausieties, viens no jums var iziet ārā pie vārtiem pajautāt. Sazin nu, kas tie par klaido�ņiem ir.
Sulainis paklausīja. Ar laternu rokā tas ātri tuvojās mūrim.
Suņi plosījās kā negudri, un sulainis, ar pātagu cirzdams, lika tiem atkāpties.
Eh, kas tur ir? � viņ� sauca.
Es tā esmu, � atbildēja meitenes balss.
Kas tad jūs esat?
Berta no Frauendorfas viesnīcas. Jūs tak mani pazīstat. Dieva dēļ, atveriet, man kaut kas ļoti svarīgs jāpaziņo mui�as īpa�niekam.
Berta, � sulainis domāja, � ha, ha, ha, tā skaistā skuķe. Ko tad �ī te gribēs pie mums? Hm, viņai jau es varu atvērt.
Sulainis paskatījās pa mazo lodziņu. Meitene bija viena pati.
Ku�, Nero, Pluto, � sulainis uzsauca, � pagaidiet, es tūliņ atvēr�u.
Viņ� ātri atbīdīja bultu un atvēra vārtus. Berta ienāca.
Viņa bija bāla un trīcēja, to sulainis redzēja.
Kas ir? � viņ� jautāja. � Tik vēlā stundā jūs nākat. Vai tad Frauendorfā kas ļauns atgadījies.
Berta neko neatbildēja, tik traucās uz kungu mājas pusi.
Ko jūs gribat? � sulainis jautāja.
To es varu tik kungam teikt, � skuķe atbildēja. � Dieva dēļ, ;itrāk, ātrāk! Ievediet mani pie Lihtenavas kunga. Kaut kas bries�mīgs, kaut kas �ausmīgs ir noticis. Vai jūs vārtus labi pamatīgi no�slēdzāt?
Jā, jā, to es izdarīju, bet pasakiet ta�u . . .
Berta neatbildēja.
Sulainis veda meiteni uz kungu namu.
Viņ� nojauta, ka mei�a ieradusies ar kādu svarīgu ziņu, citādi tā nebūtu tik neparastā stundā �e.
Drīz kungu māja bija sasniegta.
Mui�as īpa�nieks aiz ziņkāres un ba�īdamies bija iznācis priek��namā.
Tā jau ir Frauendorfas krogus meita, � fon Lihtenava kungs iesaucās.
Jā, es tā esmu, jūsu �ēlastība, � Berta atbildēja, � ak, uz�klausiet mani, man kas briesmīgs ziņojams.
Ko tu gribi teikt?
Berta izlikās aizkususi un aizelsusies.
Nu, runā ta�u, � mui�nieks tai uzsauca.
Jūsu �ēlastfba, � Berta elsa, � laupītāji ir tuvumā.
Lepnais vīrs sarāvās.
Laupītāji? � tas iesaucās. � Neiespējami!
O, tomēr � no Lipa Tuliana bandas, � skuķe atbildēja, � es noklausījos, viņiem nezinot.
Tad stāsti ta�u, � mui�nieks skubināja, kamēr sulaiņu sejās atspoguļojās izbailes, � stāsti!
Berta izturējās kā līdz nāvei nogurusi.
Es �odien biju paciemoties kaimiņu ciemā, � meitene iesāka gurdena balsi, � saimnieks man atjava iet, jo mans tēvocis bija saslimis.
Tālāk, tālāk!
Un tad es drusciņ novēlojos, � Berta turpināja, � es izgāju, kad metās krēsla. Man gan bija bail, bet es tomēr gāju pa me�a ceļu, jo pa to ātrāk varēja sasniegt Frauendorfu.
Viņa atkal apklusa.
Es nebiju ilgi gājusi, � skuķe stāstīja tālāk, � te uzreiz pavisam tuvu izdzirdu paklusu svilpienu. O, kā es nobijos, jo man uzreiz ienāca prātā laupītāji un slepkavas. Viscaur trīcēdama, es ielīdu kādā biezā egļu �umurā, kas laimīgā kārtā gadījās ļoti tuvu, un gaidīju nācēju. Drīz atkal atskanēja svilpiens, un ar �ausmām es ieraudzīju turpat tuvumā divus tum�us stāvus. Tā bija laime, ka viņi mani nepamanīja, citādi es tagad gulētu kā sakropļots līķis me�ā.
Un tie bija laupītāji? � mui�nieks ātri vaicāja.
Jā, jā, � Berta atbildēja, � viņiem bija pistoles un dun�i, to es skaidri varēju redzēt. Pie krūma tie apstājās un iesāka sarunāties.
Ko viņi runāja? � fon Lihtenava kungs iesaucās.
Ak, mans Dievs, viņi runāja tādas lietas, ka es gandrīz pa�miru aiz �ausmām. � Berta vaimanādama turpināja, � tie bija spiegi, kas atgriezās no izlūko�anas gājiena. Un nāko�ajā naktī Lips Tulians ar savu bandu uzbruks Lihtenavai. Tā laupītāji sacīja un izteicās arī, ka viņi te iegū�ot bagātīgu laupījumu.
Un tad? � mui�nieks jautāja.
Pēc kāda laika laupītāji aizgāja, � Berta stāstīja, � bet es vēl labu brīdi paliku savā paslēptuvē, līd^ kāda stirna mierīgi pa�gāja man garām. Tad es zināju, ka apkārtne ir dro�a, un skrēju �urp uz bruņniecības mui�u. Un te nu es esmu, tagad jūsu �ēlība zin visu!
Berta atspiedās pret sienu.
Likās, it kā viņa būtu līdz nāvei nogurusi, bet spo�o acu skatiens liecināja, ka viņa tik izliekas.
Mui�as īpa�nieks bija ļoti uztraukts.
Tātad nākamnakti, � fon Lihtenava kungs murmināja, � nu, mēs saņemsim Lipu Tulianu tā, ka tas vairs gaismu neredzēs. Es tev pateicos par paziņo�anu, Berta. Tu saņemsi pāris dālderus atlī�dzības.
Skuķe palocījās. Bet viņas seja tā savādi raustījās. Mui�as īpa��niekam arī tagad nebija zudusi tālu izdaudzinātā skopulība.
Viņ� griezās pie sulaiņiem. Tie bija pārbiju�ies.
Ja laupītāji tie�ām ierastos tik rītnakt, � viņ� sacīja, � tad vēl laika diezgan. Rīt agri es aizsūtī�u uz pilsētu un lik�u kareivjiem ierasties �e, lai tie �os sala�ņas aizraida uz elli.
Berta �os vārdus bija dzirdējusi.
Ir jau vēl jautājums, vai tie jau rltnakt var būt �e, � skuķe ieminējās. � Abi laupītāji runāja, ka Lips Tulians vēl esot ļoti tālu.
� Jo labāk, � mui�nieks sacīja, � tad man vēl vairāk laika. O, visa kungu māja būs grenadieru pilna, un es � es ar savu ģimeni rīt agri aizceļo�u uz pilsētu. Tad mums nebūs jābaidās gadījumā, ja te izceļas sīvs kautiņ�.
Viņ� atkal pievērsās sulaiņiem.
Tā ka nekas netiek izpausts, � viņ� sacīja, � es negribu, ka mana sieva un meitas to dabū zināt. Citādi man visu nakti būs jā�klausās smilkstē�anā un vaimanā�anā, un tas nedrīkst būt � vai dzirdat: muti turēt!
Sulaiņi palocījās.
Un kas būs ar tevi, Berta? � mui�nieks jautāja.
Meitene lūgdamās pacēla rokas.
Ak, jūsu �ēlastība, ļaujiet man pārgulēt nakti. Man bailes iet uz māju, vai dieviņ, ja es vēl krītu laupītājiem nagos.
Nu jā, tu vari palikt �eit, � mui�as īpa�nieks teica, � uz- vediet viņu aug�ā pie istabas meitām, lai viņa tur paliek pa nakti. Bet neizpļāpājiet to, vai dzirdat, Berta?
Es neteik�u neviena vārdiņa, jūsu �ēlība. Bet istabenes būs ziņkārīgas � plīsies virsū ar jautājumiem.
Glu�i pareizi, tamdēļ tev būs jāguļ vienai pa�ai istabā. Tur tu ieslēdzies, neatbildi, ja tev vēl ko jautā.
Pilnīgi dro�i, jūsu �ēlība.
Berta, kāda sulaiņa pavadīta, devās pa frepēm aug�ā, un mui�as īpa�nieks steidzās uz savām istabām.
Turpinājums nakamaja burtnīca.
GVIDO FELZS
REIZ DZĪVOJA LAUPĪTAJS LIPS TULIANS
Vēsturisks romāns desmit burtnīcās pēc klosteru, baznīcas un kriminālhroniku ziņām
Sestā burtnīca
GVIDO FELZS
REIZ DZĪVOJA LAUPĪTAJS LIPS TULIANS
Vēsturisks romāns desmit burtnīcās pēc klosteru, baznīcas un kriminālhroniku ziņām
Sestā burtnīca
Leipcigā lieli ļau�u bari plūda uz Grimma vārtu. pusi.
Tur laukā atradās pazīstamā vieta, kur ļaundari izpirka savus
grēkus no bendes rokas.
�Karātavas�, kā �o soda vietu dēvēja tautas mutē, bija neliela celtne no granīta akmeņiem, sava veida taisnstūris, kurā atradās cie�i noslēgta telpa.
Tur glabāja striķus un citas lietas, tur arī bende uzvilka asins-, sarkano tērpu.
īstā ļau�u straume plūda pa vārtiem laukā, uz soda vietas pusi, lai ieņemtu pēc iespējas labāku vietu.
Bet skatītājiem vēl bija jāgaida, kamēr vārtu tornī atskanēs grē�cinieku zvans, tad gājiens ar ļaundariem atstās pilsētu.
�odien trīs vīri tiek malti zem rata, � kāds pilsonis ieminējās.
Briesmīgi, � da�as sievas iesaucās.
Bet pelnīts sods, � pilsonis turpināja, � tie ir Lipa Tuliana ļaudis � Frauen Prisnicā gribēju�i aplaupīt miru�o komtesi. Tur tie saķerti. Vispirms tiem ļāva izveseļoties, jo viņi bija ievainoti. Tagad tie notiesāti, un �odien tos liks zem rata.
Kāda jauna dāma bēdājās, ka neizturē�ot �ausmīgo skatu, bet otra, drusku vecāka, lielījās, ka viņai tas bū�ot ļoti patīkami. Pil�sonis viņu pazina un stāstīja otram biedram, ka tā esot tirgotāja no Pētera ielas, to saucot par skaisto Sabīni, un viņa tirgojoties ar cimdiem un da�ādiem sīkumiem. Tai esot nelaba pagātne.
Jā, viņa ir cilvēks bez sirds, � otrs apstiprināja, � un lai gan tā ir skaista, bet man viņa nepatīk, viņai ir viltīgas acis kā kaķim.
Vai viņa to dzirdēja, nevarēja zināt, bet, uz runātājiem skatoties, nicino�i iesmējās.
Vai tie ir Lipa Tuliana ļaudis, to viņi nav pat uz moku galda teiku�i. Viņi liedzoties � pie Lipa Tuliana bandas nekad neesot piederēju�i. Kāds Zārbergs bijis viņu vadonis.
Vēl runāja, ka laupītāji tādēļ liedzoties, ka domājot � gan jau Lips Tulians viņus atsvabinā�ot no karātavām. Un esot jau arī iespējams, ka viņ� atrodas skatītāju pulkā. Skaistā Sabīne to arī dzirdēja un pasmējās, apkārt skatīdamās, kā kaut ko meklējot.
Atskanēja grēcinieku zvans. Ļau�u valodas apklusa, un gājiens tuvojās no Grimma vārtiem. Pa priek�u nāca kareivji, tiem sekoja tiesne�i ar skrīveriem un kāds bariņ� labāko pilsoņu. Aiz tiem sekoja notiesātie ar cietumsargu un kareivjiem. Laupītāji bija saslēgti dzel�os, viņus veda uz notiesāto ratiem, un trīs garīdznieki tiem sēdēja blakus.
Tik viens no notiesātajiem uzklausīja dvēseles gana vārdus, pā�rējie divi neko negribēja dzirdēt.
Aiz ratiem sekoja bende ar saviem palīgiem, kas nesa nāves ierīci � ratu, kas tanīs laikos skaitījās briesmīgākais nāves ierocis. Visbeidzot gāja kareivji.
Publika bija ļoti uztraukta.
īstie karātavu putni, � kāds no publikas sacīja. � Ja jau kalpi tādi izskatās, kāds tad būs pats virsnieks? Saprotams, īsts velns!
Nemaz ne, jūs maldāties, kungi, � Sabīne teica. � Viņ� ir skaists kā jauns dievs.
Tad viņa virzījās caur drūzmu tālāk, lai izvairītos no jautāju�miem.
Pa tam tiesne�i bija apsēdu�ies pie melnā galda, un kareivji izcēla notiesātos no ratiem. Bende iegāja uzģērbt sarkano uzvalku. Pa to laiku vēlreiz tika nolasīts spriedums.
Jaunākais no laupītājiem saņēma priestera svētību un bu�oja krustu.
Tiesnesis pēc sprieduma pasludinā�anas nodeva notiesātos ben- dem nogalinā�anai. Jaunāko kā pirmo uzveda uz stala�ām, izģērba un piesprādzēja pie koka bluķa. Priesteris atkāpās.
Dievs lai �ēlo tavu dvēseli, � viņ� iesaucās.
Bende pacēla ratu. Kliedzieni atskanēja ļau�u pūlī, kad rats sa�dragāja nelaimīgā kājas un,gurnus. Brīk�ķis � kaulu lū�ana un � briesmīgi kliedzieni bija tālu dzirdami. Kliedzieni apklusa, kad rati sadragāja nelaimīgā krūtis. Pirmais bija beigts, un bende gāja atvest otru.
Ļau�u pulkā daudzas sievietes bija paģību�as, izcēlās liela kņada, tā ka Sabīni parāva labu gabalu uz priek�u. Nu tā atradās kādam smuidram jauneklim blakus, kuru tā pazina.
Vai jūs mani vairs nepazīstat? � viņa tam jautāja.
Viņ� uzlūkoja to.
Jūs, � tas sacīja ar ledainu mieru, � jūs bijāt viena no tām, kas vientuļā me�ā mui�ā dzīvoja kopā ar bandītiem.
Pēdējie vārdi tika izrunāti tik klusi, ka tikai skaistā Sabīne tos varēja dzirdēt. Viņa palocīja galvu.
Un tagad jūs esat Leipcigā? � sve�ais jautāja.
Jā, jā, � tā atbildēja ar tādu savādu smaidu, � es ilgāk negribēju palikt kalnos un tamdēļ te ar savu naudu uzsāku godīgu dzīvi.
Jauneklis neatbildēja.
Sabīne pacēlās uz pirkstgaliem, tā kā viņ� vien varēja dzirdēt tās vārdus.
Apkārtstāvo�ie bija apkārtnes zemnieki, tie �im pārītim nepie�grieza vērību, bet visi skatījās uz drausmīgo soda vietu.
Jūs laikam skatāties, kā jūsu ļaudis tiek sodīti? � Sabīne jautāja.
Tie nav manējie, � jauneklis drūmi atbildēja.
Tie�ām ne?
Nē, Sabīne. Es atnācu, lai pārliecinātos, vai tie�ām kāds pāris saķerti no mana pulka. Bet �os trīs nelaimīgos es nekad neesmu redzējis.
Sabīne smaidīja.
Tagad jūs esat manā varā, � viņa piepe�i klusi sacīja.
Ko jūs sakāt?
Tā tas ir, � skaistule atbildēja, � ha, vai jūs neatceraties, ka es toreiz, kad jūs uzbrukāt, piedāvāju jums savu sirdi. Vai jūs vairs nezināt, ka es jūs mīlēju?
Jā, es atceros, � viņ� mierīgi atteica, � un es liku jums sa�prast, ka uz jūsu jūtām nevaru atbildēt.
Glu�i pareizi, to jūs darījāt, � Sabīne teica, un viņas acis kvēloja.
Nu tātad, tad jūs zināt skaidri, � sve�ais atbildēja.
Sabīne satvēra viņa roku cie�āk.
Un ja es tagad atriebjos? � vina �ņāca.
Kā?
Ja es atriebjos, � Sabīne �ukstēja, � ja uzsaucu tiesne�iem: skatieties �urp, tur viņ� stāv, kuru jūs tik ilgi meklējat, tas ir Lips Tulians � laupītāju virsnieks!
Atgriezīsimies Lihtenavā. Mui�as īpa�nieks gāja uz savām ista�bām, bet sulaiņi, vēl nomodā būdami, stāstīja viens otram briesmī�gus slepkavību stāstus.
Sulainis bija Bertu uzvedis aug�ā un ierādījis tai istabu pa�ā trepju galā. Tā bija maza gājēju istabiņa ar vienu logu.
Berta aizbultēja durvis un aizdedzināja sveci. Logs izgāja uz parku un vienas pa�as durvis uz koridoru.
Berta paņēma sveci un ātri vicināja gar loga rūtīm, kā zīmi dodama � tad izdzēsa un apsēdās krēslā pie loga.
Pulkstenis varēja būt vienpadsmit. Nakts nebija tum�a, jo laiku pa laikam atspīdēja mēness, tā ka parkā varēja visu redzēt. Berta atvēra logu un klausījās. Suņi rūkdami skraidīja pa dārzu.
Viņa sadzirdēja kaut ko svie�am un vēlreiz tāpat; suņi vairs ne�rūca un neskraidīja apkārt; tie ņēmās ar ē�anu. Pēc brītiņa suņi sāka smilkstēt, tad krākt un beidzot apklusa. Suņi bez dzīvības gulēja apak�ā pie mūra.
Tad viņa manīja kādu pārrāpjamies pār dārza mūri un izlaida garu �ņori pa logu � ar akmentiņu. Pēc brītiņa tā ar �ņores palī�dzību uzvilka stipru striķi, ko piesēja pie loga �ķērskoka.
Striķis stipri sa�ūpojās, un drīz vien Zārbergs iekāpa pa logu.
Pārējie divi laupītāji vēl gaidīja aiz mūra sētas norunāto signālu.
Zārbergs nu pastāstīja Bertai, ka viņ� paēdinājis suņus ar sa�zāļotu gaļu, un uzlielīja mei�u, ka tā savu krāpnieces lomu tik gudri izspēlējusi. Patiesībā-Berta bija kā radīta uz visu ļauno, tik ne uz ko labu. Viņa ļāvās Zārberga glāstiem. Bet vēlāk tie pārrunāja par saviem velni�ķajiem darbiem.
Pusnakts bija jau pāri. Zārbergs, uzmanīgi klausīdamies, paska�tījās pa logu. Nekas nebija ne redzams, ne dzirdams, visur valdīja nakts miers un klusums. Lihtenavas kungs bija pilnīgi noticējis Bertas meliem, ka laupītāji ieradīsies tikai nāko�ajā naktī.
Zārbergs velni�ķi pasmējās.
� Brangi � liekas, ka viss izdosies labi, � viņ� murmināja.
Tad atkal saliecās uz priek�u. Kluss �ņāciens izskanēja naktī.
Tas bija norunātais signāls, un abi laupītāji, kas gaidīja viņpus mūra, zināja, ka nu ir laiks rāpties pār mūri.
Lips Tulians dzirdēja gan skaistās Sabīnes draudus, bet neviens muskulis viņa drūmajā sejā pieraustījās.
Bendes patlaban taisījās izpildīt spriedumu otram laupītājam.
Sabīne bija uzmanīgi vērojusi Lipa Tuliana nopietno seju.
Vai jūs nedzirdējāt? � tā �ukstēja, � briesmīgais laupītāju vadonis tagad ir manā varā. Viens mans vārds, un kareivji ielenks jūs. Jūs nevarat aizbēgt, pūlis ir savilcies visapkārt.
Viņ� neatbildēja.
Sabīne uztraucās arvien vairāk.
Jūs atraidījāt manu mīlu, bet sieviete nemū�am neaizmirst tādu apvainojumu. Nedomājiet, ka es jokoju, o nē, es tagad gribu atriebties.
Tad jūs gribat asinsnaudu izpelnīties? � Lips Tulians pa�klusu atteica. � Sakiet, jūs laikam cie�at trūkumu?
It nemaz nē, � Sabīne atbildēja, � es domāju, to jau no mana izskata var redzēt. Pētera ielā man ir savs veikals. Un tas iet labi. Es tik gribu atriebties par to, ka jūs mani apvainojāt.
Laupītāju virsnieks paraustīja plecus.
Jūs domājat mani ar varu ievilkt mīlas sakaros?
Sabīne viņu uzlūkoja dzirksto�ām acīm.
Vai es neesmu skaista? Ha, citi skrien vai caur uguni, lai iegūtu manu labvēlību. Bet es viņus visus izsmeju � tie man nav nekas.
Nu redzat, jūs jau pati sakāt, ka katru nevar mīlēt. Un nu jūs prasāt no manis, lai es jūs mīlu. Man ir diezgan cita ko darīt, nekā apmierināt meitu vēlē�anās un iegribas.
Sabīnes acis kvēloja.
Jūs tātad ienīstat mani! � viņa iesaucās.
To es neteicu. Ja es kādu ienīstu, tad tur vajag būt kādam sevi�ķam iemeslam.
Bende patlaban sadragāja otra laupītāja locekļus.
Sabīne stāvēja Lipam Tulianam blakus. � Uzklausiet mani, � viņa iesāka, un viņas acīs kvēloja gan�drīz velni�ķs spīdums.
Ko jūs vēl gribat?
Ir vēl viens līdzeklis, kā jums glābties. Un, ja jūs to pieņe�mat, tad es jūs nenodo�u. Pretējā gadījumā es, visiem dzirdot, izklieg�u briesmīgo noslēpumu.
Un kas tas būtu par priek�likumu? � viņ� jautāja.
Sabīne atkal pacēlās uz pirkstgaliem. Viņ� sajuta tās karsto
elpu uz sava vaiga.
Zvēriet man, ka es bū�u jūsu mīļākā. Jums jāņem mani līdz uz savu paslēptuvi. Un jums jāzvēr, ka bez manis jums nebūs ne�vienas citas mīļākās un jūs man nekad neliksit ciest. Es zinu, ka zvērests jums ir svēts. Tamdēļ zvēriet man, tas var jūs glābt!
Lips Tulians neatbildēja.
Viņ� likās klausāmies laupītāju sāpju kliedzienos.
Zvēriet, � Sabīne elsoja, � es mīlu jūs � esiet mans!
Nē!
Kā � jūs nevēlaties?
Nē!
Skaistā sieviete trīcēja kā drudzī.
Nepadariet mani traku, � Sabīne �ukstēja, � es vienmēr domāju par jums � dienu un nakti. Es nemū�am nebūtu ieradusies �ai moku un asiņu vietā, bet es nojautu, ka te satik�u jūs. Un es nemaldījos. Tamdēļ esat mans.
Nekad!
Es atrieb�os � tūliņ �
Dariet, kā gribat.
Sabīne bija cie�i apķērusi Lipa Tuliana roku.
Tad lai notiek, � viņa elsoja, � ja jūs negribat būt mans, tad jums jāmirst mocekļa nāvē!
Atskanēja notiesātā nāves kliedziens, jo bendes rats patlaban bija sadragājis laupītāja krūtis.
Nāves klusums valdīja pūlī.
Tad Sabīne uzlēca kā bez prāta, gribēdama izkliegt drausmīgo noslēpumu.
Jau pavērās ziedo�ās lūpas �
Te Lips Tulians aizspieda viņas muti ar drāniņu, kas iztvanoja savādu, gandrīz saldu smar�u.
Laupītāju virsnieks spieda drāniņu uz skaistās sievietes sejas.
Savādi�
Skaņa apdzisa skaistās Sabīnes lūpās, un bāla, nekustīga ta ieslīga laupītāju virsnieka rokās.
Neviens tam nepiegrieza vērību. Te jau visapkārt ģība sievas un jaunavas.
Laupītāju virsnieks ātri paslēpa sazāļoto drāniņu. Patlaban iz�cēlās iiela kņada. Vīri gribēja aiznest paģību�ās sievas un meitenes.
Laidiet tak mūs cauri, � sauca vīrie�u balsis, � jūs ta�u redzat, ka mums jāaizvāc paģību�ās.
Varējāt sievie�us atstāt mājā, � skanēja atbilde.
Bet leipcigie�i bija omulīgi ļaudis, tie mācēja saprast. Tamdēļ drīz vien pa�ķīrās �aurs celiņ�, pa kuru vīrie�i iznesa savus paģī�bu�os piederīgos.
Arī Lips Tulians izlietoja �o taciņu un iznesa Sabīni.
Bet kādēļ viņ� to nesa? Kādēļ viņ� to neatstāja ļau�u pūlī guļot, kura gribēja viņu pazudināt? Atbilde nav grūta.
Lips Tulians nekad neaizmirsa, ka viņ� ir mui�nieks d�entlmenis.
Uz laukuma izgājis, viņ� paņēma ormani, iecēla Sabīni, iesēdās arī pats un pavēlēja braukt uz Pētera ielu.
Tā jau ir Sabīne Brinkmane, � ormanis teica, � es viņu pazīstu. Nu ko sievie�i te meklē, ja nevar izturēt un jāģībst.
Drīz tie ieripoja pa Grimma vārtiem un laida pa tuk�ajām ielām, kamēr beidzot apturēja Pētera ielā pie kādas mazas mājas.
Ormanim samaksājis, Lips Tulians paņēma Sabīni un uznesa pa trepēm priek�namā.
Kāda veca sieviete iznāca pretī.
Ak Dieviņ! � vecene iesaucās. � Kas tad ar Brinkmaņa jaunkundzi noticis. Kas par kungu, kur� viņu atvedis?
Tā ir mana radiniece, � viņ� sacīja, � es iebraucu no lau�kiem skatīties, kā soda zem bendes rata, un mēs neviļus satikāmies,
Un viņa paģībusi, vai pat saslimusi?
Nē jau � viņa drīz atspirgs, � Lips Tulians atbildēja.
Ak Dievs, es paliktu pie viņas, � vecene �ēlojās, � bet man tūliņ jāiet. Mana meita esot saslimusi, un man jāsteidzas turp.
Ejiet vien, māmuliņ, es palik�u te, tik parādiet man dzīvokli.
Se ir durvis. Atslēga ir jaunavas kabatā, � vecene sacīja.
Tad viņa dabūja atslēgu un atslēdza durvis.
Lips Tulians ienesa Sabīni istabā un atguldīja uz dīvāna.
-Vecene vēl pateica, ka viņa un Sabīne vien dzīvojot �ai mājā, un aizgāja.
Un tagad viņ� bija viens pats ar to, kura viņu gribēja samai�tāt � tagad Sabīne bija pilnīgi viņa varā. Nu tas varēja atriebties.
Tiesne�u draudi nepalika vārdi vien. Sak�u Veimārā, pie kuras tolaik piederēja Veisenfelsas pils, bija paradums ar mocī�anu pie�spiest atzīties. Un Veisenfelsas pilī arī atradās moku kambaris ar visādiem mocību rīkiem.
Guste un Terēze gan nodrebēja, to dzirdot, bet drīz vien atkal saņēmās.
Tiesnesim tuvojās kāds draugs un teica: �is esot dzirdējis, ka Lipu Tulianu pavadot pārģērbu�ās meitas, tamdēļ esot nepiecie�ams no tām uzzināt visus laupītāju noslēpumus.
Tiesnesis aizsūtīja pēc bendes.
Kareivji ieveda Gusti un Terēzi citā telpā, un viņas domāja, ka tiesne�i tik baidīdami solīju�ies viņas spīdzināt.
Pusstunda bija pagājusi, kad ienāca bende ar diviem palīgiem. Palīgi palika turpat, bet bende iegāja tiesas zālē.
Priek�sēdētājs uzdeva bendem meitas vest uz moku kambari, kur viņ� pats arī ieradī�oties ar saviem skrīveriem. Turklāt uzdeva viņas nesaudzēt, ja tās liegtos dot paskaidrojumus.
Bende izgāja un pamāja palīgiem, kas tūliņ sagrāba meitas un ievilka divas trepes dziļāk pagrabā. Te bija moku kambaris. Visur bija redzami da�ādi mocību rīki un � lai būtu drausmīgāks iz�skats � �ur un tur rēgojās izmētāti miroņu galvaskausi.
Sveces tika iedegtas. Ienāca tiesne�i un apsēdās pie galda, ka�mēr skrīveri ieņēma vietu pie mazākā galda.
Bende pārbaudīja mocību rīkus un vīpsnādams rādīja skuķēm īk�ķu skrūves un staipāmās trepes, kuru dzelzs veltņi bija pilni asu iesmiņu.
Es pēdējo reizi jums prasu, � priek�sēdētājs uzsauca skuķēm, domādams, ka tās nu būs diezgan iebiedētas, � vai tagad jūs gribat labprātīgi atzīties, vai jūs ar mocī�anu būs jāpiespie� to darīt?
Visi klausījās aizturētu elpu.
Bet abas skuķes neteica ne vārdu.
Mūsu pacietība ir galā, � sadusmotais rātskungs sacīja, � bende, dariet savu darbu!
Bende tuvojās.
Viņa rupjā seja staroja patiesi drausmīgā priekā, jo cilvēku mocīt bija viņa prieks.
Tiesaskungs, � tas sacīja, � ar ko lai es iesāku?
Ņemiet, ko pa�i atrodat par labāku.
Tad es tūliņ gribētu iesākt ar asākiem līdzekļiem, � necilvēks turpināja, � ja es tūliņ ņem�u īk�ķu skrūves, tad skuķes drīz vien zaudēs samaņu un nevarēs vairs atzīties.
Saprotams!
Nu labi, � bende, velni�ķi smīnēdams, sacīja. � Palīgi, sa�gatavojieties, mēs tūliņ liksim gūsteknes uz staipāmām trepēm!
Zārbergs bija devis signālu, un drīz vien divi bruņoju�ies biedri
iekāpa pa logu.
Berta pastāstīja, ka mui�as īpa�nieks glabājot naudu �ķirstā blakus guļamistabai. Viņai to neviļus izdevies uzzināt.
Visi trīs laupītāji atstāja istabiņu. Berta viņus veda. Te uzreiz tā atskrēja atpakaļ.
Kas ir? � Zārbergs �ukstēja.
Tur kāds nāk, � Berta murmināja, � ha, es pazīstu soļus. Tas ir sulainis, kur� uzdomājis mani. Tas dro�i vien lien uz manu istabiņu.
Oho, � Zārbergs �ņāca, � es viņam parādī�u! Ātri, paslēp�jaties � te sienā ir iedobums.
Laupītāji paklausīja.
Ari Berta paslēpās, tik Zārbergs piespiedās tuvu pie sienas.
Tie�ām, nācējs bija sulainis.
�Pagaidi tik,� Zārbergs domāja, �tu nāci pie Bertas krūtīm dusēt. Es tev sagādā�u īsto dusu.�
Tiklīdz sulainis bija pagājis viņam garām, tā Zārbergs no mu�guras uzbruka, aiz�ņaugdams tam rīkli un iedurdams krūtīs asmeni.
Sulainis uz vietas saļima.
Pēc tam laupītāji gāja tālāk, pa trepēm lejā. Pie izejas bija divi sargi. Pirmais no tiem krāca dziļā miegā, kamēr otrs iesnaudies klanījās. Sos abus, tāpat kā sulaini, aizraidīja uz viņpasauli.
Nu bija laiks doties uz mui�as īpa�nieka istabām. Arī Bertai iedeva nāves ieroci un uzdeva īpa�nieka sievu aizraidīt uz viņpasauli.
Berta vēl vilcinājās.
Gribi � vai negribi? � Zārbergs uzsauca.
Skuķe iedomājās spo�o nākamību.
Labi, � viņa sacīja, � es darī�u visu, es jau esmu noslēgusi rēķinus ar pagātni.
Durvis bija noslēgtas no iek�puses. Bet tas laupītājiem nebija nekāds �ķērslis. Drīz vien tās bija atmūķētas, un laupītāji iegāja dzīvojamā istabā.
Pa labi guļ mui�as īpa�nieks, � skuķe �ukstēja, � pa kreisi sieva un taisni pretī � meitas.
Zārbergs sadalīja briesmīgās traģēdijas lomas. Bertai bija jāiet uz īpa�nieka sievas guļamistabu, abiem laupītājiem jātiek galā ar kungu meitām, kamēr Zārbergs pats dosies uz īpa�nieka guļamistabu.
Mui�as īpa�nieks gulēja gultā, bet vēl nebija vis aizmidzis. Viņ� izdzirda kluso troksni.
Kas tas ir? � Lihtenavas kungs jautāja, vēl �aubīdamies, vai nav maldījies, � vai kāds ir �e?
Atbildes nebija. Zārbergs sasparojās uz lēcienu. Mui�as īpa��nieks bija pacēlies sēdus un skatījās apkārt. Tiklīdz tas pagriezās uz otru pusi, tā Zārbergs jau sagrāba viņu aiz rīkles.
Nevienu skaņu, � tas uzsauca, � Lips Tulians stāv tavā priek�ā, Lips Tulians!
Mui�as īpa�nieks atslīga atpakaļ.
Kur tava nauda, � Zārbergs �ukstēja, � ātri, citādi tev beigas!
Nelaimīgais mui�nieks bija pārbijies un jaudāja vēl tikai �ļupstēt.
Zārbergs jau spieda asmeni uz krūtīm.
Atbildi � jeb?
Blakus � �ķirstā, � Lihtenavas kungs murmināja, spilvenos atslīgdams. Viņu bija ķērusi trieka.
Zārbergs ielīda blakus istabā un pēc neilgas meklē�anas ierau�dzīja kādu vecu eļļas gleznu.
Ha, ha, ha,� briesmonis iesmējās, � lai mani dzīvu apēd, ja aiz tās nav paslēpta mui�nieka nauda.
Aiz gleznas bija iedobums, un tanī atradās dzelzs �ķirsts. Zār�bergs redzēja, ka viens pats nevarēs visu paņemt, un tamdēļ gāja meklēt savus biedrus.
Tuvojās kāds stāvs.
Berta, � Zārbergs iesaucās, � kur tu iekriti, meiten?
Skuķe izskatījās �ausmīga, viscaur asinīm aptraipījusies, tik tikko
vēl jaudāja kājās turēties.
Vai tev kas atgadījies? � Zārbergs jautāja, domādams, ka tā ir ievainota.
Nē, nē.
Vai vecā ir beigta?
Jā, jā, � skuķe �ukstēja, � o, tas bija �ausmīgi. Viņa ne�gribēja mirt, man �etras reizes vajadzēja�
Zārbergs velni�ķi iesmējās.
Vai tas ir viss? Nu, tu esi skaista laupītāju mīļākā. Baidies pat vecu veceni aizraidīt uz viņpasauli. Nu, tā jau bija pirmā reize,
to tev nevar ņemt ļaunā. Tagad paskatīsimies, kur pārējie paliku�i?
Zārbergam nebija ilgi jāmeklē.
Patlaban at�ķīrās aizkars un parādījās abi laupītāji � mui�nieka meitu slepkavas.
Nu visi trīs teciņus^ vien devās uzmeklēt smago �ķirstu.
Tik Berta negāja līdz. Viņa palika priek�istabā un aplūkoja sa�vas rokas, apģērbu, laupītāja dunci.
Asinis � asinis, � tā lēnām sacīja, � ha, cilvēka asinis uz maniem pirkstiem.
Zārbergs pa tam ar biedru palīdzību bija izvilcis �ķirstu no iedobuma. �ķirsts bija smags, vāks cie�i noslēgts; tas padevās tik, kad laida darbā lau�amo stangu.
Oho, � laupītāji iesaucās, � tas tik ir laupījums. Palūk � pilni maisi ar naudu, rotaslietas, dārgie trauki. O, ja mēs tik visu varētu paņemt līdz.
Site nekas netiks atstāts, � Zārbergs atbildēja, � mēs visu aizvāksim un, ko nevarēsim panest, � apraksim me�ā.
Tie�ām, Zārbergam taisnība, � pārējie bandīti iesaucās.
�ķirsts ātri tika iztuk�ots.
Berta, � Zārbergs pasauca meiteni, � nāc iek�ā, paņem mai�sus līdz.
Meitene paklausīja.
Maisus piepildīja un pa striķi nolaida pagalmā. To visu darīja ļoti uzmanīgi, jo mājās jau vēl bija sulaiņi un kalpones.
Līdz �im tie vēl nebija traucēti.
Zārbergs patlaban atkal bija nolaidis kādu maisu. Te aug�stāvā ie�īkstējās logs.
Skaistā Sabīne vēl nekustēdamās gulēja uz dīvāna, un viņai blakus sēdēja Lips Tulians, gaidīdams, kad viņa modīsies.
Ārā valdīja kapa klusums, jo pilsētnieki vēl nebija atgriezu�ies no soda vietas.
Beidzot Sabīne atmodās.
Kur es esmu, kas ar mani noticis? � viņa neattapdamās vai�cāja.
Jūs esat savā dzīvoklī, � Lips Tulians atbildēja.
Lips Tulians! � Sabīne iztrūkusies iesaucās.
Jā, es te esmu, es jūs te atvedu, � viņ� atbildēja. � Kā nu būs, Sabīne, jūs gribējāt saukt un mani nodot gūstītājiem. Nu varat to darīt, es vēl esmu tepat.
Sabīne labi saprata, ka viņa nevar nekā tam darīt, bet pati at�rodas viņa varā.
Jūs tagad atriebsities man? � Sabīne jautāja.
To es nevēlos, � viņ� atbildēja, � jūs gribējāt mani iegrūst briesmīgā nāvē, tagad es domāju, ko lai iesāku ar jums.
Dariet ātri, � Sabīne iesaucās, � esmu pelnījusi nāvi, izbēgt es vairs nevaru. Bet nespīdziniet mani, es būtu jūs karsti mīlējusi, bet jūs atraidījāt manu mīlu � es gribēju atriebties. Nonāvējiet manj � dariet ātri!
Kādēļ, man nekur nav jāsteidzas, � viņ� atbildēja. � Apdo�mājiet, cik ilgi es būtu mocīts, ja jūs mani nodotu.
Dariet ātri, es ta�u esmu sieviete, � Sabīne lūdzās.
� O, nē, es nesteig�os.
Sabīne cieta nāves mokas. Viņa bija pilnīgi pārliecināta, ka tai jāmirst, bet kādu nāvi �is briesmīgais cilvēks tai nolems, to viņa nezināja.
�ādās bailēs aizritēja labs laiks, �īs stundas Sabīnei likās kā pati mū�ība.
Beidzot Lips Tulians iesāka runāt.
Sabīne, � viņ� uzrunāja to, � redzi, leipcigie�i domā, ka tie trīs notiesātie ir mani ļaudis, bet tie nav no mana pulka, un to es gribu pierādīt, tev, Sabīne, būs jāpalīdz man.
Kas tad man jādara? � viņa jautāja.
Es teicu, �is būs tavs sods. Kur ir rakstāmlietas un perga�ments?
Sabīne iedeva prasīto un gandrīz paģība no lielām izbailēm, do�mādama, ka Lips Tulians nodomājis viņu nonāvēt, kā toreiz baronu Freidenbergu pie Drēz^enes vārtiem. Sabīni pārņēma �ausmas, viņa tikko spēja vēl turēties kājās.
Zārbergs dzirdēja atveram logu, viņ� ātri ierāvās atpakaļ, jo gai�s mēness apgaismoja viņu un arī zemē nolaistos maisus.
Kādu brīdi valdīja klusums, un Zārbergs domāja, ka kāds no kalpiem atvēris logu, lai ielaistu svaigu gaisu.
Bet drīz viņ� koridorā dzirdēja vieglus, steidzīgus soļus un sa�prata, ka pamodu�ies dienestnieki.
Nu viņ� ātri sagatavojās uz bēg�anu. Pirmā nokāpa Berta,
sagrābusi kādu maisu, tā steidzās uz sētas mūri. Tur bija piebūvēts
palievenis, uz kura uzkāpusi, tā viegli varēja pārkāpt mūrim.
Zārbergs steig�us paķēra pēdējo maisu un laidās pa virvi lejā, bet virve trūka, un viņ� ar visu maisu uzgāzās kādam biedram un nogāza to gar zemi. Abi divi stipri sadauzījās.
Bet laupītāji nedrīkstēja vairs kavēties, jg, ļaudis kalpu mājā bija uzmodināti un tagad apbruņoju�ies steidzās uz kungu māju.
Zagļi, laupītāji! � sulaiņi kliedza.
Zārbergs devās tiem pretī un �audams kliedza, ka viņ� esot Lips Tulians, lai visi bēgot, ja vēl negribot mirt. Pa to laiku pārējie biedri ievilka naudas maisus dārzā un pārcēla pār mūri.
Ļaudis gan bija piecēlu�ies, bet neviens neuzdro�inājās uzbrukt laupītājiem, jo nezināja, ka bandītu ir tik maz. Bet visvairāk tādēļ, ka ielauzies Lips Tulians. Sī iemesla dēļ Zārbergam atlika laika aizvākt visus maisus dro�ībā. Maisi nu atradās sētas otrā pusē. Zārbergs, visapkārt apskatījies, ieraudzīja, ka netālu atradās kāds mazs me�iņ�, uz turieni vajadzēja aizgādāt maisus, jo nekādā ziņā tos visus nevarēja aiznest lielajos me�os.
Nu laupītāji steig�us paķēra maisus, aiznesa uz tuvējo me�iņu un apraka lielāko daļu no sava laupījuma, nomīdīja ar kājām zemi un apklāja ar sūnām.
Pa tam mui�ā bija salasījies liels ļau�u bars un izgāja gūstīt laupītājus. Sis lielais gūstītāju bars sāka meklēt laupītāju pēdas.
Laupītāji pārģērbās.
Ko darīt? � prātoja Zārbergs, � aizmugurē mui�a, bet priek��ā gūstītāji. Uz kurieni nu?
Mēs atstājām Gusti un Terēzi Veisenfelsas moku kambarī. Bende bija devis padomu iesākt ar staipī�anas ma�īnu, priek�sēdētājs pie�krita �im priek�likumam. Katrā ziņā bija jāatrod Lipa Tuliana pa�slēptuve.
Bendes kalpi atraisīja Gustes un Terēzes va�as, un, iekams viņas apķērās, tās jau bija noģērbtas līdz kreklam.
Pirmā atjēdzās Guste un deva bendes kalpam tādu dūres trie�cienu, ka tas pāris soļus aizstreipuļoja.
Kāda jums tiesība mani izģērbt kailu? � Guste iekliedzās.
Oho, jūs laikam nezināt, ka moku kambarī jāizģērbjas kai�lam, � bendes kalps sacīja.
Es nekad neatļau�u izģērbt sevi, � Guste nikni kliedza.
Nespārdies velti, es tomēr izģērb�u tevi, � bendes kalps ņir�gājās.
Guste atlēca da�us soļus atpakaļ un, pacēlusi roku, briesmīgi kliedza:
Sargies tu, no�ēlojamais, es tev saku, ka Lips Tulians atriebs mani, viņ� �ķēlēs noraus tev no locekļiem miesu. Viņ� drīz vien uzzinās, ko jūs darāt ar mums. Sargieties, nelie�i � kaut jūs ielīstu visdziļākos pagrabos, viņ� tomēr izvilks jūs ārā!
Bendes kalpi sabijās, viņi zināja, ka pat ministrs nav dro�s no Lipa Tuliana, kur nu vēl viņi. Bendes kalpi atkāpās no meitenēm.
Neklausiet �iem draudiem, � priek�sēdētājs iesaucās, � jūs dzīvojat Veisenfelsas pilī un Lips Tulians �e nedrīkst rādīties.
Ak, jūs tā domājat? � Guste kliedza. � Jūs varat slēpties pa�ā karaļa pilī, bet, ja Lips Tulians būs saskaities, viņ� jūs arī no turienes izvilks.
Bendes kalpi sa�ukstējās, Guste to dzirdēja un, spēji izcēlusies, nostājās viņu priek�ā.
Nu, nāciet �urp, ja jūs drīkstat � bet ievērojiet, tiklīdz jūs aizskarsit mūs, jūsu nāves spriedums būs parakstīts. Lips Tulians jūs ne�ēlos. Viņ� jūs līdz -nāvei spīdzinās un tad pakārs katru pie sava koka!
Izpildiet savu uzdevumu! � priek�sēdētājs pavēlēja bendem.
Es vienreiz vien dzīvoju, � bende atbildēja, � un negribu savu dzīvību pārdot Lipam Tulianam. Sis neticami stiprais cilvēks vis nekutinās mani.
Bende! � priek�sēdētājs pārskaities kliedza, � pavēli saviem kalpiem izpildīt pienākumu!
Atļaujiet, kungs, � bende sacīja, � �ādos apstākļos mēs ne�drīkstam meitas mocīt. Viņas ir Lipa Tuliana līgavas, par to nav �aubu. Es baidos no viņa. Ja tas būtu vienkār�s cilvēks, kādi mēs esam, tad cita lieta. Ir iespējams, ka viņ� kādā naktī arī jūs izņem no gultas.
Sie vārdi līdzēja. Tiesne�i kļuva domīgi. Tie vēl labi atcerējās, kā Lips Tulians bija apmeklējis grāfu Flemingu.
Bende pagriezās pret palīgiem.
Es �īs meitas neaiztik�u, � viņ� sacīja, � man ir sieva, bēr�ni, un, ja mani nonāvēs, kas tad viņus apgādās.
Guste ar Terēzi ģērbās.
Priek�sēdētājs uzcēlās un vēlreiz pavēlēja bendem iesākt gūstek�ņu mocī�anu, bet bende tik papurināja galvu.
Es paklausī�u tik tad, kad man pavēlēs viņa gai�ība, musu firsts. Valdnieks spēj aizsargāt mani, bet jūs, kungi, to nevarat. Es gaidī�u viņa pārceļo�anu, un tas nevilksies' visai ilgi.
Priek�sēdētājs vēl mēģināja piespiest bendi, bet ari citi tiesne�i piekrita bendes domām.
Tad priek�sēdētājs padevās un pavēlēja sasiet gūsteknes un ie�mest stiprākajā cietumā, kamēr pārceļos firsts.
Guste bija �oreiz uzvarējusi, ar to nu pagaidām pietika. Bet, kad viņa uzlūkoja Terēzi, tad atkal tai uzmācās ļaunas domas. Viņai ienāca prātā samaitāt Terēzi un jau pie pirmās izdevības izvest �o plānu.
Pusnakts bija pāri. Līdz pat vēlai naktij viesnīca bija pārpildīta ļaudīm, kuri vēl arvien pārrunāja laupītāju notiesā�anu, visu jo sīki pārspriezdami. Beidzot arī tur aprima troksnis.
Pilsētas ielās bija iestājies klusums, līņāja smalks lietiņ�.
Bija tum�a nakts, un naktssargi neredzēja, ka pa tuk�ajām ielām kāds vīrietis veda sievieti.
Tas bija Lips Tulians, kas veda skaisto Sabīni izpildīt savu sodu.
Klusa, bailēs drebo�a, tā steidzās briesmīgajam vīrietim līdz, ne�drīkstēdama sacelt ne mazāko troksnīti, jo tad laupītājs to uz vietas nogalinātu.
Viņi negāja uz Grimma vārtiem, bet pa kādu mazu ieliņu, kur varēja viegli pārkāpt mūrim.
Gājēji tuvojās soda laukumam. Sabīne lūdzās, lai tūliņ nodurot viņu, jo tā ilgāk vairs nespējot izturēt nāves bailes. Bet Lips Tu�lians atteica, ka tas nodevējai esot pelnīts sods.
Viņ� rādīja karātavas, uz kurieni gāja viņu ceļ�. Tur bija uzvilkti uz rata nomaitātie laupītāji, ap karātavām laidelējās kraukļi un citi plēsīgi putni" atbaido�i ķērkdami; bija �ausmīgi uzlūkot vējā plan�do�os līķus.
Lips Tulians uzveda Sabīni uz paaugstinājuma, viņa, domādama par briesmīgo galu, nokrita pie laupītāju virsnieka kājām.
Lips Tulians izvilka aprakstīto pergamentu, kuram bija piestip�rināta kāda �ņore, un iedeva to Sabīnei, lai to vienam no pakārta�jiem apsien ap kaklu.
Uz pergamenta bija apliecināts Leipcigas rātei, ka notiesātie ļaundari nav no Lipa Tuliana bandas.
Nu Lips Tulians pacēla Sabīni tik augstu gaisā, ka tā varēja apsiet papīru līķim ap kaklu.
Nāves �ausmas sagrāba to, aizskarot auksto, briesmīgi sakrop�ļoto līķi�
Tad viņ� to nolaida zemē.
Tā, nu man vajadzētu nonāvēt tevi, � Lips Tulians sacīja, � bet es nemoku sievietes, pat nodevēju nenonāvē�u, kas gribēja mani iegrūst briesmās. Tagad esmu diezgan sodījis tevi, es zinu, �ī nakts tev paliks atmiņā uz visu mū�u. Un nu saki, vai man pavadīt tevi atpakaļ uz Leipcigu?
Man �e tuvumā dzīvo pazīstami, � Sabīne sacīja, � es �o�nakt uz Leipcigu vairs neie�u.
Kā jums tīk, � Lips Tulians atbildēja un, turēdams Sabīnes roku, stingriem soļiem atstāja drausmīgo vietu.
Gusti un Terēzi iemeta visstiprākajos cietumos, dziļā pagrabā, kur nekad neiespīdēja dienas gaisma, tik zināmās stundās uzdedzi�nāja mazu eļļas lampiņu.
Cietuma uzraugs pēc pavēles pasniedza ļoti sliktu, tā sakot, suņa barību, kas cilvēkam nebija ēdama.
Vai to lai es ēdu? � Guste uzkliedza cietuma uzraugam. � Nu labi, es pacietī�u, ganjau Lips Tulians dabūs to zināt un tev atmaksās. Verdo�u piķi viņ� iegāzīs tev kaklā!
Cietuma uzraugs uztraucās. Viņ� ļoti baidījās no Lipa Tuliana, un tādēļ uz priek�u pats no sevis deva labāku ēdienu un arī labāku cietumu.
Tā nu mei�u liktenis palika labvēlīgāks, arī pratinātas tās vairs netika.
Te kādā dienā atvērās durvis un, cietumā, divu sargu pavadīts, ienāca garīdznieks.
Ko �is melnsvārcis grib? � Guste jautāja. � Laupītāja lī�gavai nevajag nekāda garīdznieka. Es neko negribu zināt no Dieva lūg�anas!
Un tik skaistā miesā mājo tik samaitāta dvēsele, � garīdz�nieks skumji sacīja. � Bet var jau būt vēl. cerība, ka grēkus no�ē�lojo�iem grēciniekiem atveras Dieva �ēlastība.
Ja gribat, varat mocīt to otru meitu, par viņu Lips Tulians nerūpēsies.
Sargi to pastāstīja cietuma uzraugam.
Garīdznieks, velti ar Gusti izrunājies, atstāja cietumu.
Guste vēl zobgalīgi pasmējās un uzvilka kādu jautru melodiju. Ar Terēzi garīdznieks nemaz neiesāka, jo turēja to par vēl grēcīgāku.
Veisenfelsas cietuma sargs bija cietsirdīgas dabas cilvēks. Kad tas no sargiem dabūja dzirdēt Gustes aizrādījumu, viņ� nodomāja sev izpelnīt labu algu un tūliņ devās uz Terēzes cietumu. Viņ� cerēja iebiedēt Terēzi un tad no viņas izspiest Lipa Tuliana noslēpumus.
Sataisieties, � cietuma uzraugs uzrunāja Terēzi, � rītu jums būs izdevība iepazīties ar staipī�anas ma�īnu.
Ja jums patīk, lai Lips Tulians salau� jūsu kaulus un iesien kabatas lakatiņā, tad aiztiekat viņa līgavu.
Sai pasakai es neticu. Jūs nemaz neesat Lipa Tuliana līgava, bet tā otra.
Kas jums to teica, vai viņa? � Terēze jautāja.
Nu protams, viņa, � uzraugs atbildēja.
Tad viņa melo. Laupītāju virsnieks mani mīl un, ja jūs mani aiztiksiet, tad jums ies plāni. Sastādiet jau pie laika savu testamentu, un pēc tam būs visprātīgāk, ja jūs iedzersit kādu indi, jo citādi jūs nevarēsit izbēgt no Lipa Tuliana dusmām.
Cietuma uzraugam palika neomulīgs garastāvoklis, un viņ�, ne vārda neteicis, aizgāja.
Lai velns parauj visas laupītāju meitas, � viņ� norūca, � arī to nedrīkst aiztikt. Nu, kad pārbrauks firsts, tad lai viņ� dara, ko grib.
Tas ir Gustes darbs, � Terēze murmināja. � Ak tā viltīgā �ūska! Viņai patiktu, lai mani �e nobeidz, lai tad būtu viena pati pie Lipa Tuliana. Nu, lai nepriecājas par agru � es viņai ne�ēlīgi at�rieb�os!
Reicenhaines klosterī valdīja nakts miers. Bija izdzēstas visas ugunis, arī klostera baznīcā, jo bija beigusies pusnakts lūg�ana.
Arī Fatima bija izdzēsusi savu uguni, bet tai nenāca ne prātā izģērbties. Viņa nekustīgi sēdējā uz gultas. Baznīcas pulkstenis nosita viens.
Nu ir laiks, � Fatima �ukstēja, � nu viņam jānāk. Uzcēlusies tā steidzās pie durvīm. Mazu brītiņu gaidījusi, tā sa�dzirdēja klusus soļus. Sis nācējs bija Kremo.
Nu, vai �onakt varēsim? � viņ� �ukstēja.
Protams, Kremo, ja tik tev ir atslēgas, � Fatima atbildēja. Tad Kremo tai iedeva atslēgu, kas bija pagatavota pēc Fatimas
dotā parauga. Nu tik vēl vajadzēja bez trok�ņa iekļūt Hedvigas istabiņā un ar zālēm iemidzināt to, lai tad bez kādiem kavēkļiem varētu atstāt klosteri. Abi nelie�i bija sagatavoju�ies, �igāns apbru�ņojies ar asu dunci. Vēl abi kādu pusstundu nogaidīja.
Tad Fatima izlīda no savas istabiņas un uzmanīgi klausījās, i Visur bija iestājies klusums. Mēness iespīdēja pa krusta ejas kori�dora logiem.
Velni�ķais pāris aizvilkās uz Hedvigas istabiņas pusi. Tur gan atradās vairākas mūķeņu istabiņas, bet �o telpu iemītnieces bija cie�i aizmigu�as un gulēja pirmajā miegā.
�igāns klusām atslēdza Hedvigas istabiņas durvis. Viņa gulēja. Pēc raudā�anas un Dieva lūg�anas beidzot to bija pārņēmis miegs.
Kremo kā kaķis pielīda pie Hedvigas gultas un uzmeta kādu biezu līdzpaņemtu mēteli pār galvu.
Hedviga gan pamodās, bet viņas balss apslāpa biezajā drēbē.
Fatima bija novilkusi mūķenes mēteli un apģērbusi savas �igānu drēbes. Nu viņa teciņus steidzās pa klostera dārzu uz priek�u, viņai sekoja Kremo ar smago nastu.
Drīz tie sasniedza klostera baznīcu. Baznīcas durvis nebija aiz�slēgtas, tur viņus gaidīja Kremo biedrs.
Tagad tie visi kāpa pa torņa trepēm aug�ā. Kremo biedrs ar mazo laternu apgaismoja ceļu.
Lihtenavā salaupīto mantu aprokot, laupītāji zaudēja daudz laika.
Caur mazo me�iņu ejot, tie jau izdzirda no visām pusēm vajātāju troksni.
Laupītāji drūmi vēroja apkārtni. Visapkārt bija klajums.
Laupītāji apģērbās kā tirgoņi un iero�us paglabāja maisos.
Viņiem tik vajadzēja izkulties uz lielceļa, tad tos neviens neaiz�tiks. Berta sasēja sev divus saiņus; tos nesot, viņa izskatījās kā ceļā uz pilsētas tirgu. Noskatīju�ies, kā gūstītāji attālinās, laupītāji aiz�līda uz lielceļu. Berta tiem sekoja gabaliņu iepakaļ. Zārberga biedri bija bailīgi, jo lielāka me�a tuvumā nebija. -
Lielceļ� veda uz kādu sād�u. Cits nekas neatlika, kā pa ceļu jāiet ciemam cauri.
Tie gāja uz labu laimi un tuvojās ciemam, kurā valdīja liels uztraukums; Visi ļaudis bija kājās.
Zārbergs pavēlēja neapstāties, bet turpināt ceļu un nelikties zinis. Viņ� pats gāja pa priek�u, abi laupītāji sekoja, bet Berta gāja pir- miem trim vairāk simtu soļu iepakaļ, it kā tā nepiederētu pie viņiem.
Sād�ā Lihtenavas briesmu darbi jau bija zināmi, un visi bija ļoti uztraukti.
Patlaban kāds sulainis stāstīja, ka kungs esot no�ņaugts un kundze nodurta, arī jaunkundzes esot nogalinātas.
Izbaiļu saucieni atskanēja no visām pusēm, un ļaudis nemaz neievēroja tirgoņus � ceļa gājējus. Zārbergs jau domāja laimīgi izkulties cauri.
Te Lihtenavas sulainis ieraudzīja Bertu un apturēja to, prasī�dams, ko tā vakar vakarā gribējusi.
Berta atbildēja, ka viņa paziņojusi kungam, ko tā no laupītājiem noklausījusies, un gribēja atkal iet tālāk.
Bet sulainis bija ieraudzījis asins traipu uz Bertas piedurknes.
Tur ir asinis, Berta, � sulainis iesaucās, � kur tu tās da�būji?
Tur vēl vairāk asiņu redzams, � zemnieki uztraukti sauca.
Berta sastinga izbailēs, bet tik acumirkli. Tad ar joni tā spraucās
caur zemniekiem, uz Zārberga pusi skriedama.
Glābiet mani! � viņa kliedza. � Asinis mani nodeva.
Zārbergs to apsauca, bet bija jau par vēlu. Zemnieki bija dzirdē�ju�i Bertas vārdus un taisījās tirgoņus ielenkt.
Divi laupītāji gribēja bēgt, bet Zārbergs tos atturēja. Viņ� sa�ķēra Bertas roku un ieskrēja tuvākajā zemnieku mājā.
Abi pārējie bandīti tiem sekoja.
� Eh � tie ir blē�i! � zemnieki kliedza. � Tie ir laupītāji, tos vajag ņemt ciet!
Zārbergs aizgrūda un aizbultēja durvis, pēc tam tie devās pa trepēm aug�ā Uz bēniņiem.
Zemnieki ielenca māju, izdauzīja logus, viņi gribēja doties pa. trepēm aug�ā, bet Zārbergs pirmo kāpēju no�āva.
Pirmos uzbrucējus Zārbergs atbaidīja. Zemnieki redzēja, ka tie nav vis tirgoņi, bet laupītāji un, bez iero�iem būdami, neuzdro�inājās uzbrukt.
Zārbergs tomēr atradās sprostā, apskatījis ļau�u pūli, tas no�prata, ka no �ejienes nav iespējams izbēgt.
Veisenfelsas pils bija greznota karodziņiem un puķu vītnēm. Hercogs Johans Ādolfs II �odien atgriezās no sava ceļojuma, visi bija sagatavoju�ies viņu pa godam saņemt.
Visu sejas bija sadrūmu�as, ar izbailēm tie sagaidīja savu kungu.
Viņu bailes nebija veltas. Hercogs tie�ām bija dusmīgs.
Pateicoties apak�niekiem par apsveik�anu, viņ� paskatījās uz pili, un viņa vaigs tūliņ aptum�ojās. Sulaiņi un kalpotāji tur stāvēja atsegtām galvām. Pils pārvaldnieks iznāca pretī, zemu klanīdamies, ; un iesāka savu apsveik�anas runu.
Turi muti! � Johans Ādolfs tam uzsauca. � Es neesmu atgriezies, lai klausītos tavā pļāpā�anā. Kas ir noticis � ko? � vai patiesas ziņas, ka laupītāju virsnieks Lips Tulians bijis pilī?
Tā ir, jūsu gai�ība, � pārvaldnieks atbildēja.
Un sudraba velvi iztuk�ojis?
Tā ir, jūsu gai�ība.
Johans Ādolfs bija īsts tīringietis pēc dabas.
Tad jūs to saucat par modrību un uzticību, � viņ� iesaucās I un kampdams norāva pārvaldniekam parūku un deva tam pa ausīm, ka pūderis vien putēja.
Tagad viņ� pagriezās pret pils saimi.
Tā ir jūsu modrība, tiklīdz es esmu izgājis, tā laupītājiem tūliņ izdevība iebrukt pilī un nolaupīt manu mantu. Te jābūt kādam nodevējam, kas sazinājies ar laupītājiem, bet es to atradī�u un sodī�u.
Sulaiņi Un istabenes, kalpi un kalpones, visi krita ceļos.
Mēs esam nevainīgi, jūsu augstība, � tie visi dievojās, � ap�ēlojiet savus uzticamos kalpus.
Palaidņi un muļķi jūs visi esat, ja jūs būtu kārtīgi, tad lau�pītāji nevarētu pilī ietikt. Kā jūs uzdro�inājāties �o muzikantu ielaist pilī? Es visu zinu, kas noticis. Jūs sākāt ballēt, ēst un dzert, un dejot, un jums vajadzēja muzikanta. Tas jums bija kā' sūtīts. Un jūs, muļķi tādi, nenojēdzāt, ka zem raibā uzvalka slēpjas laupītāju vadonis. Jā, tā ir noticis � neliedzieties! Tādu diedelnieku man nevajag � es jūs visus atlai�u � visus!
Visi kalpotāji lūdzās un raudāja.
Hercogs Johans Ādolfs bija sevi�ķi lēnīgas dabas cilvēks. Viņ� ir nedomāja izpildīt savus draudus, bet sodīt jau vajadzēja.
Sparīgos soļos tas izgāja caur kalpotāju rindu pie pārvaldnieka ! un pavēlēja viņu pavadīt uz mantu kambari.
Pārvaldnieks gāja līdz, un hercogs vispirms devās uz dzīvojam- istabām.
Tur jābūt kādam nodevējam, � valdnieks teica, � citādi Lips ; Tulians neatrastu slepenās trepes.
Ja kāds nodevējs ir, � pārvaldnieks teica, � tad tā ir Barbara.
Kā � manas laulātās draudzenes uzticamā?
Jā, viņa slepenībā turējās ar muzikantu, un, lai gan viņa .
pirmā ziņoja trauksmi, es tomēr domāju, ka viņa piedalījusies lau�pī�anā. Mēs visi bijām iemidzināti, tik Barbara nebija.
Kur viņa tagad ir? � hercogs jautāja.
Aizbēgusi. Divas dienas pēc laupī�anas viņa pazuda.
Tas katrā ziņā ir aizdomīgi. Bet saki, kādēļ laupītājiem nav dzinu�ies pakaļ? Divas meitas arī esot saņemtas, kuras pavadīju�as laupītājus?
Tā ir, gai�ība. Abas laupītāju meitas atrodas pils cietumā.
Kādēļ tām neizprasīja laupītāju paslēptuvi, tad varētu Lipam Tulianam dzīties pakaļ un laupījumu atņemt.
Bet viņas nerunā, � pārvaldnieks sacīja.
Ir vēl līdzekļu diezgan, kā viņām atraisīt mēli.
Viņas jau noveda moku kambarī, bet viņas draudēja ar Lipa Tuliana atriebību, tā ka bende atsacījās viņas mocīt.
Kas? � hercogs iesaucās. � Tie baidās no laupītāja, un vēl �e, Veisenfelsas pilsētā?
Tā ir, jūsu augstība. Lips Tulians jau arī esot bīstams.
To es nesaprotu. Tādas bailes tak ir patiesi bērni�ķīgas. Nu, tagad es pats turē�u tiesu un, ja bende liegsies izpildīt manu pavēli, tad lik�u to negodā padzīt no zemes. Abas meitas jānopratina moku kambarī uz visstingrāko, to es gribu.
Viņi bija sasniegu�i hercoga dzīvokli, un hercogs atvēra slepenās durvis. Pārvaldnieks paņēma laternu, un viņi devās lejā uz sudraba velvi. Hercogs apskatīja saliektās durvis, bet nekā neteica, brīnī�damies par tādu varenu spēku.
Tad viņ� apgriezās.
Rītu jānāk bendem, � tas sacīja, � tad redzēsim, vai viņ� ari man nepaklausīs. Abiem laupītāju skuķiem ir jāizsaka viss, es gribu Lipam Tuljanam atņemt laupījumu, tik tie�ām, kā es saucos hercogs Johans Ādolfs!
Pār Reicenhainas klostera mūriem �igāni nesa Hedvigu. Viņa bija cie�i ietīta mētelī un nespēja kliegt. Pa priek�u steidzās Fatima, tad Kremo ar savu nastu un beidzot divi Kremo biedri.
�igāniem laimējās, ceļā neradās nekādi kavēkļi, un drīz vien tie sasniedza vietu, no kurienes varēja nepamanīti nolaisties zemē. Kremo gavilēja.
� Es necerēju tik drīz sasniegt savu mērķi, � viņ� sacīja, � nu atkal manās rokās guļ skaistā sieviete, un drīz es atvedī�u ari Lidu.
Steigsimies projām, � Fatima skubināja.
Kremo, iedevis Hedvigu savam biedram, steidzās ar �igānieti uz
krūmu pusi. Vēl da�i soļi, un tie jau būtu sasniegu�i krūmus, kad Fatima pēk�ņi atlēca atpakaļ.
Kāds vīrietis, � viņa izbijusies iesaucās.
Kremo ar biedriem paķēra dun�us, kad kāds mētelī ietinies vī�rietis nāca viņiem pretī.
Kas te notiek? � sve�inieks dobji jautāja.
Kremo ar abiem biedriem, dun�us pacēlu�i, metās uz sve�inieku.
Bet pēk�ņi Kremo ievaidējās, jo sve�inieka kājas spēriens no�trieca to gar zemi.
Tad da�os acumirkļos sve�ais notrieca zemē abus Kremo biedrus. Te sve�iniekam nokrita no pleciem mētelis.
Lips Tulians! � Fatima iekliedzās. � Glābies, Kremo!
Fatima, cik vien ātri spēdama, skrēja uz krūmiem, Kremo devās
tai pakaļ.
Lips Tulians gāja uz priek�u, ne acu neuzmetis nosistajiem �i�gāniem, viņ� skatījās uz zemē atstāto nastu.
Atskanēja vāji vaidi. Lips Tulians manīja, ka tas ir kāds cilvēks, ietīts mētelī un sasiets ar ādas siksnām; viņ� atsedza tam galvu. Mēness apgaismoja gulo�o ķermeni.
Hedviga, � viņ� iesaucās, � Hedviga � te es tevi atkal atrodu.
Lips Tulians noliecās tuvāk un cie�i uzlūkoja nelaimīgo.
Tā ir viņa, � laupītāju virsnieks �ukstēja, � tā pati � �ie nekrietnie �igāni pat no klostera to izvilku�i. Hedviga, Hedviga, kādēļ tu aizgāji no manis?
Filip, � Hedviga �ukstēja, � Filip, es vairs negribēju tevi redzēt.
Negribēji redzēt, � viņ� teica, � laikam tādēļ, ka esmu lau�pītāju virsnieks. Es raudāju asiņainas asaras, kad domāju tevi mi�ru�u, bet es cietu elles mokas, kad zināju, ka tu esi klosterī.
Tu to zināji � Filip?
Vai tad tu domāji, ka es neatradī�u tuk�o zārku? Vai tu ticēji, ka Lipu Tulianu var mānīt?
Ak, nesaki jel �o briesmīgo vārdu, � Hedviga iesaucās.
Tomēr, tomēr, � viņ� �ukstēja, � kamēr mani ir atstājis mans labais eņģelis, es atkal esmu Lips Tulians. Jā, Lips Tulians � briesmīgais, no kura vārda visi bīstas, es esmu laupītāju virsnieks, un tu � mūķene.
Jā, es pieņēmu plīvuri, � viņa atbildēja, � es nedrīkstēju ilgāk palikt pie tevis, tas bija grēks.
Grēks, protams, protams, � es jau esmu nievātais nelietis � ak, Hedviga, tu nekad neesi mīlējusi mani.
Vairāk kā savu dzīvību, Filip. Es vēl vienmēr tevi mīlu, un tomēr man vajadzēja atteikties.
Kādēļ? � Lips Tulians jautāja. � Ko tad es esmu tev noda�rījis? Vai tad es nebiju cits cilvēks, kad tu dzīvoji pie manis?
Jā, tu biji citāds, Filip, un tomēr es nedrīkstēju palikt pie tevis. Es neatradu miera tavas dvēseles pestī�anas dēļ � man jaludz par tevi Dievs.
Dievu lūgt? � viņ� stingri vaicāja. � Kāpēc? Vai tad tu zini, ka viņā saulē būs atmaksa? Vai tu pazīsti Dievu? Vai kāds mirstī�gais ir kādreiz redzējis viņu?
Filip, nezaimo, � Hedviga lūdzās.
Ak, es nebīstos, � viņ� iesaucās, � redzi, Hedviga, tu esi salauzusi manu sirdi. Es zinu, ka mēs nekad netiksim savienoti. Un, ja būs dzīve viņpasaulē, tad tu lidināsies gaismas augstumos, bet es tik�u iemests pazu�anā.
Ak nē, Dievs piedod katram grēciniekam.
Es negribu dzirdēt �īs mācītāju runas, � Lips Tulians iesau�cās, � es ienīstu melnsvār�us, jo tikai viņi atrāva tevi manai sirdij. Hedviga, kādēļ tu nepaliki pie manis? Tad tu mazākais �e, virs zemes, piederētu man. Tagad es tevi esmu pazaudējis uz visiem laikiem!
Tas bija Dieva prāts, � viņa atbildēja. � Pestītāja �ēlastība tevi tagad sūtīja mani glābt. Ak Filip, tu redzi dievi�ķos brīnumus un tomēr vēl netici un �aubies.
Dieva prāts? � viņ� jautāja. � Es nācu aplūkot to klosteri, kurā iemīt sieviete, ko vienīgo es mīlu pār visu pasaulē. Viss pārē�jais tik gadījums � sagadī�anās, vairāk nekas.
Nē, Dievs tevi sūtīja.
Viņ� neatbildēja, bet gribēja Hedvigu atsvabināt no mēteļa.
Nē, nē, Filip, � viņa kaunīgi teica, � mani laupīja, kad es mierīgi gulēju.
Viņ� tūliņ paklausīja.
Tu gulēji? � viņ� skumji teica. � Es vairs nevaru mierīgi gulēt.
Es arī nē, � Hedviga �ukstēja, � tas bija nogurums, ne sirdsmiera miegs: Ak Filip, es tevi mīlē�u līdz savai nāves stundai un vēl tur � viņā saulē. Priek� Dieva troņa es lūg�u par tevi, bet atstāj savu briesmīgo amatu � dodies sve�umā, kur tevis nepazīst, tas ir tavas Hedvigas pēdējais lūgums.
Nē, � viņ� atbildēja, � tu mani esi atstājusi. Kā laupītāju vadonis es esmu dzīvojis, kā tāds es arī mir�u.
Hedviga rūgti raudāja. Viņ� skumji vēroja to.
Ha, kas gan mani kavē ņemt tevi līdz, � viņ� teica, � kas man to var aizliegt? Tu esi mana, ja es paņemu tevi kā bērnu uz rokām un aiznesu uz me�a dzirnavām, kur tu man piederēsi � vis�maz �ai dzīvē.
Hedviga lūgdamās uzlūkoja viņu.
Ja tu tādu nāves grēku gribi darīt, Filip, es tev nevaru pretī turēties, jo atrodos tavā varā. Bet apdomā, ka esmu Pestītājam solījusies.
Tev taisnība, Heda, � viņ� teica, � tu esi debess līgava, un ' man gar tevi nav daļas. Par laupītāju vadoni esmu kļuvis, nevis
par bezgodi. Es zinu, ka bija laiks, kur es saucos Filips fon Meng- steins, tas ir pagājis, tas nelietis laupīja manu godu. Bet es neap�kauno�u savu vārdu. Un tu negribi man līdzi nākt?
Labprātīgi nekad, Filip, to es nedrīkstu.
Labi � es nevaru tevi piespiest, tev pa�ai bija jāzina, kas tev vairāk derēja. Vai Kristu mīlēt, vai arī to vīru, kas tevi dievināja.
Hedviga raudāja, skaļi elsodama.
Ak Filip � mīļais, tevis dēļ es to darīju. Zārkā atmostoties, man atlika vēl viens ceļ�. Dievs manu dzīvību bija uzturējis, viņam tā bija jāatdod, un tagad es lūg�u par tevi līdz pēdējam elpas vil�cienam.
Lips Tulians nodrebēja.
Heda, � viņ� �ukstēja, � zāļu ragana tevi iemidzināja.
Ak nē, viņa mani izglāba un atveda te.
To viņa pieminēs, �.Lips Tulians murmināja, � tas viņai būs jāno�ēlo.
Hedviga lūdzo�i skatījās viņā.
Filip! Ved mani atpakaļ klosterī.
Viņ� rūgti iesmējās.
Ak � jā, to es aizmirsu. Bet kā tas īsti notika, izstāsti man, Hedviga, stāsti!
Tur nav daudz ko stāstīt.
Un Hedviga viņam izstāstīja, cik zināja.
Aha � es saprotu, � Filips atbildēja, � �igāniete ir Kremo biedrene. Nu, otrreiz viņ� tevi vairs neaizvedīs, par to es gādā�u.
Tagad viņ� cie�i saņēma Hedvigu aiz rokām.
Tu mana vienīgā, mans viss, � viņ� teica, � pēdējo reizi es tevi nesu uz savām rokām � jā, pēdējo reizi!
Un sparīgos soļos viņ� devās uz klostera pusi.
Me�a dzirnavās visi bija ielīksmoti. Laupītāji pārnāca ar bagātu laupījumu. Vitorfs sagaidīja atnācējus.
Kur virsnieks palika? � viņ� jautāja.
Viņam vēl bija kāda gaita, � Zamuels teica, � es tomēr varu iedomāties, uz kurieni viņ� gāja. Viņ� iegriezās uz Reicenhainas pusi, tā kā jūs, Vitorf, jau zināt, ko es domāju.
Es zinu.
Virsnieks ilgi nepaliks, � Zamuels turpināja, � viņ� teica, lai mēs viņu pagaidot. Bet sakiet, Vitorf, vai saķērāt zāļu raganu?
Nē, viņa nav atstājusi savu paslēptuvi.
Kas zin, kur viņa slēpjas, � Siklers teica, � apak�ā ir daudz alu, var jau būt, ka viņa aizlaidusies lapās.
Varbūt, � Vitorfs teica, � mēs savu pienākumu esam izpil�dīju�i.
Bet kur Guste ar Terēzi? � Vitorfs skatīdamies jautāja.
Tās velns parāvis, � Zamuels atbildēja, � no Veisenfelsas mums sekoja ķērāji, kad cēlāmies pār Zālupi. Tur viņas pazuda.
Un ko Lips Tulians par to saka?
Neviena vārda � man �ķiet, ka viņ� par to neko neiztaisa. Un tomēr viņas abas tik traki mīlēja virsnieku, ka pa�as saplēsās. Tā iet pasaulē.
Glu�i pareizi, � Vitorfs teica, � tur nekas labs arī nevarēja iznākt. Viņas abas bija greizsirdīgas � citādi tas nevarēja beigties.
Zināms, bet nu tās ir beigtas. Meitu diezgan pasaulē � vai�rāk nekā vīrie�u. Un nu, Vitorf, pagādā vīnu � vairāk nedēļu tik ūdeni esmu baudījis.
Vitorfs pasmējās un pavēlēja no pagraba izvelt mucu vīna, bet vispirms lika noglabāt laupījumu.
Tagad gāja priecīgi, ēda un dzēra. Garais Zamuels piebiedrojās Vitorfam un viņi, dzirnavās iegāju�i, uzkāpa aug�stāvā.
Tur pie kādām durvīm stāvēja sargs.
Uz Zamuela jautājumu, ko tur apsargājot, Vitorfs atteica, ka Lida tiekot apsargāta, arī Elzbete tur atrodoties. Nedaudz vārdos tas izskaidroja Zamuelam visu.
Ak tā, � Zamuels atbildēja, � tas ir kas cits. Lida ir ieslēg�ta, lai nekristu �igānam par upuri. Tu to esi gudri izdarījis.
Kamēr tie vēl runāja, sargu signāls pieteica kādu sve�inieku, un Vitorfs ar Zamuelu gāja pretī.
Sargi atveda kādu jaunu meitu, kura bija labi ģērbusies un iz�skatījās pēc kungu istabmeitas. Viņa bija arī skaista.
Sargi nodeva atvesto meitu Vitorfam un teica, ka viņa vēloties runāt ar virsnieku.
Vitorfs viņai pastāstīja, ka virsnieka neesot mājā un tai vaja�dzē�ot uz viņu kādu dienu pagaidīt.
Meita bija ar mieru. Vitorfs jautāja, no kurienes tā nākdama.
No Tīringas, � meita atbildēja, bet savu vajadzību atsacījās teikt, to viņa stāstī�ot tik virsniekam.
Tādēļ Vitorfs to paturēja kā cietumnieci, ieveda pa mazajiem vārtiņiem un ievietoja blakus Lidas istabiņai, tā kā viens pats sargs var apsargāt durvis.
Viņa paēda un padzēra un, nogurusi būdama, likās gulēt.
Cik ilgi viņa bija gulējusi, to viņa nezināja, bet, kad pamodās, jau ausa rīts, un kāds vīrs ienāca viņas istabā.
Viņa ātri piecēlās no gultas, iesaukdamās.
Lips Tuliaris!
Barbara! � viņ� iesaucās un aizslēdza durvis.
Jā � es tā esmu, � viņa atbildēja un nodūra galvu, kā nāvi gaidīdama.
Tu atnāci? � viņ� jautāja, � un drīkstēji mani te uzmeklēt?
Barbara drebēja kā ap�u lapa, jo viņ� to sagrāba aiz rokas.
Lips Tulians vairs nebija lēns un mīlīgs, kā pie klostera ar
Hedvigu � viņ� bija briesmīgs kā aizkaitināts zvērs.
Skuķe, � Lips Tulians iesaucās, � tu gribēji mani nodot, kas tagad mani var aizkavēt tevi gabalos saplosīt? Vai tu neapsolījies klusēt? � Jā, lai es tevi līdzi ņemot. Un, kad es tevi palaidu, tu steidzies iz�aut lielgabalus, lai atsauktu kareivjus, un man bija jā�zaudē da�i no saviem labākajiem ļaudīm!
Barbara neteica ne vārda.
Lips Tulians bij.a zils no_ dusmām.
Skuķe, � viņ� iesaucās, � vai es lai tevi samaļu? Kadeļ tu te nāci?
Barbara piecēlās.
Es gribu izlabot, ko esmu noziegusies, � viņa lūdza, � uz�klausiet mani. Tās divas meitas vīrie�u drēbēs ir sagūstītas Veisen�felsas pilī.
Kas � Guste un Tereze?
Vārdus es viņām nezinu, � Barbara atbildēja, � viņas ir cietumā un, kad hercogs pārbrauks � viņas mocīs, kamēr tas izteiks, ko no viņām grib dabūt zināt.
Ko tad viņām prasa?
Kur atrodas slēptuve un vēl �o to, � viņa atbildēja.
Kādēļ tas jau tagad nav darīts? � Lips Tulians jautāja.
Tādēļ, ka meitas draudēja ar jūsu atriebību, tas neuzdro�i�nājās mocīt. Bet hercogs nebaidīsies, un viņas mocīs.
Lai tik pamēģina, �viņ� atteica, � es visiem Veisenfelsas pak�ķiem pielaistu uguni. Gan es �o darbu aizkavē�u.
Lips Tulians labu brīdi staigāja pa istabu domādams. Barbarai viņ� neuzdro�inājās pilnīgi ticēt, un tamdēļ uzstādīja vēl da�ādus jautājumus, bet viņa atbildēja, ka to varot dzīvu sakapāt, ja ko ne�patiesu būtu stāstījusi.
Labi, es par to drīz pārliecinā�os. Pa to laiku tu paliksi �e. Dzīvo vesela.
Iekams Barbara paguva atbildēt, durvis tika aizslēgtas un kād�reizējā istabene palika viena pati savā cietumā.
�oreiz mums iet plāni. Labāk būs, ja aizmetīsim iero�us, jo par glāb�anos nav ko domāt.
Tā runāja viens no Zārberga biedriem, pa lūku ļau�u pūlī ska�tīdamies.
Traks esi, � Zārbergs atbildēja, � zemnieki tevi pusdzīvu sasitīs, iekams tiksi bendes nagos un beidzot uz rata.
Bet kas ar mums notiks?
Mums vajag aizstāvēties, � Zārbergs atbildēja, � viņi bai�dās no mūsu lodēm. Ja mēs visu dienu varētu turēties � naktī varētu izbēgt.
Es gan �aubos, ka mums vēl būtu iespējams izbēgt.
Cerības nevajag zaudēt, � Zārbergs dro�ināja, � vēl var
izdoties.
Es gan vairs neticu, � biedrs atteica. � Un pie visas nelai�mes tik Berta vien vainīga. Ja viņu nepazītu, mēs jau sen būtu
dro�ībā.
Tie�ām, sasodītā Berta, � otrs atbildēja. � Jāno�ņaudz tāda.
Muļķības, � Zārbergs iesaucās. � Bez Bertas mums grasis ar' nebūtu kabatā.
Berta, �viņ� sauca, � vai tev da�kārt nav kas labāks pa�domā?
Ka tik nakts būtu, � tā murmināja, � varbūt vēl izdotos izbēgt. Bet ja tie tūliņ uzbrūk�
Zemnieki nu gan neuzbruks, � Zārbergs sacīja, � tie ir bailīgi.
�- Bet kareivji nāks, � Berta atteica, � ziņne�i jau ir aizsūtīti.
Arā bija liels troksnis. Ciema vecākais izrīkoja zemniekus ap�lenkt māju un uzaicināja laupītājus padoties.
Tagad pat Zarbergam sametas bail, viņ� saka ba�īties un be- dēties.
Ļaudis pulcējās arvien vairāk, un drīz vien jau bija salasījies ap tūksto� cilvēku, kuru starpā netrūka arī īstu bezbaiļu.
Tie sataisījās uz jaunu uzbrukumu, un desmit spēcīgi vīri, kādas durvis kā vairogu turēdami, devās iek�ā.
Par nelaimi viens paklupa, tā galva kļuva redzama, un to tūliņ ķēra Zārberga lode.
Citi satrūkās, palaida durvis, un vēl divi tika no�auti; septiņi vien aizbēga atpakaļ.
Zārbergs, gribēdams ļaudis vēl vairāk iebaidīt, uzkliedza, ka viņ� esot Lips Tulians, lai sargoties no viņa. Bet kāds zemnieks, kur� pazina Lipu Tulianu, atsaucās � lai blēdim neticot, tas neesot Lips Tulians.
Vēl daudz runāja par Lipu Tulianu, un visi pārliecinājās, ka starp �iem laupītājiem Lipa Tuliana tie�ām nav.
Ļaudis gaidīja uz kareivjiem, bet Berta un Zārbergs prātoja par bēg�anu. Zārbergs bija apmierināts.
� Berta, tu esi slavena, � viņ� teica, � nu viss būtu labi, ja kareivji jau agrāk neatnāktu, tad redzēsim, ko varēs darīt.
Bija karsta diena. Ārpus Veisenfelsas pilsētas pa zaļumiem pa�staigājās divi turienes augstākie tiesne�i � pilsētas rātskungi � un sarunājās par rītdienas darbiem tiesas sēdē.
Rīt bija paredzēta abu sagūstīto meitu pārklausinā�ana, pa�am hercogam kā priek�sēdētājam piedaloties.
Staigātājus iztraucēja kāds jauns cilvēks, padevīgi vēlēdams lab- vakaru. Jaunais cilvēks stādījās priek�ā kā Halles students. Un tā kā Halles studentiem bija vispār laba slava, tad arī cienīgie rātskungi turēja par godu ar studentu kopā pastaigādamies sarunāties. Drīz vien valodas risinājās ap laupītāju meitu tiesā�anu, un rātskungi iz�teica savas domas � ar spaidu līdzekļiem piespiest meitas izteikt visus sīkumus par laupītājiem, it sevi�ķi par viņu vadoni Lipu Tu�lianu.
Bez tam rātskungi arī paskaidroja, ka spaidu līdzekļi jau būtu lietoti, tik bende baidoties to darīt, baidīdamies no laupītāju vadoņa Lipa Tuliana atriebības.
Students rādījās būt mācīts vīrs, un tā viņi, omulīgi tērzēdami, bija aizgāju�i īsti tālu no pilsētas, un metās jau krēsla.
Rātskungi atcerējās, ka jāiet mājās, un uzaicināja jauno drau�gu � studentu � viņu pavadīt. Students iesvilpās.
� Ko tas nozīmē? � viens no rātskungiem jautāja.
Atbildes vietā students sakampa abus rātskungus katru pie savas rokas un tik stipri, ka tie iekliedzās. Students iesvilpās otrreiz, un nu no krūmiem izlēca apbruņoju�ies vīri, kas sagūstīja rātskungus.
Students nometa savu studenta mēteli un cepuri un nostājās rātskungiem priek�ā mednieku uzvalkā kā laupītāju virsnieks Lips Tulians un pavēlēja tiem izturēties klusi.
Tad viņ� uzdeva Zamuelam sagūstītos kungus aizvest uz lau�pītāju nometni.
Rātskungi bija ļoti pārsteigti un patie�ām domāja savu nāvi jau acīm redzam, bet bija jācie� klusu, un tā tie aizgāja me�ā, laupītāju nometnē.
Te nu gulēja Veisenfelsas rātskungi saslēgtām kājām pie laupī�tāju ugunskura un lūdza Dievu, uz nāvi sagatavodamies. Pienāca arī Lips Tulians un nolikās uz sava mēteļa gulēt. Bet viņu pat Tī- ringas me�os neatstāja mūķenes tēls, kura Reicenhainas klostera baznīcā lūdza Dievu par savu karsti mīļoto � laupītāju virsnieku Lipu Tulianu.
Zārbergs un viņa biedri atradās zemnieku mājā, zemnieku ielenkti.
Pusdiena jau bija pāri. Zārbergs un Berta izturējās mierīgi, tik viņa biedri bija zaudēju�i cerību uz glābiņu.
Ka mēs tik tumsu sagaidītu, � Berta sacīja.
Tad viss vēl ietu labi, � Zārbergs atbildēja. � Pulkstenis gan jau rāda pieci, bet, kamēr satumsīs, var vēl daudz kas notikt.
Arā vēl vienmēr pieņēmās uztraukto ļau�u kņada.
Kareivji nāk! � sauca ļau�u barā.
Ieradās vesela nodaļa kareivju virsnieku pavadībā. Tie nu saga�tavojās cīņai, bet ne virsniekiem, ne kareivjiem nebija drosmes tūliņ uzbrukt mājai. Viņi baidījās no laupītāju lodēm, un sagatavojoties pagāja labs laiks.
Virsnieki prātoja, kā varētu laupītājus sagūstīt dzīvus un aizvest uz Drēzdeni.
Beidzot apziņa, ka mājā atrodas trīs laupītāji, deva virsniekam drosmi. Uzbrukuma gājiens tuvojās mājai.
Zārbergs bija �o kustību pamatīgi novērojis un, kad kareivji pievirzījās tuvāk, viņ� iz�āva; kāds kareivis saļima.
Otrs �āviens norava virsniekam no galvas cepuri.
Uzbrucēji apstājās. Zārbergs ar prieku manīja, ka nav ieradies kārtīgs karaspēks, bet algoti pilsētas sargi, kas baidījās no katra �āvienā.
Virsnieks stāvēja blakus vietējam ciema vecākajam un pavēlēja uzbrukt mājai, bet neviens kareivis nekustēja no vietas.
Viņi gan ielenca visapkārt māju, bet tālāk neuzdro�inājās iet, jo no mājas �āva laupītāji.
Laupītāji visu novēroja.
� Vēl tik divas stundas, � Zārbergs �ukstēja, � tad norietēs saule, un mēs varēsim rīkoties tālāk. Ak, �ie bailīgie zaķi, viņi ne�uzdro�ināsies ienākt mājā. Mums vēl nav daudz no tiem jābaidās!
Johans Ādolfs II stāvēja pie loga Veisenfelsas pilī. Vēl bija agrs rīts, un hercogs domīgi noraudzījās uz savu rezidenci.
Pilsētā arvien ap �o laiku valdīja klusums, tādēļ hercogs nesa�pratnē vēroja dzīvo, skaļo kustību ielās.
Viņ� aizsūtīja sulaini, lai apklausās pēc trok�ņa cēloņiem.
Johans Ādolfs arvien vairāk saīga, jo ar katru bridi pieauga skaļā kņada.
Tā pagāja kāda stunda. Beidzot sulainis tam paziņoja, ka jau vakar pazudu�i rātskungi. Viņu sievas neesot vairs nomierināmas, un tas esot trok�ņa cēlonis.
Hercogs apņēmās' gādāt, lai tādas lietas otrreiz vairs neatkār�totos.
Bende bija atsūtīts un jau gaidīja kādu stundas ceturksni.
Hercogs stingriem soļiem izgāja pie viņa, bende nometās ceļos.
A, tu jau esi �e, � hercogs to uzrunāja, � kas tad tā par bū�anu, tu kā bende nedrīksti pazīt bailes, bet nu tu bīsties no viena Lipa Tuliana? Vai tu �odien arī neaiztiksi �īs laupītāju meitas � jā vai nē?
Es paklausī�u, jūsu augstība.
O, nu tu atzīsti savu muļķību. Nu labi, tu paliksi �e. Ap pulksten desmitiem iesāksies pratinā�ana.
Bet man ir kāds lūgums, � bende sacīja. � Vai jūsu aug�stība gribētu savu pazemīgo kalpu aizsargāt pret Lipa Tuliana atriebību?
Ak tā, tad no turienes pū� �is vēj�, � hercogs smējās. � Tie��ām neticami � visa Vācija bīstas no kāda laupītāju virsnieka. Es nekad vēl neesmu baidījies no viņa. Vai tad viņ� ir tik bīstams?
Vēl vairāk bīstams kā velns, � bende atbildēja.
Tā � nu, man �ķiet, ka �īs lietas ir pārspīlētas. Ari es kād�reiz gribētu iepazīties ar �o bīstamo � Bet nu viņ� dro�i vien būs jau aiz deviņiem kalniem.
Hercogs pavēlēja bendem doties uz mocī�anas kambari un visu sagatavot. Viņ� arī pats bū�ot klāt, kad piespiedīs meitas runāt.
Tad hercogs piezvanīja un pavēlēja sulainim ataicināt pilī tiesas komisiju.
Sulainis aizsteidzās izpildīt pavēli.
Hercogs atkal piegāja pie loga.
Atnāca da�i rātskungi, ģērbu�ies greznos amata svārkos.
Pils lielā zāle bija pla�i atvērta, tur patlaban pulcējās atnāku�ie rātskungi.
Hercogs nelika tiem ilgi gaidīt, iegājis zālē, viņ� laipni sveici�nāja rātskungus, kuri pazemīgi palocījās pret savu valdnieku.
Johans Ādolfs pārskaitīja sanāku�os rātskungus un tūliņ ievē�roja, ka divi nav ieradu�ies.
Tad tiesas komisijas priek�nieks griezās pie hercoga un pastās�tīja, ka pilsētā valdot uztraukums, jo neizprotamā kārtā pazudu�i divi rātskungi. Vēl vakarvakarā tie esot redzēti pastaigājamies ār�pus pilsētas, bet tagad no viņiem neesot ne vēsts. Daudz ļau�u iz�sūtīti meklēt, bet līdz �im bez mazākā panākuma.
Gan jau viņi ieradīsies, � hercogs teica un apsēdās pie gal�da � valdnieka krēslā.
Viņ� pa�ķirstīja aktis un pēc pāris minūtēm pamāja pie durvīm stāvo�ām tiesas sulainim.
Ej pie cietuma uzrauga un pasaki, lai atved sagūstītās meitas. �odien es gribu pats tiesāt!
Me�a biezoknī, nepieejamā vietā, Varkalnos, mēs atkal atrodam �igānu Kremo. Viņ� vēl bija vāj� no Lipa Tuliana kājas spēriena.
Viltīgā �igāniete Fatima jau bija izcepusi oglēs me�a kustoņa gaļu un piedāvāja to Kremo, bet viņ� visu atraidīja.
Es izmocījos par velti, � Kremo sacīja, � man atņēma mū�ķeni, un es nedrīkstu vairs otrreiz iet uz Reicenhaini.
Tev taisnība, tev jāaizmirst �ī skaistā gai�mate, � Fatima atbildēja. � Tagad to stingri apsargās, klosterī mēs vairs nedrīk�stam rādīties.
Bet es vēl ceru, varbūt vēlāk izdosies, � Kremo sacīja.
Tu laikam gribi ieskriet nāvē, � Fatima iesaucās, � atmet �īs neprātīgās domas, Kremo. Es tev teik�u kādu citu priek�likumu. Uzlūko mani, vai es neesmu diezgan skaista?
Jā, jā, tu esi daiļa.
Nu labi, iecel mani par �igānu karalieni, es piederu tev, ja tu neņem nevienu citu sievu!
Un kas tad notiks ar Lidu? � Kremo jautāja.
Ko tu ar to iesāksi? Viņa dzīvo pie laupītājiem. Vai tev vēl gribas sastapties ar Lipu Tulianu?
Kremo brīdi pārdomāja. Ja jau viņ� nevar iegūt Lidu, tad viņam visprātīgāk turēties pie Fatimas, jo tādas tam vairāk nav.
Tavs priek�likums ir vilino�s. Tu esi skaista, Fatima, un cie�nīga pie maniem sāniem valdīt. Bet iedomā, ka man vispirms jā�uzrāda liels īpa�ums. Tik tad es varu ieņemt sava tēva vietu.
Ja tik vien to bēdu, � Fatima iesaucās, � tad tā lieta būs glu�i vienkār�a. Es zinu kādu vietu, kur atrodas daudz mantu, es arī zinu, kā to iegūt. Greifensteinas pilī mēs atradīsim visu vaja�dzīgo.
Ja tu vari to izdarīt, � Kremo �ukstēja, � tad tu būsi mana sieva.
Es tevi padarī�u bagātu, � Fatima smaidīja. � Mēs kopīgi aplaupīsim veco Greifensteinas pulkvedi.
Kremo aizmirsa savas sāpes.
Fatimas vārdi skanēja tik saldi vilino�i, un, jo, ilgāk viņ� tos pādomāja, jo vairāk tam iepatikās precēt Fatimu.
Vēl ilgu laiku blēdīgais pārītis gudroja savus plānus, un pec
da�ām stundām tie jau bija ceļā uz Greifensteinu.
* * *
Greifensteinas pili jau ilgāku laiku valdīja klusums. Pēc Fatimas aizie�anas vecais pilskungs dzīvoja pavisam vientulīgi. Pie viņa uzturējās vienīgi Roberts un pazudu�ās meitiņas vecā aukle.
Sirmgalvis nekad nepieņēma apmeklētājus, bet kādā dienā kal�potāju sejās iegūlās izbrīns: pagalmā iebrauca kāda ceļa kariete.
Kāds jauns, elegants kungs izlēca no karietes. Sve�inieka bālajā sejā bija lasāmas sāpes, vienu roku tas nesa saitē.
Vecais pulkvedis izgāja viesim uz trepēm pretī.
Pazīstama seja, � vecais pilskungs iesaucās. � Patiesi � kādreiz tāds izskatījās mans labākais draugs Stenburgs.
Jaunais vīrietis pienāca pulkvedim klāt.
Es nesu sava tēva pēdējos sveicienus, � viņ� lēni sacīja, � tēvs man uzdeva uzmeklēt viņa veco kara biedru un pateikt tam, ka viņ� vēl uz nāves gultas iedomājies savu biedru. Es, ceļodams uz Prāgu, dzirdēju, ka jūs uzturaties savā pilī, tad nu man radās iz�devība atnest jums tēva pēdējos sveicienus.
Vecais pulkvedis aizkustināts raudāja, mirdzo�as asaras ritēja sirmajā bārdā.
Atkal viens aizgājis, � viņ� skumji sacīja, � bet viņa dēls man būs mīļ� viesis.
Pulkvedis ieveda viesi pilī.
Tātad jūs esat Stenburga dēls? � sirmgalvis jautāja, � vai jūs nekalpojat zviedru armijā?
Jā gan, es esmu atvaļināts. Man nebija nekāda prieka at�teikties no dienesta, ķēniņ� mani labi ieredzēja, bet es dabūju divus smagus ievainojumus un �ī iemesla dēļ vairs nevaru izpildīt die�nesta pienākumus. Bez tam vēl ir otra lieta, kādēļ atteicos � es gribu palikt �eit Bohēmijā vai Saksijā �
Mana sirdsdrauga dēls, � pulkvedis sirsnīgi sacīja, � ierī�kojieties, ka varat �e palikt uz ilgāku laiku. Tik ātri es jūs projām nelaidī�u, jūsu tēvs bija mans labākais draugs, �ī draudzība lai tagad pāriet uz dēlu.
Jaunais virsnieks sirsnīgi pateicās, bet apsolījās tikai tik ilgi palikt, kamēr sadzīs brūces. Pēc tam viņam jāuzmeklējot kāda sirdij tuvu stāvo�a persona.
Vecais pulkvedis draudzīgi kratīja jaunā pulkve�a leitnanta roku.
Pilskungs lika atnest vīnu, nu jaunajam Stenburgam bija daudz jāstāsta par sava tēva pēdējām dienām.
Lai Dievs pie�ķir tam vieglu dusu, � vecais pulkvedis aiz�kustināts sacīja, � bet nu pasakiet man, ko jūs vēlaties �e atrast. Varbūt es jums varu palīdzēt?
Man gan neviens nevarēs palīdzēt, � Stenburgs atbildēja, � jums, protams, es varu to pastāstīt. Es meklēju savu sirds mī�ļāko, savu vienīgo, karsti mīļoto Lidu.
Pulkvedis uzlēca kājās.
Lidu? � viņ� uzbudināts iesaucās. � Sakiet, vai �ī meitene līdzinās �igānietei?
Maksis Stenburgs pārsteigts sakustējās.
Mana Lida nu gan nelīdzinās �igānietei, viņas skaistā seja ir gan nokvēpināta, jo tā ilgu laiku dzīvojusi pie �igāniem, bet viņas brūnie mati pierāda, ka tā nav dzimusi �igāniete.
Tad viņa nav tā Lida, kuru man �e atveda. Tai bija pavisam melni mati, tagad es tie�ām atzīstu, ka notikusi krāp�ana.
Nu nāca jautājumi un atbildes.
Maksis izstāstīja, kā iepazinies ar Lidu un kā tā palīdzējusi tam izbēgt no cietok�ņa. Bet pulkvedis pārtrauca viņa stāstu.
Ko? � viņ� pārsteigts iesaucās. � Jūs pazīstat Lipu Tulianu, bijāt ar to kopā? Brīni�ķi! Arī es �im dro�sirdīgajam cilvēkam gāju pretī. Bet viņ� kā pretinieks mani tomēr saudzēja.
Un mani viņ� atsvabināja, � jaunais pulkvedis leitnants tur�pināja,� esmu �im laupītāju virsniekam daudz pateicības parādā. Tiklīdz es atveseļo�os, es viņu uzmeklē�u pat biezākajā me�ā.
Ko? � vecais pulkvedis izbrīnā iesaucās. � Jūs gribat uz�meklēt Lipu Tulianu?
Protams, � Maksis stingrā balsī atbildēja, � kāda iek�ēja balss man saka, ka es pie laupītāju virsnieka atradī�u savu Lidu.
Zārbergs nebija maldījies.
Kareivji neuzdro�inājās uzbrukt, pamazām tuvojās vakars. Jau metās krēsla, bet neviens negatavojās uzbrukumam. Virsnieki sagāja apspriesties.
Laupītājus nebija iespējams sagūstīt dzīvus. Tādēļ nolēma at�vest kādu lielgabalu un, ar to �aujot, sagāzt māju. Bet mājas īpa��nieks �im priek�likumam nepiekrita, viņ� nekādā ziņā nevārot atļaut sagraut savu māju.
Tad vietējais ciema vecākais apsolījās uzbūvēt zemniekam jaunu māju.
�is solījums,bija jāuzraksta uz papīra, rakstu parakstīja ciema vecākais un kareivju virsnieks. Nu zemnieks bija ar mieru.
Tūliņ aizsūtīja da�us kareivjus pēc lielgabala, bet pārējie gaidīja, kamēr to atvedīs.
Pēc kāda laika atveda lielgabalu, pielādēja un iz�āva.
Bet par lielu brīnumu, māja negāzās, vairs nerādījās arī laupī�tāji. Da�as lielgabala lodes bija ieskrēju�as zosu kūtī un nogalinā�ju�as vairākas zosis. �ī iemesla dēļ zemnieku sievas atkal sacēla lielu troksni un rājās ar virsnieku.
Brītiņu vēlāk kareivji gatavojās vēlreiz �aut, bet kaprālis parā�dīja, ka lielgabals ir saplīsis, un tādēļ vairs nedrīkstēja to pielādēt.
Māja deg, māja deg, � kāds zemnieks iesaucās, � �āviens ir aizdedzinājis māju!
Un tie�ām, da�as minūtes vēlāk māja jau dega gai�ās liesmās.
Nu laupītāji sadegs! � ļaudis un kareivji gavilēja.
Dūmi mutuļoja arvien tum�ākās krāsās, visapkārt plīvoja sar�kanas liesmas, un pēc īsa brī�a sakrita jumts. Tad uguns liesmas pārņēma visu māju, un nebija ilgi jāgaida, kad zemnieka koka mā�jiņa nodega līdz pamatam.
Sagūstītās meitas ieveda tiesas zālē. Viņas vēl valkāja-savas vī�rie�u drēbes.
Ved Viņas �urp pie manis, � hercogs pavēlēja cietuma uz�raugam,
Tātad jūs esat laupītāja mīļākās, � hercogs uzrunāja mei�as. � Ja arī Lips Tulians būtu desmitreiz briesmīgāks � es tomēr iz�pildī�u savu gribu.
Ja jūs spīdzināsit mūs, Lips Tulians to jums nepiedos, � Guste sacīja.
Ak, nieki! � hercogs atbildēja. � Laupītāju virsnieks atrodas savā slēptuvē, es pavēlē�u viņu uzmeklēt un atņemt tam laupījumu. Tagad pasakiet man, kur atrodas viņa slēptuve?
Mēs to neteiksim, � Guste atbildēja, � un mēs it neko ne- nodosim.
Hercogs braucīja bārdu.
Tad es jūs mācī�u runāt, � viņ� smīnēja un lepniem soļiem gāja uz durvīm, viņam sekoja rātskungi, skrīveri un beidzot cietuma uzraugs ar abām meitām.
Viņi tik grib mūs iebaidīt, � Guste murmināja, bet �oreiz viņa maldījās.
Hercogs Johans Ādolfs bija noteikta rakstura cilvēks, viņ� pa�māja bendem izģērbt meitas. Drīz vien jau bija novilktas virsdrēbes.
Tālāk ne! � Guste kliedza. � Lips Tulians jūs saplosīs ga�balos!
Bet par velti tā draudēja un turējās pretī. Bendes kalpi bija stiprāki un jau mēģināja to izģērbt kailu, kad kāds sulainis iestei�dzās moku kambarī ar vēstuli hercogam.
Nekavē mani! � hercogs nelaipni sacīja.
So vēstuli sūtot Lips Tulians! � sulainis skaļi sacīja.
Bendes kalpi atkāpās, un hercogs, paņēmis vēstuli, lasīja:
�Augstība!
Tikko saņēmu ziņu, ka divas meitas, kas pieder pie maniem bied�riem, grib Veisenfelsas pili mocīt.
To es nevaru aizkavēt, bet gan ar tadu pa�u meru atmērot.
Esmu sagūstījis divus godājamus Veisenfelsas rātskungus un, ja tagad meitenes spīdzinās � es minētos kungus pakār�u.
Lips Tulians.
Veisenfelsas nometnē, 2. septembrī 1706. gadā.�
Hercogs bija vēstuli lasījis skaļā balsī. Tagad viņ� pagriezās pret rātskungiem:
�is ir neģēlīgs joks, � viņ� sacīja, � kas �o vēstuli atnesa?
Kāds zemnieku puisis, � sulainis atbildēja, � viņ� gaida aiz durvīm.
Hercogs pavēlēja iesaukt puisi.
Tas nu pastāstīja, ka viņam no rīta uzbruku�i divi bruņoti vīrie�i un pavēlēju�i tūliņ aiznest hercogam vēstuli. Nepaklausī�anas gadī�jumā tas tiktu nonāvēts.
Hercogs klusēja. Bet ārā koridorā atskanēja skaļas vaimanas.
Kāds atvēra durvis, un istabā iespraucās pazudu�o rātskungu sievas.
Augstība, � viņas �ēli lūdzās, � nemociet laupītāju meitas. Lips Tulians mums paziņoja, ka sagūstījis mūsu vīrus, un sola viņus dzīvus izcept ugunī. Ap�ēlojieties, nemociet �īs meitas.
Vai to kāds varēja iedomāties, ka Lips Tulians rīkosies tik nekaunīgi, � hercogs sacīja. � Viņ� sagūstījis Veisenfelsas rāts�kungus, tur jau zūd viss saprāts.
Bendes kalpi bija atlaidu�i meitenes vaļā. Guste nostājās her�coga priek�ā un, dusmās acis iepletusi, iesaucās:
Nu, aizskariet tik mūs, ja jūs mocīsit mūs, tad Lips Tulians sagraizīs abus rātnskungus gabalos. Es jau zināju, ka Lips Tulians mūs neatstās briesmās.
Johans Ādolfs vai plīsa aiz dusmām. Viņ� jau taisījās dot pa�vēli mocīt gūsteknes, bet, ieraudzījis rātskungu sievas, apdomājās.
Ko lai tagad dara? � viņ� jautāja.
Vecākais rātskungs ieteica vest sarunas ar laupītāju virsnieku. Bet hercogs to negribēja ne dzirdēt.
Tad man cita padoma nav, � vecais kungs atteica, � tad Lips Tulians izpildīs savus draudus �
Pēc ilgākas prāto�anas hercogs beidzot piekrita un aizsūtīja zemnieku puisi pie Lipa Tuliana, lai pēdējais pasaka savus priek��likumus.
Ar lielu troksni sagāzās zemnieku māja, un ļau�u pūlis skaļi uzgavilēja.
� Laupītāji ir sadegu�i, � virsnieks iesaucās, � mūsu �āviens iznīcināja viņus, savā ziņojumā es uzslavē�u mūsu lielgabalu. Lai laupītāji mierīgi cepas, nu tie vairs netraucēs pasauli.
Ap pusnakti kareivji atstāja ciemu, izklīda arī ļau�u pūlis. Visi bija pārliecināti, ka laupītāji atradu�i liesmās nāvi.
Ugunsgrēka vieta vēl kūpēja, kad no pelniem izlīda kāds tum�s stāvs. Visapkārt apskatījies, tas paziņoja pārējiem, ka nav manāms neviens cilvēks. Nu visi �etri izlīda no pagraba � savas paslēptuves. Zārbergs atkal bija pastrādājis īstu meistara darbu.
Pēc Bertas padoma kāds no laupītājiem tūliņ pēc pirmā �āviena aizdedzināja māju, un tad pa�i ielīda pagrabā. Biezās durvis pa�sargāja viņus no liesmām. Lai gan bija jācie� liels karstums, bet nu atkal tie bija brīvībā.
Nu viņi devās caur ciema kapsētu uz tuvējo me�u^un sasniedza to jau pēc nepilnas stundas.
Laupītāji atlaidās mīkstajā* sūnā un, ļoti noguru�i būdami, drīz aizmiga. Tik Zārbergs ar Bertu vēl bija nomodā un noslēpumaini sa�ukstējās.
Berta ieteica Zārbergam nonāvēt abus gulo�os laupītājus, lai vieni pa�i varētu paturēt Lihtenavā nolaupīto mantu.
Sākumā gan Zārbergs negribēja tai piekrist, bet Berta apņēmās pati �o lietu nokārtot, lai tik Zārbergs viņai pagādājot kādu indi.
Abi gulo�ie laupītāji nebija aizmigu�i un uzmanīgi klausījās biedru �ukstoņā, un, lai gan viņi nevarēja neko sadzirdēt, tomēr tie noprata, ka tiek runāts par viņiem. Laupītāji apņēmās uzmanīties, jo viņi neuzticējās ne Zārbergam, ne Bertai.
Jaunais zemnieks teciņus traucās uz krūmiem, kur viņu gaidīja Lips Tulians.
� Vai tu manu vēstuli nodevi hercogam? � Lips Tulians jau�tāja.
Nu zemnieks satraukts izstāstīja, ko redzējis un dzirdējis. Pa�stāstīja arī to, ka meitas jau biju�as kailas un tūliņ būtu mocītas.
Tā ir viņu laime, � Lips Tulians sacīja, � ja viņas jau būtu mocītas, tad es ne�ēlīgi atriebtos.
Tad zemnieks vēl pateica, ka hercogs gaidot viņa priek�likumu, kuru lai aizsūtot ar kādu ziņnesi. Lips Tulians atteica, ka zemniekam pa�am jāatgrie�as pilī. Kad jauneklis par �o'negaidīto ziņu rādīja skābu seju, laupītāju virsnieks pasniedza tam trīs zelta gabalus. Pār�steigtais zemnieks nezināja no prieka, kā pateikties.
Lips Tulians iedeva zemniekam vēstuli, un tas steig�us vien de�vās uz Veisenfelsu.
Laupītāju virsnieks vēl brīdi nolūkojās aizgājējā un tad atgriezās pie saviem ļaudīm.
Visapkārt stāvēja sargi, jo bija jābaidās no uzbrukuma. Biezā krūmājā bija apmetu�ies laupītāji un sargāja sagūstītos rātskungus. Sie nabagi gaidīja nāvi, jo nedomāja vairs dzīvi tikt vaļā.
Lips Tulians, tiem piegājis, prasīja, vai viņiem vēl tīkoties mei�tas spīdzināt? Sie tik raudāja un lūdzās, lai laupītāju virsnieks lai�ot atgriezties pie sievām un bērniem. Viņi jautāja, ko ar tiem darī�ot; Lips Tulians atbildēja, ka tas atkarīgs no hercoga.
Tad viņ� pamāja Zamuelam un, to savrup aizvedis, uzdeva kaut ko.
Pasaucis vairākus vīrus, Zamuels iegāja me�ā un cirta kokus, aptēsa un vilka klajā, kur tie ņēmās Raut ko būvēt, bet rātskungiem tas nebija ne redzams, ne zināms.
Zārbergs ar saviem pavadoņiem bija laimīgi izkļuvis no pagraba un tagad atradās dro�ībā me�a biezoknī.
Laupījums tiem bija līdz, kā arī ēdamais, ko viņi bija atradu�i zemnieka mājā. Tur tiem nebija vaļas ēst, un tamdēļ patlaban viņi mielojās ar lielu ēstgribu.
Zārbergs paēda pirmais, un Berta jautāja, vai te esot diezgan dro�i. Zārbergs atbildēja, ka nezinot, �ī esot sve�a vieta, un abi ar Bertu gāja apskatīt apkārtni, kamēr divi pārējie vēl palika ēdot.
Klau, biedri, � viens no tiem uzrunāja otru, � tagad mes esam vienatnē un varam izrunāties. Uzmanies. Mums Lihtenava bija īsti bagāts ķēriens.
Zināms, un mēs ne desmito daļu nevarejam paņemt līdz.
Tā ir � un pie dalī�anas būsim �etri, kas man vis nepatīk. Ja mēs divi vien dalītos, mums jznāktu diezgan. Negaidīsim nekādus dalībniekus.
Kā to lai izdarām?
Glu�i vienkār�i. Mums Zārbergs jādabū pie malas.
Viegli sacīt, bet grūti izdarīt.
Ha, ha, ha! Vai tev bailes? �onakt, kad Zārbergs gulēs, es viņu padarī�u aukstu � tad manta būs mums diviem vien.
Tu runā bez apdoma. Zārbergs ir viltīgs kā lapsa. Viņ� guļ vaļējām acīm kā zaķis, un, ja tu naktī viņam iesi klāt, viņ� tūliņ sapratīs tavu nolūku.
Lai būtu, es tomēr izmēģinā�u laimi. Tev jāsatur meita, lai tā nevar uzbrukt. Kad Zārbergs būs beigts, mēs ar meitu darīsim, ko gribēsim.
Otrs laupītājs vēl arvien cēla ierunas, bet ne tādēļ, ka viņ� aiz�stāvētu Zārbergu, bet aiz rūpēm, lai uzbrukums labi izdotos.
Jā, mantas kāre jau daudz cilvēku iegāzusi postā un nelaimē, ap�ilbinot acis, tā kā tie vairs pareizi neredz un nesaprot.
Viņi norunāja nāko�ā naktī Zārbergu nogalināt, un vēlreiz pār�runāja savu plānu, kad atnāca Berta. Tiem ienāca prātā ar Bertu pamīlināties, bet Berta likās nogurusi un kairi izlaidās guļus.
Ties apvaicājās Bertai, kur palicis Zārbergs, un Berta atbildēja, ka viņ� aizgājis tālāk izlūkot apkārtni un tagad atpakaļ nebū�ot.
Tas abiem bandītiem iedeva drosmi tuvoties Bertai, un viens no tiem to arī darīja.
Berta �oreiz bija glu�i laipna, un biedrs, laipni runādams, iedro��inājās tai apķerties.
Berta nekā neteica. Bet, kad precinieks to, cie�i apkampis, spieda sev klāt, Berta zibens ātrumā tam iedūra dunci krūtīs.
�ausmīgs kliedziens atbalsojās me�ā. Laupītājs atslīga sūnās un bija pagalam.
Otrs laupītājs pārsteigts iekliedzās un metās uz Bertas pusi, kad no krūmiem atskanēja �āviens un lode sadragāja viņam galvaskausu. Tas iekliegdamies saļima.
Me�onīgi smiekli atskanēja no krūmiem, un Zārbergs iznāca, kū�po�u pistoli rokā turēdams.
Labi izdarīji, Berta, � Zārbergs iesaucās, � tas nelietis uz vietas bija beigts.
Viss izdevās uz labāko, � Berta atteica, � tagad mums vairs nebūs ar �iem jādalās.
Zārbergs velni�ķi pasmējās.
Nu tie bija atkratīju�ies no līdzdalībniekiem, un Zārbergs aizsū�tīja Bertu izlūkot apkārtni, kamēr pats raka bedri.
Berta atgriezās paziņodama, ka nekas aizdomīgs neesot manāms.
Zārbergs bija izracis bedri un iegāza tanī abus līķus, iepriek� vēl iztuk�ojis viņu kabatas. Viņu nestās mantas ielika bedrē, jo tagad tās nespēja aiznest.
Berta palīdzēja aizmest bedri un uzrakto vietu apklāja sūnām. Pēc tam Zārbergs ar Bertu norunāja atkal jaunus laupī�anas plānus, un tad abi slepkavas likās gulēt.
Iestājās klusums, tik krūmos viegli �alkoja nakts vēsmiņa.
Hercogs Johans Ādolfs bija dro�sirdīgs vīrs, kas ne pa�a velna nebijās.
Bet �oreiz viņ� tomēr nezināja, kā izlīdzēties, un sa�utums pret pārdro�o laupītāju virsnieku cīnījās ar ba�ām, ka Lips Tulians va�rētu sagūstītajiem rātskungiem atriebties.
Vēl visa tiesas komisija līdz ar hercogu atradās pils moku kam�bari, un abas gandrīz kailas izģērbtās meitas stāvēja blakus bendes kalpiem, kas gaidīja hercoga pavēli.
Ko mēs lai darām? � hercogs uzrunāja tiesas komisijas priek�sēdētāju.
Spīdzināsim. Citādi jau sacīs, ka mēs baidāmies no laupītāju virsnieka.
Un rātskungi? � hercogs sacīja. � Es esmu pārliecināts, ka Lips Tulians viņus gabalos sagriezīs, ja es lik�u meitas spīdzināt.
Tā ir, � priek�sēdētājs domīgi ieminējās.
Hercogs paskatījās uz skaistajām grēciniecēm.
Nav vairs nekāda vajadzība meitas mocīt, es jau zinu, kur laupītāju virsnieks atrodas.
Vai nevarētu izsūtīt kareivjus?
Glu�i pareizi, bet tad abi gūstekņi var dro�i sagaidīt moku pilnu nāvi.
Pret to nekas nebija, ko iebilst.
Un tā ar bailēm un nepacietību gaidīja atgrie�amies zemnieku ar ziņām no Lipa Tuliana.
Ilgi nebija jāgaida, jo zemnieks aizelsies drīz vien atnesa otru vēstuli no �melnās gvardes� vadoņa.
Hercogs pats saņēma rakstu.
Savādi, � viņ� klusām sacīja, � �is bandīts raksta kā izglī�tots cilvēks. Tā jau vienmēr dzird runājam, ka Lips Tulians reiz bijis mui�nieks.
Johans Ādolfs attaisīja vēstuli.
Tur bija īsos vārdos izteikts uzaicinājums abas meitenes kādā sīki aprakstītā vietā apmainīt pret sagūstītajiem rātskungiem.
Hercogs drīz sarka, drīz bālēja no dusmām. Tad viņ� pievērsās zemniekam � vēstules atnesējam.
Vai tev Lips Tulians iedeva �o vēstuli?
Jā, gai�ība.
Un viņ� citu neko nesacīja? Es, lūk, gribu �īm laupītāju meitām tūliņ likt nocirst galvas.
Guste un Terēze kļuva bālas kā līķi.
Zemnieks nometās ceļos.
Gai�ība, � viņ� izdvesa, � Lips Tulians -vēl kaut ko sacīja.
Runā!
Lai jūsu gai�ība paskatoties uz kalnu pauguriem pils ziemeļu pusē.
Hercogs uzlēca kājās.
Moku kambarī atradās kāds logs, pa kuru varēja aplūkot minēto kalnāju.
Johans Ādolfs devās turp, un aiz viņa spiedās rātskungi.
Augstiene nebija tālu, un, kad ziņkārīgie paskatījās turp, tie tūliņ ieraudzīja kādu savādu celtni, kas pacēlās pāri krūmiem.
Hercogs apgriezās.
Kas tas ir? � viņ� pārsteigts jautāja.
O, gai�ība, � nabaga zemnieks vaimanāja, � Lips Tulians man to pateica. Viņ� liekot saviem ļaudīm uzcelt karātavas un pa�kārt rātskungus, ja viņam tūliņ neizdo�ot gūsteknes.
�ausmu kliedzieni skanēja par atbildi.
To no Lipa Tuliana var sagaidīt, � kāds rātskungs ievaidējās, � Drēzdenē jau arī viņ� pakāris kādu mui�nieku.
Johans Ādolfs bi)a pārskaities.
Viņ� lieliem soļiem skraidīja pa moku kambari no viena gala līdz otram.
Pie tam viņ� uzgrūdās tiesas komisijas priek�sēdētājam, tas pa�zaudēja līdzsvaru un iekrita moku krēslā, kura sēdeklis bija pilns neskaitāmu asu durstekļu. Briesmīgi iekliegdamies, tas uzlēca aug�ā un gau�i vaimanāja, jo viņa Sē�amvieta bija stipri sadurstīta.
Lips Tulians pie visa ir vainīgs, � hercogs teica, � un tomēr mēs nekā nedrīkstam darīt. Ziņojumā bija teikts, ka apmaiņai jāno�tiek vienas stundas laikā, tamdēļ nevaram kavēties.
Guste un Terēze uz hercoga pavēli steig�us saģērbās.
Pēc tam hercogs devās pie kareivjiem, lai izraūdzītos tos, kuriem jāiet līdz uz gūstekņu apmaiņu.
Pēc nedaudz minūtēm Guste un Terēze ar pavadoņiem jau bija ceļā uz pakalnu.
Uz pakalna, netālu no karātavām, stāvēja Lips Tulians un ne�atlaidīgi skatījās uz pils vārtu pusi. Brī�am tas arī pameta acis uz sauli, kā laiku rēķinot.
Aiz laupītāju virsnieka laiku pa laikam atskanēja �ēli kunkstieni. Tur abi rātskungi vāļājās zāle, kamēr laupītāji "tiem atkal un atkal rādīja karātavas.
Sevi�ķi Zamuelam patika baidīt rātskungus.
Skatieties, jūs uzpūtīgie aitasgalvas, � viņ� atkal iesāka. � Vai tās nav burvīgas karātavas? Par daudz labas priek� jums. Drīz jūs karāsities, un paskatieties, vārnas jau tup kokos un trin knābjus.
Jēzu, ap�ēlojies par mums, � gūstekņi vaidēja.
Neko darīt, � Zamuels atteica, � ja hercogs neapdomāsies, jums būs vien jākarājas. Tur jau ir striķi ar cilpu, viss ir sagatavots pēdējam ceļojumam.
Gūstekņi jau bija pusbeigti aiz bailēm.
Zarnuel, � nodārdēja Lipa Tuliana balss.
Te es esmu, virsniek.
-Ātri, tev jānāk man līdz. Tur nāk ļaudis no pils � jau tu�vojas pakalnam.
Milzis berzēja rokas.
Viņi paliku�i melni un mazini, virsniek.
Cerēsim, � Lips Tulians atteica, un viņa balsī izskanēja me��onīgi draudi.
Abi vīri steig�us devās uz pakalni, lai tur krūmos sagaidītu her�coga ļaudis. Drīz tie jau atradās sauciena attālumā.
Ne soli tālāk, � Lips Tulians uzsauca, � ja gribat vēl'dzīvot!
Mēs vedam gūsteknes, � skanēja pretī.
Divi vīri lai atved meitenes �urp, � Lips Tulians turpināja. � Rātskungus es tūliņ izdo�u. Pārējie nedrīkst atstāt savu vietu, citādi es lik�u ļaudīm �aut.
Viņā pusē izcēlās kņada un dzīva vārdu apmaiņa. Beidzot at��ķīrās divi vīri ar gūsteknēm.
Guste un Terēze! � Lips Tulians murmināja. � Ej, Zarnuel, atved gūstekņus.
Milzis tūliņ paklausīja.
Kur ir rātskungi? � viens no nācējiem, stalts, valdonīga iz�skata vīrietis, jautāja.
Viņi tūliņ būs klāt, gai�ība, � Lips Tulians atbildēja.
Nācējs bija hercogs, kas pats savām acīm vēlējās redzēt izdau�dzināto laupītāju virsnieku.
Tagad viņ� apstājās.
Jūs mani pazīstat? � Johans Ādolfs jautāja.
Jā, � Lips Tulians atbildēja, � nav jau pirmā reize, kad satiekamies, zināms, toreiz bija citi laiki.
Fon Mengsteins! � hercogs pārsteigts iesaucās.
Nesauciet �o vārdu, � laupītāju virsnieks atbildēja, � es jau sen to vairs nevalkāju. Jūs tagad runājat ar Lipu Tulianu, �melnās gvardes� pavēlnieku.
Tātad tomēr, � hercogs murmināja, � ha, kā �is cilvēks tā varēja pagrimt!
Zamuels atveda rātskungus.
Lips Tulians pagājās uz priek�u.
Te ir ķīlnieki, � viņ� sacīja, � atlaidiet meitas!
Johans Ādolfs vilcinājās.
Vai jūs viņus ar atlaidīsit? � viņ� neuzticīgi jautāja.
Lips Tulians spalgi iesmējās.
Ha, ha, ha, � jūs tak mani nepazīstat, nu, tad klausieties, laupītaju virsniekam dotais vārds ir tikpat svēts kā hercogam. Atlai�diet skuķes, te ir jūsu rātskungi.
Zamuels pagrūda ķepurīgos pilsētas kungus uz zaļā maura.
Mēs esam beigti � beigti, � nelaimīgie ķīlnieki vaimanāja.
Lips Tulians atkāpās. Viņ� ieraudzīja Gusti un Terēzi steidza�mies �urp.
Uz krūmiem, � viņ� uzsauca meitām, � te, gai�ība, � saņe�miet gūstekņus, jūs pa�i dzirdat, ka tie nebūt nav beigti.
Lips Tulians ar Zamuelu pazuda krūmos.
Hercogs noskatījās laupītājiem pakaļ, līdz tie bija nozudu�i viņa skatam. Tad tas pamāja savam pavadonim.
Atri, uzcel atsvabinatos, mums tūliņ jāatgrie�as Veisenfelsā, lai tad ar visiem kareivjiem dzītos laupītājiem pakaļ.
Lips Tulians sapulcēja savus ļaudis un pavēlēja steigties uz me��iem, jo viņ� zināja, ka hercogs sūtīs karaspēku.
Zamuels gāja, ar meitām sarunādamies, kamēr Lips Tulians kā parasts vadīja savus ļaudis.
Ko jūs, skuķes, strādājat, � milzis iesāka, � velns parāvis, jūs jau dzīvas ieskrējāt veisenfelsie�iem nagos? Tas tak ir savādi � es to nemaz nevaru saprast. Kādēļ tad jūs toreiz nenācāt uz laivām?
Guste pie visa vainīga, � Terēze sacīja, � viņa man uzbruka.
Garais Zamuels palocīja galvu.
Ah, aiz greizsirdības � saprotu, saprotu. Jūs kā ar aklību sistas, kurlas un mēmas kāvāties, kamēr kareivji jūs saķēra. Nu, �oreiz jau vēl izgāja gludi, bet virsnieks nu ir paspēlēts.
Kas to saka? � Guste iekaisa.
Ne tik skaļi, mazā. Es to saku. Vai tu domā, ka virsnieks tevi mīlēja? Ha, ha, ha � tikpat maz kā Terēzi. Viņ� savā izmisumā gri�bēja apreibināties, tamdēļ ka viņa skaistā Hedviga kļuvusi par mūķeni. To viņ� mīl, nevienu citu!
Terēze bija ārkārtīgi uztraukta.
Mūķeni tak viņ� nevar mīlēt?
Tā, kamdēļ tad nē? Lips Tulians ir pavisam cits vīrs nekā mēs, to jūs lieciet aiz auss. Virsnieks jums nevienu mīlas vārdu vairs nesacīs. Lai mani pakar, ja tas tā nav!
Tam es neticu, � Guste �ukstēja. � Garais Zamuels tik muld. Pagaidi tik, kad es bū�u viena ar savu mīļo�
Apmēram tāpat domāja Terēze. Arī viņa cerēja, ka Lipu Tulianu savaldzinās viņas skaistums.
Bet Lips Tulians atbrīvotajām nemaz nepiegrieza vērību. Viņa uzmanību saistīja pavisam kas cits. No Veisenfelsas jau skanēja trauksmes �āvieni.
Biju�ais zviedru pulkvedis leitnants Stenburgs vēl vienmēr dzī�voja vientuļajā Greifensteinā.
Pilskungs tā bija iemīļojis sava kādreizējā karabiedra dēlu, ka negribēja to laist projām.
Jaunais vīrietis palika ļoti labprāt. Te tas ar pilskungu varēja izrunāties par Lidu, par �o noslēpumaino skaistuli, kurai bija pie�derējis noslēpumainais medaljons.
Jo vairāk abi vīrie�i sarunājās par noslēpumaino �igānieti, jo stiprāka kļuva viņu pārliecība, ka Lida, kas bija ieslodzīta Prāgas cietumā, un tā daiļava, kas uzturējās Greifensteinā, biju�as divas da�ādas personas.
Maksis jau varēja īsto Lidu sīki aprakstīt, un, kad viņ� to darīja, vecā pulkve�a acīs iezagās asaras.
Viņ� domāja par savu pazudu�o meitu, un arvien .vairāk nostip�rinājās pārliecība, ka �ī Lida tie�ām bijusi pazudusī.
Bet kur to atrast?
Maksis fon Stenburgs pēc miera līguma bija aizsūtījis vēstnieku uz Kenigsteinu. Bet tas atnesa tādu vēsti, kas jaunajam vīrietim lika padomāt.
Ģenerālis Kijaus it vienkār�i bija licis pateikt:
�Cietuma uzrauga Kiliana meita kopā ar kādu citu cietumnieku aizbēga; pastāv aizdomas, ka aiz �is bēg�anas slēpjas laupītāju virsnieks Lips Tulians.�
Jā, Lips Tulians. Maksim �im pārdro�niekam bija jāpateicas par savu dzīvību un brīvību. Bet kur �is pārdro�nieks ir � vai Lida atrodas pie viņa? Kur viņ� lai to meklē?
Tie bija jautājumi, uz kuriem neviens nevarēja atbildēt. Vecais pilskungs velti bija izsūtījis izlūkus uzzināt Lipa Tuliana uzturē��anās vietu. Tie visi bija atgriezu�ies bez panākumiem.
Kādu vakaru Maksis un pilskungs sēdēja kopā vecās pils istabā. Abi viņi gandrīz nemaz neievēroja ugunīgo vīnu, kas dzirkstīja biķeros, jo visas domas risinājās tik ap pazudu�o.
Es citādi nemaz nevaru domāt, � jaunais virsnieks patlaban sacīja, � mana Lida ir jūsu pazudusī meita.
Pilskungs nopūtās.
O, ja tā būtu, cik labprāt es savu bērnu nodotu jūsu rokās, jus jau viņu nekad neatstātu.
Nekad.
Jā, es to ticu, � vecais kungs turpināja, � o, tad Greifen�steinā atkal ienāktu laime, un es savas vecuma dienas varētu priekā pavadīt. Bet tās ir gaisa pilis, kurām es nevaru un nedrīkstu ticēt. Dievs vien te iespēj palīdzēt.
Jā, paļausimies uz viņu, � Maksis atbildēja. � Dievs palī�dzēs. Ja es tik zinātu, kur Lips Tulians uzturas, viņ� varbūt man varētu pateikt skaidrību, es pat domāju, ka viņ� atsvabinājis Lidu, jo tas jau bija viņa nolūks.
Es baidos, ka mēs to nekad neuzzināsim. Lips Tulians izpel�nījies tādu briesmoņa slavu, ka viņam jādara viss, lai slēptu savu uzturē�anās vietu.
Vai lai es viņu meklēju?
Tu viņu neatradīsi, manu nabaga Maksi!
Iestājās klusums, to pārtrauca Roberts, kas parādījās uz sliek�ņa,
Cienītais kungs, � sulainis iesāka, � ap pili lo�ņā sala�ņas � es nupat redzēju kādu �igānu.
Pilskungs pacēla galvu.
�igānu?
Tā ir, un �is puisis rādīja pavisam ļaunu ģīmi. Kad es gribēju viņu saķert, tas ātri ielēca krūmos.
Vecais pilskungs vienaldzīgi atmeta ar roku.
Lai paliek, Robert, tas jau nav nekas jauns, ka te kāds �i�gāns lodā apkārt. Tie meklē pārtiku, mums nav ko baidīties.
Es �iem sala�ņām neuzticos, � Roberts ieminējās, � �ie zeļļi kop� kāda laika paliku�i tik bezkaunīgi, ka no viņiem nemaz nevar atkauties, un pils ir tik pla�a, ka nemaz nevar redzēt, ja viens vai vairāki no brūnajiem nelie�iem mūs apciemo.
Pilskungs pasmaidīja.
Tu redzi spokus, Robert, te ta�u ir sargi un suņi.
Roberts gan vēl gribēja atbildēt, bet, brīdi apdomājies, aizgāja. Vecais pulkvedis vēl ilgi runājās ar Maksi par Lipu Tulianu un Lidu, un bija jau glu�i vēls vakars, kad tie aizgāja gulēt.
Bet jaunais cilvēks nevarēja aizmigt, pat izģērbties tam nepatika, saruna bija viņu stipri uztrauku�i. Viņ� lēnām staigāja pa istabu �urp un turp. Viņ� bija izdzēsis gaismu, jo tumsā varēja sapņot, tad Lidas maigmīļais tēls iznira viņa acu priek�ā, viņ� redzēja brī�ni�ķo stāvu, apburo�o seju.
O, Lida, Lida, � Maksis �ukstēja, � sirds mīļā, kur tu esi? Vai tu vēl domā par mani, vai arī kāds cits tevi ieguvis par savu? Ak nē, nē, tu esi man uzticīga, to es zinu, par to es savu roku lieku ugunī!
Viņ� atslīga krēslā un domāja par Lipu Tulianu.
�is laupītāju virsnieks nav parastais noziedznieks, nē, tas ir vīrs, kur� sargās Lidas nevainību. Maksis arvien vairāk nomierinājās, iedomādamies, cik stingra disciplīna valdīja starp laupītājiem.
Ja Lida atrodas pie viņa � briesmoņa, tad man nav ko bai�dīties, � viņ� �ukstēja.
Tagad viņ� gribēja doties pie miera. Maksis jau taisījās izģērb�ties, kad izdzirda kādu savādu skaņu.
Tas bija savāds troksnis � it kā kāds būtu sasitis loga rūti. Jaunais virsnieks klausījās. Viņ� skaidri dzirdēja, kā stikla lauskas krīt, tad atkal iestājās klusums.
Savādi, � Maksis domāja, � es domāju, ka nakts vēj� izgā�zis rūti, bet ārā jau nav ne vēsmiņas.
Viņ� atkal klausījās. Klusums.
Jaunais virsnieks devās uz durvīm. Tepiķis apslāpēja viņa soļu troksni, un Maksis patlaban atvēra durvis, te klau � vai tās nebija balsis?
Viņ� klausījās saspīlētiem nervien. Ārā bija dzirdami �uksti, un Maksim likās, it kā pie viņa durvīm stāvētu da�as personas.
Viņ� atkal dzirdēja klusos �ukstus. Maksim radās aizdomas.
Ap �o laiku koridorā neviens cilvēks vairs nebija atrodams, jo nedaudzajiem pilskunga apkalpotājiem jau sen vajadzēja gulēt.
Te viņam ie�āvās prātā kāda doma. Varbūt kādi nelie�i grib ielauzties pilī?
Viņ� satvēra zobenu un klusām atvēra durvis.
Ārā koridorā valdīja nāves klusums, bet Maksim likās, it kā ga�rām ietu ļaudis.
Uz pirkstgaliem zogoties, viņ� sasniedza vietu, kur .koridors meta asu līkumu.
Te viņ� apstajas.
Aizdomīgais troksnis atkal ieskanējās viņam ausīs, un �oreiz tam �ķita, it kā atslēgas caurumā grieztu atslēgu.
Viņ� lēnām liecās uz priek�u. Te tas glu�i skaidri pamanīja �et�rus tum�us stāvus.
Tie vēl stāvēja koridorā pie durvīm, kas veda uz pilskunga is�tabām.
Vēlreiz atkārtojās savādais troksnis.
Un tagad drausmīgie nakts viesi pazuda, tie, bez �aubām, bija atvēru�i durvis.
Maksis satvēra savu zobenu cie�āk un klusām iezagās priek��istabā. Guļamistabas durvis arī bija vaļā. Piepe�i, sve�ā valodā klusi lādēdamies, viņam tuvojās kāds vīrs. Pazibēja duncis, un Mak�sis atlēca sāņus. Dūrējs, ar sparu mezdamies, pakrita, bet ātri uzlēca aug�ā, no jauna gribēdams uzbrukt. �oreiz Maksis pamanījās pir�mais, spēcīgs zobena cirtiens ķēra pretinieku. Iekrākdamies tas sa�ļima.
Maksim nebija laika apskatīties, jo viņam tūliņ atkal uzbruka divi vīri ar spo�iem dun�iem. Viņ� atkāpās līdz galdam, lai no mugurpuses tam nevarētu pietikt, un nu iesākās cīņa, kas turpinājās da�as minūtes.
�igāni bija traki no dusmām, jo viņu biedrs nekustēdamies gu�lēja uz grīdas. Viņi uzbruka virsniekam kā saniknoti zvēri, bet virs�nieka zobens atkal vienu nogāza.
Vēl viens pretinieks atlika. Tas skrēja virsū, kliegdams:
Jums jāmirst, jo jūs esat vainīgs, ka Lida man nenāca līdz � saņem!
Virsnieks ātri atrāvās un izvairījās no �igāna dun�a.
Lida ir mana, � �igāns ķērca.
Nekad nebūs tava, � Maksis atbildēja, zobenu pamezdams un �igānu aiz pleca sakampdams. Virsniekam bija diezgan grūts stā�voklis, jo viena roka viņam vēl nebija vesela.
Mirsti, suns, � Kremo bļāva, � Lida būs mana sieva � mana verdzene!
Maksim radās milzu spēks, viņ� pacēla �igānu gaisā un nesa to uz logu. Atvēzējies, tas ar lielu sparu iesvieda viņu logā, un Kremo ar visu logu nogāzās'dziļumā. Jaunais virsnieks gribēja vēl paskatīties, kad pilskungs to sauca:
Nāc �urp, dēls, palīdzi man to skuķi saturēt. Tā gribēja mani nodurt, es viņai atņēmu dunci un tagad turu ciet.
Krā�ņā kalnu apgabalā netālu no Halles, pie vecā Vitekinda ciema kādā jaukā dienā, stādus lasīdams, staigāja lepni ģērbies kungs. Viņ� bija nogrimis savā darbā un nemanīja, ka no krūmiem uzglūn divi cilvēki.
Tie bija Zārbergs ar savu viltīgo Bertu.
Kas tas tāds var būt? � Zārbergs sacīja.
Katrā ziņā kāds zāļu meklētājs � kas tad cits?
Nē, tas viņ� nav. Tas būs kāds ārsts, kur� ievāc stādus, lai taisītu zāles. Tas nevar būt nabags. Redzi, Berta, kas viņam par resnu zelta ķēdi un gredzeni ar dimantiem.
Zārbergs ieteica uzbrukt un aplaupīt viņu, bet Berta teica ko citu. Pirmkārt, te esot nedro�a vieta, tā kā pa�i varot cilpā iekrist, un otrkārt, iepazī�anās ar viņu atnesī�ot lielāku labumu. Zārbergs vēl stīvējās pretī, bet, kad Berta tam kaut ko ie�ukstēja � viņ� padevās.
Slepkavu pāris devās no pakalnes lejā un sveicināja kungu. Sis laipni, bet reizē arī pārāk cienīgi atņēma sveicienu.
Zārbergs bija ģērbies kā pilsētnieks, tāpat arī Berta.
Cienītais kungs laikam gan ir doktors? � Zārbergs to uz�bilda.
Ta nu glu�i nav, mīļie ļaudis, � tas atbildēja, � man ir gan doktora tituls, un Hallē mans vārds � Erasmus � tiek ļoti cienīts. Bet es nebūt nenodarbojos ar zāļu taisī�anu, jo mana bagātība man atļauj dzīvot zinātnes labā. Tamdēļ es arī te staigāju, dabas noslē�pumus studēdams.
Ak, dabas noslēpumus, � Zārbergs iesaucās, � es daudz par tādām lietām esmu dzirdējis. Un mēs esam ceļā uz Halli � kādu uzmeklēt, kas mums varētu palīdzēt atrast mantu, kas prot atrast paslēptas lietas.
Kādas paslēptas lietas? � Dr. Erasmus jautāja.
Es esmu Plauvas pilsonis, � blēdis turpināja. � Tā te ir mana māsa, kura mani pavada. Jums, kungs, jāzina � ka mūsu mājā reiz dzīvoja augsti mācītais Paracelzs � �is vīrs, kur� prata taisīt zeltu un varēja kalpināt gaisa un zemes garus.
Kas nu nezinās Paracelzu, � Dr. Erasmus teica, � un �is slavenais vīrs dzīvoja jūsu mājā?
Tikai īsu laiku, � Zārbergs atbildēja. � Viņ� bija apsūdzēts par bur�anu un tika vajāts. Savā bezizejas stāvoklī tas visas savas gudrības grāmatas un rakstus apracis mūsu mājā, lai gūstītāji pie viņa nekā aizdomīga neatrastu. Pēc tam Paracelzs drīz nomira, un viņa manta guļ mūsu mājā aprakta.
Un �ī manta vēl nav izņemta? � Dr. Erasmus jautāja.
Nē, � Zārbergs atbildēja, � neilgu laiku atpakaļ mūsu dār�gais tēvs �ķīrās no �īs pasaules un, uz nāves gultas gulēdams, mums izstāstīja vietu pagrabā, kur sienā guļot aprakti lielā meistara dārgumi.
Un kādēļ jūs, mīļais, neesat tūliņ meklēju�i?
Zārbergs sataisīja īstu aitas ģīmi.
Es baidījos, � viņ� teica, � un domāju, ka ļauni gari ap�sargā �os rakstus, un tādēļ do�os uz Halli meklēt pie kāda gudra vīra padomu.
Vai jūs ar kādu par to jau esat runāju�i?
Nē, neviens cits �o noslēpumu nezina kā mana māsa.
Tad priecājieties, ka sastapāt mani, � Dr. Erasmus teica. � Es esmu tas vīrs, kādu jūs meklējat � es ceļo�u ar jums uz Plauvu un izvaicā�u garus.
Ai, tad mēs tūliņ varēsim braukt, � Zārbergs liekuļoja.
Tik ātri tas neiet, mans mīļais, � doktors sacīja, � vispirms man jāsagatavojas un jāpaņem līdz vajadzīgie rīki.
Tad mums tagad vieniem jāiet atpakaļ? � Zārbergs teica.
Nemaz nē, jūs pakavēsities manā mājā Hallē.
Bet ko jūsu kundze par to teiks? � Berta ba�īgi iebilda.
� Es neesmu precējies, � doktors atbildēja, Bertu laipni uzlū�kodams.
Berta to saprata.
Bet doktors bija ielīksmots, jo viņ� mīlēja satikties ar skaistām sievietēm. Viņ� tos noturēja par vienkār�iem muļķī�iem. Paracelza grāmatas viņ� atpirks. Tā domāja Dr. Erasmus. Viņam ne prātā nenāca, ka �ie mierīgie ļautiņi varētu būt briesmīgākie slepkavas.
Tā paliek, � viņ� turpināja, � jūs paliksit pie manis, kamēr es jūs pavadī�u uz Plauvu. Manā mājā varēsit mierīgi uzturēties, jo man daudz kalpu nav, kas trok�ņo. Jūs būsit piekusu�i, tamdēļ noejiet uz Vitekindu un nogaidiet viesnīcā, kamēr jums aizsūtī�u savus ratus.
Zārbergs un Berta pateicās, un doktors aizsteidzās uz pilsētu.
Nu, vai es savu lomu labi neizspēlēju? � Zārbergs jautāja Bertai.
Jā gan, � viņa atbildēja, � Bet vai nu man nav taisnība? Ja mes viņam uzbruktu, būtu slikti, jo viņa sulainis bija tepat tuvumā.
Tev taisnība, Berta.
Tagad mēs viņa mājā nogaidīsim īsto laiku un tad bez bē�das to aplaupīsim.
Tas muļķis noticēja manam stāstam, � Zārbergs turpināja.
Un ar mani viņ� iedomājās pamīlināties, � Berta smējās,
� es viņu gribu vēl vairāk pakārdināt, lai iemīlas. Tas tik būs plāns!
Berta ie�ukstēja Zārbergam kaut ko ausī.
Zārbergs pasmējās, un, viens ar otru triekdami, tie uzmeklēja viesnīcu.
Pretī Vitekindas ciemam uz stāvas klints pacēlās lepnas pils�drupas.
Tā bija teiku apvītā Gibihsteina, pla�a veca pils � kuras atliekas spītēja gadu simteņiem.
Tanīs laikos vēl nebija sve�inieku, kas interesējās par veciem mūriem.
Bet �odien pils atkal bija apdzīvota, kaut arī no dīvainiem ļau�dīm, kas pa dienu bija turēju�ies slepenībā.
Lips Tulians uzturējās Gibihsteinā ar saviem ļaudīm, slēpdamies no vajātājiem.
Hercogs Johans Ādolfs bija izsūtījis daudz ļau�u gūstīt laupī�tājus. Arī sak�i un citas tīringie�u valstiņas bija piebiedroju�ās, un tā nu Lips Tulians bija no visām pusēm ielenkts. Tamdēļ viņ� izvēlējās tādu vietu, kur neviens to nedomāja satikt.
Lips Tulians izlika sargus, un arī pats vienmēr paturēja apkārtni acīs.
Zamuels vēl vienmēr tīkoja tikt atpakaļ Varkalnu me�os, bet Lips Tulians nebija pierunājams.
Viņ� teica, tur �is vairs nevarot izturēt, jo viņam uzmācoties atmiņas par Hedvigu. Bū�ot jāiet uz Freibergu, kur pa kara laiku savesti visi sak�u dārgumi.
Tiklīdz no Gibihsteinas varē�ot aiziet, tā ie�ot uz Freibergu.
Tad viņ� aizsūtīja Zamuelu uz torņa mūri uzmanīt otru pusi.
Bet tiklīdz Zamuels bija aizgājis, tā Guste uzmeklēja virsnieku, gribēdama to visādi savaldzināt.
Bet Lips Tulians laipni paskaidroja, ka tas esot neiespējami. Viņ� nevienu sievieti nevarot mīlēt. Viņ� gan neienīstot sievietes un nedarī�ot viņām pāri, bet mīlēt nevienu sievieti vairs nevarot un nemīlē�ot.
Garais Zamuels tuvojās, un Gustei bija jāaiziet.
Zamuels paziņoja, ka pie ciema viesnīcas piebraukusi kāda slēgta kariete un pēc nedaudz minūtēm atkal aizbraukusi atpakaļ uz Halli.
Lips Tulians uzdeva Zamuelam uzmanīties, un tas aizgāja atpa�kaļ savā vietā.
Maksis fon Stenburgs ieskrēja pilskunga guļamistabā.
Vecais pulkvedis sēdēja uz gultas un cie�i turēja jauno �igānieti, kura visādi mēģināja atsvabināties.
Jaunais virsnieks piesteidzās palīgā, un tai pa�ā brīdī �igānietei nokrita lakats no acīm.
Lida, � pilskungs iesaucās, � vai tā tu gribēji man atmaksāt par labo sirdi?
�ī nav tā Lida, kas bija Kenigsteinā, � Maksis teica.
Viņa tā saucās, varbūt tā melo, � pulkvedis atbildēja.
Maksis vēl ko gribēja teikt, kad guļamistabā ieskrēja Roberts ar
citiem sulaiņiem. Tie vairs nedomāja savu kungu atrast dzīvu.
Robert, � pilskungs ģērbdamies sacīja, � sasieniet to skuķi� viņa gribēja mani nodurt, bet nesitiet to.
Roberts ar citu sulaiņu palīdzību sasēja Fatimai rokas uz mu�guras.
Viņu vajag pakārt, � Roberts sacīja, � tā ir neganta blēde!'
Paliec, Robert, mierīgs, � pilskungs atbildēja. � Man viņa jāizpra�ņā, un tad es iz�ķir�u, ko ar viņu darīt. Maksi, dēls, kas tur notika?
Jaunais virsnieks izstāstīja savu cīņu ar trim �igāniem un to, kā viņ� tre�o izsviedis pa logu.
Tas nu gan būs smalki saberzts, � vecais Roberts teica.
Nu, Lida, � pilskungs iesāka, � tu gribēji mani nogalināt?
Es neesmu Lida, � �igāniete atbildēja, � es esmu Fatima, es gribēju tikt par �igānu karalieni. Bet nu virsai�a dēls ir pagalam,, �is jaunais cilvēks viņu nogalināja.
Viņa ļoti nikni paskatījās uz virsnieku.
Ko jūs te gribējāt? � pilskungs Fatimai jautāja.
Mēs gribējām dabūt jūsu naudu, � tā atbildēja.
Tu � jau tik dziļi samaitāta, � pilskungs teica.
Pē, par to es smejos, es esmu Fatima, kura nekā nebīstas.
Vai nāves un bendes arī nebīsties?
Nē, nebīstos vis, � viņa atbildēja.
Pie karātavām viņa runas citādi, � vecais sulainis teica.
Mani arī bendem nenodos, � Fatima atbildēja.
Kādēļ ne? � pulkvedis ieminējās. � Slepkava man nav jā��ēlo!
Un tomēr jūs to nedarīsit, ja jūs savu pazudu�o meitu vēla�ties atrast.
Ko tu zini par manu meitu? � pilskungs iesaucās.
Vairāk, nekā jūs domājat.
Tad stāsti, � pulkvedis pavēlēja.
Ne agrāk, kamēr jūs zvērēsit, ka laidīsit mani vajā.
Un ja es to nedaru?
Tad es paņem�u noslēpumu līdzi kapā, � Fatima mierīgi at�bildēja.
Neticiet tai viltīgajai �ūskai, � vecais sulainis iesaucās. � Viņa to tāpēc stāsta, lai izbēgtu no karātavām.
Nu, lai ir, � Fatima iesaucās, � vediet mani uz karātavām � nododiet bendem, es visu pacietī�u, jo esmu �igāniete. Esmu no tās ienīstās tautiņas, ko visur vajā. Es nevaru pretī turēties, bet pulk�vedis fon Greifensteins savu meitu nekad neredzēs.
Vai tu kaut ko zini par manu meitu � vai patiesi? � pils�kungs jautāja.
Es zvēru pie saviem dieviem, � Fatima atbildēja.
Vai mans bērns vēl ir dzīvs?
Jā!
Fatima, � pulkvedis sauca, � es apsolu tev brīvību, ja tu iz�teiksi, ko zini.
Dodiet man savu goda vārdu.
Es dodu.
Tad lieciet mani atraisīt no va�ām, es zvēru, ka nebēg�u.
Pulkvedis paķēra dunci un pārgrieza Fatimas saites. Nu tā bija
svabada.
Man ir jūsu goda vārds, � Fatima teica, � jums ir mans zvērests � labi, es stāstī�u: ir jau ilgs laiks, kamēr jūsu bērnu aiz�veda no aukles sāniem. �igāni to padarīja. Mazajai Lidai ap kaklu bija zelta ķēdīte ar krustiņu. Viņa savus vecākus vēl nepazina.
Un māte aizgāja kapā no sirdsēstiem, � pulkvedis ieminējās.
Kas par to bēdā, � Fatima sacīja, � arī es savus vecākus nepazīstu, jo esmu bandu bērns, īsta �igāniete � bet Lida ir jūsu meita. Prāgas cietumā Bitelis tai atņēma krustiņu, un man vajadzēja spēlēt Lidas lomu. Tā man pavēlēja, un man bija jāklausa. Tas bija viltus, bet nu tas ir atklāts. Jā, Lida ir jūsu meita, tā pati meitene, kuru �is jaunais cilvēks mīl. Tā ir pazudusī. Viņa zvērēja kļūt par Kremo sievu tādēļ, lai Kremo Lipam Tulianam padotu ziņu un lai Lips Tulians atsvabinātu �o jauno cilvēku. Lida upurējās viņa dēļ.
Maksis nobāla.
Tad tādēļ, � viņ� ievaidējās, � tagad es saprotu Lidas vārdus.
Kur mans bērns tagad ,ir? � pulkvedis jautāja.
Pie laupītājiem, � Fatima atbildēja, � pie Lipa Tuliana.
Un kur viņ� atrodas?
�odien �e, ritu tur, visur un tomēr nekur, � skanēja atbilde.
Man vajag savu bērnu atdabūt.
Tad meklējiet tak! Savu solījumu esmu pildījusi, tagad lūdzu � brīvību!
To tu dabūsi, � pilskungs teica.
Roberts gribēja celt ierunas, bet pulkvedis pavēlēja klusēt.
Lips Tulians ir mans glābējs, � Maksis sacīja, � viņ� man atdos Lidu. Es ie�u viņu meklēt un atradī�u!
Pilskungs pavēlēja Robertam izlaist Fatimu pa pils vārtiem. Tas gan bija pret Roberta prātu, bet jāpaklausa vien bija.
Roberts izlaida Fatimu pa kādiem maziem vārtiņiem un teica:
Ejiet un nerādieties vairāk, citādi�
Fatima neatbildēja.
Lepni un klusi viņa izgāja mēnesnīcas naktī, vārtiņi aizslēdzās aiz viņas. Viņa apstājās.
Pagaidiet tik, � viņa teica, roku pacēlusi, � vēl mēs neesam galā, es atrieb�u nogalinātos!
�igāniete redzēja nogalinātos, bet Kremo tur nebija, tātad Kremo būs izsviests pa logu. Viņa apskatīja pili, lai pārliecinātos, ap kuru vietu Kremo varētu atrast, lai vismaz apraktu viņu.
Viņa gāja lejup, te bija biezi lazdu krūmi, te tam vajadzēja būt.
Viņa sadzirdēja klusus vaidienus un sauca Kremo vārdu.
Tas atsaucās un lūdza, lai viņu atsvabina. Viņ� bija iekritis biezā lazdu cerā un nevarēja pats atsvabināties.
Biezais lazdu krūms bija viņu izglābis no pelnītās nāves.
Cik brīni�ķīgi da�reiz liktenis spēlē, viss tomēr ir Dieva ziņā.
Daudzreiz gan netaisnība ilgu laiku gavilē, bet taisnība beidzot uzvar.
Doktors Erasmus turēja vārdu. Viņa kariete aizveda slepkavu pāri, Zārbergu un Bertu, uz doktora māju Hallē.
Doktora māja atradās tuvu pie pilsētas mūra, kas Zārbergam" bija sevi�ķi pa prātam.
Arī Berta to bija ievērojusi un kala jau savus plānus, kā aplaupīt doktoru Erasmu.
Dabas zinātnieks pats �o lietu padarīja ļoti vieglu. Viņ� iedeva Zārbergam grāmatas, kuras tas likās ar lielāko dedzību lasām un studējam.
Berta nelikās par Zārbergu ne zinis un izlodāja māju, visu iz- ok�ķeredama. Viņa ari izpētīja doktora sirdi un zinaja, ka tas mīl skaistas sievietes.
Doktors bija lāga cilvēks. Viņ� baudīja dzīvi, bet nevienai jau�navai nebija uzmācies, un, ja kāda labprāt ielaidās, tad viņ� to bagātīgi apdāvināja. Viņ� tāpat domāja arī ar Bertu darīt.
Viņ� Hai rādīja rotaslietas, kuras tas bija mantojis no veciem laikiem, arī visādus dārgakmeņus, kas mirdzēja un laistījās.
Berta visu ziņkāri aplūkoja, pielāgoja sev un skatījās spogulī. Pie tam tā izlikās tik nevainīga kā dūjiņa un arī vēlīga, lai doktoru jo vairāk savaldzinātu ūn dabūtu savos tīklos. Tas viņai arī izdevās.
Zārbergs likās studējam grāmatas, un Berta lakstojās ap dok�toru, izlikdamās par labsirdīgu, vēlīgu muļķīti, pie tam gribēdama Visu uzzināt. Doktors �ai ziņā nebija kūtrs � labprāt izrādīja visu, vērtslietas, naudu un it sevi�ķi sievie�u rotas.
Berta izteica vēlē�anos iegūt da�as rotas, bet ari vēlējās, lai doktors tai visu ko iemācītu.
Dr. Erasmus tie�ām arī noturēja Bertu par tik nevainīgu un nezinātāju, kā arī apsolīja tai visu rādīt un mācīt, ko tā vien vēlējās.
Vai jūs vēl nekad neesat mīlējusi? � doktors jautāja Bertai.
Savu brāli mīlēju, bet vai vēl kāda mīlestība ir � to es nezinu.
Doktors nebija cilvēku pazinējs. Dabas noslēpumus viņ� bija daudz studējis, bet viltīgu liekuļo�anu no vientiesības neprata at��ķirt.
Tā gadījās, ka doktors ar Bertu norunāja nāko�ā naktī satikties. Berta ap pulksten vienpadsmitiem ies pie doktora, kur tad viņam Bertai jāierāda dabas zinības. Tā bija Bertas vēlē�anās.
Un Berta?
Ļauni smīnēdama, tā noraudzījās doktoram pakaļ, kas aizgāja pa koridoru.
Ej vien, � viltniece murmināja, ,� gan es tavu mīlestību atvēsinā�u. Tas muļķis � viņ� mani notur par nevainīgu bērnu, kur� nepazīst dzīvi. Ak, drīz viņ� atjēgsies, bet būs par vēlu.
Likās, kā kāda baiga � jā, taisni drausmīga vara sargātu pār�dro�o laupītāju virsnieku Lipu Tulianu.
Pat tuvējā Vitekindas ciemā neviens nesapņoja, ka vecās Gibih- steinas pilsdrupās apmetu�ies laupītāji. Laupītāji gan manīja, ka visā apkārtnē valda uztraukums, bet viņus meklēja tālu no �ejienes.
Bruņoti pulki devās uz me�u kalnājiem'dienvidos, bet neviens ne�domāja, ka Lips Tulians ar saviem bandītiem apmeties tepat tuvējā klints ligzdā.
Terēze bija ievērojusi, ka Gustes mēģinājums ievilkt Lipu Tu�lianu mīlas tīklos cietis neveiksmi. Viņa domāja, ka virsnieks at�raidījis Gusti tik tādēļ vien, ka tas mīl viņu � Terēzi.
Bohēmiete gavilēja.
Terēze gan brīnījās, kamdēļ Lips Tulians nemaz nemēģina ar viņu satikties, bet tas varbūt bija pa�reizējo rūpju dēļ, kā no �ejienes aizkulties projām. Bet līdz tam laikam viņa arī negribēja vis gaidīt.
Terēze gribēja no Lipa Tuliana pa�a dzirdēt, ka viņ� to mīl. Tamdēļ tā, gaismai austot, devās uz viņa guļasvietu.
Lipam Tulianam bija ļoti trausls miegs, it sevi�ķi, ja draudēja briesmas. Kāds akmentiņ�, ko Terēze pagrūda, ripodams lika virs�niekam uztrūkties un satvert pistoli.
Es jau tā esmu, � bohēmiete �ukstēja.
Ā, tu, Terēze, � tas apmierinādamies �ukstēja, � kādēļ tu mani traucē?
Vēsais skatiens lika Terēzes cerībām saplakt.
Es � es gribēju, � viņa stostījās, � pabūt ar tevi, mīļais!
Laupītāju virsnieks sakustējās.
Pietiek, � viņ� gandrīz skaļi sacīja, � liec mani mierā. Es nemīlu tevi, neesmu tevi nekad mīlējis, tas toreiz bija trakums � es pats vairs nezināju, ko daru. Ej, Terēze, � tu esj skaista, ņem sev kādu laupītāju par mīļāko � kaislā kvēle manās dzīslās jau sen ir izdzisusi.
Viņ� vēlreiz pamāja pavēlnieciski..
Terēze paklausīja un lēnām virzījās atpakaļ. Viņas sirds asiņoja, briesmīgas kaislības plosīta.
Pie tā ir Guste vainīga, � viņa elsoja, � �ī ienīstā, no�ēlo�jamā. Viņa tikmēr uzbāzās Lipam Tulianam, kamēr tas ar riebumu tai uzgrieza muguru. Un nu viņa nicinājums skar arī mani.
Ko tu tur muldi? � uzsauca pikta meitenes balss.
Terēze pacēla galvu.
Guste!
Ha, tu tā esi, �ūska, � Terēze caur zobiem izdvesa.
Neliete, � Guste sauca, � kā tu drīksti mani lamāt! Tu � izdzīvotā meita, es tev acis izskrāpē�u!
Nāc tik �urp! � Terēze �ņāca, � es tevi pie matiem izvazā�u!
Paliec labāk klusu, � Guste atbildēja, � tu, bezgode, gribēji virsnieku nogalināt.
Es virsniekam divreiz dzīvību izglābu. To viņ� man neaiz�mirsīs.
Ietiepīgā muļķe, � Guste teica, � �ēl, ka tevi neliku mocīt.
Ha, ha, ha, � Terēze iesmējās, � tu, no�ēlojamā, it kā tas no tevis atkarātos. Es tāpat pateicu, ka esmu Lipa Tuliana līgava, un daudz netrūka, ka tevi kailu liktu uz moku rata. Zēl, bendes kal�piem būtu bijis, ko paskatīties.
Turi muti, � Guste pārskaitusies iekliedzās.
Es varu runāt, ko es gribu!
Abas stāvēja uz mūra malas. Terēze nevarēja valdīties un metās uz Gusti. Guste bija sagatavojusies, un Terēze dabūja dūres triecienu pa galvu tā ka apdulla. Guste gribēja dot vēl vienu sitienu, kad Terēze atjēgusies sagrāba to ap vidu.
Iesākās traka cīņa. Iero�u tām nebija, jo Lips Tulians tos vēl nebija devis. Spēkos vienādas būdamas, viņas sīvi cīnījās.
Garais Zamuels bija pamodies un berzēja acis.
Kas tad tur nu atkal ir? � viņ� jautāja. � Tas jau izklausās kā kautiņ�!
Viņ� steig�us devās uz lielā mūra pusi un ieraudzīja cīnītājas.
Ka tevi piķis, � viņ� iesaucās, � tās jau ir abas meitas, un nu ir matos � tik nedro�ā vietā, viņas jau var nokrist.
Viņ� steidzās uz priek�u un gribēja tās iz�ķirt, bet, iekams viņ� tās sasniedza, viņas nogāzTās pār mūra malu dziļumā.
Viņ� dzirdēja ieklieg�anos un pieskrējis" redzēja, ka ūdens uz- �ļakst gaisā un viņas abas pazūd Zālas viļņos.
Tās nu ir pie velna, � viņ� murmināja, sviedrus slaucīdams, � ko nu virsnieks teiks?
Kāda dzelzscieta roka aizskāra milzi: Lips Tulians!
Zamuels īsos vārdos paskaidroja, kas noticis.
Lips Tulians aizgriezās.
Kas mani mīl � ir pazudis, � viņ� neskanīgi teica, � es visiem nesu nelaimi. Ai lrkten, tu naidīgā vara, tu visu man liedzi � atriebties un mīlēt!
Viņ� pavēlēja Zamuelam iet un lūkot tās izvilkt, pats domīgi skatīdamies Zālas viļņos.
Saksijā bija aprimis kar�, zviedri aizgāju�i, un Hilda dzīvoja atkal Pilnicas pilī, bet karalis vēl arvien uzturējās Var�avā.
Hilda dzirdēja, ka Var�avas galmā atrodas kāda skaista poļu grāfiene Denhofa un ka lepnais Augusts piegrie�ot tai lielu uz�manību.
Sākumā par �īm ziņām Hilda tik pasmējās, domādama par ienai�da augli no Fleminga puses. Bet �īs valodas arvien pieauga, un Hilda ar izbrīnu manīja, ka arvien retāk pienāca vēstules no karaļa.
Beidzot �īs baumas klīda tik asā veidā, ka Hilda nolēma ar kādu spiegu uzzināt patiesību. Viņa gan nemīlēja valdnieku, viņas sirds piederēja Filipam fon Mengsteinam. Bet viņai bija savs iemesls tu�rēties varas augstumos.
Nekādā ziņā tā negribēja krist ne�ēlastībā. Tādēļ viņa ar Kas�paru aizsūtīja karalim uz Var�avu vēstuli. Kasparam nu vajadzēja drīz atgriezties.
Grāfs Flemings vairs neuzmācās Hildai, bet turpretī viņa sek�retārs, protams, grāfa uzdevumā, neatlaidīgi pūlējās uzzināt, kā varētu atriebties Hildai un viņas uzticamajai Emmai.
Hilda nezināja, ka �is mazais vīriņ� vēl arvien aplido to un slepeni noklausās visu.
Sādā ceļā grāfs Flemings krāja materiālus, lai izdevīgā brīdī gāztu savu skaisto ienaidnieci.
Tā bija aiztecējis labs laiks, kad apstākļi grozījās.
Kādā rītā Emma izgāja parkā pastaigāties un Hilda saldā bez�darbībā kavējās Venus templī. Te glu�i negaidot, atgriezās Emma un ziņoja Hildai, ka kāda veca sieviete vēloties runāt ar grāfieni. Viņa nesot ziņas par Lipu Tulianu.
Hilda pavēlēja to ielaist, bet lai gādājot, ka neviens to neredzētu.
Emma izgāja.
Bet aug�ā, pīlāra dobumā, stāvēja ministra sekretārs un priecīgs berzēja rokas, jo nu tas varēja visu noklausīties.
Pēc īsa brī�a templī atgriezās Emma ar ļoti neglītu sievieti � ar zāļu sievu no spoku alas.
Hilda sarāvusies pārmeta krustu, ieraudzīdama atbaido�o sievieti.
Es neesmu velns, �ēlīgā grāfiene, � vecā ķērksto�ā balsī ieru�nājās, � esmu cilvēks kā visi � ar miesu un asinīm. Protams, ka es esmū veca � ļoti veca � esmu redzējusi nomirstam daudzas paudzes, bet no manis nāve bēg.
Ko jūs zināt par Lipu Tulianu? � Hilda satraukta jautāja.
Bet vecā nelikās to nemaz dzirdējusi.
Cik �e ir skaisti, � viņa �ukstēja, � neticami skaisti. Zēl, ka �is skaistums reiz zudīs � arī es biju reiz jauna, skaista un val�dzināju vīrie�u sirdis. Bet tas ir tik sen atpakaļ � vairāk kā simts gadu.
Hilda nodrebēja.
Nekas nelīdz, �ēlīgā grāfiene, � burve turpināja, � reiz zudīs ari jūsu skaistums � nekas nelīdzēs � atnāks laiks, kad pūderis, smiņķis un pomādes zaudēs savu spēku.
Nē, nē, � Hilda saīgusi iesaucās, � es nekad negribu palikt veca un nejauka. Es gribu skaista mirt un�
Viss velti, nekas nepalīdz, �ēlīgā grāfiene, � vecā pareģoja.
Jūs paliksit veca � ļoti veca un kādu pusgadusimteni pavadīsit vienā vietā; to saka zvaigznes, un tās nekad nemelo.
Es neticu pareģojumiem, � Hilda iesmējās, � tie ir māņi un nieki. Sakiet labāk, ko jūs zināt par Lipu Tulianu.
To rādīs nākotne, � vecā noteica, � jā � nākotne. Arī Lips Tulians nekad nedomāja, ka tam atņems skaisto Hedvigu � un ta�gad tas tomēr ir noticis,
Ko jūs sakāt? � Hilda iekliedzās. � Hedviga ir mirusi � viņa pie tā bija . . . viņa � -
Jūs par daudz ātri vēlaties visu zināt, skaistā grāfiene, � vecā zāļu sieva smējās, � klausieties mierīgi, es jums visu atbildē�u.
Jā, jā, es klausos � tik runājiet, runājiet � es jūsu vārdus samaksā�u ar zeltu, � Hilda nepacietīgi sacīja.
Vecā zāļu sieva atsēdās atzveltnes krēslā un garlaicīgi stāstīja, kas pēdējos mēne�os noticis me�a dzirnavās.
Hilda nemaz nevarēja sagaidīt galu, viņa ieminējās, ka, neska�toties uz visu, Lips Tulians iegū�ot Hedvigu, jo viņa to labāk pazīstot.
Tas vairs nekad nenotiks! � vecā iesaucās.
Kādēļ nē? Sis vīrietis nepazīst kavēkļus! � Hilda atbildēja.
Man ir liela vara, es sargāju �o debesu līgavu, jo tā ir vie�nīgā, kuru es mīlēju. Hedviga fon Tuna ir eņģelis.
Bet es viņu ienīstu, � Hilda izdvesa, � es ienīstu Hedvigu un pati ar savām rokām spētu to nonāvēt.
Nu, tad mēs nederam kopā, � vecā atteica. � Bet vai zināt, ko es ienīstu?
Nu, ko tad?
.Es ienīstu Lipu Tulianu, viņ� ir mans lielākais ienaidnieks.
Ha � neuzdro�inieties to aizskart, � skaistā Hilda draudēja.
Zēl, ka �e atnācu, � vecā sieviete sacīja, � es domāju, ka laupītāju virsnieks ir jūsu ienaidnieks, bet nu redzu, ka viņ� jums ir mīļ�.
Hilda klusēja.
Un jūs ienīstat Hedvigu fon Tunu � �o eņģeli, � vecā ņir�gājās, � es jums daudz vietās spētu palīdzēt, bet tie�ām � mēs ne�saderam kopā.
Neliete! � Hilda iesaucās, � kā jūs iedro�ināties tā runāt? Vai jūs nezināt, kas es esmu?
Vecā zāļu sieva zobgalīgi iesmējās.
Nu, atbilde nav grūta. Jūs esat Augusta Stiprā mīļākā.
Sargieties, � Hilda, pacēlusi roku, draudēja, � viens vārds
un mani sulaiņi jūs iznīcinās.
Es nebīstos, � vecā atbildēja, � jūs nevarat mani iebaidīt, �e nav neviena sulaiņa, preteja gadījuma es nebutu nākusi. Dzīvojiet vesela, skaistā grāfiene Kozela, mēs vēl reiz tiksimies� vēlāk, tad . . .
Pēdējos vārdos izskanēja apsmiekls.
Hilda pavēlēja Emmai apturēt aizejo�o zāļu sievu.
Par velti. Vecā teciņus traucās uz durvīm un smiedamās pazuda.
Hilda vēl gabaliņu skrēja tai pakaļ, bet parkā vairs nebija no zāļu sievas ne zīmes.
Emma steig�us devās uz pili, jo cerēja, ka vecā būs aizgājusi uz to pusi. Bet viņa maldījās.
Vecā zāļu sieva bija ātri izskrējusi caur parku un jau atradās pakalnē pie.kāda zaraina koka, kur viegli varēja pārkāpt pār mūri.
Patlaban viņa taisījās kāpt, kad negaidot to apturēja kāds mazs vīriņ�.
Ko jūs gribat? � vecā iesaucās, � neaiztieciet mani. Man ir vara tūliņ jūs samaitāt.
Bet pagaidiet fa�u, � mazais cilvēciņ� lūdzās, � es esmu grāfa Fleminga sekretārs, grāfienes Kozelas lielākais ienaidnieks. Es noklausījos jūsu sarunu un noprotu, ka jūs varat manam pavēl�niekam sniegt svarīgas ziņas.
Zāļu sieva to cie�i uzlūkoja.
Ko jūs gribat no manis?
Nāciet man līdz pie ministra, � sekretārs lūdzās, � es zinu kādu ceļu, kur neviens mūs nemanīs. Mana kariete vairs nav tālu. Un kad jūs savus noslēpumus pastāstīsit grāfam Flemingam, viņ� jums karaliski samaksās.
Labi, � vecā atbildēja, � es ie�u. Bet sargieties aizskart mani, no zāļu sievas jums jābaidās � pat varenā ministra pilī.
Doktors Erasmus gatavojās saņemt Bertu, jo �onakt viņa katrā ziņā nāks. Vēl �orīt Berta bija mīli atgādinājusi norunu.
Zārbergs, neko citu neievērodams, bija iegrimis savās grāmatās.
Nelietim nāca par svētību tas, ka jaunībā viņ� tika labi audzi�nāts, jo citādi doktors jau no sarunām būtu sapratis, kāds kukainis mājo viņa paspārnē.
Zārbergs nenoguris sēdēja pie grāmatām, un Bertai bija izdevība satikties ar doktoru.
Kāda no�ēlojama mīla.
Doktora lielākā vājība bija skopulība un mantkārība. Tādēļ viņ� cerēja no iestāstītās mantas rak�anas iegūt sev lielu bagātību, bet nu, protams, bija jānodibina ar Bertu draudzība un arī mīla . . .
Nekad vēl diena nebija tam izlikusies tik gara kā �odien.
Beidzot pienāca vakars.
Doktors Erasmus bija neizsakāmi satraukts. Viņ� nemitīgi skrai�dīja pa dārzu, un viņa sulaiņi brīnījās, kādēļ viņu arvien tik no�pietnais kungs �odien atrodas tik dīvainā garastāvoklī.
Bet Berta jau sen bija Zārbergam paziņojusi par gaidāmo satik��anos, kamēr pats doktors Erasmus pat nesapņoja, kādu bīstamu pāri ieņēmis savā mājā.
Vakariņas noturēja omulīgā garastāvoklī.
Zārbergs, kā jau arvien, bija ļoti nopietns un kluss.
Berta ar doktoru bie�i mīļi uzsmaidīja viens otram.
Pēc vakariņām Zārbergs aizgāja uz savu istabu, teikdams, ka vēl gribot palasīties kādā interesantā grāmatā.
Arī Berta aizgāja, nti doktora Erasmus sirsnīgi atvadījusies�
Doktors Erasmus, priecīgi uztraukts, gaidīja norunāto stundu.
Drīz pienāca pusnakts, un doktors atvēra savas istabas durvis. Viņ� satraukts gaidīja. Vai Berta vēl būtu apdomājusies � un vairs nenāks?
Viņ� taisījās jau aizvērt durvis, kad sadzirdēja drēbju �aukstoņu.
Berta, � tas priecīgi iesaucās.
Jā, es nāku, � viņa atsaucās.
Doktors ieveda Bertu istabā un aiztaisīja durvis. Viņ� bija pār�liecināts, ka tam darī�ana ar nevainīgu lauku meiteni, tādēļ saudzēja to.
Ak, kadi maldi!
Te es esmu, � Berta �ukstēja un nometa mēteli.
Mīļā Berta, skaistais bērns! � doktors iesaucās.
Jā, es arī mīlu jūs, � Berta kairi �ukstēja, tam cie�i pieglauz�damās.
Mei�a ieslīga doktora apkampienos.
Berta, mana mīļā, � doktors stostījās un mēģināja to no�skūpstīt.
Berta, tam mīļi matus glāstot, pārmauca pār galvu cilpu un pamazām savilka to.
Doktors neko nejuta.
Es jūs mīlu, � Berta �ukstēja, piespieda viņa galvu pie savam krūtīm un cie�i savilka �ņori. Doktors krāca un raustījasL
Pievelc cie�āk �ņori, � Berta teica patlaban pienāku�ajam Zārbergam.
Nerūpējies, � Zārbergs atbildēja, � laid tik vaļa, viņ� jau ir miris.
Berta atkāpās, un doktora Erasmus līķis navēlās uz grīdsegas un gulēja pie necilvēcīgo slepkavu kājām.
Viņ� bija nonāvēts bez mazākā trok�ņa. Sulaiņi mierīgi gulēja, un slepkavas sāka savākt doktora naudu un dārgumus.
Ko �is neģēlīgais pāris pie tam runāja, to spalva liedzas rakstīt.
Berta pavēlēja Zārbergam ielikt līķi'gultā un apsegt, lai pie pir�mās uzie�anas noturētu to par cie�i aizmigu�u.
Bet vēl nelie�i nebija sasniegu�i galīgo mērķi. Vēl vajadzēja iz�domāt, kā smagos maisus aizgādāt projām no mājas.
Kā lai pārkļūst pār pilsētas mūri? Vai tur kādreiz tos nesasniegs taisnības roka?
� Vai viss ir kārtībā, Ekold? � Vitorfs jautāja.
Viņ� patlaban nāca no sargu pārraudzī�anas, kuri vēl vienmēr apsargāja spoku alu.
Dzirnavās ir viss pa vecam, � Ekolds atbildēja. � Lidu vēl arvien stingri apsargā, jo viņa grib turēt savu zvērestu un doties �igāna rokās. Nabaga skuķis ir galīgi izmisis, un jūsu līgavai ir lielas pūles viņu nomierināt.
Ko nu runā par manu līgavu, kad tu neko nezini, � Vitorfs atbildēja.
Nu, mēs ta�u visi zinām, ka Elzbete ir jūsu līgava, � Ekolds smējās.
Jūs nekā nezināt, � Vitorfs atcirta, � Elzbete ir nevainīga meitene, un es nedrīkstu saistīt viņas likteni ar savējo.
Nu, lai nu saprot viens cilvēks, Elzbete ir bārene, un viņa jūs mīl, to es skaidri zinu. To redz ikviens, kam ir acis pierē.
Vitorfs klusēja.
Zini ko, Vitorf, � Ekolds ierunājās, � dari tāpat kā es. Mal�vīne arī mani mīl, bet par mīļāko viņa negrib palikt. To es saprotu, priek� tam viņa par labu, es atradu citu ceļu. Pie robe�ām dzīvo kāds mūks, un viņa iesvētī�ana ir tikpat laba kā cita priestera. Sis mūks mani salaulās ar Malvīni, viņa �im priek�likumam piekrīt. Nu, dari tu tāpat. Tas jau ir vienalga, vai salaulā vienu vai divus pārus.
Vitorfs kratīja galvu un atbildēja, ka viņ� ta�u esot laupītājs, un Elzbete nekad nekļū�ot par laupītāja sievu, par to viņ� jau esot pār�liecinājies.
Nu, tad viņa no sirds jūs nemīl, � Ekolds atbildēja.
Elzbete mani mīl, to es zinu labāk kā neviens. Viņa pieder man, viņas sirds pukst vienīgi man. Bet viņa nekad neskūpstīs mani, kamēr es neatmetī�u �o briesmīgo amatu. Tagad tu zini, Ekold, kas
.mani nospie�, un es lūdzu tevi par to nerunāt.
Te pēk�ņi atskrēja Siklers un ziņoja, ka tuvumā esot manīti īkareivji, viņus vedot kāds zinātājs.
Vitorfs pavēlēja pūst briesmu signālu. Nu visi laupītāji salasījās Ttopā, atsteidzās arī spoku alas sargi.
Kas ir? � visi jautāja, � vai jācīnās, vai pretinieks neuz�varams?
Vēl jānogaida, � Vitorfs atbildēja, � varbūt tur ir mazs. ;pulciņ�, un mes to viegli varam atsist.
Piepe�i atskrēja kāds sargs un stāstīja, ka viss me�s esot ka- Teivju pilns un tie nākot arvien tuvāk gan jā�us, gan kājām.
Vitorfs vēl nezaudēja aukstasinību. Viņ� pavēlēja divpadsmit laupītājiem aizvest sievietes uz Greijersburgu. Pārējie palik�ot �e un aizstāvē�ot dzirnavas. Tad viņ� vēl pieteica labi apsargāt Lidu.
īsā laikā bija sajūgti zirgi. Lidai sagatavoja sevi�ķi slēgtus ra�tus, lai tā nevarētu izbēgt. Ekolds atveda Lidu un Elzbeti. Vitorfs, tam piegājis, paziņoja, ka viņām jābrauc uz Geijersburgu, kur būs �dro�a vieta, kamēr pārnāks Lips Tulians.
Un jūs? � Elzbete jautāja.
Mums jāaizstāv dzirnavas, � Vitorfs atbildēja.
Mans Dievs, nu atkal būs asins izlie�ana, � Elzbete dvesa.
Es citādi nevaru, � Vitorfs atbildēja, � tas ir mans pienā�kums.
Jēzus dēļ, nedariet to,.� Elzbete lūdzās.
Es nevaru, lūdzu sēdieties ratos, ir pienācis pēdējais laiks, jums jābrauc, kamēr vēl ceļ� ir brīvs. Drīz, drīz � mēs nedrīkstam kavēt laiku.
Es palik�u pie jums, � Elzbete �ukstēja, � es nevaru �
Vitorfs palūkojās visapkārt. Laupītāji bija atstāju�i pagalmu, uz
laukuma stāvēja vienīgi Elzbete un Vitorfs.
Es palik�u pie jums, � Elbzete atkārtoja.
Vitorfs satvēra Elzbetes vēso roku.
Elzbet, � viņ� kaisli �ukstēja, � tu � mana vienīgā mīļotā meitene!
Elzbete viņu mīļi uzlūkoja.
Elzbet, mēs mīlam viens otru, � Vitorfs turpināja, � es jūtu, neliedzies, es to lasu tavās acīs. Elzbet, esi mana un �
Es vēlos būt tava, � viņa to pārtrauca, � jā, es mīlu tevi, bet piederē�u tik tad, ja tu atstāsi laupītāju dzīvi, tad es uz mū�u bū�u tava.
Neiespējami! � viņ� vaidēja. � Man jātur zvērests, Elzbet, es mīlu tevi vairāk nekā savu dzīvību un vēl nekad neesmu kādu meiteni tā mīlējis kā tevi. Bet par zvēresta lauzēju nedrīkstu un negribu palikt.
Tad es tev nekad nevaru piederēt, � Elzbete izdvesa.
Atskanēja signāls.
Pienākums sauc, � Vitorfs sacīja, Elzbeti uz pagalma vārtu pusi vilkdams, � dzīvo sveika, tu eņģeli, Geijersburgas drupās mēs atkal redzēsimies. Redzēsimies � o, ja tevi ievaino � vai pat�
Tālāk viņa nerunāja, bet �ņukstēdama pieglaudās pie laupītāja 'krūtīm. Viņu lūpas satikās mīlas skūpstā.
Esi mana, mīļā, � Vitorfs lūdza.
Ja tu atsakies no laupītāju dzīves, � Elzbete �ukstēja, � tad es tev piederē�u � mū�am �
Tālumā atkal atskanēja signāli.
Mani sauc, � Vitorfs uztrūkās, � pienākums sauc! Nāc, Elz�bet, uz ratiem.
Viņa �ņukstēdama gāja tam blakus un paklausīgi iekāpa ratos.
Projām, projām, � Vitorfs skubināja, � brauciet pār Sacen- steinu � tur neviens jums nestāsies ceļā.
Zirgi devās uz priek�u, un aizsegtie rati drīz aizripoja, kamēr pārējās laupītāju skuķes jau sen bija pazudu�as me�a tumsā.
Me�a dzirnavnieks bija palicis viens un piebiedrojies laupītājiem mz kopēju cīņu.
Vitorfs piegāja pie viņa.
Cīnītāju mums diezgan, � viņ� teica, � steidzieties labāk dzirnavās un nobēdziniet mantu, kas tur vēl atrodas. Mēs nezinām, vai varēsim me�a dzirnavās noturēties.
Dzirnavnieks palocīja galvu un iesteidzās dzirnavās.
Vitorfs vēroja savus ļaudis.
Viņ� patlaban gribēja kaut ko sacīt, te iztālēm norībēja �āviens. Sekoja vēl otrs, tre�s un pēc tam vesela zalve.
Cīņa ir sākusies, � laupītāji sauca, � iesim biedriem palīgā!
Nē," � Vitorfs uzsauca, � jūs paliksit �e. Mūsu posteņi no�stādīti par daudz izklaidus, lai mēs katram kaut cik varētu palīdzēt. Gan tie atkāpsies, un tad mēs aizstāvēsimies.
Laupītāji bija radu�i paklausīt bez ierunām. Viņi pazina Vitorfu un zināja, ka viņam piemīt neparasta enerģija un arī izglītības ziņā tas stāv tālu pār viņiem. Tādēļ viņi bez ierunām paklausīja virsnieka vietnieka rīkojumam.
Tālumā sprak�ķēja �āvieni, kas liecināja, ka tur norisinās sīva cīņa.
Pamazām cīņas troksnis tuvojās me�a dzirnavām, jo laupītāju priek�posteņi lēnām kāpās atpakaļ, lai savienotos ar galvenajiem spēkiem.
Nikns cīniņ�, � Vitorfs sacīja, � tik sparīgi mūsējiem vēl nekad nav.uzbrukts. Un, ja es nemaldos, tad kareivjus ved kāds no�devējs.
Ta�u ne no mūsējiem?
Nē, tas ir izslēgts. Bet kāds no Zārberga ļaudīm būs varbūt mums uzrīdījis baltos mundierus. Var jau arī būt, ka nodevējs ir kāds cits. Gan jau vēlāk redzēsim.
Cīņas troksnis nāca arvien tuvāk.
Starp eglēm parādījās kāds laupītājs. Tā seja bija apkvēpusi pulvera dūmiem, kas liecināja, ka viņ� turējies varonīgi.
Vitorf, � tas jau iztālēm sauca.
Surp!
Elle ir vaļā, � laupītājs sauca, � me�ā ir vesels karaspēks. Un vai jūs varat iedomāties, kas tos ved?
Nu?
Zāļu ragana! � laupītājs kliedza. � Es viņu pats savām acīm redzēju.
Vai ļaudis no mums nav atkritu�i?
To nevar teikt, es nupat vēl lielāko daļu redzēju. Un baltie krīt viens pēc otra.
Aiz kokiem parādījās vēl vairāki laupītāji, un izstādītie priek��posteņi drīz vien bija atkāpu�ies līdz pārējiem.
Trūka tikai viens, tas bija kritis.
Vitorfs paskatījās apkārt.
Ieņemt dzirnavas, � Viņ� nokomandēja, � puse no mums lai aizsargā ēku, pārējie neļaus ieņemt atpakaļceļu uz klintīm. Padzīsim baltos atpakaļ un sadosim tiem piparus. Lai dzīvo Lips Tulians, lai dzīvo melnā gvarde!
Lai dzīvo! � laupītāji pērkoņbalsīs atsaucās un acumirklī ieņēma pozīcijas.
Drīz vien it visur �ķīda ugunis, dūmi mutuļoja pa logiem laukā, un īsta lo�u krusa bira kareivju rindās, kas patlaban no me�a iznāca klajā.
Kamēr doktora Erasmus sulaiņi gulēja saldā miegā, viņa slep�kavas naski vāca kopā nogalinātā mantas.
Viņi atrada vairāk, nekā bija cerēju�i, jo doktoram bija bagāti vecāki, un viņ� arī pats bija centies pavairot savu bagātību.
Kā brīnumārstam un noslēpumaino zinību pratējam tas viņam nenācās grūti, ta ka Zārbergs ar savu biedreni atrada veselu baga- tību.
Viņi visu sabaza divas kules.
Nolādēts, cik smags, � Zārbergs teica, maisu pacilādams, � ar tiem mēs nevarēsim pārkāpt mūri.
Berta palocīja galvu.
Es savu maisu nemaz nevaru panest, � viņa atbildēja.
Pie velna, � Zārbergs iesaucās, � es te neko neatstā�u.
Es arī nē, � skuķe atbildēja, � bet ko mēs iesāksim? Ja tik pār mūri kaut kā varētu tikt pāri.
Hm, � Zārbergs atbildēja, � es varētu abus maisus ar striķi pārvilkt pāri, un otrā pusē mūrim mums lielāko da]u mantu vaja�dzētu aprakt.
Tas neiet, � Berta atbildēja, � pēc nozieguma atklā�anas mēs Hallē vairs nevarēsim rādīties.
Zārbergs piesita kāju.
Vienalga, bet citas izejas mums nav. Gan jau mums radīsies izdevība mantas izņemt. Tādēļ uz priek�u, Berta, novelc savu maisu uzmanīgi pa trepēm, gan jau ies!
Labi, bet apskaties tak vispirms, vai viss ir dro�i. Rīts vairs nevar būt tālu.
Zārbergam tur nebija ko iebilst. Viņ� klusām nogāja pa trepēm uz dibendurvīm, kas veda pagalmā, no kurienes varēja izkļūt dārzā. Tas atradās pie pilsētas mūra.
Zārbergs uzmanīgi atslēdza durvis, bet, iekams tas viņas atvēra, viņ� sētā izdzirda rūkoņu.
Nolādēts, suņi, � bandīts murmināja, � tos es pavisam biju aizmirsis. Nu, gan jau es ar �iem zvēriem tik�u galā.
Viņ� satvēra durvju rokturi. Te atkal suņi ierūcās.
Zārbergs klusībā atkal lādējās, jo nu māju it kā nevarēja atstāt, citādi viņi saceltu velni�ķīgu troksni, un visi mājinieki acumirklī būtu kājās.
Laupītājs klusiņām uzsteidzās aug�ā pie Bertas un teica, ka nu �ie esot sprostā.
Berta pasmaidīja.
Nu, es gan zinu, kā izlīdzēties, � viltniece klusi sacīja.
Jā, bet ko lai mēs darām?
Mēs pagaidīsim, � skuķe atbildēja.
Vai traka esi, Berta?
O nē, paklausies tik, ko es izdomāju. Tu brīnīsies, ha, ha, ha!
Berta pievilka Zārberga galvu tuvāk un iesāka �ukstēt.
Laupītājs tai mierīgi ļāva izrunāties, kaut ari pats jau dega aiz
nepacietības.
Tas neiet, Berta, � viņ� beidzot teica, � tas ir pārāk pār�dro�i.
Nē, mums cits nekas neatliek, citādi esam pazudu�i.
Pie velna, tev taisnība, skuķe, tas gan ir traki pārdro�s triks, bet citas izejas mums nav. Manis dēļ � lai iet, darīsim visu, kas stāv mūsu spēkos, un, ja izies greizi, tad atliek vēl viens līdzeklis.
Kāds?
Tad mums sulaiņi jānogalina, � Zārbergs nobeidza ar draus�mīgu mieru.
Tik tālu neaizies, � Berta atbildēja, � paskat, aust jau rīts, mums jārīkojas drīz, lai sulaiņiem nerastos aizdomas.
Slepkavu pāris vilka savu laupījumu uz koridora durvīm, lai nebūtu jākavējas.
Zārbergs atkal nogāja pa trepēm lejā. Viņ� nevilcinājās, jo zi�nāja, ka citas izejas nav, un viņ� spēcīgi pieklauvēja pie durvīm, kas veda apkalpotāju istabās. Tūliņ pēc tam laupītājs piesita vēl�reiz, līdz sadzirdēja troksni � tuvojās soļi.
Atvērās durvis, un spraugā parādījās kāda sulaiņa samiegojusies seja.
Kas ir? � tas jautāja, ieraugot sava pavēlnieka viesi.
Ratiem tūliņ jābūt gataviem, � Zārbergs atbildēja.
Ratiem? � sulainis apjucis murmināja.
Jā gan, � Zārbergs atbildēja, � mēs jau strādājām visu nakti � doktors Erasmus, jūsu augsti mācītais kungs, strādā savā laboratorijā pie kāda brīnumdzēriena pagatavo�anas. Bet viņam vēl trūkst da�ādas zāles, kas �ai darbā nepiecie�ami vajadzīgas. Man ar māsu vēl pirms saules lēkta �īs zāles jāizrok aug�pus Vitekindas ciema.
Zārbergs runāja, kā Berta viņu bija samācījusi.
Sulainis sevi�ķi neko nebrīnījās.
Sī nebija pirmā reize, kad viņa pavēlnieks rīkojās tik savādi.
Pasteidzieties, � Zārbergs turpināja, � doktors gaida savā laboratorijā, ko viņ� patlaban nedrīkst atstāt. Ja zāles netiek izrak�tas rīta agrumā, tad viņas zaudē savu spēku. Jūs jau esat ku�ieris, iejūdziet, lai mēs vēl īstā laikā varam aizkulties tanī vietā. Gan jau jūsu kungs par to samaksās, un no manis jūs arī dabūsit smuku dzeramnaudu.
Sulainim tas gāja pie sirds.
Viņ� jau gribēja steigties projām, bet Zārbergs to atturēja.
Pasakiet citiem sulaiņiem, lai tie netraucē doktoru Erasmu. Jā, lai neviens neiet istabās, jo indīgie tvaiki var ļoti kaitēt. Neaiz�mirstiet to pateikt.
Sulainis palocīja galvu.
Sāds rīkojums no sava pavēlnieka puses tam nelikās nekas se�vi�ķs. Sulaiņi �ai mājā bija iepazinu�ies ar �o to savādu un slepkavu: pāri uzskatīja par_ ļaudīm, kas pie doktora bauda sevi�ķu labvēlību.
Tamdēļ ari pārējie sulaiņi nebrīnījās, un Zārbergs drīz vien. manīja, ka Bertas plāns izdosies.
Aizjūgs drīz vien stāvēja pie pagalma vārtiem.
Zārbergs nonesa lejā vienu maisu.
Viņ� nebūtu to uzdro�inājies, bet Berta tam arī �inī ziņā bija- devusi norādījumus un, tā kā laupītājs labāka padoma nezināja, tad skuķes izdomāto vajadzēja vien izpildīt.
Apak�ā tas maisu iestūma ratos.
Ku�ieris jau sēdēja uz bukas un, tāpat kā otrs sulainis, izbrīnī�jies vēroja prāvo maisu.
Zārbergs to ievēroja.
Tur sakravāti visādi savādi instrumenti, � viņ� svarīgi pa�skaidroja. � Doktors Erasmus tā pavēlēja, jo, lai iegūtu noslēpu�mainās zāles, vajadzīgi da�ādi rīki. Un te vēl nav viss � aug�ā ir vēl otrs maiss, kurā vēl vairāk tādu rīku.
Sulainis panācās uz priek�u.
Es atnesī�u maisu, � tas pakalpīgi sacīja.
Nē, nē, � Zārbergs atbildēja, � �īs lietas es vien drīkstu aizskart, citam tās var kaitēt, bet es �onakt stāvēju maģiskā riņķa vidū, es esmu pasargāts pret visu tum�o varu uzbrukumiem.
Māņticīgie sulaiņi klausījās un brīnījās.
Zārbergs arī otru maisu iecēla ratos.
Tagad pienāca arī Berta, kamēr Zārbergs griezās pie sulaiņiem.
Vai jūs arī brauksit līdz? � viņ� jautāja.
Jā gan, cienīts kungs.
Labi, � Zārbergs mierīgi atbildēja, � jūs tātad aizvedīsit manu māsu uz to vietu, kur jūsu pavēlnieks bie�i meklē zāles � jūs tak �o vietu zināsit?
Jā gan.
Tas ir skaisti. Tur, aug�pus Vitekindas, jau mēs satikāmies ar jūsu augsti mācīto pavēlnieku. Mēs toreiz meklējām tas savadas zāles, kuras �orīt izraksim.
Sulaiņi nedomāja neko ļaunu.
Berta un Zārbergs iekāpa ratos.
Berta ar gudru ziņu bija noslēgusi visas doktora istabas un at�slēgas paņēmusi līdz.
Pagalma vārti tika atvērti, un rati izbrauca laukā.
Berta smējās vien.
Nu, vai redzi, ka man bija taisnība, � skuķe sacīja, � tikai �ādā ceļā mēs varējām atstāt pilsētu, un tagad mums nenāksies grūti abus sulaiņus piemuļķot.
Tu esi_ lieliska mei�a, � Zārbergs iesaucas, apkampdams sku�ķes kairo stāvu.
Rati ripoja uz Zālupes pusi, un slepkavu pāris drīz vien atradās Vitekindas ciema tuvumā.
Zārbergs atvēra karietes lodziņu.
Brauciet pa kalnu aug�ā, � viņ� uzsauca sulaiņiem, � ciemā mums nav jāiebrauc. Pieturiet mazajā aizā pretī Gibihsteinas dru�pām, tur mēs dosimies meklēt noslēpumainos stādiņus.
Sulaiņi paklausīja.
Drīz vien rati smagi brauca kalnā. �aurajā gravā tie apturēja; no turienes skaidri varēja redzēt pils atliekas.
Zārbergs nevarēja zināt, ka tur iemīt viņa bīstamākais ienaid�nieks. Viņ� ātri uznesa naudas maisus kalniņā un pieteica sulaiņiem, lai tie viņus netraucē. Sulaiņi palika pie ratiem.
Zārbergs ar Bertu iestiepa maisus krūmos.
Nu �ie muļķi mūs var gaidīt līdz pastardienai, � Zārbergs teica, � mēs apraksim mantu tepat un pirmā izdevīgā gadījumā izņemsim.
Aug�ā, klints kraujā, kā spoki agrā rīta krēslā kustējās ēnas.
Laupītāju pulciņ� pa vientuļu taciņu lēnām devās uz Geijers- burgu.
Aizbraucēji, pa mū�a me�u ceļodami, vairs nedzirdēja �āvienus. Viņi brauca pa Pokavas upes krastiem, pa ļoti �auru taciņu. Lidas rati brauca pa�i pēdēj'ie.
Malvīne un Barbara jāja uz zirgiem. Lida domāja par savu zvē�restu un par Kremo. Bet nu viņu turēja kā cietumnieci, protams, tādēļ, lai viņa nekristu brūno �igānu varā.
Lida tomēr uzskatīja zvērestu par augstāko un svētāko lietu � un viņa ta�u bija zvērējusi. Lai gan viņa skaidri zināja, ka nav glābiņa un kā Kremo sieva nespētu dzīvot, viņa tomēr gribēja turēt zvērestu, kļūt par �igāna sievu, bet tikai vārda pēc � un jau kāzu naktī, pirms Kremo to būtu skāris, iedurt sev sirdī dunci.
Ar līdzīgām domām mocīdamās, Lida brauca pa Pokavas mil�zīgajām gravām, gar Sacensteinas klintīm, kur rūķī�i glabājot zeltu un sudrabu.
Sī vieta bija vārda pilnā nozīmē tuksnesis, un Lida satrauktu sirdi raudzījās gravās.
Pēk�ņi atskanēja skaļi kliedzieni un �āvieni, Elzbete uztraukta atvēra ratu lodziņu, lai redzētu, kas tur notiek.
Uzbrucēji bija �igāni, kas laupī�anas nolūkā uzbruka laupītāju, karavānai.
Lida tūliņ pazina, ka �ie brūnie nelie�i ir no Kremo bandas.
�igāni neticami ātri ierāva krūmos da�us zirgus un meitas.
Laupītāji gan �āva, bet me�a dēli uzmanīgi izvairījās no lodēm, un tikai rets �igāns saļima, tos biedri zibensātrumā ierāva biezoknī.
Karavāna salasījās uz upes krasta kādā laukumiņā, lai labāk spētu aizsargāties pret lielo uzbrucēju pulku.
�igāni bija pienāku�i pavisam tuvu pēdējiem ratiem. Lida ierau�dzīja Fatimu un, skaļi iekliegu�ies, atrāvās ratos atpakaļ.
Tur ratos sē� zvēresta lauzēja! � Fatima kliedza. � Nolā�dētā zvēresta lauzēja. Tu esi lauzusi zvērestu un tādēļ esi pazudusi uz visiem laikiem.
Es neesmu zvēresta lauzēja, � Lida atbildēja.
Ku�ieris izrāva pistoli.
Nekrietnā brūnā kaķe, � vecais rūca, � �e tev viena zila pupa.
Norībēja �āviens, un Fatima saļima. Viņa bija ievainota plecā, �igāni to ātri ienesa krūmos.
Es nolādu zvēresta lauzēju! � Fatima vēl krūmos sauca.
�igāni atrāva ratu durvis, un Lida, veikli izlēkusi, jautāja pēc
Kremo.
�igāni atbildēja, ka Kremo vēl esot slims un tādēļ atrodoties nometnē.
Labi, es ie�u pie viņa, es turē�u savu zvērestu, � Lida sacīja.
Dzīvo vesela, mīļā draudzene! � Lida uzsauca Elzbetei un pazuda krūmos.
Lida, Lida! � Elzbete sauca, bet viņas atbalss vien atskanēja me�ā.
Nedaudz minūtes vēlāk bija atkal iestājies klusums.
�igāni ar savu laupījumu bija aizsteigu�ies, un uztrauktie Lipa Tuliana ļaudis apskatīja zaudējumus.
Kamēr tum�ajos me�os karavāna aizstāvējās pret �igānu uzbru�kumu, Lipa Tuliana paslēptuvē asinis tecēja straumēm.
Vitorfs ar lielu uzmanību vadīja aizstāvē�anos, un viņa ļaudis bija ta paslēpu�ies, ka tie varēja ap�aut uzbrucēju pūli.
Jaunais laupītājs bezbailīgi stāvēja pie vārtiem, drūmi skatīda�mies uzbrucējos.
Paskaties, � viņ� uzbilda Ekoldam, � tur jau ir ari zāļu ragana. Palūko, vai tu �o veceni nevari aizraidīt uz viņpasauli.
Es jau divas reizes izmēģinājos, � laupītājs atbildēja, � un lai arī parasti �auju ļoti labi, viņai tomēr neizdevās iemērķēt. Tai, Vitorf, palīdz elles gari!
Vitorfs neatbildēja.
Viņa ir saskaitusies par to, ka mēs apsēdām viņas alu, � Ekolds turpināja, � sazin velns, kā viņa izbēgusi.
Varbūt pa kādu apak�zemes eju, �Vitorfs mierīgi atbildēja.
Laupītāji iz�āva. Virsnieks, kas gāja zāļu raganai blakus, krita,
bet zāļu ragana, spalgi smiedamās, lēkāja �utp un turp kā traka.
Uz priek�u, uz-priek�u, � viņa uzsauca kareivjiem, � tā ir laupītāju ligzda, lai neviens mums neizmūk!
Ekolds rādīja domīgu seju.
Klausieties, Vitorf, viņu ir pārāk daudz, mēs nevarēsim tu�rēties.
Pagaidām mēs aizstāvēsim dzirnavas līdz pēdējam, � jaunais virsnieka vietnieks enerģiski atbildēja.
Ekolds no jauna pielādēja �auteni.
Tagad piesteidzās dzirnavnieks.
Vitorf, � tas sauca, � es pabeidzu.
Vai jūs visu labi noglabājāt?
Jā gan, � dzirnavnieks pasmējās, � akā � jūs jau zināt, mūsu paslēptuvē.
Tagad vajadzētu ierasties virsniekam un pārējiem, � Ekolds ieminējās, � oho, tad kareivjiem būtu ko trūkties. Tagad mūsējo ir par maz.
Mums jāiztur, � Vitorfs sacīja, � līdz pēdējam.
Jā jau, jā, � Ekolds atbildēja un mērķēja atkal uz zāļu raganu.
Norībēja �āviens. Kāds kareivis saļima, bet zāļu ragana vēl stā�vēja turpat.
Ekolds lādējās.
Tagad es vairs ne�au�u uz nodevēju, � viņ� iesaucās, � tas nav cilvēks, bet ragana!
Me�a dzirnavas ietinās pulvera� dūmos.
No visām pusēm krak�ķēja �āvieni, un kareivjiem bija smagi zaudējumi.
Bet tie nepadevās un no visām pusēm tuvojās me�a dzirnavām.
Ekolds izslējās.
Skatieties, Vitorf, ko tur patlaban velk �urp?
Jaunais vadonis saliecās uz priek�u.
Lielgabals � patiesi, ā � viņi grib sagraut ēku.
Un mūsu ļaudis aprakt zem drupām, � Ekolds piebilda.
Nē, tik tālu vēl nav.
Vitorfs pielika svilpi pie lūpām, un pēc asa, tāla svilpiena lau�pītāji sapulcējās ap jauno vadoni. .
Tas klusēdams parādīja lielgabalu, ko uzstādīja pret me�a dzir�navām.
Elle un pazu�ana, � pārsteigtie iesaucās, � mums varēja iziet plāni. Ko nu iesāksim, Vitorf?
Projām uz klintīm, � jaunais vadonis pavēlēja, � dzirnavas vairs nav noturamas.
Skaidri varēja dzirdēt raganas kliedzienus:
Zemē bandītus, Lips Tulians jau ir brīvs kā putniņ�, ātri � nosvilināt �o nolādēto ēku.
Dārdoņa. Artilēristi bija iz�āvu�i lielgabalu.
Brīk�ķis � lode iedrāzās baļķos.
Manas dzirnavas ir pagalam, � me�a dzirnavnieks drūmi sacīja.
Neraizējieties, � Ekolds tam uzsauca, � pirmkārt, jūs esat pietieko�i bagāts, un otrkārt � gan jau virsnieks jums samaksās, jūs pazīstat Lipu Tulianu.
Jā, tā jau ir, � dzirnavnieks atbildēja, un viņa seja atkal noskaidrojās.
Laupītāji tagad līda pa krūmiem.
Ņemiet deglodes, � tie dzirdēja raganu saucam, � lai viņi visi sadeg kopā ar ienīsto virsnieku.
Ekolds vīstīja dūres.
Lielgabals dārdēja otrreiz.
Nupat bija atvests otrs �aujamais ar deglodēm, kuras �ņākdamas' ieurbās dzirnavu jumtā.
Dūmi sāka mutuļot, bija dzirdama �virkstoņa un �ņākoņa, tad pa jumta lūkām iz�āvās liesmas.
Kareivji gavilēja.
Ha, ha, ha, dzirnavas deg, � ragana spiedza, � ha, ha, ha, tagad tie visi tur izceps, drīz dzirdēsim viņu nāves kliedzienus.
To tu ilgi gaidīsi, vecā, � Ekolds iesaucās un sekoja saviem biedriem, kas pa krūmiem ātri līda uz klin�u pusi.
Vitorfs sekoja pēdējais.
No spoku klintīm, lejup skatoties, tik varēja īsti pārliecināties, cik daudz kareivju saplūdu�i me�ā.
Vitorfs vēroja savus ļaudis.
Tie visi bija kopā, un jaunais vadonis pavēlēja atklāt uguni.
Norībēja zalve � vairāki kareivji saļima un vārtījās asinīs, un tuvākie pārbiju�ies meklēja glābiņu aiz eglēm.
Laupītāji smējās.
Virsnieki tik nu vel pamanīja, ka laupītaji jau me�a dzirnavas atstaju�i.
Cīņa sāka plosīties no. jauna.
Par velti iz�āvās ar lielgabaliem, lodes atsitās pret spoku alas cietajām klintīm.
Laupītāji bija paslēpu�ies aiz klin�u bluķiem un nemitīgi �āva uz kareivjiem.
Kādu laiku uzbrucējos valdīja vislielākais apjukums. Tie meklēja glābiņu me�ā- un no turienes atbildēja ar �āvieniem.
Vitorfs uzmanīgi paskatījās lejā.
Atkal zāļu ragana, � viņ� sacīja Ekoldam, � viņa runā ar da�iem virsniekiem. Tie kaļ kādu jaunu velni�ķu plānu.
Ekolds paskatījās turp.
Jā, jā � jums taisnība, Vitorf; paskatieties tik, tagad viena daļa kareivju iet vecajai p-akaļ un pazūd krūmos. Tie mums grib aizsprostot atpakaļceļu.
Tas nav iespējams, jo tad mēs viņus tūliņ redzētu un baltie ieskrietu īstās krustugunīs.
Bet ko tad viņi dara?
Vitorfs atkal paskatījās turp.
Ā, tagad es saprotu, � viņ� ātri iesaucās, � Ekold, sasauc ļaudis, ragana iet kareivjiem rādīt apak�zemes eju, pa kuru viņa pati izbēgusi. Viņa grib tos ievest mums aizmugurē.
Nolāpīts, jums taisnība.
Projām, projām, � cits laupītājs iesaucās, � es redzu, kā kareivji pazūd kādā lielā krūmā un tur kā zemē ielien.
Nepārsteigties, � Vitorfs brīdināja, � atkāpsimies pilnā kār�tībā � citādi mēs vēl daudz ko zaudēsim. Ekold, tu ej pirmais, es palik�u pēdējais.
Pavēle tūliņ tika izpildīta.
_ Bet me�a dzirnavas jau dega gai�ās liesmās. Biezi dūmi mutu�ļoja visapkārt.
Lūk, � Ekolds iesaucās, � tagad kareivji mēģina dzēst, ha, ha, ha, domā laupījumu atrast.
Neko tie neatradīs, � dzirnavnieks piebilda, � lai meklē, cik ilgi grib.
Ekolds bija ieņemis vietu .priek�gala. Bija ari pēdējais laiks, jo no sāniem jau atskanēja da�i �āvieni.
Vitorfs aukstasinīgi nogaidīja, kamēr pēdējais vīrs bija pazudis krūmos, tad arī viņ� sekoja, un viņa pēdējais skats bija veltīts de�go�ajām me�a dzirnavām, kuras tik ilgu laiku bija glabāju�as viņa mīļāko dārgumu � Elzbeti.
� O, tas tik bija grūts darbs. Man sviedri tek aumaļām.
Tā runāja Zārbergs, aplūkodams diezgan ērtu bedri. Tanī bija jāaprok laupījums.
Berta savam mīļākajam bija cītīgi palīdzējusi.
Kad maisi ar salaupītajiem dārgumiem būs aprakti, Zārbergs ar Bertu gribēja ātri laisties lapās, lai sulaiņi ar ratiem gaida, cik vien ilgi grib.
Un, kad atklāsies slepkavība, viņi jau būs aiz deviņiem kalniem.
Viss bija viltīgi apdomāts un tomēr negāja tik gludi, kā slep�kavas vēlējās, jo abi nebija pamanīju�i kādu noslēpumainu stāvu, kas rīta krēslā parādījās uz augstienes.
Surp maisus, � Zārbergs sacīja, � pēc tam bedri pamatīgi aizbērsim un apklāsim svaigām velēnām.
Bertā pacēla galvu.
Kas tas? � viņa �ukstēja.
Vai tu ko dzirdi, bērns?
Jā, krūmos nupat �aukstēja, es skaidri dzirdēju.
Zārbergs glūnēja.
Es nekā aizdomīga neredzu, Berta.
Es jau arī nekā neredzu, bet man atkal likās, ka krūmājā kaut kas �ūpotos.
Tas būs bijis vēj�.
Gaisā nav ne vēsmiņas.
Zārbergs tagad domāja, ka tur kāda lapsa vai zaķis aizcilpojis, un pa�reiz gribēja atkal apgriezties pret bedri.
Te Berta iekliedzās.
Ha, viņi nāk, projām, projām!
Zārbergs zibensātrumā apsviedās apkārt. Viņ� ieraudzīja vairā- * kus vīrie�us metamies �urp, un tad arī viņ� iekliedzās.'
Nolādēts � mani kādreizējie biedri. Jābēg projām, projām, Berta!
Laupītājs ka briedis iecilpoja krūmos.
Berta sekoja. Bet te viņai paslīdēja kāja, viņa pakrita, gribēja atkal piecelties, bet viņu jau sagrāba spēcīgas rokas.
Nevienu skaņu, skuķe, � skanēja apslāpēta balss, � vēl vienu kliedzienu, un tu būsi pagalam.
Slepkava redzēja pazibam dunci.
Kamēr divi uzbrucēji turēja Bertu, pārējie aizsteidzās ķert Zār�bergu.
Pagāja labs laiks, kamēr tie atgriezās.
Viņ� izbēga, Zarnuel, � viens no tiem iesaucās, � es jau vienmēr teicu � Zārbergs var skriet kā kurts.
Milzis, kas turēja Bertu, rādīja neapmierinātu ģīmi.
Zēl, � tas īgni sacīja, � virsnieks būtu ļoti priecājies, ja mēs �o nelieti būtu aizgādāju�i pie viņa. Muļķīgi, ka viņ� aizbēdzis, bet ko lai dara?
Viņ� rādīja uz maisiem.
Paskatieties, kas tur iek�ā, Zārbergs tos gribēja aprakt.
Laupītājiem tas divreiz nebija jāsaka.
Deviņi pērkoni, maiss ir ellīgi smags. Paskatīsimies, kas tur ir iek�ā � ā!
Oho, � otrs iesaucās, � Zārbergs savu amatu nav aizmirsis, iek�ā ir īsti dārgumi � kur viņ� tos var būt salaupījis?
Tagad mums nav laika prātot, sasieniet maisus un ņemiet laupījumu līdz uz Gibihsteinu.
Maisi ir pārāk smagi.
Tad sadaliet pa mazākām daļām, gan tad ies, � milzis, Bertu cie�āk sakampdams, sacīja.
Skuķe locījās kā �ūska.
Viņai sasēja rokas uz muguras. Pēc tam pieci- laupītāji veda Bertu pa kalnu lejā uz Zālupes pusi. Jo zemāk viņi nokāpa, jo biezāka migla tos apņēma, tā kā beidzot pats savu roku vairs neva�rēja saredzēt.
Bertu iecēla vieglā laiviņā un pārcēla otrā krastā.
Drīz vien tie jau tuvojās veciem, sagruvu�iem mūriem.
Hallo � kas jums tur ir? � atskanēja kāda balss.
Kāda skuķe, virsniek, viņa atradās jūsu veca paziņas sabied�rībā. �is nelietis, diem�ēl, izmuka.
Kur� tas bija?
Zārbergs!
Virsnieks uzlūkoja Bertu ar tādu skatu, ka viņai sametās bail.
Kas tu esi? � viņ� jautāja.
Nabaga meitene.
Kā tu satikies ar Zārbergu?
Tas ir mans līgavainis, � Berta atbildēja, � viņ� grib mani precēt.
Skuķe, tu mani gribi mānīt. �os maisus tu ar savu biedru gribēji aprakt. Kur jūs tos laupījāt?
Es nezinu, kungs, ko jūs domājat, � tie maisi ir mūsu īpa��ums.
Es visu dabū�u zināt, ko vien gribē�u, � viņ� bargi atteica. � Tu, skuķe, būtu pirmā, kas neklausa Lipam Tulianam.
Berta briesmīgi iztrūkās. Viņa bija domājusi, ka kritusi vienkār�u klaidoņu rokās, un nu uzreiz dzirdēja, ka atrodas pie briesmīgā lau�pītāju virsnieka, par kuru Zārbergs tik daudz bija stāstījis un kur� bija Zārberga niknākais ienaidnieks.
Berta neviļus nometās ceļos.
Nenonāvējiet mani! � skaistā grēciniece lūdzās.
Lips Tulians dzestri skatījās viņā.
Vispirms es uzzinā�u, kādus nedarbus tu kopā ar Zārbergu padarīji, � viņ� atbildēja, � no tā būs atkarīgs tavs liktenis?
Viņ� pavēlēja, lai Bertu ieved pagrabā un stingri apsargā.
Lips Tulians gaidīja savus izlūkus, kas drīz arī ieradās ar jau�nām ziņām. Zārbergs atkal esot kaut ko izdarījis.
O, ko es izdarīju, kādam liktenim es eju pretī? Bet es tak nevarēju citādi, mani saista zvērests � mans briesmīgais zvērests!
Tā bija Lida, kas tā �ēlojās.
�igāni ar laupījumu nebija sevi�ķi apmierināti, jo viņiem bija arī smagi zaudējumi. Uz da�iem zirgiem bija uzsieti līķi un ievai�notie, starp pēdējiem atradās ari skaistā Fatima.
Viņa bija smagi ievainota, bet pie samaņas un naidīgi vēroja Lidu.
Neviens tomēr Lidu neaizskāra, jo zināja, ka Lida ir viņu vir�sai�a līgava, bet Lida bija ļoti izmisusi. Viņa gribēja izpildīt savu zvērestu, apņēmusies vārda pēc kļūt par Kremo sievu, bet pirmā vakarā pati sev padarīt galu.
Neviens viņu neievēroja, jo steidzās tikt dro�ībā, baidīdamies no Lipa Tuliana atriebības.
Gājiens arī nebija tāls, drīz vien parādījās varenas klintis, kuru aizās atradās daudz alu.
Tās bija tā sauktās �rūķu pilis�, un dziļajās aizās nu ievilkās �igāni.
Bija jāiet pret stāvu kalnu, tā ka no sākuma vajadzēja rāpties, pēc tam iet pa �auru plaisu dziļi klintī, kas arvien kļuva platāka un beidzot izvērtās pla�ā alā.
Te atradās visi cilts vecākie un virsai�a ģimene. Vairākās mazās aliņās bija iekārtotas guļamtelpas, tās bija aizkārtas ar netīrām segām.
Vienā tādā alā gulēja slimais Kremo, pie alas ieejas sēdēja viņa māte, kura, Lidu ieraugot, aicināja to sev klāt.
Skaties, meitiņ, tur guļ tavs līgavainis, � vecene teica, netīros aizkarus atbīdīdama.
Kremo gulēja, vienos sai�ķos savīstīts.
Mana līgava, � Kremo ķērca, � tu atnāci, gaidi, kamēr bū�u vesels � tad tu būsi mana!
Lidai pārskrēja auksti drebuļi.
Vecene mierināja Kremo, lai neuztraucoties un saudzējot savu veselību.
Es gribu drīz izveseļoties un iegūt Lidu, � Kremo murmināja.
Viņa jau ir tava, � vecene atteica, � guli vien mierīgs un pacieties, tu būsi drīz vesels un apbrīnosi lielo laupījumu, ko tavi biedri atņēmu�i Lipa Tuliana ļaudīm.
Pa tam tika atvesta ievainotā Fatima.
Vecā �igāniete klaigāja un skrēja kā traka.
Mana Fatima, � vecene gaudās, � kas tev to darīja?
Kāds no Lipa Tuliana ļaudīm, � Fatimas nesēji atbildēja.
Fatimu atguldīja alā uz mīksta pēla. Tā naidīgi vēroja Lidu un
teica, lai Lidu iesprostojot alā, citādi tā aizbēg�ot.
Vecene sakampa Lidas elkoni un aizveda pie alas, kuru tā bez vecenes atļaujas nekad nedrīkstēja atstāt. Lepni un mierīgi Lida iegāja savā sprostā.
Tad vecene aizgāja iztīrīt un pārsiet Fatimas ievainojumus.
Fon Greifensteina meita nu atkal ir mūsu varā, � Fatima �ņāca, � lai nu vecais meklē savu bērnu. Lidu viņam nekad ne�redzēt!
Nekad, nemū�am, � vecā piebalsoja. � Tas par to, ka mū�sējos nieka zādzības dēļ pavēlēja ieslodzīt cietumā.
Vecā �igāniete vēl pastāstīja Fatimai nāko�os plānus. Bija tik jāsagaida Kremo izveseļo�anās, iad visi �igāni dosies atriebties vecajam pulkvedim. Vispirms nonāvēs pilskungu un virsnieku Maksi fon Stenburgu, tad aplaupīs un nodedzinās pili. Sī iemesla dēļ �i�gāni uzturējās Greifensteinas tuvumā.
Viņi zināja kādu piķi, ar kuru aplaistot, uguni vairs nevarēja nodzēst. Ar �o līdzekli tie bija nolēmu�i nodedzināt pili.
Vecais virsaitis � Kremo tēvs � bija miris, un Kremo neļāva bez viņa neko darīt; bet, kad tas atveseļosies, pirmais darbs būs atriebības gājiens uz Greifensteinu. Tad lepnajai Greifensteinas pilij būs jāsakrīt pelnos.
Turpinājums nakamaja burtnīca,
GVIDO FELZS
REIZ DZĪVOJA LAUPĪTĀJS LIPS TULIANS
Vēsturisks romāns desmit burtnīcās pēc klosteru, baznīcas un kriminālhroniku ziņām
Septītā burtnīca
Sarkana blāzma apspīdēja tuvējās klintis un mākoņainās debesis. Tur kvēloja Lipa Tuliana izdegusi nometne � me�a dzirnavas.
Karstums vēl bija tik liels, ka tuvumā nevarēja rādīties.
Virsnieki bija mitēju�ies ap�audīt klintis, jo saprata, ka ir veltīgi �turmēt tik varenu dabas cietoksni. Tādēļ virsnieki pavēlēja ka�reivjiem atkāpties; pēc īsa brī�a starp klintīm un me�a dzirnavām vairs nebija neviena cilvēka.
Nu viņiem pietiek! � �iklers ierunājās.
Jā, nu ir diezgan, nu tie dodas atpakaļ, � Vitorfs atbildēja,
bet ko tas līdz, me�a dzirnavas ir nodegu�as.
Viņ� atcerējās Elzbeti, kurai jau vajadzēja atrasties Geijersburgā.
Redziet, kur vazājas zāļu ragana! � kāds laupītājs kliedza,
nodevēja, kas atveda kareivjus, jo citādi neviens mūs nebūtu atradis.
No�aujiet to! � vairākas balsis sauca.
Norībēja �āvieni.
Zāju sieva kā pats nelabais spiedza, mēdījās un lēkāja.
Jau vairākas reizes uz viņu mērķēja un iz�āva, bet tā nebija no�aujama. Bez tam viņa neganti zaimoja un kaitināja laupītājus.
Beidzot es atmaksāju Lipam Tulianam! � viņa ķērksto�ā balsī kliedza, � viņam jāmācās pazīt mani. Neviens nedrīkst aiz�skart me�a raganu, es varu ne�ēlīgi atriebties.
Sadusmotie laupītāji vēlreiz iz�āva, bet ragana joprojām lēkā�dama ņirgājās.
Beidzot kāds laupītājs uzprasīja Sikleram, vai do�ot tam dukātu, ja viņ� no�au�ot raganu.
Siklers apsolīja divus dukātus, ja tik varot �o briesmekli no�aut.
Burvība pret burvību, � laupītājs sacīja un izņēma no naudas maka jaunu zelta dukātu un, to salocījis, ielādēja �autenē.
Nu tad triju velnu vārdā! � laupītājs iz�audams iesaucās.
Ragana palēcās gaisā, tad saļima, noraustījās un pēc nedaudz
mirkļiem tā bija jau mirusi.
Laupītāji uzgavilēja, jo ragana bija no�auta ar dukātu.
Kareivji iesāka rīkoties, lai dotos atpakaļ. Viņiem bija diezgan lieli zaudējumi, un tie nekādus lielus slavas laurus vairs nekāroja.
No�autos un ievainotos salasīja, un kāds virsnieks turēja runu.
Mēs gan Lipu Tulianu nesagūstījām, bet es dro�i varu derēt, ka laupītāju vadonis guļ aprakts �e zem pelniem.
Cilvēki pa laikam tic tam, ko viņi vēlas, tamdēļ visi uzgavilēja, būdami tai pārliecībā, ka Lips Tulians vairs neatrodas starp dzī�vajiem.
Drīz vien kritu�ie un ievainotie bija savākti, salikti ratos un iesākās atpakaļgājiens.
Zāļu raganas līķi pameta turpat, jo māņticīgie kareivji neuzdro��inājās to aiztikt.
Laupītāji sapulcējās ap nodegu�ajām dzirnavām, un dzirnav�nieks apskatījies teica, ka paslēptās mantas esot veselas. Tiklīdz ogles bū�ot atdzisu�as, tās izņem�ot un paglabā�ot citur.
Vitorfs izteicās, ka tagad nekas cits neatlfekot, kā tūliņ doties uz Geijersburgu. Pie me�a dzirnavām jāatstājot kāds sargs, kas, Lipam Tulianam pārnākot, visu paziņo�ot.
Tā arī izdarīja.
Nāko�ajā dienā visos ciemos un pilsētās izplatījās vēsts, ka Lips Tulians līdz ar viņa mitekli sadedzināts, ko tas gan sirdīgi līdz beidzamajam aizstāvējis.
Ziņu uzņēma divējādi. Ciemos pieminēja viņa labos darbus, un nabagi to pieminēja dziļi satriekti.
Pilsētā turpretim valdīja neprātīgas gaviles. Jo te visi Zārberga kauna un grēka darbi bija pierēķināti Lipam Tulianam.
Ļaudis to nezināja, jo Zārbergs visur bija uzdevies par Lipu Tulianu, un tādēļ Saksijas pilsētās vakara lūg�anās skaitīja:
� Kungs, atpestī mūs no ļauna un no Lipa Tuliana.
Un tagad me�onīgais laupītāju vadonis esot beigts? To stāstīja cits citam. Kareivji bija atnesu�i �o ziņu, un, ko tie stāstīja, tas jau nevarēja būt meli.
Bailīgo pilsētnieku sajūsma bija neizsakāma, jo nu.melnā gvarde ar visu vadoni bija iznīcināta.
Bet laukos da�a laba nabaga ģimene domāja pavisam citādi.
Jo Lips Tulians daudzreiz bija atvieglojis apbēdināto mokas un da�u labu reizi nelaimīgo izglābis no bojāejas.
Nabagajiem laupītāju vadonis bija pats labdarības eņģelis.
Daudzi nemaz nevarēja saprast, kā �is labais cilvēks varēja pastrādāt tādus grēka un kauna darbus kā Lihtenavā un vēl citur. Vai tad Lips Tulians būtu prātu zaudējis?
Tā da�s labs sev vaicāja.
Nu, gan ar laiku viss atklāsies!
Laupītāji daudzreiz bija redzēju�i savu virsnieku augstākā mērā saniknotu un bailēs meklēju�i patvērumu.
�oreiz Lips Tulians bija ārkārtīgi uztraukts, bet viņa dusmas neizpaudās trako�anā.
Viņ� bija pavisam kluss, bet taisni �ī klusē�ana bija visdraus�mīgākā.
Lipa Tuliana izlūki atnesa ziņas par Zārberga slepkavībām Lih�tenavā un daudz citām, kurās tas bija uzdevies par Lipu Tulianu.
Garais Zamuels lika priek�ā virsniekam �o �elles suni� iznīcināt. Un sagūstītā meita esot visur bijusi līdz.
Lips Tulians noklausījies lika atvest meitu.
Garais Zatnuels ar Baumani atveda Bertu, kura drebēja pie visām miesām, uzlūkodama virsnieka draudo�ās acis.
Skuķe, � virsnieks to uzrunāja, � tu briesmone cilvēka veidā, tu nonāvēji Lihtenavas kungus un viņu bērnus!
Berta vilcinājās atbildēt.
Vai tu vēl gribi liegties, tu neliete? � virsnieks jautāja.
Es nesaprotu, kādēļ jūs ar mani tā apejaties, � Berta spītīgi atbildēja. � Jūs ta�u arī pa�i esat laupītāji un būsit kādu nonāvē�ju�i. Un arī Zārbergs nav nekas vairāk kā tik laupītājs.
Mani ļaudis vēl nekad nav aizskāru�i sievietes, bet tu, ne�ē�līgais radījums, tu iznīcini pat savas kārtas piederīgos.
_ � Es nenonāvēju tās meitenes, � Berta atbildēja, � to izdarīja Zārberga biedri, es nonāvēju tik mui�kundzi � to es neliedzos.
Nonāvēji? � virsnieks jautāja, � nē, saki labāk, ka tu viņu spīdzināji, durstīji.
Tas nav tiesa, � Berta pretojās, � tas notika tik tādēļ, ka man vēl nebija dro�a roka. Zārbergs man uzdeva nogalināt kundzi, man vajadzēja vairākas reizes durt, kamēr tā nobeidzās.
Riebeklis, � Lips Tulians sa�utis aizgriezās, arī Zamuels nodrebēja, dzirdēdams Bertas vārdus, tik Baumanis �ķita no�ēlojam Bertas likteni.
Tas ir viss, ko es darīju, � Berta turpināja, � abas meitenes nogalināja un mocīja Zārberga biedri, pats kungs nemaz netika slepkavots, jo no lielām izbailēm to bija ķērusi trieka.
Diezgan, � esmu dzirdējis vairāk kā vajadzīgs, � Lips Tu�lians atbildēja. � Ragana � ne skuķe � sataisies uz nāvi, tev jāmirst.
Berta izbijusies sāka vaimanāt un raudāt. Zamuels pavēlēja ciest klusu, citādi aizbāzī�ot muti. Tad aizveda Bertu atpakaļ uz cietumu, un Baumani atstāja par sargu.
Man jāmirst, � Berta iesāka runāt.
Jūs pati esat vainīga, � Baumanis atbildēja, � kādēļ darījāt tik ne�ēlīgus darbus?
Ak, es jau citādi nevarēju, � Berta viltīgi atteica. � Zārbergs būtu mani nositis, ja es nepaklausītu.
Kā tad jūs īsti ar �o blēdi sapināties? � Baumanis jautāja.
To jau es varu izstāstīt, � viņa sacīja, � Zārbergs ar mani iepazinās viesnīcā.
Un jūs gājāt viņam līdz?
Ak nē, � Berta atbildēja, � viņ� stāstīja, ka esot turīgs sīk�tirgotājs un gribot mani precēt. Tā kā man viesnīcā klājās ļoti slikti, es ļāvos pierunāties. Un vēlāk tik atjēdzos, ka viņ� nav vis tirgotājs, bet briesmīgs laupītājs.
Kad taisījos aiziet, viņ� man apsolīja zelta kalnus un es, muļķe, viņam arī ticēju. Par to nu man jāsamaksā ar savu dzīvību.
Berta izlikās tik nevainīga, bez tam ar valdzino�u ārieni, un Baumanis vēl nebija ilgi pie Lipa Tuliana; savas mīļākās tam arī vēl nebija. Un Berta bija skaista, tā Baumanim būtu pa prātam. Viņ� ielūkojas Bertas acīs.
Tā izlikās ļoti izmisusi.
Man jāmirst, � viņa gaudās, � un es vēl esmu tik jauna, tikai astoņpadsmit gadu. Jūsu acīs es gan lasu līdzcietību, jūs vis nevēlētos manu nāvi, vai nav tā?
Nevajag pārsteigties, � Baumanis teica, � bet sakiet man � jūs tak bijāt Zārberga mīļākā?
�Ai nē, � Berta meloja, � viņ� gan to gribēja, bet es neielai- dos. Ja es pie viņa būtu palikusi ilgāk � saprotams, es neatturētos. Cik daudzreiz es gribēju aizbēgt, bet nekā nevarēju.
Baumanis pārdomāja. Viņ� labprāt būtu Bertu aizstāvējis, bet zināja, ka tas nav iespējams.
Jā, ko lai viņ� tur dara?
Berta atkal �ēlojās, ka tai tik jauniņai jāmirst, un cik labi ta kādu varētu aplaimot, tā sakot, uz rokām viņu nēsāt, ar dedzīgāko mīlu tam pieķerties. Tā runādama, viņa zag�us vēroja Baumani.
Berta saprata, ka Baumanis būtu gatavs tai palīdzēt, tādēļ viņa, vēl vairāk koķetēdama, gribēja to piedabūt, lai tas viņai palīdz izbēgt.
Baumanis gan neteica ne vārda, bet sevī jau gudroja, kādā veidā to izdarīt un Bertu iegūt par savu.
Grāfs Flemings ar nepacietību gaidīja karaspēka atgrie�anos. Pēc zāļu raganas apciemojuma viņ� bija izsūtījis ievērojamu skaitu kareivju, pavēlēdams laupītāju vadoni neatstāt dzīvu. Un to darīt tik slepeni, ka Hilda no tā neko nedabūtu zināt.
Bet Hilda, nevarēdama sagaidīt, kad lepnais bandītu vadonis at�radīsies pie viņas kājām, dienu un nakti gudroja jaunus plānus.
Te kādā rītā ministra Fleminga kariete piebrauca pie Pilnicas pils.
� Nu, es viņu gan glauni saņem�u, � Hilda sacīja, � Emma, ieved viņu viesu zālē, es drīz ieradī�os.
Hilda piegāja pie spoguļa saposties, jo viņa gribēja būt skaista � apbrīnojami skaista. Un viņa arī bija apburo�i skaista.
Viesu istaba ieejot, tā ar labpatiku manīja, ka grāfs viņu patiesi apbrīno.
Pēc parastās sasveicinā�anās grāfs iesāka:
Ekselence, man pienāku�as vairākas vēstules no Var�avas.
Dro�i vien nekādu svarīgu ziņu nebūs, � Hilda vienaldzīgi sacīja.
O jā, ir da�as, kas jūsu ekselenci interesēs.
Jūs domājat?
Patie�ām!
A � un tādēļ jūs steidzāties �urp, � Hilda iesaucās.
Taisni tā, ekselence, � grāfs runāja, � majestāte ir veikls un jautrs, jo Var�avā tiekot svinēti spo�i svētki. Grāfiene Denhofa tur esot centrā.
Grāf, � Hilda teica, � vai tas ir viss, ko jūs man gribat sacīt?
Ak nē, man vēl ir daudz, daudz vairāk, ja es jūsu ekselenci drīkstu_ aizkavēt?
A � lūdzu, lūdzu.
Mūsu �ēlīgais pavēlnieks drīz atgriezīsies Drēzdenē.
To jau es esmu dzirdējusi, � Hilda atbildēja.
Un grāfiene Denhofa pavadīs karali, � Flemings piebilda.
Tās ir galma pasakas, � Hilda uztraukta iesaucās.
Ak nē, tās dibinājās uz patiesību.
Tam es neticu, � Hilda atbildēja.
Flemings izvilka kādu dokumentu un, zemu palocīdamies, pa�sniedza to Hildai.
Labi � labi, � Hilda sacīja, � kā es dzirdu, grāfienei Den- hofai esot Drēzdenē kādi radinieki, viņa gribot tos apmeklēt.
Varbūt, � grāfs Flemings �ķelmīgi teica, � bet es tam ne�ticu.
Nu, lai domā katrs ko grib, bet nerunāsim vairāk par to, � Hilda sacīja.
Tik vēl vienu, � ministrs ieminējās, � viņa majestāte pavē�lējis sarīkot spo�as galma viesības. Par godu �
Kam?
Grāfienei Denhofai, � ministrs pabeidza.
Vai jums par to ir raksts?
Lūdzu, �e.
Ministrs pasniedza Hildai dokumentu.
A � var jau būt, es par to vairāk negribu dzirdēt, es pati runā�u ar karali.
Tas grūti nāksies, � ministrs piebilda.
Ko jūs sakāt? � grāfiene iekliedzās.
Ne tik skali, � ministrs atbildēja, � ekselence nedrīkst aiz�mirst, ka sienām ir ausis.
Nē, nē.
Un tomēr, es labāk pazīstu pasauli. Sulaiņi un meitas labprāt mīl klausīties. Jā, ko es teicu � es baidos, ka ekselence ir kritusi ne�ēlastībā.
Vai es?
Nav �aubu, ekselence.
Es neticu nevienam vārdam, � Hilda aizskarta iesaucās, � atstājiet, grāf, tagad mani vienu. Es gribu viena būt.
Pareizi, ekselence, to es saprotu, bet � man būtu vēl vairāk ko paziņot. ..
Vai tikpat interesants un ticams, kā tas, kas jau teikts?
Zināms, ekselence.
Nu, es klausī�os.
Jā, ērmotas lietas notiku�as � bet, iekams es par to runāju, gribētos ekselencei atgādināt pagāju�os laikus.
Grāf, � Hilda caur zobiem izdvesa, roku kā draudot pacel�dama, � laikam to dienu � kur � es tai dienā � ha, ha, ha! Tad runājiet ta�u, es gribu, lai jūs runājat, � jeb man jādomā, ka jūs nekā nezināt un tuk�us salmus vien kuļat, lai mani uztrauktu.
Es zinu pastāstīt par Lipu Tulianu, � viņ� smīnēdams sacīja. � Ekselence dro�i vien vēl atminēsies �o laupītāju?
Par Lipu Tulianu, � viņa savaldīdamās teica. � Ko tad jūs zināt � vai viņ� ir sagūstīts?
Ekselence, ir kāds karaļa parakstīts dokuments1 � grājs vīp�snādams sacīja. � Un tur stāv rakstīts, ka, ja laupītaju sagūsta � viņ� tūliņ jānodod jūsu ekselences ziņā.
Tas ta�u jums ir zināms, � Hilda iesaucās.
Saprotams, � ministrs turpināja. � Bet tas nekad nepiepil�dīsies.
Kamdēļ ne?
Tādēļ, ka Lipa Tuliana vairs nav. Tas guļ zem kūpo�am me�a dzirnavu drupām, kur viņ� tik ilgi slēpās. Viņ� ir beigts, citādi vairs nevarēja � pret viņu vajadzēja izsūtīt kareivjus.
Un jūs to darījāt? � grāfiene Kozela kā bez prāta iekliedzās.
Nē, kareivjus sūtīja no Kenigsteinas � ģenerālis Kijaus!
Filips miris! � tam es neticu, kas zina, kas tas par pasakam, nē, nē, es it nemaz neticu.
Ministrs paraustīja plecus.
Nu, es jūsu ekselenci nevaru piespiest ticēt, gan jums citi arī pateiks, ka Lipa Tuliana vairs nav!
Atstājiet mani tagad vienu, � Hilda lūdza, � ejiet, grāf, ejiet!
Ministrs atstāja grāfieni, priecādamies par savu uzvaru. � Tas bija gandarījums par pliķi, � viņ� murmināja, � es tak viņu pazemoju. Karalis mīl Denhofieni, un drīz lepnā Hilda gulēs pie manām kājām, un tad es darī�u, ko vien gribē�u.
Bija nakts. Mēnesnīca laistījās pār Gibihsteinas pilsdrupām.
Laupītāji gulēja. Tikai nedaudzi vēl bija drupās, jo lielākā daļa Lipa Tuliana vadībā bija aizgāju�i izlūkos.
Tik nāko�ā dienā tie bija gaidāmi mājās, kad arī bija jāizpilda spriedums pie skaistās grēcinieces.
Berta atradās savā cietumā, ko apsargāja laupītāji. Pa dienu kāds vecis bija stāvējis sardzē, bet vakarā sardzi uzņēmās atkal Baumanis.
Berta bija sasieta, lai nedomātu bēgt.
Daiļā skuķe �ķietami bija padevusies likteņa varai. Jau vairākas stundas tā sēdēja klusa, no barības atteikdamās, ar �ķietamu bez- jūtību gaidot nāvi.
Baumanis par to brīnījās.
Viņ� bija gaidījis, ka Berta izplūdīs skaļās vaimanās, bet neviena skaņa nenāca pār viņas lūpām. Tik kad klusums iestājās pilsdrupās, viņa iesāka klusi vaidēt.
Ja es �o skaisto meitu varētu iegūt par savu, � jaunais lau�pītājs murmināja, � �ēl tāda apburo�a radījuma. Tā jau kā radīta mīlai.
Rītu man jāmirst � vai ne? � Berta klusi jautāja.
Baumanis neatbildēja.
Es jau zinu, � Berta �ēlojās, � ak, ko tad es esmu izdarījusi, ka man jāiet moku pilnā nāvē? Kas Lipam Tulianam var būt par prieku iznīcināt nabaga nevarīgu būtni?
Baumanis iedomāja noziegumus, kādos Berta bija piedalījusies.
Jūs nedarbus pastrādājāt, � viņ� nosodo�i sacīja, � Lips Tulians nekad nedara sievie�iem pāri, bet �oreiz tas taisa izņēmumu, jo viņ� ir briesmīgi sarūgtināts.
Nelietīgā meita raudāja.
Jā, viņ� ir dusmīgs, bet uz Zārbergu, kur� pie visa vainīgs. Bet nu man ir jācie�. O, kādas mokas man vēl nebūs jāizcie�, iekams nāve mani atsvabinās no cie�anām. Varbūt mani neģēlīgi spīdzinās. Par tādām ne�ēlībām jau diezgan dzirdēts.
Jūs maldāties, � Baumanis atbildēja, � viņ� liks jūs no��aut � tas ir viss.
Nē, nē, � Berta atkal iesāka vaimanāt, � un es vēl esmu tik jauna, ja mani kāds atsvabinātu � o, kā es mīlētu savu glābēju.
Baumanis klusēja.
Jā, es viņu mīlētu, � viltniece turpināja, � es piederētu viņam visa. Un vēl vairāk � es viņu bagātu padarītu, jo es zinu, kur pa�slēpta manta, ko mans biedrs � briesmīgais Zārbergs � paslēpa. Tad mans glābējs būtu bagāts vīrs, un kaut kur sve�ā malā mēs dzīvotu kā pa taukiem.
Jūs zināt, kur manta aprakta? � Baumanis klusi jautāja.
Jā, es zinu, � Berta nopūtās. � Zārbergs tik pēc laba laika grib dārgumus paņemt, jo viņ� domā vispirms salaupīt veselu ba�gātību. To viņ� bie�i tika stāstījis, un es viena pati zinu vietu, kur �īs mantas apraktas.
Baumani pārņēma kārdinājums iegūt Bertu un mantu. Spo�i nākotnes tēli jau rēgojās viņa acu priek�ā.
Jums ir manis �ēl, � Berta atkal iesāka, � to es lasu jūsu acīs.. Saites �ņaudz man rokas, o, palaidiet tās vaļīgāk, es cie�u elles mokas.
Baumanis papurināja galvu.
Tas ir stingri aizliegts, jaunava, � viņ� atbildēja, � to es nedrīkstu.
Bet manas kājas jau paliks sasietas, es jau nevaru bēgt.
Tas nav iespējams, Lips Tulians to ir aizliedzis.
O, ap�ēlojieties, �Berta �ņukstēja, � es cie�u briesmīgas
sāpes.
Jaunais laupītājs gribēja pārliecināties, vai saites tie�ām tā grau��as mīkstajās, apaļīgajās skuķes rokās.
Viņ� piecēlās un piegāja pie gūsteknes; tā kā neskaidrajā mēness gaismā bija grūti redzēt, tad viņam bija zemu jāpieliecas klāt. Sai�tes bija kārtībā.
Te Baumanis sajuta dīvainu pieskārienu. Viņa galva bija tuvu pi.e Bertas sejas, un viņa tam uzspieda karstu skūpstu uz lūpām.
Laupītājs atrāvās.
Ko � ko jūs darāt� � viņ� murmināja.
Es citādi nevarēju, � Berta atbildēja, � jūsu acīs es lasīju ie�ēlas. Un es jums gribu būt laba, jo jūs esat vienīgais, kuram manis �ēl.
Baumanis stāvēja viņai blakus. Tik ilgi viņu nebija skūpstījusi neviena meitene, un toreiz � toreiz viņ� bija gandrīz vēl zēns.
Bet nu tas uzreiz sajuta saldo tnīlas laimi, pilno, ziedo�o lūpu skūpsts vēl kvēloja uz viņa mutes. Un, kā viņ� paskatījās uz Bertu, � tā iztvīkusi pacēla galvu, viņ� redzēja to sniedzamies pretī, viņ� bija viens ar �o kairo radījumu.
Tad'tas, visu aizmirsdams, apkampa viņas kairo stāvu.
Viņ� skūpstīja sārto muti, viņ� juta, ka Berta atbild viņa skūp�stiem, un asinis tam nevaldāmi joņoja dzīslās.
Glāb mani, � Berta �ukstēja, � es esmu tava līgava, tava sieva, viss, ko tu vien gribi. Un bagātu es tevi padarī�u, tu atradīsi mantu, tādu, kāda tev pat sapnī nav rādījusies. O, glāb mani, jo es esmu tava, tad tu varēsi ar mani darīt, ko vien gribi � es tev piederē�u vienmēr!
Priek� Baumaņa acīm viss vērpās un griezās trakā virpulī. Ja tas būtu ilgāku laiku atradies pie Lipa Tuliana, viņ� bez �aubām būtu sapratis Bertas viltību un palicis uzticīgs savam pienākumam. Bet Baumanis vēl nebija ilgi Lipa Tuliana bandā, un viņam arī nebija vēl savas mīļākās.
Un nu tam taisījās uzsmaidīt vilino�a laime. Tik skaistu meiteni iegūt � un ne jau tas vien: skaistā grēciniece viņu padarīs vēl bagātu!
Vai viņ� lai noskatās, kā otrā dienā �o apburo�o mei�u aizraida uz viņpasauli!
Nekad!
Berta, � viņ� �ukstēja, visā ātrumā kaut ko apņēmies, � mana mīļā �
Viņa ietrīcējās priekā, jo nu viņas mērķis bija sasniegts, jaunais laupītājs bija viņas skaistuma varā.
Ko lai es daru, mīļais? � viņa jautāja, klusi lūgdamās, � vai tu savai līgavai ļausi iet bojā?
Nē, nē, � viņ� gandrīz me�onīgi iesaucās, � tev tik man jāapzvēr būt uzticīgai, tad � tad es ar tevi bēg�u!
Es darī�u, ko tu' prasi, � skaistā kārdinātāja �ukstēja.
Baumanis tai teica priek�ā drausmīgo zvērestu � to pa�u, ko
tam savā laikā vajadzēja dot Lipam Tulianam.
Baumanis vēl acumirkli vilcinājās. Tad viņa skats atkal slīdēja pār kairo stāvu, skaisto seju � un, ātri apņēmies, viņ� paķēra dunci, lai pārgrieztu Bertas saites.
Vēl viņa sēdēja nekustīga. Visi viņas locekļi bija kā sastingu�i, bet tad tā sakustējās.
Vai tu varēsi iet? � Baumanis klusiņām jautāja.
Es ceru.
Saņemies, mana dārgā, � jaunais laupītājs turpināja, � mums vēl jāpiemāna sargi.
Berta satrūkās.
Vai tad pilsdrupas tiek apsargātas? � viņa bailīgi jautāja, ieķerdamās sava atsvabinātāja rokā.
� Saprotams, .� tas atteica, � apak�ā stāv sargposteņi, kas sīki uzmana katru ceļu uz Gibihsteinu.
Klusi kā peles tie izlīda no drupām, un gulētāji nekā nemanīja, bet apak�ā, pie vienīgās izejas, stāvēja �etri sargi, kā lai viņiem tiek garām? Vai bēg�ana izdosies? Vai bēgļi piemānīs Lipa Tuliana sargus?
Bet to es izlūdzos. Man jau ir apnicis. Tu jau esi kā apburts, kad ieskaties tanī istabā. Man rādās, sve�ā tev glu�i labi patīk. Nu, piesargies tik, kā neiemīlies.
Tā kāda jauna, bet neglīta zemniece izbāra savu jauno, skaisto vīru, kur� klusēdams klausījās sievas pātaros.
Gotlībs Stafelis, ka jauno vīru sauca, bija skaists, bet nabags, kad viņā iemīlējās viņa tagadējā sieva, bagātākā zemniece. Viņai piederēja skaista mui�iņa, tamdēļ nebija brīnums, ka nabaga jau�neklis, sayējo pierunāts, bagāto, bet neglīto meitu apprecēja. Viņa bija bagāta, rūpīga un taupīga, un tas bija pietieko�s iemesls, lai viņu izvēlētos. Bet tagad Stafelis domāja citādi, mīlēt tas savu ne�glīto sievu nevarēja un bie�i no�ēloja, ka to bija apprecējis. Sieva turklāt bija ķildīga un ļoti greizsirdīga, tā sarūgtināja visu viņa dzīvi.
Viņu mui�iņa atradās tālu atsevi�ķi no ciema, uz Zālas krasta, ar pla�iem tīrumiem, pļavām un me�u. Priek� kādām dienām Stafelis upes krastā bija ieraudzījis slīkoni, kas bija ieķēries vītola zaros. Viņ� bija izvilcis to un atgādājis mājā. To izģērbjot, laulāto pārim bija lielu lielie brīnumi � slīkonis bija vīrie�a drēbēs apģērbta skais�ta meita.
Tā atdzīvojās un jau divas dienas gulēja, vēl ļoti nespēcīga, bet viņas veselības stāvoklis ar katru dienu uzlabojās. Stafelim skaistā sve�iniece ļoti iepatikās, bet viņa sieva nepielaida, ka viņ� ar to dabū sarunāties. Kad sieva to atrada sve�inieces istabā, tad bija rā�anās, pārmetumi un ķildas bez gala.
Viņa jau tā bija ļoti neglīta, bet, kad lamājās, izskatījās kā īsta ragana.
Sve�ā meita ir klaidone, � zemniece teica, � kā citādi kris�tīga meita ģērbsies vīrie�a drēbēs? Tā ir blēde, krāpniece, un, kad viņa izveseļosies, es viņu nodo�u.
Es nesaprotu, � Stafelis iebilda, � kā tu uzreiz vari domāt tik ļauni. Gan jau sve�iniece mums izstāstīs, kas viņa ir.
Ko tu te maisies, � sieva strupi atcirta, � viņa melo! Pie tā paliek � nāko�ās dienās es sūtī�u uz Halli paziņot iestādēm. �
Stafelis pazina savu sievu, pretī runā�ana te nepalīdzēja, tādēļ viņ� apņēmās pie pirmās izdevības ar sve�inieci izrunāties.
Tāda izdevība tūliņ arī gadījās, jo sievai vajadzēja aizsteigties uz kūti, kur atnesoties kāda govs. Viņa aizsūtīja vīru uz �ķūni pie strādniekiem, un pati ar kalponi aizgāja uz kūti.
Saimnieks apraudzīja strādniekus, drīz atgriezās un atrada sve��inieci nomodā.
Viņa bija ļoti skaista. Tā iesāka saimnieku izvaicāt, un tas arī izstāstīja, ka atradis viņu upē.
Guste � jo tā viņa bija � saprata, ka Terēze noslīkusi.
Stafelis nu gribēja zināt viņas vārdu un arī to, kādēļ tā ģērbusies vīrie�a drēbēs.
Mani vajā, � Guste paskaidroja, � un savu vārdu es nevaru teikt, bet tas man jāsaka, ka man grib uzspiest ienīstu vīru, un tamdēļ grib mani sagūstīt. Izmisumā es ielēcu upē, bet Dievs manu nāvi nav gribējis.
Saimnieks pamanīja sievu nākam un izsteidzās no istabas.
Saimniece ienākusi savukārt izvaicāja Gusti, un Guste viņai stās�tīja tāpat kā saimniekam.
Pie pusdienas galda saimniece vēlreiz apjautājās un cie�i ap�ņēmās sūtīt kalpu uz Halli paziņot iestādēm par noslēpumaino sve��inieci.
Saimnieks zināja, ka viņa sieva �os draudus tie�ām izpildīs; viņ� lauzīja galvu, kā varētu sve�inieci glābt, jo viņam bija tās ļoti �ēl.
Viņ� baidījās, ka sķaisto sve�inieci tie�ām piemeklēs nelaime, ja niknā saimniece viņu nodotu tiesu iestādēm.
Slepkava, zobus griezdams, skatījās, kā viņa agrākie biedri sa�ņēma un aizveda Bertu un doktoram nolaupītos dārgumus.
No sākuma Zārbergs bēga, labi zinādams, ka Lipa Tuliana ļaudis gribēs viņu saķert, un, pateicoties savai viltībai, viņam palai�mējās izbēgt.
Ķērāji griezās atpakaļ, un Zārbergs elsodams iekrita kādā krūmā.
� Nolādēts, � laupītājs elsoja, � tagad viss iet greizi. Es pa�zaudēju Bertu un visu naudu. Kaut pats velns butu parāvis Lipu Tulianu!
Zārbergs zināja, ka Lips Tulians patlaban uzturas Gibihsteinā' un tam varētu uzrīdīt zemniekus, bet tāds � nepārģērbies � viņ� tur nedrīkstēja rādīties, jo no Halles dro�i vien būs izsūtīts viņu gūstīt kā slepkavu. Naudas viņam bija diezgan, bet kur lai dabū citu apģērbu?
Tā prātodams, viņ� dzirdēja uz me�a ceļa pakavu dimdoņu.
Zibensātrumā viņ� metās guļus zemē uz ceļa un sāka sāpīgi kunkstēt un vaidēt.
Jātnieks piejāja.
He � kas te? � jātnieks iesaucās.
Zārbergs vaidēja vēl stiprāk.
Kas jums noticis, vai jums kāds uzbruka? � viņ� neuzticīgi jautāja.
Nē, nē, es esmu ļoti slims � ellīgas sāpes, � Zārbergs at�bildēja.
Bēdīgi, � zemnieks teica, � �e tuvumā nav nevienas mājas.
Ņemiet mani uz zirga, � Zārbergs, sāpīgi vaidēdams, lūdza.
Nē, tā tas neies, � zemnieks atbildēja.
Man ir nauda, es varu visu samaksāt, � Zārbergs smilkstēja.
Tā � tas ir pavisam kas cits, raudzīsim, ko varam darīt.
Un zemnieks nolēca no zirga.
Zārbergs locījās kā nabaga tārps un lūdza, lai tam palīdzot uz�celties.
Zemnieks apķērās laupītājam, lai viņu uzceltu. Tad tas iekliedzās un krākdams saļima.
Viņ� vēl nebija pagalam, un Zārbergs tam iedūra otru dūrienu pa�ā sirdī. Tad Zārbergs saķēra zemnieka zirgu un piesēja.
Līķi ievilcis krūmos, Zārbergs izdzēsa asiņu pēdas uz ceļa. Pēc tam viņ� apģērbās zemnieka drēbēs, vispirms tās iztīrījis no asinīm. Nu viņ� gribēja sev ar aso dunci nodzīt bārdu, bet tas neizdevās, tamdēļ to atstāja tāpat.
Beidzot viņ� pārmeklēja sava jaunā apģērba kabatas un atrada smagu naudas maku. Apmierināts par necerēto guvumu, viņ� devās pie zirga.
Zirgs krāca un spārdījās. Viņ� bija redzējis slepkavību, un Zār- bergam to grūti nācās savaldīt.
Beidzot izdevās tikt zirgam seglos, un Zārbergs jāja pa ceļu uz Zālupes pusi.
Pēc divu stundu jājiena viņ� sasniedza ciemu, no kurienes bija redzamas arī Gibihsteinas drupas.
No zirga izturē�anās Zārbergs saprata, ka zirgs nav vis no ciema, tādēļ dro�i jāja turp.
E, � Zārbergs kliedza, � es nāku no Halles � rātstiesa mani sūta visu ciemu zemniekiem paziņot, ka Lips Tulians ir Gibih- steinas drupās. Tamdēļ visiem pēc iespējas jāapbruņojas un jāiet gūstīt briesmīgais laupītājs.
Zārbergs vēl tāpat uzkūdīja vēl divus tālākus ciemus.
Jau pēc da�ām stundām apbruņoju�ies zemnieki pūļiem vien de�vās uz Ģibihsteinu gūstīt bīstamo laupītāju virsnieku.
Gara. rinda smagi apbruņotu vīru lēni vilkās caur me�u uz Gei- jersburgu.
Visur atskanēja signāli, kas vēstīja par laupītāju iera�anos.
Vitorfs veda noguru�os ļaudis.
Tie bija cīnīju�ies kā varoņi, un, ja Lips Tulians pats tos būtu vedis, lielāka dro�sirdība nebūtu iespējama.
Sargposteņi saņēma savus biedrus ar jautājumiem, bet atbilde nebija iepriecino�a.
Me�a dzirnavas ir nodedzinātas, � laupītāji ziņoja, � un no virsnieka līdz �im nav nekādu ziņu.
Geijersburgas sargiem arī nebija labas ziņas.
Nolādētie �igāni mums uzbruka, � tie pārskaitu�ies sacīja, � Lida aizgāja viņiem līdz, un kādu duci zirgu mums arī atņēma.
Vitorfs bija vairāk nekā sa�utis. Viņ� nemaz vēl nevarēja ticēt, ka tā ir patiesi oa, ko viņam ziņo, un metās pa trepēm aug�ā uz Elzbetes ist?
Tur sēdēja viņa mīļā glu�i vientuļa, viņas brūno acu plaksti mirka asarās.
Elzbete, � Vitorfs iesaucās.
Tā iegavilēdamās uzlēca kājās. Maigās rokas neviļus pastiepās pretī, .bet uz acumirkli vien, jo, kad Vitorfs steidzās uz priek�u, Elzbete atvairījās.
Izglābti, � viņa murmināja.
� Elzbet, � Vitorfs iesaucās, � mīļā, ak, ļauj savai sirdij runāt. Redzi, es tevi mīlu no visas sirds un dvēseles un domāju par tevi pat cīņas ugunī.
To es zinu, �skaistā meitene �ukstēja, � ja tu kā ubags nāk�tu � es būtu tava, bet laupītājam es negribu piederēt � to es zvērēju savai mātei.
Elzbet, � Vitorfs sāpīgi iesaucās, � �im zvērestam nav no�zīmes � tava māte bija �
Pilnīgi normāla, � Elzbete papildināja ar dedzīgu skatu, � jā, viņa bija apskaidrota, kad mira. Un viņai es devu zvērestu, ka nepiederē�u nevienam laupītājam, �is zvērests man jātur.
Un man � savējais. Elzbet, tu mani vēl padarīsi ārprātīgu.
Viņa bikli uzlūkoja to.
Ko tu gribi darīt? � tā klusiņām jautāja.
Jaunā vīrie�a karstās asinis saviļņojās ar varenu spēku. Viņ� redzēja Elzbeti visā viņas maigajā daiļumā, cik skaista tā ir, cik vilino�a, kaira!
Elzbet, � jaunais laupītājs elsoja, � mēs esam vigni, ha, kas mani kavē tevi apkampt kā savējo, neviens man to neaizkavēs, pat Lips Tulians ne.
Bet tavs gods, � viņa mierīgi un nopietni atbildēja.
Man nav vairs goda, � viņ� gandrīz me�onīgi iesaucās, � tāpat kā virsniekam, tam arī viss laupīts � mīla, gods, viss, viss. Bet es mīlu tevi, neprātīgi mīlu, tu esi mana, tu esi mana.
Viņ� gribēja tai steigties klāt, bet Elzbete, uz logu rādīdama, iesaucās:
Paliec, paliec, ak!
Vitorfs apstājās.
Arī es tevi mīlu, � Elzbete turpināja, un viņas daiļās krūtis vētraini cilājās, � es nevaru bez tevis dzīvot un tomēr..,
Ak,,Elzbet, � jaunais laupītājs kā apreibis iesaucās, izple�ot rokas.
Meitene atraido�i pamāja.
Un tomēr es metī�os lejā, ja tu mani aizskarsi, � viņa pa�beidza drebo�ā balsī.
Mīļā!
Nē, nē � es zinu, ko tu gribi sacīt. Ak, mīļais, es jūtu, ko tu esi apņēmies � es to lasu tavās acīs. Tu vairs nevaldi pār sevi un gribi mani naktī pārsteigt.
Viņ� klusēja.
Bet es tev zvēru pie savas nelaiķes mātes piemiņas, ka tad es pati sev padarī�u galu, � Elzbete turpināja, � es turē�u savu zvē�restu, un tad tu stāvēsi pie mana līķa un teiksi pats sev, ka esi vainīgs manā nāvē.
Vitorfs nodūra galvu.
Vai tamdēļ man mirt? � tā maigi jautāja, � runā � es gribu sev padarīt galu. Vai arī izdari tu to � iedur man savu dunci krūtīs un ļauj man tavās rokās aizvērt acis uz mū�u. Jo dzīvē mēs viens otram ne mū�am nepiederēsim � to es jūtu � tamdēļ lūdzu � izbeidz �īs mokas.
Elzbete tuvojās Vitorfam.
Te ir mana sirds � es nedrebu. Iedur tur, bet- neapkauno mani, tas ir tavas Elzbetes pēdējais lūgums.
Jaunais laupītājs sabruka uz ceļiem viņas priek�a.
Tu, eņģeli, � Vitorfs �ukstēja, � es lai tevi nonāvēju � nē � nekad!
Es gribu iestāties klosterī, � viņa �ukstēja. � Tur, kur Hed�viga, ļauj man atsacīties no pasaules.
Vitorfs piecēlās.
Nekad! � viņ� iesaucās. � Elzbet, es tevi neaizskar�u, ak nē, piedod man, es biju ārprātīgs. Es aizrāvos. Bet redzēt man tevi vajag, citādi .es nevaru dzīvot. Man jāredz tevi � jo tu man esi bezgala mīļa.
Viņa smaidīja caur asarām.
Ja tu tā vēlies � es palik�u, � viņa maigi sacīja, � arī es, es, nelaimīgā, nevaru bez tevis dzīvot.
Vitorfs bija piecēlies.
Viņ� gribēja runāt par kaut ko citu, lai savaldītos.
Lida tātad ir projām? � viņ� jautāja.
Elzbete pastāstīja par �igānu uzbrukumu un jaunās �igānietes parādī�anos, kuras nicinājuma iesauciens bija par iemeslu Lid.as bēg�anai.
Vitorfs klusēdams klausījās.
Nelaimes dienas, � viņ� beidzot sacīja.-� Lips Tulians būs dusmīgs. Nabaga meitene, man viņas �ēl. Pie �igāniem tā nekad vairs nejutīsies labi.
O nē, viņa ir nelaimīga, � Elzbete �ņukstēja, � viņa jau mīl zviedru virsnieku, kur� varbūt jau sen aizbraucis uz savu tālo dzimteni. Ak, nabadzīte, bet viņa turēs savu zvērestu.
Lai padarītu sevi nelaimīgu, � Vitorfs rūgti atbildēja.
Zvērests ir svēts, � bija Elzbetes atbilde.
� Kas lai nu notiek? � Vitorfs sacīja vairāk pie sevis, � es Lidu nevaru atstāt �igānu rokās, man jāmēģina viņa atsvabināt. Vai tu nezini, mīļā, uz kurieni viņi devu�ies?
Viens no ļaudīm sekoja �igāniem, bet viņ� vēl nav atgriezies.
Tad es tūliņ ievāk�u ziņas.
Vitorfs devās uz durvīm.
No turienes viņ� paskatījās atpakaļ.
Tur stāvēja Elzbete, nāves bāla, bet saņēmusies, viņas dzirksto��ās acis pavadīja mīļoto.
Elzbete, � Vitorfs aizgrābts �ukstēja.
Viņa sarāvās.
Mirkli likās, it kā viņa gribētu mesties tā apkampienos, bet tomēr palika savā vietā.
Zvērests � nelaiķe māte, � viņa dvesa.
Un Vitorfs izgāja, juzdamies kā no paradīzes izdzīts.
Sekosim pārdro�ajam laupītāju vadonim un viņa pavadoņiem.
Virsnieks zināja, ka viņu visur meklē, un tamdēļ viņ� bija izgājis apskatīt dro�āko ceļu, kur savu laupījumu bez zaudējumiem aizvest
me�os.
Tas nebija viegli.
Sai apgabalā me�u nebija, un laupītāji visur redzēja laukus vien vai mazus krūmiņus, ataudziņas, kurās nevarēja paslēpties.
Ja labība nebūtu jau nopļauta, tas vēl būtu iespējams, bet nu bija rugāji vien un statiņi. Viņ� izdomājās visādi. Varēta ceļot iz�klaidus, pa vienam, bet arī tas bija bīstami.
Labi tālu bija saredzams lielāks me�s, un kāds no laupītājiem to pazina par Adlersbergas me�u.
Lips Tulians atstāja biedrus krūmos un aizgāja pār pla�ajiem laukiem, pa kādu lauku ceļu un pēc divu stundu gājiena sasniedza me�a malu. Viņ� apskatījās un. nolēma, ka slēp�anās vietu būtu diezgan, un.apņēmās savus ļaudis atvest �urp.
Netālu no viņa bija ceļ�, kas veda caur me�a vidu, un tur at�radās Adlersbergas pils ar lielu, pla�u parku � me�a dārzu.
Viņ� jau gribēja atgriezties un iet izmeklēt me�u, lai nākamā naktī atvestu �urp savus ļaudis, kad izdzirda zirgu aulek�ojam.
Lips Tulians ātri paslēpās aiz koka. Troksnis tuvojās, un viņ� redzēja baltu zirgu auļojam �urp. Seglos bija ieķērusies kāda sie�viete, kuras gai�zilā kleita un dzeltenie mati plīvoja vējā.
Lips Tulians redzēja, ka tai draud briesmas.
Zirgs pameta ceļu un �āvās taisni me�ā. Kāds zemu stāvo�s zars saplosītu nelaimīgo. Viņa iekliedzās.
Piepe�i zirgs apstājās, kāda stipra roka pasargāja jātnieci no kri�anas. Ko neviens nebūtu iespējis, to bija izdarījis Lips Tulians.
�is vīrs, kur� salieca dzelzs durvis, apturēja zirgu kā kaķēnu. Zirgs �ņāca un sprausloja, bet tālāk netika.
Izglābtā bija nokritusi zemē.
� Celieties aug�ā, � Lips Tulians laipni sacīja, � es piestei�dzos īstā brīdī.
Sieviete uzcēlās, un Lipam Tulianam pārskrēja trīsas, jo jaunā sve�iniece bija ļoti līdzīga viņa Hedvigai.
Viņa skatījās uz Lipu Tulianu, kur� vēl turēja zirgu. Viņ� bija ģērbies kā mednieks, bet sievietei likās, ka zem vienkār�ā uzvalka slēpjas pavisam cits vīrs. To varēja manīt no sve�inieka skaistās sejas un acīm.
�Es jums pateicos par savu dzīvību! � skaistā dāma maigi sacīja. � Kas jūs esat � es jūs nekad neesmu redzējusi!
Es esmu mednieks, � viņ� mierīgi atbildēja.
A, jūs meklējat dienestu? � viņa dzīvi jautāja.
Nē, es gribēju sak�os apciemot savus pazīstamos.
Es jums pateicos, � viņa sacīja, � ja jūs te nebūtu gājis," es gulētu saplosīta me�ā.
Es darīju tikai savu pienākumu, � viņ� atbildēja.
Un tomēr es jums pateicos, � viņa silti un sirsnīgi sacīja, � nāciet man līdz uz pili, es esmu fon Adlersberga kundze.
Tagad Lips Tulians' atcerējās, ka bija dzirdējis � pilskundze esot atraitne.
Es gribu jums atlīdzināt, � viņa turpināja, � es �
� Atlīdzināt, � viņ� to pārtrauca, � vai jūs domājat, cienītā kundze, ka es jūs glābu, lai saņemtu naudu? Nekad! Es ie�u savu ceļu.
Vai es nedrīkstu jums atlīdzināt? � viņa skumji jautāja.
Nē, es neņem�u nevienas kapeikas pretī, � Lips Tulians lepni atbildēja, � es jūs izglābu, un ar to man pietiek!
Es jūs lūdzu, neaizejiet tā no manis. Vai tad es savam dzī�vības glābējam nedrīkstē�u ne viesmīlību parādīt? Jūs esat lepns un atsakāties no atlīdzības, bet manu lūgumu tak neatraidīsit?
Viņ� apstājās, brīnīdamies, ka kundze nemaz nav augstprātīga, bet vienkār�a un piemīlīga kā jauna meitene.
Pavadiet mani uz manu pili, � viņa vēlreiz sirsnīgi lūdza.
Un Lips Tulians paklausīja, viņ� satvēra dūkanā pavadu, jo
skaistā atraitne atteicās vēlreiz sēsties seglos.
Kā pastaigādamies tie soļoja viens otram blakus uz tuvējo pili.
Atgriezīsimies pie bēgļiem, kas gribēja atstāt Gibihsteinu.
Baumanis ar Bertu bija laimīgi izkļuvu�i no pils, bet pats bīsta�mākais ceļ� vēl bija priek�ā, jo apak�ā, kalna pakājē, pie klints takas stāvēja sardze. Te vajadzēja paļauties uz labu laimi.
Viņi līda cie�i gar klintij un Zālas krastu uz krūmiem; no �ejienes bija tikai viena izeja, kuru apsargāja �etri vīri.
Baumanis atstāja Bertu krūmos un aizlīda apskatīties, bet drīz vien atgriezās atpakaļ glu�i izmisis.
� Taka ir apsargāta, � viņ� �ukstēja, � mēs, Berta, netiekam cauri.
Es negribu mirt, � Berta murmināja, � es negribu.
Baumanis pieplaka pie zemes.
Nodur sargus, ja citādi nav iespējams � neesi bailīgs, bet dari.
Nav iespējams, jo tur ir �etri vīri, pa diviem kopā, abpus takas krūmos. Tavs padoms nav izdarāms.
Tad peldēsim pār Zālupi, � Berta teica, � tu jau peldēt proti?
Jā, bet tas mums neko nepalīdzētu. Pirmkārt, es neesmu nekāds teicams peldētājs un, otrkārt, virpulī, kas te grie�as, jau pats labākais peldētājs aizies bojā. Paklau, kā ūdens krāc un �urkst.
Berta klusēja.
Nav iespējams, � Baumanis turpināja, � es vairs neredzu nekāda glābiņa.
Laupītāju rokās es vairs nedo�os, � Berta uztraukta sacīja, � tad jau labāk noslīkstu Zālupē.
Jaunais laupītājs pārliecās pār krasta malu. Tur spīdēja mēness, un, kad Baumanis ieskatījās melnajos ūdeņos, viņam likās, it kā tur kaut kas laistītos.
Arī Berta to redzēja.
Kas tad tas ir? � viņa klusām jautāja.
Baumanis, nekā neatbildēja, tvēra pēc dīvainā priek�meta un ar pūlēm vilka aug�ā kādu tum�u stāvu.
Mi-ro-nis � � Berta dvesa.
Klusu, klusu, � Baumanis �ukstēja. � Tā ir Terēze � vīrie�a drēbēs. Viļņi atskaloju�i līķi �urp.
Ko tu gribi � atstāj viņu ūdenī, � Berta teica, �ausmu pār�ņemta.
Bet Baumanis nedzīvo ķermeni izvilka krastā.
Viņa seja vairs nebija saviebusies, bet acīs spīdēja cerības stars.
Man līķis noderēs, � viņ� ātri sacīja.
Kur?
Tu redzēsi, Berta, � jaunais, vīrietis uzelpodams atbildēja, � lieta tagad grozās ap mūsu dzīvību, un, kad es ieraudzīju līķi, man uzreiz ie�āvās prātā, ka sastingu�ais ķermenis var mums noderēt.
Es nesaprotu.
Lai paliek, Berta, � laiks ir dārgs. Palīdzi meklēt, man vaja�dzīgi pāris diezgan garu un stipru zaru, bet izsargies no katra trok�ņa, jo tas mūs varētu pazudināt.
Berta gan nesaprata, ko viņas pavadonis ar mironi grib darīt, bet tomēr paklausīja, un drīz vien tie tuvumā atrada pāris tik stipru un taisnu zaru, kā Baumanis vēlējās.
Tagad jaunais laupītājs iesāka savādu darbu. Viņ� veikli pabāza divus stiprus zarus zem slīkones drēbēm, tā ka tie ķermenim deva zināmu atbalstu.
Tā Baumanis varēja līķi uzcelt un atsļiet pret krūmiem.
Viņ� apmierināts aplūkoja savu darbu. Tā bija drausmīga aina. Krūmos salīku�i stāvēja bēgļi un viņiem blakus, pret krūmiem at�spiedies, � Terēzes līķis.
Uzmanies, Berta, � jaunais laupītājs sacīja.
Ko lai es daru?
Mums ir viens vienīgs līdzeklis, kā glābties. Seko man cie�i uz pēdām un, kad es �ukstē�u: Uz priek�u! � tad satver manu roku un skrej man līdz, cik tev jaudas. Vai tu darīsi tā?
Visu, visu, � Berta apņēmusies �ukstēja.
Nu, tad nāc, ir laiks.
Baumanis ar spēcīgu roku pacēla līķi un klusām bīdīja, to uz priek�u caur krūmiem.
Priek�ā, pie teciņas, stāvēja �etri laupītāji.
Divi bija paslēpu�ies pa kreisi � otri divi pa labi un uzmanīja �auro, mēnesnīcas apspīdēto taku, kas veda uz ciemy.
Pa kreisi atradās Zālupe, pa labi stāvā klints siena, tur tātad neviens nevarēja tikt garām.
Lips Tulians �o' izdevīgo vietu tūliņ bija ievērojis un licis ap�sargāt vienīgo taciņu.
Laupītāji pa labi izturējās klusi, kamēr abi vīrie�i uz Zālupes krasta klusi sarunājās.
Pirmāk man likās, it kā krūmos kaut kas �abētu! � viens patlaban sacīja.
Tā varbūt būs lapsa bijusi vai cits kāds dzīvnieks, � otrs atbildēja, � kad mēs apskatījāmies, nekas vairs nebija manāms.
Ir jau iespējams, � viņa biedrs piebalsoja, � bet man tomēr likās, it kā es mirkli redzētu lielu, tum�u ēnu.
.Mēnesnīca viļ, � viņa biedrs atbildēja, � aiz mums jau ir drupas, un no tām neviens nenāks lejā. Visi sen jau guļ.
Kādu brīdi valdīja klusums.
Klau, tur �ab atkal, � laupītājs iesāka, � vai tu nedzirdi � tā vien liekas, ka kāds sprauktos caur krūmiem.
Nudien, es arī dzirdu . . .
Abi laupītāji pagriezās apkārt.
Vēl tie neko neredzēja, bet aizdomīgais troksnis nāca arvien tuvāk.
Te laupītājs satvēra sava biedra roku.
Paskaties tur!
Otrs skatījas turp.
Neskaidrā mēnesnīcā tas manīja lielu, tum�u ēnu, kas pamazām tuvojās.
Tas ir vīrietis, � viņa biedrs �ukstēja.
Nu, kas tad nu būs, paņem savu pistoli.
Ir jau rokā.
Ēna stāvēja uz vietas.
Laupītāji to pilnīgi skaidri saredzēja un bija vairāk nekā pār�liecināti, ka tur krūmos kāds stāv.
Tas ir kāds no mūsējiem, � sargs teica.
Varbūt tas grib pajokoties?
Vai arī pārbaudīt mūsu modrību. Bet garais Zamuels tas nav � �is vīrietis ir daudz mazāks.
Tad iesim turp.
Pagaidi, varbūt viņ� vēl panāksies tuvāk.
Nē, tagad viņ� stāv pavisam mierīgi.
Abi sargi vēl gaidīja labu brīdi, bet savādnieks kā nekustējās, tā nekustējās.
Tad sargiem pamodās ziņkāre, viņi lēnām piecēlās un tuvojās noslēpumainajam stāvam.
Vēl arvien tie domāja, ka tas ir kāds no viņējiem, jo no Gibih- steinas puses varēja tuvoties tikai laupītājs.
Ei, b'iedri, � viens no laupītājiem uzsauca, � ko tu �e gribi?
Nekādās atbildes.
Sargs sapīka, domādams, ka viņus muļķo. Viņ� ātri pa�ķīra krū�mus un ar vienu lēcienu pielēca pie noslēpumainā stāva, kas vēl vienmēr stāvēja savā vietā.
Mirkli valdīja nāves klusums.
Elle un velns! � laupītājs iesaucās, un �ai saucienā izpaudās bailes un �au�alas.
Biedrs acumirklī atradās viņam blakus.
Skaties, skaties tur! � laupītājs dvesa. � Miru�ie spokojas � tur stāv � � hu � tas ir pats velns.
Pie joda, kas ir? � tagad iesaucās sargi no taciņas otras puses, � kādu elles jandāliņu jūs tur taisāt? Nu, to virsniekam vajadzētu dzirdēt.
Nāciet �urp, te ir spoks!
Muļķības!
Abi laupītāji ātri pārlēca pār celiņu un nāko�ā acumirklī jau atradās "pie saviem biedriem.
Velns un elle!
Tur stāvēja drausmīgs stāvs � mirusī Terēze, kas tuk�iem acu dobumiem spokaini blenza uz sargiem.
Noslīkusi staigā apkart, � viens ieminējas, � pirmak tā iz- naca un nu stāv bez pakustē�anās.
Te krūmos iebrik�ķējās.
Zari, pret kuriem atbalstījās līķis, sitās uz priek�u un slīkone ar savadu dobju troksni krita uz priek�u, gandrīz aizskarot pārbiju�os.
Laupītāji bija īsti pārdro�nieki, bet �inī acumirklī tos sagrāba �au�alas.
Kopā spiezdamies, tie skatījās uz nedzīvo ķermeni, nemaz ne�manīdami, ka otrā pusē uz celiņa ātri aizslīd divi stāvi.
Iekams laupītāji atģida, ka tas tie�ām ir līķis, kas guļ pie viņu kājām, Baumanis un Berta jau sen bija dro�ībā.
Pārdro�ā bēg�ana bija izdevusies.
Gotlībs Stafelis un viņa sieva brīnījās, kad nāko�ā rītā kalpone teica, ka sve�iniece prasījusi pēc savām drēbēm.
Tās viņa nedabūs, � saimniece atbildēja, � tās ieslēgtas ma�nā �ķirstā. Es viņai nekādu drēbju nedo�u, lai paliek gultā, kamēr no Halles ieradīsies policija.
Neviens nedrīkstēja un nevarēja pretī runāt, jo zemniece bija īsta ragana, no kuras baidījās kā saimnieks, tā gājēji.
Zemniece uzdeva tūliņ pēc pusdienas braukt uz Halli paziņot iestādēm, ka te atrodas kāda aizdomīga sve�iniece.
Stafelis bēdājās, jo \iņam bija jaunās meitenes �ēl. Viņ� nekad vēl nebija redzējis tik skaistu meitu un lauzīja galvu, kā varētu viņu izglābt. Zemniece to manīja, un viņas greizsirdība auga au�gumā.
Saimniek, � viņa teica, � tev mājā nav nekā, ko darīt, ej pie sava darba, tu redzi, es nevienu brītiņu nestāvu dīkā.
Tā pienāca pusdiena. Kalpone ienesa Gustei ēdienu, bet viņa atkal prasīja drēbes.
Iznākusi no Gustes istabas, kalpone teica:
Saimniec, sve�ā grib dabūt savas drēbes uh ārdās � jā, viņa pat'mētājas lamuvārdiem un draudiem.
Neglītā zemniece uzmeta savam vīram zīmīgu skatienu".
Te tev nu ir, � viņa paklusu sacīja, � vai es neteicu, ka aiz tā kaut kas slēpjas.
Patlaban ienaca kalps, un zemniece griezās pie ta.
Ansi, � viņa pavēlēja, � tiklīdz tu paēd, tūliņ iejūdz abus brūnos un brauc uz Halli. Izdari, ko es tev uzdevu.
To es darī�u, saimniec, � Ansis atbildēja un taisījās, ka tiek laukā.
Saimnieki beidza ēst, un katrs atkal gāja pie sava darba, bet Stafelis visu laiku domāja, kā meitu izglābt. �ovakar vai vēlākais rīt agri policija būs klāt un tad?
Pēcpusdiena pagāja un tuvojās jau vakars. Stafelis nezināja, ko darīt. Viņ� nemierīgi skatījās apkārt. Te tas pamanīja, ka saimniece ar kalponēm aizsteidzās uz kūti.
Tagad vai nekad, � jaunais zemnieks iesaucās un, spriguli kaktā iemetis, steidzās istabā pie Gustes.
Ko tas nozīmē? � viņa dusmīgi uzsauca ienācējam, � kādēļ man nedod drēbes?
Es tas esmu, jaunkundz, � Gotlībs ātri sacīja, � es jūs toreiz izvilku no Zālupes un gribu jums vēl tālāk palīdzēt. Mana sieva aizsūtīja uz Halli pēc policijas. Iespējams, ka tā jau �ovakar būs klāt.
Man jātiek projām, � Guste �ukstēja, � citādi mani ietu�pinās cietumā. Man jātiek projām, tūliņ.
Bet jūs jau nevarat bēgt kreklā vien, � Gotlībs iebilda.
Tad dodiet manas drēbes, � Guste iztrūkusies lūdza. � Es jums pateik�os.
Saimnieks rādīja bēdīgu ģīmi.
Mana sieva jūsu drēbes ieslēgusi.
Guste uztraucās arvien vairāk.
Tad dodiet man kalpones drēbes, � viņa sauca, � ap�ēlo�jieties, man jābēg!
O, kā Guste prata lūgties � cik mīļi un sirsnīgi!
Zemnieks aizskrēja un �igli bija atpakaļ ar kalpones drēbēm.
Ģērbieties, � Gotlībs iesaucās.
Guste ātri saģērbās un drīz vien jau stāvēja uz sliek�ņa, skaista pat zemnieces tērpā.
Projām, projām, � mei�a skubināja.
Gotlībs devās uz dibendurvīm.
Jā, � uz kurieni lai es jūs vedu?
Uz me�u, man jāpaslēpjas, � Guste atbildēja.
Me�s ir tuvu, bet mums jāiet pār pagalmu un tur�
Guste viņam neļāva tālāk runāt.
Glābiet mani, es jums pateik�os! � skaistā viltniece iesaucas, pārliecināta, ka jaunais zemnieks viņā iemīlējies.
�o apstākli tā gribēja izmantot. Viņa ātri apvija pilnās, baltās rokas ap viņa kaklu un uzspieda skūpstu uz viņa lūpām.
Te, kur bijusi nebijusi, pieskrēja zemniece, nikni kliegdama:
Bezgode skuķe, tu manu viru gribi pavest! � un, pacēlusi roku, gribēja sist.
Bet saimnieks aizstājās priek�ā un neļāva.
Oho, tā tu man drīksti darīt, � zemniece kliedza, � pagaidi, es tev rādī�u. Tūliņ pie darba, gan es ar skuķi izdarī�os!
Tu viņai ļausi iet!
Nekad!
Nāciet, jaunkundz, � jaunais zemnieks uzrunāja Gusti, � es jūs pavadī�u.
Viņ� veda mei�u uz vārtiem.
Vai tu paliksi vai ne, � saimniece kliedza, � eh, kalpi, �urp, saķeriet �aubīgo skuķi, viņa grib izbēgt.
Kalpi bija dzirdēju�i troksni, bet vilcinājās.
Ja neklausīsit, es jūs visus aiztriek�u no mājas!
Tas līdzēja.
Kalpi atskrēja �urp saķert Gusti, bet Gotlībs ar me�a dzirnav�nieka meitu jau bija sasniedzis pagalma vārtus.
Panāciet viņus! � saimniece kliedza, paķerdama slotas kātu.
Tad viņa skrēja savam vīram pakaļ, kur�, Gusti līdzi vilkdams,
izgāja pa vārtiem.
Kalpi sekoja drusku iepakaļ.
Ķeriet ciet �aubīgo, � saimniece sauca, � tā ir krāpniece vai vēl kas ļaunāks, .neļaujiet tai izbēgt!
Gotlībs ar Gusti steidzās uz tuvējo me�u, bet gūstītāji sekoja rik�iem vien.
Grāfiene Kozela vel vienmer dzīvoja Pilnicas pilī.
�odien tā neuzturējās Venus templī, bet kādā greznā pils istabā.
No kalpotājiem tik Emma bija pie viņas.
Hilda bija ļoti nopietna.
� Liekas, ka karalim daudz darī�anu, citādi viņ� būtu atbrau�cis, � Emma sacīja.
Nemaldini mani, Emma, � Hilda rūgti sacīja, � es labi zinu, kas pret mani tiek perināts. Karalis jau kop� vakara ir Drēzdenē un vēl nav mani apmeklējis. Ar to pietiek, es zinu, ka tas ir Fle- minga pirksts.
Emma liekuļoja līdzjūtību.
� Ak, tas nebūs ilgi, � viņa teica, � Augusta garastāvokļi mainas. Nelaimīgais kar� ar zviedriem būs viņam ķēries pie sirds. Viņ� negrib rādīt savu saskābu�o seju.
Tu tā domā? � Hilda rūgti iesmējās. � Patiesi, ja es nezi�nātu, ka tu tā runā, lai mani iepriecinātu, es savu viltīgo Emmu vairs nepazītu. Es labi zinu, ka grāfiene Denhofa ir Drēzdenē. Ja es nebūtu Kasparu aizsūtījusi uz Tīringu ievākt ziņas par Lipu Tulianu, es zinātu vēl vairāk.
Es nevienu vārdu ministram neteicu, � Emma sacīja, � pie visas nelaimes tik sekretārs vien ir vainīgs, tas tikmēr spiegoja, kamēr varēja mums kaitēt. Zēl, ka toreiz cie�ēk viņu neievīstīju kurvī. Tad �is nelietis būtu izlaidis garu.
Emma vēl gribēja savu kundzi mierināt, bet tad Hilda ieraudzīja putekļu mākoņus uz Drēzdenes ceļa.
Grāfiene skatījās.
Ahā, viņi brauc, � grāfiene Kozela sacīja, � karaliskā pa�jūga nav, bet es redzu ministra karieti un divas citas karietes.
Hilda uzposās un gribēja spīdēt savā skaistumā, jo viņai bija vajadzīgi draugi, un tos varēja iegūt, savaldzinot Fleminga pava�doņus.
Un viņas aizgāja uz Venus templi.
* * *
Trīs karietes ieripoja pils pagalmā. No pirmās izkāpa grāfs Fle�mings � viņa sekretārs tam sekoja uz pēdām. Mazā vīreļa ģīmis bija saviebies ne�ēlīgā smaidā.
Sulaiņi saņēma apmeklētājus. Flemings vēlējās runāt ar grā�fieni. Sulaiņi veda apmeklētājus Venus tempļa viesu zālē.
Grāfa Fleminga pavadoņi � virsnieki ziņkāri skatījās apkārt, jo Drēzdenē tik daudz tika runāts par �o brīni�ķo celtni, kamēr vien retam tajā izdevās ieskatīties. Jau caur parku ejot, tiem bija ko brīnīties, bet vēl vairāk pārsteigumu bija viesu zālē.
Uz grezniem Karāres marmora pīlāriem balstījās velve, strūkla�kas burbuļoja, un visapkārt bija redzama siltzemju augu bagātība.Bet tad visu skatieni pievērsās smagajam aizkaram, aiz kura vēl kavējās grāfiene Kozela.
Sulaiņi bija izgāju�i.
Grāfs Flemings sa�ukstējās ar sekretāru, un virsnieki aplūkoja krā�ņos sienu gleznojumus ar da�ādiem skatiem no senlaiku dievu teikām.
Tie bija mīlas skati.
Tur bija Zevs ar Eiropu, Danaja zelta lietū, Venēra un Marss un daudzi citi kairino�i skati.
No�alca aizkars.
Pusapslāpēts �ah� atskanēja pār visu lūpām.
Grāfiene Kozela bija ienākusi.
Aizmirsti bija kairie skati uz sienām, jo ienācēja bija daudz skaistāka par gleznotajām dievu mīļākajām. Visu acis acumirklī pievērsās viņai.
Hilda bija ģērbusies grieķu tērpā, ko tā valkāja, kad karalis uzturējās Pilnicā.
Zīda tērps piekļāvās brīni�ķajiem locekļiem.
Zelta sprādzes rotāja plastiski vei,dotās, baltās rokas, tum�ajos matos laistījās diadēma, un dārgakmeņi vizuļoja uz pusatsegtajām viļņojo�ajām krūtīm.
Tā stāvēja Hilda kā pati mīlas dieviete savu apmeklētāju priek�ā.
Grāfs Flemings pirmais saņēmās.
Ekselence, es neesmu valdnieks, es esmu tikai ministrs, � viņ� ļauni sacīja.
Hilda nezaudēja aukstasinību.
Es gaidīju karali, � viņa mierīgi sacīja.
Viņ� nav ieradies, bet es �es �e stāvu viņa majestātes uzde�vumā, lai paziņotu kādu vēsti.
Hilda drusku nobāla.
Vai tad no Cvingera līdz Pilnicai tik tālu, ka karalis nevarēja ierasties pats? � viņa dzēlīgi jautāja.
Flemings likās �os vārdus nedzirdam.
Viņ� izvilka kādu dokumentu un sniedza to grāfienei.
Te, ekselence, � viņ� paceltā balsī sacīja, � rīkojums, ko viņa majestāte pa�rocīgi parakstījis.
Hilda nolika dokumentu uz galda, uz to pat nepaskatīdamās.
Vai ekselence negribētu dokumentu izlasīt?
Nē, � Hilda spītīgi atbildēja. � Es pati ieradī�os Drēzdenē.
Tas nenotiks.Kā tā? � Hilda sirdīgi iesaucās.
Sai brīdī tā bija skaistāka nekā jebk-ad, un virsniteki ar manāmu apbrīnu vēroja skaisto sievieti grieķietes tērpā. Hilda to visu ievē�roja.
Es ieradī�os Drēzdenē, � viņa piebilda.
Un es saku, ka tas ir aizliegts, � Flemings atbildēja. � Ekselence nedrīkst atstāt Pilnicu, tā karalis pavēlēja.
Ha, tas ir jūsu darbs, grāf Fleming, � karaļa mīļākā iesaucās.
Flemings neatbildēja.
Viņ� sapīcis vēroja savu pavadoņu sajūsmu, tie ne acu nenolaida no kairās skaistules.
Un pats ļaunākais bija tas, ka grāfs Flemings pats juta seno kaislību atkal mostamies. Hilda ir tik skaista, vilino�a, kaira � o, kaut viņ� �o mīlas dievi varētu iegūt!
Viņa draudo�i uzlūkoja grāfu.
Kas tālāk būs, to redzēsim, grāf.
Ak, es izpildīju savu pienākumu.
Pilnīgi pareizi, bet mēs vēl neesam galā!
Viņas acīs sprēgāja ugunis.
Flemings zināja, ka grāfiene tagad ir viņa nāvīgākā ienaidniece, un tomēr viņ�. nezaudēja cerību iekarot �īs skaistās sievietes lab�vēlību.
Mans uzdevums ir galā, � viņ� auksti sacīja.
Tad es jums pateicos par apciemojumu, mani kungi, � Hilda teica un nolieca skaisto galvu, uzlūkodama virsniekus, bet ministru nemaz neievērodama.
Flemings bija saniknots.
Viņ� redzēja savus pavadoņus kā sastingu�us stāvam, tie bija �o starojo�o acu varā.
Vēlreiz uzmetusi virsniekiem kvēlu skatienu, viņa pazuda aiz aizkara.
Virsnieki stāvēja kā apdullinati.
Vēl nav beigas, � grāfs Flemings murmināja, � vēl būs cīņa, sīva cīņa, bet es � es uzvarē�u!
Pils kalpotāji acis vien ieplēta.
Pēc īpa�nieka nāves, kur� pēc gadiem varēja būt savas jaunas, skaistās sievas vectēvs, neviens sve�inieks nebija ienācis pilī.
Jaunā atraitne dzīvoja vientuļi un tikai pirms da�ām dienām bija nolikusi sēru drēbes. Un �odien viņa ienāca pagalmā, zirgu pie pavadas vezdama, un viņai blakus soļoja lepns, stalts vīrietis vienkār�ā mednieka apģērbā.
Sulaiņi skrēja pretī, un kundze atdeva tiem zirgu, izstāstīdama savu nelaimi un laimīgo izglāb�anos.
Nāciet man līdzi, � viņa mīļi aicināja Lipu Tulianu, � manu viesmīlību jūs nedrīkstat atraidīt.
Viņ� sekoja kā apburts.
Lips Tulians �ai me�a pilī jutās kā jūrnieks, kur� ilgi braucis pa vētraino jūru un beidzot sasniedzis krastu.
Pilskundzes maigais piemīlīgums viņu atdzīvināja. Arī viņas iz�skats, kas atgādināja Hedvigu, viņu saistīja, un viņ� jutās kā pils�kungs ar Hedvigu pie sāniem.
Kā sapņodams viņ� gāja pa zāli, kur daiļā kundze viņu ieveda.
Kalpones nāca pretī, kundze viņām �o un to uzdeva. Drīz vien galds bija klāts, un Lipam Tulianam vajadzēja pie tā ieņemt savu vietu. Pilskundze viņam pasniedza da�ādus atspirdzinājumus.
Pie galda viņ� uzvedās kā izglītots kavalieris, un pilskundze pārliecinājās, ka viņ� nav vis kāds vienkār�s cilvēks, bet cēlies no labas ģimenes. Skaistajai kundzei jo ilgāk, jo vairāk iepatikās viņas dzīvības glābējs.
Tā vārdu un stāvokli viņa gan nezināja, bet negribēja arī viņu apgrūtināt ar jautājumiem.
Neviļus tā viņu salīdzināja ar savu biju�o vīru! Savā neilgajā laulības laikā viņa tikai skumjas bija baudījusi. Viņas vīrs bija vecs, turklāt slimīgs un ķildīgs.
Tamdēļ nav ko brīnīties, ka daiļā atraitne iemīlējās Lipā Tu- lianā un klusībā vēlējās, lai �is krietnais vīrs būtu viņas laulātais draugs. Lai arī viņas mute to neizrunāja, toties jo vairāk runāja viņas acis. Lips Tulians saprata �o mēmo valodu.
Cienītā kundze, � viņ� iesaucās, � jums brīnums, ka es ne�esmu teicis savu vārdu. Un tomēr es to slēp�u, pat vēl vairāk, es slēp�u savu kārtu un dzimtu, jo kāda iemesla dēļ esmu spiests to darīt.
Ar to man pietiek, cienītais kungs, � viņa, laipni smaidī�dama, atteica, � bet es jau redzu, ka jūs neesat no zemas kārtas. Un es godāju jūsu klusucie�anu.
Lips Tulians brīnījās. Sīs daiļās sievas dvēsele, viņas iek�ējā balss � tās neviļus izrunāja visdziļāko patiesību. Savādi. Un viņ� redzēja, ka atkal vienas sievietes sirds mīlas dēļ top nelaimīga.
Viņ� zināja, ka viņa vīri�ķīgi daiļais augums un sejas vaibsti ir burvības līdzekļi.
Un �ādos brī�os tas gribēja pats sevi nolādēt vai padarīt sev galu, ja viņu no tā neatturētu atriebības zvērests.
Jo grāfs Martinics vēl dzīvoja � pēc izlūku ziņām � kaut kur nezināmā vietā Ungārijā.
Jūs palikāt tik kluss? � daiļā dāma jokojot jautāja, � vai mani beidzamie vārdi jūs tik dziļi aizskāra?
Nē, nē, cienītā kundze, � viņ� iesaucās, � es klusēju, no jūsu augstsirdības aizgrābts.
Kundze sniedza viņam roku, kuru tas kā īsts kavalieris spieda pie lūpām.
Pilskundze pietvīka un atkal iesāka runāt par savu vientuļo dzīvi.
Pēc ē�anas skaistā sieva savu viesi izvadāja pa pils parku.
Lips Tulians jau gribēja saraut visas saites un doties pie sa�viem ļaudīm, bet viņ� nekā nevarēja atraidīt kundzes lūgumu, lai tas kaut vienu nakti paliek pilī. Viņam likās, ka Hedviga viņu lūdz. Un nezinādams, ko dara, viņ� apsolījās.
Ak, cik mierīgi, klusi un patīkami te bija. Tā pienāca vakars, un atkal viņ� sēdēja ar laipno kundzi pie vakariņu galda.
Pienāca nakts, tik silta septembra nakts kā jūlijā. Uzausa mēness.
Laupītāju sargi pazina miru�o Terēzi, bet, māņticīgi būdami, domāja, ka slīkone esot velna apsēsta. Ar bailēm tie uzlūkoja viņu. Beidzot kāds pārtrauca klusumu, teikdams, ka jāiet un jāpaziņo Zamuelam.
Zamuels negribēja spokiem ticēt un tādēļ devās lejā raudzīt.
Sargi nu Zamuelam rādīja, kur tie ieraudzīju�i Terēzi, kā viņa nākusi �urp, tad palikusi stāvot un, kad viņi pienāku�i klāt, uzreiz pazudusi.
Arī Zamuelu sagrāba māņticīgas �au�alas.
Slīkone ir iznākusi no upes, � kāds sargs teica, � tas dro�i kaut ko nozīmē.
Varbūt, ka viņa mūs brīdina no briesmām, � otrs sargs teica.
Terēze jau virsnieku mīlēja. Tad jau var būt, ka mums draud briesmas.
Piepe�i tie izdzirda svilpienu � tad vēl vienu. Un viņi zināja, ka biedri nāk. Tie nodomāja palikt tepat un virsniekam tūliņ iz�stāstīt notikumu ar Terēzi.
Bet viens atnāca un stāstīja, ka citi biedri gaidot viņpus Zālas. Tūliņ vajagot pamodināt citus un no Ģibihsteinas doties projām, jo no visām malām ļaudis bariem vien nākot �urp. Nodevība tā esot, citādi viņu slēptuvi neviens nezinātu.
Pēc īsām -pārrunām Zamuels pavēlēja doties projām pār Zālas upi. Ātrumā viss tika sagatavots, tik sagūstīto Bertu un Baumani nekur nevarēja atrast.
Izmeklēja malu malas � ne vēsts no abiem. Viņi saprata, ka Berta un Baumanis viņu* pievīlu�i. Ar smagu sirdi Zamuels devās ceļā.
Lejā nonāku�i, tie negribēja Terēzi atstāt neapraktu, bet, tā kā nebija laika, tad Terēzei piesēja smagu akmeni un nogremdēja upē.
Pie biedriem atkal nonāku�i, visi kopā nosprieda nekur tālu neaiziet, bet tuvējos krūmos nogaidīt, kamēr pārnāk virsnieks.
Bija silta, brīni�ķa nakts. Spo�s mēness apgaismoja ne vien Adlersbergas pils torņus, bet arī parka ejas, alejas, lapenes. Tur pastaigājās Lips Tulians ar daiļo atraitni � pils īpa�nieci.
Esmu ieradusi arvien dārzā pēc vakariņām pastaigāties, � pilskundze sacīja. � �e es mīlu sapņot, �e naktsvēsmā �ū�o varenie koki, caur kuriem spraucas mēness bālā gaisma. Tā ir kā teika no aizgāju�ām dienām � es dzīvoju citā laikmetā, citā pasaulē.
Nakts bija reti jauka, tik kairi silta, it kā tā nebūtu nemaz Vācijā, bet teiksmainajā Itālijā.
�ur tur parādījās balti marmora tēli un starp tum�ajām lapām vēl vairāk pavairoja nakts noslēpumainās ainas. Pēk�ņi skaistā dāma apstājās.
Te ir mans mīļākais stūrītis, � viņa �ukstēja, rādīdama lapeni. � �eit es daudzreiz ilgi sē�u un lūkojos mēness staros, kas lau�as caur koku zariem. Vai �e nav brīni�ķi?
Krūmi ieslēdza mazu laukumiņu, kurā atradās sols. �e nosēdās skaistā kundze un ar roku pamāja Lipam Tulianam, lai ieņem bla�kus vietu;
Ja pilskundze būtu sieviete, kas pazīst dzīvi, tad Lips Tulians viņas rīcību noturētu par koķetu spēli. Bet tā bija brīni�ķa vientie�sība un uzticība, kas izplūda no viņas tīrās, maigās dvēseles.
Viņa bija mīļ� radījums, par ko katrs vīrietis varēja jūsmot.
Tomēr tā sen vairs nebija bērns, bet pieaugusi sieviete, un viņas trauslā sirds alka pēc sava blakus biedra.
Lips Tulians izlikās to nemanām.
Viņu priek�ā stāvēja vesela grupa marmora tēlu, kas pauda kairu mīlu. Pilskundze vēroja Lipu Tulianu un netī�i smagi nopūtās.
Lips Tulians ierunājās.
Tajos laikos valdīja spēks, � viņ� sacīja, norādīdams uz grupu, � tad vīrie�i nolaupīja un aizveda meitenes, neskatīdamies uz viņu preto�anos.
Jā, jā, tā laikam bija, � viņa tikko dzirdami �ukstēja.
Bet da�reiz arī �inīs laikos notiek tādas lietas, piemēram, kara laikā notiek neskaitāmi varas darbi. Ir arī sastopami vīrie�i, kuriem nav svēts ne likums, ne bau�ļi, � tie kalpo vienīgi savām kaislībām.
Jūs laikam domājat laupītājus? � pilskundze viņu pārtrauca.
Jā, arī tos, � viņ� atbildēja, � ir daudz tādu no pasaules izstumto nelaimīgo. Jūs �ausmas nomāc, iedomājoties �ādus ļaudis.
Kādēļ gan? � viņa brīnīdamās jautāja, � daudzreiz �ie laupītāji ir tik bezgala nelaimīgi cilvēki, kas bie�i kāda netaisna gadījuma dēļ tiek iedzīti nozieguma ceļos. Es viņus varu tikai no��ēlot.
Jūs, cienījamā dāma, esat eņģelis! � Lips Tulians iesaucās.
Ak nē, esmu tāds pats cilvēka bērns, kā visi citi, � viņa smaidīdama atbildēja.
Jūs tagad tā runājat, bet ko jūs teiktu, ja kāda banda ielauz�tos jūsu pilī un jūs ar varu aizvestu?
Tas būtu Dieva spriedums, � viņa atbildēja, � manu mantu tie varētu laupīt, bet mani pa�u pret manu gribu tie nekad neiegūtu. Ir jau līdzekļi, kā var izbēgt no kauna.
Kādi līdzekļi? � viņ� drūmi jautāja.
Brīvprātīgi mirt, � pilskundze noteikti atbildēja.
Neviens jūs neaiztiks, � viņ� nopietni sacīja, � neviens nekad!
Man jau daudzreiz atgādina, ka es par daudz vientuļi dzī�vojot un turot par maz sulaiņu, � viņa turpināja, � lai gan tie visi ir ļoti uzticami cilvēki.
Pret pārdro�iem laupītājiem sulaiņi nespēj aizsargāt savus kungus, � viņ� atbildēja, � bet �ai pilij laupītāju banda nekad neuzbruks.
Vai jūs to varat aizkavēt? � pilskundze izbrīnā jautāja.
Jā, tas ir iespējams, � viņas jaunais biedrs mīklaini atbildēja.
Piedodiet � vienu lūgumu, � skaistā dāma �ukstēja, � es nevaicaju pēc jūsu vārda, jo zinu, ka jums ir iemesls to slēpt. Bet atbildiet uz manu jautājumu � apstipriniet manas domas un nedus�mojieties. Sakiet, vai nav tā, ka jūs esat no mui�nieku kārtas?
Es kādreiz piederēju mui�nieku kārtai, � viņ� uzticīgi at�bildēja.
Nē, jūs vēl tagad esat tas pats, neviens jums nevarēja no�laupīt kārtu un tiesības. Un cik es esmu laimīga, ka taisni jūs esat mans dzīvības glābējs � tas ir mans lielākais prieks.
Pilskundzei strauji pukstēja sirds, viņā pamodās saldas, pacilātas jūtas.
Ļaujiet man vēl reizi jums pateikties, � viņa lēni �ukstēja, �r bez jums es vairs neelpotu, tikai, pateicoties jums, es esmu glābta. Un dzīvot ir tik jauki.
Lips Tulians juta, ka viņa tam viegli pieglau�as un ieliek savu mazo rociņu viņa rokā. Viņ� nolieca galvu, jo gribēja noskūpstīt glezno rociņu, bet viņa to neatļāva.
Nē, to jums nevajag darīt, � viņa aizgrābta, bezgala laimīga iesaucās.
Viņa pati nezināja, ko dara un kā tas notika, ka viņas lūpas saskārās ar skaistā vīrie�a lūpām.
Nopūta � tad skūpsts � tik dedzīgs, tik dziļi sirsnīgs, it kā viņa to mīlētu jau ilgi, ilgi.
Lips Tulians zināja, ka vajadzīgs viens vienīgs vārdiņ�, lai viņu iegūtu visu, laupītāju virsnieks bija kavalieris, liktenīgais vār�diņ� netika iziunāts.
Un tikai tagad skaistā kundze saprata, ko viņa izdarījusi.
Tā bailīgi uztrūkās kājās un izbēga no lapenes � gai�ajā mē�nesnīcā.
Tad Lips Tulians piegāja pie viņas.
Ir jau vēls, � viņ� sacīja, � jums tas bija sapnis, man lai�mes stunda, jo tagadne bija aizmirsta � es dzīvoju skaistā pagā�jībā. Bet nu mums jā�ķiras � dzīvojiet vesela, dārgā kundze, � dzīvojiet vesela un topiet laimīga.
Vēl viņa stāvēja, kā sastingusi � kamēr viņ� jau sen bija pa�zudis krūmos.
Tad viņa sarāvās, kā bez prāta skrēja meklēt viņu � to, kur� viņas sirdij tik mīļ� � viņa alka tā skūpstu, visu gribēja tam atdot.
Velti. Klusums bija ieviesies pils parkā, un noslēpumainais sve��inieks bija pazudis bez pēdām.
Tum�as ēnas no visām pusēm vilkās uz Gibihsteinu.
Tie bija zemnieki, kurus Zārbergs bija sakūdījis.
Ar iesmiem un rungām tie devās gūstīt Lipu Tulianu.
Pie Zālas upes tie sapulcējās, un visi izturējās klusi, lai Lipu Tulianu pārsteigtu miegā.
Tas nu viss būtu labi un gudri darīts, ja nerastos kāda neskaid�rība, proti, zemnieki no viņas upes puses nezināja, ka otras puses zemnieki norīkoti uz tām pa�ām medībām.
To Zārbergs bija aizmirsis pasacīt.
Saprotams, ka �īs puses zemnieki ieradās agrāk.
Kāds ciema vecākais � Kristelis � uzmetās par vadoni.
Ieņemsim laupītāju ligzdu, � viņ� teica, izkapti vicinādams. � Klusi kā kaķi uzrāpsimies un no�miegsim katru, kuru sastapsim.
Kristeļa vadībā visi pa tumsu, lai pārsteigtu laupītājus, uzrāpās aug�ā. Te bija klusi kā kapā.
Drīz vien tie jau uzmanīgi ielīda vecās pils gruve�os.
Pa tam viņpusnieki arī jau bija sapulcēju�ies pie Zālas upes un, zvejnieku laiviņās pārcēlu�ies, tikpat klusi uzrāpās aug�ā pie vār�tiem.
Iek�pusē bija manāmi tum�i stāvi, un pa brī�am mēness staros pazibēja ieroci.
Tie ir laupītāji! � vadonis sauca. � Brūciet virsū, sitiet zemē!
Sargieties! � garais Kristelis uzsauca saviem ļaudīm. � Lau�pītāji nāk no tās puses, tie ir izlīdu�i no migas, dū�u, vīri! Cits citu patiesi noturēja par laupītājiem, un nu gāja kautiņ� vaļā. Tā kā bija tum�s un viens otru nevarēja pazīt, tad kāvās ļoti sirdīgi. Katrs strādāja, cik jaudas. Laime bija tā, ka nevarēja lietot iero�us, jo viņi bija pārāk tuvu cits citam.
Sākumā gan vēl lietoja rungas, beidzot cits citu grāba pie krū�tīm un apstrādāja dūrēm.
Kautiņ� bija varens � daudzi dabūja asiņainus ģīmjus un degunus.'Vēlāk da�i zemnieki bija sagūstīju�i pāris pretinieku un vilka laukā uz pilsvārtiem.
Mēness gaismā tie iedomātos laupTtājus pazina par saviem radi�niekiem no viņpus upes.
Sākumā nodomāja, ka notikusi pārskatī�anās, un metās atkal pūlī meklēt ienaidniekus, un kautiņ� iedegās no jauna.
Katru, kas bija vairak sasists, vilka lauka pie gaismas un atkal atrada kādu pazīstamu zemnieku.
Da�i apdomīgākie ieskrēja kliegdami, lai metot mieru, jo neviena laupītāja neesot � zemnieki vien.
Un pareizi. Citi gāja ārā, citi taisīja uguni un � tie�ām, visi pa�i radi un kaimiņi bija izkāvu�ies.
Daudzmaz apmierināju�ies, tie vēlreiz visi kopā devās meklēt laupītājus, bet it neko neatrada.
Kamēr laupītāji krūmos gaidīja savu vadoni un zemnieki pul�cējās uz karagājienu, Baumanis ar Bertu jau bija labā gabalā.
Baumanis pats bija �ejienietis un pazina visus ceļus, tamdēļ tiem izdevās aiziet pat līdz lielajam me�am, ne ar vienu nesasto- poties.
Es domāju, ka mums vispirms jāiet izrakt naudu, � Bau�manis teica, � pēc tam es gādā�u, ka tiekam tālāk � sve�ā zemē � tur Lips Tulians mūs netraucēs � tur dibināsim jaunu dzīvi.
Es ar visu esmu mierā, � Berta atbildēja.
Bet sevī tā domāja pavisam citādi: jo ātrāk, jo labāk tikt no Baumaņa vaļā un uzmeklēt Zārbergu.
Es ar visu esmu mierā,� Berta atkārtoja, � tādēļ mums tūlīt jāiet uz Halli, gar Gibihsteinu, kur mums jāizņem apraktā manta.
Uz Gibihsteinu tti gribi? � Baumanis iztrūcies iesaucās, � tas jau nozīmētu velnam taisni rīklē skriet. Nē, Berta, to tik vien ne. Vispirms mums jānogaida, kamēr tur viss būs apklusis.
�āds lēmums Bertai nepatika � ja viņi te ilgi uzkavēsies, Zār�bergs �o apvidu būs atstājis, un viņa to vairs nekad nesatiks.
Tamdēļ viņa vēl mēģināja Baumani pierunāt griezties atpakaļ, bet viņ� neļāvās pierunāties.
Pa to laiku Baumanis pagatavoja vietu no lapām un sūnām, Kur gulēt, jo viņ� bija noguris un prasīja, lai arī Berta liekas gulēt, ta�u viņa vēl arvien nemitējās prasīt, lai grie�as atpakaļ.
Kad Baumanis nekādi nebija pierunājams, viņa sāka lūgties un visādi mīlināties apkārt, lai tas padodas viņas prātam.
Mīlinādamās Berta, Baumanim nemanot, izvilka no viņa jostas pistoli.
Rībiens � ieklieg�anas � un Baumanis krakdams saļima uz sūnām, pa�ā sirdī trāpīts.
Nolādētā ragana! � viņ� vēl izdabūja � tad raustīdamies izstiepās un nekustēdamies palika guļot asinīs, zaļajā me�ā, pie Bertas kājām.
Ar �o ģeķi nekas cits nebija iesākams, � Berta murmināja, � Zārbergs tik un tā būtu viņu nogalinājis.
Aukstasinīgi viņa ķērās pie līķa aplaupī�anas: atņēma pistoles, dun�us un patronas un paglabāja savā kabatā. Miroņa kabatas pār�meklējot, tā atrada pilnu maku naudas, arī to viņa piesavinājās. Tad ar dunci sa�ķina krūmu zarus un sakrāva līķim virsū.
To padarījusi, viņa it mierīgi griezās pa to pa�u ceļu atpakaļ, pa kuru bija nākusi, jo cerēja pie Zālupes atrast Zārbergu.
Me�mala jau gandrīz bija sasniegta, kad viņa izdzirda vīrie�u balsis. Viņi nāca pa kādu teku. Ja tie bija Lipa Tuliana ļaudis, tad � tad viņu sagaidīja moku pilna nāve.
Atgriezīsimies pie Gustes, kura ar Stafeli skrēja pa priek�u, saimniece ar kalpiem tiem pakaļ.
Netālu no me�a malas Gustei pietrūka spēka un tā saļima uz ceļiem saimnieka priek�ā, lūgdamās, lai viņu glābj, jo vairs nespējot skriet. Tas saimniekam deva jaunu drosmi, un viņ� aizstājās Gustei priek�ā.
Sieva, � viņ� uzsauca saimniecei, � liec meiteni mierā! Viņa mums nekā nav darījusi, lai mēs to nodotu iestādēm. Lai viņa iet, es negribu viņas nelaimi.
Ko tu teici? � sieva nikni uzbļāva. � Ak tu te gribi kungu spēlēt, pintiķi, mājās tu arī dabūsi savu algu.
Tad, pret kalpiem pagriezusies, viņa pavēlēja sagrābt Gusti un vest atpakaļ.
Neviens lai neaiztiek skuķi! � saimnieks sauca.
Ņemiet viņu ciet, � saimniece kliedza, � citādi es jūs aiz- dzī�u.
Laidiet meiteni vaļā, jūs � dak�u varoņi, � iesaucās kāds vīrietis, no tuvējā me�a malas nākdams.
Tas bija kāds apputējis jātnieks, pie zābakiem tam bijā pie�i.
Kalpi saskaitās, ka sve�ais tos uzdro�inājies lamāt, un solījās viņam muguru mizot tā, ka �is ilgi atminē�oties.
Muti turiet, jūs � meslu bruņinieki! Taisieties, ka tiekat, jeb es atkla�u uguni! � sve�ais, pistoli rokā turēdams, sauca.
Izbailes pārņēma visus vajātājus, un tie brēkdami aizskrēja at�pakaļ uz mui�eli.
Arī saimniece, Stafeli līdz raudama, bēga, cik jaudas.
Nu, jaunkundze, ko jūs te darāt, kā tad jūs te tikāt? � sve��ais jautāja.
Guste pacēla galvu.
Kaspars, � viņa murmināja.
Pilnīgi pareizi, � tas atbildēja. � Kaspars, viņas ekselences grāfienes Kozelas sulainis. Es laikam ierados īstā laikā?
Guste piecēlās.
Projām, projām, � viņa murmināja, � policija mani meklēs. Es nedrīkstu krist viņu rokās.
Jā, tā nu ir, � Kaspars norūca, � man jūs kaut kur jāpa�slēpj, jo man vispirms jāizpilda savas pavēlnieces uzdevums.
Guste neatbildēja.
Tad Kaspars iesita sev pa pieri.
Kāds es esmu muļķis, � viņ� iesaucās, � jūs jau vislabāk zināsit man atbildēt. Sakiet, jaunkundze, vai tas tiesa, ka Lips Tu�lians esot beigts?
Viņa stīvi uzlūkoja to.
Kā � kas?
Nu, viņ� esot sadedzis līdz ar me�a dzirnavām.
Mei�a papurināja galvu.
Nē, tas nav tiesa. Lips Tulians ar lielāko daļu no saviem ļaudīm bija Gibihsteinā. Tagad viņ� drupas bez �aubām būs atstājis.
Vai tā ir?
Nu, es tak zinu, � Guste atbildēja, � es jau dzīvoju pie viņa un kāda negadījuma dēļ iekritu Zālas ūdeņos.
Tātad virsnieks ir dzīvs?
Guste palocīja galvu.
Tas tik ir jauki, � Kaspars, rokas berzēdams, sacīja. � Ta�gad man vairs nav jāklīst apkārt pa me�iem, bet es tūliņ varu at�griezties Drēzdenē.
Ņemiet mani līdz, � Guste lūdza.
Sulainis bija izbrīnīts.
Vai tad jūs vairs nedomājat atgriezties pie Lipa Tuliana?
Nē, nē, es negribu, es vēlētos runāt ar grāfieni, � viņa teica.
. Kaspars ilgi nedomāja.
Viņ� zināja, ka grāfiene savā laikā uz to labāko uzņēmusi Gusti.
Kādēļ lai viņ� neizpilda skaistās skuķes vēlē�anos? � Nu labi, � viņ� pēc brītiņa atbildēja, � es to darī�u labprāt. Mans zirgs ir īsts Goliāts, mēs jāsim visu cauru nakti, jo dienu mēs modinātu ziņkāri. Vai ne? Guste palocīja galvu.
Laupītāji Geijersburgā bija iekārtoju�ies gau�ām ērti. Daudz nepūloties, tie saveda kārtībā da�as telpas un pagrabus, kur dzīvot un nolikt mantas.
Vēl trūka pa�a Lipa Tuliana, kuru visi gaidīja ar ilgo�anos.
Vitorfs uzturēja stingru kārtību, visu ievērodams, un vienmēr bija uz kājām. Viņ� jau nevarēja būt mierīgs. Viņa sirds lūza aiz mīlas, kura nekad nebija sasniedzama. Nabaga vīrs!
Viņ� tik neizsakāmi mīlēja Elzbeti un arī Elzbete viņu, bet Elz�bete bija mātei zvērējusi nekad nekļūt par laupītāja sievu, bet Vi- torfu zvērests saistīja pie laupītāju bandas un pie Lipa Tuliana.
Tā viņ� dzīvoja un nīka, ilgodamies un tiekdamies pēc neiespē�jamā.
Kādā rītā agri Vitorfs izgāja apraudzīt sardzi un pa�laik pienāca, kad divi sargi bija sagūstīju�i kādu sve�u kungu.
Vai es pareizi redzu, � Vitorfs iesaucās, � virsnieks Sten- burgs?
Pareizi gan, � sve�ais atbildēja, � paldies Dievam, ka jūs atradu, jo es meklēju Lipu Tulianu.
Ko � jūs gribējāt pie mums nākt?
Nu jā, jo Lida tak esot �eit. Un man ar viņu jārunā, sakiet man, viņa dro�i vien ir tepat tuvumā?
Jūs nākat par vēlu, � Vitorfs, galvu kratīdams, atbildēja.
Un nu viņ� Stenburgam pastāstīja visu, kā un kādēļ Lida aiz�gājusi līdzi �igāniem, arī to, ka viņ� izsūtījis kādu spiegu meklēt �igānus, bet tas vēl atpakaļ neesot nācis.
Un man Lida jāmeklē vai līdz pasaules galam, � Stenburgs teica.
Ak, tik tālu �igāni vēl nav, � kāds no sardzes atbildēja, � es vēl �orīt vienu redzēju pa krūmiem slapstāmies.
Tad viņi nevar būt tālu no �ejienes, � Vitorfs teica un uz�lūdza Stenburgu nākt viņam līdz. Vispirms ievāk�ot ziņas, pēc tam ie�ot meklēt �igānus. Stenburgs pateikdamies sniedza Vitorfam roku, un �is to sirsnīgi paspieda, iedomādamies, ka ari viņ� ne visai sen vēl bija valkājis virsnieka spo�o mundieri, kamēr liktenis viņu no tā izdzina un padarīja par bēguli.
Tikko tie sasniedza pili, tā ieradās ari izlūks un paziņoja, ka �igāni apmetu�ies Pokavas ielejā, rūķī�u alās.
Un nu visi sagatavojās uz �igānu kvēpinā�anu.
Izdzirdot balsis, Berta ātri paslēpās aiz kāda krūmu pudura.
Troksnis ātri tuvojās, un drīz vien viss me�a ceļ� bija pilns ap�bruņotu vīru. Tie atgriezās no Gibihsteinas, un da�s labs bija aptītu galvu.
Pie Bertas slēptuves krūma bija avotiņ�, un ievainotie zemnieki devās turp dzesēt slāpes.
Viņi ieraudzīja Bertu, kura izskrēja no krūma, bet, ātri skrieda�ma, iekrita kādā bedrē.
Zemnieki viņu tūliņ apstāja no visām pusēm.
Berta gribēja izlikties nevainīga un sauca, lai tai palīdzot, jo viņa esot kritusi laupītāju nagos. Tā kā viņai vēl bija Baumanim atņemtais ceļa maisiņ�, zemnieki ari ticēja un būtu izgājis labi, ja pa�reiz nepienāktu jauns bars, kuru starpā atradās arī ciema ve�cākais.
Sis Bertu pamatīgi aplūkoja un, salīdzinājis ar rakstiem no Halles, kuros doktora slepkavas bija sīki aprakstīti, pavēlēja Bertu stingrā apsardzībā aizvest uz Halli.
Labi zinādamā, kas viņu Hallē sagaida, Berta mēģināja bēgt, bet tika saķerta. Izmisusi tā vēl divas reizes atkārtoja bēg�anu, bet nu jo stingrāk tika uzraudzīta, tā ka bēg�anas domas bija jāatmet.
Beidzot viņa iesāka lūgties un raudādama dievoties � raudā�dama un smaidīdama, dziļāko nevainību liekuļodama � bet rupjie zemnieki nebija piemānāmi � gājiens bez kavē�anās virzījās uz Halli. Berta vaimanāja pilnā kaklā.
Pa to laiku ļau�u baram tuvojās kāds jātnieks. Tas bija Bertu pazinis.
Pie'turiet � kas jums tur ar to meitu? � viņ� uzsauca zem�niekiem.
Berta līksmi iekliedzās, jo jātnieks bija Zārbergs.
Jūs �o meitu vedat ar varu, � Zārbergs nikni uzbļāva, � tūliņ laidiet vaļā, es to prasu, viņa ir man labi pazīstama halliete.
Kas jūs tāds esat? � ciema vecākais jautāja.
Es esmu tiesas priek�sēdētājs no Halles.'� Zārbergs nekau�nīgi meloja, � un viņa ir kāda godājama pilsoņa meita � laidiet viņu tūliņ vaļā!
Mums ir dibinātas aizdomas, � ciema vecākais runāja, � un jums, kungs, es neticu, jūs nemaz neizskatāties pēc tiesas kunga.
Zārbergs redzēja, ka te nekādas ierunas nepalīdz, tamdēļ viņ� gribēja tos pārsteigt. Un kliegdams � �Projām, jūs � sala�ņu, bars!� � viņ� jāja zemniekiem tie�i virsū.
Zemnieki at�ķīrās, un Zārbergs, saķēris Bertu aiz elkoņa, uzrāva viņu uz zirgĻs un, pie�us piespiedis, aizauļoja.
Noskrēju .i dro�ā vietā, viņi apstājās, un Zārbergs apjautājās, kā viņa izbēgusi no Lipa Tuliana.
Berta īsos vārdos pastāstīja visu, arī to, kā viņa no�āvusi un aplaupījusi Baumani.
Zārbergs viņu uzslavēja un teica, ka �iem tūliņ jādodoties pro�jām no �ejienes uz Bohēmiju. Viņ� zobus vien grieza, ka Lips Tu�lians neesot Gibihsteinā sagūstīts.
Slepkavu pāris atkal bija kopā un kala jaunus plānus.
Kaspars trakā steigā devās atpakaļ uz Drēzdeni.
Pirmajā dienā uzkavēju�ies kādā vientuļā viesnīcā, otrā rītā tie, gaismiņai austot, pie Pilnicas pils pārcēlās pār Elbu.
Pārcēlājs stāstīja Kasparam, ka laikam kaut kas svarīgs esot noticis, jo pils ieeju apsargājot kareivji.
Kaspars pateicās pārcēlājam, iedeva tam zelta gabalu un atstāja savu zirgu pie viņa.
Viņ� negāja uz pils vārtiem, bet no otras puses pa slepeniem vārtiņiem iekļuva parkā.
Parkā tie satika grāfienes veco sulaini, kur� paziņoja, ka grā�fiene atrodoties pilī. Kareivji pie vārtiem ļaujot visiem ieiet un iziet, vienīgi grāfiene nedrīkstot atstāt pili. Bet viņa kravājot mantas un vakar jau lielu dalu esot aizsūtījusi.
Kaspars ar Gusti iegāja pilī, kur tie pirmo satika Emmu.
Emma tūliņ paziņoja Hildai, un tā steidzīgi iznāca.
Noguru�o Gusti aizveda pie miera, un Kaspars paziņoja Hildai, ka Lips Tulians patie�ām esot dzīvs. Hilda par to sirsnīgi priecājās.
Hilda savukārt pastāstīja Kasparam, ka grāfs Flemings viņas vietā pie karaļa iecēlis grāfieni Denhofu. Bet viņai vēl esot cerība savu spīdo�o stāvokli atgūt un pēc tam Flemingam atriebties.
Lai to panāktu, bū�ot jāņem palīgā Venus tempļa noslēpumi. Kasparam nu viss esot jāsagatavo.
Kad laupītāji izbēga no Gibihsteinas, tanī acumirklī pie viņiem ieradās arī Lips Tulians.
Zemniekus tie būtu varēju�i ļoti viegli atsist, bet Lips Tulians to ieskatīja par neapdomību, un viņi klusībā noklausījās zemnieku kautiņā pils drupās.
Noklausījies par Bertas un Baumaņa izbēg�anu, v�'� pavēlēja doties projām.
Vēl bija nakts. Un viņiem bija ļoti jāsteidzas, bet, gaismai austot, tomēr izdevās sasniegt lielo Adlersbergas me�u.
Bet te nevarēja atrast paslēptuvi pret kareivjiem. Uz kurieni tagad?
Jā, kas to lai pasaka. Varēja dzirdēt kareivju pulkus tuvojamies.
Tā gaidīt nevarēja. Otrā pusē me�am atkal bija klaji lauki.
Lips Tulians domāja.
Tas pavēlēja pār mūri pārrāpties pils parkā. Tur nu visi sala�sījās attālā stūrī, biezos krūmos, kur noguru�ie vīri tūliņ atlaidās zālē atpūsties.
Bungu troksnis vēstīja, ka kareivji vairs nav tālu. Tamdēļ Lips Tulians nebija mierīgs un kopā ar Zamuelu aizgāja apskatīt parku.
Briesmas ātri tuvojās. Bungu troksnis un iero�u �vadzoņa bija glu�i tuvu.
Kāds cilvēks viņus bija manījis un uzdevis kareivjiem, tādēļ tie uz karstām pēdām dzinās pakaļ. Noba�ījies Lips Tulians skatījās uz pils pusi.
Nu mēs esam ķezā, � Zamuels teica.
To es zinu, � virsnieks atbildēja, � bet cita ceļa arī mums vairs nebija.
Tanī acumirklī no pils puses nāca kāda vieglā rīta tērpā ģērbu�sies dāma ar vaļējiem matiem. Lipu Tulianu ieraudzījusi, viņa kā meitene ātri tam pietecēja klāt. Viņas acīs mirdzēja asaru pērles.
Te jūs esat! � viņa iesaucās. � Tagad es zinu, kas ir tas, kur� mani glāba un uzturas manā parkā. Es to zinu, jo kareivji jūs visur meklē. Ak, es to jau nojautu! Jūs esat Lips Tulians �
Jā, tas es esmu.
Viņa uzspieda roku uz sirds.
Es nemierīgi stāvēju pie loga un redzēju, kā vīri ienāca parkā.
Tie ir mani ļaudis, viņi ir tur krūmos, � Lips Tulians at�bildēja.
Vai jūs neiesit mani nodot? � viņ� jautāja tālāk.
Es � es lai jūs nodotu, � viņa stostījās, asarām birstot.
Nu jā, es tak esmu laupītājs � ienīstais.
Un tomēr goda vīrs caur un cauri. Jums ir godīga dvēsele. Bet �e jūs nevarat palikt, � viņa teica.
Atstājiet mani likteņa varā � viņ� sacīja, � es esmu vīrs, kas baiļu nepazīst. Es vairāk rei�u esmu skatījies nāvei acīs � varu arī mirt. Ejiet, cienījamā dāma, jūs tak nevarat man palīdzēt.
Es gribu palīdzēt, � viņa teica, Lipu Tulianu pie rokas pa�ņemdama, � nāciet ar saviem ļaudīm. Te netālu ir kāda vieta, kur kareivji nemeklēs. Atri, ātri, kareivji jau ir pie pils.
Lips Tulians klusiņām iesvilpās, un acumirklī sapulcējās visi viņa vīri. Pilskundze gāja pa priek�u, un laupītāji viņai sekoja. Kundze tos pieveda pie kapenēm, atslēdza durvis un ielaida laupī�tājus iek�ā, iedeva slēdzamo, lai aizslēdzot no iek�puses, un paņēma Lipu Tulianu sev līdz, lai tam parādītu, kur tālāk var glābties.
Nu, es tie�ām esmu ziņkārīgs, kas nu būs, � Zamuels teica biedriem, � tādā slēptuvē mēs nekad neesam biju�i.
Ak, pārmaiņa ta�u noder. Un virsnieka laime ir saprotama. Skaistā dāma viņu mīl. To jau varēja viņas acīs lasīt. To viņa da�rīja aiz mīlestības, tīras, karstas mīlestības pret virsnieku.
Pa Bohēmijas ieleju soļoja apbruņotu vīru bars. Tie bija Gei- jersburgas laupītāji, kurus vadīja Vitorfs. Vadonis gāja pa priek�u, sarunādamies ar Maksi Stenburgu, kādreizējo zviedru virsnieku.
Viņi devās uz �igānu nometni atsvabināt Lidu, kā arī atņemt nolaupītos zirgus.
Vitorfs stāstīja Stenburgam, ka tad, ja Lidu atsvabinātu, viņa jāved uz Geijersburgu. Stenburgs teica, ka tad arī Lidas tēvam, vecajam pulkvedim Greifensteinam, jāļaujot Geijersburgā apmeklēt savu bērnu. Par viņa klusucie�anu Stenburgs galvoja ar savu mui��nieka goda vārdu.
� Ar mui�nieka goda vārdu, � Vitorfs atkārtoja, � kamdēļ jūs man atgādināt pagājību. Arī es reiz valkāju lepnu mui�nieka vārdu. Bet tagad tas ir iznīcināts.
Fon Stenburgs brīnīdamies skatījās uz jauno cilvēku, kura acīs bija lasāmas viņa dvēseles cie�anas. Par Lipu Tulianu jau viņ� bija dzirdējis, ka tas esot no mui�nieku kārtas, un nu atradās vēl viens jauns cilvēks, kur� pametis mui�niecību un kļuvis par laupītāju.
Likteņa neizdibināmie ceļi.
Stenburgs vēl gribēja ko jautāt, bet Vitorfs to pārtrauca:
� Nerunāsim vairak par to, kas ir pagājis un izbijis, lai pagā�jība dus miera.
Maksis fon Stenburgs juta, ka �īs atmiņas Vitorfam ir sāpīgas, un tadeļ ierunājās atkal par gaidāmo uzbrukumu.
Tagad bars iegriezās aizā, kura no upes ieveda klints klēpī.
Aug�a uz klintīm �igāni jau bija pamanīju�i tuvojo�ās briesmas.
Vitorfa ļaudis sadalījās garā līnijā, lai vieglāk ieņemtu ieeju. Siklers un Ekolds vadīja katrs savu spārnu, un Vitorfs izdalīja pa�vēles. Arvien cie�āk tie ielenca klintis un tuvojās uzkāpjamai vietai. Te aug�ā iesākās kustība, un �igāni gāza lejā akmeņus un klints bluķus. Bet laupītāji �āva, tiklīdz parādījās kāda �igāna galva, un tas tūliņ saļima.
Tā cīņa turpinājās labu laiku.
Beidzot Maksim izdevās atrast citu slepenu teku, kas veda uz klintīm, tur aug�ā nebija neviena �igāna un arī neviena akmens, ko velt pretī. Vitorfs aizgāja to paziņot saviem biedriem. Puse palika turpat �aujot, bet otra puse devās Vitorfam un Stenburgam līdz � sturmēt klintis.
Hilda ar satrauktiem nerviem gaidīja ziņas no Drēzdenes.
Ka Augusts Stiprais pats vairs Pilnicā neieradīsies, tas bija skaidrs, jo viņas ienaidnieki bez �aubām pielika visas pūles, lai valdnieku arvien vairāk atsve�inātu no skaistās mīļākās.
Kaspars ziņoja, ka Drēzdenē sarīkoti lieliski svētki, kuru deg�punktā esot grāfiene Denhofa.
� Tas man galvas sāpes nedara, � Hilda �ādās reizēs smie�damās mēdza sacīt, � karalis mani nevar aizmirst un tamdēļ tas ar varu mēģinās apslāpēt sirdsbalsi. Es savu spīdo�o lomu tomēr spēlē�u tālāk, jo nav �aubu, ka es vēl vienmēr esmu skaistā grā�fiene Kozela.
Guste apdzīvoja da�as istabas blakus Hildas istabām, un dzir�navnieka meita bija uz labāko apgādāta un apkopta. Hilda acīm�redzot bija apņēmusies kaut ko darīt un ņemt Gusti talkā.
�imbrī�am tā mei�u apbēra dāvanām.
Vakardien Drēzdenē atkal svinēti lieli svētki. Kaspars bija tajos piedalījies un tamdēļ zināja stāstīt:
Grāfiene Denhofa sēdēja ratos, kurus vilka se�i balti brie�i. Karalis gāja blakus un izskatījās bāls un saīdzis.
Hilda uzgavilēja un teica, ka karalis to visādā ziņā nebū�ot aizmirsis, no jauna iecel�ot godā, un viņa zvērēja saviem ienaid�niekiem briesmīgi atriebties.
Te ienāca Emma un pieteica galma virsmar�alu fon Levendālu.
Ak, tas ir viens no maniem ienaidniekiem, � grāfiene teica, � labi, es viņu pieņem�u, lai viņ� ienāk.
Kaspars un Emma atkāpās.
Hilda paskatījās spogulī � viņa vēl bija ļoti skaista.
Mar�als Levendāls bija resns un neveikls kungs. Viņ� ienāca, un tie stāvēja viens otram pretī.
Tik agri apmeklētāji, � Hilda vienaldzīgi iesāka.
Viņa majestātes pavēle, � resnis aizelsies sacīja, � iet pārī visam.
Ļoti pareizi � bet vai nepiesēdīsiet, � Hilda teica.
Levendāls apskatījies iekrita kādā atzveltnes krēslā, smagi at�ņemdams elpu.
Es ierados kādā svarīgā lieta, ekselence, � virsmar�als sa�cīja. � Valdnieks vēlas, lai jūs atkāpjaties no sava īpa�uma un tas atkal pārietu viņa īpa�umā.
Ko? � Hilda uztraukta iesaucās. � Tas ir pret�
Es zinu � zinu! � mar�als viņu pārtrauca. � Jums ir doku�ments ar valdnieka parakstu. Par Pilnicas pili valdnieks grib iz�maksāt lielu summu un bez tam vēl pielikt skaistu summiņu par dokumentu.
Sis dokuments nekad neizies no manām rokām, � Hilda sa�cīja, � es to labi esmu paglabājusi.
Bet vina majestātei dokuments ir vajadzīgs, � mar�als pie�bilda.
To es ticu, � Hilda atteica, � un zinu arī, ka ir jau mēģināts �o dokumentu atņemt ar viltu.
Ekselence, � kas tie par vārdiem, neaizmirstiet, ka karalis �
Kur� tad runā par valdnieku, � Hilda to pārtrauca, � es tik runāju par ļaudīm � saviem ienaidniekiem. Bet lai viņi velti ne�pūlas, dokuments jau sen vairs nav Saksijā, bet dro�ā vietā ārzemēs. Ne par visu pasaules mantu es to neatdo�u � jūs dzirdējāt, virs- mar�ala kungs!
Es visu dzirdēju, bet domāju, ka ekselence apdomāsies.
Nekad � tas ir mans pēdējais vārds!
Un ekselence patie�ām dokumentu neatdos? � mar�als vēl jautāja.
Nē un nekad!
Pat ne par milzu summu?
Ne par visu pasaules naudu! � Hilda atteica.
� Vai ekselence par Pilnicas pili ari tāpat domā? � viņ� jau�tāja.
Es arvien labprāt esmu te dzīvojusi, tomēr es negribu prasīt, lai pili paturētu, tādēļ ka beidzamā laikā te savādas parādības trau�cē mieru.
Mar�als bija gau�ām māņticīgs un bailīgs.
Kādas savādas parādības? � viņ� uztraukts jautāja.
Nu jā, � grāfiene atbildēja, � pa�ā pilī arī reizēm spokojas uņ Venus templī it sevi�ķi.
Un tur spokojas? � Levendāls atkārtoja.
Nu jā, vai neesat dzirdēju�i, ka apak�ā, Venus templī, staigā grāfienes Rohlicas gars?
Pirmā dzirdē�ana, � virsmar�als, bailīgi apkārt skatīdamies, atbildēja. Vai tik pa�reiz neparādīsies kāds spoks?
Zināms, ka viņ� jau daudz par to bija dzirdējis, jā, pats karalis reiz bija stāstījis par ērmoto parādību.
Es to pateik�u karalim, � viņ� sacīja, � un mans uzdevums ir galā.
Lūdzu � dariet to, � Hilda atbildēja, � jūs zināt manu atbildi: Pilnicu es gribu atdot, dokumentu nekad!
Viņa paklanījās un izgāja no salona, un Levendāls, kā ļaunu garu gaiņāts, pa galvu pa kaklu izmetās laukā un ielēca savā ka�rietē.
* * *
Nedaudz stundu vēlāk virsmar�als pieteicās pie ministra Fle�minga.
Vēl nebija lāga pieteikts, kad Levendāls jau pats ieskrēja, bāls ka kaļķis, un iekrita kādā kjēslā, saukdams: � � Grāfiene Kozela � Odeni � mani ķers trieka!
Flemings paņēma no galda ūdens karafi un izlēja draugam uz galvas.
Levendāls sāka rāties, ka ministrs viņu samērcējis pavisam slapju.
Flemings taisnojās, ka tas tak esot labāk nekā mirt ar trieku pa�os labākajos gados.
Tad piesteidzās sulaiņi un ņēmās virsmar�alu slaucīt.
Kas jūs tā uztraucis? � ministrs jautāja.
Grāfiene Kozela dokumentus neatdod, un karalis man uzdeva tos visādā ziņā dabūt atpakaļ. Nu � tas nu vēl nebūtu nekas, bet, kad es karalim stāstīju, ka Pilnicā spokojas, viņ� uzdeva man pa�am ar pāris virsniekiem naktī Venus templī pārliecināties, un tā ir ma�na nāve. Ko domā, draugs, ja tie velni tur man�
Ej nu ej � es spokiem neticu, � ministrs atbildēja, � bez tam virsnieki jau tevi apsargās.
Ko? Virsnieki aizskries, un es � resns un stīvs � es neva�rē�u. Velns mani sagrābs.
Bet es tev do�u tādus virsniekus, kas pa�a velna nebaidas.
Tas viss neko nelīdz, no gariem man pārlieku bail, � virs�mar�als vaidēja un nebija apmierināms.
Nelaidiet nevienu klāt � gāziet akmeņus virsū! � pavēlēja �igānu virsaitis Kremo. Viņ� pats vēl nevarēja piecelties, bet gulēja, ārstēdamies no kritiena pa logu Greifensteinas pilī.
Netālu no viņa gulēja ievainotā Fatima.
Vecā �igāniete, Kremo māte, rīkoja un komandēja �igānus uz preto�anos. Vecene pamanīja, ka daļa laupītāju at�ķiras un iegrie�as uz slepeno taku.
Drīz arī kāds jauns �igāns paziņoja, ka laupītāji pa stāvo klinti kāpjot aug�ā.
Te nekā nevarēja aizkavēt uzbruk�anu, un �igāni jau domāja padoties, kad ievainotā Fatima tos pasauca pie sevis.
Es zinu padomu, mums būs līdzēts. Uzklausiet, ko jums teik�u.
* * *
Ārpusē turpinājās varonīga cīņa. �igāni vēla akmeņus pa stāvo taku.
Vitorfs pavēlēja �aut, un pieci no brūnajiem zeļļiem saļima, bet pārējie aizbēga.
Laupītāji uzkāpa bez kādiem kavēkļiem. Pa priek�u gāja Vitorfs ar Maksi fon Stenburgu.
Aug�ā nebija neviena �igāna, un laupītāji jau gribēja pa plaisu doties alā, kad piepe�i alas spraugā kaut kas sakustējās.
Lida! � jaunais virsnieks iesaucās.
Jā, tā bija Lida. Rokas tai bija sasietas uz muguras, un vecā �igāniete ar kādu �igānu to veda, asus dun�us rokā turēdami.
Ja vēl vienu soli nāksit tuvāk � mūsu dun�i būs Lidai sir�dī! � vecene uzsauca Vitorfam un Stenburgam.
Lida � tavs vecais tēvs tevi gaida Greifensteinas pilī. Tu neesi �igānu bērns, bet mui�niece, � Maksis teica.
Ak, kaut es būtu mirusi � es nevaru lauzt savu zvērestu.
Vitorfs redzēja, ka, ja Lidu grib taupīt, tad pa�reiz nekas nav
<darāms, tamdēļ viņ� pavēlēja iet atpakaļ. Projām iedams, viņ� uz�sauca �igāniem:
Ja Lidai kaut drusciņ no jums būs jācie� � es jūs visus tepat alā sagrauzdē�u.
Maksis vēl acumirkli palika stāvam.
Lida, � viņ� sāpīgi iesaucās, � tavs vecais tēvs tagad otr�reiz pazaudē tevi, un es � tu nezini, ko es pret tevi jūtu!
Nesāpini mani tā, � Lida iesaucās, � es mīlu tevi � tik dziļi un sirsnīgi. Bet �e � zemes virsū, mums laimes nebūs. Viņā pa�saulē � tur tu atradīsi savu mīļo līgavu. Dzīvo vesels, mīļais!
Vecene ierāva Lidu atpakaļ alā.
Adlersbergas kundze aizveda Lipu Tulianu pie kāda pīlāra, pa��ķīra lapu viju un paspieda pogu. Pīlārs pagriezās, un nu bija redzama ieeja.
Viņi abi iegāja, un pīlārs atkal aizgriezās, aiztaisīdams ieeju.
Tad viņi kāpa lejup, kundze attaisīja durvis, un viņi atradās pla�ā kapeņu telpā.
Kundze nu parādīja Lipam Tulianam �auras akmeņu trepes, kur aug�ā esot viņa ļaudis. Ja kareivji tos meklētu aug�ā, lai viņ� tos vedot lejā, kur tie patie�ām bū�ot dro�ībā. No �ejienes kāds gaņģis veda uz pili, pa to viņi aizgāja raudzīt, ko dara kareivji.
Aug�ā, pilī, kundze viņu atstāja kādā istabā, kas atradās blakus viņas istabai, lai Lipam Tulianam būtu izdevība visu dzirdēt.
Kundze darīja visu, lai tik glābtu Lipu Tulianu � viņ� to sa�prata un redzēja, ka tā bija mīlestība, kas uzupurējās par viņu.
* * *
Pilskundze tikko bija apģērbusies, kad tai pieteica kādu virsnieku. Viņa pavēlēja ielaist, un tas ienāca, neveikli sveicinādams.
�ēlīgā kundze, � virsnieks iesāka, � es esmu rotas koman�dieris, un mēs gūstām laupītāju vadoni Lipu Tulianu, viņ� ar savu bandu esot ienācis Adlersbergas me�ā. Zemnieki to redzēju�i.
Vai jūs viņu atradāt? � kundze jautāja.
Ne, � bet mani ļaudis apgalvo, ka viņi esot pari mūrim iekā�pu�i parkā.
Manā parkā � nē, tas nu nav iespējams!
Lipam Tulianam nekas nav neiespējams, � virsnieks atbil�dēja, � viņ� jau vēl neticamākas lietas pastrādā, un ļoti var būt, ka viņ� atrodas parkā. Tamdēļ es lūdzu atļauju pārmeklēt parku.
Protams, parka vārti tūliņ tiks atslēgti.
Istabas meita gāja padot atslēgas, un tai līdzi izgāja arī ko�mandieris.
Tiklīdz komandieris bija prom, kundze aizbultēja durvis un aiz�steidzās pie Lipa Tuliana. Viņa to tūliņ aizsūtīja, lai ved savus ļaudis kapeņu velvē un no turienes gaņģī, kur tie būs labi paslēpti, bet pats lai tūliņ nākot atpakaļ sarunāt, kā varēs izbēgt.
Parkā kareivji izmeklēja visus krūmus un kaktus. Kundze ska�tījās aug�ā pie loga. Tā pagāja baiga stunda.
Lips Tulians jau sen varēja būt savus ļaudis ievedis slēptuvē, un kundze ar nepacietību gaidīja viņa atgrie�anos, jo viņai bija ar to vēl ļoti daudz kas jāpārrunā. Kareivji vēl arvien meklēja pa parku.
Un es jums saku, sve�ais ir augsti mācīts kungs. Es vis ne�esmu no muļķu mui�as un pazīstu pasauli. Bet arī viņ� neļausies sev zobus apvārdot.
Ak ko, es domāju, ka tas ir labs blēdis, kur� mānās ar saviem hokuspokusiem. Es gan ar viņu neielaidī�os.
�ī saruna notika labākajā Citavas viesnīcā, kur vietējie pilsoņi strīdējās savā starpā.
Pirms da�ām dienām viesnīcā bija apmeties kāds glīti ģērbies kungs ar smagiem ceļotāja �emodāniem un mantām; tas rīkojās ar neredzētiem instrumentiem un, tā kā viņ� nebija lepns un iedomīgs, tad neilgā laikā starp pilsoņiem ieguva da�us cienītājus.
Starp viņa cienītājiem bija kāds drēbnieks, divi rātskungi un miesnieks; tie viņu cienīja un aizstāvēja.
Kāds resns maiznieks runāja pretī un vienmēr strīdējās, ka sve�ais esot krāpnieks un blēdis, no kura vajagot piesargāties.
Kamēr tie vēl runāja, sve�ais no savas istabas ienāca viesu zālē un apsēdās pie galda. Vīnu iebaudījis, viņ� iesāka stāstīt par vecā Ojbinas klostera bagātībām, kuras tur guļot apslēptas un kuras glu�i viegli esot dabūjamas � saprotams, ne jau nu kuram katram, bet �garu saucējam�.
Vienīgi maiznieks tam runāja pretī, bet visi pārējie sve�iniekam piekrita, tamdēļ arī maiznieks aizgāja agrāk, negribēdams klausīties - tādas pasaciņas, kā viņ� izteicās.
Drēbnieks, miesnieks, viesnīcnieks un abi rātskungi vēl ilgi pa�lika, klausīdamies sve�inieka gudrībās. Tā kā sve�ajam bija ļoti grūti izsaucams vārds, tad to godāja par rātskungu.
Rātskungs redzēja, ka ticētāju netrūkst. �ovakar viņ� pabeidza, teikdams, ka viņam vēl daudz jānodarbojoties ar studijām, un at�vadījās līdz rītvakaram.
Laupītāji spļaudīdamies kāpa pa stāvo klints taku lejā.
Vitorfs bija ļoti sa�utis.
Ar varu tur neko nevar iesākt, � viņ� teica Stenburgam, � brūnie nelie�i var nodurt Lidu. �ādos brī�os tie ir galīgi traki.
Bet kas nu būs? � Stenburgs jautāja.
Vitorfs domāja.
Cits nekas neatliek, � viņ� teica, � es izlik�u sardzi visap�kārt ruķī�u alām, lai neviens nevar iziet.
Bet ja alām atrodas citas izejas? � Maksis jautāja.
Nebūs vis, jo, ja kāda nebūt izeja būtu, tad mēs neviena �igāna vairs neatrastu. Tie sen jau būtu projām.
Bet man sirds vai lūzt � ai, tās sāpes!
Es saprotu, draugs, sirdssāpes. Arī mani nomāc tāda pati mīlestība, un es tur it neko nevaru darīt.
Virsnieks spieda Vitorfa roku, tādēļ ka Vitorfs arī reiz bija bijis lepns mui�nieks un virsnieks, kuru tum�a pagātne bija padarījusi par laupītāju.
Vitorfs izdalīja pavēles, un Siklers ar Ekoldu aizgāja ierīkot sardzi.
Ugunskuri atspīdēja, un �igāni saprata, ka viņi tiek ielenkti.
Vecā �igāniete to paziņoja savam slimajam dēlam Kremo. Nu bija labi jāapdomā, ko darīt. Vecene netika uz ieleju ne pēc zālēm, ko ārstēt slimnieku. Un pārtikas arī drīz vien pietrūks.
Kremo lādējās un skaitās, bet ar to nekas nebija līdzēts. Nolē�ma pretoties līdz beidzamajam un Lidu ne par ko neizdot ne viņas tēvam pulkvedim Greifensteinam, ne līgavainim Stenburgam, kuriem abiem Kremo bija zvērējis nāvi'.
Bet �igānu banda nebūt neraizējās. Tie ēda un plītēja uz nebēdu, nekā netaupīdami, kā arī neapdomājās, ka vecene gribēja paglabāt ēdamo citām reizēm. Tie izsmēja un mēdīja .veceni un jo trakāk ap�rija visu, nemaz neapdomādami, ka bads jau, tā sakot, klauvē pie durvīm.
Nu brauc � karalis sūta kādu savu uzticamo, � Hilda, pa logu skatīdamās, uzsauca Emmai. � Tas ir virsmar�als Levendāls. Vai viss ir labi sagatavots?
Uz labāko, ekselence. Kaspars ar Gusti ir savās vietās, � Emma atteica.
Tas ir labi � lai nu nāk virsmar�als. Apķērības viņam nav, bez tam viņ� ir ļoti māņticīgs un bailīgs. Mums izdosies.
Kariete ieripoja pagalmā. No tās izkāpa virsmar�als un vēl divi virsnieki.
Hilda saposās uz saņem�anu, paskatījās spogulī, � jā, tie�ām, viņa vēl bija ļoti skaista.
Ļauni smaidot, tā saņēma ienācējus. Bet virsmar�als drebēja kā ap�u lapa.
Kas jums kai�,-ekselence, jūs jau drebat kā drudzī? � Hilda javjtāja.
Jā, jā, drudzis � aukstums � drebuļi, � tas stostījās.
Apmeklējums tik vēlā stundā, laikam būs kas svarīgs? � Hilda turpināja.
Majestāte pavēlēja, � viņ� stostījās, � pavēlēja, ka man jāpārliecinās, cik tai spoku lietā � ir patiesības � jā � jā � jā�pārliecinās �
Ak tā, tā spoko�anās Venus templī, jā, tas patie�ām ir bries�mīgi. Ap pusnakti �ie ķēmi redzami, jūsu ekselence �onakt tos redzēs.
Levendāls vēlējās labāk būt simtu jūd�u tālumā.
Es neticu � � Levendāls murmināja.
Jūs redzēsit, � Hilda atbildēja, � ja kāds spokiem vispār netic, tad es tā biju. Bet tagad es redzēju � es pati uz tiem iz�āvu.
Un nu? � Levendāls stostījās.
Ar lodēm tiem neko nevar izdarīt, tiem nevar ie�aut, � Hilda stāstīja.
Bet vai jums nekas ļauns nenotika? � virsmar�als jautāja.
Toreiz nenotika, bet vai spoki ar kungiem tāpat apiesies � nezinu.
Bet man karalim jāpaklausa, lai man nez' kā arī bail!
Hilda pacienāja viesus ar vīnu un da�ādiem gardumiem; viņa prata ar virsniekiem tērzēt un rei�u reizēm iemeta arī pa vārdam, kas Levendālam sacēla drebuļus.
Tā ātri aiztecēja stundas. Pulkstenis nosita desmit, vienpadsmit, un spoku stunda tuvojās.
Tagad varam iet uz Venus templi, � Hilda teica. � Laiks vairs nav tālu, kad rēgi izkāpj no kapiem.
Levendāls nodrebinājas, bailīgi apkārt skatīdamies.
Hilda apmeta ap pleciem baltu mēteli un gāja pa priek�u, aiz viņas sekoja virsnieki, Levendāls un beidzot � Emma.
Vai tad tur neviens sulainis neuzturas? � Levendāls jautāja.
Kur� tad tur dzīvos? � Emma, durvis slēgdama, atbildēja.
Bet kā tas viss beigsies? � Levendāls baiļojās. � Ja nu tie spoki paliek nikni un sāk mums uzbrukt? Neviena nav, kas varētu tos atturēt. Virsniekiem ir garas kājas un grāfiene skrien kā vāve- rīte, tik es � nelaimīgais � ar savām stīvajām kājām nemaz ne�varu paskriet.
Pa tam bija sasniegta noslēpumainā telpa. Uztrauktais Levendāls lūdza virsniekus, lai tie neaiziet tik ātri un pagaida arī viņu � jau esot kaut kur iegrabējies.
Nu Hilda savus viesus ieveda lielajā zālē. Se kādreiz karalis bija viņas pavadībā redzējis dīvaino parādību.
Hilda atlaidās kādā atzveltnes krēslā.
Pa augstajiem logiem ieplūda zilgana gaisma un apspīdēja vi�sus priek�metus. Drausmīgs klusums � Levendāls svīda aukstus baiļu sviedrus.
Tur, tanī kaktā, mēdz parādīties spoki, � Hilda sacīja virs�niekiem. � Tur arī karalis redzēja. Un viņi �e Venus templī parā�dās gandrīz katru nakti, pilī es neesmu manījusi.
Vai grīda ir pārmeklēta? � kāds virsnieks jautāja.
Jā gan, tur viss ir kārtībā, �is apstāklis jau padara �o lietu neizprotamu, � Hilda atbildēja. � Lūdzu, ekselence, nāciet tuvāk, �e varēs skaidrāk redzēt.
Pateicos, es palik�u tepat, � virsmar�als atbildēja, sviedrus slaucīdams.
Tagad visur valdīja klusums � visi gaidīja pusnakts sitienu.
Kāds gan �is spoks parādīsies?
Adlersbergas pilskundzes kalpone pieklauvēja pie savas kundzes buduāra durvīm.
Vai kareivji aizgāja? � jaunā pilskundze jautāja kalponei.
Vēl ne, virsnieki ir saniknoti un nolēmu�i katrā ziņā sagūstīt
laupītājus. Viņi ir pārliecināti,' ka laupītāji �e kaut kur paslēpu�ies.
Ja kareivji �e vēl paliek, tad arī viņam � skaistajam, cēla�jam vīrietim vēl jāpaliek �e, viņam � kuram pieder mana sirds.
Labi, � viņa noteica kalponei, � ja atgadās kas jauns, tad paziņo man .� tagad vēlos palikt viena. Ja kareivji prasa uzturu, tad dod.
Kundze pieslēdza durvis, bet tad ātri pa otrām durvīm aizstei�dzās uzmeklēt Lipu Tulianu.
Ak, �e jūsr esat, � skaistā dāma iesaucās, � kur atrodas jūsu ļaudis?
Kapu velvē!
Viegli, it kā nejau�i tā pieslīdēja tuvāk Lipam Tulianam.
Tas, ievērojis viņas trīsas, paņēma savu mēteli un aplika to ap viņas slaido stāvu.
Nekustēdamās un klusa tā mīļi uzlūkoja Lipu Tulianu. Neviens vēl viņu nebija aizskāris, pat ne viņas sirmais vīrs, kuru tā bija kopusi līdz pēdējam brītiņam. Jā � viņas sirdī bija pamodusies mīlestība � pirmā mīlestība.
Es jums pateicos, � viņa sacīja, � bet nāciet man līdz, es jūs ievedī�u telpā, no kurienes jūs varēsit skatīties, ko dara kareivji. Tie tūliņ vēl neaizies, bet jūsu ļaudīm neklāsies slikti.
Kundze, pa gaņģi nākdama, bija sabridusi kājas, jo tur bija ūdens. Tamdēļ Lips Tulians, atpakaļ ejot, tai vairs neļāva brist, bet paņēma uz rokām un nesa kā paijiņu. Viņa tam apķērās ap kaklu.
Nabaga pilskundze! Viņa ar visu savu pirmo karsto mīlestību pieķērās tam vīrietim, kur� � kaut arī godīgs � nevarēja viņu ap�laimot.
Aug�ā, istabā uznesis, viņ� to palaida vaļā.
Kundzi pārņēma neizsakāmas laimes jūtas.
Palieciet �e! � viņa lūdzo�i sacīja, mīli skatīdamās viņā.
Kamēr kareivji aizies? � viņ� jautāja.
Nē, nē, jums jāpaliek ilgāk, � viņa atbildēja. � Jūsu ļaudis varēs iet kalnos, bet jūs � ak, es �
Viņa spieda roku uz sirds.
Tad man pilī jāpaliek uz ilgāku laiku? � viņ� lēnām jautāja.
Jā! � viņa izdvesa.
Cik ilgi?
Arvien, arvien, � viņa �ukstēja, � ak, paklausiet mani, iesā�ciet citu dzīvi!
Un kas tur lai iznāk? � Lips Tulians jautāja. � Ja jusu ļau�dis mani ieraudzīs pilī, jā, varbūt vēl pazīs �
Neviens cits jūs neredzēs kā mana uzticama kalpone, un tā prot klusēt.
Tad man jābūt puslīdz kā cietumā, � viņ� teica, � varbūt �ai mazajā telpā?
Ak nē, nē, � viņa iesaucās. � Manas istabas būs arī jūsējās. Ak, lepnais, briesmīgais vīrieti, ko lai vēl jums saku, vai jūs tai nemaz nejūtat līdz, kura jūs tik sirsnīgi mīl.
Tomēr tik tālu, � viņ� sacīja, � jā, jā � es visiem nesu nelaimi � visiem.
Palieciet �e, � viņa runāja, � atsakieties no laupītāju dzī�ves, es piederē�u jums uz mū�u. Es mīlē�u jūs, jā, es dzīvo�u vienīgi jums. Es jūs mīlē�u, kā vēl neviens vīrietis pasaulē nav mīlēts � ak, es vairāk nevaru, es nelaimīgā, ko lai es daru?
Jums iedegusies sirds, � viņ� sacīja, � jā, mīla jūs mācīja runāt. Arī es reiz mīlēju kādu būtni, kuras dienas tagad paiet klos�terī. Un es pats piederu saviem ļaudīm, pie kuriem mani saista briesmīgs zvērests.
Viņa to vairs nedzirdēja.
Ģībonis bija aptum�ojis viņas apziņu, un Lips Tulians viņu maigi atguldīja atzveltnes krēslā.
Citavas viesnīcā atkal bija sapulcēju�ies viesi, tik maiznieka ne�bija.
Tur bija arī sve�inieks, kur� acīmredzot vairījas runāt par man�tas rak�anu.
Drēbnieks viņu ļomēr ievilka sarunā.
Sve�ais, kaut arī negribot, izteicās, ka nākamās naktīs ie�ot mantu rakt.
Drēbnieks nemaz nevarēja rimties, tas plijās sve�ajam virsū, lai �o ņemot līdz.
Tāpat arī miesnieks un abi rātskungi katrs par sevi mēģinaja ar sve�inieku biedroties.
Sve�ais tos ieaicināja pie sevis, katru savā laikā. Bet tie nezi�nāja, katrs domāja, ka viņam vien ir, lemts piedalīties mantas rak��anā.
Drēbnieks bija uzaicināts ap pulksten desmitiem vakarā.
Sve�ais viņu laipni saņēma. Galds bija apkrauts grāmatam un burvju rīkiem. Blakus stāvēja izbalojis miroņa galvaskauss. Sve��ais rādīja kādu latīņu grāmatu, un, tā kā drēbnieks to nesaprata, tad sve�ais, pārtulkoja:
Ja naudu grib izrakt, bez uzdotām ceremonijām un garu pie- sauk�anas, vēl vajag apgādāties ar naudas summu. Nauda pievelk naudu, un, kad tai vietā, kur nauda aprakta, ierok kādu naudas summu � sen ieraktā bagātība ceļas aug�ā un viegli dabūjama.
Јve�ais aiztaisīja grāmatu, jautādams:
Nu, vai dzirdējāt?
Visu dzirdēju � visu, � drēbnieks atbildēja.
Labi, � sve�inieks sacīja, � jūs varat piedalīties, bet jums jāsagādā vismaz septiņi vai astoņi simti dālderu, ko ierakt.
Drēbnieks solījās naudu sagatavot, un sve�inieks viņu uzaici�nāja nāko�ā vakarā1 ierasties ar naudu. Bez tam piekodināja ciest klusu.
Tāpat arī miesnieks un ab,i rātskungi tika uzaicināti katrs savā. vakarā. Sve�ais jau zināja, kamdēļ tā bija vajadzīgs.
Spoku stundai tuvojoties, galma virsmar�als trīcēja un drebēja- kā ap�u lapa.
Piepe�i Hilda piegrūda tuvākajam virsniekam, rādīdama uz zā�les grīdu.
Uz grīdas bija redzams mazs, balts mākonītis lodes lielumā. Tas iesāka stiepties un plesties un izvērtās milzīgi liels. Tad tas atkal kļuva mazāks, pieņemdams cilvēka izskatu.
Kāds no virsniekiem, izrāvis zobenu, skrēja spokam durt, bet tanī acumirklī sajuta kā zibens triecienu loce'kļos un iekliedzās. Spoks-palika neievainots.
Hilda aprāja virsnieku, ka tas bezmaz esot ieskrējis nelaimē.
Virsnieks sakoda zobus, jūtot nepatīkamas trīsas.
Mākoņa tēls stāvēja zālē, bet vēlāk bija redzama sieviete spo�ā,, baltā apģērbā.
Hilda pagriezās pret virsmar�alu, jautādama, vai viņ� to pazīstot.
Tā � tā ir Rohlicas grāfiene, � Levendāls atbildēja, galīgi pārbijies.
Arī virsnieki pazina spokā Rohlicas grāfieni un, zinādami, ka tā jau sen aprakta, nemēģināja tuvoties.
Tad parādījās otrs spoks, zemnieku meitas apģērbā. Tas nometās- ceļos, pirmais spoks tai uzlika rokas uz galvas un runāja:
Mana meita � firsta bērns! Manu meitu ieceliet viņas tie�sībās, citādi � vai jums!
Dobj� sitiens � un viss iedrebējās. Zilas, sarkanas un zaļas liesmas �audījās apkārt; bija jūtama stipra sēra smaka. Un, iekams virsnieki atjēdzās, viss bija pazudis!
Levendāls bija vairāk miris nekā dzīvs, virsnieki viņu iznesa ārā.
Visi klusēdami atstāja Venus templi, dodamies uz pili. Tur Le�vendāls, virsnieki un Hilda vēl pārrunāja brīni�ķīgo parādību.
Galma kungi apsolījās visu izteikt karalim un, no Hildas atva�dīju�ies, aizbrauca.
Drīz pēc tam pie Hildas ieradās Kaspars, Emma un Guste.
� Tu savu lomu spēlēji teicami, � Hilda teica Kasparam. � Galvenais, Kaspars īstā laikā uzlaida tvaiku. Citādi zobena dūriens ķertu Emmu.
Hilda atlaida savus kalpus, teikdama:
� Rītdiena būs svarīga diena, kurā iz�ķirsies mana nākotne.
Adlersbergas pils parks vairākas dienas līdzinājās karaspēka no�metnei.
Piecas dienas kareivji velti gaidīja un meklēja laupītājus.
Beidzot uznāca lietus laiks. Un virsnieki, redzēdami, ka nekas nav panākams, nosprieda iet atpakaļ.
Laupītāji savā slēptuvē iztika ar pārtikas līdzekļiem, kas viņiem bija līdz. Bet nu pilskundzes kalpone sanesa gaņģī �ķiņķi, desas, maizi, speķi � cik vien tie jaudāja panest, jo nāko�ajā naktī tie tai�sījās aiziet.
Pilskundze uzmeklēja Lipu Tulianu � to, kuru viņa mīlēja vai�rāk kā savu dzīvību, bet kur� viņas mīlestību nepieņēma.
Kareivji ir projām, � Lips Tulians sacīja, � un �onakt arī mums jādodas ceļā.
Tomēr, � kundze stostījās, � jūs tie�ām gribat turpināt me�a dzīvi? Apdomājiet tak, kādās briesmas jums uzglūn. No visām pu�sēm. Desmit reizes jūs izbēgsit no nāves, bet tad nāks nelaimīgā stunda, kur jūs tomēr kritīsit ienaidnieku rokās.
Varbūt, � viņ� mierīgi atbildēja, � tikai nodevības dēļ tas būs iespējams. Atklātā cīņā mani neviens neuzvarēs, un jūs jau mani nenodosit.
Nekad, � viņa teica, � drīzāk es sev galu padarītu, neka jūs nodotu.
Ak, ja Hedvigas nebūtu. Bet mana sirds tik vienreiz var mīlēt. Dzīvojiet vesela, dārgā sirds, � viņ� teica, savas jūtas slēp�dams.
Tagad nē, � viņa atbildēja, � �ovakar, kad jūsu ļaudis at�stās parku, es tai vietā atvadī�os no jums, kur es jūs brīdināju no briesmām.
Es gaidī�u, � Lips Tulians palocīdamies sacīja.
Kundze iegāja savās istabās.
Tuvojās vakars un parkā jau bija tum�s, kad viņa manīja lau�pītājus rāpjamies pāri mūrim.
Man laiks iet. Viņ� mani gaidīs, � viņa murmināja un, kal�pones pavadīta, devās uz savu lapeni.
Te viņa atstāja kalponi un pati izgāja uz laukumiņa, kur Lips- Tulians jau gaidīja.
Esiet uzmanīgi, � viņa ieminējās.
Cienījamā kundze, � viņ� teica, � kamdēļ jūs ņemat tik dzīvu dalību pie mana likteņa? Vai nebūtu labāk, ja jūs �īs dienas aizmirstu?
Nē, nē! Jūs zināt manu noslēpumu � jūs zināt, ka es jūs mīlu!
Visu aizmirsdama, viņa apķērās tam un sirsnīgi noskūpstīja to uz lūpām.
Kas es esmu un kas man ir � visu es jums atdodu. Ak, iedo�mājiet mani, kad jūs pazudīsit drūmajos me�os. Un, ja jūs visi atstāj, ja paliekat vientulis, tad nāciet pie manis, Adlersbergas pilī jūs atradīsit mājas.
Tā nerunājiet, � viņ� sacīja. � Jūs vēl būsit laimīga. Kāds cits iemantos jūsu sirdi, pie kura, sāniem jums klāsies labi.
Nekad, � tā iesaucās, � nekad neviens cits neiemantos manu sirdi, to es jums svēti zvēru.
Nezvēriet, � viņ� dzīvi iesaucās.
Par vēlu, � tā mierīgi atteica, � es zvērēju un savu zvē�restu nekad nelauzī�u. Mani n e a p p r e c ē t u guldīs kapā, un manas pēdējās domas būs pie jums, jūs es nebeig�u mīlēt ne �eit, ne mū�ībā.
Pie tam viņa to kaislīgi skūpstīja savā nelaimīgajā pirmajā mīlestībā.
Ak, kā es tevi mīlu, � viņa �ukstēja, � es esmu tava, kaut arī tu manu mīlestību nepieņem, es piederu vienīgi tev � mans vie�nīgais � mīļais!
Lips Tulians, redzēdams, cik karsti tā viņā iemīlējusies, kļuva Skumj� un lūkoja atvadīties. Bet viņa to negribēja atlaist.
Dzīvo vesela, � viņ� tēica, � laiks aiztek, un mani ļaudis gaida mani.
Ņemiet mani līdz, � viņa lūdzās.
Nē, tāda nevainīga būtne nedrīkst dalīties liktenī ar mani.
Ņem mani līdz, es gribu ar tevi mirt! � Izmisumā viņa tam apķērās ap kaklu un apklāja viņa lūpas nevaldāmiem skūpstiem, tad viņ� viegli atraisījās no tās un iesaucās:
Dzīvo vesela! � un ātri pārlēca pār mūri. Pilskundze paģībusi iekrita piesteigu�ās kalpones rokās.
Virsmar�als fon Levendāls sēdēja viņa ekselences ministra Fle�minga darba istabā.
Tas, nabadziņ�, vēl acīmredzot bija �ausmīgi uztraukts un pēc izciestām bailēm gribēja sevi stiprināt, krietni vien iemezdams gan. no araka pudeles, gan pun�a, gan ungāru vīna.
Jums laikam gan bikses trīcēja? � ministrs jautāja.
Es biju mierīgs, � Levendāls atbildēja, � bet �au�alīgi gan bija.
Hm, hm, � Flemings atrūca, � pats velns tur ir līdzi spēlē�jis, draudziņ, jūs tak arī zināt. . .
Ko tad?
Nemānieties, � ministrs turpināja, � jūs tak labi zināt, ka Rohlicas' grāfiene, kura mira tik jauniņa, nebija bez bērniem.
Nē, no tā es nekā nezinu, kaut arī daudz esmu dzirdējis � es nepiegriezu tam vērību.
Nu, manis dēļ, � ministrs teica, � tad klausies. Rohlicas grāfiene dzemdēja meitiņu, kuru nodeva audzināt kādam ciema vecākajam kalnos. Es pats biju tur, kad grāfiene viņu dzemdēja un nodeva audzinā�anā. Bet nu � beidziet tak dzert, jūs jau esat sarkans kā vēzis.
Bet man vairs nav bailes, lai tagad vēL rādās spoki, �, Le�vendāls teica.
Beidz jel muļķības, mums ir kas cits jārunā. Jūs tak bijāt klāt, kad Rohlicas grāfieni iezārkoja?
Biju gan, � virsmar�als atbildēja.
Vai jūs redzējāt, ka skaisto dāmu patiesi ielika kapā? .
Nē!
Nu tamdēļ � uzklausiet, kas notika. Rohlicas grāfieni bija sagrābu�i krampji, pēc kūrfirsta nāves viņa pamodās, bet bija zau�dējusi prātu. Tad viņu aizveda uz Freidenbergas pili, tur viņa dzī�voja ilgus gadus, bet izrunāts tika, ka viņa mirusi un aprakta. Bet nu tā esot izbēgusi.
Izbēgusi, � Levendāls atkārtoja, � nu, tad jau grāfiene peti tā varēja būt, kas parādījās, un tā meita �.
Es nez-inu, ko lai saku, � ministrs teica, � pēc virsnieku stāstījuma parādība glu�a tāda esot bijusi. Bez tam � grāfienes meita ciemā vairs neesot. Lips Tulians esot viņu aizvedis.
Lips Tulians, � Levendāls iesaucās, � tas tak nebūs te tu�vumā?
Ak nē, kas zina, kur tas tagad ir. Tam es gan vairs neticu, ka viņ� būtu miris, jo tiek stāstīts, ka viņ� nesen bijis Halles tuvumā.
Halle jau nemaz tik tālu no Drēzdenes nav, � Levendāls ieminējās.
O jā, ir labs gabals, bet es nedomāju, ka viņ� tagad nāks uz Drēzdeni. Bez tam, nemaz nav domājams, ka viņ� jūs apmeklētu.
Es viņam arī nekā Jauna neesmu darījis, �; Levendāls prie�cīgi sacīja. � Bet ko nu lai darām? � viņ� jautāja.
Man ir jādara; � Flemings sacīja. � Grāfiene Kozela dro�i vien no tā noslēpuma zina vairāk, nekā mēs domājam. Viņai arī būs zināms, kur atrodas grāfienes meita.
Tas nebūs, � Levendāls atbildēja.
Būs gan, � Flemings neatlaidās, � es pats gribu izjautāt grāfieni un tādēļ tūliņ brauk�u uz Pilnicu.
Bet draudziņ!
Man tas jādara, � Flemings atbildēja. � Karalis ļoti inte�resējas par �iem notikumiem, tādēļ man vispirms jābrauc turp. Ja valdnieks atbrauktu pirmais, tad jābaidās, ka grāfiene to atkal ne- ievelk -savos tīklos.
* * *
Nedaudz, stundu vēlāk ministrs jau ieradās Pilnicā un jutās ielīksmots, kad grāfiene to tūliņ pieņēma.
Ko labu pastāstīsit? � Hilda jautāja.
Mans draugs Levendāls stāsta par brīni�ķām lietām, ko viņ� esot redzējis Venus templī, � Flemings atbildēja.
Nu, tas pamatojas uz patiesību.
Ir tomēr brīni�ķīgi!
Vai jūs, -ekselence, gribat pats redzēt?
.� Nav vajadzīgs, � ministrs atbildēja, � es pilnīgi ticu savam draugam. Tā parādība ir patiesa, un Rohlicas grāfienes gars parā�doties miesās.
Tā ir, � Hilda apstiprināja.
Bet man būtu kāds jautājums, � Flemings piebilda. � Spoks svētījot kādu meiteni zemnieku apģērbā un saucot: � Mānu meitu � jums būs iecelt viņu tiesībās!
Tas viss ir patiesība.
Ja es nemaldos, � ministrs runāja, � tad jūs visu zināt par noslēpumaino bērnu.
Un ja tas tā būtu, � viņa lepni atcirta.
Tad es no jums lūgtu tuvākus paskaidrojumus, � Flemings teica.
To jūs gribētu! Nu labi, es to zinu. Pie tam daudz vairāk, nekā jūs domājat. Bet vienīgi karalis Augusts to dzirdēs, tik viņam es teik�u!
Karalis jūs, grāfien, vairs negrib redzēt, � ministrs mur�mināja.
Un kas pie tā ir vainīgs? � Hilda iesaucās. � Tik ministrs Flemings vien. Es zinu, kādas pasakas pret mani tiek perinātas. Bet vēl jūs nevarat gavilēt, es vēl kārti neesmu izspēlējusi.
Bet ekselence, mēs jau vēl varētu vienoties, � Flemings teica.
Nekad ar jums es negribētu ielaisties. Jūs zināt � lai karalis pats man jautā.
Vai tas ir jūsu beidzamais vārds?
Jā!
Jūs nerunāsit vis ar karali, grāfiene.
A � jūs to aizkavēsit?
Tie�ām tā.
Tad mēs esam galā, atkāpieties, ārā, grāf, vai arī es lik�u sulaiņiem jūs aizvest. Pilnicas pils vēl ir mana!
Ilgi vairs nebūs, � Flemings teica, zobus griezdams.
Vēl man ir vara, � Hilda atbildēja, � un, kad es iegū�u karaļa labvēlību, tad mans pirmais darbs, būs jūs iznīcināt!
Pamēģiniet!
Tas notiks! � Hilda iesaucās, ar roku uz durvīm rādīdama, un Flemings gāja, bet tagad pēdējais tilts starp abiem ienaidnie�kiem bija nojaukts.
Pusnakts!
Zvana skaņas dobji skanēja �urp no Citavas par stāvo klinti, tā saukto Ojbinu, ko gai�i apspīdēja mēness stari.
Divi tum�i stāvi kāpa pa tum�o klints teku uz Ojbinas pils drupām. Tie bija sve�ais mantas racējs ar Citavas drēbnrekmeistaru. Drēbnieks bija gau�ām bailīgs un pie katra mazākā trok�ņa būtu
aizlaidies lapas, bet mantas racējs to atturēja, apgalvodams, ka viņ� ta�u spējot pavēlēt gariem un apsaukt tos.
Tagad viņi ie�ot pilī, kur apburtā princese jau trīssimts gadu sargājot naudu. Princese nekā ļauna nedarī�ot, jo viņu tie atsvabi�nā�ot no sargā�anas. Tas galu galā vēl bū�ot labs darbs, ko viņi apņēmu�ies izdarīt.
Drēbnieks beidzot apmierinājās.
Viņi uzkāpa aug�ā. Pa labo roku bija jāiegrie�as klosterī, pa kreiso � pilī.
Tā kā klostera gari esot daudz negantāki kā princeses gars pilī, tad �oreiz tie iegriezās pa kreiso roku pilī.
Aug�ā bija pilnīga posta�a, jumts un griesti iekritu�i, un mēness spokainā gaisma atsedza �au�alīgu skatu.
Drēbnieks cie�i piespiedās mantas racējam.
Piepe�i kādā kaktā ie�ņācās un uz�āvās zila liesma, kas tūliņ atkal nozuda. Tai vietā parādījās skaista princese baltā apģērbā, burvīgas mēnesgaismas apspīdēta; tā ar pirkstu rādīja uz zemi un drīz pēc tam izgaisa.
Tur tā manta ir aprakta, � mantas racējs teica un izvilka smagu maku.
Te ir tūksto� dālderu, � viņ� teica un iesāka steidzīgi rakt bedri.
Mantra�a makam arī drēbnieks pielika savu maku klāt ar septiņ�simt dālderiem � un nu bedri aizbēra.
Tā, nu mēs esam cauri, � mantracis svarīgi noteica, � ļau�najiem gariem pār mums nu vairs nav nekādas varas.
Vai tad vēl te kādi ļaunie gari arī ir? � drēbnieks jautāja.
Vairāk, kā jūs domājat, bet nu jau nāko�ajās naktīs mūsu nauda pievilks lielo mantu. Tik �ēl, ka te nav visai daudz. Klosterī ir desmitreiz tik daudz.
� Kādēļ tad mēs klostera naudu neņemam? � drēbnieks jautāja.
Pirmkārt tādēļ, ka jūs esat pārlieku bailīgs, un otrkārt � tur jāierok daudz lielāka summa.
Cik tad tur vajadzētu katram no mums ielikt?
Vismaz tūksto� pieci simti dālderu.
Labi, naudu es sagādā�u, un jūs apsauksit ļaunos garus, � drēbnieks teica, � tad izcelsim klostera naudu arī.
Tā sarunādamies, viņi lēni soļoja atpakaļ uz Citavas viesnīcu.
Ministrs grāfs Flemings ļoti uzbudināts pārbrauca mājās.
Viņ� zināja, ka Hilda neatteiksies ne no kādiem līdzekļiem, lai sasniegtu iepriek�ējo varu un tad viņu iznicinātu. Varēja sagaidīt sīvu cīniņu, un nemaz nevarēja zināt, kur� paliks uzvarētājs.
Tai pa�ā stundā galma virsmar�als fon Levendāls dabūja no grāfienes Kozelas vēstuli, kurā Hilda to lūdza tūliņ ierasties pie viņas uz sarunu.
Viņ� aizbrauca, un Hilda jau gaidīja viņu.
Jūs, ekselence, tikpat labi kā es redzējāt parādību Venus templī, kur Rohlicas grāfienes gars sauca: � Manai meitai atdodiet viņas tiesības!
Jā � glu�i pareizi, ekselence.
Sī lieta mani interesē, � Hilda sacīja, � jā, man jāsaka, ka manas priek�gājējas liktenis arī man . . .
Jūs atļaujiet, ekselence, � Levendāls viņu pārtrauca, � Roh�licas grāfiene jau bija mūsu valdnieka priek�gājēja.
To es zinu, � Hilda atbildēja, � uz to pamatojoties, es viņu saucu par savu priek�gājēju. Diezgan par to, tagad runāsim par miru�ās meitu.
Meitu? Cik es zinu, Rohlicas grāfienei nebija bērnu.
Tā jūs domājat, � Hilda atbildēja, � bet es zinu, ka viņai palika gan viena meitiņa. Viņa tika ciemā uzaudzināta. Man ir ap�liecība no ciema vecākā, pie kura Rohlicas grāfiene uzturējās � dokumenti.
Vai es varu �os dokumentus redzēt? � Levendāls jautāja.
Es tos rādī�u pa�am karalim, � Hilda atbildēja.
Nebūs iespējams, ekselence, karalis izteicies, ka negribot grā�fieni redzēt.
Tur vainīgi mani pretinieki, bet viņi pievilsies, es vēl varu pretiniekus iznīcināt.
Levendāls kļuva domīgs.
Nu labi, � Hilda turpināja, � varu arī jums teikt. Prū�u karalis ir man pazīstams, viņ� man neliegs savu vareno aizsardzību. Sargieties, ekselence, � tiklīdz es atstā�u Saksiju, tā ziņa par.Roh�licas grāfienes meitu nāks gaismā.
Bet, ekselence . ..
Tas ir mans pēdējais vārds, vai jūs gribat parūpēties, lai es ar karali dabūju sarunāties?
Uz to es neko citu nevaru atbildēt, kā vien to, ka es karalim atstāstī�u visu mūsu sarunu.
Labi, ar to pietiek, � Hilda atbildēja, un Levendāls atvadī�jies steig�us aizbrauca uz galvaspilsētu.
Bet Levendāls nemaz nedomāja uzmeklēt karali un steidzās pie ministra Fleminga, kuram izstāstīja visu, ko runājis ar grāfieni Kozelu.
Labi, � Flemings teica, � to jau es gaidīju. Manai pacietībai tagad ir beigas, ir jau laiks, ka es viņai dodu beidzamo sitienu. Man ir līdzeklis, ar ko viņu gāzt.
Kāds līdzeklis?
Grāfiene Kozela mīl laupītāju virsnieku Lipu Tulianu.
Vai tas var būt?
Jā.� to neviens nebūtu domājis. Arī es nē, bet tagad man ir pierādījumi. Un mans sekretārs apzvērēs, ka grāfiene Lipu Tu�lianu vairākas reizes slepeni uzņēmusi Pilnicā un notikusi sazvē�restība pret valdnieka dzīvību. Vai ar to vēl nepietiek?
Virsmar�als tvēra sev pie pieres.
Man prāti jūk, � viņ� klusām sacīja.
Tam es ticu, visa tā lieta ir tik �ausmīga, ka tai nemaz ne�varētu ticēt. Bet ar to pietiek � tā ir patiesība, mans sekretārs pats visu redzējis un dzirdējis. Daudz netrūka, ka viņ� pats butu kritis laupītāju virsniekam par upuri.
Ko jūs sakāt?
Vēl vairāk, mūs visus nogalinā�ot, � Flemings turpinaja melot, � kādā naktī Lipa Tuliana bandīti iebruk�ot mūsu pilīs, un viss bū�ot darīts.
Levendāls stenēja vien.
Vai mani arī? � viņ� izdvesa.
Zjnāms, � Flemings īgni atbildēja, � kaut arī tava rīkle būtu divreiz jāgrie�, kā tā ieaugusi taukos. Bet nedomā � dzīvs tu vis nepaliktu. Tamdēļ klausies manu padomu. Grāfiene Kozela ta�gad ir bīstama valstij.
Zināms, zināms. ļ
Viņa jāpadara nekaitīga, � ministrs piebilda.
Jā, zināms, pavisam nekaitīga.
Tādēļ tev, draugs, vajag mani atbalstīt pie karaļa. Karalis tev vairāk tic, un, tiklīdz es dabū�u karaļa atļauju, tā grāfieni uz vietas apcietinā�u.
Tas jums patiesi jādara, � Levendāls teica.
Ja viņu neapcietina, tad daudzas nepatīkamas lietas nāks gaismā, � ministrs sacīja.
Bet nevarēs tak bez pratinā�anas notiesāt, � Levendāls ie�bilda.
To neviens arī nedoma. Bet var jau ka valstij bīstamu ietu�pināt dro�ā vietā.
Bet kur tik dro�a vieta atradīsies?
Netālu no �ejienes ir Stolpenes pils. No turienes nevar izbēgt.
Patiesi, tas man neienāca prātā. Bet vai skaisto grāfieni va�rēsim ieslodzīt tādā briesmīgā cietumā? Tie ķeceru caurumi tur ir par daudz �au�alīgi.
Tik bēdīgi jau nu nebūs, � Flemings smējās. � Stolpenē ir arī citas telpas, kur grāfiene var dzīvot, piemēram, Jāņa tornis, es jau uzdevu iekārtot.
Kā � vai jau tagad?
Zināms, � ministrs iesmējās, � kojai vēl gaidu? Notikumi liek steigties, un man nav vis patika pa�am iegāzties nelaimē. Ap�domā, draugs, mūsu dzīvībai draud briesmas.
Zināms � tas mums jāievēro. Bet vai patiesi grāfiene mīl laupītāju virsnieku?
Man ir pierādījumi.
Tad viņu nav ko �ēlot, � Levendāls teica, � viņa gan ir ļoti skaista un pirmāk man viņas bija �ēl. Bet, ja viņa apdraud mūsu dzīvības, tad apdomā�anās vairs nav.
Flemings gavilēja kā uzvarētājs.
Bet nu mums tas jādara ātri, � viņ� teica, � grāfiene var uzzināt, un tad viss ir vējā.
Un ko lai mēs darām?
Es �ovakar pulksten desmitos esmu izlūdzies audienci pie karaļa. Tad tev arī jāierodas. Tev viss jāapliecina, ko es teik�u. Ta�gad grāfiene neglābjami kritīs.
Te jau trakam jāpaliek. Piecas dienas mēs jau uzmanām rū�ķī�u alas, un neatliek nekas cits, kā gaidīt. Ja tā Lida tur nebūtu, es jau viņus būtu ar visām panckām izsvilinājis un izkūpinājis.
Tā Vitorfs teica Maksim fon Stenburgam, kur� sadrūmis skatījās uz rūķī�u klinti.
Piepe�i kāds -jātnieks aulek�oja �urp no Geijensburgas puses, saukdams, ka virsnieks Lips Tulians esot pārnācis.
Laupītāji skaļi uzgavilēja, tā ka �igāni uz klintīm visu dzirdēja. Lipa Tuliana pārnāk�ana �igāniem iedvesa milzīgas bailes.
Vitorfs uzdeva �ikleram un Ekoldam pieskatīt sardzi, uri pats ar Stenburgu tūliņ aizjāja uz Geijersburgu saņemt virsnieku.
Satik�anās bija sirsnīga, un Vitorfs izstāstīja Lipam Tulianam visus notikumus pie me�a dzirnavām un līdz �igānu aplenk�anai. Arī to, kādu galu ņēmusi zāļu ragana.
Virsnieks mierīgi klausījās un beidzot uzslavēja Vitorfa ap- mību.
Tātad Lida ir pulkve�a fon Greifensteina meita, � virsnieks sacīja, � es jau sen domāju, ka viņa nav �igānu bērns.
Es nevaru likties mierā, kamēr nedabūju Lidu, � Stenburgs ieminējās,
Te man jums kas jāpaskaidro, � Lips Tulians teica. � Lai jūs glābtu, viņa zvērējusi iet pie �igāna Kremo par sievu. Citādi �is nelietis man nebūtu ziņojis iet uz Kenigsteinu jūs atsvabināt. Vai viņa jums to nav stāstījusi?
Neviena vārda, � Stenburgs atbildēja.
Bet viņa jūs ļoti mīl, � Lips Tulians turpināja. � Viņa uz�upurējās, lai glābtu jūsu dzīvību. Nu jūs visu zināt.
Ne�ēlīgs liktenis, � Stenburgs �ēlojās, � tas manai sirdij tik briesmīgi liek ciest. �
Tur neko nevar darīt, � Lips Tulians atteica, � visām lietām ir savs laiks, kur cilvēks neko nevar grozīt.
Stenburgs klusēja.
Un kā jums ar Elzbeti? � Lips Tulians apjautājās Vitorfam.
Man neklājas labāk kā fon Stenburga kungam, � Vitorfs at�bildēja. � Labāk, virsniek, par to nejautājiet, tas ir lāsts!
Nogaidīsim, � Lips Tulians teica, draugam roku spiezdams. � Vēl visām dienām nav vakars, un daudzreiz ļaunais var vērsties par labu. Bet kas tur apak�ā par troksni?
Tūliņ tika paziņots, ka �igāni atradu�i izeju un bēgot. Lips Tu�lians ātri sarīkoja vīrus Zamuela vadībā, un pats ar Vitorfu un Stenburgu uzlēca zirgos un aizauļoja pa Pokavas ieleju gū,c t �i�gānus. Maksis fon Stenburgs skrēja kā traks � pats pirmais. Viņ� pamanīja, ka �igāni kaut ko nes uz nestuvēm. Domādams, ka tā ir Lida, ko tur nes, Stenburgs metās �igāniem virsū, sparīgi cērtot ar zobenu, �igāni gan �āva ar pistolēm, bet netrāpīja, un, kad Maksis bija nogāzis �etrus �igānus gar zemi, pārējie pameta nestuves un iemuka me�ā.
Nu pieskrēja arī Lips Tulians ar Vitorfu un uz nestuvēm atrada slimo �igānu virsaiti Kremo. Lips Tulians uzdeva Zamuelam sagūs�tīto Kremo aizvest uz Geijersburgas pili kā ķīlu Lidas vietā.
Mēness atkal apspīdēja Ojbinas stāvās klintis. Kāds vīrietis kāpa aug�ā pa tekū. Tas bija mantracis no Citavas viesnīcas. �onakt tas gāja viens pats. Aug�ā uzkāpis, viņ� iesvilpās un sauca:
Berta!
Te es esmu, � Berta atsaucās un pieskrēja mantracim � Zārbergam, jo tas viņ� bija. � Kā tev patika mana spoko�anās?
Tu labi nospēlēji savu lomu, � viņ� atbildēja, � labāk nevar vēlēties, tādā ce|ā mēs iegūsim lielu bagātību. Tagad te ir smuka summiņa ierakta, un, kad mēs to izņemsim, tad tūliņ dosimies uz ārzemēm. Tas ir, ja mēs būsim tik bagāti, kā es vēlos. Muļķa dvē�seles � visi �etri te ieraka savu naudu, un vieni pa�i te ierasties nedrīkst, baidīdamies no apburtās princeses.
Ne vien drēbnieks, bet arī miesnieks un abi rātskungi bija iera�ku�i lielas summas naudas, bet Zārbergs vēl gaidīja drēbnieku, kur� solījās lielu summu atnest uz klostera pagrabu.
Tur tev būs jāizģērbjas citādi, � Zārbergs teica Bertai, � es tev visu apgādā�u. Es atnācu tev to pastāstīt. Bet nu man jādodas atpakaļ uz Citavu.
Vēl kādu brītiņu tie apspriedās par jauniem plāniem.
* * *
Tai pa�ā stundā, kad Zārbergs sarunājās ar Bertu, maiznieks apmeklēja savu draugu drēbnieku. Viņ� atrada drēbnieku vēl krā�mējoties ap papīriem.
Es atnācu pie tevis, � maiznieks iesāka, � man tagad ir izdevība lēti nopirkt Lejasdzirnavas. Bagāts esmu diezgan, bet pa��laik man skaidrā naudā nav tik daudz pie rokas. Tamdēļ aizdod man tūksto� dālderus uz īsu laiciņu. Nauda tev būs dro�a.
Par nedro�ību nav runas, � drēbnieks atbildēja, � bet man nav skaidras naudas mājā.
Tev nav, � maiznieks teica, � ko lai es tur domāju, es zinu, ka tev katrā laikā savi tūksto� dālderu ir mājā, un vēl aizvakar tu saņēmi tik lielu summu.
Jā, jā, � drēbnieks stostījās, � bet es iepirku lielu vairumu tūka un tā izdevu visu skaidro naudu.
Kur tad tev tas tūks ir? Tad jau tur būs pilns vezums.
To vēlāk piesūtīs.
Un tu jau iepriek� samaksāji? Tas ir brīni�ķīgi!
Zināms, tas bija jādara, � drēbnieks meloja.
Brīnumu lietas, � maiznieks teica, � vakar es gribēju aiz�ņemties no miesnieka, bet �is tāpat mel�, ka neesot.
Klausies, � drēbnieks dusmīgi sacīja, � tā galu galā nav tava darī�ana.
Tev taisnība, � maiznieks teica, � velns sazin, kādos nagos jūs esat iekritu�i. Varbūt ka viesnīcas mantra�a nagos?
Mantracis ir goda vīrs, par viņu jūs neko sliktu nedrīkstat teikt, � drēbnieks aizrādīja.
Nu, tas tev pa�am jāzin, vecs diezgan esi. Gan es dabū�u citur naudu, bet tu ilgi vari gaidīt, lai es tevi vēlreiz apmeklēju. Bet to tev saku, man tu nekad netuvojies pēc palīdzības.
To es arī nedarī�u.
Redzēsim, � maiznieks teica, � bet es gan sve�o turu par blēdi. Nu, katrs pats ir savas laimes kalējs. Ar labu nakti!
Viņ� aizgāja.
Nerrs, � drēbnieks norūca, � viņ� skau� manu laimi. Pa�gaidi tik � kad es bū�u miljonārs, metī�u �ķēres un olekti kaktā. Tad brauk�u ar �etrjūgu!
Grāfam Flemingam bija taisnība, ka Hildai pat pie galma bija savi spiegi. Hilda bija skaista un ļoti bagāta, �īs īpa�ības kalpināja visu pasauli.
Pie galma bija daudz virsnieku, kas cienīja Hildu, un tā viņai bija iespējams uzzināt visu, kas tur notiek. Kaspars un Emma bija viņas ziņne�i.
Pēc virsmar�ala apciemojuma tai rītā Hilda runāja ar Gusti.
Viss iet kā pa diedziņu, � Hilda smējās, � es visu nokār�toju, un pēc nedaudz dienām tevi izsludinās kā grāfienes Rohlicas meitu.
Bet es jau tā neesmu, � Guste iebilda.
Tas nekas, � Hilda turpināja, � galvenais ir tas, ka man ir dokumenti. Elzbete varbūt jau sen ir mirusi, un viņa man arī nav derīga. Bet tu esi gudra un viltīga, es tevi visur varu izlietot.
Kamēr tās sarunājās, ieskrēja Emma, no Drēzdenes nākdama.
Ekselencei jābēg, � Emma iesaucās, � tuvojas briesmas. Jūs grib apcietināt.
Mani? � Hilda iztrūkusies jautāja. � Tas ir Fleminga darbs. Bet lai viņ� iedro�inās mani aizskart. Vēl man ir vara viņu iznīcināt.
Tagad vairs ne, � Emma sacīja. � Pats karalis ir jūs pavē�lējis aizvest uz Stolpenes pili cietumā. Ekselencei tūliņ jābēg, vēl �ovakar ierodas Flemings.
Tad tik tālu jau ir tās lietas, � Hilda sacīja. � Ko gan Fle�mings būs karalim samelojis? Nu, vēl nav viss zaudēts. Bet vai mani �emodāni ir aizsūtīti?
Jā gan, tie jau būs pāri robe�ai, � Emma atbildēja, � drīz tie jau atradīsies Vīnē.
Tas ir labi, �īs bagātības es nevaru zaudēt. Pilnica pieder man, par savām tiesībām es varu tiesāties. Savāciet labākās lietas � Guste ari nāks man līdz.
Uz kurieni? � Guste jautāja.
Vispirms uz Halli, � grāfiene atbildēja, � tur es bū�u Prū�sijas dajā � dro�ībā. Prū�i ar sak�iem ir ienaidā. Sai pilsētā man būs dro�s patvērums.
Hilda pavēlēja Kasparam iznīcināt visus mehānismus Venus templī, lai neviens neatklātu viņas viltību.
Kaspars visus aparātus jau bija iemetis dzelzs jaunavas bedrē.
Mantu saiņus sanesa parkā, un kāds arvien uzmanīja, vai no Drēzdenes puses netuvojas briesmas.
Tā pagāja diena, un pienāca vakars. Laiks bija apmācies un ļoti tum�s.
Tas mums par labu, � Kaspars teica, � �ādā laikā uz Pilnicu neviens nenāks.
Aizjūgtā kariete jau gaidīja pie parka vārtiņiem.
Kaspars ar laternu gāja pa priek�u, aiz viņa Hilda un beidzot Ernma ar Gusti.
Piepe�i krūmos kas ie�aukstējās, un Kaspars, Emmai vējlukturi atdevis, steidzās raudzīt. Pēc brītiņa viņ� iznāca, vezdams kādu mazu vīriņu.
Fleminga sekretārs, � Hilda iesaucās.
Tas, ieraudzījis Hildu, iesaucās:
Viņa grib bēgt!
Bet tie bija viņa pēdējie vārdi. Kaspars tam iegrūda dunci krūtīs.
Vai viņu atstāsim tepat? � Kaspars jautāja.
Nē, � Hilda atbildēja, � iemet viņu biezoknī, tur viņu lēti neviens neatradīs.
Kaspars to ātri vien izdarīja, kā arī izdzēsa asiņu pēdas uz celiņa.
Tad bēgļi steidzās uz karieti. Kaspars uzsēdās uz bukas, un visas trīs sievietes iekāpa karietē. Hilda bija ļoti apmierināta.
Tagad es varu smieties par saviem gūstītājiem, � Hilda teica. � Flemings savu gribu ir sasniedzis. Man bija jābēg. Bet nu nāks mana rinda. Piesargies, tu, varenais ministr!
Sagūstītais �igāns Kremo bija aizvests uz Geijersburgu. Viņ� viens pats bija saķerts, visi citi bija aizbēgu�i. Fon Stenburgs ar Vitorfu vēl ilgi dzinās pakaļ, bet velti: tie nevienu vairs nepanāca.
Lips Tulians visiem spēkiem gribēja palīdzēt, ļoti vēlēdamies
Maksi un Lidu darīt laimīgus, jo viņ� iedomājās pats savu nelai�mīgo mīlestību.
Lida bija projām, bet viņas iekārotājs � virsaitis Kremo � bija �e.
Ka �igāni tālu nebēgs un savu virsaiti neatstās, to visi zināja. Tie izdos Lidu pret Kremo. Ar to Maksis būtu pilnīgi mierā. Tādēļ Lips Tulians un Stenburgs apmeklēja apcietināto virsaiti.
Jūs man nenieka nedrīkstat pāri darīt, � Kremo spītīgi tei�ca, � es esmu cilts virsaitis, un, ja man kas ļauns tiks darīts, tad Lida no maniem ļaudīm var sagaidīt moku pilnu nāvi. Patiesi, ne matu jūs man nedrīkstat aizskart!
Nāciet, pulkvedi, � Lips Tulians teica, � nav ko klausīties �ī nelie�a draudos. Mēs Lidu atradīsim un atsvabināsim. Tad iz�maksāsim �im blēdim pelnīto algu, un Lida būs no sava zvēresta brīva.
Viņi izgāja.
Meklējiet vien, � Kremo norūca, � jūs Lidu nekad neat�radīsit.
Ja mēs Lidu arī atrastu, � Stenburgs ba�īgi teica, � viņa tomēr, savu zvērestu turēdama, nenāktu mums līdz.
Par to es arī domāju, � Lips Tulians atbildēja. � Tamdēļ, mīļais draugs, steidzies tūliņ uz Greifensteinu pēc Lidas tēva, lai viņ� tūliņ ierodas te. Lida savam tēvam nepretosies. Ceļ� jums ir dro�s. �igāni aizvilkās uz ziemeļu pusi. Bet tas jums tūliņ jādara.
Lips Tulians paņēma pergamenta lapu un, uzspiedis �melno roku�, iedeva to Stenburgam, sacīdams:
Tā jūs sargās pret krūmu vazaņķiem.
Stenburgs atvadījās no drauga un gāja ārā, kur Zamuels viņu gaidīja ar zirgu.
Jājiet ātri, pulkve�a kungs, un tieciet drīz atpakaļ, � Za�muels nosauca pakaļ, kad Stenburgs aizauļoja.
Drēbniekmeistars neievēroja sava drauga maiznieka padomu, bet jau otrā vakarā, smagu naudas maku nesdams, gāja blakus mantracim uz veco klosteri.
�odien jau nauda būs labi pacēlusies uz virspusi, � Zārbergs sacīja.
Vai mēs to jau �onakt nevaram izņemt? �"drēbnieks jautāja.
Vēl nevar, � Zārbergs atbildēja, � vēl mēness nav pilns. Bet mūsu prieks būs jo lielāks, kad izcelsim visu � tad būsim miljonāri. Mēs katrs varēsim nopirkt veselu firstu valsti.
Drēbnieks klusībā uzgavilēja par lielo laimi.
Bet sakiet, mīļais draugs, vai �onakt spoki arī rādīsies?
Rādīsies gan, bet nebaidieties: es protu spokus apsaukt.
Drēbnieks gan ļoti baidījās, bet biedrs to visādi dro�ināja.
Ap pusnakti tie iegāja klosterī. Zārbergs vispirms apvilka lielu riņķi sev un drēbniekam apkārt, sve�ā valodā runādams, tā ka drēbniekam �ermuļi vien skrēja caur kauliem!
Abra kadabra hokūspokus filiaks � un vēl kādus nesapro�tamus bohēmie�u vārdus.
Tad viņ� iegalvoja drēbniekam, lai �is izturoties vien mierīgi, iek�pus riņķa neviens velns nedrīkstot rādīties.
Drēbnieks nometās ceļos, jo kāds spoks mūku mētelī, kapuci galvā, nāca taisni uz viņiem.
Spoks apstājās pie apvilktās līnijas, bet ar roku tvarstījās uz drēbnieka pu,si.
Zārbergs atkal kaut ko bubināja.
Zibens ātrumā spoks nometa kapuci, un bija redzama velna galva ar ragiem.
Visvarenais Dievs! � drēbnieks iesaucās un paģība.
Berta aizgāja, un Zārbergs cēla aug�ā paģību�o drēbnieku, stās�tīdams, ka viņ� esot ļauno garu aizdzinis. Drēbnieks vēl trīcēja kā ap�u lapa, bet Zārbergs apgalvoja, ka �onakt velns vairs nerādī��oties. Bet nu bija laiks ierakt naudu. Zārbergs ātri izraka bedri un ielika tanī smagu naudas maku, arī drēbnieks pielika savu maku klāt.
Bedri ātri aizbēra, un racēji steidzās atpakaļ uz Citavu.
Atpakaļ iedami, tie pārrunāja par maiznieka neuzticību, un drēb�nieks baidījās, ka tik kāds nesamulsinot viņa sievu.
Maiznieks nedrīkst iemaisīties, � Zārbergs domāja, citādi viņam būs jāņem palīgā duncis.
Galma virsmar�als fon Levendāls piebrauca pie ministra Fle�minga un atrada pēdējo lielā uztraukumā.
Tagad būs, � ministrs teica, � karalis būs manu rakstu par grāfieni Kozelu lasījis � tas ir, vai nu es � vai grāfiene Kozela, abi mēs vairs nevaram vienu gaisu elpot.
Bet ko varētu gaidīt? � Levendāls jautāja.
To nevar zināt, � ministrs atbildēja. � Es gan esmu darījis visu, lai viņu gāztu, bet, patiesību sakot, Denhofiene karalim ir apnikusi, un, ja viņ� satiek grāfieni Kozelu, tad man jākrīt un tev arī.
Vai jūsu sekretārs vēl nav atpakaļ?
Nē, viņ� nav no bailīgajiem, viņ� uzmana grāfieni.
Viņiem tā sarunājoties, ienāca karaļa vēstnesis un pasniedza ministram kādu aploksni.
Flemings to, steidzīgi attaisījis, klusu pārlasīja.
Urā! Uzvara ir mūsu, � ministrs iesaucās. � Apcietinā�anas pavēle. Karalis pavēl grāfieni Kozelu apcietinātu nogādāt Stolpenes pilī.
Brangi, brangi, � Levendāls piebalsoja, un ministrs pavēlēja tūliņ iejūgt, lai var doties uz Pilnicu.
Divus virsniekus ar divdesmit kareivjiem paņēma līdz kā pava�doņus.
Jau metās krēsla, kad tie sasniedza Pilnicu.
Es nāku karaļa uzdevumā, � ministrs teica sulainim, � man tūliņ jārunā ar grāfieni.
Tad es jūs pieteik�u.
Nav vajadzīgs pieteikt, � ministrs atteica un, kareivjiem uzdevis pagaidīt, devās grāfienes buduārā. Telpa bija tuk�a.
Neko nesagaidījjs, viņ� iegāja guļamistabā. Nevienas cilvēka dvēseles! Gulta bija neaiztikta.
Flemings skrēja atpakaļ pie sulaiņiem.
Kur grāfiene?! � viņ� neganti uzbļāva.
Mēs nezinām, � tie atbildēja, � kop� vakardienas neesam viņu redzēju�i.
Ministrs vēl nevarēja ticēt un izskrēja visas pils telpas.
Grāfiene Kozela ir aizbēgusi, � ministrs neganti iesaucās.
Sulaiņi un kalpones � visi tika nopratināti, bet neviens neka
nezināja pateikt.
Ministrs, redzēdams, ka nekādu skaidrību nedabūs, izskrēja parkā, saukdams savu sekretāru, kuram visādā ziņā tur vajadzēja atrasties.
Bet nekādas atbildes nedabūja. Protams, ka sekretāra līķis no krūmiem nevarēja atbildēt.
Beidzot pārmeklēja arī Venus templi, bet visa meklē�ana bija veltīga.
Bija skaidri redzams, ka Hildas vairs Pilnicā nav.
Flemings sa�utis atgriezās Drēzdenē.
Viņ� bija ieradies par vēlu � Hildai bija izdevies aizbēgt!
Maksis fon Stenburgs bija nojājis tālu ceļu, bet no �igāniem nekas vairs nebija manāms.
Tagad viņ� jāja drusku lēnāk, kad uzreiz no krūmiem izlēca klaidoņu bars un apturēja jātnieku. �autenes pacēlu�i, tie pavēlēja padoties.
Maksis nolēca no zirga un izrāva zobenu.
Klaidoņu vadonis paskaidroja, ka Maksi ņem�ot līdz, kamēr par to samaksā�ot izpirk�anas naudu.
Maksis gribēja atdot klāteso�o naudu un lūdzās, lai viņu atlai��ot, bet vadonis uz to neielaidās, prasīdams, lai Maksis atdod zobenu, pretējā gadījumā viņu uz vietas no�au�ot.
Te Maksis iedomāja Lipa Tuliana iedoto pergamentu un, to iz�vilcis, atritināja.
Tur bija redzama melnā roka.
Pie velna, � klaidoņi iesaucās, � kur jūs, kungs, to ņēmāt?
Lips Tulians man to iedeva, jo es nāku no viņa, � virsnieks atbildēja.
Kungs, � bandītu vadonis teica, � mani sauc par zaļo Ansi. Jājiet laimīgs savu ceļu, bet, lūdzu, nestāstiet Lipam Tulianam par mūsu uzbrukumu.
Stenburgs to apsolīja, un klaidoņi acumirklī pazuda krūmos.
Maksis laimīgi sasniedza Greifensteinas pili, kur tas uz balkona kāpēm satika veco pulkvedi.
Fon Stenburgs nu visu izstāstīja vecajam pulkvedim, un abi no�lēma tūliņ, kad Maksis būs drusciņ atpūties, doties ceļā.
Vai Lida patiesi ir vecā pulkve�a meita, tas pierādīsies, kad vi�ņai liks aprakstīt krustiņa izskatu.
Maksis aizgāja gulēt, lai atspirdzinājies tūliņ varētu ceļot uz laupītāju virsnieka Lipa Tuliana paslēptuvi.
Citavas drēbniekmeistars, vēl aiz bailēm drebēdams, pārnāca mājās.
Sieva jau bija uzcēlusies un neganti sa�utusi par vīra nakts- gaitām.
� Kur tu, lupatniek, visu nakti vazājies? � viņa tam uzsauca un sagrāba slotas kātu. � Pie palaidniecēm esi bijis un naudu aiz�nesis?
Nabaga drēbnieks, no sitiena baidīdamies, gribēja izbēgt un skrēja pa trepēm aug�ā, bet sieva to aug�ā panāca un pamieloja ar slotas kātu.
Sieviņ, sieviņ, � drēbnieks lūdzās, � es izteik�u tev visu taisnību, tik nesit � nesit! Es jau gādāju par mūsu abu laimi!
Drēbnieks nu arī visu izstāstīja, jo nevarēja vairs slēpt, tādēļ' ka sieva jau bija uzgājusi, ka vīrs visu naudu aiznesis no mājas.
Sākumā gan sieva neticīgi klausījās, bet galu galā apmierinājās, jo vīrs ta�u nekādās palaidnībās nebija bijis.
Nopratinājusi sīki jo sīki, viņa to aizsūtīja gulēt, bet pati, lakatu apmetusies, aizsteidzās pie maizniekmeistara pēc padoma.
Skroderiene izstāstīja maizniekam visu, ko viņa no vīra dzirdē- jusi.
Tas tik purināja galvu un teica, ka �is jau to esot domājis, ka drēbnieks bū�ot ielaidies ar sve�o mantraci. Bet viņ� turot sve�o par krāpnieku. Sve�ais tik gribot izvilkt naudu. Bez tam sve�ais vēl ar miesnieku un diviem rātskungiem arī nesu�i smagus makus uz klostera drupām. Viņ� pasaulē esot daudz ceļojis un skaidri zinot, ka tāda naudas ierak�ana esot tīrā krāp�ana, nauda naudu jau ne�izcel�ot no zemes.
Skroderiene kļuva nemierīga un lūdza maiznieku vakarā ieras�ties pie �iem.
Maiznieks vakarā arī pa�am drēbniekam ieskaidroja, kā patie�sībā ir: sve�inieks cits nekas neesot, kā beidzamais krāpnieks, un ka kaimiņi būtu laimīgi, ja tie vēl savu naudu dabūtu atpakaļ.
Ak Dievs, � skroderiene iesaucās, � ko lai mēs tagad darām?
Jāiet uz Ojbinu naudu izņemt, � maiznieks atbildēja, � ce�rēsim, ka nauda vēl būs turpat, kur to ierakāt, bet es � es tomēr �aubos!
Nemiera gars nelāva Lipam Tulianam rimties. Zinādams, ka �igāni izdos Lidu pret Kremo, viņ�, gribēdams aizmirst Adlersber�gas pilskundzi, nevarēja palikt uz vietas. Tamdēļ tas rīkojās uz dārgumu iegū�anu, kas atradās Freibergas doma pagrabos.
�oreiz tas gribēja lielāku skaitu vīru Vitorfa vadībā atstāt mājās, jo nevarēja jau zināt, ka neuzbrūk �igāni vai citi pretinieki neuzok�ķerē viņa paslēptuvi.
Fon Stenburgs vēl nebija atgriezies, un Lips Tulians ari nedo�māja viņu gaidīt, bet �is darī�anas uzdeva Vitorfam.
Vitorfs izskatījās bēdīgs.
Kas tev ir? � Lips Tulians viņu uzrunāja. � Tu esi mans draugs, stāsti jel!
Tas ir � Elzbetes dēļ, � Vitorfs atbildēja.
Ak tā, vai Elzbete vēl arvien liedzas tev piederēt?
Zināms.
Zēl. Būtu tā kāda cita skuķe, es sacītu � ņemiet ar varu: gan vēlāk iemīlēs un dzīvos. Bet ar Elzbeti tā nav. Tādu meiteni nevar piespiest.
Viņa jau mani mīl, un tā ir mana nelaime, � Vitorfs atbil�dēja. � Vienīgais, kas mūs �ķir, ir zvērests, ko viņa devusi savai mātei � nekad nebūt laupītāja sievai.
Nogaidīsim, � Lips Tulians viņu mierināja, � ar laiku viss var grozīties. Beidzot varbūt Elzbete apdomāsies. Bet ko jūs man vēl gribējāt sacīt?
Elzbete man uzticēja, ka viņas māte uz mir�anas gultas tei�kusi, ka Glashites baznīcas sakristejā � skapī � esot kāda kastīte ar sak�u vapeni uz vāka � tanī atrodoties papīri, dokumenti par Elzbeti un viņas māti. Sie dokumenti Elzbetei būtu ļoti vajadzīgi.
Sos dokumentus es atnesī�u. Vitorf, jūs tos dabūsit.
Lips Tulians vēl pamācīja Vitorfu, kā apsargāt Kremo, jo viņ� domāja aiziet uz lielāku laiku.
Bet ja Lida sava zvēresta dēļ neies tēvam līdz � viņai ir Elzbetes raksturs, � Vitorfs piebilda.
Lips Tulians rūgti pasmīnēja.
Meiteņu fantāzijas, � viņ� teica, � Vitorf, jūs vēl esat jauns, glu�i jauns, vēlāk jūs domāsit citādi. Zināms, sievieti mēs nekad nepazīsim, viņas raksturs ir neizdibināms, nē, sieviete vīrietim ir un paliek noslēpums. Bet labāk runāsim par citām lietām. Sis mans gājiens Saksijā uz ilgāku laiku būs pēdējais, jo esmu nodomājis iet uz Slēzijas robe�ām. Man jāsatiekas un jāizrēķinās ar savu nāvī�gāko ienaidnieku, grāfu Martinicu. Pateicoties gadījumam, es zinu, "ka viņ� ieradī�oties Breslavā. Tur tas palik�ot neilgu laiku. Mans atriebības zvērests ir jāpiepilda.
Ārā bija dzirdami soļi. Iesteidzās kāds vēstnesis.
Ā, � Lips Tulians iesaucās, � no Drēzdenes � kas tur labs dzirdams?
Svarīgas lietas, � spiegs atbildēja, � ministrs Flemings strādā.
Patiesi, � Lips Tulians teica, � cienījamais grāfs tikmēr rausies, kamēr man ar viņu būs jāparunā kāds nopietns vārds.
Vēl ko, � spiegs teica, � ministrs slepenībā vervē karaspēku jūsu gūstī�anai.
Manis dēļ � mēs esam Bohēmijā, lai viņ� meklē pa Saksiju, cik grib. Bet vai par Zārbergu arī ko neesi dzirdējis?
Nē, virsniek, par �o bendi tagad nekas nav dzirdams, viņ� būs aizlaidies uz ārzemēm.
Savam liktenim viņ� tomēr neizbēgs. Libu�e fon Freidenberga viņu mierā nelaidīs.
Drēzdenē vēl kas grozījies, � spiegs turpināja. � Karalis pieņēmis grāfieni Denhofu par mīļāko un grāfieni Kozelu pavēlējis apcietināt, bet tā vēl pie laika esot izbēgusi. Ministrs sa�utis esot rakstījis uz Prūsiju, lai izdodot grāfieni Kozelu.
Tad ir gan lielas lietas notiku�as, � Vitorfs ieminējās.
Es drīz vien dzirdē�u vēl vairāk, � Lips Tulians sacīja, � Hilda var sacensties ar pa�u velnu.
Bet viņa jūs mīl, � Vitorfs teica.
Jā, jā, � virsnieks murmināja, � bet savas kaislības dēļ viņa mani iegrūda nelaimē. Ja nebūtu Hildas, daudz kas būtu no�ticis citādi � tad nebūtu arī Lipa Tuliana. Viņa ir sieviete. Ja Hilda būtu vīrietis, es jau sen būtu viņu iznīcinājis. Bet sievieti es nemū��am neaiztik�u � nekad!
Pamājis Vitorfam, lai tas viņam neseko, Lips Tulians lielos, ne�mierīgos soļos aizgāja vientulībā sakārtot savas domas.
Hallē pie tirgus laukuma atradās lepnākā viesnīca �Pie prū�u kroņa�.
Tanī patlaban uzturējās Hilda ar saviem pavadoņiem � Gusti, Emmu un Kasparu.
Domādama sevi sve�as valsts apsardzībā, Hilda bija aizrakstī�jusi vēstuli savam ienaidniekam grāfam Flemingam, tanī izgāzdama visu savu �ulti, un priecājās sevī, ka viņas ienaidnieks plīsīs aiz dusmām.
Savas varas augstumos būdama, viņa sev Prūsijā bija ieguvusi draugus un bija dro�a, ka tie viņu katrā ziņā aizstāvēs.
�odien viņa gaidīja sūtni no Drēzdenes, kuram bija uzdots ar labu izlīgt ar Hildu.
Par tādu bija izredzēts vecākais ģenerālis fon Vacdorfs.
� Es nāku uz sarunām, � ģenerālis iesāka, � mani sūta ka�ralis un arī ministrs � grāfs Flemings.
Es gribu uzklausīt, ko valdnieks man grib sacīt, � Hilda atbildēja.
Viņa majestāte karalis, � ģenerālis teica, � liek jūsu ekse�lencei sacīt, ka viņ� vēlas, lai jūs atgrieztos uz Pilnicu. Valdnieks jums apsola pilnīgu brīvību, bet dokumentu viņ� no jums grib dabūt atpakaļ.
No�ēloju, ka uz to nevaru iet, � Hilda atbildēja, � Pilnicā es nebū�u dro�a un dokumentu es neizdo�u � nē, tas atrodas tādā vietā, kur to neviens neatradīs.
Ekselence pati sev kaitē ar tādu ietiepību, � ģenerālis teica.
Viņa majestāte ir cie�i apņēmies atdabūt dokumentu. Ja jūs lab�prātīgi nenāksit atpakaļ uz Pilnicu, kura jums arvien piederēs, tad' Saksijas valdība Prūsijai pieprasīs jūs izdot.
To es domāju, � Hilda mierīgi atbildēja, � bet es nebaidos, Prūsijā es esmu dro�a.
Pārdomājiet visu labi, � ģenerālis teica, taisīdamies aiziet,
trīs dienas es palik�u te gaidīt jūsu atbildi. Gadījumā, ja jūs liegtos, tiks pielietoti citi līdzekļi.
Es nebaidos, � Hilda atbildēja.
Pēc trim dienām es atnāk�u, � ģenerālis teica un atsveicinā�jies aizgāja.
Tikko ģenerālis bija aizgājis, tā ienāca Hildas uzticamā Emma, kura bija noklausījusies sarunu. Emma ieteica nepalikt Prūsijā, bet bēgt uz Bohēmiju, ta�u Hilda tam nepiekrita, negribēdama ierādīt, ka viņai bail. Hildas �emodāni un kastes bija nogādāti dro�ībā. Vi�ņas bagātība vēl arvien sniedzās miljonos. Tādēļ viņa gribēja izpildīt savas vecās iedomas un, pilnīgā brīvībā būdama, mēģināt iemantot Lipu Tulianu. Emma arī no �ī nodoma gribēja viņu atrunāt un pierunāt Hildu bēgt uz Bohēmiju. Hilda tomēr palika pie sava.
Ģenerālis Vacdorfs'pa to laiku neturēja rokas klēpī. Domādams, ka Hilda nepadosies, viņ� griezās pie Halles gubernatora ģenerāļa fon Vinterfelda, ar kuru bija draudzīgās attiecībās. To viņ� pieda�būja tik tālu, ka gubernators apsolīja Hildu stingri uzraudzīt un neatļaut viņai mainīt dzīves vietu.
Ģenerālis Vacdorfs tomēr kaut ko bija panācis. Draudo�i mā�koņi strauji savilkās pār Hildas galvu.
Zārbergs nestāvēja dīkā. Naudas kārība viņu kairināja, un daudz viltības viņam bija jāizlieto, iekams tam izdevās vienu no rātskun�giem pierunāt arī klostera drupās ierakt naudu. Pilsdrupās jau visi �etri � abi rātskungi, drēbnieks un miesnieks, bija ieraku�i naudu, bet klostera drupās vēl tikai drēbnieks un miesnieks vien.
Rātskungs gan ļāvās pierunāties, bet bija ļoti �aubīgs.
�ovakar Zārbergs gaidīja rātskungu, kur� arī atnāca ar biezu biezo muķi. Zārbergs bija ilgi gaidījis, tamdēļ tie nekavējoties no�kāpa klostera pagrabā. Zārbergs ātri vien apvilka burvju riņķi un, lāpstu paķēris, izraka bedri, kur iegremdēt naudas maisus.
Rātskungs, ātri ķerdams, satvēra Zārberga maisu, tas nebija labi aizsiets un krita � no tā izbira akmeņu gabali.
Zārbergs satrūkās.
Bet rātskungs klupa Zārbergam virsū, kliegdams: � Tu blēdis � viltnieks!
Zārbergs gan gribēja izvairīties, bet krita, un rātskungs tam uzklupa virsū, saturēja un kliedza: � Manu naudu atdod, tu krāp�nieks � visu, visu, uz vietas!
Kamēr tie cīnījās, Berta izlīda savā spoku apģērbā, nejēdzīgi ūk�ķēdama, bet rātskungs savā uztraukumā to nebūt nemanīja.
Spoks nometa kapuci un devās pie cīnītājiem. Ar visu spēku grūzdama, Berta iegrūda savu dunci līdz spalam rātskungam mu�gurā. Tas iekliegdamies novēlās no Zārberga un pēc otrā dūriena, krākdams beidza elpot.
Blē�i, slepkavas! � bija viņa pēdējie vārdi.
Spoks nometa savu velna galvu, kas bija izdobts ķirbis, un palīdzēja Zārbergam piecelties.
Mums jābēg, � Zārbergs teica, � labi, ka mēs pārējo naudu jau esam noliku�i dro�ā vietā. So naudu arī noliksim un apraksim līķi.
Ka sacīts � darīts. Berta atri noglabaja naudas maisu, un Zār�bergs ieraka rātskunga līķi.
Pēc tam arī slepkavas tūliņ aizbēga no klostera drupām.
* * *
Pagāja labs brīdis. �etri cilvēki nāca un iegāja klostera pagrabā. Tie bija Citavas pilsoņi � maiznieks, miesnieks, drēbnieks un otrs rātskungs. Maiznieka sabaidīti, tie gribēja izņemt savu ierakto naudu.
Klostera pagrabā miesnieks bija ieracis vislielāko summu.
Vispirms izmeklēja to vietu, kur drēbnieks bija ieracis, tur nekā cita neatrada, kā ķieģeļu un akmeņu gabalus. Tas pats bija tanī, kur miesnieks bija ieracis savu naudu.
Nabaga piemānītie nu devās uz pils pagrabu, kur arī rātskungs bija apracis savu daļu. Meklē�anas iznākums bija tāds pats, ka klostera pagrabā. No naudas vairs nebija ne vēsts, atradās vienīgi ķieģeļu un akmeņu gabali. �
Kam nu ir taisnība? � maiznieks jautāja, � kur� no mums- nu ir muļķis?
Apkaunēju�ies un izbiju�ies, visi trīs piekrāptie nevienu vārdu nedabūja pār lūpām. Redzēdami, ka tie tik muļķīgi piekrāpti, viņi nosprieda doties atpakaļ uz Citavu un krāpnieku varbūt vēl notvert viesnīcā. Bet miesnieks neatlaidās, lai vēlreiz pārmeklējot klostera pagrabu, kur viņ� esot pamanījis svaigu rakumu, varbūt tur bū�ot naudas maisi paslēpti.
Ar jaunām cerībām vīri ķērās pie darba un izraka nogalinātā rātskunga līķi. Racēji palika stīvi no bailēm.
Mūs visus nogalinās, � drēbnieks iesaucās un skrēja kā traks pa trepēm aug�ā, rātskungs tam pakaļ un beidzot arī maiznieks ar miesnieku.
Ojbinas drupās bija atkal klusums. Mēness apspīdēja līķa seju, bet drīz paslēpās aiz mākoņiem, it kā riebumu sajuzdams par neģē�līgo slepkavību.
Sak�u zeme bija kareivju pārpludināta. Grāfs Flemings izsūtīja kareivjus pa visām malu malām, lai beidzot darītu galu laupītāju pārdro�ībām., Apcietināja vairākus klaidoņus un aizveda uz Drēzdeni, bet nekur nebija atrodams bīstamais laupītāju virsnieks Lips Tulians, ne arī kāds no viņa apak�niekiem.
Pārmeklējot nodedzinātās me�a dzirnavas, atrada, ka tur bojā gājusi vienīgi ēka, bet nav sadedzis neviens cilvēks, ne arī mantas. Un, kad pienāca ziņa, ka aplaupīta Veisenfelsas sudraba velve, tad vairs nebija �aubu, ka pārdro�ais laupītājs Lips Tulians vēl ir dzīvs. Tas radīja lielas izbailes, jo arī Zarberga briesmu darbi tika pierē�ķināti Lipam Tulianam.
Visās baznīcās lūdza Dievu. Un vecos, atvaļinātos kareivjus sa�derēja par pilsētu sargiem. Par Lipu Tulianu klīda da�ādas bau�mas � ka tas visur redzēts, bet arvien neizprotamā kārtā pazudis. Sīs tenkas visvairāk uztrauca ļau�u prātus.
Gadījās pat, ka vienu otru ciemu iedzīvotāji atstāja.
Arī Glashites pilsētā pie Miglicas upītes par apsargātājiem bija pieņemti veci invalīdi, bet tie, bīdamies no laupītājiem, naktis pa�vadīja kādā krodziņā. Tā kā apgaismo�anas nebija un arī mēness nespīdēja, tad visas ielas bija ietītas biezā tumsā.
Sādā tum�ā naktī Glashitē ieradās Lips Tulians ar savu bandu un, nesatiku�i nevienu sargu, piegāja pie sakristejas durvīm.
Novietojis sargus, Lips Tulians ar vienpadsmit laupītājiem ap�lūkoja varenās sakristejas durvis. Ekoldam bija sainis ar da�ādām atslēgām un mūķīzeriem.
Pēc īsām pūlēm atmūķēja smagās ozolkoka durvis. Bet aiz tām vēl atradas otras, dzelzs durvis. Tās bija aizslēgtas ar tā saukto �skrūvju aiz�aujamo� un tādēļ nebija nekādā ziņā atmūķējamas. Arī biezais mūris nebija izlau�ams.
Brītiņu apdomājis, Lips Tulians pavēlēja saviem ļaudīm aiztaisīt biezās ozola koka durvis un ar visiem spēkiem tās turēt ciet, bet pats viņ� palika stāvam starp abām durvīm. Tagad vienpadsmit vīrie�iem vajadzēja izlietot visus spēkus, lai noturētu durvis.
Biezās ozola durvis arvien vairāk ļodzījās un brīk�ķēja, un lau�pītāji ar visiem spēkiem pūlējās tās saturēt.
Pēk�ņi norībēja dobj� dārdiens.
Diezgan! � virsnieks iesaucās.
Ekolds atvēra durvis. Kāds brīnums! Dzelzs durvis bija vidū pārlūzu�as un caur izlauzto plaisu virsnieks jau bija paspējis ielīst sakristejā. Tad atkal atskanēja dobji brīk�ķi, un pēc da�ām minūtēm iznāca virsnieks, nesdams labajā rokā mazu kastīti ar sak�u vape- ni � Elzbetes dokumentiem.
Izdevās, � viņ� iesaucās, � es dabūju, ko vēlējos, tagad dosimies projām.
Turpinājums nakamaja burtnīca.
GVIDO FELZS
REIZ DZĪVOJA LAUPĪTĀJS LIPS TULIANS
Vēsturisks romāns desmit burtnīcās pēc klosteru, baznīcas un kriminālhroniku ziņām
Astotā burtnīca
Hallē gatavojās lielas lietas.
Hilda bija tikko atgriezusies no Berlīnes un tagad uzturējās viesnīcā �Pie prū�u kroņa�.
Ar saviem panākumiem Berlīnē tā bija ļoti apmierināta, jo bija uzņemta kā princese un bez tam viņai bija apsolīta labākā dro�ība. Emma un Kaspars gan negribēja �ai dro�ībai ticēt, bet Hilda pa�stāvēja, ka esot diezgan gudra un neviens to nevarot tik viegli piemānīt. Un tomēr viņai bija jāpiedzīvo maldī�anās . . .
Aizritēja vairākas nedēļas bez kāda sevi�ķa notikuma. Hilda jau sāka domāt par Lipu Tulianu un aizsūtīja Kasparu, lai uzmeklē to, bet viņas uzticamais atgriezās bez jaunām ziņām.
Hilda kļuva nepacietīga. Te kādā dienā, kad Hilda atradās ēdam�istabā, Emma pieteica ģenerāli Vacdorfu. Pēdējais ienāca.
Kas jums nu man sakāms? � Hilda jautāja.
Ekselence, � grāfs mierīgi atbildēja, � karalis vēlas, lai jūs dzīvotu Pilnicā. Un, ja tiek atdots dokuments, tad neviens nedrīkst jūs apgrūtināt. Tad Pilnicas pils paliek jūsu īpa�ums.
Pavisam sare�ģītas lietas, � Hilda smējās, � tas izklausās, it kā �ēlastības maize man būtu pasniegta!
Nekādā ziņā, ekselence, tā vienīgi vēlē�anās reiz izbeigt �o lietu, lai reiz �īs pasakas pie galma izgaistu. Un tā ir tie�ām vē�lama lieta.
Tas ir tādēļ, ka no manis baidās, � Hilda atbildēja, � es daudz ko zinu, kas sagādātu lielajiem kungiem vienu otru rūgtu stundu. Jā, es visu redzu!
Tad jūs, ekselence, ne uz ko negribat ielaisties?
Nē! � Hilda iesaucās, � es neizlaidī�u savus iero�us no rokām. Ejiet, ģenerāl, �ī ir mūsu pēdējā saruna.
Vacdorfs palocījies taisījās iziet, kad priek�istabā noklaudzēja soļi. Bija dzirdama pie�u un zobenu �ķindoņa un Emmas dusmīgā balss. Tad atvērās priek�kars un zālē ienāca prū�u ģenerālis fon Vinterfelds � Halles gubernators.
Vienā ziņā viņ� līdzinājās ģenerālim Kijau � arī viņ� bija sie�vie�u ienaidnieks.
Es prasu gandarījumu, ekselence! � Hilda auksti sacīja. � Kā jūs uzdro�ināties nepieteiku�ies �e ienākt? Es par to �ēlo�os Berlīnē.
Se � lasiet, � gubernators sacīja, izvilkdams kādu papīru. � So pavēli nupat kā atsūtīja no Berlīnes. Prū�u valdība man pavēl jūs izdot Saksijai!
Tas nevar būt, � Hilda stostījās, � es ta�u biju Berlīnē � man apsolīja dro�ību, tā ir maldī�anās, pārskatī�anās�
Nav tiesa, � gubernators atbildēja, � prū�u valdība nekad nepārskatās. Karalis Augusts apsolījis izpildīt visas prū�u prasības, un par to mans valdnieks atsauc grāfienes Kozelas apsardzību!
Atmaksa, � Hilda piemetināja.
�ovakar es kareivjiem lik�u pavadīt grāfieni līdz robe�ai, � Vinterfelds sacīja Vacdorfam, � un tur viņa tiks izdota sak�iem.
Es protestēju, � Hilda izmisusi iesaucās, � tas ir pret tautu tiesībām � es ceļu iebildumus.
Nekas nelīdz, � gubernators sacīja, plecus raustīdams, � viesnīca ir aplenkta, un jau �ovakar kareivji jūs aizvedīs līdz robe�ai.
Mēs varam iet, � Vinterfelds pamāja savam draugam, � grāfiene ir izspēlējusi savu lomu.
Vacdorfs, uzmetis vēl līdzcietīgu skatu Hildai, sekoja guberna�toram.
Izdota, � Hilda vaidēja, � cietums� es jūtu � briesmīgs liktenis �
Emma ieskrēja, paziņodama, ka visa viesnīca aplenkta.
Hilda vēl cerēja uzpirkt vedējus un izbēgt, viņa uzdeva Emmai uzzināt, uz kurieni to vedīs. Bet Emma neko nepanāca.
Prū�u kareivji zināja tik savu uzdevumu � aizvest Hildu līdz robe�ai. Uz kurieni pēc tam � tas palika noslēpums.
Zārbergs redzēja, ka viņ� Citavā mantra�a lomu izspēlējis.
Noskatījies rātskunga līķa atra�anu, viņ� saprata, ka nu viņu gūstīs. Sī iemesla dēļ tas noņēma lieko bārdu, pārģērbās citās drē�bēs un nolēma uzturēties Bi�ofsverdā netālu no Citavas, jo tik tuvu nevienam nenāks prātā meklēt. Novietojies labākajā viesnīcā, viņ� nodomāja �e palikt uz ilgāku laiku, kamēr apklusīs meklē�ana un viņ� varēs izņemt Ojbinā noslēpto mantu un noglabāt to dro�ākā vietā.
Viņ� iestāstīja viesnīcniekam, ka atbraucis no Gerlicas, jo tam Drēzdenē esot gaidāma kāda prāva, bet da�u iemeslu dēļ negribot uzturēties Drēzdenē, bez tam arī sievas slimības dēļ izvēlējies klu�sāku stūrīti. Viņ� arvien kārtīgi samaksāja savu rēķinu, izlikdamies godīgs cilvēks.
Kamēr Berta spēlēja slimnieces lomu, Zārbergs gāja viesistabā satikties ar ceļotājiem, lai ievāktu jaunas ziņas. Jau trīs dienas tie bija pavadīju�i viesnīcā, bija iestājies lietains laiks. Patlaban Zār�bergs dzēra pun�u, kad viesnīcā ienāca divi jauni ceļotāji un stās�tīja, ka nākot no Citavas. Viesnīcnieks arī viņiem piedāvāja pun�u, bet ceļotāji izteicās, ka tas viņu makam iznākot par dārgu.
Man vienam ir par daudz garlaicīgi, un manam makam tas nekaitēs, es izmaksāju, ja tik kungiem ir patīkami ar mani kopā iedzert, � Zārbergs uzaicināja.
Ceļotāji ar pateicību pieņēma Zārberga piedāvājumu un nosēdās pie galda. Nu dzerot bija laiks patērzēt, viņi pārrunāja pa�reizējos notikumus.
Citavie�i stāstīja, ka pie viņiem nonāvēts kāds godīgs rātskungs, kuram sve�inieks iestāstījis, ka no zemes varot izrakt mantu, bet, lai to iegūtu, tad zināmā vietā vajagot ierakt naudu. Tad nu arī ieraku�i naudu. Bet drīz vien sve�inieks izrādījies par lielu blēdi un slepkavu. Tagad �o cilvēku meklējot pat Bohēmijā un Slēzijā.
Nekādu lielu bagātību slepkava tomēr neesot ieguvis, jo gandrīz visu izkrāpto naudu otrā dienā ļaudis atradu�i ieraktu citā vietā.
Pie �iem vārdiem Zārbergs redzami uztraucās, bet, ātri savaldī�jies, paskaidroja, ka pie tā esot vainīgs stiprais pun�s. Tad, aiz�bildinājies ār nogurumu, viņ�, atvadījies no ceļotājiem, steidzās nemiera pilns uz savu istabu.
Visa iegūtā nauda ir pagalam, � viņ� iesaucās un izstāstīja Bertai, ko bija dzirdējis no citavie�iem.
Tur nekas vairs nelīdz, � Berta viņu mierināja, � kas pro�jām, to mēs vairs nedabūsim, labāk mēģināsim iegūt kaut ko jaunu.
Tas velna maiznieks ir pie visa vainīgs, � Zārbergs lamājās, � ar kādu prieku es viņam apgrieztu kaklu.
Berta bija vēl .viltīgāka, naudas kārāka un ne�ēlīgāka kā Zār�bergs, tādēļ pēdējais tai arvien visās lietās paklausīja.
Berta apsolījās tepat Bi�ofsverdā iegūt kādu laupījumu.
Viņa bija iedraudzējusies ar viesnīcnieci un bie�i ieradās pie tās papļāpāties, kur arvien bija sapulcējo�ās arī citas^sievietes, kuras daudz ko zināja pastāstīt.
Arī �ovakar Berta, iegāja pie saimnieces un jau atrada priek�ā kādas �etras sievietes. Patlaban viņas runāja par spoko�anos baz�nīcā.
Jums, kundze, es labprāt izstāstu, � kāda sieviete sacīja Bertai. � Lielajā baznīcā no katoļu laikiem guļ ļoti daudz bagātības. Toreiz, reformācijas laikmetā, �ī manta tikusi apķīlāta, bet miru�o gari ar to neesot apmierināti. Toreiz �ai baznīcā sprediķojis varens priesteris, liels runātājs. Un cilvēki stāsta, ka laiku pa laikam viņ� uzceļoties no kapa un ap pusnakti kancelē sprediķojot. Drausmīgi esot to uzlūkot, kad viņ� stāvot baltā priestera uzvalkā un kad tam galvas vietā uz pleciem rēgojoties miroņa galvaskauss.
Visas klausītājas nodrebinājās, tikai Berta palika vienaldzīga, viņa jau perināja jaunus plānus.
� Bet manta tur tie�ām esot lieliska, � otra sieva piemetināja. � Daudz zelta naudas, zelta trauki, rotas ar dārgakmeņiem milzīgā vērtībā.
Tagad Berta uzdeva jautājumus, jo gribēja uzzināt, kurā vietā manta glabājas.
Viena teica, ka pagrabā, otra � ka zem altāra, bet tre�ā ap�galvoja, ka tā paslēpta zem kanceles.
Tā galu galā neviens par �o lietu netika nekādā skaidrībā.
Berta tomēr apņēmās atrast �o mantu, lai tā būtu kā atlīdzinā�jums citavie�iem izkrāptās un Ojbinā pazaudētās naudas vietā.
Pa Halles�Merseburgas lielceļu lēnām virzījās uz priek�u trans�porta gājiens.
Pa priek�u jāja prū�u kirasieri, tad sekoja jātnieku ieslēgta ka�riete, pēc tam atkal kirasieri, kas ieslēdza otrus ratus, un beidzot puseskadrons kareivju.
Sis bija gājiens, kas pavadīja Hildu līdz sak�u robe�ai.
Robe�a vairs nebija tālu, kur tos jau gaidīja sak�u dragūni.
Hilda savā karietē sēdēja viena, otros ratos atradās Guste ar Emmu. Kaspars pēc slepena aizrādījuma bija bez pēdām pazudis.
Hilda lūkojās pa karietes logu un ieraudzīja pie robe�as sak�u dragūnus.
Pie karietes piejāja gubernators.
Hilda to nikni uzlūkoja, viņa zināja, ka ar �ī vīra gādību to izdod sak�iem.
Neapgrūtiniet mani, � Hilda iesaucās.
Vinterfelds pieliecās tuvāk.
Te ir robe�a, � viņ� sacīja, � tagad . . .
Tālāk viņ� netika, jo Hilda, ārprātīgās dusmās paķērusi savu ziloņkaula vēdekli, sita ar visu spēku tam pa seju, ka pat asinis sāka plūst no deguna.
Gubernators, pārskaities par tādu apkaunojumu, ķēra pēc zobena.
Duriet tik, � Hilda kliedza, � duriet man sirdī � tas būs īsts varoņa darbs, gubernatora kungs.
Vinterfelds savaldījās un, apgriezis zirgu, ātri aizjāja.
Tagad sak�u dragūni ielenca karieti un aizveda Merseburgā.
Kareivji ieveda Hildu viesnīcā un ieņēma savas vietas.
Par daudz goda, � Hilda teica virsniekam, kas viņu pavadīja.
Bet viņa apmulsa vēl vairāk, kad tā savā istabā atrada savu
lielāko ienaidnieku � grāfu Flemingu.
Aha, mēs tomēr atkal redzamies, ekselence, � ministrs ie�sāka. � Tātad ar prū�u patversmi nekas prātīgs neiznāca, jūs atkal esat mīļajā Saksijā.
Hilda klusēja.
Jā, Saksija ir skaistākā zeme, � viņ� turpināja. � Vai tā nav daudz mīļāka par citām zemēm?
Es lūdzu neturpināt tādas runas, � Hilda iesaucās, � esmu nogurusi un vēlos mieru.
Ak, jūs to vēlaties, � ministrs smaidīja, � bet vai tas izdo�sies, tam es neticu. Ja ekselence būtu labprātīgi atgriezusies Sak�sijā, tad soda vietā būtu dabūjusi �ēlastību. Bet tagadējie apstākļi ir �o lietu grozīju�i.
Uz kurieni tad mani vedīs? � viņa, ļoti uztraukta, jautāja.
Es nezinu, tas vēl nav nolemts, vispirms jūs aizvedīs uz Nosenu, lai jūs saņemtu slepenās tiesas spriedumu.
Slepenās tiesas � spriedumu � es ta�u neko neesmu nozie�gusies?
Nu, tā ir tiesne�u darī�ana, � grāfs atbildēja, � bet man ir kāds svarīgs jautājums.
Ko jūs gribat no manis?
Es gribu tūliņ dabūt zināt, kur ir palicis mans sekretārs?
Es neesmu nekāda bērnu meita, � viņa spītīgi atbildēja.
Kur atrodas mans apak�nieks? � Flemings draudo�i jautāja.
Sargieties, ekselence, � Hilda iesaucās.
Jūs laikam domājat mani iebaidīt, grāfiene, tas nenotiks. Ta�gad es esmu pratinātājs un jūs � pratināmā.
Smieklīgi, � viņa atbildēja, � ja tik es satiktu karali, tad jūs no manis drebētu.
Es pratī�u to aizkavēt, � Flemings atcirta.
Jūs man neteiksit, kur palika mans sekretārs?
Uz �o jautājumu es neatbildu, � Hilda atteica, � bet kādēļ mani apcietina, ko es esmu nodarījusi?
Ir daudzas aizdomas � vispirms jūs stāvat sakarā ar laupī�tāju virsnieku Lipu Tulianu.
Tas nav taisnība, � Hilda sacīja nobālēdama.
Jūsu seja jau to pierāda. Jūs sazvērējāties nonāvēt visus mi�nistrus.
Tās jau ir neprātīgas valodas.
Bet tā ir patiesība.
Ko lai es uz to atbildu, � Hilda smējās, � kā liekas, jūs slimojat ar kādu nervu kaiti.
Sie vārdi Flemingam bija kā pātagas cirtieni, bet viņ� saval�dījās, viņ� gribēja atriebties . . .
Tā ir karaļa pavēle, � Flemings turpināja.
Var jau būt, � Hilda atbildēja, � bet dokuments ir nogla�bāts un nekad netiks atdots.
Nu, to mēs redzēsim.
Jā, redzēsim, � viņa atbildēja, � tad redzēsim, kur� beidzot uzvarēs, vēl karalis nav mani aizmirsis.
Flemings saprata, ka �inī lietā Hildai taisnība un tādēļ viņu satik�anās jānovēr�.
Man ir vēl kāds jautājums, � Flemings sacīja.
Es vairāk neatbildē�u � ar to pietiek! � Hilda dzestri atteica.
Flemings virzījās uz durvīm. Hilda tam uzgrieza muguru.
Viņa citādi nevēlas, � ministrs murmināja, � labi � tad viņai jākrīt. Viņai vai man � citas izejas vairs nav!
Bi�ofsverdā baznīcas ķesteris, kā arvien, agrā rīta stundā gāja apskatīt baznīcu.
Ejot caur kapsētu, viņ� ieraudzīja svaigas pēdas, kuras tas uz�manīgi aplūkoja. Pēdas veda uz baznīcu.
Gadījās, ka pienāca arī mācītājs un nu tie kopīgi pētīja aizdo�mīgās pēdas.
Dievam�ēl, � mācītājs sacīja, � �inīs laikos netrūkst bez�dievīgu ļau�u, gandrīz ik dienas dzird par laupī�anu un slepkavī�bām, netaupa pat baznīcas svētumus. '
Pēdas aizveda pie baznīcas lielajām durvīm, pa kurām laupītājs bija visādi izmēģinājies ielauzties, bet nebija varējis ne atlauzt, ne atmūķēt. Pēc tam bija devies pie baznīcas loga un ilgi izmēģi�nājies tikt aug�ā, kas arī nebija izdevies loga augstuma dēļ. Pēc veltīgiem pūliņiem laupītājs bija aizgājis pa kapiem un pārrāpies pār kapsētas mūri.
Ko nu darīsim? � ķesteris jautāja.
Es tūliņ ie�u pie birģermeistara, � mācītājs atbildēja, � te tūliņ kaut kas jādara, jo laupītāji savu mēģinājumu var atkārtot. Baznīca ir jāapsargā, jo tur iek�ā ir tādi dārgumi, kā reti kada Dieva namā.
Mācītājs aizgāja un kopā ar birģermeistaru izvēlējās divdesmit vienu vīru no pilsoņiem, kuriem katru nakti pa trim jāapsargā baz�nīca. Izraudzītajiem pilsoņiem to tūliņ arī paziņoja.
Ap pusdienas laiku jau visā Bi�ofsverdā runāja par noslēpumaino nakts vazaņķi.
Saprotams, ka arī viesnīcā saimniece to izstāstīja Bertai.
Berta uzmeklēja Zārbergu, kur� bija ļoti sabozies par neizdevu��os mēģinājumu. Berta viņu mierināja, teikdamās vispirms ievākt tuvākas ziņas.
Kā tu, Berta, to gribi iesākt? � Zārbergs ziņkārīgi jautāja.
Ļoti vienkār�i, � viņa atbildēja, � rītu, kā jau pie sestdie�nas, ir vakara lūg�anas stunda, es ie�u baznīcā � un gan jau tu redzēsi, ko es izdarī�u.
Pirmo nakti sargi nekā �aubīga neredzēja. Nāko�ā naktī bija jāsargā citiem.
Vakarā ļaudis sapulcējās baznīcā uz lūg�anu un viņu starpā arī Berta.
Berta bija atnākusi viena, jo saimniece vakara darbu dēļ ne�varēja tikt.
Viņa apsēdās pakaļējos solos. Baznīca bija vāji apgaismota, izņemot altāri un kanceli, tas Bertai bija ļoti pa prātam.
Kamēr dziedāja beidzamo pantiņu, Berta izgāja no krēsliem un palīda zem kāda sola.
Dievlūdzēji atstāja baznīcu un sveces tika izdzēstas, bet durvis Bertai par brīnumu netika aizslēgtas.
Drīz vien ķesteris ieveda trīs apbruņotus vīrus un, ar tiem pa�runājies, aiziedams pieslēdza baznīcas durvis.
Baznīcā palika sargi un ieņēma vietu netālu no altāra.
Sakristejas durvis nebija tālu, pa tām Bertai vajadzēja iekļūt, jo tur atradās vecie raksti, no kuriem smelties ziņas, bet nu tos nevarēja dabūt.
Ko lai nu iesāk? Sargi būs katru nakti.
Berta domāja jaunus plānus, un viņa bez �aubām bija atradusi izeju.
Hilda tikai vienu nakti palika Merseburgā, jau nāko�ā rītā viņu aizveda uz Nosenu, kur viņai bija jāpaliek vairākas dienas.
Vēl nebija izlemts, kur būs viņas ieslodzī�anas vieta, un Fle�mings aizceļoja uz Drēzdeni turpināt iesākto darbu. Te nāca gadījums, ko neviens negaidīja.
Hilda saslima. Briesmīgais uztraukums � sa�utums par Fle�minga uzvaru � un pastāvīgās rūpes, tas viss viņu tik ļoti nomāca, ka viņai vajadzēja palikt gultā.
Atsauktais Drēzdenes galma ārsts rādīja ļoti domīgu seju
Visas viņas kaislības likās pamodu�ās. Viņa tik �ausmīgi tra�koja, ka bija jādomā, ka viņu sagrābis pats ļaunais � lādēja minis�tru un zvērēja viņam neganti atriebties.
Nekādi līdzekli nepalīdzēja. Kas viņai gadījās pa rokai, to viņa svieda ārstam, zāļu pudelītes izlidoja pa logu, pat Emma un Guste nespēja viņu apmierināt.
Ārsts domāja, ka viņa grūti saslims, un paziņoja uz Drēzdeni. Pienāca ministra pavēle:
Grāfiene labi jāapkopj, 6et viesnīca stingri jāapsargā, lai nevar izbēgt.
Arī Hilda to dabūja zināt. Un acumirklī viņu pārņēma tāds tra�kums, ka viņu pat uzskatīt nevarēja.
Tā pagāja da|as dienas.
�ovakar bija liela vētra, tā ka māju dakstiņi lidoja pa gaisu.
Hilda gulēja gultā. Logi bija aizklāti � lampa apgaismoja is�tabu, un Emma sēdēja pie gultas. Guste bija aizgājusi gulēt.
Kamīnā nevarēja uguni kurt, jo vētra to ietriektu istabā, tādēļ Emma to aizklāja un aizlika galdu priek�ā.
Hilda �odien bija mierīgāka un, kaut arī slima, tomēr ļoti skaista.
Emma, � Hilda jautāja, � vai no Kaspara nekas nav dzir�dēts?
Nē, ekselence, viņ� vēl nekādu ziņu nav laidis. Viņ� varbūt vēl meklē Lipu Tulianu.
Kur gan viņ� var būt, � Hilda teica, � ak, Filip, kā es pēc tevis ilgojos. Es tevi pazīstu � tu mani atsvabināsi, kad dzirdēsi, ka esmu apcietināta. Tu to darīsi, jo Flemings ir arī tavs ienaid�nieks.
Es neticu, ka ministrs ko vairāk darīs, � Emma ieminējās,
viņa varai arī ir savas robe�as.
Nē, nē, viņam ir vara, � Hilda sacīja, � tu, Emma, nezini, cik ļoti viņ� mani vajā. Un par to, ka es ar viņu neielaidos. To viņ� neaizmirst.
Vai tagad arī vēl?
Vēl tāpat, lai arī teikt to nedrīkst, � Hilda atbildēja.
Bet ja jūs izliktos padevīga, � Emma �ukstēja, � ministrs te ieradīsies � ar jums runāt. Vajag viņu maldināt � iegūt laiku, apsolīties.
Tādus jokus es netaisī�u, � Hilda atbildēja, � es par daudz viņu ienīstu, lai varētu liekuļot.
Man ir savas domas, � Emma sacīja, � ja jūs. man atļautu � es ministru piemānītu. Viņ� ticētu un cerētu jūs kādreiz fegūt un tomēr pieviltos.
Un kam tas derētu? � Hilda jautāja.
Pateicoties �ai viltībai, jūs atdabūtu brīvību. Es zinu, kā vīrie�us var krāpt, nav jau'pirmā reize, kad es to daru.
Kaut arī tu esi viltīga, bet Flemings arī nav muļķis, tik viegli tu viņu nepiemānīsi.
Pamēģināt ar mani jūs tomēr varētu, � Emma sacīja.
Labi, bet, ja viņ� jutīsies pievilts, tad mums klāsies vēl ļaunāk.
Atļaujiet man par to rūpēties, � Emma atbildēja, � es esmu pārliecināta, ka jūsu stāvoklis uzlabosies. Un tad mēs tūliņ bēgtu uz Bohēmiju. Austrie�i jūs vis neizdotu.
Vai tu tā domā?
Esmu par to pārliecināta.
Tad dari pēc savas pārliecības, Hilda sacīja, � tagad vari iet gulēt, es arī gulē�u.
Bet ja jums uzbrūk slimība?
�onakt es esmu mierīga, � Hilda atbildēja, � vētra, kas ārā trako, atstāj uz mani patīkamu iespaidu. Tikai � kad viss ap mani
apklusis, tad man jātrako, bet tagad es gribu gulēt.
Ārā vēl vienmēr plosījās vētra un pieņēmās spēkā. Sargiem bija grūti. Ap viesnīcu stāvēja dragūni, kuriem bija jāpieliek visi spēki, lai noturētos uz kājām � tik stipri bija vētras brāzieni.
Turklāt vēl bija ļoti tum�s � sargi nevarēja saredzēties. Virs�nieks, apkārt ejot, divas reizes bija nogāzts, tre�o reizi vētra to uzsvieda suņu būdai. Suns Nero viņu sagrāba aiz kakla un nelaida vaļā, līdz divi dragūni suni iedzina būdā.
Tā neviens neredzēja cilvēku, kur�, pār mūri pārkāpis, steidzās uz viesnīcu.
Virsnieks lādēdamies iegāja pie biedriem.
Piebrauca kariete. Vaktsmeistars gāja pretī. Te no karietes izlēca kāds vīrietis un steidzās �urp. Vaktsmeistars gribēja padot godu, bet pienācējs to aizliedza. Viņ� negribot, ka par viņa iera�anos zi�nātu. Viņ� iegāja viesnīcā.
Pērkons un zibens, � vaktsmeistars murmināja, � tas jau bija ministrs � viņ� ierodas tādā laikā, kur cilvēks nevar uz kājām turēties. Hm � viņ� grib apciemot grāfieni. Bet to viņ� varēja arī dienā darīt.
Pa to laiku vīrietis, kas nepamanīts bija pakjuvis garām, bija piegājis mājai.
Vētra trakoja vēl tāpat, bet vīrietis gar mūri kāpa uz jumta. Tas bija tāds darbs, ko neviens nekad vēl nebija darījis.
Viņ� kāpa arvien augstāk un sasniedza jumtu. Nāca stiprs vēja grūdiens, bet kāpējs lēnām, tomēr neatlaidīgi līda uz skursteņa pusi.
Lipa Tuliana vīri jau daudz gūstekņu bija sargāju�i, bet neviens vēl nebija tik cie�i apsargāts kā Kremo.
Vitorfs zināja, ka Lidu citādi nebūs iespējams atsvabināt, ja Kremo nebūs gūstā. Viņ� pastāvīgi apstaigāja sardzi un reti satikās ar Elzbeti. Viņi abi vairījās satikties, lai neuzplēstu sāpīgo mīlas brūci.
Tā aiztecēja laiks. Kādu rītu sargi pieteica sve�iniekus. Vitorfs steidzās pretī: tie bija vecais pulkvedis Greifensteins un Maksis fon Stenburgs.
Apsveicinājies Vitorfs tos ieveda pils pagalmā. Pulkvedis fon Greifensteins brīnīdamies skatījās Vitorfā.
Es jūs pazīstu, � vecais, dziļi aizkustināts, sacīja, � �eit � �eit es jūs atkal atrodu!
Kļūsiet, � Vitorfs iesaucās drebo�ā balsī, � pagātne ir mi�rusi, neviens nedrīkst mani pazīt.
Jā, jā, � pulkvedis bēdīgi noteica, � kā tam tā vajadzēja nākt. Es zinu, kā liktenis ar jums spēlējies, nu, lai tiesā cilvēki, tur aug�ā mājo kāds, kas visu sirdis redz. Un da�s labs grēcinieks reiz kļūs svēts.
Vitorfs apgriezās, lai viņus ievestu pie �igānu virsai�a, viņ� pats gāja pa priek�u, pulkvedis ar Maksi sekoja.
�igāns lielījās, ka pulve�a meita bū�ot �im sieva. Saprotams, ka ar tādu cilvēku nebija ko runāt, tādēļ viņi drīz vien no tā aizgāja.
Tikko viņi bija iegāju�i iek�ā, tā sargi atveda sarkanos svārkos ģērbu�os ap divpadsmit gadus vecu meiteni.
Kas ar �o �igānieti ir? � Vitorfs jautāja. � Vai jūs viņu sagūstījāt?
Nē, viņa pati ienāca un teicās, ka viņai uzdots vest sarunas.
Vitorfs piesauca meiteni klāt. �igāniete paskaidroja, ka viņa nā�kusi izpirkt Kremo, un solīja dot zeltu un dārgakmeņus. Vitorfs �o piedāvājumu atraidīja.
Tad �igāniete solīja dot simts zirgu. Arī tos Vitorfs nepieņēma un paskaidroja, ka vienīgi pret Lidu izdo�ot Kremo. Bet �igāniete atbildēja, ka tas neesot iespējams, un lūdza, lai tai atļaujot vie�natnē sarunāties ar Kremo. '
Vitorfs to neatļāva, bet sacīja, lai iet uz nometni un paziņo �igāniem, ka Kremo citādi neatbrīvos, kā vien pret Lidu.
Pēc brītiņa �igāniete lūdza, lai viņai atļauj no Kremo atvadīties.
To viņai arī atļāva, un tā, Kremo roku sniegdama, slepus iedeva kādu paciņu. Vitorfs, ātri piesteidzies, atņēma paciņu, kurā atradās pudelīte, duncis un divas vīles. Labi, ka Vitorfs bija uzmanījies, jo pudelītē bija miega zāles.
Viņ� sasita pudelīti.
Meiteni atvadīja atpakaļ, stingri piekodinot, ka uz citādām sa�runām neielaidīsies.
Pēc tam Vitorfs savus viesus ieveda atdusēties, teikdams, ka �igāni drīz vien ieradī�oties, jo- tie neatstā�ot savu virsaiti gūstā.
Vētra bija sasniegusi augstāko pakāpi � trakoja un krāca ap Nosenas viesnīcu. Un taisni negaiss un vētra Hildas kaislīgai sirdij bija kā balzāms.
Viņa gulēja.
Te atvērās duvis, un klusi uz pirkstgaliem ienāca kāds vīrs. Lampa gai�i dega. Viņ� tuvojās gulētājai. Ienācējs nebija neviens cits, kā grāfs Flemings.
Hilda atvēra acis un domāja sapņojam, kad ieraudzīja savu ie�naidnieku, bet, dzirdēdama vētras �ņāk�anu, saprata, ka tas nav vis sapnis, un ietinās zīda gultas segā.
Tas ir par daudz, � viņa iesaucās, � kā jūs, grāf, iedro�inā�ties te ielauzties? Jums nav kauna �
Mierā � klusu! � viņ� pavēlēja, � jūs esat cietumniece, un es katrā laikā varu pārliecināties, vai jūs atrodaties savās telpās. To man neviens nevar aizliegt.
Bezkauņa, � Hilda atbildēja, � velti jūs tēlojat nevainīgo. Es zinu, kas jūs te ved, neesmu vairs bērns, es labi redzu, ko jūs no manis vēlaties. Projām, vai arī es sauk�u kalponi.
Vispirms uzklausiet mani, ekselence, � Flemings sacīja.
Nē, to es negribu.
Tomēr, jūs to darīsit. Vai zināt, uz- kurieni jūs no �ejienes vedīs, vai varat iedomāties, kur būs jūsu cietums? Jūs tomēr neuz�minēsit, tamdēļ pateik�u jums. Nevis lepnā Pilnicas pils jūs gaida, bet Stolpenes stiprie mūri.
Hilda nodrebēja. Viņa jau bija dzirdējusi par Stolpenes �au�alī�gajiem cietumiem,
Skaistā grāfiene, � Flemings turpināja, � valdnieks man ir uzdevis ar jums rīkoties, kā es gribu. Stolpenes cietoksnis būs jūsu jauna dzīves vieta, bet arī tur netrūkst skaistu telpu. Jūs varētu dzīvot kā kundze � sulaiņus un visu ko turēt. Bet var arī būt, ka jūs ievieto drūmos cietuma mūros.
Hilda atkal nodrebēja. Viņa zināja, ka Flemingam tagad pār viņu ir pilnīga vara.
Viņa tomēr negribēja padoties.
Tā ir bezkaunība, ka jūs te ienācāt, � viņa sacīja, � es jums neticu, jūs tik gribat mani iebaidīt, karalis pats izlems manu likteni.
Flemings smiedamies turēja pergamentu pret lampu.
Lasiet, daiļā grāfiene, tā ir mana pilnvara.
Nelietis, � Hilda �ņāca, � par to jūsu bezkaunīgiem meliem vien jāpateicas. Ai, kā es jūs ienīstu.
Jums būtu mani jāmīl, grāfiene, � Flemings jokoja.
Ko � es? Ha, es jūs nodurtu, ja man būtu ierocis.
Jūsu nāko�ajā miteklī tā neizskatīsies kā �e, � Flemings ļauni, bet mierīgi turpināja, � tur nebūs vairāk nekā, tik kaili mūri, �urkas, peles un da�as cietumnieka mēbeles.
Es nekādu pārkāpumu neesmu izdarījusi, kamdēļ ar mani apieties kā' ar rupju noziedznieci?
Tā, tā � sakiet ko vien gribat, ekselence. Nu, es to zinu labāk. Kam ar Lipu Tulianu sakars, tam uz �ēlastību nav ko cerēt.
Kur� man tādu apvainojumu var uzkraut?
Es � man ir pierādījumi.
Projām � taisieties, ka pazūdat, � Hilda uzkliedza, � es gribu būt viena.
Un es pie daiļās grāfienes tomēr palik�u, � ministrs atbil�dēja, � tik ilgi, kamēr viņa pazemosies un lūgsies �ēlastību.
Tas nekad nenotiks.
O jā, mana grāfiene.
Nekad! Projām � projām!
Taisni tagad es palik�u, � Flemings dusmīgi atbildēja, � jums jāpadodas un jālūdz �ēlastība. Citādi es lik�u jūs iemest vis�drausmīgākajā pagrabā zem Jāņa torņa.
Ejiet, nelieti, es jūs ienīstu.
Flemings piecēlās un gribēja apkampt grāfieni.
Hilda gribēja kliegt, bet grāfs Flemings tai aizturēja muti.
Kamīnā kas iegrabējās.
Tagad tu esi mana, skaistā spītniece, � Flemings murmināja.
Hilda cīnījās pretī, bet ministrs bija stiprāks.
Piepe�i viņ� tika atrauts un ar sparu nosviests uz grīdas.
Lips Tulians stāvēja istabas vidū.
Flemingam tirpa visi locekļi.
� Atkal tu tas esi, nelaimes putns, � laupītāju vadonis iesau�cās.
Filip, � Hilda paceldamās sauca, bet viņ� nelikās to redzam.
Ministrs nevarēja saprast, kā Lips Tulians iekļuvis stmgri ap�sargātā mājā, viņ� gribēja piecelties, bet Lipa Tuliana kājas spe- riens to atmeta atpakaļ uz grīdsegas.
�ēlastību, � Flemings lūdzās, � tā jūs varat mani nosist.
Tādēļ nelaime nebūtu, � Lips Tulians atbildēja, � viens velna radījums pasaulē būtu mazāk. Kas tagad mani kavē sak�u izsūcēju samīt kā tārpu
�. Ap�ēlojieties, � Flemings vaidēj,a.
Man tagad ar tevi jārunā, tu man tūliņ atbildēsi. Ha, ha, ha! � viņ� iesmējās. � Ministrs brīnās, kā es �e iekļuvis. Lips Tulians nepazīst �ķēr�ļus. Viņ� brauc kā velns caur uguns ēzi.
Vispirms Lips Tulians aizliedza kliegt, citādi viņ� to uz vietas nodur�ot. Pēc tam, izvilcis no kabatas auklas, sasēja viņam rokas un kājas.
Manas me�a dzirnavas jūs izpostījāt � mani ar kareivjiem gūstījāt, ko tas viss jums deva? Daudz cilvēku ir kritu�i, un es vēl esmu brīvībā.
Lips Tulians gribēja viņu uzcelt.
�ēlastību! � Flemings smilkstēja.
Pirmāk jums bija citāda dū�a, � Lips Tulians zobojās, � jūs apsmējāt nespēcīgo. Neaizmirstiet to nakti, kad jūs karājāties pie kroņluktura. Tas bija Drēzdenē, bet Nosenā var iziet vēl plānāk.
Filip! � Hilda atkal iesaucās, bet viņ� to nedzirdēja. Viņ� skatījās sak�u izsūcējā.
Arā kauca vētra.
Skaista mūzika, � Lips Tulian^ teica ministram, � izklausās kā jūsu bēru dziesma.
Ministrs drebēja bailēs, domādams, ka viņam nu gals klāt.
Filip, Filip! � Hilda jūsmīgi sauca.
Ko jūs, grāfien, vēlaties? � Lips Tulians jautāja. � Jūsu dēļ es neesmu �e ieradies, bet tādēļ, ka zināju, ka �is nelietis brauks uz Nosenu.
Hilda nokāra galvu, redzēdama, ka Lips Tulians nav vis ieradies uz Kaspara paziņojumu, bet Fleminga dēļ. Bet viņ� ta�u bija viņu izglābis no Flemfnga. Tas ielīksmoja viņas sirdi, un viņa cerēja Lipā Tulianā pamodināt mīlestību.
Lips Tulians izvilka grāfa mutautiņu un, to savīstījis, aizbāza viņam muti un pēc tam noguldīja grāfu uz grīdsegas.
Filip, � Hilda atkal sauca. Ai, kā viņa prata lūgties, tik sirsnīgi, tik aizgrābjo�i, bet viņ� iedomāja un redzēja viņā Hed�vigas un savu samaitātāju.
Ak, Filip, mans vienīgais mīļais, � Hilda atkal lūdzās, � atsvabini mani, iedomā, kas mani sagaida. Uz Stolpenes cietoksni mani aizvedīs, tur drēgnos pagrabos man jānomirst.
Tas ir jūsu sods, grāfiene, � viņ� atbildēja, � sods par jūsu darbiem. Kur� tas bija, kas Hedvigu padarīja nelaimīgu? Kur� vai�nīgs, ka man bija jāpaliek par laupītāju? Jūs, jūs � vienīgi jūs!
Ak, Filip!
�- Es negribu dzirdēt, � viņ� nepacietīgi iesaucās, � tādas sirēnas asaras man riebj. Hedvigai jācie� � tam nevainīgajam bēr�nam, kura vēl nevienam nav pāri darījusi. Hedviga tagad klosterī, jau virs zemes dzīva aprakta � un es � es vajāts, nicināts, kuram ik dienas jācīnās ar cilvēci. Jā, tas ir jūsu darbs, grāfiene!
Filip, uzklausi mani!
Kādēļ jūs vienmēr saucat �o vārdu, grāfiene, � viņ� rūgti sacīja. � Es tak esmu Lips Tulians.
Priek� manis tu .vienmēr būsi Filips, � Hilda teica, � es tevi mīlu un mīlē�u mū�am.
Tās ir jūtas, uz kurām nekad netiks atbildēts, � viņ� sacīja, � ejiet vien uz Stolpeni, grāfiene Kozela, grēkus jau dzīvojot vajag no�ēlot.
Es negribu, � viņa iesaucās, � nē, nē, es gribu brīvībā dzīvot, nevis cietumā iznīkt!
Tas nu gan nenotiks, � Lips Tulians atbildēja, � es esmu ievācis patiesas ziņas un zinu, ka jūs gan vedīs uz cietoksni, bet ievietos pieklājīgās telpās.
Hilda uzelpoja � viņai nebūs pagrabos jāsmok � Lips Tulians nekad nemelo. Viņa pielietoja visu sievietes mākslu, lai Lips Tu�lians viņā iemīlētos. Bet viss velti.
Kas tās par lietām? � viņ� jautāja, � ko tā spoku komēdija Pilnicā nozīmē?
Tu to zini? � Hilda brīnījās.
Es visu zinu, ko gribu zināt, � viņ� atbildēja, � jūs likāt spokiem rādīties � Rohlicas grāfienes gars rādīja savu meitu.
Hilda saknieba lūpas.
Sie spoki nav pilī, � viņa atbildēja, � bet Venus templī.
Un tas ir Pilnicā.
Kāda man gar spokiem daļa, � Hilda turpināja, � tie para- dījās, un es nekā nezinu.
So komēdiju es gribu atklāt. Ja Rohlicas grāfiene patiesi nav atradusi mieru kapā, tad viņa savu bērnu meklētu citur. Sī nelai�mīgā meita ir pie maniem ļaudīm � miru�ās grāfienes īstā meita ir tālu no �ejienes.
Tas jau var būt, � Hilda atbildēja, � man gar spokiem nav nekādas daļas. Ej pats uz Pilnicu � varbūt, ka viņas tev arī pa�rādīsies.
To es arī darī�u, � viņ� atbildēja, � es ie�u un gribu runāt ar spoku.
Hilda sarāvās.
Venus templī bez tiem vēl esot citādas lietas, pat mani gri�bēja slazdos saķert.
To es darīju, Filip.
Un kāpēc, grāfiene, jūs mani toreiz gribējāt sagūstīt?
Jā, to es gribēju, Filip. Lai lepnais vīrs būtu mans gūsteknis. Es viņu gribēju ķēdēs saistīt.
Ā, redzi nu!
Jā, bet nevis dzelzs ķēdēs, � viņa iesaucās, � ne � mīlas ķēdēs. Ro�u vijas tevi pu�ķotu � es gribēju tevi mīlēt ar savu kaislo mīlu. Un es varu mīlēt, Filip � nekad vēl pasaulē neviens vīrietis nebūtu tā mīlēts kā tu. A � tu būtu visu aizmirsis � me�us, savus ļaudis � visu, visu. Manos skāvienos tu iedomātu mani � mani vienīgo � savu Hildu � to es zinu.
Pret �ādu burvību es esmu norūdīts, � viņ� atbildēja, � tik vienreiz es mīlēju, un �ī mīla piederēja Hedvigai � bet tagad mana sirds ir sastingusi un auksta kā dzelzsgabals. Tā vairs nav aizkustināma, jo es esmu Lips Tulians.
Tava sirds tomēr mīlētu, � viņa �ēli sacīja, � es zinu, tu esi sarūgtināts par briesmīgo netaisnību, kad nelietis � grāfs Marti- nics tevi spīdzināja.
Beidziet! � viņ� uzkliedza. � Es to negribu dzirdēt!
Es viņam toreiz nokritu pie kājām, � Hilda turpināja, � es lūdzu par tevi, Filip, bet tas velns neuzklausīja manu lūgumu. Ar varu mani atrāva � tur es esmu nevainīga.
To es zinu, � viņ� atbildēja, � par jūsu mīlestību uz mani es nekad neesmu �aubījies. Bet �ī kaislība ir atmetama, jo tā go�dīgu meiteni padarīja nelaimīgu. Vai jūs vēl Hedvigu varat pasaulei atdot? Tas vairs nav iespējams, viņa valkā plīvuri un mirs kā mū�ķene.
Hildai atkal radās cerība, jo Hedviga bija tikpat kā mirusi.
Spoko�anos Venus templi es uzskatu par viltību, � Lips Tulians teica, � jo tur notiku�as da�ādas lietas, kas vēlāk atklātas.
Hilda tik iedomāja sevi.
Ņem mani līdz, Filip, � viņa lūdza, � apdomā, ka man Stolpenē būs jāiet bojā. Tu gan teici, ka mani ievietos pieklājīgās telpās, bet tu nezini, ka ministrs mani ienīst. Viņ� pirmāk gribēja nolaupīt manu godu, tik tava iera�anās iztraucēja.
Lips Tulians pret Hildu gan nesajuta līdzcietību, bet viņā ar�vien bija īsts mui�nieka gars, kas neļāva nevienu sievieti aizskart. Cīņā iet drīkst vienīgi ar vīriem, bet ne ar neapsargātu, nespēcīgu sievieti.
Viņ� klusēja.
Filip, � Hilda �ņukstēdama lūdzās, � ap�ēlojies! Atsvabini mani, ņem mani sev līdz! Neatstāj mani mana ienaidnieka ministra rokās, cik nelaimīga es esmu!
Nē, � viņ� skarbi atteica. � Tas nenotiks. Jūs no jauna vajā�tu Hedvigu, es jau jūs pazīstu. Pat klosterī jūs viņu mēģinājāt iznī�cināt.
Nē, nē, Filip, es tev zvēru. Es par Hedvigu nemaz nedomā�u. Izlaid mani � es tevi pielūdzu, � Hilda lūdzās izmisu�u balsi. �- Ak, Filip, prasi Hedvigai, un viņa tev pavēlēs mani glābt.
Tam es neticu.
Prasi viņai � es pazīstu Hedvigu � viņa ir tik laba, un, kad viņa dzirdēs, ka es smoku Stolpenes cietumos, viņa pati tevi lūgs man palīdzēt.
Es prasī�u Hedvigai, � viņ� atbildēja.
� Ak, ņem mani tagad līdz, man vienalga, kurp tu mani vestu � ja tik es esmu brīva.
Tas nav iespējams, t� viņ� atbildēja, � es ielīdu caur ka�mīna skursteni.
Ņem mani līdz. Es visu, visu pacietī�u. Kaut es līdz asinīm saskrāpētos, kaut ar sodrējiem apklātos bēgot � tik brīvībā, brī�vībā es vēlos tikt!
Nav iespējams. Jūs esat slima un nespēcīga, to es redzu, jūs vētras naktī dabūtu galu.
Tas nekas, � Hilda �ukstēja, � tad es vismaz mirtu tavās rokās.
Tāgad ne, � viņ� teica, � cietoksnī jums neklāsies slikti. Un, ja Hedviga vēlēsies, lai jūs atdabūjat brīvību � tad es jūs izvedī�u � man kavēkļu nebūs.
Ņem mani tūliņ līdz!
Nē, � viņ� strupi atteica, � es visādā ziņā kādu ņem�u, bet tas būs ministrs Flemings. Un pat viņu es gribu . . .
Beidzamie vārdi palika nedzirdami.
Glāb mani, � Hilda atkal lūdzās, � pie manis ir ari kāda meitene, kuru tu nevari atstāt nelaimē � me�a dzirnavnieka meita.
Kas � kas? � viņ� iesaucās. � Nē, nevar būt. Tā jau no�slīka.
Nē, viņa ir dzīva un tagad otrā istabā guļ, � Hilda atbildēja.
Guste grib mani pavadīt uz Stolpeni, tu nedrīksti viņu atstāt nelaimē.
Es ieradī�os cietoksnī, � viņ� teica, � bet vispirms es ru�nā�u ar Hedvigu. Ja viņa jums piedod, ko jūs viņai, cietējai, no�darījusi, tad es jums palīdzē�u izkļūt brīvībā un arī Gusti atsvabi�nā�u. Citādi es neielaidī�os.
Tu nāksi, � Hilda �ņukstēja.
Lips Tulians nekad nav lauzis vārdu, � viņ� atbildēja. � Bet tagad sakiet man, kā Guste izglābusies no Zālupes viļņiem?
Lai viņa pati tev to pastāsta, tas ir gar� stāsts. Mans su�lainis Kaspars viņu izglābis, kad viņu gribēja nodot dro�ības iestā�dēm.
Lipam Tulianam �ī lieta bija nepatīkama, un viņ� ilgi domāja. Pa tam grāfiene ķērās pie �aubīga līdzekļa. Zīda gultsegā ietinusies, viņa nokrita pie Lipa Tuliana kājām.
Glāb mani � es no�ēloju savu vainu, � viņa izmisusi lūdzās.
No Stolpenes cietuma es tevi glāb�u, ja Hedviga gribēs. Tas ir mans pēdējais vārds.
Filip, mīļais!
Es palieku pie sava vārda, tas nav grozāms.
Ak, Filip � Filip, redzi, �e es guļu pie tavām kājām. Ņem mani līdz, es esmu tava, tava kalpone, tava verdzene. Tu vairs ne�būsi laupītāju virsnieks, Filip, es esmu bagāta, man pieder miljoni
viss, kas man ir, pieder tev, ak mīļais � neļauj mani aizvest uz cietoksni � atsvabini mani, es gribu bēgt kaut kādā ceļā, tu nesū�dzēsies par mani. Es skrie�u līdz pēdējam elpas vilcienam. Neatstāj mani ne�ēlīgā ienaidnieka varā.
Grāfs Flemings jūs nedrīkst mocīt, � viņ� mierīgi atteica.
Bet viņ� to darīs.
Es gādā�u, ka viņ� to neuzdro�ināsies. Sis nelietis vēl arvien bīstās no manis. Viss kas jums būs, tik brīvības nebūs, jo Stolpenē jūs dzīvosit pēc savas kārtas prasībām. To es dabūju zināt. Un nu
pietaupiet vārdus, tagad es jūs neatsvabinā�u, tas ir mans pēdē�jais vārds.
Filip!
Pie tā paliek!
Viņ� apgriezās, un Hilda, lēnām uzcēlusies, iekrita gultā. Vēl viņa gribēja lūgties, bet jutās tik satraukta, ka paģība.
Un nu pie tevis, � Lips Tulians teica, � tagad situsi tava reize, grāf Fleming.
Viņ� atņēma grīdsegu, ar kuru bija apsējis ministru.
Vismīļāk es jūs tepat nosistu, � Lips Tulians turpināja, � tad sak�i no sava asinssūcēja būtu vaļā.
Flemings smilkstēja vien. Lips Tulians to uzlūkoja ar ne�ēlīgu skatienu.
Ja es to darītu, tad teiktu, ka pastrādāta slepkavība, � viņ� turpināja. � Aizdomas kristu uz grāfieni, un tas nedrīkst būt � kaut es arī Hildu ienīstu, viņai tomēr nebūs ciest nevainīgai. Tādēļ esmu apdomājies. Karātavām jūs tomēr neizbēgsit, es paredzu, ka sadusmotā tauta jūs kādreiz pakārs.
Flemings kunkstēja.
Beidz jel smilkstēt, � Lips Tulians sacīja, � tas neko nepa�līdz. Jūs vēl ilgi mani pieminēsit.
Lips Tulians izvilka no kabatas divas garas siksnas, izmēģināja to izturību un vienu galu apsēja ministram.
Tā, ar to pietiks, � viņ� sacīja, � kāre uz mīlestības piedzī�vojumiem jums pāries.
Ministrs jutās pazudis.
Bet Lips Tulians tam pa�reiz nemaz nelikās piegrie�am vērību.
Viņ� veikli iekāpa kamīnā, un drīz vien Flemings dzirdēja dobju skrāpē�anos, kas liecināja, ka laupītājs atkal ielien skurstenī.
Grāfam vēlreiz uzausa cerība, viņ� domāja, ka Lips Tulians aizbēg un viņ� vismaz -rīt agri kļūs brīvs.
Vētra vēl plosījās neganti.
Te Flemings sajuta, ka viņu velk. Viņ� izbijies pacēla galvu. Viņ� ieraudzīja, ka viņam apsieta siksna un nu tā tiek savilkta. Viņu ievelk kamīnā. Viņ� grib kliegt, bet nevar, jo mute ir aizbāzta. Vēj� stipri velk, pelni un sodrēji birst acīs, un viņ� tiek ievilkts skurstenī � arvien augstāk.
Beidzot viņu izvilka uz jumta no skursteņa un nosēdināja cie�i pie skursteņa uz jumta.
Flemings satrūkās, jo, ja Lips Tulians viņu neturēs, viņ� tūdaļ nokritīs.
Man vēl jums kas jāsaka, � Lips Tulians tam runāja pie auss, � sargieties grāfienei Kozelai vēl otrreiz nekaunīgi tuvoties. Tā būtu jūsu nāve, es to tūliņ dabū�u zināt. Un vēl ko! Ja es dzir�dē�u, ka Hilda netiek pēc savas kārtas prasībām apkopta, bet ieslo�dzīta kādā Stolpenes pagrabā, tad es jūs Drēzdenē apmeklē�u. Un kas tad notiks, to es jums nesaku. Tagad jūs zināt manas domas.
Lips Tulians izvilka nazi un pārgrieza siksnas pie rokām un arī kājām.
Tad viņ� uzsēdināja Flemingu pie skursteņa jāteniski uz jumta muguras un pamācīja, lai turas pie skursteņa, lai vētra to nenorautu zemē.
Nu, dzīvojiet vesels, � Lips Tulians sacīja, � pagaidām es ar jums esmu galā. Pieminiet manus vārdus, citādi es ieradī�os pie jums. Dzīvojiet vesels, skursteņslauķa kungs, jo jūs pēc tāda izska�tāties, negarlaikojieties un neiemiegat, citādi ar jūsu godību būs pagalam.
Nāko�ā acumirklī Lips Tulians bija pazudis. Viņ� veikli nolai�dās zemē un atkal nepamanīts aizgāja garām sargiem.
Flemings aug�ā pie skursteņa bļaustījās kā pats nelabais, bet vētras brāzieni apslāpēja viņa balsi.
Beidzot viņ� apklusa, un balss aizsmaka.
Gaisma jau ausa, un Flemings atkal kliedza.
Dragūni ieskatījās un pamanīja arī cilvēku pie skursteņa, bet nodomāja, ka tas ir skursteņslauķis.
Vaktmeistars dzirdēja, ka tas sauc pēc palīga, bet tikai pazo�bojās par tādu skursteņslauķi, kur� caur skursteni izlīdis uz jumta un nu sauc pec palīdzības.
Tā pienāca diena un vētra aprima.
Melnais vīrs uz jumta vēl arvien sauca pēc palīga.
Jau varēja saprast vārdus: viņ� nespējot vairs ilgāk turēties.
Tad kāpiet caur skursteni, � vaktmeistars kliedza.
Es nevaru.
Na � tad jūs arī esat varens skursteņslauķis. Ha, ha, ha!
Es tak esmu ministrs grāfs Flemings! � skanēja no aug�as.
Kas? � vaktmeistars uzbļāva. � Nolādēts, melnais jumta princi, es jūs mācī�u mūs muļķot. Manis dēļ varat līdz Vasaras svētkiem tupēt aug�ā!
Glābiet mani, � melnais �princis� sauca, � es esmu grāfs Flemings, es esmu ļauni izmuļķots. Atsvabiniet mani vai arī jūs visi dabūsit cietumu. Drīz, citādi es nokritī�u.
Vaktmeistars patlaban gribēja strupi atbildēt, te kāds kareivis viņu darīja uzmanīgu uz melnā vīra uniformu; skursteņslauķim jau tādas nevarot būt.
Vaktmeistars ķērās pie lietas izmeklē�anas. Divi dro�i vīri tika sūtīti uz jumta.
Labs laiks pagāja, kamēr tie piekļuva un pa lūku iedabūja grāfu majas bēniņos.
Flemings trakoja no dusmām, un glābēji, turēdami to par mē�nessērdzīgu, bēga pa trepēm lejā.
Ministram nekas cits neatlika, kā iet sulaiņiem pakaļ, un viņ� kliegdams un lādēdamies beidzot ieskrēja vaktmeistaram krūtīs.
Vaktmeistara gai�zilā, sudrabtresotā uniforma nota�ķījās sodrē�jiem, un tas saskaitās.
Viņ� jau gribēja savas dusmas izgāzt vārdos, kad Flemings ieraudzīja kādu ūdenstrauku. Pieskrējis, viņ� ar abām rokām maz�gāja sodrējus no sejas, un, lai arī netika tīrs, tomēr seja tika pazīs�tama.
Vaktmeistars gribēja atsvabināties, bet Flemings kliedza:
Meklējiet labāk Lipu Tulianu, viņ� tepat mājā vai sētā ir paslēpies!
Vaktmeistars aizsteidzās, un nu dragūni jaucās, meklēdami pa bēniņiem, pagrabos, kūtīs un �ķūņos. Kāds dragūns pat balo�u būdā iebāza galvu, bet, nabags, vairs nevarēja ārā dabūt. Ausis bija par kavēkli. Viņ� pats nevarēja saprast, kā tik viegli bija iebāzis. Ar draugu palīdzību galvu tomēr izvilka, bet ausīm āda bija nobrāzta.
Vaktmeistars to vēl izlamāja, ka �is, muļķis, balo�u būdā gri�bējis atrast Lipu Tulianu.
Visa meklē�ana bija veltīga, un dragūni neticēja, ka Lips Tu�lians jel maz būtu te bijis, jo no sargiem neviens nekā nebija ma�nījis.
Es arī neticu, ka Lips Tulians te ir bijis, � vaktmeistars teica biedriem. � Ministrs ir tikai sapņojis.
Bet ministrs tak sēdēja uz jumta, � kāds kareivis piebilda.
Pareizi, � vecis atbildēja, � tas tiesa. Bet tas citādi sapro�tams � pui�i, es jums saku, grāfs ir mēnessērdzīgs un pats ielīdis caur skursteni. Manā dzimtenē arī kādam bija piesitusies tāda sērga.
Dragūni ticēja savam priek�niekam un, māņticīgi būdami, bai�līgi raudzījās uz mēnessērdzīgo ministru.
Flemings pēc pamatīgas �ķīstī�anās ap pusdienas laiku aizbrau�ca atpakaļ uz Drēzdeni.
Ar grāfieni tas vairs nerunāja, ak nē, Flemings no tās vairījās kā no uguns.
Bi�ofsverdas lielajā baznīcā atkal bija noturēta vakara lūg�ana.
Sargā�anu turpināja, un �ovakar bija ādmiņu, stingru, bet drus�ku māņticīgu ļautiņu, rinda. Un kā lai nebūtu, kad par miru�o pries�teri tik daudz tika stāstīts, kur� tik �ausmīgā izskatā sprediķojot.
Pienāca ķesteris, un kāds ieprasījās, vai kaut kas aizdomīgs
neesot manīts.
Tas .atbildēja, ka, paldies Dievam, nekas tāds neesot manīts, bet sargā�ana tik nedro�os laikos esot jāturpina.
Ķesteris aizgāja un aizslēdza durvis.
Sargi savā starpā sarunājās. Sarunu priek�mets, protams, bija
vccie, briesmīgie nostāsti par miru�o priesteri.
�ādas runas iedve� cilvēkiem bailes.
Tā arī te notika.
Ap pusnakti sargi ieraudzīja kancelē zilu gai�umu, un drīz pēc tam parādījās spoks baltā priestera apģērbā ar sarkanu krustu uz krūtīm. Tas ērmīgi pacēla rokas, kā draudēdams.
� Jēzus � tas ir � miru�ais priesteris!
Miroņa galva zilganā gaismā rēgojās uz ērmotā rumpja.
Sargi iztrūku�ies bēga uz ieejas durvīm, pamezdami laternu un visus iero�us turpat.
Durvis bija aizslēgtas un ārā tikt nevarēja, tādēļ tie visi trīs ielīda aiz durvīm, tum�ākajā kaktiņā, kur tie drebēdami notupēja līdz rītam.
Trauksmes signālu nevarēja dot, jo pū�amais rags bija palicis netālu no kanceles un tam nedrīkstēja iet pakaļ.
Baznīcā iestājās pilnīga tumsa. Diezin kas bija izdzēsis visas laternas.
Pie sakristejas durvīm strādāja Zārbergs un Berta. Atslēgu un mūķīzeru tiem bija papilnam, tādēļ drīz vien atslēdza sakristejas durvis.
Tāpat sakristejā atmūķēja arī grāmatu skapi. Te bija daudz grā�matu, un Zārbergam bija ilgi jāmeklē.
Beidzot uzķēra kādu lielu, cūkādasi pergamentā iesietu grāmatu.
To ilgi �ķirstījis, Zārbergs atrada piezīmi, ka bagātība guļot zem lielā altāra.
Nu abi atkal devās baznīcā atpakaļ, aizbīdīja laternas ugunij priek�ā zilu stiklu un rūpīgi pārmeklēja altāri.
Taustīja, skatījās, spaidīja un vai desmit rei�u apgāja ap altāri, bet nekur nekā nevarēja atrast.
Tamdēļ Zārbergs un Berta pa otram lāgam devās sakristejā pa�matīgi izmeklēt visas grāmatas no veciem katoļu laikiem.
* * *
Sargi bailīgi sarāvu�ies tupēja savā tum�ajā kaktiņā.
Te uzreiz tie atkal pamanīja zilgano gaismu un, cie�i kopā sa�spiedu�ies, lūdza Dieva �ēlastību, lai tas viņus glābjot.
Zilā gaisma pazuda, un sargi savās sirdīs slavēja Dievu, kas tos izglābis no spoka.
Un tā viņi gaidīja rīta gaismu.
Pilnicas pils bija kā izmirusi. Retumis redzēja kādu sulaini staigājot, jo karalis bija licis visus Hildas sulaiņus un kalpones atlaist, tik kādu pāri atstājis par sargiem.
Venus templis bija aizslēgts. Divi kareivji, pārmaiņus sardzē stāvēdami, patīkami garlaikojās.
Neviens cilvēks nerādījās tuvumā, jo nostāstu bija tik daudz un tie pa�i tik �ausmīgi, ka ikviens vairījās tur iet garām. Ja arī ne�vienas durvis nebūtu slēgtas, neviens tomēr nebūtu gājis iek�ā.
Tādēļ sargiem bija laba dzīve, tiem, tā sakot, nemaz nebija jāsargā.
�onakt tomēr kāds vīrietis staigāja pa parku. Pie krūmiem tas apstājās.
Vai lai apskatos, � viņ� domāja, � ak, to viņi nebūs atra�du�i, jo tad par to runātu. Kuprainis blēdis tie�ām vēl guļ turpat biezajos ceros.
Viņ� sarāvās, jo dzirdēja krūmos brīk�ķam. Bet, kad viss atkal apklusa, viņ� devās uz to vietu, kur sekretārs mēdza iekāpt Venus templī.
Nokāpis pa slepenajām trepēm, viņ� uztaisīja uguni, apskatīja spoko�anās ierīces, spoguļus, laternas un baltos apģērbus.
Nekas nebija aiztikts, un viņ� gribēja minētos aparātus un rīkus aizgādāt uz citurieni.
Piepe�i tam uzbruka spēcīgs vīrs un saturēja viņu kā dzel�os.
Tas bija Lips Tulians, kur� nemanot bija sekojis Kasparam.
Un es jūs, kungs, visur esmu izmeklējies, � Kaspars iztrū�cies teica.
Tu mani meklēji, � Lips Tulians atbildēja, � ha, ha, ha! Izrunā�anās. Gribi tīrīties, kad es tevi notveru. Kas tās te par lie�tām?
Es nezinu � patiesi nezinu, � Kaspars atbildēja.
Lips Tulians to sapurināja kā suns kaķi.
Ap�ēlojieties, � es visu izteik�u, � Kaspars lūdza.
Nu, kam �ie aparāti un viss pārējais? � Lips Tulians jautāja.
Ar tiem tika rādīti spoki.
Es jau domāju, ka no �ejienes ir piecēlusies domātā Rohlicas grāfiene. Kas spēlēja viņas lomu? � Lips Tulians jautāja.
Emma! � Kaspars atteica. � Viņai bija maska.
Glu�i kā es domāju. Un Guste tēloja grāfienes meitu � pa�reizi � un neviens nezin patiesību, neviens nezin, ka nelaimīgās grāfienes meita uzturas pie manis.
Ap�ēlojieties, � Kaspars vaidēja, � man jau bija jādara, ko kundze pavēlēja.
Bet kamdēļ tā vajadzēja ālēties ar spoko�anos?
Grāfiene Hilda dabūja zināt, ka Rohlicas grāfiene vēl pirms īsa laika dzīvojusi, � viņ� stāstīja. � Hilda arī zināja, ka grāfie�nei ir palikusi meita, un gribēja karali darīt uzmanīgu, lai tas �o lietu liek izmeklēt.
Es saprotu, nolūks ir labs, bet neizdevās.
Varbūt izdotos, ja grāfienei nebūtu jābēg, viņa tagad guļ Nosenā slima. Viņa grib ar jums runāt, un es jūs meklēju.
Es jau biju Nosenā un runāju ar grāfieni. Bet tagad uz pē�dām iznīcini visus aparātus un rīkus. Samet tos dziļajā bedrē pie dzelzs jaunavas. Tūliņ.
Kaspars bija domājis visus ierīces piederumus nogādāt dro�ā vietā uzglabā�anai, bet nu bija jāizpilda Lipa Tuliana pavēle.
Ar tiem neviens vairs neblēņosies, � Lips Tulians mierīgi teica. � Bet nu, Kaspar, vēl ko. Kas tas ir, kas guļ krūmos?
Kaspars redzēja, ka ar lieg�anos tālu netiks, un izstāstīja visu, kas pie grāfienes bēg�anas gadījies.
Tā, tad tu ministra sekretāru nodūri? Bet saki, uz kurieni tu tagad iesi?
Pie savas pavēlnieces uz Nosenu, � Kaspars atbildēja.
Nosenā tava pavēlniece vairs nav. Ej uz Stolpenes cietoksni, tur tu viņu atradīsi.
Stolpenē? � sulainis murmināja.
Lips Tulians vairāk neatbildēja, bet lepnos soļos aizsteidzās un drīz nozuda sulaiņa skatienam.
Ministra Fleminga pilī valdīja klusums. Sulaiņi staigāja uz pirkstgaliem.
Ministrs bija slims.
Bet neviens nezināja slimības cēloni. Flemings Nosenā bija stingri aizliedzis izpaust par viņa sēdē�anu uz jumta un virsnie�kiem, kā arī kareivjiem par to bija iedevis labu summu naudas.
Tomēr klīda da�ādas valodas par ministra nakts priekiem, kur tas dabūjis slimību. Par visiem neticīgāka bija viņa greizsirdīgā sieva, no kuras sprediķiem nabaga Flemings nekā nevarēja izbēgt, jo patiesi jutās nevesels. Sieva sēdēja pie gultas un jautāja, un bārās, ka vai ausis jābā� ciet.
Par laimi ieradās galma virsmar�als Levendāls, un ministra sievai bija jāaiziet.
Levendāls priecājās, ka draugs jūtoties labāk, bet atnesa vēsti, ka karalis ļoti interesējoties par spoko�anos Venus templi un tādēļ pats gribot braukt uz Nosenu izrunāties ar grāfieni.
Flemings nobāla.
Draugs Levendāl, � viņ� sacīja, � tiklīdz karalis satiksies ar grāfieni Kozelu, tā mums ir beigas. Grāfienes pirmais darbs būs mūs abus gāzt. Tas nedrīkst notikt. Mums jāgādā, lai karalis tur nebrauc.
Levendāls berzēja pliko pauri.
Tas neies, � viņ� atbildēja, � majestāte ir stipri apņēmies �ai lietā iegūt skaidrību.
Nekas nelīdz, Levendāl! � Flemings turpināja. � Jums tūliņ jāiet pie karaļa. Jums jāsaka karalim, ka viņ� ir pazudis, ja tas brauc pie grāfienes, jo Lips Tulians ir viņas apsargātājs, un tas esot apņēmies savu roku pacelt arī pret majestāti.
Bet karalis man neticēs.
Ticēs gan, ja tu labi ticami stāstīsi, � Flemings teica. � Apdomā, ka lieta grozās ap mūsu stāvokli. Es arī vēl raudzī�u iegūt kādus pierādījumus.
Levendāls apņēmās darīt visu, kas vien iespējams, un atvadījās.
Flemingam bija pavisam slikti ap sirdi. Nākotnes raizes aizdzina visu slimību, un drīz vien ministrs, pilnīgi apģērbies, sēdēja savā darbistabā.
Tūliņ tika pieteikts kāds virsnieks no Drēzdenes garnizona. Fle�mings to pazina. Tas piederēja pie Donāta torņa sardzes, kur bija drūmākie cietumi.
Virsnieks ziņoja, -ka esot sagūstīti un apcietināti pāris klaidoņu. Tie liekoties bīstami, jo zem drēbēm biju�i paslēpti dun�i un pistoles. Abi vēl esot jauni � �aubīga izskata vīrietis un jauna, skaista meita. Nekādi papīri neesot uzieti, tik viens pergamenta gabals, kuram uz�spiesta melna roka.
Jums, leitnant, ir gadījies labs ķēriens, � Flemings teica, � tie ir no Lipa Tuliana bandas.
Ministrs piekodināja, lai nevienam neko neizpau�, un apsolīja pēc pusdienas pats aizbraukt turp.
Tikko virsnieks bija atlaists, tā ienāca Levendāls.
Tas paziņoja, ka karalis grāfienes apmeklē�anu esot atlicis uz vēlāku laiku. Bet karalis nu prasot pierādījumus, ka Lips Tulians pret viņu taisoties izdarīt atentātu, un �ie pierādījumi jāgādājot drīz.
tas notiks, � Flemings priecīgi iesaucās, � tos es gādā�u, bet � rītu parunāsimies vairāk. Dzīvo vesels, draugs, rītu redzē�simies.
* * *
Pēc pusdienas ministrs lika iejūgt un aizbrauca. Sulainis ne mazums brīnījās, jo no rīta ministrs vēl gulēja tik slims un tagad jau aizbrauca.
Arī grāfiene velti pūlējās izdibināt īsto iemeslu. Grāfs atteica, ka tas esot valsts noslēpums.
Donāta torņa sargi atdeva.grāfam godu, un cietuma pārvaldnieks ieveda to iek�ā.
Nu, kā ir? � ministrs jautāja. � Vai gūstekņi jau kaut ko izteiku�i?
Nē, � ierēdnis atbildēja, � bet vīrie�a kabatā mēs atradām zīmīti. Tanī ir uzdots Drēzdenē visu labi ievērot un izpētīt. Zīmītē tās saņēmējs tiek uzrunāts par Bretbaueru, tas laikam būs gūstekņa vārds.
Jādomā, � ministrs teica, � bet tagad lieciet atvest gūstekni.
Drīz arī tika ievests cietumnieks, ka ķēdes vien no�vadzēja.
Ministrs prasīja, kā cietumnieku sauc, bet tas ne vārda neat�bildēja. Ministrs vēl visādi izrunājās, bet neviens vārds nenāca pār cietumnieka lūpām. Ministrs pavēlēja �o aizvest un atvest sagūstīto meitu. Tā bija tāpat ieslēgta ķēdēs kā viņas biedrs.
Ministrs ar cietumnieci izrunājās tāpat, kā ar viņas biedru, bet atkal nesaņēma atbildi.
Sis pārītis �ķiet kurlmēmi, � ministrs teica, � bet ilgi tā nebūs. Drīz viņu ieskati grozīsies. Viņus vajag stingri apsargāt � kamēr es izlem�u, ko darīt.
Meita viegli nodrebēja.
Ā � sekmes jau rādās, � ministrs teica, � viņa tak ir sie�viete, un ar tām drīz tiek galā. Brangi izdosies � nu, �ī skuķe mā�cīsies mani pazīt.
Flemings tai vēl uzmeta draudo�u skatu, tad cietumniece tika aizvesta nezināmam liktenim pretī.
Visi Bi�ofsverdas iedzīvotāji runāja par ādmiņu piedzīvojumiem baznīcā, un izrīkotie naktssargi trīcēdami un drebēdami izpildīja savu naktsde�ūru.
Protams, ka sargi pēc iespējas tālāk atvilkās no kanceles. Ne�viens par to nepriecājās vairāk kā Zārbergs, jo viņa viltība bija izdevusies pilnīgi.
Berta maldināja viesnīcas saimnieci, tā ka pēdējā domāja, ka viņas viesi mierīgi guļ, bet tie dauzījās pa Dieva namu. Divas naktis jau viņi bija paliku�i, bet nekā vēl nebija atradu�i. �onakt Zārbergs bija apņēmies tikt galā. �oreiz par sargiem bija trīs drēb�nieki, kas, tiklīdz ķesteris aizgāja, paslēpās vistālākā kaktiņā. Tas bija Zārbergam pa prātam. Un drīz vien tas sakristejā �ķirstīja vecos rakstus. Nebija ilgi, kad meklēto atrada.
Berta, priecājies, � Zārbergs teica, � tagad es zinu, kā es �ai bagātībai piekļū�u.
Ja vien bagātība tanī vietā vēl būs, � Berta �aubīgi piebilda.
Tad pārliecināsimies, � Zārbergs atbildēja.
Pa baznīcu tumsā ejot, tie ērmīgi stenēja un iedīcās, lai sargus jo vairāk iebaidītu. Altāra tuvumā klonā bija akmeņu plāksnes ar kapu uzrakstiem.
Te ir, � Zārbergs teica, uz kādu plāksni rādīdams. � Berta, tev jāpalīdz, �is �etrstūrainais akmens grozīsies.
Ar lau�amo stangu palīdzību laimējās akmeni pakustināt un uz�celt. Tas gulēja uz vienas ass un bija ievērojami smags. Nu lūka bija vaļā, bet nebija trepju, vajadzēja ielaisties pa virvi.
Zārbergam tāda virve bija. Vienu galu tas piesēja pie akmens un nolaidās pirmais, tad Berta.
Te bija līķu pagrabs, redzēja daudz zārku. Zārbergs apskatījās pēc paglabātās mantas.
Te aug�ā atskanēja dobj� troksnis. Zārbergs paskatījās un ie�raudzīja, ka akmens atkal aizkritis ciet.
Arī Berta izbijās.
Ko nu?
Berta un Zārbergs mēmi uzlūkoja viens otru, jo viņu stāvoklis bija piepe�i mainījies � kļuvis ļoti bīstams.
Grāfs Flemings tagad bija ļoti darbīgs un, kaut arī vēl nebija pilnīgi izveseļojies no slimības, kas bija cēlusies no sēdē�anas uz jumta, viņ� tomēr strādāja no agra rīta līdz vēlam vakaram.
Bet savas darī�anas viņ� turēja slepenībā, pat viņa jaunais sek�retārs nekā nezināja.
Otrā vakarā pēc klaidoņu sagūstī�anas grāfs atkal aizbrauca uz cietumu.
Virsierēdnis viņu saņēma un ieveda mocību istabā, tiesas ista�bai blakus.
Nu, � Flemings jautāja, � vai cietumnieks ir ko izteicis?
Neviena vārda, � ierēdnis atbildēja, � tas ir rūdīts blēdis.
Tā � tā, un kas bija, kad jūs viņam uzlikāt īk�ķa skrūves?
To viņ� izcieta, ne vaibsta nesavilcis.
Un spānie�u zābakus?
Tad viņ� smējās; �is cilvēks ir kā no dzelzs.
Hm, vai pat mutes bumbieris nekā nelīdzēja?
Nē, tad viņ� mums ķēmojās pakaļ kā skolas puika.
Tas, nudien, ir traki, � Flemings sacīja, � es jau tā domā�ju � Lipa Tuliana ļaudis ir bīstami tēviņi.
Meitu jūs neesat spīdzināju�i?
Nē, ekselence � jūsu pavēle?
Tad lieciet viņu tagad atvest.
Ķē�u �vadzoņa drīz vēstīja, ka cietumniece tiek vesta. Viņai vairs nebija sava apģērba, tā bija ietērpta īstā cietumnieces apģēr�bā. Viņa spītīgi paskatījās uz ministru.
Lūg�anās jums nekā nepalīdzēs, � Flemings iesāka, � jo es zinu, ka jūs piederat pie Lipa Tuliana bandas. Tas ir noziegums, par kuru jāsoda ar nāvi, bet jūs esat sieviete, un tamdēļ jums jā�atzīstas.
Skuķe neatbildēja nevienu vārdu.
Nu? � ministrs uzsauca.
Viņa spītīgi skatījās zemē.
Vai vēl negribat atbildēt � jā vai nē? � Flemings kliedza.
Nē! � tā strupi atbildēja.
Ahā, skuķe var runāt, � grāfs zobojās, � nu labi, es rīko�os ātri. Pierādījumi ir pietieko�i, un es kā zemes augstākais ministrs darī�u laupītāju nedarbiem galu. Tādēļ lūdzu iesāksim pirmo darbu.
Viņ� pamāja cietuma kalpiem. Tie sagrāba skuķi un stiepa uz blakus durvīm. Durvis tika atrautas, un cietumnieci iebīdīja iek�ā. Arī Flemings iegāja. Bet kā te izskatījās! Zāles vidū stāvēja sarkani ģērbies vīrs maskā. Tas abām rokām bija atbalstījies uz liela, spo�a zobena, un viņam aiz muguras stāvēja divi kalpi, tāpat sarkanā apģērbā.
Tas ir tavs bende, � grāfs Flemings sacīja, � man apriebies ar tādiem klaidoņiem kā Lipa Tuliana biedri daudz darboties. Ben�des kalpi, dariet savu pienākumu, sodīsim skuķi pirmo, un pēc tam viņas biedru.
Kur tiesne�i? � mei�a jautāja, � man jūs nekādu noziegumu nevarat pierādīt!
Augstākais tiesnesis esmu es, � Flemings atbildēja, � man ir tiesības sodīt ar nāvi, jo es esmu valsts ministrs. Jūs negribat atzīties, skuķi, tad jūsu galva noripos smiltīs. Iesāciet!
Mei�a izgrūda izbaiļu kliedzienu.
Priesteri, � viņa lūdza, � es � es gribu . ..
Laupītājiem garīdznieka nevajag, � Flemings bezjūtīgi at�bildēja, � ar tādiem nelie�iem rīkojas īsi un ātri.
Tad viņas kājas un beidzot arī rokas piesēja pie krēsla. Pienāca bende un izmēģināja zobenu.
Tas ir varas darbs, � skuķe sauca, � es nekā neesmu nozie�gusies.
Kas laupītāju sabiedrībā tiek atrasts, � Flemings teica, � tas ir noziedznieks. Jūsu biedram ir Lipa Tuliana zīme � melnā roka. Jūs piederat pie viņa bandas, un jūsu galvas tagad kritīs.
Doma, ka viņai tūliņ jāmirst, satrieca skuķes drosmi. Bendes kalpi bija pabeigu�i sie�anu.
Ekselence, � bende jautāja, � notiesātā ir piesieta � es gaidu jūsu pavēli!
Ap�ēlojiet, � skuķe lūdza, � es negribu mirt, es vēl gribu dzīvot. Es vēl esmu tik jauna � es �
Kādēļ jūs spītējaties, � ministrs teica, � ja jūs būtu atzi�nu�ies, varbūt ap�ēlotu. Nu ir par vēlu.
�ēlastību, � nelaimīgā vaidēja.
Kā jūs sauc? � ministrs vaicāja.
Anastasija Banceka, � meita atbildēja.
Vai jūs esat tā laupītāja mīļākā, kur� ķēdēs iekalts?
�ēlastību, �ēlastību � jā, es esmu viņa mīļākā, bet es pie laupītājiem negāju labprātīgi. Reiz Bohēmijā laupītāji mani aizveda, un man bija jāpaliek pie kādas bandas, un, kad to Lipa Tuliana ļaudis izpostīja, es gāju uzvarētājiem līdz, jo cits nekas vairs neat�lika, vecāki ta�u mani nepieņemtu.
Skuķe �ņukstēja.
Flemings velni�ķi ņirgājās. Viņa plāns bija izdevies. Viņ� nebija domājis meitu nogalināt, bet izlietot to savā labā.
Kā sagūstīto laupītāju sauc? � Flemings bargi jautāja.
Zamuels Bretbauers, � meita atbildēja.
Tas ir labi, � Flemings �ukstēja, � tagad es uzzinā�u visu, ko vien gribu.
Vai tas ir jūsu mīļākais? � viņ� jautāja.
Jā, es esmu viņam piebiedrota ceļā uz Drēzdeni.
Kādēļ?
Mums vajadzēja izspiegot, kur iegūt lielāku laupījumu.
Flemings gavilēja. Skuķe savās nāves bailēs izteica visu.
Kur atrodas vadoņa galvenā nometne?
Bohēmijā.
Bēdīgi, � Flemings noņurdēja, � Lips Tulians ir gudrinieks, viņ� zina, ka tagad sak�i ar austrie�iem nav pa draugam, un Bohē- mijas me�os viņ� ir dro�s. Bet tas nekas, viņ� ieradīsies Saksijā.
Vai Lips Tulians tagad ir savā nometnē? � viņ� jautāja.
Neticu vis, viņ� taisījās iet uz Saksiju � jā, pat uz Drēzdeni apmeklēt Bretbaueru. Līdz �im mēs viņu neredzējām.
Flemings saprata, ka Lips Tulians ir tuvumā, un viņ� baidījās gūstekņus notiesāt, jo, kaut arī slepeni to darītu, tas tomēr kļūtu zināms. Un Lipu Tulianu viņ� nedrīkst sadusmot.
Jūs no�ēlojat? � viņ� uzrunāja Anastasiju.
Jā, jā, � tā raudādama atbildēja, � ak, kaut es varētu uz�sākt citu dzīvi. Man jāmirst, un man nav vairāk kā astoņpadsmit gadu.
Notiesā�anu es gribu atlikt, � grāfs Flemings teica, � vis�pirms gribu pārliecināties, vai esat teikusi patiesību.
Tīru patiesību, � viņa raudādama atbildēja, � ap�ēlojieties.
Atraisiet viņu, � Flemings pavēlēja bendes kalpiem. �� No�tiesā�anu var izdarīt vēlāk.
Tiklīdz skuķe bija atraisīta, tā nokrita pie Fleminga kājām, lūg�damās �ēlastību, un apsolījās darīt visu, ko no viņas prasī�ot.
Flemings bija ļoti apmierināts, viņ� domāja skuķi izlietot Lipa Tuliana ķer�anai.
Anastasija vēl vienmēr lūdzas, bet Flemings izlikās nepielū�dzams. Tad Anastasija apsolīja uzrādīt laupītāju nometni.
Flemings būtu uzgavilējis, bet, rādīdams bargu seju, viņ� griezās pie cietuma sargiem un pavēlēja Anastasiju vest atpakaļ cietumā.
Majestātiskos soļos Flemings devās uz durvīm.
Sniegs ar savu balto līķautu apsedza kalnus un ielejas. Laiks bija stipri auksts.
Tomēr staltie zirgi kūpēja, vilkdami trīs slēgtas ceļotāju karietes sak�u gvardijas jātnieku pavadībā.
Vienā no �īm karietēm brauca sagūstītā grāfiene Kozela � Hil�da, kurai par mājokli bija nolemts Stolpenes cietoksnis.
Tā ir Stolpene, � Hilda sacīja Emmai, � esmu jau vienreiz tur bijusi, ar karali zvēru dārzā medīt. Un tagad . . . tagad . .. kāda starpība!
Emma mēģināja savu pavēlnieci iepriecināt, bet Hilda neticīgi purināja galvu.
Jā, ja nebūtu Fleminga, � viņa sacīja, � bet tik ilgi, kamēr tas dzīvos, viņ� neļaus karalim ar mani tikties, es grāfu pazīstu, viņ� izlietos visus līdzekļus, lai mani iznīcinātu.
Tas tiesa, � Emma atbildēja, � bet grāfs tak ir jūsos traki iemīlējies. Un ja jūs drusciņ� ekselence mani sapratīs� ja�
Klusu! � Hilda iesaucās, neļaudama tai tālāk runāt. � La�bāk es līdz nāvei smoku cietuma pagrabos, nekā pazemojos priek� Fleminga. Es ienīstu Flemingu, un nekad �is nelietis nevarēs lielī�ties, ka es tam būtu dāvājusi kādu laipnu smaidu. Es pat redzēt negribu viņu.
Emma klusēja.
Man vēl ir kāda cerība, � Hilda turpināja, � es ticu Hed�vigas labsirdībai. Ja Hedviga par mani lūgs Lipu Tulianu, tad viņ� atsvabinās mani.
Emmas sejā bija lasāmas �aubas, bet viņa nekā neteica.
Patlaban grāfienes kariete ieripoja pils pagalmā.
Cietok�ņa komandants Vēlens, Hildas paziņa, sveicināja jauno cietumnieci.
Vecais vīrs bija nopietns un domīgs, viņ� līdzcietīgi lūkojās uz skaisto sievieti, kura tam jāieslēdz cietok�ņa mūros.
Ģenerālis griezās pie leitnanta fon Helma un uzdeva tam aiz�vest grāfieni spīķeru mājā.
Hilda uzelpoja. Viņu neieslodzīja Jāņa tornī. Leitnants fon Helms būs viņas apsargātājs, un Hilda domāja to ar savu skaistumu un glaimiem dabūt savā pusē.
Hilda klusēdama, bet vieglu gaitu soļoja virsniekam blakus caur drūmu velvi otrā pils pagalmā, garām zirgu staļļiem, tā sauktajā lielgabalu pagalmā, līdz beidzot sasniedza klostera pagalmu, ko sauca arī par baznīcas pagalmu.
Pa kreisi stāvēja drūma ēka � spīķeru māja.
Ekselence, � fon Helms teica,� �ī māja ir domāta jūsu dzī�voklim un, cik vien iespējams, uzposta un ierīkota.
Pateicos par jūsu pūlēm, � Hilda laipni atbildēja.
Viņa iegāja mājā.
Vairākas istabas bija iekārtotas, tā ka Hilda ērtības ziņā ne�varēja daudz sūdzēties. Bet logi aiz�ogoti dzelzs restēm.
Cik te nemīlīgi, � Emma iesaucās.
Ko tu labāku gribi, � Hilda jautāja, � vai Kēnigsteinā bija labāk? Tur tāpat skatījāmies caur aiz�ogotiem logiem.
Bet mēs bijām brīvas, � Emma atbildēja. � Mēs varējām dzīvot, kā patīk.
Leitnants fon Helms lika kareivjiem sanest Hildas mantu pakas viņas istabā.
Tagad Hilda bija noģērbusi ka�oku un virsdrēbes, un virsnieks patiesi apbrīnoja viņas daiļo augumu un skaistumu.
Ja tik Kaspars te būtu, � Hilda teica Emmai.
Tā nebūs, jo Flemings nolēmis tikai mani un Gusti pielaist pie jusu apkalpo�anas, � Emma atbildēja, � pārējos apkalpotajus izvēlēsies komandants.
� Bet Kaspars ta�u mēģinās pieņemt cietoksnī kādu vietu, � Hilda atbildēja.
Durvis tika aizslēgtas, un koridorā bija dzirdami sargkareivju vienmuļie soļi.
No ka Hilda tik ļoti baidījās � tas nu bija piepildījies: viņa bija cietumniece Stolpenes cietoksnī.
Sniegs apklāja visus klajumus. Visi Freibergas namu jumti bija balti apsnigu�i, tik baznīcu torņi majestātiski, bez sniega slējās pret debesīm. Uz skatītāju varenu iespaidu atstāja lielā Doma baznīca, kuras velvēs glabājās vesela bagātība.
�inīs nemierīgajos laikos ne vien Freibergas pilsoņi, bet arī apkārtnes bagātnieki uzticēja savu bagātību Doma baznīcas pa�grabam.
Freiberga bija stipra un dro�a pilsēta, kura Trīsdesmit gadu karā spītēja neuzvaramajam zviedru karaspēkam un to aizdzina.
Pie vārtiem bija stingra kontrole, bet nevienam ne prātā nenāca aizturēt zemniekus vai tirgotājus. Kas viesnīcā uzturējās, tiem vaja�dzēja vienīgi uzrādīt pasi.
Tādā kārtā labs pulciņ� zirgu tirgoņu bija ieradies viesnīcā pie Meisnera vārtiem. Viņu bija trīs partijas, kuras rīkojās katra par sevi, bet tā tik bija izlik�anās. Patiesībā tās vienmēr slepus satikās.
Divas dienas jau viņi tur uzturējās, kad tre�ās dienas vakarā ieradās jauns viesis.
Viņ� pasūtīja ēdienu un alu un, viens pats savrup apsēdies, kāri iebaudīja ēdienu.
Neuzkrita arī, kad jaunais viesis izgāja ārā un viņam kāds tir�gonis sekoja. Gatvē tie abi sastapās.
Tu savu uzdevumu esi teicami izpildījis, Zamuel, � Lips Tu�lians teica (viņ� bija jaunais viesis), � ceru, ka nekādas aizdomas nav cēlu�ās.
Nē, virsniek, bet mēs jau bijām nepacietīgi, mēs jau trīs die�nas esam �e.
Es ātrāk nevarēju tikt, � Lips Tulians atbildēja, � man bija jāraujas pa Nosenu.
Vēl par �o to parunāju�ies, tie atgriezās atpakaļ viesnīcā, bet katrs atsevi�ķi.
Lips Tulians vēlējās naktsmītni, bet, tā kā citur nebija telpas, viesnīcnieks tam ierādīja mazu istabiņu saimes mājā. Tā bija Lipam Tulianam pa prātam, jo tās logs izgāja uz ielu.
Nogaidījis, kad visas ielas bija klusas, viņ� izkāpa pa logu uz ielas. Tālumā kūkoja naktssargs, bet Lips Tulians to neievēroja un, ceļu labi zinādams, steidzās uz Doma baznīcas kapsētu.
Nevienu nesaticis, viņ� iegriezās baznīcas ielā un mēnesnīcā jau ieraudzīja lepno baznīcu, zem kuras atdusējās daudz kūrfirstu no Vetiņu cilts.
Lips Tulians apstājās. Kāda mētelī ietinusies sieviete tuvojās kapsētai.
Tā atslēdza kapsētas vārtiņus un devās uz kapu sarga mājiņu, kur vēl spīdēja uguns. Lips Tulians ātri pārlēca pār kapsētas mūri un devās tālāk pa mūra ēnu.
Kur gan es reiz gulē�u? � viņ� �ukstēja.� Vai klusā kapā, vai arī karātavās kraukļi aprīs manu miesu? Ha, nekad vēl nebiju iedomājies par savu galu � vai ilgi vēl izbēg�u no vajātājiem, vai arī drīz jau kritī�u viņu rokās?
Viņ� paraudzījās uz zvaig�ņotām debesīm.
Kas to zina, � viņ� atkal �ukstēja, � biezs priek�kars aiz�sedz nākotni.
Viņ� atkal drūmi lūkojās tālē.
Un es citādi negribu, � viņ� iesaucās, � es visu pacietī�u, visu, visu. Tik vienreiz mir�u, un neviens nelielīsies, ka Lipu Tu�lianu redzējis vāju. Un kur� mani par to pataisīja, kas es tagad esmu? Grāfs Martinics, �is nelietis, kuru mana atriebība vēl nav panākusi. Ha, vai tas ir taisnīgi, vai �is necilvēks, kur� tik daudz cilvēkus padarījis nelaimīgus, izbēgs soda? Vai tas nekritīs no at�riebēja rokas?
Kāda zvaigznīte krita � spo�a, balta.
Vai tā bija atbilde? � viņ� �ukstēja. � Es neticu. Ja aug�ā aiz zvaigznēm valda taisnība, tad nelietim jāsaņem �ausmīgs gals, jā, to es saku � Lips Tulians.
Tagad viņ� devās uz kapu sarga mājiņu. Caur loga slēģu sprau- dziņu varēja pārredzēt iek�pusi. Kāda divpadsmit gadus veca skuķe gulēja slima gultā. Pie gultas sēdēja vecais kapracis, runādams ar vecāko meitu, kura patlaban bija ienākusi un raudādama stāstīja, ka neviens ārsts nenākot pie slimnieces, jo neesot, ko maksāt.
Anna, lūdz Dievu, lai viņ� dziedina Elīzi, � vecītis teica, � es cita padoma nezinu, mums vairs nekā nav, .ko ieķīlāt, naudas arī nav, viss jau atdots ārstam.
Vai tad nekāda glābiņa nebūs, � Anna izmisusi sauca, un tēvs ar meitu �ņukstēdami lauzīja rokas.
Lips Tulians bija katru vārdu dzirdējis. Viņ� vīstīja dūres pret cietsirdīgajiem ārstiem, bet nedrīkstēja tūliņ palīdzēt. Viņ� bija zvē�rējis nelaimīgiem palīdzēt, bet to viņ� domāja izdarīt rītu ar Za- muela palīdzību.
Viņ� piegāja pie kādas lielas cilts kapelas, no kuras pēc veciem rakstiem apak�zemes eja veda zem baznīcas. Pēc neilgām pūlēm viņ� atvēra sarūsēju�ās durvis un iegāja kapelā. Pēc kādas stundas viņ� iznāca ar apmierinātu seju.
Durvis aiztaisījis, Lips Tulians ātri aizgāja uz vārtu pusi.
Mēs atstājām Bertu un Zārbergu miroņu pagrabā.
To akmeni mēs vēlāk novelsim, � Berta teica, � tagad uz�meklēsim mantas.
Bet Zārbergam visa patika uz mantas meklē�anu bija pārgājusi, un, kamēr tas nebija skaidrībā par izeju no bedres, viņ� nebija pie�dabūjams uz mantu meklē�anu.
Pa virvi uzrāpies aug�ā, viņ� mēģināja pacelt akmeni, bet tas pat nekustējās.
Virve bija iespiesta akmeņu �ķirbā, tāpēc akmens jo grūtāk bija paceļams. Izpūlējies un apkusis, viņ� laidās lejā.
Atpūties tas vēlreiz uzrāpās aug�ā, bet vāka akmens nebija iz�kustināms.
Virve, akmeņos saspiesta, trūka, un Zārbergs krizdams stipri vien sasitās.
Nu pietrūka padoma, kā lai tiek ārā. Viņi izmeklēja visu pagrabu, bet ne citu izeju, ne arī ko citu nevarēja atrast kā vien zārkus.
Berta sāka gaudot, Zārbergs rājās. Piepe�i Berta aprima.
Es zinu, kā tiksim ārā, � Berta iesaucās, � sakrausim zār�kus citu uz cita, tā ka varēsim sasniegt velvi. Mums abiem kopā nebūs grūti uzcelt vāku.
Sacīts � darīts.
Iesāka abi nadzīgi strādāt un ar virves palīdzību pēc lielām pū�lēm sakrāva tik augstu kaudzi, ka varēja aizsniegt vāka akmeni.
Abiem spie�ot, akmens lēni iesāka griezties ap savu asi, un Zārbergs ar Bertu drīz vien atradās baznīcā.
Zārbefgs bezmaz gribēja otrreiz kāpt miroņu pagrabā, bet, pie�kusis juzdamies, atlika mantas uzmeklē�anu uz citu nakti.
Naktssargi � drēbnieki � pa to laiku svīda nāves baiļu sviedrus.
Tie dzirdēja visu Zārberga un Bertas darbo�anās troksni un, ļoti māņticīgi būdami, noticēja, ka ļaunie gari trok�ņo. Viņi lūdza
Dievu, bet tas neko nelīdzēja: troksnis nemitējās. Nabadziņi maz�gājās izbaiļu sviedros un sauca pēc palīga.
Beidzot kāds sargs paķēra pū�amo ragu un nu tūtoja bez ap�stājas. Ķesteris un mācītājs izdzirda pirmie. Tie domāja, ka ielau�zies laupītaju virsnieks Lips Tulians.
Drīz arī ieradās birģermeistars un viņam līdz daudz pilsoņu. Viņi bija apbruņoju�ies ar iesmiem, rungām un arī �aujamiem rīkiem.
Ķesteris pārbijies nevarēja atrast baznīcas atslēgas. Pa tam bir�ģermeistars sakārtoja ļaudis.
Baznīcas durvis atslēdza, un apbruņotie pilsoņi devās baznīcā, ar laternām apgaismodami ļau�u drūzmu.
Sargi cita nekā nezināja stāstīt, kā vien par elli�ķīgo troksni.
Visa baznīca tika izmeklēta, bet nekas nekārtīgs vai aizdomīgs netika atrasts. Birģermeistars noskaitās uz sargiem, ka tie savas māņticības dēļ traucēju�i un izbaidīju�i visu pilsētu.
Zārbergs ar Bertu nemanot bija iemaisīju�ies ļau�u pūlī, un ne�vienam ne�ķita dīvaini, ka arī sve�inieki piebiedroju�ies ziņķārī- gajiem.
Birģermeistars sarāja sargus, un tiem bija jāpaliek sargāt līdz gaismai.
Ļau�u pūlis aizgāja mājās. Arī Zārbergs un Berta devās uz viesnīcu, un tā beidzās izbaiļu nakts Bi�ofsverdā.
Mums jāuzmana, lai karalis nedabū grāfieni redzēt. Ja nu viņ� brauc uz Stolpeni? Vai Dieviņ, vai!
Tā ba�ījās virsmācītājs Levendāls.
Tā ir mana darī�ana, � Flemings atbildēja, � es neesmu gulējis, bet darījis visu iespējamo, lai karali padarītu neuzticīgu pret grāfieni. Visus viņas darbus esmu paziņojis karalim un pie�rādījis arī, ka viņa ar raganām pinusies mīlestības dzēriena dēļ.
Par to .es priecājos, � Levendāls atbildēja, � jo gadījumā, ja karalis satiktos ar Hildu, mums būtu beigas.
Tā dro�i vien būtu.
Sīs briesmas ir garām. � Levendāls teica. � Bet grāfiene Stolpenē stingri un dro�i tiek apsargāta?
Grāfiene ir tikpat kā aprakta, � Flemings atbildēja, � no Stolpenes ne pele neizbēgs.
Glu�i pareizi, bet grāfiene ir apburo�i skaista, neaizmirstiet to. Un skaistām sievietēm arvien atrodas palīgi.
Flemings kaut ko nesaprotamu nomurmināja un paskatījās pulk�steni.
Man jābrauc, � ministrs .teica un, piekodinājis Levendālam, lai uzmana karali, aizbrauca uz Donāta torni.
Cietok�ņa pārvaldnieks viņu sagaidīja un ieveda tiesas zālē.
Viss iet kā pa diedziņu, � ierēdnis ziņoja. � Cietumniece ir padevīga un, nāves bīdamās, darīs visu, ko vien gribam. Bet puisis ir spītīgs � īsts Lipa Tuliana biedrs.
Vai neviens nezina, ka tas ir no Lipa Tuliana bandas? � mi�nistrs jautāja.
Bez manis, cietuma sarga un bendes neviens nezin. Bet par tiem es galvoju, tie nepļāpās.
Tiem nav jāpļāpā, � ministrs noteica. Tad viņ� pavēlēja atvest cietumnieci.
Atnācēja ienāca zālē.
Nu, skuķe, � Flemings viņu draudzīgi uzrunāja. � Kā ir � vai lai bende izbeidz tavu no�ēlojamo dzīvību?
Ap�ēlojieties, � meita lūdzās, ministra priek�ā uz ceļiem nokritusi.
Varētu notikt, ka es parādu �ēlastību. Tomēr tikai tad, ja tu pavisam atsakies no saviem biedriem un uzņemies izpildīt visas ma�nas pavēles.
Es visu darī�u! � mei�a izsaucās. � Ak, augstais kungs, dariet ar mani, ko gribat. Lieciet mani klosterī, es gribu līdz kapa malai no�ēlot grēkus, tik taupiet manu dzīvību.
Ja tu man būsi uzticami padevīga, tad es nebū�u vis tik ciets, un tu vēl vari cerēt uz manu apsardzību. Bet vismazākā neuzticība tev maksās galvu.
Es palieku jūsu verdzene, augstais kungs.
Nu redzēsim. Bet vai proti rakstīt?
Es protu gan.
Vai Lips Tulians pazīst tavu rokrakstu?
Jā gan, jo Bretbauers neprot rakstīt, tad man alla� vajadzēja rakstīt ziņojumus.
Ministrs uzdeva ierēdnim atnest pergamentu un rakstāmpiede�rumus.
Tagad sēdies un raksti, ko es tev diktē�u, � ministrs pavē�lēja mei�ai.
Anastasija paņēma spalvu, bet viņas roka drebēja no lielā uz�traukuma.
Flemings to manīja un teica, ka viņa savā cietumā varē�ot pa�reizāk pārrakstīt, kad būs apmierinājusies. Bet nu lai rakstot uz�runu.
�Ziņojums virsniekam Lipam Tulianam!�
Tā, labi, � ministrs norūca, � �is no�ēlojamais ari sevi liek godināt. Nu, manis dēļ, viņa gods vairs ilgi nepastāvēs.
Nu, tālāk, � viņ� piebilda, � tagad raksti:
�Mums izdevās uzzināt svarīgu lietu. Ministram Flemingam glabājas mājā ļoti lielas summas naudas, un viņa pils gandrīz nemaz netiek apsargāta, tā ka no dārza nav grūti ietikt mājā. Tur varētu iegūt lielas summas naudas.�
Anastasija uzrakstīja, un ministrs uzdeva to pa�u uzrakstīt otr�reiz, kad viņa būs apmierinājusies, bet tā, lai Lips Tulians domātu, ka viņa to no sevis ziņo.
Bet kas �īs zīmītes Lipam Tulianam aiznesīs? � ministrs jautāja.
Kāds bandas loceklis, bet ne vienmēr tas pats. Katru sest�dienu viņ� atnāk, saņem ziņojumu un piesūta Lipam Tulianam.
Flemings pasauca pārvaldnieku un tam uzdeva naktī no piekt�dienas uz sestdienu aizvest Anastasiju uz zināmo viesnīcu.
Protams, ka viņa jāpalai� brīva, lai zīmīti varētu iedot Lipa Tuliana sūtnim.
Ierēdnis saprata, ka Lipam Tulianam tiek izlikti slazdi.
Tu dzirdēji, ko es teicu, � ministrs uzrunāja skuķi, � tu pati iz�ķirsi savu likteni. Ja tu būsi viltīga � sodam neizbēgsi, jo, kaut arī viesnīcā tu staigāsi brīva, mani sulaiņi tevi ne mirkli neiz�laidīs no acīm. Tu zīmīti iedosi Lipa Tuliana sūtnim, bez raustī��anās, bez mazākās nodevības. To tu ievēro. Un, ja sūtnis apjau�tājas pēc Bretbauera, tad iestāsti viņam kaut ko ticamu, kāpēc Bret- bauera tur nav. Tā, tagad tu zini savu uzdevumu.
Anastasija apsolījās visu izpildīt.
Ja tu būsi uzticama, es tevi ap�ēlo�u, � ministrs turpināja, � bet saki, vai tu mīli Bretbaueru?
Anastasija pateica, ka nemīlot, bet tikai padevusies liktenim, un tāpat arī ministram bū�ot padevīga.
Kad Anastasiju aizveda atpakaļ uz cietumu, ministrs vēl ilgi runājās ar cietuma priek�nieku, un, uz durvīm dodamies, viņ� vēl sacīja: � Dro�ākais cietums, stiprākās ķēdes jātur gatavībā, jo Lips Tulians ir ļoti stiprs.
Vēl bija tum�s, kad kapracis izgāja no mājiņas ar kapli un lāp�stu, dodamies uz otru pilsētas daļu. Otrā kapsētā vecajam vīram bija daudz darba, bija jāizrok vairāki kapi, un tādēļ viņ� iznāca tik agri.
Maza Elize gulēja nemierīga miega.
Anna bija sēdējusi pie slimnieces gultas un, galvu rokā atspie�dusi, tagad ari iemigusi.
Kādu laiciņu valdīja klusums.
Tad kapu sarga mājiņai tuvojās kāds vīrs, ģērbies kā tirgonis.
Viņ� ieskatījās pa logu, iek�ā bija tum�s.
Viņi guļ, � nācējs pie sevis runāja, � ko lai tagad dara � virsnieks man uzticēja �o naudu atdot nabadziņiem. So naudu es atstā�u tā, ka to tūliņ atradīs.
Ārdurvis bija pievērtas, un Lipa Tuliana puisis, iegājis priek�iņā, taustīja iek�durvis un, tās atradis, piekāra pilno maku pie durvju roktura.
Pie maka bija piestiprināta zīmīte, ka nezināms labdaris �o naudu dāvina.
To padarījis, Lipa Tuliana sūtnis aizgāja.
Gaisma ausa. Uzlēca saule un caur loga slēģi iespīdēja istabā, kur slimā Elīze tagad mierīgi gulēja.
Anna, kura vairākas naktis bija pavadījusi bez miega, tagad sapņoja par labākām dienām.
Atkal kāds nāca. Grezni ģērbies kungs � ārsts. Jaunais vīrietis gāja, pie sevis runādams:
Es būtu muļķis, ja tagad �o glīto skuķi palaistu, tāda izdevība tik ātri vis nenāks. Skuķe savu māsu ļoti mīl. Vājnieces slimība ir viegli ārstējama, bet es tik iestāstīju, ka slimība ir bīstama. Vecais tagad nav mājās, nu man skuķe jādabū.
Abas māsas mājiņā vēl snauda.
Ārsts piegāja pie durvīm un gribēja pieklauvēt, bet, ieraudzījis naudas maku, paņēma to un devās pie loga apskatīt.
Uz piekārtās zīmītes bija rakstīts: �No kāda labdara, kur� savu vārdu neteic.�
Hm, hm, viņas par to vēl nekā nezina, � ārsts murmināja, � apskatī�os � caur tīkliņu spīguļo � oho, tas ir zelts, man arī der!
Sis nelietis Lipa Tuliana dāvanu iebāza savā kabatā. Viņ� prā�toja, vai iet iek�ā, vai ne, un būtu aizgājis, ja Annas skaistums to nekairinātu.
Viņam bija jāiegūst arī daiļā skuķe. Viņ� pieklauvēja � vienu, otru, tre�o reizi.
Tad lēni tika atvērtas durvis, un ārsts ielīda mazajā istabiņā.
Anna nobāla, ieraudzīdama negodīgo doktoru un zinādama, kādēļ tas ieradies.
Slimnieci apraudzījis, doktors redzēja, ka krīze pārgājusi un slimniece izveseļojusies, bet māsai viņ� teica, ka viss grūtums vēl esot priek�ā, bet viņ� tomēr vēl varot glābt. Tas nu gan maksā�ot ļoti daudz naudas, bet, ja nu �iem neesot, tad viņ� bū�ot mierā arī ar Annas mīlestību.
Anna sāka raudāt un lūdza ārstu, lai glābjot māsiņu, viņa vēlāk nopelnī�ot un samaksā�ot, bet ārsts uz to neielaidās. Viņ� lika Annai apdomāties � vai nu Jaut māsai mirt, vai arī pieņemt viņa prasību. Slimo māsu viņ�, protams, izārstē�ot, un ta pēc astoņām dienām smiedamās skraidī�ot apkārt.
Jūs esat cilvēks bez sirds, � Anna sacīja, � ja es neuz- upurējos, tad jūs manu māsu neglābjat.
Viņa nokrita pie slimnieces gultiņas un rūgti raudāja. Vai lai viņa uzupurējas? Viņā cīnījās māsas mīlestība un jaunekles kauns.
Ārsts redzēja, ka pa�reiz uz atbildi nav ko gaidīt, un ieteica līdz vakaram apdomāties, jo viņ� vakarā atnāk�ot. Viņ� paņem�ot arī vīnu līdz, jo Annai tak pa�ai arī vajagot stiprināties.
Atvadījies, nelietis aizgāja ar visu zagto naudu.
Es nāk�u labdarim pa priek�u, � doktors murmināja.
Stolpenes komandantam ģenerālim fon Vēlenam no Drēzdenes tika doti stingri priek�raksti attiecībā uz grāfieni Hildu. Vecais ģenerālis brīnījās par ministra Fleminga pavēlēm. Viņ� tomēr to visu uzdeva Hildas apsargātājam leitnantam fon Helmam, kuram vajadzēja Hildu uz katru soli uzraudzīt.
Bet jaunais virsnieks kaunējās tik akli izpildīt pavēles, un Hildai tas nepalika nepamanīts.
Ministrs bija noteicis, ka Hilda nedrīkst nekur sūtīt nevienu vēstuli, kuru nav lasījis komandants.
Hilda ļoti vēlējās aizrakstīt Lipam Tulianam, bet tas nekādi ne�bija iespējams.
Emma tikpat stingri tika apsargāta, ļā ka viņa nevienu soli ne�tika āTpusē. No viņas gribēja uzzināt, kur Hilda aizsūtījusi savus dārgakmeņūs un zeltu, bet uzticamā Emma nekā neizpauda, kaut arī vairākkārt tika nopratināta.
Vienīgi Guste bija drusku brīvāka, viņai atļāva pastaigāties pa visiem cietok�ņa pagalmiem, un �o brīvību tā bie�i izlietoja.
Grāfiene uzdeva Gustei arvien apklausīties, vai Kaspars nav ieradies, vai cietoksnī pieņēmis kādu vietu.
Viņa prasīja sulaini. Ģenerālis fon Vēlens izsludināja pilsētā, lai kādas personas piesakās pie viņa.
Kādā rītā Guste staigādama ieraudzīja vairākus vīrie�us ienākam cietoksnī.
Tie bija sulaiņi � vietas meklētāji, pirmais starp tiem bija Kas�pars, kur� iegāja pieteikties, bet, drīz atkal iznācis, paziņoja Gustei, ka neesot pieņemts.
Bet Kaspars arī paziņoja, ka Stolpenes birģermeistars gribot viņu pieņemt par sulaini, tādēļ lai grāfiene vēstules nododot vien viņam, viņ� tās nosūtī�ot, kur vajadzīgs.
Guste pastāstīja, ka grāfiene nekā nevarot sūtīt, ko ģenerālis neesot lasījis.
Kaspars ilgi domāja. Beidzot viņ� pamācīja Gusti, ka varot rak�stīt slepeni, lai grāfiene sūtot birģermeistaram, gan tad �is dabū�ot un izdarī�ot vajadzīgo.
Guste iegāja pie grāfienes Kozelas un visu sīki izstāstīja. Hilda kļuva līksma un tūliņ iegāja savā guļamistabā rakstīt vēstuli.
Vairāk nekā stundu viņa rakstīja, tad ienāca ar aprakstītu per�gamenta loksni, kuru iedeva Gustei. Guste izlasīja nedaudzos vārdus:
<rAugsti cienītam Stolpenes birģermeistaram!
Apak�ā parakstījusies lūdz no jūsu bibliotēkas piesūtīt Tacitu un Ciceronu uz neilgu laiku.
Hilda, valsts grāfiene Kozela.�
Tas bija viss. Gustei to vajadzēja nodot ģenerālim.
Guste vairs nebija greizsirdīga uz Hildu, bet zāļu pudelītes tomēr gribēja atdabūt.
Ragana vairs nebija dzīva, tādēļ tādu mīlestības zāļu vairs ne�kur nevarēja dabūt.
Guste izlietoja katru izdevīgu brīdi, meklēdama pa Hildas lietām. Līdz �im meklē�ana bija bijusi velta, bet viņa nezaudēja pacietību � viņa vēl vienmēr cerēja atdabūt savas zāļu pudelītes.
�igāni jau labu laiku bija uzturēju�ies Geijersburgas tuvumā, bet- Lipa Tuliana kaimiņos būt nebija viegli. Da�am labam bija jākrīt, satiekoties ar Lipa Tuliana ļaudīm, kas �igānus ne acu galā nevarēja ieredzēt.
Nāvīgs ienaids valdīja abu partiju starpā. Vieni otriem atriebās, kur tik varēja piekļūt.
Reiz laupītājiem izdevās sagūstīt kādu ievainotu �igānu. To nu laupītāji aizveda uz Geijersburgu, gribēdami no tā uzzināt, kur Lida tiek turēta. Bet pa�i �igāni nezināja, ka viņu biedrs sagūstīts.
�igāni piemita kādā klints alā, tur atradās viņu sievas un bērni � tur mita vecene ar Fatimu, kura jau bija izveseļojusies. Tur ari apsargāja nelaimīgo Lidu.
Izbēgt nebija iespējams, un nelaimīgā Lida gaidīja, kad atgrie�zīsies Kremo � tad viņa izpildīs savu zvērestu un, iekams nelietis būs viņu aizskāris, � nonāvēsies.
Tas bija Lidas nodoms. Bet iznāca pavisam citādi.
�igāni atkal bija izgāju�i uz zag�anu. Nometnē paliku�ie ievē�roja, ka biedri tuvojas, bet tie dzied bēru dziesmu.
Dziedātāji pienāca un paziņoja, ka Kremo esot miris. Fatima negribēja ticēt.
�igāni apgalvoja, ka laupītāji iznesu�i no Geijersburgas virsai�a līķi un apraku�i klints pakājē, pēc tam dzirdēju�i runājot, ka sagūs�tītais �igāns miris. Tā kā neviens vairāk neesot sagūstīts kā Kremo, tad dro�i esot zināms, ,ka Kremo miris.
Bet patiesībā nevis Kremo, bet sagūstītais �igāns bija miris. Bet �igāni nezināja, ka laupītāji to sagūstīju�i.
�igāni bēdājās un plēsa matus, kaisīja zemi uz vaigiem un dziedāja "savas bēru dziesmas.
Beidzot tie apmierinājās Kremo nāves dēļ un izsauca Fatimu par karalieni.
Vecā �igāniete nolēma tūliņ doties projām uz Ungārijas stepēm, kur Fatimu kronē�ot par karalieni.
Bet Lida � kas ar Lidu lai notiek?
Lida bija nolemta Kremo par sievu, viņai jāiet tam līdzi kapā.
Visi �igāni �o spriedumu apstiprināja. Bet nu pacēlās jautājums,
kādā nāvē Lidai jāmirst. Vecā �igāniete ieteica Lidu sadedzināt, bet Fatima to neatļāva, jo ugunssārts bū�ot tālu redzams un tas varot pievilkt ienaidniekus.
Tad vecene ieteica nodurt, bet Fatima atkal pretojās, jo tāda nāve esot pārāk viegla un ātra, Lidai vajagot ilgāk ciest.
Vecene atkal domāja.
Es zinu, � viņa beidzot iesaucās, � alā ir liela plaisa, tur mēs Lidu pieķēdēsim un pēc tam aizmūrēsim ieeju.
Fatima plauk�ķināja rokas un kliedza:
Brangi, brangi, tā lai notiek un, iekams vakars pienāks, Lida būs pamesta bada nāvei.
Laiku pa laikam vēl dzirdēja gaudu dziesmas par Kremo, bet līdz ar to gatavojās ari uz aizbrauk�anu, kravāja mantas un jūdza zirgus.
Fatima staigāja kā karaliene, gāja pie Lidas viņu kaitināt, gri�bēdama mocīt un pēc tam papriecāties, kad Lida to lūgsies, bet Lida jau senāk bija sagatavojusies uz nāvi, tādēļ glu�i vienaldzīgi padevās savam liktenim un neviens vārds nenāca pār viņas lūpām.
Fatima saskaitās. Viņa piegāja pie Lidas.
Vai tu zini, kas tev gaidāms? � viņa teica. � Tur � klints- plaisā tevi iemūrēs, tur tev būs jāmokās līdz pēdējam elpas vilcie�nam. Ko tu par to saki?,
Es to dzirdēju, � Lida atbildēja.
Ko, tu nelūgsi �ēlastību?
Es lūdzu Dievu, bet tavā priek�ā nekad nepazemo�os, � Lida mierīgi atbildēja.
Fatima bija pārskaitusies un pavēlēja iemūrē�anu sākt tūliņ. Daļa �igānu stājās pie darba, nesa klintsgabalus un sagatavoja mālus. Citi kausēja svinu, ar kuru ķēdes gali tika ielieti klintsplaisā, lai Lida tur būtu piesieta.
Sveicini Kremo no manis, � Fatima zobojās.
Un alas ieeja tika aizmūrēta.
Pa tam citi bija sagatavoju�ies uz aizceļo�anu, un �igānu kara�vāna drīz vien vilkās uz dienvidiem � uz Ungārijas stepēm. Priek��galā jāja Fatima, izdalīdama pavēles, jo bija jābaidās no aizkaiti�nātiem zemniekiem un Lipa Tuliana bandas.
Drīz karavāna pazuda aiz kokiem, visapkārt iestājās klusums. Tik putniņi vid�ināja, un kāda stirna izlēca no biezokņa.
Bet ala bija mēma un klusa ar �āvu �ausmīgo noslēpumu lielajā me�ā.
Bezgodīgais ārsts, kur� tik nekrietni gribēja izmantot kapra�a nabadzību, bija uzzinājis, ka vecais kapracis �onakt nebūs mājās.
Tādēļ viņ� savu bezdievīgo plānu varēja dro�i izvest.
Nabaga Anna nezināja, ka māsa grūtāko jau pārcietusi un ka vēl vajadzīga laba kop�ana vien, lai ātrāk izveseļotos.
Lipa Tuliana sūtītā nauda bija iebirusi doktora kabatā.
Kas var pareizi attēlot nabaga meitenes izmisumu?
Viņa domāja, ka māsas miegs ir nāves priek�tecis. Bez ārsta palīdzības Elīzei jāmirst � ai, viņai jābeidzas no sirdssāpēm.
Bet viņa varēja Elīzi glābt.
Glābt � ja viņa atdod sevi �im bezgodim. Tad viņ� Elīzi glābs no nāves.
Nelaimīgās Annas dvēselē norisa briesmīga cīņa.
Un mā^as mīlestība uzvarēja kaunu � Anna bija gatava nest briesmīgo upuri, lai jaunākā māsa tiktu glābta.
Jā, kapra�a meita �ai ziņā bija varone.
Ar �ausmām tā iedomājās vakaru, kad ieradīsies ārsts. Viņa ne�ēda un nedzēra nekā, tik slimajai Elīzei pagatavoja drusku ēdiena un brīnījās, kad mazā ēdienu iebaudīja.
Ja Anna nebūtu tik ļoti izmisusi, viņa būtu sapratusi, ka māsa ir atlabusi un ka briesmas ir garām.
Bet viņa nevarēja to zināt, un kad Elīze atkal iekrita dziļā miegā, kas tie�ām bija atlab�an"ās zīme, Anna galīgi izmisa, domādama, ka nāve jau tuvojas.
Pulkstenis drīz nosita astoņi, kad ārstam bija jānāk.
Annai bija tā, it kā viņai būtu jānosmok. Viņa ieskrēja pielie�kamā kambarī un atrāva logu. Ārā bija stipri auksts, un dzestrais gaiss veldzēja viņas karsto pieri. Viņa paskatījās uz kapsētu un ieraudzīja tuvojamies kādu vīrieti. Viņa tvēra ar roku pie sirds � vai tas būtu ārsts, kur� pa�reiz gaidāms?
Nē, nācējs aizgriezās uz baznīcas pusi. Anna iedomāja, ka vār�tiņi nav aizslēgti un tādēļ kāds vēl gribēja apmeklēt kapus.
Vārtiņi atkal ie�īkstējās un � gar�, slaids vīrietis nāca tie�i uz viņas mājiņu. Anna atrāvās it kā odzes dzelta.
Tas ir viņ�, � Anna atkārtoja, � viņ� nāk, ak Jēzus, vai tad nekāda glābiņa nebūs?
Bet viss bija kluss � neviena balss no debess tālēm neatsaucās izmisu�ai sirdij � likās, ka viņa ir Dieva aizmirsta.
Logu pievērusi, viņa grīļodamās devās uz istabu.
Pie durvīm pieklauvēja.
Annai bija tā, it kā nāve pieklauvētu.
Iek�ā! � viņa pa ieradumam sauca.
Ienāca ārsts ar ķeseli, kas bija piebāzta ar da�ādām pudelēm un pudelītēm. Nelietis bez �aubām gribēja rādīt, ka viņ� izpilda solī�jumu.
Bet par kādu maksu?
Kapa klusums.
Ārsts skatījās uz gultu.
Hm, � viņ� teica, izlikdamies ļoti dziļdomīgs, � ir pēdējais laiks kaut ko darīt, lai glābtu, kas vēl glābjams. Vai jūs to neredzat, jaunkundze?
Glābiet manu māsu, doktora kungs!
Bet kā būs ar maksu? � ārsts jautāja.
Dariet ar mani ko gribat, tik glābiet manu Elīzi, � nabaga meitene ie�ņukstējās.
Bezgodis ļoti labi zināja, ka slimnieces veselība iet uz labo pusi un nekādu zāļu vairs nevajag. Viņ� pielēja karoti spirdzino�a vīna un iedeva slimajai Elīzei. Tad viņ� pagriezās uz Annas pusi.
No izdevumiem es neesmu baidījies, � viņ� teica, kādu pudeli ar raibu etiķeti rādīdams, � tas ir slavenais dzīvības balzāms, kas ar zeltu jāatsver. Tikai ļoti bagāti cilvēki to var iegādāties, bet es glābu jūsu māsu un jūs man maksāsit.
Anna bija tuvu ģībonim. Doktors piegāja pie viņas.
Nāc, daiļais bērns, � viņ� teica �
Trap, trap, trap, � klaudzēja priek�iņā un pēk�ņi tika atrau�tas durvis.
Ienāca sve�s liela auguma vīrietis, dedzīgām acīm skatīdamies.
Tas ir ļoti patīkami, � sve�ais teica, � sakiet, gudrais dok�tora kungs, vai jūs to saucat par ārstē�anu?
Kas jūs tāds esat? � doktors nikni jautāja. Ko jūs īsti gribat?
Es ārā stāvēju pie loga, � sve�ais atbildēja, � sakiet, jaun- kundz, man likās, ka �is vīrs prasīja glu�i savādu samaksu. Vai tad viņ� ar naudu nav mierā?
Anna raudādama nokrita uz krēsla.
Jums nav arī jāteic, � sve�ais sacīja, � es diezgan dzirdēju un sapratu. Tā meitene ir slima bijusi.
Gar manu rīcību jums nav nekādas daļas, � doktors nicīgi sacīja. � Sis bērns ir gau�ām slims.
Tā, � sve�ais zobojās, � gau�ām slims. Bet es domāju ci�tādi: mazā ir slimību pārcietusi un tagad guļ atveseļo�anās miegu.
Anna saļima.
Mans brīnuma dzēriens ir viņu glābis, � doktors atkal teica.
Sve�ais tūliņ paķēra pudeli un, korķi atvilcis, pārbaudīja tās
saturu.
Tas ir vīns, vairāk nekas, tās nav nekādas zāles, � sve�ais teica doktoram. � Jūs esat krāpnieks. Bērnam tik vajadzīga rūpīga kop�ana un nevis jūsu zāles!
Sargieties! � doktors �ņāca.
Sve�ais piegāja pie Annas un teica:
Jūsu maisai ārsts nav vajadzīgs, bet laba kop�ana. Un priek� tam jums ir nauda!
Anna nesapratnē stīvi uzlūkoja viņu.
Jā, jā, nauda, � sve�ais turpināja, � vai jūs �orīt pilnu naudas maku nesaņēmāt � pie istabas durvīm piekārtu?
Naudas maku? � Anna brīnījās, bet doktors ausījās vien.
Atbildiet, jaunkundze, vai kāds cits vēl �orīt apmeklējis jūsu māju?
Neviens cits kā doktors, � Anna atbildēja.
Tagad es zinu, � sve�ais teica, � blēdis ir ne vien kaislīgs, bet arī zaglīgs.
Ko jūs iedro�ināties? � doktors kliedza. � Vai jūs zināt, ar ko runājat?
Doktors iekliedzas, jo sve�ais to sagraba aiz rokam un saspieda.
Atzīstieties, nelieti, kur ir tas naudas maks? Kur tu liki kap�ra�a naudu?
Laidiet vaļā! � doktors kliedza.
Atzīsties, jeb es tevi miltos saberzī�u, � sve�ais pavēlēja.
Man ir . . . es to .. . atradu.
Ak, tagad patiesība nāk gaismā � kur ir naudas maks?
Doktors neatbildēja.
Nelieti, blēdi, kas māsas izbailes gribēja izmantot savām kaislībām � es tevi mācī�u!
Anna nezināja aiz kauna, ko darīt, viņa saprata, ka sve�ais visu dzirdējis.
Ak, kaut es varētu nomirt, � viņa �ukstēja.
Jūs dzīvosit, jaunkundze, � sve�ais teica, � dzīvosit un būsit laimīga, �is nelietis jūs vairs neaiztiks. Par to es gādā�u. Necilvēks, atzīsties � kur ir tā nauda?
Es atradu, tā ir manā svārku kabatā.
Sve�ais izrāva naudas maku no doktora kabatas un uzlika uz Elīzes gultas.
Se, jaunkundze, to kāds labdaris dāvā mazajai slimniecei, lai viņa var drīzi izveseļoties � nekāda pateicība nav vajadzīga.
Anna nokrita ceļos.
Kur� tas labdaris ir, kas �o naudu sūta? � viņa raudādama jautāja.
Viņ� grib palikt nezināms.
Anna pateicās Dievam un nezināmajam labdarim un tagad gri�bēja zināt patiesību, vai tie�ām Elīzei slimība pāri.
Sve�ais sapurināja doktoru un pavēlēja teikt patiesību.
Tas apliecināja, ka briesmas esot pāri.
Tā tava laime,, ka teici patiesību, � sve�ais sacīja, � citādi tu beigtu elpot. Dzirdiet, jaunkundze, jūsu māsa kļūs vesela � ko�piet viņu labi, labdaris apjautāsies un, ja naudas pietrūks � dos vēl. Man ir prieks, ka �oreiz jūs izglābu. Bet tagad man ir citas darī�anas priek�ā, sekojiet man, blēdi � doktor!
�ēlastību, � tas izbijies lūdza.
Ellē ir �ēlastība priek� tāda nelie�a � nekavējies, citādi es tevi aizvilk�u aiz ausīm. Te es tevi nevaru atstāt.
Viņ� sagrāba doktoru aiz apkakles un vilka sev līdz, aizliegdams kliegt.
Doktors klusiņām smilkstēja, kad sve�ais to ievilka kapsētā.
Hallo! Vai te būs dro�i?
Dro�i! Mūs katrā ziņā meklēs citur.
Lieliski. Es �oreiz izcietu milzīgas bailes, ar tik dārgām man�tām pār robe�u ejot. Tagad esam Saksijas daļā un par bohēmie�iem varam pasmieties.
Tā me�ā pie ugunskura, ēdienu vārīdami, sarunājās kontraban�disti.
Mantu vezumi un nastas atradās visapkārt ugunskuram.
Piepe�i tos iztraucēja kāds vīrietis, pienākdams kopā ar kādu sievieti.
Tas bija Zārbergs ar Bertu, un kontrabandisti � viņa vecie bandīti, kas bija atmetu�i laupī�anu un tagad nodarbojās ar kontra�bandu.
Vecie paziņas sasveicinājās un apprasījās, kā kuram iet.
Kontrabandisti stāstīja, ka citādi tiem veiktos labi, ja vien visas tekas un slēptuves būtu labi zināmas.
Zārbergs zināja visus ceļus un piedāvājās par biedru, apsolīja arī pie visiem iepirkumiem pielikt savu kapitālu.
Tā viņi vienojās par kopēju darbu.
Kontrabandistu vadonis izvaicāja Zārbergu par Bertu, vai tā esot viņa sieva?
Jā gan, � Zārbergs atbildēja.
Tev laba gar�a, � vadonis teica, � bet komtese Libu�e tomēr bija skaistāka.
Nu bandas vadonis Zārbegam pastāstīja, ka viņ� dzirdējis bries�mīgo zvērestu, ko Libu�e toreiz zvērējusi pie tēva līķa � Zārbergam atriebties.
Zārbergs atbildēja, ka Libu�e �o nekad nedabū�ot rokā.
Viņi vēl sarunājās par turpmāko darbu, te kāds sargs paziņoja, ka kalnā � klints iek�ienē esot dzirdama dziedā�ana.
Visi ziņkāri steidzās turp.
No sākuma nekas nebija dzirdams, bet vēlāk tie patiesi izdzirda dziedā�anu.
Sāka meklēt un atrada slepeno alu. Bet ala bija tuk�a. Tikai da�as zīmes rādīja, ka nesen atpakaļ te vēl biju�i cilvēki.
Hallo, � bandas vadonis sauca, � vai te kāds ir?
Jēzus dēļ, palīdziet man, � no klintssienas sauca.
Kur jūs esat? � viņ� sauca pretī.
Iemūrēta klintī, � skanēja atbilde.
Tikai tagad tie pamanīja, ka klints siena ir mūrēta. Nu viņi ātri ķērās pie darba � ārdīja aizmūrējumu. Darbs bija grūts, bet spē�cīgie vīri drīz izlauza caurumu.
Zārbergs ieraudzīja Lidu un pazina.
Bandas vadonis paņēma akmeni un pārdauzīja Lidas ķēdes. Lida kļuva svabada.
Skuķe, kas tevi te iemūrēja un vai ilgi tu jau esi �e? � va�donis jautāja.
�igāni mani iemūrēja, � Lida atbildēja, � jau pāris dienas būs pagāju�as.
Vadonis uzcēla Lidu uz mūra, kur viņa biedri to saņēma.
Mums gadījies labs ķēriens, � Zārbergs teica, � Lida zinās, kur atrodas Lips Tulians, no kura mums jābaidās.
Kāds no bandītiem iedeva Lidai drusku vīna un gabalu maizes, ko viņa kāri apēda.
Kontrabandistu vadonis izteicās Zārbergam, ka �im vēl sievas neesot un, tiklīdz Lida atspirg�ot,, viņ� to ņem�ot par sievu.
Bet Zārbergs domāja citādi.
Lida neesot �igānu bērns, bet esot cēlusies no augstas, bagātas ģimenes. Ja uzmeklētu viņas vecākus � varot iegūt lielu atlīdzību.
Zārbergs, protams, neteica, ka Lida esot pulkve�a fon Greifen- steina meita, jo viņ� domāja viens pats dabūt atlīdzību.
Kāds kontrabandists iedeva Lidai mēteli, ko uzvilkt, un pieveda viņu pie uguns sasildīties. Iebaudījusi un sasildījusies, Lida sajuta jaunus spēkus.
Zārbergs tagad izpra�ņāja Lidu, kādēļ �igāni viņu iemūrēju�i.
Lida visu patiesi izstāstīja.
Zārbergs vēl gribēja zināt, kur uzturoties laupītāju virsnieks Lips Tulians, bet Lida nezināja to pateikt un, ja arī zinātu � Zār�bergam neteiktu.
Zārbergs tīksminādamies skatījās Lidā, kad ar to sarunājās.
Berta to manīja un, greizsirdīga būdama, perināja ļaunas domas uz Lidu.
Nabaga Lida!
No bada nāves viņai laimējās izbēgt, bet jaunas briesmas to ielenca no visām pusēm.
Sve�inieks, kas izglāba kapra�a Annu, lielos soļos gāja pa kap�sētu, smilksto�o ārstu vilkdams līdzi.
Netālu no baznīcas, vecās kapelas durvis attaisījis, viņ� nonesa doktoru pa �aurām kāpēm lejā. Tur bija kāda �aura eja.
Sikspārnis ieskrēja doktoram sejā.
Visvarenais Dievs! � doktors iesaucās, � Nu man gals klāt!
Neņemiet Dieva vārdu savā mutē, � sve�ais viņu sarāja, � labāk piesauciet sātanu, tas ir jūsu labvēlis.
Se gaidīja Lipa Tuliana vīri.
Kur es esmu? � doktors jautāja.
Pie Lipa Tuliana, tu nelieti! � sve�ais atbildēja.
Lips Tulians pavēlēja saviem biedriem sasiet doktoru un aizbāzt tam muti. Kad tas bija padarīts, viņu noguldīja kādā gaņģa kaktā.
Laupītāji aizgāja pa gaņģi, līdz sasniedza varenu mūri. Tur bija iecirsti akmenī vairāki mūku tēli.
Lips Tulians skaitīja no kreisās puses:
Viens, divi, trīs, �etri � pie �ī tēla būs!
Viņ� piespieda pie tēla rokas, un tēls slīdēja lejup. Parādījās durvis.
Viņi iegāja Doma baznīcas pagrabā. Abās pusēs atradās miroņu pagrabi. Sai ejā bija vairāk aizslēgtu durvju.
Pie kādiem vārtiņiem piegājis, Lips Tulians lika tos Zamuelam atslēgt.
Te bija mazs pagrabs, pilns ar da�ādām dzelzs kastēm.
Bet tās pa lielākai daļai bija tuk�as.
Tā jau es domāju, � Lips Tulians teica, � man gadījās uz�zināt, ka lielākā daļa naudas esot aizvesta. Tur nekā nevar darīt, mums jāapmierinās ar to, cik te vēl ir.
Laupītāji sabāza maisos atliku�os dārgumus un naudu, cik te vēl atrada.
Bet Zamuels uztiepa virsniekam arī apskatīt miroņu pagrabu. Līķus aplaupīt Lips Tulians neatļāva, bet Zamuels domāja, ka tur būs paslēpta nauda.
Tad Lips Tulians atļāva apskatīt.
Zamuels atslēdza velvi, kurā gulēja sak�u valdnieki.
Lips Tulians iegāja pirmais.
Nevienu �ķirstu nebija atļauts aizskart � un naudas tur nebija.
Niecīgs laupījums, � Zamuels teica, � tā mazumiņa dēļ ne�bija vērts nākt uz Freibergu.
Glu�i pareizi, � Lips Tulians atteica, � bet ar to pa�u ma�zumiņu jāapmierinās.
Zamuels piegāja pie kāda ārkārtīgi lepna �ķirsta, uz kura vāka bija kāda bruņinieka marmora tēls.
Virsniek, � Zamuels teica, � tur gan iek�ā ir lieli dārgumi.
To es zinu, � Lips Tulians atbildēja, � bet vai jūs zināt, kāds varonis tur dus? Tas ir kūrfirsts Morics, Ziver�ausenas uzva�rētājs. Lai viņ� snau� savā zeltā un dārgumos, mēs neesam ne līķu, ne svētumu aplaupītāji.
Lips Tulians izvilka pergamenta lapu, uz kuras bija uzspiesta melna roka. So lapu tas ar dunci iesprauda kādā staba plaisā.
� Lai tā paliek par zīmi, � viņ� teica, � ka Lips Tulians te ir bijis, bet miroņu dārgumus nav aizskāris.
Tad viņ� pavēlēja saviem ļaudīm doties projām. Pats viņ� izgāja pēdējais un aizslēdza velvi.
Bez kavēkļiem tie sasniedza gaņģa kaktu, kur gulēja sasietais doktors.
Laupītāji nesa laupījumu, kamēr Lips Tulians paņēma pārbiedēto doktoru un aiznesa līdz kapsētas mūrim.
Tagad Lips Tulians pieteica doktoram turpmāk būt godīgam, nekad vairs netuvoties kapra�a Annai un par �o satik�anos nekam ne vārda neizpaust. Ja doktors to neizpildī�ot, tad Lips Tulians ieradīsies viņu pārmācīt un sodīs ar nāvi.
Doktors visu svēti apzvērēja izpildīt.
Tad Lips Tulians viņu sagrāba un pār mūri iesvieda dziļā sniegā kupenā.
Un, kamēr doktors izkūņojās no sniega, no laupītājiem neviens vairs nebija redzams. Lips Tulians bija nozudis.
Atzī�ana nāk vēlu, bet viņa tomēr nāk, un tā vismazāk iepriecina pielaisto muļķību dēļ.
Tas bija arī Bi�ofsvērdas birģermeistaram jāpiedzīvo, kad baz�nīcas pagrabā atrada'salauztos un sajauktos �ķirstus.
Bet viltus Breslavas pilsonis ar savu sievu jau bija paspējis aizmukt. Uz visām pusēm izsūtīja ziņas un uzaicinājumus ķert ļaundari, bet nekā nepanāca.
Birģermeistars un tāpat arī citi bija pārliecināti, ka nepazīsta�mais bijis ja ne pats Lips Tulians, tad katrā ziņā kāds no viņa ļaudīm.
Visi Bi�ofsvērdas iedzīvotāji bija ļoti uztraukti un ticēja, ka sevi�ķa Dieva �ēlastība vien tos pasargājusi no lielākas nelaimes. Jo briesmīgajam ļaundarim būtu bijis viegli pastrādāt vēl lielākus ļaunumus.
Tā notika, ka pilsētiņā viscaur par to vien runāja, bet visvairāk tanī viesnīcā, kur ļaundaris bija uzturējies. Arī �ovakar, kad bija iebraucis kāds sve�s tirgonis, daudz runāja par brīni�ķīgajiem no�tikumiem. Sve�ais tirgotājs ļoti uzmanīgi klausījās nostāstos, bet pats nekādas sarunas neielaidas. Tad tas izgaja uz stalli aplūkot zirgus.
Vai kāds bez mums vēl te ir, Sikler?
Nē, virsniek, neviena vairāk nav, � �iklers atbildēja.
Mēs esam uz īstajām pēdām. Tas ir bijis Zārbergs ar savu pavadoni, kas visu pilsētiņu uztraucis. Kaut mēs viņu panāktu. Bet viegli tas nebūs, jo viņ� būs izvēlējies dro�āko ceļu, zinādams, ka viņam dzīsies pakaļ.
Lips Tulians � jo tas bija minētais tirgonis � iegāja atpakaļ viesnīcā. Tur bija ieradies vēl kāds vēls viesis, kur� pie krāsns iebaudīja vakariņas.
Bija jau vēls laiks. Apmeklētāji sāka izklīst, un Lips Tulians arī devās uz savu istabu.
Brīdi padomājis, viņ� jau gribēja likties gultā, kad izdzirda kori�dorā klusus soļus, kas apklusa pie viņa istabas durvīm.
Tagad bija klusu.
Te viegli pieklauvēja, un Lips Tulians ātri atvēra durvis. Sev par brīnumu viņ� ieraudzīja Hildas sulaini Kasparu.
Dziļi palocījies kā pa�am karalim, viņ� iesāka:
Man jums ir kāda vēsts.
Vai tu man sekoji? � Lips Tulians jautāja.
Nē, man jāpateicas gadījumam, ka esmu �e. Mans tagadējais kungs, Stolpenes birģermeistars, sūtīja saviem radiem Bi�ofsvērdā kādu aizsaini, un, tā kā es ienācu tik vēlā vakarā, man jāpaliek viesnīcā. Un te es ieraudzīju jūs.
Ko tu man atnesi? � Lips Tulians bargi jautāja.
Vēstuli no grāfienes Kozelas.
Ko? Vai Hildai no Stolpenes iespējams sūtīt vēstules?
Pielietojot veiklu paņēmienu. Grāfienes vēstules tiek kontro�lētas. Tādēļ viņa rakstīja birģermeistaram.
Kaspars izvilka vēstuli.
Lūdzu lasiet, mans kungs.
Ko tas nozīmē? � Lips Tulians teica. � Grāfiene raksta Stolpenes birģermeistaram, lai viņ� no savas bibliotēkas tai piesūta pāris grāmatu. Tas tak nav priek� manis.
Tomēr ir, � Kaspars atbildēja, � vēstule tālāk domāta jums. Lūdzu, paņemiet sveci un sasildiet vēstuli uz liesmas, bet uzmanīgi, lai neaizdegas.
Lips Tulians brīnījās, tomēr darīja, kā bija teikts. Un brīnums! Uz neaprakstītās vietas parādījās burti, iesākumā gan pabāli, tad arvien skaidrāki, kamēr beidzot pieņēma iebrūnu krāsu.
Tas ir rakstīts ar olas baltumu, � sulainis paskaidroja. � Neviens neiedomāsies, ka tur kas rakstīts, bet sasildot parādās raksts.
Lips Tulians sasildīja vēstuli un lasīja:
�Mīļo Filip!
Piedod, ka tevi tā saucu, citādi es nevaru � ak, Filip, esi sirds- �ēlīgs! Kas lai ar mani notiek, ja Tu mani neglāb, tad man jāno�smok �ai �ausmīgajā cietumā aiz drūmajiem mūriem, caur kuriem' saules stariņ� nekad neiespīd. Filip, man viss ir aizliegts. Es tieku apsargāta kā lielākā noziedzniece, es nedrīkstu atstāt savu drūmo istabu, ak, manas asaras jau ir izsīku�as, manas iekaisu�ās acis vairs nevar raudāt. Nekad vēl neviens vīrietis tā nav mīlēts � kā Tu no manis. Lai Tevi iegūtu, es kļuvu karaļa mīļākā, es darīju ] visu, lai varētu iegūt Tevi, un tagad esmu nabaga cietumniece. Fi�lip � esi �ēlsirdīgs, atsvabini mani no Stolpenes, un es kļū�u tava kalpone �� tava verdzene, es kalpo�u tev līdz pēdējam elpas vilcienam � tik ļauj man palikt tavā tuvumā.
Mīla uz Tevi � tā ir vienīgā, kas mani uztur visās �ais mokās,, mana pēdējā cerība esi Tu, Tu vienīgais mīļotais, ak, nāc, atsvabini savu Hildu, kuras sirds pukst un pukstēs Tev vien.�
Paraksta nebija.
Kaspar, � Lips Tulians teica sulainim, � grāfiene pazīst manu apņem�anos. Es jautā�u kādu mūķeni, vai man Hildu glābt. Ja viņa to atļaus, tad tas notiks.
Ak, kungs, � Kaspars lūdza, � glābiet grāfieni, viņa nomirs cietoksnī � tur viņa nevar dzīvot.
Vai tu iesi atpakaļ uz Stolpeni? � Lips Tulians pēc brītiņa jautāja.
Zināms, es ta�u esmu birģermeistara sulainis.
Tad klausies, tu vari grāfienei paziņot, ka es drīz ie�u uz Reizenhaini. Vai tu to vari?
Gau�ām viegli.
Kādā ceļā? � Lips Tulians jautāja.
Uz kādas lapiņas es uzrakstī�u ar olbaltumu un ielik�u to- grāmatā, ko grāfiene dabūs no birģermeistara bibliotēkas. Tā viņa dabūs zināt.
� Tu esi slīpēts zellis, � Lips Tulians teica, � es negribu tevi slavēt, bet man jāsaka, ka tāda apķērība ir apbrīnojama.
Laime, ka neesmu muļķis, � sulainis piebilda. � Bet kad es varē�u uzzināt, ka esat apņēmu�ies glābt nabaga grāfieni?
Tad es ieradi�os Stolpenē, birģermeistara mājā, � Lips Tu�lians atbildēja.
Kaspars kļuva priecīgs, jo viņ� zināja, ka Lips Tulians tur doto- vārdu.
Nu � ej, � Lips Tulians teica, � paziņo grāfienei, ka tu. savu uzdevumu ēsi izpildījis.
Kaspars paklausīja.
Lips Tulians palika viens pats.
Es redzē�u Hedvigu, � viņ� murmināja, � jā, Hedvigu, savu mīļo. Hildas vēstule man galvu nesagrozīs, un mana sirds nekad nepukstēs viņai � lai viņa arī nez cik skaista. Mana sirds tik vien�reiz milēja, viņa pieder Hedvigai, un tagad tur iek�ā ir tuk�s un auksts. Nē, nē, manā sirdī vēl kvēlo jūtas, un tās nedziest. Tās ir atriebības jūtas. Jā, vēl dzīvo tas vīrs, kas mani pazudināja, �is nelietis vēl dauzās apkārt. Grāfs Martinics būs tik bezkaunīgs, ka ieradīsies Slesijā, un to viņ� iedro�ināsies tādēļ, ka dzirdējis mani miru�u. Viņam ne prātā nenāk, ka es vēl dzīvoju. Ha, ha, ha! Cik �ausmīga būs redzē�anās!
Viņ� nemierīgi staigāja pa istabu no viena gala uz otru.
Ak, kādi uzdevumi man vēl stāv priek�ā, � viņ� runāja, �- pat nezinu, ko lai iesāku vispirms. Drēzdenē ir izdevība iegūt daudz naudas. Tad man jāuzmeklē Hedviga � pēc tam Zārbergs, kur� nelietīgi apkauno manu vārdu, un beidzot � jāsoda grāfs Martinics. Jārūpējas arī par Lidas likteni. Man tie�ām nav daudz laika.
Pusnakts jau bija pāri, kad viņ� gāja gulēt, bet agri no rīta jau viņ� bija viesu istabā.
Kaspars, savas darī�anas pabeidzis, jau bija aizgājis.
Lips Tulians vēl izrunājās ar ceļotājiem, bet par Zārbergu nekā nedabūja zināt.
Tad viņ� aizgāja uz stalli.
Siklers jau bija pilnīgi sagatavojies ceļam.
Lips Tulians teica:
Tagad uz Reizenhaines klosteri!
Kontrabandistiem vēl atlika līdz me�a malai aizbraukt, jo tur gaidīja rati, kas saņēma ievesto kontrabandu.
Viņi smīnēdami saņēma skano�o algu, un Zārbergs skaudīgi re�dzēja, cik daudz viņa senākie apak�nieki tagad dabū.
Lida vēl bija nespēcīga, bet viņa jau varēja iet.
Zārbergs vien nevarēja beigt viņā kāri skatīties, jo viņ� zināja, ka tā ir pulkve�a fon Greifensteina meita. Viņ� arī zināja, ka pulk�vedis ir ļoti bagāts vīrs, un iedomājās iegūt Lidu par savu sievu. Ja nu viņ� būtu Lidas vīrs, tad visa bagātība reiz satecētu viņa rokās. Viņ� sēdēja un prātoja, Lidā skatīdamies.
� Ko tu arvien uz to �igānu skuķi skaties? � Berta sirdīgi jautāja.
Nu vai tad viņu nav vērts uzskatīt?
Tev tikai uz mani jāskatās, � Berta sirdījās, � vai man tev jāatgādina, ko tu man apsolīji?
Nav vajadzīgs!
Nu labi, nerūpējies tu par skuķi, bandas vadonis grib viņu pieņemt par mīļāko, es esmu tava un tādēļ tev gar skuķi nav ne�kādas daļas.
Patlaban pienāca kontrabandistu vadonis, saukts �Piķa Ancis� � nesdams labu skaitu degvīna pudeļu, kuras bija piedotas kā dāvana.
Tad visi iebrauca dziļāk me�ā, kur apmetās un sakūra uguni.
Vispirms paēda, un pēc tam vajadzēja sākties degvīna dzer�anai.
Piķa Ancis pienāca tuvāk Lidai.
Vai jūs zināt Greifensteinas pili? � Lida viņam jautāja.
Zināms, � tas atbildēja, � tā ir viņpus robe�as � no �ejie�nes pāris dienu gājiena.
Vai jūs negribat mani aizvest turp?
Ha, ha, ha! Pie jūsu tēva, vai ne tā? � Piķa Ancis iesmējās.
Es nezinu, vai pilskungs ir mans tēvs, � Lida atbildēja, � tas noskaidrosies, kad es tur ieradī�os.
Redz, cik pa�apzinīgi jūs runājat, � Piķa Ancis teica, � no tā vien jau var spriest, ka jūs neesat �igānu skuķe. Bet uz Greifen- steinu nav ko steigties. Tik ilgi tā lieta vilkusies, tad nav no svara, vai pusgadu agrāk, vai vēlāk.
Ko tas nozīmē? � Lida uztraukta jautāja.
Nu, � Piķa Ancis nosmīnēja, � es neesmu paradis gari pļā�pāt. Jūs man patīkat.
.� Ko � kas?
Nu ja, jūs esat ļoti skaista, kas tur par brīnumu, ka Piķa Ancis dabū kādu augstdzimu�u par mīļāko.
Lida nobāla.
Te iejaucās Zārbergs.
Klausieties, Piķa Anci, � viņ� sacīja, � par to nerunā. Es glu�i labi pazīstu pulkvedi fon Greifensteinu, es viņu vairākkārt redzēju Prāgā un ar viņu runāju. Ja �ī meitene ir pulkve�a meita, tad viņ� mūs visus liks samalt, ja meitai kaut matiņ� tiktu aizskarts.
Jūs mani uz muļķa paņemat, � Piķa Ancis ņirgājās, � vai meita to ies tēvam teikt?
Neviens mani neaiztiks, � Lida sauca, � tad drīzāk es sev galu padarī�u.
Ha, ha, ha! Nelīdzēs ne lieg�anās, ne lūg�anās. Iemetī�u pa �ņabim, un jūs būsit mana.
Piķa Ancis ķērās Lidai klāt, gribēdams vilkt sev līdzi, meitene bija par vāju, lai pretotos.
Te Zārbergs metās starpā.
Tadā veida mes nekad atpirk�anas naudu nedabūsim, � viņ� nikni sacīja, � liec mierā meiteni.
Ko jūs gribat, Zārberg? � Piķa Ancis saskaities iesaucās, � es �e esmu kungs!
Pie tam viņ� deva Zārbergam spēcīgu grūdienu. Zārbergs kā zvērs metās pretiniekam krūtīs. Iesākās negants kautiņ�.
Abi bija vienādos spēkos, bet Zārbergs bija izveicīgāks.
Abi cīnījās kā lauvas. Beidzot Piķa Ancim atdūrās kājas pret ugunskura malku, un tai pa�ā mirklī abi cīnītāji ar sparu iegāzās ugunskurā.
Dzirksteles augstu uz�āvās gaisā, un liesmas apņēma cīnītājus, kas tagad �ausmīgi bļāva.
Piesteidzās biedri un Zārbergu aiz kājām izrāva no uguns, pēc tam Piķa Anci aiz matiem, viņa drēbes jau dega.
Abus ātri vien ieraka sniegā un tā apdzēsa liesmas.
Zārbergu pirmo izkasīja no sniega. Tas bija mazāk apdedzis, un pats smilkstēdams aizkliboja pie Bertas, kura iesmērēja brūces ar zālēm un apsēja.
Bet Piķa Ancis bija �ausmīgi apdedzis, viņ� bļāva, negantās sāpēs locīdamies, un nepagāja ne stunda, kad tas jau izlaida garu. Bandas vadonis bija beigts.
Bezjūtīgie biedri par to nebēdāja, jo daudzreiz jau atgadījās, ka robe�sargi kādu no viņiem no�āva.
Piķa Anci vienkār�i ieka�āja sniegā, un pēc tam pa�i ķērās pie degvīna dzer�anas.
Piķa Anci neviens vairs nepieminēja. Dzēra degvīnu un priecājās, ka nu varē�ot varenas kāzas svinēt � ar Bertu un Lidu.
Zārbergs saprata, cik nejauki meitām klāsies.
Viņ� piesauca Bertu un uzdeva tai, lai no miega zālēm, kas tai esot, pielejot pie degvīna.
Bertai arī laimējās divām pudelēm pieliet miega zāles.
Vazaņķi tie�ām arī izdzēra sazāļoto degvīnu, bezkaunīgi saru�nādamies.
Bet dzēriens drīz vien iedarbojās. Troksnis kļuva arvien klusāks. �ur tur da�s labs jau iegāzās sniegā, nesaprotami muk�ķēdams, un drīz vien bija dzirdama �ausmīga krāk�ana.
Zārbergs sūkstījās par savām sāpēm un uzdeva Bertai sagata�voties uz bēg�anu. Vispirms Berta izvilka no piedzēru�o kabatām visu naudu un paglabāja savā kulē. Tad paņēma visu vajadzīgāko, cik pati varēja nest. Kaut arī Lida Zārbergam neuzticējās, �oreiz tomēr nekas cits neatlika, kā iet līdz. Zārbergs kliboja pa priek�u, un meitas tam sekoja.
Rita lūg�ana bija pabeigta, un Reizenhaines klostera mūķenes devās atpakaļ uz savām istabiņām.
Tik Hedviga no krusta koridora iegriezās klostera dārzā, kur vienmēr gāja ieelpot svaigu gaisu, kas viņai tik ļoti bija vajadzīgs.
Neviens par to nekā neteica, jo Hedvigu visas mūķenes bija ļoti iemīļoju�as, pat runāja, ka viņa dienās bū�ot klostera priek�niece.
Viņa staigāja pa �auro teku, kur sniegs bija notīrīts, tad piepe�i viņas priek�ā no zvana torņa tika nomests mazs akmentiņ� ar zīmīti.
Nekā nedomādama, viņa pacēla zīmīti un noglabāja to pie sevis. Neviens cilvēks nekur nebija redzams. Domās iegrimusi, Hedviga beidza staigāt un atgriezās savā istabiņā.
Te viņa izvilka atrasto akmentiņu, pie kura bija piestiprināts aprakstīts pergamenta gabaliņ�.
� No viņa � � Hedviga iesaucās un drebēdama apsēdās. � No viņa!
Tagad viņa izlasīja nedaudzos vārdus:
�Man jārunā ar tevi, gadījums ir svarīgs, nākamā naktī pulksten divpadsmitos krusta koridorā.�
� No Filipa, � viņa izdvesa, � ak, mans Dievs, vai �īs mokas nekad nebeigsies? Vai es nekur un nekad neatradī�u miera? Tie�ām, kad viņu iedomāju, mana nabaga sirds asiņo, un tagad viņ� grib ierasties.
Hedviga noslīga ceļos. Karstā lūg�anā tā griezās pie krustā sistā Pestītāja. Dievmātes tēls nopietni, bet laipni noraudzījās uz nelai�mīgo lūdzēju.
Nabaga Hedviga � lūg�anā tā nerada apmierinājumu, tai bija jādomā par viņu, kuru tā uz mū�u pazaudējusi, � par viņu, mīļo Lipu Tulianu!
Hedviga bija cerējusi klosterī atrast mieru, bet viņa pievīlās, jo sirds brūces negribēja sadzīt.
Viņa tik ļoti bija mīlējusi Filipu un nevarēja to aizmirst. Un nu � �onakt viņa to redzēs. Ko nu?
Desmitām rei�u tā apņēmās neiziet no savas istabiņas, bet viņa juta, ka nespēs to.
Filips ieradīsies � un viņai ar to jārunā � ja, ja � Hedviga
to juta, sirdsbalss ir stiprāka, nekā mūķenes pienākums.
* * *
Diena pagāja. Mūķenes ieturēja kopējas vakariņas un pēc vaka�ra lūg�anas ap pulksten desmitiem klosterī iestājās klusums.
Mūķenes gulēja, bet Hedviga bija nomoda un trīcēdama skaitīja minūtes.
Tā pienāca pusnakts. Hedviga ar drebo�u roku atvēra durvis un izgāja krusta koridorā. Hedviga bija bailīga, bet viņa zināja, ka Filipa tuvumā nekas ļauns nevar gadīties. Viņa apstājās un gaidīja. Tūliņ tā arī pamanīja, ka kāds tuvojas. Viņa drebēdama apsēdās uz sola, un nāko�ā acumirklī Lips Tulians nometās pie viņas kājām.
Hedviga, mans eņģeli, es tevi redzu atkal!
Beidzamo reizi, Filip, � viņa atbildēja, � iedomā, es esmu Pestītājam solījusies � es tev vairs nepiederu . . .
Es zinu, � viņ� drūmi atteica, � un, kaut arī esmu Lips Tulians, kur� nepazīst nekādu �ķēr�ļu, tevi es neaizskar�u, ja tu pati man nesniedz roku, tu jau esi svēta � es tevi pielūdzu � kā die�vību, jo citas es nepazīstu � nevienas!
Nerunā tālāk, Filip, � tu zaimo Dievu, � Hedviga viņu pār�trauca.
Labi, nerunāsim par to, tu pavēli un es paklausu.
Ko tu vēlies? � viņa sēri jautāja, Lipa Tuliana skaisto, drū�mo seju uzlūkodama.
Ak, es ierados no tevis lūgt padomu. Vai tu mani uzklausīsi?
Jā, Filip.
Tad uzklausi! Hilda, tava radiniece un tava nāvīgākā ienaid- niece, ir kritusi un tagad ir cietumniece Stolpenes cietoksnī. Ha, vai tu, Hedviga, nepriecājies, ka Hildu piemeklējis likteņa trieciens?
Priecāties? Kādēļ tu, Filip, tā domā? No visas sirds es jūtu līdz � man �ēl.
Varbūt tu vēlies, lai viņa tiktu atsvabināta? � Lips jautāja.
O, jā, ja es tai varētu palīdzēt � es to tūliņ darītu, � Hed�viga teica.
To tu, Hedviga, vari!
Es? Filip!
Zināms � klausies, ko tev stāstī�u.
Viņ� izstāstīja Hedvigai visu, kas beidzamā laikā bija noticis, tikai par Hildas vēstuli tas nebilda ne vārda.
Hedviga klausījās. Tad teica:
Filip, atsvabini viņu!
Kā � tavu nāvīgāko ienaidnieci?
�Glāb viņu, tu to vari, aizved viņu uz Austriju, tur tā būs dro�a.
Hedviga, tu esi par daudz laba � es zinu, bet tas ir par daudz. Tad zini, es tev teik�u beidzamo: Hilda mani vajā ar negantu kaislību.
To es zinu, � Hedviga lēni atbildēja.
Kā? Tu to ari zini?
Jā, jā, � viņa nopietni atbildēja, � Hilda tak sen tevi mīl, un, ja tu ar viņu kļūtu laimīgs, tad �
Nerunā tālāk, Hedviga, � Lips Tulians viņu pārtrauca, � tu zini, ka es tikai vienreiz mīlēju. Un nekad mana sirds nepukstēs kādai citai.
Hedviga pietvīka, �o uzticības apliecinājumu dzirdot. Bet viņa bija mūķene.
Tu vairāk nedrīksti nākt, Filip, es tevi lūdzu, �ī lai paliek pēdējā reize, kur mēs redzamies.
To es nevaru apsolīt, man vajag tevi redzēt.
Tas nebūs ilgi, es jūtu, ka ar mani iet uz beigām, � Hed�viga �ukstēja, � un man patīk mirt.
Viņi ilgi klusēja. Tad Hedviga atkal iesāka:
Filip, es esmu dzirdējusi par Stolpeni � tas esot stiprs cie�toksnis, vai tu varēsi tikt iek�ā?
Es varu.
Tad atsvabini Hildu � saki, ka es tai visu esmu piedevusi, lai viņa iedomā mani, es viņu pieminē�u savās lūg�anās.
To viņa nav vērts.
Tomēr � viņa jau no�ēlo savas kļūdas.
Es Hildu pazīstu labāk, � Lips Tulians sacīja, � tiklīdz viņa būs brīva, tā tūliņ iesāks dzīt savus niķus � viņa tīkos pēc tavas dzīvības.
Nē, tam es neticu.
Un ja viņa tomēr to dara?
Arī tad es viņai gribu tāpat piedot. Glāb viņu, Filip, es tevi lūdzu, lai viņa cietumā neaiziet postā.
Tu to gribi, Hedviga, un tava griba ir man pavēle. Labi, es atsvabinā�u Hildu, bet viņa tev vis nepateiksies.
Ļaunu vajag atmaksāt ar labu, Filip.
Un kas tev par to būs? � viņ� jautāja. � Skaudību un ienai�du, ļaunumu un vajā�anu tu iemantosi par savu �ēlastību.
Lai arī būtu, bet man paliek tā apziņa, ka esmu darījusi pēc Dieva prāta.
Vēl viņ� daudz runāja. Lips Tulians pastāstīja Hedvigai, ka �igāns Kremo atrodoties viņa gūstā. Arī par �igānu Hedviga aiz�lūdza, lai Filips viņu nenogalina � kaut arī viņ� to būtu pelnījis.
Nē, Hedviga, es tikai gribu zināt tevi dro�ībā. �igāns tavu mieru vairs netraucēs.
Savu mieru es drīz iemanto�u, � viņa tikko dzirdami �ukstēja.
Lips Tulians to nedzirdēja. Viņ� domāja par sen pagāju�o lai�mes brīdi, kad Hedviga tam mīļi pieglaudās, un tagad viņa sēdēja uz sola � mūķene � viņam zudusi .. .
Es tavu vēlē�anos zinu, un es to arī izpildī�u, Hedviga, � Lips Tulians sacīja.
Hedviga piecēlās. Citkārt tik staltais augums tagad bija salīcis uz priek�u. Hedviga ilgojās pēc atdusas. Un tā bija savāda atdu�sa � klusajā kapā viņa gribēja dusēt un sapņot, jo �ī dzīve viņai nekā vairs nevarēja dot.
Vai man tagad jāiet, Hedviga? Vai tev vairs nav nekā, ko man sacīt?
Tik vien kā � lai Dievs tevi svētī!
Dievs, Dievs � ak, jā � dzīvo vesela Hedviga, es atkal ie�radī�os, varbūt drīz.
Viņ� gribēja satvert Hedvigas roku, bet viņa jau iesteidzās savā istabiņā.
Kas mani kavētu Hedvigu aizvest? � Lips Tulians murmi�nāja,� viņa ir mana vienīgā mīļotā, bet tagad Pestītāja līgava �lai paliek, man jāiet.
Viņ� ātri pārkāpa pār klostera mūriem un drīz atradās krūmos, kur viņu gaidīja Siklers.
Iesim pie zirgiem, � Lips Tulians teica, � mums tagad daudz ko darīt, vispirms mums jāuzmeklē biedri, kas ar Freibergas laupījumu gaida pie robe�ām, pēc tam iesim uz Geijersburgu un no turienes uz sak�iem. Vai tu arī to esi dzirdējis?
Jā gan, � Siklers atbildēja, � velns atkal spēlē. Jūs zināt, vakar es satikos ar kādu no Vitorfa ļaudīm.
Nu, kas ir � vai Lidai tiek pāri darīts?
Par to viņ� nekā nezināja, bet uz mums rīkojot pla�as me�dības. No Slēzijas, Bohēmijas un Saksijas reizē izsūtī�ot karaspēku, visi jau esot vienoju�ies.
Daudz ienaidnieku, daudz goda, � Lips Tulians iesmējās.
Grāfs Martinics vēl vienmēr uzturoties Breslavā, � Siklers teica.
Tur es neie�u, es viņu sagaidī�u pie robe�as, � virsnieks teica.
Uz to būs ilgi jāgaida, � Siklers.teica, � viņ� esot ļoti slims.
Tā sarunādamies, viņi nogāja pie zirgiem.
Tuvumā bija dzirdams jātnieku troksnis.
Abi vīri ielēca seglos un aulek�oja projām.
Un viņiem sekoja neredzamie vajātāji.
Drēzdenē, pie Vilsdruera vārtiem, tos laikos atradās mājvieta, kura apmetās ormaņi un ceļojo�i amatnieki. Tur ieradās arī citi klai�doņi, zagļi un pat laupītāji, pēdējie tur tomēr nebija dro�i, jo māj�vietu stingri vien uzraudzīja.
Sai mājvietā tika apcietināti Bretbauers un Anastasija.
Flemings strādāja ātri, bet arī apdomīgi. Dienu pēc tam, kad Anastasija apņēmās darīt visu, ko vien viņ� prasa, skuķe tika aiz�vesta uz mājvietu. Mājniekam tika paziņots un uzdots būt palī�dzīgam, bet par visu ciest klusu.
Ministra kalpi, pārģērbu�ies par amatniekiem, tur ieradās kuplā skaitā, Anastasiju un arī visus citus ievērodami.
Anastasija to visu zināja, bet viņai patiesībā sargu nevajadzēja, viņa jau ar miesu un dvēseli bija apņēmusies kalpot ministram. Jo viņa bija cilvēks bez sirdsapziņas, samaitāts radījums.
Bet ministram tā bija nevien kalpone, bet arī biedrene. Viņ� bie�i vien to apciemoja Donāta tornī, kur Anastasijai bija ierīkots glīts dzīvoklis.
Cietuma uzraugs gan manīja, ka Flemingam ar Anastasiju ir vēl citi, tuvāki sakari, bet tur nebija ko brīnīties, jo Anastasija bija skaista.
Anastasija atkal bija mājvietā. Jau vairākas dienas viņa bija gaidījusi Lipa Tuliana sūtni, bet tas vēl nebija ieradies.
Diena atkal pagāja.
Bet pret vakaru ieradās divi amatnieku zeļļi, un Anastasija tūliņ manīja, ka tie ir no Lipa Tuliana ļaudīm.
Viņa tūliņ paziņoja ministra kalpiem, ka Lipa Tuliana spiegi ir klāt, tādēļ tiem vajag izvairīties no katras traucē�anas, lai viltība pilnīgi izdotos.
Anastasija tuvojās Lipa Tuliana spiegiem un deva ar acīm pie�ņemto zīmi, un tie atbildēja.
Flemings bija stingri pieteicis Lipa Tuliana ļaudis nekādi ne�traucēt, jo viņ� gribēja Lipu Tulianu pa�u dzīvu dabūt rokā, tādēļ arī viņa ļaudis lika pilnīgi mierā.
Anastasija izzagās mājvietas dārzā, arī spiegs drīz vien sekoja.
Anastasija, � kāds klusi sauca.
�e, �e cs esmu, � viņa klusi atbildēja.
Tomēr � beidzot, saki, skuķe, vai Bretbauera te nav?
Nē, � viņa atbildēja, � viņ� trīs vakarus jūs gaidīja, bet �odien viņa nav un rīt arī nebūs, viņam jāievāc ziņas.
Kādas ziņas?
Nu, par miljoniem, � skuķe teica. � Ministrs Flemings ir saņēmis milzu summas. Sī nauda ir pilī, un pils netiek apsargāta, jo Flemings domā, ka Lips Tulians nekad uz Drēzdeni nenāks. Ta�gad ir tāds ķēriens kā nekad. Bretbauers liek sacīt, lai virsnieks ierodas ar dro�ākajiem vīriem.
Laupītājs noticēja Anastasijas meliem.
Jā, Bretbauers ir ļoti �akls, � viņa turpināja, � viņ� mani te atstāja jums paziņot. Tāds gadījums kā tagad nekad vairs ne�būs-� �oreiz virsnieks sagrābs milzu summas, tik nevajag ilgi kavēties.
_� Mēs rītu agri dosimies ceļā, � spiegs atbildēja, � tāls ceļ� � mēs virsnieku satiksim tikai Geijersburgā.
Vai Lipa Tuliana vairs' Saksijā nav? � Anastasija jautāja.
Nē, viņ� aizsteidzās uz Bohēmiju, tur viņam svarīgas darī�a�nas. Bet kad mēs ieradīsimies Drēzdenē � kur tad mums satikties � �e ta�u ne?
Kāpēc ne? � skuķe atteica, � tik nevajag ierasties visiem uz reizi, bet tā pa diviem, trim.
Pareizi! Sveicini no mums Bretbaueru.
Izpildī�u! � skuķe smējās.
Laupītāji apsolīja steigties uz ātrāko, un Anastasija no tiem at�vadījās.
Laupītāji devās ceļā.
Anastasija atgriezās mājvietā.
Kā izdevās? � uzraugs, viņai ienākot, ziņkārīgi jautāja.
Labāk nevar vēlēties, � viltīgā skuķe atbildēja. � Lips Tu�lians drīz vien būs klāt � uz to mans vārds � viņ� ieskries slazdos,
tik tie�ām, kā mani sauc Anastasija.
* * *
Tai pa�ā vakarā ministrs Flemings pieņēma pulkvedi fon Bob- linku, kur� atnesa Stolpenes komandanta mēne�a ziņojumus.
Flemings pret virsnieku bija ļoti laipns, kā vienmēr, kad gribēja no kāda kaut kādu pakalpojumu.
Es zinu, pēc kā jūs cen�aties, � ministrs teica, � ģenerālis fon Vēlens ir tagad Stolpenes komandants, bet viņ� ir vecīgs �- viņam būtu jāiet pensijā. Te atbrīvotos vietiņa līdz ar algu un ģe�nerāļa godu � jā, tā tas ir.
Ak, ja es drīkstētu cerēt, � Boblinks iesaucās, � jūs no ma�nis varētu diez ko prasīt, es būtu jums padevīgs kalps.
Ģenerālis fon Vēlens nebija ministra draugs, tam grāfs Flemings nedrīkstēja savas slepenās viltības stāstīt.
Jums tagad ir izdevība man pierādīt savu padevību, � mi�nistrs teica. � Redziet, Boblink, grāfiene Kozela ir mana nāvīgākā ienaidniece. Es gribu zināt, kā viņa izturas.
No sākuma grāfiene bija kā bez prāta, bet tagad ir apmieri�nājusies, reizēm pat smejas.
Tā nav vis laba zīme, � ministrs teica, � tagad vajadzīgs grāfieni cie�i uzmanīt. Jā, jā, tur kaut kas nav kārtībā, tas var kļūt bīstami visai mūsu valdībai. Pulkvedi Boblink, vai varu uz jums paļauties?
Pilnīgi, ekselence, � pulkvedis teica, roku uz sirds likdams.
Labi, lai tā būtu, � Flemings turpināja, � kalpojiet man uzticīgi, tad būsit ar mani mierā. Un nu es jūs ilgāk neuzkavē�u, jo mūsu laiks ir dārgs. Steidzieties uz Stolpeni, pulkvedi, un, ja gadās kaut kas sevi�ķs, paziņojiet man. Tad man ir tiesības un vara tūliņ iejaukties, un tad es varē�u izpildīt jūsu karstāko vēlē�anos.
Hilda nepiederēja pie izglītotām sievietēm, viņai mācī�anās bija pretīga un pret grāmatām tā sajuta riebumu, vismaz tās viņai bija glu�i nevajadzīgas un liekas.
Tagad tas bija grozījies. Ģenerālis fon Vēlens un Stolpenes bir�ģermeistars pabrīnījās, ka grāfiene uzreiz kļuvusi tik uzcītīga grā�matu lasītāja.
Katru nedēļu viņa rakstīja Stolpenes birģermeistaram, lūgdama no viņa bibliotēkas kādu grāmatu lasī�anai. So lūgumu arī labprat izpildīja.
Bet ne ģenerālis, ne birģermeistars nezināja, kādēļ Hildai bija vajadzīgas grāmatas.
Viņa ir nedomāja lasīt, bet ātri iz�ķirstīja lapas, apskatīdamas, vai nav kāds paziņojums no Kaspara.
Kaspars vēl nebija atgriezies no Bi�ofsvērdas, un Hildai bija jāpacie�as. Bet viņas nemiera gars neaprima.
Ja no sulaiņa nevar nekādas ziņas dabūt, viņa domāja pati kaut ko darīt savas brīvības labā.
Tas tomēr nebija viegli, jo skaistā grāfiene tika stingri apsar�gāta,. tā ka viņa par to rūgti �ēlojās savās vēstulēs, kuras tā sūtīja uz Drēzdeni savas mantas pārvaldniekam.
Tas viss tomēr nevarēja viņas likteni grozīt. Hilda visādi izmē�ģinājās savas brīvības labad, viņa rakstīja pa�am valdniekam.
Bet �īs vēstules palika neatbildētas. Hilda tomēr nezaudēja drosmi.
Viņa zināja, ka tā vēl ir apburo�i skaista, un tādēļ apņēmās ar savu skaistumu un naudu apmānīt apsargātājus.
Sargu komandieris vēl vienmēr bija tas pats leitnants Helms, kur� apbrīnoja grāfienes skaistumu, Hilda to zināja. Un viņa domāja piedabūt jauno virsnieku palīdzēt viņai izbēgt.
Emma tam pretojās, iebilzdama, ka vajagot gaidīt Lipu Tulianu, �ai nemaz neesot �aubu, ka viņ� ieradī�oties atsvabināt.
No ģenerāļa Hilda bija dabūjusi atļauju pastaigāties brīvā gaisā uz cietok�ņa bastiona. Sardzes apak�virsnieks bija iedzēris un at�ļāvās Hildu aizskart vārdiem.
Hilda par to sūdzējās, un �is cilvēks tādēļ pazaudēja savu apak��virsnieka pakāpi un tika piekomandēts arestantiem. Garām iedams, tas uzmeta nāvīga ienaida skatu Hildas logam.
Pēc �ī gadījuma nevis kāds apak�virsnieks, bet leitnants Helms komandēja sardzi pa Hildas pastaigā�anās laiku.
Tas Hildai bija ļoti pa prātam, jo nu tā varēja satikties ar jauno virsnieku.
Hilda pret viņu bija ļoti laipna un vēlīga, un tas jauno cilvēku iekarsēja. Hilda to saprata. Un nu viņa izlikās gau�ām bēdīga un dzīvot apnikusi, lai virsnieks �ai pagādājot pistoli, jo viņai jādarot sev gals.
Leitnantam bija viņas �ēl, un viņ� to visādi pūlējās mierināt un iepriecināt � jā, viņ� bija Hildā iemīlējies.
Viņa ta�u bija skaista, bet gurda, kā nolauzta puķe�
Grāmata ir atnesta, � Guste paziņoja, kad Hilda ienāca no pastaigā�anās, � kareivis to nesen kā ienesa.
Hilda nogurums tūliņ pazuda.
Viņa paķēra grāmatu un iesāka to dedzīgi �ķirstīt. Te balta pergamenta gabaliņ� izkrita uz grīdas. Hilda likās to neievērojam un, tikai pēc brītiņa to pacēlusi, sūtīja Gusti pēc Emmas.
Emma iededza sveci, un Hilda, sasildījusi pergamentu, lasīja:
�Vēstule ir nodota, un varonis grib tūliņ runāt ar mūķeni. Pēc tam viņ� dos pla�ākas ziņas.
Kaspars.�
Tas ir viss, � Hilda �ukstēja, pergamentu sadedzinādama, � bet ar to man pietiek.
Viņa iemeta dego�o gabaliņu kamīnā.
Tagad man ir cerība, � viņa lēni turpināja. � Es pazīstu Hedvigu � viņa ir laba. Viņa man ne vien visu piedos, bet vēl lūgs Lipu Tulianu, lai viņ� mani glābj.
To es arī ticu, � Emma piebalsoja.
Ja arī Lips Tulians kaut kādā ziņā tiktu aizkavēts, � Hilda turpināja, � tad man vēl atliek leitnants.
Vai jūs tā domājat, ekselence?
Es tev saku, Emma, viņ� mani mīl līdz ārprātam.
Es gan arī esmu tais domās, � Emma atbildēja, � bet jums tomēr vajag uzmanīties, jo man �ķiet, ka ministram pat �e cietoksnī ir savi spiegi. Kāds vecāks virsnieks � pulkvedis te par daudz rakņājas, sargus visādi iztaujādams.
Tā � nu, tad es turē�u acis vaļā. Tik pateic man, kad viņ� atkal te ierodas.
Emma to apsolīja un palīdzēja viņai izģērbties.
Blakus istabā pie durvīm klausījās Guste. Tā visu bija dzirdējusi, kas tika runāts, un, viņai atkāpjoties, viegls smaids rotaļājās ap viņas muti.
Jā, arī Guste kaut ko domāja.
Mēs atstājām Lipu Tulianu un Sikleru bēgot, un nezināmie vajātāji neganti dzinās tiem pakaļ.
Lips Tulians skubināja savu kūpo�o zirgu Sikleram blakus.
Sikler, � viņ� uzsauca, � tie drīz mūs panāks, ko mēs iesāksim � viņiem ir labāki zirgi nekā mums. Me�s vēl ir tālu un mēnessgaismā paslēpties nevaram, bet tur aug�ā, pakalnā, es redzu krūmus, tur apstāsimies un, ja vajadzēs � aizstāvēsimies.
Kā sacīts � darīts!
Nedaudz sekundēs tie sasniedza krūmus, kur piesēja kūpo�os zirgus un ar uzvilktām pistolēm gaidīja vajātājus.
To bija kādi divpadsmit jātnieki.
Puslokā sagrupēju�ies, tie ielenca bēgļus. Tie bija �igāni.
Sikleram uzreiz radās drosme, un viņ� tiem uzkliedza:
Ko jūs gribat, brūnie nelie�i? Vai patīk Lipa Tuliana pupas strēbt?
�igāni, sadzirdēju�i, ar ko tiem darī�ana, grieza zirgus apkārt un metās bēgt.
Tikai viens jātnieks palika � tā zirgs bija iegrūdis pakaļkāju kādā caurumā.
Siklers no�āva zirgu un, zirgam krītot, jātnieks ievēlās sniega kupenā.
Jātnieks bija sieviete, kuru Lips Tulians saturēja un Siklers tai sasēja rokas uz muguras.
Ak, tā jau ir Fatima, � Lips Tulians iesaucās, � tas ir labs ķēriens, nu man ir divas ķīlas par nabaga Lidu.
Fatima izgrūda nesaprotamu lāstu.
Atbildi, skuķe, � Lips Tulians uzsauca, � ko jūs meklējat �ai vientuļā apgabalā?
Uz to es jums neatbildē�u! � viņa spītīgi atbildēja.
�igāni vēl mēģināja atsvabināt savu karalieni, bet Siklers divi
reizes uz tiem iz�āva, un tie nedrīkstēja tuvoties.
Fatima draudēja, ka Lidai klā�oties slikti, ja viņu nelaidī�ot vaļā, bet Lips Tulians uz to neklausījās un pavēlēja Sikleram ņemt Fa�timu uz sava zirga.
Fatimu vēl izjautāja par Lidu, par �igānu nometni un tā tālāk, bet viņa spītīgi nedeva nekādas atbildes.
Siklers uzlēca seglos, un Lips Tulians uzcēla sasieto Fatimu viņam priek�ā uz zirga. Tad pats uzlēca savam zirgam seglos un laida pa priek�u.
Iztālēm bija redzami �igāni. Lips Tulians jāja pa lauku palēnām, pistoli rokā turēdams, bet, me�ā tiku�i, tie laida zirgus aulek�iem.
Jājot Fatima mēģināja pierunāt Sikleru, lai viņ� to pret samaksu lai� vaļā, bet Siklers viņas priek�likumu strupi atraidīja.
Laiku pa laikam jājēji drusku atpūtināja zirgus, bet pēc tam atkal aulek�oja.
No vajātājiem vairs nekā nemanīja. Jo �igāni pārāk baidījās no Lipa Tuliana.
Gaismiņai austot, tie panāca savus biedrus.
Garais Zamuels pieveda virsniekam Geijersburgas vēstnesi, kur� paziņoja, ka vecā Greifensteina un Stenburga Geijersburgā vairs neesot. Tie esot aizjāju�i meklēt Lidu. Kremo esot manāmi atvese�ļojies.
Fatima iekliedzās. Vai no bailēm vai prieka � kas to lai zina?
Lips Tulians tagad jāja lēnām saviem vīriem priek�galā.
Laupītāji savu dro�o vadoni jau daudzreiz pārnākot bija apsvei�ku�i ar sajūsmu, bet �oreiz gaviles nemaz negribēja rimties.
Vadonis arī �oreiz ilgi bija palicis projām. Klīda da�ādas baumas.
Zārberga nedarbi daudz palīdzēja pie tā, ka valdības apņēmās laupītāju rīcībai reiz darīt galu. Tādēļ no visām pusēm � no Bohēmijas, Slēzijas un Saksijas � izsūtīja karevjus gūstīt laupītājus.
Vitorfs bija pirmais pie saņem�anas.
Visi bija ļoti iepriecināti par Lipa Tuliana pārnāk�anu.
Fatimu ieslodzīja. Par Lidu tā neteica neviena vārda.
Laupītāji par to noskaitās un gribēja Fatimu spīdzināt, lai to piespiestu atzīties, bet vadonis nepieļāva nekādus spaidu līdzekļus.
Viņ� pavēlēja Fatimu ieslodzīt tai pa�ā telpā, kur atradās Kremo, un tad noklausīties viņu abu sarunu, lai iegūtu skaidrību. Mūrī bija caurums, pie kura varēja klausīties.
Fatima, tāpat kā Kremo, ar ķēdi tika pieslēgta pie sienas.
Vitorfs apskatīja Kremo ķēdi, vai tā vēl ir kārtībā, un tad aiz�gāja, atstādams abus ieslodzītos �igānus vienus.
Tie, zinādami, ka viņus var noklausīties, sarunājās �igānu va�lodā, un Fatima izstāstīja Kremo visu, kas pie viņiem gadījies un kādā ceļā viņa sagūstīta.
�igāni ieraudzīju�i divus jātniekus un domāju�i, ka tie ir tir�goņi, kurus nenāktos grūti aplaupīt, un tā tī�i ieskrēju�i Lipa Tu�liana nagos.
Fatima arī pastāstīja, ka viņiem paziņots, ka viņ� � Kremo � esot miris. �igāni viņu apraudāju�i, un lai tam nebūtu vienam viņā pasaulē jāblandās, tad Lidu esot iemūrēju�i klintsalā. Tagad Lida jau sen esot mirusi, jo �etrpadsmit dienas jau esot garām, kamēr viņa iemūrēta.
Kremo par to ļoti saskaitās un lamāja Fatimu, ka tie tā bez pār�liecinā�anās pārsteigu�ies.
Bet Fatima viņu mierināja. Tur ta�u tik un tā vairs neko nevarot
darīt, labāk gudro�ot, kā tie abi varētu izbēgt.
* * *
Kalna pakājē laupītāji bija uzcēlu�i �ķūņiem līdzīgas barakas, kur tie �imbrī�am iemita.
Ekolds no Drēzdenes ieradās ar jaunām ziņām. Kareivji esot apmetu�ies pie nodedzinātajām me�a dzirnavām un pārmeklējot tā apgabala me�us.
Tad Ekolds paziņoja Anastasijas uzdevumu � tūliņ steigties uz Drēzdeni un iegūt milzīgo bagātību ministra pilī. Bretbaueru neesot saticis.
Lips Tulians palika domīgs, bet viņ� savas aizdomas nekad ne�izteica.
Un tu Bretbaueru nesatiki? � Lips Tulians jautāja.
Nē, bet tas jau nekas, uz Anastasiju var paļauties, viņa ir uzticama.
Kā jau visi sievi�ķi � jā gan, � Lips Tulians atbildēja, � es tikai vienu sievieti pazinu, uz kuru varēja paļauties, bet tā nav vien�kār�s cilvēkbērns � tā ir eņģelis � Hedviga!
Lips Tulians apņēmās �o lietu pārdomāt un uzdeva Ekoldam sagādāt labi garas striķu trepes.
Ekolds par to ne mazums brīnījās, jo pie ministra pils nekādu striķa trepju nevajadzēja. Viņ� jau nezināja, ka virsnieks grib Hildu atsvabināt no Stolpenes.
Ienāca Vitorfs un teica, ka Kremo ar Fatimu sarunājoties viņam nesaprotamā valodā, bet Kremo uz Falimu esot bijis ļoti pikts.
Virsnieks domāja, ka tas dro�i vien bū�ot Lidas dēļ, kuru Fatima nevarot ieredzēt.
Tad viņ� apprasījās, kas esot ar Elzbeti.
Vēl tāpat pa vecam, � Vitorfs skumji atbildēja.
Mūsu liktenis ir vienāds, � Lips Tulians sacīja, � mēs esam likteņa vajātie � cēlu�ies no mui�nieku asinīm, lai cīnītos ar visu pasauli. Un kāda ir mūsu alga? Katrs apak�nieks ir simtreiz lai�mīgāks nekā mēs, viņam nav nekādas pagātnes un katram ir sava mīļākā, �o laimi mēs pazīstam un nekad nepiedzīvosim, vismaz es � nē!
Netālu no Elbas, uz Bohēmijas un Saksijas robe�ām, atradās kāds mazs gruntsgabals, kura lauki pa daļai bija Bohēmijas, pa daļai Saksijas pusē, un gruntsgabala īpa�niekam vajadzēja abām valdībām maksāt pienāko�os nodokļus.
Uz gruntsgabala bija divas dzīvojamās ēkas, viena austrie�u daļā.
Gruntsgabala īpa�nieks bija negodīgs cilvēks, kur� darīja visu, kas tik ienes naudu. Kad viņam gadījās sadursme ar sak�u robe��sargiem, tas mierīgi pārvilkās uz otru dzīvojamo ēku austrie�u daļā un atkal otrādu
Viņ� turpat turēja arī viesnīcu, kurā iegriezās da�ādi kontra�bandisti un zagļi, un tika stāstīts, ka da�s labs ceļotājs, kas pie viņa iebraucis, vairs neesot izbraucis. Bet tās bija tenkas, kuras Robe�gailim, tā viņu saukāja � nevarēja pierādīt.
Bez tam viņam tādās reizēs pret robe�sargiem bija devīga roka.
Priek� kādām dienām Robe�gaiļa patversmē atkal iesākās dzīva kustība. Tiklab sak�u, kā bohēmie�u pusē piemita �aubīgi tēviņi.
Bohēmie�u pusē saimnieks ar Zārbergu sarunādamies iebaudīja vīnu. Lida gulēja slima bēniņu istabā, un Berta to apsargāja un kopa. Lidas slimībai bija jāpateicas par to, ka Zārbergs tai neuz�mācās.' Bez tam �e daudz palīdzēja arī Berta.
Zārbergam Berta bija apnikusi, un viņ� tīkoja no tās tikt vaļā, lai pēc tam iegūtu Lidu.
Tagad viņ� centās pierunāt Robe�gaili, lai tas pie sevis ierīkojot pastāvīgu laupītāju mitekli, bet Robe�gailis bija par gudru, lai ielaistos tik nedro�ā pasākumā. Zārbergam bija jāpiekāpjas. Viņi dzēra un tērzēja.
Brālīt, � Robe�gailis iesāka, � es nevaru aizmirst, ko tu man stāstīji par slimo meiteni. Tā esot pulkve�a fon Greifensteina meita?
Glu�i pareizi, � Zārbergs atbildēja, � un Lida būs mana sieva.
Nu, draudziņ, tev Berta acis izplēsīs. Tu domā, ka Berta to pieļautu? Arī Greifensteins tevi nekad neatzītu par znotu.
Bet tam jānotiek, � Zārbergs neatlaidās, � kā tik Lida būs vesela un mācītājs mūs salaulās, tad . . .
Tu esi muļķis, � Robe�gailis viņu pārtrauca, � bet es tev ieteik�u ko citu. Redzi, tu esi laupītājs, un tu nekad sievastēva īpa�umu nevari mantot, jo tiesas to tev atņemtu. Bet ar mani ir citādi � man neviens nekā nevar pārmest. Tev ir Berta, un es ņem�u Lidu, ar pulkve�a bagātību mēs dalīsimies uz pusēm.
Tā tu gan gribētu, � Zārbergs iesaucās, � bet no tā nekas neiznāks. Lida būs mana, un, ja tu gribi, tu vari dabūt Bertu.
Ļoti pateicos, � saimnieks atbildēja, � es varu svaigu ba�rību baudīt, un man nav vis jārakņājas pa otra izēdām.
Abi vīri vēl ilgi strīdējās un beidzot jau tik sparīgi, ka ķērās pie iero�iem. Bet Robe�gailis bija apdomīgāks un nepārsteidzās. Zārbergs apmierinājās un teicās tūliņ rītu aizceļot. Saimnieks smie�damies piebilda, ka dro�i vien to varot darīt un ar Bertu aizceļot, bet bez Lidas, kuru �is nekad nelaidī�ot projām.
Pie Lidas istabas viņ� jau bija pielicis sargus, tā ka Zārbergs tur vairs netika ielaists. Zārbergs grieza zobus aiz dusmām, bet nekā nespēja darīt.'Tādēļ viņ� dzēra un domāja par vēlāku atrieb��anos.
Sanda viesnīca jau no tā laika bija atstāta un tuk�a, kad Lips Tulians pakāra Freidenbergas brīvkungu. Bet netālu no tās bija ierīkota jauna viesnīca, tā pati, kurā Emma sagūstīja Ekoldu.
Bija nakts, kad kāds gājējs klusi tuvojās atstātajai viesnīcai. Nācējs iegāja iek�ā. Pēc brītiņa no otras puses atkal pienāca kāds. Abi vīri satikās. Tie bija Lips Tulians ar Sikleru. Viņi bija ieradu��ies uz Anastasijas paziņojumu.
Siklers bija bijis pie Anastasijas, bet Bretbaueru atkal nebija redzējis. Lips Tulians to labi ievēroja. Siklers vēl pateica, ka līdz- ņemtie astoņi biedri gaidot zināmā vietā.
Lips Tulians gribēja vispirms ar Sikleru divi vien iet uz Drēz- deni. Biedri lai viņus gaidot. Tad viņ� izdzēsa uguni un gāja uz upi.
Tai vietā, kur Elba ietecēja pilsētā, bija augsti mūri, uz kuriem staigāja sargkareivji. Upmala bija pārsalusi ar ledu.
Viņi nokāpa lejā un cie�i gar mūri devās pilsētā.
Sargkareivis bija ieraudzījis un uzkliedza �stāt!�, bet, kad �ie neklausīja � iz�āva. Lode izskrēja starp abiem gājējiem, un tie ātri drāzās uz priek�u un drīz vien vairs nebija redzami.
Vēl nebija visai vēls laiks, un da�i staigātāji atradās uz ielām, tādēļ Lips Tulians ar Sikleru neievēroti sasniedza viesnīcu, kurā tie domāja satikt Bretbaueru un Anastasiju.
Siklers gribēja tūliņ iet viesnīcā, bet Lips Tulians to atturēja. Tas vispirms gribēja apskatīties un pārliecināties par dro�ību. Viņi parkāpa pār sētas mūri dārzā un tuvojās mājai no otras puses.
Iek�ā bija tum�s. Varēja domāt, ka visi gul. Bet tā nebija. Lips Tulians pamanīja, ka aug�ā logu slēģi aizvērti no iek�puses, bet iek�ā spīdēja uguns. Viņ� vēl skatījās logos, un tas viņam �ķita aizdomīgi.
Greifensteinas pilī atkal visi bija gau�ām apbēdināti, jo vecais pilskungs ar Maksi fon Stenburgu jau vakar bija atgriezu�ies, nekā neatradu�i.
Pilskungs zemniekiem bija izsolījis lielu naudu, lai tie saķer kaut vienu �igānu, no kura varētu izspiest tuvākas ziņas, bet tiem nebija laimējies.
Bija jādomā, ka �igāni aizklīdu�i kaut kur tālumā uz Ungārijas stepēm vai pat uz Nīlupes zemi, kuru �igāni uzskatīja par savu tēviju � un nabaga Lidu aizvedu�i līdz. Vecais pulkvedis bija zaudējis beidzamo cerību, un arī Maksis bija izmisis, nezinādams, ko iesākt.
Vecais kungs ieslēdzās savās istabās, ļaudamies drūmām domām, un Maksis vai simto reizi ieminējās par Lidu, bet gala iznākums arvien bija, ka visa meklē�ana ir un paliek veltīga.
Viena lieta bija skaidra, proti, ka Lida ir gan nolaupītais pils�kunga bērns.
Maksis pa�reiz sarunājās ar sulaini Robertu, kad pils vārtu sargs ielaida kādu sve�inieku. Roberts gāja pretī apklausīties, kādēļ tas atnācis.
Es gribu runāt ar pulkvedi fon Greifensteinu, � sve�inieks sacīja.
Kas jums vajadzīgs no mana kunga? � Roberts jautāja.
Tā nav jūsu darī�ana, � sve�ais atbildēja, � kā redzu, jūs esat sulainis, tad pieteiciet mani kungam � ir kas svarīgs. Man nepatīk te caurvējā ilgi stāvēt.
Ja jūs man nesakāt, kas par lietu, tad no�ēloju, ka nevaru jūs pieteikt. Mans kungs tagad nevienu negrib pieņemt, lai arī lieta būtu cik svarīga būdama.
Ak tā � hm, es domāju, jūs esat tāds � no uzticamiem sulaiņiem.
Es apzinos savu atbildību, � Roberts teica, � un visādā ziņā baudu sava kunga uzticību.
Ahā � tad man jārunā kā ar pa�u kungu, � sve�ais zobojās, � nu, manis dēļ. Pasakiet savam kungam, ka esmu ieradies ārkār�tīgi svarīgā lietā, proti, lieta grozās ap pazudu�o pilskunga meitu. Vai varē�u tikt?
Jā, jā, � tūliņ nāciet man līdz, � sulainis iesaucās un ieveda sve�o priek�istabā, bet pats steig�us aizskrēja paziņot pilskungam. Arī Maksim padeva ziņu. Drīz vien visi ieradās priek�istabā pie sve�inieka.
Jūs nākat no �igāniem? � pilskungs sve�ajam jautāja.
Kādēļ gan no tiem? � sve�inieks atbildēja. � Vai jūs, cie�nītais kungs, domājat, ka jūsu pazudusī meita vēl atrodas pie brū�najiem nelie�iem?
Mans bērns bija pie tiem, � pilskungs teica, � vai jūs par kādu citu vēlaties ziņot?
Es varu ziņot par to, kura reiz bija Pragas cietumā un kurai Bitelis atņēma krustiņu � par meiteni, kura pēc tam uzturējās pie laupītājiem un beidzot krita �igānu rokās.
Tā ir mana Lida, � pilskungs iesaucās, � kur ir mans bērns?
Jā, cienītais kungs, �is jautājums nav tik viegli atbildams. Vispirms jums pateik�u, ka manī jūs redzat sava bērna glābēju � jo es viņu izglābu no kādas aizmūrētas alas, kad viņa jau bija tuvu nāvei.
Lida � alā � ha, kas jūs esat?
Ceļotājs, kuram ir iemesls savu vārdti neteikt, � Zārbergs mierīgi atbildēja.
Tālāk viņ� stāstīja, ka tas, ar savu māsu pa me�u ceļodams, dzirdējis vaidus un, tiem sekodams, uzgājis Lidu, kur �igāni viņu iemūrēju�i.
Un kur nu ir mans bērns? � pilskungs atkal jautāja.
Jā, tā ir tāda loti neparasta lieta, mēs dzirdējām no izglābtās, ka viņa esot pulkve�a fon Greifensteina meita.
To es viņai tiku teicis, � Maksis atbildēja, � var arī būt, ka Lips Tulians ir runājis ar viņu.
Un nu es gribu paskaidrot, � Zārbergs turpināja, � mana māsa ir tāda pļāpīga un mēs par to sarunājamies pārāk skaji, tā ka mājvietas saimnieks, pie kura mēs apmetāmies, bija noklausījies. Kad nu mēs gribējām aizceļot, tas nelietis mūs -neatlai� � prasa naudu, ko es, nabaga vīrs, tam nevaru dot.
Viņ� tik grib naudu izvilt, � Roberts iesaucās, � es viņam neticu, tas viss ir izdomāts.
Es runāju ar pulkvedi fon Greifensteinu, � Zārbergs pikti teica, � ja man netic � es ie�u savu ceļu, tad redzēs, vai meiteni jel kādreiz atradīs.
Aizvediet mani uz �o mājvietu, � Maksis teica, � un, ja būsit runājis patiesību, tad meitene tiks izpirkta par lielu naudu.
Un kur es tad palik�u? � Zārbergs jautāja.
Ja jūs manu meitu esat glābis, tad es jums karaliski atlī�dzinā�u, � pilskungs sacīja.
Jā, jā, apsolīt var daudz. Cik daudzreiz man jau tā ir solīts. Un beidzot es paliku tas muļķis. �oreiz es bū�u uzmanīgāks.
Vai tu, sve�iniek, domā, ka es vārdu lauzī�u? � pulkvedis dzīvi iesaucās.
Cienīts kungs, lai jūsu vārds paliek godā. Bet man nevar ņemt ļaunā, ja es neuzticos.
Vai jūs negribat mani aizvest uz to mājvietu, kur atrodas Lida? � Maksis uztraukts jautāja.
Nē, � Zārbergs dro�i atbildēja.
Jā, ko tad jūs gribat?
Es gribu naudu, � blēdis atbildēja, � un īsti prāvu summu, ka varu meiteni izpirkt no saimnieka nagiem. Manu māsu nelietis arī paturēja.
Tā ir vienkār�a naudas izspie�ana, vairāk nekas, � Roberts teica, � es �o nekaunīgo blēdi izmestu pa durvīm.
Taisieties, ka tiekat, � pilskungs sacīja, � es jūs uzskatu par viltīgu klaidoni, kas, �o to saklausījies par manu bērnu, grib iz�plēst naudu. Ejiet!
Sos vārdus jūs kādreiz no�ēlosit, cienītais kungs, es varu atnest pierādījumus, ka es jūsu bērnu esmu izglābis no nāves.
Lai viņ� iet, Robert, tādi cilvēki nav jāievēro, un nu, sve�i�niek, ejiet!
Zārbergs paņēma cepuri un palocījās.
Dzīvojiet veseli, � viņ� teica, � bet drīz pienāks diena, kad jūs �o galdu apkrausit ar zeltu � un �ī nauda pienāksies man.
Tad viņ� svilpodams lepni aizgāja pār pils pagalmu.
Pilskungs, Maksis un Roberts vēl pārrunāja �o gadījumu un
nāca pie pārliecības, ka sve�ais bijis krāpnieks.
* * *
Pa to laiku Zārbergs jau bija sasniedzis me�u. Viņ� gāja tralli�nādams, bet arvien atskatījās, baidīdamies satikties ar Lipa Tuliana vīriem, kas viņu vis netaupītu.
Ha, tie man neticēja vis, � viņ� pie sevis murmināja, � nekas, gan es savu panāk�u. Lida ir slima, tik ilgi Robe�gailis arī nekā nevar darīt. Lai velns parauj � Lida tomēr būs mana, un Berta var skriet uz elli!
Viņ� sāka iet ātrāk.
Tagad ie�u atpakaļ, man jābūt tur, lai Robe�gailis neizdara kādas muļķības. Ha, ha, ha! Viņ� domā, ka es esmu bailīgi aizlai�dies. Nu, viņam būs brīnumi jāpiedzīvo, un kas pēdējais smej, tas smej visgardāk!
Mēs atstājām Lipu Tulianu un Sikleru pie viesnīcas.
Siklers neatrada nekā uzkrīto�a, bet virsnieks neuzticīgi skatījās uz aizklātajiem logiem.
Sikleram bija auksti, un viņ� gribēja iet iek�ā sasildīties.
Ir jau pareizi, � virsnieks teica, � bet da�kārt var samesties par karstu.
To es nesaprotu, virsniek.
Nu, es jau varu arī maldīties. Pieklauvēsim. Dod norunāto zīmi, lai atver arī dibendurvis.
Siklers piegāja un pieklauvēja.
Labu brīdi bija klusu. Siklers atkal klauvēja, tad bija dzirdami �ļūco�i soļi.
Beidzot tomēr, � Siklers teica uz viesnīcas meitu, � kur tu, skuķe, tik ilgi biji, mēs esam tā tirgoņa draugi, kur� te apmeties ar savu sievu.
Ir jau vēls laiks, � meita aizbildinājās un ieveda viesus otrā krogus istabā.
Vai vēl gribēsit uzko�amos un alu? � meita jautāja Sikleram.
Protams, mēs esam izsalku�i un izslāpu�i � atnes, skuķlt, mēs neesam skopuļi.
Meita aizgāja pagādāt pasūtīto.
Te nu esam, � Siklers teica, uz siltā mūrī�a apsēdies, � te ir labi silts. Vai jūs, virsniek, vēl �odien gribat runāt ar Bretbaueru?
Jā!
Hm, viņ� jau nu gulēs!
Atnāca meita ar ēdienu un da�ām pudelēm alus.
Lips Tulians tai pasniedza lielu sudraba naudas gabalu.
Tas par tavām pūlēm, � viņ� teica, � un, kad tu tagad ej, tad pieklauvē pie tirgoņa durvīm, kur� jau labu laiku uzturas Drēz�denē. Saki viņam, ka viņa draugi ir ieradu�ies un grib ar viņu runāt.
Pateik�u, � meita jautri atbildēja un aizgāja.
Siklers ēda kā izsalcis vilks, bet Lips Tulians nemaz neaiztika ēdienu, viņ� visu uzmanīgi novēroja, visus kaktus un logus.
Kas jums ir, virsniek, � Siklers ēzdams jautāja, � �eit tak neviens nav paslēpies.
To es redzu.
Jā, kādēļ to? � viņ� uzprasīja, redzēdams, ka Lips Tulians ātri, bet uzmanīgi atver logu un attaisa āķi, kas satur slēģus.
Uzmanība visur der.
Ak, te mums nekā nedarīs!
Siklers paņēma alus pudeli un dzēra garos vilcienos, kamēr Lips Tulians klusēdams skatījās apkārt. Viņ� sadzirdētu mazāko troksnīti.
Viegli soļi tuvojās. Atvērās durvis, un ienāca Anastasija. Varēja redzēt, ka viņa gulējusi � ar vaļējiem matiem, tik drusku drēbes apķērusi.
Lips Tulians manīja, ka Anastasija ir ļoti uztraukta.
Siklers drusku paskatījās un dzēra savu alu.
Anastasija pienāca tuvāk.
Viņa vēl virsnieku nebija pazinusi, jo viņ�, mētelī ietinies, sēdēja kaktā pie loga.
Tagad viņa sarāvās.
Virsnieks!
Ne tik skaļi, skuķe, � virsnieks aprāja, � kur ir Bretbauers?
Anastasija brītiņu vilcinājās.
Aug�ā � istabā, � viņa atbildēja ar ierasto dedzību.
Kādēļ viņ� tev tūliņ nenāca līdz?
Viņ� cie�i aizmidzis, es arī nezināju, ka jūs pats esat iera�dies, es viņu tūliņ pamodinā�u.
Dari to, � Lips Tulians sacīja, � man ar viņu jārunā.
Anastasija ātri apgriezās un kā vajāta izmetās no istabas.
Siklers patlaban paņēma �ķiņķa kaulu, kad virsnieks viņu lēni satvēra aiz elkoņa.
Vai tavas pistoles ir kārtībā? � viņ� jautāja.
Kā � kas? � Siklers jautāja. � Pistoles � jā, te nedraud nekādas briesmas.
Nekad nevajag aizmirst uzmanību, vai tu esi gatavs, ja vaja�dzīgs, tūliņ aizstāvēties?
Zināms, � Siklers atbildēja. � Man tik vajag pielikt roku. Bet, virsniek, vai jūs nemaz neēdīsit?
Nē!
Bet man ir ēstgriba, � Siklers teica un sāka apstrādāt �ķiņķa kaulu.
Pagāja labs laiks, kad nekas nebija dzirdams � Bretbauers lai�kam ģērbās.
Tā domāja Siklers, pēdējo ga]u no kaula krimzdams, kad atvērās durvis.
Un ne vien tās, bet arī otras durvis, kuras veda otrā viesu is�tabā.
Siklers sastinga.
Tas nebija Bretbauers, kur� stāvēja durvīs � ne Anastasija � nē � katrās durvīs stāvēja grenadieru virsnieks un aiz tiem ka�reivji ar spo�ām bajonetēm.
Lip Tulian, padodieties, � viens virsnieks sacīja, � nepre�tojieties � jūs nevarat bēgt.
Nodevība, � Siklers bļāva, �- nolādētā meita, velns lai pa�rauj sievietes!
Viņ� pārskaities svieda �ķiņķa kaulu ar lielu sparu un trāpīja grenadieru virsniekam pa degunu, tā ka tas uzreiz nogāzās gar zemi un �etrrāpus aizvilkās.
Tā, tas bija pirmais, � Siklers bļāva, � tur pietika ar �ķiņķa kaulu, nu nāks zilās pupas.
Otrs grenadieru virsnieks krita no Lipa Tuliana lodes, pār viņu grenadieri gāzās iek�ā.
Norībēja trīs �āvieni. Kareivji vāļājās pa grīdu, un istaba pie�skrēja pilna pulvera dūmu.
Virsū � noduriet tos, � citi kliedza, � visa māja ir ap�lenkta � izbēgt nevar.
Ņem vienu solu, � Lips Tulians sauca, � mums jātīra ceļ�. Tagad caur logu � ātri � citādi esam pazudu�i.
Logs no�ķindēja, kad Lips Tulians izlēca dārzā. Siklers uz pēdām sekoja.
Atkal rībēja �āvieni. �oreiz kareivji iz�āva pa logu, bet trapīja saviem biedriem, kas stāvēja ārpusē un saskrēja pie logiem. Kareivji no dārza �āva pretī, un atkal pāris iek�pusē krita.
Lips Tulians un Siklers bija izbēgu�i no lodēm, viņi līda cie�i gar mūri. Pistoles bija iz�autas un ar dun�iem nevarēja kareivjiem pretoties.
Bet viņ� devās uz priek�u, ar smagu solu sitot kareivjus. Sik�lers tam pakaļ. Tā viņi palēnām tika uz priek�u, kamēr Lipa Tuliana sols sa�ķīda druskās. Bet tad arī jau bija kareivju rindai cauri. Ar vienu lēcienu tie pārmetās pār sētu. Uz ielas stāvēja daudz ziņkā�rīgo.
Kas tur notiek? � tie jautāja.
Kareivji cīnās ar zagļiem, � Lips Tulians atbildēja, � glā�bieties � viņi �auj. Mēs viesnīcā gulējām, bet tur vairs nav dro�i!
Ļaudis aizskrēja pa kaklu pa galvu, un Lips Tulians iegriezās sānieliņā un te -� tum�ā kaktiņā atņēma elpu.
Nolādētā Anastasija, � Siklers �ņāca, � mūs ievīla slazdos! Kā mūsu spiegi to nemanīja?
Nav brīnums, � virsnieks atbildēja, � tu tāpat nekā nema�nīji. Tagad saprotu. Bretbauers ir cietumā, dzel�os ieslēgts, un skuķe ir pierunāta mūs nodot.
Viņi nu aizgāja uz kādu tuvumā eso�u pussagruvu�u mūra torni un tur paslēpās. Jo te tik tuvu viņus neviens nedomāja meklēt.
Viesnīca no viņiem atradās tikai pāris simtu solu. Viņi visu varēja redzēt, kas tur notiek. Tad piebrauca kāda kariete un pietu�rēja pie viesnīcas. Kāda sieviete iznāca no viesnīcas un iekāpa ka�rietē.
Kas tā bija? �- Siklers jautāja, kad kariete aizbrauca.
So mīklu es varu uzminēt, � virsnieks teica, � sieviete bija Anastasija, un kariete bija ministra Fleminga, viņ� grib ievākt ziņas. Tagad es vēl vairāk saprotu. Ministrs ir skuķi ieguvis saviem no�lūkiem, un tālākais � ak, tas jau nāks pats par sevi.
Lipa Tuliana ļaudis bija uzticami cīņās, spiego�anā un laupī�anā, bet arvien tiem bija garlaicīgi sargāt cietumniekus.
Tā tas bija arī ar Geijersburgas gūstekņu sargiem, viņiem bija apnikusi garlaicīgā vaktē�ana.
Vitorfs gan viņus arvien kontrolēja, bet, kad tas gulēja vai kaut kur izgāja, tad sargi nodarbojās ar kār�u spēli, pīpē�anu un dzer��anu.
So rīcību ievēroja gūstekņi.
Viņi gan bija ar tievu tērauda ķēdi pieslēgti sienai, bet citādi bija brīvi.
Kremo vairs necerēja uz atbrīvo�anos un mierīgi gaidīja savu sodu. Bet Fatima tā nedomāja. Viņa jau bija izgudrojusi bēg�anas plānu. Bet Fatima pazina Kremo raksturu, viņa zināja, ka, tiklīdz Kremo kļūs brīvs, tas viņu vairs neievēros. Tādēļ viņa tam visu atgādināja. Pa�reizējo stāvokli, kuram sekoja bojāeja, tad Lidas nāvi un beidzot to, ka tā spēj sevi un arī viņu atsvabināt. Tad viņi kā �igānu valdnieki varē�ot dzīvē ieņemt labāku stāvokli.
Bet pirms �īs bēg�anas viņa uzstādīja trīs noteikumus, kurus Kremo vajadzēja apstiprināt ar viņam tik labi pazīstamo iznīcino�o �igānu zvērestu.
Kremo vēlējās �os noteikumus dzirdēt. Un Fatima lika piek�ā:
Fatima paliek �igānu valdniece, un Kremo kā viņas vīrs ņem dalību valdī�anā.
Fatima būs vienīgā, kuru Kremo mīlēs, un nekad tas nedrīkstēs precēt otru sievu vai savā sirdī paslēpt kādu citu mīlu.
Kremo nekad nedrīkst pret Fatimu izturēties rupji un aizskart viņas dzīvību.�
Kremo gan nojauta, ka tie ir pārāk grūti izpildāmi noteikumi, un tādēļ pārmeta Fatimai, ka tā prasa par daudz.
Bet Fatima neatlaidās no sava priek�likuma un likās, ka pretējā gadījumā tā ir ar mieru padoties liktenim un mirt.
Beidzot Kremo apdomājās un pieņēma noteikumus.
Nu Fatima iēnām skaitīja tam priek�ā ne�ēlīgos vārdus, un Kremo zvērēja.
Tagad es esmu ar mieru, � Fatima �ukstēja. � Nu es esmu tava sieva, tava laulātā draudzene, un tu drīz vien kļūsi brīvs, mans mīļais vīrs.
Pienāca vakars. Vitorfs jau bija apstaigājis sargus un aprau�dzījis cietumniekus.
Fatima zināja, ka Vitorfs vairs �onakt pie viņiem neatgriezīsies.
Viņas ņieburā bija ie�ūtas �etras mazas vīles, kuras nu viņa izņēma un vienu iedeva Kremo. Fatima pirmā pārvīlēja savu ķēdi un tad palīdzēja Kremo. Atbrīvoju�ies no va�ām, tie priekā noskūp- .stīja viens otru. Tad viņi kopīgi sāka pārvīlēt sarūsēju�ās loga res�tes, un jau pirms pusnakts pienāk�anas logs bija atbrīvots no res�tēm. Nu tie veikli un uzmanīgi nokāpa lejā uz klints, neviens nebija bēgļus ievērojis.
Reiz pienāks atriebības stunda Lipam Tulianam, � Fatima �ukstēja, � viņ� nekad vairs man nedraudēs, nu viņam būs no �igāniem jābīstas kā vēl nekad, jo tagad es esmu �igānu valdniece.
Tad bēgļi aizlīda gar klintsmalu un drīz vien nozuda tuvējos krūmos.
* * *
Lai gan bija jau vēla nakts stunda, Vitorfs tomēr negulēja. Viņ� bija piespiedies pie vecajiem mūriem un domīgi aplūkoja apkārtni. Turpat netālu, tik da�us metrus augstāk, uz kāda izci|ņa stāvēja sieviete, sapņaini raudzīdamās tālumā. Tur stāvēja Elzbete, iznākusi no sava dzīvokļa. Vitorfa sirds tik satraukti pukstēja, viņ� tik ļoti vēlējās parunāt kādu vārdu ar mīļoto Elzbeti. Viņ� ātri uzrāpās aug�ā. Maigā Elzbetes sejiņa atgādināja eņģeli, tik sēri daiļa.
Elzbet, � Vitorfs viņu uzrunāja, � cik ilgi tas tā ies? Mēs abi galīgi nonīkstam � vai tie�ām jūs nevarat aizmirst nelaimīgo
zvērestu?
Nē, nekad �- es to nevaru lauzt.
Elzbet, es meklē�u nāvi, � viņ� satraukts �ukstēja.
Arī es vēlos mirt, � Elzbete izdvesa.
Jā, mirt, � Vitorfs murmināja, � vai tad tie�ām mēs ne�drīkstam dzīvot, vai nav vairs nekāda līdzekļa, lai mēs atrastu laimi?
Sinī pasaulē nekad.
Kur tad, Elzbet?
Tur, aug�ā, � viņa �ukstēja, rādīdama uz zvaig�ņotajām debesīm.
Elzbet, ja es nezinātu, ka tu mīli mani, tad viss būtu citādi, bet tagad � tas patiesi nav izturams.
Jā, es arī nezinu.
Ak! � viņ� iesaucās. � Tu tomēr rīkojies netaisni. Mēs esam radīti viens otram. Pats Dievs ir mūsu sirdīs ielicis mīlu. Elzbet, mēs ilgojamies un mums vajag piederēt viens otram.
Neiespējami, � viņa atbildēja, � mana māte lūkojas uz mani.
Bet tu jau viņu neredzi.
Bet es jūtu, ka mani aplido viņas apskaidrotais gars, tie�ām, es sajūtu to. Un tagad nerunāsim vairāk par to.
Vai lai mēs lēnām iznīkstam, tad jau labāk ātru galu.
Jā, jā, Vitorf, es esmu ar mieru. Es gribu ar tevi kopā mirt � tik ne dzīvot. Atsvabini mani no �īm mokām!
Es lai tevi nonāvēju, Elzbet, � nekad.
Tad tā brīdi palūkojās ar savām skaistajām, sāpēs un mīlā mir�dzo�ajām acīm uz viņu � bet jau nāko�ā mirklī nozuda, tik mēness vēl apspīdēja tuk�o vietu.
Un atkal Vitorfs stāvēja viens.
Lips Tulians nemaldījās, sacīdams, ka �igāni pēc viņa vadoņa sagūstī�anas neatstās Geijersburgas apkārtni. Bija sagūstīts Kremo, un arī Fatima kritusi pretinieku rokās, nu viņi bija bez vadoņa, un tiem bija jāmēģina tos atsvabināt.
Tāds patlaban bija stāvoklis, kad Zārbergam Greifensteinā ne�izdevās izplēst naudu, un viņ� velti lauzīja galvu, kā Lidu un Bertu dabūt atkal savā varā.
* * *
Me�os �ņāca pavasara vēj�. Pavasaris bija apņēmies ar varu pārspēt ziemu. �īkstēdamas locījās garās egles un nokratīja no zariem smago sniega nastu.
Bet vientuļais vīrs, sēdēdams me�ā uz celma, neievēroja �o va�reno dabas cīņu.
Jā, Zārbergam "neatlika laika dabai, viņ� gudroja savus plānus.
Nolādēts liktenis, � nelietis murmināja, � man tie�ām vairs nav nekāda padoma, visi mani biju�ie pui�i turas pie Robe�gaiļa. Un es bez palīga maldos pa me�u.
Zārbergs uzmanīgi apskatījās visapkārt. Te negaidot viņ� ievē�roja netālu dūmu mākoni.
Jāparauga ta�u, kas tie par kaimiņiem, � viņ� dudināja, � Lipa Tuliana ļaudis tie nevar būt.
Savedis kārtībā pistoles un dun�us, viņ� lēnām virzījās uz dūmu pusi. Te iebrik�ķējās krūmi, un jau nāko�ā mirklī parādījās brūnais �igāns.
Hollā, mīļais draugs, � Zārbergs tam uzsauca �igānu valodā.
Nu salasījās lielāks skaits �igānu un, apsveiku�i Zārbergu ka
vecu paziņu, veda to uz savu nometni.
Nometnē viss bija juku jukām. �igāniem nebija vadoņa, ne arī padoma, ko uz priek�u iesākt. Trūka arī drosmes atsvabināt Fatimu, jo Kremo tie turēja par miru�u. Arī vecā �igāniete pirms kādas nedēļas bija mirusi. Zārbergs pieteicās par pagaidu vadoni, kamēr atsvabinās Fatimu. Tas �igāniem patika, bet visvairak Zarbergam, jo viņ� gribēja Robe�gaiiim atriebties un pēc tam atņemt Lidu un Bertu.
Vispirms tas ieteica �igāniem apmesties tālāk no Geijersburgas, lai tos neuzok�ķerētu Lipa Tuliana izlūki. Pēc tam bija jāizved kads laupī�anas gājiens, lai sagādātu vajadzīgo naudu. Un tad jameģina atsvabināt Fatimu.
�igāniem �is priek�likums bija pa prātam, bez tam tas bija ļoti nepiecie�ams, tādēļ tūliņ tie iesāka sagatavoties. �igāni Zārbergam izstāstīja visus notikumus, bet par Lidas likteni cieta klusu. Zār�bergs arī neteica, kur Lida tagad atrodas, jo viņ� domāja ar �igānu palīdzību uzvarēt Robe�gaili un, �igāniem nezinot, Lidu aizvest uz citurieni.
Nometnes pārvedēji ar sievām un bērniem devās ceļā uz jauno dzīves vietu. Zārbergs, sapulcējis ap sevi dro�ākos vīrus, caur me�u soļoja uz Robe�gaiļa māju. Pa ceļam Zārbergs prātoja, kā vislabāk izsargāt Lidu, lai �igāni to nedabūtu redzēt. Plāns beidzot bija gatavs, un Zārbergs priecādamies ātri steidzās uz priek�u.
Saule jau rietēja, kad tie no lielā me�a iznāca pie Elbas. Netālu aiz bieziem krūmiem bija Robe�gaiļa īpa�ums.
Zārbergs vīstīja dūres.
� Pagaidi tik, puika, � viņ� klusi murmināja, � tu man lamā�damies parādīji durvis, bet tagad izrēķināsimies. Ar mūsu draudzību ir cauri, un, ja es nekļūdos, tad tev �onakt tērauds iespiedīsies pāris collas starp ribām.
Saule aizgrima aiz kalniem, un Zārbergs ar �igāniem, klusi caur krūmiem līzdami, tuvojās Robe�gaiļa sētai.
Arī Kenigsteinu apciemoja pavasaris ar �ķīdoni un dubļiem. Strautiņi urdzēja no klintīm lejup, pievienodamies augstu uzplūdu��ajai Elbas māmuliņai. Patlaban bija atkusnis un lielākais dubļu laiks.
Divi lepni galma kungi brida pa dubļiem, pukodamies par �ķī�doni un nelāgo ceļu. Pēc īsas vārdu pārmaiņas atvērās cietok�ņa vārti, kur cietok�ņa virsnieks abus saņēma, padevīgi sveicinādams. Tas viņam pienācās, jo kungi bija no Drēzdenes, karaļa kambar�kungi, kas komandantam ģenerālim fon Kijau atnesa svarīgas ziņas.
Virsnieks viņus pavadīja uz Jura pili, kur tagad ģenerālis bija iekārtojies uz dzīvi. Pirms grāfienes Kozelas iera�anās jau arī ģe�nerālis bija te dzīvojis. Tagad viņ� diezgan ilgi bija gaidījis, kamēr iziet grāfienes smaka, bet vēl �ēlojās, ka da�ā kaktā o�ot pēc �odu kanaļa�. �odien vecais kungs bija pavisam saguris, mocījās ar kaulu sāpēm un tādēļ bija ļoti dusmīgs, kad viņam pieteica Drēzdenes kungus.
� Ko tie atkal no manis grib? � viņ� pukojās uz sulaini. � Parauj velns � kambarkungi, man vēl vajadzēs smalki uzvesties
Nu, no tā nekas neiznāks, lai viņi ienāk, es gaidī�u tepat naktssvārkos. Ja viņiem tas nepatīk, nu, tad lai viņi pie deviņreiz . . .
Ģenerālis apklusa, jo ienāca apmeklētāji.
Kungiem uzvalki bija apta�ķīti dubļiem, bet tas sapīku�ajam ģenerālim patika labāk nekā, ja tas sajustu kādas o�amās zāles, un viņa ģīmis tūliņ apskaidrojās.
Kungi atvainos, � viņ� norūca, � nolād . . . kaulu sāpes mani moca � tādēļ esmu naktssvārkos � neņemiet Jaunā.
Kambarkungi atbildēja laipni, jo pa�i izskatījās kā rumulēju�ies, un uz ģenerāļa uzaicinājumu ieņēma vietas atzveltņu krēslos.
Tikko ģenerālis gribēja sākt runāt, viens kambarkungs iztrūcies uzlēca no krēsla.
Au � au � tur kaut kas bija, grabinājās, jā, pat koda!
Ģenerālis paķēra zvaniņu un skandināja, bet pa to laiku pelēkais
kustonītis nolēca no krēsla un zibensātrumā pazuda kaktā.
Ieskrēja sulainis.
Debesjēcis! � ģenerālis kliedza, � puika, es lik�u tevi ievik- sēt, vai es tev neuzdevu atzveltnes krēslus ik rītus labi izdauzīt?
Ekselence � to es darīju!
Melkulis, nolādēts, � ģenerālis bļāva, visas kaulu sāpes aiz�mirsdams, � tur krēslā ir �urka sēdējusi un tam kungam biksēs iekodusi, nu pagaidi tu man!
Saskaities un nevarēdams paiet, ģenerālis svieda sulainim, kas vien gadījās pie rokas.
Arā! � viņ� kliedza. Ja vēlreiz tas nāks priek�ā, tad tu re�dzēsi.
Sulainis steig�us izmetās no istabas.
Tā, mani kungi, � ģenerālis laipni iesāka, it kā nekas nebūtu noticis, � piesēdieties.'-
Kambarkungi neticīgi skatījās uz krēsliem.
Bet ja tur iek�ā kādas paslēpu�ās?
Esiet b'ez rūpēm, pie tāda skandāla �ie dzīvnieciņi jau sen būtu aizmuku�i. Sī katrā ziņā bija pārāk dro�a bezkauņa, vai arī viņa bija cie�i iemigusi. Lūdzu, sēdieties, kungi!
Kambarkungi apsēdās.
Nu, kas no jauna? � ģenerālis jautāja. � Laikam būs kas svarīgs. Pēc tam varēsim iebrokastot.
Kambarkungi domāja, ka �urkas dro�i vien būs apciemoju�as pieliekamo. Bet tie nekā neteica.
Mēs nākam sevi�ķā uzdevumā, � viens kambarkungs teica, � jums varbūt zināms, ka zelta meistaram Betgeram, kur� vēl �e ir ieslodzīts, izdevies liels atradums.
Par to es nekā nezinu, � ģenerālis teica, � es �o tēviņu uzskatu par vējagrābsli, kara lielā mute vien ir, vai tam būtu izde�vies pagatavot zeltu?
Nē, bet viņ� ar savu mā�o�anos ir atradis ko tādu, kas sak�u rūpniecībai ir no liela svara. Ķīnā turpretim jau sen prot taisīt dārgo porcelānu.
Ģenerālis fon Ķijaus klausījās un domāja.
Porcelāns? � viņ� teica. � Vai tas ir ēdams � vai labi gar�o?
Ak nē, tā ir jauna, sevi�ķi smalka glūdas suga, no kuras var pagatavot dārgus traukus. Zelta meistars ar to ieguvis lielu godu.
Ģenerālis raudzīja apspiest �āvas.
Tas ir ļoti interesanti, � viņ� beidzot sacīja.
Un klusībā domāja:
Nolādētie zeļļi, es nevienu vārdu nesaprotu, ko �is tur pū� par plākstera vārītāju, kaut velns abus parautu, tad es varētu mie�rīgi aizkūpināt savu pīpi.
Kambarkungs izvilka pergamentu.
Mūsu valdnieka pavēle, � viņ� cienīgi sacīja, � pavēle at�brīvot zelta taisītāju Betgeru. Viņ� tagad dabū atvaļinājumu un pienācīgu naudas summu un vēlāk tam jāvada jaunā porcelāna fabrika pie Drēzdenes.
Paldies Dievam, � ģenerālis teica, � vismaz �is apdauzītais vairs- Kenigsteinā nebūs. Sis Betgers man daudzreiz ir laupījis naktsmieru, jo viņ� bie�i vien ap pusnakti saceļ troksni. Vai kungi zelta taisītāju tūliņ ņems līdzi � tad es esmu no viņa vaļā.
Nē, rīt ieradīsies rati viņu aizvest. Viņ� grib da�as nedēļas atpūsties un tad Drēzdenē uzņemties savu godpilno amatu. Tas ari ienesīs naudu, ja nu ne glu�i tā, kā valdnieks domāja � �e būs pavēle.
Nolieciet to lupatu tai stūrī, � ģenerālis rūca, � es tos kre- ceļus nevaru lasīt.
Kambarkungs izvilka otru pergamentu.
Oho, vai vēl kas ir?
Tā ir atbilde uz iesūtījumu cietuma sarga Kiliana lietā. Viņ� tiek atzīts par nevainīgu. Viņam jādod brīvība un jāizmaksā neliela atlīdzība.
Tas ir taisnīgi, � ģenerālis iesaucās. � Kilians ir krietns cilvēks, man desmitreiz labāks kā visi zelta taisītāji. Dodiet tās abas lupatas �urp � tā, tā � lai mans adjutants izdara. Hallo � sulain, ienāc!
Sulainis ienāca.
Tuvāk � rezgali, � ģenerālis pavēlēja. � Ņem �īs abas skrandas un aiznes manam adjutantam, lai tas izpilda pavēles. Un nu, mani kungi, iebrokastosim, man ir pāris krietnu �ķiņķu, un kaut arī peles drusku apgrauzu�as, tas nekas, tās vietas apgraizīsim, vai ne tā? � Hallo, maizi, �ķiņķi un krietnu bla�ķi spānie�a, tas iet kā uguns caur kauliem.
* * *
Pēc pusstundas Betgers bija brīvs. Savu cietumu viņ� atstāja ar vienaldzīgu seju, bet viņa tum�ās acis dzirkstīja kā uguns. Viņ� izgāja uz vaļņa ieelpot pavasara gaisu un prātoja par savām gaisa pilīm. No viņa netālu stāvēja kāds vīrietis un pastāvīgi lūkojās tālē. Betgers to ilgi, uzmanīgi aplūkoja un tad tuvojās viņam.
He, � Betgers tam uzsauca apspiestā balsī, � vai jūs ne�esat cietuma sargs Kilians? _
Kilians ir mans vārds, bet cietuma sargs vairs neesmu, jo es nepalik�u Kenigsteinā � es meklē�u savu -meitu!
Es zinu, � Betgers teica, � jā � jums ir skaista meita un viņai bija daiļa draudzene.
Pareizi, �"Kilians atbildēja, � man ir drusku naudas, to man izmaksāja, un ģenerālis no savas puses arī pielika simts dāl�deru. Nu varu iet meklēt savu meitu.
Betgera acis iemirdzējās, viņ� domāja, ka tur, kur Kiliana meita, atradīsies arī Elzbete, un viņam atkal radīsies iespēja pagatavot nelaimīgo �gudrības akmeni�.
Tādēļ viņ� iestāstīja Kilianam, ka viņa meitas draudzene Elz�bete esot bāra bērns, un viņ� � bagāts vīrs � gribot par viņu gādāt. Rītu bū�ot zirgi klāt, tad �is brauk�ot uz Bohēmiju un lab�prāt ņem�ot Kilianu līdz. Par Kiliana pakalpojumiem �is maksā�ot labu algu un brīvu ceļu. Kilians bija varen priecīgs par tik labu izdevību. Viņ� jau nezināja un viņam nevarēja ne prātā nākt Bet�gera ļaunie nolūki. Ar lielāko prieku viņ� pieņēma Betgera piedā�vājumu un apsolījās būt-uzticīgs un paklausīgs visās lietās.
Ar Kilianu bija norunāts ceļojums, bet Betgera nauda un dār�gumi atradās ģenerāļa glabā�anā, tādēļ Betgers devās pie ģenerāļa. Viņ� pieklauvēja.
Iek�ā! � ģenerālis sauca.
Betgers ienāca.
Ahā � zelta taisītājs, tas vēja grābslis, � ģenerālis teica.
Pār Betgera seju pārlaidās dusmu sārtums, bet viņ� atturējās
rupji atbildēt.
Nu, ko tad zāļu maisītājs teiks? � ģenerālis jautāja.
Es gribu savu naudu un dārgumus, � Betgers atbildēja.
Ak tā � hei, adjutant, zelta meistars ir brīvs, izdodiet tam viņa krāmus un naudu no valsts kases Drēzdenē.
Tad viņ� atkal griezās pie Betgera.
Bet kas tad lai notiek ar jūsu laboratoriju?
To pārvedīs uz Drēzdeni, � Betgers lepni atbildēja, � man jaunajā fabrikā ir ierīkota vieta. Tagad tur jānosūta visas manas lietas, kas man �e bija.
Vai visi tie mā�u krāmi?
Betgers no dusmām kļuva glu�i sarkans, tomēr klusēja.
Ahā! � ģenerālis iesaucās. � Tur kaut kas nav kārtībā.
Es nezinu, kas tur sevi�ķs, � Betgers augstprātīgi atbildēja, � -tās grāmatas saturs ir tāds, kas vienīgi man � augsti izglīto�tam � pazīstams.
Ģenerālis savilka dūri.
Tur velns lai tiek gudrs, � viņ� turpināja, � bet �ī lieta nav skaidra. Ahā, zelta taisītāja kungs, toreiz, tanī naktī, jūs bijāt uz�brucis meitenei un jūs jau gaidīja sols ar slaktera nazi. Kā �ķiet, jums padomā bija ne�ēlīgi varas darbi.
�ādus jautājumus var uzstādīt vienīgi Drēzdenes tiesas, � Betgers lielīgi atbildēja.
Dievam �ēl, tā ir, � ģenerālis noteica, � visiem �spalvu varoņiem� ir savādas domas, kas godīgam kareivim skaidra lieta, tur tiem ir punkti. Es visu tik patiesi paziņoju, bet tie neko nedara, lai �o lietu pamatīgi izmeklētu.
Betgers velni�ķi pasmīnēja. Viņ� zināja labāk, kādēļ tā notiek, visi vēl arvien cerēja, ka viņ� izgatavos zeltu. Un kas tad vaicās pēc nepiecie�amiem līdzekļiem? Kas ir viena cilvēka dzīvība pret veselu kaudzi spo�a zelta?
Ģenerālis uzgrieza tam muguru.
O, es tik priecājos, ka �is lapsas deguns �e vairs nebūs. � Adjutanti Kas ir?
Adjutants atnesa kādu dzelzs kastīti un uzlika uz galda. Betgers to vērīgi apskatīja.
�e viss ir kārtībā, � viņ� teica, � no mana īpa�uma nekas netrūkst.
Pie mums neviens neko nezog, � ģenerālis pikti rājās, � nu laikam viss būs nokārtots, zelta meistara kungs?
Betgers klusēja. Viņ� paņēma no adjutanta naudu un kastīti.
Tagad es aizeju, � viņ� augstprātīgi sacīja.
Tālāk, uz priek�u, � ģenerālis iesaucās, � man nevajag ne�kādas atvadī�anās, manis dēļ ejat tur, kur aug pipari un . . .
Tālāk sekoja lamas un lāsti, bet Betgers tos vairs nedzirdēja, jo bija jau aizsteidzies.
Beidzot brīvs, � Betgers murmināja, � brīvs ar mantu un godu.
Tad viņ� velni�ķi iesmējās.
Bet es nelik�os mierā, kamēr neatradī�u Elzbeti. Kad no viņas sirds asinīm iztecēs �gudrības akmens� � tad � tad es uzkāp�u tik reibino�ā augstumā, kur līdz �im vēl neviens mirstīgais nav ticis!
Siklers jau daudz pārdro�ības bija piedzīvojis no Lipa Tuliana, bet �ī bija par visām pārākā. Tikko bija aizripojusi ministra kariete, Lips Tulians izlīda no gruve�iem.
Nāc līdz, Sikler, iesim uz ministra pili � apciemosim grāfu Flemingu.
Bet, virsniek, tā jau būs pa�nāvība.
Nu, ja tev ir bail � tad paliec �e.
Ko � es lai bītos? Nē! Siklers nebaidās ne no pa�a velna. Manis dēļ iesim vai uz elli.
Tā ir nolemta ministram, Lips Tulians tam atļaus tur ieiet pirmajam. Man jāizrēķinās ar Anastasiju un jāuzzin, vai viņa tie�ām ir vainīga.
Abi vīrie�i, cie�i ietinu�ies mēteļos, soļoja pa klusajām ielām uz iek�pilsētu. Lips Tulians nebija maldījies, �e valdīja kapa klusums, kamēr bēgļus meklēja pavisam otrā pilsētas pusē. Bet, neskatoties uz _to, arī �e bija diezgan briesmu. Jau vairākas reizes tie bija sa�tiku�i nakts patruļas, no kurām tikai ar lielu izveicību bija paslēpu��ies. Beidzot tie sasniedza Cvingeru, kur jau varēja redzēt ministra ziemas pili. Tur viņi veikli pārkāpa pār mūri ministra pils dārzā.
Se mēs nevaram palikt, � Lips Tulians �ukstēja, � mums jāmēģina iekļūt pilī � lai tas maksā ko maksādams.
.� Nu, vismaz galvu jau maksās, � Siklers atteica.
Bet Lips Tulians netika to dzirdējis.
Viņ� mierīgi soļoja uz pils pusi un uzrāpās uz pagalma mūra, pa kuru tie aizgāja līdz verandai, kas bija piebūvēta pie pils spārna rīta pusē. Tur iekāpu�i, tie drusku atpūtās.
Tā � tas bija iesākums � bet nu ir jāapskatās, kā vislabāk, iekļūt pilī, � virsnieks sacīja un uzmanīgi aplūkoja logus.
Sinī pusē atrodas dienestnieku logi, � viņ� domīgi �ukstēja.
Te pēk�ņi kādā logā atspīdēja uguns, Lips Tulians pielīda pie
gai�ā loga. Tur savā mazajā istabiņā tikko bija ienākusi kāda is�tabene. Kā likās, tā bija pajokojusies ar sulaiņiem. Viņa vēlējās ieelpot svaigu gaisu un tādēļ, pienākusi pie loga, to klusi atvēra. Lips Tulians bultas ātrumā ielēca istabiņā un, satvēris skuķi, pavē�lēja klusēt. Siklers tam uz pēdām sekoja un aiztaisīja logu. Nu Lips Tulians sāka izjautāt mei�u, apsolīdams tai neko ļaunu nedarīt, ja tā stāstīs visu patiesību.
Tagad tie dabūja zināt, ka ministrs nesen pārbraucis mājā un tagad uzturoties savā darba istabā. Par Anastasiju tā zināja tikai tik daudz, ka ministrs saejoties gan ar kādu zemākas kārtas skuķi un sieva par to neganti rājoties. Ministra sieva esot ļoti greizsirdīga, neuzticoties un turot spiegus, kas tai visu paziņojot. Un tādēļ viņu starpā arvien notiekot rā�anās un pat kau�anās. Mei�a neko vairāk nezināja pastāstīt.
Se naudu nav ko meklēt, � Lips Tulians sacīja, � lielā summa gulēja tik Anastasijas mak�ķerē, lai varētu mani ievilināt slazdos.
Bet ko tad darīsim? � Siklers jautāja.
Es esmu pārliecināts, ka Anastasija atrodas pilī pie ministra, un viņ� vēl nebūs aizgājis gulēt, es ceru viņus atrast. Viņ� jau ne domāt nedomā, ka es, kuru tagad pa visām malām meklē, drīk�stētu ienākt pilī. Sī iemesla dēļ arī pils nav apsargāta.
Istabeni nu piesēja, protams, ar lielāko laipnību un aizbāza muti.
Mēs iesim pie ministra � un tas mums jādara vienīgi dro��ības dēļ, � Lips Tulians laipni paskaidroja.
Zārbergs jau daudzreiz bija dzīvojis pie Robe�gaiļa un visu labi pārzināja. Ar pāris pavadoņiem viņ� pielīda pavisam tuvu, lai varētu visu noklausīties un uzgaidīt īsto uzbrukuma brīdi. Viņiem nācās ilgi gaidīt, jo bija sabrauku�i zagļi un bohēmie�i kontrabandisti, kas dzēra un dziedāja un tik ap pusnakti aizgāja gulēt. �igāni baidījās no atklātas cīņas, un tādēļ bija vajadzīgs pretinieku pārsteigt miegā. Vēl brīdi pagaidījis, Zārbergs deva signālu, un tūliņ ieradās viss pūlis.
Vispirms ar saindētu gaļu sabaroja sētas suņus, kas tūliņ no�beidzās. Nu bija laiks ķerties pie īstā darba.
Zārbergs sadalīja �igānus trijās daļās. Vienai daļai bija jāuzbrūk tai mājai, kas atradās sak�u daļā, otrai atkal bohēmie�u daļā, bet tre�ajai nodaļai bija nolemts uzturēties abu māju pagalmos, lai sīvas preto�anās gadījumā skrietu palīgā. Uzbrukums bija jāizdara caur logiem.
Visi vēlie viesi un arī pats Robe�gailis gulēja bohēmie�u mājā. Zārbergs ar �igāniem ielīda kādā istabā, kas atradās blakus gulē�tājiem. Bet �inī telpā atradās suns, kas, sadzirdējis troksni, sāka skaļi riet, tūliņ arī pamodās Robe�gailis. Nu iebrucēji ar smagu galdu izsita aizslēgtās starpdurvis. Zārbergs pavēlēja mesties iek�ā un katru, kas turas pretī, nodurt. Bet Robe�gailis jau bija uzmodi�nājis gulētājus, un nu tie visi gaidīja uzbrucējus.
Norībēja �etri �āvieni reizē, un �etri �igāni novēlās zemē, pārējie jau gribēja mukt pa logu laukā, bet Zārbergs tos atturēja un mudi�nāja uzbrukt otrreiz, domādams, ka-�aujamie rīki visi iz�auti. �igāni drāzās uz priek�u, bet atkal norībēja �āvieni, un da�i sa]ima. Tas �igāniem bija par daudz, un tie- lēca pa logu laukā. Zārbergam ne�atlika nekas cits, kā sekot. No otras mājas atskanēja �igānu prieka saucieni, jo tie tur bez kādas pretestības laupīja, ko gribēja un ko atrada.
Sētā izkļuvis, Zārbergs uzmudināja pārējos laupītājus no tre�ās nodaļas, un tie nu devās no jauna iek�ā, daudz lielāks pūlis kā iepriek�. Robe�gailis patlaban vēl lādēja �auteni. �igāni bruka virsū ar me�onīgu drosmi. Pistoles �āviens gan vienu �igānu nogāza pie zemes, bet tad �au�ana mitējās. Veikli ar dun�iem rīkodamies, �igāni drīz vien apkāva visus neizveicīgos bohēmie�us. Arī da�i no �igā�niem bija nodurti. u-
Robe�gailis bija ievainots un lūdza �ēlastību. Viņam nu bija jāpasaka, kur glabājas viņa nauda, un kāds pusducis �igānu aizstei�dzās to uzmeklēt.
Zārbergs acumirkli bija viens. Apskatījies, ka neviens to neievēro, viņ� klusi izlīda un devās uz Lidas istabu. Durvis bija aizslēgtas, bet ar spēcīgu triecienu viņ� tās izgāza. Lida gulēja slima. Tādēļ viņ� pavēlēja Bertai ietīt Lidu siltā mētelī. Zārbergs stāvēja pie durvīm. Viņ� dzirdēja' �igānu trok�ņo�anu un ievainoto vaidus. Citi visi jau bija nogalināti, tik Robe�gailis vēl bija dzīvs. Nauda bija atrastg, un �igāni gavilēdami ienesa pilnos maisus. Un, kad tie pārliecinājās, ka Robe�gailis izteicis visu, ar vienu dūrienu izbeidza viņa mokas.
Abas mājas tika izlaupītas līdz beidzamajam niekam. Tad satai�sīja nestuves ievainotajiem �igāniem un attaisīja mājas vārtus. Pēc tam visu iznesa laukā. Nogalinātos atstāja turpat, kur katrs bija kritis. Laupījumu apskatot, �igāni bija pilnīgi apmierināti un nemaz vairs nepieminēja nogalinātos biedrus.
Zārbergs tie�ām ir gudrs vīrs, � kāds �igāns sacīja, � viņ� turēja vārdu un sagādāja mums tik lielu laupījumu. Un, ja viņ� Lipam Tulianam ir ienaidnieks, tad mums vēl vērtīgāks.
Kur viņ� ir? � citi ieminējās.
� Ja, kur viņ� ir?
�igāni skatījās visapkārt � skrēja uz otru māju un meklēja. Un visur bija dzirdami saucieni:
Kur palicis mūsu vadonis Zārbergs?]
Mēs atstājām Lipu Tulianu un Sikleru kalpones istabiņā. Uzzi�nājis visu vajadzīgo no istabmeitas, Lips Tulians ar Sikleru izgāja un aizslēdza durvis. Iedams tas visu labi iegaumēja, jo gribēja pa to pa�u ceļu griezties atpakaļ. Labi zinādams, kur jāiet, viņ� iegriezās no koridora un iegāja krā�ņā istabā. No �īs istabas veda durvis vēl otrā. Se iegāju�i, tie apstājās, jo biezs priek�kars vien �ķīra �o istabu no tās, kurā tagad atradās ministrs.
Ministrs sarunājas ar Anastasiju, � Siklers klusi teica.
Durvju priek�karam bija lieli ieloki, kuros cilvēki varēja iestāties
un dro�i paslēpties. Siklers iestājās kreisā un Lips Tulians labā pusē. Viņi varēja dzfrdēt katru vārdu un paslepus arī ieskatīties.
Grāfs Flemings staigāja pa istabu, un Anastasija sēdēja at�zveltnes krēslā atzvēlusies.
Velna bū�ana, � Flemings teica, � viss tak bija uz labāko iekārtots, un viņ� tomēr izbēdzis!
Tagad man jābaidās, � Anastasija sacīja, � Lips Tulians nu mani meklēs un varbūt arī atradīs.
Nebīsties, � Flemings atbildēja, � Lips Tulians būs prie�cīgs, ja vēl no Drēzdenes tiks laukā. Un tam es neticu. Iek�ā viņi gan ienāku�i, bet arā vairs netiks. Ja nemaldos, rītu jau tie atradī�sies dro�ākajā cietumā.
Ak, ja �oreiz tiktāl būtu, � Anastasija �ēlojās, � tad es būtu mierīga. Bet tā man jādzīvo vienās bailēs.
Tev nav nekā ko baidīties, te, manā pilī, tu esi dro�a kā Ābrama klēpī.
Lips Tulians pasmaidīja.
Flemings atkal skraidīja pa istabu.
Tie�ām, trakam jāpaliek, � viņ� iesaucās, � viss bija uz gudrāko ierīkots � virsnieki, kareivji � viņ� visiem izsitās cauri un aiziet. Tas nav saprotams.
Viņ� jau ir milzīgi stiprs, � Anastasija atbildēja, � viņ� saliec dzelzs durvis.
Lai gan � bet daudz suņu pieveic kaķi � tādēļ es cerēju, ka dro�i dabū�u viņu rokā. Nu, rītu arī vēl ir diena, un es domāju, viņi jau būs sagūstīti.
Par to es ļoti priecājos, � skuķe atbildēja, � es briesmīgi ienīstu Lipu Tulianu un darī�u visu, lai viņa galva kristu zem bendes cirvja.
Siklers gaidīja, ka nu Lips Tulians tūliņ skries sodīt runātāju, bet viņ� palika mierīgs. Anastasijai laikam sametās karsti, jo viņa nometa mēteli un atlaidās vajlgi. Un Flemings ari beidza staigāt un, pie skuķes piegājis, iesāka ar to mīlināties. Tikko viņ� tai bija ap�licis roku, tā atskanēja kliedziens:
Nedzirdēts, ko te redzu � ha � kas te notiek?
Zibensātrumā Flemings izlaida skuķi no rokām un izlikās, it kā
nekas nebūtu bijis. Viņa sieva stāvēja tā priek�ā.
Kas te bija? � sieva sirdīgi jautāja. � Kas tā te par meitu?
Viņa uzlūkoja vīru.
Kas tā skuķe ir � ko viņa te meklē? � grāfiene kliedza.
Bet, dārgā sieviņ, � ministrs atbildēja, � es jau tev teicu, ka �ī meita grib ievilināt slazdos laupītāju vadoni Lipu Tulianu.
Un tādēļ viņa ir te pilī, pa�ā nakts vidū?
Ja, tā gadījās. Lips Tulians tagad ir Drēzdenē un patlaban tiek gūstīts. Sī meita stāv manā apsardzībā, un es viņu ņēmu līdz uz pili, pasargādams no laupītājiem.
Grāfiene iekrita atzveltnes krēslā, iesāka gau�i raudāt un paģība. Ministrs skrēja un, paķēris pilnu glāzi ūdens, uzlēja to grāfienei uz galvas. Anastasija smējās pilņā kaklā. Tanī pa�ā acumirklī augstā dāma uzlēca kājās kā aizkaitināta lauvu māte.
Vai tu mani domā aklu pataisīt? Vai es neredzu, kas viņa tev ir, tu bezkauņa!
Bet, mīļā sieviņ!
Klusu! Tu domā, es esmu bez acīm! Es redzēju, tu glaudījies.
Anastasija vēl arvien smējās.
Es ar meitu nemīlinājos, � grāfs sacīja.
Tomēr, es skaidri redzēju.
Tas nav tiesa, es viņu tikai mierināju, kad viņa ļoti baidījās.
Ko? � grāfiene kliedza. � Tā baidījās, ha, tā bezkauņa vēl smejas.
Grāfiene sa�utusi paķēra glāzi un svieda Anastasijai. Bet tā ātri pieliecās, un glāze, pret sienu atsizdamās, saplīsa. Bet nu Anasta�sija savu reizi saskaitās un, kad nekas cits negadījās, � paķēra no galda grāfa tabakas trauku un svieda grāfienei. Trauks atsprāga vaļā, un grāfienes mati un seja pie�ķīda pilni ar tabaku. Tabaka sāka kost acīs, un viņa gribēja tās izslaucīt, bet, to darīdama, viņa vēl Vairāk ieberzēja tabaku acīs, un nu vairs nemaz nevarēja attaisīt acis.
Flemings bija bez padoma. Viņ� pieskrēja Anastasijai un sabāra to, bet viņa atteica, ka grāfiene tai sviedusi pirmā. Grāfiene skrēja pa istabu un neredzēdama apgāza visu, kas gadījās ceļā, kamēr beidzot pati pakrita uz grīdas. Flemings pieskrēja un gribēja palī�dzēt piecelties, bet grāfiene to saķēra aiz kakla un norāva sev blakus zemē. Tie nu vāļājās uz grīdsegas. Anastasija smējās atkal kā ku�tināta.
Un, aiz priek�kara paslēpu�ies, stāvēja briesmīgie ciemiņi.
�igāni vēl arvien meklēja Zārbergu. Pār otro sētu skriedami, tie pamanīja tum�as ēnas steidzamies uz vārtiem.
Hallo, � kāds �igāns iesaucās, � kas tie ir?
Es esmu, � Zārbergs pikti atsaucās, � vai vairs nepazīstat savu vadoni?
�igāni saskrēja viņam apkārt.
Ā, te jau ir Zārbergs, � viņi sauca, � mēs jūs meklējām, kur jūs bijāt paslēpies?
Mājā, � tas īgni atbildēja, aizstādamies kādai sievietei priek��ā, kurai tas ātri iedeva kādu garu aizsaini.
Kas jums tur ir? � kāds �igāns jautāja.
Mana sieva, � Zārbergs strupi atbildēja. � Robe�gailis viņu man aizturēja ar varu, un tagad es to atsvabināju.
�igāni brīnījās, ka Zārbergs viņiem par to nekā nebija stāstījis.
� Kas tagad lai notiek? � viņi prasīja Zārbergam, sastāju�ies tam visapkārt.
Muļķīgs jautājums, � viņ� rupji atbildēja, � mājas tā ne�drīkst palikt. Tām jāpielai� uguns, lai neceļas aizdomas, un līķi lai arī sadeg.
Sis padoms nav peļams.
�igāni tūliņ steidzās aizdedzināt ēkas, bet ne visi. Citi palika pie Zārberga, un �is nekur nevarēja aiziet. Sur tur pielaidu�i uguni un redzēdami, ka liesmas visur pieņemas, �igāni ieteica steigties projām.
Es ie�u savu ceļu, � Zārbergs teica.
Kāpēc tā? � �igāni sauca. � Jūs apņēmāties palikt pie mums.
Es tagad esmu apdomājies, � Zārbergs atbildēja un, paņēmis no Bertas saini, taisījās iet. Bet, Bertai saini padodot, no Lidas galvas nobruka mētelis, un �igāni, tūliņ pazīdami Lidu, kliedza:
Tā jau Lida � tā ir viņa . ..
Atkāpieties, � Zārbergs. uzkliedza, � neaiztieciet viņu, es viņu atradu slimu, viņa ir mana . . .
�igāniem nebija iemesla Zārbergu aizturēt, un viņi īsti nevarēja saprast, kas tagad darāms, kad pieskrēja citi �igāni, saukdami, ka miru�ie ceļoties aug�ā. Kremo esot atnācis un Fatima arī.
�igāni jau Kremo bija izstāstīju�i visu notikumu, un Kremo ar Fatimu_ pienāca pie Zārberga.
A, tas esat jūs, � Kremo teica, � es jau zinu, jūs esat Lipa Tuliana ienaidnieks.
Jā, tas es esmu, � Zārbergs atbildēja.
Es nupat dzirdēju, ka jūs esat atradu�i Lidu.
Zārbergs vēl nebija atbildējis, kad Fatima jautāja:
Jūs meiteni atradāt � bet kur?
Pie kontrabandistiem, kas bija apmetu�ies kādā alā, � Zār�bergs stāstīja. � Es manīju, ka �iem zagļiem nav labi nolūki. Un kad tien aktī piedzērās, � es slimo, nesamaņā eso�o, aiznesu.
Ar tādu atbildi Fatima bija apmierināta, jo viņa bija baidījusies, ka Zārbergs pats būs atradis Lidu, kur viņa bija iemūrēta. Bet tagad Fatima prātoja, kā varētu ienīsto Lidu dabūt savā varā un nogalināt. Kremo pie sevis atkal domāja citādi. Viņ� bija ļoti prie�cīgs, ka Lida izglābta, un domāja viņu iegūt par savu. Solījumu Fatimai tas gan nevarēja ņemt atpakaļ, bet kāds cits varēja Fatimu novākt, par to zvērestā nekas nebija minēts.
Zārbergs vēlreiz mēģināja aiziet, bet Kremo to apturēja, aizrā�dīdams, ka Zārbergam ta�u neviena biedra neesot, tādēļ viņam jā- paliekot pie �iem, varē�ot kopīgi iet uz laupī�anu. Zārbergs noprata, ka ar preto�anos padarīs savu lietu vēl ļaunāku, tādēļ izlikās, ka labprāt paliek pie �igāniem. Citreiz varēja rasties labāka izdevība bēg�anai.
� Mums jāiet dziļāk Bohēmijas me�os, � Kremo teica, � un jāattālinās no Lipa Tuliana. Par to, kā viņam atriebties, pagudrosim vēlāk, bet nu tūliņ jāiet no �ejienes projām.
Iesāka gatavoties uz aizie�anu. Lidu uzlika uz nestuvēm. Un Zārbergs ar Bertu soļoja blakus, ne soli neatkāpdamies no Lidas. Kremo stāstīja biedriem, ka viņam par savu izglāba�nos jāpateicas Fatimai. Tie uzgavilēja, apsveikdami nāko�o valdnieci. Bet Kremo seja liecināja, ka viņ� glu�i tā vis nedomā. Fatima to ievēroja un tūliņ nepacietīgi piegāja pie Kremo.
Neaizmirsti savu zvērestu, � viņa �ukstēja, � bet es gribu kļūt par tavu sievu, par �igānu valdnieci.
Es nekā neesmu aizmirsis, � Kremo atbildēja, izlikdamies mierīgs, � bet tev tak jāņem vērā, ka mums tagad ir sēru laiks. Tik daudz dū�īgu vīru no mūsējiem ir kritu�i, un sēru laikā mēs nedrīkstam svinēt prieka svētkus.
Tas tev gan ļoti pa prātam, � Fatima ieminējās.
Bet kā tu tā vari sacīt?
Fatima draudo�i pacēla roku.
Kremo, nemani mani, � viņa teica, � tev jātur zverests, jo, kas savu zvērestu lau�, tas beigsies �ausmīgā nāvē.
To es zinu, � viņ� drūmi atbildēja.
Jā, es esmu tava sieva, � Fatima turpināja, � mēs jau ta�gad esam savienoti, kad es tev me�ā klusībā atdevos. Un, kad sēru laiks beigsies, mēs svinēsim kāzas, un tad es līdz ar tevi bū�u �igānu valdniece.
Kremo tik palocīja galvu, bet paturēja viņu cie�i acīs. Viņa ievēroja, ka jaunais �igāns ik brīdi uzmana Lidu, un svēti apņēmās ienīsto meiteni nogalināt. Fatimas asajam skatam un saprātam ne�palika apslēpts, ka arī Zārbergs iekāro Lidu, un viņa domāja ar to samesties uz vienu roku.
�igānu .pūlis jau bija iesācis atpakaļgājienu. Aiz viņiem dega mājas. Uguns krāca. Me�ā �igānu pūlis izstiepās garā rindā, jo taka bija ļoti �aura. Fatima grozīja savu nodomu un nevis Zārber�gu, bet Bertu izvēlējās par savu biedri pie Lidas iznīcinā�anas. Viņa bija gudra. Nomanījusi, kāds sakars Bertai ar Zārbergu, viņa gri�bēja un ticēja greizsirdīgajā Bertā atrast sev uzticamāko palīgu.
Kamēr Zārbergs ar Kremo sarunādamies gāja pa priek�u, viņa piezagās Bertai blakus. Berta tai drīz vien atklāja savas kārtis, tā�pat kā Fatima Bertai savas, un nu abas greizsirdīgās mīlētājas sabiedrojās un apņēmās Lidu nogalināt. Fatima vēl piekodināja Bertai būt ļoti uzmanīgai, jo Kremo esot sevi�ķi viltīgs un tik viegli nebūt neesot piemānāms. Berta to pa�u teica arī par Zārbergu, tādēļ patie�ām esot jāuzmanās. Kā pirmo līdzekli, lai Lidu aizraidītu uz viņpasauli, Fatima solījās slimniecei iedot tādas zāles, kuras dro�i nonāvē.
Kremo ar Zārbergu arī runāja par Lidu.
Ko jūs domājat ar Lidu iesākt? � �igāns jautāja.
Glu�i vienkār�i, � Zārbergs atbildēja, � meitenei ir bagāti vecāki, lai tie viņu izpērk.
Tā ja.
Zināms, to esmu nodomājis, un pie tā mani neviens neaiz�kavēs, � Zārbergs turpināja.
Nē, dro�i nē, � Kremo viltīgi atbildēja.
Man tik jānogaida meitenes izveseļo�anās, � Zārbergs tur�pināja.
Vai viņa ir ļoti slima?
Viņai ir stiprs drudzis!
Nu � ja nekas vairāk nav, mūsu zāles to izārstēs.
Es jau tādēļ gribēju jūs lūgt.
Jāpagaida tik, kamēr nonāksim jaunajā nometnē, tad Lida driz izveseļosies. � Bet pie sevis viņ� domāja:
Tālāk es zinā�u, � ha, ha, ha! � Zārberģit, jūs vis nedabūsit �o meiteni, viņa būs mana, un kaut man vai pati elle būtu jāaicina talkā!
No Bohēmijas me�iem dosimies atpakaļ uz Drēzdeni, uz grāfa Fleminga pili. Grāfu pāris vēl vāļājās pa dārgajām turku grīdsegām, un grāfiene dusmās norāva parūku grāfam no galvas. Beidzot Fle�mings uzlēca kājās un iemuka kādā kaktā. Anastasija gardi smējās. Tā nezināja, ka atriebējs ir tik tuvu. Ari grāfiene piecēlās un dus�mās nezināja, ko sākt, ko būt.
Bezgodis, � viņa sauca, � tūliņ nāc �urp, meitu vajag tūliņ izsviest no mājas.
Flemings neatbildēja, zinādams, ka grāfiene tam uzbruks no jauna. Grāfiene par to saskaitās vēl vairāk un pavēlēja grāfam tūliņ iet pie viņas.
Gatavā ragana, � ministrs domāja. � Ak, kamdēļ man vaja�dzēja precēt tādu sievu.
Bet uz to atbildēt nebija grūti. Grāfs bija nabags, bet grāfiene ļoti bagāta. Ar viņas palīdzību tas arī bija ticis par ministru un sarausis tik lielu mantu. To grāfiene labi zināja un bija lepna savā kundzes un valdnieces lomā.
Vai tu nenāksi tūliņ, � viņa raudādama sauca, � es nevaru redzēt, man vajag ūdens, ko acis izmazgāt, tās deg kā ugunī.
Flemings arvien vēl klusēja. Anastasija smējās, un nelaimīgā grāfiene taustījās, gribēdama uzķert izeju vai grāfu, vai Anastasiju. Flemings redzēja, ka grāfiene tuvojas, un turēja par gudrāku at�kāpties, kamēr nonāca pie tās vietas, kur aizkara ielokā glūnēja laupītāju vadonis. Arī Anastasija devās uz durvīm un pienāca glu�i tuvu Sikleram.
Flemings gribēja iziet priek�istabā, kad viņu negaidot sakampa Lips Tulians. Flemings iekliedzās pēc palīga, bet no sulaiņiem ne�viens nerādījās, jo �ie sargājās tādās reizēs rādīties, kad mājā bija ģimenes skandāls, ko arī grāfs pats bija aizliedzis.
Lips Tulians, � grāfs iesaucās. Arī Anastasija iekliedzās, jo to bija sagrābis Siklers un aizbāza viņai muti un sasēja rokas.
Tā, ministra mīlule, � Siklers teica, � nodevēja, nu tu vari drusku pabrīnīties.
Grāfiene gan dzirdēja vīrie�u balsis, bet nekā nesaprata.
Nu mēs atkal satiekamies, � Lips Tulians teica, � nav ilgi, kad es jūs Nosenā iemācīju par skursteņslauķi.
Flemings bija kā pamiris no lielām bailēm, jo Lips Tulians ar to rotaļājās kā kaķis ar peli.
Jūs mani gribējāt ķert, � Lips Tulians sacīja, � �e es esmu � grāf Fleming � turiet tak mani ciet!
Flemings domāja, ka nu viņam gals klāt, �oreiz tas vairs ne�cerēja uz �ēlastību. Bet laupītāju virsnieks nedomāja vis nogalināt ministru. Lips Tulians tik izprasīja ministram visu, kādēļ Anastasija tā rīkojusies. Ministram bija viss patiesi jāizstāsta, ja negribēja Lipu Tulianu sadusmot, un to viņ� arī darīja. Pa tam grāfiene bija sataustījusi otras durvis, kuras veda citā istabā, un gribēja pa tām iziet. Lips Tulians to pamanīja un, zibensātrumā nosviedis grāfu uz grīdas, saķēra grāfieni. Tā skaļi iekliedzās. No grāfienes kliedziena sulaiņi nojauta nelaimi un trok�ņodami skrēja no visām pusēm uz nelaimes vietu. Arī grāfs Flemings uzlēca kājās. Lips Tulians atzina par prātīgāku laisties lapās un palaida grāfieni vaļā.
Sikler, � viņ� uzsauca, � steidzies man pakaļ!
Tūliņ, virsniek, � tas atbildēja, � man vēl kāds nieks jāpa�dara � tā � nu pietiks.
Anastasija izgrūda nāves kliedzienu.
Ko tu dari? � Lips Tulians iesaucās.
Sodīju nodevēju, � skanēja atbilde.
Lips Tulians sarauca pieri, bet rāties nebija laika. Viņ� metās pa durvīm laukā, un Siklers tam pakaļ. Grāfs Flemings arī skrēja, bet sulaiņi to koridorā saķēra. Pazinu�i savu kungu, viņi to palaida vaļā. Te pieskrēja grāfiene un ar savu dārgo dzintara vēdekli sita �iem un istabenēm, kur tik gadījās. Bet iek�ā, krā�ņajā istabā, no�devēja gulēja uz grīdas asinīs.
Grāfiene Kozela piederēja pie tām sievietēm, kuras nekad ne�zaudē dū�u un klizmā vai nelaimē izdomā ne vienu vien ceļu, kā no tās izkulties. Tā arī tagad. Kaut gan Hilda dro�i ticēja, ka Hedviga pamudinās Lipu Tulianu atsvabināt viņu, bet viņa tomēr mēģināja leitnantu fon Helmu piedabūt, lai tas viņai palīdz izbēgt. Kur vien bija iespējams ar leitnantu satikties, tur viņa to vilināja un kairi�nāja. Stāstīja leitnantam par savu lielo bagātību, kura esot pagla�bāta Hol�teinā pie viņas radiem. Beidzot tā viņam arī piedāvājās par sievu. Saprotams, ka Hilda patiesībā nemaz nedomāja pēc at�svabinā�anās precēt leitnantu, jo viņas nolūks bija iegūt Lipu Tu�lianu.
No Kaspara tā arvien saņēma slepenas ziņas ar bibliotēkas grā�matu palīdzību, bet līdz �im par Lipu Tulianu nekā nedzirdēja. Hilda kļuva nemierīga. Viņa nevaldāmi ilgojās pēc brīvības un pie�runāja leitnantu fon Helmu sagatavot bēg�anu un izvēlēties nakti, kurā bēgt. No sākuma Emma ar Gusti vēl paliks cietumā. Tās nekā nav noziegu�ās, tādēļ viņas tāpat palaidīs brīvībā. Leitnants fon Helms, aizrāvies no Hildas burvīgā skaistuma, bija gatavs ar viņu bēgt. Viņ� nedomāja ne par savu karjeru, ne nākotni, ne ģimeni, tik sapņoja iegūt Hildu.
Bēg�ana nebija viegli izdarāma. Cietoksnis atrādās uz augsta, stāva klints kalna.
Atlika tikai viens ceļ�, ko izvēlēties, proti, no aug�as nolaisties ar virvi. Sargi arī nebija piemānāmi. Un ģenerālis Vēlens ļoti reti kādam atļāva iziet, tādēļ nekas cits neatlika, kā nolaisties gar mūri. Leitnants sagādāja virves un iesēja mezglus. Kasparam tika pazi�ņots uz zināmo nakti apgādāt krietnus zirgus un ratus, un Hilda saņēma atbildi, ka tas tiks izdarīts.
Zināmā nakts pienāca. Hilda bija stipri uztraukta. Viņa visu norunāja ar Emmu, ka brauks uz Bohēmiju, kur vēlāk arī satiksies, un arī pārsprieda, ka Bohēmijā viņa būs patiesi dro�ībā, jo austrie��iem ar sak�iem �oreiz bija savstarpēji strīdi. Arī Guste saņēma visus nepiecie�amos norādījumus. Tā prātojot un visu pārrunājot, pagāja diena un pienāca sengaidītais vakars. Sargi bez �aubām bija savās vietās, bet virsnieks varēja staigāt, kur vien gribēja, tas jau bija viņa pienākums.
Virsnieks strādāja savā istabā un sēja virves gabalus, lai tā būtu tik gara, cik nepiecie�ams, un sniegtos līdz zemei, bet daudzās vietās sienot tomēr bija kļūdījies. Nakts bija tum�a. Pūta stiprs vēj�, un virsnieks baidījās, ka grāfiene �ādā sliktā laikā negribēs bēgt. Bet viņa bija sataisījusies, augsti uzsējusi svārkus un ietinu�sies tum�ā mētelī.
Laiks bija klāt. Virsnieks paņēma no savas istabas virvi un de�vās uz grāfienes istabām. Piesteidzās Hilda.
� Es esmu gatava, � viņa �ukstēja, � iesim! Vai nu brīvību, vai mū�a cietumu!
Helms gāja pa priek�u. Pa �auro koridoru uz pakaļējām durvīm. Gar �īm staigāja sargs. Helmam bija atslēga, bet slēgt tūliņ ne�drīkstēja. Vispirms bija jānoklausās, kad sargs aiziet gar durvīm. Sargam uz katru pusi no durvīm bija jāiet trīssimt soļu. Sargs pa��reiz pagāja garām, un Helms iesāka skaitīt. Līdz simtam izskaitījis, viņ� atvēra durvis un izgāja. Hilda tam sekoja uz pēdām.
Viņi aizgāja uz apaļo valni, jo uz turieni negāja neviens sargs> tur viņ� netraucēts varēja piesiet virvi. Nakts bija stipri tum�a, tā ka neko nevarēja redzēt. Hilda notupās zeme, kamēr Helms piesēja virvi. Pēc norunas Helmam bija jānokāpj pirmajam un pēc tam jātur virve, lai tā nesvaidītos un Hilda kāpdama ne�ūpotos. Hilda turēja virvi rokā, lai zinātu, ka Helms jau ir lejā. Te viņa izdzirda virves �vīkstienu un satrūkās. Ka tik sargs to nebūtu dzirdējis! Virve vēl bija nostiepta, bet atkal troksnis un � virve pārtrūka. Hilda saprata, kas noticis.
� Ei, kas tur ir? � sargs sauca. Tas netālu bija gājis garām un, izdzirdis troksni, nāca raudzīt.
Hilda pa tumsu aizskrēja atpakaļ un varēja tikt iek�ā, jo Helms durvis nebija aizslēdzis. Sargs atrada piesieto virvi un ar �āvienu ziņoja pārējiem sargiem, kuri tūliņ steidzās uz notikuma vietu.
Turpinājums nakamaja burtnīca.
GVIDO FELZS
REIZ DZĪVOJA LAUPITAJS LIPS TULIANS
Vēsturisks romāns desmit burtnīcās pēc klosteru, baznīcas un kriminālhroniku ziņām
Devītā burtnīca
Libu�es radinieki par agru priecājās uz lielo mantojumu, jo Libu�e fon Freidenberga atgriezās Prāgā un no turienes sava tēva īpa�umā, kur apak�nieki spo�i sagaidīja jauno kundzi. Skaistā man�tiniece vispirms lika svinīgi paglabāt sava tēva līķi � Zārberga upuri. Ar saviem radiniekiem Libu�e gandrīz nemaz nesagājās, zi�nādama, ka tie cen�as pēc mantojuma. Bet viņa arī citādi bija glu�i pārvērtusies. Citreiz tik augstprātīgā un lepnā, tik varmācīgā un briesmīgā jaunkundze bija kļuvusi pazemīga, taisna un lēnprātīga. Saprotams, ka visi viņas apak�nieki par to ļoti priecājās. Libu�e bija kļuvusi arī dievbijīga un da�reiz ilgi kavējās uz ceļiem pils baznīcā pie altāra. Neviens nedrīkstēja būt klāt, kad jaunkundze lūdza Dievu, bet vecais mui�kungs tomēr bija slepeni noklausījies.
Libu�e nelūdza pēc miera un atdusas � ak nē, viņas lūg�anas bija veltītas atriebībai. Viņa gribēja atriebties nelietim Zārbergam, kur� viņu bija padarījis nelaimīgu, izpildīt to briesmīgo zvērestu, ko viņa toreiz bija zvērējusi pie tēva līķa. Atriebības domas viņu neatstāja � viņa dzīvoja vēl vienīgi �īm jūtām, un visi pasaules prieki tai bija zudu�i. Apak�nieki gan domāja, ka viņu kundze drīz apprecēsies, arī precinieki pieteicās, jo Libu�e bija skaista un ļoti bagāta. Gan �o to tenkoja pai; gūstniecības laiku, bet neviens neko skaidri nezināja, un, tā kā skaistums un bagātība ļoti pievelk, tad arī skaistajai Libu�ei netrūka pielūdzēju. Bet visiem par brīnumu Libu�e visus preciniekus atraidīja. Ar to viņa nāca slavā, un kādu dienu pie viņas krusttēva ieradās kāds valstsgrāfs, lai izlūgtos Libu�es roku. Saprotams, ka vecais kungs jutās pagodināts un otrā dienā aizbrauca uz Freidenbergu bildināt Libu�i.
Jaunā pilskundze krusttēvu saņēma savā dzīvoklī mierīgi � pat mīļi �pļaudama krusttēvam visu izrunāt. Kad krusttēvs bija bei�dzis runāt, viņa piecēlās no krēsla.
Krusttēv, � viņa teica mierīgi, bet drūmi, � es zinu, ka tu gribi man labu. Valstsgrāfs ir cienījams vīrs, kuru es ļoti augstu cienīju. Bet viņa sieva es nevaru kļūt.
Kādēļ tad nē, Libu�e? � vecais vīrs iesaucās. � Valstsgrāfs ir labas dabas cilvēks.
To es zinu, bet es nekad neprecē�os � nekad!
Mans Dievs, kāpēc tad nē? Vai tev kādi nenovēr�ami �ķēr�ļi, kas tevi spie� palikt neprecētai?
Ir gan tādi �ķēr�ļi!
Vecais kungs bēdīgi pakratīja galvu.
Libu�e piegāja tuvāk.
Krusttēv, � viņa sacīja, � tu esi vienīgais, kur� par mani domā labi, tu nevēlējies, kā pārējie radinieki, lai es pazūdu.
To Dievs zina, Libu�e.
Nu tādēļ, krusttēv. Tu arī būsi vienīgais, kas zinās manu noslēpumu. Tās baumas, ko tu arī būsi dzirdējis, dibinās uz patie�sību, es biju bandas vadoņa mīļākā. Bet ne no laba prāta. Nelietis ar varu mani piespieda padoties. Jā, krusttēv, �ī �ķēr�ļa dēļ es palik�u neprecējusies.
Bet, bērns, tas jau nevienam nav jāstāsta � es tavu noslē�pumu paņem�u līdzi kapā.
To es zinu, krusttēv, bet es nevaru citādi darīt. Vai lai es piekrāpju cienījamu vīru? To es nevaru, un, ja es to atklāti pateiktu, � es nedrīkstētu nevienu cilvēku uzskatīt. Nē, ir labāk tā, kā ir. Es esmu atteikusies no laimes, man vēl atliek tikai � nelietim at�riebties.
Jā, jā, es to saprotu, bērns, tev taisnība � laimīga tu nekad vairs nekļūtu. Otrkārt, tu tagad arī esi pārvērtusies � tu dari lab�darības darbus un saviem apak�niekiem esi iemīļota kundze, tas ir skaists, Dievam patīkams uzdevums.
Libu�e neatbildēja. Viņa iedomāja pagātni, to laiku, kur viņai tik briesmīgi bija jācie�. Viņa kodīja lūpas. Krusttēvs sirsnīgi atva�dījās no Libu�es, vēl teikdams pa iepriecino�am vārdam.
Freidenbergā atkal viss ritēja vientuļi un klusi � ierastā gaitā, arī Libu�e izpildīja savus pienākumus kā kundze un valdniece. Vi�ņas īpa�ums bija liels, kurā tā izpildīja arī augstākā tiesne�a lomu, bet arvien stingri un taisni. Viņas varā bija spriest par dzīvību un nāvi.
Dienu pēc krusttēva aizbrauk�anas kāds ciema vecākais atveda pie Libu�es uz tiesu kādu sasietu ļaundari. Tiesas zāle, kur ieveda ļaundari, bija apak�ā. Atvestais ļaundaris bija kāds �igāns, kur� ielauzdamies bija zadzis naudu un vistas. Par tādiem noziegumiem toreiz piesprieda nāves sodu pakarot.
Noziegumu izklausījusi, Libu�e jau gribēja pasludināt parasto spriedumu, bet tad viņa uzreiz apdomājās un pavēlēja visiem iziet, gribēdama viena pati runāt ar ļaundari. �igāns nokrita ceļos, lūg�damies �ēlastību, jo viņ� zināja, ka viņu gaida nāves sods. Viņ� bija jauns un �ēli lūdza, apsolīdamies pat par vergu palikt.
.Kāpēc tu zagi? � Libu�e jautāja.
No bada spiests, augstā kundze, ��igāns atbildēja.
Atbildi man uz vienu jautājumu, � viņa turpināja, � vai tu pazīsti kādu Zārbergu?
Vai tas ir tas laupītājs, kur� agrāk bijis pie Lipa Tuliana?
Tas pats, � viņa dobji atbildēja.
Ak, es viņu pazīstu, � �igāns teica, � jā gan, tagad viņ� viens pats blandas apkart pa me�iem. Un nu piebiedrojies pie Kremo pulka. Viņam ari divas meitas līdzi.
Libu�e domaja ar �igāna palīdzību sameklēt Zārbergu � vismaz jāpamēģina, sliktākā gadījumā tik viens zaglis izbēgs no karātavām.
Ko tu darītu, ka es tev dāvinātu dzīvību? � Libu�e jautāja.
Es palieku jūsu vergs, � �igāns iesaucās.
Labi, es dāvinu tev dzīvību, bet tu atved man Zārbergu. Ja esi nabags, tad es tev do�u naudas, cik vajadzīgs, un, kad atvedīsi Zārbergu, es padarī�u tevi bagātu.
Libu�e domāja, ka �is cilvēks apsolīs visu, lai glābtu savu dzī�vību, bet tā vis nebija.
Augstā kundze, � �igāns teica, � tas ir ļoti grūts uzdevums, Zārbergs ir ļoti stiprs un vēl viltīgāks kā �igāns.
Libu�e drūmi pasmīnēja. Viņai radās cerība, ka �is cilvēks to lietu ņem nopietni, uz to varēs paļauties.
Tas nekas, � viņa atbildēja, � tu gan vari dabūt biedrus, kas tev palīdzēs. Es visiem samaksā�u, bet tev visvairāk.
�igāns pārdomāja.
Es ēsmu uz nāvi notiesāts, � viņ� sacīja, � viens vārds no jums, un man jāmirst pie karātavām. Ļoti iespējams, ka Zārbergs mani nogalina, jo viņ� ir par daudz viltīgs. Es tomēr uzņemos, nerēķinoties ar savu dzīvību.
Libu�e bija apmierināta. Uz �o cilvēku tā varēja paļauties, tam bija pavisam citāda daba, kā citiem viņa biedriem.
Cik daudz laika tev vajadzīgs? � viņa jautāja.
Man jālūdz kādas nedēļas laika, es darī�u visu, kas iespējams, un, ja es vairs nepārnāku, tad zināt, ka Zārbergs ir mani nogali�nājis.
Vai tad viņ� ir tik briesmīgs?
Tie�ām, nav viegli ar viņu iesākt, viņ� visu iznīcina, kas tam stājas ceļā.
Libu�e bija diezgan dzirdējusi un sapratusi. Viņa devās uz dur�vīm un, pasaukusi savus kalpus, nopietni sacīja:
Es nolēmu �oreiz ap�ēloties. Atraisiet viņa saites un ļaujiet viņam iet. Tos zaudējumus, ko viņ� nodarījis, es samaksā�u.
�igāns tika atsvabināts un Libu�es priek�ā krita ceļos, skūpstī�dams viņas drēbes.
Savu dzīvību es atdodu par jums, cienītā kundze, � viņ� sa�cīja. Tad uzcēlies aizgāja. Iztālēm tas vēlreiz apgriezās, un Libu�e redzēja, ka viņ� uzliek roku uz sirds. Tad viņ� teciņus vien, kā bai�līga stirna, aizgāja.
Senajā laupītāju pilī kādreiz arī bija pieredzēta trok�ņaina dzī�ve � toreiz, kad to vēl apdzīvoja laupītāju bruņinieki. Arī �oreiz te valdīja troksnis, jo �igānu virsaitis Kremo ar Fatimu naktī bija izbēgu�i no sava cietuma. Garais Zamuels spārdījās kā traks, un Vitorfs, kuram ta�u bija visa atbildība, bija saīdzis un ļoti uztraukts.
Nu jā, � kāds biedrs teica, � tas tādēļ, ka pie mums ar �ie- vie�iem apietas kā ar eņģeļiem. Es virsniekam tūliņ sacīju, ka �igā�nieti vajag līdz kreklam izģērbt, jo tādām skuķēm arvien kaut kas paslēpts drēbēs. Te nu mums ir tie salāti, tagad viss ir pārvīlēts, un es varu derēt, ka �igānietei �ie rīki bija paslēpti drēbēs. Tāda nolādēta, brūna ragana.
Ar lamā�anos un izrunā�anos tomēr nekas nebija panākams, un gūstekņi bija kā bēgu�i, tā aizbēgu�i. Vitorfs pats, kad virsnieks nebija mājās, nedrīkstēja nometni atstāt, tādēļ viņ� izrīkoja Zamuelu ar vairāk vīriem dzīties bēgļiem pakaļ. Nometnē tagad bija maz vīru, izņemot visapkārt izliktos sargus, bez tam Vitorfs pats un � sievietes. Da-�ām meitām nebija vīru, jo nesen kādā uzbrukumā vai�rāki vīri bija kritu�i. Starp �īm atraitnēm bija arī kāda skaista bohēmiete Vanda. Pielūdzēju tai gan netrūka, bet viņa visus atrai�dīja, jo tā bija metusi acis uz Vitorfu, kuram nebija sievas. Ka Vitorfs mīl Elzbeti, to viņa zināja, bet viņa tikpat labi arī zināja, ka no �īs mīlestības nekas nevar iznākt.
Vitorfs pats no pilskalna arvien uzmanīja apkārtni un �im nolū�kam bija izraudzījies kādu uzkalniņu, no kura vislabāk varēja pār�redzēt apkārtni. Bija pavasaris, un dienas jau bija siltas. Ap pus�dienu Vitorfs atkal nogāja uz savu vientuļo vietu un, nekā �aubīga neredzēdams, izlaidās uz mīkstajām sūnām un domāja par savu likteni. Kāds nācējs viņu iztraucēja no domām. Tā bija Vanda.
Vandā, � Vitorfs iesaucās.
Nu jā, kas tad lai es būtu, es esmu Vanda, �ī vietiņa man arī ļoti patīk.
Viņa piegāja tam klāt un apsēdās pie viņa zemē.
Tā � tik viens, � Vanda iesāka, viņu mīļi uzlūkodama.
Man jābūt vienam un viss jāuzmana, ka neuzbrūk kas ļauns.
Cik te skaisti � cik jauki! Pati daba kā aicināt aicina � mīlēt un glāstīt.
Vitorfs neatbildēja.
Sakiet ta�u, Vitorf, � viņa atkal iesāka, � jūs visādā ziņā atdarināt virsnieku � visādā zinā.
Kā tā?
Nu, viņam nav ne sievas, ne mīļākās, un jums arī nav.
Vitorfs neatbildēja, bet sakoda zobus.
Ha, ha, ha! � Vanda smējās. � Vai man nav taisnība? Nu jā, saka, jūs gribot Elzbeti, bet viņa tak jūs negrib.
Beidziet �ādas runas.
Kādēļ � es tak varu par to runāt.
Bet es negribu dzirdēt.
Vanda atkal smējās.
Ejiet nu, Vitorf, � viņa runāja, � kāpēc tādēļ skumt, ka viena meitene negrib. Nevienu sirdi nevar piespiest ar varu. Man iet tāpat, es varētu da�u labu puisi iegūt, bet es � nevaru. Jūs esat skaists vīrietis, kāpēc jūs savug jaunības gadus tā pavadāt? Re�dziet � var jau notikt, ka visa mūsu godība ņem ātru galu.
Tas var gan notikt, � Vitorfs atbildēja.
Nu tādēļ, un tad jūs no�ēlosit, ka neesat baudīju�i mīlestības laimi, kad tas bija iespējams. No�ēlosit, bet būs jau par vēlu.
Kas to saka?
Nu, es � � Vanda iesaucās, � es arī drusku pazīstu pasauli.
Viņa izturējās tik vēlīgi un kairino�i, gribēdama Vitorfu iekarsēt,
jo viņa ta�u bija daiļa un kaira. Daudzi citi te būtu zaudēju�i ap�domību un iekritu�i sievietes tīklā, bet Vitorfs nebija tik vieglprātīgs. Viņ� mīlēja tikai vienu � Elzbeti. Vanda redzēja, ka ta uz priek�u netika, tamdēļ gribēja pamēģināt citādi.
Ja es nezinātu, ka jūs esat tik dro�sirdīgs, man būtu jādomā, ka jūs tik klosterī derat.
Arī tas Vitorfu neiesildīja.
Tie�ām, tikai klosterī, � Vanda turpināja, � ja es ar kādu citu tā runātu, kā ar jums, tas zinātu gan, kas jādara.
Ko tad viņ� īsti darītu? � Vitorfs ar nepatiku jautāja.
Vanda ilgāk vairs neizturēja.
Mani mīlētu, � viņa kā bez prāta iesaucās un pieglauzdamās apkampa Vitorfu. Vitorfs it kā sastinga.
Jā, mīliet mani, � viņa �ēli lūdzās, � es alkstu mīlas. Jūs esat vienīgais, kur� man patīk. Elzbete ir ledusjaunava, man ir dzīvība, es varu degt un dāvāt jums paradīzi virs zemes.
Kādu acumirkli Vitorfs palika kā sastindzis. Bet acumirkli vien.
Mīliet mani, � Vanda gaudās, � es esmu jūsu, ņemiet mani�
Vitorfs uzlēca kājās.
Nekad! � viņ� skarbi iesaucās. � Elzbeti � vai nevienu citu!
Viņ� ātri atsvabinājās no savas karstās pielūdzējas.
Jūs mani nemīlat, � Vanda iesaucās.
Jā, jā, � atstājiet mani vienu, es mīlu savu Elzbeti un mīlē�u viņu mū�īgi.
Pareizi, � viņa iesaucās, � te ir divi leduskalni, tie sasals kopā � ha! ha! ha! � Es, atstumtā � es �
Projām, projām!
Es jau eju, � meitene sacīja.
Viņa apņēma lakatu un, vēlreiz paskatījusies uz Vitorfu, devās no kalniņa lejā.
Viņ� mani nievā, � tā �ukstēja, � bet to viņ� dabūs no�ēlot, briesmīgi no�ēlot!
Bungu dārdoņa atskanēja no Stolpenes cietok�ņa, kareivji skrēja ārā ar dego�ām lāpām. Ģenerālis fon Vēlens arī pats steidzās turp, jo viņ� apzinājās savu atbildību. Ministrs tik bargi bija uzdevis ap�sargāt grāfieni Kozelu.
Pie noliktavas viņam nāca pretī divi virsnieki.
Vai grāfiene vēl ir cietumā? � ģenerālis jautāja.
Ir vēl, ekselence!
Ģenerālim kā akmens novēlās no krūtīm.
Vai cits kas �aubīgs nav manāms?
Tikai tā virve pie mūra � un noliktavas durvis nav aizslēg�tas!
Kur ir leitnants fon Helms? � ģenerālis iesaucās.
Tas nav atrodams, ekselence!
Ģenerālis fon Vēlens nojauta, kas noticis. Viņ� deva īsu pavēli, un pulciņ� kareivju ar lāpām devās lejā meklēt. Lāpu sarkanā gais�ma apgaismoja visu apkārtni.
Hallo, � kaprālis iesaucās, � te kāds guļ, ļaudis, � oho � tas ir �
Viņ� apklusa. Tie�ām, te uz klints gulēja jauns virsnieks, kur� velti mēģināja piecelties. Virs viņa pie mūra karājās virve.
Leitnants fon Helms! � kaprālis teica, � patiesi � tas ir viņ�.
Jaunais virsnieks bija izme�ģījis kāju un nevarēja piecelties.
Jā, tas esmu es, � viņ� atbildēja, � es bēgu no cietok�ņa.
Tad es jūs apcietinu, � pienāku�ais virsnieks teica, � atdo�diet zobenu.
Ne vārda neteicis, fon Helms atdeva virsniekam savu zobenu. Bēg�ana nebija izdevusies. Hildai nu būs vēl grūtāks liktenis. Virs�nieki pārliecinājās, ka nokritu�ais nav spējīgs iet. Tie līdzcietīgi noskatījās uz savu biedru. Bet viņ� bija cietumnieks. Līdzcietībai vairs te nebija vietas. Virsnieks pavēlēja no �autenēm un mēteļiem pagatavot nestuves. Leitnantu fon Helmu uzlika uz nestuvēm, un tagad visi devās atpakaļ uz cietoksni. Tur stāvēja ģenerālis fon Vēlens. Ar drūmu skatienu tas uzklausīja virsnieka ziņojumu, tad paskatījās uz pienākuma pārkāpēju.
Leitnant fon Helm, � komandants stingri sacīja, � jūs ta�gad esat cietumnieks. Vediet viņu uz kareivju cietumu, es tūliņ nāk�u, pēc pusstundas lai augstākie virsnieki ierodas tiesas zālē.
�ie nedaudzie vārdi izteica ļoti daudz. Tā bija pavēle sasaukt kara tiesu. Leitnants fon Helms nesavilka ne uzacis. Viņ� mēmi noklausījās priek�nieka pavēles, bet, kad viņu nesa uz cietumu, viņ� ar neizsakāmām bailēm paskatījās uz noliktavu māju, kur atradās viņa sirdsdieve. Nabaga leitnants! Kareivji viņu aiznesa cietumā un noguldīja uz salmu maisa. Jaunais leitnants viņiem bija bijis mīļ� priek�nieks un nekad nebija netaisns. Tagad tie līdzcietīgi un skumji raudzījās viņā, zinādami, kāds liktenis viņu sagaida. Nesēji aiz�gāja, un atnāca ārsts, kur� apsēja kāju.
Tas tik ir bijis ļauns kritiens, � ārsts teica, � paies labs laiks, leitnant, kamēr kāja būs vesela.
Jaunais virsnieks sāpīgi iesmējās.
Jūs tā domājat, doktor, nu, es domāju, ar mani ies ātrāk nekā ar kāju. Jūs tak saprotat � jūs zināt likumu.
Ārsts aizgriezās. Viņ� gribēja jaunajam virsniekam teikt kādu mierino�u vārdu, bet ienāca ģenerālis. Viņ� bija viens pats.
Vai esat gatavi? � ģenerālis uzrunāja ārstu.
Doktors deva īsu atbildi, sakravāja pārsienamos un citas lietas un atri izgāja. Ģenerālis fon Vēlens aiz viņa aizslēdza durvis. Tad viņ� piegāja pie ievainotā gultas un apsēdās uz soliņa. Komandanta asais skatiens pārlidoja jauno virsnieku.
Leitnant, � pavēlnieks iesāka, � es atnācu iepriek� viens pats, iekams nav sākusies kara tiesa.
To es pratī�u cienīt, � virsnieks atbildēja.
Labī, tad jūs arī �o lietu atvieglosit, es zinu, ka jūs esat tāds, kas nemelo. Vai jūs gribat patiesi atbildēt uz visiem maniem jautājumiem?
Es gribu.
Jus esat �onakt ar virves palīdzību atstāju�i cietoksni?
Jā gan, ekselence.
Vai jūs viens pats gribējāt bēgt?
Tagad virsnieks vilcinājās. Viņ� gribēja saudzēt mīļāko un visu vainu uzņemties viens pats, bet tad viņam bija jāmelo. Ģenerālis fon Vēlens to manīja.
Es jums atvieglo�u atbildi, leitnant. Noliktavu mājas diben- durvis atrastas vaļā un � nu, vai lai vēl tālāk runāju?
Helms palocīja galvu. Viņ� redzēja, ka viss ir zināms un viņam jāteic patiesība.
Jūs negribējāt vis viens pats bēgt? � ģenerālis jautāja.
Nē, ekselence.
Un jūsu pavadone būtu grāfiene Kozela, vai ne tā?
Jaunais virsnieks smagi nopūtās.
Diezgan, es zinu diezgan, � ģenerālis atbildēja, � leitnant Helm, es arvien biju labos ieskatos par jums, jūs bijāt virsnieks, kam es paredzēju spo�u nākotni, kā jūs tā varējāt aizmirsties?
Es citādi nevarēju, ekselence, � viņ� drūmi atbildēja.
Ak � jūs mīlat grāfieni.
Vēl vairāk, es viņu pielūdzu, es mīlu viņu vēl tagad � nāves ēnā.
Tie�ām, nāves ēnā, � vecais kareivis atbildēja, � �is vārds drīz piepildīsies.
Leitnanta acis uzliesmoja.
Ekselence, � viņ� sauca, � es nāves nebīstos, ak nē, es esmu laimīgs � jo es varu par viņu mirt, kuru es tik karsti mīlu.
Ģenerālis aizgriezās, lai slēptu savu aizkustinājumu. Pat leit�nantam nebija jāredz, ka vecā kareivja acīs iezagās asaras.
Ārprātīgs mīlētājs, � ģenerālis murmināja, � tas viņu nevar glābt. Kara tiesas lēmums ir ne�ēlīgs. Bēg�ana, mēģinājums ar valsts cietumnieci izbēgt � nabaga Helms, viņ� ir pazudis!
Jaunais virsnieks sēdēja nekustēdamies. Beidzot ģenerālis atgrie�zās pret leitnantu.
Vai jums man vēl kas būtu sakāms?
Nē, ekselence.
Vai man nebūtu kas jāpaziņo jūsu vecākiem?
Jaunais virsnieks nodrebēja.
Es rakstī�u.
Ģenerālis fon Vēlens bija priecīgs, kad varēja atstāt cietumu, un, uzmetis cietumniekam līdzcietīgu skatu, viņ� lēnām izgāja, at�stādams virsnieku ar savām moku pilnām domām vienu.
* * *
Hildu nemaz neapgrūtināja ar izmeklē�anu. Ēdiens un dzēriens tika dots kā arvien, bet leitnanta Helma vietā tagad viņu apsargāja sirms pulkvedis. Sargi bija divreiz pavairoti, un Hildai nebija at�ļauts pastaigaties. �is apstāklis satrieca viņas cerības. Viņa griezās ar da�iem jautājumiem pie sava jaunā apsargātāja, bet tas tik pa�raustīja plecus. Vecais pulkvedis pret viņas skaistumu bija norūdīts. Viņ� nemaz neievēroja grāfienes skatienus un koķetē�anu, viņ� ievē�roja tikai savu pienākumu. Hildai cits nekas neatlika, kā tik ar
Gusti un Emmu gudrot citus plānus. Bet tie bija bez cerības. Ja Lips Tulians nedara brīnumus, tad viņai nav ko domāt no cietok�ņa izkļūt.
Runājot un gudrojot pagāja nakts, tik uz rīta pusi Hilda aizgāja gulēt. Bija jau pusdiena, kad viņa pamodās un, Emmas pabalstīta, apģērbās.
Vai esi ko dzirdējusi? � viņa jautāja Emmai.
Nē, sargi nekā neatbild � nekādu ziņu nevar dabūt.
Hilda pārdomāja.
Helms gan būs jau sen aizbēdzis, � viņa murmināja, � var�būt arī nosities, kas man par to!
Skaistā �ūska virsnieku nekad nebija mīlējusi, viņ� tai nebija nekas vairāk kā līdzeklis mērķa sasnieg�anai � tagad par viņu vairs nebija ko domāt.
Hilda patlaban gribēja saukt Gusti, kad sētā atskanēja bungu rīboņa un kareivju soļi.
Ko tad tas nozīmē? � Hilda brīnījās un, pasaukusi Emmu, steidzās pie aizrestotā loga.
Ārā citkārt mēmais pagalms mud�ēja no kareivjiem, kas sakār�tojās lielā �etrstūrī. Vidū bija redzama smil�u kaudze, nupat kā izmesta, jo kareivji aizstūma tuk�os ratus.
Kas tas ir? � Hilda atkal jautāja.
Kara tiesas spriedums, � kāds virsnieks, durvīs stāvēdams, atbildēja.
Hilda apgriezdamās ieraudzīja savu jauno sargu pulkvedi fon Boblinku, kuru tā uzlūkoja ar riebumu. Virsnieks arī uz viņu neska�tījās daudz laipnāk.
Jā, kara tiesas spriedums, � viņ� vēlreiz atkārtoja, � bargais likums ķēris leitnantu fon Helmu par bēg�anas mēģinājumu ar valsts cietumnieci.
Hilda nevainīgi apgriezās. Kas viņai par to � ja tik viņu pa�u nesoda.
Kas notiks ar leitnantu? � viņa ļoti vienaldzīgi jautāja.
Pulkvedis rādīja ar roku uz pagalmu.
Tur stāv tie, kas izpildīs spriedumu, � viņ� dzestri atbildēja, � ar sevi�ķu pavēli ģenerālis fon Vēlens leitnantu fon Helmu ap��ēlojis, nosacīdams tam nāves sodu no�aujot, nevis pakarot
Hilda palika mierīga.
Viņ� visu ir izteicis, � tā murmināja.
Pulkvedis �os klusi izrunātos vārdus bija dzirdējis.
Jā, viņ� ir visu izteicis, � tas dusmīgi atbildēja, � un viņ� ir jāno�ēlo, ka viņam sods jācie� vienam, kamēr tā, kas viņu pa�veda
Diezgan, � Hilda viņu pārtrauca, � es lūdzu bez tādām piezīmēm, pulkve�a kungs, � iedomājiet, ka jūs stāvat grāfienes Kozelas priek�ā!
Virsnieks apklusa, bet naidīgais skatiens vēstīja, ka Boblinks nepieder pie tiem, kas pamācības ātri aizmirst.
Bet ārā atkal rībēja bungas. No kareivju cietuma tuvojās bēdīgs gājiens. Se�i kareivji uz nestuvēm nesa jaunu, bālu virsnieku, kura acis pastāvīgi raudzījās uz noliktavu māju. Tas bija leitnants fon Helms. Viņ� ieraudzīja skaisto būtni pie loga � viņa mīlā dzirksto��ās acis tūliņ pazina Hildu, un nedomājot viņ� pacēla labo roku, kā sveicinādams. Bet Hilda stāvēja kā akmens stabs.
Nabaga jauneklis, � ģenerālis fon Vēlens murmināja, seko�dams nestuvēm, � viņ� par velti uzupurējies � �īs bezsirdes dēļ Viņam jāatdod dzīvība � nabaga jauneklis.
Bet pienākums paliek pienākums, līdzcietībai te nav vietas.
Mācītājs gāja nestuvēm blakus, notiesātajam stāstīdams pēdē�jos dvēseles mierinājumus. Bet Helms nedzirdēja garīdznieka vārdus, viņ� redzēja tikai Hildu, kas briesmīgo gājienu vēroja tā, it kā te būtu viņai kāda godinā�ana sarīkota. Auksta, bez kādām jūtām bija viņas skaistā seja. Pār jaunā leitnanta seju pārlaidās ēna.
Viņa nekad nav mani .mīlējusi, � tas izdvesa, � viss bijis meli un viltus � jā � tagad es ilgojos pēc lodes, kas izbeigs manas mokas. Ak, Hilda � Hilda, reiz tev tomēr būs jāatbild augstā soģa priek�ā.
Kareivji apstājās. Leitnants fon Helms tika nocelts no nestuvēm. Divi kareivji pienesa koka krēslu.
Kāpēc tā? � Helms jautāja, � es varu stāvēt � jā, es gribu stāvēt, es vēl spēju!
Ģenerālis fon Vēlens zag�us noslaucīja asaras. Tad viņ� pamāja kareivjiem, un �ie palīdzēja virsniekam, kur� pūlējās, pēdējos spēkus saņemdams. Augstu izslējies, viņ� stāvēja pie smil�u kaudzes � viņam gribēja aizsiet acis, bet viņ� to atraidīja, viņ� gribēja nāvei skatīties acīs. Viņa skatiens ātri slīdēja pār melno zārku aiz smil�u kaudzes, bet tad vēlreiz uz noliktavu mājas logu. Piegāja ģenerālis.
Vai jums vēl ir kas, ko man sacīt? � viņ� klusi jautāja.
Dariet ātri, � Helms atbildēja, � un vēl ko -^-grāfienei tur � pasakiet � ka es viņu ienīstu!
Būtu tā bijis agrāk, � ģenerālis atkāpdamies teica, � tad man nevajadzētu zaudēt krietnu, godīgu jaunekli. Tā bezsirde � viņa skatās, it kā te komēdiju spēlētu.
Atkal norībēja bungas. Garīdznieks noturēja mir�anas lūg�anu, tad leitnants fon Helms skaļā balsī uzsauca:
� Kareivji, mērķējiet labi!
Dobj� rībiens satricināja noliktavu mājas logus � dūmu mākonis pacēlās gaisā, un, daudz lo�u trāpīts, leitnants fon Helms saļima uz dzelteno smil�u kaudzes.
Egerā ieradās kāds ceļotājs, kuram visi ļaudis piegrieza uzma�nību. Kaut gan sve�inieks rīkojās slepeni, viņa vārds tomēr kļuva zināms, un runāja, ka slavenais sak�u kūrfirsta zelta meistars � izdaudzinātais Betgers uz īsu laiku apmeties Egeras pilsētā. Bez kāda veca sulaiņa viņu vēl pavadīja kāds vīrs, kuru turēja par zeltā meistara palīgu. Tas bija Kilians, kādreizējais cietuma sargs. Viņ� meklēja Lidu, kamēr Betgers daudz prātoja par nelaimīgo Elzbeti'. Betgers domāja, ka Egeras tuvumā atrodas Lipa Tuliana galvenā nometne, un tamdēļ te apmetās. Viņ� te bija labi ieredzēta persona. Sevi�ķi Egeras birģermeistars pūlējās viņu saistīt pie sevis.
Birģermeistars arī interesējās par zelta taisī�anas mākslu un ļoti vēlējās kaut ko noklausīties no Betgera noslēpumiem. Tādēļ Betgers pie birģermeistara bija ikdieni�ķs viesis � pie bagātīga galda. Tādā kārtā birģermeistaram kļuva pazīstama Betgera vājā puse, jo, kad viņ� papilnam bija baudījis vīna, � viņ� kļuva ļoti runīgs.
Arī �ovakar Betgers bija ieradies pie birģermeistara. Bet tikko tie bija apsveicināju�ies, tā rātssulainis pieteica birģermeistaram kā�du jaunu, skaistu meitu, kurai esot birģermeistaram jāpaziņo ļoti svarīgas lietas. Birģermeistaram gan �ovakar lāga nepatika meitu pieņemt, viņ� tomēr lika tai ienākt. Ienācēja bija ģērbusies zemnieku drēbēs un bija diezgan skaista. Tā bija Vanda, kuru Vitorfs bija atraidījis.
Nu, ko jūs man laba teiksit, mīļais bērns? � birģermeistars jautāja.
Es esmu pierobe�as meita, � Vanda stāstīja, � un, kad es Komotavā gribēju apciemot radus, es nācu caur me�iem. Es pazīstu visus me�a ceļus, bet �oreiz man izgāja nelaimīgi. Man uzbruka pā�ris laupītāju no Lipa Tuliana bandas.
Un uz kurieni jūs aizveda? � birģermeistars ziņkārīgi jautāja.
Uz Geijersburgas drupām, � Vanda atbildēja, � tur ir Lipa Tuliana galvenā nometne, tur viņi ir ierīkoju�ies kā mājā.
Ar mani apgājās diezgan nekrietni, � Vanda turpināja, � pat gribēja piespiest kādam bandītam palikt par sievu. Ilgu laiku turēja apcietinātu, bet, kad es izlikos mierīga, mani palaida brīvāk, un ta man palaimējas izbēgt.
Tie, protams, bija salti meli. Vanda nemaz negribēja stāstīt pa�tiesību, viņa tak gribēja atriebties un izdomāja �o stāstu, ko viņai arī noticēja. Birģermeistars lieliem soļiem staigāja pa istabu.
Tā ir ļoti svarīga ziņa. Tagad mēs zinām, kur laupītāji mek�lējami. Jāpaziņo karaspēkam.
Vanda palocījās.
Tas katrā ziņā jādara, jūsu �ēlastība. Tāds gadījums kā ta�gad, tik drīz neradīsies. Pats Lips Tulians tagad tur nav, tamdēļ tur atrodamos laupītājus nav grūti uzvarēt un pēc apsargāt viņu perēkli, lai, mājās atgrie�oties, iznīcinātu pārējos.
Birģermeistars iedomājās izsolīto atlīdzību par laupītāju sagūs�tī�anu, ha � viņ� iemantotu ļoti lielu cieņu. Viņ� griezās pie Bet�gera.
Cienījamais meistar, � viņ� sacīja, � vai drīkstu lūgt īsu laiciņu te uzkavēties, kamēr es atnāk�u no komandanta.
Zināms, � ļoti labprāt � ejiet vien, birģermeistara kungs, � tā lieta jau ir ļoti svarīga.
Birģermeistars aizgāja, un Betgers ar Vandu palika vieni.
Vai jūs, jaunkundz, gribētu man atbildēt uz kādu jautāju�mu? � Betgers jautāja.
Ļoti labprāt, kungs, ja tik zinā�u, � Vanda atbildēja.
Betgers tūliņ redzēja, ka meita jau dzīvi izbaudījusi.
Vai Geijersburgā neatrodas kāda meita vārdā Elzbete?
� A, tā ir tā muļķe, kas arvien tik bēdīga sē� tornī, stāsta, ka viņa gribot kļūt par mūķeni, par laupītājiem viņa nekā negrib zināt.
Un viņa nevienam laupītājam nav kļuvusi par mīļāko?
Nē, viņa iesaukta par svēto Elzbeti, � Vanda atbildēja.
Betgers zināja diezgan. Gudrības akmens viņam jādabū, un Elz�bete �ai ziņā vairāk kā vajadzīga. Kad kareivji uzbruks laupītājiem, viņam nebūs grūti Elzbeti dabūt savā varā.
Ienāca birģermeistars ar Egeras garnizona komandantu, un, ka�mēr �ie Vandu vēl izpra�ņāja, Betgers atvadījās un aizgāja. Dzī�voklī viņam nāca pretī Kilians.
Atradu, atradu, � Betgers priecīgi sauca, � es zinu, kur atrodas Elzbete, un, kur ir viņa, tur būs arī jūsu. Lida.
Betgers nu Kilianam izstāstīja visu un uzdeva apgādāt pāris spēcīgu zirgu, lai kareivjiem varētu braukt līdzi. Kilianam �ī lieta gan nepatika, bet apdomājot, ka viņa mīļotā aud�umeita var iekļūt briesmās, viņ� sagatavoja visu aizceļo�anai.
Birģermeistars, komandants un arī Betgers tagad �akli gata�vojās, bet to darīja ļoti slepeni, jo, pēc Vandas izteicieniem, Lipam
Tulianam pat Egerā varot būt savi spiegi. Tā pienāca nakts, kurā garnizons izgāja likvidēt laupitāju nebū�anas, bet neviens kareivis nezināja, uz kurieni iet, pat pilsētas rātskungiem tas nebija zināms. Gājiens virzījās caur pilsētas vārtiem uz ziemeļiem, uz Bohēmijas me�iem. Arī Betgers un Kilians devās līdz.
Pēc Robe�gaiļa aplaupī�anas �igāni grozīja savus nodomus un nedomāja vairs ceļot uz Ungāriju. Zārbergs tiem sasolīja tīrus zelta kalnus, un, kad nu vēl pāris citas laupī�anas bija izdevu�ās, tad �igāni tinās tikai ap Zārbergu. Kremo ievēroja, ka apak�nieki viņu nemaz vairs neievēro, un tādēļ sa�uta. Pirms da�ām dienām viņ� bija svinigi salaulāts ar Fatimu, un jaunais pāris iztrūku�ies re�dzēja, ka viņu valdība nemanot pārgājusi uz Zārbergu.
Lida vēl bija ļoti slima, un kāda veca �igāniete viņu ārstēja un kopa.
Zārbergs patlaban bija pārnācis no spiego�anas, un visi �igāni pulcējās ap viņu, kas uzmudināja nāko�ā naktī iet izlaupīt kādu sād�u. Kremo sa�utis ieradās pie pūļa.
Ko tas īsti nozīmē? � viņ� nikni jautāja. � Es arī gribu zināt, kas te notiek!
Zārbergs mums grib sagādāt jaunu laupījumu.
To es arī varu! � Kremo pikti iesaucās. � Vispirms jums jāprasa man kā savam valdniekam.
Kādēļ tāds troksnis? � Zārbergs mierīgi atbildēja. � Tas nemaz nav vajadzīgs. Kas tur ko kliegt, es zinu, ko daru. Es gribu jūsu labumu, es gādāju jums laupījumu, kā vēl nekad.
Jūs mūs pataisāt par laupītāju bandu! � Kremo kliedza.
Ha! ha! ha! � Zārbergs smējās. � It kā �igāni labprāt ne�ņemtu sve�u mantu. Biedri, vai man nav taisnība?
Zārbergam taisnība! � viss pūlis kliedza.
Kremo vai plīsa aiz dusmām, bet nevarēja neko darīt, jo visi �igāni stāvēja Zārberga pusē.
Zārbergs Kremo vēl vairāk kaitināja, izsmiedams un izzobodams. Kremo gan pavēlēja saviem ļaudīm tūliņ taisīties ceļā uz Ungāriju, bet viņam neviens neklausīja, jo Zārbergs visus apsolīja padarīt bagātus. Redzēdami, ka tie nekā nespēj, Kremo ar Fatimu sazvē�rējās Zārbergu slepeni dabūt pie malas. Bet Zārbergs ļoti uzmanījās. Uzmeties �igāniem par vadoni, viņ� ierādīja katram savu darbu, un visi taisījās piepe�i uzbrukt ciemam, tā ka neviens cilvēks nespētu izbēgt.
Atstāju�i pāris vīru nometnē, viss �igānu bars � arī Kremo un Fatima � devās ceļā. Visi bija labi apbruņoju�ies, jo Robe�gaiļa mājā bija atrasti da�ādi iero�i, kā arī munīcija. Bija jau tum�s, kad bars sasniedza me�a malu, kur jau varēja redzēt ciemu. Tas bija mazs ciems, kas sastāvēja no se�ām zemnieku mājām. Visi jau gu�lēja un ne sapņot nesapņoja, kādas nāves briesmas tiem tuvojas, jo Lips Tulians zemniekiem nekad neuzbruka.
Divi �igāni vispirms aizgāja ieēdināt suņus ar saindētu gaļu. Un kad tas bija padarīts � deva citiem signālu. Acumirklī visi reizē iebruka pa logiem. Visi cilvēki bez �ēlastības tika nogalināti ar cirvjiem un dun�iem, sirmgalvji, vīri, sievas, jaunekļi un bērniņi. Neaprakstāms slepkavības skats. Zārbergs gāja kā pļāvējs, des�mitiem cilvēku apkaudams, un �igāni darīja tāpat, lai gan ne tik veikli. Pēc tam iesākās laupī�ana. Kur vien ko vērtīgu atrada, to pievāca un sabāza maisos.
Kremo nolūks bija �ai darbā Zārbergu pārsteigt un slepeni, klusi tas vilkās iepakaļ. Bet Zārbergs bija uzmanīgs, sagrāba Kremo un, pa durvīm izgrūzdams, uzsvieda Fatimai virsū, kas arī nogāzās gar zemi. Kremo kliedza un plosījās. Viņ� no jauna būtu uzbrucis Zār�bergam, ja Fatima to neapturētu, jo tā tie�ām būtu Kremo nāve.
Visu izlaupīju�i, �igāni pēc Zārberga rīkojuma visām ēkām pie�laida uguni. īsā brīdī visa sād�a pārvērtās lielā liesmu jūrā. Pēc pusnakts �igāni aizvācās, pamezdami dego�o sād�u.
Drēzdenē valdīja tāds uztraukums un izbailes, ka da�s labs vairs nezināja, ko darīt, jo zibensātrumā bija izplatījusies vēsts, ka bries�mīgais laupītāju vadonis Lips Tulians atrodas galvaspilsētā. Visas durvis noslēdza, un katrs apdro�inājās, kā nu prata un varēja. Na�baga drēzdenie�i! Mātes nezināja, kur paslēpt savus mīlulī�us, pie kam pa�as bija kā bez galvas.
Bailes jau tā bija lielas, un tās vēl pavairoja briesmu zvana nemitīgie sitieni. Kareivji un sargi visur izmeklējās laupītāju va�doni, bet tas � kā zemē ielīdis � nekur vairs nebija atrodams. Sai vienā naktī Drēzdenē apcietināja vairāk klaidoņu nekā pa visu gadu, bet Lipa Tuliana viņu starpā nebija. Veltas pūles. Drīzāk garu sa�gūstītu, nekā bīstamo laupītāju vadoni. īsi sakot, vispār valdīja troksnis, uztraukums, ļaudis skrēja kā bez padoma.
Tik reti kādā vietā bija mierīgi, un pie tādām vietām jāpieskaita kūrfirsta pils un pils sargnamiņ�. 5e vienmēr stāvēja sardzes ka�reivji, kas pārmaiņus izpildīja dienestu. Ārā stāvēja sargs ar �auteni pie pleca, kamēr iek�ā krāca aizmigu�ie biedri, tikai trīs no tiem spēlēja kauliņus. Kā jau spēlējot vienmēr mēdz būt, tā arī te spēlē�tāji trok�ņoja un traucēja gulētājiem miegu. Sie uzbruka spēlētājiem, kuriem gribot negribot vajadzēja padoties, un, tā kā tie nedrīkstēja iemigt, tad iegāja dibenistabā, no kurienes durvis veda namiņa sētā. Dibenistaba bija auksta, un spēlētāji gudroja, kā varētu tikt pie degvīna, bet naudas bija maz. Te atvērās durvis no sētas puses un, dievpalīgu dodami, ienāca divi vīri.
-� Kas jūs tādi esat? �- kāds kareivis jautāja.
Jūsu biedri, kam iemesls slēpties, � ienācējs atbildēja, � mums bija pagalam apnicis, un mēs izbēgām no Stolpenes. Un, tā kā pa�reiz visas viesnīcas nez kāda velna pēc tiek pārmeklētas, tad mums atkal bija jābēg. Un mēs labi zinām, ka kareivis kareivi ne�kad nenodos.
Ar to pietika, jo tanīs laikos derētie kareivji bie�i vien bēga. Se eso�iem varbūt arī pa�iem drīz būs jābēg, un, kad nu atnācējiem vēl bija līdz pāris pudeles degvīna, tad varēja glu�i omulīgi uz�dzīvot, iedzert un �uzsist� kauliņus.
Ienācēji acīmredzot bija naudīgi vīri, tamdēļ spēlēja uz dālderi. Sardzenieki vinnēja. Omulība pieauga, un jaunie biedri drīz vien bija paspēlēju�i jau desmit dālderu. Nu atkal bija kārta iedzert, un jaunajiem biedriem vēl atradās degvīns, ko sardzenieki drīz vien izdzēra. Nu arī sardzenieki no savas puses gribēja pirkt degvīnu, bet nespēja vairs iet, jo dzēriens darīja savu iespaidu. Drīz vien dzērāji aizmiga cietā miegā. Bet tas nebija dabīgs miegs. Tas bija miega zāļu iespaids.
Ciemiņi tagad ieskatīja par labāko laiku aizie�anai, un bra�ākais no viņiem sameklēja pergamenta lapiņu un, to aprakstījis, atstāja uz galda. Pēc tam abi ciemiņi atstāja sargmājiņu, pa dibendurvīm iziedami sētā. Bet iek�ā visi trīs sardzes vīri mierīgi krāca tālāk. Ārpusē stundenieks, uz posteņa stāvēdams, nevarēja sagaidīt maiņu, jo viņa laiks jau sen bija pāri, un domādams, ka biedri aizsnaudu��ies, piebungoja ar pirkstiem pie loga rūts � vienu, tad � otru un tre�o reizi. Vēl pagaidīja. � Nekādas pārmaiņas.
Ser�ants uzmeklēja de�ūrniekus un atrada visus dibenistabā krā�cam. Bet, kā par brīnumu, tos nekādi nevarēja uzmodināt, lai dara, ko grib. Ser�ants bija pārsteigts.
Tie ir apburti! � viņ� iesaucās, bet, uzmetis acis galfiam, ieraudzīja pergamentu.Kas tas ir?
Viņ� paņēma to un lasīja:
�Neapejieties ar sardzes vīriem bargi, tie nav vainīgi, ka viņiem tik ciets miegs, jo es viņiem iedevu miega zāles. Es citādi nevarēju, jo gūstītāji bija mums cie�i uz pēdām.
Tad man ienāca prātā iebēgt sargmājā. Es domāju, ka kūrfirsta pilssardzē man būs visdro�āk, un es nemaldījos, jo tur mani neviens vairs netraucēja.
Tagad es esmu dro�ībā.
Bet ministram Flemingam sūtu vislabākos sveicienus un, ja viņ� turpmāk meklē laupītāju vadoni, tad lai vispirms pārmeklē kūrfirsta pilssardzes nameli.
Nekur Drēzdenē nebija tik liels juceklis kā ministra Fleminga pilī. Sulaiņi piesteigu�ies pārbijās, ieraudzīdami nogalināto Anasta�siju uz grīdsegas asinīs guļam. Ministrs pats, lai paslēptos no sa�niknotās sievas, iebēga kaktā. Bet grāfiene neredzēdama satvēra kādu sulaini un, noturēdama to par grāfu, kliedza un lamājās. Sis, nabadziņ�, gan taisnojās, bet grāfiene, savā uztraukumā kliegdama, nemaz nedzirdēja viņa vārdus un pliķēja un skrāpēja nabaga su�laini. Beidzot sulainis, līdz asinīm saplēsts, zaudēja pacietību un, gribēdams atsvabināties, nosvieda grāfieni uz grīdsegas. Dusmu kliedzieni vairs negribēja beigties.
Te gadījās, ka grāfiene dabūja ūdens karafi un izmazgāja acis. Nu viņa no jauna meklēja grāfu, bet �is vis negaidīja, iebēga savā darbistabā un ieslēdzās.
�odien visi velni no elles paspruku�i, � Flemings, dro�ībā ticis, murmināja, � nu, bet Lips Tulians no Drēzdenes neizbēgs, viņ� man samaksās ar savu galvu.
Tā ministrs domāja, bet pats tam lāga neticēja, pazīdams Lipa Tuliana izveicību. Par gulē�anu, zināms, nebija ko domāt. Grāfiene plosījās dusmās, kamēr pārgāja raudā�anā un gaudo�anā, ar ko �ādos gadījumos vienmēr beidzās �scēna�.
Lēni aiztecēja nakts. Agrā rītā ministram pieteicās ser�ants no karaļa pilssardzes un nodeva pergamentu, izstāstīdams notikumu sargmājā.
Arī to Lips Tulians uzdro�inās, � ministrs iesaucas, � jā � kas lai viņu saķer? � viņ� iet karaļa pilī � dzīvo kopā ar kareiv�jiem � hm ..
Atlaidis ser�antu un sadedzinājis pergamentu, ministrs iesāka stagāt pa istabām no viena gala uz otru.
Tā tas tālāk neiet, � viņ� runāja, � tai lietai jādara gals, jo Lips Tulians vēl var ari grāfieni Kozelu aizvest no Stolpenes. Jau tādēļ vien, lai mani kaitinātu. Tas man jāizmanto. Pag, tā būs vēl labāk.
Viņ� pavēlēja iejūgt un pasūtija jātniekus kā sargus-pavadoņus. Ministrs baidījās, ka Lips Tulians tam neuzbrūk uz ielas. Anasta�siju iedomājot, viņ� sakoda zobus, jo tā viņam bija katrā ziņā nepie�cie�ama persona, bet mironim dzīvību iedvest � to jau nevar. Va�renais vīrs aizbrauca uz Donāta torni, kur viņu sagaidīja cietuma uzraugs.
Vai te arī nav manītas �aubīgas personas? � ministrs pus- bailīgi jautāja.
Nē, ekselence, � uzraugs atbildēja, � �aubīgas personas te nedrīkst rādīties.
To jūs sakāt savā nezinā�anā, � ministrs teica, � es jums apgalvoju, ka Lips Tulians vēl trakākas lietas dabū gatavas. Viņ� bijis arī karaļa pils sardzē � tam nekur nav bailes.
Cietuma uzraugs satrūkās.
Tas ir pavisam bīstams cilvēks, ekselence, � viņ� teica, � bet te viņ� tomēr neuzdro�ināsies nākt, tad viņ� tūliņ ir pazudis.
Flemings klusēja. Viņ� gaidīja, kamēr ar uzraugu iegāja istabā un nopūzdamies atlaidās krēslā.
Lips Tulians tomēr jādabū ciet, � ministrs sacīja, � ja ar varu tas nav iespējams, tad jārauga to izdarīt ar viltu.
Viņ� apprasījās uzraugam par Bretbaueru, vai tas pēc spīdzinā��anas un da�ādu spaidu līdzekļu pielieto�anas nekā nav izteicis. Uzraugs paskaidroja, ka no tā cilvēka neviens vārds neesot izspie��ams. Viņa locekļi esot sakropļoti, mugura esot varavīksnes krāsās pārvērtusies, bet viņ� nenieka neteicot.
Ar to nebūs panākumu, � ministrs sacīja, � bet jāiesāk pa�visam citādi. Bretbaueru no pagraba jāievieto pirmā stāva cietumos un pie citiem cietumniekiem, tad viņ� mēģinās sazināties ar Lipu Tulianu. Jāiegroza tā, ka viņam izdodas paziņot, bet tomēr arī tā, ka viņam neceļas aizdomas, � tad nav �aubu, ka Lips Tulians nāks viņu atsvabināt un ieskries mūsu tīklā. Ja Lipu Tulianu sagūstām, tad arī viņa banda izputēs.
Cietuma uzraugs apņēmās visu izdarīt pēc Fleminga sīki izstrā�dātā plāna. Flemings uz �o viltību lika lielas cerības un izgāja no cietuma, rokas berzēdams.
�oreiz izdosies, � viņ� �ukstēja, � daudzreiz gan nav izde�vies, bet �oreiz Lips Tulians dro�i vien ieskries slazdā.
�igāniem bija laime, ka garais Zamuels tos nevarēja atrast. Viņu spiegi bija uzmanīgi, un tā tie zināja izvairīties no sastap��anās. Viņi zināja, ka tiek meklēti, un, kamēr Zamuels pārmeklēja visu rietumu apgabalu, viņi uzturējās austrumu pusē, un, kad Za�muels devās austrumu virzienā, viņi pa nakti aiz�mauca meklētājiem garām uz pārmeklēto pusi. Zamuels par to nekā nezināja. Tamdēļ viņ� domāja, ka ātrāk nav vērts kustēt, kamēr nav uzzināts, kur �igāni atrodas.
Vairāki vīri izgāja meklēt, bet citi palika nometnē. Arī Zamuels, par zemnieku pārģērbies, izgāja uz lielceļa, kur ciema viesnīcā tas gribēja ko nebūt dzirdēt par �igāniem.
Ciems bija izgreznots kā uz svētkiem, arī viesnīcas aug�telpas tika spodrinātas. Viņ� iegāja viesnīcā, bet te nebija neviena cilvēka, tie visi strādāja pa aug�ējām telpām. Pēc laba brī�a ieradās kāda meita, kurai Zamuels pasūtīja degvīnu, alu un �ķiņķi ar maizi. Pa�sūtīto drīz vien atnesa, un Zamuels uzaicināja meitu kopā ar viņu iedzert alu, gribēdams viņu ievilkt sarunā. Viesnīcas meita paklau�sīja uzaicinājumam, iedzēra alu un apsēdās Zamuelam blakus. Pēdē�jam tas bija ļoti pa prātam, jo nu varēja sarunāties un daudz ko uzzināt.
Iesākās sarunas. Vispirms meita apjautājās Zamuelam par viņa ceļojuma mērķi, ko Zamuels labi iztēloja. Tad Zamuels teica, ka �is baidoties no �igāniem, un meita atteica, ka �ie te jau pāris gadu neesot redzēti. Tagad Zamuels zināja diezgan. �igānus te nevarēja meklēt. Iedzēra atkal alu, un Zamuels apjautājās, kādēļ tā visu tik lieliski uzpo�ot, jo nekādi svētki tagad neesot gaidāmi. Meita pa�skaidroja, ka te ceļodams iebrauk�ot pārnak�ņot kāds reti augsts kungs. Tas esot kādreizējais Prāgas pārvaldnieks grāfs Martinics. �orīt kāds jātnieks to esot paziņojis.
Zamuelam ie�āvās prātā jaunas domas. Kā būtu, ja viņ� sagūs�tītu grāfu Martinicu? Lips Tulians aizmirstu visu �igānu bēg�anu. Domāts un darīts. Zamuels atvainojās meitai, kura gribēja, lai tas te paliek pa nakti, iedāvināja viņai dālderi un steig�us atgriezās pie saviem biedriem, kas viņu gaidīja.
Saule jau taisījās rietēt, kad Zamuels sasniedza savus biedrus. Viņ� tiem ātri pastāstīja jauno vēsti. Tie uzgavilēja un nu gudroja, kur un kādā laikā būtu visizdevīgāk uzbrukt. Beidzot vienojās, ka uzbrukums jāizdara otrā rītā, kur lielceļ� iet caur me�iem. Ka grā�fam būs pavadoņi, par to nebija ko �aubīties, bet par to tie daudz galvu nelauzīja.
Vakars jau bija pienācis, kad viņi sasniedza lielceļu. Visapkārt bija drūmie me�i. Viņi uzmeklēja vietu, kur pie ceļa bija kāda pa�kalne, aiz kuras bija laba paslēp�anās.
Bet ja nu pavadoņu būs daudz? � Ekolds ba�īgi iebilda.
Tad būs jācīnās, � Zamuels atbildēja.
Glu�i pareizi, bet ja nu viņu ir ļoti daudz?
Nav jau pirmā reize, kad mēs uzbrūkam, � Zamuels iesmē�jās. � Un iedomājies tikai, Ekold, virsnieks būs ārkārtīgi priecīgs, kad ieraudzīs savu nāvīgāko ienaidnieku sagūstītu. Viņ� mūs ar uz�slavām apbērs.
Ekolds vairs necēla nekādas ierunas. Un, kad iestājās nakts, viss apgabals bija kluss kā izmiris. Bet tas tikai tā likās, jo aiz pakalnes Zamuels ar saviem biedriem glūnēja uz ienīsto grāfu.
Egeras garnizons, kas bija pavairojies, pateicoties pienācējiem, tagad bija apmeties pla�ajos Bohēmijas me�os. Pats komandants komandēja pulku ar lielu uzmanību, kas liecināja, cik ļoti tie bai�dījās no bīstamo laupītāju veiklības. Pēc Vandas izteicieniem, lielā�kā dala laupītāju no Geijersburgas bija aizgāju�i, tamdēļ varēja cerēt izkaisīto bandu ļoti viegli pieveikt. Tas bija vienkār�s, bet ļoti rūpīgi apdomāts plāns: piepe�i naktī uzbrukt, visus laupītājus, kas nepadodas, nogalināt un pēc tam gaidīt, kamēr pārnāk citi. Tos atkal pieveiks, un tā cerēja īsā laikā iznīcināt visu �melno gvardi�. Pie tam pats Lips Tulians atradās Saksijā, un laupītāji bija bez vadoņa.
Iesākts tika ar lielu uzmanību. Vismazākais troksnis bija aiz�liegts, kareivji nedrīkstēja pat skaļi sarunāties, dziedāt jau nu ne�pavisam, un, kad apmetās uz nakti, izrīkoja trīskārtēju sardzi. Arī dienā, uz priek�u ejot, priek�galā un abās pusēs jāja patruļas, lai laupītāji negaidītā kārtā neuzbruktu karaspēkam. Un tā viņi pama�zām tuvojās bīstamā laupītāja slēptuvei.
Vēl viens gar� gājiens, un tad būs sasniegta Geijersburga, tad redzēs, vai laupītāji vēl spēs pastāvēt, vai austrie�u bajonetes iz�nīcinās bīstamo �melno gvardi�.
Tagad apmetās beidzamo reizi. Viss bija ierīkots uz vieglāko, pat virsniekiem nebija teltis ņemtas līdzi. Tādēļ no lapām savija būdiņas gulē�anai, laiks arī bija jauks, un kareivji gulēja zem kokiem zem klajas debess. �ādās būdiņās atradās arī Betgers, Vanda un Ki�lians. Betgers ļoti daudz runāja ar Vandu, izlietodams katru izde- vlbu, viņ� daudz ko no viņas iztaujāja. Kilians vairāk atdevās savām domām � un arī �ovakar ievilkās savā būdiņā.
Bija jauks vakars. Gaiss bija sauss un silts, spīdīgi kukainī�i lidoja pa me�u, un mēness stari laistījās caur augsto egļu zariem. Kilians atlaidās būdas priek�ā, galvu atspiedis uz labās rokas. Kas notiks rītu � vai viņ� savu Lidu � savu mīļo audzēkni atradīs? Viņa domas tika pārtrauktas.
Es tak nemaldos, � kāda rupja balss sacīja, � viņ� patiesi ir Kilians no Kenigsteinas.
Kilians ātri pacēla galvu. Viņa priek�ā stāvēja kāds austrie�u kareivis un sniedza viņam roku.
Vai jūs, Kilian, manis vairs nepazīstat?
Nē.
Nu, zināms, es esmu citādi ģērbies. Kādreiz man bija sak�u uniforma, bet man vajadzēja no dienesta Kenigsteinā aiziet, jo es biju sardzē, kad Lips Tulians neizprotamā kārtā atsvabināja meite�nes. Pēc tam es atnācu pie austrie�iem.
Tagad arī Kilians pazina �o vīrieti, ar kuru daudzreiz bija runā�jis. Kareivis atsēdās Kilianam blakus.
Tā ir glu�i savāda lieta, � viņ� teica, � aizvakar es piebied�rojos �ai nodaļai, kad no Komotavas pieprasīja palīgus. Bet tikai �odien es jūs ieraudzīju.
Kilians piebalsoja.
Bet jūs nebijāt viens, � kareivis turpināja, � es redzēju arī zelta meistaru, kur� Kenigsteinā sēdēja cietumā. To cilvēku sauca Betgeru, un tas ar savu trok�ņo�anu mums naktīs nedeva mieru.
Kilians palocīja galvu.
Bet, vecais, kādēļ jūs te esat? � kareivis ziņkāri jautāja.
Es meklēju savu Lidu.
Pie laupītājiem?
Tā ir.
Un zelta taisītājs?
Ak, tas ir gau�ām labs kungs, � Kilians atbildēja. � Viņ� ļoti interesējas par manu meitu un viņas draudzeni. Es domāju, viņ� grib gādāt par Elzbetes jaunkundzi, jo viņ� daudzreiz par to runā.
Kareivis pakratīja galvu.
� Nu, neņemiet ļaunā, Kilian, bet es tā vis nedomāju. Zelta tai�sītājs nav atklāts cilvēks. Viņam ir ļauni nodomi, es saku, lai mani vai gabalos sacērt.
Kādas neprātības jūs runājat?
Aha, jūs skai�aties � vecais, izrunāsimies mierīgā garā, trok�snis jau arī stingri aizliegts.
To es zinu, jo �is apgabals nav dro�s.
Kareivis piesēdās cie�i pie Kiliana.
Kilian, � viņ� iesāka apslāpētā balsī, � es jums gribu visu izstāstīt, ko zinu. Jūs to nezināt, jo citādi jūs zelta taisītaju nesauk�tu par mīļu, labu kungu.
Aha!
Mierā ta�u � ļaujiet man izrunāt, jūs jau nezināt, kas toreiz notika, kā es atminos, jūs bijāt ieslodzīti, ka neesat dienestu uzrau- dzīju�i.
Tā bija gan.
Labi, tad klausieties. Tai naktī, kad abas meitenes tik brīni��ķīgā kārtā aizveda, es biju sardzē. Mums bija uzdots visu ļoti uz- manit, un abas meitenes atradās aug�ā. Turku tornī, kamēr zelta taisītāja cietums bija apak�ā. Bet tas tik viņam bija par dzīvokli, un pesteļo�anas laboratorija atradās zālē, blakus meiteņu cietumam.
Hm, � Kilians norūca, � un kas bija tālāk?
Klausieties vien. Tai naktī izcēlās briesmīgs troksnis, mēs ieskrējām cietumos, jo domājām, ka ielauzies Lips Tulians.
Un kas bija noticis?
Kareivis apslapēja balsi un runāja �uksto�i.
Glu�i kas nedomājams, Kilian. Nevis Lips Tulians bija ielau�zies meiteņu cietumā, bet zelta taisītājs. Jūsu Lidas draudzene gu�lēja nesamaņā, ar zālēm iemidzināta, un Lida cīnījās ar Betgeru, neļaudama viņam aiznest draudzeni. Tas visus pārsteidza, un ģene�rālis Kijaus errojās un �ķendējās kā nelabais. Zelta taisītāja darb�nīcā jeb laboratorijā mēs atradām kaujamo galdu, pilnīgi sagatavotu priek� kau�anas, ar piesienamām siksnām un lielu kaujamo nazi, turklāt vēl atvērtu grāmatu, kur bija tāds zīmējums, kas lika no�drebēt. Es pats redzēju, tas bija �ausmīgs skats. Kaila �meita uz galda uzsieta� tika patiesi kauta, un visi mani biedri sprieda, ka Betgers ar skaisto Elzbeti būtu darījis to pa�u . . .
Kareivis dziļi nopūtās. Kilians bija mierīgi klausījies un tagad satvēra kareivja roku.
Vai tas ir patiesība? � viņ� pārsteigts jautāja.
Es varu apzvērēt!
Nav vajadzīgs, es jums ticu, jo jūs arvien esat bijis godīgs un uzticams. Patiesi, tagad man kā plīvuris nokrita no acīm. Bet�gers jau man izlikās tāds �aubīgs, viņa jautājumi arvien vairāk zīmējās uz Elzbeti, nevis Lidu.
Nu redzat, ka man ir taisnība, � kareivis teica.
Jā, jā, bet tas nav pierādāms, � Kilians atbildēja, � es jums jau iepriek� pateicos un turē�u acis vaļā.
Dariet to, Kilian.
Jā, jā, tagad es zelta meistaru uzskatī�u citādām acīm. Bet izstāstiet to lietu vēlreiz, visu patiesi.
Kareivis nelika lūgties un iesaka visu patiesi atstastīt, kamēr Kilians klausījās ar lielu uzmanību.
Pa to pa�u laiku arī Betgera būdiņā tika vestas svarīgas sarunas. Tur sēdēja zelta taisītājs un Vanda, kura kareivjiem bija par ceļvedi uz Geijersburgu. Viņa labi pārzināja visas tekas, un tas kareivju vadoņiem bija sevi�ķi izdevīgi. Vandas pakalpojums tika augsti vērtēts un, lai viņai būtu miers, tā pieturējās pie Betgera. Betgera plāns bija izstrādāts un negrozāms.
To nu jūs labi zināt, Vanda, � viņ� teica, � jums jāgādā, ka es dabūju Elzbeti, un tam jānotiek tā, ka neviens nemana. Pa uzbrukuma laiku mēs skuķi pievāksim un ņemsim līdz.
Vanda ļauni iesmējās.
Tas man grūti nenāksies.
Betgera acis uzliesmoja.
Ha, ha, ha! Tad jums sievietes nav nekas? � Vanda iesaucās, Betgeru cie�i uzlūkodama. Betgera izkaltu�ais augums Vandu maz interesēja, bet viņa gribēja ar to ievadīt tuvākas attiecības tamdēļ, ka bija dzirdējusi, ka viņ� protot taisīt zeltu. Un bagāta Vanda gribēja kļūt. Viņai ļoti patika uzdzīve. Vai Betgers viņas iekāres saprata, par to jā�aubās � viņa neuzticība tam neatļāva ne ar vienu cilvēku tuvāk ielaisties, un tas Vandu ļoti kaitināja.
Un jūs, kungs, negribat ņemt Elzbeti par mīļāko? � Vanda vēlreiz jautāja.
Nē!
Tad jūs jau esat precējies, vai arī jums sak�os ir cita mīļākā?
Arī tādas nav, � Betgers mierīgi atbildēja, kas Vandu ļoti kaitināja.
Nu, es to nesaprotu, � viņa sacīja, � jūs tak neesat vecs un pasaules priekus nenicināt?
Es pasaules priekus nicinātu? � Betgers teica. � Kas to saka? Laimes augstumos es gribu pacelties, amatus un godus sa�grābt � pēc tā vien cen�as mana sirds.
Vanda liekulīgi iesmējās.
Un skaistas sievas?
Nē, � Betgers glu�i mierīgi atbildēja, � par sievietēm es nekad neesmu jūsmojis, es labāk nodarbojos ar savām slepenām studijām.
Tas Vandu iekarsēja vēl vairāk. Viņa izmēģināja vai desmit kai�rinā�anas paņēmienus, bet visi viņas pūliņi pie Betgera palika bez iespaida.
Par velti mīlēts!
Tas ģeķis, � Vanda sabozusies murmināja, � viņ� nav pie�labināms. Nu, varbūt vēlāk paliks prātīgāks. Vitorfs man pretojās, bet �is te � ak, man jasaista viņ�, jo viņa nauda man kādreiz sa�gādās zelta dzīvi.
* * *
Kilians vēl sēdēja, ar kareivi klusi sarunādamies, un viņi bija savā starpā vienoju�ies.
Pie tā lai paliek, � Kilians teica, � mēs turēsim acis vaļā, lai notiek, kas notikdams. Un varu derēt, ka mēs abas meitenes Geijersburgā atradīsim.
Zināms, bet kā? � kareivis gaudās. � Lips Tulians viņas būs padarījis par savām mīļākām.
Nekad, � Kilians teica, � es laupītāju virsnieku pazīstu la�bāk. Es gan viņu neesmu redzējis, bet diezgan daudz par viņu dzir�dējis no Lidas un Elzbetes, kuras viņu pazīst patiesi. Viņ� tik izmi�suma dēļ kļuvis par laupītāju un esot no augstas, godīgas cilts.
Tas var būt, sak�os runāja, ka viņ� esot no mui�nieku kār�tas, � kareivis atbildēja.
Nu tādēļ.
Bet tas viņu neglābj no soda, � kareivis turpināja, � ja Lipu Tulianu sagūstīs, tad viņam jābeidzas zem bendes cirvja.
Kilians stīvi raudzījās zemē.
Pret likteni neko nevar darīt, � viņ� domīgi sacīja. � La�bāk par to nedomāsim. Kā tas vienreiz lemts, tā tam arī jābūt.
Citādi tik klusais lielceļ� caur me�u �odien izskatījās pavisam citāds.
Jau no tālienes bija redzami putekļu mākoņi, ko sacēla ceļotāju pulks, kas acīmredzot pavadīja kādu augstu personu.
Varēja dzirdēt pakavu dimdoņu un iero�u �vadzoņu, un pavadoņu vidū bija redzama grezna ceļotāju kariete.
Karietes logi bija ciet, lai putekļi netiktu iek�ā, smagi ripoja lielā kariete, jātnieku un kājnieku pavadīta, un tuvojās pakalnam, aiz kura glūnēja laupītāji.
Daļa pavadoņu jāja pa priek�u, citi iepakaļ, visi savā starpā jautri tērzēdami. Piepe�i tos ielenca apbruņoti laupītāji.
Pavadoņi pārsteigti dzirdēja, ka uzbrukusi Lipa Tuliana banda. Tie savas dzīvības dēļ muka, kā kurais varēdams. Tikai divi jātnieki mēģināja pretoties, bet tie drīz vien tika pārspēti un nogalināti. Tālāk nekāda preto�anās vairs nenotika.
Laupītāji apturēja karieti un nogalināja ku�ieri. Tad atrāva ka�rietes durvis. Iek�ā sēdētājs kungs bija paģībis.
Laupītāji grāfu Martinicu personīgi nepazina, bet nebūt ne�au�bījās, ka karietē sēdētājs ir grāfs � Lipa Tuliana ienaidnieks.
Tādēļ tie skaļi uzgavilēja par laimīgo ķērienu un bija ļoti prie�cīgi. Ilgi meklētais virsnieka ienaidnieks nu bija sagūstīts.
Zamuels pavēlēja bez kavē�anās doties atpakaļ me�ā uz agrāko nometnes vietu, kur tie atradīsies dro�ībā.
Sacīts � darīts.
Pats Zamuels ar Ekoldu iesēdās karietē, kāds laupītājs par ku��ieri, un nedaudz minūtēs kariete no ceļa pazuda me�a ēnā.
Pa me�u braucot, Ekolds atrada karietē pārtiku: cepe�us, �ķiņķus, arī vīnu un iesāka mieloties. Abiem biedriem ārpusē izsniedza pāris �ķiņķu un da�as pudeles vīna. Ekolds ēda ar varenu apetīti un iedzēra vīnu, bet Zamuelam prāts nenesās uz ē�anu.
Pa to laiku paģību�ais solīja izpirk�anas naudu un lūdzās.
Par velti jūs lūdzat, � Ekolds atbildēja. � Jūs zināt, kas jums ar Lipu Tulianu par rēķiniem � nekādas �ēlastības nebūs.
Gūsteknis tikai nesaprotami murk�ķēja.
Tā tika braukts pār saknēm un urgām, kamēr sasniedza nometni.
Neko �aubīgu nemanīja. Laupītāji ierīkojās nometnē un uzcēla būdiņas no lapām. Lielo karieti iebrauca nometnes vidū un pieku�su�os zirgus palaida zālē ganīties.
Gūstekni piesēja pie koka, un tas vairāk nerunāja ne par ko citu, kā tikai izpirk�anas naudu, bet laupītāji viņu izsmēja un biedēja ar da�ādām runām.
Domājiet labāk par savu nāvi, nevis par izpirk�anos, � Ekolds teica.
Gūsteknis nokāra, galvu un atkal iekrita nemaņā, bet rupjie ban- dīti par viņu smējās.
�igāni gavilēja, ka viņi izbēgu�i no laupītāju vajā�anas, domā�dami, ka laupītāji jau aizgāju�i atpakaļ uz Geijersburgu.
Bet arī viņu starpā valdīja liela nevienprātība, jo Zārbergs stip�rāko �igānu daļu bija dabūjis savā pusē.
�igānu virsaitis vai plīsa aiz dusmām par Zārberga rīko�anos, bet tā kā viņ� nevarēja galīgi atsacīties no Lidas, tad Fatima viņam nepalīdzēja rīkoties pret Zārbergu, zinādama, ka Zārbergs ļoti tīko pēc Lidas.
Bet Lida vēl gulēja slima, viņas atveseļo�anās ļoti lēni virzījās uz priek�u.
Tāda nesaskaņa valdīja Kremo nometnē, kad kādā dienā pie viņiem ieradās jauns �igāns no Moldavas. Sis teicās ilgu laiku pie zemniekiem slims gulējis un tā at�ķīries no sava pulka. Tas gri�bēja palikt pie viņiem, kamēr sastaps savu cilti.
�igāni tautieti ļoti labprāt uzņēma savā pulkā, jo viņ� ļoti daudz zināja stāstīt par Moldavas apkārtni un to, kā citā pusē iet.
Sevi�ķi Zārbergam tas bija ļoti svarīgi, jo viņam bija padomā aizbēgt ar Lidu un Bertu atstāt. Viņ� nevarēja ne iedomāties daiļo mui�nieci vaļā laist un nepacietīgi gaidīja viņas izveseļo�anos, lai varētu doties uz citu pusi.
Tādēļ viņ� nodomāja sve�o �igānu izmantot savā labā un lūkoja ar to iedraudzēties.
Vai jūs to apvidu tālu pazīstat? � Zārbergs �igānam jautāja.
Jā, kungs, daudz esmu redzējis un pazīstu visņ Moldāvu un apkaimi, � �igāns atbildēja.
Vai tur arī būtu ko laupīt? Jūs zināt, ka es esmu �ī pulka vadonis, un mēs gribētu tikt pie lielāka laupījuma.
Es zinu, kur milzīgi daudz naudas būtu ko laupīt, bet tur ar lielu pūli nav jāiet, pietiek ar diviem dū�īgiem vīriem. Un tur ir neizmērojamas bagātības.
Kas tur ir? Pastāsti! � Zārbergs iesaucās.
Es to negribu izpļāpāt, man pa�am arī gribas dabūt kādu daļu, � �igāns teica.
Pats par sevi saprotams, � Zārbergs atbildēja, � mēs jau divi vien varētu aiziet, paņemt naudu un sadalīt. Vai tas nebūtu iespējams?
Nekas nav vieglāk kā tas, � �igāns atbildēja.
Un kur tas ir?
Freidenbergas pilī, � �igāns teica.
Freidenbergas pils tak ir nodedzināta, � Zārbergs atbildēja.
Ak nē, es nedomāju to Freidenbergu sak�u daļā, bet skaisto pili Moldavas ielejā.
Tā, tā, to es vis nezinu, � Zārbergs atbildēja.
Bet es zinu un zinu arī to vietu, kur nauda tiek glabāta, to var dabūt, tur katrā ziņā jāiet diviem.
Kam tā pils pieder? � Zārbergs jautāja.
Komtesei Libu�ei fon Freidenbergai, � �igāns mierīgi atbil�dēja.
Vai jūs esat komtesi redzējis un vai viņa ir skaista? � Zār�bergs jautāja tālāk.
Redzēju � viņa ir ļoti skaista, viņai ir arī precinieki, bet viņa neiet ne pie viena.
Bet vai jus par �o lietu kadam jau esat stāstījis? � Zārbergs jautāja.
Līdz �im nevienam, jo es vel savus tautie�us nebiju saticis, � �igāns atbildēja.
Tas labi, tad nevienam arī vairs nestāstiet. Mēs abi iesim uz Freidenbergu, lai paliek tā. Dabūsim � dalīsimies. Vai esi ar mieru?
�igāns priecīgs sniedza Zārbergam roku, kur� priecājās par jau�no vēsti.
Es bū�u kluss kā kaps un ar dalī�anos esmu mierā � uz pusēm, � �igāns teica.
Nu tad rīt iesim, es skatī�os, kas būs darāms. Vēl kas � vai pilī ir daudz sargu?
Tikpat kā nemaz, izņemot vienu sargu.
Tas labi, tad mēs ieiesim pa�ā pilī, � Zārbergs teica.
Un tas būs ļoti viegli.
Zārbergs pavīpsnāja un domās jau kala lielus plānus. Pār visām
lietām viņ� vēlreiz domāja aizvest skaisto komtesi Libu�i.
* * *
Pa to laiku Kremo strīdējās ar savu Fatimu, kura pieprasīja, lai Kremo galīgi atsakās no domām kādreiz tuvoties Lidai un lai vislabāk Lidu pavisam aizsūta no nometnes projām.
Kremo aizbildinājās, ka �is tur neko nevarot darīt, jo Lida at�rodoties Zārberga apsardzībā.
Fatima ar to vis neapmierinājās un izteicās, ka viņa tad labāk pabalstot Zārbergu nekā viņu, jo, kamēr Zārbergam pie �igāniem bū�ot tāda vara, tikmēr Kremo uz Lidu nevarot domāt.
Tiem strīdoties, Zārbergs gāja garām un piegāja pie �igānu pūļa.
Vai spiegi ir jau sagatavoju�ies? � Zārbergs jautāja.
Jā, ir jau gatavi, � tie atbildēja.
Tad lai viņi iet, � Zārbergs teica, � bet liela steiga nav va�jadzīga, jo. es pats arī gribu iet uz izlūko�anu un var būt, ka vai�rākas dienas palik�u projām.
�igāni par to nebrīnījās, domādami, ka Zārbergam zināma kāda izdevīga vieta, kura vispirms jāizlūko, kā tai piekļūt.
Izteicis vēl da�us rīkojumus, Zārbergs aizgāja apraudzīt Bertu un Lidu. Lida vēl slimoja.
Bet �odien Zārbergs bija glu�i pārvērties. Pret Bertu viņ� līdz �im bija nelaipns, bet tagad, mīļi jo mīļi apsveicinājies, apjautājās, kā viņai klājoties.
Berta aiz brīnumiem nezināja, ko domāt, un neticīgi uzlūkoja viņu, bet Zārbergs paskaidroja, ka �im pie �igāniem esot galīgi apnicis. Tādē] lai Berta Lidu, tiklīdz Lida varot iet, aizvedot uz Geifensteinu un arī atlīdzības algu lai saņemot. �is esot apdomājies un Bertu mū�am paturē�ot par sievu, bet par Lidu tālāk vairs ne�gribot ne zināt.
Tad viņ� Bertai pastāstīja, ka viņam �oreiz jāiet labi tālu kopā ar kādu �igānu � iegūt lielu laupījumu. Kā laupījumu dabū�ot, tā viņ� �igānu nositī�ot. Laupījumu tad noglabā�ot dro�ā vietā. Tad pārģērb�oties par ceļotāju un pilsētā paziņo�ot, ka tie laupītāji �igāni apmetu�ies me�ā, kas nolaupīju�i viņa sievu Bertu.
� Kad �igānus saņems, mēs būsim brīvi un varēsim iet, kur gribam.
Bet Zārbergs ij nedomāja vienoties ar Bertu, viņ� vispirms gri�bēja nolaupīt Libu�i un aizvest kādā slēptuvē.
Tad viņ� vēlāk domāja aizvest Lidu un, kad pats būs dro�ībā, slepeni atstāt Bertu. Tas bija jādara, jo Berta ar labu ne�ķirsies.
Zārbergs ātros soļos aizgāja pie sava jaunā drauga � sve�ā �igāna.
Grāfienes Kozelas bēg�anas mēģinājums sacēla lielas pārrunas.
Visur runāja par notikumu, kas nelaimīgajam virsniekam maksā�ja dzīvību.
Saprotams, ka ģenerālis fon Vēlens visu sīki jo sīki paziņoja uz Drēzdeni, un grāfs Flemings saņēma �os paziņojumus, tādēļ ka Augusts Stiprais neko vairs nedrīkstēja dzirdēt par savu mīļāko.
Grāfiene jau tagad bija dzīvs mironis, izsvītrota no dzīvajo ap�rindām, tas bija grāfa Fleminga lēmums, tā bija viņa atriebība.
Viņ� bija sagatavojis piemiņas rakstu par grāfieni un noglabājis slepenajā valsts arhīvā. Tajā bija uzskaitīts daudz tādu lietu, kas lika domāt, ka Hilda nekad vairs neatdabūs brīvību.
Viņas liktenis � mū�a cietums, tāds bija Fleminga lēmums, un Augusts Stiprais padevās sava ministra prātam.
Ģenerālis fon Vēlens gaidīja spriedumu no Drēzdenes un arī saņēma to.
Tas bija īss:
�Turpmāk grāfiene jāapsargā stingrāk nekā līdz �im, un, ja iz�rādās, ka noliktavu mājā nav dro�i, tad viņas ekselence jāieslēdz cietok�ņa tornī.�
Tā skanēja ministra pavēle.
Likās, ka nu cietumnieci sagaida ļoti smags sods � ieslodzī�ana briesmīgajos pagrabos.
Un tas tie�ām tā ari būtu, ja Hilda nebūtu tik skaista, to Fle�mings vis nebija aizmirsis. Ministru neatstāja cerība reiz viņu iegūt.
Un līdz ar spriedumu ģenerālis Vēlens saņēma privātu vēstuli no ministra.
Tajā Flemings uzdeva Hildu pārvietot uz torni, bet tur viņai ierīkot tādas pa�as ērtības kā noliktavu mājā.
Ģenerālis visu izpildīja pēc priek�raksta, kaut arī nekādu līdz�cietību pret cietumnieci nejuta.
Jo Hildai ta�u nav sirds, viņas upura liktenis tai neizraisīja nevienu asaru.
Hilda savu likteni vēl nezināja, bet domāja, ka viņu ieslodzīs torņa pagrabos, un tas viņai lika baiļoties.
Tā pagāja divas dienas.
Tad noliktavu mājā ieradās kareivji un pēc virsnieku rīkojuma sāka nest laukā mēbeles, drēbes un visas grāfienes dzīvokļa lietas.
Hilda pārbijās.
Es protestēju! � viņa iesaucās, krēslā atkrizdama.
Komandanta pavēle, � apak�virsnieks nopietni atbildēja.
Mans ienaidnieks ministrs grib mani briesmīgi mocīt � pa�grabā ieslodzīt � ai, tas ir briesmīgāk nekā mirt!
Hilda sāka raudāt un vaimanāt, un beidzot paģība.
Tas tika paziņots ģenerālim. Un ģenerālis fon Vēlens steidzās pie Hildas.
Viņ� gan bija uz Hildu nikns tā pa�a nelaimīgā virsnieka dēļ, bet Hilda ta�u bija sieviete � bez palīga, to ģenerālis ņēma vērā.
Ekselence, � viņ� uzrunāja Hildu, � no Drēzdenes ir pienā�kusi pavēle jūsu mitekli no �īs dienas pārcelt uz Jāņa torni.
Hilda raudāja un vaimanāja vēl stiprāk domādama, ka viņu ie�slodzīs Jaņa torņa pagrabā.
Jums nav nekāda iemesla vaimanāt, � ģenerālis sacīja, � torņa aug�ējās telpas ir gai�as, un tur iespīd saule � pie Jāņa torņa ir dārziņ�, kuru jūs varēsit apmeklēt, un visas ērtības, kādas jums te bija, būs arī turpmāk.
Raudā�ana uzreiz apklusa, un Hilda jautāja, kā paliks ar viņas apkalpotājiem.
Pārvieto�ana viņai tomēr darīja raizes, jo Jāņa tornis bija visai nepieejama vieta.
Bet Hilda pazina Lipu Tulianu.
Ja viņ� gribētu atbrīvot Hildu, tad varētu to aizvest ari no �e�jienes.
Un tagad viņai atkal bija cerība.
Viņa skatījās pa logu tālajā apkaimē.
Bet kur kavējas Lips Tulians? Vai tie�ām viņai �ajos cietok�ņa mūros jāiznīkst?
* * *
Vēsts par grāfienes neizdevu�os bēg�anas mēģinājumu tika pa�ziņota arī Stolpenes birģermeistaram, un Kaspars, kur� savam kun�gam visādi mācēja pielīst, visu jo smalki dabūja zināt.
Hilda vēl arvien ņēma grāmatas no birģermeistara bibliotēkas, un slepenā sarakstī�anās ar Kasparu turpinājās.
Birģermeistars bija aizbraucis uz Drēzdeni, tādēļ Kasparam bija vaļas pastaigāties.
Staigādams viņ� aizgāja līdz cietoksnim un apsēdās krūmos uz sola iepretim Jāņa tornim.
Piepe�i krūmos nobrik�ķēja, un Kaspars uztrūkās no sēdekļa.
Paliec sēdot, � pazīstama balss sauca, � apsēdies, man ar tevi jārunā.
Sulainis, ne vārda neteicis, paklausīja, jo pavēlētājs bija Lips Tulians � grāfienes' glābējs.
Vai tu vēl vari sazināties ar savu kundzi? � Lips Tulians jautāja.
Jā, jā, to es varu, � Kaspars atbildēja, � ar bibliotēkas grāmatām � slepeno rakstu.
Tas ir labi, � Lips Tulians atbildēja, � ar to man pietiek.
Kasparam sirds aiz prieka sāka lēkāt � nu būs pienākusi atbrī�vo�anas stunda.
Raksti savai kundzei, � Lips Tulians turpināja, � raksti vi�ņai, ka esmu ieradies viņu atbrīvot. Tai naktī, kad būs jauns mēness un laiks būs tum�s, tad lai grāfiene mani gaida. Es ieie�u pie vi�ņas � pat dziļākajā pagrabā. Es pats Hildu gan nekad nebūtu at�brīvojis, bet kāds virszemes eņģelis mani lūdza un, ko tas prasa, to es-daru� Tagad saki man, kur atrodas grāfiene.
Tur, Jāņa tornī, � Kaspars teica, ar roku rādīdams.
Labi, � Lips Tulians atbildēja. � Raksti savai kundzei, lai viņa mani gaida pirmā mēness naktī. Tas ir, pēc trim dienām. Un nu klausies, kas tev jādara, jo man vajag, lai tu grāfieni, cik drīz vien iespējams, aizved dro�ībā. Tev vajag pasūtīt ratus, vai tev nauda ir?
Naudas man ir vairāk nekā pietiekami, mana kundze jau pirms apcietinā�anas man iedeva lielāku summu.
Tas ir labi, citādi es tev būtu devis naudu. Bet nu � vaja�dzīgi rati un uzticams ku�ieris. Vai tu vari tos abus sagādāt?
Tie jau man ir sagādāti, � Kaspars atbildēja.Ku�ierim jāgaida ielejā pie mazā tiltiņa, kamēr es atvedī�u grāfieni. Tur jāpaslēpj rati, lai neviens neredz.Kaspars solījās visu izpildīt.Un ku�ierim vajag uzmanīties, � Lips Tulians turpināja. �
No sākuma jābrauc uz Slēzijas pusi, it kā uz Prūsiju bēgot, bet tad jāiegrie�as uz Bohēmijas pusi. Tikai tur grāfiene būs dro�ībā.
Glu�i pareizi, � Kaspars atbildēja, � ja ekselence klausītu manam un Emmas padomam, tad viņa tagad austrie�os būtu dro��ībā. Austrie�i viņu vis neizdotu.
Tā nav mana darī�ana, � Lips Tulians teica, � es tikai izpildu kāda eņģeļa vēlē�anos, ja atbrīvoju grāfieni. Man pa�am ar viņu nav nekāda darī�ana.
Kasparam tas bija pa prātam, jo viņam ne visai patika, ka Lips Tulians izlīgst ar Hildu.
Devis vēl da�as pamācības, Lips Tulians aizgāja.
Kaspars gribēja pats būt par ku�ieri un rēķinājās ar izglābtās Hildas pateicību. Viņ� domāja par �o pakalpojumu iegūt� Hildu pa�u.
� Zaudējums izmāca!
So veco pamācību ļaudis bie�i aizmirst, bet Egeras komandants, kur� veda kareivjus uz Geijersburgu, �o mācību labi iegaumēja.
Patiesi, zaudējums izmāca.
Ne vienreiz vien jau kareivju pulki bija izsūtīti pretim Lipam Tulianam un pārnāku�i � asiņainām galvām, laupītāju sakauti. Katru reizi bija vainīgs neapdomāts uzbrukums, un komandants bija diezgan gudrs, lai �oreiz rīkotos citādi.
Kareivju viņam bija papilnam, tādēļ tas nolēma iepriek� aplenkt Geijersburgu, lai neviens nevarētu izbēgt un nebūtu jākaujas me�ā.
Turklāt viņam liels atbalsts bija tas, ka Vanda labi pārzināja �o apvidu. Drīz vien pils bija ielenkta.
Bija arī pēdējais laiks, jo laupītāji jau bija pamanīju�i ienaid�niekus.
Vandai bija taisnība. Lielākā daļa laupītāju ar Zamuelu neat�radās Geijersburgā, ko apstiprināja arī kāds jauns laupītājs, ko sagūstītu atveda pie komandanta.
Geijersburgā atradās tikai �etrdesmit vīru, kuriem bija jāaiz�stāvas pret vairāk nekā divdesmit rei�u lielāku pulku.
Bet �ī pulciņa pavēlnieks bija Vitorfs. Lipa Tuliana uzticamais Vitorfs vadīja aizstāvē�anos. No zemākiem vadoņiem neviens ne�bija pie viņa, jo Ekolds atradās pie garā Zamuela, Siklers pie Lipa Tuliana un Bretbauers bija Drēzdenē cietumā.
Vitorfam bija jārīkojas vienam, un viņ� apņēmās aizstāvēties, kamēr vien būs iespējams.
Visas mantas un lielākas naudas summas paglabāja dro�ā vietā, un Vitorfs ar savu mazo pulciņu cerēja paklusām izmukt no pils pa augstumiem uz ziemeļu pusi.
Bet viņ� saņēma ziņu, kas viņu izbiedēja.
Kāds ievainots laupītājs ziņoja, ka arī kalnājs uz ziemeļiem esot kareivju ielenkts.
Tā ir nodevība, � Vitorfs iesaucās, � kareivji nekad kalnus nesasniegtu bez vedēja.
Laupītāji brīnījās. Ka atradies kāds nodevējs, to visi saprata, bet, kur� tas varētu būt, to nevarēja ne uzminēt, ne iedomāties.
Tā ir Vanda! � Vitorfs iesaucās, atcerēdamies to dienu, kad bohētniete viņu gribēja pavest, bet pati pēc tam pazuda.
Stāvoklis bija nopietns.
Ceļ� uz me�u bija slēgts. Vitorfa seja kļuva pavisam drūma. Par sevi viņ� neraizējās, bet par Elzbeti.
Viņ� mierīgā garā izdalīja pavēles. Aizstāvē�anās būtu iespē�jama, bet, ja ar lielgabaliem izgā� mūrus, tad�-
Vitorfs apstaigāja visas aizstāvē�anās vietas un tad stingros soļos aizgāja uz Elzbetes dzīvokli. Viņam pārskrēja �ermuļi, savu dārgo Elzbeti ieraugot, kuru tas turēja kā svētumu.
Tie mēmi skatījās viens otrā.
Vesela sāpju pasaule atspoguļojās �ajos skatienos, bet� ak, tie nespēja izteikt, ko sajuta sirdis.
Elzbete pirmā saņēmās.
Kas noticis? � viņa lēni jautāja.
Nodevība, � Vitorfs atbildēja, � karaspēks mūs ielencis tā, ka neviens no �ejienes vairs netiek projāņi.
Kas nu būs? � viņa sacīja. � Asinis atkal plūdīs straumēm.
Mēs nedrīkstam cerēt ne uz kādu �ēlastību, � Vitorfs atbil�dēja. � Mēs esam Lipa Tuliana ļaudis, mēs aizstāvēsimies līdz pēdējam elpas vilcienam. Bet jūs, Elzbet, jums jātiek projām, jūs nepiederat pie laupītājiem un savā ziņā esat gūstekne. Jums jāiet pie kareivjiem, viņu vadonis dro�i vien ir mui�nieks, kas jums dos uzticamus pavadoņus. Un es gādā�u par to, lai jūs Egerā vai Komo- tavā atrastu dro�u patvērumu.
Nerunā tālāk, Vitorf, � Elzbete atbildēja. � Es labi sapro�tu, bet. .. es palik�u tepat, es neie�u nekur.
Vitorfs vēl labu brīdi pūlējās viņu pierunāt glābt savu dzīvību, jo viņ� saprata, ka neviens vīrs te vairs nepaliks dzīvs, bet Elzbete nebija pierunājama.
Viņiem vēl runājot, atskanēja trompetes skaņas, un ieskrēja kāds no ļaudīm.
Vitorf, � viņ� sauca, � nāciet drīzāk lejā! Kāds starpnieks piejāja. Tas grib ar jums runāt.
Kā sapņodams Vitorfs izgāja pie vārtiem. Apak�ā pie pilskalna stāvēja divi jātnieki, kāds virsnieks un trompetists.
Vitorfs pamāja kādam puisim, ātri pagatavoja balto karodziņu un, puisi paņēmis līdzi, pa stāvo taku gāja lejā pie miera sūtņa uz sarunām.
Jauns austrie�u virsnieks, augstprātīgi seglos pacēlies, gaidīja un skatījās, kamēr Vitorfs apstājās nedaudz soļu attālumā.
Pie svētās jaunavas, � virsnieks iesaucās, � ko es redzu . . . tas. . . tas jau ir�
Nesauciet vārdā, � Vitorfs viņu pārtrauca, jo tie viens otru pazina, � nesauciet vārdu, jo tas mui�nieks, kuru jūs kādreiz pa�zināt, ir mū�am miris, es esmu laupītājs Vitorfs, Lipa Tuliana apak�vadonis.
Vitorfs bija pārliecināts, ka virsniekam viss zināms, un viņ� nemaldījās.
Kas būtu runājams? � Vitorfs jautāja.
Virsnieks pacēlās seglos.
Mēs nevēlamies veltīgu asinsizlie�anu, � viņ� atbildēja. � Mūsu komandants ir godprātīgs vīrs, viņ� zina, ka preto�anās no jūsu puses nav iespējama.
Kas to saka? � Vitorfs smiedamies atbildēja.
Vesela cilvēka saprāts, � virsnieks uztraukdamies atbildē�ja. � Jums vairāk nav kā �etrdesmit vīru un liels pulks sievu un meitu.
Vanda � nodevēja, � Vitorfs �ukstēja.
Kamdēļ izliet asinis, � virsnieks sauca, � nav vērts! Mēs esam gandrīz tūkstotis vīru � papildspēki un līdzekļi ir ceļā, liel�gabalu lodes iznīcinās ne vien vīrus, bet arī sievas un meitas.
Tas ir tiesa, � Vitorfs atbildēja. � Vai komandants grib sievas un meitas saudzēt?
Viņām nekas nenotiks, jo tad viņām vajadzētu būt noziedz�niecēm.
Neviena sieva un meita noziegumos nekad nav piedalījusies. Es jautā�u, vai viņas grib atstāt pili. Dodiet man savu virsnieka vārdu, ka viņas netiks mocītas.
Pagaidi, mēs tik tālu vēl neesam, � virsnieks atbildēja, � par tādu pado�anos nav runa. Ne vien sievām un meitām jāatstāj pils, bet arī vīriem reizē un bez kādiem noteikumiem jāpadodas.
Tas bija skaidri pateikts.
Vilorfa seja pieņēma dzelzs krāsu.
Jāpadodas? � viņ� skaļā balsī teica. � Nekad!
Mēs jūs uzaicinām padoties � citādi nevienu neatstāsim dzīvu. Tādēļ es te ierados, padodieties visi, varbūt citus ap�ēlos, tikai vadoņiem piespriedīs nāvessodu.
Vitorfs nokāra lepno galvu.
Tas viss ir jauki un labi, bet par iero�u atdo�anu nav ko domāt. Ja karaspēka komandants grib būt tik godprātīgs un uz�ņemt sievas un meitas, tad es viņam bū�u pateicīgs. Mums, vīriem, jācīnās līdz pēdējam elpas vilcienam.
Virsnieks stīvu skatu uzlūkoja Vitorfu.
Viņ� to pazina � jauno mui�nieku, kuru briesmīgs parpratums bija aizdzinis pie laupītājiem; viņ� pazina Vitorfa dro�sirdību un zināja, ka Vitorfs savu vārdu nelau�.
Bet tā būs jūsu pa�u bojāeja! � virsnieks iesaucās.
Lai tā arī. būtu, � Vitorfs, plecus raustīdams, atbildēja, � ti�kai vienreiz vien var mirt. Es esmu Lipam Tulianam zvērējis uzti�cību un tādēļ aizstāvē�u pili līdz pēdējam vīram.
Labi, ja jūs citādi nevēlaties, � virsnieks nikni iesaucās, � tad palieciet pie savas gribas! Bet to es jums uzreiz pasaku, ka sievas un meitas netiks �ēlotas � mēs nomaitāsim visu, kas tik būs dzīvs un gadīsies ceļā.
Par to jums kādreiz būs jāatbild, � Vitorfs mierīgi sacīja. � Sievas un meitas ir nespēcīgi radījumi, kuri neko nav noziegu��ies. Vienīgais pārkāpums � ja to tā var saukt � ir tas, ka viņas mīlēju�as savus vīrus laupītājus. Tā būtu lielākā netaisnība, ja �ī mīla tām jāsamaksā ar nāvi. Par to lai jūsu komandants izrēķinās ar savu sirdsapziņu.
Diezgan! � virsnieks, seglos grozīdamies, iesaucās. � Man jāizpilda vienīgi savs uzdevums. Vai jūs padodaties vai ne?
Nē!
Jūs uzdro�ināsities aizstāvēties?
Jā, es darī�u to!
Nu tad lai piepildās jūsu liktenis, � virsnieks sadusmojies sacīja. � Sī bija pirmā un pēdējā reize, kad bijām ar mieru izlīgt � tagad esmu galā.
Arī es, � Vitorfs piezīmēja.
Vai tas jūsu pēdējais vārds?
Pēdējais.
Tad jūsu liktenis ir apzīmogots, � virsnieks noteica un pie�spieda zirgam pie�us, bet Vitorfs jau bija apgriezies un nopietnu seju soļoja atpakaļ.
Bija pagājis iz�ķiro�ais brīdis, nu vajadzēja sākt nāves cīņu.
Tā vairs nevar tālāk iet. Dienas aizrit, bet mēs tik sē�am un veltīgi lauzām galvas, kamēr �igāni var ar mūsu Lidu aiziet pat līdz Nīlupes krastiem.
Tā runāja Maksis fon Stenburgs, soļodams pa istabu no viena gala uz otru.
Jā, mīļais dēls, � vecais pulkvedis atbildēja, � varbūt, ka tas manu sirdi vēl vairāk nospie�. Bet mēs nedrīkstam pret likteni kurnēt, lai notiek Dieva prāts.
Maksim aizrāvās elpa.
Ak, kā es cie�u, � viņ� �ukstēja, � kad es atceros Lidu, tad mana sirds tik neizsakāmi cie�.
Bija veltīga visa taujā�ana, vēl neviens nebija atradis �igānus.
Turklāt garais Zamuels bija atsūtījis mazu vēstulīti un paziņojis, ka sagūstītie �igāni izbēgu�i un līdz ar to esot zaudēta cerība iz�mainīt Lidu pret �igāniem.
Sī vēsts bija laupījusi visas cerības. Vecais pulkvedis meklēja mieru lūg�anās, bet uzbudinātais Maksis izskrēja no istabas.
� Tikai nezaudēt drosmi, vēl ta�u pasaule nav zudusi, � sulai�nis Roberts ierunājās.
Vai tad tu vari man palīdzēt? � jaunais virsnieks iesaucās.
'� Varbūt varē�u, � sulainis atbildēja. � Ienāciet manā istabā,
man jums kas jāpastāsta.
Jaunais virsnieks tam sekoja kā slīcējs, kas ķeras pie salmiņa, vēlēdamies glābt savu dzīvību �
Bija pagāju�as vairākas stundas, bet Maksis vēl arvien neat�griezās.
Vecais kungs to nepacietīgi gaidīja.
Te pēk�ņi atvērās durvis, un uz sliek�ņa parādījās divi �igāni.
Vecais pulkvedis uztraucies paķēra pistoli.
Ka� jūs tādi?
Vai tie�ām mēs tik nepazīstami? � Maksis jautāja. � Tas ir labi.
Maksis ar veco sulaini Robertu bija uzvilkusi �igānu drēbes un nokrāsoju�ies, pat pazinējs tos pēc ārējā izskata nevarēja pazīt, vienīgi pēc balss.
Turklāt vecais Roberts vēl pamatīgi pārvaldīja �igānu valodu, jo savā laikā viņ� bija audzis pie �igāniem.
Viņi bija nolēmu�i izlikties par ,�igāniem un ar viltu panākt to, ko nevarēja ar spēku.
Maksis, neprazdams �igānu valodu, izliksies mēms, un abi ko�pīgiem spēkiem mēģinās atrast Lidu.
Arī pulkvedis fon Greifensteins piekrita �im plānam un ieprieci�nāts cerēja, ka varbūt �ādā ceļā varēs atrast un atbrīvot Lidu. Viņ� svētīja abus aizgājējus un novēlēja tiem Dieva palīgu un labu izdo��anos.
Ardievu, mīļais tēvs, � Maksis �ukstēja, � es gribu atvest jūsu vienīgo bērnu, manu mīļoto Lidu.
Bija jau pienākusi tum�a nakts, kad tie atstāja pili, lai neviens nemanītu un nevarētu atklāt viņu viltību . . .
Līņāja sīks lietiņ�, un pat desmit soļus uz priek�u nevarēja neko redzēt � �ai ziņā tas bija pats labākais laiks.
Viņi sasniedza me�u, nevienu nesatiku�i, un vēl nebija pārmai�nīju�i ne vārda.
Tum�ajā me�ā tie brīdi atpūtās un pēc tam sāka iet uz vakariem. Tas bija Roberta plāns.
Uzcītīgi steigdamies, viņi līdz rīta gaismai jau atradās vairākas jūdzes no Greifensteinas.
Me�s kļuva retāks, parādījās lauki un pļavas.
Netālu ganījās aitu bars, un Roberts gribēja no aitu gana kaut ko uzzināt.
Aitu gans tomēr neko nestāstīja, noturēdams viņus par �igāniem, tikai pateica, ka'�igāni nupat kādā ciemā apkāvu�i visus cilvēkus un pēc tam ciemu nodedzināju�i. Viena kalpone izglābusies, jo tā bijusi paslēpusies, un visu redzējusi, ko �igāni pastrādāju�i. Tādēļ tagad visus �igānus no Bohēmijas izdzī�ot.
Aitu gans arī pateica ciema vārdu, un Roberts par pateicību iedāvināja ganam veselu dālderi.
Gans pabrīnījās, bet tomēr pateicās.
Roberts ar Maksi aizgāja uz tuvējo me�u.
Mēs iesim uz nodedzināto ciemu, � Roberts teica, � bet ve�cajiem kauliem vajadzīgs kādu stundu atpūsties. Neko nenokavē�sim � es deru, mēs atradīsim meklējamo, par to es savu galvu lieku ķīlā.
Pāri visiem citiem Stolpenes cietok�ņa torņiem kā milzenis aug�stu gaisā rēgojās Jāņa tornis.
Bet no tā laika, kad tajā ievietoja grāfieni, pilsētiņas iedzīvotāji to sauca par Kozelas torni.
Jā, Hilda bija tur aug�ā un pa logu skatījās tālumā, no kurienes jānāk atbrīvotājam.
Cik ļoti viņa to gaidīja!
Kaspars bija ziņojis, ka atbrīvo�ana tuvojas, bet pēdējo paziņo�jumu vēl piesūtī�ot, kurā naktī un stundā viņai jāgaida.
Guste nelikās neko zinām, bet patiesībā neko nelaida garām, ne�noklausīdamās vai pat neizpētīdama caur atslēgas caurumu.
Grāmatas no birģermeistara bibliotēkas arvien tika mainītas.
Un Guste ievēroja, ka Hilda ar lielu nepacietību vienmēr gaida jaunās grāmatas un, tās saņēmusi, uzreiz iesteidzas guļamistabā.
Bet Guste pa atslēgas caurumu it labi visu varēja redzēt.
Hilda stāvēja pie galda un �ķirstīja lapas, līdz atrada baltu, ne�aprakstītu papīra strēmeli.
Hilda aizdedza sveci un turēja balto strēmelīti uz sveces uguns, tomēr tā, lai nesadeg. Tad uz baltā papīra gabaliņa parādījās rakstu zīmes.
Guste tagad zinaja diezgan.
Bet viņas ziņkārība nerimās. Viņa gribēja zināt, kas raksta un ko ziņo.
Pie izdevības viņa parmeklēja Hildas guļamistabu, grāmatas, kamīnu, bet nekādas papīra strēmeles neatrada.
Hilda acīmredzot bija visu sadedzinājusi.
Bet Guste bija gudra. Nebija jau pirmā reize, kad viņai lika samainīt grāmatas. Un Guste redzēja, ka Hilda ir ļoti uztraukta. Pagāju�o nakti tā nemaz negulēja.
Guste uzmanījās.
Hilda noprasīja Emmai, vai grāmatas nav atnestas. Bet Emma atbildēja, ka kareivji nupat kā aizgāju�i uz pilsētiņu un ātrāk kā pēc pāris stundām atpakaļ nebū�ot.
Tad grāfiene gāja pagulēties, pieteikdama Emmai: tiklīdz grā�matas atnesot, lai viņu pamodinot.
Tikko grāfiene iegāja guļamistabā, arī Emma likās gulēt, palūg�dama Gusti saņemt atnestās grāmatas un viņu tūlīt pamodināt.
Guste tagad bija viena pati un ar nepacietību gaidīja grāmatas.
Beidzot atnāca kareivis un nodeva grāmatas Gustiņai.
Durvis aizslēgusi, viņa tūdaļ pārmeklēja grāmatas un, atradusi balto papīriņu, paslēpa to kabatā un tad gāja un nodeva grāmatas Emmai, kura uzreiz ar visām aizgāja pie grāfienes.
Hilda un Emma dedzīgi �ķirstīja grāmatas: vienu, divas, trīs rei�zes, bet ne nieka neatrada. Hilda gan brīnījās, jo Kaspars ta�u kaut ko būtu ziņojis, ja arī �onakt atbrīvo�ana nenotiktu.
Beidzot viņa tomēr nomierinājās domādama, ka Kaspars laikam ziņos rīt � ar tām grāmatām, kuras piesūtīs rītdien.
Guste visu noklausījās.
Viņa teicas esam nogurusi un gribēja atgulties. Bet, iegājusi savā istabiņā, aizbultēja durvis un arī atslēgas caurumu aizbāza.
Nu viņa aizdedza sveci un karsēja balto strēmeli tāpat, kā to bija redzējusi Hildu darām.
Nu amats patiesi bija rokā. Raksts kļuva redzams, un Guste lasīja:
�Ekselence!
Viss jau ir gatavs, un vēl �ajā nakti mana mīļotā kundze tiks atbrīvota.
Lips Tulians vakarvakarā vēl runāja ar mani, un viņ� ir tas vīrs, kas pat Jāņa tornī uzkāps.
Virves un striķu trepes ir sagādātas, un es pats ar ratiem gai�dī�u pie Helmsdorfas. Tas ir vajadzīgs, un es lūdzu Jūsu ekselenci �o īso ceļu iet labi ātri, jo, dienai austot, mums jātiek pāri robe�ām.
Par vajā�anu nebaidos, jo ir gādāts, ka vajātāji tiks maldināti.
Esiet gatava ap pulksten vieniem pēc pusnakts, tre�ā stāvā, pie loga uz dienvidiem, lai pie atbrīvo�anas nebūtu jāuzkavējas.
Uz atkalredzē�anos skūpstu Jūsu ekselences roku.
Uzticamais Kaspars.�
Guste izlasīja vēlreiz.
� Ā, tagad zinu skaidri � viņa teica, � grāfiene grib bēgt ar Lipu Tulianu; pārdro�nieks viņu aizvedīs pāri robe�ai. Un, kad viņi būs kopā, kas tad tikai viss tur nevar notikt. Hilda � grāfiene ir skaista, un Lips Tulians būs viens pats ar viņu. Un es lai palieku cietoksnī . . . mani varbūt iemetīs tum�ā pagrabā. Es, me�u bērns, varbūt te mū�am smak�u aiz drūmajiem mūriem? Ko lai iesāku, ko lai daru? A, es gribu � es gribu . . .
Un, rokas dūrēs savīstījusi, Guste skatījās pa torņa logu tālumā, kur tum�ā pamale liecināja, ka tur ir me�i� jā, mīļie me�i ar sa�vām varenajām eglēm, un me�ā � brīvība un dzīve!
Vecajā Geijersburgā klusais miers jau sen bija izbeidzies. Kur citkārt valdīja klusums, tagad rībēja �āvieni un lielgabalu pērkona dārdoņa sveicināja vecos pils mūrus.
Laupītāju perēkļa ap�audī�ana bija iesākusies.
Divi lielgabali ar lielām pūlēm bija atvesti un uzstādīti uz kāda pakalniņa.
Lielgabalu lodēm mūris nespēja pretoties. Un Egeras komandants bija pieredzējis kareivis, tas prata lielgabalus.pareizi izvietot.
Pēc se�iem �āvieniem ar lielu troksni sagāzās viens tornis. Ap�lencēji uzgavilēja, bet viņu prieki bija pāragri. Mūri nepalika robs, bet viss sagruva ciet.
Saprotams, ka aplencēji par to errojās, bet bija cerības pie otra torņa sagrau�anas izgāzt tādu robu, pa kuru visiem reizē iebrukt laupītāju perēklī.
Tādēļ lielgabalus vajadzēja pārlikt uz citu vietu. Tas bija grūti izdarāms, un pagāja labs laiks. Aplenktie tā ieguva laiku.
Kareivju nometnē pa to laiku kāds pūlējās laupītājus piedabūt padoties.
Tas bija zelta taisītājs Betgers, kur� labi zināja, ka Elzbete at�rodas pilī.
Betgeru arī komandants cienīja viņa noslēpumainās mākslas dēļ. Tādēļ viņam nenācās grūti pierunāt komandantu, lai sūta sarunu vedēju pārliecināt laupītājus padoties � vismaz lai izdotu sievietes.
Tādus sarunu vedējus izsūtīja vairākas reizes, bet arvien tie atgriezās bez kādiem panākumiem.
Pa to laiku Vitorfs savu mazo pulciņu sagatavoja uz cīņu līdz pēdējam vīram.
Ar lielāko nepacietību tie gaidīja garo Zamuelu pārnākam, jo tad vismaz varētu izlauzties caur aplencēju rindām.
Bet Zamuels bija tālu un, kamēr viņ� pārnāks, aplenkto liktenis jau būs iz�ķīries.
Elzbete vairs neatradās tornī, jo Vitorfs viņu noveda velvētā pagrabā, kur viņa un citas sievietes bija dro�ībā no lodēm.
Provianta bija diezgan, arī ūdens pietika.
Pirmais tornis krītot bija apbēris da�us Vitorfa vīrus.
Atkal pagāja stunda, kurā kareivji dū�īgi strādāja, samezdami zemes valni.
Ar mums nebūs labi, � kāds laupītājs teica Vitorfam. � Kad otrais tornis kritīs � paliks robs.
Dro�i vien, � Vitorfs atbildēja.
Tad sekos viesuļuguns, � puisis turpināja. � Vitorf, es jū�tu � �oreiz mūs velns raus.
Var jau būt, � Vitorfs atbildēja, � vieni pa�i mēs gan ne�mirsim, mums pievienosies arī diezgan biedru.
Viņ� skatījās, cik kareivji uzmanīgi rīkojās aiz vaļņa, tiem tagad neko nevarēja padarīt. Bet � lai nāk, kas nākdams � viņi apņēmās turēties līdz beidzamam asins pilienam un neviens dzīvs nedoties kareivjiem rokās.
Aiz kokiem � tur kaut kas ir, � puisis teica, � bet tas nav kareivis � tā ir sieviete. Tur viņa atkal ir � tur . . . tur! Kas gan tā varētu būt? Viņa lien tuvāk, uz pili skatīdamās� Vitorf, es redzu. Velns un elle, tā ir Vanda! Tā maita mūs nodeva!
Vitorfs saprata, ka tā ir bijusi Vanda, kas kareivjiem parādījusi ceļu kalnos un to, kā aplenkt pili, lai neviens nevar izsprukt.
Vitorfa puisis bija ļoti nikns.
Pagaidi, ragana, tu gribi manas asinis!
Ko tu gribi darīt?
Puisis neatbildēja. Bet tūlīt norībēja �āviens, un zem eglēm uz kalna atskanēja ass kliedziens.
I\as te notika? � Vitorfs jautāja.
Nodevēju es aizraidīju uz elli, � puisis atbildēja, � lai �ī neliete mums tur pasūta mājvietu.
Vitorfs paskatījās. Un tie�ām � tur gulēja Vanda .. . no�auta.
Mēs necīnāmies ar sievietēm! � Vitorfs sa�utis iesaucās.
Bet viņa bija nodevēja, � puisis atbildēja. � Patiesībā viņa nebija lodes vērta. Es jums neteicu, kad mērķēju, jo zināju, ka jūs neatļautu �aut. Bet es gribēju mūsējiem izdarīt kādu labumu, jo Vanda lo�ņāja apkārt, lai uzmeklētu kādu izdevīgāku vietu uzbru�kumam.
Par to es nestrīdos, tas tie�ām tā bija.
Pieskrēju�ie kareivji skaļi lamājās, jo atrada savu pavadoni no��autu.
Kliedziet nu, cik tik jums tīk, � puisis ņirgājās. � Manis dēļ baurojiet kā vēr�i. Es samaksāju nodevējai algu, jums nu vairs nebūs jāmaksā.
Pa to laiku jau lielgabali bija uzstādīti jaunā vietā. Gaisā pacē�lās tum�s dūmu mākonis, kam sekoja pērkonam līdzīgs grāviens. Pret torni atsitās �ņāco�as bumbas. Tūliņ sāka lejā birt akmeņi un visapkārt laidelēties izbiedētās pūces un sikspārņi.
Norībēja otrs �āviens un vēl labāk sasniedza savu mērķi.
Kareivji �āva paslēpu�ies, un tādēļ Vitorfa ļaudis neko citu ne�varēja iesākt, kā tikai gaidīt uzbrukumu.
Atkal nodārdēja divi lielgabala �āvieni. Sagruva torņa virsa un norāva sev līdzi arī balkonu, kurā senāk tik labprāt uzkavējās Elz�bete.
Vitorfs kā sapņodams raudzījās uz drausmīgo posta�u. Bija zu�dis pēdējais cerību stariņ�. Tad viņ� iedomājās Lipu Tulianu.
Būs beigas� drīz, drīz� � viņ� murmināja, � bet virs�nieks ar lepnumu varēs pieminēt mūs. Mēs kritīsim līdz ar Geijers�burgu.
Vēl arvien gaudoja lielgabali un nodarīja aizvien lielāku postu.
Iebruka mūris un atstāja lielu robu. Vitorfs ar saviem ļaudīm grasījās to aizpildīt, bet uzreiz tos aizdzina lielgabali.
Pēk�ņi lielgabala �āviens sagrāva torni un mūri un atstāja tik lielu robu, pa kuru visa kareivju nodaļa varēja iebrukt pili. Kareivji uzgavilēja.
Tagad nāks gals, � Vitorfs sacīja, � bet saņ^msimies un pārdosim dzīvību, cik dārgi vien iespējams.
Un skaļā balsī viņ� iesaucās:
Visi pie roba! Kareivji gatavojas uzbrukt!
Nelie�u banda, kuru tagad vadīja Zārbergs, bija sa�ķēlusies. Sie�vas, meitas un bērni bija aizsūtīti uz kādu gandrīz nepieejamu me�u.
Lida, Berta un Fatima turpretī līdz ar Kremo bija paliku�i pie galvenā pulka, kas vēl gribēja veikt da�as laupī�anas.
Tikai tad Zārbergs domāja ar �igānu iet uz Libu�es pili.
Tas viss bija pamatīgi nospriests. Zārbergs nenojauta nekā ļauna, viņ� pilnīgi uzticējās �igānam, un tas arī prata Zārbergam piela�bināties.
Jaunais �igāns bija noteicis laiku, kad tie�i jāielau�as Freiden�bergas pilī.
Kamēr �igāni blandījās apkārt, laupīja, postīja, pat slepkavoja, mājās paliku�ajiem bija zelta dzīve. Tie sabāza laupījumu maisos un sakravāja kurvjos, lai vēlāk neuzkrīto�ā veidā varētu aizvest.
Un gāja ļoti jautri. Starp citu, bija salaupīts arī vīns, un tā da�a laba ugunīgā dzēriena pudele dabūja trūkties.
�igānus neviens netraucēja, jo ļaudis �ajā me�ā nemēdza rādī�ties, tādēļ ka tas bija izdaudzināts par īstu slepkavu un laupītāju bedri. Turklāt runāja, ka tur arī spokojoties.
Te kādu vakaru ieradās divi sve�inieki � �igāni. Viens no tiem bija vecs vīrietis, otrs � jauns, stalts, skaists, un da�a laba mei�a tam veltīja mīļus skatus.
Abi sve�inieki, protams, bija vecais sulainis Roberts un Maksis fon Stenburgs, kas beidzot bija atradu�i ilgi meklētos �igānus.
Kur ir tava cilts? � kāda vecene, kas te bija uzmetusies par vadoni, sāka izjautāt Robertu.
Izklīdināta, � sulainis atbildēja, � mēs atradāmies kāda itā�lie�u grāfa novadā, kas pazīstams,ar savu ne�ēlību un ienaidu pret �igāniem. Kādu nakti viņ� lika saviem ļaudīm mums uzbrukt, dau�dzus no mums saņēma gūstā, un pārējie izklīda uz visām pusēm. Kāda daļa būs aizbraukusi uz Ungāriju, bet mēs griezāmies uz Bo�hēmijas pusi, jo to mēs puslīdz labi pārzinām.
�īs ziņas bija ļoti ticamas. Par �o cilti, kurai Roberts teicās piederam, jau ilgi nekas nebija dzirdēts, un tā nu visi izteica savu no�ēlo�anu par tādu rīcību no ne�ēlīgā grāfa puses.
Roberts bija ļoti apmierināts.
Viņam acīmredzot ticēja. Bet �igāni tomēr bija ļoti viltīgi, un tādēļ katrā ziņā vajadzēja uzmanīties.
Kur tad jūsu cilts vīrie�i? � vecais sulainis tagad jautāja.
Tie klaiņo apkārt laupīdami un mangodami, � vecā paskaid�roja. � Kad viņi nākamo reizi ieradisies, jūs varēsit tiem piebiedro�ties.
Jā, bet kad vīrie�i pārnāks?
O, lidz tam vēl var paiet labs laiciņ�.
Robertam tas bija pa prātam, jo viņ� jau te cerēja atrast Lidu.
Meklētā gan nekur nebija redzama. Bet Roberts arī vairījās iz�teikt uzkrīto�u jautājumu, viņ� pazina �igānu neuzticību un cerēja pie gadījuma visu uzzināt.
Varbūt Lidu kaut kur netālu turēja gūstā? Pietiek, viņ� jau bija apmierināts ar līdz �im sasniegto.
Pavisam citādi jutās jaunais virsnieks. Tas bija uzņēmies grūto kurlmēmā lomu. Un vienaldzību tēlot �eit nebūt nebija viegli, kur katru acumirkli varēja ieraudzīt mīļo Lidu.
Bet vienu nebū�anu Roberts nebija paredzējis. Staltais, skais�tais virsnieks pārāk saistīja brūno mei�u uzmanību.
Vakarā pie ugunskura viņas dejoja savas dejas. Roberts jau būdā krāca, bet Maksis vēl stingi raudzījās laukā pa būdas cauru�mu, kur ugunskura atspīdumā dejoja �igānietes.
Maksim viņu puskailie ķermeņi �ķita vienaldzīgi. Visas viņa domas kavējās pie Lidas � ilgi meklētās un vēl �obrīd neatrastās.
Kur gan viņa varētu būt?
Bet viņ� tomēr neko nevarēja izdomāt.
* * *
Viņ� vēl nebija aizmidzis, kad jauna �igānu mei�a zag�us iela�vījās būdā. Maksis izlikās guļam, bet �igāniete to neievēroja.
Viņa noklausījās, ka vecais Roberts cie�i guļ, pielīda Maksim blakus un sāka to skūpstīt, gribēdama tā Maksi uzmodināt.
Maksim pietrūka padoma, kā tikt no viņas vaļā.
Par laimi ienāca vēl kāda skuķe, un nu gulētājai bija jāceļas aug�ā.
Abas," ārā izgāju�as, stipri vien rājās, ko Maksis nesaprata, un beidzot viņas iesāka plūkties un plūkdamās aizgāja projām.
Kā akmens Maksim novēlās no krūtīm, un arī viņ� pēc brītiņa iegrima sapņu valstībā, izlaidies blakus savam biedram.
Bungām rībot un trompetēm taurējot, rīta gaismiņā kareivji no visām pusēm skrēja uz izgāzto robu, lai iebruktu vecajā pilī.
Vitorfs visu nakti nebija gulējis. Viņ� stāvēja pie roba, aukstasi�nīgi gaidīdams beidzamo brīdi.
Kas gan notiks ar Elzbeti, kad viņ� būs miris un pusme�onīgie kareivji ieņems pili?
Viņa gan dzīva nedosies kareivjiem rokā es Elzbeti pa�zīstu, � viņ� murmināja.
Viņam ļoti gribējās pirms mir�anas vēlreiz redzēt Elzbeti, bet nebija vairs laika pie viņas aizskriet. Tūliņ sāksies pēdējā cīņa.
Kareivji kā bites līda pa caurumu iek�ā, un laupītāju lodes tiem d�inkstēja apkārt kā mūzika. Krita kāds ducis iebrucēju. Tie tomēr vēl arvien spiedās iek�ā pa caurumu.
Laupītāji vēl iz�āva pistoles^ kas katra prasīja savu upuri. No jauna pielādēt nebija vaļas. Laupītāji strādāja ar �auteņu laidēm, bet kareivji uzbruka ar bajonetēm. Laupītāji cīnījās kā lauvas un, būdami izveicīgāki, pļāva kareivjus kā zāli.
Pa to laiku citi kareivji attaisīja pils vārtus, pa kuriem bija viegla iekļū�ana, un nu uzbruka mazajam pulciņam no mugurpuses.
Nu būs beigas! � Vitorfa puisis iesaucās. � Vitorf, tagad velns ir elli iekurinājis, viesus gaidīdams, � būs jāiet viesos.
Vitorfs neko neatbildēja, bet turējās dū�īgi.
Laupītāji krita viens pēc otra, un viņu skaits arvien vairāk sa�mazinājās.
Pats komandants ar da�iem virsniekiem ienāca asiņu pie�ķies- tajā pagalmā.
Viņa pirmais skats pievērsās Vitorfam, un viņ� pazina jauno mui�nieku, savu biju�o virsnieku, kas reiz nesa tik augstu vārdu.
Padodieties! � komandants sauca. � Tūliņ padodieties!
Te pieskrēja kāds milzīga auguma kareivis un ātri iegrūda Vi�torfam dunci krūtīs � ar tādu sparu, ka gandrīz cauri izgāja.
Dobji iekunkstēdamies, Vitorfs saļima.
Un pēc nedaudz minūtēm krita visi dū�īgie vīri, viens pēc otra � līdz pēdējam.
Cīņa bija ļgalā. Norībēja bungas, un kareivji ar uzvaras sau�cieniem ieņēma Geijersburgu.
Smagi ievainotos laupītājus kareivji nogalinaja, un kads ka�reivis patlaban gribēja nogalināt Vitorfu, kad pienāca komandants un aizliedza ievainoto aiztikt. Kareivji tūliņ paklausīja.
Komandants pievērsās Vitorfam.
Un tā jums visam vajadzēja beigties, � komandants aizkus�tināts sacīja. � Vai jūs savu pagātni un slavenos sen�us esat aiz- fnirsis?
Mani aizdzina, � Vitorfs lēni atbildēja. � Par to, ko esmu darījis, man pa�am jāatbild. Un es mirstu cīņā, nevis kaunpilnā
nāvē.
Un tomēr viss varēja būt citādi, � komandants nopietni teica, jo jauno mui�nieku pazina no agrākiem laikiem.
Jā, jā, � Vitorfs atteica, � es varēju arī zem rata beigt
dzīvi.
Nē, tā es nedomāju. Jūs ap�ēlotu, ja jūs piesauktu valdnieku.
Tas nu ir par vēlu, � Vitorfs �ukstēja, � man tomēr ir vēl kāds lūgums, komandant.
Kāds?
Taupīt mūsu sievas un meitas, jo viņām nav aizstāvju.
Komandants palocījās un, uzreiz piegājis pie kareivjiem, pavē�lēja visas sievietes godīgi atvest pie viņa, neaizskarot tās ne ar pirkstiņu.
Komandanta pavēli neviens nedrīkstēja pārkāpt; tā bija katram precīzi jāizpilda.
Tajā brīdī no pagraba izskrēja jauna, skaista meita un zibens-' ātrumā metās kareivjiem garām. Pagalmā viņa bailīgi paskatījās apkārt.
Tā bija Elzbete.
Viņa iekliedzās � viņas acis bija atradu�as to, ko meklēja � savu mīļoto. Tur viņ� gulēja savās asinīs, jā, tur gulēja Vitorfs, tas, kuru viņa klusībā tik loti mīlēja.
Zēli ievaidēdamās, viņa noslīga pie Vitorfa zemē.
Elzbeti ieraugot, komandants brīnījās, noturēdams to par kāda firsta meitu, un uzdeva diviem grenadieriem nelaist kareivjus tu�vumā. Tad tas pamāja virsniekiem, un visi atkāpās, atstādami tos vienus.
Gabaliņu atstatu stāvēja grenadieri kā sargi.
Tu atnāci, � Vitorfs teica, Elzbeti ieraugot.
Jā � jā, � Elzbete atbildēja, � tagad es varu tev sacīt, cik ļoti tevi mīlu, ak, cik loti� ak, cik loti!
Elzbet!
Ja, es mīlu tevi! � viņa iesaucas, tam pieglauzdamas. � Es mīlēju tevi par visu vairāk. Dzīvē es nedrīkstēju tev piederēt, bet tagad . ..
Viņa nepabeidza teikumu, bet viņas acīs bija lasāma briesmīga apņem�anās.
Vitorfs to neievēroja. Viņas vārdi tam �ķita kā debe�ķīga mū�zika . . . tas redzeja viņu� juta viņu sev pieglau�amies un skūp�stīja to ar ilgu, sirsnīgu skūpstu.
Elzbet, mans eņģeli! � Vitorfs iesaucās.
Nē, eņģelis es neesmu, � viņa sacīja, � es negribu bez tevis būt debesīs. Es bū�u tur, kur būsi tu, es tevi nāvē neatstā�u� nē, nē, mēs piederam viens otram � vēl aiz kapa.
No Vitorfa acīm izgaisa drūmums, laimīgs smaids apskaidroja viņa bālo seju.
Bet arī nāve jau izpleta savu ēnu pār smagi ievainoto, viņa ķermenis sāka raustīties un trīcēt. -Vitorfam bija jāmirst.
Dzīvē mēs nevarējām viens otram piederēt, � Elzbete atkal �ukstēja. � Tu jau zini, mīļais, mani atturēja tas zvērests, kuru devu savai mātei, citādi es jau sen būtu tava. Bet nāve atbrīvo no zvēresta � mū�ībā es bū�u tava, tur aug�ā ir citi likumi nekā virs zemes!
Vitorfs gribēja pacelties, bet vairs nevarēja .. . Viņ� gribēja ap�kampt Elzbeti, tomēr velti � rokas bezspēcīgi atkrita atpakaļ.
Viņ� tomēr sajuta, ka Elzbete viņu apkampusi, glau�as pie viņa sirds un sirsnīgi skūpsta viņa bālo seju, dzirksto�ās acis un lūpas.
Jā, daiļā mute, kura tik ilgi bija klusējusi, tagad pārplūda de�dzīgos mīlas vārdos. Nevien^ līgava nevarēja būt sirsnīgāka par Elzbeti, savu mirsto�o līgavaini apkampjot.
Pat norūdītajiem kareivjiem aptecējās sirds: novērsu�ies tie slaucīja asaras.
Vitorfs cīnījās pēc elpas.
Es palik�u pie tevis, � Elzbete teica. � Jā, es palik�u pie tevis, es ie�u līdzi tur, kur tu ej � es � es gribu . . . grēku izdarīt, lai paliktu kopā ar tevi.
Vitorfs bija sapratis*
Elzbet, � viņ� stostījās, � ko tu saki?
� Es negribu dzīvot bez tevis, es ie�u līdz ar tevi nāvē!
Mīļotā, nē, nē!
Un tomēr tu nedrīksti mani aizkavēt!
Viņa paskatījās uz grenadieriem, kas, ko ļaunu nojauzdami, nāca tuvāk, bet tūlīt arī redzēja, ka Vitorfa acis aizveras ciet.
Ej sveiks � es bū�u drīz pie tevis, � viņa teica.
Jaunkundz, pagaidiet! � kareivis iesaucās.
Par vēlu.
Viņa saļima pār mirēju.
Mīļais, tagad es varu palikt pie tevis.
Hei, hei! � kareivji kliedza. � �urp apsienamos � jaun- ndze nonāvējās!
Elzbete pasmaidīja.
Nekādi apsienamie man vairs nav vajadzīgi, � viņa murmi�nāja.
Ar pēdējiem gaisto�ās dzīvības spēkiem tā piecēlās un noskūp�stīja mirsto�o mīļoto.
Mēs aizejam kopā, ak, es vienmēr tevi mīlēju� ai, cik mīļi! Grenadieri noliecās un klausījās. Viņi aptaustīja rokas � tās
bija ļenganas, bez pulsa. Tur apkampu�ies gulēja divi līķi.
Pusnakts bija pāri. Stolpenes cietok�ņa pulkstenis jau iezvanīja spoku stundu, un, kad izskanēja pēdējais sitiens, pakājē iesākās kustiba.
Vai kāds spoks tur naktsstundā klaiņotu apkārt?
Nē, tas bija cilvēks � tas bija pārdro�ais laupītāju vadonis, kur� gribēja izpildīt savu solījumu.
Hedviga bija vēlējusies, lai viņ� atbrīvo savu nāvīgāko ienaid- ' nieci, un Lips Tuliarts gribēja savas dievinātās Hedvigas lūgumu izpildīt.
Pārdro�nieks nebija viens. Arī Siklers bija pie viņa.
Sis gājiens bija saistīts ar lielām briesmām. Uzrāp�anās gar klinti bija grūta, un pat tad, kad �is kavēklis bija pārvarēts, nāca pats galvenais grūtums: jārāpjas aug�ā gar Kozelas torņa stāvo sienu.
Bet Lips Tulians nepazina �ķēr�ļus. Viņ�, kur� uzrāpās Kening- steinā, tagad rāpsies Kozelas tornī. Laiks bija klāt. Devis'Sikleram nepiecie�amos norādījumus, viņ� gatavojās kāpt aug�ā.
Apsējis sev ap vidu loti garu zīda �ņori, ar kuru uzvilkt resno virvi, viņ� sāka kāpt.
Drīz vien tas pazuda Siklera acīm, jo nakts bija ļoti tum�a, un kāpējam tikai ar taustī�anos bija jāatrod ceļ�.
Briesmas vēl vairāk kairināja pārdro�nieku. Kadu izbrīnu tas sacels visā zemē!
Drīz vien viņ� bija uzrāpies gar klinti.
Bet nu bija jārāpjas aug�ā gar torņa sienu. Zināms, tā būtu ne�prātība rāpties gar sienu ar rokām un kājām.
Viņ� piesēja pie ceļgaliem un rokām �etras platas ādas siksnas, pie kurām bija piestiprināti dzelzs nagi.
Ar �ādas ierīces palīdzību varēja rāpties. Viņ� rāpās ļoti lēni, jo mazākā kļūdī�anās atnestu nāvi.
Sajā pjisē neviens sargkareivis nestāvēja, tāpēc no tiem nebija jābaidās. .
Uzrāpies gar pirmo stāvu, viņ� drusku atpūtās; tāpat tas uzrā�pās arī gar otro, un Lips Tulians ieraudzīja apzīmēto logu pla�i vaļā. Hilda bez �aubām jau gaidīja.
Lips Tulians pret Hildu juta riebumu, tādēļ tas apņēmās ar viņu neko nerunāt.
Sasniedzis logu, viņ� veikli ielēca iek�pusē.
Hilda! � viņ� klusi pasauca.
Es esmu, � kāda balss �ukstēja.
Lips Tulians vairāk nerunāja.
Viņ� ātri atraisīja zīda �ņori un, piesējis tai svina gabaliņu, nolaida lejā, otru galu paturēdams rokā.
Siklers apak�ā piesēja virvi, ko Lips Tulians uzvilka aug�ā.
Virves galu piesējis pie loga, viņ� pagriezās pret satinu�os dāmu.
Surp, � viņ� klusiņām teica, � laiks ir dārgs. Apķerieties man ap kaklu, es jūs piesie�u pie sevis, lai jūs neslīdētu zemē.
Apsējis sai�ķi pāris reizes un stipri savilcis, Lips Tulians laidās lejup.
Nedaudz minūtes viņ� nolaidas pie Siklera, kur� palīdzēja at�raisīt sai�ķi.
Un nu visi trīs steidzās uz Helmsdorfu, kur Kaspars tos gaidīja ar zirgiem.
Ratus drīz vien sasniedza. Kaspars sēdēja uz bukas, un Siklers viņam apsēdās blakus.
Lips Tulians ar dāmu iekāpa ratos. Hilda bez �aubām nu bija glābta. Nākamajā acumirklī kariete, spēcīgu zirgu vilkta, iesāka ripot.
* * *
Gaisma ausa. No Kozelas torņa vaļējā loga gar mūri karājās gara virve, kuru sargkareivis, pa mūri staigādams, ieraudzīja.
Viņ� saprata, ka te kaut kas vairs nav kārtībā un raidīja sig- nāl�āvienu.
Acumirklī visa patruļa bija kājās.
Kas noticis, kādēļ signāls? � tie uztraukti jautāja.
Pie Jāņa torņa karājas virve, tur kāds ir izbēdzis, -� sarg�kareivis teica.
Kozelas grāfiene! � kareivji sauca.
Atsteidzās ģenerālis fon Vēlens ar da�iem virsniekiem.
Kozelas grāfiene izbēgusi, � ģenerālim paziņoja.
Tie ir elles rēgi! � ģenerālis iesaucās un metās cik jaudas aug�ā tornī.
Nodevība! � komandants kliedza. � Virve bez �aubām sle�peni uznesta aug�ā, bet� kā tas varēja notikt? Pie tik stingras kontroles?
Jā, kas te lai atbild! Virsnieki bija bez padoma. Pēc grāfienes bēg�anas mēģinājuma katru nakti �etras reizes mainījās sardze, un arvien cits virsnieks uzraudzīja grāfieni. Viņas istabas vienmēr tika pārmeklētas un nekas �aubīgs netika atrasts.
Ģenerālis ieskrēja Hildas priek�istabā, kur Emma samiegojusies nāca pretī.
Kur ir grāfiene?! � ģenerālis kliedza.
Guļamistabā, � Emma uztraukta atbildēja.
Ģenerālis devās turp, bet Hilda, mēteli ap pleciem uzmetusi, jau nāca pretī.
Ko tas nozīmē? � Hilda jautāja. � No kura laika pavēlēts mani pat naktī traucēt?
Paldies Dievam, viņa ir te, � ģenerālis murmināja, svied�rus slaucīdams.
Viņ� domāja, ka bēg�ana nav izdevusies.
Ekselence. � komandants teica, � traucējums nav bez ie�mesla � jūs atkal gribējāt bēgt!
Es? � Hilda iesaucās. � Kas to saka?
Tas ir redzams, � ģenerālis atbildēja, � virve karājas pie loga gar mūri.
Virve? � Hilda stostījās.
Sājā acumirklī ieskrēja Emma saukdama:
Ekselence, jaunava ir projām! Viņas gulta ir neaizskarta un tuk�a � apskatiet pa�i!
Visi apskatīdamies redzēja, ka Guste tie�ām aizbēgusi.
Bet, kā tas bija iespējams, to neviens nevarēja saprast.
Hilda tomēr apķērās. Nav �aubu � te bijis Lips Tulians un Gusti aizvedis!
Hilda iekliedzās un paģībusi saļima uz grīdas, pirms ģenerālis paguva to saturēt.
Elzbetes pa�nāvība visus ļoti uztrauca. Egeras komandants gan uzreiz piesteidzās, bet neko vairs nevarēja palīdzēt.
Viņa priek�ā gulēja divi līķi.
Bēdīga savieno�anās, � viņ� murmināja. � Viņa ir skaista kā firsta bērns, un viņ� bija krietns mui�nieks, ak, kādēļ tiem vajadzēja mirt tik �ausmīgā nāvē, jo tie likās laimei un mīlai radīti!
Viņ� �ēli noskatījās. Komandants, protams, nezināja daiļās ne�laiķes noslēpumu; nezinaja, ka viņa ir grāfienes Rohlicas un biju�ā sak�u kūrfirsta meita.
Sos līķus apsargāt, � komandants uzdeva abiem grenadie�riem, � par viņu aprak�anu es do�u atsevi�ķu rīkojumu.
Komandants gāja pretim laupītāju sievām un meitām.
Pa to laiku pils pagalmā pulcējās kareivji un viņu vidū ari Betgers ar Kilianu.
Lielais Dievs, kā te izskatā,s! � Kilians iesaucās. � Cilvēki rīkojas ļaunāk nekā zvēri.
Nemā�ojies! � Betgers viņu apsauca. � Tie ir laupītāji un raganas, kas labāku algu nav pelnīju�i.
Kilians aizgāja pie kāda kareivja.
Sakiet, draugs, � viņ� kareivim jautāja, � vai sievas un meitas arī nogalinātas?
Neviena sieviete, � kareivis atbildēja, � komandants aizlie�dzis sievi�ķus aizskart.
Kilians iepriecināts gāja sievietēm pretī, kuras patlaban veda ārā no pagraba.
Viņ� skatījās pēc Lidas.
Sievu barā viņas nebija. � Kur Lida? � Kilians jautāja.
Lidu aizveda �igāni, � kāda sieviete atbildēja. - Garais Zamuels ar lielāko dalu ļau�u aizgāja viņu meklēt, citādi nebūtu viss tā noticis kā tagad.
Bet kur ir Elzbete? � Betgers sa�utis jautāja. � Vai tā arī nav pie �igāniem?
Nē, viņa bija �eit, nav ilgi, kā izskrēja ārā, � meita atbildēja.
- Jā, bet kur tad viņa ir? � Betgers nepacietīgi jautāja.
Viņa būs pie Vitorfa, � meita sacīja, � viņa to mīlēja.
Ahā, tad tā būs viņa, kura tur nodūrās, � kareiyis teica, � redziet, kungs, tur viņa guļ.
Betgers piegāja, kur gulēja Vitorfs un Elzbete, un viņa ģīmis sarāvās krunkās.
Viņ� pazina Elzbeti � �ķīsto jaunavu, kuru tas gribēja upurēt savām burvībām. Tagad viņa bija mirusi, viņas krūtīs bija iedurts. Betgers redzēja, kā asinis vēl lēni sūcas no vāts.
A, tās man vēl varbūt derēs, � viņ� murmināja. � Sevi�ķa ceremonija jau nu gan tiek prasita, bet tās ta�u ir viņas sirdsasinis, kas tur tek, hā, kāds mazumiņ� no tām man jāiegūst.
Viņ� ātri nometās pie līķa un izvilcis pudeli, kur ietecināt asi�nis, steidzīgi paķēra nazi, lai papla�inātu brūci.
Bet tikko viņ� izstiepa roku, tā kāds ar spēcīgu rāvienu viņu atrāva ņo līķa.
Tas bija viņa pavadonis Kilians, kuram kareivis bija izstāstījis Betgera nedarbus Keningsteinā.
� Es jūs mācī�u meitas slepkavot! � Kilians nikni uzbļāva. � ' Sis nabaga bērns jūsu nazim izbēga, bet es jums iedo�u piemiņas zīmi, lai jūs tādas neģēlības vairs nestrādātu.
Paķēris savītu ādas pātagu, viņ� sukāja Betgeram pa muguru bez skaita un bez apstājas.
Betgeram, slavenajam zelta meistaram, nepalīdzēja ne gari, ne burvju vārdi, ne pesteļi, ne lāsti, jo Kiliana pātaga dejoja vel�ni�ķu deju pa viņa muguru.
Kareivji tik smējās.
Betgers bija iekritis starp diviem akmeņiem un, Kiliana satu�rēts, locījās kā tārps un blāva.
Kilians nerimās, lai gan viņam jau sāpēja roka, bet Betgera mugura bija melna kā pods. Viņ� nemitējās, kamēr pienāca koman�dants ar virsniekiem.
Betgers apsūdzēja Kilianu komandantam un prasīja Kiliana pakār�anu.
Komandants sākumā bija nikns, tomēr, uzklausījis Kilianu un viņa lieciniekus, kas apliecināja Betgera mā�o�anos, sajuta pret Betgeru lielu riebumu un, cienīdams nelaiķus Vitorfu un Elzbeti, kā arī zinādams Betgera ietekmi valdībā, deva Kilianam padomu laisties projām.
Kilians saprata laipnā karavadoņa aizrādījumu un, zemu palo�cījies, aizgāja.
Ko lai viņ� te vēl gaidītu? Viņam ta�u jāmeklē Lida.
Kareivji izok�ķerēja pilī visas malu malas, meklēdami Lipa Tu�liana naudu, bet neko neatrada.
Pēc tam viņi pēc komandanta pavēles stājās pie līķu aprak�anas.
Visus laupītājus sameta dziļā bedrē un apraka, beigās uzkrau�dami virsū vēl lielu, kaudzi akmeņu.
Kritu�ajiem kareivjiem izraka'lielu, garu kapu; tad tos salika citu pie cita garā rindā, un karaspēka garīdznieks svētīja tos uz pēdējo dusu. Vēl iz�āva trīs zalves par godu kritu�ajiem kareivjiem.
Beidzot atlika divi līķi, ko aprakt � Vitorfs un Elzbete.
Komandants pats izraudzījās kapa vietu pakalnē zem lielām eglēm.
Te ieguldīja Vitorfu ar Elzbeti, roku rokā apkampu�os tā, kā tie bija miru�i.
Garīdznieks gan nesvētīja viņu kapu, bet komandants un virs�nieki noskaitīja svēto lūg�anu.
Dro�sirdīgais pretinieks tika cienīts, jo viņ� reiz bija mui�nieks un virsnieks.
Kad lūg�ana bija noskaitīta, kareivji apklāja līķus egļu skujām, apbēra smiltīm un beigās vēl uzkrāva virsū akmeņus.
Un �eit, klusā me�a vientulībā, Vitorfs ar Elzbeti gulēja mū�īgo dusu līdz aug�āmcel�anās dienai.
Kaspars no Hildas iedotās naudas bija iegādājies ātrus zirgus. �etrjūgs straujā gaitā drāzās robe�u virzienā.
Pulksten divos viņi izbrauca no Stolpenes un pēc piecu stundu ātras brauk�anas jau atradās lielajā me�ā, kas sniedzās līdz Bo�hēmijas robe�ai.
Siklers sēdēja uz bukas līdzās Kasparam, un brauciens devās dziļāk me�ā.
Karietē sēdētāji savā starpā nerunāja ne vārda, jo ko gan Lips Tulians ar Hildu lai runātu?� Ar to, kura vienīgā bija vainīga pie visas viņa nelaimes.
Kariete apstājās.
Lips Tulians zināja, ka robe�a vairs nav tālu, un grāfiene Ko�zela jau pēc nedaudzām stundām atradīsies dro�ībā.
Izkāpiet, � Lips Tulians uzrunāja aizplīvuroto kundzi," � jums vajadzēs mazliet atpūsties, lai vēl �odien varat tikt Bohēmijā.
Kundze izkāpa, un Kaspars steidzās viņu apsveicināt.
_ � Izglābta! � Kaspars sauca. � Izglābta, ekselence! Drīz mēs būsim Bohēmijā.
Ko lai tur daru? � skanīga mei�as balss atbildēja.
Kaspars atlēca atpakaļ kā pliķi dabūjis.
Kas � kas tur runā? � viņ� kā bez prāta iesaucās.
Arī Lips Tulians ātri apgriezās kā �ūskai uzminis.
Sajā acumirklī kundze atbīdīja biezo plīvuru.
Guste! � Lips Tulians iesaucās.
Me�a dzirnavnieka meita, � Kaspars atkārtoja un metās vi�ņai klāt, bet, iekams to sasniedza, saņēma spēcīgu pļauku ģīmī.
Sargieties mani aiztikt, to es necietī�u! � skuķe uzkliedza.
Sulainis ievaidējās un atkal gribēja mesties virsū, bet Lips Tu�lians iejaucās.
Lai paliek, � viņ� teica, � tu esi vīrs, un tāds nekad neiet plēsties ar sievieti.
Viltus� viltus� � Kaspars vaimanāja. � Mana kundze vēl ir Stolpenes cietoksnī.
Tie�ām, tur viņa ir, � Guste atbildēja, skatīdamās Lipā Tuiianā.
Lips Tulians nevarēja izprast: viņ� zināja, ka Guste ar Terēzi iegāzu�ās Zālas ūdeņos, un nu Guste stāv te viņam pretī visā savā jaunības skaistumā.
Vai tu patie�ām esi Guste? � Lips Tulians jautāja.
Tā patiesi esmu es, � viņa atbildēja,� Zālas ūdeņi mani neaprija.
Ka tu tiki Stolpenes cietoksnī?
Guste pastāstīja.
Kaspars sāka muļķīgi trakot, un Siklers, zinādams, ka Lips Tulians tādus jokus necie�, ar stingru roku viņu saturēja.
Bet saki man, � Lips Tulians uzrunāja Gusti, � kādēļ tu to darīji, izlikdamās par grāfieni Kozelu?
Tādēļ, ka gribēju tikt brīvībā, � Guste spītīgi, atbildēja.
Vai tad tev liedza brīvību?
Protams, � viņa atbildēja, � es paliku slima, ilgodamās pēc brīvības,
Bet kā tu uzzināji, ka es grāfieni atbrīvo�u?
Gadījuma dēļ. Man nāca rokās kāda slepena vēstule, kuras raksti tikai vēlāk saredzami. Grāfiene nezināja, ka �onakt jānotiek bēg�anai, un gulēja, kad es tēloju grāfienes lomu. Nu es esmu brīvībā un � ai, cik esmu laimīga!
Mana kundze, mana nabaga kundze, � Kaspars murmināja.
Nomierinies, � Lips Tulians sacīja, � kas noticis, tas tagad nav grozāms. Un es grāfieni atbrīvo�u vēlāk, kad pirmais uztrau�kums būs aprimis. Tad es vēlreiz uzkāp�u Jāņa tornī.
Tas vairs neizdosies, � Kaspars murmināja. � Tagad manu kundzi apsargās vēl stingrāk. Bēg�anas ceļ� nu viņiem zināms.
Pat ja viņu dzelzs tornī ieslēgtu, es tik�u pie viņas, ja vien palieku dzīVs un brīvs.
Beidzamie vārdi skanēja kā ļauna paredzē�ana, kā nojauta.
Un kur lai es pats tagad palieku? � Kaspars �ēlojās.
Tu tak teici, ka birģermeistars ir aizceļojis, � Lips Tulians sacīja. � Tava izpalik�ana tādēļ nekādas aizdomas neradīs. Ej atpakaļ uz Stolpeni, te .ir �etri zirgi, trīs vajadzīgi mums, tu ņem ceturto un jāj atpakaļ, it kā nekas nebūtu noticis._
Tā tas nu ies gan, jā, jā, � sulainis murmināja, naidīgi Gustē skatīdamies.
Saraksties atkal ar grāfieni, � Lips Tulians turpinaja, � protams, mazliet jānogaida. Tu esi diezgan viltīgs un tiklīdz mani, ka draud briesmas, tā tev vēl atliks laika aizbēgt.
Jā, jā, to es varu, � Kaspars �ukstēja, � bet mans lielakais nodoms tika izjaukts.
Netielējies vairāk, � Lips Tulians sacīja, � tavs zirgs lai vēl kādu pusstundu paēd, tad ceļo atpakaļ uz Stolpeni. Tevi neviens- neturēs aizdomās.
Karieti ievilka kādā klints alā un labi noslēpa, lai neviens sve��inieks to nevarētu atrast.
Kaspars tomēr atzina, ka .Lipa Tuliana padoms �oreiz ir labākais. Bet Gustei viņ� apņēmās atriebties un būtu jau tagad viņu no�ņau- dzis, ja Lipa Tuliana te nebūtu.
Atvadījies no Lipa Tuliana un Siklera, Kaspars aizgāja, Gustei ne acu neuzmezdams.
Lips Tulians atlaidās zālē atpūsties, kamēr Siklers rīkojās ar zirgiem. Guste nemetās zemē pie viņa un jautāja, vai viņ� neesot dusmīgs par �o piekrāp�anu, bet Lips Tulians atteica, ka neesot ko dusmot. Guste tomēr velti pūlējās viņu savaldzināt.
Lips Tulians bija norūdīts. Viņ� vairs negribēja zināt ne par kādu mīlestību.
Me�a dzirnavas jūs vairs neatradīsit, � Lips Tulians teica. � Jūsu tēvs tagad ir Geijersburgā.
To es zinu, � Guste atbildēja.
Ak tā, to jūs jau zināt. Nu labi � es jūs aizvedī�u uz Geijers�burgu, tur es nolem�u, kas tālāk,darāms.
Geijersburgā vēl bija tālu. Ātri jājot, vēl paies dienas trīs-, kamēr to sasniegs, un Guste atkal gribēja tuvoties Lipam Tulianam. Guste piedāvājās viņu visur pavadīt, ģērbta vīrie�u drēbēs, bet viņ� to atraidīja, pat stingri aizliedza to darīt.
Guste nerunāja pretī, jo zināja, ka tā tikai virsnieku sakaitinātu. Bet viņas kaislība bija iedegusies neapslāpējami.
Viņa gribēja iemantot pretmīlestību � jā, premīlestību, vai arī izdarīt kaut ko tādu, kam būs briesmīgas sekas. Tas bija lasāms viņas dzirksto�ajās acīs.
Krūmu biezoknī netālu no �igānu nometnes sēdēja Maksis fon Stenburgs ar uzticīgo Robertu, kuri bija nomaskēju�ies par �igāniem.
Līdz �im viņiem bija izdevies �igānus apmānīt � tie Maksi uz�skatīja par kurlmēmu �igānu.
Viņi sarunājās un prātoja par Lidu, turklāt Roberts teicās no �igānu sarunām nopratis, ka meitas atrodoties arī citā vietā un ka �igānu virsaitim ar kādu sve�u laupītāju, kur� uzturoties pie �igāniem, esot ķilda kādas meitas dēļ, kura varot būt Lida.
Maksim par postu vēl bija viņa daiļais augums ūn seja, jo �i�gānu meitas tam pastāvīgi uzbāzās ar savu mīlestību. Bet �ī nelai�me ar Roberta palīdzību bija novēr�ama.
Te kādu dienu nometnē ieradās �igānu virsai�a sieva, skaistā Fatima.
Roberts ļoti uztraucās, jo Fatima viņu labi pazina un nevarēja galvot, vai viņam izdosies arī Fatimu piemānīt.
Tādēļ viņi norunāja � gadījumā, ja Fatima Robertu pazītu � bēgt. Maksim tas bija ļoti nepatīkami, jo tad atkal izgaisa cerības atbrīvot Lidu. Viņi tomēr apņēmās tēlot �igānu lomu uz labu laimi.
Fatimai uzreiz tika paziņots par jaunajiem atnācējiem, un viņa gāja tos apraudzīt un pārliecināties, vai tie patie�ām ir �igāni.
Roberts varēja justies laimīgs kā teicams �igānu valodas pra�tējs.
Izrunājusies Fatima neatklāja viltību, vai arī izlikās to nemanot. Bet aizejot viņa tam uzmeta savādu skatienu, kas Robertu darīja ļoti nemierīgu.
Viņi nodomāja naktī negulēt, Uet, sagatavoju�ies uz visu, pār�maiņus uzmanīties.
Virsnieks nāk! Virsnieks ir te! � Tā uzgavilēja Zamuela- ļaudis, kad pie tiem ieradās Lips Tulians ar Sikleru un Gusti. Tie vēl neko nezināja par Geijersburgas likteni.
Zamuels gāja pretī.
Virsniek, esat sveicināti pie saviem ļaudīm! � viņ� priecīgi iesaucās.
Pateicos. Kas no jauna? � virsnieks jautāja.
Mēs paveicām galveno ķērienu, � Zamuels atbildēja. � Tajā būdiņā atrodas kāds vīrs, kuru jūs katrā ziņā pazīstat.
Kas tas tāds ir? � Lips Tulians brīnīdamies jautāja.
Apskatiet pats, virsniek, � Zamuels teica.
Lips Tulians nokāpa no zirga, un nu abi devās uz budu pie gūstekņa, kur� izbijies lūdza �ēlastību.
Kas viņ� tāds ir? � Lips Tulians atkal jautāja. _
Kas? � Zamuels iesaucās. � Jūs nepazīstat grafu Martinicu? Es viņu sagūstīju!
Tas nav , grāfs Martinics, � Lips Tulians dzestri atbildēja.
Nav? � Zamuels iztrūcies murmināja. � Jā, bet kas tad viņ� ir?
Es �o vīru nepazīstu, nekad neesmu viņu redzējis.
Zamuels, saskaities par savu maldī�anos, izrāva gūstekni no
būdas, bet Lips Tulians nomierināja Zamuelu, jo viņ� tomēr esot darījis pareizi. Lips Tulians piegāja pie gūstekņa un jautāja:
Kas jūs esat? Atbildiet, jūsu dzīvību neaiztiks, bet jūs pret izpirk�anas naudu palaidīs brīvībā.
Es esmu fon Rederns no Breslavas, � tas atbildēja, � sek�retārs grāfa Martinica pavadonībā, kur� man Vīnē sagādāja kādu vietu.
Ā, grāfs Martinics! � Lips Tulians iesaucās. � Kur �is cil�vēks atrodas?
Viņ� ceļā saslima un atgriezās ar kādu daļu no pavadoņiem uz Breslavu. Bet es turpināju savu ceļu uz priek�u, jo tieku Vīnē gaidīts.
Ak tāda tā lieta, � Zamuels murmināja.
Nu redzi, mīkla ir atminēta, � Lips Tulians teica. � Tu tikai tfādēļ nesagūstīji grāfu, ka viņ� atgriezās atpakaļ. Nu es viņam uzglūnē�u, un man viņ� neizbēgs.
Klausieties, fon Rederna kungs, � Lips Tulians turpināja, � kālab jūs maniem ļaudīm uzreiz neteicāt, kas jūs esat?
Es vai simts reizes to teicu, bet tie man neticēja. Viņi uztiepa, ka es esot grāfs Martinics, un es tos vīrus nekādi neyarēju pār�liecināt, ka es tas neesmu. Bet nu lūdzu jūs pasacīt, kāds būs mans liktenis?
Jums tikai būs jāsamaksā izpirk�anas nauda, � Lips Tu�lians atbildēja.
Un nu Lips Tulians iztaujāja fon Redernu par grāfu Martinicu.
Rederns stāstīja, ka grāfs jau Breslavā bijis ļoti slims, viņ� esot liels dzērājs un caurām naktīm �ūpojot, to jau nevarot pat zelta veselība izturēt. Un tā esot noticis, ka grāfs pēc izveseļo�anās atkal iesācis stipri dzert un saslimis no jauna, tāpēc bijis jāgrie�as atpakaļ uz Breslavu pie brīnumdaktera.
Cik ilgi vilkās viņa pirmā ārstē�ana? � Lips Tulians jautāja.
O, gandrīz divus mēne�us, � Rederns atbildēja, � dakteris jau arī grib ko nopelnīt.
Nu, tad ārsts tagad mazākais trīs mēne�us nelaidīs to vaļā, � Lips Tulians teica, � to es zinu. Labi, mums laika papilnam � varam paveikt citus darbus.
Pavedis Zamuelu sāņus, viņ� tam uzdeva tūliņ divus uzticamus vīrus sūtīt uz Breslavu, lai uzmanītu, kad grāfs atstās Breslavu.
Ar Rederna piederīgajiem jāved sarunas par izpirk�anas naudu, bet pa�u Redernu nelaist ātrāk vaļā, iekams grāfs Martinics nebūs sagūstīts.
Tiklīdz grāfs domā atstāt Breslavu, tā vienam spiegam tūliņ jāierodas paziņot, bet otram jāizseko grāfs.
Spiegi tūliņ tika izsūtīti un aizgāja.
Zamuels nu arī paziņoja virsniekam par Kremo un Fatimas izbēg�anu, kā arī to, ka viņ� tik ilgi bez panākumiem izmeklējies �igānus. Lipam Tulianam gan arī rūpēja Lidas liktenis, bet viņ�
cerēja drīz vien ar �igāniem sastapties un ar tiem ātri izrēķināties.
* * *
Nedaudz stundu vēlāk visi gatavojās ceļā uz Geijersburgu. Ne�vienam nebija ne jausmas par to, kas pa viņu prombūtnes laiku noticis.
Arī Lips Tulians domāja, ka viņu vajātāji rīkojas pa Saksiju vien, un tā nu viņi mierīgi līdz ar sagūstīto fon Redernu soļoja uz priek�u.
Laupītāji redzēdami, ka virsnieks Gusti netur par mīļāko, mē- ģinaja tai tuvoties, solīdami dargas rotas, zeltu, skaistas drēbes, bet Guste visus atraidīja. Viņa tikai vienu gribēja mīlēt � bīstamo- vadoni Lipu Tulianu.
Tā viņi pēc gara ceļa tuvojās Geijersburgai. Jau nākamajā va�karā tie gribēja sasniegt to.
Nometnes vietā Zamuels devās pie virsnieka parunāties.
Virsniek, � Zamuels teica, � Siklers man ir daudz stāstījis, kādas neticamas lietas jūs esot darīju�i. Tik vienu es nesaprotu. Kādēļ jūs taupāt ministru Flemingu, patiesi, virsniek, es �o ministru jau sen būtu pakāris!
Pareizi, es pats arī nesaprotu, kādēļ es viņu līdz �im esmu taupījis.
Nu, nākamā reizē �
Tā ir tāda savāda lieta, � Lips Tulians, galvu kratīdams, at�bildēja. � Redzi, Zamuel, ja ministrs kaut vienu vienīgu reizi stā�tos man ar iero�iem pretī, tad viņ� jau būtu atradis galu. Bet, kad �is bailīgais gļēvulis stāv manā priek�ā, drebēdams un pēc �ēlas�tības smilkstēdams, tad es nevaru citādi, tad man jālai�, lai viņ� skrien, tādās reizēs viņ� ir par daudz no�ēlojams.
Tam es vis nepiegrieztu vērību.
Jā, es un tu, mēs katrs esam savādāks.
Bet padomājiet, virsniek, ka viņ� trako. Es varu derēt, ka viņ� mocīs un notiesās Bretbaueru.
To viņ� nedrīkst.
Bet viņ� to dro�i darīs!
Nē, nē, viņ� zina, ka es briesmīgi atrieb�u sava biedra nāvi.
Nu, virsniek, �oreiz ministrs gan piespriedīs nāvessodu.
� Redzēsim, � Lips Tulians atbildēja, � no Drēzdenes es ar�vien saņemu ziņas. Ja Bretbaueru notiesās uz nāvi, tad es drīz ieradī�os galvaspilsētā. Tomēr līdz tam vēl ir ilgs laiks, ministrs nepārsteigsies, jo viņ� bīstas no manis. Ar labu nakti, Zamuel, rīt .agri celsimies aug�ā, lai vēl pirms vakara sasniegtu Geijersburgu!
Maksis fon Stenburgs un viņa uzticamais biedrs vecais Roberts jau trīs dienas atradās �igānu nometnē, kad tur ieradās �igānu kara�liene daiļā Fatima, kura reiz Greifensteinas pilī tēloja Lidas lomu.
Tā bija laime, ka viņa veco Robertu nepazina; to Roberts uz�reiz manīja un jau priecājās par izdo�anos.
Bet drīz vien radās apstākļi, kas viņus abus atkal padarīja nemierīgus.
Lieta bija �āda: nav jau retums, ka �igāniete kvēli mii savu vīru vai līgavaini, bet, tiklīdz tā ierauga kādu, kur� tai patīk labāk, tā viņa uzreiz tam pieķeras.
Un tā arī �eit notika.
Fatima ar lielu kaislību bija pieķērusies Kremo, bet, kad �is pret viņu bija vēss, tad arī Fatimas mīlestība atdzisa arvien vairāk. Viņa visu laiku tam bija bijusi uzticīga, jo Kremo bija viens no cēlākajiem �igāniem.
Bet nu Fatima ieraudzīja �kurlmēmo� Maksi fon Stenburgu, un viņas sirds patiesi iedegās mīlā uz �o vīru.
Te bija ko padomāt. Roberts lauzīja galvu, kā varētu �igānu ka�ralieni atraidīt, to nenokaitinot.
Tas bija grūts uzdevums. Pat likās neizdarāms, jo Fatimai bija iespējams rīkoties pēc savas patikas.
Viņa vairākas reizes dienā gāja uz Roberta būdu apraudzīt Maksi un saskaitās, kad Roberts arvien uzturējās pie kurlmēmā.
Tā tas ilgi nevarēja turpināties. Jau pēcpusdienā viņa sasauca visus vīrus kopā � Roberts ar Maksi arī nedrīkstēja izpalikt.
�igānus izrīkojusi, Fatima jautāja Robertam, vai viņ� ar savu �biedru gribot palikt pie viņu bandas.
Un, kad Roberts atbildēja, ka to ļoti vēloties, jo tagad savu cilti tik drīz vai varbūt nemaz neatradī�ot, tad Fatima viņus arī pieņēma.
Protams, viņiem bija jāapsola neierobe�ota paklausība. Tas ari lika pieņemts.
Tūliņ pēc tam Fatima izrīkoja Robertu līdzi ar diviem �igāniem doties ar ziņām uz vīrie�u nometni. Kurlmēmajam jāpaliek nometnē, no kā bija redzams, ka Fatima grib Maksi dabūt savā varā.
Roberts gan visvisādi izrunājās, lai Maksi arī lai� līdzi, bet nekas nelīdzēja, vajadzēja vien paklausīt.
Roberts bija pavisam apjucis un skubināja Maksi uz bēg�anu, bet Maksis nezaudēja drosmi un, piekodinājis Robertam otrā no�metnē apskatīties pēc Lidas, pats dro�i apņēmās ar viltību tikt galā ar Fatimu.
Roberts ar Stenburgu vēl izrunājās, un tā pagāja diena.
Pienāca vakars, un kāds �igāns atnesa ziņu, ka jādodas ceļā.
Roberts atvadījās no Stenburga un aizgāja, cerēdams otrā no�metnē atrast Lidu.
Uzmanība me�a bērniem ir tikpat kā iedzimta.
Tāpat tas ir arī pie laupītājiem, jo tie, no kāda gājiena atgrie��oties, ar lielāko uzmanību tuvojas savām slēptuvēm.
Viņi ta�u nevarēja zināt, kas pa viņu prombūtnes laiku varētu būt noticis.
Tā arī �oreiz, Lipam Tulianam uz Geijersburgu atgrie�oties. Pē�dējā ielejā viņ� apturēja gājienu un ar Zamuelu uzkāpa kalnā, no kura varēja pārredzēt visu apkārtni.
Lips Tulians pirmais uzkāpa kalna galā, un nākamajā acumirklī pienāca arī Zamuels.
Gaiss bija dūmakains un tveicējo�s, tāpēc tālumā visai labi ne�varēja redzēt, tomēr viņi manīja, ka vecajai pilij vairs nav torņa.
Labi novēroju�i, cik nu tas bija iespējams, viņi saprata, ka tur ir noticis kas briesmīgs.
Tādēļ Zamuels tūliņ kāpa lejā un izsūtīja izlūkus.
Lips Tulians vēl kādu laiku pakavējās kalnā, bet, uznākot krēs�lai, arī viņ� nokāpa lejā pie ļaudīm.
Sie jau no Zamuela bija dzirdēju�i savādo vēsti, un nepacietīgi gaidīja, kādas ziņas atnesīs izsūtītie izlūki.
Pēc ilgas gaidī�anas ap pusnakti atgriezās izlūki, vezdami līdzi kādu austrie�u kareivi kā gūstekni.
Izlūki aizveda kareivi pie Lipa Tuliana.
Lips Tulians pavēlēja izņemt vīk�ķi kareivim no mutes, lai viņ� varētu runāt.
� Kur jūs �o vīru atradāt? � Lips Tulians jautāja izlūkiem.
Me�ā, netālu no �ejienes. Viņ� bija iemidzis un krāca tā, ka mēs nemanot viņam piegājām klāt. Viņ� ir sargs, jo viņam blakus atradās pielādēta �autene.
Un tad jūs tālāk negājāt?
Nē, virsniek, ar �o ķērienu pietiek.
Tas ir labi darīts, tagad es gribu �o puisi izpra�ņāt.
Viņ� pievērsās kareivim.
Tagad tu atbildēsi, � Lips Tulians sacīja kareivim, � ja teiksi visu patiesību, tad tu paliksi dzīvs. Ja ne, tad es tevi lik�u gabalos sakapāt.. . Tagad runā! Vai kareivji ir pie Geijersburgas?
Ārā un iek�ā, � kareivis atbildēja, � kādi pusotra tūksto�a vīru.
Un pili kareivji ieņēma? � Lips Tulians jautāja.
Jā, jā, ar lielgabaliem izgāza mūrus.
Un kas notika ar maniem ļaudīm? Vai tos sagūstīja?
Vīri visi ir miru�i, tie nepadevās, lai gan komandants vai�rākas reizes uzaicināja.
Lipu Tulianu tagad bija baigi uzlūkot Viņa seja bija pelēka, viņ� drebēja, jo bija ļoti pārskaities.
Kas notika ar sievām un meitām? � viņ� jautāja tālāk.
Tās aizveda uz Egeru, viņas bija paglābu�ās pils pagrabā.
Vai viņas nespīdzināja?
Nē, nē. Komandants ir godīgs virsnieks. Viņ� gādāja, lai meitas neviens neaiztiek. Tikai viena meita ir beigta.
No�auta?
Nē, viņa pati nonāvējās, jo viņas mīļākais bija nogalināts. Runāja, ka tas esot bijis Lipa Tuliana apak�vadonis. Un koman�dants viņus lika paglabāt atsevi�ķā kapā, tādēļ ka tie viens otru tik sirsnīgi mīlēju�i.
Tagad Lips Tulians kļuva mierīgāks.
Tas ir Egeras komandants, � viņ� murmināja. � Es viņu pazīstu, �is virsnieks ir rīkojies pareizi. Vitorfs un Elzbete ir miru�i un aprakti kopējā kapā. Tā laikam vajadzēja notikt � �eit virs zemes tie nevarēja savienoties.
Un ko tagad karaspēks te dara? � Lips Tulians jautāja.
Glūn uz . . . jums, � kareivis atbildēja, � lai jums tuvojoties uzbruktu no visām pusēm.
Uz lauka mēs cīnīties nevarētu, � Lips Tulians teica, � bet mēs esam me�ā. Atriebsim Vitortu un viņa biedrus. To izdarīsim un pēc tam dosimies uz Saksiju.
Jā, atriebsimies! � bandīti sauca.
Apsargāt kareivi! � Lips Tulians pavēlēja. � Viņ� mums ir stāstījis patiesību, un es turē�u vārdu. Pēc cīņas lai viņ� iet, kur grib. Zamuel, lai, ļaudis sanāk kopā!
Kareivis vēl pateica Lipam Tulianam, ka tuvākajā pakalnē ap�metusies stipra kroatie�u nodaļa.
Atstājis sargus pie gūstekņiem un Gustes, Lips Tulians ar sa�viem vīriem devās uz minēto pakalni. Visi bija apņēmu�ies bargi atriebt Vitorfa nāvi, jo viņu visi mīlēja.
Mans nabaga Vitorfs, man nabaga uzticamais draugs, � Lips Tulians �ukstēja. � Tā man pazūd viens pēc otra. Kas zina, cii ilgi vēl, un es palik�u viens pats.
Oho, virsniek, � Zamuels atbildēja, � jūs aizmirstat mani un Sikleru. Pie velna, vispirms lai mūs sacērt gabalos, iekams mēs jūs atstāsim.
Lips Tulians klusēdams spieda Zamuela roku.
Un tā tie klusi kā rēgi gāja tālāk, līdz uzkāpa kalnā, kura pa�kājē gulēja kroatie�i.
Piecdesmit �āvienus reizē noraidīja uz gulētājiem un, kad pē�dējie izbiju�ies uzlēca kājās un cits pār citu skrēja un jaucās, no�rībēja otra zalve, kuras sekas bija ļoti daudz kritu�o.
Tagad visur radās dzīva, kustība. No pils lieli pulki traucās uz cīņas vietu.
Komandants domāja, ka laupītāji klāt un viņa kareivji tos ap�auj.
Laupītāji nozuda kā spoki nakts tumsā.
Pieskrēju�ie kareivji �āva uz kroatie�iem, noturēdami tos par laupītājiem un, iekams sāka atjēgties, no kroatie�iem retais bija palicis dzīvs.
Kaudzēm gulēja no�autie un smagi ievainotie, bet no uzbrucējiem laupītājiem � ne vēsts.
Par velti raidīja �āvienus me�ā, jo laupītāji jau sen bija tālu projām.
Bet savus kritu�os biedrus tie bija atriebu�i � asiņaini atrie�bu�i, un cerība bīstamo laupītāju vadoni pieveikt bija izgaisusi, jo Lips Tulians dro�i vien uz Geijersburgu vairs nenāks.
Stolpenes cietoksnī valdīja dzīva kustība. Izrādījās, ka gaidāms kāds augsts apmeklētājs, jo visur redzēja uzpo�am un kārtojam, uniformas spodrinām un da�ādi rīkojoties.
Arī Kozelas tornī Hildai paziņoja jauno vēsti. Hilda bija iegri�musi kā letarģiskā miegā, neko neievēroja un nerunāja, tik pieņēma nepiecie�amo ēdienu. Viņa dzīvoja kā citā pasaulē.
No vakardienas tā atkal uzmodās jaunai dzīvei, jo birģermeis�tara bibliotēkas grāmatās atkal reiz bija atrasta zīmīte, kurā bija lasāmi �ādi vārdi:
�Pacieties � Lips Tulians ieradīsies atkal!�
Tagad Hilda saprata. Guste biju viņu piekrāpusi un viņas vietā pati aizgājusi līdzi Lipam Tulianam. Hilda tomēr noprata, ka nā�kamreiz bēg�ana būs daudz grūtāka, jo viņu apsargāja ar tādu stingrību, ka viņa pati atzina � bēg�ana jāatliek uz vēlāku laiku.
Komandants ģenerālis fon Vēlens, apzinādamies savu atbil�dību, visos Jāņa torņa koridoros bija izlicis sargus un pa naktīm cie�i uzraudzīja torņa mūrus.
"To visu Hilda zināja, bet viņa domāja, ka �āda modrība ar laiku mazināsies un tad Lips Tulians varēs ierasties.
Patiesi, ieradīsies kāds augsts viesis, � Emma teica. � Es �odien redzēju, kā kareivji izpu�ķo iek�ējos pagalma mūrus ar egļu zariem un puķu vītnēm.
Hilda neteica ne vārda, bet darbojās pie kumodes ap kādu kas�tīti.
Vakarā ģenerālis Vēlens, pār pagalmu iedams, pie sevis prie�cīgi murminaja:
Cietoksni tikko var pazīt, nu tagad viņ� var ierasties!
Un kas �is �viņ�� bija domāts, tas atklājās jau otrā rītā.
Kad saule pacēlās augstu debesīs, pie cietok�ņa redzēja pievedam varenus lielgabalus.
Stolpenes pilsētiņā plīvoja karogi. Pilsoņi bariem plūda ārā uz ielām, uzgavilēdami kādam jātnieku pulciņam, kas no Drēzdenes puses tuvojās cietoksnim.
Cietoksnim patie�ām tuvojās augsts apmeklētājs � Augusts Stiprais, Saksijas valdnieks un ministrs grāfs Flemings.
Lielgabalu stobri bija vērsti pret cietoksni, bet ne jau mūra ap��audī�anai, nē, gribēja tikai izmēģināt, vai melnā radzes klints, uz kuras stāvēja cietoksnis, varēs spītēt lielgabalu lodēm.
Izmēģinājumā valdnieks pats gribēja būt klāt un pēc tam pie ģenerāļa Vēlena ēst pusdienas.
Valdnieks �odien bija labā omā, bet ne jau grāfs Flemings, kur� laiku pa laikam paskatījās uz cietok�ņa torņiem.
Klau, Fleming, � valdnieks iesāka, � tur Stolpenes cietok�snī ir kāda dāma, kāda apburo�i skaista sieviete, kura man kādreiz stāvēja ļoti tuvu.
Un ļoti bīstama sieviete, majestāt, � grāfs Flemings pie�bilda.
Ah, � valdnieks smejas, � Fleming, es domāju � jus to lietu ņemat par daudz nopietni. Hilda gan var būt bijusi mazliet uzpūtīga, bet tik vainīga man viņa tomēr neizliekas.
Nav vainīga, majestāti � Flemings, rokas pacēlis, iesaucās. � Ha, man ir pierādījumi, viņai ir tuvs sakars ar laupītāju vadoni.
Nu, vai tā ir patiesība?
Dro�i, majestāt. Pirms nedaudz dienām �is nelietis Lips Tulians mēģināja grāfieni Kozelu atbrīvot.
Augusts Stiprais neticīgi paskatījās.
Es �o ziņojumu lasīju, � viņ� atbildēja. � Es tur, mīļo grāf, nekā bīstama neatrodu. Lips Tulians ir paņēmis līdzi kādu meitu, kuru, domājams, viņ� mīl. Grāfiene Kozela to nemaz nav zinājusi, jo viņa atrasta guļot.
Viņa būs izlikusies, majestāt, � grāfs Flemings sacīja.
Kādēļ? Piesieto virvi uzgāja vēl rīta agrumā. Es domāju, mīļo graf Fleming, jūs ienīstat grāfieni Kozelu.
Fleminga vaigi krāsojās.
Valdnieks iegrima dziļās domās. Ko viņ� domaja? Kas to lai zina.
Beidzot viņ� pacēla galvu.
Fleming! � viņ� iesaucās. � Es gribu ap�ēlot, nevis sodīt. Lai grāfiene labāk atstāj valsti, un es to uzskatu par pārāk ne��ēlīgu rīcību � ieslodzīt viņu uz mū�u cietoksnī.
Ministrs sataisīja ģīmi kā līķu izvadītājs.
Majestāte tī�ā prātā izsauks lielas briesmas.
Ak ko, jūs visu redzat pārāk melnās krāsās.
Ak nē, es domāju labi, es esmu jūsu majestātes uzticamākais padomnieks.
To es nenoliedzu, Fleming, bet es domāju � jūs mazliet re�dzat spokus. Hilda tak ir nespēcīga sieviete.
Ministrs sakoda zobus.
Nespēcīga � Ak nē, viņa ir skaista, apburo�i skaista.
Jā, jā, � Augusts Stiprais murmināja.
Un skaistām sievietēm arvien ir spēcīgi draugi, � ministrs piebilda, � es pazīstu Lipu Tulianu.
Protams, tas nav jūsu draugs, � valdnieks iesmējās.
Es viņu ienīstu, � Flemings �ņāca. � Viņ� ir ar grāfieni cie�os sakaros; es lieku galvu ķīlā, ka viņ� tīko pēc valdnieka dzī�vības.
Ha, laupītāju vadonis!
Tāpēc tā lieta ir bīstama � �ajos laikos ļaundariem ir pla�i sakari, tie slepeni musina tautu.
Ha, ha, ha! Fleming, no Lipa Tuliana jau visi bīstas.
Pilsoņi bīstas, bet ne zemnieki, � ministrs dedzīgi iesaucās. � Zemnieki slavē �o bīstamo cilvēku, jo viņ� tos apdāvina no sava laupījuma. Tā viņ� sev iegūst piekritējus. Tie viņam paziņo, kad kareivji tiek izsūtīti pret viņu � citādi tas jau sen būtu sagūstīts.
Augusts Stiprais kļuva domīgs.
Flemings, to manīdams, pūlējās valdnieku sakūdīt pret Hildu.
Tā viņi nonāca pie lielgabaliem, karaspēka un ļau�u urrā- saucieniem sveicināti.
Ģenerālis fon Vēlens sarīkoja mēģinājumu.
Vispirms �āva ar lielām lodēm, kuras pret cieto klints radzi sa�ķīda pulverī. Kaltās lodes saplīsa gabalos, klintīm nemaz ne�kaitējot.
Karalis Augusts bija apmierināts.
Stolpene ir neieņemama, tāpat kā Kenigsteina, � viņ� sa�cīja ģenerālim. � Es priecājos, ka man Saksijā ir divi stipri cie- "tok�ņi.
Un tre�ais neuzvaramais ir jūsu majestātei uzticamās tautas sirdis! � Flemings iesaucās.
Valdnieks smīnēja, juzdamies glaimots. Viņam patika, ka viņu uzliela.
Ģenerāļa un ministra pavadībā viņ� jāja uz cietoksni pie koman�danta uz pusdienām.
Flemings bija gau�ām nemierīgs. Viņ� ļoti baidijās, ka vald�nieks samierināsies ar Hildu. Tas nedrīkstēja notikt.
Hildu pazemojot, viņ� pats cerēja kādreiz iegūt skaisto grāfieni.
Viņi tuvojās cietoksnim, kur tos atkal skaļi apsveica.
Augusts Stiprais jāja pāri pirmajam cietok�ņa pagalmam. Pat�laban viņi iejāja lielgabalu pagalmā, pie kura atradās Jāņa tornis.
Vai tas nav Jāņa tornis, ģenerāl? � viņ� jautāja.
Ģenerālis apstiprināja.
A, par �o torni es esmu daudz dzirdējis, � viņ� teica, tuvāk piejādams un vareno celtni apskatīdams.
Te no�ķindēja logs, valdnieks paskatījās aug�up.
Bija redzama daiļ'a sievietes seja.
Hilda, � valdnieks pārsteigts iesaucām, � Hilda!
Jā, tā bija viņa kādreizējā mīļākā, skaistā grāfiene Kozela. Skumji un lūdzo�i viņa skatījās lejā uz valdnieku, pie kura sāniem tā reiz bija valdījusi pār Saksiju.
Cik daudz miljonu viņai upurēja, lai apmierinātu viņas vēlē�a�nās un iegribas.
Hilda, pacēlusi savas baltās rokas, lūdzo�i skatījās uz valdnieku.
Flemings bija kā uz adatām.
Majestāt, jāsim tālāk, � viņ� teica.
Bet valdnieks neklausīja.
Ap�ēlojieties! � sauca no aug�as. � Ap�ēlojieties, ko es es�mu nodarījusi, ka tik jauna tieku ieslodzīta cietoksnī uz visu mū�u?
Apak�ā visi cieta klusu.
Hilda, � valdnieks �ukstēja.
Ap�ēlojieties! � viņa atkal sauca.
Karaļa sejā atspoguļojās dziļa līdzjūtība. Viņ� pacēlās seglos, jau viņam vārds bija uz lūpām, kas Hildai dotu brīvību.
Ministrs bija vai traks no dusmām, jo viņa upuris tagad varēja izsprukt, ja valdnieks paklausītu Hildas lūgumam.
Ap�ēlojieties! � atkal skanēja no aug�as. � Ja es esmu vainīga � lai mana galva krīt zem bendes cirvja. Bet �is briesmī�gais cietums ir sliktāks par nāvi!
Viņa ir Lipa Tuliana sabiedrotā, � Flemings �ņāca.
Valdnieks kavējās. Hilda ieraudzīja savu ienaidnieku � ministru.
A, tur viņ� ir! � tā iesaucās, Flemingu pazīdama. � Tas velns, kas mani grib iznīcināt. Ai! Ja viņa nebūtu,'tad es nesmaktu �ajos mūros!
Flemings uzgavilēja.
T.agad viņa parāda savu īsto seju! � viņ� sauca. � Majestāt, viņa ir �ūska, grib tikt brīvībā, lai varētu atriebties.
Ministrs saķēra valdnieka zirgu pie pavadas, gribēdams to vest projām.
Hildu pārņēma trakas dusmas. Visu aizmirsdama, viņa paņē�ma� pistoli un mērķēja uz Flemingu. Tas saliecās. Sajā brīdī norībēja �āviens � lode aizsvilpa cie�i -gar karaļa galvu un, grāfu neķērusi, atsitās pret pagalma bruģi.
Tagad izcēlās varens juceklis. Ģenerālis nolēca no zirga, lai nomierinātu uztraukto karaļa zirgu, un Flemings atkal izslējās taisns. Viņ� redzēja, ka Hilda aizsvie� nederīgo pistoli. Viņu sagrā�ba nevaldāmas dusmas.
Majestāt! � viņ� kliedza. � Tā �ūska gribēja mūs no�aut!
Valdnieks pakratīja galvu.
Man �ķiet, grāf, ka lode bija domāta jums.
Nē, nē, � grāfs �ņāca, � es glu�i labi redzēju, ka grāfiene mērķēja uz jums.
Valdnieks apgrieza zirgu. �oreiz viņ� ticēja savam velni�ķajam padomniekam, jo pats dzirdēja lodes svilpienu gar savu galvu.
Stolpenes apmeklējums bija izjaukts. Nepatīkami aizskarts, mēmi un klusi valdnieks jāja atpakaļ uz pilsētiņu, un grāfs Flemings tam sekoja gavilēdams.
Viņ� savu mērķi bija sasniedzis, jo valdnieks nu vairs Hildai nepiedos.
Es glu�i labi redzēju, ka grāfiene uz jums �āva, � viņ� atkal iesāka. � Ar savu lūg�anos un �ēlabām viņa jūs gribēja pievilināt tuvāk pa �āvienam.
Paliec klusu! � Augusts Stiprais dusmīgi uzsauca.
Flemings paklausīja.
� Tā kā neviens par to nerunātu, � valdnieks dusmīgi turpi�nāja, � es to negribu, jūs dzirdat, es to negribu!
Jūsu majestātes vēlē�anās jau ir pavēle.
Flemings bija priecīgā, bet valdnieks saīdzis atgriezās Drēzdenē.
Vai valdnieks toreiz devās uz Stolpeni ap�ēlot Hildu, to neviens nav varējis uzzināt.
Noslēpumainais �āviens,-kas gan bija domāts ministram, bet gandrīz ķēra karali, apzīmogoja cietumnieces spriedumu.
Jā, Flemings bija pārlieku laimīgs. Tagad grāfiene bez preto��anās padosies viņam.
Ar ģenerāli fon Vēlenu es rīko�os ātri, � Flemings klusībā pie sevis murmināja. � Tas vīrs man nav pa prātam. Viņ� dod ieslodzītajai par daudz brīvības. Un viņ� jau ir vecs. Heinrihs fon Boblinks var palikt viņa vietā, tas ir bargs, kā jau man patīk.
Flemings atskatījās atpakaļ uz Stolpeni.
Gaudo nu, skaistā Hilda, � viņ� murmināja, � gaudo, cik gribi! Tu piederi man. Drīz pienāks diena, kad tu mani lūgsies, lai tevi atsvabinu. Un es nāk�u uz Stolpeni, skaisto grāfien, jā, es nāk�u, bet nevis tevi atsvabināt, nē, es gribu tevi iegūt, vairāk neko, bet par to es tev neko nedo�u. Tava nākotne ir zināma, tavs spriedums � noteikts, tavs liktenis � mū�a cietums!
Roberts drīz vien dabūja pārliecināties, ka Fatima pār �igāniem ir neaprobe�ota valdniece.
Vakarā jau viņi bija ceļā uz �igānu lielo nometni, un Maksis fon Stenburgs palika viens pats pie sievām. Viņ� nepazina �igānu meitu kaislību un domāja no viņām viegli tikt vaļā.
Ēdienu viņam pienesa kā parasti, bet �igānietes viņu pat neuz�lūkoja. Par to Maksim bija brīnums, un viņ� domāja netraucēts turpināt savu kurlmēmā lomu.
Pienāca nakts, un pilns mēness spo�i apgaismoja visu apkārtni ar savu bālo gaismu. Laiks bija ļoti jauks, un Maksis vientulībā sagatavojās ar visiem iero�iem.
Klusā vientulība bija �ausmīga, un viņ� padevās �au�alām, kad krūmos iebrik�ķējās.
Maksis bija nogūlies pie pa�as būdas ieejas, lai briesmu brīdī viegli varētu izmukt. Viņ� likās iemidzis, bet patiesībā vēroja ap�kārtni ar spiega uzmanību.
Krūmos atkal brik�ķēja, un paradījas kada balti ģerbusies sie�viete, kura, uz visām pusēm skatīdamās, tuvojās viņa būdai.
Maksis izlikās aizmidzis.
Pienācēja noliecās pār viņu.
Vai tu jau guli? � viņa jautāja un noliecās vēl zemāk, un Maksis jau sajuta viņas dva�u. Bet viņ� likās to nejūtam.
Ak jā, es aizmirsu, ka viņ� nedzird, � viņa �ukstēja. � Nu, tas ir labi � cilvēks, kas nevar ne dzirdēt, ne runāt, nevar arī mani nodot. Un viņ� ir tik skaists, cēls . .. O, viņ� man var atlī�dzināt Kremo palaidnības.
Viņa satvēra Mak�a roku un lēni pakustināja, tad mazliet stip�rāk, bet Maksis nekustējās.
O, vai viņ� tie�ām tik cie�i guļ? Nu, gan es viņu uzmodinā��u, � viņa teica. '
Tad viņa izvilka mazu, smalku duncīti un ar to sāka durstīt Mak�a roku. Maksis saprata, ka nu vairs ar aizmig�anu cauri ne�tiek un izlikās, it kā nupat pamostos no dziļa miega.
Fatima bija lepni izgreznojusies, ar zeltu un dārglietām izro�tājusi matus, kaklu, rokas, jā, pat kurpes mirdzēja un laistījās.
Tacf viņa da�neda�ādi mēģināja kurlmēmajam izrādīt savu mī�lestību, bet Maksis izlikās neko nesaprotam.
Vai tad viņ� vēl muļķis arī ir? � Fatima murmināja. .� Viņ� neko nesaprot.
Viņa atkal mēģināja.
Muļķis, � �igānu valdniece �ņāca, � tu nevari runāt, ne dzirdēt, bet redzēt ta�u tu vari. Ha, es tikko varu valdīties � Tāds nejēga . . . Viņ� ta�u mani redz, viņ� ta�u arī savā muļķa prātā varēja apjēgt, ka es te par velti pie viņa neesmu nākusi. Patiesi, viņ� pat nepakustas, o, es varētu viņu aiz dusmām nodurt.
Maksis saprata viņas dusmas un acumirklī bija gatavs ar spē�cīgu roku viņu satvert. Bet �igānietes domas mainījās, viņa aiz�svieda dunci, tad pieglaudās pie viņa krūtīm, un, kad Maksis neat�bildēja, tad tā atkal dusmīgi atgrūda viņu.
Tā viņi spēlējās labu brīdi. Apkampieni kļuva arvien dedzīgāki. Maksim �ķita, ka viņ� atrodas �ūskas tīklos, kas savelkas aizvien cie�āk.
Piepe�i nometnē radās dzīvība, bija dzirdamas balsis, kas vi�ņiem tuvojās.
Fatima uzlēca kājās, paķēra savu duncīti un zibensātrumā pa�zuda krūmos. Kas noticis?
Ministra Fleminga kariete patlaban bija iebraukusi cietuma pa�galma pie Donāta torņa.
Grāfs pats ar cietuma virsuzraugu atradās kādā istabā, un abi dedzīgi sarunājās.
Ai, ko man vajadzēja dzirdēt, � ierēdnis iesāka, � jūsu ekse�lences dārgā dzīvība tikusi apdraudēta.
Kas to saka? :� Flemings �ņāca.
Nu, visa Drēzdene jau tā runā.
Neprātība, muļķības, � ministrs errojās, � tā tiek runāts, un man nav atļauts izpaust patiesību, citādi visi iedzīvotāji būtu jaaicina apbruņoties.
Ko jūs runājat, ekselenc?
Jūs drīkstat zināt, � Flemings teica, � ka lode nebija do�mātā man.
Kuram . . . tad? � ierēdnis uztraukts jautāja.
Nu, pa�am valdniekam, � ministrs atbildēja.
Lielais Dievs! � ierēdnis iesaucās. � Tas ir nedzirdēts kau�na darbs � karaļa slepkavība.
Klusu, turi muti! � Flemings viņu apsauca. � Diezgan! Tas ir tā, kā es jums saku � grāfiene Kozela no torņa loga mērķēja uz valdnieku.
Briesmīgi!
Bet diem�ēl patiesība.
Un kas nu notiks? � ierēdnis jautāja. � Vai grāfieni bargi sodīs?
Diem�ēl tā'vis nebūs, � ministrs atbildēja. � Grāfiene zina, ka valdnieks viņu taupīs, un viņa �ajā ziņā nemaldās. Diezgan, �is gadījums nemaz netiks izpausts.
Flemings pazina ierēdni kā cilvēku, kas neko nevar paturēt pie sevis, un saprata, ka viņ� savas melu ziņas iebāzīs īstā tarbā, ku�ras, lai arī slepeni, tomēr tiks iznēsātas pa visiem stūriem. Ar to viņ� Hildai gribēja atņemt beidzamās tiesības, lai viņas kri�ana būtu pilnīga.
Bet tagad viņam bija citas darī�anas. Viņ� bija pavēlējis Bret- baueru pielikt pie citiem cietumniekiem, lai tie viņu pierunātu sazi�nāties ar Lipu Tulianu, lai tas ierastos Bretbaueru atbrīvot un pats iekristu lamatās. Sī lieta, kaut gan ar grūtībām, cietuma uzraugam tomēr bija izdevusies.
Bretbauers bija rakstījis. Ierēdnis pasniedza ministram Bret- bauera vēstules.
Te tās ir, tādi bil�u raksti, � ierēdnis teica, � tādi zīmējumi, no kuriem ne bū, ne bē, neviens cilvēks netiek gudrs.
Ministrs apskatīja papīrus.
Tur bija zīmētas da�ādas zīmes, sirdis, koki, zvēri un da�ādas burvju zīmes, kuras tie�ām neviens nespēja izskaidrot.
Labu brīdi burtoju�i mīklainās zīmes, tomēr, neko neizdibināju�i, nolika pie malas. Viņi tomēr saprata, ka � lai kā un ko darīs, bet Lips Tulians katrā ziņā ieradīsies. Un tad viņ� jāsagūsta.
Ierēdnis paziņoja, ka viņ� jau esot sagatavojis lamatas, un veda ministru apskatīt.
Izgāju�i cauri vairākiem tuk�iem koridoriem, viņi apstājās pie kādām varenām dzelzs durvīm.
Te nu ierēdnis izrādīja Visu plānu, pēc kura Lipam Tulianam jārīkojas un citādi nemaz nevar, ja viņ� grib pietikt pie Bretbauera. Paskaidroja arī, kādā veidā viņ� iekritīs slazdos.
Velni�ķais plāns bija gatavs!
Bretbauera vēstules nosūtīja tā, lai nerastos nekādas aizdomas.
Un ministrs apsolīja cietuma ierēdnim karaliski atlīdzināt, ja nodoms pareizi izdosies �
Pusstundu vēlāk Flemings jau pilī devās uz savu darbistabu.
Bet te nu viņu sagaidīja citādāka godinā�ana, proti, viņa sieva �ausmīgā izskatā, pārskaitusies sagrāba viņu pie svārkiem.
Tad ta smukas lietas, � grāfiene kliedza, � kas man jādzird par tevi, tu ,..
Bet, dārgo sieviņ, � ministrs laipni iesāka, � ko tu īsti no manis gribi? Vai tu slikti sapņoji, vai atkal jau greizsirdīga?
Jā, jā, � grāfiene atbildēja, � tevi moka sirdsapziņa. Tu, laulības parkāpēj, vai es tev neesmu diezgan skaista un bagāta? Atbildi man!
Mīļo sieviņ, es tevi nesaprotu.
Saproti vai ne, es tikai saku to, ko jau visas �agatas uz jumtiem pļāpā. Grāfiene Kozela Stolpenē esot �āvusi� uz tevi!
Nē, nē, �auts tika uz valdnieku.
Nav taisnība, � grāfiene tiepās, � es zinu no dro�a avota, lode tikai tavai grēcīgajai galvai aizskrējusi garām.
Tās ir blēņu runas, � grāfs Flemings dusmīgi atbildēja.
Nē, nē, tu esi vainīgs, ka grāfiene Hilda uz mū�u ieslodzīta cietoksnī. Turklāt vēl bez jelkādas tiesas, nu �ādās lietās jau tu esi lielākais meistars.
Bet klausies tak!
Neko negribu klausīties, vispirms es runā�u! � grāfiene klie�dza. � Es zinu, ka tu Hildai uzbāzies ar savu mīlestību.
Flemings vēl gribēja runāt, bet grāfiene to pārtrauca ar rau�dā�anu.
Ak, es nabaga nelaimīgā sieva, � viņa gaudās. � Mans lik�tenis tik grūts, kā nevienai sievai. Es esmu jauna, skaista, bagāta � visu es esmu atdevusi nelietim, kur� mani pastāvīgi krāpj.
Ministrs gribēja aiziet, bet grāfiene viņu pie durvīm saķēra aiz svārku stūra.
Paliec te, nekaunīgais! � viņa kliedza. � Es zinu visu. Tu toreiz brauci uz Nosenu un Hildai atklāji mīlestību, un tad visu nakti nosēdēji uz jumta. Vai tu to noliegsi? � Es visu zinu � visu.
Ministrs vai plīsa no dusmām, bet atbildēt neko nevarēja.
Zobus sakodis, viņ� domāja par Lipu Tulianu.
Jā, jā, � viņ� murmināja, � iekams viņa asinis nav izliju�ās, man miera nebūs, bet nu gan viņ� man vairs neizmuks!
Zārbergs bija me�a bērnus �igānus pārvērtis par laupītāju ban�du, jo viņa vadība tie jau bija izdarīju�i vairakus asinsdarbus un laupī�anas.
Tagad bija atpūtas brīdis.
Lida vēl bija slima, un Fatima dro�i varēja apmeklēt otru no�metni.
Zārbergs ar savu Bertu apgājās slikti, to da�ādi nicinādams un bie�i Fatimai glaimodams, ko Berta nekādi nevarēja paciest un zvērēja Fatimai briesmīgi atriebties.
Te kādu ritu sve�ais �igāns uzmeklēja Zārbergu. Tas atgādi�nāja Zārbergam, ka nu bū�ot pats labākais laiks iet uz Freiden- bergu nolaupīt lielo naudu un arī pa�u Libu�i.
Zārbergs bija ar mieru, un viņi norunāja ap pusdienas laiku vēl satikties.
Piepe�i ieradās vēstne�i no sievu nometnes, un Zārbergs aizgāja tos uzklausīt.
Bet Bertai radās aizdomas, ka Zārbergs laikam grib dabūt Fa- timu, nogalināt Kremo un tad uzmesties par �igānu virsaiti. Un to viņa ne par ko nepieļaus!
Starp vēstniekiem atradās arī Roberts, kuram Kremo uzdeva da�ādus jautājumus, bet tā kā Roberts labi varēja atbildēt ^�igānu valodā, tad Kremo nomierinājās, noturēdams Robertu par īstu �i�gānu.
Kad vēstnieki bija atlaisti, katrs atkal nogāja savā vietā.
Roberts zināja, ka Fatima ir nometnē un tīko iegūt Maksi fon
Stenburgu, bet viņ� �o nodomu gribēja izjaukt un tādēļ piemānījās pie Kremo.
Nu, ko tu vēl no manis gribi? � Kremo bargi jautāja.
Ko es, nabaga vīrs, varu gribēt no cilts virsai�a. Jūs esat bagāts, es � nabags, jūs pavēlat daudz ļaudīm un es �
Jā, ja viņ� zinātu, ka Zārbergs te tagad ir pavēlētājs, � Kremo murminaja.
Jums ir jauna, skaista sieva, � Roberts turpināja, � man arī ir kāds pavadonis, jauns �igāns, bet viņ� ir kurlmēms.
Nabaga puika, � Kremo noteica.
Jā, viņ� ir no�ēlojams, � Roberts viltīgi turpināja. � Mans- nabaga draugs ir tik skaists un cēls. Visām meitām un sievām viņ� patīk.
Tā, tā, bet kāda man tur daļa?
Un arī cilts kundze, jūsu Fatima, gau�ām mīļi viņu uzlūko, � Roberts teica.
Fatima? � Kremo uzlēkdams iesaucās.
Viņa visāda ziņā tīko pēc mana drauga, tādēļ man te ari bija jānāk.
Kremo Fatimu gan nemīlēja, bet viņam tomēr ēdās tas, ka citi �igāni varētu viņu pēcāk nicināt, ja Fatima būtu ielaidusies ar kurlmēmo. Tamdēļ viņ� apņēmās pats aiziet uz otru nometni.
Viņ� uzmeklēja Zārbergu un pateica tam, ka viņ� aizies uz otru nometni uz kādām �etrām vai piecām dienām.
Zārbergam tas bija ļoti pa prātam, jo arī viņam gribējās ar sve�o �igānu iet uz Freidenbergu nolaupīt Libu�i un viņas naudu.
Tādēļ Zārbergs atbildēja, ka arī �is uz kādām trim dienām aiz�ie�ot izlūkot, kur būtu laba izdevība kaut ko nolaupīt.
Labi, labi, � Kremo atbildēja.
Bet viņam nebija ne jausmas, ko Zārbergs domā, tāpat arī Zār�bergs nezināja, kādēļ Kremo grib iet uz otro nometni.
Lida gulēja slima, bez samaņas. Viņu neviens nevarēja piesa�vināties.
Abi iz�ķīrās. �oreiz Zārbergs aizgāja tie�i uz savu alu pie Bertas.
Es gribu uz pāris dienām aiziet, � Zārbergs teica. � Es saņēmu ziņu, ka kāds mazs, bet turīgs ciems viegli aplaupāms. To es gribu izlūkot.
Berta viņam uzmeta neuzticīgu skatu.
Kā to ciemu sauc? � viņa jautāja.
Zārbergs pateica kaut kādu vārdu.
Ā, viņ� mani māna, � Berta domāja. � Es zinu, kur viņ� grib iet. Viņ� slepeni aizies uz otru nometni un satiksies ar Fatimu. Un tad viņ� mani izmirsīs.
Pēc trim dienām es bū�u atpakaļ, � Zārbergs turpināja, � apkop labi Lidu, jo, ja viņa nomirst, tad izpirk�anas nauda iet zuduma. To tu zini.
Jā, jā, � Berta kā uzticēdamās atbildēja.
Kad tu domā iziet? � Berta jautāja.
�ovakar.
Labi, � Berta noteica un aizgāja uz savu alu. Un Zārbergs iegāja nogulēties.
Pa to laiku Berta uzmeklēja kādu �igānu veci, kur� nodarbojās arī ar zaļu pagatavo�anu, un salīga to uz pāris dienām par Lidas apkopēju. To izdarījusi, viņa atgriezās sava alā.
Pagaidi tikai, � viņa �ukstēja, uz Zārbergu skatīdamās, � tu nedabūsi vis ar Fatimu mīlināties, ak nē, to es negribu, tu esi mans un citu nedabūsi!
* * *
Pret vakaru abi naidīgie vadoņi atstāja nometni. Zārbergs tei�cās ejot uz izlūko�anu.
Un visi tam ticēja, izņemot Bertu, jo tā domāja, ka Zārbergs tikai grib slepeni satikties ar Fatimu.
Viņa daudzreiz bija redzējusi tos abus kopā sarunājoties un domāja, ka �ī satik�anās jau iepriek� norunāta.
Arī Kremo aizgāja. Viņ� bija apņēmies izspiegot savu nometni un, ja kurlmēmais būtu ielaidies ar Fatimu, tad viņu par to pār�mācīt.
Berta visā klusībā atstāja nometni. Vecais bija atstāts pie Lidas par kopēju.
Nometnē nebija neviena vadoņa, un �o izdevību Roberts izman�toja, skatīdamies pēc Lidas.
Tuvu pie Drē^denes ganībām, pie krūmiem un netālu no karāta�vām bija vecās �$and� viesnīcas drupas.
Pēc pēdējā Lipa Tuliana apciemojuma viesnīcas ēkas un jumti "bija stipri vien bojāju�ies. Jau dienā ļaudis sargājās iet tai garām, bet naktī te valdīja kapa klusums.
Tomēr �onakt pagrabā bija apmeties pulciņ� bruņotu vīru.
Tie bija Lips Tulians ar saviem divdesmit vīriem. Pārējie Za- muela un �iklera vadībā uzkavējās Figta daļā, gaidīdami vadoņa atgrie�anos.
Melnās gvardes vīri, � vadonis iesāka, � jūs zināt, kādēļ mēs vēlreiz ieradāmies Drēzdenē. Tas ir � atsvabināt mūsu Bret�baueru, es nevaru viņu atstāt tiesu rokās.
To gan nē, nekad, � visi atsaucās.
Tad uzklausiet. �onakt ir par vēlu vēl ko iesākt. Bet rītvakar mēs būsim Drēzdenē un paslēpsimies vecajā tornī, kurā es reiz slēpos. Astoņi vīri paliks �e, un pārējie divpadsmit mani pavadīs. �o�nakt vajag izgulēties, �e neviens netraucēs. Ekold, tu izliksi sardzi!
Ātri runāts � ātri darīts. Uzmeklēju�i katrs savu kaktiņu, lau�pītāji pēc nedaudz minūtēm aizmiga.
Lips Tulians iegāja atsevi�ķā mazā pagraba istabiņā un ari nolikās uz guļu, bet viņ� nevarēja iemigt. Viņa domas bija tālumā � pie Hedvigas � pie grāfa Martinica, sava nāvīgākā ienaidnieka. Piepe�i viņ� uzlēca kājās un paķēra pistoli, jo pie viņa kāds ienāca.
Tā bija Guste, kura, vīrie�u drēbēs ģērbusies, bez atļaujas bija viņam sekojusi.
Gustiņ, � viņ� nopietni teica. � Tu �e? Vai es tev neteicu palikt pie galvenā pulka?
Es to negribēju, � viņa spītīgi murmināja.
Bet kādēļ tad ne? Tur tev ne no kā nebija ko bīties. Es tevi atstāju Zamuela apsardzībā.
Jā, to jūs darījāt, � Guste atbildēja, � bet es neizturēju, � es zinu, ka jūs iesit lielās briesmās, tamdēļ es slepeni sekoju.
Kādas muļķības, � viņ� saslējās. � Es negribu. Tu rīt tūliņ ej atpakaļ, lai viens tevi pavada.
Es neie�u, � viņa atbildēja.
Tomēr, tas tev jadara, tu man esi tikai par kavēkli, tevi redzot, celsies aizdomas.
Ak, mani neviens neredzēs.
To tu saki, bet es labi zinu, ka tas ir bīstami. Tādēļ rīt agri tu iesi atpakaļ � es to gribu.
Guste iekliedzās un nokrita viņa priek�ā ceļos.
Nesūtiet mani, virsniek, projām, � viņa �ņukstēdama lūdza, � man jāmirst, ja es jūs neredzu.
Kāda kaislība, � Lips Tulians murmināja, � kā tas vēl beigsies? Nē, es negribu, ka tu te paliec, tev jāiet projām � �ai bīstamā pasākumā tu man vari būt par kavēkli. Celies aug�ā, Guste!
Nē, es palik�u, ļaujiet man �e palikt!
Tu nevari palikt, tas nav iespējams. Rīt agri tev jāiet.
Guste �ņukstēja.
Celies aug�ā, Gustiņ, es jau zinu, cik ļoti tu mani mīli, bet es tev nekad nevaru dāvāt pretmilu � vai dzirdi � nekad!
Un tomēr es reiz jūsu rokās baudīju mīlas laimi, � viņa atbildēja.
Tas ir pagajis, � viņ� nopietni sacīja, � tāds laiks nekad vairs neatnāks. Nekad! Es tagad esmu tikai Lips Tulians � laupī�tāju vadonis, kas meklē savu mieru, kas bagātajiem ir pieteicis karur Viss cits man nav nekas, mīlas es vairs nepazīstu, es tikai vēl pazīstu atriebību.
Guste raudāja.
Nu, ej, � viņ� nopietni, bet laipni sacīja, � man jāizguļas, jo rītu ir diena, kurā man jāveic liels uzdevums un vajag visas apdomības, visa miera, lai varētu pārdomāt. Tādēļ ej, rītu tev jāiet .atpakaļ.
Guste lēnām piecēlās. Viņa grīļojās sāpēs.
Virsniek, � Guste runāja, � man ir nojauta, ka �oreiz jum� draud briesmas. Es tomēr gribu būt jūsu tuvumā, un ak � tādas nojautas mani neviļ, jūs atrodaties lielās briesmās.
Es arvien esmu briesmās, kā jau laupītāju vadonis, � viņ� atbildēja.
Neejiet uz Drēzdeni, � Guste runāja, � es jūs lūdzu, neda�riet to, jo tur draud nāve� Ak, paklausiet mani, es jūs tik ļoti lūdzu, uz Drēzdeni iet ir briesmīgi, tas ceļ� aizvedīs pie bendes bluķa.
Lips Tulians klausījās. Sie vārdi skanēja kā ļauns pravietojums, viņam pārskrēja drebuļi � vai Guste būtu pateikusi taisnību?
Nu � ja arī tā būtu � viņ� nedrīkstēja bīties, tā jau būtu pirmā reize, kur Lips Tulians neizvestu galā to, ko iesācis.
Vispirms jāatsvabina Bretbauers, pēc tam Hilda no Stolpenes cietok�ņa.
Vai tu domā, ka es savus biedrus atstā�u nelaimē? � viņ� pēc brītiņa sacīja. � Bretbauers man raksta, ka viņu gaida nāve, man viņ� jāatsvabina.
Un taisni �īs vēstules man nepatīk, � Guste atbildēja, � redziet, virsniek, es esmu sieviete. Sieviete daudzreiz redz vairāk kā pa�i gudrākie vīri, kaut arī tikai, pateicoties nojautai. Sīs vēstules man liekas sūtītas krāp�anas nolūkā.
Neesi jel bērns, Gustiņ, � viņ� laipni teica, � aiz rūpēm par mani tu visur redzi spokus. �ādas vēstules var tikai Bretbauers rakstīt, tās zīmes es pats esmu izdomājis.
Un ja nu tomēr ir briesmas priek�ā?
Lips Tulians paraustīja plecus.
Es gribu gulēt, � viņ� pēc brītiņa teica, � rit agri es vēl ar tevi parunā�u, bet atpakaļ tev katrā ziņa jāiet.
Viņ� nolikās gulēt un aizgrieza galvu.
Guste vēl brītiņu stāvēja kā gaidīdama, vai viņ� vēl nerunās?
Par velti viņa gaidīja. Un, kad viņ� vairs nepakustējās, tad viņa atkal klusi aizgāja, kā bija nākusi.
Tikko gaismiņa svīda, laupītāji jau visi bija kājās. Arī Lips Tu�lians ieradās viņu vidū.
Tev bija taisnība, Ekold, � Lips Tulians teica, � tu izskaitīji, ka bija divdesmit viens uz �ejieni atnāku�i. Guste arī ir. Bet viņai tūliņ jāiet atpakaļ uz galveno nometni, viņas klātbūtne ir mūsu darbam par kavēkli.
Kur tad viņa ir? � Ekolds jautaja, � mēs neesam redzēju�i.
Tad uzmeklējiet, � virsnieks sacīja.
Tūliņ kāds pusducis vīru iesāka meklēt Gusti, bet it nekur ne�atrada.
Arī sargi tika izjautāti, bet ari tie nebija manīju�i ne nākot, ne projām ejot.
Lips Tulians nelika tālāk meklēt, bet pavēlēja divpadsmit vīriem būt gataviem uz nāko�o nakti iezagties galvaspilsētā un Bretbaueru atsvabināt no cietuma.
Tai pa�ā naktī, kad Guste bija pie Lipa Tuliana, divi vīri soļoja caur me�u uz Freidenbergas pusi.
Tie bija Zārbergs ar jauno �igānu, kur� Zārbergam gribēja pa�rādīt, kur atrodas Libu�es bagatiba.
Un nevien naudu, bet arī pa�u pilskundzi Zārbergs gribēja aiz�vest. �igāns bija ieskaidrojis, ka tas esot gau�ām viegli izdarāms. Zārbergs gāja pilna cerībā iegūt Libu�i, ka arī viņas naudu.
Abi vīri jau bija sasniegu�i pili, un Zārbergs jautāja �igānam, kur iesāks ielau�anos. Sis rādīja uz kādu mazu ēku, kas bija piebū�vēta pie varenā pils torņa.
Labi, iesim, � Zārbergs teica.
Tā bija kapu baznīca, uz kuras abi uzrāpās bez sevi�ķām pūlēm. Drīz viņi atradās uz jumta un piekļuva pie loga.
Tas būs aizbultēts, � Zārbergs �ukstēja.
Nebūs vis, � �igāns atbildēja, � virsējās rūtis ir vaļā, � vēdinā�anas dēļ. Logs būs viegli attaisāms.
�igāns ātri attaisīja logu, un acumirkli abi vīri atradās tum�ā koridorā.
Ko tu tur dari? � Zārbergs jautāja, viņa ērgļa acis redzēja pat tumsā.
Es tikai klausos, kungs, � �igāns atbildēja.
Ar savām labām acīm Zārbergs tomēr nebija redzējis, ka �i�gāns bija paspiedis kādu pie sienas atrodo�os zvana rokturi.
Vai tu ko dzirdi? � Zārbergs jautāja.
Nē, kungs.
Iesim, mums jāpasteidzas. Kur guļ Libu�e?
Es vedī�u uz viņas guļamistabu, � �is atbildēja, un abi devās tālāk pa koridoru.
Nu �igāns pie kādām durvīm apstājās.
Te mums, kungs, jāiet iek�ā, tad nāk gara rinda istabu, bet durvis būs vaļā.
Zārbergam nebija ne mazāko �aubu, jo viņ� domāja, ka �igāns pareizi visu izok�ķerējis, un patiesi visas durvis atvērās bez mazākā trok�ņa. Zārbergs gāja pa priek�u, �igāns drusku iepakaļ. Kad viņi iegāja ļoti tum�ā istabā, �igāns izlikās klausāmies, bet patiesībā aizbultēja durvis.
Vai tālāk neiesim? � Zārbergs nepacietīgi jautāja.
Tūliņ! � �igāns atbildēja skaļā balsī.
Vai tu traks! � Zārbergs �ņāca. � Tik skaļi kliedz � to vajag . . .
Viņ� nepabeidza, jo acumirklī ap�ilba acis no spo�as gaismas, un piepe�i viņu sagrāba vairāki vīri.
Nodevība, nodevība! � laupītājs kliedza, redzēdams, ka arī �igāns viņu tur ciet.
Nu mums ir rokā! � visi sauca, � sasiet to blēdi � sasiet vajag!
Striķi jau vijas tam apkart, bet Zarbergam vel izdevās atsva�bināt vienu roku un saķert dunci, kuru tas līdz spalam iegrūda jaunajam �igānam krūtīs.
Tagad Zārbergs, dunci vicinādams, skrēja uz durvīm, bet kāds spēcīgs vīrs tam deva tik spēcīgu sitienu pa roku, ka duncis izkrita no rokas.
Tūliņ kadi desmit* spēcīgi vīri metās Zārbergam virsū, nogāza to zemē un sasēja rokas un kājas.
Nolādēts! � viņ� kliedza, � kad es tik�u vaļā, tad �
Tu, nelieti, nekad vairs netiksi vaļā, � vecais pils uzraugs viņu pārtrauca un pavēlēja �etriem vīriem sasieto Zārbergu aizvest uz �sarkano istabu�.
Pārējie aiznesa nogalināto �igānu.
Zārbergs neganti kliedza, spārdīdamies un mēģinādams atsva�bināties, bet va�as bija stipras.
Viņu aiznesa sarkanajā istabā, nolika uz ādas dīvāna un at�stāja vienu pa�u.
Nesēji izgāja.
Drīz pēc tam ienāca Libu�e, melni ģērbusies, un pameta zibo�u skatu uz savu mocītāju.
Libu�e! � Zārbergs stostījās, � Libu�e.
Jā, es esmu, tu, neģēli, � Libu�e, kura reiz atradās tavos nagos, tu neģēli, velna cilvēks. Libu�e � kuru tu apgānīji, Libu�e, kuras tēvu tu, briesmoni, nomērdēji badā. Mans uzticamais �igāns tevi te ievīla, tu nelieti, tu atkal domāji mani savos nagos dabūt. Zēl, ka viņam to vajadzēja samaksāt ar savu dzīvību, un es vairs nevaru viņam pateikties.
Zārbergs palika vai traks. Neviens vēl viņu nebija piekrāpis, bet �oreiz!
Viņ� plosījās, gribēdams atsvabināties, bet velti � va�as bija ļoti stipras.
Aiztaupi savas pūles, � Libu�e teica, � tagad tu esi saistīts, pēc tu tiksi dzel�os iekalts � kamēr es pasludinā�u tev spriedumu.
Ko � kas? � Zārbergs iesaucās.
Jā, tev spriedumu, � viņa turpināja, � tas jau ir gatavs � jo man ir arī tiesības spriedumu izpildīt.
Libu�es seja bija nāves bāla, tik acis ugunīgi zvēroja.
Libu�e, � Zārbergs bailīgi stostījās, � jūs mani laidīsit vaļā.
Ko � tevi, tu briesmonis! � viņa nikni sacīja. � Es tevi lai vaļā lai�u? Ha! ha! ha! Vairākus gadus es pūlējos tevi dabūt rokā. Tagad es tevi dabūju � un nu tu vairs neizbēgsi.
Vai mani cietumā ieslodzīs? � Zārbergs stenēdams jautāja.
Tu drebi, nelieti, jā, tu saproti, kas tevi gaida.
Jūs tik bargi ar mani neapiesities, � viņ� �ņāca.
Ak, kādēļ tad ne?
Citādi es skaļi izklieg�u, kas jūs man bijāt.
Nelietis, jā, tur es tev varu ticēt!
Nu tādēļ jūs mani pa�ēlosit, � viņ� nekaunīgi teica. � Ap�domājiet, kas jums tas būs par kaunu� Kur jūs tad savas acis liksit?
Es darī�u, ko atzī�u par labu, � viņa teica. � Ja, to es darī�u, un neviens mani pie tā nekavēs.
Un es izstāstī�u visu, kas ar tevi notika pie manis, � Zār�bergs spītīgi teica. � Jā, skaistā Libu�e, jūs man nekā ļauna neda�rīsit, citādi viss noslēpums nāks gaismā.
Neģēli, tu vari runāt, ko tu gribi, tavs liktenis ir iz�ķirts.
Kas tad īsti ar mani notiks? � Zārbergs jautāja.
Ak, tu negantnieks, to gan gribētu zināt, � Libu�e atbildēja. � Nu, gan pienāks laiks, tad tu gan zināsi, kādu zvērestu es zvē�rēju pie sava tēva līķa. Un �is zvērests tiks izpildīts.
Zārbergs domāja, ka Libu�e viņu grib tikai iebaidīt un, savu negodu slēpdama, neuzdro�ināsies viņam neko ļaunu darīt.
Bet Libu�e vairāk nesacīja ne vārda. Viņa bija cie�i apņēmusies uz briesmīgāko atriebt savu godu un tēva nāvi.
Viņa piezvanīja.
Tūlīt ienāca �etri vīri � tie pa�i, kas Zārbergu te ienesa. Siem Libu�e pavēlēja Zārbergu ieslēgt dzelzs va�ās un aizvest cietumā. Zārbergs palika nikns un ar visu spēku raustīja savas va�as, bet visa viņa spārdī�anās bija veltīga. Viņu aizveda uz cietumu.
�igānu Libu�e pavēlēja aprakt viņas cilts kapos ar visu godu kā tādu, kas viņas ciltij izdarījis ārkārtīgu pakalpojumu.
i ad viņa atsauca savu veco, uzticīgo pils sulaini un tam uzdeva Zārbergu stingri apsargāt un uz paritu no rīta agri pasūtīja bendi �sarkanajā istabā�.
Maksis fon Stenburgs bija diezgan nepatīkamā ķezā. Viņ� ma�nīja, ka skaistā �igānu karaliene viņu mīl, ka viņa grib tam dāvāt labvēlību, un kaut arī tonakt, kad pie debesīm bālēja pilnmēness, bija spiesta laisties krūmos, tas vēl nenozīmēja, ka viņa savu no�domu atmetusi.
Jā, Maksim bija ļoti grūta loma.
Bet to vajadzēja izspēlēt līdz galam, tēlojot kurlmēmo, un ma�zākā neuzmanība viņam varēja maksāt dzīvību.
Tam visam vēl pievienojās tas, ka vecais Roberts bija projām.
Kāds cits viņa vietā bez �aubām ne vien ļautos daiļās Fatimas glāstiem, bet tiem vēl atbildētu, bet Maksis bija goda vīrs, viņa sirds piederēja Lidai.
Kaut ta�u Roberts atgrieztos! Bet vecais sulainis bija tālu, un Maksim vajadzēja saņemt kopā visu atjautību, lai izvairītos no iemīlēju�ās �igānietes tālākām uzmācībām.
Fatima ir nedomāja atteikties, bet loloja cie�u apņem�anos ap�laimot skaisto, stalto vīrieti.
Viņa tam sūtīja izmeklētus gardumus un da�ādus dzērienus, kurus Maksis tomēr neaizskāra.
Vecais Roberts viņu �ai ziņā bija brīdinājis pie �igāniem ne�dzert neko citu kā vien ūdeni.
Ne jau nu aiz bailēm no saindē�anās, o nē, no tā nebija jābaidās, bet �igāni, lūk, pazina da�ādus mīlas dzērienus, un tādēļ Maksis visu pasniegto slepus izlēja, lai izbēgtu no mīlas dzēriena velni�ķās iedarbes.
Viņ� ar nolūku tēloja muļķīti. Fatima vairākas reizes dienā gāja gar viņa būdu, bet Maksis arvien skatījās tikai me�ā vien, it kā viņa domas būtu aizklīdu�as pavisam citā pasaulē.
�igānu karaliene sa�uta.
Bet viņa tomēr neatkāpās no savām iegribām un apņēmās nā�ko�ā naktī vēlreiz ielīst kurlmēmā būdā.
Tas būs pēdējais mēģinājums. Viņa domāja jaunajam vīrietim piedraudēt ar dunci, ja tas vēlreiz taisītos viņu atraidīt.
�igānu nometnē drīz iestājās klusums. Visu dienu bija svinēti kādi svētki, dzerts, dzīrots un diets. Tas Fatimai bija taisni izde�vīgi, jo ap pulksten vienpadsmitiem jau visi ugunskuri bija izde�gu�i, un visi �igāni gulēja cie�ā miegā.
Tā neviens nemanīja balto stāvu, kas zag�us devās uz Mak�a būdu.
Fatima ne mazums brīnījās, ka jaunais vīrietis izturas tik klusi. �odien tā viņam bija atsūtījusi pudeli vīna, kuram bija piemaisīts mīlas dzēriens, un tam ta�u vajadzēja iededzināt asinis.
Ko tas gan nozīmē? � Fatima murmināja. � Vai �im cil�vēkam tie�ām ir zivs asinis, bet nē, tam es nevaru ticēt. Jeb viņ� varbūt nav nemaz dzēris?
Bet tas atkal nelikās ticami, jo Fatima pati savām acīm bija redzējusi tuk�o pudeli un viņai nenāca prātā, ka Maksis vīnu glu�i labi varēja arī izliet. .
Viņa jau atradās glu�i tuvu pie būdas, kad tai uzreiz ie�āvās prātā kas cits.
Vai viņ� tie�ām nebūtu baudījis dzērienu? � velni�ķā skais�tule murmināja. � Ha, man jau vēl ir drusku no �ī dzēriena teltī. Jāpaņem un viņam būs vien jādzer, kad es piedraudē�u. Tad redzēs, vai tas iedarbojas vai ne.
Sacīts � darīts. Fatima atkal aizzagās un iegāja savā teltī. Tur viņa paņēma pudelīti ar noslēpumaino dzērienu, paslēpa to aiz ņiebura un nedaudz acumirkļu vēlāk jau atkal tuvojās Mak�a būdai.
Te viņa izdzirda krūmos troksni un tūliņ apstājās. Fatima sa�prata, ka tur neiet vis kāds me�a dzīvnieks, bet cilvēks.
Te pēk�ņi, kā no zemes izaudzis, viņas priek�ā parādījās tum�ā mētelī ietinies sievietes stāvs.
Fatima atkāpās atpakaļ. Tajā pa�ā mirklī viņa sajuta, ka sagrābj viņas rokas.
Ak beidzot es jūs pieķēru, � atskanēja klusa, bet briesmīgi uztraukta balss. � Jā, �e jūs lodājat apkārt, lai pavadītu naktis ar manu mīļāko. Bet tad jūs mani esat aizmirsu�i!
Fatima pazina �o balsi. Berta! Zārberga mīļākā!
Ko tad jūs gribat? � �igānu karaliene nicīgi jautāja. � Man ar jums nav nekāda darī�ana.
Bet man ar jums gan! � Berta atbildēja. � Jā, jā, glūniet vien uz mani ar savām kaķenes acim. Es zinu ļoti labi, kamdēļ jūs tā uzreiz aizgājāt un mans mīļākais tūliņ sekoja. Jūs gribējāt ne�traucēti izmīlināties.
Fatima bija ļoti lepna.
Nost! � viņa dusmīgi iesaucās. x � Es palik�u!
Nost, prieka meita, � Fatima uztraukta �ņāca.
Ko, � Berta caur zobiem uzsauca, � jūs mani saucat par prieka meitu?
Nu, kas tad jūs cits esat?
Bertu sagrāba niknums.
Kā, kas, no tādas es to dzirdu! � viņa sauca, � kas tad jūs esat, izgreznotā lelle, he?
Fatima pacēla roku.
Es esmu �igānu karaliene.
Berta ņirgājās.
Manis dēļ, � viņa �ņāca, � tik Kremo vajadzētu zināt, ka viņa sieva saietas ar citu. Es jau pirmīt redzēju gan, kā jūs lo�ņājāt ap būdu.
Berta bija tanī pārliecībā, ka būdā atrodas Zārbergs.
Fatima bija pārāk lepna, lai uz to atbildētu.
Nicīgi smaidīdama, viņa gribēja Bertai paiet garām, bet �ī to sagrāba aiz rokas.
Pagaidi, kur skriesi, vazaņķe, � viņa Fatimai uzsauca, � ne soli tālāk.
Tagad arī Fatimai sirds bija pilna.
Kā jūs mani saucat, � viņa kliedza, pēc dun�a tverdama, � ņemiet �o vārdu atpakaļ, � uz vietas!
Nekad, jūs esat galīgi izvirtusi �igānu ragana, � Berta sa�niknota kliedza.
Tad Fatima vairs ilgāk neizturēja. Sāds apvainojums to pada�rīja glu�i traku, un, mazo dunci no apvalka izraudama, viņa metās ienaidniecei virsū.
Tagad iesākās briesmīga cīņa. Berta ari bija apbruņota � jo duncis viņas labajā rokā, un to tā nikni virzīja pret Fatimas krūtīm. Fatima bija daudz veiklāka nekā Berta, bet �ī atkal bija stiprāka neka viņas sāncense.
Kāds skats! �igāni gulēja cie�i, jo cīņas vieta bija nomaļus, un Maksis domāj-a, ka plūcas pāris �igānu, bet viņam jau arī bija jātēlo kurlmēmā loma.
Berta jau vairākās vietās bija ievainota, jo Fatima bija tik veikla, ka viņas duncis reti kad nesniedza mērķi.
Tā tomēr vēl savai pretiniecei nebija devusi nāvīgu dūrienu, bet pati dabūjusi briesmīgu dūrienu kreisajā plecā no Bertas.
Asinis straumēm tecēja no ievainojumiem.
Te Berta vēlreiz saņēma visus spēkus, un viņas duncis ieurbās �igānu karalienes sirdī. Bet tai pa�ā acumirklī Fatimas asmens iecirtās ienaidnieces kaklā.
Dobji iekliedzieni � krāk�ana, stenē�ana. Fatima saļima un pār viņu skuķe, kura bija pastrādājusi tik daudz asiņainu kauna darbu.
Iestājās klusums.
Tomēr � ne uz ilgu laiku, jo no nometnes atskanēja savādi sig�nāli, kas vēstīja par kāda biedra tuvo�anos.
Un tad atskanēja saucieni, jo bija ieradies Kremo, kur� turēja aizdomās savu sievu.
Tā pirmais gājiens bija uz skaistās �igānu karalienes telti.
Fatima, � viņ� sauca, bet neviens neatbildēja.
Tagad Kremo palika īsti aizdomīgs. Līdz �im viņ� bija domājis, ka visa tā brēka izpļāpāta vien būs. Bet nu viņ� atrada savas sievas guļasvietu tuk�u.
Ha, � �igānu virsaitis iesaucās, � ja es nemaldos, tad lau�lības pārkāpēja atrodas pie kurlmēmā, kura rokās es to atradī�u.
Kāds vecs �igāns bija sekojis virsaitim Kremo.
Kur ir kurlmēmā būda? � Kremo jautāja.
Es jūs aizvedī�u.
Ātri!
Vai neņemsim līdz lāpu?
Kamdēļ to? � Kremo īgni smējās. � Tas būtu galīgi nepa�reizi. Es viņus abus gribu pārsteigt. Ha, ha, ha, varbūt es tos at�radī�u roku rokā iemigu�us. Iesim klusām.
Vecais �igāns palocīja galvu.
Jā, karaliene kurlmēmajam piegrie� sevi�ķu vērību � viņ� piezīmēja, uzkurinādams greizsirdības jūtas. � Viņa tam nesa ēdie�nus un dzērienus, visu to labāko, kas vien mums ir.
O, tā no�ēlojamā, projām � projām.
Kremo tvēra pēc saviem iero�iem. Viņ� gribēja kurlmēmo no�galināt, ja Fatima būs pie viņa, un pēc tam briesmīgi piekaut savu sievu.
Jā, uz to jau viņ� iepriek� priecājās.
�igāns veda virsaiti uz būdu, kurā atradās Maksis, un abi vīri pagāja netālu garām abām miru�ajām, tās nemaz neievērodami.
Tagad tie abi atradās tuvu pie būdas. Kremo bija paņēmis līdzi laternu, bet to neaizdedza, jo gribēja abus pārsteigt.
Klusām, lokani kā �ūskas, abi �igāni pielīda klāt pie būdas ieejas.
Tagad Kremo ātri iededza laternu. Viens vienīgs skats tam lika pārliecināties, ka viņa sieva būdā nav atrodama, bet tam viņ� ne�piegrieza vērību, tik skatījās domātā kurlmēmā sejā.
Kremo neļāvās maldināties. Viņ� jau Maksi vairākas reizes bija redzējis � pat izkrāsota seja to nevarēja maldināt.
Mirkli tas kā bez padoma skatījās ienaidniekam acīs. Bet tad viņ� me�onīgi iekliedzās.
� Spiegs, spiegs manā nometnē, �urp, ļaudis, ņemiet �o cilvēku ciet, viņ� nedrīkst izbēgt.
Maksis nesaprata �igānu valodu. Bet viņ� tomēr nomanīja drau�do�ās briesmas un to, ka jaunais �igāns viņu pazinis.
Te vairs nevarēja domāt. Zibens ātrumā jaunais virsnieks uzlēca kājās.
Bija arī pats pēdējais laiks. Kremo bija izvilcis garu dunci un gribēja jau mesties pretiniekam virsū. Arī vecais �igāns bija iz�vilcis asu ieroci.
Pie velna ar tevi! � Kremo kliedza.
Maksis atrāvās atpakaļ.
Viņ� bija sagatavojies uz visu, un abiem �igāniem pretī spīdēja divu pielādētu pistoļu spo�ie stobri.
Kremo me�onīgi iekliedzās.
Viņ� gribēja visu nometni sacelt kājās, lai tad viss bars uz�bruktu ienīstajam.
Maksis dzirdēja jau troksni, nevienu sekundi nedrīkstēja vairs vilcināties, citādi viņ� ir pazudis.
Atpakaļ, � atskanēja viņa pērkonbalss, � atkāpieties, jeb es atklā�u uguni!
Jā, kurlmēmais tagad varēja runāt. Gļēvais vecis laidās lapās, it kā pats velns tam dzītos uz papē�iem, bet Kremo vēl palika stā�vot.
Te Maksis tam pēk�ņi iespēra tik stipri ar kāju, ka tas saļo�dzījās un pakrita, un kamēr viņ� atkal piecēlās, Maksis jau bija pazudis krūmos.
Tagad Kremo sāka neganti kliegt.
Dzenieties viņam pakaļ, ķeriet viņu, � tas sauca, � nometnē ir spiegs, es viņu pazīstu. Tas ir kāds virsnieks, saņemiet viņu ciet!
No visām pusēm saskrēja �igāni.
Te atkal atskanēja briesmīgi kliedzieni. Divi vīri, kas bija trau- ku�ies pa citu ceļu, bija pakritu�i pār abiem līķiem.
Kliegdami tie rausās aug�ā � uzliesmoja lāpu ugunis, un viņu sarkanajā gaismā tie ieraudzīja asiņainos, nedzīvos ķermeņus.
Fatima � Fatima ir beigta! � �igāni kliedza.
Kremo metās turp.
Jā, tur gulēja viņa sieva un viņai blakus � Zārberga piegulē- tāja, nav �aubu, ka te notikusi cīņa uz dzīvību un nāvi. Bet kādēļ?
Kremo bija vai traks.
Tagad man viss ir skaidrs, � viņ� sauca. � Fatima un Berta strīdēju�ās ap spiegu, katra gribējusi to dabūt, un viņas par to cīnīju�ās. Atriebību, atriebību!
Atriebību! � kliedza �igānu pūlis.
Pakaļ viņam, � Kremo sauca.
Un viņ� joņoja turp, kur Maksis bija pazudis, un kliegdami, aurodami pārējie �igāni viņam sekoja uz pēdām.
Pēc piedzīvojumiem Geijersburgā Kilians cita nekā vairs ne�domāja, kā uzmeklēt �igānus, pie kuriem tas zināja atrodamies savu aud�umeitu Lidu.
Komotavā apgādājies ar ēdamo, viņ� gāja caur me�u.
Pusdiena bija tuvu, un saule tveicēja, tamdēļ viņ� apņēmās krū�mos atpūsties.
Bet miegs viņam nenāca. Viņ� iedomāja Lidas stāstu par dārgo krustiņu un stipri ticēja, ka Lida ir nolaupīts labāko aprindu bērns, kuru tas labprāt gribētu aizvest pie piederīgajiem.
Tā domājot, viņ� izdzirda tā kā gai]a klieg�anu un pēc brī�a atkal � jo tuvāk. Tad krūmos ietirk�ķējās.
Kilians paslēpās.
No krūmiem izlīda jauns �igānu puisis, gadus se�padsmit vecs, un tre�o reizi iedziedājās kā gailis.
Nejau�i viņ� pielīda Kilianam glu�i tuvu klāt, kur� to uzreiz sakampa un, daudz stiprāks būdams, sasēja jaunajam �igānam rokas uz muguras.
�igāns gan kārpījās un locījās kā tārps, bet bija vien jāpadodas Kilianam.
Tā kā �igāns bija ļoti izslāpis, Kilians pasmēla no tuvējā avota ūdeni un, viņu padzirdījis, gribēja izjautāt, vai �is nav no Kremo pulka un kaut ko nezina arī par Lidu, bet �igāns nekā neatbildēja.
Kilianam neatlika nekas cits, kā �igānu ar varu piespiest runāt un atbildēt.
Tādēļ viņ� paņēma pistoli un draudēja �igānu no�aut, ja �is neatbildē�ot.
Vai tu atbildēsi uz maniem jautājumiem, vai ne? � Kilians mērķēja uz �igānu.
Ne�auj, nē, nē, es sacī�u visu, � �igāns nobijies lūdza.
Vai tu esi no Kremo pulka? � Kilians atkal jautāja.
Jā, jā gan.
Vai pie jums ir Lida?
Jā.
Vai vari man pateikt, kur es varu Kremo atrast?
Netālu no �ejienes, � �igāns atbildēja.
Vai nevari mani turp aizvest?
Jā gan, � �igāns steidzīgi atbildēja, priecādamies, ka tiks- pie sava pulka.
Cik daudz ļau�u ir Kremo pulkā? � Kilians jautāja.
� Vairāk kā simts vīru, � bija atbilde.
Tagad Kilians zināja visu, ko gribēja zināt. Nu tik jāgādā par dro�ību, lai var �igāniem tuvoties un atņemt Lidu.
Tādēļ viņ� tūliņ devās ceļā uz Komotavu un ņēma �igānu līdz.
�igāns gan ne par ko negribēja iet uz Komotavu, bet Kiliana pistole panāca to, ka'�igānam bija vien jāpaklausa.
Kilians apņēmās �igānu nodot tiesai, lai uzzinātu visus noslē�pumus par Lidu, kā arī par briesmīgajiem asinsdarbiem un dedzi�nā�anām apkārtējos ciemos.
Pa ceļu ejot, �igāns daudzreiz lūdza Kilianu viņu nenodot tie�sai, bet Kilians neatbildēja.
Saule jau taisījās rietēt, kad viņi sasniedza Komotavu.
Pa tirgus laukumu ejot, tos satika sargi, ar kuriem Kilians pa�runāja da�us vārdus.
Tie pa�i nekā nevarēja, bet tūliņ Kilianu un viņa gūstekni aiz�veda pie birģermeistara.
�igānu pūlis me�ā nepacietīgi gaidīja savu vadoņu atgrie�anos.
Zārbergs nebija atnācis, Kremo bija projām, arī Fatimas nebija nometnē.
Tamdēļ nebija brīnums, ka citi izgāja medībās un citi uz vistu zag�anu.
Robertu neviens neievēroja.
Viņ� pareizi domāja un ticēja, ka Lida atrodas tai alā, kuru vecais �igāns apsargāja. Tamdēļ viņ� aizlīda pie tā un iesāka sa�runu. No sākuma vecais gan negribēja ar Robertu runāt, bet vēlāk pamazām tomēr ielaidās.
Roberts manīja, ka sargs ir kārs uz alkoholiskiem dzērieniem, un, tā kā viņam vēl bija līdz pāris pudeles ungāru vīna, tad vecais sargs drīz kļuva par labu draugu.
Roberts ielēja sargam kausu vīna, �is to izdzēra uzslavēdams. Tad viņ� iebaudīja vēl otru, tre�o kausu, kamēr palika pavisam jautrs un sāka pamazām dziedāt. Turklāt viņ� alla� paskatījās uz alu.
Nu jums gan laikam tur kāda manta jāapsargā, � Roberts smējās.
Kā nu ne, �o laupījumu Zārbergs ir ņēmis savā apsardzībā, tur ir kāda slimā.
Tā, tā, kāds sievi�ķis?
Nu, kāda meita no mūsu tautas. Viņa jau ilgi guļ slima; es pazīstu visas zāles, un man viņa jāapkopj.
Tā ir Lida, � Roberts domāja.
Vai viņa izveseļosies? � viņ� jautāja, izlikdamies mierīgs.
Kādēļ nē, � vecais atbildēja, � viņa ir jauna, � tur daba palīdz labāk kā visas zāles. Lida tie�ām izveseļosies.
Roberts aizgriezās, lai �igāns nemanītu viņa uztraukumu, bet piedzēru�ais nekā neievēroja.
Es arī �o to saprotu no ārstē�anas, � Roberts pēc brītiņa iesāka.
Bet ne tik daudz kā es, �ai ziņā es esmu īsts meistars.
To labprāt ticu, � Roberts sacīja, gribēdams �igānam iztapt un paglaimot, � kā būtu vēl ar vienu kausu?
Ak jā, dodiet �urp!
Roberts vēl piepildīja vienu kausu, bet tad aiztaisīja un no�glabāja pudeli.
Meiteni apsargājot, ir garlaicīgi, vai jūs rītvakar neatnāksit?
Es atnāk�u labprāt ar jums pakavēt laiku, � Roberts at�bildēja.
Vai man atkal kādu malciņu atnesīsit?
Redzēsim, tagad es ie�u, jo esmu noguris, � Roberts teica un atvadījās no sarga.
Savā būdā iegājis, Roberts tūliņ atlaidās uz cisām.
Sī vakara ieguvums bija svarīgs, Lida bija atrasta, bet slima, tagad viņa jāaizved. Tas viņam nenāktos grūti.
Roberts bija sagatavojies uz visādiem gadījumiem un somā tam bija da�ādas lietas. To starpā bija arī miega zāles, kas visādā ziņā vispirms jāiejauc un se�as stundas jāraudzē.
�ovakar jau bija par vēlu, bet citu nakti viņ� piejauks vīnam miega zāles un iedos to sargam.
Roberts bija sagatavojies uz visādiem gadījumiem, un somā tam bija nepiecie�amās lietas. Viņ� nekavējās un jau tagad visu samai�sīja gatavu un noglabāja būdā.
Sargu iemidzinās, tik tālu ies labi, bet, kā būs ar Lidu, tas Ro�bertam darīja raizes. Lida bija slima, varbūt tā jānes. Viņ� bija vecs, vairs nebija jaunekļa spēku, cik tālu viņ� to jaudās aiznest? Būtu Maksis te! Tam tā būtu viegla lieta.
Vecais sulainis izdomājās visādi, bet nekā nevarēja izdomāt.
Un tomēr Lida bija jādabū projām. Tagad īsti bija gadījums, kad varēja izbēgt.
Beidzot viņ� apņēmās Lidu nest, cik tālu varēs, varbūt līdz kā�dam zemnieku ciemam, un tad vairs nebūtu daudz ko bēdāt.
Beidzot viņ�, tā domādams, iemiga un sapnī jau redzēja Lidu izglābtu Greifensteinas pilī pie grūti pārbaudītā tēva.
Tomēr � liktenis spēlē citādi kā cilvēka griba, un tas arī Ro�bertam bija jāpiedzīvo.
Liktenis nav grozāms. Kā tas lēmis, tā tam jānotiek, jo Dieva lēmums ir augstāks nekā visi cilvēku prātojumi.
Pie Freidenbergas pils lielajiem dzelzs vārtiem divi tum�os mē�teļos ietinu�ies vīri prasīja, lai tos ielai�.
Bija vakars, bet gaiss vēl bija smagi tveicējo�s, tamdēļ bija taisni uzkrīto�i, ka abi sve�inieki ietinu�ies mēteļos.
Tagad tika atvērti vārti. Kāds sulainis ielūkojās abu sve�inieku tum�ajās sejās.
Jēzus Marija, � viņ� iesaucās un ātri pārmeta krustu.
Mēs esam pasūtīti, � skanēja dobja atbilde, � pilskundze vēlas mūsu pakalpojumus � aizvediet mūs pie viņas � vai dzirdat?
Sulainis mēmi palocīja galvu. Viņ� trīcēja, to skaidri varēja redzēt, kad tas ielaida sve�os un aizslēdza aiz viņiem durvis.
Tad viņ� apmeklētājus veda pa trepēm aug�ā � uz skaistās pilskundzes istabām. Sie drausmīgie vīri acīmredzot bija gaidīti.
Sulaiņi, bikli skatīdamies, atvēra durvis un drīz vien abi vīri jau stāvēja priek�istabā.
Sulaiņi izsteidzās laukā.
Tad drausmīgie sve�inieki nometa savus mēteļus. Viņu milzī�gajiem stāviem cie�i pieglaudās asiņu sarkana drāna � viņu gal�vassegas bija sarkanas savāda veida kapuces.
Tas bija Freidenbergas bende ar savu palīgu.
Libu�e viņiem bija likusi ierasties pilī, jo pirmo reizi, kop� viņa pārņēmusi pilī valdību, bija jāizpilda spriedums.
Bija izdotas stingras pavēles. Neviens sulainis nedrīkstēja pie�iet pārāk tuvu mazajai zālei, kurā jānotiek sodī�anai.
Bet pilī drausmīgas lietas �ukstēja viens otram ausī. Skaistā pilskundze jau bija tik savāda, viņa gribēja atriebties sava tēva slepkavam un sava goda laupītājam.
Bende ar savu palīgu stāvēja nekustīgi, gaidīdami turpmāko.
Tagad kļuva dzirdama zīda tērpa �alkoņa, un zem priek�kara parādījās skaistā pavēlniece Libu�e, ģērbusies melnā. Jā, viņas daiļās formas ieskāva melns tērps, bet kamie�i bija kaili, tāpat bal�tās, brīni�ķās rokas.
Neviena rota, neviens greznuma priek�mets nevizuļoja pie viņas apģērba, neviens dārgakmens nespīguļoja viņas ogļmelnajos matos-
Un lielās, tum�ās acis lūkojās stīvi, drausmīgi, taisni tā, it kā tās nekad nebūtu pazinu�as mazāko �ēlastību.
Bende ar savu palīgu zemu jo zemu palocījās.
Jūs esat noteikti, � Libu�e sacīja patiesi tādā balsī kā no. kapa. � Tā vajag, man patīk, ka mani apak�nieki tā izpilda manas pavēles.
Tas ir mūsu pienākums, kundze.
Jums abiem jāpalīdz izpildīt manu spriedumu, � Libu�e tur�pināja. � Spriedumu, ko es pasludināju briesmonim, īstam sātanam cilvēka izskatā. Bende, nāciet man tuvāk klāt.
Stiprinieks pazemīgi paklausīja. Viņ� jau piederēja ļaudīm, no- kuriem visi izvairījās, un tas viņam bija liels pagodinājums, ka skaistā pilskundze Libu�e to aicināja sev blakus.
Tagad viņa brītiņu kaut ko �ukstēja. Bende stāvēja nekustēda�mies, bet ass novērotājs tomēr būtu redzējis, ka viņa labā roka drus�ku raustījās un trīcēja.
Vai jūs mani sapratāt? � skaistā pavēlniece jautāja.
Jā � jā � bet tas ir �ausmīgi.
�' Man jāizpilda zvērests, � viņa atbildēja, � zvērests, ko devu pie sava tēva līķa. Vai jūs gribat izpildīt manas pavēles vai nē � runājiet.
Es gribu! � bende atteica noteiktā balsī. � Es esmu augstas kundzes apak�nieks, es varu tikai paklausīt.
Pār Libu�es seju pārlaidas satumsis smaids. No sava melnā zīda tērpa viņa izvilka trīs smagus makus. Zelta gabali spīguļoja cauri pinumiem, maka vajadzēja atrasties lielai summai.
�e, ņemiet, � Libu�e sacīja.
Viņa sniedza divus makus bendem un tre�o iemeta palīgam rokas,, kur� to veikli saķēra. Tad abi sarkani ģērbtie nometās kundzes priek�ā uz ceļiem un pazemīgi skūpstīja viņas tērpa malu.
Libu�es acis tagad mirdzēja kā rubīni.
Tad dariet savu pienākumu, � viņa sacīja, � spriedums ir pasludināts, tagad tas jāizpilda. Kas vajadzīgs, to tūliņ apgādās, mans pils pārvaldnieks gaida, lai izpildītu jūsu vēlē�anos.
Viņa gāja pa priek�u. Abi bendes sekoja viņai uz pēdām, un drīz tie atradās mazā, gai�i apgaismotā zālē.
Tanī nebija nevienas mēbeles, logi bija aizsegti ar tum�iem aiz�kariem, un grīda bija no kaltiem akmeņiem.
Pie durvīm stāvēja pils pārvaldnieks. Tā seja bija ļoti bāla, jo arī viņ� zināja, kas tagad notiks, bet viņ� tomēr saņēmās un turējās ka virs un pieņēma bendes pavēles.
Tas bija savādi, ko tie prasīja. Te nebija runa ne par cirvi, ne bļuķi, bet tika apgādāts liels galds, divi krēsli un liels trauks ar ūdeni.
Un Libu�e pati ienesa iegarenu kasti, ko tā uzlika uz krēsla. Tad ienesa striķus, un bendes kalps tos piesēja pie galda kājām. Libu�e visu �o rīko�anos vēroja ar ledainu mieru.
Vai viss kārtībā? � viņa jautāja bendem.
Jā, jūsu �ēlastība.
Tad ievediet notiesāto, � Libu�e pavēlēja, � laiks ir pienācis, es gaidu.
Pārvaldnieks izgāja. Pagāja labs laiks, iekams viņ� atgriezās, bet tad jau arī dzirdēja dobju klieg�anu un ķē�u �vadzoņu.
Libu�e, taisni izslējusies, stāvēja zāles vidū, sāņus bende ar savu palīgu.
Telpā valdīja drausmīgs klusums.
Tagad tika atvērtas durvis.
Divi spēcīgi sulaiņi ievilka va�ās sakalto Zārbergu, un tai pa�ā acumirklī piegāja bende ar savu palīgu. Abi sagrāba briesmoni pie rokām.
Bet Libu�e rādīja uz durvīm.
Ejiet laukā, � viņa sacīja pārvaldniekam, �- un jūs, � viņa griezās pie sulaiņiem, � atnesiet pēdējo.
Pārvaldnieks pasteidzās iziet. Sulaiņi tam sekoja, bet drīz vien tie atgriezās ar rupji sasistu, melni pārkrāsotu zārku.
Zārbergs �ausmīgi iegaudojās.
Ejiet, � Libu�e uzsauca sulaiņiem, � apsargājiet ieeju, ne�viens nedrīkst ienākt, lai te dzirdētu, ko dzirdēdami. Laukā!
Sulaiņi bāli steidzās atstāt telpas.
Tagad durvis bija cie�i noslēgtas, jo Libu�e nupat bija aiz�āvusi milzīgu bultu.
Bet Zārbergs vēl �ausmīgi kauca.
Es protestēju, � briesmonis kliedza, � tādā veidā es negribu, ka mani nokauj � es prasu tiesu, lai mani tiesā!
Tas jau ir noticis, � Libu�e asi atbildēja, � es pavēlu par' savu apak�nieku dzīvību, es �e esmu augstākā tiesnese, un es tevi, nelieti, esmu notiesājusi.
Zārbergs atkal bļava.
Es zinu ari, kādēļ tas darīts, � viņ� ka traks iesaucas, � ha! ha! ha! Jūs negribat laist atklātībā, ka esat bijusi mana mīļaka.
Libu�e izstiepa roku.
Bende, dariet savu pienākumu.
Zārbergs gribēja pretoties. Bet veltīgi. Spēcīgie vīri acumirklī pacēla viņu un, tāpat va�ās kaltu, nolika uz galda.
Palīgs viņu piesēja, noguldīdams Zārbergu uz muguras, un vispirms piesēja izstieptās rokas pie galda kājām.
To pa�u darīja ar kājām, tā ka noziedznieks ar izplestām rokām un kājām gulēja uz galda.
Kas ar mani notiek! � viņ� nāves bailēs kliedza.
Savu spriedumu tu jau dzirdēji, � Libu�e sacīja ar patiesi drausmīgu balsi, � tālāk, bende.
Bendes kalps tagad paņēma atslēgu un atslēdza Zārbergam roku un kāju dzel�us.
Tagad �īs va�as bija liekas, jo striķi no�ēlojamo turēja tik cie�i, ka tas tik tikko varēja pacelt galvu.
Noziedznieks neganti bļāva. No sienām atskanēja viņa kliedzienu atbalss, bet ārpusē tos dzirdēja vāji, tādēļ ka logi bija cie�i aiz�segti un durvis dzelzi apkaltas.
Libu�e spalgi iesmējās.
Kā viņam bail, � tā kliedza, � kā �im nelietim bail no nā�ves. Tā kādreiz vaimanāja un kliedza mans nabaga tēvs, kad �is nelietis to nomērdēja badā.
Ah � ah � mani grib nokaut! � Zārbergs kauca.
Libu�e noliecās pār viņu.
Nokaut� Ha! ha! ha! O, tu no�ēlojamais, tas tev būtu pārāk mīksts sods, ja bendes cirvis pārgrieztu tavas kakla dzīslas.
Tagad es gribu izpildīt savu atriebības zvērestu.
Viņa atkal pamāja bendes kalpam.
Tad tas sāka plēst noziedznieka drēbes, ka skrandas vien �ķīda zem dzelzs pirkstu tvērieniem, un drīz vien briesmonis gandrīz kails gulēja uz galda, tik ap gurniem vēl turējās lupatas.
Mani grib nokaut! � Zārbergs atkal bļāva.
Libu�e to uzlūkoja ar stingu, kvēlu skatu.
Nelieti, � viņa kliedza, � vai tu zini, ko es pie sava badā nomērdētā tēva līķa zvērēju?
Tagad valdīja dziļ� klusums. Pat abi bendes stāvēja nekustīgi.
Es zvērēju, ka es tev, dzīvam esot, izrau�u sirdi no krūtīm, � Libu�e ķērksto�i sauca. � Tā stunda ir klāt, spriedums ir paslu�dināts.
Zārbergs bija tuvu ģībonim. Bet tad viņu sagrāba �au�alas.
Nekad �. nekad! � viņ� iebļāvās, � mani grib nokaut ka teļu .. .
Libu�e tīksminājās ap viņa mokām.
Kā es ilgojos pēc �īs stundas, � viņa sauca, � o, savos sapņos � cik bie�i jau es izpildīju savu zvērestu. Un tu � nelieti, man diezgan ilgi slapstījies. Bet tagad ir beigas, tu esi manā varā, un tajā sārtā pēc tam iemetīs tavu sakropļoto līķi.
Tagad Zārbergu sagrāba īstas nāves bailes.
Palīgā, palīgā, � viņ� bļāva �ausmīgā balsī. � Es tā ne�gribu mirt � nē, nē, lai mani notiesā Prāgā, es gribu no�ēlot grēkus, no�ēlot, no�ēlot!
Libu�e ļauni iesmējās.
No�ēlot, tu, nelieti, tev nav vairs ko cerēt uz grēku piedo��anu. Pat elles vārti tev aizvērsies, jo tu pat priek� velna esi pārāk slikts. Mans zvērests tiks izpildīts, tavs gals ir nolemts.
Zārbergs tagad pamēģināja citādi izbēgt no briesmīgās nāves, jo viņ� bija pārliecināts, ka Libu�e izpildīs savu zvērestu.
Tagad viņ� griezās pie sarkani ģērbtā bendes.
Es apraku zemē daudz mantas, � necilvēks iesaucās, � jūs tās visas dabūsit, � ja mani atbrīvosit. Sī sieva jau ir traka � klausieties � es jums atdāvinā�u visu savu mantu.
Bendes nicīgi pasmējās.
Tie cienīja savu kundzi un bez tam nevienu vārdu neticēja Zār�bergam.
Es jums do�u tik daudz naudas, ka jūs to nevarēsit aiznest, � Zārbergs elsoja.
Veltīgi, viņ� pat nesaņēma atbildi. Bet Libu�e tagad piegāja pie zāles sienas.
Tur melns �ķidrauts aizsedza kādu ģīmetni un, kad pilskundze tagad norāva melno apsegu, kļuva redzama nomērdētā pilskunga ģīmetne.
Libu�e norādīja uz to.
Nelieti, � viņa kliedza, � tur ir mana nogalinātā tēva ģī�metne. Tagad lai viņ� redz, kā tiek izpildīts mans zvērests.
Palīgā, � kliedza Zārbergs.
Tad Libu�e paņēma kasti no galda.
Es jūs padarī�u bagātus, atbrīvojiet mani, � noziedznieks vēl sauca, � es negribu mirt.
Bet velti bija viņa kliedzieni un vaimanas, neviens uz to pusi nepaskatījās.
Bet Libu�e atvēra kasti.
Se, ņemiet, � viņa sacīja bendem, � jūs zināt savu uzde�vumu � ir laiks!
Bende izņēma no kastes drausmīgi zibo�u nazi. Zārbergs atkal sāka bļaut kā vērsis.
Libu�e pamāja bendem.
Dariet galu, � viņa pavēlnieciski sacīja.
Vai jūs esat gatava, kundze?
Libu�e paskatījās atpakaļ uz ģīmetni.
Esmu.
Viņa piegāja kliedzo�ajam noziedzniekam kreisajā pusē, bende stāvēja tai pretī.
Tas augstu �pacēla zibo�o nazi un tad lēnām to nolaida.
Ass grieziens briesmoņa krūtīs, un kūpo�u asiņu straume izplūda pār. nogalinātā ķermeni.
Nāko�aja acumirklī Libu�e pacēla pilno kailo roku. Drausmīgi izskanēja Zārberga kliedziens � tad pilskundze ar spēcīgu rāvienu pacēla nelie�a sirdi.
Tēvs, tu esi atriebts, � Libu�e spalgi iekliedzās un nometa sirdi tēva ģīmetnes priek�ā.
Tad viņa puspaģībusi atkrita krēslā.
Beigas, � viņa �ukstēja, � beigas � tagad mans zvērests izpildīts.
Bet bendes pabeidza savu darbu.
Pēc nedaudz minūtēm jau asiņainais, sakropļotais ķermenis bija ieguldīts zārkā.
Libu�e pamāja bendem.
Jūs nāksit paēst un padzert, � viņa tikko sadzirdami �uk�stēja, � es esmu ar jums apmierināta.
Tad viņa izstreipuļoja laukā, bet tūliņ ienāca divi sulaiņi, kas ātri iznesa zārku.
Un, kad nakts pienāca, zārks ar ienīsto jau bija aprakts pils kapsētas stūrī, bendes bija atstāju�i pili, un ne�ēlīgā nāves soda pēdas jau sen bija iznīcinātas.
Zārbergs nekad vairs neatgriezīsies pie �igāniem.
Karaspēks no Geijersburgas bez kādām gavilēm atgriezās Egerā. Vitorfa nodaļa gan bija pilnīgi iznīcināta, bet kas bija �ī saujiņa laupītāju pret tik daudz kritu�ajiem karavīriem.
Lips Tulians bijā atriebis savus kritu�os biedrus un pats ar galveno pūli aizgājis pār robe�u. Zināms, aizveda arī lielu pūli gūstekņu, bet tur bija tikai visas
sievietes, laupītāju sievas un meitas, no kurām daudz ko domāja uzzināt. Un arī nekavējās. Sapulcējās tiesa un izklausīja gūstekņus, bet cerēto nepanāca.
Un ko lai arī meitenes zinātu stāstīt?
Beidzamā slēptuve Geijersburga bija izpostīta, tāpat arī me�a dzirnavas. Un par apslēptām mantām un naudu meitas, saprotams, nekā nezināja.
Tiesne�i saskaitās.
Ko līdzēja pratinā�ana, kad gūsteknes nekā nezināja, negribēja teikt.
Da�i ieteica ņemt palīgā spīdzinā�anu, bet apdomīgākie tam pre�tojās, jo saniknotie laupītāji patie�ām neganti atriebtos. Beidzot piekrita birģermeistara domām, ka tagad spīdzinā�ana nav izda�rāma, bet jārauga kaut ko panākt ar viltu.
Vanda bija pagalam, tās vietā izraudzīja Barbaru un at�ķīra no citām.
Barbaru ielika glītā telpā, viņai deva labāku ēdienu un dzē�rienu, lai no viņas ar labu izvilinātu visus noslēpumus.
Un visiem par brīnumu Barbara nebūt nepretojās, bet, ko vien jautāja, pla�i izstāstīja.
Un ko vien viņa nesastāstīja. Esot vairāk par tūksto� laupītāju, tie visi līdz zobiem apbruņoti � patie�ām neuzvarami, un tā vēl ļoti daudz neticamu lietu.
Barbara visu stāstīja tik nopietni, ka patiesi bija jātic.
Un pie katras pratinā�anas viņa zināja pastāstīt ko jaunu, melo�dama vai vilku no me�a ārā.
Arī par Lipa Tuliana naudu zināja stāstīt. Tās esot vezumiem, un tā esot aprakta nepazīstamās vietās.
Ar �ādām teikām tiesu skrīveri pierakstīja biezu biezās grāma�tas, bet, kad tie aizgāja, Barbara smējās gardākos smieklus.
Ar to viņa gribēja sev sagādāt labāku dzīvi, bet vēlāk atkal pie�biedroties laupītājiem.
Barbara cerēja, ka viens vai otrs no Lipa Tuliana ļaudīm iera�dīsies Egerā izlūkot, un �ai ziņā viņa nemaldījās.
Jo nāko�ajā tirgus dienā viņa pa logu ieraudzīja vecu muzikantu, kur� skaļā balsī dziedāja visādas blēņu dziesmas.
Barbara saprata no dziesmas vārdiem un pati sāka dziedāt pretī.
Muzikants uzmanīgi klausījās Barbaras dziedā�anā un, kad visu bija sapratis, iejaucās ļau�u pūlī un pazuda.
Jau otrā rītā kāds zemnieks atnesa birģermeistaram vēstuli.
Birģermeistars lasīja:
�Egeras birģermeistaram!
Man ir paziņots, ka tās sievas un meitas, kuras kareivji sagūs�tīja Geijersburgā, tagad aizvestas Egeras cietumā.
Tā kā �īs gūsteknes gandrīz visas ir bohēmietes un nav vainī�gas, tad viņas jāatlai� uz dzimteni.
Ne reizi viņas nav piedalīju�ās laupī�anā � izņemot vienu vie�nīgu skuķi, un tā starp gūstekņiem neatrodas.
Ja manam uzaicinājumam nepaklausīs, tad Egeras jumtos kaps sarkanais gailis.
Pazemīgi sveicinādams � Garais Zamuels, Lipa Tuliana melnās gvardes apak�vadonis.�
Birģermeistars sasauca slepenu rātssēdi, uz kuru bija jāierodas visiem namatēviem.
Tikko visi bija ieradu�ies, tā aizbultēja durvis, un birģermeistars, kājās piecēlies, lasīja priek�ā Zamuela vēstuli.
Izcēlās lielas un garas debates.
Da�i prasīja, lai meitas tūliņ lai� vaļā.
Citi atkal ļoti sirdīgi runāja pretim, jo pats Lips Tulians jau �o vēstuli neesot rakstījis.
Strīds vilkās ilgi.
Beidzot birģermeistars ar saviem piekritējiem uzvarēja, apgal�vodami, ka ar vēstuli tik gribot iebaidīt, un tamdēļ to nolēma atstāt bez ievērības.
Sapulci slēdza.
Bet nāko�ā naktī ap pusnakti ugunsgrēka zvans lika uztrūkties no miega.
Dega kāds �ķūnis netālu no Egeras vārtiem. Uguni gan laimējās aprobe�ot, tā ka tā nepārsviedās uz citām ēkām, �ķūnis tomēr nodega līdz pamatiem.
Tikai uz rīta pusi birģermeistars piekusis pārgāja mājā un, gri�bēdams atpūsties, tūliņ devās uz guļamistabu.
Bet nebija ilgi, kad viņu atkal iztraucēja kāds vēstnieks.
� Vēstule � vēstule no laupītāja!
Birģermeistars uztraucies uzlēca no gultas un apģērbās.
Tik ātri viņ� pirmo reizi mū�ā steidzās uz darbistabu.
Vēstuli atplēsis, viņ� lasīja:
��onakt es, vēlreiz brīdinādams, liku nodedzināt tikai vienu �ķūni.
Ja mūsu sievas un meitas līdz nāko�am vakaram nebūs atbrī�votas � naktī Egera degs no visiem stūriem uz reizi.
Garais Zamuels.�
Birģermeistars kā sadedzis skrēja uz rātsnamu un nekavējoties pavēlēja atkal sasaukt visus pilsētas tēvus.
Rātskungi, nojauzdami ko ļoti svarīgu, drīz arī ieradās.
Atkal tika nolasīta garā Zamuela pirmā vēstule, pēc tās sekoja otra, kura nupat bija piesūtīta.
Dieva dēļ, birģermeistar, � visi kā vienā mutē sauca. � Laidiet tos sievie�us vaļā, citādi mums visiem jāiet postā.
Bet ko par to teiks pilsētas komandants? � birģermeistars jautāja.
Lai viņ� teic ko teikdams, ja mūsu mājas nodedzinās, viņ� tās vis neuzbūvēs. Nē, nē, to viņ� nedarīs � viņ� sēdēs citadelē un skatīsies, kā pilsēta deg, � atlaid sievietes, birģermeistar!
Tā kā toreiz nevienas ugunsapdro�inā�anas biedrības vēl nebija, tad pilsētas namnieku bailes bija saprotamas.
Tomēr bez pilsētas komandanta ziņas birģermeistars neuzņēmās atbildību.
Tādēļ aizsūtīja vēstnesi pēc viņa, bet ziņnesis atgriezās viens pats, paziņodams, ka komandants guļot slims, tas esot lielo errastību dēļ, ka pametis tik daudz kareivju.
Kad nu birģermeistars vēl pretojās, tad pilsētiņas namnieki drau�dēja sūdzēties Vīnē ķeizaram.
Un birģermeistaram bija vien jāpadodas.
Bet vēl iepriek� noturēja tiesas sēdi, kurā nolēma, ka laupītāju meitas, kas nekā nav noziegu�ās, atlai�amas mājā.
Saule vēl nebija pusdienā, kad pa visiem Egeras vārtiem kara�spēka pavadībā izbrauca garas vezumu rindas ar sievām un meitām.
Nekas netraucēja ceļotājus.
Un, kad pēc da�ām dienām atgriezās pavadoņi, tie stāstīja, ka sievietes aizvadītas uz savām dzimtenes vietām, kamēr no laupītā�jiem nekas neesot bijis manāms.
Lidas apsargātājs � vecais �igāns vārda pilnā jēdzienā bija pirmās �ķiras dzērājs.
No viņa mutes vēl nebija izgājis saldums no ugunīgā Ungārijas vīna, ko viņam bija iedevis Roberts, garā viņ� to baudīja vēl un vēlreiz, un tā ilgodamies gaidīja nāko�o vakaru, kad atkal ieradī�sies viņa jaunais draugs.
Robertam pa to laiku bija pilnas rokas darba. Naktī tas brū�vēja dzērienu, kuram jāiemidzina �igāns, un labi bija, ka vecais- nepagura, jo dzēriena gatavo�ana prasīja daudz uzmanības un pūļu.
Darbs izdevās. Rītam austot, miega dzēriens bija gatavs.
Kā svaigs, skaidrs ūdens tas mirdzēja pudelē, to Roberts pār�baudīdams patlaban turēja pret gaismu.
Lieliski izdevies, � vecais sulainis murmināja, � jā, lieliski izdevies, un es ceru, viņ� darīs arī iespaidu. Nevaru to, diem�ēl, ne�kur izmēģināt, man jāpalai�as vien uz savu prasmi un izdevību.
Vecais nolikās gulēt. Tā kā viņ� visu nakti bija palicis nomodā, snaudiens viņu pārvarēja, neraugoties uz visām rūpēm un raizēm, un viņ� pamodās tikai, kad saule jau bija pāri pusdienai.
Vēl ir daudz laika, � vecais murmināja, � tikai pret vakaru es atkal ie�u uz alu, lai izmēģinātu beidzamo. O, ja vien mani spēki izturētu, līdz sasniedzu kādu ciemu, jo pa me�u iet ar tādu nastu � tā patiesi nav viegla lieta.
Roberts domāja par da�ādām lietām un iespējamībām, kas viņa nodomu varēja apgrūtināt vai padarīt pilnīgi neiespējamu.
Vispirms bija loti iespējams, ka slimā Lida, kas veco Robertu dro�i noturēs par viņas laupītāju, skaļi kliegs pēc palīga.
Par to visvairāk bija ko domāt. Un Robertam ne prātā nenāca aizsiet sava pavēlnieka meitai muti � o, nē, jau �ī doma vien viņam' likās kā noziegums.
Bet ko lai viņ� dara?
Nāks laiks, nāks padoms, � Roberts domāja, � es tomēr riskē�u.
Vēl bija jābaidās no otra kavēkļa.
Lidas aizve�anu varēja pamanīt, jo �igāni jau naktī redz gan�drīz labāk nekā dienā.
Ja viņu pamana un sāk vajāt � ko tad?
Viss viens, � vecais Roberts murmināja, � es tomēr ris�kē�u, un lai tas manu galvu maksā!
Vispirms viņ� stiprinājās, ieēzdams un uzdzerdams.
Ēdamo un dzeramo viņ� ielika arī kabatā, jo nevarēja jau zināt, cik ilgi viņam jāmaldās pa me�u. Sī apkārtne viņam bija pilnīgi sve�a.
Tās bija sāpīgas domas. Roberts gribēja no tām atkauties, un tamdēļ sāka lēnām staigāt pa nometni.
Tur valdīja klusums, jo �igāni bija iegāju�i diendusā, tikai no vienas telts atskanēja balsis.
Roberts pielīda tuvāk. Viņ� zināja, ka �ai teltī atrodas divi vīri, kas savā ziņā �igāniem bija otri virsai�i.
Drīz vien vecais sulainis sasniedza telti.
Pareizi, iek�ā sarunājās diezgan skaļi. Abi �igāni sēdēja viens otram pretī.
Kur gan Zārbergs paliek, � viens patlaban sacīja, � es nemaz nezinu, ko domāt, ko būt.
Hm, diez vai viņ� nebūs iesācis iet pats savus ceļus.
Nu, noturēt jau mēs viņu nevaram.
Nē, to nē, bet būtu diezgan liktenīgi, ja viņ� tagad mūs pamet, jo bez Zārberga mēs drīz vien būsim bēgļu bars, kam visur dzīsies pakaļ.
Oho, ir jau vēl Kremo.
Glu�i pareizi, tas pat ir mūsu karalis, bet viņ� tomēr nevar aizvietot Zārbergu. Bez tam es vēl dzirdēju, ka Zārberga pavadone atstājusi nometni, kas man liek padomāt.
Tavās acīs viss rādās pārāk melns, � otrs atbildēja, � es gan domāju, ka Zārbergs atgriezīsies. Slimā Lida jau vēl ir �e, to viņ� tā nepametīs.
Ak, tu domā, ka viņ� �o meiteni iekāro?
Zināms.
Bet Kremo to nepieļaus.
Pag, tam jau pa�am sava sieva � apburo�ā Fatima, mūsu firstiene.
Kremo viena vien vēl nav nekas, � otrs �igāns sacīja, � es to zinu labāk, īstam �igānam un turklāt vēl virsaitim arvien jābūt vairākām sievām. Hm, tad Kremo neklātos labi.
Kamdēļ tā?
Nu, Fatima ir ļoti greizsirdīga.
Lieta ir pavisam otrāda, � pretimrunātājs neatlaidās, � viņa tam nav uzticīga, citādi virsaitis tik ātri nebūtu steidzies uz otru nometni. Ja viņ� to noķers uz neceļiem, viņ� to atstums.
Bet viņa vēl vienmēr ir mūsu firstiene.
Glu�i pareizi � bet kas par to?
Tie abi divi tad vedīs cīņu un ienesīs ķildas mūsu ciltī.
Ha, ha! Mūsu vadonis ir Zārbergs, Kremo un Fatima tikai vārda pēc vēl ir mūsu virsai�u pāris � jā, tā viņ� ir.
Balsis kļuva klusākas.
Roberts nekā vairs nevarēja dzirdēt, tamdēļ viņ� aizmuka.
Bet nu ir laiks, � vecais murmināja, � ja es vēl ilgāk gaidu, tad viss ir zaudēts.
Viņ� atkal devās uz savu būdu, kur tas visu sagatavoja, lai va�rētu pēk�ņi atstāt nometni.
Vēl visur valdīja klusums.
�igāni gulēja, jo viņiem jau nekā nebija ko darīt, brūnie me�a dēli varēja snauduļot trīs dienas un trīs naktis.
Robertam tamdēļ bija tāda izdevība, kāda nekad vairs neradī�sies, bet viņ� trīcēja, iedomājoties, ka Zārbergs vēl pirms vakara varētu atgriezties.
Bet �is nelietis bij beidzis dzīvot, Roberts tik nezināja, kas pa to laiku bija noticis Freidenbergā.
Tā pagāja arī pēcpusdiena, saule liecās uz vakara pusi un drīz vien jau pazuda aiz augstajām egļu galotnēm.
Tad Roberts atkal tuvojās alai.
Kabatā viņ� nesa pudeli labākā ungāru vīna, kuram tas bija piejaucis krietnu porciju miega zāļu.
Vecais �igāns nebija aizmirsis vakarvakarējo baudījumu. Viņ� jau sēdēja pie alas ieejas, kad viņa jaunais draugs piesardzīgi zagās turp.
Ak, jūs tomēr neaizmirstat savu draugu, � viņ� atņirdza zo�bus, kad Roberts izlīda no krūmiem.
O, nē, es atkal gribu ar jums papļāpāt. Visi pārējie ir tik jauni ļaudis, ar kuriem tu nevari parunāt nevienu prātīgu vārdu.
Taisnība jau jums ir.
Roberts iegāja alā, kur atradās dabisks akmens sols.
Tur viņ� apsēdās blakus vecajam �igānam, kas ar kāru skatu glūnēja uz Roberta kabatu. Tur jau iek�ā būs mīļā pudelīte.
Roberts domīgi skatījās zemē.
Hm, hm, � viņ� piepe�i sacīja, � redziet, vecais, es domāju jums �o baudījumu, ko jūs tā mīlat, vēl bie�āk sagādāt.
Jā, kā jūs to d�mājat darīt?
Tas ir mans noslēpums, � Roberts atbildēja, � mēs abi tu�rēsimies kopa � vai ne?
Jā, � �igāns dzīvi iesaucās.
Abi kratīja viens otra roku.
Tagad Roberts izvilka pudeli, ka arī divus mazus alvas biķerī�us.
Tos viņ� bija paņēmis līdzi, lai neradītu aizdomas gadījumā, ja miega zāles iedarbotos vāji vai arī nemaz neiedarbotos.
Tagad viņ� piepildīja biķerī�us.
Tā, tagad iemetīsim vienu, vecais draugs.
Lai iet!
Roberts pagaidīja, kamēr vecais savu biķeri pielika pie lūpām, bet tai pa�ā acumirklī viņ� savējo izlēja starp ceļiem.
Ak, kur gards malciņ�, � vecais sacīja, � kur gards!
Vai ne, tas gar�o?
Jā, jā, man tik vīns liekas drusku skābenāks nekā vakar, vai jums arī ne?
Tā jau ir arī cita �ķirne.
Pilnīgi pareizi, draugs, dodiet man vēl vienu malciņu.
Roberts nelikās ilgi lūgties.
Viņ� atkal piepildīja biķeri, bet, kad �igāns savējo tuk�oja ar patiesi aizrautīgu kāri, � Roberts savu vīnu atkal izlēja.
Vecais �igāns ātri vien ieskurba un kļuva ļoti omulīgs.
Viņ� vēlreiz prasīja vīnu, Roberts to viņam arī iedeva, un tā biķeri tika pildīti un tuk�oti, līdz pudele gāja uz beigām.
Tā, �odienai pietiks, � Roberts sacīja, � tagad drusciņ vēl papļāpāsim.
Labpfāt, labprāt!
Vecajam sulainim jau sāka uzmākties bailes, jo �igāns nemaz nelikās pagurstam.
Vai miega zāles neiedarbotos? Tas jau būtu taisni �ausmīgi.
Viņ� ar pūlēm apslēpa savu uztraukumu un iesāka ar veco dzīvi
tērzēt.
Muļķīgi un bēdīgi, � vecais sulainis domāja, � es bū�u kaut kā nebūt pārskatījies, bet ko īsti � es nemaz nevaru aptvert.
Viņ� stīvi raudzījās tumsto�ā vakara krēslā, klusībā lādēdamies un sodīdamies par neveiksmēm.
Te Roberts izdzirda savādu skaņu. Pārsteigts viņ� pagriezās ap�kārt. Viņam blakus sēdēja �igāns, pret klinti atspiedies, bet stings un nekustīgs � aizvērtām acīm.
Savādā skaņa atkārtojās � tā bija spēcīga krāk�ana.
Roberts bija sajūsmināts.
Vecais, � viņ� pusbalsī sauca, � vecais!
Nekādas atbildes.
Vecais, vai jūs nedzirdat, � Roberts vēlreiz sauca.
Krāk�ana kļuva stiprāka. Tad Roberts saņēma drosmi. Viņ� ātri
aplika roku ap apdullināto un, spēcīgi viņu paceldams, ienesa veco vīru alā.
Kāds prieks! Vecais sulainis vēl tikko spēja valdīties, kad viņ� kādā alas iedobumā ieraudzīja vāji dego�u lampu.
Turpat blakus viņ� ieraudzīja sava veida guļamvietu, kur gulēja skaista, bāla mei�a. Tā bija Lida. Roberts gribēja iekliegties aiz prieka, bet laikus vēl apdomājās un nometa �igānu uz �agaru un sūnu migas.
Tagad Roberts tuvojās savai jaunajai pavēlniecei.
Tā ir viņa, � tas no prieka kā piedzēries murmināja, � ha, tā ir viņa, glu�i pēc mātes, jā, tā ir man jauna pavēlniece, o, viņa līdzinās eņģelim.
Bet Roberts apdomājās, ka viņam vēl �onakt daudz darba priek��ā, viņam Lida jāņem līdz. Kaut tik viņa nepamostos.
Te viņam ie�āvās prātā doma.
Roberts tūliņ redzēja, ka Lida atveseļojas, drusciņ ungāru vīna tai nekaitēs, arī miega zāles nav bīstamas.
Un drusku vīna bija vēl pudelē. Atri apņēmies, Roberts nometās uz ceļiem pie gulētājas. Viņ� izvilka pudeli.
Kāds prieks, Lidas lūpas bija sausas, viņai acīmredzot slāpst, nav �aubu.
Roberts ātri ielēja vīna atlikumu biķerī, no kura tas pats nebija dzēris, un pielika to pie Lidas karstajām lūpām.
Vai nu viņa domāja, ka kāds kopējs tai pasniedz spirdzinājumu, vai citādi, bet viņas lūpas saņēma vīnu, kamēr zīda plakstiņi pat nepacēlās.
Ak, tagad es esmu uzvarējis, � Roberts domāja, � viņa ne- atmodīsies, nekliegs arī.
Pie viņas guļasvietas viņ� sakņupa, gaidīdams, līdz dzirdēja, ka Lidas elpas vilcieni kļūst arvien dziļāki.
Tagad dzēriens ir iedarbojies, � Roberts domāja, � ak, Dievs, dodi man spēku � svētā jaunava, sargā mani, lai es savam pavēl�niekam varu ielikt meitu rokās.
Vecais sulainis paskatījās apkārt. Viņ� ievēroja kādu mēteli, kas varēja piederēt Bertai.
Vecais sulainis ātri paņēma mēteli un rūpīgi aplika ap Lidas augumu.
Tad viņ� pacēla daiļo meiteni.
Lida nebija nekāda mazā, un Roberts tūliņ manīja, cik viņa smaga. Ar tādu nastu viņ� tālu vis nevarēs tikt. Bet atpakaļ � ceļa vairs nebija. To viņ� ari nevēlējās.
Uz priek�u, uz priek�u, � vecais murmināja, � es riskēju ar visu, lai glābtu jauno pavēlnieci.
Ar lepni paceltu galvu viņ� nesa iemidzināto �igānam garām uz alas izeju. Ārā bija satumsis.
Vecais vēl kādu brītiņu klausījās, iekams atstāja alu.
Viņ� pārliecinājās, ka te nav uzstādīti posteņi, jo, kamēr Zār�bergs bija projām, �igānos atkal bija ieviesusies bezbēdība.
Tā Roberts ar savu skaisto nastu netraucēts iekļuva me�ā.
Drīz viņ� Lidu nesa caur biezokni, sargādams viņu no zaru pieskārieniem.
Bet Roberts tomēr juta. ka uzņēmies briesmīgi grūtu uzdevumu.
Nakts bija ļoti silta, gaiss bija smags, viņ� sāka jau apkūst un atradās tikai nelielu gabaliņu no �igānu nometnes.
Te uzreiz Roberts apstājās.
Kas tas bija, � viņ� klusām murmināja, � vai �āviens.
Jā, viņ� nemaldījās, tas bija signāls, sauciens no �igānu nomet�nes.
Vai viņa bēg�ana būtu atklāta?
Bet tas ta�u nebija iespējams. Vecais tagad steidzās uz priek�u, cik kājas nesa. Viņ� skrēja ātrāk, bet elpa kļuva arvien smagāka.
Vienmēr vēl skanēja saucieni.
Te Robertam likās, it kā tie jau atskanētu no visām pusēm.
Nav �aubu � tie pavairojās.
Vai viņ� jau būtu aplenkts? Vecais nemaz nesaprata, ko domāt, jo bija ta�u par tum�u, lai saskatītu pēdas.
Viņ� cie�āk satvēra Lidu un skrēja ar viņu caur biezokni, kamēr saucieni atskanēja arvien tuvāk.
Turpinājums nakamaja burtnīca.
GVIDO FELZS
REIZ DZĪVOJA LAUPITAJS LIPS TULIANS
Vēsturisks romāns desmit burtnīcās pēc klosteru, baznīcas un kriminālhroniku ziņām
Desmita burtnīca
Lips Tulians vēl vienmēr kavējās sagruvu�ajā �Sand� viesnīcā pie Drēzdenes. Likās, it kā pārdro�nieks pirmo reizi savā mū�ā sajustu zināmas bailes, it kā viņ� nojaustu, ka pārdro�ais plāns atbrīvot Bretbaueru cietīs neveiksmi un viņam pa�am būs jāiet bojā.
Cik bie�i viņ� smējās par �īm melnajām domām. Vai viņ� nav Lips Tulians, pārdro�nieks � Lips Tulians, neuzvaramais laupītāju virsnieks?
Jā, tas viņ� bija vēl vienmēr, bet melnās domas � tās negri�bēja atkāpties.
Lips Tulians jau vairākus lāgus bija apņēmies doties pilsētā un atstāt savu mitekli sakritu�ajā mūra tornī.
Bet, kad viņ� bija tik tālu, tad nāca apdomas un, saviem bied�riem par izbrīnu, viņ� palika.
Gusti neviens vairs nebija redzējis. Vai viņa atgriezusies kalnos, biezajos egļu me�os?
Lips Tulians nejautāja pēc viņas, un viņa biedri domāja, ka skaistā mei�a aizgājusi uz jauno paslēptuvi Fogta zemē.
Pat sargi naktīs nemanīja spokaino ēnu, kas laiku pa laikam klīda ap sagruvu�o mājvietu.
Tā pagāja da�as dienas. Jau vairākas reizes Lips Tulians bija pavēlējis saviem ļaudīm nāko�ā naktī sataisīties ceļā uz Drēz- deni. Bet pavēle arvien bija atsaukta.
� Ko tas gan nozīmē, kas tagad ar laupītāju virsnieku notiek? � tā biedri cits citam jautāja.
Bet Lips Tulians vēl gaidīja ziņas no garā Zamuela un Siklera.
Tās viņ� gaidīja ar patiesi drud�ainām ba�ām, jo �oreiz viņ� gribēja saķert savu ienaidnieku grāfu Martinicu.
Pat ja Bretbaueram vēl ilgāk jāsmok cietumā, Lipam Tulianam jādabū rokā savs ienaidnieks.
Un tad pienāca ziņas.
Vēlu vakarā vēl tika atvests kāds laupītājs, kas atnesa ziņas no garā Zamuela.
Lips Tulians tam ātri steidzās pretī.
Ko tu jaunu nes? � viņ� īsi jautāja.
Na, labas ziņas, virsniek.
Ah � par grāfu Martinicu?
Nē, par to vis ne, bet garais Zamuels atkal izdarījis traku darbu un ar draudiem piespiedis Egeras birģermeistaru visas sievas un meitas palaist vaļā. Sievie�i jau visi ir savās mājās.
Pārdro�nieks sarauca pieri.
Vairāk tu man nekādas ziņas nenesi?
Vai ar to vēl nav diezgan, virsniek?
Pēc taviem ieskatiem jā, bet pēc maniem nē. Bet tev taisnība, garais Zamuels rīkojies gudri un pārdro�i, man viņ� jāslavē. Kur ir meitas un sievas � vai Fogta zemē?
Virsniek, viņas visas nogādāja dzimtenē, garais Zamuels liek vaicāt, vai mums tās atkal vest �urp?
Ne agrāk, kamēr es atļau�u.
Labi � garais Zamuels ari domā, ka sievie�i jāatstāj tur, kur tie ir, līdz atkal būs atrasta jauna dro�a paslēptuve.
To es meklē�u.
Ar to mēs arī rēķināmies, virsniek.
Labi, vai tu gribi palikt �e?
Nē, man jānes garajam Zamuelam ziņas.
Labi, tad pagaidi līdz rītam, kad es Zamuelam sūtī�u zīmi.
Ak, kas tur ir laukā?
Lips Tulians bija atkal dzirdējis signālu.
Patie�ām, � jauns vēstnieks, � viņ� murminaja, � vai Sik- lers man to būs sūtījis � ha, ha, � ziņas no Slēzijas?
Laupītāju virsniekam nebija ilgi jāgaida. Drīz vien otrs laupītajs ienāca istabā bez logiem, ko apgaismoja vienīgi blāva laternas gaisma.
Lips Tulians uzlūkoja vēstnesi.
Tas acīm redzot lielā steigā bija mērojis tālu ceļu.
Viņa drēbes bija apta�ķītas, zābaki noplēsti, bet tas nebija nekas sevi�ķs, jo vēstne�i �ādā izskatā jau bie�i bija ieradu�ies.
Laupītāju virsnieks vēlreiz ielūkojās vēstne�a sejā.
Ko tu nes? � viņ� skarbi jautāja, � ja nemaldos, sliktas ziņas, ko?
Laupītājam acīmredzot nemaz nebija patīkami ap , sirdi. ''".
Siklers mani sūtīja, � viņ� iesāka.
To es zinu, ko viņ� liek paziņot?
Atbildes nebija.
Vai tev ir kāda vēstule? Zīmīte? Runā!
�Nekā tamlīdzīga, � bandīts murmināja, � man jānodod zi�ņojums mutvārdiem.
Ak, tu jau biji viens no tiem ļaudīm, kas aizgāja uz Slēziju,� Lips Tulians sacīja, kādas nojautas mākts. � Saki man, vai redzēji grāfu Martinicu?
Jā, virsniek.
Ak, kā viņ� izskatījās?
Ne visai labi.
Vai viņ� atkal izveseļojies, viņ� jau bija slims?
Tam vairs nekas nesāp, � vēstnesis atbildēja dobjā balsī.
Viņ� vēl ko gribēja pateikt, bet Lips Tulians tam aizsteidzās
priek�ā.
� Cilvēk. � viņ� stenēja, � cilvēk � ko tas nozīmē, grāfs � mans nāvīgākais ienaidnieks� Tas cep elles dibenā, virsniek, tā, tagad es to izteicu, � laupītājs, dziļi elpodams,'atbildēja; .
Mirkli valdīja klusums. Bet tad laupītāju virsnieks ieklepojās tā, ka visiem viņa biedriem pārskrēja drebuļi.
Ko � beigts? � viņ� sauca pērkona balsī. � Sis nelietis man izbēdzis? Nē, nē, nekad, saki man vēlreiz � vai viņ� beigts?
Jā, tas ir beigts, virsniek, � laupītājā atbildēja, � viņ� mira �ausmīgā nāvē, astoņas dienas ilgi dzirdēta viņa lādē�anās, tra�ko�ana un bļau�ana, tik tad sātans aizrāva viņa dvēseli no'dzīves.
Lips Tulians nekā vairs nedzirdēja. Beigts, � viņ� dobji murmināja, � ha, es vairs nevarē�u atriebties, nolādēts � nolādēts � elle un sātans, es gribēju.grāfam būt par velnu, sātans, sātans nevarētu būt tik briesmīgs, kā es pats!
Tur nekas nelīdz, virsniek, � vēstnesis sacīja, � augstdzirnu- �o nelieti lepni iezārkoja. Tūliņ trijos zārkos � koka, svina uri alvas. Viens vien zārks �o nelieti nebūtu arī izturējis, viņ� jau bija par daudz nekrietns � tādu jau no pa�as elles met laukā!
Tas bija kaut kas līdzīgs mierinājumam, bet Lips Tulians neklau�sījās uz to.
Beigts � beigts, � viņ� atkal murmināja. � Es to vairs nespēju aptvert. Es jau viņu dzīvu gribēju saplēst gabalos!"
Laupītāji tagad sagatavojās uz briesmīgu dusmu izvirdumu no sava virsnieka puses, bet �oreiz tas izpalika. Lips Tulians palika glu�i mierīgs � tas bija patie�ām draus�mīgs miers.
Kādu brīdi viņ� stāvēja pie durvīm, tad pievērsās laternai.
Abi laupītāji uztrūkās.
Tā jau vairs nebija cilvēka seja, bet satraukta zvēra purns.
Ir labi, � viņ� sacīja, � kur grāfs aprakts?
Lignica viņu apglabāja, Annas kapellā, tur jau aprakti da�i viņa radinieki.
Labi.
Abi laupītāji redzēja, ka Lips Tulians tiem pamāj iet, un tai�sījās, lai tiktu laukā, tik neomulīgi tiem bija ap dū�u.
Pirmajam vēstniekam bija jāgaida, jo viņam jau bija jāņem līdzi zīmīte garajam Zamuelam.
Otrs turpretim, kas nekādas tālākas pavēles nebija saņēmis, apņēmās tūliņ iet pie Siklera, kas gaidīja robe�u joslā.
Tamdēļ viņ� ātri atvadījās no biedriem, iekravāja sev drusku pārtikas un tad atstāja sakritu�o mājvietu.
Drīz viņ� pagāja garām sargiem un iegāja Drēzdenes norā.
Mēness spīdēja, kas, naktī ejot, bija ļoti izdevīgi. Pāris minūtes laupītājs gāja pa me�a ceļu, a�i skatīdamies uz visām pusēm.
Te uzreiz viņ� apstājās.
Kas tas tur ir? � viņ� �ukstēja.
Nāko�ajā acumirklī viņ� palēca aiz kāda krūma un paķēra �ā�vienam sagatavoto pistoli.
Ne�aujiet, � sacīja kāda maiga balss, � es neesmu ienaid�nieks.
Patiesi, tā jau ir dzirnavnieka meita, � bandīts norūca klusi. � Kas tad �ai te meklējams, es domāju, ka viņa ir pie garā Zamuela.
Guste tagad izslīdēja no savas paslēptuves aiz koka stumbra, kur pirmāk bija aizbēgusi.
Tagad viņa stāvēja laupītājam pretī.
Jūs bijāt pie viņa, pie Lipa Tuliana?
Tie�ām tā, Gustiņ.
Pastāstiet man, kas tur noticis, vai jūs aiznesāt kādas ziņas?
Na, na, � bandīts ņurdēja, � man tie�ām nav daudz laika.
Bet es jūs lūdzu.
Guste zināja, ka laupītāji tic, ka viņa kādreiz tomēr kļūs Lipa Tuliana mīļākā. Tas viņai tagad bija izdevīgi.
Neviens negribēja viņu sakaitināt, jo dienās tai varēja būt liels iespaids, un tā sirmais laupītājs izstāstīja visu, kas noticis sagru�vu�ajā mājvietā.
Guste klusi klausījās.
Ak tā tur bija, � viņa �ukstēja, � tad jau viņam jāaiz�mirst sava atriebība, jo mironi tak vairs nevar vajāt. O, es vēl ceru, tad viņa sirdī atkal ieviesīsies mīla.
Vecais rūgti iesmējās.
Neņemiet tādas lietas galvā, � viņ� sacīja, � Lips Tulians ir no cita materiāla nekā lielais vairums ļau�u. Pie elles �ķīstī�anās uguns, kad viņ� tā blenza uz sienu, � kad es redzēju viņa draus�mīgo seju, tad pat man, vecam puikam, pārskrēja auksts pār kau�liem.
Gan viņ� nomierināsies.
Neticu vis.
Gustei kļuva bailīgi ap sirdi.
Ko viņ� darīs?
To es nevaru pateikt, jaunava, � laupītājs atbildēja, � bet man liekas, ka virsnieks pastrādās pavisam traku darbu, kaut ko tādu, kas vēl nemaz nav bijis.
Jūs domājat?
� Patie�ām, es jau pazīstu virsnieku, tas ir traks, viņam savs niknums kaut kur jāizgā�.
Gan viņ� apmierināsies.
Neticu.
Guste stīvi lūkojās me�ā, kas mēnesnīcā izskatījās kā spoku valsts.
Viņ� mani atraidīja projām, � viņa atkal murmināja, � lai es ejot pie garā Zamuela.
Jā, mēs visi domājām, ka jūs esat tur.
Bet es jau neie�u, � mei�a bēdīgi turpināja, � nē, trīsreiz nē, es palik�u pie viņa, viņam draud lielas briesmas.
No kurienes jūs to zināt? � laupītājs pārsteigts jautāja.
Es to jūtu.
Ak, tās ir tuk�as un nevajadzīgas domas.
Nē, tās ir nojautas, � Guste atbildēja, � tādas priek�sajūtas � ,tās nekad neviļ.
Muļķības, � vecais norūca, � tad tik man būtu ko darīt, ja es ticētu tādām pasaciņām. Savu mū�u neesmu tām ticējis, arī tagad ne, es esmu vecs palicis, un vēl nevienu spoku arī neesmu redzējis.
Tos katrs neredz.
Bet jūs, Gustiņ?
Par to es nerunāju.
Bet nu man jāiet, � vecais laupītājs sacīja, � man ceļ� priek�ā � un es gribu, cik ātri vien iespējams, atgriezties pie Sik- lera. Nāciet līdzi, Gustiņ, mēness spīd gai�i.
Nē, es palik�u.
Na, es jums nekā ļauna nedarī�u, es esmu vecs vīrs.
To es zinu, bet es tomēr palik�u.
Bet virsnieks jūs negrib redzēt, tagad viņ� necie� nevienu sievi�ķi savā tuvumā.
Un es tomēr palik�u, � Guste sparīgi sauca, � nē, kur viņ� ir, tur esmu arī es, mana vieta ir pie viņa sāniem, es dalī�os visās viņa briesmās, es gribu mirt kopā ar viņu, ja viņam reiz uzbruks nelaime. Un tā vairs nav tālu, � viņa klusām piebilda.
Laupītājs paskatījās uz mēnesi.
Es ie�u, Gustiņ, � viņ� sacīja, � nu, nāciet man līdz.
Nē!
Tad dzīvojiet vesela, es vairs ilgāk neuzkavē�os, jo man nav tik daudz laika.
Ejiet vien.� Vecais vēl Gustei gribēja ko jautāt, bet, kad viņ� pagriezās pret
Gusti, tās tur vairs nebija.
Grīļodamies un tomēr visiem spēkiem taisni turēdamies, vecais Roberts ar savu nekustīgo nastu steidzās caur me�u.
Viņam nebija nekādu cerību izbēgt, jo visapkārt bija iesākusies dzīvība.
Pie tam vēl bija uzlēcis jauns mēness un visu me�u pielējis ar savu spokaino gaismu. Me�s bija diezgan rets, bez krūmājiem.
Roberts grīļojās tālāk. Viņ� domāja krustām �ķērsām, jo �ī vajā��ana bija vairāk kā dīvaina. Da�reiz viņam pat likās, it kā �igāni, kuru signāli bija pastāvīgi dzirdami, meklētu vēl kādu citu personu, jo tie bie�āki vien griezās uz zināmu pusi.
Ko tas lai nozīmē? Ar mokām vecais vīrs steidzās arvien tālāk, līdz viņ� me�ā uzskrēja gari izstieptai klintij.
Uz kurieni lai nu iet? Pa kreisi un pa labi � visur vajātāji, arī aiz viņa sākās dzīvība, un ceļ� uz priek�u bija aizsprostots.
Roberts taustījās gar klinti.
Viņ� cerēja atrast kādu alu vai vismaz plaisu, kas pagaidām noderētu kā slēptuve.
Velti. Kā varens mūris klints siena pacēlās me�ā, tā ka par kaut kādu uzrāp�anos nebija ko domāt.
Bez tam Roberta spēki turpat bija galā. Līdz nāvei noguris, viņ� atslīga uz klints gabala, Lidu vēl vienmēr turēdams rokās.
Pa tam troksnis nāca tuvāk. Visapkārt tika meklēts, bet vecais Roberts pavisam tuvu izdzirda arī citu troksni.
i Tur jau kaut kas �abēja krūmos. Me�a zvērs tas nevarēja būt, jo tas jau sen būtu aizbēdzis. Tātad priedītēs vajadzēja atrasties citam radījumam.
Roberts izvilka pistoli. Viņ� bija cie�i apņēmies pārdot savu dzīvību, cik dārgi vien iespējams � lai no tā iznāk, kas iznākdams, bet viņ� nepadosies.
Atkal ie�abējās krūmi. Roberts skaidri redzēja, ka no priedītēm izlien kāds vīrietis. Viņ� jau pacēla savu pistoli, te mēness apgais�moja sve�inieka seju.
Vecais sulainis ļāva pistolei noslīdēt.
Cienītais kungs! � viņ� pusbalsī iesaucās. � Nāciet �urp!
Jau nākamajā acumirklī Maksis fon Stenburgs atradās vecajam
blakus.
Tu �eit? � viņ� pārsteigts iesaucās.
Jā � jā � es�
Kas tas ir, ko tu nes? � jaunais virsnieks jautāja.
Cienītā jaunkundze� es viņu paņēmu līdzi no �igānu no�metnes, bet tagad es tālāk vairs nespēju.
Un mani vajā �igāni! � Maksis izmisis iesaucās. � Ha, es pats virzīju vajātājus �urp, tie vairs nav tālu.
To es zinu.
Projām, projām! � jaunais virsnieks sauca. � Es nesī�u savu Lidu!
Nekas vairs nelīdz, jūsu gai�ība, � Roberts bēdīgi atbildēja. � Mums priek�ā ir stāva klints, pa kuru pat kaķis nevar uzrāp�ties. Aiz mums, kā arī sānis � �igāni!
Maksis pazina vietu un zināja, ka Roberts runā patiesību.
Labi, � viņ� neskanīgi sacīja, � tad dzīvus tie mūs neda�būs rokā. Ha, varbūt mums izdodas viņus atsist.
Vismaz pamēģināsim.
Vecais sulainis nolika ietīto Lidu uz sūnām klāta klints gabala. Te Maksis jau stāvēja viņai blakus.
Man viņa vēlreiz jāredz, � viņ� murmināja, � �o maigo bērnu man gribētos vēlreiz skūpstīt, iekams tiek izcīnīta pēdējā cīņa.
Viņ� noliecās.
Lida jau nekustas? � viņ� pārsteigts jautāja.
Viņa ir iemidzināta.
Maksis jautājo�i uzlūkoja savu veco biedru, bet Roberts uzglū�nēja vajātājiem.
Jaunais virsnieks patlaban gribēja attaisīt mēteli, kas sedza karsti mīļotās meitenes seju.
Te sulainis satvēra viņa roku.
Jūsu �ēlība � tur nāk nelie�i!
Maksis uztrūkās.
Vecajam sulainim bija taisnība, jo starp kokiem līda �urp tum��as ēnas, tie bija �igāni, kas Kremo vadībā vajāja jauno virsnieku.
Lida galēja puslīdz dro�ība aiz liela klints gabala, un pie viņas sāniem tagad nometās abi pārdro�nieki.
Labi jāmērķē, jūsu �ēlība, � vecais Roberts atgādināja, � nevienu lodi mēs nedrīkstam zaudēt.
O, ja man tik būtu zobens, � Maksis fon Stenburgs drūmi sacīja.
Toties mums ir dun�i.
Pilnīgi pareizi, bet ar zobenu es būtu atsitis veselu pulku �igānu. Kas tas par kareivi, ja viņam trūkst mīļākā iero�a?
Tur viņi nāk!
�igāni pēdās nevarēja redzēt, jo bija par tum�u, bet viņi tomēr sekoja bēglim kā medību suņi briedim.
Maksim un Robertam neviļus bija jāapbrīno �o me�a bērnu asais prāts, jo �igāni tuvojās garā līnijā, turklāt tie ar patiesi drausmīgu pamatīgumu izmeklēja katru paslēptuvi.
Ar viņiem vien zināmiem signāliem tie panāca, ka līnija vien�mēr palika nemainīga, tāpēc neviens nepamanīts nevarēja izmukt cauri.
Patie�ām �ie zeļļi jāapbrīno, � Roberts �ukstēja, pret Maksi pagriezdamies, � tiem jau ne pele nevarētu izsprukt.
Nē, dro�i, ka nē.
Tagad viņi nāk klāt!
�igāni acīmredzot zināja glu�i labi, ka vajātajam virsniekam jāatrodas viņu priek�ā, jo tie pamazām savu ķēdi savilka �aurāku, it kā zinātu, kur vajātais atrodas.
Tagad tie atradās tikai apmēram soļus divdesmit attālu.
Maksis skatījās pēc Kremo, bet tas atradās labajā spārnā, ka�mēr garās �igānu rindas vidus tuvojās klintij.
Mums jā�auj, � Roberts sacīja, � ir pēdējais laiks.
Vai nu �ie klusie vārdi bija dzirdēti, vai iemesls bija cits, bet �igāni uzreiz apstājās, tā kļūstot par labu mērķi pistolēm.
Roberts tomēr vēl gribēja izmēģināt pēdējo līdzekli, lai novērstu asinsizlie�anu.
Atpakaļ, � viņ� uzsauca �igānu valodā, � atpakaļ, citādi mēs atklāsim uguni!
Nikni kliedzieni skanēja kā atbilde. Likās, it kā �igāni Zārberga vadības laikā no gļēvuļiem būtu izvērtu�ies par drosminiekiem.
Tie apņēmīgi soļoja uz priek�u, Kremo kliedzienu uzmudināti.
�igānu virsaitis bez �aubām nezināja, ka aiz klintsgabala at�rodas arī Roberts ar Lidu, bet domāja, ka Maksis pats runājis �i�gānu valodā.
Brūnie zeļļi draudēdami vicināja savus zibo�os dun�us.
Uz priek�u! � Kremo kliedza. � Noduriet nelieti!
�igāni skrēja uz priek�u.
Te kaut kas uzliesmoja aiz klints � atskanēja divi pistoles �ā�vieni, un divi pārdro�nieki iekliegdamies saļima.
Pirmajā acumirklī valdīja paniskas bailes.
Neviens nebija domājis, ka bēglis ir apbruņots �aujamiem iero��iem, tikai domāja � labi, ja vēl duncis viņam ir klāt.
Un tagad reizē bija raidīti divi �āvieni.
Tur bija, ko padomāt.
Kremo bija kā traks.
Viņam ir pistoles, � tas me�onīgi kliedza, � bet tās tagad ir iz�autas! Ar tām tagad neko vairs nevar izdarīt. Ejiet virsū, noduriet viņu vai saķeriet dzīvu, lai es viņu nogalinu mokpilnā nāvē!
Te norībēja atkal � otro reizi aiz klin�u gabala iz�āvās divi zibeņi, un divi vīri kaukdami vāļājās pa zemi.
Tās tik bija izbailes!
�igāni skrēja atpakaļ, kaut gan Kremo viņus mēģināja atturēt.
Jāpielādē ātri, � Roberts �ukstēja, � mums jāizmanto īsais laiciņ�.
Nedaudz minūtēs pistoles atkal bija gatavas �au�anai.
Bet �oreiz �igāni netuvojās.
Tie domāja, ka uzmanība ir vīri�ķības labākā pazīme un tagad meklēja patvērumu aiz vareniem koku stumbriem.
Tur viņi stāvēja un gaidīja, kas nu būs.
Roberts tagad tupēja blakus virsniekam.
Mēs atrodamies bēdīgā stāvoklī, virsnieka kungs.
Kādēļ? Vai tu domā, ka viņi atjaunos uzbrukumu? No tā es nebaidos, skaties, kā viņi gļēvi slēpjas.
Glu�i pareizi, kungs, no mūsu pistolēm tie vairīsies, tas ir pilnīgi dro�i, bet es domāju � nu tie mēģinās ko citu.
Ko tad?
To es vēl nevaru pateikt, bet domāju, ar to tā lieta nebeig�sies.
Roberts nebija maldījies.
Kremo iekarsis pūlējās sakūdīt savus ļaudis. Viņ� gan sev ne�varēja izskaidrot, kā tik īsā laikā raidīti divi �āvieni, jo pēc viņa domām tur varēja atrasties tikai viens � Maksis fon Stenburgs.
Viņ� mēģināja pierunāt savus ļaudis, lai tie no jauna iet uzbru�kumā.
Te viņ� uzdūrās uz noteiktu pretestību.
Nē, nē, mēs vairs neiesim uz �o klinti, � skanēja atbilde. � Bēglis jau dro�i vien atkal būs pielādējis �aujamo, un tur jau guļ �etri nāvīgi ievainoti biedri.
Labi, � Kremo �ņāca, � tad kāds skaits paliks �eit, lai ienīs�tajam nogrieztu atpakaļceļu. Bet da�i uzrāpsies klintīs un, veldami akmeņps., izdzīs viņu no paslēptuves. Uz priek�u, iznīciniet viltīgo spiegu;' ka� ielīdis mūsu nometnē!
Vecais Roberts jau bija postenī.
Tur tiek gatavots velna darba, jūsu �ēlība, � vecais sulainis sacīja.� Mēs. nupat redzēju kādu pusduci �igānu skrienam uz klintīm.
Ja tik viņi nenāk �urp.
Nē, tas ir pilnīgi izslēgts. Vini kāpj pa klintīm aug�ā.
Kādēļ?
. � Lai mus no aug�as bombardētu ar akmeņiem, � Roberts atbildēja,
Tad mēs �eit nevaram palikt.
Glu�i pareizi, bet, ja mēs atstāsim slēptuvi, tad �igāni mums uzbruks no visām pusēm. Sis Kremo ir velns!
O, ja es viņu dabūtu pa �āvienam!
Tas nebūs viegli, jo viņ� ir tikpat gļēvs, cik nekrietns. Es varu derēt, .ka viņ� stāv tur pie klintīm un vēro, kā viņa ļaudis rāpjas aug�ā pa stāvo sienu.
Tas viņiem neizdosies!
O, tomēr, jūsu �ēlība, jo �igāni jau kāpj kā kalnu kazas, tie dro�i tiks aug�ā.
Mēnesnīca viļ.
Tas nekas, jo �iem zeļļiem nakts patīk labāk nekā diena. Viņi var kāpt labāk nekā kaķi.
Maksis vēl �aubījās. Te viņ� no klintīm iesāņus izdzirda neno�teiktu troksni, skrāpē�anos un ka�ā�anos. Nebija �aubu, ka �igāni rāpjas klints augstumos.
Maksis pacēla savu pistoli.
Nāc, Robert, � viņ� klusi sacīja, � mēs uzbruksim nelie�iem. Manu Lidu nedrīkst sadragāt akmeņi. Mēs izlauzīsim sev ceļu. Es nesī�u savu mīļo, tu �ausi, pēc tam tu ņemsi manu pistoli.
Jā, tas būtu vienīgais līdzeklis, � Roberts apņēmīgi sacīja, � tikai �obrīd mums vēl mazliet jānogaida.
Kamēr klintsgabali velsies virsū?
Nu, tik ātri tas neies, nelie�iem jau vispirms jāsameklē vieta, kur mēs viņiem uzglūnam. Tas nav tik viegli, un mēs vēl īstā laikā varam dzirdēt, kur atrodas mūsu vajātāji.
Pret to nekas nebija iebilstams.
Abi vīri tātad palika slēptuvē, bet Maksis nolika Lidu sev priek��ā, lai briesmu brīdī pats ar savu ķermeni aizsargātu mīļoto mei�teni.
Roberts to ievēroja ar klusu aizkustinājumu.
Ak, Dievs, stāvi mums klāt, � vecais �ukstēja, � sargi mūs, svētā jaunava! Svētie nevar pieļaut, ka tāds skaists, cēls pāris te aiziet bojā .. . Es vēl ceru uz debess palīdzību.
Tā vecais Roberts dziļi, sirsnīgi piesauca Dievu un svētos.
Bet pa to laiku jau dzirdēja, kā �igāni netālu kā kalnu kazas rāpās aug�ā pa klinti.
Kaut vismaz būtu gai�s, � Roberts norūca, � gan tad es brūnos nelie�us dabūtu zemē, jo es �auju labi. Bet naktī tik tālu nevar redzēt, debess lai ap�ēlojas par mums.
Atkal pagāja laiks. Mēness kāpa arvien augstāk. Te Roberts tuvumā izdzirda skrāpē�anos un �ļūk�anu. Beidzot dzirdēja dār�doņu.
Tie ir aug�ā, � viņ� sacīja Maksim. � Siem nelie�iem ne�viena klints nav par augstu, tie visur tiek aug�ā.
Nu, es esmu gatavs uz visu.
Nodārdēja atkal. Sekoja sauciens, tad kāds akmens smagi no�krita zemē tikai nedaudz pēdu atstatu, pa�ā klints pakājē.
Maksis piecēlās. Zibensātrumā tas paņēma Lidu rokās.
Robert, mums jātiek projām, � viņ� klusām sacīja, � nāka�mais akmens mūs sadragās.
Jā, jūsu �ēlība, cits nekas vairs neatliek, � vecais sulainis atbildēja. � Vai jūs nesīsit cienīto jaunkundzi?
Pats par sevi saprotams.
Tad uz priek�u!
Vecais Roberts arī piecēlās un stingros soļos apgāja ap klints- gabalu mēnesnīcas pieliju�ajā me�ā. Me�onīgi kliedzieni saņēma veco vīru.
Tai pa�ā laikā divdesmit �igāni izskrēja no savām paslēptuvēm, lai nodurtu pārdro�nieku.
. Roberts iz�āva. Viņa lodes gan ķēra mērķi, bet brūnie pui�i bija ārkārtīgi sarūgtināti par saviem zaudējumiem.
Acumirklī abi vīrie�i bija ielenkti.
Maksis patlaban gatavojās nolikt Lidu, lai vēlreiz, kaut arī bez izredzēm, mēģinātu atsist �igānu uzbrukumu. Te me�ā atskanēja varens sauciens.
Hei, zemnieki, pilsoņi, te ir sala�ņas, kas pastrādāju�as �aus�mīgākos kauna darbus, te ir �igāni, uz priek�u, virsū nelie�iem!
Me�onīgie pui�i pārsteigti apgriezās apkārt un ar Kremo priek��galā skrēja pretī kādam pilsoņu apģērbā tērptam vīram, kas vici�nāja īsu, bet smagu zobenu. Ar paceltu dunci Kremo gribēja tam mesties virsū.
A, vai tu man vēlreiz stāsies ceļā, nelieti! � sve�ais sauca. � Jau reiz es tevi satiku � 5e ņem!
Kremo vicināja dunci.
Mirsti! � viņ� saniknots �ņāca.
Bet iekams asmens sasniedza sve�inieka krūtis, nāca spēcīgs zobena cirtiens. Kliedziens, lāsts � tad nāves gārdzoņa.
Kremo nedzīvs gulēja savās asinīs. Un viņa priek�ā ar liesmo�jo�u skatu stāvēja Kilians, kādreizējais cietumsargs.
Viņ� nelietim bija devis briesmīgu triecienu.
Kremo bija miris.
Tagad Lida atkal bija brīva, jo līdz ar �igāna nāvi izbeidzās svētais solījums, ko tā līdz �im gribēja turēt.
Un līdz ar Kilianu vesels bars apbruņotu pilsoņu un zemnieku metās bēgo�ajiem �igāniem virsū.
Izbēgt vairs nepaguva neviens un neilgu laiciņu vēlāk, slep�kavas un dedzinātāji gulēja zaļajās sūnās bez dzīvības.
Vilsdrufera ielā Drēzdenē tolaik atradās kāda ļoti bie�i apmek�lēta viesnīca �Pie zelta lauvas�.
Viesnīca tās īpa�niekam arvien ienesa glītas summiņas, jo pie viņa iegriezās daudz ceļotāju.
Bet tai pa�ā laikā par �o viesnīcu gāja da�ādi nostāsti, kas gan neattiecās uz pa�u saimniecības ēku, bet uz kādu stipri vec�laicīga izskata māju.
Tā noderēja kā sava veida noliktava, bet patiesībā nemaz netika lietota, jo pēc vecu ļau�u pārliecības tajā viss neesot tā kā vaja�dzīgs.
Sī vecā ēka bija kāda klostera pēdējās atliekas, kamēr citas klostera ēkas jau sen bija pazudu�as no zemes virsas.
Naktī tur esot manāmi da�ādi rēgi, pie kuriem lielu lomu spē�lējot kāds sirms mūks.
Ar vienu vārdu sakot, ēkai bija �aubīga slava.
Saimnieks bija kāds apvēlies cilvēks, jau kop� ilga laika at�raitnis.
Viņam bija meita, kuru tas mīlēja par visu vairāk, spirgts, dzī�vespriecīgs un turklāt ļoti skaists bērns, kas bija iesaukta par skaisto Annu.
Saimniekam mājā bija ari vēl kāds jauns cilvēks, attālāks radi�nieks, kas gādāja, lai uz krogus galdiņiem nekā netrūktu.
Vai tādēļ bija kāds brīnums, ka Kārlis un Anna drīz vien uz�smaidīja viens otram un ar laiku samīlējās.
Ar vienu vārdu sakot, Kārlis un Anna mīlēja viens otru no visas sirds.
Tas nu viss būtu bijis skaisti un labi, bet saimnieks �īm attie�cībām pārvilka svītru.
� Ko?! � viņ� kliedza, kad sakars nāca gaismā. � Sis zeņķis, �is bārenis un nabags, tas gribēs precēt manu Annu? Ha, ha, ha! Tā tik vēl trūka! Anna dienās būs bagāta mei�a, kad manas acis aizvērsies, tā varēs meklēt pavisam citu.
Nu sākās negals.
Nabaga Anna ar savu mīļoto nevarēja pat pāris vārdus pārmīt, jo saimnieks tos ļoti uzmanīja, un, ja viņa meita tikai nāca Kārlim tuvumā, tad vecais lādēdamies tūliņ metās pa vidu.
Sī mīlas traģēdija risinājās tie�i tai laikā, kad �Zelta lauvai� bija sevi�ķi daudz apmeklētāju.
Kā jau Augusta Stiprā valdī�anas laikā bija ierasts, tika rīkoti spo�i svētki, kas pievilka daudz ziņkārīgo no tuvienes un tālienes.
Viesnīcā katra istaba bija aizņemta. Jā, saimniekam pat vaja�dzēja zināmu skaitu viesu aizraidīt, jo viņ� tiem nevarēja sagādāt telpas.
Tas viņam ļoti ēdās.
Uz naudu viņ� bija ļoti kārs un savos vaļas brī�os domāja, kā būtu iespējams uzņemt vēl vairāk viesu.
Sīs domas viņ� izteica arī savam kaimiņam frizierim, kas da��reiz prata dzīt ne vien jaukus, bet arī ļaunus jokus.
Es zinu padomu, kaimiņ, � frizieris sacīja.
O, tad runājiet ta�u � es labprāt samaksā�u.
Frizieris braucīja savu aso bārdu.
Es to darī�u par velti, � viņ� ņirgdams sacīja, � redziet ta�u tur � savu veco noliktavu, tā vēl izturēs savus pāris simtus gadu. Reiz tā piederēja pie klostera, bet kas par to, mūku istabiņas lieciet drusku uzpost, tā jums būs vismaz savas trīsdesmit jaukas istabiņas.
Saimnieks papurināja galvu.
Kaimiņ, to ir viegli pasacīt. To jūs runājat bez kādas do�mā�anas. Vecajā ēkā ta�u rādās ļaunie gari.
Blēņu pasakas � kas nu �inīs laikos vēl ies ticēt spokiem? Tādēļ dariet vien tā, kā es jums sacīju. Mēbeļu jums diezgan � pāris dienās jūs nopelnīsit divreiz tik daudz.
Saimnieks ūsas vien braucīja.
Tas nebija vīrs, kas labu veikalu izlaidīs no rokām, bet, no otras puses, viņ� negribēja arī nonākt nepatīkamās valodās.
Visa Drēzdene zināja, ka vecajā ēkā spokojas, bet sve�iniekiem no tā nebija ne jausmas.
Hm, � saimnieks norūca, � varētu pamēģināt. Lik�u iekār�tot trīs vai �etras istabiņas izmēģinājumam, ja nekas nenotiks, tad jūsu padoms, kaimiņ, tiks izpildīts un jūs saņemsit labu pateicību.
Frizieris smējās.
Labi, labi, es to darīju labprāt.
Frizieris pīpēdams iegāja atpakaļ savā veikalā, kamēr saim�nieks devās uz viesnīcu.
Tur nonācis, viņ� tūlīt pavēlēja kādreizējās mūku istabiņas spo�ku mājas apak�stāvā sagatavot viesu uzņem�anai.
Bet te nu viss personāls vienbalsīgi atteicās, teikdami ne kāju nespert spoku mājā.
Saimnieks lādējās, trakoja, draudēja � lūdza, bet viss velti.
Tikai tad, kad viņ� piedraudēja visus atlaist, vēl piemetinādams, ka mūki ta�u nespokojoties gai�ā dienas laikā, da�i drosmīgākie apņēmās aizgādāt nepiecie�amās mēbeles uz vecajām mūku ista�biņām.
Saimnieks pats rādija labu priek�zīmi, iedams pa priek�u, arī Kārlis, kas protestā nebija piedalījies, cītīgi palīdzēja, un, kad pāris reizes jau bija ieiets drūmajās telpās un nekas no tā nebija noticis, tad vLiem radās jauna drosme.
Pat kalpones tagad nāca ar slotām un spaiņiem, lai no mūku istabiņu grīdām uzņemtu gadu simteņiem vecus mēslus.
Vispirms jāsagatavo se�as istabas, � saimnieks pavēlēja, �- ja viss ies labi, tad aug�ējos stāvus arī ņemsim priek�ā.
Protams, laika zobs ēkai bija daudz kaitējis, bet vecie mūki bija teicami namdari, tādēļ saimnieks varēja cerēt uz labu veikalu.
Vakaram tuvojoties, se�as mūku istabiņas jau bija pilnībā iekār�totas dzīvo�anai, apmēbelētas, un pie zemajiem, raibajiem, tagad notīrītajiem logiem bija pielikti sniegbalti aizkari.
Saimnieks ar Hbpatiku apskatīja darbu.
Tā, tagad losjus atstāsim vaļā, � viņ� sacīja, � lai vecie laiki pamatīgi var ii vēcināties. Kad ieradīsies jaunie viesi, hm, gan jau mēs redzēsim �
Bet kalpotāji steidzās, cik ātri vien iespējams, atstāt drūmo ēku, jo krēsla nāca ātri un līdz ar to izdaudzinātie rēgi.
Nākamajā rītā saimnieks tūliņ devās uz jauno mājvietu.
Viss bija labākajā kārtībā. Neviena mēbele nebija izkustināta. Saule iespīdēja pa logiem un drūmajām istabiņām pie�ķīra mājī�gāku izskatu.
Saimnieks smīnēja vien.
Manam kaimiņam frizierim pilnīga taisnība, � viņ� domāja. � Ja te būtu spoki, tad tie �onakt te visu būtu apgriezu�i otrādi. Bet te jau ne puteklīti nevar redzēt� Nē, nē, nekādu spoku nav, mūki, kas te spokojās, jau sen būs aizgāju�i pie miera.
Ar to apskate bija pabeigta.
Pa to laiku viesnīcā laikam bija domāju�i, ka bargais nama kungs vecajā ēkā uzturēsies ilgāku laiku.
Un, kad saimnieks ierasti klusos soļos iegāja krogus istabā, viņ� piepe�i ieraudzīja Annu sava mīļotā rokās.
Saimnieks me�onīgi saskaitās,
Bezkaunīgais vanckar, � viņ� uzkliedza nabaga puisim, � vai tu to sauc pār strādā�anu? Nu pagaidi, ,es tevi izmācī�u! Un tu, Anna, ej tūlīt aug�ā, mēs abi parunāsim vēlāk.
Nabaga meitene raudādama attālinājās, kamēr Kārlis mierīgi un apņēmīgi gaidīja saniknotā saimnieka dusmu izvirdumu.
Viņam nebija ilgi jāgaida.
Saimnieks bija briesmīgi sa�utis, jo viņ� no savas meitas cerēja lielas lietas, viņai reiz bija jāapprec kāds bagāts kungs.
Tiklīdz aiz Annas bija aizvēru�ās durvis, tā saimnieks kā sakai�tināts tītars metās Kārlim virsū.
Tu vari sev meklēt citur vietu, � viņ� kliedza, � sestdien savāc savas pendeles. man tu vairs neesi vajadzīgs!
Kārlis palika glu�i mierīgs.
Savām uzticīgajām, brūnajām acīm viņ� lūkojās sava radinieka piesarku�ajā sejā.
Un Anna? � viņ� lēni jautāja.
Tā apprecēs turīgu vīru, � saimnieks nobēra, � nevis tādu lupatlasi kā tevi.
Kārlim iedegās acis.
Vai es arvien centīgi nestrādāju?
Bet ar to ta�u nevar uzturēt sievu! � saimnieks kliedza. � Vai tu varbūt domā, ka es taupīju un krēju, lai tev, lupatniek, sa�taisītu siltu ligzdiņu?
Kārlis bija kļuvis ļoti bāls.
Tā ir jūsu laime, ka Anna ir jūsu meita, � viņ� lēnā un noteiktā balsī sacīja. � No kāda cita es �ādu nepelnītu apvainojumu vis neņemtu pretī.
No�ēlojamais lupatlasi, vai tu man vēl draudēsi?
Nē, to es negribu.
Nu, to es tev varu arī ieteikt.
Bet savas cilvēka tiesības es prasu, � Kārlis sacīja. � Un ko jūs gribat darīt? Anna mani mīl tik sirsnīgi, viņa aizies postā, ja to piespiedīs salaulāties ar nemīlamu cilvēku.
Tā nav tava darī�ana, � saimnieks atcirta.
Jums ir tikai viens bērns, tikai viena meita, � Kārlis atbil�dēja ar piespiestu mieru, � vai jūs nabadzīti gribat kapā iedzīt? Es negribu jūsu naudu, dodiet man Annu vien, es gādā�u par viņu, lai viņai nekā netrūktu. ,
Saimnieks iesmējās.
Tā ir muļķīga izrunā�anās, � viņ� rupji sacīja. � Nav jau pirmo reizi dzirdēts, tā tikai muļķus ķer, bet mani tu neuzķersi.
Kar|a acis �ķīla zibeņus.
Fui, � viņ� nicīgi sacīja, � kā jūs varat tik nekrietni domāt par visiem cilvēkiem. Es to domāju no sirds un godīgi.
Nav ko runāt, � saimnieks atcirta. � Annai reiz jāstaigā samtā un zīdā tērptai, lūk, ko es gribu.
Un sirds laime?
Hā, par to es nedodu ne tik daudz, kā melns aiz naga!
Tā jūs mūs abus padarāt nelaimīgus, � Kārlis sāpīgi iesau�cās, � nāks laiks, kad jūs to rūgti no�ēlosit!
Ko tu ar to gribi teikt? � saimnieks kliedza.
Tad jums vajadzēs atbildēt augstāka soģa priek�ā nekā �ie visi virs zemes.
Saimniekam kļuva neomulīgi.
Nieki, muļķības! � viņ� ārdījās. � Es pats labi zinu, kas man jādara. Kad Annai klāsies labi, tad viņa būs arī laimīga.
Nekad.
Es vairs neko negribu dzirdēt, � saimnieks atcirta, � ej tagad pie sava darba.
Kārlis ar noliektu galvu aizgāja aiz krogus galda, jo pa�laik atkal tuvojās viesi.
Tie bija vīrie�i, kas likās piederam da�ādām aprindām.
Zemnieki, tirgotāji � arī citi, kas acīmredzot no tālienes iera�du�ies Drēzdenē.
Starp viņiem acīs iekrita kāds sevi�ķi stalts vīrs, bet no sejas nekas daudz nebija redzams, jo plats apsienamais nosedza viņa kreiso aci.
Hm, � saimnieks domāja, � ļaudis ir pieklājīgi ģērbu�ies, bet vēl ir liels jautājums, vai viņi var arī maksāt.
Viņ� laipni pacēla melno samta micīti.
Vai vēlaties mājvietu? � viņ� jautāja.
�odien vēl ne, � atbildēja staltais vīrs sevi�ķi iezīmīgā balsī, � mēs gribam apskatīt valsts svētkus, ko rīko mūsu vald�nieks. Tādēļ jau mēs arī te ieradāmies no Varkalniem.
Tā, tā, tad jūs vēlaties tik ēdienus un dzērienus?
Tā ir, � runātājs atbildēja, � turklāt nav izslēgts, ka mēs nākamo nakti pavadām viesnīcā, varbūt mēs atgriezīsimies arī tre��ajā vakarā.
Tas nebija nekas uzkrīto�s.
Tajos laikos, kad vēl pastāvēja greznā galmu dzīve, nebija ne�kāds retums, kad svētkus svinēja vairākas dienas.
�oreiz Cvingerā bija jānotiek lieliem svētkiem ar sacīkstēm, iz�rādēm un tā talak.
Pie pa�reizējā karstuma nebija ko brīnīties, ka daudzi skatītāji visu nakti pavadīja laukā, brīvā dabā, kur tie visur atrada kādu vietiņu, lai mierīgi pagulētos.
Viesnīcas saimniekam �ai ziņā nekādas aizdomas neradās.
Hm, � viņ� norūca, � tad jūs gribat ēst?
Jā, arī vīnu.
Saimnieks vēl vilcinājās, bet staltais sve�inieks saprata mēmo mājienu un izvilka veselu sauju spo�u dālderu no kabatas.
Tad saimnieks atkal ķērās pie savas samta cepurītes, jo viņa viesiem ta�u bija nauda, tagad viņ� tos bez ba�ām varēja apkalpot.
Kārli, sagādā visu, kas te tiek prasīts! � viņ� uzsauca jau�neklim. � Es pa to laiku apskatī�os, vai vēl nenāk viesi, jo man liekas, ka nupat ārā piebrauca da�i pajūgi.
Saimnieks izsteidzās laukā.
Tie�am, viņ� nebija maldījies, jo ārā patiesi bija apstāju�ies vairāki rati ar kungiem un dāmām, kas prasīja naktsmājas.
Saimniekam viesnīcā vēl paris istabas bija brīvas, bet kādu no atbraucējiem � īstu �lēzie�u milzi � kopā ar sulaini viņ� nevarēja uzņemt.
Ak ko, � saimnieks murmināja, � reiz ta�u man jāiesāk, tiem abiem jāguļ spoku namā.
Kā ir ar pāris istabam priek� manis un mana sulaiņa? � �lēzietis jautāja.
Vat dabūt, visu var dabūt, jūsu �ēlība, tik jums būs jāņem vien par labu, kas būs �e atrodams.
Manis dēļ, � �lēzietis noņurdēja, � neesmu tik izlutis, gribu apskatīties svētkus un �onakt reiz pamatīgi izgulēties. Kur tātad būs manas istabas?
Saimnieks pavadīja viesi uz spoku māju, kamēr pārējie viesi bija atstāti Annas vadībā.
Hm, � �lēzietis norūca, aplūkodams drūmo ēku, �- tā jau izskatās kā veca laupītāju ligzda.
Tā reiz bija klosteris, jūsu �ēlība gulēs svētajos mūros.
Ak ko, tas man vienalga, bet kādas ir istabas? Ja tās iz�skatās tādas pa�as ka ārpuse, tad es brauk�u tālāk.
Saimnieks jau atvēra divas no jauniekārtotajām mūku istabiņām.
O, tās jau izskatās tīri jauki, � �lēzietis sacīja, � pavisam labas istabas, es �eit palik�u. Tātad sagādājiet vīnu un ēdienus.
Pie sevis smaidīdams, saimnieks devās atpaka] uz viesnīcu, bet, kad viņ� iegāja krogus istabā, tad tūliņ pamanīja viltīgo frizieri. Tas sēdēja pie loga, kamēr vīri, kas bija ieradu�ies pirmīt, krāsns kaktā cītīgi ieturēja vakariņas.
Vai tas tā bija gadijies nejau�i vai citādi, ka viņi fiija izvēlē�ju�ies �o tum�o kaktu? Vismaz saimnieks tam nepievērsa uzmanību.
Ķaimiņ, �.viņ� sacīja apslāpētā balsī, pieiedams pie friziera, � man ir kads viesis spoku mājā.
Frizieris skatījās sānis, jo viņa dziļi gulo�ās a�teles tā,savādi spīguļoja.
Ta, tā, kas tad tas tāds ir?
Nu, viens kungs no Slēzijas, liekas tīri no labākām aprindām. Tam ir'nauda, zelta ķēde ap kaklu, skaisti zirgi, sulainis.
Tā, tā, � frizieris norūca, likdams glāzi pie lūpām, � un cerams, ka viņam spoku mājā patiks.
Es arī ceru.
Kārlis patlaban gāja garām. Viņ� kādu brīdi bija runājis ar stalto' vīru, kuram bija aizsieta acs.
Vai nu jaunā vīrie�a skumjie vaibsti sve�iniekam bija iekritu�i acis vai nc � to nevarēja zināt, bet viņ� katrā ziņā bija uzdevis da�us līdzjūtīgus jautājumus un tā pēc laiciņa uzzinājis jaunekļa sirdssāpes.
Tas vairs ilgi te nepaliks, � saimnieks pie sevis ņurdēja, noskatīdamies jaunajam vīrietim pakaļ, � un Anna darīs, ko pavē�lēs tēvs, oho, es ilgi neķiķinos, ko es pavēlu, tam jānotiek, es viņu piespiedī�u paklausīt.
Viņ� vēl gribēja turpināt, te frizieris aizskāra .viņa roku.
Kas tie tur pāri pretī par ļaudīm? � viņ� jautāja, norādīdams uz sve�iniekiem.
Ziņkārīgie no Varkalniem, kas grib noskatīties svētkus.
Hm, vai tie paliks �e?
Nē, viņi grib redzēt lielos naktssvētkus.
Tad spoku mājā būs tikai viens viesis? � frizieris �ukstēja.
Jā, tikai �lēzietis.
Jauki, tas ir pirmais viesis, � frizieris iesaucās, paceldams glāzi. � Prozīt, kaimiņ, pieskandini nu, lai spoku namā vēl daudzi viesi varētu pārgulēt nakti!
Vecā Greifensteinas pils stāvēja vientuļa savas me�iem bagātās apkārtnes vidū, pat vārtu sargs nevarēja redzēt kavalkādi, kas lēnām tuvojās pilskalnam.
Tie bija lieli rati, kuriem sekoja labs skaits smagi apbruņo�tu jātnieku.
Tie bija tikai zemnieku rati, bet ko tie slēpa ^avā iek�ienē?
Tur, uz spilveniem atguldīta, gulēja bāla, bet ap�ilbino�i skaista jauna mei�a un pie viņas uz ceļiem bija nometies skaists, stalts vīrietis. Vēl viņa seja bija brūnā krāsā, tāpat kā viņa biedram � vecajam sulainim, kas blakus Kilianam bija atgāzies ratu pakaļējā sēdeklī.
Lida � Lida, � Maksis fon Stenburgs �ukstēja, � Lida, tu tagad esi mana!
Kremo, � meitene �ukstēja, � mans zvērests!
Kremo ir beigts � beigts, � Kilians sacīja, un viņa balsī izskanēja tēvi�ķs maigums.
Skaistā mei�a viņam sirsnīgi pastiepa pretī rokas.
O, Kilian, � ko jūs visu manis dēļ neesat darīju�i.
Par to nerunāsim, tas viss ir noticis labuprāt!
Un tagad mēs braucam pie tava tēva, � Maksis �ukstēja, pievilkdams sev stipri pietvīksto�o mei�u klāt, � nu tu būsi brīv- kundze fon Greifenstein, bet manai dārgajai Lidai �is vārds drīz būs jāizmaina pret manējo.
O, Maksi, Maksi, kā es tevi mīlu!
Un es tevi vēl vairāk, mana labiņā, jau toreiz es tevi iemīlēju, kad pirmo reizi redzēju. Tu jau mani arī atbrīvoji.
Un man tev jāpateicas par savu dzīvību.
Nē ta�u � es esmu tavs parādnieks.
Tu mīļais, vienīgais!
Lida bija sirsnīga, patiess dabas bērns � jo viņa jau bija pie
�igāniem uzaugusi. Tie nemēdz apspiest savas jūtas � tie nekaut�rējas, un tamdēļ Lida izteica to, ko jūt viņas sirds. Ar dziļu aizkus�tinājumu Kilians un Roberts skatījās uz skaisto pāri, kas apmai�nījās dedzīgiem mīlas skūpstiem.
Tagad mēs esam godasardzē, � vecais Roberts smaidīdams �ukstēja.
Viņ� jau bija noslēdzis draudzību ar Kilianu. Un tas viņam patlaban stāstīja, kā tas viņam izdevies � pa�ā bīstamākajā acu�mirklī pāriet pēk�ņā uzbrukumā ar saviem palīgiem.
�igāns visā atzinās, � Kilians stāstīja, � tā es uzzināju skaidrību, un zemnieki bija pietieko�i saniknoti, lai man tūliņ sekotu, kad es teicu, ka jāiet uzbrukt �igāniem. Arī labs skaits apbruņotu pilsoņu pienāca klāt, tā mēs uz labu laimi gājām krustām �ķērsām pa me�u, līdz kādu nakti izdzirdām pistoles �āvienu. Nu, un pārējais jau jums ir zināms.
Jā, jā, � Roberts atbildēja, � un �igānu nebū�anām nu reiz ir darīts gals. He, tā tik bija traka nakts, kad mēs visi kopā izsvi- linājām lielo nometni. Cik tur nepalika guļot, un atliku�ie tagad jau būs tālu.
Dro�i, � Kilians sacīja un paskatījās pa ratu kulbas spraugu. � Oho � kas tad tā par lepnu pili?
Greifensteina, � Roberts iesaucās, � mēs esam pie mērķa. Ak � ko teiks cienītais kungs!
Lida pieglaudās mīļākam. Viņa nekustīgi lūkojās uz di�eno celtni, kas tik spītīgi raudzījās lejup no stāvās augstienes.
Vai tur dzīvo mans tēvs? � viņa jautāja.
Jā, tu maigā būtne, � tur tevi gaida ar atplestām rokām. O, Lida, cik mēs būsim laimīgi!
Skaistā meitene sapņaini lūkojās savā priek�ā.
Un Lips Tulians? � viņa jautāja, � �is pārdro�nieks, kuram mēs tik daudz pateicības esam parādā, Maksi, kur ir Lips Tulians?
To es nezinu.
Ak, cik �ēl!
Bet mans pirmais uzdevums būs ievākt ziņas par viņa uztu�rē�anās vietu.
Lida bija apmierināta. Maksis sajūsmināts ielūkojās savas līga�vas daiļajā sejā, kas gan vēl bija bāla, bet tomēr liecināja, ka cie�tēja ir atveseļojusies. Jā, to stāstīja acis, tās starojo�ās zvaigznes, kas atkal skatījās tik dedzīgi � tik sapņaini un tomēr tik pa�apzi�nīgi. Maksis nevarēja vien beigt skatīties savā Lidā. Cik viņa skais�ta, brīni�ķīgi skaista! Bet tagad vairs nevarēja domāt par skūpstī��anos, jo rati jau bija izbrauku�i no me�a un lēnām ripoja uz pils pusi. Aug�ā brauciens jau bija pamanīts, jo ar dobju dārdoņu no�laidās tilts. Rati iebrauca pils pagalmā. Maksis izlēca no ratiem un, izcēlis Lidu, veda � nē, viņ� nesa līgavu pa kāpnēm aug�ā uz lielo bruņinieku zāli. Tur stāvēja vecais pulkvedis.
Maksi, Maksi! � vecais karavīrs iesaucās drebo�ā balsī, � Maksi, tu pārnāci un � Pēdējie vārdi pārtrūka viņa lūpās.
Tur jau viņa stāvēja � tā maigā būtne, viņa sievas dzīvā ģī�metne, jā � tas nav sapnis, Maksis veda �o eņģelim līdzīgo būtni viņam pretī.
Tēvs, � jaunais virsnieks, dziļi aizkustināts, sacīja, � te ir Lida!
Tai pa�ā acumirklī atskanēja skaļ� sievietes kliedziens. Bija pieskrējusi vecā aukle. Tā nometās uz ceļiem pie Lidas un drusku pacēla viņas tērpa piedurkni. Un tur, baltās rokas liekumā, visi ieraudzīja mazu, sirdsveidīgu zīmīti, ko uzticīgā ve�iņa aptaustīja ar trīco�u roku.
Tā ir viņa, � vecā skaļi iesaucās, � viņa � o, mans Dievs � tagad es labprāt gribu mirt, mīļā, cienītā jaunkundze nu mums ir atdota. Tur, jūsu �ēlība, ir tā zīme, ko bez nelaiķes kundzes es vien vēl zināju, par ko nekad nerunāju, �e tā ir, �e!
Un, skaļi �ņukstēdama, vecā uzticīgā dvēsele noslīga pie Lidas kājām.
Mans bērns! � vecais pulkvedis iesaucās.
Lida ieslīga sava tēva skaujās. Un turpat blakus stāvēja Maksis, Roberts un Kilians, kas tikai ar pūlēm valdīja asaras.
Mans bērns, mans bērns! � pulkvedis iesaucās. � O, mans Die\% tagad es labprāt savu gudro galvu nolik�u uz mū�īgo dusu, es esmu atguvis savu meitu.
Un Lida? Viņa jutās kā bērns, viņa iekļāvās vecā kunga trīco��ajās rokās un maigi skūpstīja krunkainos vaigus.
Ilgi, ilgi pagāja, iekams laimīgais tēvs varēja kaut ko pajautāt savai atrastajai meitai. Beidzot tomēr uzvarēja ziņkāre pār atkal- atra�anās laimi, pār maigo aizmir�anos, un pulkvedis sāka jautāt.
Lidai bija maz palicis atmiņā no bērnības, uzturē�anās pie �i�gāniem, me�onīgā, sve�ādā dzīve � tas viss bija licis agrajām at�miņām izgaist. Bet kam vēl vajadzēja atmiņu, kad bija pierādījumi, ka ilgi pazudusī atkal atgriezusies vecajā pilī. Lida aprakstīja savu dārgumu, ko tai kādreiz bija atņēmis Prāgas Bitelis, un pulkvedis �o dārgo piemiņu atkal ielika savas vienīgās meitas rokās. Pie tā visa vēl nāca klāt dzimumzīmīte uz Lidas rokas, te vairs nebija nekādu �aubu. Bet galvenais � skaistā meitene bija dzīva savas mātes ģīmetne, un pulkvedis nevarēja vien beigt apskatīt atrasto.
Bet nu pienāca arī pārējo kārta. Un te nu pulkvedis vispirms piesauca klāt jauno virsnieku. Tēvs viegli atraisījās no Lidas rokām, kas bija apskāvu�as viņa kaklu, lai pēc tam ieliktu Lidu jaunā virsnieka rokās.
Ņem nu viņu, mans dēls, � viņ�, dziļi aizkustināts, sacīja, � Lida ir tava, tu man apsolīji palikt Greifensteinā, līdz es kādreiz aizvēr�u savas acis uz mū�u.
Tas ir pats par sevi saprotams, � Maksis atbildēja, � Lida paliks �e, jo viņai ilgi diezgan vajadzēja iztikt bez tēva. Jā, būsim viena ģimene, un uzticīgajam Robertam, kā arī daudz pārbaudītajam Kilianam jādabū sava alga par padevību un uzupurē�anos.
Pulkvedis tagad griezās pie kādreizējā cietumsarga. Tam bija jāizstāsta, ko visu viņ� darījis, bet Kilians bija pārāk pieticīgs, lai viņ� �ai ziņā palielītos. Te nu Lidai savam vecajam draugam nācās iet talkā, un viņa to arī darīja, izceldama viņa nopelnus, lai gan vecais Kilians atkal un atkal lūdza viņu tik ļoti neslavēt. Bet pulkvedis jau zināja diezgan.
Kilian, � viņ� iesāka, � ja jūs nebūtu biju�i, tad es savu Lidu nekad vairs neredzētu. Tie viņu būtu kaut kā nobendēju�i, jā, man jums pirmām kārtām jāpateicas par savas meitas dzīvību.
Kilians nemaz nezināja, kurp griezties, kad vecais pulkvedis viņu apbēra siltiem pateicības vārdiem.
Ko es varē�u darīt, tas notiks, � vecais pulkvedis turpināja, � es, saprotams, to nekad nespē�u atlīdzināt, ko jūs manai meitai esat darīju�i, bet jusu dzīves vakaram jabut laimīgam � par to es gādā�u. Greifensteina ir jūsu mājas.
No Lidas stāstījuma atklājās arī Prāgas Biteļa nelietības, bet nu jau bija par vēlu �o no�ēlojamo nodot tiesai, jo viņ� jau ļ)irms ilgāka laika bija nobeidzies moku pilnā nāvē. Tagad pulkvedis savu meitu un Maksi aizvilka uz savu kaktiņu, kamēr Roberts pavadīja uzticīgo Kilianu uz pāris mājīgi iekārtotām istabām. Tur Kilianam bija jāatpū�as, kamēr vecais Roberts gribēja iznīcināt pēdējās sava �igāna izskata pēdas. Bet pulkvedis sēdēja kopā ar laimīgo pāri pie augstajiem velvju logiem, no kuriem atvērās pla�s un tāls skats pār svētīto Bohēmiju.
Bērni, � sirmgalvis, dziji aizkustināts, sacīja, � viens nav �e, kam mēs esam bezgala daudz pateicības parādā. Viņ� pielika visas pūles, lai tevi, mans dēls, atsvabinātu, jo bez viņa tu nekad nebūtu izkļuvis no Kenigsteinas.
Tu domā Lipu Tulianu, tēvs?
Jā, pārdro�o laupītāju vadoni. Lai viņ� darījis ko darīdams, lai viņ� būtu izdarījis vistrakākās laupī�anas � mums tas vienmēr bijis glābējs un palīgs.
Jā, tas viņ� bija, � jaunais virsnieks apstiprināja, � vai man viņu tagad neuzmeklēt?
Tam nebūtu nekādas nozīmes, � vecais kungs atbildēja, � ir notiku�as savādas lietas, lieli notikumi, Geijersburgu ir ieņēmu�i kareivji un pie tam kritu�i daudzi laupītāji.
Arī Lips Tulians? � Maksis sāpīgi iesaucās.
To es nedomāju, � vecais pulkvedis atbildēja, � starp kri�tu�ajiem viņ� nav pazīts, bet kop� �īs katastrofas par viņu nekas vairs nav dzirdēts. ,
Viņ� vēl dzīvo � dro�i � viņ� dzīvo, � Lida iesaucās.
Kas zina, � vecais kungs atbildēja, � laupītāju dzīvē viss ātri mainās, te bie�i nāve pārsteidz cilvēku pilnīgi negaidot, tik ātri un sarauj dzīvības pavedienu.
Nē, viņ� vēl būs dzīvs.
Pulkvedis vairākkārt nokrek�ķinājās, bet tad viņ� pastāstīja par notikumiem Egerā, kur garais Zamuels tik noteikti pieprasījis sa�gūstīto sievu un meitu izdo�anu.
Tas man liek domāt, � viņ� piebilda, � ka, ja Lips Tulians būtu dzīvs, viņ� katrā ziņā pats būtu parakstījis vēstules.
Bet viņ� ta�u jau varēja atrasties citur?!
Iespējams jau ir, bet, ievērojot to, cik �ī lieta svarīga, varēja domāt, ka Lips Tulians pats ies uz Egeru. Nu, cerēsim to labāko, es pats personīgi dziļi no�ēlotu �ī neparastā cilvēka nāvi.
Tāpat kā es, � Maksis dzīvi piebilda.
Es vēl gribu par viņu dzirdēt, � Lida dzīvi iesaucās, � es gribu savu draudzeni Elzbeti aicināt uz Greifensteinu.
Jā, Elzbeti, � Maksis murmināja, kuram Kilians �urp brau�cot jau visu bija izstāstījis, � Elzbete � o, mana Lida, tad tev vajadzēs, ja Dievs dos, vēl ilgu laiku viņu pieciest.
Ko tu runā, Maksi, es tevi nesaprotu. Kur ir Elzbete?
Jaunais vīrietis pamāja aug�up. Lida nu viņu saprata un, skaļi
raudādama, paslēpa savu asaraino seju pie viņa krūtīm.
Elzbete, mana nelaimīgā Elzbete.
Bet tad viņa uztrūkās.
Bet kā viņa mirusi, Maksi, un kad, es visu gribu zināt.
Tagad nē, mana mīļā, � jaunais vīrietis atbildēja, � to es tev pastāstī�u vēlāk, � tad, kad tu būsi mana mīļā sieviņa � jā, tad tu uzzināsi arī pēdējo.
Lidai vēl asaras negribēja mitēties. Bet asajās sāpēs jau atkal iezagās saulainās mīlas laimes smaids. Un Lida smaidīja atkal. Un ārā, pagalmā un koridorā � tur pulcējās apkalpotāji � tur, cik vien ātri iespējams, sanesa svaigas egļu skujas, zaļus zarus, puķu vītnes un vainagus. Pilskunga meita ta�u bija atgriezusies, nu vajadzēja veco pili izpu�ķot � pili, kurā tik ilgi nebija redzēta jautra, bez�bēdīga dzīve. Tagad laime pilī atkal bija ievākusies uz jaunu dzīvi.
Cik nu vairs ilgi, � kalpotāji un meitas teica cits citam, � cik nu vairs ilgi, kad būs jautras kāzas. O, tad nāks laimīgas die�niņas, tad arī mūsu vecais kungs atkal smiesies jautri un rotaļāsies ar saviem mazbērniem.
Nu, kur tad paliek mans viesis no �lēzijas? Viņa sulaini arī vēl neesmu redzējis. Vai tie abi būtu tā noguru�i, ka gulētu līdz gai�ai vēlai dienai?
Tā pie sevis murmināja �Zelta lauvas� viesnīcas saimnieks un vairākkārt piegāja pie loga un paskatījās pāri uz drūmo klostera ēku. Tur nerādījās neviens cilvēks.
Hm, � saimnieks norūca, � es vēl kādu stundas ceturksni pagaidī�u, ja tad �lēzietis vēl neieradīsies, tad sūtī�u kalponi, lai apjautājas, kā būs ar brokastīm.
Saimnieks aizgriezās no loga un sabozies uzlūkoja jauno, stalto sievieti, kas �akli rīkojās aiz letes.
Annai es vakar nolasīju pamatīgu sprediķi, � saimnieks no�rūca, � bet tas maz ko līdzēja. Meitene pirmo reizi parāda savu gribu, oho � es no sākuma stipri saskaitos. Tā, lūk, vēl trūka, ar �adu lupatlasi mesties dzīvē, Anna var apprecēt bagātu vīru.
Tā pie sevis ņurdēdams, saimnieks staigāja �urp un turp pa istabu.
Kas tad te to galdu sagraizījis? � Te viņ� uzreiz uzsauca savam jaunajam radiniekam. � Panāc �urp, vai tu to neesi redzējis?
Kārlis tuvojās saimniekam. Jā, tur uz galda bija redzamas da��ādas zīmes � tie nebija burti, un to nozīme bija mīklaina.
Vai tu to nemanīji? � saimnieks errīgi uzsauca, � kas va�karvakarā �e ēda?
Tie vīri, kas nevēlējās palikt pa nakti, � Kārlis atbildēja, ar skumjam iedomādams, ka staltais vīrs ar apsieto aci bija apjau�tājies par viņa likteni.
Tā, tā, � saimnieks errojās, � te nu bija. Vai es vienmēr neteicu, lai tu visu pieskati? Tagad skaistais, jaunais galds ir sa�graizīts, tas ir skandāls, bezkaunība!
Kārlis klusēja. Ko viņ� uz to varēja teikt? Galds jau bija vecs, niecīgie iegriezumi tikko saredzami. Bet viņ� zināja, ka saimnieks katrā gadījumā meklē ķildu, lai viņu, cik ātri vien iespējams, aiz- dabūtu projām no mājas. �odien bija tre�diena � sestdien viņam bija jāatstāj māja � ar Annu tad vairs neredzēties. Tas bija ne��ēlīgi. Kārlim gan bija dro�a, paļāvīga sirds, bet nu tomēr tā bija pieliju�i smagmes. Anna savam tēvam bija paklausīga meita, saim�nieks � kaislīgs, ātrs cilvēks, kas savu maigo bērnu bie�i vien tira�nizēja. Kad viņ�, uz savu tēva varu balstīdamies, prasīja, lai Anna viņam paklausa � lai viņa izvēlas citu vīru, tad Anna viņam pretī runāt nedrīkstēja. Sī doma Kārli noveda vai līdz ārprātam.
Bet saimnieks pīpodams un trallinādams soļoja pa viesu istabu, zinādams, kādas domas nabaga puisi nomāca, un priecājās nenoprie- cādamies. Te istabā ienāca kalpone.
Trīna, � saimnieks pavēlēja, paskatīdamies Svarcvaldes dze- gu�pulkstenī, � aizej pāri uz noliktavu, kas tagad iekārtota kā viesnīca. Pieklauvē pie pirmās istabas durvīm, pajautā kungiem, kā tad īsti būs, vai man viņiem brokastis sūtīt turp?
Trīna saviebās vien.
Nu, a�āk, a�āk, � saimnieks uzsauca.
Es � es � man bail!
Muļķa zoss, � saimnieks viņu sarāja, � kas tev nāk prātā? Kā tu vari runāt pretī? Tagad, gai�ā priek�pusdienā, kur saule spīd, tev esot bail? Muļķības, tu aiziesi un pamodinasi kungus. Mar�!
Trīna vilcinādamās paklausīja. Saimnieks redzēja, kā kalpone pāriet pār lielo pagalmu un tad pazūd kādreizējā klostera velvētos ieejas vārtos. Viesnīcnieks pa�reiz gribēja Kārlim atkal ko �ģiftīgu� teikt. Te no viņpuses, pāri pagalmam, atskanēja spalgs kliedziens � bija dzirdama klaudzē�ana, un saimnieks pārsteigts redzēja, ka Tri�na rik�o pār pagalmu � zeķēs, bez tupelēm, kuras aizripoja pār pagalma akmeņiem. Viņ� tūdaļ atrāva logu.
Skuķi � kas nu ir?
Saimnieka kungs � saimnieka kungs, � Trina pārbijusies sauca, � saimnieka kungs � spo-ki!
Dullais sievi�ķi, � saimnieks uzkliedza, � nāc, Kārli, ko tā skuķe var būt redzējusi.
Viņ� izskrēja laukā, jauneklis tam sekoja uz pēdām. Arā tie abi uzgrūdās Trīnai, kas kā traka drāzās pa koridoru. Saprotams, te bija neizbēgams trieciens, no kura resnais saimnieks tik tikko no�turējās uz kājām.
Vai tu esi galīgi ķerta? � viņ� iesaucās.
Ak, saimnieka kungs � ak, nelaime! � Trīna sauca, � es pieklauvēju, bet tā kā nekas nekustējās, atvēru durvis � tur biju�i spoki � tie kungam apgriezu�i kaklu.
Ko tu saki? � saimnieks kliedza bāls kā kaļķis, ceļgalos ļodzīdamies.
Aizejiet tak pa�i paskatīties, ir tā, kā es saku, � Trina vai�manāja un raustījās kā krampjos.
Saimnieks kā apstulbis blenza uz Kārli, kas arī pats bija drusku nobijies.
Nāc, � saimnieks sacīja, pulēdamies savaldīties, � tie ir nieki � kungs vēl gulēs. Ej nu sazini, ko Trīna redzējusi.
Kārlis mēmi palocīja galvu, un tad abi vīri ātrā gaitā drāzās uz drūmo pagalma ēku.
* * *
Lielie vārti bija pla�i vaļā, turpat blakus gulēja Trīnas koka tupeles, un, kad saimnieks ar Kārli iegāja velvētajā koridorā, tie redzēja vaļā arī durvis, kas veda jaunajā viesu istabā. Saimnieks lēnām gāja tālāk. Bet Kārlis bija nepacietīgs � viņ� traucās uz priek�u.
Kas � kas tur ir? � saimnieks elsoja.
Tad Kārlis iegāja pār biju�ās mūku istabas slieksni. �ausmu izsauciens no jaunekļa mutes lika saimniekam saprast, ka noticis kaut kas neparasts. Un tā nu arī viesnīcnieks grīļodamies tuvojās durvīm. Kāds skats! Gultā gulēja �lēzietis � nekustīgs � ar gan�drīz melnu seju, viņa acis bija gandrīz izspiedu�ās no dobumiem.
Palīgā � debess! � saimnieks sauca.
Sve�ais ir beigts, � Kārlis stostījās, bailīgi aizskardams ar pirkstiem nedzīvā roku. Tad jaunais cilvēks ieskatījās blakus istabā, kas bija ierādīta sulainim. Arī no turienes rēgojās pretī �ausmīgs skats. Savandītajā gultā gulēja sulainis, �ausmīgi pārvērties � ar gandrīz zili melnu seju, kamēr mēle bija izkārusies no mutes. Ne�bija nekādu �aubu, ka abus vīrie�us kāds nezināms cilvēks no- �ņaudzis.
Saimnieks vēl stāvēja bez padoma. Te uzreiz viņ� iesāka vai�manāt un vaidēdams skraidīja pa istabu.
Slepkavība, slepkavība, � viņ� vaimanāja, � un kas �e ir noticis, ak, Kārli, ej, skrej, � lai tūliņ ierodas policija.
Jaunais vīrietis paklausīja. Viņ� metās projām, bet saimnieks pats tikpat ātri skrēja uz viesnīcu, jo viņ� baidījās palikt viens drausmīgajā ēkā.
* * *
Pa tam jau Trīna visu viesnīcu bija sacēlusi kājās. Ziņa, ka sve�inieki ar melnām sejām, �ausmīgā izskatā guļot savās gultās, sacēla bez �aubām vispārējas �au�alas.
Tie ir biju�i mūku spoki, � sauca da�ādas balsis, � jā, jā, tie nevienam neļaus gulēt viņu istabās, viņi to necie�, bet apgrie� katram kaklu, kas apburtajā mājā grib pārnak�ņot.
Sai �ausmu pasaciņai, protams, tūliņ radās ticīgi piekritēji.
Tie bez �aubām biju�i spoki � mēs jau vienmēr teicām, ka tie nevienu necie� noliktavā. Jā, tur spokojas miru�ie klostera iemīt�nieki, tie visiem saviem nakts gaitu traucētājiem apgrie� kaklu.
Tā tas gāja no mutes mutē tālāk. Saimnieks, rokas lauzīdams, sēdēja viesu istabā.
Ja tas nāk atklātībā, tad mans veikals pagalam, � viņ� vai�rākas reizes kliedza kā bez prāta.
Beidzot pārnāca Kārlis ar diviem policistiem, kas vēl bija atve�du�i līdz kādu tiesas ierēdni, lai uz vietas izmeklētu notikumu un sastādītu protokolu. Atkal iegāja drausmīgajā ēkā, arī saimnieks ar Kārli sekoja, un Trīna, jo viņiem tak likuma pārstāvjiem bija viss jāizstāsta. Pa tam acu skati sacīja vairāk nekā visi vārdi.
No kaut kādas cīņas nekas nebija manāms, jo gultas bija maz sajauktas, tā ka varēja pieņemt, ka noslēpumainie slepkavas uzbru�ku�i saviem upuriem dziļā miegā.
� Kas to varētu būt darījis, saimniek? � protokolists jautāja, sē�ot jau pie galda pie savām pergamenta lapām.
Jā, tas jau ir tas savādakais, � saimnieks vaimanāja, � tas ir pavisam neticami, jo pie �is mājas ir tikai viena pieeja. Un pagal�mā guļ lielais ķēdes suns, kas taisa briesmīgu troksni, tikko kaut kas pakustas. Visu nakti suns nemaz nav rējis, es būtu to dzirdējis, jo man ir ļoti tramīgs miegs.
Protokolists cītīgi pierakstīja.
Un citādi viss bija noslēgts? � viņ� jautāja.
Jā, viss, itin viss!
Vai tad �inī mājā nevar iekļūt no kādas citas puses?
Nē, tas ir pilnīgi izslēgts, tā jau pieiet taisni klāt blakus ēkas augstajam mūrim. Uz jumta nevar uzkāpt, un pat arī tad nevarētu tikt iek�ā.
Hm, � tiesas ierēdnis teica, � tad es esmu tādos ieskatos, ka kāds no jūsu pa�u saimes ļaudīm pastrādājis �o briesmīgo darbu.
Tagad saimnieks uzlēca kājās.
Mani ļaudis, nē un ne par ko, tad arī suns būtu rējis.
Viņ� ta�u pazīst jūsu ļaudis.
Tas gan, bet suns naiktī rej briesmīgi, ja tik vien ver kādas durvis. Un tas nav noticis.
Savādi � bet man pie sava uzskata jāpaliek. Tagad paska�tīsimies, vai nav nolaupītas kādas vērtslietas.
Tā nu nemaz neizskatījās. Sve�inieka zelta ķēde bija turpat, kur bijusi � viņa makā vēl atrada ari naudu. Tā, zināms, bija maza summa, jo, Drēzdenē uzturoties, sve�iniekam vajadzēja būt klāt daudz lielākai summai. Bet tā kā saimnieks nevarēja atcerēties, vai viņa viesiem bijis kāds bagātīgi ar naudu pildīts maks, tad �e ne pie kādas skaidrības nevarēja tikt. Laupītājs būtu visu paņēmis līdz � saprotams, arī zelta ķēdi, kura nevarēja palikt nepamanīta. Lieta kļuva arvien mīklaināka. Tiesas ierēdnis nobeidza savu protokolu, tad viņ� pavēlēja �e istabās pagaidām neko negrozīt un kopā ar policistiem aizgāja. Bet saimnieks lauzīja rokas.
Visa mana viesnīca tagad nāks valodās, � viņ� kliedza, � no �Zelta lauvas� bēgs kā no mēra, jo visi tic, ka te rādās spoki.
Un saimnieks nebija maldījies. Vēsts par briesmīgo notikumu zibensātrumā bija izplatījusies tālāk, un jau pēc nedaudz stundām viesi prasīja rēķinu. Saimnieks velti lūdza tos palikt, velti dievojās un apgalvoja, ka mīklainais notikums norisinājies kādreizējā klos�tera ēkā. Viss bija velti � neviens nepalika viesnīcā, un ap pus�dienas laiku arī pēdējais viesis bija pazudis. Saimnieks plosījās.
Es esmu izputināts, � viņ� vairākkārt kliedza, � manu māju neviens vairs neuzmeklēs � o, es nonāk�u pie ubaga spieķa.
Tas nu gan bija par daudz teikts, jo saimnieks bija ļoti turīgs vīrs, kam piederēja ievērojams kapitāls.
Anna velti mēģināja nomierināt savu tēvu, tam nebija nekādas nozīmes, jo saimnieks neklausījās ne uz kādām runām. Viņ� domāja, ka nu viņa mājai būs pārāk nepatīkama slava, un �ai ziņā viņ� nemaldījās, jo stāstīja jau visneticamākās pasakas par mūku spo- ko�anos un citiem spokiem, kas naktī piemeklējot drausmīgo māju.
Saimnieku nekas nevarēja nomierināt.
* * *
Pagāja diena. Pēc pusdienas aizvāca līķus, lai pagaidām uz�glabātu līķu mājā. Bet savādā gadījuma izmeklē�ana tika' atlikta uz vēlāku laiku, jo tagad viscaur valdīja svētku noskaņojums � greznās izrādes pievilka ziņkārīgos, un tādēļ bija daudz cita ko darīt, nekā rūpēties par diviem nogalinātajiem.
Līdz ar vakara tuvo�anos ieradās jauns viesis � kāds jūras virsnieks, bet pēc izskata īsts jūras laupītājs. Viņ� prasīja nakts�mājas, kas, protams, viņam ļoti labprāt tika dotas īstajā viesnīcā, kur tagad visas istabas stāvēja tuk�as. Bet tā kā mājā visi kalpotāji par drausmīgo notikumu vien runāja, tad arī jūrniekam tas dro�i vien nāca ausīs. Un kad saimnieks, kas kādu laiku bija projām, ienāca krogus istabā, sve�ais viņam uzsauca īstā pērkona balsī:
Hallo, �Zelta lauvas� saimniek, es nupat dzirdēju ļoti sa�vādas lietas. Tur tanī drūmajā mājā spokojoties?
Saimnieks bija bāls no bailēm, jo viņ� domāja, ka viesis tūliņ atstās viņa māju.
Tas � tas ir � � viņ� stostījās, � tas ir . ..
Ak ko � manis dēļ lai tas ir, kas būdams. Es �o lietu izlū�ko�u pamatīgāk. Nāve un elle, ne no pa�a sātana man nav bailes, kad man ir savs zobens un pistole. �onakt es gulē�u tajā mājā, gribas ta�u redzēt, vai spoki uzdro�ināsies aiztikt tādu karavīru, ha, ha, ha, �ādas lietas man ir pa prātam.
Saimnieks uzelpoja. Bet viņ� velti pūlējās savu viesi no �ī no�doma atrunāt � jūrnieks pastāvēja pie sava, lai tik viņam dodot kādu istabu spoku mājā, citādi �is tūliņ atstā�ot viesnīcu. Ko lai saimnieks dara? Viņam bija jāpadodas, jo ietiepīgais viesis atkārtoja savu prasību, un beidzot saimnieks nodomāja, ka �is me�onīgais viesis ar noslēpumaino slepkavu varētu taisīt pavisam īsu izrēķi�nā�anos. Tā visā ātrumā tika iekārtota istaba blakus slepkavības istabām � arī reiz bijusī mūku istabiņa, un, kad iestājās nakts, pārdro�nieks, līdz zobiem apbruņojies, devās uz drausmīgo ēku.
Kārlis bija pavadījis sve�inieku. Kad jaunais vīrietis atgriezās, saimnieks, lika izstāstīt, kā sve�inieks rīkojies un kādus dro�ības līdzekļus tas izraudzījies, un viņ� kļuva mierīgāks, kad dzirdēja, ka sve�inieks ir īsts pirmās �ķiras jūras laupītājs.
Viesnīcnieks tomēr �onakt gandrīz nemaz nevarēja gulēt. Katru acumirkli tas devās pie loga, lai paskatītos lejā, bet nakts bija tik tum�a, ka viņ� pat nevarēja saskatīt drausmīgo māju. Saimnieks domāja kuru katru acumirkli dzirdēt kaut ko sevi�ķu, viņ� gaidīja, ka suns drīz sāks riet, vai arī domāja, ka nāko�ajā acumirklī at�skanēs pāris pistoles �āvieni. Bet viss palika klusu. Suns mierīgi gulēja savā būdā, un no spoku mājas nebija dzirdama neviena ska�ņa. Saimnieks palika nomodā līdz pusnaktij un, kad vēl nekas aiz�domīgs nebija dzirdams, tad arī viņ� beidzot devās pie miera.
* * *
Bet agri no rīta jau viņ� atkal bija kājās un, tikko pulkstenis bija astoņi, tā viņ� jau iegāja krogus istabā.
Kārli, � viņ� uzsauca jauneklim, � nac man līdz, es gribu pajautāt, kā viesis pavadījis nakti.
Jauneklis pakalpīgi nāca �urp, un tad abi vīri devās pār pa�galmu uz kādreizējo klostera ēku. Tur valdīja klusums.
Viņ� vēl gulēs, � saimnieks sacīja, atvērdams ieejas durvis, � es viņam teicu, lai aizliek pāris krēslu vai kādu galdu durvīm priek�ā, jo tām vēl nav pietaisīti aizbīdņi.
Kārlis gan dzirdēja to visu, bet viņa domas bija citur � vēl tikai nedaudz dienu � tad viņam būs jāatstāj viesnīca! O, cik tas bija sāpīgi, jau �ī doma vien tam sagādāja briesmīgas mokas!
Tad saimnieks iegāja tum�ajā koridorā. Kārļa pavadīts, viņ� soļoja uz tre�o durvju pusi. Aiz tām jau atradās tas cilvēks, kas pa�a velna nebaidījās. Saimnieks pieklauvēja. Iek�ā viss palika klusu. Tagad saimnieks piesita stiprāk, tad arvien stiprāk, stiprāk, līdz beidzot ar dūrēm dauzīja durvis.
Hallo, jūsu �ēlība! � viņ� sauca, es tas esmu, saimnieks, vai �onakt kaut kas sevi�ķs noticis?
Iek�ā nekas nekustējās. Tad viesnīcnieks apjucis griezās pie sava pavadoņa.
Vai nu viesim ir īsts lā�a miegs, � viņ� teica, sviedrus no pieres slaucīdams, � vai arī jau atkal kaut kas ļauns noticis.
Kārlis nospieda durvju rokturi un gribēja tās atvērt. Te iek�ā izcēlās varens troksnis. Viesis acīmredzot bija rīkojies pēc saim�nieka padoma un nostādījis pie durvīm galdu, kā arī da�us krēslus. Sie mēbeļu gabali tagad ar lielu troksni apgāzās, tā kā Kārlis nu varēja atvērt durvis. �ausmu kliedziens atskanēja telpā, jo tur gultā gulēja pārdro�nieks ar ogļmelnu seju, izspiestām acīm, izkārtu mēli � tas bija beigts, kāda nezināma vara to naktī bija no�ņaugu�i, un pie tam nebija dzirdēta neviena skaņa!
Skats, kas tagad sekoja, nemaz nav aprakstāms. Vaimanādams un kaukdams, saimnieks skrēja uz viesnīcu, kamēr Kārlis atkal steidzās projām, lai ataicinātu policiju. Tas nevilkās ilgi, jo poli�cistu netrūka, arī tiesas skrīveris ieradās, un atkārtojās tas pats, kas vakardien.
Atkal tika sastādīts protokols, parakstīts un pēc tam sarīkota nopratinā�ana. Bet arī �oreiz neko neatklāja, taisni otrādi, lieta izklausījās pēc īsta spoku stāsta. Vienīgās durvis ta�u bija atrastas aizkrautas, priek�ā logiem atradās vareni dzelzs treliņi, neviens no tiem nebija aizskarts, tā kā doma par kaut kādu slepkavību likās pilnīgi izslēgta.
Istabai bija tikai vienas vienīgas durvis, un saimnieks, tāpat kā Kārlis, liecināja, ka tās atrastas aizbarikādētas. Tamdēļ notikums nekādi nebija izskaidrojams, jo neviens sve�s istabā nebija iegājis.
Tiesas skrīveris pakratīja galvu, policisti darīja to pa�u, un tad tie devās uz mājām, pēc tam, kad bija izdota pavēle mironi nogādāt līķu mājā. Arī pie �ī ne�ēlīgi no�ņaugtā bija atrasts drusku naudas. Saimnieks nezināja, vai viņa viesim bijusi klāt lielāka sum�ma, jo viņ� tam nebija piegriezis vērību, un nu bija pavisam izmisis. Viņ� neaiztika ne ēdienu, ne dzērienu, ne uzklausīja Annas maigos vārdus, bet stīvi, kā bez jēgas, skatījās kaktā, kaktā vien.
Tagad es varu �Zelta lauvu� slēgt ciet, � viņ� elsoja, � jā � es esmu izpostīts, jo pie manis vairs nenāks neviens viesis � �ī māja tagad ir nelabā slavā uz mū�īgiem laikiem.
Saimniekam bija taisnība. Nepagāja ilgs laiks � tikai nedau�dzas stundas, kad jau stāstīja �ausmīgākos spoku stāstus, un, ja kāds sve�inieks iegriezās Vilsdrutera ielā vai arī tikai apjautājās pēc kādas labas viesnīcas, tas pastāvīgi saņēma atbildi:
Ejiet visur, kungs, kur vien jums tīk, tikai ne uz �Zelta lauvu�, jo tur spokojas mūki, kas divās naktīs nogalināju�i trīs vīrus.
�ādas izredzes nebija nekas vilino�s, tamdēļ sve�inieki atzina par labāku uzmeklēt citu viesnīcu.
Kad atkal tuvojās vakars, �Zelta lauvas� viesnīca bija tuk�a no viesiem, pirmo reizi kop� neatminamiem laikiem, un saimnieks bija galīgi izmisis.
Nu ir gals klāt, � viņ� vaidēja atkal un atkal, izgrūda vai�manas un nopūtas un pie tam viebās kā ārprātīgs.
Te Kārlis panāca aiz letes.
Es gribēju kaut ko jautāt, � jauneklis iesāka.
Ko tu gribi?
Vai jūs tam cilvēkam būtu pateicīgs, kas izbeigtu tās nebū��anas viņā mājā?
Saimnieks stīvi uzlūkoja runātāju.
Kāds jautājums, � viņ� tad atbildēja, � tam es karaliski atlīdzinatu, bet tas neko nelīdz � jā, tur strādā elles gari.
Nu labi, � Kārlis sacīja, � man ir dū�a un es pavadī�u nakti apburtajā mājā. Jā, es paņem�u līdz cirvi un paļau�os uz Dieva palīdzību.
Un tad?
Nu, es negulē�u, es gribu redzēt, kas tur notiek, gan tad tālākais nāks pats par sevi.
Saimnieks piecēlās.
Bet man ir viens noteikums, � Kārlis ātri piebilda, � ja man izdosies negantnieku atrast, ja es �o spoku aizraidu uz elli, tad �
Nu, ko tu prasi?
Annu par sievu.
Jaunais vīrietis bija gaidījis dusmu izvirdumu, bet saimnieks palika glu�i mierīgs.
Tas ir daudz prasīts, � viesnīcnieks domāja, � bet man no tā var celties tikai labums. Ja Kārlis aizdzīs spoku, tad mana vies�nīca atkal būs pati labākā Drēzdenē un ienesīs man naudu. Bet, ja jaunais cilvēks arī iet bojā � nu, tad es, lūk, no viņa bū�u vaļā � es pārdo�u savu īpa�umu kā nu varē�u, un Anna appreces bagatu vīru. Bet, ja Kārlis turēs vārdu, � tad lai viņam tiek Anna, jo spoks man aizdzen visus viesus.
Viņ� pievērsās jauneklim, kas tur stāvēja un gaidīja bez elpas.
Labi, � viņ� sacīja, � es esmu ar mieru.
Tad aplieciniet man to rakstiski.
Oho, � saimnieks iesaucās, � vai tev nepietiek, ka es dodu vārdu?
Sādā svarīgā lietā jābūt pilnīgi dro�am. Tamdēļ, lūk, nodro��iniet man to ar rakstu. Es gribu izdarīt bīstamo mēģinājumu. Ja man izdosies, tad jūsu viesnīca atkal būs slavena, bet, ja es pie tam ie�u bojā, � nu, tad liktenis to tā būs lēmis.
Saimnieks citādi bija ciets, patmīlīgs vīrs, bet �ausmīgie noti�kumi bija salauzu�i viņa cieto raksturu. Viņ� klusēdams paņēma pergamentu un zoss spalvu un izgatavoja jaunekļa pieprasīto rak�stisko apsolījumu.
Bet ievēro to, � viņ� sacīja, Kārlim pasniegdams vēl neno- �uvu�o pergamentu, � tev viss jānoskaidro, citādi tu Annu neda�būsi. Visai Drēzdenei jāzina, ka �Zelta lauvas� viesnīcā vairs nav nekādu briesmu.
Par to es gādā�u. '
Un tu �onakt gribi palikt spoku mājā?
�. Jā gan.
Brītiņu vēlāk uz sliek�ņa parādījās stalts vīrs. Plats apsiena�mais aizsedza gandrīz visu viņa sejas kreiso pusi, un saimnieks tūliņ pazina viņā vienu no tiem, kas pirms divām dienām viesnīcā prasīja vakariņas.
Vai es �onakt varē�u palikt te? � sve�inieks jautāja.
Gatavs pakalpot, kungs, � saimnieks sacīja, ļoti iepriecināts par to, ka vismaz viens viesis ieradies, kas vēl nekā nezināja par �ausmīgajiem notikumiem. � Tūliņ do�u pavēli, lai tiek sagatavota skaista istaba. Un tu, Kārli, klausies, tad paliek tā, kā mēs vieno�jāmies.
Jaunais vīrietis piekrizdams palocīja galvu un aizgāja aiz letes. Tagad saimnieks izgāja, lai dotu vēl rīkojumus. Staltais sve�inieks sēdēja pie galda un vairākas reizes paskatījās pāri uz Kārli, kura mīlas un bēdu stāsts viņam jau bija zināms.
Na, � viņ� iesāka mierīgā, noteiktā balsī, � kā tad ir, jau rīt jūs gribat atstāt �o māju uz visiem laikiem?
Kārlis panācās tuvāk.
Vēl nav tik tālu, man vēl ir kāda cerība � kaut arī vāja.
Ahā, vai dusmīgajam vecim būs pamodu�ās cilvēcīgākas jūtas?
Nu, tas ir iznācis tā savādi, � Kārlis atbildēja un izstāstīja sve�iniekam dīvainos notikumus spoku mājā.
Staltais virs klausijas ļoti uzmanīgi.
Tās jau ir tīri trakas lietas, � viņ� pēc brītiņa sacīja, � un jūs gribat viens pats palikt pa nakti apburtajā mājā?
Jā, lai varētu iegūt Annu.
Hin, un ja nu briesmīgie spoki jums arī apgrie� kaklu?
Tad visām bēdām arī būs gals, � jaunais vīrietis atbildēja dobjā balsī, � Anna varēs mani aizmirst, kad es vairs nebū�u starp dzīvajiem.
Sve�inieks iztuk�oja savu glāzi.
Savādi, savādi, � viņ� runāja ar ledainu mieru, � sakiet man, jaunais cilvēk, kad tad jūs uz �o spoku māju iesit?
Ap pulksten desmitiem, pēc visu darbu beig�anas, viesu tā kā tā nebūs daudz � augstākais kāds pāris ziņkārīgo.
Tā, tā � nu, klausieties, jūs varētu mani ņemt līdz uz spoku māju � bet tā, ka no tā neviens nekā nemana. Vai tas iespējams?
Kārlis stīvi uzskatīja runātāju.
Kā � vai es jūs pareizi saprotu?
Sve�ais palocīja galvu.
Protams, jo es jau izteicos pietieko�i skaidri. Es, lūk, ļoti interesējos par �ādām lietām, it sevi�ķi par spokiem un rēgiem. Tamdēļ aizgādājiet mani tā, ka neviens neredz, uz to māju, diviem vienmēr labāk kā vienam gadījumā, ja kaut kas drausmīgs notiek.
Kārlis vilcinājās. Viņ� �o bīstamo uzdevumu gribētu izpildīt viens pats, bet no otras puses tam arī likās, it kā viņam vajadzētu �ī staltā vīra prasību izpildīt. Un tā viņ� taisīja ātru lēmumu.
Labi, � viņ� sacīja, � es to labprāt gribu darīt, jūs jau bijāt pret mani tik laipns, tātad ejiet tagad uz savu istabu, es tad iera�dī�os pēc jums.
Bet neaizmirstiet vien.
Nē, nē � es ie�u pēc jums, kas zina, varbūt pats Dievs man jūs sūtījis, lai man drausmīgai varai nebūtu jākrīt par upuri.
Cilvēks nekad nevar zināt, kas nolemts, liktenim vienmēr jā�piepildās, � atbildēja noslēpumainais sve�inieks.
Saruna tika pārtraukta. Ieradās da�i viesi, bet tie negribēja vis pārnak�ņot, tikai dzirdēt drausmīgo nostāstu par spokiem, kas slep�kavo. Tie arī dzēra nedaudz, bet arvien gribēja dzirdēt kaut ko jaunu un, tiklīdz kļuva dzirdams mazākais troksnītis, tā visi jau metās uz durvīm, jo domāja, ka nu jau spoki tiem grib ķerties pie rīkles. Viņu klātbūtne katrā ziņā bija niecīgs mierinājums saimnie�kam, kur� neapklusa, �ausmīgo skatu atstāstīdams.
Kārlis izgāja no krogus istabas, jo gribēja no pagraba uznest vīnu. Te viņ� izdzirda maigu balsi saucam viņa vārdu. Kārlis pār�steigts pagriezās apkārt. Trepju aug�galā stāvēja Anna, mijkrēslī tik tikko sasikatāma.
Kārli, Kārli, � skaistā meitene �ukstēja, � es dzirdēju, ka tu � tēvs saka, tu gribot palikt pa nakti spoku mājā?
Jā, mīļā, to es gribu.
Dieva dēļ, Kārli, � vai tu gribi mani iegrūst nelaimē? Tur tev draud briesmas!
Bet es tām iespītē�u!
Nē, tu nedrīksti iet, es to negribu, � Anna lūgdamās sacīja, � o, manu Kārli, � tev vēl jādzīvo!
Jaunais vīrietis rūgti pasmaidīja.
Kas man ir dzīve bez tevis, Anna? � viņ� jautāja, � es to nevaru panest. Tavs tēvs man deva rakstisku solījumu, ka tu būsi mana, ja es atrisinā�u drausmīgo mīklu!
Anna izdvesa smagu nopūtu.
Tēvs � o, viņ� būs domājis, ka tev pie tiem � jāiet bojā.
Dievs man stāvēs klāt, un, ja man gals būs lemts, tad es to nespēju grozīt. Es, Anna, �ovakar ie�u uz spoku māju.
Bailes par mīļotā cilvēka dzīvību pārspēja katru kautrību Annas rūpju sagrauztajā sirdī. Viņa ātri notecēja pa kāp�ļiem lejā, nerē�ķinoties pat ar briesmām, ka viņas tēvs kuru katru acumirkli varētu iznākt no krogus istabas, un tagad Anna apvija pilnās rokas ap Kārļa kaklu.
Neej, � viņa lūdza drebo�ā balsī, � es arī nespētu bez tevis dzīvot.
Ņemt savu nodomu atpakaļ es vairs nevaru, � Kārlis noteiktā balsī atbildēja, � es vismaz gribu likt ķīlā visu, ko vien varu, lai izcīnītu tevi. Un varbūt laime man būs labvēlīga, es paņem�u līdz arī cirvi, es bez tam arī negulē�u.
Ak Dievs, � nabaga meitene murmināja, � apdomā ta�u, Kārli, ka vakar tas pārdro�nieks pat pistoles un zobenu paņēma līdz uz spoku māju. Un ko tas viņam līdzēja, viņ� jau savas pistoles pat nav varējis iz�aut.
Kārlis palika nelokāms.
Mans lēmums ir neatsaucams.
Un ja es tevi lūdzu neiet � tik ļoti lūdzos?
Anna, tavu baiļu dēļ man lūzt gandrīz sirds, bet es esmu vīrs, man jāskatās briesmām acīs, es nevaru rīkoties citādi.
Jauna meitene izmisusi �ņaudzīja rokas.
Ak, kā tas beigsies!
Ceri un lūdz Dievu, � jaunais vīrietis sacīja, � lūg�ana no tavām nevainīgajām lūpām dro�i sasniegs Dieva troni.
Es visu nakti pavadī�u uz ceļiem, � Anna murmināja.
O, mana mīļā, labiņā! � Kārlis, dziļi aizkustināts, iesaucās un uzspieda dedzīgu skūpstu Annas trīco�ajām lūpām.
Tēvs, tēvs, � Anna �ukstēja, � ak, man jāiet projām � pa�liec � neej, mīļais �
Man jāiet, es nevaru tevi atstāt�
Bet briesmas!
Es smejos par tām, jo mirstu labprāt, ja nevaru tevi iegūt par savu!
Anna raudādama pieglaudās pie viņa krūtīm. Kārlis vēlreiz no�skūpstīja savu mīļoto meiteni, bet tad viņ� to pieveda pie kāpnēm, jo troksnis no iek�as likās tuvojamies. Pusnemaņā grīļodamas, Anna uzgāja pa pakāpieniem, kamēr Kārlis ātri pazuda pagraba
durvīs.
Pulkstenis jau bija pāri desmitiem, kad nedaudzie viesi, kas līdz tam bija stāstīju�i �ausmīgos spoku stāstus, beidzot atstāja �Zelta lauvas� viesnīcu. Staltais sve�inieks bija uzmeklējis savu istabu, pēc tam kad ar Kārli vēl bija apmainījies nozīmīgiem skatiem. Kārlis �ai zīmei bija tikpat noslēpumaini atbildējis, un tagad viņ� domāja par sava solījuma izpildī�anu.
Saimnieks bija līdz nāvei noguris. Pagāju�o nakti viņ� nemaz nebija gulējis, pie tā visa vēl pievienojās dusmas, uztraukums, sa��utums, bailes � īsi sakot, viņ� jutās aiz noguruma pavisam beigts.
Tu tātad gribi pārdro�o darbu uzņemties, Kārli? � viņ� jau�tāja jaunajam vīrietim, kas vēl bija nodarbināts pie bufetes.
Ap pulksten vienpadsmitiem es ie�u uz spoku māju, tur jau stāv cirvis � tas ir asi iztrīts.
Tas maz ko palīdzēs pret spokiem, � saimnieks murmināja, � nu, man jau viss vienalga, lai nāk, kas nākdams, es jau redzu, ka man no �Zelta lauvas� būs jālai�as projām.
Viņ� novēlēja Kārlim labu nakti īstā kapra�a balsī, taisni tā, it kā nojaustu, ka jauno radinieku dzīvu nekad vairs neredzēs. Kār�lis nopietni un dusmīgi atņēma sveicienu un pec tam ātri pabeidza savu darbu.
* * *
Ap pulksten vienpadsmitiem viesnīcā jau valdīja nāves klusums. Daļa kalpotāju saimes jau bija projām, jo tie, baidīdamies un daudz nedomadami, bija prasīju�i atlai�anu. Un nedaudzie paliku�ie gulēja cieta miegā vai arī vismaz bija ieslēgu�ies savās istabās. .
Kārlis, izpildījis pēdējos saimniecības pienākumus un izdzēsis ugunis, klusām izgāja no krogus istabas uz sve�inieka istabu. Tā nebija tālu, un, tā kā saimnieks ar savu meitu gulēja aug�stāvā, tad Kārlim arī nebija jābaidās no pieķer�anas. Viņ� uzmanīgi pieklau�vēja pie sve�inieka istabas durvīm. Sve�ais acīmredzot uz viņu jau bija gaidījis, jo tas atvēra durvis uz Kārļa pirmo klauvējienu.
Vai jūs esat klāt?
Jā, kungs!
Nu labi, es esmu gatavs, tātad iesim.
Kārlis redzēja, ka sve�ais, kas bija ietinies tum�ā mētelī, uzma�nīgi aiz sevis aizvēra durvis. Tad viņ� ar savu savādo pavadoni gaja uz dibendurvīm. Tikko tās bija atvērtas, tā modrīgais ķēdes suns sāka riet. Aug�ā notink�ķēja logs.
Es tas esmu, � Kārlis sacīja, domādams, ka tas ir viesnīcas saimnieks, kas skatās pa logu, � es eju uz sētas māju.
Saņemies!
O jā, es bū�u modrs!
Logs atkal aizvērās, un abi vīri soļoja pa tumsu, kas bija tik bieza, ka vārda tie�ā nozīmē nevarēja savu roku saskatīt acu priek��ā. Tagad tie sasniedza sētas māju. Kārlis uzmanīgi atvēra durvis, kuras varēja aizsprostot ar varenu atslēgu, un kopā ar savu pa�vadoni iegāja vecās klostera ēkas koridorā.
Vienu acumirkli, kungs, es vispirms iedeg�u gaismu.
Tā jau ir pie rokas, � atskanēja viņa pavadoņa skaņā balss, un Kārlis sev par brīnumu redzēja, ka sve�ais no mēteļa izvelk spo�i dego�u laternu. Bet viņam nebija laika par to padomāt, jo sve�ais uzstādīja da�ādus jautājumus.
Vai �ī ir vienīgā ieeja mājā?
Jā gan, kungs!
Citādi nevienam nav iespējams te iekļūt?
Tas ir piinigi izslēgts.
Labi, pārējais nāks pats par sevi. Kuru istabu mēs izvēlē�simies?
Ceturto pēc kārtas, jo tā vēl nav lietota kā viesu istaba, pā�rējās trijās nevar ieiet, jo policija to stingri aizliegusi.
Saprotams, izmeklē�anas deļ, � sve�ais atbildēja ar savādu smaidu, � tātad atveriet vien ceturto istabu.
Kārlis paklausīja. Istabai bija smagas, ar dzelzi apkaltas dur�vis ar veclaicīgu atslēgu, bet no iek�puses tās nevarēja aizbultēt. Tā vēl bija palieka no veciem laikiem, jo klostera priek�nieks- kurā katrā laikā varēja ieiet mūku istabiņās, un aizslēg�ana vai aiz- sprosto�ana nekad nebija atļauta. Sve�ais visu pamatīgi novēroja ar savu vienīgo aci, bet tā likās zibsnījam kā uguns.
Sī tad ir kādreizējā mūku istabiņa? � viņ� sacīja. �
Jā, kungs.
Labi, iesim iek�ā.
Iek�ā viss bija glu�i jauki iekārtots, pie logiem redzēja snieg�baltus aizkarus, divas gultas tur stāvēja, galds, krēsli, arī skapis. Sve�ais visu rūpīgi izmeklēja, apgaismodams ar laternu. Neko sevi�ķu nevarēja ievērot � istabai bija tikai vienas durvis un:stipri aizrestots logs. Sve�ais pavir�i paraustīja restes.
Te neviens nevar tikt iek�ā, � viņ� mierīgi sacīja, �tagad mēs aizsprostosim durvis.
Sacīts � darīts. :.
Galds un vairāki krēsli tika piebīdīti durvīm priek�ā, tā; kā vis�pirms tie bija jāapgā�, ja kāds no ārpuses grūda durvis.
Te mēs būsim pasargāti, � sve�inieks teica. � Ja kāds grib tikt iek�ā, tad būs elles troksnis.
Pareizi!
Labi, tātad atlaidīsimies guļus, es savu laternu paslēp�u, tā ka neviens neredz gaismas atspīdumu. Jūs neizģērbieties, tik apse�dzieties ar gultas segu, tā ka kuru katru acumirkli varat lekt kājās.
Kārlim bija taisni tāda sajūta, it kā sve�ajam būtu jābūt kādam pavēlniekam, un viņ� juta, ka �im vīram viņ� nekad nedrīkstētu runāt pretī. Tā nu viss tad arī notika, kā sve�ais bija izrīkojis. Laterna vairs nespīdēja, tā acīmredzot kaut kādā ceļā bija aizsegta, un tagad kādreizējā mūku istabiņā valdīja tumsa. Kārlis labprāt vēlējās zināt, vai sve�iniekam ir arī klāt kāds ierocis, bet viņ� neuzdro�inājās jautāt, un garais mētelis ietina visu sve�inieka stāvu. Abi tagad gulēja gultās.
Izturieties mierīgi, � sve�inieks sacīja apslāpētā balsī, � ta�gad mēs gulēsim, kaut arī tikai izlik�anās pēc.
Viņ� dziļi ievilka elpu. ;
Tā Kārlim bija zīme, ka viņam jādara tāpat, un pēc nedaudz minūtēm dzirdēja tikai abu �ķietami mierīgi gulo�o dva�as vil�cienus.
Pagāja labs laiks. Brī�am bija dzirdami tālie torņa pulksteņa sitieni, kuru skaņas apslāpētas iespiedās pat vientuļajā mūku ista�biņā. Kārlis skaitīja sitienus.
Pusnakts, � viņ� domāja, � ap �o laiku jānāk spokiem.
Saspīlētiem nerviem viņ� gaidīja, kas nu īsti būs. No sākuma
nekas uzkrīto�s nebija manāms, tikai ķirmis grauza durvis. Atkal pagāja pusstunda. Te Kārlim likās, it kā tas dzirdētu klusu skrā- pē�anos. Viņ� labprāt būtu darījis uzmanīgu savu biedru, bet tas viņam bija stingri noliedzis izdot kaut mazāko skaņu, un Kārlis tādēļ palika mierīgi guļot. Skrāpē�anās atkārtojās. Un tagad viņ� ieraudzīja savādu zilganu atspīdumu pie mūra, tur, kur iepriek� bija redzama tikai kailā siena. Ko tas nozīmēja?
Pārsteigums vēl nebija galā, kad zilganajā atspīdumā likās pa�rādāmies stāvi. Tie kļuva arvien skaidrāki, it kā tie taisni iznāktu no cietā mūra, un jaunais vīrietis saskatīja �etrus pelēkus mūkus � zem nodriskātajām kapucēm rēgojas miroņu galvaskausi, kas viņu �ausmīgi uzlūkoja. Kārlis gulēja nepakustēdamies. Viņ� nebija gļēvs, bet izbailes par to, ko viņ� redzējis, viņu padarīja kā stulbu, viņ� tie�ām domāja, ka miroņi izkāpu�i no savām kapenēm. Tagad tie lēnām nāca tuvāk. Kārlis vēl gulēja nekustīgs. Te viņa biedrs uzreiz uzlēca kājās � viņ� redzēja to pilnīgi skaidri. Nāko�ā acu�mirklī uzliesmoja laterna.
Tagad atskanēja dobja balss:
Zemē viņu, zemē!
Visi �etri stāvi metās sve�iniekam virsū, bet te jau arī laternas gaismā pazibēja ass un spo�s asmens. Ar briesmīgu spēku tas no�laidās pār miroņu galvaskausiem. Kliedzieni, lāsti, raudas, te ap�mātība un svina smagums novēlās no Kārļa krūtīm un, paķēris cirvi, viņ� metās diviem �au�alīgiem stāviem virsū, kas viņa bied�ram patlaban gribēja uzbrukt no muguras puses. Tagad cirvis �ņāk�dams �ķēla gaisu. Ar dobju brīk�ķi tas ķēra pirmā mūka ņirdzīgo galvaskausu, un domātais spoks iebļaudamies nogāzās zemē. Kārlis atkal pacēla cirvi un notrieca ceturto mūku pie zemes taisni tai brīdī, kad viņa biedra asmens nogāza piekto drausmīgo ērmu, kas patlaban parādījās.
Cīņa bija galā. Uz grīdas locījās visi pieci �au�alīgie zeļļi, gan vaidēdami, gan lādēdamies, vairāk vai mazāk smagi ievainoti.
Sve�ais noslaucīja savu zobenu.
Tā, tagad vairs nespokosies, � viņ� sacīja Kārlim, � es jau domāju, ka te kaut kas nav kārtībā. Jā, tā bija smalka afēra. Jā, jā, mūki biju�i laupītāji � slepkavas, kas te zem maskas iekļuvu�i pa slepeniem ceļiem. Ja es nemaldos, tad tur dibenā ir kādas durvis. Tur dro�i vien kāda eja ved aiz istabiņas, kāds slepens ceļ�, pa kuru �ie nelie�i iekļuvu�i te vienā, te otrā, te tre�ā istabā. Un tad tiem nebija grūti no�ņaugt pārbiedētos viesus, ko tie pa lielākai daļai pārsteidza gulo�us.
Kārlis nespēja atbildēt.
Rītu uzņemieties vien visu �o lietu uz sevi, � sve�inieks tur�pināja, � es atkal atgriezī�os savā mītnē viesnīcā. Bija ta�u labi, ka es atnācu līdz, jo viens jūs ar �iem bīstamajiem zeļļiem nebūtu ticis galā.
Jaunais vīrietis stāvēja sve�iniekam pretī.
Kungs, kas jūs esat? � viņ� jautāja.
To nevienam nevajag zināt, � staltais vīrs atbildēja, � var�būt kādreiz vēlāk to uzzināsit, tagad vēl tam nav pienācis laiks � jūs savu līgavu izcīnījāt, ar to jūs varat apmierināties. Kā būs, vai gribat gaidīt līdz rītam?
Es gribētu saimnieku jau tagad atvest �urp.
Alanis dēļ, �ie pieci pagaidām vairs necelsies. Bet nesakiet, ka esmu jums palīdzējis � citādi saimnieks tūliņ aizrunāsies, ka vi�ņam sava meita nav vis jādod.
Kārlis stīvi lūkojās zemē.
Tas jau ir tiesa, bet�
Ak ko, te gribot negribot jāķeras pie meliem. Sie pieci te nezin, ka viņus pieveiku�i divi vīri � jo tie jau visi ir bez samaņas. Tātad � pie tā paliek!
Un Kārlim atkal bija tā, it kā viņ� pret �o pavēlnieka balsi ne�drīkstētu celt nekādus iebildumus.
Tā es darī�u, � viņ� murmināja.
Nu, tas vismaz ir kāds prātīgs vārds, � sve�ais atbildēja, uzmezdams pavir�u, bet arī pārbaudo�u skatu zemē gulo�ajiem, � tagad iesim, �ie sala�ņas lai paliek vien tāpat guļot.
Galds un krēsli ātri vien bija novākti no durvīm, un abi vīrie�i atstāja drausmīgo māju.
Ķēdes suns nu varēja riet, cik tam patīk, sve�inieks par to ne�uztraucās un pēc neilga laiciņa jau atradās savā istabā, kamēr Kārlis kā neprātīgs skrēja aug�ā pa trepēm. Aug�ā sākās rosība. Saimnieks parādījās visai �aubīgā apģērbā.
Kas noticis � kas ir?
Spoki � man tie ir rokā, � Kārlis stostījās, � tie ir veseli pieci vīri � tie sakauti guļ mūsu istabiņā uz grīdas.
Saimniekam gandrīz izkrita svece no rokām, dzirdot �o vēsti, bet no: tuvējām durvīm, kas drusku pavērās, atskanēja gaviļu sau�cieni. Tur uzturējās Anna, kas visu bija dzirdējusi. Tagad saimnieks ftkal ieskreja savā istabā, lai uzvilktu nepiecie�amās drēbes, bet drīz vien tas atkal ieradās, apbruņojies ar pistoli, un ārkārtīgi uz�traukts skrēja pa trepēm lejā, kamēr Kārlis sekoja, savu cirvi cie�i turēdams labaja roka.
Drīz vien sētas maja bija saniegta. Kārlis aizdedza vējlukturi, ko ātri bija paķēris no vad�a, un abi vīri iegāja drausmīgajā mūku istabiņa. Grīda bija pie�ķiesta asinīm. Visi pieci drausmīgie bries�moņi, kurus uzskatot saimniekam auksts vien pārskrēja "pār kau�liem, tagad gulēja pilnīgi nekustīgi, bet �au�alīgās maskas bija nokritu�as. Saimnieks iekliedzās.
Frizieris, � viņ� sauca, � mans kaimiņ� � viņ� ir �e � ha, es redzu pareizi � viņ�, tas ir viņ�!
Arī Kārlis tagad pazina �o vīru ar viltīgo lapsas ģīmi � cilvēku, ko policija jau sen turēja aizdomās. Saimnieks piegāja blakus Kārlim.
Tagad man viss ir skaidrs, � viņ� sacīja, � viss, viss. Tur tas durvis aizved uz kādu slepenu eju, kas frizierim būs bijusi zi�nāma. Viņ� jau arī dzīvo mājā, kas reiz piederējusi pie vecā klos�tera, tur viņ� to savā niķupoļa galvā būs izperinājis.
Bet kādēļ gan? �Kārlis jautāja. �Vai aiz patikas nogalināt?
O nē, � atbildēja saimnieks, kas tagad bija mainījis visu savu izturē�anos, � �ie nelie�i dro�i vien ir arī laupīju�i, bet drusku naudas ar nolūku atstāju�i kabatā, lai rastos iespaids, ka te rīko�ju�ies ļauni gari. ,Gan jau policija visu cels dienas gaismā.
Jā, policija, � Kārlis mehāniski atbildēja.
Bet tagad es turē�u vārdu, � saimnieks dzīvi turpināja, � jā, Kārli, tu esi īsts vīrs, tev es dienās reiz mierīgi varē�u uzticēt viesnīcu. Un tu paliksi �e, Anna kļūs tava sieva!
Jaunais vīrietis pateikdamies spieda saimniekam roku.
Ja tik viņ� visu zinātu, � Kārlis domāja, � jā, patiesi, tas viņam būtu liels brīnums. Jo bez sve�inieka, kas zibensātrumā no�trieca pie zemes bīstamos vīrus, arī es tagad no�ņaugts gulētu gultā!
Saimnieks �īs jaunā vīrie�a domas nevarēja uzminēt.
Tie ir gau�ām bīstami cilvēki, � viņ� sacīja, aplūkodams ievainotos, � vispār pazīstami nelie�i, kurus frizieris saistījis pie sevis. Ha, kas to būtu domājis, ka aiz �īs gludās sejas slēpjas tāds nelietis.
Tā saimnieks vēl turpināja runāt labu brīdi, bet kad pamanīja, ka da�i maskotie sāk kustēties, viņ� pavēlēja Kārlim tos tūlīt sasiet. Jaunais vīrietis paklausīja, bet kad ievainotie bija padarīti pilnīgi
nekaitīgi, saimnieks steig�us devās uz viesnīcu. Tur viņ� sasauca atliku�o saimi, kurai bija jāziņo policijai par notiku�o. Bet Kārlis vispirms ilgodamies paskatījās uz logiem, aiz kuriem tas zināja savu Annu � bet pēc tam uz istabas durvīm, kurā tagad savādais sve��inieks dro�i vien bija uzmeklējis savu guļasvietu.
� Viņam man jāpateicas par savu laimi, � Kārlis murmināja, � jā, viņam vien. O, kaut es tikai zinātu viņa vārdu, kaut es �im savādniekam varētu pateikties. Vai es to kādreiz uzzinā�u � kād�reiz dzīvē?
Starp tiem tūksto�iem ļau�u, kas aplūkoja Augusta Stiprā spo��os svētkus, atradās arī tie vīri, kas kopā ar pārdro�o laupītāju virsnieku bija ieradu�ies Drēzdenē. Jā, tas bija Lips Tulians, kas viesnīcā bija darījis galu spokiem. Lips Tulians atkal uzturējās Drēzdenē. Vispirms vajadzēja atbrīvot sagūstīto biedru, un, kad tas būs noticis, tad ministram Flemingam vēlreiz būs jāņem par labu viņa apmeklējums. �oreiz Lips Tulians gribēja rīkoties nopietni, jo viņ� bija briesmīgi sarūgtināts, tādēļ ka Flemings tik neattaisno�jamā kārtā izsūca nabaga zemi. Jā, grāfu Saksijā saukāja par ļau�u bendi, bet valdnieks tautas sa�utumam nepiegrieza vērību, aizraudamies dzīrēs un uzdzīvē, kuru lieliskums un spo�ums vilināja �urp firstus pie sak�u galma pat no tālām zemēm.
Arī �odien Cvingerā bija paredzēti lieli, ārkārtīgi grezni svētki. Bet iepriek� vēl bija paredzēts svētku gājiens, kam lieliskumā un greznībā bija jāpārspēj viss līdz �im redzētais un sarīkotais. Dau�dzi firsti bija ieradu�ies, to starpā arī Dānijas karalis, un tauta milzīgā pūlī spiedās tuvāk Cvingeram, jo tur vien svētku gājienā bija iespējams noskatīties.
Pūlī atradās arī Lipa Tuliana ļaudis. Ekolds rūpējās par to, ka tie vienmēr palika kopā, un viņ� uzmanīgi jo uzmanīgi skatījās apkārt pēc vadoņa, jo tas �e gribēja satikties ar saviem biedriem. Ekoldam nebija ilgi jāgaida. Viņ� patlaban stāvēja pie kādas mā�jas durvju pīlāra, gar kuru plūda garām ļau�u drūzma, te kāds viegli aizskāra viņa roku. Ekolds tūliņ pazina bīstamo laupītāju virsnieku, kur�, savā mētelī ietinies, stāvēja viņam blakus.
� Vai visi vīri ir �e? � Lips Tulians klusi jautāja.
Tie nav ne divdesmit soļu attālu.
Labi, � laupītāju virsnieks atbildēja, � �odien ir pats la�bākais laiks ķerties pie atsvabinā�anas. Visa Drēzdene jau peldēt peld svētku gavilēs; �ādos apstākļos man, zināms, nebūs grūti ie�kļūt Vilsdruferas vārtu tornī.
Ekolda seja pauda �aubas.
Tas ir bīstams pasākums, virsniek, � v-iņ� sacīja, � da�reiz velns izjauc spēli, un es netieku vaļā no bailēm, ka jums uzglūn nelaime.
Lips Tulians pasmaidīja.
Tu laikam aizmirsti, ka es vēl trakākas lietas esmu izvedis galā.
Glu�i pareizi, virsniek, bet �oreiz es netieku vaļā no domām � ja, man tā vien liekas, ka �oreiz draud nopietnas briesmas.
Un Bretbaueru es negribu pamest nelaimē, � laupītāju virs�nieks iesaucās apslāpētā balsī, � lai ok�ķeri neplātās, ka tie iespros�toju�i Lipa Tuliana biedru. Nē, to es negribu.
Ekolds paraustīja plecus.
Viņ� jau tik ilgi pazina vadoni. Jā, ko lai viņ� tur vēl iebilstu? Lips Tulians ta�u rīkojās pēc savas gribas.
No Cvingera atskanēja trompetes. Pūlis uzgavilēja ar skaļiem saucieniem.
Svētku gājiens, svētku gājiens, � atskanēja tūksto�iem balsu.
Un tagad tuvojās spo�ā ikavalkāde. Priek�galā jāja lielāks skaits
kirasieru, aiz tiem � muzikantu korpuss pievilcīgos mednieku ap�ģērbos. Tiem seikoja vesels pulks mednieku gan jā�us, gan kājām, kas veda līdz veselu suņu pūli. Tagad gaiss trīcēja no gavilēm. Jo patlaban ta�u tuvojās nēģeri, apkrāvu�ies krātiņiem un būriem, kuros atradās dzīvas lapsas, kuras bija nolemtas medību suņiem saplosī�anai Cvingerā. Rūkdami un zobus ko�ļādami, biklie me�a dzīvnieki noskatījās uz ļau�u pūli, nojauzdami jau, kāds liktenis viņus sagaida. Tagad sekoja leibgrenadieru nodaļa krā�ņās uni�formās, tad atkal grezni mednieki, kas pūta lielus me�ragus.
Ļau�u pūlis arvien vairāk spiedās uz priek�u, tā ka kareivji, kas stāvēja �palerās, tikai ar mokām varēja noturēties savās vietās. Un lielisks bija skats, kas tagad atklājās. Astoņi sniega balti brie�i vilka apzeltītus ratus, kuros tronī sēdēja dieviete Diāna.
Grāfiene Dēnhofa! � pūlis sauca.
Ja, ta bija Augusta Stipra jauna mīļaka, teiksmaina kostīma, kas gandrīz pārāk nekautrīgi izcēla skaistās polietes kairo daiļumu.
Tur aug�ā stāvēja skaistā Diāna, krā�ņā zaļā zīda tērpā, zem kura saules mirdzā spīdēja daiļie locekļi. Un blakus greznajiem ratiem uz lieliskiem dūkaņiem jāja karalis Augusts Stiprais un viņa viesis � Dānijas karalis. Pūlis gavilēja. Kā kādreiz greznajā Romā, kur pat izsalku�ie bija apmierināti, kad varēja noskatīties cezaru spo�ajos svētkos, � tapat tas bija arī �e, Drēzdenē. Visa �ī greznība un krā�ņums ļaudīm nelika iedomāt smagās nodokļu nastas, tos spaidus, ar kuriem ministrs no valsts iedzīvotājiem atkal un atkal izspieda milzīgas summas, lai tikai valdniekam sagādātu dzīres, izpriecas un spo�os, grandiozos svētkus.
Flemings zināja, ka viņ� tā vien var turēties savā vietā, ja tas Augustam Stiprajam sagādā arvien jaunas izpriecas, tā ka vald�nieks nemaz nepagūst padomāt un rūpēties par savas zemes pār�valdī�anu. Jā, Flemings vēl vienmēr bija skaistās Saksijas īstais valdnieks!
Viņ� jāja iepakaļ brie�u ratiem, lepns, pa�apzinīgs, kamēr viņa �aurās acis nemitīgi raudzījās apkārt. Jo ministrs ta�u dzīvoja ne�beidzamās bailēs no atentāta, ko uz viņu varētu izdarīt. Tamdēļ viņu arī apņēma lielāks skaits kirasieru, kuriem ar savām bruņām bija jāapsargā gļēvais, bailīgais varmāka.
Bet no pūļa neatskanēja neviens �āviens pret �ļau�u bendi�, ne�viens duncis nepazibēja gaisā. Flemings varēja mierīgi jāt tālāk.
Lielāks mednieku eskorts noslēdza gājienu, kas pēc kāda laika nozuda Cvingera iek�ienē. Pūlis viļņot viļņoja turp � bet daudziem jo daudziem bija jāpaliek tepat ārpusē � pietrūka telpu.
Lips Tulians atkal griezās pie Ekolda.
Tagad ir laiks, � viņ� sacīja, � jāiet uz Vilsdrufera torni. Es esmu vairāk kā pārliecināts, ka daudzi cietumsargi noskatās svētkos; �āda izdevība tik drīz vairs neatgriezīsies.
Ja jūs tā domājat, virsniek, � Ekolds atbildēja, � tad es ari piekrītu, jo Bretbauers man bija labs draugs. Es kopā ar jums uz�kāp�u torsī.
Un citi lai ieņem savus posteņus, � Lips Tulians pavēlēja, � es jau izrīkoju, lai varētu izbēgt gadījumā, ja mūs atklāj.
Ir jau darīts, � Ekolds atbildēja, � tiklīdz mēs iesim uz Vils- drufera vārtiem, tā mūsu ļaudis jau stāvēs da�ādās vietās no pil�sētas mūra līdz pa�am Elbas krastam.
Labi, tas visvairāk no svara.
Lips Tulians vēlreiz uzmeta skatu pūlim, kas vēl vienmēr spiedās tuvāk pie Cvingera un velti mēģināja panākt ielai�anu.
Tagad ir laiks, � viņ� apņēmies teica.
Ekolds labi zināja, kas viņam darāms. Tur jau stāvēja laupītāji, katrs atsevi�ķi, bet visu acis bija pievērstas vadonim, kas tagad deva norunāto signālu. Me�onīgie bandīti tūliņ atstāja pūli un ne�uzkrīto�i pazuda apkārtējās ielās, kur arī valdīja dzīva kustība.
Iek�ā � Cvingerā jau sāka starot spo�a gaisma, jo vakars jau bija puslīdz vēls, un nakts nolaidās pār spo�o galvaspilsētu Drēz- deni. Te nevienam ne prātā nenāca, ka līdz ar gavilējo�o svētku apmeklētāju pūli pilsētā vēlreiz ienāca bīstamais laupītāju virsnieks. Daudzi domāja, ka Lips Tulians ir kritis, jo vēsts par Geijersburgas izpostī�anu bija aizgājusi līdz pa�ai Drēzdenei. Tie, kas domāja, ka laupītāju vadonis ir dzīvs, bija pārliecināti, ka pārdro�nieks Drēzdeni vairs neapmeklēs. Jo viņ� ta�u, pēdējo reizi galvaspilsētā atrodoties, gandrīz bija kritis dro�ības iestā�u rokās.
Tikai viens vēl cerēja, ka Lips Tulians vēlreiz spers kāju uz bīstamās zemes. Tas bija ministrs grāfs Flemings. Viņ� uzmanīgi bija veicis visus sagatavo�anas darbus, un, kad tas laiku pa laikam apmeklēja Vilsdruferas vārtu cietuma pārvaldnieku, tad vienmēr atgriezās mājās ar apmierinātu seju.
Lips Tulians bija atstājis svētku laukumu. Ekolda pavadīts, viņ� gāja pa klusajām ieliņām gar pilsētas mūri. Tur bija klusi un vien�tulīgi, jo visi iedzīvotāji bija aizplūdu�i uz Cvingeru, pat modrīgo suņu ierie�anās gandrīz nemaz nebija dzirdama. No �ejienes ceļ� veda uz Vilsdruferas vārtiem, kur pacēlās varenais tornis, kurā Bret- bauers slāpa pēc brīvības.
Lips Tulians zināja, kur viņa biedrs atrodas. Viņ� jau bija sa�ņēmis noslēpumaino vēstuli, to rakstu, kura savādās zīmes tikai viņam bija saprotamas. Arī Ekolds, Siklers un garais Zamuels zi- naja �o noslēpumu, bet �ie apak�vadoņi bija paliku�i kalnos. Lips Tulians garajam Zamuelam vēl bija nosūtījis vēstuli, bet tās saturu nezināja pat Ekolds, jo virsnieks vēstuli tūliņ bija aiztaisījis un no�devis ziņnesim tālākne�anai. Tagad jau vēstule varēja nākt garā Zamuela rokās.
Ekolds brīdi pa brī�am raidīja tādus pabailīgus skatus uz virs�nieku. Tik drūmi � tik drausmīgi Lips Tulians gandrīz nekad ne�bija skatījies � izņemot vienīgo reizi, kad viņ� pavadīja Hedvigu stikla zārkā uz klints alu. Un tagad? Tagad viņ� cieta briesmīgas mokas, zemes virsū tam vairs nebija iespējams atriebties savam nāvīgākajam ienaidniekam. Grāfs Martinics bija miris, un Lips Tulians �o ienīsto nevarēja saplosīt gabalos, kā viņ� to bija gribējis. Da�reiz pār laupītāju virsnieka lūpām izlauzās dobji vaidi, bet Ekolds sargājās runāt, jo zināja, ka Lipu Tulianu nekad nedrīk�stēja traucēt, kad viņ� kaut ko domāja.
Pēdējā ieliņa beidzās. Gandrīz vairs nevarēja redzēt, jo bija iestājusies tumsa, bet abi vīri tomēr iztālēm saskatīja melnu mil�zīgu masu.
Tornis pie Vilsdruferas vārtiem, � Lips Tulians murmināja, � tur aug�ā Bretbauers gaida, kad viņu atsvabinās.
Ekolds gandrīz bailīgi skatījās uz vareno celtni. �o jauno lau�pītāju Lips Tulians bija izraudzījies par pavadoni tādēļ, ka Ekolds teicami prata rāpties gar mūri, un tas viņam pie Bretbauera atsva�binā�anas varēja būt palīdzīgs. Jo bija vajadzīgs pēc ķē�u pārvēlē��anas vienam otru apmainīt vai arī reizē atbrīvot gūstekni no roku un kāju dzel�iem. Te katra sekunde bija dārga, Lips Tulians to zi�nāja ļoti labi, citādi tas tāpat kā agrāk būtu ķēries pie atbrīvo�anas viens pats. Pa tam Bretbauers viņam bija paziņojis, ka viņ� saslēgts ķēdēs pie rokām un kājām, jā, pat mūrī esot iekalts. Tur pat Lipa Tuliana dzelzs dūre nespētu salauzt va�as, te bija jaizpalīdzas ar vīli. Ar �ādiem darba rīkiem abi vīri bija bagātīgi apgādāju�ies, bet kā iero�us tie bija paņēmu�i līdz vienīgi dun�us. Pistoles no�domātajā pasākumā �ķita liekas, jo �āviena troksnis tūliņ sasauktu daudz pretinieku.
Tā abi vīri sasniedza vareno torni, kura milzīgās sienas stāvus slējās gaisā. Lips Tulians apstājās.
Parasti ta�u te stāvēja sargi, � viņ� �ukstēja, apskatīdamies uz visām pusēm, � agrāk es tos redzēju.
Arī Ekolds paskatījās apkārt.
Nu, virsniek, tie ļautiņi laikam domā, ka te tikai putnam iespējams uzlaisties aug�ā.
Ha, ha, ha, � Lips Tulians drūmi iesmējās, � tad tie būs maldīju�ies. Mums tomēr pamatīgi jāpārmeklē, vai apkārtne ir dro�a. Sargpostenis mūs nedrīkst traucēt. Ekold, ej tu pa kreisi, es ie�u pa labi, �ai vietā mēs atkal satiksimies.
Jaunais bandīts neko neatbildēja, jo viņ� zināja, ka Lips Tu�lians nemīl izrunā�anos, ja vajadzēja rīkoties. Un viņ� līzdams attālinājās un pazuda nakts tumsā. Arī Lips Tulians attālinajas, bet pretējā virzienā, lai apietu daļu no torņa, kas paceļas no varenā �ogmūra. Pēc da�ām minūtēm viņ� atgriezās. Arī Ekolds nelika uz sevi ilgi gaidīt.
Nu? � Lips Tulians klusā balsī jautāja, � vai redzēji kādu sargu?
Nē.
Es arī ne. Tas tie�am savadi � parasti te vienmer bija ka�reivji. Var jau būt, ka nemaz nebaidās, jo mūris jau ir pilnīgi stāvs.
Var jau būt, virsniek.
Tad sāksim nu, � pārdro�nieks turpināja, � �e ir vieta, kur iespējams uzkāpt tornī. Te da�i akmeņi izdrupu�i, tā ka var ielikt kaju. Man ar to pilnīgi pietiek � un tiklīdz bū�u aug�ā, es tev no�metī�u tievu virvi. Mums tūliņ jāpārvīlē loga restes.
Vai mēs tad tūliņ ietiksim Bretbauera istabā? � Ekolds jau- taja.
Nē, bet tālākais ceļ� vairs nav tik grūts. Tātad pagaidi �e apak�ā, līdz es nometī�u virvi. Tev ta�u aizsainis ar vīlēm un darba�rīkiem ir?
Site ir, virsniek.
Labi, tad pagaidi.
Lips Tulians stāvēja cie�i pie mūra. Tad pārdro�nieks ar neiz�protamu veiklību sāka rāpties aug�ā. Ekolds ne mazums brīnījās, jo viņ� vēl nekad nebija bijis �īs patiesi ārkārtīgās veiklības acu�liecinieks. Bet kas Lipam Tulianam bija stāvais mūris! Tas vīrs, kas bija uzkāpis Kenigsteinā, kam pat Kozelas tornis Stolpenē ne�bija par �ķērsli, � viņ� �o uzkāp�anu Vilsdruferas cietoksnī uzska�tīja gandrīz par bērnu rotaļu.
Tagad iestājās klusums. Bet nāko�ā acumirklī kaut kas nokrita zemē � virves gals � ko Ekolds pasteidzās saķert. Lips Tulians atradās aug�ā � tagad viņ� gaidīja savu biedru.
Ekolds kāpa kā kaķis. Viņam nenācās grūti uzrāpties pie laupī�tāju virsnieka. Bet Lips Tulians stāvēja uz �aurās mūra zimzes pie aizrestota loga, kas acīmredzot veda kādā koridorā, kur� uzgāja aug�ā � tornī, līdz ar to izveidodamies par vītņu trepēm.
Ekold, � laupītāju virsnieks �ukstēja.
Te es esmu.
Ha, ha, ha, � skanēja atbilde, � �ie ļautiņi tak nemaz ne�prot viltu. Es nezin ko iedomājos, kādus varenus dzelzs stieņus te atradī�u. Un te nu redzu īstus zirnekļa tīklus, tik smalciņus, ka tos ar roku varētu izraut, ja neceltos troksnis. Pie tam restes ir glu�i jaunas � ha, ha, ha, � pāris minūtes, un mēs būsim iek�ā.
Ekoldam jau bija dro�s pamats zem kājām. Ar vienu roku viņ� pieķērās pie virves, kamēr ar otru sniedza Lipam Tulianam vīles, no kurām tas da�as pats iebāza kabatā. Sīs vīles bija mākslīgi izgata�votas. To rokturos bija iedobumi, kas bija pildīti ar eļļu, ta ka vīlējot tā pastāvīgi tecēja pār metālu. Sādā ceļā tika novērsts katrs troksnis, kā ari �irkstoņa un rīvē�anās, un restes īsā laika varēja pārvīlēt bez kāda trok�ņa. Abi vīri ķērās pie darba ar visiem spē�kiem, un pēc neilga laiciņa dzelzs restes jau atradās viņiem rokās.
Patiesi, tas gāja ātri, � Ekolds tagad iepriecināts sacīja.
Lips Tulians brītiņu klausījās, bet iek�ā valdīja klusums. Pa�i
logi drīz vien tika atvērti, jo tie abiem par brīnumu bija tikai pie�vērti.
Patie�ām, � Ekolds domāja, � te, rādās, kaut kādu ielau��anos no ārpuses uzskata par pilnīgi neiespējamu, jo par dro�ību te nemaz nav gādāts.
Bet vairāk tas par �o jautājumu nedomāja, viņ� sekoja Lipam Tulianam, kas veikli ielēca pa �auro logu.
Tagad abi vīri stāvēja tum�ajās telpās.
Tur aug�ā ir durvis, � Lips Tulians �ukstēja, � Bretbauers man deva sīkus norādījumus. Vispirms nāk durvis, kuras tev jā�atver ar mūķīzera palīdzību, aiz tām atrodas kāda tuk�a istaba, un aiz tās ir otras durvis � uz cietumu, kurā mūsu biedrs gaida uz atbrīvo�anu. Uz priek�u!
Ekolds sev nelika divreiz teikt. Viņ� pazina Lipu Tulianu, kas galīgi melnā naktī un sve�ā vietā zināja atrast ceļu. Jā, laupītāju virsnieks visur varēja tikt uz priek�u, un pēc neilga laika abi vīri jau stāvēja pie apzīmētām durvīm.
Atver, � Lips Tulians �ukstēja.
Ekolds paklausīja. Viņ� ātri atdarīja somiņu ar darbarīkiem un izņēma pāris mūķīzeru, kurus tas teicami prata pielietot. Viņ� jau kādreiz bija bijis izveicīgs atslēdznieks, un tā viņam nenācās grūti atslēgt durvis.
Lips Tulians pa tam klausījās.
Savādi, � viņ� murmināja, � te viss ir tik klusu. Jā, darbi�nieki dro�i vien būs aizgāju�i svētkos noskatīties un �odien atgrie�zīsies stipri vēlu. Tas mums ļoti izdevīgi.
Tai pa�ā acumirklī Ekolds atkāpās.
Durvis ir vaļā, virsniek, � viņ� �ukstēja.
Lips Tulians uzmanīgi atgrūda durvis un atkal paklausījās. Viņa ērg|a acis varēja saskatīt, ka istaba ir pilnīgi tuk�a, tā acīmredzot noderēja kā cietuma priek�telpa. Tad viņ� lēnām devās iek�ā. Ekolds sekoja virsniekam. Lips Tulians jau atradās istabas vidū.
Virsniek, � Ekolds �ukstēja, � man liekas, it kā pamats zem kājām tā savādi trīcētu.
Man arī tā liekas.
Ha � ho �
Ekolds iekliedzās. Par vēlu viņ� gribēja atlēkt atpaka] � par velti Lips Tulians ar varenu lēcienu gribēja sasniegt pretējās durvis. Grīda padevās. Tā nebija grīda � o nē, tās bija mākslīgi ierīkotas lamatas. Brīk�ķē�ana un �irkstoņa k]uva dzirdama, velti abi vīri tvēra pēc kaut kāda atbalsta �r tie neko nevarēja satvert un ar briesmīgu spēku iegāzās nezināmā dziļumā. Apak�ā viņu ķermeņi smagi atsitās pret cieto grīdu. Lips Tulians krita ļoti nelaimīgi, viņa pakausis bija smagi triecies pret akmens grīdu, tas pat viņa mil�a spēkiem bija par daudz � pārdro�ais laupītājs palika nesamaņā guļot. Ekolds bija vārīgi sagrūdis kāju, viņ� stenēdams gribēja pie�celties.
Te atvērās kādas durvis, lāpu gaisma ieplūda telpā � un iebruka pulks bruņotu vīru.
Te viņi ir, te viņi ir! �_ kliedza balsis. � Bandīti iekritu�i lamatas � atri, sasieniet tos, ātri � ķēdes �urp!
Ekolds izmisis atgaiņājās, ar savu dunci smagi ievainodams di�vus uzbrucējus, bet tad vesels bars uzbruka viņam, kamēr savi divdesmit vīri uzbruka laupītāju virsniekam. Tie laikam nojauta, ka pardro�ais laupītājs tagad neko nevar iesākt.
Atnesa varenas ķēdes rokas stilba resnumā, spēcīgais milzeņa ķermenis vārda tiesā nozīmē tika ie�ņaugts viņās, līdz vesels cent�ners dzelzs bija piekārts pārdro�nieka locekļiem.
Tad Lips Tulians sāka kustēties. Apdullinājums pārgāja, viņ� gribēja pakustināt rokas � velti, viņ� tās vairs nevarēja pakustināt.
Ekold, � viņ� ievaidejas.
Seit, virsniek, � nolādēts � �ie nelie�i! Talak viņ� netika.
Mums viņ� ir rokā! � atskanēja gaviļu kliedzieni, � tas tur nodeva, tur ir Lips Tulians, jā, tas ir Saksijas lietuvēns
Tagad laupītāju virsniekam atgriezās apziņa. Lāpu gaismā viņ�. gan redzēja, ka viņu ie�ņaudz vesela ķē�u krava, bet viņ� paļāvās uz sava ķermeņa spēku.
Vēl neesmu jūsu, � laupītāju vadonis caur zobiem izgrūda un pielika visus spēkus, pamēģinādams atbrīvoties.
Gūstītāji nevi]us atrāvās atpakaļ. Tur brik�ķēja un �irkstēja, un �vadzēja, it kā �īs tērauda va�as sa�ķīstu gabalu gabalos. Bet tās izturēja. It sevi�ķi kāda varena ķēde, kuras tērauda liekums bija laupītāju virsniekam tuvu pie kakla, nejāva saraut va�as. Lips Tulians vēlreiz pielika visus spēkus. Velti.
Va�as nepadevās, tās nebija salau�amas. Tad laupītāju virsnieks atslīga atpakaļ.
Tagad ir beigas, Ekold, � viņ� dobjā balsī sacīja, � tagad tie mani saķēru�i, es to jūtu. �oreiz es esmu savu ienaidnieku ro�kās � �oreiz es viņiem neizbēg�u.
Ekolds neganti iekliedzās.
Atvediet ministru, atvediet viņa ekselenci, � sargi tagad kliedza, � o, kā augstais kungs priecāsies, un kādu algu mēs sa�ņemsim!
No�ēlojamie! � Lips Tulians sauca, � tikai �ādām nejēdzī�gām lamatām pateicoties, kādas tur aug�ā ierīkotas, tikai caur �ādu viltību jūs varējāt mani sagūstīt, cīņā mani neviens nebūtu uzvarējis.
Mums ir Lips Tulians! � sargi gavilēja, � Saksijas lietu�vēns guļ pie mūsu kājām!
Ha, kā nelaime mani vajā! � Lips Tulians iesaucās, � sa�vam nāvīgākajam ienaidniekam es nevarēju atriebties, tagad es pat ministru nevarē�u saukt pie atbildības. Bet pret likteni nevar cīnīties.
Sai mirkli aug�ā izcēlās troksnis.
Kur ir mans mīļākais, es gribu pie viņa! � kliedza skaņa balss, kas iespiedās no aug�as, kur koridors ieveda istabā ar kus�tīgo grīdu.
Ekolds paskatījās aug�up.
Tā ir Guste, � viņ� pusbalsī sacīja, � tā ir sekojusi virs�niekam, es jau domāju, ka viņa to nekad neizlaidīs no acīm.
Aug�ā norībēja divi pistoles �āvieni. Dzirdēja dobjus kliedzienus, rīstī�anos, sāpīgus vaidus.
Turiet viņu, tā ir pārģērbusies sieviete! � sauca balsis. � Tā no�āva divus no mums � gāziet viņu zemē!
Ha, nedomājiet, ka es bēgu, � atskanēja Gustes balss, � es gribu dalīties liktenī ar savu mīļo!
Tā ir briesmīgā laupītāju vadoņa mīļākā, � balsis sauca.
Lips Tulians pat nepacēla galvu, viņ� drūmi klusēja. Atkal bija
dzirdams cīņas troksnis. Guste acīmredzot bija gatava nolaist da��us pretiniekus no kājām, iekams viņa tiek saistīta. To varēja dzir�dēt no trok�ņa, kas vēl vienmēr pieņēmās. Guste sita ar �brie�u ķeramo�, ko tā tagad bija paņēmusi labā rokā, un viņa prata ar �o ieroci veikli rīkoties. Vēlreiz dzirdēja dobjus kliedzienus, smagu ķermeņu kritienus, bet tad iestājās klusums. Me�a dzirnavnieka mei�ta bija atbruņota.
Guste cīnoties bija pazaudējusi cepuri, un krā�ņie tum�ie mati, ko platā cepure bij.a segusi, � garie, mīkstie mati apņēma viņas kairo stāvu kā krā�ņs viļņots mētelis.
Te es esmu, mīļais, � viņa uzsauca, � tu nedrīksti mirt viens, ak nē, to es negribu. Es kopā ar tevi kāp�u uz e�afota � jā, pat nāvē mēs būsim vienoti.
Lips Tulians aizgriezās.
Hedvig, � dvesmoja viņa lūpas.
Laupītāju virsnieks tagad iedomāja bālo mūķeni, kas tālajā klos�terī lūdza par viņu Dievu, � vai tā jau zināja, ka viņ� kritis par upuri savam liktenim? Kas to lai zin.
Jā, mēs paliksim kopā, � Guste me�onīgā kaislībā iesaucās, � mūs vairs neiz�ķirs.
Viņa gribēja steigties pie Lipa Tuliana, apkampt to, bet viņu saturēja, nelaida, un citi jau atnesa va�as, lai ieslēgtu daiļo mei�u. Guste nicīgi iesmējās.
Surp, � viņa sauca, � saistiet mani, bet tādām pa�ām va��ām, kādas �ņaudz manu mīļāko, � es arī gribu ciest.
Da�i' cietumsargi apbrīnoja �o me�onīgo skaistuli.
Tā skuķe ir no pa�a velna, � kāds ķērājs norūca, � patiesi �ēl, ka viņas galvai jākrīt zem bendes cirvja.
Otrs zobus vien atņirdza.
E�afots � cirvis, � viņ� zākājās, � ha, ha, ha, biedri, tu maldies, bandītus liks pie rata.
Lips Tulians pēdējos vārdus bija dzirdējis. Viņ� sarāvās.
Pie rata, rata, � viņ� murmināja, � ak, kaut es pats varētu nonāvēties.
Tas bija veltīgi, neiespējami, jo viņa rokas �ņaudza smagās va�as, viņ� pat pakustēties nevarēja. Arī Guste tagad gulēja uz drausmīgā pagraba grīdas. Viņa bija saistīta, pie kam viņa nemaz nedomāja pretoties. Tagad viņa gulēja savam mīļakajam blakus un mierīgi skatījās laupītāju virsnieka saviebtajā, satumsu�aja seja.
Es esmu pie viņa, es varu ar viņu kopā mirt� � ta Guste atkal un .atkal �ukstēja.
Lips Tulians skaistajai mei�ai tik uzmeta pavir�u skatu, kaut ari tā dzīves bēdīgākajā stundā atradās pie viņa sāniem. Ko lai viņ�- Gustei arī sacītu? Hedviga bija izbēgusi pasaulei, lai pieņemtu plī�vuru, kamēr Guste pat gūstā dalījās ar viņu.
Tas ir kāds augstāks lēmums, ka es visām sievietēm un mei�tenēm nesu nelaimi, � visām tām, kuras mani mīl, � pārdro�nieks- �ukstēja.
Tagad pienāca ķērāji. Tie acīmredzot ilgi, jā, varbūt pat mēne��iem ilgi-katru nakti bija glūnēju�i � par to liecināja rupjības un lāsti, kas pastāvīgi nāca pār viņu lūpām.
Beidzot, beidzot viņ� mums ir rokā, � cietumsargi sauca, � ilgi tas gan vilkās, bet nu beidzot mūsu modrība tomēr atmaksa- jusies.
Ekolds ievaidējās.
Virsniek, tā ir ministra velni�ķā viltība. Bretbauera vēstules ir rakstītas, lai mūs ievilinātu lamatās.
Neganti smiekli skanēja par atbildi.
Jā, jā, lamatās, � pūlis gavilēja, � Lips Tulians nu mums ir rokā.
Bet tad tie sagrāba vadoni un, visādi to izsmiedami un ķengā�dami, vilka projām cietuma karceri dziļi dziļi pazemē. Ari Gusti un Ekoldu nogādāja pagrabā, un sargi ieņēma katru vietu tornī, lai. atsistu varbūtējo, visai iespējamo Lipa Tuliana izmisu�o pavadoņu: uzbrukumu.
Vētra plosījās ap Stolpenes cietoksni, lietus krākdams lija, tā ka sargi bija spiesti uzmeklēt savas paslēptuves. Un tomēr �ai naktī kāds pārdro�nieks uzdro�inājās ķerties pie tie�ām bezprātīga mēģi�nājuma uzrāpties Kozelas torni. Tas nebija Lips Tulians, kas tur ar asiņainām rokām un ceļiem kāpa aug�ā gar asajiem akmeņiem, nē, tas bija grāfienes Kozelas, Mildas uzticamais sulainis Kaspars. Veikls un viltīgs būdams, viņ� bija tā apgādājies un apbruņojies, ka viņam bija zināms atbalsts. Pie rokām un pleciem bija piestipri�nātas platas siksnas ar īsiem, līkiem dzeloņiem. Sādā ceļā tas pa�mazām tika augstāk, jo gribēja pamēģināt pēdējo � vistrakāko, viņ� gribēja atsvabinat savu iemīļoto pavēlnieci.
Vakar tas Hildai bija iesūtījis zīmīti � tādā pa�ā slepenā, jau vairākkārt aprakstītā ceļā. Un tanī ar nedro�u roku bija rakstīts, ka Hildu vēlreiz mēģinās glābt, ka viņai atkal tuvosies atbrīvotājs. Kaspars bija uzrakstījis tikai nedaudz vārdu, jo pie zīmītes izgata�vo�anas bija iztraucēts, bet viņ� ne�aubījās, ka Hilda ar ilgo�anos gaida viņu.
Visu, kas vajadzīgs, viņ� bija paņēmis līdz, sev ap vidu viņ� bija apsējis tievu, bet stipru virvi, atsevi�ķā sainītī tam bija vīles un lau�amā stanga.
Hilda katrā ziņā tika stingri apsargāta. Bet Kaspars ne bez pa�mata domaja, ka �ādā naktī kareivjiem ne prātā nenāks gaidīt grā�fienes atsvabinā�anu, bet tie bez �aubām būs ielīdu�i savās sarg- mājiņās. Un tā sulainis pūlējās tikt aug�ā.
Bet Kaspars nebija vis Lips Tulians. Viņ� jau bija stipri apku�sis, pa augstieni kāpjot, bet tagad, kur viņa priek�ā pacēlās stāvais tornis, tagad viņam pietrūka spēka. Kaspars izmisis ķērās torņa iedobumos. Pa tam viņam izdevās tikt da�as pēdas augstāk, bet tad viņ� atkal paslīdēja atpakaļ, nobrāzdamies gar asajiem akmeņiem. Ja, Kaspars nebija vis Lips Tulians.
Kad iztālēm atspīdēja zibens, viņ� ieraudzīja baigo Kozelas torni visā drausmīgajā varenībā. Bet ak � tur aug�ā varēja uzlidot tikai putns � vai arī Lips Tulians.
Nolādētais tornis, � Kaspars errojās, � Lips Tulians ta�u uzkāpa aug�ā, un � es, es lai nevarētu uzkāpt? Pie tam es nemaz neesmu neizveicīgs kāpējs. � Nolādēts, jāpamēģina vēlreiz.
Un viņ� atkal rāpās aug�ā.
Velti!
Viņ� atkal novēlās zemē, un pie tam pats neganti saskaitās. Kas�pars izgrūda niknus izsaucienus, stenēja kā ievainots zvērs, ne�maz neievērodams, ka tagad jau gai�āk nekā pirmāk atspīd zibens un bālais atspīdums viņu apgaismo stundām ilgi.
Man jātiek aug�ā, � viņ� plosījās, � viņa gaida � man jā�tiek aug�ā!
Viņ� vēlreiz kāpa gar mūri. Te no bastiona atskanēja balss:
Ei, kas tur lejā ir pie torņa? Atbildiet.
Kaspars sarāvās. Tikai tagad viņ� atzina savu neuzmanību. Zi�bens atspīdums bija apgaismojis viņa stāvu un, tā kā lietus bija aprāvies, viņu bija ieraudzījis kāds sargs. Ko lai viņ� dara? Nogāze bija stāva, pa to tik viegli nevarēja tikt lejā, vajadzēja uzmanīgi iet uz to vietu, kur bija iespējams nokāpt. Un Hilda � grāfiene?
Stāt, stāt! � atkal atskanēja no bastiona, � ne soli tālāk, je!) es �au�u!
Tūliņ pēc tam sekoja trauksmes signāls, kas ziņoja sargiem, ka postenis atklājis kaut ko aizdomīgu.
Man jātiek projām, � Kaspars aizsmacis ierunājās, � es ne�gribu krist kareivjiem rokās � man sava pavēlniece jāatsvabina vēlāk.
Sacīts � darīts. Kaspars nometās zemē un kā �ūska lī�us līda pa akmeņiem, lai sasniegtu taciņu, kas veda lejup.
Stāt, � sargs jau tre�o reizi nokliedza.
Kaspars tam nepiegrieza vērību. Te aug�ā uz bastiona no�ķīda uguns � �āviens atbalsojās pret klinti. Un musketes �āvienam se�koja nāves kliedziens. Liktenis bija lēmis, ka gandrīz bez mērķē�a- nas iz�autā lode trāpīja. Musketes lode bija ieurbusies sulaiņa galvā. Iekliegdamies Kaspars palaida vaļā akmeni, pie kura viņ� bija tu�rējies, � ar nāvi cīnoties, viņ� vēlreiz gribēja piecelties, bet tas vi�ņam neizdevās. Un tad viņ� bez glābiņa iegāzās drausmīgajā dzi�ļumā, no apak�as dzirdēja dobju, �ļaksto�u atsi�anos, tad no�autā ķermenis sa�ķīda pret asajām �ķautnēm.
Bet aug�ā, Stolpenes cietoksnī, dārdēja trauksmes bungas, spie�dza signāltaures, uri sarkanā lāpu uguns apgaismoja negaisa nakti. Sarga ziņojums: kāds gribējis uzrāpties gar Kozelas torni � izpla�tījās zibensātrumā, un ģenerālis fon Vēlens pats steidzās uz torni, lai pārliecinātos, vai skaistā cietumniece vēl atrodas savā istabā.
Jods lai parauj visas sievietes! � vecais karavīrs lādējās, kad viņ� pa vairākiem pakāpieniem uzreiz skrēja aug�ā pa trepēm, � tik ilgi, kamēr grāfiene Kozela sēdēs Stolpenes cietoksnī, es ne�vienu brītiņu nedabū�u mieru.
Bet aug�ā sargi it visi bija savos posteņos un, kad ģenerālis lika atslēgt priek�istabu, Hilda tam pilnīgi apģērbusies nāca pretī.
Tai ir dota ziņa, � ģenerālis murmināja, � nav �aubu, bet viņai jau neko nevar pierādīt. Pie velna, skaistā sieva piekukuļo kuru katru, es pat saviem uzticamākajiem ļaudīm vairs nedrīkstu ticēt.
Hilda viņu pārtrauca.
Kas tas? � viņa iesaucās ar nāves bālu seju un trīco�u balsi,
sargs tak uz kādu iz�āva!
Ekselence vēl nomodā? � ģenerālis neuzticīgi jautāja.
Jā, es nevarēju gulēt, briesmīgais negaiss man nedod mieru,
Hilda atbildēja, ne uz mirkli nezaudējot apķērību, lai gan bija uztraukta.
Tai pa�ā acumirklī uz trepēm noklaudzēja soļi.
Ekselence, � kāds virsnieks uzsauca ģenerālim, � sargs ir trāpījis; aizdomīgā persona, kas gribēja uzrāpties tornī, bija kāds vīrietis .Viņ� ir pilnīgi sadragāts, jo uzgāzies klints �ķautnēm. Līķi tūliņ aizvāks.
Hilda spalgi..iekliedzās.
Tas ir Lips Tulians! � viņa iekliedzās tādā balsī, kas vairs neizklausījās pēc cilvēka balss.
.Kādēļ gan, � ģenerālis atbildēja, � o nē, ekselence, laupī�tāju vadonis vairs nenāks �urp, viņu jau Drēzdenē saķēru�i!
Meli! � Hilda vēlreiz iekliedzās. � Meli!
Tā ir pilnīga patiesība, � ģenerālis mierīgi atbildēja, � es �ovakar saņēmu dienesta ziņojumu un, ja jūsu ekselencei tas inte�resē, rīt es �o ziņojumu uzsūtī�u aug�ā.
Lips Tulians sagūstīts, � Hilda vaidēja, � neiespējami, nē, nē, viņ� būtu caur tūksto�iem izsities cauri!
Tam es ticu, � vecais karavīrs sacīja, � vīrs, kas saliec dzelzs durvis kā papīru, pieveiks arī vai pussimtu cilvēku. Bet ar to jau arī bija rēķināju�ies, laupītāju vadoņa pārcilvēcīgie spēki jau bija zināmi. Tādēļ viņam izlika lamatas.
Hilda nobijās.
Un va�ās viņu ieslēdza, tā kā viņ� pat ar saviem Simsona spēkiem �īs va�as nespēj lauzt, � ģenerālis piemetināja, � nepaies ilgi, kad ekselence saņems ziņu, ka Lipam Tulianam izpildīts nāves sods pie rata.
Bija- pēdējais laiks, kad piesteidzās Emma Rosta, jo Hildas celi1 ļodzījās un taisni tanī brīdī, kad ģenerālis izrunāja drausmīga vārdu �pie rata�, daiļā grāfiene paģībusi ieslīga savas uzticamās istabenes atplestajās rokās.
Vecais ģenerālis aizgāja.
Jā, lai parauj jods visas sievietes, � viņ� norūca, durvis aizslēgdams, � tagad es pats sāku ticēt, ka grāfiene nav velti te ieslodzīta. Jā, jā, kam ar laupītāju vadoni kāds sakars, tam uz �ē�lastību nav ko cerēt, un grāfiene �o cietoksni dro�i vien dzīva nekad neatstās!
Visa Drēzdene vēl peldēja spo�o svētku burzmā. Jā, tauta tā priecājas, ka gandrīz neviens nepiegrieza vērību ziņai, ka pārdro��ais laupītāju vadonis Lips Tulians saķerts un ieslēgts va�ās. Ja da�i arī papriecājās, ka �Saksijas lietuvēns� � �melnās gvardes� vadonis nu beidzot kritis, tad svētku burzmā �is notikums drīz vien bija aizmirsts.
Ministrs Flemings bija kā bez jēgas no prieka. Bet �is prieks diem�ēl drīz vien aptum�ojās, jo jau tai pa�ā dienā, kad Lipu Tu-
ittaMMMMi
liānu sagūstīja, grāfa sargi ievēroja da�us aizdomīgus vīrus, kas no parka gribēja ielauzties pilī. Tūliņ tika sacelta trauksme. Pie�nāca pastiprinājumi, izcēlās cīņa, bet jau pēc neilga laika sve�i�nieki nozuda tikpat ātri, kā bija nāku�i. Flemings ne�aubijas, ka tie biju�i Lipa Tuliana ļaudis, un bailes par savu dārgo dzīvību to gandrīz padarīja traku. Veseliem sargu bariem tagad bija jastav ap viņa pili, kurā visu nakti dega gaisma. Jo Flemingam bija tadas bailes, ka viņ� vai trīs reizes naktī mainīja guļamistabas. Bet �ada uzmanība bija lieka, jo bandīti vairs neatgrie�as, ja, nebija pat nekādu ziņu par bīstamo �melno gvardi�.
Laupī�anas, kas Saksijā līdz tam tik bie�i bija sacēlu�as bailes, pēk�ņi bija mitēju�ās, un likās, ka briesmīgie bandīti vēlreiz būtu pārgāju�i Saksijas robe�u.
* * *
Pa tam iesākās tiesas darbība par Ļipu Tulianu. Sēdes pie tam noturēja visai slepeni � bie�i vien naktīs, uzdodot par iemeslu vēlē�anos netraucēt galma svētkus, bet patiesībā tādēļ, ka gribēja paātrinātā gaitā piespriest nāves sodu. Tik ilgi, kamēr laupītāju vadonis dzīvoja, bija jābaidās, ka viņ� ar savu pārcilvēcīgo spēku kādā jaukā brīdī tomēr netiek brīvs. Bet tas nedrīkstēja notikt, viņam bija jāsaņem nāves sods, un, kad dzirdēja runājam, ka cietu�ma tuvumā redzēti aizdomīgi stāvi, tad visu prātus pārņēma zinā�mas bailes. Nopratinā�anu un izmeklē�anu tūliņ paātrināja.
Pret Lipu Tulianu vērstā apsūdzība pildīja veselus sējumus, un to visu tam vajadzēja atsevi�ķi izlasīt priek�ā. Kādi uztraukti skati norisinājās, kad Lipu Tulianu apvainoja tanīs kauna darbos, kurus patiesībā, par Lipu Tulianu uzdodamies, savā laikā bija pastrādājis Zārbergs. Kā Lips Tulians uztrūkās � kā viņa ķēdes �vadzēja, un kāds niknums zvēroja lepnajās acīs!
Milzīgais va�u svars, sliktā barība, tas viss nespēja salauzt laupītāju virsnieka spītību, un, kad atskanēja viņa pērkonbalss, ties�ne�i bija gatavi bēgt un paslēpties kaktā. Bet va�as nebija sarau�jamas. Lips Tulians to zināja ļoti labi, un viņ� cienīgi atbildēja uz �iem apmelojumiem. Sa�utis, bet tomēr puslīdz mierīgs viņ� noliedza �os �ausmu darbus un neapgā�ami pierādīja, ka viņ� �ai laikā atradies pavisam citur. To pat tiesne�iem bija jāatzīst, un tā beidzot tie ,nāca pie pārliecības, ka �ausmīgos, asiņainos kauna darbus pastrādājis kāds cits laupītāju vadonis. Tikai tad Lips Tu�lians beidzot minēja Zārberga vārdu. Tagad �is tas nāca atmiņā � meklēja pakaļ, bet par Zārbergu jau sen nekas vairs nebija dzirdēts, īstenībā neviens nezināja, kadā �ausmīgā nāvē tas miris, jo Libu�e, skaistā Freidenbergas pilskundze, bija klusa kā kaps.
Lipa Tuliana prāva turpinājās. Sis un tas no tās izgāja atklā�tībā, un, kad Augusts Stiprais, nogurdināts un apnicis nepārtraukto svētku, dzirdēja par Lipa Tuliana apcietinā�anu, tad valdnieks kādu dienu pieprasīja tiesas aktis. Flemings bija vai traks, kad to uzzi�nāja, bet tur vairs neko nevarēja darīt � jo neticamā kārtā vald�nieks pats, apejot ministru, bija griezies tie�i pie tiesas locekļiem.
Bija jau vēla diena, kad Flemings dzirdēja, ka valdnieks tiesas aktis saņēmis, un ministrs nekavējoties lika iejūgt zirgus, lai savu miesassargu pavadībā, steigtos uz Cvingeru. Grāfam Flemingam bija privilēģija katrā laikā bez kādas sevi�ķas pieteik�anas iekļūt nie Augusta Stiprā. Arī �oreiz tam atvērās visas durvis, un ministrs drīz vien stāvēja Saksijas valdnieka darbistabā. Tur valdnieks sē�dēja pie rakstāmgalda, iedziļinājies tiesas papīros. Karaļa dzīves baudās nogurdinātā seja tagad bija viegli pietvīkusi, un viņa acīs staroja interese par neparastā vīra savādo likteni.
Tagad ministrs iekrek�ķējās. Augusts Stiprais negribot pacēla galvu, bet, ieraugot savu ministru, pavir�i norādīja uz kādu sēdekli pie rakstāmgalda.
Labi, ka jūs esat ieradu�ies, Fleming, � karalis sacīja, papī�rus atbīdīdams, � es tā kā tā jūs rītu liktu saukt.
A � kāda svarīga darī�ana, majestāt?
Te iet runa par laupītāju virsnieka Lipa Tuliana prāvu, � valdnieks atbildēja.
Fleminga sejā rēgojās ledains dzestrums.
Lieta tātad grozās ap bandītiem. Ak, majestāt, te jārīkojas īsi. Spriedums jau ir gatavs.
Un kā tas skan?
Nāves sods pie rata � no apak�as uz aug�u � kā jau �ādiem noziedzniekiem pienākas, � ministrs atbildēja.
Valdnieks uzlūkoja ministru.
Sakiet, Fleming, kā es redzu no �iem papīriem, tad jūs tiesas sēdēs nemaz neesat piedalīju�ies?
Ministrs bikli skatījās zemē.
Man bija svarīgākas darī�anas.
O nē, Fleming, � Augusts Stiprais pasmaidīja, � sakiet labāk, jums bija bailes, ka briesmīgais vīrs nesarauj savas ķēdes un neklūp jums virsū.
Ministram nevil�us pārskrēja trīsas.
Lips Tulians nekad nav bijis jūsu draugs, � Augusts Stip�rais piebilda.
Viņ� mani ienīst, � Flemings �ņāca, � jā, viņ� mani ienīst, tādēļ, ka es pastāvīgi tam raidīju vajātājus uz kakla.
Valdnieks norādīja uz aktīm.
Se iek�ā stāv drusku citādi.
Tie ir meli, meli, � Flemings izgrūda.
Ak, nerunāsim vairāk par to, � Augusts Stiprais atteica ar stipru uzsvaru. � Sie papīri man daudz ko pateica, kas man līdz �im likās dīvaini un neizprotami. It sevi�ķi � kas attiecas uz grā�fieni Kozelu �
Ministrs nobāla.
Jā, jā, tur notiku�as savādas lietas, � valdnieks turpināja,
un es uz noteiktāko jums gribētu aizliegt, grāf, ka jūs kaut kādā veidā stājaties sakaros ar grāfieni. Stolpenes komandantam jāsaņem rīkojums � rīkoties pēc manām pavēlēm.
Ministrs tagad vārda pilnā nozīmē bija kļuvis zaļ� un dzeltens.
Majestāt�
Klusu, � valdnieks uzsauca ar tādu sparu, ar ko tas da�reiz izcēlās, � es nekā negribu dzirdēt, jo zinu pietieko�i. Jā, Kozela ir vainīga, bet jūs, grāf, arī neesat bez vainas, jo jūs grāfienei uz�mācāties, to es zinu skaidri � nekādas atrunā�anās � �ī lieta ir aprakta.
Flemings jutās atmaskots.
Turpmāk jums Stolpenē nekas nav meklējams, es reizi par visām reizēm aizliedzu, ka grāfiene saņem kaut kādas vēstis. Ar to �ī lieta ir izbeigta.
Ministrs locījās kā tārps.
To man �is laupītāju vadonis nodarījis, � viņ� domaja, � tas tā ir liecinājis, o, drīz viņ� beigsies pie rata.
Bet valdnieks vēl nebija beidzis.
Fleming, � viņ� atkal iesāka ar lielāku mieru kā pirms tam,
�ī cietumnieka vārds nav Lips Tulians. Viņ� saucās Filips fon Mengsteins, � valdnieks piebilda ar sevi�ķu uzsvaru.
Tā viņu kādreiz sauca, � Flemings nicīgi izmeta.
Karalis papurināja lepno galvu.
Vienalga, � viņ� sacīja, � no mui�nieku kārtas viņ� tomēr ir, un es nevēlos, ka pēdējais no �īs lepnās cilts beigtos zem rata triecieniem.
Flemings negribēja ticēt savām ausīm.
Majestāt, � viņ� �ņāca, � tad jau katra taisnība izbeigtos.
Tagad valdnieka acis iedegās.
Fleming, � viņ� brīdino�i sacīja, � pievaldiet savu mēli, citādi manai lēnībai būs beigas. Ja es ko vēlos, tad nekādu ierunu nav, ievērojiet to. Savas personīgās atriebības jūtas jūs varat aiz�taupīt citām lietām.
Majestāt!
Pietiek, � karalis viņu pārtrauca, � es nekā vairāk negribu zināt. �inīs papīros ir rakstīts �is tas tāds � un starp citu par kādu nakti, kur sak�u zemes pirmais ministrs sēdējis Nosenā uz skursteņa. Un vēl vairāk.
Ministrs gribēja trakot, plosīties aiz dusmām, bet viņ� pazina Augustu Stipro. Se viņam bija jāklusē. Kūrfirsts norādīja uz kādu dokumentu.
Te ir spriedums, � viņ� a�i sacīja.
Flemings palocīja galvu.
Tas vēl nav parakstīts.
Nē, nē, � ministrs stostījās.
Nu labi, tad es apak�ā vēl taisī�u piezīmi un pats parak�stī�u spriedumu.
Augusts Stiprais paķēra spalvu. Ātros vilcienos tas parakstīja savu vārdu zem ne�ēlīgā nāves sprieduma, bet tad viņ� vēl piemeti�nāja nedaudzus vārdus.
Se, Fleming, � viņ� sacīja, pamezdams vēl mitro pergamentu ministram.
Un ar niknumā pāri plūsto�u sirdi grāfs izlasīja sekojo�o:
�Ņemot vērā, ka laupītāju vadonis Lips Tulians, jeb kā viņa īstais vārds ir � Filips fon Mengsteins, visos savos grēkos vaļsir�dīgi atzinies, caur mūsu kūrfirsta �ēlastību nāves spriedums ir gro�zīts un sodī�ana pie rata apmainīta pret nāves sodu, galvu ar zobenu nocērtot.
Augusts, no Dieva �ēlastības Saksijas kūrfirsts.
Drezdenē, Cvingerā.�
Mazs zvaniņ� lika atskanēt īpatnējam, gandrīz raudulīgam to�nim, glu�i vientulīgi, kamēr visi pārējie galvaspilsētas Drēzdenes zvani klusēja. Bet milzīgs ļau�u pūlis plūda laukā uz drausmīgā �Sanda� pusi, kur atradās soda laukums, jo soda zvaniņ� vēstīja, ka da�us vedīs uz nāves soda vietu. Jā, visa Drēzdene bija ceļā, jo �odien tak bija paredzēta soda izpildī�ana briesmīgajam laupītāju virsniekam Lipam Tulianam un viņa biedriem, Bretbaueram un Ekoldam. Ari kāda skaista skuķe dalī�oties liktenī ar visiem trim vīriem � Guste, kura pie tiesas skaļi jo skaļi di�ojusies, ka da�ā laba laupī�anas gājiena ņēmusi dalību.
Drēzdenes iestādēm tā bija karsta diena. Jo pilsētas komandants baidījās, ka'�melnā gvarde� ar pēdējo izmisu�o uzbrukumu mēģi�nās atsvabināt savu vadoni. Tādēļ bija savervēts vesels karaspēks. Visur redzēja spīguļojam iero�us un zobenus, visās malās dūrās acīs grenadieru uniformas un jātnieku spo�ās bruņas. No Vilsdruferas torņa līdz �Sandam� kareivji bija nostāju�ies �palerās, un da�ādās vietās stāvēja karaspēka nodaļas kaujas gatavībā, lai laupītāju uz�brukuma gadījumā tūliņ varētu steigties uz apdraudēto vietu. Pa�as tautas vidū atradās daudzi slepeni aģenti, kas pat uzmanīja atse�vi�ķu cilvēku sarunas. Tiem bija pavēlēts ļaudis, kas kaut kā aiz�domīgi izteicās, nekavējoties apcietināt.
�imbrī�am nenotika nekas sevi�ķs. Ļaudis gan dzīvi sarunājās par cietumnieku, bet laupītāju �ai milzīgajā ļau�u pūlī nebija. Mi�nistrs uz soda vietu neieradās. Tas vairāk kā jebkad trīcēja par savu dārgo dzīvību un �ai liktenīgajā dienā bija pilnīgi aizbarikā- dējies savā pilī. Pa tam vesela maza armija apsargāja gļēvuli, ku�ram tādas bailes iedvesa �melnā gvarde�. Jā, Flemings bija gļēvulis.
Tagad pulkstenis sita vienpadsmit.
Nu viņ� nāks, :� pūlis sauca, � tagad sodīs laupītāju virs�nieku!
Visi acumirklī spiedās ap �Sandu�. Bet tur jau stāvēja tūksto��iem ļau�u. Ne par velti Saksijas hronists rakstīja: ��vairāk kā 30.000 cilvēku un vairāk kā tūkstotis brauk�us, neieskaitot atjāju�os, bija sapulcēju�ies noskatīties nāves soda izpildī�anas �teātri��. Bet ziņkārīgie prata sev palīdzēt. Drēzdenes nora bija visai tuvu, un tur atradās pietieko�i daudz koku. Bet kur koki, tur arī zari, un ziņkārīgākie kā kaķi sakāpa zaros, lai aug�ā ēnainā lapotnē omulīgi iekārtotos uz skatī�anos. Tur bija trejādas priek�rocības, jo tie sē�dēja augstu, atradās ēnā un nevajadzēja berzēties pa pūli. Omu�līgos sak�us arī tas neko daudz netraucēja, ja kāds vājāks zars zem lielā svara nolūza un uz tā sēdo�ie nogāzās zemē. Te, saprotams, bija liela klieg�ana un spieg�ana, bet belzieni un skrambas drīz vien atkal aizmirsās, jo pēc īsa laiciņa tie atkal sakāpa citā kokā, lai izraudzītos stiprākus zarus.
No pilsētas �urp vēl vienmēr plūda grēcinieku zvaniņa skaņas, bet tagad kļuva redzamas spo�ās kirasieru bruņas, tie lēnos soļos jāja uz soda vietu.
Viņi nāk, viņi nāk, � pār milzīgo pūli gāja kā �alkas.
Un patie�ām � aiz kirasieriem brauca divi rati, kurus slēgtās rindās pavadīja grenadieri kaujas gatavībā. Pirmajā orē sēdēja Lips Tulians. Viņam blakus bija redzams kāds garīdznieks, bet laupītāju vadonis tam, likās, nepiegrieza vērību, tik savām zibo�ām acīm skatījās apkārt. Vai viņ� meklēja savu �melno gvardi�, vai gaidīja, ka viņa ļaudis to atsvabinās? Kas to lai zin.
Otros ratos atradās Bretbauers, Ekolds un viņiem blakus Guste grēcinieces apģērbā, krā�ņie mati bija augstu uzsprausti mezglā. Skuķe bija izteikusi lūgumu, lai viņai atstāj matus nenogrieztus, un �is pēdējais lūgums bija ievērots.
� Tā ir Lipa Tuliana mī|ākā, � pūlis murmināja.
Bet Lips Tulians skatījās pāri uz Drēzdenes noru. Vai viņ� do�māja tur ieraudzīt savus uztitīgos biedrus, kas izmisu�i vēl pēdējo reizi mēģinās atsvabināt savu virsnieku? Tur nekas tāds nebija redzams, tikai ziņkārīgie vien, kas bija apsēdu�i visus kokus.
Lips Tulians drūmi skatījās pūlī.
Tas ir liktenis, � viņ� murmināja, � tik ilgi, kamēr es at�rados �melnās gvardes� priek�galā, tā bija neuzvarama, bet nu būs radusies �ķel�anās, es baidos, ne Siklers, ne garais Zamuels nespēs spītīgos zeļļus saturēt kopā. Jā, ja Vitorfs būtu dzīvs, tad �is tas būtu citādi. Bet arī viņ� jau ir kritis, mans uzticamais draugs, un es sekoju viņam.
Laupītāju virsnieka seja sāpīgi raustījās.
Jā, Vitorfs, uzticīgais Vitorfs, kā es viņu apskau�u. Viņ� krita cīņā kā dro�sirdīgs karavīrs, kamēr manu kaklu pārcirtis bendes cirvis. Un man jābūt priecīgam, ka man vēl tāda nāve pie�spriesta, ka es kā pēdējais noziedznieks nebeidzos kauna pilnā nāvē pie rata.
Viņa ķēdes �vadzēja. Lips Tulians tās aplūkoja ar drūmu, sa-
tumsu�u seju.
Jā, �īs varenās va�as, tās nav salau�amas, pat mani mil�a spēki neko nespēj pret �īm tērauda saitēm. Ha, ja to nebūtu, tad tie mani nevilktu vis uz e�afota. Bet tā man nav vairs nekāda glābiņa.
Rati tuvojās soda vietai. Aug�ā uz akmens platformas stāvēja masīvais krēsls, tam visapkārt karājās siksnas, ar kurām nāvei no�lemtie piesienami pie krēsla.
Lipam Tulianam vēl kāds jautājums bija uz sirds. Viņam blakus pa kreisi sēdēja kāds virsnieks, kas ar uzvilktu pistoli uzmanīja katru laupītāju vadoņa kustību.
Uzklausiet mani, � Lips Tulians sacīja sirmajam karavīram, � jūs varētu nodot valdniekam manu pateicības apliecinājumu, ka man atlaista kauna pilnā nāve pie rata.
Virsnieks palocīja galvu.
To es labprāt izdarī�u. Blakus minot, valdnieks kāda nejau�a gadījuma dēj ieinteresējās par jūsu prāvu. Drēzdenē esot bijusi kāda skaista, sve�a di�ciltīga dāma, kura mūsu valdnieku reiz iz�glābusi no lielām briesmām. Un viņa laikam arī jūs pazīst, jo viņa valdniekam lūgusi par jums; vairāk es nezinu.
Lips Tulians brīnījās.
� Kas ir �ī mīklainā sve�iniece?
Ha, te viņam ienāca kas prātā. Viņ� atminējās skaisto Adlers- bergas pilskundzi, kas viņu reiz briesmu brīdī tik viesmīlīgi uzņēma savā pilī un pa�aizliedzīgi sargāja. Lips Tulians tagad atcerējās, ka skaistā kundze kādreiz sarunājoties bija ieminējusies, ka Sak- sijas valdnieks viņai esot kādu pakalpojumu parādā. O, tagad tam viss bija skaidrs, Adlersbergas pilskundze bijusi Drēzdenē � viņa dēļ � varbūt, arī viņa mui�nieka kārtas dēļ, � bet viņam spriedums bija mīkstināts.
Arī viņa nāves biedriem bija piespriests tāds pat sods, bet to ķermeņus, tikai Gustes līķi izņemot, pēc tam vēl bija jāstaipa uz rata. Ka to pa�u nedarīja arī ar Gusti, to Lips Tulians bija izkau�lējis, kad viņam, kā jau �ādos gadījumos parasts, prasīja viņa pē�dējo vēlē�anos.
* * *
Tagad rati pieturēja. Lips Tulians drūmi paskatījās aug�ā, jo kādreiz jau �ai pa�ā vietā viņa ļaudis bija izpildīju�i nāves sodu Freidenbergas pilskungam. Tas viss jau sen bija pagājis. Laupītāju virsnieks piecēlās un, pūļa lāstu un lamu pavadīts, gāja pa pakāpie�niem aug�ā, kas veda uz platformas. Viņam sekoja viņa nāves biedri.
Guste redzēja vienīgi savu mīļāko, viņa neredzēja neko citu kā viņu vien, viņas vienīgais prieks bija mirt kopā ar viņu. Viņa stei�dzās Lipam Tulianam iepakaļ, kur� tik staltos soļos uzkāpa uz pa�augstinājuma, it kā smagie dzel�i tam nebūtu nekas. Bretbaueru un Ekoldu kā pēdējos uzveda uz platformas, kur sarkani ģērb�tais bende ar saviem kalpiem jau gaidīja notiesātos. Bende rādīja pavisam skābu ģīmi, jo viņam bija neomulīgi ap dū�u. Viņ� tak arī baidījās, ka �melnā gvarde� pēk�ņi var parādīties no kādas paslēp�tuves.
Bet laupītāju virsnieka uzticamie biedri nerādījās, nedzirdēja nevienu sve�ādu skaņu, nevienu baigu signālu, nedzirdēja neko citu, kā vien uztrauktā ļau�u pūļa �alkoņu.
Tagad Lips Tulians atradās uz paaugstinājuma. Viņam sekoja da�i tiesne�i, kas vēlreiz gribēja nolasīt spriedumu. Arī garīdznieks gāja līdz, un uz apak�ējā paaugstinājuma, galvu pie galvas, cie�i saspiedu�ies, stāvēja kareivji, tik daudz kareivju, cik tur vien varēja sastāties.
Lips Tiilians jau cietumā bija izteicis vēlē�anos uzrunāt tautli, un �is. laupītāju virsnieka lūgums arī bija ievērots. Arī ļau�u pūlī varēja nojaust, ka laupītāju virsnieks pirms savas asiņainās nāves vēlreiz gribēja uzrunāt sapulcēju�os, jo, kad pārdro�nieks, va�ās saslēgts, uzkāpa uz paaugstinājuma, visapkārt iestājās nāves klu�sums. Lips Tulians vēl pagāja da�us soļus tālāk līdz paaugstinā�juma malai. Apak�ā, tikai nedaudz pēdu zemāk, stāvēja grenadieri. Tagad laupītājs ar mokām pacēla labo roku. Vēl tas �o ķē�u nastu spēja kustināt, bet varēja redzēt, ka briesmīgais cietums salauzis arī viņa mil�a spēkus.
Uzklausiet mani, ļaudis, � atskanēja Lipa Tuliana pērkon- balss, � te es stāvu �ai asiņu plūdu vietā � uz nāvi notiesāts, kā Saksijas lietuvēns, es � Lips Tulians, �melnās gvardes� vadonis. Ne aiz laupī�anas kāres es kļuvu par laupītāju virsnieku, o nē, cil�vēki mani atstūma, atgrūda, apkaunoja, es biju ienīstais, nicinātais, ar kauna zīmi iededzinātais. Un tādēļ, ka es gribēju atriebties, es devos me�os savervēt pārdro�nieku pulku, ar kura palīdzību es gri�bēju atmaksāt savam pretiniekam par nodarīto netaisnību. Es at�radu �os pārdro�niekus, kurus meklēju, jā, es atradu dro�sirdīgos vīrus, kas nebaidījās nāves, no kuriem kāda daļa bija kādreizējā laupītāju vadoņa Niķeļa Lista ļaudis.
Pūli pār�alca dobja kņada. Jā, tie pazina Niķeli Listu, bīstamo laupītāju virsnieku, kur� pirms Lipa Tuliana apmeklēja visu Vāciju, �jā, pat Dāniju, Poliju un Austriju. �o pārdro�nieku tie pazina, par viņa darbiem stāstīja garajos ziemas vakaros, kad dūca vērpjamie ratiņi.
Tagad Lips Tulians izslējās.
Arī Niķelim Listam slāpa pēc atriebības, � atskanēja viņa pērkonbalss, � es mantoju no viņa kādu daļu no viņa ļaudīm, bet nekad neesmu varējis savam priek�gājējam tikt līdzi neticamā pār�dro�ībā. Niķelis Lists bija vēl lielāks nekā es, es viņam nekad ne�varēju tikt līdz. Jā, mana �melnā gvarde� bija briesmīga, bet � kas ir ļaudis bez vadoņa? Jūs jau to redzat � tie pat nemēģina mani atbrīvot, izputēju�i ir �ie me�onīgie bandīti kā pelavas vējā, jo vairs neesmu pie viņiem.
Tad da�a laba seja, kurā līdz �im rēgojās bailes, kļuva jautra, jo daudzi slepus bija lūkoju�ies uz me�u, domādami, ka Lipa Tu�liana uzticamie pēk�ņi parādīsies aiz noras.
Es nevarēju atriebties, � Lips Tulians sauca no paaugsti�nājuma. � Tas vīrs, kas iznīcināja manu godu, ir beigts, bet es viņu atradī�u, ja ne virs zemes � tad pie mū�ības vārtiem.
Tas izklausījās �au�alīgi, kad Lips Tulians izsauca pār pūli pēdējos �ausmīgos draudus. Tad viņ� vēlreiz pacēla labo roku.
Es nekad neesmu nogalinājis aiz ne�ēlības, � atskanēja viņa balss, � nevienu nabagu neesmu aplaupījis, tikai bagātos apspie�dējus � asinssūcējus, jā, tos es aplaupīju.
Pienāca tiesne�i.
Tagad pietiek, � tie sacīja, � jūsu vēlē�anās ir izpildīta � bet tagad jūs tālāk vairs nedrīkstat runāt.
Es arī esmu galā, � Lips Tulians atbildēja.
Vai nevēlaties pieņemt baznīcas svētību? � kāds no tiesne��iem jautāja.
Nē, � Lips Tulians atbildēja drūmi un tum�i, � to vīr'U, kuru es ienīstu, es satik�u tikai pie elles vārtiem, nevis gai�ajās' tālēs.
Tiesne�i ar �ausmām aizgriezās. Tad viņi piegāja pie paaugsti�nājuma malas un vēlreiz nolasīja nāves spriedumu .. . Lips Tulians klausījās, ne acu plakstiņu nepakustinot. Arī Ekolds un' Bretbauers izturējās kā varoņi � jā, tie nicino�i smējās, kad dzirdēja", ka tiem nocirtīs galvu.
Pat pie rata mēs nebūtu ne pīkstēju�i, � Ekolds smiedamies sacīja, � bet nāve caur zobenu ir bērnu spēle � viens acumirklis.
'Guste piegāja pie laupītāju virsnieka.
Mīļais, � viņa klusām runāja, � vai tev vairs nav.neviena vārda priek� manis � manis, kas tevi tik dziļi mīl. Vēl tikai da�as minūtes mums atlicis dzīvot.
Lips Tulians sāpīgi ielūkojās skaistas skuķes bālajā seja:
Gustiņ, � viņ� sacīja,"� es tik vienu vienīgu sievieti mīlēju pasaulē, un tā bija Hedviga � jā, tik viņai piederēja mana', sirds, un, kad reiz es tevi tādā neprāta brīdī apkampu, mana sirds toreiz nerunāja līdz. Man sāpīgi tev to teikt, bet nekāda cita apmierinā�jumā ģs tev nevaru sniegt.
Guste savādi pasmaidīja.
Mūķene, � viņa iesaucās, � ha, ha, ha, skaistā Hedviga, viņa bija �ķīsta kā eņģelis, jā, to es zinu. Bet tur, kur viņa aizies, tur tu nebūsi. Mēs abi paliksim kopā, moku naktī � jā, jā, tur mēs būsim vienoti. Elles ugunī, tālu no eņģeļu pulka dziesmām, tur es tevi, mīļais, apkamp�u � glāstī�u, skūpstī�u līdz mū�ībai � bez gala � o, to laimi!
Lips Tulians nodrebinājās.
Nē, nekādu mū�ību, � pazu�anu, nakti, mū�īgo^ kapa tumsī�bu � to es vēlos � nekādas tālākas dzīves vairs, tas būtu ļaunak kā elles mokas, pazust� iznīkt.., iznīkt� naktī� bez miņas
Pienāca tiesne�i.
Bende, � augstākais no ierēdņiem sacīja, � es jums nododu laupītāju virsnieku un viņa biedrus sprieduma izpildī�anai.
Bende norādīja uz sēdekli.
Uzklausiet mūsu Pestītāja ticības svētību, � garīdznieks vēl�reiz sauca.
Lips Tulians palocījās pret cienījamo vīru, bet tikai vienu mirkli, tad, augsti izslējies, soļoja pie sēdekļa, pie kura rīkojās bendes kalpi. Acumirkli siksnas bija aptītas ap briesmīgā vīra ķermeni � bet Lips Tulians stīvi lūkojās uz priek�u pūlī, kas apbrīnoja kā milzi noauģu�o vīru tur aug�ā.
Tagad bende pacēla zibo�o zobenu.
Garīdznieks skaļi lūdza Dievu, bet Lips Tulians ne acu plakstiņu nepakustināja.
Tad zobens �ņākdams �ķēla gaisu, augstu uz�āvās tum�a asiņu strūkla, un smil�u kaudzē pie krēsla noripoja bīstamā laupītāju virsnieka galva.
Ātri tika atraisītas siksnas. Bendes kalpi steidzās notiesātā ķer�meni kopā ar galvu ietīstīt rupjā linu audekla gabalā, ko tie bija turēju�i gatavībā, � un tagad drausmīgo saini aizvilka pie malas.
Tagad mani, tagad mani, � Guste sauca uzplīdamās, � lai manu kaklu pār�ķeļ zobens, kas patlaban dzēris mīļākā asinis.
Tiesne�a mājiens lika bendem izpildīt skaistās mei�as gribu.
Mani nevajag piesiet, � Guste sauca, ātri nosēzdamās asinīm aptraipītā krēslā, � es pat plakstiņu neparaustī�u.
Bet viņai tomēr ātri jo ātri apjoza siksnas ap kairo stāvu un pilnīgajām rokām. Garīdznieks atkal lūdza Dievu, zobens atkal �ņāk�dams �ķēla gaisu, un Gustes galva, dobji atsizdamās, noripoja asinīm pie�ķiestajā smil�u kaudzē. Tagad arī skaistās mei�as ķermeni ātri ietina linu drānā un pielika laupītāju virsnieka līķim blakus.
Tad nāca Ekolda un Bretbauera rinda. Lepni, bez bailēm tie gāja nāvē, bet viņu ķermeņi netika ietīti, un bendes tos vilka pie rata.
Nodaļa
Briesmīgā izrāde bija galā. Pūlis lēnām izklīda, bet visur dzir�dēja slavējam laupītāju virsnieka vīri�ķo skaistumu un daiļās me�a dzirnavnieka meitas kairo pievilcību. Nāves sodu izpildī�anu ne�viens nebija traucējis, �melnā gvarde� nebija rādījusies, un gan�drīz neviens nepamanīja, ka divi vīri uzmanīgi vēroja, kā Lipa Tu�liana un Gustes līķus aizvāca no paaugstinājuma. Apak�ā, paaug�stinājuma pakājē jau bija izraktas divas dzijas bedres, un tur ātri ieguldīja sakropļotos līķus. Tad nogalinātajiem uzbēra virsū zemes un, kad tas bija noticis, tad arī bendes sekoja atliku�ajiem karavī�riem, atstādami �Sanda� laukumu.
Jā, bendes ar saviem pavadoņiem steidzās, cik ātri vien varēja, jo viņi baidījās, ka Lipa Tuliana ļaudis vēl tomēr neuzbrūk. Bet viss bija mierīgi. Grāfam Flemingam tika ziņots, ka nāves sods iz�pildīts, bet ministrs �o ziņojumu uzklausīja ar drūmu seju, jo viņ� baiļojās par savu dzīvību un domāja, ka atliku�ie laupītāji, kaut arī bez vadoņa, viņam tomēr var atriebties.
Pirmo reizi savā neaprobe�otajā varenībā Flemings domāja ap�meklēt savas mui�as Prūsijā, jo Drēzdenē tam tagad patie�ām bija bailes dzīvot. Lipam Tulianam gan bija izpildīts nāves spriedums, bet Flemings nebija apmierināts, jo būtu labprāt redzējis, ka viņa nāvīgais ienaidnieks beidzas moku nāvē pie rata. Bet pret valdnieka pavēli nekas nebija iebilstams � ja jau Augusts Stiprais bija pa�vēlējis, tad viņ� gribēja arī redzēt savas pavēles izpildām.
� Tiklīdz svētki būs garām, es aizceļo�u, � Flemings pie sevis sacīja. � Es nemaz neticu mierīgai dzīvei, �ī klusucie�ana no lau�pītāju puses ir tie�i drausmīga. Tiklīdz karalis ar grāfieni aizceļos uz Pilnicu, es apmeklē�u savas mui�as Prūsijā.
Dro�ības sargu skaits pilī tika divkār�ots. Vesels karapulks ap�ņēma ministra pili, tā ka pat pele nemanīta nevarēja iezagties pilī. Bet �āda modrība bija lieka, jo nerādījās neviena aizdomīga persoīna. Lipa Tuliana �melnā gvarde� līdz ar virsnieka nāvi likās izkaisīta visos vējos.
Pēc karstās, tveicējo�ās nāves soda izpildī�anas dienas sekoja vētraina nakts. Un te nu soda vietas tuvumā sākās kustība, tum�as ēnas iznāca no me�a un līda uz drausmīgā �Sanda� laukuma pus.i Tie bija divi vīri ar lāpstām pār pleciem � divi cilvēki.
Cst � cst ��e viņam jāguļ, Zamuel, � �ukstēja kāda balss,� es iztālēm novēroju, ka virsnieku te apraka.
Tev dro�i vien taisnība, Sikler, tūliņ ķersimies pie rak�anas. Jā, tie bija Lipa Tuliana uzticamākie biedri, garais Zamuels un
Siklers.
Kā tam tā bija jānāk, � milzis caur zobiem �ukstēja, iedur�dams lāpstu, � elle un velns, � es nebūtu ticējis, ka līdz ar virs�nieka sagūstī�anu �melnā gvarde� tā izklīdīs uz visām pusēm kā aitu bars, � viņ�, rūgti iesmiedamies, piebilda.
Tev taisnība, � �iklers drūmi sacīja, � �ie pui�i nebija no�turami. Viņi domāja, sak' � nu jau visam beigas un izklīda, lai katrs atsevi�ķi ietu pa Bohēmijas ceļiem laupīdams. Nu, �is prie�ciņ� nebūs ilgs, gan redzēsi, Zamuel, pāris mēne�os lielākā daļa jau būs pakārti.
Lai viņi skrien, gļēvuļi tādi, � milzis errojās, � jā, �ikler, mēs abi esam pēdējie, kas virsniekam paliku�i uzticīgi. Bet mēs ta�u nespējām viņu atsvabināt.
Nē, tas nebija iespējams, mēs tikai varam izpildīt viņa pē�dējo gribu.
Glu�i pareizi, viņ� jau tev rakstīja.
Tu visu dabūsi zināt, kad nogādāsim līķi tur, kur Viņ� vēlējies gulēt, � garais Zamuels atbildēja, � bet tagad raksim.
Siklers vietu bija labi ievērojis. Jau pēc neilga laiciņa abi lau�pītāji Uzdūrās kādam priek�metam � cilvēka ķermenim, kas bija ietīts linu drānā.
Abi vīri ātri izcēla drausmīgo nastu no bedres un atsedza linu audeklu. Redzēt neko nevarēja, jo nakts bija ļoti tum�a, bet Siklers, lai pārliecinātos, aptaustīja galvu, kas gulēja pie kājām.
. � Virsnieks, � viņ� svinīgi sacīja, � Zamuel, tas ir mūsu va�donis, ak, kamdēļ tam tā bija notikt!
Zamuels izdvesa kādu savādu skaņu, kas izklausījās kā ar varu apspiests �ņuksts.
Kā es viņu brīdināju, � viņ� sacīja, � bet viņ� jau nebija noturams, viņam bija jāiet uz Drēzdeni. Es paredzēju nelaimi, tagad ir par vēlu.
Siklers atkal satina drānu ap sakropļoto līķi, kamēr Zamuels ātri aizmeta bedri.
Vai mēs savus biedrus atstāsim pie rata? � Siklers jautāja.
Tur neko nevar darīt, � milzis atbildēja, � laika tik maz, un rati uzcelti tik augstu, ka mēs ,tiem tik vienkār�i netiekam klāt. Nē, lai paliek vien, Sikler, tas varētu sabojāt arī pēdējo � miru��ajiem mēs vairs neesam vajadzīgi, bet mums jāizpilda virsnieka pēdējā griba.
Abi vīri noglabāja savas lāpstas, kas bija saliekamas, muguras maisos � un, kad tas bija padarīts, tie spēcīgām rokām pacēla asiņaino linu autu saini, kas saturēja lielā vadoņa mirstīgās atliekas.
.� Uz priek�u, � garais Zamuels pavēlēja, � tu zini ceļu, Sik�ler, tas ir tāls � bet mēs svēti solījāmies izpildīt visas Lipa Tu�liana pavēles. Un tā ir viņa pēdējā griba, uz priek�u, Sikler, � uz Sleziju!
Trīs dienas bija aiztecēju�as pēc tam � un atkal bija vētraina nakts, kad divi tum�i vīrie�u stāvi kāpa pār Lignicas kapsētas mūri. Naksnīgajiem līdzi bija kāda nevainīga izskata nasta � baiga nasta. Tie bija garais Zamuels un Siklers, kas nesa sava virsnieka liki.
Kad viņi bija pārkāpu�i mūri, tiem vispirms kādu brītiņu vaja�dzēja atpūsties. Jo visu tālo ceļu tie bija gāju�i, maz atpūzdamies un iebaudīdami tikai visnepiecie�amāko barību.
Laupītāju virsnieka līķis gulēja kapu uzkalniņā pa labo roku.
Zamuel, � Siklers sacīja, � es līdz �im klusēju. Bez kurnē��anas esmu nesis uz �ejieni mūsu vadoņa līķi, bet tagad es gribu zināt, kādēļ mēs viņu atnesām uz Lignicas kapsētu.
Zamuels stīvi lūkojās zemē.
To tu drīz vien uzzināsi, Sikler, atpūties tik drusciņ, mēs esam pie mērķa � �ai kapsētā virsnieks tiks aprakts!
Bet kādēļ gan � saki ta�u!
Tu drīz to dzirdēsi, � bija atbilde. � Kad būsi atpūties, es tev pateik�u.
Es jau tagad varu strādāt, man spēka vēl pietiek.
Un es arī � tamdēļ panesīsim virsnieku vēl kādu gabaliņu, tikai nedaudz soļu, tad mēs būsim pie mērķa.
Abi uzticīgie vīri atkal paņēma savu drausmīgo nastu rokās. Garais Zamuels te acīmredzot visu labi pārzināja, jo viņ�, nerau�goties uz tumsu, virzījās uz kadu vietu, kur pacēlās augstmaņu ģimenes kapenes. Tagad abi stāvēja pie baigās celtnes.
Tepat ir, � milzis sacīja, norādīdams uz kādu ēku, kas iz�skatījās pēc kapelas, � te, Sikler, � un tur, tuvu pie ģimenes ka�peņu vārtiem jāiztaisa mūsu virsniekam kaps.
Bet kādēļ?
Roc, es tev pateik�u.
Tad runā ta�u!
Pēc tam tu visu uzzināsi, tā ir Lipa Tuliana pēdējā vēlē�anās, tātad ņem lāpstu.
Siklers paklausīja.
Nu tikai uzmanīgi, � Zamuels sacīja, � �e, zem tā krūma mēs guldīsim virsnieku zemē, tur neviens neievēros, ka ierīkots kaps, jo aiz mums pēc pabeigtā darba vairs nedrīkst palikt nekādu pēdu.
Siklers papurināja galvu, bet paklausīja biedra gribai un sāka uzcītīgi rakt kapu. Zamuels viņam palīdzēja. Bija izrakta dziļa bedre, un, kad milzis bija pārliecinājies, ka tā atbilst visām prasī�bām, viņ� ķērās pie sakropļotā līķa.
Ķeries klāt, Sikler!
Ar virves palīdzību abi vīri ielaida līķi kapā pie kapelas durvīm. Zamuels noliecās pār kapu.
Dusi saldi, virsniek, � uzticīgais vīrs sacīja klusu, trīco�u balsi, � dusiet' saldi, es izpildīju jūsu pēdējo gribu, tas bija viss, ko es spēju, un nu dusiet �e līdz tai dienai, pēc kuras jūs tā ilgojā�ties � tad varēs piepildīties arī pēdējais.
Siklers atkal gribēja jautāt, bet garais Zamuels jau griezās pie biedra.
Tā bija mūsu virsnieka pēdēja griba, ka viņu, gadījumā, ja kaut kas notiktu, apglabātu �e, tie�i pie �īs ģimenes kapli�as durvīm.
Bet kādēļ?
Klausies tālāk! � Zamuels svinīgi turpināja, � tur aiz �im durvīm stāv zārks, kurā atrodas grāfa Martinica mirstīgās atliekas.
Ak, Lipa Tuliana nāvīgākais ienaidnieks?
Tas pats, un tādēļ virsnieks noteica �ādi: tā kā viņam dzīvē nebijis iespējams atriebties, tad viņ� vismaz pēc nāves vēlējās būt �ī ienīstā cilvēka tuvumā.
Kādēļ?
Tādēļ, ka viņ� visu miru�o aug�āmcel�anās dienā grib �o necilvēku tūliņ grābt ciet. Vismaz tad viņ� grib dabūt savu ienaid�nieku rokā. Tā, tagad tu zini, tā bija virsnieka pēdējā griba.
Siklers stāvēja nekustīgi.
Jā, tā ir atriebība, � viņ� tad �ukstēja. � Lips Tulians pat pēc nāves grib atrasties sava ienīstā tuvumā, tā ir atriebība.
Bet garais Zamuels sāka aizbērt kapu, līdz nekas vairs nebija redzams � nekādu pēdu.
Tā, tagad viss ir padarīts, � milzis murmināja, � nāc, Sik�ler, mēs darījām visu, ko vien spējām, nu arī mēs iesim savu ceļu.
Uz kurieni?
Jā, uz kurieni, � milzis skumji sacīja, � nav nekādas no�zīmes vervēt �melnās gvardes� bēdīgās paliekas. Tas varētu sa�turēt vienkopus tikai tāds vīrs kā Lips Tulians, bet, ja mēs atras�tos viņu priek�galā, tad drīz vien sāktos slepkavības.
Tev taisnība � jā, ja Vitorfs vēl būtu dzīvs, bet tas jau arī ir �ķiries no �īs dzīves, tas bija vienīgais, kuram me�onīgie bandīti paklausīja, tagad ir beigas � lai ļaudis dara ko grib, tie nekad vairs nevarēs iedvest bailes, jo tagad tie ir vienkār�i lielceļu lau�pītāji.
Jā, ar tiem neko vairs nevar iesākt, tie izvērtīsies taisni tādi pa�i kā Zārbergs. Kas zina, kur tas beidzies, to jau pats velns ne�ņēma pretī.
Abi vīri atkal bija noglabāju�i savus darba rīkus. Vēl vienu, vēl pēdējo skatu tie raidīja atpakaļ, kur zem krūmiem atradās laupītāju virsnieka pēdējā atdusas vieta, tad viņi pārkāpa pār kapsētas mūri, un drīz viņu stāvi jau bija nozudu�i nakts tumsā.
Kur abi palika, jautās mūsu lasītāji? Hronika par viņu abu turpmāko likteni neko nevēsta, viņu, kas tā ienīda visas sievietes un tik uzticīgi turējās kopa. Vai viņi ārzemēs uzsāku�i godīgu darbu, vai pa�i uz savu roku devu�ies pārdro�ās laupītāju gaitās � nav zināms. Iespējams arī, ka abi dro�sirdīgie vīri, sagrauzti par mīļotā vadoņa nāvi, izdarīju�i pa�nāvību � kas to lai zina, tie pazudu�i laiku maiņā, nogrimu�i cilvēces straumē, nekad nekas vairs nav dzirdēts par garo Zamuelu un viņa draugu, dū�īgo �ikleru. Bet Lips Tulians nekad nav aizmirsts, jo viņa piemiņa dzīvo tautas mutē.
Arī citi viņu atminējās. Trīs dienas pēc nāves soda izpildī�anas, kad neviena vairs nebija soda vietā, kad arī nobeigtie mocekļi bija noņemti no rata un iekasēti zemē, � vakarā pie Drēzdenes bendes dzīvokļa durvīm parādījās slēgti rati. Bende tika izsaukts. Un, kad tas ziņkārīgi piegāja pie ratiem, viņ� ieraudzīja pilnīgi aizplīvuro�ju�os dāmu, kas sīki apjautājās par laupītāju virsnieka nāvi. Zelta gabalu �vadzoņa darīja bendi runīgu, tā ka viņ� nu visu izstāstīja sīki jo sīki. Un, kad viņ� pabeidza, tad sve�iniece, kuras balss iz�skanēja kā salauzta, prasīja parādīt to vietu, kurā bija apraktas laupītāju virsnieka mirstīgas atliekas.
Bende padevīgi stāstīja un pakalpoja, jo viņa rokā jau spīguļoja skaistais zelts. Un, kad vēla vakara stundā rati pieturēja pie soda vietas, aizplīvurotās sievietes stāvs noslīga ceļos �ai vietā, no kuras visi vairījās un bēga.
Kas bija �ī sve�iniece?
Vai Adlersbergas pilskundze?
To neviens mirstīgais nav uzzinājis � tāpat arī kā sve�iniece nevarēja zināt, ka laupītaju virsnieka miesas �ai �ausmu vietā vairs neatrodas.
Bet otrā rītā �ī vieta bija izpu�ķota skaistiem ziediem, un bende pārsteigts lūkojās uz �o pēdējo mīlas pierādījumu, jā, viņ� pat iebāza da�us zariņus taisni tanī vietā, kur pēc viņa domām atdusējās bīs�tamais laupītāju vadonis.
Bet kariete ar sve�inieci vairs neatgriezās � noslēpumainā bija un palika uz visiem laikiem pazudusi.
Iekams �o darbu beidzam, vēl jāpiemin, kas �ai stāstā spēlē�ju�i tik lielu lomu.
�Melnā gvarde� gan bija pazudusi, bet bija arī vēl citas per�sonas, kas dro�i vien būs saistīju�as lasītāju interesi.
Greifensteinā bija ieviesusies laime. Tur siltā saderībā un sa�ticībā dzīvoja vecais pulkvedis ar saviem bērniem Maksi fon Sten- burgu un Lidu.
Priestera svētība �o pāri bija savienojusi uz dzīvi, un viņi dzī�voja vecajā pilī, baudīdami laimi, kāda reti tiek mirstīgajiem pie��ķirta.
Vecais Roberts smaidīja kā rudens saulīte, kad ieraudzīja skaisto pāri, kura labā tas bija tik daudz darījis.
Un tāpat kā viņam gāja arī kādreizējam cietumsargam Kilianam, kur� vēl vienmēr uzskatīja Lidu par savu aud�umeitu.
Abām uzticīgajām dvēselēm bija pienācīgi atlīdzināts. Tie bija iemantoju�i goda vietas, apbērti dāvanām, tā ka tagad tie savu mū�a vakaru varēja pavadīt bez rūpēm. Jā, abi uzticamie bija labi atalgoti, bet viņu lielākais prieks bija redzēt, ka Maksis ar Lidu tagad kļuvu�i laimīgi.
Cik ilgi vēl, kad ap skaisto pāri rotaļāsies mīļi mazuļi, tad pils�kunga sapnis būs piepildījies, tad viņ� varēs mierīgi mirt savu bērnu un bērnu bērnu pulciņā.
Par �igāniem nekas vairs nebija dzirdams. Pēc uzbrukuma, kurā Kremo bija atradis pelnītu nāvi, brūnie nelie�i bija pilnīgi izklī�du�i un dro�i vien jau sen aizceļoju�i uz savu veco dzimteni Un�gārijas stepēs vai pat uz tālās Ēģiptes noslēpumainajiem tuksne�iem.
Greifensteinā bija dzirdēts arī par laupītāju virsnieka Lipa Tu�liana briesmīgo galu. Jā, �ī vēsts bija satrieco�a, jo Lips Tulians bija tas, kam Greifensteina ģimene tik bezgala daudz pateicības bija parādā. Lida bija raudājusi rūgtas asaras, pat Maksis fon Stenburgs un pilskungs da�as dienas bija skumji un sadrūmu�i staigāju�i apkārt.
Bet tad laime bija izklaidējusi skumjas, un vecajā pilī atkal ieviesās jautrība.
� Tā jau tam bija jānāk, � vecais pilskungs sacīja, � jā, ci�tādi tas nevarēja beigties. Viņ� bija di�ens, cēls � bet viņ� tomēr bija bīstams laupītāju virsnieks.
Adlersbergas īpa�niece kop� Lipa Tuliana nāves bija pilnīgi at�rāvusies no ļaudīm � vientulībā. Viņa noraidīja visus precību pie�dāvājumus, jā, viņa bija pat apņēmusies vēlāk pilnīgi atteikties no pasaules. Jo viņa ta�u arī bija mīlējusi skaisto, dro�sirdīgo vīru
ar visu savas kaislīgās sievietes sirds dedzi.
* * *
Un Hedviga?
Arī viņas klusajā mūķenes istabiņa bija iespiedusies vēsts par mīļotā cilvēka nāvi, un tas bija sarāvis grūti pārbaudītas cietējas dzīves pavedienu.
Kādu dienu viņu, kluso cietēju, iznesa lauka uz vientulīgo klos�tera kapsētu, tur daiļo mūķeni guldīja dzestrajā zeme uz mu�īgu dusu.
Bet līdz sava mū�a beigām viņa lūdza Dievu par sava mīļākā dvēseli, lai viņa nemirstīgo �es� izrautu no mū�īgās moku un pa�zu�anas nakts.
Un pār Hedvigas kapu vijās efejas, un kapa akmens vēstīja, ka
te kāda cēla cietēja izdus visas zemes mokas.
* * *
Bet kā pa to laiku gaja Stolpenē; vecajā cietoksnī, kur dzīvoja tā, kas arī mīlēja pārdro�o laupītāju virsnieku?
Grāfienei Kozelai Hildai pagāja dienas gūstā. Arī viņa bija saņēmusi ziņu par mīļākā briesmīgo nāvi. No sākuma tā �ai ziņai negribēja ticēt, bet, kad tā patiesi apstiprinājās, � Hilda sabruka.
Jā, tagad uz atsvabinā�anu vairs nebija ne ko cerēt, ne ko do�māt, jo vienīgais, kuram tas bija iespējams, � viņa lepnā galva nu bija kritusi zem bendes asā zobena.
No �īs dienas sākot, skaistā Hilda bija tikai ēna no agrākās. Viņa gandrīz ne ar vienu nerunāja, apmainījās tikai da�iem vārdiem ar savu uzticamo istabeni Emmu Rostu.
Visa viņas dzīve bija kā izdzisusi.
Bet kāds sods vēl sagaidīja skaisto grāfieni!
Piecdesmit trīs gadus viņa ka gūstekne pavadīja Kozelas tornī Stolpenes cietoksnī, līdz beidzot viņas dzīvības svece izdzisa.
Patie�ām, tāds sods ir �ausmīgs.
* * *
Ministrs grāfs Flemings nekad vairs neuzdro�inājās tuvoties Hildai, jo nedrīkstēja pārkāpt stingro valdnieka aizliegumu.
Pamazām arī tam bija jāredz, ka viņa iespaids mazinājās, un, kad Augusts Stiprais labākajos spēka gados aizvēra acis uz mū�u, tad grāfam no izpriecas kārā kūrfirsta pēcnācēja vienkār�i bija jā��ķiras. Sarūgtināts par �o kri�anu, viņ� nevarēja to pārdzīvot, un viņa negodīgā ceļā iegūtā bagātība tika atņemta, jo sen bija atklā�jies un skaidrs, ka Flemings tik izlieto savu varu, lai iedzīvotos uz nabaga ļau�u rēķina.
* * *
Bet iepriek� vēl iestādes bija izsolīju�as lielu atlīdzību, lai reiz izbeigtu nebū�anas ar lielceļu laupītājiem. Pie tam da�s labs kād�reizējās �melnās gvardes� dalībnieks bija kritis tiesu iestā�u rokās un beidza savu dzīvi pie rata vai zem zobena.
Jā, tad da�am labam bija �ēl, ka pie Lipa Tuliana sagūstī�anas nav uzticīgi turēju�ies pie virsnieka � un kopā uzņēmu�ies pēdējo izmisīgo mēģinājumu viņu glābt.
Bet nu jau bija par vēlu.
Lipa Tuliana vairs nebija, un viņa pārdro�ie ļaudis bija izkaisīti kā pelavas vējā. Bet laupītāju sievas un mīļākās bija ap�ēlotas un uzņemtas dzimtenē, jo tās pa lielākai daļai bez pa�u vainas bija nokļuvu�as pie bandītiem.
* * *
Arī vecais ģenerālis fon Kijaus vēl kādu laiku dzīvoja. Viņ� palika sievie�u ienaidnieks līdz mū�a beigām un, kad tas atradās jautrā sabiedrībā, tad drebinādamies un �ausminādamies mēdza stāstīt par �bābām�, ar kurām grāfiene Kozela reiz visu Kenigstei- nas cietoksni pārvērtusi par īstu �odekanaļas� ellīti. Ar treknu lāstu parasti beidzās �ī sirdsizlie�ana, ar ko vecais ģenerālis visas �bābas� raidīja pie velna.
Bet arī vecais karavīrs drīz �ķīrās no �īs pasaules.
* * *
Bet zelta taisītājs Betgers vēl dzīvoja ilgi kā sak�u kūrfirsta lielās porcelāna manufaktūras galvenais direktors.
Viņam bija stingri noliegts vēl piekopt zelta taisī�anas mēģinā�jumus, jo bija izplatīju�ās baumas, ka viņ� �gudrības akmens� iegū�anai gribējis izlietot kādas �ķīstas jaunavas asinis. Par to viņ� pats nevarēja vien beigt erroties.
Drūms, no cilvēkiem atrāvies, sarūgtināts viņ� dzīvoja tālāk, tikai nolādēdams tos vīrus, kas viņam reiz izrāva skaisto Elzbeti no rokām.
Jā, skaistā Elzbete! Viņa dusēja pie Vitorfa sāniem zem eglēm pie Geijersburgas drupām, un putniņi dziedāja zaros, it kā �o pāri ie�ū�ojot.
* * *
Un kur bija paliku�as Lipa Tuliana mantas?
To neviens nezina. Tie, kas �o noslēpumu zināja, bija miru�i vai pazudu�i, ari me�a dzirnavnieks bija atradis galu pie Geijersburgas izpostī�anas.
Gan stāstīja, ka daudz naudas, ko Lips Tulians salaupījis, guļot kaut kur aprakta. Ļaunie gari � kādreizējās �melnās gvardes� bandītu veļi �o bagātību apsargājot, bet nevienam �o mantu nav izdevies atrast.
* * *
To visu hronists bija sīki jo sīki piezīmējis, un �ī darba sace�rētājs ilgi studēja un pētīja, iekams rakstīja par �ī pārdro�ā laupī�tāju virsnieka darbiem.
Lips Tulians bija Niķeļa Lista pēctecis � Lipa Tuliana vārds dzīvos joprojām, tik ilgi, kamēr vēl cilvēki dzīvos Saksijā un Bohē- mijā. Un vēl �odien pēc tik ilga laika, vakaros, kad vērpjamais ra�tiņ� dūc, stāsta da�u labu stāstu par �melno gvardi�.
Stāsta, ka pie māju baltajiem mūriem redzēju�i izdaudzināto �melno roku� � to zīmi, kas vēstīja, ka laupītāju virsnieks ir tu�vumā.
Un vēl ilgi ziņkārīgajiem rādīja cietumu Vilsdruferas vārtu tornī, to �au�alīgo telpu, kurā laupītāju virsnieks ar dzel�os saslēg�tām kājām un rokām gaidīja savu spriedumu.
Un arī �Sanda� laukums, kur reiz pacēlās karātavas un moku rati, vēl tiek rādīts � tā vieta, kas reiz dzērusi �ī pārdro�nieka asinis.
Izdeldētas ir visas zīmes, gadi ir aizritēju�i, bet atmiņas nekad neizdzisls.
Jā, vēl ilgi teiku vainags vīsies ap to pārdro�o vīru, kas tik daudz izcietis, bet kas arī da�am labam varmākam licis trīcēt.
Neaizmirstams mū�am paliks
Lips Tulians, pārdro�ais laupītāju vadonis, kas reiz valkāja di�eno vārdu Filips fon Mengsteins!
BEIGAS
[1]