TIMS TĀLERS JEB PĀRDOTIE SMIEKLI

D�EIMSS KRISS

ROMĀNS, kas veltīts galvenokārt jaunajiem lasītājiem

no vācu valodas tulkojusi Zigrīda Plaka Vāku un titulu zīmējis M. Vīt oliņ� Ilustrējis N. Holcs

�o notikumu man stāstīja apmēram piecdesmit gadus vecs virs, kas Leipcigā pārraudzīja, tāpat kā es, grāmatas iespie�anu. (Ja nemaldos, tā bija grāmata par leļļu teātra lellēm.) Galve�nais, ka �is vīrs, kaut arī viņam bija pietiekami daudz gadu, vēl varēja smieties tikpat aizrautīgi un sirsnīgi kā desmit ga�dus vecs zēns.

To, kas �is vīrs bija, varu tikai nojaust. Pats stāstītājs un no�tikumu laiks, tāpat kā da�s labs atgadījums �inī grāmatā, nav noskaidroti. (Tomēr ir iespējams konstatēt, ka stāsta galvenie notikumi risināju�ies ap 1930. gadu.)

Es vēl gribētu pieminēt, ka �o stāstu rakstīju darba pārtrau�kumos uz lielu iespiedlok�ņu otras puses. Tāpēc grāmata ieda�līta loksnēs, kas īstenībā nav nekas cits kā nodaļas.

Gribu arī pieminēt, ka �ī grāmata, kurā rakstīts par smiek�liem, lasītājā neizraisīs daudz smieklu. Turklāt jānorāda arī, ka �is gājiens cauri tumsai apraksta apļus ap gaismu.

Lai saderam, kungs! Tomēr zināms ir, Ka smiekli mūs no dzīvnieka tak �ķir. Un cilvēku vien pazīt var no tā, Ka smieties prot tas stundā īstajā!

No lellu teātra izrādes �Pielīpi gulbim� prologa

Lielajās pilsētās ar platajām ielām vēl �odien atrodas tādas sānieliņas, kas ir tik �auras, ka no pretimstāvo�o māju logiem cilvēki var cits citam paspiest roku. Kad �ādā ieliņā nejau�i no�kļūst sve�inieki, kuriem ir daudz naudas un daudz jūtu, viņi iesaucas: �Cik gleznaini!� Un dāmas nopū�as: �Cik idilliski un romantiski!�

Bet idilliskais un romantiskais ir liela acu apmānī�ana, jo mazajās sānieliņas dzīvo ļaudis, kuriem ir maz naudas. Un, kam lielā, bagātā pilsētā ir maz naudas, tas kļūst īgns, skaudīgs un nereti ķildīgs. Tas atkarīgs ne tikai no ļaudīm, bet arī no ieliņām.

Mazais Tims �ādā �aurā ieliņā nokļuva trīs gadu vecumā. Viņa jautrā, apaļīgā māte nomira, un tēvam vajadzēja strādāt uz būvēm, jo toreiz bija grūti atrast darbu. Tad tēvs un dēls no

gai�ā dzīvokļa ar erkeru pie pilsētas parka pārvācās uz �auru, apaļiem akmeņiem bruģētu ieliņu, kurā vienmēr oda pēc pipa�riem, ķimenēm un anīsa, jo �eit atradās lielās pilsētas vienīgās gar�vielu dzirnavas. Drīz pēc tam Tims dabūja kalsnu pamāti ar pelei līdzīgu seju un piedevām bezkaunīgu aud�ubrāli, īstu bālģīmi.

Tims, lai arī tikai trīs gadus vecs, bija jau spēcīgs zēns, kas prata aizrautīgi smieties un pilnīgi patstāvīgi vadīt no virtuves krēsliem darinātus okeāna tvaikoņus vai no dīvāna spilveniem veidotas automa�īnas. Viņa mirusī māte bija smējusies līdz asa�rām, kad Tims ar spilveniem un krēsliem uzsāka ceļojumus pa jūru un sauszemi un visu laiku sauca: �Tuf, tuf, tuf, Amerika.� Bet pamāte viņu par to pēra, un to viņ� nevarēja saprast.

Arī aud�ubrāli viņam bija grūti saprast, jo tas brāļa mīlestību apliecināja ar to, ka mazo Timu apmētāja ar malkas pagalēm vai notriepa ar sodrējiem, tinti un plūmju ievārījumu. Bet vis�nesaprotamākais bija tas, ka pēc tam sodīja nevis Ervinu, bet Timu. Visu �o neizprotamību dēj Tims mazās ieliņas dzīvoklī gandrīz aizmirsa smieties. Tikai tad, kad mājās bija tēvs, viņ� jautri smējās, kamēr balss aizrāvās.

Diem�ēl tēvs tagad lielāko tiesu bija ārpus mājas, tāpēc ka būve, kur viņ� strādāja, atradās ļoti tālu. (Viņ� ta�u galveno�kārt bija apprecējies otru reizi tāpēc, lai Tims nebūtu viens.) Tikai svētdienās viņ� bija kopā ar savu mazo dēlēnu. Tad viņ� paņēma Timu pie rokas un sacīja pamātei: �Mēs ejam pastaigā�ties.� Īstenībā viņ� gāja uz hipodromu, kur ar to mazumiņu naudas, ko slepeni bija sakrājis, noslēdza derības uz zirgiem. Viņ� cerēja kādu dienu laimēt tik daudz naudas, lai varētu ar ģimeni atstāt �auro ieliņu un pārvākties atkal uz gai�āku dzī�vokli. Protams, viņa cerības laimēt derībās bija veltīgas, kā jau vairumam cilvēku. Viņ� gandrīz vienmēr zaudēja, un, ja tomēr kādreiz laimēja, tad ar laimestu pietika tikai kādam kārumam, svētdienas alum vai braucienam tramvajā.

Mazajam Timām zirgu skrie�anas sacīkstes sagādāja maz prieka. Tas viss norisa tālu no viņa un aizbrāza garām pārāk atri. Turklāt viņiem vienmēr priek�ā stāvēja daudz cilvēku, tā ka zēnam, pat sē�ot uz tēva pleciem, bija grūti pārskatīt hipo�dromu. .

Kaut arī Tims nejūsmoja par zirgiem un jātniekiem, tomēr drīz saprata, kāda nozīme ir derībām: ja viņi ar tramvaju brauca atpakaļ uz pilsētu un viņam iedeva konfek�u rullīti, tēvs bija laimējis. Turpretī, ja tēvs viņu uzsēdināja uz pleciem un viņi bez konfektēm gāja kājām mājup, viņi bija zaudēju�i.

Zēnam bija vienalga, vai viņi zaudēja vai laimēja. Uz tēva pleciem viņ� jutās tikpat jautri kā tramvajā, gandrīz vēl jaut�rāk. Galvenais, ka viņi bija vieni, bija svētdiena un Ervins un pamāte atradās tālu, tik tālu, it ka viņu nemaz nebūtu.

Bet se�ās darba dienās viņi diem�ēl bija. Tad Timām klājās tāpat kā bērniem pasakās, kuriem ir ļaunas pamātes. Tikai Timām klājās vēl mazliet ļaunāk, jo pasaka ir pasaka, kas sākas pirmajā lapas pusē un, vēlākais, divpadsmitajā beidzas. Bet, ja katru dienu tā jāmokās, turklāt gadiem ilgi, tad ir ko turēt. Ja nebiju�as svētdienas, Tims aiz tīras spītības laikam būtu kļuvis par īstu bezkaunīgu resgali. Bet, tā kā, par laimi, svētdienas bija, viņ� palika par zēnu, kas priecājās un neaizmirsa savus smieklus, smieklus, kuri nāca no pa�iem sirds dziļumiem un skanēja tik ilgi, kamēr balss aizrāvās.

Diem�ēl �ie smiekli skanēja reti. Tims noslēdzās sevī un kļuva lepns, neticami lepns. Tā viņ� pretojās pamātei, kas bārās par vismazāko sīkumu, kaut gan da�reiz viņa nemaz nedomāja tik ļauni.

Tims ļoti nopriecājās, kad sāka iet skolā. Viņ� atradās no agra rīta līdz pusdienai tālu no savas ieliņas, daudz tālāk nekā tos pāris simtus metru, cik īstenībā bija no mājas līdz skolai. Pirmajā skolas gadā viņ� atkal jautri smējās, un skolotāji sa�mierinājās ar da�u labu mazu zēna nedarbu. Tims tagad centās izpatikt pat pamātei. Kad viņa izņēmuma kārtā Timu paslavēja, tāpēc ka viņ� viens pats bija atnesis mājās desmit mārciņas kartupeļu, viņ� kļuva svētlaimīgs, izpalīdzīgs un padevīgs. Bet, tiklīdz Tims saņēma nakamo nepelnīto aizrādījumu, viņ� atkal noslēdzās sevī un tēloja lepno. Tad viņam nekādi nevarēja pie�kļūt.

�īs untumainās savstarpējās attiecības starp viņu un pamāti slikti ietekmēja mācības. Tims, kas bija daudz apķērīgāks nekā da�s labs skolēns, saņēma tomēr vājākas atzīmes nekā �ie bērni. Un tam par iemeslu bija izklaidība stundās un tas, kā viņ� iz�pildīja skolas uzdevumus.

Viņam ta�u bija ļoti grūti sagatavot skolas uzdevumus. Tikko viņ� ar tāfeli piesēdās pie virtuves galda, ieradās pamāte un sūtīja viņu uz bērnu guļamistabu. Bet �eit bija aud�ubrāļa Er�vina valstība, un viņ� mazo nelika ne mirkli mierā. Viņ� gii- bēja vai nu ar Timu rotaļāties un dusmojās, ja mazais to nevē�lējās, vai arī viņam galds bija nepiecie�ams konstruktoru kastei, tā ka Timām neiznāca vietas, kur rakstīt. Reiz Tims aiz patie�sām dusmām bija iekodis aud�ubrālim rokā. Viņam tas nepa�gāja nesodīti garām. Ieraugot asiņojo�o roku, pamāte iekliedzās pilnā kaklā un nosauca Timu par ļaunprāti. Pat tēvs vakariņās ar viņu nebija runājis ne vārda. Kop� tā laika Tims vairs necī�nījās ar izlutināto aud�ubrāli un slepenībā mācījās vecāku guļamistabā. Bet Ervins to izdibināja un nodeva Timu, jo mazās ieliņas dzīvoklī bija tāds likums: vecāku guļamistabā bērniem nav nekas meklējams.

Nu Timām vajadzēja lūkot izpildīt skolas darbus ne visai patīkamajā Ervina klātbūtnē. Ja aud�ubrālis viens pats aizņēma visu galdu, Tims sēdās uz gultas malas un rakstīja uz nakts- skapī�a. Tomēr viņ� nevarēja visai uzmanīgi strādāt ne pie galda, ne arī pie naktsskapī�a. Tikai tre�dienās, kad Ervinam bija mācības pēcpusdienās, Tims varēja sagatavot mājas uzde�vumus tik rūpīgi, kā pats vēlējās, lai patiktu skolotājam, jo mazais ķipars, kas tik aizrautīgi prata smieties, gribēja ar vi�siem apkārtējiem ļaudīm sadzīvot draudzīgi un saskanīgi.

Skolotājam diem�ēl Tima mājas darbi ar katru gadu patika aizvien mazāk. �Gai�a galva, bet slinks un izklaidīgs,� sacīja skolotājs. Viņam nebija ne jausmas, ka puisēnam katru dienu no jauna vajadzēja izcīnīt vietu, kur gatavot skolas uzdevu�mus. Bet Tims viņam neko nestāstīja, jo bija pārliecināts, ka skolotājs to zina. Tā Tims arī skolā nonāca pie bēdīga secinā�juma, ka dzīve ir neizprotama un visi pieaugu�ie � izņemot viņa tēvu � ir netaisni.

Bet arī �is vienīgais taisnīgais cilvēks viņu pameta. Bija pa�gāju�i �etri gadi, kop� Tims sācis iet skolā, un pēc �iem �et�riem gadiem, kuru laikā zēns ar pūlēm bija vilcies no klases uz klasi, tēvu nosita kāds krīto�s dēlis.

Tas bija visneizprotamākais Tima dzīvē. Viņ� nesaprata, kā krīto�ais dēlis drīkstējis izdarīt kaut ko tik briesmīgu. Vispirms viņ� atteicās tam ticēt. Tikai bēru dienā, kad satrauktā, norau�dājusies pamāte Timu iepļaukāja, tāpēc ka viņ� bija aizmirsis nospodrināt viņas kurpes, � tikai �ajā dienā zēns saprata, cik vientuļ� tagad kļuvis. Jo apbedī�ana notika svētdienā.

Tikai �ajā dienā Tims sāka raudāt. Viņ� raudāja par sevi un par tēvu, un par pasauli un cauri asarām pirmo reizi dzirdēja pamāti sakām: �Atvaino, Tim, es tā negribēju.�

Stunda kapsētā bija kā slikts sapnis, kuru ikviens ātri vēlē�tos aizmirst un no kura paliek vienīgi juceklīgas, nepatīkamas atmiņas. Tims ienīda visus cilvēkus, kas stāvēja apkārt, runāja, dziedāja un skaitīja tēvreizi. Viņu kaitināja un satrauca pamā�tes �ņuksto�ā pļāpā�ana, kad ļaudis izteica viņai �dziļi izjusto līdzjūtību�. Par tēvu viņ� gribēja sērot viens. Un, kad bērinieki izklīda, viņ� izmantoja gadījumu, lai aizbēgtu.

Bez mērķa viņ� klīda pa ielām, un, kad nonāca pie pilsētas parka un gāja garām dzīvoklim, kurā, vēl mazs būdams, bija smējies un saucis: �Tuf, tuf, tuf, Amerika,� � viņu pārņēma tādas �ēlabas, ka kļuva gandrīz nelabi. Pa viņa kādreizējās bērnu istabas logu raudzījās laukā sve�a meitene; rokā viņa turēja dāigu, grezni ģērbtu lelli. Kad meitene pamanīja Tima skatienu, viņa parādīja zēnam mēli, un tas steidzīgi gāja tālāk.

�Ja man būtu ļoti daudz naudas,� Tims, apkārt klīzdams, prātoja, �es noīrētu lielu dzīvokli, un man būtu atsevi�ķa is�taba, un Ervins katru dienu saņemtu no manis kabatas naudu, un māte varētu nopirkt, ko vien vēlētos.� Bet tas bija tikai sapnis, Tims to zināja.

Pats nemaz neapzinoties, viņ� gāja uz hipodromu, kur mēdza ierasties laimīgajās svētdienās kopā ar tēvu, kad tas vēl bija dzīvs.

Kad Tims ieradās hipodromā, pirmais skrējiens tuvojās bei�gām. Skatītāji rēca un svilpa, un aizvien bie�āk un aizvien ska�ļāk atskanēja vārds �Rītenis�.

Tims tur stāvēja un smagi elpoja divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, viņ� bija skrējis, un, otrkārt, viņam pēk�ņi likās, ka starp �iem kliedzo�ajiem un trok�ņainajiem cilvēkiem kaut kur vajadzētu stāvēt viņa tēvam. Timām radās sajūta, it kā viņ� būtu atkal mājās. �ī bija vieta, kur viņi parasti nāca abi ar tēvu. Bez pa�mātes. Un bez Ervina. Visas svētdienas bija pavadītas ar tēvu �ajā cilvēku pūlī, �ajā troksnī un kliedzienos. Aizmirsta bija gan kapsēta, gan asaras. Tims jutās dīvaini mierīgs, gandrīz vai līksms. Kad skatītāji pēk�ņi uzgavilēja un kā no vienas mutes atskanēja vārds �Rītenis�, Tims pat iesmējās savus jautros, aiz�rautīgos smieklus. Viņ� atcerējās kādu piezīmi, ko tēvs bija tei�cis: �Rītenis vēl ir jauns, Tim, varbūt pārāk jauns, bet kādu dienu par �o zirgu runās.� Un tagad ļaudis runāja par �Rīteni�, bet tēvs to vairs nepiedzīvoja. Tims nezināja, kāpēc viņam par to jāsmejas. Un viņ� par to ari negudroja. Viņ� bija tajā ve�cumā, kad cilvēks par sevi neko daudz nedomā.

Kāds kungs, kas stāvēja Tima tuvumā un bija dzirdējis jaut�ros smieklus, vienā rāvienā pagrieza galvu un uzmanīgi vēroja zēnu. Viņ� domīgi braucīja garo zodu un, ātri iz�ķīries, gāja zēnam klāt, bet tā, ka, cie�i steidzoties Timām garām, uzmina tam uz kājas.

� Piedod, mazais, � viņ� sacīja. � Tas gadījās netī�ām.

���� Nekas, � Tims smējās. � Man tik un tā ir noputēju�as kurpes. � Turklāt viņ� uzmeta skatienu savām kājām un pēk��ņi ieraudzīja zālē gujam piecu marku monētu. Kungs bija aiz�steidzies tālāk un neviens nestāvēja Tima tuvumā. Tims �igli uzlika kāju uz monētas, neuzticīgi paskatījās visapkārt, pielie�cās, it kā gribētu sasiet kurpju auklu, ātri un paslepus pacēla naudas gabalu un iebāza to kabatā.

Kad Tims uzsvērti lēnā gaitā gāja tālāk, pie viņa pienāca gar�, kalsnējs kungs rūtainā uzvalkā un jautāja:

��� Nu, Tim, vai gribi piedalīties derībās?

Zēns apmulsis paskatījās uz nepazīstamo. Viņ� nepamanīja, ka tas ir tas pats kungs, kas viņam tikko bija uzminis uz kā�jas. Sve�ajam mute bija kā svītra, deguns �aurs un līks un zem tā pavisam plānas, melnas ūsas. Virs caururbjo�ajām, ūdenszi- lajām acīm dziļi uz pieres bija uzvilkta balonveidīga cepure. Un cepure sve�ajam bija tādās pa�ās rūtīs kā uzvalks.

Kad kungs viņu tā piepe�i uzrunāja, Tims sajuta kaklā it kā kamolu.

��� Man . .. man nav naudas derībām, � viņ� beidzot stomī�damies izdvesa.

��� Tev ta�u ir piecas markas, � sve�ais sacīja. Tad lēnīgā balsī piebilda: � Es nejau�i redzēju, ka tu naudu atradi. Ja gribi piedalīties derībās, ņem �o talonu. Es to jau izpildīju. Tas ir pilnīgi dro�i.

Tims, kas pamī�us gan sarka, gan bālēja, pamazām atkal at�guva dabisko sejas krāsu, kas bija līdzīga brūnajam lazdu riek�stam (�o brūno sejas krāsu viņ� bija mantojis no mātes). Viņ� sacīja:

��� Man �ķiet, ka bērni nedrīkst derēt. � Un atkal sāka sto�mīties.

Bet sve�ais neatlaidās.

��� �is hipodroms ir viens no nedaudzajiem, kur bērniem pie�dalī�anās derībās nav glu�i aizliegta. Es zinu, ka tā nav glu�i atjauta, tomēr to atļauj. Tātad, Tim, ko tu domā par manu priek�likumu?

��� Es jūs nemaz nepazīstu, � Tims klusi sacīja. (Tikai tagad viņ� ievēroja, ka kungs viņu bija uzrunājis vārdā.)

��� Es zinu ļoti daudz par tevi, � sve�ais paskaidroja. Es pazinu tavu tēvu.

Tas iz�ķīra visu. Zēnam gan bija grūti iedomāties, ka viņa tēvs varētu pazīt tik dīvainu un smalku kungu, bet, tā ka sve��ais zināja Tima vārdu, tad dro�i vien viņ� būs pazinis arī tēvu.

Pēc īsas vilcinā�anās Tims paņēma izpildīto talonu, izvilka no kabatas piecu marku gabalu un devās pie lodziņa. Pa skaļ�ruņiem tobrīd tika ziņots nākamais skrējiens. Tāpēc sve�ais uzsauca:

��� Ātrāk, kamēr lodziņ� vēl ir vaļā. Tu redzēsi, ka es tev nesī�u laimi!

Zēns pasniedza jaunkundzei pie lodziņa naudu un talonu un saņēma pretī talona pasakni derībām. Kad viņ� atkal gribēja pievērsties nepazīstamajam kungam, tas jau bija pazudis.

Sākās otrais skrējiens, un zirgs, uz kuru Tims bija derējis, uzvarēja un sasniedza mērķi, aizsteidzoties par pieciem zirga garumiem priek�ā. Zēns pie lodziņa saņēma tādu kaudzi nau�das, kādu nekad vēl nebija redzējis. Viņ� atkal pamī�us gan sarka, gan bālēja. Ta�u �oreiz aiz prieka un lepnuma. Laimē starodams, viņ� ikvienam rādīja savu ieguvumu.

Tomēr cik dīvaini, ka līdzās priekam mīt arī skumjas! Pēk��ņi Tims atkal iedomājās tēvu, ko viņi �odien bija apbedīju�i un kas nekad nebija laimējis tik daudz naudas. Zēna acis kļuva mitras, un, pa�am negribot, viņ� Jau�u priek�ā sāka rau�dāt.

���� Ei, mazais, ja cilvēkam gadījusies tāda laime kā tev, tad ta�u nevajag raudāt, � pēk�ņi kāda balss viņam līdzās sacīja. Tā bija dobja, �ērksto�a vīrie�a balss.

Caur asaru plīvuru Tims ieraudzīja vīru, kura sejas āda bija vienās krunkās, tāpat kā viņa uzvalks. Pa kreisi no vīra stā�vēja gar�, izstīdzējis puisis rudiem matiem un noskatījās no aug�as uz Timu. Pa labi stāvēja eleganti ģērbies neliela au�guma kungs ar pliku galvvidu; viņ� zēnu līdzjūtīgi aplūkoja.

�ie vīrie�i, �ķita, turējās kopā, jo visi trīs gandrīz reizē jau�tāja, vai Tims ar viņiem nevēlas iedzert limonādi, lai atzīmētu laimi derībās.

Timām �ī laipnība, kā arī laimīgais gadījums tie�i �ajā svēt�dienā bija pilnīgi negaidīti, tāpēc viņ� pamāja ar galvu, no- �ņukstējās vēlreiz un tad sacīja:

���� Es gribētu sēdēt dārza galā. � Tur viņ� bie�i kopā ar tēvu bija dzēris limonādi.

�ie trīs vīri sacīja: � Labi, zēn, iesim dārzā, � un apsēdās ar Timu kāda veca un liela kastaņkoka ēnā.

Sve�ais, kam Tims varēja pateikties par laimi derībās, vairs nerādījās. Un Tims viņu drīz aizmirsa, jo �ie trīs vīri, kas sē�dēja pie galda un bija pasūtīju�i sev alu un zēnam limonādi, izklaidēja laimētāju ar neparastiem jokiem. Garais rudmatis uz deguna dancināja glāzi alus, tā ka ne pilīte neizlija; vīrs ar krunkaino seju un saburzīto uzvalku vienmēr izvilka no spēļu kārtīm tie�i to kārti, ko Tims uz labu laimi bija minējis, un ma�zais kungs ar pliko galvvidu rādija visādus trikus ar Tima nau�das zīmēm. Viņ� tina tās kabatas lakatiņā, vīstīja lakatiņu kopā, tina to atkal vajā, un nauda bija pazudusi. Plikgalvis pa�ķiķināja un sacīja:

��� Iebāz roku savā kreisajā svārku kabatā, zēn! � Tims to daiīja un, sev par lielu pārsteigumu, atrada tur visu naudu.

�ī patie�ām bija dīvaina svētdiena. Vēl pulksten divos Tims neizsakāmi nelaimīgs bija klaiņojis pa pilsētas ielām un tagad, ap pieciem pēcpusdienā, smējās tik bie�i un sirsnīgi, kā reti kad pēdējā laikā bija smējies. Vairākas reizes viņ� no smiek�liem pat aizrijās. Jaunie draugi viņam ārkārtīgi patika. Viņ� bija Joti lepns, ka atradis trīs pieaugu�us paziņas, kuriem tur�klāt bija neparasts arods. Krunkainais vīrs bija naudas zīmju iespiedējs, rudmatis � rokas somiņu speciālists, un plikgalvis dēvēja sevi par bukmeikeru jeb derību vidutāju; Tims to lāgā nesaprata. �

Kad viņ� lielīgi gribēja viesmīlim samaksāt rēķinu, visi trīs smaidīja un neļāva viņam to darīt. Rēķinu nokārtoja mazais plikgalvis. Viņ� samaksāja arī par Tima limonādi, tā ka zēnam, kad viņ� atvadījās no jaunajiem draugiem, visa laimētā nauda palika kabatā.

Kad Tims jau dzīrās kāpt tramvajā, pēk�ņi atkal parādījās rūtainais kungs. Viņ� bez kāda ievada sacīja:

��� Tim, Tim, kāds tu gan esi muļķa zēns! Tagad tev vairs nav ne feniņa.

��� Jūs maldāties, mans kungs, � Tims smējās. � �eit ir mans laimests! � Viņ� izvilka �ūksni no kabatas, parādīja sve��ajam un, mazliet vilcinādamies, sacīja: � Tas pieder jums.

��� Nauda, kas ir tavās rokās, nav nenieka vērta, � sve�ais nicīgi sacīja.

��� Bet es ta�u to dabūju pie lodziņa, � Tims iesaucās. � Nudien!

��� Pie lodziņa, zēn, tu dabūji īstu naudu. Bet, varu galvot, �ie trīs vīri dārzā tavu naudu apmainīja pret viltotu. Es viņus zinu. Diem�ēl, kad ieraudzīju tevi, Tim, viņu sabiedrībā, bija jau par yēlu. Kamēr pienācu klāt, viņi bija paspēju�i nozust. Tie ir blē�i.

Pilnīgi izslēgts, mans kungs! Viens no viņiem ir rokas somiņu speciālists �

Jā gan, Tim, kabatas zaglis!

��� Kabatas zaglis? � zēns apmulsis jautāja. � Un ko dara iespiedējs, kas iespie� naudu?

��� Viņ� iespie� viltotu naudu.

��� Un tre�ais, bukmeikers?

��� Tas ir gan tā saucamais bukmeikers, bet tāds, kas slēdz neatļautas derības.

Tims negribēja tam ticēt, iekams rūtainais kungs neizņēma no sava maka naudas zīmi un nesalīdzināja ar Tima naudas zī�mēm. Patie�ām, zēna naudā, ja to turēja pret gaismu, trūka ūdens zīmju.

��� Vai tagad tu redzi, ka man ir taisnība?

Zēns apmulsis pamāja. Tad viņ� pēk�ņi nometa naudas zī�mes zemē un saniknots bradāja tās kājām. Kāds vecs kungs, kas tobrīd gaja garām, acis vien ieplēta izbrīnā, tad paskatījās gan uz zēnu, gan uz naudu, gan rūtaino kungu un pēk�ņi metās skriet, it kā velns viņam dzītos pakaļ. Sve�ais brīdi klusēja. Tad izvilka no kabatas piecas markas, iedeva tās apjuku�ajam Timām un uzaicināja fviņu atkal atnākt nākamajā svētdienā. Pēc tam viņ� ātri aizgāja.

�Kāpēc viņ� pats negrib piedalīties derībās?� domāja Tims. Bet tad savu jautājumu aizmirsa, iebāza naudu kabatā un kā�jām devās uz māju mazajā ieliņā. Viltotās naudas zīmes viņ� pameta uz ielas.

Dīvaini, ka pamāte viņu nepēra, lai gan tie�i tēva bēru dienā viņ� bija aizlavījies projām un pārnācis mājās ļoti vēlu. Zēns tikai nedabūja vairs vakariņas, un pamāte, gandrīz ne vārda nerunādama, aizsūtīja viņu gulēt. Ervins vēl drīkstēja pasēdēt pie bēru viesiem, kas, neko neteikdami, savādi noraudzījās Timā.

�ai neizprotamajai svētdienai sekoja gara, skumja Nedēļa, kad Tims, kā vienmēr, dabūja pērienu un skolotājam bie�āk nekā parasti vajadzēja viņu skubināt. Zēns nemitīgi domāja, vai viņam nākamajā svētdienā iet uz hipodromu vai ne. Lai Ervins neatrastu naudu, Tims bija paslēpis to kaimiņu mājas mūra plaisā. Katru reizi, kad viņ� gāja mājai garām, viņam gri�bot negribot bija jāsmejas. Viņu uzjautrināja doma, ka viņ� vt )ās.

Kad pienāca ilgi gaidītā svētdiena, Tims zināja jau no pa�a rīta, ka pēcpusdienā ies uz hipodromu. Tikko sienas pulkstenis dzīvojamā istabā nosita trīs reizes, viņ� izzagās no dzīvokļa, izknibināja no plaisas mūrī piecas markas un kā apsēsts aiz�skrēja uz hipodromu.

Pie ieejas viņ� uzdrāzās virsū kādam, kas nebija neviens cits kā rūtainais kungs.

�� Oho, � sacīja kungs. � Tu nu gan esi nogaidījies.

��� Atvainojos! � Tims noelsās.

- Nekas, zēn! Es tevi gaidīju. �eit ir talons derībām. Vai tev ir tās piecas markas?

Tims pamāja un izņēma naudu no kabatas.

�������� Labi, manu zēn! Ej pie lodziņa un noslēdz derības. Ja tu laimē, gaidi mani pēc tam �eit pie ieejas. Es kaut ko gribu ar tevi pārrunāt.

��� Tie�i tā, mans kungs!

Tims atkal piedalījās derībās, un, kad sacīkstes bija beigu��ās, viņ�, tāpat kā iepriek�ējā svētdienā, bija laimējis diezgan daudz naudas. Bet �oreiz viņS ātri aizgāja no lodziņa, nevienam laimestu nerādīdams. Naudas zīmes viņ� sabāza svārku iek�ējā kabatā un ar iespējami vienaldzīgu seju pa spraugu �ogā iz�līda no hipodroma. Ar rūtaino kungu viņ� vairs nevēlējās tik�ties. �is cilvēks viņam likās mazliet baigs. Bez tam sve�ais ta�u

viņam naudu un derību talonu bija uzdāvinājis. Tātad Tims neko viņam nebija parādā.

Aiz hipodroma atradās pļava, kurā auga ozoli. Tims apsēdās zālē aiz visresnākā ozola un domāja, ko varētu uzsākt ar �o bagātību. Viņ� gribēja ar to visus cilvēkus iegūt par saviem draugiem � pamāti, aud�ubrāli, skolotāju un skolas biedrus. Uz tēva kapa viņ� gribēja uzlikt marmora kapakmeni. Tur va�jadzētu ierakstīt zelta burtiem: �No tava dēla Tima, kas tevi nekad neaizmirsīs!�

Ja vēl nauda atliktu, Tims nopirktu sev riteni, kāds bija maiznieka dēlam, ar tauri un piepū�amajām riepām. Zēns sap�ņoja vaļējām acīm, kamēr pagura un iemiga. Par rūtaino kun�gu viņ� vairs netika domājis. Ja Tims to tagad būtu redzējis, dio�i vien izbrīnītos, jo dīvainais sve�inieks tie�i tobrīd saru�nājās ar trim vīriem, kas iepriek�ējā svētdienā zēnu bija ielū�gu�i un piekrāpu�i. Par laimi vai, pareizāk, par nelaimi, Tims viņu neredzēja. Tims gulēja.

Skarba balss zēnu pamodināja. Tā bija rūtainā kunga balss. Viņ� stāvēja pļavā pie Tima kājām, raudzījās uz zēnu un ne visai laipni jautāja:

Vai esi izgulējies?

Tims, vēl samiegojies, pamāja ar galvu, uzslējās sēdus un dro�ības labad aptaustīja svārku kabatu no ārpuses. Tā likās dīvaini tuk�a. Zēns ātri iebaza roku kabatā un pēk�ņi jutās pavisam pamodies: svārku kabata patie�ām bija tuk�a. Nauda bija pazudusi.

Rūtainais kungs ņirdzīgi smējās.

��� Va-va-vai jums ir tā nauda? � Tims stomījās.

��� Nē, miega mice! Nauda atrodas pie viena no tiem blē��iem, ar kuriem tu pagāju�ajā svētdienā tiki dzīrojis. Viņ� tev pazag�us sekoja. Liekas, tāds ir mans liktenis, ka vienmēr iero�dos par vēlu. Kad viņ� redzēja mani nākam, viņ� aizmuka. Ti�kai tāpēc es tevi atradu.

��� Uz kurieni viņ� aizskrēja? Mums jāatsauc policija.

��� Man zilsvār�i nepatīk, � sacīja sve�ais. � Manai gau�mei viņi nav pietiekami smalki. Un blēdis tikpat jau atrodas aiz kalniem. Celies ta�u beidzot aug�ā! Un, mar�, uz mājām! Nākamajā svētdienā atnāc atkal!

��� Man �ķiet, ka es vairs �urp nenāk�u, � Tims sacīja. � Tik bie�i nemēdz laimēties. To es zinu no tēva.

Saka � laime un neveiksme nāk trīs reizes pēc kārtas, Tim. Un tu dro�i vien gribēji sev kaut ko nopirkt, vai ne?

Tims pamāja.

��� Tu visu varēsi dabūt, ja nākamajā nedēļā atkal atnāksi un noslēgsi ar mani darījumu!

Nepazīstamais paskatījās pulkstenī, un �ķita, ka viņam pēk�ņi ļoti jāsteidzas.

��� Uz redzē�anos nakamajā svētdienā! � viņ� sacīja. Tad ātri aizgāja.

Juceklīgām domām galvā Tims devās uz mājām, kur viņu gaidīja pēriens un aud�ubrāļa ļaunais prieks par viņa neveik�smi.

Un atkal mazajā istabiņā bija jāpavada gara nedēļa. Bet �inī nedēļā Tims jutās pārsteidzo�i mundrs. Kaut gan rūtainais kungs viņam likās mazliet baigs, viņ� tomēr bija cie�i apņē�mies noslēgt ar viņu darījumu, jo darījums, zēns domāja, ir kaut kas kārtīgs un likumīgs. Tur neiegūst bagātību par atras�tām piecām markām, toties katrs kaut ko dod un saņem pretī, un katram pienākas sava daļa. Varbūt ir mazliet dīvaini, ka zēns, kas iet piekto gadu skolā, tā domā; bet �aurajās, naba�dzīgajās ieliņās, kur cilvēkiem jābūt taupīgiem, lai viņi varētu dzīvot, bērni iemācās nopietni raudzīties uz naudu un darīju�miem.

Doma par nākamo svētdienu Timām palīdzēja pārvarēt vi�sas nepatik�anas, kas atgadījās tai nedēļā. Da�reiz zēnam likās, vai tikai tēvs nav lūdzis rūtaino kungu parūpēties par viņu, ja viņam kas notiktu. Bet tad Timām �ķita, ka tēvs būtu izvēlē�jies patīkamāku un laipnāku kungu.

Ta�u, par spīti visam, Tims grasījās noslēgt ar sve�o darī�jumu, un �ī doma viņu uzjautrināja. Viņ� atkal smējās savus parastos bērna smieklus. Un visiem cilvēkiem patika �ie smiekli. Uzreiz viņam radās daudz vairāk draugu nekā ag�rāk.

Dīvaini, ka zēns, kas tik dedzīgi bija vēlējies sadraudzēties ar kādu, bija izpalīdzīgs un labprāt visiem pakalpoja, tomēr nebija varējis iegūt nevienu draugu, turpretim tagad tas pats zēns ar saviem smiekliem iemantoja gandrīz ikvienu sev par draugu, vismaz visi viņu labi ieredzēja. Viņam piedeva pat ne�rātnības, kuras pirms tam tika peltas. Reiz Timām aritmētikas stundā ie�āvās prātā, kā viņ� aizelsies bija uzskrējis virsū rū�tainajam kungam. To atceroties, viņ� piepe�i iesmējās savus skanīgos, aizrautīgos smieklus. Tiklīdz Tims atģidās, ka �ie smiekli ir nevietā, viņ� izbijies aizlika roku mutei priek�ā. Bet skolotājs ir nedomāja viņu rāt. Smiekli atskanēja tik pēk�ņi un bija tik jocīgi, ka visai klasei, kā arī skolotājam bija jāsme�jas. Skolotājs pacēla pirkstu un sacīja:

� Smieklu zalves ir vienīgās zalves, kuras es, Tim, cienu! Tikai nepalaid tas tie�i stundā!

Timu sāka saukt par �smieklu zalvi�, un bija skolnieki, kas starpbrī�os gribēja tikai ar viņu rotaļāties. Tima smiekli da��reiz ietekmēja pat pamāti un Ervinu.

Neviens nespēja aptvert, ko rūtainais kungs izdarījis ar Timu, un pats zēns to arī neaptvēra. ,

Lai arī cik rūgtu pieredzi Tims bija ieguvis mazās ieliņas dzīvoklī, viņ� bija tikai labsirdīgs, paļāvīgs bērns. Viņ� nema�nīja, ka ļaudīm patīk viņa smiekli un ka �os smieklus pēc tēva nāves bija paslēpis, tāpat kā skopulis paslēpj bagātību. Savā bērni�ķībā viņ� bija iedomājies, ka pieredze un piedzīvojumi hipodromā padarīju�i viņu gudrāku, un tāpēc viņ� tik labi ar visiem sadzīvoja. Slikti diem�ēl, ka Tims tā domāja. Ja viņ� jau toreiz būtu zinājis, cik dārgi maksā viņa smiekli, daudz kas viņam dzīvē būtu gājis secen. Bet viņ� bija vēl bērns.

Reiz, nākot no skolas mājās, Tims satika rūtaino kungu. Zēns tobrīd vēroja kameni, kas mēģināja nolaisties uz snaudo�a kaķa auss. Tas izskatījās Joti jocīgi, un Tims atkal smējās. Bet, tikko viņ� ieraudzīja sve�o no hipodroma, visa jautrība izgaisa. Tims paklanījās un padeva labdienu.

Sve�ais izlikās zēnu neredzam. Garām ejot, viņ� tikai norūca: �Pilsētā mēs neesam pazīstami!� Un aizgāja tālāk, ne reizi neat�skatīdamies.

�Sī savādā izturē�anās laikam pieder pie veikalnieciskiem darījumiem,� Tims nodomāja. Tad viņ� atkal iesmējās, jo ka�ķis, uztrūcies no miega, purināja ausi, uz kuras bija nolaidu�sies kamene. Resnais kukainis, īgni dūkdams, aizlaidās, turpre�tim Tims svilpodams iegriezās savā ieliņā.

Ilgi gaidītajā svētdienā Tims agrak nekā citās reizēs gribēja aizzagties uz hipodromu. Bet, viņam par nelaimi, ap pustri- jiem pamāte nejau�i paskatījās sienas kalendārā un pēk�ņi at�cerējās, ka �odien ir viņas kāzu diena � diena, kad viņa ap�precējās ar Tima tēvu. Pamāte mazliet ie�ņukstējās (to viņa darīja labprāt), un uzreiz radās tūksto�iem da�ādu pienākumu: vajadzēja aiznest uz kapiem puķes, nopirkt kūkas, samalt ka�fiju un ielūgt kādu kaimiņieni, bija jāizgludina un jāuzvelk cita kleita; Timām vajadzēja nospodrināt visus apavus, un Er�vinam bija jānopērk puķes.

Tims labprāt būtu apņēmies sagādāt ziedus kapam. Ja viņ� pasteigtos, vēl laikā varētu nokļūt hipodromā. Bet, kad pamāte bija uztraukusies (un viņa uztraucās labprāt), bija grūti preto�ties viņas rīkojumiem, jo tad viņa uztraucās vēl vairāk un beidzot brēkdama ieslīga krēslā, tā ka tikpat vajadzēja paklau�sīt. Tims atsacījās no jebkādiem iebildumiem un paklausīgi gāja pie maiznieka. (�Ej no otras puses! Trīs reizes pieklauvē! Saki, ka ir svarīgi!�)

Viņu nemulsināja maiznieka sievas saīgusī seja. (�Neliecies ne zinis par viņas rūk�anu! Neej prom, nedabūjis kūkas! Pa�liec pie vecās skābuma ķērnes stāvam, kamēr viņa tev ko ie�dod!�)

Un viņ� pamātes pasūtījumu izpildīja tie�i ta, kā bija likts. (�Se�us bi�u dūrienus! Ne otrās �ķiras! Tikai labāko! Pasaki viņai to!�)

Diem�ēl viņ� no maiznieka sievas saņēma atbildi, uz kuru pamāte viņu nebija sagatavojusi. Bebera kundze tā sauca maiznieka sievu �, proti, sacīja:

������� � Iekams es atkal pierakstu, vispirms jāsamaksā vecais rē�ķins! Tā arī mājās pastāsti! Kas nevar samaksāt, lai nepērk kūkas! Tu pasaki mierīgi. Par divdesmit se�ām markām kūkas! Gribētu zināt, kas tās aprij! Tik daudz kūku nepērk pat prezi�denti no spēkstacijas! Un viņiem gar�o kūkas, par to vari būt pārliecināts, zēn!

Brīdi Tims stāvēja mēms aiz brīnumiem. �ad tad viņ� no mā�tes dabūja cukura kliņģeri vai pusi bi�u dūriena, bet kūkas par divdesmit se�ām markām � tie bija veseli kūku kalni! Vai pa�māte slepeni ēda kūkas, kad kaimiņiene nāca uz kafiju? Viņ� zināja, ka abas sievas bie�i sēdēja kopā, kad viņi ar Ervinu bija skolā. Vai arī Ervins būtu lielais kūku ēdējs?

��� Vai kūkas uz parāda pircis mans brālis? � Tims jau�tāja.

Tas arī ir parādnieku sarakstā, � Bebera kundze no�ņāca. � Bet galvenokārt kūkas pirkusi tava māte brokastīm. Varbūt viņa ir tava pamāte. Tu laikam to nemaz nezini?

���� Kā nu ne, � Tims �igli apgalvoja. � To, protams, zinu!

Bet īstenībā viņ� neko nezināja. Viņā tas neizraisīja sa�u�tumu, viņ� pat nenoskaitās, viņu tikai apbēdināja tas, ka �ī kūku ē�ana notika tik slepeni, viņam nezinot, un ka tika ietai�sīti parādi.

��� Tā, � Bebera kundze beigās sacīja, - un tagad ej bez kūkām uz māju un pasaki, ko es tev sacīju. Skaidrs?

Tims palika nekustīgi stāvam. (�Neliecies ne zinis par viņas rūk�anu! Neej prom, nedabūjis kūkas! Paliec pie vecās skā�buma ķērnes stāvam, kamēr viņa tev ko iedod!�)

Viņ� sacīja:

��� �odien ta�u ir tā diena, kad mans tēvs apprecēja manu māti, es gribēju teikt, pamāti. Bez tam � � Pēk�ņi Timām ie�nāca prātā darījums ar rūtaino kungu, hipodroms un derī�bas. Viņ� ātri turpināja: � Bez tam, Bebera kundze, naudu es jums atnesī�u �ovakar; un naudu par bi�u dūrieniem, ko man tagad iedosiet, jūs arī dabūsiet! Noteikti!

��� Tu grāsies man atnest naudu?

Bebera kundze vilcinājās, ta�u kaut kas zēna balsī viņai �ķita sakām, ka viņa var paļauties, vismaz daļēji.

Dro�ības labad viņa pajautāja:

���� Kur tu dabūsi naudu?

Tims savilka drūmu seju, kā to dara laupītāji teātrī, un sa�cīja iespējami dobjā balsī:

��� Bebera kundze, es to no�iep�u prezidentiem spēkstacijā!

Zēns notēloja laupītāju tik patiesi, ka Bebera kundze iesmē�jās, atmaiga, un, vārdu sakot, viņ� dabūja prasītos se�us bi�u dūrienus un piedevām vēl septīto, kas netika pieskaitīts.

Pamāte stāvēja durvīs, kad Tims ieradās ar kūkām. Viņa iz�skatījās vēl aizvien (vai arī atkal) uztraukta un runāja vienā laidā:

��� Man vajadzēja labākietpa�ai, vaiviņa kaut koteicapar pierakstī�anu? Vaiar bi�udūrienu vissirkārtībā, kāpēc neko- nesaki?

Tims labāk būtu nokodis mēli nekā atstāstījis sarunu ar Be�bera kundzi. Bez tam viņam vajadzēja doties uz hipodromu un uztraukumi un izskaidro�anās ar pamāti prasīja laiku. Tāpēc viņ� sacīja:

��� Vienu bi�u dūrienu viņa man iedeva par velti. Māt, vai es drīkstu iet rotaļāties? (Vārdu �māte� viņ� pamātes klātbūtnē līdz �im nekad nedabūja pār lūpām.)

Viņa tūdaļ atļāva Timām iet projām un iedeva līdz pat vienu bi�u dūrienu. (�Kad sievietes sarunājas, tev ir garlaicīgi. Ej vien mierīgi rotaļāties, bet nāc laicīgi mājās, līdz se�iem pie�tiks.�)

Tims skrēja uz hipodromu, cik ātri vien jaudāja, un pa ce�ļam noēda bi�u dūrienu, pie tam vismaz trīs piciņas no pildī�juma nokrita zemē un viena, protams, uz tum�i zilajām svēt�dienas biksēm.

Rūtainais kungs stāvēja pie hipodroma ieejas. Lai gan pir�mais skrējiens bija jau sācies, viņ� nemaz nebija nepacietīgs vai uztraukts. �odien viņ� bija pati laipnība. Timām vajadzēja ar viņu doties restorāna dārzā dzert limonādi un atkal ēst bi�u dūrienu. �ajā svētdienā viss saistījās tikai ar bi�u dūrienu.

Bez tam sve�ais ar visnopietnāko seju pasaulē taisīja tā�dus jokus, ka Tims smējās vēderu turēdams.

Viņ� ta�u ir lāga cilvēks, domāja zēns. Tagad varu saprast, kādēļ tēvs viņu ieredzēja.

Turklāt sve�ais laipni raudzījās viņā maigām, brūnām acīm. Ja Tims bijis asāks vērotājs, viņ� būtu pamanījis, ka kungam iepriek�ējās svētdienās acis bija aukstas, blāvi zilas kā zivij. Ta�u Tims nebija ass vērotājs. Dzīve viņu vēl tikai mācīja par tādu kļūt.

Beidzot rūtainais kungs ierunājās par darījumu.

�������� Mans mīļais Tim, � viņ� iesāka, � es grasos tev piedā�vāt naudu, cik vien tu gribi! Es nevaru to noskaitīt uz galda skano�ās monētās. Toties varu tev pie�ķirt spēju laimēt jebku�rās derībās! Jebkurās, vai saproti?

Tims nomākts pamāja, tomēr uzmanīgi klausījās.

�������� Protams, �ādas spējas es nepie�ķiru tev par velti, to tu sapratīsi! Tām ir sava vērtība!

Atkal Tims pamāja ar galvu. Un tad uztraukts jautāja:

��� Ko jūs par to prasāt?

Brīdi sve�ais vilcinājās un domīgs raudzījās Timā.

�������� Ko es prasu, tu gri-bi zi-nāt? � Viņ� stiepa vārdus kā ko�ļājamo gumiju. Bet tad vārdi sekoja cits citam, tā ka tos tikko varēja saprast:

��� � praspartotavsmieklus!

Sve�ais gan manīja, ka bija runājis pārāk ātri un nesapro�tami.

Tāpēc viņ� atkārtoja teikumu:

��� Es prasu par to tavus smieklus!

��� Vairāk neko? � Tims smiedamies jautāja.

Bet, kad brūnās acis noraudzījās viņā tā dīvaini, gandrīz vai bēdīgi, smiekli aprāvās bez parastās aizrau�anās.

��� Tātad esi ar mieru? � rūtainais kungs jautāja.

Tims nejau�i paskatījās uz bi�u dūrienu savā �ķīvī. Viņam bija jādomā par Bebera kundzi, par parādiem un visu to, ko viņ� varētu nopirkt, ja būtu daudz naudas. Un viņ� sacīja:

��� Ja tas ir īsts darījums, tad esmu ar mieru!

��� Labi, zēn, vēl būtu jāparaksta līgums!

Rūtainais kungs izvilka papīru no krū�u kabatas, atlocīja, nolika Timām priek�ā uz galda un sacīja:

��� Izlasi pamatīgi!

Un Tims lasīja:

1.������� �is līgums noslēgts starp L. Lefueta kungu no vienas puses un Timu Tālera kungu no otras puses (dat.)� (vieta)� Lī�gums izgatavots divos vienādos eksemplāros, un to paraksta abas puses.

��� Ko nozīmē � puses? � Tims jautāja.

��� Tā sauc abus līguma slēdzējus.

��� Ak tā!

Tims lasīja talak:

2.������� Tims Tālera kungs ar �o novēl savus smieklus L. Lefueta kungam pilnīgā lieto�anā.

Kad Tims otro reizi izlasīja vārdus �Tims Tālera kungs�, viņ� jutās gandrīz pieaudzis. �o triju vārdu dē| vien viņ� bija ar mieru līgumu parakstīt. Viņ� nenojauta, ka �is nelielais ot�rais punkts pārvērtīs visu viņa dzīvi.

Viņ� lasīja tālāk:

3.������ Lai atlīdzinātu to, L. Lefueta kungs apņemas gādāt, ka Tims Tālera kungs laimē visās derībās. Pie tam bez ierobe�oju�miem.

Tima sirds iepukstējās straujāk. Tālāk:

4.�� Abu pu�u pienākums ir par �o darījumu klusēt.

Tims pamāja.

5.������ Ja viena puse �o darījumu izpau� tre�ajai personai un ceturtajā punktā minēto pienākumu klusēt lau�, otrai pusei paliek spēja a) smieties vai b) laimēt derībās, turpretim vai�nīgajai pusei spēja a) smieties vai b) laimēt derībās pilnīgi zud.

��� To es nesaprotu, � Tims sacīja, raukdams pieri.

L. Lefueta kungs � beidzot mēs zinām viņa vārdu � pa�skaidroja:

�������� Redzi, Tim, ja tu lauzīsi �o pienākumu klusēt un kādam par darījumu pastāstīsi, tu zaudēsi spēju laimēt derībās, bet sa�vus smieklus tikpat neatgūsi. Un otrādi, ja es par to kādam pastāstī�u, tu saņemsi savus smieklus atpakaļ, pie tam tev pa�liks spēja laimēt derībās!

�������� Saprotu, sacīja Tims. � Klusēt nozīmē būt bagātam bez smiekliem. Runāt nozīmē būt nabagam, arī bez smiekliem!

��� Tie�i tā, Tim! Bet lasi tālāk!

Un Tims lasīja:

6.������ Ja Tims Tālera kungs kādas derības zaudētu, L. Lefueta kungs apņemas Tima Tālera kungam atdot viņa smieklus. Pro�tams, līdz ar to Tims Tālera kungs zaudē spēju turpmāk lai�mēt derībās.

�������� Tas ir tā . . . � Lefueta kungs gribēja paskaidrot, bet Tims jau bija sapratis un pārtrauca viņu:

�������� Es zinu: ja es vēlāk kādas derības zaudēju, es savus smieklus saņemu atpakaļ, toties vairs nekādās derībās nelai�mēju.

Pēdējo punktu viņ� izlasīja pavir�i:

7. Sī vieno�anās stājas spēkā no tā brī�a, kad abas puses: būs parakstīju�as abus eksemplārus. Vieta datums. .. .

Lefueta kungs kreisajā pusē jau bija parakstījies. Tims at�zina, ka tas ir kārtīgs līgums. Viņ� izņēma no kabatas zīmuļa galu un gribēja parakstīties. Bet Lefueta kungs viņu aizturēja.

��� Mums jāparakstās ar tinti, � viņ� sacīja un sniedza Ti�mām pildspalvu/kas izskatījās tīra zelta un �ķita pavisam silta, it kā būtu pildīta ar remdenu ūdeni. Bet zēns neievēroja, ka: tā ir zelta, un arī nejuta, ka tā ir silta. Viņ� domāja tikai par turpmāko bagātību un drosmīgi parakstīja savu vārdu zem abiem dokumentiem. Viņ� parakstījās ar sarkanu tinti.

Tikko tas bija noticis, Lefueta kungs ļoti jauki iesmējās un sirsnīgi pateicās. Tims sacīja �lūdzu!� un mēģināja smieties,, bet viņam neizdevās pat pasmaidīt. Lūpas pret viņa gribu pa�lika sakniebtas un mute kļuva par �auru svītru.

Lefueta kungs paņēma vienu līguma eksemplāru, salocīja to un iebāza krū�u kabatā. Otru viņ� iedeva Timām, sacīdams �ādus vārdus:

��� Noglabā labi! Ja kāds tavas nolaidības dēļ to dabūs sa�vās rokās, tu būsi lauzis klusē�anas zvērestu. Tad tev varētu slikti klāties.

Tims pamāja, tāpat salocīja līgumu un aizbāza aiz cepures oderes, kas vienā malā bija atārdījusies. Tad rūtainais kungs nolika uz galda divus piecmarku gabalus, sacīdams:

��� Tas būs tavas bagātības sākums!

Viņ� atkal smējās Tima smiekliem. Un pēk�ņi viņam kaut kur bija jāsteidzas. Viņ� pasauca viesu apkalpotāju, samaksāja tam, piecēlās un, ātri pateicis: �Daudz laimes, zēn,� � aizgāja.

Timām ar derībām bija jāpasteidzas, jo drīz vajadzēja sāk�ties pēdējam skrējienam. Viņ� piegāja pie lodziņa, palūdza de�rību talonu un bez lielas galvas lauzī�anas derēja uz Maurī- ciju II. Ja līgums, kas pabāzts zem cepures oderes, bija pareizs, �im zirgam vajadzēja laimēt.

Un Maurīcija II laimēja.

Tims, kas �oreiz bija derējis uz desmit markām, saņēma vai�rākus simtus marku, ko paslēp�us iebāza kreisajā svārku ka�batā. Tad viņ� steidzīgi aizgāja no hipodroma.

Tikai ārā pie hipodroma vārtiem Tims atkal uzmanīgi aptaus�tīja laimēto naudu. Kad ie�aukstējās papīri, viņ� juta sirdi si�tam kaklā. Viņ�, Tims Tālers, bija bagāts vīrs! Viņ� varēja uz�stādīt kapakmeni uz tēva kapa. Viņ� varēja samaksāt Bebera kundzei parādu. Viņ� varēja pamātei un Ervinam kaut ko no�pirkt un, ja gribēja, varēja sev nopirkt riteni ar tauri un gu�mijas riepām.

Lai baudītu savu laimi, Tims mājup devās kājām. Pa ceļam viņ� labprāt būtu kaut ko nopircis pamātei. Bet svētdienās veikali bija slēgti.

Ieguvumu zēns bija satvēris kreisajā rokā un turēja to ka�batā.

Ceļā viņ� satika trīs skolas biedrus. Kamēr Tims ar viņiem sarunājās, viens jautāja:

��� Kas tev tur ir kabatā, Tim? Varde?

�������� Nē, lokomotīve! � Tims sacīja un gribēja iesmieties. Bet atkal viņa lūpas sakniebās, izveidodamas �auru svītru.

Skolas biedri neko nemanīja. Viņi smējās par Tima atbildi, un viens sauca:

��� Parādi ta�u savu lokomotīvi!

�������� Varbūt mēs varam ar to aizbraukt uz Honolulu! � otrs ieteicās.

Bet Tims sa�ņaudza roku kabatā vēl cie�āk un sacīja:

��� Man jāiet uz mājām. Uz redzē�anos!

�āda atbilde skolas biedrus neapmierināja. Viņi pagaidīja, kamēr Tims bija pagājis gabaliņu tālāk, piezagās uz pirkstga�liem viņam klat un pēk�ņi no mugurpuses izrāva viņa roku no kabatas.

Viņiem par pārsteigumu, pa gaisu lidoja divdesmit, piec�desmit, ja, pat simt marku banknotes.

Tas bija savādi, jo Tims dzīvoja tā sauktajā trūcīgo kvartāla, un zēni to zināja.

��� No kurienes tev tik daudz naudas? � viens jautāja.

�������� Es nozagu to prezidentiem spēkstacija, � Tims sacīja un gribēja, par spīti dusmām, iesmieties. Bet iznāca tik ņirdzīgs smīns, ka visi trīs zēni nobijās. Viņi visā nopietnībā noticēja, ka Tims runā patiesību; un pēk�ņi pa kaklu pa galvu aizskrēja prom. Vēl tālumā varēja dzirdēt viņus saucam:

��� Tims Tālers nozadzis naudu! Tims Tālers ir zaglis!

Tims to dzirdēja. Viņ� bēdīgs salasīja naudas zīmes un ie�bāza tās kabatā. Tad viņ� gāja uz mazo upīti, kas tek cauri pilsētai, apsēdās uz sola un vēroja pīļu saimi, kas klaiņoja gar krastu.

Mazie pīlēni neveikli �āpoja pa zāli, un vēl pirms dienas Tims dro�i vien par tiem būtu smējies. �odien viņam tie neli�kās pat jocīgi. Un tas viņu apbēdināja. Viņ� stīvi skatījās uz tiem, kā uz kailu mūri, bez kādas intereses. Un viņ� pamanīja, ka �ajā svētdienā bija kļuvis cits zēns.

Tikai kad sāka tumst, Tims devās atpakaļ uz ieliņu, kur bija viņa mājas.

Jau ieliņas sākumā Tims ieraudzīja sava dzīvokļa durvju priek�ā stāvam pamāti ar da�iem kaimiņiem. Viņi cits ar citu uztraukti sarunājās, bet, tiklīdz pamanīja Timu, tā tūlīt izklīda kā vistu bars un pazuda savos dzīvokļos. Ta�u durvis visur pa�lika pusvirus, un aiz visiem logiem, kuriem viņ� gāja garām, kustējās aizkari.

Pamāte palika stāvam pie pusatvērtajām durvīm, un viņai bija tāda sejas izteiksme, it kā tuvotos pasaules gals. No krīta bālās sejas Timām pretī rēgojās piesarku�ais, smailais deguns. Un, tikko zēns bija pienācis pietiekami tuvu, viņa, ne vārda nebilzdama, iepļaukāja viņu pa abiem vaigiem un ierāva mājā.

��� Kur ir nauda? � viņa priek�namā ķērca.

���� Nauda? � Tims vaicāja, neko nenojauzdams.

Viņ� saņēma atkal divas pļaukas, tā ka galvā viņam sāka d�inkstēt un acīs sariesās asaras.

��� Dod �urp naudu, tu sliņķi, noziedznieki Nāc virtuvē!

Tims tika gandrīz vilk�us ievilkts virtuvē. Viņ� vēl aizvien

nesaprata, kas noticis. Tomēr izvilka naudu no kabatas un no�lika uz virtuves galda.

�������� Ak debess, tie ta�u ir simti! � pamāte iekliedzās, blenz�dama Timā, it kā viņ� būtu teļ� ar divām galvām.

Par laimi, tie�i �ajā brīdī atvērās virtuves durvis un Bebera kundze tusnīdama iespraucās virtuvē. Aiz viņas parādījās arī Ervins, kas lielām acīm skatījās uz naudu, taisni vai aprīdams to.

�������� Pie prezidentiem neviens nav ielauzies, � Bebera kundze izdvesa. � Tur netrūkst ne feniņa!

Pēk�ņi Tims saprata, kāpēc viņu tik nejauki sagaidīja: viņ� Bebera kundzei jokodamies bija sacījis, ka ielauzīsies pie pre�zidentiem spēkstacijā. Un skolas biedriem viņ� bija teicis to pa�u. Un viņi bija redzēju�i lielo naudas �ūksni Tima kabatā un nosūdzēju�i viņu.

Lūk, tā tas notika.

Viņ� gribēja tagad visu paskaidrot, bet pamāte atkal kārtējo reizi runāja vienā laidā, un viņ� nemaz netika pie vārda.

Tātad nepie prezidentiem! Turpat kautkurcitur. Kurtunau- dunozagi? Sakpatiesību! Kamērneatnāk policija! Visiieliņā zina! Sakpatiesību!

Tims sacīja patiesību:

��� Es naudu neesmu zadzis.

�oreiz pļaukas un sitieni pa galvu bira kā krusa, kamēr Be�bera kundze satvēra pamātes roku un zēnam klusi jautāja:

�������� Vai tu, Tim, man neteici, ka �ovakar samaksāsi parādu par kūkām?

�������� Parādupar kūkām? Kāds tam sakarsarkūkām? pamāte kliedza aizlauztā balsī.

�������� Lūdzu, Tālera kundze, ļaujiet man mierīgi ar zēnu paru�nāt, � maiznieka sieva atbildēja.

Pamāte brēkdama noslīga uz virtuves krēsla un tvēra pēc Ervina rokas, un to viņ� ar nepatiku arī ļāva. Bebera kundze turpināja tincinā�anu:

�������� Tim, saki patiesību! Kā tu zināji, ka tev �ovakar būs tik daudz naudas?

�oreiz Tims īsu brīdi klusēja. Domas kā izbaidīti zvirbuļi vir�puļoja galvā: tikai neko neteikt par Lefueta kungu! Ne vārda par līgumu! Citādi tas nebūs vairs derīgs!

Beidzot Tims vilcinādamies sacīja:

�������� Es � reiz � pirms ilgāka laika atradu piecas � des�mit . . . markas. Un tāpēc gribēju aiziet uz zirgu skrie�anas sa�cīkstēm un derēt uz kādu zirgu. � Viņ� tagad runāja dro�i un teko�i. � Es domāju, ka varbūt kaut ko laimē�u, un, kad es derēju uz zirgu Maurīciju II, tad es to tur laimēju! � Viņ� norādīja uz virtuves galdu. Tad izvilka no kabatas derību ta�lona pasakni un nolika blakus naudai.

Bebera kundze gribēja talonu aplūkot, bet pamāte bija jau pakampusi mazo papīra strēmelīti un nu to studēja vismaz piecas minūtes.

Neviens mazajā virtuvē neteica ne vārda. Tims stāvēja stīvs un kluss. Ervins bailīgi aplūkoja viņu no sāniem. Bebera kundze, sakrustojusi rokas uz krūtīm, smaidīja. Beidzot pamāte uzmeta derību talona pasakni uz galda un piecēlās.

�������� Derību nauda nav godīgi nopelnīta! � viņa sacīja un iz�gāja no virtuves.

Bebera kundze, apskatījusi mazo papīrīti, pamāja ar galvu un sacīja:

��� Tev ir laimējies, Tim.

No istabas pamāte pasauca Ervinu. Viņas dēls paklausīgi iz- �ļūca ara, Timām nebilzdams ne vārda.

Zēns, kas bija pārdevis savus smieklus, jutās kā spitālīgais. Caur asarām viņ� jautāja Bebera kundzei:

�� Vai derēt patie�ām ir negodīgi?

Maiznieka sieva tie�i neatbildēja. Viņa sacīja:

�������� Neibaueri no lopkautuves arī laimēja loterijā. Un par to nopirka māju. Man Neibaueri ļoti patīk!

Tad viņa noskaitīja sev trīsdesmit markas, izņēma no priek��auta kabatas �etras markas, uzlika tās uz galda, sacīdama:

�������� Par kūkām ir samaksāts, Tim. Galvu aug�ā! � Un tad aizgāja. Tims dzirdēja, kā aizsitās mājas durvis.

Viņ� stāvēja virtuvē viens. Viņu pārņēma spīts, izmisums un lielas skumjas. Mazliet padomājis, viņ� paņēma naudu no galda, sabāza kabatā un gribēja atstāt māju. Viņ� gribēja aiz�iet. Tālu prom no �ejienes.

Kad viņ� jau bija izgājis priek�namā, atskanēja pamātes balss:

�������� Liecies tūlīt gultā! � Vilcinādamās viņa piebilda: � No�liec naudu virtuves bufetē!

Tims manīja, ka noskaņojums mainās. Viņ� paklausīgi aiz�nesa naudu uz virtuvi un neēdis, satraukts un pārguris nolikās gultā. Otra gulta palika tuk�a. Ervins gulēja pie mātes.

Ātrāk, nekā varētu domāt, Tims ieslīga smagā miegā.

Nākamajās dienās maiznieka sievai Bebera kundzei ar tirgo��anos gāja labi. Viņas veikals bija gandrīz pastāvīgi ziņkārīgu lau�u pilns, kuriem viņa stastīja par Tima Tālera laimestu. So stāstu viņa veikli izmantoja, lai reklamētu savus cepumus.

� � un tad zēns man stāstīja, ka naudu viņ� gribot no�zagt prezidentiem spēkstacijā. Starp citu, prezidentiem mūsu Tīringas veģi liekas loooti labi! Jā, un es domāju, mani ķers trieka, kad dzirdēju, ka zēnam ir tūksto�i kabatā. Un tad man nekas cits neatlika kā uzraut svētdienas kleitu un doties pie prezidentiem. Bija svētdiena; prezidenti bija pasūtīju�i torti ar izveidotiem burtiem: �Vislabāko dzim�anas dienā!� To mans vīrs izgatavo ļoooti labi! Jā, un tad es dzirdu, ka tur neviens nav ielauzies! �Mīlā Bebera kundze,� prezidents man saka, �es zinu, jūs esat prātīga sieviete, un jūsu maizītes patie�ām ir loooti labas, bet laikam noticis pārpratums. Pie mums,� viņ� saka, �nekas nav nozagts,� viņ� saka � � Un tā tālāk, un tā joprojām�

Tims bija dienas varonis. Pie kaimiņiem, skolā un daļēji pat mājās. Pamāte, kuras mētelim pēk�ņi bija radusies ka�okādas apkakle, kļuva uzmanīga pret Timu; aud�ubrālis katrā izdevīgā brīdī plijās viņam virsū ar jautājumiem par zirgu skrie�anas sacīkstēm; kaimiņi sauca viņu, pa daļai zobodamies, pa daļai aiz skaudības par �mazo miljonāru�, un skolas pagalmā visi centās būt vina tuvumā.

�ī vispārējā uzmanība zēnu iepriecināja. Viņ� jau sen bija

piedevis trim skolas biedriem, ka tie viņu nosūdzēju�i, un pa- matei, ka tā viņu situsi. Viņ� tagad labprāt pajokotu ar visiem. Bet to vairs nevarēja. Kad viņ� mēģināja smieties, viņam iznāca tikai ņirdzīgs smīns.

Viņ� vairs nemēģināja smieties vai būt asprātīgs. Viņ� pie�rada rādīt nopietnu seju. Un tas ir visbriesmīgākais, kas bēr�nam var notikt.

Tad kaimiņi sacīja:

Viņ� kļuvis augstprātīgs!

Skolas biedri sāka no viņa izvairīties, kad viņu ziņkārība bija apsīkusi, un pat pamāte, kas tagad bija tapusi mazliet mierī�gāka nekā agrāk, sauca viņu par skābuma ķērni.

Starp citu, pamāte nekad vairs neteica, ka derībās laimēta nauda būtu negodīgi nopelnīta. Zirgu skrie�anas sacīkstes viņa pēk�ņi uzskatīja par godīgām un likumīgām. Viņa Timām pat jautāja, vai viņ� negribētu dabūt divdesmit markas, lai svētdien varētu vēlreiz derēt.

Tims, kas no laimesta līdz �im nebija saņēmis ne feniņa un sapņus par marmora kapakmeni un divriteni pagaidām bija apracis, aiz spītības noraidīja arī �īs divdesmit markas. Kop� atgadījuma ar kūkām viņ� uz pamāti skatījās citādi. Viņ� vairs neuzticējās tai. Un arī tas bērnam ir briesmīgi.

�ajā nedēļā Tims vēlējās pirmo reizi mū�ā, kaut nebūtu svēt�dienu. Viņ� baidījās, ka pamāte viņu pierunās iet uz hipo�dromu. Un viņa bailes bija pamatotas. Jau sestdienas vakarā pamāte sacīja:

Vai gribi vēl maizi, Tim? Ja ir laimējies, īstenībā vaja�dzētu trīs reizes derēt. Nu, līdz rītam vēl ir laiks. Vari pārdo�māt, vai iet vai ne.

Protams, Tims gāja! Ne tikai tāpēc, ka jau brokastīs Ervins un pamāte runāja par zirgu skrie�anas sacīkstēm, bet gan tādēļ, ka Tims gribēja izmēģināt līgumu � �o dīvaino līgumu, kur� aizbāzts aiz cepures oderes un par kuru viņ� jau tagad īsti ne- zinaja, vai tas ir godīgs darījums vai nekrietnība.

Uz hipodromu viņi brauca trijatā. Ervinam no uztraukuma pirmo reizi uz bālajiem vaigiem parādījās sārti plankumi, un pamāte atkal vienā laidā pļāpāja par risku, spekulācijām un pārāk augstām likmēm. Viņa iedeva Timām divdesmit markas, nevajadzīgi pamācīdama:

� Nederi uz Fortūnu, Tim! Tramvajā es dzirdēju, ka Fortū�nai nav nekādu izred�u! Tā sirgst ar kādu zirgu slimību vai kaut ko tamlīdzīgu. Tātad uz Fortūnu nederi!

Protams, Tims tagad par spīti derēja uz Fortūnu. Ja līgums atradās cepurē, viņam nekas nevarēja notikt. Bez tam viņ� gri�bēja pierādīt pamātei, ka viņ� par sacīkstēm zina vairāk nekā viņa.

Bet, kad viņi nonāca hipodromā, pamāte un Ervins viņam ne�veltīja gandrīz nekādu uzmanību. Viņus pārlieku saistīja tas, kas notika visapkārt, smalkās dāmas un elegantie kungi, sa�cīk�u zirgi, kurus pie iemauktiem garām veda mazie �okeji sarkanam cepurēm galvā, tērzējo�ais un trok�ņainais juceklis pie lodziņiem un re�ģiem.

�������� Vai tu negribi skatīties? � pamāte jautāja, kad Tims bija nodevis savu derību talonu.

Zēns papurināja galvu.

��� Uz kuru zirgu tu derēji? � Ervins jautāja.

��� Uz Fortūnu! � Tims atbildēja nevajadzīgi skaji.

Pamāte spēji atgriezās.

�������� Uz Fortūnu? Betesta�u tevteicu, ka�iszirgs, toesdzirdēju tramvajā . . .

Starta �āviens pārtrauca �o pļāpā�anu. Bija dzirdama pakavu dipoņa, skatītāji sāka saukt un trok�ņot; un pamāte un Ervins aizsteidzās, lai starp cilindriem, cepurēm un plīvuriem varētu uzmest kādu skatienu zirgiem. Viņi stāvēja netālu no Tima, kas bija apsēdies zālē, un Ervins uztraukts laiku pa laikam kaut ko sauca.

�������� Fortūna ir tre�ajā vietā! � viņ� kliedza. Un tad: � For�tūna iedzen! � Beidzot gavilējot un kliedzot: � Fortūna ir priek�ā!

Bet tad likās, it kā Fortūna būtu pārguru�i. Zirgs atpalika, un Ervins iekliedzās:

��� Mūsu nauda ir pagalam! Fortūna vairs nespēj!

Tagad pamate pagrieza galvu uz Tima pusi, un viņas skatiens sacīja:-�Esjauto zināju! Būtumani klausījis!�

īsi pirms mērķa Fortūna tomēr iedzina: Ervins kliedza kā ap�sēsts:

��� Labi, Fortūna! Lieliski, Fortūna! Sarauj, sarauj!

Arī pūlis sauca aizvien skaļāk:

��� Fortūna, Fortūna, Fortūna!

Kad publikā sāka skaļi kliegt, Tims saprata: Fortūna uzva�rējusi! Lefueta kungs arī bija uzvarējis.

Starp citu, Tims apsēdās savrup tāpēc, ka bija cerējis sastapt Lefueta kungu. Bet zem nedaudzajām balonveidīgajām cepu�rēm, kuras viņ� redzēja, viņam pretī raudzījās sve�as sejas.

Lefuets nebija redzams. (Tomēr viņ� atradās hipodromā, kaut gan ne rūtainā apģērbā. Noslēpies viņ� ar piemiegtām acīm vai�rākkārt vēroja Tima seju.)

Tad aizelsies atskrēja Ervins.

Esam laimēju�i! � viņ� rēca. � Dod man, Tim, talonu!

Bet Tims talonu neatdeva un gaidīja, kamēr Jaudis pie lodzi�ņiem izklīst. Tikai tad viņ� gāja saņemt laimestu: divtūksto� marku skaidrā naudā!

�������� Mēs esam diezgan daudz laimēju�i, � viņ� sacīja, snieg�dams pamātei naudu. � Tur jābūt divtūksto� markām!

��� Vaitu izskaitīji, Tim? Vaitudomā, kasaskan?

��� Gan jau būs pareizi, � zēns atbildēja.

�������� Nebnrk�ķi! Dod�urp unļaujman pārskaitīt! � Viņa gan�drīz izrāva padēlam naudu no rokām un sāka to skaitīt, saskai�tīja nepareizi, tad vēlreiz pārskaitīja un beidzot sacīja: � Sa�skan! Ir divtūksto� marku!

Pēk�ņi viņi apklusa. Pamāte izbrīnā skatījās uz naudas zīmju �ūksni rokā, Ervins stāvēja, muti atplētis, un Timām seja, kā parasti, bija nopietna.

Beidzot pamāte pārtrauca klusumu:

��� Koganmēs iesāksim artikdaudz naudas?

��� Nezinu, � Tims sacīja. � Tā ir tava nauda!

Tad pamāte pēk�ņi ieraudājās, un nevarēja saprast, vai tas bija no prieka, pārsteiguma, aizkustinājuma vai arī no visa kopā. Viņa noskūpstīja gan vienu, gan otru zēnu, kabatas laka�tiņā noslaucīja acis un tad sacīja:

Nāciet, bērni! Tas mums jānosvin!

Un atkal Tims sēdēja restorāna dārzā zem kastaņkoka, zem kura viņ� bija sēdējis ar tēvu, ar blē�iem un beigās ar rūtaino kungu.

Pamāte bija jautra un runīga.

�������� Es jaunojautu, ka Tims sevi�ķu iemeslu dēļ derēja uzfor- tūnu! Tu gan esi gudrinieks! � Un viņa ieknieba tam ausī. Tad viņa pasūtīja kūkas un limonādi, bet nevienu bi�u dūrienu.

Ervins runāja par elektrisko dzelzceļu un brūnām kurpēm ar gumijas zolēm. Tikai Tims sēdēja mēms kā zivs, jo viņ� bija kļuvis par zēnu, kas vairs nevarēja smieties.

Timām tagad katru svētdienu vajadzēja iet ar pamāti un Ervinu uz zirgu skrie�anas sacīkstēm un tur derēt. To viņ� da�rīja nelabprāt. Da�kārt viņ� izlikās slims. Citreiz svētdienas rītā izzagās no mājām un pārradās tikai vakarā. Tad pamāte un Ervins gāja vieni uz hipodromu. Bet abiem nebija laimes. La�bākajā gadījumā viņi laimēja pāris marku.

Tā Timām vienmēr vajadzēja iet ar viņiem un derēt aiz�vien uz lielākām summām. Drīz viņu hipodromā pazina kā raibu suni, un viņa laime derībās kļuva par parunu. Par cil�vēkiem, kas daudz laimēja, mēdza teikt: �Tam ir laime kā Ti�mām!�

Zēns, starp citu, prata izkārtot tā, ka viņ� reizēm laimēja vai�rāk un reizēm mazāk. Ja viņ�, piemēram, derēja uz zirgu, uz kuru daudzi jau bija derēju�i, laimests nebija liels. Ja turpretī derēja uz mazāk izdaudzinātu zirgu, uz kuru gandrīz neviens nebija derējis, viņ� laimēja neiedomājami daudz.

Pamāte, kas sākumā atzina, ka visa nauda piederot Timām un viņa to tikai Tima vietā pārzinot, drīz vien runāja par �mūsu laimestu� un par �mūsu naudu�, un �mūsu kontu�. Tims saņēma tikai nelielu kabatas naudu. Tomēr zēns sakrāja tik daudz naudas, ka beidzot tās pietika marmora kapakmenim. �o summu viņ� nolika dro�ā vietā. Viņ� naudas gabalus bija izmai�nījis papīrnaudā un to noslēpis sienas pulkstenī, jo nejau�i bija atklājis, ka tam ir divkār�s dibens, kura aug�ējo daļu var no�celt.

Pamāte no negaidītās lielās naudas vai galvu zaudēja. Viņai drīz saradas tikpat daudz ienaidnieku, cik ļau�u dzīvoja mazajā ieliņ.ā. Savai vecajai draudzenei, ar kuru kopā kūkas ēda, vioa pateica taisni acīs, ka tā ir slikti ģērbusies un viņa ar to vairs nevar rādīties uz ielas. (Nopirkt trūcīgajai draudzenei kleitu viņai neienāca prātā.) Bebera kundzes kūkas viņa pela visu lau�u priek�ā un pirka daudz dārgākus cepumus kādā iek�pil�sētas konditorejā. (To, ka Bebera kundze nedēļām ilgi viņai uz parada bija devusi veselus kūku kalnus, viņa, acīm redzot, bija aizmirsusi.)

Ervins, kam Tālera kundze slepus deva papildu kabatas naudu, tēloja tagad bagātu ļau�u bērnu. Viņ� valkāja kuipes ar smieklīgi biezām zolēm, uzvalkus ar garām biksēm un ļoti raibas kaklasaites. Viņ� slepus arī smēķēja un izlikās par labu zirgu pazinēju.

Tims, kas �o bagatību bija sagādājis, vienīgais to klusībā lādēja. Bie�i vien stundām ilgi viņ� skraidīja pa lielpilsētas no�malēm cerībā satikt Lefueta kungu. Viņ� cerēja, ka rūtainais kungs viņam atdos smieklus, ja viņ� turpmāk atsacītos no visas bagātības. Bet Lefueta kungs nekad nerādījās.

Tomēr rūtainais kungs Timu nebija izlaidis no redzes loka. Proti, da�reiz zēna mājai garām brauca �etrdurvju ma�īna un pakaļējā sēdeklī sēdēja kungs rūtainu, balonveidīgu cepuri galvā. Ja �is vīrs kaut kur ieraudzīja Timu, viņ� pavēlēja �ofe�rim pieturēt ma�īnu un vēroja zēnu ar norūpēju�os, gandrīz bailīgu sejas izteiksmi. �is kungs bija gādājis arī par to, ka zēna dzīvoklī nokļuva reklāmas kalendārs, kur starp reklāmu vārsmām kafijai, kakao un sviestam bija ievietoti slavenu cil�vēku izteicieni. Tā nebija nejau�ība, ka pirmajā lapas pusē varēja lasīt:

�Pret līgumu jāizturas tāpat kā pret laulībām: pamatīgi un rūpīgi jāapsver, pirms to noslēdz, bet, ja ir noslēgts, uzticīgi pie tā jāturas.

L. Lefuets�

Timām par laimi, pamāte �o lapu izgrieza, jo otrā pusē bija iespiests raksts par astroloģiju. (Viņa bija dzimusi zem Skor�piona zvaigznāja.)

Visļaunākais Timām bija tas, ka ar laiku ieliņā pret viņu sāka izturēties naidīgi. Viņa vienmēr nopietnā seja ļaudīm �ķita uz�pūtīga un iedomīga, un viņi uzskatīja, ka Tims un Ervins, un pamate tik tie�ām ir vienā maisā bā�ami. Un uz �ā maisa lie�liem, trekniem burtiem bija rakstīts: �Jaunbagātie lielīb- nieki.�

Tāpēc neviens nebija tik priecīgs kā Tims (cik nu vispār priecīgs viņ� varēja būt), kad pamāte izvācās no dzīvokļa ma�zajā ieliņā un noīrēja veselu stāvu bagātnieku kvartālā.

Vecās mēbeles pamāte izdāvāja tiem nedaudzajiem cilvēkiem mazajā ieliņā, ar kuriem viņa vēl runāja. Viņa gribēja aizdāvi�nāt arī sienas pulksteni, kurā bija paslēpti Tima ietaupījumi. Par laimi, zēns to uzzināja jau laikus un tāpēc lūdza, lai atļauj ielikt pulksteni viņa istabā jaunajā dzīvoklī. Viņ� lūdza tik ne�atlaidīgi, ka pamāte viņam to atjāva, būdama gan vairāk izbrī�nījusies nekā noskaitusies. Tā �is naudas skapis, kas sita stun�das, nokļuva Tima istabā, kurā viņ� pirmo reizi mū�ā viens un netraucēts varēja gatavot skolas uzdevumus.

Jaunajā dzīvoklī pamāte pieņēma kalponi. Bet neviena kal�pone neizturēja ilgāku laiku. Marijai sekoja Berta, pēc Bertas nāca Klāra, pēc Klāras Johanna, un beidzot tika pieņemta vecāka sieviete, vārdā Griet^Tā palika, jo neļāva sev uz gal�vas kāpt un vienmēr sadeva pretī, kad Tima pamāte ar viņu strīdējās.

Abām sievietēm strīdoties un atkal izlīgstot, pagāja gadi, līdz Tims sasniedza �etrpadsmit gadu vecumu un viņam vajadzēja apgūt kādu amatu.

Pamāte vēlējās un pat pavēlēja, lai Tims iestājas par mācekli derību birojā. Tam bija zināms iemels: tie�i savā trīspadsmitajā dzim�anas dienā Tims bija licis loti lielu naudas summu uz zirgu, kas, pirms saņēma �ēlastības maizi, sacīk�u vadības lab�vēlības dēļ vēl pēdējo reizi drīkstēja piedalīties skrie�anā. Uz �o zirgu neviens nebija derējis � izņemot Timu. Un, tāpēc ka Tims uz to bija derējis, zirgs laimēja, par izbrīnu visiem spe�ciālistiem. Zēns saņēma trīsdesmit tūksto�u marku skaidra naudā. Pēc �ā ieguvuma viņ� pamātei paskaidroja, ka viņi ta�gad esot pietiekami bagāti un viņ� vairs nederē�ot. Ne asaras, ne sitieni nespēja viņu pārliecināt. Viņ� vairs nekad negāja uz hipodromu.

Ervins un pamāte vieni vēl da�as reizes izmēģināja laimi. Bet, kad viņi galu galā bija paspēlēju�i trīstūksto� marku un laimēju�i nepilnas trīssimt markas, arī viņi vairs nepiedalījās derībās.

Pamāte cerēja, ka Timām atkal iepatiksies zirgu skrie�anas sacīkstes, ja viņ� iestāsies par mācekli derību birojā. Viņa jau bija ievadījusi sarunas ar pilsētas bagātāko derību uzņēmēju. Tims tomēr ietiepās un sacīja, ka gribot braukt jūrā un ar de�rībām vairs nevēloties noņemties.

Kādu dienu � Tims jau pirms da�ām dienām bija beidzis skolu � pamāte, vārdus bērdama, ierunājās atkal par Tima turpmāko nodarbo�anos:

��� Tuneesivairsbērns, Tim! Unkautkastev turpmākjādara! Derībubirojā arsavutalantu tuvarikļūt bagātsvīrs, Tim! Vēlutey tikai labu. Esparsevi nedomāju! Es domāju tikaipartevi!

��� Es neie�u uz derību biroju. Es do�os jūrā! � Tims sacīja.

Pamāte vispirms kļuva īgna, tad nikna un beidzot raudulīga.

Viņa, kā parasti, sāka raudāt un kliegt, ka Tims gribot viņu at�stāt vienu, ka vecumā viņai nebūs vairs naudas un vajadzēs iet ubagot, ka viņ� gribot viņu un Ervinu iegrūst nelaimē un viens pats kļūt par bagātu vīru un vispār viņam nekad ģimene nav rūpējusi. Viņ� ta�u vairs nevarot pat smieties!

Sie pēdējie vārdi Timu skāra sāpīgāk, nekā pamāte spēja no�jaust. Asinis viņam saplūda galvā. Vislabprātāk viņ� būtu aiz�skrējis. Bet, kop� viņam zudu�i smiekli, viņ� bija ieguvis tādu pa�savaldī�anos, kas viņa vecumā varēja pat ba�as radīt.

Arī �oreiz viņ� prata tā savaldīties, ka pamāte viņa satrau�kumu nepamanīja, izņemot sārtumu sejā.

��� Dod man nākamajā svētdienā tikpat daudz naudas kā to�reiz, kad es pēdējo reizi derēju, � viņ� sacīja. � Es laikam daudz laimē�u.

Iekams pamāte paspēja piekrist, Tims izgāja ārā un skrie�us devās uz upi, atsēdās uz nomaļa soliņa krastmalā un mēģināja savaldīties. Ta�u �oreiz viņam tas neizdevās. Viņ� raudāja. Un, tā kā viņ� negribēja raudāt, viņ� elsās raustījās vēl jo briesmī�gāk, kamēr beidzot lāvās izmisumam. Tad raudā�ana un elso��ana maz pamazām aprima, un nu �is �etrpadsmit gadus vecais zēns aukstasinīgi un mierīgi pārdomāja savu nākotni.

Viņ� nolēma nākamajā svētdienā atkal derēt uz kādu neievē�rojamu zirgu un laimēt daudz naudas. Naudu viņ� atdos pamā�tei un tad aizbēgs no mājām. Varbūt viņ� kļūs kuģa puika, varbūt kas cits. Par naudu viņam nav ko raizēties. Derēt var visur.

Bagātība � to viņ� zināja � viņam prieku nesagādāja. Savus smieklus viņ� bija pārdevis par kaut ko, kas viņam nemaz ne�bija vajadzīgs.

Sēdēdams uz soliņa upes krastā, zēns izlēma kaut ko daudz svarīgāku: viņ� gribēja atgūt savus mieklus. Viņ� gribēja skriet saviem smiekliem pakal. Viņ� gribēja uzmeklēt Lefueta kungu, lai kādā pasaules malā tas atrastos.

Bijis labi, ja Timām būtu kāds cilvēks, kaut vai piedzēris va�onis vai pustraks klaidonis, kam viņ� varētu pastāstīt savu nodomu. Viss sare�ģītais kļūst vienkār�s, ja par to aprunājas ar otru cilvēku. Bet Tims nedrīkstēja par to runāt. Viņam vaja�dzēja noslēgties sevī kā austerei. Papīra gabals, kas atradās sienas pulkstenī, padarīja viņu par vientuļāko un skumjāko zēnu, kādu jebkad apspīdējusi saule.

Tims bija glu�i viens. �ajā noskaņā viņam ienāca prātā tēvs un sakrātā nauda marmora kapakmenim. Un viņ� nolēma vēl kaut ko: pirms viņ� aizbēg, jāuzliek kapakmens uz tēva kapa. Tims zināja, ka tas radīs grūtības. Tomēr viņ� gribēja to panākt.

Viņ� tagad mierīgs piecēlās no sola. Viņam bija plāni, kurus vajadzēja īstenot. Un �ie plāni zēnu darīja stipru.

Kad pienāca svētdiena � pēdējā svētdiena, kuru Tims pa�vadīja dzimtajā pilsētā, jau brokastīs varēja manīt, ka pamāte ir uztraukusies. Viņa bija uzvārījusi sevi�ķi stipru kafiju un dzēra to kārīgiem malkiem, bet gandrīz neko neēda. Timām viņa bija iedevusi mazliet vairāk naudas, nekā viņ� bija lūdzis. Viņa bija uzvilkusi visgreznāko iz�ūta zīda svētku tērpu un pa�ņēmusi lapsādas ka�oku.

��� Gribētoszinat, vailaimēsim, � viņa tark�ķēja. � Vaitu- jauzini, uz kāduzirgu derēsi, Tim?

��� Nē, � zēns sacīja tā, kā domāja.

��� Vaitujau iepriek� nepārdomāsi?

Tims zina, ko dara! � Ervins ierunājās. Viņ� gan ap�skauda, gan arī cienīja aud�ubrāli viņa panākumu dēļ.

Pēc brokastīm viņi visi trīs taksometrā aizbrauca uz hipo�dromu. Tur pamāte tūlīt devās pie lodziņiem. Bet Tims sacīja, ka viņam mazliet vēl jāpaklausās. Tam piekrita arī tuvinieki. Tims drīkstēja viens pats iejukt pūlī un noklausīties, ko tur runā.

Hipodroma gandrīz visi bija aizmirsu�i zēnu, jo viņ� veselu gadu nebija derējis. Tomēr da�i cilvēki Timu vēl pazina un �ukstēdami rādīja uz viņu. Kāds kungs ar brūniem, cirtainiem matiem un dīvaini caururbjo�am, ūdenszilām acīm likās sevi�ķi interesējamies par Timu. Viņ� lodāja ap zēnu kā suns ap savu kungu, vēroja to neatlaidīgi, tomēr neuzkrīto�i un beidzot, kad zēns sāka pētīt zirgu sarakstu, nostājās tam blakus.

��� Uz Dienvidvēju, liekas, neviens neder, � viņ� it kā starp citu stingri noteica, uz zēnu nemaz nepaskatīdamies. � Vai tu arī gribi derēt?

��� Jā, � Tims sacīja. � Un tie�i uz Dienvidvēju!

Tagad sve�ais pagrieza galvu.

��� Tas ir ļoti pārdro�i, manu zēn! Dienvidvējam tikpat kā nav izred�u laimēt!

��� To mēs redzēsim, � Tims iebilda.

Viņam gandrīz vai nāca smiekli. Bet viņ� nevarēja smieties. Nopietns un mazliet bēdīgs viņ� raudzījās sve�iniekā, kas saka zoboties par Tima pārdro�ajiem derību nodomiem un pavadīja Timu līdz lodziņam. Pa ceļam sve�ais joprojām jokoja. Viņ� stāstīja jocīgus gadījumus par mazajiem �okejiem un turklāt uzmanīgi vēroja zēna seju. Bet Tima sejā nepakustējās ne vaibsts.

Netālu no lodziņa kungs palika stāvam. Neviļus arī Tims pa�lēnināja gaitu.

Mani sauc Kre�imiru, � sacīja sve�ais. � Es tev vēlu ti�kai labu, manu zēn. Es zinu, ka tu �ajā hipodromā vēl nekad neesi zaudējis derības. Kaut kas tāds gadās reti, un tas tie�ām ir dīvaini. Vai drīkstu tev ko jautāt?

Tims raudzījās �ais ūdenszilajās acīs, un tās viņam kaut ko atgādināja. Bet viņ� nezināja, ko. Viņ� sacīja:

��� Lūdzu, jautājiet!

Zēnu no acīm neizlaizdams, Kre�imira kungs klusu jautāja:

���� Kādēļ tu nekad nesmejies, zēn? Vai tu nevēlies? Vai arī nevari smieties?

Timām asinis sakāpa galvā. Kas bija �is vīrs? Ko viņ� zināja? Pēk�ņi zēnam �ķita, ka �im vīram ir tādas pa�as acis kā Lefue- tam. Vai tikai Lefuets nebija pārvērties, lai Timu pārbaudītu?

Zēns laikam bija mazliet vilcinājies ar atbildi, jo Kre�imira kungs piepe�i sacīja:

Tava klusē�ana ir diezgan dziļdomīga. Varbūt es tev kād�reiz varu palīdzēt. Mani sauc Kre�imiru! Neaizmirsti! Uz redzē��anos!

Vīrs pazuda hipodroma apmeklētāju barā. Tims viņu vairs neredzēja. Satraukts viņ� piegāja pie lodziņa un lika visu naudu uz Dienvidvēju. Pēc lik�anās ar Kre�imira kungu viņ� bija apņēmies, vēlākais rīt atstāt pilsētu, '

Pamāte un Ervins ieraudzīja viņu pie lodziņa. Acīm redzot, viņi tur bija gaidīju�i Timu. �oreiz Tims neizpauda, uz kuru zirgu derējis. Bet pirmo reizi kopā ar abiem noskatījās sacīkstes.

Dienvidvēj� bija neparasti strauj�, jauns ērzelis, kas sacīk�stēs skrēja tre�o reizi. Visi uzskatīja, ka zirgs sacīkstēs pielaists pārāk agri. Līdz �im tas bija ieguvis tikai vidējās vietas. Vien�reiz gan Dienvidvēj� jau sacīk�u sākumā bija kā bulta izrāvies priek�galā. Bet drīz vien zirgs sācis atpalikt un, kā parasti, sa�sniedzis mērķi ar viduvēju rezultātu.

Visu to Tims uzzināja no diviem kungiem, kas turpat blakus sarunājās. Pirmo reizi Tims sacīkstes gaidīja ar sasprindzinā�jumu. Viņ� baidījās, ka pēc sarunas ar Kre�imira kungu kļuvis nederīgs līgums ar rūtaino Lefueta kungu. �o sacīk�u iznāku�mam vajadzēja pierādīt, vai viņa ba�as biju�as pamatotas.

Atskanēja starta �āviens. Kad zirgi jau bija ieskrēju�ies, Dienvidvēj� atradās ceturtajā vielā, kurā tas turējās gandrīz visu laiku. Abi kungi Timām blakus tērzēja par zirgu, kas bija izrāvies priek�galā. Bet tad viņi sāka runāt par Dienvidvēju. Skatītāju klaigā�ana kļuva aizvien skaļāka, un Tims dzirdēja tikai dalu no sarunas: �� daudz mācījies .. .�, �� taupa re�zerves . . .�, �� gan jau izdosies . . .�.

Likās � Dienvidvējam nav nekādu cerību uzvarēt. Tas turē�jās ceturtajā vietā, bet zirgi pirms viņa izrāvās vēl vairāk uz priek�u. Ervins un pamāte neatlaidīgi prasīja, lai Tims pasaka, uz kuru zirgu viņ� derējis. Bet zēns bija kļuvis nedro�s. Bailīgi viņ� vēroja sacīkstes. Dienvidvēj� tik tikko sāka izvirzīties priek�ā. Bet līdz mērķim vairs nebija tālu.

Te pēk�ņi paklupa zirgs, kas atradās priek�galā. Abi zirgi, kas cie�i sekoja pirmajam, satrūkās un pavirzījās mazliet sāņus. �ajā acumirklī Dienvidvēj� īsi pirms fini�a lieliski paskrēja tiem garām un tūlīt pēc tam kā uzvarētājs netraucēts sasniedza mērķi.

Saucieni pūlī vairāk pauda vil�anos nekā prieku. Tims sev blakus dzirdēja sakam:

��� Tās nu ir vistrakākās sacīkstes, kādas es jebkad esmu pie�dzīvojis!

Uz lielā uzvarētāju dēja pa�ā aug�ā parādījās Dienvidvēja vārds. Tims sajuta atvieglojumu. Cik labprāt viņ� tagad būtu smējies! Bet viņ� tikai spēja klusēt, tad izvilka no kabatas de�rību talona pasakni un iedeva to pamātei, sacīdams:

��� Mēs esam laimēju�i! Lūdzu, aizej tu pēc naudas!

Tālera kundze Ervina pavadībā aizsteidzās pie lodziņiem.

Tims viens aizbrauca ar tramvaju uz māju, izņēma no sienas pulksteņa līgumu un sakrāto naudu, līgumu aizbāza aiz cepures oderes, naudu ielika mēteļa krū�u kabatā un, pārmetis mēteli pār roku, jau grasījās doties prom, kad izdzirda nākam

pamāti un Ervinu. Viņ� ātri aizslēpās aiz aizkara, kur glabājās slotas. Tims dzirdēja, ka pamāte viņu sauc. Bet viņ� neatbildēja.

���� Kurganzēnsvarētu būt? � viņ� dzirdēja pamāti sakām.

��� Viņ� kļuvis tikdīvains pēdējālaikā.

Balsis noklusa dzīvoklī. Viņ� vēl dzirdēja Ervinu jautājam:

��� Vai mēs tagad esam ļoti bagāti? � Un spalgā balss sacīja kaut ko tamlīdzīgu: � � un�etrdesmittūksto�i!

�Tad es viņiem dro�i vien neesmu vajadzīgs,� Tims nodo�māja pilnīgi vienaldzīgi.

Viņ� izgāja no slēpņa, cik iespējams klusi atvēra un aizvēra durvis, pagāja gar logiem parka virzienā un tad aizskrēja, ko kājas nes, uz kapsētu pilsētas austrumu daļā.

Tikai tad, kad bārdainais kapsētas sargs viņam pie ieejas no�prasīja kapa numuru, viņam kļuva skaidrs, ka te nav īstā vieta, kur pasūtīt tēvam marmora kapakmeni. Tomēr viņ� gribēja pa- mēģinat. Viņ� iejautājās:

��� Vai pie jums varētu pasūtīt marmora kapakmeni?

�������� Nē, no marmora mēs nedrīkstam taisīt. Mēs drīkstam tai�sīt no smil�akmens, � bārdainis norūca. � Bez tam pie manis nevar pasūtīt, bet akmeņkalis svētdienās nestrādā.

Pēk�ņi Timām ie�āvās prātā pārgalvīga doma.

�������� Saderēsim, ka manam tēvam ir marmora kapakmens! Uz tā zelta burtiem rakstīts: �No tava dēla Tima, kas tevi nekad neaizmirst.�

Tu, zēn, jau pirms saderē�anas esi zaudējis.

Tomēr es deru! Uz vienu �okolādes tāfelīti. (Tims uz sarga mājiņas palodzes bija ieraudzījis �okolādes tāfelīti.)

��� Vai tu varēsi samaksāt par �okolādes tāfelīti, ja zaudēsi?

Tims izvilka no kabatas naudas zīmes un parādīja tās.

��� Vai tagad jūs derēsiet?

�������� Vistrakākās derības, kādas jebkad esmu noslēdzis, � kap�sētas sargs murmināja. � Labi, manis dēļ!

Viņi apliecināja derības ar rokas spiedienu un tad devās pa milzīgo, parkam līdzīgo kapsētu uz Tālera kunga kapu.

Jau no tālienes viņi redzēja trīs vīrus darba drēbēs strādā�jam pie kapa. Resnais kapu sargs paātrināja soli.

�������� Tas ta�u � � Viņ� �ņāca kā valzirgs un tagad gandrīz vai skrēja.

Uz kapa bija tikko uzstādīts jauns akmens no marmora. Kapakmenī zelta burtiem bija iecirsts tēva vārds un dzim�anas un mir�anas dati. Un apak�ā bija rakstīts: �No tava dēla Tima, kas tevi nekad neaizmirst.�

Strādnieki neko daudz neuztraucās par kapu sarga klieg�anu. Viņi tam parādīja papīrus, kas apstiprināja, ka akmens uzstā�dīts pilnīgi likumīgi. Viņiem bija pat izdota īpa�a atļauja uzstā�dīt marmora kapakmeni. Kapu sargs esot bijis mazliet iesnau�dies, kad viņi ieradu�ies. Viņi to nav gribēju�i modināt.

��� Starp citu, � viens no vīriem sacīja, � naudu samaksās kāds Tims Talers.

���� Tie�i ta, Tims sacīja. � �eit ir nauda. � Viņ� to atkal izvilka no mēteļa kabatas un noskaitīja vienam strādniekam .-saujā. Viņam pa�am palika piecdesmit feniņi.

Kapu sargs rūkdams slāja atpakaļ uz sarga mājiņu. Strādnieki savāca darba rīkus, pielika roku pie cepures un arī aizgāja.

Tims stāvēja ar piecdesmit feniņiem kabatā un dīvaino Jīgumu aiz cepures oderes pie tēva kapa un stāstīja miru�ajam visu to, ko labprāt būtu stāstījis dzīvam cilvēkam.

Beidzot viņ� apklusa, vēlreiz aplūkoja kapakmeni, kas viņam likās loti skaists, un tad sacīja:

Es atnāk�u atkal, kad varē�u smieties! Uz drīzu redzē�a�nos! � Ta�u pēk�ņi aprāvās un tad piebilda: � Cerams, uz drīzu redzē�anos!

Pie sarga mājiņas loga Tims no aizkaitinātā kapu sarga sa�ņēma �okolādi un tad par atliku�o naudu nopirka tramvaja bi�ļeti. Viņ� vēl nezināja, uz kurieni dosies. Viņ� zināja tikai tor ka grib atrast rūtaino kungu un atgūt zudu�os smieklus. (Viņ� nevarēja zināt, ka aiz kapsētas stūra rūtainais kungs samaksāja �iem strādniekiem otru reizi, jo tie bija ticīgi ļaudis, kas par grēcīgo svētdienas darbu gribēja saņemt divkār�u maksu.)

Tramvajs bija gandrīz tuk�s. Bez Tima vagona sēdēja tikai kāds apaļīgs vecāks kungs ar tādu seju kā labsirdīgam mopsim.

Viņ� jautāja zēnam, uz kurieni tas braucot.

���� Uz staciju, � Tims atbildēja.

��������� Bet tad tev vajadzēja ņemt pārsē�anās biļeti. Sis tram�vajs nebrauc uz staciju. To es noteikti zinu, jo arī man tur jā�nokļūst.

Tims, kas cepuri turēja uz ceļiem, juta zem pirkstiem �auk�stam līgumu. Tad viņam pēk�ņi ienāca prātā doma noslēgt iespējami neprātīgākas derības. Varbūt viņ� kādu no tam zau�dētu un tad atgūtu savus smieklus!

Tāpēc viņ� sacīja:

�������� Es saderu ar jums, mans kungs, ka �is tramvajs brauc uz staciju.

Kungs smējās un teica to pa�u, ko resnais kapu sargs:

�������� Tu esi zaudējis jau pirms saderē�anas. � Un vēl piebilda: � Mēs, redzi, sē�am devītajā numurā, un tas vēl nekad nav braucis uz staciju.

������� Tomēr es ar jums saderu, � Tims sacīja tik noteiktā balsī, ka kungs samulsa.

��� Tu esi ļoti pa�pārliecināts, zēn. Uz ko tu gribi saderēt?

�������� Uz biļeti līdz Hamburgai, � Tims ātri sacīja. Un viņ� pats bija visvairāk apjucis par �o pēk�ņo iedomu. (Jo Tims jau sen bija plānojis braukt jūrā.)

��� Vai tad tu gribi braukt uz Hamburgu?

Tims pamāja.

Laipnajā mop�a sejā ievilkās smieklu krunciņas.

Tev, zēn, nemaz nav jāder! Es arī brauk�u uz Hamburgu un esmu jau noīrējis veselu kupeju. Kungs, kas gribēja mani pavadīt, nokavējis. Tādēļ tu man varētu pakavēt laiku.

�������� Un tomēr es gribu ar jums saderēt, � Tims nopietni sa�cīja.

�������� Labi! Saderēsim. Bet es tevi brīdinu: tu zaudēsi! Kā tevi sauc?

���� Tims Tālers.

�������� Jauks vārds. Tas skan tā, it kā tev būtu daudz naudas. Mani sauc � Rikerts.

Abi sarokojās. Tagad viņi bija viens otram stādīju�ies priek�ā un derības arī noslēgtas.

Kad konduktors pārbaudīdams gāja cauri vagonam, Rikerta kungs jautāja:

��� Vai jūs braucat uz staciju?

Konduktors nespēja vēl atbildēt, kad vagons pēk�ņi apstā�jās un Tims uzgrūdās Rikerta kungam. Konduktors aizsteidzās uz priek�ējo platformu. Tur tikko bija iekāpis ierēdnis, ar res�nām sudraba tresēm greznojies. Abi uztraukti pārmainīja da��us vārdus. Tad konduktors atkal ienāca vagonā un griezās pie Rikerta kunga.

�������� Mans kungs, viņ� sacīja, � mēs �odien izņēmuma kārtā braucam uz staciju, jo uz mūsu līnijas sarauti vadi. Bet parasti devītais numurs nebrauc �ajā virzienā.

Viņ� pielika roku pie cepures un aizgāja atkal uz priek�ējo platformu.

�������� Jupis ar ārā, tu nu gan ātri laimēji derībās! � Rikerta kungs smējās. � Tu noteikti zināji, ka vadi sarauti, vai ne?

Tims noskumis purināja galvu. Viņ� derības labprāt būtu zaudējis. Beidzot viņ� saprata, ka Lefueta kungam ir spējas, kuras var nosaukt par neparastām.

Pie stacijas Rikerta kungs jautāja Timām, kur viņa bagā�a.

�������� Man ir viss, kas vajadzīgs, � Tims atbildēja ļoti noteikti un ne visai bērni�ķīgi. � Un pase man ir �aketē.

Zēnam patie�ām bija pase. Kad viņ� kļuva �etrpadsmit gadus vecs, viņ� panāca, ka pamāte viņam izgādā pasi. Viņ� pa�skaidroja, ka, noslēdzot derības, viņam varbūt vajadzē�ot uz�rādīt pasi. Ar �o aizrādījumu pietika, jo tas notika tai laikā, kad Tims bija atteicies derēt.

Tagad pase, izrādījās, bija ļoti noderīga, jo Tims brauca uz Hamburgu.

Rikerta kungs bija paņēmis pirmās klases kupeju. Pie dur�vīm bija pielikta plāksnīte ar viņa vārdu: �Kristiāns Rikerts. Rēderejas direktors.� Bet zem ta bija uzrakstīts vēl viens vārds. Un, kad Tims to izlasīja, viņ� nobālēja. Viņ� izlasīja: �Barons Luiss Lefuets.� Kad viņi apsēdās, Rikerta kungs jau�tāja:

��� Vai tu nejūties labi, Tim? Tu pēk�ņi kļuvi tik balsi Da�kārt man tā gadās, � sacīja Tims, un tas apmēram

atbilda patiesībai. Jo kur� gan uz �īs pasaules da�kart neno- bālē!

Vilciens kādu gabalu brauca pa Elbas upes krastu. Rikerta kungs ar acīm redzamu baudu aplūkoja upi un krastus. Tims no tā neko neredzēja.

Laipnās acis mop�a sejā Timu da�reiz paslepus vērīgi aplū�koja. Tomēr tas aizvien atkal pievērsās garām slīdo�ajai aina�vai.

Rikerta kungs bija norūpējies par zēnu un beidzot mēģinaja to uzjautrināt, stāstot jocīgus piedzīvojumus no jūrnieku dzī�ves. Ta�u drīz vien viņ� nomanīja, ka zēns ir izklaidīgs un viņā neklausās.

Tikai tad, kad Rikerta kungs pats sāka runāt par baronu Lefuetu, kura vietu Tims tagad bija ieņēmis, zēns acīm redzami kļuva uzmanīgs un pat runīgs.

��� Barons laikam ir ļoti bagāts? � Tims jautāja.

��� Neaptverami bagāts! Viņam visās pasaules malās pieder uzņēmumi. Hamburgas rēdereja, kuru es vadu, arī pieder vi�ņam.

��� Vai barons dzīvo Hamburgā?

Rikerta kungs ar rokam izdarīja nenosakāmu kustību, kas it kā nozīmēja: vai es zinu!

���� Barons dzīvo visur un nekur, � viņ� tad paskaidroja. � �odien viņ� ir Hamburgā, rīt Riode�aneiro un parīt varbūt jau Honkongā. Viņa galvenā mītne, cik es zinu, ir kāda pils Mezopotāmijā.

��� Jūs viņu laikam labi pazīstat?

���� Neviens viņu labi nepazīst, Tim. Viņ� mainās kā hame�leons. Gadiem ilgi viņam, piemēram, bija sakniebtas lūpas un caururbjo�as acis, kuras, es varētu zvērēt, bija ūdenszilas. Kad vakar viņu atkal redzēju, viņam bija laipnas, brūnas acis. At�rodoties uz ielas, viņ�, kā parasti, neuzlika uz acīm saules bril�les. Bet visdīvainākais, ka �is vīrs, kuru es nekad nebiju dzir-

dējis smejamies, vakar smējās kā mazs zēns. Arī lūpas viņ� ne�bija sakniebis, kā to parasti darīja.

Tims �igli paraudzījās ārā pa logu. Neviļus viņ� bija saknie�bis lūpas.

Rikerta kungs nomanīja, ka viņa stāstījums zēnu gan saistīja, gan satrauca. Viņ� mainīja sarunas tematu.

��� Ko tu īsti gribi darīt Hamburgā?

�������� Gribu kļūt par viesmīļa mācekli uz kuģal � Tims atkal brīnījās par savu pēk�ņo lēmumu, kas viņam acumirklī bija ienācis prātā, bet to viegli saprast, jo kaut kas ta�u jādara, ja grib braukt jūrā.

Viņam pretī staroja labvēlīgi lepnā mop�a seja.

�������� Tim, tu esi laimes bērns! � Rikerta kungs sacīja gandrīz svinīgi. � Kad tu gribi nokļūt stacijā, tie�i tevis dēļ kāds tram�vajs brauc uz staciju; kad tev vajadzīgs darbs, tev ceļā pagadās tāds cilvēks, kas tev to var sagādāt!

��� Vai jūs mani varētu iekārtot darbā par viesmīļa mācekli?

�������� Uz kuģiem viesmīļus sauc par stjuartiem, � rēderejas direktors pārlaboja. � Un tu dro�i vien sāksi kā misiņ� jeb kuģa puika. �obrīd svarīgi, vai tavi vecāki tam piekrīt.

Tims, mazliet padomājis, sacīja:

��� Man vairs nav vecāku!

Par pamāti viņ� noklusēja, jo zināja, ka tā nekad nedotu viņam piekri�anu braukt jūrā. Vispār viņ� nepavisam nedomāja par pagātni.

Daudz vairāk viņ� domāja par ko citu: vai sastap�anās ar Ri�kerta kungu bija patie�ām laimīga sagadī�anās, vai arī �eit bija iejaukts rūtainais kungs, tāpat kā notikumā ar kapakmeni un tramvaju?

Līdz ar smiekliem Timām bija zudis vēl kaut kas: vientiesī- gums un uzticē�anās pasaulei un cilvēkiem. Un tas bija bries�mīgi.

Rikerta kungs viņam kaut ko jautāja, un zēnam vajadzēja saņemties, lai saprastu vārdu jēgu, tik ļoti viņa galvā virpuļoji domas.

�������� Es jautāju, vai drīkstētu par tevi mazliet parūpēties, � jautāja Rikerta kungs. � Jeb vai tev nepatīk mana seja?

Tims atbildēja ļoti ātri:

��� Ai, ko jūs! Pat ļoti patīk!

Viņ� tik tie�ām tā domāja. Pēk�ņi viņ� skaidri juta, ka �is vīrs ir rūtainā kunga darbinieks, bet ne līdzdalībnieks; un rūtai�najam kungam Tima iztēlē bija jāpārvēr�as par bagāto baronu Lefuetu. Tims atkal kļuva vientiesīgs, pavisam parasts, �etr�padsmit gadus vecs zēns.

��� Kas īsti ar tevi notiek? � Rikerta kungs tagad skaidri un gai�i jautāja. � Tu �odien nevienu reizi neesi smējies, kaut gan iemeslu smieties patie�ām bija daudz. Vai tev kas ļauns no�ticis?

Tims tagad vismīļāk būtu apkritis Rikerta kungam ap kaklu, kā ļaudis dara teātra uzvedumos. Bet Tims neatradās teātrī un tikai juta briesmīgi kvēlu vēlē�anos pēc kāda cilvēka, kam viņ� varētu visu izstāstīt.

�o vēlē�anos apspiest bija tik grūti, ka aiz izmisuma un bez�palīdzības viņam asaras kā lielas, spo�as lāses sāka ritēt pa vaigiem.

Rikerta kungs apsēdās viņam blakus un it kā starp citu lie�ti�ķi sacīja:

��� Nu, neraudi! Izstāsti man visu, kas noticis!

��� To es nedrīkstu darīt! � Tims iesaucās. Tad viņ� pie�spiedās pie Rikerta kunga un ļāva, lai asaras plūst pa vaigiem. Viņa ķermenis raustījās.

Mazais, apaļīgais rēderejas direktors saņēma Tima roku un turēja to tik ilgi, kamēr zēns 110 paguruma ieslīga miegā.

Kuģi, uz kura Timām vajadzēja strādāt par stjuarta palīgu, sauca par �Delfīnu�, un tas bija pre�u-pasa�ieru kuģis, kas brauca pa līniju Hamburga � D�enova.

Līdz kuģa atie�anai Timām bija vēl trīs dienas laika. Viņ� drīkstēja dzīvot Rikerta kunga mājā. �ī māja bija, taisnību sa�kot, savrupmāja.

Tā atradās pie ievērojamās Elbas �osejas, bija balta kā mā�konis pie vasaras debesīm, nama priek�pusē bija izveidots apaļ� balkons, kas balstījās uz trim kolonnām, un zem balkona mazas kāpnītes, kuras no abām pusēm apsargāja divas laipna izskata smil�akmens lauvas.

Tims nomākts skatījās uz �o saulaino, gai�o namu. Agrāk, kad viņ� vēl bija smaidīgais zēns no mazās ieliņas, viņam �is nams dro�i vien būtu licies kā skaists sapnis, kā laimīga prin�a pils pasakā. Bet tas, kas pārdevis savus smieklus, nevar būt laimīgs. Nopietns un bēdīgs Tims iegāja starp abām mīlīgajām lauvām baltajā savrupmājā.

Rikerta kungs dzīvoja kopā ar māti, apaļīgu, vecu dāmu ar sirmām matu cirtām un tādu balsi kā meitenei, un viņa prata par visu tā smieties kā bērns.

� Ko tu vienmēr stāvi tāds nobēdājies, zēn? � viņa sacīja Timām. � Tas nemaz nav labi tavā vecumā. Vēlāk dzīvē būs pietiekami daudz nopietna, vai ne Kri�jān?

Viņas dēls, rēderejas direktors, pamāja ar galvu un pavilka māti sāņus. Viņ� mātei paskaidroja, ka Timām laikam noticis kaut kas briesmīgs, un lūdza, lai viņa apejoties ar zēnu sau�dzīgi.

Vecajai dāmai bija visai grūti saprast, ko dēls īsti domāja. Vecāku mājā viņa bija dzīvojusi pārtikusi un jautri, kad pre�cējās, viņa bija bagāta un jautra, un ari vecuma dienās viņa dzīvoja jautri un viņai bija daudz naudas. Par lielpilsētas ma�zajām ieliņām viņa zināja tikai no aizkustino�iem stāstiem, ku�rus klausoties skaļi raudāja, un strīdus, skaudību un viltīgu ļaunumu viņa glu�i vienkār�i neredzēja, jo negribēja tos redzēt. Visu mū�u viņa bija palikusi kā bērns. Viņa bija kā debeszils krokuss, kas nekad nepārstāja ziedēt.

��� Vai zini ko, Kri�jān, � viņa sacīja pēc sarunas ar dēlu. � Es ar zēnu mazliet izie�u. Tu redzēsi, es viņu noteikti sasmī�dinā�u!

���� Esi saudzīga, māt! � Rikerta kungs noteica. Un vecā dāma apsolīja.

Pastaigas ar viņu Timām kļuva jo sevi�ķi grūtas tāpēc, ka viņ� �o mīļo, astoņdesmit gadu veco bērnu ļoti labi ieredzēja. Kad viņa savā mazajā, mīkstajā rokā saņēma zēna roku, viņ� labprāt būtu viņai pamirk�ķinājis un pasmējies. Tims viņu būtu pat paķircinājis kā vecāko māsu, jo viņa tie�ām izturējās kā vecākā māsa. Bet zēna smiekli atradās tik tālu no viņa pa�a. Ar tiem kaut kur uz zemeslodes skraidīja apkārt kāds bagāts, dī�vains barons. Tims tagad zināja, ka viņ� pārdevis visdārgāko, kas viņam jebkad piederējis.

Otrdien vecajai Rikerta kundzei radās dīvaina iedoma. Avīzē viņa izlasīja, ka leļļu teātris uzved pasaku �Pielīpi gulbim�. Tā bija pasaka par princesi, kas nevarēja smieties. Rikerta kundze glu�i labi atcerējās �o pasaku. Viņa nolēma apmeklēt izrādi kopā ar zēnu, kas nevarēja smieties.

Viņai �ī ideja likās brīni�ķīga, bet viņa nevienam par to ne�stāstīja. Visu rītu viņa klusi pie sevis smējās un tikai pēcpus�dienā ielūdza abus vīrie�us uz izrādi: Rikerta kungu un Timu. Viņi abi nevarēja atteikt vecajai dāmai un gāja līdz.

Leļļu teātris neatradās visai tālu. Tas darbojās Evelgenē, mazā, vientuļā Hamburgas priek�pilsētas rajonā, kas stiepjas starp pa�u Elbu un tās augsto krastu un īstenībā izskatās kā mazu, tīru mājiņu un dārzu virkne. �eit restorāna telpās, sētas pusē, bija iekārtots lellu teātris.

Mazā zāle bija bērnu pilna. Tikai �ur tur sēdēja da�as mātes un tēvi.

Rikerta kundze tūlīt ieraudzīja trīs brīvas vietas otrajā rindā un smiedamās un �estikulēdama spraucās cauri uz �īm vietām. Viņai sekoja dēls un Tims. Un, tikko viņi apsēdās, zāle satumsa un nelielā teātra mazais, sarkanais priek�kars atvērās.

Izrāde sākās ar dialogu dzejā starp karali un klaidoni. Abi satikās naktī klajā laukā, spīdot pilnam mēnesim. Karaļa seja bija bāla un nopietna. Klaidonim pat mēness gaismā bija vese�līgi sārta un vienmēr smaido�a seja. Pasaka sākās ar �ādu dia�logu:

Karalis.

Reiz manā pili tika stāstits tas, Ka dzīvo princese, nekad kas nesmejas. �ķiet gudram vīram smiekli nicināmi, Tāpēc es gribu apprecēt �o dāmu. Bet kādā pilī princese �ī mīt? Jel saki man, lai varu tevi apveltīt.

Klaidonis.

Jums, majestāte, teik�u, kur to rast, Jo arī man pie viņas jādodas. Bet brīdinu ar mani jums tā skrieties, Jo, kad es nāk�u, jaunkundze sāks smieties.

Karalis.

Turp iesiet velti, ticiet, klaiņotāj,

Jo viņa nesmiesies! Tam smiekli stāj,

Kas atceras, ka visiem jāmirst mums, �

Un paliek tikai rūgtais atzinums:

�zemeslode apaļā, kas viz,

Reiz pārsprāgs tā kā ziepju burbulis.

Vai cilvēks, ko �āds paredzējums nomāc,

Vairs cēli drūms par tuk�iem smiekliem domās?

Klaidonis.

Jūs, majestāte, �ķietat gudrs man, Bet aplami �is jūsu spriedums skan. Tā nāves gaidās dzīvot � prāts var zust! Ir dzīve � tikai tagadnību just. Nav glāze veidota, lai tūlīt plīst, Bet vīns lai tajā dzirksteļodams līst. Gan glāze zin, ka reiz tā saplīsīs, Bet, kamēr vesela, lai vīns pār malām līst!

Karalis.

Vai glāze priecājas, ka mirkli spīd, To zinot, ka tai drumslās jāsakrīt?

Klaidonis.

Jā, tie�i tāpēc ir tik liels tai prieks, Ka zina � mū�am spīdēt glāzei liegts.

Karalis.

Kungs klaiņotāj, mums velti vārdus mīt, Pie princeses lai steidzamies tūlīt! Ja smiesities un viņa līdzi smies, Tad manā tronī varat apsēsties!

Klaidonis.

Lai saderam, kungs! Tomēr zināms ir, Ka smiekli mūs no dzīvnieka tak �ķir. Un cilvēku vien pazīt var no tā, Ka smieties prot tas stundā īstajā!

Priek�kars tika aizvilkts, un zālē tagad bija gandrīz pilnīgi tum�s. Tikai caur logu aizkariem ieplūda nedaudz gaismas. Vai�rums bērnu mazo priek�spēli nebija sapratu�i, tāpēc viņi sa�uk�stējās un dudināja, un nepacietīgi gaidīja, kad beidzot sāksies īstā izrāde.

Priek�ā, otrajā rindā, trīs cilvēki klusu sēdēja savās vietās un domāja glu�i par ko citu. Vecā Rikerta kundze dusmojās par to, ka viņa ar klaidoni bija vienis prātis. Klaidoņus viņa par cilvēkiem neuzskatīja (lai gan izdavāja nabagiem ļoti daudz naudas). Viņa gan labāk būtu piekritusi karalim, jo viņ� bija tik nopietns un skaists.

Rikerta kungs, kas sēdēja mātei labajā pusē, centās pustumsā saskatīt Tima seju. Bet tikai pavisam tievs gaismas stariņ� ap�spīdēja zēna pieri, kas bija tikpat bāla kā karaļa seja. Rikerta kungs �aubījās, vai māte pareizi darījusi, atvezdama Timu uz leļļu teātri, jo iepriek�ējā dienā viņ� bija redzējis zēnu raudam.

Timām bija tikai viena doma: �Kaut neviens ar mani neru�nātu!� Kaut kas sa�ņaudza viņam kaklu, un viņ� juta, ka no- smaks. Un atkal viņam atmiņā atausa priek�spēles pēdējais pants: �Ka smiekli mūs no dzīvnieka tak �ķir. Un cilvēku vien pazīt var no tā, ka smieties prot tas stundā īstajā . . . smieties prot. . . smieties ��

Tad priek�kars atkal pacēlās un Tima acis un maz pamazām ari domas pievērsās ļoti bālai, ļoti nopietnai princesei, kas rau�dzījās ārā pa pils logu.

Pils dārzā zem loga tagad parādījās princeses karaliskais tēvs. Kad meita viņu ieraudzīja, viņa ātri atkāpās no loga.

Viņa majestāte karalis atsēdās uz strūklakas malas un sūdzēja ūdenim un puķēm savas bēdas: viņ� licis visda�ādākajiem jok�dariem un jokupēteriem nopūlēties, lai sasmīdinātu viņa meitu, ta�u diem�ēl bez panākumiem.

Nopūzdamies karalis atkal piecēlās, un bērni zālē tagad bija klusi kā pelītes.

Viņa majestāte staigāja pa pils dārzu �urp un turp, �ēlojās par sevi un meitu un pēk�ņi apstājās, iesaukdamies:

��� Kaut ta�u kāds viņu sasmīdinātu! Es viņam uz vietas at�dotu princesi par sievu, turklāt pusi karaļvalsts!

Tie�i �ajā acumirklī klaidonis ar sve�o, noskumu�o karali ienāca pils dārzā. Viņ� bija dzirdējis karaliskā tēva izmisīgo saucienu un bez aplinkiem sacīja:

��� Majestāte, turu jūs pie vārda. Ja es princesi sasmīdinā�u, es dabū�u viņu par sievu! Pusi karaļvalsts jūs varat paturēt, jo kungs, kas mani pavada, atdos man visu savu valsti.

Karalis izbrīnījies paskatījās uz abiem ceļotājiem, kas nevi�ļus bija viņu dzirdēju�i �ēlojamies. Sve�ais, bālais karalis viņam patika labāk nekā veselīgais sārtvaidzis klaidonis. (Karaļiem �ajā ziņā ir sava gaume.) Tomēr viņ� turēja vārdu un sacīja:

��� Ja tev, sve�iniek, izdosies princesi sasmīdināt, tu kļūsi par princi un viņas dzīves biedru!

Klaidonim ar to pietika. Viņ� aizsteidzās, atstādams karaļus vienus.

Tad nolaidās priek�kars un sākās starpbrīdis. Izrāde mazos skatītājus bija aizrāvusi. Vai princese smiesies?

Tims Tālers klusībā cerēja, ka viņa paliks nopietna. Pa �o īso laiku princese bija kļuvusi viņam it kā māsa, ar kuru kopā viņi varētu spītēt smejo�ai pasaulei. Ta�u Tims pārāk labi zi� naja, kā beidzas vairums pasaku. Viņ� satraukts gaidīja acu�mirkli, kad princese iesmiesies.

Diem�ēl Timām ilgi nebija jāgaida. Kad priek�kars pacēlās, princese atkal stāvēja, atspiedusies pret logu, un abi karaji sēdēja uz stūrklakas malas. Aiz skatuves bija dzirdama dziedā��ana un smiekli, un pēk�ņi pils dārzā ienāca klaidonis. Viņ� veda gulbi zeltītā kakla saitē. Resns vīrs ar roku turējās pie gulb'a astes spalvas, it kā būtu pie tās pielipis. Ar kreiso roku viņ� vilka tievu vīriņu, tas savukārt vilka vecu sievu, un sieva vilka zēnu un zēns meitenīti, un meitenīte suni. Un likās � kada burvju vara bija viņus visus citu pie cita piesaistījusi. Viņi lēca un lēkāja, it kā neredzamas atsperes viņus raustītu uz visām pusēm. Un viņi smējās tā, ka smiekli atbalsojās pils dārzā.

Princese tagad izliecās pa logu, lai labāk varētu redzēt. Acis gan izbrīnā papletās, ta�u seja palika nopietna.

�Nesmejies, mazā māsa!� Tims klusībā lūdzās. �Paliksim abi nopietni, kaut arī visa pasaule smejas!�

Bet Tims veltīgi lūdzās. Sve�ais, skumjais karalis tik neveikli paglaudīja suni, kas vilkās gājiena beigās, ka pēk�ņi viņa roka pielipa pie suņa astes. Viņ� izbijās un ar brīvo roku satvēra princeses tēva roku. Abu karaļu rokas cie�i salipa, un viņi no�slēdza savādo gājienu. No viņu kustībām varēja manīt, ka viņi labprāt gribētu atbrīvoties no �ās neizprotamās burvības. Ta�u tas viņiem neizdevās. Viņiem vajadzēja samierināties ar dī�vaino stāvokli, un �ķita gandrīz, ka tas viņus uzjautrina. Viņu kājas neveikli cilājās dejā, lūpu kaktiņi raustījās, un pēk�ņi viņi sāka lempīgi un jocīgi lēkāt un tad iespurdzās smieklos.

�ajā acumirklī no loga atskanēja princeses smiekli. Sāka spē�lēt mūzika. Visi dejoja un lēkāja, un smējās, arī bērni zālē smē�jās un labpatikā sita līdzi kājām.

Nabaga Tims sēdēja �ai smieklu vētrā nekustīgs kā akmens. Vecā Rikerta kundze viņam blakus smējās tik aizrautīgi, ka aiz�klāja ar rokām seju un noliecās uz priek�u, jo pār vaigiem viņai ritēja smieklu asaras.

�ajā mirklī Tims pirmo reizi pamanīja, ka cilvēki smejoties vai raudot ir līdzīgi. Un viņ� izdarīja kaut ko briesmīgu: viņ� aizklāja rokām seju, noliecās uz priek�u un izlikās smejamies.

Bet Tims raudāja. Caur asarām viņ� murmināja:

��� Mazā princese, kāpēc tu smejies? Kāpēc tu smejies?

Kad priek�kars nolaidās un iedegās gaisma, vecā Rikerta

kundze izņēma no rokas somiņas me�ģīņu mutautiņu, nosusi�nāja acis un tad iedeva mutautiņu Timām, sacīdama:

��� Tim, noslauki arī tu smieklu asaras. Es jau zināju, ka tu smiesies tādā izrādē! � Un vecā dāma triumfēdama paskatījās uz savu dēlu.

��� Jā, māt � Rikerta kungs pieklājīgi sacīja. �Tu patie�ām to labi izdomāji. � Bet viņa seja bija skum ja, kad viņ� to sacīja. Viņ� zināja, ka zēns savā labsirdībā un izmisumā bija maldinā�jis veco dāmu. Un Tims manīja, ka Rikerta kungs visu nojau�.

Pirmo reizi kop� tās liktenīgās dienas hipodromā zēnā pamo�dās bezspēcīgas dusmas pret baronu Lefuetu. Viņ� savas dusmas neizrādīja un cie�āk nekā jebkad apņēmās atgūt smieklus � lai tas maksātu ko maksādams!

Teach me laughter, save my soul! Iemāci mani smieties un glāb manu dvēseli!

Ang]u sakāmvārds

Timam par atvieglinājumu, kuģis jau nākamajā dienā devās uz D�enovu. Vecā Rikerta kundze māja viņam no baltās sav�rupmājas kāpnēm, un Tims māja pretī tik ilgi, kamēr vien va�rēja viņu saredzēt.

Rēderejas direktors pats aizveda zēnu uz kuģi. Viņ� bija no�pircis Timām apģērbu un kurpes, rokas pulksteni un pilnīgi jaunu jūrnieka maisu.

Kad viņ� Timām uz mola sniedza roku, viņ� sacīja:

� Galvu aug�ā, zēn! Kad pēc trim nedēļām atgriezīsies, pa�saule izskatīsies pavisam citāda. Tad tu dro�i vien atkal varēsi smieties. Norunāts?

Tims vilcinājās. Tad viņ� ātri sacīja:

�- Kad es pie jums atgriezī�os, Rikerta kungs, es atkal smie��os. Norunāts! � Viņ� vēl nomurmināja sirsnīgu paldies, jo kakls viņam bija kā aiz�ņaugts, un tad aizsteidzās pa kuģa laipu uz klāju.

Kuģa kapteinis bija īgns vīrs, viņ� labprāt dzēra un, starp citu, mēdza uz visu skatīties caur pirkstiem. Viņ� uz Timu gan�drīz nepaskatījās, kad zēns viņam stādījās priek�ā, tikai norūca:

��� Griezies pie stjuarta! Tas arī ir no jaunajiem, un jums abiem ierādīta viena kabīne.

Tims, kas pirmo reizi mū�ā atradās uz kuģa, neziņā klīda gan pa dzelzs kāpnēm, gan pa �aurām ejām, gan pa priek�klāju un pakalklāju, lai atrastu stjuartu. Tvaikoņa apkalpei nebija mat�ro�u uniformas. Tā at�ķīrās no pasa�ieriem ar to, ka valkāja darba drēbes. Zēns tādē] īsti nezināja, pie kā griezties. Viņ� klīda tālāk un beidzot vidusklājā pa atvērtām durvīm iegāja tādā kā uzgaidāmajā telpā, kuras vidū paklājiem noklātas kāp�nes ar spīdo�i nolakotām un izliektām margām veda lejā kuģa iek�ienē. No turienes plūda ceptu zivju smar�a, un Tims nodo�māja, ka �ai dziļumā laikam būs viņa turpmākā darba vieta.

Kāpņu galā, tūlīt pa labi, atradās kambīze, no kurienes plūda ēdienu smar�a. Taisni uz priek�u atvērtās divviru durvis veda uz pla�u ēdamsalonu ar galdiem un krēsliem, kas bija pieskrū�vēti pie grīdas. Vīrs baltā �aketē patlaban klāja galdus. Viņa augums un apaļā galva ar cirtainiem, brūniem matiem Timām likās pazīstami, kaut gan viņ� nevarēja iedomāties, kas �is vīrs īsti bija.

Kad zēns ienāca salonā, vīrs baltajā �aketē pagriezās pret viņu un sacīja bez jebkāda pārsteiguma:

��� Te jau tu esi!

Tims gan bija pārsteigts. �o vīru viņ� pazina. Pat viņa vārdu dīvainā kārtā vēl atcerējās. Viņu sauca par Kre�imiru. �is vīrs viņam hipodromā bija uzstādījis nepatīkamus jautājumus, bet tad piemetinājis: �Varbūt es tev kādreiz varē�u palīdzēt!� �ā vīra caururbjo�ās, ūdenszilās acis lika atcerēties Lefuetu � baronu, kuru Tims meklēja.

Kre�imira kungs neļāva Timām nodoties pārdomām. Viņ� aiz�veda zēnu uz viņu kopējo kabīni, uzmeta Tima jūrnieka maisu uz gultas un tad iedeva zēnam rūtainas bikses un baltu �aketi, kādas valkāja pats.

Jaunais apģērbs zēnam piestāvēja glu�i labi.

��� Tu izskaties kā dzimis stjuarts! � smējās Kre�imirs. Bet, kad viņ� ieraudzīja Tima nopietno seju, viņa smiekli aprāvās. Domīgs viņ� lūkojās uz zēnu un murmināja vairāk sev nekā Timām: � Gribētos zināt, kāds kopīgs darījums jūs saista. � Bet tad, it kā vēlēdamies atvairīt kādu nepatīkamu domu, viņ� izslējās taisns, noraustīja balto �aketi uz leju un skarbi sacīja: � Pie darba! Ej uz kambīzi pie Enriko un palīdzi viņam mizot kartupeļus. Es tevi pasauk�u, kad būsi man vajadzīgs. Uz priek�u, taisni pa vidu!

Timām kambīzē bija jāmizo kartupeļi līdz pat vakaram. Pa�vārs Enriko bija vecs savādnieks no D�enovas, kur�, tāpat kā kapteinis, uz visu skatījās caur pirkstiem. �aurajā dzīvītē uz kuģa kapteinis ir ne tikai kungs un pavēlnieks, bet arī paraugs un priek�zīme visur, un vienmēr. Ja kapteinis ir stingrs un cen�tīgs, apkalpe arī ir tāda pati. Ja viņ� ir nevērīgs, kāds, piemē�ram, ir kapteinis uz tvaikoņa �Delfīns�, ikviens ir nevērīgs, ieskaitot pavāru Enriko.

Enriko gandrīz bez atelpas stāstīja zēnam jocīgus atgadīju�mus, jaucot gan vācu, gan itālie�u vārdus. Tā kā Tims nekad nesmējās, Enriko domāja, ka zēns viņu nesaprot. Tomēr viņ� turpināja stāstī�anu pats sev par prieku. To, ka Tims grieza kartupeļiem pārāk biezas mizas, pavārs nemanīja.

Kad tvaikonis vēlu pēcpusdienā beidzot atstāja Hamburgas ostu, Timām vajadzēja palīdzēt Kre�imiram salonā. Tims turklāt apjuka, jo stjuarta ūdenszilās acis vienmēr viņā pēto�i norau�dzījās. Vienīgi aiz bailēm zēns sajauca pasūtījumus. Kādai ame�rikānietei viņ� viskija vietā atnesa citronu sulu un skotu lor�dam �ķiņķa un olas vietā pasniedza divus gabalus riekstu tor�tes.

Kre�imira kungs visu nokārtoja nerājoties. Viņ� Timu apmā�cīja pavisam mierīgi: �Pasniedz no kreisās puses! Turi kreiso roku uz muguras, kad apkalpo ar labo roku. Dak�u noliec pa kreisi, nazi pa labi, ar asmeni pret �ķīvi!�

Pēc vakariņām Timu atkal aizsūtīja uz kambīzi, lai viņ� palī�dzētu pavāram mazgāt traukus. Viņ� bija satraukts un izklai�dīgs, jo viņam galvā �audījās simtiem da�ādu jautājumu: kādēļ barons neizmantoja kupeju vilcienā, kurā Tims ar Rikerta kungu brauca uz Hamburgu? Kādēļ Kre�imira kungs pēk�ņi strādāja par stjuartu uz �ī kuģa, uz kura Tims bija pieņemts darbā par misiņu? Kādēļ Rikerta kungs viņu bija atvedis tie�i uz �ā kuģa? Kādēļ? Kādēļ? Kādēļ?

Tad Tima domās ieskanējās vārds �kādēļ�. Vīrie�a balss jau�tāja: �Kādēļ jūs esat uz �ī kuģa?� Kāds cits atbildēja: �Kādēļ lai es �eit nebūtu?� Tā bija Kre�imira balss.

� Nāciet man līdzi uz klāju! � pirmā balss pavēlēja.

Tims dzirdēja soļus klaudzam uz mazajām dzelzs kāpnēm, kas veda uz pakaļējo klāju. Tad soļi un balsis izzuda. Ta�u Tima galvā tie joprojām skanēja. �ī balss, kas bija uzrunājusi Kre�i- miru, viņam �ķita pazīstama. Un pēk�ņi � kad viņ� slaucīja zupas terīni � pēk�ņi viņ� atcerējās, kam piederēja �ī balss.

�ī balss piederēja cilvēkam, kam viņ� bija pārdevis savus smieklus, tā bija barona balss.

Zupas terīne izslīdēja zēnam no rokām un saplīsa uz kambī- zes grīdas; pavārs Enriko, iesaukdamies �mamma mia�, izbijies palēca sāņus. Tad Tims aizsteidzās uz klāju.

Aug�ā neviena nebija. Divas kuģa laternas vāji apgaismoja klāja virsbūves un ar burām apklāto kuģa laivu. Bet pēk�ņi Tims sadzirdēja klusas balsis, un, kad viņ� paskatījās pa kreisi � jo tur bija dzirdamas balsis �, viņ� neskaidri samanīja, ka zem kuģa laivas kaut kas kustas. Zēns uz pirkstgaliem pielavījās tuvāk laivai un zem tās ieraudzīja �etras kājas vīrie�u biksēs. Kaut ko noteiktāku viņ� nevarēja saskatīt. Bet skaidrs gan bija tas, ka sarunājās �ie abi vīrie�i aiz laivas. Tā viņ� soli pa solim, elpu aizturējis, tuvojās laivai. Vienreiz ie�īkstējās klāja planka. Bet abi aiz laivas, likās, neko nebija pamanīju�i.

Beidzot Tims bija pienācis tik tuvu, ka varēja noklausīties pakluso sarunu.

���� � smieklīgi! � �ņāca barons. � Jūs ta�u negribēsiet man iestāstīt, ka naudu, ko jums ienesa akcijas, jūs jau esat izdevis!

���� īsi pēc tam, kad jūs man izsniedzāt akcijas, tās strauji kri�tās. � Kre�imirs mierīgi piebilda.

���� Pieņemsim! � Barons lāva atskanēt smiekliem, ko bija nopircis. � Akcijas kritu�ās, jo man ir zināms iespaids bir�ā, bet kādam ceturtdaļmiljonam tomēr vajadzēja atlikt!

���� Un �o ceturtdalmiljonu es noguldīju bankā, kas drīz pēc tam izputēja.

���� Jums gan neveicas! � Lefuets atkal iesmējās, un Tims, kas noklausījās, satrūkās no �iem smiekliem. Vislabāk zēns būtu nostājies viņiem priek�ā. Tomēr viņ� bija pietieko�i gudrs, lai saprastu, ka prātīgāk ir noklausīties un nogaidīt.

���� Pat tad, ja jums atkal jāstrādā, � barons tagad sacīja, � pat tad nav nekādas vajadzības strādāt tie�i uz �ā kuģa un kopā ar �o zēnu!

�oreiz smējās Kre�imirs.

���� Neviens man to nevar aizliegt! � viņ� iesaucās.

���� Runājiet klusāk! � Lefuets no�ņācās.

Kre�imirs pusjbalsī turpināja:

���� Es jums pārdevu savas acis un pretī saņēmu jūsu zivs- acis. Kā maksu es saņēmu no jums akcijas par vienu miljonu, no kura neviena marka nav nokļuvusi manā kabatā. Jūs bijāt viltīgāks par mani. Ta�u �oreiz es bū�u viltīgāks par jums, ba�ron. Es jūs abus ar zēnu hipodromā divreiz novēroju. Un konstatēju, ka pēc tam zēns laimēja visās derībās, bez tam es konstatēju, ka mazais kļuvis grūtsirdīgs un bēdīgs, kā slims, vientuļ� un vecs pensionārs.

Kad zēns dzirdēja, ko Kre�imirs runā, viņam sirds sāka spēcī�gāk pukstēt. Tomēr viņ� palika kluss kā pelīte.

Kre�imirs turpināja:

�������� Es izdibinā�u, baron, kāda veida darījums jums noslēgts ar zēnu! Es viņu novēroju jau �etrus gadus, un, lai kļūtu par stjuaitu uz �ā kuģa, man bija daudz jānopūlas, toties tagad �

Barons pārtrauca Kre�imiru:

�������� Tagad es jums atkal piedāvāju vienu miljonu skaidrā naudā!

�������� �oreiz, baron, priek�rocības ir manā pusē! � Kre�imirs runāja ļoti pārliecināti. � Par to, ko zinu, es varu likt jums sa�maksāt inan trejādi: vai nu pieprasot atpakaļ savas acis, vai pie�ņemot miljonu, vai � kas varbūt nebūtu vissliktākais � pie�spie�ot jūs atbrīvot zēnu no līguma, lai kāds �is līgums arī būtu.

Tims tumsā piespieda dūri pie mutes, lai elsas viņu nenodotu.

Kādu brīdi bija kluss. Tad atkal atskanēja barona balss:

�������� Jums nav daļas, kāds man ar zēnu ir darījums. Bet, ja jūsu vecās acis jums ir svarīgas, tad zināmos apstākļos es būtu ar mieru �

Aizrāvies Kre�imirs neļāva viņam pabeigt:

�������� Jā, baron, manas vecās acis man ir svarīgas, manas vecās, nevainīgās, muļķīgās, labsirdīgās govs acis ir svarīgākas nekā visas pasaules bagātības, kaut arī jūs to nekad nesapratīsiet!

�������� To es nekad nesapratī�u, � barons apstiprināja. � Tomēr esmu ar mieru darījumu atsaukt ar zināmiem noteikumiem. Vai nevēlaties �ajā kabatas spogulītī apskatīt savu seju?

Uzaicinājumam sekoja satraukuma pilns klusums. Tims no- svīda no uzbudinājuma un cen�anās izturēties klusi.

Beidzot viņ� dzirdēja Kre�imiru klusu sakām:

��� Esmu atguvis savas acis!

��� Tagad klausieties manu noteikumu, � barons sacīja.

Bet to Tims vairs nedzirdēja. Kre�imirs bija atguvis savas acis, un �eit glu�i tuvu bija viņa � Tima zudu�ie bērna smiekli, pēc kuriem viņ� alka vairāk par visu pasaulē.

Ilgāk Tims vairs nevarēja ciest. Zēns izlēca viņu priek�ā un iekliedzās:

��� Atdodiet manus . . .

Tad Tims klupa pār kādu tauvu, ar galvu atsizdamies pret laivas priek�galu, un ar troksni nokrita uz klāja, kur nesamaņā palika guļam.

Kad Tims pamodās, kāda zvaigzne, Jaunā, gailējo�ā Marsa acs, �urp un turp lēkāja iluminatorā. Zēns gulēja aug�ējā guļ�vietā, jo koja viņiem ar stjuartu bija kopīga. Pāri Atlantijas okeānam ausa pelēka diena.

Kāds rosījās pa koju.

Tims pagrieza galvu. Tas bija Kre�imirs. Arī stjuarts tie�i tad pagrieza galvu. Vājajā gaismā, kas plūda no Kre�imira nakts�lampas, viņu skatieni sastapās. Stjuartam bija siltas, brūnas acis.

��� Nu, manu zēn, kā tu jūties? � viņ� laipni jautāja.

Tims vēl nebija glu�i atmodies. Viņ� nevarēja atcerēties, kā �eit bija nokļuvis. �is Kre�imirs, kas ar viņu runāja, at�ķīrās no tā Kre�imira, kam viņ� salonā bija palīdzējis, �is bija daudz mierīgāks un laipnāks.

Stjuarts pienāca tuvāk pie gultas.

��� Vai tu, zēn, jūties labāk?

Zēna atmiņā pamazām atausa iepriek�ējā vakara notikumi: balsis pie kambīzes durvīm, saruna aiz kuģa laivas un viņa pa�a kliedziens un kritiens.

���� Kur ir barons? � viņ� jautāja.

�������� Nezinu, Tim. Uz kuģa viņa vairs nav. Bet saki man � vai vakar vakarā tu mūs abus noklausījies?

Zēns, gulēdams gultā, pamāja.

���� Priecājos, ka esat atguvis savas acis, Kre�imira kungs!

���� Un tu, Tim? Ko tu gribēji no barona dabūt atpakaļ?

�������� Manus � � Zēns aprāvās. Viņam ienāca prātā līgums, un viņ� cie�i saknieba lūpas.

Tad Kre�imirs pēk�ņi iesita sev ar roku pa pieri.

�������� Kā man tas agrāk nebija ienācis prātā! � viņ� iesaucās. � �is ļoti godājamais blēdis smējās kā mazs zēns. Es ta�u zi�nāju, ka viņam kaut ka� nemaz nepiestāvēja. Tagad es to zinu pavisam noteikti: tie bija viņa smiekli! Pareizāk� � Kre�i�mirs cie�i palūkojās Timā, � tie bija tavi smiekli.

�������� To es jums neesmu teicis! � Tims iesaucās. � Jeb vai es vakar vakarā kaut ko izkliedzu?

�������� Nē, Tim, tu nepaguvi. Un varbūt tā ir tava laime. Man klusē�anas paragrāfi barona līgumos ir zināmi. Vari būt mie�rīgs. Tu klusēji.

Tims tomēr nenomierinājās. Viņam uz vietas vajadzēja izmē�ģināt, vai līgums vēl ir spēkā. Viņam ar Kre�imiru vajadzēja saderēt � uz kaut ko neiespējamu.

Zēns gribēja izkāpt no gultas. Bet, tikko viņ� piecēlās sēdus, viņam galva sāka reibt un dunēt, un sāpēt. Tāpēc viņ� atlaidās atpakaļ uz spilvena.

Kre�imirs pasniedza viņam glāzi ūdens un tableti, ko jau ag�rāk bija paņēmis.

�������� Iedzer, Tim! �odien tev jāpaliek guļam kojā. Rīt viss būs atkal kārtībā. Esi dabūjis tikai punu, vairāk tev nekas nekait, tā sacīja stūrmanis, un viņ� kādreiz bijis sanitārs.

Tims paklausīgi norija tableti un domāja per derībām. Kad viņam kādas ienāca prātā, viņ� atsāka sarunu par baronu, jo ar to saistījās derības.

�������� Kre�imira kungs, kādus noteikumus barons īstenībā uzstā�dīja? Es domāju � pēc tam, kad jūs atguvāt pats savas acis?

�������� Nekādus! � smējās Kre�imirs. � Kad tu iekliedzies un pakriti uz klāja, atnāca matro�i, un barons paslēpās laivas ēnā. Tad es viņam pa�ukstēju: �Vai nu manas acis tiks atdotas bez kādiem noteikumiem, vai arī es ļaudīm kaut ko pastāstī�u!�

��� Nu un tad?

Kre�imirs atkal iesmējās.

������� Barons uztraukumā sastomījās. Viņ� sacīja: �Bez no-tei- ku-miem.�

Tims ātri pagrieza galvu pret sienu. Neprātīgā tieksme smie�ties izķēmoja viņa seju.

�������� Gribētos zināt, kur tagad atrodas barons, � Kre�imirs no�murmināja.

Sos vārdus Tims bija gaidījis. Viņ� sacīja, atkal nomierinā�jies:

��� Es ar jums saderu . . .

��� Tu vari mani uzrunāt ar tu, � Kre�imirs viņu pārtrauca.

�������� Tātad es saderu ar tevi, ka mēs nākamajās piecās minūtēs uzzināsim, kur atrodas barons!

��� Uz ko tu, Tim, gribi derēt?

���� Uz vienu gabaliņu riekstu tortes.

�������� To es varu samaksāt. Ja nemaldos, tev �ais derībās jā�laimē, tāpat kā visās derības. Tātad norunāts!

Stjuarts sniedza zēnam roku, un Tims sita saujā.

�ajā pa�ā acumirklī blakuskabīnē tika ieslēgts radio. Diktors nolasīja laika ziņas. Tad sekoja ziņas par sabiedrību.

Tims un Kre�imirs, kuri pirms tam bija saīgu�i par traucē�jumu, ieklausījās. Balss skaļrunī ziņoja:

�Pazīstamais komersants barons Lefuets, kura īpa�umu vēr�tība sniedzas vairākos miljardos dolāru, �ajā naktī Riode�aneiro rīkoja pieņem�anu Brazīlijas galvaspilsētas komersantiem. Viņ� aizgāja no svinībām jau pa�ā sākumā un atgriezās tikai pēc di�vām stundām acīm redzami satraukts. Viņ� ieradās ar saules brillēm uz acīm. Liekas, no jauna uzliesmojusi senā acu kaite, kas �ķita uz kādu laiku novērsta. Mēs pa tālruni uzzinājām, ka svinības turpinās un barons, acīm redzot, atkal.. .�

Radio tika izslēgts, un blakuskabīnē sāka tecēt ūdens.

Tima seja bija bāla kā gaisma rītausmā. Viņ� derības bija laimējis un tagad zināja, ka līgums vēl ir spēkā. Bet viņu izbie�dēja �ī dīvainā ziņa.

�������� Kā tik ātri var nokļūt Riode�aneiro? � viņ� kā bez dzī�vības jautāja.

��� Daudz naudas � daudz iespēju, � Kre�imirs atbildēja.

�������� Bet tik ātri nelido pat lidma�īna! � zēns iesaucās, gultā gulēdams.

Sākumā stjuarts neko neatbildēja. Pēc tam norūca:

�������� Es domāju, ka tu zini, ar ko tev ir darī�ana. � Un tad viņ� pēk�ņi ar steigu ķērās pie darba. Durvīs viņ� vēlreiz at�griezās un sacīja: � Mēģini aizmigt, Tim! Galvas lauzī�ana, guļot gultā, ne pie kā nenoved.

Laimīgā kārtā zēna veselīgā daba guva virsroku, un viņ� pa�tie�ām ieslīga miegā. Kad viņ� ap pusdienas laiku atkal pamo�dās un Kre�imirs viņam atnesa bjodiņu zupas un laimēto riek�stu tortes gabaliņu, viņam kļuva pat dīvaini viegli ap sirdi. Pirmo reizi viņ� dalījās briesmīgajā noslēpumā ar kādu cilvēku, un �is cilvēks bez tam bija pārāks par baronu. Tas Timam deva tik daudz cerību un priecīgas paļāvības, ka viņ� dīvaino ziņu no Riode�aneiro aizmirsa.

Pēcpusdienā uz īsu brīdi ienāca stūrmanis D�onijs, milzīga auguma vīrs no Hamburgas. Viņ� apjautājās par Tima pa�sa�jūtu, apbrīnojami saudzīgi aptaustīja punu, atnesa vēl vienu tableti un tad sacīja:

���� Rīt tu atkal būsi uz pekām, mazais! Ceru, ka turpmāk tu sargāsies no cilpām. � Tad viņ� aizgāja.

Tims nodomāja:

�Ja tu tikai zinātu, pār kādu briesmīgu cilpu es paklupu!� � un atkal aizmiga. Stūrmanis viņam bija iedevis miega tableti.

Naktī, kad Kre�imirs atgriezās savā kojā, Tims atkal pamo�dās. Stjuarts ar elkoņiem atspiedās pret Tima guļvietu un sa�cīja:

��� �is nelietis rīkojas nekrietni, zēn!

���� Kā jūs to domājat� � Tims pārlaboja: � Kā tu to domā?

���� Tie�i tā, kā es sacīju! Es zinu, tev jāklusē. Labi, klusē! Bet man ir skaidrs: viņ� smejas ar taviem smiekliem, bet tu laimē visās derībās! Bet kas notiek, ja tu kādas derības zaudē?

��� To es vēlētos, � Tims klusi atbildēja. Vairāk viņ� neko neteica.

���� Par to es padomā�u, � sacīja Kre�imirs. Viņ� izģērbās un nolikās gultā.

Kad gaisma bija nodzēsta, stjuarts sāka stāstīt par savu dzim�teni, par kādu ciematu kalnos Kroātijas piekrastē. Septiņas die�nas nedēļā Kre�imirs, būdams bērns, bija badojies, septiņas die�nas nedēļā viņ� bija sapņojis par laimi un bagātību. Un tad kādā dienā ciemam cauri brauca automa�īna, kuru vadīja kungs rūtainā uzvalkā. Un �is kungs uzdāvināja Kre�imiram turziņu ar septiņiem granātāboliem, toreiz katrs bija veselu dināru vērts. Zēns bija nostaigājis desmit kilometrus līdz kādam pie�krastes kūrortam un tur ābolus pārdevis.

��� Jā, Tim, tad man pirmo reizi bija pa�am sava nauda, daudz naudas, tā man �ķita. Veseli septiņi dināri! Un vai tu zini, ko es par tiem nopirku? Nevis baltmaizi, lai gan biju izsal�cis, bet gan tortes gabalu! Zini, tādu tortes gabalu ar krēmu un ķir�iem virsū un pusi valrieksta vidū.

Tā bija tā pati torte, par kuru stāstīja ciemata meitenes, at�griezu�ās no jūras.

Man vajadzēja atdot visu naudu par �o vienu tortes gabalu. Es notiesāju to kaut kur uz mola aiz dēļu grēdas, kumosu pēc kumosa, turklāt domāju: �Eņģeļi debesīs to ēd katru dienu.�

Pēc tam es vēmu. Atvaino mani! Bet tā tas bija. Mans nabaga zēna vēders nebija tam piemērots. Un, kad viss bija cauri un es no mola devos atkal uz krastu, tur jau stāvēja automa�īna ar rūtaino kungu.

Kre�imirs apklusa, un Tims domāja par mazu zēnu �aurā ie�liņā, kur smar�o pēc pipariem, ķimenēm un anīsa.

Tad stjuarts stāstīja tālāk: kā rūtainais kungs bie�āk ieradies ciematā ar granātāboliem, kā viņ� kādā svētdienā runājis ar vecākiem, kā viņ� zēnam apgādājis stjuarta vietu uz viena no saviem kuģiem, kā vēlāk da�reiz ņēmis līdzi ceļojumos un uz zirgu skrie�anas sacīkstēm, kā Kre�imirs vieglprātīgu derību dēļ bija ietaisījis parādus pie rūtainā kunga un kā viņ� beigās tam pārdevis savu skaistāko mantu � acis.

��� Tagad es tās esmu atguvis! � Kre�imirs pabeidza. � Un tev jāatgūst smiekli, kā es te stāvu. Ar labu nakti!

Timām aiz�ņaudzās kakls. Viņ� tikko dzirdami sacīja:

��� Ar labu nakti, Kre�imir! Sirsnīgi pateicos!

Timu bija satraucis tas, ko stāstīja Kre�imirs. Bez tam jūra �ajā naktī bija stipri bangaina. Zēns tāpēc gulēja nemierīgi un valstījās no viena sāna uz otru. Miegā Tims sadzirdēja pērkona grāvienu. Mazliet vēlāk gar aizmigu�ā zēna plakstiņiem nozib- snīja baismīgi gai�s zibens, un jauns briesmīgs pērkons ieska�nējās ausīs, kas miegā bija kļuvu�as nedzirdīgas.

Tims iekliegdamies uztrūkās aug�ā. Viņam �ķita, ka starp pērkona grāvieniem būtu sadzirdējis savus smieklus. Viņ� at�plēta acis un iluminatorā ieraudzīja divas ūdenszilas acis, kas lūkojās viņam tie�i sejā.

Bailēs un �ausmās nosvīdis, viņ� atkal aizvēra acis un ne�spēja pat pakustēties. Tā viņ� notupēja, uz priek�u saliecies, veselu mū�ību, kamēr galu galā iedro�inājās atkal atvērt acis un klusi pasaukt Kre�imiru.

Stjuarts neatbildēja. Arā aiz plānās dzelzs sienas trakoja jūra un dārdēdama gandrīz ritmiski sitās pret to. Tims vairs neuz�dro�inājās paskatīties iluminatorā. Viņ� skaļāk pasauca Kre�i�miru. Ta�u aizvien nesaņēma atbildi.

Tad viņ� iekliedzās tik skaļi, ka nobijās pats no savas balss.

� Kre�imir! � viņ� kliedza gandrīz necilvēciskā balsī. Bet arī uz �o kliedzienu atbildes nebija.

Tims atkal aizvēra acis, lai nebūtu jāskatās iluminatorā, un centās sataustīt lampas aukliņu virs galvas. Sataustījis lampas auklu, viņ� uztraukumā to pārrāva, tomēr gaisma iedegās. Zēns atvēra acis.

Tumsa un tai līdzi arī bailes atkāpās kaktos. Tims pārliecās pār gultas malu, lai paskatītos uz Kre�imiru, bet Kre�imira gulta bija tuk�a.

Tad no tuk�ās kajītes stūriem viņam atkal sāka mākties virsū bailes. Zēns sāka drebēt pie visām miesām un, ieraudzījis sevi trīcam spogulī virs mazgājamā trauka, izbijās pats no savas ņirdzīgās sejas, kas raudzījās viņam pretī.

Dīvainā kārtā attēls spogulī izraisīja viņā niknumu. Viņ� iz�lēca no gultas un ātri uzrāva drēbes mugurā. Likās, it kā bai�les būtu saistītas ar viņa attēlu spogulī, bet pats viņ� varētu brīvi izvēlēties, ko darīt un ko ne. Saņēmis drosmi, viņ� iz�skrēja gaitenī. Pa zvalstīgo kuģi viņ� aiztaustījās līdz dzelzs kāpnēm un uzkāpa aug�ā. Tur kāds vilnis, kas �ļāca pāri, sa�mērcēja viņu līdz ādai. Ta�u viņ� steidzās garām tauvām un kārtīm, spītēdams vētrai, uzkāpa uz laivu klāja un beidzot iegāja siltajā un piekvēpu�ajā stūres mājā, kuru vāji apgais�moja bieza stikla lampa.

Tur stāvēja lācīgais D�onijs, vīrs no Hamburgas, un izbrīnī�jies raudzījās zēnā.

��� Kas tev �eit aug�ā vajadzīgs tādā laikā?

���� Stūrman, kur ir Kre�imirs? � Tims kliedza, lai pārspētu jūras rēk�anu.

���� Kre�imirs ir slims, manu zēn, ta�u neraizējies. Viņam aklā zarna iekaisusi, un mūsu dienās no tā vairs nemirst!

��� Bet kur viņ� ir? � Tims neatlaidīgi atkārtoja. � Kur ta�gad ir Kre�imirs?

��� Nejau�i tuvumā gadījās patrulējo�a krasta laiva. Tā viņu aizveda malā. Vai tu nemanīji, ka ma�īnas apstājas?

��� Nē, � Tims sacīja nomākts. Un mierīgā balsī piebilda:

��� Kre�imirs nav slims. To visu sarīkojis barons. Es redzēju viņa acis iluminatorā.

��� Tu iluminatorā redzēji barona acis? � D�onijs smējās.

��� Nu gan tu fantazē! Nāc noģērbies, paņem tur to segu un no�liecies uz �ā mīkstā sola. �eit aug�ā pie manis tev noteikti ne�rādīsies slikti sapņi!

Siltajā stūres mājā blakus �im nosvērtajam un labsirdīgajam milzim arī Timām pa�am likās, it kā viņ� to visu būtu izfanta�zējis. Tomēr �ajā acumirklī viņ� atcerējās paziņojumu pa radio, ka barons ieradies Riode�aneiro, un atkal ieraudzīja sevi trī�co�u un ņirdzīgu spogulī virs mazgājamā trauka. Viņ� nolēma, ka no barona var visu ko sagaidīt un nevajadzētu no viņa pā�rāk baidīties. Jo, par laimi, Tims bija redzējis baronu arī ne�spēcīgu.

Zēns klusēdams nolikās uz mīkstā sola, kas uz visam pusēm zvalstījās, tāpēc ka kuģa �ūpo�anās aug�ā bija vairāk jūtama nekā apak�ā kajītē.

Juceklīgās domas galvā un savādā sajūta vēderā neļāva Ti�mām vairs aizmigt. Tā viņ� nogulēja vaļējām acīm vairākas stundas pēc kārtas, turpretim D�onijs mierīgi stāvēja pie stūres rata, tikai �ad tad izsmēķēdams pa cigaretei. Tikmēr vētra pa�mazām norima.

Sajā laikā Tims centās izgudrot visdīvainākās derības. Tām vajadzēja būt tik neparastām, ka viņam noteikti jāzaudē. Ba�rons bija smējies par Tima bailēm � nu viņam pa�am vaja�dzētu izjust bailes. Lai arī kā zēns gudroja, nevienas derības, liekas, nevarēja pārspēt barona velni�ķīgās īpa�ības. Pieņem�sim, viņ� saderētu, ka lazdas rieksts ir lielāks par kokosriekstu; bet kur� tādās muļķīgās derībās ielaidīsies? Un diez vai Lefuets neuzok�ķerētu tādu zemes nostūri, kur lazdas rieksti patie�ām būtu lielāki par kokosriekstiem. Timām �īs derības, tāpat kā daudzas citas �ajā naktī, likās neiespējamas. Piedzīvojumu ar Rikerta kungu tramvajā viņ� atcerējās īstajā brīdī.

Bet kas notiktu, viņ� pēk�ņi iedomājās, ja nevarētu aizbildi�nāties ne ar kādu pārrautu vadu? Ja piepe�i tādai spēcīgai dzelzs ma�īnai kā tramvajs vajadzētu pamest sliedes un aizli�dot? Tramvajs ta�u nav cīrulis. Lai arī kādas �ausmīgas spējas piemīt Lefuetam, tomēr viņ� nav burvis!

Tims iedomājās, ka atradis barona vājo vietu. Atbalstījies uz elkoņiem, viņ� sauca:

��� Stūrman, vai jūs zināt, ka D�enovā ir lidojo�i tramvaji?

��� Liecies tik slīpi un guli nost! � D�onijs nemaz nebija pārsteigts. � Tu atkal fantazē.

���� Atvainojiet, stūrman, ta�u �oreiz esmu pilnīgi pamodies. Es zinu pavisam skaidri, ka D�enovā ir lidojo�i tramvaji. Es sa�deru ar jums uz pudeli ruma!

��� Velna milti! � D�onijs sacīja. � Es gribētu zināt, ar ko tu samaksāsi par �o ruma pudeli.

��� Man viena ir jūrnieka maisā! � Tims meloja. � Tātad vai mēs saderam vai ne?

D�onijs pagriezies sacīja:

���� Un, kaut tu derētu uz veselu miljonu, es tomēr neticu. Es pazīstu pārāk labi kā D�enovu, tā tramvajus!

��� Tad jūs varat mierīgi derēt. Pudele ruma stūrmanim ir tīrais nieks!

���� Vai tu dod savu goda vārdu, ka atkal liksies gulēt un vērsi ciet acis, ja es ar tevi saderē�u?

���� Goda vārds! � Tims iesaucās.

Tad stūrmanis sniedza zēnam roku, sacīdams:

���� Ja D�enovā � � Viņ� pēk�ņi aprāvās, jo kaut kas ciets atsitās pret stūres mājas lodziņu. Liekas, tā bija tikai nejau�a sagadī�anās. Tāpēc D�onijs atkārtoja:

���� Ja es D�enovā redzē�u lidojo�u tramvaju, derības bū�u zaudējis un tu saņemsi pudeli ruma. Ja es nevienu neredzē�u, ruma pudele no tava jūrnieka maisa piederēs man. Un tagad, lūdzu, guli! Pēc trim stundām tev sākas darbs.

�oreiz Tims patie�ām aizmiga. Un sapnī viņ� dzirdēja sevi smejamies. Bet starp smiekliem griezīgi zvanīja tramvajs, kas virs viņa galvas traucās pa debesīm. Kad, dienai austot, stūr�manis viņu modināja, zēnam aizvien ausīs zvanīja, un tas viņu biedēja.

Tims baidījās no D�enovas.

Tims baidījās no D�enovas, bet tai pa�ā laikā alka �ās pilsē�tas.

Viņa baiļpilnā nepacietība tika krietni pārbaudīta, jo pagāja daudz dienu, kamēr tvaikonis �Delfīns� beidzot iegriezās D�e�novas ostā. Tas notika saulainā dienā īsi pirms pusdienas. Kaut kāda iegansta dēļ Tims bija iegājis stūres mājā. Te nu viņ� stā�vēja blakus stūrmanim D�onijam un raudzījās pāri uz D�enovas pilsētas kalnaino daļu. Viņ� bija uzvilcis melnbalti rūtotas bik�ses un apsējis bieza, pelēka linu auduma priek�autu.

D�enovas mājas bija skaidri saredzamas. Ielās varēja saska�tīt pat omnibusus un automa�īnas. Ar katru mirkli pilsētu va�rēja skaidrāk saredzēt.

Pēk�ņi D�onijs pārsteigts it kā iekunkstējās, it kā ierūcās. Tims izbrīnījies uz viņu paskatījās: stūrmanis bija samiedzis acis. Tad viņ� tās atvēra, bet tikai lai tūlīt atkal aizvērtu un pēc tam atkal pla�i atplestu. Tad D�onijs pavisam lēni un gandrīz svinīgi sacīja:

��� Es kļūstu traks!

Tims kaut ko nojauta. Rīkle viņam it kā iz�uva. Ta�u viņ� neuzdro�inājās atkal pamest skatienu uz D�enovu. Viņ�, acis nenovērsis, raudzījās stūrmanī.

D�onijs tagad paskatījās uz viņu un, galvu purinādams, sa�cīja:

��� Tev bija taisnība, Tim, D�enovā ir lidojo�i tramvaji. Tu esi laimējis derībās.

Tims ar grūtībām rija siekalas. Nebija nekādas jēgas novērst acis no tā, kas bija noticis. Viņ� pagrieza galvu un paskatījās uz kalnaino pilsētas daļu. Kādā ielā, starp mājām, gaisā lidi�nājās tramvajs, īsts tramvajs. To varēja skaidri redzēt. Bet pēk�ņi zem tramvaja parādījās bruģis, stingrs ielas bruģis ar sliedēm. Pēk�ņi tramvajs vairs nelidinājās, bet gan ripoja pa sliedēm.

��� Tā bija tikai mirā�a, � Tims gandrīz gavilēdams iesaucās. � Es derības esmu zaudējis!

��� Tu, liekas, priecātos, ja zaudētu derības, � D�onijs pār�steigts sacīja, un Tims manīja, ka pielaidis kļūdu. Bet, iekams viņ� paspēja kļūdu izlabot, D�onijs turpināja: � Tu tomēr derī�bas esi laimējis, Tim. Mēs saderējām, ka D�enovā var redzēt lidojo�us tramvajus, nevis ka tādi ir īstenībā. Un es, bez �au�bām, redzēju lidojo�u tramvaju.

��� Tātad esmu laimējis. Cik jauki! � Tims sacīja. Un �oreiz viņ� centās pie�ķirt savai balsij priecīgāku pieskaņu. Tomēr balss palika tāda pati aizsmakusi, un no jautrības nebija ne vēsts.

Cik labi, ka D�onijam vajadzēja uzmanīt stūres ratu!

���� Kā tev vispār ienāca prātā �īs trakās derības? � D�onijs pār plecu jautāja. � Vai tu bie�i laimē tik dīvainās derībās?

��� Es vēl nekad neesmu nevienas derības zaudējis, � Tims vienaldzīgs atbildēja. � Es katru reizi laimēju.

Stūrmanis uzmeta viņam a�u skatienu.

��� Zēn, ko tu te tēlo! Ir derības, kuras nemaz nevar laimēt.

���� Piemēram, kādas? � Tims ieinteresēts jautāja. � Nosau�ciet man �ādas derības!

Stūrmanis viņam atkal uzmeta a�u, pēto�u skatienu. Viņam �ķita, ka ar zēnu kaut kas nav kārtībā. Ta�u viņ� bija paradis uz jautājumiem atbildēt. Viņ� uzstūma balto cepuri uz pieres un pakasīja pakausi. Atkal kaut kas ciets atsitās pret logu. D�o�nijs pagrieza galvu, bet neko neredzēja. Un pēk�ņi viņam ienāca prātā atbilde.

���� Es zinu kādas derības, kuras tu, Tim, nekādā ziņā nelai- mēsi.

��� Es saderu, stūrman, kaut vēl neesmu tās dzirdējis. Ja es zaudēju, jūs varat paturēt savu ruma pudeli!

���� Tu grasies pirkt sivēnu maisā, zēn? Manis dēļ. Rums pa�liek rums, un, ja tu katrā ziņā gribi zaudēt, � lūdzu, zaudē. Tātad saderēsim �

Stūrmanis apklusa, paskatījās uz zēnu un jautāja:

��� Vai tu patie�ām domā ar mani saderēt? Es jautāju tikai tāpēc, ka gribu laimēt ruma pudeli.

��� Esmu ar mieru saderēt! � Tims sacīja tik noteikti, ka D�onijs nomierinājās.

��� Tātad saderēsim, ka tu vēl �ovakar būsi bagātākais cil�vēks pasaulē.

��� Tātad bagātāks par Lefuetu? � Tims, elpu aizturējis, jau�tāja.

��� Tie�i tā!

Tad zēns pastiepa labo roku ātrāk, nekā D�onijs to bija gai�dījis. Sīs bija neiespējamas derības. Derības, kuras viņam vaja�dzēja zaudēt. Skaļi Tims sacīja:

��� Saderēsim uz pudeli ruma, ka es vēl �ovakar bū�u bagā�tāks par baronu Lefuetu.

��� Zēn, tu esi jucis, � sacīja D�onijs, palaizdams Tima roku vaļā. � Esmu vismaz atguvis savu pudeli ruma.

�ajā acumirklī stūres mājā ienāca kapteinis.

���� Ko tad misiņ� te dara? � viņ� saīdzis prasīja.

��� Viņam jāatnes tase kafijas, kaptein! � sacīja D�onijs.

��� Lai tad viņ�, lūdzams, pasteidzas.

Timām vajadzēja doties lejā uz kambīzi. Viņ� labprāt būtu dziedājis, bet, kas vairs nevar smieties, nevar arī dziedāt.

Kad viņ� stūres mājā ienesa tasi kafijas, kura divās vietās bija pār�ļakstījusies pāri, kapteinis vēl arvien turpat stāvēja. D�onijs vecajam aiz muguras smīnēdams piemiedza aci. Tims darīja to pa�u, tikai sejas izteiksme viņam palika nopietna. Tad viņ� aizsteidzās uz virsklāju. Vislabprātāk viņ� būtu skaļi smē�jies. Ta�u viņa mute tikai spēja savilkties smieklu grimasē. Bet aizrautīgie smiekli kā neradās, tā neradās.

Kāda vecāka holandiete, kas zēnam nāca pretī uz klāja, no�bijās no viņa me�onīgās sejas izteiksmes. Viņa vēlāk kabīnē sacīja savai kaimiņienei: ��ajā zēnā slēpjas velns. Noslēdziet naktīs kabīnes durvis.�

Uztraukumā Tims aizlīda aiz enkura vindas kuģa pakaļgalā, notupās uz saritinātu tauvu kaudzes un nolēma �eit sēdēt, ka�mēr nonāks D�enovā. Viņ� bija dzirdējis, ka D�enovā ir sla�vens leļļu teātris. Viņ� gribēja turp doties, lai varētu būt sme�jo�s zēns starp smejo�iem ļaudīm. Viņ� iztēlojās, ka vēl jaukāk būtu pastaigāties pa ielām un uzsmaidīt nepazīstamam patī�kama izskata cilvēkam, kādai mazai meitenītei vai vecai sie�vietei. Tims pilnīgi ieslīga �ai izdomātajā pasaulē, kas bija sau�les un laipnības pilna. Tas, ka saule zilajās debesīs svilināja viņam seju, vērta �os sapņus vēl ticamākus un reālākus.

Kuģa skaļrunī kāda ķērco�a balss kaut ko ziņoja, bet Tims tam nepievērsa uzmanību. Viņ� sapņoja.

Pēc brī�a ziņojums tika atkārtots. Izdzirdis savu vārdu, Tims sāka ausīties un tā noklausījās ziņojuma beigas:

�.. . Tāleram tūlīt pie kapteiņa stūres mājā!�

Sapņi izgaisa kā ziepju burbuļi. Piepe�i viņam saule likās gandrīz vai drūma �ai karstajā svelmē.

Kapteinis savā īgnajā vienaldzībā nekad nebija par Timu in�teresējies. Vajadzēja būt kādam ārkārtējam iemeslam, kāpēc kapteinis lika pasaukt zēnu.

Tims piecēlās kājās, devās nedro�ā gaitā pa klāju un tre�o reizi �ajā rītā pa dzelzs kāpnēm uzkāpa laivu klājā. Rokas, ar kurām viņ� turējās pie dzelzs margām, bija nosvīdu�as.

Stūres mājā kapteinis viņu tā dīvaini uzlūkoja, turklāt nepa�visam nebija vienaldzīgs, kā parasti. Stūrmanis, galvu nepa�griezdams, skatījās taisni uz priek�u.

�������� Tavs vārds ir . . . � Kapteinis apklusa, iekrek�ķinājās un sāka vēlreiz no gala: � Jūsu vārds ir Tims Tālers?

��� Jā, kapteiņa kungs!

��� Jūs esat dzimis �

Kapteinis nolasīja zēna dzīves datus no kādas lapas, ko tu�rēja rokā, un Tims katru datumu apliecināja ar: �Jā, kapteiņa kungs!� Turklāt no sasprindzinātām gaidām zēnam acīs sane�sās asaras.

Kad īsā nopratinā�ana bija beigusies, kapteiņa roka ar lapu noslīga un iestājās dīvains klusums. Uz grīdas lēkāja saules zaķī�i, un Tims aplūkoja stūrmaņa plato skaustu, bet stūrma�nis vēl arvien, acis nenovērsis, raudzījās taisni uz priek�u.

�������� Es jūs laikam drīkstu pirmais apsveikt, � kapteinis pār�trauca klusumu.

�������� Ar ko, kapteiņa kungs? � Tims jautāja pavisam smalkā, �iepsto�ā balstiņā.

�������� Ar �o! � kapteinis pamāja uz papīra lapu savā rokā. Un tūlīt pajautāja: � Vai jūs esat barona Lefueta radinieks?

��� Nē, kapteiņa kungs.

���� Bet jūs ta�u viņu pazīstat personīgi?

��� Jā gan . ..

��� Tagad es jums nolasī�u radiogrammu:

�barons lefuets miris punkts paziņot timam tāleram ka viņ� iecelts par vienīgo mantinieku punkts jaunais barons lefuets miru�ā barona dvīņubrālis pārņem aizbildniecību līdz

pilngadībai punkts lefueta akc sab feniks redereja d�enovā pa�rakstījis direktors grandici�

Tims ar sastingu�u seju joprojām skatījās uz stūrmaņa skaustu. Neiespējamākās derības pasaulē bija laimētas. Par vienu vienīgu pudeli ruma. Viņ�, �etrpadsmit gadu vecs zēns, �ajā acumirklī bija kļuvis par bagātāko cilvēku pasaulē. Bet viņa smiekli bija miru�i līdz ar baronu un tiks apbedīti arī līdz ar baronu. Bagātākais cilvēks pasaulē bija visnabadzīgākais starp cilvēkiem. Viņa smiekli bija zudu�i uz visiem laikiem.

Stūrmaņa skausts pakustējās. Pavisam lēni D�onijs pagrieza galvu. Timā noraudzījās sve�as, izbrīna pilnas acis. Bet zēns tās redzēja tikai mirkli.

Tie�i laikā D�onija rokas paspēja satvert nesamaņā slīgsto�o Timu.

No neskūtās sejas ar lielajiem vaigu kauliem Timā raudzījās divas laipnas, zilas acis.

��� Vai tu mani dzirdi? � klusa balss jautāja.

��� Jā, stūrman, � Tims �ukstēja.

Kāda roka mazliet pacēla zēna galvu un lēni un uzmanīgi iepilināja viņam mutē ūdeni. Tā pati balss viņam pie auss �uk�stēja:

��� Kādēļ es D�enovā redzēju lidojo�us tramvajus? Kādēļ ba�rons tik pēk�ņi nomira? Kādēļ tu priecājies par zaudētām de�rībām un ģībsti, ja laimē?

Tims pamazām atguvās; viņa smadzenēs nemitīgi virpuļoja stūrmaņa izteiktie �kādēļ�, un tie sasaucās ar Tima pa�a dau�dzajiem �kādēļ�. Bezgalīgā apjukumā Tims atkal gandrīz ie�slīga nesamaņā.

Tad kļuva dzirdamas balsis un soli, un drīz pēc tam kaptei�nis ar kādu sve�u kungu ienāca stūres mājā.

Tims, gulēdams uz mīkstā sola, vispirms pamanīja sve�ā kunga sniegbalto me�ģīņu kabatas lakatiņu, kas spraucās ārā no tum�ās �aketes kabatas. Un tad viņ� sajuta sve�inieku pēc smar�as. Tā bija neļķu smar�a, kas zēnu pilnīgi apņēma, kad kungs pienāca tuvāk un stādījās priek�ā:

��� Direktors Grandici. Es ir lot laimīg, sinjor, ka var jūs pir�mais sveikt sabiedrīb vārdā. Man �ēl, ka jūs nav vesel, bet varu saprast �o maz �ok � � Viņ� izpleta rokas un pie�ķieba galvu. � Ak, tik bagāt vienā brīd, tas nav viegl�

Ko direktors Grandici vēl sacīja, Tims nesaprata. Klausī�a�nās viņu ļoti nogurdināja. Zēns saprata tikai pēdējo teikumu: �Es jūs nesī� uz laiv, sinjor!� � jo direktors, to sacīdams, bija pārliecies pār viņu.

Tad sāka rīkoties D�onijs.

��� Atstājiet zēnu manā ziņā, � viņ� noteica. � Es viņu pats aiznesī�u uz laivu. Kapteiņa kungs, pārņemiet stūri pa to laiku!

Lai gan tai acumirklī kuģis bija noenkurots, apjukums bija tik vispārējs, ka kapteinis klusi un paklausīgi stājās pie stū�res.

Pie kuģa bija piebraukusi rēderejas laiva, kurai vajadzēja aizvest mantinieku. D�onijs ar Timu uz rokām �onglēja pa kāp�nēm lejā, it kā nestu saini ar veļu. Direktors ar iesmar�ināto me�ģīņu kabatas lakatiņu lēkāja apkārt kā pūdelis ap savu kungu. Starp citu, Tims tagad ieraudzīja, ka direktoram pakau�sis bija gandrīz kails. Tikai divas melnas matu �ķipsnas no sā�niem bija trijstūrī sasukātas priek�ā uz pieres. Apaļā seja līdz ar to izskatījās kā atbaido�a maska.

Stūrmanis nosēdināja zēnu laivas pakaļgalā pa�ā stūrī uz sola, kas stiepās gar laivas malām un bija noklāts ar spilve�niem. Turklāt viņ� zēnam pa�ukstēja:

���� Tev vēl jāsaņem divas pudeles ruma. Tu ta�u laimēji. At�nāc astoņos pie Kristofora Kolumba pieminekļa, bet tikai viens. Un, ja tev vajadzīga palīdzība, atnāc katrā ziņā, saprati?

Tims pat nepamāja. Viņ� tikai klusi noteica: �Hm,� � jo pa �o laiku bija iemācījies būt uzmanīgs.

���� Daudz laimes, manu zēn! � D�onijs nodārdināja tā, lai dzirdētu direktors. �ķiroties viņ� sniedza zēnam roku un tad kāpa atkal uz kuģa.

Kad laiva attālinājās no kuģa, atkal smar�oja pēc neļķēm. Direktors Grandici bija apsēdies blakus Timām. Diviem svinīgi ģērbtiem kungiem, kas sēdēja laivas priek�galā, viņ� ar roku deva zīmi, lai tie izturas klusu. Abi saproto�i pamāja, savā starpā sa�ukstējās un tai pa�ā laikā raudzījās zēnā ar neslēptu ziņkāri.

���� Sinjor, es jūs aizvedi� uz jūs hotel, � pusbalsī sacīja di�rektors. � Tur jūs atpūtīsies vien stund, un tad rēderej jūs gaid uz maz pieņem�an. Vai labi?

Tims, kas nupat vēl bija salīdzis par misiņu uz neliela pie�u- pasa�ieru kuģa, pēk�ņi kļuva par bagātu mantinieku, kam visi iztapīgi klanās. Meklējot savus zudu�os smieklus, Tims bija iemanījies visādi izlikties, arī �oreiz viņ� palika glu�i mierīgs.

Viņu satrauca pavisam kas cits, proti, �ai meklē�anai vairs ne�bija nozīmes, jo viņa smiekli bija miru�i.

Viņ� piekrita visam, ko direktors Grandici ierosināja. Tikai kad direktors ierunājās par preses konferenci, kurai jānotiek pulksten astoņos, Tims noraido�i papurināja galvu.

���� A, jūs nemīl presi, sinjor? Bet laikraksti ir vajadzīgs, ļoti vajadzīgs!

���� Zinu, � Tims atbildēja. Laivā, kas viegli �ūpojās, Tims jutās atkal spirgtāks.

��� Ja jūs atzīst, ka laikraksti ir vajadzīgs, kāpēc jūs negrib preses konferenc? � direktors Grandici neatlaidās.

��� Tāpēc � � Tims drud�aini domāja, kā aizbildināties. Beidzot viņ� sacīja: � Tāpēc, ka man tas viss vēl ir sve�s. Vai �ī konference nevar notikt rīt?

��� Protams, sinjor, ta�u �ovakar . ..

���� �ovakar gribu viens pats apskatīt pilsētu, � Tims viņu pārtrauca. Direktora iztapīgā klanī�anās pamudināja Timu iz�turēties pavēlnieciski. Bet tas nepavisam nesamulsināja Gran�dici.

���� Nē, nē, sinjor, tikai ne viens, � viņ� nepiekrita. � Vien detektīv jūs vienmēr pavadīs, jo jūs ir tik bagāt, vai jūs to zin?

��� Bet es gribu viens klaiņot pa pilsētu! � Tims iesaucās.

Svinīgie kungi, kas sēdēja laivas priek�galā, pārsteigti rau�dzījās Timā. Tad viens no viņiem, nestabilajā laivā gāzelēda�mies, pienāca pie Tima un pajautāja:

���� Vai es jums varu palīdzēt? Starp citu, mans vārds ir Pam- pīni, esmu uzņēmuma galvenais tulks. � Acīm redzot, viņ� tikai bija gaidījis izdevību, lai stādītos priek�ā bagātajam man�tiniekam. Bet, kad viņ� grasījās zēnam sniegt roku, laiva spēji pagriezās pa labi. Viņ� iekrita Timām klēpī, tūlīt atkal uzrau�sās kājās, nez cik rei�u atvainodamies, bet, kad laiva otrreiz pagriezās, iekrita direktoram Grandici klēpī.

Direktors piesarcis vispirms uzbrēca tulkam, tad laivas stūr�manim. Vienu viņ� nosauca par lempi, otru par ēzeli. Tad vi�ņam ienāca prātā, ka stūrmanis neprot vāciski, un viņ� nola�mājās itāliski, turklāt tas iznāca vismaz piecas reizes garāk. Tulks salīcis aizvilkās atpakaļ uz savu vietu. Tūlīt pēc tam laiva piestāja pie mola kāpnēm.

Tur jau stāvēja �oferis zilā uzvalkā, godbijīgi turēdams rokā zilu cepuri. Viņ� pastiepa roku, lai palīdzētu Timām izkāpt no laivas, kamēr direktors vairāk gan izskata pēc balstīja zēnu no mugurpuses. Ar Timu apgājās kā ar ļoti vecu, slimu cilvēku.

Aug�ā uz mola rinda tum�ās drēbēs ģērbtu kungu aizsedza / skatu uz D�enovu. Direktors Grandici iepazīstināja Timu pēc kārtas ar �iem kungiem. Viņu uzvārdi beidzās ar galotni -īci vai -oci, un Tims tos visus tūdaļ aizmirsa.

Visdīvainākais likās tas, ka svinīgā murminā�ana un iepa�zīstinā�ana bija domāta �etrpadsmit gadu vecam zēnam, kas bija uzvilcis melnbalti rūtotās pavāra bikses, ceļgalos jau stipri izvalkātas, un pārāk lielo D�onija puloveru ar augstu, atlocītu apkakli. Taisnību sakot, par �o skatu ikviens būtu smējies vē�deru turēdams. Ta�u visi palika nopietni. Un tas varbūt nabaga Timām bija pats labākais.

Arī viss pārējais noritēja lielā nopietnībā un mākslotā cie�nībā: piebrauca melna se�durvju automa�īna. �oferis atvēra durvis vispirms Timām, tad direktoram Grandici, viņi iesēdās sarkanajos ādas sēdekļos, un, kad ma�īna sāka braukt, labi ģērbtie kungi visi kā viens pacēla labo roku un atvadoties no�pietni pamāja. Tikai braucot Tims atcerējās Rikerta kunga jūr�nieka maisu, kuru viņ� bija aizmirsis uz kuģa. Kad viņ� to pa�teica direktoram, tas smaidīdams sacīja:

��� Mēs, sinjor, var atvest personīg mant no kuģa. Bet baron kungs jau pagādāj jums elegant drēb.

��� Barons? � Tims samulsis jautāja.

��� Jaunais barons, sinjor!

��� Ak tā! � Tims atlaidās sēdeklī un pirmo reizi pa logu ieraudzīja kaut ko no D�enovas: marmora portālu un misiņa plāksni, kur bija rakstīts �Viesnīca Palmaro�. Tad garām paslī�dēja neliela palma, pēc tam apaļa puku dobe ar lavandas krūmu vidū. Un tad ma�īna klusu apstājās. Durvis tika atvēr�tas, un �veicars uniformā ar zelta tresēm, paņēmis Timu aiz rokas, uzmanīgi palīdzēja viņam izkāpt laukā, it kā viņ� būtu vecs vīrs.

Tims stāvēja pie marmora kāpnēm mājas ārpusē un dzirdēja, ka no aug�ējā pakāpiena kāds sauca: �Laipni lūdzu!� Tas bija kungs rūtainā uzvalkā, ar lielām saules brillēm uz acīm.

��� Jaunais barona kungs, vecā barona dvīņubrālis, � Gran�dici ie�ukstēja zēnam ausī. Ta�u Tims ne visai ticēja �im dvī�ņubrālim. Un, kad jaunais barons, nākdams pa kāpnēm lejā, smiedamies iesaucās: �Tu nu gan esi lieliski saģērbies!� � Tims uzreiz visu saprata. Viņ� �o vīru pazina pēc saviem smiekliem. Tāda dvīņubrāļa nemaz nebija.

Barons bija dzīvs. Un līdz ar viņu dzīvi bija arī Tima smiekli.

Brīni�ķīgā viesnīcas istabā vai, pareizāk, trijās istabās, ko sauc par apartamentu, Tims pēc visiem uztraukumiem pirmo reizi palika viens. Barons bija aizbraucis uz kādu apspriedi, pa�skaidrodams Timām, ka atkal atnāks pēc viņa.

Zēns, kam vēl aizvien kājās bija rūtainās bikses un mugurā pārāk lielais pulovers, pussēdus gulēja uz ku�etes. Mugura un galva atbalstījās pret svītrotu zīda spilvenu kalnu. Kājas noka�rājās pār ku�etes malu. Tims raudzījās kroņlukturi, kas likās veidots it kā no stikla asarām.

Kop� ilga laika zēns atkal reiz jutās gandrīz vai labi. Ne jau tādēļ, ka viņ� pēk�ņi bija kļuvis bagāts, jo par to viņam vēl nebija nekāda īsta priek�stata, bet gan tādēļ, ka viņa smiekli bija dzīvi. Bez tam pēc visiem satraukumiem zēnam bija skaidrs, ka barons tagad ir viņa aizbildnis, un tas nozīmēja, ka viņi abi ir cie�i saistīti. Ilgi meklētie smiekli atradās turpat vai deguna galā. Tagad svarīgi bija piekļūt baronam. (Tims vēl ne�saprata, ka sare�ģītu gadījumu labāk novērot no tālienes nekā tuvumā.)

Kads pieklauvēja, un, negaidījis Tima uzaicinājumu, ienāca barons.

81

� Paliec vien mierīgi guļam, � Lefuets ienākot sacīja. Tad kalsnējais vīrs saliecas kā kabatas nazis un atlaidās greznā krēslā ar ziloņkaula rotājumiem. Viņ� sakrustoja kājas un uz�jautrināts raudzījās Timā. � Pēdējās derības bija vienreizīga iedoma, Tim Tāler! Visu cieņu, manu zēn!

6-2943

Tims klusēdams no apak�as paraudzījās uz baronu.

Likās, arī tas uzjautrina Lefuetu. Tad viņ� pajautāja:

�������� Vai tu īstenībā gribēji �īs derības laimēt vai zaudēt? Es Joti vēlētos zināt.

Tims atbildēja izvairīdamies:

��� Lielākoties derības noslēdz, lai tās laimētu.

�������� Tad tā bija lieliska izdoma! � barons iesaucās. Viņ� pie�lēca kājās un, sakrustojis rokas uz krūtīm, pastaigājās �urp un turp pa istabu.

Tims jautāja, joprojām gulēdams uz ku�etes:

�������� Vai mūsu līgums vēl ir spēkā? Es ta�u to noslēdzu ar pirmo baronu Lefuetu, nevis ar tā dēvēto dvīņubrāli.

Lefuets sacīja, no salona ienākdams guļamistabā:

�������� Līgums tika noslēgts ar baronu L. Lefuetu. Es esmu Leo Lefuets. Pirms tam es biju Luijs Lefuets. Abos gadījumos priek�vārds sākas ar burtu �L�, manu zēn.

�������� Ja jums nav dvīņubrāļa, � Tims jautāja tālāk, � ko tad apbedīs jūsu vietā?

�������� Kādu nabaga ganu, kam nav ģimenes, mans jaunais draugs.

Lefuets runāja, labpatikā savilcis lūpas.

�������� Mezopotāmijas augstienē netālu no Djabalsindara kalna atiodas mana galvenā dzīves vieta � maza pils: tur viņu ap�bedī manā vietā.

Barons atkal pastaigājās pa citām istabām. Tad Tims dzir�dēja viņu sakām:

�������� Mana pils atrodas jezīdu zemē. Vai tu zini, kas tie jezīdi ir?

�������� Nē, � atbildēja Tims, brīnīdamies par barona runī- gumu.

Balss nāca aizvien tuvāk. Lefuets sacīja:

�������� Jezīdi ir velna pielūdzēji. Viņi tic, ka dievs piedevis vel�nam un uzticējis viņam valdīt pār pasauli. Tāpēc viņi pielūdz sātanu kā pasaules kungu.

Barons atkal ienāca guļamistabā. Tims bez sevi�ķas intereses noteica:

��� Ak tā!

�������� Ak tā! � barons izmēdīja zēnu, acīm redzot, sakaitināts. Pirmo reizi viņa seja zaudēja jautros vaibstus. � Velns, �ķiet, tev ir vienaldzīgs, vai ne?

Tims nesaprata, kāpēc �ī saruna tā satrauc baronu. Viņ� ne- ■ vainīgi jautāja:

��� Vai tad velns vispār ir?

Lefuets atkal ieslīga ar ziloņkaulu izrotātajā krēslā. Viņ� vai�cāja, smagi nopūzdamies:

��� Vai tu tie�ām esi tik vientiesīgs vai arī tikai izliecies? Vai tu nekad neesi dzirdējis, ka cilvēki ar velnu noslēdz līgumu un paraksta to savām asinīm?

Izdzirdis vārdu �līgums�, Tims ieklausījās. Viņ� domāja, ka Lefuets tagad grib runāt par viņu līgumu. Bet barons melsa tā�lāk par velniem un dēmoniem. Viņ� runāja par Belcebulu � elles kungu, par dēmoniem Forkasu, Astarotu un Behemotu, par raganām un melno maģiju, un slaveno burvi doktoru Faustu, kam kalpojis velns Mefistofelis.

Pamanījis, ka zēns garlaikojas, Lefuets piecēlās, murminā�dams:

��� Man jārunā saprotamāk.

Tims bija atkal atgūlies spilvenos. Labo roku viņ� bija no�laidis uz leju un neapzināti rotaļājās ar zīda rīta kurpēm, kas bija noliktas pie ku�etes. Viņa skatiens atkal pievērsās kroņ�lukturim, kura stikla pilienos da�ādos dīvainos veidos atspogu�ļojās barona kalsnais stāvs.

Lefuets tagad bez aplinkiem jautāja:

��� Vai gribi iemācīties teicienu, ar kuru doktors Fausts ap�vārdoja savu velnu?

���� Nē, � atbildēja Tims, galvu nepagriezis. Katrā mirdzo��ajā stikla pilienā varēja redzēt, kā raustās Lefueta seja, tad zēns atkal sadzirdēja barona balsi.

��� Vai man �o teicienu tomēr nenoskaitīt? � jautāja Le�fuets, cenzdamies apspiest dusmas.

��� Manis pēc, baron! � Pēc balss varēja noprast, ka Timām viss bija vienaldzīgs. Tomēr viņā pamazām modās ziņkāre, kad viņ� slīpētajos stikla gabaliņos ieraudzīja sīkus Lefuetus ar aug�up izstieptām tievām rociņām.

Lefuets loti lēni dīvainā, dobjā balsī noskaitīja �ādus vār�dus:

Bagabi laca bahabe Lamac cahi ahababe Karrelios

Lamac lamec Bahlias Cabahagi sabalios �

Kad barons bija ticis līdz �ai vietai, kroņlukturis sāka lēni �ūpoties � laikam no spēcīgajām Lefueta roku kustībām �, un kāds neparasti liels zirneklis iztraucēts laidās pa savu pave�dienu lejā no kroņluktura.

�Tims, kas pret zirnekļiem juta riebumu un ko satrauca �ie noslēpumainie vardi, paķēra zīda rīta kurpi, ar kuru bija ro�taļājies, un saniknots svieda to zirneklim.

Barons skaitīja tālāk:

Bariolas

Lagoz alha cabiolas �

Tad kaut kas pie griestiem no�irkstēja, un milzīgais kroņ�lukturis ar savu stikla asaru kravu �ķindēdams, brak�ķēdams un grabēdams nogāzās ku�etes kājgalī.

Tims izbijies pievilka kājas. Barons atvērtu muti un aug�up izstieptām rokām joprojām stāvēja aiz ziloņkaula krēsla; uz pieres viņaiņ bija paradījies puns. Laikam kāds gabals no kroņ�luktura bija uzkritis viņam uz galvas.

Tagad salonā bija kļuvis neticami kluss. Bet viesnīcā �o ap�dullino�o troksni laikam dzirdēja, jo kads enerģiski klauvēja pie durvīm.

Beidzot barons nolaida rokas. Viņ� piegāja pie durvīm, uz priek�u saliecies, it kā būtu ļoti noguris, pavēra durvis un kaut ko sacīja itāliski, bet Tims to nesaprata.

Tad viņ� durvis atkal aizvēra, no iek�puses atspiedās pret tām un sacīja:

��� Tas ir bezjēdzīgi. Pret nevainību nekādu zāļu nav.

Zēns nesaprata ne �o piezīmi, ne arī buramos vārdus, tāpēc, piecēlies no ku�etes, pajautāja:

��� Kas ir bezjēdzīgi?

�������� Viduslaiki! � barons atbildēja nesakarīgi, un Tims palika tikpat gudrs, cik bijis. Tāpēc viņ� vairs nejautāja, tikai sacīja:

�������� Lūdzu, piedodiet, ka es sadauzīju kroņlukturi. Es gribēju trāpīt zirneklim.

�������� Par �o nieku mēs samaksāsim, kad kārtosim viesnīcas rē�ķinu, � barons nomurmināja.

�������� Kā tā � mēs? � Tims nevarēja saprast. Piepe�i viņam ienāca prātā milzīga bagātība. Tādēļ viņ� piebilda: � Par kroņ�lukturi, baron, samaksā�u es!

�������� Tas nu gan nebūs iespējams, � Lefuets iebilda. (Pēk�ņi viņa mutes kaktiņos parādījās tas pats jautrais vaibsts.) � Tā kā tu, mans mīļais, vēl esi nepilngadīgs, tu nedrīksti nevienu marku izdot bez sava aizbildņa barona Leo Lefueta piekri�a�nas. � Viņ� smīnēdams palocījās. � Tu, protams, saņemsi ka�batas naudu!

Tims arī palocījās un tad sacīja:

�������� Arī jums, baron, ir vienreizīgi saprātīgas iedomas. Atļau�jiet man tagad pārģērbties. Es vēlos palikt viens.

Lefuets vispirms kā valodu zaudējis raudzījās zēnā. Tad skaļi iesmējās. Aizvien vēl smiedamies, viņ� iesaucās:

��� Tim Tāler, jūsos ir kas vairak, nekā es nojautu. Mana visdziļākā cieņa!

Tikai tagad barons pamanīja, ka Tims, izdzirdis viņa smiek�lus, nobālēja. Aizrautīgie smiekli, ar kuriem viņ� kā ār laso pievilka citus cilvēkus, uz zēnu neiedarbojās un arī nevarēja iedarboties. Tie ta�u bija Tima pa�a smiekli.

Lefuets ātri pagriezās pret durvīm. Bet, iekams viņ� aizgāja, viņ� ar �aketes piedurkni nobrauca pa spo�i nopulētu rakstām- galdiņu, kas stāvēja pie durvīm, un, no sāniem uz Timu skatī�damies, pabīdīja galdiņa vidū ādas mapi ar rakstāmpapīru.

Tikai tad viņ� atvēra durvis un pāri plecam sacīja:

��� Esmu vienmēr jūsu rīcībā, Tālera kungs. Es pasauk�u kambarsulaini. Tas ir man padevīgs vīrs no Mezopotāmijas.

���� Paldies, � Tims sacīja. � Esmu radis pats ģērbties.

��� Vēl labāk, � Lefuets nosmīnēja. � Tad mēs ietaupīsim naudu. � Beidzot viņ� aizgāja, klusi aiz sevis aizvēris durvis.

Gaitenī barons kādu brīdi palika domīgs stāvam.

��� Zēns grib atgūt savus smieklus, � viņ� murmināja. � Viņ� nicina tumsas varu. Vai arī tā viņam ir vienaldzīga. Viņ� grib tikai gaismu � (Barons lēni devās uz savu aparta�mentu.) . .. Gaisma tiek lauzta ar spoguļiem. Tas man jāpamē�ģina.

Iegājis savā apartamentā, Lefuets atkal ieslīga krēslā. Virs viņa karājās tāds pats kroņlukturis ka Tima salonā. Barona skatiens kavējās pie stikla asaram, kas viegli �ūpojās, tad vi�ņam ienāca prātā, kā Tims svieda ar rīta kurpi pa kroņlukturi, un viņ� pēk�ņi sāka smieties. Viņ� smējās tā, ka krēsls no viņa kratī�anās krak�ķēja.

Barons smējās kā mazs zēns. Smiekli guldzēdami lauzās uz aug�u no viņa krūtīm kā gaisa pūslī�i �ampanie�a glāzē, un, kā vienmēr, balss beigās aizrāvās.

Barons nekad pat visniecīgākajā jūtu uzplūdumā neizdarīja nekādu neapdomību. Viņ� nespēja būt laimīgs. Viņam visu va�jadzēja noskaidrot un sīki izanalizēt, pat savas jūtas.

Kad aizrautīgie smiekli bija izskanēju�i, arī �oreiz barons centās izdomāt, kāpēc bija smējies. Un viņ� pārsteigts secināja, ka bija smējies pats par sevi, par savu neveiksmīgo mēģinā�jumu ietekmēt Timu Tāleru ar melnās maģijas trikiem.

Mēģinājums nebija izdevies. Lefuets bija zaudētājs, un tomēr viņ� smējās. Kaut ko tādu barons vēl nebija piedzīvojis.

Viņ� piecēlās no krēsla un, �urpu turpu staigādams, sarunā�jās pats ar sevi.

���� Dīvaini, � viņ� sev sacīja. � Es nopirku smieklus, lai iegūtu varu pār cilvēku sirdīm. Un, izrādās (Viņ� apmulsis pa�lika stāvam.) � izrādās, esmu ieguvis varu pats pār sevi, varu pār savu garastāvokli, pār savu briesmīgo garastāvokli. Man tāda vairs nav. Es par to smejos!

Viņ� atkal staigāja �urpu turpu.

���� Agrāk es būtu trakojis, ja zaudētu varu pār kaut ko. No dusmām būtu sakodis paklāju. Tagad es pat kā zaudētājs pa�lieku pārāks: es smejos!

Barons, saķēris galvu, � viņ� izskatījās gandrīz laimīgs � sauca:

��� Tas ta�u ir neticami! Viss mans pārākums līdz �im bija balstījies uz ļaunprātību un viltu, un uzvaru pār citiem. Tagad tas nāk pats no sevis, jo manās krūtīs guldz aizrautīgie smiekli. Es pat nespēju apjēgt, cik tie ir vērtīgi. Par tiem ta�u var at�dot kaut vai veselu karaļvalsti!

Kalsnējais vīrs, kura sejā uz mirkli pavīdēja īūtainā kunga blēdīgie vaibsti, atkal atsēdās krēslā.

���� Skrej vien pakaļ saviem smiekliem, Tim Tāler, atpakaļ tos nedabūsi. Es tos ne par kādu naudu neatdo�u!

Jauno, bagāto mantinieku uzvalks Tima laikā bija �āds: pelē�kas vilnas bikses, sarkani melna, svītrota �akete, sniegbalts zīda krekls, sarkana kaklasaite skotu rakstā, tādas pa�as zeķes un brūnas zam�ādas kurpes.

�ādā apģērbā Tims stāvēja pie spoguļa, kas sniedzās līdz pat grīdai, un pirmo reizi mū�ā sukāja samitrinātus matus. Pie viņa kājām uz paklāja gulēja ilustrēts laikraksts, kurā bija ievietots kāda tenisista fotoattēls. Tims centās sasukāt matus tāpat, kā tie bija sasukāti tenisistam. Tas viņam izdevās puslīdz labi.

Brīdi zēns aplūkoja sevi spogulī un mēģināja pavilkt mutes kaktiņus uz aug�u. Bet tas nepavisam neizskatījās pēc smaida.

Bēdīgs viņ� novērsās un bez mērķa klaiņāja pa savu pla�o apartamentu. Bez kādas intereses viņ� izmēģināja �ūpuļkrēslu, aplūkoja gleznas pie sienas, kurās bija redzami kuģi atklātā jūrā, pacēla ziloņkaula krāsas telefona klausuli, ta�u tūlīt no�lika atpakaļ un beidzot atvēra da�ādiem ķeburiem izgreznoto mapi, ko barons bija pabīdījis uz pulētā rakstāmgalda vidu. Mapē atradās vēstuļpapīrs. Aug�ējā, kreisajā loksnes stūrī pe�lēkiem, taisniem burtiem bija iespiesti �ādi vārdi:

Tims TAlers,

barona Lefueta sabiedrības īpa�nieks

labajā pusē bija iespiests

D�enova, 19������.

Kada zīda sānu nodalījumā bija ieliktas aploksnes. Tims iz�ņēma vienu un uz mugurpuses izlasīja:

Tims Tālers, D�enova, Itālija, viesnīca �Palmaro�

Zēns apsēdās krēslā pie rakstāmgalda, atskrūvēja pildspalvu, kas atradās blakus mapei, un nolēma rakstīt vēstuli.

Kad viņ� mapi mazliet pabīdīja sānis un paņēma papīru, viņ� pulētajā galda virsā kā spoguļrakstā varēja izlasīt vēstules gal�veni.

Viens vārds viņam sevi�ķi dūrās acīs:

LEFUET

�Izskatās, it kā tur būtu uzrakstīts �velns�,� Tims prātoja. �Ta�u, ja runa par velnu, liekas, visur var saskatīt viņu pa�u vai vismaz viņa vārdu.�

Viņ� sakārtoja papīra loksni un sāka rakstīt vēstuli:

Mīļais Rikerta kungs, D�enovā es neno nācu tā, kā vajadzētu. Barons ir miris, un es esmu kļuvis par viņa mantinieku. Ta�u es to nemaz negribēju. Drīzāk gan pretējo, bet to es Jums diem�ēl nevaru paskaidrot. Varbūt vēlāk. Lūdzu, mēģiniet sa�zināties ar stjuartu Kre�imiru, viņam bija aklās zarnas iekai�sums. Kre�imirs drīkst Jums visu izstāstīt, es diem�ēl ne! Paru�nājiet arī ar �Delfīna� stūrmani D�oniju, viņ� dzīvojis Ham- burgā. Viņ� zina, kā viss notika.

Tagad esmu bagātākais cilvēks pasaulē, un tā sauktais jau�nais barons ir mans aizbildnis. Jauki tas nav, bet varbūt node�rīgi. Baronam es nelieku manīt, ka es to nemaz negribu.

Jūs un Jūsu māte, un stjuarts, un D�onijs bijāt pret mani loti labi.

Varbūt Jūs atradīsiet man kādu izeju. Bet laikam es pals vien sev spē�u palīdzēt. Un labi gan, ka man ir plāns un mēr�ķis un es varu aizmirst, ka neesmu īsts cilvēks.

Lūdzu, sveiciniet savu mīļo māti, un Jums pateicas Jūsu no�skumu�ais Tims Tālers.

P. S. Lūdzu, nerakstiet man! Varbūt vēlāk atradī�u kādu sle�penu adresi. Tims.

Zēns vēlreiz pārlasīja vēstuli, salocīja to, ielika aploksnē un- aploksni aizlīmēja. Bet tie�i tad, kad viņ� gribēja rakstīt adresi, viņ� dzirdēja gaitenī tuvojamies sojus.

�igli viņ� iebāza vēstuli �aketes kabatā. Tūlīt pēc tam kāds pieklauvēja, un barons atkal ienāca bez uzaicinājuma.

Viņ� ieraudzīja pildspalvu bez uzgaļa blakus atvērtajai ma�pei un jautāja:

�������� Vai kādas privātas vēstules, Tālera kungs? Ar tām jums jābūt uzmanīgam. Bez tam jūsu rīcībā ir sekretārs.

Tims aizvēra mapi, aizgrieza pildspalvu un sacīja:

��� Ja man būs vajadzīgs sekretārs, es viņu pasauk�u.

�������� Labi rūkts, lauva! � Lefuets iesmējās. � Jaunas drē�bes � jauni tikumi. Tas man patīk!

Pie durvīm atkal kāds klauvēja, Lefuets īgni iesaucās:

��� Che cosa vole?[1]

�������� La garderoba per il signore Thaler![2] � aiz durvīm kāds atbildēja.

��� Avanti![3] � Lefuets norūca.

Mājkalpotājs garā, zaļā priek�autā klanīdamies ienesa Tima jūrnieka maisu, nolika to uz ceļa somu statņa un palika stā�vam pie durvīm.

Tims piegāja viņam klāt un, roku sniegdams, sacīja:

��� Sirsnīgi pateicos!

Izbrīnījies, it kā neapmierināts mājkalpotājs neveikli satvēra Tima roku.

��� Non capisco,! � viņ� nomurmināja.

�������� Viņ� nesaprot, barons iesmējās. � Ta�u �o te viņ� no�teikti saprot! � Lefuets izvilka no kabatas �ūksni liru un vienu iedeva mājkalpotājam.

Vīrs starodams izsaucās: � Grazie! Mille grazie! Tante gra- zie, signore Barone![4] � un izgāja atmuguriski pa durvīm. Le�fuets, aizvēris aiz viņa durvis, sacīja:

�������� Ja agrākos laikos kalps ienāca kunga istabās, viņ� pirms tam novilka kurpes, uz ceļiem pielīda pie kunga un noskūp�stīja tam zābaku purngalus. �ie svētīgie laiki diem�ēl pagā�ju�i.

Tims nepievērsa uzmanību barona vārdiem. Viņ� jutās ne�ērti, iedomājoties, ka jūrnieka maisā atrodas cepure un aiz

cepures oderes līgums ar Lefuetu. Viņ� it kā nejau�i piegāja pie jūrnieka maisa, atknibināja to vaļā un pa�ā aug�ā ieraudzīja cepuri. Kad zēns paņēma cepuri rokā, viņ� dzirdēja, ka zem oderes kaut kas �aukst. Zēns atvieglots uzelpoja. Kamēr viņ� iespējami neuzkrīto�i vilka no cepures ārā liktenīgo papīru un bāza to �aketes krū�u kabatā, viņ� atkal klausījās, ko saka ba�rons.

��� Tādā viesnīcā kā �ī, � viņ� skaidroja, � pietiek, ja mēs sniedzam roku trim cilvēkiem: pirmkārt, galvenajam �veica�ram, jo tam jebkurā laikā jāprot pasacīt, ka mēs neesam sasto�pami, otrkārt, direktoram, jo mums jāpanāk, lai viņ� klusē, tre�kārt, �efpavāram, jo tam jālutina mūsu veikalniecisko da�rījumu partneri.

��� Centī�os iegaumēt! � Tims sacīja. Ta�u pie sevis nodo�māja: �Kad atkal pratī�u smieties, ar patiku snieg�u roku gan mājkalpotājiem, gan arī istabas meitām.�

Zvanīja telefons. Zēns nocēla klausuli un sacīja:

��� Tims Tālers klausās.

��� Ma�īna piebraukta, senjor! � atskanēja klausulē.

��� Sirsnīgi pateicos! � Tims atteica un nolika klausuli.

Barons, kas Timu bija uzmanīgi vērojis, pamācīja:

��� Nekad nesakiet pilnu vārdu, mans mīļais. Pietiek ar jau�tājo�i izteiktu �jā?�. Un, proti, tādā tonī, kas liek noprast, ka jūs nevēlaties, ja jūs traucē! Un nesakiet �sirsnīgi pateicos�, ja jums paziņo, ka ma�īna gaida. Pietiek, ja tikai norūc: viss kār�tībā. Bagātība uzliek par pienākumu būt zināmā mērā nepie�klājīgam, Tālera kungs. Ir svarīgi turēt ļaudis pienācīgā attā�lumā.

Atkal Tims sacīja: � Centī�os iegaumēt! � un atkal pie se�vis nodomāja: �Pagaidi tikai, kad es atdabū�u savus smieklus!�

Abi devās lejā uz halli, ko smalkus viesnīcās sauc par vesti�bilu. Viņiem parādoties, da�i kungi piecēlās no krēsliem un pa�klanījās. Viens kungs pienāca pie viņiem un sacīja:

���� Atļaujiet, barona kungs . . .

Lefuets atbildēja, uz kungu pat nepaskatījies:

��� Mēs steidzamies. Vēlāk.

Tad viņi pa marmora kāpnēm nogaja lejā pie se�durvju au�toma�īnas.

�oferis atvēra durvis, un Lefuets un Tims ieslīga sarkanajos ādas sēdekļos.

Tims nepamanīja, ka viņiem pa priek�u un no muguras pu�ses brauc apsardzes ma�īnas. Viņ� nesaprata arī, ko kliedz avī�u pārdevēji, kas uz ielām piedāvāja savus laikrakstus: �II ibarone Lefuet ē morto! Adesso un ragazzo di quattordici anni ■e il piu ricco uomo del mondo!�

Barons to visu pārtulkoja, uzjautrino�i sa�ķobīdams muti:

��� Barons Lefuets miris. �etrpadsmit gadu vecs zēns tagad ir bagātākais cilvēks pasaulē!

Pie kāda gaismas signāla automa�īnai vajadzēja pieturēt. Le�fuets zēnam tobrīd deva norādījumus, kā izturēties pieņem��anā, uz kuru vini brauca. Bet Tima uzmanību saistīja maza meitenīte ar tum�u ādas krāsu un melnām, apaļām acīm; viņa stāvēja blakus augļu pārdevējam un, muti atpletusi, mēģināja iekost lielā ābolā. Kad viņa pamanīja Tima skatienu, viņa iz�ņēma ābolu no mutes un uzsmaidīja zēnam.

Tims viņai pamāja un atkal aizmirsa, ka ikkatrs mēģinājums pasmaidīt beidzās bēdīgi.

Pēk�ņi mazā meitenīte ieraudzīja, cik briesmīgi saviebās seja automa�īnas logā. Viņa izbijās, sāka raudāt un noslēpās aiz augļu pārdevēja.

Tims aizklāja ar rokām seju un atlaidās sēdeklī, Barons, kas visu notiku�o bija vērojis spogulī, nolaida logu un mazajai kaut ko smiedamies itāliski uzsauca.

Meitenīte, kurai vaigi vēl bija mitri no asarām, paglūnēja aiz augļu pārdevēja muguras, tad vilcinādamas piegāja pie au�toma�īnas un beidzot pa logu pasniedza baronam ābolu. Kad Lefuets viņai pasniedza spo�u monētu, viņa priekā staroja un, no�iepstējusi: �Grazie, signore,� � atkal smējās.

�ajā acumirklī automa�īna saka braukt un barons sniedza Timām ābolu. Ta�u pēdējā brīdī zēns atrāva roku no ābola, un lielais, sarkanais auglis, kas spīdēja kā nolakots, pa Tima ceļ�galiem noripoja zemē un aizripoja pie �ofera.

��� Jums, Tālera kungs, � Lefuets sacīja, � turpmāk smiekli jāatvieto ar dzeramnaudu. Vairumā gadījumu dzeramnaudai ir lielāks efekts nekā laipnībai.

�Kādēļ tad tu nopirki manus smieklus?� Tims nodomāja.

Ta�u skaļi viņ� sacīja:

���� Centī�os iegaumēt, baron!

Ka jau itālie�u nosaukums pau�, Palaco Kandido nozīmē' balta pils: ārpusē balts marmors, iek�pusē balts apmetums.

Kad barons un Tims devās aug�ā pa kāpnēm � arī tās ir balta marmora � uz pirmo stāvu, viņus ielenca direktori, ku�rus zēns ne visai skaidri atcerējās redzējis uz mola. Viņi god�bijīgi klusēja, jo barons runāja ar Timu.

� Sajā pilī, � Lefuets pusbalsī sacīja, � ir iekārtots mu�zejs, par kuru mums jāmaksā liela nauda. �ajās telpās izstā�dītas itālie�u un holandie�u vecmeistaru gleznas. Mums tās būs jāapskata. To darīt prasa mūsu stāvoklis. Tā kā jūs, Tālera kungs, mākslā un glezniecībā dro�i vien neko nesaprotat, būtu ieteicams, ka jūs klusēdams nopietni aplūkotu gleznas. Pie gleznām, kuras apskatot es klepo�u, jums vajadzēs pakavēties ilgāk. Centieties notēlot dziļu interesi.

Tims klusēdams nopietni pamāja.

Ta�u, kad viņi, direktoru bara nepārtraukti ielenkti, apstai�gāja gleznu galeriju, Tims it nemaz neievēroja Lefueta norādī�jumus. Pie gleznām, kuras apskatot Lefuets klepoja, Tims lie�lākoties ilgi neuzkavējās. Citas turpretim, pie kurām Lefuets neklepoja, Tims aplūkoja daudz ilgāk.

Muzejā galvenokārt bija izlikti portreti. Holandie�u māksli�nieku gleznotās sejas likās caurspīdīgas (da�kārt pat varēja sa�skatīt dzīsliņas tajās), un koncentrētu izteiksmi tam pie�ķīra cie�i sakniebtās lūpas. Itālie�u gleznotāju radītie portreti izcē�lās ar iebrūnu, skaistu, gludu sejas krāsu, un krunciņas mutes

kaktiņos it kā uzbūra smaidu. Acīm redzot, holandie�u sejas bija slavenākas, jo barons visvairāk klepoja, apskatot tie�i �īs, ta�u Timu saistīja citas sejas, ne tik noslēgtas, atklātākas, ar smaidu mutes kaktiņos. Da�reiz baronam vajadzēja viņu taisni vai pagrūst, lai dabūtu prom no tādas gleznas. Direktori atzina, ka zēnam nav slikta gaume. Kad Lefuets to pamanīja, viņ� pār�trauca apskati, sacīdams:

��� Pievērsīsimies, mani kungi, sarīkojuma galvenajai daļai!

Visi devās uz zāli, kur pakavveidā bija klāts svinību galds.

Galda vidū viens krēsls bija izgreznots lauru zariem. Tur vaja�dzēja sēdēt Timām. Bet, pirms visi sasēdās pie galda, ieradās fotogrāfs, sīks, kustīgs vīrelis ar pārāk gariem, melniem ma�tiem, kuri viņam nemitīgi krita acīs un kurus viņ� ar valdonīgu kustību atmeta atpakaļ. Viņ� lūdza klāteso�os sastāties puslokā ap Timu. (Direktoriem bija pievienojies daudz da�ādu cilvēku, bet Timām nevajadzēja ar viņiem sasveicināties.)

Vīrelis bija uzlicis fotoaparātu uz statīva, raudzījās skatu meklētājā un, ar rokām mētādamies un nepārtraukti kliegdams, izrīkoja viesus:

��� Ridere! Sorridere! Sorridere, prego!

Tims, kas stāvēja Grandici priek�ā, jautāja viņam pāri ple�cam:

��� Ko viņ� saka?

�������� Viņ� saka, lai tu� piedo�anu, lai jūs� Tātad viņ� sak, lai mēs smej!

�������� Paldies! � zēns noteica. Viņ� bija neparasti bāls. Foto�grāfs tagad vērsās tie�i pie viņa, atkārtodams:

��� Sorridere, signore! Lūdzu, smaid!

Visi raudzījās zēnā, kas bija cie�i sakniebis lūpas.

Fotogrāfs izmisis atkārtoja:

��� Smaid, lū-ūdzu!

Barons, kas bija nostājies aiz Grandici, pat negrasījās Timām palīdzēt.

Tad zēns sacīja:

�������� Mans mantojums ir smaga nasta, fotogrāfa kungs. Es vēl nezinu, vai man par to smieties vai raudāt. Tāpēc atļaujiet man nogaidīt.

Viesi, kas bija sastāju�ies puslokā, sāka sa�ukstēties. Da�i vārdus klusi pārtulkoja, da�i izbrīnīju�ies un pārsteigti runāja par Timu. Vienīgi Lefuets rādīja jautru seju.

Beidzot izdevās visus nofotografēt, kaut arī bez smaido�ā mantinieka. Tad viesi sēdās pie galda. Timām vienā pusē sē�dēja Grandici un otrā pusē � barons. No Grandici me�ģīņu kabatas lakatiņa aizvien vēl plūda neļķu smar�a. Tas smar�oja kā saldie pipari.

Pirms ē�anas tika teiktas runas � gan itālie�u, gan lauzītā vācu valodā. Un ikreiz, kad klāteso�ie smējās, māja ar galvu vai aplaudēja, viņi raudzījās uz zēnu, kas sēdēja galda vidū.

Reiz barons viņam pa�ukstēja:

���� Pēc �īm pārsteidzīgajām derībām jums nebūs visai viegli dzīvot, Tālera kungs.

Tims savukārt �ukstēja pretī:

��� Es jau zināju, kas mani sagaida, baron. (Patiesībā viņ� ne�kad nebija briesmīgāk juties kā pa�laik, sē�ot galda vidū, kad uz viņu raudzījās kā uz eksotisku dzīvnieku. Ta�u cie�ā ap�ņem�anās mēroties ar baronu stiprināja viņu un deva viņam spēku.)

Tikai īsu brīdi Tims atcerējās stūrmani D�oniju. Un pēk�ņi viņ� kļuva par mazu zēnu, kas vislabāk būtu raudājis. Bet, par laimi, tie�i �ajā mirklī sāka runāt Lefuets un Timām vajadzēja savaldīties.

Barons vispirms cildināja sava tā sauktā miru�ā brāļa spē�jas, runāja par tiem cilvēkiem, kuriem jāparvalda milzīgas ba�gātības, un viņu augstajiem uzdevumiem un beigās īsi novē�lēja jaunajam mantiniekam spēkus un gudrību pareizi izmantot milzīgo bagātību. Tad viņ� kaut ko sacīja itāliski. Liekas, tas bija kāds joks, jo viņ� smējās kā mazs zēns. Dāmas un kungi, kas sēdēja pie galda, bija kā apburti, smējās līdz ar viņu un skali aplaudēja.

Timu �ī runa neaizkustināja. Viņ� tagad vienmēr nēsāja ro�kas pulksteni, ko Rikerta kungs viņam Hamburgā bija uzdāvi�nājis, un tie�i pa�reiz raudzījās tajā. Pulkstenis rādīja astoņpa�dsmit un trīsdesmit minūtes, tas ir, pusseptiņi. Astoņos viņ� gri�bēja satikt D�oniju. Un, sprie�ot pēc �ķīvjiem, glāzēm un pārē�jiem galda piederumiem, mielasts varētu vēl ilgi turpināties. Viņam varbūt vajadzētu ātrāk doties prom nekā pārējiem vie�siem. Bet kā lai to izdara, jo viņ� ta�u bija galvenā persona?

Mielasts patie�ām prasīja daudz laika. Kad pēc zupas un uz�ko�amajiem pasniedza galveno ēdienu � nieres baltvīnā �, bija jau divdesmit minūtes uz astoņiem.

Tims, visu laiku domādams par D�oniju, nemaz nepiegrieza vērību uzvedībai pie galda. Viņ� ēda tā, kā bija redzējis to darām tvaikoņa �Delfīns� salonā, un barons ne vienu reizi vien nobrīnījās par zēna dabiskajām un patīkamajām manie�rēm. Kad zēns graciozi ar dak�u paņēma nieres gabaliņu, ba�rons nomurmināja:

��� �o puisi esmu par zemu novērtējis.

Kad pulkstenis bija bez divdesmit minūtēm astoņi, Tims pie�liecās pie barona un sacīja:

��� Man vajadzētu �

Lefuets pasteidzās atbildēt, pirms zēns vēl nebija pateicis ne�piedienīgo vārdu:

��� Mazgājamās telpas atrodas gaitenī aiz durvīm pa labi.

���� Pateicos, � Tims sacīja pieceldamies un, vismaz simt acu pāru pavadīts, devās gar galdu uz durvīm pa labi. Viņ� centās iet tā, kā iet normāls, �etrpadsmit gadu vecs zēns.

Arā gaitenī viņam radās vēlē�anās izkliegt nepieklājīgu vārdu. Bet tur stāvēja sulainis zeltītā livrejā, tāpēc Tims saval�dījies mierīgs iegāja mazgājamā telpā, kur spoguļa priek�ā �o vārdu izrunāja trīs reizes ļoti lēni un skaidri.

Kad Tims atkal iznāca gaitenī, livrejā ģērbtais sulainis tai brīdī bija uzgriezis viņam muguru. Tā nu zēns uz pirkstgaliem (jo uz marmora soļi klaudz) lavījās uz kāpņu pusi un tad stei�dzās pa tām lejā.

Pie pils ieejas stāvēja ar zeltītām tresēm izrotājies vīrs, lai�kam �veicars. Bet viņ�, likās, Timu nepazina. Viņ� īgni un vien�aldzīgi paskatījās uz zēnu. Tims bija tik pārdro�s, ka pajautāja viņam, kur atrodas Kristofora Kolumba piemineklis. Bet vīrs nesaprata, ko zēns saka. Viņ� neziņā parādīja uz tramvaja pie�turas vietu. Un zēns devās turp.

Kamēr Tims vai veselu mū�ību gaidīja tramvaju, viņ� laiku pa laikam paskatījās pār plecu uz pils ieeju, ta�u redzēja tur tikai durvju sargu. Liekas, par viņa ilgo prombūtni vēl neviens neraizējās.

Nepacietīgi zēns pētīja izkārtni ar satiksmes grafiku: tās vidū bija iemontēts taisnstūra veida spogulis. Un pēk�ņi jau tre�o reizi �ajā dienā viņ� atspulgā ieraudzīja atbildi savam jautājumam, kas īsti barons ir par cilvēku. Proti, spogulī Tims varēja redzēt, ka pie pils stāv tā automa�īna, ar kuru viņi abi ar Lefuetu bija atbrauku�i. Aiz �īs automa�īnas stāvēja vēl di�vas un pie priek�ējās ma�īnas sarunājās divi vīrie�i, no kuriem viens rādīja tie�i uz Timu.

Stāvot pieturā, zēnam ienāca prātā, ka direktors Grandici laivā bija runājis par detektīviem, kuriem pastāvīgi bū�ot Tims jāapsargā. Tie laikam bija viņa slepenie sargi. Un tas bija ne�lāgi, jo barons nedrīkstēja zināt, ka Tims tiekas ar D�oniju.

Tie�i tagad nāca tramvajs. Tam bija piekabināti divi tā sau�camie vasaras vagoni � vaļējas platformas. �īs vaļējās platfor�mas Timām bija ļoti parocīgas. Kop� smiekli viņam vairs ne�piederēja, viņ� mazpamazām bija mācījies visu apdomāt mie�rīgi un saprātīgi. Arī tagad viņam bija skaidrs, kā jārīkojas. Viņ� iekāpa vidus vagonā, izspiedās caur ļaudīm, kas tur stā�vēja, un, pirms tramvajs sāka kustēties, izkāpa pa otru pusi ārā. Tad viņ� pārskrēja pār ielu. Viņ� tikko paguva nokļūt uz pretējā trotuāra, kad garām aizdrāzās sacīk�u ma�īna.

Iekams Tims ieskrēja �aurā ieliņā, viņ� ātri vēlreiz apgriezās un redzēja, ka viens detektīvs grasās �ķērsot ielu. Tims sa�prata, ka nepiecie�ams ir nevis ātrums, bet gan viltība, lai va�rētu izmukt no apsardzes. Par laimi, viņ� bija nokļuvis tādu ieliņu labirintā, kur vairumam māju bija divas izejas. Zēns mierīgi iegāja kādā bufetē, kur smar�oja pēc cepe�a un olīvu eļļas, izgāja pa pretējām durvīm ārā, nokļuva ieliņā, kur maju priek�ā pārdeva ceptu tinteszivi, ieslīdēja kādās durvīs, virs kurām bija rakstīts �Trattoria�, izgāja tratorijai cauri, nokļuva juvelieru ieliņā, kuras mājas logos bija kaudzēm saliktas rotas�lietas, skrēja gabaliņu gar logiem, pārskrējis uz otru pusi, ie�griezās pavisam neliela �ķērsieliņā, tad nokļuva mazā tirdziņā starp namamātēm, kas tērzēja un kaulējās, izskrēja atkal cauri kādai tratorijai, kur oda pēc skāba vīna izgarojumiem, un pēk��ņi viņam priek�ā stāvēja autobuss ar atvērtām durvīm. Zēns �igli ielēca tajā, durvis tūlīt aiz viņa aizvērās, un autobuss sāka braukt.

Konduktors smaidīdams padraudēja viņam ar pirkstu un iz�stiepa roku, lai saņemtu brauk�anas naudu. Tims, kas par naudu nemaz nebija domājis, neapzināti iebāza roku sarkanmelni svītrotās �aketes kabatā un atvieglots sataustīja gan sīknaudu, gan papīrnaudu. Viņ� pasniedza konduktoram naudas zīmi, sa�cīdams:

��� Kristofors Kolumbs.

��� Hm? � jautāja konduktors.

��� Kristofors Kolumbs! Piemineklis! zēns atkārtoja, tur�klāt centās runāt sevi�ķi skaidri.

Tagad konduktors Timu saprata.

���� II monumento di Cristoforo Colombo, � viņ� pārlaboja pamāco�ā tonī. Un Tims rātni atkārtoja:

II monumento di Cristoforo Colombo!

��� Rene! Bene! � konduktors smējās. � Lab! Lab!

Viņ� izdeva Timām astoņdesmit piecas liras, noplēsa biļeti un ar zīmēm lika saprast, ka laikus pateiks,, kur izkāpt.

Tims nopietni pamāja, nodomādams: �Ir gan laimējies!� Prie�cāties par to viņ� nevarēja, toties jutās atvieglots.

Pēc desmit minūtēm � pa to laiku autobuss vispirms bija pabraucis garām ostai, pēc tam pa stāvu ielu uzbraucis aug�ā � pēc desmit minūtēm konduktors pieskārās Tima ple�cam un parādīja starp palmām lielu, baltu pieminekli, kas stā�vēja priek�pusē kādai milzīgai ēkai ar daudzām stikla durvīm.

Zēns pateica itāliski vienīgo vārdu, ko zināja: �Grazie!� Pa�teicos! Tad viņ� izkāpa no autobusa un kā pazudis stāvēja

pla�ā laukumā. Viņ� noskārta, ka lielā celtne ir stacijas ēka. Pulkstenis virs galvenās ieejas rādīja bez piecām minūtēm as�toņi.

Laukumā starp cilvēkiem Tims nevarēja saskatīt nevienu de�tektīvu. Ta�u arī stūrmani D�oniju viņ� neredzēja. Pavisam lēni viņ� devās pāri laukumam uz pieminekli, apgāja tam apkārt un atrada stūrmani, kas stāvēja pie palmas, visā augumā iz- slējies. Tims nevarēja viņu neieraudzīt. Zēns pieskrēja viņam klāt un vislabprātāk būtu apkritis ap kaklu, ja vien viņ� ne�būtu tik neiedomājami gar�.

��� Es izmuku, D�onij, � viņ� aizelsies sacīja. � Barons man uzsūtīja detektīvus. Tomēr�

��� Barons? � stūrmanis zēnu pēk�ņi pārtrauca. � Es do�māju, ka viņ� miris!

��� Viņ� pārvērties savā tā dēvētajā dvīņubrāli.

D�onijs nosvilpās caur zobiem. Tad, saņēmis Tima roku, sa�cīja:

��� Aiziesim uz kādu mazu krodziņu. Tur mūs barons tik ātri neatradīs. Un viņ� aizvilka zēnu sev līdz.

Tas, ko D�onijs bija nosaucis par krodziņu, īstenībā pelnīja labāku vārdu. Tā bija gara, �aura telpa, kas pa�ā gala kļuva pla�āka un izveidoja pustum�u, gandrīz kvadrātveidīgu viesu istabu. Tur bija ēvelētu dēlu grīda, un gar visām sienām līdz pa�iem griestiem tum�i brūnos plauktos bija saliktas visāda veida un da�ādas krāsas pudeles. Tas izskatījās gandrīz vai svi�nīgi, kā pudeļu svētnīcā.

Stūrmanis aizvilka Timu pie brīva galdiņa pa�ā telpas galā. Seit viņus no durvīm nevarēja redzēt. Kad pienāca viesmīlis, D�onijs pasūtīja divas ceturtdaļglāzes sarkanvīna. Tad viņ� no kreisās un no labās svārku kabatas izvilka pa ruma pudelei, nolika tās zem Tima krēsla un sacīja:

Tas ir tavs laimests. Es tas paslēpju, lai viesmīlis nedo�mātu, ka mēs gribam sukt līdzpaņemtos dzērienus.

Arī Tims izvilka kaut ko no savas krū�u kabatas. Tā bija vēstule Rikerta kungam.

��� Vai tu to, D�onij, nepaņemtu līdzi uz Hamburgu? Baidos to uzticēt pastam.

��� Lai notiek, manu zēn! � Stūrmanis iebāza vēstuli savos svārkos. Tad viņ� sacīja: � Tu tagad izskaties kā īsts �vīts. Būt bagātam laikam ir loti patīkami?

��� Tas mazliet nogurdina, � Tims atbildēja. Ta�u uzves�ties var, kā grib. Nekad nav jāsmejas, ja nevēlas, � varbūt vienīgi pie fotogrāfa � un tas jau ir ļoti daudz.

��� Vai tev ir kaut kas iebilstams pret smiekliem? � D�onijs pārsteigts jautāja.

Tims juta, ka ir izpļāpājies. Viņ� ta�u nevienam nedrīkstēja /.paust, ka pārdevis savus smieklus. Ta�u, kamēr viņ� domāja, ktī savu kļūda vērst par labu, D�onijs joprojām tērzēja tālāk. Stūrmanis, runājot par smiekliem, liekas bija savā elementā, jo viņ� runāja raitāk un pat mazliet smalkāk nekā parasti.

��� Es piekrītu, � viņ� sacīja, � ka smie�anās aiz pieklājī�bas var krist, uz nerviem. Nekas nav tik �ausmīgs, kā jūrnieku mītnes, kurās no agra rīta līdz vēlam vakaram smaida vecas ;.mtes. Viņas smaida, kad brīdina no alkohola; viņas smaida, kad liek skābus kāpostus uz �ķīvja; viņas smaida, kad skubina uz lūg�anu; viņas smaida pat tad, kad grie� ārā aklo zarnu. Smaida, smaida gan rītos, gan pusdienā, gan naktīs. Patie�ām 1as ir necie�ami! Tomēr�

Nāca viesmīlis ar vīnu un abiem pieklājīgi uzsmaidīja. Tims <ir drebo�ām lūpām raudzījās uz galdu, un D�onijs izbrīnījies ievēroja, ka zēns bija tuvu asarām. Tāpēc stūrmanis klusēja, kad viesmīlis jau bija aizgājis. Viņ� tikai pacēla glāzi un sa�cīja:

��� Prozit, Tim! Uz tavu laimi! Prozit, D�onij!

Tims tikai mazliet pagar�oja skaņo vīnu.

Likdams glāzi uz galda, D�onijs norūca pie sevis:

��� Kaut es varētu izdibināt, kas īsti noticis!

Tims tomēr saprata, ko D�onijs bija teicis. Viņ� pēk�ņi it ka atdzīvojās un pa�ukstēja:

Mēģini parunāt ar Kre�imiru. Viņ� visu zina un drīkst tev to pateikt. Es to nevaru. Es nedrīkstu.

Jūrnieks domīgi paskatījās uz zēnu un beidzot sacīja:

Man �ķiet � es zinu, ar ko tev ir darī�ana. � Tad viņ� p.ui galdam pieliecās tuvāk Timām un uzstājīgi jautāja; � Vai t.is tēvainis tev parādījis kādus burvju trikus?

Nē, � Tims sacīja. � Viņ� man neko nav rādījis, bet no- sk.iitija kādu vecu teicienu. � Un zēns pastāstīja stūrmanim par sarunu viesnīcas salonā, par dīvainajiem buramajiem vār�diem un nokritu�o kroņlukturi.

Notikums ar kroņlukturi D�oniju, �ķiet, ārkārtīgi uzjautri�nāja. Viņ� taisni vai rēca no smiekliem, jautri uzsita pa galdu, tā ka glāzes no�ķindēja un vīns pārlija pāri, un nospurdzās: Tur jau, zēn, jāplīst no smiekliem! Tas ir neiespējami! Vai tu maz zini, ka tu �im mērkaķim esi trāpījis visvārīgākajā vietā, Tim? Nopietni, mazais!

D�onijs atkal atlaidās krēslā.

�������� Tu tie�ām neko labāku nevarēji izdarīt kā sadauzīt kroņ�lukturi. Kaut ko tādu �is kungs necie�! Sevi�ķi �ādos brī�os ne.

Stūrmanis jautri pacēla rokas uz aug�u, kā buroties bija da�rījis Lefuets, un izsmejot, ta�u it kā svarīgi sacīja:

Kungs pār �urkām un pār pelēm, Mu�ām, vardēm, blaktīm, utīm!

Tims neapzināti arī bija atlaidies pret krēsla atzveltni. Viņ� Joti uztraucās, ja kāds smējās vai zobojās par baronu. Pirmo reizi pēc ilga laika viņ� dzirdēja smieklus, kas viņam nepa�tika.

Kamēr D�onijs zobodamies būrās, Tims skatījās uz koka grīdu. Pēk�ņi viņ� ieraudzīja milzīgi treknu �urku, kas sātaniski smalkā balsī iesvilpās un nebaidīdamās skrēja pie D�onija kā�jām, it kā gribēdama viņam iekost.

Tims, kam �urkas riebās, kliedza:

��� Stūrman, �urka!

Arī D�onijs bija pamanījis dzīvnieku. Viņ� rīkojās neticami ātri un attapīgi. Viņ� pavilka atpakaļ to kāju, kuru, liekas, �urka bija noskatījusi, zibenīgi ātri pacēla otru kāju un ar spēcīgu spērienu sa�ķaidīja �urkai galvu. Uz grīdas dēļiem pa�lika guļam kaut kas tik riebīgs un pretīgs, ka Tims ātri novēr�sās. Viņam kļuva nelabi.

Ta�u D�onijs � �is nesatricināmais D�onijs tikai noņir- dzās:

Kungs atsūtījis savu vēstnesi. Dzer vīnu, Tim, un neska�ties uz grīdu!

�oreiz zēns ieņēma no glāzes krietnu malku, kas tūlīt pat iedarbojās. Nelabums pārgāja, ta�u sāka reibt galva.

Tad D�onijs ierunājās:

�������� Mums vairs nav daudz laika, Tim. Drīz viņ� ieradīsies pats. Tikai ievēro: ja tev kaut kas liekas neticams, tad tas arī nav! Vai tu saproti, ko es domāju?

Tims nesapra�anā papurināja galvu, kas reiba aizvien vai�rāk.

�������� Es gribēju teikt, � D�onijs paskaidroja, � dauzi vien kroņlukturus arī turpmāk, kad barons sāk krist tev uz ner�viem. Skaidrs?

Tagad Tims piekrīto�i pamāja. Ta�u saprata tikai pusi no tā, ko D�onijs sacīja. Acu plakstiņi zēnam kļuva smagi, jo viņam jau Palaco Kandido bija jādzer vīns un alkoholu dzert viņ� ne�bija radis.

��� Smejies par to, mērkaķi, cik vien vari, D�onijs turpināja. � Tu esi mantojis pietiekami daudz, lai varētu no�pirkt sev ārējo brīvību, bet iek�ējo brīvību, manu zēn, tu no�pirksi ar citu kapitālu: ar smiekliem. Angļiem ir tāds vecs sakāmvārds, ka . . .

Stūrmanis sarauca pieri.

��� Dīvaini, � viņ� norūca. � Nupat es vēl zināju �o tei�cienu un tagad esmu aizmirsis. Liekas, tas man ir uz mēles gala. Pie visa vainīgs vīns.

��� Man arī vīns nav nācis par labu, � Tims sacīja ar stīvu mēli. Ta�u D�onijs Tima piezīmi tikpat kā neievēroja. Viņ� aiz�vien vēl lauzīja galvu, kāds �is teiciens ir, un pēk�ņi iesaucās: � Atceros: �Teach me laughter, save my soul!� Kā man tas agrāk neienāca prātā! � Viņ� smējās pats par savu aizmār�ību, iesita sev pa pieri un uzreiz, aizvien vēl smiedamies, noslīga no krēsla uz grīdas, kur bāls un nekustīgs palika guļam netālu no beigtās �urkas. Kad Tims, mirklī atskurbis, uzlēca kājās un izbijies raudzījās apkārt pēc palīdzības, viņa skatiens apstājās pie viesmīļa, kas vienaldzīgs raudzījās �urp. Tie�i tajā brīdī viesmīlis no kāda saņēma naudu. Sis kungs Timām bija uzgrie�zis muguru, ta�u zēns uzreiz viņu pazina. Tas bija barons.

Timu atkal pārņēma tāds sasprindzinājums, kas jieļāva vi�ņam rīkoties un runāt saskaņā ar viņa raksturu. Arēji mie�rīgs viņ� pamāja viesmīlim un tad notupās pie D�onija, kas ne�samaņā lēni, ar pūlēm, ta�u skaidri saprotami atkārtoja angļu sakāmvārdu: �Teach me laughter, save my soul!�

Drīz pēc tam Tims ieraudzīja aiz sevis viesmīli un baronu.

Talera kungs, kāda sagadī�anās! iesaucās Lefuets, iz�likdamies pārsteigts. � Mēs jūs meklējam jau veselu stundu.

Ja stūrmanim būs noticis kas ļauns, es ziņo�u par jums, baron, un par jums, viesmīli, arī! � Tims sacīja, neieklausī�damies barona vārdos.

Lefuets kļuva jautrs.

Nav ko uztraukties, viņ� sacīja smaidīdams. � Viņa veselībai nekas ļauns nav noticis. Ta�u no darba viņ� būs jā�atlai�. Tāds spēcīgs vīrs viegli atradīs darbu dokos.

Ziņkārīgākie lokāla viesi pa to laiku bija sadrūzmēju�ies ap galdu un cits caur citu deva labus padomus. D�oniju, acīm re�dzot, viņi uzskatīja par piedzēru�u.

Lefuets, kas centās nepievērst sev uzmanību, vilka Timu aiz piedurknes līdzi.

- Jūsu fotoattēls, Tālera kungs, �odien ievietots visos laik�rakstos. Būtu nepatīkami, ja kāds jūs �eit pazītu. Par stūrmani jums patie�ām nav ko raizēties. Nāciet, iesim!

Kaut gan Timām nepatika atstāt D�oniju bezsamaņā vienu, viņ� tomēr gaja baronam līdz uz ielas. Lefuets nedrīkstēja ma�nīt, kā viņ� īstenībā jūtas. Bez tam zēnam bija tāda dīvaina nojauta, ka �ajā neizprotamajā spēlē ar beigto �urku, samaņu zaudēju�o D�oniju un angļu sakāmvārdu uzvarētājs tomēr bija stūrmanis, nevis barons. Iek�ēji nomierinājies, Tims izgāja no krodziņa, kur plauktos gar sienām bija saliktas pudeles.

Se�durvju automa�īna stāvēja ārā gandrīz vai visas ieliņas platumā. Turpat stāvēja vēl divas ma�īnas, un Tims redzēja ta�jās sē�am labi pazīstamus kungus. Pārgalvības pārņemts, viņ� kungiem pieklājīgi pamāja, un tie mazliet samulsu�i pamāja pretī.

Sarkanajā pakaļējā sēdeklī sēdēja direktors Grandici. Kad Tims un barons nosēdās viņam blakus, viņ� smīnēdams sacīja:

���� A, mazais bēglis! Jūs mūs vazāj aiz degun, sinjor, bet man gudr draug Astarots . . .

��� Turi muti, Behemot! Tas viņu neietekmē! � barons uz�brēca direktoram skaļi un neparasti rupji. Tūlīt pēc tam viņ� laipni griezās pie Tima, paskaidrodams, ka viņi abi ar Gran�dici ir tā sauktā Bala kluba biedri un jokodamies viens otru uzrunā ar klubā pieņemtiem vārdiem.

Timām likās, it kā viņ� būtu kādreiz dzirdējis baronu runā�jam par Astarotu un Behemotu, ta�u viņ� neatcerējās, kad un kur tas varējis būt. Savā atmiņā viņ� nemitīgi atkārtoja tei�cienu, kuru viņam bija noskaitījis D�onijs.

Kad automa�īna brauca garām Kristofora Kolumba pieminek�lim, Lefuets sacīja:

���� Rīt agri mēs izlidojam uz Atēnām, Talera kungs. Lidma��īna pieder akciju sabiedrībai. No pulksten astoņiem tā ir mūsu rīcībā.

Tims pamāja, neko neatbildēdams. Domas viņ� vismaz desmit rei�u atkārtoja angļu sakāmvārdu un beidzot jautāja Grandici: Ko īsti no/īmē: �Tī�milafter, sefmaisol?�

��� Kas tā ir par valod? � Grandici jautāja.

���� Tā ir angļu valoda, � mierīgi sacīja barons. � Vecs muļ�ķīgs sakāmvārds, kā jau vairums sakāmvārdu.

Viņ� atkārtoja teikumu nevainojamā angļu valodā:

���� Teach me laughter, save my soul. Tad viņ� to ne visai skaļi pārtulkoja: � Iemāci mani smieties un glāb manu dvē�seli.

*

���� Ā! � Tims tikai vienaldzīgi noteica. Viņ� atkārtoja tei�kumu pie sevis, beigās pievienodams nomierino�u vārdu: �Ie�māci mani smieties un glāb manu dvēseli, stūrman!�

Senajā Grieķijas galvaspilsētā Atēnās atradās lielākā barona Lefueta sabiedrības filiāle. Varbūt tāpēc barons �eit bija tik rosīgs un laipns. Viņ� cik vien varēdams sargāja Timu no di�rektoriem un banketiem. Viņ� ar zēnu labāk pastaigājās kā�jām pa pilsētu. Protams, pienācīgā attālumā viņiem sekoja au�toma�īna, kas pēc Lefueta mājiena ik brīdi varēja piebraukt pie ietves un uzņemt viņus.

Barons neveda Timu uz tām vietām, kuras apmeklē lielākā dala sve�inieku, kas ierodas Atēnās. Viņi neuzkāpa Akropolē, kur starp tempļa kolonnām var redzēt mirdzam dzidri zilo Ege- jas jūru, viņ� nerādīja zēnam marmora skulptūras, kuras no potītēm līdz pat krunciņām mutes kaktiņos ir dievi�ķu smieklu apdvestas; viņ� tam nerādīja, cik spo�as pār baltajiem tem�pļiem mirdz debesis. Glu�i otrādi, viņ� veda zēnu uz Atēnu tirgu.

� Vismaz puse naudas, ko �eit nopelna, iet caur manām ro�kām, viņ� sacīja. � Tā kā jūs, Tālera kungs, esat mans mantinieks, jums jāzina, kur rodas mūsu bagātība. Vai jūs ne�priecājaties, redzot �īs krāsas?

Lefuets vispirms aizveda Timu uz ielām, kur pārdeva zivis. Tūksto�iem zivju izvalbītām acīm un spilgti sārtām svītrām zem �aunām gulēja vaļējos ledus skapjos. Jūras manta bija ba�gātīgi izstādīta. Tur vizuļoja zivis gan sudraba, gan tēraudzilā krāsā, pa starpām vīdēja gan spilgti sārtas, gan blāvi melnas

svītras un lāsumi. Barons uz visu to raudzījās veikalnieka acīm.

���� Tunzivs nāk no turkiem, � viņ� skaidroja. � Mēs to lēti iepērkam. Menca nāk no Islandes. Tā ir visienesīgākā zivs. Tinteszivs un an�ovi nāk no Itālijas vai arī no grieķu zvejniekiem. Ar tām nevar daudz nopelnīt. Bet nāciet tālāk, Tālera kungs, nāciet, nāciet!

Lefuets �ajā tirgū bija kā apskurbis. Tagad viņi stāvēja pie nobalsinātas sienas, pie kuras bija pakārti kauti, nodīrāti jēri.

���� �īs aitas nāk no Venecuēlas, � barons sacīja. � Un tur tās cūkas mēs esam iepirku�i Dienvidslāvijā. Tas ir labs darī�jums.

���� Vai zivis ir vienīgā prece, kas nāk no Grieķijas? � Tims jautāja.

���� O nē, � Lefuets iesmējās, � no �ās zemes nāk arī ko�rintes, vīns, banāni, kūkas, olīvu ella, granātāboli, vilna, au�dumi, vīģes, rieksti, bakla�āni un boksīts.

Lefuets to visu uzskaitīja tik svinīgi, it kā lasītu bībeli. Pa to laiku viņi ar Timu bija nonāku�i ielā, kurā bija izlikts ļoti daudz balta siera. �ī pastaiga bija viena vienīga grūstī�anās un stumdī�anās starp klaigājo�iem pārdevējiem un pircējiem, kas kaulējās. Ielās, kur pārdeva zivis, viņi brida pa peļķēm, piebārstītām ar sīpolu ripiņām; tur, kur pārdeva aitas, viņiem vajadzēja apiet asiņu lāmas; un, kad viņi nokjuva starp augļu stendiem, kājas uz mizām slīdēja.

Timām pa priek�u klaiņāja trīs zēni un visu acu priek�ā �iepa marinētas olīves. Neviens to neuzskatīja par piedauzību, pat pārdevēji ne, tie nikni un strupi uzbļāva, lai tūlīt atkal pievērstos naudīgajiem pircējiem. Mazie zaglēni tikai smējās.

Pēc veselām divām stundām Tims apjucis un pārguris aiz- gaja no �a tirgus, kas �ķita ka murgs, no �ās lielī�anās, klaigā��anas, grūstī�anās, kas baronu tā sajūsmināja, no �ās ārkārtīgi rijīgās pilsētas milzīgā vēdera.

Barons pamāja, un tūlīt piebrauca automa�īna. �oreiz tā bija �etrdurvju ma�īna ar melniem sēdekļiem. Lefuets pavēlēja �o�ferim braukt uz bizantie�u muzeju. Timām viņ� sacīja:

��� Jums tur patiks, Tālera kungs. Ta�u, kādēļ tur patiks, to es neizpaudī�u.

Tims nepavisam nebija ziņkārīgs. Viņ� bija vienīgi pārguris un izsalcis. Bet viņ� neko neteica. Viņ� gribēja iespējami retāk izrādīt savu vājumu �im dīvainajam tirgonim, kas bija nopircis viņa smieklus. Tāpēc viņ� paklausīgi gāja līdz uz bizantie�u muzeju.

Gleznas, kuras barons zēnam parādīja, bija tā sauktās iko�nas. Lefuets viņam paskaidroja, ka tās galvenokart gleznoju�i mūki, turklāt gadsimtiem ilgi gleznoju�i pēc vieniem un tiem pa�iem stingri noteiktiem likumiem.

Tims drīz vien nomanīja, kādēj barons viņu uz �ejieni atve�dis.

Ikonu sejas ar lielajam, neizteiksmīgajām acīm, un garo de�gunu, kas sejas ovālu it kā sadalīja divās vienlīdzīgās dalās, nekad nesmaidīja. Tās bija līdzīgas bālajām holandie�u se�jām Palaco Kandido muzejā Neapolē. Timām tās likās �aus�mīgas. Kad Lefuets viņam ilgāku laiku lika skatīties svētā Ge�orga gleznu, kurā bija attēlotas drūmas klintis olīvzaļā krāsā un svētais asinssarkanā mētelī, viņ� pie sevis murmināja D�o- nija teicienu: �Iemāci mani smieties un glāb manu dvēseli!�

Un cik dīvaini! Atceroties D�oniju, Tims pēk�ņi gleznas ska�tīja citām acīm. Viņ� pēk�ņi ievēroja, ka mūki gleznās cilvē�kiem nav atļāvu�i darīt to, ko dzīvniekiem un stādiem, proti, ziedēt, smaidīt un dzīvot. Kamēr Lefuets jūsmoja par ikonu gleznotāju svēto disciplīnu, Tims atklāja gleznu blakus deta�ļas � smaido�us sunī�us, līksmus putnus un smejo�as lilijas. Un atkal viņ� atcerējās kādu teicienu, �oreiz no Hamburgas leļļu teātra izrādes: �Smiekli mūs no dzīvnieka tak �ķir.� Tikai �eit bija citādi nekā leļļu teātrī: �eit smējās dzīvnieki, bet cilvēki stingri un ne�ēlīgi raudzījās pasaulē, kurā nav pa�radīzes.

Muzeja pirmajā stāvā Lefuets brītiņu sarunājās ar direktoru, kam bija paziņots par bagala barona iera�anos. Tims tikmēr pa atvērtām divviru durvīm izgāja uz balkona. Lejā viņ� re�dzēja mazu meitenīti, kas ar kociņu vilka līnijas cietajā zemē un izlika tās ar raibiem akmentiņiem. Acīm redzot, viņa pirms tam bija apmeklējusi mozaīku zāli un tagad kā prazdama da�rināja mozaīku. Veidojās kaut kas līdzīgs ikonas sejai, bet mute iznāca it kā uz aug�u vērsts pusaplis: tā smējās.

Tie�i tad, kad meitenīte apdomīgi ielika sejā zaju aci, pie�nāca kāds zēns, lūpas sa�ķiebis, paskatījās uz gatavo attēlu un ar kurpes purnu visu sajauca. Seja bija saārdīta, meitenīte izbijusies paskatījās me�onīgajā zēnā, un piepe�i viņai pār vaigiem sāka birt lielas asaras. Tad viņa samierinājusies �ņuk�stēdama atkal salasīja akmentiņus.

Zēns stāvēja turpat blakus, rokas kabatās sabāzis, un viņa skatiens pauda vīri�ķīgu nicinājumu.

Tims bija sa�utis par zēnu. Viņ� gribēja skriet lejā un mei�tenei palīdzēt. Bet, kad viņ� spēji pagriezās, viņ� ieraudzīja sava priek�ā baronu, kas, acīm redzot, notiku�o ari bija vēro�jis.

��� Neiejaucieties iek�a, Talera kungs, � viņ� smaidīdams sacīja. � Protams, ir ļoti �ēl, ka �is zēns tā rīkojies. Bet tā jau pasaulē gadās. Tikpat me�onīgi kā �is zēns, arī rupji kareivju zābaki sabradā harmoniskus mākslas darinājumus, bet, kad kar� beidzies, tie pa�i barbari ar sa�ķiebtajām lūpām atvēl līdzekļus nopostītā atjauno�anai. Un tur mēs nopelnām. Mūsu firma pēc kara Maķedonijā restaurēja vairāk nekā trīsdesmit baznīcas. Mēs nopelnījām vairāk nekā vienu miljonu drahmu.

Tims nomurmināja teikumu, it kā būtu jau agrāk to iemācī�jies:

��� Centī�os iegaumēt, baron. Bet tagad, � viņ� piemetināja, � es gribētu paēst.

��� Lieliska doma! � iesmējās Lefuets. � Es zinu kādu labu dārza restorānu.

Neskatīdamies vairs ne uz gleznam, ne uz bērniem lauku�miņā, barons soļoja uz savu automa�īnu, kas stavēja pie mu�zeja vārtiem. Tims klusēdams gāja viņam blakus.

Dārza restorāna, kas, Timām par izbrīnu, nemaz nebija tik smalks, kādu Lefuets parasti apmeklēja, viņus apsveica pats īpa�nieks, direktors un vecākais viesmīlis. Barons sarunājās ar viņiem grieķiski, bet ar Timu vāciski. Baronam un zēnam tika ierādīts galds dārza stūrī, uz galda tika uzklāts sniegbalts gald�auts, uzlikti ziedi un no mājas iznests ārā mazs servējamais galdiņ�. Viesi restorānā ar interesi sekoja �iem priek�darbiem. Da�i sa�ukstējās, paslēp�us rādīdami uz Timu.

Vai arī �ās zemes laikrakstos ir ievietots mans attēls? - - Tims �ukstēdams jautāja.

Saprotams, bezrūpīgi skaļi atbildēja barons. � Grie�ķija, Tālera kungs, nekas netiek t<i apbrīnots ka bagātība, tā�pēc ka Grieķija ii nabadzīga zeme. Tādiem kā mums tā ir pa�radīze. Pal �is vidēja labuma lokāls mums pasniegs tādas pus�dienas, kuras bez apdomā�anās varētu pasniegt valdniekam. Bagātībai parāda karalisku godu. Tāpēc man tik ļoti patīk Grie�ķija.

Lefuets, Timām par nepatiku, dro�i vien vēl ilgi būtu tādā pa�ā garā runājis, ja nepienācis viesmīlis, kas viņam kaut ko ie�ukstēja ausī.

��� Mani sauc pie telefona. Mans iemīļotais restorāns ir jau zināms, � viņ� sacīja Timām. � Lūdzu, atvainojiet mani! � Viņ� piecēlās un sekoja viesmīlim.

Tims tagad vēroja galdiņu iepretim, vienīgo galdiņu, no kura neviens uz viņu neskatījās. Zēns novēroja divas ģimenes. Pie galdiņa sēdēja viena ģimene � ļoti tukla māte melniem matiem un skaistuma kārpiņu uz vaiga un divas meitas, no ku�rām vienai varēja būt apmēram pieci gadi, otrai � divi. Bla�kus galdam zem oleandru krūma draiskojās otra ģimene � liela, pelēka kaķene un trīs kaķēni, divi melni un viens pe�lēks.

Grieķiete bija ļoti nervoza, tāpat arī kaķene. Kad mazākā meitenīte iekrita puķu dobē, nosmērējās un ēda lapas, viņa dabūja pamatīgu pērienu 110 mātes, kurai bija skaistuma kār�piņa. Viņa spēcīgi sita ar roku bērnam pa vaigiem, muti un degunu. Mazā brēca tā, ka sirds vai lūza klausoties, un atkal tukla roka sita no asarām slapjo bērna sejiņu.

Kaķene neuzvedās nemaz labāk. Ikreiz, kad mazulis pienāca pie viņas vai uzlēca viņai uz astes, viņa nikni no�ņācās. Pret vienu melno kaķēnu viņa bija sevi�ķi nikna. Kad tas �ēli ņau�dēja, kaķene tam spēcīgi iesita ar ķepu, kaut arī tā nagus bija ievilkusi. Kad mazais tomēr mēģināja nākt tuvāk, ķepa sita atkal. Kaķa ņaudē�ana un bērna raudā�ana saplūda vienā skaņā.

Tims beidzot novērsās. Viņ� vairs nespēja skatīties. Tie�i �ajā mirklī atgriezās barons. Un atkal, �ķiet, viņ� bija vērojis to pa�u, ko Tims, un uzminējis zēna domas. Apsē�oties viņ�

sacīja:

Redziet, Tālera kungs, starpība starp cilvēku un dzīv�nieku nemaz nav lik liela; tā ir, tā sakot, tikko jau�ama.

Par �o starpību esmu jau dzirdējis trīs da�ādus uzska�tus, Tims, viegli apjucis, sacīja. � Kāda Hamburgas teātrī tika teikts, ka smiekli at�ķir cilvēku no dzīvnieka, tas nozīmē, ka tikai cilvēks spēj smieties; gleznās muzejā turpretim bija otrādi, tur smējās dzīvnieki, bet cilvēki nekad ne; un jūs, ba�ron, man tagad sakāt, ka vispār nav nekādas starpības starp cilvēku un dzīvnieku.

Nekas pasaulē nav tik vienkār�s, lai to varētu paskaid�rot ar vienu teikumu, � Lefuets atbildēja. � Un, ko smiekli nozīmē cilvēkam, to, mīļais Tālera kungs, neviens īsti ne�zina.

Tims pēk�ņi atcerējās kādu D�onija teicienu un atkārtoja to it kā pie sevis, ta�u pietiekami skaji, lai arī barons to varētu dzirdēt: � Smie�anās � tā ir iek�ējā brīvība.

�is teikums uz Lefuetu iedarbojās dīvaini: viņ� piecirta kāju, iesaukdamies:

To tev pateicis stūrmanis!

Tims izbrīnījies viņā paskatījās, un pēk�ņi �is �etrpadsmit gadu vecais zēns, pa daļai vēl bērns, saprata, kādēļ barons bija nopircis viņa smieklus un kādēļ drūmais, rūtainais kungs no hipodroma tik ļoti at�ķīrās no tagadējā barona Lefueta. Barons bija kļuvis brīvs cilvēks, un tas, ka Tims to bija atklājis, viņu saniknoja.

Starp citu, barons, kā jau parasti, atkal savaldījās un ļoti laipni mainīja sarunas tematu. Viņ� sacīja:

���� Stāvoklis sviesta tirgū, Tālera kungs, mums kļuvis bīs�tams. Ar vado�ajiem mūsu firmas darbiniekiem man jau rīt jāapsprie� vajadzīgie pasākumi. �ādas apspriedes mēdz no�tikt manā pilī Mezopotāmijā, un es ceru, ka jūs mani pavadī�siet uz turieni. To, ko jūs Atēnās vēl neesat redzējis, es jums parādī�u citreiz.

���� Kā vēlaties, � Tims sacīja �ķietami vienaldzīgs. īstenībā viņa karstākā vēlē�anās bija iepazīties ar �o noslēpumaino vietu, barona slēptuvi, kurā viņ� tupēja kā zirneklis savā tīklā.

Ta�u no Atēnām Lefuets nelabprāt devās prom. Kad ēdiens tika pasniegts galdā, viņ� sacīja nopūzdamies:

��� �oreiz tas ir pēdējais mielasts �ajā svētītajā zemē. Labu ēstgribu!

Tre�a gramata

MALDU TAKAS

Ar smiekliem netirgojas kā ar margarīnu. Tas maldās, kas ar tiem tirgojas.

Seleka bajs

Tims jau otro reizi sēdēja barona Lefueta sabiedrības mazajā privātajā divmotoru lidma�īnā* Viņi pacēlās gaisā rītausmā, un zēns no sava loga tikko varēja at�ķirt jūru un debesis. Bet pēk�ņi slīpi zem sevis viņ� aiz kadas mazas, tum�as saliņas ie�raudzīja saules ripu. Likās, saule būtu izlēkusi no jūras, tik pēk�ņi viņa uzreiz parādījās.

��� Mēs lidojam uz austrumiem, saulei pretī, � paskaidroja Lefuets. � Atēnās vēl kāds brīdis būs jāgaida, kamēr tā uz�lēks. Mani pils kalpotaj i pielūdz sauli. Viņi to sauc par E�emsu.

��� Es domāju, ka jūsu kalpotāji pielūdz velnu, � Tims sacīja.

��� Protams, viņi pielūdz �aitanu kā pasaules valdnieku, ne�vis kā debess valdnieku.

Zēns atkal gribēja teikt �ahā�, bet tad atcerējas, ka ar �o vārdu jau reiz bija izraisījis baronā īgnumu. Tāpēc viņ� neko neteica, tikai klusēdams skatījās lejā uz svina pelēko jūru, kas neparasti ātri kļuva gai�a, līdz izskatījās zaļgana kā stikls. Tims gaisā nebaidījās, ta�u arī nepriecājās par lidojumu. Viņ� pat nebrīnījās. Kas nevar smieties, nevar arī brīnīties.

Barons viņam skaidroja, kads ir �stāvoklis sviesta tirgū�, un tas Timām bija gau�ām vienaldzīgi. Tomēr viņ� saprata, ka firma ir saķildojusies ar vairākām lielām piensaimniecībām un cita firma Norvēģijā, Zviedrijā, Dānijā, Vācijā un Holandē pārdod labāku un lētāku sviestu nekā Lefuets. Viņi tagad lidoja uz pili Mezopotāmija. Tur barons gribēja noskaidrot �stāvokli� un �veikt pasākumus�. Kādā cita lidma�īnā uz pili lidoja vēl divi kungi. Viens no tiem bija misters Penijs no Lon�donas, otrs senjors van der Tolens no Lisabonas.

Kad lidma�īna lidoja pari kailajai Anatolijas augstienei, ba�rons vēl arvien runāja par sviesta �ķirnēm un cenām. Tur�klāt viņ� minēja tādus vārdus kā �pardo�anas fronte�, �patē�rētāju posms� un �aktīva reklamē�anas kampaņa�, it kā viņ� būtu ģenerālis, kam jāuzvar kaujā.

Kad barons kādu brīdi klusēja, Tims sacīja, lai būtu ko teikt:

� Mēs mājās ēdām tikai margarīnu.

��� Ar margarīnu nevar taisīt veikalus, un ziest to uz mai�zes � tas nu ir par daudz, �- Lefuets norūca.

��� Mēs to neziedām uz maizes vien, - Tims piemetināja. � Mēs to lietojām cep�anai un sautē�anai.

Barons kļuva uzmanīgāks.

��� Tātad margarīnu jus lietojāt kausēto tauku, eļļas, ce�pamo tauku un sviesta vieta, vai ne?

Tims pamāja.

Man liekas, mūsu ieliņā vien ik dienas patērēja vismaz veselu centneru margarīna.

Interesanti gan, � Lefuets nomurmināja. � Tie�ām ļoti interesanti, Tālera kungs. Aizstāt sviestu ar margarīnu un ie�gūt tā noieta vietu tirgū. Tas ir gandrīz ģeniāli!

Barons ļāvās pārdomām, likās, viņ� pilnīgi iegrima sevī. Un Timām tas patika, jo lejā kalnu gravās viņ� redzēja no da�ā�dām pusēm virzāmies ēzeļu karavānas, un tās visas, liekas, de�vās uz vienu kopēju vietu, uz tirgu. Pilots Tima dēļ lidoja ļoti zemu, tāpēc zēns diezgan skaidri varēja saredzēt ēzeļu dzinē�jus un dzinējas. Viņu sejas izskatījās kā gai�as ripas ar bārdu vai bez tās, tāpēc par ļaudim tur lejā viņ� varēja spriest pēc apģērba, un tas viņam �ķita tik savdabīgs, ka �ie cilvēki likās kā sve�ādi dzīvnieki, ko redz zooloģiskos dārzos. Protams, tās bija muļķības, � ja �ie ļaudis tur lejā būtu safrizēti un ap�ģērbti tā kā, piemēram, ļaudis Tima dzimtajā pilsētā, viņ� neko savdabīgu nebūtu saskatījis, varbūt vienīgi viņu mazliet tum��āko ādas krāsu. Bet tāda sve�umā nonāku�a, �etrpadsmit gadu veca zēna maldīgais priek�stats par tautām, kas nekad iepriek� netika redzētas, ir saprotams un viegli izskaidrojams. Starp citu, drīz vien Timām nācās mācīties no Seleka baja, ka par jauniem paziņām un citām tautām nedrīkst spriest tik pār�steidzīgi.

Pēc tam kad lidma�īna bija nosēdusies lēzenā ielejā aug�stu kalnos un Tims izkāpis pirmais, no kādas olīvu birzītes iz�jāja �is Seleka bajs. Lefuets viņu apsveica neparasti pieklā�jīgi arābu valodā. Klanīdamies Lefuets pa�ukstēja zēnam:

��� Viņ� ir varens tirgonis un jezīdu vadonis. Viņ� ir studē�jis jūsu dzimtajā pilsētā. Viņ� tūlīt sāks ar mums runāt vā�ciski. Izturieties pret viņu godbijīgi un zemu paklanieties.

Seleka bajs tagad pievērsās Timām, kas bija glu�i apjucis. Pamazām zēns sāka at�ķirt bārdainā sirmgalvja atsevi�ķos ap�ģērba gabalus. Viņam mugurā bija krekls, vamzis, svārki un virssvārki, bez tam raibs lakats, apjozts ap vēderu, un beidzot tādi kā sievie�u svārki, no kuriem ārā rēgojās kupli bik�u gali. Visi apģērba gabali bija krā�ņās krāsās, pārsvarā gan rūs�ganā. Seleka baja tum�ā, stūrainā seja bija gandrīz bez grum�bām. Zilās acis iegrimu�as zem melnajām uzacīm.

��� Jūs, jaunais kungs, laikam esat slavenais mantinieks, par kuru raksta visos laikrakstos, � viņ� runāja apbrīnojami labā vācu valodā. � Apsveicu jūs, un lai dievs jūs svētī!

Sirmgalvis paklanījās, un Tims darīja to pa�u. Viņ� aizvien vairāk apjuka, jo �is vīrs, kas viņam novēlēja dieva svētību, bija teiksmaino velna pielūdzēju vadonis. Bez tam �is cilvēks, kas Timām �ķita ka no Panoptikuma iznācis, liekas, bija loti iz�glītots. Acīm saskatāmais un patiesais at�ķīrās viens no otra kā vaska zieds no īstas rozes. Un tie�i tas Timu samulsināja. Ta�u zēns sen bija mācījies neizrādīt savas jūtas. Viņ� pieklājīgi atbildēja vecajam Seleka bajam:

��� Priecājos ar jums iepazīties. Barons man loti daudz ko stāstījis par jums. (Tas gan nebija tiesa, bet. Tims tādus pieklā�jības melus bija bie�i dzirdējis un tos piesavinājās.)

Vaļēja �etrriteņu kariete, kuru vilka divi zirgi, nogādāja vi�ņus pilī. Seleka bajs jāja līdzās un sarunājās ar baronu ara- biski.

Kad viņi bija apbrauku�i olīvu birzīti, priek�ā pavērās skats uz pili, kas pacēlās kalna nogāzē.

Tā bija briesmīga ķieģeļu celtne ar robotiem tornī�iem un jumta noteku cauruļu galos izveidotiem pūķiem, kas iz�ļāc lietus ūdeni.

���� Nedomājiet, ka es būtu uzbūvējis �o riebīgo ēku, - - ba�rons vērsās pie Tima. � Es to nopirku no kādas dīvainas angļu lēdijas, tāpēc ka man patīk �is pasaules nostūris. Parku gan ie�rīkoju es.

�is parks stiepās lejā pa nogāzi terasveida un bija ierīkots fran�u gaumē. Koki un krūmi, kas bija apgriezti konusu, kubu un bumbu veidā, laikam bija stādīti ar cirkuļa un lineāla palī�dzību, tik taisnas bija alejas, tik rūpīgi izveidotas bija apaļās puķu dobes. Katra terase bija veidota citā ornamentā. Ce�liņi bija nokaisīti sārtiem oļiem.

���� Kā jums patīk parks, Tālera kungs?

Timām likās tīrā bezjēdzība tā apcirpt stādus, tāpēc viņ� at�bildēja:

��� Tas izskatās ka labi atrisināts aritmētikas uzdevums, ba�ron!

Lefuets iesmējās.

���� Jūs izrādāt savu nepatiku ļoti pieklājīgā veida, Tālera kungs. Jāatzīst, ka jūs lieliski attīstāties.

���� Ja tik jauns cilvēks nesaka to, ko domā, viņ� attīstās vāji, zirgā sēdēdams, sarunā iejaucās Seleka bajs. Viņ� to sacīja diezgan skaļi, cenzdamies nomākt riteņu klaboņu.

Lefuets viņam atbildēja arābiski, kā Timām likās, diezgan skarbā balsī.

Jātnieks neko neatbildēja. Tikai ilgi un domīgi noraudzījās zēnā. Drīz pēc tam viņ� atvadījās, raitā solī apjāja apkārt pau�guram un tad devās tālās kalnu grēdas virzienā.

Barons noskatījās viņam pakaļ, sacīdams:

Gudra galva, ta�u pats ir ar augstu morāli. Viņ� ārzemju laikrakstos lasījis, ka es gana Ali kapu esmu uzdevis par sa�vējo, bet pats tūlīt esmu pārvērties par savu dvīņubrāli. Viņ� par to klusēs, ta�u pieprasa, ka man par sodu viņa ticības brā�ļiem jāuzceļ jauns templis. Man laikam nekas cits neatliks kā izpildīt viņa vēlē�anos.

Ja es varētu, es tagad smietos par to, � Tims nopietni atbildēja.

Viņa vietā iesmējās barons. Viņ� smējās guldzinādams, ka�mēr balss beigās aizrāvās. Un �oreiz tas Timu nenomāca. Zēns bija pat apmierināts, jo viņa smiekli turpmāk būs tepat tu�vumā. Viņ� domāja, ka izdevīgā brīdī tos ātri varēs atgūt.

Zēns nezināja, ka tie ir tīrie maldi. Viņ� gatavojās baronu arī turpmāk pavadīt.

Kariete pieturēja pie kāpnēm, kas veda aug�up no te�rases uz terasi līdz pa�ai pilij. No apak�as skatoties, kāpnes likās milzīgi augstas, it kā tām nekad nebūtu gala. Visdīvai�nākie tomēr bija suņi � suņu skulptūras, kas stāvēja pa labi un pa kreisi uz atsevi�ķiem pakāpieniem un mēmi blenza ie�lejā. Tur laikam stāvēja simtiem suņu: pin�eri, āp�u sunī�i, se- teri, foksterjeri, afgāņu kurti, spanieji, bokseri, �pici un mop�i. Tie visi bija veidoti no glazētas, spilgti krāsotas keramikas un pa labi un pa kreisi raibā virknē sniedzās līdz pa�ai pilij.

Vecā lēdija bija suņu mīļotāja, � barons paskaidroja.

��� To var redzēt, � Tims atbildēja.

Lefuets jau gribēja dot norādījumu ku�ierim braukt pa kreisi aug�ā uz pili pa līklo�u ceļu, kad aiz keramikas buldoga uz kāpnēm parādījās kāds vīrietis un viņam pamāja.

��� Tas ir senjors van der Tolens, � Lefuets sacīja. � Kāp�sim ārā un iesim aug�ā pie viņa. Gribu viņu pārsteigt ar sa�viem plāniem par margarīnu. Viņ� gan brīnīsies.

Viņi izkāpa, un barons gandrīz vai skrie�us devās pa kāp�nēm aug�ā. Tims lēnām kapa nopakaļ, aplūkodams glazētos suņus. Viņu sarunas par margarīnu neinteresēja. Viņ� ta�u ne�maz nevarēja nojaust, cik svarīga loma viņa dzīvē būs mar�garīnam.

Pils iek�iene liecināja, ka baronam, kas tik labprāt apmek�lēja mākslas izstādes, patie�ām ir gaume. Visi priek�meti, pat durvju rokturi, pelnu trauki un peldu paklāji, bija vienkār�i un skaisti, un, liekas, ļoti dārgi. Tima istaba bija mājīga, ieapala telpa tornī. No loga varēja pārredzēt parku un ieleju ar olīvu birzīti. Arī mazo lidlauku varēja redzēt. Tas bija iekārtots pēc visiem noteikumiem tur atradās apgaismots skrejceļ�, vai�rāki angāri lidma�īnām un garena, zema ēka radistam, laika dienestam un pārējām personālam.

Kad zēns paskatījas pa logu ara, viņ� lidlaukā ieraudzīja divas lidma�īnas. Tre�ā pa�reiz laidās lejā, un kāds raibi ģēr�bies jātnieks nekustīgi stāvēja lidlauka ēkas priek�ā. Tam vaja�dzēja būt Seleka bajam.

Pēk�ņi zēns dzirdēja paklusi saucam savu vārdu: �Tālera kungs!�

Tims atgriezās no loga un atvēra durvis. Arā stāvēja sen- jois van der Tolens, ar kuru zēns iepriek�ējā dienā pavisam nedaudz bija runājis uz kāpnēm, kamēr barons aizelsies tēr�zēja par margarīnu.

��� Vai drīkstu ar jums runāt tā, lai barons par to neko ne�uzzinātu?

��� Es baronam neko neteik�u, ja jūs tā vēlaties. Bet kur viņ� pa�laik atrodas?

��� Viņ� brauc uz lidlauku sagaidīt misteru Peniju.

Senjors van der Tolens tikmēr bija ienācis istabā un atsē�dies niedru �ūpuļkrēslā. Tims aizvēra durvis un apsēdās uz

8* 115

sola pie loga tā, ka vienlaicīgi varēja pārredzēt istabu un to, kas noliek ārā.

Jau pirmo reizi sastopoties ar van der Tolenu, Tims pama�nīja, ka viņ� nav no runīgajiem. To varēja redzēt pēc viņa mu�tes: tā bija līdzīga svītrai, kuras gali viegli uzliekti uz aug�u � tie�i ka aizvērta haizivs mute.

Es nāku pie jums, tāpēc ka manto�anas līgums vēl nav sastādīts, � sacīja portugālis ar holandisko uzvārdu. � Runa ir par barona akcijām ar balsstiesībām. Vai jūs zināt, kas ir akcijas?

Nē, � atbildēja zēns, skatīdamies pa logu. (Viņ� redzēja, ka barona kariete brauca uz lidlauku.)

Senjors van der Tolens niedru krēslā lēni �ūpojās �urp un turp.

Viņa ūdenszilās acis aiz briļļu stikliem nemierīgi raudzījās Timā. Tas bija vēss, bet ne caururbjo�s skatiens.

��� Akcijas ir . . . (Barons karietē pagriezās atpakaļ un pa�māja Timām. Zēns māja pretī.)

��� Akcijas ir kapitāli ieguldījumi, kas� (Tagad jātnieks ēkas priek�ā sakustējās. Seleka bajs jāja Lefueta karietei pretī.)

���� Nē, es jums to paskaidro�u ar uzskatāmu piemēru. Lūdzu, uzklausiet mani!

Jā, � sacīja Tims, novērsdamies no loga.

���� Tātad iedomājieties, Tālera kungs, ka tiek ierīkots augļu dārzs. (Zēns pamāja ar galvu.) Bet cilvēkam, kas to grib iekār�tot, nav pietiekami daudz naudas, lai iepirktu visus jaunos kociņus, tāpēc viņ� apstāda tikai dalu dārza, pārējos kociņus nopērk un iestāda citi cilvēki. Kad kociņi izaugu�i un dod jau augļus, katrs, kas kociņu iestādījis, saņem 110 augļiem tik, cik liela viņa kociņu dala, un ta katru gadu no jauna.

Tims sāka skaļi rēķināt:

��� Ja es no simt kokiem esmu iestādījis divdesmit un tiek ievākti simt centneri ābolu, es no tiem saņemu divdesmit cent�nerus. Vai pareizi?

��� Ne visai pareizi!� Senjors van der Tolens tikko jau�ami pasmaidīja. � Dārzniekiem un strādniekiem arī jasamaksā. Un koki, kas nav ieaugu�i, jāapmaina pret jauniem. Ta�u man �ķiet, ka tagad jūs apmēram esat sapratis, kas ir akcijas.

Tims pamāja.

��� Akcijas ir tie koki dārzā, kurus es esmu stādījis. Ta ir mana dala no dārza un no augļiem

���� Ļoti labi, Tālera kungs.

Senjors van der Tolens klusēdams �ūpojas, un Tims atkal paskatījās pa logu ārā. Kariete jau brauca atpakaļ no lidlauka uz pili. Seleka bajs jāja blakus, tāpat kā iepriek�ējā dienā. Le- fuetam līdzās sēdēja liels, tukls kungs ar pliku galvvidu.

Barons jau brauc �urp uz pili, senjor van der Tolen.

��� Es gribētu da�os vārdos izteikt savu lūgumu, Tālera kungs. Manto�anas līgums ir tā sastādīts, ka jaunais barons . . .

���� Kā tā � jaunais barons? � Tims viņu pārtrauca. Tad Tims no komersanta sejas atskārta, ka tas par barona noslē�pumu neko nezina. Zēns tāpēc piemetināja: � Piedodiet, ka es jūs pārtraucu.

Lai gan van der Tolens, uzacis saraucis, zēnā vērīgi lūko�jās, it kā gaidīdams paskaidrojumu savadajam jautājumam, Tims tomēr neko neteica. Un senjors van der Tolens sāka vēl�reiz no gala:

���� Manto�anas līgums ir tik veikli sastādīts, ka jaunais ba�rons visu īpa�umu var apstrīdēt, ja to vēlas. Nu, tā ir jūsu un viņa darī�ana. Mani interesē tikai akcijas ar balsstiesībām.

Tims redzēja pa logu, ka kariete un jātnieks apstājās pie kāpnēm. Kungi, �ķiet, ļoti dzīvi sarunājās.

��� Kas ir akcijas ar balsstiesībām? � zēns jautāja.

Mūsu sabiedrībā, Tālera kungs, da�as akcijas ir divdesmit miljonu portugāļu eskudo vērtībā. Kam tas pieder, tam ir balss�tiesības valdē. Tas viens pats visu izlemj un neviens cits.

��� Vai es mantoju �īs akcijas ai balsstiesībām, senjor van der Tolen?

Vienu daļu, jaunais kungs. Pārējās pieder Seleka bajam, misteram Penijam un man.

(Misters Penijs, acīm redzot, bija tuklais plikgalvis, kas kopa ar Lefuetu un Seleka baju lēnām devās pa pils kāpnēm aug�ā.)

��� Un jūs gribat manas akcijas ar balsstiesībām atpirkt?

To es nemaz nevarētu, jo tās ir barona rīcībā, kamēr jūs sasniegsiet divdesmit vienu gadu. Bet, ja jūs būtu divdesmit vienu gadu vecs un saņemtu mantojumu pilnā apmērā, es ak�cijas labprāt no jums atpirktu. Par to es jums jau �odien pie�dāvāju jebkuru firmu mūsu uzņēmumā. Sī firma jums piede�rētu arī tad, ja mantojums kaut kādu iemeslu dēļ tiktu izslu�dināts par spēkā neeso�u.

Portugālis piecēlās no �ūpuļkrēsla. Viņa mute atkal izskatī�jās kā aizvērta haizivs mute. Pretēji savam paradumam viņ� bija runājis neparasti daudz. Tagad bija Tima kārta kaut ko sacīt.

Viņ� teica:

��� Es pārdomā�u jūsu priek�likumu, senjor van der Tolen.

���� Pārdomājiet, jaunais kungs! Jums ir tris dienas laika. Tad komersants aizgāja.

Kad Tims paskatījās ārā pa logu, pils kāpnes bija tuk�as.

Seit, Mezopotāmijas augstienē, pils torņa istabā sēdēja zēns, vārdā Tims Tālers, viņ� bija �etrpadsmit gadu vecs, uzaudzis lielpilsētas ieliņā; tas bija zēns bez smaida, bet pēc varas un bagātības nākamais valdnieks, ja tas viņam vispār būs svarīgi.

Kaut gan Timām viņa bagātības apmēri vēl nebija zināmi, ta�u to viņ� gan zināja, ka pa jūrām brauc milzīga kuģu flote, "kas pieder baronam. Viņ� nojauta, ka lielie pasaules tirgi � tādi kā Atēnās � viņa bagātībai diendienā pievieno jaunas ba�gātības; un viņ� redzēja veselu direktoru, apak�direktoru, dar�binieku un strādnieku armiju, simtus, tūksto�us, varbūt desmit tūksto�us, kas izpilda to, ko viņ� pavēl. Tas viss bija ļoti kārdi�no�i.

Kad Tims iedomājās, kā viņam kādreiz bija jāizcīna vieta, kur mācīties, kad viņ� iedomājās, cik niecīgi un nenozīmīgi salīdzinājumā ar viņu pa�u bija kļuvu�i prezidenti no spēksta�cijas, tad viņam likās, ka �ai neparastaja, tomēr lieliskajā parkā viņ� ir kā tads vientuļ� bavārie�u pasaku karalis, par kuru kāda pavecāka skolotāja bija jūsmojusi vēstures stundā. Tims sapņoja, ka viņ� zelta karietē Seleka baja pavadība pie�brauc pie Bebera kundzes maiznīcas un pārsteigtie kaimiņi, mutes atpletu�i, noskatās viņā.

Torņa istabā zēns uz brīdi aizmirsa savus zudu�os smieklus xin sapņoja kļūt par karali.

Ta�u īstenība bija citāda. Tā saucās margarīns un atgādināja viņam zudu�os smieklus.

Pils sē�u zālē ar koka paneļu ap�uvumu stāvēja gar� galds ar smagiem atzveltnes krēsliem. Kad iegaja zālē, pie pretējās sienas varēja redzēt gleznu platā zelta rāmī. Tas bija slavens Rembranta pa�portrets, par kuru visi domāja, ka tas kara laikā gājis bojā.

Zem �ās gleznas galda gala sēdēja barons. Pa kreisi 110 viņa sēdēja Seleka bajs un Tims Talers, pa labi misters Penijs un senjors van der Tolens. Tika runāts �oreiz pavisam ofi�ciāli par �stāvokli sviesta tirgu�. Lai Tims varētu saprast, visi runāja vāciski. (Lai gan misteram Penijam bija grūti sa�prast vācu valodu.)

Sēdes sākumā (�āda veida apspriedes sauc par sēdēm, it kā sēdē�ana būtu galvenā), tātad sēdes sākumā misters Penijs lieti�ķi un veikalnieciski noprasīja, vai Tims Tālers turpmāk piedalīsies visās slepenajās apspriedēs. Seleka bajs bija par to, ta�u pārējie kungi izteicās pret to. Zēnam bija jāpiedalās tikai �ajā sēdē tāpēc, lai, pirmkārt, viņ� mazliet iepazītos ar uzņēmumu un, otrkārt, lai pastāstītu par margarīna patēriņu savā ieliņā.

Bet vispirms runāja par Afganistānas na�u trinējiem, un tas bija diezgan dīvaini. Sarunas gaitā Tims uzzināja, ka barona Lefueta sabiedrība bija uzdāvājusi Afganistānai apmēram di�vus miljonus lētu na�u un �ķēru, bet ne jau aiz tīras cilvēku mīlestības, ta�u lai kaut ko nopelnītu. �ie na�i un �ķēres akciju sabiedrībai maksāja, augstākais, piecpadsmit feniņu ga�balā. Uztrī�ana maksāja divdesmit feniņus, un, tā kā �ie na�i un �ķēres nebija nekādi labie, tos vajadzēja uztrīt vismaz divas reizes gadā. Visi na�u trinēji Afganistānā bija barona sabied�rības darbinieki, un kaut kāds Ramadulla, kādreizējais bīsta�mais zaglis un lielceļa laupītājs, viņus stingri turēja gro�os. Viņ� tos apgādāja ar galodām un klientiem, bet par to prasīja no viņu ieņēmumiem tik daudz, lai pusi no tā, ko na�u trinēji nopelnīja, varētu nodot barona sabiedrībai. Viegli iedomāties, kas pēc tam vēl palika pāri na�u trinējiem.

Drīzā laikā Afganistānā vajadzēja savervēt na�u trinējus. Bet tādā nabadzīgā zemē to nevarēja izdarīt ar radio, laikrakstu vai plakātu palīdzību, jo visai maz afgāņu prata lasīt un arī radiouztvērēji tur bija retums.

Tādēļ tika algoti ielu dziedātāji, kam bija jādzied dziesma par na�u trinējiem.

�ajā dziesmā, par kuru kungi vēl ilgi apspriedās, netika vis slavēta na�u trinēju prasme, bet gan tika apdziedāta viņu na�badzība, lai ļaudis aiz līdzcietības dotu viņiem trīt na�us un �ķēres. �ai dziesmai bija apmēram �ādi vārdi:

Nabags na�u trinējs

Galodu glieztin grie�,

Viņ� grie� un grie�, un grie�

Par gra�iem divdesmit.

Pa pilsētu viņ� klīst un klīst,

Sis nabags na�u trinējs.

Jel nesiet, mei�as, na�us �urp,

Lai viņ� tos uztrīt var.

Pēdējam pantam vajadzēja rādīt, cik laimīgs ir trinējs, ja viņam nes �ķēres un na�us:

ftis priecīgs na�u trinējs Nu trin un trin, un trin. Paldies jums, labie ļaudis! Tam vīns un maize tiks.

Ta�u dziesma noklusēja to, ka nabaga na�u trinēji gandrīz visu pelņu atdeva Ramadullam un tas savukārt lielāko dalu naudas nogādāja �ajā pilī.

Tims domāja par veco vīru un resno, kurlmēmo meitu, par to, kā tas dzimtās pilsētas ieliņā bija trinis na�us, un klusībā sev jautāja, vai arī �im vecajam vīram pelņa bija jadala ar kādu akciju sabiedrību. Zēnu nomāca domas par nejēdzībām �ai karaļvalstī, kuru tam vajadzēja mantot, un Seleka bajs, lie�kas, zēna domas uzminēja. Viņ� sacīja:

���� Jaunais kungs, �ķiet, sabiedrības metodēm nepiekrīt. Viņ� uzskata, ka laupītājs Ramadulla savu nodarbo�anos nav mainī�jis, viņ� tikai laupa mazliet civilizētākā veidā nekā agrāk. Kungi, tādas ir arī manas domas.

��� Mēs jau zinām jūsu domas, � sacīja misters Penijs īsi un skaidri.

Ta�u barons mundri papildināja:

��� Ja kādā laupītāju nomāktā zemē laupītājus civilizē, Se�leka baj, arī tad jau ir gūtas lielas sekmes. Vēlāk, kad zeme ar mūsu palīdzību būs kļuvusi par tādu zemi, kurā valda likumi un kārtība, mūsu pārdo�anas metodes, protams, arī kļūs pilnīgi likumīgas.

��� To pa�u jūs man atbildējāt, � mierīgi iebilda Seleka bajs, � kad mēs runājām par cilvēka necienīgām algām cu�kurniedru plantācijās kādā Dienvidamerikas valstī. Mēs ar savu naudu panācām, ka tagad �ai zemē par prezidentu iecelts zaglis un slepkava, un apstākļi tur kļuvu�i vēl ļaunāki!

���� Bet �is prezidents ciena reliģiju, � misters Penijs metās starpā.

��� Tad man labāk patiktu cilvēcīgs prezidents, kaut arī viņ� necienītu reliģiju, � Seleka bajs norūca.

Tagad pirmoreiz ierunājās senjors van der Tolens:

���� Kungi, mēs ta�u esam tikai komersanti, kas ar politiku nenoņemas. Cerēsim, ka pasaule labosies un mēs visi kā labi draugi varēsim nodarboties ar tirdzniecību. Un tagad pievēr�sīsimies galvenajam jautājumam � sviestam.

���� Drīzāk margarīnam, � barons smiedamies pārlaboja un tūlīt sāka lasīt garu referātu, līdzīgu viņa runai lidma�īnā. Viņ� izsacījās nevis kā miermīlīgs tirgotājs, bet gan kā karavadonis, kas savus ienaidniekus - citus sviesta tirgotājus � grib sa�triekt pī�ļos.

Tims klausījās tikai ar vienu ausi. Viņam reiba galva. Viņ� jautāja sev, kādēļ gan vispār Afganistānā un Dienvidamerikā vajadzēja nodarboties ar veikalnieciskiem darījumiem, ja tas bija iespējams vienīgi tik neglītā veidā. Viņ� vairs nevēlējās barona karaļvalsti. Viņam kļuva bail no tirdznieciskiem darī�jumiem. Viņam likās � pat resnās Bebera kundzes maiznīcā viss nav tā, kā vajag.

Zēnam tomēr vēl kādu laiku bija jākauc līdzi vilkiem; pai laimi, viņam atkal ienāca prātā viņa pa�a svarīgais darī�jums � tirgo�anās ar saviem smiekliem.

Barons lūdza zēnu atkārtot, ko tas bija stāstījis lidma�īnā par margarīna patēriņu savā ieliņā. Tims to darīja, un pēc tam sē�u zalē kādu brīdi iestājās klusums.

��� Mēs paties par maz esam pievērsu� uzmanīb margarīn, � nomurmināja misters Penijs.

Turklāt mūsu veikals izaudzis liels tie�i no sīkumiem, kuri vajadzīgi nabaga ļaudīm, � papildināja senjors van der Tolens. � Tirgo�anos ar margarīnu mēs esam atstāju�i novārtā. To vajadzētu organizēt pilnīgi no jauna.

Kļuvis mierīgāks, Tims atkal sacīja:

��� Es vienmēr skaitos par to, ka ļaudis pirka sviestu, iesai�ņotu sudraba papīrā, turpretī margarīnu mums izkasīja no mucas un uzmeta uz lēta papīra. Mēs varētu pārdot nabaga ļaudīm margarīnu arī skaistā iesaiņojumā. Naudas mums ta�u ir pietiekami.

Visi �etri kungi pārsteigti raudzījās zēnā, un pēk�ņi kā pēc komandas atskanēja skaļi smiekli.

Tālera kungs, jūs esat nenovērtējams! � iesaucās mis�ters Penijs.

���� Atrisinājums bija mūsu acu priek�ā, ta�u mēs to nere�dzējām, � iesmējās barons. Pat senjors van der Tolens bija pielēcis kājās un blenza Timā kā brīnumā.

Vecais Seleka bajs bija vismierīgākais. Tāpēc Tims tam jau�tāja, kas viņa priek�likumā bijis tik sevi�ķs.

��� Mans mīļais jaunais kungs, � sirmgalvis svinīgi sacīja. � Jūs nupat atklājāt �ķirnes margarīnu.

Ko nozīmē �ķirnes margarīns, Tims pamazām aptvēra divās turpmakajās dienās, jo pilī gandrīz neko citu vairs nerunāja. Pat apkalpotāji � gan arābiski, gan kurdiski, likās, �ukstēja par margarīnu.

Stāvoklis bija �āds: sviestu jau ilgāku laiku pārdeva glīti iesaiņotu un ar noteiklu nosaukumu.

Vācijā, piemēram, pārdo�anā bija �Vācu lauku sviests� un �Vācu �ķirnes sviests�, I lolandē �Nīderlandes sviests�.

Komersantam, kas ar sviestu gribēja labi nopelnīt, vajadzēja prast sadarboties ar piensaimniecībām. Ta�u barona Lefueta sabiedrība diem�ēl ar trim lielākajām piensaimniecībām bija saķildojusies. Tūksto�iem mazo pienotavu nodeva sviestu kā�dai citai sabiedrībai, kas sviestu bez tam pārdeva lētāk nekā barons.

Ar margarīnu bija citādi. Līdz �im tas vēl netika iesaiņots un arī nosaukuma nebija. Margarīns nebija �ķirnes prece, bet to tirgotājiem piegādāja mucās un toveros, un tirgotāji ar seklām koka karotēm ikreiz izņēma laukā tik daudz marga�rīna, cik pircējam vajadzēja. Tā kā margarīnam nebija noteikta nosaukuma un pircēji nezināja fabrikas, kurās to ra�oja, bie�i tirgū nonāca lēts, toties slikts margarīns; un lieltirgotājiem bija grūti �margarīna tirdzniecību saņemt savās rokās�, kā sen�jors van der Tolens sacīja.

Tam tagad vajadzēja kļūt citādi. Pēc barona Lefueta sabiedrī�bas vēlē�anās tirgū vajadzēja paiādīties glīti iesaiņotai margarīna �ķirnei ar noteiktu nosaukumu. Margarīna ievie�ana tika plānotā kā karagājiens karā. Visas svarīgākās margarīna fabrikas vajadzēja slepeni uzpirkt; visas �ķirnes vajadzēja labo�ratorijā pārbaudīt; visām fabrikām vislētāk vajadzēja izgata�vot labāko �ķirni, un galu galā vajadzēja sagatavot milzīgu reklāmu, lai namamātes dārgā sviesta vietā pirktu �gandrīz tikpat labo�, ta�u daudz lētāko margarīnu ar nosaukumu. (Slik�tais margarīns, kam nav nekāda nosaukuma, izzustu pats no sevis.) Protams, visus �os priek�darbus vajadzēja veikt cik atri vien iespējams un pilnīgi slepeni, lai kāda cita tirdzniecī�bas sabiedrība neaizsteigtos barona Lefueta sabiedrībai priek�ā. �ajās divās dienās notika telefona sarunas gandrīz ar visām lie�lākajām Eiropas pilsētām; telegrammas gan pienāca, gan tika nosūtītas; un da�reiz ar lidma�īnu ieradās kāds kungs, kas uz -da�ām stundām ar baronu un pārējiem trim kungiem ieslēdzās sē�u zālē, un tai pa�ā dienā atkal aizlidoja.

Timām tagad bija daudz laika. Pusi dienas viņ� pavadīja torņa istaba, domādams par liktenīgo līgumu, kuru viņ�, mazs muļķa zēns būdams, bija parakstījis kupla kastaņkoka ēnā. Viņ� neredzēja ceļu, kas vestu pie viņa smiekliem. Bez tam veikalnieciskās runas bija tā samulsināju�as viņu, ka viņ� �o īso ceļu pat nespēja saredzēt.

Ta�u trīs cilvēki Hamburgā �o ceļu bija atklāju�i, un tikai glu�i nejau�i zēns nodibināja sakarus ar �iem trim cilvēkiem. Tima torņa istaba iezvanījās mazais telefona aparāts; kad zēns nocēla klausuli, viņ� izdzirdēja tālu balsi, kas sacīja: ��eit Hamburga, vai es runāju ar baronu?�

Brīdi Tims nevarēja parunāt. Tad viņ� iekliedzās:

��� Vai tas esat jūs, Rikerta kungs? �eit Tims!

Tālā balss kļuva mazliet skaļāka un skaidraka. Tā sacīja:

�� Jā, tas esmu es! Ak dievs, kāda mums laime! Kre�imirs un D�onijs bija atnāku�i pie manis. Kre�imirs zina . . .

Diem�ēl Tims nejāva Rikerta kungam izrunāt visu līdz ga�lam. Satraukts viņ� kliedza pa starpām:

��� Sveiciniet D�oniju, Rikerta kungs! Un Kre�imiru arī! Arī -savu māti, lūdzu! Un pārdomājiet�

Kāda roka pāri Tima plecam sniedzās pie telefona dak�as un nospieda to. Saruna bija pārtraukta. Zēns bāls no bailēm ap�griezās. Viņam aiz muguras stāvēja barons. Sava svētlaimē Tims nebija dzirdējis viņu ienākam. .

��� Jums, Tālera kungs, vajadzētu aizmirst savus vecos pazi�ņas, � mierīgi sacīja Lefuets. � Jūs drīz mantosiet karaļvalsti, �skaitju karaļvalsti. Tad valdīs skaitli, nevis jūtas.

Tims jau gribēja sacīt: �Centī�os iegaumēt, baron,� � kā viņ� bie�i bija sacījis. Ta�u �oreiz viņ� nespēja savaldīties. Viņ� atspieda rokas un galvu uz telefona galdiņa un raudāja. Pavisam tālu viņ� dzirdēja kādu sakām: �Atstājiet mani ar zēnu vienu, baron.� Tad bija dzirdami soji un durvju aizcir��ana. Pēc tam viss apklusa. Bija dzirdamas tikai Tima elsas.

Bija atnācis vecais Seleka bajs. Viņ� atsēdās pie loga un Jāva zēnam izraudāties.

Pēc laba brī�a viņ� sacīja:

��� Man �ķiet, jaunais kungs, jūs esat par jūtīgu tik smagam mantojumam.

Tims vēl paris rei�u noelsās, izņēma kabatas lakatiņu no krū�u kabatas un, asaras .slaucīdams, sacīja:

��� Es �o mantojumu nemaz negribu, Seleka baj.

Ko tad tu gribi, zēn?

Timām kļuva labāk, ja kāds viņu uzrunāja ar �tu�. Viņ� alka izstāstīt Seleka bajam par saviem pārdotajiem smiekliem, bet tad tie būtu uz visiem laikiem zudu�i. Tāpēc Tims klusēja.

Nu labi, � sirmgalvis norūca. � Baronam ir daudz no�slēpumu. Un viens no tiem esi tu. Liekas, tas ir �ausmīgs no�slēpums.

Tims pamāja, ta�u arvien vēl klusēja. Seleka bajs mainīja sarunas tematu un izstāstīja zēnam, ka viņ� kļuvis par vienu no ievērojamākajiem �ās bagātās akciju sabiedrības cilvēkiem.

Veikalnieciskajiem darījumiem Āzijā bija vajadzīgs cie�nījams vīrs. Ja tiktu izraudzīts muhamedānis, zemes, kurās pie�lūdz Budu, ņemtu to ļaunā; ja tiktu izvēlēts kāds no budistu aprindām, muhamedāņi būtu neapmierināti. Tāpēc izvēlēja kā�das mazas, dīvainas, tomēr augstsirdīgas sektas vadoni. Un tas esmu es. Tāpēc barons nopirka arī �o pili. Bez tam viņ� inte�resējas par mūsu reliģiju.

��� Bet jums ta�u daudz kas nepatīk, ko �ī sabiedrība dara, � Tims sacīja. � Kādēļ tad jūs tajā esat iestājies?

-� Darīju to tikai tādēļ, lai saņemtu akcijas ar balsstiesībām. Un tas man izdevās. Tagad varu piedalīties lem�anā un varu �o to aizkavēt, kaut arī ne visai daudz. Bez tam � � Seleka bajs iesmējās un �ukstus turpināja: - Bez tam ar tiem miljo�niem, ko nopelnu, es slepeni darbojos pret �o sabiedrību. Dien�vidamerikā es algoju armiju, kas gāzis to zagli un slepkavu, kam mūsu sabiedrība palīdzēja tikt prezidenta krēslā. Un Af�ganistānā . . .

Pie durvīm pieklauvēja, un Seleka bajs tūlīt apklusa.

��� Vai man atvērt? � Tims klusi jautāja.

Sirmgalvis pamā ja, zēns devās pie durvīm, un tad parasti tik mierīgais un nosvērtais misters Penijs uztraukts iedrāzās istabā.

�������� Ko nozīmē this damned, eh . . . �ī nolāpītā � eh . . . Runājiet angliski, � Seleka bajs sacīja. � Es zēnam pār�tulko�u.

Tagad misters Penijs sava uztraukuma iemeslu izkliedza an�gliski. Pēk�ņi viņ� apklusa, parādīja uz Timu un sacīja Seļekam:

��� Please, translate it to him![5]

Sirmgalvis mierīgi palūdza angli apsēsties un, kad misters Penijs noguris atkrita �ūpuļkrēslā, sacīja Timām:

�������� Barons nupat atlaidis direktoru Rikertu no mūsu Ham- burgas rēderejas. Tā kā misteram Penijam pieder vair<ii\.ums rēderejas akciju, viņ� nepiekrīt, ka atlai� Rikertu. Viņ� ap�galvo, ka Rikerts Hamburgā ir ļoti iecienīts un �is notikums izraisīs lielu skandālu un kaitēs rēderejai. Tā esot jūsu vaina, ka viņu atlai�, misters Penijs sacīja.

��� Mana vaina? � jautāja Tims izbrīnījies un nobālējis.

�������� Yes, jā, jūsu vaina! misters Penijs iesaucās, pielēcis kājās no �ūpuļkrēsla. � Tas barons� eh .. . tas, �is barons to sacīja.

Tims, protams, saprata, ka Rikerta kunga atlai�anai ir sa�kars ar telefona sarunu, bet, ka barons uzvēla vainu viņam, tā bija velni�ķīga nekaunība, jo izspiest Rikerta kungu no viņa vietas Tims gan nevēlējās.

Seleka bajs pēk�ņi devās no istabas ārā, pa ceļam sacīdams misteram Penijam:

Parunājiet ar jauno kungu mierīgi vācu valodā, tad jūs būsiet spiests runāt lēni un mierīgi. � Un prom viņ� bija.

Smagnējais vīrs no Londonas atkrita Seleka baja vietā uz sola pie loga un stenēdams sacīja:

��� Es nevaru saprast to!

Sākumā Tims gribēja pateikt, ka barons melojis. Ta�u viņam ienāca prata saruna, pai ko viņ� bija daudz domājas, ar sen- joru van der Tolenu. 1 'n tā uzvedināja viņu uz kādu domu.

�������� Mister Penij, viņ� sacīja, jūs dro�i vien zināt, ka es manto�u lielu daudzumu akciju ar balsstiesībām, kad man būs divdesmit viens gads.

��� Yes, � no�ņāca misters Penijs, sēdēdams uz sola.

�������� Ja es jums līgumā apsolu �īs akcijas, tiklīdz man paliks divdesmit viens gads, vai jūs man jau tagad atdotu savas Hamburgas rēderejas akcijas?

Misters Penijs ļoti klusi sēdēja savā vietā. Viņ� tikai maz�liet samiedza acis. Tims dzirdēja viņu smagi elpojam. Anglis nopūzdamies jautāja:

Vai tas nav joks, mister Tāler?

�� Nē, mister Penij. Es domāju tie�i tā, ka teicu.

-����� Tad aizslēdziet durvis!

Tims to arī darīja. Un tad viņ� noslēdza ar misteru Peniju līgumu, kuru viņam vajadzēja tāpat turēt slepenībā ka līgumu ar Lefuetu, varbūt vēl lielākā slepenībā, jo barons nekādā ziņā nedrīkstēja to redzēt. Nepatīkami bija vienīgi tas, ka rēderejas akciju apmaiņai bija aizlieguma termiņ�. Tims tās varēja sa�ņemt tikai pēc gada. Bet varbūt tas nāca tie�i par labu plā�niem, kurus Tims kala nākamajā bezmiega naktī.

�etrpadsmit gadu vecam zēnam tie bija milzīgi plāni. Viņ� negribēja neko vairāk kā ar Seleka baja palīdzību radīt ba�rona akciju sabiedrībā, �ai bagātākajā un varenākajā pasaules firmā, tādu jucekli, ka Lefuetanr nekas cits neatliktu kā atdot zēnam smieklus vai arī pēk�ņi zaudēt visu varu un bagātību.

Sis plāns bija neprātīgs, un pad tad, ja Seleka bajs piedalī�tos, tas būtu grūti realizējams. Tims, kas tikko bija ieskatī�jies lielo tirdzniecisko darījumu pasaulē, nepavisam nenovēr�tēja �o vispusīgi nodro�ināto, stabilo pasaules firmu. Viņ� pie�tiekami nenovērtēja arī kungus, ar kuriem viņam bija darī�ana, un viņ� pietiekami nenovērtēja arī �o ļau�u saliedētību briesmu brī�os. Ikviens no viņiem jebkurā mirkli nevilcinādamies ie�grūstu postā sievu, bērnus un vecākus, ja ar to varētu aizka�vēt firmas sabrukumu. Lefuets atdotu pat smieklus.

Bet Tims bija pārāk nepiedzīvojis, un viņam pietrūka arī viltības �ādam plānam. Viņa smiekli bija atgūstami daudz vien�kār�āk, tikai ar pāris vārdiem. Ta�u barona tuvumā zēns no visa vienkār�ā bija atradinājies. Timām viss likās tik sare��ģīts, ka taisno ceļu viņ� neredzēja.

Tims vēl pulksten �etros no rīta negulēja, viņ� atkal pārla�sīja līgumu, kuru bija noslēdzis ar misteru Peniju. Viņa ska�tiens apstājās pie datuma � trīsdesmitā septembra. Tā bija viņa dzim�anas diena.

Tims kļuva piecpadsmit gadus vecs. �ī diena, ko citi �āda vecuma zēni būtu pavadīju�i smejoties, ēdot kūkas un dzerot kakao, Timām bija kļuvusi par slepenas vieno�anās un drūmu plānu dienu. Izmisuma asaras pārvērta �o mazo sazvērnieku, kas kala da�ādus plānus, par to pa�u nelaimīgo zēnu bez smiekliem un, kad acis viņam jau krita ciet, dāvāja vieglu miegu.

Dienas kārtība pilī bija stingri noteikta. Tie�i pulksten asto�ņos no rīta pie Tima istabas durvīm pieklauvēja, un jauns, laipns sulainis, ar kuru zēns diem�ēl nevarēja sarunāties, ie�nāca bez uzaicinājuma iek�ā, atvilka aizkarus, tad atnesa kannu karsta ūdens un ielēja to mazgājamā bļodā.

Kad Tims bija nomazgājies un apģērbies, viņ� pavilka platu, iz�ūtu zvana auklu. Tad ienāca sulainis ar brokastu paplāti, no�vietoja pie loga galdiņu, uzlika brokastu traukus, ielēja tasē kakao, pielika cukuru un krējumu, piebīdīja pie galda krēslu un, uzlicis rokas uz atzveltnes, gaidīja, kamēr zēns sēdīsies, lai tad pastumtu viņam krēslu. Tad sulainis gandrīz nedzir�dami pazuda.

Pirmajā diena sulainis Timām bija plati uzsmaidījis. Bet jau ar otro dienu viņ� vairs nesmaidīja. Sulainim bija drīzāk sku�mīga seja, it ka viņ� zinātu Tima bēdas.

Tims klusēdams lāva visam litēt savu gaitu. Kaut gan viņ� manīja, ka sulainis jūt viņam līdz, un viņ� pats sulaini labi ie�redzēja, zēns tomēr ikreiz nopriecājās, kad brokastu ceremo�nija bija beigusies un viņ� viens varēja sēdēt pie loga.

No rīta pēc negulētās nakts Timām bija grūti piecelties. Bez tam bija vēl patum�s, jo ārā lija straumēm. Zēns tomēr piecē�lās, un ceremonija noritēja tie�i tāpat kā katru rītu. Tims, ie�dams baronam visur līdz, bija iemācījies savaldīties un būt disciplinēts.

Brokastojot zēns pa logu redzēja daļu pils kāpņu. Glazētās suņu figūras lietū spīdēja. Tomēr viņi izskatījās no�ēlojami, ne�kustīgi un bezpalīdzīgi stāvēdami lietū.

Tims juta, ka ari viņ� kļūs par tādu suni, ja viņam neizdosies drīzumā atgūt smieklus.

Zvanīja telefons. Pie aparāta bija Lefuets. Viņ� lūdza Timu pulksten piecos dzert ar viņu kopā tēju sarkanajā paviljonā.

Tims sacīja: �Labi, baron!� � un turpināja brokastis. Tur�klāt viņ� domāja, ko tas varētu nozīmēt. Līdz �im barons pa�rasti uznāca aug�ā torņa istabā, ja gribēja ar zēnu runāt. Lai�kam kāda īpa�a iemesla dēļ barons gribēja satikties pavil�jonā.

Pusdienās, kuras iezvanīja gongs tie�i pulksten vienos un uz kurām Tims devās pa skaisti izrotātām vītņu kāpnēm lejā uz ēdamzāli pirmajā stāvā, � tātad pusdienās barons ne ar vienu vārdu nepieminēja ielūgumu uz tēju, kaut gan zēns sē�dēja viņam blakus.

Seleka bajs, kas pilī parasti ieradās pēcpusdienā, �oreiz bija jau atnācis un arī pusdienoja. Timām bija tāda sajūta, ka �orīt notikusi svarīga sēde. Bet par to kungi klusēja. Tās vispār bija visklusākās pusdienas pilī.

Pēcpusdienas katrs pavadīja savā istabā. Tima istabā atradās neliela bibliotēka, un viņ� parasti lasīja. Iemīļotākie viņam bija apak�ējā plauktā noliktie �arlza Dikensa darbi sarkanbrū�nos linu vākos. Grāmatas par nabaga nelaimīgajiem bērniem viņ� taisni vai aprija, tapat kā Bebera kundzes bi�u dūrienus. Ta�u viņu katrreiz biedēja stāsti ar laimīgām beigām. Trīs grā�matas viņ� pat nelasīja tālāk, jo manīja, ka darbība tuvojas lai�mīgām beigām.

Sī lietainā pēcpusdiena bija kā radīta skumju grāmatu lasī��anai. Ta�u Tims �oreiz nelasīja. Viņ� sēdēja stūrī pie loga, raudzījās laukā uz pelēko ieleju, kas visa mirka lietū, un cen�tās atsaukt atmiņā nakts plānus. Bet viņa galva bija kā izslau�cīta. Viņ� ne par ko nespēja domāt. Viņ� redzēja tikai lietu, noskumu�os suņus uz kāpnēm un slēgtos ratus, kas katru pēc�pusdienu pieveda svaigus produktus no Mozulas.

īsi pirms pieciem istabā ienāca jaunais sulainis ar lietussargu rokā un lika saprast, ka grib pavadīt Timu uz sarkano pavil�jonu. Zēns paņēma lietussargu un ar zīmēm parādīja, ka grib iet viens. Tad viņ� uzvilka vieglu lietus mēteli (to viņi bija no�pirku�i tirgū Atēnās) un izgāja no savas istabas.

Kāpņu aug�galā stāvēja Seleka bajs. Viņ� sasveicinājās ar Timu un iespieda viņam rokā pildspalvu. Kaut gan neviena

nebija tuvumā, Seleka bajs to darīja paslepeni. Turklāt viņ� no�ukstēja:

���� Paraksties ar to!

Iekams Tims paspēja kaut ko pajautāt, sirmgalvis bija jau nozudis. Zēns iebāza pildspalvu kabatā, nokāpa pa kāpnēm lejā un cauri vestibilam devās uz lielajām pils durvīm, kuras viņam atvēra vecs kalpotājs.

Kad Tims jau grasījās iziet laukā lietū, kāds iesaucās:

��� Vienu mirkli, Tālera kungs!

Aiz kādas kolonnas parādījās senjors van der Tolens. Viņ� pamāja kalpotājam, lai tas aizietu, un tad klusu pajautāja:

�������� Vai esat pārdomājis, Tālera kungs? Jūs man apsolāt sa�vas akcijas ar balsstiesībām. Un es jums par to dāvinu lielu uzņēmumu.

Tims gandrīz jau pateica: �Darījumu es noslēdzu ar misteru Peniju.� Ta�u �ai lietainajai pēcpusdienai bija vismaz tā priek�rocība, ka tādās reizēs domā�ana ir gausa. Tims vispirms pārdomāja, iekams atbildēja, un atbilde bija saprātīga:

�������� Darījumu ar jums, senjor van der Tolen, es nevaru no�slēgt.

�������� Zēl, � sacīja portugālietis, sejas vaibstiem nepakusto�ties. Vairāk neko viņ� neteica. Tad viņ� gribēja jau iet prom, lā�u vēlreiz apdomājās un piebilda:

�������� Tad atbalstiet vismaz mūsu pasākumus darījumos ar mar�garīnu, Tālera kungs. � Pēc tam viņ� aizgāja.

Tims nezināja, ko lai domā gan par vienu, gan otru sastap��anos. Vispirms noslēpumainā pildspalva, ko zēnam iedeva Se�leka bajs, un tagad senjora van der Tolena neizprotamā pie�zīme par Tima līdzdalību darījumos ar margarīnu. �Vēl tikai misteram Penijam vajadzētu gadīties ceļa,� nodomaja Tims.

Un tā arī notika.

Kad zēns ai lietussargu gāja lejā pa pils kāpnēm, misters Penijs, arī ar lietussargu, stāvēja blakus kādam akmens kur�tam, no kura pilēja ūdens.

�������� Lūdzu pilnīgu klusu rie�anu par mūsu mazo yesterday līgumu, es domāju, vakardienas līgumu, viņ� sacīja.

��� Centī�os iegaumēt, sacīja Tims, kā bie�i mēdza teikt.

Misteram Penijam, likās, vēl kaut kas bija uz sirds, ta�u

viņ�, acīm redzot, nevarēja iz�ķirties, vai to teikt. Viņ� tikai pamāja zēnam un tad pa kāpnēm devās aug�ā.

Tims nezināja, ko darīt. Firmas kungi pie�ķīra sarunai ar baronu loti lielu nozīmi, citādi viņi ta�u nebūtu Timu pēc kār�tās gaidīju�i un uzrunāju�i. Domās iegrimis, viņ� gāja uz pa�viljonu. Tā sauktais sarkanais paviljons atradās uz vidējās parka terases. Nosaukums laikam radies no uguns sarkanā gaiļa, kas rotāja jumtu, jo pats paviljons bija baltā krāsā.

Apgrieztie koki un krūmi izskatījās kā eleganti tērpti cil�vēki, kurus pārsteidzis lietus un kuri saldami gaida palīdzību. Tims diezgan ātri gāja pa aleju, kas veda uz paviljonu. Barons jau stāvēja pusatvērtajās stikla durvīs un raudzījās pretī.

Jūs esat novēlojies par trim minūtēm, � viņ� sacīja.

��� Vai jūs kāds aizkavēja?

���� Jā, � sacīja Tims, un barons vairs neko nejautāja.

Apaļajā paviljonā stāvēja vieglas mēbeles, kas bija apvilktas

ar dzeltenbrūnu svītrotu zīda audumu. Apkalpotāja no krievu patvāra ielēja tasēs tēju un tad grasījās iet projām. Tims, ierau�dzījis, ka viņai nav lietussarga, uzsauca:

Uzgaidiet mirkli! � Kad sieviete apgriezās, zēns iedeva viņai savu lietussargu.

Apkalpotāja gandrīz vai izbijās. Pa pusei apjukusi, pa pusei jautājo�i viņa raudzījās baronā. Bet viņ� tikai smējās un ar rokas mājienu norādīja, lai viņa pazūd ar visu lietussargu. Un to viņa arī tūlīt izdarīja.

�������� Jūsu sīkās laipnības, Tālera kungs, uz ļaudīm atstāj ie�spaidu. Turpiniet vien tādā pa�ā garā, tikai nepārspīlējiet.

Barons palīdzēja zēnam novilkt mēteli, un tad viņi apsēdās.

�������� Redziet, Tālera kungs, cilvēki sadalīti divās daļās kun�gos un kalpos. Mūsu laiks gribētu �īs robe�as izdzēst, bet tas ir bīstami. Ir jābūl tādiem ļaudīm, kas domā un pavēl, un tā�diem, kas nedomā, bet izpilda pavēles.

Tims mierīgi dzēra tēju, pirms atbildēja:

Kad es vēl biju mazs zēns, baron, tēvs man reiz teica: �Netici, ka ir kungi un kalpi, zēn! Bet tici tikai, ka ir gudri cilvēki un muļķi, un nīsti muļķību, ja tā nav labsirdīga!� To es toreiz ierakstīju skolas burtnīcā, tāpēc to vēl tagad atceros.

�������� Jūsu tēvs patiesībā teica to pa�u, ko es, Tālera kungs. Jo gudrie ir kungi un muļķi � kalpi.

Tims iebilda:

Seleka bajs man paskaidroja, ka Afganistānā un Dienvid�amerikā tikai tie ir kungi, kas nejau�i par tādiem dzimu�i.

���� Dzim�ana nav nejau�ība, � Lefuets saīdzis norūca.

���� Starp citu, Tālera kungs, Seleka bajs ir komunists. Tikai viņ� pats to nezina. Bet es zinu, ka viņ� Dienvidamerikā algo armiju, kurai jāgā� mūsu prezidents. Un es zinu arī, ka viņ� Afganistānā grib sakūdīt na�u trinējus pret mūsu pilnvaroto Ramadullu.

���� To jūs zināt? � Tima sejā atspoguļojās tādas �ausmas, ka barons skaļi iesmējās.

���� Es zinu vairāk, nekā jūs varat nojaust, � viņ� sacīja. � Es zinu arī par jūsu līgumu ar misteru Peniju, Tālera kungs. Un es nojau�u, ko jums piedāvāja van der Tolens.

�oreiz Tims, dzerdams tēju, aizrijās. Vai Lefuets spēja lasīt domas? Bet izskaidrojums barona gudrībai bija pavisam vien�kār�s. Viņ� pats to pateica zēnam:

���� Katrs kalpotājs �ajā pilī ir arī detektīvs. Vai jūs neesat pamanījis, Tālera kungs, ka uz jūsu rakstāmgalda atrodas jauna dzē�lapa?

��� Nē!

����� Tādus sīkumus jums gan derētu ievērot! Ja veco dzē�lapu tur pret spoguli, jūsu līgums ar misteru Peniju ir glu�i skaidri salasāms.

�ajā mirklī Tims saprata, ka nekādos darījumos nespēs pār�spēt baronu. Nakts plāni izgaroja kā tvaiki no tējas tases. Cīņā par saviem smiekliem zēns bija zaudējis vienu raundu.

���� Vai jūs, baron, kaut ko pasāksiet pret Seleka baju un misteru Peniju?

Lefuets atkal iesmējās un tad teica:

���� Nē, mans mīļais! Man pietiek, ka esmu informēts. Pro�tams, biju noskaities, kad uzzināju, ko tie abi izdarīju�i vai kas viņiem padomā. Bet, lai vieglāk pārciestu �o sa�utumu, manā rīcībā, par laimi, ir jūsu smiekli. Tie man sniedz atvieglinā�jumu un brīvības sajūtu. Kā redzat, Tālera kungs, es tos iz�lietoju derīgiem nolūkiem.

���� �ķiet, jūs, baron, visu izlietojat tikai derīgiem nolūkiem.

����� Ir tikai divi izņēmumi, Tālera kungs: mana interese par rgleznām, tāpat mana interese par reliģi �

Nē, viņ� pats sevi pārtrauca. � Arī manai interesei par reliģiju ir savs nolūks.

Tims atri mainīja sarunas tematu, jo viņam pie rokas nebija [piemērota kroņluktura. Viņ� jautāja:

��� Kas būs ar līgumu, kuru es noslēdzu ar misteru Peniju?

����� Redziet, Tālera kungs, vai misters Penijs dabūs akcijas ar balsstiesībām, atkarīgs no tā, vai jūs divdesmit viena gada vecumā patie�ām saņemsiet visu manu mantojumu, ieskaitot akcijas ar balsstiesībām. Pārējā līguma daļa, pats par sevi sa�protams, ir spēkā. Pēc gada, skaitot no �īs dienas, vairākums mūsu Hamburgas rēderejas akciju piederēs jums. Jūs Rikerta kungu laikam gribētu atkal iecelt amatā un godā?

��� Jā, � nevilcinādamies atbildēja Tims.

��� Cerēsim, ka viņ� nākamajā gadā būs sveiks un vesels.

�ie vārdi, ko Lefuets it kā starp citu pateica, zēnu izbiedēja.

Barons, bez �aubām, bija uz visu spējīgs, pat kaut kā nogalināt Rikerta kungu. Timām tāpēc vajadzēja izlikties, it kā viņu se�vi�ķi neinteresētu Rikerta kungs. Tādēļ viņ� sacīja:

�������� Man loti �ēl, ka Rikerta kungam mūsu telefona sarunas dēļ vajadzēja zaudēt vietu. Tāpēc es noslēdzu līgumu ar mis�teru Peniju.

Lefuets no mazas kristāla karafes ielēja sev rumu tējā un pajautāja:

��� Vai jūs vēlaties kādu malku?

Tims pamāja ar galvu, barons ielēja rumu un tad sacīja:

�������� Man ir priek�likums, Tālera kungs. Vienu gadu nesazi- nieties ar Rikerta kungu, nedz ar citiem draugiem no Hambur- gas; tad es parūpē�os, lai pēc gada Hamburgas rēderejas akci�jas patie�ām piederētu jums. Vai piekrītat?

��� Jā, � pēc brī�a sacīja Tims. � Piekrītu.

Pie sevis viņ� nodomāja: vienu gadu nodzīvot bez smiekliem ir grūti, ta�u visu mū�u dzīvot bez smiekliem ir nepanesami. �is viens gads man jāiztur. Gada beigās varbūt uzzinā�u, kā es varētu baronu apvest ap stūri. Baronu � komersantu nespē�u pieveikt, varbūt man izdosies viņu kaut kā citādi atmaskot.

It kā uzminēdams Tima domas, Lefuets sacīja:

�������� Es ierosinu, Tālera kungs, �o gadu izmantot pasaules ce�ļojumam, kura mēs dosimies ka privātas personas. �o pasaules ceļojumu es jums dāvinu dzim�anas dienā. Starp citu, vēlu jums laimes, kaut arī ar nokavē�anos! � Barons jautri iesmē�jās un vienaldzīgi paspieda Timām roku.

�������� Sirsnīgi pateicos, � Tims sacīja. Tad viņ� iedzēra malku karstas tējas.

�������� Vai jūs maz zināt, ka nupat iedzērāt stūrmaņa D�onija rumu?

��� Kā, lūdzu?

��������� Jūs D�enovā aizmirsāt divas pudeles ruma, kuras jūs lai�mējāt no stūrmaņa. Tās tika atnestas uz viesnīcu, un es liku tās atgadāt �urp, lai jūs patie�ām varētu baudīt to, ko esat lai�mējis. Sīkumos es esmu ļoti precīzs.

Tims neteica neko. Domās viņ� atkārtoja D�onija izteicienu:

�Iemāci mani smieties un glāb manu dvēseli, stūrman!�

Lefuets pārtrauca zēna domas, sacīdams:

�������� Pievērsīsimies tirdznieciskiem darījumiem, Tālera kungs! Parunāsim par margarīnu!

��� Labi, baron, pievērsīsimies tirdznieciskiem darījumiem!

Barons piecēlās un, rokas uz muguras salicis, pastaigājās pa paviljonu. Viņ� sacīja:

��� Tālera kungs, jūs zināt, ka mūsu ieplānotajam �ķirnes margarīnam jādod nosaukums, tam jābūt pievilcīgam vārdam, kas paliktu atmiņā un atgādinātu kaut ko zināmu. Mēs ilgi spriedām par �o nosaukumu, jo tas ir loti svarīgi. Labs nosau�kums precei ir tīra pejņa.

Tims pamāja. Viņ� vēl aizvien nesaprata, kāds viņam ar to sakars. Ta�u viņ� to drīz vien uzzināja.

��� Kad bija izteikti da�ādi priek�likumi � � Barons atkal pastaigājās �urp un turp. � Seleka bajs naca klajā ar savu priek�likumu, kuru mēs tūlīt vienbalsīgi pieņēmām par labāko. Seleka bajs to es vel gribētu piemetināt �, kaut arī viņam ir dīvainas idejas, mums ir ļoti noderīgs vīrs. Bet tas tā starp citu. Viņ� ierosināja margarīnu nosaukt par �Tima Tālera mar�garīnu�.

Lefuets apstājās un raudzījās zēnā caur tum�ajām brillēm, kuras viņ� tagad gandrīz nekad nenoņēma.

Tima sejā nepakustējās ne vaibsts. Zēns priek�likumu, likās, uzņēma vienaldzīgi, varbūt pat nesaprata to. Tāpēc barons pa�skaidroja to tuvāk:

��� Jums jāsaprot, Tālera kungs, ka nekur pasaulē vēl nav bijis �ķirnes margarīns. Ja mēs pēk�ņi, pārsteigdami visus ar lielu piedāvājumu, parādāmies tirgū, mums varbūt izdotos ie�gūt margarīna tirgu savās rokās. Da�ās Dienvidamerikas valstīs

mēs pat varētu nopirkt monopolu tirdzniecībai ar margarīnu. Tas nozīmē, Tālera kungs, ka jūsu vārdu daudzinās visi no Ņujorkas līdz Tokijai un no Stokholmas līdz Keiptaunai. Pat vismazākā piparbodīte jebkurā nomaļa persie�u ciematā pārdos margarīnu ar jūsu vārdu. Un visur būs redzams zilā un dzeltenā krāsā smejo�a zēna attēls jūsu fotouzņēmums!

Tagad Tims bija pati uzmanība. Viņ� klusi pajautāja:

��� Kā lai es smejos, ja es nevaru smieties?

��� Tas jau ir mazāk svarīgs jautājums, Tālera kungs, un tam es tūlīt pievērsī�os. Vispirms �ads jautajums: vai jūs piekrītat tādam margarīna nosaukumam?

Tims ar atbildi nesteidzās.

Viņ� tagad saprata, kāpēc �āds �ķirnes nosaukums akciju sa�biedrībai vajadzīgs. Viņ�, Tims Talers, bija slavenais bagātais mantinieks, kura attēls un vārds aizvien vēl parādījās visos pasaules laikrakstos. Nevis margarīns reklamētu vārdu, bet gan otrādi: viņa jau tā pazīstamais vārds noderētu margarīna rek�lamē�anai.

���� Vai man tas tūlīt jāizlemj, baron?

��� Vēl �odien, Tālera kungs! �ajā paviljona! Kaut gan mar�garīns tirgū parādīsies tikai pēc gada, svarīgākie lēmumi jā�pieņem jau �ajās dienās. Lai veiktu priek�darbus, vajadzīgs milzīgi daudz naudas. Mēs riskējam ar tik augstu likmi, ka ne�veiksmes gadījumā var izputēt visa mūsu akciju sabiedrība.

Tims bija iebāzis roku �aketes kabatā un pēk�ņi sataustīja Seleka baja pildspalvu. Viņam ausīs vēl skanēja Lefueta pie�zīme, ka visa akciju sabiedrība margarīna dēļ varētu izputēt. Vai Seleka bajs ar �īs pildspalvas palīdzību gribēja �izputināt� akciju sabiedrību? Vai Seleka bajs bija viņa slepenais sabied�rotais?

It kā domas nogrimis, zēns izņēma no kabatas pildspalvu un rotaļājās ar to, lai īstajā brīdī tā būtu pie rokas.

Tims neko daudz nevarētu zaudēt, ja margarīnu nosauktu viņa vārdā, ta�u viņ� varbūt varētu daudz iegūt, ja Seleka bajs būtu viņa pusē. Zēns nolēma paļauties uz Seleka baju.

���� Pasakiet kungiem, baron, ka es piekrītu!

Lefuets atvieglots uzelpoja. Bet vispār viņ� palika mierīgs.

��� Tādā gadījumā, � viņ� sacīja, � atkal būtu jāparaksta līgums. �eit tas ir!

Tējas tasīte tika pabīdīta sānis, un Tima priek�ā uz galda tika nolikti divi līgumi ar vienādu tekstu. Barons bija sagata�vojies, ka zēns tos vispirms izlasīs. Ta�u Tims, baidīdamies, ka

Lefuets nepiedāvā viņam citu pildspalvu, parakstījās tūlīt ar Seleka baja pildspalvu.

Tad barons parakstīja katru lapu divreiz: vienreiz akciju sa�biedrības vārdā un otrreiz kā Tima aizbildnis. Diem�ēl zēns tam nepievērsa uzmanību.

Iedzersim uz �Tima Tālera margarīnu�, Tim Tāler! � Barons izņēma no mazas bufetes divas stūrainas slīpēta stikla degvīna glāzītes un ielēja rumu. Tad glāzes tika saskandinātas. Zēns nezināja, vai viņ� dzer uz savu laimi vai nelaimi. To, ka tas bija D�onija rums, viņ� uzskatīja par labu zīmi.

Barons Lefuets atkal apsēdās un paskaidroja, kā paredzēts reklamēt �Tima Tālera margarīnu�.

���� Mēs ļaudīm stāstīsim, kā mazs nabaga zēns no �auras ieli�ņas aizkustināja bagātā barona sirdi, kā viņ� tika iecelts par mantinieku un kā pēc tam rūpējās, lai visi cilvēki nabadzīga�jās ieliņās varētu ziest uz maizes labu un lētu margarīnu.

��� Bet tie ta�u ir tīrie meli, � Tims protestēja.

��� Jūs runājat tāpat kā Seleka bajs, � Lefuets nopūtās. � Starp citu, reklāma nekad nav meli, bet gan ir jautājuma izskaidro�ana.

��� Jautājuma izskaidro�ana, baron?

Lefuets pamāja.

��� Redzat, Tālera kungs, visi fakti saskan: jūs ta�u uzaugāt nabadzīgā ieliņā, esat barona mantinieks, un pat �ķirnes mar�garīns bija jūsu ideja. Tagad viss atkarīgs tikai no tā, kā �os faktus parāda īstajā gaismā, un mūsu aizkustino�ā pasaka par margarīnu ir sacerēta. Tā ir ļoti laba reklāma. Konkurence trakos. Bet to atstājiet mūsu ziņā, Tālera kungs. Runāsim tagad par jūsu fotoattēlu.

���� Par smejo�ā zēna attēlu?

Tie�i par to, Tālera kungs. Es esmu iesācējs fotomākslā un �o uzņēmumu gribu izdarīt pats. Viss ir jau sagatavots.

Lefuets pavilka sāņus aizkaru, aiz kura, kā Timām likās, va�jadzēja būt iekārtotai mazai virtuvei. Ta�u tur uz statīva bija novietots fotoaparāts un blakus krēsls, pār kura atzveltni ka�rājās novalkāts zēna pulovers. Visvairāk Timu tomēr pār�steidza pie pretējās sienas novietotais milzīgais viņa ieliņas fo�toattēls. Tie�i pa�ā vidū redzamas viņa biju�ā dzīvokļa durvis. Viss saskanēja līdz pat visniecīgākajiem sīkumiem. Zēns pat pamanīja kaimiņu mājas mūrī plaisu, kurā toreiz viņ� bija pa�slēpis piecas markas. Viņam pat �ķita, ka viņ� jūt piparu, ķi�meņu un anīsa smar�u.

��� Lūdzu, uzvelciet �o puloveru un nostājieties �ā fona

priek�ā, Tālera kungs! � Lefuets pa to laiku uzmanīgi novie�toja statīvu ar visu fotoaparātu paviljona vidū.

Visu, ko Lefuets lūdza, Tims darīja kā sapnī. Zēns atcerējās pagātni: tēvu. Pamāti. Bālo Ervinu. Pamātes kūku draudzeni no mājas pa kreisi. Bebera kundzes veikalu pa labi. Svētdienas. Derības. Nopratinā�anu vakarā. Rūtaino kungu. Līgumu.

Zēnam vajadzēja uz mirkli atsēsties krēslā. Lefuets rīkojās ar fotoaparātu.

Beidzot viss bija kārtībā. Barons paraustīja puloveru, kas zē�nam tagad bija mugurā, lai tas izskatītos nevī�īgi uzvilkts, mazliet sajauca viņam matus un nostādīja viņu dzimtās ieli�ņas fotoattēla priek�ā. Tad viņ� pakāpās atpakaļ un nostājās aiz aparāta.

�������� Tā ir labi, Tālera kungs! Palieciet tur stāvam. Un tagad atkārtojiet, ko es sacī�u: �Es aizņemos savus smieklus tikai uz pusstundu. Par to es lieku savu dzīvību ķīlā.�

��� Es aizņemos savus smieklus . . . �Tima balss aprāvās.

Ta�u barons tūlīt nāca palīgā:

�������� Atkārtojiet pa daļām. Tā ir vienkār�āk. Tātad: �Es aiz�ņemos savus smieklus ��

��� Es aizņemos savus smieklus . . .

��� � tikai uz pusstundu.

��� � tikai uz pusstundu.

��� Par to es lieku . ..

��� Par to es lieku �

���� � savu dzīvību ķīlā!

���� � savu dzīvību ķīlā!

Tiklīdz Tims bija izteicis pēdējo vārdu, Lefuets �igli pabāza galvu zem melnās drānas. Glu�i kā leļļu teātrī. Tims sajuta ne�pārvaramu tieksmi smieties, un � viņ� smējās. Smiekli gul�dzēdami lauzās no krūtīm ārā, kutināja kaklu un pārvērtās briesmīgā smieklu vētrā, tā ka sāka sāpēt vēders un acīs sa�sprāga asaras. Paviljons taisni vai dārdēja no Tima smiekliem, krēsls Timām blakus drebēja, it kā tas smietos līdzi. �ķita, ka pasaule atkal ieguvusi līdzsvaru. Tims Tālers smējās.

Barons, paslēpies zem melnās drānas, gaidīja, kamēr smiekli mitēsies. Viņa roka, kas rīkojās ap zibspuldzi, trīcēja.

Tims, kas tikai pamazām spēja nomierināties, jautāja, prie�cīgi savilcis seju:

���� Vai �is ir margarīna smaids, kas jums, baron, vajadzīgs?

Viņam ap sirdi bija viegli un jautri, un viņ� jutās pārgal�vīgs. Barons viņam vēl arvien �ķita kā marionete leļļu teātrī. Viņ� neticēja, ka tas ilgs tikai pusstundu; viņ� bija pārlieci�nāts, ka atguvis savus smieklus uz visu mū�u. Pret Lefuetu, kas bija paslēpies zem melnās drānas, pret �o baronu bez smiek�liem viņ� izjuta tādu kā līdzcietību. Pat spiedzīgā balss, kādā l.efuets tagad deva zēnam norādījumus, Timā izraisīja drī�zāk līdzcietību nekā izsmieklu. Paklausīgi viņ� izstiepa uz priek�u labo kāju, pa�ķieba galvu mazliet sānis, pa�smaidīja, pēc Lefueta vēlē�anās pateica vārdus �bi�u dūriens� (viņa atmiņā it kā ieskanējās zvans), pavilka kāju atkal atpa�kaļ un atvieglots iesmējās, kad uzliesmoja zibspuldze.

��� Cerams, ka uzņēmums labi izdevies, baron! Tims pēc nogurdino�ās stāvē�anas miera stāvoklī labpatikā izstaipījās un priecīgi pasmaidīja fotoaparāta objektīvā. Lefuets joprojām bija paslēpies zem melnās drānas. Galvu neizbāzis, viņ� skaid�roja, ka uz vienu uzņēmumu nevarot pajauties. Viņam vaja�dzīgi vismaz vēl trīs uzņēmumi.

��� Un tas viss nieka margarīna dēj, � Tims smējās. Tomēr viņ� nepretojās, bet paklausīgi visu izpildīja, tāpat kā iepriek�, un Jāva, lai viņu tādu smaido�u fotografē.

Pēc ceturtā un pēdējā uzņēmuma Tims no pozē�anas un ne- kustē�anās bija kļuvis tik stīvs, ka viņam likās � pagājusi vis�maz vesela stunda. Zēns nenojauta, ka patiesībā no apsolītās pusstundas trūka tikai divas minūtes. Viņ� arī nesaprata, kādēļ Lefuets vēl arvien turēja galvu paslēptu zem drānas. Tāpēc viņ� piegāja pie barona, atsedza drānu un smiedamies prasīja:

��� Vai jūs jau slepenībā izgatavojat margarīnu, baron?

Bet smiekli Timām aprāvās, kad viņ� ieraudzīja atsegto seju,

kas no apak�as raudzījās viņā, � ļaunu seju ar plānām lūpām un melniem briļļu stikliem, tā bija rūtainā kunga seja!

Tims saprata, ka viņu bija maldināju�i pa�a smiekli: �is vīrs viņam smieklus neatdeva atpakaļ. Sis vīrs bija briesmīgs.

Tomei vēlreiz zēnu viņa smiekli maldināja, tie lauzās no krūtīm aug�a un lika Timām zobgalīgi iesaukties:

Netēlojiet velnu, baron! Jusu spēle ir izspēlēta. Jūs mani vairs neredzēsiet.

Ar vienu lēcienu zēns jau bija pie stikla durvīm. Viņ� at�rāva tās vaļā un vecajā pulovera izskrēja lietū uz terases.

Kaut gan barons viņam nesekoja, Tims kā apsēsts ieskrēja kādā �aurā ejā, kuru ietvēra augsts īvju dzīv�ogs. �ī eja bei�dzās veselā eju labirintā.

Tims skrēja gan pa kreisi, gan pa labi, pēk�ņi apstājās bie�zas, necaurejamas, zaļas sienas priek�ā, skrēja atpakaļ, nonāca atkal strupceļā, metās atkal atpakaļ, izslaucīja lietus lāses no acīm un bezcerīgi maldījas �ajas dīvainajas ejas, kurām izeja, �ķiet, bija tikai viena � ieeja paviljonā.

Pēk�ņi Tims sajuta smagumu, it kā visos locekjos būtu sa�krājies melns ūdens. Viņ� ar visu ķermeni juta, ka smiekli viņu atstāj. Viņ�, viss pilēdams, stāvēja kā pamiris starp zaļa�jam sava cietuma sienām, no kurām arī pilēja ūdens. Lietus �ļācās peļķēs pie viņa kājām. Apkārt viss tecēja, plīk�ķēja un pilēja un izklausījās pēc nepārtrauktas raudā�anas. Un pa�ā vidū stāvēja mazais Tims ar nopietnu, skumju seju. Un pēk�ņi atskanēja viņa smiekli, tie pa�i aizrautīgie smiekli. Zēns nesa�prata, vai viņ� pats bija smējies, vai arī �ie smiekli skanēja starp īvju sienām.

Izskaidrojums bija pavisam vienkār�s: Lefuets stāvēja zēnam aiz muguras.

��� Jūs esat nokļuvis tā saucamajā labirintā, Tālera kungs, maldu ejās. Nāciet, es jūs izvedī�u ārā.

Labprātīgi Tims lāva, lai barons viņu paņem pie rokas, lab�prātīgi viņ� lāva, lai paviljonā viņu noslauka un pārģērbj, lab�prātīgi viņ� ļāva, lai kalpotājs pavada viņu zem lietussarga uz pili.

Tikai torņa istabā Tims pamazām atkal atjēdzās. Un �oreiz nekādas asaras zēnam nesagādāja atvieglojumu. �oreiz viņu sagrāba spēcīgas dusmas. Zēns paņēma no plaukta sarkanu stikla glāzi ar augstu kaju un saspieda ar tādu niknumu, ka roka sāka asiņot. Stikla lauskas sabira uz grīdas. Tims pavilka iz�ūto zvana auklu un, kad ieradās sulainis, klusi ar asiņojo�o roku parādīja uz sarkanajām slikla lauskām. Sulainis savāca lauskas, nomazgaja un pārsēja roku un pirmo reizi izrunāja �etrus vārdus: � Es, lūdzu, detektīvs nav!

��� Varbūt! Varbūt arī ne, � Tims atteica. � Bet es jums pateicos, ka jūs esat tik laipns pret mani.

Atnāca Seleka bajs un aizsūtīja kalpotāju projām. Tad viņ� cie�i skatījās uz Tima roku.

��� Vai tu neparakstīji? Vai kaut kas noticis?

��� Nekas sevi�ķs, Seleka baj. Es parakstīju.

Kur ir pildspalva?

��� Kabatā. Vai jūs to, lūdzu, neizņemtu ārā?

Sirmgalvis to izņēma, un tad Tims pajautāja:

���� Ko nozīmē �ī pildspalva?

Tā ir pildīta ar tinti, kas pamazām izbalē un tad izzūd pavisam. Kad mūsu akciju sabiedrība pēc gada izlaidīs �Tima Tālera margarīnu�, zem līguma, kas glabasies seifā, nebūs jūsu paraksta. Tad jūs varēsiet aizkavēt, ka tāda veida margarīns parādās tirgu. Dariet to tikai tad, kad visa pasaule jau zinas; par margarīnu.

��� Vai akciju sabiedrība tādēļ izputēs?

Sāds jautājums sirmgalvi sasmīdināja.

���� Nē, manu zēn, neskatoties uz visu, tai ir pārāk stingrs pa�mats. Tomēr akciju sabiedrība cietīs smagus zaudējumus. Ka�mēr parādīsies jauna �ķirne, konkurenti nebūs stāvēju�i dīkā.. Mūsu akciju sabiedrība tomēr ar laiku nopelnīs bezgala daudz,, pārdodot �ķirnes margarīnu, ta�u tā nekad nepārvaldīs tirgu.

Seleka bajs atsēdās uz sola pie loga un raudzījās ārā lietū. Neskatīdamies Timā, viņ� sacīja:

��� Es nezinu, vai mēs abi spēsim baronu jebkad pār�spēt viltībā. Viņ� ir gudrāks par mums abiem kopā. Tomēr cen�tī�os tev palīdzēt. Kop� tu dzīvo pie barona, tu, �ķiet, esi aiz�mirsis smieties; un es vēlētos, kaut tu atkal iemācītos smieties!

Kad Tims izbijies gribēja kaut ko teikt, Seleka bajs tikai pamāja:

���� Nesaki labāk neko, manu zēn! Tomēr pārāk daudz arī ne�ceri uz mani. Ar smiekliem, Tim, netirgojas kā ar margarīnu. Tas maldās, kas ar tiem tirgojas. Smieklu dēļ nekaulējas. Tie- jānopelna.

Zvanīja telefons. Tā kā zēnam labā roka bija pārsieta, pie- aparāta piegāja Seleka bajs, nocēla klausuli, atsaucās, brīdi paklausījās, tad, ar roku aizsedzis klausuli, sacīja:

���� Kāds kungs no Hamburgas vēlas ar tevi steidzīgi runāt!

Tims zibens ātrumā visu pārdomāja. Viņ� bija apsolījis ve�selu gadu nesazināties ar saviem Hamburgas draugiem. Pretējā gadījumā Rikerta kungam varētu kaut kas notikt. Tādēļ zēns; bija spiests atteikties runāt ar savu veco draugu viņa pa�a labā. Tims pielika pirkstu pie lūpām, un Seleka bajs sacīja:

Tālera kungs ir aizceļojis. Viņ� nolika klausuli, dīvaini vilcinādamies.

Drīz pēc tam vecais vīrs atstāja zēnu vienu; Tims nostājās- pie loga un raudzījās ara nepārtrauktajā lietus gāzē.

Pēc gada Timām piederēs Hamburgas rēdereja un to* viņ� uzdāvinās Rikerta kungam; pēc gada viņa izzudu�ais pa�raksts radīs sajukumu margarīna karaļvalstī; pēc gada viņ� re�dzēs gan Kre�imiru un D�oniju, gan Rikerta kungu un viņa māti, pēc gada �

Zēns neuzdro�inājās iztēloties savu nākamo laimi. Tomēr viņ�. cerēja. Viņ� cerēja arī �o pasaules ceļojumu Lefueta pavadībā: mierīgi un godam izturēt.

Un cerības spēj uzvilkt brīvības karogu.

Ja cilvēks smejas,

Velns savu varu ir zaudējis.

Bebera kundze

Gadu ilgais pasaules ceļojums Timām pagāja lidojot. Tas sā�kās mazajā divmotorīgajā privātajā lidma�īnā, ar kuru zēns un barons aizlidoja uz Istanbulu. Tims atkal redzēja vīrus un sie�vas, kas dzina ēzeļus pāri kalnu grēdām. Bet zēnam viņi vairs nelikās lādi sve�ādi ka pirmo reizi. Viņu apģērbs bija līdzīgs Seleka baja un da�u pils kalpotāju apģērbam. Lai gan ļaudis tur lejā Timām nebija pazīstami, viņam tomēr tie patika. Tims juta pret tiem labvēlību un līdzjūtību, tāpat kā pret Afganis�tānas na�u trinējiem.

Istanbulā viņi abi ar baronu palika veselu nedēlu. Tims gāja baronam līdz uz mo�ejām un gleznu galerijām, un ceļo�jums viņam savā ziņā patika. Pēc notikumiem pilī viņ� uz kādu brīdi bija zaudējis drosmi dzīties pakal saviem smiekliem. Tai pa�ā laikā viņ� loloja cerības, ka pēc gada viss būs citādi. Do�mājot par Seleka baju un Hamburgas draugiem, viņ� izjuta mierīgu paļāvību un pavisam nopietni ticēja, ka pēc �ā celo- juma smiekli pa�i iekritīs viņam klēpī, tāpat kā nogatavojies ābols nokrīt no koka. �īs cerības slēpa sevī zināmas bries�mas � Tims pats vairs nekā nedarīs, lai grozītu likteni, un ar savu no�ēlojamo stāvokli samierināsies.

Bet tai pa�ā laikā Tima ārējai nosvērtībai bija arī sava priek�rocība: barons jutās dro�s. Lefuets domāja, ka Tims ar savu likteni samierinājies, un viņu vairs tik stingri neizsekoja. Nedēļu pēc nedēļas, mēnesi pēc mēne�a barons aizvien vairāk pārliecinājās, ka Timām Tāleram iepaticies būt par bagāto mantinieku un viņ� tādu bagāta pasaules apceļotāja dzīvi ne pret ko nemainīs, pat pret saviem smiekliem ne.

Patie�am, Tims �ajā ceļojuma smieklus atcerējās retāk neka agrāk. Lepnās viesnīcās pret bagātnieku izturas ar lielu cieņu. Ja viesnīcas direktors mana, ka �ādam viesim nepatīk smie�ties, vienā mirklī viss personāls � no galvenā �veicara līdz istabas meitai zina � �āda viesa klātbūtnē nedrīkst smieties. Un viņa klātbūtnē patiesi neviens nesmējās.

Tomēr arī bagātniekiem lepnās viesnīcas vēl nav visa pa�saule. Pat miljardieriem da�kārt vajadzīgs svaigs gaiss. Un vi�sās pastaigās, kurās Tims devas viens vai barona pavadībā, viņ� manīja, ka pasaule ir smieklu pilna.

Pēc Istanbulas Tims vēlreiz redzēja Atēnas. Atēnām sekoja Roma, Romai � Riode�aneiro, Riode�aneiro sekoja Honolulu, Sanfrancisko, Losand�elosa, �ikāga un Ņujorka. Viņi devās uz Parīzi, Amsterdamu, Kopenhāgenu un Stokholmu, uz Kapri, Neapoli, Tenerifu, Kairu un Keiptaunu. Tad viņi lidoja uz To- kiju, Honkongu, Singapuru un Bombeju; Tims redzēja Kremli Maskavā un tiltus Ļeņingradā, viņ� redzēja Var�avu un Prāgu, Belgradu un Budape�tu. Un visur, kur nolaidās viņu lidma�īna, Tims ielās dzirdēja smieklus. Viņ� dzirdēja Belgradas zābaku spodrinātāju smieklus un avī�u zēnu smieklus. Riode�aneiro, ziedu pārdevēji Honolulu smējās tāpat kā tulpju pārdevējas Amsterdamā; katlkalis Istanbulā smaidīja tāpat kā ūdens pār�devējs Bagdādē; uz tiltiem Prāgā ķiķināja un jokoja tie�i tā�pat kā uz tiltiem Ļeņingradā; un teātri Tokijā aplaudēja un smējās tapat kā Brodvejas teātrī Ņujorkā. Cilvēkam vajadzīgi smiekli, tapat kā puķei saules gaisma. Iedomāsimies, ka smiekli izmirtu: cilvēce pārvērstos par zooloģisku dārzu vai eņģeļu sabiedrību � tā būtu garlaicīga un cēli vienaldzīga.

Lai arī cik nopietns Tims izskatījās, vēlē�anās smieties viņam nebija zudusi. Kaut gan ārēji viņ� likās apmierināts, viņ� tomēr ar lielāko prieku būtu kļuvis par ubagu Ņujorkā, ja tikai drīkstētu smieties kopā ar visu pasauli.

Ta�u ar Tima smiekliem rīkojās kāds cits. Kādam, kas atra�dās turpat blakus, da�reiz tikai nedaudzu soļu attālumā, piede�rēja viņa aizrautīgie zēna smiekli. Un Tims pa �o gadu � lai arī cik nelāgi tas būtu � pie tā gandrīz pierada. Viņ� ar to samierinājās un pievērsās kaut kam citam. Tims mācījās. Viņ� mācījās visu, kas tā saucamajam kungam ar labām manierēm jāprot un jāzina. Viņ� jau prata pareizi ēst omārus, fazānus un kaviāru; viņ� prata rīt austeres un atkorķēt �ampanie�a pude�les; viņ� bija iemācījies visvairāk lietotās pieklājības frāzes, sākot ar �man bija liels prieks� un beidzot ar �man bija tas gods un prieks�, trīspadsmit valodās; viņam bija zināma dze�ramnaudu likme visās slavenākajās pasaules viesnīcās; viņ� prata nesagatavojies teikt nelielas runas, kā arī pēc zināmiem priek�rakstiem uzrunāt grāfus, hercogus un prin�us; viņ� zi�nāja, kādas krāsas zeķes un kaklasaites der kopā un ka pēc pulksten se�iem vakarā vairs nevelk brūnas kurpes (�After six no brovra,�1 saka anglis); viņ� iemācījās arī, ka, paceļot kafijas tasi, nedrīkst izstiept mazo pirkstiņu; ceļojuma laikā bez vārd�nīcas palīdzības viņ� iemācījās mazliet franciski, angliski un itāliski; viņ� iemācījās izrādīt interesi pat tad, ja ir garlaicīgi; viņ� iemācījās spēlēt tenisu, būrāt, braukt ar automa�īnu un pat to, kā labot ma�īnu; viņ� iemācījās tik labi izlikties, ka barons bija sajūsmināts.

Kaut gan baronam gandrīz katrā pilsētā bija slepenas saru�nas par margarīnu, Tims no tām tika pasargāts. Viņ� varēja darīt to, kas viņam patīk. Tikai da�reiz viņam vajadzēja pus�dienot vai vakariņot ar ļaudīm, kas bija vai nu ļoti slaveni (tad korespondenti viņus fotografēja), vai arī noderīgi viņu akciju sabiedrībai. �ādā veidā Tims iepazinās ar kādu angļu hercogu, kas aizstāvēja Afganistānas na�u trinējus, un ar kādu argentīnie�u liellopu gaļas konservu fabrikantu, kas aizstāvēja angļu aristokrātijas privilēģijas.

Sprie�ot pēc kalendāra, Tims �ā ceļojuma laikā bija kļuvis par gadu vecāks. Tuvojās viņa se�padsmitais dzīves gads. Turpretī garīgi viņ� bija kļuvis par pieciem vai se�iem gadiem vecāks. Viņ� bija arī apbrīnojami izaudzis un izskatījās pēc divdesmit gadu veca jaunekļa.

Lidma�īna, kurā Tims kopā ar baronu �ajos mēne�os gan�drīz trīsreiz aplidoja zemeslodi, it kā simboUzēja zēna stāvokli: viņ� vienmēr atradās aug�ā, vienmēr stāvēja virsotnēs, kurās gaiss ir vieglāks un skatiens tālāk sniedzas nekā ielejās.

' Pēc pulksten se�iem vakarā nevalkā neko brūnā krāsā. (Angl.)

Zens ar asu doma�anu �eit daudz ko varēja uzzināt un iemā�cīties.

Tomēr Bebera kundzes maiznīca, kur smar�oja pēc maizes un svaigām krēpelēm, �ī sīkā kaimiņu pasaulīte, �ī tenku vā�cele brūno maizes klaipu vidū zēnam likās neizsakāmi tuvāka nekā viesnīca �Palmaro� vai pils Mezopotāmija

Starp citu, dīvaini, ka barons kā no uguns vairījās no zēna dzimtās pilsētas. Tims vairākkārt izteica vēlē�anos to apmek�lēt, tomēr Lefuets, kas nekad neteica �nē�, izlikās �o vēlē�a�nos nedzirdam vai aizbildinājās ar neatliekamām sarunām ci�tās pilsētās.

Kad ceļojumu gads tuvojās beigām, Tims ļoti nopūlējās, lai paliktu ārēji aukstasinīgs, un joprojām tēloja apmierinātu un bagātu mantinieku. Jo tuvāk nāca viņa dzim�anas diena, jo nemierīgāks viņ� kļuva. Kad Lefuets tagad Tima klātbūtnē smējās, zēns viss trīcēja. Reiz naktī kādā Briseles viesnīcā viņ� sapņoja par īso telefona sarunu ar Rikerta kungu Lefueta pilī. Kad zēns atmodās, saruna vēl nebija izgaisusi no atmiņas un viņ� skaidri atcerējās, ka Rikerta kungs bija teicis: �Kre�imirs zina ��

Ko Kre�imirs zināja? Vai to, kā atgūt smieklus? Zēns stingri ievēroja solījumu nekādā gadījumā nesazināties ar draugiem Hamburgā. Tomēr tagad viņ� ilgojās, kaut �is gads ātrāk beig�tos un vieno�anās vairs nebūtu spēku. Da�as dienas pirms Tima dzim�anas dienas viņi aizlidoja uz Londonu, kur Tims barona klātbūtnē saņēma no mistera Penija akciju paketi. Ta bija Hamburgas rēderejas akciju lielākā daļa.

Misters Penijs pa to laiku bija uzzinājis, ka Lefuets izlasījis uz dzē�lapas viņa slepeno līgumu ar Timu Taleru, un, kad pirmais apjukums bija pagājis, misters Penijs jutās tīri patī�kami. Barons tik un tā būtu uzzinājis, ka akcijas tiek nodotas cita rokās. Lidma�īnā, kurā zēns beidzot lidoja uz Hamburgu, viņ� sacīja baronam:

��� Jūs bijāt tikpat laipns un pieklājīgs pret misteru Peniju kā parasti. Vai jūs uz viņu neļaunojaties, ka viņ�, jums nezi�not, nopircis no manis akcijas ar balsstiesībām, kuras es man�toju?

Lefuets skaļi iesmējās.

��� Mans mīļais Tālera kungs, es Penija vietā būtu rīkojies tāpat. Kādēļ lai es uz viņu ļaunojos? Cīņa par akcijām ar balss�tiesībām, no kurām man pa�laik pieder lielākā daļa, pastāvīgi notiek slepenībā. Bet tādēļ jau mēs viens otram acis neskrāpē- jam ārā. Mēs esam kā tāda lauvu ģimene: kad iegūts lielāks

10�2943

laupījums, mēs, sadalot to, mazliet pastrīdamies, un pēc tam vecais lauva iegūst lielāko dalu, un �is vecais lauva esmu es. Bet, tiklīdz laupījums ir sadalīts, mēs atkal esam vienota ģi�mene, ko neviens nevar sa�ķelt.

Ari Seleka bajs ne? � Tims klusi jautāja.

Seleka bajs, � Lefuets domīgs atbildēja, varbūt ir iz�ņēmums, Tālera kungs! Viņ� uzskata sevi par ārkārtīgi viltīgu, bet patiesībā nemaz tāds nav. Tas mums da�kārt sagādā nepa�tik�anas, bet pa lielākajai daļai �ie gadījumi mūs drīzāk uz�jautrina. Mēs viņu ieredzam diezgan labi.

��� Bet armija Dienvidamerikā � � Tims nenocietās nepa�jautājis.

��� �ajā tā saucamajā armijā, Tālera kungs, ietilpst lielāko�ties mūsu ļaudis. Un iero�i, kurus Seleka ba js �iem ļaudīm pērk par savu personīgo naudu, nāk no krājumiem, kas pieder mums. Tā Seleka baja nauda atkal ieplūst mūsu firmā, līdzīgi kā riņķo ūdens. Arī naudas līdzekļi, kurus Seleka bajs iegulda cī�ņai pret mums Afganistānā, pa lielākajai daļai ieplūst mūsu kasē.

���� Kas īsti notiek ar �ķirnes margarīnu? � Tims it kā bez kāda sakara iejautājās.

Bet barons tūlīt uztvēra �o �sakaru�. Viņ� sacīja:

��� Seleka baja mēģinājums izjaukt mūsu plānus ar marga�rīnu arī bija tāda muļķīga iedoma.

Tima sirds sāka straujāk pukstēt. Vai barons zināja, ka zēns bija parakstījis līgumu ar Seleka baja tinti, kas ar laiku izbalē? Viņ� neuzdro�inājās to jautāt. Tomēr Lefuets atbildēja arī uz �o jautājumu.

��� Pildspalvā, ar kuru jūs, Tālera kungs, parakstījāties, bija glu�i parasta tinte. Kāds sulainis Seleka baja mājā ir mans al�gotnis. Viņ� tinti savlaicīgi apmainīja. Ja nu jūsu vārds tomēr izzustu, Un paliktu aizbildņa vārds. Es ta�u parakstīju katru līgumu divas reizes, Tālera kungs: vienreiz kā firmas pārstāvis un otrreiz ka jūsu aizbildnis.

Tims klusēja. Viņ� i audzi jas pa lidma�īnas logu lejā uz zemi. Torņi, kurus viņ� tur redze ja, likās, bija Hamburgas torņi.

Zēns ilgojās būt nepazīstams, pavisam parasts zēns un pa�staigāties pa ieliņām tur lejā. Lielo veikalniecisko darījumu pasaule Timām nebija pa spēkam.

Tims saprata, ka atgūt smieklus viņ� varēs tikai tad, ja �ķirsies no �ās darījumu pasaules. Viņ� domāja par D�oniju, Kre�imiru un Rikerta kungu. Parīt, dienu pēc savas dzim�anas dienas, viņ� atkal drīkstēs ar viņiem runāt.

Protams, ja viņi ir Hamburgā un vēl dzīvi.

Ja barons kaut kur kāpa no lidma�īnas ārā, viņ� parasti pa�laida zēnu pa priek�u, jo gandrīz visur viņus gaidīja fotorepor- tieri. Ta�u �eit Hamburgas lidlaukā Fulsbitelā barons no lid�ma�īnas izkāpa pirmais. Neviens pats viņus nesagaidīja, ne fotoreportieris, ne korespondents, ne arī kādas akciju sabiedrī�bas direktors. Tomēr viņus apsveica milzīga firmas reklāma uz muitas ēkas sienas:

PALMARO Pirmais �ķirnes margarīns pasaulē Tikpat gar�īgs kā sviests un tikpat lēts kā margarīns

Der cep�anai, vārī�anai, sautē�anai un zie�anai uz maizes

Tims aplūkoja vispirms plakātu un tad paskatījās baronā, tas smaidīja.

� Jūs brīnāties par margarīna nosaukumu, Tālera kungs? Redzat, mēs gada laikā noskaidrojām, ka Tima Tālera marga�rīnam ārzemēs būtu da�i trūkumi. Daudzās zemēs jūsu vārdu būtu grūti pareizi uzrakstīt. Bez tam Āfrikā patīk reklāmā ar smaido�u melnādainu zēnu labāk nekā ar baltu. Arī aizkusti�no�ā pasaciņa par nabaga zēnu nebija visai izdevusies, jo mūsu margarīnu ta�u nepirks tikai nabadzīgie vien.

Tikmēr viņi bija izgāju�i cauri muitas kontrolei, kur uz Tima un Lefueta rokas bagā�as muitnieki, neko nejautādami, kā pa�rasts, uzvilka ar krītu krustiņus. Izgājis uz ielas, barons pamāja kādam taksometram, un Tims par to nobrīnījās vien. Viņus sagaidīt nebija atbraukusi neviena akciju sabiedrības ma�īna. Bet, tikko taksometrs sāka kustēties, zēns spogulī ieraudzīja detektīvu no D�enovas; tas, �ķiet, veltīgi pūlējās dabūt vēl kādu taksometru.

Automa�īnā barons turpināja aizsākto sarunu:

�������� Mēs nosaucām savu margarīnu par �Palmaro�, tāpēc ka �is vārds līdzīgi skan gandrīz visās pasaules valodās. Arī palma katram ir pazīstama. Ziemeļos pēc tās ilgojas, dienvidos tā aug durvju priek�ā.

�������� Tad jau Seleka baja pildspalvai nav bijis nekādas nozī�mes, baron?

Lefuets piekrīto�i pamāja. Tad viņ� paliecās uz priek�u pie taksometra �ofera un sacīja:

��� Pacentieties, cik iespējams, apbraukt vecpilsētu,

�oferis pamāja.

Barons atkal atlaidās sēdeklī un jautāja:

��� Ko jūs iesāksiet ar rēderejas akcijām, Tālera kungs?

�������� Es uzdāvinā�u rēdereju Rikerta kungam, baron. � Zēns pūlējās mierīgi un vēsi visu paskaidrot. � Tad mani vairs ne�mocīs sirdsapziņas pārmetumi, ka viņ� manis dēļ zaudējis vietu.

�oferis, liekas, bija piebraucis pārāk tuvu ietvei. Automa��īna it kā viegli sa�ūpojās.

Pie velna, uzmanieties ta�u! � Lefuets satraukts kliedza.

��� Piedo�anu, � �oferis norūca.

Timām pēk�ņi radās tāda sajūta, ka viņ� �o balsi jau kaut kur dzirdējis. Viņ� mēģināja spogulī saskatīt �ofera seju. Ta�u bārda, tum�ās brilles un dziļi uz acīm uzmauktā cepure ar nagu gandrīz pilnīgi aizsedza seju.

Zēnam blakus piepe�i atskanēja aizrautīgie smiekli'.

Jums vēl aizvien nav īsta priek�stata par mūsu akciju sabiedrību, � barons iesmējās. Jūs, Tālera kungs, nevarat mūsu Hamburgas rēdereju ne no �ā, ne no tā uzdāvināt Ri�kerta kungam.

Kādēļ ne?

�������� Ar savu akciju paketi jūs esat tikai tā saucamais klusais līdzīpa�nieks. No firmas tīrās peļņas lielāko daļu saņemat jūs, tomēr teik�ana pār rēdereju joprojām paliek valdei, tas ir, man, misteram Penijam, senjoram van der Tolenam un Seleka bajam, jo mums pieder akcijas ar balsstiesībām.

�������� Ja Rikerta kungs kļūtu par direktoru, vai jūs viņu jeb�kurā laikā atkal varat atlaist, baron?

��� Jebkurā laikā!

�oferis tagad brauca lēnāk, jo viņam bija jāklepo. Liekas, viņ� bija saaukstējies.

Tims ļoti domīgs raudzījās ārā pa logu. Ma�īna brauca pa mierīgu ielu gar Alsteru, bet zēns to nemanīja.

���� Baron!

��� Jā,lūdzu?

��� Vai jums rēderejas akcijas ir ļoti svarīgas?

Lefuets pēto�i noraudzījās Timā. Ne vaibsts nepakustējās zēna sejā. Viņi tuvojās ielai ar ļoti dzīvu satiksmi.

Lefueta paradums pateikt kaut ko tā starp citu liecināja, ka viņ� ir satraukts.

�������� �ī rēdereja ir kā maza pērle, kura vēl trūkst manas jūras karaļvalsts kronī; tā visumā nav nemaz tik nozīmīga, tomēr, tā sakot, būtu jauks papildinājums manai karaļvalstij.

Ja barons, tā kā tagad, savā runā iepina īsus, it kā neva�jadzīgus teicienus, tas nozīmēja, ka viņ� runāja par viņam svarīgām lietām. Tims to zināja. Tāpēc viņ� neko neteica, bet gaidīja, ka tūlīt sekos jautājums. Un tā tas bija.

���� Ko jūs prasāt par akcijām, Tālera kungs?

Atbildi Tims jau sen bi ja izdomājis. Tomēr viņ� izlikās, it kā viņam būtu vēl jāpadomā. Beidzot viņ� sacīja:

�������� Dodiet man to vietā turpat Hamburgā mazu, kārtīgu rē�dereju, kas nepieder jūsu akciju sabiedrībai.

�������� Jūs ta�u negribat kļūt mans konkurents, Tālera kungs? Tādā gadījumā jūs zāģētu zaru, uz kura pats sē�at.

�������� Es vairāk domāju par tādu kuģniecības veidu, ar kādu mūsu akciju sabiedrība, baron, nenodarbojas. Varbūt piekras�tes kuģniecību.

Barons paliecās uz �ofera pusi.

�������� Kāda, pēc jūsu domām, ir visienesīgākā piekrastes kuģnie�cības rēdereja Hamburgā?

�oferis, brīdi padomājis, atbildēja:

�������� HHS � Hamburgas � Helgolandes satiksmes dienests. Se�i kuģi. Satiksme tiek uzturēta gan vasara, gan ziemā. Den- keru ģimenes īpa�ums.

���� Kur Denkera kungu varētu sastapt?

�oferis paskatījās rokas pulkstenī un sacīja:

��� Tagad viņ� ir ostas galvenajā kantori pie Sestā tilta.

�������� Aizvediet mūs līdz Sestajam tiltam un pagaidiet tur. Ja man jau tagad jāsamaksā . . .

� Nav vajadzīgs, � �oferis norūca, un Timām atkal likās, ka viņ� �o balsi būtu kādreiz dzirdējis.

Netālu no ostas taksometram pie kāda gaismas signāla va�jadzēja ilgāku laiku gaidīt. Tims savā priek�ā redzēja celtņus un mastu galus, kas iezīmējās kā vertikālas līnijas zili pelē�kajās septembra debesīs. Lai gan ma�īnas lodziņ� bija ciet, zē�nam likās � viņ� sajūt ostas smar�u: sāls, darvas un vieglu tiūdu smar�u.

�ī smar�a, kuru Tims iztēlojās, pirms tā vēl nebija jūtama, atsauca viņa atmiņā bezgala daudz notikumu: �ajā osta viņ� saka baronu izsekot; no �ejienes bija sāku�ies viņa meklējumi cauri juceklīgam biezoknim, ta�u tie palika bez panākumiem.

Tagad zēns bija atgriezies tai vietā, no kurienes viss bija sācies. To, ko viņ� viens nebija varējis sameklēt, viņ� cerēja sameklēt kopā ar draugiem.

Kāds celtnis pārvietoja pa gaisu lielu kasti, uz kuras bija uzzīmēta palma. Tims to tik tikko ievēroja: viņ� aplūkoja ga�rāmgājējus. Zēns cerēja starp tiem ieraudzīt vai nu D�oniju, Kre�imiru, vai Rikerta kungu. Viņi ta�u iederējās �ajā ainā viņa acu priek�a � starp celtņiem un mastiem, �ajā me�ā, kur ziedēja vimpeļi. Tomēr nevienu no draugiem viņ� nevarēja ie�raudzīt. Zēns pat nezināja, vai viņ� tos vispār atradīs. Viņam bija smagi ap sirdi. Kad automa�īna atkal sāka braukt, Tims sajuta atvieglinājumu.

Arī barons, gaidīdams pie gaismas signāla, bija klusi vēro�jis ostu. Ta�u viņ� nesapņoja, lielo kasti ar uzzīmēto palmu viņ� vēroja vienaldzīgu skatienu. Viņ� zināja, ka tiek iekrauts �Palmaro� margarīns.

Braucot tālāk, abi pasa�ieri domāja par rēdereju, ko bija no�lēmu�i pirkt: Hamburgas Helgolandes satiksmes dienests. Le�fueta domas varēja ietvert divos vārdos: labs darījums.

Tima domas un izjūtas bija daudz sare�ģītākas. Viņa nomāk�tība mijas .ii cerībām, paļāvība ar vieglām ba�ām. Zēnam �ī rēdereja nebija svarīga; viņam �ajā pasaulē svarīgi bija tikai viņa pa�a smiekli un brīvība'. Tomēr �o papīru spēli, ko sauc par tirdzniecisku darījumu, viņam vajadzēja nospēlēt. Ja viņ� pats no visas savas bagātības neko nevarēja paņemt līdz jau�najā dzīvē, lai tad vismaz viņa draugiem tiek kāds labums. �ī rēdereja būs kā maza pateicība par to, ko viņ� gribēja atgūt.

Taksometrs tagad pieturēja pie Sestā tilta. Lefuets un Tims izkāpa no ma�īnas un devās uz HHS galveno kantori, kur īpa��nieks vecais Denkera kungs par lielu pārsteigumu saņēma vi�ņus atplestām rokām.

���� Tā patie�am ir apbrīnojama sagadī�anas, kungi, � viņ� sacīja. � Es pa�reiz domāju par savas rēderejas pardo�anu, un jūs tie�i ienākat kantorī un gribat to pirkt. Patie�ām apbrīno�jami!

Denkera kungam �is gadījums laikam nebūtu licies tik ap�brīnojams, ja viņ� būtu pazinis taksometra �oferi, kas pie tilta gaidīja baronu un Timu. Bet, par laimi, viņ� �oferi neredzēja. Un pat tad, ja viņ� to būtu redzējis, viņ� laikam to nepazītu, tāpat kā to nebija pazinis Tims.

�is taksometra �oferis loti uzmanīgi knibināja bārdu. Palai�kam viņ� slepus paskatījās spogulītī. Tad viņ� ieraudzīja vēl vienu taksometru, kas bija pieturējis kādus simt metrus aiz viņa, bet no �ā taksometra neviens pasa�ieris neizkapa.

Kad barons un Tims pēc nepilnas stundas izgāja no Denkera kunga kantora, katrs bija izdzēris trīs glāzītes �ņabja un kat�ram kabatā bija tā saucamais iepriek�ējais līgums. Jau nāka�majā dienā bija paredzēts līgumu noformēt galīgi.

Taksometra �oferis izlikās aizmidzis. Lefuets, kas bija labā omā, durvis atvēra pats. Tims ma�īnā iekāpa no otras puses. Tikai tagad �oferis it kā pamodas. Viņ� loti labi notēloja no miega iztraucētu cilvēku. Kad barons lika viņam braukt uz viesnīcu ��etri gadalaiki�, viņ� loti ticami saka stomīties.

���� Vai jūs, starp citu, zinājāt, Lefuets viņam braucot jau tāja, � ka Hamburgas Helgolandes satiksmes dienests tiek pārdots?

���� Nē, � sacīja �oferis. Ta�u es par to nebrīnos. Vecais Denkera kungs vairs nav nekāds spēcīgais, un meitām viņ� laikam domā izmaksāt pienāko�os dalu. Viņam kuģniecība lie�kas netīrs darbs. Vai jūs interesē �is HHS, ja drīkstu jautāt?

Barons, būdams aizvien vēl lieliskā omā, sacīja:

��� Man jau tas pieder.

���� Jupis parāvis, tas nu gan gāja ātri! Gandrīz tikpat ātri kā pasakā �Pielīpi gulbim�, ja jums tā zināma: tur tikai jāpa�stiepj roka, un ikviens jau pielipis klāt.

Izteicis �os vārdus, �oferis �igli paskatījās spogulī uz Tima seju, kas vispirms noraustījās un tad kļuva kā parakmeņoju- sies. Kā vienmēr, Tims aiz �ās nekustīgās maskas slēpa dziļu satraukumu.

�is satraukums bija saprotams: beidzot zēns bija pazinis �o�feri. Tas notika pēc tam, kad �oferis bija pieminējis baronam glu�i vienaldzīgo pasaku �Pielīpi gulbim�, kurā princese iemācās smieties. Tas bija norādījums, kuru Tims slepenībā bija gaidījis, � norādījums, ka viņa draugi ir modri.

�Pielīpi gulbim�. Tas bija pirmais signāls meklējumiem.

Tims tagad pavisam skaidri zina ja, kas ir �oferis. Kaut kas �zēnam spiedās kaklā, tie nebija smiekli, tā bija tāda sajūta, kas cilvēkam atņem spēju runāt. To laikam sauc par kamolu kaklā.

Taksometrs tikmēr pagriezās Alsteras virzienā un pieturēja pie viesnīcas. �oferis izkāpa no ma�īnas un atvēra durvis. Viņ� pirmo reizi parādījās visā savā staltajā augumā. Timām tagad nebija ne vismazāko �aubu, kas viņ� tāds bija.

Kad barons bija samaksājis un pagriezās, lai dotos uz vies�nīcas ieeju, Tims tikai ar mokām spēja atturēties, lai �o milzi neapkamptu. Uztraukumā aizsmacis, viņ� no�ukstēja:

��� D�onij!

�oferis noņēma brilles, paskatījās uz zēnu un skaļi sacīja:

�������� Uz redzē�anos, jaunais kungs! � Viņ� sniedza zēnam arī roku. Tad viņ� atkal uzlika brilles, iekāpa automa�īnā un aiz�brauca.

Rokā Tims sataustīja papīra gabaliņu, mazu zīmīti, strēmelīti, pareizāk, tikai tādu nieciņu. Un tomēr �ī papīra strēmelīte vi�ņam bija dārgāka par visām barona Lefueta sabiedrības akci�jām, ieskaitot pat akcijas ar balsstiesībām.

Laimīgs viņ� sekoja baronam viesnīca, un tur vestibilā di�rektors atplestām rokām jau nāca pretī.

�Barona kungs, kāds gods!� �ķita sakām direktora atplestās rokas. Bet, iekams direktors paguva viņus apsveikt, barons bija pielicis pirkstu pie lūpām:

�������� Lūdzu, bez kādas sensācijas. Mēs �eit esam inkognito. Misters Brauns un dēls, komersanti no Londonas.

Direktoram rokas noslīga gar sāniem. Viņ� dziļi paklanījās.

�������� As you like it, Mister Brown! Your bagage is already here!1

Timām viss likās ļoti uzjautrino�i. Viņ� tagad būtu varējis direktoru apkampt, jo �i mazā zīmīte mirklī bija pārvērtusi visu pasauli.

Ta�u Tims nevienu neapkampa. Viņ� pat nesmaidīja. Kā gan viņ� to būtu varējis izdarīt? Viņ� sacīja nopietni un pieklājīgi, �kā bija radis runāt pa �iem garajiem un bēdīgajiem gadiem:

��� Thank you very muchl-

; Ka vēlaties, mister Braun! Jūsu bagā�a jau atvesta. (Angl.) a Sirsnīgi pateicos! (Angl.)

Pasaules ceļojuma laikā Tims bija pieradis, ka viņam pastā�vīgi seko detektīvi. Sie ļaudis savu uzdevumu pildīja neuzkrī�to�i un atturīgi. Tims ne vienu reizi vien bija pazinis abus kun�gus no D�enovas. Tie zēnu nekad vairs neuztrauca, jo ceļojumā viņ� tēloja paklausīgu Lefueta pavadoni. Bet tagad, kad dārgā zīmīte atradās �aketes kabatā, Timām radās aizdomas, ka aiz katras aizkaru krokas paslēpies detektīvs. Viņ� neiedro�inājās izņemt zīmīti un izlasīt to. Pēc D�onija maskē�anas un uzspēlē�tās atturības varēja spriest, ka Tima draugus izseko tāpat kā Timu.

Beidzot, kad barons uz kādu stundu bija atlaidies atpūsties, zēns iegāja sava apartamenta vannas istabā, ieslēdzās, atsēdās uz vannas malas un tikai tad izvilka zīmīti no kabatas.

Papīrītis nebija lielāks par �etrām pastmarkām. Viena puse bija ļoti sīki aprakstīta. Bet to Tims ar neapbruņotu aci neva�rēja salasīt. Viņam vajadzēja lupu.

Bet kā lai tiek pie lupas? Zīmīti kabatā bāzdams, viņ� pār�domāja: ja viņ� no kāda viesnīcas kalpotāja palūgtu lupu, de�tektīvi to uzzinātu. Ja viņ� lupu nopirktu veikalā, detektīvs tur pajautātu, ko zēns nopircis. Kā lai neuzkrīto�i tiek pie lu�pas?

Tims dzirdēja, ka pie durvīm pieklauvēja un kāds ienāca viņa apartamentā. Viņ� domāja, ka tas ir Lefuets, tāpēc dro�ī�bas labad parāva kloķi tualetē, atvilka iespējami klusi durvju aizbīdni un iegāja salonā.

Salonu stāvēja apaļ� galds ar �etriem krēsliem. Sēdeklī viņam tie�i pretī sēdēja, uz priek�u saliekusies, pavecāka, stipri iz�krāsotā sieviete; viņa bija uzkrīto�i raibi un jaunavīgi ģērbu�sies. Pabalinātajos matos bija ieveidotas sprogas. Krēslā viņai blakus sēdēja bāls, izstīdzējis jauneklis, kas kaklasaites vietā valkāja spilgti raibu, pārmērīgi lielu tauriņu. Timām pēk�ņi likās, ka istabā smar�o pēc pipariem, ķimenēm un anīsa.

Ar pamāti un Ervinu tiem abiem nebija gandrīz nekādas lī�dzības, tomēr tie bija viņi.

Tims klusēdams stāvēja durvīs. Viņ� nepavisam necerēja ie- iaudzīt �īs sejas. Timām bija vajadzīgs tikai viens elpas vil�ciens, lai viņus pazītu. Bet mazliet laika viņam vajadzēja, lai �ais sejās, kas bija tā pārmainīju�ās, sazīmētu agrākos vaib�stus. Un tad viņ� pirmo reizi mū�ā ieraudzīja, ka �īs sejas ir muļķīgas.

Viņ� atcerējās tēvu sakām: �Nicini muļķību, ja tā nav lab�sirdīga.� Viņ� tagad saskatīja to, ko agrāk, vēl mazs zēns bū�dams, tikai neskaidri bija nojautis. Viņ� saprata, ka tēvs vi�ņiem abiem bija it ka redzējis cauri. Viņ� saprata arī, ka bēr�nībā spēja saglabāt savus smieklus tikai tāpēc, ka viņam bija tēvs.

Timām acīs sariesās asaras nevis no aizkustinājuma, bet no neatlaidīgās skatī�anās. Pamātes seja it kā izzuda, un tās vietā parādījās cita seja, tā bija viņa mātes � smieklu devējas seja. Melni mati, mirdzo�as, melnas acu zīlītes, riekstu brūna ādas krāsa un krunciņas mutes kātiņos.

Un �ajā mirklī Tims saprata arī to, kāpēc viņam patika glez�nas Kandido pilī � viņ� tajās saskatīja pazīstamas iezīmes. No katra itālie�u mākslinieka portreta viņam pretī bija raudzīju��ies mātes seja. Katrā no �īm gleznām atspoguļojās viņa sen�u un, cerams, arī viņa pa�a seja nākotnē.

Timām ierodoties, pamāte pietrūkās kājās, pietipināja pie Tima un apkrita viņam ap kaklu. Timu bija saviļņoju�as atmi�ņas par māti, un viņ� apjukumā gandrīz vai pamāti apkampa. Bet viņ� vairs nebija mazais nabaga zēns. Viņ� bija mācījies neizrādīt apjukumu un satraukumu. Klusēdams viņ� viegli pa-� stūma pamāti. Un viņa paklausīgi atkāpās. Viņa mazliet ie��ņukstējās, aiztipināja līdz galdam, uz kura atradās viņas ro�kassomiņa, izņēma mutautiņu no tas un viegli pieskārās lieka�jām skropstām.

Arī Ervins bija piecēlies. Viņ� gorīdamies pienāca pie au- d�ubrāļa, sniedza viņam ļenganu roku un sacīja:

� Labdien, Tim!

��� Labdien, Ervin!

Vairāk viņi pagaidām neko nepaguva pateikt, jo durvis tika atrautas vajā un barons aizelsies ienāca istabā.

��� Kas tie tādi ir?

Barons, protams, nojauta, kas tie varētu būt; un Tims to zi�nāja. Tomēr viņ� savus nelūgtos ciemiņus pieklājīgi stādīja priek�ā:

��� Vai es jūs, baron, drīkstu iepazīstināt ar savu pamāti Tā�lera kundzi? Jaunais kungs ir mans aud�ubrālis Ervins.

Tad viņ� ļoti oficiāli un galanti ar roku pamāja uz savu ienaidnieku, sacīdams:

��� Barons Lefuets!

Pamāte pacēla labo roku gandrīz vai līdz Lefueta zodam (viņa laikam domāja, ka barons tai skūpstīs roku) un no�ivi�nāja:

��� Ļoti patīkami, barona kungs!

Lefuets izlikās viņas roku neredzam.

���� Mēs ta�u neatrodamies uz skatuves, Tālera kundze! Jums, �ķiet, tā kā tā nav laimējies.

Pamāte, jau pavērusi muti, lai baronam kaut ko satraukti at�bildētu, pēk�ņi mainīja taktiku. Viņa pievērsās Timām, aplūko�dama viņu ar saldskābu smaidu seja, tad atkāpās soli atpakaļ un sacīja:

��� Tu, manu zēn, izskaties ka īsts, smalks kungs! Es ļoti le�pojos ar tevi. Laikrakstos mēs visu par tevi lasījām, vai ne, Er�vin?

Viņas dēls nepatikā nomurmināja �mjā�. Viņa attiecības pret māti, acīm redzot, nebija mainīju�ās. Māte viņu lutināja un auklēja, un viņ� bija no tās atkarīgs, jo neko nespēja dzīvē patstāvīgi veikt, un tomēr citu klātbūtnē �ī sieviete viņam bija nepatīkama. Viņ� izmantoja mātes aklo mīlestību, ta�u tik tikko pacieta to.

Tims tagad nopriecājās, ka bija ticis vaļā no pamātes mīles�tības. Viņa būtu salauzusi Tima spēkus, un viņ� vairs nebūtu spējīgs izturēt to elli, ko bija pārdzīvojis pēdējos gados.

Timām �ī sastap�anās bija ne tikai vajadzīga, bet pat nepie�cie�ama. Viņ� vēlreiz pārliecinājās, ka bija virzījies pa spirāli, nogājis vienu apli un nonācis atkal izejas punktā, tikai �oreiz tas atradās da�us apļus augstāk. No dzīvokļa mazajā ieliņā viņ� it kā pa līklo�u ceļiem bija uzkāpis kalnā un no turienes no�skatījās uz sava ceļa sākumu dziļi lejā. Viņ� redzēja, ka pa�māte un Ervins vēl aizvien stāvēja tai pa�ā vietā un ne par soli nebija tiku�i uz priek�u. Kaut arī viņi stāvēja viesnīcas ���etri gadalaiki� apartamentā cie�i Timām blakus, tomēr viņi atradās tik tālu, ka Tims tikko sadzirdēja viņu balsis.

Tobrīd pamāte ierunājās:

Mēs tagad vienmēr paliksim pie tevis un gādāsim par tevi, Tim. Tu esi likumīgais mantinieks, un rīt tev paliek se��padsmit gadi un �

���� � nebūt ne pilngadīgs! � barons pamāco�i sacīja.

Tālera kundze spēji pagrieza galvu.

Viņas acīs iemirdzējās viltīgā uguntiņa, ko Tims tik labi .atcerējās. Ta�u viņ� to atcerējās vairs tikai kā govju acu valgo mirdzumu, no kura kādreiz bija baidījies, bet kur� tagad likās mazliet muļķīgs un galīgi nekaitīgs. �Cik muļķīgi ciest no muļķības,� Tims �odien nodomāja.

Lefuets tagad, jautri smīnēdams, paskaidroja, kāpēc Tims, kaut gan viņam paliek se�padsmit gadi, vēl neskaitās pilnga�dīgs:

��� �aja zemē, Talera kundze, vīrietis kļūst pilngadīgs tikai divdesmit viena gada vecumā un tikai tad tas var saņemt man�tojumu. Jūs, es noprotu, esat uzzinājusi, kādas valsts pavalst�nieks esmu, un tur vīrietis se�padsmit gadu vecumā kļūst pilngadīgs, bet tam nav nekāda sakara ar jūsu padēlu Timu. Viņ� joprojām padots �ās valsts likumiem. Tikai tad, kad viņam būs divdesmit viens gads, viņ� varēs saņemt mantojumu.

Pamāte, ne ar vienu vārdu nepārtrauca baronu. Tikai plak�stiņi viņai mazliet ietrīcējās un roka nemierīgi rotaļājās ar mutautiņu. Tad viņa atkal pagriezās pret padēlu un jautāja, ar pūlēm slēpdama uztraukumu:

��� Vai tad tev nav tā pati pavalstniecība, kāda ir baronam?

Tims, domās nogrimis, vienaldzīgi raudzījās pamātē, ta�u vi�ņas jautājumu nedzirdēja. Viņ� tikai pamanīja, ka pamāte kaut ko bija teikusi. Un, lai nebūtu nepieklājīgs, viņ� norādīja uz krēsliem.

��� Apsēdīsimies ta�u, tad sarunas veiksies labāk.

Klusēdami visi apsēdās pie galda.

Tims, pārlicis vienu kāju pāri otrai, sacīja:

��� Es nekad neesmu domājis par to, kas tagad īstenībā ir mans aizbildnis. Kad barons (Viņ� uz īsu bridi apklusa.) � no�mira, man paziņoja, ka jaunais barons ir mans aizbildnis. Ti�kai tagad man ienāca prātā, ka tam bija vajadzīga pamātes piekri�ana. Vai tas ir noticis vai. . .

Tālera kundze pēk�ņi apmulsa. Viņa tikai murmināja:

��� Vai zini, Tim, mums klājās gau�i bēdīgi, kad tevis nebija. Mums gadījās visādas neveiksmes un tad �

���� � tad Tālera kundze mani mutiski un rakstiski iecēla par aizbildni, � Lefuets papildināja, - - un saņēma ievērojamu summu, ko izlietoja varietē teātra pirk�anai. Un �is teātris, lie�kas, ir izputējis.

���� Jā, tas nebija no manis atkarīgs, bet gan no da�ādiem ap�stākļiem, � Tālera kundze �ņukstēdama sacīja un tad atkal sāka bērt. vārdus bez atelpas: � Esjauzinu, kajuridiskiviss ir- kārtībā, betviņ�ta�uirmans bērns, unmēsta�u tagad esamizmesti uzielas, mansdēlsunes un �

�oreiz viņu pārtrauca Tims. Viņ� sacīja:

��� Ja tu aizbildniecību esi pārdevusi, tad nekas vairs nav grozāms.

���� Pārdevusi! Pārdevusi! Neesita�utikcietsirdīgs, Tim! Mēs- ta�ucietām trūkumu!

��� Un cik jums tagad vajag naudas?

���� Kur� tadrunā par naudu? Mēs ta�utagadpaliksim kopā, Tim!

�� Nē, � zēns atteica. � Mēs nepaliksim kopā! Es ceru, ka �odien mēs redzamies pēdējo reizi. Bet, ja jums vajadzīga nauda, es to labprāt do�u. Cik jūs gribat?

���� Tikai tad, ja es piekrītu, � barons sacīja, bet Tims iz�likās to nedzirdam.

��� Ak, Tim! (Jau atkal �ī neīstā �ņukstē�ana.) Tu tagad esi tik bezgala bagāts, un mēs, tavi tuvinieki, nevaram ta�u dzīvot pusbadā!

Barons jau grasījās iesmieties, bet tūlīt pat iesita sev pa muti, iekams aizrautīgie smiekli bija atskanēju�i.

Viņ� gribēja pasmieties par �iem cilvēkiem, bet laikus ap�tvēra, ka viņam piederēja smiekli, kurus Tima pamāte un Er�vins pazina. Tagad jācen�as panākt, lai tie abi nekad vairs ne- gadītos baronam cejā; tātad viņam vajadzēja dot naudu. Tāpēc viņ� ierosināja:

���� Jamaikā, Tālera kundze, man pieder ienesīga peldu ie�stāde. Galvenokārt amerikāņu tūristiem. Se�desmit tūksto�u dolāru liels gada ienākums. Jūs ta�u zināt, ka Jamaika ir mū��īgā pavasara sala. Jūsu bungalo atrodas zem palmām pie jū�ras.

Tims izbrīnījies nodomāja: �Barons runa tā, it kā lasītu ce�ļojuma prospektā! Tātad arī to viņ� var!� Starp citu, zēns sa�prata, kāpēc Lefuets gribēja �os cilvēkus aizsūtīt tik tālu prom, jo viņam nepagāja secen tas, cik ātri barons centās apslāpēt savus smieklus. Viņ� pat nebrīnījās, kad barons viņiem uzdā�vināja naudu ceļojumam uz tvaikoņa pirmajā klasē.

Pamate jau atkal jeb, pareizāk, vēl aizvien elsoja, kad sacīja: Jtis esat pārāk labsirdīgs, barona kungs.

Ervinam vaigi iekvēlojās, domājot par Jamaiku. Viņ� tikai mirk�ķināja acis, tāpat kā mate.

Lūdzu, ienāciet mana apartamentā, lai varam tūlīt nokār�tot �o darījumu, � barons sacīja. Viņ� piecēlās, devās uz dur�vīm un ar ironisku pieklājību atvēra tās vaļā.

Talera kundze tipināja viņam no muguras, tomēr laikus vēl�reiz atcerējās Timu un, pagriezusies pret zēnu, pajautāja:

���� Tu ta�u mūs neaizmirsīsi, Tim?

�������� Man �ķiet, ka esmu jūs jau aizmirsis, � Tims sacīja ne visai skaļi. Tad viņ� sniedza pamātei roku un nopietni sacīja:

���� Daudz laimes Jamaikā!

��������� Paldies, paldies, manu zēn! � Viņa gribēja pasmaidīt, bet, iekams smaids parādījas sejā, viņa jau atradās gaitenī.

Ervins arī sniedza Timām roku un tad gribēja sekot mātei. Bet Tims viņu aizturēja, �ukstēdams:

�������� Dabū man lupu un noliec to zem sarkanā sola pie Alste- ras � pretī viesnīcas ieejai. Se, ņem! Viņ� izgrāba naudu no kabatas un iedeva to aud�ubrālim.

Ervins, aplūkojis naudu, iejautājās:

��� Kas tā par zīmīti?

�������� Ai, tā man vēl vajadzīga! � Tims būtu varējis ieklieg�ties. Ta�u, par laimi, viņ� tikai no�ukstēja.

Zīmīte atkal nokļuva kabatā, un Ervins gāja prom. Es pratī�u turēt muti! � viņ� vēl pa�ukstēja pretī.

Tims pamāja un tad aizslēdza durvis, kas �ķīra viņu no au- d�ubrāļa un tālās pagātnes.

Apbrīnojami, cik ātri bagāti un ietekmīgi cilvēki nokārto formalitātes, kuras tā sauktais mazais cilvēks kārto bie�i vien mēne�iem ilgi. Arī ar birokrātiju augstākā sabiedrībā var viegli tikt galā.

Viena pati barona Lefueta sabiedrības juridiskā daļa nāka�majā dienā nokārtoja Timām un baronam �ādus dokumentus:

Peldu iestāde Jamaika tika pārrakstīta Tālera kundzei un viņas dēlam Ervinam vienlīdzīgās daļas. (Tims viņus abus re�dzēja vēl vienu reizi, uz īsu brīdi. Ervins viņam pa�ukstēja, ka lupa atrodas zem sola.) Rēdereju �Hamburgas � Helgolan- des satiksmes dienests�, tā saukto HHS, tajā pa�ā dienā Tims Tālers saņēma savā īpa�umā. Iepriek�ējais īpa�nieks vecais Denkera kungs pēc līguma parakstī�anas silti spieda Timām roku, sacīdams: �Tfu, tfu, tfu,� � un trīs reizes pārspļaudams pāri plecam.

Hamburgas rēderejas akciju pakete, ko Tims pirms neilga laika bija saņēmis Londonā no mistera Penija, tajā pa�ā dienā nonāca barona Lefueta īpa�umā. (Aizlieguma noteikumi atkrita, jo barons Lefuets bija akciju īpa�nieks ar balsstiesībām.)

Manto�anas līgums bija pēdējā formalitāte, kuru vajadzēja nokārtot un kuru Lefuets līdz �im prata novilcināt; ta�u Tims nekad nebija jautājis pēc tā.

Kāpēc barons piepe�i bija ar mieru �o līgumu slēgt, Tims ne�zināja, un tas viņu arī neinteresēja. Lieli darījumi viņam bija kļuvu�i tikpat vienaldzīgi kā lielas bagātības. Vienīgais svarī-

gais darījums viņam bija pa�a smiekli. Viņ� nojauta, ka ma�zītiņa zīmīte kabatā (pa nakti viņ� bija paslēpis zīmīti zem spil�vena) viņam palīdzēs tikt pie smiekliem, tāpēc zēns vēlējās āt�rāk dabūt lupu, kas atradās zem sola. Tims centās parādīt, ka triju līgumu noslēg�ana ir viņu nogurdinājusi, un tāpēc nemi�tīgi taustīja pieri.

� Ja jums sāp galva, atliksim manto�anas līguma kārto��anu uz rītdienu, � barons sacīja. � Ar mieru, Tālera kungs?

Tims tūlīt neteica �jā�. Tagad viņ� bija jau pietiekami gudrs. Glu�i otrādi, viņ� sacīja, ka būtu labāk līgumu tūlīt no�slēgt, tikai viņam diem�ēl ļoti sāp galva; un, tā kā līgums jā�slēdz tad, kad galva ir skaidra, tie�ām labāk būtu pagaidīt līdz rītdienai.

�ai viltībai bija vēlamie panākumi. Līguma parakstī�anu at�lika uz nākamo dienu, un Tims drīkstēja (kad paklausīgi bija norijis divas tabletes) pastaigāties gar Alsteru viesnīcas priek�ā. (�Svaigs gaiss dara brīnumus,� viens no juristiem bija viņam sacījis.)

Tā kā Tims zināja, ka kaut kur tuvumā vajadzēja būt de�tektīvam, kas viņu uzmana, viņ� lupu tūlīt uzkrīto�i no sola apak�as nepacēla. Viņ� vispirms nopirka avīzi un tad atsēdās uz sola. Viņ� uzreiz pamanīja, kur atrodas lupa.

Lasot viņ� avīzi turēja tā, ka iek�ējās lapas izslīdēja un pāri ceļgalam nokrita zem sola. Zēns noliecās un kopā ar avī�u la�pām pacēla arī lupu. Turēdams priek�ā avīzi, viņ� lupu ielika uzvalka krū�u kabatā. (Tims tagad pa lielākajai daļai valkāja q

pelēkus vai sīkrūtotus vilnas uzvalkus.) X

Pēc kādas ceturtdaļstundas zēns salocīja avīzi, atstāja to uz sola kādam garāmgājējam un iegāja viesnīcā. Kad viņ� vies�nīca paņēma atslēgas, �veicars viņam pasniedza salocītu zīmīti, ko bija rakstījis barons:

�Ja jūtaties mazliet I.ibak, lūdzu, ienāciet pie manis!

Lefuets.�

Tims devās aug�ā pie barona. Ret pirms tam viņ� uz brīdi iegāja savā apartamentā, ielika lupu mazajā mājas aptieciņā, kas atradās vannas istabā pie sienas, un D�onija zīmīti iebāza pustuk�ā galvas sāpju table�u stikla caurulītē. Tikai tad viņ� devās pie barona.

Kad baronam bija svarīgas sarunas, viņ� rokā mēdza turēt papīru ar da�ādām atzīmēm. Arī �oreiz Tims ieraudzīja �ādu papīrīti. Tur cits zem cita bija uzrakstīti trīs vārdi. Zēns glu�i

labi nevarēja salasīt, tomēr pirmais vārds neap�aubāmi bija �Rikerts�.

���� Rīt, Tālera kungs, � barons iesāka, rīt beidzas termiņ� mūsu mazajai norunai par Rikerta kungu. Ja jūs līdz rītam ar saviem Hamburgas draugiem nesazināsieties, Rikerta kungs tiks atkal iecelts par rēderejas direktoru. Viņu, protams, ve�cuma dēl var tūlīt godam izvadīt atpūtā ar lielu mēne�a pen�siju. Diem�ēl mums rīt jālido uz Kairu, jo kāda ēģiptie�u firma iebilst pret �ķirnes nosaukumu �Palmaro�. Ja jūs gribat runāt ar saviem Hamburgas draugiem, tad jums tas jādara vēl �o�dien. Tikai tad mūsu noruna netiktu ievērota un Rikerta kun�gam arī turpmāk vajadzēs palikt par ostas strādnieku.

��� Ostas strādnieks? � Tims izbijies jautāja.

��� Jā, Tālera kungs, ostas strādnieks. Viņ� ir neapskau�amā stāvoklī. Viņa vecumā tas ir smags darbs. Es domāju, ka jūs viņu no �ī neapskau�amā stāvokļa gribēsiet atbrīvot un tāpēc nesazināsieties ar Kre�imira kungu, D�onija kungu un Rikerta kungu, vai ne?

Lefuets gandrīz vai izbijies uzmanīgi raudzījās zēnā. Un Ti�mām kļuva skaidrs: viens no viņa draugiem zina, kā var atgūt smieklus, un barons to laikam nojau�. (Viņ� ari �oreiz izvairī�jās pieminēt smieklus.)

��� Rikerta kungam jākļūst par rēderejas direktoru! Tims noteikti sacīja.

��� Tātad mūsu noruna paliek spēkā, Tālera kungs?

Zēns it kā piekrīto�i pamāja. Ta�u patiesībā viņ� nemaz tā nedomāja. Viņam ne prātā nebija izvairīties no saviem drau�giem. Glu�i otrādi, viņam tos vēl �odien vajadzēja satikt, jo rīt jau būs par vēlu. Rikerta kungs tik un tā kļūs par rēderejas direktoru, tikai ne pie barona, bet gan Tima pa�a rēderejā, ko viņ� no rīta bija ieguvis savā īpa�umā.

Lefuets paskatījās savā zīmītē (likās, ka viņ� jūtas atvieg�lots) un sacīja:

��� Otrs punkts, Tālera kungs, attiecas� � Barons brīdi pavilcinājās, tad tomēr turpināja: � Otrs punkts attiecas uz jūsu smiekliem.

Barons atkal pēto�i paskatījās Timā. Bet zēns no barona bija mācījies jūtu saviļņojumus slēpt aiz aukstasinības maskas. Vi�ņam balss pat nēietrīcējās, kad viņ� baronam vaicāja:

���� Kas ir ar maniem smiekliem?

��� Pirms gada, Tālera kungs, es savas pils sarkanajā pavil�jonā pārbaudīju, vai jums jūsu smiekli ir svarīgi un cik sva�rīgi tie vēl ir. Es jums tos aizdevu uz pusstundu un konstatēju,

ka jūs vēl arvien loti alkstat savu smieklu. Nupat, jums ne�manot, es pārbaudīju jūs. �oreiz iznākums ir iepriecino�s. Jūs labprātīgi atsakāties satikties ar tiem cilvēkiem, kas zina par mūsu nolīgumu un vajadzības gadījumā varētu dot jums pa�domu.

Barons apmierināts atlaidās krēslā.

��� Acīm redzot, jūs pēdējā gadā esat mācījies varu, bagā�tību un patīkamu dzīvi vērtēt augstāk nekā smieklus.

Tims tikai pamāja. �oreiz pa daļai viņ� tā arī domāja. Vi�ņam patie�ām patika būt labi ģērbtam, patika tas, ka viņa rī�cībā vienmēr bija mājīga istaba, vannas istaba un liela kaba�tas nauda. Tomēr mū�īgi palikt par cilvēku bez smiekliem viņ� negribēja.

��� Es piedāvāju jums (Lefuets atkal paliecās uz priek�u.) . . . papildlīgumu.

��� Kādu, baron?

���� �ādu, Tālera kungs: es apņemos jums apgādāt tādas valsts pavalstniecību, kur jūs jau ar �odienu skaitāties pilnga�dīgs un tūlīt varat saņemt mantojumu.

��� Un kāds būtu mans pienākums, baron?

Tie būtu divi, Tālera kungs: pirmkārt, nekad neprasīt atpakaļ savus smieklus un, otrkārt, atdot man pusi mantojuma, ieskaitot akcijas ar balsstiesībām.

���� Par �o priek�likumu der padomāt, � Tims lēni sacīja, lai iegūtu laiku. Protams, viņam pat sapnī nebūtu ienācis prātā ar spiedogu un zīmogu apstiprināt uz visiem laikiem atteik��anos no saviem smiekliem, bet to Lel'uets nedrīkstēja zināt. Tie�i �odien vajadzēja pūst miglu Lefuetam acīs, lai detektīvi Timu iespējami mazāk apgrūtinātu un viņ� varētu apmeklēt sa�vus draugus. Mazītiņajai zīmītei un lupai bija jāpalīdz atrast ceļu pie draugiem.

Zēnam pēk�ņi ie�āvās prātā laba doma: ja viņ� ar baronu saks kaulēties, baronam radīsies vēl stingrāka pārliecība, ka TiMs galīgi atsacīsies no saviem smiekliem un atzinis varu un bagātību svarīgakus pai guldzo�ajiem smiekliem krūtīs.

Tims tādēļ sāka kauleties. Viņ� zinot, ka barons līdz viņa divdesmit pirmajam dzīvības gadam daudz ko var darīt, lai aizkavētu saņemt mantojumu. Senjors van der Tolens bija jau brīdinājis viņu. Tāpēc viņ� būtu ar mieru �o papildlīgumu pa�rakstīt, tikai vēlētos iegūt trīs ceturtdaļas no mantojuma, ie�skaitot trīs ceturtdaļas no akcijām ar balsstiesībām.

Zēnam nepagāja secen tikko manāmais smīns, kas tobrīd parādījās Lefueta sejā. Acīm redzot, barons tagad bija pārliecināts, ka Tims no saviem smiekliem atsacīsies. Un tie�i to arī zēns centās panākt.

Viņi kaulējās kādu pusstundu. Beigas Tims prasīja trīs ce�turtdaļas no mantojuma un pusi akciju ar balsstiesībām.

��� Lūdzu, izpildiet �īs prasības, baron, tad rīt no rīta Kairā varēsim parakstīt papildlīgumu.

��� Tas man vēl jāapdomā, Tālera kungs! Rīt, kad būsim jau Kairā, do�u jums galīgo atbildi.

Un tagad (Barons smaidīja.) . . . esmu nonācis pie pēdējā punkta. � Viņ� piecēlās, sniedza Timām roku un sacīja: Sir�snīgi apsveicu jūs se�padsmitajā dzim�anas dienā! Ja jums ir kāda vēlē�anās, Tālera kungs . . .

Kāda vēlē�anās? Tims pārdomāja. Ja �ī diena viņam dāvās visskaistāko dāvanu � viņa smieklus, tad viņam laikam ne�piederēs nekādas bagātības, jo rēdereju viņ� gribēja atdot sa�viem draugiem. Ko viņ� gribētu, lai viņam uzdāvina?

Beidzot viņam ienāca prātā jauka doma.

���� Nopērciet man lellu teātri, baron!

��� Lelju teātri?

��� Jā, baron, lellu teātri, kurā bērni varētu izsmieties.

Tims sevi tomēr bija nodevis. Bet barons viņu pārprata.

���� A! � Lefuets iesaucās. � Saprotu. Jūs sev gribat nopirkt skanīgus smiekliņus, un tāpēc jums vajadzīgs teātris, kur tos varētu izmeklēt. Tā nav pelama doma. Man tas nemaz nebija ienācis prātā.

Tims jutās tā, it kā viņam kails būtu iesilis pa galvu. Barons tātad visā nopietnībā domāja, ka viņ�, Tims Tālers, pēc visiem briesmīgajiem pārdzīvojumiem tomēr varētu kādam mazam bērnam nozagt smieklus!

�is cilvēks, zēns nodomāja, ir īstais velns.

�oreiz gan baronam būtu vajadzējis redzēt zēna apjukumu. Ta�u tobrīd Lefuets aizgriezās. Viņ� pa tālruni apjautājās par leļļu teātriem un jau pēc pusstundas bija sameklējis kādu ne�lielu teātri galvenās stacijas ēkas tuvumā; teātris jau gadiem bija nīkuļojis, un tagad to varēja nopirkt par paprāvu summu, ko piedāvāja barons.

���� Aizbrauksim tūlīt turp, Tālera kungs, � Lefuets sacīja. � Paņem�u līdzi notāru un neaizpildītu �eku. Par dāvanu dzim�anas dienā jāsamaksā skaidrā naudā.

Kādā mazā, netīrā istabelē, kas teātrim kalpoja par biroju, atkal tika parakstīts līgums. Tims Tālers kļuva par leJlu teātra īpa�nieku. Viss �ķita vēl mazāk ticams nekā lellu teātrī.

Pretēji paradumam barons un jaunais cilvēks uz viesnīcu de�vās kājām. Un tad Tims pirmo reizi jautāja:

�������� KādēJ, baron, jums mani smiekli ir tik vajadzīgi, ka jūs esat ar mieru atdāvināt pat pusi karaļvalsts?

Es brīnos, � Lefuets sacīja, � ka nekad agrāk man neti- kāt to jautājis, Tālera kungs. Atbildēt nemaz nav tik viegli. Mēģinā�u da�os vārdos to paskaidrot: kad jūs, Tālera kungs, vēl dzīvojāt mazajā ieliņā, jūs saglabājāt savus smieklus, par spīti visiem grūtumiem, un tie tagad ir norūdīju�ies un kļuvu�i cieti kā dimants. Jūsu smiekli nav iznīcināmi, Tālera kungs!

�������� Ta�u es pats, baron, esmu iznīcināms, � Tims ļoti no�pietni atteica.

�������� Tie�i tā, � Lefuets sacīja. (Iekams jaunais cilvēks izprata �o vārdu �tie�i tā� nepatīkamo jēgu, viņi jau bija nonāku�i viesnīcā.)

Direktors sacīja:

��� Sveicināti, mister Braun!

Barons izklaidīgi pasveicināja.

Aug�ā pie Tima apartamenta durvīm Lefuets iejautājās:

�������� Kāpēc jums vajadzīgas akcijas ar balsstiesībām? Jums ta�u tās saskaņā ar līgumu jāatdod misteram Penijam.

Tims izmisis nodomāja: �Jau atkal viņ� runā par līgumiem. Dzim�anas diena paiet vienās runās par papīriem.� Viņam prātā bija pavisam niecīgs papīrītis, saritināts un ielikts stikla caurulītē. Timām bija grūti atbildēt baronam. Tomēr viņ� sevi pārvarēja un atbildēja:

�������� Varbūt man ir svarīgi, baron, ka misters Penijs dabū vai�rāk akciju ar balsstiesībām!

�������� Hm, � Lefuets domīgs norūca. Tad sacīja: � �odien man vēl ir da�as svarīgas apspriedes. Ko jūs pa to laiku darīsiet?

Tims pielika roku pie pieres.

Galvas sāpes aizvien vēl nepāriet, baron, mazliet atgul-

�os.

Dariet gan ta, barons iesmējās. � Miegs ir vislabākās zāles. � Tad viņ� aizgāja.

Tims nepacietīgi atslēdza durvis, iegāja salonā, atkal tās aiz�slēdza un tad iemetās vannas istabā.

Vannas istabā Tims ieslēdza spuldzi tikai virs izlietnes un spoguļa. Tad viņ� izņēma lupu no mazās mājas aptieciņas un zīmīti no stikla caurulītes. Viņa sirds pukstēja tik spēcīgi, ka �ķita, tā atrodas kaut kur kaklā.

Iekams jaunais kungs elegantajā vilnas uzvalkā sāka lasīt zīmīti, viņ� vēlreiz pārbaudīja, vai vannas istabas durvis aiz�slēgtas. Tad viņ� nostājās blakus izlietnei, skatījās caur lupu uz mazo papīrīti un, neraugoties uz eleganto vilnas uzvalku, kļuva atkal par bezgala uztrauktu zēnu.

Lupa Tima rokā trīcēja, tomēr viņ� varēja rakstu salasīt. La�sot viņ� aizvien vairāk brīnījās.

Apmeklē �Pielīpi gulbim�. Centies iegūt to, ko ieguva prin�cese. Ceļ� ir vienkār�āks, nekā tu domā. Kungs, kas tevi atru�nāja no Dienvidvēja, tev to parādīs. Ņem tādu taksometru, kura �oleri tu pazīsti. Viņ� apsargā rātes namu. Izvēlies tram�vaju (melno!) stundu. Sargies no �urkas un maldini to. Ceļ� ir vienkār�s. Izvēlies kāpnes sētas pusē, lai tur nokļūtu. Uzti�cies mums un nāc!

Tima roka at" zīmīti un lupu noslīdēja uz leju, un pats viņ� apsēdās uz vannas malas. Viņ� aizvien vēl no uztraukuma trī�cēja, bet galva bija pavisam skaidra. Viņ� saprata: zīmīte bija �ifrēta tādam gadījumam, ja tā nokļūtu Lefueta rokās. Tagad bija svarīgi at�ifrēt aplinku mājienus un slepenos norādīju�mus.

Viņ� atkal nostājas pie izlietnes zem lampas un lēnam lasīja ziņojumu otru reizi:

Apmeklē �Pielīpi gulbim�.

To varēja viegli saprast: Timām bija jāiet tur, kur viņ� bija redzējis leļļu izrādi, � uz restorānu Evelgenē.

Centies iegūt to, ko ieguva princese.

To varēja vēl vieglāk saprast. Tā zīmītē bija svarīgākā un brīni�ķīgākā ziņa. Tas nozimēja: atgūsti smieklus. Un to, kā tas iespējams, parādīja nākamais teikums:

Ce/� ir vienkār�āks, nekā tu domā.

Bet ko nozīmēja �is teikums?

Kungs, kas tevi atrunāja no Dienvidvēja, tev to parādīs.

Tims centās atcerēties. Un tad viņam ienāca prātā, ka Dien�vidvēj� ta�u bija zirgs. Pēdējais zirgs, uz kuru viņ� bija derē�jis. Un kāds kungs, ko toreiz viņ� vēl nepazina, viņu bija atru�nājis derēt uz �o zirgu; tas ir Kre�imirs!

Kre�imirs tātad zināja, kā Tims varētu atgūt smieklus! Zēns to jau agrāk bija nojautis. Bet tagad tas viņu galīgi satrauca. Viņam atkal vajadzēja atsēsties uz vannas malas.

Arī �eit bija pietiekami gai�s, lai zīmīti varētu lasīt tālāk:

Ņem lādu taksometru, kura �oferi tu pazīsti. Viņ� apsargā rā�tes namu.

Taksometra �oferis bija D�onijs. Par to nu Tims ne brīdi ne��aubījās. Bet �rātes nams�?

Par �o diezgan viekar�o �ifru Tims gudroja labu brīdi, kamēr viņam kļuva skaidrs, ko tas nozīmē. Protams, tas bija rātsnams. Tas atradas tepat viesnīcas tuvumā. Tur tātad D�onijs viņu gaidītu un aizvestu uz Evelgeni.

Tikai viņam vel nebija skaidrs, kurā laikā.

Izvēlies tramvaju (melno!) stundu.

Divi notikumi bija saistīti ar tramvajiem un viņa draugiem: viens notikums bija ar tramvaju, kurā brauca Tims un Ri�kerta kungs un kur� pēk�ņi devās citā virzienā, un otrs noti�kums ar lidojo�iem tramvajiem D�enovā, kurus viņi abi ar D�oniju bija redzēju�i. Domāti bija abi piedzīvojumi, jo vārds �tramvajs� tika lietots daudzskaitlī. Tramvaju stunda? Kādā

laikā �ie piedzīvojumi notika? Lidojo�os tramvajus viņ� bija redzējis pusdienas laikā ap divpadsmitiem. Un, kad viņ� Ri- kerta kungu pirmo reizi bija redzējis tramvajā, arī tad bija pusdienas laiks.

Tātad divpadsmitos dienā! Un tagad bija (Tims paskatījas rokas pulkstenī) . . . pulksten pieci. Vai viņam vajadzēja iet rīt vai arī jau �odien pusdienas laikā?

Bet pirms vārda �stunda� iekavās bija ierakstīts vārds �melnā� ar izsaucamo zīmi. Bet kas tad īsti ir melnā pusdiena?

Un atkal viņ� uzreiz nevarēja saprast vienkār�ā �ifra jēgu.

Bet tad tika atrisināta arī �ī mīkla: domāts bija melnais laiks ap divpadsmitiem. Tātad pusnakts! (Un līdz tam brīdim bija jāgaida veselas septiņas stundas.)

Pārējo zīmītē varēja viegli saprast:

Sargies no �urkas un maldini to. Ceļ� ir vienkār�s.

Izvēlies kāpnes sētas pusē, lai tur nokļūtu.

Uzticies mums un nāc!

Timām bija jāsargās no Lefueta un slepeni jāatstāj vies�nīca, varbūt pat pārģērbtam, jo vārdiņos �kāpnes sētas pusē� (tāpat kā sēnalu romānos) slēpās blē�u un pārģērbtu varoņu romantika.

Kad zēns bija at�ifrējis noslēpumaino zīmīti, viņ� jutās tik brīvs kā putns. Viņā radās tieksme smieties. Un cik dīvaini, viņa lūpas vairs nebija tik cie�i sakniebtas kā parasti. Glu�i otrādi, Timām pat likās, ka viņa mute smaida.

Gan izbijies, gan reizē ari priecīgs � Tims pielēca kājas un aplūkoja seju spogulī � mutes kaktiņos viņam bija krunci�ņas, tāpat kā itālie�u mākslinieku gleznotajos portretos Kan- dido pilī D�enovā. Pareizāk sakot, tie nebija smiekli, pat ne smaids, ta�u krunciņas mutes kaktiņos bija skaidri redzamas. Kop� tā laika, kad tika parakstīts līgums zem kastaņkoka, tās nekad nebija parādīju�ās.

Kaut kas �ajā dienā tomēr bija mainījies. Cerība kā ar glez�notāja otu viņa sejā bija uzbūrusi kaut ko � tikko jau�amu smaidu.

Zīmīti zēns atkal iebāza uzvalka kabatā, nodzēsa gaismu, no vannas istabas' iegāja salonā un atsēdās krēslā, kājas pārlicis vienu pāri otrai, lai pārdomātu.

Barons tai pa�ā laikā sēdēja netālu no Tima � Alsteras pa�viljonā. Viņ� apspriedās ar kādas ēģiptie�u firmas pārstāvi, kas iebilda pret �ķirnes nosaukumu �Palmaro�. Firma pieprasīja, lai Lefuets margarīnam dotu citu nosaukumu.

�ās sarunas laikā Lefuetara bija zudusi agrākā nosvērtība un pārākuma apziņa, kas viņam bija kļuvu�as par otru dabu, kop� viņam piederēja smiekli. Protams, bija ļoti svarīgi, lai �ķirnes margarīns ar jauno nosaukumu iespējami ātrāk iegūtu miljo�niem pircēju. Ta�u barons nekādā ziņā nedrīkstēja likt manīt, cik svarīgs viņam bija �is pasākums. Viņam vajadzēja ar smaidu uz lūpām rādīt savu nosvērtību un pārākumu. Tie�i tādēļ viņ� bija pircis smieklus.

Kad Lefuets attiecīgajā brīdī ļāva atskanēt guldzo�ajiem, aizrautīgajiem smiekliem, viņam likās, it kā kaut kā �iem smiekliem trūktu. Uz sarunu biedru tie drīzāk atstāja nepatī�kamu iespaidu.

Barons uz brīdi atvainojās un devās uz Alsteras paviljona mazgājamo telpu. Tur viņ� nostājās spoguļa priek�ā, izmēģi�nāja Tima smieklus un reizē vēroja seju.

Pirmajā mirklī �ķita, ka nekas nav mainījies. Ta�u, rūpīgāk ieskatoties � barons spoguļa priek�ā smējās vēl vienu reizi � rūpīgāk ieskatoties, viņ� redzēja, ka trūkst jauko krunciņu mutes kaktiņos. Smiekli tāpēc likās samāksloti, nedabiski, it kā tie būtu patapināti.

Lefuetā modās jūtas, kas viņam pēdējos gados bija kļuvu��as sve�as, � izbailes! Un pirmo reizi pēc daudziem gadiem viņ� sajuta kaut ko līdzīgu sirdsapziņas pārmetumiem. Ne jau tādēļ, ka viņ� būtu izdarījis ko ļaunu (viņam trūka labā un ļaunā izjūtas), bet gan tāpēc, ka bija izdarījis muļķību.

�os dārgos, kā dimants mirdzo�os un nesalau�amos zēna smieklus, �os guldzo�os, aizrautīgos smieklus viņam vajadzēja iegūt citādā � vienkār�ākā veidā, nevis kaulējoties un ar līgu�miem, nevis ar trikiem panākt laimi derībās, bet gan . ..

Piepe�i Lefueta sarunas biedrs ienāca mazgājamā telpā un ieraudzīja barona bālo, mazliet saviebto seju. Viņ� iedomā�jas, ka Lel ucis n satraukts par �ķirnes margarīna nosaukumu �Palmaro�, un l.eluets iedomājās, ka ēģiptie�u pārstāvis tie�i tā domā. Biļa radusies sasodīti nelāga situācija. Barons vairs neuzdro�inājās smieties, jo viņ� nebija pārliecināts par �iem smiekliem. Tāpēc viņ� ne visai ticami aizbildinājās, ka viņam esot slikta dū�a:

� Rīt Kairā visu apspriedīsim. Es nejūtos labi. Omāru ma�jonēze . . .

Tad viņ� izgāja no mazgājamās telpas un arī no pa�a Alste�ras paviljona un milzu soļiem kā tāds lidojo�s sienāzis aizskrēja uz viesnīcu. Elegantie gājēji Jaunavu alejā � atturīgi pūderētās dāmas un lēni soļojo�ie kungi �, viņu ieraugot, uz�acis sarauku�i, piebilda:

��� Tā ta�u nejo� pa Jaunavu aleju, cik nekulturāli!

Lefuets neko ne dzirdēja, ne ari redzēja. Viņ� juta, ka smiekli

draud izslīdēt viņam no rokām, un nojauta, kā tas varētu no�tikt. Tāpēc viņ� gribēja glābt to, kas vēl ir glābjams, un ne par kādu naudu neatdot smieklus. Viņ� tagad gandrīz vai au�lek�oja pa Jaunavu aleju, neskatīdamies ne uz cilvēkiem, ne satiksmes līdzekļiem, drāzās bez apdoma tikai uz priek�u kā vājprātīgs, paklupa ielas vidū viesnīcas priek�ā, dzirdēja bremzes no�īkstam un ļaudis kliedzam, juta kaut ko karstu te�kam gar sāniem un, pirms vēl samaņu nebija zaudējis, ieklie�dzās:

��� Tim Tāler!

�is nelaimes gadījums nepavisam nenotika tik pēk�ņi un ne�jau�i. Bailes rada nedro�ību. Nedro�ība samulsina. Samulsums rada nelaimes gadījumus. Bija glu�i likumsakarīgi, ka barons nokļuva zem automa�īnas, kad viņā modās bailes zaudēt smiek�lus.

Starp citu, barons fiziski bija daudz izturīgāks, nekā pirmajā mirklī varētu likties. Automa�īna pēdējā brīdī varēja arī no�bremzēt. Lefuets nepakļuva zem riteņiem. Viņ� zaudēja sa�maņu tikai tāpēc, ka pakrita.

Divi detektīvi, kas elsdami pūzdami bija drāzu�ies baronam nopakaļ, iecēla viņu ātrās palīdzības ma�īnā, kas jau pēc pie�cām se�ām minūtēm bija atjoņojusi notikuma vietā. Detektīvi aizbrauca baronam līdz arī uz slimnīcu, kur viņ� diezgan ātri atguva samaņu. Pirmie vārdi, ko viņ� izteica palātā, visiem klāteso�ajiem bija pilnīgi nesaprotami.

Viņ� sacīja:

��� Kas smejas pēdējais, smejas visgardāk.

Tad ienāca ārsts, un Lefuets gurdenā balsī detektīviem teica, ka viņ� var iztikt bez tiem.

��� Slimnīcās, � viņ� jokodamies piebilda, � pret cilvēku izturas ar cieņu. � Tad viņ� mazliet iesmējās, un �ie sīkie smiekliņi viņam nāca par labu.

Detektīvi izgāja no palātas, un Lefuets tika pamatīgi izmek�lēts. Viņ� bija 'krietni sasities un dabūjis vieglu smadzeņu sa�tricinājumu. Lefuetam parakstīja viegli sagremojamus ēdienus un uz da�ām dienām gultas re�īmu. Bez tam viņam ieteica ne�pieņemt apmeklētājus.

Tomēr vēl tajā pa�ā dienā pie Lefueta ieradās dīvains ap�meklētājs � mazs, vāj� vīrelis ar niķeļa brillēm uz acīm. Viņa seja bija vienās krunkās un arī uzvalks bija vienās krunkās. Slimnīcas māsa brīnījās, ka viņas pacients, kas, acīm redzot, bija īsts kungs, satikās ar tādiem cilvēkiem.

Lefuets �o to pajautāja �im vīrelim un deva da�us norādī�jumus.

Vai jūs zēnu kop� notikuma hipodromā esat redzējis?

��� Nē, barona kungs.

��� Klusāk, mans mīļais! Es esmu misters Brauns.

�������� Jā gan, kungs . .. mister Braun. Es vēl gribēju sacīt, ka pazīstu zēnu no attēliem laikrakstos.

�������� Tas jau ir kaut kas. Bet, lūdzu, apskatiet viņu tomēr vēl�reiz, ja iespējams. Tikai neuzkrīto�i. Var gadīties, ka viņ� jūs pazīs. Niķeļa brilles jūs gandrīz nemaz nepārvēr�.

��� Jā gan, Brauna . . . kungs.

�������� Tātad vēlreiz, mans mīļais: vislielāko piesardzību. Viņ� nedrīkst manīt, ka bez mūsu detektīviem viņu vēl kāds izseko. Skaidrs?

��� Jā gan.

��� Vēl viens jautājums . . .

��� Lūdzu, Brauna kungs?

�������� Tas ir vairāk personiskas dabas jautājums: vai jūs zināt pasaku �Pielīpi gulbim�.

�������� Un kā vēl! Tā man ta�u bija jānoskatās, kad es novēroju zēnu pirms diviem gadiem Hamburgā. Ba � rauna kungs. Tad viņ� ta�u ar �iem Rikertiem gāja uz leļļu teātri. Un izrāde saucās �Pielīpi gulbim�.

�������� Ak tā! Tas �o to padara skaidrāku. � Barons uz brīdi aiz�vēra acis. Viņ� redzēja sevi sē�am taksometrā blakus Timām un tad dzirdēja �oferi sakam: �Tas nu gan gāja ātri. Gandrīz tikpat atri ka pasaka �Pielīpi gulbim�.� Tad barons redzēja Tima seju. Vispirms ta noraustījās un pēc tam it kā sastinga. Tātad satraukums lika noslēpts. (Lefuets to jau sen zināja.) Tagad viņ� sapiata, kāpēc �oferis bija pieminējis pasaku �Pie�līpi gulbim�. Un, kad vīrelis niķeļa brillēs bija pasaku atstās�tījis, viņ� saprata vēl daudz ko vairāk.

Viena no Lefueta apbrīnojamām dotībām bija spēja atcerē�ties skaitļus, un tā viņu reti pievīla. Arī �oreiz viņ� �o spēju izmantoja, lai atcerētos taksometra numuru, ko uzrakstīja uz noplēsta avīzes gabaliņa.

Papīru viņ� iedeva dīvainajam apmeklētājam.

�������� Ja zēns iekāpj taksometrā ar �ādu numuru, tūlīt paziņo�jiet man. Uzziniet no māsas manu telefona numuru un pierak�stiet to tepat apak�ā, skaidrs?

��� Tie�i tā, Brauna kungs!

�������� Lai mans �oferis automa�īnā gaida pie slimnīcas ieejas. Paziņojiet viņam to. Lai viņ� noīrē ma�īnu. Tikai nekādā ga�dījumā lai neņem firmas ma�īnu. Un, tiklīdz zēns iekāpj takso�metrā ar attiecīgo numuru, tūlīt piezvaniet man, tū-līt! Svarī�gas ir pat da�as minūtes.

��� Jā gan.

��� Tagad jūs varat iet.

Vīrs pagriezās uz durvīm, bet Lefuets viņu vēlreiz aizturēja.

�������� Var gadīties, ka �ie Jaudis pārģērbjas, tāpat arī zēns. To es pieminu tikai dro�ības labad.

���� Ir jau labi, baron .. . Braun.

Vīrelis aizgāja. Lefuets piecēlās, piekliboja pie durvīm, klusi tās aizslēdza, tad apģērbās, uzvilka pat kurpes, atkal klusi atslēdza durvis un uzvalkā atgūlās gultā; tad zvanīja telefons.

���� Kā jums klājas, baron?

Tas bija Tims Tālers.

Lefuets iekunkstējās.

�������� Slikti, Tālera kungs! Lūzumi un smadzeņu satricinājums. Es tikko varu pakustēties. � Elpu aizturējis, viņ� klausījās te�lefona klausulē. Ta�u neko citu nedzirdēja kā vien jaunā cil�vēka mierīgo balsi.

�������� Tad es jūs ilgāk neapgrūtinā�u. Drīzu izveseļo�anos, ba�ron, un esiet uzmanīgs!

��� Par to jūs varat būt pilnīgi pārliecināts, Tālera kungs!

Lefuets uzmanīgi nolika klausuli. Tad viņ� atlaidās spilve�nos un skatījās pa logu ārā. Tur lidinājās divas svīres.

�Smiekli,� Lefuets nodomāja, �ir kā putns. Bet tāds putns, ko nevar noķert tīklā.� Pēc tam viņ� skali piemetināja:

��� Arī mani neviens nenoķers!

Tima apartaments atradās viesnīcas sētas pusē. Tāpēc viņ� arī nedzirdēja barona kliedzienu, kad tam notika nelaime. Vis�pārējais apjukums bija tik liels, ka viņam par notiku�o pazi�ņoja tikai daudz vēlāk. Pēc īsās telefona sarunas ar Lefuetu viņam radās sajūta, ka arī �is nelaimes gadījums noticis kā sē�nalu romānos, tāpat kā viss �ajā dienā. Par �īm jūtām viņ� kaunējās, kad iedomājās par slimo baronu, bet viņ� neko ne�varēja darīt, ka tās gandrīz nomāca līdzcietību pret baronu.

Arī tālākais, ko Tims darīja, �ķita kā sēnalu romānā. Tims tagad gatavojās rīkoties tā, kā noslēpumainā zīmīte bija ietei�kusi (�Izvēlies kāpnes sētas pusē!�) un kā Lefuets nojauta. (�Vai gadīties, ka �ie ļaudis pārģērbjas, tāpat arī zēns.�) Ti�mām tagad noderēja kabatas nauda, ko barons pēdējā gadā bija devis vairāk nekā agrāk.

Tims piezvanīja istabenei un piedāvāja tai trīssimt marku, ja tā ātri un slepeni apgādātu viņam lietotas jūrnieka drēbes: zilas tūka bikses, tum�i zilu puloveru ar augstu apkakli un ce�puri ar nagu. Mei�ai slepenais uzdevums likās aizraujo�s, jo viņa laikam lasīja piedzīvojumu romānus. Mei�a sacīja, ka vi�ņai jūrnieku biedrībā esot pielūdzējs, ko viņa satik�ot ap asto�ņiem vakarā. No �ā jūrnieka viņa varētu dabūt drēbes.

��� Labi, � sacīja Tims. � Ietiniet drēbes tīrā gultas veļā un atnesiet tās līdz deviņiem vakarā!

��� Bet, mister Braun, � mei�a sacīja (Lefuets un Tims �eit bija pierakstīju�ies kā tēvs un dēls Brauni), � deviņos mēs ta�u nemainām gultas veļu! Labākajā gadījumā tikai peldu pa�lagu!

�������� Labi, tad ietiniet, manis dēļ, drēbes peldu palagā. Galve�nais, ka es tās saņemtu.

��� Bet ko lai es saku kungam tur aiz durvīm, mister Braun?

��� Kādam kungam? � jautāja Tims.

�������� Tam, kas man iedeva simt markas, lai es izdibinātu, ko jūs darāt!

�������� A, detektīva kungs! Sakiet viņam, ka es prasīju tabletes pret galvas sāpēm un jūs man ieteicāt paņemt no tām table�tēm, kas atrodas vannas istabā.

��� Būs jau labi, mister Braun!

�������� Un vēl kaut kas: kad jūs �ovakar deviņos ieradīsieties �eit, tas vairs nebūs jūsu darba laikā? Vai jūs uz brīdi neva�rētu tomēr uzvilkt darba drēbes?

�������� To es tik un tā būtu darījusi, mister Braun. Man darba drēbes ir arī mājās. Tās man būs mugurā zem mēteļa. Un pāri aubītei uzsie�u lakatu. Tad man �eit nebūs jāpārģērbjas.

�������� Lieliski, � sacīja Tims, un mutes kaktiņos viņam savil�kās krunciņas. � Tātad es uz jums varu noteikti paļauties?

�������� Pavisam noteikti, mister Braun. Un vai es arī varu no�teikti cerēt saņemt naudu?

�������� To jūs varat jau tūlīt saņemt! Jaunais cilvēks izņēma no kabatas portfeļa trīssimt marku un iedeva tās istabenei.

�������� Jūs nu gan esat vieglprātīgs! � mei�a iesmējās. Par tādiem pakalpojumiem nemaksā iepriek�. Es jūs nepievil�u. Pa�gaidām sirsnīgs paldies! Uz redzē�anos!

�������� Līdz deviņiem! � Tims noteica. Tad viņ� aizslēdza dur�vis un atgūlās. Kaut arī viņ� nevarēja aizmigt, viņ� tomēr gri�bēja atpūsties.

Tūlīt pēc deviņiem, kā bija norunāts, ieradās istabene. Melnā zīda ķitelī un aubīti galvā. Peldu palagu viņa bija piespiedusi pie krūtīm.

�������� Kungs man prasīja, ko es pie jums darī�ot, � viņa �uk�stēja. � Es viņam sacīju, ka jūs �odien lūdzāt atnest ap asto�ņiem vakarā tīru peldu palagu.

�������� Jūs tie�ām esat loti laipna, � Tims sacīja pēc iespējas skaļāk. Tad viņ� pa�ukstēja: � Pasveiciniet savu pielūdzēju no jurnieku biedrības!

�oreiz mei�a atbildēja skaļi:

�������� Pateicos, mister Braun! Sirsnīgi pateicos! � Kad viņa gāja no apartamenta ārā, durvīs viņa vēlreiz pamirk�ķināja Ti�mām. Un Tims pamirk�ķināja pretī.

Jaunkundzes pielūdzējam, par laimi, nebija D�onija apmēri. Viņ�, kā likās, augumā bija mazliet lielāks par Timu, bikses aiz bik�turiem varēja pavilkt uz aug�u, un kas tur sevi�ķs, ja pulovers ir mazliet ērtāks.

Tims, uzlicis cepuri galvā, sevi spoguli gandrīz nepazina. Viņu nodeva tikai maigā sejas āda. Bet arī to varēja pārvei�dot: viņ� noberza vaigus ar pumeku, kas bija vannas istabā, un pēc tam ierīvēja ar zemi, ko paņēma no puķu poda. Tad viņ� seju nomazgāja un atkārtoja to pa�u vēlreiz. Un tad vēl�reiz un vēlreiz. Iznākums bija apmierino�s: likās, Tims Tālers tikko pārcietis masalas. Tims no galvas līdz kājām izskatījās kā īsts jūrnieks.

Tagad viņam vajadzēja rūpīgi apsvērt, ko ņemt līdzi, jo �ajā apartamentā viņ� laikam vairs nekad neatgriezīsies. Viņ� zi�nāja arī, ka pēc tam, kad būs atguvis smieklus, bagātā man�tinieka loma būs izspēlēta, bet tas viņu it nemaz nenomāca. Ko lai paņem līdz?

Viņ� nolēma paņemt līdz tikai da�us dokumentus, vairāk neko: pasi, līgumu par pardotajiem smiekliem, līgumu par rē- derejas HHS pirk�anu, līgumu par leļļu teātra parie�anu viņa īpa�uma un niecīgo, noslēpumaino, sīki aprakstīto zīmīti. �os piecus dokumentus viņ� kārtīgi salocīja, iebāza dziļajā jūr�nieka bik�u pakaļējā kabatā un rūpīgi to aizpogāja.

Tims sava mū�a svarīgākajam brīdim bija sagatavojies. Tik�mēr jau pienāca vienpadsmitā vakara stunda. Tad viņ� vēl kaut ko izdarīja: citu pēc citas izsmēķēja trīs cigaretes. Tagad no viņa vēdīja tabakas smaka un balss kļuva rupjāka. (Viņ� pats gan nesmēķēja, tomēr viesiem vienmēr glabāja cigaretes palisandra koka kārbiņā.)

Tagad bija svarīgi aiziet no viesnīcas tā, lai nepamanītu detektīvi. (Kad viņ� izsmēķēja cigareti, pulkstenis jau rādīja vienpadsmit un piecpadsmit minūtes.) Kapt ārā pa logu būtu pārāk uzkrīto�i latad atlika tikai viens ceļ� � iziet ārā pa viesnīcas duivīm. Tāpēc vajadzēja novērst detektīvu uzma�nību. Tims zināju, ka to izdarīt: viņ� uzrakstīja baronam īsu vēstuli, kurā novēlēja viņam drīzu izveseļo�anos, un tad pie�zvanīja izsūtāmajam. (Bija jau vienpadsmit un trīsdesmit mi�nūtes.)

Viesnīcas izsūtāmais, kas ieradās, bija apmēram Tima ve�cumā, ta�u izskatījās daudz jaunāks. Viņam bija sarkani mati, strups deguns bezbailīgajā sejā, un tas Timām bija pa prā�tam.

� Vai jūs būtu ar mieru par divsimt markām manis dēļ nospēlēt nelielu teātri? (Tas bija viss, kas palika pāri no Tima kabatas naudas.)

Izsūtāmais zēns nosmīnēja.

��� Kas man būtu jādara?

��� Pie manām durvīm stāv detektīvs �

��� Zinu, � zēns sacīja, arvien vēl smīnēdams.

�������� Vajadzētu novērst viņa uzmanību. Paņemiet �o vēstuli un aizbāziet to aiz svārku piedurknes atloka tā, lai maliņa mazliet būtu redzama. Ja detektīvs kaut ko jautās par vēstuli un to viņ� noteikti darīs, es viņu pazīstu �, izliecieties, it ka jūs būtu apjucis un vēstuli nedrīkstētu rādīt. Ejiet ātrā solī līdz gaiteņa stūrim. Detektīvs jums sekos un piedāvās jums naudu, lai redzētu vēstuli.

��� Par to jūs, mister Braun, varat būt dro�s.

�������� Jā gan. To es zinu. Es jūs lūdzu tik ilgi ķīvēties ar detek�tīvu, kamēr es paspēju iziet no sava apartamenta un pazust no viesnīcas pa sētas durvīm. Vēstuli viņ�, protams, diīkst lasīt.

Strupdegunis �ķelmīgi pasmaidīja.

�������� Tātad man viņ� jāaizkavē kādas �etras piecas minūtes. Darīts! Tad es varu arī mazliet pakaulēties, un jūs man dosiet tikai simt marku.

Tims gribēja kaut ko teikt, bet izsūtāmais tikai pamāja:

�������� Nē, nē, lai paliek! Simt marku ir pilnīgi pietiekami. Sprie��ot pēc jūsu apģērba, diez vai jūs gribat nokļūt starp bagāt�niekiem. Glu�i labi, ja kādreiz ir mazliet sīknaudas.

�������� Varbūt jums ir taisnība, � Tims sacīja. � Tātad sir�snīgi pateicos! �eit ir vēstule un �eit � simt marku. Un, kad jūs detektīvu būsiet aizvilinājis aiz stūra, varbūt jūs varētu mazliet ieklepoties.

��� Viss būs, kā nākas, mister!

Izsūtāmais iebāza naudu krū�u kabatā un vēstuli aizbāza aiz piedurknes atloka. Tad viņ� pretēji aizliegumam sniedza Timām roku, laipni sacīdams:

��� Daudz laimes, Braun!

�������� Laime man var noderēt, � Tims nopietni atteica un pa�spieda izsūtāmajam roku.

Kad izsūtāmais bija aizgājis, Tims pielika ausi pie durvīm. Sirds viņam, likās, jau atkal pukstēja kaklā.

Tad viņ� sadzirdēja rie�anai līdzīgu klepo�anu. (Pulkstenis bija vienpadsmit un �etrdesmit piecas minūtes.) Uzmanīgi Tims atvēra durvis. Gaitenis bija tuk�s.

Kad viņ� durvis klusi aiz sevis aizvēra, viņ� nepūlējās tas aizslēgt. Ar da�iem sojiem viņ� jau bija līdz kāpnēm, kuras veda uz viesnīcas sētas durvīm. (�Ej pa sētas kāpnēm.� Un viņ� tā darīja.)

Neviens viņu neaizkavēja. Kāda istabene, kurai viņ� nomur�mināja �labvakar�, viņu, liekas, nepazina.

Asfalts laistījās spuld�u gaismā. Bija sācis smidzināt. Kāds vīrietis ar lietussargu stāvēja ielas otrā pusē, ta�u viņ� bija aizgriezis galvu. Laternu apgaismojumā pazibēja niķelētais briļļu ietvars.

Tagad tikai neskriet. Paslaistīties, uzsvilpot, kā to dara jūr�nieki! Tims paskatījās apkārt, it kā nezinātu, kurp doties, pa�svilpoja un tad devās rātsnama virzienā. Neviens viņam nese�koja. Atskatīties viņ� neuzdro�inājās. Arēji mierīgs, ta�u patie�sībā vai galu dabūdams no uztraukuma, viņ� lika soli pēc sola, tad iegriezās kādā ieliņā un sāka skriet. Tikai pie pa�a rāts�nama laukuma � tornī pa�laik pulkstenis sāka sist � viņ� ap�stājās. Laukumā viņ� redzēja veselu rindu taksometru, bet tikai vienam bija ieslēgts motors. Kad Tims lēni piegāja pie takso�metra, viņ� pazina D�oniju, tas arī bija pārģērbies.

Pulkstenis tornī bija jau nositis. Bija iestājusies pusnakts, �tramvaju melnā stunda�.

Tims atvēra durvis un apsēdās blakus stūrmanim.

D�onijs sacīja:

����� Piedodiet, es esmu aizņemts. Pārsēdieties uz nākamo tak�sometru! � Uz savu braucēju viņ� pat nepaskatījās, tikai ne�mitīgi vēroja tirgus laukumu.

����� �Apmeklē �Pielīpi gulbim�! Iegūsti, ko ieguva prin�cese,� � Tims paklusā balsī sacīja.

Tagad D�onijs pagrieza galvu.

Cilvēkbērns, Tim, ka tu izskaties?

Manai islabenci jūrnieku biedrībā ir pielūdzējs, D�onij!

��� Vai kads tev seko?

���� �ķiet, ka ne.

Automa�īna pabrauca garām da�iem apgaismotiem skatlo�giem, netālu no Rēdinga Iiigus sliauji nogriezās pa labi un tad devās ostas virzienā.

��� Vai tev, D�onij, kāds seko?

����� Iespējams gan, Tim. Jau kādu pusstundu man ir tāda sa�jūta, ka mani kāds novērotu. Bet tā ir tikai sajūta, vai tu sa�proti? Noteiktu ma�īnu vai noteiktu personu, kas man sekotu, līdz �im neesmu manījis. Brauksim pa sānielām.

Stūrmaņa tuvumā Tima satraukums mazliet aprima. �o brau�cienu ar taksometru pusnaktī Tims bija iedomājies dramatis�kāku.

Lai gan viņi visu laiku brauca pa noslēpumainām, tum�ām blakus ieliņām, tomēr tie bija mierīgākie mirkļi �inī piedzīvo�jumiem pilnajā dienā.

D�onijs brauca ātri, bet dro�i. Da�reiz viņ� pameta skatienu spogulī. Ta�u, likās, neviens viņam nesekoja.

Automa�īna, kas drīz pēc tam parādījās viņiem aiz muguras, brauca bez ugunīm.

Vairākas reizes Tims jautāja par Kre�imiru, ta�u D�onijs viņu pārtrauca:

��� Pagaidi, kamēr viņu redzēsi, Tim! Es tevi lūdzu.

�������� Vai es drīkstu tev, D�onij, kaut ko pajautāt, kam nav ne�kāda sakara ar Kre�imiru?

��� Ko tu gribi zināt? (Pa�laik viņi brauca cauri Altonai.)

���� Kā tu zināji, ka mēs ar baronu ieradīsimies lidma�īnā?

Stūrmanis iesmējās.

��� Vai tu atceries kādu kungu, vārdā Seleks?

��� Jā, un kā vēl!

�������� Viņ� mums par to paziņoja. Kad lidma�īna nolaidās, mēs visus taksometrus no lidlauka aizvācām. Jūs nemaz citu tak�sometru nevarējāt paņemt kā tikai �o. Tas pieder manam svai�nim.

�������� Bet kā jūs zinājāt, ka mēs ņemsim taksometru? Parasti mēs biaucam ar firmas ma�īnu.

�������� Seleka bajs zināja, ka jūs abi, Tim, ieradīsitiies inkog�nito. Pat firma nezināja par jūsu iera�anos. Seleka bajs pat izdomāja uzlaist baronam kaklā tavu pamāti. Vai tas ko deva?

�������� Nē, D�onij. Neko nedeva. Un, ja Kre�imirs ari neko ne�var darīt, tad .. .

�������� � tad esmu ar mieru vai slotu aprīt, Tim. Ar visu kātu un sariem. Bet nerunāsim vairs par to. Pagaidi! (Viņi vairs ne�atradās tālu no Elbas �osejas, kas pienāca tuvu Evelgenei.)

Piepe�i D�onijs negaidot iesmējās.

��� Kas tev notika?

�������� Es domāju par tavu darījumu ar baronu, kad tu savas ak�cijas apmainīji pret rēdereju. Es, protams, tūlīt pat rīkojos un nosaucu rēdereju, jo noteikti zināju, ka tā tiek pārdota. Vai tu patie�ām to dabūji?

��� Pirk�anas līgums man, stūrman, ir kabatā.

�������� Visu cieņu, Tim! HHS ir ļoti izdevīgs darījums! Ja tev vajadzīgs stūrmanis . ..

Tagad viņi uzbrauca uz Elbas �osejas un D�onijs spogulī pa�manīja, ka viņiem seko automa�īna ar izdzēstām ugunīm.

Viņ� zēnam neko neteica, tikai palielināja ātrumu un laiku pa laikam pameta skatienu spogulī.

Tims kaut ko sacīja, ta�u D�onijs viņā neklausījās. Viņ� redzēja, ka ma�īna aiz viņiem arī palielina ātrumu un mazpa- mazām tuvojas.

Bremzes iekviecās kā cūka pirms kau�anas. D�onija labā roka Timu pasargāja, lai tas ar galvu neietriektos automa�īnas vēja stiklā. Taksometrs bija spēji nobremzējis. Aptum�otā automa��īna pa�āvās viņiem garām.

���� Arā! � uzbrēca D�onijs.

Priek�a uz �osejas bija dzirdams, kā iekaucās citas brem�zes.

Stūrmanis rāva Timu sev līdz pāri ielai pa stāvām, �aurām kāpnēm lejā, pa labi krūmos iek�ā, tad pāri mūrim, pēc tam viņi ieskrēja kādā alus pagrabiņā un pa citu izeju no pagra�biņa izdiāzās ārā, vēlreiz pārkāpa pāri mūrim un tad pa vēl stāvākām kāpnēm devās atkal lejā.

��� Kas noticis, D�onij? Vai mums tomēr kāds sekoja?

�������� Taupi spēkus, Tim. Ar �o manevru mēs esam ieguvu�i nedaudz laika, mēs nedrīkstam atpalikt. Lejā stāv Kre�imirs.

Tims paklupa; D�onijs viņu satvēra un pa pēdējiem pakā�pieniem nonesa lejā. Tims ieraudzīja apgaismotu uzrakstu �Velna kāpnes�.

D�onijs zēnu nolika zemē un iesvilpās. Kaut kur tuvumā arī iesvilpās.

��� Dari tūlīt to, ko tev Kre�imirs sacīs, � D�onijs �ukstēja.

No tumsas iznira divi stāvi: Kre�imirs un Rikerta kungs.

Kamols Tima kaklā bija it kā izaudzis ābola lielumā.

Dod man roku, un saderēsim, ka tu atgūsi savus smiek�lus. �igli! T<i bija Kre�imira balss.

Lai gan Tims bija galīgi apjucis, viņ� tomēr sniedza roku Kre�imiram.

��� Saderēsim . . .

�������� Stāt! � kāds sauca kāpņu aug�galā. � Stāt! � Ta�u pa�u saucēju nevarēja redzēt.

Kre�imirs sacīja mierīgi un noteikti:

�������� Saderēsim uz vienu feniņu, ka tu neatgūsi savus smiek�lus.

��� Saderēsim . . .

���� Stāt! � kāds kliedza.

��� Turpini! � D�onijs �ukstēja.

���� Saderēsim uz vienu feniņu, ka es atgū�u savus smieklus, Kre�imir.

D�onijs iz�ķīra rokas, ka parasts. Tad iestājās baiss klu�sums.

Tims bija saderējis, kā viņam lika, ta�u viņ� nesaprata, kas īsti bija noticis. Viņ� stavēja kluss un mierīgs, nezinādams, ko darīt.

Trīs pazīstamas sejas, ko daļēji apspīdēja tālās laternas gaisma, bija pievērstas Timām. Viņa pa�a seja nebija redzama, tikai gabaliņ� pieres kā balts plankumiņ� mirdzēja tumsā.

Rikerta kungs kā apmāts raudzījās uz �o bālo pieri. Tie�i tādā apgaismojumā viņ� Timu jau vienreiz bija redzējis. Resto�rānā, kas atradās tikai da�u soļu attālumā, � leļļu teātra izrā�des laikā. Un cilvēku vien pazīt var no tā, ka smieties prot tas stundā īstajā. Un Rikerta kungs baiļpilns sev jautāja, vai tikai �ī bija īstā stunda.

Arī Kre�imirs un D�onijs raudzījās �ajā gaismas apmirdzē�tajā pierē, un tas bija vienīgais, ko tumsā varēja saskatīt.

Zēna acis bija pievērstas zemei. Tomēr viņ� juta jautājo�os skatienus. Viņam bija tāda neskaidra sajūta, it kā kaut kas no krūtīm kāptu uz aug�u, kaut kas kluss, viegls, līdzīgs putnam, it kā cīruļu treļļi, kas lau�as brīvībā. Bet Tims vēl bija pārāk nespēcīgs, un �is nespēks padarīja viņu bezpalīdzīgu. Kaut kas viņā ieguldzējas, balss it kā aizrāvās. Tomēr vēl viņ� nebija at�guvis savus vecos smieklus, drīzāk gan smiekli bija atguvu�i viņu. Tagad, kad ilgi lolotais, gadiem gaidītais mirklis bija pie�nācis, � tagad Tims juta, ka pats vēl ir ļoti nevarīgs. Viņ� ne�smējās, bet smiekli bija pārņēmu�i viņu. Viņ� atradās savas laimes varā. Jau toreiz leļļu teātrī zēns bija pamanījis, cik līdzīgi ir vaibsti raudot un smejoties, toties tagad viņam likās, ka būtībā nav nekādas starpības starp smiekliem un raudām. Tims reizē smējās un raudāja. Viņ� ļāva sevi sapurināt, Jāva asarām līt pār vaigiem un ļāva rokām nespēkā noslīgt gar sā�niem. Viņ� jutās kā no jauna piedzimis.

Un tad notika kaut kas neparasts: Tims caur asaru plīvuru ieraudzīja tuvojamies trīs gai�as sejas, un pēk�ņi tagadne pār�vērtās par pagātni. Viņ� bija atkal mazs zēns, kas stāvēja pie lodziņa hipodromā; viņ� bija laimējis naudu, daudz naudas. Viņ� raudāja aiz prieka par laimestu un aiz bēdām par tēvu, kas to vairs nepiedzīvoja. Un tad viņ� dzirdēja �ērksto�u vi-

rie�a balsi sakām: �Ei, mazais, ja cilvēkam gadījusies tāda laime kā tev, tad ta�u nevajag raudāt.�

Tims paskatījās uz aug�u.

Kaut kur no viņa atmiņu nostūrī�iem tagad vajadzēja iznirt vīram ar krunkainu seju un tikpat sakrunkotu uzvalku. Bet �ā vīra tēls pagaisa. Tā vietā parādījās cits stāvs � dzīvais D�o�nijs. Un līdz ar stūrmani pēk�ņi atgriezās atkal tagadne, nakts pie restorāna Evelgenē, apgaismotās kāpnes, kas veda aug�up tumsā, un trīs senie draugi, kuru sejas it kā raustījās starp smiekliem un raudām.

Atgūtie smiekli kā vētra bija saviļņoju�i Timu. Bet tagad bija iestājies bezvēja brīdis. Tims atkal juta varu par saviem smiekliem. Ar roku viņ� noslaucīja asaras un nomierinājies jautāja:

�������� Vai jūs, Rikerta kungs, vēl atceraties, ko es jums ap�solīju, kad devos prom no Hamburgas?

��� Nē, Tim.

�������� Es toreiz sacīju: kad atgriezī�os, es smie�os. Un to es tagad varu, Rikerta kungs! To es varu, Kre�imir! D/onij, es varu smieties. Vienīgi .. . (Aizrautīgo smieklu guldzē�ana vi�ņam neļāva brīdi runāt.) Vienīgi nesaprotu, kā tas notika.

Tima draugi bija noba�īju�ies, vai tikai zēns aiz laimes nav zaudējis prātu, un nopriecājās, ka beidzot var ar viņu prātīgi parunāt.

�������� Tu jau sen būtu varējis smieties, � Kre�imirs paskaid�roja.

��� To es nesaprotu.

��� Kā skanēja derības, ko mēs abi noslēdzām?

��� Mēs saderējām, ka es atgū�u savus smieklus.

���� Pareizi. Kas būtu noticis, ja tu derības laimētu?

��� Es būtu atguvis savus smieklus. Un tagad tie man ir!

Bet tu atgūtu tos arī tad, ja derības zaudētu!

Tikai tagad zēnam atausa gaisma. Viņ� smiedamies iesita sev pa pieri un izsaucās:

�������� Protams! Arī derības zaudējot, es būtu atguvis smieklus. Es ar jebkuru cilvēku būtu varējis saderēt, ka atgū�u smiek�lus. Tā vai tā es būtu tos atguvis.

�������� Ne jau glu�i tik vienkār�i, manu zēn, � sacīja D�onijs. � Tu nekādā ziņā nevarēji saderēt ar jebkuru cilvēku. Tad jau tu būtu izpaudis, ka tev nav smieklu, un to tu nedrīkstēji darīt. Tu varēji saderēt tikai ar to cilvēku, kas zināja par tavu līgumu ar Lefuetu, tas ir, ar Kre�imiru.

� Ar mani, � Kre�imirs papildināja, derības tu noteikti laimētu.

Un tagad, kad Tims vairs nealka savu smieklu, kad viņ� at�kal bija sveiks un vesels, viņ� pēk�ņi saprata, cik viss bijis vienkār�i. Viņ� nebija gājis vis pa taisnu ceļu, bet apjukumā un izmisumā gadiem ilgi bija klīdis pa apkārtceļiem. Viņ� bija izgudrojis sare�ģītus plānus, kur runa bija par milzīgam vēr�tībām. Savus smieklus viņ� bija atguvis daudz lētāk, daudz lē�tāk, nekā maksā astotdaļa mārciņas margarīna, � par vienu feninu.

Tik lēti iznāk smiekli, ja par tiem grib samaksāt nauda, bet to īstā vērtība nav atsverama pat ar miljoniem. Ar smiekliem netirgojas, saka Seleka bajs. Smiekli jānopelna.

Sāka līt spēcīgāk, lā�u neviens no viņiem to nemanīja. Tā�pat viņi nedzirdēja, ka pa kāpnēm kāds taustīdamies nāk lejā. Bet, kad viņi uz brīdi apklusa, viņi izdzirdēja soļus un pēk�ņi pagriezās.

Uz �aurajām kāpnēm no tumsas iznira kalsns, grīļīgs stāvs. Laternas gaismā parādījās garas kājas melnās biksēs, bālas rokas ar gariem pirkstiem, balta krekla priek�a un virs tā garena, ovāla seja. Beidzot viss stāvs parādījās gaismā un no�stājās zem uzraksta �Velna kāpnes�. Stāvs gurdeni atspiedās pret kalto akmens sienu.

Tas bija barons.

No Tima krūtīm lauzās ārā cīruļu treļļi. �Kāpnes sētas pusē!� viņam ie�āvās prātā. Barons izskatījās pēc velna no leļļu teātra izrādes, pēc lelles, ko rausta uz visām pusēm, un tas bija tik smieklīgi, ka Tima gandrīz alkal izraisīja līdzcietību.

Ta�u Tims Tālers, zēns, kas atkal varēja smieties, apspieda savus cīruļu treļļus un nesmējās.

Barons bija nosēdies uz paka piena un cie�i sakniebtām lū�pām bāls kā krīts raudzījās uz vīriem lejā.

Tims piegāja pie viņa.

��� Jums, baron, jāatgrie�as slimnīcā.

Lefuets, lūpas cie�i sakniebis, skatījās uz viņu no apak�as.

��� Baron, jūs nedrīkstat �eit palikt sē�am.

Tagad Lefuets pavēra muti. Balss viņam bija aizsmakusi.

��� Uz ko jūs saderējāt, Tālera kungs?

���� Uz vienu feniņu, baron.

�������� Uz vienu feniņu? � Lefuets pielēca kājās, ta�u tūlīt atkal atspiedās pret sienu.

Tagad viņ� iespiedzās kā sieviete:

��� Jūs varējāt saderēt uz manu mantojumu, muļķa galvas!

�oferis, ko Tims pazina, skrēja lejā pa kāpnēm.

��� Barona kungs, jūs pārvērtējat savus spēkus!

�������� Atļaujiet man vēl divas minūtes parunāt ar �o jauno kungu. Tad jūs mani varēsiet aizvest uz slimnīcu.

�������� Es neatbildu par sekām, barona kungs! � �oferis mazliet pakāpās augstāk un tur palika stāvam. Lejā pie kāpnēm stā�vēja D�onijs, Kre�imirs un Rikerta kungs. Tima klusējo�ie sargi.

�������� Vai drīkstu kadu bridi atbalstīties pret jums, Tālera kungs?

�������� Kālab ne! Man spēka daudz. � Viņ� klusi iesmējās. Le�fuets atbalstījās pret jaunā cilvēka plecu.

��� Jūsu mantojums, Tālera kungs . ..

��� Es atsakos no tā, baron!

Lefuets uz brīdi apmulsa. Tad sacīja:

�������� Tas ir prātīgi darīts un visu vienkār�o. Rēdereja jums dos iespēju pieklājīgi dzīvot.

��� Rēdereju, baron, es dāvinu saviem draugiem.

Lefueta acis pla�i iepletās, un to varēja redzēt pat caur tum��ajiem briļļu stikliem.

�������� Tad jau līgums jums neko nav devis, Tālera kungs! Ar izputēju�o leļļu teātri jūs esat tikpat nabags kā agrāk.

Tims mazliet iesmējās.

�������� Jums taisnība, baron. Esmu atgriezies turpat, kur agrāk biju. Bet tas, kas man tagad pieder, pēdējos gados man bija kļuvis dārgāks par jebkuru akciju pasaulē.

��� Un tas būtu?

Atbildes vietā Tims tikai iesmējās. Barons juta, ka jaunā cil�vēka plecs smieklos drebēja. Viņ� �ais smieklos saklausīja jau�nas skaņas, dziļākus toņus, kas gai�ajiem smiekliem pie�ķīra tum�āku pieskaņu. Tad Lefuets pagriezās un pamāja �oferim, tas nosteidzās leja un pārlika barona roku pāri savam plecam. Tā viņi devās pa kāpnēm uz aug�u.

Tims vēl iesaucās:

�������� Atru izveseļo�anos, baron! Un kļūstiet atkal �irgts un spirgts. Un paldies jums par to, ko jūs man iemācījāt!

Lefuets vairs neatskatījās. Tikai �oferis dzirdēja viņu mur�minām:

�irgts un spirgts. Es tāds vairs nekad nebū�u.

Tims noskatījās, kā barons pazuda tumsā.

Draugi bija pakāpu�ies līdz Timām, Arī viņi noskatījās Le- luetam paka). D�onijs norūca:

��� Neizmērojami bagāts, ta�u no�ēlojams!

Pēc brī�a visi �etri devās aug�ā pa kāpnēm. Viņi dzirdēja, ka tiek iedarbināta ma�īna un ka tā sāk braukt. Tad troksnis pamazām izzuda.

Drīz vien viņi bija izgāju�i uz Elbas �osejas. Pretējā pusē neapgaismota stāvēja D�onija svaiņa automa�īna.

���� Iebrauciet, D�onij, ma�īnu manā garā�ā, � sacīja Rikerta kungs. � Mēs tikmēr to mazo gabaliņu paiesim kājām.

��� Vai jūs, Rikerta kungs, vēl aizvien dzīvojat baltajā sav�rupmājā? Barons man stāstīja, ka jūs esat kļuvis par ostas strādnieku.

��� Esmu, Tim. To es tev pastāstī�u rīt. Ceru, ka tev nebūs nekas pretī būt par manu viesi?

��� Glu�i otrādi, Rikerta kungs! Man ta�u jūsu māmuļai jā�pierāda, ka es atkal varu smieties, vai (Viņ� aizgrieza galvu.) . . . vai viņa ir? . . .

��� Nav nekādu �vai�, Tim! Viņa ir dzīva un sveika un ve�sela. Iesim!

Ieeja savrupmājā bija apgaismota. Baltās durvis ar apaļo balkonu virs tām un smil�akmens lauvām abās pusēs bija kā miera sala tumsas jūrā, sengaidītais dzimtais krasts, kas pēc ilgām un vētrainām maldu gaitām beidzot sasniegts!

Timām bija jārīstās, kad viņ� tuvojās laipnīgā izskata lau�vām. Un, kad atvērās durvis un ārā iznāca vecā Rikerta kun�dze (atspiedusies uz spieķa, apaļīga, baltiem sprogainiem ma�tiem), tad Timām vajadzēja stipri saņemties, lai viņ� raudā�dams neapkristu vecajai dāmai ap kaklu. Skanas, ko zēns spēja izdves! kad slavēja viņas priek�ā, bija kaut kas līdzīgs smiek�liem un asai.m . I iekas, zēns gribēja pateikt: �Nu, ko jūs ta�gad sacīskl, Rikeit.t kundze?� Tomēr �os vārdus neviens neva�rēja saprast. Un nevien.-; arī nepūlējās tos saprast, jo tagad sāka rīkoties vecā dāma. Viņa jautāja:

��� Kri�jān, vai viss ir kārtībā? Un, kad dēls pamāja, viņa atviegloti nopūtās un sacīja: � Tas būtu jānosvēta, bērni! Ta�u vispirms zēnam jāliekas gultā. Viņ� ir galīgi nomocījies!

Notika tā, kā Rikerta kundze pavēlēja: Timām gribot negri�bot vajadzēja likties gultā, un labi vien tas bija, jo pēc brī�a viņ� jau bija iegrimis smagā miegā.

Nākamajā dienā vecā kundze parūpējās, lai viņi ar Timu paliktu divi vien, un to varēja viegli izkārtot, jo zēns pamodās tikai ap pusdienlaiku.

Abi kopā iebaudīja pamatīgas otrās brokastis. (Brokastis Ri�kerta kundzei tik ļoti gar�oja, ka viņa ar patiku varēja bro�kastot divas reizes dienā.) Pēc tam Timām vajadzēja visu iz�stāstīt, ko viņ� kop� aizbrauk�anas no Hamburgas piedzīvojis. Un to viņ� arī ar prieku darīja.

Vicinādams laikrakstu rokā, viņ� sauca:

��� Sensazione! Sensazione! II Barone Lefuet e morto! Un ragazzo di quattordici anni adesso il piu ricco uomo del mondo! Sensazione!

�Cik viņ� skaists ir kļuvis!� Rikerta kundze nodomāja, Timā raugoties. �Un cik skaisti viņ� prot itāliski runāt!� Tad vii.ia uzmanīgi klausījās Tima stāstījumā.

Tims izstāstīja vecajai dāmai savus piedzīvojumus, it kā tā būtu komēdija, joku luga. Tagad, kad viņ� atkal bija atguvis smieklus, daudz kas likās smieklīgs, kas līdz tam bija licies briesmīgs. Viņ� stāstīja par trakajām derībām ar D�oniju, par sadauzīto kroņlukturi viesnīcā �Palmaro�, par gleznām D�e- novā un Atēnās, par sazvērestībām pili, par Seleka baju, par darījumiem ar margarīnu, par pasaules ceļojumu, par atgrie��anos Hamburgā, par pamāti un Ervinu un par tramvaju melno stundu.

Tad pienāca vecās dāmas kārta stāstīt. Un viņa to darīja ar acīm redzamu patiku:

���� Vai zini, Tim, kad tu no D�enovas neatgriezies un kad �eit vispirms uzradās Kre�imira kungs un pēc tam spēcīgais D�onijs, es jau tūlīt kaut ko nojautu. Man neviens negribēja teikt, kas bija noticis, jo man ir kāda sirdsvārstuļu kaite. Bet tā man jau ir apmēram astoņdesmit gadus. Un mēs abas pama�zām esam saradu�as � sirdsvārstuļu kaite un es. Es tātad maz�liet paok�ķerēju un atradu vēstu-li, ko tu biji rakstījis no D�e�novas. Nu, un tad es uzzināju kaut ko vairāk.

Vecā kundze, kas Timu uzskatīja par jaunkungu un tāpēc pūlējās runāt �literārā vācu valodā�, atkal atsāka runāt savā Hamburgas dialektā.

���� Es vienmēr paok�ķerēju, kad Kri�jāns runāja ar Kre�i�mira kungu vai spēcīgo D�oniju. Viņi nenāca visai bie�i, jo viņiem vajadzēja strādāt uz dokiem. Citu darbu viņi nevarēja dabūt. Likās - te rīkotos pats velns. Un tas laikam arī ii ko jās, vai ne? Es vienmēr dabūju zināt, kas tika runāts. Es uzzi�nāju, ka mans dēls zaudējis vietu, lai gan viņ� no manis to slēpa.

�� Vai viņ� patie�ām ir kļuvis par ostas strādnieku? � Tims viņu pārtrauca.

��� Jā, patie�ām. Tu laikam, Tim, nezini, kā notiek Ham- burgā. Tas ir pavisam vienkār�i. Ja kādu atlai� no lielāka amata un sākas runas, kaut ari tās ir tikai tuk�as pļāpas, � tādu neviens vairs nepieņem savā kantorī. Saproti?

Tims pamāja.

��� Man, protams, ir īpa�ums. Vairāk gan papīros.

��� Akcijās? � Tims iejautājās.

���� Jā, akcijās, manu zēn. Vai tagad tu arī kaut ko no tā sa�proti? Tātad, kā jau sacīju, manam dēlam nemaz nevajadzēja iet par ostas strādnieku, jo es esmu turīga. Bet viņ� nu reiz ir cilvēks, kam vienmēr jārosās. Un bez ostas viņ� nespēj dzīvot. Tāpēc viņ� gāja strādāt par ostas strādnieku. No mājām viņ� vienmēr izgāja uzcirties (picobello) un tāds pats atgriezās no darba mājās. Viņ� domāja, ka es par viņa jauno nodarbo�anos neko neuzzinā�u, jo vienmēr sē�u mājās. Bet ir ta�u vēl tele�fons, vai ne?

Timām par veco dāmu bija jāsmejas, un Rikerta kundze smējās līdz.

���� Es esmu veca muļķa zoss � nē, nē, es zinu, kāda es esmu . .. bet tāda muļķe es tomēr neesmu. Es vispirms paru�nāju ar Seleka baju, kad viņ� piezvanīja. Nu, un tad sazvēr�nieku kungi beidzot mani informēja. Protams, es izlikos, ka neko nezinu. Bolīju tikai acis visu laiku un �iepstēju: �Vai tas var bū-ū-ū-t!� Un tamlīdzīgi. Nu, tad man visu izstāstīja. Es uzrakstīju zīmīti ar lupu. Kad bijām skolnieces, mēs dienām ilgi vingrinājāmies ar to. Man vislabāk padevās. Reiz es pat veselu romānu uzskribelēju uz divām vēstuļpapīra loksnēm. Tik tie�ām!

��� Vai tas vai bū-ū-ū-t! � Tims smējās.

��� Ak tu,zeņķi, Iii jau mani neņem par pilnu!

Pie durvīm kads piezvanī ja, un Rikerta kundze palūdza Timu iziet paskatīties.

Tas bija viesnīcas sarkanmatainais izsūtāmais, kas, pagalam nosvīdis, stāvēja starp septiņiem koferiem.

��� Man lika atnest jūsu mantas, Tālera kungs! � viņ� sacīja smīnēdams.

��� Vēl vakar jūs mani saucāt par misteru Braunu. Kā jus tik pēk�ņi uzzinājāt, kas es īsti esmu?

���� Jūs laikam nelasāt avīzes? � viņ� atkal nosmīnēja.

�������� Ak tā! � Tims mazliet apjuka. Tad viņ� grasījās bāzt roku kabatā.

Bet sarkanmatis atvairījās.

�������� Paturiet vien mierīgs savus gra�us, Tālera kungs! Es varu no laikraksta dabūt krietnu �ūksni naudas, ja pastastī�u, kā vakar vakarā aizvilināju detektīvu. Vai drīkstu pastāstīt?

Tims iesmējās.

��� Dari, ja tev tā gribas!

��� Milzīgi pateicos! Vai koferus ienest iek�ā?

�������� Pateicos! Pats izdarī�u! Tikai nestāsti avīzei sēnalu ro�mānus!

�������� Nē, tas nemaz nav vajadzīgs. Notikums jau tāpat bija saisto�s.

Viņ� atkal pastiepa roku.

��� Lai tev labi veicas, Tim!

��� Pateicos! Un lai tev veicas ar laikrakstu!

Stavēdami starp akmens lauvām, abi smaidīgie zeņķi saroko�jās. Tad sarkanmatis viesnīcas ma�īnā aizdrāza prom un Tims sanesa koferus dzīvoklī.

Vēl tajā pa�ā dienā Tims, D�onijs, Kre�imirs un Rikerta kungs devās pie notāra, kas vecajai Rikerta kundzei bija pa�zīstams.

Tur rēdereju �Hamburgas � Helgolandes satiksmes die�nests�, tā dēvēto HHS, pārrakstīja vienlīdzīgās daļās D�onijam, Kre�imiram un Rikerta kungam. Protams, pārrakstī�ana vēl nestājās spēkā, jo bija vēl jānokārto neskaitāmas citas forma�litātes (Tims vairs nebija miljonu mantinieks), bet, vēlākais, �etrpadsmit dienu laikā, sacīja notārs, viss bū�ot nokārtots.

Sākumā Tima draugi negribēja pieņemt �o dāvanu, bet, kad Tims paziņoja, ka viņ� rēdereju uzdāvinās kādam citam, viņi piekāpās. Un glu�i labprāt. Rikerta kungs vēl bija diezgan mo�s un spēcīgs un varēja pārņemt vecā Denkera kunga kan�tori pie Sestā tilta; D�onijam un Kre�imiram uz pa�u kuģiem daudz labāk patika būt par stūrmani un stjuartu nekā uz sve��iem kuģiem.

Kad visi �etri izgāja no notariāta (tas atradās galvenās sta�cijas ēkas tuvumā), D�onijs iejautājās:

��� Ko tu, Tim, pats domā uzsākt?

Zēns norādīja pa labi.

�������� Tur tajā vecajā mājā ir leļļu teātris. Tas pieder man. Es no tā izveido�u ceļojo�u teātri.

��� Tad tev ir vajadzīgs autobuss, � Kre�imirs sacīja.

Un pārvietojama skatuve, � D�onijs piebilda.

�������� Un to, � nobeidza Rikerta kungs, � mēs tev, manu zēn, uzdāvināsim! Bez ierunām! Citādi tev rēdereja būs jāpaņem atpakaļ.

�������� Labi! � iesmējās Tims. Un tūlīt pat nopietni piebilda: � Cik labi, ka man ir veseli trīs draugi!

��� Un Seleka bajs, � Rikerta kungs piemetināja.

�������� Jā, � Tims piekrita. � Un Seleka bajs. Man, taisnību sa�kot, vajadzētu viņam nosūtīt telegrammu. � Un to viņ� arī izdarīja.

Vecais vīrs Mezopotāmijā, lasot telegrammu, smaidīja.

pie velna margarīnu punkts smieklus dabū

par velti punkts es tos dabūju punkts

sirsnīgi pateicos par palīdzību jūsu tims tālers

Sajā dienā beidzās stāsts, kas laikrakstos tikai vēl sākās (�urnālisti �o stāstu rakstīja tā, kā saprata, un vairums to ne�maz nesaprata).

Rikerta kungs atkal kļuva par rēderejas direktoru, D�onijs par stūrmani un Kre�imirs par stjuartu.

Par baronu Lefuetu tikai reti kaut ko dabūja dzirdēt. Viņ� gandrīz visu laiku pavada vientulībā savā pilī Mezopotāmijā. Liekas, viņ� kļuvis nesabiedrisks, bet vēl arvien nododas spī�do�iem veikalnieciskiem darījumiem.

Ziņas par Timu ir skopas. Pilnīgi dro�i var teikt, ka viņ� ar veco Rikerta kundzi izdomāja ludziņu �Pārdotie smiekli�, ko uzveda leļļu teātris. Pēc tam viņ� Hamburgā netika redzēts; un neviens reportieris nevarēja neko par vinu uzzināt.

Tomēr vēl divas zīmes liecināja par Tima esamību. Kādā Vidusvācijās lielpilsētas kapsētā pie marmora kapakmens bija nolikts vainags, uz kura lentām varēja lasīt uzrakstu: �Es at�nācu atkal, kad varēju smieties.�

Pēdējā ziņa par Timu nak no k.'das maiznīcas. Tur pirms daudziem gadiem parādījies pieklājīgs jauns kungs, kuru maiznīcas īpa�niece, likās, nepazina. Kad viņa jautāja, ko jau�nais cilvēks vēloties, viņ� pēk�ņi savilka drūmu seju un mur�mināja:

�������� Es, Bebera kundze, ielauzī�os pie prezidentiem spēksta�cijā!

��� Tims Tālers! � maiznieka sieva pārsteigta iekliedzās.

Bet jaunais kungs pielika pirkstu pie lūpām un sacīja:

���� Cst! Lūdzu, nenododiet mani, Rebera kundze! Mani tagad sauc par Enriko Grandici, esmu pasaules jautrākā teātra � leļļu teātra �Margarīna kaste� īpa�nieks.

��� Cik jocīgi! � iesaucās Bebera kundze. � Vakar es tur nejau�i noskatījos izrādi. Kāds nepazīstams cilvēks man bija atsūtījis biļeti. Tas nozīmē (viņa pa�ķielēja uz Timu) . . . var�būt arī tas bija pazīstams!

��� Tas varētu būt, � sacīja jaunais kungs, savilcis smaidā mutes kaktiņus.

���� Tur tika izrādīta luga par pārdotiem smiekliem, Be�bera kundze stāstīja. � Jauks gabaliņ�. Tas izraisa pārdomas.

���� Un kādas pārdomas tas jūsos izraisīja, Bebera kundze? jaunais kungs apjautājās.

��� Redzi, Tim, taisnību sakot, man viss sākumā likās diez�gan baigi. Ta�u beigās es briesmīgi smējos. Un tad es domāju: ja cilvēks smejas, tad velns savu varu ir zaudējis.

��� Jauki pateikts, Bebera kundze, � atbildēja jaunais kungs. � Tie�i tā arī jāapietas ar velnu. Tikai tad var aplauzt viņam ragus.

Pirmā grāmata. ZUDU�IE SMIEKLI

TOC \o "1-3" \h \z Pirmā loksne. Mazais nabaga zēns��������������������. 8

Otrā loksne. Rūtainais kungs���������������������� 13

Tre�ā loksne. Laimests un zaudējums������������������ 18

Ceturtā loksne. Pārdotie smiekli . ������������.. 22

Piektā loksne. Pratinā�ana vakarā�������������������� 28

Sestā loksne. Mazais miljonārs���������������������. 32

Septītā loksne. Nabaga bagātais��������������������� 36

Astotā loksne. Pēdējā svētdiena��������������������� 41

Devītā loksne. Rikerta kungs���������������������� 46

Desmitā loksne. Leļļu teātris���������������������� 51

Otrā grāmata. SATRAUKUMI

Vienpadsmitā loksne. Baigais barons������������������. 58

Divpadsmitā loksne. Kre�imirs���������������������. 63

Trīspadsmitā loksne. Vētra un bailes������������������. 68

�etrpadsmitā loksne. Neiespējamās derības���������������. 72

Piecpadsmitā loksne. Satraukums D�enovā���������������.. 77

Se�podsmi/ā loksne. Viesnīcas kroņluktura gals � 81

Septiņpadsmitā loksne. Bagātais mantinieks��������������.. 87

Astoņpadsmitā loksne. Palaco Kandido�����������������. 92

Deviņpadsmitā loksne. D�onijs���������������������. 96

Divdesmita loksne. Atklājums Atēnās�����������������. 103

'I reS <i s r <i m a l a. MALDU TAKAS

Divdesmit pirmā loksne. Pils Mo/opotāmijā��������������� 110

Divdesmit otrā loksne. Senjors van der Tolens . . .115

Divdesmit tre�ā loksne. Sēde���������������������.. 119

Divdesmit ceturtā loksne. Aizmirstā dzim�anas diena . . .123

Divdesmit piektā loksne. Sarkanajā paviljonā �. 128

Divdesmit sestā loksne. Margarīns������������������� 134

Ceturtā grāmata. ATGŪTIE SMIEKLI

Divdesmit septītā loksne. Ceļojumu gads���������������� 142

Divdesmit astotā loksne. Atkalredzē�anās bez sagaidī�anas . 147

Divdesmit devītā loksne. Aizmirstās sejas���������������.. 153

Trīsdesmitā loksne. Papīri����������������������� 159

Trīsdesmit pirmā loksne. Noslēpumainā zīmīte �. 165 Trīsdesmit otrā loksne. Pa kāpnēm sētas pusē . . . .172

Trīsdesmit tre�ā loksne. Atgūtie smiekli����������������. lo2

James Krūss

TIMM THALER oder DAS VERKAUFTE LACHEN Der Kinderbuchverlag Berlin

Джеймс К р ю с ТИМ ТАЛЕР ИЛИ ПРОДАННЫЙ СМЕХ Издательство �Лиесма� На латышском языке

Redaktore T. Pētersone. Māksi, redaktors H. PurvfņS. Tehn. redaktore N. Kļava. Ko�rektore L. Kancēvi�a Nodota salik�anai 1970. g. 20. janv. Parak�stīta Iespie�anai 1070. g. 5. maijā. Tipogrā- fijas-krīta papīrs Nr. 1. formāts 60x84/16. 12,75 fiz. Iespiedi.; 11,86 uzsk. Iespiedi.: 11,84 lzdevn. 1. Metiens 30 000 eks. Maksā 50 kap. Izdevniecība �Liesma� Rīgā. Padomju bulv. 24. Izdevn. Nr. 23351./B-2238. Iespiesta Lat�vijas PSR Ministru Padomes Preses komi�tejas 1. tipogrāfijā �Cīņa� Rīgā. Blaumaņ.a ielā 38/40. Pa�ūt. Nr. 2943.

1 Ko jūs vēlaties? (Ilāl.)

4 Nesaprotu. (Itāl.)

[1] ja vārdu �lefuet� lasa otrādi, iznāk �Teufel� (vāc.) � latvie�u valodā � velns.

[2] tālera kunga mantas! (Itāl.)

[3] ienāciet! (Itāl.)

[4] pateicos! Sirsnīgi pateicos! Ļoti, ļoti pateicos, barona kungs! (Itāl.)

v'.

m

[5] lūdzu, pārtulkojiet viņam! (Angl.)