JANS FLEMINGS

DIMANTI� IR MŪ�ĪGI

Draudīgi izslējis uz priek�u abas spīles, lielais pandinus skorpions, sausi �aukstē�dams, izrāpoja no klints plaisas, kura bija tikai pirksta platumā.

Pie cauruma vīdēja �aura taciņa, ko skor�pions bija iemīdījis cietajā, līdzenajā augsnē, un nu viņ� stāvēja uz tās, izslējies uz visiem �etriem kāju pāriem, it kā pastiepdamies pirkstgalos - radījuma nervi un muskuļi bi�ja saspringti, lai varētu ātri mesties bēgt, bet jutekli lūkoja uztvert pat vismazāko vibrāci�ju, kas ļautu iz�ķirties par tālāko rīcību.

Mēness gaisma, izlauzusies caur dze- loņkrūmiem, meta safirkrāsas atspulgus uz se�as collas [1] garā radījuma cietās, melnās, spīdīgās muguras, un blāvi vizmoja vienīgi miklais, baltais dzelonis, kas rēgojās garās, pār skorpiona plakano muguru atliektās astes galā.

Draudīgais dzelonis lēnām ieslīdēja atpa�kaļ makstī, atslāba arī saspringtie indes maisiņa nervi. Skorpions bija izlēmis. Izsal�kums bija uzveicis bailes.

Divpadsmit collu attālumā - smil�ainās nogāzes pakājē - ķepurojās maza vabolīte, meklēdama kādu labāku ganīblauku, ku�rus bija iecerējusi atrast zem dzelk�ņu krū�ma. Tā pat nepaspēja izplest spārnus - tik ātra bija skorpiona kustība, kad tas �ļūca lejup pa nogāzi. Vabolītes kājas tikai no�raustījās, kad asās spīles ieķērās tās mie�sā, tad vaboles ķermenī iecirtās indes dze�lonis, un jau nākamajā mirklī tā bija paga�lam.

Nobeidzis vaboli, skorpions apmēram piecas minūtes stāvēja nekustēdamies. �a�jā laikā tas pūlējās noteikt sava laupījuma būtību un vēlreiz pārbaudīja gan zemi, gan gaisu, lai uztvertu naidīgas vibrācijas. No�mierinājies un izlaidis no spīlēm gandrīz uz pusēm pārkniebto vaboli, skorpions pastie�pa divas mazākās �okļu spīles un iecirta tās vaboles mīkstumā. Pēc tam viņ� apmē�ram stundu nesteidzīgi un ar baudu ēda savu upuri.

Lielais dzeloņkrūms, zem kura skorpions bija nobeidzis vaboli, atradās �etrdesmit jūd�u [2] attālumā no Kisidugu, pa�ā Fran�u Gviānas dienvidrietumu nostūri. Pie ap�vār�ņa visapkārt rēgojās kalni un d�ungļi, turpretī �ajā cietajā klintainē, kura bija gandrīz tuksnesīga, spēja augt tikai krū�māji, un �is viens ērk�ķis - varbūt tāpēc, ka zem tā saknēm slēpās ūdens, - slējās augsts kā māja un to varēja saskatīt no vairāku jūd�u liela attāluma.

Krūms auga gandrīz vai triju Āfrikas valstu robe�u saskares punktā. Kaut gan �ī vieta atradās Fran�u Gviānā, tomēr līdz Li- bērijas ziemeļu galam bija tikai desmit jū�d�u attālums, bet vēl mazāk - tikai piecas jūdzes - būtu jābrauc līdz Sjerraleones ro�be�ai. Aiz �īs robe�as - Sefadu apkaimē - bi�ja lielākās dimantu atradnes, kas piederēja sabiedrībai "Sierra International". Tā bija varenās raktuvju impērijas "Afric Interna�tional" sastāvdaļa, kas savukārt veidoja vienu no Britu sadraudzības aktīva ievēro�jamākajām kapitāla daļām.

Apmēram pirms stundas skorpionu viņa alā starp lielā dzelk�ņu krūma saknēm bija iztrūcināju�as divējādas vibrācijas. Pirmās radīja vabole, skrabinādamās un kustēda�mās, tās skorpions viegli pazina un noteica to izcelsmi. Otrās veidoja kādi neizprotami būk�ķi, kuri sadrebināja krūma apkaimi, bet tiem sekoja tāda kā zemestrīce, daļēji aizbēr�dama skorpiona alu. Pēc tam atskanēja klu�sāki, toties ritmiski trok�ņi, kas tricināja ze�mi, drīz vien saplūzdami vienā nepārtrauktā pazemes vibrācijā. Pēc īsa klusumbri�a va�boles niecīgā skrabinā�anās turpinājās, un skorpions sajuta kāri to notiesāt. Visu dienu viņ� bija pavadījis alā, slēpdamies no savas nāvīgās ienaidnieces - saules, un nu ēstgri�ba beidzot ņēma virsroku, izdzē�ot no atmi�ņas citus trok�ņus un liekot izlīst no patvē�ruma mēness gaismā.

Tagad, skorpionam lēnām zī�ļājot vabo�les miesas atliekas, kuras tas vēl turēja �okļu spīlēs, kā viņa pa�a nāves priek��vēstnesis tālumā pie austrumu horizonta atskanēja jauns troksnis. To varēja dzirdēt cilvēka auss, ta�u tā radītās vibrācijas skorpiona maņu orgāni nespēja uztvert.

Tikai da�u pēdu [3] attālumā no skorpiona klusi pacēlās gaisā smaga, nesaudzīga roka ar apgrauztiem pirkstu nagiem, kura bija cie�i satvērusi apdrupu�u klints �ķembu.

Roka neradīja ne mazāko troksni, bet skorpions sajuta virs sevis vieglu gaisa ie- trisē�anos. Vienā mirkli tas pacēla draudī�gās spīles, izslēja dzeloni stīvi nostieptās astes galā un ar savām tuvredzīgajām acīm pūlējās saskatīt ienaidnieku.

�ajā brīdī akmens nolaidās.

- Melnais ne�ķīstenis!

Vīrs, kas to sacīja, tagad nolūkojās, kā sa�ķaidītais radījums izlokās nāves mokās.

Cilvēks no�āvājās. Viņ� paslējās uz ce�ļiem smil�ainajā padziļinājumā pie dze- loņkrūma stumbra, kur bija nosēdējis jau gandrīz divas stundas. Un, ar rokām sargā�dams galvu, izrāpās no slēpņa.

Motora troksnis, ko tik pacietīgi bija gaidījis �is virs un kas bija vēstījis skor�piona nāvi, kļuva skaļāks. Kad vīrs uzslē�jās kājās un sāka raudzīties mēness celi�ņa virzienā, viņam izdevās saskatīt kādu lempīgu, melnu apveidu, kas ātri tuvojās no austrumu puses, un īsu mirkli mēness gaismā pazibēja rotējo�as propellera lāp�stiņas.

Vīrs noberza rokas pret netīro aizsarg- krāsas īsbik�u starām, ātri aizspraucās aiz dzeloņkrūma un izstūma no slēptuves tur noglabāto apskrambāto motociklu. Tam zem sēdekļa katrā pusē atradās pa darba�rīku somai. No vienas vīrs izvilka nelielu, bet smagu sainiti, kuru iemeta aiz vaļējās krekla apkakles, paslēpdams tie�i pie ādas. No otras viņ� izcēla �etrus lētus elektriskos lukturī�us un, nesdams tos rokās, atkāpās apmēram piecdesmit jardu [4] attālumā no lielā ērk�ķu krūma - tur bija līdzens klaju- miņ� apmēram tenisa korta lielumā. Trijos no �etriem nosē�anās laukuma stūriem vīrs nostiprināja pa iedegtam lukturitim. Pēc tam, turēdams rokā pēdējo lukturīti, viņ� pats novietojās ceturtajā stūrī.

Helikopters lēni tuvojās cilvēkam, turē�damies aptuveni simt pēdu augstumā, lielā propellera lāpstiņas slinki griezās. Lidapa�rāts izskatījās pēc milzīga, slikti konstruēta kukaiņa. Vīram uz zemes - kā alla� - likās, ka tas saceļ pārāk lielu troksni.

Helikopters brītiņu nogaidīja, bez piepū�les turēdamies tie�i virs vīra galvas. No ka�bīnes izspraucās roka un pavērsa pret vīru iedegtu lukturīti. Tas uzplaiksnīja, dodot zīmi - morzes alfabēta burtu A.

Uz zemes stāvo�ais vīrs uzspīdināja pre�tī, atbildot ar burtiem B un C. Pēc tam viņ� nolika ceturto lukturīti zemē un atkāpās, piesegdams acis, lai pasargātu tās no sa�celtā putekļu mākuļa. Propellera lāpstiņas virs viņa galvas nemanāmi samazināja ap�griezienus, un pēc brī�a helikopters atspe�rīgi nosēdās klajumiņā, ko norobe�oja �etri lukturī�i. Pēdējoreiz noklepojies, motors apklusa, lidaparāta astes propellers vēl īsu brītiņu turpināja griezties, tad aprima, bet galvenā propellera lāpstiņas pēc da�iem gausiem apgriezieniem zaudēja slīpumu un apstājās.

Klusumā vēl dobji nodunēja atbalss, pēc tam atkal varēja dzirdēt, kā dzeloņkrūmā sirina cikāde un kaut kur netālu - tikai ro�kas stiepiena attālumā - satraukti ie�irk�stas iztraucēts naktsputns.

Mirkli nogaidījis, lai nosē�as putekli, lido�tājs atrāva kabīnes durvis, nolaida mazas alumīnija kāpnītes un stīvi norāpās pa tām lejā. Viņ� mierīgi stāvēja, kamēr otrs vīrs apgāja apkārt nosē�anās laukumam, sa�vākdams un tūlīt nodzēsdams lukturī�us. Lidotājs tik�anās vietā bija ieradies pus�stundu vēlāk par norunāto laiku un tagad pacietīgi gaidīja un garlaikojās, jau sagata�vojies noklausīties sagaidītāja neizbēgamo gau�anos. Viņ� nicināja visus afrikandus*. Un �o - jo sevi�ķi. Būdams tīrasiņu vācietis un "Luftvaffe" pilots, kur� ar īstena ārie�a aizrautību aizstāvējis reiha intereses, viņ� visus �os sala�ņas uzskatīja par nepilnvēr�tīgiem jaukteņiem - blēdīgiem, dumjiem un slikti audzinātiem ļautiņiem. Protams, �im aunapierem bija veicams viņa piņķerīgais darbiņ�, bet vai tad to varēja salīdzināt ar helikoptera vadī�anu �urp - piecsimt jūd�u augstumā virs d�ungļiem nakts vidū - un pēc tam atpakaļ?

Kad otrs atgriezās, lidotājs pacēla roku sveicienā.

�Nācija DAR. Galvenokārt holandie�u, kā ari fran�u un vācu iecejotāju pēcte�i. Runā afrikandu (būru) valodā.

-� Vai viss kārtībā? - viņ� noprasīja.

-�� Es ceru. Bet jūs kārtējoreiz esat noka�vējies. Tagad man būs jā�ķērso robe�a jau mazā gaismiņā.

- Tā ir magneto vaina. Mums katram ir savas rūpes. Paldies Dievam, ka pilnmē�ness ir tikai trīspadsmit reizes gadā. Labi, ja jums ir viss, kas vajadzīgs, tad nodarī�sim savu darāmo, lai varu doties projām.

Neko vairāk nebildis, vīrs no dimantu raktuvēm pagrābājās aiz krekla un pa�sniedza lidotājam kārtīgi apsieto, smago sainīti.

Pilots to paņēma. Sainītis bija mitrs no kontrabandista sviedriem. Pilots iebāza to vienā no savas tīrās aizsargkrāsas blūzes sānkabatām un, noslēpis roku aiz mugu�ras, noberza to sausu pret īsbik�u sē�am�vietu.

-� Labi, - lidotājs noteica un pagriezās uz helikoptera pusi.

-�� Vienu mirklīti! - kontrabandists ieru�nājās. Viņa balsī bija skaidri saklausāma saīguma pieskaņa.

Pilots pagriezās atpakaļ un pievērsās ot�ram vīram. "Tā runā sulainis," viņ� domā�ja, "kur� sevi uzkurinājis, lai sūkstītos par slikto uzturu."

-� Jā? Ko jūs gribat sacīt?

-� Visa tā bū�ana draud piesvilt. Tur, rak�tuvēs. Tas man vairs nemaz nepatīk. No

Londonas esot ieradies kāds visai lietpratīgs vīrs. Jūs dro�i vien esat par viņu kaut kur lasījis. Viņa uzvārds ir Silito. Runā, ka viņu nolīgusi "Dimantu Korporācija". Vēl ir ievies�ti visādi jauni priek�raksti, divkārt palieli�nāti sodi. Tādi apstākļi aizbaidīju�i vairākus no maniem sīkajiem piegādātājiem. Man nā�cās izturēties pret viņiem diezgan ne�ēlīgi. Un, jā gan, kaut kā gadījās, ka viens iekrita ie�u smalcinātajā. �is notikums lika pārē�jiem saņemties. Bet tagad man viņiem jā�maksā vairāk. Papildus vēl desmit procen�tus. Ta�u viņi tik un tā nav apmierināti. Un pirms da�ām dienām tie slepenie atklāja vie�nu no maniem starpniekiem. Jūs ta�u zināt, kādi tie melnie vepri ir. Nespēj paciest kārtī�gu pērienu. - Virs a�i ieskatījās lidotājam acīs, pēc tam atkal novērsās. - Es gan �au�bos, vai vispār kāds varētu izturēt kāvienu ar tādām pletnēm, kādas lieto Dienvidāfri- kas raktuvēs. Pat es ne.

-��� Un tad? - pilots noprasīja. Pēc neilga klusumbrī�a viņ� apvaicājās: - Vai jūs vē�laties, lai es par �iem draudiem pastāstu ABC?

-�� Es nevienam nedraudu, - otrs steig�us paziņoja. - Es tikai gribu, lai viņi uzzina, kas �eit notiek. Būt par to skaidrībā ir viņu pa�u interesēs. Un par to vīru - Silito - tā�pat. Viņ� atklājis, ka kontrabandas dēļ mūsu raktuves gadā zaudējot vairāk nekā divus miljonus mārciņu, tāpēc valdibai jā- darot tai gals. Vai saprotat, ko tas nozīmē? Ka jādara gals manai darbībai!

-� Un manai, - lidotājs mierīgi atbildēja. - Bet ko tad jūs vēlaties? Vairāk naudas?

-� Jā, - otrs stūrgalvīgi paziņoja. - Es gri�bu vairāk. Vai nu lai pieliek vēl divdesmit procentus, vai ari es lai�os lapās. - Vīrs mēģināja saskatīt pilota sejā līdzcietību.

- Lai notiek, - pilots vienaldzīgi attei�ca. - Es Dakārā nodo�u �o vēsti tālāk. Ja tā viņus interesēs, tad viņi dro�i vien nosū�tīs to uz Londonu. Man ar to visu nav nekā�da sakara, ta�u, ja es būtu jūsu vietā, - pi�lota balss pirmoreiz izklausījās pieļāvīgāka, - es neatļautos nekādu spiedienu pret �iem cilvēkiem. �ie vīri var būt bīstamāki par jūsu Silito, arī par korporāciju un jebkuru valdību, par kādu man gadījies dzirdēt. Pē�dējo divpadsmit mēne�u laikā �ajā kanāla galā vien jau gāju�i bojā trīs cilvēki. Viens tāpēc, ka saslima ar dzelteno kaiti. Divi pārējie tāpēc, ka mēģināja nozagt sūtījumu. To jūs jau zināt. Vēl ta�u bija tas nepatīka�mais notikums ar jūsu priek�gājēju, vai ne? Izvēlēties tik dīvainu vietu, kur glabāt sprāgstvielu! Zem savas pa�a gultas! Un viņ� parasti bija tik piesardzīgs�

Kādu brītiņu abi stāvēja, mēness gaismā pētīdami viens otru. Dimantu kontraban�dists paraustīja plecus.

-�� Lai tā būtu, - viņ� novilka. - Tikai pa�sakiet viņiem, ka esmu naudas trūkumā. Tagad man jāizdod vairāk, lai pārietu ro�be�u. Viņiem vajadzētu to saprast. Ja �iem ļaudīm pietiktu prāta, lai kaut ko apjēgtu, viņi noteikti man pie�ķirtu vēl desmit procentus� Ja ne� - Vīrs tomēr teikumu nepabeidza un pagriezās uz heli�koptera pusi. - Nāciet! - viņ� uzsauca li�dotājam. - Palīdzē�u jums iepildīt degvie�lu.

Pēc desmit minūtēm pilots iekāpa kabīnē un ievilka aiz sevis mazās kāpnītes. Vēl ne�aizvēris durtiņas, viņ� atkal pacēla roku - itin kā sveicienam.

-�� Uz redzē�anos, - viņ� uzsauca. - Gan pēc mēne�a tiksimies.

Vīrs uz zemes piepe�i sajutās vientulīgi.

-��� Totsiens, - viņ� klusi atvadījās būru valodā un novēlēja visu labu. - Ailes van die beste. - Kontrabandists atkāpās un pie�sedza acis, lai pasargātu tās no putekļiem.

Lidotājs iekārtojās sēdeklī un aizsprā�dzēja dro�ības jostu, ar kājām sataustī�dams pedāļus. Viņ� pārliecinājās, vai bremzes ir kārtībā, pagrūda augstuma re�gulē�anas sviru pa labi un uz leju, pagrie�za degvielas padeves kloķi un nospieda starteri. Apmierināts ar motora ritmisko darbo�anos, viņ� atlaida propellera bremzi un uzmanīgi pastiprināja degvielas pade�vi. Aiz kabīnes logiem lēnām sāka kustē�ties lielā propellera lāpstiņas, un pilots at- skatījās uz astes propelleru, kas arī jau griezās. Pēc tam viņ� apsēdās agrākajā stāvoklī un ielūkojās propellera apgriezie�nu indikatorā - lāpstiņas rotēja arvien āt�rāk, sasniedzot divsimt apgriezienus mi�nūtē. Kad adata sasniedza �o iedaļu, lido�tājs atlaida bremzes un lēnām, bet stingri pavilka uz aug�u augstuma regulatora sviru. Virs viņa galvas propellera lāpstiņas saliecās un sāka �ķelt gaisu. Viņ� vēl stip�rāk piespieda pedāli, un lidaparāts grabē�dams lēnām cēlās gaisā. Pagaidām tas vēl turējās tikai kādu simt pēdu augstumā, tad pilots vienlaikus pagrieza stūri pa kreisi un parāva vadības sviru uz savu pusi tik tālu, ka tā palika viņam starp ceļ�galiem.

Helikopters pagriezās uz austrumu pusi, uzņēma augstumu un ātrumu un aizduci- nāja atpakaļceļā pa mēness taku.

Uz zemes paliku�ais vīrs nolūkojās, kā tas aizlido kopā ar simttūksto� mārciņu vērtajiem dimantiem, kurus viņ� bija izne�sis no raktuvēm tikai pēdējā mēne�a laikā. Dārgakmeņus strādnieki piegādāja, paslēp�tus zem mēles, un padevīgi atvēra mutes, rādīdami sārtās smaganas, kad viņ� tuvo�jās zobārsta krēslam un strupi noprasīja, kur tad sāpot.

Tērzēdams par zobiem, viņ� izvilka di�mantus un novērtēja tos, aplūkodams spēcīgajā zobārsta lampas gaismā, bet pēc tam nosauca savu cenu - piecdesmit, septiņdesmit pieci vai simt. Cilvēks alla� pamāja, paņēma naudaszīmes, paslēpa drēbēs un devās laukā no kabineta, aiz�bildinājuma dēl aiznesot līdzi da�as papī�riņā ievīstītas aspirīna tabletes. �iem ļaudīm nācās samierināties ar viņa no�teikto cenu. Iedzimtajiem nebija cerību pa�iem iznest dimantus no raktuvēm, v Strādnieki izkļuva no tām varbūt reizi gadā, lai apraudzītu savu cilti vai apgla- ^ bātu kādu radinieku, un tad viņiem nā- ^ cās pakļauties pilnai pārbaudei. Ar rent�gena caurskati un rīcineļļas ieņem�anu caurejas izraisī�anai. Ja kāds tika pie�ķerts ar dimantiem, �o cilvēku gaidīja drūma nākotne. Daudz vieglāk bija aiziet uz zobārsta kabinetu tajā dienā, kad tur strādāja viņ�. Un papīrnaudu rentgen�stari neuzrādīja.

Pa �auro taku pārstūmis motociklu pāri nelīdzenajam klajumam, vīrs nogriezās uz Sjerraleones kalnu robe�as pusi. Tie jau ie�zīmējās daudz skaidrāk. Viņam tik tikko atlika laika, lai pirms rīta ausmas iegriez�tos Sūzijas būdā. Vīrs nepatikā saviebās, iedomādamies par drīzo mīlē�anos ar viņu pēc tādas nogurdino�as nakts. Ta�u nekas

cits neatlika. Ar naudu vien nebija diezgan, lai �ī sieviete nodro�inātu viņam alibi. Sū- zijai bija vajadzīga balta vīrie�a miesa. Un pēc tam vēl būs jābrauc desmit jūd�u līdz klubam, kur paredzētas brokastis ar drau�giem, un nāksies klausīties viņu rupjās zobgalības.

"Vai viņa nav labs guļammaiss, dok?" "Esmu dzirdējis, ka viņai esot vislabākais priek�as aprīkojums �ajā provincē!" "Sa�kiet, dok, vai uz jums pilnmēnesim vien�mēr ir tik stipra ietekme?"

Bet katrs simttūksto� mārciņas vērtais sūtījums nozīmēja tūksto� mārciņu no�guldījumu viņa bankas kontā Londonā. Jaukās, �auksto�ās naudaszīmes! To dēļ bija vērts papūlēties. Dievs augstais, pa�tiesi gan! Bet ilgi vairs tā neturpināsies. Nē, ser! Kad būs uzkrāju�ās divdesmit- tūksto� mārciņas, viņ� apstāsies. Un tad�

Zobārsta prātā, uz motocikla kratoties pāri klajumam, rosījās baudkāri sapņi, ka�mēr viņ�, cik ātri vien tas bija iespējams, traucās projām no lielā dzeloņkrūma, kur aizsākās pasaulē pla�ākās kontrabandas operācijas slepenais kanāls, kas pa da�ā�diem apkārtceļiem nogādāja dimantus tur, kur tiem tik un tā lemts mirdzēt - uz mai�gām krūtīm, piectūksto� jūd�u attālumā no �ī aizsākuma.

-�������� Nespiediet to tik stingri! Iespraudiet vietā! - M. nepacietīgi izrīkoja.

D�eimss Bonds klusībā atgādināja sev kādu no nodaļas priek�nieka izteikumiem par M., bet pēc tam atkal pacēla uz galda nokritu�o juveliera lupu un no jauna mēģi�nāja to iestiprināt labās acs dobumā.

Kaut gan bija jūlija beigas un telpa pieli�ju�i saules stariem, M. bija iededzis galda lampu un pagriezis to tā, lai gaisma apspī�dētu Bondu. Aģents pacēla dzidro, apslīpē- to akmeni un turēja to pret gaismu. Viņ� pagrozīja to starp pirkstiem, un akmens uz�ķīla visas varavīksnes krāsas, no �ķaut�nēm atstarodams tādu spo�umu, ka ap�il�ba acis.

Bonds izņēma lupu no acs dobuma un mēģināja izdomāt, ko tagad sacīt.

M. jautājo�i pavērās viņā.

-� Skaists akmens, ko?

-������� Burvīgs, - Bonds atbildēja. - Un dro�i vien maksā kaudzi naudas?

-������ Tikai da�as mārciņas par slīpējumu, - M. sausi atteica. - Jo �is ir tikai kvarcs. Tā, palūkosim vēl.

M. ieskatījās sarakstā, kas atradās uz galda, un izvēlējās kādu zīdpapīrā ietītu akmeni, pārbaudīja tam pievienoto numu�ru, atlocīja papīru un pasniedza sainīti Bondam.

Bonds atlika kvarca gabaliņu atpakaļ un paņēma nākamo akmeni.

- Jums viegli runāt, ser, - viņ� sacīja, uzsmaidīdams M. - Jūsu rīcībā ir ap�raksts. - Bonds atkal ievietoja lupu acs dobumā un pacēla dārgakmeni - ja tas bi�ja dārgakmens - tuvāk gaismai.

"�ajā gadījumā," viņ� prātoja, "�aubām nevajadzētu būt." Arī �im akmenim bija trīsdesmit divas �ķautnes aug�pusē un divdesmit �etras apak�pusē - briljanta slī�pējums, divdesmit karātu, ta�u �im pa�ās dzīlēs dega tāda kā balti zila liesmiņa, un no �iem dziļumiem �ķilās �ilbino�i daudzkrāsu atstari, kas dūrās acī kā ada�tas. Ar kreiso roku Bonds atkal izņēma no zīdpapīra kvarca gabaliņu, lai salīdzinātu atdarinājumu ar dimantu, un novietoja abus zem lupas. Līdzās �ilbino�ajam bril�jantam tas likās tikai nedzīvas, gandrīz vai necaurspīdīgas vielas skamba, un vara�vīksnes krāsas, kuras Bonds bija saskatījis tikai pirms da�ām minūtēm, tagad �ķita vulgāras un duļķainas.

Bonds nolika kvarca gabaliņu un vēlreiz ieskatījās dimanta sirdī. Tagad viņ� spēja saprast to kaislību, ko dimanti gadu simte�ņiem iedvesu�i cilvēkos, - �o bezmaz vai seksuālo mīlestību, ko pret tiem juta ļauti�ņi, kuri tos tirgoja, slīpēja un lietoja. Tā bi�ja tīra skaistuma vara, pilnīga kā patiesība, kā dievi�ķā autoritāte, kura citas materi�ālās lietas - glu�i kā �o kvarca gabaliņu - padarīja tik ikdieni�ķas kā māls. �o da�u minū�u laikā Bondam izdevās izprast mītu, kas saistās ar dimantiem, un viņ� apjauta, ka nekad neaizmirsīs to, ko bija piepe�i saskatījis �ī akmens sirdī.

Bonds nolika dārgakmeni atpakaļ uz zīd�papīra un Jāva juveliera lupai iekrist plauk�stā. Tad viņ� ielūkojās M. nogaido�ajās acīs.

-� Jā, - Bonds novilka. - Skaidrs.

M. atgāzās krēslā.

-��� Par to runāja D�eikobijs, kad es vien�dien kopā ar viņu pusdienoju "Dimantu Korporācijā", - M. sacīja. - D�eikobijs stās�tīja, ka ari man, ja es iesaistītos �ajā di�mantu lietas izmeklē�anā, bū�ot vispirms jālūko izprast, kas ir tā visa pamatā. Ne jau tikai nauda, ne tikai dimantu īpa�ā vērtība inflācijas laikā, arī ne sentimentālā saikne un mode, iestrādājot dimantus sa�derinā�anās gredzenos un tamlīdzīgi. Viņ� man parādīja to pa�u, ko es nupat parādī�ju jums. Un, - M. piemetināja, tikko jau�a�mi uzsmaidīdams Bondam, - ja jums vaja�dzīgs mierinājums, tad ziniet, ka es tāpat sākumā iekritu ar to kvarcu.

Bonds neko neatbildēja.

- Tagad pārlūkosim pārējos, - ierosināja M. Viņ� norādīja uz veselu kaudzi papīra sainī�u. - Es teicu, ka gribu aizņemties da��us paraugus. Viņi neiebilda. Visu �o viņi �orīt atsūtīja uz manu māju. - M. ieskatī�jās sarakstā, attina kādu sainīti un piebī�dīja to tuvāk Bondam. - Tagad jūs redzē�siet vēl kaut ko labāku. Tas saucas "Balti zilais vilinājums". - M. norādīja uz lielu di�mantu tie�i pretī Bondam. - Un �is te ir "Kristāla smaile" - desmit karāti, filigrāns slīpējums. Lielisks akmens, bet tā vērtība nesasniedz pat pusi no "Vilinājuma" cenas. Paverieties te, uz �o mazliet blāvāko, iedzel�teno dzīsliņu! Nākamo es jums parādī�u "Kapuci" - tam ir mazliet brūngana no�krāsa - tā apgalvoja D�eikobijs, lai gan es, sasodīta bū�ana, neko tamlīdzīgu nespēju saskatīt. �aubos, vai kāds to var - ja nu vienīgi eksperti.

Bonds paklausīgi aplūkoja "Kristāla smaili" un pārējos briljantus, ar kuriem M. viņu iepazīstināja nākamās ceturtdaļstun�das laikā - veselu sēriju krāsainu dārgak�meņu, kas mirdzēja rubīnsarkanos, zilos, sārtos, dzeltenos, zaļos un violetos toņos. Galu galā M. izvilka sainīti ar mazākiem akmentiņiem, kuriem bija kāda vaina vai arī ne pārāk skaista krāsa. - �ie ir rūpnie�ciskie dimanti. Akmeņu kvalitāte - kā viņi mēdz teikt - neesot atbilsto�a prasibām! Tādus izmanto da�ādiem grie�ņiem un ci�tur. Ta�u tie nebūt nav noniecināmi. Ame�rika tikai pagāju�ajā gadā vien iepirka �os akmentiņus piecu miljonu mārciņu vērtībā, turklāt tas ir tikai viens no tirgiem. Brons- tīns stāstīja, ka �ādi akmeņi tiku�i izman�toti Sengotarda tuneļa urb�anai. Arī, izga�tavojot zobārstu urbjus, tiek izmantoti sīki dimantiņi. Tas ir cietākais materiāls pasau�lē. Mū�īgs.

M. izkratīja pīpi un sāka to no jauna pie�pildīt.

- Un tagad jūs par dimantiem zināt tik�pat daudz, cik es.

Bonds, atzvilis krēslā, izklaidīgi norau�dzījās zīdpapīra vīstoklī�os un mirdzo�ajos dārgakmeņos, kuri bija izkaisīti uz M. gal�da sarkanās ādas. Viņ� netika gudrs, par ko īsti ir runa.

Pret kārbiņu no�vīkstēja sērkociņ�, un Bonds vēroja, kā M. aizkūpina tabaku pī�pes galviņā, bet pēc tam iebā� kastīti atpa�kaļ kabatā. M. ieslīpi atgāzās atpakaļ ar vi�su krēslu - �ī poza, viņaprāt, mudināja uz domā�anu.

Bonds ieskatījās pulkstenī. Tas rādīja pusdivpadsmit. Bonds ar prieku atsauca atmiņā to mirkli pirms stundas, kad bija iezvanījies sarkanais telefons, ļaudams vi�ņam pamest ar īpa�i slepeniem ziņojumiem piekrauto ienāko�o dokumentu kasti. Viņ� jutās patiesi atvieglots, ka pa�reiz nenāk�sies pie tiem atgriezties.

-�� Cik noprotu, tad jums tiks uzdots kāds darbiņ�, - bija teicis �tāba priek�nieks, at�bildot uz Bonda jautājumu. - �efs piekodi�nāja, lai līdz pusdienu laikam nenorunā�jam viņam nekādas citas tik�anās un ka pulksten divos jums jāierodas Skotlendjar�dā. Pasteidzieties!

Bonds bija tūlīt pasniedzies pēc �aketes, izgājis sava biroja priek�istabā un visai ap�mierināti noskatījies, kā viņa sekretāre ie�raksta biezā reģistrācijas grāmatā rēķinu īpa�i steidzamiem izdevumiem.

-��� M. esot teicis, - Bonds bija sacījis, kad viņa pavērās aug�up, - ka mani gaida darbs. Arī Bils apgalvo to pa�u. Tāpēc ne�pūlieties visu �o sevi�ķi slepeno materiālu �ūksni ie�ķūrēt manā ienāko�o dokumen�tu kastē! Manis pēc varat tos nosūtīt publicē�anai "Daily Express" rītdienas numurā. - Viņ� bija uzsmaidījis meite�nei. - Vai vecaiszēns Seftons Delmers vēl aizvien ir jūsu pielūdzējs, Lila? Es nevaru vien sagaidīt, kad jūs viņam reiz iedosiet kurvīti.

Sekretāre bija vērtējo�i nopētījusi Bon- du.

-� Jūsu kaklasaite sagriezusies greizi, - vi�ņa bija vēsi noteikusi. - Un to jaunekli es tik tikko pazīstu. - Pārliekusies pār lielo re�ģistru grāmatu, meitene bija sakārtojusi kaklasaiti, bet Bonds izgājis no sava biroja un devies projām pa gaiteni, klusībā prāto�dams, ka viņam palaimējies ar tik jauku sekretāri.

M. krēsls no�īkstēja, un Bonds pāri gal�dam pavērās uz vīru, par kuru jūsmoja un kuram alla� bija gatavs uzticēties un pa�klausīt.

Viņā domīgi vērās pelēkas acis. M. izņē�ma no mutes pīpi.

-� Cik ilgs laiks pagājis, kop� jūs atgriezā�ties no atvaļinājuma Francijā?

-� Divas nedēļas, ser.

-� Vai jūs tur labi pavadījāt laiku?

-�� Neslikti, ser. Beigās gan sāku nedaudz garlaikoties.

M. neko nepiebilda.

-��� Es ieskatījos jūsu rezultātu reģistrā. �au�anā jums ir teicami panākumi, jūs esat viens no labākajiem. Arī tuvcīņā dar�bojaties atzīstami. Pēdējā medicīniskā ap�skate liecina, ka esat lieliskā fiziskā for�mā. - M. mirkli paklusēja. - Lietas būtība ir tāda, - viņ� bezkaislīgi turpināja, - ka esmu jums paredzējis visai bīstamu uzdevumu. Tāpēc gribēju pārliecināties, vai nepiecie�a�mības gadījumā varēsiet sevi aizstāvēt.

-�� Protams, ser. - Bonds jutās nedaudz aizskarts.

-�� Tikai nekļūdieties, novērtējot �o uzde�vumu, aģent 007, - stingri aizrādīja M. - Ja es saku, ka darbs būs ļoti sare�ģīts, tad tā ari ir. �ajā lietā ir iejaukti tādi ļaudis, ar kādiem jūs vēl nebūsiet sastapies. Vairā�kums no viņiem raksta pa�i savus likumus un pēc tiem arī spēlē. Tāpēc neapvainojie�ties, ja vēlos divkārt apsvērt, vai iesaistīt jūs �ajā lietā.

-� Piedodiet, ser.

-�� Labi jau, labi, - M. novilka. Nolicis pīpi, viņ� nolīka uz priek�u, sakrustojis rokas uz galda. - Es jums pastāstī�u, par ko ir runa, tad varēsiet izlemt, vai gribat �o lietu uzņemties.

-��� Pirms nedēļas, - M. turpināja, - pie manis ieradās viens no Valsts kases atbil�dīgajiem darbiniekiem. Un atveda līdzi arī Tirdzniecības ministrijas sekretāru. Runa bija par dimantiem. Liekas, ka briti savās raktuvēs iegūst lielāko daļu no akmenti�ņiem, ko pasaulē dēvē par dimantiem, un deviņdesmit procenti no visām izpārdo�a- nām notiek Londonā. Tās rīko "Dimantu Korporācija". - M. paraustīja plecus. - Ne�vaicājiet man, kādēļ. �os darījumus jau kop� gadsimta sākuma kontrolē briti, un mēs darām visu, lai tā arī paliktu. Patlaban �īs tirdzniecības apjomi ir milzīgi. Piecdes�mit miljoni mārciņu gadā. Tas mums ir lie�lākais dolāru pelnī�anas avots. Tikko ar to kaut kas nav labi, valdība jūtas noba�īju�sies. Un tie�i tas tagad noticis. - M. pāri galdam vēlīgi uzlūkoja Bondu. - Ik gadu kontrabandisti izved no Āfrikas dimantus, kuru vērtība ir vismaz divi miljoni mārciņu.

-� Tā ir liela nauda, - Bonds novilka. - Un uz kurieni tad tie aizceļo?

-�� Runā, ka uz Ameriku, - M, noteica. - Un es piekritu abu to viru domām. Tur tie�ām ir vislielākais dimantu noiets. Un turienes gangsteru bandas ir vienīgās, kuras spēj vadīt �āda mēroga operācijas.

-�� Kāpēc tad raktuvju īpa�nieksabiedrī- bas to visu neaptur?

-�� Tās dara, ko var, - M. atbildēja. - Ie�spējams, ka jūs dokumentos jau būsiet pamanījis ziņas, ka De Bīrss �ajā izmeklē��anā iesaistījis jūsu draugu Silito - pēc tam, kad atvaļinājās no Ml5, viņ� nonāca tur. Un tagad darbojas kopā ar Dienvidāfri- kas dro�ības dienesta vīriem. Cik noprotu, viņ� uzrakstījis gana niknu atskaiti un iz�teicis vairākus saprātīgus ierosinājumus, kā savest visu kārtībā, tomēr Valsts kase un Tirdzniecības ministrija nav sajūsmā. Ierēdņi uzskata, ka ieteiktie pasākumi ra�dītu pārāk pla�u rezonansi, ja ar tiem no�darbotos visas raktuvju sabiedrības vien�laikus - pat tad, ja tie būtu varen iedarbīgi. Un viņiem ir visnotaļ svarīgs iemesls patla�ban neuzsākt oficiālu akciju.

-� Un kāds tas ir, ser?

-��� Londonā pa�laik atrodas liels kontra�bandas dimantu sūtījums, - M. paziņoja, un viņa acis uz�ķīla jautru uguntiņu, pāri galdam uzlūkojot Bondu. - Tas gaida izde�vību, kad pārvedēji sāks ceļu uz Ameriku. Un ipa�o uzdevumu nodaļa zina, kur� būs kurjers. Un arī to, kuram jādodas ceļā rei�zē ar �o sakarnieku, neizlai�ot viņu no acīm. Tikko Ronijs Vellenss par to uzoda - infor�mācijas avots ir kāds ziņu pienesējs no vi�ņa tā sauktās "Spoku brigādes" -, viņ� tūlīt devās uz Valsts kasi. Tā nodeva �o infor�māciju Tirdzniecības ministrijai, pēc tam notika ārkārtas sanāksme pie premjermi�nistra, kur� atļāva iesaistīt mūsu dienestu �īs lietas izmeklē�anā.

-� Kādēļ to nevarētu darīt M15 īpa�ā no�daļa, ser? - apvaicājās Bonds, kur� iedo�mājās, ka M. piemeklējusi tā nelāgā dzīves fāze, kad gribas jaukties citu darī�anās.

-� Skaidrs, ka viņi varētu arestēt kuijeru, tikko tas, saņēmis sūtījumu, mēģinātu izkļūt no valsts, - M. nepacietīgi aizrādīja. - Ta�u tā nevar apturēt kontrabandu. Tie nav tādi cilvēki, kas runās. Turklāt kurjeri ir tikai sīkas zivteles. Varbūt viņi tie�ām tikai sa�ņem sainīti no kāda vīra parkā un pēc tam, kad tiku�i pāri robe�ai, nodod to citam vī�ram citā parkā. Vienīgais veids, kā piekļūt tuvāk lietas būtībai, ir izsekot kanālam līdz pa�ai Amerikai un noskaidrot, kur tas no�ved! Un uz lielu FIB palīdzību mēs neva�ram cerēt. Kontrabandas apkaro�ana ir ti�kai viena neliela daļa no ciņas ar lielajām gangsteru bandām. Un Savienotajām Val�stīm nekāds kaitējums nav nodarīts. Drī�zāk gan pretēji. Vienīgā zaudētāja ir Angli�ja. Un Amerikā mūsu policijai tāpat kā M15 nav nekādas teik�anas. Tikai mūsu dienests var tikt galā ar �o darbu.

-�� Jā, es saprotu, - Bonds sacīja. - Kas vēl mums ir?

-�� Vai esat dzirdējis par "Dimantu na�mu"?

-� Jā, protams, ser, - Bonds atbildēja. - Lie�lākais amerikāņu juvelierizstrādājumu koncerns. Tam ir veikali ISfujorkas �etrdes�mit sestajā Rietumu ielā, kā arī Parīzē, Ri- volī ielā. Cik noprotu, viņi ir tuvu tam stā�voklim, ko ieņem Kartjē, Van Klīfs un Bu- �erons. Kop� kara beigām viņi ātri tiku�i uz aug�u.

-�� Jā, - M. apstiprināja. - Tie pa�i ir. Vi�ņiem pieder arī neliels veikaliņ� Londonā, Hetongārdenā. Agrāk tie bija vieni no la�bākajiem "Dimantu Korporācijas" akmeņu pircējiem vairāksolī�anās, kuras notiek reizi mēnesi, ta�u pēdējo triju gadu laikā pirku�i arvien mazāk un mazāk. Tomēr, kā jūs sacījāt, ik gadu pārdod vairāk un vairāk. Tātad viņi dimantus iegūst kaut kur citur. Un tie�i �ī koncerna vārdu pie�minēja Valsts kases pārstāvis, kad todien tikāmies. Ta�u man pret viņiem nav nekā�du pierādījumu. Koncerns atsūtījis uz �ejieni vienu no saviem labākajiem darbi�niekiem. �ķiet savādi, ka visu darījumu apjoms ir tik mazs. �o vīru sauc Rufuss B. Seije. Nekas daudz par �o cilvēku nav zināms. Viņ� katru dienu pusdieno Pika- dilijā - "Amerikāņu klubā". Spēlē golfu Sa- ningdeilā. Nedzer un nesmēķē. Dzīvo vies�nīcā "Savoja". Paraugpilsonis. - M. pa�raustīja plecus. - Bet dimantu tirdznie�cība ir tāda jauka, labi nostādīta, tīri vai varētu sacīt - ģimeniska, lieta, un rodas iespaids, ka "Dimantu namā" ir kaut kas slēpjams. Tas arī viss.

Bonds nolēma, ka ir pienācis laiks uzdot galveno jautājumu.

-�� Un kurā posmā man jāiesaistās �ajā lietā, ser? - viņ� noprasīja, pāri galdam vērdamies M. tie�i acīs.

- Pulksten divos jums Skotlendjardā jā�satiekas ar Vellensu, - M. atgādināja, ie�skatījies pulkstenī. - Apmēram pēc stun�das. Viņ� jums visu pateiks. �ovakar viņi saņems ciet kurjeru un viņa vietā nosūtīs pa �o kanālu jūs.

Bonda pirksti cie�āk apkļāva krēsla ro- kubalstus.

-� Un tad?

- Tad, - M. lieti�ķi atteica, - jums būs jā�ved kontrabandas dimanti uz Ameriku. Tā�da ir �ī ideja. Ko jūs par to domājat?

D�eimss Bonds aizvēra M. kabineta dur�vis. Viņ� pasmaidīja, ielūkojies mis Mūnpenijas siltajās, brūnajās acīs, un caur priek�telpu iegāja �tāba priek�nieka birojā.

�tāba priek�nieks - slaids, mierīgs vīrs apmēram Bonda vecumā - nolika rakstāmo un atgāzās krēslā. Viņ� noskatījās, kā Bonds mehāniski iebā� roku bik�u kabatā, lai izvilktu plakanu, no iero�u metāla izga�tavotu cigare�u etviju, bet pēc tam pieiet pie vaļējā loga un paveras lejup uz Rīd�ent- parku.

Bonda kustībās varēja samanīt tādu kā domīgu nepiespiestību, kura jau pati par sevi bija atbilde uz priek�nieka jautājumu.

-� Tātad jūs piedāvājumu pieņēmāt.

Bonds pagriezās.

-� Jā, - viņ� attrauca un aizdedza cigareti. Cauri dūmu mākulim viņa acis raudzījās tie�i �tāba priek�niekam sejā. - Pasakiet man tikai vienu, Bil. Kāpēc vecajam zēnam kļūst aukstas kājas, tikai ierunājoties par �o darbu? Viņ� pat izpētījis manas pēdējās me�dicīniskās apskates rezultātus. Par ko viņ� ir tā norūpējies? Es ta�u nedo�os aiz dzelzs priek�kara! Amerika ir civilizēta valsts. Vai�rāk vai mazāk. Kas viņam lēcies?

�tāba priek�nieka pienākumos ietilpa zi�nāt, kas notiek M. prātā. Bila cigarete bija nodzisusi, tāpēc viņ� to atkal aizdedza un pārmeta izlietoto sērkociņu pār kreiso ple�cu. Pēc tam pavērās atpakaļ, vai sērkociņ� iekritis papīrgrozā. Bija gan. Viņ� uzsmai�dīja Bondam.

- Vajadzīgs pastāvīgs treniņ�, - viņ� no�vilka. Tad piemetināja: - Nav daudz tādu lietu, kas varētu M. pārāk satraukt, D�eims, un jūs to zināt tikpat labi kā jeb�kur� no mums. SMER�, protams. Vācu �if�rē�anas lietpratēji. Ķīnas opija kontraban�disti vai, drīzāk, tas ātrums, ar kādu viņi aptvēru�i visu pasauli. Mafijas autoritātes. Viņam radusies veselīga cieņa pret ameri�kāņu gangsteriem. Pret tās bosiem. Tas ari viss. Tie ir vienīgie cilvēki, kuri liek viņam ba�īties. Un tas, ko mēs zinām par �o di�mantu lietu, ļauj secināt, ka jums būs da�rī�ana ar gangsteriem. Bet tie ir ļaudis, ar kuriem mums negribētos pīties. Mums ir pietiekami daudz darāmā ari bez gangste�riem. Tā, lūk. Tāpēc viņam kļūst aukstas kājas, jau domājot vien par �o lietu.

-�� Amerikāņu gangsteros ta�u nav nekā īpa�a, - Bonds iebilda. - Tie patiesībā ne�maz nav amerikāņi. Lielākoties tie ir itāļu klaidoņi, kuri nēsā kreklus ar monogram- mām, pavada laiku, tiesājot spageti ar ga�ļas tefteļiem, un pārāk iz�ķērdīgi laistās ar smar�ūdeņiem.

-�� Tā jūs domājat, - �tāba priek�nieks at�teica. - Ta�u tādi ir tikai tie, kurus jūs va�rat redzēt. Aiz viņu mugurām stāv labāki, un aiz tiem - vēl labāki. Paverieties, kā ir ar narkotikām. No tām atkarīgi desmit mil�joni cilvēku. No kurienes viņi tās dabū? Un kas notiek ar azartspēlēm - ar likumīgajām azartspēlēm. Tikai Lasvegasa vien viņiem ienes divsimt piecdesmit miljonus dolāru gadā. Ta�u Maiami, �ikāgā un vēl �ur tur ir arī pagrīdes spēļu nami. Un tie visi pie�der gangsteriem un viņu draugiem. Pirms da�iem gadiem Bagsijs Sīgels zaudēja galvu tādēļ, ka alka ievilkt pārāk lielus procentus no Lasvegasas operācijām. Un viņ� bija ciets rieksts. Tās ir lielas operācijas. Vai jums ir priek�stats, ka azartspēles ir iene�sīgākā nozare Amerikā? Izdevīgāka par tē�rauda ra�o�anu. Varbūt arī par auto ra�o��anu. Un viņi pieliek lielas pūles, lai viss turpinātu ritēt gludi. Ja neticat, ieskatie�ties Kīfovera ziņojumā. Un tagad �ī diman�tu bū�ana. Se�i miljoni dolāru gadā ir liela nauda, un varam saderēt, ka jūsu dzīvībai tik lielas vērtības nebūs. - �tāba priek��nieks apklusa. Viņ� nepacietīgi uzlūkoja garo stāvu tum�zilajā uzvalkā ar vienrindu pogājumu, pēc tam ieskatījās nepiekāpīga�jās acīs un kalsnajā, brūni iedegu�ajā se�jā. - Varbūt jūs vēl neesat lasījis FIB �īga�da ziņojumu par noziedzību Amerikā. Tas ir interesants. Trīsdesmit �etras slepkavī�bas dienā. Pēdējo divdesmit gadu laikā noslepkavoti aptuveni simt piecdesmit tūksto�i amerikāņu. - Bonds neticīgi pavē�rās sarunbiedrā. - Tie ir fakti, sasodīts! Pa�ņemiet tos ziņojumus un izlasiet pats! Tā�dēļ M. pirms jūsu nosūtī�anas stāties kur�jera vietā gribēja pārliecināties, vai esat la�bā formā. Jūs dosieties cīniņā ar gangste�riem. Un tiksiet ar viņiem galā, kā jau da��dien jūs. Vai esat apmierināts?

Bonda sejas muskuļi atslāba.

- Liecieties mierā, Bil, - viņ� novilka. - Ja tas ir viss, tad es �odien izmaksā�u jums pusdienas. �ī ir mana reize izmaksāt, tur�klāt es jūtu, ka uzdevums ir jāatzīmē. �ajā vasarā vairs papīrdarbu nebūs. Aizvedī�u jūs pie Skota, kur iebaudīsim krabi gar��vielu mērcē un pinti* "Black Velvet". Jūs noņēmāt man no pleciem smagu nastu. Bi�ju jau iedomājies, ka saņem�u kādu draus�mīgi smagu darbiņu.

-�� Labi, nolādēta bū�ana! - �tāba priek��nieks atgainija ba�as, kurās bija dalījies arī ar savu �efu, un, aiz Bonda izejot no kabi�neta, tikai mazliet par skalu aizcirta dur�vis.

Vēlāk, tie�i pulksten divos, Bonds jau spieda roku uzpostam, nosvērtam vīram tā senlaicīgi iekārtotajā kabinetā, kas bija dzirdējis vairāk noslēpumu nekā jebkura cita telpa Skotlendjardā.

Ar Roniju Vellensu Bonds bija sadrau�dzējies, pētot "Pūces astes" lietu, tāpēc ta�gad vairs nevajadzēja tērēt laiku pieklājī�bas frāzēm.

Vellenss pastūma pāri galdam divas identifikācijas vajadzībām paredzētas foto�grāfijas. Tajās bija redzams tum�matains, visnotaļ izskatīgs jauns vīrietis ar gludi skūtu trakgalvja seju, kurā jautri mirdzēja nevainīgas acis.

-��� Tas ir mūsu zellis, - Vellenss sacīja. - Pie�tiekami līdzīgs jums, ja sagaidītājs zina vie�nīgi viņa pazīmes. Pīters Frenks. Izskatīgs puisis. No labas ģimenes. Beidzis privāt�skolu, un tamlīdzīgi. Ta�u vienbrid nogāja no ceļa un nu ir ieķēpājies līdz ausīm. Viņa lauciņ� ir lauku māju aplaupī�anas. Iespē�jams, ka tie�i viņ� aptīrīja Vindzoras herco�ga rezidenci Saningdeilā. Pāris reizes saņē�mām viņu ciet, bet mums nebija nopietnu pierādījumu. Bet nu viņ� ir no�āvis greizi.

Tā notiek bie�i, kad �ādi zelli iesaistās bū��anās, par kurām viņiem nav jēgas. Man Soho ir da�as slepenās aģentes, un viņ� ie�ķēries vienā no tām. Visdīvainākais ir tas, ka arī viņa ir nopietni aizrāvusies. Domā�jams, pat grib uzvest puisi uz īstā ceļa. Ta��u meitenei jādara savs darbs, un, tikko Pīters neviļus izrunājās par savu braucie�nu, it kā tas būtu kāds ellīgs izklaides ceļo�jums, viņa tūlīt pastāstīja par to mums.

Bonds pamāja.

-� Tādi draņķi nekad neņem otru cilvēku nopietni. Varu derēt, ka zellis nav viņai stāstījis neko par savu darbo�anos lauku mājās.

-�� Nekad mū�ā! - Vellenss piekrita. - Citā�di mēs jau sen būtu viņu iesēdināju�i. Lai būtu kā būdams, bet �ķiet, ka viņu uzmek�lējis kāds drauga draugs un piedāvājis par piectūksto� dolāriem aizvest uz Ameriku kontrabandas sūtījumu. Samaksāts tik�ot pēc piegādes. Mana ziņotāja pajautājusi, vai tās esot narkotikas. Viņ� tikai pasmējies un noteicis: "Nē, tas ir kaut kas labāks. Kar�stais ledus*." Vai tad dimanti jau esot pie viņa? Nē. Nākamais uzdevums, kas viņam jāveic - jātiekas ar savu pavadoni. Rītvakar

�Netulkojama vārdu spēle. Hot - karsts; sl. tikko nozagts (vai nelikumīgi iegūts). Ice - ledus; sl. bril�janti. (Angļu vai.) viesnīcā "Trafalgar Palace". Pulksten piecos viņas numurā. Meitene saucas mis Keisa. Viņa pateik�ot Pīteram, kas tālāk jādara, un pavadī�ot pāri okeānam. - Vellenss pie�cēlās un sāka staigāt �urpu turpu pa kabi�netu, garām viltotai piecmārciņu naudaszī�mei, kas, skaisti ierāmēta, karājās pie sie�nas tie�i pretī logam. - Kontrabandisti, ja tiem jāved īpa�i vērtīgs sūtījums, parasti darbojas pāros. Kurjeram nekad līdz galam neuzticas, un cilvēkam, kas viņu sagaida, ir vajadzīgs liecinieks - gadījumam, ja muitā gadās kaut kas neparedzēts. Lai bosi netik�tu pārsteigti nesagatavoti, ja kurjers ir iz�pļāpājies.

īpa�i vērtīgs sūtījums. Kurjeri. Muita. Pavadone. Bonds nospieda cigareti pelnu- traukā, kas atradās uz Vellensa galda. Cik bie�i - kop� tiem laikiem, kad viņ� sācis strādāt �ajā dienestā, - viss sācies ar vienu un to pa�u� caur Strasbūru uz Vāciju, caur Ņegoreluju uz Krieviju, pa Simplonas tuneli, pāri Pirenejiem. Sasprindzinājums. Sausa mute. Nagi iecirtu�ies plaukstās. Un tad, kad beidzot izdevies tikt ar to galā, viss atkal sākas no jauna.

- Jā, saprotu, - Bonds novilka, aizgaiņā- dams vecās atmiņas. - Bet kāda ir aina ko�pumā? Vai par to ir kāda nojausma? Kāda veida operācijā �is Frenks varētu būt iesais�tīts?

-�� �ie dimanti noteikti nāk no Āfrikas. - Vel- lensa acis likās kļuvu�as nespodras. - Vis�drīzāk ne no Savienoto Valstu raktuvēm. Ticamāk, ka lielā noplūde notiek Sjerraleo- nē, kur tās aizsākumu mēģina uziet jūsu draugs Silito. Akmeņi varētu būt izvesti caur Libēriju vai - vēl ticamāk - Fran�u Gviānu. Varbūt caur Franciju. Tā kā sūtī�jums parādījies Londonā, tad �ķiet, ka arī Londona ir daļa no �ī kanāla.

Vellenss mitējās soļot un pievērsās Bon�dam.

-�� Un tagad mēs zinām, ka sūtījums ir ce�ļā uz Ameriku. Kas ar to notiks tur, mēs varam tikai minēt. Operācijas dalībnieki, bez �aubām, taupīdami naudu un laiku, ar slīpē�anu nebūs noņēmu�ies - tā veido pu�si no dimantu cenas. Tāpēc liekas, ka ak�meņi nonāks kādā legālā tirgū tāpat kā visi citi, - Vellenss uz mirkli apklusa. - Vai ne�ņemsiet ļaunā, ja do�u jums padomu?

-� Nekļūstiet smieklīgs!

-��� Tātad, - turpināja Vellenss, - visos kontrabandas braucienos parasti vājākais posms ir atlīdzības saņem�ana. Kā Pīteram tiks izmaksāti �ie pieci tūksto�i dolāru? Kur� maksās? Un - ja viņ� būs sekmīgi pa�veicis �o uzdevumu - vai saņems nākamo? Ja es būtu jūsu vietā, tad pievērstu uzma�nību �iem punktiem. Koncentrējieties uz vājo vietu, kurai varētu piekļūt, kad notiks naudas izmaksa, - uz to, kur� maksās, un mēģiniet izsekot kanālu lidz lielajiem dū��iem. Ja jūs tiem patiksiet, tad tas nenāk�sies grūti. Labi kurjeri apkārt nemētājas, tādēļ lielie viri ir ieinteresēti vervēt jaunus.

-�� Jā, - Bonds domīgi apstiprināja. - Iz�klausās prātīgi. Lielākās nepatik�anas sāk�sies, kad Amerikā bū�u ticis garām pirma�jai kontaktpersonai. Cerēsim, ka viss dar�biņ� nepajuks Aidlvaildas muitā. Izskatī�os pēc gatavā muļķa, ja mani tur atmaskos. Es gan ceru, ka mis Keisai būs kādas spo��as idejas, kā nemanot izdabūt nesamo cauri kontrolei. Un tagad pastāstiet, kāds būs pirmais solis? Kā jūs domājat apmai�nīt �o Pīteru Frenku pret mani?

Vellenss atkal sāka staigāt �urpu turpu.

-�� Manuprāt, viss būs kārtībā, - viņ� sacī�ja. - �ovakar mēs Frenku arestēsim, uzrā�dot apsūdzību par izvairī�anos no nodokļu maksā�anas. - Viņ� tikko jau�ami pasmai�dīja. - Es baidos, ka tāpēc var pajukt mūsu jaukā draudzība ir ziņu pienesēju. Bet ar to ir jārēķinās. Un pēc tam jums būs jādodas uz tik�anos ar mis Keisu.

-� Kas viņai zināms par Frenku?

-� Mēs domājam, - Vellenss attrauca, - ka tikai mutisks apraksts un vārds. Es pat �aubos, vai viņa pazīst to vīru, kur� sa�meklēja Frenku. Ik pēc posma ķēdē ir pār�rāvums. Katrs darbojas savā ūdensdro�ajā nodalījumā. Tātad pat tajā gadījumā, ja kaut kur gadās caurums, nerodas pārāk liela noplūde.

-� Kas ir zināms par �o sievieti?

-�� Pases dati. Amerikas pilsone. Divdes�mit septiņi gadi. Dzimusi Sanfrancisko. Gai�mate. Zilas acis. Garums - piecas pē�das un se�as collas. Neprecējusies. Pēdējo triju gadu laikā �ķērsojusi robe�u duci rei�u. Varbūt vēl bie�āk, tikai ar citu vār�du. Alla� mēdz apmesties "Trafalgar Pala- ce". Viesnīcas detektīvs man pastāstīja, ka viņa reti izejot. Apmeklētāju esot maz. Ne�kad neuzkavējoties viesnīcā ilgāk par di�vām nedējām. Nekad neesot sagādājusi ne�kādas nepatik�anas. Tas ir viss. Tikai ne�aizmirstiet pirms tik�anās izdomāt kādu labu stāstu. Kāpēc uzņēmāties �o uzdevu�mu un tamlīdzīgi.

-�� Es par to padomā�u.

-� Kā vēl mēs varam jums palīdzēt?

Bonds īsu bridi domāja. It kā nekas

īpa�s vairs nebija palicis. Kolīdz viņ� būs iekļuvis kanālā, nāksies improvizēt. Tad Bonds atminējās juvelierizstrādājumu kon�cernu.

-�� Kā īsti ir ar to "Dimantu namu"? - viņ� jautāja. - Vai viņu saistība ar �o lietu nav Valsts kases ierēdņu fantāzijas auglis? Iz�skatās visai tālu no patiesības. Ko teik�siet?

-�� Godīgi sakot, neesmu par to īpa�i lau�zījis galvu. - Vellensa balsī varēja saklausīt taisno�anos. - Pārbaudīju ziņas par to vīru, kuru sauc Seije, ta�u neko daudz vairāk par pases datiem neatradu. Amerikānis. �etrdesmit pieci gadi. Dimantu tirgotājs. Un tā tālāk. Viņ� bie�i brauc uz Parīzi. Pre�cīzāk sakot, pēdējo trīs gadu laikā viņ� de�vies turp vismaz reizi mēnesī. Iespējams, ka viņam tur ir mīļākā. Es jums teik�u, lūk, ko. Kāpēc lai jūs neaizietu turp un neaplūkotu visu pats? Nekad neko nevar zināt.

-�� Un kā lai es to izdaru? - Bonds �aubīgi pajautāja.

Vellenss neatbildēja. Viņ� pievērsās iek�ē�jās saziņas aparātam uz sava galda un nospieda kādu pogu.

-� Jā, ser? - atsaucās metāliska balss.

-��� Ser�ant, lūdzu, tūlīt pat atsūtiet pie manis Denkvertu. Un Lobinjēru. Pēc tam sazvaniet "Dimantu namu". Tā ir dārgak�meņu tirdzniecības firma Hetongārdenā. Vaicājiet pēc mistera Seijes.

Vellenss piegāja pie loga un palūkojās uz upi. Viņ� izvilka no vestes kabatas �ķilta�vas un nevērīgi uz�ķīla uguni. Tad atska�nēja klauvējiens pie durvīm, tās pavērās, un spraugā parādījās Vellensa privātsekre- tāra galva.

-� Ser�ants Denkverts, ser! - viņ� paziņoja.

-�� Sūtiet iek�ā! - Vellenss pavēlēja. - Lo- binjērs lai pagaida, kamēr zvanī�u.

Sekretārs atvēra durvis pla�āk un ie�laida neizteiksmīga izskata cilvēku bez�personiskā apģērbā. Vīram bija plāni ma�ti, acenes un bāla seja. Viņa runasveids bija laipns un lietpratīgs. Tā varēja iz�skatīties jebkur� ierēdnis jebkurā uzņē�mumā.

-�� Labdien, ser�ant! - Vellenss sacīja. - �is ir kapteinis Bonds no Aizsardzības minis�trijas. - Ser�ants pieklājīgi pasmaidīja. - Es gribu, lai jūs aizvedat kapteini Bondu uz "Dimantu namu" Hetongārdenā. Viņ� būs, pieņemsim, ser�ants D�eimss no jūsu brigādes. Jūs domājat, ka Eskotā nozagtie dimanti tiks caur Ameriku izvesti uz Ar�gentīnu. Tā jūs sacīsiet misteram, kuru sauc Seije - viņ� tur ir galvenais. Apjautā�jieties, vai �is misters Seije nav par tiem kaut ko dzirdējis no otras puses. Vai par tiem nav runāts viņu Ņujorkas birojā. Jūs jau zināt - visam jānotiek patīkami un pie�klājīgi. Papētiet viņu rūpīgi! Bet rūpējie�ties, lai nerastos ne mazākais iemesls sū�dzēties, ka mēs esam izdarīju�i spiedienu. Pēc tam atvainojieties, atvadieties un aiz�mirstiet to visu! Vai skaidrs? Vai ir vēl kā�di jautājumi?

-�� Nē, ser, - ser�ants Denkverts izturēti atbildēja.

Vellenss kaut ko pateica klausulē, un pēc neilga brī�a uz sliek�ņa parādījās vien�kār�ā, bet elegantā uzvalkā ģērbies vīrs ar nelielu koferīti padusē un pieglaimīgu smaidu dzeltenbālajā sejā. Viņ� nostājās pie durvīm un gaidīja.

-��� Labdien, ser�ant. Nāciet iek�ā un ap�skatiet manu draugu! - Vellenss ierunā�jās.

Ser�ants tuvojas, nostājās līdzās Bon�dam un pieklājīgi palūdza pagriezties pret gaismu. Viņa vērīgās, tum�ās acis pētīja Bonda seju veselu minūti. Tad vīrs atkā�pās.

-�� Nevaru apgalvot, ka rētu izdosies no�slēpt ilgāk par se�ām stundām, ser, - viņ� paziņoja. - Tādā karstumā grims nav notu�rīgs. Bet viss pārējais liekas viegli save- dams kārtībā. Kas viņ� būs, ser?

-�� Ser�ants D�eimss no ser�anta Denk- verta brigādes. - Vellenss ieskatījās pulk�stenī. - Pietiks ar trīs stundām. Vai tiksim galā?

-�� Noteikti, ser. Vai drīkstu sākt? - Tā kā Vellenss pamāja ar galvu, policists aizveda Bondu pie loga, apsēdināja krēslā, nolika mazo koferīti uz grīdas turpat līdzās krēs�lam, bet pats nometās uz viena ceļa un at�vēra to. Pēc tam minūtes desmit policista veiklie pirksti rosīgi rīkojās ap Bonda ma�tiem un seju.

Bonds mierīgi sēdēja un klausījās, kā Vellenss runā pa telefonu ar "Dimantu na�ma" pārstāvi.

-�� Ne ātrāk par piecpadsmitiem trīsdes�mit? Tādā gadījumā - vai jūs nepateiktu, lai misters Seije gaida manus vīrus tie�i pus�etros? Jā, baidos gan, ka tas ir ār�kārtīgi svarigi! Nē, protams, tikai formali�tātes. Parastie jautājumi. Nedomāju vis, ka misters Seije būs aizņemts vairāk par desmit minūtēm. Es jums pateicos. Jā. Pilnvarotā palīgs Vellenss. Tie�i tā. No Skotlendjarda. Jā. Pateicos jums. Uz re�dzē�anos.

Vellenss nolika klausuli un pagriezās pret Bondu.

-���� Sekretāre sacīja, ka misters Seije at�griezī�oties ne ātrāk kā pulksten pus�etros pēcpusdienā. Es ieteiktu jums būt tur jau trijos piecpadsmit. Nekad nav par ļaunu ie�priek� izpētīt apkārtni, iejusties situācijā. Un kā jums veicas?

Ser�ants Lobinjērs mirkli paturēja Bon�dam acu priek�ā kabatas spogulīti.

Deniņos uzradies sirmums. Rēta pazu�dusi. Acu un mutes kaktiņos parādīju�ās dzīves pieredzes radītas krunciņas. Tum�ā�kas ēnas zem vaigu kauliem. Nekas īpa�i nebija mainījies, bet viss kopā radīja ie�spaidu par glu�i citu cilvēku, kur� noteikti vairs nebija D�eimss Bonds.

Sē�ot patruļma�īnā, ser�ants Denkverts likās nogrimis domās, un viņi klusēdami aizbrauca līdz Hetongārdenai, kur auto ap�stājās pie skaistajām, baltajām Londonas "Dimantu kluba" parādes durvīm.

Bonds sekoja savam pavadonim, kur� pa bruģētu celiņu tuvojās greznai ieejai ar spo�i nospodrinātu misiņa plāksnīti, uz kuras bija iegravēti vārdi "Dimantu nams". Un zem �ī uzraksta otrs: "Rufuss B. Seije. Eiropas biroja viceprezidents." Ser�ants Denkverts nospieda zvana pogu, un glīta ebreju meitene atvēra durvis. Viņa izvadīja apmeklētājus cauri bieziem paklājiem iz�klātam vestibilam un ieveda paneļiem izlik�tā uzgaidāmajā telpā.

- Es domāju, ka misters Seije kuru katru bridi būs klāt, - mei�a vienaldzīgi noteica un izgāja, aizvērdama aiz sevis durvis.

Uzgaidāmā istaba bija grezna un - tā kā kamīnā neatbilsto�i gadalaikam dega mal�kas pagales - tropiski karsta. Tum�sarka�nā paklāja vidū stāvēja apaļ� no ro�koka darināts �eratona* galdiņ�, bet ap to - se�i pieskaņoti atzveltnes krēsli, un Bonds iedomājās, ka �īs mēbeles varētu būt vismaz tūksto� mārciņu vērtas. Uz galdiņa bija iz�vietoti jaunākie �urnāli, kā arī vairāki Kim- berlijas "Diamond News" numuri. Tos ie�raugot, Denkverta acis iedegās, viņ� tūlīt apsēdās un sāka �ķirstīt jūnija numuru.

Pie katras no �etrām sienām karājās pa lielai gleznai zeltītā rāmī. Tajās bija attēloti ziedi, un Bonda uzmanību piesaistīja �o pu�ķu neparastais izskats - it kā tām būtu trīs dimensijas. Tās tie�ām nemaz nebija glez�nas - ziedi izrādījās īsti, nesen griezti, māk�slinieciski sakārtoti Vezerforda porcelāna vāzēs un novietoti stiklotās ni�ās, kuru ma�las bija apvilktas ar kaparkrāsas samtu. Ni��as bija vienādas, visas �etras porcelāna vā�zes veidoja saskaņotu, vienotu komplektu.

Telpā valdīja pilnīgs klusums - ja neņē�ma vērā lielā, �ilbino�ā sienas pulksteņa iemidzino�os tik�ķus un klusināto balsu murdoņu aiz durvīm, kas atradās pretī ie�ejai. Atskanēja klik�ķis, durvis pavērās par da�ām collām, un balss ar jūtamu ārzem�niecisku akcentu sacīja:

- Tomērt, mister Granspen, kāpēc jūs esat tik nepiekāpīgs? Mums visiem kaut kādīgi jānopelna, vai ne? Es jums teik�', �i- tas brīni�ķīgais akmens man pa�am mak�sāja desmit tūksto�us mārciņu. Desmit tūksto�us! Jūs negrib' ticēt? Esmu gatavs zvērēt! Dot jums godavārdu!

Iestājās noraido�s klusumbridis, pēc tam balss izdarīja pēdējo mēģinājumu pakaulē�ties:

-�� �is ir vislabākais piedāvājums! Varam derēt uz piecām mārciņām!

�ajā brīdī atskanēja smiekli.

-� Villij, jums rokā ir stipra kārts, - atbil�dēja balss ar amerikāņu akcentu. - Bet �ī nav spēle. Es ar prieku jums palīdzētu, bet tas akmens nemaksā vairāk par deviņiem tūksto�iem. Do�u jums vienu simtu klāt, bet tikai tāpēc, ka tas esat jūs. Tagad ejiet un padomājiet par manu priek�likumu! La�bāku jums neviens ari Volstritā neizteiks.

Durvis atvērās, tajās parādījās tipisks amerikāņu darijumcilvēks ar pensneju uz deguna un cie�i sakniebtu muti - viņ� pa�vadīja maza auguma noraizēju�os ebreju ar lielu, sarkanu rozi pogcaurumā. Abi likās pārsteigti, ieraudzīdami uzgaidāmajā telpā apmeklētājus. Amerikānis, nevienu īpa�i neuzrunādams, nomurmināja da�us atvai�no�anās vārdus un gandrīz vai skrie�us iz�stūma savu sarunbiedru cauri istabai ves�tibilā. Durvis aiz viņiem aizvērās.

Denkverts uzlūkoja Bondu un piemiedza aci.

-� �eit notiek tirgo�anās ar dimantiem, - viņ� noteica. - Tas bija Villijs Bērenss - viens no pazīstamākajiem neatkarīgajiem Volstrītas starpniekiem. Manuprāt, tas otrs bija Sei- jes dārgakmeņu uzpircējs. - Viņ� atkal pievērsās dimantiem veltītajam izdevu�mam, bet Bonds, nomācis vēlē�anos aizde�dzināt cigareti, vēlreiz devās apskatīt "glez�nas" ar ziediem.

Piepe�i �ajā klusumā, ko radīja bagātība, paklāji un tik�ķi, ielauzās dzeguzes balss - tā nokūkoja vienu reizi. �ajā pa�ā brīdī pagale kamīnā sabirza, spo�ais pulkstenis pie sienas rādīja pus�etri, durvis atsprāga vaļā, un telpā ātri ienāca tumsnējs liela auguma vīrs. Paspēris da�us soļus, viņ� apstājās un pētīgi aplūkoja vispirms vienu, pēc tam otru apmeklētāju.

-�� Mani sauc Seije, - vīrs skarbi sacīja. - Kas �eit notiek? Ko jūs vēlaties?

Durvis aiz vira muguras bija paliku�as vaļā. Ser�ants Denkverts piecēlās, pieklājī�gi un apņēmīgi apgāja vīram apkārt un aiz�vēra tās. Pēc tam viņ� atgriezās istabas vi�dū.

-�� Esmu ser�ants Denkverts no Skotlend�jarda īpa�o uzdevumu nodaļas, - viņ� klusā un mierīgā balsi pavēstīja. - Un �is, - viņ� norādīja uz Bondu, - ir ser�ants D�eimss. Man jāuzdod jums parastie jautājumi par nozagtiem dimantiem. Vellensa kungs do�mā, - ser�anta balss skanēja glu�i samtai�ni, - ka jūs varbūt varēsiet mums palidzēt.

-�� Jā? - misters Seije atsaucās. Nespē�dams izlemt, viņ� kādu mirkli palika stā�vam, nicīgi aplūkodams abus slikti atalgo�tos kruķus, kam bija tik daudz nekaunī�bas, lai tērētu viņa laiku. - Turpiniet!

Kamēr ser�ants Denkverts, runādams tādā tonī, kurā likumpārkāpējs noteikti būtu saklausijis draudus, un ik pēc brītiņa ieskatīdamies mazā, melnā piezīmju grā�matiņā, izklāstīja iepriek� iestudēto stāstu, papildinādams to ar tādiem teicieniem kā "�ā mēne�a se�padsmitajā datumā" un "mums kļuvis zināms", Bonds varēja ne�slēpjoties pētīt amerikāni, kaut gan misters Seije izskatījās tā, it kā aplūko�ana viņu uztrauktu tikpat maz, cik ser�anta Denk- verta balss draudīgais tonis.

Misters Seije bija liela auguma, labi vei�dots vīrs ar akmenscietiem muskuļiem. Viņa �etrstūrainajā sejā asos leņķus vēl vairāk uzsvēra īsie, stieplēm līdzīgie, mel�nie mati, kuri bija apcirpti en brosse*, ne�atstājot vaigubārdu. �im virām bija mel�nas, taisnas uzacis, zem kurām slēpās tum�as, ārkārtīgi asas un caururbjo�as acis. Vīrs bija gludi skuvies, viņa lūpas �ķi�ta kā plāna, visai plata un taisna līnija. Stūrainā zoda vidū vīdēja dziļa bedrīte, se�jā kā puni iezīmējās �okļu muskuļi. Vīram mugurā bija ērts, melns uzvalks un balts krekls, bet melnā kaklasaite likās tik �aura

♦Ezītī. (Fr. vai.) kā kurpju saite. Tajā bija iesprausta zelta kaklasaites adata �ķēpa izskatā. Viņa ga�rās rokas brīvi nokarājās gar sāniem, bet lielās plaukstas bija mazliet saliektas, roku virspusē auga melni matiņi. Vira lielajās kājās bija dārgas kurpes - izskatījās, ka tās ir vismaz divpadsmitā izmēra.

Bonds apkopoja savus vērojumus un no�sprieda, ka �is varētu būt ciets rieksts - spē�jīgs cilvēks, kur� dzīves skolā saņēmis da��u labu bargu mācību un tagad, �ķiet, pats var kļūt par �ādu skolotāju.

-�� �tie ir akmeņi, kurus atrast mēs būtu īpa�i ieinteresēti, - ser�ants Denkverts no�beidza. Un ieskatījās melnajā piezīmju grā�matiņā. - Viens divdesmit karātu "Vesel- tons". Divi "Gai�zilie vilinājumi" - apmēram desmit karātu katrs. Viens trīsdesmit karā�tu "Dzeltenais Premjers", viens piecpads�mit karātu - saucas "Smailes virsotne" un divi piecpadsmit karātu - abi ar nosauku�mu "Sadraudzības Smaile". - Ser�ants ap�klusa. Pēc tam atrāva skatienu no grāmati�ņas un uzmanīgi pavērās sarunbiedra ne�izdibināmajās, melnajās acīs. - Vai kāds no �iem akmeņiem nav gājis caur jūsu rokām, mister Seije, vai caur jūsu Ņujorkas noda�ļu? - viņ� mierīgi pajautāja.

-�� Nē, - misters Seije neizteiksmīgi pazi�ņoja. - Nav vis. - Vīrs pagriezās pret dur�vīm, kas atradās viņam aiz muguras, un atvēra tās. - Bet tagad, d�entlmeņi, uz re�dzē�anos!

Vairs nelikdamies par viņiem ne zinis, misters Seije izlēmīgi izgāja no istabas, un abi paliku�ie dzirdēja solus ātri attālinā�mies, viņam kāpjot aug�up pa kāpnēm. At�vērās un atkal aizvērās kādas durvis, tad iestājās klusums.

Ser�ants Denkverts nemaz neizskatījās sapīcis, viņ� iebāza piezīmju grāmatiņu ves�tes kabatā, paņēma cepuri un cauri vestibi�lam devās ārā uz ielas. Bonds sekoja.

Viņi iekāpa patruļma�īnā, un Bonds no�sauca sava dzīvokļa adresi Kingsroudā. Kad ma�īna sāka braukt, no Denkverta se�jas nozuda oficiālā izteiksme. Ser�ants pagriezās pret Bondu. Viņ� �ķita uzjautri�nāts.

-�� Man tas sagādāja patiesu prieku, - viņ� jautri sacīja. - Tik ciets rieksts bie�i negadās, vai ne? Vai izpētījāt visu, ko cerējāt, ser?

Bonds paraustīja plecus.

-�� Patiesību sakot, ser�ant, es nemaz ne�zināju, ko gribu ieraudzīt. Bet priecājos, ka �is misters Rufuss B. Seije man bija tik tu�vu, lai varētu viņu labi apskatīt. Iespaidīgs vīrs. Nemaz neatgādina dimantu tirgotāju.

Ser�ants iespurdzās.

-�� Viņ� nav dimantu tirgotājs, ser, - Den�kverts noteica. - Es būtu gatavs apēst savu cepuri, ja viņ� tas būtu.

-� Kā jūs to zināt?

-������ Kad lasīju nozagto dārgakmeņu sarak�stu, - ser�ants Denkverts atbildēja, apmieri�nāti pasmaidīdams, - es nosaucu "Dzelteno Premjeru" un divas "Sadraudzības Smailes".

-Jā?

-� Tādu akmeņu nemaz nav, ser.

Pa garo, kluso gaiteni iedams uz 350. numuru, kur� atradās pa�ā tā galā, Bonds juta sev aiz muguras liftnieka pētīgo ska�tienu. Bondu nepārsteidza �āda interese. Viņ� zināja, ka �ajā viesnīcā notiek daudz vairāk sīku noziegumu nekā jebkurā citā lielā Londonas viesnīcā.

Vellenss reiz bija viņam parādījis lielu Londonas karti, kurā katru mēnesi tika at�zīmēti pilsētā izdarītie noziegumi. Ap vies�nīcu "Trafalgar Palace" biezēja vesels karo�dziņu me�s.

- �ī vieta kaitina vīrus, kuri strādā ar kartēm, - viņ� bija teicis. - Ik mēnesi pa�pīrs �ajā punktā tiek tā sacaurumots, ka

�Kritu�ās lapas. (Fr. vai.) tur jāuzlīmē jauns, lai nākamajā mēnesī tajā turētos adatiņas.

Kad Bonds tuvojās gaiteņa galam, viņ� saklausīja sērīgas klavieru skaņas. Sasnie�dzis 350. numura durvis, Bonds saprata, ka mūzika skan aiz tām. Viņ� pazina melo�diju. Tā saucās "Feuilles Mortes". Bonds pieklauvēja.

-�� Iek�ā! - Portjē no lejas jau bija piezva�nījis, tāpēc �īs balss īpa�niece viņu jau gaidīja.

Bonds ienaca maza salonā un aizvēra durvis.

-� Aizslēdziet tās! - no guļamistabas plūs�to�ā balss izrīkoja.

Bonds paklausīja un, �ķērsojis nelielo telpu, apstājās pie guļamistabas durvīm. Kad viņ� gāja garām atskaņotājam uz rak�stāmgalda, pianists jau bija uzsācis spēlēt jaunu skaņdarbu - "La Ronde".

Iepretī tualetes galdiņam jāteniski uz krēsla sēdēja puskaila sieviete, pāri atzvel�tnei vērdamās trīsdaļīgā spogulī. Kailās ro�kas viņa bija sakrustojusi uz augstās at�zveltnes un atspiedusi pret tām zodu. Sie�vietes mugura bija viegli izliekta, lepni iz- slietā galva un pleci izstaroja augstprātību. Melnā krū�tura svītra, kas stiepās �ķērsām pāri kailajai mugurai, cie�i apspīlētās mel�nās me�ģīņu biksītes un sakrustotās kājas uzbudināja Bonda jutekļus.

Sieviete atrāva skatienu no sava attēla, lai vēsi un ātri aplūkotu spoguli ienācēju.

-� Cik noprotu, jūs esat jaunais paligs, - vi�ņa ierunājās zemā, aizsmaku�ā balsi, kas nerosināja uzticēties. - Sēdieties un klau�sieties mūziku! �is ir labākais ieraksts, kāds jelkad radīts.

Bondu �is uzaicinājums uzjautrināja. Viņ� paklausīgi paspēra da�us soļus līdz dziļam atzveltnes krēslam, nedaudz pastū�ma to, lai būtu ērtāk caur pavērtajām dur�vīm uzmanīt jauno būtni, un apsēdās.

-�� Vai jums nebūs nekas pretī, ja uzsmē�ķē�u? - Bonds pajautāja, izņēmis no kaba�tas etviju un iespraudis cigareti mutē.

-� Ja vēlaties ņemt galu no plau�u kaites.

Kamēr pianists atskaņoja "J'attendrai"[5],

mis Keisa turpināja apcerīgi vērot savas se�jas atspulgu. Tad plate beidzās.

Sieviete vienaldzīgi izstaipīja kājas un piecēlās. Viņa pagrieza galvu, un gai�ie mati, gaismā spo�i iemirdzēdamies, smagā vilnī uzgula kaklam.

- Ja jums patīk, varat uzlikt otru pusi, - vi�ņa bezrūpīgi uzsauca, - es pēc mirkļa nāk��u! - un nozuda skatienam.

Bonds piegāja pie atskaņotāja un noņē�ma plati. Pianistu sauca D�ord�s Feijērs. Bonds aplūkoja ieraksta numuru un iegau�mēja to. Vox 500. Bonds aplūkoja plates otro pusi un, izlaidis "La Vie en Rose"[6], jo �ī dziesma bija saistīta ar īpa�ām atmiņām, uzlika atskaņotāja adatu vietā, kur sākās "Avril au PortugaJ"[7].

Vēl neiedarbinājis atskaņotāju, Bonds uzmanīgi izvilka zem tā paslīdēju�u dzē�la- pu un, pacēlis tuvāk galda lampai, pavērsa to pret gaismu un pagrieza, pūlēdamies saskatīt kādas rakstu zīmes. Ta�u tādu ne�bija. Bonds paraustīja plecus, pabāza dzē�lapu atpakaļ zem atskaņotāja un apsē�dās krēslā.

Bonds nolēma, ka mūzika ir glu�i pie�mērota �ai sievietei. Viņai piestāvēja visas �īs melodijas. Nebija brīnums, ka tā ir vi�ņas mīļākā plate. Mūzika, kurā izskanēja gan viņas neslēptā seksualitāte, gan pa�rupjās manieres un dzēlīgums skatienā, kad viņa bija īgni uzlūkojusi ienācēju spo�gulī.

Bondam nebija nekada priek�stata par �o mis Keisu, kura viņam kā ēna sekos uz Ameriku. Bonds bija iedomājies, ka tā no�teikti būs primitīva, daudz ko pieredzējusi slampa - rupj�, drūms sievi�ķis ar nedzīvu skatienu - vazaņķe, kas gājusi visam cauri un kuras augums vairs neinteresē nevienu no bandas, kuras labā �ī būtne strādā. �ī meitene tie�ām bija parupja, viņas manie�res ne�ķita diez cik izsmalcinātas, tomēr viņas ķermenis, lai ko tas agrāk būtu pie�dzīvojis, gaismā likās starojam.

Kāds ir viņas vārds? Bonds atkal piecē�lās un piegāja pie atskaņotāja. Pie koferī�a roktura joprojām karājās "Pan-American AJrways" kartīte ar uzrakstu: "Mis T. Keisa."

T.? Bonds atgriezās krēslā. Terēza? Tē�sa? Telma? Trūdija? Tillija? Neviens no �iem vārdiem ne�ķita piedienīgs. Viņa ta�u nebūs Triksija, Tonija vai Tomija?

Bonds joprojām noņēmās ar �īs mīklas minē�anu, kad sieviete klusītēm iznira no guļamistabas un nostājās durvīs, atspiedu�si vienas rokas elkoni augstu pret aplodu un atbalstījusi galvu pret �o roku. Viņa do�mīgi pētīja savu viesi.

Bonds nesteidzīgi piecēlās un uzlūkoja jauno sievieti. Viņa bija ģērbusies tā, it kā gatavotos iziet, trūka tikai cepures, brīvajā rokā �ūpojās maza, melna somiņa. Sievietei mugurā bija olīvzala, līdz zodam aizpogāta blūze, virs tās - uz pasūtījuma tie�i viņai �ūts smalks, melns kostīms, kājās - neilo�na zeķes zeltaina iedeguma krāsā un mel�nas krokodilādas kurpes ar stūrainiem purngaliem, kuras izskatījās visai dārgas. Vienas plaukstas locītavu rotāja garens zel�ta rokas pulkstenītis melnā siksniņā, ot�ru - smaga zelta ķēde. Uz labās rokas tre�ā pirksta mirdzēja gredzens ar lielu, filigrāni noslīpētu dimantu. Labajā ausī blāvi viz- moja plakans auskars - pērle izliektā zelta ietvarā, ko varēja saskatīt, jo biezie, zeltai�nie mati atsedza auss ļipiņu.

Sieviete patiesi bija skaista un bezrūpī�ga, tik pārliecināta par sevi un pilnīgi vien�aldzīga pret to, kādās domās par viņas ārieni ir vīrie�i. Pat cītīgi iezīmēto uzacu lokos virs platajām, pelēkajām acīm ar mierīgo, gandrīz vai nicīgo skatienu jau�dās tāda kā zobgalība. Tā itin kā vēstīja: "Uz priek�u! Nāc un pamēģini! Ta�u tad tev, draudziņ, jābūt labākajam no labāka�jiem."

Likās, ka meitenes acīm piemīt reta īpa��ība - spēja mainīt krāsu. Glu�i kā dārgak�meņi, kuri mainīja krāsu atkarībā no ap�gaismojuma, �īs sievietes acis spilgtākā gaismā �ķita gai�pelēkas, kaut gan vēl ne�sen bija tum�as - pelēkzilas.

Viņas āda bija viegli iedegusi, bez kosmē�tikas, tikai lūpas klāja tum�i sarkana krā�sa. Tās likās pilnīgas un mīkstas, kaprīzi uzmestas un grēcīgas. "Ta�u nē," Bonds nodomāja, "viņa nav no tādām, kas bie�i grēko - pārāk vēss skatiens, pavēlo�a iztu�rē�anās, saspringuma izteiksme acīs."

Tagad �īs acis bezpersoniski vērās Bonda acīs.

-� Tātad jūs esat Pīters Frenks, - sieviete sacīja zemā un patīkamā, ta�u augstprātī�gā balsī.

-� Jā, - Bonds atteica. - Es, savukārt, te prātoju, kas slēpjas aizT.

Sieviete kādu bridi domāja.

-��� Manuprāt, jūs to pamanījāt pie rak�stāmgalda, - viņa novilka. - Tas nozīmē - Ti- fānija. - Viņa piegāja pie atskaņotāja un ap�turēja plati pie dziesmas "Je n'en connais pas la Cm"[8]. Tad pagriezās. - Tomēr tas ne�nozīmē, ka visi drīkst mani tā uzrunāt, - vi�ņa auksti piebilda.

Bonds paraustīja plecus, piegāja pie loga un nevērīgi atspiedās pret palodzi.

Viņa bezrūpība, �ķiet, sāka �o sievieti kaitināt. Mis Keisa apsēdās pie rakstām�galda.

-� Tātad, - viņas balsī ieskanējās aizkaiti�nājums, - pie lietas. Vispirms - kāpēc jūs uzņēmāties �o darbu?

-� Tāpēc, ka viens cilvēks nomira.

-� Tā? - Sieviete vērīgi nopētīja Bondu. - Man stāstīja, ka jūs agrāk esot zadzis. - Vi�ņa mirkli paklusēja. - Karstasinīgi vai aukstasinīgi?

-� Karstasinīgi. Cīniņā.

-�� Tāpēc jūs vēlaties tikt prom no �ejie�nes?

-� Tā ir. Un man vajadzīga nauda.

Mis Keisa pēk�ņi mainīja sarunas tēmu.

-� Vai jums ir koka kāja? Liekie zobi?

-� Nē. Viss ir īsts.

Sieviete sarauca pieri.

-������� Es alla� viņiem saku, lai sameklē man vīrieti ar koka kāju. Varbūt jums ir kāds vaļasprieks vai aizrau�anās? Vai kādas idejas par to, kā dabūt akmeņus pāri robe��ai?

-������� Nē, - Bonds atbildēja. - Es spēlēju kār�tis un golfu. Domāju, ka vislabākās slēptu�ves var ierīkot ceļasomu rokturos.

-������� Muitniekiem ir tādi pa�i uzskati, - viņa sausi attrauca. Kādu brīdi mis Keisa sēdēja, klusēdama un kaut ko prātodama. Tad pie�vilka sev tuvāk papīra lapu un zīmuli. - Kā�das golfa bumbas jūs parasti lietojat? - viņa nepasmaidīdama apjautājās.

-�������� "Dunlop 65", - Bonds tikpat nopietni atbildēja. - Varbūt jums radīsies kāda ide�ja.

Mis Keisa klusēdama pierakstīja nosau�kumu un uzlūkoja Bondu.

-� Vai pase jums ir?

-������ Jā, ir gan, - Bonds atzinās. - Ta�u tā ir uz mana īstā vārda.

-������ Tā? - Mis Keisa �ķita atkal kļuvusi aiz�domīga. - Un kāds tad tas būtu?

-� D�eimss Bonds.

Viņa iespurdzās.

-�� Un kāpēc ne D�o Do? - Viņa paraustīja plecus. - Bet kam tur kāda dala? Vai jūs varat divu dienu laikā dabūt Amerikas vī�zu? Un izziņu par potē�anos?

-�� Nesaprotu, kāpēc nevarētu, - Bonds at�trauca, zinādams, ka īpa�ā nodala noteikti visu nokārtos. - Amerikā pret mani nekādu pretenziju nav. Tas ir - pret Bondu. Nekā krimināla. Ja nu vienīgi �eit.

-��� Labi, - sieviete nomurmināja. - Tagad paklausieties! Imigrācijas dienestā vajadzēs paskaidrot, kādēļ dodaties uz Ameriku. Jūs tur apciemosiet draugu, kura vārds ir Tri. Maikls Trī. Apmetīsieties Ņujorkā, vies�nīcā "Astor". Ar savu amerikāņu draugu jūs iepazināties kara laikā. - Viņa uz mirkli apklusa. - Jūsu zinā�anai - �āds cilvēks tie�ām ir. Viņ� apliecinās, ka stāstāt patie�sību. Ta�u parasti viņu nesauc par Maiklu. Draugiem viņ� ir Greizais Trī*. Ja viņam vispār ir draugi, - viņa kodīgi piebilda.

Bonds pasmaidīja.

-��� Viņ� nebūt nav tāds savādnieks, kā varbūt izklausās, - jaunā sieviete strupi paziņoja. Atvērusi rakstāmgalda atvilktni, viņa izņēma ar gumiju pārsietu piecmārci- ņu naudaszīmju paciņu. Viņa pār�ķirstīja banknotes, pārdalīja paciņu uz pusēm un

"Vārdu spele. Angliski �is uzvārds Tree (tri:) nozīmē koks.

vienu pusi atlika atpakaļ atvilktnē. Otru saritināja rullīti, aptina ar gumiju un svie�da pāri istabai Bondam. Bonds pieliecās un satvēra naudu jau gandrīz pie pa�as grīdas.

- Tur ir apmēram piecsimt mārciņu, - mis Keisa pavēstīja. - Pasūtiet sev numuru viesnīcā "Ri�a" un miniet to pa�u adresi, ko Imigrācijas dienestam. Sadabūjiet labu, lie�totu ceļasomu un salieciet tajā mantas, kuras būtu piemērotas atvaļinājumam un golfa spēlē�anai. Neaizmirstiet savas golfa nūjas. Turieties tālāk no ziņkārīgām acīm. Uz Ņujorku jums būs jālido ar BOAC[9] lai�neri "Monarhs". Ceturtdienas vakarā. Rit no pa�a rīta nopērciet vienu biļeti. Vēstnie�cībā jums tik un tā neizsniegs vizu, kamēr nebūsiet uzrādījis biļeti. Ma�īna atbrauks jums pakaļ uz viesnīcu "Ri�a" ceturtdienas vakarā, pulksten pusseptiņos. �oferis iedos jums golfa bumbas. Ielieciet tās somā. Un, - viņa ielūkojās Bondam tie�i acīs, - ne�iedomājieties, ka varat kaut ko pārdot uz savu roku! �oferis neatkāpsies no jums ne soli, kamēr bagā�a tiks iekrauta lidma�īnā. Es ieradī�os Londonas lidostā. Tātad - ne�kādus pekstiņus! Sarunāts?

Bonds paraustīja plecus.

-�� Ko lai es iesāktu ar tādu preci? - viņ� bezbēdīgi apvaicājās. - �is kumoss man ir par lielu. Un kas notiks, kad būsim tur?

-�� Pie muitas zāles durvīm jūs gaidīs cits �oferis. Viņ� pateiks, ko darīt tālāk. Un ta�gad, - viņas balss kļuva brīdino�a, - ja kaut kas atgadīsies muitā - �ajā vai tajā pusē -, jūs neko nezināt, vai skaidrs? Jums nav ne jausmas, kā bumbas nokļu�vu�as jūsu somā. Lai ko jums jautātu, at�bildiet vienu un to pa�u! Tēlojiet muļķi! Es visu uzmanī�u. Iespējams, ka jūs novēros vēl kāds. To es nezinu. Ja jūs Amerikā arestēs, tad prasiet, lai ziņo britu konsu�lam, un pie tā arī palieciet. No mums jūs nekādu palīdzību nesaņemsiet. Tie�i par to jums tiek maksāts. Skaidrs?

-�� Pareizi vien ir, - Bonds atteica. - Vienī�gā persona, kuru es varētu iegāzt, esat jūs. - Viņ� vērtējo�i noskatīja sarunbiedre- ni. - Bet man negribētos, lai tā notiek.

-�� Blēņas! - mis Keisa nicīgi attrauca. - Jūs par mani neko nezināt. Neraizējieties par mani, draudziņ! Es pati varu par sevi parū�pēties. - Viņa piecēlās un nostājās Bondam pretī. - Neizturieties pret mani kā pret ma�zu meiteni! Mēs abi darām darbu. Un ar savējo es tik�u galā. Jums vēl būs, par ko pabrīnīties.

Bonds izslējās un atkāpās no palodzes. Un pasmaidīja, raudzīdamies mirdzo�ajās, pelēkajās acīs, kuras tagad bija nepacietī�bā satumsu�as.

-�� �o to es protu labāk nekā jūs. Ta�u ne�raizējieties! Es jums uzticē�os. Tikai uz mir�kli atslābinieties un aizmirstiet �o lieti�ķu�mu! Man gribētos jūs vēl redzēt. Vai mēs ne�varētu satikties Ņujorkā, ja viss notiks, kā paredzēts? - Bonds, sacīdams �os vārdus, jutās kā nodevējs. Jaunā sieviete viņam tie��ām patika. Un viņam gribējās ar to sadrau�dzēties. Ta�u tas vēl bija jautājums, vai draudzība starp �īs ķēdes posmiem ir vēlama.

Mis Keisa domīgi uzlūkoja Bondu, un vi�ņas acis pamazām zaudēja tum�o nokrāsu. Skarbi sakniebtās lūpas atslāba un pavē�rās. Mis Keisa mazliet stostīgi atbildēja:

-�� Es� es� tas ir, - viņa pēk�ņi aizgrie�zās. - Elles bū�ana, - viņa novilka, bet �ī sodī�anās skanēja māksloti. - Man piekt�dienas vakarā nav nekas ieplānots. Ma�nuprāt, mēs varētu kopā paēst pusdienas "Klubā 21" uz Piecdesmit otrās ielas. �o vietu zina jebkur� taksometra �oferis. Pulksten astoņos vakarā. Ja ar darbu viss būs kārtībā. Vai tāds piedāvājums jums der? - Viņa atkal pagriezās pret Bondu, ta��u tagad skatījās viņam mutē, nevis acīs.

-��� Labi, - Bonds noteica. Un nosprieda, ka pienācis laiks aiziet, kamēr nav pieļauta kāda kļūda. - Vai mums, - viņ� noprasī�ja, - būtu pārrunājams vēl kaut kas?

- Nē, - mis Keisa attrauca. Un pēc tam, itin kā kaut ko atcerējusies, skarbi nopra�sīja: - Cik pulkstenis?

Bonds paskatījās pulkstenī.

-�� Bez desmit minūtēm se�i.

-�� Man ir vēl �is tas darāms, - mis Keisa pa�ziņoja un, likdama noprast, ka saruna beigu�sies, devās uz durvju pusi. Bonds viņai seko�ja. Jau uzlikusi plaukstu uz roktura, viņa pa�griezās. Mis Keisas acīs, kad tās lūkojās Bon- dā, varēja pamanīt uzticē�anos un gandrīz vai siltumu. - Ar jums viss būs kārtībā, - viņa piebilda, - tikai lidma�īnā turieties no manis tālāk! Neizbīstieties, ja kaut kas neies tā, kā vajag. Kad būsiet ticis galā, - viņas balsī varē�ja saklausīt tādu kā aizgādnieciskumu, - pa�centī�os sagādāt jums vēl kādu līdzīgu darbu.

-� Paldies, - Bonds atbildēja. - Es to no�vērtē�u. Man prieks, ka varē�u strādāt ko�pā ar jums.

Paraustījusi plecus, mis Keisa atvēra durvis. Bonds izgāja gaitenī.

Viņ� pagriezās.

-� Tiksimies tajā jūsu klubā 21, - Bonds noteica. Viņam gribējās piebilst vēl kaut ko, atrast kādu iemeslu vēl bridi būt kopā ar �o vientuļo sievieti, kura klausījās plates un vēroja sevi spogulī.

Ta�u mis Keisas sejas izteiksme jau at�kal bija kļuvusi atturīga. It kā viņi būtu pil�nīgi sve�inieki.

- Protams, - mis Keisa vienaldzīgi atbil�dēja, vēlreiz ieskatījās Bondam acis un lē�ni, bet apņēmīgi aizvēra durvis viņam de�guna priek�ā.

Kamēr Bonds pa garo gaiteni gāja uz lif�tu, jaunā sieviete palika stāvam aiz durvīm un klausījās viņa soļos, līdz tie apklusa. Pēc tam domīgi tuvojās atskaņotājam un ieslēdza to. Viņa paņēma Feijēra plati un uzmeklēja vietu, kuru gribēja atrast. Pēc tam uzlika plati uz atskaņotāja un nolaida adatu uz celiņa. Tā bija dziesma "Je n'en connais pas la fin". Mis Keisa stāvēja un klausījās, brīnīdamās par �o viru, kur� tik piepe�i bija uzradies viņas dzīvē no zila gai�sa - no nekurienes. "Ak Dievs," viņa pēk�ņi iedomājās, jo uzmācās izmisums un dus�mas, "kārtējais blēdis! Vai tie�ām nekad neizdosies tikt vaļā no �ādiem iznireļiem?" Ta�u, kad plate beidzās, mis Keisas seja at�kal izskatījās priecīga, viņa dungoja nule dzirdēto melodiju un pūderēja degunu, ga�tavodamās iziet.

Iznākusi uz ielas, jaunā sieviete apstājās un ieskatījās rokas pulkstenī. Tas rādīja desmit minūtes pāri se�iem. Jāiet piecas minūtes. Mis Keisa �ķērsoja Trafalgarskvē- ru un lēni tuvojās �eringkrosas stacijai, domās atkārtodama to, ko tūlīt gatavojās pateikt. Iegājusi stacijā, viņa devās pie tele�fona kabīnes, kuru bija paradusi izmantot.

Kad mis Keisa uzgrieza Velbeka numuru, pulkstenis bija se�i un piecpadsmit minū�tes. Kad bija atskanēju�i parastie divi sig�nāli, viņa dzirdēja automātiskās ieraksta iekārtas klik�ķi. Pēc tam divdesmit sekun�des nebija saklausāms nekas, tikai adatas skrapstoņa. Tad atskanēja vienaldzīga balss - viņas nepazīstamais darba devējs pateica vienu vārdu: "Runājiet!" Tad atkal sekoja klusums, vienīgi iekārta �ņāca.

Sieviete jau sen bija pieradusi pie �ī ap�rautā, bezpersoniskā rīkojuma - tas viņu vairs nemulsināja. Viņa ātri, bet skaidri sā�ka runāt melnajā klausulē.

- Keisas ziņojums ABC. Atkārtoju. Kei�sa - ABC. - īsu brīdi klusējusi, viņa turpi�nāja: - Kurjers ir apmierino�s. Apgalvo, ka viņa īstais vārds esot D�eimss Bonds, arī pase bū�ot uz �ī vārda. Spēlējot golfu un ve�dī�ot golfa nūjas. Ieteica izmantot golfa bumbas. Viņ� lieto "Dunlop 65". Viss pārē�jais paliek, kā norunāts. Zvanī�u vēlreiz septiņos piecpadsmit un astoņos piecpads�mit, lai saņemtu apstiprinājumu. Tas ir viss.

Beigusi runāt, mis Keisa vēl brītiņu ie�klausījās aparatūras �ņākoņā, pēc tam no�lika klausuli un devās atpakaļ uz viesnīcu. Tur viņa piezvanīja uz apkalpo�anas dienes�tu un palūdza lielu glāzi sausā martīni. Kad tas tika atnests, viņa apsēdās, aizsmē�ķēja, klausījās mūziku un gaidija, kad pulkstenis būs septiņi un piecpadsmit mi�nūtes.

Tad - vai ari astoņos piecpadsmit - vienal�dzīgā, neskaidrā balss paziņos: "ABC - Kei- sai. Atkārtoju. ABC - Keisai�" Un tad se�kos rīkojumi.

Kaut kur Londonā, dro�i vien kādā īrētā istabā, tajā mirkli, kad viņa noliks klausu�li, apklusis ieraksta iekārtas �ņākoņa. Tad, iespējams, aizcērtoties noklaudzēs kādas durvis, un soļi klusi nodipēs pa kāpnēm, lai izdzistu tālumā kādā nezināmā ielā.

Pulkstenis jau rādija se�i - tas bija ce�turtdienas vakars -, kad Bonds savā vies�nīcas "Ri�a" numura guļamistabā kravāja ceļasomu. Tā bija no cūkādas, pamatīgi apbru�āta, bet reiz bijusi dārga, un tās sa�turs visnotaļ atbilda izskatam. Jau bija ie�saiņoti vakara uzvalki, viens tum�s un viens gai�s uzvalks pastaigām un golfam. Sakso- na firmas golfa apavi un tum�zilu kurpju pāris. Siltais vilnas uzvalks bija Bondam mugurā, bet somā nonāca vairāki balti zīda krekli un da�i tum�zili kokvilnas vasaras krekliņi ar īsām piedurknēm. Zeķes un bik�turi, neilona apak�veļa un pāris garu zīda rītasvārku, ko Bonds labprāt valkāja pid�amas vietā.

Nevienam no apģērba gabaliem nebija ne etiķetes ar uzvārdu, ne ie�ūtu iniciāļu.

Bonds jau bija pabeidzis kravāt lielo so�mu un turpināja saiņo�anu, ievietodams atliku�ās mantas - skū�anās un mazgā�a�nās piederumus - mazākā somā, kura arī bija no cūkādas un tikpat nobru�āta. Tur�pat viņ� ielika Tomija Armūra grāmatu "Kā kļūt par vislabāko golfa spēlētāju" un biļeti kopā ar pasi. �o somu viņam bija sagādā�jusi īpa�ā nodaļa, un zem tās cūkādas virsmas atradās �aura slēptuve, kur ērti ie�gūla revolvera klusinātājs un trīsdesmit 25. kalibra patronas.

Iezvanījās telefons. Bonds nolēma, ka ma�īna atbraukusi ātrāk par noteikto lai�ku, ta�u tas bija apak�stāva vestibila por- tjē, kur� paziņoja, ka ieradies pārstāvis no firmas "Universālais eksports" ar vēstuli, kas nododama Bondam tie�i rokās.

-�� Sūtiet viņu aug�ā, - Bonds pārsteigti sacīja.

Pēc da�ām minūtēm viņ� atvēra durvis neuzkrīto�i ģērbtam vīram. Tas bija viens no Galvenās pārvaldes kurjeriem.

-�� Labvakar, ser, - ienācējs sveicināja un, izņēmis no krū�u kabatas lielu, gludu ap�loksni, pasniedza to Bondam. - Man vēlēts pagaidīt un paņemt to atpakaļ, kad jūs bū�siet izlasījis.

Bonds atvēra balto aploksni un atlauza zī�mogu zilajai aploksnei, kas atradās baltajā.

Tajā bija zilgana papīra lapa, apdrukāta ma�īnrakstā, bez adresāta un paraksta. Bonds tūlīt pazina M. personisko kores�pondenci.

Bonds pamāja kurjeram, lai apsē�as krēslā, bet pats apmetās pie rakstāmgalda pretī logam.

"Va�ingtona ziņo, ka Rufuss B. Seije, alias D�eks Spengs, tiek uzskatits par gangsteri un pieminēts ari Kīfovera ziņoju�mā, ta�u pret viņu nekad nav izvirzīta ofi�ciāla apsūdzība. Starp citu, viņam ir dvī�ņubrālis Serafimo Spengs, ar kuru kopā tas vada Mirdzo�o bandu [10] , kas darbojas visā Amerikā. Pirms pieciem gadiem brāļi Spengi, izdarot kapitālieguldījumus, iegu�va kontroli pār "Dimantu namu", un par �o viņu darbības veidu nav zināms nekas pretlikumīgs.

Tomēr brāļiem pieder arī nelegāls totali�zators Nevadā un Kalifornijā - bukmeikeru tīkls, kas apkalpo pa telefonu. Firma sau�cas "Sure Fire Wire Service"*. Viņu īpa�u�mā ir arī viesnīca "Tiāra" Lasvegasā - tur atrodas Serafimo Spenga galvenā mītne, kā arī - izmantojot Nevadas nodokļu likum�do�anu - "Dimantu nama" galvenais birojs.

Va�ingtona vēl ziņo, ka Mirdzo�ā banda interesējoties arī par citām nelegālām nodar�bēm, piemēram, narkotikām un organizēto prostitūciju. �ajā virzienā darbojas Maikls (Greizais) Trī Ņujorkā, lai gan ir jau piecreiz tiesāts par da�ādiem noziegumiem. Bandai ir atzarojumi Maiami, Detroitā un �ikāgā.

Va�ingtona min Mirdzo�o bandu kā vienu no Savienoto Valstu spēcīgākajiem grupēju�miem, kuram ir savi cilvēki gan �tata, gan fe�derālajā valdībā un policijas aizgādība. Mir�dzo�o bandu varot salīdzināt ar tādiem vis�augstākās klases veidojumiem kā Klīvlendas grupējums un Detroitas Purpursarkanie.

Va�ingtonai netika izpausta mūsu ieinte�resētība �ajā lietā, tomēr gadījumā, ja iz�meklē�ana jūs novestu līdz bīstamam kon�taktam ar �o grupējumu, jums tūlīt jāziņo FIB un pēc tam jāatkāpjas, jo tālāko iz�meklē�anu veiks viņi.

Tā ir pavēle.

�ī dokumenta atgrie�anās tiks uzskatīta par apliecinājumu tam, ka esat pavēli sa�ņēmis."

Paraksta nebija. Bonds vēlreiz pārskatīja lappusi, salocīja to un iebāza vienā no vies�nīcas "Ri�a" aploksnēm.

Pēc tam piecēlās un pasniedza aploksni kuijeram.

-�� Liels paldies, - viņ� sacīja. - Vai pratī�siet viens pats atrast atpakaļceļu lejup?

-� Jā, pateicos, ser, - kurjers atbildēja. Viņ� devās uz durvju pusi un atvēra tās. - Ar lab- vakaru, ser.

-� Ar labvakaru.

Durvis klusi aizvērās. Bonds �ķērsoja is�tabu, piegāja pie loga un pavērās uz Grin- parku.

Kādu mirkli viņ� kā nomoda sapnī redzē�ja kalsnu, pavecu vīru sē�am krēslā savā klusajā kabinetā.

Atdot �o lietu FIB? Bonds saprata, ka M. viņam pavēlējis darīt tie�i to, bet glu�i tā�pat bija skaidrs, cik sarūgtināts M. jutīsies, ja nāksies lūgt Edgaru Hūveru pārņemt �o lietu un likt amerikāņiem izstrēbt britu sle�penā dienesta savārīto putru.

Būtiskākie vārdi memorandā bija "bista- mais kontakts". Kad īsti kontakts ar bandu kļūs bīstams, jāizlemj Bondam pa�am. Sa- lidzinot ar agrākajiem pretiniekiem, �ie amerikāņu lamzaki, protams, ne�ķita īpa�i nopietni ņemami. Vai varbūt tomēr? Bonds piepe�i atcerējās Rufusa B. Seijes stūraino, glu�i kā akmenī izcirsto seju. Labi, �ā vai tā - nekas slikts dro�i vien nenotiks, ja viņ� lūkos uzmest skatienu �im brālim ar neparasto vārdu. Serafimo. Tāds vārds va�rētu būt naktskluba viesmīlim vai saldēju�ma pārdevējam. Ta�u tādi �ie ļautiņi bija. Lēti un teatrāli.

Bonds paraustīja plecus un pavērās pulkstenī. Se�i un divdesmit piecas minū�tes. Viņ� paskatījās apkārt. Viss jau bija sagatavots. Piepe�as iedomas pamudināts, Bonds pabāza roku zem �aketes un izvilka no zam�ādas maksts, kura karājās kreisajā padusē, automātisko 25. kalibra beretu. Tas bija pilnīgi jauns ierocis, ko M. viņam atsūtīja "par piemiņu" pēc iepriek�ējā uz�devuma izpildes kopā ar zīmīti, kuru M. bi�ja uzrakstījis ar savu iecienīto zaļo tinti. Tajā bija teikts: 'Tas Jums var noderēt."

Bonds apgāja apkārt gultai, izņēma ap�tveri un izbēra tās saturu uz gultas pārklā�ja kopā ar lodi, kuru izkratīja no stobra. Viņ� da�as reizes nospieda gaili, pārbaudī�dams tā atsperigumu, un notēmēja, it kā grasītos �aut. Pēc tam Bonds atvilka stob�ru, pārliecinājās, vai pie belzeņa nav sakrā�ju�ies putekļi, un pārvilka roku pār stobru līdz pa�am tēmēklim. Tad Bonds atkal pie�lādēja aptveri, ielika to vietā, aizvēra dro�i�nātāju un ieslidināja ieroci atpakaļ zem �a�ketes.

Iezvanījās telefons.

-� Jūsu ma�īna ir piebraukusi, ser.

Bonds nolika klausuli. Tā, lūk! Operācija

bija sākusies. Viņ� vēlreiz domīgi aizgāja līdz logam un bridi vērās ārā, pāri zaļo ko�ku galotnēm. Bonds sajuta kuņģī smeldzī�gu tuk�umu, aplūkojot zaļos kokus Londo�nas vasaras tveicē. Bondu pārņēma spēja vientulība, iedomājoties lielo ēku Rīd�ent- parkā. �o cietoksni, kurā viņam tagad ļauts ieiet vienīgi galēja izmisuma brīdī, lai sauktu palīgā, un Bonds pilnīgi noteikti zi�nāja, ka to nedarīs.

Kāds klauvēja pie durvīm, un telpā ienā�ca izsūtāmais, kas bija ieradies pēc so�mām. Bonds kopā ar zēnu izgāja no numu�ra un devās projām pa gaiteni, domādams vairs tikai par to, kas gaida tā ceļa beigās, kur� pavērsies, tikko viņ� būs izgājis pa viesnīcas "Ri�a" virpuļdurvīm.

Ietves malā stāvēja melns "Armstrong Siddeley Sapphire" limuzīns ar sarkanām firmas zīmēm.

-�� Vai jūs gribētu sēdēt priek�ā? - apjau�tājās uniformā tērptais �oferis. Ta�u tas noteikti nebija laipns aicinājums. Abas Bonda somas un golfa nūjas nonāca aiz�mugures nodalijumā. Bonds ērti iekārtojās sēdeklī līdzās �oferim. Kad ma�īna iegrie�zās Pikadilijā, Bonds nopētīja �ofera seju. Tomēr saskatīt varēja tikai bargu, anonīmu profilu zem formas cepures. Acis sedza

melnas saulesbrilles. Ādas cimdos tērptās rokas lietpratīgi grozīja stūri un pārbīdīja sviras.

- Atslābinieties un baudiet braucienu, mister. - Viņam bija Bruklinas izruna. - Ne�centieties ar mani tērzēt! Tad es satraucos.

Bonds pasmaidija un neko neatbildēja. Viņ� darīja, kā vēlēts. "Apmēram �etrdes�mit gadu," viņ� domāja, "svars - divpadsmit stounu*. Garums - piecas pēdas desmit collas. Pieredzējis braucējs. Lieliski pazīst Londonas satiksmi. Neo� pēc taba�ku kas. Dārgas kurpes. Kārtīgi apģērbies. Ne mazāko bārdas rugāju. Radis skūties div- b reiz dienā ar elektrisko bārdas dzenamo ĻL" aparātu."

Nokļuvis uz apkārtceļa Lielās rietumu maģistrāles galā, �oferis nobrauca malā. Atvēris cimdu nodalījumu, viņ� uzmanīgi izņēma se�as jaunas "Dunlop 65" bumbas, kas bija ietītas melnā iesaiņojamajā papīrā, ar neatlauztiem zīmogiem. Atstājis motoru darbojamies tuk�gaitā, �oferis izkāpa un atvēra aizmugures durvis. Bonds paraudzī�jās pār plecu un redzēja, ka vīrs atpogā vi�ņa golfa piederumu maisa kabatu un rūpī�gi, pa vienai, pievieno se�as jaunās citām bumbām - gan jau lietotām, gan nelieto�tām. Pēc tam, ne vārda nebildis, �oferis at�griezās priek�ējā sēdekli, un brauciens tur�pinājās.

Londonas lidostā Bonds bezrūpīgi reģis�trēja biļeti, tad nopirka "Evening Stan�dard" - noliekot naudu, viņa roka pieskā�rās kādai pievilcīgai, ceļojuma kostīmā tērptai gai�matei, kura dīki �ķirstīja ilus�trēta �urnāla lapas, - un �ofera pavadībā sekoja savai bagā�ai uz muitas kontroles punktu.

-� Vai te ir tikai jūsu personiskās mantas, ser?

-Jā.

-�� Un cik daudz angļu naudas ir jums lī�dzi, ser?

-� Aptuveni trīs mārciņas un mazliet sud�raba. .

-�� Paldies, ser. - Ar zilu krītu uz visām trim somām tika uzskribelētas atzīmes, tad nesējs uzlika lielo somu un maisu ar golfa piederumiem uz ratiņiem.

-�� Ejiet turp, kur spīd dzeltenā gaisma, tur ir aizbraucējiem paredzētā zāle, - viņ� paskaidroja, stumdams ratiņus uz iekrau��anas platformas pusi.

�oferis ironiski pamāja atvadu sveicienu. Aiz tum�ajām saulesbrillēm pazibēja acis, un abu skatieni uz mirkli sastapās. Pavadī�tāja �aurās lūpas savilkās tikko jau�amā smaidā.

-� Ar labvakaru, ser. Veiksmīgu ceļojumu!

- Paldies, draugs, - Bonds priecīgi atbil�dēja. Un apmierināts redzēja, ka tikko ma�nāmais smaidiņ� nozūd no �ofera sejas, kad vīrs pagriezās un ātri devās projām.

Bonds.paņēma mazāko somu, uzrādīja pasi patīkamam jauriajn \arietim ar svaigu sejas krāsu, kur� sameklēja pasa�ieru sa�rakstā viņa vārdu, un*saņēma atļauju ieiet uzgaidāmajā zālē. Piepe�i Bonds turpat blakus izdzirda Tifānijas Keisas zemo balsi sakām: "Paldies!" patīkamajam jauneķlim ar svaigo seju, un pēc mirkļa arī viņa ienā�ca uzgaidāmajā zālē un izvēlējās vietu starp Bondu un durvīm. Bonds klusībā pa�smaidīja. Tie�i tur būtu apsēdies viņ� pats, ja sekotu cilvēkam, kur� varbūt lolo kādus slepenus nodomus.

Bonds atlocīja "Evening Standard" un pāri avīzes malai pārlaida nevērīgu skatie�nu pasa�ieriem.

Lidma�īnai vajadzētu būt gandrīz pilnai (kad Bonds pirka biļeti, vairs nebija palikusi brīva neviena guļvieta), un tagad viņ� jutās atvieglots, jo starp �etrdesmit gaidītāju sejām nemanīja nevienu pazīstamu. Da�i angļi, di�vas parastas mūķenes, kuras - Bonds nodo�māja - vasarā laikam alla� lido pāri Atlanti�jas okeānam. Iespējams, ka uz Lurdu. Vairā�ki neizteiksmīgi amerikāņi - lielākoties dari- jumcilvēki. Divas mātes ar zīdaiņiem - lai pasa�ieriem nebūtu lemts gulēt. Un saujiņa nenosakāmas tautības eiropie�u. "Parastā publika," Bonds nolēma. Zinot, ka diviem no klāteso�ajiem - viņam pa�am un Tifānijai Keisai - ir savi noslēpumi, nebija ne mazākā iemesla uzskatīt, ka arī kādam citam no �iem garlaicīgajiem ļautiņiem nevarētu būt uzticēti dīvaini uzdevumi.

Bonds sajuta, ka viņu kāds vēro, ta�u tie bija tikai nevērīgi skatieni, ko pūlim pārlai�da divi no tiem, kurus viņ� bija noturējis par amerikāņu darījumcilvēkiem. Sve�ie novērsās, un viens no viņiem - vīrietis jau�neklīgu seju, bet pāragri nosirmoju�iem matiem - kaut ko pateica otram, pēc tam abi piecēlās, paņēma savas kovboju cepu�res, kuras, neskatoties uz karsto vasaru, bija iesaiņotas ūdensnecaurlaidīgos apval�kos, un devās uz bāru. Bonds dzirdēja, ka viņi pasūta dubulto brendiju ar ūdeni, un otrais vīrs - bāls un tukls - izvilka no ka�batas table�u pudelīti, izņēma vienu kap�sulu, ko norija kopā ar brendiju. 'Tablete pret vem�anu," Bonds uzminēja. 'Tas cil�vēks nepanes ceļo�anu."

BOAC dispe�ere atradās netālu no Bon�da. Viņa runāja pa telefonu. "Dro�i vien sa�zinās ar lidojumu kontroles dienestu," Bonds nosprieda.

- Man atvadu zālē ir �etrdesmit pasa�ie�ru, - dispe�ere teica, sagaidīja atbildi, tad nolika klausuli un paņēma mikrofonu.

"Atvadu zāle? Tas gan ir jautrs sākums lidojumam pāri okeānam!" Bonds nodomā�ja, un tad jau viņi visi soļoja pa asfaltēto ceļu un iekāpa lielajā boingā. Gaisā paceļo�ties eļļainiem dūmiem un metanola sma�kai, cits pēc cita sāka darboties motori. Ve�cākā stjuarte skaļruni paziņoja, ka nākamā nolai�anās bū�ot �enonā, kur paredzēts ie�turēt pusdienas, un lidojumā paies stunda un piecdesmit minūtes, bet varenais div- klāju laineris lēni ripoja uz austrumu-rie- tumu skrejceļa pusi. Gaisa kuģis bremzējot nodrebēja, tad pilots no jauna pa vienam iedarbināja visus �etrus motorus, palielinot apgriezienus, un Bonds pa logu noskatījās, kā tiek pārbaudīta fizelā�a. Tad lielā lidma��īna lēnām pagriezās uz rieto�ās saules pusi, spēji salecoties, kad tika atlaistas bremzes, un abpus skrejceļam nolika zāle. Uzņemdams ātrumu, "Monarhs" veica di�vas jūdzes pa asfaltu un pacēlās gaisā pret rietumiem, lai nonāktu uz kāda līdzīga skrejceļa otrā pasaules malā.

Bonds aizdedza cigareti un, paņēmis grā�matu, ērti iekārtojās savā krēslā, kad pēk��ņi viņam priek�ā pa kreisi tika nolaista sēdekļa atzveltne. Tur sēdēja viens no ame�rikāņiem - resnis, kuram ap vēderu jopro�jām bija savilkta dro�ības josta. Vira seja bija zaļgana un nosvīdusi. Viņa rokas ner�vozi �ņaudzīja pie krūtīm piespiesto portfe�li, un Bonds izlasīja vira uzvārdu vizītkartē, kas atradās ādas ietvarā pie roktura. Tur bija rakstīts: "Mr. V. Vinters." Un apak�ā ar sarkanu tinti lieliem burtiem uzvilkts: "MANA ASINSGRUPA IR B."

"Nabaga vientiesis," Bonds nodomāja. "Viņ� ir pārbijies. Viņ� ir pārliecināts, ka lidma�īna nokritīs. Un cer, ka tiks izglābts, ja ļautiņi, kas izvilks viņu no atlūzām, ielies pareizās asinis. Zellim liekas, ka �ī lidma�ī�na ir vienīgi ar anonīmu, inertu masu pie�bāzta milzu caurule, ko notur gaisā saujiņa dzirksteļojo�u aizdedzes sve�u un kaut kādi vadu mud�ekļi. Viņ� netic tās spējām no�kļūt galā, nedz arī statistikai par �o visai dro�o satiksmes līdzekli. Viņ� ir pārbijies kā mazs bērns - pārbijies no trok�ņa un iespē�jamā kritiena. �is zellis pat baidās iet uz tu�aleti, jo ir pārliecināts, ka tajā brīdī, kad piecelsies no poda un nolaidīs kājas uz grī�das, viņ� izkritīs tai cauri."

Pēk�ņi kāds stāvs aizsedza rieto�ās saules starus, kas pārplūdināja salonu, un Bonds novērsās no re�ņa, lai paskatītos aug�up. Tā bija Tifānija Keisa. Viņa pagāja garām, ieda�ma uz kāpnītēm, kuras veda uz apak�klāja kokteiļu bāru, un nozuda. Bondam būtu gribējies viņai sekot. Viņ� paraustīja plecus un gaidīja stjuarti ar ratiņiem, kokteiļu pa�plāti un �ķīvjiem ar ikru un �āvēta la�a mai�zītēm. Viņ� atkal pievērsās grāmatai un izla- sija lappusi, ta�u nesaprata neviena pa�a vārda. Izmetis jauno dāmu no prāta, viņ� sāka lasīt lappusi vēlreiz.

Bonds jau bija izlasījis ceturtdaļu grāma�tas, kad viņam aizkrita ausis, lidma�īnai sā�kot nolaisties - līdz Īrijas rietumkrastam bi�ja paliku�as apmēram piecdesmit jūdzes. "Aizsprādzējiet dro�ības jostas! Nesmēķē�jiet!" Un tad jau varēja saskatīt �enonas zaļ- ganbaltās pro�ektoru gaismas, sarkano un zeltaino laternu iezīmētās skrejceļu līnijas un spo�i zilās ugunis uz zemes. Nosēdies starp tām, gaisa kuģis slīdēja uz izkāp�anas vietu. Pusdienās pasniedza bif�teku un �ampanieti, pēc tam - tasi lieliskas karstas kafijas ar īru viskiju un puscollu biezu pu�tukrējuma kārtu. Tad varēja aplūkot graba��as lidostas veikaliņos - "Irish Hom Rosa- ries", "Bog Oak Irish Harp" un "Brass Lep- rechauns", kur visas preces maksāja pusot�ru dolāru, un ieskatīties rēgainajā "Irish Musical Cottage", kur par �etriem dolāriem varēja iegādāties ar ka�okādām rotātus ne�novalkājamus tvīda apģērbus, smalkas īru lina salvetes un galdautus. Skaļrunī kāds vervelēja īriski, sasprast izdevās tikai vār�dus: "Britu � aviokorporācija" un "Ņujorka", pēc tam sekoja tulkojums angliski, atvadu skatiens uz Eiropu, un viņi atkal pacēlās piecpadsmit pēdu augstumā, kur lidz nāka�majai nolai�anās reizei vadīsies pēc radiobā- kas signāliem no kuģiem "Jig" un "Charlie", kuri vēroja laika apstākļus kaut kur Atlanti�jas okeāna vidū.

Bonds labi izgulējās un pamodās tikai tad, kad viņi jau tuvojās Jaunskotijas dien�vidu krastam. Viņ� devās uz mazgā�anās telpu, noskuvās un noskaloja noslēgtajā salonā pavadītās nakts radīto sasmakuma gar�u, tad atgriezās savā vietā, laipodams starp sēdekļu rindām ar aizmigu�ajiem pa�sa�ieriem, da�i no kuriem bija savilku�ies �okurā, citi - izstiepu�ies. Bonds, kā alla�, nopriecājās par rītausmu - saule, celda�mās aug�up virs zemes malas, piepludināja salonu ar asinssarkanu gaismu.

Līdz ar rīta blāzmu lēni sāka attapties arī pārējie lidma�īnas pasa�ieri. Divpadsmit- tūksto� pēdu zem viņiem varēja saskatīt mājas, kas atgādināja uz brūna paklāja iz�bērtus cukurgraudus. Lejā viss �ķita sa�stindzis, tikai tieva dūmu grīste kā tārpiņ� izlocījās virs brauco�a vilciena, aiz zvejnie�ku laivas kādā līcī palika putu vērpete, kas līdzinājās baltai spalvai, no sīkas kā rotaļ�lieta ma�īnītes hromētā motora pārsega uz�zibsnīja saules atspulgs, bet Bonds gandrīz varēja saredzēt mājās zem segām guļo�us ļautiņus, kuri pamazām sāka staipīties un kustēties, un tur, kur mierīgajā rīta gaisā cēlās dūmu mākulī�i, viņ� bezmaz vai spē�ja saost kafijas smar�u virtuvēs.

Pienāca brokastlaiks, un tika piedāvāts mazliet dīvains cienasts, ko britu aviokorporā- cija dēvēja par "Angļu lauku mājas brokas�tīm". Vecākā stjuarte apstaigāja salonu, izda�līdama visiem ASV muitas deklarāciju veidla�pas - formu numur 6063, un Bonds izlasīja sīkiem burtiņiem nodrukāto piezīmi: "Ja ne�tiks deklarēti kādi priek�meti vai būs sniegtas nepareizas ziņas� naudas sods vai apcietinā�jums, vai arī abi." Un priecīgi parakstīja melī�go apliecinājumu ailē "Personiskās mantas".

Pagāja trīs stundas, kuru laikā lidma�īna �ķietami nekustīgi karājās gaisā kaut kur zemes vidienē, un tikai pa salona sienām slīdo�ie saules atspulgi, kuri lēnām pārvie�tojās par da�ām collām, deva kādu apjaus�mu par virzību uz priek�u. Tad beidzot lejā parādījās pla�i izpletu�ās Bostonas aprises un Ņūd�ersijas ātrgaitas ceļu savijums, un Bondam aizkrita ausis - lidma�īna lēnām nolaidās bālganās dūmakas apņemtajā Ņu�jorkas piepilsētā. Atskanēja �ņākoņa un nosmirdēja pēc insekticīda, spalgi nokau- cās pneimatisko brem�u hidraulika, nolai�dās riteņi, un lidma�īnas priek�gals tuvojās zemei, tad riepas saskārās ar skrejceļu, propelleri iekaukdamies sāka griezties atpa�kaļgaitā, lai samazinātu ātrumu, �ķērsojot klajumu ar panīku�o zāli, līdz beidzot lid�ma�īna sasniedza asfaltēto joslu. Ar klank�ķi atvērās lūka, un viņi bija klāt.

Muitas ierēdnis - tukls, ar dzīvi apmieri�nāts vīrs pelēkā formas kreklā ar tum�iem sviedru plankumiem padusēs - nesteidzīgi tuvojās kontroles galdam, kur - tie�i pie burta "B" - stāvēja Bonds ar savām trim so�mām. Pie blakus izejas, zem burta "C"*, stāvēja mis Keisa. Viņa izvilka no rokasso- mas cigare�u "Parlaments" paciņu un ie�sprauda vienu starp lūpām. Bonds dzirdēja vairākkārt nepacietīgi noklik�ķam �ķilta�vas, pēc tam tās tika iemestas atpakaļ so�mā un nostirk�ķēja rāvējslēdzējs. Bonds sa�juta, cik modri viņa vēro notieko�o. Viņam būtu gribējies, lai jaunās sievietes uzvārds sāktos ar burtu "Z" - tad viņa nestāvētu tik tuvu. Zaratustra? Zakarija? Zofānija�?

-�� Mister Bond?

-Jā.

-� Vai tas ir jūsu paraksts?

-Jā.

-� Un tur ir tikai jūsu personiskās lietas?

-� Jā, tas ir viss.

-��� Labi, mister Bond. - Ierēdnis izņēma no reģistru grāmatas muitas uzlīmi un pielipi�nāja to Bonda lielajai somai. Pielīmējis tādu

"Angliski �o uzvārdu raksta Case.

pa�u pie mazākās somas, viņ� pievērsās golfa piederumu maisam. Un sastinga ar uzlīmju grāmatu rokā. Viņ� pētīja Bondu.

-� Vai jums tur i' �aujamie, mister Bond?

Bondam sametās melns gar acīm.

-� Tur ir golfa nūjas.

-� Ak tā! - muitnieks pacietīgi atsaucās. - Cik ta' �īs nāk? Apmēram, ko?

Bondam gribējās iedunkāt pa�am sevi - par to, ka bija aizmirsis amerikāņiem raksturī�gos jautājumus.

-� Ap astoņdesmit, es domāju.

-��� Nebiju domājis, ka tās varētu maksāt mazāk par simtu. - Muitnieks uzlīmēja sa�sodīto etiķeti uz somas, tikai da�u collu at�tālumā no ievērojamākā kontrabandas sūtī�juma, kas jebkad bija �ķērsojis �o posteni.

-� Patīkamas brīvdienas, mister Bond!

-�� Paldies, - Bonds atbildēja un, ar rokas mājienu pasaucis nesēju, sekoja savām so�mām līdz pēdējam �ķērslim - durvīm, kur gaidīja vēl viens inspektors. Ta�u tur nenā�cās gaidīt. �is vīrs tikai pieliecās un pār�baudīja, vai visām somām uzlīmētas etiķe�tes, uzspieda tām zīmogu un pamāja, lai Bonds dodas tālāk.

-� Mister Bond?

Tas bija gara auguma vīrs ar glu�i kā ak�menī cirstu seju, smil�ukrāsas matiem un ļaunu skatienu. Viņ� bija ģērbies tum�brū�nās biksēs un kafijkrāsas kreklā.

-�� Esmu piebraucis jums paredzēto au�to. - Vīrs pagriezās, rādot Bondam ceļu ārā, karstajā agrā rīta saulē, un aģents 007 pamanīja viņa bik�u kabatā palielu, stūrai�nu priek�metu. Tā apveids atgādināja maz- kalibra automātisko ieroci. "Raksturīgi," Bonds nodomāja, "Maika Hammera paņē�mieni. �ie amerikāņu gangsteri ir viegli at�maskojami. Pārāk daudz lasīju�i komiksus un skatīju�ies ap�aubāmas detektīvfilmas."

Ietves malā stāvēja melns "Oldsmobile Sedan". Bonds negaidīja, kamēr viņu aici�nās iekāpt. Viņ� iekārtojās priek�ējā sēdek�lī, ļaujot brūnā tērptajam vīram iekraut ba�gā�u aizmugurē un pasniegt dzeramnaudu nesējam. Kad drūmā Aidlvaildas prērija jau bija palikusi aiz muguras un ma�īna iejuka Van Veika alejas autostraumē, Bonds juta, ka vajadzētu kaut ko sacīt.

-� Kāds tad �eit ir laiks? - viņ� pajautāja.

�oferis neatrāva skatienu no ceļa.

-� Te zem, te virs simta. [11]

-�� Karsti gan, - Bonds bilda. - Pie mums Londonā vairāk par septiņdesmit pieciem grādiem nemēdz būt.

-�� Ko mēs tagad darīsim? - viņ� pēc klu- sumbri�a iejautājās.

Vīrs pavērās aizmugures skata spogulī un izstūrēja ma�īnu uz galvenās ielas. Kā�du ceturtdaļjūdzi viņ� bija aizņemts, ap�dzenot lēni brauco�ās automa�īnas. Tad nāca glu�i tuk�s ceļa posms. Bonds atkār�toja jautājumu.

-� Es prasīju, ko mēs tagad darīsim?

�oferis veltīja viņam ātru skatienu.

-� Greizais grib jūs satikt.

-�� Tie�ām? - Bonds pārvaicāja. �ie cilvēki darīja viņu nepacietīgu. Bonds sāka prātot, cik drīz viņam izdosies tikt kādā skaidrībā. Tas viss diezcik labi neizskatījās. Viņam jākļūst par ķēdes posmu un jāizseko slepenā kanāla tālākvirzība. Jebkādas neatkarīgas rī�cības pazīmes vai nesadarbo�anās - un no viņa mēģinās atbrīvoties. Jākļūst pazemīgam un jāpaliek tādam. Un jāpieradinās pie �īs domas tūlīt pat.

Viņi iebrauca Manhetenā un pa krast�malu turpināja ceļu līdz vietai, kur sākās ielas ar �etrdesmitajiem numuriem. �ķēr�soja centru un traucās tālāk pa Rietumu �etrdesmit sesto ielu. Tā bija tāda kā Ņujorkas Hetongārdena. �oferis novietoja auto ielas malā, iepretī kādām neuzkrīto��ām durvīm. Tās bija iespiestas starp nevī��īga izskata rotaslietu tirgotavu un elegan�tu veikalu, kura fasādi greznoja melnā marmora plāksnes. Slīpie, sudrabotie burti virs ieejas bija tik smalki, ka Bonds, sēdē�dams ma�īnā, nespētu tos salasīt, ja vien nosaukums nebūtu cie�i iespiedies viņa atmiņā. Uzraksts vēstīja: "Dimantu nams, korporācija."

Tikko auto apstājās, no ietves nokāpa kāds cilvēks un apgāja tai apkārt.

-� Viss kārtībā? - viņ� noprasīja, uzrunā�dams �oferi.

-� Protams. Boss iek�ā?

-� Jā. Vai nolikt ma�īnu vietā?

-� Priecā�os, ja tu to izdarisi. - �oferis pa�griezās pret Bondu. - Klāt esam, zaļknābi. Celsim tās somas laukā!

Bonds izrausās no ma�īnas un atvēra aizmugures durvis. Viņ� paņēma mazāko somu un sniedzās pēc golfa piederumu maisa.

-� Tās nūjas es paņem�u, - viņam aiz mu�guras sacīja �oferis. Bonds paklausīgi pacē�la otru - lielāko somu. �oferis pieliecās, pa�ņēma golfa maisu un aizcirta ma�īnas dur�vis. Otrais virs a�i apsēdās pie stūres, un melnais limuzīns nozuda citu ma�īnu strau�mē, kamēr Bonds nopakaļ �oferim �ķērsoja ietvi un iegāja pa necilajām durvīm.

Aiz tām bija gaitenītis un �veicara būce�nis. Kad abi ienāca, durvju sargs atrāva skatienu no "The News" sporta lappuses.

-�� Sveiks, - viņ� sacīja �oferim un pēto�i uzlūkoja Bondu.

-�� Sveiks, - �oferis atsaucās. - Vai tev ne�būs iebildumu, ja mēs atstāsim �īs somas te?

- Uz priek�u! - virs atļāva. - Lai paliek vien. - Un ierāva galvu atpakaļ būcenī.

�oferis, uzmetis uz pleca golfa piederu�mu maisu, pieveda Bondu pie lifta durvīm, kas atradās vestibila viņā pusē. Kad Bonds aiz viņa iegāja kabīnē, �oferis nospieda ce�turtā stāva pogu, un abi klusēdami brauca aug�ā. Viņi izkāpa un atkal nonāca mazā gaitenītī, kurā atradās divi krēsli, galdiņ�, liels misiņa spļaujamtrauks un vēdīja tvei�cīga sasmakuma dvaka.

Abi gāja uz priek�u pa apdilu�o paklāju līdz stiklotām durvīm, �oferis pieklaudzinā�ja un, uzaicinājumu negaidīdams, devās iek�ā. Bonds sekoja viņam un aizvēra dur�vis.

Pie galda sēdēja virs ar spilgti sarkaniem matiem un lielu, nekustīgu, kā pilnmēness apaļu seju. Viņam priek�ā stāvēja glāze ar pienu. Kad abi ienāca, vīrs piecēlās, un Bonds pamanīja, ka viņam ir kupris. Bonds nespēja atcerēties, ka jebkad būtu redzējis sarkanmatainu kuprīti. Viņ� iztēlo�jās, cik tāds salikums varētu būt noderīgs bandas pakalpiņu iebiedē�anai.

Kuprainais vīrs lēnām soļoja apkārt gal�dam, līdz nonāca tie�i pretī Bondam. Viņ� apmeta loku ap ienācēju, aplūkodams to no galvas līdz kājām, pēc tam atkal novie�tojās pretī un ieskatījās sejā. Bonds bez�kaislīgi vērās �ajās acīs, kuras likās tik tuk�as un stingas, it kā būtu izgatavotas no porcelāna un palienētas no kāda izbāze�ņu meistara. Bonds noprata, ka patlaban iztur tādu kā pārbaudījumu. Un nepie�spiesti raudzījās pretī, saskatīdams milzī�gas ausis ar nesamērīgi lielām ļipiņām, plato, puspavērto muti ar sausām, sārtām lūpām. Kuprim gandrīz vai nebija kakla, viņ� bija ģērbies dārgā dzeltena zīda krek�lā, kura griezums slēpa uz āru izvirzītās krūtis un greizo muguru.

-�� Man patīk vērīgi izpētīt cilvēkus, kurus mēs nodarbinām, mister Bond! - Kuprī�a balss bija spalga un griezīga.

Bonds pieklājīgi pasmaidīja.

-�� No Londonas mēs saņēmām ziņas, ka esat kādu nogalinājis. Es ticu, ka tā varētu būt. Redzu, ka esat uz to spējīgs - ja nepie�cie�ams. Vai esat ar mieru turpināt darbu pie mums?

-� Atkarībā no tā, kāds būs darbs, - Bonds atbildēja. - Pareizāk sakot, - viņ� cerēja, ka nerunā pārāk teatrāli, - no tā, cik jūs mak�sāsiet.

Kuprītis aprauti, spiedzīgi iesmējās. Un ātri pagriezās pret �oferi.

-�� Rokij, izņem no maisa tās bumbas un pārgriez pu�u. Tepat! - Kupris veikli papu�rināja roku un pavēra plaukstu, pastiep�dams to uz �ofera pusi. Tajā vīdēja abpus- griezīgs nazis ar plakanu rokturi, kas bija notīts ar limlenti. Bonds tūlīt pazina, ka tas ir metamais mazis. Viņam nācās atzīt, ka kupra roku veiklība tie�ām ir ievērojama.

-�� Jā, bos! - �oferis attrauca, un Bonds, nedaudz izbrīnījies, noskatījās, ar kādu cī�tību �is vīrs paķēra nazi un notupās, lai at�taisītu golfa maisa bumbu nodalījumu.

Kuprītis, atgriezies savā vietā pie galda, apsēdās un paņēma piena glāzi. Ar riebu�mu nopētījis glāzes saturu, viņ� norija to divos lielos malkos. Un uzlūkoja Bondu, it kā gaidot, ko viņ� sacīs.

-� �ūla? - Bonds līdzjūtīgi apjautājās.

-� Vai ar jums kāds runāja? - kupris dus�mīgi atrūca. Tad viņa īgnums vērsās pret �oferi. - Ko tu vēl gaidi, Rokij? Uzliec bum�bas uz mana galda, lai es varu redzēt, ko tu dari. Uz katras bumbas zīmoga ir nu�murs. Velc visas ārā!

-�� Es nāku, bos! - �oferis atbildēja. Viņ� piecēlās un nolika uz galda se�as jaunās bumbas. Piecas joprojām bija melnajā ie�saiņojumā. Sesto �oferis paņēma rokā un grozīja pirkstos. Viņ� pacēla nazi un pār�dūra bumbas apvalku, pēc tam pabāzdams asmeni zem tā. Nogriezis apaļu gabalu ap�mēram puscollas diametrā, viņ� pāri gal�dam pasniedza bumbu kuprim, kur� sa�taustīja saturu un izpurināja uz galda ādas virsmas trīs neslīpētus desmit līdz piec�padsmit karātu dimantus.

Kupris īgni pabakstīja akmeņus ar pirk�stu.

�oferis turpināja darboties, bet Bonds skaitīt dārgakmeņus uz galda - to bija as�toņpadsmit. Neapstrādāti tie necik pievilcī�gi neizskatījās, tomēr vēlāk, Bonds aplēsa, pēc slīpē�anas sūtījuma vērtība būs aptu�veni simttūksto� mārciņu, ja tie visi ir aug�stākās kvalitātes.

-��� Labi, Rokij, - kuprītis sacīja. - Ir visi astoņpadsmit. Tik, cik jābūt. Tagad aizvāc tās sasodītās golfa nūjas un liec izsūtāma�jam aizgādāt �ī zejļa somas uz viesnīcu "Astor". Viņam tur pasūtīts numurs. Lai mantas tiek uznestas aug�ā viņa istabā. Skaidrs?

-�� Skaidrs, bos! - �oferis nolika nazi un novāca no galda iztuk�otās golfa bumbas, pēc tam aizsprādzēja Bonda golfa piederu�mu maisa kabatu, uzmeta maisu plecā un izgāja no istabas.

Bonds piegāja pie sienas, kur stāvēja krēsls, novietoja to pretī pie galda sēdo�a�jam kuprītim un apsēdās. Izņēmis cigareti, viņ� to aizdedzināja un, pāri galdam uzlū�kojis kupri, sacīja:

-�� Un tagad, ja jūs esat apmierināts, arī es labprāt papriecātos par saviem piec�tūksto� dolāriem.

Kuprītis, kur� visu �o laiku bija uzmanī�gi vērojis Bonda kustības, pievērsa skatie�nu dimantiem uz galda. Viņ� savāca tos apajā kaudzītē un uzlūkoja Bondu.

-�� Jūs saņemsiet visu, kas jums pienā�kas, mister Bond, - spalgā balss tagad ska�nēja vēsi un lieti�ķi. - Iespējams, ka pat vairāk nekā piecus tūksto�us. Ta�u sa�maksas veids gan jūsu, gan mūsu dro�ības labad būs nedaudz viltīgāks. Tie�as izmak�sas nebūs. Jūs sapratīsiet, mister Bond, kādēļ. Savas laupītāja karjeras laikā jūs ne reizi vien esat guvis labu peļņu. Vienmēr ir aizdomīgi, ja cilvēkam pēk�ņi parādās liela nauda. Viņ� sāk ar naudu plātīties. Un mē�tāties ar to. Ja pogainajiem rodas interese, kur cilvēks tādu naudu grābis, viņam nav ko atbildēt. Piekrītat?

-� Jā, - Bonds atteica, pārsteigts par sava sarunbiedra loģiku un pārliecību, ar kādu tas runāja. - Izklausās sakarīgi.

-�� Un tā, - kuprītis runāja tālāk, - es un mani draugi - mēs maksājam par pakalpo�jumiem nelielas summas ar lielākiem starp�laikiem. Mēs palīdzam cilvēkam iegūt nau�du �ķietami likumīgi. Kaut vai jums. Cik daudz naudas patlaban ir jums kabatā?

-�� Apmēram trīs mārciņas un nedaudz sudrabnaudas, - Bonds attrauca.

-�� Lieliski, - kupris turpināja. - Tie�i �o�dien jūs sastapāt savu veco draugu miste�ru Trī. - Viņ� ar pirkstu norādīja uz savu krūte�u. - Tas esmu es. Nevainojams, go�dājams pilsonis, ar kuru jūs iepazināties Anglijā, �etrdesmit piektajā gadā, kad es tur nodarbojos ar armijas apgādes jautāju�miem. Vai atceraties?

-Jā.

-�� Es jums toreiz paliku parādā, jo vien�vakar viesnīcā "Savoja" zaudēju brid�a par�tijā. Atminaties?

Bonds pamāja.

-�� �orīt, tikko mēs sastapāmies, es gribē�ju nokārtot parādu. Un nolēmu likmi du�bultot - procentu dēļ. Tā iznāca, ka jūs vinnējāt vēl vairāk. Der? Es jums izsniedzu tūksto� dolāru - esmu kārtīgs nodokļu maksātājs un apliecinā�u jūsu stāstu jeb�kurā brīdī. Te būs nauda. - Kuprītis izvilka no bik�u kabatas maku un pastūma pāri galdam desmit simtniekus.

Bonds paņēma naudu un nevērīgi iebāza �aketes kabatā.

-�� Vēlāk, - kuprītis turpināja, - jums ra�dīsies vēlme noskatīties zirgu skrie�anas sacīkstes, ja jau reiz esat �eit ieradies. Un es teik�u: "Kāpēc jums neapmeklēt Sarato- gu? Sacensības notiks pirmdien." Jūs teik�siet: "Labs ir!" un pirmdien aizbrauksiet uz Saratogu ar saviem tūksto� dolāriem kaba�tā. Vai der?

-� Jauki, - Bonds piebalsoja.

-�� Tur liksiet naudu uz kādu zirgu. Un laimēsiet vismaz pieci pret vienu. Tā jums būs jūsu pieci tūksto�i. Un, ja kāds vaicās, no kurienes, jums nenāksies grūti pierādīt to izcelsmi.

-� Un kas notiks, ja �is zirgs zaudēs?

-� Tas nezaudēs.

Bonds neko neatbildēja. Viņam bija vei�cies ar vienu rāvienu iekļauties gangsteru pasaulē. Un nu vēl gaidāma veiksme ari zir�gu skrie�anas sacīkstēs. Bonds lūkojās pāri galdam - tie�i bālganajās porcelāna acīs. Nebija iespējams izprast, ko tās saskata. Acis raudzījās pretī glu�i neizdibināmi. Ta��u bija pienācis laiks spert kādu soli tālāk.

-�� Labi, tas viss tie�ām izklausās lielis�ki, - Bonds noteica, cerēdams ar glaimiem panākt kaut ko vairāk. - �ķiet, ka jūs esat visu kārtīgi apsvēru�i. Man patīk sadarbo�ties ar piesardzīgiem cilvēkiem.

Tomēr porcelāna acīs neuzplaiksnīja ne mazākais iedro�inājums.

-��� Es gribētu kādu laiku padzīvot ārpus Anglijas. Jādomā, - viņ� turpināja, - ka jums noderēs papildu darbaspēks?

Porcelāna acis lēnām novērsās no runā�tāja acīm, skatiens domīgi slīdēja pār Bon�da seju un pleciem, it kā kupris vērtētu sa�cīk�u zirgu. Tad viņ� vēlreiz aplūkoja di�mantu kaudzīti sev pretī, sākdams cītīgi veidot no apļa �etrstūri.

Istabā bija iestājies klusums. Bonds sā�ka pētīt savus nagus.

Beidzot kuprītis atkal pavērās aug�up.

-�� Iespējams, - viņ� apcerīgi novilka. - Ie�spējams, ka atradīsies vēl kāds darbiņ�. Līdz �im jūs neesat kļūdījies. Turpiniet tā�pat, un jums nebūs nekādu nepatik�anu. Piezvaniet pēc sacīkstēm, tad pateik�u, kā�da ir mana atbilde. Tikai, kā jau es sacīju, esiet uzmanīgs un dariet visu, kā es teicu. Norunāts?

Bonda muskuļi atslāba. Viņ� paraustīja plecus.

-��� Kādēļ jūs nevarat pateikt tūlīt? Es meklēju darbu. Varat apliecināt savējiem, ka neesmu pārāk izvēlīgs, ja vien samaksa ir laba.

Pirmo reizi porcelāna acīs parādījās emo�cijas. Tās lūkojās aizkaitināti un dusmigi, un Bonds jau sāka prātot, vai nav pārspīlē�jis.

-� Ka jums �ķiet, kas mes tadi esam? - Kup�rī�a spiedzīgā balss sa�utumā atkal ieska�nējās griezīgi. - Kaut kāda skopu blē�u banda? Pie velna! - Viņ� gurdi paraustīja plecus. - Ir velti cerēt, ka anglis varētu sa�prast, kas �odien notiek �ajā zemē. - Kuprī�a acis atkal bija kļuvu�as nespodras. - Klau�sieties uzmanigi! Te būs mans telefona nu�murs. Atzīmējiet to! Viskonsīna 7-3697. Pierakstiet arī pārējo! Un neiedomājieties pazaudēt, citādi jums nāksies zaudēt daudz ko svarīgāku! - Greizais Tri iesmējās spiedzīgiem, aprautiem smiekliem, kuri ne�cik jautri vis neizklausījās. - Ceturtais skrējiens otrdien. Likme bez ierobe�oju�miem. Viena un ceturtdaļjūdze trīsgadī�giem zirgiem. Iemaksājiet naudu pēdējā mirklī pirms lodziņa aizvēr�anas. Nebūs nekāda riska, jūs par savu tūkstoti dabū�siet, kas pienākas. Vai der?

-���� Der! - atsaucās Bonds, paklausīgi rakstīdams ar zīmuli kabatas grāmatiņā.

-�� Lieliski, - kupris noteica. - Zirgu sauc Tramīgais Smaids. Liels ērzelis ar gai�u purnu un baltām kājām. Uz to varat likt dro�i - viņ� uzvarēs.

Pulkstenis bija pusviens, kad Bonds liftā nobrauca lejā un izgāja saules piekarsētajā ielā.

Viņ� pagriezās pa labi un lēnām devās uz Taimskvēra pusi. Iedams garām "Dimantu nama" skaistajai melnā marmora fasādei, Bonds apstājās, lai nopētītu abus atturīgi noformētos skatlogus, kas bija izklāti ar tum�zilu samtu. Katra skatloga vidū atra�dās tikai viens juvelierizstrādājums - aus�kars no liela, bumbierveidīga dimanta, pie kura bija piestiprināts otrs nevainojami noslīpēts, apaļ� briljanta piekariņ�. Zem katra auskara bija plāna dzeltenā zelta plāksnīte, kura izskatījās kā vizītkarte ar atlocītu stūrīti. Uz katras plāksnītes bija rakstīts: "Dimanti ir mū�īgi."

Bonds klusībā pasmaidīja, prātodams, kur� no viņa priek�te�iem ievedis Amerikā �os �etrus dimantus.

Bonds devās meklēt kādu bāru ar gaisa kondicionētāju, kur patverties no karstu�ma un padomāt. Viņ� bija apmierināts ar tikko notiku�o sarunu. Vismaz viņa pakal�pojumi netika atraidīti, lai gan varēja gaidīt ari to. Kuprītis likās visai uzjautrino�s. Vi�ņā bija kaut kas teatrāls, lepo�anās ar Mir�dzo�o bandu �ķita smieklīga. Ta�u Greizais Tri nebūt nelikās tikai jokdaris vien.

Bija pagāju�as tikai da�as minūtes, kad Bonds pamanīja, ka tiek izsekots. Nekādu tie�u pierādījumu gan nebija, ta�u tikko jau�amā kņudoņa pakausī kaut ko nozī�mēja, un Bonds bija paradis uzticēties sa�vam sestajam prātam, tādēļ negaidīti sa�stinga uz vietas kāda skatloga priek�ā, lai nevērīgi palūkotos atpakaļ uz 46. ielu. Ne�kā aizdomīga neredzēja, tikai cilvēku strau�me lēnām slīdēja pa ietvēm, turklāt vai�rums - �ajā ielas pusē, kurā atradās Bonds, jo tā bija pasargāta no saules. Ne�manīja nekādu negaidītu kustību kādās parādes durvīs, neviens cītīgi neslaucīja se�ju ar kabatas lakatu, lai paliktu nepazīts, nedz arī bija noliecies, lai sasietu kurpju auklas.

Bonds aplūkoja �veices pulksteņus vei�kala skatlogā un pēc tam pagriezās, lai tur�pinātu pastaigu. Nosoļojis vairākus jardus, viņ� apstājās atkal. Joprojām nekā. Bonds virzījās tālāk uz Amerikas avēnijas pusi, apstādamies pie pirmajām durvīm, kuras veda sievie�u veļas veikalā, kur, pagriezis pret viņu muguru, jau stāvēja kāds smil�- krāsas uzvalkā tērpies vīrs, pētīdams mel�nas me�ģīņu biksītes uz visnotaļ reālistiska manekena. Bonds novērsās un atspiedās pret kolonnu, sākdams laiski, bet uzmanīgi skatīties uz ielu.

Tajā mirklī kāds sagrāba Bonda labo ro�ku, lai viņ� nevarētu likt lietā �aujamo, un klusa balss pie auss norūca:

- Tā, tā, angli! Tikai mieru, ja negribi pusdienu vietā dabūt vēderā lodi!

Bonds sajuta kaut ko cietu pie muguras mazliet virs nierēm.

Kas gan runāja ar viņu tik familiārā to�nī? Kāds likumsargs? Vai gangsteris? Bonds pavērās lejup, lai tiktu skaidrībā, kas satvēris viņa labo roku. Tas bija dzelzs āķis. Hm, tātad uzbrucējam bija tikai viena roka! Bonds zibensātri apcirtās, noliekda�mies sānis un zveldams ar kreisās rokas dūri no apak�as.

Atskanēja plauk�ķis, jo viņa dūri bija satvērusi otra vīrie�a kreisā roka, un tajā pa�ā brīdī, kad notika �ī saskar�anās, Bonds apjēdza, ka iero�a nemaz nav. Pēc tam sekoja labi pazīstami smiekli un balss slinki sacīja:

-� Nelāgi, D�eims. Sargeņgeļi ir tevi pame�tu�i!

Bonds lēnām atlieca muguru un labu bridi spēja tikai neticīgi blenzt smīno�ajā Fēliksa Leitera sejā, līdz lēnām pierima spēji uzbangoju�ais satraukums.

-� Tātad tu �eit tēlo manu asti, nelietīgais utubunga? - viņ� beidzot ierunājās. Un ie�priecināts uzlūkoja draugu, kuru pēdējo�reiz bija redzējis kādas Floridas viesnīcas gultā kā kūniņu, satītu asiņainos pārsējos, amerikāņu slepeno aģentu, ar kuru kopā bija gadījies piedalīties ne vienā vien pie�dzīvojumā. - Ko, ellē ratā, tu �eit meklē? Un kāds velns tevi dīda tādā tveicē spēlēt muļķīgas spēlītes? - Bonds izvilka mutau�tu un sāka slaucīt seju. - Uz brītiņu tev gandrīz izdevās padarīt mani nervozu.

-�� Nervozu! - Fēlikss Leiters nicino�i ie�smējās. - Tu dro�i vien jau skaitīji lūg�a�nas! Vai tava sirdsapziņa ir tik netīra, ka nezini, kas tev dzen pēdas - policisti vai gangsteri? Ko?

Bonds iesmējās un uz jautājumu neat�bildēja.

-� Nāc �urp, tu, spiegojo�ais āķaroka! - viņ� iesaucās. - Izmaksā man dzērienu un pa�stāsti visus jaunumus! Es glu�i vienkār�i neticu, ka satikāmies nejau�i. Tu patiesi varētu izmaksāt man pusdienas. Jums, teksasie�iem, naudas ir vairāk nekā vajag.

-�� Protams, - Leiters atbildēja un ieslidi�nāja dzelzs āķi �aketes labajā kabatā, bet ar kreiso roku satvēra Bonda elkoni. Viņi sāka soļot uz priek�u, un Bonds pamanīja, ka Leiters jūtami klibo. - Teksasā pat blu�sas ir tik bagātas, ka var apmaksāt pa�as sev pusdienas. Iesim! Tepat aiz stūra ir "Sardi".

Leiters pagāja garām greznajai zālei, kur pusdienoja slaveni aktieri un rakstnieki, un veda Bondu uz aug�stāvu. Kāpjot pa kāp�nēm, klibo�ana kļuva vēl jūtamāka, viņ� tu�rējās pie margām. Bonds neko nevaicāja. Atstājis draugu pie stūra galdiņa restorāna zālē, kur laimīgā kārtā bija gaisa kondicio�nētājs, viņ�, apsvērdams redzēto, devās uz tualetes istabu atsvaidzināties. Leiteram trūka labās rokas, bija cietusi kreisā kāja, zem matu līnijas virs kreisās acs varēja ma�nīt neuzkrīto�as rētas, un pati acs nelikās īsta, bet visādā citādā ziņā Leiters izskatījās labi. Pelēko acu spīdums liecināja par cī- ņasgaru, salmu dzeltenajos matos nemanīja ne pēdu no sirmuma, seja nepauda sakrop�ļotam cilvēkam raksturīgo rūgtumu. Ta�u abu īsās pastaigas laikā Leiters izturējās nepierasti atturīgi, un Bondam �ķita, ka tā�da uzvedība varētu būt saistīta ar viņu, Bondu. Vai arī pa�a Leitera patlabanējo no�darbo�anos. "Bet ar viņa traumām," Bonds domāja, iedams atpakaļ uz zāli pie sava drauga, "tam nav nekāda sakara!"

Bondam jau bija atnests vidēji sauss martīni ar citrona �ķēlīti. Viņ� pasmaidīja par drauga labo atmiņu un nogar�oja dzē�rienu. Tas bija lielisks, tikai vermuta �ķir�ne izrādījās nepazīstama.

-����� Tas pagatavots, pievienojot "Cresta Blanca", - Leiters pastāstīja. - Jauna iek��zemes �ķirne no Kalifornijas.

-�� Tas ir labākais vermuts, kādu jebkad esmu nogar�ojis.

-�� Es izmantoju izdevību, kamēr tu biji projām, un pasūtīju kūpinātu lasi un briz- zola, - Leiters sacīja. - Un viņiem te ir labā�kā gaļa visā Amerikā, brizzola arī vislielis�kākā. Vēr�gaļa, izcirsta tie�i �ķērsām kau�lam. Vispirms apcepta uz atklātas, pēc tam uz lēnas uguns. Vai der?

-� Ja tu tā saki, - Bonds piekrita. - Mēs esam pietiekami bie�i ēdu�i kopā, lai pazī�tu viens otra gaumi.

-�� Es teicu, lai viņi nesteidzas, - Leiters piemetināja. Viegli piedauzījis ar savu āķi pie galda, viņ� turpināja: - Iedzersim vēl vienu martini, lai ātrāk tiktu pie skaidrī�bas. - Viņa smaids bija silts, tomēr acis pē- tigi vēroja Bondu. - Pasaki man vienu! Kā�dās darī�anās tu esi ielaidies ar manu veco draugu Greizo koku? - Pienāca viesmīlis, Leiters pasūtīja vēl vienu martini un nolie�cās uz priek�u, gaidīdams atbildi.

Bonds pabeidza pirmo martini un aizde�dza cigareti. Viņ� palūkojās apkārt. Tuvā�kie galdiņi bija tuk�i. Bonds pagriezās pret amerikāni.

-�� Vispirms pasaki man, lūk, ko, Fēliks, - viņ� klusi palūdza. - Kur tu tagad strādā? Vai joprojām CIP?

-�� Nekā nebija, - Leiters attrauca. - Tā kā es vairs nevaru rīkoties ar ieroci, viņi man piedāvāja darbu pie rakstāmgalda. Kad pa�ziņoju, ka gribu strādāt svaigā gaisā, man izmaksāja krietnu atvaļinā�anās naudu. Tad glu�i pieņemamu piedāvājumu izteica Pinkertons. Tu jau zini - tas pats, kura moto ir: "Mēs vienmēr esam nomodā." Tā nu esmu kļuvis par privātdetektīvu. Dar�bam nav nekādas vainas. Jāstrādā kopā ar tīri patīkamiem zeļļiem, kādu dienu varē�u doties pensijā, saņemot zelta pulksteni. Pat�laban nodarbojos ar sacīk�u zirgiem - do�pings, blēdības skrējienos, apsardze staļļos un tā tālāk. Patīkams darbs, kas ļauj ceļot pa visu valsti.

-� Izklausās labi, - Bonds piebalsoja. - Bet man nebija ne jausmas, ka tu kaut ko sa�proti no zirgiem.

-� Es tie�ām agrāk pazinu zirgu tikai tad, ja tas bija iejūgts ratos, - Leiters atzinās. - Ta��u tādas zinā�anas var apgūt diezgan ātri, turklāt man ir svarīgāk pazīt cilvēkus, ne�vis zirgus. Un kā ir ar tevi? - Viņ� pieklusi�nāja balsi. - Joprojām tajā pa�ā dienestā?

-� Tā ir, - Bonds atbildēja.

-� �eit esi viņu uzdevumā?

-Jā.

-� Slepena misija?

-Jā.

Leiters nopūtās. Un domīgi iemalkoja martīni.

-�� Lieliski, - viņ� beidzot novilka. - Ja ta�vam darbam ir kāds sakars ar Mirdzo�o bandu, tu rīkojies muļķīgi, strādājot viens pats. Īstenībā tu esi pakļauts tādam ris�kam, ka es arī uzvedos kā trakais, ieturē�dams kopā ar tevi pusdienas. Ta�u es tev pateik�u, kādēļ �orīt lo�ņāju apkārt, pūlē�damies tikt Greizajam uz pēdām. Varbūt varēsim viens otram palidzēt. Protams, ne�jaucot tajā visā iek�ā mūsu darba devējus. Der?

-�� Tu ta�u zini, ka man patīk strādāt ko�pā ar tevi, Fēliks, - Bonds nopietni atbildē�ja. - Bet es joprojām darbojos savas valdības uzdevumā, kamēr tava aģentūra, iespē�jams, sacen�as ar valdības dienestiem. Ta��u, ja mums abiem ir viens mērķis, ne tev, ne man nav jēgas slēpt savas kārtis. Ja jau abi dzenam pēdas vienam zaķim, tad labāk darīsim to kopā. Tātad, - Bonds pēto�i uz�lūkoja teksasieti, - ja esmu pareizi sapra�tis, tad tu interesējies par zirgu ar gai�u purnu un baltām kājām? Zirgu, vārdā Tra�mīgais Smaids?

-�� Tie�i tā! - Leiters atteica, nelikdamies īpa�i pārsteigts. - Tas otrdien skries sa�cīkstēs Saratogā. Bet kāda daļa gar �o zir�gu ir britu impērijas dro�ības dienestam?

-�� Man ieteica likt visu savu naudu uz �o zirgu, - Bonds sacīja. - Tūksto� dolāru. Un tā saņemt samaksu par kādu citu darbiņu. - Bonds pacēla roku ar cigareti, aizseg�dams muti. - �orīt es ar lidma�īnu atvedu misteram Spengam un viņa draugiem ne�apstrādātus dimantus simttūksto� mārci�ņu vērtībā.

Leitera acis samiedzās. Pārsteigumā viņ� klusi iesvilpās.

-�� Ak kungs! - viņ� godbijigi novilka. - Tad tu spēlē augstākā ligā nekā es! Es par to zirgu interesējos tikai tāpēc, ka tas pieda�lās sacensībās nelikumīgi. Ir paredzēts, ka otrdien jāuzvar Tramīgajam Smaidam. Tri�jās pēdējās sacensībās �is ādinieks vispār neieguva nekādu vietu. To pienācis laiks no�aut. Ta�u ir kāds cits zirgs, ātrāks par ātru, saukts Pipariņ�. Sagadījies tā, ka arī tam ir gai�s purns un visas �etras kājas baltas. Liels bēris, un viņiem nāksies kriet�ni pacensties, lai nebūtu redzama ne ma�zākā at�ķirība. Banda gatavojas �im pasā�kumam jau ilgāk nekā gadu. Nevadas tuksnesī, kur Spengiem ir tāds kā ran�o. Un tagad ir gatavi raust naudiņu. �īs ir lie�las sacīstes, paredzamas augstas likmes, kopapjoms varētu būt divdesmit pieci tūks�to�i dolāru. Viņi varēs bruģēt ielas ar nau�du. Laimesti varētu būt pieci pret vienu. Ie�spējams, pat desmit vai piecpadsmit pret vienu. Tas patie�ām būs varens ķēriens!

-� Bet es domāju, ka Amerikā visiem sacīk��u zirgiem uz lūpas ir tetovējums, - Bonds iebilda. - Kā viņi domā apiet �o �ķērsli?

-�� Pārstādot ādu Pipariņa mutē un atvei�dojot uz tās Tramīgā Smaida tetovējumu. Tas triks ar tetovējumu jau ir novecojis. Pinkertona aģentūrā ienāku�as ziņas, ka �okeju klubs gribot pāriet uz "nakts acu" fotouzņēmumiem.

-� Kas tās par nakts acīm?

-�� Tādas tulznas zirga kāju locītavu iek��pusē. Angļi �os veidojumus sauc par "kas�taņiem". Katram zirgam tie esot citādi. Tā�pat kā cilvēkiem pirkstu nospiedumi. Ta�u tā būs tikai veca dziesma jaunās skaņās. Tiks nofotografētas "nakts acis" visiem Amerikas sacīk�u zirgiem, ta�u jau tagad ir zināms, ka gangsteri atradu�i paņēmienu, kā ar skābi tās pārtaisīt. Nē, policija nekad netiks ar �iem gangsteriem galā.

-� Kā tu zini to visu par Tramīgo Smaidu?

-�� Ar �antā�as palīdzību, - Leiters jautri atbildēja. - Es pieķēru vienu no Spenga staļļa pui�iem blēņojamies ar narkotikām. Ļāvu viņam atpirkties, sniedzot ziņas par �o mazo nelikumību.

-� Un ko tu domā darīt?

-�� Redzēsim. Svētdien jābrauc uz Sarato- gu. - Leitera seja atplauka. - Pie velna, kā�pēc tev nebraukt man līdzi? Pievienojies man, es aizvedī�u tevi uz savu pagaidu mītni. Tā saucas "Sagamora". �vītīgākais motelis! Tev ta�u kaut kur jāpārnak�ņo. Mums labāk būtu daudz neklīst apkārt ko�pā, ta�u mēs varētu tikties vakaros. Ko tu par to teiksi?

-�� Brīni�ķīgi! - Bonds sacīja. - Labāk ne�var būt. Ta�u pulkstenis jau ir gandrīz divi. Paēdīsim, un es tev izstāstī�u pārējo.

Kūpinātais lasis bija no Jaunskotijas - ne�izdevies aizstājējs īstajam Skotijas lasim, to�ties brizzola izrādījās tie�i tāda, kā Leiters solījis, - tik mīksta, ka Bonds varēja to ēst ar dak�iņu vien, neliekot lietā nazi. Viņ� pabei�dza pusdienas, apēdot pusi no avokado ar fran�u mērci, pēc tam dīki malkoja kafiju.

-� Tas īsumā būtu viss, - Bonds nobeidza savu stāstu. Viņ� bija runājis ik pēc kumo�sa visu ieturē�anās laiku. - Esmu tādās domās, ka dimantu kontrabandu organizē brāļi Spengi, bet tos tirgo viņiem piedero��ais "Dimantu nams". Vai tev ir kaut kas piebilstams?

Leiters ar kreiso roku izkratīja uz galda cigareti no "Lucky Strike" paciņas un aiz�dedzināja to pie Bonda pasniegto �ķiltavu liesmas.

- Izklausās ticami, - viņ�, brīdi klusējis, piekrita. - Ta�u es ne visai daudz ko zinu par Serafimo brāli D�eku Spengu. Ja D�eks tagad ir Seije, tad �ī ir pirmā ziņa, ko pēc ilgāka laika par viņu saņemu. Par citiem bandas locekļiem mums zināms daudz vai�rāk, ir gadījies dzirdēt ari par Tifāniju Kei- su. Jauks bērns, bet jau gadiem strādā �o bandītu labā. Viņai nav cerību tikt vaļā. Nabadzīte kop� bērna kājas neko citu nav redzējusi. Viņas mātei piederēja smalkākā Sanfrancisko meitumāja. Viss bija cie�ami līdz brīdim, kad Tifānijas māte pieļāva el�li�ķīgu kļūdu. Kādā jaukā dienā sievi�ķis nolēma vairs nemaksāt vietējai gangsteru bandai par "jumta" pakalpojumiem. Viņa maksāja policijai - cik noprotu, tad izdo�māja, ka tā par visu parūpēsies. Vientiese! Kādā naktī banda ielauzās namā un visu tur izdemolēja. Viņi neaiztika mei�as, bet visi pēc kārtas izvaroja Tifāniju. Viņai to�reiz bija tikai se�padsmit gadu. Nav jābri- nās, ka meitēns kop� tā laika neielai�as ar vīrie�iem nekādās darī�anās. Nākamajā dienā viņa atmūķēja mātes naudaskasti un aizlaidās lapās ar visu naudu. No sākuma viņa strādāja par garderobisti, pēc tam bija maksas deju partnere, statiste kinostudijā, viesmīle - un tā līdz divdesmit gadu vecu�mam. Tad meitenei laikam �ī dzīve bija līdz kaklam, un viņa sāka dzert. Apmetās mēbe�lētās istabās kādā Floridas salā un dzēra, it kā vēlētos dabūt galu. Tur viņu iesauca par Karstvīniņu. Tad kāds bērns iekrita jū�rā, bet Tifānija ielēca ūdenī un mazo izglā�ba. Pēc tam par viņu rakstīja avīzēs, un kā�da bagāta sieviete meiteni pievāca - burtis�ki ar varu. Aizveda uz Anonīmo alkoholiķu biedrību un sāka vadāt apkārt pa pasauli kā savu laika kavētāju. Tomēr, kad abas atgriezās Sanfrancisko, Tifānija aizbēga un sāka dzīvot pie savas vecās mātes, kura tad jau bija pametusi bordeļu biznesu. Ta��u Tifānija nekādi nespēja noenkuroties - laikam viņai atkal kļuva garlaicīgi, tāpēc devās meklēt piedzīvojumus un nonāca Rē�no. Kādu laiku strādāja Herolda klubā. Tur iepazinās ar mūsu draugu Serafimo - pui�sis iedegās, jo Tifānija atteicās likties ar vi�ņu gultā. Serafimo piedāvāja meitenei dar�bu viesnīcā "Tiāra" Lasvegasā. Tur viņa pa�vadīja gadu vai divus. Un, kā rādās, ik pa laikam ceļoja uz Eiropu. Ta�u viņa ir laba meitene, tikai nekādi nav atradusi iespēju sākt citādu dzivi - pēc tā, ko banda viņai nodarīja.

Bonds atcerējās acis, kuras drūmi vērās viņam pretī no spoguļa, un "Feuilles Mor- tes" - plati, ko jaunā sieviete klausījās vientulīgajā viesnīcas istabā.

-�� Man viņa patīk, - Bonds īsi noteica. Un juta Fēliksa Leitera acu pētīgo skatienu. Viņ� ielūkojās pulkstenī. - Tā, Fēliks, - Bonds sa�cīja, - �ķiet, ka mēs abi tie�ām raustām aiz ūsām vienu lauvu. Tikai esam ķēru�ies tam klāt katrs no savas puses. Būs varen jocīgi, ja mēs tās paraustīsim vienlaicīgi! Tagad ie�u mazliet pagulēt. Man ir numurs viesnīcā "Astor". Kur mēs svētdien tiksi�mies?

-�� Labāk turēsimies tālāk no �īs pilsētas daļas! - Leiters brīdināja. - Labāk jau pie viesnīcas "Plaza". Tā paagrāk, lai neiekļūtu satiksmes sastrēgumā Parka alejā. Lai bū�tu pulksten deviņos. Pie taksometru pietu�ras. Ja tu zini to vietu, kur mēdz apstāties arī zirgu pajūgi. Ja es kavē�os, varēsi ap�skatīt zirgus. Tas tev Saratogā noderēs.

Viņ� samaksāja rēķinu, un abi izgāja piekarsu�ajā ielā. Bonds apturēja takso�metru. Leiters atteicās iekāpt. Tikai atva�doties sirsnīgi paspieda Bonda roku.

-�� Viens aizrādījums, D�eims, - viņ� no�pietni piemetināja. - Nevajag iedomāties, ka amerikāņu gangsteri ir neuzvarami. Pie�mēram, salīdzinot ar SMER� un da�ām citām organizācijām, ar kurām tev jau biju�si darī�ana. Bet to gan varu sacīt, ka Mir�dzo�ās bandas pui�i ir vieni no spēcīgāka�jiem. Viņi ir nevainojami disciplinēti, par spīti savam smieklīgajam nosaukumam. Un viņiem ir dro�a aizmugure. Tāda ir mūsdienu Amerika. Ta�u saproti mani pareizi! Īstenībā tas viss smird pa gaba�lu. Un arī darbiņ�, kas tevi gaida, nelāgi o�. - Leiters palaida vaļā Bonda roku un noskatījās, kā viņ� iekāpj taksometrā. Pēc tam pa vaļējo logu iebāza galvu salonā.

-� Vai zini, pēc kā o� tavs darbs, neaptēs�tais vientiesi? - viņ� jautri noprasīja. - Pēc formaldehīda un lilijām!

-�� Es negrasos ar jums gulēt! - Tifānija Keisa lieti�ķi paziņoja. - Tādēļ netērējie�ties, cen�oties mani piedzirdīt. Vienu glāzi es vēl iztuk�o�u, un varbūt vēl vienu vē�lāk. Bet nedomājiet, ka dzer�u jūsu vod- kas un martini kokteiļus, lai pēc tam lik�tos gultā.

Bonds iesmējās un, pasūtījis dzērienus, atkal pievērsās Tifānijai.

-�� Mēs vēl neesam pasūtīju�i vakariņas, - viņ� aizrādīja. - Gribēju piedāvāt vē�us un reinvīnu. Pēc tam jūs varbūt savas domas mainītu. Tāds salikums varētu iespaidot jebkura cilvēka spriedumu.

-�� Klausieties, Bond, - Tifānija Keisa ieru�nājās, - lai es liktos gultā ar vīrieti, vaja�dzētu kaut ko vairāk par vē�u mīkstu�miem. Bet, ja jau jūs izmaksājat, tad varu ēst kaviāru vai to, ko jūs, angļi, saucat par kotleti,* piedzerot sārto �ampanieti. Man bie�i negadās vakariņot kopā ar izskatīgu angli, tāpēc jāizmanto izdevība. - Tifānija piepe�i pieliecās Bondam tuvāk un uzlika plaukstu uz viņa rokas. - Atvainojiet, - vi�ņa aprauti sacīja. - Par to izmaksā�anu. Es nemaz tā nedomāju. Par vakariņām varu samaksāt ari pati. Ta�u pair reto izdevību gan ir tā, kā teicu.

Bonds pasmaidīja, skatīdamies viņai acīs.

-�� Nerunājiet niekus, Tifānij, - viņ� at�bildēja, pirmo reizi nosaukdams jauno sievieti vārdā. - Es ar nepacietību gaidīju �o vakaru. Un ēdī�u to pa�u, ko jūs. Man ir pietiekami daudz naudas, lai samaksā�tu. Misters Tri �orīt atdeva man senu pa�rādu - piecsimt dolāru - dubultā apmērā, tādējādi esmu vinnējis.

Atskanot Greizā Tri vārdam, jaunās sie�vietes izturē�anās spēji mainījās.

-�� Ar to vajadzētu pietikt, - viņa skarbi noteica. - Vai zināt, ko mēdz teikt par �o iestādi? "Te jūs varat paēst tikai par trīs�simt dolāriem!"

Viesmīlis atnesa martini - sakratītus, ta��u pilnībā nesajauktus kokteiļus, kā Bonds bija lūdzis. Glāzēs peldēja da�as cit�rona �ķiedriņas. Bonds tās viegli paskali�nāja un ļāva nogrimt. Pacēlis glāzi, viņ� pā�ri tās malai uzlūkoja Tifāniju.

-�� Mēs vēl neesam uzsauku�i tostu par �īs misijas veiksmīgu iznākumu, - viņ� sa�cīja.

Jaunas sievietes lupu kaktiņi sarkastiski saviebās. Izdzērusi pusi martīni glāzes vie�nā malkā, viņa stingru roku nolika to atpa�kaļ uz galda.

-�� Tad jau labāk iedzersim par to sirds�lēkmi, kas man pagāja secen! - viņa sausi atcirta. - Jūs ar savu sasodīto golfu! Es jau gaidīju, ka savā plātībā tam muitas vīram klāsiet vaļā visu par to, kas atrodams bumbu maisā. Vēl mazliet, un jūs būtu vil�cis ārā nūju un kādu no bumbām, lai pa�rādītu savu atvēzienu!

-� Jūs padarījāt mani nemierīgu. Klik�ķi�not savas nolādētās �ķiltavas un pūloties aizsmēķēt cigareti. Varu derēt, ka iebāzāt mutē "Parlamenta" nepareizo galu un aiz�dedzinājāt filtru.

Jaunā sieviete aprauti iesmējās.

-� Jums laikam acis ir arī pakausī, - viņa novilka. - Apmēram tā jau bija. Labi, līg�stam mieru! - Tifānija izdzēra visu martī�ni. - Uz veselību! Ne�ķiet vis, ka jūs būtu pieredzējis uzdzīvotājs. Es gan gribētu vēl vienu. Hkko sāku atslābināties. Un kā ar mūsu vakariņām? Varbūt jūs cerat, ka es zaudē�u sajēgu jau pirms tām?

Bonds pamāja oficiantam un pasūtīja maltīti. Vīnu pārzinis, kur� nāca no Brukli- nas, bet bija tērpies svītrainā �aketē un ap�sējis zaļu priek�autu, turklāt ap kaklu nē�sāja degustē�anas kausiņu sudraba ķēdē, nokāpa pagrabā pēc sārtā "Clicquot".

-�� Ja man reiz būs dēls, - Bonds nomur�mināja, - tad es, viņam kļūstot pieaugu��am, do�u tikai vienu padomu: "Izdod nau�du, par ko vien vēlies, tikai pērc kaut ko tādu, ko vari ēst pats, nevis tādu, kas no�ēdīs tevi."

-�� Re velna! - jaunā sieviete iesaucās. - Ne�centieties sabojāt man vakaru! Vai jūs ne�varētu pasacīt kādu labu vārdu par manu kleitu, nevis gremsties par to, cik dārgi es jums izmaksāju? Jūs ta�u zināt sakāmvār�du: "Ja nevēlies augļus, kādēļ purini ko�ku?"

-�� Es vēl neesmu sācis purināt koku. Jūs man neļaujat pat rokas stumbram pielikt.

Tifānija iesmējās un atzinīgi uzlūkoja Bondu.

-�� Debess augstā, mister Bond, - viņa pa�zobojās, - jūs aiz kokiem me�u neredzat! Vai tā kāds runā ar jaunām dāmām?

-�� Par to jūsu tērpu, - Bonds attrauca. - Tas ir kā sapnis, un jūs pati to labi zināt. Man patīk melns samts, it īpa�i uz tik tum�i iedegu�as ādas kā jūsējā. Man prieks, ka jūs nenēsājat daudz dārglietu, tāpat par to, ka jūs nelakojat nagus. Aplū�kojot visu kopumā, varu teikt, ka �ovakar esat apburo�ākā kontrabandiste visā Nu- jorkā. Un ar ko kopā jūs vedīsiet kontra�bandu rit?

Jaunā sieviete pacēla tre�o martini glā�zi un lēni, trijos malkos, iztuk�oja to. No�likusi glāzi, viņa izvilka no "Parlamenta" paciņas, kas stāvēja līdzās �ķīvim, cigare�ti un pieliecās tuvāk Bonda pasniegto �ķiltavu liesmiņai. Vīrie�a skatienam pa�vērās ieplaka starp Tifānijas krūtīm. Viņa pavērās Bondā caur izpūsto dūmu mutu�li. Juanās sievietes acis piepe�i iepletās, bet pēc tam atkal samiedzās. "Jūs man patīkat," tās apliecināja. "Starp mums var notikt viss. Ta�u nekļūstiet nepacietīgs! Un esiet laipns! Es nevēlos, lai mani sāpi�nātu!"

Pienāca viesmīlis, kur� atnesa kaviāru, un pēk�ņi restorāna kņada ielauzās siltajā, mājīgajā telpā, ko viņi bija radīju�i vienīgi sev, un burvība pagaisa.

-�� Ko es daru rīt? - Tifānija Keisa atkārto�ja. Viņa runāja tādā balsī, kādā cilvēki pa�rasti mēdz runāt viesmīļu klātbūtnē. - Rau�giet, rit es sāku savu ceļojumu uz Lasvega- su. Vispirms ar vilcienu aizbrauk�u līdz �i�kāgai, tad pārsēdī�os un do�os tālāk uz Los- and�elosu. Tas ir gar� ceļ�, bet lido�ana man jau ir lidz kaklam. Un ko darāt jūs?

Viesmīlis bija aizgājis. Kādu brītiņu abi klusēdami tiesāja kaviāru. Nebija jāstei�dzas un jāatbild uz jautājumu tūlīt. Bon�dam piepe�i �ķita, ka viņiem pieder viss laiks, cik vien tā ir uz pasaules. Abi zināja atbildi uz lielo jautājumu. Ar mazajiem va�rēja nesteigties.

Bonds atlaidās krēslā ērtāk. Vīnu pārzi�nis atnesa �ampanieti, un Bonds to nogar��oja. Tas bija ledusauksts, ar tikko manā�mu zemeņu gar�u. Tas bija lielisks.

-�� Es do�os uz Saratogu, - viņ� paziņo�ja. - Tur man jāliek nauda uz zirgu, kur� palīdzēs tikt pie nopelnītās.

-�� Cik noprotams, tur viss būs kārtībā, - Tifānija Keisa kodīgi noteica. Un iedzēra mazliet �ampanie�a. Jaunās sievietes ga�rastāvoklis atkal bija mainijies. Viņa pa�raustīja plecus. - Izskatās, ka �ārīta pār�baudi pie Greizā jūs esat izturējis, - viņa vienaldzīgi paziņoja. - Greizais gribot jūs iesaistīt bandas darbā.

Bonds vērās lejup sārtajā �ampanietī, ar visu savu būtni sajuzdams, kā starp viņu un jauno sievieti, kura bija tik jauka, iezo�gas nodevības migla. Ta�u viņ� atvairīja �o sajūtu. Jāturpina pētīt un jāizdibina viss iespējamais.

-��� Lieliski, - Bonds nepiespiesti atbildē�ja. - Patīkami. Bet kas īsti tā ir par ban�du? - Viņ� izlikās aizņemts ar cigaretes aiz�dedzinā�anu, profesionāli novērsdams sie�vietes uzmanību.

Bonds manīja, ka mis Keisa viņu pēto�i uzlūko. Un tūlīt atguva sparu. Slepenais aģents guva virsroku - viņa prāts sāka dar�boties auksti un skadri, novērtējot norā�des, melus un �aubīgas pazīmes.

Viņ� uzlūkoja Tifāniju ar glu�i vaļsirdīgu skatienu.

Jaunā sieviete likās nomierinājusies.

-�� To sauc par Mirdzo�o bandu. Tās va�dībā ir divi brāļi Spengi. Es strādāju pie viena no viņiem Lasvegasā. �ķiet, ka ne�viens nezina, kur ir otrs. It kā kaut kur Eiropā. Vēl ir kāds, ko sauc ABC. Kad man jānodarbojas ar dimantiem, es saņe�mu pavēles no �ī ABC. Serafimo ir tas brālis, pie kura es strādāju. Viņ� nodar�bojas ar azartspēlēm un zirgiem. Vada bukmeikeru dienestu pa telefonu un vies- nicu "Tiāra" Vegasā.

-� Un ar ko jūs tur nodarbojaties?

-� Tikai strādāju! - Tifānija skarbi attrau�ca, tā izbeigdama �īs tēmas apsprie�anu.

-� Vai jums tas darbs patīk?

Viņa izlikās jautājumu nedzirdējusi, it kā būtu vientiese un nespētu uz to atbildēt.

-�� Tad vēl ir Greizais, - mis Keisa turpinā�ja. - Patiesībā viņ� nav slikts puisis, tikai blēdīgs. Ja spiedīsiet viņam roku, tad labāk pēcāk saskaitiet pirkstus. Viņ� pārrauga visas meitumājas, narkotiku tirgotājus un tamlīdzīgas bū�anas. Ir vēl daudz citu da��ādiem uzdevumiem. Tie ir tikai izpildītā�ji. - Tifānija uzlūkoja Bondu ar cietu ska�tienu. - Jūs viņus iepazīsiet, - viņa ņirdzīgi noteica. - Jums viņi patiks. Tie�i jūsu gau�mē.

-�� Sasodīts! - Bonds nikni saviebās. - Es tikai pieteicos uz vēl kādu darbiņu. Man ir vajadzīga nauda.

-� Ir daudz citu iespēju nopelnīt.

-� Bet jūs ta�u strādājat �o ļautiņu labā.

-� Jūs arī. - Tifānija mulsi pasmaidīja. Le�dus viņu starpā atkal bija salūzis. - Bet, ti�ciet man, pievienodamies Mirdzo�ajiem, jūs iesaistāties bīstamā spēlē. Ja es būtu jūsu vietā, tad pamatīgi apdomātu, pirms steig�tu piebiedroties mūsu omulīgajam pulci�ņam. Un nekādā gadījumā nenostājieties pret bandu. Ja esat iecerējis ko tamlīdzīgu, iesaku pievērsties kaut kam citam.

Sarunu pārtrauca viesmīlis, kur� atnesa jēra gaļas siteni ar sparģeļiem un krējuma mērci. Pie galdiņa pienāca arī viens no brā�ļiem Krendleriem. "Klubs 21" piederēja �iem ļaudīm kop� sausā likuma laikiem, kad �is restorāns bija izdaudzināts par la�bāko slepeno dzertuvi Ņujorkā.

-�� Sveika, mis Tifānij! - viņ� bilda. - Sen neesat redzēta. Kā iet pa Vegasu?

-��� Sveicināts, Mak. - Jaunā sieviete pa�smaidīja. - Ar "Tiāru" viss ir kārtībā. - Viņa pavērās apkārt ļau�u pilnajā zālē. - �ķiet, jūsu mazajam karstmaizī�u stendam arī neiet slikti.

-�� Grēks �ēloties, - slaidais jauneklis at�trauca. - Tikai pārāk daudz iz�ķērdīgu aris�tokrātu. Un nekad nav pietiekami daudz skaistu meiteņu. Jums derētu ienākt bie��āk! - Viņ� uzsmaidīja Bondam. - Vai viss ir labi?

-� Labāk nevar būt.

-�� Atnāciet vēl! - Krendlers ar rokas mā�jienu paaicināja vīnu pārzini. - Sem, pa�jautā maniem draugiem, ko viņi gribētu ie�dzert pie kafijas. - Un, vēl pēdējoreiz apvel�tījis ar smaidu abus viesus, viņ� devās pie nākamā galdiņa.

Tifānija pasūtīja "Stingeru" no piparmēt�ru liķiera, Bonds ari lūdza to pa�u.

Kad viesmīlis atnesa kokteiļus un kafiju, Bonds atsāka sarunu no tās pa�as vietas, kur tā bija pārtrūkusi.

-� Bet, Tifānij, - viņ� ierunājās, - darbiņ� ar dimantiem �ķiet diezgan vienkār�s. Kā�pēc mēs nevarētu arī turpmāk strādāt ko�pā? Divi vai trīs braucieni gadā mums ie�nestu labu naudu un nebūtu tik bie�i, lai Imigrācijas vai muitas dienests sāktu uzdot nepatīkamus jautājumus.

Tifānija Keisa neuzķērās uz �ī āķa.

-���� Atstājiet to ABC ziņā, - viņa attrau�ca, - es ta�u jums jau sacīju, ka tie ļaudis nav dumji. Viņi izplānoju�i pla�u operāci�ju ar �iem akmeņiem. Man ne reizi nav nācies sadarboties ar vienu un to pa�u kurjeru, turklāt es neesmu vienīgā pava�done. Esmu pārliecināta, ka ari �oreiz lid�ma�īnā mēs nebijām tikai divi vien. Varu derēt, ka viņi bija norīkoju�i vēl kādu uz�manīt mūs abus. Viņi ik uz soja kontrolē un pārbauda ikvienu. - Tifāniju bija aiz�kaitinājis Bonda cieņas trūkums pret vi�ņas darbadevējiem. - Es �o ABC nekad neesmu redzējusi, - viņa turpināja. - Tikai piezvanu uz kādu numuru Londonā un uzklausu lentē ierakstītas pavēles. Un tā�pat paziņoju visu, kas man sakāms. Es saku, ka tā ir augsta pilotā�a, nevis jūsu līmenis. Tā nav sasodīta lauku mui�u ap�tīrī�ana.

-�� Es saprotu, - Bonds bijīgi ierunājās, saspringti prātodams, kā lai izdabū no vi�ņas ABC telefona numuru. - �ķiet, ka �ie cilvēki patiesi padomāju�i par visu.

-� Varu derēt uz jūsu dzīvību, - jaunā sie�viete neizteiksmīgi noteica. �ī saruna sāka viņu garlaikot. Tifānija nīgri lūkojās "Stin- gera" glāzē, pēc tam izdzēra to.

Bonds juta, ka Tifānija grasās ieslīgt dzē�ruma raudulībā.

-� Varbūt vēlaties doties uz kādu citu vie�tu? - viņ� ierosināja, skaidri apjēgdams, ka pats �o vakaru sabojājis.

-�� Pie velna, nē! - Tifānija drūmi atbildē�ja. - Vediet mani mājās! Esmu nogurusi. Vai tie�ām jūs nevarējāt atrast kādu citu tēmu �im vakaram - kāpēc visu laiku bija jārunā tikai par �iem nolādētajiem rīkļurā�vējiem?

Bonds samaksāja rēķinu, un abi klusē�dami nokāpa lejā un cauri vēsajam resto�rāna vestibilam izgāja tveicīgajā naktī, kur oda pēc benzīna un sakarsu�a asfalta.

-�� Es arī apmetos viesnīcā "Astor", - Tifā�nija pavēstīja, kad abi iekāpa taksometrā. Viņa ierāvās tālākajā sēdekļa stūri un pali�ka sē�am sakumpusi, galvu rokā atspiedu�si, vērdamās ārā, kur baisajā, nāvējo�ajā tumsā plaiksnīja neona gaismas.

Bonds klusēja. Tikai raudzījās laukā pa logu, lādēdams savu darbu. Viss, ko viņ� pa�reiz vēlējās sacīt, bija: "Klau, nāc man līdzi! Tu man patīc! Nebaidies! Nekas nav ļaunāk, kā palikt vienai." Ja sieviete teiktu "jā", viņa viltība būtu izdevusies. Ta�u Bondam negribējās likt lietā viltību. Darbs lika viņam izmantot Tifāniju, ta�u, lai ko prasīja darbs, bija tikai viens veids, kā ne�izmantot �o būtni. Piekļūt viņas sirdij.

Pie viesnīcas "Astor" Bonds palīdzēja Ti- fānijai izkāpt. Viņa palika stāvam uz ietves, muguru pagriezusi, kamēr Bonds samak�sāja �oferim. Abi kāpa aug�ā pa kāpnēm, klusēdami glu�i kā laulāts pāris pēc ne�veiksmīgi pavadīta vakara, kas beidzies ar strīdu.

Abi reizē paņēma no dēļa atslēgas un no�sauca lifta zēnam piekto stāvu. Kamēr lifts slīdēja aug�up, Tifānija stāvēja, pagriezu�sies ar seju pret durvīm. Bonds pamanīja, ka viņas roka tik cie�i tur somiņu, ka pirk�stu kauliņi kļuvu�i balti. Piektajā stāvā vi�ņa ātri izkāpa un neiebilda, kad Bonds se�koja. Plecu pie pleca viņi soļoja pa garajiem viesnīcas gaiteņiem, līdz beidzot nonāca pie Tifānijas numura. Viņa pieliecās, apgrieza atslēgu un, atgrūdusi durvis, pagriezās pret Bondu.

- Klausieties, jūs, Bond�

�o teikumu Tifānija iesāka, it kā grasītos teikt garu, niknu runu, tomēr aprāvās, vēr�damās tie�i viņam acīs, un Bonds pamanī�ja, ka jaunās sievietes skropstas kjuvu�as mitras. Viņa pēk�ņi apvija rokas ap Bonda kaklu - tagad abu sejas atradās pavisam tuvu viena otrai - un sacīja:

-��� Esiet piesardzīgs, D�eims, es negribu jūs zaudēt!

Pievilkusi Bonda seju vēl tuvāk, jaunā sieviete cie�i un ilgi noskūpstīja viņu uz lū�pām. Tas bija viens vienīgs, me�onīga mai�guma pilns skūpsts, kurā nebija gandrīz nekā seksuāla.

Ta�u, kad Bonds, atbildēdams skūp�stam, cie�i satvēra rokās Tifānijas augu�mu, viņa pēk�ņi sastinga un izrāvās. Mir�klis bija garām.

Uzlikusi roku uz durvju roktura, Tifānija vēlreiz pagriezās un uzlūkoja Bondu. Ska�tienā atkal vizēja niknais spīdums.

-� Tagad atstājiet mani vienu! - viņa dus�mīgi sacīja, aizcirta durvis un aizslēdza tās.

D�eimss Bonds gandrīz visu sestdienu pavadīja savā viesnīcas "Astor" numurā, kur gaisa kondicionētājs pasargāja no tvei�ces. Labi izgulējies, viņ� sāka rakstīt tele�grammu firmas "Universālais eksports" di�rektoram Londonā. Bonds lika lietā pavi�sam vienkār�u �ifru, kura atslēga bija fakts, ka ir nedēļas sestā diena un astotā mēne�a ceturtais datums.

Ziņojumā Bonds attēloja dārgakmeņu kontrabandas ceļu, kas aizsākas kaut kur tuvu D�ekam Spengam Rufusa B. Seijes veidolā un beidzas ar Serafimo Spengu, bet kanāla mezgla punkts ir Greizā Tri birojs, no kura, jādomā, akmeņi nonāk "Dimantu namā", tiek apstrādāti un pārdoti.

Bonds ieteica Londonai uzsākt Rufusa B. Seijes izseko�anu un brīdināja, ka ieguvis informāciju par kādu indivīdu, kas tiek saukts par ABC un, �ķiet, ir galvenais Mir�dzo�ās bandas kontrabandas operāciju or�ganizētājs. Par �ī cilvēka identitāti viņam vēl neesot nekāda priek�stata, bet esot pa�mats uzskatīt, ka tas atrodas Londonā un, iespējams, ir vienīgais, kur� zina, kurās Āf�rikas raktuvēs nozagti dimanti.

Bonds ziņoja, ka paredzējis turpināt pētīt sakaru kanālu Serafimo Spenga virzienā, izmantojot Tifāniju Keisu, kura par viņa nolūkiem neko nenojau�, un īsumā iz�klāstīja visu, ko bija noskaidrojis par �īs sievietes pagātni.

D�eimss nosūtīja telegrammu caur "Wes- tern Union", par to maksāt pienācās saņē�mējam, pēc tam - jau ceturto reizi �ajā die�nā - nomazgājās du�ā un devās uz restorā�nu "Voisin", kur pasūtīja divus martini ar degvinu, olas benediktie�u gaumē un ze�menes. Ieturēdamies viņ� izlasīja paziņoju�mu par Saratogas zirgu skrie�anas sacīk�stēm un prognozes, no kurām secināja, ka favorīti ir mistera K. V. Vaitnija zirgs At�griezies un mistera Viljama Vudvorda ju�niora Aizlūgums. Tramīgais Smaids nebija pieminēts.

Bonds atgriezās viesnīcā un likās gultā.

Svētdienas rītā tie�i deviņos ielas malā, kur stāvēja Bonds ar ceļasomu, piebrauca melns studbekers ar nolai�amu jumtu.

Tikko Bonds bija nometis somu uz aiz�mugures sēdekļa, bet pats apsēdies līdzās Leiteram, tas pastiepa roku aug�up un pa�grūda kādu sviru. Pēc tam nospieda pogu uz ma�īnas vadības paneļa, un brezenta jumts, hidrauliskajam mehānismam �īk�stot, lēni pacēlās un ielocījās tam paredzē�tajā vietā starp aizmugures sēdekli un ba�gā�nieku. Tad Leiters ar savu dzelzs āķi satvēra stūri un, veikli to grozīdams, ātri izbrauca cauri Centrālparkam.

- Mums jānobrauc apmēram divsimt jū�d�u, - Leiters sacīja, kad viņi turpināja ceļu pa Hudzonas parka aleju. - Uz ziemeļiem, gar Hudzonas upi uz aug�u. Ņujorkas �tatā, uz dienvidiem no Edirondakas, tas ir netālu no Kanādas robe�as. Brauksim pa Takoni- kas ceļu. Mums nav jāsteidzas, tāpēc stūrē��u palēnām. Negribu iekulties nepatik�anās par ātruma pārsnieg�anu. Ņujorkas �tatā atļauts braukt ar piecdesmit jūd�u ātrumu stundā, un policisti tur ir gau�ām nikni. Ta�u, ja steidzos, es parasti spēju no viņiem aizbēgt. Nav iespējams sodīt to, ko nevar noķert. Un tiesā neesmu sūdzēts - viņiem kauns atzīties, ka tādus varenus indiāņus kāds pārspējis ātrumā.

- Man gan likās, ka �ie indiāņi spēj trauk�ties naskāk par deviņdesmit jūd�u ātrumu stundā, - Bonds noteica. Un nodomāja, ka draugs kop� tiem, senākajiem, laikiem kļuvis plātīgāks. - Nezināju, ka studbekeri kaut ko tādu spēj, - viņ� piemetināja.

Viņu acu priek�ā tajā brīdī noklājās taisns un glu�i tuk�s ceļa posms. Leiters ātri pavērās atpakaļskata spogulī, tad pār�slēdza kloķi uz otro ātrumu un ar kāju ie�spieda gāzes pedāli gridā. Bonda galva ierā�vās plecos un mugurkauls tika piespiests sēdekļa atzveltnei. Viņ� neticīgi skatījās spi�dometrā. Tas rādīja astoņdesmit jūdzes stundā. Leitera āķis ar klik�ķi pārslēdza sviru. Ma�īna vēl palielināja ātrumu. Deviņ�desmit, deviņdesmit piecas, se�as, septiņas jūdzes� tad pēk�ņi parādījās tilts un krustceles. Leitera kāja vienā mirklī atradās uz bremzes pedāļa, un motora rēkoņa pie�klusa - tas sāka vienmērīgi dūkt, ātrums samazinājās līdz septiņdesmit jūdzēm stun�dā, un abi veikli izbrauca ceļa līkumu.

Leiters iesānis uzlūkoja Bondu un lepni pasmīnēja.

-�� Sasodīts, - Bonds neticīgi norūca, - kas tad �ī ir par ma�īnu? Vai tad tas nav stud- bekers?

-�� Tas ir studiljaks, - Leiters paskaidro�ja. - Studbekers ar kadiljaka motoru. īpa�a transmisija, bremzes, aizmugures ass� Ne�lielas pārvērtības. Kāda firmiņa Ņujorkas tuvumā �o to pārtaisīja. Pavisam nedaudz, bet iznāca labāks sporta vāģis par korveti vai sanderbērdu. Nekā spēcīgāka par �o au�to nevar būt. To projektējis francūzis - Rai�monds Levī. Labākais konstruktors pasau�lē. Ta�u Amerikas tirgum pārāk moderns. "Studbekeram" nekad nav bijis tik daudz naudas, lai ieviestu tādu uzlabotu modeli. Tas ir pārāk nepierasts. Vai tev patīk? Va�ram saderēt, ka �is auto pārspēj tavu veco bentliju! - Leiters iesmējās, iebāza roku �a�ketes kreisās puses kabatā un sameklēja desmit centu monētu, lai pie Henrija tilta samaksātu par Hudzonas upes �ķērso�anu.

-�� Tikai līdz brīdim, kad nokritīs riteņi, - Bonds kodīgi aizrādīja. - Tā ir tikai tāda bērnu spēle pui�iem, kuri nevar atļauties kārtīgu auto.

Abi sāka iztirzāt angļu un amerikāņu sporta ma�īnu priek�rocības un turpināja to darīt līdz pat Vest�estras apgabala robe��ai, kur atkal nācās maksāt ceļa nodevu. Pēc piecpadsmit minūtēm viņi jau bija uz Takonikas ceļa, kas aizlocījās uz ziemeļiem starp pļavu un me�u platībām simtiem jū�d�u garumā. Bonds ērtāk atzvila sēdeklī, klusējot priecādamies par pasaules skais�tākajām ainavām un dīki prātojot, ko pat�laban dara Tifānija un kā pēc atgrie�anās no Saratogas ar viņu apieties.

Pusvienos viņi apstājās ieturēties ceļma�las krodziņā "Cālis grozā". Tas atradās sen�laicīgā ēkā, kas bija celta pārceļotāju stilā un apgādāta ar parasto aprīkojumu - aug�stu leti, uz kuras rindojās pazīstamāko marku �okolāde un konfektes, cigaretes, cigāri, �urnāli un bro�ētas grāmateles, stū�ri novietotu hromētu mūzikas automātu ar krāsainām gaismām, kas darīja to līdzīgu aparātam no kādas fantastikas filmas, pu�lētiem priedes koka galdiem telpas centrā un ar zemiem no�ogojumiem atdalītām ka�bīnēm pie sienām, bet ēdienkartē tika pie�dāvāti cepti cāļi un "svaigas kalnu foreles", kuras dro�i vien bija vairākus mēne�us pa�vadīju�as kādā tālā saldētavā. Bija arī da��as ātrās uzkodas, ko piedāvāja nīgras viesmīles.

Tomēr olu kultenis un ceptās desas ar karstiem sviestā ceptiem grauzdiņiem tika atnesti ātri, tāpat"Miller's Highlife" alus, un viss gar�oja labi. Pēc tam sekoja atdze�sēta kafija, un, izdzēru�i katrs pa divām glāzēm, viņi mitējās runāt par darbu un savu privāto dzivi, lai apspriestos par Sa�ra togu.

- Vienpadsmit mēne�us gadā, - Leiters skaidroja, - �ī vieta ir glu�i kā izmirusi. Turp brauc tikai reimatisma un tamlīdzīgu kai�u mocīti ļautiņi, lai mērcētos minerāl�ūdens un dūņu vannās, un viss ir tāpat kā citos pasaules kūrortos. Pulksten deviņos cilvēki jau guļ, bet visas sabiedriskās nori�ses aprobe�ojas ar to, ka pāris vecu d�entl�meņu ar Panamas cepurēm galvā strīdas par to, kam vajadzēja vai nevajadzēja pado�ties pie �ijlervilas, jeb arī par to, vai viesnī�cas "Union" marmora grīda sendienās bija melna vai balta. Tikai vienu mēnesi - au�gustā - tur dzīve sit augstu vilni. Tās, glu�i iespējams, ir izdaudzinātākās zirgu sacīk�stes Amerikā, kurās �um un mud� Vander- bilti un Vaitniji. Cenas par mēbelētajām is�tabām �ajā laikā palielinās desmitkārt, sa�cīk�u komiteja katru gadu atsvaidzina stendu krāsojumu un atrod da�us gulbjus, ko ielaist dīķītī, kas atrodas hipodroma vi�dū, tur tiek noenkurota arī veca indiāņu kanoe laiva un ieslēgta strūklaka. Neviens neatceras, no kurienes �i laiviņa nākusi, un tikai kāds amerikāņu sporta �urnālists, kur� mēdz rakstīt par zirgu sacīkstēm, esot izdibinājis, ka tai ir sakars ar kādu indiāņu leģendu. Tas zellis sacīja, ka pēc tam, kad to padzirdējis, viņ� vairs neesot tālāk urķējies. Jo jau tad, kad mācījies ce�turtajā klasē, varējis sacerēt labākus me�lus nekā jebkurā indiāņu leģendā, ko jeb�kad dzirdējis.

Bonds pasmējās.

-� Un kas vēl? - viņ� pajautāja.

-�� Pārējo tu pats uzzināsi, - Leiters atbil�dēja. - �o vietu ļoti iecienīju�i angļi, it īpa�i slavenības. Te bie�i mēdza ierasties D�ersi- jas Lilija, jūsu aktrise Lilija Lengtrija. Tajā laikā zirgs, vārdā Jauninājums, ieguva Lie�lo balvu, apsteigdams Dzelzs Masku, ta�u kop� Mēļās Dekādes parādī�anās �is tas ir mainījies. Palūk, - viņ� izvilka no kabatas avīzes izgriezumu, - �is tev noderēs. �orīt izgriezu to no "Post". Raksta autors ir D�i- mijs Kenons - �īs avīzes sporta apskat- nieks. Lielisks �urnālists. Pārzina to, par ko raksta. Ma�īnā izlasīsi. Mums jābrauc tālāk.

Leiters samaksāja rēķinu, un viņi devās ceļā. Kamēr studiljaks rūkdams ripoja uz Trojas pusi, Bonds pievērsās D�imija Keno- na rakstam. Tajā autors lika noprast, ka D�ersijas Lilijas laiku Saratoga nogrimusi putekļiem klātajā, jaukajā pagātnē. No �ī sacerējuma Bondā, atņirdzis zobus smaidā, lūkojās divdesmitais gadsimts.

"Saratogspringsas ciemats," bija teikts zem fotouzņēmuma, no kura pretī vērās pievilcīgs jauneklis platām, vaļsirdīgām acīm un zobgalīgā smaidā savilktām, plā�nām lūpām, "bija īsta kriminālās pasaules Koniailenda līdz Kīfovera televīzijas pārrai�dei. Tā izbiedēja lētticīgus laukus un aiz�dzina bandītus uz Lasvegasu. Ta�u orga�nizētā noziedzība joprojām valda Saratogā, kas kļuvusi par mūsu gangsteru koloniju, un viņi te ievie� savu kārtību ar pistolēm un beisbola nūjām.

Saratoga dzīvo no�ķirti - tāpat kā citas azartspēļu vietas, kurās pa�valdības at�karīgas no reketieru apvienībām. Tomēr tā ir vieta, kur ierodas cienījami senu ba�gātību mantinieki un slavenības, lai parā�dītu savu staļļu lepnumu tik primitīvos apstākļos, kas atgādina lauku gadatirgu ar kleperu skrie�anos ceturtdaļjūdzes distancē.

Jau pirms tam, kad Saratoga kļuva par slēgtu pilsētu, kura nepieņem apkārtklai- ņojo�us autostopotājus, policijas vīri tur sāka noguldīt savas algas bankā, pārtikda�mi no slepkavnieku un suteneru bagātīga�jām dzeramnaudām. Saratogā neielai� na�bagus - ubago�ana tur ir nopietns likuma pārkāpums. Tāpat dzērāju ālē�anās krogā un kauliņu spēle tiek uzskatīta par sabied�riskās kārtības apdraudējumu.

Bet slepkava, kur� tur meklē patvērumu, var baudīt brīvību, kamēr vien maksā vietē�jiem varasvīriem. Tas pats sakāms arī par meitumāju un nelegālo spēļu eļļu turētājiem.

Profesionālā interese mani urdījusi pētīt agrāko gadu avī�rakstus. Sporta �urnālisti, kuri mēdz atspoguļot zirgu sacīkstes, atce�ras mierīgos gadus Saratogā, kad tā vēl bi�jusi vientiesīgu lauķu apdzīvota province. Patiesībā tā arī toreiz bija samaitātības ci�tadele.

Tas bija iespējams tāpēc, ka blē�i veica sa�vus netīros darbiņus paslepus, kaut kur fer�mās un sānceļos. Viņu darbo�anās �ķita ne�nozīmīga, turklāt pagrīdes spēļu spēlētājiem alla� jābūt gataviem, ka viņus var aptīrīt tik�pat ātri, kā tiek izmesti kauliņi. Saratogas kazino norēķinā�anās nekad nav bijusi īpa�i precīza, bet ikvienam, kur� tika pieķerts krāpjoties, nācās rēķināties ar kāvienu.

Ceļmalas krogi pie ezera te darbojas visu nakti. Spēļu organizētāji aicina uz azart�spēlēm, lai gan laimestu izmaksām nav lī�dzekļu. Kār�u dalītāji un ruletes griezēji ir klejojo�i naudas mednieki, kas saņem maksu par dienu un dodas tālāk pa azart�spēļu apli, sākot no Ņūportas Kentuki, pēc tam uz Maiami ziemā un atpakaļ uz Sara- togu augustā. Lielākoties viņi ir skoloju�ies Steubenvilā, Ohaio, kur var apgūt amata prasmi, spēlējot uz mazākām likmēm.

Tie ir klaidoņi, no kuriem vairākumam trūkst spēju piedzīt spēļu parādus. Tie ir nelegālās pasaules sīkie gariņi, kas saiņo parpalas un pazūd, tikko kaut kur kļūst par karstu. Daļa no tiem apmetas Lasvega- sā un Reno, kur lielie bosi ir parūpēju�ies, lai pie sienām karātos licences.

Viņu spēļu namos nodarbinātie nav spēl�maņi tajā nozīmē kā vecais pulkvedis E. R. Bredlijs, kur� bija goda vīrs ar labām ma�nierēm. Man ir stāstīju�i, ka viņa spēļu elle Palmbī�ā joprojām pastāvot, jo veiksme ne�esot veco zēnu pametusi.

Ja ticam tiem, kuri spēlēju�i pret Bredli- ju, tad cilvēkus pārņēmis neprāts un tie nospēlēju�i arī pamatkapitālu, kas nepie�cie�ams maksātspējas saglabā�anai. Tāpēc tie, kuri Bredliju agrāk pazinu�i, jūtas visai uzjautrināti, lasīdami par viņa kanonizāci- ju filantropijas dēļ - viņa vaļasprieks esot dot bagātajiem to iespēju uzjautrināties, kuru Floridas �tats tiem liedzis. Ta�u, ja salīdzina ar utīm, kuras kontrolē Saratogu, pulkvedis Bredlijs ir pelnījis visus tos slavi�nājumus, ar kādiem sentimentāli ļautiņi vi�ņu apveltīju�i.

Saratogas hipodroma skrejceļ� būvēts uz pussapuvu�iem pāļiem, kuri būtu derīgi ti�kai iekuram, turklāt klimats �eit ir karsts un mitrs. Da�i no dalībniekiem - tādi kā Als Vanderbilts un D�oks Vaitnijs - ir spor�tisti �ī vārda novecoju�ajā nozīmē. Viņiem zirgu sacīkstes ir sports, kamēr citiem tās ir darījums, kuram viņi ir pārāk godīgi. Tā�pat tādi treneri kā Bils Vinfrijs, kur� sūtīja uz skrejceļa zirgu Iezemie�u Dejotājs. Ir arī tādi �okeji, kuri jums sados pa degunu, ja liksiet tiem pieturēt zirgu.

�iem vīriem patīk Saratoga, un viņi prie�cājās, kad �o pilsētu pameta tādi zeļļi kā, piemēram, Lakijs Lu�āno, kur� ļāva tai plaukt, kamēr tā ļāva a�ajiem zēniem aptī�rīt iebraucējus. Viņi apzaga arī bukmeike- rus. Vienam, kuru sauca Kids Teterss, au�toma�īnu stāvvietā nolaupīja piecdesmit- tūksto� dolāru. �ie zeļļi teiku�i, ka gatavo�joties viņu nolaupīt, ja nemaksā�ot vēl.

Kids Teterss zināja, ka Lakijam pieder sava daļa gandrīz visās pilsētas spēļu ellēs, un lūdza viņu �o jautājumu nokārtot. La�kijs atbildēja, ka tas esot vienkār�i izda�rāms. Bukmeikeru neviens netraucē�ot, ja viņ� darī�ot tā, kā sacīts. Kidam Tetersam tika dota atļauja darboties hipodromā, viņa labā slava necieta, ta�u bija tikai viens veids, kā sevi pasargāt.

"Padariet mani par savu partneri," viņam paziņojis Lakijs Lu�āno - tā man �o sarunu atstāstīja vīrs, kur� esot bijis klāt. "Neviens neuzdrīkstēsies aiztikt Lakija partneri."

Kids Teterss uzskatīja sevi par godājamu valsts atļauta amata piekopēju, tomēr pa�devās, un Lakijs palika bukmeikera partne�ris līdz pat viņa nāvei. Es pajautāju vīram, kur� bija dzirdējis �o sarunu, vai Lakijs tika ieguldījis pasākumā arī savu naudu, vai varbūt kaut ko darījis bukmeikera labā.

"Lakijs tikai ievāca nodevas," tas puisis teica. "Ta�u tajās dienās �is nolīgums bija Kidam Tetersam izdevīgs. Viņu neviens vairs netraucēja."

Tāda ir �ī pilsēta. Smird, ta�u tādas ir vi�sas azartspēļu pilsētas."

Bonds salocīja avīzes izgriezumu un ie�bāza kabatā.

-� Tas nekādā ziņā neizklausās pēc Lilijas Lengtrijas laika tikumiem, - viņ� pēc klu- sumbrī�a novilka.

-� Tā gan, - Leiters vienaldzīgi piekrita. - Un D�imijs Kenons nebūt neatklāj visu, ko zina par lielajiem bosiem un viņu pēcte��iem. Mūsdienās tie ir kļuvu�i par zirgu īpa�niekiem - tāpat kā mūsu draugi Spen- gi, kuru viltus zirgi - tādi kā Tramīgais Smaids - sacen�as ar Vaitniju, Vanderbiltu un Vudvordu zirgiem. Viņi cer viegli tikt vismaz pie piecdesmit tūksto�iem - tas ir daudz lielāks ķēriens, nekā izsist sīkas no�devas no bukmeikeriem. Protams, kop� tiem laikiem Saratogā daudzi uzvārdi skan citādi. Tāpat kā nomainīju�ies dubli ārs�tniecisko dūņu vannās.

Ceļa labajā puse paradījas liels uzraksts. Tas vēstīja:

"APSTĀJIETIES SAGAMORĀ! GAISA KONDICIONĒTĀJI, MĪKSTAS GULTAS, TELEVIZORI, PIECAS JŪDZES LĪDZ SARATOGSPRINGSAI! SAGAMORĀ IR LIELISKA APKALPO�ANA!"

- Tas nozīmē, ka mums paredzētās zobu skalojamās glāzes būs ieliktas katra savā pa�pīra kulītē, bet tualetes poda vāks noklāta ar īpa�u sanitāro papīra lenti! - Leiters kodīgi pavīpsnāja. - Un neiedomājies, ka izdosies nospert kādu no viņu mīkstajām gultām. Moteļi esot zaudēju�i caurmērā vienu gultu nedējā. Tādēļ tagad tās ir pamatīgi pie�skrūvētas pie grīdas.

Saratogā Bondu pārsteidza milzīgās, va�renās gobas, kuras pie�ķīra klusajām avē�nijām ar koloniālajā stilā celtajām koka mājām tādu kā Eiropas kūrortpilsētas mie�ru un apcerigumu. Vēl �eit bija milzum daudz zirgu - kad tie tika vesti pāri ielai, policists apturēja satiksmi, pie staļļu rin�dām stāvēja zirgu pārvadājamie furgoni, no kuriem nācās izvilināt atvestos rumakus, kuri pēc tam ielocīja kājas pa pelniem no�kaisītām taciņām, lai dotos uz vingrinā�a�nās nolūkiem paredzētu skrejceļu netālu no pilsētas centra, līdzās sacīk�u vietai. Staļļu pui�i un jātnieki - baltie, melnie un meksikāņi - klīda pa ielām, visur bija dzir�dama klusa bubinā�ana un reizēm ari tau�res skaņām līdzīgi zviedzieni.

Viss kopā atgādināja Ņūmārketas un Vi�ī sajaukumu, un Bondam, kur� par zirgiem neinteresējās, pēk�ņi ie�āvās prātā, ka dzī�ve kopā ar tiem �ķiet patīkamāka.

Leiters atstāja Bondu Sagamorā - uz pil�sētas robe�as, no kurienes līdz hipodromam bija tikai pusjūdze, - un brauca tālāk savās darī�anās. Abi nolēma, ka satiksies vēlu va�karā, bet nākamajā dienā pa�ā rīta agrumā noteikti aizies pavērot iesildī�anās skrejce�ļu, ja tur parādīsies Tramīgais Smaids. Lei�ters apsolīja to un vēl �o to citu noskaidrot, jo bija nolēmis pavadīt vakaru, grozoties staļļos un "Pavadā" - diennakts krodziņā ar bāru, kurā pulcējās ar zirgiem saistītie ēnu darboņi, kas augustā ieradās uz sacīkstēm.

Bonds piereģistrējās Sagamoras mājvie�tas birojā, parakstīdamies: "D�eimss Bonds, viesnīca"Astor", Ņujorka". Viņam līdzās stāvēja sieviete ar skarbu seju, brillēm me�tāla rāmjos un skatienu, kas nepārprotami liecināja, ka �ī būtne tikko atbrauku�o vie�si uzskata par kārtējo lieliskās apkalpo�a�nas kārotāju, kur� grasās zagt dvieļus, var�būt pat palagus. Viņ� samaksāja trīsdesmit dolārus par trim dienām uz priek�u un sa�ņēma 49. istabas atslēgu.

Ar somu rokā Bonds pārgāja pāri saules izkveldētajam zālājam starp puķu dobēm, kurās auga dievkociņi un leknas gladiolas. Viņ� atslēdza durvis un devās iek�ā tīri sa�postajā divistabu numurā, kurā atradās klubkrēsls, naktsskapītis, uz kura stāvēja divas avīzes -"Currier" un "īves"-, kumode un brūns plastmasas pelnutrauks. Tas bija parastais Amerikas viesnīcu iekārtojums. Tualetes un du�as telpā viss izskatījās ne�vainojami tīrs un kārīgs. Kā jau Leiters bija pareģojis, zobu skalo�anai paredzētās glā�zes atradās papīra iesaiņojumā ar uzrak�stu "Jūsu dro�ībai" un pāri tualetes poda sēdeklim stiepās papīra strēmele, uz kuras bija rakstīts "dezinficēts".

Bonds nomazgājās du�ā, pārģērbās un devās pastaigāties. Iedams uz priek�u pa ceļu, viņ� krustojumā atrada krodziņu, kas atbilda "amerikāņu dzīvesveidam" tikpat lielā mērā kā viesnīca - tajā bija gaisa kon�dicionētājs un varēja iebaudīt divus mēri�ņus viskija un pusdienās cāli par diviem dolāriem un astoņdesmit centiem. Pēc tam

Bonds atgriezās savā numurā un atlaidās gultā ar laikrakstu "Saratogian", kur izlasi - ja, ka sacīkstēs par galveno balvu rit pieda�lī�oties kāds T. Bels ar zirgu Tramīgais Smaids.

Kad pulkstenis rādīja pāri desmitiem, pie Bonda numura durvīm atskanēja kluss klauvējiens un istabā iekliboja Fēlikss Lei�ters. Viņ� oda pēc viskija un lētu cigāru dūmiem un izskatījās visai apmierināts pats ar sevi.

- Esam nedaudz pavirzīju�ies uz priek��u, - Leiters paziņoja. Viņ� ar savu āķi aiz�ķēra krēslu un pārvietoja to, pagriezdams uz gultas pusi, kurā gulēja Bonds. Ap�sēdies tajā, viņ� izņēma cigareti. - �ķiet, mums rīt jābūt aug�ā sasodīti agri. Pulk�sten piecos. Lieta tāda, ka pusse�os Tramī�gais Smaids ir pieteikts uz �etrām astotdaļ- jūdzēm. Man gribētos redzēt, kas tur būs klāt. Zirga ipa�nieks esot kāds Pizaro. Tā sauc vienu no "Tiāras" direktoriem. Ja tā nav sagadī�anās, zirga īpa�nieks ir Pizaro Plānprātis, kur� senāk nodarbojās ar nar�kotiku pārvadā�anu. Veda tās pāri Meksi�kas robe�ai, tur sadalīja sīkajiem izplatītā�jiem. Ta�u FIB viņu notvēra, un vīram nā�cās vien nosēdēt piespriesto termiņu Sen- kventīnā. Pēc iznāk�anas no cietuma Spen- gi deva viņam darbu "Tiārā", lai atlīdzinātu par izciesto sodu. Un tagad viņ� jau kļuvis par sacīk�u zirga īpa�nieku - kā Vander- bilts. Cik jauki! Man patiesi gribētos re�dzēt, kā tas viss rit izskatisies. Tad, kad �is zellis tirgoja kokaīnu, viņam pa�am gandrīz vienmēr bija raibas acis. Senkventīnā viņ� ārstējās, ta�u galva tādēļ skaidrāka nekļu�va. Tāpēc tā iesauka - Plānprātis. Tad vēl �okejs. "Tink�ķis" Bels. Labs jātnieks, bet viņam nav nekas pretī iesaistīties kādā blē�dībā, ja kārtīgi maksā un pats paliek tīrs. Es rit aprunā�os ar Tink�ķi aci pret aci, ja kaut kur izdosies notvert viņu vienu pa�u. Man ir prātā kāds piedāvājums. Vēl viens draņķis ir treneris Badijs - Ro�ainais Ba- dijs. Tāds vārds vien jau rada aizdomas. Ta�u ne jau par to tagad ir runa. Badijs ir no Kentuki, viņ� par zirgiem zina visu. Tas zellis iekūlās nepatik�anās ar da�ādiem sīkiem likumpārkāpumiem gandrīz visos dienvidu �tatos. Blēdī�anās, zādzības, lau�pī�ana - bet nekas liels. Tomēr pietiekami, lai policijā ziņojumi par viņu sakrātos biezā kaudzē. Ta�u pāris pēdējo gadu laikā Ba�dijs esot nostājies uz pareizā ceļa. Ja to tā var saukt, protams. Kop� sācis strādāt par treneri pie Spengiem.

Leiters izmeta cigareti pa atvērto logu - tie��i gladiolu dobē. Tad piecēlās un izstaipī�jās.

- Tadi nu ir aktieri, kuri darbosies rītdie�nas izrādē, - viņ� noteica. - Lielisks sa�stāvs. Gaidu to bridi, kad varēsim sakurt viņiem krietnu pirti.

Bonds bija neizpratnē.

-� Bet kādēļ tu glu�i vienkār�i nepaziņo to visu sacīk�u rīkotājiem? Kas ir tavs darba devējs? Kur� maksās rēķinus?

-� Vado�o zirgu īpa�nieki, - Leiters atbil�dēja. - Viņi maksā avansu un papildus par katru atklātu krāp�anas gadījumu. Ar sa�cīk�u rīkotājiem es tālu netiktu. Nebūtu godīgi stiept staļļa pui�us uz tiesu liecināt. Tāda rīcība viņam nozīmētu nāves spriedu�mu. Veterinārs �o zirgu apskatījis, un īs�tais Tramīgais Smaids ir no�auts un apgla�bāts jau pirms vairākiem mēne�iem. Nē. Man ir pa�am savas idejas, kā rīkoties, lai "Mirdzo�ie" ciestu daudz sāpīgāk, nevis tik�tu aizraidīti no skrejceļa un ar to viss beig�tos. Pats redzēsi. Tikai atceries, ka rit no rīta pulksten piecos es dauzī�os pie tava numura durvīm.

-� Neraizējies! - Bonds atbildēja. - Koijoti vēl kauks uz mēnesi, kad es jau stāvē�u pie sliek�ņa ar zābakiem kājās un segliem rokās.

Bonds pamodās laikā un, ieniris brī�ni�ķīgi svaigajā rīta gaisā, pa ēnaino puskrēslu zem kuplajām gobām sekoja Leiteram, kas kliboja uz dzīvas rosības pārņemtajiem staļļiem. Austrumpusē de�bess vēl bija pērļaini pelēka un zaigojo�a kā rotaļu baloniņ�, kas piepildīts ar ciga�re�u dūmiem, bet krūmos mēdīgās balsīs pirmās rīta dziesmas sāka Amerikas at- darinātājputni. No apmetnes, kas atra�dās aiz staļļiem, taisni aug�up cēlās zili ugunskuru dūmi, smar�oja pēc kafijas, malkas dūmiem un rasas. Klankstēja spaiņi, zirgi un cilvēki sacēla troksni, �a�jā agrajā rītā pa taku zem kokiem iedami uz baltām koka margām ie�ogotā skrejce�ļa pusi. Aizsoļoja vesela rinda segām pār�klātu zirgu, kurus aiz apau�iem turēja staļļa pui�i. Viņi sasaucās viens ar otru un parupjā maigumā strostēja savus ap�rūpējamos.

-� Ei, tūļa, cilā ta�u kājas!

-� Kusties, nu!

-�� �orīt Karotājs vēl nav manīts, varbūt nemaz nebūs!

-� Viņi gatavojas rīta skrējienam, - Leiters sacīja. - �o laiku treneri nīst visvairāk. Jo īpa�nieki mēdz būt klāt.

Viņi atbalstījās pret margām, apcerēdami agro ritu un brokastis, tad piepe�i koku za�ros pusjūdzi tālāk, skrejceļa otrā pusē, at�spīdēja saule. Augstāko koku galotnes no�krāsojās bāli zeltainas, un jau pēc da�ām minūtēm pazuda pēdējās ēnas. Diena bija sākusies.

It kā �o zīmi vien būtu gaidīju�i, skrejce�ļa kreisajā pusē starp kokiem parādījās trīs vīri ar zirgu - viens no viņiem veda lielu, kastaņbrūnu zirgu ar gai�u purnu un bal�tām kājām.

- Neskaties turp! - Leiters klusi brīdinā�ja. - Pagriez skrejceļam muguru un raugies tur, uz tiem zirgiem, ko tagad ved �urp! Sa- kumpu�ais vecis, kas nāk kopā ar tiem, ir Jautrais D�ims Ficsaimons - Amerikas la�bākais treneris. Viņ� ved Vudvorda zirgus. Lielākā daļa no tiem �ajās sacensībās uz�varēs. Vienkār�i skaties uz turieni, bet es pavēro�u mūsu draugus. Mēs nedrīkstam izrādīt, ka īpa�i interesējamies par viņiem. Kas tad mums tur ir? Staļļa puisis ved Tra�mīgo Smaidu, un - kā tad! - arī Badijs ir tur, un mans vecais draugs Plānprātis skaistā, violetā kreklā. Kā alla� �vītīgs. Zirgs izskatās labi. Spēcīgs. Viņi noņēma tam no muguras segu, bet �ķiet, ka zirgam aukstums nepatīk. Spārdās kā traks, staļļa puisis karājas iemauktos. Cerēsim, ka ne�iespers misteram Pizaro pa ģīmi. Badijs to savaldīja, nu ir nomierinājies. Badijs pietur kāpsli, lai puisis tiek seglos. Zirgu ved uz skrejceļu. Patlaban tas lēni rik�o uz skrej�ceļa tālāko galu - tur ir viens no stabiņiem, kas iezīmē pirmo astotdaļjūdzi. Tagad tie blē�i izvelk pulksteņus. Lūkojas apkārt. Pamanīja mūs. Izliecies pavisam nevērīgs, D�eims! Kad zirgs sāks skriet, viņi par mums vairs neliksies zinis. Mjā. Vari atkal pagriezties. Tramīgais jau ir skrejceļa viņā galā, zeļļi pacēlu�i pie acīm tālskatus, lai vērotu skrējienu. Un tas būs �etru astot- daļjūd�u garumā. Pizaro nostājies pie piek�tā stabiņa.

Bonds pagriezās un pāri margām pavē�rās uz diviem plecīgajiem vīriem, kuru tāl�skatos atspīdēja saules zib�ņi, abi turēja rokās pulksteņus. Bonds �iem cilvēkiem neticēja, jo zem saules zeltītajām gobām ap viņu stāviem itin kā sabiezēja krēsla.

- Sākas skrējiens! - Tālumā Bonds re�dzēja brūno zirgu slaidi apmetam loku un pagrie�amies, lai pa garo ceļa posmu skrietu taisni uz viņu pusi. Sākumā nekas nebija saklausāms, bet tad kļuva dzirda�ma klusa pakavu duna, kas ātri tuvojās, kļūdama arvien skaļāka, un zirgs skrejceļa galā tie�i viņiem pretī apmeta loku, lai trauktos atpakaļ un veiktu pēdējo astot- daljūdzi.

Kad brūnis aizzibēja garām, Bondam pār muguru pārskrēja trīsas - zirga zobi bija atņirgti, acis no piepūles �ķita me�onīgas, spo�ie sāni ātri cilājās, no platajām nāsīm kā garaiņi kūpēja dva�a. Staļļa puisis zirga mugurā bija sakumpis kā kūkumu uzmetis kaķis, atspēries pret kāp�ļiem un noliecis seju tik zemu, ka tā gandrīz skāra zirga kaklu. Kad zirgs ar jātnieku bija garām, skaņas pieklusa un zemē nobira gaisā uz�spertie kukur�ņi, Bonda skatiens pievērsās skrējiena vērotājiem - tie pieliecās, un viņ� redzēja abu rokas strauji pa�aujamies le�jup, lai reizē apstādinātu hronometrus.

Leiters paraustīja Bondu aiz rokas, un viņi bezrūpīgā solī devās uz ma�īnas pusi.

- Zirgs skrien sasodīti labi, - Leiters ie�minējās. - Ātrāk, nekā jebkad skrējis īstais Tramigais Smaids. Man nav ne jausmas, kāds bija uzrādītais laiks, bet �is zirgs drā�zās pa skrejceļu kā apsvilis. Ja tas sacensī�bās skries tāpat, tad neap�aubāmi būs pir�mais. Turklāt Tramīgajam būs se�u mārci�ņu handikaps, ņemot vērā, ka �ajā gadā tas nevienās sacīkstēs nav uzvarējis. Un tā ir vēl papildu priek�rocība. Tagad iesim un iekodīsim kārtīgas brokastis. Man radusies ēstgriba, skatoties uz tiem blē�iem tik agrā rīta stundā. - Tad, it kā runātu pats ar se�vi, viņ� klusi piemetināja: - Pēc tam ie�u apspriesties ar jātniekmeistaru Belu un papētī�u, par kādu summu viņ� ir gatavs piedalīties sacensībās ar viltus zirgu un riskēt, ka tiks diskvalificēts.

Pēc brokastīm, kuru laikā Leiters pastās�tīja vairāk par saviem plāniem, Bonds aiz�vadīja diku rīta cēlienu, bet pēc tam hipo�dromā paēda pusdienas un vēroja visai vi�duvējus zirgus, jo Leiters bija ieteicis no�skatīties sacensību pirmās pēcpusdienas skrējienus.

Diena bija brīnumskaista, un Bonds ziņ�kāri ieklausījās Saratogas dīvainajā izlok�snē, kuru veidoja Bruklinas un Kentuki sa�jaukums, un vēroja eleganto burzmu. Sa- cīk�u zirgu īpa�nieki un viņu draugi pulcē�jās pie koku apēnotajiem aplokiem, kur tiek slēgtas derības, un uz lielā ziņojumu tablo, spo�ām gaismām plaiksnīdami, slī�dēja paziņojumi par rezultātiem un iemak�sām. Zirgi netraucēti sāka skrējienus no vārtiem, kurus visus reizē atrāva vaļā trak�tors, mazā dīķītī peldēja se�i gulbji un noenkurotā kanoe laiviņa, un visur kā pa�pildu eksotika rēgojās nēģeri, kuri, kaut gan nemēdz būt �okeji, Amerikā alla� re�dzami zirgu sacīkstēs.

Varētu domāt, ka te sacīkstes ir organi�zētas labāk nekā Anglijā. �eit �ķietami bija mazāk iespēju blēdīties, jo dro�ības pasā�kumu it kā bija vairāk, ta�u - par spīti vi�sam - Bonds zināja, ka nelegālie bukmei- keri, izmantodami telefona sakarus, izziņo katru sacīk�u rezultātus pa visu valsti un apcērp totalizatora izredzes līdz pat 20-8-4, divdesmit pret vienu par uzvaru, astoņi pret vienu par pirmo vai otro vietu, �etri pret vienu par jebkādu vietu, un miljoniem dolāru ik gadu nonāk pie gangsteriem, ku�riem zirgu skrie�anās sacīkstes ir tikai viens no peļņas avotiem - tāpat kā prosti�tūcija vai narkotikas.

Bonds nolēma pārbaudīt sistēmu, kura bija padarījusi slavenu �ikāgas O'Braienu. Viņ� izdarīja iemaksas par katru spēcīgo pretendentu - "zīmējās", kā �o rīcību nodē�vēja biļe�u pārdevējs, kura pakalpojumus �is vīrs izmantoja, - un pirmās sacīk�u die�nas beigās pēc astotā skrējiena bija vinnējis piecpadsmit dolārus un da�us centus. Bonds devās projām kopā ar pārējiem skatī�tājiem, viesnīcā nomazgājās zem du�as, mazliet nosnaudās un pēc tam uzmeklēja kādu restorānu tūlīt aiz zirgu tirgus ringa. Tur viņ� pavadīja apmēram stundu, izgar�o�dams burbonu kopā ar vietējo ūdeni - dzē�rienu, ko Leiters bija ieteicis pamēģināt, jo tas sacīk�u laikā esot īpa�i iecienīts. Bon�dam gan �ķita, ka ūdens nācis no krāna aiz bāra letes, bet Leiters bija apgalvojis, ka īstie lietpratēji uzstājot, lai ūdens tiktu ņemts no kādas īpa�as attekas upes aug��tecē, kur tas esot vistīrākais. Bārmenis ne�likās pārsteigts, kad Bonds prasīja �o ūde�ni, un aģents jutās uzjautrināts par tādu atjautību. Pēc tam Bonds apēda glu�i pie�ņemamu bif�teku un, izdzēris vēl vienu dī�vainā dzēriena glāzi, devās uz zirgu tirgu, kur bija norunājis tikties ar Leiteru.

Zirgu izsole notika aiz balti krāsota dēļu �oga - ringu sedza jumts, bet tam nebija sie�nu, un gar malām solu rindas veidoja apli, saslēgdamās ap ūtrupnieka paaugstināju - mu, ko norobe�oja sudrabkrāsas virves. Kad neona lampu apgaismotajā ringā tika ievests kārtējais zirgs, ūtrupnieks - draudīgais Svainbrouds no Tenesijas - pastāstīja kus�toņa dzīvesgājumu un nosauca sākumcenu, kura, viņaprāt, varētu iekārdināt sanāku��os, bet pēc tam ritmiskā, dziedo�ā balsī sāka zirgu slavēt, dzīdams cenu uz aug�u pa simtam vien. Viņam palīdzēja divi frakās tērpti vīri, kuri staigāja pa eju starp soliem, lai pamanītu ik galvas mājienu vai paceltu zīmuli tur, kur sēdēja smalki ģērbtie zirgu kārotāji vai viņu aģenti.

Bonds apsēdās aiz izģindu�as sievietes, kura bija tērpusies vakarkleitā un ūdeļ- ādas apmetnī; ikreiz, kad viņa pacēla roku, lai piedalītos vairāksolī�anā, ap plaukstas locītavu �ķindēja un spīdēja aproces. Sie�vietei līdzās sēdēja vīrietis baltos vizītsvār�kos, apsējis tum�sarkanu kaklasaiti, un garlaikojās. Tas varēja būt dāmas vīrs vai viņas zirgu treneris.

Nākamais ringā tika ievests tramīgs bē�ris, kuram uz sāniem bija nevī�īgi uztriepts numurs 201. Sākās uzlielī�ana dziedo�ajā balsī.

- Sākumcena se�i tūksto�i, vai tur pie�dāvā septiņus? Septiņi tūksto�i un trīs simti� un �etri� un pieci� Tikai septiņ- arpus tūksto�i par tik izskatīgu Tehe- rānas kumeļu? Astoņi tūksto�i, paldies, ser! Un vai kāds piedāvās deviņus? Astoņi tūksto�i un pieci simti, kas piedāvās devi�ņus? Astoņi un se�i simti� septiņi� kur� sola vairāk?

Klusums, noklaudzēja ūtrupnieka āmurs, neviltota pārmetuma pilns skatiens tika pārlaists solu rindām, kur sēdēja ba�gātnieki.

- Ļautiņi, �is divgadīgais lops ir pārāk lēts. Esmu pārdevis daudzus balvu iegu�vējus, bet par tik mazu naudu gan ne! As�toņi tūksto�i un septiņi simti� Kur� sola deviņi? Kur ir deviņi, deviņi, deviņi? (Kār�nā roka ar daudzajiem gredzeniem un ro�kassprādzēm izvilka no somas bambusa zīmuli ar zelta uzgali, lai uzskribelētu kā�das aplēses uz programmas, kurā Bonds varēja saskatīt: "Saratogas 34. gadskārtē�jā izpārdo�ana. Nr. 201. Bērs ērzelis." Sie�vietes alvaskrāsas acu skatiens pāri sud�rabotajām virvēm pavērās zirga elektrizēti satrauktajās acīs, un viņa pacēla zeltā kalto zīmuli.) Deviņi tūksto�i, tiek piedā�vāti deviņi, vai kāds grib solīt desmit? Vai kāds palielinās cenu, kur� sola deviņtūk�sto� simt� deviņtūksto� simt� deviņtūk�sto� simt? (Klusumbrīdis, pēdējais jautā�jo�ais skatiens pār pilnajām balto sēdekļu rindām, tad noklaudzēja āmurs.) Pārdots par deviņiem tūksto�iem dolāru! Paldies, kundze!

Apkārtējo galvas pagriezās un kakli pa�stiepās, bet sieviete, savilkusi seju vienal�dzīgā grimasē, kaut ko sacīja vīrietim, kur� sēdēja viņai blakus; vīrietis tikai paraustīja plecus.

Divsimt pirmais numurs - bērais ku�meļ� - tika izvests no ringa, un viņa vietā trīsēdams nostājās divsimt otrais, izbijies no gaismām, nepazīstamo seju mūra visap�kārt un sve�o smar�u jūkļa, kas cēlās aug��up kā migla.

Bonds sajuta kustību solā sev aiz mu�guras. Pie viņa vaiga noliecās Leitera se�ja, un drauga mute ie�ukstēja ausī: - Darīts! Tas maksāja trīs tūksto�us, bet puisis apņēmās spēlēt dubultspēli. Tiks pārkāpti noteikumi - pēdējā astotdaļjū- dzē, īsi pirms izrāviena. Ak. tētīt! Tiksi�mies no rīta! - Balss apklusa, bet Bonds, pat nepalūkojies atpakaļ, vēl brītiņu vē�rās apkārt, pēc tam piecēlās un lēnām devās uz viesnīcu. Soļodams zem gobām, viņ� piepe�i sajuta �ēlumu pret nepazīs�tamo jātnieku, kuru dēvēja par Tink�ķi Belu un kuram nāksies piedalīties tik bīstamā spēlē. Un arī pret lielo brūni, ko sauca par Tramīgo Smaidu un kur� ar viltu bija iemānīts starp legālajiem sa�censību dalībniekiem, un tagad, pēc ci�tas blēdīgas vieno�anās, tam nāksies pārkāpt noteikumus.

Bonds sēdēja tribīnēs un īrētā tālskatī lūkojās, kā Tramīgā Smaida īpa�nieks tiesā krevetes.

Gangsteris sēdēja restorāna nodalījumā �etras rindas zemāk. Viņam pretī bija novie�tojies treneris Ro�ainais Badijs, kur� apdomī�gi stūma mutē Frankfurtes desiņas ar skā�biem kāpostiem, uzdzerdams alu no māla krūzes. Lai gan ari lielākā dala pārējo galdi�ņu bija aizņemti, tie�i ap �o rosījās divi vies�mīļi, un pat zāles pārzinis grozījās turpat, lai pārbaudītu, vai klients ir apmierināts.

Pizaro izskatījās tie�i pēc tāda gangstera, kādus tos attēlo komiksos. Viņa galva iz�skatījās kā piepūsts balons, kura vidū ie�spiesti vaibsti - divas sīkas a�eles, divi melni nāsu caurumi, mitras, savilktas, sār�tas lūpas virs kaut kā attāli līdzīga zodam. Resnās miesas bija iespīlētas brūnā uzval�kā un baltā kreklā ar stīvinātu apkaklīti, ap kuru vijās iz�ūta �okolādes krāsas kak�lasaite. Notika gatavo�anās pirmajam skrē�jienam, ta�u Pizaro par to nelikās ne zinis, jo bija ar aizņemts ēdiena baudī�anu, ik pēc brītiņa ielūkodamies otra vīrie�a �ķīvī, it kā gribētu pasniegties pāri galdam un pakampt kaut ko ari no tā.

Ro�ainais Badijs bija plecīgs, smagnējs vīrs ar �etrstūrainu un neizteiksmīgu poke�ra spēlmaņa seju, kurā, dziļi iegrimu�as dobumos zem retajām, taisnajām uzacīm, rēgojās blāvas acis. Viņ� bija uzvilcis plā�na, svītrota indie�u kokvilnas auduma uz�valku un apsējis tum�i zilu kaklasaiti. Ro��ainais ēda lēnām un reti atrāva skatienu no �ķīvja. Beidzis ieturēties, viņ� izvilka sa�cīk�u programmu un sāka to pētīt, uzma�nīgi pār�ķirot lapas. Kad zāles pārzinis pie�nāca un piedāvāja ēdienkarti, �is vīrs, ne- atraudamies no programmas, tikai īsi pa�purināja galvu.

Līdz mirklim, kad tika atnesta milzīga sal�dējuma porcija, Pizaro bakstīja zobus, bet pēc tam atkal nolieca galvu un sāka ātri stūķēt karoti pēc karotes savā mazajā mutītē.

Bonds nesteidzīgi aplūkoja abus vīrus tālskatī un pabrīnījās vien. Ar ko viņiem iz�devies visus tā iebiedēt? Bonds atminējās saltos, idejai uzticigos krievus, kuriem pa�tika spēlēt �ahu, nevainojamos, bet neiro�tiskos vācie�us, klusos un bīstamos spie�gus no Centrāleiropas. Un arī vīrus no pa��u dienesta - visādā ziņā izcilus, jautrus veiksmes algotņus, kuri riskēja ar savām dzīvībām par tūksto� mārciņām gadā. "Sa�līdzinot ar tādiem cilvēkiem," Bonds nolē�ma, "�ie ļautiņi spēj rosināt vienīgi neno�briedu�u pusaud�u fantāziju."

Tika izziņoti tre�ā skrējiena rezultāti, un tagad līdz galvenās balvas izcīņai atlika vairs tikai pusstunda. Bonds nolika tālskati un paņēma programmu, gaidīdams uz lielā tab- lo skrejceļa otrā pusē iedegamies gaismas un uzplaiksnām burtus, kad tiks ziņots par iemaksām totalizatorā un izredzēm.

Viņ� vēlreiz pārskatīja noteikumus. "Otrā diena. 4. augusts," vēstīja programma. "Lielās balvas izcīņa. Kopapjoms 25 000 dolāru. 52 skrējieni. Trīsgadīgiem zirgiem. Par katra dalībnieka reģistrē�anu, kur� no�minēts sacīkstēm, jāmaksā 50 dolāru. Ie�sācējiem, kas piedalās pirmoreiz, jāmaksā vēl papildus 250 dolāri. No 25 000 dolāru, kas ir balvu fondā, par otro vietu tiek iz�maksāti 5000 dolāri, par tre�o - 2500, par ceturto - 1250 dolāri. Balva tiek pasniegta uzvarēju�ā zirga īpa�niekam. Jānoskrien viena jūdze un ceturtdaļa." Tālāk sekoja saraksts ar divpadsmit zirgu, to īpa�nieku, treneru un �okeju vārdiem, kā arī "Morning Line" prognozētie rezultāti.

Abiem vispāratzītajiem favorītiem, miste�ra K. V. Vaitnija zirgam Atgriezies, kuram bija pirmais numurs, un mistera Viljama Vudvorda Aizlūgumam, kur� startēja ar tre�o numuru, tika paredzētas apmēram lī�dzīgas izredzes - se�i pret �etri. Mistera Pi�zaro Tramīgais Smaids ar treneri R. Badiju un �okeju T. Belu bija pieminēts kā pēdē�jais - ar prognozi piecpadsmit pret vienu. Un ar desmito numuru.

Bonds, pagriezies uz no�ogotā restorāna pusi, atkal ielūkojās tālskati. Abi viri jau bija aizgāju�i. Bonda acis pievērsās gais�mas tablo otrpus skrejceļam, kur jau sāka zibēt burti un cipari. Patlaban favorīts bija tre�ais numurs, par kuru likmes tika pie�ņemtas, derot attiecībā divi pret vienu. Ari zirgam Atgriezies likmju attiecība bija tāda pati. Tramīgā Smaida izredzes tika vērtētas ar divdesmit pret vienu, bet, kamēr Bonds raudzījās uz tablo, noslīdēja līdz astoņpa�dsmit.

Vairs bija atlikusi tikai ceturtdaļstunda. Bonds atslīga pret sola atzveltni un aizde�dza cigareti, vēlreiz pārdomādams Leitera stāstīto un prātodams, vai pasākums varē�tu izdoties.

Leiters bija sekojis �okejam uz viņa mi�tekli mēbelētajās istabās un parādījis savu privātdetektīva licenci. Pēc tam aukstasinī�gi �anta�ējis jātnieku, pieprasot izstāties no sacīkstēm. Leiters bija piedraudējis do�ties pie sacīk�u rīkotājiem un atklāt patie�sību, ja Tramīgais Smaids uzvarēs. Tādā gadījumā Tink�ķim Belam vairs nekad ne�būtu ļauts piedalīties sacensībās. Tink�ķim esot tikai viena iespēja glābties, un, ja viņ� to izmanto�ot, Leiters apsolīja klusēt par nelegālo zirgu. Tramīgajam Smaidam jāuz�var, bet jātiek diskvalificētam. To varētu panākt, pirms fini�a izrāviena pagrū�ot tu�vāko zirgu, lai itin kā traucētu tam uzvarēt. Par rezultātu varētu strīdēties, bet protests tiktu apmierināts. Tik pieredzēju�am �oke�jam kā Bels nenāktos grūti pēdējā mirkli visu nostrādāt tā, lai paliktu iespēja skaid�roties ar darba devējiem un apgalvot, ka pārkāpums noticis, pārāk aizrautīgi jājot, ka otrs zirgs spiedis viņu uz kreiso pusi un Tramīgais Smaids paklupis. Tā kā �okejam nav nekādas intereses zaudēt Pizaro vi�ņam par uzvaru bija apsolījis vēl papildus tūksto� dolāru), �is gadījums tiktu uzska�tīts par vienu no tām neveiksmēm, kādas gadās katrās sacīkstēs. Leiters bija iedevis Tink�ķim tūksto� dolāru un pateicis, ka ne�ēlo�ot vēl divus, ja �okejs izdarīs visu, kā piekodināts.

Un Bels bija pārdevies. Tikai pieprasījis, lai �ie divi tūksto�i viņam tiktu iedoti tajā pa�ā dienā pēc sacensībām peldu iestādē, kurā viņ� ik vakaru ejot karsēties uz dūņu un sēra vannām, lai nodzītu svaru. Pulk�sten se�os. Un Leiters apsolīja to izdarīt. Tagad Bondam kabatā atradās �ie divi tūksto�i - viņ� bija negribīgi piekritis palī�dzēt Leiteram un aiziet uz peldmāju, lai no�dotu naudu, kad Tramīgais Smaids būs sa�cīkstēs zaudējis.

Vai tas notiks?

Bonds atkal paņēma tālskati un pavērsa pret skrejceļu. Viņ� pamanīja, ka pie stabi�ņiem, kas apzīmē ik ceturtdaļjūdzi, uzstā�dītas automātiskās kinokameras, kas uz�ņem visu skrējienu. Filma sacīk�u rīkotā�jiem būs pieejama jau da�u minū�u laikā pēc katra skrējiena. Pēdējā bija ierīkota tie��i fini�a stabiņā - tā ierakstīs visu skrējie�na beigās notieko�o. Bondam pār muguru pārskrēja satraukuma drebuļi. Aizritēja vēl piecas minūtes, un tika sakārtoti starta vārti, kuri atradās simt jardu attālumā no viņa, kreisajā pusē. Kad zirgi būs apskrēju��i apli, paliks vēl tikai pēdējā astotdaļjūdze lidz fini�a stabam, kur� atradās tie�i zem viņa. Bonds pavērsa tālskati pret lielo tab�lo. Ne favorītu, ne Tramīgā Smaida vērtēju�mā nebija nekādu izmaiņu. Bet tur jau, viegli dī�ādamies, rik�oja zirgi. Parādījās pirmais numurs, Atgriezies, viens no atzī�tajiem favorītiem. Tas bija liels melnis, ku�ra mugurā sēdēja Vaitnija staļļiem rakstu�rīgajās krāsās - gai�zilā un brūnā - tērpies �okejs. Tad publika uzgavilēja otram favorī�tam Aizlūgumam - naskajam Vudvorda pe�lēcim - un sarkani baltajā ģērbtajam slave�najam jātniekam Belēram Stadam. Pēdē�jais rindas galā gāja lielais, kastaņbrūnais zirgs ar gai�o purnu un baltajām kājām - izskatījās, it kā visās �etrās būtu uzvilktas zeķes. Bālais �okejs bija ietērpies violeta zī�da kreklā ar melnu rombu gan uz krūtīm, gan uz muguras.

Zirgs kustējās tik līgani, ka Bonds neju�tās pārsteigts, kad pēdējā mirklī skaitļi uz tablo sāka mainīties - vispirms līdz septiņ�padsmit, pēc tam se�padsmit. Viņ� turpi�nāja vērot. Dro�i vien pēdējā mirklī par brūno zirgu tika iemaksātas lielas summas (tikai ne atlikums no Bonda tūksto� dolā�riem - tam bija lemts palikt viņa kabatā), un līdz ar ienāko�o naudu likmes mainījās. Skaļrunī atskanēja skrējiena pieteikums. Kreisajā pusē zirgi jau kārtojās aiz starta vārtiņiem. Pink�, pink�, pink� - uz tablo pretī desmitajam numuram iedegās un dzi�sa cipari - 15, 14, 12, 11� galu galā arī 9 pret 1. Tad gaismas mitējās mirgot, tota�lizators bija beidzis darboties. Interesanti, cik tūksto�i dolāru jau bija ar "Western Union" starpniecību pa telegrāfu pārskaitīti uz nevainīgām adresēm Detroitā, �ikāgā, Ņujorkā, Maiami, Sanfrancisko un neskai�tāmiem citiem nelegālo bukmeikeru biro�jiem visos �tatos?

Spalgi ieskanējās zvaniņ�. Gaiss �ķita elektrizēts, kņada pūlī pieklusa. Tad cen�trālās tribīnes pusē skaļi nogranda starta �āviens, skrējiens sākās, un jau pēc mirkļa zirgi, �ķiezdami gaisā kukur�ņus, aiznesās garām kā vēja dzīti mākoņi. Gar acīm aizzi- bēja bālas jātnieku sejas, kuras līdz pusei aizsedza brilles, kustīgu plecu un pēcpu�u straume, zirgu me�onīgi izvelbto acu baltu�mi un virkne numuru, starp kuriem Bon�dam izdevās pamanīt tik svarīgo desmito - tas atradās priek�galā, tajā pusē, kas bija vistuvāk margām. Tad putekli sāka nosēs�ties, un melni brūnais zirgu murskulis vei�ca pirmo pagriezienu, pēc tam pamazām iz�kārtodamies garākā verzē taisnajā skrejce�ļa gabalā, un Bonds atklāja, ka tālskatis kļuvis slidens no sviedriem, jo āda tapusi mitra. . f^

Priek�ā patlaban bija izrāvies melns rik��otājs ar piekto numuru. Vai tas būtu kāds nezināms zirgs, kur� viņiem izjauks spēli? Ta�u tad to apdzina pirmais numurs, pēc tam arī tre�ais. Tūlīt aiz tiem, tikai par puszirga tiesu atpalikdams, traucās desmi�tais numurs. �ie �etri skrēja priek�galā, kamēr pār ļjie atradās aizmugurē gandrīz triju zirgu garumu attālumā. Atkal līkums, un atkal pirmais numurs bija priek�galā. Vaitnija melnis. Desmitais numurs skrēja ceturtais. Garajā, taisnajā ceļa gabalā tie�i pretī Bondam tre�ais numurs pūlējās pa�nākt līderi, tam cie�i pa. pēdām sekoja Tink�ķis Bels ar kastaņbrūno zirgu. Abi apsteidza piekto numuru un dzinās pakaļ pirmajam numuram, kur� vairs bija priek�ā tikai par puszirga tiesu. Taisnais ceļa gabals beidzās, bet pēc pagrieziena

pirmais skrēja tre�ais numurs, Tramīgais Smaids bija otrais, bet puszirga tiesu aiz tā - pirmais numurs. Tramīgais panāca lī�deri, zirgi veica pēdējo pagriezienu. Bonds aizturēja elpu. Skat! Skat! Tūlīt� Viņ� bez�maz varēja saklausīt baltajā stabiņā ievie�totās kameras dūkoņu. Desmitais numurs bija priek�ā, tie�i pa�ā līkumā, bet tre�ais atradās malā, pie margām. Pūlis auroja, uzmundrinādams favorītu. Tagad Bels tu- S vojās pelēcim, noliecis galvu zemu pie zirga kakla - dro�i vien tāpēc, lai varētu taisno�ties, ka nav redzējis sāncensi. Collu pa col�lai zirgi tuvojās viens otram. Tad pēk�ņi Tramīgā Smaida galva aizsedza tre�ā nu�mura galvu, rumpis piespieda otra zirga rumpi� un - jā gan - jātnieks Aizlūguma mugurā pieslējās stāvus kāp�ļos, bet Tra�mīgais Smaids tajā mirklī jau bija pelēcim priek�ā par zirga garuma tiesu.

Pūlis nikni ierēcās. Bonds nolaida tāl�skati, atslīga sēdeklī un noskatījās, kā brū- nis, putas �ķiezdams, aizdimdina garām pēdējam stabiņam, bet Aizlūgums seko, at- palikdams par piecu5 -zirgu garuma tiesu. Cie�i tam uz pēdām sekoja Atgriezies.

"Tas nebija slikti," Bonds nodomāja, ka�mēr pūlis ap viņu neganti auroja. "Nepavi�sam nebija slikti."

Cik spo�i Tink�ķis Bels bija izpildījis uz�devumu! Viņa galva bija noliekta tik zemu,

ka pat Pizaro būs jānotic, ka �okejs nav pa�manījis otru zirgu. Pēdējais līkums pirms taisnā ceļa gabala skrējiena noslēgumā. Joprojām galvu zemu noliecis, �okejs aiz- traucās garām stabiņam, vicinādams pāta�gu - it kā domātu, ka tre�ais numurs jo�projām seko, atpaliekot tikai par puszirga tiesu.

Bonds gaidīja, kādi rezultāti tiks izziņo�ti. Pūlis kliedza un svilpa.

-� Desmitais numurs - Tramīgais Smaids

-�� fini�ēja pirmais, apsteigdams pārējos par piecu zirgu garuma tiesu. Tre�ais numurs

-�� Aizlūgums - par puszirga garuma tiesu. Pirmais numurs - Atgriezies - par trim zir�gu garumiem. Septītais numurs - Pirandel- lo - par trim zirgu garumiem.

Zirgi vieglos rik�os atgriezās no svēr�a�nās vietas, pūlis skaļi pieprasīja, lai tiktu sodīts Tink�ķis Bels, kur� plati smaidīja, pasvieda pātagu zirgu puisim un, no�ļūcis no sasvīdu�ā kastaņbrūnā zirga, ar visiem segliem devās pie svariem.

Tad pēk�ņi atskanēja skaļas gaviles. Pretī Tramīgā Smaida vārdam uz tablo bija parādījies melniem burtiem rakstīts pazi�ņojums: "PROTESTS." No skaļruņa at�skanēja paziņojums:

- Lūdzu, uzmanību! Par �o skrējienu ra�du�ies iebildumi - tos izteicis �okejs T. La�kijs, kur� jāja ar zirgu numur trīs, vārdā

Aizlūgums, - pret �okeju T. Belu, kur� jāja ar zirgu Tramīgais Smaids, desmito numu�ru. Vēl neizmetiet savas totalizatora biļetes! Atkārtoju. Neizmetiet savas biļetes!

Bonds izvilka mutautu un noslaucīja ro�kas. Viņ� varēja iedomāties, kāds satrau�kums patlaban valda filmu projekcijas tel�pā aiz tiesne�u tribīnes. Tagad viņiem rūpī�gi jāizpēta filma. Bels joprojām stāvēja tur�pat, izskatīdamies aizvainots, bet viņam lī�dzās mīdījās �okejs, kur� bija jājis ar zirgu numur trīs, izskatīdamies vēl apvainotāks. Vai arī zirgu īpa�nieki skatās filmu? Vai pa Pizaro trekno pakakli patlaban rit sviedri, pilēdami aiz apkakles? Vai ari citi zirgu īpa�nieki ir tur - bāli un sadusmoti?

Pēc tam atkal atskanēja balss skaļrunī, kura sacīja:

- Lūdzu, uzmanību! Pēc �ī skrējiena zirgs numur desmit - Tramīgais Smaids - tiek diskvalificēts. Zirgs numur trīs - Aizlū�gums - tiek pasludināts par uzvarētāju. �is ir oficiālais sacensību rezultāts.

Pūlim atzinīgi rēcot, Bonds stīvi piecēlās un devās uz bāra pusi. Tagad jāsamaksā. Varbūt viskijs ar vietējo ūdeni palīdzēs iz�domāt, kā nodot naudu Tink�ķim Belam. Bonds jutās nemierīgs, prātodams, kā to paveikt, kaut gan peldmāja �ķita pietieka�mi neuzkrīto�a vieta. Turklāt Saratogā vi�ņu neviens nepazina. Ta�u pēc tam gan jāizbeidz darbo�anās Pinkertona aģentūras labā. Vēlāk jāpiezvana Greizajam Tri un jāpasūdzas, ka tā arī nav saņēmis savus piecus tūksto�us. Ta�u tagad jātiek galā ar �o naudu un �okeju. Patiesībā bija jautri palīdzēt Leiteram aptīt �os ļautiņus ap pirkstu.

Viņ� apņēmīgi iegāja cilvēku pilnajā bārā.

Mazajā, sarkanajā autobusā kopā ar Bon�du iekāpa tikai kāda nēģeriete un jauna meitene, kura, slēpdama slimās rokas, ap�sēdās līdzās �oferim. Viņas galva bija ietīs�tīta biezā, melnā plīvurā, kas, neskaroties pie sejas ādas, nokārās līdz pleciem glu�i kā no bitenieka cepures.

Autobuss, kura sānus rotāja uzraksts: "Labākās dūņu un sēra vannas", bet vēj�stiklu otrs: "Braucam ik pēc stundas", izri�poja cauri pilsētiņai, nekur neapstājoties, lai uzņemtu vēl kādu pasa�ieri, un nogrie�zās no galvenā ceļa pa slikti uzturētu gran�tētu gatvi, kas veda cauri jaunu eglī�u stā�dījumiem. Nobrauku�i pusjūdzi, viņi apstā�jās pie neliela paugura ar pelēcīgu, nokvē�pu�u koka namiņu puduri. Tā vidū slējās gar� ķieģeļu dūmenis, no kura rāmajā gai�sā vijās melnu dūmu grīste.

Pie peldmājas nebija manāma nekāda ro�sība, ta�u brīdī, kad autobuss apstājās uz nezālēm aizaugu�ās grantētās alejas, atvē�rās ēkas durvis, kuras veidoja metāla stiepļu pinums, un uz pakāpieniem parādī�jās divi ve�uki un kliba nēģeriete. Viņi gaidīja pasa�ieru tuvo�anos.

Tikko Bonds izkāpa no autobusa, viņu apņēma �ķebino�a sēra smaka. Tā bija drausmīga smirdoņa, kas nāca no pasau�les visdziļākajām dzīlēm. Bonds pagājās nostāk no ieejas un apsēdās uz skabargai�na soliņa zem da�ām nokaltu�ām eglēm. Viņ� da�as minūtes pasēdēja, lai atvirzītu tālāk to, kam vajadzēja notikt aiz stiepļu pinuma durvīm, cenzdamies aizgainīt no�māktību un pretīguma sajūtu. Daļēji - viņ� nolēma - to radīja vesela cilvēka riebums pret saskar�anos ar slimību, daļēji arī ga�rais, drūmais, biedējo�ais dūmenis ar ne�vainīgo dūmu mākonīti, kas izskatījās kā spalvu pu�ķis. Vislielāko nepatiku radīja nepiecie�amība doties iek�ā pa �īm dur�vīm, pirkt biļeti, pēc tam izģērbties un ie�guldīt savu nevainojami tīro ķermeni dū�ņās, lai pakļautos atbaido�ajām procedū�rām, kādas tika piekoptas �ajā �au�alīgajā graustā.

Autobuss aizbrauca, un viņ� palika viens. Apkārt valdīja pilnīgs klusums. Bonds ievē�roja, ka divi peldmājas logi kopā ar ieejas durvīm veido itin kā acis un muti. �ķita, ka �ī vieta raugās uz viņu un uzmana, bez�maz vai uzglūnēdama. Vai doties iek�ā? Un ļauties visam, kas tur notiks?

Bonds nepatikā noskurinājās. Tad strau�ji piecēlās, pa grantēto aleju aizsoļoja uz koka kāpņu pusi un, iegājis mājā, aizcirta aiz sevis stiepļu pinuma durvis.

Viņ� attapās apskretu�ā priek�istabā. Sēra tvaiki te dvakoja vēl jūtamāk. Aiz dzelzs restēm atradās reģistratūra. Pie sie�nām karājās ierāmētas atsauksmes, da�as no tām zem parakstiem rotāja sarkani zī�mogi. Stiklotā vitrīnā gulēja sainī�i caur�spīdīgā iesaiņojumā. Virs tiem piestiprināta papīra lapiņa, uz kuras ar lielajiem burtiem bija nevī�īgi uzrakstīts: "Vediet mājās un sagatavojiet sev dziedniecisku procedūru!" Cenrādis bija uzlīmēts uz plakāta, kas rek�lamēja lētu dezodorantu, līdzās sauklim, kas vēstīja: "Kad smar�os jūsu paduses, tad savaldzināts bū�u es."

Savītusi sieviete ar oran�u matu grīsti virs sejas, kura atgādināja vecu rausi ar uz- burbu�u krēmu virspusē, lēnām pacēla gal�vu un caur restēm pavērās ienācējā, uzliku�si pirkstu uz rindkopas, kuru bija lasījusi. Grāmata saucās "Stāsti par īstu mīlestību".

-���� Kā es varu jums palīdzēt? - viņa no�prasīja balsī, kādā mēdz uzrunāt sve�inie�kus un ļautiņus, kuri nezina savu vietu.

Bonds lūkojās viņai pretī cauri restēm ar aizdomu pilnu piesardzību, ko �ī būtne �ķietami bija gaidījusi.

-� Es vēlētos vannu, - Bonds atbildēja.

-�� Dūņu vai sēra? - viņa noprasīja, ar brī�vo roku sniegdamās pēc biļetēm.

-� Dūņu.

-� Vai negribat pirkt visu biļe�u grāmati�ņu? Tā jums atsevi�ķas procedūras izmak�sās lētāk.

-� Tikai vienu biļeti, lūdzu.

-�� Tā maksā vienu dolāru un piecdesmit centus. - Sieviete noplēsa violetu biļeti un ar pirkstu to pieturēja, piespiedusi letei, kamēr Bonds nolika uz tās prasīto naudu.

-� Kur man jāiet?

-�� Pa labi, - sieviete attrauca. - Uz priek��u pa gaiteni. Vērtslietas labāk atstājiet �eit. - Sieviete pagrūda zem restēm lielu, balstu aploksni. - Uzrakstiet uz tās savu vārdu. - Viņa iesānis nolūkojās, kā Bonds noņem pulksteni, iztuk�o kabatas un, sali�cis to saturu aploksnē, uzskribelē uz tās savu vārdu.

Divdesmit simtdolāru zīmes palika Bon�da krekla kabatā. Viņ� pastūma pilno ap�loksni atpakaļ zem restēm.

-� Paldies.

-� Laipni lūdzam!

Priek�telpas dzijumā atradās bīdāmās dūnās ar divām balti krāsotām koka ro�kām, kuru rādītājpirksti bija vērsti viens pa kreisi un otrs pa labi. Uz vienas rokas bija rakstīts "Dūņas", uz otras - "Sērs". Bonds iegāja pa bīdāmajām durvīm un nogriezās pa labi. Drēgnais gaitenis ar ce�menta grīdu veda slīpi lejup. Viņ� aizgāja lidz virpuļdurvlm gaiteņa galā, pagrūda tās un nonāca garā telpā ar augstiem stikla griestiem. Gar sienām rindojās kabīnes. Karstajā un miklajā gaisā vēdīja sēra sma�ka.

Līdzās durvīm, pie neliela galdiņa, apti�nu�i ap gurniem pelēcīgus dvieļus, sēdēja divi jauneklīgi, slaidi vīrie�i - viņi spēlēja kārtis. Uz galda bija divi ar izsmēķiem pilni pelnutrauki un virtuves paplāte, kurā gulē�ja kaudzīte atslēgu. Vīrie�i pavērās aug�up uz ienācēju, viens paņēma no �ķīvja atslē�gu un sniedza Bondam. Viņ� piegāja pie galda un paņēma to.

-��� Divpadsmitā, - vīrietis sacīja. - Vai jums ir biļete?

Bonds iedeva to jauneklim, kur� ar rokas mājienu norādīja uz kabīnēm aiz viņiem. Un pameta ar galvu uz kādu durvju pusi telpas viņā galā.

-� Uz vannām, - viņ� noteica, un jaunekli turpināja kār�u spēli.

Piesmaku�ajā kabīnē atradās tikai salo�cīts dvielis, kas no bie�ās mazgā�anas bija kļuvis glu�i plāns. Noģērbies Bonds aptina dvieli ap vidu. Viņ� pārlocīja biezo naudas�zīmju paciņu un iebāza svārku krū�kabatā aiz mutauta, cerēdams, ka tā būs pēdējā vieta, ko steigā pārmeklētu sīks zaglēns. Viņ� pakāra uz āķa ieroci, kuru parasti nēsāja plecu siksnā iekārtā makstī, pēc tam izgāja no ģērbtuves un aizslēdza durvis.

Bonds nebija varējis iedomāties, ko ie�raudzīs aiz durvīm telpas otrā galā. Pirmā sajūta bija tāda, it kā viņ� būtu nokļuvis morgā. Ta�u Bonds vēl nepaguva apkopot iespaidus, kad pie viņa pienāca resns, plik�paurains nēģeris ar nokarenām, spurai�nām ūsām. Nēģeris noskatīja Bondu no galvas līdz kājām.

-� Kas jums par vainu, mister? - viņ� vien�aldzīgi noprasīja.

-�� Nekas, - Bonds strupi atteica. - Es ti�kai vēlos izmēģināt dūņu vannu.

-�� Skaidrs, - novilka nēģeris. - Vai jums ar sirdi nav nekādu problēmu?

-Nē.

-�� Labi. �eit, lūdzu. - Bonds sekoja nēģe�rim pa slideno cementa grīdu līdz koka so�lam, kas atradās blakus diviem ap�aubāmi tīriem du�as nodalījumiem. Vienā no tiem rēgojās kails ķermenis, no kura vīrs ar at�ļuku�ām ausīm skaloja nost dūņas.

- Ar jums viss būs kārtībā, - nevērīgi norūca nēģeris un nesteidzīgi aizslāja sa�vās darī�anās, plak�ķinādams lielās pēdas pa slapjo grīdu. Bonds noskatījās pakaļ milzīgajam, bezveidīgajam stāvam, un vi�ņam piepe�i uzmetās zosāda, iztēlojoties, ka augumam drīz pieskarsies �īs ļenganās, tuklās rokas ar sārtajām plaukstām.

Bonds nejuta īpa�u nepatiku pret krāsai�najiem, tomēr iedomājās, ka Anglijai laimē�jies salīdzinājumā ar Ameriku, kur jau no skolas sola nācās saskarties ar krāsaino problēmām. Bonds pasmaidīja, atcerēda�mies �o to no Fēliksa Leitera sacītā, kad abi iepriek�ējo reizi sadarbojās te, Amerikā. Bonds bija pieminējis slaveno Hārlemas no�ziedznieku misteru Bigu, nosaucot to par "sasodīto melno". Leiters tūlīt bija viņam aizrādījis. "Uzmanīgāk, D�eims," viņ� bija pusbalsī ironizējis. "�eit ļautiņi tagad kļu�vu�i aplam jūtelīgi, kad runa ir par krāsu. Neiesaku pat bārmenim pasūtīt "melnu" kafiju. Jums jāprasa "krāsainā" kafija."

Atmiņas par Leitera asprātībām Bondu uzjautrināja. Viņ� novērsa skatienu no nē�ģera un pētīgi pavērās apkārt, lai redzētu, kas īsti notiek labāko dūņu vannu mājā.

Tā bija garena, pelēka betona telpa. Pie griestiem karājās �etras kailas, ar mitrām dūņām ap�ļakstītas elektriskās spuldzes, kuras lēja draudīgi spilgtu gaismu uz no- ta�ķitās grīdas un sienām. Abās pusēs rin�dojās steķu galdi. Bonds mehāniski saskai�tīja tos. Divdesmit. Uz katra no �iem gal�diem atradās smags koka zārks, kuru pāri pusei nosedza vāks. Lielākajā daļā �o �ķirstu varēja redzēt nosvīdu�as sejas, un gulētāju acis pāri koka malām vērās aug��up griestos. Tikai da�i acu pāri ziņkāri pievērsās Bondam, pārējie sārto seju īpa��nieki �ķita kā mū�a miegā aizmigu�i.

Viens �ķirsts bija atvērts, tā vāks at�sliets pret sienu, sāns - atkabināts un no�laists. Tie�i tas dro�i vien bija domāts Bon�dam. Nēģeris pārmeta tam smagu, ne visai tīru palagu un nogludināja krokas, kārtigi izklājot �ķirsta iek�pusi. Beidzis �o sagata�vo�anos, viņ� devās uz telpas vidu un izvē�lējās divus spaiņus, kuri bija līdz malām pilni ar brūnām, kūpo�ām dūņām. Ar ska�ļu bunk�ķi nometis spaiņus pie atvērtā zārka, vīrs iegremdēja vienā no tiem milzī�go roku un sāka ziest biezo, lipīgo masu uz līķauta - tik ilgi, līdz visu kastes dibenu klāja dūņu kārta apmēram divu collu bie�zumā. Pēc tam nēģeris uz kādu laiku atstā�ja kasti vaļā - "Lai dūņas padziest," Bonds nodomāja, - un aizgāja līdz apdrupu�ai sēdvannai, kura bija pilna ar ledus ku�biem. Viņ� pataustījās tajā un izvilka vairā�kus pilo�us dvieļus. Pārmetis tos pār roku, nēģeris apstaigāja aizņemtos �ķirstus, uz�likdams katram gulētājam uz sasvīdu�ās pieres pa slapjam dvielim.

Nekas vairāk nenotika, un telpā valdīja pilnīgs klusums, tikai netālu no Bonda �ņāca �ļūtene. Tad guldzē�ana mitējās, un kāda balss teica:

-� Viss kārtībā, mister Veis. �odienai pietiks.

Resns vīrietis, kura kailo ķermeni klāja

biezs melns apmatojums, gurdi izzvāļojās no du�as nodalījuma un mierīgi stāvēja, kamēr vīrs ar atļuku�ajām ausīm palīdzēja viņam uzvilkt frotē auduma peldmēteli un norīvēja ādu sausu, bet pēc tam pavadīja līdz durvīm, pa kurām Bonds bija ienācis.

Tad vīrs ar atļuku�ajām ausīm devās uz durvīm, kas atradās telpas tālākajā kaktā un izgāja pa tām. īsu mirkli pa atvērtajām durvīm iespīdēja gaisma, un Bonds ierau�dzīja zaļu zālīti un mirdzo�i zilgas debesis, tad vīrs atgriezās, nesdams vēl divus garo- jo�u dūņu spaiņus. Viņ� ar kāju aizspēra ciet durvis un nolika spaiņus telpas vidū pie pārējiem.

Nēģeris piegāja pie sagatavotā �ķirsta un pārlaida dūņām plaukstu. Pēc tam pagrie�zās un ar rokas mājienu aicināja Bondu tuvāk.

-� Kārtībā, kungs, - viņ� sacīja.

Bonds pienāca klāt, nēģeris paņēma viņa dvieli un atslēgu, ko pakarināja uz kā�a virs �ķirsta.

Bonds staveja virām pretī glu�i kails.

-� Vai jūs jau kādreiz esat bijis dūņu vannā?

-Nē.

-��� Tā jau es domāju. Tādēļ sagatavoju jums vannu tikai ap simt desmit grādiem. Kad pieradīsiet, varēsiet pamēģināt simt div�desmit un pat simt trīsdesmit. Gulieties �eit!

Bonds uzmanīgi ierāpās kastē un apgū�lās. Pirmajā brīdī, ādai saskaroties ar kar�sto masu, viņ� juta gandrīz vai sāpes. Bonds lēni iegrozījās ērtāk un nolika galvu uz dvieļa, ar kuru bija pārsegts kokvilnas pū�kām pildītais spilvens.

Tikko Bonds bija iekārtojies, nēģeris sā�ka ar abām rokām grābt svaigas dūņas no spaiņa un klāt tās viņam virsū.

Dūņas bija tum�i brūnas kā �okolāde, tās �ķita lipīgas, smagas un slidenas. Bonda nā�sīs iecirtās karstas kūdras smārds. Viņ� pa�skatījās uz nēģera tuklajām, spīdīgajām ro�kām, kuras darbojās ap ne�ķīsti melno pa�kalnu, kas reiz bija viņa, Bonda, ķermenis. Vai Leiters zināja, kas �eit sagaida apmeklē�tājus? Bonds pavīpsnāja, lūkodamies gries�tos. Ja �is bija viens no Fēliksa jociņiem�

Beidzot nēģeris bija savu padarījis, un Bonds gulēja, viscaur notriepts ar karstām dūņām. Baltas vīdēja vairs tikai divas vie�tas - seja un sirds apvidus. Bondam bija grūti elpot, viņ� juta, ka pār pieri sāk ritēt sviedri.

Nēģeris pieliecās un ar ātru kustību pacē�la palaga stūrus, pēc tam cie�i aptina to ap Bonda ķermeni, piespie�ot pie sāniem abas rokas. Tad viņ� pasniedzās un saņēma otru netīrā līķauta pusi, kuru tāpat pārsedza pā�ri Bonda augumam. Bonds varēja pakusti�nāt tikai pirkstus un galvu, pārējo ķermeni pārņēma tāda sajūta, it kā tas būtu iespīlēts trakokreklā. Nēģeris aizvēra nolaisto zārka malu, uzlika vāku - un lieta bija darīta.

Viņ� noņēma no sienas �īfera plāksnīti un pavērās pulkstenī, kur� atradās telpas tālākajā galā, bet pēc tam pierakstīja laiku. Bija tie�i se�i.

-�� Divdesmit minūtes, - vīrs norūca. - Vai jūtaties labi?

Bonds kaut ko nesaprotamu noburk�ķēja.

Nēģeris aizgāja savās darī�anās, bet Bonds truli vērās griestos. Sviedri no ma�tiem sāka pilēt acīs. Viņ� klusībā lādēja Fē�liksu Leiteru.

Kad pulkstenis rādīja trīs minūtes pāri se�iem, atsprāga durvis un pa tām - kails un izģindis - ienāca Tink�ķis Bels. �oke�jam bija smaila seja, kas atgādināja ze�biekstes purniņu, un tik kārns augums, ka visus kaulus varētu saskaitīt, nenoģērējot ādu. Viņ� pa�apzinīgi iesoļoja telpas vidū.

-�� Sveiks, Tink�ķi! - uzsauca cilvēks ar atļuku�ajām ausīm. - Dzirdēju, ka tu �o�dien esot iekūlies ķezā. Tas gan nav labi.

-� Tie sacīk�u rīkotāji ar mani izrīkojās kā sala�ņu banda! - Tink�ķis nīgri pavēstīja. - Kāpēc lai es kavētu Tomiju Lakiju sasniegt mērķi? Tie�i Tomiju, kur� ir viens no ma�niem labākajiem draugiem. Kādēļ man bū�tu vajadzējis to darīt? Es ta�u īstenībā jau biju �ajās sacīkstēs uzvarējis! Ei, melnais vazaņķi, - �okejs izstiepa kāju, aiz�ķērso�dams ceļu nēģerim, kur� �ajā brīdī gāja ga�rām, nesdams dūņu spaini. - Tev būs jāat�brīvo mani no veselām se�ām uncēm! Es nule iebaudīju kārtīgu �ķīvi ar eļļā ceptiem kartupeļiem, bet rīt jāpiedalās Oukrid�as sacīkstēs.

Nēģeris pārkāpa pāri �okeja izstieptajai kājai un iesmējās.

-�� Nesatraucies, mazais! - viņ� mīlīgi at�trauca. - To lieko svaru mēs viegli dabūsim nost. Viss būs kārtībā!

Durvis atkal atsprāga vaļā, un spraugā pabāza galvu viens no kār�u spēlma�ņiem.

-� Ei, bokseri! - sacīja vīrs ar atļuku�ajām ausīm. - Meibla teica, ka nevarot piezvanīt uz bodīti, kur tirgo delikateses, lai pasūtītu tavu grau�amo. Telefons nedarbojoties. Laikam kāds pārrāvis vadus.

-� Kungs un tētīt! - otrs nopūtās. - Pieko�dini D�ekam, lai nākamajā braucienā man kaut ko atved.

-� Lai notiek.

Durvis atkal aizvērās. Telefona sakaru pārtrauk�ana Amerikā nav bie�i sastopama parādība, un Bondam jau �ajā mirkli būtu vajadzējis pamanīt kādu sīku briesmu sig�nālu. Ta�u nojausmas nebija. Bonds tikai paskatījās pulkstenī. Vēl desmit minūtes. Nēģeris apstaigāja visus ar aukstajiem dvie�ļiem pār roku un aptina vienu ap Bonda pieri un matiem. Tas bija visnotaļ tīkams atvieglojums. Vienu bridi Bondam pat li�kās, ka tas viss ir glu�i labi pacie�ams.

Sekundes aiztik�ķināja. �okejs, nobēris veselu lērumu lamuvārdu, iegūlās kastē tie�i pretī Bonda �ķirstam. Viņam sagata�votās dūņas bija vismaz simt trīsdesmit grādu karstas. Arī viņ� tika ietīts līķautā, un zārka vāks, dobji nodunējis, aizvērās.

Nēģeris uzrakstīja "18.15" uz �īfera plāk�snes virs �okeja.

Bonds, aizvēris acis, prātoja, kur un kā iedot �im vīram naudu. Atpūtas telpā pēc vannas? Te noteikti jābūt istabai, kur at�gulties pēc �īs procedūras. Vai labāk gaite�ni, kad �okejs ies projām? Varbūt autobu�sā? Nē. Autobusā gan ne. Nevienam neva�jadzēja redzēt viņus abus kopā.

- Viss kārtībā! Nevienam nekustēties! Nebūs nekādu nepatik�anu, ja kāds ne�maisīsies pa kājām!

Tā bija cieta, biedējo�a balss, kas nozī�mēja kaut ko nelāgu.

Bonda acis tūlīt atvērās un augums no�drebēja, jo telpā pēk�ņi bija skaidri sajūta�mas briesmas.

Ārdurvis, pa kurām tika nesti iek�ā dū�ņu spaiņi, bija vaļā. Tajās stāvēja kāds vīrs, bet otrs devās iek�ā telpā. Abiem ro�kās bija iero�i, bet galvas sedza melnas ka�puces ar caurumiem acu vietās.

Bija iestājies pilnīgs klusums, vienīgi du��ās plīk�ķēja ūdens. Katrā kabīnē stāvēja pa kailam vīram. Viņi blenza uz telpā notie�ko�o caur ūdens plīvuru, kamēr viņu mutes kampa gaisu, bet mati krita acīs. Vīrs ar at�ļuku�ajām ausīm bija sastindzis kā stabs un tā pārgriezis acis, ka varēja redzēt tikai baltumus. Ūdens no �ļūtenes, ko viņ� turē�ja noslīgu�ajā rokā, tecēja pa�am uz kājām.

Viens no vīriem tagad atradās telpas vi�dū, pie kūpo�ajiem dūņu spaiņiem. Viņ� apstājās pretī nēģerim, kur� bija pamiris uz vietas ar spaiņiem abās rokās. Nēģeris mazliet drebēja, un viena spaiņa rokturis tāpēc tikko dzirdami d�inkstēja.

Cilvēks ar �aujamo klusēdams raudzījās nēģerim acīs, un Bonds pamanīja, ka viņ�, apsviedis ieroci otrādi, tagad tur to aiz stobra. Negaidot vīrs atvēzējās un iesita ar iero�a spalu pa nēģera milzīgo vēderu.

Sitiens mitri noplīk�ķēja, un spaiņi rībē�dami nokrita uz grīdas, jo nēģeris ar abām rokām saķēra vēderu. Viņ� klusi ievaidējās un saļima ceļos, noliekdams gludi skūto galvu bezmaz vai pie pa�ām uzbrucēja kur�pēm, it kā grasitos sve�inieku pielūgt.

Vīrs spēra soli atpakaļ.

-��� Kur ir �okejs? - viņ� draudīgi noprasī�ja. - Tas Bels? Kurā kastē viņ� ielīdis?

Nēģera labā roka sakustējās.

Vīrs ar ieroci paspēra soli uz priek�u. Viņ� pagriezās un devās turp, kur - ar kā�jām pret Tink�ķa galvu - gulēja Bonds.

Pienācis, viņ� ieskatījās Bondam sejā. Pa melnās kapuces rombveidīgajiem acu iz�griezumiem vērās divas spīdo�as acis. Tad vīrs pagriezās pa kreisi un noliecās pār �o�keju.

īsu mirkli viņ� stāvēja nepakustēdamies, tad ātri palēcās un uzrausās uz kastes vā�ka, lūkodamies tie�i Tink�ķim acīs.

-� Tā, tā. Nepārspējamais Tink�ķis Bels. - �ī cilvēka balss skanēja biedējo�i laipni.

-�� Kas lēcies? - �okejs runāja spalgi un iz�trūcināti.

-��� Kā, Tink�ķi? - vīrs brīnījās. - Un tu pats nespēj iedomāties? Vai tev nekas nav aizķēries prātā?

�okejs norīstījās.

-��� Varbūt tu nemaz neesi dzirdējis par zirgu, kam vārdā Tramīgais Smaids, Tink��ķi? Un tas nebiji tu, kura dēļ �is zirgs �o�dien pulksten pustrijos neuzvarēja sacīk�stēs? - Tagad ari �ī vīra balss skanēja griezīgi.

�okejs sāka klusi �inkstēt.

-� Jē-ēzus, bos! Tā nebija mana vaina! Tā var gadīties katram! - viņ� dīca kā mazs bērns, kur� nogrēkojies un bīstas no soda. Bonds saviebās.

-�� Mani draugi gan uzskata, ka tā bija dubultspēle! - Vīrs noliecās vēl zemāk pār �okeju un runāja pavisam klusi. - Mani draugi domā, ka tik labs jātnieks, kāds esi tu, kaut ko tādu var izdarīt tikai tī�ām. Mani draugi apskatījās tavā istabā un uz�gāja tur spuldzes ligzdā noslēptus tūksto� dolārus. Mani draugi vēlas zināt, no kurie�nes �ī nauda nākusi!

Atskanēja skaļ� plak�ķis, un tūlīt ari spiedzīgs kliedziens.

-� Atzīsties, draņķi, vai ari es tev iz�ķaidī��u smadzenes! - Bonds izdzirda, ka virs uzvelk gaili.

No �ķirsta atskanēja stomīgi bļāvieni.

-� Tā ir mana nauda! Es to sakrāju! Pa�slēpu lampā, lai kāds nenosper! Viss, kas man pieder. Es zvēru! Jēzus Kristus, jums man jātic! Jums jātic! - balss �ņukstēja un lūdzās.

Vīrs nepatikā ierūcās un pacēla ieroci. Bonds ieraudzīja viņa īk�ķi ar lielu, uztū�ku�u kārpu pie pirmās falangas. Ta�u virs atlaida pistoles gaili un norāpās no �ķirsta. Ieskatījies �okejam sejā, viņ� aizvainojo�ā tonī noteica:

-�� Tad jau tu pēdējā laikā esi pārāk daudz jājis, Tink�ķi! - virs gandriz vai �ukstēja. - Un neesi labā formā. Tev jāatpū�as. Tev nepie�cie�ams pilnīgs miers. Kā sanatorijā vai mēslu bedrē. - Vīrs, turpinādams klusā un gādīgā balsī runāt, lēni devās pāri telpai. �okejs viņu vairs nevarēja saskatīt. Bet Bonds redzēja, ka vīrs pieliecas un pacel vienu no kūpo�ajiem dūņu spaiņiem. Tad viņ�, joprojām mierino�i runādams, nāca atpakaļ.

Viņ� nostājās pie �okeja �ķirsta un ielū�kojās Tink�ķa sejā.

Bonds sastinga un pēk�ņi sajuta, cik karstas un smagas ir dūņas, kas klāj viņa ķermeni.

-�� Tātad, kā jau teicu, Tink�ķi, tev vaja�dzīgs pilnīgs klusums un miers. Kādu laici�ņu neēst. Jauka, tum�a istabiņa ar bieziem aizkariem, kas pasargās no gaismas.

Maigā, dūco�ā balss skanēja kapa klu�sumā. Roka lēnām cēlās aug�up. Augstāk un augstāk.

Un tad �okejs ieraudzīja spaini un sapra�ta, kas notiks tālāk. Viņ� ievaidējās.

-� Nē, nē, nē, nē, nē.

Jau tā karstajā gaisā no melnās masas, kad tā glumi izslīdēja no spaiņa, uzvirmoja garaiņi.

Vīrs a�i palēca sāņus un pasvieda tuk�o spaini cilvēkam ar atļuku�ajām ausīm, kur� nepakustējās, ļaudams spainim trāpīt mērķī. Uzbrucējs ātri devās uz durvīm, kur stāvēja otrais vīrs ar ieroci.

-� Nekādu muļķību! Nekādu policistu. Te�lefons tik un tā nedarbojas. - Viņ�, pavēries atpakaļ, aizsmaku�ā balsī iesmējās. - La�bāk a�i rociet ārā to zelli, citādi viņa acu āboli izcepsies.

Durvis aizcirtās, un atkal iestājās klu�sums, tikai ūdens du�as kabīnēs joprojām turpināja plīk�ķēt.

-�� Un kas notika pēc tam? - jautāja Lei�ters, sēdēdams Bonda krēslā viņa numurā Sagamoras viesnīcā. Bonds satraukti soļoja no viena istabas gala uz otru. Ik reizi, ie�dams garām naktsgaldiņam, viņ� apstājās, lai iedzertu viskiju ar ūdeni.

-�� Elles sajukums, - Bonds atteica. - Visi gulētāji bļāva, lai viņus tūlīt dabūjot ārā, bet lutausainais vīrs ar �ļūteni skaloja dū�ņas no Tink�ķa sejas un sauca palīgā abus jaunekļus no blakustelpas. Nēģeris vaidēja knūpus uz grīdas, no du�as telpām kārstī�jās plikie, tenterēdami kā cāļi, kuriem no�grieztas galvas. Abi kār�u spēlmaņi nocēla vāku �ķirstam, kurā gulēja Tink�ķis Bels, iztina viņu un aizstiepa uz du�u. Cik no�protu, viņ� bija tikko dzīvs. Gandrīz noslā- pis. Visa seja vienās apdegumu �ulgās. Briesmīgs skats. Tad viens no plikajiem pui�iem saņēmās un apstaigāja telpu, no�celdams �ķirstiem vākus, lai cilvēki tiktu ārā, un tur mēs bijām - divdesmit dūņaini plikie rindā uz vienu du�u, jo otra palika Tink�ķa rīcībā. Galu galā viss nokārtojās. Viens no izpalīgiem aizgāja, lai brauktu uz pilsētu pēc ārsta. Kāds uzgāza ūdeni ari nēģerim, un tas pamazām attapās. Cenz�damies neizskatīties pārāk ieinteresēts, sā�ku taujāt, vai kāds nenojau�, kas ir abi uz�brucēji. Ta�u neviens neko nezināja. Kāds izteicās, ka tie neesot no vietējiem grupēju�miem. Un nevienam ne�ķita dīvaini, ka cie�tis tikai �okejs. Visi gribēja ātrāk noskalot dūņas un pazust. - Bonds atkal iedzēra malku viskija un aizdedza cigareti.

-� Vai tu ievēroji kaut ko tādu, lai pēcāk kā�du no abiem gangsteriem atpazītu? - Leiters noprasīja. - Augumu, drēbes vai ko citu?

-�� No tā vīra, kur� palika pie durvīm, es neko daudz neredzēju, - Bonds atbildēja. - Viņ� bija īsāks par to otro un ari tievāks. Kājās tum�as bikses, mugurā pelēks krekls bez kaklasaites. �aujamais laikam �etrdes�mit piektā kalibra. Varētu būt kolts. Otrais vīrs - tas, kur� to numuru nostrādāja, - bija pagar� un diezgan resns. Kustējās ātri, bet nosvērti. Melnas bikses. Brūns krekls ar baltām svītriņām. Ne svārku, ne kaklasai�tes. Kurpes melnas, tīras, labi nospodrinā�tas un dārgas. Ierocis trīsdesmit astotā ka�libra, "Police Positive". Rokas pulksteņa ne�bija. Ak, jā! - Bonds pēk�ņi atcerējās. - Uz labās rokas īk�ķa aug�ējās locītavas viņam bija kārpa. Piesarkusi, it kā zellis to būtu samocījis.

- Vints, - Leiters neizteiksmigi novil�ka. - Tas otrs bija Kids. �ie tipi vienmēr strādā kopā. Tie ir Mirdzo�ās bandas veik�lākie izsitēji. Vints ir nelietīgs un ļaun�prātīgs. īsts sadists. Viņam �ī nodarbe pa�tīk. �is zellis alla� knibina to kārpu uz īk��ķa. Viņu iedēvēju�i par Trīcekli. Ne jau darba dēļ. Tiem zeļļiem visiem ir dīvainas iesaukas. Vints necie� ceļo�anu. Viņam kļūst nelabi jau ma�īnās un vilcienos, bet lidma�īnas tas puisis uzskata par nāves slazdiem. Ja viņam jādara tāds darbiņ�, kas prasa ceļo�anu, Vints prasa papildu samaksu. Bet, tikko viņa kājas atkal skar zemi, zellis kļūst pavisam aukstasinīgs. Kids mums ir smukulītis. Drauģeļi viņu saukā par Kļūdu. Iespējams, ka viņ� dzīvo kopā ar Vintu. Runā, ka da�i no homī�iem esot visļaunākie slepkavas. Kida mati jau ir pavisam sirmi, kaut gan viņam ir tikai trīsdesmit gadu. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ abi strādā, ietērpu�ies kapucēs. Vie�nā jaukā dienā Vints no�ēlos, ka nav pie�dedzinājis savu kārpu. Tikko tu to piemi�nēji, man bija skaidrs, ka tas ir viņ�. Pro�tams, ka es tagad aizie�u uz policiju un brīdinā�u viņus. Nepieminot tevi, bez �au�bām. Par Tramīgo Smaidu gan pastāstī�u visu, lai tad pa�i izdomā, kā �īs ziņas iz�mantot. Vints ar draudziņu jau dro�i vien sē� vilcienā un brauc uz Olbeniju. Ta�u nebūtu par ļaunu tos abus saņemt vēl glu��i siltus. - Leiters pagriezās uz durvju pu�si. - Tikai mieru, D�eims! Pēc stundas es atgriezī�os, tad iebaudīsim labas pusdie�nas. Noskaidro�u, uz kurieni ātrie aizve�du�i Tink�ķi, un aizgādāsim viņam naudu. Nabaga nelaimīgais mazliet jāuzmundrina. Drīz tiksimies.

Bonds noģērbās un pavadīja desmit mi�nūtes zem du�as, cītīgi ziepēdamies un mazgādams matus, lai atbrīvotos no atmi�ņām par labākajām dūņu vannām. Tad Bonds uzvilka bikses un kreklu, bet pēc tam devās uz vestibilu un, iegājis telefona kabīnē, piezvanīja Greizajam Tri.

-�� Līnija aizņemta, ser, - operatores balss dziedo�i paziņoja. - Vai atkārtot?

-�� Jā, lūdzu, - noteica Bonds, kur� jutās atvieglots, atklājis, ka kuprītis vēl ir birojā un runā pa telefonu. Viņ� varēs ar tīru sir�di sacīt, ka mēģinājis piezvanīt agrāk. Bon�dam �ķita, ka Tri dro�i vien jau brīnās, kā�pēc viņ� nezvana un nesūrojas par Tramīgo Smaidu. Pēc tā, kas bija noticis ar �okeju, Bonds nolēma izturēties pret Mirdzo�o bandu daudz piesardzīgāk.

No telefona atskanēja sausa, neskaidra dūkoņa, kas amerikāņu aparātos nozīmēja zvanu.

-� Vai jūs gribējāt Viskonsīnu 7- 3697?

-Jā.

-������ Varu savienot, ser. Runājiet, Ņujorka! - un klausulē atskanēja kuprī�a augstā, spiedzīgā balss: - Jā. Kas zvana?

-������� D�eimss Bonds. Es jau agrāk mēģināju jūs sazvanīt.

-Jā?

-� Likt uz Tramīgo Smaidu neatmaksājās.

-������� Es zinu. �okejs sabojāja mūsu izre�dzes. Kas ir?

-� Nav naudas, - Bonds attrauca.

Līnijas viņā galā iestājās klusums.

-������� Labi, - spiedzīgā balss pēc brī�a notei�ca. - Sāksim visu no gala. Es pa telegrāfu nosūtī�u tūkstoti, kuru biju jums paspēlē�jis. Vai atceraties?

-Jā.

-������ Palieciet pie telefona! Pēc da�ām minū�tēm piezvanī�u un pateik�u, ko darīt tālāk. Kur esat apmeties?

Bonds paskaidroja.

-�� Lai iet. Naudu saņemsiet no rīta. Es drīz zvanī�u. - Savienojums pārtrūka.

Bonds aizsoļoja līdz reģistrācijas galdam un aplūkoja vitrīnu ar bro�ētām grāma�tām. �o cilvēku sīkumainība, domājot par to, lai katrs cents izskatītos iegūts likumīgā ceļā, Bondā izraisīja gan vieglu jautrību, gan arī cieņu. Viņiem, protams, bija taisnī�ba. Kur lai viņ�, anglis, tiek pie piectūksto� dolāriem, ja ne spēlējot? Un kāda varētu būt nākamā spēle?

Telefons aicino�i iedūcās, Bonds iegāja kabīnē, aizvēra durvis un nocēla klausuli.

- Tas esat jūs, Bond? Tad klausieties uzmanīgi! Jums jādodas uz Lasvegasu. Brauciet uz Ņujorku un kāpiet lidma�īnā. Biļete uz mana rēķina. Vispirms lidojiet uz Losand�elosu, no turienes ar iek�zemes reisu - uz Lasvegasu. Jums būs rezervēts numurs "Tiārā". Iepazīstieties ar apkārtni un - tagad klausieties īpa�i uzmanīgi - ce�turtdienas vakarā, kad pulkstenis rādīs tie��i piecas minūtes pāri desmitiem, jūs pieie�siet pie vidējā no trim "Tiāras" blekd�eka galdiem tajā telpas pusē, kura atrodas tu�vāk bāram. Vai skaidrs?

-Jā.

-� Apsēdieties un spēlējiet uz visaugstā�kajām likmēm. Piecas reizes. Pēc tam celie�ties aug�ā un pametiet galdu. Vairāk ne�spēlējiet. Vcii dzirdējāt?

-Jā.

-�� Jūsu �eks tiks apmaksāts "Tiārā". Pēc spēles turpiniet grozīties tuvumā un gaidiet tālākos rīkojumus! Vai ielāgojāt? Atkārtojiet!

Bonds atkārtoja.

-�� Labi, - kuprītis novilka. - Nerunājiet lieku un nekļūdieties! Mums nepatīk kļū�das. Pats varēsiet par to pārliecināties, iz�lasot rītdienas avīzes.

Atskanēja kluss klik�ķis. Bonds nolika klausuli vietā un domīgs devās pāri zālā�jam uz savu numuru.

Blekd�eks! Tā pati kop� bērnības pazīs�tamā "acīte". Bonda atmiņā atausa lielās tējas dzer�anas vienaud�u rotaļistabās, kad pieaugu�ie skaitīja un lika kaudzītēs krāsainos �etonus, lai katram bērnam tie tiktu viena �iliņa vērtībā; satraukums, ar kādu tika atklāts desmitnieks un dūzis, jo tad pienācās divkār�a izmaksa; trīsas, kas pārskrēja mazā cilvēka mugurai, ņemot vēl vienu kārti, kad rokā jau bija septiņpa�dsmit punkti.

Un tagad Bondam jāatgrie�as pie �īs bērn�istabas spēles. Tikai �ajā reizē kārtis dalīs blēdis, bet krāsainie �etoni būs trīssimt mārciņu vērtībā. Viņ� bija pieaudzis, un �ī būs pieaugu�o spēle.

Bonds atlaidās gultā un vērās griestos. Gaidot Fēliksu Leiteru, viņa domas jau bija aizsteigu�ās uz slaveno spēļu pilsētu, grem�dējoties minējumos, kā tur viss notiks un vai bie�i izdosies tikties ar Tifāniju Keisu.

Plastmasas pelnutraukā bija sakrāju��ies pieci cigare�u gali, kad Bonds beidzot izdzirda ārpusē uz grantētās takas klibojo��ā Leitera soļus. Abi kopā viņi devās pāri mauram pie studiljaka. Kad ma�īna iz�brauca alejā, Leiters sāka stāstīt par jau�nākajiem notikumiem.

Mirdzo�ās bandas locekļi - Pizaro, Ba�dijs, Vints un Kids - esot nozudu�i, arī Tra�mīgais Smaids pa galvu pa kaklu konteine�rā aizgādāts atpakaļ uz Nevadas ran�o.

- �ajā lietā jau ir iesaistījies FIB, - Lei�ters sacīja. - Ta�u tas ir tikai viens īsais stāsts kopotajos rakstos, kas viņiem tur jau sarakstīti par Mirdzo�o bandu. Jāteic, ka tu esi vienīgais aculiecinieks, kas varētu kaut ko pateikt par abu apbruņoto gang�steru identitāti, tāpēc es brīnī�os, ja viņi nopietni nodarbosies ar Pizaro un viņa zir�gu. Drīzāk jau FIB to atstās manā un ma�nas aģentūras ziņā. Runāju ar aģentūras vadību, un priek�niecība man lika doties uz Vegasu, lai izdibinātu, kur apglabāts īs�tais Tramīgais Smaids. Būs jāpārbauda ne�laiķa zobi. Kā tev tas patīk?

Bonds nepaguva neko pateikt, jo ma�īna apstājās pie "Paviljona" - Saratogas vienīgā smalkā restorāna. Abi izkāpa un nodeva ma��īnu durvju sargam, lai iebrauc stāvvietā.

-� Tas gan labi, ka varam atkal kopā ietu�rēties, - Leiters priecājās. - Tu nekad vēl nebūsi ēdis tādu ceptu Mēnas omāru ar kausētu sviestu, kādu pasniedz �eit. Ta�u tas gar�otu vēl daudz labāk, ja pie blakus galdiņa nesēdētu neviens no Spengu pui��iem, gremodams spageti ar Karūzo mērci.

Tā kā jau bija vēls, vairums pusdienotā- ju bija beigu�i ēst un devu�ies uz zirgu iz�soli. Viņiem tika galdiņ� zāles stūrī, un Lei�ters piekodināja viesmīlim, lai ar omāru nesteidzas, bet sākumam atnes divus sau�sos martini ar "Cresta Blanca"vermutu.

-�� Tātad tavs ceļ� tagad ved uz Lasvega�su, - Bonds ieminējās. - Tā gan ir jocīga sagadī�anās! - Viņ� izstāstīja Leiteram par sarunu ar Greizo Trī.

-�� Nekā nebija, - Leiters atbildēja. - Tā nav nekāda sagadī�anās. Mums abiem nā�kas staigāt nelāgus ceļus, bet sliktie ceļi ved uz slikto pilsētu. Man vēl �eit, Sarato�gā, ir �is tas padarāms. Un jāuzraksta kau�dze atskai�u. Strādājot pie Pinkertona, pu�se dzīves jāveltī ziņojumu rakstī�anai. Ta�u nedēļas beigās noteikti bū�u Lasvegasā un izostī�u apkārtni. Es gan Spengiem pie de�guna nevarē�u tikties ar tevi tik bie�i, cik gribētos, ta�u mēs laiku pa laikam varētu apmainīties zīmītēm, - viņ� piemetināja. - Mums Lasvegasā ir viens uzticams cilvēks. Aģents. Taksometra �oferis. Viņu sauc Ka- reo. Ernijs Kareo. Lāga zellis, aizsūtī�u zi�ņu, ka tu ieradīsies, un viņ� par tevi parū�pēsies. Ernijam zināmas visas �īs pilsētas baumas un tenkas. Viņ� var pastāstīt pat to, kur atrodami labākie vienro�i bandīti - spēļu automāti, kuri ļauj visvairāk nopel�nīt. Jo ziņas par �ādiem automātiem tiek turētas noslēpumā, tās �ajā sasodītajā pil�sētā ir visai vērtīgas. Kamēr tu, puis, neesi redzējis �o pilsētu, tu neesi redzējis neko! Veselas piecas jūdzes ar spēļu zālēm. Ne�ona reklāmas, kuru gaismā Brodvejs izska�tās kā bērnu Ziemsvētku eglīte. Montekar- lo! - Leiters nicīgi nosprauslājās. - Miglas pū�ana acīs!

-�� Cik nulles tad ir viņu ruletei? - Bonds pasmaidīja.

-� Divas, cik noprotu.

-�� Tā ari ir atbilde. Mēs Eiropā vismaz spēlējam uz īstajiem procentiem. Labāk jau paturiet savas neona ugunis sev. Otrā nul�le visu izgaismo.

-� Var jau būt. Bet pie mums pat kauliņu spēle ienes spēļu namam vairāk pair vienu procentu. Un tā ir mūsu nacionālā spēle!

-��� Zinu, - Bonds attrauca. - "Jānopērk bērniņam jaunas kurpītes!" un tamlīdzīgas pļāpas. Man gan gribētos dzirdēt kādu grieķu blē�u bandas kasieri vaimanājam: "Jānopērk bērniņam jaunas kurpītes!" kad viņ� pie kār�u galda spēlē uz deviņi pret vienu un katram dalībniekam priek�ā ir desmit miljoni franku!

Leiters iesmējās.

-�� Pie velna! - viņ� noteica. - Tev ta�u ne�būs nekādu grūtību, ja reiz blēdīgais lai�mests pie blekd�eka galda jau ir dro�s. At�griezies Londonā, varēsi plātīties, ka "Ti- ārā" esi nogrābis lielo �ūksni. - Leiters ie�dzēra viskiju un atgāzās ērtāk krēslā. - Bet labāk es nedaudz pastāstī�u par spēles aiz�kulisēm - gadījumam, ja tev ie�autos prātā likt savu sīknaudu pret viņu zelta podiem.

-� Uz priek�u!

-�� Es runāju par īstu zelta podu, - Leiters turpināja. - Iedomājies, D�eims, visu Neva- das �tatu - jo cilvēki uzskata, ka Reno un Lasvegasa ir visa pavalsts, - kā zelta podu zem varavīksnes loka. Atbilde amerikāņu sapnim saņemt kaut ko par neko. Sākot jau ar lidma�īnas biļeti, lai galu galā no�kļūtu līdz Lasvegasas un Reno galvenajām ielām. Tas pods tie�ām tur ir. Nebūt ne tik sen zvaigznes un spēļu kauliņi nekļūdījās - jauns zaldātiņ� varēja doties iek�ā 'Tuk�sne�a mājvietā", stāties pie spēļu galda un laimēt pat divdesmit astoņas reizes pēc kārtas! Divdesmit astoņas! Ja viņ� sāktu ar dolāru un pārsniegtu nama limitus, par ko es �aubos, pazīstot misteru Vilberu Klārku un "Mājvietas" noteikumus, varētu vinnēt divsimt piecdesmit miljonus dolāru!

Skaidrs, ka tā nevar notikt. Labākajā gadī�jumā cilvēkam no malas var izdoties tikt pie simt piecdesmit tūksto�iem. Jaunkarei�vim pēc tam, kad laimēti septiņsimt piec�desmit dolāri, jābēg tādā ātrumā, it kā pa�kaļ dzītos pats nelabais. Pat nedrīkst no�saukt savu vārdu. Tie sarkanie spēļu kau�liņi vēl �odien ir izlikti apskatei 'Tuksne�a mājvietas" kazino stikla kastē uz atlasa spilventiņa.

-� Laba reklāma.

-�� Varu likt galvu ķīlā! Nevienam pasaulē nekas tāds pat sapņos nav rādījies. Te pie�dāvā īstenot visneticamākās iedomas - jums tikai jāpagaida sava kārta līdz brīdim, kad �ajos kazino ieraudzīsiet to, kas sasap�ņots. Vienā pa�ā spēļu namā divdesmit �etru stundu laikā tiek likti lietā astoņdes�mit pāri kauliņu, simt divdesmit paciņas spēļu kār�u, un katru dienu, rīta gaismai austot, tehnisko apkopi iziet piecdesmit spēļu automāti. Pagaidi, un tu ieraudzīsi, kā mazas ve�iņas ar cimdotām rokām tos apstrādā! Vecenītēm līdzi ir iepirkumu so�mas, kurās ērti pārnēsāt sīknaudu - des�mit un divdesmit piecu centu monētas. Ve�cās dāmas nopūlas ap �iem automātiem pa desmit, divdesmit stundām dienā, neejot pat uz tualeti. Tu man netici? Vai zini, kā�dēļ viņas velk rokās tos cimdus? Lai pirksti neasiņotu!

Bonds nenoteikti kaut ko nomurmināja.

-� Labi, labi! - Leiters piekrita. - Skaidrs, ka �iem ļaudim uznāk ģīboņi. Histērijas, sirdslēkmes, trieka. Ķir�i, plūmes un zva�niņi, kas visu dienu zib acu priek�ā, ietek�mē smadzenes. Ta�u visiem kazino ir savi psihiatri, kuriem var zvanīt jebkurā dien�nakts laikā, un ik pa brīdim tiek vestas ārā mazas ve�iņas, kas skaļi bļauj: "D�ekpots! D�ekpots! D�ekpots!" It kā sauktu sava mi�ru�ā mīļotā vārdu. Ielūkojies arī Bingo zā�lēs un pie Laimes ratiem, papēti spēļu au�tomātus "Zelta tīrradni" un "Pakavā"! Tikai nenoķer to drudzi, jo tādā gadījumā aizmir�sīsi gan darbu, gan savu meiteni. Es zinu visu spēļu pamatlikmes un saprotu, ka tev patīk riskēt, tāpēc, lūdzu, dari man to prie�ku un iedzen tās savā cietajā pauri. Un ne�aizmirsti!

Bonds ieinteresējās. Viņ� paņēma zīmuli un noplēsa strēmeli no ēdienkartes.

Leiters raudzījās griestos.

-� Viens komats �etri procenti no kauli�ņu spēlēm tiek spēļu namam. No blekd�e- ka - pieci procenti. - Leiters uzlūkoja Bon�du. - Uz tavu spēli gan tas neattiecas, blēdi! Ruletē būs piecarpus procenti. Bingo spēlē un no Laimes rata - līdz septiņpa�dsmit procentiem, no spēļu automātiem - piecpadsmit vai divdesmit procenti. Nams nepaliek zaudētājos, vai ne? Ik gadu vien�padsmit miljoni klientu spēlē pie mistera Spenga un viņa draugiem uz �ādiem notei�kumiem. Pieņemsim, ka vidēji viena zaļ�knābja rīcībā būtu divsimt dolāru. Vari iz�rēķināt, cik daudz naudas katru gadu par spēlēm paliek Lasvegasā.

Bonds ielika zīmuli kopā ar noplēsto pa�pīra strēmeli kabatā.

-�� Pateicos par �īm ziņām, Fēliks, - viņ� sacīja. - Ta�u, kā rādās, tu jau esi aizmir�sis, ka es turp nedodos brīvdienās.

-�� Labi, lai velns tevi parauj, - Leiters no�rūca, - tikai neļauj tur, Lasvegasā, sevi ap�muļķot! Viņi iecerēju�i lielu operāciju un neapstāsies nekādu grūtību priek�ā. - Lei�ters pārliecās pār galdu. - Es tev kaut ko pastāstī�u. Viendien bija tāds gadījums ar krupjē. �ķiet, no blekd�eka zāles. Zellis bija nolēmis uzsākt pats savu rūpalu. Un vienā vakarā ieslidināja kabatā da�as naudas zīmes. Viņu pieķēra. Nākamajā dienā kāds puisis braucis no Bouldersiti- jas uz pilsētu un pamanījis tuksnesī no smiltīm rēgojamies kaut ko sārtu. Viņ� apjēdzis, ka tas nav kaktuss vai kaut kas tamlīdzīgs, tādēļ apturējis ma�īnu un pie�gājis paskatīties. - Leiters iebakstīja Bon�dam krūtīs ar pirkstu. - Mans draugs, tur no smiltīm rēgojusies roka! Un saujā turē�jusi pilnu kār�u kavu, izvērstu kā vēdekli! Ieradu�ies policisti ar lāpstām un izraku�i ari pārējo. Krupjē līķi! Zellim bija iezvēlu�i pa pakausi un apraku�i viņu. Tas joks ar roku un kārtīm bija tikai brīdinājums ci�tiem. Kā tev tas patīk?

-� Nav slikti, - Bonds noteica.

Tika atnestas pusdienas, un abi sāka ēst.

-�� Ielāgo, - Leiters starp diviem omāra ga�ļas kumosiem sacīja, - krupjē vajadzēja zi�nāt, kas notiks, ja viņ� tiks pieķerts ar ro�ku kasē. Lasvegasas kazino tiek likti lietā visādi triki. Pievērs uzmanību griestu ap�gaismojumam. Varen moderns. Galdus ap�spīd stari no caurumiem griestos. Spilgta gaisma, nekādu atspīdumu no sāniem, kas �ilbinātu acis klientiem. Paveries vēlreiz, tad redzēsi, ka no da�iem caurumiem stari nekrīt. Tie tikai �ķietami paredzēti apgais�mo�anai. - Leiters lēni nogrozīja galvu. - Bet nekā nebija, mans draugs. Aug�stāvā pa sliedēm ripo televīzijas kamera un pa �iem caurumiem filmē zāli. Pārbauda, kas notiek pie galdiem. Ja ir iemesls �aubīties par kāda krupjē vai spēlētāja godīgumu, tad �is galds tiek novērots visu vakaru. Ik kārti un ik stiķi novēro zeļļi, kuri klusītēm sē� aug�stāvā. Viltīgi, vai ne? Tās kastes ta�u spēj nofilmēt visu, ja nu vienīgi smar��as ne. Krupjē to labi zina, ta�u �is laikam bija cerējis, ka tā kamera novēro kādu citu. Liktenīga kļūda. Un sliktas beigas.

Bonds uzsmaidīja Leiteram.

-�� Es uzmanī�os, - viņ� apsolīja. - Tikai neaizmirsti, ka man jātiek vēl kādu soli tā�lāk pa to slepeno sakaru kanālu. Līdz pa��am galam. Patiesībā man būtu jāpiekļūst tavam draugam Serafimo Spengam. Es ne�varu to izdarīt, aizsūtot viņam savu vizīt�karti. Un es tev pateik�u vēl kaut ko, Fē�liks. - Bonda balss skanēja glu�i nepie�spiesti. - Esmu noskaities uz �iem brāļiem Spengiem. Man nepatika abi zeļļi kapucēs. Kā tas viens iebelza resnajam nēģerim. Un tās verdo�ās dūņas. Es neko neteiktu, ja viņ� būtu �okeju tikai piekāvis - tāda rī�cība glu�i labi iederētos spēlītē "policisti un laupītāji". Bet tās dūņas jau izskatījās pēc garīgas novirzes. Tādēļ esmu apņēmies tikt galā arī ar Pizaro un Badiju. Nezinu, kāpēc to vēlos, bet gribētu tikt galā ar vi�ņiem visiem. - Bonds runāja, itin kā tais�nodamies. - Man likās, ka vajadzētu tevi brīdināt.

-�� Labs ir, - Leiters atteica, atstumdams tuk�o �ķīvi. - Es bū�u turpat tuvumā, mē�ģinā�u uzrakt tos zobus. Piekodinā�u Er- nijam, lai viņ� patur tevi acīs. Bet neceri, ka briesmu gadījumā, ja saķersies ar ban�du, varēsi paļauties uz savu advokātu vai britu konsulu. Vienīgā likumsargu firma, kas gādā par tavu dro�ību, ir "Smits un Vesons". - Leiters uzsita pa galdu ar savu dzelzs āķi. - Labāk iedzersim vēl vienu vis�kiju ar vietējo ūdeni. Tev ta�u jādodas uz tuksnesi. �ajā gadalaikā tas ir sauss kā kauls un karsts kā elle. Nekādu upju, nedz strautu, no kuriem pasmelt ūdeni. Tev nāksies dzert viskiju ar sodu un pēc tam slaucīt sviedrus no pieres. Tur ēnā ir simt divdesmit grādi. Vienīgā nelaime, ka ēnas jau nemaz nav.

Tika atnests pasūtītais viskijs.

-� Man tevis trūks, Fēliks, - Bonds novil�ka. - Nebūs neviena, kas man pamācītu amerikāņu dzīvesveidu. Starp citu, ma�nuprāt, ar Tramīgo Smaidu tu paveici ellī�gi smalku darbiņu. Kaut tu varētu doties uz Vegasu un patramdīt Spengu-senioru kopā ar mani. Divatā mēs tiktu ar viņu galā.

Leiters sirsnīgi paveras drauga.

-�� Strādājot Pinkertona birojā, pa�darbī�ba diem�ēl jāaizmirst, - viņ� atteica. - Es tāpat vēlētos ķerties �im gangsterim tie�i pie rīkles, ta�u man jāturas likuma ietva�ros. Ja izdotos atrast īstā zirga mirstīgās atliekas, tad viņiem būtu lielas nepatik�a�nas. Ar tevi viss ir skaidrs - tu atbrauc, izkaujies ar viņiem un pēc tam naski lai�dies atpakaļ uz Angliju. Viņiem nav ne jausmas, kas tu esi. To, ko zinu es, viņi nekad neuzzinās. Ta�u man �eit jādzīvo. Ja es sarīkotu pie Spenga �audī�anos vai traci, no viņa bra�uļiem vairs nevarētu glābties ne es pats, ne mana ģimene un draugi. Tie zeļļi neliktos mierā, kamēr bū�tu man ar procentiem atmaksāju�i �efam nodarīto. Arī tad, ja es būtu viņu nogali�nājis. It nemaz nav patīkami pārnākt mā�jās un atrast māsas māju nodegu�u, bet viņu pa�u - tur iek�ā. Ta�u baidos, ka �a�jā zemē tāda izrēķinā�anās ir iespējama. Gangsteri nav izmiru�i līdz ar Ala Kapo- nes galu. Pietiek ieskatīties slepkavību statistikā. Un Kīfovera ziņojumā. Tagad �ie zeļļi netirgojas ar dzērieniem, bet dar�bojas valdībās. Piemēram, Nevadas pa�valstī. Par viņiem raksta avī�nieki. Tiek sacerētas grāmatas un runas. Pat spredi�ķi. Bet, pie velna, - Leiters aprauti iesmē�jās, - varbūt tu Brīvības, Dzimtenes un Skaistuma labad viņus visus ap�ausi ar savu sarūsēju�o blie�amo. Vai tā joprojām ir bereta?

-� Jā, - Bonds atbildēja. - Joprojām bere�ta.

-�� Vēl aizvien esi pārliecināts, ka dubult- nulles dod tev tiesības nogalināt?

-� Jā, - Bonds sausi atcirta. - Esmu.

-�� Lai tā būtu, - Leiters sacīja, piecelda�mies no galda. - Dosimies nu katrs uz savu gultu, lai pirms �audī�anās vari atpūtināt acis. Cik noprotu, tev tās būs nepie�cie�amas.

Lidma�īna apmeta pla�u loku virs zilgi mirdzo�ā Klusā okeāna, pariņķoja virs Ho�livudas un uzņēma augstumu, lai bez pū�lēm pārlidotu augstākajai zeltainajai Sjer- ras kalnu klintij.

Gar Bonda acīm aizzibēja nebeidzamas, jūdzēm garas avēnijas ar palmām gar ma�lām, kur greznu namu priek�ā smaragdza�ļu zālāju vidū bez mitas griezās rasinātāji, izpletu�ās lidaparātu ra�otnes, filmu studi�ju paviljoni ar ko�u dekorāciju jūkli - tur bija veselas ielas, vesternu uzņem�anai pa�redzēti ran�o un tāda kā neliela sacīk�u trase, uz sauszemes stāvēja �etrmastu �o�neris dabiskā lielumā, - un tad lidma�īna jau pacēlās virs kalniem, �ķērsodama tos, bet pēc tam slīdēdama virs bezgalīgā, sar�kanā tuksne�a, kas sākas tūlīt aiz Losan- d�elosas.

Viņi turpināja ceļu pāri Bārstovai, kur krustojās �osejas, un viena no tām veda uz Santafē - caur tuksnesi, kas pletās pa visu Kolorādo plakankalni. Labajā pusē to noro�be�oja Kaliko kalni, kuri reiz bija svarīgā�kais boraka ieguves centrs pasaulē. Pa kreisi tālumā iezīmējās kauliem piebārstītie Nāves ielejas klajumi. Tad atkal parādījās kalni ar tādām kā asins �vīkām - glu�i kā bojāti, apdrupu�i zobi ar sarkanām, asiņo�jo�ām smaganām. Pazibēja arī zaļ� plan�kums �ajā vēju izpūstajā ainavā, kura at�gādināja skatu uz Marsa, un tad lidma�īna lēnām sāka samazināt augstumu. Parādī�jās uzraksts: "Lūdzu, aizsprādzējiet dro�ī�bas jostas un nodzēsiet cigaretes!"

Tveice iesitās Bondam sejā kā dūre, viņ� nosvīda, pārvarot piecdesmit jardu attālu�mu no vēsās lidma�īnas līdz atviegloju�mam, ko sniedza lidostas ēkas gaisa kondi�cionētāji. Stikla durvis �ņākdamas atvērās, kolīdz viņ� tuvojās - tās vadīja fotoelemen�ta redzīgā acs -, un atkal lēnām aizvērās viņam aiz muguras. Tepat bija arī spēļu automāti - veseli �etri - tie�i ceļā. Likās tik saprotami izvilkt sīknaudu un paraut rok�turus, bet pēc tam noskatīties, kā virpuļo citroni, apelsīni, ķir�i un zvaniņi - ari līdzī�gi augļiem. Grie�as �ķindēdami līdz beigu klik�ķim un klusai, metāliskai nopūtai. Pieci centi, desmit centi, ceturtdaļdolārs. Bonds izmēģināja visus automātus pēc kārtas, un tikai vienu reizi automāts ar re�zultātu - divi ķir�i un viens zvaniņauglis - izklepoja trīs monētas pret to vienu, ar ku�ru viņ� bija sācis spēli.

Tikko Bonds bija atkāpies no automā�tiem un kopā ar pusduci citu pasa�ieru nostājies pie izejas, gaidīdams bagā�u, viņ� pamainīja uzrakstu virs kāda paliela auto�māta, kur� visdrīzāk varēja būt paredzēts ledus ūdenim. Ta�u uzraksts vēstīja: "SKĀ�BEKĻA BĀRS". Viņ� devās turp un izlasīja pārējo tekstu: "IEELPOJIET TĪRU SKĀBEK�LI! VESELĪGS UN NEKAITĪGS! ĀTRAI PA��SAJŪTAS UZLABO�ANAI. NOVĒRSĪS PĀR�MĒRĪBU SEKAS, MIEGAINĪBU, NOGURU�MU, NERVOZITĀTI UN DAUDZUS TAMLĪ�DZĪGUS SIMPTOMUS."

Bonds paklausīgi iebāza spraugā ceturt- daiļdolāru un noliecās uz priek�u - tā, lai de�guns un mute iekļautos platajā, melnajā gu�mijas iemutī. Viņ� nospieda pogu un, kā bija norādīts instrukcijā, vienu minūti lēni ieel�poja un izelpoja. Sajūta bija tāda, kā ievelkot plau�ās sailtu gaisu bez gar�as un smair�as. Kad minūte bija pagājusi, ma�īnā kaut kas noklik�ķēja, un Bonds atlieca muguru. Viņ� neko nejuta, tikai viegli reiba galva. Vēlāk Bondam ie�āvās prātā, ka tie�i �ajā mirklī vi�ņu bija uzlūkojis kāds vīrs, kuram padusē bija ie�miegts ādas maciņ�, kādos parasti at�rodas skū�anās piederumi. Bonds viņam bi�ja bezrūpigi un ironiski uzsmaidījis.

Vīrs īsi pasmaidīja pretī, pēc taim novērsās.

Skaļrunī atskanēja paziņojums - pasa��ieri tika lūgti saņemt bagā�u. Bonds, pa�ņēmis savu ceļasomu, izspraucās pa vir- puļdurvīm, nokļūdams karsti nokaitu�ās dienvidu saules skavās.

-�� Vai jūs uz "Tiāru"? - noprasīja kāda balss. Tās īpa�nieks bija plecīgs virs ar lie�lām, brūnām acīm un tie�u skatienu. Vēr�damies Bondam sejā no �ofera naģenes apak�as, viņ� �autin iz�āva �o jautājumu. Vīra platajā mutē rēgojās koka zobu bak�stāmais.

-Jā.

-� Labi. Tad ejam. - Tā kā vīrs nepiedāvā�jās paņemt Bonda ceļasomu, viņ� pats to pacēla un sekoja �oferim uz elegantu �ev- roletu, ko izdaiļoja pie kailas sievietes fi�gūriņas piestiprināts talismans - jenota as�te. Bonds iemeta somu aizmugures sēdeklī un ierausās tur ari pats.

Ma�īna sāka ripot prom no lidostas un izbrauca alejā. Tā �ķērsoja �oseju un no�griezās pa kreisi. Pārējās ma�īnas traucās viņiem garām. Bonda �oferis turējās ceļa iek�malā, stūrēdams lēnām un nosvērti. Bonds pamanīja, ka vīrs viņu pēti atpa- kaļskata spogulī. Viņ� lūkojās pēc plāksnī�tes ar �ofera vārdu. Un izlasīja: "Ernests Kareo, nr. 2584". Turpat bija ari fotogrāfi�ja - tajā attēlotā vīra acis tikpat stingri un pēto�i raudzījās Bondā.

Taksometrā oda pēc cigāru dūmiem, un Bonds nospieda pogu, lai iedarbinātu loga atvēr�anas mehānismu. Ta�u gaisa straume atgādināja dvesmu no nokaitu�as krāsns mutes, tāpēc nācās logu tūlīt atkal aizvērt.

�oferis pavērās atpakaļ.

-� Tā nevajag rīkoties, mister Bond, - viņ� draudzīgā balsi aizrādīja. - Auto darbojas gaisa kondicionētājs. Lai gan da�kārt tā ne��ķiet, tomēr te iek�ā ir labāk nekā ārā.

-�� Paldies, - Bonds pateicās. Un pajautā�ja: - Kā rādās, tad jūs esat Fēliksa Leitera draugs?

-�� Tā gan, - �oferis pār plecu attrauca. - Jauks cilvēks. Viņ� piekodināja, lai es jūs uzmanu. Priecā�os, ja man izdosies jums kaut kā palīdzēt, kamēr būsiet �eit. Vai ilgi paliksiet?

-� Vēl nezinu, - Bonds atbildēja. - Varbūt da�as dienas.

-�� Es jums kaut ko pateik�u, - �oferis sa�cīja. - Nedomājiet, ka cen�os jūs pie��maukt. Ja mums kāds darbiņ� veicams kopā un ja jūs varat samaksāt, labāk no�īrēt taksometru uz visu dienu. Par piecdes�mit dolāriem. Arī man jāpelna iztika. Tur�klāt tāda rīcība iedvestu cieņu viesnīcas �veicariem un kalpotājiem. Un citādi es ne�tieku gudrs, kā varētu būt jūsu tuvumā. Ja slaistī�os te apkārt, pusi dienas gaidīdams tie�i jūs, tie zeļļi nojautīs kaut ko nelāgu. Lielākoties tie gangsteri no spēļu namu ie�las mēdz būt visai aizdomīgi.

-��� Neko labāku nebūtu iespējams izdo�māt! - Bondam �is vīrs bija iepaticies uz�reiz, viņ� tam uzticējās. - Esam vienoju�ies.

-� Tas labi. - �oferis kļuva vaļsirdīgs. - Jā, redziet, mister Bond, �ejienes ļautiņiem nepatīk nekas tāds, kas ir at�ķirīgs no ie�rastā. Kad es jums saku! Viņi ir aizdomu pilni, es gribēju sacīt. Jūs nepavisam neat�gādināt tūristu, kas ieradies, lai te zaudē�tu kādu naudas ku�ķi, un viņu deguni tū�līt sao� briesmas. Spriediet pats! Jebkur� pamanīs, ka esat anglis, jau pirms tam, kad sāksiet runāt. Arī drēbes un viss cits norāda uz to pa�u. Tā, un kas anglim te darāms? No kādiem ļaudīm �is anglis ir? Izskatās pēc a�ā zēna. Vajadzētu uz viņu labāk apskatīties. - �oferis atkal pagriezās atpakaļ. - Vai ievērojāt to tipu, kur� lidos�tā klīda apkārt ar skū�anās piederumu maciņu padusē?

Bonds atcerējās vīrieti, kur� bija vērojis viņu pie skābekļa bāra.

-� Jā, pamanīju gan, - viņ� atteica un tad apjauta, cik bezrūpīgu pa�u bija padarījis skābeklis.

-� Varu likt galvu ķīlā, ka tas zellis patla�ban apskata jūsu fotouzņēmumus, - �ofe�ris aizrādīja. - Maciņā bija se�padsmit mili�metru kamera. Tikai jāpavelk vaļā rāvējslē�dzējs un jānospie� slēdzis. Viņ� noknipsēja no piecdesmit pēdu attāluma. Gan pret�skatā, gan sānskatā. Jau �opēcpusdien fo�togrāfijas atradīsies Policijas pārvaldē kopā ar to priek�metu sarakstu, kas atradās jū�su somā. Lai veiktu pārbaudi, vai neesat meklē�anā par kādu noziegumu. Neizska�tās, ka jums somā būtu ierocis. Tas var būt pleca maksti. Ja tā ir, tad spēļu namos jūsu tuvumā aizvien atradīsies kāds vīrs ar ieroci. �ovakar pat tiks dots tāds rīkojums. Labāk sargieties no visiem zeļļiem, kuriem būs mugurā �aketes. �eit neviens tās ne�velk, ja nav jāslēpj artilērija.

- Labi, paldies, - Bonds atbildēja, nikno�damies pats uz sevi. - Man vajadzēja būt daudz piesardzīgākam. Izskatās, ka �eit viss ir labi noorganizēts.

�oferis piekrīto�i kaut ko norūca un stū�rēja tālāk klusēdams.

Viņi palēnām tuvojās galvenajai ielai. Tuksnesīgajā ainavā abpus ceļam, kurā ti�kai reizumis bija pazibēju�i lieli plakāti ar viesnīcu reklāmām, tagad sāka parādīties benzīntanki un moteļi. Ma�īna pabrauca garām motelim, pie kura bija uzbūvēts peldbaseins ar caurspīdīgām stikla sienām. Kad viņi atradās blakus baseinam, ko�i za�ļajā ūdenī ienira meitene, un viņas augums tajā sacēla veselu burbulī�u mākoni. Drīz priek�ā parādījās degvielas uzpildes stacija ar elegantu ceļmalas restorānu, kas saucās "Benzīnnīca". Plakāts vēstīja: "Atsvaidzinie- ties �eit! Iebaudiet karstmaizītes ar cīsi�ņiem! Reaktīvos un atomburgerus! Ledus- aukstus dzērienus!" Vairākas ma�īnas jau bija piestāju�as, tajās sēdo�os apkalpoja divdaļīgos peldkostīmos un augstpapē�u kurpēs ģērbu�ās viesmīles.

Lielā se�u joslu �oseja iestiepās ko�u, krāsainu zīmju un izkārtņu me�ā, kas vir�moja karstuma viļņu ezerā. Diena mirdzēja tik tveicīga kā ugunīgs opāls. Uzblīdusi saule sūtīja dedzino�os starus lejup, tie krita taisni uz sakarsu�ā betona, bet ēnas nebija nekur - ja nu vienīgi zem da�ām pal�mām, kuras auga �ur tur apstādījumos pie moteļiem. Pretimbrauco�o ma�īnu vējstikli un hromētās daļas �ķīla tik daudz atspīdu�mu, ka tie atgādināja automātu kārtas, ne�mitīgi �ilbinot Bondam acis. Viņa krekls jau kļuva slapj� un lipa pie ādas.

-� Te sākas vissvarīgākā iela, - �oferis sa�cīja. - Skaidrs?

-� Skaidrs, - Bonds attrauca.

-�� Pa labi no jums atrodas "Flamingo", - stāstīja Ernijs Kareo, kad abi brauca ga�rām zemai, modernai viesnīcai ar milzīgu neona torni, kur� patlaban nebija apgais�mots. - Tūksto� deviņsimt �etrdesmit ses�tajā gadā to uzcēla Bagsijs Sīgels. Kādu dienu viņ� ieradās Vegasā no piekrastes, lai visu izpētītu. Ar lielu naudu, kuru vaja�dzēja kaut kur ieguldīt. Vegasa bija lielo gangsteru iekārota vieta. Tā bija atklāta pilsēta. Ar azartspēlēm. Likumīgām meitu- mājām. Jauks pamats darījumiem. Nevaja�dzēja ilgu laiku, lai Bagsijs to apjēgtu. Viņ� saskatīja milzu iespējas.

Bonds pasmējās par �o daudznozīmīgo teicienu.

-�� Jā, ser, - �oferis turpināja. - Bagsijs pamanija izdevību un steidzās to izmantot. Palika �eit līdz �etrdesmit septītajam ga�dam, kad viņa galvā tika ie�autas tik dau�dzas lodes, ka policistiem tā arī neizdevās visas atrast. Un te ir "Smilts". �o namu di�binājis kāds, kam nav trūcis netīras nau�das. Es nezinu, kas viņ� tāds ir. Nams tapa pirms da�iem gadiem. �o zeļļu priek�galā bija kāds D�eks Intraters. Agrāk viņ� esot Ņujorkā bijis policists. Varbūt jūs esat par viņu kaut ko dzirdējis?

-� Laikam gan neesmu, - Bonds atbildēja.

-�� Jā-ā, un tā tur ir Vilbera Klārka "Tuk�sne�a mājvieta". Bet nauda tās ierīko�anai esot nākusi no vecā Klīvlendas-Cincinati grupējuma. Tur tā atkritumu kaudzei līdzī�gā celtne ar gludo dzelzs izkārtni ir "Sahā- ra". Jaunākā spēļu elle. īpa�nieki oficiāli ir da�i sīki spēlmanī�i no Oregonas. Dīvaini gan. Atklā�anas vakarā esot zaudēju�i piec�desmit tūksto�us dolāru! Vai tas liekas ti�cami? Uz �ejieni, lai izspēlētu kādu spēli, nāk visi lielie dū�i, kuriem kabatas pilnas ar dolāriem. Cik es noprotu, veiksmīgos va�karos nauda ripo skanēdama. Te ir tāds vietējais paradums - atklā�anas dienā ap�meklēt sāncen�a spēļu namu, lai paskatī�tos, kā iet. Tā kā ar kārtim neko nevar sa�runāt, gadās, ka sāncensis aiziet ar piec�desmit tūksto�u lielu vinnestu. Palaikam par to smejas visa pilsēta. Un tur, - vīrs norādīja pa kreisi, kur neona gaismas vei�doja pilnos auļos trauco�as divdesmit pē�das augstas ores attēlu, - tā ir "Pēdējā Ro�be�a". Tāds Me�onīgo Rietumu pilsētiņas atdarinājums. Ta�u to ir vērts redzēt. Tur pāri ir "Pērkoņputns", bet otrā pusē - "Ti- āra". �vītīgākā spēļu elle visā Vegasā. Cik noprotu, jūs jau zināt par misteru Spengu un viņa zeļļiem? - �oferis samazināja ātru�mu un apturēja ma�īnu pretī Spengu vies�nīcai, kuras jumtu rotāja hercoga kronis ar maziem briljantiem līdzīgām lampiņām, ku�ras iedegās un dzisa, tomēr zaudēdamas sacensībā ar dedzino�o sauli un atspul�giem no �osejas.

-�� Jā, galvenais man ir zināms, - Bonds atbildēja. - Ta�u mīļuprāt izdibinātu kaut ko vairāk, ja jums labpatiktu papildināt. Un ko tagad?

-� Darīsim to, ko teiksiet, mister.

Bonds pēk�ņi juta, ka �īs ielas spokai�nais spo�ums viņam apriebies. Gribējās ti�kai ieiet pa durvīm un paglābties no kar�stuma, paēst pusdienas, izpeldēties basei�nā un līdz vakaram ne par ko nedomāt. Viņ� tā arī pateica.

-�� Lai notiek, - Kareo attrauca. - Man jau likās, ka pirmajā vakarā jūs nekārosiet pēc lieliem sare�ģījumiem. Neņemiet neko galvā un izturieties brīvi! Ja jums Vegasā darāms kāds darbiņ�, tad labāk nogaidīt, kamēr bū�siet visu iepazinis. Paskatieties, kā tiek spē�lēts, draugs. - �oferis ieķiķinājās. - Vai jums ir gadījies dzirdēt, ka Indijā esot tādi Aiz�mirstības torņi? Stāsta, ka tos, kurus atstāj tur aug�ā, maitasputni apkremt līdz kauliem divdesmit minūtēs. "Tiārā" to izdara mazliet ilgākā laikā. Ja nu vienīgi citi grupējumi rei�zēm traucē. - �oferis samazināja automa�ī�nas ātrumu. - Vienmēr viens un tas pats, - Ernijs turpināja, vērodams satiksmes plūs�mu atpakaļskata spogulī. - Viens zellis reiz aizbrauca no Vegasas ar simts tūksto�iem kabatā. - Viņ� apklusa, gaidīdams iespēju �ķērsot aleju. - Tikai viena nianse - kad �is puisis sāka spēlēt, viņam bija pusmiljons.

Ma�īna apmeta pusloku un pieripoja pie sārti krāsotas ēkas kolonnām rotātā ieejas portāla ar platām, stiklotām durvīm. Ma�ī�nas durvis atvēra debeszilā uniformā tēr�pies �veicars, tūlīt sniegdamies pēc Bonda somas. Bonds izkāpa biezajā tveicē.

Ar plecu atgrūzdams stiklotās durvis, viņ� dzirdēja Erniju Kareo sakām �veicaram:

-�� Tas anglis nav pie pilna prāta! Viņ� mani nolīga par piecdesmit dolāriem dienā! Vai tu esi kaut ko tādu redzējis?

Tad durvis aiz Bonda aizcirtās, un viņu kā vēss skūpsts sagaidīja patīkami auksts gaiss, aicinot tālāk �ajā spo�ajā pilī, kas piederēja vīram, ko sauca Serafimo Spengs.

Bonds paēda pusdienas restorāna "Saulstars" zālē, kur bija gaisa kondicionē�tājs, līdzās lielam peldbaseinam, kura ap�veids atgādināja nieri (uzraksts ziņoja, ka par slīcēju glāb�anu atbildot Bobijs Bilbo un baseins katru dienu tiekot skalots ar �ļūteni), un Bonds iedomājās, ka tikai viens procents no �īs viesnīcas apmeklētā�jiem ir tādi, kuri varētu te rādīties peld�kostīmos. Pēc pusdienām viņ� izgāja dedzi�no�ajā svelmē un lēnām devās pāri divdes�mit jardus platajam, apsvilu�ajam zālājam, kas �ķīra galveno ēku no tās, kurā atradās viņa numurs. Savā istabā viņ� noģērbās un kails iekrita gultā.

Kopā "Tiārā" bija se�as celtnes ar viesiem paredzētām istabām, un katrai bija dots kāda dārgakmeņa vārds. Bonda numurs atradās "Tirkīza" pirmajā stāvā. Telpas bija krāsotas dzidri zilā toni, ar tum�ziliem un baltiem rotājumiem. Bonda istaba bija ār�kārtīgi ērta, dārgās, modernās mēbeles - da�rinātas no sudrabaina koka, kas laikam bi�ja bērzs. Uz naktsgaldiņa pie gultas stāvēja radioaparāts, bet uz galda pie platā loga - te�levizors ar ekrānu septiņpadsmit collu pla�tumā. Aiz loga atradās neliels, norobe�ots iek�ējais pagalmiņ�. Te bija pavisam klusi un mierīgi - nedzirdēja pat termostata kontrolētā gaisa kondicionētāja dūkoņu. Bonds aizmiga gandrīz tajā pa�ā brīdī.

Viņ� gulēja �etras stundas, un �ajā laikā pie naktsgaldiņa malas piestiprinātais magnetofons veltigi iztērēja simtiem metru lentes, ierakstīdams �o nāves klusumu.

Kad Bonds pamodās, pulkstenis bija septiņi. Mikrofons darbojās un magneto�fons ierakstīja, kā viņ� paceļ telefona klau�suli, vaicā pēc mis Tifānijas Keisas, pēc īsa klusumbri�a nosaka: "Vai jūs, lūdzu, ne�pateiktu viņai, ka zvanīja D�eimss Bonds?" un noliek klausuli atpakaļ. Pēc tam tika ie�rakstītas skaņas, kas radās, Bondam �ķēr�sojot istabu, du�as �ņākoņa, un tad, pulk�sten pusastoņos, noklik�ķēja atslēga - viņ� izgāja un aizvēra durvis.

Pēc pusstundas magnetofonā tika ie�rakstīts klauvējiens pie durvīm, pēc mirkļa tās atvērās. Ienāca viesmīļa drānās ģērbies virs ar augļu grozu. Tajā bija kartīte ar uz�rakstu "Sveiciens no administrācijas". Virs piegāja pie naktsgaldiņa, atskrūvēja divas skrūves, atvēra magnetofona vāciņu, ap�mainīja kaseti pret tuk�u, nolika augļus uz tualetes galdiņa un, izgājis no istabas, cie�i aizvēra durvis.

Vairākas stundas magnetofons griezās veltīgi, neierakstīdams pilnīgi neko. Bonds sēdēja "Tiāras" garajā bārā, iebaudīdams martīni ar degvīnu un ar lietpratēja aci vē�rodams lielo spēļu zāli.

Vispirms Bonds pamanīja, ka speciāli Lasvegasai, �ķiet, izgudrots jauns funkcio�nālās arhitektūras stils, un domās nodēvē�ja to par "Apzeltītā peļuslazda" stilu, kura galvenais mērķis bija panākt, lai klients - pe�le - iekristu spēļu lamatās neatkarīgi no tā, vai viņ� grib sieru, vai ne.

Te bija tikai divas ieejas - viena no ielas, otra - no ēkām, kur izvietojās guļamtelpas un peldbaseins. Cilvēkam, kur� ienāca pa kādām no �īm durvīm - lai nopirktu avīzi vai cigaretes pie vitrīnas, iedzertu vai pa�ēstu kādā no abiem restorāniem, apgriez�tu matus vai dotos uz masā�u "Veselības Klubā", vai vienigi apmeklētu tualeti, - ne�bija ne mazāko cerību nokļūt vajadzīgajā vietā, neejot garām spēļu automātiem un galdiem. Slazdi aicināja - automāti rūca, kāds no tiem alla�, sudrabaini d�inkstinā- dams, bēra metāla silē monētas. Vai ari kā�da no meitenēm pie kases lodziņa izkliedza zelta vērto saucienu: "D�ekpots!" iekārdi�nādama garāmgājēju, un pagalam viņ� bi�ja. Vilināt vilināja satrauktā, klusinātā �ala pie trim lielajiem spēļu galdiem, abu rule�tes riteņu apmājo�ā dūkoņa, sudrabainā dolāru �ķindoņa kasē uz blekd�eka gal�diem� tikai dzelzs pele būtu varējusi paiet garām, nepaskrubinājusi �o gardo laimes- siera gabalu.

"Tomēr," prātoja Bonds, "tādi slazdi ir bīstami tikai pavisam dumjām pelēm - pe�lēm, kuras pievilina visapkaltu�ākais siers." Tie bija neglīti, vulgāri un pārāk uz�krīto�i slazdi, automātu atbaido�i mehānis�kais troksnis griezās smadzenēs. Tas atgā�dināja vecu, sen neeļjotu dzel�u �jerk- stoņu, tos velkot uz lū�ņu izgāztuvi.

Spēlētāji stāvēja �o ma�īnu priek�ā un raustīja rokturus tā, it kā ienīstu to, ko pa�i dara. Un, kolīdz ieraudzīja mazajā stikla lo�dziņā savu likteni, pat negaidīja, kamēr riten�tiņi mitēsies griezties, bet taustījās pēc jau�nas monētas, un labā roka jau stiepās darīt savu darāmo. Klak�ķis - �ķindoņa - strink- �ķis. Klak�ķis - �ķindoņa - strink�ķis.

Un, ja piepe�i gadījās pamatīgāks sudra�ba ūdenskritums, nauda pārpildīja metāla silīti un laimētājam nācās krist ceļos, lai salasītu visas monētas, saskrabinot ari tās, kuras bija paripoju�as zem automātiem.

Kā jau bija sacījis Leiters, te lielākoties spēlēja sievietes - padzīvoju�as dāmas no pārtiku�o mājsaimnie�u vidus. Viņas stā�vēja pie automātiem bariņos kā vistas, sa�pulcēju�ās uz olu dē�anu. Patīkamais vē�sums un ritentiņu grie�anās mūzika �ajā telpā uzturēja viņās mo�umu, kamēr viss naudas �ūksnis bija pagalam.

Bonds dzirdēja kādu no meitenēm pie kases iesaucamies: "D�ekpots!" un da�as sievietes pacēla galvas. Tagad viņas Bon�dam atgādināja Pavlova suņus, kuriem tek siekalas, dzirdot zvana skaņas, kas mēdz tos aicināt uz maltīti. Bonds nodrebinājās no domas par �o sievie�u acu tuk�ajiem skatieniem, krunkaino ādu, puspavērta- jām, valgajām mutēm un apskrambātajām rokām.

Viņ� pagrieza �ai ainai muguru un ie�malkoja martini, nevērīgi klausīdamies mūziku - otrā telpas galā līdzās pusducim bodī�u bija izvietojies slavens orķestris. Virs viena veikaliņa durvīm dega gai�zila neona izkārtne ar uzrakstu "Dimantu nams". Bonds pamāja bārmenim.

-�� Vai misters Spengs �ovakar nav rādī�jies? - viņ� pajautāja.

-�� Vēl neesmu viņu manījis, - bārmenis atbildēja. - Ta�u ir agrs. Viņ� parasti nāk tad, kad pirmā tūre beigusies. Ap vienpa�dsmitiem. Vai jūs viņu pazīstat?

- Personiski ne.

Bonds samaksāja rēķinu un lēnām de�vās uz blekd�eka galdu pusi. Viņ� piegāja pie vidējā. Pie tā būs jāspēlē. Tad, kad pulkstenis rādis tie�i piecas minūtes pāri desmitiem. Tagad bija astoņi un trīsdesmit minūtes.

Nelielais, iegarenais blekd�eka galds bija pārvilkts ar zaļu audumu. Galda iz�liektajā ārmalā uz augstiem krēsliem sēdē�ja astoņi spēlētāji, ieliektajā pusē, ar vēde�ru atspiedies pret galda malu, stāvēja krupjē un dalīja katram pa divām kārtīm, likdams tās precīzi numurētajās vietās pre�tī likmēm. Tās parasti bija pieci vai desmit sudraba dolāri vai �etons divdesmit dolāru vērtībā. Krupjē bija apmēram �etrdesmit gadu. Viņa sejā ne mirldi nezuda patīkams pussmaids. Vīram mugurā bija krupjē for�mastērps - balts krekls ar cie�i pie plauk�stu locītavām aizpogātām piedurknēm, ap kaklu tieva, melna kaklasaite, kādas ves�ternos mēdz nēsāt kār�u spēlmaņi, virs acīm - zaļ� aizsegs, kājās melnas bikses. Bik�u priek�u no berzē�anās pret galdu sargāja neliels zaļas vilnas priek�autiņ�, kura stūri bija iz�ūts viņa vārds - "D�eiks".

Krupjē ritmiski un nepiespiesti dalīja kārtis un pieņēma likmes. Pie �ī galda gandrīz netika runāts, tikai reizumis kāds spēlētājs palūdza "parādīt laipnību", pasū�tīdams kaut ko iedzert vai cigaretes kādai no viesmīlēm, kuras, tērpu�ās melna zīda pid�amās, rosījās ejā starp galdu rindām. No tās pa�as vietas spēju norisi modri vēroja divi spēcīgi vīri ar �aujamajiem pie jostām.

Spēle bija ātra, prasmīga un trula. Tik�pat trula un mehāniska kā spēļu automā�tos. Bonds kādu brīdi paskatījās, pēc tam virzījās uz durvju pusi kazino tālākajā galā. Uz vienām bija rakstīts: "Kungu istaba", uz otrām - "Dāmu istaba". Bonds pagāja ga�rām �etriem "�erifiem" smalkās, pelēkās rietumnieku uniformās. Viņu bik�u staras bija satūcītas garos, melnos zābakos. �ie vīri stāvēja savās vietās pavisam neuzbāzī�gi, neraudzīdamies ne uz ko, bet redzēdami visu. Katram no viņiem pie sāniem vaļējā makstī bija ierocis, bet pie jostas - kabati�ņa ar piecdesmit patronu misiņa galviņām.

"Apsardze te ir nodro�ināta," Bonds do�māja, iespraukdamies pa "Kungu istabas" bīdāmajām durvīm. Vīrie�u tualetē pie flī�zē tās sienas bija piesprausts uzraksts: "Pievirzies tuvāk! Tev TAS nav tik gar�, kā tu pats uzskati!" Me�onīgo Rietumu hu�mors! Bonds prātoja, vai to nevajadzētu pieminēt nākamajā rakstiskajā atskaitē M., ta�u nolēma �o kārdinājumu pārvarēt. Viņ� izgāja no tualetes un garām galdiem devās uz durvīm ar uzrakstu "Opāla zāle".

Apaļā, sārtos, pelēkos un baltos toņos krāsotā restorāna zāle bija pustuk�a. Pie�nāca zāles pārzine un aizvadīja Bondu līdz stūra galdiņam. Pieliekusies sakārtot zie�dus vāzē, kas atradās galda vidū, �ī sievie�te ļāva Bondam pārliecināties, ka viņas lie�liskās krūtis vismaz līdz pusei ir īstas, uz�smaidīja klientam un devās projām. Pēc desmit minūtēm parādījās viesmīle ar pa�plāti un nolika uz galda �ķīvi ar maizes klaipiņu un sviesta kvadrātiņu. Līdzās viņa novietoja trauciņu ar olīvām, selerijām un oran�u sieru. Pēc neliela brī�a atsteidzās otra - nedaudz vecāka viesmīle, iedeva Bondam ēdienkarti un paziņoja:

-� Tūlīt jūs apkalpo�u!

Kad pēc apsē�anās pie galda bija aizritē�ju�as divdesmit minūtes, Bondam beidzot izdevās pasūtīt duci austeru vāciņos un si- teni. Sapratis, ka pasūtījumu nāksies gai�dīt krietnu laiku, Bonds lika atnest arī sauso martini ar degvīnu.

-�� Vīnu pārzinis tūlīt būs klāt, - viesmīle stīvi pavēstīja un nozuda virtuves virzienā.

"Gara pieklājības izrādī�ana nenozīmē ātru apkalpo�anu," Bonds nodomāja un noskaņojās paciest ilgas ceremonijas.

Kad ēdiens galu galā tika atnests, tas iz�rādījās lielisks. Bonds prātoja par vakaru un paņēmieniem, kuri varētu paātrināt vei�camā uzdevuma izpildī�anu. Viņ� sāka garlaikoties, tēlodams blēdi, kur� gaida maksu par sekmigi izpildīto pirmo pārbau�des darbu, lai vēlāk - ja būs iepaticies mis�teram Spengam - saņemtu nopietnākus uz�devumus kopā ar �o pāraugu�o pusaud�u bandu. Bondu kaitināja stāvoklis, kad nebi�ja iespējams darboties tā, kā pa�am patik�tu. Vispirms viņu aizsūta uz Saratogu, pēc tam - uz �o atbaido�o muļķuslazdu, it kā viņam būtu tikpat daudz laika slinkot kā pārējiem blē�iem. Tā viņ� te nīka, ēzdams �o gangsteru ēdienu un gulēdams viņu gul�tā, kamēr tie novēroja viņu, D�eimsu Bon�du, pūlēdamies novērtēt un strīdēdamies, vai "jauniņais" ir gana izveicīgs, uzticams un veselīgs tam slidenajam darbiņam, kādu �ie reketieri varētu piedāvāt.

Bonds tik nikni koda gaļas gabalu, it kā būtu piekļuvis mistera Serafimo Spenga pirkstiem, un nolādēja to dienu, kad bija uzņēmies �o muļķīgo lomu. Pēc tam viņ� to�mēr nedaudz atslābinājās un turpināja ietu�rēties mazliet mierīgāk. Par ko, pie velna, tā jāuztraucas? �is bija nopietns uzdevums, kas pagaidām veicās labi. Tagad viņ� nebija tālu no slepenā kanāla gala - tas beidzās mistera Serafimo Spenga kabinetā. Ar viņa Londonā dzīvojo�ā brāļa un noslēpumainā ABC palīdzību tika realizēta lielākā kontra�bandas operācija pasaulē. Ko tad nozīmēja Bonda ba�as? Tas bija tikai mirklis, kad viņ� jutās nemierā ar sevi, - pārejo�s nela�bums, kāds palaikam uznāk cilvēkam, kur� jūtas kā sve�inieks, jau pārāk daudz laika pavadījis �o atbaido�i visvareno amerikāņu gangsteru tuvumā, atrodoties pārāk cie�ā saistībā ar �o bandu aristokrātijas "skaisto dzīvi", kas oda pēc �aujampulvera.

"Patiesība ir tāda," Bonds nolēma, dzer�dams kafiju, "ka man uznāku�as ilgas pēc mājām un savas identitātes." Viņ� paraus�tīja plecus. Pie velna Spengu un kapucēs tērpto nelie�u pilsētu Lasvegasu. Bonds ie�skatījās pulkstenī. Bija tie�i desmit. Viņ� aizsmēķēja cigareti, piecēlās un lēnām iz�gāja no kazino restorāna.

Palika divas iespējas, kā pabeigt �o spēli: nogulties uz grunts un gaidīt, kad kaut kas notiks, vai ari pasteidzināt nori�u gaitu, lai kaut kam beidzot būtu jānotiek.

Aina lielajā spēļu zālē tagad jau bija cita. Tur bija daudz klusāk. Orķestris bija pro�jām, sievie�u bariņi tāpat. Pie galdiem ka�vējās vēl tikai da�i spēlētāji. Pie ruletes gro�zījās divas trīs skaistas meitenes smalkās vakarkleitās, kurām vadība bija izsniegusi piecdesmit dolārus, lai viņas turpinātu spēlēt un galdi neliktos tuk�i. Un kāds ga�līgi piedzēries vīrs turējās pie starpsienas, kas atdalīja vienu galdu no otra, mēģinā�dams pierunāt spēļu kauliņus darboties vi�ņa labā.

Bija mainījies vēl kaut kas. Krupjē vietā pie vidējā blekd�eka galda vistuvāk bāram stāvēja Tifānija Keisa.

Tad tāds bija viņas darbs "Tiārā".

Tagad beidzot Bonds pamanīja, ka pie vi�siem blekd�eka galdiem krupjē vietās no�stāju�ās skaistas sievietes vienādos formas tērpos - īsos, pelēkos svārciņos ar platu, melnu, metāla apkalumiem rotātu jostu un pelēkās blūzēs ar melnu kakla lakatiņu. Katrai uz muguras melnā aukliņā karājās pelēks sombrero, bet kājas bija tērptas miesaskrāsas neilona zeķēs un melnos puszābaciņos.

Bonds atkal ieskatījās pulkstenī un sāka lēnām virzīties iek�ā zālē. Tātad tā būs Ti�fānija, kurai nāksies blēdīties, lai viņ� vin�nētu piectūksto� dolāru. Protams, patlaban ir vispiemērotākais bridis - viņa tikko iesā�kusi darbu, bet "Platīna zālē" turpinās sla�venu rēvijas mākslinieku priek�nesumi. Pie galda viņi būs divatā. Nekādu liecinieku, ja gadījumā Tifānijai nāktos izvilkt kādu kār�ti no kavas apak�as.

Tie�i piecas minūtes pēc desmitiem Bonds bez minstinā�anās piegāja pie vidējā galda un apsēdās preti Tifānijai.

-� Labvakar! - viņ� sacīja.

-� Sveicināti! - Tifānija viņam pieklājīgi, tikko jau�ami uzsmaidīja.

-� Kāda ir vislielākā likme?

-� Tūkstotis.

Bonds pastūma desmit simtdolāru zīmes pāri līnijai, bet zāles uzraugs paspēra da��us soļus uz priek�u un nostājās līdzās Ti�fānijai Keisai. Viņ� neveltīja Bondam pat ne acumirklīgu skatienu.

-� Varbūt puisis gribēs jaunu kavu, mis Tifānij, - viņ� ierunājās. Un pasniedza viņai neatplēstu paciņu.

Jaunā sieviete noplēsa iesaiņojumu un atdeva uzraugam lietotās kārtis.

Uzraugs palika stāvam mazliet tālāk un likās zaudējis interesi par notieko�o.

Tifānija paņēma kārtis ar plūsto�u, ie�rastu kustību, sajauca un sadalīja divās daļās, ko nolika uz galda, �ķietami nevai�nojami izpildījusi visas pienācīgās darbī�bas. Ta�u Bonds pamanīja, ka abas kavas puses nav sabīdītas glu�i kopā, un tad, kad jaunā sieviete paņēma kārtis no galda un it kā nevainīgi pāijauca, patiesībā kava pali�ka sākotnējā kārtībā. Viņa atkārtoja �o ma�nevru vēlreiz - un tad kavu nolika Bondam priek�ā pārcel�anai. Bonds pārcēla kārtis un atzinīgi noskatījās, kā Tifānija ar vienu roku veikli izdarīja grūtu manipulāciju, anulēdama izmaiņas un atlikdama nocelto daļu atpakaļ vietā - tā bija bīstamākā ro�kāde kār�u blēdībās.

Un tā "jaunā" kava bija sagatavota spē�lei - un tas viss tikai parastās rutīnas jau�tājums - kā panākt, lai kārtis savietotos tā�dā pa�ā kārtībā, kādā atradās iesaiņojumā. Tas bija izdarīts nevainojami, un Bonds ar apbrīnu aplūkoja jaunās sievietes rokas.

Pēc tam viņ� ieskatījās Tifānijas pelēka�jās acīs. Vai tajās neuz�ķīlās sazvērniecis�ka dzirksts, uzjautrinājuma mirdzums par �o savādo spēli, ko abi spēlēja pie �aurā, zaļi tapsētā galda?

Viņa iedalīja divas kārtis Bondam un di�vas - sev. Piepe�i Bonds apjēdza, ka viņam tagad jābūt īpa�i uzmanīgam. Jāspēlē tie�i pēc noteikumiem, citādi arī veikli sagatavo�tā kava neko nepalīdzēs.

Pie galda karājās plakāts ar uzrakstu: "Krupjē jāņem pie se�padsmit un jāapstā�jas pie septiņpadsmit." Viņam, protams, tiks iedalītas kārtis, kuras nodro�ina lai�mestu, tomēr - gadījumam, ja uzrastos vēl kāds spēlētājs vai padomdevējs, - visai no�risei jāizskatās pēc nejau�ību virknes, ne�vis blēdības, piemēram, ikreiz iedalot viņam divdesmit vienu punktu, bet sev - ti�kai septiņpadsmit.

Bonds aplūkoja abas savas kārtis. Kalps un desmitnieks. Viņ� pavērās aug�up uz Tifāniju un pa�ūpoja galvu. Viņa parādīja se�padsmit punktus un pacēla kārti. Tas bija kungs. Tifānijai līdzās atradās silīte ar sudraba dolāriem un �etoniem divdesmit dolāru vērtībā, ta�u uzraugs ātri tuvojās vi�ņai un iedeva �etonu tūksto� dolāru vērtī�bā. Tifānija to paņēma un pastūma Bon�dam. Viņ� uzlika �etonu uz līnijas, bet sa�vas desmit banknotes iebāza kabatā. Tifā�nija atkal iedeva viņam divas kārtis, patu�rēdama divas arī sev. Bondam tika septiņ�padsmit punkti, un viņ� atkal pakratīja galvu. Tifānijai bija divpadsmit punkti, viņa pieņēma klāt trīs, pēc tam - deviņus punk�tus. Divdesmit �etri. Vēl viens zaudējums. Uzraugs atkal pienesa �etonu. Bonds iebā�za to kabatā, atstādams uz galda iepriek��ējo likmi. �ajā reizē viņam bija deviņpa�dsmit punkti, bet Tifānijai - septiņpadsmit, un, pakļaujoties noteikumiem, viņai vaja�dzēja apstāties. Bonda kabatā nonāca vēl viens �etons.

Tad atvērās lielās durvis tālākajā telpas galā, un pa tām spēļu zālē ieplūda cilvēku straume - priek�nesumi bija galā. Drīz vien �ie ļaudis pulcēsies ap galdiem. �ī viņam bija pēdējā tūre. Pēc tās viņam nāksies aiz�iet un atstāt Tifāniju. Viņa nepacietīgi uz�lūkoja Bondu. Viņ� pacēla abas iedalītās kārtis. Divdesmit punkti. Ari Tifānijai bija divi desmitnieki. Bonds pasmaidīja par tik izsmalcinātu spēli. Viņa ātri iedalīja Bon�dam vēl divas kārtis un sev tāpat. Tie�i tajā brīdī pie galda pienāca vēl trīs spēlētāji un uzrausās uz augstajiem krēsliem. Bondam bija deviņpadsmit punktu, Tifānijai - se��padsmit.

Un tad viss bija galā. Uzraugs pat nepa- pūlējās pasniegt jaunajai sievietei ceturto �etonu, bet pasvieda to tie�i Bondam ar tā�du izteiksmi sejā, ko varēja noturēt par ņir�dzīgu smīnu.

-�� Jē-ē-zus! - noelsās viens no jaunpienā�ku�ajiem spēlētājiem, kad Bonds iebāza vinnestu kabatā un piecēlās.

-�� Pateicos! - Bonds noteica. - Jūs lieliski dalījāt.

-�� Vareni! - iestarpināja tas pats spēlē�tājs, kur� jau bija runājis.

Tifānija Keisa cie�i uzlūkoja Bondu.

-��� Vienmēr laipni, - viņa attrauca. Abu skatieni uz īsu mirkli satikās, tad jaunā sieviete pievērsās kārtīm un, rūpīgi sajau�kusi, pasniedza vienam no jaunpienāku�a�jiem spēlētājiem, lai pārceļ.

Bonds pagrieza galdam muguru un ap�meta loku pa zāli, domādams par Tifāniju un reizumis uzlūkodams viņas valdonīgo, mazo stāvu �ajā uzbudino�ajā vesterna sti�la tērpā. Citiem dro�i vien jaunā sieviete li�kās tikpat pievilcīga kā Bondam, jo jau pēc mirkļa pie viņas galda sēdēja astoņi vīrie�i un vēl citi stāvēja un skatījās.

Bonds juta piepe�u greizsirdības uzplū�du. Viņ� piegāja pie bāra un pasūtīja viski�ju ar slaveno ūdeni, lai apslacītu laimētos piecus tūksto�us dolāru.

Bārmenis pasniedza Bondam aizkorķētu pudeli un nolika to līdzās glāzei ar "Old Grandad".

-�� No kurienes jūs to saņemat? - Bonds pajautāja, atcerējies Fēliksa Leitera stāstī�to.

-� No Boulderas dambja viņas puses, - bār�menis nopietni skaidroja, - to ved ar kra�vas ma�īnu, kura ierodas katru dienu. Neraizējieties, - viņ� piemetināja, - tas ir īsts.

Bonds uzmeta uz bāra letes sudraba do�lāru.

-� Esmu dro�s, ka tas ir īsts, - viņ� tikpat nopietni pavēstija. - Atlikumu varat patu�rēt.

Nostājies ar muguru pret bāru, Bonds ar glāzi rokā apsvēra nākamo gājienu. Tagad viņ� bija saņēmis visu solīto summu, un Greizais Trī bija piekodinājis neatgriezties pie spēļu galdiem.

Bonds iztuk�oja glāzi un devās pāri zālei pie tuvākā ruletes galda. Te bija tikai da�i spēlētāji, likmes - nelielas.

-�� Kāda ir vislielākā likme? - viņ� pavai�cāja krupjē - pavecākam virām ar nedzivu skatienu, kur� tajā bridi izņēma no rata zi�loņkaula bumbiņu.

-� Pieci tūksto�i, - virs vienaldzīgi atteica.

Bonds, izvilcis no kabatas �etrus �etonus

un desmit simtdolāru zīmes, nolika to visu uz galda.

-� Uz sarkano.

Krupē izslējās taisnāk un iesānis uzlūkoja Bondu. Viņ� aizstūma �etonus uz sarkanā laukuma, bet naudas zīmes ielika skaitāmajā ma�īnā turpat uz galda, paņēma piekto �eto�nu no kastes un aizbīdīja pie citiem. Bonds redzēja, kā zem galda dreb viņa ceļgals. Uz�raugs bija pamanījis sarosī�anos un tuvojās galdam, tiklīdz krupjē iedarbināja ratu.

Bonds paņēma cigareti un aizsmēķēja. Viņa roka nedrebēja. Tā gan bija brīni�ķīga sajūta - būt brīvam - beidzot viņam izde�vies atņemt �iem ļaudīm iniciatīvu. Bonds zināja, ka vinnēs. Un tikpat kā neskatījās uz ratu, kas palēnināja gaitu. Mazā ziloņ�kaula bumbiņa grabēdama ieripoja tai pa�redzētajā gropē.

-� Trīsdesmit se�i. Sarkanais. Pāris.

Vīrs sagrāba zaudētos �etonus un sudra�ba dolārus un aizstūma naudu vinnētā�jiem. Tad izņēma no kastes plānu �etonu - tik lielu kā lūg�anu grāmatiņa - un klusi nolika to uz galda pretī Bondam.

-� Uz melno, - Bonds izrīkoja. Vīrs aizstū�ma piectūksto� dolāru vērto �etonu uz mel�no laukumu un aizvāca no sarkanā Bonda agrāko likmi.

Ap galdu iedūcās satrauktas spēlētāju balsis. Da�i pienāca no citiem galdiem un nostājās paskatīties. Bonds juta �o ļautiņu ziņkāros skatienus, bet pats tikai pavērās pāri galdam tie�i acīs uzraugam. Tās bija naidīgas kā odzei un tomēr it kā izbiju�ās.

Bonds mierino�i uzsmaidīja viņam, kad rats sāka griezties un mazā bumbiņa devās savā ceļā.

-�� Septiņpadsmit. Melnais. Nepāris, - pa�ziņoja krupjē. Pūlis skaļi nopūtās, un alka�tīgi skatieni pavadīja lielo, plāno �etonu, kas tika izņemts no kastes un novietots pretī Bondam.

"Vajadzētu uzspēlēt vēlreiz," Bonds do�māja. "Ta�u ne �ajā reizē."

-� Atturos, - viņ� sacīja krupjē. Vīrs uzlū�koja Bondu un aiz�ķūrēja viņam pienāko��os likmi.

Nostājies blakus uzraugam, kāds vīrs pē�tīja Bondu ar spo�ām, aukstām acīm, kas atgādināja fotoaparāta objektīvus. Viņ� ze�lēja resnu cigāru, kur� bija pavērsts pret Bondu glu�i kā �au�anai sagatavots iero�cis. Vīra lielais, stūrainais augums, iespī�lēts naktszilā smokingā, bija glu�i nekus�tīgs, tomēr izstaroja tādu kā saspringtu mieru. Tas bija tīģeris, kas vēro ēzeli ar sa�pītām kājām un vienlaicīgi sajūt tuvoja�mies briesmas. Vira ziloņkaula bālajā sejā varēja saskatīt nepārprotamu līdzību ar Londonā mīto�ā brāļa vaibstiem - tādas pa�as taisnas, dusmīgi savilktas, melnas uzacis, tādi pa�i īsi, ezītī apcirpti, cieti kā stieples mati, tāds pats uz priek�u izvirzīts �oklis, kas liecina par ne�ēlību.

Ruletes rats atkal iedūcās, un divi acu pāri tam nenovērsdamies sekoja.

Bumbiņa iekrita vienā no diviem zaļajiem nodalījumiem, un Bonda sirds salēcās priekā par savu veiksmi, laikus izvairoties no zaudējuma.

-�� Dubultnulle! - krupjē sacīja, no�ķūrē�dams no galda visas likmes.

'Tagad varētu izspēlēt vēl pēdējo tūri," Bonds nosprieda, "un doties projām ar div�desmit tūksto�iem dolāru no Spengu krā�jumiem." Bonds uzlūkoja savu darba dēvē�ju. Abi fotoobjektīvi un cigārs joprojām mērķēja uz viņu, bet bālā seja palika tuk�a un neizteiksmīga.

-�� Uz sarkano! - Bonds pastūma uz krup�jē pusi piectūksto� dolāru vērto �etonu un noraudzījās, kā tas aizslīd pa galdu.

"Vai �is pēdējais gājiens izdosies, vai arī cilvēks vēlētos pārāk daudz, prasīdams no laimes rata kaut ko tādu? Nē," Bonds visai pārliecināti nolēma. "Nebūt ne."

- Pieci. Sarkans. Nepāris, - krupjē pa�klausīgi paziņoja.

-� Es beidzu, - Bonds noteica. - Paldies par darbu.

-�� Nāciet vēl, - krupjē vienaldzīgi atbildē�ja.

Bonds iebaza roku �aketes kabata, kura atradās �etoni, un, plecus izriezis, sprau�cās ārā no pūļa, lai dotos taisni pāri lielajai zālei pie kasiera galda.

-� Trīs banknotes piectūksto� dolāru vēr�tībā un piecas tūksto�a vērtībā, - viņ� sacī�ja vīram, kas sēdēja aiz restotā lodziņa ar zaļu acu aizsegu, kas aizēnoja skatienu. Kasieris paņēma �etonus un noskaitīja naudaszīmes. Bonds ielika tās kabatā un piegāja pie letes.

-� Vienu gaisa pasta aploksni, lūdzu! - viņ� teica. Tad piegāja pie tuvākā galda, kas stāvēja pie sienas, apsēdās un, ielicis trīs lielās naudaszīmes aploksnē, uzrakstīja adresi: "Personīgi. Izpilddirektoram. "Uni�versālais Eksports" Rīd�entparkā, Londo�nā, Anglijā." Pie letes nopircis markas, Bonds iemeta aploksni pastkastes spraugā zem uzraksta "ASV pasts", cerēdams, ka tur - amerikāņiem bezmaz vai svētākajā vietā - nauda būs dro�ībā.

Bonds paskatījās pulkstenī. Bija bez pie�cām minūtēm divpadsmit. Viņ� vēl pēdējo�reiz ieskatījās lielajā zālē un pamanīja, ka

Tifānijas Keisas vietu pie kār�u galda ieņē�mis cits krupjē, bet no Spenga vairs nav ne ziņas, ne miņas. Pēc tam Bonds izgāja pa stiklotajām durvīm karstajā, smacīgajā naktī, �ķērsoja zālāju, iesteidzās ēkā, kas saucās "Tirkīzs", nozuda savā numurā un aizslēdza durvis.

-� Kā jūs to dabūjāt gatavu?

Tas bija nākamās dienas vakars, un Er- nija Kareo taksometrs lēnām ripoja pa gal�veno ielu uz Lasvegasas darījumu kvartāla pusi. Bondam bija apnicis gaidīt, kad bei�dzot kaut kas notiks, tāpēc viņ� piezvanīja Pinkertona aģentūras darbiniekam un iero�sinājis apspriesties.

-�� Jā, nav slikti, - Bonds piekrita. - Es ruletē laimēju diezgan daudz naudas, to�mēr man ne�ķiet, ka mūsu draugs būtu noskaities. Esmu dzirdējis, ka viņam vēl esot pietiekami.

Emijs Kareo nosprauslojās.

-�� Es arī saku to pa�u, - viņ� apstiprinā�ja. - Tam zellim ir tāds lērums naudas, ka viņam nav jāliek brilles, braucot ar savu ma�īnu. Viņa kadiljaka vējstikli pasūtīti pēc acu ārsta receptes.

-�� Un kā vēl viņ� to tērē? - Bonds iesmē- jies pajautāja.

-�� Tas zellis ir dulls, - �oferis noteica. - Traks pēc vecajiem Me�onīgajiem Rietu�miem. Nopircis veselu spoku pilsēteli, līdz kurai jābrauc vēl kāds ceļagabals pa deviņ�desmit piekto �oseju. Viņ� to pamesto pil�sētiņu atdzīvinājis - licis ierīkot koka iet�ves, tādus salonus, kādi bija senāk, koka mājvietu ar mēbelētām istabām, kurās mi�tinās viņa pui�i, tur ir pat īsta veca dzelzce�ļa stacija. Vēl aptuveni piektajā gadā �ajā vietā - tā nosaukta par Spektravilu, jo at�rodas glu�i līdzās Spektra grēdai, - bija sudraba raktuves. Apmēram trijos gados no tiem kalniem tika izrakti miljoni. Sudra�bu pa dzelzceļu veda uz Raiolitu - tā ir ap�mēram piecdesmit jūd�u attālumā. Vēl vie�na spoku pilsēta. Tagad tas ir tūrisma centrs. Tur ir māja, kas uzcelta no viskija pudelēm. Tā bija gala stacija, no kuras kravas tālāk nokļuva piekrastē. Spengs sev nopirka vienu no vecajām"Highland Lights" tvaika lokomotīvēm, ja esat dzirdējis par tādām, un vienu no pirmajiem salonvago- niem. Tas stāv Spektravilas stacijā, un ne�dēļas nogalēs Spengs vadā savus drauģe�ļus uz Raiolitu un atpakaļ. Lokomotīvi va�da viņ� pats. Tur dzerot �ampanieti, ēdot ikrus, tur esot orķestris un meitenes - viss, kā pienākas. Tā runā. Ta�u es pats savām acim to neesmu redzējis. Tai vietai nav ie�spējams tikt ne tuvu. Mjā, ser. - �oferis nolaida sānu logu un izteiksmīgi nospļāvās uz bruģa. - Tā tas misters Spengs �ķie� sa�vu naudu. Dulns, es jau sacīju.

"Izklausās ticami," Bonds nodomāja. 'Tā�pēc par misteru Spengu un viņa draugiem visu dienu nekas nav dzirdams. �odien ta��u ir piektdiena, tātad visi ir bosa pilsētiņā un vizinās ar rotaļu vilcieniņu, kamēr es peldos baseinā, izguļos un slaistos ap "Ti- āru", gaidīdams kādu notikumu." Tiesa, �ajā laikā Bonds bija manījis, ka viņu ne�pārtraukti novēro, tuvumā aizvien atrodas kāds kalpotājs vai viens no uniformās tērp�tajiem �erifiem, kas lietpratīgi un neuzkrī�to�i grozās apkārt, bet neko īpa�u nepasāk, kaut gan visādi citādi Bonds varēja sevi uz�skatīt par tādu pa�u viesi kā pārējie.

Līdz �im viņam bija izdevies uztvert vie�nu vienīgu lielā vīra acu zibsni, bet apstāk�ļi, kādos tas notika, viņam sagādāja tādu kā perversu prieku.

Pulksten desmitos no rīta - pēc peldes un brokastīm - Bonds bija nolēmis, ka ir pienācis laiks apgriezt matus. Frizētavā vēl bija maz klientu, īstenībā tikai viens - liela auguma vīrs purpurkrāsas frotē peldmē- telī - gulēja, atzvilis krēslā, viņa seju sedza karsti dvieli, bet labo roku, kura nokarājās pār krēsla rokubalstu, apstrādāja izskatīga manikīre. Viņai bija sārta lelles sejiņa un īsu sviestakrāsas matu ērkulis. Jaunā dā�ma bija notupusies viņam līdzās uz maza soliņa, balansēdama uz ceļgaliem trauku ar instrumentiem.

Bonds, vērodams �o ainu spogulī, kas atradās pretī viņa krēslam, ieinteresēts pa�manīja arī galvenā friziermeistara bijību, ar kādu tas maigi pacēla vispirms vienu kar�sto dvieļu stūrīti, pēc tam otru, lai ārkārtīgi piesardzīgi ar mazām, plānām �ķērītēm iz�grieztu no klienta ausīm matiņus. Vēl ne�nolaidis dvieļa stūri pār otru ausi, frizieris pieliecās un godbijīgi pa�ukstēja:

- Vai nāsis ari apstrādāt, ser?

No karsto dvieļu apak�as atskanēja pie�krīto�s ņurdiens, un galvenais frizieris at�sedza klienta degunu, atbīdīdams no tā dviejus. Tad viņ� atkal ķērās pie mazajām �ķēritēm.

Pēc �ī rituāla mazajā, baltām flīzītēm iz�liktajā telpā iestājās nāves klusums, �ķin�dēja tikai �ķēres, ar kurām tika apstrādāta Bonda galva. Reizēm nograbēja ari kāds instruments, ko manikīre iemeta emaljēta�jā traukā. Tad atskanēja kluss skrap�ķis, kad galvenais friziermeistars uzmanīgi no�regulēja cienījamā klienta krēslu, pacel�dams tā atzveltni.

-� Vai tā būs labi, ser? - pajautāja Bonda frizieris, turēdams viņam aiz muguras ro�kas spogulīti.

Kņada izcēlās brīdī, kad Bonds aplūkoja savu pakausi.

Iespējams, ka manikīres roka paslīdēja tāpēc, ka krēsla atzveltne tika pacelta tais�ni, bet pēk�ņi atskanēja slāpēts rēciens, un purpursarkanajā peldmētelī ievīkstītais stāvs uzlēca kājās, norāva dvieļus no sejas un iegrūda pirkstu mutē. Pēc tam viņ� to izvilka un, ātri pieliecies, iecirta meitenei tik pamatīgu pļauku, ka viņa nokrita no soliņa, bet emaljētais trauks ar instrumen�tiem aizlidoja pāri visai frizētavai. Vīrs at�lieca muguru un pagrieza nikno seju pret frizieri.

-� Atlaid �o kuci! - viņ� uzkliedza. Un at�kal iebāza sāpo�o pirkstu mutē. Zem viņa �ību zolēm no�irkstēja izbiru�ie instrumen�ti - saniknotais vīrietis aklās dusmās iz�metās no frizētavas un nozuda.

-� Jā, ser� mister Speng! - frizieris mulsi novilka. Un sāka strostēt �ņuksto�o meite�ni. Bonds pagrieza galvu, klusi noteica: - Iz- beidziet! - un, piecēlies no krēsla, noraisīja ap kaklu apsieto dvieli.

Frizieris izbrīnījies uzlūkoja klientu. Tad ātri nobēra: - Jā, ser� mister, - un pielie�cās, lai palīdzētu jaunajai meitenei salasīt instrumentus.

Maksādams par matu grie�anu, Bonds dzirdēja, ka manikīre, rāpodama uz ceļiem pa grīdu, �ēlojas:

-�� Tā nebija mana vaina, mister Lūciān. Viņ� �odien bija uztraucies. Viņam drebēja rokas. Goda vārds, tā bija. Es vēl nekad nebiju viņu tādu redzējusi. Tik saspringtu.

Bonds kādu mirkli uzjautrinājās, domā�dams par Spenga neparasto satraukumu.

Bonda patīkamās atmiņas iztraucēja Er- nija Kareo balss.

-�� Mums seko, mister, - �oferis pavēstīja, savilcis greizu muti. - Ir pat divi uzmanītāji - priek�ā un aizmugurē. Neskatieties atpa�kaļ! Palūk, tur tas melnais �evrolets mums priek�ā? Tajā ir divi pui�i. Ma�īnai ir divi at- pakaļskata spoguļi - tajos viņi mūs vēro un brauc tikpat ātri, cik mēs. Redziet, un aiz muguras brauc mazs, sarkans divguļamais līnijkuģis. Vecs jaguāra sporta modelis ar nolai�amajiem sēdekļiem. Tur iek�ā ir vēl di�vi tipi. Ar golfa nūjām uz aizmugures sēdek�ļa. Tā nu ir gadījies, ka es tos pui�us pa�zīstu. Abi no Detroitas Purpursarkano ban�das. Pederastu pāris. Jūs saprotat - mīkstie. Golfu gan viņi nespēlē. Vienīgie dzel�i, ar kuriem �itie prot apieties, ir paslēpti kaba�tās. Neuzkrīto�i paverieties apkārt, it kā pē�tītu apkārtni. Pieskatiet viņu rokas ar �auja�majiem, kamēr mēģinā�u atrauties. Vai esat gatavs?

Bonds darīja, kā sacīts. �oferis uzspieda kāju gāzes pedālim. Izpūtējs noblīk�ķināja kā 88. kalibra ierocis, un Bonds pamanīja divas labās rokas izslejamies no gai�ām sporta jaku piedurknēm. Viņa galva nevērī�gi pagriezās atpakaļ.

-�� Jums taisnība, - Bonds sacīja. Un uz mirkli apklusa. - Labāk izlaidiet mani ārā, Ernij. Negribu, lai jūs nokļūtu nepatik�a�nās līdz ar mani.

-�� Blēņas! - �oferis pikti atcirta. - Man vi�ņi neko nevar padarīt. Jūs maksāsiet, ja ma�īnai kaut kas notiks, bet es mēģinā�u atstāt �os muļķos. Labi?

Bonds izvilka no maka tūksto� dolāru banknoti un, paliecies uz priek�u, iebāza to �oferim krekla kabatā.

-�� Te jums būs tūkstotis neparedzētiem izdevumiem, - viņ� paziņoja. - Paldies, Er�nij. Paskatīsimies, ko jūs varat dabūt gata�vu.

Bonds izvilka no pleca maksts beretu un pasvārstīja to rokā. "�is," viņ� domāja, "ir tas mirklis, ko es gaidīju."

-�� Lai iet! - �oferis jautri attrauca. - Es palūko�u, kā �os zeļļus apvest ap stūri. Nevaru ciest, ka man lien virsū, un �ie jau pārāk ilgi lien virsū gan man, gan maniem draugiem. Turieties cie�āk! Aiziet!

Priek�ā bija taisns ceļa posms un tikai da�as automa�īnas. Attālās kalnu galot�nes krāsojās dzeltenos toņos - rietēja sau�le, un ielā jau sāka zilgmot ēnas. Pēc piec�padsmit minūtēm dro�i vien kļūs pilnīgi tum�s - �is bija brīdis, kad grūti izlemt, būtu vai nebūtu jāieslēdz gaismas.

Ernijs brauca ar �etrdesmit jūd�u lielu ātrumu stundā, un jaguārs vilkās astē cie��i viņiem aiz muguras, bet melnais limu�zīns - aptuveni kvartālu priek�ā. Pēk�ņi Kareo tik strauji nobremzēja, ka Bonds sa- guma uz priek�u. Riepām iekaucoties, ma��īna apstājās. Atskanēja metāla �ņirkstoņa un plīsa stikli, jo jaguārs bija ietriecies tak�sometra aizmugurē. Ernija ma�īna tika pa�sviesta uz priek�u, viņ� nospieda gāzes pe�dāli, un taksometrs ar negantu rāvienu at�brīvojās no jaguāra sa�ķaidītā radiatora. Auto aiztraucās pa ceļu.

-� Tā viņiem vajadzēja! - Ernijs Kareo ap�mierināti noteica. - Kā tur iet?

-��� Radiators ir lupatās, - Bonds atbildē�ja, skatīdamies atpakaļ pa aizmugures lo�gu. - Abi spārni nost. Priek�ējais stikls ārā. - Pēc īsa brī�a Bonds biezējo�ajā krēslā vairs nejaudāja ma�īnu saskatīt un pagriezās atpakaļ. - Abi izrāpās uz ce�ļa, lai mēģinātu atbrīvot riteni no priek��ējā spārna. Viņi drīz vien būs gatavi braukt tālāk, ta�u mēs paguvām pamatīgi atrauties. Kas līdzīgs vēl mums ir pado�mā?

-� Tālāk vairs nebūs tik vienkār�i, - �ofe�ris norūca. - Kar� ir pieteikts. Uzmaniet �os! Labāk pieliecieties. �evrolets stūrē uz ceļa malu. Tie zēni var mēģināt nedaudz pa�audit. Aiziet!

Bonds juta, ka auto ar rāvienu metas uz priek�u. Ernijs Kareo jau salīka uz priek�u, stūrēdams ar vienu roku un uzmanīgi vē�rodams ceļu pāri ma�īnas panelim.

Kad viņi brāzās garām �evroletam, atska�nēja �ķindoņa un divi skaļi sprak�ķi. Pār Bondu nobira riek�ava neasu stikla lausku. Ernijs Kareo nolamājās, ma�īna kādu mirkli streipuļoja, pēc tam atkal izlīdzināja gaitu.

Bonds uzmetās ar ceļiem uz aizmugures sēdekļa un ar pistoles rokturi izsita logu. �evrolets dzinās viņiem pa pēdām ar iedeg�tiem starme�iem.

-� Turieties! - dīvaini aiz�ņaugtā balsī no�murmināja Kareo. - Tūlīt būs ass pagrie�ziens, un tad es nobremzē�u. Varēsiet �aut, kad viņi metīsies ap stūri mums pakaļ.

Bonds pieķērās pie sēdekļa, jo, riepām nokaucoties, auto nosvērās uz diviem rite�ņiem, tad atkal nokrita uz visiem �etriem un apstājās. Bonds izmetās pa durvīm un pie- tupās, turēdams ieroci paceltu. Pēc mirkļa �evroleta starme�u gaisma iespīdēja sānielā. Nokaucās riepas, ma�īnai ieslīdot pretējā brauk�anas joslā. 'Tagad!" Bonds nolēma. "Kamēr braucēji vēl nav attapu�ies."

Plīk�! Un sekoja klusumbrīdis. Pliks! Pliks! Plīk�! Pavisam �etras lodes, no div�desmit jardu atstatuma, tie�i mērķī.

�evrolets tā arī neizlīdzināja gaitu. Tas atdūrās pret ietves apmali, ietriecās turpat augo�ajā kokā, atlēca no tā un atsitās pret laternas stabu. Pēc tam apmeta kūleni un palika guļam uz sāniem.

Kamēr Bonds noraudzījās turp, nogaidī�dams, kad apklusīs metāla �ļerkstoņa, kas zvanīja ausīs, no ma�īnas hromētās mu�tes lēnām sāka sūkties ārā liesmas. Iek��pusē kāds grābājās gar stiklu, pūlēdamies tikt laukā. Kuru katru brīdi uguns varēja sasniegt vakuumsūkņi un izplatīties pa �asiju līdz benzīnbākai. Tad iek�āpaliku- �ajiem vairs nebūs nekādu izred�u uz glā�biņu.

Bonds jau gribēja skriet pāri ielai, ta�u no taksometra priek�ējā sēdekļa atskanē�ja vaids, un viņ� pagriezās, lai paskatītos, kas notiek. Bonds redzēja, ka Ernijs Ka�reo palai� vaļā stūri un noslīd uz grīdas. Viņ� aizmirsa dego�o auto, atrāva takso�metra durvis un noliecās pār �oferi. Vis�apkārt bija asinis, �ofera kreisās rokas piedurkne izmirku�i glu�i slapja. Bonds kaut kā uzstutēja viņu sēdus, un Ernijs atvēra acis.

- Ak, brālīt balto, - viņ� ievaidējās caur sakostiem zobiem. - Izvelciet mani no �ejie�nes, mister, un metamies prom, ko nagi nes! Jaguārs tūlīt būs klāt. Pēc tam nogādāsiet mani pie ārsta.

-�� Labi, Emij, - Bonds atbildēja, apsēzda�mies pie stūres. - Es par visu parūpē�os. - Viņ� iedarbināja motoru un ātri brauca projām, atstājot aiz muguras liesmojo�u sārtu un pārbiedētus ļaudis, kuri, izniru�i no krēslas, stāvēja un raudzījās uguni, mutes rokām aizsegu�i.

-�� Uz priek�u! - Ernijs Kareo nomurminā�ja. - Pa �o ielu nokļūsiet līdz �osejai, kas ved uz Boulderas dambja pusi. Vai spogulī�ti kaut kas ir redzams?

-�� Mums pakaļ ātri brauc kāds ar iedeg�tiem starme�iem, - Bonds attrauca. - Tas var būt jaguārs. Patlaban tas ir divu kvar�tālu attālumā. - Viņ� sparīgāk spieda gāzes pedāli, un auto �ņākdams traucās tālāk pa tuk�o ielu.

-�� Tikai uz priek�u! - Ernijs Kareo norū�ca. - Mums ātri kaut kur jāpaslēpjas, lai viņi mūs pazaudētu. Es jums ko teik�u. Netālu ir tāds iestādījums, kas saucas "Kaislību bedre". Tur, kur izgriezīsim uz deviņdesmit piektās �osejas. Ceļmalas ki�noteātris. Tur jau tas ir. Lēnāk! Ass pagrie�ziens pa labi! Vai redzat tās ugunis? Labi ātri uz turieni! Taisni! Pāri smiltīm un starp tām ma�īnām! Nodzēsiet gaismas! Ti�kai mieru! Stāt!

Taksometrs apstājās vienā no pēdējām ma�inu rindām, kurai priek�ā atradās kāds pusducis citu. Ma�īnas bija sastāju��ās iepretim augstai betona sienai, uz ku�ras pa�reiz kāds milzīgs vīrs tuvojās milzī�gai meitenei.

Bonds pagriezās atpakaļ un pārlūkoja ejas, kuras iezīmēja metāla stabiņi ar kontaktiem, pie kuriem varēja pieslēgt skaļruņus, lai klausītos tekstu. Kamēr viņ� vēroja apkārtni, piebrauca vēl da�as ma�īnas un nostājās ārē�jā rindā. Neviena no tām gan nebija tik zema, lai to varētu noturēt par jaguāru. Ta�u tagad jau bija tā satumsis, ka vairs neko nevarēja skaidri saskatīt, tāpēc viņ� palika, atzvilis sē�deklī, lai pārredzētu piebrauktu^.

Pienāca apkalpotāja - skaista meitene pā�a kostīmā, ar kaklā pakārtu paplāti.

-�� Jums jāmaksā viens dolārs, - viņa sa�cīja, ielūkodamās ma�īnā, vai uz grīdas nav nogūlies vēl kāds skatītājs. Meitenei uz labās rokas bija uzmesti vadi ar skaļ�ruņiem. Viņa paņēma vienu, iesprauda dak�iņu tuvākā stabiņa kontaktā un ieka�rināja pa ma�īnas logu tur, kur sēdēja Bonds, mazu skaļrunīti. Milzu vīrs un milzu sieva uz ekrāna tūlīt sāka sparīgi sarunāties.

-�� Kokakolu, cigaretes, konfektes? - mei�tene pajautāja, paņemdama Bonda sniegto naudaszīmi.

-� Nē, paldies, - Bonds atbildēja.

-�� Paldies jums, - meitene noteica un de�vās pie vēlāk piebrauku�ajiem.

-��� Mister, Dieva dēļ, vai nevar izslēgt to mēslu? - Ernijs Kareo caur sakostiem zo�biem norūca. - Un nezaudējiet modrību! Viņi var parādīties kuru katru mirkli. Jums jādabū mani pie ārsta. Lai varētu izvilkt lo�di. - Ernija balss skanēja pavisam vārgi. Tagad, kad meitene bija aizgājusi, viņ� gu�lēja, atspiedis galvu pret durvīm.

-�� Tas nebūs ilgi, Ernij. Lūkojiet pacies�ties. - Bonds aptaustīja skaļrunīti, samek�lēja slēdzi un apklusināja ķildīgās balsis. Milzīgais vīrs uz ekrāna izskatījās tā, it kā būtu gatavs sievietei iesist, un viņas mute pavērās kliedzienam bez skaņas.

Bonds pagrieza galvu un sasprindzināja redzi, pūlēdamies tumsā kaut ko saskatīt. Pagaidām nekas nebija redzams. Viņ� ap�skatīja tuvākās ma�īnas. Divas sejas sakļā�vu�ās skūpstā. Bezveidīgs murskulis uz aiz�mugurējā sēdekļa. Divi stingi acu pāri virs sakniebtām lūpām aizgrābti blen� aug�up. Pudeles mests gaismas atspīdums stiklā.

Tad pēk�ņi Bondam nāsīs iesitās raus- kusa smar�a no dārga pēcskū�anās losjo�na, un, glu�i kā no zemes izaudzis, tum�s stāvs piebāza viņam pie sejas ieroci, un kāda balss ma�īnas otrā pusē - tur, kur sēdēja Ernijs Kareo, - klusi pa�ukstēja:

-� Mieru, nīkuli! Un netaisiet troksni!

Bonds ielūkojās dzeltenīgajā sejā, kura

bija noliekusies pie viņa. Tajā vēsi smīnēja tuk�as acis. Valgās lūpas pavērās un �uk�stus izrīkoja:

-� Kāp ārā, angli, vai arī tavs draugs kļūs auksts kā tītars �elejā. Manam biedram ir ierocis ar klusinātāju. Mēs mazliet pa�braukāsimies.

Bonds pagrieza galvu un pamanīja melno metāla stobru, kas bija piespiests Ernija Kareo kaklam. Viņ� ātri izlēma.

-� Lai notiek, Ernij, - Bonds sacīja, - la�bāk viens nekā divi. Ie�u līdzi. Drīz atgrie�zī�os, lai aizvestu jūs pie ārsta. Saudzējiet sevi!

-�� Ir gan jokupēteris, - dzeltenās sejas īpa�nieks norūca. Viņ� atvēra durvis, mēr�ķēdams ar ieroci tie�i Bondam sejā.

-�� Piedod, draugs, - Ernijs Kareo gurdā balsī sacīja. - Cik noprotu� - Atskanēja mīksts būk�ķis, jo otrs uzbrucējs ar iero�a spalu bija iesitis viņam pa skaustu, un Er�nijs, sagumis uz priek�u, apklusa.

Bonds sakoda zobus, muskuļi zem �a�ketes saspringa. Viņ� prātoja, vai paspēs aizsniegt beretu. Lūkojās te uz vienu, te ot�ru stobru, aplēsdams attālumu no viena uzbrucēja līdz otram. �etras acis virs di�viem stobriem asinskāri vērās pretī, gaidī�damas vismazāko ieganstu, lai viņu nogali�nātu. Abu mutes jau smaidīja cerībā, ka Bonds kaut ko uzsāks. Ta�u viņa aukstasi�nība jau bija atgriezusies. Viņ� nogaidīja vēl minūti, tad lēnām izkāpa, turēdams ro�kas uzbrucēju redzeslokā.

-�� Ej uz priek�u līdz vārtiem, - klusi pavē�lēja dzeltenģimis. - Pacenties izskatīties ne�piespiesti! Es tevi turu uz grauda. - Ierocis bija pazudis, ta�u viņa roka slēpās kabatā. Otrais vīrs piebiedrojās viņiem, turēdams labo roku uz bik�u jostas. Viņ� novietojās Bondam otrā pusē.

Trīs vīri ātri devās uz izejas pusi, pāri kalniem lēca mēness, un garās ēnas no�stiepās viņu priek�ā baltajās celiņa smiltīs.

Sarkanais jaguārs gaidīja aiz vārtiem pie stāvlaukuma sienas. Bonds ļāva uzbrucē�jiem paņemt savu ieroci un iesēdās ma�īnā līdzās �oferim.

-� Tikai bez dumjiem jociņiem, ja gribi pa�turēt galvu uz pleciem, - teica dzeltenģi�mis, ierāpdamies aizmugures sēdeklī, uz kura atradās golfa nūjas. - Es turu tevi uz grauda.

-�� �ī reiz ir bijusi jauka ma�īnīte, - Bonds sacīja. Vējstikla atliekas un abi priek�ējie spārni bija novākti, no radiatora kā ka�rogs aug�up slējās kāda asa, hromēta de�taļa. - Kur mēs ar �o vraku brauksim?

-��� To tu redzēsi, - atbildēja �oferis, kaulains vīrs ar cietsirdīgu vaibstu ap muti un vaigubārdu. Viņ� izgrieza ma�ī�nu uz ceļa un piedeva gāzi - auto trau�cās atpakaļ uz pilsētu. Drīz viņi atkal nokļuva neona d�ungļos, izlauzās tiem cauri un pa divjoslu �oseju, kas taisna kā lente noklājās tie�i pāri mēness ap�spīdētajam tuksnesim, devās turp, kur slējās kalni.

Ieraudzījis �osejas malā lielu ceļazīmi ar ciparu "95", Bonds atcerējās, ko Ernijs Ka�reo bija teicis, un noprata, ka �is ir ceļ� uz Spektravilu. Iegrimis dziļāk sēdeklī, lai pa�sargātu acis no ceļa putekļiem un mu�ām, viņ� prātoja par turpmāko rīcību un iespē�jām atriebt draugu.

Tātad gan �ie vīri, gan tie divi �evroletā bija sūtīti ar uzdevumu aizvest viņu pie mistera Spenga. Kāpēc veseli �etri? Vai tā bija atbilde uz Bonda izturē�anos kazino, kad viņ� nepildīja pavēles?

Auto slīdēja pa taisno �oseju, spidometra adata svārstījās ap astoņdesmit jūd�u atzī�mi. Telegrāfa stabi zibēja garām ar metro�noma tik�ķu regularitāti.

Bonds piepe�i apjauta, ka atbildes uz �iem jautājumiem pagaidām nezina.

Vai Mirdzo�ie būtu atklāju�i, ka patiesī�bā viņ� ir to ienaidnieks? Par ruletes spēli Bonds varētu atrunāties, ka nav sapratis rīkojumu, un vēlāk, kad viņam pēk�ņi uz�bruka �etri vīri, tikai aizstāvējies, jo notu�rējis sekotājus par gangsteriem no konku�rējo�as bandas. "Ja biju jums nepiecie��ams, tad kāpēc nenocēlāt telefona klausu�li un nepiezvanījāt?" Bonds domās jau dzir�dēja sevi sakām glu�i aizvainotā balsī.

Vismaz tagad viņ� bija parādījis, ka ir pietiekami bīstams zellis, lai misters Spengs varētu piedāvāt viņam darbu. "Lai nu kā," Bonds mierināja pats sevi, "esmu darījis vienigi to, kas bija jādara, lai veiktu pa�u galveno uzdevumu - tiktu līdz slepe�nā kanāla galam un noskaidrotu, kāda ir Serafimo Spenga saistība ar viņa brāli Lon�donā."

Bonds noliecās uz priek�u un vērās spī�dīgajā ciparnīcā, kas vīdēja tie�i acu priek�ā, apdomādams nākamo sarunu un apsvērdams, cik daudz noderīga par saka�ru kanālu varētu izdibināt. Vēlāk viņ� sāka prātot par Erniju Kareo un nepiecie�amību draugu atriebt.

Viņ� nedomāja par to, kā pats tiks no tā visa ārā, kad būs sasniedzis abus �os mēr�ķus. Par savu dro�ību viņ� īpa�i neraizējās.

Un nejuta nekādu cieņu pret �iem ļauti�ņiem. Tikai nepatiku un nicinājumu.

Bonds vēl joprojām prātā apsvēra iespē�jamo sarunu ar misteru Spengu, kad - ap�mēram pēc divu stundu brauciena - saju�ta, ka auto ātrums samazinās. Viņ� palū�kojās pāri vadības panelim un ieraudzīja augstu stiepļu pinuma �ogu ar vārtiem. Ma�īnas veselais lukturis izgaismoja uz�rakstu: "SPEKTRAVILA. PILSĒTAS ROBE��A. IEEJA AIZLIEGTA. NIKNI SUNI." Auto lēni ripoja garām uzrakstam un iebetonē- tam dzelzs stabam. Tur bija zvana poga un mazas restites ar sarkanu uzrakstu: "Pie�zvaniet un pasakiet, kādā vajadzībā nākat."

Ar vienu roku turēdams stūri, virs ar vaigubārdu izliecās pa logu un nospieda zvana pogu. Iestājās klusumbrīdis, pēc tam metāliskā balss sacīja:

-Jā?

-�� Fraso un Makgonaigls, - �oferis skaļi pavēstīja.

-�� Lieliski, - atbildēja balss. Tad atskanēja spalgs klik�ķis. Augstie drā�u pinuma vārti lēnām atvērās. Auto iebrauca iek�ā, pārri- poja pāri platai dzelzs sloksnei un nokļuva �aurā, netīrā alejā. Bonds paraudzījās atpa�kaļ pār plecu un redzēja, ka vārti jau aizvē- ru�ies. Viņ� ar gandarījumu pamanīja, ka �ofera - tas laikam bija Makgonaigls - seju sedza putekļi un beigto mu�u asinis.

Dubļainais ceļ� turpinājās vēl kādu jū�dzi, stiepdamies uz priek�u pa akmeņaino tuksnesi, kur auga tikai zarainu kaktusu puduri. Tad priek�ā uzzibsnīja spīdums, vi�ņi apbrauca kādu kalna radzi, un ma�īna nonāca apmēram divdesmit izklaidus izvie�totu, spo�i apgaismotu māju ielokā. Aiz ēkām mēness apspīdēja dzelzceļa stigu ar vienām sliedēm, kas aizstiepās projām, iz�gaistot tālumā pie apvār�ņa.

Viņi sāka līkumot starp pelēkajiem koka namiņiem un bodītēm ar izkārtnēm "Dro�gas", "Bārddzinis", "Fermeru banka", "Wells Fargo". Apgaismojumu nodro�ināja �ņāco�i gāzes radziņi pie divstāvu nama ar izkārtni, kura izbalēju�iem zelta burtiem vēstīja: "Sārtās prievītes salons", bet zem �ī uzraksta bija otrs: "Alus un vīns".

No tradicionālajām, zemajām divviru dur�tiņām uz ielas strūkloja dzeltena gaisma, klādamās pār ietves malā stāvo�o melni sud�rabaino 1920. gada divvietīgo "Stutz Bearcat" ar nolai�amu jumtu un atlokāmiem aizmu�gures sēdekļiem. Noskaņoju�os klavieru pa�vadījumā kāds maigā balstiņā caur degunu dziedāja: "Es domāju par to, kur� viņu tagad skūpsta", un dziesma skanēja mazliet lēti. Mūzika Bondam atsauca atmiņā ar zāģu skaidām noklātas grīdas, lēni sūcamus dzē�rienus un tīkliņzeķēs tērptas mei�u kājas. Aina atgādināja lieliski uzfilmētu vesternu.

-�� Kāp ārā, angli! - �oferis izrīkoja. Visi trīs vīri stīvi izrausās no ma�īnas uz aug�stās koka ietves. Bonds pieliecās, lai pama�sētu notirpu�os lielus, pie reizes aplūko�dams arī abu pavadoņu kājas.

-�� Kusties, mīkstmiesi! - norūca Makgo�naigls, pabakstīdams gūstekni ar pistoles stobru. Bonds lēni iztaisnojās, aplēsa attā�lumu un, smagnēji klibodams, sekoja �o�ferim, kur� iegāja pa salona durvīm. Bonds saminstinājās, it kā baidītos, ka tās trāpīs viņam pa seju. Un tūlīt sajuta Fraso iero�a grūdienu mugurā.

"Tagad!" Bonds nolēma un metās iek�ā pa durvīm, kuras vēl �ūpojās. Makgonaigla mugura bija tie�i acu priek�ā, tālāk - spo�i apgaismota telpa ar bāru un mehāniska�jām klavierēm, kuras sniedza priek�nesu�mus pa�as sev.

Bonds sagrāba Makgonaiglu aiz rokām mazliet virs elkoņiem un, pacēlis gaisā, izlidināja pa durvīm tie�i virsū otram vī�ram, kur� patlaban nāca iek�ā. Koka na�miņ� nodrebēja, kad abi ķermeņi sa�dūrās un Fraso atmuguriski nogāzās uz ietves.

Makgonaigls, noturējies kājās, metās at�pakaļ un uzbruka Bondam. Viņam rokā bi�ja ierocis. Bonds ar kreiso roku sagrāba vi�ņa plecu. Tajā pa�ā brīdī viņ� ar labās ro�kas plaukstas malu zvēla pa ieroci. Makgo- naigls krita atpakaļ un atsitās pret durvju stenderi. Ierocis nograbēja uz grīdas.

Kustīgajās durvis parādījās Fraso revol�veris. Tas pavērsās pret Bondu strauji kā �ūska, kura grasās dzelt. Kad no stobra iz��āvās zili dzeltenā mēle, Bonds jau bija pa�guvis noliekties pēc iero�a pie Makgonaigla kājām. Viņa asinīs mutuļoja cīņas kāre. Nometies guļus uz grīdas, Bonds ātri - ka�mēr �oferis vēl nav uzminis viņam uz rokas vai uzgāzies virsū - raidīja divus �āvienus. Pieplacis grīdai, Bonds redzēja virināmajās durvīs pazibam Fraso �aujamo, no kura griestos ietriecās vairākas lodes. Tad Fraso ķermenis ar smagu būk�ķi nogāzās uz dēļu ietves aiz durvīm.

Ta�u Makgonaigla rokas jau satvēra Bon�du, un viņ� pielieca galvu, lai pasargātu acis. Ierocis nokrita uz grīdas - to varēja aizsniegt pirmā roka, kurai izdosies atbrīvoties.

Vairākas sekundes viņi cīnījās klusēda�mi, kā dzīvnieki, tad Bondam izdevās pa�celties uz viena ceļa, lai nomestu smago nastu no pleciem, un iesist pa seju, kas uz mirkli pavīdēja virs viņa. Smagums pavēlās nost, un Bonds sarāvās �okurā. Tajā pa�ā brīdī Makgonaigla celis, glu�i kā virzulis triecās pret Bonda zodu, uzraujot viņu kā�jās. Pēc tam sekoja belziens pa zobiem, Bondam �ķita, ka viņ� dzird nokrak�ķam savu galvaskausu.

Nebija laika censties atgūt prāta skaidrī�bu, jo gangsteris, izgrūdis neskanīgu rēcie�nu, triecās pret viņa ķermeni ar galvu un dūrēm reizē.

Bonds saliecās, lai pasargātu vēderu, uzbrucēja galva trāpīja pa ribām, bet dū�res - sānos.

Bonds svelpjo�i ieelsojās caur sāpēs sa�kostajiem zobiem, tomēr mērķēja uz Mak�gonaigla galvu. Saliecies tā, lai ieliktu bel�zienā visu spēku, viņ� sita ar kreiso dūri, un, kad gangstera galva pa�āvās uz aug�u, ar labo roku deva spēcīgu triecienu pa �okli.

Makgonaigla augums atslīga pret sienu. Bonds lēca uz priek�u kā pantera, apbēr�dams viņu ar sitienu krusu, līdz beidzot gangstera augums sāka ļimt. Ar vienu ro�ku Bonds sagrāba viņa locītavu, izgriez�dams to, bet ar otru - potīti, atraujot kāju no grīdas. Saņēmis visus spēkus, viņ� sā�niski iegrūda gangsteri istabā.

Atskanēja krak�ķis, lidojo�ajam ķerme�nim atsitoties pret klavierēm, d�inkstē�damas trūka stīgas un ar brīk�ķi lūza koks. Salauztais instruments sabruka, bet Makgonaigls kā no debesīm notriekts ērglis ar pērkonīgu blīk�ķi nokrita uz grīdas, sa�ļimdams virs tā lauskām.

Stāvēdams visu �o atbal�u jūklī, Bonds sastinga telpas vidū, pēdējiem spēkiem pū�lēdamies noturēties kājās. Viņa skaļā, sē�co�ā elpa plēsa vai rikli pu�u. Bonds lēni pacēla zilumos sadauzīto roku un aptaustī�ja slapjos matus.

- Jūs esat ievainots.

To sacīja sievietes balss no bāra puses.

Bonds nodrebēja un lēnām palūkojās at�pakaļ. Tur cits citam līdzās, ar mugurām atspiedu�ies pret bāra leti no sarkankoka un misiņa, bija nostāju�ies trīs cilvēki. Aiz letes lidz pa�iem griestiem slējās plaukti ar vizo�u pudeļu rindām. Bondam nebija ne jausmas, cik ilgi �ie cilvēki jau tur atradu��ies.

Soli priek�ā pārējiem, uzcirties, nekus�tīgs un valdonīgs, stāvēja Spektravilas ievē�rojamākais iedzīvotājs.

Misters Spengs no galvas līdz pat kājām ar sudraba pie�iem pie spo�i nospodrināta�jiem melnajiem zābakiem bija tērpies ves- ternstila drānās. Gan apģērbs, gan platā ādas josta ar bārkstīm, kas nokarājās pāri biksēm, bija melnā krāsā, apdarināti ar sudrabu. Lielās rokas mierīgi gulēja uz di�vu garstobra revolveru ziloņkaula roktu�riem, kuri rēgojās platās, melnās ādas jos�tas makstis abpus gurniem. Patronkabati- ņas bija pilnas ar munīciju.

Dīvainā kārtā misters Spengs �ādā iz�skatā tomēr nelikās smieklīgs. Lielā galva bija mazliet pieliekta uz priek�u, aukstās acis - samiegtas �aurās spraudziņās.

Pa labi no mistera Spenga, rokas sānos iespiedusi, stāvēja Tifānija Keisa. Vesterna stila kostīmā, kas bija ieturēts baltos un zelta toņos, viņa izskatījās kā filmas "Annie Get Your Gun" varone. Tifānija stāvēja un skatījās uz Bondu. Viņas acis mirdzēja, lū�pas bija pavērtas - jaunā sieviete elsoja tā, it kā nule būtu kaislīgi skūpstīta.

Otrā pusē nekustīgi stāvēja divi pui�i melnās kapucēs - tie pa�i, no Saratogas. Abi bija pavērsu�i 38. kalibra "Police Positi- ve" pret Bonda krūtīm, kuras pēc kautiņa smagi cilājās.

Bonds lēnām izvilka mutautiņu un no�slaucīja seju. Galva bija dīvaini viegla, viņ� jutās glu�i kā uz skatuves �ajā spo�i ap�gaismotajā salonā ar spīdīgajiem, senlai�cīgajiem misiņa krāmiem un omulīgajiem reklāmas plakātiem, kuri piedāvāja jau iz�zudu�as alus un viskija �ķirnes. Pēk�ņi te izskatījās visai drūmi.

Klusumbridi pārtrauca misters Spengs.

- Vediet viņu aug�ā! - Kustēdamies �okļi, kuru veidojums liecināja par ne�ēlī�bu, lika pavērties skarbajām, plānajām lūpām. Tās atdalīja vārdus citu no cita tik precīzi, it kā �ķēlētu gaļas gabalu. - Pasa�kiet kādam, lai piezvana uz Detroitu un pastāsta, ka tie zeļļi pieļāvu�i kļūdas. Viņi izrādīju�ies nederīgi. Lai atsūta divus ci�tus �o vietā. Piekodiniet, ka tiem jābūt la�bākiem par iepriek�ējiem. Pasauciet kādu, lai te satīra.

Misteram Spengam atstājot istabu, pie�i tikko dzirdami no�ķindēja pret dēļu grīdu. Tifānija viņam sekoja, veltījusi Bondam pē�dējo skatienu, kas pauda ne tikai brīdinā�jumu piesargāties, bet vēl daudz ko vairāk.

Abi vīri tuvojās Bondam, un lielākais no�rūca:

-� Dzirdēji?

Bonds lēnām devās pakaļ meitenei, un abi zeļļi - viens aiz otra - nāca viņam aiz muguras.

Aiz bāra letes bija durvis. Bonds iesprau�cās pa tām un attapās senlaicīgas dzelzceļa stacijas uzgaidāmajā telpā ar soliem un ag�rāko laiku vilcienu sarakstiem pie sienām. Turpat karājās ari brīdino�s uzraksts, kas piekodināja nespļaut uz grīdas.

-��� Pa labi, - sacīja viens no vīriem, un Bonds pa zemiem divviru vārtiņiem nokļu�va uz dēļu platformas.

Viņ� apstājās kā zemē iemiets, no aizmu�gures ribās ietriecās iero�a stobrs. Tur, �ķiet, stāvēja visskaistākais vilciens pasau�lē. Ar veco 1870. gada lokomotīvi "Highland Light", par kuru Bonds bija dzirdējis, ka tā esot skaistākā tvaika lokomotīve, kāda jeb�kad tikusi uzbūvēta. Tai bija spo�i nopulēti vara rokturi, garens velvēts korpuss un smags zvans, ko pienācās �ķindināt, bridi- not. par vilciena tuvo�anos. Gar�, spīdīgs katls, kura sānos atspoguļojās sīco�o staci�jas gāzes radziņu ugunis. No garā dūmeņa cēlās balts dūmu mākulītis - tur kurtuves krāsnī dega malka. Priek�ā bija nolaidens re�ģis, paredzēts govju pasargā�anai no sabrauk�anas. Aug�ā bija trīs lieli misiņa gaismekļi, apaļ� pro�ektors un divi vējluk�turi. Virs diviem augstajiem riteņiem ar zel�tītiem burtiem agrīnā Viktorijas laikmeta stilā bija uzrakstīts "Lielgaballode"; tas at�kārtojās arī uz melni zeltītā, ar bērza pa�galēm piekrautā tendera, kas atradās aiz augstās, �etrstūrainās vadītāja kabīnes.

Tūlīt aiz tendera lokomotīvei bija pieka�bināts grezns salonvagons sarkanbrūnā krāsā. Caur liektajiem logiem virs �aura�jiem mahagonija paneļiem plūda maiga krēmkrāsas gaisma. Uz ovālas plāksnītes bija lasāms vagona nosaukums: "Sjerras daiļava". Virs logiem zem viegli izliektās jumta dzegas ar krēmkrāsas burtiem uz tum�zila pamata bija rakstīts: "Tonopah and Tidewaters, R.R."

- Kā rādās, tu neko tādu agrāk nebūsi re�dzējis, angli! - lepni norūca viens no gang�steriem. - Kusties ta�u! - Viņa balss zem melnās zīda kapuces skanēja neskaidri.

Bonds lēni �ķērsoja peronu un uzkāpa uz vaļējās platformas, kas bija norobe�ota ar misiņa margām. Tās centrā atradās spī�dīgs bremzes rats. Pirmo reizi mū�ā Bonds bija ar mieru pieļaut domu, ka cilvēkam, kur� ir miljonārs, no tā var tomēr būt kaut kāda jēga. Un piepe�i - ari pirmoreiz - viņ� mazliet citādi paraudzījās uz �o Spengu. Iespējams, ka �ajā cilvēkā slēpjas kaut kas vairāk, nekā viņ� sākumā bija domājis.

Salonvagona iek�ējā apdare laistījās ka�ralienes Viktorijas laikmetam raksturīgajā greznībā. Pie griestiem spīdēja mazi kristā�la gaismekļi, mezdami atspulgus spodrajās pulēta sarkankoka sienās, sudraba priek�metos, slīpēta stikla vāzēs un lampu pamatnēs. Paklāji un portjeras bija vīnsar- kanā krāsā, bet uz kupolveida griestiem ik pa gabaliņam bija uzgleznots ovāls, kurā ietilpa gan ar ziedu vijām rotāti ķerubi, gan puķu pu�ķi uz debesu un mākoņu fona, kas vizēja tikpat maigi krēmīgā krāsā kā aizvilkto �alūziju līstītes.

Pirmā telpa �ajā vagonā izrādījās neliela ēdamistaba, kurā jau bija uzklāts vakariņu galds divām personām - nebija aizmirsts ne augļu groziņ�, ne atkorķēta �ampanie�a pu�dele sudraba spainītī. Tālāk sekoja �aurs gaitenis, no kura trīs durvis veda - Bonda- prāt - uz guļamistabām un tualeti. Viņ� vēl turpināja prātot par �o plānojumu, vēr�dams nākamās durvis, un - kopā ar abiem sargiem, kuri sekoja cie�i viņam pa pē�dām, - nonāca atsevi�ķā kupejā.

Telpas tālākajā galā, ar muguru pret ma�zu, atklātu kamīnu, kam abās pusēs slējās plaukti - tie bija pilni ar grāmatām krāsai�nos ādas vākos ar zeltītiem burtiem rakstī�tiem nosaukumiem -, stāvēja misters Spengs. Ar sarkanu ādu apvilktā klubkrēs�lā pie neliela rakstāmgalda sēdēja Tifānija Keisa. Viņa bija izslējusies Joti taisni. Bonds ievēroja kustību, ar kādu Tifānija paņēma cigareti. Tā bija nervoza un sa�mākslota. Viņa izskatījās nobijusies.

Bonds paspēra da�us soļus līdz ērtam atzveltnes krēslam. Viņ� pagrieza to, lai va�rētu apsēsties ar seju pret pārējiem un ie�ņēma �o vietu, sakrustodams kājas. Viņ� izņēma no kārbiņas cigareti un dziļi ievilka pirmo dūmu, bet pēc tam izpūta to - lē�nām, caur zobiem, ar svelpjo�u skaņu.

Misters Spengs izņēma no mutes neaiz- degto cigāru.

-�� Paliec te, Vint! Kid, ej un izdari, ko tei�cu! - Spēcīgie zobi sacirtās, it kā viņ� kostu selerijas saknē. - Un tā, - viņ� turpināja, pievērsis niknumā spīdo�o acu skatienu Bondam. - Kas jūs tāds esat? Un kas �eit notiek?

-� Ja mums paredzēta garāka saruna, tad dodiet man kaut ko iedzert, - Bonds atbil�dēja.

Misters Spengs auksti uzlukoja gūstekni.

-� Iedod viņam kaut ko dzeramu, Vint!

Bonds pagrieza galvu.

-��� Burbonu ar vietējo ūdeni, - viņ� sacī�ja. - Pusi uz pusi.

Atskanēja dusmīgs rūciens, un Bonds dzirdēja, kā zem smagnējā vīra soļiem no��īkst dēļu grīda, ejot uz ēdamzāli.

Spenga uzdotais jautājums Bondam ne�patika. Viņ� atkal apsvēra savu versiju. Tā joprojām �ķita derīga. Viņ� sēdēja un smē�ķēja, vērodams misteru Spengu un novēr�tēdams viņu.

Atgriezās sargs ar prasīto dzērienu un ie�lika glāzi Bondam rokā tik sparīgi, ka maz�liet viskija nolija uz paklāja.

-�� Pateicos, Vint! - Bonds sacīja un iedzē�ra lielu malku. Un vēl vienu. Tad nolika glā�zi uz grīdas līdzās savam krēslam un vēlreiz ielūkojās saspringtajā, cietsirdīgajā sejā.

-�� Redziet, man nepatīk, ja uz mani izdara spiedienu, - viņ� nepiespiesti sacīja. - Pa�darīju savu darbu un saņēmu samaksu. Tā bija mana darī�ana, ka izvēlējos spēlēt tā�lāk uz �o naudu. Es ta�u varēju ari zaudēt. Nezin kāpēc man pēk�ņi sāka dzīties pakaļ daudzi sekotāji, un es kļuvu nepacietīgs. Ja jūs vēlējāties ar mani aprunāties, kāpēc tad glu�i vienkār�i nepiezvanījāt pa telefo�nu? Tādi sekotāji neliecina par draudzīgu attieksmi. Tad, kad �ie tipi kļuva nekaunīgi un sāka �aut, es nolēmu, ka pienācis laiks kaut ko uzsākt.

Spenga seja uz krāsaino grāmatu fona li�kās melnbalta.

-�� Jūs nesapratāt, par ko ir runa,- mis�ters Spengs klusi atbildēja. - Labāk jau pa�skaidro�u. Vakar saņēmu no Londonas �if�rētu ziņojumu. - Gangsteris iebāza roku melnā vesterna stila krekla kabatā un, vē�rīgi raudzīdamies Bondam acīs, lēni izvilka papira lapu.

Bonds ne�aubījās, ka �is papīrs nozīmē sliktas ziņas, patiesi sliktas ziņas. Tas bija skaidrs - glu�i kā izlasot vārdus "ar visdzi�ļāko līdzjūtību" telegrammas sākumā.

-�� Brīdinājums nāk no kāda laba drauga Londonā, - sacīja misters Spengs. Viņ� lēni novērsa skatienu no Bonda un ieskatījās papīrā. - Te rakstīts: "No dro�iem avotiem kļuvis zināms, ka Pīteru Frenku aizturējusi policija. Apsūdzības saturs nav zināms. Par katru cenu jānotver viltus kurjers un jā�noskaidro, vai operācijas norise apdraudē�ta. Ja tā, novāciet viņu un ziņojiet!"

Vagonā valdīja klusums. Mistera Spenga skatiens atrāvās no papīra un nikni uzzib�snīja, pievēr�oties Bondam.

-�� Un tā, mister Kājūstur, tā vien �ķiet, ka �ajā gadā ar jums var notikt kaut kas nelāgs.

Bonds saprata, ka tā tie�ām var gadīties. Viena viņa apziņas daļa patlaban apsvēra gangstera vārdus un meklēja izeju, jo kaut ko vajadzēja darīt. Tajā pa�ā laikā kādā ci�tā smadzeņu nostūrī dzima doma, ka viņ� ir atklājis to, kā dēļ bija ieradies Amerikā. Viens Spengs bija dimantu kontrabandas sakaru kanāla sākums, otrs - tā beigas. �ajā brīdī Bonds jau bija izpildījis saņemto uzdevumu. Viņ� zināja visas atbildes. Ta�gad bija svarīgi kaut kādā veidā nogādāt �īs atbildes M.

Bonds pastiepa roku pēc glāzes. Kad viņ�, izdzēris pēdējo viskija malku, nolika glāzi, tajā dobji noklaudzēja ledus gabaliņi. Bonds nevainīgi uzlūkoja misteru Spengu.

-� Es pārņēmu �o darbiņu no Pītera Fren- ka. Viņam tas nelikās diezin cik dro�s, bet man bija vajadzīga nauda.

-�� Nestāstiet man pekstiņus! - Spengs bez jebkādas izteiksmes atcirta. - Jūs esat vai nu policists, vai privātais ok�ķeris, un es tik�u skaidrībā, kas īsti. Un kā labā strādā�jat. Un ko zināt. Ko darījāt, piemēram, dūņu dziedniecības iestādē līdzās blēdīgajam �o�kejam. Kāpēc nēsājat līdzi �aujamo un kur iemācījāties to lietot. Kāda ir jūsu saistība ar to Pinkertona aģentu, kas maskējās par vientiesīgu taksometra �oferi. Tādas un tamlīdzīgas ziņas. Jūs izskatāties pēc ok�ķe�ra un rīkojaties kā ok�ķeris. Un, - Spengs pēk�ņā niknumā piemetināja, uzrunādams Tifāniju Keisu, - es netieku gudrs, kā tu, stulbā kuce, varēji ar tādu saostīties.

-��� Pie velna, varat gan! - Tifānija Keisa neiecietigi attrauca. - �o zelli man atsūtīja ABC, un viņ� visu izdarīja, kā pieklājas. Vai jums varbūt �ķiet, ka man vajadzēja zvanīt ABC un sacīt, lai sūta kādu citu? Nē, brāl. Es zinu savu vietu �ajā pasākumā. Neiedo�mājieties, ka jums ir kaut mazākās tiesības runāt man rupjības! Un kā jūs zināt, ka tas zellis neteica patiesību? - Tifānijas dus�mīgais skatiens pārslīdēja Bondam. Un viņ� pamanīja tajā baiļu spo�umu - tās bi�ja bailes viņa dēļ, bailes par viņu.

-� To mēs noskaidrosim, - misters Spengs novilka. - Mēs to skaidrosim, kamēr �is put�niņ� sāks dziedāt. Ja viņ� domā, ka var mūs muļķot, tad drīz vairs tā nedomās. - Spengs pāri Bonda galvai pievērsās sargam. - Vint, pasauc Kidu un atnesiet bu�us!

"Kādus bu�us?" Bonds domās pārjautāja.

Viņ� mierīgi sēdēja, sakopodams spēkus un drosmi. Strīdēties ar misteru Spengu vai mēģināt bēgt būtu tikai velta laika zau�dē�ana - kurp gan bēgt, ja esi tuksnesī, piecdesmit jūd�u attālumā no tuvākās ap�dzīvotās vietas? Bonds nedomāja padoties. Kamēr viņ� neko nav pateicis, gangsteri vi�ņu nenobeigs. Vēl bija Ernijs Kareo un Fē�likss Leiters. Viņam var palīdzēt arī Tifānija Keisa. Bonds paskatījās uz Tifāniju. Viņas galva bija noliekta. Tifānija uzmanīgi pētīja savus nagus.

Bonds dzirdēja abus sargus atgrie�amies.

-�� Izvediet viņu uz platformas, - misters Spengs pavēlēja. Bonds ievēroja, ka �ajā bridi runātāja mēles galiņ� iz�aujas no mu�tes un viegli pārslīd lūpām. - Sāksim ar Bruklinas pastaigu. Astoņdesmitprocentī- gu. Skaidrs?

-��� Skaidrs, bos, - attrauca Vints. Viņa balss skanēja aizrautīgi.

Abi kapucēs tērptie tipi panāca uz priek�u un apsēdās viens otram līdzās uz tum�sarkanā zviļņa pie pretējās sienas. Vi�ņi nolika uz biezā paklāja futbola zābakus un sāka raisīt vaļā kurpju auklas.

Melnais, ūdensnecaurlaidīgais nirēja tērps bija cie�i apspīlēts ap viņa augumu. Sāpēja pilnigi visur. Kāpēc, pie velna, Streind�vejs nebija pielūkojis, lai Jūrlietu ministrija piemeklē tērpu pēc viņa izmē�riem? Zem ūdens bija tik tum�s, spēcīgā straume nemitīgi trieca viņu pret koraļļu rifiem. Peldot nācās pamatīgi nopūlēties. Un tagad kaut kas atsitās pret roku. Kas, pie velna, te�

-�� D�eims! Kristus vārdā, D�eims! - Tifā�nija atrāva muti no Bonda auss. �ajā reizē viņa ieknieba Bonda kailajā, asinim notrai�pītajā rokā tik stipri, cik vien spēja. Beidzot Bonda acis atvērās - pietūku�ie plakstiņi pacēlās, un viņ� uzlūkoja Tifāniju, raudzī�damies aug�up no dēļu grīdas, uz kuras gulēja.

Tifānija Bondu sapurināja, laikam izbiju�sies, ka viņ� atkal zaudēs samaņu. Ta�u Bonds likās atjēdzies, viņ� apvēlās uz vēdera un mēģināja paslieties stāvus, balstīdamies uz plaukstām un ceļgaliem. Bonda galva no�karājās lejup kā ievainotam dzīvniekam.

-� Vai varēsiet paiet?

-��� Pagaidiet! - Aizsmacis �uksts izvēlās pār sasprēgāju�ām lūpām. Tas izklausījās savādi pat viņam pa�am. �ķita, ka Tifānija nav sapratusi. - Pagaidiet! - Bonds atkār�toja, domās pārbaudīdams savu ķermeni, lai tiktu skaidrībā, kas no tā palicis pāri. Viņ� juta, ka rokas un kājas klausa. Arī galvu varēja pagrozīt �urpu turpu. Viņ� saskatīja mēnesnīcas radītās ēnu restes uz grīdas. Un bija sadzirdējis, ko saka Tifāni�ja. Itin kā viss būtu kārtībā, tikai nācās grūti pakustēties. Viņa gribasspēks bija projām. Bondam uzmācās vēlme gulēt. Varbūt pat nomirt. Darīt jebko, lai tikai mazinātu sāpes, kas durstīja, plosīja, grau�za miesu. Lai aizgainītu atmiņas par �et�riem zābakiem, kas bija viņu spārdīju�i. Un apmierinātajiem sēcieniem, kurus iz�dvesa abi vīri ar kapucēm.

Ta�u, iedomājies par abiem vīriem un misteru Spengu, Bonds juta, ka viņā at�grie�as dzīvība. Un nomurmināja: - Kārtī�bā. - Bet pēc tam vēlreiz: - Kārtibā, - lai būtu pārliecināts, ka Tifānija sapratusi.

-��� Mēs esam uzgaidāmajā zālē, - jaunā sieviete no�ukstēja. - Mums jātiek līdz ot�ram stacijas galam. Pa kreisi, ārā pie dur�vīm. Vai jūs mani dzirdat, D�eims? - Tifā�nija pastiepa roku un atglauda no Bonda pieres mitros, saķepu�os matus.

-�� Mēģinā�u rāpot, - Bonds paziņoja. - Es jums seko�u.

Tifānija piecēlās un pagrūda durvis. Bonds, zobus griezdams, sāka rāpties ārā uz mēness apspidētās platformas. Ieraudzī�jis zemē tum�u plankumu, viņ� sanikno�jās - atriebības kāre deva spēkus. Grīļīgi piecēlies kājās, viņ� sapurināja galvu, lai notrauktu sarkanmelnos viļņus, kuri uz�plūda un draudēja viņu nogremdēt. Un tad jau, Tifānijas Keisas rokas apķerts un bal�stīts, viņ� kliboja uz priek�u pa dēļu pero�nu turp, kur auksti blāvoja spo�as sliedes.

Tur, uz vienvirziena rezerves ceļa stāvēja drezīna.

Bonds apstājās un kādu mirkli to neticī�gi pētīja.

-� Benzīns? - vīņ� neskanīgi noprasīja.

Tifānija Keisa norādīja uz kannu rindu

pie stacijas sienas.

-�� Pilnas līdz malām, - viņa �ukstus at�bildēja. - �o te viņi izmanto, kad jāpār�bauda slie�u ceļi. Es protu ar to apieties. Un jau parūpējos par pārmijām. Pastei�dzieties! Rāpieties virsū! - viņa aizelsusies iespurdzās. - Nākamā pietura būs Raioli- ta.

-� Mans Dievs, jūs esat bra�a meitene! - tā�pat �ukstus attrauca Bonds. - Bet �ī gra�ba�a noteikti sacels briesmīgu troksni, tik�līdz mēs to iedarbināsim. Pagaidiet! Man ir ideja! Vai jums ir sērkociņi? - Sāpes bija nedaudz pierimu�as. Bonds elpoja ātri un caur zobiem. Viņ� novērsās no Tifānijas un nopētīja sauso dēļu ēkas.

Tifānijai mugurā bija blūze, kājās - bik�ses. Viņa iebāza roku bik�u kabatā un iz�vilka �ķiltavas.

-�� Kas jums prātā? - viņa apjautājās. - Mums vajadzētu kustēties.

Bet Bonds jau, aizgriļojies benzīna kan�nu rindai, sāka skrūvēt tās vaļā un liet sa�turu uz stacijas ēkas koka sienām un plat�formas. Iztuk�ojis pusduci kannu, viņ� pa�griezās un izrīkoja:

-� Iedarbiniet to!

Bonds ar lielām pūlēm pieliecās, lai pa�celtu pie sliedēm nomestu saburzītu avīzi.

Nikni iekaucās starteris, pēc tam, centīgi pukstēdams, sāka strādāt mazais motors.

Bonds uz�ķīla uguni. Papīra gabals aiz�degās, un Bonds aizsvieda to pāri peronam pie kannām un izlietā benzīna. Liesmas uz- lāktīja gaisā tik spēcīgi, ka gandrīz ķēra Bondu, kad viņ� atkrita uz nelielās drezīnas platformas. Ta�u Tifānija jau bija satvērusi sajūgu, un drezīna sāka ripot uz priek�u.

Pārmijās drezīna sadrebēja un nepatīka�mi sazvāļojās, viņi izbrauca uz galvenā slie��u ceļa, spidometra bultiņa svārstījās pie trīsdesmit jūd�u atzīmes, bet jaunās sievie�tes mati plīvoja kā zeltains karogs.

Bonds pagriezās un pavērās atpakaļ uz liesmām, kas plosījās aizmugurē. Bezmaz vai varēja dzirdēt, kā krakst sausie dēļi un klaigā samiegoju�ies gulētāji, traukdamies ārā no savām istabām. Kaut �ī uguns sade�dzinātu Vintu un Kidu! Kaut lepnajam va�gonam noluptu visa krāsa, bet "Lielgaballo- des" tenderi aizdegtos malka! Tad ar �o gangsteru rotaļkasti būtu cauri.

Ta�u viņam un Tifānijai bija jārisina pa��iem savas grūtības. Cik tagad varētu būt pulkstenis? Bonds ievilka plau�ās vēso nakts gaisu un piespieda prātu darboties. Mēness bija zemu. Vai būtu �etri no rīta? Bonds, sāpēs sakumpis, vilkās uz drezīnas priek�galu, kur atradās divi sēdekļi, un ar mokām ierausās brīvajā vietā līdzās Tifānijai.

Viņ� aplika roku Tifānijai ap pleciem, meitene pagriezās un smaidīdama ieskatī�jās Bondam acīs. Skaļā balsī - lai pārklieg�tu drezīnas motora rēkoņu un dzelzs riteņu klaudzoņu pret sliedēm - viņa ierunājās:

-�� Tā tik ir bēg�ana! Kā vecajās Bastera Kītona filmās. Kā jūtaties? - Tifānija palū�kojās Bonda sadauzītajā sejā. - Jūs izska�tāties briesmīgi.

-� Nekas nav lauzts, - Bonds atbildēja. - Jā�domā, ka tie�i to nozīmēja tie astoņdesmit procenti. - Viņ� sāpīgi saviebās. - Tomēr labāk lai spārda kājām, nekā no�auj.

Tifānijas seja sadrūma.

-�� Man nācās sēdēt un izlikties pilnīgi vien�aldzīgai. Spengs tur stāvēja, klausījās un vē�roja mani. Kad tie zeļļi bija pārbaudiju�i, vai virves nav atraisīju�ās, un iemetu�i jūs uzgaidāmajā telpā, viņi jutās'apmierināti un devās gulēt. Es iegāju savā istabā, nogaidiju vienu stundu un pēc tam ķēros pie darba. Visgrūtāk nācās dabūt jūs pie samaņas.

Bonds ar roku cie�i apņēma Tifānijas plecus.

-�� Es pateiktu, ko pārjums domāju, ja vēl joprojām nejustos tik nelāgi. Bet kā ar jums, Tifānij? Ja viņi mūs noķers, tad arī jums klāsies plāni. Un kas bija tie divi maskās - Vints un Kids? Kāda ir viņu loma visā �ajā pasākumā? Neatceros, ka būtu viņus redzējis bez kapucēm.

Jaunā sieviete iesānis paskatījās uz Bon�da drūmi savilktajām, sadauzitajām lūpām.

- Arī es neesmu redzējusi nevienu no tiem citādi, tikai kapucēs, - viņa vaļsirdīgi atbildēja. - �ķiet, tie abi ir no Detroitas. Ja viņiem tiek uzticēts kāds darbiņ�, tās ir sliktas ziņas. Viņi nodarbojas ar iebiedē�a�nu un da�ādiem īpa�i slepeniem uzdevu�miem. Ta�u mums pakaļ tagad dzīsies visi. Par mani neraizējieties! - Tifānija pavērās Bondā mirdzo�ām, laimīgām acīm. - Pirm�kārt, mums ar �o graba�u jānokļūst lidz Raiolitai. Tur būtu jāsadabū ma�īna un jā�tiek pāri �tata robe�ai uz Kaliforniju. Man ir daudz naudas. Jāaizved jūs pie ārsta, jā�nomazgā vannā un jānopērk jums jaunas drēbes, tad varēsim domāt tālāk. Man ir jūsu ierocis. To atnesa viens no tiem, ar kuriem jūs vicojāties "Sārtajā prievītē". Kad Spengs aizgāja gulēt, es to pievācu. - Tifā�nija atpogāja blūzi un izvilka beretu, ko bi�ja aizbāzusi aiz bik�u jostas.

Bonds paņēma ieroci un sajuta uz metā�la jaunās sievietes ādas siltumu. Viņ� izvil�ka aptveri. Trīs patronas tajā vēl bija, viena atradās stobrā. Viņ� iebīdīja aptveri atpa�kaļ, uzlika dro�inātāju un aizbāza ieroci aiz bik�u jostas. Un pirmoreiz no�ēloja, ka mugurā nav �aketes. Viena no krekla pie�durknēm nokarājās kā skranda. Bonds to norāva un aizmeta. Viņ� taustījās bik�u la�bajā sānkabatā pēc cigare�u paciņas, ta�u tās nebija. Laimīgā kārtā kreisajā kabatā joprojām atradās pase un naudas maks. Bonds tos izvilka. Mēness gaismā varēja saskatīt, ka abi ir cietu�i un saņurcīti. Bonds paskatījās maka nodalījumā, kur atradās nauda. Tā bija vietā. Viņ� iebāza maku atpakaļ kabatā.

Kādu laiku viņi traucās uz priek�u klusē�dami, nakts klusumu traucēja vienīgi mazā motoriņa rūk�ana un riteņu klaudzoņa. Cik tālu vien varēja saskatīt, slie�u spo�ā, sud�rabainā līnija aizstiepās līdz apvārsnim, ti�kai �ur tur kā tum�i punkti vīdēja nelieto�tas pārmijas un sarūsēju�i slie�u nozaroju�mi, kas nogriezās pa labi - turp, kur kā tum�a masa slējās Spektra kalni. Pa kreisi nebija nekā, tikai nebeidzamais tuksne�a smil�u klājiens, aiz kura sāka iezīmēties pirmā ausmas atblāzma, kas jau sāka ie�krāsot zilganus adataino kaktusu pudu�rus. Apmēram divu jūd�u attālumā uz 95. �osejas mēnesstaros iemirdzējās iero�a stobrs.

Drezīna, laimīgi rūkdama, ripoja tālāk pa sliedēm. Tās vadība nesagādāja nekādas grūtības, vajadzēja tikai paraut bremzes sviru vai ātruma kloķi, kuru Tifānija bija cie�i satvērusi plaukstā. Spidometrs ne�mainīgi rādīja trīsdesmit jūdzes stundā. Aizritēja minūtes un jūdzes, un ik pa lai�kam Bonds, sāpēs saviebies, pagriezās at�pakaļ, lai atskatītos uz sārto spīdumu de�besīs.

Viņi bija brauku�i jau apmēram stun�du. Un tad Bondam lika sastingt kāda dū�koņa - gaisā vai uz sliedēm. Viņ� atkal pa�vērās atpakaļ pār plecu. Kas bija �is mir�dzo�ais jāņtārpiņ�, kas patlaban slīdēja pa sliedēm starp viņiem un neīsto rīta blāzmu, kura pacēlās virs liesmojo�ās spoku pilsētas?

Bondam notirpa skausts.

-� Vai jūs tur, aizmugurē, kaut ko redzat?

Tifānija pagrieza galvu un, neko neatbil�dējusi, palēnināja drezīnas gaitu - tagad tā ripoja lēnām, kamēr apstājās.

Abi ieklausījās. Jā. Dunēja sliedes. Tikko jau�ami drebēja zeme, ta�u troksnis nebija skaļāks par attālu nopūtu.

-������� Tā ir "Lielgaballode", - Tifānija neiz�teiksmīgi sacīja. Viņa spēji parāva kloķi, un drezīna atsāka kustēties.

-������� Kādu ātrumu tā var sasniegt? - Bonds apvaicājās.

-� Varbūt kādas se�desmit jūdzes stundā.

-� Un cik tālu ir līdz Raiolitai?

-� Apmēram trīsdesmit jūdzes.

Bonds kādu mirkli klusēdams rēķināja.

-������� Viss ir pārāk aptuveni. Mēs nezinām, cik tālu no mums tā ir. Vai varat vēl palieli�nāt ātrumu?

-�� Ne drusciņas, - Tifānija bēdīgi attei�ca. - Pat tad, ja mans vārds būtu Keisija D�onsa, nevis Keisa.

-�� Ar mums viss būs kārtībā, - Bonds no�murmināja. - Brauciet uz priek�u! Iespē�jams, ka viņi uzsprāgs gaisā vai notiks vēl kaut kas tamlīdzīgs.

-� Protams, - viņa attrauca. - Tvaiks kritī�sies, un ma�īntelpas atslēgas ma�īnists at�stājis mājās citu bik�u kabatā.

Minūtes piecpadsmit abi brauca klusē�dami, un tagad Bonds jau varēja skaidri saskatīt lielo lokomotīves pro�ektoru, kura gaisma �ķēla nakts tumsu. Sekotāji bija apmēram piecu jūd�u attālumā, un nikno dūmu mākoni, kas veidoja veselu kupolu tai pāri, izgaismoja kvēlojo�u dzirksteļu spieti. Sliedes zem viņiem drebēja, un aiz muguras varēja saklausīt tādas kā attālas nopūtas, kā klusu un draudīgu murdoņu.

"Varbūt viņiem tie�ām pietrūks malkas," Bonds nodomāja. Un, pēk�ņas iedomas va�dīts, nevērīgi ierunājās:

-�� Degvielas, ja es nekļūdos, mums ir pie�tiekami daudz?

-� Jā gan, - Tifānija atbildēja, - ielēju ve�selu kannu. Te nav degvielas indikatora, bet �im motoram ar galonu [12] pietiek, lai tas darbotos mū�ību.

Gandrīz tūlīt pēc tam, kad viņa bija iztei�kusi �os vārdus, drezīnas motors aizdomīgi noklepojās - khe, khe-khe, - un turpināja priecīgi rūkt.

-� Jēzus Kristus! - Tifānija iesaucās. - Vai jūs dzirdējāt?

Bonds neatbildēja. Tikai juta, ka plauk�stās top miklas.

Un atkal - khe, khe-khe.

Tifānija Keisa maigi auklēja ātrumkloķi.

-� Ai, mīļo, mazo ma�īnīt! - viņa lūdzo�i murmināja. - Skaistā, gudrā, mazā drezīni- ņa! Lūdzu, esi tik labiņa!

Khe-khe. Khe-khe. ����. Khe. ����. Un tad pēk�ņi viņi ripoja tālāk pēc inerces, pil�nīgi bez trok�ņa. Spidometrs rādīja divdes�mit piecas jūdzes stundā. Divdesmit� piec�padsmit� desmit� piecas� Tifānija vēl pēdējoreiz spēcīgi parāva ātrumkloķi, ie�spēra pa motoru, un drezīna apstājās.

-� Hm, - Bonds noklepojās. Pārvarēdams sāpes, viņ� izrausās no drezīnas un piekli�boja pie benzīnbākas tās aizmugurē. Bonds izvilka no bik�u kabatas asinīm notraipīto mutautu. Atskrūvējis tvertni, viņ� iebāza la�katiņu rik dziļi, lai tas sniegtos līdz tvertnes apak�ai. Izvilcis ārā, viņ� to pataustīja un paostīja. Sauss kā saulē izkaltis kauls.

-� Tā gan, - Bonds sacīja jaunajai sievie�tei. - Tagad nāksies kārtīgi padomāt. - Un viņ� palūkojās apkārt. Pa kreisi nekāda pa�tvēruma neredzēja, līdz �osejai bija jāiet vismaz divas jūdzes. Pa labi bija kalni, ta�u arī līdz tiem bija vismaz ceturtdaljūdze. Vi�ņi varētu aizskriet turp un paslēpties. Ta��u - uz cik ilgu laiku? Tomēr �ī likās la�bākā no iespējām. Bonds pavērās atpakaļ uz nepielūdzami tuvojo�os starme�a aci. Cik tālu tā bija? Divas jūdzes? Vai Spengs pagūs laikā pamanīt drezīnu? Vai paspēs nobremzēt? Vai būtu iespējams nolaist lo�komotīvi no sliedēm? Tad Bonds atcerējās plato re�ģi, kas bija pierikots lokomotīves priek�pusē, lai zem riteņiem nepakļūtu liel�lopi. Tas noteikti noslaucīs vieglo drezīnu no sliedēm kā salmu kūli.

-�� Nāciet, Tifānij! - viņ� uzsauca. - Mums jātiek kalnos!

Kur viņa palikusi? Bonds klibodams ap�gāja drezīnai apkārt. Tifānija jau skrēja �urp pa sliedēm. Viņa bija devusies izpētīt �o ceļa posmu. Un atgriezās aizelsusies.

-�� Tur, priek�ā, ir nozarojums, - viņa pa�vēstīja. - Ja mums pietiks spēka aizstumt drezīnu līdz turienei un pārslēgt veco pārmi�ju, Spengs varbūt aizbrāzīsies mums garām.

-�� Mans Dievs! - Bonds lēnām novilka. - Man prātā ir kaut kas labāks. Nāciet palī�gā! - Viņ� pieliecās, sāpēs sakoda zobus un sāka stumt drezīnu.

Reiz iekustējusies, tā ripoja tālāk pavisam viegli, abiem nācās tikai sekot un ik pa briti- ņam pagrūst. Viņi sasniedza pārmiju, bet Bonds turpināja stumt, līdz drezīna atradās apmēram divdesmit jardu aiz atzarojuma.

-�� Kāda velna pēc�? - Tifānija elsdama izdvesa.

-�� Nāciet! - Bonds iesaucās, skrie�us klu- burodams atpakaļ uz turieni, kur pie rezer�ves sliedēm rēgojās aprūsējusi svira. - Uz sānceļu mēs novirzīsim "Lielgaballodi"!

-� Ak kungs! - Tifānija Keisa sajūsmināti novilka. Jau nākamajā mirklī viņi kopīgiem spēkiem ķērās pie sviras. Bonda sadauzītie muskuļi piepūlē sāpīgi saspringa.

Sarūsēju�ais metāls lēnītēm izkustējās no vietas, piecdesmit gadus nekustinātā svira padevās. Milimetru pēc milimetra� starp sliedēm parādījās sprauga. Bondam sasprindzinoties vēl vairāk un turpinot uz�gult svirai, tā pletās arvien platāka.

Un tad tas bija paveikts. Bonds sakņupa zemē, galvu nokāris, cīnīdamies ar reiboni, kas mācās virsū.

Pro�ektora stars jau skāra zemi turpat tuvumā. Tifānija parāva Bondu aiz rokas, viņ� vienā mirklī atkal uzrausās kājās un grīļodamies metās pie drezīnas. Gaisā pēr�konīgi dārdēja, vienmuļi �ķindēja brīdino��ais zvans - biedējo�i klandīdamies, viņiem tuvojās milzīgais, liesmojo�ais zvērs.

-� Nogulieties un nekustieties, - Bonds ie�saucās, pūlēdamies pārkliegt briesmīgo troksni, un nogrūda Tifāniju zemē visai ne�dro�ajā patvērumā aiz drezīnas. Pēc tam veikli aizkliboja nedaudz patālāk no slie�dēm, uzvilka pistoles gaili un pagriezās sā�niski, glu�i kā cilvēks, kur� gatavojas div�kaujai, pacēlis notēmēto ieroci un piemieg�tām acīm lūkodamies uz vulkānu, kas pil�nā gaitā tuvojās, spļaudams gaisā dūmu grīstes un liesmas.

Dievs Tēvs, kāds briesmonis! Vai tāds vispār var nogriezties? Vai neietrieksies drezīnā un nesamais to pī�ļos?

Tas nāca aizvien tuvāk.

Pļekt! Kaut kas noplak�ķēja zemē Bon�dam pie kājām, un lokomotīves vadītāja kabīnē uzliesmoja spilgta gaismiņa.

Blaukt! Vēl viens uzplaiksnījums, un lo�de, atsitusies pret sliedi, aizsīca naktī.

Klaukt! Klaukt! Klaukt! Bonds dzirdēja �āvienu blīk�ķus - tie kļuva skaļāki par lo�komotīves dārdoņu. Kaut kas aizsvilpa vi�ņam gar pa�u ausi.

Bonds ne�āva. Viņa ierocī bija tikai �et�ras lodes, tāpēc nedrīkstēja pārsteigties.

Tad milzīgā, pilnā gaitā brauco�ā lokomotī�ve, rībēdama un dārdēdama, iedrāzās likumā un pagriezās tik krasi, ka no tendera aug�as nokrita pagales un aizlidoja uz Bonda pusi.

Spalgi no�erkstēja metāls, kad se�as pē�das augstie riteņi nogriezās uz rezerves sliedēm, uzvirpuļoja dūmu un liesmu vir- pūlis, klaudzēja virzuļi, uz isu mirkli kabī�nē pavīdēja melni sudrabainais mistera Spenga stāvs, kur� atgādināja lidojo�u ēr�gli - ar vienu roku tvarstīdamies gar kabī�nes sienu, ar otru viņ� centās aizsniegties lidz vadības kloķiem.

�ajā mirklī Bonda ierocis iz�āva savus �etrus vārdus. Uzplaiksnījumā pavīdēja gangstera bālā, sa�ķiebtā seja, kas bija pa�vērsta pret debesīm, un tad melni zeltītā tvaika ma�īna jau aiztraucās uz priek�u, pretī Spektra kalnu grēdas melnajai sienai. Starme�a gaisma pļāva tumsu, brīdināju�ma zvans joprojām �ēli klankstēja: kling- klang, kling-klang, kling-klang.

Bonds lēni aizbāza beretu atpakaļ aiz bik�u jostas un palika stāvam, noraudzīda- mies pakaļ mistera Spenga zārkam, bet ap viņa galvu tinās dūmu velce, uz kādu mir�kli aizsegdama mēnesi.

Tifānija Keisa skrie�us piesteidzās viņam klāt, un abi kādu brītiņu stāvēja plecu pie pleca, nolūkodamies uz liesmaino karogu garā dūmu kāta galā un klausīdamies, kā kalnos atbalsojas lokomotīves elsas. Kad tā pēk�ņi pagriezās un nozuda aiz kādas klints radzes, Tifānija pieķērās Bonda ro�kai. Tagad vairs varēja dzirdēt tikai tālīnu ducinā�anu kalnos un saskatīt sārtu atspī�dumu virs klintīm tur, kur "Lielgaballode" aiztraucās kalna dziļumos.

Piepe�i gaisā uz�āvās milziga liesmu mē�le, atskanēja drausmīga metāla �ļerkstoņa, it kā tur karakuģis būtu uztriecies rifam. Tai sekoja apslāpēta duna, kas �ķita nākam no zemes dzīlēm zem viņu kājām. Un visbeidzot atvēlās dobj� un tālīns dār- diens no kalna dziļumiem, vēl un vēlreiz atkārtodamies vairākkārtīgās atbalsīs.

Tad troksnis apklusa un iestājās dziļ�, sano�s klusums.

Bonds tik smagi nopūtās, it kā nupat būtu pamodies. Savu dzīvi bija beidzis viens no Spengiem - ne�ēlīgais, samākslo�tais, pāraugu�ais pusaudzis, kur� tika iz�veidojis Mirdzo�o bandu. Viņ� bija gangste�ru re�isors, kur� ar degsmi darbojās savā butaforiskajā pasaulītē, ta�u tas nepadarī�ja par nebiju�u faktu, ka �is cilvēks bija gribējis Bondu nogalināt.

-�� Dosimies ātrāk projām no �ejienes, - Ti�fānija Keisa steidzīgi sacīja. - Man nupat ir diezgan.

Bonds juta, ka ķermenī atgrie�as sāpes, jo saspringuma bridis bija pāri.

-�� Jā, - viņ� īsi atbildēja un nopriecājās, ka var aizgainīt atmiņas par saviebto, bālo seju, kas rēgojās kabīnes durvīs, kad garām trau�cās skaistā, melnā lokomotīve. Galvā ielija neparasts vieglums. Viņ� brīnīdamies prāto�ja, kā dabūjis to visu gatavu. - Mums jātiek līdz ceļam. Tas būs grūts gājiens. Iesim!

Lai nosoļotu divas jūdzes, viņiem bija vaja�dzīga pusotra stunda. Kad Bonds pakrita pu�tekļos �osejas malā, viņ� jau murgoja. Līdz �ai vietai viņu bija aizvedusi Tifānija. Ja ne�būtu viņas, Bonds vispār nespētu tiktāl aiz�kļūt. Būtu paklupis starp kaktusiem, klin�u radzēm un vizlas gabaliem, viņa spēki būtu galā, un dedzino�ā saule padarītu pārējo.

Tagad Tifānija aijāja viņa galvu klēpī un maigi kaut ko runāja, ar blūzes stūri slau�cīdama Bonda nosvīdu�o seju.

�ad tad jaunā sieviete pavērās aug�up, bet pēc tam lejup uz taisno, gludo �oseju, virs kuras jau tik agri no rīta vibrēja kar�stuma viļņi.

Pēc stundas Tifānija uzlēca kājās, sabāza kreklu atpakaļ aiz bik�u jostas un izgāja ceļa vidū. No virmuļojo�ās dūmakas, kas slēpa attālo Lasvegasu, iznira zema, melna ma�īna.

Tā apstājās tie�i blakus Tifānijai, logā parādījās seja ar ērgļa profilu, virs kura spurojās netīru salmukrāsas matu ērkulis. Vērīgās, pelēkās acis a�i nopētīja Tifāniju. Tad skatiens pievērsās ceļmalas putekļos sabruku�ajam vīrie�a stāvam un atkal at�griezās pie viņas.

- Fēlikss Leiters, kundze, - draudzīgā balsī, dziedo�i stiepdams vārdus, �oferis teica. - Vienmēr gatavs pakalpot. Ko es �a�jā brīni�ķīgajā rītā varu darīt jūsu labā?

- �tikko ierados pilsētā, tūlīt piezvanīju savam draugam Ernijam Kareo. D�eimss viņu pazīst. Ernijs bija slimnīcā, viņa sie�va - histērijā. Un tā es devos turp, viņ� man izstāstīja notiku�o, un es iedomājos, ka D�eimsam varētu būt vajadzīgi palīgspē�ki. Tāpēc lēcu mugurā savai ogļmelnajai ķēvei un auļoju cauri nakts tumsai. Jau tuvojoties Spektravilai, ieraudzīju debesīs gaismu. Nodomāju, ka misters Spengs rīko viesības un cep gaļu. Tā kā vārti bija vaļā, nolēmu pievienoties svinētājiem. Jā, varat man ticēt vai neticēt, bet tur vairs nebija neviena, izņemot kādu krietni apskādētu zelli, kur� rāpās prom pa ceļu, pūlēdamies aizlaisties. Izskatījās stipri līdzīgs labi zinā�majam Detroitas rīkļurāvējam Fraso - Er�nijs man pateica, ka tie�i viņ� kopā ar savu draudziņu saņēma ciet D�eimsu. Tas ķēms nebija tādā stāvoklī, lai liegtos, un man iz�devās lielākā vai mazākā mērā tikt skaidrī�bā par notiku�o. Sapratu, ka jādodas uz Raiolitu. Pateicu puikam, ka pavisam drīz pie viņa atbrauks onkuļi no ugunsdzēsēju depo, aizvedu pa�u līdz vārtiem un atstāju tur, bet pēc brītiņa skatos - tuksne�a vidū stāv sieviete, kura izskatās tā, it kā būtu at�auta �urp ar lielgabala lodi, - un te nu mēs visi esam. Un pārējo stāstiet jūs!

'Tātad tas viss tomēr nenotiek sapnī, un es tie�ām guļu studiljaka aizmugurē, mana galva ir Tifānijas klēpī, un tas ir Fēlikss, mēs pa galvu pa kaklu traucamies uz priek�u, lai nokļūtu dro�ībā - tur, kur ir ārsts, vanna, ēdiens un dzēriens un iespē�jams mierīgi gulēt, cik ilgi nepiecie�ams." Bonds sakustējās un sajuta matos Tifāni�jas roku, kura itin kā apliecināja, ka viss patie�ām ir tā, kā viņ� cerējis, un tad Bonds mierīgi gulēja tālāk, neko neteik�dams, tikai klausīdamies savu ceļabiedru balsīs un riepu �vīkstoņā uz ceļa.

Kad Tifānija bija beigusi stāstīt, Fēlikss Leiters izgrūda apbrīnas pilnu svilpienu.

-�� Ak Jēzu, kundze! - viņ� izdvesa. - Iz�skatās, ka jūs divatā esat pamatīgi papostī�ju�i Spenga bandu. Kas tagad, pie velna, notiks? Sirseņu ligzdā vēl ir daudz kukaiņu, un tie jau nu nemēdz tā mierīgi sēdēt un dūkt. Viņi noteikti mēģinās kaut ko pasākt.

-� Padomāsim! - Tifānija sacīja. - Spengs bija Lasvegasas sindikāta biedrs, un tie pui�i turas kopā. Tad vēl ir Greizais Tri un abi profesionālie slepkavas - Vints un Kids. Jo ātrāk pārbrauksim �tata robe�ai, jo la�bāk. Kas vēl?

-� Pagaidām nav par ko uztraukties, - Fē�likss Leiters noteica. - Pēc desmit minūtēm būsim Bitijā, nogriezīsimies uz 58. �osejas un pēc pusstundas tiksim pāri robe�ai. Tā�lāk ir gar�, taisns ceļ� cauri Nāves ielejai un pāri kalniem uz Olen�u, kur nonāksim uz 6. �osejas. Tur mēs varētu apstāties, lai aizvestu D�eimsu pie ārsta, mazliet paēstu un sakoptos. Tālāk līdz pa�ai Losand�elo- sai brauksim pa sesto �oseju. Tas būs elli��ķīgs ceļojums, bet mums vajadzētu nokļūt galā ap len�a laiku. Tad varēsim atpūsties un apdomāt tālāko. Mums labi ātri vaja�dzētu dabūt jūs ar D�eimsu projām no �īs valsts. Tie zēni noteikti ir gatavi uz visu, lai atriebtos jums. Ja viņi atklās, kur esat, tad es nedotu par jūsu dzīvībām ne plika gra��a. Vislabāk būtu �ovakar iesēdināt jūs abus lidma�īnā uz Ņujorku, lai jau rīt jūs būtu Anglijā. Pārējo D�eimss varēs paveikt tur.

-� Manuprāt, tas skan saprātīgi, - Tifānija paziņoja. - Bet kas �is Bonds vispār tāds ir? Ar ko viņ� nodarbojas? Vai viņ� ir privātdetektīvs?

-�� Labāk pajautājiet to viņam pati, kun�dze, - Bonds dzirdēja Leiteru piesardzīgi sakām. - Ta�u es neieteiktu jums par to daudz raizēties. Viņ� pārjums parūpēsies.

Bonds klusībā pasmaidīja. Ilgajā klu- sumbrīdi, kas sekoja, viņ� iegrima nemierī�gā miegā, kas turpinājās līdz mirklim, kad viņi jau bija izbrauku�i cauri pus Kaliforni- jai un apstājās pie baltiem vārtiņiem ar uz�rakstu "Dr. Otiss Fērplejs".

Tur Bonds tika nosaitēts un aplīmēts plāksteriem, viņa ievainojumi - dezinficēti un apkopti. Viņ� nomazgājās un noskuvās, pamatīgi pabrokastoja un atgriezās ma�īnā un dzīvē, kurā Tifānija Keisa atkal kļuva vēsi ironiska un noraido�a, un Bonds pie�vērsās �osejai, vērodams, vai viņiem nese�ko ceļu policija. Leiters pa nebeidzami ga�ro, nokaitu�o ceļu ar astoņdesmit jūd�u āt�rumu stundā brauca pretī attālajai māko�ņu joslai, kas aizsedza augstās Sjerras vir�sotnes.

Un tad auto jau ripoja pa Saulrieta bul�vāri starp palmu rindām un smaragdzaļa�jiem zālājiem, kur putekļiem klātais studil- jaks izskatījās kā sve�inieks starp spo�ajām korvetēm un jaguāriem, un beigās - pa�ā vakarā - viņi, ģērbu�ies jaunās drānās, sē�dēja tum�ā, vēsā viesnīcas "Beverley Hills" bārā, un vestibilā stāvēja jaunas ceļaso�mas. Lai gan Bonda seja bija sadauzīta vienos zilumos, trijotni varēja noturēt par kādas filmē�anas grupas dalībniekiem, kuri tikko ieradu�ies no uzņem�anas lau�kuma.

Uz galda līdzās martini glāzēm atradās telefona aparāts. Fēlikss Leiters beidza sa�runu ar Ņujorku - kop� viņu iera�anās tā bija jau ceturtā.

- Viss kārtībā, - viņ� sacīja, nolikdams klausuli. - Mani draugi no aģentūras nogā�dās jūs uz "Elizabetes" klāja. Kuģis ir aiz�kavējies dokeru streika dēļ. Tas pacels en�kuru rītvakar, pulksten astoņos. Mani ko�lēģi jūs rit no rīta lidostā "La Guardia" sa�gaidīs ar biļetēm, un jūs jau pēcpusdienā varēsiet kāpt uz klāja. Viņi paņēmu�i pār�ējās jūsu mantas no viesnīcas "Astor", D�eims. Tur bija viena neliela ceļasoma un jūsu slavenās golfa nūjas. Patlaban Va��ingtonā jau top gādāts par Tifānijas pasi. Lidostā jums to nodos vīrs no Valsts depar�tamenta. Jums abiem nāksies parakstīt da�as veidlapas. Ar �iem jautājumiem no�darbojas viens no maniem vecajiem drau�giem kop� CIP laikiem. Ap dienas vidu kā liela sensācija tika pavēstīta ziņa par dego��o spoku pilsētu un visu pārējo, bet mūsu draugu Spengu viņi, kā rādās, nav atradu��i, un ari jūsu vārdi netika pieminēti. Ma�ni pui�i apsolīja pagaidām neizpaust ne pu�plēsta vārdiņa pat policistiem, bet viens no mūsu slepenajiem ziņotājiem pastāstīja, ka banda jūs jau meklējot, esot zināmas ari jūsu pazīmes. Mirdzo�o vadoņi solīju�i par notver�anu desmit tūksto�us. Tādēļ jums jābēg labi ātri. Uz kuģa labāk kāpiet atsevi�ķi. Nomaskējieties, kā vien varat, ejiet uz savām kajītēm un palieciet tur! īsta elle ies vaļā, kad viņi vecajās raktuvēs atra�dīs Spengu. Kopā būs vismaz trīs līķi viņu pusē pret nevienu mūsējo, un gangsteriem tādi rēķini nepatīk.

-�� Izskatās, ka Pinkertona aģentūra prot strādāt, - Bonds ar apbrīnu noteica. - Es tie�ām priecā�os, kad mēs abi būsim tiku�i prom no �ejienes. Biju domājis, ka jūsu gangsteri ir tikai tādi itāļu resnī�i, kas pie�bā� sev vēderu ar picu un tempj alu, bet sestdienās aplaupa kādu degvielas uzpildes staciju vai aptieku, lai varētu iemaksāt lik�mes zirgu sacīkstēs. Ta�u viņi, kā izrādās, pelna naudu ar daudz vardarbīgākām me�todēm.

Tifānija Keisa izaicino�i iesmējās.

-�� Par to jūs varējāt pārliecināties pats uz savas ādas, - viņa izsmējīgi noteica. - Ja mēs tiksim projām ar "Līziju" sveiki un ve�seli, tad tas būs brīnums. Tie zeļļi ir apķērī�gi. Pateicoties kapteinim Āķim, mums radu�sies iespēja, ta�u - nekas vairāk. Resnī�i!

Fēlikss Leiters iesmējās.

-�� Iesim, balodī�i, - viņ� mudināja, ieska�tījies pulkstenī. - Laiks doties ceļā! Man vēl �ovakar jābrauc atpakaļ uz Vegasu meklēt mūsu vecā, mēmā drauga Tramīgā Smaida skeletu. Bet jums jāpaspēj uz lidma�īnu. Varbūt jūs gatavojaties cīniņam divdesmit- tūksto� pēdu augstumā. Interesantas izre�dzes, jūs esat cienīgi pretinieki. Bet varbūt tomēr derētu kļūt draugiem. Jūs ta�u zi�nāt, kā mēdz sacīt, - Leiters pamāja vies�mīlim. - 'Tāds tādu atrod."

Leiters aizveda abus līdz lidostai un at�stāja tur. Redzēdams Fēliksa izģindu�o stāvu aizklibojam atpakaļ pie ma�īnas pēc tam, kad Tifānija Keisa atvadoties bija viņu draudzīgi apskāvusi, Bonds sajuta rīklē ie- sprie�amies kamolu.

-� Jūs �eit esat atradis labu draugu, - no�teica Tifānija, kad aizkrita Leitera auto durvis un atskanēja motora dūkoņa, ma�ī�nai uzsākot garo atpakaļbraucienu uz tuk�snesi.

-� Jā, - Bonds piekrita. - Fēlikss ir kār�tīgs cilvēks.

Mēness gaismā vēl uzzibsnīja dzelzs āķis, Leiteram pēdējoreiz pamājot ardievas, pēc tam gaisā uzvirpuļoju�ie putekļi sāka no�sēsties uz ceļa, un metāliska balss skaļ�runī paziņoja:

-�� 'Transworld Airlines", deviņdesmit tre��ais reiss. Uz �ikāgu un fjfujorku. Piektā iz�eja. Lūdzu, iekāpt!

Bonds un Tifānija Keisa izgāja pa stiklo�tajām durvīm, lai uzsāktu garo ceļojumu pāri puspasaulei - uz Londonu.

Jaunais "Super-G Constellation" aizrū- cināja pār tum�o kontinentu, un Bonds at�laidās pusguļus ērtajā zvilni, gaidīdams miegu, kas atbrīvos no sāpēm smeldzo�o ķermeni, un domādams par Tifāniju, kura gulēja otrā zvilni, kā ari par to, vai ir izpil�dījis uzdevumu.

Bonds domāja par Tifānijas skaisto seju, kuru meitene bija atbalstījusi plaukstā un kas miegā izskatījās tik nevainīga un neaiz�sargāta, jo pelēkās acis, kurās parasti plaiksnīja nicība, bija aizvērtas un zobgalī�gais vaibsts kaislīgās mutes kaktiņos izdzi�sis. Bonds saprata, ka daudz netrūkst, lai viņ� būtu jaunajā sievietē iemīlējies. Bet kā ir ar viņu? Cik spēcīgs bija tas protests pret visu vīri�ķo, kas Tifāniju bija pārņēmis tajā naktī Sanfrancisko, kad gangsteri ielauzās istabā un viņu izvaroja? Vai toreizējā meite�ne, kas tagad bija kļuvusi par sievieti, jeb�kad izkļūs no barikādēm, kuras tajā naktī uzbūvēja ap sevi pret visas pasaules vīrie��iem? Vai �ī būtne jebkad atraisīsies no �aulas, kas ar katru noslēgtības un vientu�lības gadu sacietēja aizvien vairāk?

Bonds atcerējās pēdējo divdesmit �etru stundu laikā piedzīvotos mirkļus, kad viņ� �ķietami zināja atbildi, - mirkļus, kad aiz ne�ēlīgās gangsteru līdzgaitnieces, kontra�bandistes un kār�u blēdes maskas pavīdē�ja sirsnīga, aizrautīga meitene, kas sacīja: "Saņem manu roku! Atver durvis, iesim ārā - saulītē. Neraizējies! Es seko�u tev. Jau agrāk domās jutos vienota ar tevi, ta�u tu nenāci, un mana dzīve aizritēja, klauso�ties tuk�ā ceļojo�u aģentu gvel�anā."

"Jā," viņ� domāja. "Tas būtu lieliski. No vienas puses." Ta�u - vai viņ� bija gatavs ari sekām? Ja Bonds saņems Tifānijas ro�ku, tas būs uz visiem laikiem. Viņ� kļūs par dziednieku, par psihoanalītiķi, kuram paciente ir ari mīļākā. Viņam būs jāpalīdz Tifānijai atbrīvoties no slimības, pat nedo�mājot par cietsirdīgo iespēju palaist vaļā roku, ja reiz tā būs saņemta. Vai Bonds bi�ja gatavs �ādai rīcībai, apzinoties, ko tas viss nozīmētu viņa dzīvē un karjerā?

Bonds sakustējās zvilni un atvairīja �o domu. Vēl bija par agru prātot. Viņ� virzī�jās uz priek�u pārāk ātri. Tagad derētu nogaidīt un paskatīties. Risināt vajadzētu visu pēc kārtas. Viņ� spītīgi meklēja izeju no stāvokļa, atsaukdams prātā domas par M. un par darbu, jo tas bija jāpabeidz un tikai tad varēs lauzīt galvu par personisko dzīvi.

"Tātad viens �ūskas gabals jau nocirsts. Kura ķermeņa daļa tā bija - galva vai aste? Grūti pateikt," Bonds domāja, tomēr vairāk nosvērās par labu slēdzienam, ka D�eks Spengs un noslēpumainais ABC ir galvenie kontrabandas operāciju plānotāji, bet Sera�fimo Spengs tikai iztirgoja saņemto preci. Serafimo ir iespējams aizstāt. Tifānija ir at�klāta kārts. Viņa varētu kļūt par liecinieci, ja Greizais Trī tiktu apsūdzēts dimantu kontrabandā, tādēļ viņ� dro�i vien nozudīs līdz brīdim, kad vētra būs pāri, ja Bondā saskatījis vētras priek�vēstnesi. Ta�u jo�projām nebija pierādījumu, kas saistītu D�eku Spengu ar "Dimantu namu", un vie�nīgais pavediens, kas veda pie ABC, bija te�lefona numurs Londonā. Bonds atgādināja sev, ka tas jāizdabū no Tifānijas, cik ātri vien iespējams. Tas un ar to saistītie kon�takti varbūt jau tiek steidzīgi mainīti, jo par Tifānijas nodevību un Bonda bēg�anu dro�i vien jau ziņots uz Londonu - to būs paspē�jis nokārtot Greizais Tri. "Tas nozīmē," Bonds prātoja tālāk, "ka par nākamo mērķi būtu jākļūst D�ekam Spengam, bet caur viņu varēs piekļūt ABC. Tad paliktu tikai kanāla sākumposms - Āfrikā, bet pie tā jā�tiek ar ABC starpniecību." Jau lai�oties miegā, Bonda domas pievērsās atskaitei, kas jānosūta M. iespējami ātrāk - tūlīt pēc uzkāp�anas uz "Karalienes Elizabetes" klā�ja -, lai Londonā tiek ar to galā. Vellensa vīriem būs ko darīt. Bondam pa�am tur vairs nebija daudz ko iesākt ari pēc pārra- �anās. Būs jāuzraksta vesels lērums ziņo�jumu. Tā pati vecā un apnicīgā kabineta ikdiena. Vakaros viņ� tiksies ar Tifāniju, kura varētu apmesties brīvajā istabā viņa Kingsroudas dzīvoklī. Vajadzētu nosūtīt te�legrammu Mejai, lai viņa visu sakārto. Ie�liek vāzēs puķes, sadabū vannas esenci no veikala "Floris" un izvēdina palagus�

Tie�i desmit stundas pēc tam, kad D�eimss un Tifānija bija pametu�i Losan- d�elosu, lidma�īnas motori ducināja virs "La Guardia" lidostas, vēl pēdējoreiz metot liku�mu pirms piezemē�anās uz garā skrejceļa.

Bija agrs svētdienas rīts, pulkstenis rādi�ja astoņi, un lidostā varēja redzēt tikai da��us cilvēkus. Kāds ierēdnis apturēja Bondu un viņa ceļabiedreni, tikko tie abi izkāpa no lidma�īnas, un aizveda uz sānu ieeju, kur jau gaidīja divi jauni vīrie�i. Viens bija no Pinkertona aģentūras, otrs - no Valsts departamenta. Viņi patērzēja par lidojumu, kamēr atnāca nesējs ar bagā�u, un tad abi atbraucēji pa sāndurvīm tika izvesti pie eleganta, sarkanbrūna pontiaka. Ma�īnas motors iemurrājās, un aizmugures logiem priek�ā nolaidās �alūzijas.

Pēc tam sekoja vairākas ne ar ko neaiz�pildītas stundas Pinkertona aģentūras dar�binieka dzīvokli, un ap �etriem pēcpusdie�nā viņi viens pēc otra, ievērojot piecpa�dsmit minū�u atstarpi, pa segto trapu ie�kāpa britu "Karalienes Elizabetes" milzīga�jā, melnajā vēderā un beidzot nonāca savās kajītēs, kuras atradās uz M klāja, un aiz�slēdza durvis, norobe�ojoties no pasaules.

Tikko Tifānija Keisa un pēc tam arī D�eimss Bonds iegāja kuģī, kāds dokeris no "Anastasia's Longshoreman's Union" naski iemetās telefona būdiņā pie muitas angāra.

Pēc trim stundām pie dokiem apstājās melns limuzīns, un divi lieti�ķa izskata vīri iz�kāpa no tā tie�i laikā, lai paspētu iziet imigrā�cijas un muitas formalitātes un uzkāptu pa trapu īsu bridi pirms tam, kad skaļruņi pazi�ņoja, ka pavadītāji tiek lūgti pamest kuģi.

Viens no tiem bija pajauns vīrietis ar glī�tu seju un pāragri nosirmoju�iem matiem, kurus sedza kovboja cepure. Uz ceļasomas bija plāksnīte ar uzrakstu "B. Kiterid�s".

Otrs bija liela auguma, paresns vīrs ar nemierīgu skatienu, viņa mazās a�eles slē�pās aiz bifokālajām brillēm. Viņ� neganti svīda un nemitīgi slaucīja seju ar lielu ka�batas lakatu.

Pie resnī�a ceļasomas roktura bija pie�stiprināta vizītkarte ar uzrakstu "V. Vin- ters", bet zem uzvārda ar sarkanu tinti bija uzrakstīts: "Mana asinsgrupa ir B."

Tie�i astoņos "Karalienes Elizabetes" svil�pe sadrebināja debesskrāpju logu rūtis, un tad velkoņi jau ievadīja lielo laineri upes vi�dū, apgrieza un uzmanīgi ar piecu mezglu ātrumu stundā virzīja lejup pa straumi.

Uz brīdi, kad locis pameta to Ambrozlai- tā, laineris apstājās, tad dzenskrūves atkal sakūla ūdeni baltās putās, "Elizabete" at�viegloti notrīsēja un devās garajā ceļā uz Sauthemptonu.

Sēdēdams savā kajītē un klausīdamies, kā klusi krakst koka sienas, vērodams zī�muli uz tualetes galdiņa, kur tas lēnām ri�poja �urpu turpu starp matu suku un pasi, Bonds atcerējās dienas, kad �is laineris ne�mitīgi mainīja kursu, līkumojot pa Dienvid- atlantiju, jo nācās spēlēt paslēpes, vairoties no vācu zemūdenēm, kas siroja pa kuģu ceļiem uz liesmu apņemto Eiropu. Tas bija īsts piedzīvojums, bet tagad "Karaliene Eli�zabete", sava radioimpulsu kokona sargā�ta, kuģoja dro�i - radars, lokatori un dzi- lummēritājs rūpējās, lai nenotiktu nekādas sadursmes, tāpēc Bonds nosprieda, ka �ajā ceļojumā viņu var apdraudēt tikai garlaicī�ba un gremo�anas traucējumi.

Bonds pacēla telefona klausuli un palū�dza savienojumu ar mis Keisu. Izdzirdusi Bonda balsi, viņa teatrāli novaidējās.

-�� Es ienīstu jūru! - viņa sacīja. - Jau ta�gad jūtos slima, kaut gan mēs vēl esam upē.

-� Tādā gadījumā, - Bonds atbildēja, - pa�lieciet kajītē, dzeriet zāles un �ampanieti. Es jūtī�os slikti vēl divas vai trīs dienas. Ie��u pie ārsta un masiera, uz turku pirti un mēģinā�u savākties. Mums tik un tā �ī brauciena laikā būtu labāk vairīties no cil�vēku skatieniem. Jo jādomā, ka Ņujorkā vi�ņi mūs izsekoja.

-�� Labi, ja apsolāt katru dienu man zva�nīt, - Tifānija piekrita, - un arī aizvest ma�ni uz grilbāru, tikko jutī�u, ka varētu norīt kādu kumosu kaviāra. Ja?

Bonds iesmējās.

-�� Ja jūs uzstājat, - viņ� piekrita. - Un ta�gad paklausieties! Pretī es gribu, lai jūs sasprindzināt atmiņu. Pacentieties atcerē�ties visu, ko zināt par ABC un �īs operāci�jas Londonas posmu. To telefona numuru. Un visu pārējo. Kāpēc tas man vajadzīgs, es jums pastāstī�u, tikko radīsies iespēja, bet pagaidām lūdzu tikai uzticēties man. Norunāts?

-�� Jā, protams, - jaunā sieviete atteica tik vienaldzīgi, it kā tā viņas dzīves daļa būtu zaudējusi jebkādu nozīmi. Apmēram des�mit minūtes Bonds Tifāniju izjautāja, ta�u diezgan neauglīgi, jo par ABC izdibināja ti�kai da�ādus sīkumus.

Tad Bonds nolika klausuli, piezvanīja stjuartam un pasūtīja pusdienas. Viņ� ap�sēdās rakstīt garo ziņojumu, kuru vajadzē�ja �ifrētā veidā nosūtīt vēl �ovakar.

Varenās dzenskrūves darbojās, dzīdamas uz priek�u tumsā �o peldo�o pilsētu, kurā trīs tūksto�i pieci simti dvēseļu bija atra�du�as mājvietu uz piecām savas dzives dienām, kuru laikā ar tām varēja notikt viss, kas raksturīgs daudzskaitlīgām cilvē�ku kopienām - laupī�anas, kautiņi, pave��anas, dzer�anas, krāp�anas, vienas vai pat vairākas dzemdības, pa�nāvības un� vienā no simt ceļojumiem arī kāda slepka�vība.

Peldo�ā dzelzs pilsēta mierīgi slīdēja uz priek�u pa pla�o, viļņojo�o Atlantijas oke�ānu un maigais vakarvēj� �u�inot vaidēja mastos, bet radio ēterā traucās Morzes ābeces signāli.

Tie�i pulksten desmitos de�urējo�ais operators noraidīja telegrammu, kas bija adresēta ABC firmā "Dimantu nams", He- tongārdenā, Londonā. Tajā bija teikts: "OB�JEKTU ATRA�ANĀS VIETA NOSKAIDROTA PUNKTS JA BŪS NEPIECIE�AMS RADI�KĀLS RISINĀJUMS NOSAUCIET CENU DOLĀROS". Bet paraksts bija: "VTNTERS".

Pēc stundas - kad kuģa "Karaliene Eliza�bete" radists skumīgi aplūkoja ziņojumu, kas sastāvēja no piecsimt piecburtu kom�binācijām un bija adresēts "Universālā eks�porta" izpilddirektoram Rīd�entparkā, Lon�donā, - pienāca īsa atbildes telegramma, kas bija jānodod pirmās klases pasa�ierim Vinteram. Tā vēstīja: "VĒLOS PILNĪGI IZ�BEIGT KEISAS LIETU PUNKTS ATKĀRTO�JU KEISAS LIETU PUNKTS MAKSĀ�U DIVDESMIT TŪKSTO�US PUNKTS AR OTRU KLIENTU VĒLOS NORĒĶINĀTIES PERSO�NISKI PĒC IERA�ANĀS LONDONĀ APSTIP�RINIET SAŅEM�ANU ABC".

Operators uzmeklēja pasa�ieru sarakstā Vintera vārdu, ielika telegrammu aploksnē un lūdza to nogādāt uz A klāja kajīti, kurā mita �is kungs. Tā atradās tie�i zem M klāja, kur bija apmetu�ies Bonds un Tifā�nija. �ajā kajītē, kreklos izmetu�ies, sēdēja divi vīri un spēlēja kārtis. Ejot ārā, stjuarts dzirdēja tuklāko vīru noslēpumaini sakām pāragri nosirmoju�ajam:

- Vai zini, mīlīt, divdesmit tūksto�i dolā�ru par �īm da�ām dienām - tas ir kaut kas! Lieliski, lieliski!

Tikai tre�ajā ceļojuma dienā Bonds un Tifānija norunāja satikties un atpūtas telpā ar skatu laukumu iebaudīt kokteiļus, bet pēc tam paēst vakariņas grilbārā. Dienvidū bija iestājies pilnīgs bezvēj�, un pēc maltī�tes, ko Bonds len�a laikā bija ieturējis savā kajītē, viņ� saņēma zīmīti, kas bija rakstīta uz kuģa vēstuļpapīra meitenīgi apaļīgā rok�rakstā. Tā bija �āda: "Uzaiciniet mani uz satik�anos. �odien." Un Bonda roka tūlīt sniedzās pēc telefona klausules.

Viņi sastapās, pēc triju dienu at�ķirtības izslāpu�i viens pēc otra sabiedrības. To�mēr, kad Tifānija pievienojās Bondam pus- apaļajā kokteiļu bārā kuģa priek�galā un apsēdās tum�ajā kaktā pie galdiņa, kuru viņ� bija izvēlējies, kareivīgums pret vīrie��iem joprojām nebija zudis.

-��� Kas tad tas par galdiņu? - viņa sarkas�tiski ierunājās. - Jums laikam kauns rādī�ties cilvēkos kopā ar mani? Uzvilku mugu�rā labāko no tā, ko spējusi radīt Holivudas modes pasaules pēdiņu iztēle, bet jūs mani slēpjat, it kā es būtu tūksto� deviņi simti �etrpadsmitā gada mis Reinas zelts! Man gribētos mazliet izklaidēties uz �ā vecā ku�ģa, bet jūs bā�at mani kaktā, it kā es būtu bīstama apkārtējo veselībai.

-� Tā ari ir, - Bonds novilka. - Vai ari jūs vēlaties novest visus vīrie�us līdz baltkvē�lei?

-� Ko tad, jūsuprāt, vajadzētu darīt jaunai dāmai uz "Karalienes Elizabetes" klāja? Kļūt par zivi?

Bonds iesmējās. Viņ� pamāja viesmīlim un pasūtīja degvīnu ar sauso martini un citronu.

-� Es varētu jums piedāvāt kaut ko citu.

-�� Dārgais draugs, - jaunā dāma attrau�ca, - dienaskārtībā bija paredzēta jauka laikpavadī�ana ar izskatīgu angli. Nelaime tā, ka viņ� kāro pēc manas ģimenes dārglie�tām. Ko lai es daru? Jūsu draudzenei ir ko palauzīt galvu. - Tifānija pēk�ņi pārliecās pāri galdiņam un uzlika plaukstu uz Bonda rokas. - Paklausieties, Bonda kungs, - viņa sacīja. - Es jūtos laimīga kā cikāde. Man �eit patīk. Es labprāt pavadu laiku kopā ar jums. Un man patīk �is jaukais, aptum�o�tais galdiņ�, kur neviens neredz, ka es turu jūsu roku. Neņemiet manas runas nopietni! Esmu tik laimīga! Neņemiet manus muļķī�gos jociņus par pilnu, labi?

Tifānija bija apvilkusi krēmkrāsas Ķīnas zīda blūzi un ogļmelnus pusvilnas svārkus. �īs neitrālās krāsas īpa�i izcēla jaunās sie�vietes vieglo iedegumu. Viņas vienīgā rotas�lieta bija mazs, �etrstūrains Kartjē pulkste�nis ar melnu ādas siksniņu. Uz galda virs Bonda plaukstas gulēja viņas mazā, brūnā roka ar īsi apgrieztiem, nelakotiem nagiem. Tifānijas bāli zeltainie mati, kuri krita uz pleciem smagā vilnī, mirdzēja kā saules gaismes apspīdēti. Pelēko acu dzīlēs slēpās neizdibināmas liesmas. Jautājot viņa bija pavērusi skaisti veidotās lūpas, atklājot spo�i baltus zobus.

-��� Nē, - Bonds atbildēja. - Nē, neņem�u vis ļaunā, Tifānij. Jūsu personā viss ir jauks.

Jaunā sieviete ieskatījās Bondam acīs un nomierinājās. Tika atnesti dzērieni, Tifānija atrāva roku un jautājo�i uzlūkoja viņu pāri glāzes malai.

-� Tagad paskaidrojiet man da�as lietas, - vi�ņa sacīja. - Pirmkārt, ko jūs darāt un kā labā strādājat? Pa�ā sākumā, kad tikāmies viesnīcā, nospriedu, ka esat blēdis. Ta�u nezin kāpēc tūlīt pēc tam, kad izgājāt pa durvīm, es sapratu, ka neesat vis. Laikam > jau man vajadzēja brīdināt ABC, tad mēs būtu izvairīju�ies no daudzām nepatik��anām. Ta�u es to neizdarīju. Aiziet, D�eims! Sāciet stāstīt!

-� Es strādāju valdības uzdevumā, - Bonds atteica. - Tā vēlas darīt galu dimantu kon�trabandai.

-� Tātad jūs esat slepenais aģents?

-� Tikai valsts ierēdnis.

-�� Skaidrs. Un ko jūs darīsiet ar mani, kad būsim Londonā? Ieslodzīsiet tuptūzī?

-� Jā. Mana dzīvokļa viesu istabā.

-� Tas jau ir labāk. Vai jūs esat precējies? - viņa pajautāja un apklusa. - Vai nopietni saistījies?

-� Nē. Man vienīgi �ad tad gadās pa dēkai.

-� Tad jau jūs esat viens no tiem vecmodī�gajiem vīrie�iem, kuriem patīk gulēt ar sie�vietēm. Kāpēc neesat apprecējies?

-�� Dro�i vien tāpēc, ka, manuprāt, labāk ir dzīvot vienam. Lielākoties laulātie ir divi cilvēki, kuri viens otram neko nedod, tikai atņem.

Tifānija Keisa apsvēra dzirdēto.

-�� Iespējams, ka tā tie�ām ir, - viņa galu galā noteica. - Ta�u viss atkarīgs no tā, ko cilvēks pats gatavs dot. Kaut ko cilvēka cie�nīgu vai ari ne. Jūs neesat pati pilnība.

-� Un kā ar jums?

�o jautājumu Tifānija nebija gaidījusi.

-�� Uz mani laikam attiecas tas cilvēka ne�cienīgais risinājums, - viņa atbildēja. - Ko, pie velna, pēc jūsu domām, man vajadzēja precēt? Greizo Tri?

-� Noteikti biju�i ari citi gribētāji.

-�� Nē, nebija vis, - Tifānija nikni atcirta. - Jūs dro�i vien uzskatāt, ka man vispār ne�vajadzēja pīties ar tādiem cilvēkiem. Labi, es atzīstu, ka tiku spērusi nepareizu soli. - Dusmu spīvums noplaka, viņa pavērās Bondā kā aizstāvēdamās. - Tā ar cilvēkiem notiek, D�eims. Tā tas ir. Un da�kārt tā nav viņu vaina.

D�eimss Bonds pastiepa roku un cie�i saņēma viņas plaukstu.

-�� Zinu, Tifānij, - viņ� sacīja. - Fēlikss man �o to pastāstīja. Tādēļ es neuzdevu nekādus jautājumus. Nedomājiet par to! Dzīvojiet �odienā un �eit! Nevis vakardie�nā. - Viņ� mainīja sarunas tēmu. - Tagad pastāstiet kaut ko par sevi! Piemēram, kā�pēc jūs sauc Tifānija. Un kā kļuvāt par krupjē "Tiārā"? Kur, pie velna, tik labi ap- guvāt �o darbu? Ar kārtīm jūs rīkojāties patie�ām nepārspējami! Ja jūs esat tik liet�pratīga, tad vajadzības gadījumā dro�i vien spētu ari ko vairāk.

-�� Paldies, draugs, - Tifānija ironiski pa�teicās. - Ko tad? Uzspēlēt �eit durakus?

Par Tifāniju mani sauc tādēļ, ka toreiz, kad es piedzimu, mans dārgais tētis Keiss, tik�ko bija uzzinājis, ka neesmu zēns, bēdās uzdāvināja mātei tūksto� dolāru kopā ar pūdernicu no smalkā veikala "Tiffany" un aizgāja. Pieteicās dienēt flotē. Un aizgāja bojā. Tāpēc māte mani nosauca par Tifāni�ju un centās nopelnīt iztiku mums abām. Iesāka ar mei�ām uz izsaukumu, pēc tam izvērsās. Diez cik labi tas laikam neizklau�sās? - Viņa lūdzo�i un itin kā taisnodamās uzlūkoja Bondu.

-�� Es par to neuztraucos, - Bonds sausi atteica. - Jūs ta�u nebijāt viena no izsau�camajām meitenēm.

Tifānija paraustīja plecus.

-�� Mātes iestādi izdemolēja gangsteri. - Vi�ņa apklusa un izdzēra savu martini līdz beigām. - Kop� tā laika rūpējos par sevi pati. Un strādāju parastos darbus, kādi ir pieejami jaunām sievietēm. Devos uz Reno. Tur bija krupjē skola, es pieteicos tajā un mācījos uz velna parau�anu. Beidzu pilnu kursu. Ar specializāciju kauliņu spēlē, ru�letē un blekd�ekā. Krupjē - tas ir amats, kas dod iespēju labi nopelnīt. Divus simtus nedēļā. Vīrie�iem patīk, ja kārtis dala sie�viete, arī sievietes labprātāk uzticas sievie�tei. Jo domā, ka dalītāja tomēr ir viena no viņām. Glu�i kā māsa. Viņas baidās, kad krupjē ir vīrietis. Tikai nedomājiet, ka tāds darbs sagādā daudz prieka. Stāstot tas iz�klausās labāk, nekā ir patiesībā.

Tifānija apklusa un uzsmaidīja Bondam.

-�� Tagad atkal ir jūsu kārta, - viņa sacī�ja. - Pasūtiet man vēl vienu dzērienu un pastāstiet, kāda sieviete, jūsuprāt, jums spētu kaut ko dot.

Bonds pasūtīja dzērienus, aizdedza ciga�reti un atkal pievērsās Tifānijai.

-� Tā varētu būt sieviete, kura man paga�tavos Bearnas mērci tikpat labi, cik labi pratīs mīlēties, - viņ� atbildēja.

-�� Svētās �ausmas! Tikai viena veca, stul�ba ragana, kas prot vārīt ēdamo un gulēt uz muguras?

-�� Nē, ne glu�i. Viņai būtu nepiecie�amas vēl daudzas citas sievi�ķīgas īpa�ības. - Bonds nopētīja Tifāniju. - Zeltaini mati. Pelēkas acis. Pavedino�a mute. Nevainojams au�gums. Un, protams, viņai būs jāuzjautrina mani ar savām smieklīgajām zobgalībām, jāprot ģērbties, spēlēt kārtis� un tā tālāk. Jādara viss, kas nepiecie�ams.

-�� Un jūs apprecētu �ādu personu, ja to atrastu?

-�� Varbūt ari ne, - Bonds attrauca. - Ne�laime tā, ka esmu gandrīz precējies. Ar kā�du vīrieti. Viņa vārds sākas ar burtu M. Man vispirms būtu jā�ķiras no viņa, tikai tad es varētu precēt kādu sievieti. Ta�u ne�esmu dro�s, vai es to vēlos. Man nāktos vi�ņas rīkotajās pieņem�anās iznēsāt ciemi�ņiem kanapē maizītes. Un tad vēl visas tās �ausmas ar "Jā, tu izdarīji to!" un "Nē, ne�darīju vis!", kas sākas līdz ar laulību. Ilgi tā nevarētu turpināties. Man piemestos klaustrofobija, un es no viņas aizbēgtu. Pa�lūgtu, lai mani aizsūta uz Japānu vai vēl kaut kur labi tālu.

-�� Un kā ar bērniem?

-��� Da�i man patiktu, - Bonds īsi notei�ca. - Bet tikai tad, kad bū�u aizgājis pensi�jā. Citādi tas nebūtu taisnīgi pret �iem bēr�niem. Mana darba dēļ viņi nekad nebūtu dro�ībā. - Viņ� ieskatījās savā glāzē un pēc tam iztuk�oja to. - Un kā ar jums, Tifānij? - Bonds jautāja, lai mainītu sarunas tēmu.

-��� Laikam jau pasaulē nav tādas sievietes, kurai nepatiktu pārnākt mājās un atrast priek�istabā uz galda vīrie�a platmali, - Ti�fānija nomākti atbildēja. - Nelaime ir tāda, ka nekad neesmu atradusi zem cepures pie�nācīgu galvu. Iespējams, ka neesmu meklē�jusi pietiekami cītīgi vai īstajās vietās. Jūs ta�u zināt, kā tas ir, kad dzīve rit pa vienām un tām pa�ām sliedēm. Un nemaz negribas lūkoties, kas notiek ārpus ierastajām robe��ām. Ar Spengiem vismaz bija kāda dro�ibas sajūta. Vienmēr zināju, kad būs nākamā maltīte. Varēju iekrāt mazliet naudas. Ta�u tādā sabiedrībā sievietei draugu nav. Vai nu jums jāizliek uzraksts: "Ieeja aizliegta", vai ar! iekulsieties pamatīgās nepatik�anās. Ta��u nu man jau ir līdz kaklam tā rūpē�anās pa�ai par sevi. Vai zināt, kā mēdz teikt Brodveja koristes? "Ir loti skumji mazgāt ve�ļu, ja tajā nav neviena vīrie�a krekla."

Bonds iesmējās.

-��� Labi, tātad jūs tagad esat izsista no sliedēm, - viņ� noteica. Un jautājo�i nopē�tīja jauno sievieti. - Kā tad ar misteru Se�rafimo? Tās divas guļamistabas viņa lielis�kajā vagonā un klātais galds ar �ampanieti divām personām�

Bonds nepaguva pabeigt teikumu, kad Tifānijas acis īsi nozibsnīja. Viņa piecēlās no galda un devās ārā no bāra.

Bonds domās nolamāja pats sevi un, at�stājis uz galda da�as monētas, metās mei�tenei pakaj. Viņ� panāca Tifāniju uz pastai�gu klāja.

-� Paklausieties, Tifānij, - viņ� iesāka.

Viņa ātri apcirtās un nostājās Bondam pretī.

-�� Cik gan jūs varat būt Jauns! - Tifānija noteica. Viņas skropstās iemirdzējās asa�ras. - Kāpēc jums vajadzēja visu sabojāt ar �o nejauko piezīmi? Ak vai, D�eims, - viņa bēdīgi pagriezās pret logu, sameklēja somi�ņā mutautu un sāka slaucīt acis, - jūs ne�saprotat�

Bonds aplika roku Tifānijai ap pleciem un piespieda viņu sev klāt.

-�� Mana dārgā! - Viņ� saprata, ka �o pār�pratumu varētu nolīdzināt vienīgi ar kādu jūtamāku mīlestības izpausmi, bet, lai no�nāktu līdz tai, vajadzīgi vārdi un laiks. - Es negribēju jūs aizvainot. Es tikai vēlējos uz�zināt patiesību. Nakts tajā rotaļvilcienā bija briesmigi nelāga, un tas smalkais, diviem ēdājiem klātais vakariņu galds mani sāpi�nāja vairāk nekā tas, kas notika vēlāk. Man vajadzēja jums to pajautāt.

Mis Keisa aizdomīgi uzlūkoja Bondu.

-� Tad tā tas bija domāts? - viņa novilka, pētīdama Bonda seju. - Vai jūs gribējāt sa�cīt, ka es jums patiku jau tad?

-�� Netēlojiet rriiiļķi! - Bonds viņu nepacie�tīgi pārtrauca. - It kā jūs pati neko nesa�prastu!

Tifānija atkal novērsās un palūkojās ārā pa logu - uz bezgalīgo, zilo ūdeni un kaiju bariņu, kuras lidoja un nira, pavadīdamas �o lielisko, grezno kuģi. Pēc kāda brī�a jau�nā sieviete ierunājās:

-� Vai esat lasījis grāmatu "Alise Brīnum�zemē"?

-�� Pirms daudziem gadiem, - Bonds atbil�dēja. - Bet kāpēc jūs jautājat?

-�� Tur bija kāda rindkopa, par kuru es bie�i prātoju, - viņa paskaidroja. - Tā skan apmēram �ādi: "Ai, Pele, vai tu zini ceļu, kā izkļūt no �ī asaru dīķa? Esmu aplam nogu�rusi pa to peldēt, ak, Pele!" Atceraties? La�bi, tātad es biju iedomājusies, ka jūs bū�siet tas, kas man pateiks, kā izkļūt no asa�ru lāmas. Ta�u jūs mani iegrūdāt tur vēl dziļāk. Tāpēc es jutos tik sarūgtināta. - Ti�fānija uzlūkoja Bondu. - Bet es tomēr ticu, ka negribējāt mani sāpināt.

Bonds klusēdams paskatījās uz viņas muti, pēc tam noskūpstīja jauno sievieti uz lūpām.

Tifānija neatbildēja uz skūpstu un atbrī�vojās no apskāviena. Viņas acis atkal zob�galīgi mirdzēja. Ieķērusies Bondam elkonī, viņa pagriezās pret atvērtajām lifta dur�vīm.

- Vediet mani lejā, - viņa sacīja. - Man jādodas atjaunot sejas krāsu, un vispār būs vajadzīgs kāds laiciņ�, lai iegūtu labas preces izskatu. - Tifānija aprāvās. Viņa tu�vināja muti Bonda ausij. - Ja nu gadījumā jūs par to interesējaties, D�eims Bond, - vi�ņa klusi turpināja, - es nekad mū�ā nees�mu "gulējusi ar vīrieti", kā jūs to saucat. - Ti�fānija paraustīja Bondu aiz rokas. - Un ta�gad nāciet, - viņa pēk�ņi izrīkoja. - �ā vai tā, ir pienācis laiks "karstajai mājas pel�dei". Jādomā, ka jūs vēlaties, lai es izsakos tā, kā te pieņemts. Jūs, lieti�ķie angļi, rei�zumis mēdzat izkarināt vannasistabās visai dīvainus uzrakstus.

Bonds pavadīja Tifāniju līdz viņas kajītei, pēc tam devās uz savējo un iegremdējās "karstā sāls vannā", kurai sekoja "auksta mājas du�a". Tad viņ� atlaidās gultā un, klusībā pasmaidījis par �o to no Tifānijas teiktā, iedomājās jauno sievieti, kura pa�- riez guļ vannā, aplūko daudzos krānus un prāto, cik gan angļi ir traki.

Pie durvīm pieklauvēja, un ienāca stjuarts ar nelielu paplāti, ko nolika uz galda.

-� Kas, pie velna, tur ir? - Bonds noprasīja.

-�� To atsūtīja �efpavārs, ser, - stjuarts paskaidroja un izgāja, aizvērdams durvis.

Bonds izkāpa no gultas, piegāja pie galda un aplūkoja paplātes saturu. To iz�darījis, viņ� pasmaidīja. Tur bija ceturt- daļpudele �ampanie�a "Bollinger", �etri kanapē grauzdiņi ar plānām gaļas strē�melītēm un mazs mērces trauciņ�. Tam līdzās atradās zīmīte, kura vēstīja: "�o Bearnas mērci bez manas palīdzības ga�tavoja mis T. Keisa." To bija parakstījis "�efpavārs".

Bonds ielēja glāzē �ampanieti, uzlika ga�ļas gabaliņam krietni daudz mērces, iestū�ma kumosu mutē un rūpīgi sako�ļāja. Tad viņ� piegāja pie telefona.

-Tifānij?

Klausulē skanēja tikai klusi, priecīgi smiekli.

-� Jā, jūs tie�ām protat pagatavot brīni��ķīgu Bearnas mērci�

Bonds nolika klausuli atpakaļ vietā.

Visreibino�ākais mirklis mīlas dēkas sā�kumā ir, kad pirmoreiz kādā publiskā vie�tā - teātrī vai restorānā - vīrietis uzliek ro�ku uz sievietes gurna, bet viņa pārklāj to ar savu plaukstu, piespie�ot vīrie�a roku vēl tuvāk sev klāt. �īs kustības izsaka visu. Viss ir nolemts. Visas vieno�anās parakstī�tas. Un seko gar� klusuma bridis, kad dzīslās dzied asinis.

Pulkstenis bija vienpadsmit, un grilbāra stūros �urnēja tikai da�i apmeklētāji. Mē�ness piestarotais okeāns izdvesa klusas nopūtas, milzīgais laineris pļāva melno At�lantijas pļavu, un tikai sīku vilnī�u ņirba aiz tā iezīmēja kuģa gaitu, duso�ajam ūdens klaidam ritmiski pulsējot, bet �eit, sārtas gaismas apspidēti, divi cilvēki sēdē�ja, saspiedu�ies cie�i kopā.

Pienāca viesmīlis ar rēķinu, un sakļau�tās rokas atrāvās viena no otras. Tomēr vi�ņiem patlaban piederēja viss pasaules laiks. Nebija vajadzīgi ne vārdi, ne saskar�sme, un jaunā sieviete laimīgi smējās, vēr�damās Bondam sejā. Viesmīlis sāka novākt galdu, un abi devās uz durvju pusi.

Viņi iekāpa liftā un uzbrauca lidz pastai�gu klājam.

- Un ko tagad, D�eims? - Tifānija jautā�ja. - Es iedzertu vēl mazliet kafijas un kok�teili "Stingers" ar balto piparmētru liķieri. Pēc tam varētu palūkoties, kā darbojas ku�ģa totalizators. Esmu tik daudz par to dzir�dējusi� mēs varētu tikt pie bagātības.

-�� Labi, - Bonds atbildēja. - Būs tā, kā teiksiet. - Viņ� turēja Tifānijas roku, cie�i piespiestu sev klāt, kamēr abi kopā izgāja cauri lielajai atpūtas telpai, kur tika spē�lēts bingo, bet pēc tam - tuk�ajai deju zā�lei, kur mūziķi vēl tikai skaņoja instrumen�tus. - Bet nelieciet man pirkt kādu numu�ru! Tā ir riskanta spēle, un pieci procenti no ienākumiem tiek ziedoti labdarībai. Izre�dzes gandrīz vai sliktākas nekā Lasvegasā. Ta�u ir interesanti, ja gadās labs ūtrup- nieks. Dzirdēju runājam, ka uz klāja esot daudz naudīgu pasa�ieru.

Smēķējamā telpa bija gandrīz tuk�a, un viņi izvēlējās nelielu galdiņu patālāk no paaugstinājuma, uz kura vecākais stjuarts bija izvietojis izsoles vadītāja piederumus - kasti ar numurētajām pa�pīra strēmelītēm, ūtrupnieka āmuru un ūdens karafi.

-� Ja mēs būtu teātri, es teiktu, ka izrāde ir vāji apmeklēta, - noteica Tifānija, kad abi apsēdās starp daudziem tuk�iem krēs�liem un galdiem. Ta�u, kad Bonds pateica stjuartam pasūtījumu, atsprāga durvis, kuras veda uz kinozāli, un drīz vien telpā jau bija apmēram simt cilvēku.

Ūtrupnieks bija apaļīgs, dzīvespriecīgs Midlendas biznesmenis ar sarkanu neļķi frakas pogcaurumā. Piedauzījis pie galda, pieprasot klusumu, viņ� paziņoja, ka kuģa kapteinis cerot nākamajā dienā veikt no septiņsimt divdesmit līdz septiņsimt trīs�desmit deviņām jūdzēm, bet jebkur� attā�lums, kas būtu mazāks par septiņsimt div�desmit jūdzēm, būs apak�lauks, bet lie�lāks par septiņsimt trīsdesmit deviņām jū�dzēm - aug�lauks.

-�� Un tagad, lēdijas un d�entlmeņi, pa�raudzīsimies, vai mums �odien izdosies pārsniegt �ī brauciena rekordu. Tā ir ie�spaidīga summa - divtūksto� �etrsimt mār�ciņas. (Aplausi.)

Stjuarts piedāvāja kasti ar numurētajām papīra strēmelēm dāmai, kura izskatijās pēc bagātākās personas �ajā telpā, bet pēc tam pasniedza viņas izvilkto strēmeli izsolī�tājam.

-�� Un tā, lēdijas un d�entlmeņi, te mums ir lielisks sākuma skaitlis! Septiņsimt trīs�desmit astoņi. Tūlit sākam ar aug�u! �o�dien mēs �eit redzam tik daudz jaunu se�ju� (Smiekli.) Manuprāt, mēs visi esam vienoju�ies, ka jūra patlaban ir varen mie�rīga. Lēdijas un d�entlmeņi! Cik lai prasu par septiņsimt trīsdesmit astoņi? Vai varē�tu būt, sacīsim, piecdesmit mārciņas? Vai kāds man piedāvās piecdesmit mārciņas par �o laimīgo skaitli? Vai jūs teicāt divdes�mit, ser? Labi, ar kaut ko mums ir jāsāk! Vai nebūs vairāk? Divdesmit piecas? Patei�cos, kundzīt! Un trīsdesmit. Tur jau sola �etrdesmit, stjuart! Mans draugs - misters Rotblats - sola �etrdesmit piecas! Paldies, �ārlij! Vai par septiņsimt trīsdesmit astoņi vairs nebūs neviens piedāvājums virs �etr�desmit piecām mārciņām? Piecdesmit. Pal�dies jums, kundze. Un tagad mēs esam at�pakaļ tur, kur sākām! (Smiekli.) Vai nebūs piedāvājuma virs piecdesmit mārciņām? Kārdinājuma nav? Aug�skaitlis. Mierīga jū�ra. Piecdesmit mārciņas. Vai neviens ne�teiks piecdesmit piecas? Paliekam pie piec�desmit mārciņām. Piecdesmit mārciņas vienu reizi. Piecdesmit mārciņas otru rei�zi. - Un paceltais āmurs nobūk�ķēja pret galdu.

-� Paldies Dievam, �is ir labs solītājs, - sa�cīja Bonds. - Skaitlis tie�ām ir labs un aiz�gāja ļoti lēti, ja pieņemam, ka laiks būs tik�pat mierīgs arī turpmāk un neviens nepār- kritīs pār bortu. Aug�skaitļi �ovakar var ie�nest pamatīgu �ūksni. Visi domā, ka kuģis �ādā laikā spēj veikt vairāk nekā septiņ�simt trīsdesmit deviņas jūdzes.

-�� Cik daudz naudas jūs domājat ar to �ūksni? - Tifānija noprasīja.

-��� Divsimt mārciņas. Varbūt vairāk. Es pieļauju, ka pārējie aizies vidēji par simtu gabalā. Pirmais parasti ir lētāks. Cilvēki vēl nav iesilu�i. Vienigā gudrā rīcība �ajā spēlē ir nopirkt pirmo skaitli. Vinnēt var katrs no tiem, ta�u par pirmo būs mazāk samak�sāts.

Kad Bonds mitējās runāt, ūtrupnieka āmurs noklaudzēja, jo skaista, satraukta meitene bija nosolījusi nākamo skaitli par deviņdesmit mārciņām. Morālu un acīmre�dzot ari materiālu atbalstu viņai bija snie�dzis sirms vīrs ar svaigu sejas krāsu, kur� atgādināja bagāta, vecīga pielūdzēja kari�katūru.

-���� Uz priek�u! Nopērciet man skaitli, D�eims! - Tifānija sacīja. - Jūs nemaz ne�protat apieties ar meitenēm. Paskatieties, kā tas jaukais vīrs izturas pret to jaunkun�dzi.

-�� Viņ� jau ir pārsniedzis saprātīga cil�vēka vecumu, - Bonds novilka. - Viņam noteikti jau ir se�desmit. Vīrietim, kuram vēl nav �etrdesmit, meitenes nemaksā ne�ko. Vēlāk nākas atvērt maku vai stāstīt pasakas. Un pasakas ir sāpīgākais paņē�miens. - Bonds pasmaidīja. - Man gan vēl nav �etrdesmit.

-�� Neesiet tik pa�pārliecināts, - Tifānija atbildēja. Viņa skatījās uz Bonda muti. - Ru�nā, ka vecākie vīrie�i esot tie labākie mil- nieki. Turklāt jūs pēc dabas neesat skopu�lis. Varu derēt, ka �is spēles uz kuģiem ir aizliegtas.

-�� Tā varētu teikt, - Bonds atbildēja. - Ta��u viņi rīkojas pietiekami uzmanīgi, lai �ajā pasākumā netiktu iejaukta kuģniecība. Pa�klausieties, kas �eit rakstīts. - Bonds pacēla no galda oran�u kartīti. - 'Totalizators ūtru�pes formā," - viņ� lasīja, - "derot par kuģa veikto attālumu, tiek rīkots bez kuģniecības piekri�anas, un tiek īpa�i uzsvērts, ka kuģ�niecība no tā norobe�ojas. Kuģniecība nevē�las, lai smēķējamās telpas stjuarts vai kāds cits no kuģa komandas aktīvi piedalītos �ajā spēlē vai tās organizē�anā." - Bonds palūko�jās aug�up. - Vai skaidrs? - viņ� piemetinā�ja. - Spēle ir pilnīgi pati par sevi, tā nepapil�dina valsts kasi. Klausieties tālāk: "Kuģnie�cība ierosina pasa�ieriem ievēlēt komiteju no saviem pārstāvjiem, kas visu noformulē�tu un iedziļinātos sīkumos. Smēķējamās tel�pas stjuarts varētu, ja viņam tiktu izteikts tāds lūgums un darba pienākumi atļautu, uzņemties ūtrupnieka palīga lomu, izsolot skaitļus, ja ievēlētajai komitejai būtu nepie�cie�ams asistents."

-� Varen jokaini, - Bonds piebilda. - Ja ga�dījumā rastos kādas domstarpības, atbildī�bu nāktos uzņemties komitejai vienai pa�ai. Un tagad paklausieties! Jo tie�i ar �o punk�tu sākas noteikumi par iespējamajām nepa�tik�anām. - Bonds turpināja lasīt. - "Kuģ�niecība pievēr� īpa�u uzmanību Apvienotās Karalistes finansu nolikumam, kas prasa, lai �eki, kas izrakstīti par sterliņu mārci�ņām, būtu segti, turklāt ievērojot ierobe�o�jumus mārciņu bankno�u ieve�anai Apvie�notajā Karalistē."

Bonds nometa kartīti uz galda.

-�� Tālāk ir tāpat, - viņ� piemetināja un uzsmaidīja Tifānijai Keisai. - Raugiet, ja nopirk�u jums skaitli un jūs vinnēsiet div�tūksto� mārciņu, summa tiks izmaksāta veselā kaudzē dolāru un mārciņu naudas�zīmju, kā ari �ekos. Vienīgais veids, kā iz�lietot visu �o �ūksni, ja pieņemam, ka visi �eki tie�ām ir segti, par ko es �aubos, būtu ievest to Anglijā, paslēptu aiz zeķturiem. Un tādā gadījumā mēs atkal nodarbotos ar kontrabandu, un es kalpotu nelabajam.

Ta�u nelikās, ka uz jauno sievieti �ie vār�di būtu atstāju�i kādu iespaidu.

-�� Bandā bija kāds gangsteris, vārdā Aba- daba, - viņa sacīja. - Blēdīgs tips ar pār�gudru galvu, kurā atradās atbildes uz vi�siem jautājumiem. Viņ� aplēsa likmes hi�podromu derībām, procentus reketam, skaitļus loterijām un daudz ko citu. Viņu dēvēja par "Skaitļu zemes burvi". Viņu glu�i nejau�i novāca �ulca slepkavības lai�kā, - Tifānija piebilda. - Manuprāt, jūs ari esat tāds Abadaba, kas runā bez mitas, lai nebūtu jāizdod nauda sievietes dēļ. Labi, - vi�ņa rezignēti paraustīja plecus. - Tad vis�maz izmaksājiet savai pavadonei vēl vienu "Stingeru".

Bonds pasauca stjuartu. Kad tas atkal aizgāja, Tifānija pieliecās Bondam tik tuvu klāt, ka viņas mati skāra virie�a ausi, un klusi ierunājās: - īstenībā es to nemaz ne�gribu. Dzeriet jūs! Vēlos �ovakar būt skaid�ra kā svētdienas rits. - Tifānija izslējās tais�nāk. - Un kāpēc �eit nekas nenotiek? - viņa nepacietīgi ieminējās. - Es gribu redzēt kaut ko interesantu.

-�� Tūlīt sāksies, - Bonds attrauca. �ajā brīdī arī ūtrupnieks skaļā balsī, lai pār�kliegtu telpā valdo�o murdoņu, ierunā�jās.

-�� Un tagad, lēdijas un d�entlmeņi, - viņ� zīmīgi teica, - mēs esam nonāku�i pie ļoti svarīga jautājuma. Kur� sola simt mārciņas par aug�lauku vai apak�lauku? Mēs visi zi�nām, ka tas nozīmē iespēju izvēlēties aug��lauku, un man ir tāda nojauta, ka �ovakar tā būs iecienitākā izvēle (smiekli), ņemot vē�rā labos laika apstākļus. Tātad - kur� sāks solī�anu ar simt mārciņām par aug�lauku vai apak�lauku?

-�� Pateicos, ser! Un simt desmit, simt div�desmit un simt trīsdesmit. Paldies, kundze.

-�� Simt piecdesmit, - sacīja kāda virie�a balss netālu no viņu galdiņa.

-�� Simt se�desmit. - �ajā reizē runāja sie�viete.

Vīrietis vienmuļā balsī atsaucās:

-� Simt septiņdesmit.

-� Astoņdesmit! - sacīja kāds cits.

-� Divsimt mārciņas.

Kāda pieskaņa runātāja balsī lika Bon�dam pagriezties un uzlūkot viņu.

Tas bija liela auguma vīrs ar uzblīdu�u, neveselīgi bālu seju. Mazās, aukstās un tum�ās acis nekustīgi blenza uz izsoles va�dītāja paaugstinājumu caur bifokālām bril�lēm. �ī vīra kakls bija teju vai tikpat plats kā viņa galva. Melno, sasvīdu�o matu plūk�snainās sprogas atgādināja aļģes. Vīrs no�ņēma brilles, izvilka mutautu un sāka slaucīt sviedrus, sākot no kreisā vaiga, tad, augstu izslējis elkoni, no skausta, pēc tam roka atgriezās pie sejas, noslaucīja labo vaigu un beidzot arī pilo�o degunu.

-� Divsimt desmit, - kāds bilda.

Lielā vīra zods noļumēja, kad viņ� pavēra sakniebto muti un ar skaidri jau�amu amerikāņu akcentu sacīja:

-� Divsimt divdesmit.

Kas �ajā cilvēkā bija tāds, ka Bonda galvā pēk�ņi ieskanējās trauksmes zvans? Viņ� uzmanīgi vērās platajā sejā, gara acīm pārlū�kodams smadzeņu apcirkņus, izvilkdams at�vilktni pēc atvilktnes, meklējot kādu pieturas punktu. Seja? Balss? Anglijā? Amerikā?

Neatradis atbildi, Bonds padevās un pie�vērsās otram virietim pie tā pa�a galdiņa. Atkal tā pati sajūta - it kā arī ar �o vāru jau būtu gadījies tikties. Pārsteidzo�i jauna se�ja zem atpakaļ atķemmētiem glu�i sirmiem matiem. Maigas, brūnas acis ar garām skropstām. Kopiespaids bija diezgan glīts, ja vien to neizbojātu gaļīgais deguns un platā mute ar plānajām lūpām, kas patla�ban bija pavērusies platā, tuk�ā smaidā.

-��� Divsimt piecdesmit, - tuklais neiz�teiksmīgi sacīja.

Bonds pievērsās Tifānijai.

- Vai kādreiz esat redzējusi tos abus? - viņ� pajautāja, un jaunā sieviete pamanīja, ka Bonda pierē starp uzacīm parādījusies rūpju rieva.

-� Nē, - Tifānija noteikti atteica, - bet iz�skatās, ka tie varētu būt no Bruklinas. Kā�dēļ jūs tā vaicājat? Vai viņi jums kādu at�gādina?

Bonds vēlreiz nopētīja abus vīrie�us.

-� Nē, - viņ� �aubīgi atbildēja. - Nē, nedo�māju vis.

Telpā no�alca aplausi, izsolītājs atplauka un ar āmuru uzsita pa galdu.

-�� Lēdijas un d�entlmeņi, - viņ� uzvaras priekā paziņoja, - tas patiesi ir spo�s piedā�vājums! Trīssimt mārciņas, kuras piedāvā tā apburo�ā dāma jaukajā, sārtajā vakar�kleitā! - Galvas pastiepās, kakli saspringa.

Bonds redzēja, kā mutes kustējās, jautāda�mas: "Kas viņa ir?" - Un tagad, ser, - ūt�rupnieks iesaucās, pagriezdamies pret res�nuļa galdiņu, - vai drīkstu nosaukt trīssimt divdesmit piecas mārciņas?

-� Trīssimt piecdesmit, - atteica tuklais.

-� �etri simti! - iespiedzās dāma sārtajā kleitā.

-� Pieci simti! - Resnuļa balss bija neska�nīga, pilnīgi vienaldzīga.

Jaunā dāma sārtajā tērpā kaut ko dus�mīgi teica savam pavadonim, bet tas pēk��ņi izskatījās gau�ām garlaikots. Viņ� pār�tvēra izsolītāja skatienu un neuzkrīto�i pa�purināja galvu.

-� Vai neviens nepiedāvās vairāk par piec�simt mārciņām? - ūtrupnieks noprasīja. Viņ� zināja, ka no �ajā telpā sēdo�ajiem jau ir izspiedis visu iespējamo. - Pirmo�reiz! Otrreiz! - Noklaudzēja āmurs. - Pār�dots tur tam d�entlmenim, un es uzskatu, ka viņ� pelnījis aplausus! - Izsolītājs sāka aplaudēt, un pūlis paklausigi pievienojās, kaut gan dro�i vien labprātāk būtu plauk�ķinājis jaunajai dāmai sārtajā tēr�pā.

Resnais vīrs par da�am collām pacēla sē�amvietu no krēsla, pēc tam atkal apsē�dās. Viņa spīdo�ajā sejā nemanīja nekādu prieku par aplausiem, un skatiens palika kā piekalts ūtrupniekam.

-�� Un tagad mums, kā to prasa noteiku�mi, jāpavaicā �im d�entlmenim, kuru lau�ku viņ� izvēlēsies. (Smiekli.) Ser, vai vēla�ties aug�lauku vai apak�lauku? - Izsolītāja balss skanēja ironiski. Jo �is jautājums bi�ja lieka laika tērē�ana.

-� Apak�lauku.

Ļau�u pilnajā smēķējamajā istabā iestā�jās kapa klusums. Pēc tam uzvirmoja bal�su murdoņa. Tāda atbilde nebija iespēja�ma. Jo visiem ta�u bija skaidrs, ka vīrs do�mājis aug�lauku. Laiks ir lielisks. "Karalie�ne Elizabete" �obrīd traucas uz priek�u ar vismaz trīsdesmit mezglu lielu ātrumu stundā. Vai �is cilvēks zina kaut ko tādu, par ko citiem nav ne jausmas? Varbūt viņ� uzpircis kādu uz komandtiltiņa? Vai tuvo�jas vētra? Vai kuģis būtu nomaldījies no kursa?

Ūtrupnieks pieklauvēja ar āmuriņu pie galda, pieprasīdams klusumu.

-��� Es lūdzu piedo�anu, ser, - viņ� sacī�ja. - Vai jūs tie�ām runājāt par apak�lauku?

-Jā.

Izsolītājs atkal pieklaudzināja pie galda.

-�� Tādā gadījumā, lēdijas un d�entlmeņi, mēs tagad varam pāriet pie aug�lauka izso�les. Madame, - viņ� pievērsās jaunajai dā�mai sārtajā kleitā, - vai jūs negribētu sākt ar savu piedāvājumu?

Bonds pagriezās pret Tifāniju.

-�� Tas tie�ām ir dīvaini, - viņ� novilka. - Kaut kas neredzēts. Jūra ir tik gluda kā spo�gulis. - Viņ� paraustīja plecus. - Vienīgā at�bilde ir tāda, ka viņi kaut ko zina. - Tas to�mēr nelikās īpa�as intereses vērts. - Laikam kāds viņiem kaut ko pastāstījis. - Bonds pa�griezās un palūkojās uz abiem vīriem, ļau�dams skatienam bezrūpīgi slīdēt tiem pāri. - Man liekas, ka tie abi interesējas par mums.

Tifānija pāri Bonda plecam paraudzījās turp.

-�� Patlaban neviens no viņiem uz mums neskatās, - meitene sacīja. - Es domāju, ka tie ir tikai divi dumiķi. Sirmais izskatās pēc muļķa, bet resnais kodī īk�ķi! Viņi abi ir ķerti! �aubos, vai vispār saprot, ko pērk! Viņi vienkār�i ir visu saputroju�i.

-�� Kodī īk�ķi? - Bonds noprasīja un iz�klaidīgi izvilka pirkstus caur matiem. Vi�ņam uzmācās kādas neskaidras atmiņas.

Ja Tifānija būtu ļāvusi Bondam izdomāt �o domu līdz galam, viņ� dro�i vien būtu atcerējies. Ta�u Tifānija uzlika roku uz Bonda elkoņa un pieliecās tik tuvu, ka ma�ti skārās pie viņa sejas.

-� Aizmirstiet to, D�eims, - viņa nomurmi�nāja. - Neprātojiet tik daudz par �iem stul�bajiem tipiem! - Viņas acis pēk�ņi bija kļu�vu�as dedzīgas un alkainas. - Man vairs negribas te palikt. Aizvediet mani uz kādu citu vietu!

Nesakot vairs ne vārda, viņi piecēlās no galdiņa un izgāja no trok�ņainās smēķē�jamās telpas. Kāpjot lejā uz apak�ējo klā�ju, Bonda roka apņēma Tifānijas vidukli, bet jaunās sievietes galva noslīga uz viņa pleca.

Tā viņi nonāca pie Tifānijas kajītes dur�vīm, ta�u tur viņa Bondu atstūma un de�vās tālāk pa kluso, klusi kraksto�o gaiteni.

-�� Es vēlos ieiet pie jums, D�eims! - viņa paziņoja.

Bonds neko neatbildēja līdz brīdim, kad aiz viņiem aizvērās kajītes durvis, abi pie�vērsās viens otram un palika stāvam �īs mazās, brīni�ķi intīmās un apbrīnojami anonimās telpas vidū. Un tikai tad Bonds spēja klusi pateikt: - Mana dārgā! - un ie�slidināja vienu roku Tifānijas matos, pa�griezdams viņas galvu tā, lai piekļūtu lū�pām.

Pēc brī�a Bonds ar otru roku sataustīja Tifānijas kleitas aizmugurē rāvējslēdzi un atvilka to. Neatvirzīdamās no vīrie�a, viņa izkāpa no tērpa, starp skūpstiem elsoda�ma:

-�� Es vēlos visu, D�eims. Visu, ko jūs jeb�kad esat darījis ar kādu meiteni. Tūlīt! Un ātri!

Bonds noliecās, aplika roku ap Tifānijas gurniem, paceldams viņu un maigi nogul�dīdams uz grīdas.

Pirmais, ko Bonds atcerējās, kad iezvanī�jās telefons, bija Tifānija, kura, pārlieku�sies viņam pāri, noskūpsta un saka: - Ne�guli uz kreisajiem sāniem, tajā pusē ir sirds, dārgumiņ. Sirdij tas nenāk pair labu. Tā var mitēties pukstēt. Pagriezies uz otru pusi! - Un viņ� bija paklausīgi pagriezies uz otra sāna, aizmigdams tūlīt pēc tam, kad ar klik�ķi aizkrita durvis. Tikai kādu mirkli vēl ausīs skanēja Tifānijas vārdu at�balss, Atlantijas okeāna nopūtas, un tad viņu maigi ie�ū�oja miegā viļņi, kuri aijāja kuģi savās rokās.

Tum�ajā kajītē dusmīgi tark�ķēja tele�fons, tas turpināja zvanīt, līdz Bonds nola�mājās un pasniedzās pēc klausules. Kāda balss sacīja:

-�� Piedodiet, ka iztraucēju, ser. Runā te�legrāfa operators. Nupat jums pienāca �if�rēts ziņojums ar piezīmi "Ārkārtīgi steidza�mi". Nolasīt jums to vai nosūtīt lejā?

-� Sūtiet lejā, lūdzu! - Bonds atteica. - Pal�dies jums.

Kas, pie velna, noticis? Viss nesen piere�dzētais, dedzība un kaislīgā mīlestība tika skarbi atbidītas otrajā plānā. Bonds iededza gaismu, izkāpa no gultas un, purinādams galvu, lai atgūtu prāta skaidrību, devās uz du�as kabīni.

Veselu minūti ļāvis ūdens strūklai sevi pātagot, Bonds noberzās, pacēla no grīdas bikses un kreklu un uzstīvēja mugurā.

Tad atskanēja klauvējiens pie durvīm, Bonds paņēma telegrammu, apsēdās pie galda, aizdedza cigareti un apņēmīgi ķērās pie darba. Kad skaitļu stabiņi pamazām bi�ja pārvērtu�ies vārdos, Bonda acis samie- dzās, bet miesu pārklāja zosāda.

Telegrammu bija sūtījis �tāba priek��nieks. Tā vēstīja:

"PIRMKĀRT SLEPENĀ KRATĪ�ANĀ SEI�JES BIROJĀ ATRASTS ZIŅOJUMS ABC NO KE AR PARAKSTU VINTERS PAR JŪSU UN KEISAS ATRA�ANOS UZ KLĀJA KOMATS LŪDZOT NORĀDĪJUMUS PUNKTS NOSŪ�TĪTA ABC PARAKSTĪTA ATBILDE AR PA�VĒLI LIKVIDĒT KEISU KOMATS CENA IR DIVDESMIT TŪKSTO�I DOLĀRU PUNKTS OTRKĀRT IR PAMATS UZSKATĪT RUFUSU B SEIJI PAR ABC KOMATS KAS DAĻĒJI ATBILST VINA INICIĀĻIEM FRANCISKI PUNKTS TRE�KĀRT IESPĒJAMS IZSEKO��ANAS DĒĻ SEIJE VAKAR IZLIDOJA UZ PARĪZI UN PĒC INTERPOLA RĪCĪBĀ ESO��AJĀM ZINĀM TĀLĀK DODAS UZ DAKĀRU PUNKTS �IS VIRZIENS SAKRĪT AR MŪSU PIEŅĒMUMU PAR DIMANTU IZCELSMI NO SJERRALEONES RAKTUVĒM KOMATS

TOS NOGĀDĀJOT PĀRI ROBE�AI UZ FRAN�U GVIĀNU PUNKTS MUMS IR AIZ�DOMAS PAR KĀDU SJERRALEONES ZOB�ĀRSTU KOMATS KUR� TIEK NOVĒROTS PUNKTS CETURTKĀRT JUMS NEKAVĒJO�TIES JĀLIDO UZ BOSKOMBU SJERRA- LEONĒ PARAKSTS �P".

Bonds kādu mirkli palika sē�am savā krēslā kā sasalis. Piepe�i viņam prātā uz�plaiksnīja visai draudīga dzejas rinda: "Tie teic - tas slikts, kur� atstājies. Tie mani dzen, man spārnos skriet."

Tātad kāds no Mirdzo�ās bandas ir uz klāja un ceļo kopā ar viņiem. Kur�? Kur?

Viņ� pastiepa roku pēc telefona klausules.

- Mis Keisu, lūdzu.

Bonds dzirdēja savienojuma klik�ķi un zināja, ka iezvanās pie Tifānijas gultas no�vietotais telefons. Pirmoreiz. Otro. Tre�o. Vēl vienu reizi. Bonds nometa klausuli un, izskrējis gaiteni, ātri devās uz Tifānijas ka�jīti. Nevienas dzīvas dvēseles. Tuk�ums. Gultā neviens nebija gulējis. Kajītē dega gaisma. Tifānijas vakara somiņa mētājās uz paklāja pie durvīm, tās saturs bija izkai�sīts turpat līdzās. Skaidrs, ka viņa bija ie�nākusi kajītē. Aiz durvīm varēja būt noslē�pies vīrietis. Iespējams, viņai iesists pa gal�vu. Un tālāk?

Iluminatori bija ciet. Bonds ielūkojās vannasistabā. Nekā.

Bonds stāvēja kajītes vidū un aukstasi�nīgi pārdomāja stāvokli. Ko �ādā gadijumā būtu darījis viņ� pats? Pirms nogalinā�a�nas dro�i vien gribētu uzdot viņai jautāju�mus. Noskaidrot, ko viņa zina, ko ir kā�dam pateikusi, kas par tipu ir tas puisis Bonds. Pratinā�anu būtu vislabāk izdarīt pa�a kajītē, jo tur neviens netraucētu. Ja pa ceļam viņus kāds pamanītu, Bonds ti�kai piemiegtu aci un pa�ūpotu galvu. "�o�vakar dzerts mazliet par daudz �ampanie��a. Nē, paldies, palīdzēt nevajag, es pats tik�u galā." Bet kurā kajītē? Cik tālu līdz tai jāiet?

Pa kluso gaiteni skriedams atpakaļ uz savu kajīti, Bonds ieskatījās pulksteni. Trīs. Tifānija bija izgājusi no viņa kajītes pēc diviem. Vai vajadzētu piezvanīt uz kap- teiņtiltiņu? Vai sacelt trauksmi? Sāksies kņada ar nevajadzīgu skaidro�anos un aiz�domām. "Dārgais ser, tas izklausās neie�spējami." Viņu mēģinās nomierināt. "Pro�tams, ser, mēs darīsim visu, kas mūsu spēkos." Pieklājīgs ser�ants, kur� klusībā domās, ka tās ir tikai dzēruma ķildas un mīlētāju nesaskaņas. Varbūt pat nosprie�dīs, ka viņ� mēģina aizturēt kuģi, lai totali�zatorā vinnētu tie spēlētāji, kuri liku�i uz apak�lauku.

Apak�lauks! Cilvēks aiz borta! Kā tad! Tas ir iemesls, lai kuģis aizkavētos!

Bonds aizcirta savas kajītes durvis un metās meklēt pasa�ieru sarakstu. Bija jāatrod Vinters. Lūk, kur viņ� bija! 49. kajī�tē uz A klāja. Tie�i vienu stāvu zemāk. Un pēk�ņi Bonda galvā viss nostājās savās vie�tās. Vinters. Vints un Kids. Profesionālie slepkavas. Vīri kapucēs. Viņ� vēlreiz ielū�kojās sarakstā. Kiterid�s. Ari A 49. Sirmais un resnulis. Tie abi ta�u bija jau lidma�ī�nā. "Mana asinsgrupa ir B". Tifānijas slepe�nie pavadoņi. Un Leitera apraksts. "Vintu dēvē par Tricekli, jo viņ� baidās no ceļoju�miem." Un vēl: "Kādu dienu tā kārpa viņu iegāzīs." Sarkanā kārpa uz īk�ķa pirmās lo�cītavas. �ī roka turēja revolveri pie Tink�ķa Bela galvas. Un Tifānija teica, ka tie abi esot ķerti un resnis kodījot īk�ķi! Abi slep- kavnieki smēķējamajā istabā gribēja vēl ie�dzīvoties no sava upura nāves. Sieviete aiz borta. Anonīmi sacelta trauksme gadījumā, ja sardze kuģa pakaļgalā neko nepamanī�tu. Kuģis apstātos, pagrieztos, notiktu meklē�ana. Un slepkavas saņemtu vēl lie�kas trīstūksto� mārciņas.

Vints un Kids. Slepkavas no Detroitas bandas.

Bonda prātā atausa da�ādas ainas, pēc �īs atskārsmes tās sāka joņot kā karuselī. Vēl gara acīm turpinādams tās skatīt, Bonds atvēra savu diplomāta portfeli un izņēma no slepenā nodalījuma klusinātāju.

Izvilcis aiz krekla aizbāzto beretu, atvilk�tnes dibenā sataustīja aptveri, pārbaudīja tās saturu un uzskrūvēja stobram klusinā�tāju, tajā pa�ā laikā apsvērdams tālāko rī�cību un pārdomādams iespējamās darbī�bas.

Bonds sameklēja kuģa plānu, ko bija saņēmis kopā ar biļeti. Izklājis plānu uz galda, viņ� uzvilka zeķes. A 49. Tā atro�das tie�i zem viņa kajītes. Vai bija kāda iespēja iz�aut atslēgu un tikt klāt �iem ti�piem, kamēr tie vēl nebūtu paguvu�i viņu novākt? Praktiski nekādas. Durvis dro�i vien ir ne tikai aizslēgtas, bet ari aizbultē�tas. Varbūt paņemt līdzi cilvēkus no kuģa komandas - ja izdotos kādu pārliecināt, ka Tifānijai draud briesmas. Kamēr tiks atvērtas durvis un skanēs: "Atvainojiet, ser," �ie zeļļi izdabūs Tifāniju pa ilumina�toru, bet pēc tam nevainīgi lasīs vai spē�lēs kārtis un brīnīsies: "Kāpēc tāds trok�snis?"

Bonds aizbāza ieroci aiz jostas un pla�i atvēra vienu no abiem iluminatoriem. Tad izspraucās tam cauri līdz pat viduklim un ar atvieglojumu atklāja, ka viņa rīcībā ir vēl vismaz colla brīvas telpas. Viņ� izstiepa kaklu, vērdamies lejup, un tie�i zem sevis ieraudzīja divus nespodri apgaismotus ap�ļus. Cik tālu tie bija? Apmēram astoņas pē�das. Nakts joprojām bija mierīga. Vēj� ne�pūta, un Bonds atradās tum�ajā kuģa pu�sē. Jā�aubās, vai no kapteiņa tiltiņa kāds varētu viņu pamanīt. Vai kāds no abiem tās kajītes iluminatoriem būs vaļā?

Bonds ieslīdēja atpakaļ kajītē un norāva no gultas palagu. Nāksies to pārplēst uz pusēm, lai virve iznāktu pietiekami gara. Ja �is pasākums izdosies, tad varēs pa�ņemt palagu no kajītes A 49, lai stjuarts pēc tam tiek skaidrībā, kas ar to lēcies. Ja neizdosies, tad nekam vairs nebūs nozī�mes.

Bonds savija palaga strēmeles virvē. �ķi�ta, ka tai vajadzētu izturēt. Siedams vienu virves galu pie iluminatora eņģēm, Bonds pavērās pulkstenī. Kop� brī�a, kad viņ� iz�lasīja �ifrēto ziņojumu, bija aizritēju�as ti�kai divpadsmit minūtes. Vai tas būtu pā�rāk ilgs laika sprīdis? Bonds sakoda zobus, izritināja virvi gar kuģa sānu un tad - ar galvu lejup - izrāpās pats.

Nedomāt. Neraudzīties lejup. Un arī aug��up. Neņemt vērā mezglus. Lēnām un pie�sardzīgi, sprīdi pa sprīdim.

Nakts vēj� maigi �ūpoja viņu, ik pa brī�dim viegli uzgrūzdams melnajām kniedēm kuģa korpusā, kamēr tālu lejā dobji dunēja un elsoja okeāns. Kaut kur augstāk vēj� jau piktāk raustīja takelā�u, un vēl aug�stāk - ap abiem mastiem - lēnām dejoja zvaigznes.

Vai vēj� viņu nenoraus, vai palagi iztu�rēs? Vai neuznāks reibonis? Vai rokas iztu�rēs auguma svaru? Tikai nedomāt par to. Neprātot par �o milzu kuģi, par badaino ūdeni lejā, par lielo dzenskrūvi, kas to vien gaida, lai sa�ķēlētu viņu gabalos. Labāk iz�tēloties sevi par puiku, kas rāpjas lejā no ābeles. Tas ir tik vienkār�i un tik dro�i, un nokrist var vienigi dārza zālitē.

Bonds izmeta no prāta visas citas do�mas un pievērsa uzmanību savām rokām, kuras nācās sargāt, jo nelīdzenā krāsas kārta uz kuģa korpusa jau bija nobrāzusi ādu no pirkstu kauliņiem. Kājas �ķita jū�tīgas kā antenas, taustīdamās pēc ilumi�natora.

Tur. Labās kājas pirkstgali bija sataus�tīju�i rāmi. Tikai mierīgi. Jābūt pacietī�gam un ar pēdām jātaustās tālāk. Ilumi�nators izrādījās vaļā, lielais misiņa aizbīd�nis - atbīdīts. Pret Bonda zeķi berzējās audums, tātad bija aizvilkts aizkars. Viņ� varēja doties tālāk. Jo mērķis bija pavi�sam tuvu.

Vēl divi roku tvērieni, un Bonda seja jau bija iluminatora līmenī, viņ� varēja satvert ar roku metāla rāmi, tā pārnesot uz to daļu svara no baltās, nedro�ās virves un sagā�dājot vienai un pēc tam ari otrai rokai ilgo�to atpūtu, jo muskuļi, turot visu ķermeņa svaru, jau krak�ķēja no sasprindzinājuma.

Mirkli atvilcis elpu, viņ� lēnām gatavojās iespraukties pa iluminatoru, ar vienu roku taustīdamies pēc iero�a.

Lūkodams nedomāt par to, ka viņam jā�karājas pie "Karalienes Elizabetes" korpusa kā mu�ai, Bonds vēroja līgani plīvojo�o aiz�karu un centās sadzirdēt, kas notiek ka�jītē, pūlēdamies neklausīties viļņu �aloņā, savā smagajā elpā un skaļajos sirdspuk�stos.

Mazajā telpā bija dzirdama apslāpēta murdoņa. Vīrie�a balss pateica da�us vār�dus. Tad sievietes balss iekliedzās:

-Nē!

Pēc tam mirkli valdīja klusums, tad noplīk�ķēja pļauka. Tā bija tik skaļa kā pistoles �āviens, un Bonda augums rāvās uz priek�u, triekdamies cauri iluminato�ram ar tādu sparu, it kā viņ� būtu ie�ūpo�jies tauvā.

Lidojot cauri trīs pēdas platajam lodzi�ņam, Bonds, ar kreiso roku aizsedzis galvu un labajā - cie�i satvēris ieroci, lūkojās, kur atrodas viņa pretinieki.

Uzgrūdies ceļasomai, kas atradās zem iluminatora, viņ� apmeta kūleni un ātri uz�lēca kājās, pieliekdamies un nostādamies ar muguru pret iluminatoru. Viņa pirkstu kauliņi bija balti no sasprindzinājuma, ar kādu roka sa�ņaudza beretu, un lūpas sakniebās tievā, gai�ā līnijā.

Ledus pelēkās acis samiedzis, Bonds pa�vērās apkārt. Viņa iero�a melnais, strupais stobrs mērķēja tie�i starp abiem apstulbu��ajiem vīriem.

-� Viss kārtībā, - Bonds noteica, izslieda- mies visā augumā.

Tas bija stāvokļa novērtējums. Jo situ�ācijas noteicējs �ajā brīdī bija Bonds, un to nepārprotami paziņoja viņa ierocis.

-�� Kur� jūs sauca? - resnis noprasīja. - Jums nav �eit ko darīt.

Vīra mierīgā balss apliecināja, ka viņam ir lielas pa�savaldības rezerves. Nekādu baiļu. Pat izbrina nebija.

-�� Vai ieradāties, lai kļūtu par ceturto �a�jā spēlē?

Resnis, izmeties kreklā ar garām pie�durknēm, sēdēja uz krēsla, pagriezis vienu sānu pret tualetes galdiņu un viņa mazās a�eles nosvīdu�ajā sejā spīdēja. Tie�i res�nim pretī, ar muguru pret Bondu, uz zema, ar audumu apvilkta soliņa sēdēja Tifānija Keisa. Viņa bija gandrīz kaila, ģērbusies vienīgi niecīgās miesaskrāsas biksītēs. Tifā�nijas ceļgalus resnis bija iespiedis starp sa�viem stilbiem. Jaunās sievietes bālajā sejā, kura bija pavērsta pret Bondu, vīdēja sar�kani plankumi. Tifānijas acis likās tik izmi�sīgu baiļu pilnas kā slazdā notvertam dzīvniekam, bet mute bija izbrīnā pavēru�sies.

Sirmais zvilnēja vienā no gultām. Tagad viņ� bija paslējies uz elkoņa, bet otru roku aizbāzis aiz krekla, taustīdamies pēc iero�a pleca maksti. Viņ� uzlūkoja Bondu bez jeb�kādas ziņkārības, tikai mute bija savilkusies neizteiksmīgā, platā smaidā. No mutes kā �ūskas mēle rēgojās koka zobu bakstāmais.

Bonda ierocis tēmēja neitrālā telpā starp abiem zeļļiem.

Kad viņ� ierunājās, balss skanēja klusi un saspringti.

-� Tifānij, - Bonds lēni un skaidri sacīja, - nometies uz ceļiem. Virzies prom no �ī cil�vēka! Ar noliektu galvu. Līdz kajītes vidum.

Bonds neskatījās, kā viņa izpilda pavē�les, bet turpināja uzmanīt abus gangste�rus.

Tagad Tifānija vairs neatradās tur, kur viņai būtu iespējams trāpīt.

-�� Esmu te, D�eims. - Viņas balss cerībās un satraukumā drebēja.

-�� Ej uz vannasistabu! Aizbultē durvis! Ie�kāp vannā un apgulies tur!

�oreiz Bonda skatiens īsu mirkli pakavē�jās pie Tifānijas, lai redzētu, vai viņa pa�klausa. Jaunā sieviete bija piecēlusies un pagriezusies pret viņu. Bonds aplūkoja sar�kanos, plaukstas sitienu atstātos planku�mus uz viņas sejas un baltās ķermeņa ādas. Tad viņa paklausīja, un vannasista- bas durvis noklik�ķēdamas aizvērās.

Tagad Tifānija bija dro�ībā - vismaz no lodēm. Un viņa nebūs turpmāko nori�u lie�ciniece.

Attālums starp abiem vīriem bija apmē�ram pieci jardi, un Bonds apsvēra, vai tie varētu kustēties pietiekami ātri, lai spētu tikt ar viņu galā. Ar �ādiem zeļļiem bija jāuzmanās, jo pat īsajā sekundes daļā, ka�mēr viņ� no�autu vienu, otrs pagūtu pa�celt ieroci un iz�aut. Kamēr viņa ierocis klusēja, tas vēl bija drauds abiem gangste�riem. Ta�u līdz ar pirmo iz�auto lodi stāvoklis mainīsies. Tad viņu varēs apdrau�dēt otrs zellis.

-�� �etrdesmit astoņi, se�desmit pieci, as�toņdesmit se�i!

Tā bija variācija no amerikāņu futbolā lietotajiem signāliem - viena no piecdesmit kombinācijām, kuras �ie tipi neap�aubāmi bija praktizēju�i tūksto�iem rei�u. Resnis �os skaitļus kā spļautin izspļāva un tajā pa�ā mirklī nometās guļus uz vēdera, un ar roku sniedzās pēc �aujamā.

Vienlaikus ar viņu vīrs, kur� gulēja gul�tā, pārmeta kājas pār tās malu un pagrie�zās pret Bondu sāniski. Viņa roka ar ieroci jau iznira no azotes.

-�� Plaukt!

Bonda iero�a raidītais �āviens tikai klusi nobūk�ķēja. Tie�i zem sirmo matu cekula atvērās mazs, apaļ� caurums.

-�� Bum! - atbildēja miru�ā vāra pistole, jo viņ� vēl bija pamanījies nospiest gaili, un lode ieurbās gultā turpat blakus līķim.

Resnis, kas gulēja uz grīdas, neganti ie�bļāvās. Viņ� lūkojās aug�up Bonda pistoles vienīgajā melnajā acī, kuru interesēja vie�nīgi vieta, kurā - no daudzajiem �ī tuklā ķermeņa kvadrātcentimetriem - izurbt pir�mo caurumu.

Re�ņa ierocis, pacelts tikai Bonda ceļga�lu augstumā, velti tēmēja tuk�ajā telpā starp ieplestajām kājām uz balti krāsoto metāla sienu.

-�� Met to projām!

Atskanēja kluss bunk�ķis, kad ierocis nokrita uz paklāja.

-�� Celies aug�ā!

Resnis uzslējās stāvus, blenzdams Bon�dam acīs ar tādu skatienu, kā tuberkulo�zes slimnieks raugās uz savu mutautu, ku�rā pamanījis pierādījumu pa�a baiļpilna- jām aizdomām.

-� Apsēdies!

Vai tie�ām re�ņa acīs pazibēja atvieglo�jums? Bonds saspringa glu�i kā kaķis, kas uzmana medījumu.

Resnis lēnām pagriezās un pacēla rokas virs galvas, kaut gan Bonds nebija viņam licis to darīt. Gangsteris paspēra divus so�ļus līdz krēslam un tad atkal lēni pagrie�zās. it kā grasīdamies apsēsties.

Viņ� stāvēja, pavērsies ar seju pret Bon�du un glu�i nepiespiesti ļāva rokām noslī�dēt gar sāniem. Tad abas rokas, it kā atpū�tu�ās, sāka celties atpakaļ aug�ā, un labā veiklāk nekā kreisā. Pēk�ņi tās pirkstgalos kā balta liesma uzplaiksnīja metamais na�zis.

Tajā pa�ā mirkli ceļu uzsāka lode, abi nāves vēstne�i gaisā palidoja viens otram garām, un abi vīri reizē samiedza acis, kad tie trāpīja mērķī.

Ta�u resnais vīrs savējās vairs neatvēra, redzokļi nozuda aiz plakstiem, atstājot re�dzamus vairs tikai acu baltumus, viņ� at�krita atpakaļ, tverdams pie sirds, kamēr Bonda acis bez kāda izbrīna aplūkoja tum��u traipu, kur� pletās aizvien platāks viņa krekla auduma krokās ap na�a rokturi.

Tad krēsls zem resnuļa ar brīk�ķi salūza un sabruka, bet ķermenis nobūk�ķēdams nokrita uz grīdas.

Bonds palūkojās turp, bet pēc tam pa�griezās uz atvērtā iluminatora pusi.

Kādu brīdi viņ� stāvēja, pagriezis kajītei muguru un raudzījās uz aizkariem, kuri tikko jau�ami �ūpojās. Ievilka plau�ās gai�su un ieklausījās ausij tīkamajās skaņās, ko radīja ūdens tur, ārpasaulē, kas vēl aiz�vien piederēja viņiem ar Tifāniju, bet diviem pārējiem vairs ne. Pavisam lēni saspringtais ķermenis un nospriegotie nervi atslāba.

Pēc brītiņa Bonds izrāva nazi no krekla krokām. Pat nepaskatījies uz to, viņ� pa�sniedzās, atvilka aizkaru un izmeta nazi tumsā. Tad, joprojām raudzīdamies ārā, mie�rīgajā naktī, uzlika beretai dro�inātāju un, kaut gan roka pēk�ņi �ķita smaga kā svins, lēnām aizbāza ieroci atpakaļ aiz bik�u jostas.

Gandrīz vai negribīgi Bonds pievērsās iz�demolētajai kajītei. Viņ� domīgi aplūkoja �o postu un automātiski noslaucīja rokas gar sāniem. Pēc tam piesardzīgi laipoja cauri kajītei uz vannasistabu.

-� Tas esmu es, Tifānij, - Bonds ierunā�jās noguru�ā, neizteiksmīgā balsī un atvēra durvis.

Tifānija nebija dzirdējusi viņa balsi. Jau�nā sieviete gulēja tuk�ajā vannā ar seju le�jup, aizsegusi ausis ar rokām. Arī tad, kad Bonds pa pusei bija izcēlis Tifāniju no van�nas un apskāvis, viņa joprojām nespēja no�ticēt notiku�ajam, tikai piespiedās cie�i klāt un lēni aptaustīja Bonda seju un ple�cus, lai pārliecinātos, ka tas patie�ām ir viņ� un neskarts.

Bonds saviebās, jo Tifānijas roka bija pieskārusies ievainotajam sānam, un viņa atrāvās nost, lai ieskatītos vīrie�a sejā. Pēc tam pavērās uz saviem asiņainajiem pirk�stiem un tum�sarkano kreklu.

-� Ak Dievs, tu esi ievainots, - Tifānija ne�skanīgi sacīja un, tūlīt pat aizmirsusi pati savus �īs nakts baisos piedzīvojumus, no�vilka Bondam kreklu un izmazgāja brūci. Sagriezusi dvieli strēmelēs ar �ileti, kas vēl nesen bija viena miru�ā vīra skuvekļa sa�stāvdaļa, viņa pārsēja ievainojumu.

Tifānija vēl joprojām neko nejautāja. Bonds savāca uz grīdas izmētātās drēbes, iedeva tās jaunajai sievietei un pieteica ne�nākt ārā, kamēr viņ� to pasauks, bet pa to laiku noslaucīt visus priek�metus, kuriem gadījies pieskarties, lai nepaliktu pirkstu nospiedumi.

Tifānija stāvēja un lūkojās Bondā staro�jo�ām acīm. Bonds noskūpstīja viņu uz lū�pām, ta�u sieviete joprojām klusēja.

Bonds iedro�ino�i uzsmaidīja un, cie�i aizvēris aiz sevis vannasistabas durvis, de�vās atpakaļ uz kajīti. Viņ� ķērās pie darba apdomīgi un precīzi, ik pa brīdim apstāda�mies un pirms ikvienas kustības ar liet�pratīgu aci novērtēdams, vai aina �ķitīs pietiekami pārliecino�a detektīviem, kuri pēc piestā�anas Southemptonā uzkāps uz kuģa.

Vispirms viņ� ietina savā asinīm notrai�pītajā kreklā smagu pelnu trauku, piegāja pie iluminatora un izmeta vīk�ķi smagi viļ�ņojo�ajā ūdenī. Abu no�auto vīru smokingi bija pakārti aizdurvē. Bonds izvilka no to krū�u kabatām mutautus, aptina tos ap rokām un pārmeklēja skapju plauktus un atvilktnes, lidz beidzot atrada sirmā vira iz�ejamos kreklus. Uzvilcis vienu no tiem, Bonds kādu laiku stāvēja kajītes vidū un domāja. Tad, zobus sakodis, uzslēja resnu�li sēdus, novilka tam kreklu, piegāja pie iluminatora, paņēma beretu un, piespiedis stobru pie auduma, vēlreiz iz�āva caur ma�zo caurumiņu krekla krūte�ā, tie�i tajā vie�tā, kur jāatrodas krekla īpa�nieka sirdij. Tagad uz auduma ap caurumu bija pulvera pēdas - notiku�ais izskatīsies pēc pa�nāvī�bas. Bonds atkal apģērba līķi, rūpīgi no�slaucīja beretu un pēc tam piespieda miru��ā labās rokas pirkstus spalam, atstādams ieroci �ajā rokā, ar rādītājpirkstu uz gaiļa.

Vēl kādu brīdi pastāvējis kajītes vidū, Bonds nocēla Kida smokingu no pakaramā un ietērpa tajā sirmā vīra līķi. Tad aizvilka mironi pie iluminatora un, piepūlē svīz�dams, izgrūda pa to.

Noslaucījis iluminatoru, lai uz tā nepa�liktu pirkstu nospiedumi, atvilka elpu un vēlreiz aplūkoja nelielo telpu, tad piegāja pie galda, uz kura bija pamestas nepabeig�tās partijas kārtis. Bonds apgāza galdu, iz�kaisot kārtis uz paklāja. Tad, kaut ko atce�rējies, viņ� atgriezās pie re�ņa līķa, izvilka no tā bik�u sānkabatas naudas ku�ķi un izkaisīja starp kārtīm.

Protams, ka aina būs skaidra. Policisti brīnīsies, kāpēc mirsto�ais Kids �āvis uz gultu, ta�u tā varēja būt gadījies cīniņa laikā. No beretas bija izdarīti trīs �āvieni, uz grīdas mētājās trīs �aulītes. Divas lodes varētu būt Kida ķermenī, kur� tagad pel�dēja Atlantijas okeānā. Vēl vajadzēja pa�ņemt palagu no otras gultas. Tā pazu�ana paliks neizskaidrota. Varbūt Vints ietinis tajā Kida līķi kā līķautā - pirms tam, kad izgrūda to pa iluminatoru. Tāda rīcība glu�i labi iekļautos �ajā ainā ar Vinta sirdsapziņas pārmetumiem un pa�nāvību pēc strīda un slepkavības kār�u spēles dēļ.

"Skaidrs kā diena," Bonds domāja, "ka tas derēs līdz brīdim, kad dokos ieradīsies policija, bet tajā laikā mēs ar Tifāniju jau būsim pametu�i kuģi, vienīgais pieturas punkts kajītē, kas norādītu uz mums, ir bereta, bet tai - tāpat kā citiem slepenā dienesta iero�iem - nav numura."

Viņ� nopūtās un paraustīja plecus, pēc tam, paņēmis palagu un pasaucis Tifāniju, aizveda meiteni uz savu kajīti. Viņus ne�viens neredzēja. Bonds nogrieza virvi, kas karājās ārā pa iluminatoru, un iesvieda to okeānā kopā ar beretas rezerves aptverēm un tuk�o maksti. Beidzot viņ� varēja doties gulēt, apskaut Tifānijas mīļo augumu un cie�i piekļaut sev, sargājo�i aijājot rokās �onakt un vienmēr.

Vienmēr?

Lēnām ejot cauri kajītei uz vannasista- bu, Bonds bija uzlūkojis uz grīdas gulo�o miru�o vīru, kura acis jau likās stiklai�nas.

Un �īs acis, kas piederēja cilvēkam, ku�ram reiz bija B asinsgrupa, it kā teica Bon�dam: "Mister! Nekas nav mū�īgs. Tikai nā�ve būs vienmēr. Nekas nav neizbēgams, vienīgi tas, ko jūs esat nodarījis man."

Alā zem lielā dzeloņkrūma saknēm netā�lu no triju Āfrikas valstu robe�u krust�punkta vairs nemita neviens skorpions. Kontrabandistam no raktuvēm vairs nebija nekā cita, ar ko nodarbināt prātu, kā vienī�gi nebeidzamā skudru karavāna, kas plūda starp diviem zemiem vaļņiem, ko abās tris- collīgā lielceļa pusēs bija izveidoju�i skud�ru karotāji.

Gaiss bija karsts un sutīgs. Vīrs, kas slē�pās aiz lielā ērk�ķu krūma, jutās nelāgi un kļuva nepacietīgs. �ī bija pēdējā reize, kad viņ� ierodas uz tik�anos. To viņ� bija cie�i nolēmis. Lai viņi meklē kādu citu. Skaidrs, ka viņam jābūt godīgam un jābrīdina, ka grasās darbu izbeigt, pasakot arī iemeslu. Viņu satrauca jaunais zobārsta asistents, kas bija piebiedrojies personālam, bet ku�ram nebija lielas sajēgas par zobārstniecī�bu. Tas vīrs noteikti ir spiegs. Ar viltīgi pē- tīgām acīm un mazām, rūsganām ūsiņām, pīpi zobos un alla� tīriem nagiem. Vai kāds no kurjeriem būtu notverts? Vai kāds būtu pārgājis pretējā pusē un rūpējas par valsts interesēm?

Kontrabandists mainīja ķermeņa stāvok�li. Kur, pie velna, palikusi tā lidma�īna? Viņ� sagrābstīja sauju putekļu un iemeta to tie�i skudru kolonnas vidū. Tās samin- stinājās, pēc tam sāka virzīties pāri lielā ceļa malām, jo no aizmugures virsū grūdās nākamie pulki. Darba skudras metās no�vākt �ķērsli, un da�ās minūtēs ceļ� bija at�brīvots.

Vīrs novilka kurpi un nolika to �ķērsām pār kustīgo kolonnu. Atkal iestājās īss ap�jukuma mirklis. Skudras apskatīja kritu�o biedru līķus, novāca tos, atbrīvojot ceļu, un melnā straume turpināja tecēt.

Vīrs strupi nolamājās būru valodā un uzvilka kurpi. Melnie nelie�i! Viņ� tiem vēl parādīs. Pieplacis pie zemes, ar roku sargā�dams seju, lai to nesaskrāpētu dzeloņi, viņ� rausās ārā, mēnesnīcā, tie�i pa skud�ru ceļu, sabradādams karavānu. Tagad �īm būs par ko padomāt.

Tad vīrs piemirsa naidu pret visu, kas melns, pielieca galvu uz ziemeļu pusi un ieklausījās. Paldies Dievam! Viņ� metās ap�kārt krūmam, lai izņemtu no instrumentu kastēm lukturus un sainīti ar dimantiem.

Jūdzi tālāk pie kāda mazāka ērk�ķu krū�ma lokatora lielā metāla auss, uztvērusi motora troksni, pārtrauca meklē�anu, un operators, kur� bija piekodinājis trim vī�riem pie armijas ma�īnas izturēties pavi�sam klusu, tagad sacīja:

-�� Trīsdesmit jūdzes. Ātrums - viena un divdesmit. Augstums - deviņi simti.

Bonds paraudzījās pulkstenī.

-�� Laikam paradu�i tikties pusnaktī un pilnmēness laikā, - viņ� bilda. - Lidotājs būs klāt ar desmit minū�u nokavē�anos.

-�� Tā izskatās, ser, - piekrita Frītaunas garnizona virsnieks, kur� stāvēja Bondam līdzās, un pievērsās tre�ajam virām.

-��� Kaprāl, pārbaudiet, vai maskē�anās tīkls nosedz visas metāla daļas un nekas nerēgojas ārpusē. Mēness ir tik spo�s, ka tā gaismā kaut kas var kļūt redzams.

Kravas ma�īna stāvēja neliela krūma paēnā uz zemesceļa, kas veda pāri līdzenu�mam uz Telebadū ciematu Fran�u Gviānā. �ajā naktī viņi bija devu�ies �urp no kal�niem, tikko lokators uztvēra zobārsta mo�tocikla rūkoņu uz paralēlā ceļa. Viņi brau�ca bez gaismām, apstādamies, tikko apstā�jās motocikls, lai zobārsts nedzirdētu otra motora troksni. Trijotne bija pārsegusi ar maskē�anās tīklu smago ma�īnu, lokatoru un lielgabala stobru. Pēc tam viņi sāka gai�dīt, nezinādami, kas parādīsies, lai kāds tiktos ar zobārstu - otrs motocikls, jātnieks zirgā, d�ips vai aeroplāns.

Tagad arī viņi saklausīja gaisā tālīnu kla- boņu. Bonds īsi iesmējās.

-� Helikopters! - viņ� novilka. - Nekas cits nesaceļ tādu troksni. Esiet gatavi noņemt maskē�anās tīklu, tikko viņ� nolaidīsies. Var gadīties, ka mums nāksies raidīt brīdi�nājuma �āvienu. Vai skaļrunis ir ieslēgts?

-� Jā, ser, - noteica kaprālis pie lokato�ra. - Helikopters tuvojas visai ātri. Aptuve�ni pēc minūtes jūs to ieraudzīsiet. Vai pa�manījāt gaismiņas, ser? Tur vajadzētu būt nosē�anās laukumam.

Bonds pavērās uz �etriem tievajiem gais�mas kūlī�iem, pēc tam atkal palūkojās aug�up pla�ajās Āfrikas debesīs.

Tātad beidzot ierodas pēdējais no viņiem, pēdējais no bandas un vienlaikus arī pir�mais. Vīrs, kuru Bonds bija sastapis Heton- gārdenā. Pirmais vīrs Mirdzo�ajā bandā, kuru Va�ingtonā uzskatīja par teju vai ne�uzvaramu. Vienīgais no �īs bandas, ja ne�ņēma vērā nekaitīgo un gandrīz vai patīka�mo Greizo Tri, kuru Bonds vēl nebija noga�linājis vai - viņ� atcerējās "Sārto Prievīti" un abus tipus no Detroitas - gandrīz nogalinā�jis. Un viņ� nemaz nebija gribējis tos no�slepkavot. M. viņam lika vienīgi izsekot ban�das darījumus. Ta�u gangsteri viens pēc ot�ra bija mēģināju�i nogalināt viņu un viņa draugus. Vardarbība viņiem bija pirmais lī�dzeklis, nevis pēdējais. Ne�ēlība un cietsir�dība bija �o vīru vienīgie iero�i. Tādi bija abi zeļļi �evroletā, kuri �āva uz viņu Lasvegasā, ievainodami Erniju Kareo. Un tie divi ja�guārā, kuri apdullināja ievainoto Emiju un izrāva �aujamos, pirms vēl bija sākusies cī�ņa. Serafimo Spengs, kur� deva pavēli spī�dzināt Bondu līdz nāvei, bet pēc tam bija mēģinājis viņu no�aut vai sa�ķaidit uz dzelzceļa līnijas. Vints un Kids, kuri mocīja Tink�ķi Belu, bet vēlāk arī Bondu un pēc tam Tifāniju Keisu. Un no �iem septiņiem Bonds bija nogalinājis piecus - ne jau tā�pēc, ka viņam patiktu tā rīkoties, bet gan tāpēc, ka tas kādam bija jāizdara. Viņam bija nākusi talkā veiksme un trīs labi drau�gi - Fēlikss Leiters, Ernijs un Tifānija. Un tagad gangsteri bija pagalam.

Patlaban tuvojās pēdējais no viņiem - tas, kur� bija devis rīkojumu nogalināt Bondu un Tifāniju. Tas, kur� - pēc M. rīcībā nonā�ku�ajām ziņām - bija izveidojis dimantu kontrabandas kanālu, organizējis dārgak�meņu pārdo�anu un gadiem ilgi darbinājis pa�a radīto mehānismu.

M. bija izdevies pa Gaisa spēku ministri�jas speciālo līniju sazvanīt Bondu pēdējā brīdī pirms izlido�anas no Boskombas uz Frītaunu. Bonds runāja komandiera kabi�netā, kurā no ārpuses ielauzās reaktīvās lidma�īnas rēkoņa, tai pārbaudot dzinējus.

-�� Man prieks, ka esat atgriezies sveiks un vesels.

-� Paldies, ser.

-�� Kas tā par dubultslepkavību uz "Kara�lienes Elizabetes" klāja? Par to rakstīts vi�sās avīzēs, - M. balsī ieskanējās kaut kas vairāk par aizdomām.

-� Tie abi bija gangsteru sūtītie slepkavas, ser. Ceļoja ar izdomātiem vārdiem - kā Vinters un Kiterid�s. Manas kajītes stjuarts stāstīja, ka abi sastrīdēju�ies kār�u spēles laikā.

-�� Vai jums �ķiet, ka stjuarta stāstītais atbilst patiesībai?

-� Izklausījās ticami, ser.

Sekoja klusumbridis.

-� Vai arī policija ir tādās pa�ās domās?

-� Es neesmu ticies ar policistiem, kuri iz�meklē �o lietu, ser.

-� Es aprunā�os ar Vellensu.

-�� Jā, ser, - Bonds atbildēja. Viņ� sapra�ta, ka tā M. mēģina pateikt, ka - gadījumā, ja gangsterus no�āvis Bonds, - tiks darīts viss, lai ne aģents, ne Slepenais dienests izmeklē�anā netiktu pieminēti.

-�� �ā vai tā, - M. sacīja, - tie divi bija sīki ļautiņi. Ne lielās zivis kā tas D�eks Spengs vai Rufuss Seije, vai ABC, vai kā nu vēl viņ� sevi dēvē. Gribu, lai jūs dabūjat viņu rokā. Cik noprotu, Spengs devies apmeklēt kontrabandas kanāla sākumu. Lai to likvi�dētu. Varbūt - lai kādu nogalinātu. Kanāla galā ir tas zobārsts. Mēģiniet saņemt ciet abus. Pagāju�ajā nedēļā �o zobārstu ap�meklēju�i divtūksto� astoņsimt �etri strād�nieki, un viņi tur, Frītaunā, uzskata visu �o ainu par pietiekami skaidru. Bet es vē�los beidzot noslēgt lietu, lai jūs varētu at�sākt savu tie�o pienākumu pildī�anu. �ī bija gau�ām netīra lieta. Man tā nepatika kop� pa�a sākuma. Par to, ka esam tik tālu tiku�i, varam pateikties drīzāk veiksmei, nevis labi izplānotai rīcībai.

-��� Jā, ser! - Bonds atteica.

-�� Un kas notiks ar to dāmu - mis Kei�su? - M. noprasīja. - Tiku par viņu runājis ar Vellensu. Viņ� neuzstāj, ka sieviete būtu noteikti jātiesā, ja nu vienīgi jūs esat pār�liecināts par pretējo�

Vai M. balss neskanēja pārmēru vienal�dzīgi?

Bonds centās runāt tā, lai atbilde neiz�klausītos pārāk aizrautīgi.

-�� Tā sieviete man daudz palīdzēja, ser, - viņ� sacīja. - Vajadzētu izlemt, vai viņu vis�pār pieminēt manā gala atskaitē.

-� Kur viņa ir tagad?

Melnā klausule Bonda rokā kļuva slidena.

-�� Viņa ir ceļā uz Londonu, ser. Piedāvāju viņai apmesties manā dzivoklī. Tas ir, vies�istabā. Man ir lieliska saimniecības vadītā�ja. Tā viņu pieskatīs līdz brīdim, kad es at�griezī�os. Varu likt galvu ķīlā, ka ar viņu viss būs labi, ser. - Bonds izvilka no kaba�tas mutautu un norausa no sejas sviedrus.

-� Jā, domāju gan, - M. attrauca, un viņa balsī nebija ironijas. - Lieliski, tad jau viss kārtībā. Vēlu veiksmi. - Sekoja klusumbri- dis. - Esiet uzmanīgs! Un, - balss klausulē pēk�ņi kļuva īdzīga, - nedomājiet, ka nees�mu apmierināts ar to, kā viss risinās. Jūs, protams, esat pārsniedzis savas pilnvaras, bet �ķiet, ka tikāt galā ar �iem zeļļiem glu�i labi. Palieciet sveiks, D�eims.

-� Uz redzē�anos, ser.

Bonds paskatījās aug�up, vizuļojo�ajās debesīs, domādams par M. un par Tifāniju, un cerēja, ka visa �ī jezga beigsies ātri un bez sare�ģījumiem, jo tad viņ� varētu do�ties mājās.

Kontrabandists no raktuvēm stāvēja un gaidīja, turēdams rokā ceturto lukturi. Tas bija klāt. Lidoja tie�i pāri mēness ceļam. Kā vienmēr saceldams elles troksni. Arī �is bija risks, no kura viņ� ar prieku atteik�sies.

Helikopters laidās lejā, tagad tas jau ka�rājās divdesmit pēdu augstumā tie�i virs kontrabandista galvas. Pa lidaparāta logu izspraucās roka ar lukturi, uzmirdzināda- ma morzes ābeces burtu A. Virs no lejas atbildēja ar B un C. Tad propellera lāpsti�ņas pamazām mitējās griezties, un lielais dzelzs kukainis mīksti nosēdās zemē.

Putekļi izklīda. Dimantu kontrabandists atrāva roku no acīm un raudzījās, kā lido�tājs pa mazajām kāpnītēm rāpjas lejā. Pilo�tam galvā bija ķivere un seju sedza aizsarg�brilles. Neierasti. �is vīrs izskatījās garāks par vācieti. Kontrabandistam pār muguru pārskrēja drebuļi. Kas tas tāds? Viņ� lē�nām devās lidotājam pretī.

-�� Vai prece jums ir līdzi? - Zem taisna�jām, melnajām uzacīm aiz brillēm uz mirkli iemirdzējās aukstas acis. Tad tās atkal pa�slēpās aiz brillēm, jo pilots pagrieza galvu un aceņu stiklos uzplaiksnīja mēness gais�ma. Tagad vairs bija redzami tikai divi apa�ļi, spo�i riņķi spīdīgās, melnās ādas ķiveres vidū.

-� Jā, - vīrs no raktuvēm satraukti atbil�dēja. - Bet kur tad vācietis?

-�� Viņ� vairāk �urp nelidos. - Abi baltie ri�puļi akli raudzījās kontrabandistā. - Esmu ABC. Un slēdzu �o kanālu.

Tas noteikti bija amerikānis, viņa balss skanēja cieti, neizteiksmīgi un izlēmīgi.

-Tā?

Kontrabandista roka kaut ko meklēja aiz krekla. Viņ� izvilka mitro sainīti un pastie�pa to uz priek�u glu�i kā upurdāvanu. Tā�pat kā skorpions pirms mēne�a, arī viņ� bi�ja sajutis sev virs galvas paceltu akmeni.

-� Palīdziet man iepildīt degvielu!

Tā bija uzrauga balss, tam izrīkojot kūli- ju, bet kontrabandists steig�us metās pildīt pavēli.

Abi darbojās klusēdami. Kad tas bija pa�veikts un viņi atkal atradās uz zemes, kon�trabandists sajuta izmisīgas drosmes uz�plūdu. Viņ� saņēmās, lai balss skanētu kā līdzvērtīgam partnerim, kā vīram, kur� zina spēles noteikumus un kontrolē stāvokli.

Vīrs ielūkojās ko�i zilajā tumsā, kur, uz�licis roku uz kāpnītēm, stāvēja lidotājs.

-� Es visu apdomāju un baidos, ka�

Tad viņa balss aprāvās, lūpas atsedza zobus, mute pavērās un palika vaļā. Pāri lūpām pārvēlās tāds kā kliedziens, kā gār- dziens.

Ierocis lidotāja rokā norībēja trīs reizes.

-�� Ak! - kontrabandists padevīgi izdvesa. Atmuguriski nokritis putekļos, vīrs noraus�tījās un palika nekustīgi guļam.

-�� Ne no vietas! - tuk�umā noskanēja ap�dullino�i skaļa pavēle, ko vairākkārt atbal�soja pastiprinātājs. - Jūs esat ielenkts! - Un ierūcās ma�īnas motors.

Pilots negaidīja, lai tiktu skaidrībā, kam pieder balss. Viņ� uzlēca uz kāpnēm. Kabī�nes durvis aizcirtās. Motors ierūcās, abu rotoru lāpstiņas sāka griezties, lēnām uzņemdamas apgriezienus, līdz virpuļoja kā divi sudraba apļi. Helikopters noraustī�jās un atrāvās no zemes, celdamies stāvus debesīs.

Lejā starp zemajiem krūmiem spēji no�bremzēja armijas auto, un Bonds steig�us ielēca zenītlielgabala dzelzs seglos.

-�� Uz aug�u, kaprāli - viņ� uzsauca vīram pie sviras. Pēc tam piespieda aci pie tē�mēkļa, vērdamies koordinātu tīklā, kamēr stobrs cēlās aug�up pret mēnesi. Bonds at�brīvoja dro�inātāju un noregulēja ieroci uz rokas vadību. - Atstājiet uz desmit! - viņ� pavēlēja.

-� Tās būs trasējo�ās lodes. - Virsniekam, kas atradās līdzās Bondam, rokās bija di�vas aptveres ar pieciem dzelteniem �āvi�ņiem katrā.

Bonds ar kājām sataustīja pedāļus. Ta�gad helikopters atradās tēmēkļa tīkliņa vi�dū.

-� Tā turēt! - Bonds klusi norūca.

Bums!

�āviņ� aiztraucās debesīs, atstādams aiz sevis mirdzo�u asti.

Nedaudz par zemu un pa kreisi no mērķa.

Kaprālis uzmanīgi pārbīdīja sviras.

Bums!

�āviņ� novilka spo�u �vīku virs helikop�tera, kur� turpināja celties augstāk. Bonds noliecās uz priek�u un pārslēdza ieroci uz automātisko �au�anu. Viņa roka kustējās negribīgi. Pilotam tas nozīmēja dro�u nāvi. Un atkal viņam nākas nogalināt.

Bum! Bum! Bum! Bum! Bum!

Debesis iekrāsojās liesmaini sarkanas. Lidaparāts tomēr vēl cēlās aug�up pret mē�nesi un pagriezās uz ziemeļiem.

Tad pie astes rotora uzplaiksnīja dzelte�na uguns, un nogranda sprādziens.

-�� Trāpīts! - virsnieks noteica. Un paņē�ma nakts binokli, ar kuru var redzēt tum�sā. - Astes propellers ir norauts, - viņ� sacīja un satraukti piebilda: - Velns lai pa�rauj! Izskatās, ka tagad kabīne grie�as lī�dzi lielajam rotoram. Pilotam tā ir īsta elle.

-�� Vēl kaut kas? - Bonds noprasīja, jopro�jām skatīdamies uz lidaparātu, kur� virpu�ļoja gaisā.

-� Nē, ser, - virsnieks atbildēja. - Gribētos notvert viņu dzīvu, ja vien varēsim. Izska�tās gan, ka� jā, viņ� ir zaudējis kontroli pār lidaparātu. Ātri gā�as lejā. Laikam kaut kas lēcies ar galvenā rotora lāpsti�ņām. Lūk, kur nāk.

Bonds atrāva galvu no tēmēkļa un ar plaukstu piesedza acis, lai tās neap�ilbinā- tu mēness spo�ā gaisma.

Jā. Tur tas bija. Aptuveni tūksto� pēdu augstumā rēca lidaparāta motors un grie�zās propellera lāpstiņas, ta�u no tā vairs nebija nekāda labuma. Helikopters, vairāk atgādinādams dzel�u mud�ekli, kūleņoja lejup no debesīm kā piedzēries.

D�eks Spengs. Vīrs, kur� bija pavēlējis nogalināt Bondu. Kur� bija pavēlējis noga�lināt Tifāniju Keisu. Virs, kuru Bonds bija redzējis tikai vienu reizi, pavadot da�as mi�nūtes viņa pārkurinātajā Hetongārdenas birojā. Misters Rufuss B. Seije. No "Diman�tu nama". Eiropas biroja viceprezidents. Vīrs, kur� katru svētdienu spēlēja golfu Sa- ningdeilā un reizi mēnesī brauca uz Parīzi. "Priek�zīmīgs pilsonis" - par viņu bija teicis M. Misters Spengs no Mirdzo�ās bandas, kur� tikko bija noslepkavojis cilvēku. Savu pēdējo upuri. Bet cik daudzus viņ� bija no�galinājis iepriek�?

Bonds spēja iztēloties ainu �aurajā pilo�ta kabīnē, kur lielais vīrs ar vienu roku tu�ras pie vadības paneja, bet ar otru vēl rausta kloķus, skatīdamies uz augstuma mērītāja adatu, kura strauji slīd pāri sim�tu atzīmēm. Viņa acīs noteikti parādījies �ausmu spīdums, bet simttūksto� mārci�ņu vērtie dimanti kabatā ir tikai lieks svars. Tāpat kā ierocis, ko viņ� bija tik stingri turējis labajā rokā jau kop� jaunī�bas gadiem.

-�� Laikam viņ� iekritīs atpakaļ tajā pa�ā krūmā, - sauca kaprālis, cenzdamies pār�kliegt motora klaboņu debesīs.

-�� Ar viņu ir cauri, - kapteinis atbildēja, ta�u runāja tā, it kā teiktu to drīzāk pats sev, nevis Bondam.

Viņi nolūkojās, kā helikopters kumuro- dams gā�as lejup, un aizturēja elpu, kad tas ar negantu brīk�ķi nogāzās uz priek��gala, ienirdams krūmā tik nikni, it kā mes�tos virsū ļaunākajam ienaidniekam, un tad dārdēdams �ļūca vēl divdesmit jardus uz priek�u, kamēr rotora lāpstiņas kapāja dzeloņainos zarus.

Katastrofas izraisītā trok�ņa atbalsis vēl nebija apklusu�as, kad pa�ā krūma vidū atskanēja dobj� rībiens, un tam sekoja uz�liesmojums, kas iepletās debesīs kā aizvien pieaugo�a uguns lode, padarot mēnesi blā�vu un nespodru, bet viss līdzenums ietinās oran�ā spo�umā.

Kapteinis ierunājās pirmais.

-� Uh! - viņ� izjusti izdvesa un, lēni nolai�dis nakts binokli, pagriezās pret Bondu.

-� Tā, ser, - viņ� skumji noteica. - Tas nu ir padarīts. Es baidos, ka pienāks rīts, līdz mēs varēsim tikt tur klāt. Un paies vēl vai�rākas stundas, kamēr pabeigsim rakņā�a- nos pelnos. Un �is blīk�ķis noteikti jau ir sacēlis kājās fran�u robe�sargus, kuri me�tīsies �urp neiedomājamā ātrumā. Laimīgā kārtā mums ar viņiem ir visai labas attie�cības, bet, lai tās saglabātu, �oreiz nāksies papūlēties. - Virsnieks iedomājās tos papī�ru plūdus, kuri sekos, rakstot nebeidza�mos ziņojumus. Viņ�, jau tos apcerēdams vien, jutās noguris vēl vairāk. Tomēr viņ� izturējās pavisam lieti�ķi. �ai dienai noti�kumu jau tāpat bija diezgan. - Vai jums nebūtu nekas pretī, ja mēs mazliet no- snaustos, ser?

-�� Ejiet vien! - Bonds atbildēja un ieskatī�jās pulkstenī. - Jūs darīsiet prātīgi, apgul�damies zem ma�īnas. Saule lēks apmēram pēc �etrām stundām. Es pats vēl nejūtos noguris. Labāk uzmanī�u, lai uguns nesāk plesties pla�umā.

Virsnieks veltīja izbrīna pilnu skatienu �im mierīgajam, noslēpumainajam vīram, kur� tik pēk�ņi bija ieradies protektorātā tie�i tad, kad saņemtie signāli par kontra�bandistu tik�anos izraisīja lielu jezgu. �is misters Bonds bija atlidojis veikt misiju, kurai pie�ķirts "absolūtas prioritātes" sta�tuss. Ja viņam pat miegs nav nepiecie��ams� Ta�u tam visam nav nekāda sakara ar Fritaunu. Tā bija vienīgi Londonas darī��ana.

-� Pateicos, ser, - virsnieks noteica un no�lēca no ma�īnas kāp�ļa.

Bonds lēnām noņēma kājas no pedāļiem un atlaidās ērtāk dzelzs seglos. Neko nedo�mādams, joprojām nenovērsdams skatienu no �audīgajām liesmām, viņ� iebāza roku no garnizona komandiera aizlienētā, izbalē�ju�ā hakikrāsas krekla kabatā, sataustīja �ķiltavas un cigare�u paciņu, izņēma vienu cigareti, aizdedza to un atlika paciņu un �ķiltavas atpakaļ kabatā.

Tātad tagad dimantu kontrabandas kanā�lam pienācis gals. Un pēdējā lappuse jau pār��ķirta. Bonds ievilka dziļi plau�ās cigaretes dūmus un klusā, garā strūklā izpūta tos caur zobiem. Se�i līķi bankā. Spēle beigusies.

Bonds pacēla roku un ar plaukstu no�slaucīja mitro pieri. Tad atglauda atpakaļ valgo matu �ķipsnu, kas krita pāri labajai uzacij. Viņa noguru�ajās acīs un novājēju��ās sejas skarbajos vaibstos atspīdēja sar�kanās uguns atblāzma.

Tātad �ī lielā, sārtā liesma iezīmēja Mir�dzo�ās bandas galu, un arī viņu pasakai�najiem darījumiem ar dimantiem pienācis gals. Ta�u vēl bija tie dimanti, kuri patla�ban svila pa�ā karsto liesmu speltē. Tie pa�liks, un tad sāksies to ceļ� pasaulē. Var ga�dīties, ka liesmās tie būs zaudēju�i krāsu, ta�u netiks iznīcināti, būdami tikpat mū�ī�gi kā nāve.

Un Bonds pēk�ņi atcerējās cilvēku, ku�ram reiz bija B asinsgrupa, un viņa nedzī�vās acis. Tās bija meloju�as. Nāve būs vienmēr. Ta�u arī dimanti ir mū�īgi.

Bonds attālinājās no ma�īnas un sāka lēnām iet uz lāktījo�ās uguns pusi. Klusībā viņ� drūmi uzsmaidīja pats sev. Visas �īs atskārsmes par nāvi un dimantiem likās gau�ām pārgudras. Bondam tās nozīmēja vairs tikai to, ka beidzies kārtējais piedzī�vojums. Piedzīvojums, kuram par epitāfiju varētu likt Tifānijas Keisas izteicienu: 'Tas izklausās labāk, nekā ir dzīvē."

Jans Flemings DIMANTI IR MŪ�ĪGI Romāns

Apgāds "Artava", LV 1007. Rigā, Bezdelīgu ielā 12. Tālr. 7222472. Licence Nr. 2-0356.

[1] 1 colla - 2,5 cm. (�eit un turpmāk tulkotājas piezī�mes un tulkojumi.)

[2] 1 angļu jūdze - 1,6 km.

[3] 1 pēda - 30 cm.

[4] 1 jards -90 cm.

[4]1 pinte - 0,75 1.

[5] es gaidī�u. (fr. vai.)

[6] dzīve sārtos toņos. (fr. vai.)

"aprīlis portugālē. (fr. vai.)

[8] es nezināju tam beigu. (fr. vai.)

[9]british overseas airways corporation - britu aizjū�ras aviokorporācija.

[10] uzvārda spengs rakstība angļu vai. Ir Spang, bet spangle nozīmē vizulis, rotāt ar vizuļiem.

"Ugunsdro�ais telefondienests. (Angļu vai.)

[10]1 slouns- 6,35 kg.

[11] 100 grādi pēc Fārenheita - 40 grādi pēc Celsija.

[11]cutlet - (teļa, jēra) sitenis. (Angļu vai.)

[12] 1 galons - 4,54 1.