Pēdējos gados atklātībā parādīju�ies zinātniski fantas�tisko stāstu krājumi �Lidojums uz Zemi� un �Ciemos Fan�tāzijas Zemē�. Tie izpelnīju�ies lasītāju atzinību, un, lūk, sēriju �Fantastikas pasaulē� papildina jauns krājums � �Dēmonu dzīres�. Tas at�ķiras no saviem vecākajiem brā�ļiem ne tāpēc vien, ka vēl pla�āk pārstāv cittautu auto�rus � gan angļus un amerikāņus, gan poļus un itāļus. Galvenā at�ķirība � stāstu autori ir zinātnieki, kuriem literatūra nav pamatnodarbo�anās. Ta�u, kā liecina �ajos darbos atrodamā tēmu daudzveidība un vērā ņemamā risi�nājuma meistarība, �ie �neprofesionāļi� neatpaliek no atzī�tiem rakstītā vārda meistariem.
Protams, detaļu analizē domas var dalīties, bet ļoti gri�bas cerēt (un mums �ķiet, ka ir pamats cerēt), ka vispā�rējā vērtējumā arī lasītāji piekritīs mūsu viedoklim.
Normans un Livija bija noseboju�ies, jo, kad jāsteidzas uz vilcienu, tad, protams, pēdējā minūtē arvien gadās kāds kavēklis, un tā nu viņiem vaja�dzēja samierināties ar vienīgo brīvo solu vagonā. Tas atradās pēdējā nodalījumā brauk�anas virzienā, un tam iepretim bija sols, kura augstā atzveltne atbal�stījās pret vagona galējo sienu. Kamēr Normans novietoja �emodānus uz plaukta, Livijai uzmācās viegls sapīkums.
Ja pret kādu pāri pavērsts vienīgi atmuguriski novietots sols, viņiem neatliek nekas cits kā dau�dzās stundas līdz Ņujorkai maigi vērties viens otram acīs vai arī, un tas nav neko daudz labāk, uz�celt pa vidu mākslīgu laikraksta barjeru. Nebija jau arī nozīmes mēģināt vilcienā atrast divas citas neaiz�ņemtas vietas.
Likās, ka Normans par to nemaz neraizējās, un tas Livijai nedaudz kremta. Parasti viņu garastā�vokļi saskanēja. Tie�i tāpēc, kā Normans apgalvoja, viņ� joprojām bija pārliecināts, ka apprecējis īsto meiteni.
Viņ� mēdza teikt:
������ Mēs saderam kopā, Livij, un tas ir galvenais. Tie�i tā ir, ja tu risini atjautības uzdevumu, kurā jāsaliek attēls, un esi atradis visas vajadzīgās daļas. Citu variantu tad vairs nav, un skaidrs, ka nevar būt arī citas meitenes.
Un viņa smējās un atbildēja:
����� Ja tu todien nebūtu braucis ar tramvaju, tu dro�i vien nekad nebūtu mani saticis. Ko tad tu būtu darījis?
������ Būtu palicis vecpui�os. Skaidrs kā diena. Starp citu, es ar Zor�etas starpniecību būtu tevi saticis kādu citu reizi.
���� Tas tomēr nebūtu glu�i tas pats.
���� Būtu gan.
������ Nē, nebūtu vis. Turklāt 2or�eta mūs nekad neiepazīstinātu. Viņa pati interesējās par tevi, un viņa pieder pie tāda tipa sievietēm, kas nu gan necentīsies iegūt varbūtēju sāncensi.
���� Tīrās blēņas.
Livija uzdeva savu ierasto jautājumu:
������ Norman, bet ja tu būtu ieradies pieturā uz stūra minūti vēlāk un iekāpis nākamajā tramvajā? Kā tu domā � kas tad būtu noticis?
-� Bet ja nu zivīm pēk�ņi pieaugtu spārni un tās visas uzlaistos kalnu virsotnēs? Ko tad mēs ēstu piektdienās?
Tomēr viņi bija iekāpu�i vienā tramvaja un zivīm nebija spārnu, un tā viņi jau piecus gadus bija precēts pāris un piektdienās ēda zivis. Un tāpēc ka abi bija precēju�ies jau piecus gadus, viņi gri�bēja savu laulības jubileju atzīmēt, pavadot nedēļu Ņujorkā.
Tad viņa atkal pievērsās problēmai, kas �obrīd likās vissvarīgākā:
���� Es gan vēlētos, kaut mēs būtu atradu�i kādu citu vietu.
Normans atbildēja:
���� Protams. Es arī. Ta�u pagaidām �eit neviens cits nav apmeties, un mēs varēsim justies puslīdz netraucēti vismaz līdz Providensai.
Ta�u Livija nebija apmierināta, un viņas taisnību tūlīt pierādīja tas, ka pa vagona galveno eju nāca �urp mazs, apaļ� vīrelis. No kurienes gan viņ� bija uzklīdis? Vilciens atradās pusceļā starp Bostonu un Providensu, un, ja viņam būtu bijusi sēdvieta, tad kāpēc viņ� to atstājis? Livija izņēma pūdernīcu un aplūkoja savu attēlu spogulī. Viņa domāja, ka nevajag tikai mazajam vīrelim pievērst uzmanību, tad viņ� paies garām. Tāpēc viņa ņēmās kārtot savus gai�brūnos matus, kas, steidzoties uz vilcienu, bija mazliet pajuku�i, un vērīgi aplūkot savas zilās acis un mazo muti ar pilnīgajām lūpām, kas, kā teica Normans, vienmēr izskatoties it kā pastieptas skūpstam.
�Neizskatos slikti,� viņa nodomāja.
Tad viņa pacēla acis un ieraudzīja mazo vīreli sē�am pretējā solā. Viņ� uztvēra viņas skatienu un plati pasmaidīja. Ap smaido�o muti savilkās krietni daudz grumbu. Vīrelis steidzīgi noņēma cepuri un nolika to sev blakus uz mazās, melnās kastes, kuru bija atnesis līdzi. Tūlīt visapkārt plikajam pakausim, kas viņa galvvidu padarīja līdzīgu tuksnesim, sa�slējās sirmu matu vainags.
Livija nevarēja atturēties, viegli nepasmaidījusi pretī, bet tad viņas skatiens atkal pievērsās mel�najai kastei un smaids nozuda. Viņa paraustīja vīru aiz elkoņa.
Normans pacēla skatienu no avīzes. Viņam bija tum�as, it kā izbrīnā saceltas uzacis, kas deguna aug�daļā gandrīz saskārās un pie�ķīra viņam no pirmā acu uzmetiena bargu izskatu. Ta�u tagad tās līdz ar tum�ajām acīm zem uzacu lokiem vērās Livijā, kā parasts, laipni un arī mazliet ironiski.
Viņ� jautāja: ^
���� Ko tu vēlies?
Normans nemaz nepaskatījās uz pretī sēdo�o apaļo vīreli.
Livija viegli pamāja gan ar roku, gan arī ar galvu, lai pievērstu vīra uzmanību tam, ko bija ieraudzī�jusi. Ta�u mazais vīrelis viņu vēroja, un viņa jutās visai neērti, jo Normans skatījās viņā, nekā nesa�prazdams.
Beidzot Livija pievilka viņu sev cie�āk klāt un pa�ukstēja:
���� Vai tu neredzi, kas rakstīts uz viņa kastes?
To pasacījusi, viņa atkal palūkojās turp un pār�liecinājās, ka nav kļūdījusies. Uzraksts spilgti neiz�cēlās, ta�u gaisma krita uz tā slīpi un izveidoja uz melnās kastes virsmas nedaudz vairāk apspīdētu laukumiņu. Glītiem burtiem tur bija rakstīts: �Kas būtu, ja ��
Mazais vīrelis atkal smaidīja. Viņ� a�i pamāja ar galvu un tad ar pirkstu vairākas reizes norādīja uz uzrakstu un pēc tam pats uz sevi.
Normans pagriezās pret sievu un norūca:
���� Dro�i vien viņa vārds.
Livija iebilda:
���� Vai tad tāds var būt cilvēka vārds?
Normans nolika laikrakstu pie malas.
���� Tūlīt tu redzēsi.
Viņ� paliecās uz priek�u un jautāja:
���� Mister Ja?
Mazais vīriņ� �igli pavērās viņā.
���� Vai jums ir pulkstenis, mister Ja? -
Vīrelis izvilka no vestes kabatas lielu pulksteni un parādīja ciparnīcu.
����������� Paldies, mister Ja, � Normans sacīja. Pēc tam viņ� atkal sāņus pa�ukstēja: � Nu redzi, Livij.
Viņ� atkal būtu pievērsies savam laikrakstam, bet vīrelis grasījās vērt vaļā kasti un turklāt vairā�kas reizes pacēla pirkstu, it kā lai piesaistītu viņu uzmanību. Viņ� noņēma no tās tādu kā matēta stikla plāksni � apmēram se�as collas platu, devi�ņas collas garu un apmēram collu biezu. Tai bija slīpi no�ķeltas malas, ieapaļi stūri un nespodra virsma. Tad viņ� izņēma mazu no stieples darinātu statīvu un rūpīgi iemeistaroja tajā plāksni. �o ierīci viņ� nolika sev uz ceļiem un lepni vērās pretim�sēdētājos.
Livija pēk�ņā satraukumā izsaucās:
����������� Paskaties, Norman, tas nudien ir kaut kas līdzīgs kino!
Normans pieliecās tuvāk. Tad viņ� palūkojās mazajā vīrelī.
���� Kas tas ir? Jauna veida televizors?
Vīriņ� papurināja galvu, un Livija sacīja:
���� Nē, Norman, tie esam mēs abi.
���� Kas?
���� Vai tad tu neredzi? Tas ir tas pats tramvajs, kurā mēs satikāmies. Te malā sēdi tu, un tev galvā ir vecā cepure, kuru es pirms trim gadiem aizmetu. Un tur nākam mēs ar Zor�etu. Mums ceļā stāv resnā lēdija. Nu, vai tu neredzi, ka tie esam mēs?
���� Tas ir kaut kāds acu apmāns, � viņ� nomur�mināja.
���� Bet tu ta�u ari redzi to, vai ne? Tāpēc viņ� to ari ir nosaucis �Kas būtu, ja��. �is aparāts tūlīt parādīs, kas būtu, ja� Ja tramvajs nebūtu sagā�zies uz sāniem �
Livija bija pārliecināta, ka tā tie�ām ir. Viņa bija ļoti satraukta un nemaz ne�aubījās. Kamēr viņa lūkojās uz attēlu stikla plāksnē, vēlās pēcpusdienas saule bija kļuvusi blāvāka un neskaidrā murdoņa visapkārt sāka pieklust.
Cik labi viņa atcerējās to dienuI Normans pazina �or�etu un jau grasījās piedāvāt viņai vietu, kad tramvajs sagāzās uz sāniem un iesvieda Liviju viņam klēpī. Situācija bija visai smieklīga un neveikla, ta�u tā veicināja notikumu tālāko attīstību. Livija tik ļoti samulsa, ka Normans vispirms centās parādīt viņai savu uzmanību un pēc tam uzsākt arī sarunu. Nemaz nebija nepiecie�ams, lai Zor�eta viņus iepa�zīstinātu. Kad visi trīs izkāpa no tramvaja, Normans jau zināja, kur Livija strādā.
Viņa atcerējās, cik nikni 2or�eta skatījās un cik skābs atvadoties bija viņas smaids. Zor�eta sacīja: ��ķiet, ka tu Normanam 'patīc.� Livija attrauca: �Ak, neesi nu au�īga! Viņ� tikai gribēja būt pie�klājīgs. Bet viņ� izskatās visai glīts, vai ne?�
Tikai se�i mēne�i bija pagāju�i pēc �ī notikuma, kad viņi apprecējās.
Un tagad Livija atkal �eit redzēja to pa�u tram�vaju, kurā toreiz brauca Normans, viņa pati un Zor�eta. Nogrimusi �ajās pārdomās, viņa nemaz vairs nemanīja vilciena riteņu a�o, vienmērīgo kla- boņu. �ai brīdī viņai drīzāk �ķita, it kā viņa brauktu �aurā
Livija �ūpojās līdzi tramvaja grīļīgajai gaitai, tāpat kā to tādā pa�ā vienmuļīgā un gandrīz vai smiek�līgā ritmā sēdēdami un stāvēdami darīja �etrdesmit citi. Viņa teica:
���� Kāds tev pamāja, Zor�. Vai tu viņu pazīsti?
���� Man? � 2or�eta it kā nejau�i pameta skatienu pār plecu. Noplīvoja viņas garās mākslīgās skrop�stas. Tad 2or�eta sacīja:
���� Es viņu mazliet pazīstu. Kā tev liekas, ko viņ� grib?
���� Mēģināsim noskaidrot, � Livija sacīja. Viņā pamodās draisks, pat mazliet ļauns prieks. Ikvienam bija labi zināms �or�etas paradums slēpt no citiem savus vīrie�u kārtas paziņas, tāpēc Livijai �ķita glu�i jauki pakaitināt viņu. Turklāt vēl �is puisis likās visai� interesants.
Viņa līkumodama virzījās garām ejā stāvo�ajiem pasa�ieriem, un Zor�eta negribīgi sekoja. Tikko Livija bija nonākusi iepretim tai vietai, kur sēdēja jaunais vīrietis, tramvajs līkumā pēk�ņi spēji sa- zvēlās uz sāniem. Livija izmisīgi tvēra pēc turekļa cilpas. Viņa to saķēra ar pirkstu galiem un noturējās. Pagāja labs brīdis, līdz viņa spēja atvilkt elpu. Patie�ām, nupat vēl bija licies, ka tuvumā nav nevienas aizsniedzamas cilpas. Lai nu kā, bet viņa
juta, ka pēc visiem dabas likumiem viņai vajadzētu krist.
Jaunais vīrietis neskatījās uz Liviju. Viņ� smai�dīja pretī Zor�etai un jau cēlās aug�ā. Viņam bija īpatnējas uzacis, kas pie�ķīra sejai lietpratīgu un pa�apzinīgu izteiksmi. Livija nosprieda, ka �is jauneklis viņai tie�ām patīk.
Zor�eta sauca:
����������� Nē, nē, nepūlieties! Pēc divām pieturām mēs izkāpsim.
Un viņas arī izkāpa. Livija sacīja:
���� Es domāju, ka mēs brauksim uz Se�u.
����������� Brauksim gan. Es tikai atcerējos, ka �eit tuvumā kaut kas jānokārto. Tas neaizņems ne minūti laika.
�Nākamā pietura Providensa!� dārdināja skaļ�ruņi. Vilciens palēnināja gaitu, un pagātnes ainas atkal izgaisa un ieslēpās stikla' plāksnē. Mazais vīrelis joprojām smaidīdams lūkojās uz viņiem.
Livija pagriezās pret Normanu. Viņa bija maz�liet nobijusies.
���� Vai tu arī redzēji visu to pa�u?
Normans atjautāja:
����������� Kas noticis ar laiku? Mēs ta�u nevaram būt jau sasniegu�i Providensu. � Viņ� paskatījās savā pulkstenī.
���������� Tomēr laikam esam gan. � Tad viņ� sacīja Livij ai: � �oreiz tu nenokriti.
���������� Tātad tu to redzēji? � Viņa sadrūma. � Nu kā tad, tas jau arī izskatās pēc �or�etas. Esmu pārliecināta, ka vienīgais iemesls izkāpt.no tram�vaja bija tas, lai mēs abi neiepazītos. Cik ilgi pirms tam tu jau pazini Zor�etu, Norman?
����������� Ne visai ilgi. Ta�u pietiekami, lai pazītu viņu pēc izskata un saprastu, ka man jāpiedāvā viņai sava vieta.
Livija uzmeta lūpu.
Normans smaidīja:
����������� Tu nedrīksti būt greizsirdīga par to, kas tikai varēja notikt, mazā. Turklāt kāda gan tur būtu bijusi starpība? Manī tik un tā būtu modusies pietie�kami liela interese par tevi, lai es meklētu kādu iespēju satikt tevi.
���� Tu pat nepaskatījies uz mani.
���� Man jau nebija iespējas to izdarīt.
���� Kā tad tu būtu mani saticis?
���������� Gan jau kaut kā. Es pats nezinu, kā. Tev to�mēr jāatzīst, ka ir diezgan muļķīgi strīdēties par to.
Vilciens aizgāja no Providensas. Livij ai bija ne�mierīgs prāts. Mazais vīrelis bija klausījies, kā viņi sa�ukstas, ta�u smaids viņa sejā bija apdzisis, un vie�nīgi pēc tā varēja spriest, ka viņ� klausījies.
Livija pajautāja: � Vai jūs nevarētu mums vēl kaut ko parādīt?
Normans viņu pārtrauca: � Pagaidi, Livijl Ko tu gribi panākt?
Viņa atbildēja:
����������� Es vēlos redzēt mūsu kāzu dienu. Kas būtu noticis, ja es tramvajā būtu paguvusi satvert cilpu.
Normans bija redzami sapīcis.
����������� Nē, tas nav taisnīgi. To ta�u tu vari iedomā�ties, ka mēs dro�i vien būtu apprecēju�ies kādā citā dienā.
Bet viņa sacīja:
���� Vai jūs man to varētu parādīt, mister Ja?
Mazais vīrelis pamāja ar galvu.
Stikla plāksne atkal atdzīvojās un sāka mazliet spīdēt. Tad gaisma sakoncentrējās atsevi�ķos lau�kumos, un no tiem izveidojās cilvēku tēli. Livij ai ausīs atskanēja klusa ērģeļu mūzika, kaut gan pa�tiesībā nekas nebija dzirdams.
Normans, sajuzdams atvieglojumu, ierunājās:
���� Nu, tur jau es esmu. Tās ir mūsu kāzas. Vai esi apmierināta?
Vilcienā dzirdamie trok�ņi atkal pieklusa, un pē�dējais, ko LiVija saklausīja, bija viņas pa�as balss, kas vaicāja:
���� Jā, tas esi tu. Bet kur esmu es?
Livija sēdēja baznīcā vienā no pēdējiem soliem. Vēl pirms brī�a viņa nebija domājusi, ka ieradīsies �eit. Pēdējos mēne�os viņa bija arvien vairāk at�sve�inājusies no Zor�etas, nemaz īsti nezinādama, kāpēc. Livijai par Zor�etas saderinā�anos bija pa�stāstījis kāds kopīgs draugs, un Zor�etas nākamais vīrs, protams, bija Normans. Viņa ļoti skaidri atce�rējās to dienu pirms se�iem mēne�iem, kad viņa �o vīrieti pirmo reizi bija redzējusi tramvajā. Dienu, kad Zor�eta viņu tik veikli bija novākusi no ceļa. Kop� tā laika viņa Normanu vēl da�kārt bija sasta�pusi, ta�u ik reizes kopā ar Zor�etu, kas nostājās starp viņiem abiem.
Aizvainojumam tie�ām nebija nekāda pamata: �is vīrietis ta�u nekad nebija bijis viņas pielūdzējs.
Livija nodomāja, ka Zor�eta �oreiz izskatās skais�tāka, nekā ir patiesībā. Un viņ� patie�ām ir ļoti glīts.
Viņu parņēma skumjas un savāda tuk�uma sa�jūta, it kā būtu notikusi kāda kļūda � kaut kas tāds, ko viņa pati īsti nevarēja izprast. Zor�eta gāja pa celiņu, nemaz nepamanīdama draudzeni, bet pirms brī�a Livija bija uztvērusi viņa skatienu un uzsmaidījusi viņam. Livijai �ķita, ka Normans bija pasmaidījis pretī.
Viņa iztālēm dzirdēja vārdus, kas atplūda līdz viņai
Tagad atkal varēja sadzirdēt, kā klab vilciena ri�teņi. Kāda sieviete gāja pa eju atpakaļ uz savu vietu, vezdama pie rokas mazu zēnu. Kaut kur va�gona vidū laiku pa laikam skaļi iesmējās �etras pusaudzes. Garām aizmetās pavadonis, steigdamies nokārtot kādu neizdibināmu uzdevumu.
Livija no visa tā gandrīz neko neuztvēra.
Viņa sēdēja, nekustīgi vērdamās uz priek�u, ka�mēr aiz loga, saplūzdami zaļās, izspūru�ās virtenēs, garām aizzibēja koki un aizjoņoja telefona stabi.
Viņa teica:
���� Tu apprecēji viņu.
Normans brīdi raudzījās sievā, tad viens viņa mutes kaktiņ� savilkās un viņ� jautri attrauca:
����� Man gan tā neliekas, Olivij. Tu ta�u zini, ka tomēr esi mana sieva. Padomā par to mazliet!
Viņa spēji pagriezās pret vīru.
������� Jā, tu apprecēji mani � tāpēc ka es iekritu tev klēpī. Ja tas nebūtu noticis, tu būtu apprecējis Zor�etu. Ja viņa nebūtu gribējusi iet pie tevis, tu būtu apprecējis kādu citu. Kādu jau tu būtu appre�cējis. Te nu ir tava atjautības uzdevuma atri�sinājums.,
Normans ļoti lēnām noteica:
���� Velns � lai mani� parauj!
Viņ� pielika abas plaukstas pie galvas un at�glauda taisnos matus, kas pie ausīm mazliet cirto- jās. Pirmajā brīdī �ī kustība radīja iespaidu, it kā viņ� izmisumā saķertu galvu. Tad Normans sacīja:
��� Paklau, Livij, tu veltīgi uztraucies par �o muļ�ķīgo acu apmānu. Tu nedrīksti nosodīt mani par to, ko es neesmu izdarījis.
���� Tu to būtu izdarījis.
���� Kā tu to zini?
���� Tu ta�u redzēji.
����� Es redzēju kaut ko pavisam smieklīgu � kaut ko līdzīgu hipnotizē�anas mēģinājumam. � Normans aiz dusmām pēk�ņi sāka runāt skaļi. Viņ� pavērsās pret mazo vīreli, kas sēdēja pretī.
���� Taisieties, ka tiekat, mister Ja vai kā jūs sauc. Ejiet prom no �ejienes! Mums jūsu klātbūtne nav vēlama. Ejiet prom, kamēr neesmu izmetis jūsu triku kasti pa logu un jūs pa�u tai pakaļ.
Livija paraustīja vīru aiz elkoņa.
���� Liecies mierā! Liecies mierā! Tu ta�u atrodies ļau�u pilnā vilcienā.
Mazais vīrelis ierāvās sola stūrī, cik tālu vien va�rēja, un paslēpa melno, spīdīgo kasti sev aiz mu�guras. Normans paskatījās uz viņu, tad uz Liviju un pēc tam pāri ejai iepretī uz paveco lēdiju, kas vē�roja viņu ar acīm redzamu nosodījumu.
Normans pietvīka un izmeta vēl kādu dzēlīgu piezīmi. Tad iestājās ledains klusums, kas ilga līdz pat Jaunlondonai un vēl kādu brīdi pēc tam, kad vilciens jau bija izbraucis tai cauri.
Piecpadsmit minūtes pēc izbrauk�anas no Jaun- londonas Normans ierunājās:
���� Livij!
Viņa neko neatbildēja. Livija skatījās laukā pa logu, ta�u, izņemot rūti, nekā cita neredzēja.
Normans atkal uzsāka:
���� Livij! Livij, atbildi man! ,
���� Ko tu vēlies? � viņa negribīgi atsaucās.
Normans sāka skaidrot:
������������ Paklau, tās ta�u ir tīrās muļķības. Es nezinu, kā �is vīrs to izdara, ta�u pat tādā gadījumā, ja pie�ņemtu, ka tas viss ir patiesība, tu neizturies tais�nīgi. Kāpēc tu neskaties tālāk par �o ainu? Pieņem�sim, ka es būtu apprecējis 2or�etu. Vai tev �ķiet, ka tu tad būtu palikusi neprecējusies? Ej nu sazini, varbūt tajā laikā, kad it kā notika manas kāzas, tu jau biji izgājusi pie vīra. Varbūt tie�i tāpēc es būtu precējis �or�etu.
���� Es nebiju izgājusi pie vīra.
���� Kā tu to -zini?
����������� Es būtu pratusi spert pareizo soli. Es labi zinu, par ko tolaik domāju.
���� Tad tu būtu apprecējusies nākamajā gadā.
Livija kļuva vēl niknāka. Tas, ka veselais saprāts
viņā protestēja pret �ādu nepamatotu dusmu uzlies�mojumu, viņu nemaz nenomierināja. Glu�i otrādi, tas kaitināja vēl vairāk. Viņa sacīja:
���������� Un, ja es tie�ām to būtu darījusi, tad tev gar to vairs nebūtu nekādas daļas.
����������� Protams. Ta�u tas tikai pierāda, ka mēs neva�ram atbildēt par to, kas būtu, ja viss notiktu kaut kā citādi.
Livija dusmīgi uzmeta lūpu, ta�u neko neteica.
����������� Pakļausies, � Normans turpināja. � Vai at�ceries, kā mēs aizpērn pie Vinnijas sagaidī�jām Jauno gadu? Bija ļoti jautri un daudz viesu, vai ne?
���� Kā nu neatceros! Tu mani pamatīgi aplēji ar kokteili.
���� Tas ir nenozīmīgs sīkums, un kokteiļa nemaz nebija tik daudz. Es gribu teikt to, ka Vinnija ta�u ir tava labākā draudzene, tu ar viņu sagājies jau sen pirms mūsu kāzām.
���� Nu un tad?
���� Un 2or�eta arī draudzējās ar viņu, vai ne?
���� Jā.
���� Nu, redzi. Jūs abas ar Zor�etu ta�u tik un tā sagaidītu Jauno gadu pie Vinnijas, neatkarīgi no tā, ar ko es būtu precējies. Ar mani tam nav itin nekāda sakara. Lai viņ� mums parāda, kāds būtu izvērties tas vakars, ja es būtu apprecējis 2or�etu, un es varu derēt, ka tu tur būtu ieradusies vai nu kopā ar līgavaini vai ar vīru.
Livija vilcinājās. Taisnību sakot, tie�i no �ī vari�anta viņa baidījās.
���� Nu, vai baidies riskēt? � Normans jautāja.
To Livija, protams, nevarēja paciest. Viņa tūlīt
aizsvilās:
���� Nekā es nebaidos! Dro�i vien es tad jau būtu izgājusi pie vīra! Nav ta�u vērts nonīkt ilgās pēc tevis. Tie�ām būtu interesanti paskatīties, kā tu ap- liesi �or�etu ar kokteili. Viņa tevi visu klātbūtnē kārtīgi iepļaukās, nemaz nekautrēsies. Es viņu pa�zīstu. Tad tu redzēsi, kur� attēla gabaliņ� var no�derēt tava atjautības uzdevuma atrisinā�anai.
Livija, pavisam noskaitusies, sakrustoja rokas uz krūtīm un ar apņēmības pilnu skatienu raudzījās taisni uz priek�u.
Normans pameta acis uz pretimsēdo�o vīreli, ta�u lūgt nemaz nenācās. �is jau bija nolicis uz ceļiem matētā stikla plāksni. Logā krita vakara saules
slīpie stari, un sirmo matu vainags ap vīreļa kailo pakausi atvizēja ro�ainā nokrāsā.
� Vai esi sagatavojusies? � Normans jautāja saspringtā balsī.
Livija pamāja ar galvu, un vilciena riteņu kla- boņa atkal kļuva nedzirdama.
Salā sasārtu�iem vaigiem Livija apstājās pie dur�vīm. Viņa tikko bija novilkusi apsnigu�o mēteli, un viņas atkailinātās rokas vēsajā gaisā sala. *
Viņa atbildēja uz priecīgajiem Jaungada laimes vēlējumiem ar pretsaucieniem, cenzdamās pār�kliegt radio, kas bija uzgriezts līdz pa�am galam. Pirmais, ko viņa, ejot iek�ā, dzirdēja, bija Zor�etas spalgā balss, un tagad viņa devās draudzenei pretī. Viņa nebija sastapusi nedz Zor�etu, nedz Normanu vairākas nedēļas.
2or�eta pacēla vienu uzaci � �ādu manieri viņa ' bija piesavinājusies pēdējā laikā � un jautāja:
���������� Vai tu esi viena pati, Olivij? � Viņas acis pārslīdēja tuvāk stāvo�ajiem viesiem un tad atkal atgriezās pie Livijas.
Livija vienaldzīgi atbildēja:
����������� Diks laikam ieradīsies vēlāk. Viņam vispirms bija �is tas neatliekams jānokārto. � Viņa tie�ām arī juta tādu pa�u vienaldzību, ar kādu runāja.
Zor�eta piespiesti pasmaidīja.
����������� Nu, labi, ka �eit ir Normans. Viņa sabiedrībā tu noteikti nejutīsies vientuļa, mīļā. Vismaz agrāk man tā �ķita.
Kamēr Zor�eta runāja, no virtuves ienāca Nor�mans. Viņ� kratīja kokteiļa trauku, un, viņam runājot, ledus gabaliņi tajā klabēja glu�i kā kasta�ņetes.
���� Nu, stājieties rindā, jūs, skaļie dzīrotāji, un saņemiet maisījumu, kas padarīs jūsu dzīres vēl skaļākas. O, Livija!
Normans sveicināja Liviju un smaidīdams panā�cās viņai pretī.
���� Kur jūs visu laiku bijāt pazudusi? Liekas, ne�esmu jūs redzējis kādus divdesmit gadus. Kas noti�cis? Vai Diks jums vairs neatļauj ne ar vienu sa�tikties?
���� Norman, ielej man! � Zor�eta asi pārtrauca vīru.
���� Tūlīt, � viņ� atsaucās, nepaskatīdamies uz �or�etu.
���� Livij, vai jūs arī gribat vienu kokteili? Da�bū�u jums glāzi.
Viņ� pagriezās, un tad pēk�ņi arī tas notika.
Livija iesaucās:
���� Uzmanies!
Viņa redzēja, kas tūlīt sekos, pat neskaidri sa�juta, ka tas viss noticis jau agrāk, un tomēr nekas vairs nebija novēr�ams. Normana papēdis aizķērās aiz paklāja malas, viņ� sagrīļojās un, cenzdamies atgūt līdzsvaru, izlaida no rokām kokteiļa maisī�tāju. Likās, it kā trauks pats izlēktu viņam no ro�kām, un ledusaukstā dzēriena �alts ap�ļāca Livij u no galvas līdz kājām.
Viņa stāvēja, nevarēdama izteikt ne vārda. Kņada visapkārt pieklusa, un da�us nepanesamus mirkļus viņa veltīgi mēģināja noslaucīt savu kleitu, kamēr Normans da�ādos toņos vienmēr no jauna atkārtoja:
���� Nolādēts!
Zor�eta vēsi teica:
���������� Tā nu gan ir nelaime, Livij. Ko lai dara, kād�reiz tā gadās. �ķiet, ka tavs tērps, par laimi, nav sevi�ķi dārgs.
Livija pagriezās un izskrēja ārā. Viņa iegāja gu�ļamistabā, kas vismaz bija tuk�a un diezgan klusa. Uz tualetes galdiņa bija novifetota ar bārkstainu aba�ūru aizsegta naktslampiņa, kuras gaismā viņa rakņājās uz gultas samesto mēteļu kaudzē, cenzda�mās atrast savējo.
Normans bija ienācis pēc viņas.
����������� Livij, nepievērsiet uzmanību tam, ko Zor�eta teica! Man patie�ām ārkārtīgi �ēl. Es samaksā�u�
���������� Neraizējieties! Tā nebija jūsu vaina. � Viņa ātri mirk�ķināja acis un neskatījās uz Normanu. � Tūlīt aizbrauk�u uz mājām un pārvilk�u citu tērpu.
���� Vai jūs vēl atgriezīsieties?
���� Nezinu. Nedomāju vis.
���� Paklausieties, Livij �
Viņa siltie pirksti satvēra Livijas plecus �
Livij ai bija tāda dīvaina sajūta, it kā viņai iek�ā kaut kas pārtrūktu un viņa atbrīvotos no lipīgiem timekļiem, un . ..
� un vilciena riteņu klaboņa atkal kļuva dzir�dama. Tajā laikā, kamēr viņa atradās tur � stikla plāksnē, kaut kas notika ne tā, kā vajadzētu. Krēsla tagad jau bija pavisam sabiezējusi. Vagonā bija iedegu�ās ugunis. Ta�u tas neko nenozīmēja. Li vi�jai likās, it kā viņa tikai pamazām atgūtos no iek��ējā satricinājuma.
Normans berzēja acis ar īk�ķi un rādītājpirkstu. Viņ� jautāja:
���� Kas tur notika?
Livija atbildēja:
���� Viss izbeidzās pēk�ņi.
Normans, juzdamies neveikli, ieminējās:
���� Vai zini, drīz mēs iebrauksim Ņūheivenā.
Viņ� paskatījās puļkstenī un pakratīja galvu.
Līvija izbrīnījusies teica:
�
���� Tā jau tas patiesībā arī bija.
����������� Bet tad, kad tas patiesībā notika, es biju tava sieva. Tagad tev vajadzēja apliet Zor�etu. Vai tas nav savādi?
Livija domāja par to, kā Normans bija viņai se�kojis, juta viņa rokas uz saviem pleciem.
Viņa paraudzījās uz Normanu un apmierināta maigi teica:
���� Es nebiju vis izgājusi pie vīra.
���������� Nē, nebiji. Bet vai tas, ar kuru tu staigāji, bija Diks Reinhards?
���� Jā.
���� Vai tu nedomāji ar viņu precēties, Livij?
���� Vai tu esi greizsirdīgs, Norman?
Normans izskatījās apjucis.
���� Kādēļ? Tās stikla plāksnes dēļ? Protams, nē.
���� Nedomāju, ka es būtu ar viņu apprecējusies.
.Normans turpināja:
���������� Vai zini, es gribētu, kaut �ī aina nebūtu tik ātri beigusies. Man �ķiet, ka tur vēl kaut kam va�jadzēja notikt. � Viņ� apklusa un tad lēnām pie�bilda: � Man bija tāda sajūta, it kā man labāk būtu paticis, ja cietējs būtu kāds cits, nevis tu.
���� Pat Zor�eta?
���������� Viņa man nemaz nebija prātā. Tu man laikam netici.
����������� Varbūt tomēr ticu. � Livija paskatījās uz vīru. � Es izturējos muļķīgi, Norman. Labāk� labāk dzīvosim pa�i savu īsteno dzīvi. Nerotaļāsi- mies, minot visus gadījumus, kādi varētu būt iespējami.
Ta�u Normans saņēma viņas rokas.
����������� Nē, Livij. Vēl tikai pēdējo reizi. Paskatīsimies, ko mēs darītu tagad, Livij! Kas notiktu �inī brīdī, ja es toreiz būtu apprecējis Zor�etu.
Livija bija mazliet nobijusies.
���� Labāk ne, Norman!
Viņa domāja par to, cik alkatīgi Normana smai�do�ās acis raudzījās viņā, kad viņ� turēja kokteiļa trauku un nemaz nepievērsa uzmanību turpat bla�kus stāvo�ajai Zor�etai. Viņa negribēja zināt, kas notiks pēc tam. Viņa gribēja turpināt tagadējo dzīvi, �o. labo dzīvi.
Vilciens sasniedza Ņūheivenu un joņoja tālāk.
Normans atkal ierunājās:
���� Es gribētu pamēģināt, Livij.
Viņa atbildēja:
���� Nu, ja tu tā gribi�
Livija bija pilnīgi pārliecināta, ka tam nevar būt nekādas nozīmes. Nekas vairs nevar notikt. Viņa izstiepa rokas un satvēra vīra roku. Cie�i to turē�dama, viņa domāja:
�Lai cik pārliecino�u ainu mēs tur ieraudzītu, tagad tomēr nekas vairs nespēj viņu man atņemt.�
Normans uzrunāja mazo vīreli:
���� Uzstādiet atkal to rīku!
Likās, ka dzeltenīgajā elektriskajā gaismā ainas veidojas palēnināti. Matētais stikls iemirdzējās tikai pamazām, it kā nemanāms vēj� būtu aizdzinis no tā virsmas sabiezēju�us mākoņus.
Normans sacīja:
����������� Te kaut kas nav kārtībā. Tur mēs abi esam redzami Ue�i tāpat kā tagad �eit sē�am.
Viņam bija taisnība. Divas mazas cilvēku figūras tur sēdēja vilcienā uz sola, kas atradās vagona priek�ējā nodalījumā. Attēls arvien vairāk palieli�nājās, un viņi saplūda ar to. Normana balss attālinā�jās un kļuva arvien klusāka.
����������� Tas ir �is pats vilciens, � viņ� teica. � Aiz�mugurējā logā rūts ir ieplīsusi tāpat kā . ..
Livija jutās neizsakāmi laimīga. Viņa sacīja:
���� Es vēlētos, kaut mēs jau būtu Ņujorkā.
Viņ� atbildēja:
����������� Vēl atlikusi nepilna stunda, mīļā. � Tad viņ� piebilda: � Es gribu tevi noskūpstīt. � Un viņ� pieliecās, it kā gatavodamies to darīt.
���� Ne jau �eit! Ļaudis ta�u ,skatās, Norman!
Normans atvirzījās atpakaļ. Viņ� teica: � Mums
labāk vajadzēja braukt ar taksometru.
���� No Bostonas līdz pat Ņujorkai?
����������� Protams. Tas atmaksātos jau tāpēc vien, ka mēs varētu būt divatā.
Viņa iesmējās.
���������� Tu izskaties mazliet komisks, kad centies tēlot dedzīgu mīlētāju.
����������� Es nemaz netēloju. � Viņa balss pēk�ņi kļuva dobjāka. � Saproti, ne jau tas ir galvenais, ka jā�pagaida vēl stunda. Man ir tāda sajūta, it kā es gai�dītu jau piecus gadus.
���� Man ari.
����������� Kāpēc es tevi nesatiku agrāk? Tik daudz laika zaudēts veltīgi.
���� Nabaga �or�eta, � Livija noteica un nopūtās.
Normans nepacietīgi sarosījās.
����������� Neraizējies viņas dēļ, Livij! Mums nekad nebija īstas saskaņas. Viņa bija priecīga, ka varēja tikt no manis vaļā.
����������� To es zinu. Tie�i tāpēc es teicu: �Nabaga 2oT�eta.� Man viņas �ēl tāpēc, ka viņa neprata tevi pienācīgi novērtēt.
����������� Nu, skaties tikai, ka tu pati to prastu, � viņ� teica. � Tev mani jāvērtē ārkārtīgi augstu, bezgala augstu, pat vēl vairāk � mazākais uz pusi tik augstu, kā es vērtēju tevi.
���� Citādi arī mums būs jā�ķiras?
����������� Tas gan varētu notikt tikai pār manu līķi, � Normans attrauca.
Livija sacīja:
����������� Cik savādi! Es visu laiku domāju, kas būtu, ja tu toreiz viesībās nebūtu aplējis mani ar kok�teili. Tad tu nebūtu man sekojis otrā istabā, nebūtu runājis ar mani, un es neko neuzzinātu. Viss . .. viss būtu izvērties pavisam savādāk.
����������� Muļķības. Beigu beigās tas pats vien būtu. Tādā gadījumā viss notiktu kādā citā reizē.
����������� Interesanti, kā tad būtu, � Livija maigi sa�cīja.
Abu vilcienu klaudzoņa saplūda kopā. Ārā mir�dzēja lielpilsētas ugunis, un visapkārt bija jūtama
Ņujorkas atmosfēra. Pasa�ieri bija piecēlu�ies kājās un vāca kopā savas mantas.
Vienīgi Livija nepiedalījās vispārējā rosībā, līdz Normans viņu sapurināja.
Viņa paskatījās uz vīru un teica: � � Galu galā tavā atjautības uzdevumā viss sa�skan.
���� Jā, � viņ� atbildēja.
Viņa uzlika plaukstu uz Normana rokas.
����������� Un tomēr tas nebija labi. Es rīkojos ļoti nepa�reizi. Es domāju � ja jau mēs reiz piederam viens otram, tad arī visos gadījumos, kādi vien varētu būt, mums jāpieder viens otram. Ta�u kāda mums daļa gar to, kas varētu būt. Pietiek ar to, kas ir. Vai tu saproti, ko es domāju?
Viņ� pamāja ar galvu.
Livija turpināja:
����������� Ir iespējami miljoniem kas būtu, ja� Ne�gribu zināt, kas notiktu katrā no �iem gadījumiem. Es nekad vairs neteik�u; �Kas būtu, ja��
Normans sacīja:
����������� Izmet to no prāta, mīļā. Ņem savu cepuri! � Un viņ� sniedzās pēc �emodāniem.
Pēk�ņi Livija iesaucās:
���� Kur ir misters Ja?
Normans lēnām pagriezās pret tuk�o sēdekli viņiem pretī. Abi vērīgi pārlūkoja arī pārējo va�gona daļu.
����������� Varbūt viņ� pārgājis uz nākamo vagonu, � Normans noteica.
����������� Kāpēc? Starp citu, tad viņ� nebūtu atstājis savu cepuri. � Un viņa pieliecās, lai to paceltu.
Normans jautāja:
���� Kādu cepuri?
Livija sastinga, viņas pirksti taustījās tuk�umā. Viņa iesaucās:
����������� Tā bija �eit � es to gandrīz jau satvēru. � Tad viņa piecēlās un teica: � Ak, Norman, ja nu�
Normans uzlika pirkstu viņai uz lūpām.
���� Mīļā � Viņa atbildēja:
����������� Atvaino! Ļauj, es palīdzē�u tev nest �emo�dānus.
Vilciens ienira tunelī zem Parka avēnijas, un ri�teņu klaboņa pārauga dārdoņā.�
Uz dēļu skatuves konvulsīvi raustījās Pelviss Dreslijs. Viņa balss bija sēco�a, aizlūzusi un brī�iem atgādināja histēriskus kliedzienus, brī�iem � vai�manas. Skatītāji sēdēja, elpu aizturēju�i, un kā ap�burti lūkojās uz resnīti, kas trakā rokenrola ritmā locījās uz grīdas. Jaunietes skaļi raudāja. Viņu garie, uz galvvirsas �zirgastēs� sasietie mati plīvoja kā karogi vējā. Pēk�ņi "mūzika aprāvās. Pēdējo reizi notrīsēju�as gaisā, dziesmas skaņas izdzisa. Pelviss izmisīgi ievaidējās un apklusa. Skatītāji aplaudēja kā negudri. Kā viļņi zālē izslējās rokas, smagi �ūpojās galvu jūra. Likās � vēl viens mir�klis, un lo�as, nespēdamas noturēt sajūsmā rēco�os skatītājus, iebruks parterā.
Sa�ņaudzis labajā rokā mikrofonu, Pelviss piecē�lās. Pirmajās rindās sēdo�ās meitenes sāka mest uz skatuves puķes un vēdekļus, muskuļoti jaunekļi spilgti krāsainos svīteros aurodami metās pie kāp�nītēm, un policistiem tikai ar lielām pūlēm izdevās atspiest viņus atpakaļ.
Dziedonis, nepamanīts ticis projām no me�onī�gajiem pielūdzējiem, aktieru istabā steidzīgi pārģēr�bās. Viņ� mēģināja aizmukt pa aizmugures durvīm, bet pūlis bija uzminējis viņa nodomu. Uz ietves viņu jau gaidīja, un pat divkār�a policistu ķēde nespēja būt viņam par dro�u aizsargu.
���� Lielais, nepārspējamais Pelvis! � kliedza meitenes.
Pelviss piesteidzās pie savas milzīgās, dzeltenās ma�īnas. Tūliņ pat viņu ielenca �urnālisti un foto- reportieri.
���� Sinjor Dreslij! Sinjor Dreslij!
Spo�i uzliesmoja zibspuldzes.
���� Pastāstiet par savu pēdējo turneju pa Austrā�liju!
��� Vai tiesa, ka televīzija piedāvājusi jums div�simt tūksto�us dolāru par desmit minū�u ilgu uzstā��anos? Stāsta, ka jūs esot atteicies?
Te piesteidzās policistu palīgspēki un centās izklī�dināt �urnālistus.
Pūlis spiedās virsū policistu ķēdei un pārrāva to. Trīsdesmit mei�as uzklupa dziedonim. Desmitiem roku sagrāba viņu aiz svārkiem un krekla. Pēc mirkļa visas svārku pogas bija izrautas, tikpat veikli nozuda kabatlakatiņ� un pildspalva. Kāds norāva viņam kaklasaiti un līdz ar drēbi izplēsa apro�u pogas.
���� Pelvis, autogrāfu! � lūdzās un draudēja pielū�dzējas.
Viņam pretī stiepās roku me�s, un katrā no tām bija rakstī�anai sagatavots lūpu zīmulis. Meitenes ielenca viņu, saspieda, un Pelviss minūtes desmit ar lūpu krāsu triepa uz blūzītēm lielus, sarkanus savus iniciāļus � P. D. Visuzticīgāko pielūdzēju niknums bija gandarīts.
Kārdinājums izrādījās pārāk liels: veiksmīgās pielūdzējas sasprindzināja visus spēkus, vēlreiz pār�rāva ķēdi, un Pelviss no jauna atradās ielenkumā. Tagad jau simtiem blūzī�u pieprasīja autogrāfu. Policisti laida darbā gumijas stekus, ta�u pielūdzējas nespēja atturēt nekādas sāpes. Divpadsmit policistu tika notriekti gar zemi un ne�ēlīgi samīti. Pārē�jos kārtības sargus piespieda pie sienas un atbru�ņoja.
Un tad notika neparedzētais: kad ļau�u jūra teju teju draudēja aprīt slavenību, noskanēja sauss blīk�ķis, it kā būtu pārplīsis gaisa balons, un roken�rola karalis pazuda savu apjuku�o pielūdzēju acu priek�ā.
Sinjors Kanjoti vēl.nebija beidzis savu runu, kad visi trīssimt �etrdesmit parlamenta deputāti bija jau sadalīju�ies trīs naidīgās frakcijās un ieņēmu�i vietas pie rakstāmgaldiem. Deputāts Kanjoti rupji nolamāja kreisos opozicionārus, un kā atbilde gaisā uzlidoja tintnīcas.
Iekaucās sirēna. Kārtības sargi steidza atbrīvot balkonus � cienījamiem deputātiem ta�u neklājās kauties, publikai redzot. Parlamenta ēkā gāja vaļā kauja. Policisti, kalpotāji un sargi paslēpās aiz durvīm un zem galdiem, gatavi doties palīgā, tik�līdz cīnītājiem izsīks munīcija.
Centristus, dabiski, apdraudēja kā labējie, tā krei�sie, un bagātīgākās tintes devas saņēma tie�i viņi.
Izmisumā viņi metās kur nu kurais. Sākās tuv�cīņa, kurā katrs slānīja tuvāko kaimiņu, daudz neprātodams, vai tas pieder pie draudzīga vai nai�dīga grupējuma.
Veltīgi sapulces vadītājs izmisis �ķindināja zva�niņu. Viņa plecu ķēra krēsla kāja, un viņ� ieste�nējies sabruka uz grīdas.
Vienam no deputātiem sadursmes laikā pazuda zābaks. Kāds cits to tūliņ paķēra un laida darbā pret ienaidnieku. �is briesmīgais ierocis radīja paniku un izretināja cīnītāju rindas. Tad centra deputāte, korpulenta dāma ar pensneju, norāva sev smailpa- pē�a kurpi un zvetēja ar to pa apkārtstāvo�o galvām.
Visniknāk plosījās deputāts Kanjoti � eksfa�ists, eksliberālis,- eksneofa�ists, eksradikālis, bet tagad � �mēreni labējo� partijas galva. No deguna viņam tecēja asinis, pār seju plūda tintes straumītes, bet viņ� kā saniknots bifelis, aizsmaku�ā balsī rēcot, atkal un atkal devās uzbrukumā.
Kārtībnieki saprata, ka jāsāk tie�i ar �o satraci�nāto karotāju. Viņi ielenca to vienlaikus no visām pusēm, bet �ai pa�ā mirklī deputāts Kanjoti nozuda. Noskanēja kluss blīk�ķis, it kā būtu pārplīsis gaisa balons, un kareivīgi noskaņotais �mēreni labējo� līderis izgaisa tuk�umā.
Bija brīni�ķīga vasaras diena. Amilkārs Dorē, municipalitātes darbinieks, �etrdesmit piecus gadus vecs, neprecējies, klīda pa Lunaparka alejām, apstā�damies katrā vietā, kur notika kāda atrakcija. Ilgi viņ� skatījās, kā resnule izpilda deju ar �ūsku, apmeklēja �smieklu istabu� un ��ausmu alu�. �o�dien bija viņa dzim�anas diena, un viņ� jutās jauns un laimīgs. Izvizinājies ar telemobili un elibusu, viņ� devās uz �amerikāņu kalniem�.
Kad viņ� izkāpa no vagonetes, kājas ļodzījās un kaklā juta nelabumu. Nē, viņa vecumā ir riskanti un muļķīgi laisties no �amerikāņu kalniem�. Jābūt piesardzīgākam. Viņ� apsēdās pie galdiņa atklātā terasē, no kurienes varēja vērot atrakciju �Lido�jo�ie �ķīvī�i�, un pasūtīja konjaku.
�Līdzko pāries nelabums, do�os uz mājām,� viņ� skumji nodomāja, malkojot konjaku. Virs galvas riņķoja �etri mirdzo�i alumīnija �lidojo�ie �ķīvī�i�. Pie paviljona stāvēja gara rinda apmeklētāju, kuri vēlējās jo ātrāk ieņemt vietas apaļajos �ķīvjos ar maziem iluminatoriem, ko veidoja divas lēcas, kas stipri samazināja visus apkārtējos priek�metus. Ska�toties �ai �apgrieztajā binoklī�, pasa�ierim radās iespaids, it kā viņ� tie�ām atrastos kosmosa kuģa kabīnē daudzu simtu kilometru augstumā.
Amilkārs novērsās no lidojo�ajiem �ķīvī�iem. No �o mirdzo�o �ķīvī�u grie�anās viņam kļuva vēl slik�tāk. Viņ� atpogāja krekla apkaklīti. Bet arī tas nelīdzēja. Tad viņ� nolēma pastaigāties. Bet nespēja pat piecelties no krēsla. Plakstiņi kļuva smagi, viss ķermenis sastinga, ausīs nepanesami d�inkstēja.
Piepe�i Amilkārs atvēra acis. Viņ� joprojām sēdēja uz krēsla, bet ne vairs Lunaparkā.
� Svētā dievmāte! � palūkojies apkārt, viņ� iesaucās. Virs viņa bija milzīgs fosforescējo�a me�tāla kupols. Pa labi sēdēja kāds cilvēks, kuram
piere bija notraipīta ar tinti, bet no deguna tecēja asinis. Pa kreisi sēdēja jauns vīrietis saplēstā ap�ģērbā bez vienas pogas. Kaklā viņam kuļājās kaklasaites gabals, uz pieres nokarājās matu �ķip�snas.
���� Klausieties, � teica Amilkārs, pakasīdams kaklu. � Kas tie par jokiem?
Jaunais cilvēks kaut ko noņurdēja, bet kaimiņ� pa labi tikai paraustīja plecus.
Amilkārs aiz uztraukuma pat nosvīda. Viņ� pie�cēlās un sāka aptaustīt kupola metāla sienu.
���� Veltīgi pūlaties, � teica deputāts Kanjoti. � Es jau izmēģinājos. Te nav nekā durvīm līdzīga.
Piepe�i viņu acu priek�ā iznira kinozvaigzne Liāna Lendsfīlda.
Viņai mugurā bija tikai naktskrekls ar me�ģīnēm. �Zvaigzne� pārlaida apkārtējiem izbrīnētu skatienu, kaut ko nesaprotamu nomurmināja un, pavisam apjukusi, apklusa. Viņai līdzās parādījās visai dī�vaina persona. Aplūkojot tuvāk, izrādījās, ka tas ir �ullers � Emilio �ullers, pazīstamais modelētājs. Viņam kājās bija īsas, melnas samta bikses un ap�zeltītas sandales, bet ap kaklu kā toreadoram bija aptīta sarkana zīda �alle. Visi desmit pirksti bija kā nosēti ar dārgakmeņiem rotātiem gredzeniem.
���� Vai es neguļu? � izdvesa Emilio �ullers.
Deputāts Kanjoti nikni pavērās viņā, kinozvaig�znes skatiens pauda apbrīnu un neuzticību, bet Pelviss Dreslijs blenza kā sajēgu zaudējis.
Te zāles vidū, neganti dūcot, atvērās lūka, un no tās pacēlās sudraba cilindrs uz kristāla paliktņa. It kā glābiņu meklējot, visi pieci instinktīvi atkāpās līdz sienai. No cilindra izlidoja mirdzo�s balons un sāka �ūpoties kā medūza.
�Varu galvot, ka tā ir dzīva būtne,� nodomāja * Amilkārs.
���� Zemie�i! � no balona atskanēja balss. � Ze�mes cilvēki! Klausieties mani uzmanīgi.
Taisnību sakot, no balona nekādas skaņas nenāca, bet visi pieci ļoti labi dzirdēja katru vārdu, parei�zāk, � saprata tā nozīmi � noslēpumainais sve�i�nieks bija telepāts.
���� Jūs atrodaties starpgalaktiskajā kuģī. Kuģis apriņķo jūsu tre�o planētu. Kad mūsu zinātnieki būs vispusīgi izpētīju�i jūsu smadzenes, mēs jūs dzīvus Sin neskartus nogādāsim atpakaļ uz Zemi. Kop� senseniem laikiem mēs pētām kosmosu, esam nodibināju�i sakarus ar tūksto�iem saprātīgu būtņu, izpratu�i viņu para�as un domā�anas veidu. Bet jūsu domā�ana mums joprojām paliek neatminēta mīkla. Jūsu izturē�anās, zemie�i, ir pretrunā ar vi�siem loģikas likumiem, jūsu dvēselītes ir iedomī�bas pilnas, jūsu smadzenēs stingri iesakņojies ne�prāts.
Deputāts Kanjoti, sa�ņaudzis rokas dūrēs, paspēra da�us soļus uz priek�u.
��� Ej tu, kropli! � viņ� uzkliedza spīdo�ajam balonam. � Nokāp no sava pjedestāla, un es saskai�tī�u tavas ribas, ja tikai tev tādas ir.
No balona izlauzās sīks zilas gaismas stars, un Kanjoti saņēma spēcīgu sitienu pa pieri. Drebēdams aiz bailēm, �mēreni labējo� līderis kā nopērts suns aizvilkās līdz sienai.
���� Tie�ām, � viņu smadzenes uztvēra turpinā�jumu, � jūs esat rets izņēmums, iespējams pat, ka
savā ziņā vienīgā dabas kļūda. Mēs jau esam izpē�tīju�i citus jūsu sugas īpatņus. Bet tagad pētām jūs. Pabeigu�i pētījumus, mēs iedarbināsim atmiņu izdzēsēju, un, kad jūs atgriezīsieties uz Zemes, viss notiku�ais būs pilnīgi aizmirsts.
Emilio �ullers, galvenais modes noteicējs, nedro�i pacēla divus pirkstus. Ta�u balons aizsteidzās viņam priek�ā.
���� Bez liekiem jautājumiem. Mēs ļoti labi zinām, ka neviens no jums neuzskata sevi par vājprāti vai noziedznieku. Ta�u mūsu salīdzino�ie starpga- laktiskie pētījumi liek domāt pavisam citādi. Jūs visi kā viens esat vājprātīgi. Un arī tu, Pelvis Dres�lij, ar savu vienstīgas ģitāru, aizlūzu�o balsi un konvulsijām, kuras var apskaust katrs epileptiķis. Un tu, �uller, ar savām ērmotajām cepurēm, kas sajūsmina sievas, bet �ausmina vīrus. Un tu, Liāna Lendsfīlda, ar savu vulgāro manieri atsegt krūtis, kas sajūsmina vīrus, bet �ausmina sievas.
���� Atļaujiet! � iesaucās Amilkārs Dorē, no uz�traukuma pacēlies pirkstgalos. � Godātais sinjor, jūs esat kļūdījies. Man ar notieko�o nav nekāda sakara. Es neesmu ne dziedonis, ne modes notei�cējs, ne arī aktieris� Es� es esmu pats paras�tākais mazais cilvēciņ�, un neviens mani ne�pazīst.
��� Tevi sauc Amilkārs Dorē, � teica balss. � Un tu esi tipisks trula pūļa pārstāvis, gatavs locīt ceļus nevarīga plānprātīga elka priek�ā. Tie�i tu, daudz nedomādams, devi iespēju nekauņam un nepra�am Kanjoti, kas pa�laik atrodas tev blakus, piedalīties likumdo�anā. Tu, Amilkār Dorē, esi vis�lielākais muļķis no visiem. Tie�i par tevi visvairāk interesējas mūsu zinātnieki, un viņi centīsies izman�tot radu�os iespēju.
Amilkārs juta, ka tūliņ zaudēs prātu.
� Bet tagad atslābiniet muskuļus, � viņu sma�dzenēs atskanēja pavēlo�a balss. � Jūs pārņems letarģiskais miegs.
Pelviss Dreslijs tomēr pieņēma televīzijas kom�pānijas piedāvājumu. Ta�u viņ� pieprasīja nevis divsimt, bet gan trīssimt tūksto�us dolāru. Kompā�nijas pārstāvis bez svārstī�anās piekrita � Dreslijs ta�u bija labākais vilinājums televīzijas skatītā�jiem.
Liāna Lendsfīlda jaunajā filmā izrādīja visiem savus kailos gurnus, un skatītāji sajūsmā rēca kā traki. Emilio �ullers radīja jaunu cepures modeli, kura bija gandrīz pusmetru augsta un metru plata � savdabīgs angāra un indiāņu vigvama hibrīds.
Sinjors Kanjoti parlamenta debatēs arvien bie�āk laida darbā spēcīgāko argumentu � dūri un rupjus lamuvārdus, ne�aubīdamies, ka tikai tā var pārlie�cināt savus politiskos pretiniekus.
Nu, bet Amilkārs Dorē? Ar viņu nebija tik vien�kār�i. Viņ�, tāpat kā pārējie �etri, tika nogādāts atpakaļ uz Zemes tai pa�ā vietā, no kurienes bija pacēlies aug�ā. Viņ� attapās spo�i apgaismotajā Lunaparkā.
Amilkārs izdzēra atliku�o konjaku un piecēlās. Viņam galvā drūzmējās neskaidras atmiņas un aiz�domas. Ar vārdu sakot, viņ� nejutās labi. Un pēk��ņi viņ� atcerējās balona vārdus: �Mēs iedarbinā�sim atmiņu izdzēsēju�� �Nu nē, sve�planētu kungi! Es gan atceros visu, pie tam līdz pēdējam sīkumam. Jums neizdevās izdzēst no atmiņas neko,�
Amilkārs nodomāja. �Bet varbūt man tas viss ir tikai rādījies. Pārāk ilgi es skatījos uz lidojo�ajiem �ķīvī�iem, un, luk, fantāzija sāka darboties.�
Viņ� ilgi stāvēja, �aubu mākts. (No Lunaparka viņ� sen jau bija aizgājis un tagad atradās netālu no mājām.)
�Tātad no visiem pieciem es esmu tas lielākais kretīns?� viņ� prātoja. �Tātad tam mirdzo�ajam balonam bijusi taisnība? Un kā gan ne! Cik reizes man ir gribējies sadot �iem demagogiem oratoriem pa kaklu, bet es tikai smaidīju un aplaudēju. Tāpat arī �im Pelvisam Dreslij am!�
Amilkārs juta, ka nekaitētu vēl iedzert konjaku. Viņ� iegāja bārā un no jauna sajuta nelabumu. �etri jaunie�i stāvēja kaktā pie atskaņotāja, no kura lauzās ārā Pelvisa Dreslija rēcieni. Pretējā kaktā sēdēja krunkaina vecene violetā kleitā. Viņas galvu rotāja milzīga cepure ar spalvām un da�ā�diem augļiem.
Pie sienas karājās noplē�amais kalendārs. Gandrīz līdz ceļgaliem kailā Liāna Lendsfīlda ar burvīgu smaidu aicināja klientus dzert tikai kokakolu.
Amilkārs neizturēja. Viņ� norāva kalendāru un nometa to zemē, pēc tam paķēra no groza citronu un laida vecenei, notriecot viņas krā�ņo cepuri. Pārsteigtā vecene sastinga ar atvērtu muti. Bet Amilkārs arī vēl tagad nelikās mierā. Viņ� sagrāba metāla tabureti un no visa spēka trieca to pret atskaņotāja stikla vāku.
Atskanēja apdullino�s troksnis, un mūzika ap�klusa.
� Lūk, tā! � teica Amilkārs un lepni devās uz izeju. Bet pie durvīm kāds sagrāba viņu aiz apkak-
Ies. Viņ� apgriezās, un �ai pa�ā mirkli bāra saim�nieks nokautēja viņu ar taisnu sitienu pa �okli. Divi oficianti ievilka viņu kaktā un nometa tur kā nevajadzīgu, vecu slotu. Ieradās policists.
���� Nu, uzpūt, nelieti! � viņ� pavēlēja.
Starp citu, Amilkārs diezgan viegli tika cauri. Viņu notiesāja un ietupināja uz piecpadsmit dien�naktīm par trako�anu sabiedriskā vietā.
���� Laime vēl, ka bārā nebija mana kaimiņa depu- tāja Kanjoti, � pie sevis noteica Amilkārs, kāp�dams pār kameras slieksni. � Tad es būtu dabūjis vismaz divus trīs gadus. Un arī tad, tikai ņemot vērā vainu mīkstino�us apstākļus � kā nekā es ta�u balsoju par viņu!
Galvas smadzenes ir dīvains orgāns. Smadzenes kontrolē visas ķermeņa sajūtas, ta�u, ja tām pie�skaras vai tās operē, cilvēks to nejūt nemaz. Cits nomirst no neliela satricinājuma, bet citam var izdurt cauri galvai dzelzs stieni, un tikai galvas�kausa deformācija liecinās, kas noticis. Pēdējā laikā ļoti izplatītas ir da�ādas visneparastākās operācijas, kuru nolūks ir regulēt smadzeņu darbību ar da�āda kalibra adatu un elektrodu palīdzību, lai izārstētu vai arī padarītu mazāk bīstamu kādu no daudza�jiem depresīvās vājprātības veidiem. Tā ir pretīga nodarbo�anās, un es to. necie�u. Da�kārt �āda ope�rācija nonāvē cilvēka sirdsapziņu un gandrīz arvien dīvaini iespaido viņa domā�anas procesu un garīgo līdzsvaru.
Tā, piemēram, kādā �ikāgas apdro�inā�anas sa�biedrībā reiz strādāja ļoti spējīgs aģents. Viņa vie�nīgais trūkums bija lielā izklaidība; neviens nekad nevarēja paredzēt, vai viņ� dosies mājup, braucot lejup ar liftu vai izkāpjot pa desmitā stāva logu. Apdro�inā�anas sabiedrība lūdza, lai viņ� ļauj izope�rēt sev nelielu smadzeņu gabaliņu pieres pusē, un viņ� tam piekrita. Pēc tam Spējīgais aģents kļuva par Visspējīgāko. Tiesa kas tiesa, viņ� bija visiz�veicīgākais aģents visā sabiedrības vēsturē. Lai ap�liecinātu viņam visas apdro�inā�anas sabiedrības cieņu, viņu iecēla par viceprezidentu. Tomēr tika aizmirsts fakts, ka cilvēks, kuram operētas pieres smadzenes, nav sevi�ķi piemērots smalkiem un pie�sardzīgiem darījumiem. No reklāmas pārsviedies uz augstākajām finansu sfērām, viņ� cieta lielu ne�veiksmi, un līdz ar viņu bankrotēja visa apdro�inā��anas sabiedrība. Nē, es nu gan nevēlētos, lai kāds sabojātu manas iek�ējās instalācijas shēmu.
Tas man atgādināja notikumu, par kuru es dzir�dēju nesen. Es piederu pie nelielas zinātnieku gru�pas, kas reizi mēnesī sapulcējas kāda maza restorāna atsevi�ķā kabinetā. Mēs iegrie�amies tur, lai it kā apspriestu kādu zinātnisku rakstu, ta�u patiesais iemesls fr intere�u daudzpusība un neizmērojamais pļāpīgums, kas piemīt visai mūsu kompānijai. Mūsu vidū nav vietas tādiem, kas vienmēr rīkojas pēc etiķetes. Mēs izsmeļam cits citu bez �ēlastības, un, ja jums tas nav pa prātam, tad, lūdzu, � durvis vienmēr ir vaļā. Es pats esmu pa pusei matemāti�ķis, pa pusei in�enieris, bet turpat vai lielākā daļa 110 mums ir mediķi. Lai dievs ap�ēlojas par ofi�ciantēm, kad medicīnas speciālisti sāk runāt pilnīgi brīvi! Es negribētu apgalvot, ka no elektriskajām spuldzēm �ķiltos zilas ugunis un gaisu pildītu sēra smaka, ta�u būtībā kaut kas tamlīdzīgs notiek.
Votermens ir mūsu sabiedrības dvēsele. Viņ� ir galvenais ārsts valsts trako mājā, kas atrodas kādas piecdesmit jūdzes no pilsētas, un atgādina laipnu un turīgu delikate�u veikala īpa�nieku. Viņ� ir mazs, resns, ar valzirga ūsām, un viņam pilnīgi trūkst tādas īpa�ības kā iedomība. Votermenam parasti ir līdzi kāds neveiksminieks, par kuru viņ� rūpējas. �oreiz viņ� ieradās kopā ar garu slimīga izskata vīrieti, kura uzvārdu es nesadzirdēju. Man radās iespaids, ka viņ� ir ārsts, ta�u, nokļuvis mūsu sabiedrībā, viņ� brī�iem sāka visai dīvaini stomīties, kas ir raksturīgi ģeologiem vai in�enieriem, kuri ilgu laiku biju�i tālu no civilizētās pasaules un mitinā�ju�ies kaut kur Korejas kalnos vai Borne^o d�un�gļos. �ādi cilvēki neprot vairs rast tuvību ar citiem sabiedrības locekļiem, turklāt viņi ir ārkārtīgi kaut�rīgi un pārāk kritiski vērtē sevi. Da�am labam no �iem pui�iem ir nācies darīt �o to tādu, par ko ikviens civilizēts cilvēks sevi bargi nosodītu, un tas atstājis pēdas viņu dvēselē uz visu mū�u.
Es nezinu, kā tas īsti gadījās, ka saruna novirzī�jās uz pieres smadzeņu lobotomiju [1] . laikam viens no in�enieriem iejautājās par iespējām palīdzēt kādam viņa attālam radiniekam, kas bija garīgi slims. Katram no klāteso�ajiem bija savas domas �ajā jautājumā. Da�i aizstāvēja lobotomiju, bet vai�rākums � arī neiroķirurgi � negribēja pat runāt par to.
Tad mēs sākām apspriest citu tematu � ko mūs�dienās automobiļa katastrofa var nodarīt bērna smadzenēm. Saruna nebija diezcik izsmalcināta, kā jau tas ārstu aprindās mēdz būt. Iedegās strīdi, un man �ķiet, ka neviens vairs nepievērsa uzmanību ne�vienam citam kā vienīgi savam sarunas partnerim. Pēk�ņi atskanēja neliels būk�ķis. Mēs palūkojāmies apkārt un ieraudzījām, ka Votermena draugs bez samaņas guļ uz grīdas. Viņa piere bija aprasojusi ar sviedriem. Votermens nometās uz ceļiem pie sava drauga un pataustīja viņa pulsu.
� Nedomāju, ka tas ir kaut kas nopietns, � Votermens sacīja. � Viņ� ir mans pacients, ta�u ļoti saprātīgs, un es cerēju, ka mūsu sabiedrībā viņ� mazliet izklaidēsies. Viņu moka amnēzija, un mēs nezinām viņa īsto uzvārdu. Man nevajadzēja riskēt un vest viņu sev līdzi uz �ejieni. Palīdziet iznest viņu ārā! �ī atgadījuma dēļ nevajag pārtraukt sarunas.
Votermens piezvanīja uz savu slimnīcu un izsauca ātrās palīdzības ma�īnu, kamēr divi vai trīs no mūsu mediķiem uzmeklēja restorāna īpa�nieku. Viņ� ļoti uztraucās par notiku�o, ta�u atļāva ienest samaņu zaudēju�o cilvēku kādā nomaļā telpā un noguldīt uz ku�etes. Mūsu pacients sāka pamazām atgūt samaņu. Bija skaidri redzams, ka viņ� ir ārkār�tīgi uzbudināts un apjucis. Viņ� runāja pavisam nesakarīgi. Varēja saprast vienīgi atsevi�ķus vār�dus: �gangsteri�, �mazais Pauls�, �Marta� un �avā�rija�. Vārdi veidoja teikumus, ta�u viņ� izrunāja tos tik klusu, ka mēs neko nesapratām.
Votermens aizgāja uz garderobi un atnesa savu ārsta somu. Viņ� iedeva slimniekam kaut kādas nomierino�as zāles; man liekas, tas bija barbiturāts. Zāles uz brīdi nomierināja mūsu slimnieku; ta�u �ādu līdzekļu iedarbību nevar jau nekad īsti pare�dzēt. Drīz vien pacients atvēra acis. Viņa murminā��ana kļuva skaļāka un saprotamāka. Vārdi tagad veidoja sakarīgus teikumus.
Votermens ir pietiekami apķērīgs ārsts un prot izmantot jebkuru izdevīgu situāciju.
� Tagad man radusies izdevība, � viņ� sacīja. � Viņ� ir sācis runāt. Pirms apmēram se�ām nedē�ļām kāds policists atrada viņu pavārtē. Policija no�sūtīja viņu pie mums. Viņ� pat neatceras savu uzvārdu. Mēs zinām, ka viņ� bijis ārsts, un nav grūti uzminēt, ka viņ� ilgāku laiku ir bijis pilnīgi ruinēts. Līdz pat �ai dienai viņ� atkal no jauna krājis spēkus, un mēs negribējām ar nemitīgiem jautājumiem aizkavēt viņa izārstē�anos. Lai nu kā, bet tagad, kad mēs laikam esam panāku�i to, ka viņ� sācis runāt, pamēģināsim!
Bija ļoti aizraujo�i vērot, kā cilvēkam atgrie�as zudusī atmiņa. Votermens ir lielisks sava aroda spe�ciālists, un tāpēc ar lielu baudu varēja klausīties, kā viņ� uzdod jautājumus. Jaunatgūtā personība atplauka mūsu acu priek�ā glu�i tāpat, kā ūdens virspusē parādās noslīku�a cilvēka seja, kad slīkoni ar ķek�iem izvelk no dzelmes. Es biju klāt �ajā sarunā, ta�u neesmu neko atzīmējis, bet Votermens visu precīzi pierakstīja savā melnajā bloknotā. Sekojo�ā saruna ir pārrakstīta no viņa piezīmēm.
Jautājums. Kā jūs sauc?
Atbilde. Mani sauc Arturs Kouls.
Jautājums. Jūs esat ārsts, vai ne?
Atbilde. Jā.
Jautājums. Kādu medicīnas skolu jūs esat bei�dzis?
Atbilde. Centrālo Rietumu medicīnas koled�u �i�kāgā. 1926. gadā. j
Jautājums. Kur jūs praktizējāties pēc koled�as beig�anas?
Atbilde. Es biju ķirurga asistents �ikāgas labda�rības iestā�u uzturētajā Ķirurģisko un terapeitisko slimību slimnīcā. Jūs dro�i vien zināt, kur �ī slim�nīca atrodas, � Sautendas nomalē.
Es tikai visai neskaidri atcerējos �o �ikāgas Ķirurģisko un terapeitisko slimību slimnīcu, kuru uztur labdarības iestādes. Tā bija apkvēpusi, netīra sarkaniļ ķieģeļu ēka tajā drūmo, posta piemeklēto ielu ellē, kur Sautenda robe�ojas ar Vestendu.
Jautājums. Ķirurga asistents? Tas ir interesanti. Vai jūs specializējāties kādā īpa�ā ķirurģijas nozarē?
Atbilde. Jā, protams, divus gadus izdarīju vis�da�ādākās operācijas, kādas vien man uzdeva, ta�u es vienmēr esmu vēlējies kļūt par neiroķirurgu. Ko es sacīju? Es baidos, ka runāju ļoti nesakarīgi. Pavisam aizmirsu, ka esmu bijis neiroķirurgs.
Jautājums. Ak tā, jūs bijāt neiroķirurgs? Ko jūs darījāt pēc tam, kad jūsu prakse �ajā slimnīcā bija beigusies?
Atbilde. Es atceros garus noslēgtus gaiteņus un aizre�ģotus logus. Kā �o iestādi sauca? Tā dro�i vien bija psihiatriskā slimnīca. Ak, jā, tagad es atceros. Meri� Meri� Meriditas apgabala psihiatriskā slimnīca. Tas ir Ilinoisas �tatā, vai ne?
Jautājums. Man �ķiet, ka tā ir. Vai jūs neatcera�ties, kā sauca pilsētu?
Atbilde. Bakminstera. Nē, tā nebija Bakminstera. Nu es atceros, tā bija Leominstera.
Jautājums. Jā, glu�i pareizi, �ī slimnīca atrodas Leominsterā. Cik jums bija gadu, kad sākāt tur strādāt?
Atbilde. Apmēram trīsdesmit.
Jautājums. Vai jūs atceraties, kurā gadā tas bija?
Atbilde. Tas bija 1931. gadā.
Jautājums. Vai jūs devāties uz turieni viens?
Atbilde. Es ierados tur kopā ar savu sievu. Esmu preoējies, vai nav tiesa? Kas noticis ar manu sievu? Viņa ir �eit, vai ne? Ak mans dievs! Marta� Marta!
Viņa balss kļuva arvien skaļāka un beigās izska�nēja spalgā, nesamanīgā kliedzienā. Votermens sacīja:
� Diem�ēl vajadzēs izmēģināt mazliet lielāku zāļu devu. Es centī�os sagatavot visminimālāko daudzumu. Negribu zaudēt iespēju uzzināt par viņu kaut ko vairāk.
Tiklīdz zāles iedarbojās, pacients sāka pamazām nomierināties. Ta�u kādu brītiņu, likās, viņ� vēl bija tik apjucis, ka nevarēja neko pateikt. Tad viņ� atkal sāka atgūt apziņu un Votermens atsāka no�pratinā�anu.
Jautājums. Jums jāpalīdz mums, lai mēs savukārt varētu palīdzēt jums. Sakopojiet savas domas. Cik ilgi jūs jau bijāt precējies, kad devāties uz Leo- minsteru?
Atbilde. Nepilnus divus gadus. Marta strādāja par māsu �ikāgas labdarības slimnīcā. Viņu sauca par Martu Sorensonu. Cik atceros, tad viņa ir dzi�musi Minesotā. Viņas tēvs audzēja kvie�us, un viņam piederēja ferma kaut kur pie Ziemeļdakotas robe�as. Mēs aizbraucām uz turieni nosvinēt kāzas.
Jautājums. Vai jums ir bērni?
Atbilde. Jā, viens dēls � Pauls. Tagad es visu atceros.
Viņ� iespieda galvu rokās un sāka raudāt. Raustī�damies nevaldāmās elsās, viņ� nesamanīgi kliedza:
��� Kur ir Pauls? Kur ir Pauls?
Bija ļoti neērti noraudzīties tik lielās bēdās.
Votermens stāvēja pie Koula ku�etes galvgaļa. Es biju pieradis redzēt viņu vienmēr kā mūsu kom�pānijas dvēseli � līksmu, asprātīgu, arvien ar kādu nerātnu anekdoti padomā. Nekad vēl nebiju .iepa�zinis Votermenu kā ārstu. Viņa izturē�anās bija apvaldīta un iedvesa cieņu un viņa balss nomieri- no�āka par jebkuru sāpes remdējo�u līdzekli. Viņ� bija pats Eskulaps � dziedniecības dievs.
Jautājums. Nomierinieties, doktor Koul. Mēs gri�bam jums palīdzēt, bet vienīgi jūs pats varat dot mums padomu, kā to izdarīt. Pastāstiet kaut ko par apgabala slimnīcu. Vai jūs tajā dzīvojāt?
Atbilde. Da�us mēne�us. Pēc tam mēs nopirkām vecu fermera māju apmēram vienu jūdzi no slim�nīcas. Marta domāja savest to kārtībā, ta�u es neloloju nekādas cerības, ka mēs spēsim izrakties cauri visiem �iem krāmu un netīrumu kalniem. Martā prata pat cūkkūti padarīt mājīgu. Pagaidiet! Es atceros, ka garām mūsu mājām gāja federālā �oseja.
Saķēris galvu, Kouls iekrita ar seju spilvenā, viņa pleci raustījās.
���� Bremzes, � viņ� elsoja. � Es dzirdu, kā tās kauc. Avārija! Ma�īna apgāzusies. Uz ceļa asinis � uz ceļa asinis! Es redzēju to un tomēr neko nespēju līdzēt.
Votermens pamāja, lai mēs klusējam. Mani ļoti nomāca tas, ka esmu spiests būt par liecinieku brīdī, kad sve�s cilvēks tik klaji pau� savas cie�a�nas. Pamazām viņ� pārstāja elsot. Votermens atkal atsāka iztaujā�anu.
� Nepūlieties atcerēties visu kopumā, � viņ� sacīja. � Atļaujiet man labāk uzdot 'jums jautāju�mus. Tā jums būs daudz vieglāk. Nu, pamēģināsim. Kas tā Gudera bija par vietu?
Atbilde. Pilsētiņa, viens no lauku centriem, kādus parasti mēdz celt prērijā tāpat uz labu laimi. Tā bija domāta apkārtnes fermeru vajadzībām, ta�u tajā bija arī fabrika.
Jautājums. Fabrika � Kāda fabrika? Ko tā ro�aia?
Atbilde. To es nekad īsti skaidri neesmu zinājis. Nevienam pilsētiņas iedzīvotāju vārdam ta�u nevar ticēt. Jūs jau zināt, kādas tenkas mēdz izplatīt tamlīdzīgos nostūros.
Jautājums. Ko tad tur tenkoja?
Atbilde. Vieni sacīja, ka tur atrodas dzērienu kontrabandistu miteklis, bet citi, ka tajā gatavo narkotiskos līdzekļus. Lai riu būtu kā būdams, bet man �ī fabrika nepatika.
Jautājums. Kāpēc?
Atbilde. Tā bija zema, apdrupusi betona ēka, kas saglabājusies vēl no pirmā pasaules kara gadiem. Kādu dienu es pastaigādamies devos uz to pusi. Man visu laiku likās, ka mani kāds novēro, tāpēc es neiedro�inājos pieiet tai klāt pārāk tuvu. Lau�kums apkārt fabrikai bija aizaudzis ar milzīgām nezālēm, un to apjoza grāvji, kas līdz pusei bija piepildīti ar zaļu, .sastāvēju�os ūdeni. Turpat mētā�jās arī daudz vecu sadauzītu automobiļu un pa�mestu lauksaimniecības ma�īnu daļas. Likās, ka nedēļām neviens neieiet �ajā fabrikā, ta�u reizēm, kad sāka jau krēslot, mēs redzējām, ka pie tās pie�brauc milzīga automa�īna.
Jautājums. Kāda tipa automa�īna?
Atbilde. Tā atgādināja modernu limuzīnu, bet bija tikpat spēcīga kā kravas automa�īna� un cilvēks pie stūres �
Jautājums. Kad jūs redzējāt �o cilvēku?
Atbilde. Tad, kad �ī automa�īna joņoja pa mūsu �oseju ar apmēram astoņdesmit jūd�u lielu ātrumu, tie�i pirms� Ak dievs! Es redzēju, ka mana ma��īna izjūk kā samirkusi papīra laiviņa un pārlido pāri ceļam. Viņi abi bija manā ma�īnā. Mans Pauls � mana Marta � mans nabaga mazais Pauls.
Kouls atkal sāka runāt nesakarīgi; viss viņa ķer�menis raustījās. Kaut ko tamlīdzīgu esmu redzējis, vienīgi vērodams izmēģinājuma dzīvnieku uz ope�rācijas galda. Votermens atkal iedeva savam pacientam zāles, nezinu, nomierino�as vai uzbudi�no�as, un Kouls pamazām kļuva rāmāks.
Jautājums. Pastāstiet man par cilvēku limuzīnā.
Atbilde. Gar� un resns, labi ģērbies. Sārta rēta �ķēr�soja viņa vaigu no acs kaktiņa līdz mutei.
Jautājums. Vai neatceraties, kā viņu sauca?
Atbilde. Man �ķiet, Makaluzo. Bet viņu nekad nesauca īstajā vārdā. Pilsētiņas iedzīvotāji neko daudz nerunāja par viņu, bet, ja to darīja, tad dēvēja viņu par Galvu.
Jautājums. Vai viņ� bija tas, kas nodarbojās ar narkotisko vielu ra�o�anu?
Atbilde. Man tā �ķiet, bet kāds no maniem drau�giem stāstīja, ka viņ� esot arī liela vēriena banku aplaupītājs. Viņu raksturoja kā sevi�ķi rūdītu no�ziedznieku. Policija jau sen viņu novēroja, ta�u
neprata savākt nekādus pierādījumus, kas dotu iemeslu viņu aizturēt.
Jautājums. Kas notika pēc avārijas?
Pacients gribēja atbildēt, ta�u nespēja izteikt ne vārda. Ārsts klusēdams gaidīja, līdz viņ� atkal saņēmās. Kouls runāja ar pūlēm, it kā izgrūzdams vārdus caur zobiem.
Atbilde. Manai sievai bija lauzts mugurkauls. No �ī brī�a līdz pat savai nāves dienai viņa nespēja paspert ne soli. Mans dēls bija atsities pret priek��ējo sēdekli, un viņam bija ielauzta pieres kaula kreisā puse. Kad es aplūkoju viņa galvaskausu, tas bija plakans, pilnīgi zaudējis normālo izskatu. Mans kolēģis slimnīcā bija labs ārsts un izglāba zēna dzīvību. Tas ir, panāca to, lai viņ� varētu tur�pināt dzīvi kā akls, kurls, paralizēts, bet citādi vese�līgs miesas gabals. Ņemot vērā kop�anu, kas zēnam tagad būs īpa�ajā iestādē, viņ� dro�i vien pārdzīvos da�u labu veselu bērnu. Jūs zināt, ko tas nozīmē. Kop�ana, kāda nav nevienam valsts patversmē, un nauda � nauda � nauda. Vai arī man visu mū�u būtu jādzīvo, ik dienas redzot �īs �ausmas savā acu priek�ā. Ak dievs! Nevar būt, ka tas viss ir patie�sība. Tas nav patiesība.
Jautājums. Vai tad jums nemaz nemēģināja atlī�dzināt zaudējumus? Protams, es nedomāju, ka viņi tie�ām varētu par visu atlīdzināt, bet jums ta�u vajadzēja daudz naudas, lai aprūpētu sievu un dēlu.
Atbilde. Jā, viņi piedāvāja man atlīdzību. Da�as dienas pēc avārijas man piezvanīja kāds vietējais advokāts Pītersons. Viņ� pilsētiņā bija ieguvis visai veikla jurista slavu. Pītersons gribēja uzzināt, kas ir mans advokāts, lai tad varētu stāties ar viņu sakaros. Man bija labas attiecības ar Ep�teinu, kas slimnīcā kārtoja juridiskos jautājumus, un es no�saucu Pītersonam viņa uzvārdu. Ep�teins ieteica man neiet pie telefona un izvairīties no tik�anās ar Pītersonu tikmēr, kamēr Ep�teinam radīsies izde�vība parunāt ar mani divatā.
Jautājums. Un kas notika pēc tam?
Atbilde. Ep�teins atnāca pie manis, un es vaicāju, kāpēc viņ� ir tik piesardzīgs. Juriskonsults atbil�dēja, ka Pītersons esot ļoti tuvās attiecībās ar Maka- luzo un turklāt vēl kārtojot viņa legālās veikalu lietas. Ep�teins man pastāstīja arī �o to par Galvas sakariem un cie�ajām saitēm ar apgabala varas orgāniem. Likās, ka uzsākt kaut ko pret viņu ir pilnīgi neiespējami. Kamēr Ep�teins sarunājās ar mani, ieradās Pītersons. Viņam bija mazas, elegantas ūsiņas un melnā lentītē pakārts pensnejs, ģērbies viņ� bija vizītsvārkos. Man viņ� nemaz nepatika, ta�u jāatzīst, ka viņa manieres bija ļoti izsmalci�nātas.
Jautājums. Viņ� jums piedāvāja naudu, vai ne?
Atbilde. Viņ� mums nenosauca to cilvēku, kura intereses viņ� pārstāv, un neuzņēmās nekādu atbil�dību par notiku�o. Pītersons piedāvāja man �eku par 30 000 dolāriem un prasīja, lai es atsakos no jebkādām pretenzijām. Viņa mēle bija varen lokana, un es nespēju atteikties no �īs naudas. Es būtu to pieņēmis, ja Ep�teins nebūtu viņam patei�cis, ka mēs varam parakstīties tikai par �eku vis�maz 50 000 dolāru vērtībā, jo paredzami ļoti lieli un ilgsto�i maksājumi par slimnīcu. Pītersons atbil�dēja, ka tas nav iespējams, bet es biju pietiekami apdomīgs, lai klusētu. Beigu beigās Pītersons bija ar mieru vienoties par 50 000 dolāriem, un Ep�teins ieteica man pieņemt �o piedāvājumu.
Jautājums. Tātad �ī atlīdzība jūs dro�i vien finan�siāli apmierināja. Kas notika pēc tam?
Atbilde. Paula labā mēs neko vairs nespējām da�rīt. Zēns varēja ēst un bija pietiekami vesels, lai dzīvotu, bet viņ� vairs nebija mans bērns. Viņam vajadzēja gulēt gultā, un viņ� bija akls, kurls un paralizēts. Mēs nemanījām viņā nekādas saprāta pazīmes. Mums izdevās ievietot viņu vienā no tām nedaudzajām iestādēm, kas domātas �āda veida in�valīdiem, ta�u viņ� gandrīz nemaz vairs neatgādi�nāja cilvēcisku būtni un nebija nekādas nozīmes viņu regulāri apmeklēt.
Jautājums. Un kas notika ar jūsu sievu?
Atbilde. Viņu ievietoja �tata centrālajā slimnīcā, kas atradās apmēram divdesmit jūd�u attālumā no mūsu pilsētiņas. Sākumā viņai klājās glu�i labi, un es pat domāju uzbūvēt viņai speciāli projektētu māju ar vairākām jumta slīpnēm un īpa�i iekārtotu virtuvi. Ta�u viņas nieres jau ilgāku laiku pirms tam nebija diezcik veselas, un �is orgāns vienmēr ir sevi�ķi vārīgs tiem, kas slimo ar paraplēģiju [2] . martas veselība strauji pasliktinājās. Pēc trim mē�ne�iem viņai sākās urēmiskā koma, un viņa nekad vairs neatvēra acis. Sieva nomira vēlā rudenī, ta�u, pateicoties maniem kolēģiem, kas strādāja �ajā slim�nīcā un bija ļoti laipni pret mani, mēs pēdējās die�nas gandrīz visu laiku bijām kopā. Bēres notika vi�ņas dzimtajā pusē Minesotā. Mans sievastēvs, vecs zviedru zemnieks ar skarbu raksturu, gandrīz visu laiku klusēja, ta�u es redzēju, ka bēdas viņu pilnīgi satrieku�as.
Jautājums. Man �ķiet, jūs nekas vairs nesaistīja ar Leominsteru. Vai jūs tomēr tur atgriezāties?
Atbilde. Jā, es to darīju. Vilciens no Rietumiem piestāja �ajā stacijā desmitos vakarā. Es ievēroju divus visai aizdomīga izskata tipus klaiņojam ap�kārt pa staciju, un likās, ka tie gaida mani. Viens no viņiem bija dū�īgs se�as pēdas gar� bokseris ar lauztu degunu. Otrs bija kalsns vidēja auguma vī�rietis ar krunkainu, dzeltenīgu seju. Viņ� bija ģēr�bies cie�i piegulo�ā mētelī, uzmaucis cepuri uz acīm un turēja rokas kabatās. Bra�ais kauslis pielavījās man klāt no sāniem un sacīja aizsmaku�ā astmatiķa balsī: �Tev būs darbiņ�. Mūsu priek�nieks ir ievai�nots.� �Priek�nieks?� es vaicāju. �Vai es viņu pa�zīstu?� �Noteikti,� bra�ais bokseris sēca. �Kur� gan viņu nepazīst? Tu arī pazīsti. Viņu sauc par Galvu. Mēs braucām glu�i pieklājīgā ātrumā (nebija vai�rāk par astoņdesmit), kad uz ceļa pēk�ņi uznāca govs. Nu, un tad govs pārvērtās par bif�teku un automa�īna par lū�ņu �upu. Ma�īna apsviedās ap�kārt trīs reizes. Galva atsitās pret vējstiklu, un mums nemaz vairs nepatīk viņa izskats. Mēs esam sava ceļa gājēji un darījām darbu, gar kuru citiem nav nekādas daļas, tāpēc nevaram vest Galvu uz slimnīcu. Tagad tev būs darbiņ�, ko tu proti. Mēs tevi pazīstam, un runā, ka tu esi zellis, kas strādā uz ef-ef. Liekas, tu mums noderēsi. Un, ja arī ne, tad citas izejas mums tik un tā nav. Nāc līdz!�
Es paskaidroju, ka man būtu jāaiziet uz slimnīcu pēc ārsta somas. �Veco zēn,� mani uzrunāja cie�i piegulo�ais mētelis, �esi prātīgs un dari, ko tev liek. Nāc līdz!� Tad viņ� pievērsās otrajam tipam un no�skaldīja: �Stiprais, tu pļāpā pārāk daudz.�
Tuvumā nebija neviena cilvēka, ko es varētu pa�saukt palīgā, un arī veikali bija jau slēgti. Man ļoti nepatika situācija, kurā biju nokļuvis, ta�u man at�lika vienīgi iet viņiem līdzi. Viņi nobrauca kādas pusotras jūdzes, un mēs bijām nokļuvu�i pie fab�rikas betona ēkas nezālēm aizaugu�ajā klajumā. Tū�līt kāds iebrēcās: �Ei, jūs, nosauciet paroli!�
Stiprais nomurmināja kaut ko tādu, kas acīmre�dzot apmierināja jautātāju. Tad viņi satvēra mani aiz elkoņiem un iegrūda kantorī. Tā kā fabrikā vis�apkārt biju redzējis tikai kailas dēļu sienas un iz�sistus logus, tad �ī telpa ar savu mājīgo, pat ele�ganto iekārtojumu mani visai pārsteidza. Viņi grūda mani tik stipri, ka man aizķērās kāja aiz sliek�ņa un es nokritu. Kad atkal piecēlos, es pamanīju, ka telpā atrodas arī vēl divi citi cilvēki. Viens no tiem bija Pītersons. Viņ� palīdzēja man piecelties. Otrs subjekts, kas bija ģērbies brūnā tvīda uzvalkā, at�gādināja enerģisku komersantu. Es vēl līdz �ai die�nai neesmu uzzinājis viņa vārdu, bet man likās, ka tie�i viņ� ir tas, kas pārstāv Galvas intereses lielos komerciālos darījumos. Pītersons man sacīja: �Es atvainojos, ka bijām spiesti izturēties pret jums ne glu�i tā, kā pienāktos, ta�u mēs neatrodamies tādā stāvoklī, lai varētu ievērot īpa�as pieklājības nor�mas. Mēs negribam nodarīt jums neko ļaunu, bet jums jāsaprot, ka jums jāizturas prātīgi. Misters Makaluzo ir tikko kā cietis avārijā, un nebūtu visai apdomīgi vest viņu uz slimnīcu. Mēs paļaujamies uz jūsu palīdzību, un es apsolu, ka jums par to kār�tīgi samaksās.�
�Un ja nu es atsakos?� Es vērīgi ielūkojos viņu sejās, un asinis manās dzīslās sastinga.
�Tādā gadījumā, mister Koul, mēs būsim spiesti rīkoties, lai pasargātu sevi no nepatik�anām. Jūs esat inteliģents cilvēks, tāpēc esmu pārliecināts, ka sapratīsiet, kāda būs �ī rīcība.�
Es brīdi vilcinājos, un tad man kļuva skaidrs, kas jādara. �Labi, es operē�u. Kur atrodas cietu�ais?� Viņi atvēra durvis uz blakus telpu, kas bija iekār�tota vēl greznāk nekā tā, kurā mani ieveda vis�pirms. Makaluzo sēdēja mīkstā ādas krēslā, viņa galva bija atgāzta atpakaļ un pārkārusies pāri spil�venam. Seja bija nedabiski tum�i pieplūdu�i ar asi�nīm un rēta saskatāma vēl labāk nekā tad, kad es viņu redzēju pirmoreiz. Mute bija vaļā. Viņ� elpoja smagi, pie kreisās nāss bija piekaltu�as asinis, kas, likās, vēl pirms pāris minūtēm bija tecēju�as ar joni. Viņa piere bija aptīta ar tīru dvieli. �Misters Makaluzo devās kārtot kādu ļoti "slepenu darījumu,� paskaidroja brūnajā tvīda uzvalkā ģērbtais. �Viņa ma�īna uzdrāzās virsū govij. Viņ� ietriecās vēj�stiklā. Gan mums, gan arī jums, varu teikt, rastos visai lielas nepatik�anas, ja kāds uzzinātu kaut ko par viņa stāvokli.�
Es atraisīju apsēju. Makaluzo acis stingi raudzī�jās tuk�umā. Zīlītes bija papla�inātas nevienādi. Es sāku aptaustīt viņa pieri. Tā bija zaudējusi savu normālo formu un atgādināja zirga saspertu arbūzu. Līdzko pieskāros galvaskausam, Pītersons paliecās uz priek�u; brūnajā tvīda uzvalkā ģērbtais tikmēr pētīja savus nagus un pēk�ņi pielēca kājās, kad no- knak�ķēja Makaluzo pieres kauls, kuru es taustīju. Nebija nekādu �aubu, ka ielauzts kreisais pieres kauls. Pabeidzis pacienta apskati, es sacīju brūnajā tvīda uzvalkā ģērbtajam, ka nepiecie�ama tūlītēja operācija un man vajadzētu aizbraukt pēc instru�mentiem.
�Par to neraizējieties,� viņ� atbildēja. �Mēs esam parūpēju�ies par visu, kas vajadzīgs.�
Viņ� pasniedza man ārsta somu ar zeltītiem ini�ciāļiem D�. M., kas bija piestiprināti tie�i zem rok�tura.
�Vai tā nav doktora Makola soma?� es jautāju.
�Iespējams,� otrs zellis atbildēja, �bet tā nav jūsu darī�ana. Cik nedro�as gan ir automa�īnu atslēgas!�
Es uzreiz jutos labāk, kad uzzināju, ka manā rī�cībā ir doktora Makola soma. Viņa operē�anas pa�ņēmieni gan daļēji at�ķiras no manējiem, ta�u es katrā ziņā varē�u strādāt ar augstvērtīgiem instru�mentiem. Tur bija viss, kas nepiecie�ams: trepāns, elevatori, elektriskais zāģis, nātrija amitāls, novo- kaīns un spirts.
�Vai jums izdosies?� mans jaunais paziņa jau�tāja.
�Jā,� es atbildēju, cerēdams, ka izdosies. Jutos mierīgs un dro�s.
Es palūkojos apkārt, vai tur nebūtu atrodams kāds kastrolis, kur uzvārīt ūdeni, da�i dvieļi un lī�dzens galds, uz kura izdarīt operāciju. Mistera Ma�kaluzo uzticības persona tūlīt noprata, ko es vēlos.
�Jūs varat izmantot rakstāmgaldu,� viņ� sacīja. �Galva neuztrauksies, ja uz tā paliks da�i traipi. Ūdens tualetes telpā jau ir uzvārīts, un veļas gla�bātavā mums dvieļu ir papilnam. Kjūpids strādāja par slimnieku kopēju valsts slimnīcā, kamēr vēl ne�bija aizraidījis uz viņpasauli kādu pacientu. Nekas, nekas, Kjūpid,� viņ� piebilda. �Doktora klātbūtnē var runāt atklāti.�
Tātad kāds te tomēr zināja, kā jāsagatavojas ope�rācijai. Ķirurga uzsvār�u vietā sadabūja pāri tīru darba virsvalku. Es uzvilku vienu no tiem un Kjū- pids otru. Mēs noguldījām Makaluzo uz muguras.
Es sāku rīkoties. Mani neviens netraucēja, un es vispirms noskuvu pacientam galvu un apmazgāju to ar spirtu. Pēc tam ie�ļircināju novokaīnu. Tiklīdz tas bija iedarbojies, es izdarīju dziļāku audu lokālo anestēziju apkārt sa�ķaidītajam pieres kaulam. Es negribēju pielietot vispārējo anestēziju, tāpēc ka bija ļoti svarīgi novērot, kā pacients atgūs apziņu pēc tam, kad būs mazinājies spiediens uz smadzenēm. Tad es pārgriezu galvaskausa ādu un dzirdēju, kā no�irkst trepāns, ieurbdamies kaulā.
Man jāatzīst, ka Kjūpids bija labs ķirurga asis�tents. Viņ� zināja, kurā brīdī uz marles spilventiņa jāpasniedz asinis apturo�i �ņaugi, un, likās, prata novērtēt visu, ko es daru. Patiesību sakot, pat �a�jos neparastajos apstākļos tas man glaimoja.
Laikam gan visnepatīkamākais brīdis �ādā operā�cijā ir tad, kad izzāģētais kaula gabaliņ� atdalās no galvaskausa. Tad noteikti jāaptur asins tecē�ana no smadzeņu plēves � smadzeņu celofāna apvalka. Es redzēju, ka Makaluzo pamazām atgūst samaņu, un dzirdēju, kā viņa elpas vilcieni kļūst mierīgāki un vienmērīgāki. Viņ� atvēra acis. Viņa redzokļi tagad vairs stingi nevērās tuk�umā, un lūpas sāka veidot vārdus.
�Kur es atrodos?� Makaluzo jautāja. �Kas noticis?�
�Neuztraucieties, Galva,� viņa uzticības persona sacīja. �Jūs esat cietis avārijā. Ta�u jūs atrodaties dro�ās rokās. Doktors Kouls rūpējas par jums.�
�Kouls,� viņ� teica. �Nesen man ar viņu bija �is tas kārtojams. Viņ� ir lāga zēns. Vai es varu ar viņu parunāties?�
�Tepat es esmu,� sacīju cik vien varēdams mie�rīgi. �Kas jums man sakāms?�
�Es ļoti no�ēloju to iepriek�ējo avāriju. Jūs to�reiz izturējāties, kā īstam vīram pieklājas. Bet kas bijis, tas bijis. Ceru, ka jūs mani kārtīgi salāpīsiet.�
Man �ķiet, ja viņ� nebūtu tik rupjā veidā atvēris manu brūci, atgādinādams lielo zaudējumu, viss būtu noritējis citādāk. Tagad es nolēmu rīkoties. Es mēģināju apspiest savas emocijas un saglabāt ārēju mieru, ta�u jutu, ka kļūstu bāls kā krīts, un, kad sāku mierināt Galvu un iestāstīt viņam, ka es �ajā gadījumā darbojos ar vislielāko rūpību un iz�mantoju visu savu prasmi un zinā�anas, Kjūpids pagriezās un palūkojās manī ar tādu skatienu, kas man nemaz nepatika.
�Mēs vēl turpinām,� es sacīju. �Kamēr es neesmu pabeidzis operāciju un novācis instrumentus, iztu�rieties pavisam mierīgi.�
Es zināju, kas man jādara, un, �ķiet, nekad ne�biju strādājis tik izveicīgi. Biju nolēmis nokārtot savus rēķinus ar misteru Makaluzo reizi par visām reizēm.
Pēk�ņi Kjūpids iebrēcās: �Ei, dakter, ko jūs da�rāt? Man liekas, te kaut kas nav kārtībā.�
Es mierīgi sacīju: �Es operēju un arī atbildu par visu.� Jutu, ka esmu stāvokļa noteicējs.
Otrs zellis, kas veda mani ma�īnā un bakstīja mani ar revolveri, neizņēmis to no kabatas, pagrie�zās pret Makaluzo un sacīja: �Galva, Kjūpids atkal vārsta savas �aunas.� Viss pacienta galvaskauss bija ievīstīts apsējos, izņemot nelielo laukumiņu, kuru es operēju, ta�u viņ� bija pie pilnas apziņas. Tāda bija mana metode smadzeņu operācijās. Tā ir dro�āk, turklāt smadzeņu virsējā kārta ir nejūtīga.
�Viss kārtībā,� Makaluzo teica. �Kouls ir mans draugs. Neļaujiet Kjūpidam traucēt operāciju. Viņ� pārāk daudz pļāpā.�
Es biju beidzis tīrīt brūci, ta�u, pirms novietoju atpakaļ kaula gabaliņu, kuru biju izņēmis ar tre- pānu, vēl bija jāizdara īpa�a operācija.
�Nu skatieties ta�u,� Kjūpids iesaucās. �Viņ� .. .�
Vīrietis, kas visu laiku bija turējis rokas kabatās, iesita Kjūpidam pa galvu ar revolvera spalu. �Aiz�ver savas nolādētās �aunas!� viņ� uzbrēca. Kjūpids gulēja bezsamaņā uz grīdas, un no auss viņam sāka plūst asinis. Dro�i vien viņam bija galvaskausa lū�zums, bet �ie man neatļāva palīdzēt viņam. Es pat nezinu, vai viņ� ir vēl dzīvs vai jau miris. Ejot uz vannas istabu, lai nomazgātos, man bija jākāpj pāri viņam. Kad atgriezos, brūnajā uzvalkā ģērbtais mani gaidīja. �Te būs 50 000 dolāru,� viņ� sacīja. �Ceru, jūs sapratīsiet, ka Leominsterā palikt vairs nevarat. Ja mēs jūs vēl kādreiz sastapsim �ajā rajonā, tad ziniet, ka ilgi dzīvot jums vairs nebūs lemts. Mēs palīdzēsim jums pārcelties uz piekrasti, tur jūs va�rēsiet atkal strādāt, tikai ar citu vārdu. Neaizmir�stiet to, citādi��
Es neko neatbildēju. �ī nauda man nekādu prieku nesagādāja. Itin nekādu. �ajā brīdī Galva nomurmi�nāja caur apsējiem: �Dodiet, pui�i, viņam simts tūksto�us. Es jūtos labi.�
Es paskaidroju viņiem, kā Makaluzo jākopj, un paņēmu piedāvāto naudu: deviņdesmit deviņas jau�nas, spīdīgas tūksto� dolāru banknotes un vienu tūkstoti � piecdesmit dolāru un simts dolāru zī�mēs. Viņi iedeva man biļeti braucienam uz Sanfran�cisko. Stiprais tajā pa�ā naktī aizveda mani uz �i�kāgas lidostu. Viņ� atstājās no manis tikai tad, kad biju iekāpis lidma�īnā, kas devās tie�ā reisā uz San�francisko. Apsēdies lidma�īnā savā vietā, es ieliku saņemto naudu lielajā aploksnē, kuru atradu priek�ējā sēdekļa aizmugurē, un atstāju sev tikai da�us dolārus pa�ām neatliekamākajām vajadzībām. Es uzrakstīju uz aploksnes apgabala slimnīcas ad�resi un palūdzu stjuarti to nosūtīt. Tagad man �ajā pasaulē vairs nebija ne parādu, ne naudas, ne draugu. Tas likās neticami. Es varēju braukt, kurp vien vēlos, un tomēr man nebija, kurp braukt. Mani pārklāja auksti sviedri, un man �ķita, it kā es būtu pa pusei miris un jau atrastos kapā. Tas ir apmēram viss, ko es atceros. Saglabāju�ās tikai ne�skaidras atmiņas par gariem nogurdino�iem ceļo- ' jumiem cauri d�ungļiem, par pre�u stacijām un braucieniem pre�u vagonos. Kā nokļuvu doktora Votermena aizgādībā, to es neatminos. Kā stāstīja, kādā pavārtē mani esot aizturējis policists, domā�dams, ka esmu piedzēries.
Koula balss bija kļuvusi arvien klusāka, jo iedar�bojās nomierino�ās zāles un iestājās miers, kas vi�ņam bija tik ļoti nepiecie�ams. Viņ� aizvēra acis un iegrima dziļā miegā.
Es vaicāju Votermenam:
���� Vai jūs ticat �īm pasakām?
���� Nezinu, ko lai atbildu, .� Votermens sacīja. � �is cilvēks patie�ām pārcietis elles mokas, bet viņa stāstā nebija arī nekā tāda, kas nevarētu būt bagātas iztēles radīts. Es ne visai labi saprotu, ko viņ� izdarījis Galvai pirms brūces aiz�ū�anas. Ne�esmu dzirdējis, ka, reponējot lauztu kaulu, būtu jāņem vērā kādi īpa�i nosacījumi. Varbūt jums ir kāda nojausma?
���� Tie�ām nevaru iedomāties, � es atbildēju. � Kouls būtu varējis nogalināt Makaluzo bez kā�das vilcinā�anās, tomēr viņ� to nedarīja. Patie�ām nezinu, ko viņ� bija izdomājis.
Mēs dzirdējām tālumā iekaucamies sirēnu, kuras skaņa arvien pieauga, un pēc da�ām minūtēm pie�brauca no Valsts slimnīcas atsūtītā ātrās palīdzības ma�īna. Ienāca divi jauni, enerģiski sanitāri un baltā uzsvārcī tērpies ārsts. Viņi pacēla Koulu, no�vietoja uz nestuvēm un iznesa ārā.
Votermens bija noguris, tāpēc nolēma kādu brīdi vēl pasēdēt kopā ar mums un pēc tam braukt uz slimnīcu ar savu personīgo automa�īnu. Mēs klusē�dami smēķējām.
������� Man liekas, viņam kaut kas izkrita, � sacīja Votermens. � Tas ta�u ir kabatas portfelis, vai ne?
Tajā atradās da�as monētas un kaut kādi nieciņi, kurus Kouls bija savācis, ārstēdamies slimnīcā.
��� Pagaidiet, � Votermens teica. � Man liekas, es pazīstu �ādus kabatas portfeļus. Tur iek�ā ir sle�pens nodalījums. Iedodiet man to.
Viņ� paņēma kabatas portfeli un, nedaudz padar�bojies ar to, izgrieza iek�pusi uz āru.
���� Jā, redzat, te ir slepenais nodalījums. Paska�tīsimies, kas tajā iek�ā.
Nodalījumā bija vienīgi divus gadus veca �ikā�gas laikraksta izgriezums. Informācija sākās tā:
GALVAS BANDA SAGRAUTA
PLUTORIJAS BANKAS APLAUPĪ�ANA CIETUSI NEVEIKSMI
SIMTS TŪKSTO�I DOLĀRU ATGRIEZU�IES KASĒ
Tālāk bija pastāstīts, kā Makaluzo un viņa rokas�pui�i mēģināju�i aplaupīt banku. �is mēģinājums smagi izgāzies. Bankas ierēdņi biju�i daudz izmanī�gāki par laupītājiem un ap�audī�anās laikā ātri vien tos pieveiku�i. Gangsterus, kuriem palaimējies dzī�viem aiz�maukt no bankas, vajātāji panāku�i pie dzelzceļa sliedēm, kur tiem atkāp�anās ceļu aiz�ķēr�sojis pre�u ātrvilciens. Līdz ar to nav palicis vairs neviens, kas varētu pastāstīt par savām laupītāja gaitām. Aprakstot �o notikumu, laikraksts īpa�i uz�svēra to, ka Galva bijis pla�i pazīstams kā ļoti uz�manīgs bandīts, kas vienmēr rūpīgi plānojis savas operācijas, un �ī bijusi pirmā reize, kad viņ� nav ievērojis viselementārāko piesardzību.
Votermens ievilka no savas pīpes pamatīgu dūmu un pēc tam lēni izpūta dūmus gaisā. Es biju galīgi apmulsis.
���� Nesaprotu, � es sacīju. � Tur nav nekādas īstas jēgas. Kā jums �ķiet, � kas īsti bija noticis?
���� Es nezinu, � viņ� atbildēja, � bet varu iedo�māties. Operācijas gaitā Kouls bija atsedzis Maka�luzo pieres rajona smadzenes. Lai tās pārgrieztu jeb izdarītu tā saucamo dziļo frontālo lobotomiju, vi�ņam biju�as nepiecie�amas tikai da�as sekundes. Rezultātā Makaluzo acīmredzot saglabājis saprātu, ta�u kļuvis pilnīgi nespējīgs izstrādāt plānus, kuru realizē�anai nepiecie�ama apdomība un piesardzība.
Es ievilku dūmu no sava cigāra.
���� Tas nav iepriecino�s stāsts, � es sacīju, � bet operācija gan katrā ziņā bijusi ļoti sekmīga.
D�. Alberts Larū nervozēja, � bet ne bez iemesla. Bija pienākusi viņa lielā diena. Cerībā nomierinā�ties viņ� pavērās plecīgā vīrā ar zemu balsi, kur� flegmātiski sēdēja viņam blakus svilpjo�ajā metro vagonā, un arī atrada, ko meklējis.
Cilvēks, kura pusē atradās tāds vīrs kā Kelvins Bursma, vienkār�i nevarēja nenomierināties.
Alberts rāmi, bet noteikti sacīja:
���� Man prātā ir tikai viena doma.
Bursma vēlīgi noliecās pie viņa.
���� Un tā būtu?
���� e oksidāze! � izsaucās Alberts.
Kels Bursma uzsita viņam uz pleca un atbildēja kā treneris, kas dod bokserim pēdējos padomus:
����������� Vienīgā doma, kurai jāvalda jūsu smadze�nēs, ir � kā izreklamēt e oksidāzi. Ja Korporācija netiks ieinteresēta �ajā lietā, neko nevarēs uzsākt, bet, ja ir darī�ana ar Korporācijas vadītājiem, tas nozīmē, ka ir darī�ana ar lietpratējiem.
Larū, �ūpodamies līdzi vagonam, pārdomāja dzir�dēto.
���� Bet mēs ta�u pārdodam kaut ko tie�ām sva�rīgu, � viņ� sadū�ojies iebilda.
Larū trīs gadus bija pētījis e oksidāzi. Bursma savukārt bija ar �o lietu saistīts tikai tādēļ, ka viņ� bija kāda Larū laboranta svainis, kādas plastmasu firmas direktora vietnieks sagādes lietās un� vie�nīgais komersants, kuru Larū pazina.
Un tomēr �odien, �ajā iz�ķiro�ajā dienā, Kels Bursma no viņiem abiem bija vienīgais lietpratējs. Veicinātājs. Cilvēks no cietsirdīgās praktiskās pa�saules ārpus klusajām universitātes laboratorijām � no pasaules, kura iedvesa �ausmas D�. Albertam Larū.
Kels bija pats miera iemiesojums.
����� e oksidāze patie�ām ir svarīga. Un vienīgi tā�pēc mēs arī varam cerēt.
Metro vilciens gari un skaļi nosvilpās un pēc tam spalgi no�ņācās. Viņi bija atbrauku�i. D�. Albertam Larū uzmācās ļauna priek�nojauta. �Te nu tas ir!� viņ� sevī noteica. Viņi iejuka pasa�ieru straumē, kas plūda no vagona uz greznu eskalatoru.
���� Jā, Albert, � dārdināja Kels, abiem blakus slīdot aug�up. � Mums ir kaut kas ļoti vērtīgs � ja vien izdotos piekļūt priek�niecībai, piemēram, apgabala direktoram. Ziniet, Albert, ja izdosies, jūs varat kļūt vadītāja vietnieks pa�ā Korporācijā!
���� O, pateicos! Bet es, protams, piedāvājumu noraidītu � es gribu teikt, ka mana uzticība zināt�niskajam darbam� � Alberts bija satraukts.
���� Bet es, protams, parūpētos par �o lietas pusi jūsu labā, � Bursma mierino�i sacīja. � Nu, Albert, esam klāt.
Eskalators nogādāja viņus saulainā laukumā starp divdesmitstāvu namiem. To �ķērsoja ap�ilbino�i zaļa aleja, kas veda uz Korporācijas apgabala pār�valdes ēku. Alberts izjuta godbijīgas bailes. Tā bija tie�ām iespaidīga būve � tai bija tikai trīs stāvi, bet tā aizņēma veselu kvartālu.
Kels godbijīgi norūca:
���� Uzbūvēt kaut ko tādu uz pa�a dārgākā zemes gabala Detroitā � vai jūs saprotat, ko tas nozīmē, Albert? Varu! Varu un prasmi tirgoties! Lūk, ar ko jums ir darī�ana, ielai�oties veikala lietās ar Korpo�rāciju!
Eka bija Lielo Ezeru apgabala centrs, un tās arhi�tektūra bija atbilsto�i monumentāla: Alberts, �ā di��enuma iespaidots, kaut ko nomurmināja. Kels bija vienisprātis.
���� Lielisks stils, � viņ� svinīgi sacīja.
Stikla durvis visā ēkas augstumā klusi atvērās, tikko Alberta roka tām pieskārās. Tie�i priek�ā, vēsā vestibila otrā pusē, bija redzamas citas tikpat aug�stas stikla durvis � Korporācijas lielo sasniegumu demonstrē�anas vitrīna. Noslēpumainajā krēslā mīksti ņirbēja uguntiņas. Spīdo�i burti veidoja vār�dus �Progresa muzejs�.
Vairākas apmeklētāju ģimenes sajūsminātas klai�ņoja starp eksponātiem, tīksminoties par augstāko komercijas māku, kādu sasniegusi cilvēce.
Alberts automātiski sāka iet �ajā virzienā. Kels satvēra viņu pie rokas.
���� �eit., Albert. Gaitenis pa labi.
���� A! īiet� man �ķiet, jūs teicāt, ka neesot varēju�i vienoties par pieņem�anas laiku un tāpēc mums jādodas pa to pa�u ceļu, kur pārējai publikai.
Protams, �publika� bija tie sajūsminātie klaiņo- tāji, kas nāca pa greznajām stikla durvīm.
���� Nu, protams, tie�i tā mēs arī darām. Bet es ne�domāja �o publiku.
���� A!
Acīmredzot muzejs bija paredzēts tikai pūlim. Alberts, atskatījies atpakaļ, padevīgi sekoja Kelam uz �ķietami neuzkrīto�ām durvīm vestibila galā. �Iesācēja slepenais ceļ� pie varenajiem,� viņ� dziļā godbijībā nodomāja.
Bet tad viņ� ievēroja trīs vai �etrus jaunus cil�vēkus, kas nupat bija ienāku�i ēkā, arī nogrie�amies uz to pa�u pusi.
Uzgaidāmā telpa. Bet tā nelika vilties: acīmredzot Kels bija norādījis īsto ceļu. Viņi bija nonāku�i augstākajās aprindās. Lai gan telpa bija liela, tomēr tā atgādināja svētnīcu.
Alberts nekad nebija redzējis tādus krēslus. Visi divdesmit pieci (vai aptuveni tik daudz) vīrie�i un sievietes, kas bija atnāku�i pirms viņiem, bija ģēr�bu�ies daudz labāk par Albertu. Turpretī Kela dzel- tenbrūnais viengabala vilnas uzvalks, kas elkoņos un ceļos bija moderni vaļīgs, varēja sacensties ar jebkuru citu. Alberts ar to lepojās.
Viņ� sēdēja un nervozi grozījās. Kels basā pacie�tīgi atgādināja, ka nervozē�ana viņiem var dārgi maksāt, un vēlreiz atkārtoja, kas viņiem sakāms. Albertam bija jāuzdodas par augu metabolisma pro�fesoru; tā gan, kā Kels ar no�ēlu atzina, nebija ne�kāda spīdo�ā rekomendācija, bet tas bija vienīgais, ko Alberts varēja notēlot. Komerciālā puse viņam bija jāuztic Kelam; pēdējais bija nolēmis rīkoties atbilsto�i savam stāvoklim, kāds nu tas reiz bija, � kā zinātnieks. Tātad viņ� būs viņ� pats. No tā, cik veiksmīgi Alberts notēlos savu lomu, iespējams, atkarīgs daudz kas, lai gan galvenā atbildība, kā Kels uzsvēra, gūlās uz viņu.
Kamēr Kels runāja, Alberts nervozēja un vēroja uzgaidāmo telpu. Greznie krēsli, lai gan izkārtoti asimetriski, tomēr bija vērsti pret vienu sienu ar trim neizteiksmīgām durvīm. Laiku pa laikam parādījās kalpotājs un pavadīja kādu no gaidītājiem pa vie�nām no tām. Kalpotāji bija livrejās tērpti jauni cil�vēki ar gludi sasukātiem melniem matiem. Un bei�dzot viens no tiem pienāca arī pie viņiem un aici�nāja iek�ā, zemu paklanoties, nozibinot acis un atmetot galvu, drīzāk atgādinot dejotāju nekā sulaini.
Alberts sekoja Kelam.
���� Vai tas būtu jaunākais administrators? Vai varbūt personiskais sekretārs? Vai�
Bet Kels nelikās dzirdam.
Alberts kopā ar Kelu iegāja pa durvīm un ierau�dzīja skaistāko meiteni pasaulē.
Viņ� nespēja to uzlūkot, nekādā ziņā ne. Viņa bija pārāk skaista. Un tomēr viņ� ļoti labi zināja, kāda viņa ir. Garā viņ� redzēja spīdo�us matu viļņus krītam pār kailiem pleciem un burvīgi skaistu, bezkaislīgu seju. Meitenes ķermeni viņ� pat neiz- tēlojās � tas bija neiedomājami.
Meitene sēdēja pie rakstāmgalda un vērās viņos.
Kels ieņēma valdonīgu pozu, sakrustojis rokas uz krūtīm.
���� Mēs esam ieradu�ies zinātniskā lietā, � viņ� augstprātīgi iesāka. � Korporācija par �o jautājumu nav informēta, un tas attiecas uz da�ām ziemeļu kolonijām.
Meitene nesteidzoties pierakstīja kaut ko nelielā, plānā blokņotiņā. Vienaldzīgā melodiskā balsī viņa pajautāja:
���� Jūsu uzvārds un vārds?
���� Kelvins Bursma.
Meitenes piemiegtās acis pievērsās Albertam. Viņ� acumirklī zaudēja valodu. Viņ� visiem dvēseles spēkiem centās neskatīties uz meiteni.
Kels skanīgi sacīja:
����������� Tas ir D�. Alberts Larū, profesors, augu me- tabolisma speciālists.
Viņ� to pateica tā, ka Alberts sāka gandrīz vai lepoties ar savu vārdu.
Skaistākā meitene pasaulē maigi no�ukstēja:
����������� Izejiet pa �īm durvīm un tālāk pa koridoru uz mistera Blika kabinetu. Viņ� jūs gaidīs.
Tie�i �o brīdi Alberts izvēlējās, lai pamēģinātu paskatīties uz meiteni. Un viņa pasmaidija\ Alberts, cietis pilnīgu sakāvi, metās pie durvīm. Viņ� jutās pateicīgs, ka viņa to nebija darījusi agrāk! Kels, kā jau vairāk pieredzējis un ar augstāku stāvokli dzīvē, atļāvās vēl brīdi uzkavēties, atspiesties pret rakstāmgaldu un paglūnēt uz meiteni.
Un tomēr, kad abi izgāja gaitenī, arī viņ� mirka vienos sviedros.
Alberts uzmanīgi ieteicās:
���� Viņa ta�u nav no administrācijas, vai ne?
����������� Nē, � Kels mazliet nicīgi atteica. � Viņa ir parasta aģentūras sekretāre, kas gan cits? Pro�tams, universitātē jūs diez vai esat tādu redzējis, ja nu vienīgi Korporācijas pārstāvja vai rektora kabinetā.
Alberts ne vienu, ne otru nebija pat tuvumā re�dzējis.
���� Viņai nekas liels nav jādara, � Kels turpi�nāja, � tikai jāatstāj iespaids uz apmeklētājiem un, protams, jārūpējas par to, lai �eit neiekļūtu nepiederīgi.
Alberts vilcinoties ieteicās:
���� Viņa tie�ām bija iespaidīga.
���� Protams, viņa ir iespaidīga, � Kels piekrita. � Ja iedomājas, kādas aģentūrā ir algu likmes, un padomā, ka katrs vienkār�ās tautas pārstāvis, kas ierodas Apgabala pārvaldē veikala darī�anās, redz �ādu aģentūras paraugsekretāri, tad kļūst skaidrs, ka ir darī�ana ar varu, Albert.
Albertam ie�āvās prātā kāda doma. Viņ� sadū�o�jās un vaicāja:
���� Varbūt vajadzēja labāk paņemt �o aģentūras paraugsekretāri līdzi?
Kels blenza viņā.
���� Lai viņa cauru dienu staigātu kopā ar mums? Tas nav iespējams, Albert! Tas maksātu vesela gada algu.
Alberts dedzīgi sacīja:
���� Bet tie�i tas būtu jauki, Kel! Redzi, man ir ga�dos jauna māsīca, kuru es, tiesa, nu jau labu laiku neesmu redzējis, bet viņa izturēja konkursu uz vietu aģentūrā, un es dro�i vien būtu viņu pierunājis�
Viņ� sastomījās. Bursma �ķita esam sa�utis.
���� Albert, piedodiet, bet, ja jūsu māsīca ierastos jebkurā no kabinetiem izkrāsojusies, viņai par to būtu jāiekasē maksa pēc aģentūras likmēm, citādi viņu izsviestu no turienes un viņa vēl paliktu aģentūrai parādā. Paraugsekretāre to nekādā gadī�jumā nedarītu, � viņ� mierinot nobeidza.
Misters Bliks līdzinājās vairāk zinātniekam nekā komersantam, un viņa rakstāmgalds atgādināja nelielu laboratoriju. Pie labās rokas bija ierīkots komplicēts komutators, kas bija izliekts tā, lai varētu viegli sasniegt jebkuru tā daļu. Vairums slēd�u ar krāsainiem rokturiem bija sakārtoti rindās. Misters Bliks ar galvas mājienu norādīja Kelam uz krēslu un pārlaida pirkstus trim slēd�iem. Viņam pie galvas piestiprinātajām austiņām un mikrofonam arī bija vairāki slēd�i, un labā roka trīcēja blakus neredzēti sare�ģītam stenotipam.
Misters Bliks kaut ko pusbalsī pateica mikrofonā, un viņa roka gandrīz nemanāmi sāka ņirbēt virs aparāta.
� Esiet sveicināts, mister Bursma, � viņ� sacīja, nospiezdams pēdējo slēdzi, bet nenoņemdams austi�ņas. � Lūdzu, neņemiet ļaunā manas dīvainības, bet tā man ir vieglāk strādāt.
Viņa balss bija noteikta, skanīga un pārliecino�a.
Kels atkal uzņēmās iniciatīvu. Viņ� sāka ar noslī�pētu komplimentu mistera Blika slēd�u baterijai un pēc tam nepiespiesti pārgāja uz vēl izmeklētākām uzslavām. Alberts apmulsis atskārta, ka tās attiecas uz viņu.
Apmēram minūti vēlāk Alberts secināja, ka pati saruna nav ne tuvu tik interesanta kā pārtraukumi. Misters Bliks laiku pa laikam atvainojoties ātri pa�cēla rādītājpirkstu, rīkojās ar slēd�iem, klausījās ar austiņām, �ukstēja mikrofonā un neticami veikli un bez trok�ņa operēja ar stenotipu. Uz viņa sejas mainījās gaismas atspīdumi, un Alberts noprata, ka rakstāmgalda virsmā iemontētas daudzas da�ādu krāsu signāllampiņas un vismaz viens televīzijas ekrāns. Tikko pārtraukums beidzās, mistera Blika nevainojamā dikcija un patīkamā balss atgādināja Kelam, pie kā viņ� palicis. Alberts bija satriekts.
Kela runas plūdi nobeidzās ar dedzīgu aicinājumu misteram Blikam ievērot, cik svarīgi finansiālā ziņā Korporācijai ir tas, ko viņam tūlīt pavēstīs. Pēc tam viņ� pagriezās pret Albertu � tiesa, mazliet negai�dīti.
���� Man prātā ir tikai viena doma, � Alberts, tik negaidot pārsteigts, stostījās, � e oksidāze. Es esmu pārliecināts, ka Korporācija sapratīs, cik sva- rīgi�
���� Acumirkli, profesor Larū, � mistera Blika rāmā profesionāļa balss pārtrauca. � Jums tas būs jāpaskaidro man. Man nav ne tās izglītības, nedz arī tā prāta, kas jums, zinātniekiem. Paskaidrojiet vienkār�iem vārdiem � kas ir e oksidāze?
Viņ� burvīgi pasmaidīja.
���� Ak, neuztraucieties, � Alberts steidzīgi iz�grūda. � Arī daudzi mani kolēģi par to nav dzir�dēju�i.
Tā bija tikai puspatiesība. Visi viņa kolēģi, ar kuriem Alberts satikās universitātē parastā darba mēnesī, protams, bija dzirdēju�i par e oksidāzi � no pa�a Alberta.
���� Tas ir ferments, kuru satur daudzi augi, bet kas atklāts tikai nesen. Redziet, daudzas no pēdējos desmit gados izaudzētajām laboratorijas sugām nav spēju�as veidot parasto oksidāzi � a oksidāzi � un tomēr diezgan dīvainā kārtā da�as no �īm sugām ir saglabāju�ās. Tas tāpēc, ka eksistē virkne
radniecīgu savienojumu, no kuriem izdalītas |3, y, 6 un e oksidāzes. Betu un epsilonu ir izdevies sintezēt.
Misters Bliks neizpratnē sagrozījās krēslā. Alberts steidza stāstīt tālāk, lai viņ� redzētu, cik tas viss ir vienkār�i.
����������� Es esmu pētījis reakcijas, kādas notiek vairā�kās Triticum sugās un kurās e oksidāze ir kataliza�tors. Glu�i nejau�i es atklāju, ka neviena no �īm sugām pati neveido �o fermentu. Apbrīnojami, vai ne? Visu e oksidāzi �ie augi iegūst no sēnītes Puccinia triticina, kas tos inficē. Tas, protams, iz�skaidro Hin�ova grupas neveiksmi � viņiem neiz�devās iegūt dzīvotspējīgu Triticum kaci pēc . ..
Misters Bliks atkal burvīgi pasmaidīja.
����������� Bet profesor Larū, jums būs jāpaskaidro, ko tas nozīmē. Man saprotamā valodā, skaidrs?
Kels augstprātīgi noducināja:
����������� Tas var nozīmēt glābiņu Korporācijas triju bagātāko koloniju ekonomikai.
�Diezgan dramatiski,� nodomāja Alberts.
Misters Bliks atzinīgi sacīja:
���������� Ļoti labi. Ļoti labi. Pastāstiet sīkāk. Uz kurām kolonijām tas attiecas un kāpēc?
Viņa labā roka iztaisnojās un nepacietīgi pieskā�rās stenotipam.
Alberts, �ādas glaimojo�as uzmanības parādī�anas uzmundrināts, turpināja:
����������� Rietumlapzeme Eiropā, Lielslāvija un �ercila �ajā kontinentā. Tās visas ir Korporācijas kolonijas, kas nesen pievērsu�ās kvie�u audzē�anai, sevi�ķi
Triticum witti, un, kā esmu dzirdējis, augsne tur ir ārkārtīgi auglīga.
���� Kas ir Tritikums Viti?
Alberts satriekts pacietīgi izskaidroja:
���� Triticum witti ir viena no jaunākajām kvie�u �ķirnēm, kuras aug�anu ietekmē 8 oksidāze. Un, ja �o kvie�u sēnīti Puccinia triticina atzīs par kaitīgu, tie tiks apmigloti. Līdz ar to �ajās kolonijās var aiz�iet bojā visa gada kvie�u ra�a.
���� Var aiziet bojā, � misters Bliks pārsteigts atkārtoja. Viņa rādītājpirksts līdzīgi diriģenta ziz- lim apklusināja Albertu; abas rokas sāka ņirbēt virs svirām un taustiņiem, un viņ� atkal kaut ko murmināja mikrofonā.
�Vēl viens pārtraukums,� nodomāja Alberts. Viņ� izjuta dziļu godbijību pret neap�aubāmi svarīgajām darī�anām, kuras kārtoja misters Bliks, un tomēr viņ� bija arī mazliet noraizējies. Viņ� pēk�ņi saprata, ka viņam tie�ām ir iemesls būt pa�paļāvīgam, � e oksidāze arī bija ļoti svarīga lieta. �ajās trīs kolonijās bija ieguldīts vairāk par piecsimt miljo�niem dolāru un, bez �aubām, ne mazums dzīvā spēka.
Galu galā tomēr izrādījās, ka �is pārtraukums vel�tīts tie�i Rietumlapzemei, Lielslāvijai un Cer�ilai. Misters Bliks beidza rīkoties ar komutatoru un ap�sveica abus apmeklētājus:
���� Mister Bursma, ir pieņemts lēmums iecelt jūsu jautājumā pilnvaroto!
Un viņ� sirsnīgi pasmaidīja.
Tagad Alberts varēja triumfēt.
Viņ� nezināja, kas ir pilnvarotais, bet Blika iz�turē�anās liecināja, ka viņam parādīts nepieredzēts gods. Viņam pat apreiba galva, iedomājoties visu �o grezno ēku, visus kalpotājus, sekretāres un ad�ministratorus noliecot galvas viņa priek�ā, kā tam, sprie�ot pēc mistera Blika izturē�anās, vaja�dzētu būt.
Uz mistera Blika rakstāmgalda uzliesmoja un no�dzisa sarkana spuldzīte. Pievērsdamies tai, viņ� teica:
���� Atvainojiet, d�entlmeņi!
�Protams,� Alberts viņam domās piedeva, �jums jāstrādā.� Viņ� pa�ukstēja Kelam:
���� Nu ko, �ķiet, mums veicas tīri labi.
���� Ko? Ak, jā, ļoti labi, � Kels tāpat �ukstus at�bildēja. � Pagaidām.
���� Pagaidām? Vai misters Bliks nesaprot, kas par lietu? Mums tagad atliek tikai paskaidrot viņam yisu to sīkāk.
���� Ai, nē, Albert! Es esmu pārliecināts, ka viņ� nevar pieņemt galīgo lēmumu. Viņam būs jāsūta mūs pie kādas augstākas amatpersonas.
���� Pie augstākas? Kāpēc? Vai mums būs vēlreiz viss jāskaidro no gala?
Kels pagriezās savā krēslā, lai varētu sa�ukstē�ties ar Albertu neuzkrīto�āk.
���� Albert, tāda mēroga uzņēmums kā Korporā�cija nevar izskatīt katru neprātīgu priek�likumu, ko tai iesniedz. Te jābūt noteiktai kārtībai. Pa�laik augu metabolisma nodaļai �eit nav sakaru (varbūt mēs �ai lietā kaut ko varam darīt), tāpēc arī mums būs jāveic kaut kas līdzīgs �ķēr�ļu skrējienam. Dzīvi paliek tikai tie, kas vislabāk piemēroju�ies, Albert! Tikai tiem, kas visvairāk to pelnīju�i, izdo�das nokļūt pie apgabala direktora. Protams, apga�bala direktors pats izvēlas, kurus priek�likumus ak�ceptēt, bet viņam nav jāizsijā da�ādi murgaini ieteikumi.
Alberts saskatīja analoģiju ar dabisko izlasi. To�mēr viņ� pazemīgi vaicāja:
���� Kā jūs zināt, ka labākie priek�likumi tiek ak�ceptēti? Vai tas lielā mērā nav atkarīgs no tā, kā to izskaidro komivoja�ieris?
���� Ļoti lielā mērā. Glu�i dabiski!
���� Bet tad jau� Iedomājieties, piemēram, ka es nepazītu jūs. Tādā gadījumā mana labā ideja nebūtu tikusi tālāk par misteru Bliku.
����� Tā nebūtu tikusi tālāk par sekretāri, � Kels izlaboja. � Un varbūt pat ne tik tālu. Bet, redziet, tādā gadījumā tā vairs nebūtu ļoti svarīga ideja, jo nebūtu tikusi realizēta. � To sakot, viņ� iespaidīgi un lietpratīgi izslēja zodu. � Ja vien, protams, kā�dam citam neatrastos pietiekami daudz iniciatīvas un attapības, lai �o pa�u ideju izklāstītu labāk. Vai tagad jūs saprotat? Lai tie�ām svarīgas idejas gūtu piekri�anu, nepiecie�ama komersanta prasme.
Alberts bija spiests atzīt, ka �āda domu gaita vi�ņam nav saprotama. Tas bija tik svarīgi, bet viņam tas bija jāpalai� garām. Viņ� pazemīgi atgādināja sev, ka zinātnieks ārpus savas nozares neko nezina.
Tātad misters Bliks tikai bija paziņojis, ka viņiem pagaidām nav atteikts. Alberts jutās dziļi vīlies.
Un tomēr viņu pārņēma ziņkāre. Kā tas varēja gadīties, ka �āds nenozīmīgs paziņojums bija izrai�sījis viņā tādu sajūsmu? Vai tie�ām to varēja pa�nākt tikai ar veidu, kādā tas tika pateikts? Misters Bliks acīmredzot to prata. Ēkas arhitektūra, sekre�tāre un viss pārējais sagatavoja apmeklētāju tik�a�nos ar misteru Bliku; tas, protams, pastiprināja ie�spaidu, ta�u neizskaidroja to.
Kur bija meklējams atrisinājums? Alberts sa�prata � personībā. Lūk, ko komersanti saprot ar
profesionālo terminu �personība�. Personība, indi�vidualitāte bija tas aktīvs, ar kura palīdzību miste�ram Blikam bija izdevies pacelties līdz savam taga�dējam postenim ātrāk nekā, piemēram, kļūt par zinātnieku.
Tādi cilvēki kā Bliks un Bursma bija daudz pū�lēju�ies, lai izveidotu savu personisko pievilcību. Alberts skumji domāja par to, kā to dara. Protams, �īs sfēras lietpratēji nepublicēja presē rakstus par saviem pūliņiem, un viņ� arī nekad nebija par to interesējies. Bet tā bija vissvarīgākā cilvēces kul�tūras sfēra, jo no tās bija atkarīgi valdības� pat Korporācijas lēmumi!
Viņ� nevarēja spriest, vai Kels sasniedzis tādu pa�u meistarību kā misters Bliks, jo viņam �ķita, ka Kels viņa, Alberta, dēļ sevi�ķi nenopūlas. Viņ� nebija tā vērts.
Viņam bija vēl viens jautājums Kelam:
���� Kas ir pilnvarotais?
����� O, es domāju, ka jūs zināt, � Kels noduci�nāja. � Tie var ļoti daudz palīdzēt. Tie�i tāpēc arī ir labi, ka mums ir iecelts pilnvarotais. Mums būs jārisina sarunas augstākajā līmenī, Albert, kur tikai augstas klases komersants var cerēt uz to, ka viņa ideja gūs panākumus. Ja kāds to spēj veikt, tad tas ir pilnvarotais. Viņi ir pārāk jauni, lai saņemtu va�do�us administratīvos posteņus, bet viņi ir cilvēki ar spīdo�ām perspektīvām. Viņi�
Misters Bliks pagriezās pret durvīm pa kreisi, ieliekot �ajā kustībā pēc iespējas vairāk personis�kās pievilcības.
���� Misters Demarests, � viņ� paziņoja, un kabi�netā ienāca pilnvarotais.
Misteram Demarestam bija valdzino�i ruda, spro�gaina vaigubārda un uzkrīto�i brūnas acis. Viņ� bija ģērbies viengabala darba tērpā ar nedaudz klie�dzo�u rakstu melnā un smil�u krāsā. Misters Dema- rests gandrīz vai drebēja aiz enerģijas pārpilnības. Tas pielipa arī citiem � visi sāka justies tikpat pārmērīgi mo�i kā viņ�.
Misters Demarests laipni uzsmaidīja Albertam un Kelam un jautri uzsauca:
���� Kā klājas, mister Bursma?
Misters Bliks it kā tika nobīdīts malā. Alberts gandrīz aizmirsa, ka viņ� vēl joprojām ir kabinetā. Tie�ām, misters Demarests bija uzsācis spīdo�u karjeru.
Viņi piecēlās, kopā ar misteru Demarestu atstāja kabinetu un izgāja citā gaitenī, kur� stipri at�ķīrās no iepriek�ējā: divas pēdas no grīdas stiepās gais�mas ķermeņu rinda, kas izstaroja spokaini bālu gaismu, un gar sienām bija izvietotas abstraktas skulptūras.
Tas viss kopā ar misteru Demarestu bija it kā draudīgs izaicinājums. Alberts to pārgalvīgi pie�ņēma.
���� e oksidāze, � viņ� paziņoja, � var nozīmēt glābiņu trim no Korporācijas bagātākajām kolo�nijām!
Misters Demarests dedzīgi atsaucās:
���� Esmu simtprocentīgi pārliecināts, ka Korpo�rācijas Triticum witti ra�a jāglābj! Misters Bliks pa pneimopastu atsūtīja man lentu ar jūsu paskaid�rojumu, profesor Larū. Es esmu simtprocentīgi jūsu pusē! Es no visas sirds vēlos jūs abus pārliecināt, ka darī�u visu, kas vien bus manos speķos, lai pierunātu misteru Sautfīldu. Profesor, esiet gatavs papildināt, kad es bū�u izstāstījis visu, kas man zināms.
Viņa balsī nebija ne mazākās augstprātīgas lab�vēlības vai atturības pieskaņas. Alberts ne�aubījās, ka viņ� parūpēsies par visu. Cik labi!
Kels basā iesprauda:
���� Jūsu misters Bliks, �ķiet, savu lietu prot.
Vai gan tā drīkstēja izteikties par Korporācijas amatpersonu? Acīmredzot Kels bija nolēmis, ka jā�liek misteram Demarestam manīt, ka viņi ir līdzīgi, un tas bija viņa pirmais gājiens �ā mērķa sasnieg��anai. Albertam tas likās riskanti. Patiesību sakot, tas viņu pat biedēja.
���� Kas attiecas uz jūsu misteru Bliku, tad mani pārsteidz viens, � Kels sacīja misteram Demares�tam, tikko manāmi pamirk�ķinādams ar aci. Al�berts jutās lepns, ka ir �o zīmi ievērojis. � Es ne�varu vien nobrīnīties, kā viņ� spēj operēt ar tik daudziem slēd�iem.
Alberts ar pūlēm apspieda vaidu.
Bet misters Demarests pasmīnēja.
���� Taisnību sakot, Kel, � viņ� atbildēja, � es nemaz tā īsti nezinu, cik daudzi no vecā Blika slē�d�iem ir tikai butaforijas.
Kels bija panācis savu! Tie�i to nozīmēja mistera Demaresta piezīme.
Bet vai tie�ām mistera Blika slēd�i bija butafori�jas? Tajās senajās dienās universitātē viss bija daudz vienkār�āk, jo tur ļaudis runāja to, ko domāja.
Viņi tuvojās gaiteņa galam. Misters Demarests pusbalsī paziņoja:
���� Mistera Sautfīlda kabinets.
Acīmredzot misters Sautfīlds bija virs, ar kura klātbūtni vien jau pietika, lai noplaktu pat mistera Demaresta puiciskums.
Pa velvētu eju viņi iegāja pla�ā telpā, kas bija apgaismota tāpat kā gaitenis, bet skulptūras te bija vēl neizprotamākas.
Telpas vienā malā platā, ērtā krēslā, pētīdams pa�pīrus, sēdēja misters Sautfīlds � padzīvojis vīrs, lieliski ģērbies, bet ar pārsteidzo�i neizteiksmīgu seju, kas vīdēja pār viņa aveņsarkanā kamzoļa caur�spīdīgajiem kruzuļiem. Viņ� nelikās redzam ienā�cējus. Misters Demarests skaidri lika saprast, ka viņiem jāuzgaida, līdz tos uzrunās.
Kels un Alberts iekārtojās divos tahtas lieluma krēslos, kas bija pavērsti pret misteru Sautfīldu, un sāka pacietīgi gaidīt.
Misters Demarests pa�ukstēja:
� Es atgriezī�os tie�i laikā, lai stādītu jūs priek�ā. Jāsakārtojas.
Viņ� pasmaidīja un draudzīgi uzsita Kelam uz pleca. Alberts jutās atvieglots, ka misters Demarests ar viņu nedarīja to pa�u, bet pirms aizie�anas ti�kai paspieda roku. Tas būtu viņu pārāk satraucis.
Alberts atlaidās krēslā, visa pārdzīvotā nogurdi�nāts un maigā apgaismojuma nomierināts.
Viņ� nekad nebija sēdējis tik ērtā krēslā. Tas bija vairāk nekā ērts � tas bija neatvairāms aicinājums atbrīvot visu ķermeni. Alberts pussnaudā juta, ka krēsls viņu lēni �ūpo, maigi masējot kaklu un mu�guru.
Alberts izjuta īstu svētlaimi. Tomēr viņ� pilnīgi neaizmiga. Ja krēsls būtu konstruēts nedaudz citādi, tas, bez �aubām, viņu aizmidzinātu, bet tagad tas tikai ļāva bezrūpīgi, neko nedomājot, zvilnēt.
Kels ierunājās (un pat viņa rāmais bass skanēja skarbi un uzbāzīgi):
���� Sēdiet taisnāk, Albert!
���� Kāpēc?
��� Albert, no jūsu komersanta spara nekas ne�paliks pāri, ja jūs nesēdēsiet pietiekami taisni, lai ne�kustinātu krēslu!
���� Komersanta spars? � Albeits omulīgi apdo�māja dzirdēto. � Par ko gan mums jāuztraucas? Misters Demarests ta�u ir mūsu pusē, vai ne?
��� Misters Demarests, � Kels aizrādīja, � nav apgabala direktors.
Tātad viņi vēl var sadurties ar grūtībām! Tātad brīni�ķīgais krēsls vienkār�i bija vēl vienas lamatas, lai pazudinātu nepiemērotos! Alberts deva sev so�lījumu: �Ar �o brīdi es veltī�u visus spēkus tikai vienam mērķim � sargāt savu komersanta sparu.�
Viņ� atkārtoja �os vārdus sevī.
���� Albert!
Tagad Kela balsī jautās neviltota panika.
Labi gan viņ� sargā savu komersanta sparu! Atkal viņ� bija uzticējies krēslam. No�ēlas pilns Alberts pārnesa ķermeņa svaru uz priek�u, gribēdams at�spiesties pret krēsla roku balstiem.
���� Uzmanieties! � uzsauca Kels. � Tā, tagad ir labi, tikai neaiztieciet roku balstus. Vienkār�i palie�cieties uz priek�u. Tā. � Un paskaidroja: � Roku balstu virsma ir nelīdzena un mitra, un es neredzu tam nekādu citu izskaidrojumu kā vien to, ka tā domāta, lai ievadītu caur ādu kādu narkotisku vielu! Nelielās devās, protams. Bet mēs to nedrīkstam pie�ļaut. �o paņēmienu es redzu praksē pirmo reizi, � viņ� atzinās.
Alberts bija pārsteigts, un brīdi vēlāk viņa izbrīns pieauga vēl vairāk.
���� Mistera Sautfīlda krēsls ir glu�i tāds pats kā mūsējais, bet viņ� ir tajā pilnīgi atlaidies. Un lasot pat glāsta roku balstus.
���� Zinu, � Kels palocīja galvu. � Ievērības cie�nīgs cilvēks, vai ne? Ievērības cienīgs. Paturiet to prātā, Albert. īsts komersants, cilvēks, kas sasnie�dzis panākumu zenītu, bez tam ir arī lietpratējs. Viņ� vēlas iepazīties ar visām pazīstamajām baudām vien�kār�i tā prieka dēļ, ko viņam sniedz �īs baudas. Albert, katram cilvēkam, kas dzīvē tie�ām tālu ticis, arī misteram Sautfīldam, raksturīga tieksme uz ju�teklību, uz savu iegribu apmierinā�anu. Kāpēc? Tā�pēc, ka, lai gūtu panākumus, viņam dziļi jāizprot savu iegribu apmierinā�anas būtība.
Alberts, pavir�i uzmetot acis, ievēroja, ka arī Kels netaisās apmierināt savas iegribas un uzticēties krēslam. Viņ� pat neizlikās to darām. Neap�aubāmi � mistera Sautfīlda personā viņi bija sastapu�ies ar cilvēku, kas stāv daudz augstāk par Kelu. Tas at�ņēma drosmi, e oksidāze �ķita pārāk tievs salmiņ�, lai līdzsvarotu �ādu spēku nevienlīdzību.
Kels turpināja:
���� Tas ir vēl viens iemesls, kādēļ eksistē pilnva�rotie. Augstākie ierēdņi nespēj strādāt viduvējas komercijas apstākļos. Viņiem vajadzīgs stimuls un tāda greznumlieta kā labi noformēta informācija. Pilnvarotie to prot izdarīt. � Viņ� familiāri pielie�cās tuvāk Albertam. � Esmu dzirdējis, ka viņus tāpēc sauc par roklai�ām.
Alberts jutās glaimots, ka Kels izstāstījis viņam savu tirdzniecisko joku.
Misters Sautfīlds palūkojās uz velvēto eju, pa kuru pa�reiz kāds ienāca: tas bija nevis misters Dema�rests, bet kāda melnmataina jauna sieviete. Alberts jautājo�i pavērās Kelā.
���� Acumirkli. Tūlīt es uzzinā�u, kas viņa ir.
Sieviete stāvēja pie pretējās sienas ar seju pret
misteru Sautfīldu, Pēdējais miegaini pus�ukstus ierunājās:
���� Jā, mis Drūrija, rūdas pārvadā�anas plāns. Tur�piniet.
���� Arī viņa dro�i vien ir pilnvarotā, kādā citā lietā, � Kels nosprieda. � Pavērojiet, kā viņa strādā, Albert. Kaut ko tādu jums tik drīz negadīsies izdevība redzēt.
Alberts uzmanīgi nopētīja sievieti. Viņa nepavisam nelīdzinājās aģentūras sekretārei: pirmkārt, viņa bija vecāka par jebkuru no tām � gadu trīsdesmit; otrkārt, viņa bija ģērbusies slēgtā, lieti�ķā, diezgan atturīgā melni pelēkā kostīmā, kas cie�i aptvēra gurnus; tre�kārt, viņa nebija krāsojusies. �ī sieviete pat agrāk nevarēja būt bijusi aģentūras sekretāre � viņa vienkār�i nepiederēja pie tā tipā. Viņa bija
Mis Drūrija sāka klusā, melodiskā balsī runāt kaut ko par to, kā izstrādāt visizdevīgākos mar�rutus rūdas pārvadā�anai Lielo Ezeru rajonā. Viņas balss kļuva dziedo�a, te paaugstinājās, te pazeminājās un laiku pa laikam aprāvās. Burvīgi!
Bet viņas galvenais paņēmiens iedarbojās nemanot, līdzīgi krēslam. Pagāja labs brīdis, līdz Alberts to ievēroja. Nudien līdzīgi krēslam.
Mis Drūrija kustējās.
Viņa �ūpoja gurnus. Tikai kādu centimetru uz katru pusi, bet ārkārtīgi jutekliski. �ai kustībai va�rēja izsekot visos sīkumos, jo svārki ne vien cie�i piekļāvās gurniem, bet arī izcēla katru viņas vē�dera muskuli. Kustība �ķita esam glu�i nepiespiesta, bet Alberts saprata, ka tai jābūt ārkārtīgi rūpīgi iz�koptai.
�ī apziņa tomēr netraucēja viņam sajūsmināties.
���� Re! � viņ� izbrīnījies uzrunāja Kelu. � Kā gan misters Sautfīlds var dzirdēt, ko viņā saka?
���� Ko? O, viņa laiku pa laikam klusina balsi, lai mēs nenoklausītos Korporācijas noslēpumus, bet viņ� atrodas daudz tuvāk nekā mēs.
���� Es runāju par kaut ko citu!
���� Jūs gribējāt teikt � kā viņas paņēmieni neno�virza viņa uzmanību no ziņojuma? Albert, � Bur�sma gudri sacīja, � ja jūs sēdētu viņa krēslā, jūs arī saprastu, ko viņa saka, pie tam ar lielu spēku. Nevainojams izpildījums vienmēr pievēr� uzmanību ziņojumam. Bet tāds cilvēks kā misters Sautfīlds turklāt spēj �o ziņojumu arī kritiski novērtēt! Ievē�rojams cilvēks! Speciālists un labs novērtētājs.
Alberts pamanīja, ka mis Drūrija pa to laiku bei�gusi savu ziņojumu. Varbūt viņa paliks, lai ap�spriestu to kopā ar misteru Sautfīldu? Tomēr nē. Izmetis tikai pāris vārdu, viņ� to atlaida. ,
Brīdi vēlāk mis Drūrijas izraisīto sajūsmu nomai�nīja satrauco�s lepnums.
Viņ�, ne ar ko neievērojamais vecais profesors Larū, bija liecinieks drāmai, kas norisinājās Ezeru
apgabala nervu centrā, sarunām starp titāniskām per�sonībām, kuras izlēma miljonu likteni. Vēl vairāk � viņ� pats gatavojās tikt iesaistīts vienā no �ādiem lēmumiem! Viņ� cerēja, ka nākamais pilnvarotais, kuru pieņems misters Sautfīlds, būs misters Dema�rests.
Albertu nomāca kāda doma.
����� Kel, kā gan misters Demarests spēs pateikt visu tik. . . nu . .. pārliecino�i kā mis Drūrija? Es gribu teikt�
���� Albert, atstājiet to viņa ziņā. Sekss nav vie�nīgais līdzeklis. Pilnvarotie lieliski prot izmantot cilvēka vājākās vietas un apslēptākās dziņas, pat altruismu. Jā, jā, es saprotu, ka nespeciālistu tas pārsteidz, bet pat altruisms var būt noderīgs.
���� Tie�ām? � Alberts jutās pateicīgs par katru āko informāciju.
sti meistari da�kārt mīl pielietot �ādu paņē�mienu aiz tīras virtuozitātes, � Kels pa�ukstēja.
Misters Sautfīlds sakustējās krēslā, un Alberts kļuva pati uzmanība.
Kā tad, pa velvēto eju ienāca misters Demarests.
Viņa ienāk�ana, bez �aubām, bija tāda, ka neko labāku nevarēja vēlēties. Viņ� iesoļoja pat ātrāk nekā mistera Blika kabinetā. Viņa uzvalks mirdzēja, brūnās acis staroja. Misters Demarests nostājās pie sienas netālu no mistera Sautfīlda, ne glu�i taisni, bet gan tādā kā cīkstoņa pozā. īsta uzvilkta atspere!
Tikai īsu brīdi viņa skatiens pakavējās pie Alberta un Kela, bet tas pauda patiesu biedriskumu un cīņas prieku. Alberts pēk�ņi jutās kā kaut kāda heroiska notikuma līdzdalībnieks.
Misters Demarests uzreiz neļāva vaļu savai ener�ģijai. Viņ� pārstāstīja Rietumlapzemes, Lielslāvijas
un Cer�ilas vēsturi. Viņam līdzās pie sienas zibsnīja kartes (Alberts nespēja izsekot, kā tas notika), un misters Demarests sporta komentatora balsī attēloja arktisko apgabalu dramatisko kolonizāciju. Alberts būtu noturējis viņu par viskautrīgāko visu �o noti�kumu dalībnieku, ja nezinātu, ka tie visi risināju��ies vienlaikus. Nē, lai cik neticami tas būtu, bet visus �os spilgtos faktus misteram Demarestam dro�i vien pēdējā brīdī pasniedzis kāds iztapīgs pētnieks. Bet kā viņ� tos bija pārveidojis!
Saviļņojo�ais stāstījums aizrāva arī misteru Saut- fīldu. Viņ� pat izslējās savā ērtajā krēslā.
Mistera Demaresta balss, tāpat kā mis Drūrijas balss, laiku pa laikam kļuva klusāka. Alberts un Kels atradās tikai da�as pēdas par tālu, lai varētu sadzirdēt Korporācijas noslēpumus.
Sāgai turpinoties, misters Demarests no vikinga pārvērtās romietī. Viņa apbrīnojami modulētā balss kļuva �alojo�a, un tajā jautās triumfs. Tagad viņ� runāja par grandiozi ieplānotu ekspansiju un gal�venokārt par to, cik lielu peļņu Korporācijai ienes �īs trīs kolonijas. Viņ� bārstīja skaitļus. Viņ� uzsita misteram Sautfīldam pa plecu. Viņ� paglaudīja mis�tera Sautfīlda roku; nonācis līdz tirdzniecības bilan�ces novērtējumam, viņ� pakutināja misteram Sautfīl�dam kaklu. Misters Sautfīlds sava garastāvokļa maiņu parādīja, atkal atlaizdamies krēslā.
Tas misteru Demarestu neapturēja.
Viss notieko�ais �ķita gandrīz piedauzīgs. Alberts, slēpjot apmulsumu, no�ukstēja:
� Tagad es saprotu, kāpēc viņus sauc par rok�lai�ām.
Kels sarauca pieri, ar zīmi lika viņam apklust un turpināja vērot.
Pēk�ņi mistera Demaresta balss tonis atkal izmai�nījās: tā kļuva drūma, izmisuma un rūgtuma pilna. Korporācijas gaidāmajai peļņai draudēja briesmas � vēl vairāk, tās draudēja pa�iem kapitāla iegul�dījumiem!
Misters Sautfīlds, uzmanīgi ieklausīdamies, palie�cās uz priek�u, lai dzirdētu, par kādām briesmām ir runa. Vai tas bija labi? Uzklausot mis Drūriju, viņ� tā nebija darījis.
Viss, ko misters Demarests stāstīja par briesmām, būtībā bija tas pats, ko Alberts bija klāstījis mis�teram Blikam, bet viņ� saprata, ka no mistera Dema�resta lūpām tas skan daudz �ausmīgāk. Kad misters Demarests bija beidzis, Alberts sajuta nepatīkamu vēsumu. Misters Sautfīlds sēdēja, nebilzdams ne vārda. Ko gan viņ� domāja? Vai viņ� nebija sa�pratis, kāda traģēdija draud izraisīties?
Brīdi vēlāk viņ� piekrīto�i pamāja ar galvu un sacīja:
���� Lielisks izskaidrojums.
Alberts gavilēja. Mis Drūrijai viņ� tā nebija teicis!
Misters Demarests centās izskatīties svinīgi.
Misteļrs Sautfīlds ar visu ķermeni pagriezās pret Albertu un ielūkojās viņam tie�i acīs. Alberts bija pārāk satraukts, lai novērstu skatienu. Mistera Saut�fīlda līdz �im ne ar ko neievērojamais zods tagad izslējās un krūtis svarīgi izriezās.
��� Cik es saprotu, jūs esat lietpratējs augu meta- bolismā?
Arī viņa balss �ķita pieņemamies spēkā un no�grūstam pār Albertu no visiem kabineta stūriem.
��� Vai, pēc jūsu domām, briesmas ir pietiekami lielas, lai �ķiestu apgabala direktora laiku?
Tas nebija godīgi. Misters Sautfīlds pret D�. Albertu Larū! Spēki bija smieklīgi nevienādi. Un turklāt Alberts, pēc tam kad pārāk ilgi bija pasīvi vērojis, tagad bija negaidot pārsteigts un satriekts ar pārmetumu, ka veltīgi �ķiedis mistera Sautfīlda laiku � ka viņa priek�likums ne vien nav uzma�nības vērts, bet turklāt veltīgi iz�ķiedis apgabala direktora laiku.
Alberts pūlējās runāt.
Protams, tagad, kad misters Sautfīlds bija uzsla�vējis mistera Demaresta uzstā�anos, viņ� būs iecie�tīgs, ņems vērā Alberta nepietiekamo pieredzi un negaidīs no viņa pārāk daudz. Alberts pūlējās bilst kādu vārdu.
Bet viņ� nespēja atvērt muti.
Tā sē�ot un blen�ot uz misteru Sautfīldu, viņ� juta, ka viņa pleci sagumst un muskuļi kļūst ļengani.
Kels gandrīz dabiskā balsī sacīja:
���� Jā.
Ar to pietika, lai gan tik tikko. Alberts no�ukstēja �jā�, pats nobijies par savu drosmi.
Misters Sautfīlds vēl brīdi no aug�as nolūkojās uz viņu. Tad viņ� sacīja:
��� Labi, apgabala direktors jūs pieņems. Mister Demarest, pavadiet viņus.
Alberts sekoja misteram Demarestam. Visa viņa uzmanība bija sakoncentrēta uz to, lai atgūtos no mistera Sautfīlda.
Viņ� bija cēlies, pateicoties misteram Dema�restam. Bet kā lai viņ� būtu noturējies �ādā līmenī? Kā viņam vajadzēja izturēties, lai atvairītu mistera Sautfīlda galvu reibino�ās personības ietekmi?
Alberts vēl un vēl domās atsauca atmiņā �o epi�zodi, pūlēdamies izdarīt tajā labojumus. Beidzot tas viņam ari izdevās, vismaz domās. Viņ� saprata, kā viņam būtu vajadzējis izturēties. Viņam būtu vaja�dzējis turēt plecus taisni, nesasprindzināt balss sai�tes un nebaidīties krustot skatienus ar misteru Saut�fīldu. Tagad viņ� to saprata.
Izslējies, stingrā solī viņ� gāja aiz mistera Dema�resta, un uz viņa lūpām pat rotājās kaut kas līdzīgs augstprātīgam smaidam.
Viņ� jutās spējīgs viens pats tikties ar misteru Sautfīldu un, tā kā misters Sautfīlds galu galā nebija apgabala direktors, tikties pat ar apgabala direktoru!
Viņi apstājās pie masīvām dubultdurvīm, kuras apsargāja pilnīgi nekustīgs cilvēks ar automātu.
������ Draugi, � misters Demarests jautrā vientie�sībā sacīja, � vēlu jums vislabākās sekmes.
Kels pēk�ņi likās satriekts, tomēr, cik vien iespē�jams, nevērīgi (lai gan ar to viņam neizdevās ap�muļķot pat Albertu), jautāja:
���� Vai jūs nenāksiet kopā ar mums?
������ O, nē! Misters Sautfīlds man lika tikai atvest jūs �urp. Darīdams vairāk, es pārkāp�u savas piln�varas. Bet es jums novēlu vislabākos panākumus, draugi!
Kels sirsnīgi atvadījās. Bet, kad viņ� pagriezās pret Albertu, viņa balsī bija dzirdams izmisums:
���� Pilnīgs atteikums.
Alberts tikai ar pūlēm aptvēra �o vārdu jēgu.
������ Bet. . . mums ta�u atļāva doties ar ziņojumu pie apgabala direktora, vai ne?
Bursma bezcerīgi paraustīja plecus.
������ Vai tie�ām jūs nesaprotat, Albert? Bez Dema�resta mūsu ziņojums negūs panākumus. Sūtīdams mūs pie apgabala direktora vienus, misters Saut�fīlds ar to pa�u ir mums atteicis.
���� Kel, vai arī jūs domājat atkāpties?
������ Nu, nē! Mēs varam tikai lepoties, ka esam ti�ku�i tik tālu, Albert. Tagad jādodas uz priek�u, ka�mēr vien iespējams.
Alberts piegāja pie masīvajām durvīm. Brīdi viņ� noba�ījies vērās bruņotajā sargā, bet tas viņus ne�apturēja. Taisnību sakot, viņ� pat aci nepamirk��ķināja.
Alberts vaicāja Kelam: . � Tātad mums vēl ir izredzes?
���� Nē, mums nav izred�u.
Viņ� sāka grūst vaļā durvis, tad atkal brīdi vil�cinājās.
���� Bet jūs ta�u darīsiet visu, kas ir jūsu spēkos?
����� Domāju gan! Ne jau katru dienu ir izdevība iesniegt priek�likumu apgabala direktoram.
Alberts apņēmīgi izslējās un sagatavojās atsist uzbrukumu, kas būtu divreiz spēcīgāks par to, uz kādu bija^ spējīgs misters Sautfīlds. Viņam prātā bija tikai viena doma � jāsaglabā savs komersanta spars. Viņ� jutās kļuvis par da�ām collām garāks un pat lūkojās no aug�as uz Kelu un viņa pe�simismu.
Kels atgrūda durvis, un viņi iegāja iek�ā.
Apgabala direktors vientuļi sēdēja krēslā ar taisnu atzveltni pie vienkār�a rakstāmgalda pavisam pa�rastā kabinetā, kas nemaz nebija lielāks par vai�rumu kabinetu.
Apgabala direktors bija sieviete.
Viņa bija ģērbusies kā parasta ierēdne, tikpat ne�uzkrīto�i kā mis Drūrija. Taisnību sakot, viņa izska�tījās līdzīga mis Drūrijai, ja tai būtu par piecpa�dsmit gadiem vairāk. Bez �aubām, viņai bija tie pa�i melnie mati un maigais sejas ovāls.
Kāds pārsteigums! Patīkams pārsteigums. Alberts jutās vēl lielāks un pa�apzinīgāks nekā otrpus dur�vīm. Protams, ar �o māti�ķīgo, nekaitīgo būtni viņam veiksies!
Viņa pētīja kādu nelielu mikrofilmu, kas gulēja uz citādi pilnīgi tuk�a galda. Acīmredzot viņai bija atlicis tikai nedaudz darba, un tad viņa būs brīva. Alberts pacietīgi vēroja, kā viņa lasa. Viņa lasīja ļoti centīgi, tas bija acīm redzams.
Pēc brītiņa sieviete uzmeta viņiem skatienu, it kā atvainodamās pasmaidīja un atkal nolieca galvu. Viņas biklās tum�ās acis izteica tik daudz! Varēja redzēt, cik ļoti viņa priecājas par viņu iera�anos un cik ļoti no�ēlo, ka ir tik aizņemta, kaut gan daudz labprātāk būtu aprunāju�ies ar viņiem. Al�bertam kļuva viņas �ēl. Viņam kļuva sievietes �ēl no visas sirds. Viņ� saprata, ka mazajā mikrofilmā itin labi var ietilpt veseli sare�ģītu Korporācijas re�ferātu sējumi. Nabaga sieviete! Nabaga sieviete, ku�rai bija lemts būt apgabala direktoram, turpināja lasīt.
Laiku pa laikam viņa gurdeni, bet noteikti no�vilka ar roku pār seju. Viņas pleci bija nedaudz sagumu�i. Albertam kļuva viņas arvien vairāk �ēl. Viņa nebija pietiekami stipra � bet darba bija tik daudz �, un tomēr viņa tik varonīgi centās pēc ie�spējas labāk tikt galā ar visiem �iem referātiem mikrofilmā!
Beidzot viņa pacēla galvu.
Bija skaidrs, ka darbs vēl nav galā: viņas sejā nebija lasāms atvieglojums. Un tomēr viņa pacēla galvu viņu dēļ.
Viņas labsirdība apņēma viņus kā silta vanna. Alberts jutās spējīgs uz cēlsirdīgāko rīcību, kurai līdzīgas vēl nav bijis. Viņ� juta, ka apņēmība aug- tin aug. Viņ� to izdarīs!
Alberts paspēra soli uz durvju pusi.
Pirms aizie�anas viņ� vēlreiz notvēra viņas ska�tienu, un viņas smaids liecināja, cik pareizi viņa pratusi novērtēt �o smalkjūtību!
Alberts nojauta, ka bagātīgākas atlīdzības nevar būt.
Iznācis atkal parkā, viņ� beidzot atskārta, ka vi�ņam blakus ir Kels.
Viņi ilgi vērās viens otrā.
Tad Kels sāka iet uz metro.
���� Pilnīga sakāve, � viņ� sacīja.
����������� Man liekas, jūs apsolījāt darīt visu, kas ir jūsu spēkos, � ieteicās Alberts. Bet viņ� saprata, ka Kela atbilde: �Es arī izdarīju� � ir patiesība.
Viņi lēni gāja tālāk. Kels sacīja:
����������� Lieliska sieviete� īsts meistars. Absolūta virtuozitāte!
Alberts atteica:
����������� Mūsu sabiedrība tie�ām atalgo tos, kas to vis�vairāk pelnīju�i.
Un visu garo ceļu līdz mājām viņam prātā bija tikai �ī doma.
Profesors Forsters bija tāds sīkulis, ka viņam va�jadzēja pagatavot speciālu kosmosa skafandru. Ta�u, kā bie�i mēdz būt, mazais augums pārpārēm tika aizstāts ar kūsājo�u enerģiju un degsmi. Kad es ie�pazinos ar profesoru, viņ� jau divdesmit gadu bija cīnījies par sava sapņa realizē�anu. Vēl vairāk � Forsters bija pratis pārliecināt daudzus jo daudzus lieti�ķus aprēķina cilvēkus, Vispasaules padomes deputātus un zinātnisko trestu vadītājus, lai tie fi�nansē viņa projektu un ekipē viņam kuģi. Pēc tam nāca vēl ne mazums ievērības cienīgu notikumu, bet to es joprojām uzskatu par profesora pa�u ap�brīnojamāko panākumu�
�Arnolds Toinbijs� startēja no Zemes ar septiņiem cilvēkiem komandā. Kopā ar profesoru un viņa gal�veno palīgu �ārlzu E�tonu ekspedīcijas sastāvā ie�tilpa parastā trijotne � pilots, stūrmanis un in�e�nieris � un divi aspiranti, Bills Houkinss un es. Mēs ar Billu vēl ne reizi nebijām lidoju�i kosmosā, un mums viss �ķita tik aizraujo�s, ka nepavisam neuztraucāmies, vai pagūsim atgriezties uz Zemes līdz nākamā semestra sākumam. Starp citu, arī mūsu zinātniskais vadītājs acīmredzot neuztraucās par to. Raksturojumi, ko viņ� mums izsniedza, bija visai divdomīgi, bet, tā kā cilvēkus, kuri jel ko sajēgtu no marsie�u rakstības, varēja saskaitīt uz vienas ro�kas pirkstiem (atvainojiet par nodeldētu frāzi), mūs pieņēma.
Mēs lidojām uz Jupiteru, nevis uz Marsu, tādēļ nebija īsti skaidrs, kāds tam sakars ar marsie�u raķ- stību. Ta�u mēs �o to zinājām par profesora teoriju un izteicām visai atjautīgus minējumus. Tie apstip�rinājās � daļēji � mūsu lidojuma desmitajā dienā.
Kad, profesora aicināti, ieradāmies viņa kabīnē, viņ� sagaidīja mūs ar vērtējo�u skatienu. Pat pil�nīgā bezsvara stāvoklī, kad mēs ķērāmies pie visa, kas vien gadījās pa rokai, un atgādinājām peldo�as aļģes, profesors Forsters vienmēr prata saglabāt cieņu. Viņ� palūkojās uz Billu, uz mani, tad atkal uz Billu, un man likās (protams, es varēju maldīties), ka viņ� domā: �Par ko gan man tāda sodība?� Se�koja dziļa nopūta, kas acīm redzami nozīmēja: �Ta�gad tikpat jau par vēlu, neko darīt�, un profesors sāka runāt � lēni, pacietīgi, kā vienmēr, kad viņ� kaut ko skaidro. Vismaz ar mums viņ� parasti runā tādā tonī. Tiesa, man tikko ienāca prātā, ka� labi, nenovirzīsimies.
��� Līdz �im, � viņ� sāka, � man vienkār�i nav bijis laika pastāstīt jums par mūsu ekspedīcijas mērķi. Bet varbūt jūs jau nojau�at?
���� Man �ķiet, ka esmu nojautis, � atteica Bills.
��� Tad paklausīsimies. � Profesora acīs pazibēja diaiska uguntiņa.
Gribēju Billu atturēt, ta�u � vai esat pamēģinā�ju�i kādam iespert, atrodoties bezsvara stāvoklī?
���� Jūs meklējat pierādījumus� tas ir, papildu pierādījumus, savai teorijai par ārpuszemes kultūru difūziju.
���� Bet kā jūs domājat, kādēļ es meklēju tos uz Jupitera?
���� īsti nezinu, bet man liekas, ka jūs cerat kaut ko atrast uz viena no tā pavadoņiem�
���� Lieliski, Bili, lieliski. Ir pazīstami piecpadsmit Jupitera pavadoņi, turklāt to kopīgā platība aptu�veni ir vienāda ar pusi Zemes virsmas. Kur jūs sāktu meklējumus, ja jums dotu vienu divas nedē�ļas laika? Man būtu ļoti interesanti to dzirdēt.
Bills nedro�i pavērās profesorā, it kā būtu saklau�sījis sarkasmu.
���� Neesmu visai stiprs astronomijā, � viņ� sacīja, � bet �ķiet, ka �o piecpadsmit pavadoņu vidū ir �etri lieli mēne�i. Es sāktu ar tiem.
���� Jūsu zinā�anai, katrs �is mēnesis � Jo, Eiropa, Ganimēds un Kalisto � lieluma ziņā ir vienāds ar Āfriku. Vai jūs sāktu tos pārmeklēt alfabēta kār�tībā?
��� Nē, � Bills tūlīt attrauca. � Es sāktu ar to, kas vistuvāk planētai.
��� Liekas, nav vairak vērts veltīgi tērēt laiku, pētot jūsu spējas loģiski spriest. � Profesors nopū�tās, viņ� acīm redzami nespēja vien sagaidīt, kad varēs sākt jau sagatavotu runu. � Turklāt jūs dziļi maldāties. Lielie pavadoņi mums biju�i nebiju�i. Tie sen nofotografēti, bet daļa to virsmas izpētīta tie�i uz vietas. Arheologam tur nav nekā interesanta. Turpretī mēs ar jums lidojam uz objektu, kuru vēl neviens nav pētījis.
���� Vai patiesi uz Jupiteru? � es pārsteigumā ie�saucos.
���� Ko jūs, kādēļ tādas galējības! Bet mēs būsim tam tik tuvu, kā vēl neviens nav bijis.
Viņ� brīdi klusēja.
����� Kā zināms � starp citu, jums tas diezin vai ir zināms �, ceļot no Jupitera viena pavadoņa uz otru ir gandrīz tikpat grūti kā no planētas uz planētu, kaut gan attālumi ir daudz mazāki. Tas izskaidro�jams ar Jupitera ārkārtīgi spēcīgo gravitācijas lauku, kura iespaidā pavadoņi riņķo ap to pārstei�dzo�i ātri. Planētai tuvākais pavadonis kustas gan�drīz ar tādu pa�u ātrumu kā Zeme, un, lai nokļūtu uz tā no Ganimēda, vajadzīgs apmēram tikpat daudz degvielas, cik mar�rutam Zeme�Venēra, kaut gan lidojums ilgst tikai pusotras dienas. Un tie�i �o li�dojumu mēs arī veiksim. Neviens pirms mums nav devies uz turieni, nebija ar ko attaisnot tik lielus izdevumus. Jupitera Pieci diametrs ir tikai ap trīs�desmit kilometru, un nekā interesanta no tā negai�dīja. Nokļūt uz ārējiem pavadoņiem ir daudz vieg�lāk, un tomēr uz da�iem vēl ne reizi neviens nav nolaidies � kāda jēga velti tērēt degvielu!
���� Kādēļ tad mēs to tērējam? � es nepacietīgi pārtraucu viņu.
Es uzskatīju, ka no profesora ieceres nekas ne�iznāks, ta�u par to sevi�ķi neraizējos: būtu tikai interesanti un ne pārāk bīstami.
Laikam jāatzīstas (bet, starp citu, nezin vai ir vērts? Citi par to ta�u cie� klusu!), ka tai laikā es absolūti neticēju profesora Forstera teorijai. Pro�tams, es sapratu, ka viņ� ir lielisks savas nozares speciālists, tomēr visam ir robe�as, un viņa fantas�tiskākās idejas man �ķita absurdas. Nē, patiesi, lie�cības bija tik nedro�as, bet secinājumi tik revolu�cionāri, ka gribot negribot jāsāk �aubīties.
Varbūt jūs vēl atceraties, cik pārsteigta bija pa�saule, kad pirmā ekspedīcija uz Marsa atklāja ne vienas, bet divu seno civilizāciju pēdas. Abas gan sasniegu�as augstu attīstības pakāpi, bet pirms vai�rāk nekā pieciem miljoniem gadu gāju�as bojā. Bojā ejas cēloni pagaidām nav izdevies noskaidrot. Katrā ziņā tās nav iznīcinājis kar�, tādēļ ka abas civilizācijas veiksmīgi koeksistēju�as. Vienas tautas pārstāvji bioloģiski atgādināju�i kukaiņus, bet otras pārstāvji biju�i līdzīgi rāpuļiem. Marsa aborigēni acīmredzot biju�i kukaiņi. Reptiļcilvēki (viņu civi�lizāciju parasti sauc par �X kultūru�) nonāku�i uz planētas vēlāk.
Tā vismaz uzskatīja profesors Forsters. Skaidri ir zināms, ka viņi apguvu�i kosmisko lidojumu no�slēpumu, � viņu krustveida pilsētu drupas tika at�klātas tie�i uz Merkurija. Pēc Forstera domām, rep�tiļcilvēki centu�ies apgūt visas mazās planētas; Zeme un Venēra viņiem nav derēju�as lielā pievilk��anas spēka dēļ. Profesoru mazliet apbēdināja tas, ka uz Mēness neatrada nekādu �X kultūras� pēdu, bet viņ� bija pārliecināts, ka tās atradīs.
Pēc vispārpieņemtās teorijas, �X kultūra� vis�pirms radusies uz kādas mazas planētas vai uz pava�doņa. Reptiļcilvēki nodibināju�i mierīgu kontaktu ar marsie�iem � tai laikā vienīgajām, izņemot viņus, saprātīgajām būtnēm Saules sistēmā �, bet pēc tam viņu civilizācija gājusi bojā vienlaikus ar marsie�u civilizāciju. Ta�u profesors Forsters izteica daudz drosmīgāku hipotēzi. Viņ� ne�aubījās, ka �X kultūra� ieradusies Saules sistēmā no starpzvaig�ņu telpas, un viņu kaitināja tas, ka neviens, izņemot viņu pa�u, netic �ai teorijai; starp citu, tik ļoti ne�maz nekaitināja, jo profesors pieder pie tiem cil�vēkiem, kas jūtas laimīgi tikai tad, kad atrodas mazākumā.
Klausīdamies profesora stāstījumu par viņa plānu, es iluminatorā vēroju Jupiteru. Tas bija krā�ņs skats. Lūk, ekvatoriālās mākoņu joslas, bet tur, lī�dzās planētai, glu�i kā mazas zvaigznītes � trīs pa�vadoņi. Kur� no tiem ir Ganimēds, pirmā piestātne mūsu ceļā?
� Ja D�eks pagodinās mūs ar savu uzmanību, � profesors turpināja, � es paskaidro�u, kādēļ esam devu�ies tik tālā ceļā. Jūs zināt, ka pagāju�ajā gadā es diezgan daudz rakņājos pa drupām Merkurija krēslas zonā. Iespējams, ka jums pazīstams referāts, kuru es par �o jautājumu nolasīju Londonas eko�nomikas institūtā. Varbūt pat jūs pa�i sēdējāt audi�torijā. Man nāk prātā, ka pēdējās rindās bija kaut kāds troksnis � Nu redziet, toreiz es noklusēju, ka esmu atradis uz Merkurija svarīgu atslēgu �X kul�tūras� izcelsmes atminējumam. Jā, jā, es neko ne�teicu, lai cik kārdino�i arī bija sadot pretī tādiem cietpauriem kā doktors Hotons, kas centās mani pavilkt uz zoba. Es ta�u nevarēju riskēt, ka tur no�kļūs kāds cits, pirms es būtu noorganizējis ekspe�dīciju.
Manu atradumu vidū bija labi saglabājies barel�jefs, kurā attēlota Saules sistēma. Protams, tas nav
pirmais �āda veida atklājums � kā jūs zināt, astro�nomijas motīvi bie�i sastopami arī pa�ā marsie�u un �X kultūras� mākslā. Ta�u �eit līdzās vairākam planētām, ieskaitot Marsu un Merkuriju, bija ievil�ktas nesaprotamas zīmes. Manuprāt, �iem simboliem ir kaut kāds sakars ar �X kultūru�. Un, kas visin�teresantākais, nezin kādēļ sevi�ķa uzmanība pievēr�sta mazajam Jupiteram Pieci, kas ir gandrīz vai pats neievērojamākais Jupitera pavadonis. Esmu pārlie�cināts, ka tie�i tur var atrast atslēgu visai �X kul�tūras� problēmai, � lūk, tādēļ es arī lidoju turp.
Atceros, toreiz profesora stāsts ne mani, ne Billu sevi�ķi neietekmēja. Pieņemsim, ka �X kultūras� pārstāvji kādu laiku ir mitu�i uz �Piecnieka� un kaut kāda iemesla dēļ varbūt pat atstāju�i tur savus darinājumus. Protams, būtu jau interesanti tos at�rakt, bet diez vai tie būs tik nozīmīgi, kā profesors domā. Forsters dro�i vien jutās vīlies, ka mēs izrā�dām tik maz sajūsmas. Bet viņ� pats bija vainīgs, tādēļ ka � mēs drīz vien par to pārliecinājāmies � vēl joprojām kaut ko slēpa no mums.
Apmēram pēc nedēļas mēs izkāpām uz Ganimēda, kas ir Jupitera vislielākais pavadonis un vienīgais, uz kura atrodas pastāvīga bāze � observatorija un ģeofiziskā stacija ar pussimta līdzstrādnieku. Viņi visi priecājās par viesiem, bet mēs ilgi neuzkavē�jāmies, tikai iepildījām degvielu; profesors nevarēja vien sagaidīt, kad lidosim tālāk. Dabiski, visi sāka interesēties, kādēļ mēs dodamies tie�i uz �Piec�nieku�, ta�u Forsters klusēja, bet mēs neuzdro�inā�jāmies bilst ne vārda � viņ� nenolaida no mums acu.
Ganimēds, starp citu, ir ļoti interesanta vieta, un atpakaļceļā mums izdevās iepazīties ar �o pavadoni tuvāk. Ta�u par to es apsolīju rakstu citam �urnā�lam, tā ka �eit daudz nerunā�u. (Pacentieties nepa�laist garām �Nacionālā Astrogrāfijas �urnāla� kār�tējo numuru.)
Lēciens no Ganimēda uz �Piecnieku� ilga mazliet vairāk nekā pusotras dienas. Bija diezgan baisi vērot, kā Jupiters stundu no stundas aug, draudēdams aizēnot visas debesis. Es maz ko sajēdzu no astro�nomijas, ta�u mani neatstāja doma par drausmīgo gravitācijas lauku, kurā mēs kritām. Vai maz kas var gadīties! Teiksim, izbeigsies degviela, un mēs nespēsim vairs atgriezties uz Ganimēda, varbūt pat nokritīsim uz Jupitera.
Gribētos aprakstīt �o vareno ainu: mūsu priek�ā rotējo�a kolosāla bumba, apjozta niknu vētru jos�lām . . . Atklāti sakot, es pat mēģināju to darīt, ta�u mani draugi literāti, kas bija lasīju�i manuskriptu, ieteica �o vietu izmest. (Viņi sadeva man vēl mil�zum daudz padomu, kurus es nolēmu neņemt par pilnu, citādi �is stāsts vispār nebūtu ieraudzījis die�nas gaismu.)
Par laimi, tagad ir publicēts tik daudz krāsainu Jupitera �portretu�, ka jūs katrā ziņā esat tos Ska�tīju�i. Iespējams, jums būs pagadījies arī tas uzņē�mums, kas bija mūsu nepatik�anu cēlonis. (Tur�pmāk jums viss kļūs skaidrs.)
Beidzot Jupiters pārstāja augt; mēs iegājām �Piecnieka� orbītā, un �ķita � tūlīt panāksim sīko mēnesi, kas lielā ātrumā riņķoja ap savu planētu. Mēs visi iespiedāmies komandkabīnē, lai pēc iespē�jas ātrāk ieraudzītu mērķi, ■� vismaz visi, kam pietika vietas. Mēs ar Billu stāvējām pie ieejas, cenzdamies jel ko saskatīt pāri citu galvām. King- slijs Sirls, mūsu pilots, nesatricināms kā vienmēr,
bija atlaidies savā sēdeklī, in�enieris Ēriks Fultons domīgi kodīja ūsas, skatīdamies uz degvielas līmeņ�rādi, bet Tonijs Grūvss būrās savās tabulās.
Profesors bija glu�i kā pieaudzis pie teleperiskopa okulāra. Pēk�ņi viņ� nodrebēja un pārsteigumā klusi iesaucās. Pēc tam klusēdams pamāja Sirlam un palaida viņu savā vietā. Tā pati aina. Pēc Sirla nāca Fultons. Kad nodrebēja arī Grūvss, mums bija diez�gan, mēs aizspraucāmies līdz okulāram un pēc īsas cīņas ieguvām to.
Nezinu, ko īsti biju cerējis ieraudzīt, ta�u katrā ziņā es jutos vīlies. Izplatījumā mūsu priek�ā pel�dēja nepilns mēness, tā nakts sektors bija tikko sa�skatāms Jupitera atstarotajā gaismā. Un viss.
Bet te manas acis, kā tas mēdz būt, kad pietie�kami ilgi lūkojies teleskopā, sāka at�ķirt detaļas. Pa�vadoņa virsmu klāja smalkas līnijas, kas krustojās cita ar citu, un pēk�ņi es uztvēru tajās zināmu li�kumsakarību. Jā, jā, �īs līnijas veidoja ģeometriski pareizu tīklu, tie�i tāpat kā paralēles un meridiāni uz Zemes globusa. Acīmredzot arī es biju izbrīnā iesvilpies, tādēļ ka Bills pastūma mani nost un pats pieplaka pie okulāra.
Cik pa�apmierināts izskatījās profesors Forsters, kad mēs apbērām viņu jautājumiem!
� Protams, � viņ� skaidroja, � man tas nav tāds pārsteigums kā jums. Bez bareljefa, kuru atradu uz Merkurija, man bija vēl citi fakti. Ganimēda observatorijā strādā kāds mans draugs. Es atklāju viņam savu noslēpumu, un pēdējās nedēļās viņ� pamatīgi pastrādāja manā labā. Nezinātājs būtu brī�nījies, cik maz observatorija nodarbojas ar pava�doņiem. Visspēcīgākās ierīces bija pagrieztas pret ārpusgalaktikas miglājiem, bet pārējās � pret Ju�piteru un tikai pret Jupiteru.
Kas attiecas uz �Piecnieku�, tad observatorijas līdzstrādnieki bija izmērīju�i tā diametru un izdarī�ju�i vairākus vispārējus uzņēmumus, un ar to viss arī beidzās. Uzņēmumi nebija iznāku�i pietiekami skaidri un neparādīja līnijas, kuras mēs ar jums tikko redzējām, citādi, protams, ar �o jautājumu būtu nodarboju�ies agrāk. Man tikai vajadzēja pa�lūgt savu draugu Loutonu, lai pret �Piecnieku� pagrie� simt centimetru reflektoru, un viņ� tās uz�reiz pamanīja. Bez tam viņ� minēja vēl kādu faktu, kuram jau sen būtu vajadzējis pievērst uzmanību. �Piecnieka� diametrs ir tikai trīsdesmit kilometru, bet spo�ums nepavisam neatbilst tik maziem izmē�riem. Ja salīdzina tā atstaro�anas spēju jeb aldeb . .. al�
���� Albedo! >
���� Paldies, Tonij � Ja salīdzina tā albedo ar citu mēne�u albedo, izrādās, ka tas atstaro gaismu daudz labāk par pārējiem. Atstaro kā pulēts metāls, nevis kā kalnu ie�i.
���� Vai re, kā! � es izsaucos. � �X kultūras� tauta pārklājusi �Piecnieku� ar ārējo apvalku! Ar kaut ko līdzīgu kupoliem, kādi bija uz Merkurija, tikai daudz lielāku.
Profesors pavērās manī ar neslēptu līdzjūtību.
���� Un vēl jūs nevarat iedomāties! � viņ� teica.
Manuprāt, tas nebija īsti taisnīgi no viņa puses.
Sakiet atklāti: vai jūs manā vietā būtu labāk tiku�i galā ar �o uzdevumu?
Pēc trim stundām nolaidāmies milzīgā metāla lī�dzenumā. Lūkodamies iluminatorā, es jutos kā pun�durītis. Uz gāzes tvertnes uzrāpusies skudra dro�i vien saprastu mani. Un tad vēl milzu Jupiters virs galvas. Bija zudusi pat profesora parastā pa�apziņa un tās vietā stājusies cieņas pilna bijība.
Līdzenums nebija pilnīgi gluds. Tajā iezīmējās platas svītras milzīgo metāla plāk�ņu savienojumu vietās. �īs pa�as līnijas, pareizāk sakot, to veidoto tīklu, mēs arī bijām redzēju�i no kosmosa.
Metru trīssimt no mums slējās tāds kā paugurs. Mēs to pamanījām jau lidojot, kad pētījām mazo pavadoni no aug�as. Pavisam bija se�i �ādi izciļņi. �etri atradās vienādā atstatumā cits no cita gar ekvatoru, divi � uz poliem. Tā vien gribējās do�māt, ka mūsu priek�ā atrodas ieejas, kas ved metāla apvalka iek�ienē.
Es zinu, daudzi uzskata, ka klejot kosmonauta skafandrā pa planētu, kurai ir mazs pievilk�anas spēks un nav atmosfēras, ir ārkārtīgi aizraujo�a nodarbo�anās. �ie cilvēki maldās. Tik daudz kas jāatceras, jāpārbauda un jābūt gatavam uz tik dau�dzām nejau�ībām, ka romantika nenāk ne prātā. Vismaz man tā ir. Tiesa, �oreiz es biju tik uztraukts, kad mēs izgājām no slū�ām, ka neatcerējos abso�lūti neko.
Smaguma spēks uz �Piecnieka� ir pārāk mazs, un iet tur nav iespējams. Sasaistīti kopā kā alpīnisti, mēs slīdējām pa metāla līdzenumu, izmantojot reak�tīvo pistoļu atsitiena spēku. Ķēdes abos galos atra�dās pieredzēju�i kosmonauti Fultons un Grūvss, un jebkura pārsteidzīga iniciatīva tūlīt tika nobremzēta.
Pēc da�ām minūtēm mēs nokļuvām pie mērķa � milziga, zema kupola aptuveni kilometru apkārt�mērā. Bet varbūt tās ir milzīgas gaisa slū�as, kas spēj ielaist veselu kosmosa kuģi? � Vienalga, mēs varēsim tikt iek�ā tikai laimīgas nejau�ības pēc, jo mehānismi, bez �aubām, sen jau sabojāju�ies, un, ja arī nebūtu bojāti, mēs ar tiem netiktu galā. Kas gan var būt vēl moko�āk: stāvēt uz vislielākā arheo�loģiskā atklājuma sliek�ņa un sajust pilnīgu bez�spēcību!
Nogāju�i gar kupolu aptuveni ceturto daļu tā ap�kārtmēra, ieraudzījām metāla apvalkā rēgojamies caurumu. Tas bija neliels, pāris metru diametrā, bet tik pareizas formas, ka mēs pat uzreiz neaptvērām, kas tas ir. Tad es izdzirdu radiofonā Tonija balsi:
���� Bet tas ta�u nav mākslīgs caurums. Mums jāpateicas par to kādam meteorītam.
��� Nevar būt! � profesors Forsters iebilda. � Tam ir pārāk regulāra forma.
Tonijs palika pie sava.
���� Lielie meteorīti vienmēr atstāj apaļus caurumus, ja vien trieciens nav bijis vērsts pa pieskari. Ap�lūkojiet malas, � uzreiz redzams, ka notikusi eks�plozija. Dro�i vien pats meteorīts reizē ar apvalku iztvaikojis un mēs neatradīsim nevienas �ķembas.
���� Tas ir pilnīgi iespējams, � iejaucās King- slijs. � Cik ilgi pastāv �ī konstrukcija? Piecus mil�jonus gadu? Brīnums, ka neesam atradu�i citus krā�terus.
���� Iespējams, ka esat uzminējis. � Aiz priekiem profesors pat nesāka strīdēties. � Lai nu kā būtu, bet es ie�u iek�ā pirmais.
���� Labi, � noteica Kingslijs; viņam kā kapteinim bija sakāms pēdējais vārds �ādos jautājumos. � Es izritinā�u divdesmit metru troses un pats apsēdī�os uz malas, lai varētu uzturēt radiosakarus. Citādi apvalks ekranēs.
Un profesors Forsters pirmais devās iek�ā �Piec�niekā� � �is gods viņam pēc taisnības arī pienācās.
Bet mēs sadrūzmējāmies ap Kingsliju, lai viņ� va�rētu mums atstāstīt, ko saka profesors.
Forsters tālu netika. Kā jau varēja gaidīt, zem pirmā apvalka bija otrs. Attālums starp abiem bija tik liels, ka bija iespējams nostāties visā augumā, un, spīdinādams ar kabatas bateriju uz visām pu�sēm, viņ� visur redzēja balstu un statņu rindas, bet vairāk arī nekā.
Pagāja vēl divdesmit �etras mokpilnas stundās, līdz mums izdevās iekļūt dziļāk. Atceros, uz beigām es neizturēju un pavaicāju profesoram, kā tas ga�dījies, ka viņam nav ienācis prātā paņemt līdzi sprāgstvielas. Profesors apvainots pavērās manī.
Ar to, kas kuģī, pietiktu, lai mūs visus aizrai�dītu uz viņpasauli, � viņ� atbildēja. � Ta�u spri�dzināt nozīmē riskēt, ka var ko izpostīt. Labāk cen�tīsimies izdomāt citu paņēmienu.
Tā tik ir izturība! Starp citu, es viņu sapratu. Kāda gan nozīme vienai dienai, ja meklēts jau div�desmit gadu?
Ieeju atrada � kā jūs domājat, kur�? � Bills Houkinss. Līdzās �īs mazās planētas ziemeļpolam viņ� atklāja milzīgu caurumu, savus simt metrus diametrā. Te meteorīts bija izgājis cauri abiem ārē�jiem apvalkiem. Tiesa, aiz tiem atklājās vēl tre�ais, ta�u, pateicoties vienai no tām nejau�ībām, kādas gadās reizi vairākos miljonos gadu, tie�i �ai caurumā bija trāpījis otrs, mazāks meteorīts un saārdījis pē�dējo apvalku. Tre�ais caurums bija pavisam neliels, tanī tik tikko varēja ielīst skafandrā tērpies cilvēks. Mēs ienirām tajā cits pēc cita.
Dro�i vien savu mū�u man vairs negadīsies pār�dzīvot tik dīvainu izjūtu, kāda pārņēma mani, kad es karājos zem �ī milzu jumola kā zirneklis zem
Svētā Pētera katedrāles kupola. Mēs zinājām, ka mums apkārt ir ļoti pla�a telpa, ta�u nezinājām, cik tā liela, tāpēc ka laternu gaismā nevarēja spriest par attālumu. �eit nebija putekļu, nebija gaisa, tādēļ gaismas stari glu�i vienkār�i nebija saredzami. Pa�vērsīsi staru pret kupolu � gai�ais ovāls slīd aizvien tālāk, izplūst un beidzot pazūd pavisam. Paspīdināsi �lejup� � redzams tikai blāvs plankums, bet tik tālu, ka nekā nevar saskatīt.
Tikko jau�amā smaguma spēka ietekmē mēs lēni kritām, līdz mūs apturēja troses. Virs sevis redzēju mirgojo�u aplīti tur, kur bijām ienāku�i; protams, patālu gan bija, bet tomēr vieglāk ap sirdi.
Es �ūpojos trosē, tumsā visapkārt zibsnīja nespod�ras zvaigznītes � manu biedru laterniņas, un te pēk�ņi man atausa gaisma. Aizmirsis, ka visi radio�foni noskaņoti uz vienu vilni, es iebļāvos:
��� Profesor, man �ķiet, tā nemaz nav planēta! Tas ir kosmosa kuģis!
Un tūlīt pat apklusu, juzdamies kā pēdīgais muļķis. Mirkli valdīja saspringts klusums, pēc tam sākās neskaidrs troksnis � visi ierunājās reizē. Ta�u es at�ķīru profesora balsi un uzreiz sapratu, ka viņ� ir izbrīnījies un apmierināts.
��� Pilnīgi pareizi, D�ek. Ar �o kuģi �X kultūra� ieradusies Saules sistēmā.
Kāds � �ķiet, Ēriks Fultons � neticīgi nokrem- �ļojās.
���� Pasakas! Kuģis trīsdesmit kilometru diametrā!
���� Jums jau nu gan vajadzētu to izprast, � pro�fesors iebilda negaidīti lēnīgi. � Iedomājieties, ka kāda civilizācija nolēmusi �ķērsot starpzvaig�ņu telpu, � kā atrisināt �o uzdevumu? Tikai tā: kos�mosā samontēt vadāmu planetoīdu, kaut tas prasītu ne vienu vien gadsimtu. Jānodro�ina ta�u vairākas paaudzes ar visu nepiecie�amo, tā ka kuģim jābūt patstāvīgai pasaulei, tādēļ arī tādi izmēri. Kas zina, cik sauļu viņi aplidoju�i, pirms atrada mūsējo un beidzās viņu meklējumi? Dro�i vien viņiem biju�i arī citi kuģi, mazāki, lai varētu nolaisties uz pla�nētām, bet bāze tai laikā palika kaut kur kosmosā. Viņi izvēlējās �o orbītu apkārt vislielākajai planē�tai, kur varētu mierīgi atstāt kuģi uz mū�u mū�iem vai līdz tam laikam, kamēr to atkal ievajadzēsies. Visvienkār�ākā loģika: ja bāzes kuģi palaistu orbītā ap Sauli, planētu pievilk�anas spēks ar laiku pārvērstu orbītu tiktāl, ka pēc tam kuģi vairs neat�rastu. Turpretī �eit nekas tāds nevarēja notikt.
���� Sakiet, profesor, � kāds ievaicājās, � vai jūs to visu zinājāt jau pirms ekspedīcijas sākuma?
���� Tā man �ķita . .. Visi fakti mudināt mudināja izdarīt �ādu secinājumu. Piektais pavadonis vien�mēr izcēlies ar da�ām dīvainībām, ta�u līdz �im to nezin kādēļ neņēma vērā. Kāpēc �is sīkais mēnes�tiņ� atrodas tik tuvu Jupiteram, septiņdesmit rei�u tuvāk nekā citi mazie pavadoņi? No astronomijas viedokļa tas ir bezjēdzīgi. Bet nu diezgan pļāpāts. Mūs gaida darbs.
Un kas tas bija par darbu! Mūsu septiņniekam bija lemts visu laikmetu lielākais arheoloģiskais atklājums, mums vajadzēs izpētīt veselu pasauli � lai arī mazu, lai arī mākslīgu, bet tomēr pasauli. Ko mēs varējām izdarīt? Uz ātru roku veikt pavir�u izlūko�anu, jo materiāla te pietiktu vairāku paaud�u pētniekiem.
Vispirms mēs nolaidām ailē spēcīgu pro�ektoru, tas bija iekārts garā kabelī, kas to savienoja ar kuģi. Pro�ektoram vajadzēja ne tikvien apgaismot pavadoņa iek�ieni (līdz pat �im laikam nevaru pie�spiest sevi saukt �Piecnieku� par kuģi), bet arī kal�pot mums par bāku.'Pēc tam mēs nolaidāmies gar kabeli līdz nākamajam stāvam. Pastāvot tik mazam pievilk�anas spēkam, kritiens no viena kilometra augstuma nepavisam nebija bīstams; vieglo grū�dienu pilnīgi apslāpēja atsperīgās kārtis, ar kurām bijām bruņoju�ies.
, Nekavē�u laiku ar visu �Piecnieka� brīnumu ap�rakstu, jau tā publicēts pietiekami daudz uzņē�mumu, kar�u un grāmatu. (Starp citu, nākamo va�saru izdevniecībā �Sed�viks un D�eksons� iznāks mana grāmata.) Vienu gan man gribētos, � pastāstīt jums par to cilvēku izjūtām, kuri pirmie iekļuva �ai dīvainajā metāla, pasaulē. Ta�u es, ticiet man, vienkār�i neatminos, ko izjutu, kad mēs ieraudzījām pirmo ieejas �ahtu, kas bija nosegta it kā ar milzu sēni. Laikam notiku�ais brīnums tā pārsteidza un saviļņoja mani, ka detaļas glu�i vienkār�i aizmirsu��ās. Tomēr es atceros, kādu iespaidu uz mani atstāja konstrukcijas izmēri. To nevar attēlot nekādas foto�grāfijas. �Piecnieka� radītāji � iedzimtie uz pla�nētas ar mazu pievilk�anas spēku � biju�i īsti mil�zeņi, �etru cilvēku augumā. Līdzās viņu būvēm mēs izskatījāmies kā pigmeji.
Pirmajā reizē mēs nenokļuvām dziļāk par aug�ē�jiem stāviem un neredzējām tos zinātnes brīnumus, kurus atklāja nākamās ekspedīcijas. Ta�u mums arī dzīvojamos nodalījumos biia diezgan darba; mēs varētu nodzīvot vairākus mū�us un arī tad nebūtu tiku�i ar visu galā. Acīmredzot senāk iek�ējā lodē spīdējusi mākslīgās saules gaisma, kuras avots bijis trīskārtīgais aizsargapvalks, kas nav ļāvis atmosfē�rai izgaist kosmosā. Uz lodes virsas jupiteriesi (tā nu ir iesaukti �X kulturas� pārstāvji) cītīgi bija atveidoju�i viņu pamestās pasaules apstākļus. Pil�nīgi iespējams, ka viņiem bijis lietus un migla, diena un nakts, mainīju�ies gadalaiki. Viņi paņē�mu�i sev līdzi trimdā pat mazu �jūriņu�. Ūdens sa�glabājies, pārvērties apmēram trīs kilometru platā ledus laukā. Stāsta, ka, tiklīdz bū�ot aizdarītas spraugas ārējos apvalkos, ūdeni ar elektrolīzes palī�dzību sadalī�ot ūdeņradī un skābekli un �Piecniekā� atkal būs radīta atmosfēra.
Jo vairāk mēs redzējām, jo vairāk mums iepati�kās būtnes, kuru valstībā bijām ielauzu�ies pirmo reizi piecu miljonu gadu laikā. Viņi biju�i mil�i, viņi atlidoju�i no citas Saules sistēmas, ta�u viņos bijis daudz cilvēciska. Un ir bezgala �ēl, ka mūsu civili�zācijas pagāju�as viena otrai garam tikai ar pāris sekun�u starpību, rēķinot kosmiskos mērogos.
Dro�i vien vēl nevienam arheoloģijas vēsturē nav veicies tā kā mums. Pirmkārt, kosmosa vakuums bija pasargājis visu no iznīcības. Otrkārt, jupite- rie�i � to. nu nepavisam nevarēja sagaidīt �, sāk�dami apgūt Saules sistēmu, bija atstāju�i uz kuģa ņe mazumu dārgumu. Uz. iek�ējās lodes viss izska-l tījās tā, it kā kuģa ilgais ceļojums būtu beidzies tikai vakar. Iespējams, ka ceļinieki bija nolēmu�i saglabāt bāzi kā svētumu, kā piemiņu no pamestās dzimtenes, bet varbūt domāju�i, ka �īs lietas viņiem kādreiz vēl varētu noderēt.
Lai nu kā, viss bija saglabājies pirmatnējā veidā. Reizēm kļuva pat baisi. Kopā ar Billu fotografēju lielisku griezumu, un pēk�ņi aiz nereālas laika iz�jūtas burtiski sa�ņaudzas sirds. Un es bailīgi atska�tos: liekas, tūlīt pat pa �īm smailajām durvīm ienāks mil�i un atsāks uz brīdi pārtraukto darbu.
Mākslas galeriju mēs atklājām ceturtajā dienā. Citādi to nemaz nevar nosaukt, tā bija tie�i galerija. Kad Grūvss un Sirls pēc dienvidu puslodes pavir�as apskates ziņoja par �o atradumu, nolēmām koncen�trēt tur visus mūsu spēkus. Jo, kā teikts, mākslā ta�u izpau�as tautas dvēsele. Mēs cerējām tur atmi�nēt �X kultūras� mīklu.
Celtne bija ārkārtīgi liela pat tādiem mil�iem. Tā�pat kā visas pārējās �Piecnieka� celtnes, tā bija veidota no metāla, tomēr nelikās sausi praktiska. Tās smaile sasniedza pusi attāluma līdz �īs pasaules jumolam, un, raugoties iztālēm, kad nebija redza�mas detaļas, ēka atgādināja gotisku katedrāli. Da�i autori, nejau�ās līdzības apmulsināti, sauc �o celtni par templi, ta�u mēs neesam konstatēju�i jupiterie- �iem nekādu reliģijas pazīmju. Cita lieta � Māk�slas templis, ne velti �is nosaukums tik cie�i iesak�ņojies.
Aptuveni aprēķināts, ka �ai krātuvē vien ir no desmit līdz divdesmit miljoniem eksponātu � do�mājams, par cilvēci daudz vecākas tautas ilgās vēs�tures labākie augļi.
Tie�i �eit es atklāju nelielu, apaļu telpu, kas sā�kumā man likās esam tikai vieta, kur krustojas se�i radiāli gaiteņi. Pārkāpdams profesora pavēli, biju devies izlūkos viens pats un tagad meklēju īsāko atpakaļceļu pie biedriem. Abās pusēs man klusi slīdēja garām tum�ās sienas, lāktura gaisma dejoja priek�ā pa griestiem. Griestus klāja izcirstas rakstu zīmes, un es tik uzmanīgi pētīju tās, cerēdams at�rast pazīstamus zīmju savienojumus, ka citu neko neievēroju. Pēk�ņi ieraudzīju statuju un pavērsu pret to lāktura gaismu.
Liela mākslas darba radītais pirmais iespaids vienmēr ir neatkārtojams. �eit iespaidu vēl pastip�rināja attēlotais priek�mets. Es biju pirmais cilvēks, kas uzzināja, kādi izskatīju�ies jupiterie�i,� jā, jā, manā priek�ā stāvēja jupiterietis. bez �aubām, pēc dzīva modeļa veidots, īsta meistara rokas veidots.
�aurā �ūskas galva bija pagriezta pret mani, ne�redzīgās acis vērās tie�i manējās. Aug�ējās divas rokas, kā izteikdamas atsve�inātību, bija piespiestas pie krūtīm, divas citas turēja rīku, kura nozīme nav atminēta vēl līdz �im laikam. Varenā aste � tā, redzams, tāpat kā ķenguram, noderēja par ķermeņa atbalstu � bija nostiepta uz grīdas, uzsverot miera stāvokļa iespaidu.
Ne seja, ne ķermenis nebija tāds kā cilvēkam. Viņam, piemēram, nemaz nebija nāsu, bet kaklā rē�gojās kaut kas �aunu spraugām līdzīgs. Un tomēr �is stāvs mani dziļi aizkustināja. Nekad nebiju do�mājis, ka mākslinieks spēj tā uzveikt laiku, pār�varēt barjeru, kas �ķir divas kultūras. �Nav cilvēks, bet tik cilvēcisks!� par skulptūru teica profesors Forsters. Protams, daudzējādā ziņā mēs at�ķīrāmies no �īs pasaules radītājiem, bet galvenajā bijām tuvi vieni otriem.
Vērojot suni vai zirgu, kuri nebūt nav mums radnieciskas būtnes, mēs ta�u spējam pēc viņu fi- zionomijas uzminēt, ko viņi jūt. Tā arī tagad man likās, ka es saprotu, ko izjūt manā priek�ā stāvo�ā būtne. Es redzēju gudrību, redzēju to nelokāmību un mierīgo, pa�pārliecināto spēku, kāds dve� no D�o- vanni Bellīni slavenā dod�a Loredāno portreta. Ta�u jautās arī skumjas, tās tautas skumjas, kura pavei�kusi neizmērojamu varoņdarbu � un veltīgi.
Vēl līdz �im laikam paliek mīkla, kādēļ �ī statuja iziādījās vienīgais jupiteiie�a atveidojums. Diezin vai tik augsti attīstītai tautai varēja būt sai ziņa kādi tabu. Iespējams, mēs uzzināsim, kas par lietu, kad būsim at�ifrēju�i uzrakstus uz mazās zāles sienām.
Starp citu, statujas uzdevums tāpat ir skaidrs. Tā �eit atstāta, lai, uzvarējusi laiku, sveiktu to, kas reiz atnāks pa statujas radītāju pēdām. Dro�i vien tie�i tādēļ tā izveidota daudz mazāka par dabisko lielumu. Acīmredzot viņi jau tad nojautu�i, ka nākotne pie�der Zemei vai Venērai, tas nozīmē � būtnēm, kas līdzās jupiterie�iem izskatītos kā punduri. Viņi sa�pratu�i, ka fiziskie izmēri var kļūt par tādu pa�u barjeru kā laiks.
Pēc da�ām minūtēm es atradu savus biedrus un kopā ar viņiem devos uz kuģi, steigdams pastāstīt par savu atklājumu profesoram, kas diezgan negri�bīgi pārtrauca darbu, lai mazliet atpūstos, � visu laiku, kamēr mēs atradāmies uz �Piecnieka�, profe�sors Forsters gulēja ņe vairāk kā �etras stundas diennaktī. Kad izkļuvām pa caurumu ārā un atkal stāvējām zem zvaigznēm, pār metāla līdzenumu lija Jupitera zeltītā gaisma.
���� Tad ta joks! � izdzirdu radiofonā Billa balsi. � Profesors pārvietojis kuģi.
���� Blēņas, � es iebildu. � Tas stāv, kur stāvējis.
Bet tad es pavēros sāņus un sapratu, kāpēc Bills
kļūdījies. Pie mums bija ieradu�ies viesi.
Divus trīs kilometrus no mūsu kuģa stāvēja tā kopija � vismaz manai nepierādu�ajai acij tā li�kās. Atri izgāju�i cauri gaisa slū�ām, mēs ieraudzī�jām, ka profesors no miega aiztūku�ām acīm jau izklaidē viesus. Viņu bija trīs, tai skaitā � mums par izbrīnu un, godīgi runājot, prieku � kāda gau��ām jauka brunete.
����� Iepazīstieties, � tādā kā nespodrā balsī teica profesors Forsters. �Tas ir misters Rendolfs Meizs. Populārzinātnisku grāmatu autors. Bet tas � � viņ� pagriezās pret Meizu. � Piedodiet, es labi nesa�klausīju uzvārdus�
��� Mans pilots Donalds Hopkinss . . . mana sekre�tāre Meriena Mit�ela.
Pirms vārda �sekretāre� iestājās īsa pauze, gan�drīz nemanāma, ta�u pilnīgi pietiekama, lai manās smadzenēs uzzibsnītu signālspuldzīte. Es nenodevu savas jūtas, tomēr Bills uzmeta man skatienu, kas daiļrunīgāk par visiem vārdiem sacīja: �Ja tu domā to pa�u, ko es, tad man kauns par tevi.�
Meizs bija gara auguma kalsns vīrietis papliku galvas virsu un izstaroja labvēlību, bez �aubām, liekuļotu, � aizsargkrāsa cilvēkam, kuram drau�dzīgs tonis ir profesionāls paņēmiens.
���� Acīmredzot jums tas ir tikpat liels pārsteigums kā man,�viņ� ierunājās pārlieku labsirdīgi. � Ne�pavisam nebiju gaidījis, ka man �eit kāds būs aiz^ steidzies priek�ā. Es nemaz nerunāju par visu �o�
���� Kādēļ jūs esat atlidojis uz �ejieni? � jautāja E�tons, cenzdamies nelikties pārāk neuzticīgs.
���� Es pa�laik tie�i skaidroju profesoram. Merien, dodiet, lūdzu, man mapi. Paldies.
Izņēmis no mapes sēriju meistarisku gleznojumu par astronomijas tēmu, viņ� izdalīja tos mums. Tur bija attēlotas planētas un to pavadoņi, diezgan no�deldēts si�ets.
���� Jūs, protams, esat redzēju�i �āda veida glez�nas, cik uziet, � Meizs turpināja. � Ta�u �īs nav visai parastas, tām gandrīz simt gadu. To autors ir mākslinieks, vārdā �eslijs Bounstels, un tās bija ie�vietotas �urnālā �Life� 1944. gadā, ilgi pirms starp�zvaig�ņu lidojumu sāk�anās. Bet tagad �Life� redak�cija uzdevusi man aplidot Saules sistēmu un paska�tīties, cik tuva īstenībai bijusi mākslinieka fantā�zija. Pirmās publikācijas simtajā gadadienā repro�dukcijas atkal parādīsies �urnālā, bet līdzās būs dabisko objektu fotogrāfijas. Labi izdomāts, vai ne?
Patie�ām, nav slikti. Ta�u otras raķetes parādī�a�nās visu mazliet sare�ģīja � Ko gan par to domā profesors? Te es pievērsu skatienu mis Mit�elai, kas kautri stāvēja maliņā, un nospriedu, ka nav ļau�numa bez labuma.
Mēs tikai priecātos par citiem pētniekiem, ja ne�būtu bijis jautājuma par prioritāti. Varēja jau ie�priek� pateikt, ka Meizs iztērēs �eit visas savas filmiņas un pilnā sparā drāzīsies atpakaļ uz Zemi, atmetis ar roku redakcijas uzdevumam. Kā lai viņu attur, un vai vispār ir vērts? Pla�a reklāma, preses atbalsts nāktu tikai par labu, ta�u mums gan labāk patiktu pa�iem izvēlēties darbības veidu un laiku. Es jautāju sev, nezin vai profesoru var uzskatīt par taktisku cilvēku, un nospriedu, ka no nelaimes ne�izbēgt.
Tomēr iesākumā diplomātiskās attiecības attīstī�jās glu�i apmierino�i. Profesoram ienāca prātā lie�liska doma: ikvienam no mums lika pavadīt kādu Meiza grupas locekli un izpildīt gan gida, gan uz�rauga pienākumus. Un, tā kā pētnieku skaits bija divkār�ojies, darbs veicās daudz ātrāk. Tādos ap�stākļos ir bīstami iet vienam, un agrāk tas stipri pa�lēnināja darba tempu.
Nākamajā dienā pēc Meiza iera�anās profesors mums pastāstīja, kādu politiku viņ� izvēlējies.
� Ceru, ka iztiksim bez pārpratumiem, � viņ�, viegli raukdams pieri, teica. � Kas attiecas uz
mani, tad lai staigā, kur grib, un fotografē, cik grib, ja tikai neko neņem un neatgrie�as ar saviem uz�ņēmumiem uz Zemi pirms mums.
���� Nespēju iedomāties, kā mēs varam viņus aiz�kavēt, � iebilda E�tons.
���� Redziet, biju gan domājis iztikt bez tā, tomēr nācās iesniegt pieteikumu par tiesībām uz �Piec�nieku�. Vakar vakarā es nosūtīju radiogrammu uz Ganimēdu, un tagad mans pieteikums dro�i vien ir jau Hāgā.
���� Bet pieteikumi uz astronomiskiem ķermeņiem ta�u netiek reģistrēti. Man. �ķita, ka �is jautājums bija izlemts jau pagāju�ajā gadsimtā, sakarā ar Mē�nesi.
Profesors viltīgi pasmaidīja.
���� Jūs aizmirstat, ka runa nav par astronomisku ķermeni. Manā pieteikumā runa ir par izglābtu īpa��umu, un es iesniedzu to Vispasaules zinātņu orga�nizācijas vārdā. Ja Meizs kaut ko aizvedīs no �Piecnieka�, tā būs VZO apzag�ana. Rīt es misteram Meizam ļoti saudzīgi paskaidro�u, kā tas ir, kamēr viņam vēl nav ie�āvusies prātā kāda lieliska ideja.
Dīvaini bija domāt par Piekto pavadoni kā par izglābtu īpa�umu, un es jau iepriek� iztēlojos, kādi juridiski strīdi iedegsies, kad mēs atgriezīsimies mājās. Ta�u pagaidām profesora gājiens nodro�i�nāja mums zināmas tiesības, tādēļ Meizs piesargā�sies vākt suvenīrus � tā mēs optimistiski spriedām.
Ar da�ādām viltībām es panācu, ka vairākas rei�zes mani iecēla par Merienas pārinieku, kad devā�mies pētīt �Piecnieku�. Meizam acīm redzami nebija nekas pretī, un kas gan viņam varētu būt iebilstams: kosmosa skafandrs jaunai meitenei ta�u ir visdro��ākais sargs, kaut velns to rāvis.
Protams, pirmajā izdevīgajā gadījumā es aizvedu viņu uz mākslas galeriju un parādīju savu atradumu. Meriena ilgi noraudzījās statujā, kuru apspīdēja mana lāktura gaismas stars.
���� Cik brīni�ķīgi, � beidzot viņa teica. � Un iedomājieties tikai, tā ta�u miljoniem gadu gaidī�jusi �eit tumsā! Bet tai jādod kāds vārds.
���� Jau ir. Es nosaucu statuju par �Vēstnesi�.
���� Kādēļ?
���� Saprotiet, man tā tie�ām �ķiet savā ziņā vēst�nesis vai sūtnis, ja gribat, kas atnesis līdz mums vēsti no pagātnes. Tēlnieki zināju�i, ka agri vai vēlu kāds ieradīsies.
���� Jums laikam taisnība. Vēstnesis. . . Patie�ām, tīri labi. �ai vāidā jūtams kaut kas cēls. Un tai pa�ā laikā ļoti skumj�. Vai jums tā neliekas?
Es pārliecinājos, ka Meriena ir ļoti gudra sieviete. Vienkār�i pārsteidzo�i, cik labi viņa mani saprata, ar kādu interesi aplūkoja visu, ko viņai rādīju. To�mēr �Vēstnesis� viņas iztēli pārsteidza visvairāk, un viņa vēl un vēlreiz atgriezās pie tā.
���� Vai zināt, D�ek, � viņa teica (liekas, nākamajā dienā pēc tam, kad Meizs bija atnācis apskatīt sta�tuju), � jums jāatved �ī skulptūra uz Zemi. Iedo�mājieties tikai, kas tā būs par sensāciju!
Es nopūtos.
���� Profesors jau labprāt to darītu, ta�u statuja sver ne mazāk par tonnu. Nepietiks degvielas. Tai nāksies vien pagaidīt līdz nākamajai reizei.
Merienas sejā atspoguļojās izbrīns.
���� Bet �eit ta�u priek�metiem nav .svara, � viņa iebilda,
���� Tas ir pavisam kas cits, � es paskaidroju. � Pastāv svars, un pastāv inerce. Inerce . . . Nu, tas ftaV svarigi. �ā vai tā, mēs nevaram statuju aizvest. Kapteinis Sirls kategoriski atsakās.
� 2ēl gan, � Meriena noteica.
Es �o sarunu atcerējos tikai mūsu aizbrauk�anas priek�vakarā. Veselu dienu bijām darboju�ies kā uzvilkti, kraudami kuģī mantas (protams, daļu mēs atstājām nākamajām ekspedīcijām). Visas filmiņas bija izlietotas. Kā paziņoja �ārlijs E�tons, � ja mums tagad gadītos sastapt dzīvu jupiterieti, mēs nevarētu fiksēt �o faktu. Manuprāt, ikviens no mums ilgojās kaut īsas atelpas, lai vaļas brīdī tiktu skaid�rībā par saviem iespaidiem un atgūtos pēc tie�ās sa�skarsmes ar sve�o kultūru.
Meiza kuģis �Henrijs Ljūss� arī bija gandrīz ga�tavs aizceļo�anai. Mēs norunājām startēt vienlaicīgi; tas profesoram bija vairāk nekā pa prātam � viņ� nebūtu gribējis atstāt Meizu vienu pa�u uz �Piec�nieka�.
Tā nu viss bija sagatavots, bet te, pārskatot mūsu piezīmes, es pēk�ņi atklāju, ka nav se�u eksponēto filmiņu. To, kurās mēs uzņēmām uzrakstus Mākslas templī. Padomājis atcerējos, ka �īs filmiņas tika iedotas man un ka es tās kārtīgi saliku Templī uz karnīzes, lai vēlāk paņemtu.
Vēl tik drīz nestartēsim, profesors un E�tons, at- gūdami nokavēto, cie�i guļ, kāpēc gan lai es paklu�sām neaizskrietu pēc filmiņām? Zināju, ka par no�zaudē�anu man mazgās galvu, bet vajadzīga tikai kāda pusstunda � un viss būs kārtībā. Un es devos uz Mākslas templi, katram gadījumam brīdinājis Billu.
Pro�ektors, protams, bija aizvākts, un �Piecnieka� valdīja nomāco�a tumsa. Bet es atstāju pie ieejas signāllākturi, lēcu un kritu, līdz ieraudzīju, ka laiks pārtraukt brīvo kritienu. Pēc desmit minūtēm jau turēju rokā aizmirstās filmiņas.
Vēlē�anās vēlreiz atvadīties no �Vēstne�a� bija glu�i dabiska. Kas zina, cik gadu paies, pirms es to atkal redzē�u, bet �is noslēpumaina miera pilnais tēls vilināja mani.
Diem�ēl tas vilināja ne mani vien. Pjedestāls bija tuk�s, statuja pazudusi.
Protams, es varēju nemanīts atgriezties un nevie�nam neko neteikt, lai izvairītos no nepatīkamiem paskaidrojumiem. Ta�u es biju tik saniknots, ka par piesardzību domāju vismazāk. Atgriezies kuģī, tūlīt pat uzmodināju profesoru un paziņoju viņam par notiku�o.
Profesors piecēlās gultā sēdus, berzēdams acis, un izteica vairākus misteram Meizam un viņa ceļabied�riem veltītus vārdus, kurus �eit labāk neatkārtot.
���� Vienu gan es nesaprotu, � sa�uta Sirls, � kā viņi to izvilku�i ārā. Bet varbūt nav izvilku�i? Mums būtu vajadzējis viņus pamanīt.
���� Tur ir daudz klusu stūrī�u. Bet pēc tam viņi notrāpīja brīdi, kad neviena mūsējā nebija tuvumā, un iznesa to ārā. Visai viegli gan nebūs bijis to iz�darīt, pat ņemot vērā �ejienes pievilk�anas spēku. � Ērika Fultona balsī skanēja neslēpta sajūsma.
���� Tagad nav īstais laiks spriedelēt par viņu tri�kiem! � profesors uzbrēca. � Mums atliku�as piecas stundas, lai izdomātu kādu plānu. Ātrāk viņi nestar�tēs, jo mēs tikko vēl bijām opozīcijā ar Ganimēdu. Vai es nekļūdos, Kingslij?
Sirls pamāja.
���� Nē, vislabāk startēt tai brīdī, kad mēs atrādī�simies Jupiteram otrā pusē, � jebkurai citai lido�juma trajektorijai būtu jāpatērē pārāk daudz deg�vielas.
���� Lieliski. Tātad mums vēl ir laiks. Kuram ir kāds priek�likums?
Tagad, paraugoties atpakaļ, man reizēm liekas, ka mēs rīkojāmies diezgan dīvaini un ne īsti tā, kā civilizētiem ļaudīm pieklātos. Pirms saviem diviem trim mēne�iem mums ne prātā nebūtu nācis kas tam�līdzīgs. Ta�u mēs bijām necie�ami noguru�i un bries�mīgi sadusmoju�ies, un turklāt tālu no pārējās cil�vēces viss izskatījās citādi. Likuma nebija, ātlika tikai pa�iem spriest tiesu . . .
��� Vai mēs spējam aizkavēt viņu startu? Piemē�ram, sabojāt dzinējus? � jautāja Bills.
Sirls kategoriski noraidīja �o priek�likumu.
���� Visam ir savas robe�as, � viņ� teica. � Ne�maz nerunājot par to, ka Dons Hopkinss ir mans draugs. Viņ� man nekad nepiedos, ja izsitī�u no ierindas viņa kuģi. Sevi�ķi vēl, ja pēc tam izrādītos, ka defektu nevar izlabot.
���� Nozagsim degvielu, � lakoniski ieteica Grūvss.
���� Pareizi! Skatieties, iluminatori tum�i, tātad visi guļ. Slēdzies tik klāt un sūknē ārā.
���� Lieliska doma! � es iejaucos. � Bet līdz viņu raķetei ir divi kilometri. Cik gar� ir mūsu cauruļ�vads? Vai simt metru sanāks?
Maniem vārdiem nepievērsa ne mazākās uzma�nības; visi turpināja apspriest Grūvsa ideju. Piecās minūtēs tehniskie jautājumi bija atrisināti, atlika uzvilkt skafandrus un stāties pie darba.
Pieteikdamies profesora Forstera ekspedīcijā, es nenojautu, ka kādreiz nonāk�u afrikāņu nesēja lomā, kā vecā piedzīvojumu romānā, un stiep�u nastu uz galvas. Turklāt kādu nastu � sesto daļu kosmosa kuģa! (No profesora Forstera, ņemot vera viņa au�gumu, liela labuma nebija.) Uz Piektā pavadoņa kuģis ar pustuk�ām tvertnēm svēra ap divsimt kilo�gramu. Mēs palīdām tam apak�ā, sasprindzinājām spēkus � un pacēlām to no laukuma. Protams, ne jau uzreiz, � kuģa masa ta�u palika nemainīga. Un tad stiepām to prom.
Tas viss izrādījās mazliet sare�ģītāk, nekā bijām domāju�i, un iet nācās diezgan ilgi. Beidzot tomēr otrais kuģis �āvēja līdzās pirmajam. Uz �Henrija Ljūsa� neko nebija manīju�i, apkalpe gulēja cie�ā miegā, domādama, ka arī mēs guļam ne mazāk cie�ā miegā.
Es biju nedaudz aizelsies, bet priecājos kā skol�nieks, kad Sirls un Fultons izvilka no mūsu kuģa gaisa slū�ām cauruļvadu un klusiņām pieslēdza to �Henrija Ljūsa� tvertnēm.
���� �is plāns ir burvīgs tādēļ, � Grūvss man pa�skaidroja, � ka viņi nevar mūs traucēt, tad viņiem jākāpj ārā un jāatvieno cauruļvads. Mēs izsūknēsim visu piecās minūtēs, bet viņiem jāpatērē divarpus minūtes skafandru uzvilk�anai vien.
Pēk�ņi man kļuva ļoti baisi.
���� Bet ja nu viņi iedarbina dzinējus un mēģina startēt?
���� Tad no mums visiem paliks pāri slapjums. Nu nē, vispirms viņi iznāks ārā pārbaudīt, kas te notiek. Aha, sūkņi sāk strādāt.
Cauruļvads saspringa kā ūdens pārpilna uguns�dzēsēju �ļūtene, � tātad degviela sākusi plūst uz mūsu tvertnēm. Man likās, ka kuru katru mirkli �Henrija Ljūsa� iluminatoros uzspīdēs gaisma un pārsteigtā apkalpe metīsies ārā no kuģa, un es pat jutos vīlies, kad tas nenotika. Varēja redzēt, ka viņi
guļ īsti cie�ā miegā, ja pat nejūt strādājo�o sūkņu radīto vibrāciju. Bet tad pārsūknē�ana bija pabeigta, Sirls un Fultons uzmanīgi aizvāca cauruļvadu un novietoja to slū�ās. Viss, beidzās labi, un izskats mums bija diezgan muļķīgs.
���� Nu? � mēs vaicājām profesoram.
���� Iesim atpakaļ kuģī, � viņ� padomājis atteica.
Mēs novilkām skafandrus, kaut kā saspiedāmies
kabīnē, un profesors, nosēdies pie raidītāja, pārrai�dīja trauksmes signālu. Pēc tam atlika pagaidīt da��as sekundes, līdz iedarbosies automāts kaimiņu kuģī.
Atdzīvojas televizors, un uz mums izbijies rau- dzījās_Meizs.
����������� A, Forsters! � viņ� noburk�ķēja. � Kas no�ticis?
����������� Mums nekas, � profesors mierīgi atbildēja. � Bet jūs gan esat �o to pazaudēju�i. Paskatieties uz degvielas līmeņrādi.
Meizs nozuda no ekrāna, bet skaļrunī ieskanējās neskaidri izsaucieni. Ta�u tad atkal parādījās Meizs � nikns un ne pa jokam satraukts.
����������� Ko tas nozīmē? � viņ� dusmīgi uzbrēca. � Vai tas ir jūsu pirksts?
Profesors ļāva viņam kādu brīdi pavārīties, tad beidzot atbildēja:
����������� Man �ķiet, būs labāk, ja jūs atnāksiet pie mums uz pārrunām. Jo vairāk tāpēc, ka jums nav tālu jāiet.
Meizs mazliet apjuka, ta�u tūlīt pat noskaldīja:
���� Un aizie�u arī!
Meizs atkal nozuda no ekrāna.
����������� Viņam nāksies griezt ka�oku uz otru pusi! � ļaunā priekā noteica Bills. � Citas izejas �im nav!
���� Lieta nav nemaz tik vienkār�a, � Fultons viņu atvēsināja. � Ja vien Meizs gribētu, viņ� nemaz neielaistos ar mums sarunās, bet izsauktu pa radio degvielas raķeti no Ganimēda.
���� Ko tas viņam dos? Viņ� zaudēs vairākas dienas un milzum daudz naudas.
���� Toties viņam paliks statuja. Bet naudu viņ� atgūs tiesas ceļā.
Iedegās slū�u signālspuldzīte, un kabīnē" iesprau�cās Meizs. Sprie�ot pēc viņa sejas, viņ� ceļā bija paguvis visu apsvērt un bija noskaņots mierīgam izlīgumam.
���� Nu, nu, � viņ� labsirdīgi iesāka. � Kādēļ jūs esat izgudroju�i �īs blēņas?
���� Jūs ļoti labi zināt, kādēļ, � dzedri atbildēja profesors. � Es ta�u jums skaidri un gai�i pateicu, ka no �Piecnieka� neko nedrīkst vest projām. Jūs esat piesavinājies īpa�umu, kas jums nepieder.
���� Bet paklausieties! Kam tas pieder? Jūs ta�u negribēsiet apgalvot, ka uz. �īs planētas viss ir jūsu personiskais īpa�ums?
���� Tā nav planēta � tas ir kuģis, tātad �eit pie�mērojams likums par izglābtu īpa�umu.
���� Visai strīdīgs jautājums. Vai jūs nedomājat, ka labāk būtu pagaidīt, līdz jūsu pretenzijas apstip�rinās tiesa?
Profesors izturējās ļoti pieklājīgi, ta�u es redzēju, ka tas viņam prasa milzīgu piepūli.
���� Redziet, mister Meiz, � viņ� noteica ļaunu vēsto�ā mierā. �� Jūs esat pievācis mūsu vissvarī�gāko atradumu. Zināmā mērā varu aizbildināt jūsu rīcību, jo jūs nespējat saprast tādu arheologu kā es un nemaz neapzināties, ko esat izdarījis. Atdo�diet statuju, mēs pārsūknēsim jums atpakaļ degvielu un aizmirsīsim- notiku�o.
Meizs domīgi paberzēja zodu.
���� Nesaprotu, kādēļ tāds troksnis par kaut kādu statuju, �eit ta�u ir daudz visādu mantu.
Un te nu profesors no�āva greizi.
���� Jūs sprie�at glu�i kā cilvēks, kas nozadzis Luvrā �Monu Līzu� un uzskata, ka neviens nepa�manīs tās trūkumu, ja visapkārt karājas vēl tik daudz gleznu! �ī statuja ir tik unikāla, ka neviens Zemes mākslas darbs nav salīdzināms ar to. Lūk, kādēļ tā jāatdod.
Kad tirgojies, nedrīksti parādīt, cik ļoti ieintere�sēts esi darījuma slēg�anā. Es uzreiz pamanīju alkatības liesmiņu Meiza acīs un noteicu pie sevis: �Ahā! Viņ� ietiepsies.� Ienāca prātā Fultona vārdi par degvielas raķeti no Ganimēda.
���� Dodiet man pusstundu laika pārdomām, � Meizs sacīja un pagriezās uz izejas pusi.
���� Lūdzu, � profesors sausi atteica. � Bet tikai pusstundu, ne minūtes vairāk.
Meizs tomēr nebija vis nekāds muļķis: nebija pa�gāju�as pat piecas minūtes, kad viņa antena lēni pagriezās pret Ganimēdu. Protams, mēs mēģinājām pārtvert sarunu, bet viņ� izmantoja slepenu �ifru. �ie avī�nieki acīmredzot ne visai uzticas cits citam.
Atbilde pienāca pēc da�ām minūtēm un arī bija �ifrēta. Turpmāko notikumu gaidās mēs no jauna apspriedāmies. Profesors bija nonācis līdz tādai sta�dijai, kad cilvēks iet pāri visiem �ķēr�ļiem, nerēķi�noties ne ar ko. Pa�a pieļautās kļūdas apziņa tikai vairoja viņa dusmas.
Acīmredzot Meizs no kaut kā baidījās, jo viņ� atgriezās ar papildspēkiem. Viņu pavadīja pilots
Donalds Hopkinss, kas acīm redzami jutās ne�veikli.
���� Viss nokārtots, profesor, � Meizs uzvaro�i paziņoja. � Sliktākajā gadījumā es varē�u atgriez�ties bez jūsu palīdzības, kaut arī tas prasīs mazliet vairāk laika. Tomēr es nenoliedzu, ka labāk būtu vienoties, tas ietaupīs gan laiku, gan naudu. Mans pēdējais vārds: jūs atdodat degvielu, bet es atdodu jums visus pārējos . .. ē-ē � suvenīrus, kurus esmu savācis. Ta�u �Mona Līza� paliek pie manis, kaut arī tādēļ es nonāktu uz Ganimēda tikai nākamajā nedēļā.
Vispirms profesors izgrūda da�us lāstus, kurus pieņemts saukt par kosmiskajiem, lai gan, goda vārds, tie ne visai at�ķiras no Zemes lamuvārdiem. Atvieglojis sirdi, viņ� ierunājās draudīgā pieklājībā:
��� Cienījamais mister Meiz, jūs esat pēdīgais krāpnieks, tātad man nav ar jums jāceremonējas. Esmu gatavs lietot spēku, likums mani attaisnos.
Mēs ieņēmām stratēģiskās pozīcijas pie durvīm. Meiza sejā atspoguļojās tikko jau�ams nemiers, tik tikko jau�ams.
���� Izbeidziet �o melodrāmu, � viņ� augstprātīgi teica. � Tagad ir divdesmit pirmais, nevis deviņ�padsmitais gadsimts, un �eit nav Me�onīgie Rie�tumi.
��� Me�onīgie Rietumi � tie ir deviņpadsmitā gadsimta .astoņdesmitie gadi, � pedantiskais Bills viņu izlaboja.
���� Uzskatiet sevi par arestētū, bet mēs pa to laiku izlemsim, kā rīkoties, � profesors turpināja. � Mister Sirl, pavadiet viņu uz B kabīni.
Meizs ar nervozu smiekliņu piespiedās atmugu�riski pie sienas.
���� Diezgan, profesor, tas ir bērni�ķīgi! Jūs neva�rat aizturēt mani pret manu gribu. � Viņ�, atbalstu meklēdams, pavērās �Henrija Ljūsa� kapteinī.
Donalds Hopkinss notrauca no uzsvār�a nere�dzamu puteklīti.
���� Es nevēlos iejaukties visādās ķildās, � viņ� noteica kaut kur izplatījumā.
Meizs nikni paskatījās uz savu pilotu un negri�bīgi padevās. Mēs apgādājām viņu ar grāmatām un ieslēdzām.
Tiklīdz Meizs bija aizvests, profesors pievērsās Hopkinsam. kas ar skaudību noraudzījās uz mūsu degvielas līmeņrādi.
���� Es nebū�u kļūdījies, kapteini, � viņ� pieklājīgi sacīja, � pieņemot, ka jūs nevēlaties būt sava darba devēja mahināciju līdzdalībnieks.
���� Es esmu neitrāls. Mana darī�ana ir atvest kuģi uz �ejieni un nogādāt atpakaļ uz Zemi. Bet jūs tie�ciet galā oa�i,
���� Paldies. Man �ķiet, mēs viens otru lieliski sa�protam. Varbūt jūs atgriezīsieties savā kuģī un pa�skaidrosiet, kāda ir situācija. Mēs sazināsimies ar jums pēc da�ām minūtēm.
Kanteinis Hopkinss nevērīoā gaitā devās uz izeju. Durvīs viņ� oagriezās r>ret Sirlu.
���� Starp citu, Kingslij, � viņ� izmeta, � vai iū� neesat domāju�i par spīdzinā�anu? Esiet tik laipns un paziņojiet man, ia nolemsiet ķerties pie tās, � man ir da�a laba amizanta ideja.
To teicis, viņ� izgāja, atstādams mūs kopā ar ķīl�nieku.
Cik es sapratu, profesors cerēja uz tie�u apmainu. Ta�u viņ� nebija ņēmis vērā vienu lietu, proti, Me�rienas raksturu.
���� Tā Rendolfam vajag, � viņa sacīja. � Bet, starp citu, kāda tur starpība? Uz jūsu kuģa viņam nav nemaz sliktāk kā pie mums, un jūs neuzdro�i�nāsieties durt viņam pirkstu klāt. Dariet man zi�nāmu, kad viņ� būs jums apnicis.
Strupcej�! Mēs acīm redzami bijām pārcentu�ies un galu galā itin nekā nebijām panāku�i. Meizs at�radās mūsu rokās, bet tas mums neko nedeva.
Profesors drūmi raudzījās iluminatorā, pagriezis mums muguru. Milzīgais Jupitera disks �ķita bal�stāmies pret apvārsni, aizsedzot gandrīz visas de�besis.
���� Viņa jāpārliecina, ka mēs nejokojam, � For�sters sacīja. Viņ� pagriezās pret mani. � Kā jūs domājat, vai viņa no tiesas mīl �o nelieti?
���� Hm . .. Liekas, jā. Jā, protams.
Profesors iegrima domās. Tad viņ� sacīja Sirlam:
���� Ienāciet manā kabīnē. Es gribu �o to ar jums apspriest.
Viņi bija projām diezgan ilgi, bet, kad atgriezās, abu sejās atspoguļojās ļauns prieks par kaut ko gaidāmu; profesors turēja rokā skaitļiem aprakstītu papīra lapu. Piegājis pie raidītāja, viņ� izsauca �Henriju Ljūsu�.
���� Klausos.� Sprie�ot pēc tā, cik ātri Meriena atbildēja, viņa bija gaidījusi mūsu izsaukumu. � Nu, kā, vai nolēmāt atsaukt trauksmi? Citādi ta�u tas kļūst jau garlaicīgi.
Profesors dzedri pavērās viņā.
-� Mis Mit�ela, � viņ� teica. � Acīmredzot jūs neesat mūsu vārdus ņēmusi nopietni. Tādēļ es no�lēmu parādīt jums� hm�, ka mēs nejokojam. Es parūpē�os, lai jūsu �efs nonāktu tādā situācijā, ka viņam ļoti gribēsies, kaut ātrāk jūs viņu iz�pestītu.
���� Patie�ām? � Meriena bezkaislīgi apvaicājās, ta�u man �ķita, ka viņas balsī saklausāma satrau�kuma pieskaņa.
���� Jums dro�i vien nav īsti skaidra debess ķer�meņu mehānika, � profesors saldā balsī turpināja. � Uzminēju? 2ēl, �ēl. Starp citu, jūsu pilots apstip�rinās visu, ko es tūlīt teik�u. Vai nav tiesa, mister Hopkins?
���� �aujiet vaļā, � izdzirdējām ļoti neitrālu balsi.
���� Klausieties uzmanīgi, mis Mit�ela. Atļaujiet vispirms atgādināt, ka mūsu stāvoklis uz �ī pava�doņa nav glu�i parasts, tas ir pat bīstams. Pietiek pamest skatienu pa iluminatoru, lai pārliecinātos, ka Jupiters ir tepat līdzās. Vai gan jums vēl jāat�gādina, ka Jupitera pievilk�anas spēks daudzkārt pārsniedz pārējo planētu gravitāciju? Jūs to visu saprotat?
���� Jā, � Meriena apstiprināja, bet ne vairs tik aukstasinīgi. � Turpiniet.
���� Lieliski. Mūsu pasaulīte apriņķo Jupiteru div�padsmit stundās. Redziet: saskaņā ar zināmu teorēmu ķermenim, kas krīt no orbītas, vajadzīgas simt sep�tiņdesmit septiņas tūksto�daļas perioda, lai sasniegtu pievilk�anas spēku centru. Citiem vārdiem sakot, ķermenis, kas krīt no �ejienes uz Jupiteru, sasniedz planētas centru aptuveni pēc divām stundām un septiņām minūtēm. Kapteinis Hopkinss, bez �aubām, var jums to apliecināt.
Pēc neilgas pauzes mēs izdzirdējām Hopkinsa balsi:
���� Es, protams, nevaru galvot par minēto skaitļu absolūtu precizitāti, bet domāju, ka viss ir pareizi. Ja ari ir kļūda, tad neliela.
���� Jauki, � profesors turpināja. � Jūs, bez �au�bām, saprotat, � viņ� labsirdīgi pavīpsnāja, � ka kri�ana uz planētas centru ir tīri teorētisks ga�dījums. Ja patie�ām mestu no �ejienes kādu priek��metu, tas sasniegtu Jupitera atmosfēras aug�ējos slāņus daudz ātrāk. Es ceru, jums nav garlaicīgi klausīties manī?
���� Nē, � ļoti klusi atbildēja Meriena.
���� Brīni�ķīgi. Vēl jo vairāk tādēļ, ka kapteinis Sirls man aprēķinājis, cik ilgi ķermenis īsti kritīs. Sanāk stunda un trīsdesmit piecas minūtes, ie�spējamā kļūda � divas trīs minūtes. Garantēt abso�lūtu precizitāti mēs nevaram, ha-ha! Jūs, protams, esat ievērojusi, ka mūsu pavadoņa pievilk�anas spēka lauks ir ārkārtīgi mazs. Otrais kosmiskais āt�rums �eit ir tikai ap desmit metru sekundē. Aizmetiet kādu priek�metu ar tādu ātrumu, un tas vairs neat�griezīsies uz �ejieni. Pareizi, mister Hopkins?
���� Pilnīgi pareizi.
���� Bet tagad pāriesim pie lietas. Mēs domājam tūlīt izvest misteru Meizu pastaigā. Tikko viņ� atra�dīsies tie�i zem Jupitera, mēs noņemsim viņa ska�fandram reaktīvās pistoles un .. . ē . . . pie�ķirsim misteram Meizam zināmu paātrinājumu. Mēs ar savu kuģi labprāt panāksim viņu un uzņemsim, tik�līdz būsiet atdevusi mums nozagto īpa�umu. No mana paskaidrojuma jūs, protams, sapratāt, ka lai�kam te ir visai svarīga nozīme. Stunda un trīsdesmit piecas minūtes ir apbrīnojami īss laika sprīdis, vai ne?
����������� Profesor! � es pārsteigumā izsaucos, � Justo nedarīsiet!
����������� Klusējiet jel! � viņ� uzbrēca. � Tātad, mis Mit�ela, ko jūs par to teiksiet?
Merienas sejā jautās gan �ausmas, gan neticība.
����������� Tas glu�i vienkār�i ir blefs! � viņa iesaucās. � Es neticu, ka jūs to darīsiet! Komanda jums ne�atļaus!
Profesors nopūtās.
���������� Ļoti �ēl. Kapteini Sirl, mister Grūvs, lūdzu, at�vediet apcietināto un izpildiet manus norādījumus.
���� Tie�i tā, ser, � svinīgi atbildēja Sirls.
Meizs bija acīm redzami izbijies, ta�u nedomāja
piekāpties.
����������� Kas jums vēl padomā? � viņ� jautāja, kad viņam iedeva skafandru.
Sirls paņēma viņa reaktīvās pistoles.
���������� Apģērbieties, � viņ� pavēlēja. � Mēs ejam pastaigāties.
Tikai tagad es aptvēru, kas profesoram padomā. Protams, tas viss ir blefs, kolosāls blefs, viņ� neme�tis Meizu uz Jupiteru. Un, ja arī gribētu mest, Sirls
I un Grūvss nebūtu ar mieru to darīt. Bet Meriena ta�u atjautīs, ka tiek krāpta, un mēs būsim sprukās.
I Aizbēgt Meizs nevarēja; bez reaktīvajām pisto�lēm viņ� bija bezspēcīgs. Pavadoņi saņēma viņu zem rokām un vilka uz priek�u kā pietauvojamu aero- statu. Viņi vilka Meizu pretī apvārsnim � un pretī Jupiteram.
) Es palūkojos uz kaimiņu kuģi un ieraudzīju, ka Meriena, stāvēdama pie iluminatora, ar skatienu pavada �o trio. Arī profesors Forsters bija to pa�manījis.
����� Ceru, mis Mit�ela, jūs saprotat, ka mani ļau�dis neaizvilka tuk�u skafandru. Atļau�os ieteikt jums apbruņoties ar tālskati. Pēc minūtes viņi no�zudis aiz apvār�ņa, ta�u jūs atkal ieraudzīsiet mis�teru Meizu, kad viņ� sāks� hm � celties aug�up.
Skaļrunis klusēja. Likās, ka moko�ajām gaidām nebūs gala. Varbūt Meriena nodomājusi pārbaudīt profesora apņēmību?
Paķēris tālskati, es pavērsu to pret debesīm, kas pacēlās virs tik aplam tuvā apvār�ņa. Un pēk�ņi ieraudzīju niecīgu gaismas uzliesmojumu pret Ju�pitera milzu diska dzelteno fonu. Atri iestādīju fo�kusu un saskatīju trīs figūriņas paceļamies kosmosā. Manu acu priek�ā tās sadalījās: divas ar pistolēm piebremzēja un sāka krist atpakaļ uz �Piecnieku�, bet tre�ā lidoja tālāk tie�i pretī draudīgajam debess ķermenim.
Es �ausmās pagriezos pret profesoru.
���� Viņi to izdarīja! Es biju domājis, ka tas ir blefs!
���� Mis Mit�ela, bez �aubām, domājusi tāpat, � , piofesors vēsi atbildēja, runādams mikrofonā. � Ceru, ka man nav jums jāskaidro, ar ko draud vil�cinā�anās. �ķiet, es jau teicu, ka kritiens no mūsu orbītas līdz Jupiteram ilgst tikai deviņdesmit piecas minūtes. Bet vispār pietiek arī ar �etrdesmit minū�tēm, pēc tam būs par vēlu . ..
_Viņ� ieturēja izteiksmīgu pauzi. Skaļrunis klu�sēja.
���� Bet tagad, � profesors turpināja, � es izslē�dzu uztvērēju, lai izvairītos no veltīgiem strīdiem. Mēs atsāksim sarunu tikai tad, kad jūs būsiet at�devusi statuju � Un pārējos priek�metus, par ku�
riem misters Meizs tik neapdomīgi izrunājās. Visu labu.
Pagāja desmit mokpilnas minūtes. Es biju- pazau�dējis Meizu no redzes loka un jau prātoju, vai ti�kai nav pienācis laiks sasiet profesoru un drāzties pakaļ viņa upurim, kamēr vēl neesam kļuvu�i par slepkavām. Bet kuģi ta�u vada tie pa�i cilvēki, kas ar savām rokām izdarīju�i noziegumu. Es pagalam apjuku.
Te lēni atvērās �Henrija Ljūsa� lūka un parādī�jās divi skafandros tērpti stāvi, balstīdami mūsu stiīdu vaininieku.
���� Pilnīga kapitulācija. � Profesors apmierināts nopūtās. � Nesiet �urp, � viņ� pa radio izrīkoja. � Es atvēr�u slū�as.
Viņ� acīm redzami nesteidzās. Es nepārtraukti skatījos pulkstenī � bija pagāju�as jau piecpadsmit minūtes. Gaisa slū�ās iedārdējās, ie�ķindējās, tad atvērās durvis un ienāca kapteinis Hopkinss. Viņam sekoja Meriena, kurai trūka tikai asiņainas āvas rokā, � tad tā būtu īsta Klitemn^stra. Baidījos sa�stapt viņas skatienu, bet profesoram no tā ne silts, ne auksts. Viņ� iegāja slū�ās, pārbaudīja, vai viss ir atgādāts, un atgriezās, rokas berzēdams.
���� Nu, tā, � viņ� jautri sacīja. � Bet tagad pie�sēdiet, iedzersim un aizmirsīsim �o nepatīkamo pār�pratumu.
���� Jūs esat prātu zaudējis! � es sa�utumā iesau�cos, rādīdams uz pulksteni. � Viņ� jau nolidojis pusi ceļa līdz Jupiteram!
Profesors Forsters nosodo�i pavērās manī.
��� Nepacietība ir parasts jaunības netikums, � viņ� noteica. � Es neredzu nekāda iemesla steigai.
Te nu pirmoreiz ierunājās Meriena; no meitenes sejas bija redzams, ka viņa ne pa jokam izbi�jusies.
���� Bet jūs ta�u apsolījāt, � viņa no�ukstēja.
Profesors negaidot padevās. Viņam palika pēdē�jais vārds, un viņ� nebūt negribēja paildzināt spī�dzinā�anu.
��� Nomierinieties, mis Mit�ela, un jūs, D�ek, � Meizs atrodas dro�ībā tāpat kā mēs ar jums. Viņu var uzņemt kuģī kuru katru brīdi.
���� Tātad jūs man melojāt?
���� Nepavisam ne. Viss, ko es teicu, ir tīra patie�sība. Tikai jūs izdarījāt nepareizu secinājumu. Kad es jums sacīju, ka no mūsu orbītas mests ķermenis nokritīs uz Jupitera pēc deviņdesmit piecām minū�tēm, es � atzīstos, ne bez nodoma � noklusēju kādu svarīgu noteikumu. Vajadzēja piebilst: �Ķermenis, kas atrodas miera stāvoklī attiecībā pret Jupiteru.� Jūsu draugs misters Meizs lidoja pa orbītu kopā ar pavadoni un tādā pa�ā ātrumā kā pavadonis. Apmē�ram se�i kilometri sekundē, mis Mit�ela. Jā, mēs nometām viņu no �Piecnieka� pretī Jupiteram. Ta�u mūsu pie�ķirtais ātrums ir sīkums, praktiski viņ� turpina lidot pa to pa�u orbītu. Viņ� var nolidot pretī Jupiteram � kapteinis Sirls to visu aprēķi�nāja � ne vairāk kā simt kilometru. Apriņķojuma beigās, pēc divpadsmit stundām, viņ� atradīsies tai pa�ā punktā, no kura startējis, bez jebkādas palī�dzības no mūsu puses.
Iestājās ilgs, ļoti ilgs klusums. Merienas seja pauda gan naidu, gan atvieglojumu, gan ap stūri apvesta cilvēka niknumu. Beidzot viņa pagriezās pret kapteini Hopkinsu.
���� Jūs, protams, to visu zinājāt! Kāpēc jūs man neko neteicāt?
Hopkinss pārmeto�i paskatījās uz viņu.
���� Jūs man nejautājāt, � viņ� atbildēja.
Mēs pievācām Meizu pēc stundas. Viņ� bija no�lidojis tikai divdesmit kilometrus, un mēs bez pū�lēm sameklējām viņu pēc skafandrā iemontētās sig- nālspuldzes. Meiza radiofons bija sabojāts, un ta�gad gan es sapratu, kādēļ. Meizs bija pietiekami gudrs, lai aptvertu, ka viņam nekas nedraud, un, ja radio būtu darbojies, viņ� būtu nodibinājis sakarus ar savējiem un atmaskojis mūsu krāp�anu. Bet, starp citu, kas zina! Personiski es viņa vietā labāk būtu padevies, kaut arī pilnīgi dro�i zinātu, ka man ne�kas nevar notikt. Manuprāt, viņ� tur jutās ļoti vien�tuļ� .. .
Ar pa�u mazāko ātrumu panāku�i Meizu, mēs ie- vilkām viņu iek�ā. Man par izbrīnu, viņ� nesarīkoja nekādu scēnu: vai nu pārlieku priecājās, atgriezies mūsu mājīgajā kabīnē, vai ari bija nospriedis, ka zaudējis godīgā cīņā un nav vērts turēt ļaunu prātu uz uzvarētāju. Pēdējais iemesls, domāju, ir tica�māks.
Nu, lūk, �ķiet, arī viss, ja neskaita to, ka uz atva�dām mēs vēlreiz atstājām Meizu ar garu degunu. Viņa kuģa komerckrava ta�u bija jūtami samazinā�jusies, tātad arī degvielas vajadzēja mazāk, un pār�palikumu mēs paturējām sev. Tas mums deva ie�spēju aizvest �Vēstnesi� uz Ganimēdu. Protams, profesors izrakstīja Meizam �eku par degvielu, viss bija pilnīgi likumīgi.
Un vēl kāda raksturīga epizode, par kuru man jums jāpastāsta. Jau pirmajā dienā pēc tam, kad Britu muzejā tika atvērta jaunā nodaļa, es aizgāju turp paskatīties u^z �Vēstnesi�: gribējās pārbaudīt, vai tas ietekmēs mani tikpat spēcīgi arī jaunajos apstākļos. (Nu, tad ziniet: tagad bija glu�i kas cits nekā agrāk, bet iespaids tomēr spēcīgs, un kop� tā brī�a es visu muzeju uztveru kaut kā savādāk.) Zālē bija milzums apmeklētāju, un viņu vidū ieraudzīju Meizu un Merienu.
Beidzās ar to, ka mēs iegriezāmies restorānā un visai patīkami pavadījām laiku pie galdiņa.. Gods kam gods, Meizs ilgi netur ļaunu prātu. Vienīgi Me�riena mani sarūgtināja.
Nudien nesaprotu, ko viņa tajā atradusi.
Es rakstu tāpēc, ka Viņ� acīmredzot vēlas, lai es to darītu. Pretējā gadījumā Viņ� ta�u nebūtu atstājis man papīru un zīmuli. Un vārdu �Viņ�� es rakstu ar lielo burtu tāpēc, ka tas man �ķiet vispareizāk. Ja es esmu miris un atrodos ellē, tad lielais burts ir ļoti piemērots. Bet, ja- esmu tikai kāda gūsteknis, arī tad mazliet paglaimot nav par ļaunu.
' Kamēr es sē�u �ajā nelielajā telpā un pārdomāju notiku�o, mani visvairāk pārsteidz tas, cik strauji, viss norisinājās. Tajā brīdī es pastaigājos pa me�u savas ārpilsētas mājas tuvumā. Un tad pēk�ņi biju nokļuvis �ajā mazajā, tuk�ajā istabā kails kā no olas iz�ķīlies putnēns, un vienīgi spēja domāt tagad glābj mani no vājprāta. Kad notika �pārmaiņa� (vienalga, kā to izskaidro), es nesajutu pat visnie�cīgāko kustību, kas liecinātu par manu pārvieto��anos no me�a uz �o istabu. Tam, kas to spējis iz�darīt, jāizsaka vislielākā atzinība � Viņ� ir vai nu izgudrojis anestezējo�u līdzekli, kas iedarbojas acu�mirklī, vai arī atrisinājis problēmu par matērijas momentānu pārveido�anu. Man labāk patiktu, ja apstiprinātos pirmais variants, jo otrais rada pārāk lielas ba�as.
Cik atceros, pirms �pārmaiņas� mani nodarbināja doma par to, kā izskaidrot maniem pirmā kursa stu�dentiem psihologiem da�as mācī�anas teorijas vissare�ģītākās tēzes. Tālu tālu pagātnē �ajā brīdī �ķiet universitātes dzīve: jums man jāpiedod, ka es patlaban vairāk domāju par to, kur atrodos un kā izkļūt ārā no �ejienes, nekā par to, kā iedzīt galvā jaunajiem studentiem Halla vai Tolmena atziņas.
Tātad pirmais jautājums: kur es atrodos? Atbildes vietā varu vienīgi aprakstīt �o istabu. Tā ir apmē�ram divdesmit kvadrātpēdu liela, aptuveni divpa�dsmit pēdu augsta, bez logiem, un vienas sienas vidū ir kaut kas līdzīgs durvīm. Visi priek�meti ir vie�nādi pelēcīgi, bet sienas un griesti izstaro diezgan patīkamu nenoteiktas krāsas gaismu. Sienas veidotas no kaut kāda cieta materiāla, kas varētu būt metāls, jo, tām pieskaroties, jūtams vēsums. Grīda ir dari�nāta no mīkstāka, gumijota materiāla, kas mazliet padodas, kad pa to staigāju. Turklāt grīda it kā �dreb� un rada sajūtu, ka tā visu laiku vibrē. Tā ir mazliet siltāka nekā sienas, un tas jau ir glu�i labi, jo liekas, ka nāksies gulēt uz grīdas.
Vienīgās mēbeles �ajā istabā ir kaut kas līdzīgs galdam un kaut kas līdzīgs krēslam. Patiesībā galds nav īsti galds un krēsls nav īsti krēsls, ta�u abi priek�meti varētu kalpot �ādam nolūkam. Uz galda es atradu papīru un zīmuli. Nē, atļaujiet man izteik�ties precīzāk. Tas, ko apzīmēju ar vārdu �papīrs�, ir krietni vien rupjāks un biezāks par to, pie kā esmu pieradis, un nupat pieminētais zīmulis ir tikai tievs
giafīta irbulis, kuru es uzasināju, paberzējot tā vienu galu pret galdu.
Tas ir viss, kas atrodas �ajās �etrās sienās. Es vē�lētos zināt, ko Viņ� izdarījis ar manu apģērbu. Uz�valks vairs nebija nekāds jaunais, bet es esmu noba�ījies par saviem ielas apaviem. Es ļoti priecā�jos par �iem zābakiem � tie bija diezgan dārgi, un man ne visai patiktu tos pazaudēt.
Tātad joprojām paliek neatbildēts pirmais jautā�jums: kur, velns parāvis, es atrodos � vienīgi, ja velns mani patie�ām nav parāvis.
Vēl sare�ģītāks ir otrs jautājums: kāpēc es �eit atrodos? Ja es slimotu ar paranoju [3] , tad dro�i vien domātu, ka mani nolaupīju�i ienaidnieki. Vai arī iztēlotos, ka krieviem radusies sevi�ķa interese par maniem pētījumiem, tāpēc tie slepus aizvedu�i mani uz kādu Sibīrijas nostūri un drīz ieradīsies, lai pie�dāvātu sadarbību vai nāvi. Ta�u, lai cik bēdīgi tas arī būtu, es esmu pārāk liels reālists. �ie pētījumi ļoti interesēja mani pa�u un varbūt arī vienu otru psihologu, kam patīk noņemties ar diezgan nepopu�lārajām dzīvnieku" apmācī�anas problēmām, ta�u nekādā ziņā tie nebija tik svarīgi, lai kādam ienāktu prātā nodarboties ar cilvēku laupī�anu.
Tātad es vēl joprojām esmu pilnīgā neziņā. Kur es atrodos, un kāpēc es te atrodos?
Un kas ir Viņ�?
Esmu nolēmis atturēties no jebkādiem mēģinā�jumiem atzīmēt savā dienasgrāmatā �dienas� vai �stundas�. �ādām laika vienībām pa�reizējos apstāk�ļos nav nekādas jēgas, jo visu laiku, kamēr esmu nomodā, gaisma nemaz nemainās. Cilvēka orga�nisms nav apgādāts ar tik precīzu iek�ējo pulksteni kā da�s labs zemākas sugas dzīvnieks. Ļoti daudzi izmēģinājumi ir pierādīju�i, ka no visiem ārējiem kairinājumiem izolēts cilvēks drīz vien zaudē laika izjūtu. Tāpēc es norādī�u vienīgi uz pārtraukumiem savā stāstījumā, un, cerams, Viņ� sapratīs, ka nevar gaidīt no manis precīzus pierakstus, ja jau Viņ� ir bijis tik neattapīgs un nav atstājis man rokas pulk�steni.
Nekas sevi�ķs nav noticis. Es gulēju, man deva ēst un dzert, kā arī iztuk�oja pūsli un zarnas. Kad pē�dējo reizi pamodos, ēdiens jau bija nolikts uz galda. Jāpiebilst, ka Viņ� nekādā ziņā nav gardēdis. Vis�maz proteīnu zirnī�i neatbilst maniem priek�statiem par karalisku maltīti. Tomēr tie palīdzēs uzturēt manu miesu un dvēseli (protams, tādā gadījumā, ja tās �ajā brīdī vēl ir apvienotas vienā ķermenī). Ta�u es noteikti protestēju pret to, kādā.veidā saņemu dzeramo. Pēc ē�anas mani mocīja slāpes, un es jau sāku nolādēt Viņu un visu pasauli, ta�u tad pama�nīju, ka pa to laiku, kamēr esmu gulējis, sienā pa�rādījies neliels knupītis. Vispirms nodomāju, ka Fieidam laikam gan ir taisnība un ka mans libido pakļāvis sev manu iztēli. Es izmēģināju knupīti un pārliecinājos, ka tā tomēr ir pilnīgi reāla ierīce, kas tagad apgādās mani ar dzeramo. Kad �o rīku sūc, pa to sāk plūst pavēss saldens �ķidrums. Ta�u �ī pro�cedūra ir ārkārtīgi pazemojo�a. Diezgan nepatīkami jau ir sēdēt visu dienu tādā izskatā, kādā esmu nācis pasaulē. Ta�u prasīt, lai oficiāli apstiprināts profe�sors paceļas uz pirkstgaliem un sūc knupīti, ja vi- ņsm gribas dzert, � tas tomēr ir par daudz. Es būtu sūdzējies priek�niecībai, ja vien zinātu, kam �o sūdzību iesniegt.
Kad biju paēdis un padzēries, vēlē�anās nokārtot savas dabiskās vajadzības kļuva pārāk stipra, lai to varētu vienkār�i apspiest. Tā kā esmu pieradis pie tualetes ar klozetu, tad �ādu labierīcību trūkums bija visnepatīkamākais. Ta�u neatlika nekas cits kā ielīst vienā istabas kaktā un samierināties ar �o ne visai patīkamo situāciju. (Starp citu, vai tieksme ielīst kaktā nav zināmā mērā instinktīva?) Ta�u �īs darbības rezultātā es uzzināju, kādam nolūkam dro�i vien kalpo grīdas vibrācija. Jau pēc da�ām minūtēm visi ekskrementi bija pazudu�i grīdā. Tas bija norisinājies pakāpeniski. Tagad man nāks prātā visādas nepatīkamas domas par to, kas varētu notikt ar mani, ja es pailgāk aizgulētos.
Varbūt to jau varēja sagaidīt, bet patlaban man ir tāda sajūta, ka pēc visa tā man jau sākusies no- slieksme uz paranoju. Mēģinot noskaidrot otro jau�tājumu, kāpēc es �eit atrodos, man sāk rasties aizdomas, vai tikai kāds no maniem universitātes kolēģiem neizmanto mani par kāda sava eksperi�menta objektu. Piemēram, Maklīrijs varētu būt izdo�mājis kādu fantastisku eksperimentu, lai pārbau�dītu, kā izturas no apkārtējās vides izolēts cilvēks, un tagad nu viņ� izlieto mani par kontroles mate�riālu. Jūs domājat, ka viņam būtu vajadzējis vis�pirms palūgt man atļauju. Bet varbūt izmēģinājuma objekts nedrīkst zināt, kas ar viņu notiek. Tādā gadījumā es varētu izjust zināmu gandarījumu. Ja Maklīrijs ir atbildīgs par �o pasākumu, tad viņam manas prombūtnes laikā būs jāvada manu audzēkņu nodarbības. Un es zinu, ka viņam ļoti nepatīk pa�sniegt mācī�anas teoriju jauniņajiem.
Kaut jūs zinātu, kā mani nomāc �īs telpas klu�sums!
Es pēk�ņi esmu atradis atbildes uz abiem jautā�jumiem. Tagad zinu gan to, kur atrodos, gan arī to, kas ir Viņ�. Un es slavēju dienu, kad mani ieintere�sēja kustību uztveres problēma.
Vispirms man jāpastāsta, ka putekļu daļiņu dau�dzums gaisā �ajā istabā, �ķiet, ir lielāks nekā pa�rasti. Man tas nelikās nekas sevi�ķs, bet tad es pamanīju, ka putekļi uz grīdas koncentrējas galve�nokārt gar vienu sienu. Sākumā es domāju, ka cēlonis meklējams ventilācijas sistēmā: varbūt tajā vietā, kur �ī siena savienojas ar grīdu, uz āru iet kāds gaisavads. Ta�u, kad aizgāju līdz turienei un pieliku plaukstu pie grīdas, es nemanīju ne mazāko gaisa plūsmu. Kamēr es vēl turēju plaukstu pie�spiestu tajā vietā, kur siena savienojas ar grīdu, puteklī�i plānā kārtiņā bija pārklāju�i manu roku. Es �o eksperimentu atkārtoju arī vairākās citās ista�bas vietās, ta�u tur nekas tamlīdzīgs nenotika. �ī parādība bija novērojama tikai pie vienas sienas, turklāt visā tās garumā.
Bet, ja cēlonis nav meklējams ventilācijā, tad kur gan citur? Pēk�ņi es atcerējos da�us aprēķinus, kurus biju izdarījis tad, kad raķe�u speciālisti pirmo reizi izvirzīja .priek�likumu uzbūvēt pavadoni, kuru varētu izmantot par starpplanētu staciju un kuru apkalpotu cilvēki. In�enieriem nav nopietnu zinā��anu par cilvēku izturē�anos da�ādās sare�ģītās situācijās, un man ienāca prātā, ka �ie nejēgas dro�i vien nav ņēmu�i vērā to, kā cilvēka organisms reaģē uz pavadoņa rotāciju. Viņi ir projektēju�i �o apaļam pīrāgam līdzīgo pavadoni ar tādu aprēķinu, lai, tam rotējot, centrbēdzes spēks aizstātu gravitā�cijas spēku. Tādā gadījumā pavadoņa ārējais ap�valks kļūst par �apak�u� visiem^ kas tajā atrodas. Acīmredzot konstruktori nav rēķināju�ies ar to, ka cilvēks ir tikpat jutīgs pret leņķisku rotāciju kā pret gravitācijas spēka izmaiņām. �ai sakarā es secināju, ka cilvēkam tūlīt sāks reibt galva, ja viņ� būs pagriezis to tikai par trim vai �etrām pēdām uz vienu vai otru pusi no pavadoņa centra. Cik nepa�tīkami gan vajadzēs justies, kad, apsē�oties krēslā, katru reizi kļūs nelabi. Domājot par �o problēmu, man kļuva skaidrs arī tas, ka puteklī�i un tamlī�dzīgas sīkas daļiņas acīmredzot pārvietosies vir�zienā, kas ir pretējs grie�anās virzienam, un tātad koncentrēsies pie jebkuras sienas vai attiecīga �ķēr�ļa, kuru tās sastaps savā ceļā.
Gribēdams pārbaudīt, vai puteklī�u kustība ir palī�dzējusi man tuvoties problēmas atrisinājumam, es vēl tikai uzkāpu uz galda un nolēcu no tā. Patie��ām, kad nokļuvu uz grīdas, mana galva dūca tā, it kā pa to būtu iespēris mūlis. Mana hipotēze bija apstiprinājusies.
Tātad es atrodos kosmosa kuģī!
�is pieņēmums �ķiet neticams, ta�u, lai cik savādi tas būtu, mani tomēr nomierina. Tagad man vismaz nevajag vairs lauzīt galvu par to, vai esmu nonācis debesīs vai ellē, jo tādam pārliecinātam agnostiķim, kāds esmu es, ir daudz patīkamāk apzināties, ka viņ� ir nokļuvis kosmosa kuģī. Acīmredzot man jāatvainojas Maklīrijam � man vajadzēja zināt, ka viņ� nekad nebūtu bijis ar mieru radīt tādu
situāciju, kad viņam jāuzņemas pasniegt pirmā kursa studentiem visu mācī�anas teoriju!
Protams, tagad es zinu, kas ir �Viņ��. Vai arī, pareizāk sakot, zinu, kas Viņ� nav, un tas nebūt nav viens un tas pats. Katrā ziņā būtu aplami domāt arī turpmāk, ka Viņ� ir cilvēks. Bet, vai mani �is pie�ņēmums nomierina vai ne, to es vēl nevaru pa�teikt.
Tomēr man vēl joprojām nav ne mazākās jausmas par to, kāpēc es �eit atrodos un kāpēc �ī sve�ā būtne par sava kosmosa kuģa viesi no visiem cilvēkiem izvēlējusies tie�i mani. Kādam nolūkam es varētu būt noderīgs? Man �ķiet, ja Viņ� vēlētos nodibināt sakarus ar cilvēci, Viņ� būtu atvilinājis pie sevis kādu politisku darbinieku. Galu galā tie�i tam poli�tiķi ir kā radīti. Tā kā neviens vēl nav pūlējies sazi�nāties ar mani, tad man gribot negribot jāatsakās no patīkamajām cerībām uz to, ka Viņa nolūks ir nodi�bināt sakarus ar gēnus homo\
Bet varbūt Viņ� ir zinātnieks no kādas citas galak�tikas planētas, piemēram, biologs, kas meklē jaunas, vēl nezināmas sugas. Tas gan ir sevi�ķi nepatīkams - pieņēmums. Ja nu izrādītos, ka Viņ� ir fiziologs, kas vēlas mani uz�ķērst, lai iepazītos ar manu dzīvības noslēpumu? Un manas iek�as uzziedīs uz priek�meta stikliņa, lai simtiem jauno Viņu aplūkotu tās mikroskopā? Brrr! Esmu gatavs ziedot savu dzīvību zinātnes labā, ta�u daudz labprātāk es to darītu pakāpeniski.
Ja jums nav iebildumu, es mēģinā�u uz brīdi ap�spiest �īs nepatīkamās domas.
Mīļais dievs! Man ta�u būtu vajadzējis to zināt! Liktenim patīk mūs izjokot, un katru joku var aplū�kot arī no komiskā viedokļa. Viņ� ir psihologs! Ja es būtu pienācīgi apsvēris �o jautājumu, es būtu sapratis, ka, atklājot jaunas sugas, ikviens vispirms interesējas par īpatņa izturē�anos un tikai tad par tā fizioloģiju. Tātad esmu piedzīvojis vislielāko apvainojumu vai arī vislielāko atzinību. Tikai vēl īsti nezinu, kuru no abiem. Esmu kļuvis par citas planētas psihologa izmēģinājumu .eksemplāru!
�ī doma man pirmoreiz ienāca prātā, kad pēdējo reizi pamodos (jāpiebilst, ka miegā man rādījās vis��ausmīgākie sapņi). Bija skaidri redzams, ka istabā notikusi pārmaiņa. Es tūlīt pamanīju, ka pie vienas sienas atrodas kaut kāda svira un līdzās tai neliels caurums, zem kura novietota tvertne. Es piegāju pie sviras, brīdi aplūkoju to un nejau�i pieskāros �ai ierīcei. Tajā pa�ā brīdī bija dzirdams skaļ� klik�ķis, un no cauruma izkrita proteīnu zirnītis, kas ieripoja tvertnē.
Es uz brīdi saraucu pieri grumbās. Tas viss man likās tik brīnum tuvs un pazīstams. Tad es pēk�ņi sāku kratīties nevaldāmos smieklos. Istaba bija pārvērtusies par milzīgu Skinnera sprostu! Vairā�kus gadus praksē biju pētījis dzīvnieku mācī�anas teoriju, turēdams baltās �urkas Skinnera sprostā un novērodams �urku izturē�anās pārmaiņas. 2urkām vajadzēja iemācīties nospiest sviru, lai iegūtu ba�rības zirnīti, kuru tām izsvieda tāds pats aparāts, kāds tagad ir piestiprināts pie mana krātiņa sienas. Esmu strādājis tik daudzus gadus, izdarījis tik dau�dzus eksperimentus un tagad pats atrodos sprostā glu�i kā �urka Skinnera sprostā! Iespējams, ka tā tomēr ir elle, es sev sacīju, un tūlīt lords Galvenais
Bende pasludinas: �Lai noziedznieks tiek sodīts pēc saviem nopelniem.�
Atklāti sakot, �is pēk�ņais notikumu pavērsiens mani mazliet satrauca.
Acīmredzot es tieku mācīts atbilsto�i teorijai. Drīz vien es atklāju, ka, nospie�ot sviru, reizēm saņemu barību � proteīnu zirnīti,, bet reizēm atskan vienīgi klik�ķis un vairāk nekas nenotiek. Liekas, ka apmē�ram pēc katrām divpadsmit stundām aparāts man izsniedz skaita ziņā da�ādu proteīnu zirnī�u dau�dzumu � pagaidām �is skaits svārstījās starp pieci un piecpadsmit. Es nekad iepriek� nezināju, cik daudz pilulu � tas ir, proteīnu zirnī�u � aparāts izsniegs, turklāt aparāts izspļauj tās ar pārtrauku�miem. Da�reiz man jāspie� svira desmitiem rei�u, līdz kaut ko saņemu, bet da�reiz aparāts izsniedz man pa zirnītim pēc katra sviras nospiediena. Kop� man nav vairs pulksteņa, es nekad lāgā nezinu, kad ir pagāju�as divpadsmit stundas, tāpēc tad, kad do�māju, ka baro�anas laiks tuvojas, es pieeju pie sviras un spie�u to ik pēc pāris minūtēm. Glu�i tāpat, kā to darīja manas �urkas. Tā kā zirnī�i ir ļoti sīki un es nekad nejūtos īsti paēdis, es reizēm, pavisam negribot, sāku raustīt sviru tikpat neganti kā nesa�prātīgs dzīvnieks. Ta�u reiz es nokavēju baro�anas laiku un biju jau pavisam tuvu bada nāvei (vismaz man tā �ķita), un tomēr man bija jāgaida, līdz aparāts atkal izsniegs kārtējo barības devu. Mans pa�lep�nums bija smagi cietis, un vienīgais mierinājums vēl bija tas, ka, sistemātiski badojoties, pavisam drīz atgū�u savu slaido figūru.
Vismaz liekas, ka Viņa nodoms nav mani noba�rot, lai pēc tam nokautu. Bet varbūt Viņam labāk gar�o liesa gaļa?
Tagad mani jau vērtē augstāk. Savā neierobe�o�tajā citas planētas iemītnieka gudrībā Viņ� acīmre�dzot ir nospriedis, ka esmu pietiekami attapīgs, lai prastu apieties ar Skinnera tipa aparātu, tāpēc man uzticēts grūtāks uzdevums � atrast izeju no labi�rinta. Vai jūs varat iedomāties, kāda ironija slēp�jas �ajā rīcībā? Mani izmanto, lai pārbaudītu praksē visu mācī�anas teorijas klasisko metodiku. Kaut es varētu vismaz sazināties ar Viņu! Mani mazāk uz�trauc tas, ka tieku pārbaudīts, nekā tas, ka mani novērtē tik zemu. Es ta�u spēju veikt simtiem rei�u grūtākus uzdevumus par tiem, kurus Viņ� man uz�dod patlaban. Bet kā lai Viņam to pasaku?
Esmu pārliecinājies, ka �is labirints ir ļoti līdzīgs mūsu parastajiem T veida labirintiem, tāpēc to iegau�mēt nav pārāk grūti. Tiesa, tas gan ir pagar� un tā ceļā sastopami divdesmit trīs izvēles atzarojumi. No�kļuvis labirintā pirmo reizi, es klejoju pa to gandrīz veselu pusstundu. Tas ir visai dīvaini, bet sākumā es nesapratu, kur atrodos, un tāpēc nemaz nemēģi�nāju labi iegaumēt pareizos pagriezienus. Tikai sa�sniedzis pēdējo nodalījumu un atradis tajā barību, kas bija domāta man, es aptvēru �ī eksperimenta jēgu. Nākamo reizi izpildīju uzdevumu jau daudz labāk un pa visīsāko ceļu drīz vien nonācu pie mērķa. Tomēr �ie panākumi neglaimo manai patmī�lībai, jo zinu, ka manas baltās �urkas būtu veiku�as uzdevumu pat vēl mazliet ātrāk nekā es.
Skinnera aparāts vēl joprojām nav aizvākts no
�mana krātiņa� (piemērotāku apzīmējumu es ne�varu izdomāt), bet svira tagad izsniedz man barību diezgan reti. Es �ad un tad vēl to nospie�u, ta�u �ī ierīce mani vairs īpa�i neinteresē, kop� labirinta pēdējā nodalījumā saņemu pietiekamu barības devu.
Tagad, kad skaidri zinu, kas ar mani notiek, glu�i dabiski, es galvenokārt domāju par to, kā izkļūt no �īs situācijas. Labirinti man nekādas īpa�as grūtības nesagādā, ta�u acīmredzot mans intelekts nav tik attīstīts, lai es spētu izbēgt no gūsta. Ja tā labi pa�domā, tad maniem izmēģinājuma dzīvniekiem ta�u arī bija ārkārtīgi mazas iespējas izkļūt no maniem nagiem. Un, ja nu pieņem, ka man nav nekādu iz�red�u izglābties, � ko lai iesāk tad? Kas notiks tālāk, kad Viņ� būs pabeidzis ar mani visus eksperimentus, kas Viņu interesē? Vai Viņ� apiesies ar mani tāpat, kā es apgājos ar gandrīz visiem saviem izmēģinā�juma dzīvniekiem � tas ir, iesviedīs mani hloro�forma traukā?
�Pēc eksperimenta pabeig�anas dzīvniekus vairs nesaglabāja,� tā mēs saudzīgi izsakāmies speciālajā literatūrā. Jūs varat iedomāties, ka �āda perspektīva mani ne visai vilina. Vai arī, ja Viņ� atzīs mani par sevi�ķi noderīgu, Viņ� var izlietot mani par vaisli�nieku, lai izveidotu kādu savu īpa�as sugas kolo�niju. Nu, tas paver zināmas iespējas�
Ak, lai nolādēts �is Freids!
Un lai nolādēts arī Viņ�! Tiklīdz biju labi iepa�zinis labirintu, Viņ� atkal visu pārmainīja. Es �au�dījos �urpu un turpu glu�i kā sikspārnis saules gaismā, līdz beidzot nonācu pie mērķa. �ķiet, ka ar �ajā reizē sasniegtajiem rezultātiem lepoties vis ne�varu. Viņ� bija pārveidojis labirintu tā, ka viss iekārtojums tagad izskatījās kā spoguļattēlā � pil�nīgi otrādi, nekā jābūt.. Es to atklāju jau pēc diviem mēģinājumiem. Ja jau Viņ� ir tik slīpēts, lai tad nu pagudro vien, kā tas man izdevies!
Viņ� laikam bijis apmierināts ar to, kā es orien�tējos pārveidotajā labirintā, tāpēc ka tagad Viņ� izdomājis jaunu, vēl sare�ģītāku uzdevumu. Man �ķiet, ka es atkal būtu varējis atrast pareizo atrisi�nājumu, ja vien būtu pratis visu loģiski apsvērt. Kad pirms da�ām stundām pamodos, tad redzēju, ka at�rodos pavisam citā telpā. Tā bija pilnīgi tuk�a, vie�nīgi pretējā sienā pamanīju divas durvis � vienas spilgti baltas, bet otras pilnīgi melnas. Starp mani un durvīm ātradās dziļ� ar ūdeni piepildīts baseins. Man �ī situācija nepavisam nepatika, jo tūlīt sapratu, ka viņ� ierīkojis man kaut kādu lecamo bedri. Man vajadzēja uzminēt, kuras no durvīm atvērsies un dos iespēju tikt pie barības. Bet otras durvis būs aiz�slēgtas. Ja lecot atdur�os pret nepareizām, aizslēg�tajām durvīm, es iekritī�u ūdenī. Nomazgāties man tagad nekaitētu vis, tikai ne tādā veidā. Kamēr tā stāvēju, novērtēdams situāciju, es saņēmu vislielāko triecienu savā dzīvē. Es to domāju pavisam burtiski. �is izdzimtenis jau iepriek� visu bija paredzējis. Eksperimentējot ar �urkām, es izmantoju elektrisko strāvu, lai piespiestu tās lēkt pāri bedrei. Viņ� rīkojās tie�i pēc tās pa�as sistēmas. �īs telpas grīdā ir ielaists pamatīgs spriegums. Es kliedzu pilnā balsī, lēkāju aug�up lejup un biju ārkārtīgi uzbudi�nāts, kā tas mēdz būt �ādos gadījumos. Tomēr nepa�gāja ne divas sekundes, kad es atjēdzos un strauji lēcu pāri bedrei balto durvju virzienā.
Un zināt ko? Ūdens baseina ir auksts ka ledus!
Pēc maniem aprēķiniem iznāk, ka tagad esmu jau atrisinājis vismaz astoņdesmit septiņus da�ādus va�riantus, lai noskaidrotu, kādā virzienā man jālec, un man tas Viss ir galīgi apriebies, turklāt esmu no�guris. Reiz es kļuvu pavisam nikns un tikai norā�dīju uz pareizajām durvīm � un tūdaļ saņēma strāvas triecienu par to, ka biju pārtraucis lēk�anu. Es sāku bļaut nelabā balsī, lamādams Viņu uz velna parau�anu un kliegdams, ka Viņam gribot negribot nāksies samierināties ar manu izturē�anos, vai nu tā Viņam patīk vai ne. Bet Viņ�, protams, tikai palieli�nāja spriegumu.
Atklāti sakot, es nezinu, cik ilgi vēl varē�u to paciest. Tas nav tāpēc, ka uzdevumi būtu pārāk grūti. Ja Viņ� man dotu iespēju kaut vai daļēji parā�dīt savas zinā�anas, es vēl neko neteiktu. Esmu ap�domājis vismaz tūkstoti visda�ādāko bēg�anas plānu, ta�u neviens no tiem neliekas īsti piemērots. Bet, ja drīz netik�u ārā no �ejienes, es galīgi sajuk�u prātā.
Pēc pēdējā notikuma es gandrīz veselu stundu sēdēju un raudāju. Es saprotu: mūsu kultūras tra�dīcijām nav raksturīgi, ka pieaudzis vīrietis raud, ta�u ir gadījumi, kad tamlīdzīgus tabu var neievē�rot. Ja es būtu rūpīgi apsvēris visus tos eksperi�mentus, kādi Viņam varētu būt padomā, es dro�i vien būtu spējis iepriek� paredzēt nākamo. Ta�u ļoti iespējams, ka arī tad es censtos nedomāt par to, kas mani sagaida.
Viena no parastākajām problēmām, ar kuru nodar�
bojas psihologi mācī�anas teorijas speciālisti, ir �āda: vai dzīvnieks spēs kaut ko iemācīties, ja tas par uzdevuma izpildi nesaņems atalgojumu? Daudzi teo�rētiķi, piemēram, arī Halls. un Spenss, domā, ka atalgojums (vai arī �stimulators�, kā viņi to dēvē) ir absolūti nepiecie�ams, lai kaut ko iemācītu. Ik�viens, kam ir kaut kripatiņa saprāta, zina, ka tās ir tīrās blēņas, un tomēr �stimulē�anas teorija� jau daudzus gadus mūsu zinātnē ir noteico�ā. Mēs sīvi cīnījāmies ar Spensu un Hallu un bijām jau iedzi�nu�i viņus strupceļā, kad viņi pēk�ņi nāca klajā ar �sekundārās stimulē�anas� koncepciju. Tas nozīmē, ka viss, kas asociējas ar atalgojumu, spēj izraisīt tādu pa�u reakciju kā atalgojums. Piemēram, barī�bas parādī�ana vien jau kļūst par atalgojumu � par tādu pa�u atalgojumu, kāds ir barības patērē��ana. Padomājiet tikai � barības parādī�ana! Un tomēr �ī koncepcija kādu laiku paglāba viņu teo�rijas no sagrāves.
Pēdējos piecus gadus es centos izstrādāt eksperi�mentu, kas neapgā�ami pierādītu, ka ar atalgojuma parādī�anu vien vēl nepietiek, lai izmēģinājuma dzīvnieks izpildītu uzdevumu. Un tagad paskatieties, kas noticis ar mani
Esmu pārliecināts, ka Viņa teorijas zināmā mērā saskan ar Halla un Spensa uzskatiem, jo �odien, kad es atrodos sprostā ar lecamo bedri, mani par pareizu lēcienu neatalgoja vis, kā parasti, ar proteīnu zirnī��iem, bet gan � piedodiet, man pat tagad ir grūti to aprakstīt. Kad izdarīju pareizo lēcienu, kad dur�vis atvērās un es devos pēc barības, es atklāju, ka barības vietā ir nolikta fotogrāfija. Attēls no kalen�dāra. Nu, jūs jau pazīstat �os attēlus. Viņas uzvārds, ja nemaldos, ir Monro.
Es apsēdos uz grīdas un sāku raudāt. Veselus pie�cus gadus biju mēģinājis pierādīt, cik bezjēdzīga ir �sekundārās stimulē�anas� teorija, un tagad pats sagādāju Viņam pierādījumus, ka �ī teorija ir pa�reiza! Man ta�u gribot negribot jāizpilda �vingri�nājums� � jāatrod pareizās durvis un jālec. Es nevēlos stāvēt uz grīdas, kurā ir ielaista strāva, un ļaut, lai man izkrata laukā dzīvību, un nevēlos arī tikai uz labu laimi lēkt aizslēgto durvju virzienā un reizi pa reizei iekrist ledainajā ūdenī. Tas tomēr nav godīgi! Viņ�, bez �aubām, grib to visu izmantot par pierādījumu, ka fotogrāfija var aizstāt atalgojumu un ka es mācos atrisināt uzdevumu tikai tāpēc vien, lai paskatītos uz pilnīgi kailo mis Kā viņu tur sauc!
Es varu patlaban iedomāties, kā Viņ� sē� kādā citā �ī kosmosa kuģa telpā, apkopo visus datus par manu izturē�anos, sastāda da�ādus mācību plāna grafikus un tīksmīgi smīn par to, ka es apstiprinu visas Viņa izlolotās teorijas. Es tagad gribētu kaut�
Apmēram stunda aizritējusi kop� tā brī�a, kad pabeidzu rakstīt iepriek�ējo rindkopu. Man gan liekas, ka pagājis daudz ilgāks laika sprīdis, ta�u di o�i vien vairāk par stundu nebūs. Un es visu �o laiku pavadīju dziļās pārdomās. Tāpēc ka, man �ķiet, esmu atklājis iespēju, kā izkļūt laukā no �e�jienes. Es tikai vēl īsti nezinu, vai man pietiks drosmes.
Tie�i tajā brīdī es rakstīju par to, kā Viņ� sē� un smīn, un akceptē pats savas teorijas, kad man pēk�ņi ienāca prātā, ka teorijas ra�anās ir atkarīga no lī�dzekļiem, kurus lieto. To dro�i vien var apstiprināt jebkuras zinātnes vēsture, bet vislabāk to laikam gan pierāda psiholoģija. Ja Skinners nebūtu izgud�rojis savu nolādēto sprostu, ja nebūtu izdomāts labirints un lecamā bedre, tad mācī�anas teorijas �odien dro�i vien būtu pavisam citādas. Nekas cits kā vienīgi eksperimenta atribūti var pilnīgi pārmai�nīt izmēģinājuma eksemplāru izturē�anos, un teorijai atliek tikai izskaidrot �o laboratorijas apstākļu nosa�cīto izturē�anās veidu.
No tā izriet arī, ka divas da�ādas kultūras, kas izgudroju�as vienādas eksperimenta metodes, var izvirzīt gandrīz identiskas teorijas.
Paturot vērā to visu, man nav grūti iedomāties, ka Viņ� ir cietpaurains stimulē�anas teorijas piekri�tējs, jo Viņ� lieto visus tos pa�us atribūtus un tās pa�as metodes.
Tāpēc tagad ir pilnīgi skaidrs, kā es varē�u izglāb�ties. Viņ� sagaida, ka es apstiprinā�u visas Viņa izgudrotās teorijas. Nu, tad Viņ� �ādu apstiprinā�jumu vairs nesaņems! Es pazīstu visas Viņa teorijas kā savus piecus pirkstus, un tas nozīmē, ka varu sagādāt Viņam rezultātus, kas satrieks �īs teorijas lupatu lēveros!
Es jau tagad apmēram varu paredzēt rezultātus. Ko mācī�anas teorijas speciālists dara ar dzīvnieku, ja tas neizturas tā, kā pienāktos, un nedod iepriek� paredzētos rezultātus? Glu�i dabiski, ka tādā gadī�jumā no �ī dzīvnieka atbrīvojas. Ikviens ta�u vēlas eksperimentēt tikai ar veseliem, normā'iem dzīvnie�kiem, un jebkur� eksemplārs, kas dod �neparastus� rezultātus, tiek nekavējoties aizvākts projām no laboratorijas. Ja jau galu galā dzīvnieks neizturas tā, kā varēja sagaidīt, tad tas dro�i vien ir slims, nenormāls vai citādi neatbilst normai�
Protams, nevar paredzēt, kādu metodi Viņ� lietos, lai atbrīvotos no manas vairs nevajadzīgās klātbūt�nes. Vai viņ� nolems mani vairs �nesaglabāt�? Var�būt taisnā ceļā nosūtīs atpakaļ uz �pastāvīgo koloniju�? To es nevaru pateikt. Es zinu vienīgi, ka mani atbrīvos no �īs patlaban tik nepanesamās si�tuācijas.
Nu, lai Viņ� tikai iepazīstas ar saviem turpmāka�jiem rezultātiem!
NO: Starpzvaig�ņu kuģa � laboratorijas PSIHO-145.
KAM: Zinātņu biroja direktoram.
Tlen, mīļais draugs, �ī ir neoficiāla vēstule. Ofici�ālo ziņojumu nosūtī�u vēlāk, bet vispirms es gri�bēju Jums pastāstīt par saviem personiskajiem novērojumiem.
Izmēģinājumi ar nesen atklāto sugu nonāku�i strupceļā. Sākums bija ļoti daudzsolo�s. Mums �ķita, ka izvēlētais dzīvnieks ir normāls un vesels, un mēs sākām to pārbaudīt ar parastajiem paņēmieniem. Laikam jau esmu Jums rakstījis, ka �īs jaunās sugas pārstāvis, kā mums likās, gandrīz nemaz neat�ķīrās no mūsu parastajiem laboratorijas dzīvniekiem, tā�pēc mēs apgādājām �o eksemplāru ar plānām, no koksnes masas pagatavotām plāksnītēm un grafīta irbuli � �rotaļlietām�, kas mūsu laboratorijas dzīv�niekiem tā patīk. Varat iedomāties, cik pārsteigti un iepriecināti mēs bijām, kad jaunais eksemplārs sāka lietot �os materiālus glu�i tāpat, kā to dara visi mūsu laboratorijas dzīvnieki. Vai tas varētu būt, ka visām kosmosa telpā sastopamajām mazāk attīstītām sugām piemīt vienādas iedzimtas īpa�ī�bas?
To es jautāju tikai tāpat, starp citu. Mācī�anas teorijas speciālistus atbilde uz jautājumu sevi�ķi nevarētu interesēt. Jūsu draugs Verpks stūrgalvīgi apgalvo, ka minēto �rotaļlietu� izmanto�anai varētu būt kāda dziļāka jēga un ka mums to varbūt vaja�dzētu izpētīt pamatīgāk. Tāpēc, ņemot vērā viņa ne�atlaidīgo lūgumu, pievienoju �ai neoficiālajai vēs�tulei arī materiālus, kurus lietojis mūsu pirmais eksemplārs. Pēc manām domām, Verpks ar saviem uzskatiem pau� visrupjāko antropomorfismu, tāpēc es �ajā jautājumā tālāk vairs neko nevēlos darīt. Izmēģinājuma dzīvnieka izturē�anās tomēr deva ce�rības, ka mūsu jaunatklātajā kolonijā izdosies at�rast eksemplārus, kas darbosies pilnīgi atbilsto�i mūsu vispārpieņemtajai teorijai.
Un tie�ām likās, ka mums bijusi taisnība. Dzīv�nieks pavisam ātri atrisināja Bfjaina sprosta pro�blēmas, sniegdams mums tik iepriecino�us faktus, kādus agrāk vēl nekad neesam ieguvu�i. Pēc tam mēs viņu ievietojām labirintā, otrādi apgrieztajā labirintā un sprostā ar lecamo bedri, un iegūtie re�zultāti nebūtu pārliecino�āk apstiprināju�i mūsu teorijas pat tādā gadījumā, ja mēs būtu sagrozīju�i faktus. Tomēr vēlāk, kad sākām dzīvniekam dot ar sekundārās stimulē�anas problēmām saistītus uzde�vumus, �ķita, ka ar to notikusi pavisam dīvaina pār�maiņa. Dzīvnieka izturē�anās vairs neatbilda normai. Da�kārt pat likās, ka dzīvnieks sācis trakot. Ekspe�rimenta sākumā tas uzvedās ļoti priek�zīmīgi. Bet tad, tie�i tajā brīdī, kad likās, ka tas tiks galā ar jebkuru mūsu uzdevumu, tā izturē�anās gandrīz ne�manāmi mainījās un parādījās īpa�ības, kas acīm�redzot nevar būt raksturīgas normāliem eksemplā�riem. Novērojumi parādīja, ka dzīvnieks arvien vai�rāk novirzās no normas, līdz tā izturē�anās nemaz vairs neatbilda mūsu teorijai. Protams, mēs tūlīt sā�pi atām, ka ar dzīvnieku kaut kas noticis, jo mūsu teorijas apstiprināju�i tūksto�iem eksperimentu ar tamlīdzīgiem dzīvniekiem, tātad nevar būt nekādu �aubu par to pareizību. Ta�u mūsu teorijas ir-node�rīgas tikai izmēģinājumos ar normāliem eksemplā�riem un normālām sugām, tāpēc drīz vien pārlieci�nājāmies, ka mums �oreiz nav laimējies un mēs esam izvēlēju�ies kaut kādu nenormālu dzīvnieku.
Rūpīgi apsvēru�i �o situāciju, nosūtījām dzīvnieku atpakaļ uz tā iepriek�ējo koloniju. Turklāt mēs gan- diīz vienbalsīgi nolēmām lūgt Jūsu atļauju pilnīgi iznīcināt �o koloniju. Acīmredzot zinātniskiem no�lūkiem tā mums gandrīz nemaz neder un ir pat po�tenciāli bīstama, tāpēc nepiecie�ams veikt pret to attiecīgus pasākumus. Tā kā visas tamlīdzīgas kolo�nijas atrodas Jūsu uzraudzībā, tad mēs lūdzam at�ļauju to iznīcināt.
Man, starp citu, vēl jāpaziņo, ka Verpks bija vienīgais, kas balsoja pret mūsu lēmumu. Viņam ir muļķīgs uzskats, ka katrs var pētīt dzīvnieku iztu�rē�anos ar tādiem paņēmieniem, kādus atzīst par labākiem. Atklāti sakot, es nesaprotu, kāpēc Jūs apgrūtinājāt mani ar viņa klātbūtni �ajā ekspedī�cijā, ta�u varbūt Jums �ajā ziņā ir biju�i kādi īpa�i nolūki.
Ja neņem vērā Verpka iebildumus, mēs, visi pā�rējie, tomēr esam cie�i pārliecināti, ka �ī jaunā ko�lonija pilnīgi jāiznīcina, turklāt nekavējoties. Tajā acīmredzot ir izplatījusies kāda sērga vai kaut kas tamlīdzīgs, kā to skaidri pierāda mūsu teorijas. Ja tā neparedzētu apstākļu dēļ nonāks saskarē ar citām mūsu kolonijām un inficēs citus mūsu dzīvniekus ar kādu slimību vai arī �īs saskares rezultātā notiks novirzī�anās no normāltipa, tad mēs nekad vairs ne�varēsim iepriek� paredzēt izmēģinājuma dzīvnieku izturē�anos. Es domāju, ka nav nepiecie�ams minēt vēl citus argumentus.
Vai mēs tātad varam cerēt, ka saņemsim Jūsu atļauju iznīcināt �o koloniju pēc iespējas ātrāk, lai varētu uzmeklēt vēl kādu citu koloniju un pārbau�dīt mūsu teorijas, novērojot citus, veselus dzīvnie�kus? Man �ķiet, ka tikai tā var nodro�ināt zinātnes tālāku attīstību.
Ar cieņu Jūsu Aiovijs.
Togad mēs, visi tēlojām romie�us, un man jāsaka, ka togā un ar īsu zobenu pie sāniem es izskatos at�baido�i, ta�u ne tuvu tik atbaido�i kā Grieķis.
Tu, cilvēks, iestājies augstskolā un pēc tam, pro�tams, piedalies sava biju�ā kursa sanāk�anās. Un kāpēc ne? Tur ir gan nauda, gan draudzība, gan at�kal nauda, gan izdevība nodibināt sakarus, no ku�riem var atlēkt savs labums. Un vēlreiz nauda.
Jā, man nelaimējās � ko lai dara, tāda nu ir mana dzīve! � man nelaimējās.
Es nemācījos Harvardā, Prinstonā vai Jēlā. Es nemācījos arī Kolumbijas universitātē, Kalifornijā vai �ikāgas universitātē. Es mācījos Oldaglijā. Ne�izliecieties � jūs neko nezināt par Oldagliju, arī tad, ja es paskaidro�u, ka tas nozīmē �Olgtorpas A&M�. Mūsu kursu � tas bija 1940. gadā � beidza piecdesmit astoņi cilvēki, bet desmitajā tik�anās reizē ieradās tie�i trīsdesmit.
Vai nav cūcība? Tikai trīsdesmit biju�o studentu, kuriem vēl pieticis uzticības un patriotisma, lai ie�rastos uz �o desmito tik�anos, di�otos romie�u togās, piedzertos līdz nesamaņai un atjaunotu veco skolas draudzību. Un tie, kurus mēs tie�i visvairāk vēlē�jāmies redzēt, lai atcerētos jaunību, � es domāju Feinbargeru no Feinbargera kuģniecības kompāni�jas, Skrupu no SSK studijas Holivudā, Diksonu no Nacionālās galvaspilsētas bankas utt., � tie vispār neieradās. Mēs visi jutāmies �ausmīgi vīlu�ies, se�vi�ķi es.
Vārdu sakot, tā vakara dzīrēs es sēdēju blakus E1 Grēko. Vienkār�i neviena cita tur nebija. Pro�tams, es nedomāju pazīstamo spāņu gleznotāju, kas, cik man zināms, ir miris; es runāju par Teobaldu Grēko, kuru mēs bijām iesauku�i par Grieķi.
Es stādījos priek�ā, un viņ� pablenza uz mani caur biezajiem briļļu stikliem.
���� Hempsteds? Hempsteds?
��� Vird�ils Hempsteds, � es atgādināju. � Tu ta�u atceries mani? Vecais Vird�ijs.
���� Kā tad, � viņ� nomurmināja. � Vai pudelē vēl kas palicis, vecais Vird�ij?
Es viņam ielēju. Man radās iespaids, ka viņ� nav pieradis dzert, un vēlāk tas arī apstiprinājās.
Es sacīju:
���� Vai nav lieliski atkal redzēt visus pui�us, ko? Paskaties, piemēram, uz Resnuli Detveileru! Vai tu jebkad esi redzējis kaut ko komiskāku par �o aba- �ūru, kuru viņ� uzlicis galvā cepures vietā?
���� Vai tu nepasniegtu man pudeli? � Grēko pa�lūdza. � Vecais Vird�ij, es gribēju teikt.
���� Vēl arvien nodarbojies ar zinātni un tajā pa�ā sfērā? � es vaicāju. � Tev vienmēr ir bijusi galva uz pleciem, Grieķi. Grūti izteikt, cik ļoti es vienmēr esmu apskaudis jūs, rado�os ļaudis! Es pats esmu komivoja�ieris. Man �eit ir neliela teritorija, un es tev teik�u, Grieķi, tā ir zelta bedre! īsta zelta bedre! Ja vien es zinātu, kā tikt pie neliela kapitāla, lai papla�inātu darījumus � Bet es negarlaiko�u tevi ar veikala lietām. Ar ko tu pa�laik nodarbojies?
���� Ar transmutāciju, � viņ� skaidri noteica, un viņa seja noslīga uz galda.
Mani neviens nekad nav nosaucis par stulbeni, citādos vārdos � jā, bet par stulbeni nekad.
Es zināju, kas ir transmutācija. Svins pārvēr�as par zeltu, alva � par platīnu, un tā joprojām. Un tā nākamajā rītā, iedzēris zināmu devu table�u pret galvas sāpēm un melnu kafiju, es ievācu koled�ā informāciju un uzzināju, ka Grēko dzīvo turpat ne�tālu. Ar to arī varēja izskaidrot, kāpēc viņ� bija ie�radies uz tik�anos, par ko es tajā vakarā biju ļoti izbrīnījies.
Aizņēmos no Resnuļa Detveilera naudu taksomet�ram un braucu uz norādīto adresi.
Tā nebija dzīvojamā māja. Tā bija nolaista fab�rika, virs kuras ieejas karājās izkārtne:
T. GRĒKO Organiskais un minerālmēslojums
Tā kā bija svētdiena, likās, ka tur neviena nav, ta�u durvis nebija aizslēgtas un, kad es tās pagrūdu, atvērās. Pagrabā bija dzirdamas kaut kādas skaņas, tāpēc es devos lejup pa kāpnēm un drīz vien atra�dos diezgan nejauki smirdo�ā laboratorijā.
Tur bija Grieķis. Gar�, kalsns, platām acīm, viņ� streipuļoja pa telpu un �ķita ķeram tauriņus.
Es ieklepojos, bet viņ� mani nedzirdēja. Viņ� skraidīja pa laboratoriju, elsdams un kaut ko mur�minādams zem deguna, un vicināja pa gaisu kaut ko līdzīgu elektriskajām grauzdējamajām restēm nūjas galā. Es ieskatījos vērīgāk � nē, grauzdēja�mās restes tās nebija, bet kas tas īsti bija, es tā ari nesapratu. Izrādījās, ka �im priek�metam sānos ir skala, pa kuru me�onīgi �audījās rādītājs.
Es nevarēju saredzēt, ko viņ� ķer. Īstenībā, cik es varēju saskatīt, viņ� vispār neko neķēra.
Mēģiniet iztēloties �o ainu: Grēko skraida �urp un turp, vienu aci nenolaizdams no skalas un ar otru vērdamies tuk�umā; viņ� nepārtraukti uzgrū��as da�ādiem priek�metiem, laiku pa laikam apstā�jas un pārlai� skatienu ierīcēm uz laboratorijas galdiem, noklik�ķina kādu slēdzi un pagrie� kādu skaitļu ripu un skraida tālāk.
Tas turpinājās minūtes desmit, un, patiesību sakot, es jau sāku vēlēties, kaut būtu iztērējis Resnuļa Detveilera taksometra naudu kaut kam lietderīgā�kam. Grieķis vienkār�i �ķita jucis.
Bet, tā kā es biju �eit, nolēmu pagaidīt.
Drīz vien viņ�, �ķita, bija dabūjis to, pēc kā visu laiku bija dzinies, jo, smagi elsdams, apstājās.
���� Ei, Grieķi! � es iesaucos.
Viņ� strauji atskatījās.
���� O! � viņ� ierunājās. � Vecais Vird�ijs.
Viņ� smagi atzvēlās pret galdu, pūloties atvilkt
elpu.
����������� Mazie velnēni, � viņ� dvesa. � Laikam bija iedomāju�ies, ka �oreiz viņiem izdevies izbēgt. Bet es ar tiem izrēķinājos!
����������� Protams, � es atteicu. � Kā gan citādi! Vai drīkstu ieiet?
Viņ� paraustīja plecus. Nepiegriezdams man vē�rību, nolika nūju ar grauzdējamajām restēm, noklik��ķināja da�us slēd�us un izslējās. Kaut kāda gaudo�jo�a skaņa kļuva arvien klusāka, tad izbeidzās pa�visam, un da�as mirguļojo�as uguntiņas nodzisa. Citas turpināja degt, bet Grēko acīmredzot uzskatīja, ka, lai ko viņ� tagad darītu, tam vairs nav nepie�cie�ams veltīt uzmanību.
Pēc tam viņ� pienāca pie manis, un mēs saroko�jāmies. Es ar cieņu sacīju:
���������� Tev te ir glīta laboratorija, Grieķi. Nezinu, kas tās par ierīcēm, bet tās izskatās dār . .. tās izskatās ļoti iespaidīgās.
Viņ� apmierināts nokrek�ķējās.
���������� Tā arī ir. Gan viens, gan otrs. Dārgas un ie�spaidīgas.
Es iesmējos.
����������� Paklausies, � es sacīju. � Vakar tu biji krietni piemeties. Vai atceries, ko tu man stāstīji par savu nodarbo�anos?
Viņ� ātri pavērās manī.
���� Ko?
���������� Tu stāstīji, ka nodarbojoties ar transmutā- ciju. � Un es sāku smieties vēl skaļāk.
Viņ� domīgi lūkojās manī, un vienu brīdi es no�domāju � nezinu, ko es nodomāju, bet man kļuva savādi ap dū�u. Viņam �eit bija milzums dīvainu lietu, un pa�laik viņ� sniedzās pēc kādas no tām.
Bet tad viņ� ieteicās:
���� Vecais Vird�ij!
���� Jā, tas es esmu, � es dedzīgi atsaucos.
���� Man tev jāatvainojas,'� viņ� turpināja.
���� Tie�ām?
Viņ� pamāja ar galvu.
����������� Es biju aizmirsis, � viņ� nokaunējies atzinās. � Es līdz pat �im brīdim biju aizmirsis, ka tu biji tas, ar kuru es mēdzu sarunāties pēdējā kursā. Mana vienīgā uzticības persona. Un tu visu �o laiku esi glabājis manu noslēpumu.
Es noklepojos.
����������� Tas ir sīkums, � es augstsirdīgi sacīju. � Nav ko to pieminēt.
Viņ� godbijīgi pamāja ar galvu.
����������� Jā, tas izskatās pēc tevis, � viņ� noteica, ka�vējoties atmiņās. � Desmit gadu, ko? Un tu neesi izpļāpājis ne vārda, vai ne?
������������ Ne vārda, � es apgalvoju. Un tā bija tīrā pa�tiesība. Es tie�ām nebiju teicis nevienam ne vārda. Nebiju teicis ne vārda pat sev pa�am. Lieta tā, ka es biju pilnīgi aizmirsis, par ko viņ� bija runājis. Glabājis viņa noslēpumu? Es pat neatcerējos viņa noslēpumu. Un tagad aiz dusmām varēju vai no ādas lēkt laukā!
����������� Es biju dro�s par tevi, � Grēko sacīja, pēk�ņi atmaigdams. � Es zināju, ka varu tev uzticēties. Tā tas dro�i vien bija � citādi ta�u es tev neko ne�būtu teicis, vai ne?
Es kautrīgi pasmaidīju, bet iek�ēji ar necilvēcīgu piepūli centos atcerēties.
Pēk�ņi viņ� sacīja:
����������� Labi, Vird�ij. Tu esi pelnījis atlīdzību par to, ka turēji solījumu. Zini, ko es darī�u? Es tev atklā�u, ar ko �eit nodarbojos.
Acumirklī es jutu, ka mans kakls saspringst. Ko viņ� darīs? �Atklās� man kaut ko? Tā bija nepatī�kami pazīstama frāze. Es pats to biju pārāk bie�i lietojis.
����������� Sākumam, � Grieķis sacīja, vērīgi lūkodamies manī, � tevi varbūt interesēs, ko es darīju, kad tu ienāci.
���� Protams, � es atbildēju.
Viņ� vilcinājās.
����������� Zināmas� daļiņas, kurām ir svarīga nozīme manos pētījumos, visu laiku cen�as atbrīvoties. Es varu tās kontrolēt tikai ar elektrostatisku spēku pa�līdzību, kuri koncentrēti, lūk, �eit. � Viņ� pasvār�stīja rokā priek�metu, kas atgādināja grauzdējamās restes nūjas galā. � To funkcijas� lūk, skaties!
E1 Grēko sāka rīkoties ar mirdzo�ām stikla ierīcēm uz viena no galdiem, un es, jāatzīst, vēroju viņu ar zināmām aizdomām..
����������� Ko tu dari, Grieķi? � es diezgan parupji no�prasīju.
Viņ� pavērās manī. Es biju pārsteigts, redzot, ka aizdomas ir abpusējas; viņ� bija saraucis pieri un vilcinājās. Tad viņ� pakratīja galvu.
����������� Nē, � viņ� noteica. � Vienu brīdi es� bet es ta�u varu tev uzticēties, vai ne? Cilvēkam, kas glabājis manu noslēpumu desmit garus gadus.
���� Protams, � es piekritu.
���� Labi.
Grēko ielēja ūdeni no menzūras U veida cauru�lītē, kuras abi gali bija vaļā.
����������� Skaties, � viņ� sacīja. � Vai atceries kaut ko no fizikas, kuru mums mācīja koled�ā?
����������� Tā nu ir iznācis, ka man nav bijis daudz laika, lai neatpaliktu �
���� Jo labāk, jo labāk, � viņ� noteica. � Tad tu nevarēsi neko nozagt.
Man aizrāvās elpa.
���� Nu, paklausies �
���� Neapvainojies, Vird�ij, � Grēko nopietni sa�cīja. � Runa ta�u ir par miljardu dolāru un � Nav svarīgi. Kad tas būs padarīts, kaut tu zinātu tik daudz, cik visi mūsu muļķa profesori kopā, ari tad tu ne�varēsi neko nozagt.
Viņ� no�ūpoja galvu, izklaidīgi pasmaidīja un at�kal ķērās pie savām ierīcēm. Man iek�ā viss bur�tiski vārījās. Pietiek! Es vienkār�i neredzēju iemesla �ādam netaisnam apvainojumam. Protams, man ne prātā nenāca mēģināt negodīgi izmantot savas priek��rocības, bet ja jau viņ� rīkojās tā �
Viņ� pats to gribēja. Tie�ām, burtiski gribēja!
Grēko strauji piesita U veida caurulītei ar stikla maisāmo nūjiņu, lai pievērstu manu uzmanību.
���� Es skatos, � es sacīju, cik vien draudzīgi spē�dams, jo, pateicoties viņam, tagad biju stingri izlē�mis, kā rīkoties.
���� Labi, � viņ� sacīja, � bet vai tu zini, ko es �eit, fabrikā, daru?
���� Nu .. . ra�o mēslojumu. Tā vēsta izkārtne.
���� Ha! Nekā nebija, � Grēko izmeta. � Tas ir tikai aizsegs. Es sadalu optiskos izomērus � lūk, ko es daru.
���� Ļoti labi, � es sirsnīgi noteicu. � Man prieks to dzirdēt, Grieķi.
���� Muti ciet! � viņ� negaidot uzkliedza. � Tev nav ne mazākā priek�stata par to, kas ir optiskais izomērs, un tu to labi zini. Bet papūlies padomāt. Tā nav fizika, tā ir organiskā ķīmija. Ir savienojumi, kas pastāv divās formās, kuras pēc visām pazīmēm ir identiskas, izņemot to, ka viena ir otras attēls spo�gulī. Tāpat kā labās un kreisās rokas cimdi: ja vienu no tiem apgrie� a�gārni, tad tas ir identisks otrajam. Vai tiktāl tu saproti?
���� Protams, � es atbildēju.
Grēko domīgi palūkojās uz mani un paraustīja plecus.
����� Nav svarīgi. Redzi, tos sauc par d un 1 izomē- riem, no latīņu vārdiem dextro � �labais� un levo � �kreisais�. Un, kaut gan tie pēc visām pa�zīmēm ir vienādi, izņemot to, ka viens ir otra attēls spogulī, da�kārt gadās, ka viens no izomēriem ir daudz vērtīgāks par otru.
���� Saprotu, � es sacīju.
���� Tā jau es domāju. Redzi, �os izomērus var sa�dalīt, bet tas dārgi maksā. Ar manu metodi ir citādi. Tā ir ātra un vienkār�a. Es izmantoju dēmonus.
���� Klausies, Grieķi, tas jau ir par daudz!
���� Klusē, Vird�ij, � viņ� gurdā balsī sacīja. � Klausies. Tas tik ļoti nenogurdinās. Bet liec aiz auss, ka tas ir pats vienkār�ākais mana atklājuma pielietojums. Tikpat viegli es varētu tādā veidā at�dalīt urānu-235 no urāna-238. īstenībā es jau � � Viņ� pusteikumā aprāvās, pie�ķieba galvu, pavē�rās manī un atkal ieņēma agrāko stāvokli. � Labi, tas nav svarīgi. Bet vai tu zini, kas ir Maksvela dēmons?
���� Nē.
���� Lieliski, Vird�ij! Lieliski! � Grēko iegavi�lējās. � Es zināju, ka izvilk�u no tevis patiesību, ja vien mazliet pagaidī�u. (�Vēl viena divdomīga pie�zīme,� es nodomāju.) Bet tu dro�i vien zini otro termodinamikas likumu.
���� Kā gan citādi?
��� Es jau domāju, ka tu tā teiksi, � viņ� nesatri�cināmi sacīja. � Tātad tu zini, ka, ja, piemēram, glāzē ar siltu ūdeni ieliek gabaliņu ledus, tas izkūst un ūdens atdziest; tātad ledus glāzē vairs nebūs, bet ūdens temperatūra būs pazeminājusies. Tā ir, vai ne? Un tas ir neatgriezenisks process. Tas nozīmē, ka nav iespējams paņemt glāzi auksta ūdens un viens divi iegūt atsevi�ķi siltu ūdeni un gabaliņu ledus, vai ne?
��� Nu, protams, � es sacīju. � Ak kungs! Tas ir muļķīgi, man jāsaka.
��� Ļoti muļķīgi, � Grēko piekrita. � Tātad tu to zini, ko? Tad skaties.
Viņ� neteica �viens divi�, bet pagrieza kaut ko uz vienas no ierīcēm. Atskanēja vāj� svilpiens, un kļuva dzirdama burbuļo�ana un sprak�ķi, kādi rodas, lielām dzirkstelēm skrejot starp attālinātiem elek�trodiem kādā Franken�teina �ausmu filmā.
Ūdens sāka viegli tvaikot.
Bet tikai vienā caurulītes galā! No �ī gala cēlās tvaiks, bet otrā galā bija � bija �
Tur bija ledus. Atri izveidojusies plānā kārtiņa pamazām kļuva biezāka, bet U veida caurulītes otrajā atvērtajā galā ūdens sāka spēcīgi mutuļot. Vienā galā ledus, otrā � tvaiks.
Muļķīgi?
Bet es to redzēju pats savām acīm!
Man tomēr jāsaka, ka tobrīd es nezināju, ka tas ari ir viss, ko es redzu.
Un tikai tāpēc, ka tie�i tajā momentā pa kāpnēm laboratorijā tusnīdams nokāpa Resnulis Detveilers.
� A, Grieķis! � viņ� nogārdza. � A, Vird�ijs! Es gribēju ar tevi parunāt pirms aizbrauk�anas.
Viņ� ienāca istabā un elsdams atslīga krēsla � noguris, paģirains nīlzirgs.
���� Par ko tu gribēji runāt ar mani? � Grēko jau�tāja.
���� Ar tevi? � Resnuļa skatiens klīda pa telpu; tas pauda reizē jautrību un pretīgumu � tā pieaudzis cilvēks vēro notraipīju�os bērneļus rotaļājamies dubļos. � Ne jau ar tevi, Grieķi. Es gribēju aprunā�ties ar Vird�iju. Par pārdodamo platību, kuru tu pie�minēji, Vird�ij. Es visu apdomāju. Nezinu, vai tev ir zināms, ka mans tēvs pagāju�ajā ziemā nomira un atstāja man � ar vārdu sakot, esmu uzņēmies zinā�mas saistības. Un man ienāca prātā, ka tu varbūt vē�lēsies, lai es ieguldu daļu �
Es pat neļāvu viņam nobeigt. Es izrāvu viņu no turienes tik strauji, ka mēs pat nepaspējām atvadī�ties no Grēko. Un visas �īs blēņas � dēmoni, kar�stais un aukstais ūdens un tā tālāk � tas viss iz�gaisa man no prāta kā nebijis. Vecais zēns Resnulis Detveilers! Kā gan es varēju zināt, ka tēvs viņam atstājis tādu gardu kumosiņu kā trīssimt tūksto�i dolāru!
Nu, un tad sākās neveiksmes veikala lietās. �o neveiksmju dēļ es nevarēju piedalīties da�ās nāka�majās tik�anās. Toties man bija pietiekami daudz laika domāt un mācīties brīvajā laikā starp darbu fermā un darbnīcā, kur mēs �tancējām automobiļu numurus �tata vajadzībām.
Izkļuvis brīvībā, es sāku meklēt E1 Grēko.
Meklējumi ilga se�us mēne�us, ta�u bez jebkādiem panākumiem. E1 Grēko bija pārvācies ar visu labo�ratoriju, neatstājot jauno adresi.
Es tomēr gribēju viņu atrast. Es to vēlējos tik ļoti, ka burtiski varēju izgar�ot, jo tagad man jau bija radies priek�stats par to, ko viņ� stāstīja. Un tā es turpināju meklēt.
Tomēr es viņu neatradu. Viņ� atrada mani.
Reiz viņ� ienāca kādas panīku�as viesnīcas istabā, kur es toreiz mitinājos, un es viņu gandrīz vai ne�pazinu, tik ļoti pārticis un veselīgs viņ� izskatījās.
���� Tu izskaties lieliski, Grieķi! � es sajūsmināts sacīju, jo vairāk tāpēc, ka tas bija taisnība. Pa visiem �iem gadiem viņam nebija radies neviens lieks kilo�grams svara, nebija nākusi klāt neviena grumbiņa � drīzāk gan otrādi.
���� Tu pats arī neizskaties slikti, � Grēko sacīja un vērīgi palūkojās manī. � Nemaz nelīdzinies cilvēkam, kas nesen iznācis no cietuma.
���� O! � es noklepojos. � Tu to zini?
���� Es dzirdēju, ka Resnulis Detveilers iesūdzējis tevi tiesā.
���� Ak tā. � Es piecēlos un ņēmos atbrīvot krēslu no da�ādiem krāmiem. � Nu, ko, � es sacīju, � pro�tams, ir ļoti patīkami, ka � Bet kā tu mani atradi?
���� Ar slepenpolicijas palīdzību. Par naudu var izmantot neskaitāmus pakalpojumus. Bet naudas man netrūkst.
���� O! � es vēlreiz noklepojos.
Grēko vērās manī, domīgi �ūpodams galvu. Viens labums bija: lai gan viņ� zināja par manām nepa�tik�anām ar Resnuli, tomēr bija papūlējies mani at�rast. Tātad viņam kaut kas bija vajadzīgs no manis.
Pēk�ņi viņ� ieteicās:
���� Vird�ij, tu biji sasodīts muļķis!
����������� Biju, � es godīgi atzinos. � Un kāds vēl! Bet nu vairs es tāds neesmu. Grieķi, veco zēn, tas, ko tu man stāstīji par tiem dēmoniem, mani ieinteresēja. Cietumā man bija daudz laika lasī�anai. Tu redzēsi, ka tagad es vairs neesmu tāds nejēga kā tad, kad mēs pēdējo reizi sarunājāmies.
Viņ� dzēlīgi iesmējās.
���������� Nieki! Pēc �etriem koled�ā pavadītiem gadiem tu biji tāds pats nejēga kā iestājoties, bet pāris gadu cietumā tevi padarīju�i par izglītotu cilvēku.
���� Tie mani ir arī pāraudzināju�i.
Viņ� rāmi piebilda:
���� Ceru, ka ne pārāk.
����������� Noziegums neatmaksājas � varbūt vienīgi tad, ja tas tiek pastrādāts likuma ietvaros. Tas ir galve�nais, ko es esmu iemācījies.
���������� Tas neatmaksājas arī tad, � Grēko drūmi no�teica. � Izņemot, protams, to, ka tas ienes naudu. Bet kāds no tās labums?
Uz to nebija ko atbildēt. Es piesardzīgi ierunājos:
����������� Es tā arī biju iedomājies, ka tu esi kļuvis ba�gāts. Ja tu ar dēmonu palīdzību vari atdalīt urā- nu-235 no urāna-238, tad tu tāpat vari izdalīt no jūras ūdens zeltu. Vispār tu tos vari izmantot velns zina kādiem nolūkiem.
���������� Tik tie�ām, velns zina kādiem, � Grēko pie�krita. � Vird�ij, tu varētu man palīdzēt. Es redzu, ka tu esi lasījis par Maksvelu.
���� Jā gan.
Tas bija taisnība. Cietuma bibliotēka man bija de�vusi daudz derīga; starp citu, es biju arī uzzinājis visu, ko vien bija iespējams uzzināt par Klerku Maksvelu, vienu no ievērojamākajiem fiziķiem, un viņa mazajiem dēmoniem. Gatavojoties tikties ar E1 Gieko, es to visu biju rūpīgi izmēģinājis.
���� Pieņemsim, � es iesāku, � ka tev ir cauru�līte, pa kuru plūst gāze vai �ķidrums, un �ajā cau�rulītē ir neliels nodalījums. Tā stāstīja Maksvels. Pieņemsim, ka �im nodalījumam ir mazas durtiņas, pa kurām molekulas var tikt iek�ā vai ārā. Tu no�vieto dēmonu � Maksijs pats to tā nosauca � pie durtiņām. Dēmons redz tuvojamies karstu molekulu un atver durtiņas. Ieraugot aukstu molekulu, viņ� tās aizver. Tādā veidā pamazām vien visas karstās molekulas nokļūst vienā pusē durtiņām, bet aukstās, tas ir, lēnākās, paliek otrā pusē. Vienā pusē tvaiks, olrā � ledus, lūk, kāds ir iznākums.
���� Tie�i to tu redzēji pats savām acīm, � Teo- balds Grēko atgādināja.
��� Nenoliedzu, � es atteicu. � Atzīstu arī, ka toreiz es neko nesapratu. Bet tagad saprotu.
Tagad es daudz ko sapratu. Ja ir iespējams atda�līt izotopus, tad var atdalīt arī elementus � lūk, lietas būtība. Liec savam dēmonam atvērt durtiņas platīnam, aizvērt � svinam. Viņ� tevi īsā laikā pa�darīs bagātu.
Un tie�i to viņ� bija izdarījis ar Grēko.
���� Te būs pirmā iemaksa, � sacīja Grēko. Viņ� kaut ko izvilka no kabatas un sniedza man. Tas bija kāds metāla priek�mets, kas pēc lieluma atgādināja �okolādes tāfelīti, kādu par centu izsniedz automāts, ja jūs vēl atceraties bērnu dienas. Stienītis mirdzēja un laistījās. Tas bija iesārti dzeltenā krāsā.
���� Kas tas ir? � es jautāju.
���� Zelts, � Grēko atteica. � Paturi to, Vird�ij.
���� Tas ir nācis no jūras ūdens, kā jau tu teici. Uz�skati to par avansu uz algas rēķina.
y Es pasvārstīju to rokā, pamēģināju uz zoba un ieteicos:
���� Starp citu, ja runājam par algu �
���� Cik vien tu vēlies, � viņ� gurdeni sacīja.
���� Miljonu dolāru gadā? Kāpēc gan ne?
����������� Kāpēc gan ne? � es, nedaudz samulsis, atkār�toju.
Pec tam es glu�i vienkār�i sedeju un klausījos, kamēr Grēko runāja. Kas gan cits man atlika? Es pat nevaru teikt, ka klausījos, vismaz es to nedarīju ar nedalītu uzmanību, jo doma par miljonu dolāru gadā visu laiku neļāva man pilnībā aptvert viņa vārdu jēgu. Tomēr vispārējs priek�stats man radās. Iespējas bija neierobe�otas. Cik labi es to sapratu!
Zelts no jūras? Nav slikti. Bet enerģija, brīvā ener�ģija � to varētu ņemt, cik vajadzīgs! Piemēram, no gaisa molekulām. Ledusskapjus varētu atdzesēt, tvaika katlos rastos tvaiks, mājas varētu apsildīt, domnu kurtuvēs tiktu uzturēta uguns � un tas viss bez kurināmā. Lidma�īnas varētu lidot bez lāses ben�zīna tvertnēs. Viss, ko vien sirds vēlas. Miljons dolāru gadā � Un tas bija tikai sākums. Es atjēdzos.
���� Ko?
Grēko lūkojās manī. Viņ� pacietīgi atkārtoja:
���� Mani meklē policija. Es pārsteigts blenzu viņā.
���� Tevi?
���������� Vai tu esi dzirdējis par notikumiem Grendre- pidsā?
Es domāju.
����������� Pag, pag! Ugunsgrēks. Liels ugunsgrēks. Tātad tas biji tu?
����������� Es nē. Mani dēmoni. Maksvela dēmoni jeb Grēko dēmoni, kā tos vajadzētu saukt. Viņ� par tiem runāja, es tos izmantoju. Kad tie neizmanto mani. Toreiz viņi nodedzināja puspilsētas.
����������� Es atceros, � es sacīju. � Laikraksti bija pilni ar �o tematu.
����������� Viņi izrāvās brīvībā, � Grēko drūmi noteica. � Bet tas vēl nav ļaunākais. Tev būs jānopelna savs miljons dolāru gadā, Vird�ij.
���� Ko tu ar to domā � �viņi izrāvās brīvībā�?
Viņ� paraustīja plecus.
����������� Kontroles sistēma nav pilnīga. Da�kārt dēmoni izslīd. Es tur neko nevaru darīt.
���� Kā tad tu tos galvenokārt kontrolē?
Grēko nopūtās.
����������� To īstenībā nevarētu saukt par kontroli, � viņ� sacīja, � es tikai daru visu iespējamo, lai neļautu tiem izrauties.
����������� Bet tu ta�u teici, ka da�reiz tu izdalot metālus, citreiz � enerģiju. Kā dēmoni zina, ko tu no tiem vēlies, ja nevari tos kontrolēt?
����������� Bet kā tu liec ābelei saprast, ka uz tās jāaug tai vai citai ābolu �ķirnei?
Es blenzu viņā.
����������� Bet ko tur likt saprast? Uz katras ābeles ta�u aug kāda noteikta ābolu �ķirne.
����������� Tie�i tāpat ir ar dēmoniem! Tu nemaz neesi tāds muļķis! Tas ir tāpat kā uzlabot suņu sugu. Par priek�teci ņem parastu sētas suni un pēc vairākām paaudzēm iegūst erdeli, āp�u suni vai �picu. Kā? Ar selekciju. Mani dēmoni aug, tie dalās, jaunās
paaudzes piemērojas jauniem apstākļiem. Norisinās evolūcijas process. Es to tikai veicinu, tas ir viss.
Grēko aizdomājies paņēma no manis nelielo zelta plāksnīti.
Pēk�ņi viņ� trieca to pret sienu.
���� Zelts! � viņ� me�onīgi iekliedzās. � Bet kam tas vajadzīgs? Man nepiecie�ama palīdzība, Vird�ij! Ja ar zeltu es varu �o palīdzību no tevis nopirkt, es samaksā�u. Bet es esmu izmisis. Tu arī būtu izmisis, ja tevi nākotnē negaidītu nekas cits kā no�ēlojama, pazemojo�a nāve atjauno�anās dēļ un�
Es pārtraucu viņu.
���� Kas tas?
Netālu skaļi un skumji iekaucās sirēna.
Grēko aprāvās pusvārdā, ieklausīdamies kā vajāts dzīvnieks.
��� Mana istaba, � viņ� no�ukstēja. � Visa mana iekārta � vienu stāvu augstāk �
Es, nedaudz noba�ījies, atkāpos. Grēko bija sa�vāds � kalsns, gar�, ar me�onīgi ieplestām acīm. Es biju priecīgs, ka viņ� ir tik kalsns; ja viņa miesas būve būtu proporcionāla augumam, tad mani tie�ām satrauktu viņa ieplestās, izbiedētās acis un viņa ne�sakarīgie vārdi. Bet, lai nu kā, man nebija laika raizēties. Gaiteņos un uz kāpnēm rībēja soļi. Tālumā sasaucās balsis.
Atkal iekaucās sirēna.
���� Ugunsgrēka signāls! � Grēko iebļāvās. � Vies�nīca deg! Viņ� vienā lēcienā izmetās no manas is�tabas gaitenī.
Es viņam sekoju. Bija jūtama- deguma smaka, bet ne tāda, kāda rodas, dedzinot rudenī sausas lapas vai papīru: likās, ka deg ķimikālijas, āda, vistu kūts. Gaisā oda pēc daudz kā � pēc �aujampulvera,
apsvilu�ām spalvām, varēja sajust dego�as eļļas smacējo�o dvaku un malkas dūmu spirdzino�o aro�mātu. Vienubrīd man ie�āvās prātā doma, ka tā ir tipiska dego�as viesnīcas smaka, bet es maldījos.
����������� Dēmoni! � iekliedzās Grēko, un garāmejo�ais apkalpotājs, uz brīdi apstājies, aizdomīgi palūkojās uz mums. Grēko metās pie kāpnēm un �āvās aug�up.
Es viņam sekoju.
Dega Grēko istaba�par to nebija �aubu, jo viņ� visiem spēkiem pūlējās tajā iekļūt. Tas viņam ne�izdevās. No durvīm mutuļoja melni dūmi un plaik�snījās oran�as liesmas. De�urējo�ā administratora atnestais ūdens spainis te neko nelīdzēja.
Es pagāju nostāk. Bet Grēko ar bālu, izķēmotu seju 'metās uz priek�u.
Es apstājos pie kāpnēm. Liesmas piespieda Grēko atkāpties, ta�u viņ� mēģināja vēlreiz. Uguns viņu atkal apturēja un �oreiz pavisam.
Grēko grīļodamies pienāca pie manis.
���� Ejam! Tas ir bezcerīgi!
Viņ� pagriezās un ar neko neredzo�u skatienu blenza viesnīcas kalpotājos, kas padeva spaiņus pa ķēdi.
����������� Ei, jūs! Kā jums liekas, ko jūs pa�laik darāt? Tas�
Viņ� apklusa un aplaizīja lūpas.
���������� Tur deg benzīns, � viņ� meloja, � un manā ba�gā�ā ir dinamīts. Lieciet visiem atstāt viesnīcu, dzirdat?
Kā jau teicu, tie bija meli. Bet viesnīca tomēr kļuva tuk�a.
Un tad �
Tikpat labi tas varēja būt arī benzīns un dinamīts. Uzplaiksnīja purpursarkans uzliesmojums, atskanēja dārdo�a dunoņa, un viss �etrstāvu ēkas jumts uzli�doja gaisā.
Es saņēmu Grēko roku.
���� Iesim projām no �ejienes, � es sacīju.
Viņ� ar tuk�u skatienu uzlūkoja mani. Es varētu apzvērēt, ka viņ� mani nepazina. Viņa acīs bija la�sāmas cie�anas.
����������� Par vēlu! � viņ� izķērca. � Par vēlu! Viņi atkal ir brīvībā!
Un tā es aizgāju strādāt pie Teobalda Grēko viņa laboratorijā Dienvidkalifornijā, kur mēs atjaunojām daļu no izpostītās aparatūras.
Kādu rītu es pamodos un atklāju, ka mani mati kļuvu�i balti.
���� Grieķi! � es iekliedzos.
Ieskrēja Minnija. Liekas, es vēl neesmu piemi�nējis Minniju. Viņa iemiesoja sevī Grēko priek��statu par ideālu laborantu � dumja, veca, nevienam visā pasaulē nevajadzīga un laikam bez neviena tuvinieka. Viņa ienāca, palūkojās manī, sāka kla�dzino�i smieties � �īs skaņas varētu uzmodināt pat miru�os.
���������� Mister Hempsted! � Viņa skaļi smējās. � Ak dievs, jums nu gan ir izskats!
���������� Kur ir Grēko? � es uzkliedzu un pagrūdu viņu nost no ceļa.
Pid�amā un peldmētelī es nodrā�os pa kāpnēm un ieskrēju telpā, kas kādreiz bija bijusi virtuve, bet tagad � Grēko laboratorija.
����������� Paskaties! � es iesaucos. � Ko tu teiksi par to?
Grēko pagriezās un palūkojās uz mani.
Pēc laba brī�a viņ� pa�ūpoja galvu.
����������� No tā es baidījos, � viņ� nomurmināja. � Bērnībā tu biji gai�matains, vai ne? Un tagad tu atkal tāds esi.
���� Bet mani mati, Grieķi! Tie ir kļuvu�i sirmi!
����������� Sirmi nē, � viņ� izmisis pārlaboja. � Dzelteni. Tiem atgriezusies jaunība � vienā naktī, kā da�kārt gadās. Es tevi brīdināju, Vird�ij. Es teicu, ka tas ir bīstami. Tagad tu zini, jo�
Viņ� vilcinājās, lūkojās manī, tad novērsās.
����������� Jo, � viņ� sacīja, � tu kļūsti jaunāks, tie�i tāpat kā es. Ja mēs neatradīsim izeju, arī tu no�mirsi no atjauno�anās.
Es vēros viņā.
���������� Tu jau agrāk to stāstīji � par sevi. Man likās, ka tu vienkār�i esi pārteicies. Vai tu tie�ām domā �
����������� Apsēdies, � Grieķis pavēlēja. � Vird�ij, es tev toreiz sacīju, ka tu esi kļuvis jaunāks. Tas ne�bija tikai izskats. Tie ir dēmoni, un cietu�i esam ne vien mēs abi, bet arī daudzi citi. Vispirms � Grend- repidsa. Tad, kad dega viesnīca. Iedarbības zonā atradās daudzi, bet tev, �ķiet, bija visvairāk izred�u. Tas sākās ar to dienu, kad tu ienāci manā labora�torijā un es pūlējos sagūstīt brīvībā izkļuvu�os dē�monus. Diem�ēl visus man neizdevās sagūstīt.
���� Tu gribi teikt, ka es �
Viņ� pamāja ar galvu.
Da�i dēmoni padara cilvēkus jaunākus. Un tevī ir vesela kolonija �ādu dēmonu.
Es noriju kamolu un apsēdos.
���� Tu gribi teikt, ka es kļū�u arvien jaunāks un jaunāks, līdz beidzot pārvērtī�os par bērnu? Un tad � kas būs tad, Grieķi?
Viņ� paraustīja plecus.
���� Kā lai es to zinu? Pajautā man to pēc gadiem desmit. Paskaties uz mani, Vird�ij! � viņ� pēk�ņi skaļi iesaucās. � Cik man, pēc tavām domām, ir gadu? Astoņpadsmit? Divdesmit?
Tā bija tīrā patiesība. Viņ� nemaz neizskatījās vecāks. Redzot viņu katru dienu, es nemanīju pār�maiņas; atceroties viņu no tā laika, kad mēs mācī�jāmies skolā, man viņ� katrā ziņā likās jaunāks. Bet viņam bija vismaz �etrdesmit gadu, toties viņ� izskatījās pēc tāda, kuram vēl nav tiesību balsot.
Grieķis ierunājās:
��� Manī jau se�us gadus ir dēmoni. �ķiet, tie ir mazliet izvēlīgi attiecībā uz dzīves vietu. Tie neap�dzīvo visu ķermeni, tie mitinās tikai daļā no tā � sirdī, plau�ās, aknās. Varbūt kaulos. Un varbūt da�os dziedzeros � iespējams, tāpēc es jūtos fiziski tik mundrs. Bet ne smadzenēs, vismaz pagaidām nē. Par laimi.
���� Par laimi? Tu ta�u maldies, Grieķi! Ja arī ta�vas smadzenes kļūtu jaunākas �
���� Muļķi! Ja man būtu jaunākas smadzenes, es aizmirstu visu, ko esmu iemācījies, tāpat kā tinot magnetofona lenti atpakaļ. Tās arī ir tās briesmas, Vird�ij, tuvākās briesmas, kas man draud, tāpēc man bija nepiecie�ama palīdzība! Ja es reiz aizmirsī�u, tad būs beigas. Ne vien man � visiem, jo neviens visā pasaulē nezina, kā savaldīt dēmonus. Neviens, izņemot mani� un tevi, ja man izdosies tev to iemācīt.
���� Viņi ir brīvībā? � Es brīnīdamies aptaustīju savus matus. Tas tomēr nebija brīnums. � Cik viņu ir?
Grieķis paraustīja plecus.
���� Man nav ne jausmas. Kad ļaudis palaida Aus�trālijā pirmo partiju tru�u, vai viņi zināja, cik to būs da�us desmitus paaud�u vēlāk?
Es iesvilpos. Minnija pabāza durvīs galvu un ie- ķiķinājās. Es viņu aizgaiņāju.
���� Viņai gan noderētu tavi dēmoni, � es piezī�mēju. � Da�kārt man �ķiet, ka viņai ienāk prātā idejas, kas nepavisam neliekas piemērotas sievietei, kurai ir vismaz se�desmit gadu.
Grēko neprātīgi iesmējās.
���� Minnijai? Viņa strādā pie manis tikai gadu. Un, kad es viņu salīgu, viņai bija astoņdesmit pieci.
���� Nespēju tam ticēt!
���� Tādā gadījumā tev tūlīt būs jāsāk trenēties, � viņ� sacīja.
Tas bija grūti, tā nebija nekāda blēņo�anās, bet es biju pārliecināts. Runa vairs nebija par miljonu dolāru gadā.
Mani dzina doma, ka es beig�u dzīvi kā nosieka- lojies, pīksto�s mazulis, ja ne vēl ļaunāk! Lai to no�vērstu, es vēlējos likt smadzenēm strādāt, līdz tās sabrūk.
Vispirms vajadzēja mācīties � mācīties par �sa�vādajām daļiņām�. Vai jūs kādreiz esat dzirdēju�i par tām? Tas nav manis izdomāts termins � tā tās sauc fiziķi. Pozitroni. Neitrīno. Pīmezoni un mīme- zoni, plus un mīnus, lambda un antilambda. K da�ļiņas, pozitīvās un negatīvās, antiprotoni un anti- neitroni, sigmas � pozitīvās, negatīvās un neitrālās, un�
Labi, pietiks. Bet fizika bija nogājusi garu ceļu kop� tā laika, kacT^es kavēju lekcijas Oldaglijā, un bija krietni vien jāpapūlas, lai atgūtu nokavēto.
Lieta tāda, ka da�as no �savādajām daļiņām� bija pat savādākas, nekā uzskatīja vairums fiziķu. Da�as no tām � noteiktās kombinācijās � tad arī bija Grēko dēmoni.
Mēs iegādājāmies dzīvniekus � peles, tru�us, jū�ras cūciņas, pat suņus. Mēs inficējām jaunos īpat�ņus ar da�iem mūsu dēmoniem. Tas bija vienkār�i, biedino�i vienkār�i � viss, ko mums vajadzēja darīt, bija tiem pieskarties. Pēc tam mēs vērojām, kas notiek.
Dzīvnieki nobeidzās � nobeidzās no atjauno�anās.
Kāds dzīvībai svarīgs orgāns regresēja līdz em�brija fāzei, un dzīvnieki nobeidzās � tāpat kā va�jadzēja mirt man un Grēko, ja mēs neatradīsim izeju no situācijas. Tāpat kā varēja nomirt visa pa�saule. Vai tas bija labāk nekā atgriezties embrija stāvoklī, lai pēc tam pārvērstos vienkār�ā nedzīvā �ūnā? Es nespēju to izlemt. Tik un tā bija jāmirst. Ja embrionālai sirdij vai aknām jāapkalpo nobrie�dis organisms, iznākums var būt tikai viens � nāve.
Bet pēc nāves dēmoni turpināja darboties. Suns, kuru mēs barojām ar jūras cūciņu atliekām, sekoja tām nebūtībā � tas bija tikai da�u nedēļu jau�tājums.
Interesants gadījums bija Minnija.
Viņa darīja savu darbu ar katru dienu enerģiskāk, un, lai mani sasper jods, ja es kādu dienu aiz Grēko muguras nenotvēru ilgu viņas skatienu, kas atgādi�nāja Merilinu Monro.
� Varbūt atlaidīsim viņu? � es jautāju E1 Grēko, kad biju viņam to pastāstījis.
���� Par ko?
���� Viņa traucē strādāt!
����������� �is darbs arī tā nav vērts, ne tik, cik melns aiz naga, � Grieķis īgni atteica. � Mēs negūstām ne�kādus panākumus, Vird�ij. Ja nu vēl �is process norisinātos vienmērīgos, iepriek� aprēķināmos tem�pos .. . Bet palūkojies uz viņu. Viņa uzņem ātrumu! Pēdējo divu nedēļu laikā viņa ir nometusi piecus gadus.
����������� Nu, viņa var nomest vēl daudz vairāk, � es aizkaitināts sacīju.
Grieķis paraustīja plecus.
����������� Atkarībā no tā, kur. Viņas deguns?_Tas ir kļu�vis īss kā piecpadsmitgadīgai meitenei. Adas struk�tūra? Nu, man liekas, ka pārāk jaunas ādas vispār nav � izņemot, protams, embrija apvalku, bet� Pagaidi!
Viņ� lūkojās uz ieeju.
Tur, muļķīgi smīnēdama, stāvēja Minnija.
����������� Nāciet �urp! � Grieķis pērkonīgā balsī pavē�lējā. � Nāciet �urp, dzirdat! Vird�ij, paskaties uz viņas degunu!
Es paskatījos.
���� Brr! � es nodrebinājos pie sevis.
����������� Nē, nē! � kliedza Grēko. � Vird�ij, vai tu neredzi viņas degunu?
Kas par muļķībām! Protams, es to redzēju. Tas bija gar�, līks �
Un tad es ieraudzīju.
���� Tas kļūst garāks, � es no�ukstēju.
����������� Pareizi, mīļais! Pareizi! Vismaz viens izlie�kums ir atjaunojies. Vai tu redzi, Vird�ij?
Es pamāju ar galvu.
���� Viņa� viņa atkal sāk novecot.
���� Vēl labāk! � viņ� triumfēja. � Tas notiek ātrāk par normālu noveco�anos, Vird�ij! Arī noveco�anās dēmoni ir brīvībā!
Cerību stariņ�!
Bet cerības atkal izgaisa. Protams, Grēko bija taisnība, bet kāds gan no tā labums?
Noveco�anās dēmoni eksistēja. Mēs tos izolējām da�os no mūsu izmēģinājumu dzīvniekiem. Bet pirms tam mums ilgi vajadzēja pierunāt Minniju, lai viņa stāvētu mierīgi, kamēr Grēko, �ausmīgi lā�dēdamies, ņēma audu paraugu; viņai tas ļoti nepa�tika, bet simt dolāru lielā atlīdzība viņu tomēr ie�kārdināja. Cieta ogļskābā gāze sasaldēja ādu uz Minnijas deguna, un Grēko ar skalpeli atdalīja plānu strēmelīti no pa�a galiņa. Viņ� ar to nedaudz pabūrās, un pret vakaru mēs izmēģinājām tā iedar�bību uz da�ām pelēm.
Tās nobeidzās.
Protams, savā ziņā tas varēja mūs apmierināt � peles nobeidzās aiz vecuma. Bet tomēr nobeidzās. Pieparāts iedarbojās tikai pēc trim dienām, bet tā iedarbība bija traģiska. Tās bija jaunas, pieaugu�as peles, pilnā spēku briedumā, bet, kad uz tām sāka iedarboties �ie jaunie dēmoni, tās pēk�ņi kļuva ve�cas un nopluku�as, līdzīgas tām Bauerijas [4] klaido�nēm, pār kurām pasaku feja aiz pārskatī�anās no�vicinājusi savu burvju nūjiņu otrādi. Un pēc divām dienām peles nobeidzās.
���� Liekas, mēs kaut ko esam ieguvu�i, � domīgi sacīja Grēko. Es tomēr tā nedomāju, un man bija taisnība. Nāve paliek nāve. Mēs varējām nogalināt dzīvniekus, padarot tos pārāk jaunus. Mēs varējām nogalināt dzīvniekus, padarot tos pārāk vecus. Bet saglabāt tos dzīvus, ja dēmoni reiz bija iekļuvu�i tajos, mēs nespējām.
Grēko izstrādāja plānu � sajaukt abu veidu dē�monus! Ņemt kādu dzīvnieku, kurā jau ir atjauno��anās dēmoni, un pievienot tiem pretējas iedarbības dēmonus!
Kādu laiku �ķita, ka gūstam panākumus, bet tikai kādu laiku. Pēc pāris nedēļām vieni vai otri dē�moni guva virsroku. Un dzīvnieki nobeidzās.
Ar pelēm tas notika ātri, ar cilvēkiem � lēni. Minnija joprojām dzīvoja. Bet viņas deguns kļuva garāks un uz sejas no jauna parādījās apmatojums; vienlaikus uzlabojās viņas sejas krāsa un kļuva vingrāka stāja.
Un tad pirmoreiz pa visu �o laiku mēs sākām lasīt laikrakstus.
�DĪVAINA SĒRGA ELD�INĀ!� bļāva �ikāgas �Tribune� un tālāk vēstīja, ka Eld�inas priek�pil�sētās Ilinoisā plosoties dīvaina, līdz �im nepazīstama slimība, kuras simptoms esot atjauno�anās.
�OKLENDĀ AR SLIMĪBU �BĒRNA ĀDA� SASLI�MU�I 10 0Q0 CILVĒKU!� auroja Sanfrancisko �Exa- miner�. Ņujorkas �News� konstatēja tūksto�iem gadījumu Bruklinā. Dalasā vesela slimnīca tika eva�kuēta, lai atbrīvotos vieta jaunās sērgas upuriem. Un tā joprojām.
Mēs vērāmies viens otrā.
� Viņu tur ir miriādes, � Teobalds Grēko drūmi noteica. � Bet mums vēl nav pretlī�dzekļa.
Pasauli bija pārņēmp�as jukas, un te pēk�ņi pa�zuda Minnija, histēriski kliegdama, ka paziņo�ot par mums varas iestādēm. Nenolieg�u � es biju noba�ījies.
Arī eksperimentiem nebija panākumu. �ķiet, ne�laime bija tā, ka abu veidu dēmoni � noveco�anās un atjauno�anās dēmoni � nebija savienojami; ja vieni no tiem apmetās kādā organisma daļā, otri to atstāja. Tie, kas bija skaitliskā pārākumā, iznīci�nāja vājākos; līdzsvara nebija. Mēs vēl un vēl pār�baudījām to eksperimentos ar pelēm, un �aubu nebija.
Līdz �im brīvībā atradās tikai atjauno�anās dē�moni. Bet tagad, kad Minnija bija mūs atstājusi, tas bija tikai laika jautājums. Dēmonu pārnesēji no Grendrepidsas un no viesnīcas bija tos izplatīju�i Kalifornijā, austrumu piekrastē, ziemeļos un dien�vidos � visā zemē, �obrīd varbūt jau pat visā pa�saulē. Noveco�anās dēmoni izplatījās lēnāk � to pārnesēja bija vienīgi Minnija �, bet iznākums bija tikpat neizbēgams.
Grēko sāka stipri dzert.
���� Tās ir beigas, � viņ� bezcerīgi atkārtoja. � Mēs esam sakauti.
���� Nē, Grieķi! Mēs nedrīkstam padoties!
����� Mums jāpadodas. Dēmoni ir izplatīju�ies visā pasaulē, Vird�ij! Cilvēki, par kuriem raksta laik�rakstos, nomirs atjaunoju�ies. Tas pats notiks ar ci�tiem � pat ar augiem, dzīvniekiem un baktērijām, tikko dēmoni būs tiem pielāgoju�ies. Un pēc tam � kāpēc gan ne? � tas notiks arī ar gaisu, klintīm, okeānu, ar pa�u Zemi. Atceries � Visuma entropija tiecas uz maksimumu, pie tam ne tikai kā viens vesels, bet arī kā atsevi�ķas izolētas tā daļas. Zemes evolūcija norisināsies pretējā virzienā. Atsevi�ķās teritorijās, un varbūt tas ir pat sliktāk, jo da�i ra�joni attīstīsies uz priek�u, citi � atpakaļ, kā tas no�tiek manā ķermenī. Lai dievs ir �ēlīgs pasaulei, veco zēn Vird�ij! Un ne vien mūsu Zemei, jo kas gan var apturēt dēmonu izplatī�anos? Uz Mēness, uz citām planētām � ārpus Saules sistēmas, pat uz citām galaktikām. Kāpēc gan ne? Un tad�
���� GREKO!
Gaisā noskanēja �ausmīga, metāliska, necilvē�ciska balss. Tā nāca no ārpuses.
Es palēcos veselu pēdu no zemes. �ķita, ka tā ir dēmona balss; ta�u drīz es saņēmos un sapratu, ka tas ir uz ielas uzstādīts skaļrunis.
��� GREKO! MĒS ZINĀM, KA TU ESI TUR IEK�A. NAC ARA!
Mani pārņēma nepatīkami pazīstama sajūta.
��� Policija! � es iekliedzos. � Greko, tā ir po�licija!
Viņ� noguris palūkojās manī un pakratīja galvu.
���� Nē. Drīzāk FIB.
Tā, beidzot tas bija noticis. Es izgāju ārā, negai�dot Grieķa atļauju.
Es apstājos pie durvīm, un man tie�i sejā ietrie�cās trīs pro�ektoru stari. Laboratoriju no visām pusēm bija ielenku�as automa�īnas, bet es tās nere�dzēju, kamēr netika izslēgti starme�i.
Es sastingu, lai pārliecinātos, vai viņi saprot, ka es neesmu Grēko un man nav iero�a.
Viņi to arī saprata.
Bet viņi ļāva man iziet.
Viņi iesēdināja mani vienā no automa�īnām blakus slaidam, jaunam cilvēkam ar pelēkām acīm, kur� valkāja platmali ar �aurām malām. Jaunais cilvēks pieklājīgi sēdēja man blakus un modri vē�roja mani. Man ļāva paskatīties, kas notiks; bet tas, kas notika pēc tam, nepavisam nebija jocīgi.
Grēko nenāca ārā. Viņi to sauca ar skaļruņiem, un beidzot viņ� atsaucās � klusā, mierīgā balsī, kas �ķita nākam no nekurienes. Viņ� pateica tikai:
���� Ejiet projām. Es neie�u ārā. Brīdinu, nemēģi�niet ielauzties ar varu.
Bet Grēko, protams, zināja, ka viņi neklausīs.
Tā arī bija.
Viņi mēģināja ielauzties ar varu.
Un Grēko, glu�i kā romānā, arī savukārt lietoja spēku. Durvis aiz manis bija aizcirtu�ās. Tad viņi izrāva no �oga mietu, lai izmantotu to par tarānu, bet miets acumirklī aizdegās. Pēc tam viņi atrada L veida metāla stieni no veca gultas rāmja un iz�mēģināja to, bet tūlīt arī no�ēloja to: stienis vidū izkusa, ap�ļācot viņus ar ugunīgām tērauda lāsēm.
Pieklājīgais jaunais cilvēks man blakus jau vairs ne tik pieklājīgi noprasīja:
���� Ei, tu, ko viņ� dara? Kas tie par savādiem trikiem?
����� Dēmoni! � es satracināts atcirtu. Un tā biia kļūda. Bet kas gan man atlika? Mēģināt izskaidrot Federālā izmeklē�anas biroja aģentiem Maksvela vienādojumus?
Viņi mēģināja vēlreiz � viņu bija vismaz piec�padsmit vai divdesmit cilvēku. Viņi metās pie lo�giem � tie izkusa, un pār viņu galvām nolija ķir�u sarkans �ķidra stikla lietus. Tad viņi mēģināja ie�kļūt caur tuk�ajiem rāmjiem, kad stikla jau vairs ne�bija, bet rāmji ap viņiem aizdegās. Zilie dūmi kļuva balti uguns dzeltenajā un starme�u baltajā gaismā. Viņi mēģināja gan pa vienam, zag�us, gan ari, skaļi aurojot, grupās, cilvēku desmit reizē.
Tas bija bezcerīgi � bezcerīgi abām pusēm, jo viņi nespēja iekļūt iek�ā, bet Grēko nekā netika ārā, jo viņi negāja projām. Pat tad, kad ar dobju būk�ķi un dzeltenu uzliesmojumu eksplodēja kādas automa�īnas benzīna tvertne. Vienīgi es kopā ar jauno cilvēku platmalē acumirklī izlēcu no ma�īnas. Pēc tam visi automobiļi uzlidoja gaisā. Bet ļaudis ne�atkāpās. Tad pēk�ņi, kaut gan neviens nenospieda gaili, pa�i no sevis sāka �aut viņu iero�i, to stobri kļuva mīksti, izkusa un notecēja zemē. Bet ļaudīm vēl bija rokas, un viņi palika.
Vai nu Grieķis bija sajucis prātā, vai arī zaudējis kontroli pār dēmoniem � nezinu teikt. Piepe�i at�skanēja draudīga, �ņāco�a rēkoņa, un vesels koks ietinās liesmās no saknēm līdz galotnei. Tas bija gi�gantisks vecs ozols, pēdu piecdesmit augsts. �ķiet, tas bija tur stāvējis jau pāris gadsimtus, bet Grēko dēmoni to visu pārveidoja pēc sava prāta � tas aiz' degās un svilpdams uzlidoja gaisā, �ķiezdams liesmas un dzirksteles līdzīgi brīnumsvecītei. Varbūt Grēko domāja, ka tas viņus nobiedēs. Iespējams, ka tā arī bija. Bet tas viņus arī satracināja. Viņi visi reizē, visi līdz pēdējam, izņemot manu draugu, metās pie pa�a lielākā, pla�ākā loga �
Un atsprāga atpakaļ lādēdamies, kliegdami un dzēsdami liesmas uz apģērba.
Liesmu strūklas �āvās ārā pa visiem logiem un durvīm. �ķita, ka vecā ēka izliecas uz āru, un pus- sekundi vēlāk tā bija pārvērtusies ugunīgā tulpē.
Ieradās ugunsdzēsēji, bet mazliet par vēlu. O, viņi izvilka Grēko, pie tam pat dzīvu! Ta�u no laboratorijas viņi nespēja izglābt neko. Tas bija tre��ais ugunsgrēks Grēko karjeras laikā un arī pats bīstamākais: ja līdz �im brīvībā bija izkļuvu�i tikai nedaudzi atjauno�anās dēmoni, tad tagad � milzīgi daudz abu veidu dēmonu.
Tā bija pasaules bojā eja.
Es to zināju.
Es vēlos, kaut nebūtu maldījies. Vakar biju pie Grēko. Viņ� tagad ir precējies, un viņam ir brīni��ķīgs dēls. Tā bija pievilcīga ģimenes aina � abi veselīgie pieaugu�ie cilvēki pa�ā spēku brie�dumā un starp viņiem mazais, tikko staigā�anas māku apguvu�ais knauķis.
Vienīgā nelaime ir tā, ka �is knauķis ir Grēko.
Viņ� pats sevi vairs nesauc par Grēko. Bet kā gan jūs būtu rīkoju�ies �ādā situācijā? Viņ� ir sa�rausis krietnu kaudzi naudas � un es, protams, arī �, bet naudai mūsu dienās nav lielas nozīmes. Viņa smadzenes nav skartas, tikai ķermenis. �ķiet, viņam ir laimējies. Da�i dēmoni ietekmē savu upuru sma�dzenes, un . ..
Ar vārdu sakot, iznākums ir diezgan bēdīgs.
Pēc kāda laika Grēko saprata, kas notiek. Pasaulē bija izkļuvu�i brīvībā abu veidu dēmoni, un abi �ie veidi pamazām bija ieperināju�ies katrā indivīdā.
Bet tie cits citu neiznīcināja.
Vieni, glu�i vienkār�i, auga ātrāk un pārņēma kontroli, kamēr nebija iztērētas visas tiem nepiecie��amās molekulas. Pēc tam virsroku guva otri.
Pēc tam pirmie.
Pēc tam atkal otrie �
Pelēm ir īss mū�s. Tas ir tāpat kā �onglējot adatu uz deguna: tā �im nolūkam ir par īsu, un arī peles mū�a nepietiek, lai sasniegtu minēto līdzsvaru.
Bet cilvēka dzīvē �
Ta�u nepiecie�ams visu izstrādāt.
Slikti, ja ģimenē viss sajaukts, kā tas noticis ar Grēko ģimeni: viņ� pats atjaunojas, viņa dēls no�veco, bet Minnija (vai es nepieminēju, ka viņ� ap�precējies ar Mmniju?) ir beigusi savu otro atjauno��anās ciklu un pa�laik atkal noveco.
Bet ir kaut kas vēl ļaunāks.
Kaut vai tas, ka nav pārāk tālu tas laiks, kad mēs būsim iztērēju�i visu telpu. Es te domāju nevis laiku, bet telpu. Dzīves telpu.
Protams, ir jau ļoti labi, ka ļaudīm jāsasniedz biieduma gadi, lai tad pārmaiņus atjaunotos un no�vecotu, un tā vēl un vēlreiz �
Bet, velns lai parauj, kā es vēlētos, kaut laiku pa laikam kāds arī nomirtu!
Pēk�ņi viņ� juta, ka sē� citā krēslā, krēslā, kas bija ciets un vienlaikus ērts, kā radīts viņa augu�mam. Viņ� ieraudzīja sev pretī neparastu rakstām�galdu un tūdaļ nojauta, kas noticis. Pacēlis acis uz cilvēku, kas sēdēja pie galda, viņ� sastapa asu, sa�prātīgu skatienu un vairs ne�aubījās, ka ir nokļuvis nākotnē. Tad, ievērojis, ka vīrietis ģērbies nevis laboratorijas virssvārci, bet dīvaini piegrieztā kreklā un īsā �aketē un ka nelielajā, vēsos toņos krāsotajā, liegi apgaismotajā istabā nav nevienas ma�īnas, mērītāja vai kādu citu ierī�u, viņ� saprata, ka nokļuvis savā nākotnē, tajā nākotnē, kurai bija ticē�jis un kuru bija pareģojis. Bija pilnīgi skaidrs, ka gara spēki, kontrole pār psihi beidzot uzveiku�i rupjo fizikālo enerģiju.
�ajā īsajā laika sprīdī D�ona Sze dedzīgā ticība pārvērtās nelokāmā pārliecībā. D�ons dro�i sacīja: � Jūs esat psihists.
Kroudons vērās D�onā ar augo�u neizpratni, kuru nomainīja ļaunas nojautas. �is cilvēks nekādā ziņā nevarēja būt Skinners. Pretimsēdētājs nepavisam neatgādināja vēl saglabāju�ās Skinnera fotogrāfijas. Kā viņ� bija varējis kļūdīties? Ar daudz gadu pētī�jumos iegūtu precizitāti viņ� bija virzījis biljonus d�oulu enerģijas, kas nepiecie�ami ceļojumam laikā. Starus viņ� bija koncentrējis uz iespējamo Skinnera kabineta atra�anās vietu, blakus laboratorijai, kuras novietojums bija zināms. Un stari bija atdūru�ies pret cilvēka ķermeni. Tomēr te nu sēdēja �is dīvai�nais indivīds, kas mēģināja iegalvot kaut ko mul�sino�u.
� Psihists es īsti neesmu,. � Kroudons atteica, � lai gan zinu �o to par psihi. �Cik savāds apzīmē�jums jēdzienam �psihologs�,� viņ� pie sevis nobrī�nījās. Divdesmitā gadsimta materiālos Kroudons bija ievērojis nosaukumu �smadzeņu zinātnieks�, bet vis�bie�āk sastopamais vārds bija �psihologs�. Te nu bija pierādījums, kā rakstītā valoda at�ķiras no dzīvā vārda. �Tas liecina, ka pat psiholoģijas vēs�tures zinātnieki var kļūdīties valodas jautājumos,� Kioudons nodomāja ar īgnumu, kādu viduvēji cil�vēki reizēm izjūt pret izcilākām personām. Bet nu vairs nebija ko kavēties, darbs gaidīja, kaut arī �o�reiz nepatīkams. Viņ� uzrunāja cilvēku no pagātnes.
���� Atvainojiet, bet es nezinu jūsu vārdu, � viņ� teica. � Mani sauc Kroudons. � Viņ� piecēlās un, kā psihologi bija ieteiku�i, sniedza roku tā, kā mē�dza darīt divdesmitajā gadsimtā.
���� Es esmu D�ons Sze, � D�ons atbildēja, pie�celdamies un satverdams pastiepto loku. � Viss gan ir mazliet citādi, nekā mana laika ortodoksālie zinātnieki pareģoja. Bet man patīk. Tie�i to es gai�dīju. Kāds pa�laik ir gadsimts, Kroudon? Divdesmit pirmais?
Kroudons jutās pārsteigts. Viņ� bija gaidījis ap�jukumu un apgrūtino�u, varbūt pat neiespējamu izskaidro�anos. Ta�u viss noritēja pārāk gludi.
���� Tagad ir divdesmit otrais gadsimts, � Krou�dons atbildēja.
���� Precīzāk, 2178. gada 27. marts, un pulkstenis rāda 13.30. Vai jūs esat psihists? � viņ� pēc brī�a vaicāja.
���� Es esmu kodolfiziķis, � D�ons atteica, � Ma- sa�ūsetsas tehnoloģiskajā institūtā. Izdodu arī �ur�nālu, kas diezgan lielu vērību veltī psihes jautāju�miem. Publicējam stāstus un rakstus. Es pats esmu izdarījis da�us eksperimentus ar Hieronīma ma�ī�nām, � viņ� piebilda.
D�ona pirmie vārdi tā satrieca Kroudonu, ka viņ� tikko dzirdēja pārējo. Viena gadsimta ierastie izteicieni citā var būt piedauzīgi. Pēc 1987. gada atomsprādziena vārdi �kodolfiziķis� un �kodolfizika� tika uzskatīti par aizliegtiem.
Protams, cilvēki zināja, ka pastāv tāda zinātne kā kodolfizika. Viņi pat izmantoja to. Ta�u pasaulē, kuru pēc kodolkatastrofas haosa psihologi praktiķi bija radīju�i no jauna, nevienam vairs negribējās ne domāt par fiziku. Un minēt vārdu �kodolfiziķis� bija vēl ļaunāk nekā �atomreaktoru speciālists�. Kroudons dēvēja sevi par dabas filozofu. Iespējams, ka sabiedrības labā kādam vajadzēja strādāt �ajā no�zarē, ta�u tāpēc nebija jēgas nosaukt to rupjā vārdā.
Skaidrs, ka tagad galvenais ir, cik vien ātri iespē�jams, sūtīt �o vulgāro radījumu atpakaļ uz viņa pa�a laiku. Tomēr vēl da�as stundas tas nebūs iespējams. Viņa asistentiem vajadzēs pārbaudīt da�ādām ierī�cēm pārpildītās neskaitāmās telpas, kas atradās ap pieklājīgi tuk�o kabinetu un slēpās no sve�iem ska�tieniem līdzīgi kanalizācijas caurulēm. Vai aparatūra bija izturējusi milzīgo enerģijas lādiņu, kas tik ap�lami un bezjēdzīgi bija izrāvis D�onu Sze no tālās pagātnes, kurā viņ� būtu varējis itin mierīgi palikt?
Pagaidām sve�inieks paliks �eit. Viņ� jānogādā pie Koordinatora. Koordinators atradās tālu no �īs in�dustriālās nomales, uz kuru bija izraidītas spēcīgās dabas pētī�anas iekārtas. Kroudons uzaicināja D�onu doties prom no �ejienes, viņi piecēlās un izgāja no kabineta (kas atradās pirmajā stāvā)
Kroudons jau bija paspējis uzgriezt izsaukumu, norādīdams viņu atra�anās vietu un mērķi. Nepagāja ne minūte, un brīva ma�īna, uztvērusi Kroudona raidītāja viļņus, piestāja ietves malā. Durvis atvē�rās, un Kroudons uzaicināja D�onu iekāpt. Tiklīdz viņ� pats bija apsēdies blakus D�onam, durvis atkal aizvērās un viņi sāka braukt norādītajā virzienā.
D�onam ma�īna likās klusa, ērta un mājīga, vie�nos stiklos, un tajā nebija ne vēsts no motora, va�dības ierīcēm vai kontrolpults.
���� No kurienes nāk enerģija, Kroudon? � D�ons jautāja. � Kāda tipa motors ir �ai ma�īnai?
Nekā sevi�ķi nepieklājīga viņa jautājumā nebija, un tomēr ar sve�iniekiem tādas lietas nemēdz pār�runāt. Izklaidīgi lūkodamies D�onā, Kroudons prā�toja, kā viņam atbildēt.
���� Nu, protams, to vada psihe, � D�ons zino�i no�teica, sajūsmā smaidīdams.
Kroudons jutās atvieglots.
���� Jā, būtībā tas ir pareizi, � viņ� sacīja. � Ei- fēmismos bija grūti izteikties, bet praktiskā psiholo�ģija tie�ām atvēra pla�u darba lauku � piemēram, noformēja visu pēc prasītāja vēlē�anās. Bez tam arī pa�i psihologi vadījās pēc dabas filozofijas liku�miem, bet lietojot tikai nelielus spēkus, zemāko nozari, tā teikt, kibernētiskās ierīces.
D�ons iegrima jūsmīgā sapņainībā. Bez �aubām, �ī pasaule, kur valda psihe, apzināti izvēlējusies tie�i viņu kā īstenu sava laika pravieti.
���� Pagātnē jūs meklējāt tie�i mani? � D�ons vaicāja.
�Neveikla situā'cija,� Kroudons domāja. Viņu jau tā kaitināja neveiksme, un nu vēl vajadzēja izskaid�rot, ka �is ceļojums laikā ir muļķīga nejau�ība.
���� Ne glu�i, � viņ� teica D�onam. � Man bija padomā psihists, vārdā Skinners. Mēs uzskatām viņu par mūsu civilizācijas pravieti. Pēc atomsprādziena (viņ� ar grūtībām izteica briesmīgos vārdus) psiho�logi praktiķi savāca kopā cilvēces paliekas. Viņi nodibināja mūsu civilizāciju un attīstīja kultūru. Mēs visi godinām Skinneru kā galveno viņu māk�slas pamatlicēju. Es nesaprotu, � viņ� piebilda, cik laipni vien prazdams, � kā tas gadījās, ka selektora fokusā nonācāt jūs.
���� Es atrados Harvardā, kādā kabinetā gaidīju sa�stap�anos ar ortodoksālu zinātnieku, � D�ons teica. � Cik es zinu, jūdzēm tālu nebija neviena psihista. Ta�u apsvērsim �ādu iespēju. Pieņemsim, ka iz�ķī�rējs faktors �eit bija simpātija un empātija. [5] Iedo�mājieties man visapkārt simpātijas vai, tā sakot, empātijas lauku. Varbūt �is lauks novirzīja jūsu ma�īnas fokusu �
Kroudons neizpratnē lūkojās uz D�onu. Lai gan viņ� pats bija dabas filozofs, viņam �ī pagātnes fi�ziķa vārdi likās pilnīgi neskaidri. Lielākā daļa grā�matu par fiziku pēc atomsprādziena tika sadedzinā�tas, un pārējās bija ieskaitītas aizliegtās literatūras fondos piedauzīgo lappu�u dēļ. Tādas lietas vajadzētu izteikt eifēmismos. �Nu, jāpadomā,� viņ� nosprieda. �Empātija.. . Vai tam būtu kaut kāds sakars ar līdzsvara zudumu? Jeb tā varbūt ir entropija? Bet kas galu galā ir simpātija?� Viņ� nosprieda, ka nav vērts veltīgi lauzīt galvu.
��� Es patie�ām nezinu, � Kroudons sacīja. � Mēs, protams, visu izpētīsim un rūpīgi apsvērsim jūsu pieņēmumus.
Kroudons bija pietiekami labs psihologs, lai zi�nātu, kā atbildēt.
Ta�u D�ona domas jau bija aizklīdu�as citur.
���� �is psihists, kuru jūs mēģinājāt sameklēt�� viņ� iesāka.
���� Skinners, � Kroudons pateica priek�ā.
���� Ar ko Skinners nodarbojās? � D�ons vaicāja.
Kroudons gurdeni paskatījās uz D�onu.
���� Eksperimentēja ar balo�iem, [6] � viņ� strupi atbildēja.
D�onam apmiglojās acis. Viņa priek�ā pavērās jauni apvār�ņi. Vairums viņa laikabiedru, kas pē�tīja psihi, dro�i vien ir biju�i uz nepareiza ceļa. Viņi strādāja ar viskomplicētākajām dzīvām būtnēm � cilvēkiem. Bet zinātne vienmēr ir sākusi ar vienkār��āko un virzījusies tālāk uz sare�ģītāko. Gara acīm D�ons skatīja brīnumainu vīziju � telepātija ar balo�iem, un, ja tas ir iespējams ar balo�iem, tad kāpēc ne ar amēbām? Un tikpat labi tad ir iespē�jama gai�redzība, telekinētika, teleportācija � visa pasaule, kas tagad atradās ap viņu. �ai brīdī D�ona fantāzijas lidojums aprāvās, jo ma�īna apstājās pie durvīm, kas visas bija bez uzrakstiem.
���� �eit mums jāizkāpj, � Kroudons teica. � Te- leportācija uz Koordinatora kabinetu.
Nebūdams psihologs, Kroudons pilnībā neizprata, cik pla�i viņa laikmetā izplatīti eifēmismi. Viņam �teleportācija� nozīmēja valsts lielākās korporāci�jas nosaukumu. �Teleportācija� vadīja automātiski ieslēdzamo transporta tuneļu tīklu, kas ar lielo at�tālumu raķetēm saistīja kopā visu �o pasauli. Pasa��ieris domāja par mehānismiem ne vairāk kā par kanalizācijas sistēmu zem ielām. Braukt nozīmēja ieiet krēslainā kupejā, atsesties, ļaut, lai mīksta, ķermenim piegulo�a masa piespie� pie polsterēta kiēsla, un sajust spēcīgus grūdienus, kas iodas no paātrinājuma un bremzē�anas. Kroudonam vienkār�i nebija ienācis prātā, ka �im vārdam kādreiz ir bi�jusi cita nozīme.
D�onam teleportācija likās visuztrauco�ākais piedzīvojums �ajā ceļojumā. Paātrinājuma grūdienus viņ� drīzāk apjauta ar prātu, nevis sajuta fiziski. Kad D�ons izkāpa no kabīnes tie�i Koordinatora pieņemamajā istabā (Koordinatoriem ir pa�iem savas teleportācijas gala stacijas), viņ� jutās kā sep�tītajās debesīs. Uz brīdi viņ� pat zaudēja valodu.
Iegājis kabinetā pirmais, Kroudons �ukstus brī�dināja Koordinatoru, ka D�ons ir kodoliiziķis, kas lieto piedauzīgus izteicienus. Koordinators biia smalkjūtīgs cilvēks bez aizspriedumiem un, protams, psihologs. Pret D�onu viņ� izturējās apbrīnojami taktiski, ar simpātisku smaidu atbildēdams uz sve�i�nieka �ķietami nepieklājīgajiem murgiem. Laiku pa laikam Koordinators izteica kādu nenozīmīgu laip�nību. Ta�u galvā viņam rosījās citas domas: viņ� apsvēra, ko iesākt ar tik dīvainu būtni. Kad D�ons izteica vēlē�anos ar teleportācijas palīdzību nokļūt uz Marsa, Koordinators ne�aubījās, ka sve�inieks ir jucis.
��� Teleportācija Marsu neapkalpo, � viņ� bei�dzot attapās pateikt. Tad Koordinators paaicināja Kroudonu sānis un pusbalsī sacīja viņam:
���� Vai nu �is cilvēks jau agrāk ir bijis vājprātīgs, vai arī no pārdzīvojuma galīgi zaudējis orientācijas spējas. Aizvediet viņu uz Klasifikāciju pie psihologa klīnista. Es tikmēr piezvanī�u un parūpē��os, lai kāds tur uzkavējas, � viņ� piebilda, paska�tījies pulkstenī. � Pēc tam nosūtiet viņu atpakaļ uz viņa pa�a gadsimtu.
�Man patiesībā vienalga, vai �is cilvēks tur no�kļūst vai ne,� Koordinators ar rūgtumu nodomāja.
Teleportācija nogādāja vēl vairāk sajūsmināto D�onu uz Klasifikāciju, kur glīta apkalpotāja (īste�nībā medmāsa) uzlika D�onam galvā ar vadiem ap�karinātu cepuri un lika satvert krēsla metāla balstus.
���� Tagad da�as minūtes atslābinieties, � viņa teica un izgāja, lai uzgrieztu izstarojuma uztvērējus.
Pēc piecām minūtēm medmāsa atgriezās. Viņa ieveda D�onu nemīlīgi vienkār�ā kabinetā. Krēsls, rakstāmgalds un aiz tā kāds cilvēks. Psihologs bija palicis pēc darba, lai pieņemtu D�onu.
����� Mister D�on, � medmāsa teica, � esiet pazīs�tami, ē . .. psihists Millers. Viņ� jums palīdzēs, � viņa laipni piebilda.
Psihologs Millers ar mājienu uzaicināja D�onu apsēsties pretī. Nogurums lika sevi manīt, psihologs sēdēja, atspiedis galvu rokās, un caur lodziņu galda virsmā pētīja D�ona encefalogrammu. �Kā visu to izteikt vārdos?� viņ� prātoja.
����� Jums uznāk satraukuma brī�i, � viņ� iesāka. � Jūs esat ļoti pa�pārliecināts. Labprāt daudz runā�jat. Jūsu uzskati (viņam pārskrēja drebuļi) bie�i ir pretēji jūsu kultūras vispārējam virzienam.
Tā tomēr nebija skaidra valoda. Psihologs nolēma neturpināt.
����� Es jūsu vietā aizietu pie ārsta, � viņ� nobei�dza. � Redziet, ir pazīmes, kas liecina par dziedzeru darbības nelīdzsvarotību. Ieņemiet vienu. � Viņ�
pasniedza plastmasas tūbiņu ar cukurotām tabletēm.
D�onu pārņēma neizsakāma godbijība. �is cilvēks, tikai piespiedis plaukstas pie galvas un brīdi kon�centrējies, bija uzzinājis tik daudz. �ī psihes vare�nības atklāsme D�onu sajūsmināja līdz asarām. Viņ� paņēma piedāvāto saldumu un izklaidīgi to sako��ļāja. Dzi � miers nolaidās pār viņu.
� Ņemiet arī jūs, � viņ� piedāvāja Milleram.
-� Kāpēc gan ne? � Millers noteica un norija stipro eiforīna devu. Tas nu bija par daudz pēc tik grūtas darba dienas.
Tālākais D�ona ceļojums Kroudona pavadībā bija kā mierīgs sapnis. Teleportācija, ma�īna, Kroudona kabinets, un tad viņ� atkal bija atpakaļ savā pasaulē, tai pa�ā istabā, no kurienes tika izrauts. Viņ� atkal steidzās � te uz lidma�īnu, te uz vilcienu, noraizē�jies par laika straujo plūsmu, noraizējies par ievad�rakstu, kuram vēl jātop. Viņ� rakstīja:
�Mēs dzīvojam pasaulē, kuru mūsu ortodoksālie zinātnieki atsakās saskatīt vai arī saskatīju�i atsakās ticēt tam, kas ir acīm redzams.
Tomēr pēdējo simt gadu laikā pa�u zinātnieku vidū sastopami cilvēki, kas pierādīju�i daudz da��ādu apdāvinātu personību psihes spējas. Viņi ir redzēju�i levitācijas un telepātijas neapstrīdamus demonstrēj umus.
Vadoties no savas pieredzes, varu teikt, ka �ai pa�ā stundā starp mums dzīvo cilvēks, kas panācis telepātisku kontaktu ar balo�iem.
Mūsu neauglīgā ēra tuvojas noslēgumam, bet zemē jau dīgst nākotnes sēklas. Atnāks laiks, kuru tālre�dzīgie domātāji, cilvēki bez aizspriedumiem, ir jau paredzēju�i. Zinātnes ortodoksijas nāvējo�ā roka ilgi vairs ne�ņaugs pasauli��
���� Tā tu And�eloti neuzveiksi.
���� Zinu.
�ī doma Bredam pa�am jau tik ilgi nebija devusi miera, ka viņ� atbildēja automātiski, neapzināda�mies, ka �os vārdus ir izteicis cits. Tad viņ� �ķūņa durvīs pamanīja tum�u stāvu un saiauca uzacis. Viņ� nebija dzirdējis atveramies durvis. Bredam nepa�tika, ja kāds sve�s novēroja viņu strādājam.
���� Nav vērts trenēties ar maisu, � vīrietis sacīja, panākdamies dziļāk. � Ir vajadzīgs kaut kas kus�tīgs.
Bredam tā vien gribējās pateikt, lai sve�ais patur savus padomus pie sevis. Tomēr, nebildis ne vārda, viņ� apsēdās uz siena ķīpas un novilka cimdus. Ve�cais modinātājpulkstenis pie sienas rādīja, ka tikpat jau laiks beigt.
���������� Treniņa partneri maksā naudu. � Breds atbil�dēja, slaucīdamies ar mitru dvieli. � Es daru, ko varu.
Vīrietis stāvēja, kājas iepletis, vērodams viņu ar piemiegtām acīm. Tagad, kad sve�ais bija tuvāk, Breds jutās pārsteigts, redzot, ka viņam ir tikai ap trīsdesmit gadu, nedaudz vairāk nekā Bredam pa�am. Vīrietis �ķita pazīstams. Varbūt kāds no tiem, kurus Bieds kādreiz bija saticis. Viņ� tikās ar daudziem cilvēkiem.
Vīrietis uzcēla kāju uz siena ķīpas.
����������� Vienreiz tu pieveici And�eloti. Kas tev notika pagāju�o reizi?
����������� Viņ�, jādomā, bija stiprāks. � Breds atteica, paraustīdams plecus.
���� Un būs vēl stiprāks �oreiz.
����������� Kas jūs īsti esat � reportieris, līdzjutējs? � Breds skarbi noprasīja.
Sve�ais sameklēja tuvējā kaudzē garu, baltu salmu un sāka to tīt ap īk�ķi.
���� Tu man piederi, � viņ� nevērīgi paziņoja.
���� Jūs esat jucis. Lindijs D�oiss �
����������� Ar viņu tev viss cauri. � Sve�ais parādīja kādu iespaidīgu papīru. � Es nopirku jūsu kon�traktu. Tagad tu strādāsi man, Benam Vaitam.
Uz mirkli Bredu sagrāba nevaldāms sa�utums. Tad norimis viņ� atkrita uz siena ķīpas. Pie velna D�oisu! Galu galā ko tas suņa gabals bija darījis viņa labā? Un �is puisis neizskatījās nemaz tik peļams.
���� �ķiet, jums patīk riskēt, � viņ� nomurmināja.
����������� Nemaz ne. Man patīk dro�i pasākumi. � Vaits attina salmu un aizmeta to projām. � Esmu izstrā�dājis pavisam jaunu treniņu metodi. Metodi, par kuru neviens nav dzirdējis. Nāc, palīdzi ienest vienu kasti.
Breds paklausīgi izgāja viņam līdzi, kur pie �ķūņa zem piparu koka stāvēja slēgta kravas ma�īna. Vaits atvēra aizmugures durvis un ielēca iek�ā. Ma�īna izrādījās pilna ar kastēm, da�as no tām bija vaļā, un tajās varēja redzēt kaut kādus elektroniskus aparātus. Kaste, kas atradās vidū, likās daudz lielāka par pārējām. Pietiekami liela, lai tajā novietotos cil�vēks.
���� Ķeries pie tā gala, � Vaits nokomandēja. � Diezgan pasmaga, tā ka saņem stingri. Kontrol- ierīces varam izkraut arī vēlāk.
Viņi ienesa kasti �ķūnī un nolika pie Breda izvei�dotā primitīvā ringa. Kastes vāks bija nostiprināts ar smagu priek�karamo slēdzeni. Vaits izņēma no kabatas atslēgu un ielika to slēdzenē.
���� Iepazīsties ar Mazo Andersoniņu, � viņ� sa�cīja, paceldams vāku. � Saīsināti Andijs. Jums abiem nāksies labi iepazīties.
Kastē gulēja sporta biksītēs un krekliņā ģērbts manekens. Tam bija boksera figūra ar garām rokām un platiem pleciem, kas pārgāja tievā viduklī. Seja bija nedzīva, bez izteiksmes. Tāda seja varētu būt jebkuram.
Vaits pārlaida acis �ķūnim.
���� Liekas, vislabākā vieta viņam būtu pie sienas uz tās ķīpas. Es domāju, ka tev būs ērtāk aiznest viņu vienam pa�am.
Breds saņēma manekenu un nostādīja uz ķīpas, atbalstīdams to ar muguru pret sienu. Viņ� no�sprieda, ka tas sver simt piecdesmit mārciņas, tikpat, cik viņ� pats. Vidējais svars.
���� Zini, kāpēc es viņu nosaucu par Andiju? � Vaits jautāja.
Breds pakratīja galvu.
����������� Saīsinājums no �androlda�. Androīds ir auto�mātiska iekārta, kas līdzinās cilvēkam. Es varen le�pojos ar Andiju.
Andi ja galva viegli sa�ķiebās. Blāvajā gaismā viņu varēja noturēt par cilvēku, kas uz brīdi iesnaudies. Tomēr pat miera stāvoklī viņā jautās kaut kas draudo�s.
Vaits ar īk�ķi norādīja uz maisu.
����������� Labāk novāc to tūlīt. Tagad tu trenēsies ar Andiju.
���� Kas tie par trikiem? � Breds norūca.
����������� Tu guli labi? � Vaits painteresējās. Viņam bija paradums uz jautājumu atbildēt ar pretjautājumu.
���� Diezgan labi, � Breds noteica.
���������� Tā jau es domāju . .. diezgan labi. Es zinu, kas tevi nodarbina. Tu domās cīnies ar And�eloti. Stun�dām guli nomodā, mēģinādams paredzēt visus paņē�mienus, kurus viņ� varētu pielietot. Tā ir?
��� Liekas, par to nevar nedomāt.
����������� Iedomājies� tagad iedomājies� ka tev ir visa treniņiem nepiecie�amā nauda. Ko tu darītu?
Breds apsvēra.
����������� Nu � es censtos nolīgt partneri, kas boksējas līdzīgi And�eloti. Piemēram, tādu kā Tonijs Lopess vai Sesils D�ord�s.
���� Un kā tev patiktu And�eloti?
���� And�eloti!
���������� Ne And�eloti personiski, bet kāds cits, kas ir tikpat kā And�eloti, nebūdams And�eloti.
���������� Tas nozīmētu iepriek� izmēģināt cīņu, � Breds lēni atbildēja.
Vaits mundri saberzēja rokas.
���� Tie�i to mēs darīsim. Tu iepriek� izcīnīsi �o ma�u. Būs glu�i tā, it kā tu boksētos ar And�eloti. Tikai And�eloti būs Andijs.
���� Neskan slikti, � Breds sacīja.
���� Klausies tālāk, � Vaits turpināja. � Tev stāv priek�ā ma�s. Tā ir nozīmīga cīņa. Ja izdodas pre�tinieku pieveikt, tu esi cēlies. Dabīgi, ka tu gribi uzzināt par viņu visu. Tātad ko tu dari? Savāc pēc iespējas vairāk filmu par viņa cīņām. Pētī tās stun�dām ilgi. Tas palīdz, bet ar to vēl nepietiek.
Viņ� ar roku norādīja uz ma�īnu.
���� Tur ir visas filmas par And�eloti cīņām, kop� viņ� kļuvis profesionālis. Ta�u es ne tik vien kā vēroju And�eloti ar savu iekārtu. Man ir And�eloti. Man viņ� ir kā d�ins pudelē, tā ka varu darīt ar viņu, ko vien vēlos. Es varu likt viņam darboties ar pilnu jaudu vai tikai mazliet, ātrāk vai lēnāk, uz priek�u vai atpakaļ. � Vaits pazemināja balsi, it kā baidīdamies, ka manekens pie sienas varētu no�klausīties. � Es pat varu iemiesot viņu Andi jā.
Viņ� piegāja pie Andija un saņēma to aiz zoda.
���� Vai gribi redzēt vīru, ar kuru tev būs jācīnās? Paskaties.
Vaits iespieda pirkstus manekena sejā un veidoja to ar ātriem, dro�iem pieskārieniem. Kad viņ� bei�dza, rezultāts bija pārsteidzo�s. Andija trulā izteik�sme bija pazudusi. Tās vietā bija parādīju�ies D�o And�eloti deformētie vaibsti.
Pēk�ņi Breds jutās ļoti noguris. Sāka sāpēt kāju muskuļi, un viņu pārņēma vēlē�anās tikt savas is�tabas mierā un klusumā.
Vaits uzsita viņam uz pleca.
���� Kā tu domā, vai uzveiksi viņu? Breds pasniedzās pēc peldmēteļa.
���� Es to tipu saberzī�u miltos, � viņ� norūca.
Vaits neatgādināja nevienu no Breda agrākajiem mened�eriem. Neviens no viņiem nebija tik ļoti interesējies par Breda personīgo dzīvi. �ķita, Vaits zina visu pat bez stāstī�anas. Vispirms viņ� centās grozīt Breda nesistemātiskos treniņus un nekārtīgo dzīves veidu. Ar neapstrīdamu loģiku viņ� pierādīja, ka panākumus var gūt, vienīgi rīkojoties pareizi, nevis otrādi. Uz priek�u var virzīties nekļūdoties. Ir tikai jānosprau� mērķis un jātiecas tie�i uz to.
Pārmaiņas sākās otrā rītā pie brokastu galda. Breds dzīvoja pie savas krustmātes, atraitnes, kurai piede�rēja zemes gabaliņ� un mājiņa 101. �osejas malā. Mājas vienā daļā viņa bija ierīkojusi veikaliņu, kur, pārdodot lētticīgiem tūristiem no austrumu �tatiem vietējo minerālu paraugus un indiāņu suvenīrus, varēja nopelnīt pieticīgai iztikai. Viņa bija pieņē�musi Bredu tādēļ, ka viņ� bija bārenis, un arī tādēļ, ka vīrie�a klātbūtne radīja mājā dro�ības sajūtu.
Vaita skatiens apmācās, redzot krustmātes pa�sniegtās brokastis.
���� Tas neder, � viņ� noteikti paziņoja. � Galīgi neder. Bredam ir jāēd daudz olu, �ķiņķa, kartupeļu un sulīga bif�teka.
���� Tas maksā naudu, � krustmāte iebilda.
Vaits izņēma kabatas portfeli un nosvieda uz
galda pāris divdesmit dolāru zīmes.
���� Vēlāk es jums iedo�u sarakstu, kādi produkti nepiecie�ami. Kad nauda būs iztērēta, pasakiet man.
No �ī brī�a misters Vaits sāka krustmātei pa�tikt. Visiem, kas laiku pa laikam apciemoja Bredu, piemita viena īpa�ība � naudas trūkums. Krustmāte bija ļoti noba�ījusies par savu brāļadēlu. Vīrietim viņa vecumā nepiedienēja slaistīties visu dienu pa māju. Viņam uzcītīgi un ar panākumiem vajadzētu strādāt savā kantorī no deviņiem rītā līdz pieciem pēcpusdienā. Ar laiku viņam, būtu ģimene un pietie�kami daudz naudas, lai nopirktu skaistu māju un ma�īnu. Breds it nemaz necentās pēc �āda ideāla. No treniņiem brīvajā laikā viņ� gulēja savā istabā, �ķirstīdams vecus laikrakstus un �urnālus vai pētī�dams kristāla gabala radīto krāsu varavīksni. Krust�mātei bija tikai neskaidra nojausma par Breda pro�fesionālo darbību ringā. Ja brāļadēls neuzvestos, kā vajag, viņa nevilcinātos pati viņu iepļaukāt.
Pēc brokastīm Breds palīdzēja Vaitam uzstādīt �ķūnī aparatūru. Tā izskatījās varen iespaidīga un sare�ģīta. Mehāniskas un elektriskas ierīces saistīja Bredu jau kop� bērnības. Viņ� bija domājis kļūt par in�enieri, bet tad sestajā klasē mācības pēk�ņi aprā�vās. Vaits rīkojās ar saviem aparātiem nepiespiesti viegli. Visapbrīnojamākais bija tas, ka viņ� vienmēr prata tos iedarbināt. Breds juta, ka uz Vaitu var pa�ļauties. Viņ� juta, ka Vaits var likt arī viņam dar�boties tikpat precīzi kā saviem aparātiem.
Vēlu pēcpusdienā Vaits paziņoja, ka aparatūra ir darba kārtībā, un lika Bredam uzvilkt sporta tērpu. Kad viņ� atgriezās, mened�ers rakņājās pa somu, kas bija pilna ar pudelītēm kā ārsta soma. Vaits paņēma vienu, atskrūvēja vāciņu un izkratīja sīku priek�metu, kas līdzīgi konfektei bija ietīts dzeltenā celofānā. Viņ� izņēma no celofāna spīdīgu metāla lodīti, kas nebija lielāka par ķir�u, kauliņu. Tad pacēla lodīti pret gaismu, un no tās glu�i kā no per�lamutra gabala vai brīnumputna spārna izstaroja visas varavīksnes krāsas.
��� �ī lodīte ir And�eloti, � Vaits svinīgi pazi�ņoja. � Tās virsma tikai liekas gluda. Ja to aplū�kotu spēcīgā mikroskopā, tu redzētu, ka tā visa ir pārklāta ar rieviņām kā tikko uzarts lauks. Kad ie�lik�u lodīti aparātā, �īs rieviņas radīs viļņus, kas iedarbosies uz Andiju. � Viņ� iebāza lodīti vadības pults atverē. � Rieviņas uz lodītes virsmas izslēdz �ablonisku viļņu ra�anās iespēju.
Viņ� parādīja Bredam arī citas pudelītes, kas at�radās somā. Katrai no tām bija etiķete ar vārdu un numuru.
���� Man te ir visas slavenības, � Vaits nopriecā�jās. � Lūk, D�eks de Soto, tre�ais smagajā svarā. Un te � Aiks Makens, Anglijas vidējā svara �em�pions. Un tas ir Milts Kapeks, kas pagāju�ajā mē�nesī ar tehnisko nokautu uzvarēja Villiju Leonu. Arī tu te esi.
Viņ� izņēma pudelīti no somas stūra. Uz tās tā�pat bija etiķete, ta�u bez uzraksta.
Breds neuzticīgi to apskatīja.
���� Kā jūs zināt, ka tas esmu es?
���� Tu esi mans pēdējais atklājums. Neesmu tikai vēl reģistrējis.
> Vaits atlika pudelītes somā un paskatījās pulk�stenī.
���� Vajadzētu sākt. Vai gribi vispirms iesildīties?
��� Bez �aubām, � Breds atbildēja, boksēdamies ringā ar �ēnu�.
Vaits ar interesi vēroja viņa kustības.
���� Izskatās diezgan savādi, kad boksējas ar iz�stieptu labo roku. Dzimis kreilis?
���� Tā ir, � Breds atbildēja. Viņ� pāris reizes sita ar labo, noliecās un iztaisīja �āķi� ar kreiso.
���� Cīnoties ar kreili, da�i dro�i vien apjūk, � Vaits ieminējās.
���� Neatceros, ka tas man kādreiz būtu sevi�ķi palīdzējis.
Pagriezies pret vadības pulti, Vaits nospieda slēdzi, un tūdaļ iemirgojās sarkanas un zaļas spul�dzītes. Vienlaicīgi atdzīvojās kādi desmit indikatori.
���� Skaties uz Andiju, � viņ� klusi noteica, lēni griezdams skaitļu ripu.
Vēl gandrīz minūti Andijs palika rāms kā lupatu lelle. Tad sāka kustēties un grozīties kā �ļaugs ba�lons, kad to piepū� ar gaisu. Beidzot piecēlās sēdus un piesardzīgi pagrieza galvu no vienas puses uz otru. Pēk�ņi viņ� no�ļūca no siena ķīpas un devās uz ringa centru.
���� Es ieslēg�u Andiju tikai uz pusātrumu, tā ka neuztraucies, � Vaits uzsauca. � Tā, aiziet!
Pirms Breds saprata, kas notiek, cimds iebelza viņam pa seju � vienreiz � otrreiz . .. tre�oreiz. Breds pārgāja klin�ā un sīvi pretojās, gribēdams ieņemt sev izdevīgāku pozīciju. Ta�u Andijs at- giūda viņu un ar labo un kreiso ātri sita viņam pa galvu un ķermeni. Sitieni bija par viegliem, lai sā�pētu, bet tie lika nojaust apslēptu spēku.
Breds atkāpās, turēdams labo roku izstieptu, lai atvairītu Andiju. Tad �is bija tas vīrs, kas viņam jāsakauj pēc pāris nedēļām! Viņam jāsakauj! Breds sāka atraisīties. Drīz viņ� bloķēja � nira � sita pretī jau instinktīvi, nedomādams. Vairākas reizes viņ� sita atkārtoti, sitieni būtu iz�ķiro�i, ja tajos būtu ielikts viss spēks. Raunda beigās Breds juta, ka ir ieguvis nelielu pārsvaru.
���� Nu, ko tu domā par viņu? � Vaits jautāja pēc tre�ā raunda.
���� Sākumā es biju stīvs aiz bailēm, � Breds at�zinās. � Pie velna! Viņ� ta�u ir īstāks par pa�u An�d�eloti.
Vaits triumfējo�i nosmīnēja.
���� Ko es teicu! Tagad vari nesteigties. Izpēti viņu kārtīgi. Kad beidzot ieiesi ringā, tev viss būs skaidrs.
Breds viegli iebelza manekenam, kas bija pārvē�lies pāri virvēm ar lejup pavērstu seju.
���� Jūs sakāt, ka likāt lietā tikai piecdesmit pro�centu viņa spēju?
���� Katru dienu es tās mazliet palielinā�u, līdz mēs sasniegsim septiņdesmit piecus procentus.
���� Bet tā es nezinā�u, cik izturīgs viņ� īsti ir, � Breds iebilda.
���� Tikpat kā zināsi. Ja tu iz�ķiedīsi pārāk daudz spēka, tad �ķūnī arī beigsies tavas cīņas.
Kas reiz bija bijis jauns, drīz kļuva ierasts. Katru dienu Vaits pagrieza ripu par iedaļu tālāk. Katru dienu kļuva grūtāk cīnīties ar Andiju. Bet arī Breds pilnveidojās. Viņ� jutās spēcīgāks un veiklāks. Viņ� nekad nebija tik labi boksējies. Se�i raundi ar Andiju straujā tempā nemaz nenogurdināja. Vi�ņam tik tie�ām vajadzētu justies labi.
Tomēr Bredu nomāca neizprotams nemiers. Vaits bija pārņēmis treniņu programmu savās rokās un izplānoja un iepriek� paredzēja katru sīkumu. Dzīve plūda kā rāma, samtaini gluda straume. Kaitināja tie�i �is rāmums. Bredam nāca prātā da�ādas dīvai�nas iedomas, kas gan biedēja, gan arī sagādāja savādu, pretdabisku baudu. Pamazām viņ� sāka just piet Vaitu pilnīgi neizskaidrojamu, nepamatotu naidu, tomēr baidījās pretoties Vaitam. Vaitam ne�noliedzami bija visdziļākā interese par viņu. Vaits rūpējās par visu tik uzmanīgi. Breds bija Vaitam daudz pateicības parādā. Vaits bija tik labs pret viņu.
Vienīgais mierinājums bija Andijs. Andijs D�o And�eloti izskatā vairs nemulsināja. Breds zināja visus paņēmienus. Viņ� varēja paredzēt jebkuru Andija kustību, spēja to pieveikt ikreiz, kad papū�lējās. Bie�i viņam bija patie�ām �ēl Andija, līdz viņ� atcerējās, ka tas iedarbināts tikai par septiņ�desmit pieciem procentiem. Vai viņ� spētu to uzva�rēt, ja Andijs būtu ieslēgts par visiem simts pro�centiem? Breds nebija pārliecināts. Viņam vaja�dzēja to noskaidrot.
���� �odien es gribu Andiju pārsimts procentiem,� viņ� teica Vaitam, kad abi satikās �ķūnī. � Man jāzina, cik stiprs es īsti esmu.
Vaits pārmeto�i paskatījās uz viņu.
���� Esmu palielinājis slodzi, cik strauji vien va�rēju. Tu iesi ringā vislabākajā formā.
���� Tikai vienu raundu.
Vaits tūlīt neatbildēja. Viņ� pārcilāja somā da�as pudelītes. Nesen bija pienācis jauns sūtījums, kas bija jāreģistrē. Breds dega nepacietībā tikt pie �īm pudelītēm. Viņ� bija uzmanīgi vērojis, kā Vaits dar�bina aparatūru, un bija pārliecināts, ka arī pats to prastu. Ja viņam būtu �īs pudelītes, viņ� varētu sevi pārbaudīt pret katru savas svara kategorijas slavenību, kas ieslēgta par simts procentiem. Kas tā būtu par izdevību! Izpētīt katru pretinieku bez steigas, iepazīt pilnīgi. No tre�ās �ķiras boksera viņ� varbūt kļutu par vidēja svara �empionu. Varbūt ar laiku izdotos plūkt laurus pussmagajā svarā.
Vaits kā no�ēlodams papurināja galvu.
� 2ēl, mazais, bet to nevar. Septiņdesmit pieci ir robe�a. Mēs nedrīkstam riskēt un dabūt traumu, kad ma�s jau tik tuvu.
Neteicis ne vārda, Breds pagriezās un metās virsū Andijam. Viņ� bija satracināts. Viņ� bija neuzma�nīgs un necīnījās tā, kā vajadzētu. Kad Breds uz mirkli zaudēja līdzsvaru, Andijs trāpīja viņam pa �okli. Tas nemaz nebija spēcīgs sitiens, bet ar Bredu kaut kas notika. Likās, trieciens izplūda pa galvu un atdūrās pakausī, smadzenēs. Visu pēcpusdienu viņ� mēģināja atbrīvoties no �īs sajūtas, bet tā ie�tiepīgi palika.
Breds sāka nojaust, ka noteikti kaut kas nav kār�tībā: iegājis mazgāties du�ā, uz ūdensvada aizgrie�- ņiem neredzēja uzrakstus �auksts� un �karsts�. Viņ�, protams, zināja, ka �iem vārdiem tur jābūt. Stipri koncentrējoties, viņ� piespieda sevi tos ie�raudzīt, bet burti bija izplūdu�i un ik pa biīdim parādījās un atkal pazuda. Uz ātru roku ieēdis pus�dienas, viņ� tūlīt devās savā istabā un neizģērbies iekrita gultā. Ilgu laiku Breds gulēja nekustīgi, ar skatienu urbdamies griestos, kur mitruma traips �ķita sada^mies, saplūstam un atkal sadalāmies. Nemanot viņ� bija aizmidzis.
Breds pamodās tumsā. Mājā viss bija klusu. Viņ� paspēja aizskaitīt līdz simt desmit, kad izdzirdēja pa �oseiu aizbraucam automa�īnu. Tātad varēja būt agrs rīts. Viņ� sajuta to pa�u nedabīgo mieru, kas pār�ņēma pirms ieie�anas ringā. Agrāk viņ� nekad ne�bija mēģinājis izplānot savas cīņas, bet vienkār�i bija rīkojies atbilsto�i apstakļiem. �oreiz viņ� pre�cīzi zināja, kas jādara.
Nevilcinādamies Breds nozagās lejā un izgāja pa sētas durvīm. Mēness nebija. Vēj�, kas pūta no tuk�sne�a, apsvilināja viņam seju, �aukstināja eikaliptu sauso mizu un svieda acīs putekļus. Viņ� bija prie�cīgs, kad beidzot nokļuva �ķūnī un varēja redzēt, ko dara. Andijs atradās turpat, kur viņi to bija at�stāju�i � atgāzies uz siena ķīpas, nedzīvo skatienu pievērsis griestiem. Breds izģērbās un apvilka savu ringa tērpu, steigdamies, it kā uz viņu kāds gaidītu. Vēja auri skanēja viņam ausīs kā attāla pūļa dūkoņa.
Breds ātri pārlaida acis vadības pultij. Skaitļu ri�pas bija tādā stāvoklī, kādā Vaits vakar pēcpusdienā tās bija nostādījis. Breds tās neaiztika, izņemot vienu, kuru pagrieza uz 100. Tad viņ� atvēra somu un nopētīja pudelī�u rindas. Acis kaisa no putek�ļiem. Padusē bija iespiesti cimdi, un viņ� nedomā�dams novilka ar tiem pār seju. Tas nebija labi, jo cimdi bija veci, daudz lietoti ringā, uz tiem varēja būt kolofonijs. Beidzot atradās meklētā pudelīte. Viņ� uzmanīgi aplūkoja etiķeti. Tad apmierināts ielika lodīti aparātā un nospieda slēdzi.
Andijs sāka atdzīvoties. Breds gaidīja viņu, ne�pacietīgi lēkādams uz pirkstgaliem un bez piepūles strādādams ar rokām. No viņa ba�ām un uztrau�kuma nebija ne vēsts. Nekad viņ� nebija juties tik viegli un brīvi. Beidzot bija pienācis ilgi gaidītais brīdis.
Andijs metās viņam virsū pussaliecies, zodu pie�spiedis pie pleca, labo roku izstiepis . . .
Kad agri no rīta Vaits iegāja �ķūnī, Breds izstie�pies gulēja uz grīdas ar lejup pavērstu seju, bet Andijs ar muļķīgu izteiksmi bija noliecies pār viņu, un tā rokas ļengani �ūpojās. Vaits pagrūda Andiju sāņus un pagrieza Bredu otrādi. Maigi, gandrīz glās�to�i Vaits aptaustīja viņa seju un kaklu. Ķermenis jau sāka sastingt. Acīmredzot nāve bija iestājusies pirms vairākām stundām.
Vaits piegāja pie somas un izņēma pudelīti. Kā jau viņ� bija paredzējis, tā bija tuk�a. Tā bija vie�nīgā pudelīte ar neaprakstītu etiķeti.
Pols Vollaks ienāca manā kabinetā. Viņ� izska�tījās kā prātu zaudējis. Kaut kādas likteņa ironijas dēļ Pols Vollaks, projekta �Tunelis� direktors, bija pie mums viens no tiem diviem cilvēkiem, kuru uzvārdiem nesekoja burtu ķēdītes, kas apzīmē zi�nātniskos grādus un nosaukumus. Otrs biju es.
���� Vai kaut kas noticis, Pol? � es ievaicājos.
Viņ� pamāja ar galvu un sacīja:
���� Tuneļa kapsula darbojas.
����������� Tā tam arī jābūt. Tā ir pietiekami daudz rei�u pārbaudīta.
���� Hollijai Kārterei nelaimējās.
����������� E .. . � es iesāku un tūlīt pat apklusu, jo sa�pratu, ko viņ� bija gribējis teikt. � Viņa � viņa . .. ne�?
����������� Hollija sekmīgi sasniedza Venēru, � viņ� sa�cīja. � Nelaime tā, ka mēs nevaram dabūt viņu atpakaļ.
���� Nevarat dabūt atpakaļ?
Viņ� atkal pamāja ar galvu.
����������� Mēs ta�u nekad neesam sevi�ķi daudz zināju�i kaut ko par Venēras atmosfēru, vai ne?
���� Jā.
����������� Redzi, tas mazumiņ�, kas kļuva zināms, ie�kams Hollija zaudēja samaņu, liek domāt, ka Venē�ras atmosfērā ir kaut kāds ciāna savienojums, pie tam tādā koncentrācijā, ar kuru pietiek, lai izrai�sītu nervu paralīzi.
���� Ko tu ar to gribi teikt?
����������� Es gribu teikt, � Pols Vollaks novilka, � ka Hollija Kārtere beidza elpot neilgi pēc tam, kad bija atvērusi lūku. Un kādu minūti vēlāk viņai pār�stāja pukstēt sirds.
���� Hollija ir � mirusi?
����������� Vēl ne, Tom, � viņ� sacīja. � Ja mums izdo�tos piecpadsmit vai divdesmit minū�u laikā dabūt viņu atpakaļ, modernā medicīna spētu atdot viņai dzīvību.
���� Bet viņai ta�u būs skartas smadzenes!
����������� O, iespējami tikai īslaicīgi bojājumi. To visu var labot. Galvenais ir dabūt viņu atpakaļ.
����������� Mums vajadzēja uzbūvēt divas tuneļa kap�sulas.
����������� Mums vajadzēja daudz ko izdarīt. Bet, kad ra�ķete ar aparatūru nolaidās uz Venēras, visi par to vien domāja, kā to ātrāk izmēģināt. Dievs mans lie�cinieks, es mēģināju jūs atturēt no pārāk neapdo�mīgas rīcības. Bet izdot jums, ļaudīm, pavēles no�zīmē velti tērēt laiku un papīru.
Es pavēros viņā.
����������� Doktor, � es sacīju, mehāniski pie�ķirot viņam �o grādu, � Venēra atrodas daudzus desmitus
miljonu kilometru no �ejienes. Mūsu rīcībā nav citas tuneļa kapsulas, un neviena raķete nevar no�lidot �o attālumu pietiekami īsā laikā. Tātad kādas gan mums var būt cerības izglābt Holliju?
���� Tur jau ir tā lieta, � noteica Vollaks, � ka Venēra, �ķiet, ir apdzīvota.
���� Ko jūs sakāt!
����� Jā, un tie�i �is fakts ir galvenokārt vainojams visā. Viņa nolaidās un ieraudzīja �o radījumu tu�vojamies. Būdama pārliecināta, ka indīgā atmosfērā nav iespējama dzīvība, viņa atvēra lūku � un at�klāja pretējo.
���� Un ko tagad?
���� Tagad mums atliek izdomāt paņēmienu, kā izskaidrot venērietim at�ķirību starp kreiso un labo. Man liekas, ka tu varēsi palīdzēt.
- Bet es ta�u esmu tikai skaitļojamo ma�īnu
programmētājs.
���� Tie�i tā. Mēs domājām, ka tu esi izstrādājis kaut kādu metodi, kā sazināties ar savu ma�īnu. Vi�sam pārējam baram, kā tu jau zini, ir grūti sapras�ties savā �argonā pat citam ar citu, nemaz nerunājot par parastām civilpersonām. Vari iedomāties, kas notiks, ja viņi nonāks saskarē ar kādu venērieti.
���� Es pamēģinā�u, � es sacīju.
Projekts �Tunelis� ir beigu posms programmā, kas sākta pirms daudziem gadiem, kad kāds uzņēma nopietni nejau�u joku.
Polemizējot par tuneļa diodes darbību, viens no zinātniekiem aizrādīja, ka, ja elektronu varēiu pa�darīt absolūti nekustīgu, tā stāvoklis saskaņā ar Heizenberga nenoteiktības teoriju būtu ļoti ne�skaidrs. No tā izriet, ka tas tikpat labi varētu atras�ties kā uz Venēras, tā uz Zemes vai vēl kur citur.
Sis efekts tiek izmantots tuneļa diodē, izveidojot �ķērsām pāri tās savienojumam sprieguma nobīdi. Nelielā diapazonā tā ir pietiekama, lai izjauktu Heizenberga nenoteiktību. Rezultātā elektrons ar daudz lielāku varbūtību atrodas vienā savienojuma pusē nekā otrā.
Nevarēja noliegt to, ka tuneļa diode darbojas. Projekts �Tunelis� bija nopietns mēģinājums iz�mantot tuneļa efektu pla�ākā mērogā.
Pola Vollaka pieminētajā raķetē atradās apara�tūra, ar kuru bija paredzēts radīt sprieguma nobīdi starp Venēru un Zemi. Un tagad projekts �Tunelis� bija tādā stāvoklī, ka tas izolējis no sabiedrības brīni�ķīgāko meiteni pasaulē.
Tā kā �is pēdējais apgalvojums atspoguļo manus subjektīvos uzskatus, atstatumu no kabineta līdz laboratorijai es burtiski nolidoju.
Laboratorija atgādināja īstu trako namu. Ļaudis strīdējās, sapulcēju�ies nelielos bariņos. Tie, kas klusēja, nikni mētāja galvas, kaut ko noliedzot.
Vienīgā, kas nelikās uztraukusies, bija Terēza Duaita, mūsu telepāte. Te man jāatzīstas, ka esmu pieļāvis kļūdu. Apgalvodams, ka mēs ar Polu Vol- laku esam vienīgie, kuriem nav zinātnisko grādu un nosaukumu, es biju aizmirsis Terē�u Duaitu. Bet tas ir piedodams. Terēza bija pilnīgi neuzkrīto�a būtne, viņa ne par ko neinteresējās un nepavisam nebija pievilcīga. Viņai bija tikai �etrpadsmit gadu. Bet Terēza bija atklājusi, ka viņas spējas telepātijā var apmierināt jebkuru viņas vēlē�anos". Un, tā kā viņa bija tikai cilvēks, tad nevēlējās daudz. Tāpēc lasī�tājs piedos manu aizmār�ību.
Bet tagad es biju spiests Terē�u ievērot. Man ie�nākot, viņa pacēla galvu un sacīja:
���� Harla vēlas zināt, kāpēc viņ� nevarētu kaut vai pamēģināt.
Vollaks nobālēja.
���� Pasakiet �im Venēras radījumam �nē!�, cik skaļi vien iespējams.
Terēza apdomājās, tad vaicāja:
���� Bet kāpēc?
���� Vai �is Harla saprot Heizenberga efekta bū�tību?
Pēc neilga laiciņa viņa sacīja:
���� Harla esot dzirdējis par �o teoriju. Bet viņam grūti noticēt, ka �is efekts ir ne tikai abstrakts fi�zikāls jēdziens, bet gan pastāv īstenībā.
����� Pasakiet Harlam, ka doktore Kārtere tikai tā�pēc nokļuvusi �ajā kļūmīgajā situācijā, ka mēs at�klājām paņēmienu, kā pielietot tuneļa efektu pla��ākā mērogā.
��� Viņ� to saprot. Bet viņ� vēlas zināt, kāpēc jūs izmēģinājumam neizmantojāt kādu no zemākajiem dzīvniekiem.
���� Pasakiet viņam, ka dzīvnieku izmanto�ana la�boratorijas eksperimentiem ir iespējama tikai poli�cejiskā valstī, kur pretvivisekcijas līgas biedrus iz�sūta trimdā. Udeļādas ka�oki � un viss. Lai viņ� palauza par to savu venērie�a galvu. Bet tagad, Te�rēza . . .
���� Ko?
���� Rūpīgi paskaidrojiet Harlam, ka, nospie�ot kreiso pogu, tuneļa kapsula atgriezīsies, tiklīdz viņ� aizvērs lūku. Pasakiet arī, ka, nospie�ot labo pogu, radīsies cita sprieguma nobīde, kā rezultātā savie�nojumu krustos cita vielas masa. Citiem vārdiem sakot, gala stacijas tuvumā no �īs laboratorijas tiks izrauts gabals, kas centīsies ieņemt uz Venēras to pa�u vietu, kuru pa�reiz aizņem tuneļa kapsula. Ne�viens no mums nevar paredzēt, kas var notikt, ja divas masas tiecas ieņemt vienu un to pa�u vietu. Iespējams, ka milzīgi postījumi radīsies arī �eit.
���� Harla neaiztik�ot neko, iekams nebū�ot pārlie�cināts, ka tas nav bīstami.
���� Labi. Tom, � Pols uzrunāja mani, �� kā mēs varētu ieskaidrot, ar ko at�ķiras labā puse no krei�sās?
���� Vai pogas nav kaut kā iezīmētas?
���� Labā poga ir sarkana, bet kreisā � zaļa.
���� Vai Harla neat�ķir krāsas?
���� Nē, bet, cik es noprotu, Harla redz citādā spektrā nekā mēs. Tātad viņam abas pogas izskatās vienādas.
���� Jūs varētu iegravēt uz tām uzrakstus �TURP� un �ATPAKAĻ�.
Frenks Krendols iesprauslājās.
���� Varbūt jūs varat ar Terēzas starpniecību no�sūtīt venērietim angļu valodas pa�mācību?
Es pavēros Krendolā. Viņ� nebija man simpātisks. �ķita, ka vienmēr, kad vien Hollija Kārtere iznirst no savas teorētiskās fizikas miglas uz tie�i tik ilgu laiku, lai pamanītu vientiesi, kuram nepiecie�ama ma�īna, lai veiktu vienkār�ākos aprēķinus, ierodas Fienks Krendols un aizved viņu projām no manis. Ja gribat, sauciet to par muļķīgu greizsirdību. Es esmu tikai cilvēks.
���� Krendol, � es sacīju, � es pat me�onim va�rētu izskaidrot, ka uzrakstā �TURP� ir �etri jocīgi ķeburi, bet vārdā �ATPAKAĻ� � daudzi.
Vollaks iejaucās strīdā, teikdams:
����������� Tātad mēs negaidījām, ka tur būs saprātīgas būtnes. Bet tagad mums jāatrisina problēma, kā ar tām sazināties.
Krendols izlikās, ka nav pamanījis manas atbildes sarkasmu.
���� Pie velna, kas par lietu? � viņ� vaicāja.
����������� Lieta tāda, � es viņam paskaidroju, � ka trūkst kopīga izejas punkta.
���� Tas nozīmē?
����������� Tas nozīmē, ka, ja man būtu darī�ana ar cil�vēkiem, es varētu izskaidrot at�ķirību starp kreiso un labo pusi jebkuram pusidiotam, ja vien tam būtu kaut miglainākā sajēga par apkārt notieko�o.
���� Piemēram?
Es brīdi padomāju un nedro�i sacīju:
����������� Piemēram, pastāv kāds meteoroloģijas likums, kas ir spēkā ziemeļu puslodē. Kad vēj� pū� no mu�guras, kreisā roka norāda uz zema spiediena cen�tru.
����������� Labi. Bet kā ar Venēru? Es domāju � ar as�tronomiskām ziņām.
Es pa�ūpoju galvu.
����������� Kāpēc gan ne? � viņ� jautāja. � Ja mēs stā�vam ar seju pret ziemeļiem, saule lec pa labi no mums, vai ne?
���� Jā. Pat dienvidu puslodē.
����������� Nu, tātad. Tagad jūs redzat, ka nav svarīgi, kurā puslodē viņi atrodas.
����������� Jums taisnība. Bet jūs pieņemat arī, ka Venēra grie�as ap savu asi, ka �ī ass ir paralēla Zemes asij un ka abu planētu grie�anās virzieni sakrīt.
���� Mēs zinām, ka Venēra grie�as!
����������� Mums ir pilnīgs pamats tā domāt, � es pie�kritu. � Bet tikai tāpēc, ka ar termopāriem izmē�rītā temperatūra Venēras tum�ajā pusē ir pārāk augsta, lai varētu piekrist teorijai, ka diennakts apgrieziens līdzinās gadam. �ķiet, jaunākie dati lie�cina par kaut ko vidēju starp pāris nedēļām un da�iem mēne�iem. Tālāk, Venēras grie�anās asij ne�būt nav jābūt paralēlai kādas citas planētas asij. Pie velna, Krendol, jūs sasodīti labi zināt, ka Saules sistēma ir lielisks pulkstenis, kurā neviena ass nav paralēla citai, un eliptiskais mehānisms, planētām grie�oties, maina ātrumu.
�� .Saules sistēmā praktiski viss grie�as vienā vir�zienā.
Es palūkojos uz viņu.
���� Vai jūs varbūt pieļaujat domu, ka Venēra pakļaujas �im likumam? Jums var būt taisnība tikai piecdesmit gadījumos no simta. Ja jūs kļūdīsieties, vesela tonna vielas centīsies ieņemt vietu, kuru jau aizņem cita tonna vielas.
���� Bet.. .
���� Tālāk, � es turpināju, � tā ir mūsu laime, ka Polārzvaigzne pa�laik atrodas ziemeļpolā. Marsa polus neiezīmē neviens tik gai�s spīdeklis. Un pat tad diezin vai venērie�i arī pārvērtu�i savu debess velvi par tādu zvērudārzu, kas pilns ar mītiskiem iemītniekiem, kā to izdarīju�i mūsu sen�i. Izsako�ties vienkār�āk, venērie�i varbūt nekad nav smē�lu�i no avota ūdeni ar garkātainu kausu. Jebkuru nosaukumu sapratīs tikai Zemes iedzīvotāji. Protams, ir daudz orientieru, bet kā paskaidrot, tie�i kur� ir domāts? Mana māte, piemēram, vienmēr sauca Ple�jādes par � ē � Mazo Lāci.
Pēk�ņi ierunājās Terēza Duaita. �ķiet, tā bija otrā vai tre�ā reize viņas mū�ā, kad viņa netika uzru�nāta pirmā.
���� Harla ar manu palīdzību dzirdēja visu, ko jūs runājāt. Par astronomiju viņam ir tikai neskaidrs priek�stats. Viņ� ir jums pateicīgs par to, ka uzzi�nājis, ka pastāv �saule�, kas dod siltumu un gaismu. Viņiem bija teorija, kas balstījās uz veselo saprātu, � no kaut kurienes tam bija jānāk. Bet gaisma ro�das un izzūd tik lēni, ka grūti noteikt, no kuras pu�ses lec saule. Tas, ka bez Venēras pastāv arī citi debess ķermeņi, viņiem tāpat pamatojas uz loģiku. Viņi uzskata, ka, ja jau eksistē viņi un viņu pla�nēta, tad, iespējams, ir arī citas planētas, kuru iedzīvotāji tāpat nevar saredzēt viņus.
��� Teica Plīnijs Vecākais, � nomurmināja Pols Vollaks.
Es palūkojos uz viņu.
������ Plīnijs reiz lasīja lekciju par Pitagora teoriju, ka Zeme ir apaļa. Tad kāds uzdeva āķīgu jautā�jumu � kāpēc cilvēki otrā pusē nekrīt nost? Plīniļs atbildēja, ka otrā pusē, bez �aubām, arī esot muļķi, kas savukārt vaicā saviem gudrajiem, kāpēc mēs ne�krītam nost.
���� Diezin vai tas �eit ir vietā, � es sacīju.
���� Es atvainojos. Protams. Un laiks iet uz priek�u.
��� Laboratorijas durvis atvērās, un ienāca Lū Grehems, elektronikas sekcijas vadītājs.
���� Rokā ir! � viņ� sacīja.
Balsu �aloņa uzreiz kļuva par trim decibeliem klusāka. Lū teica:
������� Ja tērauda magnētu kodina ar skābi, tad uz ziemeļpolu tā iedarbojas stiprāk.
Es pa�ūpoju galvu.
��� Lū, � es sacīju, � mēs nezinām, vai Venērai ir magnētiskais lauks un vai tas vērsts tajā pa�ā virzienā kā Zemes magnētiskais lauks, � mēs nezinām pat, vai venērie�i pazīst magnētisko kom�pasu.
���� Es runāju par ko citu, � atteica Lū Grehems. � Es ļoti labi saprotu, ka lieta ir neskaidra. Mag�nētiskajam laukam ir savs vektors, bet bultu tā galā ļaudis zīmē pēc sava prāta.
���� Kā tad jūs noteiksiet ziemeļpolu?
���� Izgatavo�u elektromagnētu. Pēc tam pielieto�u Ampēra labās rokas likumu. Elektromagnēts jāsa�tver labajā rokā, tā, lai pirksti būtu vērsti paralēli tinumam strāvas virzienā. Tad īk�ķis norādīs zie�meļpolu.
���� Lieliski! Vai tā nav tā pati sasodītā problēma, kuru mēs pūlamies atrisināt? Tagad jāuzzina, vai Harlas labajai rokai, ir visi pirksti, ieskaitot īk�ķi, lai mēs varētu viņam paskaidrot, kura roka ir labā.
���� Nē, nē! �viņ� iebilda. � Jūs nesaprotat, Tom. Mums nav vajadzīga labā roka. Izveidosim elektro�magnēta tinumu �ādi. Noliksim dzelzs serdi hori�zontāli sev priek�ā. Vadu sāksim uztīt virzienā pro�jām no sevis virs serdes, lejup, zem serdes, virzienā uz mums, aug�up, �aipus serdes, un tā joprojām, līdz elektromagnēta tinums gatavs. Ja tagad pie tinuma sākuma pieslēgsim strāvas avota pozitīvo polu, bet otrā galā � negatīvo, tad ziemeļpols atradīsies pa kreisi. Uz to skābe iedarbosies stiprāk.
- Es pavēros viņā.
���� Lū, � es lēni sacīju, � ja jūs spējat izklāstīt, ar ko pozitīvais pols at�ķiras no negatīvā tikpat skaidri, kā nupat aprakstījāt elektromagnēta uztī��anu, mēs dabūsim Holliju atpakaļ uz Zemes. Vai jūs to spējat?
Lū pagriezās pret Terē�u Duaitu.
���� Vai �is Harla sekoja manai domu gaitai?
Viņa pamāja ar galvu.
���� Vai varat pateikt, ko viņ� saka?
���������� Jūs runājat, es klausos, viņ� lasa manas domas. Bet es lasu viņa domas un varu tās paziņot jums.
����������� Labi, � sacīja Lū Grehems. � Tagad izvei�dosim Leklan�ē elementu. Pajautājiet Harlam, vai viņ� pazīst oglekli. Melnu, gaismu absorbējo�u elementu. Ogleklis ir ārkārtīgi izplatīts, tas ir visas organiskās ķīmijas pamatā. Periodiskajā sistēmā tas atrodas sestajā vietā. Vai Harla pazīst oglekli?
���� Harla pazīst oglekli.
����������� Tagad pievienosim cinku. Cinks ir viegls me�tāls, un to nav grūti izdalīt no rūdas. Tas ir diezgan izplatīts, un civilizācijas rītausmā ļaudis to lietoja misiņa vai bronzas izgatavo�anai jau ilgi, pirms zi�nātne bija attīstījusies tiktāl, lai atzītu to par atse�vi�ķu elementu. Vai Harla pazīst cinku?
����������� Varbūt, � Terēza vilcinoties sacīja. � Kas notiks, ja Harla cinka vietā paņems citu metālu?
����������� Nekas sevi�ķs, � atteica Lū. � Noderēs jeb�kur� viegls, pietiekami izplatīts metāls, kuru var viegli izdalīt no rūdas. Piemēram, alva, magnijs, nātrijs, kadmijs un tamlīdzīgi.
���� Harla saka, lai jūs turpinot.
���������� Tagad jāizgatavo elektrolīts. Vislabāk ņemt sārmu.
����������� Uzmanieties, � es sacīju. � Varbūt jūs vēl gribēsiet, lai Harla sārma noteik�anai izmantotu lak�musa papīru?
���������� Nē, � atbildēja Lū. Viņ� pagriezās pret Te�rē�u un sacīja:
���� Sārmi stipri apdedzina ādu.
���� Arī skābes, � es iebildu.
���� Sārmi ir sastopami dabā, � viņ� atgādināja,� bet skābes parasti nē. Bet galvenais ir tas, ka der ari skābe. Var ņemt pat sālsūdeni. Ta�u sārma �ķī�dums ir vispiemērotākais. Lai nu kā, paskaidrojiet Harlam, ka cinkam līdzīgus metālus civilizācija pa�zina jau ilgi pirms tam, kad ķīmija kļuva par zi�nātni. Toties skābes atklāja samērā nesen.
���� Harla saprot.
���� Nu, un tagad, � triumfējo�i sacīja Lū Gre- hems, � izveidosim bateriju, iegremdējot ogli un cinku elektrolītā. Ogle ir pozitīvais elektrods, un tas jāpieslēdz elektromagnēta tinuma sākumam, bet tinuma gals jāsavieno ar "cinku. Tad ziemeļpols at�radīsies pa kreisi.
���� Harla saprot, � sacīja Terēza. � Līdz �ai vie�tai Harla var eksperimenta gaitu iztēloties. Bet kā lai uzzinām, kur� tērauda serdes gals ir ziemeļ�pols?
��� Ja mēs serdi nomagnetizēsim un iegremdēsim skābē, tā uz ziemeļpolu iedarbosies stiprāk.
���� Harla saka, ka par to viņ� nekā nezina. Viņ� nekad nav par to dzirdējis, lai gan labi pazīst elek�tromagnētus, baterijas un tamlīdzīgas lietas.
Es palūkojos uz Lū Grehemu.
���� Jūs to izdomājāt vai izlasījāt rokasgrāmatā?
Viņ� nodūra acis.
���� Vispār izlasīju rokasgrāmatā, bet.. .
���� Lū, � es nelaimīgs sacīju, � es nekad neesmu teicis, ka mēs nevaram atrast izejas punktu. Bet mums vajadzīgs kaut kas tāds, ko varētu realizēt da�u minū�u laikā. Kaut kas taustāms�
Man smadzenēs sāka veidoties kāda miglaina doma, un es apklusu.
Pols Vollaks lūkojās manī, it kā grasītos runāt, bet negribētu pārtraukt manu domu gaitu. Beidzot viņ� neizturēja un sacīja:
���� Vai jūs kaut ko izdomājāt, Tom?
����������� Varbūt, � es nomurmināju. � Protams, jābūt kaut kam taustāmam.
���� Piemēram?
����������� Tuneļa kapsulai jābūt pilnai ar priek�metiem, kas mums palīdzētu izskaidrot Harlam lietas bū�tību, �-� es sacīju. � Piemēram, tur jābūt skrūvēm.
Es pagriezos pret Solu Greibenu. Sols ir mūsu mehānikas ģēnijs. Iedodiet viņam ar trulu lūpu zīmuli uz lietotas cigare�u kārbiņas uzmestu skici, un viņ� jums izgatavos mirdzo�u mehānismu, kas darbojas kā simtdolāru rokas pulkstenis.
Bet �oreiz tā nebija. Sols no�ūpoja galvu.
����������� Visas patstāvīgās detaļas ir sametinātas, bet pagaidu detaļas � nostiprinātas ar sprūdiem, � viņ� paziņoja.
����������� Ak dievs! � es ievaidējos. � Kaut kam ta�u ir jābūt!
����������� Kaut kas jau atrastos, � Sols sacīja. � Bet, lai tam tiktu klāt, �is zellis Harla būs spiests lietot autogēnu.
Es pagriezos pret Terē�u.
����������� Vai �is telepāts Harla spēj redzēt cauri me�tālam?
����������� Vai to vispār kāds spēj? � viņa klusi atjau�tāja.
Vollaks pieskārās manai rokai.
����������� Jūs pielai�at parasto kļūdu, uzskatot, ka cil�vēks ar ārkārtīgi asu uztveres spēju var saredzēt visas mehānisma detaļas tikpat skaidri kā rasējumā.
Tā tas nav. Pēc manām domām, uztveres spējas pat nav analoģiskas redzei.
���������� Bet, � es taustījos tālāk, � kaut kam kopī�gam ta�u jābūt, kaut arī pieņemam, ka uztvere nav redze. Tātad � kas īsti ir uztvere?
����������� Tom, ja jūs būtu akls kop� dzim�anas, es va�rētu jums paskaidrot, ka man ir redze, kas dod iespē�ju saskatīt priek�metu detaļas, kuras jūs varat no�teikt tikai ar tausti. To jūs vēl saprastu. Bet jūs nekādi nevarētu saprast, ko nozīmē vārds �glezna�, un arī gūt to garīgo iespaidu, kādu sniedz redze.
����������� Nu, labi, � es tomēr neatkāpos, � bet vai viņ� spēj redzēt cauri miesai?
���� Miesai?
����������� Hollijas sirds ir apstājusies, � es sacīju, � bet tā nav mainījusi vietu. Ja Harla spētu redzēt cauri miesai, viņ� ievērotu �o vienīgo lielo orgānu, kas atrodas krū�u dobumā netālu no mugurkaula.
Terēza atbildēja:
����������� Harlas uztvere sniedz viņam blāvas, nepilnīgas ainas. � Viņa pavērās manī. � Tās ir kaut kas lī�dzīgs neskaidram, nepietiekami izgaismotam rent�gena uzņēmumam.
���� Rentgena uzņēmumam? � es pārjautāju.
����������� Tas ir precīzākais izskaidrojums, kādu jūs varat saprast, � viņa nepārliecino�ā balsī noteica.
Es atstāju �o tematu mierā. Terēza acīmredzot bija taustījusies pa tumsu, lai atrastu kādu salīdzinājumu, kas sniegtu pēc iespējas skaidrāku priek�statu. Es jutu, ka tas arī ir precīzākais uztveres izskaidro�jums, kādu man jebkad lemts saņemt.
���� Vai viņ� nespēj saredzēt skaidri?
���� Viņam nav tiesību.
���� Nav tiesību! � es eksplodēju. � Bet�
Vollaks, paceļot roku, mani pārtrauca.
����� Nelieciet Terēzai meklēt vārdus, Tom. Harlam nav tiesību ielauzties Hollijas Kārteres personībā. Tāpēc viņ� nespēj gūt skaidrāku uztveri par viņas iek�ējiem orgāniem.
���� Pie velna! � es ierēcos. � Tad dodiet viņam �īs tiesības!
���� Neviens nav pilnvarots to darīt.
���� Lai nolādētas visas pilnvaras! � es nikni au�roju. � �īs meitenes dzīvība ir briesmās!
Vollaks nelaimīgs pamāja ar galvu.
���� Ķirurgs galējas nepiecie�amības gadījumā va�rētu arī nerēķināties ar likumu, kas prasa pacienta piekri�anu operēt. Un tomēr, pat tad, ja viņ� izglābj pacienta dzīvību, pēdējais var ķirurgu iesūdzēt tiesā. Bet te ir citādi, Tom. Kā tu dro�i vien zini, jebkura telepāta spējas nosaka viņa vēlē�anās uztvert infor�māciju. Terēza un Harla vēlas sazināties, tāpēc ari viņi to spēj.
���� Bet vai tie�ām Harla nesaprot, ka mēs visi vē�lamies, lai viņ� tur ielūkojas?
���� Atmetiet �īs iedomas, Tom! Te nav runa par mūsu atļauju. Tas ir objektīvs fakts. Ja Hollija būtu precējusies ar kādu no mums, tas atvieglotu lietu, un tomēr pilnīgas skaidrības nebūtu arī tad. Tā savā ziņā ir iejauk�anās personiskajos noslēpumos.
���� Personiskajos noslēpumos? �ajā gadījumā jau pati �ī doma ir smieklīga.
���� Var jau būt, � atteica Pols Vollaks. � Bet ne jau es izdodu likumus. Tie ir dabas likumi, tikpat nemainīgi kā gravitācijas vai gaismas atstaro�anas likums. Un, Tom, ja arī es izdotu likumus, pat tad es nevarētu neko grozīt. Arī tādā gadījumā, ja tas būtu nepiecie�ams, lai glābtu Hollijas Kārteres dzīvību. Ja telepātija un uztvere būtu tik brīva un ne ar ko nesaistīta, kā to deklarēja tās pirmie entuzi�asti, tad dzīve pārvērstos par īstu elli zemes virsū.
����������� Bet kāds tam sakars ar personiskajiem noslē�pumiem? �is Harla ta�u nav pat humanolds. Kaķis ta�u drīkst skatīties uz karali�
����������� Protams, Tom. Bet cik ilgi gan kaķim atļaus lasīt karaļa domas?
����������� Vai Harlu kaut kas kavē aplūkot Holliju no ārpuses? � es norūcu.
Viņ� domīgi paskatījās uz mani.
���� Jūs domājat kādu rētu vai defektu?
����������� Jā. Varbūt dzimumzīmi. Neviens no mums nav nevainojams.
���� Vai jūs varat norādīt uz kaut ko tādu?
Es iegrimu domās.
Man nebija grūti atsaukt atmiņā Hollijas Kārteres tēlu. Bet, par nelaimi, es lūkojos uz Holliju Kārteri kā mīlētājs, kuram viss viņā �ķita ideāls. Ja viņai būtu zobu tiltiņ�, es to nebūtu pamanījis. Viņas au�gums bija proporcionāls un mati krita brīvi, bez celiņa. Viņas ādas krāsa bija nevainojama � vis�maz tajās vietās, kuras man bija izdevība vērot, kad Hollija sauļojās atpūtas krēslā pie peldbaseina.
Es pakratīju galvu. Un tad man nācās sadurties ar nepatīkamu faktu. Tas mani sāpīgi aizskāra, jo es gribēju, lai mana dieviete būtu ideāla, un, ja viņas miesa bija tikpat vāja kā visiem mirstīgajiem, tad es nevēlējos to uzzināt no cilvēka, kas pazina viņu labāk nekā es.
Tomēr es vēlējos, lai viņa dzīvotu, tāpēc pagriezos pret Frenku Krendolu.
���� Vai jūs zināt? � es vaicāju.
���� Ko?
���� Vai jūs zināt kādu rētu vai dzimumzīmi?
���� Piemēram?
���� Velns lai parauj! � es aizsvilos. � Piemēram, rētu, kas paliek pēc aklās zarnas operācijas un pēc kuras varētu at�ķirt kreiso pusi no labās.
���� Klausieties, Tom, es neesmu viņas ārsts. Es varu jums dot vienīgi vecumveco atbildi: �Kamēr viņas nevalkās īsākus peldkostīmus.�
Mana sirds priecīgi salēcās. Kaut gan Hollijai jo�projām draudēja nāves briesmas, tas tomēr nespēja mazināt manu gandarījuma sajūtu, dzirdot Frenku Krendolu atzīstam, ka viņ� nav Hollijas mīļākais un nav pat bijis ar viņu tuvākās attiecībās nekā es. Un tomēr būtu bijis patīkamāk dzirdēt, ka Hollija ir pa�rasta sieviete, pat tad, ja to sacītu cilvēks, kas viņu pietiekami labi pazīst, � lai tikai viņa varētu atgriez�ties.
Tad es atjēdzos. Visparastākās sievietes vietā man bija ideāla dieviete, kura nepiederēja nevienam vīrietim un kurai draudēja nāves briesmas.
Es nebiju pamanījis Solu Greibenu aizejam, bet tas acīmredzot bija noticis, jo pa�laik atvērās durvis un viņ� ienāca, nesdams smagu gredzenu �iroskopu, kas griezās vairākos bezberzes gultņos. Viņ� izska�tījās apmulsis.
���� �ķiet, es noņēmos veselu stundu, � viņ� sa�cīja. � Jūs ta�u neteiksiet, ka �ī lietiņa ir neatņe�mami saistīta ar Zemes tā saukto Homo sapiens savtīgajiem, aprobe�otajiem priek�statiem.
Viņ� pagrieza paliktni, un mēs visi vērojām, kā gultņu gredzeni grie�as, rotoram paliekot tajā pa�ā plaknē.
���� �ai parādībai jābūt raksturīgai visam kosmo�sam, � Sols sacīja. � Bet katru reizi, kad iesāku es,
nonāku strupceļā. Skatieties. Ja ass atrodas mūsu priek�ā horizontāli un rotors grie�as tā, ka tā aug��ējā mala kustas virzienā projām no mums, mēs va�ram noteikt kopīgo izejas punktu. Bet tālāko kustību nav iespējams izskaidrot. Noliecot ass labo pusi le�jup, rotors pagriezīsies tā, ka tā pretējā mala atradīsies pa labi. Bet tas nozīmē, ka mēs nosakām A ar A palīdzību. Tātad man nekas neiznāk.
Frenks Krendols no�ūpoja galvu.
���� �ajā lietā dro�i vien ir kāds absolūts princips, bet es esmu pārliecināts, ka neviens no mums to nezina. Mums arī nav laika to meklēt. Faktiski nav vairs nekādu cerību. Varbūt labāk izmantosim laiku lietderīgāk un padomāsim par ticamu izskaidrojumu.
���� Izskaidrojumu? � Vollaks neizpratnē pārjau�tāja.
���� Palūkosimies patiesībai acis, � sacīja Krendols. � Hollijas Kārteres dzīve tuvojas beigām. Neviens pagaidām vēl nav atradis kopīgu izejas punktu, lai izskaidrotu �im Harlam at�ķirību starp labo un krei�so pusi.
���� Labi, un ko jūs iesakāt?
���� Nāve ir mirsto�o liktenis, � Krendols aizsma�ku�ā balsī sacīja. � Lai viņi mierīgi un ar cieņu sagaida savu pēdējo stundu. Toties dzīve pieder dzī�vajiem, un viņiem nav miera. Mums, paliku�ajiem, tā jānodzīvo pēc iespējas labāk. Tātad pēc piecām minūtēm Hollija iemantos mū�īgo mieru. Mums, pārējiem, par to būs jāatbild.
���� Ko jūs ar to domājat?
���� Kā, pēc jūsu domām, varētu izskaidrot �o ne�laimes gadījumu? � Krendols vaicāja. � Kāds no�teikti vēlēsies uzzināt, kas noticis ar Hollijas Kār�teres mirstīgajām atliekām. Es domās jau redzu, kas tā būs par elli. Es redzu, kā mūs noslauka no zemes virsas izsmiekls par to, ka neesam pratu�i izskaid�rot, ar ko at�ķiras labā puse no kreisās. Un es redzu mūs pilnīgi iznīcinātus par to, ka esam visu to pie�ļāvu�i.
����������� �ķiet, jūs esat vairāk norūpējies par savu aroda reputāciju nekā par Hollijas Kārteres dzīvību!
����������� Man ir nākotne, � viņ� atteica. � Hollijai tādas nav. Pie velna! � viņ� novaidējās. � Mēs nevaram pat paļauties uz gadījumu.
���� Paļauties uz gadījumu?
����������� Kā jūs domājat � vai �is venērietis vēlēsies riskēt ar savu dzīvību, aizverot acis un uz labu laimi nospie�ot vienu no pogām?
���������� Nu, � iesāka Vollaks, � jūs ta�u saprotat, ka mēs arī riskējam. Bet.. .
����������� Acumirkli, � es sacīju. � Man ie�āvās prātā kāda ne visai jēdzīga ideja. Vai varu pamēģināt?
���� Protams.
����������� Ar �protams� vien ir par maz. Man vajadzīgs klusums, lai ar Terēzas starpniecību es varētu sa�zināties.
���������� Ja jums ir kaut kas padomā, mēģiniet, � sa�cīja Vollaks.
����������� Bet vai jūs apzināties, ko gribat darīt? � jau�tāja Frenks Krendols.
���������� Man �ķiet, jā, � es atbildēju. � Ja man kaut kas izdosies, tad tikai tāpēc, ka Hollija man ir tuva.
���� Tas var būt, � viņ� sacīja, paraustot plecus.
Es ar pūlēm savaldījos � divkaujas ir izraisīju�i
arī nenozīmīgāki iemesli. Ta�u Krendols nevis ap�vainoja mani, bet samierino�i turpināja: � Jūs va�rētu būt bijis viņai vēl daudz tuvāks, ja vien būtu pacenties to panākt. Viņa vienmēr ir teikusi, ka jūs esot veikls un atjautīgs un ka papļāpāt ar jums pēc ilga, nogurdino�a darba esot īsta bauda. Bet jūs vienmēr kaut kur steidzāties. Nu, labi, Tom, mēģi�niet. Labu veiksmi!
Es uzelpoju.
���� Terēza! � es pasaucu.
���� Jā, mister Linkoln?
����������� Pasakiet Harlam, lai viņ� koncentrē uzmanību uz pogām.
���� Viņ� ir gatavs.
���� Starp tām ir tikko manāma at�ķirība.
���������� To viņ� zina, bet viņ� nezina, ar ko tie�i po�gas at�ķiras.
����������� Tās nedaudz at�ķiras ar savu temperatūru. Viena poga ir mazliet siltāka nekā otra.
���� Harla tās ir aptaustījis.
Es beidzu runāt tre�ajā personā un griezos pie Terēzas tā, it kā mēs vienkār�i sarunātos pa telefonu.
����������� Harla, � es sacīju, � siltumā, ko sajūt pie�skaroties, ir tikai daļa at�ķirības. Ir vēl cita veida siltums. Vai jūs nejūtat, ka viena poga ir labāka par otru?
Harla atbildēja tie�i ar Terēzas starpniecību:
����������� Jā, mani tie�ām vairāk pievelk siltākā no abām pogām. Ja tā būtu spēle, es liktu uz �o pogu. Bet tā. ir tikai sajūta � un tas ir slikts padomdevējs.
����������� Bet tā ta�u ir! � es ātri atteicu. � Tie�i tas ir mūsu kopīgais izejas punkts. Nospiediet siltāko no �
Mani pēk�ņi pārtrauca Vollaks. Viņ� nikni sa�grāba mani un atvilka no Terēzas. Frenks Krendols bija pagriezies pret meiteni un sauca: �
���������� Nē! Nē! Siltākā ir sarkanā poga! Jums jāno�spie� zaļā�
Un tad ari viņ� tika pārtraukts.
Ar eksplozīvu �ņākoņu tika izspiests gaiss, un tu�neļa kapsula bija klāt. Tajā atradās kāds drausmīgs radījums, kas savos �ūskveida taustekļos turēja Hollijas Kārteres ļengano ķermeni. Ar vienu no brīvajiem taustekļiem tas atvēra durvis.
� Ņemiet viņu, kamēr es spēju aizturēt elpu, � joprojām ar Terēzas starpniecību sacīja Harla. � Es jums atsūtī�u tuneļa kapsulu tuk�u atpakaļ. Tagad es to varu izdarīt, jo zinu, ka siltums ir tur, kur ir sirds.
Harla iesvieda, nejūtīgo meiteni man rokās un ie�lēca atpakaļ kapsulā. Tā pazuda un pēc tam tuk�a atgriezās tie�i tajā brīdī, kad ārsts noliecās pār Holliju.
Tagad mana Hollija ir pie manis, bet laiku pa lai�kam es pamostos viņai blakus viss aukstos sviedros. Harla ta�u varēja būt kļūdījies! Tāpat kā kļūdījās Vollaks un Krendols, domājot, ka sarkanā poga ir siltāka par zaļo. Viņu reakcija, tāpat kā Harlas reak�cija, bija tīri emocionāla.
Es ceru, ka Harla vai^nu man piedos, vai ari ne�kad neuzzinās, ka es biju spiests runāt tik pārlie�cino�i un apelēt pie viņa jūtām tikai tāpēc, ka vē�lējos, lai viņ� liek uz spēles savu . . . viņas .. . mūsu dzīvības.
Un es aizmiegu tikai pēc tam, kad esmu sevi pār�liecinājis, ka tas nav bijis vienkār�i gadījums . . . ka Harla kaut kādā veidā tomēr vadījies no jūtām, jo loģika un saprāts te bija izrādīju�ies bezspēcīgi.
Jēdzieni �labais� un �kreisais� ta�u rodas tikai tad, kad Zemes iedzīvotājs tos nosaka.
Jūs varat iedomāties, cik pārsteigti mēs bijām, kad nolaidāmies �ajā pilsētā un atklājām, ka tā ir pilnīgi neapdzīvota. Desmit gadus mēs ceļojām kos�mosā, piespiedu bezdarbības dēļ kļūstot arvien ne�pacietīgāki un nervozāki; kad beidzot nolaidāmies uz Zemes, kļuva redzams, kā jūs noteikti jau būsiet dzirdēju�i, ka jebkura dzīvība uz �īs planētas ir iznīkusi.
Protams, vispirms mums vajadzēja uzzināt, kā tas varējis notikt, un noskaidrot, vai �ā procesa izrai�sītājs, lai kas tas arī būtu, vēl ir pietiekami aktīvs un var apdraudēt mūsu dzīvības. Nevar teikt, ka mēs sevis aizsargā�anai būtu varēju�i darīt sevi�ķi daudz, ta�u mums bija jāizlemj, vai lūgt, lai sūta uz �ejieni vēl kādu ekspedīciju, vai arī paziņot, ka tas nav vēlams.
Sākumā mēs domājām, ka esam saskāru�ies ar neatrisināmu mīklu. Kā kaut kāds vīruss vai arī baktērija ir varējusi iznīcināt visus augus un visus dzīvniekus? Pēc nepilnas nedēļas kāds no mūsu fi�ziķiem glu�i nejau�i gaisā konstatēja niecīgu radio�aktivitāti. Tā kā tā bija ļoti vāja, tad pati par sevi tā nevarēja būt sevi�ķi bīstama, ta�u tālākās ana�līzes parādīja, ka tā radusies no visai neparasta daudzu da�ādu radioaktīvo elementu maisījuma.
�ai sakarā Iksrems atcerējās, ka apmēram pirms pieciem gadiem uz Zemes novēroti dīvaini uzlies�mojumi (visi nedēļas laikā). Viņam ienāca prātā, ka tās varētu būt biju�as urāna eksplozijas un ka ta�gadējā radioaktivitāte radusies pirms pieciem ga�diem notiku�o eksploziju rezultātā un sākumā bi�jusi pietiekami spēcīga, lai iznīcinātu dzīvību uz �īs planētas.
Tas izklausījās diezgan nepārliecino�i, tāpēc ka urāns pats no sevis neuzliesmo un ir nepiecie�ams visai sare�ģīts sagatavo�anas process, lai tas iegūtu sprāgtspēju. Tā kā Zemes iemītnieki, kas uzcēlu�i visas �īs pilsētas, noteikti ir biju�i saprātīgas būtnes, tad grūti iedomāties, ka tie būtu veltīju�i tik daudz pūļu urāna apstrādei tāpēc vien, lai iznīcinātu pa�i sevi.
Ta�u turpmākās analīzes patie�ām parādīja, ka gaisā atrastie radioaktīvie elementi precīzi atbilst elementiem, kas rodas urāna eksplozijās, un ka pro�centuāli to ir tie�i tik daudz, cik daudz varētu būt urāna skaldproduktu piecus gadus pēc eksplozijas. Diezin vai tā varētu būt nejau�a sagadī�anās, tāpēc tiktāl Iksrema teorija tagad ir pilnīgi akceptēta.
Ta�u tālāk, kad Iksrems cen�as izskaidrot, kāpēc un kā �ādas urāna eksplozijas notiku�as, es vairs nevaru būt ar viņu vienisprātis. Viņ� uzskata, ka starp divu kontinentu iedzīvotājiem ir noticis kar�, kas beidzies ar abu pu�u uzvaru. Statistikas dati pa�tie�ām liecina, ka pirmie divdesmit uzliesmojumi notiku�i Eirāzijā un tiem sekoju�i nākamie pieci (daudz lielāki) Amerikā, tāpēc es sākumā biju no�skaņots visai nopietni apsvērt �o hipotēzi.
Es domāju, ka �os divus kontinentus varbūt ap�dzīvoju�as divas da�ādas Zemes iemītnieku sugas, kas vai nu nav biju�as spējīgas, vai arī nav gribē�ju�as kontrolēt dzimstības koeficientu, kas savukārt varētu būt bijis cēlonis pārapdzīvotībai, pārtikas trūkumam un cīņai uz dzīvību un nāvi starp �īm abām sugām. Ta�u divi fakti lika atteikties no �īs hipotēzes: 1) Eirāzijā un Amerikā atrasto Zemes ie�mītnieku skeleti liecināja, ka tie piederēju�i pie vienas sugas, un 2) statistiskie dati, kas bija iegūti, saskaitot atrastos skeletus, pierādīja, ka neviens no abiem kontinentiem nav bijis pārapdzīvots.
Lai gan fakti runā citu valodu, Iksrems joprojām aizstāv savu kara teoriju. Ļaunākais visā �ajā lietā ir tas, ka viņ� savus argumentus tagad balsta uz viena vienīga, diezgan mīklaina, ta�u, domājams, visai nenozīmīga novērojuma, kuru nesen izdarījām, pētīdami �Galveno staciju�.
Kad nolaidāmies �eit, mēs īsti nezinājām, kur sākt savus pētījumus, tāpēc par pirmo objektu izvēlējā�mies vienu no lielākajām pilsētas ēkām. Mēs neva�ram precīzi pateikt, ko nozīmējis nosaukums �Galvenā stacija�, ta�u nav gandrīz nekādu �aubu par to, kādam nolūkam tā kalpojusi. Stacija piede�rējusi pie primitīvas transporta sistēmas, kuras pa�matā biju�as smagas lokomotīves, kas pārvietoju�ās pa sliedēm, vilkdamas vagonus ar riteņiem.
Tagad mēs jau vairāk nekā desmit dienas pētījam �o ēku un esam savāku�i visai daudz interesantu un dīvainu materiālu.
Atļaujiet man vispirms pastāstīt par kādu novē�rojumu, kuram, manuprāt, esam atradu�i izskaidro�jumu � vismaz mani �is izskaidrojums apmierina. Mēs atklājām, ka vagoniem, kas atradu�ies �ajā stacijā, biju�i divējādi uzraksti: �Smēķētājiem� un �Nesmēķētājiem�, kas skaidri liecināja par kaut kādu īpa�u pasa�ieru klasifikāciju. Man tūlīt ienāca prātā doma, ka �ajā pilsētā dro�i vien dzīvoju�as divas da�ādas Zemes iemītnieku ciltis: viena ar stip�rāku ādas pigmentāciju, tāpēc tās piederīgajiem bi�jusi tum�āka āda un tie saukti par smuglajiem jeb smēķētājiem, otra ar vājāku pigmentāciju un tāpēc gai�āku ādas krāsu (kaut arī ne pilnīgi albīni), tā saucamie nesmēķētāji.
No zemes iemītniekiem paliku�i pāri vienīgi ske�leti, tāpēc par viņu ādas pigmentāciju nekādas zi�ņas nav iegūstamas. Tas sākumā lika domāt, ka būs visai grūti dabūt �ai teorijai apstiprinājumu. Pa to laiku pilsētā tomēr bija atrastas da�as citas diezgan lielas ēkas, kas acīmredzot kalpoju�as kaut kādiem nezināmiem� un visai mīklainiem mērķiem. �o māju iek�pusē pie sienām bija ietvaros ielogotas gleznas � gan ainavas, gan arī Zemes iemītnieku attēli. Un tad mēs redzējām, ka tie tie�ām dalīju�ies divās grupās: vieni izcēlu�ies ar stipru pigmentāciju (kas to ādai pie�ķīra smuglu nokrāsu, tā saucamie smē�ķētāji), otriem turpretī bija visai vāja pigmentācija (nesmuglie jeb nesmēķētāji). Tas tie�ām apstipri�nāja manu pieņēmumu.
�ai sakarā vēl jāpiemin, ka daļa attēlu liecināja ari par tre�ās Zemes iemītnieku klases eksistenci. �ās klases pārstāvjiem bez divām rokām un kājām vēl bijis spārnu pāris, un acīmredzot tie visi piede-, rēju�i pie grupas ar vājāko pigmentāciju. Neviens no daudzajiem izpētītajiem skeletiem, cik varēja spriest, nav piederējis spārnotajām būtnēm, tāpēc es secināju, ka �eit mums ir darī�ana ar izmiru�u varietā�u attēliem. Par to, ka �is uzskats tie�ām ir pareizs, vairs nevar būt �aubu, jo tagad esam no�skaidroju�i, ka spārnotās būtnes daudz bie�āk at�tēlotas senākajos gleznojumos nekā pēdējā laik�posma darbos.
Es, protams, nevaru �eit aprakstīt visus tos dīvāi- nos atklājumus, kurus izdarījām �Galvenās stacijas� teritorijā, tomēr nobeigumā gribu pastāstīt par pa�u neizprotamāko, it īpa�i vēl tāpēc, ka tie�i uz to Iks�rems balsta savu kara hipotēzi.
�is atklājums tika izdarīts, kad pētījām kādu diez�gan nenozīmīgu detaļu. �Galvenās stacijas� pla�ajās zālēs mēs atradām divas mazākas telpas, kas bija izvietotas nomaļāk. Katrā no �īm telpām (pie kuru durvīm bija uzraksti �Vīrie�iem� un �Sievietēm�) bija vairāki nelieli nodalījumi, kuros Zemes iemīt�nieki uzturēju�ies defekācijas laikā. Tūlīt radās jautājums, kā gan Zemes iemītnieki �Galvenās stacijas� pla�umos varēju�i atrast �īs nomaļās telpas.
Staigājot pa �o milzīgo ēku un meklējot uz labu laimi, vajadzēja paiet caurmērā stundai, līdz varēja
uzdurties kādai�no tām. Tomēr iespējams, ka Zemes iemītnieki �īs telpas atradu�i ar o�as palīdzību, jo mēs esam noskaidroju�i, ka tādā gadījumā, ja viņu o�a bijusi trīsdesmit līdz �etrdesmit reizes jutīgāka par mūsu rudimentāro o�u, meklē�anas laikam caur�mērā vajadzētu samazināties līdz aptuveni piecām vai desmit minūtēm. Tātad �ī problēma nav sevi�ķi
Daudz grūtāk bija izprast kādu citu jautājumu. �ī otra problēma radās pēc tam, kad mēs bijām at�klāju�i, ka ikviena atsevi�ķā nodalījuma durvis aiz�taisāmas ar diezgan sare�ģītu ierīci. �o ierī�u tu�vāka apskate parādīja, ka to iek�pusē atrodas vai�rāki apaļi metāla diski. Tagad mums jau ir zināms, ka �īs asprātīgās ierīces noslēdza kabīnes durvis tik ilgi, kamēr pa spraugu ierīcē nebija iemests cits disks; tiklīdz tas notika, durvis atslēdzās un atbrī�vojās ieeja nodalījumā.
Uz �iem �diskiem� bija da�ādi attēli un da�ādi uzraksti, kuros visos tomēr sastopams vārds �Brī�vība�. Ko gan varētu nozīmēt �īs ierīces, tajās at�rastie diski un vārds �Brīvība� uz tiem?
Lai to noskaidrotu, vēlāk tika izvirzītas vairākas hipotēzes, ta�u, liekas, visi piekrīt uzskatam, ka de- fekācijas akts �eit bijis-saistīts ar īpa�u ceremoni�ālu, kas varbūt norisinājies tāpat kā da�i dīvainie rituāli, par kuriem mums ziņots no planētām Sigma 25 un Sigma 43. Saskaņā ar �o uzskatu vārds �Brī�vība� ir apzīmējis kādu tikumu, kuru Zemes iemīt�nieki vai viņu sen�i vērtēju�i sevi�ķi augstu. Tādē�jādi mēs nonākam pie visai apmierino�a izskaidro�juma, ka tie�i pirms defekācijas notikusi disku upurē�ana.
Bet kāda vajadzība bija ar īpa�u ierīci iekārtot tā (vai, kā Iksrems saka, piespiest ar varu), lai �āds disks noteikti tiktu upurēts katrā atsevi�ķā gadī�jumā? Arī to var izskaidrot, ja iedomājamies, ka Zemes iemītnieki iegriezās �ajos nodalījumos tikai sevi�ķas nepiecie�amības gadījumā; ja nebūtu �ādu ierī�u, viņi steigā varētu aizmirst upurēt disku un tāpēc vēlāk viņus mocītu sirdsapziņas pārmetumi. �ādi sirdsapziņas pārmetumi, kas radu�ies kā obli�gātu ceremoniālu neizpildī�anas sekas, ir diezgan parasti arī planētu Sigma 25 un Sigma 43 iedzīvo�tāju vidū.
Man �ķiet, ka tas visumā ir labākais izskaidro�jums, kāds patlaban vispār iespējams, un domājams, ka turpmākie pētījumi apstiprinās �o viedokli. Iksremam, kā jau agrāk minēju, bija sava īpa�a teo�rija, kas, pēc viņa domām, izskaidro visu � kā dis�kus pie durvīm piestiprinātajās ierīcēs, tā ari urāna eksplozijas, kas iznīcināju�as dzīvību.
Viņ� uzskata, ka �ie diski tiku�i izsniegti Zemes iemītniekiem kā atlīdzība par pakalpojumiem. Ze�mes iemītnieki, kā viņ� apgalvo, neesot biju�i sa�prātīgas būtnes, un tāpēc tie bez īpa�a stimula ne�būtu varēju�i darboties kolektīvos pasākumos.
Viņ� ir pārliecināts, ka, dodot Zemes iemītniekiem iespēju izdarīt defekāciju tikai tad, ja tajā reizē tiek upurēts disks, panākts tas, lai viņi jo dedzīgāk censtos iegūt �os diskus, un ka �ī disku iegū�anas kaislība savukārt padarījusi iespējamu viņu sadar�bību kolektīvos pasākumos, kas biju�i nepiecie�ami sabiedrības eksistencei.
Viņ� aizstāv uzskatu, ka atsevi�ķajos nodalījumos atrastie diski liecina vienīgi par kādu īpa�u vispā�rēja principa izpausmes gadījumu un ka Zemes ie�mītniekiem dro�i vien vajadzējis ziedot �os diskus ne vien tāpēc, lai iekļūtu dabisko vajadzība kārto�anas nodalījumos, bet arī lai dabūtu ēdienu un tamlīdzīgi.
Iksrems ienāca pie manis pirms pāris dienām, lai aprunātos par �iem jautājumiem; neesmu pārlieci�nāts, ka sapratu visu, ko viņ� stāstīja, jo Iksrems runāja ļoti ātri, kā viņ� bie�i mēdz darīt, kad viņu aizrāvusi kāda teorija. Ta�u pa�u galveno es uz�tvēru, un man �ķiet, ka jēgas tur ir visai maz.
Acīmredzot viņ� ir izdarījis da�us sare�ģītus ap�rēķinus, kuri parāda, ka tāda produktu ra�o�anas un sadales sistēma, kas balstās uz disku apmaiņas sistēmu, nevar būt stabila un neizbēgami ir pa�kļauta stiprām svārstībām, kas savā ziņā atgādina vājprātīgo maniakālās depresijas periodus. Viņ� iet pat vēl tālāk un apgalvo, ka �ādā depresijas peri�odā kar� var kļūt psiholoģiski iespējams pat vienas sugas pārstāvju starpā.
Es vairāk kā jebkur� cits esmu gatavs apliecināt, ka Iksrems ir izcili spējīgs. Viņa teorijas arvien ir liku�ās nepareizas, ta�u līdz �im ikvienā no tām ir bijusi kaut vai kripatiņa patiesības. Ta�u �ajā gadī�jumā patiesības kripatiņai gan ir jābūt sevi�ķi ma�zai, pat vēl vairāk, varu dro�i teikt, ka �ī teorija nu gan nav pareiza.
Pēdējās dienās mēs pilsētā apskatījām desmit dzī�vojamās mājas, kuras izvēlējāmies uz labu laimi. Mēs atradām krietni daudz �ādu telpu, ta�u nevienā no tām nebija ierīces ar diskiem � itin nevienā no visām apskatītajām mājām. Ņemot palīgā �os pie�rādījumus, Iksrema teorija tiek pilnīgi sagrauta.
Tagad, var teikt, ir pilnīgi apstiprinājies tas, ka �Galvenās stacijas� defekācijas telpās atrastie diski tur ir novietoti kāda ceremoniāla izpildī�anai. Acīmredzot �ādi ceremoniāli biju�i saistīti ar defe�kācijas aktu tikai un vienīgi publiskās vietās.
Esmu priecīgs, ka mēs laikus esam spēju�i to no�skaidrot, jo man būtu visai nepatīkami vērot, kā Iks�rems, ietverot atskaites ziņojumā arī savu teoriju, nokļūst visai muļķīgā situācijā. Viņ� ir apdāvināts jauneklis, un, par spīti visām �īm muļķīgajām ide�jām, kas ir pilnīgi no zila gaisa grābtas, viņ� man ir visai simpātisks.
Volters Hārlings vēroja kareivjus ievietojam zenītlielgabala magazīnas kārbā aptveri ar garām, draudīga izskata patronām. Daudzie tievie stobri bija izslieti gandrīz vertikāli gaisā pret lielo, skaisto koku lapotni, kas slēpa tos no ienaidnieka lidma�īnām. Garo stobru gali nobeidzās ar bungām līdzīgu, ne�veiklu, savādu ierīci. Tās bija �neidera atsitiena bremzes, kas novirzīja �āvienu radītās gāzes; tādē�jādi pretatsitiens līdzsvarojās ar atsitienu un lielgabali neizkustējās no vietas.
Atsitiena brem�u ārējos caurumus cie�i nosedza metāla vāki ar gumijas paliktņiem. Stobros nedrīk�stēja iekļūt lietus ūdens, citādi nevarēja paredzēt, kas notiks, ja lielgabalus pēk�ņi vajadzēs lietot. Jau
daudzas stundas stipri lija. Un, lai gan vēl nebija pat vēla pēcpusdiena, bija jau gandrīz pilnīgi sa- tumsis, mitrajā krēslā varēja at�ķirt vienīgi tuvākos kokus un lielgabalus.
Baterija atradās netālu no ceļa. Otrā pusē, lauku�miņā, kas bija viena no iecienītākajām apme�anās vietām �ajā me�ā � vienā no skaistākajiem valsts rezervātiem �, bija izvietojusies astoņcollīgo hau�bi�u baterija. Haubices ritmiski �āva. Volters Hār�lings vēl pirms stundas bija tās diezgan ilgi vērojis. Ik pēc �etrpadsmit minūtēm kādas haubices stobrs, sprāgstot lādiņam, spēcīgā atsitiena rezultātā pa�rāvās atpakaļ. Pārējās trīs haubices sekoja �im pie�mēram, �aujot precīzi divpadsmit sekundes cita pēc citas. Pēc tam atkal �etrpadsmit minūtes valdīja klusums. Resno stobru pacēluma leņķis liecināja, ka haubices nostādītas uz maksimālo attālumu.
Volters Hārlings nebūtu ievērojis, ka viss notie�ko�ais vienīgi civilpersonas acīs varētu līdzināties īstam karam, ja viņam nebūtu to pateiku�i. Bet drīz vien arī viņ� to saprata. Haubices �āva bez liesmu slāpētājiem� un kareivji būtu izturēju�ies pavi�sam citādi, ja būtu gaidāma pretap�aude. Viņi svīda, visiem spēkiem pūlēdamies ap�audīt tālo mērķi ar maksimālo ātrumu, ar kādu spēja �aut viņu iero�i. Bet viņiem nebija jāklausās tuvojo�os ienaidnieka �āviņu svilp�anā. Viņi vienmēr tika laikus brīdināti par �pretuguni�.
Slavenajā me�ā, kas tagad mirka lietū, dārdēja nepārtraukta artilērijas kanonāde. �āva arī daudzas citas smago haubi�u baterijas, pie tam tik ārkārtīgi saskaņoti, ka ik pēc piecpadsmit sekundēm gaisā uzlidoja vismaz viens �āviņ�. �ķita, ka pērkonīgi, bet ritmiski dārd kāda gigantiska ma�īna.
Pēk�ņi lietū, cauri monotonajai artilērijas dunoņai, kas gandrīz �ķita kļuvusi par slapjā me�a sastāv�daļu, atskanēja pavēles:
���� Pretgaisa aizsardzības daļas, uzmanību! Tuvo�jas ienaidnieka lidma�īna!
Zenītlielgabalu apkalpes acumirkli atdzīvojās. Kareivji salasījās ap iero�iem, gatavi nekavējo�ties rīkoties, saspringti gaidot pavēles un, iespējams, arī nāvi.
Vairākas minūtes pavēļu nebija. Tomēr cauri pie�pe�ajam klusumam, kas �ķita iestājies pēc satrau�kuma � haubices turpināja �aut ar pulksteņa me�hānisma precizitāti �, Hārlings izdzirdēja daudz smagāku iero�u dobjos dārdus. Viņ� zināja, ka uz vienīgā dzelzceļa atzarojuma, kas veda gar rezer�vāta malu, izvietoti vairāki divdesmit �etru collu lielgabali. Tagad �ie smagie tāl�āvēji iero�i pievie�nojās haubi�u kanonādei.
Zenītbaterijas komandieris, kas, uzlicis speciāla skaņu uztvērēja austiņas, sēdēja starp �āviņu grē�dām, pēk�ņi izkliedza veselu rindu skaitļu. Hārlings nesaprata to nozīmi.
���� Ar maksimālo ātrumu � uguni!
Da�as nākamās minūtes valdīja skaņu haoss. �etri zenītlielgabali sāka raidīt gaisā �āviņus, katrs iz�au�jot minūtē �etrdesmit reizes. To pa�u darīja pārējās baterijas � �ķita, ka me�s ir pilns apslēptu zenīt- bateriju. Hārlings pavērās aug�up, pretī lietum, bet neko neredzēja, izņemot laiku pa laikam sprāgsto�o �āviņu uzliesmojumus. Ja arī ienaidnieka lidma��īna bija pārlidojusi pāri, kā to liecināja pulkve�a skaņu uztvērējs, tad lietus mākoņos tā nebija re�dzama.
Pēk�ņi visu apkārtni apgaismoja spilgts uzliesmo�
jums, it kā vienlaikus būtu eksplodēju�as vismaz desmit tonnas magnija. Tūlīt pēc tam kreisajā pusē kļuva redzama sārta blāzma. Dega koki. Ta�u drīz blāzma nodzisa. Lietus bija daudz iedarbīgāks par ķīmiskajiem ugunsdzē�amajiem aparātiem, kurus, kā likās, lietoja kareivji, kas atradās netālu no vie�tas, kur bija iespēris zibens. �Ienaidnieks� bija at�bildējis uz ap�audi.
Pie Hārlinga pienāca ziņnesis. Viņ� militāri svei�cināja, no katras formas tēipa vīlītes pilot ūdenim.
���� Ser, tanki dodas ceļā pēc pusstundas, � viņ� ziņoja un, redzot Hārlinga izbrīnu, piebilda: � Au�tomobiļi netiek cauri. Kad tanki būs pabeigu�i mu�nīcijas izkrau�anu, jūs lūdz kopā ar tiem doties at�pakaļ. Ģenerālis jūs gaida.
���� Labi, � sacīja Hārlings. Viņ� to izteica diez�gan izklaidīgi, jo viņa prātu nodarbināja ļoti svarī�gas domas. Drīz pēc tam kad ziņnesis bija aizgājis, viņ� sāka iet pa lietū izmirku�o me�a zemi uz gram�bainā, netīrā ceļa pusi.
Tikai pirms da�iem mēne�iem, kad uz Zemes val�dīja miers un cilvēce jau labu laiku bija pārāk le�pojusies ar saviem sasniegumiem, lai domātu par postī�anu, bija sācies savāds kar�. Ļaudīm pat �ķita, ka sākusies jauna ēra, kas ir daudz svarīgāka par Amerikas atklā�anu pirms vairākiem gadsimtiem.
Tas tomēr bija sācies vēl agrāk, lai gan ne daudz agrāk par gadiem desmit. Varena upe līkumoja cauri garai virknei ieleju, kuras ietvēra lēzenus kalnus. Te bija ciedru, prie�u un desmitiem citu koku sugu pārpilnība. Tas bija liels, skaists me�s, tik skaists, ka valdība bija uzskatījusi par nepieciesamu pārvērst tā izcilāko daļu par nacionālo rezer�vātu.
Uz �ejieni plūda apmeklētāji no visas zemes un daudzām ārvalstīm. Ģeologi vasaras atvaļinājumu laikā bija izpētīju�i rezervātu. Ielejas un upe viņus tā ieinteresēja, ka darbs kļuva par tie�ām patīkamu aizrau�anos. Vienā no pla�ākajām ielejām kādreiz bija pleties milzīgs ezers. Pirms vairākiem tūksto��iem gadu upei, kas ieplūda ezerā, bija izdevies iz�grauzt ceļu kādā vietā, kur kalnos bija mīkstāki ie�i, un ezers bija ieplūdis vispirms nākamajā ielejā un beidzot pāri tuksne�ainai zemes joslai � okeānā.
Vietā, kur bija izlauzu�ies senā ezera ūdeņi, vēl bija saglabājies neliels, bet ūdeņiem bagāts ūdens�kritums. Laiku pa laikam ūdenskritumu mēdza aplū�kot in�enieri, mēģinot noteikt, vai te nevarētu uzcelt elektrostaciju. Un katru reizi viņi secināja, ka ūdens�kritums nav tā vērts. Ūdens līmeņu starpība bija ne�nozīmīga, bez tam pagaidām �ajā apgabalā nebija lielas vajadzības pēc elektroenerģijas.
Vēlāk tikai pārdesmit jūdzes no ūdenskrituma at�klāja lielus boksītu krājumus. Nu radās vajadzība pēc elektroenerģijas, un valdība nolēma piespiest upi veikt derīgu darbu. Ģeologu ziņojumi palīdzēja teh�niķiem sastādīt rīcības plānu. Veco pāreju, kuru kādreiz bija iznīcinājusi senā ezera ūdens straume, un arī pa�u ezeru vajadzēja atjaunot. Tādā veidā tiktu iegūts nepiecie�amais daudzums enerģijas alu�mīnija rūpniecībai un vēl atliktu pietiekami daudz ūdens, lai varētu apūdeņot samērā lielās sausās pla�tības ap boksītu atradnēm; �im nolūkam labi node�rētu kanāls, pa kuru tai pa�ā laikā varētu transpor�tēt rūdu un alumīniju uz biezāk apdzīvotajiem valsts rajoniem.
Modernās celtniecības metodes, kas bija pilnvei�dotas līdzīga rakstura darbos, deva iespēju to visu paveikt diezgan viegli. Kamēr turpinājās pētījumi, tapa ari projekts. Kad aizsprosts beidzot bija uz-r celts, katrs varēja pārliecināties, ka tas ir pēdējais vārds aizsprostu būvniecībā, tik, neparasta bija tā konstrukcija. Ūdenim ielejā ceļoties, sekcijas varēja pievienot aizsprostam, un to aizturētā ūdens spie�diens noturēja aizsprostu vietā. Volters Hārlings, kas ar savu enerģiju un rado�o talantu pēc ilgas konkurences ar daudziem citiem aizsprosta konstru�ē�anā bija ieguvis valdības uzticību, bija visu celt�niecības darbu dvēsele un smadzenes. Reizē ar aiz�sprostu auga viņa slava. Kad darbi bija pabeigti, reklāmas birojs ar sava sabiedrisko attiecību kan�tora starpniecību varēja lepni paziņot, ka uz Zemes nav lielāka, skaistāka un ekonomiski izdevīgāka mākslīgā ezera par �o. Lieki piebilst, ka pasaulē ne�bija arī modernākas un varenākas spēkstacijas.
Spēkstacija darbojās nevainojami. Lai kā auga alumīnija rūpnīcas vajadzības, tā vienmēr bija apgādāta ar nepiecie�amajiem miljoniem kilovat�stundu. Finansu ministrijā Hārlinga aizsprosta pie�minē�ana vienmēr izraisīja neviltotu sajūsmu. Aiz�sprosts bija nevainojams pat no grāmatvedības viedokļa, kas ir visai reta parādība. Trīsarpus gadu laikā negadījās neviena kļūme, ja neskaita to, ka kādam bija izdevies nozagt deviņdesmit tūksto�us kilovatu, līdz vainīgo noķēra.
Nelaime atnāca pēk�ņi kādā pavasara vakarā, kad in�enieri mierīgi sēdēja un labpatikā vēroja daudzās skalas, izjūtot apmierinātību, kādu rada ideāls darbs
ideālos apstākļos. Viņi juta � un tā ari būtu pa�teiku�i, ja kāds tiem jautātu �, ka dzīvo uz visla�bākās planētas un tie�i īstajā laikā.
Piepe�i mēraparātu bultiņas sāka neprātīgi �au�dīties. Tās, kurām vajadzēja atrasties uz nulles, rā�dīja neticamas pārslodzes. Citas noslīdēja līdz nullei un izturējās tā, it kā izmisīgi pūlētos rādīt negatīvas vērtības. Haotiski iemirgojās desmitiem signāllam- piņu. Sāka skanēt gandrīz visi trauksmes zvani� Bet pat to skaņa bija neparasta � tie zvanīja nesa�karīgi, savādā, aprautā ritmā, kādu nevar radīt pa�rastie elektriskie zvani. Radio, no kura līdz �im bija plūdusi klusa mūzika, sāka izdot skaņas, kas atgā�dināja sliktu artilērijas kanonādes trok�ņa imitāciju.
Sāka zvanīt telefoni � arī tajos bija dzirdama tā pati aprautā rīboņa, kas trauksmes zvanu skaņā, � un, ja kāds pacēla klausuli, kļuva dzirdama tāda pati pērkonīga dārdoņa, kāda nāca no radio skaļruņa.
Tāpat kā sācies, viss pēk�ņi apklusa. Mēraparātu bultiņas atgriezās savos normālajos stāvokļos, vēl joprojām viegli trīsēdamas, it kā uztraukumā, trauk�smes zvani un telefoni apklusa, signāllampiņas no�dzisa, un pa radio no jauna atskanēja �Mēnesnīcas sonātes� pirmās taktis. In�enieri vērās cits citā, bet neteica ne vārda, jo ikviens pūlējās atrast notiku��ajam izskaidrojumu, bet nespēja.
Pirms viņi bija paguvu�i kaut ko bilst, traucējumi atkārtojās tie�i tāpat kā iepriek�. Ta�u �oreiz in�e�nieri ieraudzīja kaut ko, kas, pēc viņu domām, bija �o savādo parādību cēlonis. Virs me�a lēni riņķoja trīs diri�abļi, virzoties uz aizsprosta un spēkstacijas pusi. Drīz in�enieri ievēroja, ka tie nav diri�abļi, bet tās nebija arī lidma�īnas. Spilgtajā pilnmēness gaismā bija labi redzams, ka �ie priek�meti ir glu�i kas cits. Tie atgādināja lielas lidma�īnas fizelā�as.
Pēc formas tie bija līdzīgi izstieptām lāsēm ar apaļu �ķērsgriezumu un nobeidzās ar smailu adat- veida galu. Lai gan in�enieri varēja saskatīt nedaudz saskrambātās un saspiestās metāla plāksnes, kas vei�doja kuģu korpusus, un pat izskaitīt elipsveida lūku rindas, viņi nemanīja neko tādu, kas palīdzētu �os trīs gaisa kuģus noturēt vai dzīt uz priek�u. Nebija ne motoru, ne propelleru, nebija pat spārnu vai astes. Vienkār�i skaisti korpusi, kurus nekas nebalstīja un kuri pēc izmēriem bija līdzīgi nelieliem okeāna lai�neriem. Laiku pa laikam pakaļgala tuvumā pazibēja kaut kas līdzīgs mirdzo�ām spirālēm, bet tas notika tik ātri, ka novērotāji nebija pārliecināti, vai vispār ir kaut ko redzēju�i.
Trīs gaisa kuģi nolaidās uz zemes tikai kādu tūk�sto� pēdu attālumā no spēkstacijas. Tie slīdēja lejup lēni un liegi kā diri�abļi, lai gan nekur neredzēja tvertnes gāzei, kas liktu tiem peldēt gaisā. Lielākā daļa spēkstacijas darbinieku tagad stāvēja pie logiem un vēroja notieko�o. Viņi nevarēja saskatīt nekādas pazī�anas zīmes, bet ne�aubījās, ka �ie lidaparāti pie�der viņu pa�u nācijas armijai, jo nebija nekāda iemesla ienaidnieka iebrukumam. Bez tam �āds iebru�kums katrā ziņā izskatītos citādi. Pie mēraparātiem paliku�ie darbinieki ar vislielāko izbrīnu konstatēja, ka spēkstacijas enerģijas daudzums strauji krītas. Nepagāja ne trīsdesmit sekundes, kad tas jau bija sasniedzis nulli. Bez jebkāda redzama iemesla pār�dega da�i aizsargi, Bet mēraparāti rādīja, ka turbīnas un ģeneratori joprojām darbojas ar pilnu jaudu! It kā kāds nozagtu visu sara�oto enerģiju, pirms tā sasniegusi pārvades kabeļus.
Filipss, spēkstacijas galvenais in�enieris, kuram bija gadījies de�urēt naktī, nolēma aplūkot trīs gaisa kuģus tuvāk. Viņ� kopā ar daudziem citiem darbi�niekiem uzkāpa uz plakanā jumta. Lidaparāti jopro�jām gulēja zemē, bet �ķita, ka tie pa �o laiku pievir�zīju�ies tuvāk. Tagad atstatums līdz tiem nebija lielāks par piecsimt pēdām. Pēc tam notika vēl kaut kas neticams � visi trīs gaisa kuģi sāka grimt zemē. Grunts �ajā vietā nebija no mīkstajām un viegli iz�turēja pat automobiļa svaru, ta�u tas nekādā ziņā nebija iezis. Trīs lidaparāti grima tajā, it kā tie būtu blīvi un izgatavoti no svina. Kad korpusu aug�ējā daļa atradās apmēram vienā līmenī ar apkārtējo ze�mes virsmu, grim�ana izbeidzās.
Tad viens no darbiniekiem pieļāva kļūdu. Spilgto mēness disku aizsedza mākoņi, un dīvainos gaisa kuģus gandrīz nemaz vairs nevarēja saredzēt, jo ne�viena no to daudzajām lūkām nebija apgaismota.
� Starme�us! � minētais darbinieks ieteica.
Galvenais in�enieris pats pavērsa starmeti pret lidaparātiem. Tad kāds nospieda slēdzi un staru kūlis spilgti apgaismoja vienu no kuģiem. Atbilde bija kaut kas līdzīgs ap�ilbino�am uzliesmojumam. Vis�pirms tas ķēra vienu no tērauda mastiem, kas turēja smagos augstsprieguma vadus. Masts sa�ķīda skai�dās. Pēc tam stars skāra spēkstacijas ēku. Desmitdaļu sekundes vēlāk visas vabolītes un naktstauriņi uz ēkas sienām, visi putni un ķirzakas, kas mitinājās vīteņaugos, un, pats par sevi saprotams, visi cilvēki ēkā un uz tās jumta bija pagalam.
Nakamaja diena paradījas izlūklidma�īnas. Ener�ģijas piegādes izbeig�anās lika sevi manīt simtiem jūd�u attālumā. Toties to, ka no spēkstacijas nebija neviena telefona zvana un ka tur neviens uz zva�niem neatbildēja, ievēroja vēl daudz pla�ākā apkār�tnē. Tāpēc, lai ātrāk noskaidrotu, kas noticis, tika atsūtītas lidma�īnas. Ļaudis domāja, ka Hārlinga aizsprosts sagruvis un ielejā visi apslīku�i. Ta�u lido�tāji, kas riņķoja virs ielejas, pārliecinājās, ka aiz�sprosts ir neskarts un atrodas savā vietā. Bet viņi ievēroja da�as citas dīvainības. Tiūka viena no mas�tiem, augstsprieguma vadi, kurus tas bija turējis, bija pārgriezti un pieslēgti trim savādiem priek�me�tiem, kas atgādināja metāla diri�abļus un kuriem trīs ceturtdaļas korpusa bija ieraktas zemē.
�īs lidma�īnas neatgriezās, un, kad tās vairs neat�bildēja uz radiosignāliem, tika atsūtītas citas. Viena no �īm lidma�īnām atgriezās, un lidotājs ziņoja, ka otra gaisā esot pēk�ņi sa�ķīdusi pēc tam, kad to ķē�ris ap�ilbino�s stars no zemes.
Pēc �ī ziņojuma civilās aviācijas lidma�īnas pār�trauca lidot uz Hārlinga aizsprostu. Lietu savās rokās pārņēma armija. Trīs dienas vēlāk jau bija savākta diezgan pla�a informācija � Pa to laiku me�ā sle�peni tika sakoncentrētas daudzas smago lielgabalu baterijas.
Augstākās pavēlniecības �tābā notika nikni strīdi.
Fakti bija acīm redzami, bet tos neviens nespēja izskaidrot. Trīs nepazīstamas konstrukcijas lidapa�rāti bija sagrābu�i valsts lielāko spēkstaciju. Tie ļāva stacijai darboties un tās ra�oto enerģiju izmantoja savām nezināmajām vajadzībām. Lidma�īnas, kas mēģināja tiem uzbrukt, bija lemtas bojā ejai, jo iebru�cējiem bija savāds, dro�u nāvi neso�s ierocis. Bet tas neiedarbojās uz visām lidma�īnām vienādi � da�ām izdevās izglābties. Tiesa, arī tās nepalika glu�i neskartas, tomēr tām izdevās planējot atstāt bīstamo zonu.
Izrādījās, ka �o lidma�īnu motori un da�as citas ierīces ir pazudu�as un no tām atliku�as ti�kai da�as saujas metāla drumslu. Kāds nejau�i atklāja, ka �īs drumslas ir stipri magnetizētas. Vēl kāds cits atcerējās, ka lidma�īnas, kurām bija izde�vies izglābties, biju�as būvētas nevis no tērauda, bet gan no citiem metāliem. Secinājums bija skaidrs: bal�tais stars, kuru raidīja lidaparāti, iznīcināja dzelzi un tēraudu. Iespējams, ka tas tika panākts, radot tā�das magnētiskas deformācijas un spiedienus, kas sagrauj metālu, � lai gan no feromagnētisma vie�dokļa tas nebija izskaidrojams �, bet iespējams arī, ka te bija darī�ana ar glu�i nepazīstamu metodi, kurā magnetizē�anās bija tikai blakus rezultāts.
Armijas izsūtītās izlūko�anas daļas ziņoja par citiem dīvainiem faktiem. �ķita, ka pastāv zināma zona, kurā nevar eksistēt dzīvība. �ī zona bija ap�mēram riņķveida � cik nu to bija iespējams no�skaidrot �, un gaisa kuģi atradās tās centrā. Zona pletās tūlīt aiz Hārlinga aizsprosta. Katrs, kas �ķēr�soja tās neredzamo robe�līniju, vienkār�i bez kāda iemesla nokrita bez dzīvības. Kareivji, cik vien labi spēdami, atzīmēja bīstamo līniju.
Cita grupa bija mēģinājusi nodibināt sakarus ar trim lidaparātiem ar heliogrāfa palīdzību, jo uz ra�diosignāliem tie nereaģēja. Par atbildi ap�ilbino�s uzliesmojums iznīcināja gan grupu, gan heliogrāfu, gan arī automobili. Acīmredzot triju gaisa kuģu iemītniekiem vai nu nepatika spilgta gaisma, vai arī tie �o gaismu noturēja par ieroci, kas līdzīgs viņu pa�u iznīcino�ajam staram.
Laiku pa laikam kāds no lidaparātiem pacēlās no savas bedres un lidoja uz kādu citu kontinentu. Tie bija redzēti (un ja ne redzēti, tad konstatēti pēc ļoti raksturīgajiem traucējumiem aprautos toņos, kas, lidaparātiem tuvojoties, radās radiouztvērējos) gan�drīz visur. Vienu dienu par to ziņoja -Honkonga, nākamajā dienā � gandrīz vienlaikus Londona un Berlīne, pēc tam, tikai ar divarpus stundu starpību, � Buenosairesa un Ņujorka. Nekas nenotika. Kad gaisa kuģiem pretī devās lidma�īnas, tie pacēlās aug�ējos atmosfēras slāņos, kur tiem nevarēja sekot. Laiku pa laikam noslēpumainie lidaparāti izsvieda, kā �ķita novērotājiem, kaut kādu mistisku signālu � spilgtu gaismas lodi, kas sākumā bija tum�i violeta, tad pakāpeniski kļuva zila, un pēc tam varavīksnes krāsas ātri nomainīja cita citu līdz sarkanai.
Astronoms profesors Hesgreivs pirmais publiski izteica hipotēzi, par kuru jau sen domāja daudzi, � ka �ie trīs lidaparāti ieradu�ies no citas planētas, varbūt pat no citas saules sistēmas.
Militārās iestādes, kas nodarbojās ar mīklaino lietu, sākumā pasmējās par Hesgreivu. Tomēr tām bija jāatzīst, ka neviens no to zinātniekiem nespēj kaut cik pamatoti izskaidrot sve�inieku �varoņdar�bus�, nemaz jau nerunājot par to atdarinā�anu. �īs iestādes bija spiestas atzīt arī to, ka slepenais die�nests nav spējis atrast pat visniecīgāko pazīmi, kas liecinātu, ka �ī tipa gaisa kuģus būvē jebkurā citā valstī. Kad Hesgreivs pēk�ņi nāca klajā ar pārlie�cino�u izskaidrojumu spilgtajai gaismas lodei, kuru gaisa kuģi izsvieda virs vairākām pilsētām, militārās iestādes sāka piekrist uzskatam par savādo lidapa�rātu izcel�anos ārpus Zemes.
Pēc Hesgreiva domām, tas bija nevis ierocis, bet brīdinājums. Tas bija mēģinājums pielietot astrono�misko principu sakaru nodibinā�anai. Gaismas lode, mainot visas varavīksnes krāsas no zilas līdz sarka�nai, bija Doplera efekta izpausme.. Astronomijā tas nozīmēja kāda ķermeņa attālinā�anos. Tā kā pati gaismas lode bija nekustīga, tas acīmredzot nozī�mēja, ka lidma�īnām jādodas projām. Ātrums, ar kādu mainījās krāsas, savukārt nozīmēja, ka tām jālido projām cik vien iespējams ātri.
Pēc da�u dienu sasprindzināta garīgā darba varas iestādes beidzot pārliecinājās, ka trīs lidaparāti tie��ām ir viesi no Visuma. Precīzāk izsakoties, tie ne�bija viesi vārda tie�ā nozīmē. Tie vienkār�i bija ieradu�ies un iekārtoju�ies pēc patikas. Lidaparātu iemītnieki netaisījās nodibināt sakarus ar Zemes iedzīvotājiem un pat ieteica tiem turēties tālāk. Ka�mēr gaisa kuģiem netuvojās, tie neko ]aunu neda�rīja. Tie arī neko nesagrāba, izņemot Hārlinga aiz�sprosta spēkstacijas ra�oto elektroenerģiju. Sve�i�nieki rīkojās tie�i tāpat kā cilvēks pie bi�u stropa � tī�i neko nepostot, tikai izņemot medu un nospie��ot tās bites, kas tam traucē. Bet bitēm ir dzeloņi,.ar kuriem tās aizsargājas un atriebjas par nogalināta�jām. Cilvēcei arī bija dzeloņi � lidma�īnas, tanki un lielgabali.
Drīz vien cilvēki bija noilgoju�ies sākt ar sve�i�niekiem karu. Viņi nebija ieradu�ies kā draugi, tātad tiem vajadzēja būt ienaidniekiem. Viņu vien�aldzība aizvainoja cilvēces lepnumu � viņiem ta�u vajadzēja vismaz mēģināt atvainoties par dzīvībām, kuras tie bija pazudināju�i. Saprātīgas būtnes, kas spēj izdarīt visu to, ko bija izdarīju�i iebrucēji, bez �aubām, prastu arī nodibināt sakarus, ja vien vēlē�tos. Lai nu kā, bet viņi pirmie bija uzsāku�i naidīgu darbību un viņiem bija jāparāda, ka cilvēce nebai�dās cīnīties.
Ģenerālis, kas komandēja bruņotos spēkus, beidzot saprata, ka jādod pavēle atklāt artilērijas uguni. Tagad me�ā bija sakoncentrēts daudz smago lielga�balu bateriju.
Ģenerālis deva pavēli.
Se�i astoņcollīgie �āviņi ar stāvu trajektoriju no�krita uz trim gaisa kuģiem.
Bateriju komandieriem bija biju�as vairākas ne�dēļas laika, lai, aprēķinot trajektorijas, ņemtu vērā visus apstākļus, kas varētu tās ietekmēt. Pieci �āviņi no se�iem precīzi trāpīja mērķi. .. bet sprāga piec�desmit metrus virs lidaparātiem. Sestais nedaudz no�virzījās no trajektorijas un nokrita da�us metrus no spēkstacijas, izraujot lielu bedri un nodarot ēkai maznozīmīgus bojājumus.
Divdesmit �etras stundas vēlāk ģenerālis saņēma ziņojumu, ka pa nakti uzcelts sudrabains kupols. Tas pārsedza spēkstacijas ēku, un izmēģinājuma �āviens liecināja, ka kupols ir pret �āviņiem tikpat dro�s kā pa�i lidaparāti. Tad savādais kar� iedegās pa īstam. Bet pa lielākajai daļai tas bija vienpusīgs un abso�lūti neveiksmīgs. Lai gan artilēristi nepārtrauca uguni, viņiem ne reizi neizdevās pārsteigt kādu no gaisa kuģiem nesagatavotu. Savādais spēks, kas lika �āvi�ņiem sprāgt dro�ā attālumā, neizzuda ne uz brīdi. Ļaudis sāka izmist, vēl jo vairāk tāpēc, ka sve�ie lidaparāti laiku pa laikam atbildēja, vienmēr iznī�cinot daudz dzīvā spēka un iekārtas.
Beidzot profesors Hesgreivs izstrādāja plānu. Viņ� bija cie�i pārliecināts, ka visu �o savādo spēka de�monstrāciju pamatā ir elektriskas parādības. Vaja�dzēja pastāvēt iespējai padarīt sve�iniekus nekaiti - gus. Hesgreivs par savu plānu pastāstīja vispirms Volteram HārJingam, cilvēkam, kur� bija uzcēlis Hārlinga aizsprostu, kas bija nokļuvis visu �o savādo notikumu centrā. Pēc tam viņi abi runāja ar ģene�rāli un beidzot � ar prezidentu. Galu galā viņi pie�krita Hesgreiva plānam. Un Volters Hārlings pēc de�dzīga strīda beidzot uzvarēja � viņam atļāva pa�am �o plānu realizēt.
Tanks, �ķie�ot ūdeni un dubļus, nogādāja Hārlingu vienkār�ā, bet pietiekami lielā ēkā, me�sarga mājā, kas tagad kalpoja par militāro operāciju �tāba mītni. Ģenerālis viņu jau gaidīja.
Viņi stāvēja durvīs, vērdamies tum�ajā, lietainajā me�ā. Neviens nerunāja, bet katrs zināja, ko domā otrs.
���� Viss ir sagatavots, � beidzot sacīja ģenerālis.
���� Arī es esmu gatavs, � atbildēja Hārlings.
Viņi sarokojās.
���� Sarkanas raķetes, � sacīja Hārlings.
���� Sarkanas raķetes, � atkārtoja ģenerālis. � Labu veiksmi, Hārling!
Virsnieki pavadīja Hārlingu pa mitro betonēto celiņu, kas izbeidzās Hārlinga ezera krastā. Ūdenī, gaidot viņus, �ūpojās laiva un hidroplānu eskadriļa. Hārlings dzirdēja tos paceļamies desmit minūtes pēc tam, kad motorlaiva bija aizvilkusi viņa laivu no krasta. Kad lidma�īnas bija gaisā, artilērijas kano- nāde pamazām noklusa.
Hārlings zināja, kas pa�laik notiek me�ā.
Apkalpes pārbaudīja lielgabalus un sagatavojās, lai pēc noteikta signāla sāktu �aut. Munīcija tika no�vietota cie�i līdzās iero�iem un sagatavota tūlītējai lieto�anai. Automātiskās �irokontroles ierīces nostā�dīja visu bateriju lielgabalu stobrus uz mērķiem. Gigantiskie dzelzceļa lielgabali, kas nespēja �aut ātri, pacēla stobrus tā, lai to smagie �āviņi kristu precīzi vajadzīgajā vietā un īstajā brīdī. Pieredzēju�i virs�nieki ar logaritmu lineāliem noteica precīzu pulvera daudzumu, kas nepiecie�ams dotajai trajektorijai, pastāvot noteiktam gaisa spiedienam, blīvumam un temperatūrai.
���� Pus jūdze līdz bīstamajai zonai, � sacīja virs�nieks motorlaivā.
���� Atdot galus!
���� Labu veiksmi!
Hārlings nogaidīja, līdz motorlaiva izgaist lietū. Tad viņ� pārbaudīja savu laivu. Tajā nebija ne vis�sīkākā dzelzs gabaliņa. No laivas koka bortiem aug�up slējās alumīnija statņi, kas balstīja spīdīga vara stiepļu tīklu. Tas nosedza visu laivu un bija tie�i tik augsts, lai Hārlings varētu zem tā stāvēt. Vara tīkls visās pusēs nokarājās ūdenī, atstājot ti�kai tik daudz vietas, lai varētu airēt.
Hārlingam bija no vara stieples izgatavots kaut kas līdzīgs platam tīklveida apmetnim. Virs viņa galvas to turēja pie platas alumīnija apkakles pie�stiprināti balsti. �Apmetnis� bija pietiekami gar�, lai skartu zemi visos stāvokļos, kādus vien Hārlings varētu ieņemt: tāpat kā tīklam virs laivas, tam vaja�dzēja būt pietiekami biezam, lai novadītu zemē pat spēcīgu elektrisku triecienu. Hārlings ietērpās savādajā ģērbā un sāka airēt aizsprosta slū�u kon�trolpunkta virzienā. Pa to laiku lidma�īnas, kurās viss, ieskaitot motorus, bija darināts no alumīnija (�ie motori, dabiski, ātri izgāja no ierindas), kā naktstauriņi riņķoja virs trim lidaparātiem un me�tāla kupola, kas sedza spēkstaciju. Lidma�īnas cen�tās pievērst sev ienaidnieka uzmanību.
Ja vien tas vispār veltīja uzmanību viņu vārga�jiem pūliņiem .. .
Kad Hārlings bija �ķērsojis neredzamo barjeru, viņ� sajuta visā ķermenī vājus dzēlienus. Tas tie�ām bija lieljaudas elektriskais lauks, kas bija radīts un tika uzturēts ar Zemes zinātnei nepazīstamām me�todēm. Pēk�ņi no tumsas iznira aizsprosts, masīva siena, kas pacēlās septiņas pēdas virs ezera līmeņa. Hārlings airēja gar tās izliekumu. Viņ� pazina katru �ā aizsprosta collu, bet tagad nebija laika ļauties sentimentālām atmiņām. Viņ� karsti vēlējās, kaut slēd�u kontrolierīces būtu kārtībā. Tās bija hidrau�liskas, un elektriskais lauks tām nevarēja kaitēt. Bet �ienaidnieks� varēja būt tās iznīcinājis, un neviens nespēja tām tuvoties, lai pārbaudītu.
Hārlings uzmeklēja vienas no metāla kāpnēm, kas veda no aizsprosta vaļņa ezera dibenā. Viņ� piesēja laivu pie tām un pārbaudīja, vai vairāki desmiti sarkano raķe�u, kas bija piestiprinātas pie vara tīkla, ir savās vietās. Tad viņ� paņēma Bikforda auklu � elektrisko degli, bez �aubām, nedrīkstēja lietot �, kas bija ievietota ūdensdro�ā gumijas cau�rulē. Caurules galā bija piesieta ūdensdro�a kārbiņa ar sērkociņiem. Hārlings satvēra caurules galu, pacēla tīklu, kas sedza laivu, un uzkāpa uz metāla kāpnēm, visu laiku vērojot, lai viņa stiepļu tērpa apak�ējā mala vilktos pa ūdeni. Viņ� brīdi nogai�dīja, bet nekādu elektrisku parādību nebija.
Par laimi, gar aizsprosta iek�ējo sienu stiepās �aura karnīze, kas pa�laik atradās apmēram �etras
pēdas zem ūdens. Hārlings nosprieda, ka �ī zem�ūdens karnīze ir dro�āks ceļ� nekā aizsprosta virspuse. Tur, aug�ā, par spīti tumsai, viņu varēja pa�manīt, kaut arī viņ� līstu. Hesgreivs bija izvirzījis hipotēzi, ka �tie�, ļoti iespējams, spēj �saredzēt� cilvēka ķermeņa izstaroto siltumu.
Kreisajā rokā Hārlings turēja sērkociņu kārbiņu un gumijas cauruli, labajā � smago armijas pistoli: nevarēja ta�u zināt, kas viņu sagaida aizvaru telpā. Kad viņ� beidzot to sasniedza, durvis nebija aizvēr�tas. Hārlingam ceļu aiz�ķērsoja līķis � tas bija sargs, kas bija de�urējis iebrukuma naktī. Visās �etrās tel�pās nebija nevienas dzīvas dvēseles. Viņ� pārlaida skatienu svirām: neviens nedēļām ilgi nebija tām pieskāries, un tās �ķita esam kārtībā. Viņ� uz labu laimi pārbaudīja pa�as mazākās pults sviru � tā dar�bojās. Varēja stāties pie plāna realizē�anas.
Hārlings attaisīja sērkociņu kārbiņu. Tie bija sausi.
Tad viņ� pagrieza stūres, kas atvēra abu aug�ējo ūdens noteces slū�u aizvarus. Bet viņ� neatvēra apak�ējos aizslēgus, kas lika ūdenim caur slū�ām ieplūst kanālā. Tagad ūdenim vajadzēja piepildīt abas gigantiskās slū�as un apstāties pie apak�ējā aizslēga. Ja tas atvērtos, ūdens neiēplūstu vis kanālā, kuru noslēdza otrs aizslēgs, bet gan pārplūdinātu ieleju. Tāpēc mehānisms bija konstruēts tā, ka apak�ējos aizslēgus atsevi�ķi nevarēja atvērt, � tos varēja atvērt un aizvērt tikai kopā. Mēraparāti uz pults rādīja, ka tie ir aizvērti, un Hārlings tos neat�vēra.
Viņ� nogaidīja trīs minūtes, apzinādamies, ka no �īm simt astoņdesmit sekundēm ir atkarīgs viss. Simt piecdesmit sekun�u laikā viņam neskaitāmas reizes likās, ka viņa pulkstenis ir apstājies. Un neskaitā�mas reizes viņ� pārliecinājās, ka tā nav.
Me�ā visur lielgabalu apkalpju komandieri arī gaidīja, neatraujot skatienu no pulksteņu ciparnī�cām, gatavi atklāt uguni. Pirmklasīgi lidotāji, vei�dojot ar saviem hidroplāniem virs mierīgi gulo�a�jiem sve�inieku lidaparātiem augstākās pilotā�as figūras, novēroja aizsprosta virspusi.
Divas minūtes un �etrdesmit sekundes.
Neskaitāmas tonnas ūdens gāzās lejup pa stāvajām cauruļveida notekām.
Divas minūtes un �etrdesmit piecas sekundes.
Pa notekām plūda arvien vairāk ūdens. Ezerā lī�menis collu pa collai kritās, bet lietus gāzes dēļ tas gandrīz nebija manāms.
Divas minūtes un piecdesmit, sekundes.
Pēc divdesmit sekundēm ūdenim vajadzēja sa�sniegt apak�ējos aizslēgus. Trīs sekundes � Viena, lai paspētu izdegt degaukla, viena vai divas raķetēm, vēl �etras �
Divas minūtes un piecdesmit piecas sekundes.
Hārlings uzrāva uzreiz se�us vai septiņus sērko�ciņus un satvēra cie�āk gumijas cauruli.
Trīs minūtes!
Atlika vēl divas sekundes. Hārlings tās saspringti skaitīja, nevis �viens, divi�, bet nosaucot garākus skaitļus, kurus varēja izrunāt sekundē: �simt viens � simt divi��
Viņ� aizdedzināja degauklu, nometa to uz grīdas un pats nolikās tai blakus.
Trīs sekundes vēlāk gaisā uzvijās pieci du�i armi�
jas signālraķe�u. To lielākā daļa darbojās, par spīti mitrumam. Raķetes lauzās aug�up cauri lietum� Hārlings nodomāja, ka, ja nebūtu lietus pretestības, tās būtu eksplodēju�as zemajos mākoņos un netiktu pamanītas.
Debesis raķe�u gaismā pēk�ņi kļuva sarkanas.
Par atbildi kā pērkona grāviens nodārdēja astoņ�desmit lielgabalu zalve, no atsitiena rāvās atpakaļ stobri, rībieni apdullināja apkalpes, un svilpdami lietū aizlidoja �āviņi.
Vispirms savus parastos mērķus sasniedza hau�bi�u �āviņi, tāpat kā iepriek� sprāgstot virs noslē�pumainajiem lidaparātiem un kupola. Sekundi vē�lāk tiem sekoja divdesmit �etru collu dzelzceļa liel�gabalu �āviņi. Tie bija notēmēti ar neticamu pre�cizitāti � abās pusēs ielejai sprāga uzreiz divi�
Un sasita apak�ējos aizslēgus!
No notekām izlauzās milzīgas ūdens masas un pār�plūdināja ieleju, jo otrie aizslēgi, kas noslēdza kanālu, joprojām bija aizvērti. Tajā pa�ā acumirklī divu apvienoto pa�gājēju septiņcollīgo mīnmetēju bateriju �āviņi trāpīja aizsprostu tajās sekcijās, kuras ūdens spiediens vairs tik stingri nebalstīja. Hārlinga aizsprosts sabruka un dārdēdams nogāzās ielejā.
Ūdens applūdināja kupolu un lidaparātus. Un kopā ar ūdeni tos trāpīja visi �āviņi, kurus desmitiem smago haubi�u bateriju ar jau kūpo�iem stobriem bija turēju�as rezervē.
Izrādījās, ka profesoram Hesgreivam bijusi tais�nība. Neredzamais aizsargvairogs, virs kura bija sprāgu�i �āviņi un bumbas, bija pazudis � ūdens kaut kādā veidā bija to iznīcinājis. Smago lādiņu lavīna sprāga virs mērķiem un to iek�pusē. Un mērķu vairs nebija .. .
Glāb�anas grupā, kas devās aug�up uz aizvaru torni meklēt Hārlingu, bija arī pats ģenerālis. Vi�ņiem nebija glu�i skaidrs, ko viņi cer ieraudzīt.. . bet tas, ko viņi ieraudzīja, katrā ziņā nebija gai�dītais.
Hārlings, ģērbies vienīgi peldbiksītēs � visi pārē�jie viņa apģērba gabali bija izkārti �ūt �, sēdēja agrās rīta saules staros kontroltelpā pie vienīgā galda. Viņ� nikni rakstīja vienādojumus uz alus reklāmām un, neklausīdamies apsveikumus, pazi�ņoja glābējiem, ka Hārlinga aizsprosts jau līdz pa�vasarim varēs atsākt darbu.
�Izmantojiet �Kosmolida� pakalpojumus!�
�Vienā sekundē līdz Mēnesim!�
�Mūsdienu Zemes iedzīvotājs ceļo kosmosā tikai kā elektromagnētiskais vilnis!�
�Organizējam grupu viļņekskursijas uz Jupi�teru!�
�Traucies ar gaismas ātrumu līdz Saules sistēmas robe�ām!�
Fotoreklāmu milzu burti virs centrālās ostas �ā�vās debesīs, kur tās bija redzamas simtiem kilo�metru rādiusā, un dzisa stratosfērā.
Es sēdēju trīspadsmitā bloka �etrpadsmitā stāva 1413. istabā un spēlēju �ahu ar automātu. Kā pa�rasts, es zaudēju, un galu galā citādi arī nevarēja būt. Atceros, ka reiz, pirms vairākiem mēne�iem, es biju uzvarējis, bet toreiz automātam bija bojāti aso�ciāciju mezgli un tas spēlēja, izmantodams savu smadzeņu vienu simt divdesmit septīto daļu, kā to visai kompetenti man pavēstīja remontautomats (ta ticamības indikatora rādītājs �ai brīdī pārsniedza 99,9%).
Es necie�u �aha spēli un brīvaja laika cītīgi vai�ros no vietām, kur varētu sastapt �ahistus. Jau ie�raugot �aha zirdziņu, man var galīgi samaitāties garastāvoklis. Ta�u �eit, trīspadsmitā bloka �etrpa�dsmitajā stāvā, sūdzību un ierosinājumu daļā, man patie�ām nav nekā cita, ko darīt. Mēne�iem ilgi ne�viens nav iesniedzis sūdzību. Nevienam nav nekādu pretenziju pret �Kosmolidu�. Visi ir apmierināti un laimīgi, ka civilizācijas progress devis iespēju ra�dīt �ādu ceļojumu biroju. Ģeniālā izgudrojuma re�zultātā mūsu Saules sistēma sarukusi līdz lielpilsē�tas izmēriem. Agrāk, tajos laikos, kurus mēs pat ne�labprāt atceramies, ceļojums bija vesela problēma. Kaut vai tikai līdz Jupiteram, nemaz nerunājot par Saules sistēmas perifērijām � Lai dotos ceļojumā, vajadzēja gaidīt vietu raķetē, pasūtīt to daudzus mēne�us iepriek�. Pats ceļojums ilga vairākas ne�dēļas. Tam klāt nāca nejaukā sajūta, kāda ir cilvē�kam, kas ieslēgts raķetes kastē un kuru no bezgalīgā tuk�uma �ķir tikai trauslas metāla bruņas. Ta�u, par laimi, tas viss pieder pagātnei. �odien ar raķetēm pārvadā vairs tikai preces, turklāt tādas, kuras pa�tiesībā vispār varētu nepārvadāt�
Cilvēks, mūsdienu cilvēks, atbiīvojies no sava ķermeņa atomstruktūras mū�senajām va�ām, ceļo kā informācija ar gaismas ātrumu. Pati �ādu ceļo�jumu ideja nav nekas jauns. Jau seno laiku filozofi bija secināju�i, ka, paņēmu�i ķīmiskos elementus, no kuriem sastāv cilvēka organisms, un savieno�ju�i tos identiski, bet pēc tam sakārtoju�i tie�i tā, kā tie sakārtoti dzīvajā cilvēkā, mēs varētu radīt otru cilvēku, kas visos sīkumos atbilstu savam pirm- paraugam. Bet izgatavot attiecīgu analizatoru bija grūti, jo tam vajadzētu būt vismaz tikpat komplicē�tam kā cilvēka ķermenis. Gadsimtiem ilgi tā bija neatrisināma problēma, līdz beidzot elektroneironi- kas sasniegumi mūsu dienās ļāva konstruēt smadze�nes, kas spēj iegaumēt cilvēka organisma struktūru.
Tūlīt pēc tam radās �Kosmolids� � varens, kom�plicēts mehānisms, kura maza skrūvīte esmu es (trīspadsmitā bloka �etrpadsmitais stāvs, sūdzību un ierosinājumu daļa). Es negribu �eit pārmērīgi sla�vināt mūsu iestādi, lai to dara reklāmas daļa. Vēlos vienīgi aizrādīt, ka otras tikpat labi funkcionējo�as organizācijas mūsu Saules sistēmā nav.
Nu padomājiet vien, cik nav sacerēts drāmu, kuru varonis aizlido raķetē uz Titānu, lai pētītu �īs pla�nētas ledus klintis, bet viņa mīļotā paliek uz Zemes un sūta �im ilgu pilnas televēstules (vai arī otrādi). Tagad �ī problēma vispār neeksistē. Viņ� grib sa�stapt savu mīļoto. Būdams uz Titāna, norunā ran�diņu Pamira pakājē, iekāpj analizatoros, kas viņu sa�ķeļ atomos, iegaumējot viņa struktūru. Informā�ciju par viņa konstitūciju pa radio nosūta uz Zemi. Sintezatori, saņēmu�i to, rekonstruē viņa ķermeni, un tā da�ās stundās viņ� nokļūst Āzijā.
�ādi mēs vairs nepieļaujam drāmas. Literāti ne�var mums piedot, ka esam iznīcināju�i tik lielisku videotronisku si�etu, un zākā �Kosmolidu� par to, ka tas it kā deformējot cilvēkus, taisot tiem līkas kājas un kādam sintezators pat esot aizmirsis re�konstruēt aknas. Bet tas nav tiesa! Jau daudzus ga�dus es strādāju sūdzību un ierosinājumu daļā, un nekad nekas tamlīdzīgs nav noticis. Nu, varbūt ti�kai vienu reizi, bet tas ir pavisam cits stāsts.
Atceros, viss sākās jau no pa�a rīta. Mūsu ostas galvenais testators sūdzējās par ārējo planētu raidī�jumu kvalitāti un ierosināja pārtraukt ceļotāju pār�sūtī�anu. Pēc tam viņ� pierima, un mēs visi domājām, ka traucējumus pārraidēs izraisījis Saules aktivitātes īslaicīgs pieaugums. Kad testators, jau pilnīgi no�mierinājies, iededzināja sadales pultī zaļu trīsstūri, kas liecināja, ka pārraide ir atļauta, es aizgāju uz savu istabu un sāku ikdienas nodarbības. Es tie�i beidzu sesto �aha partiju, kad televideofona ekrāns iedegās un tajā parādījās dispe�era norūpējusies seja.
���� Dam, pie tevis, �ķiet, �odien ieradīsies apmek�lētāji �
���� Kas noticis?
���� Kaut kāda avārija uz Titāna� No turienes atgriezu�ies vairāki cilvēki�
���� Nu un tad? Vai viņi izplēnēju�i tuk�umā?
���� Nē, bet drusciņ deformēju�ies� � Viņam bija tāds ģīmis, ka es paredzēju visļaunāko.
���� Vai viņiem nav rekonstruētas galvas, ekstre�mitātes? . . .
���� Nē. Viņi ir miniaturizēti. Saproti, tas ir tā, it kā normālus cilvēkus kāds būtu pārvērtis par rū�ķī�iem, bet izdarījis to precīzi, saglabājot propor�cijas � un tie�i tas ir visdīvainākais. ..
���� Bet tas ta�u nav iespējams� Tā� tā ta�u nevar būt nejau�ība �
���� Jā, liekas, ka tā ir mērķtiecīga darbība �
���� Nesaprotu, kam varētu ienākt prātā radīt rū�ķī�us, � es brīnījos, jo nepietiekami novērtēju cil�vēka izgudro�anas tieksmi.
���� Es arī nesaprotu, � viņ� atteica, paraustīdams plecus. � Bet, atklāti sakot, es neapskau�u tevi, Dam. �odien tev būs jāpārdzīvo nepatīkami brī�i�
���� Cik viņu tur ir?
���� Gan redzēsi. Lai nu kā, esi gatavs viņus pie�ņemt. Pēc pāris minūtēm pirmie iznāks no sinteza�toriem �
Es piecēlos kājās. Noglaudu matus, nopūtu no rakstāmgalda neredzamus putekļus, vēlreiz pārlaidu kritisku skatienu kabinetam un sataisīju oficiālu seju. Tūlīt kāds ienāks, un tad tik sāksies� Man būs �im cilvēkam jāizskaidro, ka metamorfozes cēlonis ir objektīvas fizikas likumsakarības, ka �Kosmolids� te nekādā ziņā nav vainojams . . .
Es soļoju �urp un turp pa kabinetu. Apstājos ti�kai tad, kad informējo�ais automāts ar troksni at�vēra durvis, ielaizdams iek�ā mazu cilvēciņu. Cil�vēciņ� aizdomīgi pavēris apkārt un pienāca man klāt.
���� Mani sauc Bims Moms, � viņ� sacīja varenā dobjā basā, kas likās nākam no iek�ām.
Kontrasts bija tik komisks, ka es ar pūlēm apval�dīju smieklus.
���� Dams, sūdzību un ierosinājumu daļas vadītājs,� es teicu.
Bims Moms pamāja ar galvu, it kā apstiprinā�dams, ka es esmu tie�i tas cilvēks, kur� viņam va�jadzīgs.
���� Vai jums ir kaut kādas pretenzijas pret �Kos- molidu�? � es pajautāju un, protams, ne mazākā mērā neļāvu noprast, ka man ir kaut kas zināms �ajā jautājumā.
���� Pretenzijas! Tas ir maigi teikts! Esmu sa�utis un prasu gandarījumu! � viņ� kliedza, un viņa balss
atgādināja startējo�as raķetes rēkoņu. � Jūs esat bezatbildīgi stulbeņi, kas ļaunprātīgi izmanto cil�vēku naivitāti! Ko jūs esat izdarīju�i, palūko�jiet! � � Viņ� ar dramatisku �estu iebakstīja sev krūtīs.
���������� Nomierinieties un pasakiet beidzot, ko jūs īsti gribat?
����������� Ko? Jūs ta�u esat mani saīsināju�i, vai jūs to neredzat?
���� Nē. Bet kāds jūs izskatījāties agrāk?
����������� Jūs neredzat at�ķirību. Agrāk es biju cilvēks, vīrietis un nevis liliputs kā tagad. Paskatieties! � Un viņ� piebāza man pie deguna savu stereovideo- grammu.
Patie�ām, uz Titāna zaļo klin�u fona, pelēkā virs�valkā ģērbies, stāvēja mazliet sakumpis vīrietis, kura miniatūru es tagad skatīju savām acīm.
���� Jā, tas reizēm gadās, � es klusu sacīju.
���� Kas gadās?
���� Traucējumi pārraidē �
���� Es nesaprotu. � Viņ� paraustīja plecus.
���� Kas jūs esat pēc specialitātes? � es vaicāju.
����������� Astronoms, � Bims Moms atbildēja un parau�dzījās manī, galīgi apjucis.
���������� Tas ir jauki, � es nopriecājos, � ar jums va�rēs saprasties.
����������� Par izlīg�anu nevar būt runas! � Bims Moms atkal iekaisa.
������������ Bet es jau nemaz tā nedomāju. Būdams astro�noms, jūs lieliski atceraties termodinamikas princi�pus.
����������� Nu jā, � apstiprinājums skanēja ne visai pār�liecino�i.
���� Tie�i to es biju domājis.
���� Bet kāds sakars ir termodinamikas princi�piem �
���� Kā? Tie ta�u, starp citu, nosaka, ka slēgtā sis�tēmā entropija nesamazinās.
���� Tūlīt jūs teiksiet, ka tie�i tādēļ mēs esam pār�vērtu�ies par liliputiem. Tādam izskaidrojumam ta�u nav ne mazākā pamata. Jūs pats to labi zināt.
Durvīs nostājās miniaturizēta jauna sieviete. Viņa vērīgi nolūkojās manī no galvas līdz kājām, it kā es būtu vitrīnā izstādīts eksponāts.
��� Nu jā . .. � Es nezināju, ko īsti teikt. Pa to laiku viņa pienāca tuvāk.
���� Jūs esat izspēlēju�i ar mums nejauku joku. Tiesa, tagad es varē�u iesēsties �ajos pasakaini rai�bajos bērnu helikopteros, toties visas kleitas man būs pārāk lielas. Vai jūs maz zināt, kas noticis? � Viņa atkal vērīgi paraudzījās manī.
�ajā brīdī es nopratu, ka neesmu piemērots dar�bam sūdzību un ierosinājumu daļā. Man nekas ne�nāca prātā. Es nebiju spējīgs izgudrot kaut kādus veiklus melus. �Es protu tikai spēlēt �ahu ar auto�mātu,� saniknots nodomāju.
���� Tātad jūs nezināt. Es jums iesaku izpētīt �o lietu, kamēr viņi vēl nav atnāku�i�
���� Kādi �viņi�? �
���� Nu tā viļņekskursija no Titāna, kuru pārsūtīja pēc mums. Pa�reiz viņi sapulcēju�ies lejā un ap�sprie�as, ko darīt tālāk. Agri vai vēlu viņi atnāks pie jums.
���� Gan es viņiem kaut ko pateik�u, � man ne�viļus paspruka.
���� Iesaku jums izdomāt kaut ko ticamu. Viņu vidū ir areologi, turklāt viņiem līdzi ir autorīkstes � � Sieviete pasmaidīja.
Es laikam mazliet nobālēju, to padzirdējis, bet viņa norūpējusies apvaicājās:
���� Vai jums kļuva nelabi?
���� Nē � nē.
Bims Moms pēk�ņi atdzīvojās.
���� Es varu iedomāties, kas te tūlīt notiks, � viņ� teica un izplūda smieklos.
Pēc brī�a kabinetā iebruka viļņekskursanti. Viņi grūstījās durvīs, skaļi kliegdami. Da�i draudēja man sa�ņaugtām dūrēm. Un tikai tad es apjautu savu patieso lomu �Kosmolidā�. Es biju kaut kas līdzīgs tam, ko senatnē sauca par upuri un nokāva dieviem par godu lielāku svētku reizēs. �Kosmolids�, atzī�dams principu �Mūsu klients ir mūsu pavēlnieks�, acīmredzot arī bija spiests upurēt.
Sākumā es mēģināju viņiem kaut ko skaidrot, bet drīz sapratu, ka viņi tik un tā neklausās manī. Kliedza tie, kas jau atradās kabinetā. Tie, kas lau�zās durvīs, arī kliedza. Troksnis kļuva necie�ams. Viņi atgādinātu bļaujo�u mazuļu baru, kas iznācis no bērnudārza, ja vien cilvēku sejas nebūtu izķē�mojis niknums.
Augumā es biju pārāks par visiem. Es iedomā�jos, ka mani varētu noturēt par bērnudārza vadītāju, un gandrīz iesmējos. Tomēr situācija nemaz nebija komiska. Cilvēciņu kabinetā saradās arvien vairāk.
Kabineta tilpums bija ierobe�ots, tādēļ visi neva�rēja iekļūt iek�ā. Telpā kļuva karsts, un es jutu, ka uz pieres man sāk lāsot sviedri. Es elpoju ar grū�tībām, kaut gan pūlis sniedzās man tikai līdz krū�tīm. Viņu stāvoklis dro�i vien bija vēl ļaunāks, un tomēr troksnis ne uz mirkli nerimās. Tad balsu jūklī arvien bie�āk es sāku uztvert saucienus:
���� Logs! Logs!
Beidzot kāds man līdzās iekliedzās:
���� Atveriet logu!
Es nodomāju, ka viņi smok nost, bet piepe�i sa�jutu, ka mani aizvien jau�amāk stumj uz loga pusi. �etrpadsmitais stāvs! Acu priek�ā man pazibēja ze�māko stāvu logu rinda un dziļi lejā � helidroma pelēkā plakne, kas bija izraibināta ar haotiski iz�mētātiem helikopteru plankumiem.
����� Bet paklausieties ta�u! � es pūlējos viņus pārkliegt. � Tā ta�u nav mana vaina. Vainīgi ir tie. kas apkalpo Titāna emitorus. Viņi ir jūs saīsināju�i. Es patie�ām neko neesmu nodarījis �
Neviens manī neklausījās. Logs ar troksni atvē�rās. Palodze nāca arvien tuvāk un tuvāk �
Pēk�ņi man izklausījās, it kā no loga puses caur cilvēku balsu jūkli būtu sadzirdama dzinēja vienmē�rīga rūkoņa. Es pagriezos. Aiz loga lidinājās helikop�ters. Zem tā pakaļgala piekārtā gondolā sēdēja vi- deotronijas reportieris, kur� pārraidīja videoemito- riem to, kas notika kabinetā. Viņ� pamāja man ar roku un iesaucās:
���� Labi, ka jūs pagriezāties � Tā, tā � Tagad pasmaidiet. � Es lieliski dzirdēju viņa daudzkārt pastiprināto balsi.
Es sa�ķobīju seju, pūlēdamies pasmaidīt, apzinā�damies, ka mani redz miljoniem videotronijas ska�tītāju. Tomēr smaids neizdevās. Tas pārvērtās sāpju grimasē, jo vienlaikus es cļabūju dunku vēderā.
���� Pa logu viņu, pa logu! � � kāds histēriski bļāva.
Tajā pa�ā mirklī es pamanīju, ka logam tuvojas cits helikopters un zem tā vējā �ūpojas virvju kāp�nes. Tas bija glābiņ�. Nelikdamies zinis par sitie�niem, es sāku cik jaudas spiesties pie loga. Repor�tieris uzmundrino�i pasmaidīja un ar seju pieplaka pie aparāta viziera.
Pēc brī�a es nostājos uz palodzes un ar �ausmām ievēroju, ka reportieris ar zīmēm rāda otrā helikop�tera pilotam, lai tas netuvojas logam.
.� Kāpnes, kāpnes! � � es histēriski iesaucos, ar visiem spēkiem turēdamies pie loga rāmja. Pūlis grūda mani ārā, bet zem manām kājām vērās vairā�kus desmitus metru dziļ� bezdibenis.
����������� Pagaidiet vienu brītiņu, � reportieris mani mierināja pa megafonu. � Man drusku jāpabrauc nost, lai dabūtu iek�ā visu skatu �
���� Bet viņi ta�u izgrūdis mani ārā � Glābiet!
����������� Pacietieties, tikai acumirkli. � Helikopters ar reportieri lēnām attālinājās. Otrais ar kāpnēm tu�vojās logam.
Kāpnes es satvēru kritienā un sāku rāpties aug��up uz kabīni. Kāds ievilka mani iek�ā. Vairākas reizes iemirdzējās zibspuldzes: kabīnē sēdo�ie re�portieri fiksēja brīdi, kad es ierausos helikopterā.
���������� Vai jūs, Dam, esat saīsinā�anas teorijas speci�ālists?
����������� Kādas nākotnes perspektīvas ir cilvēku mi- niaturizācijai?
���������� Tas esot miniaturizācijas pirmais posms. Vai jūs domājat tāpat?
���� Vai tā paātrinās ceļojumus uz zvaigznēm?
Jautājumi bira no visām pusēm. Es, mazliet ap�stulbis, vēros apkārt, tad apstiprino�i pamāju ar galvu.
���������� Jā, tā ir miniaturizācija, � es sacīju ne visai dro�ā balsī.
���� Vai, vai tāds mazs cilvēks ir glu�i tāds pats cilvēks kā mēs? � nedaudz stostīdamies, jautāja ne�liela auguma melnīgsnējs reportieris acenēs.
���� Identisks, tikai nedaudz mazāks� � Es sāku atgūt pa�paļāvību.
���� Vai �o stihisko sajūsmu, kuru mēs novērojām, izraisījusi pa�sajūtas uzlabo�anās?
���� Protams! Mazākam organismam ir mazākas prasības, tādēļ arī labāka pa�sajūta.
Es apsvēru, kur gan �ajā pūlī viņi saskatīju�i sajūsmu.
Uzdot vairāk jautājumu man nepaspēja, jo mēs nolaidāmies helidromā. Izkāpjot, no helikoptera, es sadzirdēju ziņojuma fragmentu:
�� miniaturizēto cilvēku sajūsma neapsīkst. Viņi ir laimīgi savā mērogā, kā mums pateica eksperi�menta autors, �Kosmolida� speciālists miniaturizā- cijas jautājumos, Dams. �Kosmolids� veicis di�enu, pasaulvēsturisku atklājumu mūsu laikmeta � mini- aturizācijas laikmeta garā. Laikmetā, kad katrs priek�mets, katrs automāts kļūst arvien mazāks, arī cilvēkam jārevidē savi uzskati attiecībā uz pa�a augumu. Nākotne pieder miniaturizētiem cilvēkiem, un tie�i miniaturizētie cilvēki dosies lidojumos uz zvaigznēm.�
Es gāju pa lidlauka plāksnēm, bet ļaudis pa�ķī�rās, atbrīvodami man ceļu. Eja, kas tādējādi bija radusies pūlī, veda uz �Kosmolida� ģenerāldirek�tora kabineta durvīm. Es gribēju kaut kā izlavīties, nokļūt līdz kādam tuvākam helikopteram un lidot uz mājām, ta�u, tiklīdz nogriezos no iezīmētās tra�ses, no pūļa izskrēja jauns cilvēks, satvēra mani zem rokas un atkal ievirzīja ejas vidū. Uzliesmoja vairākas zibspuldzes, bet tuvāk stāvo�o cilvēku sejās pavīdēja izbrīna.
���������� Vai viņam kļuvis nelabi? � � es dzirdēju �ukstus.
���� Tas no pārpūles, � kāds klusinātā basā sacīja.
Es vairs nemēģināju bēgt.
Direktora kabinets bija stāvgrūdām pilns.
����������� Dārgais kolēģi! � Direktors izskrēja man pretī. � Kā es priecājos par jūsu sasniegumiem! Tie ir vienlaikus visas mūsu iestādes sasniegumi.
Pēdējo teikumu viņ� izteica skaļāk, lai to dzirdētu visi klāteso�ie.
���� Bet, direktor .. .
����������� Nav ko kautrēties, kolēģi. Lūdzu, pieņemiet tikai manus vissirsnīgākos apsveikumus �
Pēc tam es spiedu desmitiem da�ādu roku. Visi runāja, ka lepojoties ar mani, ka tas esot kosmiska mēroga sasniegums. Es to visu vairs neklausījos, kad pēk�ņi atskanēja jautājums:
����������� Kādu apsvērumu dēļ jūs savus pētījumus veicāt slepenībā?
Es nezināju, ko atbildēt. Visu laiku biju baidī�jies, ka tik kāds man beidzot neuzdod jautājumu, uz kuru būs jāatbild konkrēti. Es drud�aini mek�lēju daudzmaz jēdzīgu atbildi. Man pat ie�āvās prātā doma, vai nevajadzētu paziņot, ka tas viss ir apla�mība un pārpratums. Tomēr nē. Pēc tādas kompro- mitācijas Godija dro�i vien nevēlētos pat runāt ar mani, bet to es nevarēju pieļaut. Pēk�ņi es atradu lielisku atrisinājumu. Pēc iespējas noslēpumaini es norādīju uz direktoru.
����������� Par to pajautājiet viņam, � tikpat noslēpu�maini piebildu.
Es vēl pamanīju, ka vairāki reportieri metas uz direktora pusi, un ar ļaunu gandarījumu nodomāju,
ka tagad viņam būs jālauza galva, kā atrast jēdzīgu atbildi.
Es jau biju pateicis reportieriem, cik reizes dienā ieturu maltīti, vai esmu savā darbā izmantojis uni- verkosmisko enciklopēdiju, vai darbs man labāk sokas no rīta vai vakarā, kā arī ko es domāju par pirmās zvaig�ņu ekspedīcijas mērķtiecīgumu (atbil�dēju, ka tā ir ļoti mērķtiecīga), kad piepe�i no pūļa iznāca kalsns gai�matis un, raudzīdamies manī vien�tiesīgām zilām acīm, pavaicāja:
���������� Vai tu, profesor, uzskati, ka miniaturizācijai vajadzētu aptvert visu cilvēci?
���������� Jā, � es nevilcinādamies atbildēju (�is �profe�sors� bija tāds sīkums, ka kļūdas labo�anas dēļ ne�bija vērts mulsināt �o jauno cilvēku).
���������� Bet kādēļ, profesor, tu pats vēl neesi miniaturizējies?
Es biju galīgi pārsteigts. Ko lai viņam atbild?
���������� Patie�ām, kādēļ? Lūk, tā ir problēma! � es dro�ības labad sacīju, lai iegūtu laiku.
Vislabprātāk es būtu gājis prom, bet jaunais cilvēks jautājo�i lūkojās manī.
����������� Tas tiks noskaidrots vēlāk, � es stingrā tonī paziņoju un tai pa�ā brīdī nopratu, ka viņ� man ne�tic.
Viņ� pavirzījās nost, ta�u man likās, ka viņa skatienā jau�ama neuzticības ēna.
���������� Visas problēmas vēl nav pilnīgi atrisinātas, � es piebildu un tūlīt sapratu, ka esmu samuldējies.
���������� Tātad viņi, �ie miniaturizētie, ir izmēģinājuma trusī�i, � nobeidza gai�matis.
���� Nekādā ziņā! � es atteicu un paraustīju plecus.
����������� Kādi izmēģinājuma trusī�i? � ieinteresējās liela video�urnāla reportieris, kas stāvēja turpat blakus.
���� �ie miniaturizētie, � puisis paskaidroja. Reportiera sejā parādījās tāda izteiksme kā
medniekam, kas nokļuvis uz zvēra pēdām.
���� Kā tas saprotams? � viņ� jautāja man.
���� Es viņu nesaprotu. Nezinu, par ko viņ� runā. Es novērsos, bet ar acs kaktiņu ievēroju, ka re�portieris sācis sarunu ar puisi.
Es kļuvu slavens. Mājās mani gaidīja paziņas un reportieri. Reportieru gan bija vairāk, bet arī pa�ziņu vidū pamanīju sejas, kuras nebiju redzējis vairākus gadus.
Godi ja starot staroja, pa labi un pa kreisi stāstī�dama, kā es strādāju, atpū�os, ar kādiem sporta veidiem nodarbojos, bet ar kādiem ne un kāpēc. Turklāt viņa tik smalki uzsvēra savu lomu manā dzīvē, ka pat vidēji atjautīgam reportierim bija pilnīgi skaidrs, ka bez viņas es dro�i vien līdz pat �ai dienai būtu kopis savu sakņu dārziņu un, kas zina, vai vispār būtu pabeidzis pamatskolu. Sasvei�cinoties viņa metās man ap kaklu, skūpstīdama mani ilgi, pietiekami ilgi, lai visi reportieri pagūtu izdarīt videotronogrammas.
Es tās aplūkoju nākamajā dienā videotronā gan Zemes, gan vissistēmas programmā. �Izcilā zināt�nieka ģimenes dzīve,� skanēja komentārs. Visi pla�i apsprieda �Kosmolida� veiksmīgo eksperimentu. Tikai viena teleavīze rakstā �Nepieļaujams ekspe�riments� citēja manu atbildi uz pui�a jautājumu, vaicādama, kādēļ es pats vēl neesmu miniaturizē- jies.
� Neķītrie skauģi, � konstatēja Godi ja, noklau�sījusies �o rakstu.
Tūlīt pēc tam es saņēmu televideogrammu no di�rektora. Tā bija īsa un nepārprotama. Kad iegāju direktora kabinetā, viņ� sasveicinājies tūdaļ bez aplinkiem pateica:
���� Man �ķiet, ka jums jāminiaturizējas.
���� Kādēļ?
��� Lai apliecinātu, ka jūs esat �īs metamorfozes piekritējs.
���� Bet es ta�u lieliski jūtos pa�reizējos izmēros.
���� Es tam ticu, tomēr jums jāminiaturizējas. Sa�protiet jel. �odien �eit jau biju�i trīs reportieri ar �o jautājumu. Viņi nespēj apjēgt, ka jūs varētu nemi- niaturizēties. Viņi man jautāja, nevis vai jūs mini- aturizēsieties, bet gan kad tas notiks. Vai jūs to saprotat?
���� Nu jā, bet�
���� Nekādus �bet�. Ja jūs to neizdarīsiet, agri vai vēlu prese uzzinās, ka jūsu nopelni miniaturizācijā ir nesalīdzināmi mazāki, nekā domājatsākumā. Bet tad �
���� Viss kārtībā. Es miniaturizē�os, � es sacīju, un tai pa�ā naktī mani emitēja uz Titānu. Jau at�razdamies uz Mēness, es vissistēmas pēdējās ziņās dzirdēju, ka miniaturizācijas radītājs Dams devies uz Titānu, lai miniaturizētos. Komentētājs piebilda, ka miniaturizācijas mode ejot pla�umā un sakarā ar to sākta mikroemitoru sērijveida ra�o�ana.
� Tātad arī tu gribi kļūt par milikilosu? Tad es pirmo reizi dzirdēju miniaturizēta cilvēka nosaukumu. Jautātājs bija kibernētiķis, kas apkal�poja Titāna emitoru.
����������� Jā, tas laikam ir pats par sevi saprotams. Bū�dams izgudrojuma autors, es .. .
���� Tātad tu pats jau esi tam noticējis?
���� Kam?
���� Tam, ka esi radījis milikilosu.
���� Bet kas, pēc tavām domām, to ir radījis?
����������� Es. Es esmu radījis milikilosu un pats,esmu milikiloss.
���� Kā? Tev ta�u ir normāls augums.
����������� Agrāk es biju viens no visgarākajiem cilvē�kiem Saules sistēmā. Visi zobojās, ka mani varētu izmantot par kosmiskās bākas torni.
���� Un tu to esi izdarījis.. .
����������� Jā, bet ļaunākais bija tas, ka nebiju paspējis pārslēgt emitoru, pirms tika noraidīta �ī viļņekskur- sija . ..
����������� Kāpēc? Tu ta�u dro�i vien zināji par �o viļņ- ekskursiju?
����������� Zināju. Bet manām rokassmadzenēm, kurās glabājās visi aprēķini, bija pārdegu�i tinumi, un, kamēr es restaurēju aplēsumus, viņi tika emitēti.
���� Ak tad tāpēc .. .
����������� Jā. Tie�i tāpēc. Bet tev jau nav ko bēdāt. Viss beidzies labi. � Viņ� griezīgi iesmējās un aizgāja pa grīdas melnbaltajām flīzēm �aha zirdziņa solī.
Es aiz riebuma noskurinājos.
Kop� tā laika pagāju�i vairāki gadi. Mūsu Saules sistēmā patlaban ir ap �etriem miljardiem miliki�losu. �ķirklis �Milikiloss� univerkosmiskajā enciklo�pēdijā aptver �etras telelappuses. Godija ir miliki�loss, �Kosmolida� direktors tāpat. Milikilosu tērpi ir glītāki, raibāki un labāk pa�ūti. Pirmie milikilosi,
kas tika emitēti no Titāna liktenīgajā pārraidē, veido savdabīgu aristokrātiju un, izmantodami katru izde�vību, lielās ar savu līdzdalību �ajā pasākumā. Tele- videogramma par maniem pārdzīvojumiem trīspa�dsmitā bloka �etrpadsmitā stāva 1413. istabā atrodas arhīvā, un kāds vēsturnieks, interpretēdams to, ieskaņojis, ka sajūsminātais pirmo milikilosu pūlis, pauzdams savu prieku par miniaturizāciju, tikko nav no�ņaudzis milikilisma autoru.
Bet es? Nu ko, esmu izdevis memuārus un jopro�jām strādāju sūdzību un ierosinājumu daļā. Da�i uzskata to par ārkārtīga kautrīguma izpausmi. Tagad gan es rezidēju milzīgā kabinetā pirmajā stāvā. Es joprojām pastāvīgi zaudēju, spēlēdams �ahu ar au�tomātu, ta�u man jānēsā līdzi saliekamais soliņ�, lai varētu aizsniegt sadales pulti. Ņemot vērā manu augumu, tā novietota mazliet par augstu.
(Redaktora piezīme. �is raksts ņemts no Karaliskā enerģijas resursu izmanto�anas institūta gadagrāmatas 4995. gada numura. Sakarā ar aso krīzi, kuru izraisīju�i urāna un torija krājumu izsīk��anas draudi Zemes un Mēness raktuvju sistēmā, redakcija uzskata par nepiecie�amu ieteikt pēc iespē�jas pla�āk propagandēt �ajā rakstā atrodamo infor�māciju.)
Ievads. Vairākās vietās nesen atklātās akmeņogļu atradnes (melnas, pārakmeņoju�ās augu atliekas) paver interesantas iespējas enerģijas iegū�anai, neizmantojot kodolreakcijas. Da�,ās atradņu vietās patie�ām konstatētas pazīmes, kas liecina, ka tās izmantoju�i jau aizvēsturiskie cilvēki, kas, �ķiet, no akmeņoglēm izgatavoju�i rotas lietas un krāsoju�i ar tām sejas cilts rituālu laikā.
Akmeņogļu kā enerģijas avota nozīme saistīta ar to spēju viegli oksidēties, rodoties augstai tempe�ratūrai un enerģijas daudzumam, kas līdzinās 0,0000001 megavatam dienā uz gramu. Tas, protams, ir ļoti maz, bet akmeņogļu krājumi, �ķiet, ir ļoti lieli, varbūt pat rēķināmi miljonos tonnu.
Galvenā priek�rocība ir tā, ka akmeņoglēm kri�tiskā masa ir daudz mazāka nekā jebkuram �ķeļa- mam materiālam. Atomelektrostacijas, kā zināms, kļūst neekonomiskas, ja to jauda ir mazāka par 50 megavatiem, tāpēc ar akmeņoglēm darbināma spēk�stacija var būt izdevīga apdzīvotās vietās ar maza enerģijas patēriņu.
Ogļu reaktora projektē�ana. Galvenā problēma � nodro�ināt brīvu un tajā pa�ā laikā kontrolējamu skābekļa piekļuvi degvielai. Ogļu un skābekļa reak�cijas kinētika ir daudz komplicētāka nekā kodola da�lī�anās kinētika un pagaidām nav pilnīgi izpētīta. Ir iegūts diferenciālvienādojums, kas aptuveni raksturo �o reakciju, bet tā atrisinājums ir iespējams tikai vienkār�ākajos gadījumos.
Tāpēc ir izteikts priek�likums, ka reaktoram jābūt cilindrveida, ar caurumotām sienām, lai nodro�inātu deg�anas rezultātā radu�os gāzu izplūdi. Iek�ējais cilindrs ir koncentrisks, arī ar caurumotām sienām, un kalpo skābekļa padevei; barojo�ie elementi no�vietoti starp abiem cilindriem. Nepiecie�amība noslēgt cilindrus ar gala plāksnēm rada grūtu, bet atrisināmu matemātisku problēmu.
Barojo�ie elementi. �ķiet, tos izgatavot būs vieg�lāk nekā kodolreaktoru gadījumā. Apvalks tiem nav vajadzīgs, pat nav vēlams, jo tas apgrūtinātu skā�bekļa piekļū�anu degvielai. Tika plānoti da�ādu tipu re�ģi, un visvienkār�ākais to veids � blīvi cita citai blakus novietotas lodes�, �ķiet, ir pilnīgi apmieri�no�s. Pa�laik tiek izdarīti aprēķini, lai noteiktu �o lo�u optimālo lielumu un nepiecie�amās pielai�des. Akmeņogles ir mīkstas un viegli apstrādā�jamas, tāpēc lo�u izgatavo�ana neradīs nopietnas grūtības.
Oksidēta js. Protams, ideāli butu izmantot tīru skā�bekli, bet tas ir dārgs, tāpēc galvenokārt iesaka izmantot gaisu. Tomēr jāievēro, ka gaiss satur 78% slāpekļa. Ja pat daļa no tā izreaģēs ar oglēs eso�o oglekli, veidojot ļoti indīgo gāzi ciānu, tas radīs no�pietnas briesmas dzīvībai (sk. tālāk).
Vadība un kontrole. Lai reakcija sāktos, vajadzīga diezgan augsta temperatūra � aptuveni 988� pēc Fārenheita. To visērtāk sasniegt, starp iek�ējo un ārējo cilindru lai�ot elektrisko strāvu (gala plāk�snēm jābūt izgatavotām no izolējo�as keramikas). Strāvas stiprumam jābūt vairākiem tūksto�iem am�pēru, spriegumam � apmēram 30 voltiem. Nepiecie��amā lielā akumulatora baterija padarīs iekārtu dārgāku.
Kad reakcija ir sākusies, tās gaitu var vadīt, re�gulējot skābekļa pieplūdi; tas ir gandrīz tikpat vien�kār�i kā vadīt parasto kodolreakciju ar regulējo��ajiem stieņiem.
Korozija. Reaktora sienām jābūt izturīgām pret temperatūru, kas augstāka par 1000� pēc Fārenheita, atmosfērā, kas satur skābekli, slāpekli, oglekļa mon- oksīdu un dioksīdu, kā arī nedaudz sēra dioksīda un citu piemaisījumu, no kuriem da�i vēl nav zi�nāmi. �ādus bargus apstākļus var izturēt tikai nedau�dzi metāli vai speciāla keramika. Ļoti piemērots būtu ar plānu niķeļa kārtiņu klāts niobijs, bet dro�i vien nāksies lietot tīru niķeli. Keramikas aizvieto��anai, �ķiet, vispiemērotākie ir torija sakausējumi.
Dro�ības tehnika. Veselību apdraud galvenokārt izplūsto�ās gāzes. Tās satur ne vien oglekļa monok- sīdu un sēra dioksīdu (tie abi ir ļoti indīgi), bet ari daudzus kancerogēnus savienojumus � fenantrēnu un citus. Izlaist �os savienojumus gaisā nedrīkst � tādā gadījumā ap reaktoru izveidotos bīstama zona vairāku jūd�u rādiusā.
�ie gāzveida pārpalikumi jāsavāc attiecīgos kon�teineros, kur tie jāuzglabā līdz to detoksifikācijai. �īs gāzes var arī sajaukt ar ūdeņradi un iepildīt lielos balonos, kurus pēc tam nogādā atmosfēras aug�ējos slāņos.
Pāri paliku�ās cietās vielas jāaizvada ar bie�iem intervāliem (piemēram, ik dienas); veselībai drau�do�ās briesmas var samazināt, lietojot parastu tāl�vadības iekārtu. Pēc tam �os pārpalikumus varētu nogremdēt jūrā.
Pastāv iespēja � kaut arī tā varētu likties nere�āla �, ka varētu zust kontrole pār skābekļa piegā�des sistēmu. Tā rezultātā izkustu viss reaktors un atbrīvotos milzīgi daudzumi indīgu gāzu. Tas ir iespaidīgs arguments pret akmeņogļu reaktoriem par labu atomreaktoriem, kuru pilnīgā dro�ība pie�rādījusies vairāku tūksto�u gadu laikā. Iespējams, paies gadu desmiti, līdz tiks izveidota kontroles sis�tēma, uz kuru varēs pietiekami dro�i paļauties.
Kāda Anglijas observatorija uztver radiosignālus no objekta Andromēdas zvaigznājā. Pēc to at�ifrē�anas izrādās, ka raidīta su- perjaudīgas skaitļojamās ma�īnas programma. Skaitļojamo ma�īnu būvē Tornesas raķe�u bāzē ziemeļrietumu Skotijā. Ma�īnas būvi izspiego puslegāls starptautisks koncerns �Intel�. �ī koncerna aģentam, biju�ajam esesietim Kaufmanim, ar �anta�u un uzpirk��anu izdodas iegūt programmas kopiju. Jaunajam zinātniekam D�onam Flemingam, kas vada skaitļojamās ma�īnas būvi, ar laiku 'rodas aizdomas, ka kādas saprātīgas būtnes no Andromēdas ga�laktikas ar skaitļojamās ma�īnas palīdzību grib pakļaut sev Zemi. Viņ� par to pilnīgi pārliecinās, kad bioķīmijas profesore Madlēna Doneja pēc ma�īnas izsniegtajām formulām rada mākslīgu cil�vēku � meiteni, kuru nosauc par Andromēdu (Andrē) un kurai jākļūst it kā par saiti starp ma�īnu un apkārtējo pasauli. Ta�u Fleminga ietekmē viņa pamazām �humanizējas�, kļūst arī garīgi līdzīga cilvēkiem. Flemings nodro�ina sev augsta Zinātnes mini�strijas ierēdņa Osborna atbalstu un ar Andrē palīdzību iznīcina skaitļojamo ma�īnu. Viņi abi ar Andrē bēg no Tornesas. Tālākā darbība notiek izdomātā valstī � Azaranā, nelielā arābu zemē, kuras naftas krājumi izsīku�i. Tādējādi valstī rodas ekonomiskas grūtības un tā kļūst atkarīga no koncerna �Intel�. Netālu no Aza- ranas galvaspilsētas koncerns būvē jaunu skaitļojamo ma�īnu. �o darbu vada jaun� amerikāņu zinātnieks Jens Nīlsons, pazīstama meteorologa dēls, kopā ar jauno arābu zinātnieku Abu Zeķi. Iz�pratis koncerna īstos nodomus, Nilsons aizbēg no Azaranas. Kauf- maņa aģenti sameklē jauno Nīlsonu Cīrihē un nogalina viņu tēva un Osborna acu priek�ā. Kaufmanis nolemj novākt arī Osbornu kā nevēlamu liecinieku, ta�u tikai ievaino viņu. �ī pasākuma laikā Kaufmanis sagadī�anās pēc atklāj Fleminga un Andrē slēptuvi un ar varu aizved viņus uz Azaranu. Tur viņi sastopas ar Madlēnu Doneju, kas atbraukusi darbā uz Azaranu pēc tās valdības lū�guma, lai vaditu pasākumus augsnes auglīguma palielinā�anai, ta�u arī kļuvusi par �Intel� gūstekni. Tūlīt pēc Andrē iera�anās kon�cerna uzbūvētā skaitļojamā ma�īna sāk darboties. Ta�u meitene saslimst ar nedziedināmu slimību � lēnu muskuļu atrofiju. Kon�cerna galvenā pārstāve Azaranā francūziete Gambula gatavo po�litisku apvērsumu � varai jāpāriet viņas mīļākā un sabiedrotā Saļima rokās. Ta�u, kad Andrē iepazīstina viņu ar �plānu�, kuru ma�īnas programmā iekļāvu�as saprātīgās būtnes no tālās planē�tas, Gambula maina savus nodomus.
. . . Kafija vārījās. Doneja ielēja to divās tasēs un vienu pasniedza Flemingam.
� Man vēl nekad nav bijusi tāda sajūta kā ta�gad � �ķiet, visa pasaule gatavojas sabrukt.
Flemings īsi iesmējās.
����� Zināt, es jūtos glu�i tāpat, pie tam tagad esmu pārliecinājies, ka bija velti lūgt palīdzību Osbor- nam, tāpat kā nebija nekādas jēgas iznīcināt skait�ļotāju.
Viņ� sparīgi apmaisīja kafiju, iz�ļakstinot to uz apak�tasītes.
���� Tagad skaitļotājs ir uzvarējis, un mēs uz visiem laikiem esam zaudēju�i kontroli un kļuvu�i bezspē�cīgi.
It kā pie�ķirot kādu īpa�u nozīmi Fleminga teikta�jam, pār visu �Intel� ciematu ievaimanājās vētra, un smiltis �ņirkstēdamas skrāpējās gar koted�as sie�nām. Arī logā sitās smiltis. Doneja gribēja aiztaisīt durvis, bet, ieraudzījusi Abu Zeķi skrienam pāri pagalmam, apstājās pie tām. Pieskrējis pie viņiem, arābs aizelsies centās atgūt elpu.
����� Doktor Fleming, � viņ� beidzot spēja pateikt, � pulkvedis Saļims ir miris.
Flemings tikai pamāja ar galvu, it kā nemaz ne�būtu pārsteigts.
���� Un kas noticis ar viņa rokaspui�iem armijā?
Abu aplaizīja apkaltu�ās lūpas.
���� Nezinu. Es neko vairs nesaprotu. Sargkareivji ir projām, paliku�i vairs tikai �Intel� darbinieki un apsardze, bet tagad viņi visi ir apbruņoti. Neko vairs nesaprotu.
Flemings piecēlās un paskatījās laukā pa dur�vīm.
���� Es jums pateik�u, kas noticis. Varu savās rokās sagrābusi Gambula un vai nu likusi nogalināt Sa�ļimu, vai arī pati novākusi viņu no ceļa. Viņa spētu slepkavot ari tad, ja skaitļotājs nepavēlētu to darīt. Viņi paredzēju�i visus iespējamos gadījumus, un, ja jau Saļima apvērsums nav izdevies, tad tā bijis paredzēts jau pa�ā sākumā.
Jauna vētras brāzma aizdrāzās pār ciematu. Fle�mings nodūra galvu, jo acīs iesitās smiltis. Viņ� pa�griezās un aizcirta durvis.
���� �ī dāma prezidentu pārvērtis par savu mario�neti. Viņa raustīs aukliņas, un prezidents lēkās, kā vien viņai patiks. Drīz vien mēs visi kļūsim par viņas marionetēm.
Poneja lēnām pabeidza dzert kafiju.
���� D�on, tas ir ļoti dīvaini, � viņa domīgi teica.
���� Dīvaini? Kas gan tur dīvains? Gambula dara tikai to, ko pavēl skaitļotājs. Tas viss ir tikai daļa no programmas.
Doneja nepacietīgi papurināja galvu.
���� Es nemaz nedomāju politisko stāvokli. Es ru�nāju par vēju. Parasti, vismaz �ai gadalaikā, te ne�kad nav tik stipra vēja.
���� Tie�ām? � izklaidīgi noteica Flemings, domā�jot pavisam ko citu. � �is vēj� man atgādina Tor- nesu ar visiem tās jaukumiem. Kad mēs ar Andrē slēpāmies salā, laiks bija glu�i tikpat elli�ķīgs.
���� Jā, arī toreiz laiks nebija tāds kā parasti, � Do�neja piekrita. � Bet tagad laikam jāiet uz labora�toriju pastrādāt.
Doneja izskatījās tā, it kā jau atrastos laboratorijā un domātu tikai par savu darbu.
���� Kaut tikai es varētu dabūt nepiecie�amos ūdens paraugus!
Flemings atgriezās savā dzīvoklī. Vēl aizvien pūta brāzmains vēj�, kas pēk�ņi savērpa smil�u mākuļus un tad tikpat pēk�ņi atkal pierima.
Flemings paskatījās pulkstenī. Bija vēl agrs, tikko pāri pusseptiņiem. Viņ� ieslēdza īsvijņu radiouztvē�rēju un noregulēja to uz B. B. C. Tuvo un Vidējo Austrumu raidītāju. Viņ� prātoja, cik ilgi viņiem vispār vēl būs kaut vai tikai vienpusēji sakari ar āi pasauli.
Dzirdamībā bija ļoti slikta, un balss no Londonas brī�iem pagaisa tā, ka neko vairs nevarēja saklausīt.
�� nav nekādu jaunu ziņu par stāvokli Azaranā. Robe�as vēl aizvien slēgtas.�
Atmosfēras trok�ņi uz pāris minūtēm pilnīgi pār�trauca ziņas. Kad dzirdamība atkal uzlabojās, dik�tors pa�laik stāstīja:
�� tādi pa�i laika apstākļi ir visā Rietumeiropā un Vidusjūras zemēs. Par neparasti spēcīgām vēt�rām ziņo arī no tik tāliem rajoniem kā Āfrikas aus- trumpiekraste un Adenas apgabals, kā ari no meteo�roloģiskajām stacijām Islandē un īsfūfaundlendā.�
Flemings izslēdza radioaparātu. Viņam �ķita gan�drīz vai dabīgi, ka arī laiks kļuvis glu�i kā traks, ja jau visa pasaule nenovēr�ami dodas pretī vēl nepieredzētai katastrofai.
8
Nākamajā dienā Zanīna Gambula uzaicināja Kauf- mani savā kabinetā. Kad Kaufmanis ienāca, viņa pat acu nepacēla un turpināja kaut ko rakstīt. Vā�cietis izstiepās miera stājā, neuzdro�inādamies atgā�dināt par savu klātbūtni. Tikai beigusi rakstīt, Gam�bula ar ledainu skatienu paraudzījās uz viņu, ne�lūgdama pat apsēsties.
����� Stāvoklis Azaranā nostabilizējies. Paziņojiet to saviem priek�niekiem un informējiet viņus arī par notiku�o. Paskaidrojiet, ka mēs �eit esam stā�vokļa kungi un paliksim tādi arī turpmāk. Prezidents jau �orīt apspriedīsies ar saviem padomniekiem. Nabaga vīrelis! Viņ� ir ļoti satraukts un iebiedēts, lomēr saprot, ka citas iespējas viņam nav un tāpēc jāsadarbojas ar mums. Jūs �ai apspriedē piedalīsie�ties kā �Intel� pārstāvis. �eit ir priek�likumi, kurus jūs iesniegsiet apspriedei.
Viņa pasniedza Kaufmanim papīra lapu.
Vācietis paņēma un rūpīgi izlasīja to, brī�iem piekrīto�i mādams ar galvu, it kā būtu apmierināts.
����� Es vienmēr darīju visu, kas bija manos spē�kos,� viņ� nomurmināja. �Jūs varat paļauties uz mani arī turpmāk.
����� Lieliski, � Gambula noteica, ar rokas mājienu likdama saprast, ka audience beigusies. � Tagad dodieties uz pili un instruējiet prezidenta sekretāru.
Flemingam nekad nebija bijis nekādu ilūziju par savu stāvokli Azaranā. Viņ� zināja, ka patiesībā ir tikai �Intel� gūsteknis, tomēr pa īstam viņ� to iz�juta tikai jaunā re�īma pirmajā dienā. Negribējās neko darīt, jo viņ� pārāk labi zināja, ko no viņa gaida. Nebija arī neviena, ar ko parunāties. Gam�bula bija uzaicinājusi Abu pie sevis, un viņ� bija nozudis administrācijas ēkā. Visur staigāja patruļas. Pirms brokastīm Flemings devās uz lazareti, lai ap�ciemotu Andrē. Sargi to neatļāva, un viņ� drīkstēja tikai parunāties ar Andrē kopēju, kas pastāstīja, ka meitene jūtoties mazliet sliktāk un pa�laik esot aiz�migusi.
Flemings ilgi nosēdēja pie brokastu galda, nelik�damies ne zinis par rupjo, brūno maizi, augļiem un olīvām, kuras parasti pasniedza brokastīs, un dzēra tikai tasi pēc tases stipru un saldu kafiju.
Pēc tam Flemings aizstaigāja līdz Donejas labo�ratorijai. Sargs viņu aizdomīgi nopētīja, tomēr ne�aizturēja.
Doneja darbojās pie kāda no laboratorijas gal�diem. Viņa izklaidīgi atņēma sveicienu un nepie�vērsa sevi�ķu uzmanību Fleminga satraukumam par Andrē veselību.
���� Mēs nespējam viņai nekā palīdzēt, � Doneja nomurmināja.
Brīdi klusējusi, viņa paņēma vienu no statīvā no�vietotajām lielajām mēģenēm.
���� D�on, apskatiet �o!
Flemings paskatījās uz mēģeni, kuiu Doneja tu�rēja rokā. Tajā bija pelēks, daļēji necaurspīdīgs �ķidrums. Kad viņa sakratīja mēģeni, tas pielipa pie mēģenes sieniņām. �ķita, ka arī visās pārējās mē�ģenēs ir tas pats �ķidrums.
���� Kas tas ir? � viņ� jautāja.
���� Jūras ūdens paraugi, kurus man atveda. � Doneja aprauti iesmējās. � Jāatzīst, ka �Intel� darbs noorganizēts priek�zīmīgi. Man pa�ai gan ne�ļāva doties pēc paraugiem, toties izdarīja daudz vai�rāk, nekā es prasīju. Paraugi piegādāti ne tikai no Pērsijas lī�a, bet ar lidma�īnu atvesti arī no Vidus�jūras/ Indijas okeāna un pat no Atlantijas rietumu da�ļas. Domājams, lai es varētu salīdzināt.
���� Un ir atradies arī kaut kas, ko salīdzināt? � Flemings pavaicāja.
Doneja spēcīgi sakratīja mēģeni, un �ķidrums tajā kļuva pilnīgi necaurspīdīgs.
���������� Redzat? Bet parastam jūras ūdenim jābūt, lūk, lādam � skaidram. � Viņa pasniedza Flemingam kādu citu mēģeni ar tīru jūras ūdeni.
Viņ� paņēma vēl da�as no mēģenēm. Kad tās sa�kratīja, ūdens visās saduļķojās.
���������� Vai esat pārliecināta, ka Kaufmanis jūs nav piemānījis? Varbūt visi paraugi paņemti vienā vietā? � Flemings izsmējīgi jautāja.
Doneja noliedzo�i pakratīja galvu.
���������� To Kaufmanis nekad nedarītu. Viņu ta�u iz�rīko �Intel�, nevis es. Un jūs pats zināt, kāds viņ� ir. Ja viņa saimnieki pavēlētu atvest ūdeni no Ant�arktikas, viņ� izdarītu arī to. Bet paskatieties, kas notiek, ja duļķainais ūdens iekļūst skaidrā jūras ūdenī.
Doneja paņēma tīru mēģeni, ielēja mazliet skaidra ūdens un tad piepilināja divus pilienus duļķainā. Pienainie pilieni acumirklī iz�ķīda un pazuda. Do�neja iestiprināja mēģeni statīvā, aiz kura atradās reflektors.
���� Paskatieties nu!
Ūdens mēģenes lejas daļā pamazām saduļķojās, tad duļķes kāpa aizvien augstāk un augstāk, līdz viss ūdens kļuva tikpat necaurspīdīgs kā pārējās mē�ģenēs.
����������� Diez, kā tas patīk zivīm, � Flemings norūca. � Vai jums ir kāda nojausma, kas tas īsti ir?
���� Baktērija. Panāciet �urp!
Flemings sekoja Donejai pie galda, kur viņa ie�slēdza apgaismojumu un nostādīja fokusā mikro�skopu.
���� Pavērojiet �o stikliņu!
Flemings ieskatījās mikroskopā, noregulējaī asumu un tad klusu iesvilpās. Uz stikliņa vibrēja apaļ� organisms. Tas auga augumā acīm redzot un tad sadalījās. Pēc kādas pusminūtes notika atkal jauna dalī�anās. Flemings pacēla galvu.
���� Vai jūs zināt, no kurienes tā radusies?
Doneja neko neatbildēja. No maza termostata viņa izņēma stikliņu, kuru ievietoja otrā mikroskopā.
���� �is te ir nedzīvs eksemplārs. Nav ne mazākās līdzības ar kādu no baktēriju grupām, kuras man zināmas. Kad apskatīsiet to, redzēsiet, ka tā ir vis�vienkār�ākais organisms. �ķiet, �ai baktērijai ir tikai viena ievērojama īpa�ība � spēja fantastiski āti i reproducēties. � Doneja brīdi vilcinājās. � Ja tā nebūtu iesprostota mēģenē, bet tās rīcībā būtu viss okeāns, kurā vairoties� � Viņa atkal apklusa.
Flemings atgriezās pie galda un domīgi noraudzī�jās uz mēģenēm ar kārtīgi uzlīmētajām etiķetēm.
���� Uz etiķetēm atzīmēti gandrīz visi rajoni, kuros, kā ziņo B.B.C., plosās vēji, vētras un notiek visādas citādas jaukas lietas.
���� Tā ir, � Doneja piekrita, � un vienu no �iem rajoniem mēs labi pazīstam. No turienes nāk ļoti piesātināts paraugs. � Viņa uzmanīgi, it kā baidī�damās no tās, paņēma mēģeni ar uzrakstu �Min�s�. � No jūras �auruma starp Skotiju un Hebridu salām.
���� Un �ī �auruma austrumu krastā atrodas Tor- nesa, � Flemings papildināja. � Tātad?
���� Kaut kur jau tas viss ir sācies, � Doneja at�bildēja. � Tai vietā, kur baktērija radusies, ūdens piesātinātība bijusi lielāka nekā vēlāk inficētajos rajonos.
Flemings, acu nenovērsis, skatījās uz viņu.
���� Jums nav nekādu pierādījumu, lai varētu ap�galvot, ka tie�i Min�ā �
Doneja papurināja galvu.
���� Nē, pagaidām man to nav. Kad saņēmu ūdens paraugus, tie visi bija jau sasniegu�i augstāko kon�centrāciju, un es nevaru pateikt, kāda koncentrācija katram paraugam bijusi iegū�anas momentā. Lai iz�darītu galīgos secinājumus, man vajadzētu saņemt
ikas un precīzas ziņas par visu �o vētru centriem, kā arī tajos iegūto ūdens paraugu tūlītējas analīzes rezultātus. Tad varbūt izdotos saskatīt kādu saka- ilbu starp meteoroloģiskajiem apstākļiem un �o baktēriju.
���� Varbūt arī tad nebūtu iespējams, � Fle�mings iebilda. � Redziet, Madlēna, labāk neļausim pārāk lielu vaļu savai iztēlei un nekļūsim arī sen�timentāli. Rīkojieties kā parasti � salīdziniet visus pieejamos datus, atlasiet faktus, izdariet secināju�mus. �eit ieslodzīti, mēs neko daudz nespējam pa�veikt, lai gan man �ķiet, ka jūs varētu izpētīt bak�tērijas struktūru. Pēc tā, cik veikli �Intel� aģenti piegādāja jums ūdens paraugus no visiem okeāniem, ir puslīdz skaidrs, ka arī viņiem radu�ās aizdomas, ka sliktajam laikam ir kaut kādi neparasti iemesli. Manuprāt, jūs varētu pieprasīt paraugus pat no Timbuktu, nemaz jau nerunājot par tādām vietām, kur ir jūra, un pakalpīgais Kaufmanis aizsūtīs savus rokaspui�us ar smeļamajiem kausiņiem un pudelī�tēm tos sadabūt. Ta�u pagaidām mēs varam tikai uzmanīgi noklausīties visas laika ziņas, tā mēs vis�maz iegūsim kādu priek�statu par notieko�o.
Viņi norunāja, ka pārmaiņus vienam vai otram jānoklausās laika ziņas, kā arī jāpieraksta visi ra�joni, kurus ziņās piemin.
Un ziņu patie�ām netrūka. Pēdējo ziņu dienas rai�dījumā dominēja laika ziņas. Pirmie orkāni Anglijas vēsturē bija atnesu�i postu un nāvi lielā pla�tībā no Penzensas līdz Vikai. Bija sapostīti augst�sprieguma līniju aizsargre�ģi un sagrauti piloni. Lanka�īrā un Anglijas austrumos milzīgi apgabali atradās zem ūdens. Meteorologi nesolīja laika ap�stākļu uzlabo�anos. Gaisa spiediens bija tik zems, kāds tas līdz �im da�reiz bija novērots tikai tropos.
�īs ziņas Flemings un Doneja noklausījās kopīgi. Ne viens, ne otrs nejuta vajadzību pierakstīt �o zi-' ņojumu sīkumus vai arī pārrunāt tos. Un, kad pēk��ņi no tuksne�a atjoņoja traka auka, sagrie�ot gaisā smil�u vērpetes, un dauzīja vaļējās durvis un d�ink- stināja logu stiklus, tā nomāca viņus daudz smagāk un draudīgāk nekā tālā, saraustītā balss no Londo�nas. Lai gan vēj� bija sauss un karsts, Doneja no- drebinājās.
Flemings pārslēdza uztvērēju uz īsajiem viļņiem, meklēdams vēl kādas ziņas. Ieskanējās un atkal pa�gaisa vārdi nesaprotamās valodās, mūzika, atkal nesaprotami vārdi, un beidzot viņ� atrada meklēto � �Amerikas Balsi�.
�Savienoto Valstu Laika birojs,� diktors stāstīja, ��odien brīdināja par jaunām vētrām, kas tuvojas Savienoto Valstu austrumu piekrastei. �ķiet, ka vēt�ras būs tikpat spēcīgas kā tās, kas naktī brāzās pāri Rietumeiropai.
Amerikāņu zinātnieki domā, ka pa�reizējās laika apstākļu izmaiņas var salīdzināt ar izmaiņām, kas notiku�as ledus laikmeta sākumā ��
Flemings pasteidzās izslēgt uztvērēju. Doneja piecēlās.
� Ja jums ienāk prātā kāda ideja, es bū�u labo�ratorijā, � viņa teica.
Nākamajās dienās viņi vairāk vai mazāk apzināti izvairījās viens no otra. Abi jutās gau�ām nevarīgi nn ļoti apzinīgi noklausījās visus laika ziņojumus, atzīmējot apgabalus, kur plosījās vistrakākās vētras.
Visprecīzāko informāciju sniedza Boforta skalas skaitļi. Tre�ajā rītā, noklausījies ziņojumu par jauniem postījumiem Anglijā, Holandē, Francijā un Spānijā, Flemings ieradās Donejas laboratorijā. Do�neja bija paveikusi pamatīgu darbu. Atbrīvojusi telpas vienu galu, viņa pie sienas bija piestiprinā�jusi lielu ziemeļu puslodes karti, kas bija nosprau�dīta krāsainām spraudītēm. No Gibraltāra līdz Or- kneju salām tās veidoja gandrīz nepārtrauktu joslu, ta�u visblīvāk sedza rajonu uz austrumiem no Heb- ridu salām.
���� Sveicināts, D�on! � Doneja uzsauca Flemin- gam. � Redziet, tagad jau diezgan skaidri parādās zināma likumsakarība. Un tas vēl nav viss!
Doneja pieveda viņu pie liela galda, kas atradās pie sienas un uz kura stāvēja sarindotas pāris du�u mēģeņu.
���� Kaufmanim, protams, nebija laika pagādāt vi�sus ūdens paraugus, kurus es pieprasīju, tomēr va�kar vēlu vakarā saņēmu vēl desmit. Tie ir no da�ā�dām vietām Anglijas piekrastes ūdeņos, patālu no krasta. Es viņam pieteicu, lai visus paraugus tūlīt uzvāra. �ī trakā baktērija iet bojā pie 100� Fāren�heita, tāpēc uzvārītos paraugos baktēriju daudzums
Viņa ar pirkstu pieskārās kādai mēģenei.
���� Tajā ir visvairāk baktēriju, un �is paraugs nāk no Oben�īras piekrastes. Protams, tas gan ir tikai nejau�s pierādījums, tomēr, manuprāt, jāņem vērā. Es jau parūpējos, lai atved Andrē.
Flemings satrūkās.
����� Andrē ta�u ir slima, � viņ� protestēja. � Viņa nevar mums palīdzēt.
����� Jā, Andrē ir slima un kļūst ar katru dienu slimāka, tāpēc mums jāaprunājas ar viņu pēc iespē�jas ātrāk. D�on, jūs ta�u zināt, ka neesmu cietsir�dīga, tomēr Andrē ir mums jāpalīdz, ja vien tas iespējams. Un es ticu, ka viņa var mums palīdzēt.
Flemings nopūtās.
���� Noteicēja jau esat jūs, tomēr man tas nepatīk.
Kopēja iestūma laboratorijā slimnieku krēslu ar
Andrē. Satvēris viņas roku, Flemings izmocīja ap�sveikuma smaidu, lai gan tas nebija viegli � mei�tene bija ļoti novājējusi. Flemingu pārņēma �aus�mas, redzot, cik ļoti Andrē pārvērtusies kop� pēdējās reizes, kad viņam bija ļāvu�i to apciemot.
Doneja izstāstīja Andrē, kas notiek, parādīja mē�ģenes, pievēr�ot meitenes uzmanību tam, ka pa�raugs ar vislielāko baktēriju koncentrāciju ir no Min�a.
���� Kas ir Min�s? � Andrē jautāja.
����� Jūras �aurums pie Tornesas, kur sākusies visa �ī jezga, � Doneja asi teica.
����� Tas nav iespējams, tas ir bezjēdzīgi, tam nav nekāda sakara ar skaitļotāju. � Satrauktā Andrē uzmanīgi skatījās gan uz Doneju, gan Flemingu. � Skaitļotājam paredzēta pavisam cita pro�gramma.
����� Nekādu citu programmu vispār vairs nebūs, ja �is mazais briesmonis mūs visus aprīs. Padomā, meitenīt, palauzi galvu!
����� Skaitļotājā nav nekādas informācijas par �o baktēriju, � Andrē pastāvēja pie sava.
Flemings pienāca tuvāk.
���� Varbūt tagad nav ari, � viņ� domīgi sacīja.
���� Bet kaut kur kaut kādā veidā �is slāpekļa rijējs ir manīts. Esmu par to pārliecināts. Cik tālu jūs esat ar analīzēm, Madlēna?
Doneja, neko neatbildējusi, piegāja pie galda un paņēma kādus aktu vākus.
���������� Lūk, visi rezultāti pierakstīti binārajā kodā. Vai tas jums ko dod?
Flemings paņēma aktu vākus, piegāja pie loga un, apsēdies uz palodzes, sāka pētīt skaitļus. Pēc brī�a viņ� nolika aktu vākus sāņus un teica:
����������� Tie apstiprina manas aizdomas, atmiņu, no�jautu vai kas arī tas būtu. Baktērija atgādina kaut ko jau pazīstamu.
���������� Tad jūs pats esat to radījis, � Andrē pār�trauca viņu.
Flemings pārsteigts paskatījās apkārt.
���� Ko es pats esmu radījis?
����������� Baktēriju. Toreiz Tornesā. Tāpēc arī tās nav �ī skaitļotāja atmiņā. � Andrē apklusa un atlaidās krēslā, it kā mēģinātu sakopot spēkus. � Cik rei�u jūs mēģinājāt iznīcināt Tornesas skaitļotāju?
���� Vairākas reizes.
����������� Pēc vienas no �īm reizēm skaitļotājs nolēma atriebties ar �o baktēriju. � Andrē acis kļuva auk�stas un naidīgas, vie�ot Flemingā izmisumu.
���� Skaitļotājs nodeva jūsu rīcībā varenu spēku, lai tas jums palīdzētu, bet jūs �o spēku pavērsāt pret cilvēci. Jūs neklausījāt mani, jūs neklausījāt arī ne�vienu citu un, nepieņemdams skaitļotāja palīdzību, nolēmāt iznīcībai visu cilvēci. Tagad jūs vairs ne�varat neko glābt, baktērija jūs aprīs.
Andrē balsī skanēja cilvēkam sve�a rezignācija. Flemings novērsās un devās uz durvīm, izmisis līdz sirds dziļumiem.
Pāris dienu pēc �īs sastap�anās Flemings centās izvairīties no cilvēkiem. �Intel� savus gūstekņus bija apgādājis ar pirmklasīgu bibliotēku, kā arī pa�sūtījis zinātniskos �urnālus no visām pasaules ma�lām. Flemings lasīja, lasīja bez jēgas, nesistemātiski, viņa smadzenes tik tikko spēja uztvert izlasīto. Visi �urnāli bija jau novecoju�i, jo, līdzko sākās vētras, tika pārtrauktas visas piegādes, kas nebija vitāli svarīgas, kaut gan da�as �Intel� transportlid- ma�īnas vēl aizvien kursēja starp Azaranu un Eiropu.
Reiz, izdzirdis skaitļotāja dūkoņu, Flemings no�prata, ka tur, dro�i vien pēc Gambulas rīkojuma, strādā Andrē. Viņ� varēja gan iedomāties, ar ko pa�reiz noņemas skaitļotājs � dro�i vien ar tādām pa�ām pārtvērējraķetēm, kādas savā laikā gatavoja Tornesā un kuras sagādāja skaitļotājam pirmo ofi�ciālo triumfu. Flemingu pārņēma spokaina �arī es esmu visa līdzvaininieks� sajūta. Viņ� mazliet pa�brīnījās, kas gan pārvērtis formulās skaitļotāja iz�sniegtos vienādojumus, jo bez pareizas interpretā�cijas pat pieredzēju�iem elektronikas in�enieriem tie �ķita tikai nesakarīga buldurē�ana. Bet tad viņ� atcerējās, ka vēl ta�u ir Abu Zeķi.
Flemingu nodarbināja domas par Abu Zeķi � ne�vis par pirm�ķirīgu tehnoloģijas gadsimta zināt�nieku, bet par cilvēku, kas apveltīts ar iedzimtu godīgumu un kārtības mīlestību, par cilvēku ar pla�u redzesloku un vispusīgām interesēm.
Nonācis pie noteikta lēmuma, Flemings uzlēca no gultas, kurā bija atlaidies, un paķēra telefona klausuli. Gandrīz zaudētā cīņā arī viens vienīgs sa�biedrotais ir vairāk nekā neviens.
Telefoniste viņam pateica, ka doktors Abu Zeķi atrodoties skaitļotāja ēkā. Flemings negribēja iet uz turieni, lai nebūtu jāredz lēni mirsto�ā Andrē, no kuras ma�īna izsūca pēdējās spēku paliekas. Fle�mings tāpēc palūdza, lai viņu savieno ar Abu, daudz neraizēdamies par to, ka sarunu varbūt no�klausīsies.
���� Hello, Abu. �eit Flemings. Vai es nevarētu nedēļas nogalē apciemot jūsu ģimeni? Tikai tad gan laikam būs jāpacie� arī mana dresētā sarga sa�biedrība �
���� Bū�u pagodināts uzņemt jūs savās mājās, dok�tor Fleming. � Abu balss �ķita piesardzīga. � Jums būs interesanti sastapties ar Azaranas vienkār�ajiem ļaudīm. Manas mājas ir ļoti vienkār�as, ta�u jūs tajās sagaidīs ar prieku.
Viņi norunāja izbraukt sestdien ap pusdienas laiku, kad Abu atbrīvosies no darba līdz pirmdie�nas rītam. Lieki nekavēdams laiku, Flemings tūlīt piezvanīja uz Kaufmaņa kabinetu, lai pieprasītu at�ļauju apciemot Abu Zeķi. Vācie�a pa�a nebija, bet sekretārs atzīmēja visu vajadzīgo. Vakarā caurlaidi atnesa Flemingam uz dzīvokli. Viņa lūgumā neviens nebija saskatījis nekā neparasta.
Abu Zeķi lepojās ar savu mazo itālie�u automa��īnu. Viņa mājas atradās tikai kādas divdesmit pie�cas jūdzes no �Intel� ciemata, ta�u, kā viņ� paskaid�roja, līgumā esot paredzēts, ka viņam jādzīvo �Intel� ciematā.
���� Manai sievai gan tas diez kā nepatīk, bet, tā kā pie mums dzīvo arī viņas māte un ar mazuli arī jānoņemas, sestdiena pienāk atkal ātri vien.
Autoceļ� beidzās, un sākās bruģēts ceļ�, kas kādu gabalu tālāk pārvērtās vienkār�ā lauku ceļā. Abu samazināja ātrumu. Sargs, sēdēdams papildu sēdeklī aizmugurē, �ķendējās par grambaino ceļu, tomēr �ķita glu�i apmierināts, ka uz kādu brīdi izkļuvis no �In�tel� ciemata.
Tālāk ceļ�- aizvijās aug�up pa nogāzi. Augsne kļuva aizvien akmeņaināka. Lai gan vēj� laiku pa laikam uzvirpuļoja smil�u mākuļus, priek�ā aizvien skaidrāk iezīmējās kalnu grēda, kas īstenībā gan bija tikai klin�aini pakalni.
Abu norādīja uz mājām ar plakaniem jumtiem, kuras, izvietotas taisnstūra veidā, atradās uz neliela plato stāvas klints pakājē.
���� Tas ir mans ciemats, � viņ� teica, � vai, pa�reizāk, ciemats, kurā esmu uzcēlis savu māju. Cil�vēki �eit dzīvoju�i jau pirms jūsu Kristus dzim�a�nas. Paskatieties!
Flemings paraudzījās norādītajā virzienā. Klin�u sienā vēl bija redzamas milzīgu bareljefu atliekas � gan stilizēti dzīvnieki, gan bārdaini karavīri cie�ā ierindā. Neviens no attēliem vairs nebija glu�i ne�bojāts, tos visus �ķērsoja dziļas plaisas klintī.
���� Bareljefi saglabāju�ies no seno persie�u lai�kiem, � Abu paskaidroja. � Pirms daudziem ga�diem tos pētīja angļu arheologi, vēlāk arī ameri�kāņi. Viņus gan visvairāk interesēja templis, to jūs ieraudzīsiet tūlīt aiz nākamā pagrieziena.
No tempļa bija atliku�as tikai drupas un da�as kolonnas, kas slējās aug�up no gruve�u kaudzes. Abu stāstīja, ka kolonnas esot romie�u celtas, bet nogāzē saglabāju�ās vairāku citu seno civilizāciju palie�kas � gan asīrie�u, gan persie�u. Atrastas arī da��as seno ēģiptie�u plāksnes.
���� Kā jūs zināt, Azarana bijusi pakļauta dau�dzām un da�ādām impērijām un tikai tagad bei�dzot atguvusi neatkarību.
Abu nobrauca no ceļa uz kādas takas, kuru gan lielākoties laikam lietoja tikai ēzeļi. Pie nelielas mājiņas viņus sagaidīja Abu sieva � jauna, glīta, gandrīz vēl meitene. Lai gan viņa valkāja arābietes tērpu, seja nebija aizklāta.
Kad Abu iepazīstināja Flemingu ar sievu, viņa gan kautrīgi nolaida acis, tomēr sirsnīgi sasveicinā�jās nevainojamā angļu valodā.
���� Lemka mācījās Kairas universitātē kā viena no pirmajām studentēm meitenēm, kuras apmācīja pēc pulkve�a Nasera jaunā plāna, � Abu lepni pa�skaidroja.
���� Jūs esat sakarsis, un laukā tik �ausmīgs vēj�,� Lemka teica Flemingam. � Nāciet, lūdzu, iek�ā, tur būs vēsāk.
Paskatījusies uz automa�īnu, Abu sieva ieraudzīja sargkareivi.
��� Kāpēc jums līdzi atbraucis kareivis? � Vina satvēra vīra roku. � Vai tu esi apcietināts?
���� Tas ir doktora Fleminga pavadonis, � Abu paskaidroja, ta�u tas Lemku pilnīgi nenomierināja.
���� Vai pilsētā ir nemieri? � viņa jautāja. � Pa radio ziņo tik maz � tikai, ka apvērsums beidzies un viss atkal mierīgi.
Jā, � Abu apstiprināja. � Stāvoklis pilsētā atkal glu�i normāls. Lūdzu, pagādā mums ko dzeramu un tad padomā par pusdienām. Es jau draugu brī�dināju, ka nezinu, kas būs pusdienās, un viņam at�liek tikai cerēt uz laimīgu gadījumu.
Lemka aizgāja uz nelielo virtuvīti, kuras durvīm priek�ā bija aizkari.
Flemings ērti ierīkojās uz zemas tahtas.
���� Abu, jūs man neticējāt, kad stāstīju par skait�ļotāju, vai ne? Lūdzu, vismaz ticiet man tagad.
Lemka atgriezās ar vīna krūku un glāzēm, salēja vīnu glāzēs un vienu glāzi pasniedza Flemingam. Vīns nebija visai stiprs, toties salds un atspirdzino�s.
���� Būtībā viss ir samērā vienkār�i, � Flemings turpināja, nelikdamies zinis, ka arī Lemka klausās.
����� �Intel� uzbūvēja skaitļojamo ma�īnu un pieņēma jūs darbā. Kad jaunais Nīlsons aizbēga, skaitļotājs vairs nedarbojās, un tādēļ �Intel� aģenti nolaupīja mani kopā ar Andrē. �Intel� mērķis bija ar tehniku pārspēt visus konkurentus un ierīkot labi aizsargātu bāzi darbam ar skaitļotāju. To gribēja arī intelekts no Andromēdas, kura ierocis ir �is skaitļotājs. Ta�u Salimam ar to vien nepietika. Viņ� bija gudrs un godkārīgs un gribēja iegūt absolūtu kontroli pār visu pasākumu. Andrē to zināja vai, pareizāk, uz�zināja no skaitļotāja, kas varēja paredzēt arī �ādu iespēju. Tāpēc Andrē nolēma visu varu nodot �In�tel� rokās.
���� Bet jums par to nav nekādu pierādījumu, � Abu stūrgalvīgi pastāvēja pie sava.
Lemka paskatījās uz Flemingu, pēc tam uz savu vīru.
���� Abu, tev gan vajadzētu saprast, � viņa teica,
���� kad cilvēks runā taisnību, un palīdzēt viņam.
Abu nikni paskatījās uz sievu, ta�u viņa, acu ne�nolaizdama, izturēja vīra skatienu. Abu mulsi pa�smaidīja un neveikli satvēra sievas roku.
���� Es pamēģinā�u, � viņ� klusi teica, tad pie�vērsās Flemingam. � Pirmdien es runā�u ar mad- muazeli Gambulu.
Flemings viņam pateicās, tomēr �aubījās, vai �ai sarunai būs kāda nozīme.
���� Jauki, � viņ� noteica. � Izdomāsim, ko īsti teikt, lai pamodinātu viņas sirdsapziņu, ja tikai Gambulai vispār tāda ir. Bet ar savām lieti�ķajām sarunām mēs nodarām pāri jūsu sievai. Galu galā ir ta�u atpūtas diena!
Nedaudzajās stundās, kuras viņi pavadīja kopā ārpus �Intel� ciemata saspīlētās atmosfēras, abu vī�rie�u draudzība kļuva cie�āka. Svētdienas rītā Abu aizveda Flemingu uz tempļa drupām, ta�u ilgi viņi tur nevarēja kavēties, jo vēj�, kļuvis stiprāks nekā iepriek�ējā dienā, rāva sev līdzi no stāvajām klin�tīm aiz tempļa veselu akmeņu krusu. Flemings iz�skaidroja Abu savu un Donejas teoriju par klimata maiņas iemesliem. To Abu varēja saprast, jo arī bija redzējis da�us skaitļotāja aprēķinus par jauno baktēriju jūras ūdenī.
Pēc brīvdienām tikko atgriezies ciematā, Abu lū�dza sarunu ar Gambulu.
Viņa apsveica Abu ļoti priecīgā garastāvoklī.
���� Doktor Zeķi, � viņa teica, � jūs esat pats pirmais, kas uzzināt, ka mēs izmēģinājām pārtvē- rējraķetes prototipu. Tas ir lielisks sasniegums. Ta�gad mēs �ai jomā esam tikpat tālu kā Anglija. � Gambula nogaido�i smaidīja. � Varbūt arī jums ir kādas labas ziņas?
���� Jā, madmuazele, tomēr vispirms lūdzu jūsu atļauju runāt par kādu citu tematu.
Vienā mirklī Gambulas laipnību nomainīja aiz�domas.
���� Ko jums vajag?
��� Es runāju doktora Fleminga uzdevumā. Viņ� ir pārliecināts, ka klimatisko apstākļu izmaiņā
Eiropā, Amerikā un arī �eit pie mums kaut kādā veidā ir iejaukts skaitļotājs un intelekts no Andro�mēdas ar savu vēstījumu.
Abu apklusa, Gambulas naidīgā izskata iebiedēts.
����������� Doktors Flemings lūdz, lai jūs atļaujat profe�sorei Donejai sazināties ar Starptautisko meteoro�loģisko biroju.
����������� Nē! � Viņa kā saniknots vīrietis uzsita ar dūri pa galdu. � Viss, ko viņ� stāsta, ir blēņas.
���� Ta�u, ja vēstījums �
����������� Es zinu, ko grib ma�īna. Mums sniegtie norā�dījumi ir nepārprotami, mēs zinām, kas mums jā�dara. Meteoroloģiskajiem apstākļiem nav nekāda sakara ar uzdevumu, ko mums pavēstīja ma�īna.
Abu mainīja taktiku.
���� Ja jūs uzklausītu Flemingu� � viņ� iesāka.
Gambula savu atbildi izkliedza gandrīz vai
klieg�us:
����������� Flemings mani neinteresē, un neinteresē arī nekas, ko viņ� varētu pateikt. Sapratāt?
Abu atmuguriski virzījās uz durvju pusi.
����������� Pateicos jums, madmuazele, � viņ� nomurmi�nāja.
Tikko durvis aiz Abu Zeķi aizvērās, Gambula no�liecās pār iek�ējo sakaru mikrofonu, kura sarkanā poga jau bija nospiesta.
���������� Heir Kaufmani, � viņa mierīgi jautāja, � vai jūs dzirdējāt, ko stāstīja Abu Zeķi? Lieliski. No �ī brī�a lieciet viņu novērot.
9
Osborns pa vagona logu skatījās uz Dienvidlon- donu, kas, neveikli izpletusies, gulēja viņa priek�ā. Osborna kreisā roka vēl aizvien bija pakārta kaklā, lai pārāk nenoslogotu krū�u muskuli, kuram cauri bija gājusi Kaufmaņa diendera raidītā lode. Brūce sadzija diezgan ātri, jo ievainojums nebija nekāds smagais.
Ja viņa izglāb�anos varēja saukt par brīnumu, tad to pa�u varēja teikt arī par Londonu. Postījumi, kurus bija nodarījusi pagāju�ās nakts vētra, nebija lik smagi, kā Osborns bija baidījies. Vismaz tā li�kās, raugoties pa lēni brauco�ā vagona logu. Va�rēja redzēt groteski saliektas televīzijas antenas, daudzos jumtos rēgojās lieli caurumi tais vietās, kur agrāk bija atradu�ies skursteņi. Pārpildītajā vil�cienā Osborns stāvēja kājās, cie�i piespiests pie pa�a loga. Brauciens no Prpingtonas, kur viņ� dzīvoja, ilga jau vairāk nekā divas stundas. Neva�rēja pat �ķendēties par vilciena aizkavē�anos, jo tāds vilciens sarakstā vispār nebija paredzēts. Tā kā augstsprieguma līnijas bija izpostītas, no pie�krastes uz Londonu brauca tikai dīzelvilcieni. Vil�ciens lēni vilkās uz priek�u, bie�i apstādamies, kad dzelzceļnieki to apturēja, signalizējot ar roku mājieniem.
Būdams piesardzīgs cilvēks, Osborns jau laikus izbrauca no mājas, labi zinādams, ka pēc tādas nakts kā pagājusī brauciens nebūs nekāds vieglais, tomēr tagad viņ� sāka ba�īties, vai paspēs laikā ie�rasties uz apspriedi ministrijā. Tās sākums bija pa�redzēts 10.30, un visi pārējie apspriedes dalībnieki, kas dzīvoja turpat Vaitholas apkārtnē, dro�i vien ieradīsies laikā.
Upes dienvidu krastā vilciens kavējās minūtes desmit. Betersijas spēkstacija izskatījās tikpat liela un varena kā vienmēr. No tās skursteņa, kā parasti, cēlās dūmi, kurus vēl aizvien trauksmainais vēj� tūdaļ trieca atpakaļ zemē. Osborns gandrīz nepa�manīja, kad viņi atkal sāka braukt. �eit jau darbo�jās elektriskā signalizācijas sistēma, un vilciens bez kavēkļiem aizdrāzās pāri pārmijām un vienmērīgi ieslīdēja �eringkrosas stacijā. Steidzīgi uz�ņāpti uz�raksti brīdināja, ka no jumta var gāzties sadauzītie stikli, ta�u steidzīgo sezonas braucēju straume ne�pievērsa tiem uzmanību un traucās uz izejām.
Laukā, Strendā, dzīve �ķita ritam puslīdz normāli. Vētra bija nogāzusi kādu sludinājumu dēli, bet pa�rastā pilsētas satiksme, kaut arī lēnām, tomēr dar�bojās. Pilsētas saimnieki acīmredzot bija piesar�dzīgi, jo Trafalgārskvēra centrs bija norobe�ots ar virvi, tomēr Nelsons no savas kolonnas vēl aizvien raudzījās pāri Londonai.
Osborns iegriezās Vaitholā. Pāris vietās ar dēļiem bija aizsisti izdauzītie logi, citu postījumu nemanīja. Bigbens stāvēja neskarts, un tā pulkstenis rādīja 10.21. Osborns pielika soli. Viņ� redzēja, ka paspēs vēl ierasties laikā.
Ministrs atradās jau savā kabinetā. Pavir�i sa�sveicinājies ar Osbornu, viņ� turpināja lasīt kādu dokumentu un, acu nepaceldams, tikai noteica:
���� Nīlsons paziņoja, ka ieradīsies laikā.
Nīlsons' ienāca pēc pāris minūtēm. Amerikānis
izskatījās novecojis, dēla nāve bija viņam smags trieciens.
Ministrs bez lieka ievada atklāja apspriedi:
���� Mums nav iemesla un nav arī laika noņemties ar formalitātēm. Profesoram Nīlsonam ne�piecie�ama jūsu palīdzība, Osborn. Nodibināta starptautiska komisija viņa vadībā, un mums nepie�cie�ams cilvēks, kas spētu vadīt sekretariātu.
���� Un būtu labi, ja tas būtu jūs, � Nīlsons teica nedabīgi aizsmaku�ā un skaļā balsī.
Osborns pajautāja Nīlsonam:
���� Jums arī grūti elpot?
Nīlsons pamāja.
���� Tā ir gandrīz visur, tomēr visļaunāk kalnos.
���� Skotijas kalnu rajonu iedzīvotāju evakuācija jau sākusies, � ministrs sacīja. � Tā gan vēl nav oficiāli izziņota, tomēr ietilpst vispārējā plānā. Lai gan tagad vairs nav lielas nozīmes, kādā augstumā virs jūras līmeņa atrodies, � gaiss visur kļūst pā�rāk retināts.
Nīlsons piecēlās un piegāja pie galda, uz kura bija izklāta krāsainām spraudītēm izraibināta me�teoroloģiskā karte.
���� No Alpiem un Pirenejiem evakuēti jau visi iedzīvotāji. Panāciet, lūdzu, �urp, es parādī�u, ko esam paspēju�i noskaidrot.
Ministrs un Osborns nostājās pie kartes blakus Nīlsonam.
���� �eit visur strauji krītas atmosfēras spiediens, � Nīlsons pla�ā lokā parādīja apgabalus no �etlandes salām līdz Bretaņai, � kā arī visur citur, kur pār�baudi izdarīja mūsu pētniecības, kā arī flotes kuģi. Viszemākais gaisa spiediens ir virs Atlantijas oke�āna ziemeļdaļas un Vidusjūras. Indijas okeānā un Klusajā okeānā apstākļi vēl nav tik ļauni, ta�u gaisa spiediens arī tur vairs nav normāls. Dabīgi, ka virs sauszemes eso�ās gaisa masas strauji pārvietojas, lai izlīdzinātu spiedienu, un tā arī rodas vētras un retinātā gaisa zonas.
���� Un kas īsti būtu jādara man? � Osborns jau�tāja.
���� Vispirms, ka jus jutāties? � ministrs viņu partrauca. � Vai ievainojums vairs nesagādā grūtības?
���� Ar mani viss kārtībā.
���� Tad ir labi, � Nīlsons teica. � Jūs pats sapro�tat, ka pagaidām visi dati, kurus man izdevies sa�vākt, ir nejau�i un pārāk neskaidri. Visas ziņas, kuras mēs varam iegūt, rūpīgi jāsalīdzina un racio�nāli jāapkopo. Viss �is darbs jānoorganizē. Jāsavāc un jāizpēta visi meteoroloģiskie ziņojumi par pagā�ju�o mēnesi vai, vēl labāk, par pēdējām se�ām nedēļām. �ķiet, ka jūsu Aviācijas ministrijai jau ir apstrādāti dati. Nav nekādu �aubu, ka nenormāli zemais gaisa spiediens vispirms radies vienā vietā.
Ministrs atgriezās pie kartes.
���� Man �ķiet, Osborn, ka jūs pats varat iedomā�ties, kur tas noticis. Protams, ka �eit.
Ministrs ar pirkstu norādīja kartē vietu, kur dau�dzas līnijas savijās blīvā spirālē. No viņa pirkstgala uz rietumiem jūrā ar punktētu līniju bija atzīmēta aizliegtā zona � Tornesas raķe�u izmēģinājumu poligons. Osbornu tas nemaz nepārsteidza. Visā �ai notikumu gaitā viņ� nojauta kaut kādu fatālu neno- vēr�amību.
Spēcīga vēja brāzma atsitās pret ministrijas ēku. Moderno logu metāla rāmji izturēja vēja brāzmu neied�inkstēdamies. Vēj�, tikpat pēk�ņi kā uzradies, atkal pazuda. Kaut kur uz ielas �ķindēja stikli.
���� Tagad galvenais ir ātra rīcība, � ministrs teica.
Visu atliku�o dienas daļu Osborns un Nīlsons noņēmās ar darba organizāciju. Daudz laika prasīja sakaru nodibinā�ana un darbinieku instruē�ana.
I lika ziņas bija paredzēts saņemt no Breknelas meteoroloģiskā biroja. Ar to bija jānodibina radiosakari, jo uz citiem sazinā�anās līdzekļiem vairs nevarēja paļauties.
Nakts vēl nebija pienākusi, kad sākās jauna vētra. Pēc visām pazīmēm varēja spriest, ka tā būs daudz ļaunāka nekā iepriek�ējā naktī. Osborns vairs pat necerēja �onakt nokļūt mājās.
Nīlsons devās uz savu viesnīcu pusdienās, un Os�borns palika viens. �o laiku viņ� izlietoja, lai mazliet .itjēgtos un pārdomātu. Tas, ka visas nācijas, gan lielās, gan mazās, centās sadarboties, iedrosmināja un uzmundrināja. Garajā valstu sarakstā, kuras bija ga�tavas sniegt savu ieguldījumu glāb�anas operācijās, tikai viena pati sīka vietiņa palika tuk�a. Tā bija Azarana. Un Osbornam �ķita dīvaini, ka, lai gan pasaulei draudēja baismīga stihiska nelaime, Azarana tik konsekventi izolējās no visas pārējās pasaules un tik stingri slēpa savu iek�politiku.
Viņ� paņēma tālruņa klausuli un lūdza savieno�jumu ar Ārlietu ministrijas Vidējo Austrumu noda�ļas de�urējo�o sakaru virsnieku. Savienojumu viņ� dabūja nekavējoties, ta�u dzirdēt nevarēja gandrīz neko. Vētra bija izvēlējusies tie�i �o brīdi, lai sāktu trakot no jauna. Osbornam bija jākliedz, un viņam no piepūles aizrāvās elpa.
Ar tādu pa�u piepūli viņam atbildēja:
� Mēs pamēģināsim, ser, ta�u stāvoklis ir ļoti grūts. Telegrāfs un telefons vairs nedarbojas, arī uz radio vairs lāgā nevar paļauties. Varēsim būt lai�mīgi, ja �odien izdosies nosūtīt kādu ziņojumu. Kā jūs pats zināt, ser, nesen tur bija kaut kādas jukas, un tagad Azarana ir pilnīgi noslēgusies no ārpasauIes. � Milzīgs blīk�ķis pārtrauca sarunu. � Mums tikko izgāza logus, � pēc brī�a atkal atskanēja virs�nieka balss. � Ak dievs, kāda nakts!
Bija jau pēcpusdiena, kad Flemings piecēlās no gultas un aizgāja du�ā nomazgāties. Pa�am nema�not, viņu bija pārņēmusi pilnīga letarģija. Viņ� va�rēja stundām ilgi gul�ņāt, neko nedarīdams, brī�iem pat nedomādams. īstenībā viņ� nekad nebija ticējis, ka Abu izdosies pierunāt Gambulu sastapties ar viņu. Flemings pat īsti nezināja, ko varētu pateikt Gam- bulai, ja arī rastos tāda izdevība.
Du�ā kaut cik atsvaidzinājis savu ķermeni, lai arī garīgi tikpat nomākts, viņ� devās uz skaitļotāja ēku. Andrē bija nosēdināta pie vadības pults, tuvumā grozījās arī Kaufmanis. Andrē izskatījās bezcerīgi slima. Flemings kādu brīdi pakavējās pie skaitļotāja, ta�u Andrē nelikās par viņu ne zinis, un viņ� devās pa gaiteni tālāk.
Izvades iekārta pa�laik darbojās, un Abu pētīja izsniegtos skaitļus.
���� Es neko nevarēju izdarīt, � arābs klusi mur�mināja, nepaceļot galvu. � Mani pa�laik novēro. Flemings pieliecās tuvāk, it kā lai ieskatītos skait�ļos.
���� Manuprāt, vienīgais, ko varam darīt, ir � brī�dināt cilvēkus.
Abu noplēsa tikko pabeigto lentu un piecēlās.
��� Aizbrauciet �ovakar uz manām mājām, � viņ� �ukstēja. � Mēģiniet kaut kā aizlavīties garām sar�giem. Es pats nevaru tikt. Mani visu laiku uzrauga. Lemka jums visu paskaidros.
Pirms Flemings paspēja vēl kaut ko pajautāt, Abu titri aizsteidzās uz kartotēkas telpu. Flemings domīgi noraudzījās viņam pakaļ.
No gaiteņa viņa gala nāca Doneja.
���������� Redzēju, ka jūs abi ar Abu pārrunājāt kādu noslēpumu un negribēju traucēt. Par ko tad jūs i unājāt?
���������� Lāgā nezinu, � Flemings atzinās. � Varbūt Itis ir lamatas. Abu �orīt runāja ar Gambulu. Var būt arī, ka tā ir tikai neprātīga ideja. Bet lai nu kā, cīņu mēs tomēr varam turpināt. Vai jums ir kādi jaunumi?
���� Tagad es zinu, kas ir �is mazais briesmonis.
���� Nu, kas tad?
���������� Mākslīgi sintezēta baktērija. Ja izdotos noskaid�rot, kā tā darbojas, mēs varētu uzzināt, pret ko īsti jā cīnās.
���� Vai Andrē varētu? �
Doneja drūmi pasmaidīja.
����������� Es runāju ar viņu, ta�u Andrē saka, ka skait�ļotājs nevarot palīdzēt. Tam neesot nekādas infor�mācijas par �o baktēriju.
Abi pagājās uz durvju pusi, tālāk no sargiem.
���������� Es esmu gatavs ķerties pie jebkura salmiņa, � Flemings teica, � tāpēc do�os mūsu drauga Abu izliktajās lamatās, kas tomēr varbūt nemaz nav la�matas.
Doneja pieķērās Flemingam pie rokas. .
���������� Esiet uzmanīgs, D�on, � viņa lūdza. � Ja ar jums notiktu kas nelabs �
Es vienmēr atgrie�os, jo nezāle jau neiznīkst,� Flemings atteica, zobgalīgi iesmiedamies.
Izkļūt nemanītam no zinātnieku ciemata nebija viegli. Flemings nogaidīja tumsu, pie tam viņ� nebija īsti dro�s, vai atradīs vietu, kur Abu teicās novietojis savu automa�īnu. Ta�u viņam palīdzēja sliktais laiks. Vēj�, kas augu dienu bija uzbrāzmojis tikai joņiem, tagad pārvērtās pamatīgā vētrā. Sargi, vai�roties no vētras triektajām smiltīm, bija paslēpu�ies kur kurais, gan pie kolonnām, gan ēku sienām.
Nespīdēja pat mēness, ta�u, kamēr Flemings no ciemata centra aizkūlās līdz sadzīves pakalpojumu sektoram, viņa acis kaut cik aprada ar tumsu. Abu ma�īna bija novietota kopā ar da�ām citām ma�ī�nām, arī aizdedzes atslēga atradās savā vietā. Fle�mings brauca lēnītēm, lai ma�īnas troksnis nepie�vērstu kāda sarga uzmanību.
Pareizo ceļu atrast nebija viegli. Flemings no�ēloja, ka pagāju�o reizi, braucot kopā ar Abu, nebija uzmanīgāk vērojis ceļa zīmes. Pāris rei�u sevi�ķi spēcīgu vētras brāzmu laikā, kad visu aizsedza smil�u vērpetes, automobilis noslīdēja no ceļa, ta�u Abu itālie�u ma�īna ar motoru aizmugurē bija ideāli pie�mērota �ādai apkārtnei. Abu mājas Flemings sasnie�dza pēc pāris stundām.
Kad viņ� pieklauvēja, durvis pavērās tikai �aurā spraudziņā. Pazinusi Flemingu, Lemka aicināja viņu iek�ā.
Istabas kaktā sēdēja veca sieviete arābietes ap�ģērbā. Viņa aizsedza sejas lejasdaļu, ta�u viņas acis raudzījās draudzīgi. Klēpī viņa auklēja bērnu.
Flemings paskatījās uz mazuli.
���� Jūsu dēls? � viņ� pajautāja Lemkai.
��� Jā, tas ir Jens, � viņa lepni atbildēja. � Jau�nais doktors Nīlsons bija viņa krusttēvs. Vai jums ari ir bērni?
���� Nav gan.
Flemings jutās glu�i apmulsis �īs jaunās, atklātās sievietes sabiedrībā.
���������� Vai vēlaties kafiju? � Lemka pajautāja. Pēc lam viņa arābiski pateica kaut ko mātei. Vecā sie�viete ielika bērnu �ūpulī un izgāja virtuvē.
���������� Kas tad īsti ir noticis? � Flemings jautāja, kad viņi abi ar Lemku bija apsēdu�ies. Lemka sēdēja blakus �ūpulim un lēni �ūpoja to. � Abu nevarēja man neko pastāstīt.
���������� Es pamudināju Abu ataicināt jūs �urp, � Lemka mierīgi teica. � Redzat, mans brālēns strādā par �Intel� transportlidma�īnas radistu. Viņ� drīz atkal lidos uz Eiropu.
���� Vai tad lidojumi uz Eiropu vēl turpinās?
Lemka piekrīto�i pamāja ar galvu.
����������� Grūti esot, ta�u viņi vēl lido. Vai būtu kāds labums, ja jūs varētu sazināties ar angļu zinātnie�kiem? Mans brālēns gan nedrīkst ņemt līdzi nekādus sūtījumus. Pirms izlido�anas visa apkalpe tiek pār�meklēta. Tomēr viņ� apsolīja pamēģināt.
Flemings kļuva domīgs. Tas viss ļoti atgādināja lamatas.
���� Bet kāpēc viņ� grib to darīt? � viņ� jautāja.
Lemkas māte ienesa divas tases kafijas, pēc tam
klusītēm aizgāja uz vistālāko kaktu un notupās uz grīdas. Lemka paskatījās uz māti, tad uz dēlu.
���������� Viņ� to darīs manis dēļ, savas ģimenes dēļ, mūsu mazā Jena dēļ.
Tas bija ļoti vienkār�i un ļoti cilvēciski. Tīri cil�vēciska vērtība vēl pamirdzēja murgu pilnajā pa�saulē. Flemings ticēja viņai.
���������� Tas ir lieliski, ka jūsu brālēns dodas uz Lon�donu. Ko viņ� varētu paņemt līdzi? Varbūt vēstuli?
Lemka pamāja ar galvu.
� Jūs, protams, zināt, ka tas ir bīstami. Par tādiem nodarījumiem cilvēkus sloga cietumos. Pat no�auj.
��� Pateicos. � Aizkustinātais Flemings vairāk neko nespēja pateikt. � Es pajautā�u profesorei Donejai, kas būtu jāpaziņo �ai vēstulē.
Flemings piecēlās, lai dotos projām, Lemka pie�nāca viņam tuvāk.
���� Kas gan notiks ar mums visiem? � viņa �uk�stēja.
Flemings atvilka mazā lodziņa aizkaru. Gaiss bija skaidrs, jo no smil�u virpuļiem �eit pasargāja kraujā klints; melnajā debesu velvē kā mirdzo�as dzirkste- lītes sprēgāja miljoniem zvaig�ņu.
���� Ir divas iespējas, � Flemings it kā pats pie sevis noteica. � Pirmkārt, intelekts no Andromēdas, kas noraidīja skaitļotāja programmu, vēlas nodibi�nāt kontaktu vienalga ar kādu dzīvības formu vien�alga kurā galaktikā. Atradis dzīvas būtnes, �is inte�lekts tās nomāc. Un tas dro�i vien nenotiek pirmo reizi, varbūt �os mēģinājumus izdara jau vairākus miljonus gadu da�ādās pasaulēs � iespējams, ar panākumiem�, un tagad viņi savu varu izmēģināja �eit, pie mums, ar Andrē palīdzību, radot iespaidu, ka darbojas it kā mūsu labā. Tā ir viena iespēja.
���� Un otra?
���� Ja viņi kaut kur sastop intelektu, kas naidīgs viņiem, tad iznīcina to vai arī aizstāj ar ko citu. Viss, kas tagad notiek, notiek tikai tāpēc, ka cīnījos pret viņiem. � Fleminga balss aizķērās. � Tāpēc jūs, Lemka, varat teikt, ka es esmu pazudinājis visu cilvēci.
���� Vēl ne, � Lemka �ukstēja.
���� Nē, � viņ� piekrita, � pagaidām vēl ne glu�i. Vēl ir iespēja, ka profesore Doneja varēs iedot kaut ko līdzi jūsu brālēnam.
Bija agrs rīts, kad Flemings atgriezās �Intel� cie�matā. Viņ� glu�i atklāti iebrauca pa spuld�u gais�mas aplietajiem galvenajiem vārtiem, jautri pamā�dams sargam.
Sargs atņirdza pretī. Bija skaidrs, ka sargi instru�ēti eiropie�us nelaist tikai laukā, nevis aizkavēt viņu atgrie�anos.
Flemings pagaidīja darba dienas sākumu un tikai tad aizgāja pie Donejas. Lai ko arī viņi rakstītu vēstulē, ziņojumam bija jābūt koncentrētam un lieti�ķam. No Londonas zinātniekiem vajadzēja ne tikai lūgt palīdzību, bet arī nosūtīt viņiem visas iegū�tās ziņas.
Abu Zeķi bija jau priek�ā. Ieraudzījis ienākam Flemingu, viņ� atviegloti nopūtās, tomēr neko ne�teica.
Doneja bija noliekusies pār lielu tvertni, kas at�radās zem zemā, garā loga. Tvertni cie�i noslēdza stikla vāks. Caur to gāja vairākas caurules un vadi. Tie bija pievienoti mērinstrumentiem, no kuriem vienu � barogrāfu � Flemings pazina. Tvertnes dibenā bija divas trīs collas biezs tum�a �ķidruma slānis.
Doneja nevērīgi sasveicinājās ar Flemingu.
���� Mums nelaimējās ar Andrē, � viņa stāstīja, lasīdama mērinstrumentu atzīmes. � Viņa mēģināja mums palīdzēt, ta�u �ķiet, ka viņai pietrūkst vēlē��anās. Tomēr da�us vajadzīgos datus es dabūju no Abu.
���� Atklājāt ko jaunu? � Flemings jautāja.
���� Neko daudz. Tomēr tagad es zinu, ko baktērija dara.
Doneja paņēma mēģeni, kas bija nostipri�nāta vertikāli virs kādas traukam pievienotas cau�rules gala.
����������� Baktērija absorbē slāpekli. Gaisā tie�i virs ūdens jūs neatradīsiet vairāk kā trīs procentus slā�pekļa. Bez tam vēl tā uzsūc arī nedaudz skābekļa. Paskatieties pats!
Viņa atvēra kādu aktu skapi un izņēma nekārtīgu papīru kaudzi.
����������� Uzmetiet acis �īm formulām, D�on. Vai jūs jau kādreiz neesat redzējis ko līdzīgu?
Flemings klusēdams pārbaudīja formulas.
����������� Es jau teicu, ka tās �ķiet pazīstamas. Un arī tagad domāju tāpat. � Viņ� atdeva papīrus Donejai.
���� Tā ir vēl viena sintēze, � Doneja nomurmināja.
Flemings uztraucās ne pa jokam.
����������� Vai tad sākas jaunas nepatik�anas? � viņ� iesaucās. s.
����������� Nē, nē, � Doneja viņu nomierināja. � Lai iegūtu �o sintēzi, bija jānostaigā gar� ceļ� atpakaļ. Vakar vakarā es pamanīju kaut ko pazīstamu. To mēs saņēmām no Tornesas skaitļotāja vairāk nekā pirms gada, kad es sāku DNS sintezē�anu.
����������� Vai �ī baktērija ietilpst programmā, pēc kuras mēs konstruējām meiteni? � Flemings klusi vaicāja.
����������� Nē. To ma�īna izsniedza atsevi�ķi. � Doneja par to bija stingri pārliecināta. � Un es uz tās pa�mata izdarīju kādu eksperimentu: toreiz tas bija jā�dara, jo tad mēs vēl taustījāmies kā pa tumsu.
Doneja piegāja pie tvertnes un izmisusi noraudzī�jās uz neskaidro, tum�o �ķidrumu tās dibenā.
���� Patiesību sakot, es izgatavoju da�as baktērijas.
���� Un kas ar tām notika?
Doneja atbildēja ar acīm redzamu piespie�anos:
���������� Baktērijas �ķita glu�i nekaitīgas un bezjēdzī�gas. Kārtējā neveiksme. Kādu nedēļu es tās turēju tāpat kā pārējās kultūras. Baktērijas ne nobeidzās, ne ari attīstījās tālāk. Tās tikai vairojās. Un tad es izskaloju un sterilizēju mēģenes.
Flemings satraukts iesaucās:
���� Vai tad jūs nesaprotat�
���� Protams, ka saprotu, � Doneja asi sacīja.
- Baktērijas nokļuva izlietnē, no tās novadcaurulē,
pēc tam kanalizācijas vadā un beidzot � jūrā.
���������� Un tie�i to jau arī gribēja tā nolādētā ma�īna! Bet tur ta�u nevarēja būt daudz baktēriju. Labi ja kāda unce, tā ta�u tās nevarēja izplatīties tik pla��os apmēros.
����������� Nav nekā neiespējama, � Doneja teica. � Es mēģināju atcerēties precīzu datumu, kad pārtraucu �os mēģinājumus. Kaut gan tam ir tikai tīri akadē�miska nozīme, tomēr esmu pārliecināta, ka tas no�tika vismaz pirms kāda gada. Ar �o hermētiski noslēgto tvertni es varēju aprēķināt vairo�anās ātrumu. Tas ir fantastisks. Ar to nevar salīdzināt nevienas līdz �im zināmās baktērijas, ne arī vīrusa vairo�anās ātrumu. Un tagad tās pieaug aizvien ātrāk.
���� Un cik ilgi tā var turpināties, lai�
Doneja paskatījās uz Flemingu.
���������� Iespējams, ka vēl kādu gadu. Varbūt arī ma- zāk. Viss jūras ūdens tad būs maksimāli piesātināts.
Flemings pētīja mērierīci, kas ik stundu atzīmēja slāpekļa saturu tvertnes atmosfērā.
���������� Un �ī baktērija nedara neko citu kā tikai� absorbē slāpekli un mazliet skābekļa? � viņ� jautāja.
���������� Manuprāt, ne. Normālos apstākļos jūra absorbē slāpekli ļoti ļoti lēni. Planktons, un tā joprojām. Katra mākslīgā mēslojuma ra�o�anas rūpnīca vienā nedēļā saista tikpat daudz slāpekļa, cik jūra vienā gadā. Tam arī nebija nekādas nozīmes. Slāpekļa bija daudz. Bet �ī baktērija pavisam viegli var absorbēt visu slāpekli, kas atrodas Zemes atmosfērā. Tie�i tas pat�laban jau notiek. Tāpēc arī pazeminās gaisa spie�diens. Beidzot mums vairs nemaz nebūs slāpekļa, tātad nebūs arī vairs nekādu augu. Ja gaisa spie�diens būs nokritis pietiekami zemu, mēs vairs nespē�sim ieelpot arī skābekli, un tad uz zemes nebūs vairs dzīvnieku.
���� Ja tikai� � Flemings iesāka.
���� Nav vairs nekāda �ja tikai�.
Flemings paskatījās uz Abu Zeķi, kas, nostājies sāņus, mierīgi' nogaidīja sarunas beigas.
���� Madlēna, � Flemings teica, � ar Abu palī�dzību mēs varētu nosūtīt uz Londonu vēstuli.
Par �o priek�likumu Doneja neizrādīja nekādu lielu interesi.
���� Ko gan mēs varam viņiem paziņot?
���� Mēs varam izskaidrot, kas tā par baktēriju.
���� No tā nebūs nekāda labuma. � Doneja paraus�tīja plecus. � Bet, ja jau jūs tā vēlaties, sūtīsim arī to vēstuli. Tas gan būs tikai skaists �ests, pie tam vēl ar nokavē�anos.
Viņa atkal noliecās pār tvertni, vērodama �ķid�rumu.
���� Andrē bija taisnība, � Doneja murmināja. � Skaitļotājs radīja dzīvību, tikai �oreiz �ī dzīvība būs mūsu nāve. Baktērija būs mūsu gals.
���� Lai kā arī būtu, mēs tomēr aizrakstīsim uz Lon�donu, � Flemings uzstāja. � Lemkas brālēns ir gatavs riskēt. Rakstiet īsi, bet centieties pateikt visu, ko zināt.
Fleminga uzstājība mazliet uzmundrināja ari Do- neju.
���� Nu labi, D�on, � viņa piekrita.
Abu pasmaidīja.
���� Es pagaidī�u, kamēr jūs uzrakstīsiet vēstuli, � viņ� teica Donejai. � Pēc tam aizie�u uz pilsētu pus�dienās kā katru dienu. Lemkas brālēns pusdieno tai pa�ā kafejnīcā. .
Flemings devās uz durvīm.
���� Labu veiksmi jums abiem, � viņ�, izlikdamies mundrs, novēlēja. � Varbūt sastapsimies visi trīs �eit atkal vakarā?
Flemings izgāja laukā karstajā vējā un devās uz savu dzīvokli. Viņ� jutās laimīgs, beidzot būdams viens. Nebija viegli visu laiku tēlot optimistu. Bez tam vajadzēja arī visu pārdomāt. Domā�ana viņam vislabāk vedās divatā ar skotu viskija pudeli.
Flemings aizsūtīja kalpotāju pēc jaunas pudeles. Pēc piecām minūtēm zēns bija atpakaļ. �Intel� ne�skopojās ar komfortu un labprāt apgādāja savus gūstekņus arī ar apreibinā�anās līdzekļiem � gan intelektuāliem, gan alkoholiskiem. Pusdienas Fle�mings �odien izlaida, tādēļ, atgrie�oties laboratorijā, bija viegli iereibis. Vēj� vēl aizvien trakoja tikpat me�onīgi, un bija jau pilnīga tumsa. Nebija manīts pat parastais īsais mijkrēslis. Abu un Doneja jau bija laboratorijā.
� Es sastapu brālēnu. Viņ� vēstuli paņēma, � Abu stāstīja Flemingam. � Es, protams, dro�i nezinu, kā viņam veicies lidostā, ta�u jādomā, ka viss kār�tībā, jo transpprtlidma�īna esot startējusi pēc gra�fika � tie�i pirms stundas.
Flemings pateicās viņam.
���� Varbūt vēstule nemaz nenokļūs līdz adresātam, varbūt vēstules saņēmēji to ignorēs. Un pat tad, ja vēstule nonāks īstajās rokās un to izstudēs, un tai ticēs, mums nav ne jausmas, ko viņi varētu uzsākt. Tātad mums vēl aizvien jāpaļaujas tikai pa�iem uz saviem spēkiem. Un tas nozīmē, ka mums nepiecie��ama Andrē palīdzība. Abu, lūdzu, aizejiet uz laza�reti un lieciet kopējai atvest Andrē.
���� Tagad? � Abu �aubījās.
���� Tagad, � Flemings atkārtoja. � Kaufmanis viņu piespie� strādāt vienmēr, kad vien viņa nepie�cie�ama darbam ar skaitļotāju. Nabaga kopējai neatliek nekas cits kā paklausīt.
���� Ko jūs esat nodomājis darīt ar Andrē?'�Do�neja vaicāja acīm redzami neapmierināta.
���� Padarīt viņu par mūsu sabiedroto.
���� Andrē nebūs ar mieru. Bez tam viņa ir pārāk vārga.
���� Viņai tomēr būs jāmēģina strādāt. Andrē vie�nīgā spēj mums palīdzēt. Ja Toinesas skaitļotājs radīja �o baktēriju, tad jābūt arī iespējai radīt an- tibaktēriju. Es neesmu speciālists jūsu nozarē, Mad- lēna, bet vai tāds nav bioloģijas pamatnoteikums?
���� Varbūt jūs jau zināt kādu baktēriju, kas spētu tikpat ātri izdalīt slāpekli, kā �ī to aprij?
���� Skaitļotājam tas jāzina. � Flemings centās laist gar ausīm Donejas sarkasmu. � Es saprotu, ka tas nav tas pats skaitļotājs, ta�u tas spēj rekonstruēt oriģinālās baktērijas formulu, vismaz mēs abi kopā ar Andrē piespiedām skaitļotāju �o formulu izstrā�dāt. Tagad mums jādara tas pats, lai iegūtu pretindi.
Iekams Doneja paspēja atbildēt, atgriezās Abu. Viņ� pieturēja durvis, kamēr kopēja iestūma slim�nieku krēslu ar Andrē. Flemings jau bija pieradis redzēt meiteni katru reizi mazliet nevarīgāku, maz�liet vairāk līdzīgu spokam, ta�u nekādi nevarēja pierast pie ļaunā skatiena, kad Andrē ar aizvaino�jumā kvēlbjo�ām acīm lūkojās uz viņu.
���������� Pateicos, � viņ� teica kopējai, cenzdamies neskatīties uz Andrē. � Atstājiet viņu. Mēs jūs pa�sauksim, kad slimniece būs jāved atpakaļ.
����������� Slimniece nemaz nedrīkst atrasties �eit. Viņa tikko bija iemigusi, � kopēja pastāvēja pie sava.
Iejaucās Abu:
���� Esiet mierīga, slimniecei nekas nenotiks.
Kopēja uzbu�ināja segu ap Andrē kājām un negri�bīgi aizgāja. Tikko durvis bija aizvēru�ās, Andrē jautāja, ko no viņas gribot. Viņa spēja vairs tikai �ukstēt, pie tam visai saraustīti un neskaidri.
����������� Mums jādabū no skaitļotāja formula, � Fle�mings paskaidroja, � lai varētu sintezēt kādu citu baktēriju vai varbūt arī vīrusu. Tam jānogalina bak�tērija, kas darbojas patlaban, un jāatbrīvo slāpeklis.
����������� Un baktērijai būtu jāvairojas ātrāk nekā pir�majai, � piebilda Doneja. � Tas atkal būs riskants biosintēzes process, jauna dzīva organisma radī�a�nas process. Tāpēc ir nepiecie�ama formula.
Andrē klausījās ar gandrīz �ausmino�u piepūli, raudzīdamās no viena uz otru, it kā cenzdamās aprīt katru izteikto vārdu.
���������� Nezinu, vai tas izdosies. � Viņa vārgi papu�rināja galvu. � Tas vilksies pārāk ilgi.
Pāri Andrē galvai Flemings paskatījās uz Doneju.
���� Vai tie�ām? � viņ� nomurmināja.
Doneja nevil�us palūkojās uz meiteni.
����������� Es nezinu, � viņa teica. � Viņa� � Tad Doneja savaldījās. � Ja jūs domājat, ka darbs laboratorijā ieilgs, tad ir citādi. Bet, lai cik maz dienu arī mums vēl atlicis, katrai no tām ir divdesmit �etras stundas, un man nepatīk daudz gulēt.
Abi atkal paskatījās uz Andrē. Divi cilvēki, kas ar savu gribasspēku spieda meiteni paklausīt, darīt gandrīz vai neiespējamo. Vārga smaida ēna pavī�dēja Andrē lūpās, un viņa piekrita.
Flemings teica Abu:
� Lūdzu, pasauciet kopēju, lai aizved Andrē at�pakaļ. Nabaga bērns, viņa ir vienīgā cerība, kas mums atlikusi. Pasakiet kopējai, lai sagatavo viņu darbam rit deviņos no rīta. Mēģiniet pārliecināt ko�pēju, ka mēs neesam nekādi sadisti. Izskaidrojiet viņai, cik Andrē darbs mums nepiecie�ams. Ja gribat, mēģiniet kopēju mazliet iebaidīt, pastāstiet, ka arī viņai draud nāve, ja Andrē neizdosies paveikt �o uzdevumu.
Vai nu Abu kopēju iebaidīja, vai arī tāpat pārlie�cināja, bet otrā rītā viņa paklausīgi atveda Andrē uz skaitļotāju tūlīt pēc pulksten deviņiem. Kopēja paskaidroja, ka slimniece esot pārāk nespēcīga, lai pati varētu pārvietoties, tādēļ strādājot viņai jāpa- liekot slimnieku krēslā.
Skaitļotāja zālē pie Andrē atradās vienīgi Fle�mings. Doneja loloja pārāk maz cerību, lai spētu noskatīties, kā Andrē nopūlas; Abu palika pārval�des telpās, lai uzmanītu, vai neierodas Kaufmanis vai arī noslēpumaini klusējo�ā Gambula, un tad tūlīt brīdinātu Flemingu. Ja Flemings nebūtu tik ļoti aiz�ņemts ar baktērijas problēmu, viņu dro�i vien pada�rītu nemierīgu �Intel� vadības izturē�anās: neviens no tiem vairs nelikās zinis par gūstekņiem � viņi bija pamesti savā vaļā.
Andrē pielika drebo�ās rokas pie jutīgajām pla�tēm. Skaitļotājs bija sācis dūkdams darboties jau tad, kad Andrē ieveda skaitļotāja zālē. Ekrāns kļuva gai�s tikai ļoti lēnām. Attēli parādījās gau�ām mig�laini un izplūdu�i, un pat tad, kad Flemings nolaida logiem priek�ā aizkarus, telpas otrā galā nevarēja saskatīt, kas notiek uz ekrāna. Flemings vēroja, kā Andrē paceļ galvu pret ekrānu, kā krampjaini pie�ķeras pie platēm, it kā tās spētu iedvest viņai daļu sava spēka. Andrē pūles koncentrēties bija tie�ām aizkustino�as. Pēk�ņi viņas rokas atslāba. Meitene saguma, noliekdama galvu uz krūtīm. Andrē pleci drebēja, un viņa raudādama kaut ko klusi murmi�nāja.
Flemings noliecas pie meitenes.
��� Es nevaru viņus saprast. Vediet mani projām no skaitļotāja, � viņa sacīja. Un tad vēl, it kā runājot pati ar sevi, klusi piebilda: � Es negribu mirt.
Ieradās kopēja un pastūma Flemingu sāņus.
���� Mis Andrē jau tā ir strādājusi pārāk ilgi, jūs nedrīkstat prasīt no viņas� � Kopēja aprāvās, satvēra krēsla atzveltni un grasījās vest Andrē pro�jām no ekrāna.
Flemings nostājās ceļā.
-� Andrē, � viņ� mierīgi teica, � mēs neviens negribam mirt, un tomēr mums visiem būs jāmirst, ja nenotiks brīnums un gaiss, kuru tagad uzsūc jūra, neatgriezīsies atmosfērā.
Andrē ar pūlēm pacēla galvu.
��� Jūs mirsiet visi kopā. Tikai es viena mir�u vientuļa.
Flemings mierinādams ar roku pieskārās viņas rokai. Andrē savējo atrāva.
� Neaizskariet mani! � viņa �ukstēja. � Es dro�i vien liekos jums pretīga.
���� Nē! � Flemings steig�us sacīja. � Man jūs vienmēr esat likusies skaista. Kop�� kop� tās die�nas, kad mēs aizbēgām no Tornesas. Mēģiniet, lūdzu, sakopot savas domas! Vienīgi jūs varat mums palī�dzēt. Es pat īsti nezinu, kas te tagad notiek. Vai visa vara vēl aizvien Gambulas rokās?
Viņ� norādīja uz skaitļotāju, kura milzīgā masa pletās visapkārt viņiem, un Andrē palocīja galvu.
���� Kāpēc tad viņa nekad nenāk �urp?
Andrē centās nekustēties, lai sakopotu spēkus.
���� Nav nekādas vajadzības. Skaitļotājs parādīja viņai ceļu. Viņa negriezīsies atpakaļ. Ari �eit viņa vairs nenāks. Viņai vairs neko nevajag. Un es ari nevarētu viņai vairs neko parādīt. Es pati tik tikko vairs redzu. � Viņa aizdomīgi paskatījās uz ekrānu. � Kad bū�u mazliet atpūtusies, es atkal atgriezī�os.
Nepaprasījusi atļauju, kopēja aizstūma ratiņus. �oreiz Flemings nestājās viņai ceļā. Viņ� noraudzī�jās, kā viņas abas pazūd aiz izejas durvīm, un brīdi palika sastindzis stāvam tuk�ās telpas smagajā klu�sumā.
Pēk�ņi Flemings salēcās. Skaitļotāja izvades rak- stāmiekārta sāka darboties. Tā klik�ķēja ātri ātri, tad apklusa. No jauna sāka strādāt. �oreiz taustiņi kustējās lēni, toties turpināja darboties. Flemings pie�gāja pie izvadiekārtas un paņēma jau aprakstīto garo lentu.
���� īsta ķīnie�u ābece, � Flemings nosprieda, pār�skatījis to, � ta�u kaut kādi bioloģiskie dati tie ir.
Viņ� aizgāja parādīt to Donejai. Pati par sevi �ī iepriek�ējā analīze bija tikai sīkums. Tomēr tā nozī�mēja daudz. Tātad Andrē tomēr palīdzēs un Donejai
varbūt izdosies paveikt brīnumu, ja vien pietiks laika.
Kad Flemings izgāja laukā, viņam uzbruka me��onīgs vēj� un gandrīz nogāza no kājām. Viņ� aiz�elsās, un gaiss, kuru viņ� aizgūtnēm tvēra, neko daudz nepalīdzēja. Saliecies, ar nodurtu galvu viņ� lauzās uz priek�u sausajā, smacīgajā vējā, cauri smil�u virpuļiem uz laboratorijas durvīm. Viņa aiz�rautība un optimisms �ķita izgaisu�i. Laiks nebija nopērkams par naudu.
Trīs tūksto� jūd�u attālumā no Azaranas pār ne�pieredzēta posta piemeklēto Londonu ausa diena. Nedaudzi polismeņi ar tērauda kaskām galvā stā�vēja platāko ielu vidū, turēdamies pēc iespējas tālāk no ēkām. Laiku pa laikam vētras kaukoņai cauri iegaudojās ātrās palīdzības ma�īnu sirēnas. Zinātnes ministrijas ēkas pirmā stāva nedaudzajos vēl neiz�sistajos un neaizbarikādētajos logos vīdēja vārga gaismiņa.
Pie papīriem apkrautā galda sēdo�o �etru vīrie�u sejas agrā rīta pelēkajā gaismā izskatījās spokaini no�guru�as. Jau vairākas stundas viņi nevarēja un neva�rēja izdomāt neko konstruktīvu. Īstenībā diskusija jau bija izvērtusies par pārguru�u, saniknotu cilvēku strīdu.
Kad Osborns un premjerministra sekretārs sāka strīdēties par vakar vakarā izlemto pasākumu finan�sē�anu un par to, kuram departamentamjāuzņemas atbildība, parasti atturīgais Nīlsons ļāva vaļu nik�numam.
� Jums gan ir brīni�ķīgs talants neatlaidīgi no�ņemties ar birokrātiskiem sīkumiem pat tad, kad debesis jau taisās sagrūt pār mums visiem! � viņ� paziņoja.
����������� Mēs visi esam noguru�i, profesor Nīlson, � mi�nistrs asi iebilda. � Mēs varam darīt tikai to, ko uzskatām par pareizu.
Amerikānis atvainojās.
Premjerministra sekretārs gribēja aizsmēķēt, ta�u, pamanījis, ka cigare�u kārbiņa tuk�a, nikni ielin- goja to kaktā.
����������� Apmēram pusei mūsu zemes vairs nav elek�trības, liela dala no tās atrodas zem ūdens vai arī ieputināta sniegā, pārējo nopostījusi vētra. Cilvēki mirst ātrāk, nekā kareivji paspēj viņus aprakt. Ja jūs vismaz varētu pateikt, cik ilgi tā turpināsies�
Nīlsons jau gribēja atbildēt, kad pie Osborna uz pirkstgaliem pielipināja kāds sekretārs.
�Jums kāda ļoti steidzama vēstule, ser,�viņ� teica. � Lidlauka kurjers nupat atnesa.
Osborns atplēsa dzeltenbrūno aploksni, apdomīgi un lēni atlocīja plāno papīru un sāka lasīt.
Beidzot viņ� pacēla acis no vēstules.
���� Tā ir no Azaranas, no Madlēnas Donejas.
Osborns pasniedza vēstuli ministram.
����������� Vislabākais būtu, ja jūs to izlasītu abi kopā, � ministrs teica Nīlsonam un premjerministra sekre�tāram. � Tā mēs ietaupīsim laiku. Protams, tūdaļ jāinformē arī ministru kabinets.
Ministrs nepacietīgi gaidīja, kamēr abi izlasīja vēstuli.
���� Vai jums ir kādi priek�likumi, Nīlson?
Nīlsons piekrīto�i pamāja ar galvu.
���������� Vai jūs varat mani jau �odien aizvest uz Aza�ranu? � viņ� jautāja.
�etrmotoru lidma�īna piebrauca pie konveijera, pagriezās un apstājās. Tuvojās elektriskās vagone�tes, lai aizvestu kravu. Lidma�īnas apkalpe, nogu�rusi, lidojot septiņas stundas bez nosē�anās no Lon�donas tikai 6000 pēdu augstumā, kur lidma�īnu visu laiku svaidīja vētras brāzmas, nokāpa pa trapu un devās uz lidostas kantori. Tur viņus sagaidīja un pavir�i apsveica uniformēts arābs kopā ar kādu stūrgalvīga izskata eiropieti. Kad lidma�īnas kap�teinis pasniedza lidojuma dokumentus, eiropietis, veikli izskatījis tos, pasniedza tālāk arābam un iz�stiepa savu resno, strupo roku pēc apkalpes perso�niskajiem dokumentiem. Kapteini viņ� neaizturēja, bet, paskatījies uz diviem nākamajiem apkalpes lo�cekļiem, sāka atkal pētīt papīrus.
���� Kas viņ� tāds ir? � eiropietis vāciski jautāja. Abi apkalpes locekļi raudzījās uz viņu neizpratnē. Tad viņ� savu jautājumu atkārtoja lauzītā arābu valodā.
Lemkas brālēns Jusels, jaunākais no abiem, pie- glaimīgi pasmaidīja.
���� Mans otrais novērotājs. Viņ� neprot arābiski, ne arī to valodu, kurā jūs runājāt pirmīt.
�Intel� darbinieks nikni savieba seju.
���� Man nekas nav ziņots par pārmaiņām lidma�ī�nas apkalpē. Kāpēc jūs ņēmāt līdzi otru novērotāju?
���� Lai uzmanītu pareizo kursu. Mums tagad jā�lido ļoti zemu, jo augstāk nav pietiekama gaisa spiediena.
Ne visai apmierināts ar atbildi, eiropietis vēlreiz pārbaudīja dokumentus, ta�u, neatradis tajos nekā�das vainas, uzsvieda tos uz galda. Jusels paņēma dokumentus un aizveda savu pavadoni uz apkalpes telpām, kur abi noģērba savus lidotāju kombinezo�nus. Jusela pavadonis bija Nīlsons.
���� Ļaunākais nu ir garām, � Jusels teica. � Ta�gad es aizvedī�u jūs pie savas māsīcas. Tur jūs būsiet dro�ībā. Viņas vīrs doktors Abu Zeķi sazināsies ar jums, cik drīz vien būs iespējams.
Nīlsons pamāja ar galvu.
���� Jo ātrāk, jo labāk.
Aizvedis Nīlsonu uz Abu mājām, Jusels atgriezās pilsētā. Bija vēla pēcpusdiena, kad viņ� ieradās ka�fejnīcā, ta�u vēl kādu stundu vajadzēja gaidīt, iekams ieradās Abu, zaglīgi raudzīdamies apkārt kā cilvēks, kas apzinās, ka viņu novēro. Pasūtīju�i divas pudeles vietējās kolas, viņi klusi sarunājās, un Jusels pa�stāstīja par Nīlsona iera�anos.
��� Viņ� grib sastapties ar doktoru Flemingu un profesori Doneju, � Jusels beidza savu stāstījumu.
Abu Zeķi bailīgi paraudzījās visapkārt mazajā, tuk�ajā kafejnīcā.
���� Nezinu, vai viņi abi varēs tikt laukā no �Intel� ciemata, bet es viņiem to pateik�u.
Uzzinājis, ka Nīlsons ieradies Azaranā un atrodas dro�ībā, Flemings nolēma atmest ar roku visai pie�sardzībai un tūlīt doties pie viņa. Viņ� pieteica Do�nejai būt gatavai, lai varētu doties ce]ā, tiklīdz sa- tumsīs, ja vien viņa ir ar mieru riskēt.
Laiks nāca viņiem talkā. Reizē ar tumsu sākās me�onīga vētra un lietus gāzes, kas pātagoja mājas un grieza virpulī smiltis. Sargi, bailēs drebēdami, meklēja patvērumu kur kurais. Flemings un Doneja ar grūtībām lauzās cauri lietus straumēm, un neviens pat nemēģināja viņus aizkavēt.
Brauciens bija briesmīgs. Abu mazā ma�īna pāris rei�u noslīdēja no ceļa biezajā dubļu putrā, kas klāja tuksne�a smiltis. Tomēr izrādījās, ka citur lietus nav lijis. Pēc minūtēm �etrdesmit viņi jau brauca pa sausu ceļu, tikai vētra vēl aizvien nerimās; brīdi pa brīdim vētras kaucienus pārspēja pērkona dārdi, un zibeņi uzliesmoja gandrīz bez pārtraukuma.
Flemings izjuta glu�i neprātīgu atvieglojumu, kad Lemka atvēra durvis un viņ� aiz tās ieraudzīja Nīlsonu. Amerikānis klusēdams satvēra Fleminga roku, un �is rokas spiediens iedro�ināja un nomie�rināja.
Donejai Nīlsona , iera�anās nozīmēja niecīgu ce�rības stariņu, kuru viņa visu laiku bija mēģinājusi noliegt, ta�u viņa vēl aizvien lāgā nesaprata, kāpēc gan Nīlsons ieradies Azaranā. Viņa ar Flemingu klusēdama klausījās, ko Nīlsons, ēzdams vīnogas, stāstīja par notikumiem Londonā. Nīlsons pateica, ka pirms Donejas ziņojuma saņem�anas viņi visi Londonā nonāku�i galīgā strupceļā.
���� Vai patie�ām vēl ir kāda cerība? � Nīlsons jautāja Donejai.
���� Ne lielāka par smil�u graudiņu tuksnesī.
Doneja pabīdīja sāņus mazo paplāti, uz kuras
Lemka bija pasniegusi Nīlsonam vakariņas, un iz�klāja uz galda �ūksni papīru, kurus bija paslēpusi svārku jostā.
Viņa nepacietīgi izgludināja saburzītos papīrus un teica:
���� Tie lielākoties ir DNS spirāles aprēķini. �ķiet, arī iums būs jāpiekrīt, ka skaitļotājs izdarījis ticamu analīzi. Cik noprotu, potenciāli tā ir baktērija. Bet noskaidrot molekulāro struktūru ir viena lieta un iegūt attiecīgos komponentus un sintezēt dzīvu or�ganismu � tas ir pavisam kas cits. Ta�u iespējams, ka tā varētu radīt antibaktēriju, kas mums tik nepie�cie�ama.
Nīlsons pētīja skaitļus.
����������� Vai tie ir no skaitļotāja, kuru uzbūvēja mans dēls?
Doneja piekrīto�i pamāja ar galvu.
����������� Es tikai domāju � � Balss viņam sāka dre�bēt, un viņ� nevarēja pabeigt teikumu.
Flemings, sēdēdams blakus �ūpulim un izklaidīgi virpinādams pirkstos kādu pie �ūpuļa piekarinātu rotaļlietu, lai uzjautrinātu mazuli, pabeidza iesākto teikumu:
����������� � kas būtu noticis, ja jūsu dēls būtu palicis �eit.
Nīlsons pagriezās pret Flemingu.
����������� Viņi glu�i aukstasinīgi no�āva manu dēlu mūsu acu priek�ā, � viņ� teica. � Ja tikai es varētu atrast �o cilvēku �
����������� Es nevaru jums pateikt, tie�i kur� nospieda gaili, � teica Flemings, � tomēr dro�i zinu, kas pavēlēja to darīt. Tas bija Kaufmanis, tas pats vā�cietis, kas mūs �eit uzrauga.
���� Es gribētu viņu sastapt.
���� Ļoti iespējams, ka jūs viņu sastapsiet.
Doneja savāca papīrus.
����������� Vienīgais mierinājums, ka jūsu dēls nomira bez mokām, � viņa līdzjūtīgi sacīja. � Un tāda nāve tomēr labāka, nekā tā, kas sagaida mūs. Pro�tams, ja no �īs sintēzes iznāktu kas jēdzīgs � � Viņa sabāza visus papīrus atpakaļ svārku jostā. � Ja tikai Andrē spētu mums palīdzēt, skaitļotājs varētu vēl daudz darīt mūsu labā.
���� Kā jūtas Andrē? � Nīlsons apjautājās.
Doneja paskatījās uz �ūpulī gulo�o mazuli, kas bija pamodies un iepriecināts smaidīja, redzēdams sev apkārt tik daudz cilvēku.
����� Viņa ir mākslīgi radīta dzīva būtne, � Doneja murmināja, � nevis tāda� � Viņa strauji no�vērsa skatienu no bērna. � Andrē asinīs trūkst kā�das būtiski svarīgas sastāvdaļas, par kuru es nekā nezinu un kuras trūkumu skaitļotājs nav pamanījis.
���� Vai tad skaitļotājs nevar viņai palīdzēt? � Nīlsons jautāja.
���� Nav vairs laika, � Flemings atbildēja. � Skait�ļotājs varbūt varētu palīdzēt Andrē, bet viņai ta�gad jānoņemas ar antibaktēriju. Viņa pati iz�ķīrās par to �
Nīlsons pēto�i paraudzījās uz Flemingu.
���� Iz�ķirties par �ādu lēmumu laikam gan bija grūti, � viņ� teica.
Flemings klusēdams aizdedzināja cigareti un dziļi ievilka dūmus.
���� Jā, � viņ� beidzot teica. � Ļoti grūti, kā jau jūs teicāt.
Viņ� piecēlās un, novērsies no pārējiem un pie�gājis pie loga, skatījās laukā. Lai darītu galu sa�springtajam klusumam, Doneja steidzās pajautāt Nīlsonam, vai viņ� negrib skaitļotāja izsniegto datu kopijas. Nīlsons noliedzo�i pakratīja galvu. Viņ� paskaidroja, ka praktiska nozīme būtu tikai mēģenei ar antibaktēriju.
���� Ja Andrē varēs pabeigt analīzi, � Nīlsons ierunājās, bet Flemings viņu pārtrauca:
���� Klusu! � Viņi paskatījās uz Flemingu. � Lemka nāk.
Lemka, kas bija stāvējusi sardzē pie ceļa, skrēja pāri pagalmam uz māju, un viņi dzirdēja sandaļu klaudzoņu uz bruģa.
����������� Mūs jau visu laiku rūpīgi uzmanīja, � Doneja teica. � �ovakar domājām, ka esam aizlavīju�ies nemanīti.
Lemka ieskrēja satraukumā ieplestām acīm.
����������� Viņi brauc! � viņa iekliedzās. � Kareivji! Vesela ma�īna ar kareivjiem!
Pāris mirkļu visi stāvēja kā sastingu�i. Tad Do�neja izņēma dokumentus.
����������� Paslēpiet! � Viņa iespieda tos Lemkai rokās. � Vēlāk jūsu vīrs varēs tos man atdot.
Lemka paņēma papīrus un stingri teica Nīlsonam:
���� Uz manas mātes istabu! Tur viņi neies.
����������� Ceru, ka jums būs taisnība, � Nīlsons pasmai�dījis atbildēja un sekoja viņai.
Pie durvīm klaudzināja. Lemka iznāca no mātes istabas un atvēra durvis. Kāds kaprālis militāri svei�cināja un pateica kaut ko arābu valodā; viņam aiz muguras stāvēja divi kareivji.
����������� Viņ� saka, ka esot ieradu�ies, lai aizvestu jūs un doktoru Flemingu, � Lemka pārtulkoja.
����������� Sakiet viņiem, ka mēs tūdaļ iesim, � Doneja teica, kā viņai pa�ai likās, ar bezrūpīgu un pavir�u smaidu. � Neuztraucieties, gan viss būs labi. Tikai sameklējiet dro�u patvērumu doktoram Nīlsonam. Gan jau mēs atradīsim kādu iespēju sazināties.
Lemka sirsnīgi satvēra Donejas roku.
����������� Mans brālēns kaut ko izdomās. Bet tagad gan vairāk nesarunāsimies, lai kareivji nekļūst aizdo�mīgi.
Viens no kareivjiem uzstāja, ka viņam noteikti jābraucot ma�īnā kopā ar Flemingu un Doneju, un kaprālis ar zīmēm ieskaidroja Flemingam, ka brau�cot jāturas cie�i aiz armijas ma�īnas. Laiks bija mazliet noskaidrojies, ta�u vēj� vēl aizvien pūta spēcīgi un vienmērīgi.
Kad viņi atgriezās �Intel� ciematā, skaitļotāja ēkā visi logi bija apgaismoti. Divi kareivji ieveda Flemingu un Doneju iek�ā. Kaufmanis sēdēja savā kabinetā pie galda ar niknumā sarauktu seju, kas atgādināja ļaunu masku. Blakus galdam neveikli mīņājās Abu.
���� Ko tad tas nozīmē? � vācietis ierējās, tikko viņi ienāca. � Kādēļ jūs izbraucāt no ciemata bez atļaujas?
��� Kam mums būtu jāprasa atļauja? � Doneja uzstājīgi jautāja. � Un kāpēc vispār vajadzīga at�ļauja apmeklēt draugus, kolēģa ģimeni?
Kaufmanis gan centās izturēt viņas cie�o skatienu, ta�u tas neizdevās, un viņ� novērsa acis.
��� Jūs pa�i labi zināt, ka jums nevajadzētu at�stāt ciematu bez atļaujas, � viņ� bramanīgi noteica.
Dūres sa�ņaudzis, Flemings pagājās uz priek�u.
��� Paklausieties jūs, teitoņu gauleiter� � Fle�mings iesāka, ta�u Abu Zeķi aizstājās viņam priek�ā.
���� Pēc jums aizsūtīja tādēļ, ka lieta ļoti stei�dzama. Andrē sabruka, strādājot pie skaitļotāja.
��� Andrē? � Flemings iesaucās un ar vienu lē�cienu atradās pie durvīm. � Es aizie�u pie viņas.
���� Vai viņai ļoti slikti? � Doneja pavaicāja Abu.
��� Andrē ir ļoti nespēcīga. Bet, pirms viņa sabruka, skaitļotāja izvades iekārta izsniedza vēl da�us datus.
Abu paņēma no galda �ūksnīti papīru un pasnie�dza Donejai.
Kaufmanis ieklepojās.
���� Turpmāk jūs uzraudzīs rūpīgāk, � viņ� brī�dināja, tomēr izskatījās nedro�s un norūpējies. � Vai meitene mums ir ļoti svarīga?
���� Apmēram tikpat svarīga, cik jums jūsu dzī�vība. Ja viņa savu darbu nepaspēs pabeigt, arī jūs vairs ilgi nedzīvosiet.
Doneja tik tikko spēja sevi pārvarēt, lai sarunā�tos ar Kaufmani, tomēr, pamanījusi viņa acīs bailes, piofesore pirmo reizi aptvēra, ka vācietis nav ne�ievainojams, iespējams pat, ka viņu varētu kaut kā iespaidot.
���� Tāpēc, dieva un jūsu pa�a dēļ, nejaucieties mūsu darbā vairāk nekā tas nepiecie�ams.
Kaufmanis �aubīdamies paraudzījās uz Doneju un tad, ne vārda neteicis, aizgāja.
Andrē kaktiņ� lazaretes palātā bija tum�s. Kad uz pirkstgaliem ienāca Flemings, kopēja, kas sē�dēja pie aizsegtās spuldzes, piecēlās. Viņa bija sa��utusi par traucējumu.
���� Esiet mierīga, es viņu nemodinā�u, es tikai paskatī�os.
Meitene aizvainota nopūtās un kopā ar Flemingu piegāja pie gultas. Kad acis aprada ar pustumsu, viņ� zem plānās segas saskatīja Andrē novājēju�ā auguma apveidu. Viņas galva un mati vīdēja uz spilvena kā tum�s plankums. Flemings pieliecās tu�vāk un redzēja, ka meitenes acis ir vaļā un ka viņa skatās uz to.
���� Man vajadzēja būt �eit, pie jums, � viņ� �uk�stēja, viegli noglāstīdams meitenes matus. Pirksti pieskārās arī pierei. Tā bija auksta un mikla.
Andrē vārgā balsī vilcinādamās teica:
���� Es izdarīju, ko jūs gribējāt. Profesorei Done�jai tagad ir viss vajadzīgais.
Flemings tikko saprata, ko viņa saka.
���� Man vajadzēja būt �eit, pie jums, � viņ� at�kal atkārtoja.
Viņ� sameklēja Andrē roku. Tā gulēja uz segas nedabīgi saliekta, kā nedzīva. Viņ� ar īk�ķi un rādītājpirkstu centās sataustīt pulsu. Neko nevarēja atrast.
���� Man ir beigas, � Andrē �ukstēja, uzminējusi, ko viņ� dara. Flemings atvilka savu roku.
���� Nē, nav, � viņ� ska]i teica. � Mums vēl at�likusi viena vai divas iespējas. Nīlsons, �ī skaitļo�tāja būvētāja tēvs, ir �eit, un viņ� atklāja man, kas jādara. Kas mums jādara. Vajadzīga vēl tikai jūsu palīdzība gan mums, gan jums pa�ai.
Flemings piecēlās.
���� Tagad pilnīgi paļaujieties tikai uz mani, � viņ� pavēlēja. � Vienreiz jūs jau tā darījāt. �o�nakt jums jāizguļas, rīt no rīta es atnāk�u un aiz�vedī�u jūs pie skaitļotāja. Jā, zinu jau zinu, � viņ� iesaucās, pamanījis, ka Andrē grib protestēt. � �o�vakar jūs esat nespēcīga. �ovakar jūs sabrukāt. Bet rīt es bū�u kopā ar jums, es jums palīdzē�u.
Flemingam bija maz ticības, ka patie�ām varētu ko darīt, ta�u viņ� cerēja, ka nedaudz no sava spēka iedvesīs meitenei. Andrē mazliet sakustējās, it kā būtu no kaut kā atbrīvojusies un justos labāk. Plak�sti nodrebēja un aizvērās. Sejā iegula aizmigu�a cil�vēka dabīgais miers.
Flemings devās projām, ar rokas mājienu paai�cinādams līdzi kopēju. Aiz durvīm viņ� tai mierīgi paskaidroja:
� Mēs visi esam lielās briesmās. Jūsu paciente cen�as mūs glābt, un mums savukārt jāglābj viņa.
Puslīdz negribīgi kopēja palocīja galvu par zīmi, ka sapratusi. Flemings vēlējās, kaut varētu pats sevi pārliecināt tikpat viegli.
Nākamajā naktī Flemings tikpat kā neaizmiga, cen�oties izdomāt darbības plānu īsajam laiciņam, kas viņiem vēl atlicis. Tikko atausa gaisma, viņ�, kā parasti, nomazgājās, noskuvās un pabrokastoja, cenzdamies novilcināt laiku, lai pēc vakardienas pārguruma Andrē varētu vēl da�as dārgas minūtes atpūsties. Bet tik un tā, kad viņ� ieradās pēc Andrē, bija vēl ļoti agrs. Samiegoju�ies sargkareivji, ku�riem vēl da�as stundas pacietīgi bija jāgaida maiņa, vērīgi noskatījās, kā Flemings kopējas pavadībā aizstumj slimnieku ratiņus ar Andrē uz skaitļotāja ēku. (r
Kad Flemings bija iegājis palātā pēc Andrē, viņa nebija teikusi ne vārda. Ja meitene nebūtu pasmai�dījusi, atbildot Fleminga sveicienam, varētu domāt, ka viņa ir transā. Kad kopēja bija aizsūtīta un An�drē jau sēdēja pie ekrāna, Flemings samierinājās, ka jāiedve� Andrē savas domas, neredzot atbildes reakcijas. Atlika tikai cerēt, ka tas izdosies.
Tā arī notika. Flemings pastāstīja viņai Donejas domas par slimības cēloni, kā arī to, cik vainīgi viņi abi ar Doneju jūtas. Ar pārliecino�u optimismu viņ� centās attēlot meitenes dzīvi tādu, kāda varētu būt, ja Andrē palīdzētu Donejai pati sevi izglābt. Beigu beigās viņ� notēloja kaut ko līdzīgu dusmām, izaicinot Andrē pierādīt savu spēku.
Andrē sēdēja noliektu galvu, paguru�ās rokas sa�likusi klēpī. Tikai viņas skropstas laiku pa laikam notrīsēja, pierādot, ka viņa ir nomodā un klausās.
Pēc brī�a Flemings apklusa, nezinādams, ko vēl va�rētu pateikt. Viņ� redzēja, kā meitene pūlas saspa�roties. Viena viņas roka ar pārcilvēcīgām pūlēm pacēlās pie maņu ievadiekārtas. Ma�īna sāka dūkt. Ekrāna centrā iemirdzējās sīciņ� gaismas punktiņ�, ne lielāks par kniepadatas galviņu, tad kļuva lie�lāks un izplūda. Flemings kāpās atpakaļ, nenolai�ot acu no Andrē, līdz sasniedza sienu. Tur viņ� stā�vēja nekustēdamies, saspringti vērojot, kā notiek neiespējamais.
Pēc kāda laika viņ� juta, ka to rausta aiz piedur�knes. Viņam blakus stāvēja Abu, samulsis un gaidu pilns. Flemings pameta ar galvu uz blakus telpas pusi, un abi klusām aizgāja.
���� Ko tas nozīmē? � Abu jautāja. � Vai viņa patie�ām�
���� Manuprāt, jā, � Flemings atbildēja, īstenībā nemaz lāgā nesaprazdams, ko Abu jautā. Viņ� ne�gribīgi raisījās vaļā no domām par Andrē. � Ko jaunu jūs pastāstīsiet?
���� Es pārbraucu mājās pēc pusnakts, � Abu stāstīja. � Man bija jāiet cauri sardzes telpām. To�mēr likās, ka virsnieks nezina, ka nedrīkstu doties projām bez pavadoņa. Jusels bija ieradies tie�i pirms manis. Profesoru Nīlsonu mēs nogādājām pie�tiekami dro�ā vietā � alā, kas atrodas klin�u iedo�bumā virs tempļa. Tur viņ� jutīsies puslīdz ērti un viņam nebūs daudz jāstaigā apkārt. Nīlsonam gan grūti nācās tur nokļūt, jo gaiss ir ļoti retināts. Ju�sels stāstīja, ka tāds pats gaiss tagad esot Anglijā jūras līmenī.
���� Vai viņam pārtikas un ūdens pietiks?
Abu piekrīto�i pamāja ar galvu.
���� Lemka vai arī viņas māte Nīlsonu'regulāri ap�meklēs.
Pēk�ņi abi vīrie�i apklusa. Sāka darboties skaitļo�tāja izvades rakstāmiekārta. Flemings aizmirsa visu un steidzās atpakaļ pie Andrē.
���� Pasauciet kopēju, lai aizved meiteni atpakaļ uz gultu, � viņ� norīkoja Abu.
Flemings piegāja pie Andrē un aplika roku viņai ap pleciem;
���� Lieliski! � viņ� teica. � Tagad atpūtieties un tikai nepadodieties!
Flemings paķēra papīra lentu, kas nāca laukā no skaitļotāja, un a�i pārskatīja īsās skaitļu rindas. Sī�kumi viņu neinteresēja, bet izsniegto skaitļu gal�venā jēga bija skaidra. Tie attiecās uz plazmas sastāvdaļām. Minūtes desmit viņ� stāvēja un vēroja, kā no izvades rakstāmiekārtac nāk laukā aizvien jaunas skaitļu rindas. Beidzot rakstāmiekārta ap�klusa un skaitļotājs mitējās darboties.
Doneja strādāja pie sava laboratorijas galda, un kā vienmēr apkārt izskatījās tā, it kā aparāti un viss pārējais būtu izmētāts pa roku galam. Flemings nosvieda viņai priek�ā papīra lentas.
����� Kas tas ir? � Doneja jautāja, turpinādama vērot kādu �ķidrumu, kas pilēja cauri filtram. � Vai atkal kādas jaunas baktērijas formulas?
���� Nē, � Flemings atbildēja. � Formulas Andro�mēdas glāb�anai.
Profesore pārtrauca darbu un izbrīnījusies paska�tījās uz Flemingu.
���� Kas tās programmēja?
���� Andrē pati. Es ar savu gribu piespiedu viņu to izdarīt. Cik varu spriest, tad tā ir skaitļu virkne, kas atbilst Andrē asinīs trūksto�ajām ķīmiskajām sastāvdaļām. Pārvērtiet �os skaitļus ķīmijas ter�minos, un mēs varēsim izglābt Andrē.
Doneja paņēma papīrus un strauji atkrita krēslā.
���� �is darbs prasīs vairākas nedēļas laika, � viņa murmināja, pārlai�ot acis skaitļu rindām. � Man ta�u jāveic daudz svarīgāks pienākums.
Viņa gandrīz bezpalīdzīgi norādīja uz retor�u un mēģeņu jūkli.
���� Un to var paveikt tikai tādēļ, ka Andrē ieguva vajadzīgos datus, � Flemings atgādināja.
Doneja zaudēja pacietību, saklausījusi viņa vār�dos pārmetumu.
���� Izrunāsimies atklāti, D�on, � viņa uzsvērti mierīgi teica. � Vispirms jūs bijāt pret viņas ra�dī�anu. Tad jūs gribējāt, lai es viņu nogalinu. Jūsu nākamā prasība bija, lai Andrē nelai� pie skaitļotāja Un tagad . ..
���� Es gribu, lai viņa dzīvo.
���� Un kas notiks ar mums pārējiem? � Doneja jautāja. � Vai jūs gribat, lai mēs paliktu dzīvi? Kā jūs domājat, cik daudz darba es varu paveikt? Mana enerģija nav neierobe�ota. Es ta�u esmu ti�kai vienā eksemplārā, pie tam nogurusi līdz nāvei. Brī�iem uzmācas domas, ka manas smadzenes sāk atmiek�ķēties.
Doneja savaldījās un uzsmaidīja Flemingam.
��� Vai jūs tie�ām domājat, ka es nemēģinātu glābt Andrē, ja tikai varētu?
���� Jums jārunā ar Gambulu, � Flemings mierīgi teica. � Ar mani viņa negrib runāt, viņa man ne�uzticas, un arī Abu Zeķi ir zaudējis viņas uzticību.
Iespējams, ka Gambula uzklausīs jūs. Ja jums izdo�tos pierunāt viņu ļaut mums mazliet vairāk brīvības un dot vairāk palīgu . ..
Doneja nogrima dziļās domās.
����� Nezinu, es patie�ām nezinu, � viņa murmi�nāja.
Negaidot nodārdēja pērkona grāviens, satricinot visu ēku. Aparāti uz laboratorijas galda sazvāļojās un nod�inkstēja. Tikko pērkons apklusa, sāka gau�dot vētra.
������ Pat Gambulai vajadzētu saprast, ka �ādi laika apstākļi ir kaut kas, ar ko arī viņa nespēs tikt galā, un ka tie nebija paredzēti tai nolādētajā vēstījumā.
������ Nu labi, � Doneja piekrita, � mēģinā�u vi�ņai to ieskaidrot.
Saruna notika nākamajā rītā. Gambula pavēlēja Donejai ierasties viņas personīgajā rezidencē.
Viņa bija pārsteidzo�i laipna un apjautājās, ko varot darīt Donejas labā.
���� Vai jums ir viss mūsu darbam nepiecie�amais?
������ Jūsu darbam � jā, bet manējam gan ne, � Do�neja viņu pārlaboja. Un tad bez lieka ievada snie�dza Gambulai atturīgu un stingri lieti�ķu ziņojumu par iemesliem, kas rada neparastās klimata izmaiņas.
Gambula noklausījās mierīgi, ne reizi nepārtrau�cot Doneju. Tad viņa piegāja pie loga un skatījās pāri pilsētai uz milzīgajām mākoņu gubām virs tuk�sne�a.
Kad Doneja beidza savu ziņojumu, Gambula vēl brīdi klusēja.
������ Kā mēs mirsim? � viņa klusu murmināja, at�griezdamās un apsēzdamās pie galda.
Doneja paskaidroja.
Gambula strauji atmeta ar roku.
����������� Vēstījumā par to nekas netika minēts, � viņa protestēja. � Nekas tamlīdzīgs arī nenotiks. Vēstī�jumā viss bija ļoti skaidrs un loģisks. Es gan redzēju posta�u, ta�u ne tādu, par kādu stāstāt jūs. Un vēl vēstījumā tika pieminēta neaprobe�ota vara.
����������� Ko jums pavēlēja darīt? � Doneja mudināja Gambulu.
Gambula bija aizdomājusies, atcerēdamās pie skaitļotāja ekrāna pavadīto nakti.
����������� Valdīt, � viņa murmināja. � Visi zina, ka ne�piecie�ama neaprobe�ota vara, tikai neviens pa īs�tam nepapūlējās to panākt. Tikai nedaudzi mē�ģināja �
����������� Hitlers? Napoleons? � Doneja vedināja Gam�bulu uz tālāku atklātību.
Gambula nemaz neapvainojās.
����������� Jā, � viņa piekrita, � tikai viņi nebija pie�tiekami ģeniāli un nesaņēma arī palīdzību no An�dromēdas intelekta. Jāupurē būs gandrīz viss, bet ne jau �ādā veidā. Un ne tagad. Mēs vēl neesam sagatavoju�ies!
���� Cik liela ir jūsu vara? � Doneja jautāja.
����������� Pietiekami liela �eit, Azaranā. Bet tas jau ir vēl tikai iesākums
���������� Vēl ir iespējams viss, � teica Doneja. Tagad viņa zināja, kā izmantot otras sievietes alkatību un bailes.
����������� Ko jūs ar to domājat? � viņa uzstājīgi pra�sīja.
����������� Vēl ir iespēja, tiesa, ne pilnīgi dro�a, � Do�neja paskaidroja, � saglābt Zemes atmosfēru. Cerī�bas mums vēl ir. Mums palīdzēja skaitļotājs ar formulu, pēc kuras, �ķiet, varētu sintezēt tādu kā an�tibaktēriju. Bet man vajadzīgi palīgi un attiecīga iekārta. Ja mēs gūsim panākumus, tad �ī antibak- tērija būs jāra�o masveidā un jāievada visās pasau�les jūrās.
Gambula aizdomīgi paskatījās uz profesori.
���� Bet kā jūs paspēsiet sara�ot baktēriju tik lielā daudzumā?
Doneja pacietīgi izskaidroja, ka, ja izdotos radīt antibaktērijas kultūru, tā augtu dabīgi un, iespē�jams, jaunā baktērija vairotos vēl ātrāk nekā tā, kas patlaban darbojas jūras ūdenī.
���� Antibaktēriju varētu nosūtīt visām citām val�stīm, kas pa�as savās laboratorijās varētu turpināt darbu vienlaikus.
Gambula sāka smieties. Viņas smiekli neizklausī�jās diez cik patīkami, tajos skanēja nevis prieks, bet gan tikai uzpūtīgs triumfs.
���� Jā, tā mēs darīsim, � Gambula teica. � Tikai mēs nekādā gadījumā nesadarbosimies � ar citām valdībām. �Intel� uzbūvēs rūpnīcu, kāda jums ne�piecie�ama. �Intel� piedāvās pasaulei antibaktēriju par tādu cenu, kādu mēs noteiksim. Tā mēs iegū�sim varu, par kuru bija runa vēstījumā. Tātad visi �ie notikumi tomēr ir daļa no paredzētā plāna
Doneja, iepletusi acis, pielēca kājās.
���� Tas nav nekas jums domāts!�Viņa pati juta, ka kliedz, ta�u bija pārāk sa�utusi, lai ievērotu pie�sardzību. � Jūs esat ārprātīga! �īs atmosfēras iz�maiņas nav paredzētas plānā!
�ķita, ka Gambula nemaz nebija dzirdējusi, ko teica Doneja, viņa tikai stiklainām acīm stingi blenza uz profesori un beidzot, it kā nodotu pavēli kādam no saviem pakalpiņiem, noskaldīja:
� Iesniedziet pieprasījumu par visu, kas jums nepiecie�ams. Es apsolu, ka visu vajadzīgo jūs da�būsiet bez jebkādiem ierobe�ojumiem.
Ministru kabineta telpās Dauningstrītā 10 steigā bija uzstādīts pārvietojamais kinoprojektors. Galda vienā galā sēdēja premjerministrs un da�i viņa ko�lēģi, kā arī zinātnes ministrs un Osborns, vērodami ekrānu.
Premjerministrs pacēla roku.
���� Pietiks, � viņ� noguris teica. � Ieslēdziet, lū�dzu, apgaismojumu. \
Uz ekrāna izdzisa kadrs, kas rādīja milzīgu ūdens klāju tur, kur kādreiz bija atradu�ās Holandes vis�auglīgākās lauksaimniecības zemes.
��� Vai ļausim rādīt to televīzijā? � iek�lietu mi�nistrs jautāja.
���� Kāpēc gan ne? � atbildēja premjerministrs. � Lai skatās, kam vēl ir iespēja noskatīties. Var�būt tas, ka stāvoklis Eiropā daudz ļaunāks nekā pie mums, sniegs mūsu iedzīvotājiem kaut niecīgu mie�rinājumu. Katrā ziņā skatītāju nebūs daudz. �aubos, vai pat viena desmitdaļa mūsu iedzīvotāju vēl sa�ņem elektrisko strāvu.
Viņ� paņēma savu pīpi, tomēr tūlīt to atkal nolika: jau elpot bija grūti, kur nu vēl domāt par smēķē��anu.
��� Vai ir kādas ziņas no Nīlsona? � premjers ap�vaicājās.
���� Pagaidām vēl ne, ser, � Osborns atbildēja. � Bet �Intel� transporti]dma�īna atveda jaunu pro�fesores Donejas ziņojumu. Profesore pierāda, ka baktērija ir bioķīmisks produkts, kura formulu savā laikā izstrādājis Tornesas skaitļotājs.
���� Vai Doneja kaut ko dara?
���� Viņa raksta, ka strādājot pie �īs problēmas, ser. Mēs ceram, ka viņa varēs dot Nīlsonam kā�dus norādījumus un ka arī viņ� varēs palīdzēt.
���� Vai tas arābu lidotājs nevar Nīlsonu atgādāt atpakaļ, ja jau Nīlsonam ir kādi materiāli, ko ap�strādāt?
Osborns godbijīgi nokāsējās.
���� �ķiet, ka aprēķinus var izdarīt tikai Azaranā, ser. Skaitļotājs ta�u ir viņiem.
Premjerministrs piecēlās un aizgāja līdz lielā galda otram galam.
���� Varbūt tagad būtu īstais laiks mums iejauk�ties, � viņ� rāmi teica. � Man �ķiet, ka jāsāk rī�koties enerģiskāk.
Zinātnes ministrs neveikli sakustējās.
���� Mani eksperti jau apsvēru�i �ādu iespēju, ser. Viņi iesaka neko neuzsākt. Redziet, ser, skaitļo�tājs �
���� � izveidojis tādu pa�u aizsardzības sistēmu, kāda savā laikā bija mums, � premjerministrs pa�beidza teikumu. � Tātad mums neatliek nekas cits, kā apelēt pie viņu augstsirdības, vai ne?
���� Jā, ser, � zinātnes ministrs noburk�ķēja.
���� Nu, tā nu gan nav sevi�ķi izdevīga politika, � premjerministrs teica. � Tomēr baidos, ka ne mēs, ne arī opozīcija neko labāku nevarētu izdomāt. Pa�rūpē�os, lai Centrālais informācijas dienests kaut ko uzskribelē B.B.C. raidījumam. Cerams, ka kāds no raidītājiem vēl darbojas un varēs to noraidīt?
� Deventrija vēl darbojas, ser, � zinātnes mi�nistrs atbildēja. � Tur ir armija ar vairākām pār�vietojamām elektrostacijām. Ar īsajiem viļņiem mēs noteikti varēsim raidīt Azaranai.
Speciālo vēstījumu angļu un arābu valodā B.B.C. raidīja visu nakti ik pēc stundas. Lielākā daļa no pirmā raidījuma sasniedza Azaranu. Tad pēc Gam- bulas personiska rīkojuma raidījumu sāka traucēt.
Gambula uzaicināja Kaufmani savā kabinetā no�klausīties raidījuma ierakstu.
�Londona raida Azaranas valdībai un tautai,� atskanēja tāla, atmosfēras traucējumu izkropļota balss. �Mums nepiecie�ama jūsu palīdzība. Eiropas kontinents ir izpostīts, visai pasaulei draud katas�trofālas atmosfēras izmaiņas, kas jau sasniegu�as arī jūsu zemi. Gaisu, kas nepiecie�ams elpo�anai, absorbē jūras ūdens. Ja tuvāko pāris nedēļu laikā �o posto�o parādību nevarēs novērst, būs jāmirst miljoniem cilvēku. Desmitiem tūksto�u cilvēku mirst jau tagad. Mūsu zeme ir smagi izpostīta. Trīs ceturtdaļas no Holandes ir pārplūdinātas. Paisuma vilnis izpostījis Venēciju. Ruānas, Hamburgas, Di- seldorfas vairs nav.�
� Diseldorfa, � Kaufmanis atkārtoja �o vienu vārdu, un viņa sejas muskuļi saspringa.
Gambula nepievērsa viņam ne mazāko uzmanību, klausīdamās tikai ierakstu.
�Pa�laik Atlantijas okeānā trako milzīgas vētras, kas virzās uz Eiropu. Lai darītu galu �īm dabas katas�trofām, mums nepiecie�ama jūsu palīdzība.�
Balss pazuda juceklīgā, griezīgā troksnī. Gam�bula izslēdza atskaņotāju.
���� �ai vietā mēs raidījumu sākām traucēt, � viņa paskaidroja. � Es gribu, lai jūs, Kaufmani, iz�skaidrotu man, kā viņi uzzināju�i, ka mums ar visu to ir kāds sakars.
Kaufmanis stulbi blenza uz viņu.
���� Diseldorfa, � viņ� atkārtoja. � Manas mā�jas� mans vecais tēvs . ..
���� Skaitās, ka mums esot lielisks dro�ības die�nests, � Gambula viņam uzkliedza, � un jūs, Kauf- maņa kungs, esat atbildīgs par to.
���� Mēs darījām, ko spējām, � viņ� stūrgalvīgi teica.
Gambula paraustīja plecus.
���� Tagad tam vairs nav nekādas nozīmes. Tikko Donejai būs jaunā baktērija, mēs �eit būsim dro��ībā un varēsim piegādāt antibaktēriju arī pārējiem. Protams, ar mums izdevīgiem noteikumiem.
11
Gambula turēja doto vārdu � Donejai visus pa�sūtījumus piegādāja ārpus kārtas. �Intel� iespējas bija tik lielas, ka pat haoss Eiropā nekavēja tā aģen�tus sameklēt visus vajadzīgos materiālus un iekārtas, iesaiņot tos un ar transportlidma�īnām nogādāt Azaranā. Vēl pārsteidzo�āka bija veiklība, ar kādu �Intel� atrada jaunus un spējīgus ķīmiķus, bakterio�logus un nukleīnskābju molekulārās uzbūves spe�ciālistus. Divi bija tikko beigu�i studijas Cīrihē, jauna ķīmiķe ieradās no Vācijas vislielākās medi�kamentu rūpnīcas pētījumu daļas. Kad Doneja ap�runājās ar viņiem, noskaidrojās, ka visi atbrauku�i strādāt Azaranā pilnīgi brīvprātīgi un viņus kār�dina ne tikdaudz lielā alga kā iespēja nodarboties ar satrauco�iem zinātniskiem pētījumiem pavisam jaunā nozarē, pie tam vēl tādā pasaules daļā, kas līdz �im bija vismazāk cietusi no vētrām. Jauna�jiem zinātniekiem nebija jie jausmas par �Intel� īs�tajiem mērķiem, ne arī par neiedomājamo katas�trofu, kas, iespējams, sekos klimata izmaiņām. Ļau�dis vēl aizvien cerēja, ka visļaunākais drīz vien būs pārdzīvots.
Doneja saviem jaunajiem palīgiem izskaidroja pa�reizējo stāvokli, ta�u noklusēja hipotēzi par baktērijas izcel�anos. Viņa nodarbināja tos līdz pē�dējai izturības robe�ai. Jaunie zinātnieki, sapratu�i, cik svarīgs ir �is darbs, kļuva par profesores uzti�camiem palīgiem. Kad viņi no rīta ieradās darbā, Doneja jau bija priek�ā un vakarā, kad viņi nogu�ru�i devās atpūsties, profesore vēl palika strādā�jot. Pirmie panākumi kļuva redzami agrāk, nekā profesore bija cerējusi. Tie�i desmit dienas pēc tam, kad viņi pa īstam bija ķēru�ies pie darba, pirmās sintezētās baktērijas uzklāja uz maza vara ekrāna un ievietoja elektronu mikroskopā. Tas bija dra�matisks moments, kad Doneja, savu līdzstrādnieku ielenkta, palielinājumu vispirms nostādīja uz 500 000 reizēm, tad uz miljons reizēm un visbeidzot uz miljons un 250 000 reizēm. Te nu beidzot bija �is si�metriskais daudzskaldņu veidojums ar smailēm. Un tas bija nevis kristāls, bet gan dzīva baktērija.
Profesore klusēdama ļāva saviem līdzstrādnie�kiem citam pēc cita apskatīt viņu radīto bezgala niecīgo būtni un dalīties kopīgajā triumfā.
Gandrīz vai bikli Doneja un viņas asistenti ar piespie�anos atgriezās īstenībā. Pagaidām �ī sīkā būtne bija tikai zinātnisks kuriozs. Tagad to vaja�dzēja reproducēt biljonos � tādā vairumā, lai tie varētu piepildīt vienu mēģeni. Un tad �ī baktērija būs jāsūta cīņā pret otru baktēriju, tās predestinēto ienaidnieku.
Dārgos nedaudzos pilienus uzpilināja uz divpa�dsmit da�ādām barotnēm. Veselas se�as stundas ne�varēja darīt neko citu kā tikai gaidīt. Nobeidzot mēģinājumu, izrādījās, ka deviņās mēģenēs baktē�rija nobeigusies, bet pārējās trijās sasniegusi mak�simālo piesātinājumu.
No �īm trim mēģenēm antibaktēriju sāka audzēt pla�ākās kultūrās. Tās visas attīstījās lieliski. Bija jau pāri pusnaktij, kad Doneja nolēma izdarīt īsto pārbaudi.
Profesore paņēma no tvertnes duļķaino, ar bak�tēriju piesātināto jūras ūdeni mēģenē. To noslēdza ar sterilu gumijas aizbāzni. Viens no asistentiem piepildīja �ļirci ar jauno kultūru un pasniedza Do�nejai. Viņa izdūra adatu cauri aizbāznim, un �ķid�rums, ieplūstot necaurredzamajā jūras ūdenī, ra�dīja sīku virpulīti.
� Tagad atkal jāgaida, � Doneja teica. Tikai . viegli drebo�ā balss liecināja par sasprindzinājumu, kādu viņa pārdzīvoja. � Un tādēļ tagad iedzersim kafiju.
Viņa nevienam ārpus laboratorijas nebija stāstī�jusi par savu pārliecību, ka drīz kļūs redzami darba panākumi, jo baidījās riska � ja nu mēģinājumi tomēr neizdodas. Apgaismotie laboratorijas logi bija pievilku�i Abu Zeķi, un viņ� ieradās laborato�rijā īsi pirms mēģinājuma beigām.
���� Nāciet tik iek�a! � Doneja aicināja. � Jūs esat ieradies tie�i laikā, lai dalītos mūsu panākumos vai arī palīdzētu mums pārdzīvot neveiksmi.
��� Vai baktērija iedarbojas? � Abu Zeķi cerību pilns jautāja.
Doneja nedro�i iesmējās.
��� Teorijā � jā, bet, kā būs praksē, to mēs tū�līt uzzināsim.
Viņa aizgāja pie galda, uz kura sterilā termostatā bija ievietota mēģene. Doneja piesardzīgi izņēma to un pacēla pret gaismu; visi pārējie sapulcējās apkārt viņai. Apmēram divas tre�daļas ūdens bija skaidrs un dzirksto�s. Profesore turēja mēģeni pa�celtu uz aug�u un neatlaidīgi vēroja, kā atbrīvotās gāzes pūslī�i ceļas aug�up.
���� Baktērija atradās mēģenē tie�i se�desmit trīs minūtes, � viņa klusi teica. � Tagad izmēģināsim baktēriju tvertnē.
Nu vairs nevajadzēja domāt ne par sterilitāti, ne arī precīzu mērī�anu. Jauno kultūru no divām-mē&e- nēm ielēja tvertnē, un visi salasījās pie tvertnes, lai redzētu, kas notiks. Cits pēc cita parādījās mazi skaidra ūdens plankumiņi, uz ūdens virsmas visu laiku uzradās rāmi burbuļi, kas slinki, it kā ar ap�domu pārsprāga, un tos nomainīja atkal jauni un jauni burbuļi.
���� Tas ir atbrīvotais slāpeklis, � profesore teica.
���� Gaisa spiediens tvertnē mainās.
Tā arī bija. Barogrāfa adata lēni, tomēr vienmē�rīgi virzījās aug�up.
��� Jūs esat to paveikusi! � iesaucās jaunā ķī�miķe.
���� Mēs esam to paveiku�i, � Doneja izlaboja.
���� Turpmākais darbs būs tīri mehānisks. Baktērija
tikai jāra�o lielā daudzumā. Un tagad mums kādu stundu jāatpū�as, pēc tam pārbaudīsim vairo�anās ātrumu, kā arī temperatūras un sāls satura ietekmi uz jauno baktēriju.
Profesore palūdza Abu:
� Aizejiet pie Gambulas vai Kaufmaņa. Būtu labi, ja viņi jau sāktu plānot antibaktērijas mas�veida ra�o�anu. Pasakiet, ka rīt no rīta, pareizāk sakot, �orīt, cik agri vien iespējams, man jārunā ar vienu no viņiem.
Donejai nemaz nevajadzēja doties uz pilsētu, lai sastaptu Gambulu. �Intel� saimniece pati ieradās zinātnieces dzīvoklī tie�i tad, kad Doneja ieturēja sasteigtas brokastis. Gambula paprasīja Donejai tikai norādījumus, it kā viņa būtu profesores sek�retāre.
Un jau pēc stundas �Intel� īsviļņu raidītājs no�raidīja veselu birumu pasūtījumu galvenajai pār�valdei Vīnē. Uz Azaranu ar lidma�īnām un kuģiem sūtīja milzīgu daudzumu ķimikāliju � fosfātus, pro�teīnu, aminoskābes, neņemot vērā ne to cenu, ne arī to, no kādas zemes tās nāk. Darbā pieņēma in��enierus, kuriem bija jāpārrauga naftas tanku at�tīrī�ana un sagatavo�ana antibaktērijas audzē�anai. Lai antibaktēriju no tiem varētu ievadīt tie�i Persi- jas līcī, vajadzēja pielāgot vecās caurules un ierī�kot jaunas.
Pasūtījumu saņem�anu tikai apstiprināja. Nebija ne lieku jautājumu, ne solījumu, ne atrunu. Jau tai pa�ā naktī Azaranā ieradās pirmās transportlidma- �īnas ar in�enieriem un ķimikāliju kravu. Divas lid�ma�īnas aizgāja bojā spēcīgā vētrā virs Vidusjūras, tre�ā eksplodēja nolai�oties, jo iekļuva nelielā gaisa virpulī. Visas pārējās laimīgi sasniedza Azaranu.
Gaisa tilts darbojās arī visu nākamo dienu bez pārtraukuma, un pirmais okeāna tvaikonis, kas lielā steigā tika piekrauts Keiptaunā, pa radio pa�ziņoja iera�anās laiku.
Nedēļu pēc pirmā mēģinājuma desmit da�ādās vietās Azaranas piekrastē jūrā ievadīja lielu dau�dzumu antibaktērijas. Izmēģinājuma vietu izraudzī�jās pēc rūpīgas paisuma un bēguma straumju izpē�tes. Rezultāti kļuva redzami jau pēc divpadsmit stundām.
Flemings, kuram bija atļauts kopā ar Doneju do�ties uz piekrasti, stāvēja pa�ā ūdens malā, kur tuk�snesis, sliecoties lejup, izveidoja pla�u, zeltainu liedagu, un kā apburts vēroja lielos slāpekļa bur�buļus, kas parādījās virs ūdens un pārplīsa. Pat vēt�ras sakultās jūras viļņi nespēja tos paslēpt, un sa�vās plau�ās Flemings juta dzirkstam atjaunoto, svaigo gaisu.
Tre�ajā dienā viņi abi ar Doneju devās atpakaļ uz �Intel� ciematu.
���� Tagad mums jāmēģina slepus aizsūtīt ar Nīl�sonu kaut nelielu daudzumu antibaktērijas, � pro�fesore teica. � Viss jau būtu jauki, tomēr �ādai antibaktērijas ievadī�anai ir tikai vietēja nozīme. Jūs pats redzat, ka tik neliela iejauk�anās nekādi neietekmē meteoroloģiskos apstākļus.
���� Vai tad nav nekādu cerību, ka �Intel� bosi pa�i izsūtīs antibaktēriju? � Flemings uzmanīgi vē�roja ceļu, jo ma�īnas priek�ējo stiklu padarīja necaur�redzamu pēk�ņā lietus gāze ar krusu.
���� Uz to nu gan nav nekādu cerību, � Doneja atbildēja. � �Intel� bosi antibaktēriju nevienam nedos citādi kā tikai ar saviem īpa�iem noteiku�miem. Tos viņi vēl nav paziņoju�i, bet es varu iedomāties, kādi tie būs.
Donejas vārdus apslāpēja me�onīgs vētras kau�ciens, un ma�īna lielajā vējā sāka svaidīties.
���� Laiks kļuvis vēl sliktāks, � profesore teica, un viņas balsī ieskanējās satraukums. � Es �aubos, vai mēs esam rīkoju�ies pareizi. Vai redzat, kas no�tiek, D�on?
Flemings pamāja un noliecās uz priek�u, lai sa�skatītu ceļu.
���� Mēs antibaktēriju ievadījām tikai vienā ra�jonā. Tur tagad atbrīvojas miljoniem" kubikpēdu slāpekļa. Tas rada konusveida zonu ar auestu gaisa spiedienu. Visur citur gaisa spiediens ir no�lādēti tuvu vakuumam, un nelietīgā baktērija uz�sūks slāpekli tikpat ātri, cik ātri mēs to atbrīvosim. Tā mēs neko nevarēsim palīdzēt, bet audzēsim tikai jaunus orkānus.
���� Ak dievs, cik lieks un bezpalīdzīgs brī�iem jūtas cilvēks, � Doneja nomurmināja.
Kādu stundu Flemings brauca klusēdams, kon�centrējies, lai spētu vadīt ma�īnu pa zemi, kas �ķita pārvērtusies lietus, dubļu un vēja kaleidoskopā.
Kādas desmit jūdzes no galvaspilsētas vēj� pie�rima, ta�u lietus vēl aizvien lija. Neparasti dzidrais gaiss radīja ilūziju, it kā visi priek�meti atrastos daudz tuvāk, nekā bija īstenībā.
���� Paskatieties! � Flemings pameta ar galvu uz ka'niem pie apvār�ņa.
Kalni izslējās asi un skaidri, gai�āki nekā violeti melnie mākoņi, kas joņoja pāri to galotnēm. Tie�i virs tiem pacēlās milzīga iepelēku mākoņu spirāle, kuras virsotne līdzinājās dīvainai sēnei un nemitīgi mai�nīja savu apveidu.
���� Tornado centrs, � Doneja sacīja. � Mēs at�rodamies rāmajā zonā, kas atrodas tam apkārt. Ce�rēsim, ka tā centrs nevirzīsies uz mūsu pusi.
���� �ķiet, ka tornado piltuve atrodas tie�i virs Abu ciemata, � Flemings murmināja. � Viņa ģimenei neklāsies labi, ja viņi laikus nepamanīs mākoņus un neaizbēgs uz alu pie Nīlsona.
Tomēr tikai Lemka atradās pie Nīlsona, kad uz�bruka tornado. Viņa bija uzkāpusi kalnā ar pārtikas grozu, kuru ik dienas nesa Nīlsonam. Viņ� nelāva Lemkai atgriezties mājup, pamanījis neparasto klu�sumu un mākoņus, kas me�onīgā ātrumā traucās uz dienvidiem.
Sākumā Lemka negribēja paklausīt. Viņa ba�ījās, ka māte un mazais Jens varētu pārbīties no vētras. Bez tam Jusels bija solījies atnākt, lai paziņotu, kā�das ir iespējas aizgādāt projām Nīlsonu ar kontra�bandas baktērijām. Bet, kad tornado, plosīdamies pilnā sparā, iedzina viņus dziļāk alā, Lemku sagrāba bailes un viņa apklusa.
���� Nekas ļauns nenotiks ne Juselam, ne jūsu ģi�menei, � Nīlsons centās viņu bezrūpīgi mierināt, kaut arī pats nemaz nejutās tik mierīgs.
Tomēr ne Juselam, ne Lemkas mātei un mazajam Jenām neklājās labi. Jusels ieradās tūlīt pēc Lemkas aizie�anas. Viņ� bija devies ceļā agrāk nekā pare�dzēts, gribēdams pavadīt māsīcu pie Nīlsona, lai pastāstītu labas ziņas: jau rīt viņ� cerēja aizvest Nīlsonu atpakaļ uz Londonu kopā ar visu, kas tam bija jāņem līdzi.
Jauno ziņu satraukts, viņ� devās ceļā diezgan ne�piesardzīgi. Lietū un smil�u vētrā viņ� nemanīja, ka viņam seko kāda ma�īna.
Un tā Kaufmanis, atraujot vaļā durvis un iedrā- �oties Abu mājā, pārsteidza Juselu pilnīgi nesagata�votu. Kaufmanim līdzi bija da�i kareivji, kas, negai�dot pat pavēli, tūlīt metās virsū lidotājam, aizbāza viņam muti un, sasaistīju�i rokas un kājas ar vir�vēm, piesēja Juselu pie krēsla.
Kamēr Lemkas māte ar bērnu rokās spiedās pie sienas, Kaufmanis sāka metodiski ar delnas virspusi sist Juselam pa seju. Viņ� nesita pārāk spēcīgi, ta�u sitieni atkārtojās bez �ēlastības. Vācietis sita vis�pirms pa sejas vienu pusi, tad atkal pa otru. Juselam acu priek�ā viss sagriezās, un viņ� zaudēja samaņu.
Smagi elsdams, Kaufmanis pakāpās atpakaļ. Vecās arābietes acīs vācietis pamanīja dīvainu izteiksmi. Tā atsauca atmiņā senus notikumus, kad ar tādu pa�u skatienu bija raudzīju�ies viņa varā nodoti cilvēki, kas ārēji gan it kā centās izdabāt, bet kuru gara spēku viņam nebija izdevies salauzt.
���� Aizvāciet veceni ar visu bērnu! � viņ� norūca.
Tikko kareivji veco arābieti ar bērnu bija izgrū-
du�i virtuvē, Kaufmanis izvilka Juselam no mutes lupatu vīk�ķi. >
���� Cerams, ka tagad esat nācis pie prāta, � Kauf�manis teica, vēlreiz iesizdams Juselam pa seju, lai tas kaut cik at�irgtu. � Esmu prātīgs cilvēks un nemīlu vardarbību, tomēr jums jāsaprot, ka var no�tikt vēl �is tas, kas nebūtu jums pa prātam. Tāpēc esiet prātīgs un atbildiet uz da�iem pavisam vien�kār�iem jautājumiem. Kas bija tas cilvēks, kuru jūs nelegāli ievedāt Azaranā?
Jusels, stiklainām acīm skatīdamies uz vāciet*, rīstīdamies tvēra gaisu un vilcinājās ar atbildi. Tad Kaufmanis sita atkal, un viss sākās no jauna. Jusela galva noslīga uz krūtīm, un �ķita, ka viņ� atkal zau�
dēs samaņu. Viens no kareivjiem sāpīgi iebikstīja viņam ar durkli, un Kaufmanis atkārtoja savu jau�tājumu.
���������� Tas bija profesors Nīlsons, � Tusels nomur�mināja.
Kaufmanim aizrāvās elpa.
���� Nīlsons!
���������� Tēvs, � Jusels �ukstēja. � Jaunā zinātnieka tēvs.
Kaufmanis atvieglojumā uz mirkli aizvēra acis. Sekundes simtdaļu viņam jau bija rēgojies spokains viņa upura tēls.
����������� Kāpēc jūs atvedāt viņu uz Azaranu? � Kauf�manis ņurdēja. � Kur viņ� atrodas?
Jusels klusēja. Viņ� vēroja, kā Kaufmaņa rokas savelkas dūrēs un lēni paceļas plecu augstumā. Ju- 1 sels nolieca galvu aiz bailēm un kauna.
���� Nīlsons ir alā pie tempļa, � viņ� �ukstēja.
���� Sīkāk! � Kaufmanis pavēlēja.
Tā kā Jusels jau bija sācis runāt, turpināt bija vieglāk. Tikko viņ� sastomījās, Kaufmanis viņu atkal sita vai kareivis durstīja ar durkli, un tā drīz vien viņi zināja visu.
Apmierināti norūcies, Kaufmanis pavēlēja kareiv�jiem: � Viens no jums lai aizved viņu uz ma�īnu. Lai paliek sasiets. Tu, � viņ� teica otram karei�vim, � nāksi man līdzi. Mēs pievāksim to amerikāni.
Viņi izgāja laukā. Laiks vēl aizvien bija mierīgs, tikai no labās puses nāca tāda kā dīvaina dūkoņa, pamazām pastiprinoties, līdz sāka gaudot vētra. Kā�rodams ātrāk dabūt rokā savu laupījumu, Kaufmanis tik tikko ievēroja melno spirālveida masu, kas uz- \ virpuļoja virs attālajām kalnu grēdām.
Viņi jau varēja redzēt templi, kad tos panāca tor�nado. Gandrīz vai noslīcināti lietus lavīnā, viņi kaut kā rāpās uz priek�u, līdz atrada patvērumu pie kādas lielas nogāztas marmora kolonnas. Tur nu viņi abi, drebēdami nāves bailēs, gulēja un gaidīja, līdz vētra norima tikpat pēk�ņi, kā bija sākusies.
���� Iesim atpakaļ, � Kaufmanis elsa, � iekams vētra nav sākusies par jaunu. Paskatieties, kas noti�cis ar jūsu biedru un gūstekni. Es paraudzī�u, kā klā�jas vecenei un bērnam.
Kaufmanim bija neskaidra nojauta, ka arī vecā arābiete un mazulis ir viņa gūstekņi, bet, kad viņi nonāca atpakaļ ciematā, no mājas bija atliku�as tikai drupas. Tornado bija izkustinājis lēzeno akmens jumtu, un tas krizdams bija sagrāvis mājas sienas. Kaufmanis paskatījās pa caurumu, kas rēgojās bi�ju�ā loga vietā. Tūlīt pat viņ� strauji atrāvās nostf sa�ķaidīts sievietes līķis nelikās nekāds jaukais skats�
Viņ� atrada savus kareivjus noņemoties ap ma��īnu. Aizdedzē bija iekļuvis ūdens, un pagāja kāda pusstunda, kamēr varēja iedarbināt motoru. Sasie�tais Jusels ar aizbāztu muti gulēja uz pakaļējā sē�dekļa. Beidzot motors nosprauslājās, atdzīvojās un
���� Brauciet, cik vien ātri varat, � viņ� pavēlēja, � lai mūs tuksnesī nenoķer nākamais tornado. Brauciet tie�i uz madmuazeles Gambulas rezidenci. Viņa dro�i vien pati gribēs nopratināt gūstekni.
Viņi nonāca pie mērķa tie�i tad, kad debesis kļuva melnas kā naktī. Izkāpjot no ma�īnas, Kaufmanis dzirdēja, ka no pilsētas otras puses kaukdams tuvo�jas otrs tornado. Viņ� meklēja patvērumu ēkā, pa�mezdams Juselu ma�īnā.
Gambula, kā parasti, sēdēja pie galda. Tumsā ne�skaidri vīdēja viņas seja. Elektriskās strāvas vairs nebija, un smagie aizkari pie logiem bija atvilkti uz abām pusēm; logos ar daudzajiem sprai�ļiem ne�bija vesela gandrīz vairs neviena rūts.
Kad Kaufmanis pienāca cie�i pie galda, Gambula pacēla acis.
���� Ā, beidzot esat ieradies, � viņa nepacietīgi teica. � Tikko vētra mazliet pierims, dodieties uz ciematu un piezvaniet uz Vīni. Pasakiet viņiem, ka tagad noteicēji esam mēs un viņiem jāklausa mūsu pavēles.
Kaufmanis neizrādīja nekādu pārsteigumu.
������� Es nezvanī�u uz Vīni, � viņ� lēni un apdomīgi * teica. � Ir tomēr da�as parādības, ar kurām arī jūs
nevarat tikt galā, un tornado ir viena no tām. Pirmo tornado uzbrukumu es jau pārdzīvoju tuksnesī. Un vispār man ir jaunas ziņas.
Gambula piecēlās un piegāja pie loga.
���� Jūs ta�u esat galīgi nobijies, vai ne? � Viņa nicino�i pavīpsnāja. � Visi baidās no atbildības un riska. �odien pēcpusdienā aizgāju pie Andrē. Mei�tene ilgi vairs nedzīvos un tagad ir sākusi murgot. Gribēja man iestāstīt, ka skaitļotājs esot kļūdījies, ka vēstījumā nekas tamlīdzīgs neesot paredzēts. Bet es zinu, Herr Kaufmani, es to zinu! Visa vara un visas zinā�anas pieder tikai man, nevienam citam!
Kaufmanis pārgāja pāri istabai un nostājās blakus Gambulai. Kaut kur pilsētā trakoja ugunsgrēks. Par spīti lietus gāzei vētras brāzmas vērta to aizvien pla�āku.
���� Ak jūs, sīkmanis! � Gambula pat nedusmojās, varēja tikai noprast, ka Kaufmanis viņai pretīgs.
���� Jūs esat glu�i tāds pats kā visi citi. Jums trūkst jebkādas iztēles. Panāciet �urp!
Gambula piepe�i piegāja pie stikla durvīm, kas veda uz balkonu, un satvēra rokturi. Viņai tas bija jāspie� no visa spēka, lai durvis atvērtu.
���� Nāciet! � viņa atkārtoja. � Nāciet un paska�tieties, kā stihija cīnās. Cīnās manā labā!
Kaufmanis stūrgalvīgi nekustējās ne no vietas.
���� Nobijāties? � Viņa iesmējās. � Glu�i veltīgi. Mūs tā neaiztiks. Nedrīkst.
Gambula majestātiski izgāja uz balkona un no�stājās pie balustrādes, izstiepusi rokas pret debesīm. Gambulas gavilējo�ie smiekli saplūda ar vētras gau�do�anu.
Kaufmanis, kāda pēk�ņa impulsa vadīts, piegāja pie balkona un aizvēra durvis. Uz mirkli ārprātīgais skaņu jūklis laukā it kā pieklusa, bet tūlīt atskanēja vēl drausmīgāks troksnis, un lielā, vecā māja nodre�bēja. Kāds smags karnīzes gabals nogruva uz bal�kona, sa�ķīzdams sīkos gabalos.
Kaufmanis redzēja, kā Gambula neizpratnē stingi raugās uz kādu �ķautnainu marmora kluci, tad vi�ņai sejā iesitās vesels smil�u mākulis. Gambula strauji noliecās, ar dūrēm berzēdama acis, tad glu�i kā akla klupdama krizdama metās pie durvīm un sāka dauzīt ar dūrēm pa tām. Biezais dekoratīvais stikls saplīsa. Gambulas rokas noplūda ar asinīm. Kaufmanis redzēja, kā viņa vārsta muti, dro�i vien kliedza.
Viņ� atkāpās tālāk istabas tumsā, pasīvi vēro�dams notieko�o. Vēja brāzmas sekoja cita citai aiz�vien bie�āk un bie�āk, līdz nebija vairs ne mirkļa atelpas starp tām. Un tad tas notika: dārdo�a ak�meņu masa nogruva uz balkona un, aizraujot to lī�dzi, nogāzās pagalmā. Putekļi un smiltis sajaucās virmojo�ā mutulī. Kaufmanis piegāja tuvāk un, sa- miegdams tuvredzīgās acis, skatījās lejup.
Neko skaidri saskatīt nevarēja, ta�u Kaufmanim �ķita, ka lejā starp gru�iem un drupām redzams Gambulas sakropļotais ķermenis. Tad viņ� labi pa�tālu no sagruvu�ajām sienām sameklēja kādu krēslu un apsēdās. Ar dro�u roku viņ� aizdedzināja savu mazo cigāru.
� Kad pāries vētra, � Kaufmanis skaļi teica tuk�ajai telpai, � es pats piezvanī�u uz Londonu. Un tad vēl jānoskaidro attiecības ar angļiem.
Pieri saraucis, viņ� iegrima pārdomās, cerēdams, ka tā nebūs pāiāk smaga problēma. Doneja varbūt būtu kaut cik atsaucīgāka, toties Flemings bija grūti pieveicams ienaidnieks. Pagātnē viņu starpā bija atgadīju�ies tik daudzi nepatīkami incidenti. Angļu intelektu, kas stūrgalvīgi pieķēries kādai domai, Kaufmanis nekad nebija spējis izprast.
Vētra it kā apgura, mākoņi saplaka, un kļuva at�kal gai�āks, tikai vēj� vēl aizvien nerimās. Kaufma�nis nogāja pagalmā. Kāds no sargiem ziņoja, ka Jusels ievietots pagrabā. Kaufmanis, it kā no malas klausoties, dzirdēja pats sevi dodam pavēles, lai Juselu labi apsargā, tomēr apietas ar viņu pieklā�jīgi. Tad viņ� aizgāja apskatīt Gambulas līķi. Saplo�sīts un sakropļots tas gulēja starp akmeņiem, un Gambulas asinīm pieplūdu�ās tum�ās, nedzīvās acis stīvi vērās Kaufmanī.
Viena no Gambulas automa�īnām bija palikusi nebojāta, un Kaufmanis lika aizvest sevi uz skait�ļotāja ēku. Pa ceļam uz ciematu redzamie postījumi pilsētas nomalē bija drausmīgi. Pa posta�u klaiņoja da�i arābi, ta�u, ieraudzīju�i automa�īnu ar �Intel� emblēmu, viņi metās bēgt.
Ciemata masīvās un zemās ēkas izskatījās gandrīz vētras neskartas; bija izsisti da�i logi, un pie admi�nistrācijas ēkas durvīm bija sa�ķiebti modernie, ļoti uzkrīto�ie izrotājumi. Kaufmanis aizbrauca tai garām tie�i uz laboratoriju.
Laboratorijā Doneja viena pati darbojās ap savām mēģenēm, injicējot antibaktēriju. Daudzie haotiski izsvaidītie aparāti uz visiem galdiem, kādus vien Doneja bija sadabūjusi, dīvainā kārtā nomierināja pēc drausmīgās posta�as tur, laukā.
������ Profesore Doneja, ceru, ka vētra jums nav no�darījusi nekā ļauna, � Kaufmanis teica, starojo�i pasmaidīdams.
���� Nē, � viņa īsi atbildēja.
���� Atnācu jums paziņot, � Kaufmanis turpināja,
��� ka Frāulein Gambula ir mirusi.
Donejas izbrīns Kaufmani iepriecināja.
������ Gambula aizgāja bojā vētrā. Es- tagad esmu galvenais �Intel� pārstāvis Azaranā un lūdzu jūs palīdzēt man. Kā ir ar tām jūsu antibaktērijām, vai manāmi jau kādi rezultāti?
���� Pa�laik tā izskatās, vismaz vietējā piekrastē.
������ Wunderbar! � Kaufmanis iesaucās. � Visur citur laika apstākļi kļūs vēl ļaunāki, ja mēs viņiem nepalīdzēsim.
���� Tas jādara pēc iespējas ātrāk.
���� Tā jau es domāju, � Kaufmanis klusāk teica.
��� Ziniet, profesore, Frāulein Gambula gatavojās no�gaidīt, kamēr pasaule būs ar mieru pieņemt viņas noteikumus, glu�i neiedomājamus noteikumus. Viņa, protams, vairs nebija pie pilna prāta. Vai jūs zināt.
ka viņa pati nogalināja Saļimu, pati savām rokām no�āva viņu? Gambula bija kā nelabā apsēsta. Viņa būtu gaidījusi pārāk ilgi. Tad mēs visi būtu aizgā�ju�i bojā.
Doneja salti paskatījās uz Kaufmani.
���� Mēs vēl aizvien varam aiziet bojā.
Kaufmanis nervozi aplaizīja lūpas un, noņēmis
acenes, atkal un atkal spodrināja to stiklus.
����������� Londona pa radio noraidīja lūgumu pēc palī�dzības. Tikko būs atjaunoti telefona sakari, es sa�zinā�os ar Londonu un paziņo�u, ka mēs esam ga�tavi palīdzēt, un aizsūtī�u viņiem jūsu ziņojumu par antibaktēriju. Profesors Nīlsons aizvedīs to ar pirmo lidma�īnu, kas dosies uz Londonu.
Kaufmanis pamanīja Donejas izbaiļu pilno ska�tienu.
����������� Jā, es zinu visu. Arī to, ka profesors Nīlsons jau sen atrodas Azaranā. Viņ� dro�i vien negribēs man uzticēties. Viņ� vēl nesaprot, ka esmu tikai veikalnieks, un labs veikalnieks spēj aiz pa�rei�zējā posta saredzēt labākus laikus.
Doneja nevarēja noslēpt savu atvieglojumu.
����������� Tātad Nīlsons varēs paziņot, ka jūs piegādā�siet antibaktēriju pietiekamā daudzumā visai pa�saulei?
Kaufmanis nepacietīgi papurināja galvu.
����������� Ne jau nu tūlīt, � viņ� teica. � Tikai tad, kad par to tiks piedāvāta pieklājīga cena. Es ta�u jums jau teicu, ka esmu veikalnieks.
Kaufmanis gāja uz durvīm un vairs nesmaidīja.
����������� Stundas laikā jūsu ziņojumam jābūt jau pār�rakstītam uz ma�īnas un gatavam nosūtī�anai.
Pēc Kaufmaņa aizie�anas Doneja vēl kādu brīdi glu�i automātiski turpināja darbu. Viņai nebija
ienācis prātā, ka Kaufmanis kaulēsies pat vēl tad, kad viņa pa�a dzīvība karājas jau mata galā.
Viņa aizgāja uz skaitļotāja ēku, lai sastaptu kādu, ar ko varētu parunāties. Durvīm bija izsisti stikli, cietis bija arī dzesē�anas tornis, ta�u pati skaitļo�tāja telpa bija neskarta. Nemanīja nevienu no sar�dzes, tikai no darbinieku atpūtas telpām iznāca kāds elektriķis. Viņ� pastāstīja, ka par Flemingu neko nezinot, bet Abu Zeķi, kā viņam liekoties, pēcpus�dienā, tūlīt pēc pirmā tornado, esot aizbraucis pie ģimenes.
Doneja pateicās viņam un devās uz lazareti pie Andrē.
Kopējā* bija aizbarikādējusi izdauzītos logus ar aizslietņiem. Viņa atviegloti pasmaidīja, beidzot ieraugot atkal kādu cilvēku.
���� Mis Andrē visu laiku gulēja, � kopēja �uk�stēja. � Man �ķiet, ka tagad viņa jūtas mazliet labāk.
Doneja apsēdās pie gultas. Kopēja bija teikusi taisnību. Lai cik slikts bija apgaismojums, Doneja redzēja, ka Andrē sejas krāsa ir uzlabojusies.
���� Vai� vai kaut kas iznāca? � Andrē �ukstus pajautāja, pat nepakustēdamās un neatvērdama acis.
Doneja satvēra meitenes trauslo roku.
���� Jā, antibaktērija darbojas, � viņa nomurmi�nāja. � Barogrāfs laboratorijā rāda, ka gaisa spie�diens vēl aizvien ceļas. Cik ilgi tā turpināsies, to es nezinu.
Andrē ar pūlēm pacēlās sēdus.
���� Vēstījumā nebija nekā par to, ka mums � � Andrē apklusa un nespēkā atlaidās guļus. � Es mē�ģināju to iestāstīt viņai. Viņa neko negribēja dzir�dēt. Viņa atnāca pie manis pagāju�ajā naktī. Es lūdzu, lai viņa uzklausa mani, nevis skaitļotāju .. . Ta�u �
����� Jūs domājat Gambulu? � Doneja maigi teica. � Viņa ir mirusi, Andrē. Tagad vadītājs ir Kauf�manis.
Andrē lēni pamāja ar galvu, it kā būtu to jau zinājusi. Viņas pirksti meklēja Donejas roku.
���� Vai jūs man ticat?
Andrē redzēja, ka Doneja piekrīto�i pamāj ar galvu. Pirksti atslāba, un viņa atkal gulēja aizvēr�tām acīm.
���� Izstāstiet man visu, kas noticis, un es pateik�u, kas jums jādara.
Cik īsi varēdama, Doneja izstāstīja visu, ko zināja. Viņa vēl nebija beigusi runāt, kad pamanīja Andrē guļam nekustīgi kā aizmigu�u vai arī kā komā. Pēc da�ām minūtēm meitene tomēr atkal sāka mierīgi un monotoni runāt.
Doneja klausījās ļoti uzmanīgi. Atbildība, kuru Andrē tagad uzlika viņai, bija milzīga. Tā gan bie�dēja, gan iedvesmoja. Donejas zinātnieces prātam nevajadzēja neko citu kā tikai pamatotu, loģisku motivāciju, lai sāktu rīkoties. Kad Andrē apklusa, Doneja atbildēja pavisam īsi:
���� Es tūliņ sāk�u rīkoties.
Jau pēc pusstundas Doneja ieradās prezidenta pilī un kalpotājam lika nekavējoties aizvest viņu pie prezidenta. Viņa pati bija vadījusi automa�īnu, kuru vēl lietojamu bija atradusi �Intel� ma�īnu stāvvietā. Pirmo reizi kop� studiju laikiem viņa at�kal bija sēdējusi pie stūres. Neko nenozīmēja arī tas, ka viņai neizdevās braukt glu�i taisni. Daudzās vietās ceļu bija izpostīju�i plūdi. Bija jātiek garām vai arī jābrauc pāri daudziem akmeņiem, kas bija nokritu�i no sagrautajām mājām. Pie prezidenta pils nebija vairs neviena sarga.
Prezidents viņu pieņēma tūlīt. Viņ� sēdēja krēslā ar augstu atzveltni un izskatījās daudz vecāks nekā iepriek�ējā reizē, kad Doneja bija viņu sastapusi.
Prezidents piecēlās un sasveicinoties noskūpstīja Donejai roku, lūgdams viņu apsēsties. Kalpotājam viņ� lika sameklēt kādu, kas varētu pagatavot ka�fiju. Tad viņ� apsēdās savā krēslā.
���� Mana zeme iet bojā, profesore Doneja, � viņ� vienkār�i pateica.
���� Iespējams, ka visa pasaule aizies bojā, � Do�neja atbildēja. � Tāpēc arī esmu atnākusi. Jūsu spēkos ir palīdzēt. Vai jūs jau zināt, ka Gambula mirusi?
Prezidents pamāja ar galvu.
���� Tātad tagad jūs esat brīvs.
���� Brīvs! � prezidents rūgti teica. � Mazliet par vēlu.
���� Nē, varbūt vēl nav par vēlu, � Doneja uz�stāja. � Un tas daļēji atkarīgs arī no jūsu ekselen�ces. Ja antibaktērija, kuru man izdevās sintezēt, paliks �Intel� rokās, tad drīz vien visa pasaule būs pilnīgi pakļauta viņiem.
���� Es gan zinu visai maz, ta�u apmēram noprotu notikumu gaitu. Kā es varu padarīt nekaitīgu �o Kaufmani? Viņ� ir tāds pats, kādi bija visi pārē�jie � Saļims, madmuazele Gambula �
���� Ar Kaufmani tiksim galā mēs, � Doneja ap�solīja. � Bet jūs pa to laiku izsūtiet pārējām val�stīm antibaktēriju kā Azaranas valsts dāvanu. Tas būs brīvību atguvu�ās nācijas pirmais patstāvīgais solis.
Prezidents lūkojās uz Doneju skumjām, gudrām acīm.
���� Vai arī pēdējais, � viņ� piebilda.
���������� Nekādā gadījumā ne, ja vien katra laborato�rija pasaulē saņems antibaktēriju. Tad mums vēl būs iespēja izglābt pasauli.
Doneja brauca atpakaļ uz ciematu, cie�i apņēmu�sies rīkoties tā, kā uzskatīja par pareizu, ta�u mil�zīgā atbildība viņu biedēja. Viņa vēlējās aprunāties ar Flemingu, kura kritiskais prāts viņai tagad �ķita sevi�ķi nepiecie�ams.
Doneja atrada Flemingu darba telpā aiz skaitļo�tāja, kur viņ� strādāja pie papīriem apkrauta galda.
����������� Hello, � viņ� slinki apsveica Doneju � Es �eit ierakos, lai paslēptos no tuksne�a vējiem un visādiem citādiem traucētājiem.
Flemings pameta skatienu rokas pulkstenī.
����������� Ak dievs, vai patie�ām jau tik vēls? Es te mē�ģināju darboties ar to Andrē bū�anu. Lielāko daļu skaitļu jau izteicu ķīmijas formulās. Nekas jē�dzīgs tur tomēr nesanāca.
Flemings nosvieda uz galda da�us papīrus. Do�neja tos steidzīgi pārskatīja.
����������� Ja tie būs nepareizi, tad Andrē noteikti aizies bojā, � Doneja īsi noteica.
����������� Viņa ta�u tik un tā aizies bojā, vai ne? Esmu izmēģinājis visas iespējas �
Doneja nepacietīgi pārtrauca Flemingu:
���� D�on, tagad nav laika ar to nodarboties.
Flemings paskatījās uz viņu.
���� Ak tā gan � pats uztaisi, pats salauz?
Doneja nosarka.
���������� Tagad pirmajā plānā izvirzījies kaut kas sva�rīgāks. Vai jūs esat aizmirsis, kas notiek gandrīz uz visas zemeslodes?
���� Nē, neesmu aizmirsis, - Flemings atbildēja.
����������� Mēs esam daudzkārt kļūdīju�ies, � Doneja turpināja. � Mēs abi. Tagad es mēģinu kaut ko labot, jo tā ir mūsu vienīgā cerība. Mēs tagad esam atbildīgi par to, kas notiks ar visu pasauli. Vai nu uzvarēsim mēs, vai arī Kaufmanis.
Flemings sardoniski smīnēja.
���������� Vai tad skaitļotājs jūs apstrādājis tāpat kā savā laikā Gambulu?
����������� Gambula ir mirusi, � Doneja samierino�i teica.
����������� Mirusi? � Flemings pielēca kājās. � Tātad skaitļotājs pārrēķinājies! Tas mēģināja mūs iznīci�nāt, un tomēr cieta neveiksmi.
Doneja papurināja galvu.
����������� Ma�īna nav kļūdījusies. Bija paredzēts, ka Gambula mūs aizstāvēs tikai tik ilgi, kamēr mēs pa�i spēsim visu izlemt.
Flemings pameta ar galvu uz skaitļotāja masīvo paneļu pusi.
���� Vai ari tas tur. ..
���������� Nē, D�on, tagad mēs visu izlemsim pa�i, � viņa atkārtoja. � Vai tad jūs nesaprotat, ka tas var būt jaunas dzīves sākums?
Flemings savāca papīrus nekārtīgā kaudzē uz galda.
����������� Tikai ne Andrē, � viņ� skarbi atteica. � Pie velna visu^ Mums labāk derētu mazliet pagulēt, iekams vēj� nav paspējis noraut jumtu virs mūsu galvām.
Viņi izgāja no skaitļotaja ēkas abi kopā. Viss dzīvojamais rajons atgādināja piegru�otu, dubļainu kaujas lauku. Viņu mājiņas tomēr sniedza vēl kaut kādu provizorisku patvērumu. Flemings novēlēja. Donejai labunakti un pats aizgāja uz savu pili. Tai vairs nebija logu, un aplauzītās' palmas viņam ta�gad brīvi ļāva redzēt pretējo ēku, kurā atradās la�zarete. Kopēja kaut kur bija sadabūjusi vējlukturi. Tas tagad bija vienīgais nespodri dzeltenais gais�mas plankumiņ� piķa melnajā tumsā un kā mag�nēts pievilka Fleminga skatienu un hipnotizēja viņa domas. Viņ� iegrima pusmiegā, domādams par sīko dzīvības dzirkstelīti, kas vēl drebēja �ī gaismas plankumiņa tuvumā.
Viņu pamodināja Abu Zeķi.
���� Tik daudz kas ir noticis, � Abu teica, cenz�damies savaldīties. � Vakardienas vētra kalnos bi�jusi briesmīga. Manas mājas vairs nav.
���� Un jūsu ģimene? � Flemings piecēlās sēdus.
���� Lemka un Jens abi ir dzīvi, bet mana sievas�māte mirusi. � Abu balss aizķērās. � Viņa bija no- gūlusies zemē, ar savu augumu aizsargājot bērnu. Kad es ierados, nodomāju, ka miru�i abi. Bet tad Jens sāka raudāt. Viņ� bija glu�i samircis savas vec�māmiņas asinīs.
���� Kur ir Lemka?
���� Vētras laikā viņa atradās alā pie profesora Nīlsona. Viņa bija aiznesusi pārtiku. Kad sākusies vētra, Nīlsons nav Jāvis viņai aiziet. Viņi abi pār�radās mājās tūlīt pēc tam, kad biju atbrīvojis Jenu. Lemka ļaunojas par visu, ko jūs un profesore Do�neja, ko mēs visi esam �eit izdarīju�i.
���� Ļaunojas? Abu, viņai ir taisnība. � Flemings juta, ka viņu atkal pārņem tik ierastā nevarības sajūta. � Nebūtu nekādas nozīmes, ja es sacītu, ka visu |oti no�ēloju. Kas ir ar Juselu un Nīlsonu?
���� Jusels pagaidām atrodas dro�ībā. Viņ� bija aiz�braucis uz manām mājām norunāt ar Nīlsonu, kā nokārtot antibaktērijas aizve�anu uz Londonu nāka�majā lidojumā. Kaufmanis izsekojis Juselu. Juselu piekāvu�i un atvedu�i atpakaļ uz pilsētu. Man �ķiet, ja nebūtu tā noticis, tad arī Jusels būtu aizgājis bojā kopā ar Lemkas māti. �orīt pavisam agri no rīta, kamēr piemitināju Lemku un Jenu pie kaimiņiem, Jusels ieradās �Intel� ma�īnā. Kaufmanis bija aiz�sūtījis viņu ar zīmīti Nīlsonam. Un tad Jusels mums pastāstīja, ka mirusi madmuazele Gambula.
���� Zīmīti Nīlsonam? � Flemings iesaucās. � Ko viņ� raksta?
����� Kaufmanis grib sastapt Nīlsonu. Viņ� sola, ka amerikānim nedraudot nekādas briesmas. Jusels pa�stāvēja uz to, ka tās esot lamatas, bet misters Nīl�sons teica, ka gribot iet. Es viņu atvedu. Patlaban viņ� pieņemamajā telpā gaida Kaufmani ierodamies no pilsētas.
Flemings izlēca no gultas.
���� Es ie�u turp. Būtu labi, ja ari jūs, Abu, nāktu līdzi. Ja tas būs atkal viens no parastajiem Kauf- maņa trikiem ar dunci un revolveri, es gribu būt tur klāt.
Abi vīrie�i steidzās uz administrācijas ēku. Asajā rītausmas gaismā tā izskatījās pārāk liela un bezgau�mīga. Lielais vestibils tūlīt aiz ieejas bija pamatīgi cietis, un �ķita, ka arī demoralizētie sargi tur pieli�ku�i savu roku un �o to pievāku�i.
���� Kaufmanis dro�i vien tagad sēdēs visvarenības tronī � Gambulas krēslā. Abu, jūs labāk palieciet tepat lejā. Brīdiniet mūs, ja kāds ierodas, � Fle�mings izrīkoja.
Viņ� klusi uzskrēja aug�ā pa kāpnēm. Vienas no direktora kabineta dubultdurvīm bija tikai pievērtas, un Flemings klusi slīdēja gar sienu, līdz varēja sa�dzirdēt, ko iek�ā runā.
Kaufmaņa rīkles balss izklausījās eļļaini pieglai- niīga un pieklājīga.
����� Ceru, ka jau pavisam drīz ieradīsies lidma�īna no Vīnes, Herr Nīlson, � viņ� teica. � To piekraus nekavējoties, jums jāsagatavojas neērtam lidoju�mam. Laika apstākļi vēl aizvien nav uzlaboju�ies.
����� Un kā būs ar rakstisku pierādījumu par jūsu priek�likumu? � Nīlsons dzedri jautāja.
����� Man ir prezidenta vēstule. Tā �o lietu padara oficiālu, bet, protams, visu kārtosim mēs. .
Tie�i tādu piezīmi Flemings bija gaidījis. Viņ� at�grūda durvis un iegāja kabinetā. Kaufmanis iztrū�cies paskatījās uz viņu, ta�u runāja tālāk, it kā ne�būtu pamanījis Flemingu.
����� Mēs, tas ir, �Intel�, ra�osim antibaktēriju un tiigosimies ar to, lai gan nedomājam aplaupīt cil�vēkus. To gribēja darīt Frāulein Gambula. Es �iem nodomiem pārvilku svītru.
Flemings pagāja uz priek�u.
����� Jums, Kaufmani, pa�laik nu gan nav nekādas iespējas nodarboties ar filantropiju.
����� Un jums nav nekādu tiesību ienākt �ai kabi�netā bez atļaujas, � Kaufmanis atcirta.
����� �eit vairs nav Azaranas kareivju, kas varētu jūs aizstāvēt, un vairs nav pat sekretāra.
Flemings piegāja pie Nīlsona, un tagad viņi abi atradās aci pret aci ar vācieti.
Kaufmanis izņēma no etvijas savu mazo cigāru. Dego�o sērkociņu viņ� paturēja pie tā ilgāk, nekā bija nepiecie�ams. Viņa roka mazliet drebēja.
���� Nav nekādas jēgas atcerēties vecas nesaska�ņas, � viņ� teica, izņēmis cigāru no mutes. � Es darīju tikai to, ko priek�niecība lika darīt. Es tikai izpildīju pavēles. Ta�u tai pa�ā laikā es centos darīt arī ko labu, � Kaufmanis teica �ēli smilksto�ā balsī, nedro�i vērodams savus viesus.
Nīlsons piecēlās un krampjaini ieķērās galda malā. Viņa pirkstu kauliņi kļuva glu�i balti no sasprin�guma.
���� Jūs noslepkavojāt manu dēlu, � Nīlsons teica mānīgā mierā. � Manu dēlu no�āva viņa mātes un manu acu priek�ā pēc jūsu pavēles. Ja man būtu iespējams un ja jūs vēl nebūtu vajadzīgs, lai es va�rētu tikt projām no �ejienes, es būtu nogalinājis jūs tai pa�ā brīdī, kad ienācu �eit.
���� Es jūs lūdzu! � Kaufmanis iesaucās.
���� Kādu galu ņēma Gambula? � Flemings viņam uzkliedza.
���� Viņa nogāzās kopā ar savas mājas balkonu. Es atrādos pie viņas, kad tas notika. Es to redzēja. Viņa bija traka, glu�i traka. Es nevarēju viņu glābt.
���� Bet vai jūs mēģinājāt viņu glābt?
���� Nē, � vācietis iegaudojās. � Es būtu varējis ievilkt viņu atpakaļ istabā, kad balkons sāka brukt. Bet es to nedarīju. Es labāk gribēju izglābt�
���� � pats savu ādu!
���� Pasauli! � Kaufmanis pielēca kājās un pāri galdam izaicino�i skatījās uz viņiem.
Pirms Nīlsons vai Flemings bija paspēju�i pakus�tēties, Kaufmanis veikli aizlocījās apkārt krēslam un metās uz mazām durtiņām, kas veda uz slepenām
kāpnēm. Atrāvis tās vaļā, viņ� pēk�ņi atlēca atpakaļ. Tur ar sastingu�u seju stāvēja Jusels, sa�ņaudzis rokā mazu, izrotātu beduīnu dunci. Kaufmanis rāvās atpakaļ.
���� Jūs nedrīkstat mani nogalināt! � viņ� kliedza. � Es godīgi kārtoju darījumus. Es cen�os palīdzēt jums visiem!
Flemings piegāja pie loga.
���� Laiks pieturas glu�i labs, � viņ� teica. � Lid�ma�īna dro�i vien ieradīsies paredzētajā laikā. Pirms lidma�īnas iera�anās jūs mums palīdzēsiet tie�i tā, kā pats teicāt. Jūs parakstīsiet rīkojumu, lai lidma��īna aizved Nīlsonu tie�i uz Londonu. Un tas tad būs pēdējais pasākums, kuru jūs �eit noorganizēsiet. Nu, ķerieties pie darba!
Kaufmanis brīdi vilcinājās, tad piekrīto�i pamāja ar galvu. Paņēmis spalvu, viņ� noliecās pie rakstām�galda atvilktnes, it kā lai sameklētu papīru.
Ar apbrīnojamu veiklību viņ� pielēca kājās, tu- - rēdams rokā revolveri, un atmuguriski virzījās uz durvīm.
���� �ai spēlītei jūs, d�entlmeņi, nederat, � viņ� ņirgājās. � Jums labāk nemaz nevajadzēja to uz�sākt. � Tad viņ� pagriezās un metās uz kāpnēm.
Flemings un Nīlsons drāzās viņam pakaļ. Flemings redzēja, ka Abu paskatās uz aug�u. Viņa brīdinā�juma kliedziens atskanēja reizē ar revolvera �āvienu. Abu saļima. Kaufmanis nepaspēja apstāties skrē�jienā un uzkrita virsū savam upurim.
Pirms viņ� bija paguvis piecelties, Nīlsons un tūlīt pēc viņa Jusels arī bija jau klāt. Flemings do�māja tikai par Abu; viņ� nometās ceļos un pacēla aiābu. Galva atslīga atpakaļ, no mutes sāka plūst asinis. Flemings nebija pārliecināts, vai Abu acis vēl redz vai arī mēģina viņam kaut ko pavēstīt. Lēnītēm viņ� noguldīja Abu uz grīdas.
Nīlsons kā neprātīgs ar dūrēm apstrādāja Kauf�mani.
����������� Laidiet viņu vaļā, � Flemings uzsauca. Viņ� piegāja pie dīco�ā un vaimanājo�ā vācie�a.
����������� Mēs nenogalināsim jūs, � Flemings teica. � Jums būs jāatbild par slepkavībām gan Zenēvā, gan citās vietās, ja tikai visas tiesas jau nav aizgā�ju�as bojā.
����������� Es neesmu vainīgs slepkavībās, � Kaufmanis smilkstēja. � Es tikai klausīju pavēlēm.
Flemings novērsās, nespēdams ilgāk paciest kaut ko tik pretīgu.
����������� Pievāciet viņu, Jusel! � viņ� pavēlēja. � Aiz�vediet viņu uz lidostu. Paņemiet viņa revolveri. Ta�gad Kaufmanis vairs nesagādās jums nekādas grū�tības.
���� Pagaidiet!
Visi pagriezās un ieraudzīja durvīs stāvam Doneju.
���� Ko jūs visi �eit darāt? � viņa jautāja.
Tad Doneja ieraudzīja miru�o Abu. Flemings viņai izstāstīja visu. Doneja aicināja Flemingu atpakaļ aug�ā.
����������� Nāciet arī jūs, � Doneja pasauca Nīlsonu un Kaufmani.
Jusels atnesa baltu drānu un apklāja savu miru�o radinieku. Tad visi sagāja biju�ajā Gambulas istabā. Doneja apsēdās pie Gambulas galda, un Kaufmanis, kuru apsargāja Jusels, stāvēja viņai pretī. Flemings
nemierīgi aizgāja pie loga, ta�u Doneja pasauca viņu atpakaļ.
����������� D�on, � viņa teica, � tas viss nemaz nav tik vienkār�i, kā jūs domājat. Mēs nebūt vēl neesam noslēgu�i visus rēķinus ar Herr Kaufmani.
Doneja paraudzījās vācie�a nobrāztajā un nomāk�tajā sejā.
���� Kam jūs sūtāt ziņojumus uz Vīni? Kaufmanis vilcinājās atbildēt, bet, tikko Doneja
novērsa skatienu no viņa un paskatījās uz Juselu, Kaufmaņa mēle atraisījās.
���� Direktoru padomei, � viņ� sabozies norūca.
����������� Vai �ai padomei jūs paziņojāt ari par Gambulas nāvi?
���� Jā.
���� Un kas tagad pārņems vadību �eit? Kaufmanis mirkli novērsās, tad pateica:
���� Es.
���� Bet jus ta�u neesat direktors. Vācietis, atgūdams pa�apziņu, saslējās.
���� Pagaidām esmu direktora vietā.
���� Cik ilgi?
Atkal uz brīdi iestājās klusums.
���������� Labāk pasakiet mums to ar labu, � teica Fle�mings.
����������� Bet varbūt jūs labāk gribat, lai pārlau�u jums sprandu? � piebilda Nīlsons.
����������� �odien no Vīnes ar lidma�īnu ieradīsies trīs direktori. � Kaufmanis stāstīja tikai Donejai, it kā no viņas vēl varētu gaidīt kaut cik iecietības.
Doneja izskatījās mazliet pārsteigta. -
���� Trīs?
����� Viņiem vajadzēja ierasties jau agrāk, � Kauf�manis steig�us stāstīja, aizvien vairāk iekaisdams. � Frāulein Gambula �im darbam nebija piemērota. Atbildība bija pārāk liela, ta�u viņa neparko negri�bēja, ka uz �ejieni sūtītu vēl kādu citu. Mums jau labu laiku bija pārāk maz vado�o darbinieku tik lielam pasākumam, bet Gambulai bija tuvas attiecī�bas ar priek�sēdētāju. Viņa bija ļoti pievilcīga sie�viete. Bet tagad ir citādi: es visu pasākumu nostā�dīju uz stingri lieti�ķiem veikalnieciskiem pamatiem. Tagad mums būs gan direktori, gan administratori un asistenti. Liela dala no viņiem ieradīsies jau �odien.
���� Patie�ām? � Doneja ieinteresēta jautāja.
���� Jā gan. Un arī visādi papildspēki, kas mums nepiecie�ami. Tā �
Kaufmanis ar triumfa pilnu skatienu pavērās uz Flemingu un Nīlsonu, bet Doneja viņu pārtrauca:
���� Tad jau būs jūs jāapcietina. To nav grūti no�kārtot. Kamēr vēl nav ieradusies lidma�īna, jūs mums palīdzēsiet jūsu kodā nosūtīt telegrammu uz Vīni.
���� Un kas jāpaziņo?
����� Ka visi atlidoju�i sveiki un veseli un jums ne�kāda cita palīdzība vairs nav vajadzīga. Bez tam jūs mums iedosiet arī sarakstu ar sīkām ziņām par priek�sēdētāju un citiem direktoriem Eiropā, kā arī visas adreses un telefona numurus, kas �eit atro�dami.
Tad Doneja pievērsās savam amerikāņu kolēģim:
����� Profesor Nīlson, es iedo�u jums l
Ārkārtējo komisiju premjerministrs pieņēma savā personīgajā darbistabā Dauningstrītā 10. Lai gan viņ� centās slēpt savu slimību, tomēr divas dienas biia nogulējis gultā. Ārsti slimību nosauca par sirds as�tmu, un tas bija tikpat labs apzīmējums kā jebkur� cits kaitei, ar kuru tagad mocījās lielākā daļa pus�mū�a cilvēku, jo elpot kļuva aizvien grūtāk un grū�tāk. Ziņas par Donejas brīnumdarbu Azaranā bija jau sasniegu�as Vaitholu, ta�u �ejienes atmosfērā vēl nemanīja nekādu pārmaiņu.
Pretēji ārsta priek�rakstiem premjers tomēr piecē�lās, lai sasveicinātos ar zinātnes ministru un Os- bornu.
���� Priecājos jūs redzēt, � viņ� gārdza. � Vai stāvoklis vēl aizvien tikpat bēdīgs?
���� Kā ļaunā murgā, ser, � atbildēja ministrs. � Visa zemiene aiz Hemersmitas pārplūdusi, ceļi atrodas zem ūdens. � Viņ� sāka klepot.
���� Jā, �is gaiss nenāk par labu mūsu veselībai, � teica premjerministrs. � Mums dro�i vien būs jāpa�dodas pa�iem pirmajiem. Tā atrisināsies ne viena vien politiska problēma. Drīz vien mums būs vis�jaunākie ministri visā vēsturē, un viņus sauks par Pārdzīvotājiem.
Zinātnes ministram ar pūlēm izdevās iesmieties.
���� Ļoti nepatīkami, ser, ka Londonas lidosta pār�plūdināta. Getvika, protams, jau labu laiku nav lie�tojama. Civilajai aviācijai no Hērnes arī vairs nav nekāda lielā prieka. Būtu labi, ja jūs ar savu auto�ritāti panāktu, lai Karalisko gaisa spēku lidlaukā Lainhemā atļautu ārpus kārtas nosēsties kādai lid�ma�īnai un tur de�urētu arī vismaz divi helikopteri, kas pasa�ierus nekavējoties nogādātu pie mums. Haidparkā gan izvietoti pusdienu izsnieg�anas cen�tri un pirmās palīdzības punkti, ta�u tur dro�i vien varēs atrast kādu piemērotu vietu.
���� Tas laikam nozīmē, ka jums ir jaunas ziņas, � premjerministrs teica.
���� Mēs uztvērām ziņojumu no Azaranas, ser, � sarunā iejaucās Osborns. � Profesors Nīlsons ir jau ceļā uz �ejieni. Nīlsons un profesore Doneja pārņē�mu�i iniciatīvu un arestēju�i Kaufmani, kas, �ķiet, bija iejaukts arī Tornesas notikumos.
���� Bet kā ar antibaktēriju?
����� Nīlsons atvedīs, cik vien varēs. Ņemot vērā pa�reizējās satiksmes grūtības, tas nebūs sevi�ķi daudz, tomēr pietiekami, lai iekārtotu apmēram tūk�sto� antibaktērijas reproducē�anas centru.
���� Vai ar to nodarbosies kāda starptautiska or�ganizācija?
���� Jā, � zinātnes ministrs atbildēja. � Visu valstu vēlē�anās sadarboties patie�ām ir lieliska. Japāna piedāvā visus savus vēl lietojamos naftas tankkuģus antibaktērijas iesūknē�anai galvenajās jū�ras straumēs, tādās kā, piemēram, Golfa straume. Pa�domju Savienība antibaktēriju ra�o�anai pilnīgi atbrīvojusi piecas no savām ķīmiskajām rūpnīcām. Tādam pa�am darbam sagatavotas arī piecdesmit procentu Amerikas Savienoto Valstu naftas pārstrā�des rūpnīcu, kas tikai gaida, lai varētu sākt ra�o��anu. Pie mums Karaliskā in�enierkaraspēka daļas līdz sestdienai sagatavos visus gazometrus, kas atro�das piekrastē. Pienotavas un benzīna firmas jau novietoju�as savas autocisternas visās norādītajās vietās.
� Lieliski, � premjerministrs gārdza. � Cerēsim, veco zēn, ka vēl paspēsim visu laikā, lai paglābtu vismaz da�us no .mums. Jūs dro�i vien gribēsiet apspriesties ar Nīlsonu. Pēc tam atsūtiet viņu pie manis. Gribu iepazīties ar viņa plāniem. Un tad lai�kam vajadzēs nolasīt vēstījumu pa radio. Cilvēkiem derētu da�i uzmundrino�i vārdi, kas iedvestu cerī�bas.
Ta�u tikai nākamās dienas vakarā premjerministrs juta, ka viņam ir tiesības paziņot pasaulei par cerī�bām uz glābiņu. Iepriek�ējās divdesmit �etrās stun�dās ritēja drud�ains darbs. Tūksto� mēģenes ar antibaktērijas kultūru izrādījās tikai aizkustino�s sī�kums, kad sākās sadale. Simtu no tām vispirms pie��ķīra angļu reproducē�anas centriem. Lai taupītu laiku, Nīlsons angļu ķīmiķus instruēja mutiski. Sa�gatavoja arī instrukcijas daudzās valodās, un armi�jas sakaru dienests noraidīja visām nācijām ziņo�jumu par antibaktērijas kultūrām un to nosūtī�anas laiku.
Premjerministrs uzstāja, lai raidījumu ievadītu Azaranas prezidenta uzruna.
Kaut gan radiosakari vēl aizvien bija apgrūtināti, lielākajā daļā zemeslodes raidījumu tomēr varēja uztvert.
�Daudzus gadsimtus mūs, azaranie�us, uzskatīja par atpaliku�u tautu,� prezidents teica savā dzie�do�ajā, maigajā balsī. �Tagad, kad mums radusies iespēja izglābt pasauli, mēs uzskatām to par lielu pagodinājumu un ar prieku cen�amies palīdzēt. Pie mums, Azaranā, atmosfēras apstākļi jau uzlabojas, mēs atkal varam elpot brīvāk. Mēs ceram un ticam, ka drīz atjaunotais gaiss nokļūs arī līdz visām pā�rējām daudz cietu�ajām tautām.�
Pēc tam premjerministrs nolasīja savu vēsturisko runu.
�Nesen sintezētā antibaktērija, .kuru saņēmām no Azaranas, dos iespēju pieveikt lielo ļaunumu, kas uzbrucis cilvēcei. Mūsu visu liktenis tagad atrodas zinātnieku rokās, un mēs ticam, ka, sadarbojoties ar viņiem, visu valstu valdības darīs visu iespējamo, lai glābtu pasauli. Apvienotajā Karalistē jauno anti�baktēriju jau pavairo un ievada jūrā. Arī citas val�stis jau saņēmu�as pirmos antibaktērijas sūtījumus un drīz sāks piedalīties mūsu visu krusta karā pret drausmīgo cilvēces ienaidnieku. Azarana izsūtīs jaunus antibaktērijas krājumus, un tos izdalīs, cik ātri vien būs iespējams. Ja saskaņosim cilvēku pūles visā pasaulē, tad varam cerēt, ka drīz vien mainī�sies jūras ūdens sastāvs un mēs visi atkal elposim katrs savas dzimtenes tīro gaisu.�
Galīgi pārguris, premjerministrs atslīga krēslā. Kamēr runu pāitulkoja un nolasīja visās piecās Ap�vienoto Nāciju Organizācijas darba valodās, prem�jers brīdi atpūtās. Pēc tam palūdza, lai piebrauc viņa ma�īnu, un gandrīz �ukstus teica saviem pavado�ņiem:
� D�entlmeņi, es pats gribu pārliecināties, vai mani solījumi ir pamatoti. Man stāstīja, ka Londonas dokos esot viens no antibaktērijas reproducē�anas centriem.
Policijas ma�īna pavadīja premjera limuzīnu cauri Sitijai, pāri Taueras tiltam. Tā meklēja ceļu cauri drupu kaudzēm un apbrauca daudzas aizbarikādētas ielas, līdz apstājās pie kādas vecas un nopluku�as kuģu piestātnes.
Skumīgais lietutiņ�, kas tagad smidzināja, likās jauka atelpa pēc bezgalīgajām vētrām un aukām.
Ūdens malā stāvēja divi vīrie�i lietusmēteļos un novēroja kādu cilvēku policijas motorlaivā. Viņi satrūkās, pamanīju�i, ka sagumu�ais, pavecais vīrs, kas nostājies viņiem blakus, ir premjerministrs.
���������� Mēs pārbaudām atbrīvotā slāpekļa daudzumu, ser, � viens no vīrie�iem paskaidroja. � Antibak�tēriju ievadīja upē pirms se�ām stundām.
���������� Un kā tā iedarbojas? � premjerministrs jau�tāja.
���� Lieliski, ser. Lūdzu, nāciet un paskatieties pats.
Policijas kuterī�a pro�ektoru gaismā netīrais upes
ūdens izskatījās melns un drūms. Kamēr viņi to no�vēroja, uz ūdens virsmas izveidojās burbulis un pārplīsa. Turpat netālu veidojās divi citi burbuļi.
����������� Pēdējās divarpus stundās tas pats notiek visā upē, ser. Tas ir slāpeklis, kas atbrīvojas, kad jaunā baktērija nonāvē veco.
Pie piestātnes piebrauca vēl viena ma�īna. Osborns bija atvedis �urp Nīlsonu. Premjerministrs viņiem rāmi uzsmaidīja un pacēla roku sveicienam.
���������� Ceru, ka ārstē�ana nav tikpat bīstama kā pati slimība? � premjers jautāja amerikānim.
Nīlsons papurināja galvu.
���������� .Nē, ser. Antibaktērija nespēj pārdzīvot pa�as radītos apstākļus. Profesore Doneja to ir ļoti rūpīgi pārbaudījusi. Antibaktērijai ir tikai viens ienaid�nieks un viena barība � baktērija, kas izplatījās no Tornesas. Kad antibaktērija būs pilnīgi iznīcinājusi savu ienaidnieci, tā iznīks pati no sevis.
����������� Glu�i tāpat kā antibiotikas iznīcina baciļus un pēc tam iznīkst arī pa�as, � piemetināja Osborns.
���������� Starpība tikai tā, ka �ai gadījumā esam pārlie�cināti, ka baktērija iznīks pilnīgi un galīgi uz visiem laikiem �
Premjerministrs smaidīdams atkal pārtrauca Nīl�sonu:
����� Redzu, ka jūs pilnīgi kontrolējat savas anti�baktērijas darbību.
Premjers vēl brīdi pastāvēja un noskatījās, kā rodas un pārplīst burbuli.
����� Paldies dievam! Paldies dievam! � viņ� �uk�stēja, iedams uz savu ma�īnu.
Divdesmit �etru stundu laikā pēc Nīlsona aizli�do�anas uz Angliju apstākļi Azaranā pilnīgi pār�mainījās. Lidma�īnas no divpadsmit valstīm atveda zinātniekus un tehniķus, lai tie palīdzētu Donejai organizēt transportu un sakarus. Speciāla Apvienoto Nāciju karaspēka vienība atradās trauksmes stāvoklī, lai vajadzības gadījumā nekavējoties varētu iejauk�ties, ta�u Azaranas prezidents vēlējās, lai tie ierastos Azaranā tikai galējas nepiecie�amības ga�dījumā � ja rastos draudi, ka �Intel� varētu uz�sākt kaut kāda veida vardarbību. Doneja bija sev izcīnījusi pilnīgu brīvību un tagad netraucēta veica savu tie�o darbu.
Visa �Intel� organizācija sabruka mierīgi un ga�līgi. Interpols cie�ā sadarbībā ar citu valstu dro�ī�bas dienestiem, iepazinies ar dokumentiem, kurus Nīlsons bija atvedis uz Londonu, izdarīja kratī�anas �Intel� galvenajos centros Vīnē, Cīrihē un Hon- kongā. Da�i uzvārdi, kas figurēja �Intel� dokumen�tos, radīja apjukumu un satraukumu vairāku valstu diplomātiskajās aprindās. Tika izdarītas vairākas pa�nāvības un iesniegta vesela kaudze atlūgumu veselības stāvokļa dēļ. Tomēr visus �os notikumus tik tikko pamanīja apstākļos, kad risinājās pasau-
Ies mēroga drāma � cilvēki atjēdzās no haosa. Tas, kas vēl bija atlicis no �Intel�, ātri vien iznīka pats no sevis, un pāri palika tikai tuk�i tirdzniecī�bas kantori visās pasaules malās, kā arī neizlietoti miljoni �veices bankās. Azaranā galveno antibak�tērijas ra�o�anas centru un skaitļotāju atstāja pil�nīgi Madlēnas Donejas un viņas sabiedrotā D�ona Fleminga pārziņā, kuri abi vienā naktī bija kļuvu�i par pasaulslavenām personām.
Drīz pēc tam, kad Flemings bija parūpējies, lai apcietina Kaufmani, viņ� vēl pārdzīvoja ilgi neaiz�mirstamu sastap�anos. Viņ� bija savācis visas Abu personīgās lietas, kas atradās nelaiķa galda atvilk�tnēs, un aizbrauca pie Lemkas. Niecīgs mierinājums bija tikai tas, ka prezidenta adjutants jau agrāk Lemkai bija paziņojis par vīra nāvi.
Sapostītajā pagalmā valdīja dziļ� miers. Uz vir�ves plandījās izmazgāta veļa. Mazuļa �ūpulis bija nelikts pussagruvu�ās sienas paēnā. No provizoriska pavarda, kurā dega �agaru sai�ķis, gaisā vērpās dūmu grīste. Flemings pasauca Lemku un pa�gaidīja, kamēr viņa parādījās uz sabruku�o durvju sliek�ņa.
��� Es atnācu, lai pateiktu jums� � Flemings iesāka.
��� Tikai nesakiet man, ka no�ēlojat notiku�o, � Lemka pārtrauca viņu un, seju novērsusi, devās pie auklas ar iz�autajām drānām. � Un nesakiet arī, ka tā nav jūsu vaina.
��� Es patie�ām negribēju jūsu vīru iejaukt �ai lietā, � Flemings nomurmināja.
Lemka saniknotā pagriezās pret viņu.
���� Un tomēr iejaucāt mūs visus,
���� Man ļoti patika jūsu vīrs, jūs to zināt. Es viņu ļoti cienīju. Atnācu tāpēc, ka varbūt varu jums kaut kā palīdzēt, � Flemings lūdzās.
Lemka cīnījās ar asarām.
���� Jūs esat izdarījis jau pietiekami daudz. Jūs esat izglābis pasauli no jūsu pa�a radītā haosa. Un tagad jūs domājat, ka ar to arī viss nokārtots.
���� Es mēģināju izbeigt� � Fleminga balss aiz�lūza.
����� Jūs mēģinājāt, bet cie�am mēs. Meitenei, jūsu meitenei bija taisnība, ka jūs pazudināsiet mūs. Kādēļ jūs neejat atpakaļ pie, viņas un neuzklausāt, ko viņa saka?
���� Viņa mirst.
���� Vai jūs nogalinājāt arī viņu?
Lemkas skatienā bija vairāk �ēluma nekā naida. Flemings nespēja atbildēt. Nolicis mazo sainīti ar Abu lietām �ūpuļa kājgalī, viņ� gāja projām.
Nonācis atpakaļ ciematā, viņ� slepus kā zaglis pa nomaļiem celiņiem aizlavījās uz savu dzīvokli. Izņēmis no kādas atvilktnes skaitļotāja izsniegtos datus un savus aprēķinus, Flemings sāka tos pētīt.
Kad Doneja bija atteikusies palīdzēt, viņ� bija tos nobāzis dziļi atvilktnē, neticēdams, ka viens pats varētu tikt ar tiem galā. Viņam nepietika zinā�anu bioķīmijā. Jau veselu mū�ību viņ� vairījās apmeklēt Andrē, jo trūka spēka noskatīties, kā meitene lēni iz�dziest, un tagad viņ� bija zaudējis visas cerības, ka Donejai varētu pietikt laika, enerģijas un gribas palīdzēt.
Profesore tagad bija iekārtojusies administrācijas ēkā. Visapkārt viņai atradās uz ātru roku uzrīkoti telegrāfa un radio sakaru aparāti. No �ejienes viņa sniedza norādījumus un padomus visas pasaules zi�nātniekiem, kas nodarbojas ar antibaktērijas repro�ducē�anu. Flemings nesaprata, kā viņa visu to pa�spēj un vai viņai kādreiz atliek laiks arī izgulēties; pēdējā laikā Flemings Doneju nebija pat redzējis.
Viņ� sēdēja savā mazajā istabiņā un īgni raudzī�jās uz skaitļiem/ Tad attaisīja jaunu pudeli viskija un centās kaut kā tikt galā ar tiem. Bija jau gan�drīz pusnakts, kad viņ� mazliet nedro�ā gaitā devās pāri tuk�ajam laukumam uz laboratoriju.
Tā kā eksperimentālais darbs bija jau pabeigts, lielie antibaktērijas audzē�anas tanki bija pārvietoti uz administrācijas ēku, kur pietika vietas arī Done�jas palīgiem. Laboratorija, kurā viss bija sācies, tagad izskatījās tīra, kārtīga un pamesta. Flemings pasniedzās pie slēd�a un iededzināja gaismu. Gan�drīz visa bojātā instalācija bija izlabota jau vakar.
Viņ� pats īsti nesaprata, no kādām apslēptām at�miņas dzīlēm pēk�ņi uzradās vajadzīgās zinā�anas, kas bija apgūtas studenta gados. Varbūt palīdzēja arī vecais labais skotu viskijs, ta�u Flemings juta, ka pamazām smadzenēs sāk kārtoties vajadzīgie dati. Lēnām un uzcītīgi, viegli noreibis, viņ� no mil�zīgā aprēķinu klāsta sāka sintēzi.
Fleminga zinātniskā darba pieredze palīdzēja vi�ņam cik necik noturēties uz pareizā ceļa, ta�u viņ� ar no�ēlu saprata, ka elementārais darbs praktis�kajā ķīmijā, kas prasīja lielu pacietību, nav viņam pa spēkam. Viņam trūka pacietības un sīkumainas akurātības, ta�u spītība un atmiņas par Lemkas �ē�luma pilnajām acīm neļāva viņam padoties. Fle�mings pat nepamanīja, ka rīta saule jau pārspējusi kailo elektrisko spuld�u gaismu, un nedzirdēja ari, ka atveras durvis.
���� Kas tad te par alķīmiķa midzeni! � atska�nēja Donejas balss. � Par ko jūs esat pārvērtis manu laboratoriju? Ko jūs �eit īsti darāt?
Flemings noslīdēja no augstā ķebļa, uz kura sē�dēja pie laboratorijas galda, un izstaipījās.
���� Hello, Madlēna! Es te mēģinu sintezēt to kom�ponentu, kura trūkst Andrē. Lielākā daļa galvenās ķēdes �ķiet kārtībā, bet sānu ķēdes nesanāk un ne�sanāk.
Doneja ar lietpratīgu aci novērtēja viņa darba re�zultātus, kas mētājās uz galdiem neiedomājamā ne�kārtībā.
���� Tas mani nemaz nepārsteidz, � Doneja iesau�cās. � Jūs esat savārījis neredzētu putru. Labāk atstājiet �o darbu man.
���� Man likās, ka jums nav laika. Jūs ta�u esat aizņemta ar daudz svarīgākām lietām � jums pa�saule atkal jāievirza īstajās sliedēs.
Doneja, nemaz neklausīdamās, turpināja pārbau�dīt viņa uzrakstītos vienādojumus.
���� Pēc vispārējā pieņēmuma ir tā, � Doneja klusi teica. � Ja Andrē asinīs vai endokrīnajos dzie�dzeros trūkst kāda komponenta, tad jābūt iespējai to aizvietot ar ķīmisku preparātu. Mēs tomēr neva�ram būt pārliecināti, vai tie�i �is ir īstais.
���� Bet tam vajadzētu būt īstajam, � Flemings uzstāja. � Tā ta�u apgalvo mūsu elektroniskais boss.
Doneja uz brīdi iegrima pārdomās.
���� Kāpēc jūs gribat to darīt, D�on? � viņa vai�cāja. � Jūs vienmēr baidījāties no Andrē, vienmēr gribējāt novākt viņu no ceļa.
���� Tagad es gribu, lai viņa dzīvotu!
Ar tikko manāmu smaidu Doneja vērtējo�i nopē�tīja Flemingu.
� Tagad ejiet un pabrokastojiet, D�on. Pec tam nāciet atpakaļ. Es do�u jums kādu darbu.
Abi zinātnieki strādāja pilnīgā, gandrīz instinktīvā saskaņā, rūpīgi izvairīdamies no jebkādiem morāla vai emocionāla rakstura strīdiem. Viņi runāja tikai par savu neiedomājami sare�ģīto darbu, un tas tur�pinājās veselas desmit dienas un arī lielāko daļu nak�u. Viņi pārlaida acis ziņojumiem par gaisa spiediena paaugstinā�anos un vētru samazinā�anos un tūlīt pat tos atkal aizmirsa.
Tā kā Doneju mocīja priek�nojauta par iespē�jamu neveiksmi, viņa Flemingam nemaz nestāstīja par injekcijām Andrē, kuras bija sākusi jau pirms sintezētā preparāta galīgās pārbaudes. Viņas sirds�apziņu neapgrūtināja nekādi ētiski apsvērumi. An�di ē dzīvība tik un tā karājās mata galā.
Flemings vēl aizvien izvairījās apmeklēt slimo meiteni. Viņ� iestāstīja sev, ka ies pie Andrē tikai tad, kad būs pārliecināts par iespēju izglābt viņu. Fle�mings zināja, ka Doneja regulāri apciemo slimnieci, ta�u ar nodomu atturējās pajautāt, kā Andrē jūtas.
Doneja, lai gan manīja, ka slimnieces stāvoklis uzlabojas, vēl aizvien baidījās ticēt saviem panā-, kūmiem. Tikai pēc tam, kad ārsts vispusīgi izmek�lēja slimnieci un pārbaudīja kustību refleksus, Do�neja uzdro�inājās vismaz pati sev atzīties, ka pa�veikusi gandrīz neiespējamo.
Kādu vakaru nākamajā nedēļā Flemings aizgāja uz skaitļotāja ēku. Pa daļai, lai atvieglotu savu sirdsapziņu, pa daļai tāpēc, ka pie skaitļotāja viņam vajadzēja nekvalificētu palīgu, Flemings uzaicināja
�ai darbā Juselu. Alga bija laba, un Jusels varēja palīdzēt Lemkai un Abu dēlam.
Kad Doneja sastapa Flemingu un Juselu pie skait�ļotāja, arābs atvainojās un aizgāja, atstādams Fle�mingu divatā ar Doneju.
���� D�on, � viņa teica, � Andrē ir �eit.
Flemings pārsteigts paskatījās uz Doneju.
���� Kur?
���� Tepat aiz durvīm.
Doneja pavīpsnāja par Fleminga pārsteigumu.
����������� Andrē ir vesela, D�on. Mums tas ir izdevies. Tagad viņai vairs nekas nedraud.
Pirmajā mirklī Donejai likās, ka Flemings vispār neko neteiks, ta�u viņ� aizvainotā balsī pavaicāja:
���� Kāpēc jūs man neko neteicāt?
���� Es pati nezināju, kas tur iznāks.
Flemings izbrīnā vēroja Doneju.
����������� Tātad jūs izārstējāt Andrē, lai tūlīt atkal at�vestu �eit � pie skaitļotāja. Cik tas viss vienkār�i, it kā viss būtu jau iepriek� izdomāts un mēs būtu tikai rīks citu rokās. � Flemings nodrebinādamies novērsās. � Un kā gan mēs tagad varēsim sacen�sties ar skaitļotāju?
����������� Tagad viss paliek jūsu ziņā, � Doneja at�bildēja. � Es savu darbu �eit esmu pabeigusi. Rīt lidoju atpakaļ uz mājām.
����������� Jūs nedrīkstat to darīt! � Flemings iesaucās. � Jūs nedrīkstat mani vienkār�i pamest� Kad viņa atkal ir �eil�
Doneja vēl nekad nebija piedzīvojusi, ka Flemings lūgtu palīdzību.
����������� D�on, � viņa laipni teica. � Jūs ta�u neesat mazais bērns, kas slēpjas mātes svārkos. Jūs uzskata par zinātnieku. Un Andrē ne jūs, ne ari mani nav
izmantojusi par ieroci. Mēs pa�i apgriezām pasauli ar kājām gaisā. Andrē to izglāba.
Doneja aizgāja pie durvīm un pamāja gaido�ajai meitenei.
���� Pirms manas aizlido�anas mēs vēl satiksimies, � viņa noteica.
Andrē, smaidīdama kā laimīga skolniece, ātri pie�nāca klāt Flemingam. Viņa gan vēl bija tieviņa un bāla, ta�u nemaz vairs neizskatījās pēc slimnieces. Meitene bija priecīga un kūsāja dzīves alkās, viņas skaistums bija kļuvis izsmalcinātāks. Flemings jutās aizkustināts pret pa�a gribu.
���� Es nespēju ticēt savām acīm, ka tā esat jūs, � viņ� sacīja.
���� Vai jūs nepriecājaties?
���� Protams, ka priecājos .. .
���� Vai jums bail no manis? Es darī�u visu, ko jūs gribēsiet. Zinu tikai vienu � mums ejams viens ceļ�!
���� Tad brauksim projām no �ejienes, � Flemings teica. Viņ� pagriezās un paskatījās uz milzīgo, ma- sīvo, pelēko skaitļotāju. � Bet vispirms iznīcināsim to. �oreiz izdarīsim to pamatīgāk nekā pagāju�ajā reizē. Pēc tam sameklēsim kādu mierīgu zemes stū�rīti.
���� Labi, � Andrē teica. � Darīsim, ka jūs vēla�ties. Bet vai jūs patie�ām esat visu labi pārdomājis?
Andrē paņēma Flemingu pie rokas un aizveda pie skaitļotāja.
���� Es parādī�u jums to pa�u, ko parādīju Gam�bulai. Nostājieties man blakus.
Skaitļotājs sāka dūkt. Ekrāns iemirdzējās. Tāpat kā filmā, kad noregulē projektora asumu, ēnas kļuva mazākas un asākas, attēli ieguva noteiktu apveidu un perspektīvu.
���� Izskatās kā uz Mēness, � Flemings murmināja. � Nedzīvi kalni, putekļu pilnas ielejas.
���� Tas nav Mēness, � Andrē �ukstēja, neatrau�jot acu no ekrāna. � Tā ir planēta, no kuras nāca vēstījums.
���� Vai jūs domājat, ka viņi mums parādīsies? � Flemings stingi vēroja dīvainās ēnas un atspul�gus. � Apgaismojums izskatās glu�i pārdabisks.
���� Tāpēc ka viņu gaismas avots, viņu saule, iz�staro zilu gaismu.
Tagad uz ekrāna pletās milzīgs līdzenums, pie apvār�ņa saplūzdams kopā ar tum�ajām debesīm. Priek�plānā rēgojās baismīgi, dīvaini izstiepti vei�dojumi, it kā nejau�i novietoti, it kā līdzenuma irdenajā virsmā iegrimu�i.
Flemings juta, ka viņam pa muguru sāk tekalēt skudriņas.
���� Ak dievs, kas tie ir?
���� Tie ir viņi, � Andrē sacīja. � Tie, kas atsū�tīja vēstījumu. Tie, kuriem es esot līdziga.
���� Bet viņi ta�u ir nedzīvi!"� Bet tūlīt Flemings pārlaboja: � Tas ir, viņi ir nekustīgi. �ķiet, ka visa viņu virsma ir cieta un blīva. Kā viņi redz?
���� Acīm nebūtu nekādas jēgas. Zilā gaisma iznīci�nātu visus audus un nervu �ķiedras, vismaz tādas, kādas pazīstat jūs. Viņi redz savādāk, arī viņu_pārē�jie maņu orgāni nav tādi kā cilvēkiem, � Andrē brīdi vilcinājās, � un tādi kā man.
Attēli uz ekrāna it kā saira, sāka mirguļot, pama�zām izdzisa un izgaisa.
���� Un tas ir viss? � Flemings jautāja, juzdamies kā apmānīts.
Andrē pagriezās pret viņu. Uz viņas sejas spīdēja sviedru lāses, un acu zīlītes bija izpletu�ās milzīgas.
������ Jā. � Meitene smaidīja. � Tas ir viss. Tie ir viņi. Viņi gribēja, lai mēs redzam viņu planētu. Viņi domā, ka ar to pietiks. Varbūt tas ir brīdinājums. Varbūt viņi gribēja mums parādīt, ko izdara laiks un kā izbēgt no bojā ejas. Kā kļūt tādiem kā viņi.
Flemings paskatījās uz tuk�o ekrānu. Viņam vēl aizvien rēgojās dīvaino būtņu apveidi, no�ēlojami savā sastingumā.
���� Nē, � viņ� teica.
������ Mēs tikai varam parādīt iespējamo ceļu, � Andrē teica. � Paies vēl miljoniem gadu, iekams Zeme�
���� Mums nav tiesību to darīt, � Flemings iebilda.
������ Izlietot zinā�anas par to, kas kādreiz varētu būt?
Viņi vēl ilgi stiīdējās, beidzot Andrē teica:
������ Labi. Tātad jūs esat visu pārdomājis? Jūs gri�bat visu to iznīcināt? � Viņa izteiksmīgi pameta ar roku uz skaitļotāja pusi.
����� Jā, � Flemings apņēmīgi sacīja. � Es gribu to iznīcināt.
Andrē pasniedza Flemingam nelielu kaseti ar mazu filmas ritulīti.
����� Kas tas ir? � viņ� jautāja, neķerdamies tai klāt.
����� Tā ir programmas izdzē�anas filma. Ta likvidēs visus ierakstus skaitļotāja atmiņas iekārtā. Ievadiet �o lentu, un pēc da�ām minūtēm skaitļotājs būs vairs tikai metāla un stikla masa.
Flemings kopā ar Andrē piegāja pie vadības pults. Viņ� noskatījās, kā Andrē ieliek kaseti, un pēc tam paskatījās uz sarkano kontroles paneļa pogu. Viņ� jau pastiepa roku, lai to nospiestu, bet Andrē maigi, tomēr stingri satvēra viņa pirkstus.
38?
����������� Es zinu, ka tā rīkoties nav pareizi. Tā ir apla�mība. Es labāk gribētu, lai to izdara kāds cits. At�stāsim zīmīti. Bet kam?
Flemings laimīgi pasmaidīja.
���� Juselam.
����������� Jā, � viņa piekrita, � Juselam. Viņ� iedar�binās ievades iekārtu, nemaz nezinādams, ko izdara.
Andrē lieliem burtiem uzrakstīja Jusela vārdu.
����������� Un tagad, lūdzu, vediet mani projām, � viņa �ukstēja. Flemings viegli pielieca meitenes galvu un noskūpstīja viņu uz lūpām.
Ma�īnā Andrē pieglaudās Fleminga plecam. Viņ� dro�i brauca pa ceļu, kas atmodināja tik daudz at�miņu. Kad viņi tuvojās kalniem, Flemings nogrie�zās no ceļa, baidīdamies pamodināt gulo�os ļaudis Lemkas ciematā.
Roku rokā viņi kāpa aug�up pa taku uz baltajām tempļa drupām.
Kad viņi bija sasniegu�i kāpnes, kas veda aug�up uz sapostīto portiku, Flemings klusēdams apstājās.
���� Kāpēc mēs atnācām �urp? � Andrē �ukstēja.
���������� Lai elpotu, � viņ� atbildēja un, galvu atmetis, dziļi ieelpoja.
Arī Andrē paskatījās aug�up debesu velvē, kas virs kalnu galotnēm pie apvār�ņa izskatījās tum�āka. Ziemeļzvaigzne karājās debesīs kā spo�s lukturis. Netālu no tās mirguļoja kāda cita zvaigzne.
����������� Kasiopeja, � Flemings teica, nemaz ne�aubī�damies, ka arī Andrē raugās tie�i turpat, kur viņ�. � Tai ir arī otrs, jaukāks nosaukums � Skaistule krēslā. Vai tu redzi, kā viņa sē�?
Andrē iesmējās.
����������� Nē neredzu. Bet tagad es zinu, kādēļ tu mani atvedi �urp. Lūk, tas gai�ais plankums starp Ziemeļ�zvaigzni un tavu Skaistuli.
����������� Jā, � Flemings teica, kā aizsargājot aplik�dams roku Andrē ap pleciem.
����������� Andromēda, � viņa �ukstēja, � mana vārda- māsa.
����������� Planēta, uz kuras atrodas viņi � sastingu�ie milzeņi bez acīm, tikai smadzenes.
Flemings tī�ām novērsās no zvaigznēm.
����������� No viņiem ta�u nav nekādas jēgas. Vai atce�ries skaitļotāju, kuru viņi lika mums uzbūvēt Tor�nesā? Vai atceries, ko skaitļotājs nodarīja tev? Ta�vām rokām?
���������� Atceros. Bet, ja skaitļotājs būtu bijis ļoti saprā�tīgs, ļoti gudrs, vai arī tad tu būtu tam pretojies?
Andrē redzēja, ka viņ� papurina galvu.
����������� Padarīdami skaitļotāju brutālu un ne�ēlīgu, viņi piespieda tevi pārņemt kontroli. Tāpēc arī mēs izmainījām skaitļo�anas ķēdes Azaranas modelī un atņēmām skaitļotājam spēju pa�am lemt. Tas viss bija paredzēts. Viss bija iepriek� nosacīts.
���� Slāpekļa rijējs arī?
������������ Protams. Tas notika tāpēc, lai būtu pilnīgi dio�s, ka cilvēki pa�i pārņems kontroli savās rokās. Lai skaitļotājs nevarētu pieņemt nekādus lēmumus.
����������� Bet kādēļ vajadzēja iet tik tālu? Baktērija mūs gandrīz iznīcināja.
����������� Tā bija kļūda. Viņi kļūdījās vienu vienīgu reizi. Viņi nedomāja, ka pirmo skaitļotāju iznīcinās pil�nīgi. Ja tu tonakt Skotijā nebūtu iznīcinājis skait�ļotāju, baktērija būtu pievārēta daudz agrāk.
����������� Un tu, kāds bija tavs uzdevums? Nodro�ināt visu varu skaitļotājam?
����������� Nē. Mans pienākums bija sameklēt cilvēku, kas spētu izprast, kā skaitļotājs jālieto. � Andrē virpi- nēja pirkstos Fleminga mēteļa pogu. � Tu man ne�uzticējies, un tomēr � tu gribēji �izlauzties cauri�, izdarīt apvērsumu zinātnē.
Pēk�ņi Andrē atgāja nostāk.
���� Tā ir, D�on. Viss tagad ir tavās rokās.
���� Un tu? � Flemings jautāja.
���� Arī es esmu tavās rokās.
���� Bet kas tu esi?
Viņa pienāca atkal cie�i klāt Flemingam.
����������� Miesa un asinis, � viņa priecīgi teica. � Do�nejas maisījums.
Flemings saņēma viņas seju abās plaukstās un pagrieza tā, lai dilsto�ā mēness gaisma apspīdētu to.
����������� Ja pasaulē patie�ām var notikt brīnumi, tad �is gan laikam ir brīnums.
Viņi pagriezās un roku rokā devās lejup pa kalnu taku.
����������� Es atceros to nakti, kad pirmo reizi uztvērām raidījumu, � Flemings domīgi teica. � Es sāku muldēt par jauno renesansi. Biju maķenīt ieķēris. Vecais Brid�ers teica: �Kad būs sagrautas visas margas, vajadzēs kaut ko, pie kā turēties.�
Flemings apkampa Andrē.
����������� Jo ātrāk iemācī�os turēties pie tevis, jo labāk, vai ne?
- Andrē uzsmaidīja Flemingam, ta�u kaut kas viņu vēl aizvien satrauca.
���� Bet vēstījums?
Viņi bija jau sasniegu�i līdzenumu. Flemings, pa�steidzinājis gaitu, atkal satvēra Andrē aiz rokas un, vilkdams viņu līdzi, lieliem soļiem steidzās pie ma�ī�nas,
���� Kurp mēs tagad dosimies? � Andrē jautāja.
���� Glābt skaitļotāju!
Viņ� kliedza tā, ka atbalss atskanēja visā nokalnē.
����������� Mums ir tie�i tik daudz laika, Jai vēl paspētu noķert Juselu. Jaunā renesanse sāksies apmēram pēc stundas � ja mēs pasteigsimies.
Iesēdinājis Andrē ma�īnā, viņ� vēl mirkli uzka�vējās un palūkojās debesīs, kas sāka jau bālēt pirmsausmas gaidās. Bezgala tālu, aiz neizmēroja�miem telpas pla�umiem starp Skaistuli krēslā un Ziemeļzvaigzni viņ� vēl saskatīja dūmakaino Andro�mēdas galaktikas gaismu.
1960. gada decembrī toreiz jau ļoti slimais Leo Scilards ieradās Maskavā uz kārtējo Paguo�as konferenci. Aerodromā Scilardam paziņoja, ka viņu gaida sūtījums � smags akmens pelnu trauks, kas veidots uz viļņa muguras lidojo�as zivs izskatā.
Klusais, sirmais cilvēks noņēma brilles, neizpratnē samiedza acis, bet tad pēk�ņi paskaidroja:
� Jā, tas ta�u ir delfīns, speciāli manam referātam!
Referātu Scilards bija gatavojis, pamatojoties uz materiāliem no savas grāmatas �Delfīna balss�, kurā parādīja, ka draudzība vienmēr sākas ar savstarpēju sapra�anos.
Tādējādi fantastiskais stāsts, kuru bija radījis ievērojamais fizi�ķis, darbojās līdzi miera cīņā. Var būt, ka tas bija likumsakarīgs fināls ceļam, kas bija uzsākts jau pirms gadsimta ceturk�ņa.
Līza Meitnere uz visiem laikiem atstāja Vāciju, kad lielais darbs pie transurāna elementu sintēzes galvenajos vilcienos bija pabeigts. Ta�u viņas sakari er Hānu un �trasmani līdz ar to nepār�trūka. Viņi turpināja sarakstīties. Hāns īsumā ziņoja par vissvarī�gākajiem rezultātiem, bet Meitnere tos komentēja. Mērķis �ķita esam tuvu. Urāna bombardē�ana ar neitroniem varēja solīt jau�nus elementus ar 93., 94., 95. un 96. kārtas numuru. Bija jāpa�steidzas. Līdzīgus pētījumus ta�u veica arī Irēna 2olio-Kirī un Sa- vi�s Francijā, bet jau pirms vairākiem gadiem Romā urāna ap��audi ar neitroniem bija veicis Enriko Fermi. Padomju Savienībā �im procesam sasprindzinātu uzmanību veltīja Fļerovs un Pet- �aks.
Ta�u runa bija �tikai� par jauniem elementiem un ne par ko citu� -)
Hāns un �trasmanis pirmie pārliecinājās, ka mērķis nesatur jau�nus supersmagus elementus. Tie�i otrādi, viņi konstatēja dalī�anās �ķembas. Neitronu iedarbības rezultātā urāns skaldījās daudz vieglākos elementos. 1938. gada 22. decembrī par veiktajiem dar�biem viņi nosūtīja paziņojumu zinātniskajam nedējas izdevumam �Die Naturwissenschaft�. Izdevniecības direktors zvērēdams apso�līja, ka raksts parādīsies tuvākajā laidienā, tie�i pēc divām ne�dējām � 1939. gada 6. janvārī.
Uz spēles bija likta Hāna nevainojamā reputācija. Vai nu tā bija kļūda, vai.. . Par visu viņ� aizrakstīja Līzai Meitnerei uz Stokholmu.
Vēstule to sastapa Kungelvas nelielajā un mājīgajā viesnīcā, kur Meitnere kopā ar māsas dēlu Oto Fri�u bija ieradusies pava�dīt Ziemsvētku brīvlaiku. Tāpat kā viņa slavenā krustmāte, Oto Fri�s bija gan fiziķis, gan �tre�ā reiha� bēglis. Ta�u viņ� strādāja nevis Stokholmas Fizikas institūtā, kur bija uzaicināta Meitnere, bet gan pie lielā zinātnieka Bora Kopenhāgenā.
Līza Meitnere pārāk labi pazina Hānu, lai pieņemtu varbūtību, ka viņ�, ķīmiski identificējot elementus, ir kļūdījies. Nevarēja būt �aubu: urāns tik tie�ām sa�ķēlās bārijā un kriptonā, kaut arī tas runāja pretī dabas likumiem. Bija jāpieņem, ka �ie likumi nav pareizi.
Ta�u Oto Fri�s teica: �Neiespējami.� Par �ādu ķecerību viņ� nevēlējās pat dzirdēt. Paķēris slēpes, viņ� atrāva balkona durvis un no lod�ijas izlēca tie�i sniegā.
Bet, kamēr viņ� savilka slēpju saites, arī Meitnere paguva no�skriet lejā. Un tā nu viņi gāja kopā pa bezgalīgo aizsnigu�o lauku, virs kura vējā drebinājās kāda rūsgana nokaltu�a auga dzelk�ņai�nās galotnes. Viņa, trausla, visu pamesta vecenīte, aizelsusies gāja pa viņa slēpju ievilkto sliedi sve�as zemes baltajā līdzenumā, kaut ko saukdama viņam nopakaļ.
Vēlāk Oto Fri�s rakstīja:
�Viņai krietni vien nācās nopūlēties ar mani, lai piespiestu sevi uzklausīt, ta�u galu galā mēs sākām strīdēties par Hāna atklājuma būtību� Sīs jaunās kodolreakcijas formas pārsteidzo�ākā iezīme bija milzīgais atbrīvoju�ās enerģijas daudzums.�
Viņ� bija glu�i samulsis. Vēstulē mātei viņ� atzinās: �Es jūtos kā cilvēks, kas, lauzdamies caur d�ungļiem, pats to nevēlēdamies, notvēris aiz astes ziloni un nu nezina, ko ar to iesākt.�
Dienā, kad nāca klajā Hāna un Strasmaņa raksts, Fri�s atgrie�zās Kopenhāgenā un par visu pavēstīja Boram.
�Kā gan mēs to varējām tik ilgi nepamanīt!� uztraucās Bors. Pēc da�ām stundām viņ� jau atradās uz kuģa, kas devās uz Zviedrijas ostu Gēteborgu. Bet vēl tie�i pēc diennakts milzīgais laineris �Drottningholm� aiznesa viņu pāri okeānam,
Tā sāka tīties vaļā bezprecedenta atomepopejas trakā atspere.
Kuģis, uz kura atradās Bors, vēl nebija paguvis ienākt Ņujorkas ostā, kad Oto Fri�s izdarīja klasiski vienkār�u eksperimentu, kura nolūks bija apstiprināt viņa un Meitneres interpretāciju Hāna eksperimentam. Un 1939. gada 15. janvāri pasaules pulksteņi sāka skaitīt bargā atomlaikmeta minūtes un stundas.
Fri�a atomtermometrs uzrādīja enerģiju, kas 50 miljonus rei�u pārsniedza to enerģiju, kas izdalās, ūdeņradim sadegot skābeklī. Izrādījās, ka kosmosā notieko�ie procesi var norisināties arī Ze�mes apstākļos. Angļu �urnāls �Nature� rekordlaikā nopublicēja Meitneres un Fri�a rakstu �Urāna skaldī�ana ar neitroniem � jauns kodolreakcijas tips�. D�ins bija izlaists no pudeles. Bet Nils Bors, ieradies N
Ta�u izlaidīsim da�us vēsturiskus un tagad labi zināmus laika posmus, kas galu galā noveda pie sprādzieniem Alamogordo tuk�snesī un virs Hirosimas �
1939. gada 3. martā Leo Scilards (kas tajā laikā bija ieradies Savienotajās Valstīs no hortijiskās Ungārijas) kopā ar Volteru Zinu noorganizēja eksperimentu, kura mērķis bija atkārtoti pa�nākt urāna skaldī�anos.
�Gaismas uzliesmojumi uz ekrāna,� rakstīja Scilards, �varēja nozīmēt, ka urāna dalī�anās procesā izstarojas neitroni, bet tas savukārt nozīmēja, ka milzīgu atomenerģijas daudzumu atbrīvo�a�nās vairs nav aiz kalniem.
Mēs pagriezām slēdzi un ieraudzījām uzliesmojumus.
Kādu bridi mēs tos novērojām, bet tad visu izslēdzām un gājām mājās.
Tajā naktī man nepalika tikpat kā nekādu �aubu, ka pasauli gaida nelaime.�
Uzliesmojumi uz oscilogrāfa ekrāna, kurus �ukstus skaitīja Scilards, bija kā lākteņu virtenes gar ceļu uz bezdibeni, kura vārds ir �ķēdes reakcija�. Kosmisko spēku, kas iesprostots urānā, varēja atbrīvot ne tikai reaktorā, bet arī bumbā.
Bet Vācija veica darbus urāna skaldī�anā, tīkoja pēc �ehu rū�das raktuvēm un norvēģu smagā ūdens fabrikām. Hitlers varēja tikt pie atombumbas.
Ieradies Amerikā, profesors Pēteris Debajs apstiprināja mūsu visjaunākās nojautas.
1945. gadā, atbildēdams senāta komisijai, Leo Scilards teiks:
�Viņi (vācie�i � J. P.) būtu varēju�i sākt atomiero�u radī�anas darbus 1940. gadā un ar maksimālu piepūli būtu tos sekmīgi pa�beigu�i 1944. gadā. Viņi būtu uzvarēju�i, iekams mums būtu ra�dusies iespēja realizēt iebrukumu Eiropā.�
Dzīve parādīja, ka vācu fiziĶi bija daudz tālāk no atombumbas radī�anas, nekā toreiz likās. Padomju Armijas graujo�ie triecieni * bija iz�ķīru�i kara likteni ilgi pirms operācijas �Overlord�. Kauja pie Volgas, bet nevis izcel�anās Normandijā bija vēstures pavēr�siena punkts.
Ta�u kara sākumā zinātniekiem antifa�istiem bija pilnīgi reāls pamats ba�īties, ka Hitlers var iegūt atombumbu. Pēc Scilarda ie�rosinājuma viņi nolēma griezties pie Ruzvelta.
Kur� varēja cerēt, ka prezidents izturēsies pret viņu ar vislie�lāko uzmanību? Tikai Ein�teins. Un viņi devās pie lielā zinātnieka, relativitātes teorijas radītāja.
��� Es nepazīstu prezidentu, un prezidents nepazīst mani, � at�bildēja Ein�teins.
���� Viņ� zina par jums un ciena jūs. Jūs esat vienīgais cilvēks, kuru viņ� uzklausīs. Amerikas un visas pasaules labad absolūti nepiecie�ams kaut ko darīt. Nedrīkst zaudēt ne minūti.
1939. gada 2. augustā Scilards un Tellers aizveda uz prezidenta kanceleju vēsturisko Ein�teina vēstuli.
Tā sākās bezprecedenta dzī�anās pēc bumbas, kurai nebija lemts satriekt nacismu, bet kura, nomesta no �lidojo�ā cietok�ņa�, pēc tam sprāga virs Hirosimas.
Es minēju �īs epizodes ne tikai tādēļ, lai atgādinātu, kas ir Sci�lards un Fri�s. Būdami gadsimta lielākās epopejas līdzdalībnieki, viņi atkal tiekas daudz pieticīgākajā zinātniskās fantastikas druvā. Un man gribējās paanalizēt, kāpēc tas noticis. Tie�i tādēļ arī nā�cās atgriezties pie notikumiem, kas risināju�ies pirms apmēram trīsdesmit gadiem.
Tagad pievērsīsimies darbiem, kurus sarakstīju�i Fri�s (novele �Par iespēju radīt ar akmeņoglēm darbināmas spēkstacijas�) un Scilards (�Galvenā stacija�). It kā norunāju�i, viņi abi izvēlēju��ies gandrīz vienādu izklāsta formu. Pirmajā gadījumā � stilizē- �anu pēc zinātniska raksta parauga, otrajā � savdabīgu apskatu par, kā mēdz teikt, �problēmas pa�reizējo stāvokli�. Pat virsraksti ir apbrīnojami līdzīgi! Ta�u, ja atceramies, ka apmēram 40 pro�centi zinātnisko publikāciju sākas ar vārdiem �Par iespējamību (neiespējamību) . ..�, tad viss nostājas savā vietā. Tālab runa būs
nevis par nejau�u līdzību, bet gan pār tādu līdzību, kuru nosaka izvirzīto uzdevumu tuvība.
Ja cilvēks būtu apguvis atomenerģiju pirms termoelektrosta- ciju laikmeta � ja vien tas būtu bijis iespējams �, Fri�a noveli dro�i vien varētu reģistrēt atklājumu sarakstā. Apmēram tā atom- in�enieris varētu aprakstīt ogļu kurtuvi, kuru viņ� nupat kā izgud�rojis. Kālab gan Fri�am bija vajadzīga tāda darbības laika inver�sija? Varbūt tikai joka pēc? Ne velti noveli uzņēma rakstu krā�jumā �Fiziķi joko�. Ta�u pievērsīsimies noveles beigu vārdiem:
�Pastāv iespēja � kaut arī tā varētu likties nereāla �, ka va�rētu zust kontrole pār skābekļa piegādes sistēmu. Tā rezultātā iz�kustu viss reaktors un atbrīvotos milzīgi daudzumi indīgu gāzu. Tas ir iespaidīgs arguments pret akmeņogļu reaktoriem, par labu atomreaktoriem, kuru pilnīgā dro�ība ir pierādījusies vairāku tūk�sto�u gadu laikā.�
Ar kādu ne�ēlīgu ironiju tie skan uz to ziņojumu fona, kurus laikraksti sniegusi par atombumbvedēju bojā eju virs Spānijas ciema Palomaresas un Grenlandes ledājos, par radioaktīvo atkri�tumu konteineru nogremdē�anu okeānā, kas vēl glu�i neseirnostā- dīja zem jautājuma zīmes pa�u iespēju saglabāt dzīvību uz mūsu planētas! Nē, ne jau joka pēc Karaliskās zinātņu veicinā�anas biedrības loceklis, Kembrid�as universitātes Trinitijas koled�as pro�fesors Oto Fri�s, kas bija starp tiem, pirmajiem, kuri iesoļoja atomlaikmetā, ķēries pie spalvas.
Vēl nebija izklīdu�i ugunsgrēku dūmi pār drupās satriekto Ber�līni, kad Losalamosas laboratorijas (tur realizēja pazīstamo pro�jektu �Manhetena�) līdzstrādnieki centās apturēt liktenīgos soļus uz bezdibeni. Scilards bija viens no aktīvākajiem projekta �Man�hetena� līdzautoriem un vieas no visniknākajiem Japānas pilsētu bombardē�anas pretiniekiem. Viņ� zināja, ka bumba jau ir ģene�rāļu rokās, ka mērķi nozīmēti: Hirosima, Kokura, Nagasaki un Nigata. Rūgtā likteņa ironija? Viņ� bija atdevis savas rokas, savas smadzenes un sevi visu vienam vienīgam uzdevumam � glābt pasauli no totālas iznīcinā�anas. Un tagad viņa roku darinājums draudēja pasaulei ar jaunu, nedzirdētu katastrofu.
Un atkal Leo Scilards dodas pie Ein�teina. Cikls noslēdzas, viss atsāk savu riņķojumu. Cenzdamies apstādināt baismīgos ratus, Ein�teins un Scilards nosūta vēstuli Ruzveltam. Ta�u prezidents nomira, tā arī nepaguvis to izlasīt.
�Visu 1943. un daļēji arī 1944. gadu,� vēlāk rakstīja Scilards, �mūs vajāja bailes, ka vācie�iem izdosies radīt atombumbu ag�rāk � ta�u, kad 1945. gadā mūs atpestīja no �īm bailēm, mēs ar �ausmām sākām domāt, kādus gan vēl bīstamus plānus kaļ ameri�kāņu valdība, plānus, kas vērsti pret citām valstīm.�
Tie�i 2.45 pēc Marjanas salu laika, pirmdien, 1945. gada 6. au�gustā no Tiniānas salas slepenās bāzes trim paralēliem skrejce�ļiem pacēlās trīs �B-29� tipa bumbvedēji. Prezidents Trumens iz�lasīja vēātuli. Tā bija viņa atbilde.
�Jūs varat iedomāties, cik pārsteigti mēs bijām, kad nolaidā�mies �ajā pilsētā un konstatējām, ka tā ir pilnīgi neapdzīvota.� Tā sākās Scilarda f-tāsts �Galvenā stacija�; Sve�as, tālas civilizāci�jas sve�i zinātnieki veic izrakumus uz Zemes, kas izdarījusi atom- pa�nāvību. Stāstītājs ir pētnieks, kas personificē �veselo saprātu�. Viņ� polemizē ar kādu Iksremu, kas izvirzījis hipotēzi, ka starp divu kontinentu iedzīvotājiem norisinājies kar�, kurā uzvarēju�as abas puses. Tas ir humors ar pa�nāvniecisku pieskaņu, mēms, gandrīz histērisks kliedziens. Kodolskaldī�anās reakciju pārpelno- tās Zemes aina Scilardam ir nevis dīkas fantāzijas auglis, bet gan uzmācīga apokaliptiska vīzija. Viņ� bija viens no tiem, kas izlaida d�inu un vēlāk neprata to iedabūt atpakaļ pudelē. Traģēdijā, kas risinājās ap Scilardu, viņam bija gan dramaturga, gan traģiskā varoņa loma. �ķita, ka arī aiz nāves sliek�ņa �obrīd vēl dzīvo, bezrūpīgi smejo�o cilvēku-pelni klauvēs pie viņa lielās sirds.
Sis �veselais saprāts�, neprasme redzēt tālāk par savu degun�galu liek traģēdiju samainīt ar farsu, rakņāties ap problēmu par mazām mājiņām ar burtiem �S� un �V� uz durvīm. Mirusi, uz mū��iem mirusi Zeme! Bet, ja uz mirkli atgrie�amies pie pirmsāku�miem, varbūt tie�i viņa �veselais saprāts� bija tagad licis cilvēcei balansēt uz na�a asmens? Nē, acīmredzot tā nav� Ne jau �vese�lais saprāts� tajā pelēkajā rītā aizveda viņu pie Ein�teina, bet gan vācie�u noteiktais embargo �ehu urānam un pilnā jaudā pa�laistās Vemorkas rūpnīcas �Norsk Haidro� elektrolīzes baterijas.
Jo mazāk nejau�i ir liktenīgie soļi, jo tie ir briesmīgāki.
Līdz sava mū�a pēdējām dienām (viņ� mira ar vēzi) Leo Sci�lards turpināja cīņu par mieru. Viss tika pakļauts �im augstāka�jam uzdevumam, kā viņ� to mēdza saukt. Tajā skaitā arī literārā darbība. �ausmās atdzīvojās uz papīra, lai nekad nekļūtu par īstenību. Scilards bija ģeniāls fiziķis. Ta�u pēc Hirosimas fizika viņam atkāpās otrajā plānā. Lūk, kādēļ Scilarda fantasta stāstus nedrīkst uzskatīt tikai par zinātnieka hobiju. Viņ� uz tiem rau�dzījās ļoti nopietni. Viņ� ticēja, ka miers uz Zemes atkarīgs no visu cilvēku gribas. Tāpēc cilvēkiem jāzina taisnība.
Tāpat kā da�as jaunākās zinātnes disciplīnas, arī fantastika ra�dās �robe�joslā�, ta�u nevis tur, kur krustojas vairāki zinātnes atzarojumi, bet gan tur, kur sanāk kopā metodēs da�ādi, bet mērķī vienoti cilvēces izziņas celi. �ī filozofiskā problēma tikko aizskarta, tā vēl gaida savu pētnieku (mēs ar M. Jemcevu par to jau rakstījām �urnālā �KoMMyiiHCT� 1965. gada 15. numurā ).
Tikai tad, ja zinātniskajai fantastikai pieiet kā unikālai mūs�dienu kulturas parādībai, var saprast, kāpēc tā izrādījusies tik pievilcīga zinātniekiem. Kodolfiziķi Leo Scilards un Oto Fri�s, bioķīmijas profesors Aizeks Azimovs, lieliskais astrofiziķis Freds Hoils, antropologs �eds Olivers, astronoms un izcilais zinātnes popularizētājs Arturs Klarks, Ein�teina līdzgaitnieks poļu akadē�miķis Leopolds Infeids, kibernētikas radītājs Norberts Vīners � tas ir pieliekami pārliecino�s zinātniskās fantastikas savervēto lielo zinātnieku saraksts.
Var, protams, strīdēties, cik lielā mērā �āda zinātnes un māk�slas sintēze ir nejau�a, cik likumsakarīga. Tomēr jādomā, ka tā nav nejau�a. Katrā ziņā tā precīzi atspoguļo vienu no galvena�jām mūsdienu zinā�anu attīstības īpatnībām � atsevi�ķu, bie�i vien pat savstarpēji ļoti tāli stāvo�u atzarojumu apvieno�anu. �i sintēze ir arī lieliska ilustrācija vienam no dialektikas pamatliku�miem � nolieguma nolieguma likumam.
Hieroglifi uz Abu Simbela bazalta kapakmens pau�: �Kad cil�vēks uzzinās, kas liek zvaigznēm pārvietoties, Sfinksa sāks smie�ties un dzīve Zemes virsū izdzisis.� Mēs vēl nezinām, kas liek kustēties zvaigznēm. Varbūt nekad arī neuzzināsim. Varbūt uzzi�nāsim rīt. Svarīga ir ne tikdaudz izteiciena jēga, cik apbrīnojamā zinātniskā poēzija. Vai varbūt apbrīnojamā zinātnes poetizē�ana? Mūsu gadsimtam nav pieejama tik viengabalaina pasaules uz�tvere. Cilvēces kultūra jau sadalījusies eksaktajā un huma�nitārajā kultūrā. To norobe�otība pastiprinās no dienas dienā. Katrai no tām ir ne tikai sava īpa�a valoda vai evolūcijas speci�fika, bet arī savi estētiskie kanoni. Neapturami augo�ais un prā�tam neaptverami zarojo�ais zinātnes koks galu galā izaudzējis pats savus estētiskos augļus, dīvainus un vienreizīgus. �Skaists vienādojums�, �elegants risinājums�, �juveliera cienīgs eksperi�ments�. Vārdi, vārdi, vārdi? �eit cita elegance, cits skaistums. Da�bas zinātnieki vienkār�i pēc veca paraduma vēl joprojām lieto humanitāristu estētiskos terminus. Tas nav nekas cits kā atavisms. Nāks laiks � radīsies jauni vārdi. Ta�u piebremzēsim! Nav jāsāk ar terminoloģiju. Labāk centīsimies palūkoties atpakaļ, pagātnes krēslībā, kad topo�ā kultūra bija tik vāja un naiva, ka pastāvēja zināmā vienotnē, bez mazākajām diferencētības � divdesmitā gadsimta tūksto�galvainās hidras � pazīmēm. Bet, lūk, nelaime: pat vienkār�i atskatīties pagātnē nav iespējams bez eksaktās zi- natnes. Senos rokrakstus tagad at�ifrē kibernētiķi, arheoloģiskos atradumus fiziķi un ķīmiķi pēta ar spektrālo un radiokarbona ana�līzi. Pat poētikā parādīju�ās aizdomīgas dabaszinātniskas �metas�tāzes�. Vispierastākās un ikdieni�ķās lietas pēk�ņi iemantoju�as zināmus kvantitatīvus dubultniekus. Atklājies, ka lietām ir struk�tūra. Tās kjuvu�as par ķermeņiem (fiziķiem), vielām (ķīmiķiem), modeļiem (matemātiķiem).
Dabaszinātņu revolucionārās idejas un tām raksturīgā laika un telpas, vielas uzbūves un dzīvības būtības ierasto priek�statu ra�dikālā lau�ana nevarēja neskart pat no zinātnes absolūti tālu stā�vo�u cilvēku apziņu. Zinātne ielau�as iek�ējā pasaulē ne vien tie�i, saistot, teiksim, emociju spēku ar informācijas lielumu, bet arī netie�i. Arī caur mākslu. Zinātne un māksla ir varenas cilvēka izziņas upes. Tām ir kopīgi mērķi. Tikai ceļi, kā mēdz teikt (ta�u tas nebūt nav pats par sevi saprotams), ir at�ķirīgi. Kaut kad civi�lizācijas rītausmā �īs upes plūdu�as vienotā straumē. Bet kad tās sāka sazaroties? Un kāpēc mēs XX gs. otrajā pusē pēk�ņi no jauna sākam meklēt iezīmes, kas tās vieno? Vai tā ir nejau�ība vai likumsakarība? Atgrie�anās pa evolūcijas spirāli pie it kā ve�cas kvalitātes vai neauglīgi efemēru likumību un sakarību meklē�jumi? Varbūt tie�i zinātniskā fantastika tad arī ir tas kanāls, kas savienojis abas gultnes?
Senās Indijas agrīnie Upani�adi, Ramajana un Bhagavadgita apvieno kosmogoniju un teoloģiju, morālistiku un okultos pare�ģojumus, tā arī palikdamas poēmas �ī vārda vislabākajā nozīmē. No Parmenīda un Empedokla heksametriem, Manīlija un Pruden- cija odām galu galā izkristalizējās mākslinieciski pabeigta un smalka poēma � Lukrēciļa �Par lietu dabu�, kas ilgus gadsim�tus bija � pilnīgākais kopsavilkums par antīkās atomistikas atzi�ņām. Vismaz �ai ziņā tā ir tuva Zila Verna daiļradei, kas piesā�tināta ar izziņas materiālu.
Ta�u senajos rakstītajos pieminekļos brī�iem visai grūti dabas- zinātnieciskos priek�status at�ķirt no mistikas, filozofiju no poēzi�jas, kosmoloģiju no mitoloģijas. Senās Babilonijas eps, senebreju �Zogara�, indie�u �Mahabharata� atspoguļoja dzīvi ne tikai juceklīgi un miglaini,- �ie darbi atspoguļoja to sinkrētiski. Tie mums ataino izziņas metodi, kurā zinātniskā domā�ana nav atdalāma no mākslinieciskās. Ģeogrāfijas mācību grāmatās parādīts, ka Zeme atduras uz trim okeānā peldo�iem vaļiem vai trim ziloņiem, kas stāv uz bruņurupu�a. Ta�u tas ne�nozīmē, ka senie zemes iedzīvotāji tie�i tā iztēloju�ies pasaules ainu. Mums grūti spriest par viņu patiesajiem uzskatiem, jo bie�i vien tie attēloti tīri simboliski. Nevar vilkt vienlīdzības zīm: starp mītu un filozofiju, ta�u nedrīkst arī mitoloģiju pilnīgi at�dalīt no pirmajiem naivaiiem cilvēces priek�statiem par apkārtējo īstenību. Lūk, kāpēc Ramas un Kri�nas, Madruka un Ozirisa, Saturna un Hronosa dzīves apraksti neizbēgami satur aizplīvuro�tus un pārsimbolizētus priek�status par telpu, laiku un tiem gal�venajiem elementiem, kuriem jābūt visas esības pamatā. Senajos laikos fiziku �ī vārda mūsdienu nozīmē nepazina. Ta�u toreiz radīja iedīgļus apraksto�ai znālnei, kuru varētu nosaukt par �fantastisko fiziku�. Un principā to varēja saprast katrs, jo tā runāja visiem pieejamā valodā.
Ne velti rakstnieki, Kas savu daiļradi veltī dabaszinātnēm, tik labprāt citē senās poēmas un mītus. Roberts Jungs, starp citu, savai grāmatai par atombumbu �Spo�āka par tūksto� saulēm� iz�vēlējies epigrāfu no �Bhagavadgitas�:
Ak, ja reiz tūkstotis sauļu Pēk�ņi pie debesīm lēktu, Kādās gan zvēro�ās skauj ās Pasaules telpu tās slēgtu.
Ta�u būtu bezjēdzīgi �ajā lieliskajā poētiskajā fragmentā sa�klausīt kaut kad notiku�a atoinsprādziena atskaņu. Sprādziens no�tika virs Hirosimas pēc daudziem gadsimtiem. Uzreiz ta�u nekas nemēdz notikt.
Gar�, rūgtu vil�anos, kļūdu, negaidītu veiksmju un tikpat ne�gaidītu neveiksmju pārpilns ir ērk�ķainais cilvēka ceļ� uz atziņu. Tas bija neatlaidīgs, grūts ceļ� uz nezināmu mērķi, ceļ�, kas ne�ļāva atvilkt elpu un bie�i noveda pie bezdibeņa vai nozuda tum��os labirintos. Sī ceļa sākumā cilvēki bie�i vien centās piekļūt nezināmajam ar lūg�anām un lāstiem. Ur. tikai tad, kad bija likti pamati civilizācijai, parādījās asni tam varenajam kokam, kuru mēs saucam par mūsdienu zinātni. Ta�u dialektika ir liela lieta � unodernā zinātne aizvien vairāk sāk līdzināties pesteļo�anai! Tās tempļos saimnieko priesteru kasta, kas savām mistērijām izstrā�dājusi īpa�u, nevienam nesaprotamu valodu.
Visas mūsdienu zinātnes galu galā attīstīju�ās filozofisku pār�domu un pieredzes rezultātā. Var strīdēties līdz bezgalībai par kāda ieguldījuma primātu, tas neapgā� banālo patiesību: jeb�kurai zinātnes nozarei, kā arī visai zinātnei kopumā pirmsākums ir vienkār�o mirstīgo valoda, kas vienlīdz saprotama gan naba�gajiem, gan karaļiem. Un, lūk, tagad mūsu acu priek�ā mūs�
dienu dabaszinātņu māgu valoda aizvien tālāk aizvirzās no snv.is barotnes, pie tam tā nevis aiziet bojā kā Antejs bez Zemes, be' gan valdonīgi ielau�as visiem pieejamajā valodā, piesārņo un noplicina to. Ta�u tie, kā teikt, ir vēl tikai ziediņi. Varbūt pati draudo�ākā gadsimta dvesma slēpjas tai apstāklī, ka dabaszināt�nieka intelektuālā pasaule aizvien vairāk norobe�ojas no tiem cilvēkiem, kas runā ikdieni�ķā valodā. Vai tādā gadījumā ne�varam uzskatīt, ka zinātniskā fantastika ir tilts starp intelektuā�lajām pasaulēm?
Zinātņu diferencē�anās aizvien lielākā nozaru skaitā, tātad �zinātnes valodas� saskaldī�anās aizvien lielākā skaitā �dia�lektu� arī pa�us zinātniekus �ķir citu no cita, sare�ģī un brī�iem padara pat glu�i neiespējamu to profesionālo biedro�anos. Tie��ām, bībeles leģenda par Bābeles torni sāk piepildīties ar skumju jēgu. Deviņdesmit procenti visu jebkad uz Zemes dzīvojo�o zinātnieku pieder mūsu laikam un tikai desmit procenti � visiem agrākajiem laikmetiem. Zinātnes darbinieku skaits div�kār�ojas apmēram katros desmit gados. Un, ja nu mēs vēlamies celt aizvien jaunus un jaunus zinā�anu torņa stāvus, mums no�pietni jāpadomā par valodu �sajuk�anas� draudiem. Ātri vien kaut kas jāizlemj, radikāli mainot līdz�inējos uzskatus un iesīk�stēju�ās savstarpējās attiecības.
�Cilvēkiem, kas nav lietas kursā,� pamatoti norādīja Ri�ijs Kalders, �zinātne �ķietas kā kāda dārgumu krātuve aiz septiņiem zīmogiem, kur glabājas lādes ar vērtībām, kuras sauc par �fi�ziku�, �ķīmiju�, �bioloģiju�, �ģeoloģiju�, �astronomiju� utt. Katra lāde aizslēgta ar slepenu patentatslēgu, kuru var atvērt tikai tas, kas iepazīstināts ar mehānisma noslēpumu. Bet lādēs ir daudz �ķirstu un �ķirstiņu ar uzrakstiem �kodolfizika�, �kristalo�grāfija�, �ciets ķermenis�, �koloīdķīmija�, �organiskā ķīmija�, �ģenētika�, �bioķīmija� un tā līdz bezgalībai.�
Ta�u tā, kā teikt, ir statiska aina. Dinamikā ir daudz ļaunāk. Zinātnei diferencējoties, rodas aizvien lielāks skaits aizvien ma�zāku atsevi�ķo �ķirstiņu. Ka tikai galu galā mums nepaliek tara vien! Popularizēt zinātni kļūst aizvien grūtāk. Bro�ūras, kuras izdod, piemēram, izdevniecība �Znaņije�, aizvien mazāk līdzinās populārajai literatūrai. Tās piebāztas ar grafikām, formulām un pat matemātiskiem aprēķiniem. �odien daudzas no tām var iz�mantot tikai zinātnieki, kas vēlas iepazīties ar radniecīgajās no�zarēs strādājo�o kolēģu sasniegumiem.
Un tā nu zinātnes valoda nespeciālistiem kļūst aizvien nesa�protamāka. Tatāri kolosāli ietekmēja krievu valodu, ta�u mūsdienu zinātne pārspējusi trīssimt gadu ilgā jūga rekordus da�os gadu desmitos. Pietiek pāris stundas pasēdēt simpozijos, kas vel�tīti plazmas problēmām, elementārdaļiņām, daudzdimensiju telpai vai fāzu līdzsvaram �ķīdumos, lai pārliecinātos, ka nevar saprast dzimto valodu.
Bet vai tad fantastika nav pratusi zinātniskos dialektus orga�niski iekausēt sevī? Un tā ta�u ir nevis literārās valodas nopli�cinā�ana, bet gan bagātinā�ana! Atsevi�ķas zinātnes nozares ir vienlīdz grūtas visiem, kas ar tām nav saistīti. Mūsdienu mate�mātika nav saprotama pat lieliskiem fiziķiem teorētiķiem. Viņi, protams, savos aprēķinos izmanto matemātikas aparātu, ta�u ne�saprot mūsdienu matemātiku, kas apsteigusi tos par gadiem piec�desmit.
Ģeniālais fiziķis Openheimers rakstīja: �Man ļoti grūti sa�prast, ar ko nodarbojas mūsdienu matemātiķi un kālab viņi to dara: cenzdamies gūt priek�statu par vispārējo ainu, es piedzī�voju krahu. Es ar sajūsmu, kaut arī kā vienkār�s amatieris, at�klāju, ar ko nodarbojas bioķīmiķi un biofiziķi. Ta�u man ir priek�rocība: es pietiekami labi esmu iepazinis vienas zinātnes nozares nelielu dalu, tāpēc pats varu atklāt un novilkt krasu robe�u starp zinā�anām un zinā�anu trūkumu.�
Un tā runā universāls fiziķis, kas lieliski orientējas matemā�tiskajā fizikā, elektrodinamikā, elementārdaļiņu fizikā un zvaig��ņu fizikā! Ko gan lai saka cilvēki, kuriem nav Openheimera �priek�rocību�? Lūk, kāpēc jā�aubās, vai iespējams katru cilvēku labi informēt par zinātnes sasniegumiem. Bet varbūt �ādu infor�māciju vispār nav iespējams dot? Nelietojot ap�aubāmas metafo�ras un ļoti aptuvenas un tālas analoģijas, nav jēgas visiem pie�ejamā valodā stāstīt par to, kas ir virtuālais process, viļņu fun�kcija vai pat Gibsa termodinamiskā metode.
Starp citu, populārzinātniskā literatūra par fiziku un tā sauktā �zinātniskā daiļliteratūra� ar to vien nodarbojas. No vienas pu�ses, tās pilda cildenu uzdevumu � kaut kā cen�as informēt cil�vēkus par �pārgudrajām problēmām�, no otras puses � rada bīstamu ilūziju, ka viņām tas izdevies. Patiesu sapra�anu no�maina �onglē�ana ar �īstiem� zinātnes terminiem, kas tiek kom�binēti ar kaut kādiem �parastiem� vārdiem, kuriem nav nekāda sakara ar �iem terminiem. Tā ir nevis atsevi�ķu autoru vaina, bet gan mūsu visu kopīga nelaime. Vēlēdamies sniegt paliesi populāru materiālu, tā dara visi � gan rakstnieki, gan �urnā�listi un pat zinātnieki. Nav un acīmredzot arī nevar būt �vārd�nīcas�, ar kuras palīdzību zinātni varētu �pārtulkot� parastajā valodā. Vajadzīga nevis vārdnīca, bet vesels meto�u komplekss, kāda pagaidām nav. Lūk, kāpēc mūsdienu popularizē�anas sis�tēma vienlaicīgi ir gan nepiecie�ama, gan kaitīga, jo tā dzem�dē diletantismu. Uzmanīgi izlasot vērtīgu populāru fizikas grā�matiņu, lasītājs gūst mānīgu sajūtu, ka nu viņ� it kā visu jau zinātu un ir lietas kursā. Ta�u mūsdienu fizikas izpratnei viņ� nav ticis tuvāk ne par soli. Un tas nevis jāslēpj, bet gan, tie�i otrādi � īpa�i jāuzsver.
Reiz Kanādas ziemeļos ģeologi, meklēdami urāna rūdu, iesais�tīja �ajā darbā kādu indiāņu cilti. Kad indiāņiem jautāja, kā viņi iedomājas �ādu meklējumu mērķi, viņu virsaitis nesatricināmā mierā atbildēja: �Iskot�kotuit kao�ipjik�, kas nozīmē: �Zibens, kas iz�ķiļas no klints�.
Man �ķiet, ka �ie vārdi var noderēt par lielisku ilustrāciju ne tikai tam milzīgajam labumam, ko sniedz mūsdienu populari�zē�anas sistēma, bet arī tās aprobe�otajām iespējām.
Zinātnes popularizē�ana devusi milzīgu ieguldījumu, lai gāztu no troņa debesu dievekļus un radītu tādus uz Zemes! Zinātne kļuvusi par tās dievību, bet zinātnieks � par priesteri, kura rī�cību var aprakstīt, ta�u nevar izskaidrot.
Bet mūsdienu zinātniskā fantastika, pat necen�oties izskaidrot zinātni, dro�i ieveda mūs zinātnieka laboratorijā, iesaistīja tā ideju pasaulē.
Mēs jau esam pārdzīvoju�i to laika posmu, kad risināja no�pietnas diskusijas par tēmu �Vai in�enierim vajadzīgs Bētho�vens� un nevaldāmi bruņinieki fizikas un lirikas �turnīros� par to lauza polemikas �ķēpus. Daudziem jau mazliet nosirmoju�iem �ādu cīņu veterāniem jāpasmaida, to atceroties. Arī kosmonautu profesija kļuvusi pierastāka. �os bezbailīgos cilvēkus no miesas un asinīm esam redzēju�i gan uz Zemes, gan kosmosā. Tādēļ pa�reiz būtu pat kauns strīdēties par to, vai kosmonauts lido�jumā ņemtu vai neņemtu līdzi �ceriņzaru�.
Ta�u vēl nav pienākusi tā diena, kad ar neveiklu smīnu mēs atcerētos arī cita veida diskusijas: �Vai �odien var saukties par kulturālu cilvēku, ja nepazīst zinātni�.
Lūk, kādā laikā parādījusies zinātniskā fantastika � literatūra par z nātni, kas daudz ko aizguvu�i no zinātnes, ta�u uzrakstīta visiem saprotamā valodā. Ta�u tās parādī�anās ir likumsakarīga.
Neatkarīgi no gadsimta, kurā risinās sacerējuma darbība, fan�tastika vienmēr atspoguļo zinātnes �odienu. Tās galvenie varoņi ir mūsu laika zinātnieki, cilvēki, ar kuriem rūpnīcā vai lopu fermā, mācību iestādē vai slimnīcā ir ticies gandrīz vai katrs. Rakstnieka iztēle apveltījusi tos ar pārdabisku varu pār telpu un laiku, dzīvību un nedzīvo dabu. �ie cilvēki var darīt to, par ko �odien vēl tikai sapņo mūsu laikabiedri. īr tikai viena būtiska īpatnība: fantastisko sacerējumu varoņi visu dara daudz labāk un ātrāk. Galu galā viņi spēj darīt brīnumus, ta�u tos var pilnīgi izskaidrot ar iedomāto nākotnes zinātņu likumiem. Pie tam �īm nākotnes zinātnēm piemēroti stingri ierobe�ojumi: to metodo�loģija nedrīkst runāt pretī mūsdienu priek�statiem. Pretējā gadī�jumā pati zinātniskā fantastika zaudē noteiktus apveidus un �iz�smērējas� bezgalīgajā �tīrās fantastikas� �anrā, kas ir tikpat sens kā pati vēsture.
Galvenie priek�noteikumi un ierobe�ojumi, kas raksturīgi zinātniskajai fantastikai, dod iespēju izsekot visu zinātniskās un pseidozinātniskās idejas ceļu � no tās pirmsākumiem līdz kon�krētai iemieso�anai tēlos kaut kādās, kaut vai pat glu�i netica�mās formās. Un pie tam nav nemaz tik svarīgi, kādā gadsimtā darbojas ar pārdabisko varu apveltītie varoņi, kuriem rakstu�rīga viena kopīga iezīme � zinātniska domā�ana.
Var minēt jaunus un jaunus piemērus, kas ilustrē zinātnieku neatslābsto�o interesi par fantastiku. Tie visi reducējami uz to, ka fantastika dod iespēju domās eksperimentēt, iedarbojas uz zinātnieka emocionālo pasaules uztveri, sniedz it kā noteiktu enerģētisku tonusu, rado�u spriegumu, kas tik nepiecie�ams pēt�niekam. Aplinkie asociāciju, negaidītu analoģiju, mājiena un emocionālās iedvesmas ceļi zinātniskajā jaunradē ir ne nfazāk svarīgi kā secīga un plānveidīga zinātniskās informācijas uzkrā��ana un apstrāde. Un �eit zinātniskās fantastikas loma nav pār�vērtējama. Tās būtība ir drosmīgi jaunā meklējumi aiz �odienas zinā�anu robe�ām. Jaunais, negaidītais, paradokss, vērtību pār�vērtē�ana, karojo�s antidogmatisms ir zinātniskās fantastikas ne�atņemamas iezīmes.
Fantastikai kā daiļliteratūras nozarei nevar spraust uzdevumu tie�i popularizēt zinātniskas idejas. Zila Verna virziens patlaban kļuvis tikai par vienu no daudzajām pietekām, kas ieplūst ūde�ņiem bagātajā gultnē. Ta�u savā iek�ējā loģikā, analīzes un sin�tēzes principos fantastika stipri tuvinās zinātnei. Tai raksturī�gas it kā skaļas pārdomas par idejas ceļiem un pārvērtībām, tas iek�ējais monologs, kuru patlaban no jauna atklājis avangardis�kais kinematogrāfs.
Fantastikas rakstnieks, tāpat kā zinātnieks, bie�i eksperimentē.
Daudziem sacerējumiem pirmā neuzrakstītā frāze varētu skanēt tā: �Kas notiks, ja �� Tālāk paveras pilnīgi nepārredzams iz�mēģinājumu poligons. Lūk, kāpēc �āda eksperimenta ceļi var būt visda�ādākie.
Fantastika ievie� problēmā tai trūksto�o cilvēcisko elementa. Tā pārvēr�as par savdabīgu zinātnes estētisko spoguli. Zinātne kā tāda nav saistīta ar morāli, ta�u zinātnieks � apzinīgs sabiedrī�bas loceklis � nevar un nedrīkst būt vienaldzīgs. Matemātikas, fizikas, bioloģijas un ķīmijas valodā ntevar izklāstīt kāda atklā�juma morālos aspektus. Fantastika tādu iespēju sniedz. Lai par kādu zinātni ir runa, valoda tai ir vienota, visiem pieejama. Sajā faktā, man �ķiet, no zinātnieka viedokļa slēpjas galvenais fan�tastikas pievilk�anas spēks.
�Ja man vēlreiz nāktos nodzīvot savu dzīvi,� rakstīja �ārlzs Darvins, �es noteiktu sev kā likumu vismaz reizi nedēlā izlasīt zināmu skaitu dzejas pantu un noklausīties zināmu mūzikas pro�grammu; varbūt ar �ādiem pastāvīgiem vingrinājumiem man iz�dotos saglabāt aktīvus tos manu smadzeņu iecirkņus, kas tagad ir atrofēju�ies. Var būt, ka �o tieksmju zaudē�ana� kaitīgi ietekmē prāta spējas, bet vēl ticamāk � morālās īpa�ības, jo vājina mūsu rakstura emocionālo pusi.�
Lielais evolucionists saprata, cik loti zinātniskajai jaunradei nepiecie�ama māksla. Daba ir vienota, ta�u matemātika nebūt nav tās vienīgā valoda. Vislielākos atklājumus mums vienmēr atnes analoģija, kas pārsvie� savu neredzamo tiltu starp cilvēka dzīves visattālākajām nozarēm.
Akadēmiķis A. Arbuzovs bie�i teica: �Nevaru iedomāties ķī�miķi, kas nepazītu poēzijas augstumus, lielo meistaru gleznas, labu mūziku. Diez vai bez tā visa viņ� savā nozarē radītu kaut ko ievērojamu.� Un tā patie�ām ir: zinātnei ir sava estētika. Ta�u to pamanīt, sajust var tikai tas, kuram māksla nav cie�i noslēgtas durvis. Butļerovs, kā viņ� pats atzinās, ceļu uz zinātni sācis, aizraudamies ar �ķīmisko kolorītu�. Viņu pārsteigu�as zai�gojo�ās sarkanās azobenzola plēksnītes, adatveidīgie dzeltenie azoksibenzola kristāli, sidrabotās benzidīna pārsliņas.
Māksla ieaudzina pētniekā tādas īpa�ības kā dziņa pēc klasis�kas pilnības, mīlestība uz proporciju harmoniju, mākslinieka at�turība konstrukcijas detaļu un elementu izvēlē. Ne velti viens no ķīmisko savienojumu uzbūves teorijas pamatlicējiem Kekulē mīlēja un labi pazina arhitektūru. Arī molekulu uzbūvē viņ� meklēja formu skaistumu, kārtību un lakonismu. Un �ie meklē�jumi bija no mākslas uz dabaszinātni pārsviesta analoģija.
�ādu piemēru var minēt daudz. Ta�u mūsu gadsimtam rakstu�rīga īpa�a specifika. Patlaban no zinātniekiem atkarīgs visas cil�vēces liktenis. Zinātnieki nodevu�i cilvēku rokās varu pār titā�niskiem spēkiem. Un atkarībā no tā, uz kuru pusi pavērsīs �os spēkus, mūsu Zeme kļūs vai nu par izmiru�u debesu ķermeni, vai plauksto�as kosmiskās civilizācijas centru. �odien tas zināms ikvienam.
Lūk, kāpēc zinātnes morālās problēmas tagad kļuvu�as nepie�redzēti asas. Un tās �ētiskās īpa�ības�, par kurām rakstīja Dar�vins, �odien nosaka zinātnieka morālo seju: vai nu savas valsts pilsonis, kas atbildīgs savas sirdsapziņas un pasaules priek�ā, vai maniaks, kas aukstasinīgi apbruņo kara kurinātājus ar nervu gāzi, Klin�u kalnu izsitumu drudzi un kobalta bumbām.
Tā zinātniskā fantastika kļuva pētniekiem par morāles pro�blēmu izmēģinājuma poligonu. Pie tam �is poligons ir atklāts un tajā var izmēģināt savus spēkus simtiem tūksto�u cilvēku, kas bie�i vien stāv visai tālu no zinātnes. No �ejienes tad arī izriet tā īpa�ā atbildība, ar kuru tādi zinātnieki kā Scilards vai Vīners piegāju�i literatūrai.
Man bija tā laime vienreiz tikties ar Norbertu Vīneru. Un, kad es lasīju viņa stāstu �Galva�, tad domās redzēju viņa visu saproto�ās, apaļo daudzdioptriju briļļu brīnumaini palielinātās acis�
Lūk, ārsts, kuru ar varu atvedu�i gangsteri, noskuvis viņa ģi�menes pazudinātājam galvu, izzāģējis gabaliņu kaula, atsedzis smadzenes �
Man �ķita, ka to stāsta pats Vīners, ka viņ� pats ir �is ķi�rurgs, kas kādreiz devis pazīstamo Hipokrāta zvērestu un patla�ban izlemj mū�seno Hamleta jautājumu. Un ar saviļņojumu es gaidīju, kā di�ais kibernētikas radītājs, �is gudrais un ļoti labais cilvēks, to izlems. Varbūt arī pa�am Vīneram tas bija savdabīgs iek�ējais monologs. Jābūt labiem, ta�u nedrīkst būt �labiņi�. Pēc osvencimām un birkenavām, pēc Hirosimas. Es neticu, ka demo�krātijas principi prasa vienādu brīvību gan fa�istiem, kuru par�tijas kā indīgu sēņu kolonijas izaug �laimīgo� valstu ērtajās sil�tumnīcās, gan maniakiem, kurus pārņēmu�as varmācības un slep�kavo�anas alkas. Ja cilvēks pats sevi no�ķir no ļaudīm ar naida sienu, viņ� zaudē tiesības būt cilvēks.
Un es priecājos, ka Vīners tie�i tā atrisinājis Hamleta pro�blēmu. Norberts Vīners, kautrīgais un patiesi labais cilvēks.
Starp citu, nekā cita no viņa es ari negaidīju. Savā autobiogrā�fiskajā grāmatā viņ� rakstīja:
�Starp eksperimentālo sprādzienu Losalamosā un lēmumu iz�mantot atombumbu militāriem mērķiem bija pagājis tik īss laika sprīdis, ka nevienam nebija iespēja kārtīgi padomāt. Tos zināt�niekus, kas, zinādami par bumbas nāvējo�o darbību un labāk nekā visi citi spēdami iedomāties tās graujo�o spēku, �aubījās, vienkār�i neuzklausīja, bet priek�likumu atombumbas izmēģinā�jumā pieaicināt japāņu varas orgānus kategoriski noraidīja.
Aiz visa tā varēja jaust rīkojamies cilvēku-ma�īnu, kura cen�tieni aprobe�ojās ar vēlē�anos redzēt, ka mehānisms ir iedarbi�nāts. Vēl vairāk � pati ideja par karu, kurā var piedalīties, spie�ot pogas, ir briesmīgs kārdinājums visiem, kas tic savas tehniskās atjautības visspēcībai un netic cilvēkam. Esmu sastapis �ādus cilvēkus un labi zinu, kāds motoriņ� darbojas viņu krūtīs. Kar� un nedro�ais miers, kas tam sekoja, izstūma tos virspusē, un daudzējādā ziņā tas bija posts mums visiem.
Apmēram �ādas un daudzas citas domas man ie�āvās prātā Hirosimas dienā.�
�Motoriņu� klaudzienus es sadzirdēju tad, kad lasīju ameri�kāņu zinātnieka Roberta Villija stāstu �Iebrukums�. �is konflikts sākās gandrīz vai glu�i nejau�i. Atnācēji noturēja pro�ektoru staru kūli par Zemes iedzīvotāju ieroci un atbildēja ar triecienu. Bet pēc tam sāka klauvēt �motoriņi�. Cilvēki ar �ādām mehānis�kām lietiņām krūtīs, kuri savā laikā iegrūda atomspeltē Hiro- simu un kurus Dienvidamerikas kontinentā sauc par �gorillām�, sāka ierasto darbu. Aston collīgās haubices me�ā, ielenkums, bombardē�ana no gaisa, tanki. Pat dīvainajā karā � �karā kā jau karā�. Unikālā aizsprosta radītājs in�enieris Volters Hārlinga it kā veicis varoņdarbu. Izmantodams tūksto�iem āķīgu piesar�dzības pasākumu, ne�aubīgi un bez bailēm, glu�i viens viņ� uz�spridzinājis savu roku darinājumu. Elektrostacija vairs nedod strāvu, spēku ekranējums virs atnācēju kuģiem pagaisis un tūk�sto�iem tonnu metāla, kas pildīti ar trinitrotoluolu, paveiku�as savu. Viss it kā būtu kārtībā, var mierīgi gulēt � Zeme ir brīva no� neizprotamajiem draudiem. Sajūsminātais pūlis ar pa�u ģenerāli priek�galā steidz pie varoņa. Bet viņ�, �neklausī�damies apsveikumus, paziņoja saviem glābējiem, ka Hārlinga aizsprosts sāks darboties vēl pirms pavasara�.
Ta�u mēs saprotam, kādu nekrietnu darbu izdarījis �is filistrs, kas, pārliecināts par savu taisnību, ne mirkli nav padomājis, ko dara. Un ne tikdaudz fakts, ka �granātas sasniedza mērķi, un tas beidza eksistēt�, cik �ī stulbā bezdomība, �ī kategoriskā ne�kļūdīguma apziņa apdve� mūs ar smagu bezspēcības, naida un kauna sajūtu.
Tāds pats kluss izmisums, kas slēpts aiz ārēja hierarhiska miera un rituāla, manāms arī �endlera Dēvisa stāstā �Klaiņo��ana augstākajā līmenī�. Līdz maksimumam sakāpināts birokrā�tisms, pārdomāts absolūta centrālisma reglaments galu galā pār�vēr�as ne tikai par anarhiju, bet pat par absurdu. Korporācija, kurā klaiņo profesors Lerū, ir ekoloģiski noslēgta sistēma. Tajā nav vietas ne viņam pa�am, ne viņa oksidāzei, ne kam citam visā pasaulē. Absolūta atrautība no zinātnes, no reālās dzīves. Birokrātijas ma�īna dalās vienaldzīgi un nenovēr�ami kā vien�ū�nas baktērija un noslēdzas pati sevī. Tā ir tik pilnīga, ka pat upuri tai par godu sacer lūg�anas. Ta�u tie�i tādā pilnībā slēp�jas sprādziena iespējas. Un �is sprādziens ir nenovēr�ams, kaut gan pats �endlers Dēviss attīstībā redz tikai evolucionāro pusi. Revolūcijas ir ne tikai neizbēgamas, tās ir nepiecie�amas, kaut vai tādēļ, lai uzspridzinātu korporāciju �pilnīgumu�. Profesors Lerū vairs nav traģisks ģēnijs, titāns, kas nav sakauts cīņā ar nedzīvo ma�īnu, viņ� ir akls un gļēvs tārps. Ekstrapolējot pa��reizējo monopolistiskās birokrātijas stāvokli, autors tādējādi at�tēlo nākotnes zinātnieku.
Tādu pa�u statisku ekstrapolāciju izmanto D�ons Pīrss (�D�ona Cze nākotne� un �Nesaskatu nekā slikta�) [7] . tiesa, tā nākamība, kurā mīt D�ons Cze, maz līdzinās Korporācijas pasaulei. Ta�u izejas pozīciju radniecību viegli pamanīt. Virsraksts �Nesaskatu nekā slikta� skan kā savdabīgs kredo. Viks Te�ers iet vēl tālāk nekā profesors Lerū. Viņ� pārdod sevi un savu zinātni be*. traģiskas maskas uz sejas, jautri, bezbēdīgi, rotaļīgi. Viņ� �ajā apstāklī �nesaskata nekā slikta�. Tas, protams, nenozīmē, ka autors ir tikpat akls kā viņa varonis. Pīrss ļoti labi redz ļau�numu. Tie�i tāpēc viņ�, patiesību sakot, arī ķeras pie spalvas. Ta�u nākamību viņ� atklāj tikai ar statiskās ekstrapolācijas me�todi, neparedzēdams un pat necerēdams sagaidīt jaunu kvali�tāti, pie tam dara to zināmā mērā deklaratīvi. Ne velti tajā nākamībā, kur nokļūst kodolfiziķis D�ons Cze, jau pats vārds �kodolfiziķis� skan kā rupj� lamuvārds. Tas ir acīm redzams mājiens, ka kodolfiziķi jau atkal �nogrēkoju�ies� cilvēces priek�ā. Mēs varam tikai minēt, ko viņi izstrādāju�i �oreiz.
Man �ķiet, ka tie�i �eit ir Pīrsa stāstu vājā vieta. Viņ� bur�tiski sekojis pazīstamajam principam, pēc kura vēsture atkārto�jas divreiz: pirmo reizi kā traģēdija, otrreiz � kā farss. Tie�i tāpēc viņ� ari saviem stāstiem pie�ķīris skaidrus farsa elementus. Ta�u, domās pēk�ņi atgrie�oties pie Scilarda stāsta, mēs sapro�tam, ka traģēdiju nedrīkst aizstāt ar kaut ko citu.
D�eimsa Makonela �Mācī�anas teorija� laikam gan ir visinte�resantākais stāsts visā krājumā.
Ar analītisku nesaudzību un ārēju bezkaislīgumu Makonels sāk pētīt problēmu, kas nav nedz jauna, nedz �ķietami pārāk svarīga un katrā ziņā vairumam cilvēku neizraisa īpa�as emo�cijas. Un patiesi, cik rei�u gadsimtu gaitā nav runāts par mūsu �mazākajiem brāļiem�, ��etrkājainajiem draugiem� utt. Un katru reizi cilvēku aicināju�i apdomāties, būt iecietīgam, ieklausī�ties � Veltas pūles. Pat delfīnu ķer�ana ne visur ir izbeigta,
Bet, lūk, cilvēks pats nonācis izmēģinājumu dzīvnieka stāvokli un ar sarūgtinājumu, humoru, sāpēm, izmisumu galu galā spiests reģistrēt katru pazemojo�o un absurdo pārbaudījumu soli. Viņ� kļuvis par izmēģinājumu dzīvnieku citas pasaules psihologam, pie tam izveidojusies paradoksāla situācija. Pētītājs izvadā savu upuri pa visiem eksperimentālās elles lokiem (tie�i tā, kā upuris savā laikā rīkojies ar laboratorijas �urkām) � pa Skinnera sprostu, T veida labirintu, lēk�anas stendu.
�Iespējams, ka tā tomēr ir elle,� es sev sacīju, �un Lords Gal�venais Bende pasludinās: �Lai noziedznieks tiek sodīts!�.�
Un pētāmais pilnīgi izprot pētītāju (un kā gan nē, ja tas ir tikpat kā spoguļattēls!), kas ar trulu neatlaidību izdara eksperi�mentu pēc eksperimenta, necen�oties lauzīt galvu par to. Par pētītāju pilnīgi valda dogma, ka dzīvniekiem (bet Homo sapiens viņa planētas zinātniekiem ir dzīvnieks) nav pie�ķirta apziņa. Un pētāmais sitas pret dzelzs sienām muļķīgajās lamatās, kas iekārtotas tā, ka nedod iespēju viņam parādīt savu intelektu. Jebkuru atkāpi no statistiskā sadalījuma pētītājs uzskata vai nu par sare�ģītu instinktu, vai patoloģiju. Pēdējā gadījumā seko likumsakarīgs secinājums. Starpgalaktiskās kosmosa laboratorijas PSIHO-145 galvenais eksperimentētājs nosūta �pētāmo eksem�plāru� uz tā pirmatnējo koloniju (atpakaļ uz Zemi), kuru iesaka iznīcināt. Vai tad tā nemēdz rīkoties tad, ja pētāmā areāla dzīv�nieki ir saslimu�i? At�ķirība ir tikai mērogos!
Makonels izvēlējies vecu problēmu. Viņ� izdarījis �tikai� vien�kār�u inversiju � samainījis vietām subjektu un objektu. Pārbau�dīts pierādī�anas paņēmiens, kas pēk�ņi apspīdējis ikdienību ar nesaudzīgu, Zemes cilvēkam neierastu gaismu. *
Freda Hoila un D�ona Eliota �Andromēdas izlau�anās� skar to pa�u sasāpēju�o zinātnieka atbildības problēmu. Ar sava Gali- leo Galileja muti Brehts ir teicis: �Ja zinātnieks neapzināsies savu atbildību sabiedrības priek�ā, pienāks diena, kad cilvēce uz kārtējo jauno atklājumu reaģēs ar �ausmu kliedzienu.� Hoils un Eliots �o problēmu liku�i fabulas pamatā.
Hoilu pamatoti uzskata par ģeniālu astrofiziķi. Viņ� izvirzījis daudzas glu�i fantastiskas hipotēzes kosmoloģijā un debess ķer�meņu fizikā. Viņam pieder ideja par vielas ra�anos no vakuuma, kas labi izskaidro Visuma izple�anās teorijas grūtos aspektus; viņ� pirmais pieņēma, ka kvazāri ir superzvaigznes, bet nevis miglāji. Ta�u �Andromēdas izlau�anās� nepārsteidz ar si�eta fan- tastiskumu. Daudzējādā ziņā stāsts ir tradicionāls, tajā nav jaunu fantastisku ideju. Un tomēr tas mūs saista ar aktīvo nostāju pret ļaunumu, skaidro spēku izvietojumu, autora neslēptajām simpā�tijām pret godīgiem un darbīgiem ļaudīm. Divdesmitā gadsimta otrās puses cilvēkus grūti pārsteigt ar Visuma katastrofu ainām. Tāpēc atmosfēras slāpekļa saistī�ana, briesmīgās vētras un spie�diena pazeminā�anās ne pārāk skar mūsu sirdis un it kā slīd garām apziņai. Tas viss drīzāk uztverams kā kaut kāda cilvē�kiem apdraudo�a posta nosacīts simbols.
Ta�u tas nemazina tīri dēkaino epizodu asumu. Autori nīst varmācību un fa�ismu, tic cilvēka saprāta spēkam un tālā, mums sve�ā prāta labsirdībai. Viņi ne tikai uzdod jautājumus, bet arī atbild uz tiem, ne tikai atklāj potenciālos ļaunuma avotus, bet arī parāda cīņas ceļus.
�Andromēdas izlau�anās� cienīgi un likumsakarīgi noslēdz �ī krājuma galveno daļu, kuras virsraksts varētu būt �Zinātnieka sirdsapziņa�.
Pārējo rakstnieku zinātnieku stāstus bija grūti apvienot tema�tiski. Varbūt tāpēc, ka tie neskar problēmas, kas dziļi saviļņo ikvienu mūsdienu zinātnieku. Ta�u, zaudējot �ādu specifiku, tie lasītājam nekļūst mazāk interesanti. Mākslai ir savi likumi. Lai kas � fiziķis, ārsts vai filologs � būtu uzrakstījis stāstu, tas neatkarīgi no autora profesijas vai interesēm pēc tam turpina savu dzīvi. Scilarda biogrāfija palīdz mums saprast, kāpēc tie�i viņ� radījis �o stāstu, ta�u ne ar ko nepapildina pa�u sacerē�jumu.
Lūk, stāsts �Kas būtu, ja��, kuru uzrakstījis bioķīmijas pro�fesors un viens no vispazīstamākajiem fantastiem Aizeks Azi�movs. Tā virsraksts sola mums klasisku eksperimentstāstu. Izla�sīju�i pirmās rindas, mēs aizmirstam, ka Azimovs ir bioķīmiķis, un vispār aizmirstam Azimovu! Mūs interesē tikai liriskās minia�tūras, kas stāsta par mīlas vai varbūt likteņa nenovēr�amību. Ta�u, kad bijām izlasīju�i stāstu līdz beigām un domās atgriezu�ies pie sākuma, mums kļuva skaidrs, ka eksperiments tomēr ir noticis. Iespējams, ka �eit ir runa par statistikas likumsakarībām vai par to, ka nākamība kaut kādā veidā �ierakstīta� Ein�teina pasaules līnijās. Bet vai tas mums svarīgi? �
Viljama Morisona (amerikāņu ķīmiķa D�ozefa Seimeksona psei�donīms) humoristiskais stāsts �Dēmonu dzīres� ierauj mūs traģi�komiskā notikumu virpulī, kura kulminācija ir mūsu planētas pārvēr�anās kaut kādā antientropiskā fluktuācijā, kas dzīvo par spīti izklīsto�ajam un atdziesto�ajam Visumam. Un patie�ām, mūs ne visai izbrīnīja, ka Maksvela abstraktie �dēmoni� pārvērtu�ies par reāli eksistējo�iem veidojumiem, kas vienlaikus atgādina gan Platona �elementu dēmonus�, gan Paracelza elementālijas, gan viduslaiku mistiķu salamandras, gan elementārdaļiņu recekļus. Vēl vairāk, mēs ne pārāk interesējamies arī par otrā termodina�mikas likuma ievēro�anu uz Zemes un par to, ka tas nav pie�mērojams Visumam. Protams, ar labu gribu pat �eit varētu pa�manīt zināmu zemtekstu (par ko autoram, protams, nav biju�as ne mazākās aizdomas), ta�u vai labs humors pats par sevi nevar būt mērķis?
Acīmredzot var atzīmēt �ādu likumsakarību: jo ilgāk zināt�nieks nodevies fantastikai, jo vairāk tas attālinās no zinātnes (protams, tikai savā rakstnieka daiļradē), jo skaidrāk tas fan�tastikā redz tikai literāru metodi, jo bie�āk tas pievēr�as mū��senām vispārcilvēciskām tēmām.
Azimovs jau sen mūsu acīs kļuvis �tikai� par rakstnieku, Morisons, kas ar rakstniecību nodarbojas kop� 1945. gada, jau ilgi ar mierīgu sirdi savos stāstos ignorē visfundamentālākos da�bas likumus, bet izcilais itāļu fantasts Lino Aldani pat vairās izraudzīt par saviem varoņiem zinātniekus.
Viņa stāstā �Vispārējs neprāts� piedalās gan rokenrola karaļi, gan profa�istisks senators, gan puskaila kinodīva, gan modes no�teicējs, gan kāds vidēji statistisks �vienkār�s� pilsonis. Tikai uz mirkli Aldani ļauj iejaukties ārpusgalaktikas spēkiem, lai visus �os ļaudis savāktu vienā telpā. Kālab? Varbūt tāpēc, lai parādītu, ka pasaules likteņi vispirms atkarīgi no �vienkār�iem� ļaudīm?
Tā mēs no da�ādām pusēm piekļūstam zinātnieku fantastu gal�venajam pētījumu objektam, fantastu un literatūras pētījumu objektam vispār. Un �is objekts ir cilvēks ar saviem trūkumiem un augstajiem ideāliem, ar savu spēku un vājumu, nemirstīgās cilvēces mirstīgais pārstāvis. Viss �ajā objektā ir vissasprindzi�nātākās uzmanības cienīgs: gan loģikas un jūtu konflikts (D�or- d�a Smita �Bezizejas stāvoklī�), gan nepārvaramā tieksme pēc neiespējamā (Roberta Ri�ardsona �Mazais "^Andersoniņ��), gan īslaicīgā domā�anas atrofija, kuru izraisa īstas pētniecības aizstā��ana ar dogmu (D�eimsa Makonela �Mācī�anas teorija�).
Uz �o mērķi ved visda�ādākie ceļi: Artura Klarka zinātniskā fantastika ar dēkainības elementiem (�Jupiters Pieci�), Fri�a zinātniskā stilizācija, poļu in�eniera Konrāda Filalkovska humoris�tiskie paradoksi (�Es � milikiloss�), Azimova poētiskā novele, Scilarda brīdino�ais stāsts. �eit meklējams spēks un novitāte zinātniskajai fantastikai, kas devusi iespēju cilvēku ietvert zināt�nes un mākslas pro�ektoru staru krustpunktā un kuru pa�u ap�spīd gan skaistuma siltā gaisma, gan zinātniskā meklējuma auk�stā uguns.
Divdesmitā gadsimta magi ķēru�ies pie spalvas. Un viņiem ir ko teikt lasītājam.
Jeiemejs Parnovs
[1] lobotomija � smadzeņu operācija.
[2] paraplēģija � abu kaju vai roku paralīze.
51
[3] paranoja � hroniska psihiska slimība, kuras iespaidā slimniekam rodas uzmācīgas margu idejas.
[3] Gēnus homo (lat.) � suga �cilvēks� (bioloģijā).
[4] Ņujorkas graustu rajons. (Tulk. piez.)
[5] simpātija � �eit � iek�ējā radniecība, empātija � garīgās enerģijas izstarojums. (Tulk. piezīme.)
[6] lai lasītājam neliktos, ka D�. Pīrsa atsauksme uz pētniecības darbu ar balo�iem izdomāta, par to var pārliecināties, papētot Harvardas psiholoģijas profesora B. F. Skinnera rakstu �urnālā �Scientific American� 1961. gada novembra numurā. Raksts sau�cas �Apmācības ma�īnas�, un tajā aplūkotā apmācības teorijas pie�lieto�ana darbā ar balo�iem.
[7] otrs d�. pīrsa stāsts �aja krājumā nav ievietots.