KA JEBKUR� IN�ENIERA IZGUDROtāja diplomu ieguvis cilvēks Gordijs pēc institūta beig�anas gribēja izdarit kaut ko vienreizēju. Viņ� zināja, ka visu paveikt momentā neizdosies, jo reizēm par �ķērsli kļūst pat idiotiski sīkumi. Ta�u pret Gordiju liktenis, �ķiet, bija īpa�i sazvērējies. Viņu vajāja neveiksme pēc neveiksmes. Un likās � visas ceribas nodarboties ar sirdij vistīkamāko darbu zuda pēc apsta�ro�anās studiju biedra Hurekvola robotu laboratorijā. Pēc tās Gordijs praktiski vairs nespēja nodarboties ar domājo�a robota veido�anu. Turklāt gandrīz divus gadus ilgā ārstē�anās uz Mēness bija it kā iemidzinājusi iado�o spēku. Viņ� atgrie�zās, dziļas apātijas pārņemts. Par garīgo letarģiju ik brīdi liecināja iekritu�ie vaigi, stingais skatiens, lēnā it kā pārāk kon�centrētā gaita. Neviens nespēja iedomāties, kāds tam ir cēlonis.

Gordijs sāka strādāt firmas �Ilsner & Co� uzņēmumā, kur veica pavisam parastus

30 darbus. Par viņu neviens īpa�i neintere�sējās, un arī Gordijs nevienu netraucēja, neuzbāzās ar savām idejām. Tā ar laiku visi pierada pie viņa noslēpumainības.

Ta�u letarģija bija tikai �ķietama. Kop� pirmās dienas uz Mēness Gordijs nepār�traukti lauzīja galvu, vai robota smadze�nes nevarētu veidot bez staru palīdzības, jo ne jau viņ� ir pirmais, kur� �o eksperi�mentu dēļ ir spiests pamest laboratoriju bez cerībām kādreiz atgriezties tajā,

To, ka Gordijs problēmu ir atrisinājis, neviens nepamanīja. Ja arī kāds ievēroja, ka Gordija acīs pamazām izzūd atbaido��ais stiklainums, tad domāja, ka tas no�ticis, pateicoties viņa gaidāmajām precī�bām, Bet viņ� pa to laiku mājās cītīgi strādāja. Darbs virzījās uz priek�u neti�cami ātri.

Domājo�u robotu Gordijs uzbūvēja pus�gada laikā.

Beidzot robots bija gatavs. Gordijs sē�dēja pneimatiskajā krēslā un vēroja, kā robots mazgā traukus. Puse no tiem jau bija sabirzu�i robota pirkstos, ta�u iz�gudrotājs pamanīja, ka mehānisma kus�tības kļūst aizvien koordinētākas.

Tikai vakar vakarā Gordijs ar drebo�u sirdi bija ieslēdzis robotu, un visu laiku tas darbojās bez kļūmēm. Vēl nebija ap-, rēķināts, cik ilgam laikam pietiek iepro�grammētā enerģijas lādiņa, ta�u Gordijam ārkārtīgi gribējās redzēt savu izgudrojumu darbībā.

Gordijs iek�ēji gavilēja par lielo veik�smi, jo robota smadzeņu attīstības tempi bija fantastiski.

Kā lai es tevi nosaucu? � Gordijs nepārtraukti sarunājās ar robotu, reizēm uzdodams jautājumus mehānismam, reizēm pats sev. Viņ� stāstīja robotam par cilvē�kiem, par lietām, par pasauli vispār. Ro�bots visu laiku atbildēja: �Aha. Saprotu.� Gordijam �ī frāze �ķita nepieklājīga, un viņ� iestāstīja, ka tādos gadījumos ir tikai jāpaloka galva.

Nezinu, tā ir tava darī�ana, � robots atbildēja, īsti nesaprazdams, vai tagad ir jāpaloka galva vai nav. Izdarījis to, viņ� jutās apmierināts, ka Gordijs neko neie�bilst.

Iezvanījās telefons. Gordijs pacēla klau�suli un uzreiz pazina Zikija Bendropa balsi. Nemaz neklausīdamies, ko zvanītājs sa�ka, Gordijs svinīgi un daudznozīmīgi pa�ziņoja, ka noteikti gaidīs viņu rīt pulksten se�os vakarā pie sevis. Bū�ot neliels ban�kets, un Gordijs uzstā�oties ar �baigo nu�muru�. Zikijs Bendrops nodomāja, ka Gor�dijs grasās likt galdā daudz dzeramā, tāpēc tūlīt piekrita uzaicinājumam.

Rīt tev būs jāstājas ciemiņu priek��ā, � Gordijs teica robotam. Tas, galvu pieliecis, atbildēja:

Kāpēc man būs jāstājas? Es varbūt labāk mazgā�u . . . sitos te . . .

� Traukus.

Traukus?

Neuztraucies, rīt tev pietiks, ko darīt. Es tikai gribēju pateikt, ka tev būs jāpa�rādās maniem draugiem, Saproti? Viņi nāks paskatīties, kāds tu man esi iznācis,

No kurienes es tev esmu iznācis? � robots jautāja.

Gordijs uz mirkli apmulsa,

� Nu, tas tā � tāpat� � Gordijs no�rūca, � Man tomēr vajadzēs tevi kaut kā nosaukt. Kā tu pats gribētu?

Zaļ�.

Kas zaļ�?

Zaļ� vārds.

Kāpēc? Tāda vārda nav.

Tāpēc, ka es nezinu, ko tas , , .

Nozīmē.

� nozīmē.

Ja.es tevi sauk�u visos tajos vārdos, kurus tu vēl nezini, tad mums nekas prā�tīgs neiznāks.

No vārdiem var iznākt kaut kas prā�tīgs?

� Jā. Bet par to tagad nerunāsim. J

Robots pielieca galvu. Viņ� bija beidzis

mazgāt traukus. �Labāk ir nekā no rīta,� nodomāja Gordijs, ātri pārskaitot traukus. Viņ� lika robotam apsēsties uz rīku kastes.

� Ar laiku es tev arī uztaisī�u izturīgu un skaistu krēslu. Tādu pa�u kā manējais.

Es uztaisī�u labāku. Gordijs iepleta acis.

Kā tas ir � labāku?

Man nepatīk, ka tavējais tā lēkā.

� Ā, nu, labi, varēsi taisīt sev, kādu vien gribēsi. Bet tagad labāk padomāsim, kā tevi nosaukt.

Tajā brīdī pie durvīm piezvanīja.

� Tā ir Santa! � Gordijs iesaucās un aizskrēja.

� Santa, viņ� ir gatavs!

Gordij, patie�ām!? � Santa bija sa�jūsmināta un ātrāk centās novilkt magnē�tisko mēteļjostu.

Jā. � Gordijs bija apmierināts pats ar sevi. � Kā tev apsolīju, tu viņu redzēsi pati pirmā. Saviem draugiem es viņu pa�rādī�u rītvakar.

Gordijs palīdzēja Santai novilkt mēteli un piebilda:

Tikai esi prātīga. Neuzdod viņam dumjus jautājumus. Viņ� ir tikpat kā cil�vēks, bet vēl glu�i kā bērns.

Labi, labi, kur viņ� ir? Es gribu tūlīt pat redzēt.

Gordijs ieveda Santu istabā. Robots sē�dēja uz rīku kastes un buldurēja:

Santa. Santa. Jā. Zaļ�. Un ja nu tomēr Santa? Bet � kāpēc? Labi, lai tā nebūtu. Viss ir zaļ�. Santa. Kāpēc tad Santa? Kur� būs zaļ�? Nu, nu . . . Ahā. Saprotu . . .

Paklausies, es tev teicu, lai tu ne�lieto �os vārdus, � iesaucās Gordijs, pār�traukdams robotu.

Kā blēņās pieķerts bērns robots vainīgi piecēlās kājās un pielieca galvu. Un tūlīt pat teica:

Es gribu, lai tu mani nosauc par Santu. Jā.

Kā!? � gandrīz vienlaikus iesaucās Gordijs un Santa.

Nē, draudziņ, labāk jau es tevi no�sauk�u par Zaļu, bet ne par Santu. Lūk, viņa ir Santa, � Gordijs teica. � Iepazīs�tieties.

To pateicis, Gordijs strauji atturēja San�tas pastiepto roku. Viņ� vēl nezināja, kā robots sveicinās. �ādai rīcībai varētu būt arī bēdīgas sekas. Gordijs atcerējās ga�dījumu Hurekvola laboratorijā, kad kāds no līdzstrādniekiem bija pārliecies pār horizontālā stāvoklī eso�u robotu un uz�saucis: �Sveiks, veci!� Robots tā sasvei�cinājās ar nabaga līdzstrādnieku, ka tam vajadzēja amputēt abas rokas līdz pat el�koņiem.

Gordijs gribēja ko teikt, ta�u Santa pa�steidzās pirmā:

Vai tad tu, Gordij, viņam neesi vēl izdomājis vārdu? � Viņa sāka robotu ap�taustīt. � Vai, kāds smukiņ�! Un patie�ām runā. Gordij, tu esi malacis!

Ko Santa no manis grib? � ierunā�jās robots, nepārtraukti klanīdams galvu un ik reizi, kad Santa pieskārās, kaut ko nesaprotamu murk�ķēdams.

Neko, � Gordijs teica, � viņa tevi apskata. Santa, labāk neaiztiec viņu, ka neiesit pa pirkstiem.

� Es viņai nesitī�u pa pirkstiem.

Labi, tu nesitīsi, bet ja nu kāds vadiņ� saiet dēlī?

Manī nav dēļu. Tu pats teici, ka es esmu no . . . kaut kāda metāla.

Nu jā, jā, tu vēl nesaproti. . . Santa, liec viņu mierā! Redzi ta�u, kāds viņ� vēl bērns. Iesim uz otru istabu, lai robots pa�sē� un padomā viens pats. Viņam ir daudz jādomā. Vēl daudz jāizlasa. Iesim. Tikmēr izdomāsim viņam vārdu.

Nē, pagaidi, viņ� ir tik jauks! Es gribu ar viņu paspēlēties. Vai dejot viņ� arī māk?

Nē, viņ� nemāk. Santa, ejam uz otru istabu.

Robotiņ, kāpēc tu neproti dejot? Gri�bi, es iemācī�u. � Santa neklausījās Gor-dijā.

Kā tas ir, kad dejo? Es gribu. Viņ� to vēl nav mācījis, bet pats saka, ka man jāzina viss. � Robots pielieca galvu.

Es tev iemācī�u, jāl � Santa pieskrēja pie kvadrofona. � Gordij, kā tev nav kau�na! Nevari nabaga robotiņam iemācīt de�jot.. .

Santa, liecies mierā. Roboti nav do�māti danco�anai. Viņam būs jāstrādā, jā�strādā kosmosā, kur cilvēks nevar tikt klāt. Piemēram, uz Merkūrija. Saproti, viņam nebūs kur un kad dejot, � Gordijs centās atturēt Santu.

� Tur, aug�ā? � Robots pacēla roku.

� Jā, tur, aug�ā, ir kosmoss, un tur tev būs jāstrādā! Un izbeidz tagad pra�ņāt!

Ciet klusul Par visu parunāsim rīt. Sa�prati?

Robots pielieca galvu.

Gordij, tā nevar. Kāpēc tu kliedz uz robotiņu? Tu ta�u neko nesaproti no ro�botiem! Arviņiem jāapietas kā ar bēr�niem. � Santas rokās vizuļoja skaņu disks. � Uzdejosim lumbu.

Santa, es ļoti labi zinu, kā jāapietas ar robotiem, bet tu .. .

Neko tu nezini! Aizvāc to krēslu � mēs ar robotiņu dejosim.

Ieskanējās mūzika. Santa piegāja pie robota. � Tagad skaties, kā es darī�u, un visu atkārto.

Viņa piesita vienu kāju, otru, tad abas reizē. Robots truli blenza uz Santas kā�jām, kas, lai vieglāk būtu dejot, uz brīdi bija redzamas krietni virs ceļiem. Gordijs pieskrēja pie kvadrofona un izslēdza to.

Santa, viņ� nedrīkst dauzīt kājas! Mans dzīvoklis nav tam domāts. Viens viņa spēriens attiecīgos apstākļos spēj no�ārdīt veselu māju.

Tas ir vareni! Viņ� man nāks līdzi uz ballēm. Tad man vairs nebūs jābaidās no Strikera un viņa mei�ām.

Ar to Strikeru es visu nokārto�u pats, bet tu, lūdzama, liec robotu mierā. Nāc, apsēdies. Es tev visu pastāstī�u par viņu. � Gordijs atrāva vaļā krekla apkak�līti. Un ja'nu robots pēk�ņi saprot (un kā�pēc gan lai nesaprastu?), ko nozīmē dejot!? Un satver Santu? Nē, tas būtu briesmīgi!

Santa, it kā nomierinājusies, apsēdās uz dīvāna. Gordijs apsēdās viņai blakus.

Jā, viņ� tie�ām ir kā cilvēks. � Santa aizsmēķēja, nenolai�ot acis no robota.

Tāds ir mērķis � veidot viņus pēc iespējas identiskākus cilvēkiem, � atbil�dēja Gordijs, juzdams, ka saruna ievirzās viņam patīkamākā gultnē.

Robots sēdēja uz rīku kastes un skatī�jās� ar vienu aci uz Gordiju, ar otru uz Santu. So robota īpa�ību Gordijs ievēroja tikai tagad. Tas viņu uzjautrināja.

Vai arī visus mājas darbus viņ� var padarīt? � Santa vaicāja.

Jā. Bet tam nolūkam es uztaisī�u cita tipa robotu. Sis ir pārāk komplicēts, lai veiktu tik niecīgus uzdevumus. Viņ� ir spējīgs attīstīties, � Gordijs teica, lepni uzsvērdams pēdējos vārdus.

Un tādu, kas māk dejot, tu ari uz�taisīsi?

� Uztaisī�u arī tādu.

Vai Santa nedejos ar mani? � ieru�nājās robots.

Nē, viņa nedejos. Bet tu ciet klusu, es tev reiz jau teicu, � Gordijs viņu ap�sauca.

� Aha. Saprotu.

� Paklausies! Robots pielieca galvu.

� Kāds viņ� jauks! Gordij, tu gan esi ļauns, ka neļauj viņam dejot. � Santa sa�vilka dusmīgu seju.

Neesi ta�u bērns, Santai Es tev uz�taisī�u tādu robotu. Vēl labāku par �o. Tu varēsi ar viņu dejot, kamēr nelabi me�tas. Tagad galvenais ir apstiprināt autor�tiesības.

Labi, ticē�u tev. Sagatavo man kaut ko dzeramu.

Gordijs piecēlās, piegāja pie sienas bā�riņa, sajauca kokteili un pasniedza to Santai.

Santa pielika glāzi pie lūpām, ta�u, dī�vainas domas apstādināta, pēk�ņi atkal ie�runājās:

Gordij, bet varbūt robotiņ� arī grib iedzert?

Nē, robotiņ� negrib iedzert! Robo�tiņ, tu gribi iedzert? � Gordijs jau kļuva nikns. Viņ� no�ēloja, ka nav izslēdzis ro�botu pirms Santas iera�anās un ka vispār ir pateicis par tā esamību. Ta�u tūlīt pat saprata, ka Santa vienalga liktu robotu ieslēgt, jo nebūtu apmierinājusies ar ska�tī�anos vien uz nedzīvu robotu. Un tas viņu vēl vairāk sakaitināja. Viņ� jutās bezspēcīgs.

Robots vairs neskatījās' ar labo aci uz Santu un pievērsās Gordijam. Sastapa viņa nikno skatienu un nolieca galvu.

� Nē, bet kā tas ir?

� Tas ir tā, ka pieliek pie mutes un lej sev iek�ā, � Santa ar prieku paskaidroja.

� Un kas no tā ir? � robots jautāja.

Gordij, vai nevar viņam nedaudz ieliet? Tu ta�u redzi, ka viņam ļoti gribas.

Santa, ko tu muļķojies!? Nevar viņam liet iek�ā �ķidrumu. Viņ� . . . viņ� var sa�rūsēt.

Bet vai tu nevari iekārtot tā, lai viņ� var dzert un nerūsē?

� Es to izdarī�u, tikai ne tagad.

Zēl gan, es tā gribēju redzēt, kāds izskatās sadzēries robots.

Paklausies, es tev uztaisī�u tādu ro�botu, kas tev mū�dien būs piedzēries, bet �ito liec mierā. Viņ� man rīt jārāda ko�lēģiem. Saproti? Tas ir mans sapnis, kas beidzot ir piepildījies! Visa mana pagātne un arī nākotne ir �ai robotā; Ja viņu atzīs � un es par to ne�aubos � mūsu dzīve būs nodro�ināta. Un es vairs nebū�u sīks ko-mandors tai sasodītajā �Ilsner & Co�.

Santa centās saklausīt, ko runā Gordijs, ta�u nespēja. Visa viņas uzmanība bija piekalta robotam. Tas viņu pievilka kā magnēts.

� Tu viņam noteikti iemāci dziedāt, � pārtraukdama Gordiju, ierunājās Santa.

� Ko?

Tu viņam dziedāt iemācīsi? Gordijs noplātīja rokas. Viss veltīgi!

Kādēļ viņam jādzied?

Atkal tu savu � kādēļ, kādēļ! Mēs ar robotiņu varbūt gribam sadziedaties . . . tas ir, padziedāt . . . kādreiz kopā.

Robots, ko es uztaisī�u tev, noteikti arī dziedās.

Bet �itais?

�itais nedziedās. Viņam tas nav va�jadzīgs. Nav va-ja-dzīgs! Saprati?

Kāpēc nav vajadzīgs? Viņ� varētu strādāt un dziedāt. Tu nemaz nezini, kā darbā noder dziedā�ana.

Bet viņam tas neder! � Gordijs nikni pārtrauca Santu. � Viņ� būs pieslēgts apa�ratūrai, ko kontrolēs dispe�eri. Viņam ne�pārtraukti būs jāsniedz ziņas, dziedāt nebūs laika.

Nevar ta�u būt tik daudz svarīgu ziņu, ka neatliktu laika dziedā�anai!

Kosmosā tā ir. Pēc kā gan tas izska�tītos � robots un dzied!

Jauki izskatisies! Tie tavi stulbie dispe�eri neko nesaprot no dziedā�anas. Tu pats arī ne. Bet robotiņ� varbūt grib. Kā var tā apspiest attīstīties spējīgu būtni, kā tu pats izsakies!

Neviens viņu neapspie�. Robotam it visur jāpakļaujas cilvēkam. Viņ� tam ir domāts. Viņ� izpilda cilvēka pavēles. � Gordijs par visām varēm centās sagla�bāt mieru, ta�u tagad tas jau prasīja no viņa milzīgu piepūli.

� Visas? � Santa strauji pārjautāja.

Jā, visas! � tikpat strauji atbildēja Gordijs.

Jauki, � noteica Santa. � Robotiņ, piecelies!

Robots piecēlās.

� Apsēdies! Nevajag rotaļāties, Santa. Viņ� klausīs vienmēr, ta�u nedrīkst parā�dīt, ka viņu var arī muļķot. Tad visam ir beigas.

Robots, pieliekdams galvu, apsēdās.

Robotiņ, piecelies!

Apsēdies!! Santa, izbeidz, lūdzu!

� Man stāvēt vai sēdēt?�jautāja ro�bots.

Sēdēt! � uzkliedza Gordijs.

Nē, stāvēt!

� Santa, izbeidz, es tevi lūdzu � Tu apsēdies un neklausi viņai.

Santa ķiķināja un jautri skatījās te uz robotu, te uz Gordiju. Tagad viņai abi likās ārkārtīgi jauki.

Robots, pieliecis galvu, atkal apsēdās.

Nu, labi. Robotiņ, nāc un apsēdies �eit, man blakus. � Santa no visas sirds jutās uzjautrināta par robota paklausību.

Sēdi un nekusties vai arī es tevi tūlīt pat izslēg�u! � iebrēcās Gordijs un, redzē�dams, ka Santa grasās iet pie robota, sa�tvēra viņu aiz rokas.

Es vairs neko nesaprotu, � noburk��ķēja robots.

Jo labāk. Klausi mani, un tev viss būs skaidrs, aunapiere!

� Auniem ir piere?

Jā, viņiem ir piere!!!

Aha. Saprotu.

Gordija mērs bija pilns. Viņam sāka drud�aini raustīties lūpas un uz pieres ik pa brīdim izspiedās kāda dzīsla. Santa ne�valdāmi smējās.

Ko tu ņirgājies! � Gordijs uzbrēca Santai.

Es neņirgājos, man tikai �ausmīgi nāk . . .

Ko tu tā zviedz! Ja turpināsi tā stul-boties, tad nāksies ievietot mani trako mājā un pasaule nekādus robotus nekad nere�dzēs!

Santas smieklu plūdi uzvirmoja aizvien spēcīgāk. Gordijs vairs nevaldīja pār sevi. Viņ� atvēzējās un iecirta Santai pamatīgu pliķi. Viņa momentā apklusa un uz brīdi tā arī palika � ar vēl sajūsmā ieplestu muti, bet pārsteigumā pārgrieztām acīm. Gordijs jau gribēja izlūgties piedo�anu, jo dusmas, tikpat strauji, kā uznāku�as, pārgāja. Ta�u pēk�ņi sajuta kaut ko sma�gu uz pleca. Tā bija robota roka.

� Sist . . . cilvēkam � ir . . . nav la�bi .. . � robots skaitīja, it kā mēģinā�dams atcerēties kaut ko senu. Reakcija bija iedarbojusies ātrāk par vēl nepilni-goju�os atmiņu.

Gordijs ātri aptvēra visu. Ta�u robots runāja tālāk.

� Ja cilvēkam sit, tad man nedrīkst būt malā. � Un viņ� nospieda Gordiju uz ceļiem.

Santa vēl neko nesaprata, ta�u �is skats viņu atkal uzjautrināja, jo pliķis ir pārāk liels apvainojums, lai tā uzreiz piedotu.

� Sadod viņam, robotiņ!

Santa! � Gordijs izmisīgi iesaucās. � Nesaki tā, viņ� darīs arī . .

Bet bija jau par vēlu. Pēdējos vārdus Gordijs izkliedza, lidojot pa gaisu. Viņ� apklusa, tiklīdz ķermenis dobji nobūk�ķēja pret sienu.

Santa iekliedzās un, ieraudzījusi asinis, �ausmās ierāvās dīvāna stūrī. Tikai tagad viņa saprata, ko Gordijs no viņas visu laiku ir gribējis. Arī to, kāpēc iesita viņai. Santa gribēja kaut ko teikt, ta�u balss aizlūza un atskanēja tikai neskaidra gār-dzoņa � zemapziņā valdo�ais vārds:

� Rrrrrrobotiņ �

Robots automātiski piegāja pie guļo�ā Gordija un atvēzējās ar kāju. Santai apkārt viss sagriezās neskaidrā jūklī. Ļoti gribē�jās dzert . . .

Pēc mirkļa atskanēja metālisks būk�ķis. Gordijs pēdējiem, pārcilvēciskiem pa�sa�glabā�anās spēkiem bija satvēris smago veseri, kas gulēja turpat pie rīku kastes, un triecis pret robota galvu. Robots vēl nezināja, ko nozīmē aizstāvēties. Viņa ne�attīstīju�ās smadzenes izjuka, un viņ� kā prātā jucis cilvēks, kā gailis, kam tikko nogriezta galva, sāka lēkāt uz vienas kā�jas pa istabu, apgāzdams savā ceļā visu. Tad viņ� sagrīļojās un, kādu bridi pastā�vējis istabas vidū ar galvā iesprūdu�u ve�seri, sabruka kopā ar galdiņu un dzērie�niem. Starp stikla lauskām iemirdzējās kristāliņi . . .

Gordija istabā vienlaikus atskanēja trīs nopūtas.