STĀSTI

JĀNIS PORUKS

LATVIJAS VALSTS IZDEVNIECĪBA RĪGA 1959

ILUSTRĒJUSI D�EMMA SKULME

Padomju laikā jau izdotas divas Poruka darbu izlases � �Reālistiski stāsti� (1951) un �DzejoĻi� (1957).

Ja dzejoju izlases uzdevums bijis sniegt vispusīgu ieskatu Poruka kā dzejnieka dai|radE, tad stāstu izlasei bijis �aurāks uzdevums: nodot mūs�dienu lasītājam tikai tos Poruka stāstus, kam tie�āka sabiedriska ievirze, lie�lāka sociālās dzīves izziņas nozīme.

Sīs izlases uzdevums ir pla�āks. Tā sniedz vispār labākos, raksturī�gākos, kā arī jaunatnei pieņemamākos no Poruka īsajiem prozas darbiem.

Uzdevums rada grūtības tai ziņā, ka da�os stāstos, kas dod labu priek��statu par pa�u rakstnieku, par viņa prozas īpatnībām, viņa izvirzītā galvenā ideja lasītājam ar zinātnisku pasaules uzskatu nav pieņemama (piemēram, �Sirds�ķīstajos jaudīs� � ticība dievam kā labas, vērtīgas dzīves priek�no�sacījums). Ta�u, ietverot izlasē arī da�us �ādus stāstus, mēs tomēr esam pār�liecināti, ka mūsdienu jaunatne, kas skolās gūst pareizu ievirzi un pieeju dzīvei un pagātnes parādībām, spēs vispirms saredzēt stāstos to, kas tiem nodro�inājis popularitāti. Tas ir dzijais jūtu dzīves tēlojums, kas |auj viegli uztvert patieso, vērtīgo un atsijāt no tā sadomāto, dzīvei sve�o, maldīgo.

Lai izprastu pretrunas, kas sastopamas Poruka stāstos, ielūkosimies rakstnieka pretrunīgajā personībā.

Jānis Poruks (1871 � 1911) audzis reliģiozā, patriarhālā ģimenē, kurai sve�i sava laika progresīvās sabiedrības centieni. Bērnībā rakstniek�m nav jāpārvar sistemātiska darba grūtības, kā, piemēram, viņam tuvu stāvo�iem rakstniekiem Brigaderei un Saulietim. Neradinot zēnu pie darba un pie�pūles, vecāki neattīsta viņa gribasspēku. Zēns nododas savu jūtu analizei, pasīvai sapņo�anai, pārdomām. Līdz ar to ari saprotams, kāpēc, salīdzinot ai minētajiem rakstniekiem, Poruks mazāk cildinājis vienkār�u darbu kā rakstura veidotāju. Cie�āku sakaru trūkums ar citiem bērniem nemodina un neattīsta nāko�ajā rakstniekā arī sabiedriskas intereses. Visi �ie apstākļi, no vienas puses, gan |auj attīstīties mākslinieciskai iztēlei, izdomai, bet, no otras, nedod tai pozitīvu sabiedriski idejisku ievirzi.

Un tomēr tie�i no zemnieka sētas, no laukiem vispār, jūtīgais zēns dzīvē līdzi paņem daudz pozitīva. Te viņ� gūst tos bagātos, ar apbrīnojamu redzību un iejūtu uztvertos novērojumus, uzkrāj pieredzi, kas vēlāk tik lielā mērā noder daiļradei. Vienkār�ie darbaļaudis, viņu attieksmes, dzīves ap�stākļi saglabājas rakstnieka apziņā visu mū�u, un uz �ī pamata tad arī top visi stāsti par lauku dzīvi, un patiesībā tie ari veido stāstu nozīmīgāko daļu. Ta�u arī �iem dzīves vērojumiem ir sava ēnas puse. Kā zināms, Poruka dzimtenē Druvienas apkārtnē hernhūtisma iespaidā sīksti turas patriarhālās attieksmes. Tās iespie�as zēna atmiņā un paliek kā norma vēlāk dzīvē, īpa�i valdo�ajā sabiedrībā novēroto nenormālību vērtējumos. Tātad � par normu izvirzās atpaliku�ais, konservatīvais dzīves veids un tajā iesakņoju�ies ideāli.

Bērnībā Poruks iepazīstas arī ar pla�u literatūru, sākumā gan tikai ar mazvērtīgiem dēku literatūras darbiem, bet vēlāk, skolā, � ari ar klasiķiem. Tam liela nozīme literāro intere�u attīstībā un spēju izkop�anā.

Kad pēc vietējo skolu beig�anas Poruks iestājas Rīgas Politehnikumā, viņam paveras cita pasaule � kapitālistiskā lielpilsēta. Tās ap�ilbināts, viņ� cen�as atrast vietu augstākajā sabiedrībā, bet pieredze, kas gūta bērnībā, nostāda viņu pret to, ko redz bagātnieku dzīvē. Vienkār�o lauku |au�u sa�dzīves normas, viņu dzīves veids ir tas pamats, uz kura stāvot Poruks vērtē pilsētas valdo�o sabiedrību. Rakstnieks nicina bur�uāziju ar tās gara trulumu un morālo pagrimumu, ta�u ne redz, ne arī meklē reālo pretspēku tai. Kā individuālists, balstīdams savus ideālus gan uz bērnībā iepotētās kristīgās ētikas, gan ari � īpa�i Drēzdenes laikā un arī vēlāk � uz ideālistiskās filozofijas atziņām (nīc�eāniskā individuālisma un tolstojiskās nepreto�anās ļaunumam), rakstnieks visam ļaunajam dzīvē cēloņus meklē atsevi�ķā cilvēkā, viņa individuālajās īpa�ībās, viņa ļaunajā dabā.

Poruks domā, ka dzīve mainītos uz labo, sabiedrība atveseļotos, ja visi kļūtu �sirds�ķīsti�, ja visiem būtu skaidra sirds un ja visi (arī ekspluatatori) darītu tikai labu vien. Tad uzlabotos dzīve arī tiem panesīgajiem cietējiem, par kuriem tā silst pa�a rakstnieka sirds. Tātad, pēc Poruka domām, antago�nistisku �ķiru sabiedrības pārveido�ana iespējama, pārveidojot tikai atsevi�ķu cilvēku apziņu, bez revolūcijas.

Līdz ar to par pozitīviem izvirzītie Poruka varoņi � gan t. s. �bālie zēni�, gan �sirds�ķīstie ļaudis� � paliek vientuļi. Nebūtu ko iebilst, ja Poruks rādītu to, ka godīgais nelie�u sabiedrībā ir vientuļ�, kā tas patiesībā arī bija, bet rakstnieks, pa�u vientulību pārvēr�ot par ideālu, māca, ka būt godī�gam vispār nozīmē būt vientuļam. Da�os stāstos vairāk, da�os mazāk jūtami izskan doma: lai raksturs un vispār dzīve kļūtu pilnvērtīga, vajag censties tikai pēc kaut kādām iedomātām �augstākajām vērtībām�, kam nav sa�kara ar sabiedrības prasībām. Viskrasākā veidā �ī atziņa sludināta garajā slāstā �Pērļu zvejnieks�. Tā, piemēram, bālais sapņotājs Ansis Vairogs �ai slāstā atzīst: �Esi tik sev pa�am, tas ir, klusē, sava pa�a dvēselē nogremdē�joties! Tavā dvēselē ir viss tas pats, ko tu pie citiem meklē.� Sāda atziņa, kurai vēl pievienojas ilgo�anās pēc nāves, ir kaitīga, orientē prom no progre�sīvās sabiedrības centieniem. Sevi un savu iedomu pasauli nostādīt pāri reā�lajai īstenībai, pāri tautas interesēm var tikai tāds indivīds, kam trūkst patiesu joties! Tavā dvēselē ir viss tas pats, ko tu pie citiem meklē.� Sāda atziņa, sevi�ķi pa prātam bija tai sabiedrības daļai, kas savas �ķiras interesēs gribēja iemidzināt tautas progresīvos centienus. Līdz ar to tad arī saprotams, kāpēc sava laika progresīvā kritika bālos vientuļniekus, ko Poruks izvirzīja par galvenajiem pozitīvajiem varoņiem, sauca par �klibajiem jēriem�. Sī kritikas nostāja bija pamatota sava laika apstākļos, jo revolucionāru cīņu laikā Poruka ideju nesēji, vienpatņi, orientēja prom no iz�ķiro�ajiem notikumiem tautas dzīvē.

Tātad da�os Poruka stāstos cauri au�as doma, ka cildeniem raksturiem nav ko meklēt dzīvē, kur visu nosaka vara, zemiskas tieksmes, brutalitāte. Tātad dzīve jāatstāj nelie�u varā; cildeniem pietiek tikai ar gau�anos par nelie�iem. Nerodot kopēju ceļu ar sabiedrību, kas cīnās par jaunu iekārtu, kurā valdītu cilvēciskas attieksmes, �ādi �varoņi� nesekmē, bet pat traucē izcīnīt tādu iekārtu, kas varētu piepildīt arī viņu skaistos un pa�us par sevi patiesi cildenos sapņus un ideālus.

�odien, kad tāda iekārta izcīnīta (tiesa, tas nav An�a Vairoga tipa cil�vēku nopelns) un kad pilnībā var atplaukt visas cilvēciskās īpa�ības, jauni apstākļi prasa savu pieeju arī Poruka romantiskajiem tēliem, pretrunām un ari vērtībām, kas tajos ietveras.

Poruka daiļradē atklājas humāna, bet pretrunu pilna personība, kas ar visiem saviem labākajiem dvēseles spēkiem un pēc savas sapra�anas nostājas protestā pret visu, kas cilvēku pazemo. No labākajiem stāstiem skaidri re�dzam, cik izmisīgi izslāpusi Poruka sirds pēc patiesas cilvēcības. Cilvēcības alku vadīts, sirds ceļu iedams, Poruks pieder vienkār�ajiem �mazajiem� ļaudīm. (Raksturīgs nosaukums pirmajam Poruka stāstu krājumam 1900. gadā � �Sirds starp sirdīm�.) Ta�u Porukā iemājo arī spēcīga intelektuāla tieksme pēc dzīves un pasaules izziņas. Un te ir viņa vājā puse: rakstnieka prātu saista reliģijas un ideālistiskās filozofijas valgi � nepareizi priek�stati par spēkiem, kas nosaka un kam būtu jānosaka dzīve. Viņ� domā, ka dzīvē noteico�ais ir gars, apziņa, idejas, dievs. Viņ� domā, ka pat ar pa�as mākslas

KĻŪDAS LABOJUMS 7. lappuses 10. rinda no aug�as jālasa:

biedrisku, tautas nākotnes ideālu. Tāpēc arī saprotams, ka �ādas atziņas līdzekļiem var pārvarēt kapitālistiskās īstenības prozaiskumu. Neizprazdams sabiedrības attīstības spēkus, Poruks pievēr�as tikai dvēseles attīstībai. Un dvēseles izkop�ana viņa izpratnē iespējama divējādā ceļā: vai nu ceļot savu pa�a iedomu un sapņu pasauli, vai arī � ja nesarauj saites ar cilvēkiem � darot ienaidniekam tāpat kā draugam tikai labu, tā paturot tīru sirdsapziņu �odien ikvienam ir skaidrs, ka abi �ie ceļi antagonistisku �ķiru attiecībās nebija īstie, kas būtu varēju�i pavērt pilnīgas iespējas sabiedrības un atse�vi�ķas personības attīstībai.

Tomēr, neraugoties uz �o neizpratni, īsta mākslinieka sirds ir devusi vēr�tības, kas paliekamu vietu mūsu literatūrā nodro�ina ne tikai tiem Poruka stāstiem, kuros viņ� atklāj sava laika sociālās pretrunas un valdo�ās sabied�rības zemiskumu, bet daļēji ari tiem, kuros rakstnieks izvirza savus ideālus, jo ne visi Poruka kā romantiķa ideāli ir nederīgi vai kaitīgi. Kaitīga gan ir viņa prātnieciskā � reliģiskā vai filozofiskā tendence, kas � pie tam ne vi�sos t. s. romantiskajos stāstos � pavada �os ideālus un vada uz individuā�lismu, nepreto�anos ļaunumam vai � viņpasauli.

Ta�u Poruka darbi nav filozofiski apcerējumi. Tajos ietvertais sirds de�vums ir pārsvarā pār nevarīgo filozofē�anu. Ideāli, ietverdamies spēcīgos, psiholoģiski pārliecino�os tēlos, paliek ar savām saknēm dzīvē un spēcīgāk izskan tie�i kā pa�as dzīves aicinātāja balss būt labākam un darīt labu citiem, nevis kā rakstnieka filozofiskās iedomas vārgā atbalss. Līdz ar to filozofiskais ideālisms Poruka labākajos darbos viegli atlobās nost un mākslinieciski labāk veidotie tēli nesatur nekā kaitīga un nepieņemama arī mūsdienu sadzīvei un ētikai. Mēs noraidām labā nopamatojumu dievā, ideā�lismā un skatām to kā pa�as dzīves radītu nepiecie�amību.

�ķiet, pat lieki būtu mūsdienu jaunatnei vēl atgādināt, lai viņa atsevi��ķos stāstos ar dieva vārdu sasaistīto laba vēlē�anu un darī�anu neuztvertu �kristīgā garā�, t. i., kā debesu garu iedvesmotu, bet pa�ā dzīvē no tradī�cijām cilvēku attieksmēs, sadzīvē izveidoju�os cildenu īpa�ību.

* * #

Pievēr�oties tie�i izlasē ietvertajiem darbiem, vispirms minama grupa slāstu, kuru centrā ir t. s. �bālie zēni�. Tie ir tādi stāsti kā �Kauja pie Knipskas�, �Romas atjaunotāji�, �Brūklenāju vaiņags� u. c.

Pats rakstnieks par bālajiem zēniem �Romas atjaunotājos� saka: �Sie zēni ir bāli, smalkiem, patīkamiem sejas vaibstiem un sapņaini mirdzo�ām

acīm. Viņi- nenoplūc puķi un nepiesprau� to pie cepures, bet ļauj

visam mierīgi ziedēt, nolien labāk pakrēsli un reizēm nopū�as, it kā bēgdami

no saules �- �ie īpa�as �ķiras smalkjūtīgie zēni � � � Sie bālie,

lēnie zēni ar sapņaini mirdzo�ām acīm ari ir varoņi��

Sie Poruka �ari varoņi� pieder pie to sapņotāju, fantastu pulka, kuri �pa krēslu mīl lūkoties aug�up uz zvaigznēm�. Krēslu viņi mīl tāpēc, ka spilgta gaisma ne|auj nojaukt robe�as starp reālo priek�metu kontūrām un iedomu pasauli. Ja sārtais zēns sē� upes krastā, tad viņam ir kādi praktiski nolūki � viņ� mak�ķerē vai gatavojas vē�u ķer�anai; turpretī sapņotāju tādas lietas nenodarbina, viņ� labāk fantazē, siekstu iztēlojot par apburtu būtni, lai tad izdomātu visas iespējamības, kā to �atpestīt caur līdzcietību�.

Tātad Poruka sapņotāji nemīl palikt realitātes robe�ās, viņi tiecas uz sapņu pasauli. Jaunībai, protams, piederas gan ilgas, gan sapņi � reāli, nereāli, drosmīgi un pārdro�i, bet visi � reibino�i kā pati dzīve, kas nostājas priek�ā ar tūksto� iespējām un aicina priecāties par spēju �kāpt� kalnā vis�augstākā� (Plūdonis). Un visi jaunības sapņi ir labi un skaisti kā pati jau�nība, bet ar vienu noteikumu � ja tie neatsve�ina no dzīves, ja tie neaiz- \irza slimīgā pasivitātē un neved pie individuālistiskām tendencēm. Poruka bālajiem zēniem da�kārt piemīt �ādas tendences. Ta�u tas nenozīmē, ka viņos vispār nav nekā laba, patiesi varonīga, skaista.

Poruka vārdi par to, ka �ie varoņi �pasaulei lieki�, nenozīmē, ka viņi vispār dzīvei nevajadzīgi vai pat kaitīgi un ka vajadzīgi Buņģi. Lieki viņi jūtas sava laika pasaulē, kur valda Buņģi un Maureliji. Tā kā apstākļi un pa�u pārliekā sapņainība viņos lielā mērā apslāpē aktivitāti un aizvirza prom no tā, kas dzīvē ir galvenais, noteico�ais, tad viņi arī neaug īsti par Buņģu pasaules un varas sagrāvējiem (zīmīgi, ka Cibiņ� nosalst, Sile- nieka sapņi nepiepildās, traģiski beidzas sapņotāja Mallsiņa dzīve). Jau pats strupceļ�, kādā viņi nonāk, rāda, ka viņu ceļ� nav pareizais tur, kur valda manta, dūre un viltība. Un tomēr viņi sevī, kaut arī tikai iespējamībā, dīglī, glabā daudz morālā spēka un labu īpa�ību, kuras citos apstākļos var pilnībā attīstīties un krā�ņi uzplaukt, nesot daudz vērtību sabiedrībai. Tāpēc ari �o�dien varam pievienoties Poruka vārdiem, ko viņ� saka par �iem sava laika valdo�ajai sabiedrībai liekajiem: viņi �ir pamatīgākas uzmanības cienīgi�.

Kādas tad ir tās �pamatīgas uzmanības cienīgas� vērtības, kas glabājas �o nabadzīgo, bet garā bagāto zēnu � Cibiņa, Silenieka un viņam līdzīgo sapņotāju raksturos?

Vispirms svarīgi zināt, par ko tad viņi sapņo. Sapņos viņi pievēr�as cildeniem ideāliem un apņēmīgi domā par to piepildī�anu, lai laimīgāku da�rītu savu un ari visu cilvēku dzīvi. Viņi �varoņu jūtām krūtīs zvērē cīnīties pasaulē priek� izglītības, priek� visa, kas labs un daiļ��. Un, kad tas būtu izcīnīts, �viņ� tēvu, māti, brāli un māsu aiznestu iz purvainā, drēgnā apga�bala uz turieni, kur nevalda drudzis, kur prāts ir bie�āki jautrs, varbūt, ka tur pat laimība mīt�. �ī doma par izglītību kā atsvabinātāju no �aurības un

\

trūkuma zināmā mērā sasaucas ar V. Plūdoņa Atraitnes dēla sapņiem un centieniem.

Sie sapņotāji ne tikai sapņo. Viņi vispār dzīvo bagātu garīgu dzīvi. Vi�ņos iemīt spēcīga dzīves un pasaules izziņas tieksme, un, tās vadīti, viņi ne�baidās ne grūtību, ne pū|u. Pla�s ir viņu garīgo intere�u loks. Tajā ietveras ne tikai tagadne, � ar iztēles, fantāzijas starpniecību viņu tagadnē līdzdar�bojas ari pagātne un vis�ilbino�ākās ierosmes modina nākotnes ieceres. Arī telpa viņu rosīgā gara priek�ā it kā papla�inās, robe�as atkāpjas līdz pat zvaigznēm. Dziļi viņi spēj iejusties dabā un pārdzīvot tās skaistumu.

Sadzīvē viņi ir jūtīgi, līdzcietīgi un kā uzticīgi draugi, nedomādami par pa�labumu, palīdz tiem, kas cie� (piemēram, Cibiņ� uzsāk cīņu pret Buņģi sava mazā drauga Sapuliņa dēļ, kuram Buņģis iesitis; tāpat arī bālo zēnu garīgā radiniece Zuzīte gādā gan par savu slimo māti, gan ari par savu kop�jamo jēriņu).

Attiecībās ar citiem viņu rīcību vada godīgums. Viņi nekad nemelo. Ja Buņģis no atbildības izgrozās ar meliem, tad Cibiņ� pēc zaudētās kaujas, ne�uzdrīkstēdamies ar saplēstu piedurkni rādīties klasē, aizejo�am Sapuliņam atgādina: �Ja skolotājs pēc manis prasa, tad stāsti visu patiesību��

Mosto�ās mīlas jūtās Poruka bālie zēni vienmēr ir īsti, dabiski un kautri.

Drosmīgi viņi ir cīņā pret ļauno, ko Poruka stāstos galvenokārt pārstāv sārtie zēni � robustie, ģimenē labi apgādātie lutekļi, kam ceļu dzīvē �ķir ve�cāki, manta un pa�u dūre un viltība.

Da�kārt bālie sapņotāji ir ari godkārīgi, ta�u nekad � pēc goda kāri bezgo�i.

Tādas ir viņu galvenās pozitīvās īpa�ības.

So tēlu nozīme ir tā, ka ar tiem Poruks izteica sava veida protestu pret rupjo varu un tās pārstāvjiem, kuriem sve�i bija augstāki garīgi centieni. Kā patiesi cilvēcisku centienu atgādinātāji viņi līdz ar ētiski estētiskajām vērtī�bām iegūst ari savu sociālo nozīmi, kas vēl jo lielāka tāpēc, ka tēliem piemīt īpa�s mākslinieciskā valdzinājuma spēks.

Ar daudzām īpa�ībām, bet it sevi�ķi ar savu kūsājo�o dzīves izziņas kāri sapņotāji zēni nostājas līdzās Sudrabu Ed�us zinātkārajiem un �īs īpa�ības dēļ cie�anām pakļautajiem zēniem (Dullais Dauka, Inga, Kauk�ķītis u. c.). At��ķirība tikai tā, ka Sudrabu Ed�us stāstos vairāk sajūtam sabiedrisku apstākļu spaidu un pa�i zēni mazāk nododas vientulībai un sapņainai pa�analizei. At�ķirībā no Sudrabu Ed�us zēniem Poruka bālie zēni, cen�oties trūkumus materiālajā un fiziskajā ziņā izlīdzināt ar garīgo pārākumu pār citiem, da��kārt vēr�as uz nereāliem, sadomātiem mērķiem. Tādos gadījumos viss viņu garīgais pārākums pār citiem da�kārt robe�ojas ar individuālismu un nepa�matotu iedomību (piemēram, tēlojumā �Lauvas audzēknis� u. c.). Galējās konsekvencēs �ī no�ķirtība un pārākuma apziņa var novest pie antisociālām tendencēm, pie mūsu jaunatnei nepieņemamas �pārcilvēka� filozofijas.

Uz dzīves novērojumu pamata Poruks nāk pie pareiza atzinuma, ka trūcī�gie, pusbadā dzīvojo�ie un tādēļ fiziski novārgu�ie zēni ir �pamatīgākas uz�manības cienīgi�, �āds secinājums balstās uz pa�u dzīvi. Pamatoti arī rakst�nieks humānisma vārdā pretstata �os dzīves pabērnus bagātajiem � sārtajiem lutekļiem. Ta�u kā romantiķis un ideālists Poruks atsevi�ķu, lai arī no dzīves ņemtu īpa�ību, to izraujot no cēloniskā kopsakara, pārvēr� par pa�vērtību, pat mānu un ideālu. Tā tas bija, kā redzējām, ar vientulību, ko Poruks izvirza kā godīguma nosacījumu. Tā tas ir arī ar bālo zēnu bālumu, ko viņ� da�kārt savos stāstos izvirza kā rosīgas garīgas darbības priek�nosacījumu. Patiesībā ne�vajag jau nu tūlīt būt fiziski vārgam, lai būtu garīgi spēcīgs. Visbie�āk ta�u tie�i veselā miesā iemājo spēcīgs, rosmīgs gars. Cēloņi tam, ka �āda mo�a, rado�a gara neredzam sārtajā Buņģī vai Maurelijā, nav viņu personīgajā fiziskajā labklājībā, bet gan tādā turīgā ģimenē, kur bērni dzīvo kā dīkdieņi, lutekļi, kas visu sasniedz bez piepūles.

Tēli ar bālo zēnu rakstura iezīmēm sastopami daudzos Poruka darbos. Arī starp izlasē ievietotajiem stāstiem Cibiņam un Sileniekam radniecīgus tēlus redzam vairākos stāstos, bet vispirmā kārtā � �Brūklenāju vai�ņagā�, kas ir viens no skaistākajiem mīlestības tēlojumiem latvie�u litera�tūrā. Jaunie�u attieksmju tēlojumā tas tuvs Akuratera �Kalpa zēna vasarai�. Kā tur, tā te tēlojums veidots kā atmiņas par pirmo mīlestību, abos stāstos par fonu kalpo skaistā latviskā daba, abos stāstos jaunie�i tēloti pirmo kautro jūtu varā ar vienādu skumju izskaņu beigās. Parasto si�etu par to, kā jaunie�us pret viņu gribu iz�ķir ārpus viņiem stāvo�a vara, Poruks iztēlo iejūtīgi, vienkār�i un reizē emocionāli iespaidīgi. Stāsta beigās, kur Vīksne skatās uz dzimtenes silā novito brūklenāju vaiņagu, tēloto jaunie�u traģikai klāt pievijas spēcīgs dzimtenes un cilvēka likteņa saistības motīvs, kas izskan �ādos jūtu spēka pilnos vārdos: �Nakts tumsā tas, liekas, iededzies un kvēlo. Tālu tālu �alc dzimtenes sils. Es klausos, kā viņ� �alc: es tik dzīvi atminos. Un, liekas, iz �īs �alkoņas mani sauc.

Jā, jā, es nāk�u drīz!�

īpa�ā grupā iedalāmi stāsti, kuros centrā t. s. sirds�ķīstie cilvēki, �os stāstus izlasē pārstāv �Sirds�ķīsti ļaudis�, �Kuka�iņa� un �Baltās drānas�.

Kas par ļaudīm īsti ir �ie sirds�ķīstie? Mūsdienu vārdiem runājot, tos varētu apzīmēt par tīras sirdsapziņas cilvēkiem. Protams, ir liela at�ķirība starp sirds�ķīstību Poruka izpratnē un sirdsapziņas tīrību, skaidrību mūs�dienu uztverē. Poruka (tāpat kā Kaudzī�u, Apsī�u Jēkaba) sirds�ķīstie cil�vēki ir cienījami ar savu nepreto�anos jaunumam, ko �Mērnieku laikos� zimigi izsaka Annu�a, pamācot Anniņu: �Bisties, bērniņ, no grēka un ne�dari jauna nevienam cilvēkam, bet panes ļaunumu ar pacietību.� Panesot gan sociālās netaisnības, gan arī atsevi�ķu ļaunu cilvēku pārestības, sirds��ķīstie ar savu individuālo labdarību cen�as vairot labo tais robe�ās, ko no�sprau� viņu personīgā dzīve saskarē ar ģimenes locekļiem un tuvākajiem kaimiņiem. Turpretī mūsdienu tīrās sirdsapziņas cilvēki sabiedrības cieņ� gūst ar tādu labā izpratni, kas prasa labā aktivu aizstāvē�anu, nostājoties cīņā pret visu ļauno necilvēcīgo, sabiedrībai kaitīgo. Tāda nostāja dod jaunu izpratni jēdzienam �humānisms�. Tas ir karojo�ais humānisms, kas cilvēcības aizstāvē�anai prasa ciņu pret necilvēcību. Nav iespējams aizstāvēt un vairot labo, necīnoties pret ļauno.

Antagonistisku �ķiru sabiedrībā pat sirdsapziņas tīrību, tāpat kā visas darba tautā izveidoju�ās vērtīgās rakstura īpa�ības, valdo�ās �ķiras cen�as izmantot savā labā. Cildinot nepreto�anos ļaunumam un izvirzot to par tīras sirdsapziņas cilvēka pamatīpa�ību, apspiedēji māca apspiestajiem sa�mierināties ar stāvokli, nesacelties pret tādu dieva iestādīto kārtību, kurā valda likumi: �kam ir, tam top dots, kam nav, no tā top ņemts�. Poruks un citi minētie pagāju�ā gadsimta rakstnieki, kas tēloja un cildināja labas sirds cilvēkus, vēl nesaprata �o patiesību. Bur�uāzija, ar Poruka sirds�ķīsto cilvēku palīdzību slavinot nepreto�anos ļaunumam, ignorēja galveno � viņu alkas pēc cilvēcības, pēc īstas taisnības.

Zalk�ņu tēvs stāstā �Sirds�ķīsti ļaudis� blakus Apsī�u Jēkaba Andra tēvam ir viens no raksturīgākajiem un mākslinieciski visspilgtākajiem sirds��ķīsto ļau�u pārstāvjiem latvie�u literatūrā. Zalk�ņu tēva at�ķirība no Andra tēva tikai tā, ka viņ� ar savu tēvi�ķo gādību par cilvēkiem iet pāri savam dzimtas lokam. Zalk�ņu tēva dzīves saturs un jēga ir kalpot citiem. Bet �ai kalpo�anai ir individuāls, atsevi�ķu gadījumu labdarības raksturs. Tāda labdarība nespēj novērst ļaunuma sakni � īstenībā Zalk�ņu tēvs to pat nemeklē.

Ta�u tas nenozīmē, ka nevajadzīga un kaitīga pati individuālā izpalī�dzība (piemēram, cīņas biedru starpā). Tā mums vajadzīga arī �odien. Arī sociālistiskajā sadzīvē individuālā izpalīdzība nepiecie�ama. Organi�zētā sociālā apdro�inā�ana nevar par nevajadzīgām padarīt tādas īpa�ības, kas visos laikos bija un būs cilvēka individuālās cieņas un goda lieta. Ja individuālās atsaucības vietā vienaldzīgi prasīsim sabiedriski organizētu ap�kalpo�anu, tad tai vietā, lai palīdzētu vecam cilvēkam iekāpt tramvajā, zvanī�sim uz ekspre�u kantori vai pakalpojumu trestu. Individuālā izpalīdzība.

alsauciba attieksmēs ar citiem cilvēkiem vienmēr, arī komunistiskajā sabied�rībā, paliRs kā viena no humānisma pamatprasībām.

Tāpēc, lasot �Sirds�ķīstos ļaudis�, neaizbarikādēsimies aiz vulgār- socioloģisku spriedelējumu mūriem un neteiksim, ka, tā kā Zalk�ņu tēvs tikai mīl, bet mums ir jāprot arī nīst, tad no viņa mēs itin neko labu nevaram mācīties. Nē. Viss, kas patiesi cilvēcisks, mums nav un nedrikst būt sve�s.

Stāsta māksliniecisko vērtību ceļ skaistais, dzidros toņos ieturētais jaunie�u attieksmju tēlojums, lai gan arī �eit ir vietas, kas izraisa iebildumus, piemēram, nepamatoti noraido�ā nostāja pret pilsētu, par labu patriarhālai lauku sadzīvei.

Ja Zalk�ņu tēva humānismu � cilvēku mīlestību un labdarību � autors cen�as atvedināt no kristīgās ticības, tad Kuka�iņas humānismu autors rada tikai kā pa�as dzīves radītu un raksturā cie�i sakņotu īpa�ību. Kuka��iņas tēls līdz ar to ir reālistisks, bez autora subjektīviem uztiepumiem.

Ja Zalk�ņu tēvs un Kuka�iņa ir viengabalaini savā cilvēku mīlestībā � laba darī�anā un laba vēlē�anā, izstarojot siltumu, neprasa, kas to saņem � nezāle vai roze, tad tre�ajam no spilgtākajiem Poruka sirds�ķīsto ļau�u tēliem � Kri�jānim stāstā �Baltās drānas� � apziņa par laba darī�anu citiem nesagādā ne prieku, ne sirds mieru. Tas tāpēc, ka viņ� izvirza jau�tājumu: kam darīt labu. Tikai labdarības mērķis viņam spēj sagādāt gandarī�jumu. Ta�u viņ� veltīgi meklē ideālu, kam pakārtot savu labdarību, savu dzīvi. Neatrodot �o ideālu, Kri�jānis nomokās pretrunās.

Kā godīgs kalpa cilvēks viņ� domā: �Kā vienreiz pacelties augstāki, pacelties pa�am un celt arī citus.� Dzīves jēgu un izeju no pretrunām vispirms viņ� meklē darbā ģimenes labā, bet viļas, jo dēli izrādās �neizde vu�ies�. Tad Kri�jānis pievēr�as bībelei kā visu jautājumu atslēgai, ta�u tā tikai mierina, bet neko neatrisina no tā, ko izvirza dzive: �To Kri�jānis it skaidri sajuta, ka tas, kas �inī pasaulē nenoskaidrojās un nevarēja tikt noskaidrots, tas arī viņā pasaulē nespēja �inī ziņā nekā laba panākt.�

Tā kā visu mū�u Kri�jānis domājis tikai par sevi un ģimeni, tad tagad, atteikdamies no kalpo�anas ģimenei, viņ� nespēj nekā nozīmīga saskatīt ārpus �ī loka, nespēj iesaistīties kalpu kopīgajos pasākumos, kas varētu uzlabot stāvokli. Viņ� gan simpatizē jaunajai progresīvajai inteliģencei, kas vecīgās gau�anās vietā liek aktīvu darbību, kopīgu cīņu, tomēr nespēj pār�varēt savu sabiedrisko pasivitāti, individuālismu.

Beidzot Kri�jānis atrod savam individuālismam atbilsto�u mānīgu izeju � individuālajā godīgumā, sirds�ķīstībā, kas simboliskā veidā rādīta kā slāpes pēc balta krekla. Bet godīguma izpratne antagonistisku �ķiru sabiedrībā ir da�āda. Individuālista godīgums te da�kārt robe�ojas ar vislielāko nekrietnību. Netālu no tās stāv arī Kri�jānis ar savu atteik�anos parakstīt kalpu kolektīvo ziņojumu revidentam, motivējot savu rīcību ar to, ka vispirms katram cilvēkam jārūpējoties par savu morālo pilnibu. Negatīvi vērtējama arī viņa atrau�anās savā kaktā, kad students aicina uz revolucionāru darbību. Tie�i �ai piemērā mēs labi redzam individuālā pasīvā humānisma negatīvo raksturu iepretim sabiedriski aktīvajam humā�nismam. Un zīmīgi, ka �Baltajās drānās� individuāls iedomu godīgums, jaukts kopā ar kristīgās morāles priek�statiem, spēj savu mānīgo mieri�nājumu dot tikai mirsto�ajam Kri�jānim, bet nenoder dzīvajiem cīņā pret ļaunumu. Tātad individuālās labdarības pārstāvis Kri�jānis at�ķirībā no citiem sirds�ķīstajiem cilvēkiem ieskatās sociālajā �labdarībā� � cīņās, ta�u tajās nespēj iesaistīties. Palikdams ģimenes labdara lomā, bet nesaņemdams gandarījuma, viņ� ieslīgst īgnumā un vēlas tikai vienu: paturēt skaidru, ballu savu sirdsapziņu. Aktīvajam, cīņas humānismam viņ� gan simpatizē, bet pats nespēj tam sekot. Un pamatots �ai sakarā tad arī skan tas vērtējums par Kri�jāni, kas izteikts patiesa humānisma vārdā: �Krietns cilvēks un tomēr nederīgs!�

Stāsts �Baltās drānas� rakstīts tai laikā (1903.), kad Poruka hernhū- tiskā ticība jau sa�ķobījusies, bet nekādas jaunas pārliecības tai vietā nav. Tāpēc �ī stāsta galvenais tēls at�ķirībā no citiem sirds�ķīsto cilvēku tēliem iezīmējas ar asām pretrunām un pesimismu. Karojo�ais, revolucionārais humānisms 1905. gada revolūcijas priek�vakara apstākļos, izvirzīdams nā�kotnes izcīņu kopējiem spēkiem, vērsās pret �ķiru samierinātāja, �brāļu mīlestības� sludinātāja hernhūtisma pamatiem, pret bur�uāzisko labdarību kā �ķiru samierinā�anas līdzekli, pret pasīvu padevību liktenim un kungiem. Tuvojo�ās revolūcijas soļi �Baltajās drānās� nodimd turpat blakus Poruka tēlotajai pasaulei, ta�u tajā atskan tikai vājas atbalsis.

Sirds�ķīstie cilvēki sava laika apstākļos ir sociāli un politiski bez�spēcīgi. Tomēr pretstatā mantrausīgajai un liekulīgajai bur�uāzijai viņi parādās, ja arī ne kā ideāli paraugi pa�i par sevi, tad vismaz kā patiesas cilvēcības atgādinātāji. .

No bērnības atmiņu stāstiem izlasē ievietoti: �Krusttēvs�, �Raiba diena�, �.Baltais zvirbulis�, �Dvēseles kumēdiņi�. Daļēji �o stāstu grupai pieslēdzas ari �Baltā puķe�.

Visos �ajos stāstos darbības norises vieta ir lauki un par prototipiem noderēju�i bērnības draugi un paziņas.

Stāsts �Krusttēvs� ir vērtīgākais starp tiem, kuros Poruks savu bēr�nības atmiņu centrā izvirzījis krusttēvus un krustmātes. Stāsta vērtību vispirmām kārtām nodro�ina raksturu psiholoģiskā patiesība, it īpa�i zena tēla veidojumā.

Mākslinieciski veiksmīgi rakstnieks atveido gan zēna attieksmes pret citiem bērniem, gan pret pieaugu�ajiem, gan ari viņu uztverē, skatījumā vērotās pieaugu�o attieksmes.

Sā stāsta nobeigums dod labu priek�statu par to, cik lakoniski un iespaidīgi Poruks spēj atveidot cilvēka pārdzīvojumu. Rādot krusttēvu un pats sevi pie krustmātes zārka, rakstnieks ar da�u ārēju detaļu palīdzību spēj atbalsot lielu traģisku jūtu bangojumu, kas kulmināciju sasniedz, kad krusttēvs, skatīdamies miru�ās sievas sejā, �ukst: �Tāda ir, Jancīt, cilvēka gaita!�

�Raiba diena� un �Baltais zvirbulis� no citiem �īs grupas stāstiem at�ķiras ar jautro ironisko vēstījumu, ar dzirksto�o humoru un raiti plūsto�o, viengabalaino si�etu, kas Poruka stāstos nav nemaz tik parasta parādība.

īpatnēji veidots stāstiņ� �Dvēseles kumēdiņi�, kas saukts par �bildēm un refleksijām�. Te atmiņā kā kinofilmā gar acīm paslīd atsevi�ķi mirkļi no bērnības. Tie galvenokārt saistās ar kādiem pirmiem tie�iem, tiriem, bērna acim skatītiem lielās dzīves uztvērumiem, ko saduļķojusi vēlākā dzīve, kurā tā laika apstākļos tīrajai dvēseles balsij jānosmok bez atbalss. Tāpēc autors pirmos dziļos pārdzīvojumus, kas atgādināju�i dzīves nopietnību, bet nav radu�i atbilsto�u atbalsi tā laika dzīvē, ar rūgtu ironiju sauc par �dvē�seles kumēdiņiem�.

Stāsta beigās autors piebilst: �Ari �odien, kur es �īs rindiņas rakstu, manim nolīst asaras. Es nekaunos to teikt tāpēc, ka tās mani, tāpat kā katru citu cilvēku, izdaiļo un dara labāku.� Protams, te vārds �asaras�, tāpat kā Poruka dzejā, lietots pārnestā nozīmē. Ar to apzīmēts pārdzīvojuma dzi�ļums. Sīs rindas savā laikā skanēja kā protests pret valdo�ajām attieksmēm, kur visu noteica bezjūtīgā samaksa naudā. Lasot �īs rindas �odien un do�mājot par jaunatni, nāk prātā arī citi � vairāki psiholoģiskas dabas jautā�jumi, kas saistās ar pusaud�u īpatnībām, kuras, nepareizi ievirzītas, var no�vest pie sekluma un truluma jūtu dzīvē. Viena no raksturīgākām īpatnībām pusaud�u jūtu dzīvē ir cen�anās slēpt savas patiesās, tīrās, kautrās jūtas aiz ārējas nevērības, bravūras un pat rupjības. Da�kārt tā izpau�as arī kā kaunē�anās būt pieklājīgam. Ta�u patiesībā tuk�a cilvēka ārējā poza galu galā pieradina arī iek�ēji iztikt bez tā, bez kā nav domājama dziļa, bagāta dvēseles dzīve, bagāta gara kultūra.

Stāstā �Baltā puķe� � �ajā dzer�anas posta tēlojumā � bez kailas didaktikas un moralizē�anas iztverts no dzīves viens notikums un, iejūtīgi parādīts maza zēna uztverē, ar lielu māksliniecisku spēku atklāj ģimenes traģēdiju.

Savrup stāv tēlojums �Pīļu medībās�. Uz krā�ņā dabas fona rakstnieks tēlo traģēdiju no putnu dzīves, kas atbalsojas mednieka apziņā. Ar jūtīgo attieksmi pret dabu, tās skaistumu, autors māca saudzību pret tās iemītnie�kiem, kuri, tāpat kā A. Saulie�a dzejolī �AAe�a drama�, ar savu mēmo atgādinājumu it kā apsūdz cilvēka ne�ēlību. Stāsts ar �o atgādinājumu netie�i veic arī savu galveno māksliniecisko uzdevumu � audzina cilvēku kā sabiedrības locekli.

Izlasē tātad ietverti populārākie Poruka stāsti. Vienā da|ā no tiem pārsvaru gūst ne dzīves parādību objektīvs atspoguļojums, bet Poruka romantiķa priek�stati par vēlamo dzīvē. Un, kā redzējām, ne jau viss, ko Poruks romantiķis izvirza par pozitīvu, mums jānoraida. Noraidāms tikai pats individuālisms un ideālisms. Turpretī indivīda kā sabiedrības locekļa dvēseles dzīves bagātinā�ana, garīgā pilnveido�anās, pēc kuras tā alcis Poruks sava laika spaidīgajos kapitāla apstākļos, arī �odien mums paliek par neatliekamu uzdevumu, ko nosaka sabiedrības attīstības nepiecie�amība. Un Poruka izmisīgie vārdi: �Kaut jūs, ļaudis, reiz mācītos cienīt

dzeju!- � savas sirds dzeju!� � īsti var piepildīties tikai �odien, kad

nav nekādu �ķēr�|u uzplaukt visam, kas ir patiesi cilvēcisks.

V. VALEINIS, filoloģijas zinātņu kandidāts

kambarī, kurā uzglabājas skolnieku lādītes un maizes kulītes, pa�ā dibena sē� veselīga, paresna māmiņa brūnu sag�u ap pleciem, vilnainu, pirktu lakatu ap galvu un skatās, kā viņas dēlēns strebj zīdeni. Pie loga, kura rūtis ir neskaidras, apputēju�as, stāv zēns pelēkos vadmalas svārkos, ceļgalos salāpītās biksēs, lielās, no�ķiebtās pastalās. Viņ� skatās pa logu uz pagalmu, kur drūzmējas zēnu bars, un reizēm pa�ķielē uz kubuliņu, no kura viņa tuklais biedrs strebj zīdeni.

�Vai tēvs man no Rīgas ko atveda?� zēns, kubuliņā pupas zvejodams, māti jautā.

�Te jau ir� gandrīz vai aizmirstos. ..� Māmiņa izvelk iz kabatas nazi.

Zēns nosvie� karoti pie malas, noslauka rokas drāniņas stūrī, uz kura atrodas maizes kulīte, un ķer pēc na�a.

�Vai tik ir piskars? � Es tēvam pieteicu, lai pērk piskaru, tie citi na�i neder nekam ��

Māte pasmejas, lasa uz drāniņas maizes drusciņas un ieber tās mutē.

Zēns atvā� jauno salieceni ar melni spīdo�u spalu. Asmens tik laistās vien �

�Ir gan piskars � Vajag tik labi iztecināt, uz galodiņas patrīt� Cibiņ, palūk, kas par varenu ��

Bālais zēns domīgi pienāk, paskatās ar vienu aci uz nazi, bet liekas, ka zīdenis tam vairāk patīk.

�Vai tu esi tā jumiķa Cibiņa dēls?� māmiņa jautā.

Bālais zēns klusē; lūpas tam nodreb. Viņ� grib aiziet.

�Nāc nu tu ar, pastrebies! Ko tu tāds bailīgs��

Bālais zēns pienāk, apsē�as un nedro�i tver pēc karotes. Roka dreb �

�Ko tu! .. . manu karoti� es pats vēl gribu strēbt! ��

Zēns ar apaļajiem, sārtajiem vaigiem, puķaino kaklautu, jauniem, gandrīz pēc modes iz�ūtiem svārkiem un gariem zābakiem, iebā� nazi kabatā un sāk atkal strēbt.

�Streb vien, dēliņ, streb � Būs jau abiem diezgan ��

Balais zēns pieceļas un domīgs aizvelkas.

�Kam tad tu, dēliņ, viņu tā? . . .� māmiņa nogau�.

�Ē, ko tas lempis! . . .�

Brītiņu valda klusums.

�Vakar tēvs atbrauca,� māte uzsāk, �pa�laik ēdām vaka�riņas � Zultans sāka riet. Domājām: nu ir tēvs no Rīgas klāt� Kā tad! Bija ar!��

�Vai Ernestam pijoles atveda? . ..�

Māte pasmejas.

�Laikam gan �oreiz nekā ��

�Tad vasarā atkal no pieguļas nekā; nevar ne meldiņu uz�spēlēt. Un pa svētdienas vakariem tāpat� Briedī�u Kārlis �īgā kā Rīgas muzikants.. . Nu, mēs tam zeļļam gan parā�dīsim � Staigā apkārt kā liels vīrs � cepure uz vienas auss!� Jā, kas tad ir ar cepuri: vai tēvs man jaunu cepuri atveda? ��

�Nē, dēliņ!� Ernestam gan� Viņ� jau ir vecāks un pelna pats maizi. Nāko�ā rudeni jāiet pie dieva galda ��

�Ko? Ernestam � Ja man tā cepure pasēs, tad nu gan es viņu paņem�u . . . Ernestam cepuru diezgan. Tā jērene ziemā glu�i laba, tikpat kā jauna. Un vasarā� viņam glu�i branga vasaras cepure��

�Dariet, kā ziniet,� māte teic, �es tur nekā nevaru teikt, lai tēvs � Bet tu gan, Pēterīt, varētu ar savu cepuri vēl veselu Ј.<,adu iztikt��

�Jā, jā! Es arvien esmu tas sliktākais� Man nekā ne�vajag � Ernestam viss ��

Pēterīts nosvie� karoti un savelk dusmīgu seju.

�Nemācī�os, edz, ka nemācī�os!� Dauzī�os un bļau�u pilnā kaklā � I nieka cepures man nevar nopirkt��

�Vui dēliņ, kāds tu esi� skolotājs tevi ieliks kaktā ��

�Ē, �is kaktā licējs! Pats ir ��

Pēterīts apklausās, vai tik kāds neklausās.

�Vai tik tas Cibiņ� te nevaktējas? .. .�

�Vui Pēterīt, kāpēc tu viņu aizdzini? Ko tad viņ� tev ļauna darīja?��

�Ē, tas ir liels maita � Viņam lieliski patīk, kad skolotājs tam saka: �labi, labi! �� Tad tas acis vien mirk�ķina��

�Viņ� laikam labi mācās, bet tu, kā man liekas, esi palaidies slinkumā .. .�

�Es?!� Pēterīts, caur nāsīm dusmīgi svilpodams, atcērt. �Ko tu teici, es? ��

�Jā, tu!�

�Es?!�

�Jā, tu esi slinks � Kurpnieks tev rudenī pataisīja i jaunus zābakus, skroderis iz�uva jaunus svārkus� Un tēvs tā priecā�jās: nu Pēteris labi mācīsies! . . . Bet nekā! Mans Pēterīts danco tik uz vienas kājas! . . .�

�Kas tad tie par zābakiem? Tie Vilnī�am pa�am ir jāuzmauc galvā! Papē�i no�ķiebu�ies, āda sarkana . .. Diezin vai binzoles ir ielicis? . . .�

�Ko nu tu par Vilnīti runā: tas nu gan ir kurpnieks! � Viņ� iztaisīja gan zābakus labu labos. Bet tu tikmēr brauņājies gar akmeņiem, skrej pa tīrumu tīrumiem, kamēr zābaki beigti� Mani zābaki stāv jau tre�o gadu, �īkst vien, kad uzmin ��

Pēterīts pasmejas.

�Diezin kam tev tās �īkstoņas vajadzēja . .. Neesi jau ne�kāda jauna meita . ..�

Māte arī pasmejas.

�Saki Ernestam, lai viņ� nedomā ņeint jauno cepuri! Tā ir mana! .. .�

�Nu labi, labi! . . . Bet ej nu mācies, dēliņ, mācies gan! Ne�dari mums, vecākiem, kauna � Tā kā toreiz, kad mācītājs bērnus pārklausīja � Se divdesmit kapeikas, ko papīru no�pirkt ��

Pēterīts paķer naudu, noslauka ātri muti.

�Ko � mācītājs!� Gan es zinā�u ��

Pēterīts iz�mauc ārā, mātei lāgā ne ar dievu nepateicis.

�Ak dēliņ, dēliņ!� māte nopū�as. �Tavas dienas vēl priek�ā . . .�

Viņa aizvā� kubuliņu, iesien to drāniņā un aizsaini rokā aiziet. ..

Skolas istabā aiz krāsns pa brīvstundu Pēterīts �odien spēlē lielu lomu. Viņa nazis iet pa roku rokām un tiek apbrīnots.

�Smalks piskars!� viens piezīmē un uzpū� asmenim dva�u Asmens apsvīst.

Pēterīts zēnam iegrū� piduku sānos.

�Ko tu? Vai tu nezini, ka nazis ir norūdīts, kā vajag � Un tu viņam laid siltumu virsū ��

�Diezin vai tik ir piskars?� kāds cits �aubās un aizlien aiz biedru muguras, baidīdamies, ka Buņģu Pēterīts nesāk ar dūri pierādīt sava na�a īstenību.

�Ko tu zini!� Buņģis noskai�as. �Vai tu domā, ka visiem nazis ir parastas dzelzs kā tev! . . . Ekur ir nazīts! . . .�

�Cik tad viņ� īsti maksā?� jautā zēns pelēkiem svārkiem, kuros ie�ūtas da�da�ādas pogas: uz krūts liela, balti dzel�tena � no kaula, drusku zemāki melna kau�uka un pret vēderu alvas bik�u poga.

Buņģis drīz savā�, drīz atvā� nazi, it kā izmēģinādams at�speri, bet pie tam viņ� pārdomā, cik gan viņa nazis varētu maksāt.

�Rubulis būs par daudz!� viņ� pie sevis prāto.

�Astoņdesmit kapeikas,� Buņģis cie�i noteic, �Rīgā pirkts .. .�

�Astoņdesmit! A�ū!� zēns da�da�ādajām svārku pogām smejas. �Astoņdesmit! .. . Par astoņdesmit kapeikām var divus tādus piskarus dabūt un vēl labākus. Vajag tik prast diņģēties. Zīds prasa rubuli, soli viņam trīsdesmit kapeikas . . . Galu galā viņ� atdod .. .�

�Ej vien nopērc par trīsdesmit kapeikām īstu piskaru!� Buņģis atņurd.

Viņ� iebā� nazi kabatā.

�Nu, Ģeņģer, kas ir? Iesim!� Buņģis, mēteli vilkdams, iz�saucas un paņem cepuri.

�Uz kurieni?� zēns da�da�ādajām pogām jautā.

�Kas tev par daļu? To mēs pa�i zinām! Nu, Ģeņģer, Platais, iesim! ��

Buņģis, Ģeņģers, Platais, noslēpumaini �ukstēdami, aiziet�

Ģeņģers ir mui�as pusgraudnieka dēls, bāls, gar�, linu baltiem, gariem matiem. Iedams viņ� ļogās, it kā kad gribētu gar zemi zvelties.

Platais ir saimnieka dēls, brūniem matiem, drūmu pieri, ne�bēdīgām acīm. Mēteļa kabatas tam lieliski uzpampu�as. Tajās viņ� uzglabā �ādus tādus papīrus un vecus katūna lakatiņus, kurus tas izlieto kā mutes autiņus. Viņam alla� liels cīniņ� ar biksēm, kuras arvien �ļūd lejup.

Visi trīs iet uz tuvējo me�iņu aiz nabagu mājas. Me�iņā tie nolien biezienā aiz paegļiem. Visi trīs apsē�as uz no�cirstas priedes. Ģeņģers un Platais izvelk no kabatas mazus kaļķī�us.

�Man te vēl ir papirausi!� Buņģis to� un rakņājas pa krū�u kabatu.

�A, papirausi! Dod �urp! �� Ģeņģers izstiepj roku. �Tīrs blēdis! Vakar teici, ka papirausu vairs neesot��

�Vakar? Tas bija vakar! Bet �odien man ir!� Buņģis saka. �Nu nav vajadzīgs taupīt: māte man iedeva griveņiku. Var atkal iegādāties jaunus. Ģeņģer, tu man pirmdien, gar krogu nākdams, atnes!��

Buņģis izvelk pakiņu ar papirosiem. Visi trīs aizpīpo.

�Drusku putina, rīt būs laba piko�anās!� Buņģis saka un spļauj pa jaunai modei: caur zobiem, lūpas atņirdzis. �Vajag atkal sadot �turkam� pa ādu . . .�

�Pērn jau pats biji �turks�!� Ģeņģers smejas.

�Kas par pērn. Pērn mēs visi trīs bijām �turki�. Tagad esam �krievi� � Bet mani jūs izvēliet par �ģenerāli� ��

�Dod man vel vienu papirausu,� Platais ar pilnu muti, drusku aizraudamies, runā, �tad es tev do�u �stimuli� .. .�

�Se,� Buņģis pasniedz Platajam vēl vienu papirosu, �bet� tu zini: dabūsi vēl��

�Gan, gan!� Platais dro�ina Buņģi. �Kas tad cits� Tu būsi �ģenerāls� ��

�Ak tu velns!� Buņģis nospļaujas. �Tas tik būs kautiņ�! ��

Brītiņu visi trīs klusē. Zili dūmi paceļas pār zēnu galvām, pieņem da�da�ādus pūķainus veidus, kamēr vēj� tos sarausta un izgaisina jauno egļu galotnēs.

Buņģis skatās, kā putenis aizvelk pamazām kāju celiņu, un sapņo no rītdienas goda.

�Putina, rītu visādā ziņā sniegs būs mīksts . ..�

Platais spļauj vairāk rei�u un savelk seju it kā uz vem��anu.

�Vai tas tiesa, Buņģi,� Ģeņģers jautā, ar skaidu priedei mizu brauņādams, �ka tavs tēvs tevi gribot izmācīt par brū�veri? � Tā es dzirdēju ��

�Ko? Par brūveri? E, labāk nerunā!� Es pats zinu, par ko es palik�u ��

�Par ko tad?�

�Par mui�as kungu! . . .�

�0-ho! . . .�

Brītiņu atkal klusums.

�Kad tikai skolotājs vien vēlāk nesao�, ka mēs esam pīpo- ju�i,� Platais ba�ījas un skatās visapkārt.

�Vajag tik labi izskalot muti, sakodīt zobiem skujas, � tad ne velna nevar zināt��

�To jau es zinu! Nekā nepalīdz! .. .�

�Vajag aizturēt elpu, kad skolotājs pienāk tuvāk, vajag elpot uz iek�u,� Ģeņģers piezīmē.

Buņģis paloka galvu, piekrizdams Ģeņģera domām.

Atkal visi trīs klusē. Vēj� lēnām gaudo pa paegļu apak�u. Egļu galotnēs �vīkst un �alc, drīz tuvāk, drīz tālāk. Zēni cits pēc cita nosvie� papirosu galus sniegā un samin kājām.

�Man tā likās, ka it ka Rubuls zvanītu �� Ģeņģers ba�ījas.

�Man ar,� Platais piezīmē.

�Iesim ��

Buņģa pareģojums piepildījās. Laiks otra dienā stipri at�laidās. Gaiss pildījās ar miglu. Starpstundās zēni paguva sviest sniega pikas uz jumta, no kura tad novēlās mazas lavīnas. Meitenes plauk�ķināja rokām .. .

Zīds bija piebraucis skolas priek�ā un piesējis zirgu pie staba. Ģeņģers iesvieda pirmais �īda re�ģos pāri brangus sniega klu�us. Arī citi zēni izmēģināja roku. Zīda kaulainais melnis sprauslāja un raustījās vien. Jaņķelis pats, kur� ar sko�lotāja istabas meitu ķēķī tirgojās, izskrēja ārā un, rokas plātī�dams, iebrēcās:

�Velne puike! Ko jūs man sviezet tā sniege ieks mane jes- cike! Es pateikse skolmeistere! Vai nevaret labāk pātares skaitīt! ��

�Pātares, pātares!�� Ģeņģers smējās un sāka pa �īdu modei pātarus skaitīt.

Zīds bārdamies iegāja atkal skolotāja pusē.

Zēni svieda pikas sve�am melnam, pinkainam sunim pakaļ, kur� o�ņādams, asti gurnu starpā iemiedzis, aiztecēja pa lielceļu.

Nedēļnieks Rubuls zvanīja. Visi skolas bērni saskrēja klasē�

Bija pēdējā stunda priek� pusdienas. Tā izlikās visiem, kuri uz nāko�o sniega kauju priecājās, briesmīgi garlaicīga.

Buņģis, kur� sēdēja uz otrā sola starp Ģeņģeri un Plato, izskatījās glu�i sa�ļucis. Viņ� kairu reizi nodrebēja, kad sko�lotājs, lēnām pa klasi apkārt staigādams, viņam tuvojās. Daudz rei�u tas bija uzdevuma jautājienu atkārtojis: �Cik tad maksā 250 pudi?�

Bet atbilde nenāca! Uzdevums bija viegls, bet tiklab Buņģis, kā arī Ģeņģers un Platais velti pie tā savas galvas lauzīja.

�Kad tik skolotājs mani bez pusdienas nepatur,� Buņģis ba�ījās, �tad no kaujas nekā ��

Viņ� nogaidīja, kamēr skolotājs pagriezās uz pirmziemnie�kiem, kur kāda meitenīte puķainā katūna jakā, linu baltiem matiem, acis ieplētusi, burtoja:

�K-a-ka . .. k-a-ka . .. ķ-i-s ķis . ..�

Buņģis �o acumirkli izlietoja, apgriezās, pārliecās pār solu starpu un Cibiņam, kur� uz tre�ā sola sēdēja, �ukstēja:

�Cibiņ, cik tev iznāk?�

�Tūksto�. ..� Cibiņ� nepaguva visa skaitļa pateikt, kad skolotājs atgriezās un uzbrēca:

�Cibiņ, ko tu . . .�

�Bu-buņģis �� Cibiņ� sabijies �ļupstēja.

�Vadzi, Buņģi!� skolotājs pavilka Buņģim drusku pie auss. Buņģis aiz kauna nosarka un piecēlās.

�Cibiņ� prasīja, cik man iznākot,� Buņģis meloja, un Cibiņ� nobālēja.

�Klusu!� skolotājs iesaucās. �Jūs abi esat palaidņi!��

Cibiņ� atrādīja skolotājam iznākumu. Skolotājs pārskatīja izrēķinājumu.

�Pareizi,� viņ� teica, �tūliņ nodzēs!�

Cibiņ� nodzēsa rēķinu, pārlika rokas pār tāfelīti un �o to sāka pārdomāt. Sirds viņam sāpēja. Skolotājs viņu bija nosaucis par palaidni. . .

Viņ� paskatījās uz krodzinieka dēlēnu, kuru tēvs, māte un skolotājs sauca par Luiji, bet skolnieki to lamāja par Ļūļlti. Ļūļītis sēdēja pie skolotāja galda līdzās katedram, zī�ļāja cukura graudu, mirk�ķināja acīm un �ūpoja pagaldē kājas, kuras lepojās jauniem �ņoru zābakiem.

�Kas tādam Ļūļītim nekai� padzīvot!� Cibiņ� domāja. �Viņ� ēd, kā vien tam iegribas, un viņam cauru ziemu jāraksta tik skaitļi. Bez tam katram skolniekam tas jāliek labi aiz auss, ka tūļītis ir tas �mazākais�, jaunākais, ar kuru ar apdomu jaapietas� Ļūļītim ir tūka svārki un biksītes, jauni puszāba- ciņi, � man veci kankarl�i, salāpītas bikses un vecas, no�ķieb�tas pastalas ��

Cibiņ� atspieda pieri pret roku. Viņu pārņēma tas pats �ēlums, kuru tas sajuta, �Skolas maizē� lasot dziesmu: �Cūkas ganot, Matīsiņam dziedāt vis negribējās . . .�

Buņģis pa tam bija tomēr izrēķinājis uzdevumu. Tikko viņ� paguva to atrādīt, kad skolotājs, jau tre�o reizi kabatas pulk�steni paskatījies, ātri uzkāpa uz katedra un salika rokas. Bērni piecēlās no soliem. Skolotājs skaitīja: �Visas acis gaida uz tevi..

Bet Buņģis lūkojās pa logu uz pļavu. Viņ� paredzēja sīvu kauju �

Pusdiena tika ātri paēsta. Citām reizēm Buņģis apēda pāri gabalus �ķiņķa, tikpat daudz maizes stūrus ar labu kārtu sviesta un balta piena, � kas vilkās vismaz pusstundu. Vēlāk viņ� citiem aiz muguras, kuri, pulciņā sastāju�ies, pie sienas kartes studēja ģeogrāfiju, grauza sakaltu�u, taukainu sieru, kas, saprotams, samaitāja biedriem visas slāpes pēc zinātnēm.

�Kur ir � kur ir Parīze? �� Cimdiņ� prasīja un neskatījās, kad Rubuls tam Parīzi rādīja, ne uz to pusi, bet skatījās, ka Buņģis grauza sieru �

�oreiz Buņģis nokoda tikai pāri kumosus no aukstas put�raimu desas, apēda, labāk sakot, aprija vienu sviestmaizi, noslaucīja rokas biksās, aizcirta lādei vāku un tad izskrēja, ka nobrīk�ķēja vien.

�Pagaid, pagaid!� Ģeņģers iebrēcās. Viņ� bija patlaban iz pudeles pienu dzēris. Steig�us tas vēl pielika pudeli pie lūpām un sūca. Baltas piles nolija tam uz svārkiem.

�Nav laika!� Buņģis priek�iņā iesaucās. �Jāiet uz karu . . . Nāc drīzi! .. .�

Gandrīz jau visi zēni bija aizsteigu�ies uz pļavu, kur pēc vecām skolas tradīcijām katru ziemu tika uzcelts vai nu cietoksnis, vai sniega vīrs, ap kuru tad �krievi� ar �turkiem� sīvi cīnījās.

Vispēdīgie, kuri no skolas uz turieni aizgāja, bija Ģeņģers, Cibiņ� un Sapuliņ�.

Sapuliņ� bija pirmziemnieks, mazs mazs resnītis ar tukliem vaigiem, mazu deguntiņu un labsirdīgām actiņām.

Viņ� lāgā nevarēja patecēt. Zābaki tam nebija glu�i pa kājai, un Ģeņģers ar Cibiņu gāja drusku par ātru.

Tikko Ģeņģers, kalnā uzgājis, pamanīja, ka zēni jau bija divos pulkos iz�ķīru�ies, tas uzgavilēja, vīcināja ar cepuri un devās pār tīrumu taisni uz Knipskas pļavu.

�Ģeņģel, Ģeņģel! Pagaiti! . ..� Sapuliņ� iebrēcās. �Tāvi uz �tulku� puti! ��

�Ej � tu! �� Ģeņģers atkliedza.

�Tibiņ, netklej tu viņiem līdi! Nāc tu mūtu paltijai palīdā! ��

Sapuliņ� un Cibiņ� gāja apkārt pa lielceļu uz Knipskas tiltu, uz kurieni viens �pulks� patlaban atkāpās. Abi pulki bija jau vadoņus izvēlēju�i. Kaujai vajadzēja tūliņ sākties�

Kaujas lauks bija pļava, caur kuru tecēja no rītiem uz vakariem Knipskas upīte. Dienvidos pacēlās stāvs kalns, ap�audzis priedēm, ziemeļos atradās birze, rītos � �aura, dziļa aiza stāviem, augstiem krastiem. So aizu skolnieki sauca par ��ipku�. Vakara pusē pļavai veda ar līkumu gar tīruma malu lielceļ� � pār Knipskas tiltu.

Kad Cibiņ� ar Sapuliņu pie tilta nonāca, tad kauja bija patlaban sākusies �

Salienas skolnieki palaikam katru ziemu dalījās divos pulkos: �turkos� un �krievos�. Zēnu guļamai istabai pa�ā vidū atradās krāsns, kuru siltuma vadus saturo�ā siena savienoja ar mājas �ķērssienu, caur ko minētā istaba bija pa pusei pārdalīta. �Turki� bija tie, kuri gulēja krāsnij dienvidus pusē. Pie �turkiem� piederēja pirmziemnieki un neapdāvinātākie otrziemnieki, kuri atkal no jauna mācījās grāmatā lasīt, skait�ļus rakstīt un bau�ļus skaitīt.

�Krievi� pēc vecām skolas tradīcijam gulēja ziemeļu pusē. Pēdējie bija vecākie skolnieki, kuri jau runāja krieviski uri mācījās vēsturi.

Vismazākais vienreiz mēnesī starp �krieviem� un �turkiem� nakts laikā izcēlās sīva kauja. Par iero�iem derēja dvieļi, kuriem galos bija iesieti mezgli. Kam trūka dvieļa, tas izlietoja dūri. Visnemierīgākais kakts bija tas, kur Buņģis gulēja Da�reiz, kad skolnieki, nekā ļauna nedomādami, mierīgi ap�gūlās, kad skolotājs, ar �labu nakti� teicis, aizgāja un Rubuls, kur� bija vecākais un gudrakais skolnieks, pie tam godīgas, rāmas dabas, kuram bija citi jāuzrauga, izpūta lampu, � Buņģis sāka sviest pār krāsni otrā pusē uz �turkiem� vai nu papīra kamoliņus, kurus tas papriek� labi krietni sakodīja un mutē saslapināja, lai taptu smagāki, vai ko citu, kas �turkus� kairināja.

�Kas te man tos papīrus virsū svie�?� kāds pirmziemnieks iekunkstējās.

�Nu Buņģis! Kur� tad cits!. ..� kāds piezīmēja.

�Buņģi, vai tu paliksi mierīgs!� Rubuls, kur� atsevi�ķi viens pats savā gultā gulēja, bārās. �Nu rītā tu dabūsi atkal kaktā stāvēt! ��

�Ko? Es? � Es mierīgi guļu � lai saka Ģeņģers, vai es ko�� Buņģis noņurdēja, pie kam pārsvieda pār krāsni mizas gabalu, kur�, krāsni kurinot, no malkas bija nodrupis.

�Taisni pa degunu! . .. Kas te svie�? �� kāds pirmziem�nieks iekliedzās.

�Nu, Buņģi! Tu pats esi tas vainīgais!� Rubuls iesaucās. �Nu, nu � gan rītā ��

�Nudie' es nekā nedaru!� Buņģis, nevainīgs izlikdamies, gauda. Pa tumsu tas sagrābstīja kāda zēna pastalu, satina auklas ap to un tad pa roku galam laida pār krāsni�

�Vai tu velns! Nu ir galva pu�u!� kāds zeņķis pusraudus ievaidējās.

Te uz kādas lāviņas pacēlās balts stāvs. Rokā tas vicināja dvieli ar mezglu galā. Gultas un lāviņas sāka �īkstēt. Balti stāvi no �turku� puses līda uz �krieviem� �

Rubuls, kur�, uzmanīgi klausīdamies, bija pussēdu gultā pacēlies, paredzēja kautiņu. Viņ�, vilnainā segā satinies, palīda zem gultas un aizturēja dva�u. Pa tumsu atskanēja sitieni, lāsti, �ņukstieni. Da�s labs ķipītis, kur� gultas galā bija nolikts, tika apgāzts. Odens vien no�ļakstēja, kad kāds, no gultas lēk�dams, nelaimīgā kārtā apgāztajam ķipītim virsū uzmina� Ja mēnesnīca spīdēja, tad kautiņ� bija jo sīvāks un turpinājās labu brīdi, jo tad ienaidnieks redzēja labāk ienaidnieku.

Beidzot viss tapa atkal klusu. Rubuls izlīda lēnām iz gultas apak�as, apgūlās un pateica dievam, ka tas bija ar veselu ādu palicis.

Sie pa�i �krievi� un �turki� tagad cīnījās pie Knipskas �

�Turki� aizstāvēja Knipskas tillu. Par velti �krievi�, no �Sipkas� puses nākdami, mēģināja �turkus� pārdzīt pār liel�ceļu. �Krievu� sniega pikas skrēja simtiem pa gaisu, bet reti kāda no tām ķēra �turku� galvu. Ienaidnieki vēl atradās par tālu viens no otra. �Krievi� bija Buņģi izvēlēju�i par �ģene�rāli�. Buņģis bija tie�ām dū�īgs karotājs. Pa�ā pulka priek�gala nostājies, viņ� arvien vairāk tuvojās �turkiem� �

�Turku� ģenerālis Ozoliņ� bija patlaban dabūjis briesmīgu spērienu pa degunu, kad Cibiņ� ar Sapuliņu pienāca. Viņ� turēja sniega piku pie deguna gala. Uz sniega pikas pilēja asinis.

�Palīgā, palīgā!� Ozoliņ�, abus nācējus ieraudzījis, kliedza, �Cibiņ, Sapuliņ! Palīgā! Ko jūs stāvat, mutes iepletu�i?��

�Tibiņ, nu tik iet vaļā!� Sapuliņ� iekliedzās, paliecās, saspieda saujā sniega piku un svieda � Pika nokrita kādus desmit soļus no Sapuliņa. Cibiņ� pasmīnēja par Sapuliņa dū�ību. Viņ� vēl arvien �aubījās par vajadzību piedalīties pie kautiņa.

�Kāpēc?�� Cibiņ� domāja. �Kāpēc sviest biedram pa galvu, kamēr tas dabū zilu aci vai kamēr tam tek asinis iz deguna? ��

Viņ� arī pagāju�ā ziemā nebija pie kautiņa piedalijies. Cibiņ� vēl nekad nebija otram sitis, nekad sajutis kaislīgas �cīņu jūtas�, kuras bija viņa biedrus briesmīgi pārņēmu�as. Viņ� nodrebēja: tas bija kar�, ko viņ� nupat redzēja . ..

Bet tad viņ� sajuta atkal stipru ēstgribu, kura viņu dienām, jā � � jau gadiem mocīja. Un tad viņu pārņēma dusmas, brīni�ķīgas dusmas: viņam vajadzēja karot. . .

Tur locījās viņa ienaidnieks Buņģis, kur� piku pēc pikas meta �turkiem� virsū. Patlaban viņ� iezvēla Sapuliņam krietnu piku pa vaigu. Sapuliņ� ievaidējās. Cibiņ� sajuta to kā svētu pienākumu � iet Sapuliņam palīgā. Viņ� gāja palīgā tam, kur� tika vajāts �

Sniega piku rokā turēdams, Cibiņ� dro�i tuvojās Buņģirn �Turki� brīnojās, ka bālais, lēnais Cibiņ� uz reizi tik varonīgs tapis.

�Se tev!� Cibiņ� iekunkstējās un meta vienu piku pēc otras Buņģim acis, tik Buņģim, Buņģirn vien � nevienam citam . . .

Buņģis atkāpās soli pēc soļa. Viņa kareivji tam līdz. �Turki� gavilēja.

�Tibinc il mūtu jenelāls!� Sapuliņ� brēca.

�Urā! Cibiņ! Uz priek�u!� �turki� kliedza.

Un Sapuliņ�, kur� bija lasījis turku kara aprakstus, ieklie�dzās: �Allā-il-Allā!�

�Allā-il-Allā!� �turki� brēca, kuru dū�a padarīja Buņģa kareivjus bailīgus.

�Ģenerāls� Buņģis muka. Bez cepures, pietvīcis � sarkans, elsdams un pūzdams tas nostājās pie �Sipkas� un kliedza:

��Sipku� vajag aizstāvēt! Ne par kam �turkiem� neatdot! ��

Bet Cibiņ� tuvojās bez bailēm, kluss, nopietns, jā, briesmīgi bāls, Buņģim un svieda tik Buņģim vien, nevienam citam-

Buņģis nobijās. Tāda viņ� Cibiņa vēl nekad nebija redzējis. Cibiņa iekritu�ās acis bija atdzīvoju�ās, kuru urbjo�ais skats Buņģim kā asmens sirdī griezās. Cibiņ� arī bija pazaudējis cepuri. Viņ� stāvēja Buņģim ļoti tuvu un vairs nesvieda, nezi�nādams, vai sniegt Buņģim roku un derēt mieru vai savilkt dūri un sist. ..

Bet viņ� vēl nebija nevienam sitis-

Te Buņģis atspērās, savilka pieri grumbās, saknieba lūpas un kā tīģeris uzklupa Cibiņam.

�Ko tu, pagāns, mani ar savām ārprātīgajām acīm biedē� Velns! Es tev gan! . ..� Buņģis kliedza un, Cibiņa rokas satu�rēdams, paspēra ar kāju Cibiņa kāju. Cibiņ� nokrita uz ceļiem, gandrīz nemaz nepretodamies. Buņģis sagrāba Cibiņu aiz apkakles un raustīja savu ienaidnieku kā spalvu. Beidzot viņ� to pagāza glu�i gar zemi, uzgūlās ar ceļiem uz Cibiņa, to mēdīja, izrāva viņam kreklu no biksītēm un piedzina tam pilnu pavēderi ar sniegu . . .

�Mieru! Met mieru!� da�i iesaucās. Bet Buņģis, uz to sau�cieniem neklausīdamies, sāka Cibiņam muti ar sniega piku berzēt.

Tagad Cibiņam pacietība beidzās. Viņ� ieķērās Buņģim matos �

�Ak tu pagāns! Man matus plūkt! Es tev gan parādī�u! . . .� Viņ� sagrāba Cibiņu aiz svārkiem un no visiem spēkiem raustīja.

�Es tev gan, ubadze, parādī�u! ��

Cibiņa svārkiem notrūka piedurkne. Izdēdējusī vadmala,, kuru Cibiņa tēvs jau gadiem bija savos svārkos nēsājis un kurus māte savam dēliņam rudenī bija savārstījuse, iz�ķīda ka papīrs �

Cibiņ� ievaidējās. Buņģis to atlaida. Cibiņ� piecēlās sēdus, un sāka �ņukstēt.

�Palūk, kā �turku ģenerāls� raud!� Buņģis smējās, meklē�dams pēc savas cepures. Vispārīgā kauja bija pa tam mitējusies.

�Nelaudi vit!� Sapuliņ�, biksas raustīdams, uz Cibiņu teica un uzlika roku uz pazeminātā biedra pleca.

�Nelaudi vit! Bungit il tīls lazbainieks!�

�Ko tu, smurguli, teici!� � Buņģis Sapuliņam uzbrēca. �Labāk noslauki savu degunu! ��

Un Sapuliņ� tie�ām noslaucīja piedurknē degunu, par ko visi sāka smieties.

Da�i brēca, ka kauju vajagot turpināt. Te atskanēja zvans. Rubuls tīrumā, uz akmens stāvēdams, zvanīja uz stundām. Buņģis bija viens no pirmajiem, kuri aizskrēja pār tīrumu uz skolu. Cits pēc cita aizsteidzās. Sapuliņ� vienīgais vēl palika pie Cibiņa.

�Sapuliņ, ej tu uz stundām!� Cibiņ� teica. �Es nevaru� Es ie�u uz nabagu māju pie galdnieka apsildīties, redzes, ko tad � Ar �itādiem svārkiem es skolā nevaru rādīties � Ja skolotājs pēc manis prasa, � tad stāsti patiesību��

Sapuliņ� it kā negribēdams ar bēdīgu sirdi brida pa dziļo sniegu uz skolu. Cibiņ� meklēja pēc cepures. To sniega samī�dītu atradis, viņ� to izpurināja un, galvā uzlicis, vilkās lēnām uz nabagu māju.

Nabagu māja atradās lielceļa malā starp skolu un Knipskas tiltu. Viņa bija, tāpēc ka lielākā daļa nabagu, tic visnespējī�gākie, bija nodoti pie kāda saimnieka kop�anā, pārdalīta uz divām pusēm. Vienā pusē dzīvoja pāris nabagu. Otru pusi kāds galdnieks bija no pagasta noīrējis sev par darbnīcu.

Cibiņ� iegāja pie galdnieka. Galdnieks pa�ulaik ēda lau�nagu.

�E-e, karavīrs! � Nu laikam āda pu�u. ..� galdnieks, kāpostus strēbdams, pasmējās.

Cibiņ� neteica ne vārda, apsēdās uz kādas kastes un kāri noskatījās, kā galdnieks strēba kāpostus.

�Kaut es arī dabūtu kādas pāris karotes .. .� Cibiņ� domāja un aiz kauna nolaida acis.

�Nu, vai tu neiesi uz skolu, ko te kverni!� galdnieks bārās.

�Nevaru!� Cibiņ� �ukstēja, asaras saturēdams. �Nevaru��

�Jā, kāpēc tad tu ej uz draci? Tā, lūk, ir laba mācība . . . Riba laikam ir pu�u .. .�

Cibiņam nosalu�ais vēders lieliski sapēja. Viņ� sajuta dzi- nekli kaut kur atgulties. Salīcis viņ� iegāja kaktā pie krāsns un atlaidās uz ēveļu skaidām. No krāsns izplūda siltums. Tā mai�gums Cibiņu apreibināja.

�Nu, pagulies, pagulies!� galdnieks teica. �Es redzu, ka tu

esi slims. Tik nesāc vien mirt � Ak tu- kas tad tev tos

svārkus tā saplosīja? . ..�

Cibiņ� gribēja teikt: �Buņģis �� � bet viņam pie krāsns palika tik labi labi ap sirdi, ka viņ� vairs nevarēja dusmoties. Viņ� aizvēra acis. Snaudiens viņu pārņēma. Miegainā sapņu krēslā parādījās drīz Buņģis, drīz Sapuliņ�. Tad viņ� redzēja garo, laiski kusto�os Rubuli ar zvanu rokā, tad skolotāju, kur�, rokas uz muguras salicis, pa klasi staigāja. Vispēdīgi viņam pa�rādījās māte, kā tā pie ratiņa domīgi sē�. Kaķītis tup tai pie kājām un. kupru uzmetis, ņaud. Tad māte nopū�as:

Pavēlies tavās mokās. Tās grūti panesot, Tā debess tēva rokās �

Viņ� pats sevi redz gultā guļam. Mātes nopūtas dzirdot, viņ� jūtas brīni�ķīgi spēcīgs. Viņ� izlec no gultas un satver mātes roku.

�Nebēdājies, māmiņ, es esmu bagāts . . .�

Māte paskatās uz viņu un brīnās. Viņas dēliņ� ir balts kā eņģelis, sudrabotiem svārciņiem, zeltītām pogām, un zābaciņi tam tātli � sarkani, no mīkstas ādas, briljanta sprādzēm . ..

�Cik tu esi skaists, Jēcīt!� māte brīnās. Kaķītis pieslienas pie viņa kājām. Te kāds atver ātri durvis. Buņģis aizelsies ieskrej istabā �

�Atdod manus svārkus, ubadze!� Buņģis brēc. Cibiņam metas bail, ka Buņģis skaistajiem svārkiem nenorauj piedurkni. Viņ� gan zina, ka tie nav vis Buņģa, bet viņa pa�a svārki. Tomēr viņ� velk spīdo�os svārkus nost, atdod tos Buņģim, kur�, tos ātri uzvilcis, izskrej ārā, kur to gavilēm zenu bars saņem.

�Buņģis ir mūsu �ģenerāls�, urā! . . .�

Viņ� dzird, ka zēni sāk karot. Kāds sit uz skārda gabala it kā uz bungām. Tad viss top klusu . . .

Galdnieks sāka ēvelēt. Cibiņ� pamodās. Viņ� ātri piecēlās un izgāja. Snaudiens, kur� vilkās kādu ceturtdaļstundas, bija viņu spēcinājis.

Bija jau krēsla. Skolas logos mirdzēja uguns. Skolas bērni jau mācījās uzdevumus uz rītu. Debess bija noskaidrojusies. Tik rīta pusē dusēja vēl mākoņi. Mazuliet sala. Cibiņ� nodre�bēja. Viņ� tecēja ātri uz skolu.

Skolas priek�iņā Cibiņ� apstājās. Viņam bija bailes iet klasē. Piedurkne tam bija tiklab kā pavisam norauta. Kādus smieklus viņ�, klasē iegājis, saceltu, to Cibiņ� it labi zināja. Mehāniski tas satvēra maizes kambara durvju kliņķi un atvēra durvis.

Viņam gribējās ēst. . .

Durvīm līdzās uz plauktiņa atradās spi�kas un maza lam�piņa. Cibiņ� iededzināja lampiņu, aizvēra durvis un uzmeklēja savu maizes kulīti. Tā bija glu�i sarāvusies. Tajā vairāk neka neatradās kā sakaltuse maizes doniņa un veca, taukaina avī�u lapa, kurā māmiņa pirmdienā bija ievīstījusi kaņepes. Pēdējās kaņepes viņ� jau pusdienā bija apēdis�

Cibiņ� nogrieza ar veco salieceni no doniņas riciņu, apsēdās uz kādas kastes un, savā ēnā raudzīdamies, sāka ēst. Bet viņam likās, ka �ās sakaltu�ās maizes kumosi viņa ēstgribu -vēl pa�

vairotu, ka �is sausas garozas viņam atgādinātu īsto ēdienu � gar�īgu maizi un pavalgu �

�Vai tad �is izsalkums būs mū�īgs?� Cibiņ� domāja. �Vai tam nekad, nekad nebūs gala?. . . �

Viņ� paskatījās uz Buņģa lādi un nodrebeja. . . Kā tur visa nebija! Tur bija �ķiņķis, � cepts un vārīts, tur bija sviests ar baltu pienu un pa�ā stūrītī atradās krūzīte, lajā bija me�dus. . . To visu Cibiņ� bija noskatījies. Briesmīgais izsalkums kā kāda ļauna vara pievilka Cibiņu pie Buņģa lādes. Izsalkumā tam iek�as raustījās�

Te viņ� iedomājās savu eņģeļa apģērbu, kuru tas sapnī bija valkājis, un viņam metās kauns. Viņ� garā redzēja māti, kura ēd tāpat sausu maizi, reti kad uzsilda kāpostus, kura tomēr pacie�, kura viņam bija cie�i piekodinājusi: �Neaiztiec sve�as

mantas!!!� Viņam bija kauns: tas bija gribējis zagt-

Bet tomēr, tomēr viņam gribējās ēst-

Briesmīgais, drud�ainais izsalkums viņu atkal pārņēma. Kā apmāts viņ� piecēlās, piegāja pie Buņģa lādes un lūkoja pacelt vāku. Lāde nebija aizslēgta: vāks cēlās �

Pirmā acumirklī, lādē lūkojoties, Cibiņam bija tā ap dū�u, it kā kad tam vajadzētu visu, kas lādē no ēdamā atradās, aprīt, lai apklusinātu savu izsalkumu. Viņ� gribēja jau sniegties pēc �ķiņķa, bet uz reizi viņā sacēlās riebums pret visu, visu, ko cil�vēks bā� mutē. Viņ� nolādēja dabu, un viņam vairs negribējās ēst � Kāds savāds, sauss saldums pildīja viņa muti .. . Bez spēka viņ� atkrita uz kādas citas lādes un lūkojās domīgi lampi�ņas drūmajā liesmā. Aug�ā taisni pār lampiņu pie baltajiem griestiem locījās melni pavedieni: tie bija smirdo�o dūmu pa�krē�ļi. Kāds liels zirneklis pla�i izplestām kājām �āpāja gar sienu.

�Lapsām ir savas alas, putniem ir savas ligzdas �� Cibiņ� iedomāja. Māte �o pantu bija daudzreiz lasījusi un pie tam apraudājusies. Ari viņam, to atceroties, palika silti ap sirdi. Bet raudāt viņ� vairs nevarēja. Viņ� sajuta riebumu pret visu. Pasaule viņu, jauniņu, kur� pēc dzīves priekiem slāpa, jau ne�laikā mērdēja un vārdzināja�

Klasē sāka rībēt un klaudzēt. Durvis tika atrautas. Un pāris zēnu smiedamies un trok�ņodami ieskrēja priek�iņā.

Cibiņ� sabijās. Viņ� gribēja aizvērt Buņģa lādes vāku, bet savādais riebums viņu atkal pārņēma. Drud�ainā �ults viņu drebināja. Viņ� izstiepa roku, bet tam trūka spēka .. .

�Ak tu pagāns!� Buņģis, durvis atvēris, iebrēcās. �To jau es domāju! Vai nu tāds ubags bez zag�anas! Sātans! ��

Viņ� iezvēla Cibiņam reiz pa muguru, ka nodimdēja vien, sita tam vēl pa vaigu un tad iespēra ar kāju. Cibiņ� vaidēdams aizkrita aiz kastēm .. .

�Kas tad cits manu jauno nazi nozaga kā Cibiņ�!� Buņģis kliedza un aizsvieda ar lielu troksni lādes vāku. �Tūliņ ie�u pie skolotāja!�

Da�i zēni un meitenes, troksni izdzirdu�i, pieskrēja pie durvīm.

�Kas tur?� kāda meitene jaulāja.

�Ē, zaglis!� Buņģis smiedamies izsaucās un spraudās caur skolnieku pūli . . .

Pa brītiņu skolotājs un Buņģis ienāca kambarī. Cibiņ� sēdēja uz lādes, elkoņus uz ceļiem atspiedis, acis rokām aizsedzis.

�Mēs ar Ģeņģeri nācām launagā � Uzreiz es redzu, Cibiņ� sē� pie manas lādes. Lāde vaļā . .. Ģeņģers var liecināt. . .� Buņģis sūdzējās.

�Ku�, pagaid', kamēr es tev jautāju!� skolotājs Buņģim uzsauca. Viņ� paskatījās uz Cibiņu, kur� bāls, drud�ainām acim raudzījās, kuram norautā piedurkne gar sāniem karājās, un sajuta ar �o nabadziņu līdzcietību.

�Cibiņ, nāc man lidz!� skolotājs teica.

Cibiņ� lēnām piecēlās un, acis nodūris, gāja caur zēnu un meiteņu pūli skolotājam pakaļ. Buņģis vēl paguva iegrūst Cibiņam ar dūri sānos.

�Tibiņ,� Sapuliņ� mīlīgi �ēlā balsī iesaucās un aizskāra Cibiņa roku. Sapuliņa acīs iemirdzējās asaras.

Skolotāja rakstāmā istabā ienācis, Cibiņ� it kā atdzīvojās. Puķaini tapsēta, gai�i apgaismota, silta istaba viņu apsveica it kā paradīze. Skolotājs apsēdās pie galda un, Cibiņu cie�i uzlūko�dams, jautāja:

�Saki, � kāpēc tu gāji pie Buņģa lādes? Tu gribēji zagt? . ..�

Cibiņ� gribēja teikt �jā�, bet viņ� apdomājās. Viņ� jau bija gribējis tik apmierināt savu briesmīgo izsalkumu.

�Nē! .. � Cibiņ� atteica.

�Ko tad? ��

�Man gribējās ēst! ��

�Nu tad tak tu gribēji zagt.�

�Pats nezinu, kā tas viss notika �� Cibiņ� �ukstēja.

�Saki labak patiesību, atzīsties! Tad sods būs vieglāks . . .�

�Skolotāja kungs� es nezinu� rītā� man ir slikti ap sirdi��

�Kas tev tos svārkus pārplēsa?�

�Karā parplīsa .. .�

Skolotājs pasmaidīja.

�Kad tev ēst gribējās, kāpēc tu nenāci pie manis un ne�lūdzi? ��

�Man bija kauns! . ..� Cibiņ� �ukstēja.

�Kauns � Kauns ir zagt, bet ne palīga meklēt .. . Par sodu tu stāvēsi rītā visu pēcpusdienu kaktā un sestdienā saki mātei, lai viņa pirmdien atnāk �urp � Nu ej, es pateik�u Līzei, lai tev padod ēst.. .�

Cibiņ� sāka raudāt. Bet tad viņ� saņēmās, noslaucīja asaras un izgāja klasē. Buņģa un tā biedru, no kuriem Cibiņ� ļoti bijās, tur nebija. Viņ� apsēdās uz sola. Viss, kas �odien bija noticis, tam izlikās kā sapnis. Gar krāsns stūri pāris meiteņu paskatījās uz viņu un sāka ņirgāties. Viņa biedri skatījās uz viņu it kā pār- mezdami: �Zaglis! � I � zaglis! .. .�

Viņam likās, ka arī Kristus, kura bilde pie sienas bija uz�kārta, uz viņu raudzījās�

�Es esmu tas labais gans . . .�

�Un es esmu zaglis!� Cibiņ� domāja. �Man rītā jāstāv kaktā � Ir jābēg labāk prom! . . .�

Cibiņ� piecēlās un izgāja. Sapuliņ� gāja viņam pakaļ un pagalmā �ēli jautāja:

�Kulp tu ieti, Tibiņ, kulp tu ieti? . ..�

Bet Cibiņ� vairs nedzirdēja sava biedra �ļupsto�ā sauciena. Viņ� bēga .. .

Līdz mājām, kur viņa māte dzīvoja, bija kādas se�as verstis pa lielceļu un taisni pa tīrumu un me�u ceļiem caur Laskumiem �etras verstis, ko iet. Cibiņ� nodomāja iet pa laisno ceļu. Viņ� gāja ātri, bet reizēm viņam uznāca trīsas. Izsalkuma viņ� vairs nesajuta.

Iedams viņ� pārdomāja: �Ko teiks skolotājs, kad dabūs zināt, ka Cibiņ� aizbēdzis? Ko teiks māte, kad es nakts laikā pie viņas ieradī�os? ��

�Bet kurp tad lai es citur eju?� viņ� domāja un lūkojās izmisis visapkārt. Atbilde bija nakts, visapkārt nakts�

Tad viņ� tecēja atkal tālāk.

Silā nonācis, viņ� jutās glu�i piekusis. Sals arvien vairāk pieņēmās. Sniegs jau �irkstēja apak� viņa kājām. Viņa pastalas sasala kā rags un saknieba viņa kāju pirkstus kā knīpstangās. Vēl pāri simts soļus viņ� tecēja pa me�a ceļu, tad viņ� apstā�jās; tālāk viņ� nespēja iet. ..

Miegs� savāds maigums viņu pārņēma. Viņ� apsēdās zem kadas egles, sāka �ņukstēt, bet tūliņ apklusa, maigums bija tik salds- salds� Malkas cirtēji atrada Cibiņu nosalu�u . . .

Stāsts iz skolnieku dzīves

kas Sileniekam par brangu ābeļu dārzu! Ābeles pa�u laiku� ziedos, baltas kā līgavas, un izskatās it ipa�i cēli tāpēc, ka ir jau vakara krēsla. Mēness paceļas pār priedēm, apaļ� un bāl�gans, un migla sakrājas mājas aplokā un tam līdzās pļava, līdz pat birztalai, līdz kurai pienāk no sila puses upe un tad atkal pa kreisi pagrie�as atpakaļ uz sila pusi. Vēl ziedonim vēsa dva�a. Vakarā un naktis tev vēl uznāk drebuļi, ja neesi

silti ģērbies un gribi sēdēt dzīvojamās ēkas gala, kur pagrabs un ķēķis, un ķēķa priek�ā, uz velētavas nosēdies, aplūkot Silenieka ābeļu dārzu, aploku, pļavu ar līku lo�u upei līdz augu�iem kārkliem, alk�ņiem un apsēm, kuru lapas mirdz tik sudrabaini, aiz pļavas savādu tum�umu, tas ir snaudo�ais sils ar bālgani spīdo�ām koku galotnēm, un aiz visa tā un pār visu to brīni�ķīgo debesi ziedoņa nakts mēnesnīcā. Apkārtnē tuvumā pla�i purvāji, un tāpēc gaiss ir tik drēgns, un tāpēc tejienes iedzīvotajiem bie�i uznāk drudzis. Bet zēns, kur� ķēķa priek�ā uz velētavas sē�, ir tā nogrimis vakara bildes burvī�gumā, ka tas no vēsās nakts drausmas gandrīz nekā nemana, tikai �ad tad viegli pakustas, pa�ūpo kājas un tad atkal no�grimst domās. Savāda draudzība vai radniecība ir naktij ar tiem zēniem, kuri pa krēslu mīl lūkoties aug�up uz zvaigznēm. �ie zēni ir bāli, smalkiem, patīkamiem sejas vaibstiem un sap�ņaini mirdzo�ām acīm. Viņi dienā neizskatās lagā: tadi sli�mīgi, noguru�i, un nekad tie nenoplūc puķi un nepiesprau� sev pie cepures, bet ļauj visām mierīgi ziedēt, nolien labāki pakrēslī un reizēm nopū�as, it kā bēgdami no saules un no karstajiem vasaras saules dienu tvaikiem. Un tomēr �ie zēni saprot un zin cienīt labāki gaismu un siltumu nekā tie, kuri kāpelē pār sētām, pa jumtiem, sarīko ar suņiem medības uz kaķi, kur� vajāts uzlec drīz vītolā, iz tā, ar sprunguļiem apsvaidīts, stiep�jas pa zedeņiem uz kļavu, iz tās uz liepu, no liepas pār zalē izklātiem balināmiem audekliem, kamēr kaķim izdodas beidzot tikt uz klēts jumta, un zēni nostājas apak�ā elsādarni, no�kusu�i, iz pilnas krūts smejas un di�ājas, pa tam suņi rej un kauc, aug�up stiepdamies un lēkdami. Kas tādiem zēniem ir par gaismas nojēgumu! Ko tie zina no saules! Viņiem ir viss vienalga, kamēr viņa tur tā spīd un neviena tie�i neuzrunā vārdiem, bet, ja tā būtu liela sviesta ciba, pildīta ar dzelteno, gar�īgo vielu, tad �ie draiskie zēni atstātu kaķu medības un mestu varbūt ar lingu akmentiņus uz sauli, lai tā nokristu � plak�! � pie viņu kājām, un tad tie mielotos un apēstu visu sauli, lai tad pasaulē valda tumsība! Gan viņu vaigi ir vese�līgi, iedegusi brūni, bet ieskaties viņu acīs, kā tās bolī vien, un kas tie par rupjiem, skaļiem smiekliem. Vistas, kuras uz kūts perinās, tos izdzirdu�as, sāk kladzināt un sist spārniem, un gailis sāk dziedāt. Visi mājas kustonī�i pazīst �os smieklus, viņi it kā sajūt, ka �ie smiekli nāk no tiem, kuri kustoņus vēlāk kaus, vārīs, ceps un ēdīs. Un, paskat, kas par rokām �iem zēniem: rupjas, aprepēju�as! Tas nebūtu nekas, tas jau nāk no darba! Bet, palūk, roka gandrīz pastāvīgi savelkas dūrē, un, ja nava brīva dūre, tad tā sa�ņaudz nūjas vai rīkstes galu. Un tomēr tie ir tie īstie nākotnes varoņi, kaut gan viņi izbu�inā- tiem matiem, vaļējām krūtīm, nopļek�ķēju�ām, skrandainām drānām izskatās glu�i tā, ka, ja tos palaidīsi savā vaļā, brīvus me�ā, tad gatavi me�oņi!

Bet �ie bālie, lēnie zēni ar sapņaini mirdzo�ām acīm arī ir varoņi! Tas, kuru tu, garām iedams, piepe�i ieraugi un satrūk- sties, it kā tur pakrastē uz lielā akmeņa sēdētu kaut kāds pa�saulei lieks tēls, kur� uz tevi nepaceļ ne acu, kaut gan tu aug�ā, pa krastmalu ejot, satricini zemes pamatus un sarkanās smiltis iīdz ar oļu birst un veļas lejup līdz pat lielajam akmenim, uz kura pasaulei liekais tēls sēd un raugās upes skaidrā ūdenī, kuram apak�ā spīd balti, krāsaini akmentiņi, ir pamatīgākas uzmanības cienīgs. Tekas dziļākajā pusē guļ gara, spuraina, tum�a sieksta. Melnā sieksta izskatās pēc iemigu�a nezvēra, kur� katru acumirkli var pamosties, sakult skaidro, saulē mir�dzo�o upes teku par peļķi un aprīt vai pa�u zēnu! Tu domā, ka zēns mak�ķerē, varbūt tam vē�u ķeseles saliktas ūdenī. Nē, apskaties tuvāki, nav no visa tā ne mazākās zīmes! Tu pabrī�nies un eji tāļāk, bet zēns glūn vēl arvienu uz melno siekstu, gar kuru nupat aiz�aujas zibeņa ātrumā slaika līdaka, un domā, kāpēc gan tas pasaulē ir tā: pārkod tu ābolu, un tur lokās tārps ar melnu galvu, ej sapņodams gar kāpostdārzu, pa brango zāli, kura puķēm kā piesēta, un piepe�i tu sajūti kaut ko ledaini aukstu uz kājas, paskaties: nejauks krupis! Ej tu vakarā pie miera, iemiedzi saldā miegā, kad tev lietuvēns plijas virsū, un pat te, upmalā, tu nevari baudīt tīru, pilnīgu izskatu uz dabu: melnā sieksta tur otrā tekas malā guļ kā ūdens pūķis, glu�i tāda, ka vai jānodreb �

Sie īpa�as �ķiras smalkie zēni ir to jau sen novēroju�i, ka, saulei vai mēnesim spīdot, katrs priek�mets met savu pakrēsli, kur� mazāk vai vairāk stiepjas uz ziemeļu pusi. Viņi ir ievēro�ju�i, ka no ziemeļiem pū� auksti vēji, ka, iz sētas vārtiem uz ziemeļa pusi ejot, sirdi apspie� kaut kas drūmi skumj�, tur�pretī, ja iznāk ie�ana pa vārtiem uz dienvidus pusi, tad sirds ir tik priecīga, tik brīva, ka gribas vai gavilēt. Un �ie īpa�as �ķiras smalkjūtīgie zēni vis tāpēc nepagrie� ziemeļiem vien�kār�i muguru, kā to tie zēni dara, kuri sarīko medības uz kaķi, bet lūkojas da�reiz sērīgi, līdzcietīgi uz nelaimīgo pretdien- vidus pusi, kaut arī tiem auksts vēj� pū� preti un viņiem jā�klepo. Arī te viņ� lūkojas uz melno siekstu, kaut gan �ausmām, tomēr arī ar līdzcietību: vai tik �ī sieksta nav kāda apburta būtne, kuru varbūt varētu atpestīt caur līdzcietību, apdomīgi izvelkot uz krasta, vai varbūt viņai jānoguļ turpat tūksto� gadi, lai tā atspīdētu citā veidā, grezna un spo�a! �

Un zēns, kur� sē� uz veletavas Silenieku sētā, arī tas ir viens no tiem, no kura tu nekad neesi agrāki dzirdējis ne vārda, kamēr tu pats viņu piepe�i ieraugi un satrūksties. Kad apklus dienas vēji un trok�ņi, tad viņ� klausās un raugās. Viņ� naktij jūtas it kā rada. Viņam liekas, it ka kad nakts būtu nometusies ceļos uz zemes un tum�ām rokām gar visu apvārsni apkampuse radību. Arī viņ� jūtas viņas vēsā vēsmā puksto�as kruts tuvumā. Pie nakts krūtīm mirdz balti zie�do�as ābeles kā milzīgi puķu pu�ķi, un viņ� o� un velk kārīgi savā iek�ienē ziedu reibino�o smar�u. Un nakts galvā mirdz zvaigznes- zvaigznes Bet kāpēc viņas tā mirdz it ka asarodamas, drebēdamas? Kāpēc mēness tads bāls un visa radība tik drūma, sērīga? Vai pasaulē notikusi kāda vis�pārīga pārestība? Viņ� �o laimības pretekli meklē, bet viņ� to neierauga tik viegli kā melno siekstu! Viņam liekas, it kā kad �is preteklis kā ēnains bubulis rāptos visapkart viņa tēva māju robe�ām un viņu ieburtu viducī, lai viņ� nedrīkstētu doties pāri, uz turieni, kurp tam sirds nesas.

Sapņainais zēns vēlreiz aplūko dabu mēnesnīcā, vēlreiz tas met skatu uz baltajiem puķu pu�ķiem pie nakts krūtīm, bet viņa sāpes nerimstas. Viņ� sajūt savās krūtīs dego�u karstumu, kur� pamazām kāpj aug�up uz galvu, un, lūk, asaras jau rie�as un spie�as, lai dzēstu karstumu. Un abām rokām viņ� spie� pieri un sāk �ņukstēt. Viņ� ir atjaunotās Romas Cezars, bet tas neko nelīdz, viņam tomēr ir jāraud. Viņa mīļā Roma nav tāļu, verstis piecpadsmit, kādu versti no Elksnaines drau�dzes skolas, sila, zem vecām, varenam eglēm, bet viņam nu ir jāsēd te kā vaņģiniekam. Viņa biedri varbūt tagad pat sapul�cējas atjaunotajā Romā pie ugunskura, kopīgam varoņu jūtām krūtīs zvērē cīnīties pasaulē priek� izglītības, priek� visa, kas labs un daiļ�. Pie sāniem tie nes platus zobenus, kaut gan tie ir izgriezti iz koka, tomēr tie ir ļoti nozīmīgi. Varbūt barbari � tumsoņi izok�ķerēju�i, kur atrodas atjaunotā Roma, un glūn tās tuvumā uz dzirksto�o ugunskuru, gaidīdami uz izdevīgu biidi, kur varētu uzbrukt atjaunotajai Romai un �romie�iem�, kuru skaits nav liels, bet kuri ir varonīgi un ir gatavi pat vai savas asinis izliet priek� savas Romas . ..

Un te, Silenieku pagalmā, uz velētavas sēd Romas Cezars, bāls un izmisis. Viņ� raud tāpēc, ka tēva mājās valda tādi apstākļi, kuri �Cezaru� piespie� palikt Sileniekos, piecelties rītos jau ap pulksten �etriem un dzīt vai nu visu dienu bēro pa vagu tīrumā, jeb vai, kad drīz laiks pienāks, doties ar izkapti pļavā. Un ar latīņu vokābuļiem tur nekā nevar izdarīt. Tur jāsvīst pa�a sviedri un jālokās pa�am, pa�am�

�Es tevi, Jānīt, mīļu prātu laistu pa vasaru skolā, bet redzi, kā neiet, tā neiet. . . Grūti laiki� Es esmu vecs, nespēks jau klāt, un otru puisi algot man neiespējams. Juris viens pats netiks galā ar darbiem. Tev nu ir jāpaliek te! Tu jau nu esi diezgan mācījies, proti i vāciski, i krieviski, proti glīti rakstīt. Ja man būtu tāda skolas mācība kā tev, es jau sen būtu turīgs.�

Tā teica viņam tēvs, kad Jānis vēlējās turpināt mācības Elksnaines draudzes skola.

Jānis pārrunāja ar māti, vai ta�u nebūtu kaut kādi iespē�jams tā darbiem iegrozīties, ka viņ� varētu tikt uz skolu.

�Vai, Jānīt, ko ta es,� māte �ēli ierunājās, �runā tu pats ar tēti. Ja jau viņ� nezina padoma, ko tad es? Maizīti un pavalgu, cik tev nu viņas vajadzētu, to jau gan es tev sagādātu, bet tēte, redz, ir tāds slimīgs, nav vairs tāds kā agrāki, vaid vien� Bet parunāt, labi mīļi palūgt, to jau tu vari darīt. Var būt, ka Dzilnas And�s, ja kunga ceplī �ovasar nestrādās, uzņemtos �ad tad grūtākajā darba iaikā mums palīdzēt. Dzird jau, ka �ovasar kunga ceplī vairs nestrādā�ot. Dzilnas And�s gan no laba prāta par lauku puisi neiet, bet, ja redzēs, ka labāki ir strādāt nekā laiskoties par iebūvnieku, gan tad nāks��

Jānis runāja ar tēvu par Dzilnas And�u. Tēvs tapa domīgs un teicās, ka nāko�ā svētdienā tas aizie�ot līdz And�am. Bet maz ceribas tēvs uz And�u lika, jo mui�ā gatavojās uz jaunām, lielākām būvēm, kur And�s varēja daudz labāk pelnīties un dzīvot nekā Silenieku tīrumos un pļavās, pār kurām bie�i vien plūda auksta migla, kaut gan pats ziedonis saucās par pasaules valdnieku.

�odien bija svētdiena, un tēvs bija aizgājis uz And�u, lai aprunātos, jo Jānis staigāja apkārt tik drūms, ka tēvs baidī�jās par tā veselību. Arī mātei bija Jāņa �ēl.

�Vecais, laid tak to puiku, lai iet vēl kādu gadu skolā! Vai neredzi, kā viņ� izdilst ��

Māte runāja Jānim par labu. Tēvs nekā neteica, bet nāko�ā svētdienā aizgāja uz And�u.

Tēvs vēl nebija pārnācis. Un Jānis sēdēja uz velētavas, bai�dīdamies iet istabā, kur tēvs to varbūt apbēdinātu ar pavisam sliktu ziņu. Bija jau nakts, bet viņ� vēl arvien tā sēdēja, līdz kamēr tas sajuta drēgnās purvu miglas iespaidu. Viņ� jau pat�laban gribēja piecelties un atstāt savus nakts nomoda sapņus, kad tas izdzirda, ka tam aiz muguras dzīvojamās istabas logs tika attaisīts. Viņ� pagrieza galvu uz istabas pusi un ieraudzīja logā baltu tēlu. Tā bija māte.

�Jānīt, nāc istaba. Ir jau tik vēss, tu paliksi slims. Nāc, tete gaida.�

Tātad tēvs bija jau pārnācis. Jānis nolēca no velētavas, un māte aiztaisīja logu.

�Ko gan tēvs teiks?� Jānis domāja un gāja uz istabu. �Lai�kam gan no skolas nekas neiznāks.�

Sirds viņam sāka stipri pukstēt, it kā kad tas augstam kalnam būtu uzkāpis līdz pusei un nu būtu jādomā par tāļāk- kāp�anu. Pie tam viņ� sajuta, ka tas miglainā vēsumā bija pavisam sastindzis. *

Istabā nonācis, Jānis ieraudzīja tēvu un māti sē�am pie galda, uz kura dega tauku svece vāju liesmu.

�Nu, Jāni,� tēvs teica, �tu vari jau rītu iet uz skolu. Dzilnas And�s gan nav sadabūjams, bet es to lietu esmu labi pārdo�mājis � īsts darba strādnieks no tevis tā kā tā neiznāks, labāk ir, ka tu paskolojies, varbūt tiksi, ja manīgs būsi, vēlāk par skrīveri vai skolotāju. Pielūkosim, kā nu mēs te, mājās, iztiksim��

Jāņa seja parādījās prieka vaibsti. Viņa acis iemirdzējās kaislīgi. Viņ� apsēdās un gribēja tēvam pateikties vārdiem, bet nevarēja. Piepe�i viņ� satvēra tēva roku, to vairāk rei�u noskūpstīja un pie tam sajuta, ka tam asaras birst. Arī tēvs apraudājās. Viņi abi, tēvs un dēls, sajuta, cik lielus upurus tie abi nesa. Lai gan tēvs bija nemācīts zemnieks, tomēr viņ� sajuta to kā vajadzību, ka dēls, cik vien tik iespējams, tāļāk izglītotos.

�Ko jūs abi kā muļķi raudat?� māte smējās, bet varēja pēc balss nomanīt, ka arī viņa nebija vis tāļu no raudām.

�Bet tad tu, dēliņ, arī mācies, strādā uzcītīgi,� māte noru�nāja, �tu redzi, kā tēte priek� tevim pūlējas.�

�Nu, Jānis nav vairs mazais bērns,� tēvs piezīmēja, �gan jau viņ� zinās, kas jādara.�

Tēvs piecēlās, novilka svārkus, pakāra tos aizdurvē pie sienas un nopūtās. Jānim tīri vai sa�ņaudzās sirds, redzot tēvu ar tik salīku�u muguru. Viņa bārzda bija pēdējā laika metusies sirma. Pēdējo reizi Rīgā būdams, viņ� bija iegādājies brilli, kuru tas lietoja, gramatu lasot.

Uz gultas malas nosēdies, tēvs no�āvājās un taisījās no�vilkt zabakus. Jānis piesteidzās tēvam palīdzēt. Kad zābaki bija novilkti, tad tēvs atstiepās gultā.

�Viss būtu labi,� māte runāja, �ja Jēkabs būtu no zaldātiem vaļā. Pēc Mārtiņiem jau nu viņ� gan pārnāks, tā jau viņ� bija rakstījis ��

�Kas tad par bēdu, ja Jēkabs būtu majā!� tēvs piezīmēja, �tad jau tu, Janka, tikai pa skolu vien varētu dzīvot��

�Ej nu, dēls, izgulies un tad rītā taisies uz skolu. Priek��pusdienā gan nevarēsi. Gaļa vēl jāvāra. Tu jau zini, dēliņ, darba man ir daudz. Aiziesi pavakarē, arī būs labi. Vai tad tur nu kas, vienas dienas dēļ�� māte mudināja.

�Tad es rīta cēlienu vēl paar�u,� Jānis aizkustinātu balsi teica, �man ļoti gribas strādāt, īpa�i sienu pļaut. Nu, drīzi nāks suņu dienas, tad jau es bū�u atpakaļ, un tad es pļau�u, tad jūs redzēsiet, kā es pļau�u.�

Jānis uzmeklēja savu guļu vietu, bet iemigt tas, zināms, tik drīz nevarēja. Garā viņ� nokļuva pie atjaunotās Romas. Visus romie�us viņ� labprāt būtu pulcinājis ap sevi, lai dotos tālumā, uz sve�ām zemēm, lai tās iekarotu. Un tad viņ� tēvu, māti, brāli un māsu aizvestu iz purvainā, drēgnā apgabala, uz turieni, kur nevalda drudzis, kur prāts ir bie�āki jautrs, var būt, ka tur pat laimiba mīt � Bet tūliņ viņ� atzina, ka tie ir tik tuk�i sapņi. Un tomēr Roma viņam atkal rādījās gara acīm. Varenas, kuplas egles stiepjas aug�up un satiekas aug�ā saviem zaļiem zariem. Smuidrās galotnes cen�as aug�up uz debesīm. Tās ir atjaunotās Romas torņi. Un noras malā deg ugunssārts, dūmi baltpelēki vijas aug�up pret zilo debesi. Arī viņi, �ie dūmi, nīkuļi, cen�as turpu. It kā gari viņi paceļas, atstādami �o mitro, nemīlīgo trūdu zemi� Romie�i sēd ap ugunskuru un pārrunā nolikumus skola. Bet viņi sēd visi par daudz klusi. Nav agrākās jautrības�

Un Jānim guļot liekas, it kā tas dzirdētu jauno romie�u sarunas.

�Ko gan Cezars dara?� iejautājās mazais Kajus Kapustu- lus, kuram īstais vārds ir Kārlis Kāpostiņ�. Mazais Kapustulus cienī savu Cezaru, jo viņ� to mīlē.

�Kur Cezars?� iesmejas druknais Augustus Maurelius, linu tirgotāja Mauriņa dēls, �Cezars bradā pa barbaru dūņām, varbūt gana barbaru cūkas . ..�

Maurelius nevar Cezara ne acu galā ieredzēt, jo viņ� pats jau sen tīko pēc Cezara goda. Cik tas lieliski: Cezaram tuvo�joties, visi romie�i paceļas no saviem sēdekļiem, kur nu katrs sēd: viens uz mauriņa, otrs uz celma, tre�ais uz egles resnās saknes, un visi sauc: �Sveiks, Cezar, sveiks!�

Maurelius apskau� Cezaru� Maureliusa tēvs ir bagāts pilsonis. Cezara tēvs ir nabadzīgs saimnieks. Bet Cezaram ir prāts un sapra�ana. Viņ� mācībās ir pats pirmais, un izskats viņam ir gandrīz tikpat mīļ�, cik cienīgs. Kas par to, ka Cezars ir bāls, bet viņ� prot it visu, kas skolā uzdots, izmācīties, ja vēl daudz daudz vairāk. Kajus Kapustulus prot septiņādi Pitagora likumu par trijstūra hipotenūzas un abu katetu kvadrātiem, bet

Cezars jau pazīst ģeometrisko �zelta griezienu�, pazīst riņķa rādija un perifērijas sakaru. Kajus Kapustulus un citi biedri tiku�i tikko līdz ar Hanibalu pār Alpiem, bet Cezars zin saukt Francijas pirmos konzu|us pie vārda, zin, ko katrs no tiem darījis tēvijas un sevis pa�a labā.

To visu Cezars Sileniekos, tum�ā, drēgnā kaktā, uz cietām cisām gulēdams, it labi pārdomā. Bet viņam metas bail, viņ� sevi jautā: �Kāpēc gan es protu vairāk kā mani biedri? Vai tas dabīgi? Cik tāļu tas tā ies? Vai nepienāks bezdibens, pār kuru tikt nav iespejams ne cilvēka gribai, ne prātam? Vai Cezaram tik nedraud briesmas?�

Pusnomodā, pusmiegā Cezars sāpīgi iekunkstējās. Bet drīzi pēc tam viņ� bija aizmidzis.

Otrā dienā, pirmdienā, pavakarē Jānis devās ceļā uz skolu. Māte to pavadīja kādu pusversti, nesdama maizes kulīti. Pie lielceļa nonākuse, viņa atdeva dēlam maizes kulīti un asarām acīs lēni teica: �Es tāļāk neie�u � Ej, Jānīt� un neaizmirsti mūs!�

Jānis nobu�oja māti un teica: �Labas dienas tēvam un visiem!�

Tad abi iz�ķīrās. Brīdi gājis, Jānis apstājās un atskatījās. Māte gāja lēnām pa olnīcu. Nevaldāms �ēlums Jāni pārņēma nevis tāpēc, ka tam bija jā�ķiras no tēva mājas, nē, tāpēc, ka māmiņa tur gāja, taisni kā nabadzīte, ar tik daudz cerībām, ar tik daudz sāpēm. Viņa gāja atpakaļ uz savām grūtībām, pie sava ikdieni�ķā darba, kur sūri ķēķa dūmi ko� acīs, kur sma�giem kauliem rītos jāceļas un jāiet ar vēl smagākiem pie miera. Pie kāda miera? Vai viņa tētēm un māmiņai ir kādreiz miers? Viņi abi iet un iet iar salīku�u muguru, viņi cie� un cie��

Bet nu �irgti un dro�i uz atjaunoto Romu! Reiz ta�u apstākļi kļūs citādi, labāki �

Kas par varenām eglēm gar abām lielceļa malām! Gandrīz tādas pat kā atjaunotajā Romā. Sūnas dzelteni-zaļas, tik �auganas, ka gribas pa tām vai vi|āties. Klau! .. . Tas ir dzenis vai dzilna! Me�a bezdelīgas, vārnas, klijas! Bet tas viss Jānim ir par ikdieni�ķu, par vienkār�u. Turpretī, ja ieraudzītu zaķi vai stirnu, tad pavisam cita lieta. Lapsa ir vēl pavisam nere�dzēta. Gar ceļu koki un atkal koki. Da�s smuidri nolīcis, tas derētu milzim par pātagas kātu. Diezin ko gan viņ� pērtu1 Zirgu varētu ar tādu pātagu uz reizi nosist. Koki un atkal koki! Beidzot viņi top garlaicīgi, viņi �alc tāpat te kā citur, gan da�reiz drūmāki, bet ir viena un tā pate pazīstamā koku meldija! Bet dziļ� grāvis, kur� kāda ezera nosusinā�anas dēļ rakts caur veselu kalna muguru, ir kaut kas sevi�ķs! Viņ� gan : r pazīstams, bet ta�u ir īpa�i lielisks, un milzīgi dziļais robs kalna mugurā izskatās kā varena vāts, kuru cilvēki iecirtu�i zemes miesās. Bet tad atkal koki! �

Beidzot gājējs nogrimst domām sevī. Cilvēks pats sev ir visnepazīstamākais sve�nieks, tiklīdz tas, apkārtnē, dabā neap�mierināts, meklē glābiņu savā iek�ienē. Jānim likās, it kā kad tā nebūtu viņa, bet kāda sve�a nebēdnieka sirds, kura tam krūtīs pukst. Atstāt tēvu un māti pie grūta darba, drud�a perēklī, vientulīgā nomalē un jautri soļot uz atjaunoto Romu! Vai tas varēja būt Jānis, kur� mīlēja tik karsti savus vecākus!

�Ai!� viņ� nopūtās un apstājās. �Esmu par ātru gājis. Tik karsti �

Viņ� slaucīja sviedrus no pieres. Saule jau rādīja vēlu pēcpusdienu, bet �odien bija it sevi�ķi silts, gandrīz karsts laiks.

�Tad tāds es esmu,� viņ� atkal domāja, �plijos tēvam virsū, kamēr tas mani atlai� � Tēvs pats tik nevarīgs, bet man maz bēdas par to! . ..�

Jānis nopūtās, bet gāja arvienu tāļāk. Reiz jau tas gribēja griezties atpakaļ, iet mājās un teikt: �Tēt, es palik�u pie tevis, es tev palīdzē�u!� � bet kājas bija iesāku�as iet, tās gaja tāļāk. Beidzot viņ� ieraudzīja caur priedēm pla�o dzirnavu ezeru,

kuru viņ� jau daudzreiz bērnībā bija apsveicis kā brīnumu, kas gājēju it kā atpestī no apburtā sila, kur visi koki tik noslēpu�maini �alc.

Jānim likās, it kā kad sirds būtu atkal viņa īstenā sirds. Tā sāka savādi pukstēt�

Tur, dzirnavās, dzīvoja meitiņa, gadu divpadsmit veca. Balta kā lilija, �irgta un mudra, gudrām acīm un pastāvīgi smaido�u mutīti. Ko gan �ī mīlīgā parādiba dara? Vai tā �ēlojas, dzied vai skaļi gavilē, tā ka balstiņa atskan pār ezeru? .. .

�ī mazā parādiba Jānim izlikās kā ievērojamākā būtne pasaulē. Ilgi viņ� to nebija redzējis, � pēdējo reizi pie Elk- snaines baznīcas. Bet tas bija ziemas laikā, un mazā, mīlīgā parādība bija ievīstīta lakatos un ka�okā, un viņ� bija redzē�jis tikai drusciņ viņas vaigus, mazo deguntiņu un divas sprig- stīgas actiņas, kuras gandrīz �ķelmīgi glūnēja uz Jāni. Bet tas bija tik acumirklis! Melderis to iecela kamanās, atraisīja savu jauno melni, kur� skrēja ka vēj�, un tad sniegs vien noputēja, ka pajūgs aiz�āvās, aizvezdams mazo parādību . . .

Bet pagāju�ā vasarā, zaļu vakarā, vai tā nebija laime, kādu reti kāds mirstīgs var piedzīvot? Jānis un viņa tēvs bija mazās parādības viesi! Melderis uzturēja labu satiksmi ar Jaņa tēvu. Pļavas, kuras melderis uz vairāk gadiem bija rentējis, sagaja ar Jāņa tēva pļavām robe�ās. Bet pļavas atradās no dzirnavām vairāk verstju tāļu, melderis viņas nespēja uzraudzīt, un tam netikās algot īpa�u pļavu sargu. Jāņa tēvs melderim �ajā ziņā izpalīdzēja. Melderis atkal Jāņa tēvam mala par brīvu miltus. Un bez tam melderis Jāņa tēvu bija zaļu vakarā iesaucis iz kroga istabas savā istabā kā viesi. Uz balti apklāta galda bija cepe�i, sieri, sviests un baltmaize. Lukturos dega sveces, bez tam pla�o istabu apgaismoja liela griestu lampa. Spogulis sniedzās līdz pat griestiem, tajā Jānis ieraudzīja savu pilnīgu stāvu. Vienā kaktā atradās klavieres, otrā grāmatu skapis

glā�u durvīm un uz grāmatu skapja vāzes ar da�ādām māksli- gām un dabīgām smilgām un pāvu spalvām. Pie galda rīkojās meldera kundze, branga, patīkama dāma, pie kuras svārkiem tvērās divi bērniņi, puisītis un meitiņa. Puisītis taisījās raudāt, kad piepe�i kā iz slēptuves iznāca viņa mazā parādība, kura izskatījās tie�ām pēc eņģeļa, un, puisīti pie rokas satvēruse, teica: �Ku�, redz, kāds tu esi palaidnis! Laid mammiņu mierā! ..

Un stundu vēlāk mazā parādība sniedza Jānim saldumus un mīlīgi �ļupstēja:

�Nu, ņem vēl! Ņem ��

Jānis ņēma un ēda. Tie bija saldumi, kurus varēja ēst vai bez mēra, kamēr tos tik sniedza mazā, mīlīgā parādība. Jānis neprata izturēties pret viņu kā īsts kavaliers! Viņ� sēdēja, klusi apbrīnodams mazo parādību. Toreiz viņ� vēl nepazina Romas, viņ� vēl nebija Cezars. Tagad viņ� varbūt uzdro�inātos glaudīt mazās dzirnavnieces zelta matus �

Taisni pret dzirnavām Jānis apstājās un lūkojās meldera dzīvokļa logos. Var būt, ka viņa pienāks pie loga un pa�smaidīs. Labu brīdi viņ� stavēja un gaidīja, bet nevienā no logiem nepaspīdeja mazā, baltā parādība. Tad viņ� nopūtās un gāja tāļāk.

Sāka jau tumst, kad Jānis nonāca pie me�a, kura viducī atradās Elksnaines draudzes skolas lauki un pate skola. Tas bija �aurs, slikts ceļ�, kur� nogriezās no lielceļa un turp veda. Mēness jau bija uzlēcis, kad Jānis iznāca klajumā, pakalnē. Otrā kalnā spīdēja baltā skola. Puksto�u sirdi viņ� steidzas tuvāki skolai, domādams, ka tas da�as minūtes vēlāku saviem mīļiem biedriem spiedīs roku, un kā tad visi kopā priecāsies!

Bet skolas namā nonācis un klasē apskatījies, tas atrada tur tikai barbarus, kuri mielojās, da�s pie sviesta cibas, da�s pie pannas ar ceptu �ķiņķi. Ar da�iem barbariem viņ� apsvei�cinājās. Viens no barbariem atvēra puisēnu guļamās istabas durvis un brēca pilnā kaklā: �Cezars, Cezars ir klāt!� Arī meitenes dabūja vai tajā pa�ā acumirklī visas zināt, ka Cezars atnācis. Da�as ieskrēja klasē, lai pārliecinātos. Bet Cezars ne�jutās laimīgs bez �romie�iem�. Kur gan tie varēja būt? Kur gan citur kā atjaunotajā Romā! Maizes kulīti noglabājis no�liekamā kambari, Cezars vēl to pa�u brīdi devās pār noru uz atjaunoto Romu. x .

Apmēram desmit zēni sēdēja pie ugunskura silā. Uguns dega mēreni, pilnīgi apgaismodama tikai da�u zēnu sejas. Mazākais no tiem piecēlās un nostājās uz noras. Viņ� noņēma savu balto koka zobenu no sāniem un, to vicinādams, stiprā balsī runāja: �Es tam pretojos, ka tiktu jauns Cezars ievēlēts. Mums ir viens Cezars, un tas ir vēl dzīvs. Kāpēc tad ��

�Apsēsties labāki, Kajus Kapustulus! Tu esi matemātiķis, bet no diplomātijas tev nav ne mazākās jēgas. Roma nevar pastāvēt bez Cezara, kur� nemīt viņas vidū un nepazīst �ro�mie�u� likteni un vajadzību! Es nāku ar priek�likumu ievēlēt jaunu Cezaru!� sauca brangs zēns, kuram jau uz virslūpas branga rasa varēja ietverties.

�Nē, tā tas neiet, mans cienījamais Augustus Maurelius!� Kajus Kapustulus atkal, zobenu vicinādams, sauca. �Es tam preto�os, ja tas arī notiktu, ar zobenu. Pilsoņu kari apkauno tautu, bet Cezaru es aizstāvē�u!�

�Bet kur tad viņ� ir?� Maurelius iekārsies kliedza. �Viņ� varbūt guļ uz sava tēva staļļa, un mums viņ� ir jāgodina!�

�Sveiki, romie�i!� Jānis, ugunskuram klāt pienākdams, iesaucās, �esiet visi sirsnīgi sveiki!�

Viņ� bija brīdi savrup stāvējis un noklausījies, ap ko lieta grozās.

�Sveiks, Cezar, sveiks!� romie�i, ātri pieceldamies, sauca. �Tu tie�ām �e!�

�Mums bija jau debates. Pilscnis Maurelius cēla priek�li�kumu izvēlēt jaunu Cezaru,� Kajus Kapustulus sirsnīgi smējās un apkampa savu draugu.

Cezars nostājās cienīgi biedru vidū un kaut gan bez zobena, tomēr izskatījās pēc īsta kareivja. Visi romie�i priecājās par viņa atnāk�anu, vienīgi Maurelius ne, kur� bija palicis sēdot un, uguns liesmās raudzīdamies, spītīgi smīnēja.

�Pilsonis Maurelius nenodod Cezaram godu, kur� tam pie�nākas. Es apsūdzu Maureliusu �� sauca Kajus Kapustulus.

�Romie�u� senāts nosprieda izslēgt Maureliusu iz Romas uz veselu mēnesi. Maurelius, uzaicināts, lai aizietu, piecēlās un, stīvu un naidīgu skatu Cezaram uzmetis, gāja.

�Paliec,� Cezars lēnu, drebo�u balsi teica, �es tevi ap�ēloju. Nāc, sēsties mūsu vidū, lai savstarpīgi izrunātos!�

�Man tavas �ēlastības, Silenieku nabaga dēls, nav vaja�dzīgs! Tēvs tev mirst badā, bet tu �e gribi būt par Cezaru! Fui, tāda Roma!� Maurelius kliedza, pieskrēja pie ugunskura, uz�svieda uz tā savu zobenu un tad aizsteidzās nakts tumsā pa silu�

�Romie�i� lūkojās brīdi mēmi uz ugunskuru, uz kura sadega nelie�a romie�a zobens.

�Lai viņ� sadeg,� Cezars teica, �labāk lai tas sadeg, nekā necienīgs romietis lo nes! Maurelius tiek no Romas izslēgts uz visiem laikiem un uzskatāms par aizsūtītu noziedznieku. Kas ar viņu saietas un ved sarunas, tas nevar būt romietis! Pilsoņi! Mana sirds pukstēja priek� jums tāpat kā jūsējā priek� manis! Es to zinu! Cīnīsimies kopīgi priek� visa, kas labs un daiļ�! Necelsim gaisa pilis, bet strādāsim, mācīsimies. Atjaunotajai Romai ir vāj� pasākums. Bet jācerē, ka viņa arvienu vairāk uzplauks, ka sēta, kuru mēs te apkart taisījām, būs jāpapla�ina, līdz kamēr Roma, kuras iedzīvotājiem būtu .-kaidras, �ķistas sirdis, kļūtu varena. Mēs karosim tik tad ar zobenu, kad barbari mums uzbruks, bet mēs no savas puses viņus apkarosim ar izglītību, ar �ķistām sirds jūtām . .. Barbari tikai cen�as iegūt miesai pārtikas līdzekļus, bet mēs bez tam lūkosim gādāt par augstāku laimību, par skaidru, dro�u izredzi mū�ībā. Uz redzē�anos, pilsoņi, parīt atkal �e, Romā!��

Ugunskurs tika apdzēsts. Romie�i devās uz skolu, jo drīz vajadzēja iesākties pēdējai vakara mācības stundai, kura pēc divu stundu vakariņu brīvlaika tika stingri ieturēta, tāpēc ka pats vecākais skolotājs mēdza tad apmeklēt abas klases un it īpa�i stingru skatu skolēnus pārskatīt.

Cezars un Kajus Kapustulus atstāja Romu pa�i pēdējie.

Klusēdami viņi gāja caur silu uz skolu.

* * *

Tre�dienas vakarā �romie�i� ieturēja ātri savu vakara mal�tīti, lai varētu doties uz Romu. Vecākais skolotājs bija izbrau�cis, bez tam �romie�iem� bija dotas da�as privilēģijas no sko�lotāju puses, tāpēc ka �romie�i� mācījās pa�i, bez sevi�ķas dzī�anas un uzspie�anas. Ja viņi arī vēlāku ierastos mācības stundā, tad viņiem skolotājs varētu pārmest vienīgi to, ka tie pārnākdami traucē citus, t. i., barbarus. Bet, lai būtu kā būdams, �ovakar �romie�u� senatam vajadzēja izspriest da�us jautājumus. Par visām lietām tie gribēja uzvest kādu drāmu.

Līdz ko �Romā� ugunskurs bija iededzies un senāta sēde atklāta, kad silā atskanēja svilpieni.

�Ko tas nozīmē?� Kajus Kapustulus pietrūcies bailīgi jau�tāja, �vai tik barbari��

�Lai viņi nāk,� Cezars mierināja, �mēs viņus uzvarēsim. Bet, es domāju, viņi mūs neaiztiks��

Bet tikko Cezars �os vārdus bija izrunājis, kad barbari kliegdami un brēkdami metās uz romie�iem. Barbari ar nūjām un koka �ķēpiem sita pret romie�iem, kuri gan pacēla savus zobenus, bet barbari uzbruka no divām pusēm, un viņu bija trīs reizes vairāk nekā �romie�u�. Pirms romie�i atjēdzās, tie bija savaņģoti. Vienīgi brīvs bija vēl Cezars, kuram barbari nedrīkstēja ķerties klāt, tāpēc ka tie viņu turēja par tikpat gudru kā pa�us skolotājus. Te piepe�i Cezars ieraudzīja starp barbariem Maureliusu, kur� naidīgu seju ar nūju viņam tu�vojās.

�Ar �o es Romas lepno Cezaru pārmācī�u!� Maurelius kliedza, nūju vicinādams. Cezars mazliet atkāpās un atgaiņājās. Uz�reiz Maurelius sita ar nūju Cezaram tik sparīgi, ka tas aiz sāpēm iekliedzās un dusmās cirta pretī ar zobenu.

�Vai, nu ir acs pagalam!� Maurelius iebrēcās, nosvieda nūju un nokrita uz noras līdzās ugunskuram.

Tie�ām Maureliusa acs bija pagalam. No acurauga nebija vairs ne vēsts. Asinis plūda aumaļām. Maurelius vaimanāja, it kā kad tas būtu iesviests elles zaņķī. Cezaram notirpa visi locekļi. Viņ� paredzēja ne tikvien Romas galu, bet arī sev sodu �

�Tāds pagāns ir jānosit, jāpakar!� Maurelius brēca. �Biedri, skrejat pēc skolotāja, un citi sieniet Sileniekam rokas. Tik sieniet slepkavam ��

Da�i tuvojās Cezaram. Pēdējais drebo�u balsi teica: �Kāpēc tad rokas siet? Es ie�u pats un izstāstī�u visu skolotājam, lai tad mani soda ��

Un lēnām viņ� aizgāja.

* * *

Nāko�ās dienās valdīja Elksnaines draudzes skolā liels uztraukums. Atbrauca pat Elksnaines skolu priek�nieks ar pagasta vecāko, lai palīdzētu skolotājiem izklau�ināt skolnie�kus, kuri piedalīju�ies pie kautiņa. Maurelius tika aizvests uz māju, kur ārsts apliecināja, ka viena acs esot zuduse, bet citas

briesmas nedraudot. Visi romie�i un gandrīz visi barbari lieci�nāja Cezaram par labu, bet, neskatoties uz visu to, viņ� tika izslēgts iz Elksnaines draudzes skolas. Gan viņ� gribēja aizbildināties, ka uzbrucējs bijis pats Maurelius, bet tas neko nelīdzēja, jo viņ� atzinās, ka tas esot bijis �romie�u� vadonis, t. i., Cezars. Un tāpēc tiesājo�ā skolas padome nosprieda Cezaru aizdzīt. No �ā brī�a viņ� vairs nebija Cezars, bet Silenieku Jānis, no kura visi bēga, tāpēc ka tas bija cilvēkam izdūris aci�

Ar neizsakāmām skumjām sirdī Jānis Silenieks taisījās ceļā uz māju.

�Ko teiks tēvs un māte? Ko runās visi par mani? Bet es esmu nevainīgs, un neviens negrib to sajust, ka es esmu ne�vainīgs ��

Viņ� saņēma dū�u un iegāja pie skolotājiem teikt tiem ardievas.

�Ej un labojies!� skolotāji tam teica un nesniedza pat ne rokas.

Visi tam noskatījās savādi pakaļ, kad viņ� aizgāja. Piekalnē tam paspruka asaras. Viņ� gribēja ceļa malā apsēsties un izraudāties, kad piepe�i tas izdzirda, ka kāds aizelsies sauca aiz muguras: �Pagaid', Cezar, pagaid'!�

Tas bija Kajus Kapustulus.

�Nesauc mani par Cezaru, es tas vairs neesmu. Es esmu izdzīts, nabags, kuram būs caur mū�u sūri jāstrādā. Pagalam mani sapņi!�

�Brālīt, un tā mums ir jā�ķiras!� Kajus Kapustulus krita Cezaram ap kaklu.

�Ardievu! Sveicini �Romu� un romie�us! Ardievu!�

Un Cezars aizgāja �ņukstēdams vakara krēslā �

Bet Kajus Kapustulus atgriezās atpakaļ uz skolu un piedzī�voja tos laikus, kur Maurelius un viņa piekritēji nodibināja �Jauno Parīzi� netāļu no �Romas� drupām. Maurelius tagad saucās

musjē Maurinjē, jo viņ� ņēma pie skolotāja kundzes fran�u stundas un neieredzēja klasicisma.

�Jaunajā Parīzē� tika da�reiz, īpa�i sestdienas vakaros, dzīvots itin zaļi. Pat alus tika dzerts un papirosi smēķēti. Un treknie, jaunie parīzie�i sarunājās vismīļāki par skuķiem �

Maurelius bija uzvarējis, un Cezars brida pa Silenieku dumbrājiem un ar laiku pavisam aizmirsa, ka tas reiz bijis atjaunotās Romas Cezars.

Tēlojums iz dzīves

A/ļ arta mēne�a beigās pēc ilgākas atkusas sāka piepe�i (Z/ ' salt. Cilvēkiem nekas, tie apģērbjas silti, kurina dzīvok�ļus, bet kustoņi sastingst un dreb. Suns ar kaķi dabu istabā sasildīties, bet govīm, aitām, zirgiem un cūkām nu laiks nav īsti pa prātam. Cauru ziemu tiem aukstums ir kremtis spēkus, kurus viņi aiztaupīju�i no zaļās vasaras un zeltainā rudeņa. Ziemas vidū tie vēl turējās, bet nu ap marta beigām, kur spalvas pūkājas un saveļas pinkās, lopiņi top drūmi, acis nedzīvi, slimīgi spīd, gotiņas pat �ad un tad �ēli iestenas. Barība,

kuras ap �o laiku da�reiz sāk aptrūkt, nav vairs gar�īga un spēcīga. Siens, salmi, āboliņ� ir izsalu�i, sausi un put, tiklīdz pui�i vai meitas tos nastās krauj. Sī sala samērā nav visai stipra � kādus 8 grādus, bet kustoņiem miesas dreb. It īpa�i jaunpiedzimu�os teliņus un jērus salna it kā apdullina. Acu�mirklī viņi nespēj vairāk kā grūti elpot.

Tajā marta mēne�a salā, kuru te minu, Zuzīles saimniece sestdienas vakarā pēc pātariem dego�u laterni rokā aizgāja uz kūti. Zuzīte pate bija krekliņā, strīpainos' bruncī�os, basām kājām un pa�u laiku lielajām meitām stāstīja, kā visu nedēju pa skolu gājis. Meiteņu istabā bijuse krāsns saplīsuse, tiklīdz pieliku�i malkai uguni, ka pienācis līdz grīdai saltu, sūru dūmu. Divas dienas nekurināju�i. Tad nebijis iespējams izkaltēt zeķītes. Zuzīte apklus un, elkoņiem uz saimes lielā galda atspiedusēs, raugās sapņaini sveces liesmā. Ap liesmu kustas violets dārziņ�, un stari kā spo�as stīgas stiepjas uz visām pusēm. Lielās meitas apprasās par Annu, skolotāja dienest�meitu. Zuzīte tiek it kā iz sapņiem modināta. Viņa neienīd neviena, bet, Annas vārdu dzirdot, viņa nodreb. Anna ar īpa�u niknumu mēdz izbārt sērdienites un kalpu meitenes. Zuzīti viņa ir par tuk�u, par nieku jau vairāk rei�u apsūdzējuse sko�lotājam. Laime, ka skolotājs ir labs un neliek uz Annas sūdzī�bām lielu svaru. Lēnā balsī Zuzīte stāsta, ka Anna nopirkuse no Ābrāma jaunu zīda lakatu. Kamēr Zuzīte vēl pa�ā stāstā, ienāk saimniece un ienes kaut ko priek�autā. Visi pagrie� acis uz ienācēju. Tikai tēvs, kur� uz mūrī�a sēd, pīpo un raugās uz logu, kura rūtīm malas apraujas ar balti vizo�ām ledus puķēm.

�Pēter-māt, ko tu tur ienesi?� Zuzīte jautā. Saimniece iekāsē�jas, nesaka ne vārda un pienāk pie galda. Viņa paplē� priek��autu. Un Zuzītes acis iezibas. Priek�autā guļ rnazs kustonītis.

�Jēriņ�! Vai, cik maziņ�!� Zuzīte iesaucas un sasit plauk�stas. Viņa aplūko kustonīti tuvāku, pieliek pirkstu pie jēra purniņa.

�Auksts! Viņ� jau, nabadziņ�, ir nosalis!�

Bet saimniece nesaka ne varda. Viņa ar laipnu, bet rūpju pilnu seju raugās uz jaunpiedzimu�o jēru, kur� dro�i vien būtu nosalis, ja tas paliktu vecajā kūti pa nakti. Arī lielās meitas aplūko mazo radījumu, kur� nespēcīgs un nejauks, garām, lielām kājām guļ priek�autā.

�Jiriņ-jiriņ!� Zuzīte ķircina jēru, gribēdama to uzjautrināt. Saimniece paskatās nopietni uz Zuzīti.

�Laid, Zuziņ, jēriņu mierā!� saimniece saka. �Viņam jāpa�taisa guļu vieta.�

Zem krusttēva gultas ir paliela kaste bez vāka. Meitas noliek kasti aiz skrūvbeņķa kaktā, samet tajā da�ādas lupatas un ieklāj vecu sedzeni. Saimniece jēriņu ieliek kastē un nopū�as. Varbūt viņai rūp visvairāk mājas kustoņi. Tad tā nosē�as pie galda. Viņa paskatās uz Zuzīti, kura, atkal atspiedusēs ar elkoņiem uz galda, stāv domīga un blisina actiņas. Nezin kāpēc, bet saimniecei ienāk prātā, ka derētu mazo kustonīti atdāvināt Zuzītei. Zuzīte neviļus pagrie� acis uz kaktu. Viņai ir tā ap sirdi, it kā kad jēriņam vajadzētu piepe�i tapt jautram, sākt sīkā balsī mek�ķināt vai blēt, lai tam dotu paēst.

�Pēter-māt, mazajam jiriņam gan gribas ēst!� Zuzīte rūpju pilnā balsī iesaucas.

�Tad tas jau nu ir tavs jēriņ�! Audzē to sev!� saimniece saka. Viņa redz, ka Zuzīte top priecīga, un arī viņas nopiet�najā, sausajā sejā parādās viegli smaidi. Zuzīte aiztek pie krāsns, paķer skaliņu un, to iedeguse, aprauga savu jēriņu.

�Kāds muļķītis tu esi!� Zuzīte saka uz kustonīti, kur�, no skala liesmas sabaidīts, iekustas.

�Nē, nē, �u�i vien!� viņa to mierina un atiet tāļāku nost no kastes. �Es tevim nedarī�u ļauna.�

Saimniece ar sevi�ķu labpatiku lūkojas uz mazo, sauso meitenes tēlu, kuira, pieliekusēs uz priek�u, dego�u skalu rokā rūpīgi noskatās kustonī.

�Liec, Zuze, skalu nost! Ko te tik daudz kvēpini!� saimnieks baras.

Zuzīte uz vietas paklausīja. īsti sakot, viņa cita nekā nezi�nāja kā tikai paklausīt.

Meitas pārrunāja, vai nevajadzetu jeru pabarot. Bet saim�niece teica, ka vislabāki bū�ot, ka jēru atstājot tagad guļam.

�Uz rīta pusi ir jāpieceļas un jāaiznes jērs pie aitas, lai pazī�as!� saimniece noteica un piecēlās. Viņa un saimnieks iegāja savā istabā. No sveces vēl bija tikai mazs galiņ� atlicies. Lielās meitas devās pie miera. Arī Zuzīte uzmeklēja savu lāviņu.

�ovakar viņa nevareja iemigt. Vispirms rūpes par savu jēriņu tai nedeva miera. Līdz �im tai citas mantas nebija bijis kā �ķirstiņ� un visvajadzīgākās drānas. Bet tagad nu viņai piederēja kustonītis, kuru viņa apņēmās audzināt un kopt uz vislabāko. Par jēriņa likteni viņa, cerību pilna, apmierinājās, bet citas rūpes un domas tai uzmācās un neļāva iemigt.

Zuzītes māte dzīvoja nabagu mājā. Citreiz Zuzītes tēva dzimta bija stipra. Visi bija veseli, tēvs, māte, abi dēli un ari mazā Zuzīte. Bet, kad nomira tēvs, tad neilgi pēc tā Zuzītes vecākais brālis sudmalās krita ar maisu no trepēm un sadau�zīja sev tā galvu, ka zaudēja prātu un gadu vēlāk arī mira. Jaunākais brālis aizgaja uz kādu Krievijas nomali un pazuda bez vēsts. No raizēm, smaga darba un sāpēm Zuzītes māte nelaikā novecojās, palika visai vāja un nespēcīga, tā ka to beidzot vajadzēja ievietot nabagu mājā.

Zuzīte domās noklīst pie mātes �

Māte salīkuse sēd uz gultas malas un pīpo. Bez pīpo�anas viņa nevar iztikt. Maza, kūpo�a lampiņa deg uz krāsns stūra. Ogles kvēlo krāsnī. Vecā nabadze Dārtiņa sēd pie melnā roma un uzrauga katliņu, kur� pelnu bedrītē pīkst un nebūt netaisās vārīties. Klibā Ka�a kaktā vaid, bet neviena no nabadzēm negrie� uz viņas vaidiem vērību. Tas jau ir par daudz aprasts un dabisks, ka Ka�a vaid.

Zuzītei �ī bilde iz pagāju�ās svētdienas stipri iespiedusēs atmiņā. Viņa apmeklē katru svētdienu savu māmiņu nabagu mājā. Saimniece tad Zuzītei iedod līdzi vai nu plāceni, vai gabalu maizes ar pienu.

�Aiztecē�u rītu jau priek�pusdienas pie māmiņas,� Zuzīte domā, �paliek vēlu un satumst, tad var uznākt ceļā nelaime. Ir ļauni cilvēki. Aizvakar pagasta namā atvests sasists, uz ceļa atrasts vīrs, pusdzīvs� Ie�u tūliņ pēc brokasta .. .�

Un Zuzīte domās nonāk atkal pie mazās mājiņas Vārnu birzē, lielceļa malā. Dūmi pa mazo skursteni lēni, bet pastāvīgi kūp. Zuzīte neatminas tās reizes, kur nabaga mājas skurste- nītis nebūtu kūpējis. Bet viņ� kūp lēni, pamazām, it kā kad arī uguns, kas iek�ā krāsnī deg, būtu tapuse veca, slimīga un nespēcīga. Zuzīte spie� roku uz nodilu�ā, izcilātā un klabo�ā durvju krampja. Un viņai parādās cita bilde, kuru tā kādā citā svētdienā nabagu mājā redzējuse. Kroplains puika, kur� jau 7 gadus vecs, bet vel iet rāpus un runas vietā izgrū� reizām skarbas, idiotiskas, nesaprotamas skaņas, vāļājas uz grīdas. Puika ir puskails, netīrs, miesas apklātas ar drēbju lupatām. Viņ� savelk seju uz nejaukiem, idiotiskiem smiekliem un ieple� pla�i savas bezprātīgās acis. Zuzīte bailīgi paskatās uz idiotu un pieiet pie mātes gultas. Māte lēni ievaidas.

�Māmiņ, vai tu gulēji? Labāk nebūtu tevis modinājuse!�

Māte saņem vieglo aizsairfiti, to atraisa un nobu�o maizes gabalu.

�Vai, meitiņ, kā man galva sāp! Tvanos bez maza visas �onakt nosmakām. Diezin ko leiticte bija iemetuse krāsnī� gruzdēja un smirdēja.�

Māte iesāk ēst. Zuzīte sēd uz gultas malas un skatās uz idiotu. Idiots ir leitietes bērns, kura dēļ tā dabū no kroņa 30 rubļu gada pensijas. Ja pensijas nebūtu, tad leitiete idiotu jau sen būtu nosvieduse grāvmalā un aizgājuse citur pasaulē. Jau pieci gadi, kamēr leitietes vīrs miris. Viņ� bija ķeizara

Nikolaja I laikā dienējis par oficieri. Atvaļinājumu dabūjis, tas pārnāca dzimtenē jau sirms un nometās pie pazīstamiem uz pastāvīgu dzīvi. Kā tas bija nācis, kā ne, � vecim bija naudas daudz, kuru tas dzelzs lādē ieslēdza. Vēlāku viņ� to dro�ības pēc noguldīja mui�as naudas lādē. Savās vecuma dienās viņ� iedomājās vēl precēties. Mui�as tūka fabrikas ma�īnistam bija skaista meita, gadus divdesmit piecus veca. Vecais karavīrs to bildināja, apsolīdams to tērpt zīdā un samtā. Zofijai � tā ma�īnista meitu sauca � nekas tā nepatika kā grezni ģērbties un dzīvot bez darba. Viņa apprecēja veco karavīru un dzīvoja ar to nelaimīgi.

Kad vecis mira, tad Zofijas pirmais gājiens bija uz mui�as pārvaldnieku, lai izmaksā viņai noguldīto naudu. Pārvaldnieks teica, ka noguldītā summa neesot nemaz tik liela, kā ļaudis runājot, esot kādi 200 rubļi ar kapeikām, kuru viņ� arī nevarot izmaksāt vis viņai, bet vecā karavīra bērna aizbildņiem. Aiz�bildnis bija kāds vecā karavīra radinieks, kur� pārvaldnieku draudēja apsūdzēt.

�Kara-kungam bija naudas vairāk tūksto�u,� aizbildnis teica, bet pārvaldnieks paraustīja plecus. Cik naudas viņam īsti bija, to vecais �Kara-kungs� nebija nevienam teicis. Aizbildnis apsūdzēja pārvaldnieku pie tiesām. Lieta gāja līdz zemes tiesai, bet tā pārvaldnieku vainas pierādījumu trūkuma pēc attaisnoja. Aizbildnis gan draudēja, ka ie�ot uz Pēterburgu līdz pa�am senātam, bet tomēr neaizgāja, jo tam bija apniku�as braukā�anas un tiesu ceļi. Zofija nu tika visur izsmieta. Viņai jau priek� vecā nāves bija zināms �brūtgāns�, kas to precēs. Tagad, kur visi zināja, ka Zofija nekā nemanto, viņas �brūt�gāns�, kāds fabrikas meistars, tai parādīja durvis. Zofija iesāka dzert un ielaidās ar katru vīrieti, kas tai ceļā nāca. Strādāt viņa nestrādāja un noklīda tik tāļu, ka tai ierādīja nabagu māju par dzīvokli. Pēdējo tai ierādīja viņas bērna dēļ, kur� izvērtās par nedziedināmu idiotu.

Zuzīte nevar iemigt un redz to it skaidri gara acīm, ko tā reiz ar miesīgām acīm redzējuse. Nejaukais skats viņas jauno sirsniņu dziļi un stipri ievainoja.

Māte ēd Zuzītes atnesto maizi ar pienu. Zuzīte patlaban nogriezuse acis no idiota, kur� urk�ķēdams stumjas neveikli pa netīro grīdu un raugās uz Zuzītes mātes noliekto galvu. Tā ir sirma un dreb. Nekad viņai nav māmiņa izskatījusēs tik nonī- kuse un nabadzīga kā �oreiz.

�Kaut es tev varētu dot labāku dzīvokli, apģērbu un ēdienu, es tev, mu�iņ, dotu visu!� Zuzīte domā. Viņai ir tā ap sirdi, it kā kad tai vajadzētu krist mātei ap kaklu un to simtām rei�u bu�ot.

Uzreiz Zuzīte izdzird, ka mazajā kambarī sparīgi dzied. Mazo kambari apdzīvo leitiete viena pate ar savu bērnu. Durvis tiek atrautas. Leitiete sarkanos brun�os un raiba kaņepāju audekla sag�ā ieskrej dziedādama un, kājām stipri uzsperdama, danco un rokas plāta:

cVasariņas vidiņāi Edu saldo zemenīti! Rudenī purvā bridu, Meklēt skābas dzērvenītes.�

Viņa dziedāja piedzēruse. Seja tai bija uzpūsta, pelēka un acis uzpampu�as, sarkanas.

�Ak dieviņ tētīt, glāb tu visus no tāda cilvēka!� Zuzītes māte nopūtās. �Visu naksniņu i acu neaizdarīju � Dzer un dzied . . . un reizēm sit nabaga kroplīti. Bet tas neraud, tikai dobji sten, it kā kad sistu pa piepūstu pūsli.�

Un leitiete lamādamās satver idiotu pie muguras aiz krekla un ievelk mazajā kambarī.

�Klau, klau!� māmiņa apstājās ēst un ieplēta acis. Viņas abas ar Zuzīti klausījās. Aiz durvīm mazajā kambari kaut kas stenēja, it kā kad sistu pa piepūstu pūsli.

Zuzīte novilka segu no galvas un paplēta acis. Viņa aizbai�dīja atmiņu bildi un troksni iz nabagu mājas. Tai ienāca jēriņ� prātā.

�Es viņu izaudzinā�u lielu. Vilnu es cirp�u pate un adī�u iz tās māmiņai siltus cimdus un zeķes. Cik labi, kad pa�am ir sava aitiņa ��

Saldās cerībās par nākotni Zuzīte aizmiga.

* * *

Vārnas bariem metās uz auzu ķirpām un rei�u reizām skarbi ieķērcās. Miglains rudeņa valgums pildīja gaisu, un no kartupeļu lauka, no pusizdzisu�ā ugunskura, uz kura kāds no pui�iem bija uzsviedis varenu celmu, vēj� dzina tvanīgus dūmus pār noru un visu pļavu. Bet Zuzīte no tā visa it nekā nelikās zinot. Viņa sēdēja Sūnu pļavas �ķūņa priek�ā uz akmeņa un adīja. �ad un tad viņa pameta acis uz pļavu, kur izklaidu govis un aitas atālā ganījās. Bija vēla pēcpusdiena.

Zuzīte adīdama domāja, cik lielu prieku tā mātei padarī�ot, kad tā viņai aiznesī�ot pa�aditas zeķes. Mammiņai kājas alla� aukstas un uztūku�as. Siltas, biezas zeķes tai būtu ļoti noderīgas.

Pie �ķūņa parādījās balti iedzeltains kustonītis, kuru Zuzīte tikai tagad pamanīja, kad tas ieblējās.

�Jir-jir-jir!� Zuzīte mazo pasauca.

Tas izskatījās ka īsts resgalis un bija nobarojies glu�i apaļ�. Avenels piebāza purnu pie Zuzītes rokas. Zuzīte kustoni apglaudīja un sameklēja ganu kulītē maizes druskas, kuras viņa avenam pasniedza uz saujas.

Savāda iera�a �im aitu dzimumam: glūnēt pastāvīgi uz zemi. Pat netīrā cūka nekaunas pacelt acis uz aug�u un tevī kritiski nolūkoties. Kaķis redz visu: kas aug�ā, kas lejā, tam

acis ka vai nu! Bet aitas palaikam tādas nolaidu�ās, uz aug�u nekad nepaskatās, cilvēkam acis nepavisam ne!

�Paskaties tak uz mani, jiriņ!� Zuzīte teica un berzēja ar delnu viegli �vena purnu. Bet avens pasitās sāņus un iete�cēja aitu pulkā. Zuzīte ar sevi�ķu lepnumu nolūkojās uz brango jēru.

Kaimiņu gani it skaļi sasaucās. Vārnas laidās drīz iz eglēm uz auzu ķirpām, drīz no ķirpām uz kartupeļu lauka noecētās puses sliekas gūstīt un brēca pie tam neganti. Bet Zuzīte negrieza uz to visu ne mazāko vērību. Viņa adīja māmiņai siltas, biezas zeķes, labi pagaras un �ķērsām strī�painas.

Te piepe�i �abēja soļi. Cilvēka soļiem savāds troksnis, tas pamodina katru no visdziļākās nodabas. Zuzīte pagriezās un ieraudzīja saimnieci. Viņa nāca pārsegusēs ar biezu vilnaini, ar adīkļa kulīti uz kreisās rokas un garu rīksti labajā rokā.

�Nu, Zuziņ, tev jau labu labā dzīve!� saimniece pasmējās, bet tad tūliņ pieņēma nopietnu seju.

�Kur tad tu, Pēter-māt?�

�Nu es par ganu, tev jāpaliek par saimnieci!�

Zuzīte neticīgi pasmējās.

�Vai sēņot biji, Pēter-māt?�

�Biju i sēņot. Biju jau i mājā ��

�Dabūji daudz?�

�Vilnī�us � ir pāris rudmiesiņas � tārpu izēdas ��

Abas brīdi klusēja. Zuzīte adīja tāļāk un nepacēla ne acu.

�Zuziņ,� saimniece iesaucās, tā ka Zuzīte satrūkās, �tava māmiņa glu�i slima. Es, garām ejot, pie viņas piegāju. Nevar no gultas vairs piecelties. Aizej nu tūliņ pie viņas� Es paga�nī�u vēl to brītiņu lopus. Nav jau vairs ilgi līdz mājās dziņai ��

�Pēter-māt! Vai māmiņa ir patiesi slima?� Zuzīte izbijusēs prasīja. Viņas mutīte drebēja.

�Ir glu�i, glu�i nespēcīga.�

�Es ie�u, Pēter-māt.� Viņa gribēja tūliņ steigties uz liel�ceļa pusi.

�Pārauj, Zuziņ, mājā kājiņas! Kā ta' tu nu tā iesi � Kāji�ņas, bruncī�i slapji . ..�

Un Zuzīte drebēdama steidzās uz māju.

�Tad māmiņa laikam mirs!� Zuzīte domāja.

Viņa vairāk tecēja nekā gāja.

Līduma galā viņa satikās ar Piksi, kur� kaunīgi nodūra galvu un asti luncināja. Piksis bija liels nelietis, pavisam samaitāts suns. Tikai vēlā vakarā viņ� mēdza pie sava gana ierasties. Visu cauru cēlienu tas gan blandījās ap kaimiņu suņiem, gan dzenāja vārnas vai citus putnus. īpa�i vārnas dzenāt, kuras labi zemu laidās un arvien ieķērcās, bija nelie�a Pik�a vislielākais prieks.

�Ej!� Zuzīte raudādama iesaucās, suni atbīdīdama, kur� viņai klāt slējās.

Viņa skrēja, kamēr tai karsti metās. Pie mājas aploka vār�tiem viņa jutās pilnīgi noguruse. Asaras viņai lija kā pupas pār vaigiem.

*

Mazais skurstenis Vārnu birzē atkal kūp, bet lēni, tikko var pamanīt zilpelēkos dūmus. Gar sila malu briest pamazām vakars. Arī bālajā Vārnu birzē jau ieradusēs krēsla.

Zuzīte puksto�u sirdi, pakalnē kāpdama, paceļ bailīgi acis uz aug�u. Mazais skurstenis kūp lēni� Nabagi vāra savu azaidu. Celiņ� no lielceļa aug�up uz drūmo mājiņu ir glums. Zuzītei vairāk rei�u izslīd kājas. Beidzot viņa nokļūst pie nabagu malkas grēdas. Arī malka �e izliekas tāda kropļaina, niecīga, �ūnaina un slimīga. Ir sakrauti arī celmi cits uz cita kā ķēmi. To saknes izskatas ka pelēkdzelteni ragi, bet �ie ragi ir sapraulēju�i, tie drūp, līdz ko tiem uzsit stiprāki. Zuzīte ir tik piekususe, ka nevar tāļāku. Viņa noslīgst uz kāda no cel�miem bez spēka. Ari viņa jūtas kā nabadzīte, kurai te mazajā namiņā īstais miteklis. Viņa �ago un asarainām acim lūkojas uz drūmo mājiņu. Miglainais valgums uz skaidu jumta robai�nās malas sabiezē par retiem pilieniem. Tie krīt smagi kā asaras lejup. Un skurstenītis kūp tik bēdīgi bēdīgi . ..

Pēdīgi Zuzīte saņemas un ieiet nabagu mājā. Istabā slikts gaiss, pūsto�i tvani. Visi priek�meti dziļas krēslas segti. Bet Zuzīte instinktīvi sameklē mātes guļu vietu.

�Kas tur?� māmiņa vaid, bet tik nespēcīgi, kā to Zuzīte vēl nekad nav dzirdējuse.

�Es!� Zuzīte tikko dzirdo�i dve�. �Kas tev, māmiņ, kai�?�

�Kas nu kai�? Sāp, meitiņ, visi kauli. Grūti, grūti . ..�

�Nemirsti, māmiņ,� Zuzīte �ņukst.

�Labāk ir, kad nabadziņ� aiziet pie dieviņa .. . Nav nekāda prieka pasaulē dzīvot . . .�

�Nemirsti, māmiņ, nemirsti! . . .�

Brīdi abas klusē. Māmiņa grūti elpo. Vecā Dārtiņa savā kaktā skaita dziesmas. Leitietes kambaris kluss kā kaps. Idiots guļ. Leitiete pate varbūt klejo apkārt, varbūt krogā.

�Zuziņ-meitiņ ��

�Jā, māmiņ, vai tev ka vajaga?�

�Redz, tāpat pārdomāju,� māmiņa, grūti elpodama, runa, �var būt, ka tas Aizupes dakters līdzētu. . . To jau visi teic.. . Tak jau arī tiem dakteriem ir sava zinā�ana � Redz', meitiņ, bet dakteram ir jamaksa par zalein. Man nav nevienas kapei�ciņas. Divas kapeikas bija, tās atdevu par �pickām . ..�

Tad viņa atkal klusēja.

�Man ir piecpadsmit kapeikas. Andris man tās zāļu vakarā dāvināja . . .�

�Ko nu, meitiņ, ar piecpadsmit kapeikām!� Dārtiņa jau bija aizvakar pie daktera. Viņa tās pa�as kājas dēļ. Ierunājusēs arī par mani. Dakters licis ēst stipru zupu, dzert pienu un vīnu� Bet kas to dos! Mēs jau smejamies: kur nu nabags to ņemsi? Kas ir, meitiņ, pārdod aveniņu . . . Kas zin, pa ziemu grūti izturēt, var ari nobeigties. Parit Ramkā tirgus. Tak jau savu rublīti dabūsi! .. .�

�Es, māmiņ, par rubli savu aveniņu? Nekad nē! Cik viņ� brangs, kaut tu to zinātu!� Zuzite izsaucās. Viņai metās �ēl, kad tā iedomāja, ka aveniņ� būtu jāpārdod.

Dārtiņa iededza lampiņu un uzlika to uz krāsns stūra. Vāja gaismā Zuzīte ieraudzīja mātes bāli-dzelteno seju, kura pavi�sam bija sakritusēs. Zuzīte apsēdās gultai kājgalā, savilka kājas zem klēpja un skumji raudzījās uz izdēdēju�o māti.

�Mīļais dievs!� Zuzīte domāja. �Vai tu neredzi manu mā�miņu, vai nejūti, cik viņai ir grūti?��

Ilgi Zuzīte sēdēja kājgalā un vērās mātes sejā. Māmiņa �ad tad ievaidējās un beidzot apklusa.

�Viņa āizmiguse � guļ ��

Zuzīte izkāpa iz gultas, pielika ausi cie�i pie mātes galvas un klausījās.

�Vai tik nav jau nomiruse? ��

Bet māmuliņa vēl elpoja smagi un gari.

Un Zuzīte izgāja klusi iz drūmās mājiņas. Uz māju ejot, viņa apņēmās katrā ziņā palīdzēt mātei, kaut gan no aveniņa �ķirties tai nebija viegli.

* *

Tirgus dienas rītā pagalmā liela rosība. Laiks ir skaidrs. Saule vēl nav uzlēkuse. Sarma sedz pagalmu, dārzus, pļavas un jumtus. Visur, kur skaties, sarma. Divos ratos jau zirgi iejūgti. Naudas vajadzīgs, un tāpēc uz tirgu vedīs raibo ālavīcu �Piektuļu� un vērsēnu �Bubuli�. Bez tam saimniece vedīs trīs aitas, neieskaitot Zuzītes �jiriņu�. Zuzīte brauks līdzi. Viena no lielajām meitām izies ganos, kad nozudīs sarma. Zuzīte �odien pavisam atbrīvēta. Ari viņa jau pilnīgi saposusēs. Sarma �irkst vien zem viņas jaunajām, dzeltenajām pastaliņām.

Zuzīte izskatās �odien īsti kā skaistule. No auguma viņa ir sīka, bet dai|a. Viņa smaida, bet acis tai sarkanas, izraudātas. Tie visi ir ta�u viņas mīluļi: �Piektuļa�, �Bubulis� un �jiriņ��. Un tos pārdos. Visu vasaru tie kopā pavadīju�i uz ganībām, baudīju�i kopā ziedoņa priekus un negaisus. Tagad pēc da�ām stundām tiem jā�ķiras uz visu mū�u.

Un Zuzītei sāk atkal līt asaras, kad tā ierauga Andri, kur� viņas aveņu stiepj smiedamies uz ratiem �

�Nesavelc tik cie�i!� Zuzīte pukojas, kad Andris pār aitām ratos vārsta gro�u, lai kustoņi ceļā neizmuktu brīvībā.

�Ej, ko tu zini!� Andris pasmejas. �Tu esi muļķe!�

Bet Zuzīte nav ar to mierā. Viņa ietveras nagiem Andra rokā un to plē�.

�Peļuvanadze!� Andris �ņāc.

�Lūk, kā sāp! Tāpat i kustonī�am sāp! . . .�

Drīz tirdzenieki izbrauc pa vārtiem. Andris �Bubuli� ved pie valga, un Zuzīte to dzen. �Piektuļa� iet rātni aiz ratiem. �Bubulis� visādi ākstās un negrib labprāt iet. Drīz tas lec pār grāvi, drīz bada alk�ņu krūmus. Jau pēc pāra verstu gājiena Andris ir pilnos sviedros, piekusis un lamājas uz to neģēlīgāko par �Bubuli�. Bet Zuzīte priecājas par �Bubuļa� dū�u. Viņa acumirklī nevar saprast, kāpēc nevainīgais kustonis tiek cilvēka gribai un labklājībai upurēts? Vai gan viņ� vienīgi �im nolūkam radīts? . ..

Zuzītei ir tā laime pirmo reizi redzēt lauku tirgu.

�Drīzi būs Ramka klāt!� Andris saka un izmisis paskatas atpakaļ uz �Bubuli�. Me�a malā iznākot, tirdzenieki ierauga Ramkas mui�u. Garas ēkas sarkaniem jumtiem. Vienai ēkai lī�dzās mazs namiņ� ar garu dzelzs skursteni. Pa skursteni verd sutaini, spēcīgi dūmi, glu�i citādi nekā nabagu mājā. Un zem garā dzelzs skursteņa lokomobile ar malkas zāģējamo ma�īnu taisa briesmīgu troksni. Bet Zuzīte nezina, ka tie ir lokomobile un apaļais, ar tvaiku dzenamais malkas zāģis.

�Vai tirgus pa�a mui�as pagalmā?� Zuzīte jautā.

Andris apstājas un pasmejas.

�Kad nonāksi, gan jau redzēsi!� Tirgus ir pa�a barona dārzā, zem ābelēm!� Andris ironiski piezīmē.

Zuzīte nomana, ka Andris ar viņu dzen jokus, un tāpēc vairs ar to nerunā tāļāk.

Tirgus ir �oreiz it sevi�ķi liels. No. Piebalgas, Druvienas un Velenas plūst ļaudis. Pie retiem ratiem nav govs. Da�am pie ilkss piesiets jauns kumeļ�, kur� danco vien. Zuzītei tīri acis ap�ilbst. Tik daudz ļau�u viņa nav vēl nekad vienā kopā redzē- juse. Pie Tirzas baznīcas bībeļu svētkos arī bija ļoti daūdz ļau�u, bet tas nekas pret �ito drūzmu.

Savāds, neaprakstāms troksnis pārņem visu apkārtni. Sau�les staros spīd baltas tirgus teltis, kur pārdod grāmatas, cepu�res, saldumus un rotas lietas. Sarkani un dzelteni āboļi samaukti uz �uburainiem zariem. Zari uzsprausti uz āboļu vezumiem. Citos ratos blēj jēri, ka ausis jātura cieti. Izjūgto ratu ilksis slienas gaisā. Zirgi ēd sienu vai auzas. Un tuk�ā spraugā, kur nav nedz netīrā desinieka, nedz pa�apzinīgā nēģu pārdevēja, �igāns kaulējas ar kristīgu, abi pie krūtīm sizdami un dievoda�mies.

Zuzītei te viss bija jauns, neredzēts brīnums. Vispirms viņai vajadzēja palikt ratos un uzraudzīt aitas. �Bubuli� jau pārdeva uz lielceļa, pretī pagasta namam. Lielajā drūzmā un troksni Zuzīte bija it kā apreibuse, viņai bija glu�i vienaldzīgi, kad �Bu�buli� lopu tirgotājs lika aizvest uz savu iepirkto kustoņu aploku. Ar �Piektuļu� gāja grūtāki. Par to solīja tikai septiņpadsmit rubļus. Bet saimnieks bija pieteicis, lai bez divdesmit nedodot. �Piektuļa gāja līdzās ratiem un gremoja.

Zuzīte sēdēja uz ratu priek�as un ēda kliņģeri ar nēģi, kad pienāca paresns vecis ar sarkanu, pietūku�u seju, miegai�nām acīm, pacilāja aveņu, iestenējās un solīja divi ar pus' rubļa.

�Ejiet jūs,� Zuzīte, visai prātīgu seju pieņēmuse, teica, �vai jūs pavisam kādreiz esiet aveņu audzināju�i, ka solāt par �ito divi ar pus'?�

Vecais pasmējās.. .

�Nu cik tad?� viņ� prasīja.

�Pieci!� Zuzīte lepni teica.

�Var redzēt, ka jūs vēl esat bērns � Divi rubļi septiņdesmit piecas kapeikas! Vairāk ne gra�a!�

Ar sevi�ķu labpatik�anu vecais taustīja gar avena ribām. Avens bija tauks, un tādus viņ� īsti meklēja sava dēla kāzām.

�Nu, es jums do�u trīs rubļus!� vecais labsirdīgi teica. �Avens nav tik daudz vērts, bet es redzu, ka tas ir jūsu audzi�nāts!�

�Jā, tas ir mans audzināts! Bez pieciem rubļiem nedabūsiet!�

Vecis pagrozīja galvu, pasmējās un taisījās iet projām, kad pienāca pate saimniece.

�Cik viņ� sola par tavu aveņu?� saimniece Zuzītei prasīja.

�Trīs rubļus!� vecis Zuzītes vietā atbildēja.

Saimniece Zuzītei pameta ar acīm, lai atdodot. . .

Zuzīte beidzot atmeta ar roku. ,

�Nu, tad ņemat ar'!� viņa teica.

Vecis uzlika zaļo trijnieku uz ratu maisiņa un raisīja avenu vaļā. Drebo�ām rokām Zuzīte trijnieku iesēja lakata stūri. Vecis sagrāba avenu un taisījās to stiept projām, bet Zuzīte aptvērās avenam ap mīksto kaklu un to tie�ām noskūpstīja. Zuzītei sāka asaras birt, bet vecis smējās, vēderu turēdams. Arī saimniece smējās.

�Kas par varenam meitām! Jau sāk avenus bu�ot!� vecis stipri norunāja, avenu aiznesdarns.

Bet saimniece mierināja Zuzīti.

�Gan atkal radīsies jēriņi. Izaudzinasi sev citu. Ko tu, Zuziņ, raudi par niekiem!�

Pēcpusdienā Andris Zuzīti vadāja gar saldumu bodēm un kliņģeru kastēm. Bet Zuzītei it nekas nebija pa gar�ai. Priek� mātes tā iesēja lakatiņā baltmaizi un rozīnes.

�Var būt, ka viņa tās ēdīs!� Zuzīte domāja.

* * *

Saule pa�ulaik riet. Zuzīte ar saimnieci brauc priek�ējos ratos. Andris ar Līzi pakaļējos. Ālavīci ved atpakaļ uz māju. Aitas ir visas pārdotas. Zuzīte tura gro�us, jo saimniecei klēpis un rokas ir pilnas ar visādām bļodiņām un krūzītēm. Zuzīte raugās skumji uz lielceļa malā eso�o ezera līmeni.

�Cik labi būtu dusēt, aizmigt uz mū�ību!� viņa doma un satrūkstas par savām domām. Priek�ā pakalni brauc citi tirdze�nieki. Rati un braucēji spīd sarkani. Viņu ēnas aizstiepjas gari un tāļi pār tīrumiem, pār pļavu. Zuzīte paskatās sāņus: viņa sēd saimniecei mazliet priek�ā, ari viņas pa�as ēna ir slaika. Un tas tēls tur ēnā nav vairs Zuzīte, bet kāda varoņa meita.

Jā, visi mūsu tēli, ainas, darbi, jūtas un domas atkarājas no viņas stāvokļa, no viņas spīduma . ..

Un Zuzīte paskatījās �ēli, lūdzo�i uz noejo�o sauli . . .

Bija jau vēls vakars, kad Zuzīte zirgu pieturēja Vārnu birze. Aug�ā uz lielceļa krasta starp baltiem, mēnesnīcā spīdo�iem bērziem gulēja tum�ā, drūmā mājiņa. �oreiz pat skurstenis nekūpēja. Bija tik klusi, �ausmigi.

Zuzīte, izkāpjot iz ratiem, sajuta, ka tai notirpuse kaja. Klibodama tā uzkāpa krastā.

�Nepaliec vien ilgi, Zuziņ,� saimniece tai sauca pakaļ, �ir jau vēlu, jātiek mājā. Mēs pagaidīsim, bet nāc drīzi!�

Līdz durvīm ejot, Zuzīte atraisīja lakata stūri, izņēma trijnieku, lai to tūliņ atdotu māmiņai.

Durvis atverot, Zuzīti sagraba izbailes. Lampiņa dega uz galda netālu no mātes gultas un nevis kā agrāki uz krāsns stūra. Ka�iņa sēdēja salīkusi uz ķeblī�a līdzās gultai un kusti-

nāja klusi lūpas. Māmiņas galva dusēja augsti uz maisiņa ar paceltu �odu.

�Māmiņ!� Zuzīte iebrēcās un pieskrēja pie gultas.

�Nomira, meitiņ, �odien pēc pusdienas!� Ka�iņa gauda. �Dārtiņa aizgāja pēc pagasta vecākā!�

Bet Zuzīte vairs nekā nedzirdēja. Viņas rokas sa�ņaudzās, tā ka trijnieks pārplīsa. Viņa gribēja vaimanāt, bet tai trūka spēka. It kā bez samaņas viņa saļima pie gultas uz ceļiem.

visi viņu iemīlēja, ari es. Viņa bija tikko izplaukuse savā jaunavas daiļumā. Dzelteni brūnās matu bizes, kuras spīdēja svaigas, bija pirmās,^ kas pui�iem patika. Tad ari seja, acis, krūtis, rokas- Visa viņas gaita bija pievilcīga.

Un viņa iemīlēja visvājāko un nabadzīgāko � mani.

Tas bija manim neizprotami, neticami. Es nodrebeju aiz laimī- bas, es izdēdēju, kļuvu bals, es varēju dzīvot neēdis, tas viss aiz mīlestības uz viņu.

Bet es kļuvu nedro�s, tiklidz es viņas acīs lasīju, ka tā mani uzlūkoja ar to skatu, kur� skaidri saka: �Skūpsti mani,

es tevi gribu!�-

Es bēgu no viņas kā vien varēdams. Bet nobēgu�am manim uznāca neizturamas ilgas viņu redzēt un dzirdēt. Atkal es mek�lēju būt viņas tuvumā, atkal es bēgu

Tādās mokās es pavadīju daudz dienu, novārgu, un tēvs ar māti par mani bēdājās.

Teikt viņi neteica neka, arī es klusēju. Un saldi drūmi bija tie vakari, kur mēs visi klusu sēdējām un circenis dziedāja neapnicis.

Simtām rei�u es noņēmos: iet un viņai visu pateikt. Bet es baidījos, ka mani vārdi izjauks visu jauko sapni, mani vārdi, kuri ta�u nekā nespēja izteikt no visa tā, ko jutu.

Sen biju dzirdējis un lasījis daudz par mīlestību. Sen zināju, ka mīlestībai stājas da�da�ādi �ķēr�ļi ceļā, ka tā cilvēku pārņem, moka un beidzot iznīkst, izput, un paliek tikai pārme�tumi, vil�anās, paliek tuk�ībā � �

Es jutu, ka viss manī pārvērtās. Kas manim agraki patika, tas tagad kļuva vienaldzīgs, pat riebīgs. Un es meklēju pēc jaunas, citas apkārtnes, citi priek�meti mani sāka valdzināt.

Agrāk es mīlēju puķes. Roze vai rezēda, katra puķe, kura tikai patīkami smar�oja, varēja palaisties uz manu draudzību. Bet nu es sāku �īs puķes nicināt, �īs nepastāvīgās, vājās puķes, kuras �odien zied un rītu vīst, kuras �odien greznojas kā vald�nieces un rītu guļ samītas sētmalā. Pavisam ko citu es sāku meklēt. Visvairāk mani valdzināja brūklenāji, sīkie, mazie, visiem pazīstamie sila stādiņi � ar tum�i zaļām, spīdo�ām lapiņām un balti sārtajām odziņām. Stundām es varēju sēdēt uz celma un aplūkot vai glaudit �os ogājus, kuru lapiņām tad pazibēja pelēkās apak�as, �is lapiņas, bija cietas un gludas, bet tās izturēja salnas, lietu un vētras, tās zaļoja un zaļoja.

Maz, maz ir pasaulē tādu stādiņu. Lūk, tāpēc es viņus iecie�nīju, tāpēc aizvien manim stāvēja prātā brūklenāji.

Ak, cik lielisks bija mana tēva me�s! Tur �alca priedes varenas dziesmas, tur putni dziedāja par patiesību, kura izdzīta no cilvēku dzīvokļiem un mājo me�ā pie zvēriem un putniem. Tur lidoja taurenī�i pa pāriem, tur vizēja zirnekļu tīkli, kā zaros aiztvēru�ies, notrūku�i me�a meitu zīda mati, tur raibais dzenis dro�i klauvēja pie priedes krūts, lai tā dotu vietu, kur noslēpt oliņas perē�anai. Tur bija viss, par ko mēs labprāt dziedam, kad aizmirstam savu vārgo, nekrietno dzīvi.

Mans tēva me�s! Ir varbūt pārspīlēta mana vēlē�anās reiz dusēt nevis miroņu kapsētā, bet tavā vidū, zem dzīvajiem ko�kiem, kurus es tā mīlēju un saudzēju, neizlietādams pie tiem nekad mazo ciriti, kuru vectēvs manim dāvināja. Cik laimīga tur varētu būt dusa, kur es cietu savu pirmo mīlestību! Un �iekurī�i kristu uz mana kapa, kristu pa saujiņai, zariņam, kamēr kaps izlīdzinātos ar zemi, kamēr ne zīmītes vairs nepalik�tu, ka tur guļ aprakts cilvēks, un mani mīļie brūklenāji augtu un zaļotu virs maniem trūdiem.

Mana tēvu zeme! Ak, es gribētu krist ceļos uz tevis, ietverties dziļi dziļi tevī savām rokām, izplēst gabalus iz tevis un spiest tos pie savas krūts, tik ļoti es tevi mīlu! Ilgi ilgi es tā negribēju nevienam teikt, jo mīļas jūtas nemēdz izpaust, bet, lūk, es sve��umā, uz sve�ām smiltīm, jūtu, ka tās nav raditas manam kapam, manai atdusai pēc ilgām, nevienam nezināmām cie�a�nām, ka tāpēc es nevaru iegulties zemē un atpūsties, ka es tevi esmu atstājis, tu mana mīļā, mīļā tēvu zeme! Un nu es klīstu un sēstos, domāju un atkal klīstu. Arvienu mū�ība priek��ā, arvienu mū�ība aiz manis un pār mani, bet laiks un vieta manis nepietura, tāpēc ka es tevi atstāju, tu, neaizmaksājamā tēva sēta, tevi, tētiņ un mīļā māmiņa! Laiks ir bargs pret mani, viņ� manim draudē, tāpēc ka es jūs, mīļie, atstaju!

Bet es zinu, jūs par mani nedusmojaties, jūs mani mīliet un piedodiet manim, kaut arī jūs neziniet, kāpēc es jūs atstāju un aizgāju pasaulē? Jūs neziniet, ka viņas bagātais tēvs nopirka jūsu māju, lai aizdabūtu mūs projām. Jūs bijāt veci, es slims, un jūs atdevāt savus rentes gadus par tiem simtiem, kuri jums nodro�ināja vismaz būdiņu līdz jūsu mū�a galam.

Bet tie simti- ak, tie jau nav vainīgi, vainīgs esmu es

viens, varbūt arī neviens-

Tam jau tā vajadzēja būt.

* * *

Viņa bija pusmui�as rentes kunga meita. Es toreiz biju tikko pabeidzis ģimnāziju, un tēvs jau bija lepns uz mani, kad es saslimu. Uz laukiem mēdz visas tādas kaites, kur jauns cilvēks kļūst vārgs un bāls, apzīmēt ar nosaukumu �dilonis�. Un visi teica, ka manim esot dilonis, kaut gan tagad būs no tā laika pagāju�i kādi divdesmit gadi un mani no diloņa nav ne vēsts. Tā bija cita kaite, daudz briesmīgāka, daudz ne�ē�līgāka nekā dilonis � mīlestība.

Rentes kungs dzīvoja mums kaimiņos. Un manim kā nāko��am studentam bija viegli saieties ar rentes kunga dzimtu, jo vieglāki tāpēc, ka es pa brīvlaiku sagatavoju viņa dēlēnu uz pilsētas skolu. Katru dienu es turp nogāju ar drebo�u sirdi � ne to stundu dēļ � nē, mana skolnieka māsa bija tā, kas mani valdzināja.

Arvienu es mēdzu turp nostaigāt ap pulksten 9 no rīta. Tad viņa jau sēdēja uz verandas un adīja vai ari stāvēja kaut kur dārzā pie puķēm. Viņa palocīja viegli galvu, atbildēdama uz manu sveicinājumu, paskatījās uz mani laipnu skatu un tad steidzās pie metala bund�iņas, ar kuru mēdza Oļģertu sabun�got mājā, kuram nebija lielāku ienaidnieku pasaulē nekā matemātika un latiņu gramatika.

Bija ari dienas, kur Oļģerts nebija sabungojams uz stundām. Ļaunais liktenis to bija aizvedis vai nu uz sudmalām, vai vēl tāļāku � uz pļavam, kas tad skolotājam bija īsti pa prātam, viņ� varēja pēc patikas ar jaunkundzi sarunāties.

�is sarunas tomēr tā lāgā nevedās. Gandrīz pēc katra teikuma iestājās labu brīdi klusums, tad nāca kāda labi pār�domāta frāze, tad nosark�ana vai līdz ausīm, atkal klusums. Un viņa tad meta lēnām visapkārt bailīgus skatus, it kā mek�lētu pēc glābiņa. Reizām ta�u mūsu saruna kļuva dzīvāka, pat interesanta. Tas notika tad, kad mēs viens otru negri�bot mazliet ievainojām. Tad viņa teica kaut ko nevainīgu, bet patiesībai ļoti tuvu eso�u. Visvairāk viņu ievainoja mans apgalvojums, ka jauns, nevainīgs skuķis nemaz nevar spriest par pasauli, ka vienīgi pa�a cilvēka piedzīvojumi ir tie, kuri māca patiesi spriest par dzīvi.

�Mūsu gudrība nav liela,� viņa atteica, �mēs ar savu prātu un gribu neaptveram lielus pla�umus un dziļumus, bet, cik mēs aptveram, to pa�u mazumiņu mēs paturam, paliekam tam uzticīgas, labprāt cie�am un uzupurējamies priek� tā. Tas skan kā lielība, kā pa�uzslava, bet jūs jau mani piespie�at to runāt.�

�Kas gan �is mazumiņ� varētu būt?� es naivi iejautājos.

Sārtums, kur� jaunavas mēdz pu�ķot, drīz iedegās, drīz dzisa.

�To, es domāju, var zināt un saprast tikai sieviete,� viņa beidzot teica, �jūs, stingrie, ne�ēlīgie vīrie�i, jūs stāviet �im mazumiņam par tāļu, lai to varētu ievērot, redzēt. Mēs tekam pa saviem celiņiem, par kuriem jūs alla� smejaties. Un, ja jus, vīrie�i, mums nedarītu pari, ja jūs mūs neskumdinātu līdz nāvei, tad mēs nekad jums nekā nepārmestu, netiesātu. Saka, arī Sillers: �Nicht Streņģe legte Gott ins weiche Herz des Weibes!��

�Bet jūs, jaunkundze, nebūt nepazīstat visus sievie�us, ir tādi, ķā jūs to apgalvojat, ir arī citādi. Kāpēc jūs gribat vilkt tik stingru un nepārejamu robe�u starp vīrieti un sievieti. Mums vajadzētu vairāk sadraudzēties, vairāk saprasties, pirms nav par vēlu. Cīņa dēļ uztura, darbi un rūpes sētā un ārpus sētas ir �ķīru�i sievieti no vīrie�a. Mums �ai apstāk|u varai ir jāstājas kopīgiem spēkiem pretī, mums ir jāaizpilda tā lielā plaisa, kura mūs �ķir, mums jāatjauno draudzība, kura varbūt kādreiz starp abām kārtām ir valdījuse. Tad dzīvei būtu mazāk nesaskaņu, nelaimes.�

�Draudzība? Es vismaz nevarētu nevienam vīrietim būt draudzene. Viņi visi ir savādi, jūt citādi, domā citādi. Visa viņu gaita ir savāda. Es redzu, tur no draudzības nevar nekas iznākt. Un kāpēc jūs pūlaties dzīvei sagādāt tik daudz pastāvī�gas laimes? Viņa kļūtu tie�ām garlaicīga un līdz ar to ari laime. Viņa jau nav iekārtojama, nostādāma, viņa nestāv zem cilvēku pavēlēm. Jūs gribat mehānisku laimi, kas lai mūs aplaimo tā kā uzvilkts pulkstens, kur� pastāvīgi tik� un zināmā brīdī liek kūkot savai dzeguzītei. Es vēlētos laimi uzreiz, lielu, stipru, un tad manis pēc var nākt nelaime, tikai ja vienu vienīgu reizi ir īstā laime mūs pārņēmuse. Bet par �o tematu manim netīkas runāt. Izrunātas domas nav vairs tik mīļas, izteiktas jūtas nav vairs tik svētas kā pirmāk.�

Es viņai piekritu. Kāpēc tirzāt sievieti, kura vēl tik nevai�nīga? Kāpēc viņu mocīt ar dzīves kritiku, jau priek�laikā to baidīt? Ar pārbaudītu sievieti ir viegli prātot, ar to var daudz sarunāt, ja viņa tik ielai�as sarunās, bet nevainīga meitene ir sa�runām nepieejama, kur tā vēl daudz cerē, pirms tā nav mīlējuse.

Mēs atkal klusējām.

�Vai jums, Livijas jaunkundze, varbūt manas runas ir nepanesamas? Varbūt es pats �

�Jūs? Nē, jūs nekad- �

Viņa pagrieza galvu uz verandas logu pusi, tā sakot, noslēpās, acīm redzot viņa caur manu jautājumu bija iekusti�nāta. Kā gan es tā arī varēju jautāt? Viņa piecēlās un stāvēja

visā savā daiļumā manā priek�ā. Viņas slāvs bija bez kļūdām, varēja sacīt, bija skaists, pilnīgs, un biezās bizes sniedzās pāri jostai. Cik labprāt es būtu �o slāvu aptvēris, turējis viņas roku savā un varbūt arī viņu noskūpstījis. Cik tur būtu grēka, nezinu. Visi ta�u mēdz tā darīt, kas mīlē, un mīlestība to prasa. Viņa prasa, lai viens otram tuvotos, kamēr sajūt karstu dva�u uz vaiga, kamēr, viens otram piespie�oties klāt, sajūt, ka tie viens otram glu�i un pavisam pieder. Bet es nedrīkstēju par to domāt, es viņu par daudz mīlēju, lai to aizskartu, apvainotu.

Visam tam ta�u jānāk nejau�i-

�Vai jūs drīzi aizbrauksat?� Livija klusi prasīja. �Kurā augstskolā jūs iestāsaties?�

Es minēju Maskavu. Teicu, ka gribu kļūt filologs. �Tātad jūs gribat vienot sajuku�ās cilvēces valodas? Vai tas jums izdosies?�

�Nē, es gribu strādāt- gribu vēlāk maizi pelnīt, bet

to pelnīt kā izglītots, jo, redzat, tā, pusceļā, es neesmu ne �is, rie tas. Var būt, ka es palieku uz kādu gadu mājskolotājs.

Tēvam jau iet tā grūti- �

�Es jūsu tēvu ļoti labi pazīstu. Es esmu ar viņu parunā- jusēs. Viņ� ir visai nobēdājies par jūsu veselību.�

�Es nebūt neesmu slims. Jaunībā ir zināms laikmets, kurā drusciņ jāvārgst. Bet tas pāriet, drīz pāriet. Tēvs par daudz

rūpējas par mani- �

�Tur piebrauc jaunais me�a kungs. Viņ� laikam nezin, ka

tēvs aizbrauca uz pilsētu- �

Livija kļuva nemierīga. Me�a kungs, jauns, stalts vīrietis, nāca garām puķu dobēm zaļo platmaliti galvā, spalvu pakausī. Livija gāja viņam pretī līdz trepēm. �Mans tēvs, diem�ēl, nav mājās ��

�Bet jūs tak, cienītā jaunkundze, manim atļausiet brīdi uzkavēties, ja es tikai jūs netraucēju? Ā, tur vēl viens kungs, jūsu brālēns, vai ne, cienītā jaunkundzei�

�Nē, tas kungs ir mūsu kaimiņ�. Viņ� bija tik laipns un uzņēmās manu brāli sagatavot mācībās. Bet tas mazais pa�laidnis ir kā pazudis- �

Mēs iepazīstinājāmies. Me�a kungs bija patīkams kungs, labsirdīgs un jautrs, bet viņa pārmērīgā laipnība pret Liviju manim nepatika, un es no pirmā acumirkļa kļuvu neizsakāmi greizsirdīgs. Un Livija bija pret viņu tik laipna, daudz laip�nāka nekā pret mani.

Pēc īsa brī�a es gribēju atvadīties. Livija tā kā apjuka.

�Es domāju, jūs gaidisat, kamēr Oļģerts pārnāk. Bet tas jau būtu tie�ām nekrietni no jums prasīt, lai jūs uz mazu puiku gaidītu.�

�Arī es priecātos ar jums, kungs, tuvāki iepazīties. Es gan nevarētu sūdzēties par vientulību, it īpa�i te, kur tik daudz ko darīt, tomēr viena jauna pazī�anās, kura patīkama, ir no svara. Es atceros, Volfa kungs manim par jums stāstīja- �

Viņ� labsirdīgi �ķelmīgi uz mani un Liviju paskatījās un tad jaunkundzi lūdza, vai tā atļaujot viņam uzsmēķēt pa�pirosu.

Acīm redzot �itais kungs no manas konkurences nebūt ne�bijās, viņ� mani pilnīgi uzskatīja kā zēnu.

Es neveikli, bez vārdiem atvadījos. Kad es jau biju uz trepēm, Livija vēl teica:

�Bet jūs tak mūs atkal rītu katrā ziņā apciemosat. Rīt būs arī tēvs mājā, un māmiņa jau �odien atbrauks ar krustmāti. Lūdzu atvainojat Oļģerta bezbēdību un esat tik labi, rītu atnākat �

Es aizgāju vislielākā nemierā. Arī tēvu un māti es atradu nemierīgus.

Rentes kungs viņiem piedāvājis 1600 rubļus par tiem asto�ņiem gadiem, kurus tie pēc kontrakta vēl varēja mājās nodzī�vot. Un tēvs ar māti bija gatavi tos pieņemt.

�Ko tad rentes kungs ar mūsu māju grib iesākt?� es prasīju.

�Viņ� gribot papla�ināt savu saimniecību!�

Tik daudz tēvs zināja manim pateikt.

Tātad jāaiziet un jau rudenī, jāaiziet un jāatstāj visi sapņi.

* * *

Otrā dienā es parastā laikā nogāju uz rentes mui�u. Tur bija viesi un viss nams svinīgi uzposts. Pate kundze bija laipna, bet kungs mazliet saīdzis pret mani. Oļģerts, tikko apsveicinājies, izsteidzās dārzā. Tur stāvēja Livija ar me�a kungu.

�Vai viņi jau ir saderināti?� es domāju, un kājas manim sāka tirpt.

Vecās dāmas atstāja verandu. Rentes kungs piedāvāja manim papirosu un tad veikaliskā balsī uzsāka:

�Es jūs lūdzu mani nepārprast. Es atzīstu jūsu labo gribu un pūles, kuras jūs manam dēlam viņa mācībās esat pieliku�i, tomēr es nevaru liegt, ka jums būtu izdevies kļūt manam zēnam par autoritāti. Oļģerts nav priek� jums, un jūs neesat, priek� viņa. Es lūdzu manim teikt, cik es jums esru parādā!�

�Nekā,� es strupi, gandrīz dusmigi atteicu, �es pēc savas labākās sirdsapziņas esmu nodarbojies gar jūsu dēlu. Ka viņ� laikā neieronas uz stundām, tā nava mana vaina.�

�Tā!� rentes kungs apcirtās. �Jūs, kā liekas, gribat manim lasīt mores. Nē, mans kungs, tā jums neatļau�u. Vai saprotiet?�

�Diem�ēl, es tieku piespiests to saprast!� es piecēlos un paklanījos.

�Un cik liela ir tā maksa par stundām?� rentes kungs jautāja, acīm redzot priecādamies, ka es esmu gatavs aiziet.

�Tā maksa, kungs, jums it labi zināma. To es lūdzu iemaksāt pagasta nabagu kasē. Jo par manu darbu, kuru jūs manim gribat noliegt, es no jums nevēlos algas!�

�Ā, es saprotu, jūs esat spekulēju�i uz citu algu. Nē, jaunais cilvēks, tur jūs esat pārskatīju�ies. Neesat pārspīlēti, �e, saņemat savu algu, tā jums būs noderīga, jo jūsu veoais tēvs nav nekāds bagātnieks!�

Viņ� uzlika 50 rubļus uz galda, bet es tos neņēmu. Cepuri rokā turot, es stāvēju pie trepēm.

�Kā, jūs vēl gaidiet?� rentes kungs prasīja.

�Jūs tak manim at|ausiet dāmām un Oļģertam ardievas pateikt. Tā aiziet � tas tak būtu nepieklājīgi ��

Manim sirds sa�ņaudzās. Tur nāca Livija. Viņa paskrēja me�kungam priek�ā, uzskrēja pa trepēm un satvēra manu roku.

�Jūs nezināt, ka �odien mana goda diena, mani �ūpja svētki. Tāpēc es esmu tā izpucēta, glu�i kā pilsētas dāma. �odien es pārvaldu visu māju, tāpēc manim ir tas gods jūs uzlūgt uz tasi �okolādes!�

�Es pateicos, jaunkundze, bet, diem�ēl- � es stostījos,

un Livija nobala.

Viņa skatījās uz tēvu, uz naudu, kura atradās uz galda, redzēja mani uzbudinātu, cepuri rokā un likās visu sa�protam.

�Tēt, mīļo tēt!� viņa lūdzās. �Ko tas nozīmē?�

�Mums ar to kungu iznāca domu starpības. Un viņ� vēlējās vēl tikai ardievas teikt!�

�Tēt, es tak Viksnes kungu jau vakar ielūdzu- �

Rentes kungs strupi paskatījās uz Liviju, satvēra me�kungu aiz pleca un to godbijīgi iebīdīja namā.

�Jauns cilvēks, vēl nepazīst dzīves, tāpēc tik ļoti pārstei�dzas � viņ� vēl durvīs teica.

�Jaunkundze,� es runāju un drebēju, �lūdzu aizbildinat mani pie dāmām. Es esmu piespiests aiziet �

Viņa paskatījās uz mani tik mīļu skatu, ka es visas nepa�tik�anas sajutu it kā iznīcinātas.

�Dzīvojiet laimīgi, jaunkundze, sveicinājiet Oļģertu ��

Es spiedu viņas roku, viņas roka palika kā bezspēcīga manējā. Liviju sauca. Es nevēlējos viņas stāvokli darīt nepatīkamu un aizsteidzos. Pusaizplaucis ro�u pumpurs no viņas rokas palika manējā. Es jutu, ka tas bija karsts, ka tas dega manā rokā.

Livijas tēvam bija taisnība. Kā gan es drīkstēju cerēt uz viņas mīlestību, kur es vēl nekas nebiju, bez stāvokļa, bez vietas, jauneklis, gandrīz vēl zēns. Es jau viņu ar savu dzives nespējību, savu nabadzību samaitātu, �o labo, daiļo skuķi, kuru visi tā cienīja un mīlēja. Manim vajadzēja jau sen to atzīt un gādāt par to, lai viņa kļūst laimīga, un nevis viņu nomaldināt sevim līdz. Kur viņa ar mani ietu, ko viņa pie manis darītu? Viņai būtu jāaiziet līdz ar mani bojā. Un, uz māju ejot, manim ienāca prātā traģiskā Mendelsona dziesma:

�Entflieh' mit inir und sei mein Weib!

Und ruh" an meinem Herzen aus!�

Jā, jā un tad:

�Es fiel ein Reif in der Fruhlingsnacht,� � un vispēdīgi liepa �alc pār nelaimīgās kapu. Jā, tie�ām, tā bija labāki, ļaut viņai priecāties, viņas neieraut bēdu pilnā dzīvē!

Tās bija grūtas dienas un naktis, kas tagad pār mani nāca. Es nevarēju atturēties no asarām, aizmirsu pat uz pāra dienām me�u un brūklenājus.

�Kas ar tevi, dēls, ir noticis?� māte prasīja.

Es neteicu ne vārda.

Savukārt arī tēvs tāpat izjautājās.

Ne vārda no manis izdabūt. Noņēmos aizceļot pie kāda no saviem biedriem, mēģināt iekļūt līksmā dzīvē, aizmirst visu, kas bijis. Jau biju gatavs doties ceļā, kad māte teica, ka kāda sieviņa gribot ar mani runāt.

�Ko tad tā labā sieviņa no manis vēlas?�

Māte nekā nezināja pateikt. Viņa sēdot pagalmā, noslē�pumaina, smaidot, bet nesakot nekā. Kā liekoties, viņa esot no mui�as, dārznieces māsa, bet galvot ari māte nevarēja.

�Lai tak viņa ienāk,� es mātei teicu, �un jūs neviens mūs netraucējat, ja viņai ir kas manim vienam pa�am ko teikt!�

Māte jau manim tūliņ ar prieku izdabāja. Un vecenīte ienāca līksmu seju, lūkojās visapkārt it kā baidīdamās, vai tikai kāds neredz un nedzird.

�Te neviena cita nav kā tikai mēs divi! Nu, māmulit, ko tu gribēji manim pastāstīt?�

�Te, jaunskungs, priek� jums viena grāmata. Tā esot jūsu- mūsu cienīgā jaunkundze to jums sūta �

Un drebo�u roku, ar vislielāko pa�apziņu viņa manim pasniedza pakiņu, ietītu papīrā un pārsietu krustām ar �auru /Ida lentīti.

�Jums labas dienas,� viņa laimīgi �ukstēja, �ak dieviņ, cik mūsu preilenīte ir laba, kā viņa par mums visiem rūpējas, gādā. Mēs visi par viņu lūdzam dievu.�

�Labi, labi, māmulīt, es jums pateicos. Nerunājiet nekā par to, ka jūs manim �o grāmatu atnesāt. Vēlreiz paldies, un nu ejat pie manas mātes un pagaidiet, varbūt es do�u jums kaut ko līdzi�

Vecenīte pasmaidīja un izgāja. Bet es kaislīgi atraisiju lentīti. Tā bija mana pa�a grāmata, Panteniusa romāns �Die von Ķelles�. Un lapu starpā, tur kur stāv dziesmiņa:

�Wcr einen lieben Buhlen liat,

Der mag mit ihm auch sterben!� �

bija ielikta ro�u papīra vēstulite. Livija manim rakstīja vēstuli! Ko gan viņa manim gribēja teikt. Labu bridi es baidījos vēstuli atplēst. Es viņu viegli apkampu, turēju, aplūkoju un atkal noliku uz krūtīm, jo es gulēju gultā. Gultā jau tiek visas grūtās sāpes pārciestas. Beidzot atplēsu ro�aino kuvēru. Tad kā caur miglu es lasīju:

Priek� manis Jūs sen neesat �cienījams kungs�, Jūs esat manim vairāk, daudz vairāk. Tāpēc piedodiet, ka es Jums �īs rindiņas rakstu bez parastās uzrunas. Es gribēju Jums ko teikt, ir arī vārdi priek� tam, bet viņi ir lieki. Ja Jums ir iespē�jams, tad atnākat sestdienas vakarā uz silu, kur upīte �ķir mana tēva zemi no Jūsu. Kur lielā priede, iepretim lielajam akmenim upītes atvarā, tur es vēlētos ar Jums satikties. Lūdzu atbildēt.

L.

Tas tika lēni lasīts, lasīts vai simtām rei�u. Bet atbilde nāca ātri un īsi:

Es nāk�u.

V.

Vecenīte dabūja ciema kukuli un aizslēgtu kuvēru. Viņa domīgi palocīja galvu, it kā gribētu teikt: �Jā, jā, tie jaunie domā tā, bet diezin ko tie vecie teiks!� Es sapratu vecenītes domas, bet manim tās nedarīja rūpes. Viņa aizgāja, un es sāku pārdomāt, ko ar Liviju runāt, kā pret viņu izturēties. Vēl divas dienas, un tad es varē�u ar viņu vienreiz pilnīgi un vaļīgi runāt, izteikt viņai, cik ļoti es viņu mīlu, bet cik labi būtu, ja es varētu Liviju aizmirst. Es tak nebiju nekāds precinieks, manim ta�u nekā nebija. Jā, tur tak beidzot nekas nopietns nevarēja iznākt!

Bet vienu reizi viņu aptvert, viņu noskūpstīt, jā, to es gribēju. Vairāk nekā es nevēlējos. Tās divas dienas pagāja kā drudzī. Katra stunda, kura mani no Livijas �ķīra, bija priek� manis kā lāsts. Naktī, tikko iemidzis, es atkal patrūkos un izbijies uzlēcu, vai tik es neesmu aizgulējies, vai tik viss jau nav par vēlu.

�Kas �odien par dienu?� es tēvam prasīju.

�Piektdiena!� viņ� atteica.

�Vai tik tu tie�ām to zini?�

�Kristītiem piektdiena, to es zinu, un �īdiem sestdiena!� tēvs jokoja.

Piektdienas vakarā manim tā bija ap sirdi, it kā kad rītvakar manim būtu jau jāguļ kapā. Galvā es jutu spiedienu. Ēstgribas pavisam nebija. Es gulēju gultā saģērbies, it kā gatavs uz visu.

Māte apsēdās uz manas gultas malas. Viņa saņēma manas rokas, tās aplūkoja un apglaudīja.

�Glu�i, glu�i izdilu�as,� viņa teica, �tu jau, dēls, ziemas nepieredzēsi.�

�Māmulīt, kaut tā būtu!�

�Nerunā tā!� viņa raudāja.

�Māmulīt, neraudi! Vai nav labāki dusēt zem zemes nekā staigāt virs tās kā nabagiem? Ko tēte, ko tu, māmulīt, ko jūs abi �eit pasaulē esat panāku�i! Un ko arī es �eit panāk�u? Vai arī manim visas tās grūtās dienas, kuras jūs pārcietu�i, būs jāmanto?�

�Nē, dēls! Tu nezini, cik laimīgi mēs ar tēti esam dzīvoju�i- Kad mēs viens otru iemīlējām un sagājām kopā, tad nekas mums nebija par grūtu. Sos graustus mēs divi vien esam sa�nesu�i kopā. Bija grūti, bet ne par daudz grūti. Mes visu pār- cietām. Mēs līksmojām kopā un kopā arī bēdājāmies. Nu jau, kur locekļi sāk pamirt, nav vairs ne lāga prieku, ne bēdu. Viss lā vienā laidā. Tas ir vecums. Bet jaunās dienās mēs bijām lai�mīgi. Desmit verstes mēs dzīvojām viens no otra tāļu, kad cerējāmies. Bet katru vakaru, lai darbs cik grūts bija, tēvs bija pie manis klāt. Aiz vārtiem, sila malā, mēs satikāmies, lai lija lietus vai zvaigznes spīdēja. Arvienu bija laimes diezgan. Un, kad mūs salaulāja, tad tēvs nerima manim glaudīt vaigus, nebeidza mani turēt mīļu, un es viņa tāpat ne! Kāzas bij nu tādas, bez augstiem viesiem, bez gardiem plāceņiem, bet bija. Pat alus bija izdarīts, jo tēvs kā namdaris glu�i bez gra�a nebija. Uz piedarba bija uztaisīta mūsu kāzu gulta. Tā bija skaidra, bet vēsa rudens nakts. Mēs pirmo reizi pielīdām viens pie otra, tā ka manim bija bail, bet tēvs mani silti aptvēra. �Es tevi sildī�u,� viņ� teica, �ja tev ir salt.� Bet mēs nebijām

radīti pārmērīgām mīlinā�anām, mēs bijām radīti sūram darbam, un rītā mēs bijām pirmie aug�ā, un kāzenieki, kuri vēl bija paliku�i, palīdzēja mums izkult rudzu riju. Un, kad tu piedzimi, tad nebija neviena daktera. Pēdējie sniegi kusa, kad tu nāci pasaulē. Tēvu paziņoja uz mui�u gaitās. Es paliku viena. Divas reizes par dienu atnāca kaimiņu saimniece mani apraudzīt. Atnāca viena otra sieviņa. Es piecēlos. Un tu raudāji sveiks un vesels. Un cik naktis tad es nedabūju gulēt, bet rītā pie darba. Tomēr tēvs un es, mēs nekad viens otram nekā nepārmetām. Arvienu, joprojām mēs mīlējāmies, kamēr mūsu sirds apdzisa aiz vecuma un nespēka. Bet prasi, vai mūs abus varētu kas �ķirt. Vai ir tāda bagātība, tāds spēks pasaulē, kur� mūs varētu aizvest uz vienu un otru pusi? Tas varētu notikt tikai ar varu. Un arī tad mēs domās paliktu viens pie otra. Bet tevim, mans dēls, trūkst spēka cīnīties, tevim trūkst spēka mīlēt, tāpēc tu jūties viens un paliec noskumis. Es saprotu un zinu, kas tevim kait. Tevim patīk kāda meitene, un tevim trūkst dū�as viņu iemantot. Tur nav ko kaunēties. Tas ir tāds dieva likums, izmeklēt sevim biedreni, kaut gan tu vēl esi par jaunu. Bet, ja esi to īsto atradis, tad neatlaidies. Saņem stingri gro�us un turies arī pats stingri. To es tik tevim varu teikt.

" Bet nu jau ir citi laiki, citi cilvēki, cita dzīve. Jūs citādi mīlējāt, citādi runājiet. Bet tāpēc jums arī trūkst laimes. Stipra griba un vesela sirds, tas ir visas laimes pamats.�

�Jā, māmulīt, jūsu asinis ir to pareizo dzīves ce]u noritē�ju�as. Jūs esat dzīvi izdzīvoju�i, un mūsu asinis rit, dzītas no izmisuma un nepastāvības. Mums jātiek ar sevi pa�iem galā, bez parauga, bez atkārtojumiem. Jūsu mīlestība varēja daudz uzvarēt, mūsu mīlestība kļūst bezspēcīga, tāpēc ka daudz vairāk grib celt un nest. Zemnieka dēlam kļūt par kungu nav viegli. Un tādam zemnieka dēlam iemīlēt prastu strādnieci ir grūti, pat neiespējami, ja arī viņ� to gribētu. Grāmatas kārdina cilvēku vairāk nekā velns. Grāmatas ir pārvērtu�as mūsu sirdis,

mūsu domas un jūtas. No grāmatām mēs sagaidām savu laimi un arī savu postu. Un pēc grāmatu zīmēm mēs arī meklējam savu mīlestību. Izlasīju�i da�u grāmatu, mēs atrodam, ka tā tr jauki, kā tur stāv, jaukāki nekā vispāri redzamā dzīvē, un mēs vēlamies iekārtoties pēc �īs grāmatas. Mēs vairs nevaram tā izdeldēt, kas mūsos iespie�as 110 zinātnēm un mākslas. Tas mūs pārvēr�, mūs pacilā, mums apsola, mūs pieviļ, un mēs nevaram aizmirst jauko dziesmu, debe�ķīgo ainu, lielo patie�sību, ko mums zinātnes un māksla sludina. Mums jālien zem tum�u vārtu palodas, lai ieietu citā, jaunā dzīvē. Tāpēc mūsu no jums, vecākiem, nesaprastās cie�anas, tāpēc mūsu nepa�stāvīgā, nenoteiktā gaita, mūsu neskaidrā, nelaimīgā mīlestība. Bet, māmulīt, reiz viss noskaidrosies, viss kļūs saprotams un gai�s, ap ko tagad ļaudis kā tumsā grābstās ..

Tad mēs abi klusējām. Es skaidri redzēju, ka māte manis nesaprata, bet nojauda, ka manim bija savs iemesls tādam būt, kāds es biju.

Ar rūpju pilnu skatu viņa manī nolūkojās, apglaudīja manas rokas, nopūtās un izgāja.

Es atkal izvilku no kabatas ro�aino vēstulīti, atkal to lasīju un lasīju. Tad es viņu noglabāju. Nogurums mani pārņēma. Es aizmigu.

* *

Sestdienā no vakara vēl nebija ne vēsts, kad jau es nostaigāju me�ā. Es aplūkoju lielo priedi, aplūkoju lielo akmeni un do�māju � no lielās priedes iznāk diezgan dēļu diviem zārkiem, no lielā akmeņa pārlieku daudz materiāla priek� diviem kapa akmeņiem un no brūklenājiem pulka sēru vaiņagu. Aiz gara laika es iegriezu divus krustus lielajā, sirmajā priedē, dziļi, ta ka balta miza nāca redzama. Tad es apsēdos pie priedes un sāku vērties uz otru pusi, pāri upitei, rentes kunga tiesā. Tik laba viņa bija, ka tā bija izredzējuse mūsu satik�anās vietu uz mana tēva zemes. Vai viņa gribēja ar to teikt, ka viņai arī mana tēva zeme ir mīļa, tāpēc mīļa, ka es to godāju? Kā viņa to zināja, ka �ī vieta manim visvairāk patika, kur visbie�āki auga brūklenāji, un kādas baltas, garas sila puķes, kurām es nezinu vārda?

Saule norietēja, un sirds manim sāka stipri pukstēt. Vai tik viņai būs iespējams atnākt? Vai viņa netiek uzraudzīta, attu�rēta? Vai nebūs visu it labi vēl pārdomājuse un apdomājusēs? Pagāja gara stunda, un smalcītēs jau klājās krēsla, kad viņa pazibēja starp kokiem. Viņa nesteidzas, bet tomēr nāca �igli. Pieklājība to prasīja. Melnā kleitā es viņu redzēju pirmoreiz, bet tik skaistu vēl nekad. Varbūt tas manim tik tā izlikās. Kaut ko baltāku un daiļāku kā viņas seju un rokas es neatcerējos nekur un nekad redzējis. Un nu viņa nāca taisni uz mani. Es gribēju steigties viņai pretī, bet, manu kustē�anos ievērojot, viņa pavisam nobāla.

Es noņēmu cepuri, tā izslīdēja no rokas zemē. Tur es at�stāju to guļot, lai skūpstītu viņas roku. Viņa to manim arī atļāva. Neizsakāmi maiga un laipna viņa izskatījās.

�Nu es te esmu!� viņa klusi teica un vērās manim dro�i acīs. �Un jūs manis gaidījāt?�

�Jūs to prasāt? Es jau nevaru bez jums dzīvot. Es nevaru un nevaru jūs izdabūt no sava prāta!�

�Un jūs to gribētu? Jūs vēlētos mani aizmirst, pavisam aizmirst?�

�Pavisam un glu�i, glu�i, jo jūs mokāt mani ar savu parā�dību.�

�Tā ir jūsu labprātīga pa�mocī�ana. Redzat, es jūs mīlu, es jums to saku atklāti, vaļsirdīgi, un tikai tāpēc vien es jau �urp atnācu.�

Es satvēru viņas abas rokas, apklāju tās skūpstiem, satvēru arī biezās bizes, tās bija svaigi valgas! Nē, es nesapņoju. Ta bija Livija, un es drīkstēju viņu mīlēt.

Tad viņa manirn aptvērās abam rokam ap kaklu un pielika vaigu pie manas krūts.

�Tu neesi manim nekāds augsts ideāls, tu arī neesi nekāds skaists, augstas kārtas varonis, kuru es dievinātu, bet es tevi tomēr mīlu tavas patiesības dēļ,� viņa klusi un asarām runāja, �es ilgi cīnījos ar sevi, es sevi klusībā izsmēju, es teicu sevim: viņ� nav tas, kur� tevi darīs līksmu un laimīgu, bet tas viss bija velti. Es tevi iemīlēju, es nācu pie tevis, dari mani laimīgu vai nelaimīgu, tikai nedzen manis projām, jo lielāka upura ne�viena meitene nevar nest, kā es to daru!�

�Tu saki, mīļā, tikai manas patiesības dēļ tu mani iemīlēji! Tad viss ir pagalam! Es un patiesība! Tur ir liela starpība, neizmērojams attāļums! Es meklēju patiesību, un to visi sauc par ārprātību, un tās dēļ tu nedrīksti mani mīlēt! Par daudz, par daudz tu manim esi mīļa, lai es tevi varētu sa�maitāt ��

�Nerunā tā! Priecājies! Lūk, visa daba ir tik jauka. Katrs tārpiņ� lien pie sava drauga, un tu no tā gribi bēgt. Nē, paliec! Es zinu, cik grūti tevim iet, bet izturi, ies labāki. Mans tēvs tevi apvainoja, viņ� to darīja aiz tēva mīlestības uz mani. Me�kungs precē pēc manis. Viņ� ir krietns un patikams cilvēks. Bet kāpēc manim tāds taisni ir jāprec? Lai viņ� mani uztura, lai mani vadā apkārt un rāda kā savu kundzi? Visa �ī barokļu dzīve manim nepatīk. Ja es nemīlētu mātes un tēva, es jau sen būtu pasaulē. Brīvība darbā, domās un jūtās, tas ir mans ideāls!�

Es viņu pievilku sevim klāt, noskūpstīju viņu un teicu: �Nu tu esi mana!�

�Jā, tava, ja tu tā gribi!� viņa klusi runāja.

Mēs apsēdāmies zem priedes. Vakara sārtums vēl spīdēja pie padebe�iem, kuri izklaidu pār koku galotnēm stavēja. Lejā jau valdīja krēsla.

�Tevi beidzot piespiedīs precēt me�kungu!� es pēc ilgākas klusu cie�anas runāju.

�Nerunā par to, es lūdzu, nerunā! Es savu solījumu turē�u.�

Viņa piespiedās manim cie�i klāt, galvu pie galvas, tā mēs ilgi sēdējām un klusējām.

�Cik jauki!� l.ivija priecājās. �Viss sils apņem mūs svinīgi, it kā baznīca. Un tur, aug�ā, redzi, tur jau mirdz zvaigzne. Tā ir mūsu. Ap to zib mazs vaiņags, glorijas spīdums. Es labprāt mīlu lūkoties zvaigznēs, viņas mirdz tik mīļi, tik saldi.�

Es viņu paijāju.

�Vai tu pazīsti �Zabas karalieni�, Goldmarka operu?� es viņai prasīju.

�Nē, vai tā ir jauka?�

�Ļoti. Bet viņa arī ir traģiska. Zabas karaliene iemīlē kādu Zalamana vergu, Asadu; ar to satiekas naktīs, bet dienā karaļa klātbūtnē tā kaunas atzīties, ka tā mīlē vergu, un uzsauc tam, kad tas viņai tuvojas kā mīļākais: �Es tevis nepazīstu!� Asads, no karaļa atstumts, iet tuksnesi un mirst tur zem vientulīgas palmas. Mani �ī opera arvienu dziļi aizgrābj.�

�Tu domā, es esmu tā karaliene un tu tas vergs. Naktī es ar tevi satiekos, un dienā es tevi aizliedzu! Vai ne, tu tā domā?�

�Jā, to es domāju!�

�Nebaidies, es tevis neatstā�u. Tu redzi, citādi es nebūtu te?�

�Es tomēr paredzu kaut ko sliktu. Bet viss vienalga. Manim pietiek, ka tu tagad, �o brīdi, manim piederi. Mana laimīgā nakts! Visas cie�anas viņa atalgo, visas rūgtās atmiņas tā izdeldē!�

Ilgs bija mūsu skūpsts. Mēs nerunājām, mēs jutām. Un laiks jau bija tāļu pāri pusnaktij, kad mēs gājām mājup. Es Liviju pavadīju līdz pat mui�as vārtiem.

�Ka tevis tikai kāds nepamana,� es ba�ījos.

�Nekas, ka es tikai dārzā tieku, tad ir viss labi. Arvienu e> mēdzu palikt ilgi dārzā. Dārznieka sievasmāsa mani ielaidīs.

Es viņai pieteicu, lai viņa uz manis gaida. Tā ir tā pate, kas tevim to vēstuli nonesa. Un nu ar labu vakaru, mīļais!�

Es pagāju gabalu nost uz ceļa un gaidīju, vai kāds Liviju ielaidīs pa vārtiem. Viņa pārsvieda akmentiņu pār sētu. Drīz pēc tam vārti atvērās, un Livija pazuda aiz tiem. Tā bija pēdējā reize, kur es to redzēju.

Pārgājis mājā, es, laimes pārņemts, ne sapņot nesapņoju, kas rentes mui�ā pa tam notika.

Rentes kungs, kad Livija me�kungam liedzās dot �jā� vārdu, prasīja cie�i pēc iemesliem, kuru dēļ viņa labo partiju atraidīja.

�Es mīlu citu un precē�u tikai to!� viņa stingri atteica.

�Un kuru tad?�

Livijas patiesības mīlestība izpauda viņas tēvam manu vārdu. Un tas palika aiz dusmām vai ārprātīgs.

To visu manim vēlāk izstāstīja dārznieces māsa, kura pie rentes kunga izpildīja istabas meitas vietu. Bet, pirms es ap�ķēros, ka tur būtu kas darāms, bija jau par vēlu.

Rentes kungs sarīkoja ceļojumu uz ārzemēm un paņēma Līviju līdz. Viņa visādi mēģinājuse uz kādu stundu izmukt, lai ar mani satiktos, bet tas viņai nebija izdevies. Kad rentes kungs pārbrauca, tad visi noskuma, ka Livija bija atstāta ārze�mēs. Vēstules, kuras vecāki Līvijai rakstīja, pats rentes kungs noveda uz dzelzceļa staciju. Par tik svarigu viņ� turēja savas meitas dzīves vietas slēp�anu. Tik daudz es izdabūju zināt, ka viņa atrodoties Ģenfē, kādā panzijā, zem stingras uzrau�dzības.

Ko es cerēju, tas piepildījās. Livija manim rakstīja. Bet vairāk vienkār�as vēstules bija jau rentes kungs noķēris pagasta nama pastā. Beidzot Livija bija apķērusēs un sūtījuse vēstuli kādai draudzenei, lai tā visādā ziņā piegādā manim privātā ceļa viņas vēstuli. To tad arī labā draudzene bija izpildījuse. Vēstule bija rakstīta no kāda Ģenfes pansionāta.

Labulīt!

Piedod, ka es tā aizbraucu bez ardievām. Ar varu mani pie�spieda. Es nevaru Tevis aizmirst, neaizmirsti Tu ari manis. Mīlestība, labulīt, ir ta�u tas augstākais pasaulē. Un, lai viņi visi dara to, kas tiem tīk, es klausī�u tikai viņai. Raksti manim un izstāsti, ko pa tam esi piedzīvojis. Vai iesāksi studēt jeb vai manis dēļ esi tā nobēdājies, ka ļauji visai cerībai zust. Ne- izmisi, esi vīrs. Es nāk�u atpakaļ, tiklīdz manim tas būs iespē�jams un ja mani ar varu nepieķēdēs pie kāda laba vīra sāniem.

Es neraudu pastāvīgi, es reizām arī pasmejos. Vai zini ko, atsūti manim kādu brūkleņu lapiņu no Tava tēva me�a, varbūt vienu no tam, kuras tā labi tuvu aug lielajai priedei, kur mēs to nakti sēdējām un sapņojām par nākotni. Sākumā es domāju, ka es k|ū�u vai ārprātīga. Bet tas pamazām pārgāja. Cilvēks beidzot pieron pie visa. Es tikai baidos, vai es neesmu ļauna, ka es tā visu tik viegli panesu?

Mīlulīt! Es, pēdējās dienās mājā esot, dzirdēju, ka mans tēvs no Tavējā atpircis Jūsu mājas rentes tiesibas. Tad jau Jums būs drīz vien jāizkravājas. Pirms Tu aizej no turienes, raksti manim, kur Tu paliksi un ko iesāksi. Uzraksti visu, visu pama�tīgi, jo sirds manim deg zināt, kā Tevim klājas, ko Tu domā, vai neesi uz mani ļauns. Jā, mēs sievie�i esam tomēr sliktāki, nekā es to agrāki domāju. Manim vajadzēja tiem acis izskrāpēt, kuri mani iecēla ratos līdzās tēvam, lai aizvestu projām no Tevis. Manim vajadzēja izlēkt no vagona, lai steigtos pie Tevis, bet, lūk. es atbraucu tēvam līdz uz Ģenfi, kur manim jāmācās fran�ciski un smalkās manieres. Piedod, mīlulīt, ka es neesmu tāda varone, kā es to agrāki no sevis domāju. Es esmu vienkār�a, ikdieni�ķiga meitene, kura nav Tevis cienīga. Bet mīlēt es Tevi mīlu joprojām, es vakaros par Tevi lūdzu dievu, par Oļģertu un par Tevi. Tēti un mammu es no savām lūg�anām esmu

izslēguse. Viņi izturējās pret mani sliktāki nekā pret noziedz�nieci. OJģerts turpreti briesmīgi raudāja, kad es braucu projām. Viņ� apķērās manim tā apkārt, ka to ar varu vajadzēja atraut no manis. Tāpēc es arī lūdzu par Oļģertu dievu. Ir jau vēla nakts. Rakstu paslep�us �o vēstuli, tikai nezinu, kā to dabu�u pasta kastītē, jo visām vēstulēm, ļaunām un labām, ir jāiet caur stingrās priek�nieces rokām. Naudas manim nav klāt ne feniņa, visa nauda deponēta pie priek�nieces. Arī pastmarkas nav. Bet, neskatoties uz visu to, es tomēr ceru �īs rindiņas nogādāt Tavās rokās. Es viņas pārrakstī�u vairāk eksemplāros, nosūtī�u Tevim vairākkārt, kamēr ta�u beidzot Tu kādu no manām vēstulēm saņemsi. Dzīvo laimīgs, mīlulīt, es Tevi skūpstu simtām rei�u. Dzīvo sveiks!

Tava Livija.

Neviļus manim ritēja pa asarai uz Livijas rakstiena. Es viņai atbildēju, rakstīju vairākkārt, bet atbildes vairs nedabūju. Drīz pēc tam mani vecāki pārgāja dzīvot citur, es viņus atstāju, aiz�iedams uz Iek�krieviju par mājskolotāju.

* * *

Laiks izdziedē visas brūces, ja ne citādi, tad caur nāvi. Es paliku dzīvs, bet cik tuk�a ir mana dzīve!

Pēc divdesmit gadiem es biju atkal reiz savā dzimtenē. Rentes kungu tur vēl tikko atmina. Jau priek� desmit gadiem viņ� aizgājis ar dzimtu sve�umā. Manis vairs neviens neatce ■�ejās un nepazina. Amata darī�anās manim bija tur jābrauc garām. Bija jau nakts, kad pasta puisis svilpodams iebrauca taja silā, kuram es reiz gāju cauri, pavadīdams Liviju pirmo un pēdējo reizi uz māju.

�.Klusu,� es pasta pui�am uzsaucu, ��e tu nedrīksti svilpot, tas ir mana tēva sils.�

Viņ� apklusa, un es padevos briesmīgi sāpīgām jūtām. Visas iek�as mani sāka karst, sirds sita kā āmurs, un galvā radās senais spiediens, kādu es sajutu priek� divdesmit gadiem.

�Pieturi!� es uzsaucu, kad bijām piebrauku�i pie tilta, zem kura es bērnībā ar baltiem o|iom biju spēlejies.

�Palienē manim tavu lukturīti,� es pasta pui�am prasīju.

Viņ� iededzināja sveci lukturi un manim to pasniedza. Puk�sto�u sirdi es gāju silā iek�ā, turēdamies arvienu upītes krasta tuvumā. Te sirds uzreiz vai apstājās pukstēt. Tur stāvēja vēl vecā, lielā priede. Es piegāju tai klāt un aplūkoju vietu, kur es toreiz, jaunībā, iegriezu divus krustus. Tie bija glu�i izdilu�i, tikko vēl sazīmējami. Asaras manim sāka līt aumaļām. Es nokritu ceļos pie priedes, kā muļķis, kā bērns es runāju: �Kur tu esi, mana mīļā?� Un manim likās, ka viņas miļais stāvs manim noliektos līdzās ceļos . . .

Zirgi zviedza uz lielceļa, un es ātri piecēlos, saplūcu vis�apkārt labi daudz brūklenāju un iesēju tos kabatas drānā. Tad, vēlreiz metis skatu uz mīļo vietu, es a�i devos atpakaļ uz ratiem.

�Brauc!� es uzsaucu. �Brauc tik ātri, cik vari!�

Nezinu pats, kāpēc to tā teicu. Tikko biju ratos, kad zirgi aiz�āvās ar lielu ātrumu uz priek�u. Bet manim likās, it kā kad kāds sauktu manim pakaļ. Rokās es turēju savu dārgo aizsai- nīti ar brūklenājiem no tēva sila . . .

No �iem brūklenājiem es, savā tagadējā dzīves vietā nonācis, noviju glītu vaiņagu un piekāru to pie sienas pār manu gultu. Viņ� gaida uz līgavu, kura reiz atgriezīsies. Varbūt viņa vēl nāks, veca un grumbaina, bet es to mīļi apkamp�u.

�Vai redzi, Livija.� cs teik�u, �tas vaiņags ir no brūklena iiem, kuri augu�i pie lielās priedes mana tēva silā, kur mēs saderinājāmies un zvērējām viens otram mū�īgu mīlestību. Liec viņu galvā, mīlulīte! �

Noputējis, sakaltis viņ� tur stāv. Es esmu slims, vārgs un nelaikā vecs kļuvis. Nepanesamas ir manas bezmiega naktis. Piepe�i pamodies, es skatos uz brūklenāju vaiņagu pie sienas. Nakts tumsā tas, liekas, ir iededzies liesmās un kvēlo.

Tāļu tāļu �alc dzimtenes sils. Es klausos, kā viņ� �alc: es tik dzīvi atminos. Un, liekas, iz �īs �alkoņas mani sauc. Jā, jā, es nāk�u drīz!

1.

Bērinieki pārbrauca no kapsētas un izklīda pa bēru mājas pagalmu un dārzu. Da�i nosēdās dārzā, klēts priek�ā uz mauriņa, citi uz klēts kāptuvitēm, dzēra alu vai �ņabi un uzkoda, kamēr istabā gatavoja beru mielastu.

Es jutos noguris un, savrup nogājis, atlaidos dārza stūri uz balta linu audekla, kur� tur bija izstiepts balinā�anai.

Metās jau krēsla. Vēsmiņa vicgii aizskāra man vaigus.

Savādas jūlas mani aizgrāba, pus�ēlabas par nupat apglabāto krusttēvu, puspa�apziņa � prieks, ka drīkstu redzēt vareno pasauli, raudzīties zilajās debesīs un � vēl dzīvot�

Iedomājos, ka pagāju�ā vasarā mēs abi ar krusttēvu �epat sēdējām un sarunājāmies. Un tagad? � Tagad viņ� ir �ķirts uz mū�ību!

It kā snaudiens mani apņēma, kad piepe�i aiz jāņogulāja izdzirdu �ņuksto�u bērna balsi.

�Neraudi, meitiņ! Novilksim zābaciņus!� kāda vecāka, drusku drebo�a, bet vīri�ķa balss meiteni likās mierinām. �No�vilksim, tad kājiņas vairs nesāpēs!�

Es pacēlu galvu un ieraudzīju pie lecekļa mazu meitiņu, kura sēdēja zālē, un vecāku, gandriz jau sirmu vīrieti, kur�, ceļos nometies, pūlējās meitenītei novilkt zābaciņus.

�o pa�u vīrieti es jau �odien kapsētā biju ievērojis. Viņ� man uzkrita ar savādo izturē�anos, bez tam viņa acis spīdēja tik laipni, mīlīgi, it kā gribētu citus apburt. No pirmā acu uzme�tiena es nomanīju, ka �is cilvēks pieder pie tiem ļaudim, kuru lūpas savilktas aiz sve�ām dvēseles sāpēm, bet kuru acis tomēr izverd kaut ko laimīgu.

Kas �is cilvēks bija?

Mans krusttēvs, kur� sve�ā pusē pirka māju � novērodams asprātīgi pēdējās stāvokli, uzcēla pēc tam dzirnavas. Es reti turpu nobraucu un, kad nobraucu, tad tik uz kādām pāra dienām. �ādās reizēs es gan ar vienu vai otru krusttēva draugu vai kaimiņu biju iepazinies, kuri pa lielākai daļai arī tagad uz bērēm bija ieradu�ies, � bet �ā savādnieka es vēl nebiju pa�manījis.

�Meitiņai laikam zābaciņi spie�?� es, pie lecekļa piegājis, it kā runas gribēdams, jautāju.

Vīrietis paskatījās uz mani caur pieri � tomēr laipni. Meitene it kā sabijās un liptin pielipa pie tēva � par ko es �o vīrieti turēju � krūts.

�Nelāga kurpītes � te, lūk, bērēm �uva, bet par knapām! Meitiņai kājiņas glu�i jēlas �� vīrietis pie tam nopūtās, glau�dīja meitenes matus.

�Tēt, brauksim uz māju!� viņa lūdzās un apķērās tēvam ap kaklu.

�Brauksim gan, Anniņ, brauksim gan! Pagaidi nu vēl kādu bridi. Dzirnavu krustmāte jau mūs lūdza palikt uz vakari�ņām� tad jau tā nevar aizbraukt!� Viņ� apsēdās uz lecekļa malas un paņēma meitenīti uz klēpja.

Es jutos no �ā savādnieka vilktin pievilkts. Bet kā lai iesāku valodu? Vispirms es klusēju. Mans kaimiņ� arī klusēja un raudzījās domīgi uz dzirnavu pusi. Es pa tam viņu tuvāk aplūkoju.

Gari, pelēki, mugurā �ķērēti svārki sedza viņa izkaltu�ās miesas. Ap kaklu tam bij apsiets balts lakatiņ�, kājās nodilu�i, veci zābaki. Kreiso roku viņ� arvien turēja svārku kabatā, aizvien izvilkdams mutes autiņu, noslaucīdams augsto pieri, pie kam tas alla� viegli nopūtās. Galva bija puskaila; pasirmi mati sedza to plāni, vainaga veidigi. Reta, pagara bārda apslēpa iegareno zodu. Seja bija izkaltuse, patum�a.

�Bēdu vīrs!� es neviļot domāju, viņu uzlūkodams.

Mazā Anniņa nolēca no klēpja, saplūca puķes un sāka no tām kaut ko vainagam līdzīgu vīt.

Man palika savādi ap sirdi. �ādā stāvoklī, sastopot savādu, neikdieni�ķu cilvēku, kura seja stāstīt stāsta, ir pavisam grūti mierīgi izturēties. Kaut kas pie tam apspie� sirdi: it kā noslē�pumi, kuri ar varu grib atslēgti kļūt, lai atklātība par viņiem spriestu .. .

�Vai jums tāļu mājas?� es iesāku, pret lecekli atspiedies. Mans kaimiņ� uz mani stīvi paskatījās un brītiņu vēl klusēja.

�Nē, tepat netāļul�� viņ� lēni, it kā ar varu teica. Bet �ie viņa vārdi izteica daudz. Viņa balss drebēja, lūpas svinīgi savilkās. Man ienāca prātā: ��is cilvēks nevar nekad melot! ��

Jā, pasaulē ir tie�ām ļaudis, kurus liktenis bargi soda, aiz�liegdams tiem pļāpāt un melot. Katrs vārds, kuru tāds cilvēks runā, ir iepriek� dziļi, patiesi sajusts un pārbaudīts.

�Vai es drīkstētu jūs apmeklēt? Es �e kādu laiciņu pie krust�mātes uzturē�os!� es savu kaimiņu jautāju.

�Kāpēc? . . . Mana māja nav skaista, arī viņas apkārtne nē. Ko tad jūs pie manis darīsit? . . .�

�Tāpat!�� es stostījos. �Gribēju jūs kā savu kaimiņu apciemot!�

�Mums ir bitītes un puķītes!� mazā Anniņa �ļupstēja, man pie kājām turēdamās, un raudzījās nevainīgi, bēdīgi man acīs.

Mans kaimiņ� slaucīja atkal pieri un nopūlās.

�Tu man dosi puķītes! Un es tev aiznesī�u zivtiņas! Vai esi ar mieru?� es, Anniņas galviņu glaudīdams, teicu.

Anniņa pietecēja pie tēva.

�Zivtiņas! Vai dzirdi, tēt, zivtiņas!� viņa priecīgi izsaucas, pieglauzdamās pie tēva, un skatījās uz mani.

�Jā, jā!� Anniņas tēvs, it kā no sapņiem pamozdamies, tikko dzirdo�i teica. �Tad nāciet vien uz Zalk�ņiem � aiz priedēm pirmā māja! �� viņ� rādija uz to pusi.

Sajā brīdī dārza vārtos parādījās krustmāte, kura skaņā balsī mūs lūdza uz vakariņām.

Mūsu saruna ar to beidzās. Zalk�ņu tēvs paņēma Anniņu pie rokas un gāja lēnām uz istabu. Es paliku kādu brīdi vecā stāvoklī.

�Kāds savādnieks!� es domāju. �Arī mūsu zemite audzina savādniekus!�

Vēlāku, istabā ieejot.es pārliecinājos, ka vietas pie galda bija jau ieņemtas. Kau�u gan krustmāte manim māja, es negribēju, domās nogrimis, spiesties viesu starpā. Es izgāju ārā � pastai�gāties. Apmēram pusversti no krusttēva mājas atradās dzirna�vas. Tur nonācis, es apsēdos uz resnās slū�u sijas. Odens bija atslēdzies tālu, ezeram līdzīgi. Ezera otrā pusē dusēja drūmi tum�s egļu sils, raudzīdamies pār krastu ūdenī, it kā gribēdams nogrimt dzelmē. Da�i viesi bija turp pārbrauku�i ar laivu un uzkūru�i uguni.

Debess zilums kļuva arvien tum�āks un tum�āks. Arvien dedzīgāk sāka spulgot zvaigznes. Tālu apkārt dziļ� klusums, caur kuru bija dzirdama apspiesta viegla ūdens kritiena �ņāk��ana� iz slū�ām. Likās, it kā kad dzirnavas sapņotu un tik �ādā sapnī ūdens tiktu apspiests, atturēts no nerimsto�as darbības. Cik skaistu īpa�ību nav ūdenim! Visskaistākā � tīrīt, skalot priek�metus, pie tam sevi uzupurēt, tapt par samazgām, kuras katrs uzskata ar riebumu un spļauj tām virsū. Bet nu ūdens atstaj miesas � samazgas, pārvēr�as garaiņos, paceļas gaisos un krīt atkal lejup tīrs kā pērles, lai no jauna tīrītu zemes tum�ās krūtis. Un �ī pati īpa�ība piemit arī da�a cilvēkā. Nevis aiz kaislības, nevis nezinādams, ko dara, � nē, aiz tīrības principa da�s labs metas netīrajā cilvēku sadzīves peļķē, lai to skalotu un tīrītu. Zināms, pa�am pie tam jātop netīram, asinis saģil- tējas, prāti top tum�i, bet dzineklis uz tīrību ģēnijā nekad neiznīkst. Viņ� top gars un paceļas pār gadu simteņiem un tūksto�iem, kau�u gan arī viņa miesas trūd netīrajā zemes klēpī. .. Kas saista skaidro ūdeni pie netīrām smiltīm? Kas labo � pie ļauna? Vienīgi griba uz darbību! Tumsa un gaisma, netīrība un spodrība, ļauns un labs: mū�am �ķiro�ies ne�ķirami zobu rati, viens otrā tverdami un griezdamies, tie dzen visu pasaules ma�īnu. Un tu, nabadziņ, kas tu dzenies tik labu vien sasniegt; raudi, lūdzies, vaimanā, � tu savu mērķi nesa�sniegsi! Bet izputi, iznīksti, � un tu kļūsi pie miera, pie laba vien! Būt absolūti labam un pie tam dzīvot! � Ārprātīga ideja! Iznīksti! �

Krusttēva tēls pacēlās uz manas iedomības skatuves. Man likās, ka dzirnavu akmeņi grieztos, dūktu un �ņāktu, ka krust�tēvs noņem miltiem apputināto cepuri, vienu un otru sveici- nājot. Tad atkal �ī bilde pazūd. Zalk�ņu savādnieks, mana miru�a krusttēva kaimiņ�, parādās tāpat kā �odien kapsētā vai dārzā: pelēkiem, �ķērētiem svārkiem, mutes autiņu rokā, tāpat slauka pieri, paskatās bēdīgi, it kā gribētu par ko sūdzēties.

Bet pie tam viņa acis spīd tik laipni, it kā kad tās vaibstu sūdzību gribētu ņemt atpakaļ un visu, visu piedot�

Savos iedomības sapņos nogrimis, es lūkoju savu krusttēvu ar �o savādnieku �savest kopā�. Kāda rakstura gan bija viņu sakars? Vai viņi bija draugi, kuri sirsnīgi satiekas, jeb vai viņi uzlūkoja viens otru iz tālienes, gan juzdami pievilcību, bez kā tie viens otram tuvotos? Zalk�ņu saimnieks, vientulis būdams, bija tomēr ieradies pavadīt manu krusttēvu uz pēdējo dusu. Vai �āds savāds cilvēks to darītu, ievērodams tikai ārējās formas un iera�as? � Nē! Vai Zalk�ņu savādnieka cie�anas, kuras ta�u skaidri uz viņa sejas bija rakstītas, bija ikdieni�ķas vai sevi�ķas. Vai mans krusttēvs viņās bija aktīvi dalījies? Sie pēdējie jautājumi mani apspieda, it kā tie piederētu maniem dzīves jautājumiem.

Sādā stāvoklī es atstāju slū�as un gāju uz istabu. Bērinieki jau pa vienam aizbrauca. Noskatījos pēc Zalk�ņu saimnieka. Arī viņ� jau bija projām.

2.

Mana krustmāte bija krietna, praktiska saimniece, bet ļoti slikta cilvēku pazinēja. Viņa ļaudis vērtēja pēc mantas un ārējā spīduma. Tāpēc es it labi zināju, ka pie viņas par Zalk�ņu savādnieku apjautāties būtu veltīgi: viņas spriedums būtu ap�lams. �ajā ziņā es pilnīgi klusēju un apņēmos drīzumā pats noiet uz Zalk�ņiem. Tā kā es mazajai Anniņai biju apsolījis aiznest zivis, tad, kādus asarus ur. raudas samak�ķerēji�, zebe- nieku rokās kāda pēcpusdienā soļoju uz Zalk�ņiem.

Bija rudens diena, tā ap rudzu sēju. Saulīte jau bija sākusi balināt laukus. Pļavās ap �o laiku sāk izzust atāla spirgtais zaļums, tā vietā rodas savāda vecuma krāsa. Daba it kā sāk slimot. Bet ganu dziesmas skan tikpat jautri kā maijā. Tikpat oriģināli izskatās cūku gans: noplīsis, basām kājām, uz kurām, kā saka. var linus sēt. Man �ķiet, ka �āds cūku gans tik tad atmostas no saviem savādiem ziedoņa sapņiem, kad tam sāk kājas salt. Viņ� nepazīst dzejnieku drūmības un sevī no- gremdē�anās; viņ� dzīvo netraucēts un ir savā ziņā apskau��ams.

�Vai �ie ir Zalk�ņi?� es diezgan palielu zēnu jautāju, kur� ceļa malā smiliīs ru�inājās. Cūku bars, kur� tam bija uzticēts, barojās pa tīrumu. Zēns izplēta acis, piepe�i uzlēca, aizskrēja pie cūkām, kur tas tālāku aizklīdu�os lopiņus sadzina tīruma vidū.

Es zēnam pamāju. Viņ� man lēnām tuvojās, rīksti locīdams un kodīdams.

�Vai �ie ir Zalk�ņi?� es zēnu vēlreiz jautāju.

�Tie ir gan Zalk�ņi!� zēns, mani neuzticīgām acīm uzlū�kodams, teica.

�Kurā mājā dzīvo tas saimnieks ar gariem, pelēkiem svār�kiem, garu, sirmu bārzdu? �� es viņam ņēmos Zalk�ņu savād�nieku aprakstīt.

�Mūtu moajā!� zēns teica un rādija, kurp lai es ejot.

�Labi, labi!� es teicu un devos turpu.

Iegāju Zalk�ņu pagalmā. Viss bija it kā izmiris. Rijas priek- �ienē atradās pussaplīsu�i rati, pār kuriem līda melns kaķis. Istabas durvis bija līdz kājai vaļā, pa kurām drusku dūmi vai suta ārā spiedās.

Es gribēju iet istabā, kad pa�u laiku uz sliek�ņa iznaca vecene ļoti netīrā kreklā, noplīsu�os, strīpainos lindrakos. Viņas seja bija patukla, nemiera pilna. Tum�ās acis uzlūkoja mani neuzticīgi.

�Labdien!� es viņu sveicināju.

�Labdien, labdien!� vecene murmināja.

�Vai saimnieks ir mājā?��

�Saimnieks? Kāds saimnieks? � Ko tad tu gribi?�

�Es gribēju tāpat par �o un to ar viņu parunāties!�

�Kāda tagad parunā�anās � darba laikā! Ko tad tev vajaga? Naudas vai rudzu sēklas? � Jūs jau �im cilvēciņam izvilksiet viņa pēdējo grasi!�

�Kādam cilvēciņam?�

�Nu, tam pa�am saimniekam, � par kādu tu viņu godini! Kas tas nu par saimnieku! Kauns un grēks runāt! Drīz jau būs �is pats grausts jāatstaj un jāiet uz nabagu māju. Un tas viss tīri nieku pēc� Traks un traks� Tik daudz parādnieku: Tīrumu Gusts vien kādu simtnieku parādā! Bet vai tāds cilvē�ciņ� kā mūsējais ies savu parādnieku apsūdzēt? � Ko tad tu gribi?�

�Es atnesu zivis!� es, vecenei zebenieku pasniegdams, aiz�bildinājos.

Vecene satvēra zebenieku, paskatījās tā iek�ienē un tapa acīm redzot laipnāka.

�No kurienes tad tu esi?� viņa, mani zīmēdama, jautāja.

�No dzirnavām � Esmu melderienes krustdēls ��

�Tik jau vēl bija cilvēka kā vecais melderis: no otra nepel�nīta neņēma, bet arī citam nedeva. Tā dzīvo cilvēks, bet r.e tā kā mūsējais!�

�Ko tad jūsu saimnieks noziedzies?�

�Ak dieviņ tētiņ, ta jau var izputēt, kā viņ� dzīvo: dzērājs un plītnieks nav, bet� nu ko tur nu runāt, vai nu gudros izmācīsi' Jeb labāki jāsaka: muļķus! � �opavasar ienāk Celmiņu Spricis. Katrs zina, kāds Celmiņu Spricis: viņ� piekrāpj pat �īdu! Sā�tanam mīksta mēle! Pienāk pie mūsējā, stāsta neticamas lietas: laiki esot slikti, maizītes neesot, lielskungs gribot �o �izklapēt�, lai aizdodot kādus desmit pūrus rudzu. Mūsējais arī gatavs aizdevējs, lai gan pa�iem drīzi zobi jākar vadzī� Te es metos starpā, atņēmu mūsējam klēts atslēgu, kā nedevu, tā nedevu! Nu, pats staigā neēdis, un otrs priecājas par tavu muļķību! Ak dievs, ak dievs! Kas gan tai pasaulē nav jāpiedzīvo! Un tad tie nabagi jeb, labāki sakot, sliņķi no nabagu mājas! Tie jau izvelk labību, pienu, gaļu vai pa atslēgas caurumu! Pienāk vien klibā Anna un sāk ņaudēt: �Ak, dieva dēļ, Zalk�ņu tēv, palīdzi nu man, tīri vai badā jāmirst!� � tā viņa ņaud un raud sīpolu asaras, bet ej nu paklausies, ko tā pa nabagu māju dara. Mēle tai skraida kā atspole. Visus la zina aprunāt un gānīt! Darba strādnieks tai jātiesā, bet pati slinko, lai gan krūts kā mūris. Es tikko uz kājām varu nostāvēt, man jāstrādā� Ak dievs! Ka tik putra neizkūs!� Vecenīte ievēlās pa durvīm un pēc īsa brītiņa atkal iznāca.

�Saimnieka nav mājā, viņ� aizbrauca ceļus taisīt.. . Anniņa ir aizmigusi, guļ istabā� Peķojas arvien, diezgan klapata: gribēja �orīt aizplēsties saimniekam līdzi, izraudājās, nu guļ � Lai nu paguļas: bērns un bērns. ..�

Vecene paņēma zivju zebenieku un iegāja atkal ķēķī. Es gāju iepakaļ�, � man gribējās Anniņas redzēt.

�Es vēlējos jūsu istabu redzēt,� es teicu vecenei, kura patla�ban izbēra zivis spainītī.

�Ko tur nu redzēsi: viss jau ir ka uz nik�anu . . . Nu, ej vien, ej paskaties!. ..�

Es iegāju istabā, kuras sienas bija glu�i melnas apkvēpu�as. Pie sienas stenēja vecs pulkstenis. Aizkrāsnē uz ārdiem kaltējās teļa āda. Sl bija priek�istaba, kuru apdzīvoja saimes ļaudis. Dibenā atradās durvis, kuras veda saimnieka istabā. Es atvēru lēni durvis. Tur gultā dusēja Anniņa: plāni katūna svārciņi, kuri vietām bija salāpīti, sedza viņas vājo stāvu. Ap mutīti savilkās rūgts smaids. Izdilu�ās rociņas bija it kā lūg�anā saliktas. Neviļot man tapa silti ap sirdi. � Lai ciestu bēdas spēcīgi vīri, � kāpēc tās gan nomāc �o mazo dvēselīti, �o dzī�vības rītu, kur� vēl nevainīgi raugās uz pasaules kalniem un ielejām? Es gribēju viņu modināt: �Anniņ, es tev atnesu zivti�ņas!� Bet domas, ka viņa varbūt sapnī laimīga, mani no tam atturēja.

Es pārlaidu acis pār mazo istabu, kuru viens vienīgs logs apgaismoja. Pie loga atradās vecs galds, uz kura bija uzlikta bībele stiprā ādas sējumā, misiņa āķiem, �is galds, gulta, kurā gulēja Anniņa, viens krēsls, bez tam gar� sols gar krāsni, mazs, pie sienas piekārts skapītis, tās bij Zalk�ņu saimnieka istabas lietas. Pie sienas karājās pestītāja bilde ar parakstu: �Nāciet �urp, jūs bēdīgie un grūtsirdīgie; es jūs gribu iepriecināt!� Pie gultas karājās otra bildīte: pinkains, balts sunītis ar izkārtu mēli, � kas laikam bija Anniņas īpa�ums.

Es vēlreiz paskatījos uz Anniņu un tad klusiņām izgāju.

Pagalmā es apsēdos uz bluķī�a zem ceriņu krāma. Melnais kaķis līda pār malkas blāķi, glūnēdams uz zvirbuļiem.

�Pagaidī�u,� es domāju, �varbūt saimnieks pārbrauks.�

Vecene, rokas priek�autā slaucīdama, iznāca atkal pagalmā.

�Ko tad tu īsti no saimnieka vēlies?� viņa mani stingrāki nekā pirmāk jautāja.

�To es jums tā nevaru izstāstīt! Es, taisnību sakot, nekā vairāk nevēlējos, kā tikai ar viņu tuvāk iepazīties. Mana krust�tēva bērēs mēs tā pavir�i redzējāmies.�

�Tā, tā!� Un tad tu gribi viņu sagaidīt. Vajadzēja nu gan būt atpakaļ. Darba jau nu visai dienai nebija, bet, ja iegriezās ciemā � pie zvaniķa, tad nu gan viņa tik drīz nebūs.�

�Kas tas par zvaniķi?�

�Nu, mūsu kapsētas zvaniķis Saknīts. Tas jau ar' tāds cil�vēciņ�: ne tam galvā, nedz kabatā . . . Draudzējas ar mūsējo . . . Ne agrāki pazinās: te no tās reizes, kad Anniņas māte mira. Anniņas mātes kapu kopdami, tie abi bija sadraudzēju�ies.�

Vecene nogrima domās.

�Lai nu būtu kā būdams,� viņa atkal uzsāka, �man tik Anniņas �ēl � Bārenīte, ne tēva, ne mātes! ��

�Kā? Vai tad saimnieks nav Anniņas tēvs?�

�Vai tad tu nezini? Viņa jau ir bandu bērns � Ak, tur gara teika!�

�Pastāstat jel .. .� es lūdzu, redzēdams, ka vecenes mēle kustējās kā ūdens zāle.

�Nu, tas jau būs kādus astoņus gadus atpakaļ � Anniņas māti piekrāpa tās brūtgāns� Nu, tu jau saproti. Piekrāpa, sātans!� vecene spļāva. �Pats aizgāja kā plostnieks pa Daugavu uz Rīgu, tapa palaidnis. Diezin kur tas �odien apkārt blandās, ja vēl ir dzīvotājs� Anniņas māte pēc dzemdē�anas vārgoja, darba nespēja strādāt, ēst gribējās, bērniņ� brēca pēc krūts un gribēja zīst. . . Bet reti kāds pasniedza tai maizes kumosiņu. Ak vaimanas, ak vaimanas! . . . Viņas saimnieks tās vairs nepa�turēja. �Ej uz nabagu māju,� viņ� bārās, �ja nespēj vairs maizes pelnīt!� Un Anniņas māte gāja nevis uz nabagu māju vai pagasta vecāko, � uz me�u, taisni uz me�u. Nakts laikā, mēnesnīcā mūsējais, no tirgus braukdams, to sastapis me�ā izmisu�u raudam. Mūsējais atveda māti un bērnu �urp, to baroja un kopa, līdz Anniņas māte mira. Ļaudis nu mūsējo izsmēja, ka pieņēmis palaidnīgu sievieti, to kopjot un barojot, īsi priek� Ziemas svētkiem Anniņas māte mira. Saimnieks pie�ņēma Anniņu meitas vietā, � slikti jau nu iet bērnam, ko nu lai dara! .. .�

Vecene it kā apraudājās, un �ajā brīdī man izlikās, ka viņa nemaz tik dusmīga nebija, par kādu es to sākumā turēju.

�Tad tu gaidīsi, līdz kamēr mūsējais atbrauc? Nu gaidi, gaidi!� vecene teica un aizsteidzās uz ķēķi. �Drīz nāks gani mājā!��

Saule jau laidās uz prie�u galiem. Dūmi cēlās laiski no skursteņa, it kā sevī smakdami� Cik niecīga �i māja, cik nievāts un izsmiets viņas saimnieks! Bet viņa sirds ir �ķīsta, �ķīsta no mantas kārības, no pa�mīlības, no kaislībām. Tur istabā pie sienas karājas pestītāia bilde, un, ja arī saimnieka nav mājā, tad tomēr �i bilde aicina tos, kuri bēdīgi un grūt�sirdīgi. Cilvēks ar �ķīstu sirdi! � Vai tāds ir pavisam pasaulē atrodams? Tas, kuru lielais ļau�u pulks izsmej un nievā, tas ir tas, kuram �ķīsta sirds.

Tuvumā ie�īkstējās rati un kāda balss sauca: �Nu, nu!�

Tūlīt aiz vārtiem parādījās noliesējis zirģelis. Koka ratos sēdēja Zalk�ņu tēvs. Aiz viņa tupēja otra persona, kuras seju sākumā nevarēju saredzēt.

Zalk�ņu tēvs apturēja zirgu rijas priek�ā, izkāpa lēni no ratiem. Otrā persona nolēca �iglāki. Sī otrā persona bij ap�mēram piecdesmit gadus vecs vīrietis noskūtu seju, īsiem, pelēkiem svārciņiem, pelēku vecmodes platmali, rupjā kreklā, kuru zem zoda saturēja liela misiņa sakta. Biksas bija nātnas, zilbalti strīpotas. Kājas bija basas. Bez kā ar Zalk�ņu saimnieku vēl ko runātu vai mani ievērotu, viņ� iesteidzās istabā.

Saimnieks pats pa tam nojūdza zirģeli un, to pagalma palaidis, pienāca pie manis un sniedza man roku. Ne vārda neteicis, tas apsēdās man līdzās uz slitas.

Gani patlaban sadzina lopiņus mājā. Vecene, atspraudusi svārkus, ar slauceni rokā iznāca uz sliek�ņa.

�Kur Anniņa?� saimnieks vecenei jautāja.

�Viņa vēl guļ!� tā atteica. �Slikti nu gan: naktī nenāks miegs. Vai tad tu viņas nevarēji �odien paņemt līdz? Bērnam gar� laiks! Es viņu mācītu dieva vārdos, bet vai tad man ir vaļa? Darba pilni kakti!� � viņa aizgāja uz laidaru.

�Nu, kā jums patīk mana māja?� saimnieks beidzot mani jautāja.

Es teicu, ka drīzumā vajadzētu uzcelt jaunas ēkas. ierakt jaunus sētas stabus.

�Jums daudz bi�u koku!� es uzsvēru.

�Jā � �ogad bites tādas panīku�as � lietaina vasara: maz var iziet ziedos. Ieiesim dārzā, varbūt atradīsim pa ābolam! Dārzs ir Anniņas gandrīz pastāvīgā uzturas vieta. Tikai no bitēm ta bēg, bet tomēr bi�u viņa vis neienīst.�

Zalk�ņu tēvs it kā pasmaidīja.

Mēs piecēlāmies un iegājām dārzā. Tikko bijām kādas ābeles apskatīju�i, kad ienāca arī vieglais, jautrais vecītis ar Anniņu uz rokas, kura pūta mazu māla pīlīti.

�Tēt, redzi, krusttēvs man iedāvāja mazu pīlīti!� Anniņa priecīgi sauca.

Vecītis nolika Anniņu zālē, un tā aiztecēja pie saimnieka un tam rādija pīlīti, lai viņ� to apbrīnotu.

�Jā, jā, meitiņ!� Kam tad tu raudāji! . . .� Viņ� noglāstīja Anniņas galviņu.

�Labvakar!� vecītis mani bildināja. �Es tevi pirmo reizi redzu, vai varbūt esmu jau redzējis! Nē, laikam nē! Citādi jau es tevi pazītu.�

�Viņ� jau dzīvo tik pa skolām � Kā tad tu viņu pazītu? Tas ir mūsu melderienes krustdēls,� saimnieks lēni norunāja un apsēdās klēts priek�ā.

�Tā, tā!� vecitis pasmējās un mani no galvas līdz kājām aplūkoja.

�Es esmu kapsētas zvaniķis Saknīts! Vai tad tu, jauns�kungs, krusttēva bērēs biji? Ak jā, nu es atminos! Es tevi redzēju gan!�

Viņ� apsēdās līdzās Zalk�ņu tēvam. Anniņa sēdēja-starp abiem, spēlējās ar pīlīti, manis nemaz neievērodama. Saknīts izvilka pīpi, tabaku un �ķiltavas. Labu dūmu uztaisījis, tas mani tikko nenoslāpēja.

Sāka jau tumst un pa zvaigznei spulgot.

�Tad tu rītā aizej un iedod Lizei to naudu!� Zalk�ņu tēvs Saknīti uzrunāja. �Es būtu pats aizvilcies, bet rītu kā svētdienā gandrīz visi iziet. Mājā tak ar' kādam jāpaliek! Aiznes gan! Viņa jau nu gan ilgi di'.ivotāja nebūs!�

�Tiklīdz rītā bū�u svētrītu nozvanījis, tad tūliņ turpu aiz�ie�u. Es �ovakar savu veceni atstāju, lai tā zvana, gribēdami tūliņ Līzei to aiznest! Bet�� Saknīts atkal viegli nospļāvās

�Nu jā, es zinu!� Man nu gan vairāk nav kā pieci rubļi � Labi ir tie cilvēkam grūtā brīdī!�

Zalk�ņu tēvs piecēlās.

�Jāiet būs vakariņās!� viņ� teica un salicis aizvilkās uz istabu.

Saknīts un Anniņa palika turpat.

�Kas tā par Līzi?� es Saknīti iedro�inājos jautāt.

Saknīts uz mani tā savādi paskatījās.

�Atraitne� pārlauza kāju. Dēls zaldātos, meita dien Rīgā, bet par māti ir zināt nezina. Jāpalīdz cilvēkam!�

Viņ� apklusa. Elkoņus pret ceļiem atspiedis, tas dū�īgi pīpoja tālāk. Anniņa �u�ināja, pīlīti auklēdama. Bija svētsvi�nīgs brīdis. No kapsētas atskanēja zvanī�ana. Saknīts izņēma pīpi no zobiem un klausījās zvana skaņās.

�Kas ir miris?� Anniņa nevainīgi jautāja. �Klau, zvana!�

�Neviens nav miris!� Saknīts �ukstēja. �Tā jau katru svēt�vakaru zvana!� Mēs visi bridi klusējām.

�Anniņ, vai tad tu ar ciemiņu nemaz nerunā?� Saknīts teica. �Parunā nu, parunā! Viņ� jau brangs zēns!�

�Es tev atnesu zivtiņas!� es teicu Anniņai, ar galvu palo�cīdams.

�Ak zivtiņas!� viņa sasita plaukstas. �Kur ir zivtiņas?�

�Ķēķī, krustmāte iebēra spainī!�

�Zivtiņas, zivtiņas!� Anniņa sauca un aizsteidzās uz ķēķi.

�Iesim vakariņās!� Saknīts teica, izklabināja uz trepēm pīpi un ātri piecēlās.

11

Mēs aizgājām uz istabu. Pie vakariņu galda bez saimnieka, Saknī�a, Anniņas un manis vēl sēdēja pazīstamā vecene, vecīgs puisis, seja tam godīga, un divas vecīgas meitas, kuras rādījās būt māsas. Pa visu ē�anas laiku gandrīz nemaz netika runāts. Pēc vakariņām saimnieks iededzināja sveces galu, kur� bija iesprausts apdegu�ā koka lukturī, apsēdās pie galda dibena istabā un sāka �ķirstīt pa dziesmu grāmatu. Saime sagāja viņa

8 Jānis Poruks.

kambari. Saknīts, vecene un Anniņa apsēdās uz sola, meitas ienesa krēslus līdz, apsēzdamās pie durvīm. Puisis palika ārpus durvīm. Arī es iegāju, nosēdos kambara dibenā uz mūrī�a. Tagad iesākās vakara pātari, kuri bija īsi, bet sirsnīgi. Saim�nieks teica tekstu, saime dziedāja:

�Jau 7Ar aigznes spīd kā zelts! Es ar' tāds skaidrs bū�u, Kad es no zemes kļū�u Pie dieva debess godā celts.�

Neviļot man noritēja asaras. �e mita ticība, �e vēl ticēja, ka pēc pasaulīgas dzīves mēs tik�ot apskaidroti, tap�ot daiļi � mirdzo�i, it ka nevainības asaru pilnās zvaigznes. Saimnieks noskaitīja vēl lūg�anu, ar to pātari beidzās.

Saimes istabā uguns netika iededzināta; meitas, puisis un vecene ar Anniņu gāja tūliņ pie miera.

�Vai mūsu ceļi neiet uz vienu pusi?� Saknīts mani jautāja.

�Es ie�u uz dzirnavām!�

�Tad jau mums labs gabaliņ� kopā jāiet. Ar labu vakaru, Zalk�ņu tēvs! Kas vajadzīgs, to rītā izdarī�u.�

�Tad labi!�� saimnieks nopūtās, sniedza man un Sak- nī�am roku. �Ar labu vakaru!�

Mēs ar Saknīti izgājām. Pinkains, melns suns izlīda no rijas priek�as un sāka lieliski riet.

�Ku�, Piksi! Nav zagļi. Ekur suns! Nepazīst, kāds cilvēks! Kaunies, Piksi!�

Suns sāka asti kaunīgi luncināt, apklusa un sāka mūsu pēdas apo�ņāt. Vēl aiz vārtiem tas tecēja mums gabaliņu iepa- ka|�, pāri reizes ierējās un tad devās atpakaļ.

Vakars bija vēss, bet patīkams, skaidrs. Ari rudeņa naktij ir sava burvība, kad tā mierīga, apzvaig�ņota, kad mēnesnīca atspīd vecā, bālganajā gaismā. Migla snau� ielejās. Vecu vecā burvīgā bilde! Vai tad lai tie�ām nestāstu, ka man �āda nakts patīk, ka jūtas it kā celtin ceļas, kā gribēdamas sasniegt nesa�sniedzamo, nesaprotamo� Klusums. Tam ir liela nozīme! Nu tu sāc pats sevi dzirdēt: ārpasaule klus; nu tu sajūti, cik aplam tu to esi darījis tādos brī�os, kur tu sevi nedzirdēji, kur pa�saules trok�ņi tik sauca: �Dari, dari!� Svētīgs ir tāds, kur� pasaulīgiem niekiem tapis kurls, kur� tik dzird, ka viņā kāds augstāks gars ko modina darīt labu vien. �ādā klusumā dzī�voja Zalk�ņu saimnieks. Tum�a un klusa, bezvērtīga viņa dzīve izlikās tik tam, kura acis vājas tumsai cauri redzēt, kā cilvēks saviem līdzcilvēkiem līdzi jūt, kā viņ� tos mīlē un priek� tiem dzīvo! Vai Zalk�ņa saimnieks bija laimīgs? Jā, kamēr tas spēja palīdzēt, kamēr tas atdeva beidzamo grasi otram, pats trūkumu ciezdams. Un, ja arī viņ� nespētu vairs palīdzēt, tad tas tomēr vēlētu otram labu. Un �ī pēdējā īpa�ība atsver pirmējo.

�Rīt būs salna!� Saknīts teica un purinājās. Viņ� apstājās, es arī apstājos un gaidīju, kamēr tas uztaisīja savu pīpi.

�Kādā skolā tad tu eji?� viņ� mani jautāja.

Es viņam teicu, ka apmeklēju ģimnāziju, ka gribu, vēlāk studēt utt.

�Tas viss ir glu�i labi,� Saknīts teica, �bet jums tur alla� nokauj sirdi un jūtas! Jūs darāt visu savam mērķim. Un kas �is mērķis ir? Nieki! Lai iemantotu vārdu �kungs�, lai tiktu pie naudas un ārēja goda, lai spīdētu uz ielas un viesībās. Bet kas ir jūsu sirdis? Samaitātas asinis! Jums tur pilsētā kāds nomirst. Nu sludina �ceitungās�, tas un tas kungs miris! Nu radi, draugi un pazīstami uzvelk melnus svārkus, noiet bēru mājā, izsaka savu no�ēlo�anu, ka nelaiķis miris! Ak viL tiba, viltiba! � �e pie mums ļautiņi iet verstēm desmit un vairāk uz kapsētu. Da�reiz lietus līst, vēj� �ņāc pa priedēm, bet kapsētas gājēji noņem savu galvas segu un lūdz: �Māci mums mūsu dienas skaitīt, ka mēs gudru sirdi dabūjam.� Tā, mīļais jaunekli! Neņem par ļaunu, ka es tevi tā izbaru!�

Ko es viņam lai par ļaunu ņemtu, ka viņam bija taisnība. Es klusēju �

�Es jau ar tevi par �o lietu nerunātu, bet tu nonāci uz Zalk��ņiem, tu nenicināji �o zelta cilvēku, kur� pēdējo asins pilienu priek� sava līdzcilvēka izlietu. Tu nenicināji to, kuru daudzi apmēda un nievā! Labi, mīļais jaunekli! Sis Zalk�ņu saimnieks ir daudziem labu darījis, viņam gandrīz neviens. Bet drīz viņam pietrūks spējas. Ar katru dienu viņ� top vājāks, ar katru dienu līkst viņa mugura. Reiz tas saļims un teiks: �Palīdziet arī man!� � jeb varbūt klusēs, kaunēdamies �os vārdus izrunāt. Kur� tad viņam palīdzēs?� Nabagu māja? Ak, �is nabagu cietums! Tur iesloga nespējniekus, iesloga tik tāpēc, ka viņi ir nabagi. Jā, durvis gan nav aizslēgtas kā noziedznieku cie�tumam, bet gan sadzīves un prieku, un laimes durvis! Vai tā vien ir maize, kuru mēs mutē bā�am? Maize ir viss, kas pieder pie miesas uzturē�anas! Labs gaiss, miers, veselība! Vai to visu mēs nabagu mājā redzam? Mīļais jaunais draugs! Stāsti tu* to tam, kur� to vēl nezina! Daudz tādu pasaulē, kuri nezina, kas ir trūkums, kas nespējība, stāsti tiem tā, ka lai viņi to saprot un tic! Stāsti viņiem, mazāk pārmezdams, nē, stāsti, kā Kristus teica: �Ko jūs vienam no �iem vismazākiem brāļiem esat darīju�i, to jūs esat man darīju�i���

Mēs apstājāmies. Se bija mūsu krustceļ�.

�Diezin vai vēl kādreiz satiksimies?� Saknīts pieminēja, man roku sniegdams. �Dzīvo sveiks un neaizmirsti mūsu!�

Es spiedu mēmi viņa roku, it kā apsolīdams, ka viņu negribu aizmirst. Tad Saknīts pa nakts krēslu viegli un ātri aizsteidzās. Kaut tik viegli un jautri katrs steigtos, kur� otram grib palīdzēt! Steidzies, steidzies, nemirstīgais mīlestības gars! Alla� tevi ir krustā situ�i, tevi spaidīju�i un mocīju�i, izsmēju�i un ķēdēs slēgu�i. Tu tomēr pacēlies savā debe�ķīgā glītumā un tomēr mirdzi savā svētumā!

Kā gan lai man citādi būtu ap sirdi, pa tumsu uz māju klīs�tot, kur es nupat atstāstīto biju redzējis un dzirdējis? Vai lai es neslauku savas acis, kad sirds�ķīstu ]au�u dziesmas atkal man if kā atbalss atskan ausīs:

�Jau zvaigznes spīd kā zelts! Es ar' tāds skaidrs bū�u, Kad es no zemes kļū�u Pie dieva debess godā celts.�

Ūdens brīvslū�ās, cauri spie�oties, apspiesti �ņāc. Es atrados jau pie dzirnavām. Un patīkami dzestru vēsmu izdvesa man ezers pretī; �ī vēsma dzesēja manas karstās jūtas! Kas pēc �āda nervu uztraukuma nāk, ir gurdenums. Bet miegs bēg, līdz tu ar varu aizdari acis un gribi iemigt. Alla� jau aust rīta gaisma, kad tavs nomods pamazām izdziest. Iestājas nevis veselīgais miegs, bet sapņu pilns snaudiens.

4.

Pagāja kādi pieci gadi. Biju jau students, kuru krustmāte alla� pabalstīja. Apņēmos vecās dzirnavas apmeklēt. Tur no�nācis, atradu, ka krustmāte dzirnavas bija iznomājusi. Viņa tomēr nedzīvoja mierā. Tā bija ielaisijusi privātsaimniecības un rokas darbu skolu. Manim pagalmā iebraucot, uz balkona parā�dījās labā krustmāte baltā aubē, pelēkā vienkār�ā uzvalkā, ap viņu nemierīgi kustējās pulciņ� jaunu meiteņu. No krustmātes sirsnīgi apsveicināts, es devos savā vecā jumta istabiņā. Kad biju nomazgājies un cik necik atpūties, tad tiku uz launagu aici�nāts. Jau aiz durvīm dzirdēju, ka ēdamā istabā jautri smejas. Es atvēru durvis, un man rādījās glīts skats: krustmāte sēdēja gara galda galā, ap viņu jautras meitenes, kuras �uva un adīja. Otrā galda galā priek� manis viena pa�a bij uzlikts launags.

�Mēs jau esam paēdu�as! Lūdzu tikai, �Herr Studiosus�!� krustmāte teica. Tiklīdz biju apsēdies, kad pie manis pienāca bāla meitene un uzskatīja mani ar savām tum�ām, dziļi pētījo��ām acīm. Viņa sniedza man roku.

�Anniņ, tu �e?� es brīnījos.

Viņa nekā vairāk neteica kā �sveiki!�. Tā apsēdās vecā vietā. Krustmāte driz Anniņu, drīz mani tā savādi uzlūkoja, it kā jautādama, no kura laika gan mēs pazlstoties.

�Anniņ, tu nemaz neesi stāstījuse, ka tu manu krustdēlu pazīsti. Tas nav labi!� krustmāte jautri pārmeta.

Anniņa tik nosarka, bet nerunāja.

Bija ziedoņa dienas pavakars. Pa atvērtiem logiem kas tur gan viss neieplūda: puķu srnar�a, putnu dziesmas kalpu bērnu gaviles, dzirnavu klabē�ana, ūdens �ņāk�ana. Mēs visi, kuri atradāmies istabā, sajūtām vajadzību �iem trok�ņiem, zie�doņa sveicienu pavadītiem, atbildēt. Un, lūk, drīz atskanēja dziesma. Jautrais meiteņu pulks dziedāja:

�Nāc, jaukais ziedon, pu�ķo mūs Ar debess glītumu; Nāc, padari mūs priecīgus Ar savu spirgtumu! Kā pjavas, dārzi puķēs mirdz, Lai mūsu domas zied, Lai atjaunojas veco sirds, Kad bites ziedos iet!�

Sīs meitenes dziedātājas bija vēl pusbērni. Un cik daiļi te viņas spēja izaugt! Ne tik ārīgi tās ziedēja, arī iek�ķīgi tās likās būt krietnas, nesamaitātas. Bet cik nav tādu, kuri savas meitas sūta pilsētā, lai tās tur �izglītotos�! Zināms, viņas arī izglītojas, bet kur paliek viņu dabīgums, viņu sirsnīgums, viņu radniecība ar māsām � puķēm? �e, vienkār�ā lauku mājā, tās zem krietnas vadības, �e tām izdevība attīstīties brīvi: miesās un garā.

Kad biju launagu paēdis, tad izgāju laukā, jo krustmāte iesāka valodas stundas. Meitenes 110 manis it kā kaunējās, tāpēc negribēju to traucēt.

Dārzā apsēdies, es pārdomāju, cik �e viss jauki! Var būt, ka tā tik sākumā rādījās, kur nupat biju pilsētas dūmus un putekļus izmainījis ar lauku zilo debesi, ar svaigo, spirdzinājo�o gaisu. Tagad tik sapratu, kāpēc pilsētas dāmas gan man �ad un tad patika, kāpēc es apbrīnoju viņu smalkos stāvus un greznos uzvalkus, bet pie tam domāju: �Vai gan �āds radījums spēj godīgi mīlēt, vienam un tam pa�am vīram līdz nāvei uzticams būt?� Es instinktīvi sevī sajūtu, prātīgam vīiielim nav iespējams �īstas pilsētnieces� priek�ā ceļos krist un teikt: �Es jūs mīlu!� Un, ja tas notiek, tad �āds vīrietis ir apmāts. Viņ� melo, domā�dams, ka tas runā patiesību!

Spīdo�as karietes, sulaiņi, vizītkartes, roku skūpsti, smaidi, intrigas, pļāpas. Mans dievs! Kur tur mīlestībai un laimei vieta?

�ādi pārdomādams, es svēti zvērēju nevienas citas nemīlet kā uz laukiem audzinātu meiteni. Es biju jau vairāk reizes pilsētā iemīlējies, bet tā nebija mīlestība! Tā bija tikai izmi�anas slāpē�ana! Tā bija tikai glab�anās no vientulības. Sarunas par literatūru, mākslu, zinātnēm! Viltīgi spulgojo�ās acis! Gudrība, dziļums, burvība, bagātība! Viss, viss tur saņemams, baudāms. Bet nevis mīlestība! Tās es pilsētā nebiju piedzīvojis, ne pie citiem nomanījis.

Un tomēr sirds it kā slāptin slāpst pēc �ī nieka: mīlestības. Da�s bagātais atdotu visu savu naudu, lai viņu tikai kāda sie- \ie�u sirds līdz nāvei uzticīgi mīlētu. Bet, diem�ēl, tādu ir daudz, kuras mīlē viņa naudu, bet viņa pa�a neviena. Un ja viņ� ari ir skaists! Arī skaistums pilsētā nav spējīgs uzticibas pamatus dro�us, ne�aubīgus uzturēt.

�Viņ� ir skaists, bet briesmīgi garlaicīgs,� domā spīdo�ā salona dāma un met acis uz citu.

Vakarā mēs ar krustmāti, meitenes pa priek�u, gājām uz silu pastaigāties.

�Kādā vīzē tad tu ar Anniņu iepazinies?� krustmāte mani jautāja.

Es viņai visu izstāstīju. Krustmāte klausījās uzmanīgi. Acīm redzot tai mana izturē�anās patika.

�Redzi, sākumā es tāda nebiju kā tagad! Citu ļau�u liktenis man maz vien gāja pie sirds � Bet te nomira mans vecais. Bērni dusēja kapsētā. Mani radās vajadzība satikties ar ļaudim sirsnīgāki, nekā tas ar maniem dienestniekiem notika. Bez tam kāda vēstule � testaments, kuru vecais mirdams man bija at�stājis � Es tev to vēlāk izlasī�u priek�ā! Sīs Anniņas aud�u�tēvs, kad mēs �urp atnācām dzīvot, mums sākumā da�ādi pa�līdzēja. Kaimiņi pret mums kā sve�iniekiem turējās nelaipni, pat naidīgi. Zalk�ņu tēvs mūs visādi pabalstīja. Sim vecī�am tad nu mans vecais bija noteicis, lai vajadzīgā brīdī es sniegtu viņam palīdzību. Mans vecais visu paredzēja� Ar katru gadu Zalk�ņu saimniecība gāja atpakaļ, nevis tāpēc, ka saimnieks nebūtu bijis strādnieks; nē, tāpēc, ka daudzi viņa �ķīsto sirdi sev aplam iz�lietoja, aizņēmās naudu, labību un citas lietas, bet nekad neat�deva. Un tā skaistākā Zalk�ņu tēva īpa�ība: viņ� negāja otra cilvēka apsūdzēt un nebija nekādā vīzē uz to pierunājams. Pērn�gada pavasarī tam bija no Zalk�ņiem jāiziet. Lielskungs parādu vairs negaidīja, un saimnieks pats nevarēja apsolīt, ka parādu varē�ot samaksāt. Vēl līdz pēdējam acumirklim tas ticēja, ka tie, kuriem tas savā laikā palīdzējis, ka tie nāks un nu viņam palīdzēs. Bet velti! Tie nenāca.

Jurģu dienas rītā es aizbraucu uz Zalk�ņiem. Kāds sirm�galvis kailu galvu sēdēja uz dēļu blāķa un mani, it kā prātā jucis, aplūkoja. Tas nebija vairs cilvēks, tā bija ēna, laipnības un mīlestības ēna! Es viņam teicu, kāpēc es viņu apmeklēju, ka es to lūdzu nākt pie manis uz dzirnavām dzīvot, ka mans miru��ais vīrs, to visu it labi paredzēdams, tā vēlējies. Zalk�ņu tēvs nogrima uz brītiņu domās, tad tas pacēla savas acis, kurās kaut kas asarām līdzīgs parādījās. Slābi tas satvēra manu roku un tikko dzirdo�i �ukstēja:

�Vai tā ir patiesība? .. .>

Tā bija patiesība. Mēs bijām viņam daudz pateicības parādā.

�Bet kur tad paliks mana aud�umeitiņa Anniņa?� viņ�, vēl �aubīdamies, jautāja.

�Saprotams, lai nāk līdzi!�

�Paldies dievam! Cik labi jūs to darāt! Es strādā�u, cik spē�u!�

�Ko tu nu vairs strādāsi, tu jau, tētiņ, esi vecs!� es pieme�tināju.

�Vecs gan esmu, nespēcīgs, bet glu�i bez darba dzīvot nevar. Bet, dzirnavu māt, kā lai es skatos citiem acīs, kad ie�u pār dzirnavu pagalmu, ļaudis nāks man pretī, un tie zinās, ka māja, kurā es dzīvoju, nav mana, ka es dzīvoju tik no �ēlastības.�

�Tētiņ!� es teicu. �Neapsmej pats sevis! Tie, kurus tu dzir�navu pagalmā sastapsi, tie ir pa lielākai daļai tavi parād�nieki! . ..�

Beidzot viņ� apmierinājās. Tajā pa�ā dienā es viņu līdz ar Anniņu liku pārvest uz dzirnavām. Bet �e dzirnavās viņ� neva�rēja un nevarēja iedzīvoties. Istabā pie mums ēst tas nebija piedabūjams. Viņ� apsēdās ķēķī uz solī�a, drusku pasmeķēja, tad kalponei teica: �Noliec, es ēdī�u vēlāk!� Da�reiz tas, sevi�ķi kad Anniņa to apkalpoja, ēda pienācīgi.

Ar katru dienu tas tapa vājāks. Beidzot kādā rītā, kad gar ezera malu sāka ledus plāksnes rādīties, viņ� klusi izdzisa, it kā aizmiga. Mēs viņu apglabājām netālu no krusttēva kapa.�

�Ak me�s, ak me�s, Tu, za|ais me�sl�

Meitenes dziedāja. Sils izdva�oja patīkamu, sveķainu smar�u. Vir�os vēl redzējām pa bitītei, bet tad tās pacēlās un steidzās uz māju, jo vakars jau tuvojās.

�Svētdienas rītā iesim uz kapsētu!� krustmāte, acis slaucī�dama, teica. �Meitas nāks līdzi kapus appu�ķot��

Saule iebrida sila biezumā. Padebe�i sārtojās un lēni slīdēja uz ziemeļiem.

�Tra-lāl�

�Hū, hū!�

�Mali, halo!�

Meitenes gavilēja. Metās jau krēsla, kad mēs gājām uz māju.

5.

Svētdienas rītā pie kafejas galda krustmātei līdzās sēdēja tik kādas �etras meitenes, starp kurām bija ari Anniņa. Tikai viņa un tālāk dzīvojo�ās bija paliku�as, citas sestdienas vakarā aizgāju�as vecākus apmeklēt.

Kafeju padzēru�i, mēs tūliņ posāmies iet uz kapsētu.

Laiks bija karsts. Mēs gājām lēni. Meitenes nesa lakatos ietītus vainagus. Anniņa bija tērpusies baltās drānās. Galvā tā bija uzsējusi lakatiņu un pārvilkusi uz pieri, lai saule acis ne�spiestu.

Mēs gājām klusēdami, līdz sasniedzām kapsētu. Krustmāte un meitas apsēdās papriek�u vēl pakrēslī uz kapsētas kambarī�a trepēm. Es tūliņ nogāju uz to pusi, kur atradās krusttēva kaps. Netālu no tā, starp akāciju krūmiem, spīdēja paliels, balts koka krusts. Tuvāk pienācis, es lasīju:

�Svētīgi ir tie sirds�ķīsti, Jo tiem būs dievu redzēt.�

Ko es pie tam sajutu, nav aprakstāms. Vienīgais, ko es no lā citiem spēju izstāstīt, bija mana karstā vēlē�anās pēc manas dzīves beigām iemantot �ādu kapu, ar tādu baltu, svētīgi mir�dzo�u krustu, ar tādām akācijām, kuru pazarītēs vēl mirdzēja pa rasas lāsītei, tādu bērzu un ap�u paēnu, kuru lapas �ukst, it kā gribētu stāstīt par kluso kapsētas mieru.

Mēs appu�ķojām mana krusttēva, viņa bērnu un Zalk�ņu tēva kapus. Krustmāte apsēdās uz sola pie krusttēva kapa. Mei�tenes izklīda pa kapsētu. Tikai Anniņa palika pie manis. Viņa neraudāja, tikai lūkojās �ēli uz sava aud�utēva kapu, kārto-

dama vainagu virknes. Reiz tā paskatījās uz mani, it kā gribē�dama man ko jautāt. Bet viņa nejautāja. Sajā brīdī es sajutu, ka viņa ir tā vienīgā, kura spētu mani laimīgu darīt. Viņa vēl bija jauna, bet drīz tā pieaugs par jaunavu, tad, tad �

�Cik spirgti �īs puķes zied,� viņa klusi teica. �Saknīts viņas katru vakaru slaka un kopj kā savu acuraugu. Sis labais vecīts!�

Vai tā jau nebija liela laime, kuru es tagad baudīju? Vai manā priek�ā nenoliecās pār kapu eņģelis, kur� man bija laipns? Kā man vēl vairāk vajadzēja? �ie nu ir tie debe�ķīgie mīlestības acumirkļi, kad, viņai nolai�oties, svētums nebēg projām, kad nav jābaidās, ka kāds neredzētu, kad ziedonis smaidīt smaida un jaunas, spirgtas asinis plūst caur krūtīm, radīdamas spēkus, lai krietnās domas un idejas izvestu cauri, lai dzītos tik uz labu, labu �

Un, kad �ī labu darbu pilnā dzīve beigtos, kad apklustu sirds un aizvērtos acis, vai tā nebūtu laime, kad jaunā paaudze pu�ķotu mūsu kapu krustus, uz kuriem būtu rakstīts:

�Svētīgi ir tie sirds�ķīsti, Jo tiem būs dievu redzēt.�

Nav no Silama�iem līdz Tilta krogam neviena lielāka akmeņa lielceļa malā, uz kura Kuka�iņa nebūtu kādreiz sēdējuse. Nav pasaulē mīļu vārdu, kurus Kuka�iņa nebūtu tei- kuse. Un tāpēc, lūk, tāļā apkaimē visi viņu pazīst, kam vien tik ar sirsnību daudzmaz sakara dzīvē. Pazīst Kuka�iņu arī tādas �ķiras ļaudis kā Dravnieku Rullis, kur� kristīgos rīda ar suņiem, bet �igāniem un �īdiem tas lielu lielais draugs. Un pat glu�i mazi bērni, kuri tikko sāku�i runāt, izstiepj rokas un �ļupstina: �Kukazina!� � kad tā salīkusi, ar nūju lielceļa oļus klabinā�dama, iet vai nu no Tilta kroga uz Silama�iem, vai no Silama��iem uz Tilta krogu.

Sie ir tie divi punkti, starp kuriem staigājot Kuka�iņa domā raibas domas, kur, tā sakot, miļiem skatiem svētī druvas un laukus, lai viss izdotos labi. Silama�os Kuka�iņai dzīvo viena meita un Tilta krogā otra. Abas ir saimnieces, un Kuka�iņai būtu visai vieglas vecuma dienas, ja tā reiz būtu skaidrībā, pie kuras meitas tai labāki dzīvot.

�Grietiņa un Jūliņa, ak tu dieviņ tētīt, abas kā spolītes, ņipras un labiņas! Lai dieviņ� viņām dod veselību!� mēdz teikt Kuka�iņa. Padzīvo tā nedēļas divas pie Jūliņas Tilta krogā, kur tai savs kluss kambarītis, kurā neiespie�as nekāds troksnis iz kroga istabas, kad Kuka�iņa top nemieriga, vīk�ķas vien, vīk�ķas, it kā kad rīt vai parīt būtu jābrauc vai uz pa�u Rīgu.

�Jāaiziet līdz tai Grietiņai. Diezin vai ir vesela!�

�Nu, ej, ej, mammiņ,� saka Jūliņa, Tilta krodzeniece, ja laiks ir labs. Bet, ja taisās uz lietu, tad arī pats krodzenieks ierunā�jas: �Kur nu tagad, mamm, iesi? Vakara pusē guļ biezi debe�i� dzirdēju, tā ka rūca vai pērkons.�

�Lai nu pērkons, nebīstos es no pērkona� Dieviņ� sargā visus un visur� Tas lietus nu gan tāds nepatīkams.�

Beidzot, ja padebe�i taisās nogrimt aiz apvār�ņa vai sāk pūst citāds vēj�, Kuka�iņu atlai�, lai iet uz Silama�iem. Kur� tad Kuka�iņas nepazīst! Jau pa lielu gabalu katrs tirumnieks zina, ka tā ir Kuka�iņa, kas tur gar Skaļbu aploku kā melnums kust! Un glu�i pareizi, tuvāk pienākot, izrādās, ka tā tie�ām ir Kuka�iņa, kura iet uz Silama�iem. Strīpainie, pa�austie lindraki, pelēkā vilnaine un sarkanais, dzeltenām ripiņām izrakstitais galvas lakats, pauniņa padusē un nūjiņa rokā, pasausā smai�do�ā seja, salīku�ais stāvs � tā ir Kuka�iņa. Jādomā, ka nav piederigāka uzvalka kā Kuka�iņai, kura nebūtu Kuka�iņa, ja tai, piemēram, trūktu raibā galvas lakata. Diezin vai tad viņas seja būtu tik patīkama. Bet tagad, kāda viņa tagad ir, tā ir Kuka�iņa.

Silama�os pie otrās meitas � Grietiņas nav nekas grozījies. Tāpat teliņi bļauj aplokā, sivēni kviec kā �iedurti�, ganu meitiņa nāk piekususi mājās. Un Kuka�iņa stāv pie aploka vārtiem un skatās, kā Grietiņa govis slauc. Pienāk vērsis pie vārtiem un ne visai draudzīgi paskatās uz Kuka�iņu, un bauro. Da�s būtu vērsim tūliņ devis pa purnu, kad tas ragus grū� vārtu starpā, bet Kuka�iņa mīļiem vārdiem apsveic sirdīgo kustoni, kur� acis vien bolī.

�Ko tu, vērsit, bubini, bu-bu-bu! Ej padanco pa aploku, palaid lielo riksni!�

Un Kuka�iņa sniedz pa vārtu starpu vērsim zāļu ku�ķi. Nāk ganu meitiņa lielām lielām kājām. Tās kājas pa�as nebūtu tik lielas, bet tās pastalas tādas kā lai�kas.

�Tās jau, meit, nav tev pa kajai!� saka Kuka�iņa. �Pag, es tiem pui�iem teik�u, lai viņi tev pataisa mazas, smukas pas�taliņas.�

Un, pirms ganu meitiņa pagūst atsēsties uz nama sliek�ņa, lai noautu kājas, kad Kuka�iņas roka zem sag�as sāk savādi kustēties. Ganu meitiņa pasmīn. Viņa �o savādo rokas kustē��anos jau sen pazīst.

�Lūk, �e tev ciema kukulis!� Kuka�iņa saka un pasniedz meitiņai gabalu plāceņa. �Tāds kā sakrities. . . nav laba rauga .. .�

Bet priek� ganu meitas plācenis labu labais. Viņa to ēd ņukiem vien, un Kuka�iņai acīm redzot ir prieks, ka bērnam tā smēķē.

Tas nu vēl nebūtu nekas. Bet pēc divām dienām ganu mei�tiņa dabū pastaliņas glu�i pēc kājas, jaunas, dzeltenas, un tās �īkst tik patīkami, mīksti, kad iet pa zāli. Un tas ir Kuka�iņas padoms!

Kā Tilta krogā trūkst un ko Silama�os Kuka�iņa it īpa�i mīlē, tas ir lielais ābe|u dārzs, kurā zied arī puķes, kurā zajo ogāji ar un bez ogām, kur smar�o dievkociņi, kur spīd tum�ās kurpītes un bites lai�as no stropiem pretī zilajam debess spīdumam. Kuka�iņas galvenais darbs vasarā ir krāt un kaltēt ķimenes. Bez ķimenēm Kuka�iņai plācenis izliekas nepilnīgs, negar�īgs. Sacīt gan viņa nekā nesaka, ja plācenim uz virsas nav ķimeņu, bet ar sevi�ķu patik�anu viņa ēd tādu, kur� cepts ar ķimenēm.

Padzīvojusi nedē|as trīs Silama�os, Kuka�iņa sāk cilāt vilnaini. Tā ir zīme, ka tā atkal grib iet uz Tilta krogu.

�Paliec nu vēl, mammiņ, paliec pie mums!� saka Grietiņa. Bet Kuka�iņa nevar palikt. Viņai ir tā, it kā kad tai vajadzētu atkal redzēt zivis un vē�us, kā Tilta krogā netrūkst. Viņa pate neēd zivis, ne vē�us, bet viņai gribas redzēt, kā vē�i �āpā ķēķī pa vannīti, iekam tie vēl nav iemesti vāro�ā katlā. Un tad par visām lietām sirds nav mierīga par Jūliņu� Tātad jāiet atkal uz Tilta krogu.

Kuka�iņa iet pa lielceļu. Arājs aptur vagā zirgu, pļāvējas apstājas, un visi raugās, kā Kuka�iņa aiziet uz Tilta krogu. Un visi jūt, it kā kāds labs gars ietu līdz ar Kuka�iņu. Jo visi zina, ka Kuka�iņa vēlē visiem labu � labu druvām un pļavām, cilvē�kiem un kustoņiem. Un gans tura sirdīgo Kranci aiz ausīm, lai tas tik Kuka�iņu vien neaiztiktu.

Lazdu kalnā Kuka�iņa satiek Vītolu Pēteri. Abi viens otram pasaka labdienu un paiet garām. Bet te Kuka�iņa apgrie�as un sauc: �Pavei nu, cik lepns! Pēter, puis, panāc �urp!�

Pēters pienāk. Un Kuka�iņa smejas tik gar�i gar�i.

�Ko tu, krustmāt, smejies?�

�Pavei, kas par puisi! Cik liels izaudzis! Kur tie gadi! Es jau tevi maziņu redzēju� Klausies, Pēter, tev jau nu ir laiks precēties!�

�Ai, ko tu, krustmāt, tā runā!�

�Vai Tomiņu Ilzīte nav laba? Sīk�ņu Madiņa? I?�

Pēters atmet ar roku.

�Puisīt, puisīt, nemet uz sievieti ar akmenil Sieviete jau tevi dzemdēja, tevi maziņu zīdīja, tevi kopa un audzināja. Un tu �itā � Ai, ai, ai!..

Un, pirms Pēters ko gribēja teikt, Kuka�iņa smaidīdama devās tāļāk uz Tilta krogu.

Nav akmens gar visu �o ceļa malu, uz kura Kuka�iņa kād�reiz nebūtu sēdējuse, nav mīļa vārda, kura Kuka�iņa nebūtu teikuse.

Vecais Kri�jānis pārnāca vēlā vakarā no darba mājā, no- āvās rijas priek�ā, kāsēja un spļāva: visādā ziņā viņ� nebija pie labas dū�as. Brīdi uz darba ratiem sēdējis, viņ� at- ģidās, ka bija sestdienas vakars, ka pirts izkurināta un ka vaja�dzētu labi nopērties. Kri�jānis bija vecs, tagad darbā piekusis, bet tomēr spēcīgs. Viņ� nekāsēja aiz slimības, bet aiz para�duma, tā ka visa maja noskanēja un Rūzis, kur� otros ratos uz salmiem saritinājies gulēja, pacēla galvu un ierējās.

�Ku�, tu, klimzal Vai manis nepazīsti!� vecais bārās, bet tad piegāja pie ratiem un sāka suni glaudīt.

�E, kāds tu muļķis! Rū�i, Rū�i, kaunies!� Suns izlēca no ratiem, sāka luncināties un slējās vecim līdz krūtīm.

�Ej prom! Ej prom!� vecis, vienaldzīgs tapis, teica un gāja mudīgi uz namu, lai paņemtu nesienus karsta ūdens un balto veļu ar slotiņu, kuru viņa sieva mēdza tam �ādās reizās nolikt pie dārza vārtiem uz velētavas. Bet �oreiz viņ� veļas un slotiņas velti izmeklējās. Vecais briesmīgi saskaitās.

�Tad lai velns par stenderi paliek!� viņ� dusmās izsaucās un aizgrūda nama durvis, tā ka to vaļējie galdiņi iz�ķīrās. �Ko tā vecene gan domā!�

�Nekliedz nu, nekliedz, es jau nāku!� vecā, pie ērbeģa mūra turēdamās, pār akmeņiem lejup kāpdama, lēni runāja. �Manim glu�i aizmirsās.�

�Aizmirsās!� vecis rūca. �Tik tev ir tā darba, un to pa�u tu aizmirsti. Es lai eju un skrēju cauru nedēļu un pelnu priek� jums visiem! ��

�Ak tētīt! Paliec nu mierā, visi jau guļ, un tu te ņemies kā pats nelabais!�

�Guļ!� Kri�jānis izsaucās. �Kas man no tā! Dod man drēbes un slotiņu!�

Vecā, zema un paresna sieviņa, neteica vairs ne vārda un gāja meklēt klētiņā veļas un slotiņas. Vecais apsēdās uz velē�tavas, kāsēja un spļāva, tādējādi izteikdams to, ko tas vārdiem nevarēja izteikt, proti, īgnumu pret visu pasauli. Jā, ko tas viss palīdzēja, ka viņ� tā gāja un strādāja! Nekad viņ� vēl nebija slinkojis. �etrdesmit gadus viņ� jau sūri, grūti darbojās, bet bija un palika kalps! Un kāds kalps! Ļaudis runāja, ka viņam bū�ot labi daudz iekrātas naudas. Kad Kri�jānim �ādas runas nāca ausīs, tad tam acis zvēroja.

�Jā, nauda ir tikpat netaisna pret mani kā mana sieva un mani bērni. Man vajadzētu būt i naudas, i sievas un bērnu, bet īstenībā man viņu nav. Kas tā par sievu, kas tie par bērniem! Nejaudā nekā! Nav izturības, nav prāta. Ko iesāk, tā nepabeidz.

IJn visi beidzot uz mana kakla. Kad nu es reiz kritu, kas tad?� Kri�jānis domāja.

�ādos brī�os viņ� pat nopūtās. Bet visvairāk viņa sirdi sa��ņaudza domas, ka, ja viņ� mirtu, tad vecajai nekur citur vietas kā nabagu mājā.

�Tas kauns! Tas negods!� viņ� klusībā vaimanāja. �Pats, ja es arī rāpu ie�u, tomēr neie�u ubagot. Lūk, neie�u! Tad labāk diezin ko!�

Ko viņ� nebija gar savu veceni ņēmies � gana ar labu, gana ar ļaunu, tak panākumu nebija nekādu. Viņ� atzina, ka tā bija tāds cilvēciņ�, ar kuru nekā nevarēja iesākt, tāpēc ka tai trūka visa praktiska aprēķina. Sī īpa�ība bija no mātes pārgājuse uz bērniem, visiem �etriem dēliem, kuri bija cits par citu nederī�gāks. Par vecāko dēlu, kas bija dienējis zaldātos, nekā nezināja, tas bija un palika pazudis bez vēsts. Par otru, Jēkabu, totiesu zināja visi ļaudis, ka tas ņem visu, kas nav piesiets, pazīst katru cietumu un katru likumu pantu, pēc kura tas var tikt sodīts. Tre�ais, Andrejs, bija drusku tēvā atsities. Tas vēl strādāja, no Jurģiem līdz Miķeļiem mēdza iet par vasaras puisi, pa ziemu staigāja peļņā, gan linus kulstīdam�, gan malku cirzdams. Bet taisni �ī dzīve pie daudz saimniekiem vecajam Kri�jānim riebās.

�Vai tu domā, ka viens saimnieks par otru labāks?� Kri��jānis reiz dēlam uzbrēca, kad tas �ēlojās par savu vasaras saimnieku. �Ja tas ir par daudz liels nelietis, tad noskaties, kad esat zem �etrām acīm, tad izper viņu krietni. Ja tu nevari, tad esi pelnījis, ka ar tevi tā apietas!�

Arī Andrejs bija gļēvs un priek� savas nākotnes glu�i tuv�redzīgs. Tak vislielākās errastības tēvam darīja jaunākais dēls Pēters. Kad par Pēteri bija runa, tad Kri�jānis glu�i vai pār�vērtās. Tad viņ� sakoda pīpi zobos un ņirgājās.

�Per tu au�u vai neper, nekāda labuma! Bet pēriena vaja�dzēja man. Kaut mani toreiz kāds labs cilvēks nomilnojis. tā, ka vai dzert jāprasa, kad es �im jaunkundziņam to skolas naudu maksāju. Kas tur nu iznāca: ne cepts, ne vārīts! Par kungu grib būt, un kungs nav! Strādnieks tur neiznāk. Ak, kāds muļķis es biju, pirkdams Pēterī�am Rīgā vadmalu, �ūdinādams tam svārkus un zābakus! Ko �is puika iesāks? Lai nu iet pie Je�kas mācībā!�

Un tie�ām ar Pēteri bija visļaunāki. Tēvs pats, labu gribē�dams, bija to samaitājis. Visu naudu, vairāk simtus, kurus vecais, neizsakāmi grūti strādājot, bija iekrājis, viņ� priek� Pētera bija izdevis, to skolodams un lolodams. Pēters nokļuva līdz apriņķa skolai, bet nevarēja tās nobeigt, pirmkārt tas nebija visai apdāvināts, bez tam iesāka palaidnīgi dzīvot, sāka mānīt tēvu un citus, kamēr viss nāca gaismā, kad Pēteri izslēdza no skolas. Dusmās tēvs to gandrīz vai nosita. Kad dusmas bija pārgāju�as, tad tēvs vairs nepretojās, ka Pēters paliek mājās un sagatavojas uz kādu �eksāmenu�. Bet nu jau bija pagāju�i se�i gadi, un no eksāmena vēl nebija nekas iznācis. Kri�jānis bija izdevis pēdējos rubļus un beidzot dēlu aizdzinis, lai iet un pielūko, kā pats tiktu pie maizes.

Sāda likteņa vajāts, vecais Kri�jānis sēdēja uz velētavas un gaidīja, kamēr vecene nāktu ar veļu un slotiņu.

�Klau, vecais,� viņa jau pa gabalu sauca, �izmeklējos, bet kā nav, tā nav. Es tak domāju, ka tev vēl kāds balts krekls būtu, bet esmu pārskatījusēs. Nekliedz nu, ko lai dara, veca galva!�

Kri�jānis sakoda zobus. Tātad pat balta krekla viņam nebija. Viņ� sita dūri uz velētavas, bet neteica ne vārda.

�Pēterīts ir atnācis,� vecā naivi piezīmēja, slaucīdama seju priek�autā, �nesāc vien nu viņa atkal bārt. Viņ� ir tik slims un nonīcis, ka sirds vai pa kaklu lec laukā, viņu uzskatot. Kurp tad lai viņ� citur iet, ja ne pie saviem vecākiem?�

�Lai viņ� iet pa ratu!� Kri�jānis iebrēcās. �Es viņam pa�jumtes nede�ul�

�Ak dievs! Ak kungs!� vecā iesāka vaimanāt. ��ēlīgais debesu tētīt!�

�Ak dievs! Ak kungs! �ēlīgais debesu tētīt!� Kri�jānis savādā balsī atkārtoja.

Tad viņ� iesmējās, ļauni un rūgti.

�Neaizmirsti tā, ko es par Pēteri sacīju, citādi es par sevi negalvoju!� Kri�jānis stingri noteica un, paņēmis spaiņus ar siltu ūdeni, ienesa tos atpakaļ ķēķī. Sestdienas vakara laime nopērties, nomazgāties un uzvilkt tīras drānas viņam �oreiz nebija nolemta. Viņ� neatcerējās tās reizas, kur viņa sieva tam būtu devuse pilnīgi tīru, baltu ve|u. Rupjais pakulu audums palika mū�am dzeltens, da�ādiem laukumiem izraibots, kaut arī to dēvēja par mazgātu. Un tas sarūgtināja dziļi dziļi Kri�jāņa dzīvi, ka liktenis pēc grūtām darba dienām nedāvāja viņam neviena poētiskākā brī�a, kur tas arī miesīgi varētu jus�ties labāks, cēlāks, nekā tas cauru nedēļu, rupjus darbus strā�dādams, varēja justies.

�Tad lai velns paliek par stenderi!� viņ� rūca, kāpdams uz klēts, kur pa vasaru bija ietaisījis sevim guļu vietu, kamēr vecā vēl ilgi palika stāvot pie velētavas.

Lai gan Kri�jānis bija glu�i noguris, tomēr uzbudinājums sievas nolaidības un Pētera pēc viņam neļāva iemigt. Ilgi viņā vārījās dusmas pret sievu un dēlu. Tak pamazām �īs dusmas norima. Iestājās pa�kritika, un spriedums par sevi pa�u Kri��jāni beidzot piemāca atkal attīstīt sevī līdzcietību pret sievu un Pēteri. Viņ� iedomāja tos laikus, kur tas un Ieva bija jauni, kad tie cerējās un mīlēja viens otru. Tad Kri�jānis nebija prasījis, vai Ieva ir gudra vai ne, vai tā spēj lūkoties ar praktisku, apdomī�gu skatu nākotnē, viņ� bija atzinis, ka Ieva ir smuka, ka tas bez viņas nevarēja dzīvot: viņ� to mīlēja. Un viņ� Ievu bija uz�runājis palikt viņam par laulātu draudzeni. Ieva viņam bija pieglaudusēs, un tad viņ� zvērēja to nēsāt vai uz rokām, to mī�lēt un atkal mīlēt. Un kas no tā visa bija iznācis?

Cik niecīgs ir cilvēks, cik vāji viņa solījumi, kaut arī viņ� jūtas diezin cik stiprs! Jā, taisni stiprais jūt to vislabāki, cik grūta ir dzīve.

Jo vairāk Kri�jānis par pagātni domāja, jo vairāk viņ� atzina, ka pie visām savas dzimtes kļūdām viņ� pats ir galve�nais vainīgais. Kāpēc viņam vajadzēja precēt Ievu? Vai viņa tam kādreiz uzbāzās? Nekad ne. Drīzāki tā no viņa pabēga. Kāpēc viņam nebija tik daudz prāta bijis � savaldīt jūtas, kurām nebija tiesību būt iz�ķiro�ām par viņa nākotnes likteni? Viņ� bija vīrs ar stingru raksturu, tik darbīgs un uzcītīgs kā neviens cits, un tomēr sievas izvēlē viņ� nebija lūkojies uz to, vai viņa izredzētai ir tik daudz miesīga un garīga spēka, ka tā varētu dzīvē viņam līdzsekot. Ievas ārīgi patīkamā būte, viņas glītā parādība bija viņu pievārējuse. Ar to daba viņu bija briesmīgi piekrāpuse. Viņ� nebūtu Ievai pārmetis viņas vājības un nevarības, ja viņa tam vismazākais vienu krietnu bērnu būtu dāvājuse. Bet tagad viņ� ar nebeidzamām sāpēm atzina ka visa viņa dzīve, Visi pūliņi velti biju�i. Un, ja arī viņ�, pie vecās laucinieku morāles turēdamies, liktu savas ceribas uz nāko�o labāku dzīvi, uz dzīvi pēc nāves � debesīs, arī tad viņ� nevarētu laimīgs justies, kad viņa dēliem būtu jācie� elles mokas. To Kri�jānis it labi sajuta, ka tas, kas �inī pasaulē nenoskaidro�jās un nevarēja tikt noskaidrots, tas ari viņā pasaulē nespēja �inī ziņā nekā laba panākt.

Lūk, tāpēc viņam nenāca miegs, kaut gan nogurums bija pārņēmis visus viņa locekļus.

Viņa gars darbojās tik ilgi, kamēr nāca atziņa, ka viņa centienu mērķis ir kā kāda stāva, augsta klints, kuras ga�lotne tīta miglā, kura tikpat draudo�a aug�ā, kā lejā, un kurā uz�kāpt viņ� velti pūlas. Tad viņ� atrāva domas un jūtas no �īs klints aug�daļas un krita viss atpakaļ pie savējiem, pie nemākuļiem un gļēviem, pie tiem, kuru redzes aploks neaptver lielāku ilgumu un pla�umu kā vienu dienu un vienu soli uz priek�u vai atpakaļ. Asaras sāka viņam aumaļām plūst pār vaigiem, vi�ņam bija savas sievas, savu bērnu tik ļoti �ēl. Līdzcietība pret savējiem beidzot lieca viņa raksturu, kaut gan lauzt viņa �ā dzel�ainā vīra nekad nevarēja, Kri�jānis stipri ievaidējās, svieda roku sienā, it kā gribēdams to no sevis aizsviest, �o roku, kura nekā laba nebij varējuse padarīt. Un ausa jau rīts, kad viņ� vēl nebija aizvēris acu. Viņ� piecēlās sēdus un lūkojās pa klēts logu lejup dārzā. Putni jau sāka �ivināt, un debess sār�tojās. Agrāki viņ� bija juties kā dabas greznumu līdzīpa�nieks, tak no tā laika, kur viņa dzimtē viss sāka iet uz leju, daba, rādījās, viņam �īs tiesības bija atņēmuse. Ka viņam nekas nepiederēja, to viņ� juta, un dusmīgi viņ� lūkojās valgajām acīm uz rītiem, kur saulei vajadzēja drīz uzlēkt, ne priek� viņa, bet priek� labākiem. �o dārzu, �īs druvas un pļavas viņ� agrāk bij mīlējis, bet tagad viņ� tās uzlūkoja naida pilnām acīm. Daudz daudz gadus viņ� te bija strādājis, vairāk nekā kāds cits, saimnieks, kaimiņi un apkārtne to klusi un skaļi apliecināja, bet tomēr no visa �ā darba augļiem viņam nebij ne tik, cik melns aiz naga. Visu, visu tas bij darījis priek� citiem. Var būt, ka viņu ļaudis vēl godam pieminētu, ja dēli tam būtu labāki izdevu�ies. Bet tagad visur, kur tas rādījās, ļaudis �ukstēja: �Lūk, tas ir Zagļu Je�kas tēvs!�

Kāpēc tas viss tā bija?

Viņ� sakoda zobus, iesita smagi ar dūri pa loga stenderi un

tad atkrita sienā kā ievainots zvērs nāves sāpēs.

* *

�Tad jau vecais Kri�jānis būs vai sācis �morēt!� pamazs vīrelis, pa trepēm uz klēts aug�as kāpdams, smiedamies ru�nāja, kamēr Ieva glu�i kā bez padoma lejā stāvēja, drebēdama par to, kas notiks, kad vecais nāks lejā un ar Pēteri satiksies. Pēters tie�ām bija slims, dzeltens, noliesējis, kā īsts nāves bērns.

Viņ� sēdēja klēts sānos, palievenī, uz veca bi�u stropa un knibinājās ap paegļa nūju, ko vienmēr nēsāja līdzi. Māte tam piegāja klāt, noglaudīja galvu un nopūtās.

�Dievs kungs, kur taim vecim tā sirds!� viņa teica. �Kā viņ� vakar bija noskaities! Stāvē�u tev priek�ā, lai tad sit mani pa priek�u!�

Vecā iesāka raudāt, arī Pēterim raustījās lūpas, bet raudāt viņ� neraudāja, tas bija drīzāki spītīgs smaids.

�Ko nu vecis,� Pēters klusi un noteikti apgalvoja, �nezina, ko runā un dara.�

Māte pie �iem dēla vārdiem it kā apdomājās. Viņai likās, ka Pēters tagad nerunāja pareizi. Viņa pagriezās un aplūkoja stīvi dēlu, tā ka tas nolaida acis.

Vīrelis pa tam bija uzsēdies uz loga, tā ka kājas karājās pār trepēm, brīdi nezinādams, vai modināt vēl cie�i aizmigu�o Kri�jāni vai atstāt to, kamēr tas pats ceļas.

�Kur tad tu, Kri�jāni, esi vakar bijis?� vīrelis beidzot runāja. �Saule jau pusdienā.�

Kri�jānis atvēra acis, paskatījās domīgi uz vīreli, it kā kad būtu jau sen bijis nomodā un zinājis, ka viņa kaimiņ� sēd uz loga.

Ilgi Kri�jānis neteica ne vārda, tā ka viesis manīja, ka vecais nav pie labas dū�as. Tikai tad, kad vecais bija uzpīpojis, viņ� prasīja, cik tāļu esot kaimiņos ar darbiem. Saruna iesā�kās gausi un sausi. Pirms abi nokāpa, kaimiņ� Kri�jānim prasīja, vai �odien bū�ot vaļas.

�Kas tad ir?� Kri�jānis strupi prasīja.

�Tur mums ir tāda lieta,� vīrelis stomīdamies, aiz auss kasīdamies, runāja, �tas klibais skroderis grib laist grāmatu uz Rīgu, cik slikti te mums iet. Rīgā esot atbraucis viens kungs� no pa�as Pēterburgas, izklau�ināt, kā tiem zemes ļaudīm iet. Skroderis domā, lai kalpi un rokpeļņi arī �ēlojoties. Un, ja jau to darītu, tak jau laikam kāda �ēlastība nāktu!�

�Kāda �ēlastība?� Kri�jānis iesmējās un paskatījās zob�galīgi uz kaimiņu.

�Kad arī tā vismazākā,� vīrelis pastāvēja, �uz mūsu ple�ciem gulstas visi darbi, un mēs lai maksājam lielās galvas naudas!�

�Jā, jā, tur tevim taisnība,� Kri�jānis domīgi piezīmēja, *bet vai skroderis ir tas vīrs, kas to varēs izdarīt?�

�Nu, viņ� tak rakstīt prot,� kaimiņ� taisnojās, �ir bijis �ur tur pasaulē, �uvis gan pie lieliem, gan pie maziem, muļķis viņ� nav, ja arī drusku viegls, kā jau visi amatnieki!�

�Par visiem amatniekiem tu nemaz labāk nerunā, bet par skroderi tevim taisnība. Viegls viņ� ir, bet muļķis viņ� nav. Pazaudēts jau caur to nekas nav, ja arī to rakstu dēļ mūsu dzīves atvieglo�anas iesniedz!� Kri�jānis, nokāpt taisīdamies, runāja. �Lai gan es neticu, ka �ī �ēlastība nāktu tik drīzi. Par to revīzijas kungu jau bija arī avīzēs rakstīts; zināms, ka labums nāktu, ja mēs zinātu to īsto ceļu. Bet ej nu tu tā meklē! Skrī�veris ar lielkungu iet uz vienu roku, pie tā griezties ir velti. Velns zina ko viņ� tev tur nesarakstīs, un tu pavelc tikai krus�tus, lai notiek kas notikdams� Vai tad bez skrodera tur nav neviena, kas labi rakstīt prot! Vislabāki būtu, ja lūgumu rak�stītu krievu valodā!�

�Nē, nav vajadzīgs!� kaimiņ� apgalvoja, �Varot rakstīt skaidri latviski, jo tur jau esot kungi, kas to lietu pārtulko! Atnāc tikai pie vakara uz mūsu Sila pļavu, tur mēs pie �ķūņa visi sapulcēsimies!�

�Labi, es ie�u,� Kri�jānis apsolīja, un kaimiņam ar to pietika. Viņ� pārkāpa pār sētu un aizgāja, pīpi kūpinādams.

Kri�jānis piegāja pie Pētera, un mātes seja smaidīja lai�mīgi, kad tēvs dēlam sniedza roku un neteica neviena ļauna vārda. Tak runāt ar Pēteri viņ� arī nerunāja, kaut gan sajuta dziļu līdzcietību ar slimo dēlu. Arī tad, kad māte aizgāja pus�dienu pagatavot, viņ� ar Pēteri nerunāja.

Pēc pusdienas Kri�jānis kādu stundu sarunājās ar saim�nieku; tad, kad mājā tapa klusu, viņ� izņēma no skapja spre�diķu grāmatu, apsēdās pie loga, lai klusībā lasītu tai svētdienai piederīgu gabalu. Kri�jānis gan ne ikkatru svētdienu to' darīja, bet tagad gars viņu dzina uz to. Sprediķis attikās uz Lūkasa evaņģēlijuma 14. nodaļas 26.�30. pantiem, kuru saturs ir seko�s: �Ja kas nāk pie Manis un neienīst savu tēvu un māti, sievu un bērnus, brāļus un māsas un turklāt savu pa�a dzīvību, tas nevar būt Mans māceklis. Un, kas savu krustu nenes un ne�staigā Manim paka}, tas nevar būt Mans māceklis. Jo kur� ir jūsu starpā, kas torni grib uztaisīt un papriek�u neapsē�as un nepārdomā, cik tas maksā, vai viņam padoma bū�ot līdz pat galam? Lai, kad viņ� to pamatu licis un nespēj pabeigt, visi, kas to redz, neiesāk viņu apsmiet, sacīdami: �is cilvēks ir iesācis celt, bet nav spējis pabeigt!�

Un tāļāk sprediķī stāvēja: �Jā, pārdomā labi, pirms tu gribi zem patiesības karoga stāties un karot ar pasauli, vai tevim vēlāk nebūs �ēl, ka tu to esi darījis? Kas to labi nepārdomā un savu sirdi dala, vienu pusi pie�ķirdams patiesībai, otru melu pasaulei, tas nevarēs pastāvēt ne tā kunga, nedz pasaules priek�ā. Esat auksti vai karsti, bet neesat remdeni! Un, kad esat reiz nodo�māju�i palikt par tā kunga mācekļiem, tad �ķiraties no pasaules, bet neskatāties ar �ēlumu uz pasauli, kur jūs reiz baudīju�i grēcīgu laimi. Pestītājs neprasa, lai jūs atstātu sievu un bērnus, brāļus un māsas, bet tikai to ļaunu, kas viņos mīt. Bet viņ� prasa, lai jūs viņus ienīstat, ja tie jūs velk atpakaļ pie meliem un cita ļauna. Viņ� prasa, lai jūs ienīstat savu pa�a dzīvību, ja tā iziet uz ļaunu un negrib biedroties ar labu, kur jāpanes grūtības un bēdas. Redzat, tas ir jums jāpārdomā, jāmācās pazīt jūsu dvēseles īstenā būte, vai tā var un spēj iet karā priek� patiesības, jeb vai tā ir radīta priek� pasaules, kurā valda meli, netaisnība, zādzība, slepkavība, laulības pārkāp��ana? Pārdomājat, pirms jūs būvējat to torni, ar kuru jūs lie�lāties, ja ari tas nav līdz pusei gatavs ticis. Jo kas ir jūsu solījumi, jūsu raksturs un lielība, ja jums trūkst padoma un spēka iesāktu darbu vest galā? Nekas cits kā labākais līdzeklis gāzt jūs beidzot apsmieklā. Par tā kunga īstiem mācekļiem jūs tiksiet tikai tad, kad jums būs padoms, kad jūs ar patiesības varu un mū�īgu godību būsiet pilnīgā skaidrībā, kad jūs būsiet pilnīgi atzinu�i, ka nauda, manta, gods un slava izzūd kā dūmi, bet stiprais patiesības pamats un griba vest visas lietas viņu īstenās un viņam piemērīgās vietās, cen�anās dot katram, kas viņa: proti, svētu, laimīgu dzīvi, � ka tie mū�īgi un neizskau�ami, ka tie pastāvēs, kaut ari debess un zeme zustu, vienīgi tad jūs varēsiet kļūt par tā kunga īsteniem mācekļiem, vienīgi tad jūs ņemsiet savu krustu ar prieku uz pleciem un staigāsiet pa patiesības ceļu. Tad jūs ne�ēlosaties, ka jums �ī dzīve snieguse tik maz prieku, ka jūs esat daudz strādāju�i, bet maz nopelnīju�i, jo jūs zināsiet, ka jūs esat cīnīju�ies priek� vienas labas lietas. Un, kad pēdējā dzīves brītiņā, kur tie, kas �eit visus labumus baudīju�i, drebēs, nezinādami, kurp tie dodas, jums, īstenie Kristus mācekļi, lū�pas kaltīs, un nāve spiedīs jūsu krūtis, tad jums nāks jūsu lielā laime, proti, atziņa un apziņa, ka jūs esat dzīvoju�i priek� patie�sības, priek� kuras tiesas reiz visa radība drebēs, jūs neprasīsiet vairāk algas kā mieru un atpūtu no jūsu cēlajiem darbiem. Un �o algu jums jūsu kungs un meistars dos. Viņ� jūs ietērps baltās drānās un vedīs savā miera valstībā. Āmen!�

So izlasīju�am, Kri�jānim likās, ka visa viņa dzīve tiktu apgaismota. Viņ� taisni bija savu sirdi dalījis. Bez padoma tas bija iesācis savu torni celt. Pirms tas bija skaidrībā bijis, kam viņ� strādā un pūlas, tas bija tik daudz strādājis! Priek� dēliem viņ� bija naudu izdevis, lai tie panāktu pasaulē godu un stāvokli. Bet �ad un tad viņ� tomēr bija nolādējis tos cilvē�kus, kam ir ārīgs gods un stāvoklis, bet kam meli uz lūpām un viltus sirdī. Vai nebūtu labāk bijis, ja viņ� jau pa�ā sākumā būtu ienīdējis savu sievu un bērnus, pat sava pa�a dzīvību, kur tie nesās uz |aunu? Tad apsmiekls, ko pasaule tam maksātu, nebūtu pelnīts, tad viņ� vismazākais būtu patiesības liecinieks, sava kunga un pestītāja māceklis, kur� dro�i varētu lūkoties nāvei acīs. Bet tā viņ� bija iesācis savu dzīvi bez padoma, ar lielu spēku un gribu, bez īstena mērķa.

Kri�jānis izgāja laukā ar grāmatu rokā. Māte ar Pēteri sēdēja klēts priek�ā uz sliek�ņa, klusu sarunādamies. Viņi sa�trūkās, tēvu savādu, tik svinīgi nopietnu ieraudzīdami.

�Se,� Kri�jānis stingri runāja, sprediķu grāmatu dēlam rokā spiezdams, �lasi to, var būt, ka vēl ir laiks un tu to sapratīsi. Nesapratīsi, tad dzīvosi par velti un nīkdams iznīksi!�

Tad lēnām, nodurtu galvu Kri�jānis aizgaja uz Sila pļavu.

* * *

Pie Sila pļavas �ķūņa jau atradās vesels bars viru, kad Kri�jānis tur nonāca. Viņ� gāja turp tikai tāpēc, ka bija solījies nākt. Jo viņ� negribēja nekādas dzīves atvieglo�anas, nekādas �ēlastības kā tikai to, kuru viņ� bija pelnījis. Jā, kad tas viņa jaunībā būtu noticis, kur tas būtu varējis smelties skolās vairāk prāta un izglītības! Bet tagad? Kas gan viņam varēja vieglot dzīvi? Neviens, ja ne tas, kur� varētu viņa sievu un dēlus pār�liecināt, lai tie strādātu līdz ar viņu priek� tā laba, ko viņ� bija atzinis par labu? Bet arī tā trūka, un trūka arī viņam pa�am padoma visur zināt, kas ļauns, kas labs, ja tas pūlējās skatu mest vistāļākā nākotnē. Nākotnē priek� viņa viss bija tum�s. Kamēr viņ� bija lasījis sprediķi, tikmēr viņam likās, ka tas saprotot, kas patiesība, kas labs, kas ļauns, bet tagad, kur tas grāmatu bija izlaidis no rokām, viņ� atkal apmulsa, atzīdams, ka viņa priek�ā izplatās nepārredzamā, neizprotamā dzīve, kura ir kā laimes spēle: velc lozi, varbūt tu vinnē, varbūt pa�spēlē. Un viņ� bija paspēlējis.

Sapulcēju�amies tuvāk nākot, viņ� apķērās, ka tas nemaz�gājies, melnām, netīrām drānām. Bet atpakaļ iet viņ� neva�rēja. Kaimiņ� ar skroderi nāca pa noru viņam pretī.

�Labdien, labdien, Kri�jāņa tēv,� skroderis, klibo kāju veikli mēģinādams locīt, smiedamies sauca, �mēs jau tevis gaidām. Tu jau esi tāds prātīgs vīrs, zināsi mums dot kādu prātīgu padomu!�

�Zinu, zinu,� Kri�jānis, skroderim roku sniegdams, teica, �labi jau butu, ja jums �ī lieta atnestu kādus augļus, bet es neticu. Jo aug�ā liek maz svara uz to, ko te, apak�ā, saka, lai gan te, apak�ā, ir tas pamats!�

Kādi �etri spēlēja kārtis uz �ķūņa durvīm, kas bija uz noras nogāztas. Katram spēlētājam bija pa diviem aiz muguras, kas ar vislielāko ziņkārību sekoja kar�u spēlei.

�Ķfui!� Kri�jānis nospļāvās un slaucīja ar pilnu roku savu sirmo bārdu. �Vai jums labāka darba nav kā trumpas sist? Tādiem kā jums drīzāki vajaga pēriena nekā �ēlastības. Svie�at nost tās maitas un runājat, kas runājams, ja ņemat lietu no�pietni, � ja ne, tad es ie�u projām!�

Kri�jāņa vārdi atstāja iespaidu. Kārtis noslēpa. Durvis nolika citā, sausākā vietā, uz tās skroderis uzsvieda sarullētas papīra loksnes un tad nogūlās uz vēdera, atspiezdamies ar elkoņiem uz durvju malas. Viens spicēja zīmuli. Skroderis izņēma tintes pudelīti.

�Lūguma raksts tik tad var nākt spēkā, ja tas rakstīts ar tinti,� skroderis svinīgi teica, �bet papriek�u uzzecēsim ar bleistiķi!�

Kri�jānis savādi pasmīnēja. Viņ� sēdēja uz akmeņa pie �ķūņa pak�a un gaidīja, kas notiks.

�Papriek�u tak vajag apspriest, ko rakstīs un kā rakstīs,� Kri�jānis runāja, �un par visām lietām nevajaga melot un pār�spīlēt, bet tā, ka katrs lasīdams sajūt, ka tā ir patiesība. Vienīgi tad, ja lūgumam izdodas tos kungus pārliecināt, var būt kāds panākums!�

�Zināms, zināms,� skroderis, galvu locīdams, runāja, �bet tas nu nav tik viegli, jo katram ir sava patiesība un savas bēdas. Vai tu, Kri�jāni, domā, ka mēs tie vienīgie� Saimnieki arī �ēlosies, �ēlosies i krodzinieki, i melderi, i lielkungi. Katram sava �ēlo�anās. Mums jāraksta no kalpu un amatnieku puses, lai mums pie�ķir vairāk tiesību. Jo kāda ir mūsu tiesība: tiesājas kalps ar saimnieku, kalps katru reizi paspēlē. Tiesājas skroderis ar saimnieku, krodzinieku vai melderi, skroderis katru reizi pa�spēlē. Tāpēc mums ir jāturas kopā un jā�ēlojas pie augstās valdības, lai pavēlē, ka tiktu spriesta taisnība. Jūs jau visi zināt, kā manim ar krodzinieku izgāja. Strādāju pie viņa divus mē�ne�us. Beidzot, kad prasu samaksu, viņ� man saka, ka es esot vēl vairāk apdzēris, nekā manim no viņa nākoties. Gāju sūdzēt, ko tur dabūju? Skrīveris teica, ka mani vajadzējis ietupināt, tāpēc ka es nepareizi sūdzot. Vai tas ir taisnība? Un tādu lietu ir simtiem!�

�Nu tad sāc, ko tu gribi rakstīt?� Kri�jānis nepacietīgs teica.

�Es domāju, to �inu nevajadzētu aizmirst,� Kalniņu Spricis piezīmēja, �uz tās pra�ēņijas. Jo vairāk goda parādīsi, jo labāki!�

�Pagaidāt, pagaidāt,� skroderis runāja, �es uzrakstī�u ar bleistiķi!�

Brīdi rakstījis, skroderis piecēlās sēdus un komiski nopietnā, kliedzo�ā balsī lasīja:

�Augsti dzimu�am, augsti godājamam Revidenta kungam, mūsu taisnības devējam.

Ievērojot mūsu grūto stāvokli, mēs iedro�ināmies jūsu �ēlas�tību lūgt mums klāt stāvēt un mūs apsargāt pret netaisniem soģiem. Mēs dodami zaldātus, strādājām, cik spējam, bet labuma mums nav nekāda. Lielkungi, mui�as kungi, junkuri, skrīveri un tiesas vīri iet visi uz vienu roku, bet mēs lai tik pieraugām,. ka nedabūjam zilu muguru ��

Un tamlīdzīgi viss lūguma raksts gāja tāļāk, kamēr visbei�dzot nāca:

�Jūsu vispadevīgākie kalpi un amatnieki ��

Nu nāca vārdi.

�Tas ir labi,� Kalniņu Spricis, kas no kalpu puses bija ievē�lēts vietnieku pulkā, runāja, �tikai to vajaga iz�ņāpāt: mūsu taisnības devējam� Es domāju, � tā nemēdz rakstīt!�

�Zināms, tā nevar rakstīt,� kāds cits teica, �jo viņ� mums vēl nekādas taisnības nav devis. Var būt, ka viņ� dod, var būt, ka nedod. Bet tas cits ir glu�i labi, es esmu gatavs to parakstīt!�

Skroderis pārrakstīja rakstu ar tinti, parakstīja to pats pir�mais, tad nāca tie, kuri mācēja rakstīt, beidzot tie, kuriem bija jāpavelk krusti. Visi jau bija parakstīju�i vārdus vai pavilku�i krustus, bet Kri�jānis sēdēja un necēlās.

�Kri�jāni, tev arī jāparakstās,� skroderis teica.

�Nē, es nerakstī�u!� Kri�jānis izsaucās un piecēlās. �Jums vispirms ar sevi jātop skaidrībā, tikai tad jūs varat no citiem ko prasīt!�

Un lēnām, kā nācis, viņ� atkal atgriezās uz mājām.

Pa silu iedams, Kri�jānis pārdomāja, vai tas pareizi darījis, neparakstīdams lūguma raksta. Taisnības saulei ta�u reiz vaja�dzēja uzlēkt un apgaismot pasauli. Nekur un nekad viņ� vēl ne�bija ar pilnu apziņu priek� vispārības darbojies. Visus darbus tas bija veicis, paturēdams mū�am tikai to mērķi acīs: kur un kā viņ� pats un savēji būtu laimīgi. Bet nu jau tik daudz gadu bija pagāju�i, un viņ� laimes nepazina. Vai �is lūguma raksts nebija vietā? Viņ� bija sauciens no dziļas ielejas līdz augstāko kalnu galotnēm: dodat mums cilvēku tiesības, atsvabināt mūs no netaisniem kungiem! Jo pirms �ī reforma nenāca, nevarēja nabaga zemes tārps cerēt uz darbu priek� vispārības. Cilvēkam, kuram jārauj katru acumirkli tikai priek� sevis, nav laika priek� laimes vie�ņas saņem�anas, un tas, kur� tikai netaisnību pazīst, nevar pazīt laimes, jo laime stāv tikai tur, kur stāv taisnība.

Kri�jānis katrā ziņā būtu lūguma rakstu parakstījis, bet skro�dera au�ība viņu atbaidīja. Vai to kāds cilvēks ņēma nopietni? Aiz�spriedumu Kri�jānim nebija, bet totiesu lielāka pārliecība, un �ī pārliecība, kā arī viņa stingrais raksturs vilka visos ārkār�tējos darbos stingras robe�as. Au�a taisnības nevar saprast, un netaisnību viņ� saprot tikai tad, ja tā viņam dara sāpes. Bet Kri�jānis arī tad pret netaisnību uzstājās, ja tā viņam atnesa tie�u labumu vai patīkamas baudas. Un tad viņ� sajuta pret sevi tādu pat riebumu kā pret citiem, ja tas bija ļāvis netaisnībai valdīt sevis labā.

Uz māju ejot, viņ� izvairījās no lielceļa, jo tāds noplek�ķējis un netīrs viņ� tur neuzdro�inājās rādīties, kur baznīcēni gan kājām, gan brauk�us atgriezās.

Lēnām viņ� gāja pa ganību ceļu, gāja pa teku, kuru viņ� jau daudz simtām rei�u bija gājis un gandrīz katru reizi vienu un to pa�u domu domājis! Kā vienreiz pacelties augstāki, pacelties pats un celt arī citus.

Vispirms vajadzēja pa�am pacelties. Jo piedzīvojumi ar dēliem rādīja, ka nevar citus celt, pirms pats neredz tāļāku, tik tāļu, cik tas vajadzīgs, lai spētu skaidri iz�ķirt savu mērķi. Bet par �o savu dzīves mērķi viņ� nekad nebija skaidrībā nācis, un arī neviens cits viņam tā nerādīja. Kop� bērna dienām viņ� lasīja bībeli, dziesmu un sprediķu grāmatas, bet to teksts viņu tikai uz īsu brīdi apmierināja, � jā, viņam da�reiz radās apziņa, ka �īs grāmatas praktiskā dzīvē spēlēja gurdenu, jaunās cilvēces prasības neapmierino�u lomu. Un laikraksti ziņoja par kariem, skandāliem, slepkavībām, zādzībām, strīdiem, bet par labu visai maz. Ķēniņu un Laika grāmatas bībelē bija ari pilnas ar starp�tautisko un valstu iek�ējo nemieru vēstīm. No visa, kas bija rakstīts un iespiests, vecajam Kri�jānim tikai Kristus evaņgē-

lijums bija atlīcies kā svēts un dārgs izmantojums. Bet ar �o Kristus garu viņ� it nekur nevarēja piebiedroties. Un ari viņa pa�a daba un raksturs bija par rupju un neizkoptu, lai varētu pilnīgi ļaut savam garam ietērpties evaņgēlijumā un tad staigāt dro�i jaunos, �auros un ērk�ķainos ceļus, kuri ved pie dvēseles miera.

Bet nepārvarama bailība no pasaulīgas varas un goda to atturēja uzsākt �o jauno dzīvi. Acīm redzot bez īpa�as kaislības viņ� nevarēja uzstāties pret dzīves nelietībām atklāti un dro�i, ar pārliecību, par kuras vārdiem un darbiem neviens vairs ne��aubītos.

Tā diena neausa, no kuras tie krietnākie un cēlākie sapņo zemes virsū, diena, kurā dzive kļūtu jauka, saskano�a un cil�vēku atpeslo�a.

Tas brīdis nenāca, kur cilvēks kļūtu brīvs no neredzamām saitēm, kuras viņu attura darīt labu.

Un kā �austs Kri�jānis atrāva sētas vārtus, lai uzmeklētu .istabu, kur tas tik daudz grutibu, skumju un sirdsēstu bija piedzīvojis.

�Vecā, nebūs labi!� viņ� gaudi runāja, gultā iegulies un rokas uz krūtīm salicis. �Nāko�ās ziemas laikam nepārdzīvo�u! Tā vien ir, it kā kad sirdi spiestu; un ātri piekustu!�

�Nemels nu,� vecā neuzticīgi runāja, �ar �ito runu tu jau mani gadiem baidi!�

�Bet vienreiz jāmirst ta�u ir! Ilgi vai īsi, reiz tā stundiņa nāk � Un arvienu tuvāku un tuvāku.�

Vecā neteica nekā, nopūlas un izgāja. Brītiņu vēiāk istabā ienāca jauns cilvēks, kur� apskatījās uz visām pusēm, bet tad dro�i gāja uz kaktu, kur Kri�jānis gulēja.

�Kas tur ir?� Kri�jānis, pusatvērtām acim ienācēju uzlū�kodams, jautāja.

�Es!� jaunais cilvēks smiedamies teica.

Tas �es� apsēdās uz gultas malu un, Kri�jāni vērdamies, prasīja:

�Vai slims esi, krusttēv?�

Kri�jānim silts un auksts pārskrēja pār kauliem. It kā jauns spēks viņu pārņēma. Krusttēvs! � ar �o labo vārdu viņu laikam pirmo reizi visā viņa dzīvē uzrunāja. Bet pie tam viņam tā bija ap dū�u, it kā kad vajadzētu jautāt: �Krusttēvs? Kas es tev par krusttēvu! Kas tad tu tāds esi, � es tevis nepazīstu?�

Viņ� pacēla galvu un ilgi ilgi jauno cilvēku uzlūkoja, bez kā to varētu sazīmēt. Bet beidzot tas atjēdzās un nobālēja, kā nobāl, kad kaut kas pavisam negaidīts un necerēts atgadās.

�Laikam vai Andrieva dēls?� viņ� baidīdamies teica.

�Glu�i tā, krusttēv! Andrieva dēls � nācu tevi apmeklēt!�

�Tik tāļu- � Kri�jānis brīnojās.

�Kas mūsu laikos, krusttēv, ir tāļu? Visur dzelzceļu sliedes un telegrāfu stigas. Tik sēsties iek�ā un brauc! Vienīgi pie jums gan vēl to me�u ir daudz.�

�Tas jau viss ir labi, dzelzceļi un telegrāfi, bet tiktāļu tak jūs nevarat un nevarat izstudierēt, kā to mūsu grūto dzīvi labot,� Kri�jānis iesmējās, bet tomēr �ie smiekli skanēja pār�meto�i.

�To mēs vienreiz izstudēsim gan,� jaunais cilvēks cie�i runāja, �ne visi ir tādi, kas augstskolu velti apmeklē!�

Ar labpatik�anu Kri�jānis lūkojās uz jauno studentu un būtu bijis gatavs tam vai visu pie kājām nolikt.

�Kā gan jūs to izdarīsiet?� Kri�jānis ar acīm jautāja, un students, likās, viņa acu valodu saprata.

�Mēs urbsim, cirtīsim un kalsim, kamēr gaisā uz�ļāksies taisnības avota strūkla, no tās mēs visiem dosim dzert!�

Kri�jānis uzmanīgi klausījās studenta dedzīgajā runā, tad viņ� aizvēra acis un dziļi nopūtās.

�Tas viss jau ir labi, krustdēliņ,� viņ� beidzot runāja, �bet es neticu, ka jūs, jaunie ļaudis, varēsat pasauli labot, ja Kristus

nav viņu varējis labot. Kristus bija pats labs, bet, vai jūs pa�i esiet labi, tas vēl būtu papriek�u pamatīgi jāizmeklē.�

�Jā, kā tad lai to izmeklē,� students jautri iesmējās, it kā par Kri�jāņa vientiesību papriecādamies, �redzi, krusttēv, abso�lūti laba nav pasaulē, mēs arī pēc ta nedzenamies, bet mēs cen��amies sasniegt piemērīgo labu, tas ir: to, pēc kā vesels un veselīgs prāts prasa. Vislabāki to vecais Luters izskaidrojis tajā lūg�anas pantā, kura interesents nav tikai vēders vien, bet arī gars un kur� apmēram skan tā: �Mūsu dieni�ķu maizi dod mums �odien!� � un izskaidrojums apzīmē un sauc pie vārda visas tās lietas un priek�metus, kas iztaisa mūsu kopēju labu: ēdienu, dzērienu, ēkas un mājas, sievu un bērnus, laukus un lopus, bez tam labu gaisu, mieru un veselību, kaunīgu dzīvi, tad vēl godu, labus draugus un uzticamus kaimiņus un tā jo�projām. Un zem �tā joprojām� ir jāsaprot tie, kuri nāks un karos priek� ta, lai būtu labs gaiss, miers, veselība, kaunīga dzīve, gods, labi draugi un uzticami kaimiņi!�

�Tev glu�i Andrieva dū�a,� Kri�jānis teica un pacēlās, �pag', palaid mani, iesim uz klēti!�

Negribēdams students piecēlās, viņam patika sarunu turpināt. Kri�jānis izkāpa no gultas, tad nostājās studenta priek�ā un, laipni acīm mirk�ķinādams, to uzlūkoja.

�Es �odien biju me�ā un tur redzēju to veco ozolu, kur� manim ir alla� daudz licis domāt,� Kri�jānis runāja, �visu cilvēci var tam kokam pielīdzināt. Vai tu domā, ka tas ozols top jaunāks, stiprāks, labāks un zaļāks? Nē, tagad vairs ne! Vietvietām atzeļ ar jaunu sparu kāds zars, bet ar visu koku iet uz beigām. Jā, reiz viņ� pieņēmās stiprumā, zaļumā un pla��umā, bet tad sāka ar viņu iet atpakaļ. Un tā ir ar cilvēci. Viņai tomēr beidzot visai ir jāsatrūd, jo viņai trūkst saknes, kas varētu tai nodro�ināt mū�ību. Necerē, krustdēls, tik daudz no cilvēces. Mēs, zemes rūķi, esam tā cilvēces sakne, un mēs jūtam, ka esam izkurtēju�i, agrākajās stingrības vairs nav, ne vecās, ne jaunās, kaut gan laiki un apstākļi ir laboju�ies. Es sāku pierast pie rūgtās patiesibas un neprasu vairs velti, kāpēc tas tā!�

�Tu, krusttēv, esi jau vecs, tev arī vairs nevar būt jaunības spara, un tas ir nepareizi, ka tu pēc savas dabas iztēlo visu citu!�

�To visu citu es jau sen esmu arī pēc tavas dabas iztēlojis,� Kri�jānis pasmējās, �un esmu devis cilvēkam lielu, pārāk lielu nozīmi, bet es esmu pievīlies. Tomēr es tevim �o jauko maldu negribu liegt. Jo kas gan ir cilvēks bez viņiem? Nelaimīgs, nemierīgs un pie tam vāj� kustētājs ��

Klēti Ieva ciemiņu ņēmās mielot, un studentam negribo�am vajadzēja baudīt. Kri�jānis pa tam stāstīja par �īsdienas noti�kumu Sila pļavā, kas studentu ļoti interesēja.

�Nevajaga tik zaudēt dū�u,� students runāja, �nekad tā nevajaga darīt. Nevajaga nekad iedomāties, ka jātrūd, bet vajaga tos apstākļus apkarot, kuri trūdus pabalsta. Tu smejies par skroderi, tāpēc ka viņ� ir citāds nekā citi. Es to saprotu, ka viņ� ir smiekligs un ka par viņu smejas, bet es nesaprotu, kāpēc tu viņam nepiekriti, ja viņ� labu darbu padara. Un �is lūguma raksta sastādījums ir tie�ām labs darbs. Kāpēc tie citi. kuri nav smieklīgi, tā nedarīja? Nopelni viņam ir, un es viņu �par to cienu. Bet tu, krusttēv, esi, kā rādās, pie visa vecā, iiievērtīgā un nepielai�amā tā pieaudzis, ka nevari no tā tikt vaļa, kaut gan arī tu to atzīsti, ka vajadzētu būt citādi.�

�Ai, nerunā, krustdēls, tā! Kad tu būsi manā vecumā, tad tu domāsi citādi. Tu esi dedzīgs, bet es biju vēl dedzīgāks. Tagad es esmu remdens, bet tu būsi vēl remdenāks. Ievēro to, ka visi icilvēki �āvājas, visi guļ, visus pārvarē miegs� Visus, visus. Un nevar itin nekā darīt pret miegu, īsu laiku tam var pretī turēties, bet beidzot ir jāpadodas. Ak, kā tas būtu citādi, ja nebutu miega!�

�Ak, kā es par tādu runu varu dusmoties!� students errīgi uzlēca no apgāztā pūra un staigāja pa �auro klētiņu, kuras grīdas plankas līgojās kā paminas, cita par citu dziļāki ieslīg�damas un augstāki paceldamās.

�Un kaut tā arī būtu viena vienīga stunda,� students svinīgi turpināja, �kura būtu mūsu dzīvei nolemta, un pēc tās nāktu diezin kāda drūma nāve, mums tomēr ir jācen�as �o vienīgo stundu godam un cēli nodzīvot. Jaunai un jaukākai dzīvei va- jaga nākt. Taisnībai vajaga uzvarēt!�

�Kas taisnība ir, par to arī es esmu daudz galvu lauzījis,� Kri�jānis piemetināja, �lai gan neesmu diezin kādus kalnus gāzis, tomēr pēc taisnības manim vajadzētu iet labāki. Bet, ja nu atkal tā sprie�, kur� vairāk strādājis, tam pēc taisnības vairāk nākas, tad tam, kuram spēks, ir taisnība, jo tik tas var vairāk strādāt, kam vairāk spēka!�

�Nē,� students dedzīgi izsaucās, �priek� sevis cilvēkam vajaga tik daudz strādāt, cik tas visnotaļ vajadzīgs, pārējā spēka augļus tas lai pie�ķir tiem, kam spēka mazāk!�

�Lūk, tas ir neskaidrs vārds: cik visnotaļ vajadzīgs! Kas lai to izmēro, cik tev visnotaļ vajadzīgs, un, kā tu pats to domā, tas varbūt nesakrīt ar taisnību. �ādas robe�as ir grūti vilkt. Ir slāpes, iedzer ta�u kādu pilienu vairāk vai mazāk, nekā slāpes prasa. Un tāpat tas ir pie izsalkuma un citu prasību apmieri�nājuma. Tā nu ir tā mazākā netaisnība, kuru padara, ja pār�skatās, kad taisnību grib, bet tā lielākā ir un paliek tā netais�nība, kura nāk no tā, ka taisnības negrib.�

�Vai tu gribi taisnību?� students prasīja.

�Un kā vēl!� krusttēvs smējās.

�Nu, tad tevim ir arī jāgrib, lai mums būtu labāka dzīve, jo priek� �īs taisnības vai pa�i akmeņi brēc!�

�Kā tā?�

�Nu redzi, ja uz kādu būti saka: tu esi zivs, tad tā jautā: kur ir tas ūdens, kurā es varu peldēt? Ja saka uz kādu citu, tu esi ķēniņ�, tad tas prasīs: kur ir mana valsts? Un, ja nu uz tevi kāds iedro�inās teikt � tu esi cilvēks! � tad prasi tu viņam: ja es esmu cilvēks, kur tad ir mana taisnība?�

�Ej nu un meklē savu taisnību!� Kri�jānis rūgti izsaucās. �Es viņu esmu velti meklējis. Varu teikt, ka bez taisnības esmu ticis dzemdināts un dzemdēts!�

�Ak tu kungs un dievs!� Ieva, rokas sa�ņaugdama, runāja. �Kā tu tieci zaimots un pulgots! Apdomā tak, Kri�jāni, ko tu runa! Gan Ijabs nolādēja to dienu, kad tas bija dzimis, bet dievs viņu arī bija grūti piemeklējis. Tev ir sava iztika, sava pajumte, bet tu nebeidz zaimot dievu!�

Students sāka gardi smieties, tā ka Ieva izbrīnējusies uz viņu lūkojās. Arī Kri�jānis, studentu it labi saprazdams, pasmē�jās. Ieva sakniebtām lūpām lūkojās stīvi uz grīdu, tad tai iesāka birt asaras, un viņa apslēpa vaigu priek�autā.

Kri�jānim un studentam kļuva neomulīgi. �Nav tevim iemesla raudāt, vecā,� Kri�jānis runāja, �tevim vēl nekad nav tik grūti gājis ka man, un es pavisam, cik atminos, esmu divas reizes visā savā mū�ā raudājis, kamēr tu raudi katru dienu.�

�Ko tad es tur varu darīt, dievs man tās asaras ir devis,� Ieva runāja un atstāja klēti.

�Kā piesiets un pieķēdēts es esmu,� Kri�jānis smagi teica, �nekādi nevaru pacelties. Un tie�ām priek� manis nav tais�nības. Viss būtu jau citādi, bet manim ir �ēl sievas un bērnu. Es nevaru viņu atstāt, un viņi ir tie, kas mani visvairāk velk atpakaļ.�

�Velc viņus aug�ā,� students runāja, �ja tu nevari viņu aug�ā vilkt un viņi tevi velk lejā, tad tu esi viņiem līdzīgs!�

�Es esmu viņiem līdzīgs,� Kri�jānis ar neizsakāmu �ēlumu teica, �es to sāku atzīt. Un es nepelnu balto drānu, pēc kurām esmu cīnījies visu mū�u!�

�Te,� students ironiski uzsita uz krūtīm, �te, sirds tevim nav kārtībā! Nē, tu nevari būt karotājs! Just cilvēkam vajaga tikai tik daudz, cik tas vajadzīgs labākai dzīves kārtībai. Bet

Just slimīgi, pārmērīgi, līdz asarām, tas ir mums visiem kaitīgi. Dzīvo sveiks, krusttēv, es ie�u uz to skroderi, par kuru jūs smejaties. Es viņam do�u da�us padomus!�

�Lai tevim vienmēr labi ielu!� Kri�jānis sirsnīgi teica. �Ej un palīdzi, kam jāpalīdz, ar padomu un darbu. Tevim vēl visa dzīve priek�ā!�

Students vēl apstājās klēts priek�ā, lūkojās brītiņu uz Kri��jāni, kas uz tīnes sēdēja un lēnām gremoja maizes garozu.

�Krietns cilvēks un tomēr nederīgs!� studenls teica un aizgāja.

* * *

Cauru septembra mēne�a dienu Kri�jānis vilka no mārka izmērcētos linus. Smalks lietus mirdzināja, un ugunskurs mārka malā velgumā �ūlajās, ne pilnīgi izdzisdams, ne arī spēdams tikt pie pilnīgām liesmām. Vairāk rei�u Kri�jānis bija izkāpis malā, sasildījies, tad atkal kāpis aukstajā ūdenī. Agrāki viņ� viegli �o darbu panesa, bet tagad viņu drebināja drudzis. Saimnieks ar otru kalpu �ad un tad piebrauca, piekrāva ratus ar izvilk�tajām linu saujām, lai izvadātu pa rugājiem. Nekad viņ� nebija Kri�jāņa tik saliku�a redzējis. Bet pie lauciniekiem, kuri visi kopā sūri, grūti strādā, nedzird jautājuma: �Vai tu nespēj?� Vajaga spēt! Un eji, kamēr krīti.

Saimnieks, beidzot redzēja, ka ar Kri�jāni nav vairs labi. Viņ�, ūdenī stāvot, bija atspiedies ar muguru pret malu un, rokas nolaidis, vaidēja.

�Kri�, kāp laukā!� saimnieks teica. Bet Kri�jānis nekāpa.

�Nevaru!� viņ� beidzot izrunāja, it kā kad viņam par �o nespēku aiz kauna vai zemē vajadzētu ielīst.

Saimnieks ar otra pui�a palīdzību izcēla Kri�jāni no mārka. Kājas viņam bija glu�i stīvas. Viņ� nerunāja ne vārda un palika pusguļus pie mārka, kamēr to noveda mājā. Tur viņu pārģērba un ielika gultā.

Cik labi ir gultā, kad nespēks iesācis valdīt, cik labi, kad nav jāsaļimst uz kailiem, aukstiem akmeņiem. Tad ta�u tik daudz Kri�jānis bija sastrādājis, ka viņa nopelnu dēļ to ielika gultā un apsedza ar rupju, bet tomēr siltu segu, kad tas vairs neva�rēja kustēt.

Aukstajā mārka ūdenī viņ� bija saaukstējies un dabūjis nervu drudzi.

Tre�ā dienā pēc saslim�anas neviens nevarēja Kri�jāņa valdīt. Viņ� murgoja un muldēja, svieda segu nost un gribēja doties laukā. Ieva un saimniece nekā nespēja, vajadzēja nākt saim�niekam ar otru puisi, un tie ar mokām dabūja Kri�jāni atpakaļ gultā. Pāris rei�u viņ� stipri svīda, tad uz laiciņu viņam palika labāki, bet vēlāku karstums bija sauss un Kri�jānis vairs ne�spēja pacelties. Kājas viņam rāva krampji, �ādos brī�os viņ� vaimanāja, glu�i kā smilkstēja.

Nosprieda braukt uz ārstu. Bet uz laukiem pie ārsta nebrauc tik drīzi. Brauk�anu atlika uz rītu.

Vakarā Kri�jānis nāca pie samaņas. Viņ� izdzēra glāzi tējas, apēda pāri dzērveņu ogu, jo skābums viņu lieliski atspirdzināja.

�Vai Pēters te ir?� Kri�jānis prasīja.

Ieva uzdedza sveces galu, uzlipināja to uz skapī�a; Pēters pienāca pie gultas un apsēdās.

Kri�jānis salika rokas un nopūtās.

�Pēterīt!�� viņ� �ļupstēja, viņa lūpas drebēja.�Pēlerit! ��

Pēters sāka raudāt. Kad viņ� apmierinājās, tad tēvs likās esam aizmidzis. Bet tas nebija miegs, tas bija nespēks. Pēters vēlējās, kaut tēvs ko runātu, bet viņ� neko nerunāja, jo viņ� lāgā parunāt nevarēja. Ieva lasīja dziesmu grāmatā. Visas nāves un mir�anas dziesmas tā bija izlasījuse un sāka �ķirstīt lūg��anas, kad Kri�jānis viņu sauca.

Sieva nolika grāmatu un pieliecās pie vīra.

�Ieva,� Kri�jānis �ukstēja, �tad uzvelc man baltas drānas � baltas drānas ..

Ieva paslēpa seju vīra paduse un �ņukstēja. Rītam austot, Kri�jānis bija izdzisis.

* * *

Uz tēva bērēm bija ieradies arī Zagļu Je�ka. Viņ� bija atne�sis vairāk pudeļu �ņabja, un, kad tēvu veda uz kapsētu, tas gulēja noreibis saimnieka gultā. Nekādi tas nebija aug�ā dabūjams.

Pēters sēdēja uz zārka, un viss ņēma parasto gaitu. Tikai tas nebija parasts, ka pēc līķu izvadītāja pātariem students, Andrieva dēls, stājās pie kapa, lai runātu. Viņ� aizradīja, cik krietns cilvēks Kri�jānis bijis, cik daudz tas strādājis, gribējis visu labu. Bet tam trūcis zinā�anu, viņ� grābstījies kā pa tumsu, un tā arī lielāka daļa no viņa labās gribas palikuse bez kādiem augļiem.

Rīts ausa. Viņa pamodās iz baido�iem sapņiem un instink�tīvi aptaustīja sev līdzās gultu. Tā bija tuk�a. Miegainā sieviņa paskatījās bailīgi uz logu, atsita matus iz pieres un sāpīgi iekunkstējās.

�Ak tu dieviņ mīļais!� viņa lauzīja rokas un �ņukstēja.

Un viņa lūdza atkal dievu, kā tā jau simtām reizām bija lūguse. Te �ūpulītis līdzās gultai iekustējās. Maziņais raustīja sāpīgi mutīti un sāka raudāt. Māte pacēlās, pārliecās pār �ūpulīti un sāka mīt tā paminu. Bet bērniņ� neapmierinājās. Tad māte to izcēla no �ūpuļa, atpogāja krūtis, un bērns sāka, actiņas pie�miedzis, zīst. Sieviņa izskatījās sausa un slimīga. Viņas acis bija dziļas un baiļu pilnas, kādās reti reti vēl ieronas asaras, jo asaru aiz viņām vairs nav gandrīz nekādu �

�Ak dievs,� viņa domāja, �drīz jau ir jāceļas, jāizlai� gans, jāsāk domāt par brokastu .. .�

Un aukstas �alkas viņai pārgāja pār muguru. Bet te viņai ienāca prātā, ka �odien ir svētdiena, atpūtas diena, un viņai palika it kā siltāki. Bērns zīda, un viņa domāja par tā likteni.

�Kas tu būsi, un kur tu paliksi? Vai tev paaugu�am būs savs kaktiņ�, kur nolikt galvu? Vai varbūt tu pavisam netiksi liels! Varbūt tu nomirsi jau ritu vai parītu, un tad es tev no�pirk�u baltas, baltas drāniņas, ielik�u tevi mazā zārciņā un skūpstī�u, skūpstī�u bez gala . ..�

Un viņa iesāka no jauna raudāt. Tagad pat lija asaras, karstas karstas asaras. Bet bērns zīda tāļāk �

Te atvērās durvis. Ienāca zēniņ� baltā, rupjā krekliņā, bāl�ganiem matiem, kuri bija izbu�inati cekulu cekulos.

�Ko tu, dēliņ, tik agri?� māte vāju balsi jautaja.

�Vai tētiņ� vēl nav mājā?�

�Nav, dēliņ!�

�Kur tad viņ� ir?�

�Nezin � laikam jau krogā!�

�Es ie�u, mammiņ, vedī�u viņu uz māju!�

�Ak Kārlīt, kur nu tu! Ej vien gultiņā!�

�Bet tu, mammiņ, raudi, un tad es nevaru gulēt!�

�Nu, nāc te pie manis! �u�ēsim abi divi! Gan jau tētiņ� pārnāks!�

�Nu nezin vis, vai pārnāks! Es ie�u labāk, vedī�u viņu ��

Māte gribēja teikt, lai Kārlīts iet vien tik gulēt, bet viņa sajuta, ka tiklab Kārlīts, kā arī viņa nevarēja gulēt. Baido�i sapņi, nemiers, ba�as par tēvu viņus abus mocīja.

�Jā, mammiņ, es.ie�u!�

�Nu ej, dēliņ! Bet vai tu ceļu zini uz dzirnavu krogu? Citur jau tētiņ� nav kā tur!�

�Zinu, mammiņ!�

�Nu, tad ej! Uzvelc jaunos svārciņus! Bet papriek�u sasukā galviņu. Un izej klusiņām�

�Gan jau, mammiņ!�

Un Kārlīts paņēma no krāsns aug�as susekli, nostājās pie spoguļa un sāka glaudīt matus.

�Nevar ne lāgā pasukāt!� viņ� pukojās. �Pa virsu vien iet!�

�Savēlu�ies matiņi,� māte pasmīnēja, �kā ezi�am! Nāc �urp pie manis, es tev sasukā�u!�

Kārlīts stomīdamies piegāja pie mātes. Viņa tam sukāja galvu kā varēdama.

�Jā, bet �ķirtni ar'!� Kārlīts teica un gribēja ar pirkstu ķircināt mazo zīdēju.

�Kam nu �ķirtnes vajag, Kārlīt, kas tev nu matiņus redzēs zem cepurītes.�

�Nē, �ķirtni gan, mammiņ.�

�Nu labi, labi!� Un viņa mēģināja Kārlī�a matus saglaudīt ar �ķirtni.

Bija vidus vasaras laiks, bet zēniņ� drebēja.

�Nabadziņ�,� māte teica un noskūpstīja zēniņu.

Kad viņ� bija uzvilcis biksītes, svārkus un uzlicis cepurīti, tad viņ� svarīgi teica: �Nu es ie�u!�

�Nu ej, ej!�

Un tad Kārlīts klusiņām kā kaķītis līda caur saimes istabu un iztecēja mudri pa ganu vārtiem. Ceļu uz dzirnavu krogu viņ� it labi zināja.

Kāpēc tēvs dzēra, par to Kārlīts klusībā vēl neprata sevi pra�ņāt un domāt. Bet viņ� saprata, ka �ī tēva vājība bija visai dzimtai, visai mājai par postu. Sevi�ķi viņam bija mammiņas �ēl, bet �ēl bija arī tētiņa, kur� arvienu pret viņu tik labs.

Un Kārlīts tecēja vienā tecē�anā pār ganibām, pa sila ceļu uz lielceļu, pa kuru tam bija kādas divas verstes līdz dzirnavām ko iet. Silā jau �irkstināja putni. Migla kāpa iz grāvjiem, iz dūksnājiem un iz sila upes uz aug�u. Bija vēl vēss, jo saule nebija vēl uzlēkuse, bet Kārlīts tecēja tik ātri, ka tas vēsumu gan sajuta, bet tas gandrīz bija viņam patīkams. Taisnību sakot, viņam, pa silu tekot, bija drusku bail. Sevi�ķi baidu jūtas viņu pārņēma, kad tas sāka piekust un lēnām iet. Bet tad viņ� paskatījās uz austrumiem pa me�a �ķirtni, kura gāja līdz pār plato lielceļu, un spirgtais sārtums debesīs viņu dro�ināja. Bija jau tik gai�s. Un, kad jau gai�s, kad visu var redzēt, tad nav iemesla baidīties. Rīta klusumā, caur silu ejot, viņam izlikās visi koki kā brīnumi, kā sapņojo�i stāvi, kuriem nesalst un ne�sāp, kuriem nav jātek un jāpūlas, bet kuri brīvi paceļ galvas uz aug�u. Un cik augsti viņi var izaugt, �ie koki! Kas gan var būt augstāks, baznīcas tornis, garais cepļa skurstenis vai, piemē�ram, �ī slaikā priede? Viņa sniedzas visiem kokiem pāri! Nē, tik augsts gan būs reti kāds koks.

�He!� Kārlīts domāja. �Ka �itāds koks gā�as, kad to nozāģē vai nocērt, kas tas par troksni!�

Vārna kur nebūt tuvumā ieķērcās, tā ka Kārlīts pavisam satrūkās, bet drīzi vien apķērās, kas par putnu �is brēcējs bija. Tomēr dro�ības pēc viņ� sāka atkal tecēt. Vienalga, ja arī tik putns, bet tāda brēciena, ķērciena viņ� vairs negribēja ne dzirdēt. Beidzot viņ� sasniedza sila malu. Caur kokiem mirdzēja pla�ais dzirnavu ezers. Vecā vītola galā pereklī stāvēja stārķi un kla�bināja. Vardes zālēm pieaugu�ajā pļavas pārplūdumā ņēmās visu visādi. Viena glu�i tuvu, citas tāļāku, un kāda, likās, kurkstēja vai pa�ā viņā ezera malā, kur uz baltiem mietiem stāvēja izkārts tīkls un uz krasta bija izvilkta laiva. Un cik plakani gulēja uz līmeņa zaļās laik�ņu lapas un starp tām balti ziedi!

Kārlīts pakāpās uz baļķiem ezera malā un lūkojās ūdenī.

�Kas zin, varbūt � kāda zivs!� viņ� domāja un vērās, acis ieplētis, ūdenī. Bet debess sārtums atspīdēja tik stipri virs lī�meņa, ka no tā, kas ūdenī varēja notikt, itin nekā nevarēja sa�redzēt. Tad Kārlītis gāja uz dzirnavām, bet bailīgi, jo, ko teiksi, kad spersi kāju pār slieksni? Bet tad viņam ienāca prātā māte, kura sēd mājās uz gultas malas un min ar baso kāju nemito�i �ūpuļa paminu, bet acis tai taisās it kā asarot, bet nevar, un tad viņa iekunkstas . . .

Un dro�i, gandriz dusmu pilns, viņ� satvēra dzirnavu kro�dziņa durvju kliņķi.

�Teik�u tētiņam vienkār�i: nāc tūliņ uz māju, mammiņa raud, un mēs nevaram bez tevis it nemaz vairs gulēt!�

Kārlīts iegāja. To vīru, kas pie bufetes sēdēja, viņ� pazina it labi, kaut gan tas bija ar muguru pret durvīm un, galvu pār bufeti noliecis, snauda. Tas bija tētiņ�. Un tur uz sola gar sienu gulēja vēl viens un murmināja, un uz garā galda vēl viens, bet tas nemurmināja, bet krāca aizsmacis tādā balsī, it kā kad tas būtu briesmīgi piekusis. Bufetes durvis bija jau aizslēgtas. Tētiņa priek�ā atradās uz bufetes pudele ar alus saskalām, cigāru pelni, glāzes ar iedzeltenam padibenēm, kliņģeru un desu krikumiem.

Kārlīts piegāja pie tēva un raustīja to viegli pie pleca.

�Kas tev daļas! Ej un dari, kas tev pienākas!� tēvs murmi�nāja, bez kā paceltu galvu, kura uz rokām gulēja.

�Tēt, tēt, nāc uz māju!� Kārlīts raudo�ā balsī sauca un raustīja tēvu pie piedurknes stiprāki.

Tēvs pacēla galvu, ieplēta acis un miegainā dzēruma sāka smieties, braucīdams ar roku bārdu.

�Tu? Ko tu te meklē?�

�Tēt mīļais, nāc uz māju. Mammiņa teica .. .�

�Mammiņa teica �� tēvs domīgi atkārtoja un atkal mie�gaini pasmaidīja, �mammiņa teica ��

�Jā, mammiņa teica, lai tu tūliņ nākot!� Kārlīts svarīgi teica.

�Vai, cik gudrs tu esil� tēvs smējās. �Varen gudrs puika! Muļķītis tu esi! Vai nevari labāk snaust! Un tad mammiņa teica? ��

�Jā � viņa raud ��

Tēvs paskatījās savādi stingru skatu uz Kārlī�a, neteica nekā un piecēlās. Viņi abi izgāja ārā. Saule pa�ulaik bija uz- lēkuse. Ezers, likās, bija pamodies un kustēja mazos vilnī�os, kuri mirdzēja sārti. Tikai viņā sila malā tum�ā ēnā viss vēl it kā dusēja. Gar ezeru ejot, kur baļķi vieniem galiem mirka ūdenī un otriem slējās aug�up pār krastu, tēvs streipuļodams ar kārti piestājās pie krasta un mēģināja izzvejot vienu no ezera balta�jām puķēm. Un pie tam viņ� dūca:

�Balta puķe ezerā � ezerā!��

Bet viņam neizdevās izvilkt baltā zieda. Tad viņ� iesvieda dusmīgi kārti ezerā. Odens uz�ļakstēja, un stārķis savā ligzdā uz vītola sāka tark�ķināt, it kā kad tas gribētu miera traucē�tājam pārmest viņa izturē�anos.

�Vai re � �e tev, Kārlīt!� tēvs teica, izvilcis iz kabatas kliņ�ģeri. Kārlīts satvēra kārīgi kliņģeri. Izsalkumu viņ� sajuta tā kā tā, un bez tam nu vēl gadas pat kliņģeris! Viņ� lauzīja, plēsa un ēda kliņģeri un gāja iepakaļ� tēvam, kur� negribot dikti streipuļoja, bet tomēr diezgan ātri gāja uz priek�u. Kārlīts ska�tījās ilgi ilgi tēva ie�anā, un tā izlikās viņam pavisam tik jocīga, ka tas sāka dikti smieties.

�Tad tāds rakars tu esi, tu smiesies!� tēvs pats, miegaini smiedamies, pukojās. �Redz, es tev nopērku kliņģeri, pērku tev �o un to, un tu par mani smejies!��

Un Kārlīts iedomāja atkal par māti, kura sēd mājās uz gultas imalas, min ar baso kāju nerimsto�i �ūpuļa paminu.

lūkojas bailīgi, izmlsuse � un te � tētiņ�, piedzēries, streipuļo, kā par apsmieklu visiem un visam � streipuļo un nav vairs stiprais, dro�ais tētiņ�, pie kura sāniem varētu justies dro�s.. . Un Kārlī�am metās �ēli �ēli ap sirdi. Asaras tam sāka 1it pār vaigiem. Viņ� �ņukstēja. Un arī tētiņ� sāka �ņukstēt, it kā visu it labi juzdams, kas tam notiek aiz muguras. Asaru pilnu skatu Kārlīts lūkojās, kā tētiņ� gāja, kā slims, kā pavisam novārdzis, un viņam bija brīnums, kā tas bija varējis smieties par tādu ie�anu. Viņ� sajuta, ka par to var raudāt, tik raudāt.

�Kārlīt � Kārlīt!� tētiņ� �ņukstēja.

�Ko � tētiņ! Vai tu esi piekusis?�

�Jā, Kārlīt � es- es- es esmu piekusis, pavisam

nespēcīgs, nāc! ��

Un viņ� paņēma dēliņu pie rokas, apsēdās uz celma un vilka cie�i cie�i savu bērnu pie krūts.

�Kārlīt, � vai mammiņa teica? ��

�Ja, lai tu ejot uz māju! ��

Un viņi abi vēl arvienu raudāja. Bet priedes savām galotnēm stiepās augsti augsti gaisos. Rita saule tās apspīdēja, aplēja ar sārtumu. Labi, ka tās var zaļot un lūkoties brīvi saulē, bez kā tām būtu jāklīst un jāmaldās �

Kā lai viņas sauc, visas tās bildes un atskaņas iz pagātnes, kuras nevi|ot pace|as un tevi glābj no tagadnes acumirkļa tuk�ības? Patiesība tā vairs nav! Kas ir bijis, tas ir bijis un vairs atpakaļ nenāks, un tomēr garā nāk daudz kas atpakaļ, smaida vai raugās skumji u? tevi, un tu nezini pats, kāpēc. Nezinu �īm parādībām atrast labāku nosaukumu kā �dvēseles kumēdiņi�. Kāpēc es piepe�i iedomāju par savu sen sagruvu�o fabriku, kuru es, ganos iedams, grāvmalā iz pliena akmentiņiem un koka gabaliņiem uzcēlu? Acumirklī mana dzīve ir tik tuk�a, ka dvē�sele izmis un dodas atpakaļ uz pagātni, kur es biju bagāts un laimigs. Un cik labprāt, labprat es gara acīm noskatos, kā pa�gātne spēlē dvēselei kumēdiņus.

Vispirms es ieraugu piemelnēju�o un piekvēpu�o saimes istabu ar lielo krāsni, kurai vienā stūrī iesprausts dego�s skals.

Redzu drūmi dzelteno liesmu, redzu, kad melnā ogle liecas un lūst, un redzu visas tās sejas, kuras vēl tagad manim tik mīļas.

Meitas vērpj, un pui�i vij auklas. Logi balti, aizsalu�i. Un āra sper lauskis. Bet istabā ir tik silts, vissiltāki ir uz mūrī�a, kur vecaistēvs un es viņam līdzās sēdu. Redzu Madu, Mariju un Ievu, redzu, kā Ieva apslapina pirkstu mutē un ķer pie pava- diena. Ratiņi tark� un rūc. Kodeļas pilnas un baltas, tikai jaunai mātei, t. i., manai mātei vēl mazs linu ku�ķītis pie sprēslīcas. Te ārā nodimd soļi. Durvis atveras, un tevs ienāk. Zināms, jaunas avīzes viņ� būs dabūjis. Redzēsim, kā iet pa kara lauku. Cik ilgi Osmans pa�ā izturēs Pļevnas mūros?

�Dod, dod!� es izstiepju rokas.

Un tēvs man pasniedz avīzes. Bet māte pieceļas lūkot tēvam pēc vakariņām. Ak, kā tēvam bārzda piesarmojuse! Cik sarkani tam vaigi, un pie zābakiem tam ciets, piesalis sniegs!

�Nu, kuru tad iecēlāt par star�iņu?� vecaistēvs lēni prasa.

�To pa�u veco!� tēvs atbild.

Bet kas manim daļas gar vecāko. Es novelku adreses jostu no avīzes, to atloku, un sirds manim sāk lieliski pukstēt.

Lasu trekniem burtiem iespiesto: �Pļevna padevusēs. Osmans pa�ā savaņģots.�

�Osmans pa�ā savaņģots!� es piepe�i iekliedzos, it kā no nāves bultas ķerts.

Un ratiņi apstājas. Juris nomet kāsi uz galda un pienāk tuvāki. Mans jaunākais brālis apstājas būvēt 110 skaliņiem mājiņu un, mutīti ieplētis, skatās.

�Nu, to Skobeļevs izdarīja . . . Baltais ģenerālis!� Juris lepni saka.

Bet manim līst gandrīz vai asaras, tik ļoti manim Osmaņa �ēl. Es redzu, kā viņ� stāv: ievainots, sagrauzts, ar roku pie cepures, atdodams godu uzvarētajiem.

Un es drebo�u balsi lasu visu garo telegramu. kur teikts, cik nokautu, ievainotu un savaņģotu.

�Vai tad tie ba�ibucuki nav vēl savaņģoti?� vecāmāte, kura vilnu plucina, iejautājas. Viņai dreb rokas, ka tā dzird par ba�ibucukiem, kuri nevainīgus bērniņus un sievietes nokāvu�i. Bet vectēvam ir pilnīgi taisnība, kad tas saka: �Arī mūsu pa�gastā ir ba�ibucuki! Tik apskaties vien labi! ��

�Un Skobeļevs dabūs atkal kādu goda zīmi � Baltais ģene�rāls!� Juris saka. Viņam aiz gultas pie sienas karājas Baltā ģenerāļa bilde.

�Zināms, tā jau nu viņam tikpat kā rokā!� vecaistēvs nosaka. �Janka, lasi tāļāk! ��

Es lasu tāļāk. kādas mokas tiklab turki, kā arī krievi kara laukā pārcietu�i�

Un tagad, kur pagāju�i divdesmit gadi no tā laika, es at�minos to visu tik skaidri, it kā kad tas vakar būtu noticis.

Guļu vēl gultā, kaut gan pieaugu�ie jau sen piecēlu�ies. Dzirdu, ka ārā, piedarbā, klaudz. Troksnis ir dobj� un nāk it kā pa zemes apak�u. Piedarbā kuļ rudzus. Tikko krēsla. Bet pa logu redzu, ka austrumi jau dzeltensārti. Brālis manim līdzās vēl guļ. Domāju viņu modināt. Bet atveras durvis, un tēvs ienāk ar kādu otru, kuru es beidzot sazīmoju par mūrnieku. Atkal pārmūrēs krāsni. Tas ir vecais mūrnieks, kur� dzivo kalnā, būdiņā. Viņ� ir mūsu tuvākais kaimiņ� un mana tēva labākais draugs. Es redzu viņu glu�i kā �odien. Viņ� sed pie galda un pīpo. Top arvien gai�āks, un es redzu, ka viņ� smejas. Viņ� ir pastāvīgi jautrs, kaut gan tas 25 gadus dienējis un cīnījies pret poļu dumpiniekiem. Es pace|u galvu, Viņ� to pamana.

�Labrīt, Janci!� viņ� saka. �Celies nu aug�ā un taisies pie darba! Kāpēc tu vairs nenāc pie manis ciemoties?�

Bet es nesaku nekā. Man ir kauns. Mūrnieks mani neilgi at�pakaļ sabāra, kad es un mans brālis kūrām ganībās zem Vārnu egles lielu uguni. Un nu viņ� runā ta, it kā kad tas nebūtu pa�visam noticis. Tēvs aiziet uz piedarbu. Bet mūrnieks, pīpi mute paturēdams, skoteli priek�ā aizsējis, sāk ar āmuru dauzīt pa ķieģejiem. Pēc brī�a es jau redzu melnu caurumu: mūrnieks krāsnij ir jau nojaucis veselu stūri. Istabā ir gai�s. Es to redzu kā �odien �

Tad paceļas cita bilde. Mēs ejam rīta agrumā uz saie�anu dziedāt. Ir lieldienas rīts. Saule vēl nav uzlēkuse. Un manim ir tā ap sirdi, it kā kad mēs ietu aplūkot Kristus kapa vietu. Es redzu, kā sievas stāv skumīgas pie pestītāja kapa, redzu eņģeli baltās drānās un dzirdu viņu lēni sakām: �Ko jūs meklējat to dzīvu pie miru�iem! �� Zeme vēl uzsaluse. Tērces pļava pār�vilkta ar plānu ledus kārtu. Piekalnes pret austrumiem pieņē�mu�as tum�i zilganu, mēļu krāsu. Bet bērzi spīd balti, bērzi mani mi|ākie koki, kaut gan no tiem �agatus lauza � Sulas jau ieurbtas. Pie garajām mēlītēm, pār kurām vēl pāri iesistas īsākas un pamatotas uz stāvo�a kociņa, nolikti spaiņi. No tālie�nes dzird dunoņu. Zvana. Un man sirds tik tīra, esmu tik lai�mīgs un raugos tik spirgti uz austrumiem, kur pa�u laiku saule taisās lēkt. Uzejam uz lielā ceļa. Tur jau iet pa pāriem citi. Dziedāt, dziedāt! Un es esmu tik labs, tik labs! �

To atminos, it kā kad tas patlaban būtu noticis.

Ziedonis. Vēl rita rasa āboltiņā. Bet es pa e�u �maucu uz skolu, grāmatiņas lakatiņā iesējis. Sis svētdienas skolas vasara manim lieliski patīk. Satieku atkal biedrus, redzu skolotāju, kur� manim dod grāmatas lasīt. Un par visām lielām: arī viņa tur ir! Esmu jau iemīlējies. Tas ir lik savādi savādi. Nezinu, kāpēc, bet, tiklīdz es Mariju ieraugu, tad manim top tik silti silti ap sirdi. A\anim ir tā, it kā kad viņa paceltu mani augstāku, it kā man vajadzētu lidot. Bet es ar Mariju vēl neesmu runājis, ne vārdu teicis. Tikai arvien es par viņu domāju.

�Kaut mēs drīkstētu abi kopā staigāt, lasīt un viens otru uzlūkoti ��

Marijai ir kupli, brūni mati. Un viņa ir tik picklājiga, tik kārtīga. Nekad viņa neskrej, lielākais teciņus, bet tas notiek tik glīti, ka prieks to redzēt. Diezin vai tikai es viņai patīku?

Kaut viens manim to pateiktu! Ak, kā es to gribētu zināti Mājas, kur Marija dzīvo, manim ir svētums. Es tās esmu par gabalu redzējis. Stāvēju kalnā un skatījos ilgi ilgi pār druvām un pļavām.

�Tur viņa dzīvo, mana Marijai Ko gan viņa dara?� es domāju, un manim uznāca gandrīz raudas.

Reiz es Mariju nejau�i ceļā satiku. Tad manim vai sirds pa�mira. Es pacēlu roku un gribēju viņu sveicināt, bet viņa aizstei�dzās garām. Es tūliņ neskatījos viņai pakaļ. Pagaidīju brītiņu un tad apgriezos. Viņa mirdzēja, jā, mirdzēja saules spo�umā �

Un kāpēc es tagad viņas vairs nemīlu? Dievs to zina! Varbūt es esmu ļauns, varbūt tāpēc, ka viņas neesmu ilgus gadus redzējis. Un nu jau es esmu tik tāļu, ka varu smieties par mīles�tību. Vajaga tikai iesākt!�

Pie lampas gaismas lasu veco �Tautas biedri�. Iz sānu ista�bas dzirdu klusus, noslāpētus kunkstienus. Mans brālis, ar kuru es vēl priek� kāda mēne�a ragutiņās vizinājos, ir slims, uz nāvi slims. Jau nedēļu viņ� nav nekā ēdis, jā, drusciņ, mazu drusciņ� Un pastāvīgi, pastāvīgi viņ� vaid. Es nevaru panest �os vaidienus. Bet mamma sēd pie viņa gultas, kura ievilkta ista�bas vidū, jo pie vienas sienas ir par vēsu, pie otras par karstu. Kas to var izteikt, kā es savu brālīti mīlēju, bet viņa vaidieni mani grie� kā ar na�iem. Es atdotu visu, visu, kas manim pieder, ja viņ� tikai vienu vienīgu stundiņu nekunkstētu. Bet viņ� vaid pastāvīgi. Pamostos es naktī: brālīts kunkst, lēni, klusi, bet kunkst. Es salieku rokas un lūdzu dievu, lai viņ� atvieglo brā�lītim vājibu, beidzot es �ņukstu. Bet brālīts vaid joprojām . . .

Un, lasot laikrakstu, es nevaru saprast, ko es lasu, dzirdu vienīgi brālī�a kunkstienus. Beidzot viņ� apklust, un man paliek labāk ap sirdi. Tā paiet labs bridis. Piepe�i mammiņa ieskrej pie manis, bāla, novārguse, un pamiru�ā balsī saka: �Jānīt, nāc, saki brālī�am pēdējo labu nakti! ��

Man notirpst visi locekļi. Es ieskreju sānu istabā.

Mate izceļ brālīti iz gultas un tura uz savām rokām. Bralits, liekas, raugās tāļu tāļu, viņa acis ir miglainas, bet seja ap�skaidrota. Mēs visi skatāmies, kā viņ� mirst. Pie mutītes parā dās slapjumiņ�. Māte to raudādama noskūpsta. Māte, ak jā. māte! Te manim pietrūkst vārdu � Un laimīgs viņ�, kur� mira uz mātes rokām. Diezin kur un kā es nomir�u!

Viņu ieguldīja melnā, ko�ā zārkā, un manim izlikās, it kā kad viņ� būtu garāks izaudzis.

Un baltas baltas drāniņas viņam uzvilka. Tad zārku iznesa pieliekamā kambarī, kur� bija auksts. Toreiz stipri sala. Bija janvāra mēnesis. Un manim sirds vai pu�u lūza, iedomājot, ka viņam tagad jāguļ vienam aukstumā. Pāra dienas es raudāju un nevarēju ne ar vienu runāt. Manim vairs nepalika itin nekas. Un arī es vēlējos mirt. Naktī es piecēlos un tumsā izgāju viens pats ārā, aukstajā kambarī. Tur es aptaustīju zārku un saļimu uz ceļiem. Es laikam būtu pilnīgi sastindzis, ja māte nebūtu dzirdējuse mani izejot un velti gaidijuse uz atpakaļnāk�anu. Viņa mani ieveda pusdzīvu istabā. Kad brāli apglabāja, tajā dienā es staigāju it kā pa sapni. Asaras manim vairs neradās acīs. Es biju pilnīgi bez spēka. Tikai tad atkal iesāku raudāt, kad ieraudzīju, cik ko�i viņ� zārkā dusēja un sveces dega zārkam visapkārt. Zaļās skujiņas smar�oja, un ļaudis dziedāja:

�Nāve, kas mūs �eitan �ķīra, I'ur inūs mū�am neiz�ķirs! .. .�

Uz kapsētu es nevareju līdzi braukt. Es biju par vāju un nespēcīgu. Tikai tad, kad zārku izveda pa vārtiem, es iztecēju ārā un vēlreiz paskatījos �

�Lai viņi tevi ielai� kapā, atstāj vienu, mēs tomēr vienreiz redzēsimies!� es domāju. Un tad, istabā iegājis, es skatījos kā bezprātīgs ilgi uz ar sniegu apklātiem laukiem .. .

Arī �odien, kur es �īs rindiņas rakstu, manim nolist asaras. Es nekaunos to teikt tāpēc, ka tās mani, tāpat kā katru citu cilvēku, izdaiļo un dara labaku. Es redzu, ka dvēseles kumēdiņi ir dziļas traģikas pilni un ka ari pagātnes traģika ir jānes tagadnei. Mēs tie�ām bijām labāki, nekā mēs tagad esam. Bēr�nības dienas, tās ir baltas, svētas dienas. Lai viņas mūsu at�miņu bie�āki apciemotu!

Ak poēzija! Kaut jūs, ļaudis, reiz mācītos cienīt dzeju! Nevis mākslas, bet savas sirds dzeju. Jūs esiet lieli grēcinieki, daudz daudz lielāki, nekā jūs to domājiet. Un dzeja, tas balzams priek� grēcinieka sirds. Tad ir, kā Ļermontovs saka:

�H BepHTca, h n^a'ieTCsi, H tsk .nerra, .nerra ��

Tuk�a ir �i pasaule, niecīga un nepatīkama. Ti'.ai pagātne dzīvo. Tā atdzimst ar saviem daiļumiem kā ziedoni. ar rozēm un mirtēm. Veikals padara tagadni smirdo�u, neci! vēcīgu. Un viss, kas labs un daiļ�, tiek samīts un apsmiets. Ari es esmu kļuvis tik moderns, ka situ pie savām krūtīm un saku: tas ir elektrības un gaismas laikmets �

Bet, diem�ēl, mums nav tik daudz dū�as raudāt par mūsu aklību, un, lai mēs varētu dro�i smieties, tad nosauksim tos tēlus, kuri mums kā daiļumi uzmācas, par dvēseles kumēdiņiem.

NO�rīta, ap pulksten septiņiem, brokastu ieturēju�i, mēs� braucām uz Gaujas attakām. Es neesmu mednieks, bet pa��apzinīgi es turēju bisi uz klēpja; pie tam es jutos itin kā apspiests: es braucu uz pīļu medibām pirmo reizi savā mū�ā. Me�a kungs ku�ierēja, aiz mums brauca vēl otrs pāris medinieku, un labu gabalu mums priek�ā tecēja suņi, baltais Rakars un dzeltenā, baltraibā Freija, rei�u reizām apstādamies, apo�ņādami zemi. Uz brīdi tie pazuda me�ā, kur� svinīgi klusēja, it kā domādams lielu, strauju domu, it kā sagatavodamies uz brīni�ķu dzeju, pār kuru jūlija mēne�a karstā saule taisījās drīzi pacelties pāri un vizināt taureņus, bites, vabolītes un putnus pa saviem balti lies mainajiem gaismas plūdiem. Es sāku sevī just lielisku spēku un dzīves prieku. Tilts nodimdēja, un apak�ā nozibēja seklais, bet platais strauts ar sudrabainiem vilnī�iem, tik skaidrs un tīrs, tā ka manim bija jāpabrīnas, jo strauts iztecēja iz tuvējā purva. Izcirtuma malā spīd egles ar sarkanām, apsvilu�ām skujām, malkas cirtēji dū�īgi cērt, un pie ugunskura stāv zēns ar izbu�i- nātiem matiem. Tie ir sarkani, glu�i kā apsvilu�u egļu skujas. Izbraucam uz pļavu ceļa. Vesels bars pļāvēju sila malā. Vīrie�i mūs sveicina. Es labprāt uzsmaidu veselīgajām zeltenēm, kuras baltām kājām min uz zaļās pļavas. Gai�matainā, jaunākā, pat mani uzskata, es labprāt tai uzsmaidītu, bet manim trūkst to vajadzīgo īsteno smaidu, kuri te būtu vietā. Es esmu �iem ļaudīm sve�s, kaut gan tic manim tik mīļi, ka es vēl ilgi skatos atpakaļ. Taisnību sakot, to jauno gai�mataino meiteni es lab�prāt būtu nobu�ojis, viņu apkampis, jā, es atteiktos no pīļu medī�bām, no jautrajām tērzēm ar biedriem, lai varētu kādu brīdi pavadīt ar lauku puķi, kurai par manu sirdi lielāka vara nekā man pa�am. Garas un pla�as ir pļavas, un visa ko�ā, kuplā sila mala liekas atrodoties pilnības apsardzībā.

Braucam labu brīdi. Pakalnē, pie me�a sarga mājām, pie�turam. Divi me�a sargi bisēm plecos jau mūs gaida. Zirgus atstājam viņu mājās un ejam kājām srnar�īgam silam cauri uz tuvāko attaku. Iebridām ūdeņainā zālē. Pļavas vidū spīdēja vecā Gauja, klusa un drūma, bez viļņiem, bez �alkoņas. No skumjām jūtām pārņemts, es brienu me�a kungam līdzās līdz dumbrai- najani krastam, Rakars ar Freiju pazudu�i a�ķos, tikai pēc �aukstoņas un a�ķu kustē�anās var nomanīt, kur tie apmēram lo�ņā. Svirks! Divas pīles paceļas. Es nodrebu un paceļu bisi.

�Ne�aujat,� me�a kungs saka, �tām te ir bērni.�

Bet viņ� to saka par vēlu. �āviens norib, un pile nokrīt kārklu cerā.

�Meklē rokā!� me�a kungs dusmīgi Frcijai uzsauc. Viņ� par mani dusmojas. Manim metas �ēl nabaga putna, bet, kas pada�rīts, tas padarīts. Freija iznes pīli iz kārklu cera. Tā ir �merc- p:ie�. Pa�apzinīgi es to turu rokā, bet me�a kungs manim to atņem, satver to cie�i un sit viņas galvu pret bises stobru, lai tā drīzāk nobeigtu nāves cīņu. Sajā brīdī dzeltenbalti putniņi peld pār ūdeni. Tie ir maziņi, nekas citi kā mazie cālī�i, kuru mati es no�āvu. Man top karsti, sirds manim sa�ņaudzas. Bet, pirms es spēju tālāk domāt par mazo putnu likteni, norīb vēl viens �āviens. Es paskatos aug�up, vairāk pīles paceļas gaisā, divas krīt, viena pazūd ūdenī, otru nes Rakars iz a�ķiem. Te piepe�i paee|as vesels bars brangu pīļu iz niedrēm. Sauj mani biedri, �auj me�a kungs un arī me�a sargi. Un ari es, lai pīles nav vairs pa �āvienam, iz�auju bez kārtīgas mērķē�anas uz to pusi, kur putni aizskrej. Mēs ejam arvien tāļāku gar attakām Bie�i norīb �āvieni, es pieronu, ne tikvien pieronu �iem rībieniem, mani pārņem lieliska kaislība �aut un atkal �aut. Un pēc kāda brī�a manim ir zuduse visa līdzcietība ar nabaga putniem, kuri priek� kādām stundām brīvajā, klusajā dabā baudīja laimīgu dzimtas dzīvi. Man liekas, it kā bise būtu mana vadone un es viņas apmāts vergs, kuram pavēlēts nokaut un atkal nokaut

Saule ceļas arvien augstāki, arvien stiprāki tā spie� uz mūsu galvām. Es samērcēju ūdenī savu platmali, to izspaidu un uz�lieku galvā, lai tā dzesētos un atspirgtu lielajā karstumā. Un atkal es ieraugu uz ūdens līmeņa � starp baltajām puķēm peld balti dzeltenie cibulī�i �iepstēdami, izmisu�i, vajāti. Iz zāles izceļas pīle. Noplīk� vairāk �āvienu, bet pīle nekrīt, un manim paliek labāki ap sirdi. Paiet kāda stunda. Mēs arvienu vēl bra�dājam gar attakām. Mazo pīlēnu vairāk neredz, un manim uz�nāk atkal liela �au�anas kāre. Pamazām es kļūstu vienaldzīgs pret apkārtējo radību, tikai �aut manim gribas. Es topu god�kārīgs un skaudīgs, jo mani biedri �auj labāki par mani. Klusībā es dusmojos par katru savu aplamu �āvienu un sajūtu to kā gandarījumu, ja biedri aiz�auj mērķim garām. Me�a kungs iz��auj reti, viņ� ir tik galants un aiztaupa priek� mums, saviem viesiem, �o prieku. Bet labprāt viņ� ieliek savā medinieka tarbā pa pīlei un nodod tās tāļāk me�a sargiem, kuriem nasta plecus nespie� tik smagi kā mums.

Noguru�i mēs beidzot sē�amies sila malā, augstā norā. uz zaļa maura. Paēnā dve� mums patīkams vēsums pretī, bet, kad mēs ar to aprodam, tad izrādās, ka tas nav vēsums, bet tikai vieglāks, apslāpēts siltums nekā tas tur saulē, ejot gar attakām. Brokasts, pie kura netrūkst �ņabja, ir gards. Katru kumosu es noriju ar īpa�u baudo�u gribu. Paēdu�u mani pārņem slāpes. Līdzteku pakalnei grāvis, pār viņa balto plieņa dibenu tek ūdens kā kristais, un es nekavējos dzesēt ar to savas slāpes. Dzerot manim aizveras nejau�i acis, un piepe�i es ieraugu garā attaku ar mazajiem baltdzeltenajiem pīlēniem. Tie izmisu�i bēg � bez mātes. Māti es no�āvu. Bet es esmu paēdis un padzēries, mana līdzjūtība ar mazajiem pīlēniem ir ļoti maza. Tas ir tāpēc, ka es esmu paēdis un padzēries. Es atgrie�os atpakaļ kalnā pie inedibu biedriem, aizmirstu mazos pīlēnus. Mēs jokojam, iz�skaitām patronas, uzrunājam suņus, �ēlojamies par karsto laiku, bet pa tam mums ir tik patīkami sēdēt paēnā, kur lēna vēsma mums pastāvīgi uzpū� vieglu, pacilājo�u ziedoņa smar�u. Saule ir jau pusdienā. Top arvienu vēl karstāks, bet mūs sauc pienā�kums. Mums ir jāceļas un jāiet tālāk gar attakām. Tagad tikai sākas īstā medība. Vislabākās medību vietas me�a kungs ir uz�taupījis pēcpusdienai. Ari manim laimējas no�aut pa putnam, par ko es ļoti priecājos. Pie tam es nemitējos pārdomāt, vai tas ir pareizi medīt, no�aut nevainīgus kustoņus, vai varbūt tas ir glu�i nepareizi, pavisam necilvēcīgi un nekrietni. Bet bise manās rokās guļ kā nenovēr�ams lāsts, kā vispārīgs pasaules likums, un, ja es to nosviestu un teiktu: �Es ne�auju!� � tad katrs mani izsmietu. �āviens pēc �āviena norīb, ūdens plunk�, suņi nepiekusu�i lo�ņā pa a�ķiem un niedrēm vai peld pa at�taku, lai iztraucētu putnus vai sakamptu tos, kuri no�auti. Es apsēstos uz stāvā attakas krasta zem ozola un gaidu, vai manā tuvumā nepacelsies pīles. Uzvilktiem gaiļiem es turu bisi rokās. Te es ieraugu debesi ūdens līmenī, zilu debesi ar sniega baltiem, saules staros mazgātiem padebe�iem, ieraugu zaļu krastu un neviļus apķēros, ka es tie�ām tā nepelnu, ka debesis nebeidz mani apsveikt, ka manām acīm parādās visi jaukumi, kurus es neprotu cienīt un mīlēt. Es esmu nezvērs, kur� uzbrūk nevainī�giem putniem, kur� gau�, kad to pasaulē vajā, �ēlojas, kad kāds stiprāki pieduras.

��aujat ta�u!� me�a kungs no lejas sauc. Bet es atmetu ar roku. Es redzu, pīles aizskrej, bet es nepaceļu bisi. Un tomēr tā ir muļķība. Pa�i putni ēd tārpus un kukainī�us. Arī viņi vajā citus dzīvniekus, lai pa�i nodro�inātu savu dzīvi. Tikai bises tiem trūkst.

�Halo, stirna, stirna!� me�a kungs iekliedzas. Es uzlēcu un skatos, bet tās neredzu. Es jūtu, ka mēs te traucējam visai radī�bai mieru. Tikai zilā debess sapņo klusi ūdens līmenī, kā māsa tā, saulei spīdot, ir nākuse ciemoties pie zemes. Un tur nu viņas dus � kopā, debess un zeme. Bet miera tomēr nav. Es dzirdu atkal �āvienus. Es pace]os un eju kā vergs, jo bise ir manim rokā. Manim ir jāiet un jā�auj, lai uzturētu sevi un savējus. Ar to debess zilumu, kas tur atspīd zem baltajām ūdensrozēm, es nevaru baroties. Es esmu cilvēks, nabaga cilvēks, kuram nolemts dzīvot mū�īgām medībām, lai uzturētu sevi un savējus

Vakarā, mājās pārbraucis, es labu brīdi mazgāju rokas un seju. Bet, līdz ko es ūdens pilnās saujas spiedu pie acīm, kad piepe�i man parādijās klusais ūdens līmenis, pār kuru peldēja mazie, baltdzeltenie cibulī�i. Sirds manim nodrebēja, bet es ne�teicu nevienam ne vārda par to.

Kamēr es kā zēns uz laukiem dzīvoju, tikmēr mani lielākie� draugi bija mana vectēva un vēlāk mana tēva pui�i. Es draudzējos arī ar kaimiņu zēniem, kad būvējām �dziļajā grāvi� dzirnavas, kad gājām ogās vai uz priedēm vāveres medīt. Bet uz noras sila malā vai kur nebūt citur pakrēslī atsēsties vai at�gulties un tad ilgāku laiku sarunāties, priek� taru zēni man iz�likās par garlaicigiem un muļķīgiem. Arvien lielie pui�i bija tie, kas zināja man vienu un otru vēsmīgu gabalu pastāstīt, tāpēc es biju no tiem grūti �ķirams. Katru reizi, ja mēs, zēni, savā starpā par ko ievērojamu runājām, tas vēlāk tika ar pui�iem

pārrunāts, kuru domas tad palika priek� manis tās īstās. Tikai vēlākā laikā, kad jau pratu lasīt, es sāku cienīt grāmatās iz�teiktās domas un, nevarēdams vairs visos jautājumos piekrist pui�u lielībām, sāku pats stingrāki uzstāties, atsaukdamies uz avīzēm vai grāmatām.

Kad tēvs no Rīgas vai tirgus pārbrauca, tad pui�i paris dienas bija man mazliet vienaldzīgi: es lasīju jaunās, tēva at�vestās grāmatas. Bet, tiklidz tās bija izlasītas, tad neviļot iepra�sījos: �Kur � Jānis? . ..�

Lielo pui�u spēks, viņu ikdieni�ķīgo darbu pra�ana, to pa�ap�zinīgā, dro�ā kustē�anās mani lieliski aizgrāba. Zirgā jāt pratu, bet zirgu iejūgt nevarēju. Ar puksto�u sirdi es lūkojos, cik ātri Jānis sirmo sajūdza. Bija darbi, kurus man ļoti gribējās darīt, piemēram: malku cirst, tā ka skaidas vien lecl Bet, diem�ēl, lielo, smago Jāņa cirvi tikko spēju cilāt un ar savu mazo cirvīti nekā nevarēju pacirst. Bija jādusmojas: cērt, cērt, bet skaidas nelec! Vectēvam bija paviegls, ass cirvis, bet tas to slēpa vis�vairāk no manis. Viņ� to, kad nelietoja, nolika �saltajā kam�barī�, kurā, ka viņ� mēdza teikt, man nekā neesot jāmeklē. Ar zāģi man negāja labaki. Tas locījās uz vienu un otru pusi, kad es to pār zāģējamo siekstu vilku un stūmu. Jānis ar Pēteri tur pretī zāģēja, ka milti vien bira. So sevi�ķo spēju dēļ pui�i bija mani draugi. Pret meitie�u darbiem es nesajutu cienības, iz�ņemot varbūt siena pļau�anu un labības kul�anu. Bet arī tur inan likās, ka meitie�i klonā tikai tā drusku pieklabina, lai graudi vieglāki birtu. Pie pļau�anas meitie�i vienmēr palika tālu aiz puisie�iem, meitie�u cirtiens bija �auriņ�. Lize bija vienreiz laba pļāvēja, bet pie Jāņa tā netika. Visvairāk man Jānis patika, kad tas līdumu līda. Viņ� nostājās pie resnas, �maugas egles, iespļāva sauja un tad iesāka cirst. Miza, sveķi un skaidas lēca uz visām pusēm, kamēr varenais koks paliecās uz vienu pusi. Vēl pāris cirtienu, un gāzto�ās egles brik�ķoņa � �vīkoņa no zaru lū�anas, dziļā, smagā nopūta, kad nocirstais koks piesitās pie zemes, liecināja par Jāņa varu. Tāpēc es ari Jānim sekoju, kur tik varēdams. Ja bija siena laiks, tad Jānim kā siena bāzējam dak�u galā vien stāvēju.

�Pakutini to puiku!� Anna no aug�as �ķūņa logā smējās.

�Vai Jenci?� Jānis, ar dak�ām siena gristi celdams, jautāja

�Nu, tak jau Jenci! Padod man viņu �ur'!�

�Ko nu mels!� es Annai dusmīgi teicu. Man bija kas svarīgs uz sirds, tāpēc man nepatika, ka Anna mūs traucēja. Katru acumirkli es biju gatavs Jānim kaut ko �paprasīt�. Lūgt pie mums uz laukiem nebija modē, mēs tik tā �prasījām�.

�Jencīt, ej nu nost!� Jānis teica. �Uzdursies uz dak�ām!�

�Ko es te ļaunu daru?�

�Ej labāk nost!�

�Uz kurieni tad?�

�Ej palūko, vai Lejupē nav vē�u.�

�Nav!� es cie�i teicu.

�Kā nu nav!� Anna, izlikdamās, ka gribētu nopietni runāt, par mani jokoja.

�Ej, ko tu zini!� es atcirtu.

�Jencīt, kura upe nu bez vē�u?� Jānis pasmējās.

�Nav,� es teicu, �nav tur vē�u! Bet zivis ir gan!�

�Tā?� Jānis acis ieplēta. �Vai daudz?�

�Vakar vienu redzēju, bija tāda paliela, �itāda!� es pie grābekļa kāta rādīju zivs gaiumu.

�Nu jau Jencīts melo!� Anna smējās.

�Nudie' es redzēju � �itik garu, spurus vien saulē grozīja!�

�Melo, melo!� Anna iekliedzās.

�Ak tu!� es aiz dusmām Annu bulu vai piekāvis, bet viņa bija mana krustmāte. Lai nu arī krustmāte, bet ne tik lieli�ķi runāti Viņas, tāpat arī citu meitie�u smiekli un runas man nekad nepatika. Meitie�i arvien mani uzskatīja kā bērnu, kā maziņu nejēgu, kuram nekā nevar ticēt, dot, kur� nekā nezin utt. �īs lielmanības pēc man meitie�i riebtin riebās.

�Meitie�iem gan prāta nav!� es klusām Jānim teicu.

�Tev taisniba! Nav ar!� Jānis pasmējās.

Jānis bija mans draugs. Viņ� mani arvien aizstāvēja. Bet, kas man visvairāk patika, tas bija viņa nopietnais skats uz mani, kad mēs divi vien kur nebūt sēdējām.

�Vai tev ir vaļas?� es prasīju.

�Ir, bet ilgi nav, drīz būs jāiet, pļavā siens jāizārda!�

�Iesim zvejot!� es teicu.

�Nav zivju, Jencit!� Jānis apgalvoja. �Agrāk tepat atori bija pilni asaru un vēdze|u. tagad meklē!�

�Bet palūkosim, varbūt izvilksim kādu līdaciņu! Līdaciņas te vēl ir, tur aiz kārkliem, tajā alorā!�

�Nu, nezin vis?�

�Ir, ir! Es zinu, ka ir!� es apgalvoju.

�Nu labi, tad iesim!� Jānis labsirdīgi teica, izvilka no �ķūņa apak�as dalbu un nocēla dukuri, kur� pie �ķūņa pakaļsienas uz vad�a karājās. Tāds bija Jānis! Bet meitie�i, tie tik zināja pa�teikt: �Jencit, vai būsi mierā!� � jeb kā krustmāte Anna: �Jencīt. nomazgā mutīt'!� Sirds man aiz dusmām vai pu�u plīsa, kad meitie�i siena laikā vaļas brī�os �uva un pie tam runāja par puisie�iem, ka tie dzerot, nelāgi izturoties, dzīvojot no vienas dienas otrā �

�Nu, jūs esat simtreiz sliktākas!� es teicu, bet turējos no meitām labi attālu, jo tās mani mēdza saķert un tad pērt. Viņas mani pēra tāpat pa jokam. Tad es spēru ar kājām, brēcu negantā balsī un lamājos visiem tiem vārdiem, kurus es no �igāniem un no Zīļu tēva krogā biju dzirdējis. Zīļu tēvs bija lielākais dzērājs visā apgabalā un prata uz to smalkāko lamāties. Ar sevi�ķu mākslu viņ� prata vajadzības brīdī iz�ņākt: �Ne�petnis!� Tad vajadzēja ticēt, ka tas, kuru Zī|u tēvs lamā, tie�ām ir �ne��petnis�. Kas ne�petnis ir, to es nezināju, bet kas labs viņ� nevarēja būt.

Reiz man likās, ka Jānis mani mazāk ievēro nekā agrāk. Es )amanlju, ka tā ir: kur Anna, tur � viņ�!

�Ak �itā!� es domāju. �Diezin vai tik abi negrib precēties?�

Nāko�ā reizā, kad Jānis jāja zirgus pieguļā, es aizplesos ziņām līdzi, lai gan māte teica: �Diezin ko tu tur darīsi?�

Ko es tur darī�u, to jautāt man nenāca ne prātā. Man tikai gribējās būt pieguļā. Pieguļa nebija nekur tālu, turpat aiz ganību pirmajām eglēm, kādu pusversti no mājas. Mēs sakūrām uguni. Es līdzās ugunskuram satinos villainē un likos zemē. Zirgi izklīda pa ciņaino purvāju, kurā zāle aug vai līdz jostas vietai. Redzēju, kā pacēlās migla, kā sikspārņi lidoja ap liesmām, kā dūmi cēlās un zuda, � dzirdēju, kā zirgi sprauslāja, kā zeme nodimdēja, kad tie sapīti smagiem soļiem pa purvāju lēca, kā pulksteņi maigi noskanēja, kā ieķērcās vārna, kura, kuplajā eglē sēdot, bija no uguns vai zirgiem izbaidīta. Bet visam �im pie�guļas burvīgumam trūka istenās, laimīgās vēsmas, kura citkārt mani �ādā gadījienā apņēma. �oreiz Jānis bija tāds domīgs, atturīgs no runām, tas bija iemesls �ā vakara iespaidam. Jānis sēdēja ar seju pret uguni, ceļus uz aug�u savilcis, ap kuriem tas turēja apkampis rokas. Viņ� lūkojās stīvi kvēlēs un neteica nekā, lai gan es ar mietiņu bakstīju ugunskuru, tā ka dzirkstēs �ķīda uz visām pusēm.

�Laid mani mierā!� viņ� beidzot strupi sacīja. �Vai nevari gulēt!�

Brīnums, citām reizēm viņ� man nekad nelika pieguļā gulēt, glu�i otrādi, viņ� kutināja man kāju apak�as, ja es sāku snaust.

�Ej, Jāni! Vai tu slims esi?� es prasīju.

�Nē!�

�Miegs nāk?�

�Nezin kas ir, nāk ��

�Laikam �odien par daudz sastrādājies?� �J-ā.�

Mēs brītiņu klusējām.

�Jāni!� es iesāku.

�Jā?� viņ� it kā atmodās.

�Vai � vai � tu .. .� es stostījos.

�Nu, kas ir?�

�Vai tu precēsi krustmāti Annu?�

Jānis acīm redzot vēl nosarka, lai gan tas jau uguns spīdumā bija sārts.

�Ko � Annu? Kas to teica?�

�Neviens! Pats tā domāju!�

�Ekur prātnieks! Nu guli vien labāk. Tu esi vēl par jaunu īunāt par precē�anos.�

Es arī likos gulēt, redzēdams, ka ar Jāni �oreiz nekas nav iesākams. Cik ilgi es biju aizmidzis, to nezinu, bet piepe�i es uzmodos. Karstums no uguns un vēsums no purvāja puses mani turēja tādā stāvoklī, ka pieguļa uz reizi likās visai nepatīkama. Es gribēju piecelties un apskatīties pēc Jāņa, bet vēl nepārgāju- �ais gurdenums mani atturēja. Acu plakstiņi bija tik stīvi, ka tos ar mokām uz pusi atvēru. Es mazliet pagriezos uz sāniem un ieraudzīju: kādus desmit soļus no ugunskura uz lielā ganību akmens sēdēja Jānis un viņam līdzās kāda sieviete.

�Kad tik Jancis neuzmostas�, sieviete teica.

�Aklu tāda!� es domāju, jo krustmātes Annas balsi labi pazinu.

�Vai zini ko, Anna?� Jānis smējās. �Jencis man pirmīt pra�sīja, vai es tevi precē�ot!�

�Palaidnis tāds, �agarus pelnījis!� Anna ar mātes cienību noteica.

��agari � tev pa�ai!� es domāju, uzmanīgāk abus nakts putnus aplūkodams. Tur viņi abi saķēru�ies sēdēja un runāja, drīz klusāki, drīz stiprāki.

�Nav jā�aubās, tie precēsies!� es domāju. �Tātad drīz kaus vērsi, slaktēs pāri cūkas, sivēnus, darīs alu, izpu�ķos sētu, un tad kāzas gatavas! Lai tik sabrauc viesi, sanāk muzikanti, tad jandāliņ� ies vaļā!�

Bet, paskatoties uz mīlīgo pāri, es nesajulu sevi�ķa prieka. Kā Jānis, tik prātīgs, nopietns vīrietis, tā var ākstīties? Lai precas, tā ir cita lieta, tēvs un māte ari ir precēju�ies, bet ne tā, nakts laikā, ganībās bu�oties! Man pārskrēja drebuļi pār kau�liem, kad es redzēju, cik gļēvi Jānis apkampa Annas kaklu!

�Vai tas nav grēks?� es domāju. �Zināms, ka tas ir grēks! Lai bu�ojas dienā, kad visi redz. Kas tur par grēku, kad mīlējās, kad grib precēties, � tur grēka nav! Bet tā, nakts laikā ��

�Krrriāā-kvā!� es iebrēcos kā vārna, gribēdams, lai tie met mieru mīlinā�anai, jo man apnika skatīties un aizmigt tik drīz nevarēju.

�Klau, vārna, � ko tā brēc?� Jānis ba�ījās.

�Nudie', tas ir Jencs! Saki, ko gribi, tas ir Jencs!�

�Nebij, nebij Jencīts, vārna bija!�

�Ej nu, nestāsti niekus!� Anna tiepās. �Vai nu es vārnas balss nepazīstu! � Paga!� Vii,ia man lēnām pienāca klāt, katūna kleita vien no�vīkstēja, un piebāza savu degunu glu�i tuvu pie manas sejas klāt. Par laimi mana seja nebija pret uguni, tā ka Anna nevarēja pamanīt, ka mani mutes kaktiņi uz smiekliem raustījās. Viņa paņēma manu roku un to atkal pa�laida. Es rokai ļāvu slābani nokrist.

�Jencīts guļ!� Anna aiziedama stipri �ukstēja. �Tak tā ir vārna bijuse!�

�Es jau tev teicu!� Jānis piebilda.

�Ja rudenī varēs kāzas taisīt, tad ir labi! Bet �e mēs nāko�ā gadā nepaliksim! Saņem dzirnavu krogu! Paspēlēt jau nepaspēlēsi. Tur ir visi krodzinieki cauri tiku�i. Ja tev pietrūks, es pielik�u savu naudu.

�Cik tad tev ir?� Jānis nedro�i jautāja.

�Simts se�desmit tīrā naudā� Zaļupam aizdotas naudas astoņdesmit rubļi,� Anna teica.

�Ekur māna!� es domāju. �Diezin kur �ai tik daudz naudas cēlās!�

�Diezgan būtu, bet diezin ko tavējie teiks?� Jānis ba�ījās.

�Kas viņiem ko teikt! Uz sestdienu brauksim uz mācītāju, lai saimnieks dod zirgu, vairāk nekā!�

�Nu labi!� Jānis it kā atvieglots noteica.

Drīz pēc tam Anna aizsteidzās pār noru uz māju. Jānis aiz�gāja uz zirgiem, kuri tuvu labībai varēja būt.

�Ta' nu precēsies un no mums aizies!� es domāju, un �ēlabas mani pārņēma. �Jānis paņems manu krustmāti. Ja Jānis būs manas krustmātes vīrs, tad viņ� būs mans krusttēvs . .. Viss būtu labi, jā viņ� tik paliktu �e, mūsu mājā!�

Nedēju vēlāk pēc �īs pieguļas es jau Jāni saucu par krust�tēvu. Derības tika nosvinētas. Jānis tajā vakarā bija ļoti jautrs un apsolīja mani likt �iz�tudierēt vai par dakteri�. Lai gan es tūliņ nojaudu, ka Jānis apsola par daudz, tomēr da�as cerības es uz viņu liku. Arvien viņ� man palīdzēja ar darbu un ar padomu. Un nu tas vēl nodomāja tapt par manu radinieku! Caur to, ka Anna bija Jāņa līgava, es sāku arī krustmāti vairāk cienīt, lai gan īsti draugi mēs nekad nepalikām.

Gads bija pagājis. Krusttēvs Jānis ar savu sievu Annu dzīvoja dzirnavu krodziņā, kuru tie pavasarī bija uzņēmu�i uz renti. Rei�u reizēm es viņus apmeklēju un paliku tur vairāk dienas, it sevi�ķi dzirnavu un ezera dēļ, kur es iepazinos ar ne�redzētām lietām. Tur varēja arī ar laivu pabraukāties. Krustmāte Anna, likās, vairs tik daudz nesmējās kā agrāki, viņa pat pret mani izturējās kārtīgi un nopietni. Tā ka manis no dzirnavām projām nedzina, tad es paliku tur tik ilgi, kamēr vectēvs brauca malt, un tad beidzot mani sēdināja uz miltu ve�zuma. Kad mēs aizbraucām, tad es vēl ilgi atpakaļ skatījos. Krusttēvs Jānis stāvēja dzirnavu klētiņas priek�ā un vicināja ar cepuri. Es, vectēvam aiz muguras sēdēdams, sāku raudāt.

�KO tu raudi, kas tev kait?� vectēvs jokoja.

�Ej! Jūs visi esat tādi� tik smejaties vien: puika, puika, puika! � Nu, kas tad būtu, ja es meitene būtu? � Kjuttēvs ir tomēr tas labākais!��

Reiz, mājā būdams, pamanīju, ka tēvs, māte, vectēvs un vecmāte top domīgi, parunā gan, bet tad atkal paliek klusu un ilgu laiku nesaka ne vārda.

�Ej nu tu uz dzirnavām!� tēvs dārza klētiņā, medus kāri sagriezdams uz �ķīvja, uz māti sacīja.

Māte tik nopūtās, saģērbās svētdienas drānās, iesēja �ķīvi ar medu baltā lakatiņā un izgāja pa vārtiem. Manis viņa līdzi neņēma, lai gan es diņģējos kā �īds, māti līdi pa�am silam pavadīdams.

�Tevi aizvedīs tēvs uz svētdienu turp,� viņa teica.

�Nu labi, uz svētdienu!� es domāju un atgriezos svilpodams.

Otrā rītā es izdzirdu, ka krustmāte Anna mirusi. Viss ienaids pret meitie�iem bija uz reizi izdeldēts. Lieliskas �ē�labas mani pārņēma. Krustmāte Anna bija tā, kas man uz ziemas svētkiem dāvāja gan cimdus, gan zeķes, grāmatas, rakstāmas lietas, � kas vienu un otru no manām vajadzībām bija ievērojuse, un nu tā gulēja salta, nedzīva un nevarēja vairs jautra būt, smieties, tā ka visa birze atskanēja! Vai tas varēja būt? Vai cilvēks tie�ām tā var nomirt, te būt, te piepe�i izzust uz visiem laikiem no mūsu vidus? Es raudāju gandrīz veselu dienu, apstājos, padomāju un tad raudāju atkal, kamēr vairs neviena asara netecēja. Bet sirds sāpēja joprojām. Tikai otrajā dienā man iegribējās ēst. Sāka rīkoties uz bērēm, kurām tūliņ svētdienā vajadzēja notikt.

Svētdienā jau no rīta tēvs, māte un es priek�iņā vienos ratos un vectēvs ar vecmāti otrajos ratos aizbraucām uz bēru māju. Dzirnavām klāt braucot, krusttēvs mums nāca pretī. Bēdīgs viņ� bija, bet raudāt neraudāja. Tikai no viņa trīco�ās balss es nomanīju, ka tam sirds sāp. Māte, tēvs, vectēvs un vecmāte iegāja istabā, kur atradās jau da�i citi bēru viesi. Es paliku pagalmā, bīdamies krustmāti kā mironi ieraudzīt.

Zosis kladzinādamas man plijās virsū. Es tās ar rīksti aiz�baidīju un tad skumji lūkojos uz dzirnavu ezeru, kura viļņi zem apmāku�ās debess izskatījās tum�pelēki un neveikli, smagi cilājās. Te iznāca krusttēvs Jānis, saņēma mani pie rokas un veda uz klētiņu, zem kuras atradās pagrabs.

�Nāc �ur', Jencīt!� viņ� drebo�u balsi teica.

Mēs iegājām pagrabā. Es ieraudzīju uz dēļiem, kas pār apcirkni bija pārlikti, divus zārkus, vienu lielu � melni krāsotu, otru maziņu � baltu. Krusttēvs Jānis nocēla zārkiem vākus, paņēma mani uz rokas, pacēla, lai es redzētu līķus.

�Vai tu to pazīsti, Jencīt?� krusttēvs Jānis, savu bārzdaino vaigu pie mana vaiga piespiezdams, �ņukstēja. Asaras tam sāka līt pār vaigiem . ..

Es pazinu: tā bija krustmāte Anna, bāla, sve�āda, saknieb�tām, zilganām- lūpām. Līdzās viņai gulēja mazs bērna līķī- tis� Smacējo�s līķa tvans sita man pretī. Es jutu, ka man metas krūtis un kaklā karsti un siltas asaras lija pār vaigiem.

�Tāda ir, Jencīt, cilvēka gaita!� krusttēvs Jānis �ukstēja. Es uz viņu paskatījos. Viņ� bija pārvērties, izlikās it kā nespēka pārņemts un grīļojās, satverdams zārka vāku, lai ar to ap�klātu savas mīļotās sievas līķi.

No cikla �Iz maniem bērnības laikiem�

ie spirta lai�anas brankūzi manim nepatikās. Mui�as kungs bija tik �ēlīgs un mani aizsauca par savu ku�ieri. Dzīve bija, kā jau da�dien pie kungiem dienot. Brīvs ne acu�mirkļa, bet paēdis � un ko tad vairāk! Kamēr mui�as kungs bija neprecējies, tikmēr gāja labi. Lielskungs mūsu darī��anās tiklab kā nemaz neiemaisījās. Viņam bija sava fabrika, un turp viņ� brauca katru dienu pa reizes divas. Ko ara, sēja un pļāva, tas viņam bija vienalga. Fran�u in�eniers tam braukāja pastāvīgi līdz un mānija viņu uz nebēdu. Bet mui�as kungs bija saprātīgs zemkopis un krietns saimniekotājs. Zināms, kad sakaitināji, tad zināji, ko dabūsi. Bet vispārīgi par viņu ne vār�dam vietas. Tikai vienā ziņā viņ� bija pārskatījies. To madāmu bija tādu negantu paņēmis. Tiklīdz cienīgmāte atnāca, viss pārgrozījās. Viņai bija sava meita līdz, vāciete, nesmuka kā �igāniete, bet pucējās tāpat kā cienīgā. Pati cienīgā bija kā

jau da�dien smalkākas kārtas, dzēra kafiju un nēsāja ausīs zelta riņķus. Bet no dabas tā bija neganta. Reizēm nekas: iznāca, pasmējās, solījās manim izgādāt smukāko mui�as meitu par sievu, bet, kad uznāca pērkons, tad arī rūca un spār�dījās. Pats mui�as kungs no viņas bijās. Gadījās, kad es cienīg�māti vē�u vai nu uz daktera māju, vai uz dzirnavām, kur nu viņai iepatikās braukt, satiekam ce|ā lielkungu. Tas brauc: zirgi vienās putās. �Tprr!� viņ� savam ku�ierim saka un māj manim ar roku, lai arī es pieturu. Tad lielskungs manai cienīgai uzprasa: �Kā jums iet? Ko dara krustdēls? Vai visi veseli?� Tikai mui�as kungu pie vārda nesauca. �Labi, viss labi, barona kungs,� viņa saka, �bet�� Un tad nāca sūdzības. Visus viņa apsūdzēja, pat melderi, pie kura tā bie�i viesojās. Es vāciski tik daudz sapratu: mui�ā dzīvodams, iemācījos pat rakstīt un rēķināt. Dzirdu un klausos, ka mana pavēlētāja nav ar neko mierā. Un tas lielkungam patika. Tikai par fabriku viņa prie�cājās un nezināja, kā to slavēt. Tas lielkungam vēl vairāk gāja pie sirds. Zirgs nestāv, bet cienīgā stāsta.

�Sliņķi, viņi visi ir sliņķi,� es dzirdu, viņa saka. �Viņi jūs, barona kungs, izposta. Par maz viņus soda.�

Lielskungs sarauj uzacis. Viņ� nebija cilvēku mocītājs. Bet, tiklīdz �ī mana, ka lielkungam tas nepatīk, tad sāk lielīt lielkunga jaunos suņus, cik tie skaisti un gudri. Savus suņus lielskungs mīlēja vairāk nekā lielmāti. Kur brauca vai gāja, � suņi līdz un tik laiza lielkungam rokas, smilkst un tek, ka prieks redzēt. Bet lielmātes neņēma nekur līdz. Tā dzīvoja par sevi, preilene klāt, iznāk, nesaka ne vārda, tāda drūma, cilvēki pabu�o roku, un atkal ieiet pilī. Iet no rītiem abi pa�staigāties pa Lielo kalnu, lielmāte iet soļu divdesmit pa priek�u, tad nāk lielskungs, bet kopā nekad. Kas nu mums gar to par daļu, kung^ lieta un darī�ana. Bet mūsu madāma mui�ā vai otrs lielskungs. Ko viņa gribēja, tam vaja�dzēja notikt.

Tā reiz aizvedu cienīgo uz dzirnavām, tur liela balle: stro�s ar savu madāmu, baznīcas krodzinieks ar sievu un tā visi tie, kuri bija no lielkungu smakas un stāvēja zem mūsu lielkunga. Mui�as kungam nebija vaļas. Tas arī ar melderi lāgā nesatika. Tā nu piebraucam. Visi jau mūs gaida. Es iebraucu ratus vāgūzi, padaru, kas darāms, un izgājis nostājos uz dambja un skatos pār ezeru. Tur plunk�ķinās pīles, un es ar dzirnavu puisi sāku runāt, sak, kas tā par lietu, zivis var redzēt, peld vai biezs, bet murns uz mui�u nesūta.

�Sak, vai nu tas priek� jums,� puisis atbild. �Ja gribat, zvejojiet pa�i!�

Bet es skatos: peld lielas karūsas un �maugas līdakas, ka tīri prieks redzēt. Un tā nu abi runājam, ko zinādami, kad es piepe�i dzirdu, sauc:

�Kri�a, Kri�a!�

Cienīgās balss, un es metos uz ceriņu pusi, kur ciemiņi laubītē sagāja. Pieskrēju, redzu, visi skatās kā gaisā, mētā rokas, grozās un stiepjas, un glūn uz koku zariem. Toreiz ap dzirnavām auga o�i un ozoli. Sitais klajums, kur tagad tīrumi līdz Svilai, tolaik bija purvs un me�s. Ap klēti līdz pat upei bija piestādīts ceriņu un �ādu tādu dārza koku, cik tālu zeme bija sausa. Var teikt: pus dārzs, pus me�s! Tur nu visi stāv, skatās un brīnās. Un mana cienīgā tik laimīga, smaida, liek roku pie pieres, lai saule acīs nespīd, un veras, veras, it kā uz eņģeļiem raudzītos�

�Kas tad nu?� es domāju. �Vai līdakas pa gaisu skrej, ka visi aiz brīnumiem kā apstulbu�i?�

�A, tu, Kri�a!� cienīgā, mani ieraudzījusi, iekliedzās. �Palūk, Kri�a, balts zvirbulis!�

Domāju, � vai nu prātīgi, balts zvirbulis, tas tik tā iz�runāts kā pa jokam bērnu pasakās, pats tādu redzējis nebiju. Visi mētā rokām, sauc: �Shhh!� Zvirbuļu bars paceļas no ķir�iem, un nudie, viens balts, kā no pirts nākdams.

�Ai, cik skaists, cik balts!� mūsu cienīgā sauca. �Kri�a, tevim �is zvirbulis ir jānoķer!�

�Jānoķer?� es saku. �Bet, cienīgā madāma, es pa gaisu neprotu lidot!

�Muļķi, ar lamatām ķer putnus, ar cilpām!� viņa pār�skaitusies kliedz. �Un nav vis pa gaisu jāskrej!�

�Slikti būs,� es domāju, �ja pretosies, labāk saki, ka ķersi, vai nu to zvirbuli saķersi, tā pavisam cita lieta.�

�Nu labi,� es saku, �es mēģinā�u, bet viegls darbs tas nav!�

�Nu, tad gādā, ka zvirbulis rokā!� madāma saka. �Ja saķersi, dabūsi rubli, ja ne, tad �

Es nu sāku apkārt lo�ņāt kā pats burvis. Gudrojām visādi ar dzirnavu puisi. Taisījām lamatas, sējām cilpas, grauzdējām kaņepes ar taukiem, lai tik zvirbuli dabūtu rokā. Bet to dienu no zvirbuļa ne domāt. Gudrinieks, tāpēc �is bija tik sirms, ka jau ilgu mū�u piedzīvojis un tādus vīrus pazina, kādi mēs ar dzirnavu puisi. Aizvedu cienīgo vakarā uz mui�u, bet �ī saka:

�Kri�a, tu man rītā agri esi uz pekām, laidies uz dzirna�vām un saķer manim to balto zvirbuli!�

Un paliek tā ērmīgi ap sirdi. Kur nu tu zvirbuli saķersi un vēl pa�u sirmo veci! Gulējis vai negulējis, bet rītā bez saules jau dzirnavās. Grauzdēju atkal kaņepes, spiedu tauku piciņas, likdams tās lamatās starp cilpām. Bet Pēteris, dzirnavu puisis, smejas:

�Ķer nu zvirbuli! Kur tu to saķersi!�

Uncvatam, �im labi smieties, bet manim jāskrej cauru dienu svīzdamam. Pataisījām cilpu, cik tik dabūjām zirgu a�ķu. Salikām tās uz jumtiem, uz galdiņiem, �uburiem, pa ķir�iem, pa ceriņiem. Izgrauzdējām melderienei visas kaņepes; redzam, putni knābj un ēd, bet rokā neviena, ne balta, ne pelēka!

�Gudri, pagāni!� es Pēterim saku. �Vajadzēja kaņepes izmērcēt spirtā, lai zvirbuļi apreibst, diezin vai tad neizdotos kādu, vismaz pelēku, rokā dabūt!�

�Tavas domas nav ļaunas,� Pēteris atbild, �bet kur ņemsim spirtu?�

Dabūjām no meldera spirtu, izlaistījām visu pudeli. Bet zvirbuļi bija jau saēdu�ies. Pret vakaru neviena vairs sētā.

�E, jūs, zvirbuļnieki!� sauc melderzellis no zāģētavas. �Jūsu putni jau sen apcēlu�i dēļu blāķus!�

Eju skatīties: kā tad, visi danco aug�ā pa dēļiem kā pa kāzām un baltais pa vidu. Nu ķērāmies pie zirgu astēm, plūcām astrus, kad melderis neredzēja, un sējām vēl cilpas. Salikām tās vispāri dēļiem, izkaisījām vēl kaņepes, jādomā, nu būs rokā. Bet to dienu nekā. Bez zvirbuļa mui�ā nedrikstēju rādīties. Paliku pa nakti turpat. Guļu, guļu, bet miegs nenāk. Kā dabūt zvirbuli? Rītā aizgulējies kāpu no vāgū�a aug�as zemē. Te mui�as kungs klāt.

�Ko tu te meklē?� viņ� baras. Redzu, vīrs nezina, kas manim par lietu.

�Zvirbuļus ķeru,� es saku, cepuri rokā turēdams, �cienīg�māte pavēlēja!�

�Nu, tad gādā, ka zvirbulis tūliņ rokā, un taisies uz mui�u, manim cilvēku trūkums!�

�Zināms,� es domāju, �darba laiks, visur strādnieku par maz, bet es te skraidu ap zvirbuļiem!�

Bet es tik saku: �Cienīgmāte tā pavēlēja!�

Neko darīt. Mui�as kungs norūc, apskata dzirnavās, kas jāapskata, un brauc atkal uz mui�u. Bet es tāds bēdīgs velkos gar tiem krūmiem, glūnēdams, sak, vai tad �is, pagāns, nebūs kur sapinies. Skatos: ceriņos nav. Kaņepes apēstas, bet putna ne redzēt. Apskatu ķir�us, arī tur tas pats. Nu kāpu beidzot uz dēļu blāķiem. Saule spīd. Vasaras laiks. No rīta jau karsti. Lagā nevar redzēt.

Noeju pie malas ar muguru pret sauli un nu skalos pāri visam strēķim: kā tad, �is guļ cilpā, guļ un nekustas! Sirds aiz prieka tīri vai notirpa. Kas nu vēl par rubli, tas bijis nebijis, bagāts caur to netiksi, bet kur tad tā slava! Kri�a noķēris balto zvirbuli! Es nu tā apdomīgi manos �im klāt, kas zina, varbūt trūkstas un � spurk�! � prom uz visiem laikiem. Tā nu solīti pie solī�a arvien �im tuvāk, sak: titiņ, titiņ, nebīsties, es jau tevis neēdī�u! Pieeju un saņemu �o kā makanu. Turu abās saujās ka nezin ko un kapju lēni lejā.

�Urā! Nu ir rokā!� es saucu. �Baltais zvirbulis saķerts!�

Saskrej visi dzirnavu ļaudis un mūs abus ar zvirbuli ap brīno. Pati madāma ziņkārīga: parād' tad, Kri�a, parād'! Bet Kri�a kā uz adatām. Nu tik jāmato uz mui�u, ka tik laupījums nepasprūk! Ne ēdis, ne dzēris pārnāku mui�ā.

�Nu, Kri�a, kas ir?� cienīgā skrej aizelsusies pretim.

�Ir rokā!� es saku, un pa�am prieks, ka nezinu, kā to izteikt.

Uhcicī! Kas tas par lēcienu, kas tās par gavilēm! Cienīgā skrēja pa priek�u istabā, es pakaļ ar zvirbuli rokā. Būrītis jau stāv uz galda.

�Durvis cieti! Vai logi aiztaisīti?� cienīgā kliedz. �Kri�a, palūko, ka putniņ� neizbēg!�

Es, pie visas miesas drebēdams, lai�u roku uz būrīti kā pūķa rīklē, glu�i tā bija ap sirdi, diezin kā tas notika, kā papletu roku, � �is kā mests � puks! � griestos iek�ā. No gries�tiem � taisni logā.

�Kri�a, turi tu durvis, aizslēdz tās cieti!� cienīgā drebēdama zvēro�u skatu saka. Es arī pie durvīm klāt, vienas aizslēdzu, otrām nebija atslēgas, tās turu kā dzelzīs. Te dauzās pie durvīm.

�Kas tur ir?� cienīgmāte bargi kliedz. �Nedrīkst iek�ā nākt!�

�Cienīgmāt, cienīgmāti� meita aiz durvīm sauc. �Cienīgtēvs nokrita no staļļa aug�as, tūliņ jābrauc pēc daktera!�

�Lai krīt!� kliedz cienīgā. �Gan Kri�a aizies!�

Meita izskrej, un mēs nu abi ķeram zvirbuli. Bet �is kā traks no viena kakta otrā, sitas griestos un rūtīs, ka plīk� vien.

�Cienīgmāt,� es saku, nevajag viņu tā baidīt, lēni, apdo�mīgi ar to jāapietas!� ,

Zvirbulis uzmetas uz skapa. Pag, pag, es domāju, nu ir labi! Es savu cepuri tam uzmauk�u galvā. Pielienu gar skapa sāniem �im klāt, metu virsū. Vai prom? Skatos, nav nekur, turpat vien bus zem cepures. Spie�u, tā taustīdams, visu to bu�anu saujā. Tad cienīgā ar savu roku lēnām iekasās visā tajā mikucī, kas man pirkstos, un izvelk �o brenci laukā. Bet �im galva karājas, beigts kas beigts. Drusciņ pastiprāk biju uzmetis.

�Vai dieviņ!� es domāju. �Nu būs pēdīgā stundiņa!�

Bet cienīgā nesaka ne vārda. Viņa tur balto zvirbulēnu un skatās, skatās stīvi uz to, un lielas asaras tai lēnām sāk ritēt pār vaigiem. Gan mutē �o, gan paijā un raud, bet kā tu nu mironi atdzīvināsi! Bet es metos pie laika uz durvju pusi un laukā! Sak, zvirbulis nu ir rokā, lai nu cep vai vāra, kā tik patīk. Nu skrie�us vien lejā uz staļļiem. Kungs guļ uz salmiem, ne vaid, ne kustas; glu�i kā bez dzīvības. Lielskungs sē� uz mucas un gaida daktera.

�Kā tad tas viss noticis?� es vienai no meitām prasu. Sī stāv bāla, bez runas, kā neprātīga. Prasu otrreiz tā klusām, ka lielskungs nedzird.

�Laba jau nemeklēja,� �ī �ukst. �Mēs tur aug�ā sienu bāzām. Līze, Mada un es. Tā mui�as kungs uzkāpj un sāk par brīdi ķerstīties. Manim gan nepiedūra ne pirkstiņa, bet, kā ķērās pie Madas, � �ī tāda kustīga, � tā �ī grūda ar visu sparu. Nezin kā bija, kā nebija, kungs pa logu zemē uz akmeņiem. Mada pārbijusies, ka nezina, ko darīt, ko ne ��

Bet manim kunga �ēl. Es teciņus vien uz kroga pusi. Sak, kur tad tas dakterlielskungs paliek? Bet �is ar jau klāt. Tomēr līdzēt nekā nelīdzēja. Bēres bija lielas. Manim nu tā lielākā bēda Ieliks atkal brankūzī. To nu gan nedarīja, bet aizsūtīja mani par stārastu. Lielskungs bija �ēlīgs un deva manai agrākajai cienīgai dzīvokli un maizi. Diezin kur viņa nosisto zvirbuli lika. Bet balts tas bija kā brīnums. Visi par to runāja un mani sla�vēja par to, ka es to noķēris. Tas nu reti reti gadās, un da�ureiz es par �o lietu pārdomāju, cik brīni�ķīgi iet pasaule. Mirst vīrs, sievai vienalga, mirst zvirbulis, tai birst asaras kā pupas. Jā, cilvēku sirdis ir da�ādas. Vienam tā ir cieta kā akmens, otram mīksta kā vasks. Manim gan tāda sirds, ka labāk ej kopā ar cilvēku, lai viņ� kāds, nekā skrej zvirbulim pakaļ, lai arī tas būtu tik balts kā sniegs�

No cikla �Iz maniem bērnības laikiem�

Mēs bijām trīs zēni, kuri skaitījāmies par ne�ķiramiem draugiem. Ar ilgo�anos katrs gaidīja uz to brīdi, kur mēs, atkal satiku�ies, varējām nodoties kopīgiem priekiem vai darbam.

Je�ka bija liess, pagar� zēns ar iekritu�iem vaigiem, uz kuriem un uz brangi attīstītā deguna pastāvīgi ziedēja raibumi. Viņ� arvien nēsāja vecus, garus, pelēkus svārkus bez oderes, kuru tas bija izplēsis da�ādiem nolūkiem. Krietnu nazi viņ� vienmēr nēsāja sevim līdz. Je�ka bija liels meisters stabuļu izgrie�anā, kārbu pagatavo�anā, jā, tas prata iz alk�ņu mizas iz�taisīt milzīgu ragu, kurā pū�ot varēja dzirdēt "vai versti tāļumā.

Kārlis bija miesās brangs, labsirdīgu seju, kura drīz smai�dīja vai smējās, drīz izrādīja nopietnu, muļķisku izskatu. Bet viņ� bija no mums visiem trijiem tas taisnīgākais un labsirdī�gākais. Viņa tēvs bija turīgs saimnieks, un kā tāda dēls viņ� bija vislabāki apģērbts. Kārlis bija pārlieku laisks. Ja aizgājam ogās, tad karstā laikā viņ� nogūlās kādā paēnā un, laimīgi acis blisinādams, dvesa. Mums ar Je�ku neatlikās nekas cits kā lasīt ogas un arī Kārli ar tām pamielot. Es biju tas jaunākais. Mazs no auguma, bet ar spirgtu, dzejisku garu, es arvien mēģināju mūsu spēlēm, būvēm un da�ādām ekspedīcijām piedot teiksmainu, lielisku nokrāsu, par ko Je�ka, kur� bija nelabojams reālists un skeptiķis, mani alla� izsmēja. Tas bija kādā svētdienā, uz rudens pusi, kad jau pirmie āboļi bija gatavi. Mēs ar Je�ku sēdējām lazdu gravā uz lielā akmeņa un gaidījām uz Kārli. Katrā ziņā tam vajadzēja drīzi nākt, zināms, ar pilnām kabatām āboļu, jo Kārļa tēvam bija tas brangākais augļu dārzs visā pagastā.

Bet Kārlis nerādījās. Mēs pakāpāmies krastā un svilpām, ko tik spējām. Beidzot tika uz mūsu svilpienu atbildēts. Tas bija Kārlis, bet viņ� nenāca viens. Viņa biedrs bija otru tik gar� kā viņ�: pieaudzis puisis, gadus trīsdesmit vecs. Tas die�nēja pie Kārja tēva par vasaras puisi. Pa gabalu viņ� jau vicināja cepuri, au�īgi krūtis izgāzis. Man viņ� nepatika, jo tas mūsu zēnu sabiedrībai nepiederēja. Bez tam tik au�īga, muļķīga cilvēka nebija visā tāļā apkārtnē. Naudu, cik tas dabūja, tūliņ krodziņā noplītēja. Viņ� dzīvoja tā, kā kad tam būtu nauda bankā uz procentēm, tāpēc visi viņu saukāja par Rot�ildu. Ari mēs viņu tā saucām, par ko viņ� nemaz neļaunojās. Visur, kurp tas vasarā gāja, viņ� ņēma savu pijoli līdzi. To viņ� �īkstināja ar lielu sajūsmību, kustinādams pie tam labo kāju un raustīdams plecus. Viņa muļķīgās au�ības pēc pratigie pui�i to bija, tā sakot, izslēgu�i iz savas sabiedrības. Meitas no viņa bēga kā �īds no krusta. Mīlestības vēstules Rot�ilds rakstīja katru svēt�dienu. Par rakstāmu galdu tas izlietoja izceltas �ķūņa durvis, kuras tas nolika uz kailas noras. Brīvā gaisā, uz vēdera gulē�dams un kājas cilādams, Rot�ilds mēdza ar zīmuli rakstīt: �Godā�jamā jaunkundze!� vai, kad tas bija nodomājis īsti smalks un asprātīgs būt: �Cienīgā mamzelīl!� Ciema meitas tas godināja par jaunkundzēm un mui�as meitas par mamzelītēm. Bet ne mam- zelītes, ne jaunkundzes uz viņa mīlestības gaudām neatbildēja. Rot�ilds par savu likteni nebija nepavisam izmisis. Kur cits būtu aiz dusmām vai iz ādas ārā lēcis, tur Rot�ilds pa�īkstināja uz savas vecās pijoles polku, kuru tas, tā sakot, saburzīja.

�Vai, Rot�ilds ar' nāk!� es ievaidējos.

�Lai nāk,� Je�ka vienaldzīgi teica, �būs joki!�

Abi nāca svarīgi pa e�u. Kārlis, varēja redzēt, kabatas bija piebāzis ar āboliem, un rokās tas turēja Rot�ilda mūzikas instrumentu. Kārlis pārlieku mīlēja muziķu un jutās laimīgs, ja tas dabūja savās rokās pijoli vai harmonikas.

�Labdien, kungi!� Rot�ilds otrā pusē gravai kliedza.

Bet mēs ar Je�ku zobgalīgi saskatījāmies. Brinum izveicīgi Rot�ilds gribēja noskriet gravā un uzskriet otrā pusē aug�ā, bet gravā tam aizmetās kāja, un viņ� likās tā gar�ļaukus zālē, ka visa zeme nodimdēja. Mēs smējāmies vai ģībdami, arī Kārlis tā smējās, ka tam āboļi iz kabatām sāka velties ārā, bet Rot��ilds apdomājies ātri pietrūkās un ar lielu sparu devās uz mums, krastā aug�ā, it kā kad tas ie�turmētu pa�u Pļevnu.

�Nu, puikas! Nākat man līdz uz silu! Es jums Vilaunē parā�dī�u tādu līdaku, pāri asis garu!�

Mēs pakratījām neticīgi galvas, bet Rot�ilds teica; �Jā, jā, tā ir patiesība!�

Rot�ilds bija tas lielākais melis visā pagastā. Kad viņ� meloja, tad tam ne tikvien ausis, bet ari deguns kustēja. Arvien viņ� teicās kādu brīnumu redzējis: putnu ar briesmīgu galvu, zivi ar sirmu muguru, kā kume|� pārlēcis ķēvei pār muguru utt. Viņa lielākie un briesmīgākie meli bija trīs: pirmkārt, ka tas Kau�u silā no�āvis ar savu veco pistoli razbainieku, otrkārt, ka tas Velliņu ezeram pārpeldējis gareniski pāri un, tre�kārt, ka tas Vītolu Juri nosviedis tā gar zemi, ka pūpēdis vien tik nokūpējis. Velliņu ezers bija izdaudzināts par tādu, kurā nevar un nedrīkst peldēties. Katrs, kur� to darot, bez �ēlastības no�slīkstot. So ezeru turēja par bezdibeni. Viņ� atradās me�ā, pļavu vidū. Visdro�ākie pui�i tur negāja peldēties. Bet Rot�ilds lie�lījās, ka tas pārpeldējis. Reiz mēs to pievedām pie Velliņu ezera un teicām, lai tas pārpeld vēlreiz, sak, ja �is slīks, tad mēs iesim glābt. Rot�ilds sila malā tie�ām izģērbās, un mēs jau domājām, ka viņ� tik traks būs un �ausies bezdibenā iek�ā. Bet, pie ezera piegājis, tas sāka uzmanīgi ūdenī lūkoties, pasmēla saujā ūdeni un to saules gaismā rūpīgi pārbaudīja.

�E,� Rot�ilds, ūdens sauju dusmīgi izliedams, teica. �Citādi jau varētu iet tūliņ iek�ā, bet ūdenī ir briesmīgi daudz matoņu.�

Viņ� atkal iesmēla saujā ūdeni un to mums rādīja, darīdams mūs uzmanīgus uz gariem tārpiem matu smalkumā, kuri pa ūdeni lokoties. Mēs �os tārpus, kurus Rot�ilds par matoņiem sauca, nevarējām ieraudzīt. Bet Rot�ilds ar savām acīm tos �it skaidri redzēja�. No otrreizējas pārpeldē�anas pār Velliņu ezern nekas neiznāca. Āboļus dū�īgi kozdami, mēs visi lēnām gājām uz silu. Saule bija pa�ā pusdienā, laiks bija lēns un patīkams. Tādā laikā varēja aiziet pat ļoti tāļu. Mēs gan it labi zinājām, ka Rot- �ilda zivs ir tīra pasaka, bet mēs gājām, cerēdami piedzīvot kaut ko jaunu, kas mūs piepe�i pārtrauktu. Pa visu to laiku, kamēr mēs līdz un pa silu gājām, Rot�ilds mala tuk�as dzirnavas, bet mums tomēr tikās viņa melos noklausīties. Beidzot, kad mēs caur cinainu purvāju gājām, kurā auga smalkas, panīku�as priedītes, Rot�ilds uzsāka runāt par interesantu tematu: par zemē nokri�tu�iem padebe�iem. Tepat purvā viņ� teicās redzējis, ka padebess nokrituse. Pērkons norībējis. Rot�ilds piegājis pie nokri�tu�ās padebess, tā izskatījusēs pēc te|a galerta un smirdējusi ar sēra smaku �

�Kāpēc tad padebe�i nokrīt?� Je�ka, vaivariņus plūkdams, prasīja.

�Tāpēc, ka tiem trūkst spēka tāļāk lidot!� Rot�ilds svarīgi atbildēja. �Es jūs vedī�u garām krā�matām! Tās ir tepat silā � Tur nauda aprakta� spran�u laikos��

�Kas tās par krā�matām?� es jautāju.

�Akmeņu gubas� vecas pilsdrupas� Bet dziļi zemē, pa�grabos, gu| zelta nauda. Pats esmu redzējis, kā nauda kaltējas.�

Par brīdi pienācām pie krā�matām. Akmeņu tie�ām tik daudz, ka tūliņ jājautā, kāpēc tie te savesti.

Je�ka gribēja Rot�ilda teoriju apgazt. Viņ� stāstīja, ka tēvs tam teicis: krā�matas esot viņa bērnības laikā cēlu�ās. Uz Vilaunes, kura turpat tuvumā tecēja, gribēju�i būvēt dzirnavas. Akmeņi savesti jaunceļamam dambim. Bet no dzirnavām neesot nekas iznācis, tāpēc ka ar kaimiņu mui�as īpa�nieku draudējuse izcelties prāva, jo ūdens aizdambēts pārplūdinātu lielu gabalu no kaimiņu mui�as me�a.

Bet Roi�ilds pastāvēja uz to, ka akmeņus sakrāvu�i fran�u zaldāti zelta naudas kastēm virsū un ka tikai vajagot rakt�

Pienācām pie Vilaunes. Rot�ilds mūs veda uz to vietu, kur tas redzējis milzīgo zivi. Mēs visi �etri apbruņojāmies ar gariem mietiem. Kārlis nosvieda pijoles sila malā un sāka pats pirmais pa upes pacerēm bakstīt. Bet milzīgā zivs nerādījās.

�Diezin vai tu, Rot�ild, zivi redzēji? Tu tik mūs māni?�

�Nudie' redzēju! Kas man tur būtu ko melot! Pag, tu neproti, Kārli! Ej nost, tā tu zivi iedzen tik dziļāki alā iek�ā ��

Un Rot�ilds iesāka stāstīt, ka zivīm esot verstēm garas alas, kurās tās salienot, kad briesmas draudot.

�Ej, lien tur viņai pakaļ!� Rot�ilds izmisis izsaucās.

�Pag', es vēl te, zem kārkliem, pa�uksnī�u,� Je�ka teica, bakstīja ar mietu zem kārklu saknēm un tad zvēro�ām acim lūkojās uz atvara vidu. Bet zivs kā nebija, tā nebija.

�Viņa, laikam, paēdusi pusdienu, ir likusies uz auss! Pa�kļaus', kā tā krāc!� Je�ka piepe�i sāka smieties, vairs ne�aubī�damies, ka lielā zivs ir tuk�s Rot�ilda sapnis.

Kad zivs nerādījās, tad nospriedām iet gar upes malu uz dzirnavu pusi. Rot�ilds bija liels murdu pārlūkotājs.

�Ja atradīsim murdos kādu zivi, tad nesīsim to uz dzirnavu krodziņu, lai izcep,� Rot�ilds teica. Mums tur nebija nekas pretī. Gājām glu�i lēnām, aplūkodami uzmanīgi atvarus, vai nerāpo vē�i. Bet tikai mazas zivtiņas peldēja baros.

�Zivīm �odien svarīgas darī�anas,� Rot�ilds teica, �tās ir sapulcēju�ās alās. Jādomā, ka arī murdos nebūs nevienas.�

Mēs kāpām krastā un gājām taisni caur silu uz dzirnavām.

�Puikas, man drīzi būs kāzas!� Rot�ilds teica un pasvilpoja. �Tad nākat visi� Dziedāsim, spēlēsim un dzersim trīs dienas, trīs naktis!�

�Ar ko tad tevīm būs kāzas?� Je�ka jautāja.

�Ar ko, tā tevīm nevajaga zināt,� Rot�ilds, nāsis savilcis, teica, �bet uz kāzām atnāciet.�

Mēs apsolījāmies visi būt uz Rot�ilda kāzām un gājām it kā pa zemes muguru: vienā pusē purvs, otrā nokritās stāva pie�kraste, kur lejā tecēja upe. Saule jau griezās uz vakara pusi, bet spīdēja vēl silti. Piepe�i Rot�ilds aizrāvās aiz lielas priedes un drebēja pie visas miesas. Bāls, tas nevarēja parunat ne vārda, tikai �āpstināja muti.

�Kas tev, Rot�ild?� es prasīju.

�A!� Je�ka, priecīgi iekliedzās un sāka lēkāt. Viņ� pieskrēja pie kazenāja un nogrieza labu spinu, iz kuras tas iztaisīja maiglas. Bet es tikai tad atjēdzos, ap ko lieta grozās, kad Kārlis ieklie�dzās: ��ūska!� �ūska patlaban līda no celiņa uz sūnas.

�Nelaid, nelaid!� Je�ka brēca, ātri taisīdams maiglām pulku.

Ar īpa�u izveicību viņ� uzdūra maiglās �ūsku un, to pacēlis, rādija Rot�ildam. Bet Rot�ilds laida kājas vaļā. Je�ka �ūsku nosita un iesprauda maiglas zemē. Mēs gājām tāļak, priek�ā jau gaidīja Rot�ilds.

�Kur tad tu tik bailīgs?� Je�ka smējās. �Pār Velliņu pārpel�dēji, bet no nieka glodenes tevim bail!�

�Nudien, no lā�a, vilka es nebīstos, bet no �ūskas .,. brrrh � tas cilvēkam jau tā iedzimis � da�s bīstas no peles! ��

Pie dzirnavam nonāku�i, mēs tur sastapām pulciņu jautru ļau�u Bija pui�i un meitas. Pats jautrākais bija melderis, vec�puisis no piecdesmit gadiem. No meitām viena bija atnākuse aiznes) savelto vadmalu, otra � lai apjautatos par vilnas kār��anu un kraso�anu. Aleldera vccim bija dzirnavās visas tainlī- dzigav ietaises Tur varēja miltus malt, baļķus zāģēt, vilnu kārst, vadmalu velt, bīdelēt. Pat āderi vecis prata laist. īpa�i sievie�i viņa tuvumā nedrīkstēja �ēloties par galvas sāpēm un kāju nogu�rumu, tad vecis bija tūliņ gatavs laist āderi� Dzirnavas bija visas apkārtnes ievērojamākais centrs. Nav brīnums, kad mēs uz dambja un pie slū�ām ieraudzījām kādu dunci jaunāku un vecāku sievie�u, vīrie�u bija mazāk. Tie laikam atradās krogā.

�A, Rot�ilds nāk!� melderis mūs jau pa gabalu apsveica. �Lūk, meitas, jums smalks brūtgāns!� Meitas sāka gardi smie�ties, bet Rot�ilds nemaz neņēma to ļaunā.

�Vai zināt ko,� viņ� aizelsies sauca, �mēs silā nositām lielu �ūsku, kādu asi garu!�

A\ēs, zeni, par Roi�ilda tuk�o bezkaunību brīnīdamies, paplelām mutes. Bel melderis uz Rot�ilda lielību negrieza ne mazāko vērību.

�Nākat, meitas, es jūsu deļ palaidī�u uz bridi lielās slū�as vaļā. Tad jūs redzēsiet, kas tas par smalku izskatu.�

To teicis, melderis aptvēra mazo Jūli un drusku piespieda sev klāl. Bet par to neviens daudz nebrīnējās. To jau visi zināja, ka melderis mazajai Jūlei kārsa vilnu un vēla vadmalu par velti.

Bet Rot�ilds jau bija apak�ā pie lielā rata un komandēja skaļā balsī: �Laid slū�as vaļā!� Melderis palaida slū�as. Gandrīz

tāļam pērkonam līdzīgs troksnis it kā no gaisa novēlās un visu zemi satricināja. Ūdens �alca, krāca un �ņāca, gāzdamies no augstajām slū�ām lejā uz balti spīdo�iem akmeņiem. Putas �ķīda, un no krīto�ā ūdeņa aug�up pacēlās dzirksto�i garaiņi, kuri, sau�lei spīdot, vizoja varavīksnes krāsās.

�Bet es nupat apak�ā redzēju, ka viena liela zivs no slū�ām uz akmeņiem krita un nositās. Tikai baltā pavēdere vien pa�spīdēja.� Meitas par Rot�ilda meliem pasmējās. Bet melderis, savu apa]o, noskūto seju jocīgi �ķobīdams, teica: �Nu, Rot�ild, kur tad tava pijole!? Uzrauj nu kādu jandāliņu!�

�Jā, kur tad mana pijole? Kur mans instruments?� Rot�ilds kliedza.

Bet mēs, zēni, aiz bailēm sastingām. Pijole bija palikusi tāļu, pie upes, kur mēs tīkojām ieraudzīt lielo zivi.

�Kur mana pijole?� Rot�ilds izmisis brēca.

�Me�ā� pie upes � netāļu no tavas lielās zivs!� Je�ka atteica.

Un Rot�ilds pukodamies pazuda aiz dzirnavu ēkām. Viņ� aizsteidzās meklēt savu pijoli.

Ievads

Kauja pie Knipskas�Romas atjaunotāji Zuzīte Brūklenāju vaiņags Sirds�ķīsti |audis . Kuka�iņa �. Baltas drānas . . Baltā puķe �. Dv�seles kumēdiņi Pīļu medībās . . . Krusttēvs �. Baltais zvirbulis . Raiba diena . . .