Jans Flemings

PĒRKONLODE

Tā bija viena no dienām, kad D�eimsam Bondam �ķita, ka visa dzīve, kā kāds izteicies, sakritusi kaudzē kā kār�u namiņ�.

Pirmkārt, Bondam bija kauns pa�am no sevis, un tas bija rets dvēseles stāvoklis. Viņu mocīja paģiras, pamatīgas paģiras, kad sāpēja galva un locītavas �ķita stīvas kā ierūsēju�as. Klepojot - pārmērīga smēķē�ana pavada pārmē�rīgu dzer�anu un dubulto paģiras - viņa redzi aizmigloja mazu, mirgojo�i melnu punktiņu mākonis, kas atgādināja amēbas dīķa ūdenī. Tas bija nepārprotams signāls, ka dzerts pārāk daudz. Viņa pēdējais viskijs ar sodu greznā Pārkleinas dzīvoklī neat�ķīrās no desmit iepriek�ējiem, bet tas bija gājis uz leju negribīgi un atstājis rūgtu gar�u un nejauku pārmērības sajūtu. Kaut ari Bonds bija sapratis signālu, viņ� piekrita izspēlēt vēl tikai vienu roberi. Piecas mārciņas uz simtu, jo tā ta�u pēdējā partija? Viņ� bija piekritis. Un izspēlēja roberi kā īsts muļķis. Vēl tagad Bondam acu priek�ā vīdēja pīķa dāma ar muļķīgo Monas Lizas smaidu taukajā sejā, kas triumfējo�i tika nomesta uz viņa kalpa - dāma, kura, kā tik asi bija atgādinājis viņa partneris, noteikti bija iezīmēta un iz�ķīra spēles iznākumu, pie�ķirot �etrsimt punktu pretiniekiem. Beigu beigās tas

bija divdesmit punktu roberis, kurā viņ� zaudē�ja ievērojamu summu - simts mārciņu.

Bonds vēlreiz pielika asinis apturo�o zīmuli iegriezumam uz zoda un nicino�i palūkojās sejā, kas īdzīgi raudzījās viņam pretī no spoguļa virs izlietnes. Nejēdzīgais muļķa kretīns! Tas viss nāca no nekā nedarī�anas. Vairāk nekā mēnesis kancelejas darba - velkot ķeksī�us muļķīgu uzdevumu sarakstā, ar rakstu darbiem aizpildot minūtes, kas, nedēļām ritot, kļuva aizvien urdo�ākas, un metot nost telefona klausuli, kad kāds nekaitīgs nodaļas ierēdnis mēģināja viņam iebilst. Piedevām Bonda sekretāre bija saslimusi ar gripu, un viņam iedeva aprobe�otu un, kas vēl sliktāk, neglītu mei�u, kas dēvēja viņu par seru un uzrunāja, piestūķējusi muti ar augļu ledenēm. Un tagad bija pienācis kārtējais pirmdienas rīts. Sākās kārtējā nedēļa. Maija lietus plīk�ķēja logos. Norijis divas Phensic tabletes, Bonds pasniedzās pēc Ēnos. Guļam�istabā iezvanījās telefons. Zvans bija skaļ�. Tā bija tie�ā līnija, kas savienoja viņu ar pārvaldi.

���

Sirdij dunot ātrāk nekā vajadzētu, pēc skrē�jiena cauri Londonai un necie�ami ilgas gaidī�anas pie lifta, lai uzbrauktu astotajā stāvā, D�eimss Bonds pievilka tuvāk krēslu, : apsēdās un pāri rakstāmgaldam ieskatījās

rāmajās, pelēkajās, sasodīti skaidrajās acīs, ko

tik labi pazina. Ko viņ� varēja tajās izlasīt?

-��� Labrīt, D�eims! Atvaino, ka atrāvu tevi �urpu tā mazliet agrāk no rīta. Man priek�ā ļoti aizņemta diena. Gribēju ar tevi izrunāties pirms lielās steigas.

Bonda entuziasms jūtami noplaka. Tā nekad nebija laba zime, ja M viņu uzrunāja kristītajā vārdā, nevis pēc numura. Neizskatījās, ka saruna būs par darbu, drīzāk par kaut ko personīgu. M balsī nejuta ne miņas no sprie�dzes, kas liecinātu, ka viņ� grib pavēstīt lielas, satrauco�as ziņas. M sejas izteiksme bija ieinteresēta, draudzīga, gandrīz labvēlīga. Bonds atteica kaut ko nesakarīgu.

-���� Pēdējā laikā reti esmu tevi redzējis, D�eims. Kā klājas? Es domāju tavu veselību.

M pacēla no rakstāmgalda papīra lapu, kaut kādu veidlapu, un turēja to sev priek�ā, it kā gatavotos lasīt.

Aizdomīgi, pūloties uzminēt, kas rakstīts lapā un kādā virzienā pū� vēj�, Bonds noteica: - Viss kārtībā, ser!

-� MO gan tā nedomā, D�eims, - laipni attei�ca M. - Tikko saņēmu jaunāko medicīnisko izziņu. Manuprāt, tev derētu dzirdēt, kas viņam sakāms.

Bonds uzmeta dusmīgu skatienu papīra lapai. Kas tad nu?!

-�� Kā teiksit, ser, - viņ� savaldīgi sacīja.

M uzmanīgi, atzinīgi viņu uzlūkoja. Tad pacēla papīru tuvāk pie acīm.

-��� "�is virsnieks", - viņ� lasīja, - "pamatā ir fiziski vesels. Diem�ēl viņa dzīvesveids nav tāds, kas Jautu viņam ilgi palikt tādā stāvoklī. Par spīti daudzajiem brīdinājumiem, viņ� atzīst, ka izsmēķē se�desmit cigare�u dienā. Tās sastāv no Balkānu maisījuma ar lielāku nikotīna daudzu�mu nekā lētākajām �ķirnēm. Kad virsnieks neveic pienākumus, kas prasa lielu fizisko piepūli, viņ� dienā patērē vidēji puspudeles se�desmit līdz septiņdesmitgrādīga alkohola. Apskate liecina par nelielām pastāvīgām novir�zēm no normas. Mēle aplikta. Asinsspiediens nedaudz paaugstināts (līdz 160/90). Aknas nav sataustāmas. Iztaujāts virsnieks atzīst, ka cie� no bie�ām galvassāpēm pakau�a daļā un spaz�mām trapecveida muskulī. Jūtami tā saucamie fibrositis mezgli. Uzskatu, ka �o simptomu cēlonis ir virsnieka dzīvesveids. Viņ� ir neatsau�cīgs, kad aizrādu, ka pārmērības nav līdzeklis pret profesionālajam aicinājumam raksturīgo spriedzi un ka tās var izraisīt vienīgi toksisku stāvokli, kas mazinās viņa piemērotību virsnie�ka darbam. Rekomendēju, ka 007 divas vai trīs nedēļas vajadzētu ievērot mērenāku re�īmu, un �ajā laikā, es uzskatu, viņ� var pilnībā atgūt savu iepriek�ējo izcili labo fizisko formu."

Pastiepis roku, M ļāva ziņojumam nokrist uz paplātes ar uzrakstu IZEJO�IE. Viņ� nolika abas plaukstas sev priek�ā uz galda un bargi paskatījās uz Bondu.

-�� Ne pārāk apmierino�i, D�eims?

Bonds neļāva nepacietībai iezagties balsī.

-��� Es esmu ideālā formā, ser, - viņ� sacīja. - Katram reizēm sāp galva. Lielākajai daļai sest�dienas un svētdienas golfa spēlētāju novērojams ftbrositis. To var iegūt, ja sasvīst un pēc tam pasē� caurvējā. No tā visa var tikt vaļā ar aspi�rīna un masā�as palīdzību. Tas nav nekas nopietns, ser.

-�� Tie�i �ajā jautājumā tu kļūdies, D�eims, - bargi noteica M. - Medikamenti tikai likvidē simptomus. Medicīna necīnās ar slimības cēlo�ņiem. Medicīna tos tikai apslēpj. Rezultātā var izveidoties augstāks intoksikācijas līmenis, kas var izvērsties par hronisku slimību. Visi medika�menti ir organismam kaitīgi. Tie ir pretdabiski. Tas pats attiecas uz lielāko daļu ēdiena, ko apēdam, - uz baltmaizi, kas attīrīta no raupjuma, cukuru, kam pārstrādājot atņemts viss labums, pasterizēto pienu, kas vārī�anas procesā zaudējis gandrīz visus vitamīnus. Viss ir pārstrādāts un nedabīgs! Vai, - M izvilka no kabatas piezīmju grāmatiņu, lai tajā ieskatītos, - tu zini, no kā sastāv mūsu maize, ja neņem vērā to nelielo daļiņu pārlieku sasmalcināto miltu? - M apsūdzo�i pavērās Bondā. - Tā sastāv no liela daudzuma krīta, ari benzola peroksīda pulvera, hlora gāzes, amonjaka sāls un alauna. - M iebāza piezīmju grāmatiņu atpakaļ kabatā. - Ko tu par to domā?

-� Es neēdu īpa�i daudz maizes, ser, - Bonds neizpratnē kā aizstāvēdamies sacīja.

-�� Varbūt tu neēd, - nepacietīgi teica M. - Bet cik daudz rupja maluma maizes tu ēd? Cik daudz jogurta? Nevārītu dārzeņu, riekstu, svaigu augļu?

Bonds pasmaidīja.

-�� Praktiski nemaz, ser.

-� Tas nav smieklīgi!

Lai uzsvērtu savu vārdu nozīmi, M pabun- goja ar rādītājpirkstu pa rakstāmgalda virsmu.

-�� Atceries manus vārdus! Veselību var sa�glabāt tikai dabīgā ceļā. Visas tavas nepatik��anas, - Bonds pavēra muti, lai protestētu, ta�u M pacēla plaukstu, - tava iesīkstējusī toksēmija, par ko liecina medicīniskā izziņa, radusies no nedabiska dzīvesveida. Vai esi kādreiz dzirdējis par Bir�eru Brenneru? Vai Kneipu, Preisnicu, Rikliju, Skrotu, Grosmanu, Bilcu?

-�� Nē, ser.

-Tie�i tā. Redzi, tie ir vīri, kuru darbus, ja esi prātīgs, tev vajadzētu papētīt. Tie ir lieli dabas mīļotāji - cilvēki, kuru mācības mēs neapdomīgi esam ignorēju�i. Par laimi, - M acis aizrautīgi iespīdējās, - Anglijā praktizē daudzi �o cilvēku mācekļi. Dabas dziedniecība nav mums neaiz�sniedzama.

D�eimss Bonds ziņkāri uzlūkoja M. Kāds velns veco bija apsēdis? Vai tās būtu vecuma plānprātības pirmās pazīmes? Ta�u M izskatījās veselīgāks nekā jebkad. Aukstās, pelēkās acis raudzījās skaidri kā kristāli, un stingrās, grumbu izvagotās sejas āda izstaroja veselību. Pat tēraudpelēkie mati �ķita ieguvu�i jaunu

dzīvību. Ko īsti nozīmēja �īs neprātīgās runas?

M pasniedzās pēc paplātes IENĀKO�IE un novietoja to sev priek�ā, jau iepriek� ar �estu apklusinot jebkādus iebildumus.

-�� Nu, - viņ� mundri sacīja, - tas ir viss, D�eims. Manipenijas jaunkundze ir rezervējusi tev vietu. Ar divām nedēļām pietiks, lai tu atgū�tos. Kad iznāksi laukā, tu pats sevi vairs nepazīsi. Būsi pavisam cits cilvēks.

Bonds apstulbis uzlūkoja M.

-�� No kurienes es iznāk�u laukā, ser? - viņ� vaicāja aiz�ņaugtā balsī.

-�� No vietas, kas saucas Krūmāji. Tās īpa��nieks - Veins, D�o�ua Veins - ir visai slavens savā jomā. Ievērojams virs. Se�desmit piecus gadus vecs. Neizskatās ne sekundi vecāks par �etrdesmit. Viņ� par tevi parūpēsies kā nākas. Ļoti moderna aparatūra, un viņam pat ir savs gar�augu dārzs. Jaukā vietā. Netālu no Va�ing�tonas Saseksas grāfistē. Un neraizējies par savu darbu. Uz pāris nedēļām izmet to pilnīgi no prāta. Es teik�u 009, lai pārņem tavu nodaļu.

Bonds nespēja noticēt savām ausim.

-� Bet ser, - viņ� sacīja. - Vai jūs esat pārlie�cināts? Tas ir, vai tie�ām tas nepiecie�ams?

-� Nē, - M ledaini pasmaidīja. - Nav nepiecie��ams. Tas ir būtiski. Ja vēlies palikt 00 nodaļā. Es nevaru atļauties paturēt �ajā nodaļā virsnieku, kas nav simtprocentīgi piemērots savam poste�nim. - Palūkojies grozā, kas atradās viņa priek�ā, M izņēma no tā kārtējo lietu. - Tas ir viss, 007.

Viņ� nepacēla skatienu. Balss liecināja, ka saruna beigusies.

Bonds piecēlās kājās. Viņ� neko neteica. �ķērsojis telpu, viņ� izgāja pa durvīm, pārspīlētā uzmanībā aizverot tās sev aiz muguras.

Otrā pusē viņu mīlīgi uzlūkoja Manipenijas jaunkundze.

Piegājis pie viņas rakstāmgalda, Bonds trie�ca dūri pa galdu tā, ka viņas rakstāmma�īna palēcās, un nikni sacīja: - Kas, pie velna, notiek, Penij? Vai vecais galīgi sajucis prātā? Kas tās par sasodītām blēņām? Lai esmu nolādēts, ja es kaut kur do�os! Viņ� ir pilnīgi traks.

Manipenijas jaunkundze priecīgi pasmaidīja.

-�� Mened�eris bija ļoti atsaucīgs un laipns. Viņ� teica, ka varot tev pie�ķirt Mirtes istabu piebūvē. Viņ� saka, ka istaba esot ļoti jauka. No tās paveras skats tie�i uz gar�augu dārzu. Zini, viņiem esot gar�augu dārzs.

-�� Es zinu visu par viņu sasodīto gar�augu dārzu. Paklausies, Penij, - lūdzās Bonds, - esi laba meitene un pastāsti, kas te notiek! Kas viņam aiz ādas?

Manipenijas jaunkundze, kas bie�i vien bezcerīgi sapņoja par Bondu, ap�ēlojās. Viņa sazvērnieciski pieklusināja balsi.

-�� Patiesībā es domāju, ka tā ir tikai pārejo�a fāze. Ta�u dro�i vien tev tomēr nav paveicies, ka gadījies ceļā, pirms tā pāriet. Tu ta�u zini, ka sagatavotība dienestam vienmēr bijusi M jājam�zirdziņ�. Bija laiks, kad viņ� mums visiem lika i/iet fizisko vingrojumu kursu. Pēc tam viņ� bija ataicinājis to smadzeņu skalotāju psihoanalītiķi - tev tas gāja secen. Tu biji kaut kur ārzemēs. Visiem nodaļu vadītājiem vajadzēja stāstīt viņam savus sapņus. Tas nevilkās ilgi. Varbūt da�i sapņi viņu aizbaidīja. Nu, un pagāju�omēnes M sākās sāpes krustos, un kāds viņa draugs no Bleidsas, domāju, no tiem resnajiem, kas mīl iedzert , - Ma�nipenijas jaunkundze uz bridi novērsās, - pastās�tīja viņam par �o vietu laukos. Tas cilvēks stāvēja un krita par �o vietu. Viņ� iestāstīja M. ka mēs visi esot kā automa�īnas un ka mums visiem laiku pa laikam jādodas uz garā�u, lai attīrītu karburatoru. Viņ� teica, ka pats to darot katru gadu. Tas maksājot tikai divdesmit gineju nedēļā, kas esot mazāk, nekā viņ� Bleidsā iztērējot vienā dienā, un pēc �ā kursa viņ� jūtoties brīni�ķīgi. Tu jau zini, ka M vienmēr patīk izmēģināt visu jauno, tāpēc viņ� pavadīja tur desmit dienu un atgriezās pilnībā salāpīts. Vakar man par to vien bija jāklausās, un �odien postenī es dabūju kaudzi kārbu ar sīrupiem, kvie�u dzinumiem un vēl Dievs vien zina ar ko. Nezinu, ko ar �o mantu iesākt. Baidos, ka manam nabaga pūdelim kādu laiku vajadzēs no tās pārtikt. Tādas lietas, lūk, notiku�as, bet man jāsaka, ka nekad neesmu redzējusi viņu tik brīni�ķīgā formā kā pa�laik. Viņ� izskatās kā no jauna piedzimis.

- Viņ� izskatās kā tas sasodītais vīrs no vecās Kruschen sāļu reklāmas. Bet kāpēc viņ� vēlas, lai tie�i es dotos uz �o trakomāju?

Manipenijas jaunkundze noslēpumaini pa�smaidīja.

-�� Tu ta�u zini, ka viņ� teyi ceļ vai debesis� nu, varbūt nezini ari. Lai kā, ieraudzījis tavu medicīnisko izziņu, viņ� teica, lai es tevi re�ģistrējot. - Manipenijas jaunkundze sarauca degunu. - Bet D�eims, vai tu tie�ām tik daudz dzer un smēķē? Zini, tas tev nevar nākt par labu.

Viņa uzlūkoja Bondu ar māti�ķu skatienu.

Bonds savaldījās, saņēma visus spēkus, lai vārdi izskanētu bezrūpīgi.

-�� Vienkār�i es labāk mirstu no dzer�anas nekā no slāpēm. Kas attiecas uz cigaretēm, es vienkār�i nezinu, ko darīt ar savām rokām.

Viņ� dzirdēja, kā sastāvēju�ies, paģiru raisīti vārdi no�ūkst kā ogles izdzisu�ā kamīnā. Pārstāj gvelzt muļķības! Īstenībā tev vajadzīgs dubultais viskijs ar sodu.

Manipenijas jaunkundzes lūpas nosodo�i savilkās.

-� Par tām rokām� esmu dzirdējusi pavisam ko citu.

-�� Nu nesāc jau atkal, Penij! - Bonds dusmīgi devās prom, bet pie durvīm pagriezās. - Vēl viens vārds, un, kad tik�u no �ejienes laukā, nopēr�u tevi tā, ka nespēsi paklabināt taustiņus.

Manipenijas jaunkundze viņam mīlīgi uz�smaidīja.

-�� Nedomāju vis, D�eims, ka, divas nedēļas pārticis no riekstiem un citronu sulas, tu vairs spēsi kādu nopērt.

Izgrūdis kaut ko starp vaidu un ņurdienu, Bonds izbrāzās laukā pa durvīm.

D�eimss Bonds iemeta savu ceļasomu veca, �okolādes krāsas taksometra aizmugurē un apsēdās priek�ējā sēdekli blakus lapsai līdzīgam, piņņainam jauneklim melnā ādas jakā. Izņēmis no krū�u kabatiņas ķemmi, jaunais cilvēks rūpīgi noķemmēja pīles astei līdzīgo matu griezumu, iebāza ķemmi atpakaļ kabatā un, paliecies uz priek�u, iedarbināja dzinēju. "Rotaļai ar ķemmi," nodomāja Bonds, "tikai jāapliecina, ka �oferis, viņu vedot un pieņemot viņa naudu, izdara Bon�dam pakalpojumu. Tipisks, lēts pēckara jaunā darbaspēka pa�apliecinājums. �is jauneklis, �ķiet, nopelna nedēļā ap divdesmit mārciņām, nicina savus vecākus un labprāt gribētu kļūt par Tomiju Stilu. Tā nav viņa vaina. Viņ� bija piedzimis labklājības valsts patērētāju tirgū atom�bumbu un kosmisko lidojumu laikmetā. Viņam dzīve �ķita viegla un bezjēdzīga."

-�� Cik ilgi jābrauc līdz Krūmājiem? - apvaicā�jās Bonds.

Meistarīgi, bet nevajadzīgi apdzinis vienu automa�īnu, jauneklis apdzina nākamo.

-�� Apmēram pusstundu.

Nospiedis gāzes pedāli, viņ� glīti, bet riskan�ti apdzina krustojumā kravas automobili.

-� Tu gan no sava Bluebird proti izspiest laukā pēdējo.

Jauneklis pa�ķielēja, pārbaudot, vai viņu neizsmej. Tad nosprieda, ka ne, un atliecās par mata tiesu taisnāk.

-�� Mans vecais neko labāku man negrib atvē�lēt. Saka, ka �itā vecā graba�a viņam labi kalpoju�si divdesmit gadu un kalpo�ot man vēl nākamos divdesmit. Tāpēc es pats atlieku naudu. Esmu jau pusi sakrājis.

Bonds nosprieda, ka rotaļa ar ķemmi pada�rījusi viņu pārlieku kritisku.

-�� Ko domā pirkt? - viņ� apvaicājās.

-�� Volksiuagen minibusu. Gribu piedalīties Braitonas sacīkstēs.

-�� Izklausās labi. Braitonā var laimēt daudz naudas.

-�� Jādomā gan, - jauneklis izrādīja kaut ko līdzīgu entuziasmam. - Vienīgo reizi, kad tur nokļuvu, divi brokeri lika, lai aizvedu viņus un pāris mei�u uz Londonu. Desmit mārciņas un piecītis dzeramnaudai. Kā no gaisa.

-�� Tā ir. Bet Braitonā var dabūt ne tikai to. Jāpiesargās, lai tevi neaplaupa un nepiekrāpj. Braitonā darbojas pāris nejauku bandu. Kas pēdējā laikā dzirdams par Asiņu spaini?

-�� Pēc tā gadījuma nav vairs manīti. Pēc tā, par ko rakstīja visās avīzēs.

Jauneklis atskārta, ka sarunājas ar savu pa�sa�ieri kā līdzīgs ar līdzīgu. Pa�ķielējis sāņus, viņ� nopētīja Bondu ar jaunu interesi.

-�� Jūs pats braucat uz Stumbeņiem vai tikai ciemos?

-�� Uz Stumbeņiem?

-�� Krūmājiem - Di�me�a stumbeņiem - Stum�beņiem, - lakoniski atteica jaunais cilvēks. - Jūs nelīdzināties parastajiem klientiem, ko mēdzu turp vest. Galvenokārt tās ir resnas sievas vai veci ekscentriķi, kas saka, lai es nebraucot tik ātri, citādi sakratī�oties viņu i�iass vai kas tam�līdzīgs.

Bonds sāka smieties.

-��� Man pie�ķīra divas nedēļas bez izvēles iespējām. Ārsts domā, ka man tas nāk�ot par labu. Nācās samierināties. Ko par �o vietu domā?

Jaunais cilvēks nogriezās no Braitonas ceļa un devās uz rietumiem gar Daunsu caur Poiningsu un Falkingu. Austin, bezkaislīgi gaudodams, traucās pa vienmuļu lauku apvidu.

-�� Cilvēki domā, ka daudzi turienes klienti ir cietpauri. Viņiem nerūp �ī vieta. Tik daudz ba�gātnieku, bet viņi nedod ne penija apkārtnei. Nedaudz izdodas izspiest tējnīcām - it sevi�ķi dzeramnaudās. - Viņ� palūkojās uz Bondu. - Jūs būsiet pārsteigts. Pieaugu�i cilvēki, da�i ir visai ietekmīgas personas galvaspilsētā un tā tālāk, bet braukā apkārt savos Bentleys ar tuk��iem vēderiem un iegrie�as tējnīcā tikai tādēļ, lai iedzertu tasīti tējas. Tas ir viss, kas viņiem atļauts. Ta�u nākamajā mirkli, kad ierauga kādu, kas pie blakus galdiņa ēd grauzdiņu ar sviestu un kūciņas, viņi vairs nespēj to izturēt.

Pasūta kalniem pārtikas un aprij to kā bērni, kas ielavīju�ies pieliekamajā kambari - visu lai�ku skatoties apkārt, lai kāds viņus nepieķer. Varētu domāt, ka tādiem cilvēkiem vajadzētu kaunēties pa�iem no sevis.

-� �ķiet mazliet muļķīgi, zinot, ka viņi maksā daudz naudas ārstniecībai vai vienalga, kas tas būtu.

-�� Un tā ir vēl viena lieta, - jaunā cilvēka balsī skanēja sa�utums. - Es varu saprast, ja prasa divdesmit mārciņu nedēļā, piedāvājot trīs kārtīgas maltītes dienā, bet kā var prasīt divdesmit mārciņu, ja dod ēst tikai karstu ūdeni? Tas ir absurds!

-�� Dro�i vien viņus kaut kā ārstē. Un dro�i vien ārstē�ana ir tā vērta, ja jau cilvēki atvese�ļojas.

-�� Dro�i vien, - �aubīgi noteica jauneklis.

- Da�i no viņiem tie�ām izskatās nedaudz citā�dāki, kad ierodos viņiem pakaļ, lai aizvestu uz staciju. - Viņ� pavīpsnāja. - Bet da�i, nedēļu pa�dzīvoju�i uz riekstiem un tā tālāk, kļūst par īstiem veciem ā�iem. Iespējams, es ari kādu dienu to izmēģinā�u.

-�� Kā to saprast?

Jaunais cilvēks pameta skatienu uz Bondu. Atcerējies Bonda pasaulīgās piezīmes par Brai- tonu, viņ� nomierinājies sacīja: - Redziet, mums te Va�ingtonā ir viena meitene. Pikanta mei�a. Kaut kas līdzīgs vietējai palaistuvei, ja saprotat, ko es domāju. Viņa strādā par oficianti tējnīcā ar nosaukumu Pie bitītes. Vai drīzāk strādāja. �ī mei�a sāka aizraut lielāko daļu no mums, ja saprotat manu domu. Mārciņa par reizi, turklāt viņa zina daudzus fran�u trikus. Tāds sports. �ogad runas nonāca ari līdz Stumbeņiem, un da�i no vecajiem ā�iem sāka gādāt par Polliju. Polliju Greisu, tā viņu sauc. Vizināja viņu savos Bentley un jājās pa pamesto karjeru aug�ā Daunsā. Tā viņa piepelnījās gadiem ilgi. Nelaime tā, ka viņi maksāja Pollijai piecas, desmit mār�ciņas, un drīz vien viņa kļuva pārāk laba tādiem kā mēs. Mēs tikām izspiesti no tirgus, tā sacīt. Kaut kas līdzīgs inflācijai. Tā nu pirms mēne�a viņa uzteica darbu tējnīcā un, zināt ko? - jau�neklis sa�utumā pacēla balsi. - Viņa par pāris simtiem mārciņu nopirka sagrabēju�u Austin Metropolitan un sāka doties izbraukumos! Tāpat kā Londonas prostitūtas no Kerzona ielas, par ko raksta avīzēs. Tagad viņa brauc uz Braitonu, Līvsu - visur, kur ir pieprasījums, un starplaikos strādā karjerā ar vecajiem ā�iem no Stumbeņiem! Vai spējat tam ticēt?! - Jauneklis dusmīgi uztaurēja nekaitīgam pārim uz tandē�ma velosipēda.

-�� Tas ir slikti, - nopietni sacīja Bonds. - Es nebūtu domājis, ka �ie ļaudis, pārtikdami no riekstu kotletēm un pieneņu vīna, vai ko nu vi�ņiem tur dod ēst, varētu interesēties par tādām lietām.

Jauneklis nosprauslojās.

-����� Jūs vienkār�i neko nezināt. Tas ir, - viņ� juta, ka izteicies pārāk kategoriski, - tā mēs visi domājām. Viens no maniem draugiem, viņ� ir vietējā ārsta dēls, izrunājās par �o lietu ar savu tēvu - aplinkus ceļā, ja tā var teikt. Un tēvs viņam paskaidroja, ka tāda veida diēta, izvai�rī�anās no alkohola un krietna atpūta, ko papildina masā�a, aukstās un karstās vannas un tamlīdzīgi, viņ� teica, ka tas viss attīrot asinsrites sistēmu un tonizējot organismu, ja saprotat, ko es gribu pateikt. Atmodina vecos ā�us - rada viņos vēlē�anos no jauna plūkt sinepes, ja zināt to dziesmu, ko dzied Rozmarija Klūnija.

Bonds iesmējās.

- Tā, tā, - viņ� sacīja. - Iespējams, ka no tās vietas beigu beigās tomēr ir kāds labums.

Uzraksts ceļa labajā pusē vēstīja: "Krūmāji. Vārti uz veselību. Pirmais pagrieziens pa labi. Lūdzu, ievērojiet klusumu!"

Ceļ� vijās cauri platai egļu un mū�zaļo krūmu joslai Daunsas kalnu ielokā. Skatienam pavērās augsts mūris, pēc tam iespaidīga, pseidocietoksnim līdzīga ieeja ar Viktorijas laika sarga namiņu, no kura starp rāmajiem kokiem taisni aug�up pacēlās sīka dūmu strēle. Jau�neklis iegrieza ma�īnu pa vārtiem un turpināja ceļu pa grantētu piebrauktuvi starp bieziem lauru krūmiem. Izdzirdējis signāltauri, pavecāks pāris parāvās ceļa malā. Tālāk pa labi stiepās pla�i zālieni un glītas puķu dobes. �ur tur vidēja pa kādam stāvam, kas gan pa vienam, gan pāros lēnā gaitā pastaigājās, bet aiz viņiem pacēlās no sarkaniem ķieģeļiem būvēts Vikto�rijas laika monstrs, no kura līdz zālienu malai stiepās gara stikla veranda.

Jaunais cilvēks piebrauca ma�īnu zem masī- vas nojumes ar robotu jumtu. Blakus lakotām, ar dzelzi inkrustētām arkveida durvīm atradās augsta, spīdīga urna, virs kuras piestiprinātā zīmīte vēstīja: "Iek�telpās nesmēķēt! Cigaretes, lūdzu, �eit!"

Izkāpis no taksometra, Bonds paņēma no aizmugurējā sēdekļa savu ceļasomu. Viņ� iedeva jaunajam cilvēkam desmit �iliņus dzeramnaudai. Jauneklis pieņēma tos kā pa�u par sevi sapro�tamu lietu un sacīja: - Paldies! Ja gribat izrauties, varat man piezvanīt. Pollija nav vienīgā. Un uz Braitonas ceļa ir tējnīca, kurā var dabūt radziņus ar sviestu. Uz redzi!

Nospiedis gāzes pedāli līdz grīdai, viņ� aiz- brāzās pa to pa�u ceļu, pa kuru bija ieradies. Paņēmis savu ceļasomu, Bonds samiernieciskā solī uzkāpa pa pakāpieniem un iegāja pa sma�gajām durvīm.

Iek�pusē bija ļoti silti un mierīgi. Pie reģis�trācijas galda lielā, ar ozolkoka paneļiem ap�ūtā priek�telpā viņu mundri sagaidīja neganti skais�ta meitene iestīvinātā, baltā tērpā. Kad Bonds bija parakstījies, meitene izveda viņu cauri virknei drūmi mēbelētu kopējo telpu un ieveda neitrāli smar�ojo�ā baltā gaiteni ēkas dziļumos. Tur atradās durvis, kas savienoja ar piebūvi, garu un zemu, lēti būvētu celtni, kur centrālās ejas abās pusēs atradās istabas. Uz durvīm bija plāksnītes ar ziedu un krūmu nosaukumiem. Ievedusi Bondu istabā ar uzrakstu Mirte, meite�ne pavēstīja, ka galvenais tik�oties ar pacientu pēc stundas, un aizgāja.

Tā bija istabas formas istaba ar mēbeļu for�mas mēbelēm un elegantiem aizkariem. Gultu klāja elektriskā sega. Blakus gultai atradās vāze ar trim kliņgeritēm un grāmata Skaidrojo�ā dabas dziedniecība, ko sarakstījis kāds Alens Moils, BNAL. Atvēris grāmatu, Bonds noskaid�roja, ka iniciāļi nozīmē "Britu naturopātiskās asociācijas loceklis". Viņ� atslēdza centrālapkuri un pla�i atvēra logus. Viņam pretī uzsmaidīja gar�augu dārziņ�, kurā ap saules pulksteni pa��ā centrā rindojās mazi augi, kam viņ� nezināja nosaukumu. Bonds izsaiņoja savas mantas un, apsēdies vienīgajā atzveltnes krēslā, izlasīja par kaitīgo vielu izvadī�anu no viņa organisma. Viņ� uzzināja daudz ko par produktiem, par kuriem neko nebija dzirdējis, piemēram, par kālija viru, riekstu malumu un ēdienu ar mistisku nosaukumu - neraudzēta slldigā goba. Viņ� bija nokļuvis līdz nodaļai par masā�u un pārdomāja nosacījumu, ka �ī māksla iedalāma pieskārie�nos, glāstos, berzē�anā, mīcī�anā, ierivē�anā, izpliķē�anā un vibrācijā, kad iezvanījās telefons. Meitenes balss sacīja, ka misters Veins pēc pie�cām minūtēm gribē�ot viņu redzēt pieņem�anas telpā A.

Misteram Veinam bija stingrs, sauss rokas�spiediens un skanīga, uzmundrino�a balss. Virs gludās pieres, maigajām, dzidri brūnajām acīm un atklātā kristie�a smaida slējās kupls sirmu matu cekuls. Izskatījās, ka viņu patiesi ieprie�cina iespēja tikties ar Bondu un izrādīt par viņu interesi. Veina kungam mugurā bija ļoti tīrs virsvalks ar īsām piedurknēm, kas atsedza spē�cīgas, spalvainas rokas. Zem virsvalka vīdēja vi�sai neiederīgas, sīksvītrotas garās bikses. Kājās viņam bija sandales un konservatīvi pelēkas zeķes, un, kad viņ� �ķērsoja pieņemamo istabu, viņa soļi līdzinājās atsperīgiem palēcieniem.

Misters Veins lika Bondam novilkt visas drēbes, atstājot mugurā tikai apak�bikses. Ieraudzījis daudzās rētas, viņ� pieklājīgi sacīja:

-�� Ak, mū�s, izskatās, ka jūs esat pabijis daudzos karos, mister Bond.

-�� Neveiksmīgs gadījums. Kara laikā, - bez�kaislīgi atteica Bonds.

-� Tie�ām? Kar� starp cilvēkiem ir briesmīga lieta. Tā, tagad, lūdzu, dziļi ieelpojiet!

Misters Veins izklausīja Bonda muguru un krūtis, izmērīja asinsspiedienu, nosvēra viņu un pierakstīja auguma garumu, pēc tam, licis apgulties uz medicīniskās ku�etes uz vēdera, ar maigiem, prasmīgiem pirkstiem iztaustīja viņa locītavas un mugurkaulu.

Kamēr Bonds ģērbās, misters Veins pie rak�stāmgalda kaut ko steidzīgi pierakstīja. Beidzis rakstīt, viņ� atlieca muguru.

-�� Tā, mister Bond, es domāju, ka jums nav par ko īpa�i raizēties. Asinsspiediens ir nedaudz paaugstināts, mugurkaula aug�ējā sektorā vēro�jamas nelielas osteopātiskas izmaiņas - starp ci�tu, pilnīgi iespējams, ka tās izraisa galvassāpes spriedzes situācijās - un neliela deformācija iegurņa labajā pusē, kuras dēj labais zarnu kauls ir nedaudz atvirzīts uz aizmuguri. Bez �aubām, tās ir kāda neveiksmīga kritiena sekas, - gaidot apstiprinājumu, Veina kungs pacēla skatienu.

-�� Iespējams, - atteica Bonds.

Viņ� nodomāja, ka neveiksmīgais kritiens dro�i vien gadījās, kad viņam kaut kad Ungāri�jas dumpja laikā 1956. gadā vajadzēja lēkt no Arlbergas ekspre�a, lai izvairītos no sastap�anās ar Heinkeli un tā draugiem.

-�� Nu tad tā, - misters Veins pavilka sev tu�vāk apdrukātu veidlapu un domīgi vilka ķeksī�us sarakstā. - Stingra diēta vienu nedēļu, lai atbrīvotos no toksīniem asinsritē. Tonizējo�a masā�a, irigācija, karstas un aukstas sē�as van�nas, osteopātijas ārstē�ana un īss trakcijas kurss deformācijas novēr�anai. Ar to vajadzētu pietikt, lai jūs atgūtu formu. Un pilnīgs miers, protams. Vienkār�i atslābinieties, mister Bond! Cik noprotu, jūs esat ierēdnis. Jums nāks par labu uz laiku aizmirst rai�pilno kancelejas darbu. - Piecēlies misters Veins pasniedza Bon�dam aizpildīto veidlapu. - Pēc pusstundas jūs gaidīs ārstniecības telpās, mister Bond. Nenāks par ļaunu sākt ārstē�anos nekavējoties.

-� Paldies, - paņēmis lapu, Bonds tajā ieska�tījās. - Starp citu, kas ir trakcija?

-�� Medicīniskā ierīce mugurkaula izstaipī�a- nai. Ļoti vērtīga lieta, - misters Veins ļoti mīlīgi pasmaidīja. - Neraizējieties par to, ko stāsta da�i citi pacienti. Viņi to sauc par "kāķi". Jūs jau zināt, cik cilvēkiem var būt nejauka mēle.

-Jā.

Izgājis no pieņem�anas telpas, Bonds devās uz priek�u pa balto gaiteni. Kopējās telpās sēdē�ja cilvēki, kaut ko lasīja vai klusi sarunājās. Tie visi bija padzīvoju�i vidus�ķiras ļaudis, galve�nokārt sievietes, kam mugurā bija nepievilcīgi, vatēti ritasvārki. Siltais, blīvais gaiss un vecīgo sievie�u klātbūtne uzdzina Bondam klaustrofo- biju. Viņ� �ķērsoja vestibilu un, nonācis līdz parādes durvīm, izgāja brīni�ķīgi svaigajā gaisā.

Domīgi soļodams pa kopto, �auro pievedce�ļu, Bonds ieelpoja lauru un zeltalietus pikanto smar�u. Vai viņ� to spēs izturēt? Vai bija kāda iespēja izkļūt no �ā elles cauruma, neizstājoties no dienesta? Dziļi iegrimis domās, viņ� gandrīz saskrējās ar meiteni baltajā tērpā, kas steidzīgi iznāca no dzīv�ogiem apaudzētā pievedceļa līkuma. Tajā pa�ā mirklī, kad meitene zobgalīgi uzsmaidīja Bondam, ceļa līkumā parādījās lielā ātrumā brauco�s sārti violets Bentley un traucās viņai virsū. Mirklī, pirms meitene gan�drīz pakļuva zem automa�īnas riteņiem, Bonds paspēra vienu veiklu soli, saņēma viņu ap vidukli un parāva sāņus. Kad Bentley, slīdot uz grantētā ceļa, apstājās, Bonds nolika meiteni zemē. Viņa labā roka glabāja atmiņas par pie�skārienu vienai skaistai krūtij. Meitene noteica:

-��� Ah! - un pārsteigumā apstulbu�u skatienu ielūkojās Bondam acīs. Tad, aptvērusi, kas tik�ko noticis, viņa aizelsusies sacīja: - Ak, paldies!

Viņa pagriezās uz automa�īnas pusi. No va�dītāja sēdekļa nesteidzīgi iztrausās kāds vīrietis.

- Es ļoti atvainojos. Vai jums nekas nav no�ticis? - Tad viņa sejā atplaiksnīja atskārsme.

-�� O! - viņ� zī�aini sacīja. - Vai tik tā nav mana draudzene Patricija? Kā tev klājas, Petij? Vai gaidīji mani?

Vīrietis bija ārkārtīgi izskatīgs - sir�u lauzējs ar tum�i zeltainu ādu un rūpīgi apcirptām ūsām virs stingrām lūpām, kādas sievietēm parasti rādās sapņos. Viņa vaibsti liecināja par spāņu vai latīņamerikāņu asiņu klātbūtni, un viņam bija nekaunīgas, vērīgi brūnas acis, kas kaktiņos savādi jeb, kā sacītu sieviete, intriģējo�i izliecās aug�up. Viņ� bija sportiska izskata, se�as pēdas gar�, ģērbies vienkār�ā laba griezuma smil�krāsas tvīda uzvalkā, kas nācis no "Andersona un �eparda". Balts zīda krekls un tum�sarkana, punktaina kaklasaite, un tum�i brūns, mīksts svīteris ar V veida kakla izgriezumu, kas izskatījās adīts no lamas vilnas. Bonds viņu novērtēja kā glītu kretīnu, kas dabū visas sievietes, ko vēlas, un, iespējams, dzīvo uz viņu rēķina, turklāt - dzīvo labi.

Meitene bija atguvusi līdzsvaru un stingrā balsi teica: - Jums tie�ām vajadzētu būt uzma�nīgākam, grāf Lipe! Jūs ta�u zināt, ka pa �o ceļu vienmēr staigā pacienti un personāls. Ja nebūtu gadījies �is d�entlmenis, - meitene uzsmaidīja Bondam, - jūs būtu mani sabraucis. Galu galā ir ta�u liels brīdinājuma uzraksts, kas aicina autovadītājus braukt piesardzīgāk.

-�� Es ļoti atvainojos, mīļā. Es steidzos. Kavēju norunāto tik�anos ar labo misteru Veinu. Man, kā parasti, nepiecie�ama dekarbonizācija - �oreiz pēc divām Parīzē pavadītām nedēļām. - Pagriezies pret Bondu, viņ� ar tikko jau�amu pārākuma pie�skaņu balsī sacīja: - Paldies, manu dārgo ser! Jums piemīt ātras reaģē�anas spēja. Un tagad, ja jūs mani atvainosiet�

Viņ� pacēla roku un, iekāpis atpakaļ Bentley, aizlīgoja tālāk pa ceļu.

-� Tagad man tie�ām jāsteidzas, - sacīja mei�tene. - Es �ausmīgi kavējos.

Abi pagriezās un devās nopakaļ Bentley.

-�� Vai jūs �eit strādājat? - viņu nopētījis, ap�vaicājās Bonds.

Viņa atbildēja, ka jā. Viņa strādājot Krūmā�jos trīs gadus. Viņai te patīkot. Un uz cik ilgu laiku viņ� pats ieradies? Saruna par �o un to turpinājās vēl kādu laiku.

Meitene izskatījās sportiska. Ieraudzījis viņu uz ielas, Bonds būtu nodomājis, ka viņa spēlē tenisu, nodarbojas ar slēpo�anu vai mākslas vingro�anu. Meitenei bija stingrs, labi veidots augums, kādi vienmēr piesaistīja Bonda uzmanību, un spirgta piemīlība, kas, ja nebūtu platās, visai kaislīgās mutes un tikko jau�amās valdonības, ko vīrietis uztver kā izaicinājumu, �ķistu gandrīz pavisam parasta. Viņai mugurā bija mistera Veina baltā virsvalka sievi�ķais variants, un pēc neslēptajām krū�u un gurnu līnijām bija noprotams, ka zem tā gandrīz nekā nebija. Bonds apvaicājās, vai meitenei nav garlaicīgi. Ko viņa dara savā brīvajā laikā?

Meitene uztvēra izaicinājumu ar smaidu un acumirklīgu atzinības skatienu. - Man ir automa�īna. Es daudz braukāju apkārt. Un �eit ir brīni�ķīgas pastaigu vietas. Turklāt vienmēr ierodas jauni cilvēki. Daudzi no viņiem ir ļoti interesanti. Piemēram, tas vīrietis ma�īnā, grāfs Lipe. Viņ� ierodas �eit katru gadu. Viņ� man stāsta fantastiskas lietas par Tālajiem Austru�miem - Ķīnu un tā tālāk. Viņam ir kaut kāds bizness vietā, ko sauc par Makao. Tas ir netālu no Honkongas, vai ne?

- Jā, pareizi.

Tātad ieslīpās acis liecināja par ķīnie�u asiņu piejaukumu. Būtu interesanti uzzināt vi�ņa izcelsmi. Iespējams, portugāļu, ja jau grāfs saistīts ar Makao.

Viņi bija nonāku�i līdz ieejai.

Aiz siltā vestibila durvīm meitene sacīja: - Nu, tagad man jāskrien. Vēlreiz paldies! - Viņa apvel�tīja Bondu ar smaidu - par godu reģistratorei, kas abus novēroja, tas bija pilnīgi neitrāls. - Es ceru, ka jums �eit patiks.

Meitene aizsteidzās uz ārstniecības telpu pusi. Nenolaizdams skatienu no apaļīgi stingra�jiem gurniem, Bonds viņai sekoja. Ieskatījies i okaspulkstenī, viņ� ari devās lejup pa kāpnēm uz nevainojami balto pagrabstāvu, kas tikko jau�ami smar�oja pēc olīveļļas un dezinfekcijas �ķīduma.

Aiz durvīm, uz kurām bija rakstīts Kungu dziedniecība, viņu savās rokās pārņēma masie�ris garās biksēs un d�ersija apak�kreklā. Bonds izģērbās un, apsējis ap vidukli dvieli, sekoja vīrietim cauri garajai telpai, kas ar plastikāta aizkariem bija sadalīta nelielās kabīnēs. Pirmajā kabīnē viens otram blakus, sviedriem līstot pār zemenēm līdzīgajām sejām, elektrosegu vannās gulēja divi vecāki vīri. Nākamajā nodalījumā atradās divi masā�as galdi. Uz viena zem masiera spēcīgajām rokām neķītri zvārojās jau�nāka, bet ļoti resna vīrie�a bālais, uzburbu�ais ķermenis. Iek�ēji tam visam pretodamies, Bonds noņēma savu gurnu apsēju un, apgūlies uz vēdera, ļāvās negantākajai dziļajai masā�ai, ko savā mū�ā bija pieredzējis.

Neskaidri, caur uzvilkto nervu smilkstiem un muskuļu un audu smeldzei viņ� dzirdēja, kā resnais vīrietis aiziet un pēc mirkļa viņa vietu ieņem nākamais pacients. Viņ� dzirdēja, kā ma�sieris saka: - Baidos, ka mums būs jānoņem rokaspulkstenis, ser.

Izkoptā, zī�ainā balss, ko Bonds acumirkli pazina, valdonīgi sacīja: - Muļķības, mans dārgais draugs. Es braucu �urpu katru gadu, un man vienmēr Jāvu�i to paturēt uz rokas. Es to labāk atstā�u, ja jums nav iebildumu,.

-�� Atvainojiet, ser. - Masiera balss skanēja pieklājīgi, bet stingri. - Acīmredzot jūs ārstējis kāds cits. Rokassprādze traucēs asinsriti, kad es sāk�u masēt roku un plaukstu. Ja jums nav iebildumu, ser.

Mirkli valdīja klusums. Bonds gandrīz fiziski sajuta, kā grāfs Lipe pūlas savaldīties. Vārdi, kad tie sekoja, tika izspjauti pār lūpām ar saturam neatbilsto�u, kā �ķita Bondam, negantumu.

-� Tad ņemiet to nost.

"Lai velns jūs parauj!" nemaz nevajadzēja skaļi sacīt. �ī frāze nepārprotami karājās gaisā.

-�� Paldies, ser!

Pēc īsa brī�a sākās masā�a.

Sīkais starpgadījums Bondam �ķita savāds. Pats par sevi saprotams, ka, ierodoties uz masā��u, rokaspulksteni noņem. Kāpēc vīrietis gribēja to paturēt? Tas �ķita Joti bērni�ķīgi.

-� Lūdzu, pagriezieties uz otriem sāniem, ser!

Bonds paklausīja. Tagad viņ� varēja brīvi

kustināt galvu. Viņ� neuzkrīto�i pameta skatienu pa labi. Grāfs Lipe bija aizgriezis seju. Viņa kreisā roka nokarājās pār galda malu. Ap grāfa plauk�stas locītavu, vietā, kur beidzās iedegums, kā rokassprādze stiepās josla gandrīz baltas miesas. Joslas vidū, kur bija atradies pulkstenis, uz ādas vīdēja sarkani ietetovēta zīme. Tā atgādināja ma�zu līkloci, ko �ķērsoja divas vertikālas svītras.

Tātad grāfs Lipe negribēja, lai kāds pamana �o zirni! Būtu interesanti piezvanīt informācijas die�nestam un noskaidrot, vai viņiem zināms, kas tie par cilvēkiem, kas zem rokaspulksteņa nēsā �adas slepenas pazī�anās zīmes.

Ārstniecībai atvēlētajai stundai beidzoties, Bonds jutās tā, it kā viņa augums būtu izsūknēts un pēc tam izgriezts veļas rulli. Viņ� apģērbās un, lādēdams M. vārgām kājām kāpa aug�up pa kāpnēm uz vestibilu, kas, salīdzinājumā ar kai�luma un pazemojuma pasauli pagrabstāvā, �ķita civilizācijas iemiesojums. Pie ieejas galvenajā zā�lē atradās divas telefona būdiņas. Komutators savienoja viņu ar vienīgo galvenās mītnes numu�ru, pa kuru Bondam bija atļauts zvanīt no ārējās līnijas. Viņ� zināja, ka visi �ādi ārējie zvani tiek uzraudzīti. Vaicājot pēc informācijas daļas, Bonds pazina dobjo tuk�umu, kas nozīmēja, ka sarunu noklausās. Nosaucis savu numuru daļas priek�niekam, viņ� uzdeva jautājumu, piebilstot, ka viņu interesējo�ā persona ir austrumniecis�kas, iespējams, portugāļu, izcelsmes. Pēc desmit minūtēm nodaļas priek�nieks viņam atbildēja.

- Tā ir tongu zīme, - viņa balss skanēja ieinteresēti. - Sarkanā zibens tongu. Neparasti, ka tās loceklis nav tīrasinīgs ķīnietis. Tā nav parasta pusreligioza organizācija. Organizācija ir absolūti krimināla. H nodaļai reiz iznāca ar viņiem darī�ana. Viņi ir pārstāvēti Honkongā, bet centrs atrodas pāri līcim Makao. H nodaļa samaksāja lielu naudu, lai iedibinātu kuijeru dienestu līdz Pekinai. Darbojās kā pulkstenis, tāpēc viņi nolēma izmēģināt līniju ar nopietnā�kām lietām. Sekas bija nelāgas. Zaudējām pāris labāko H nodaļas vīru. Izrādījās, ka viņi strādā�ju�i diviem saimniekiem. Redlendam bija kaut kāds līgums ar �iem cilvēkiem. Elli�ķīga jezga. Kop� tā laika viņi �ad tad ir pieķerti narkotiku un zelta kontrabandā uz Indiju un tirdzniecībā ar baltajiem vergiem. Tie ir ietekmīgi ļaudis. Mūs interesē, vai esi atradis kādu pavedienu.

- Paldies, - sacīja Bonds. - Nē, man nav ne�kā konkrēta. Pirmoreiz dzirdu par tādu Sarkano zibeni. Do�u ziņu, ja būs kādi jaunumi. Sveiks!

Bonds domīgi nolika klausuli. Cik intere�santi! Pie velna, ko �is cilvēks dara Krūmājos? Bonds izgāja no būdiņas. Viņa skatienu piesais�tīja kustība blakus būdiņā. Uzgriezis Bondam muguru, grāfs Lipe tikko bija pacēlis klausuli. Cik ilgi viņ� jau bija būdiņā? Vai viņ� dzirdēja Bonda jautājumus? Vai piezīmi? Pakrūtē iekņu�dējās. �o sajūtu Bonds tik labi pazina. Tā bija zīme, ka viņ�, iespējams, izdarījis bīstamu un muļķīgu kļūdu. Viņ� ieskatījās pulkstenī. Tas rādīja septiņi un trīsdesmit minūtes. Izgājis cauri zālei, Bonds nonāca vasaras verandā, kur pasniedza "pusdienas". Viņ� nosauca savu vār�du pavecākai sievietei ar cerbera seju, kas stāvēja aiz garas letes. Ieskatījusies sarakstā, sieviete iesmēla viņam plastmasas krūzē karstu dārzeņu zupu. Bonds paņēma krūzi.

-� Tas ir viss? - viņ� ba�īgi vaicāja.

Sieviete nepasmaidīja.

-� Jums ir palaimējies, - viņa bargi teica. - Ba�do�anās kursa laikā jūs nesaņemtu pat tik daudz. 'I\irklāt jūs varat dabūt zupu katru dienu pus�dienlaikā un divas tases tējas pulksten �etros.

Bonds dzēlīgi uzsmaidīja sievietei. Paņēmis briesmīgo krūzi, viņ� apsēdās pie viena no kafi�jas galdiņiem blakus logam ar skatu uz tum�o zālienu un, malkodams plāno zupu, vēroja da�us bēdu brāļus bezmērķīgi un bez spēka klīstam pa telpu. Tagad viņ� pret �iem vrakiem juta kripatiņu līdzjūtības. Tagad viņ� bija to kluba biedrs. Iesvētīts! Izdzēris zupu līdz pēdējam precīzi sagriezto burkānu kubiciņam, Bonds izklaidīgi izgāja no istabas, domādams par grāfu Lipi, domādams par miegu, bet vairāk par visu domādams par savu tuk�o vēderu.

Pēc divām Krūmājos pavadītām dienām Bonds jutās briesmīgi. Viņ� pastāvīgi juta vieg�las, nepārejo�as galvassāpes, viņa acu baltumi bija kļuvu�i dzeltenīgi un mēle pamatīgi aplikta. Viņa masieris sacīja, lai neraizējoties. Tā tam esot jābūt. To darot indes, kas atstājot viņa organismu. Apātijas pārņemts, Bonds neiebilda. Nekam vairs nebija nekādas nozīmes, izņemot vienīgo apelsīnu un karsto ūdeni brokastīs, karstas zupas krūzes un tējas tasītes, ko viņ� pildīja ar brūno cukuru, vienīgo, ko pieļāva mis�ters Veins.

Tre�ajā dienā pēc masā�as un sē�as vannu �oka Bonda programmā bija paredzēta "osteopā- tiskā manipulācija un trakcija". Viņu nosūtīja uz citu nodalījumu pagrabā, kur valdīja pames�tība un klusums. Verot vajā norādītās durvis, Bonds gaidīja, ka ieraudzīs kādu spalvainu V-cilvēku, kas viņu gaida ar saspringtiem mus�kuļiem. (Viņ� bija atklājis, ka V-cilvēks nozīmē Veselības-cilvēks. Elegants nosaukums naturo- pātam.) Bonds apstājās kā zemē iemiets. Blakus ku�etei viņu gaidīja meitene (vai viņu sauca Patricija?), kuru viņ� kop� pa�as pirmās dienas vairs nebija redzējis. Aizvēris aiz sevis durvis, Bonds sacīja: - Augstais kungs! Tad lūk, ar ko jūs nodarbojaties!

Meitene bija pieradusi pie �ādas reakcijas no pacientu vīrie�u puses un jutās aizskarta. Viņa nepasmaidīja.

- Gandrīz divdesmit procentu osteopātu ir sie�vietes, - viņa noteica lietiskā tonī. - Izģērbieties, lūdzu! Novelciet visu, izņemot apak�bikses. - Kad Bonds uzjautrināts paklausīja, meitene lika vi�ņam nostāties savā priek�ā. Viņa apgāja Bondam apkārt, pētot viņu ar skatienu, kurā nebija nekā cita, kā vien profesionāla interese. Neizteiku�i nevienu piezīmi par viņa rētām, meitene lika Bondam apgulties uz ku�etes uz vēdera un ar spēcīgām, precīzām un ļoti profesionālām kustī�bām sāka staipīt un ievilkt viņa locītavas.

Bonds drīz vien atskārta, ka meitene ir ārkār- I īgi spēcīga. �ķita, ka viņa muskuļainais, diezgan nepakļāvīgais augums viņai nesagādā ne mazā�kās grūtības. Bonds juta no�ēlu par attiecību neitralitāti, kas valda starp pievilcīgu meiteni un puskailu vīrieti. Procedūras beigās meitene lika viņam piecelties un sa�ņaugt plaukstas viņai aiz kakla. Viņas acīs, kas atradās tikai da�u collu at�tālumā no Bonda acīm, bija vērojama vienīgi pro�fesionāla uzmanība. Viņa spēji atkāpās, dro�i vien, lai atslābinātu viņa mugurkaulu. Tas nu Bondam bija par daudz. Pa�ās beigās, kad meite�ne lika atlaist vaļā rokas, viņ� izdarīja pavisam ko citu. Saņēmis rokas cie�āk, Bonds spēji pavilka viņas galvu uz savu pusi un cie�i noskūpstīja uz lūpām. Veikli pieliekdamās, meitene a�i izslīdēja no viņa skāviena un, piesārtu�iem vaigiem un dusmās spīdo�ām acīm, atliecās taisni. Bonds vi�ņai uzsmaidīja, zinot, ka nekad mū�ā vēl nav tik maz trūcis līdz pliķim, turklāt pamatīgam pliķim.

-� Viss ir ļoti labi, - viņ� sacīja, - bet es citādi nevarēju. Ar tādu muti kā tev nevajadzētu strā�dāt par osteopātu.

Dusmas viņas skatienā mazliet rimās.

-�� Pēdējoreiz, kad tas notika, vīrietim vaja�dzēja braukt projām no �ejienes ar nākamo vilcienu, - viņa sacīja.

Bonds sāka smieties. Viņ� paspēra draudīgu soli tuvāk meitenei.

-�� Ja es zinātu, ka ir cerība tikt no �ejienes projām, es noskūpstītu tevi vēlreiz.

-�� Nemuļķojies! - viņa sacīja. - Tagad savāc savas mantas. Tev paredzēta pusstundu ilga trakcija. - Viņa drūmi pasmaidīja. - Domājams, ka tas tevi nomierinās.

-�� Nu labi, - īdzigi noteica Bonds. - Tikai ar noteikumu, ka nākamajā brīvdienā ļausi, lai tevi kaut kur aizvedu.

-� To mēs vēl redzēsim. Atkarībā no tā, kā tu uzvedīsies nākamās procedūras laikā.

Viņa atvēra dunas. Paņēmis savas drēbes, Bonds devās laukā, pie ieejas gandrīz saskrieda- mies ar vīrieti, kas nāca iek�ā. Tas bija grāfs Lipe, ģērbies brīvās biksēs un pelēkā vējjakā. Viņ� izlikās Bondu neredzam. Smaidot pamājis, viņ� sacīja meitenei: - Te nu nāk jērs uz kautu�vi. Ceru, ka jūs �odien nejūtaties pārāk spēcīga.

Viņa acis apburo�i iemirdzējās.

-��� Sagatavojieties, lūdzu! - mundri sacīja meitene. - Es tūlīt atgriezī�os, tikai nogādā�u Bonda kungu uz trakcijas galda. - Viņa Bondam pa priek�u devās projām pa gaiteni.

Atvērusi durvis uz nelielu priek�istabu, viņa lika Bondam nolikt apģērba gabalus uz krēsla un atvilka plastikāta aizkarus, kas no�ķīra priek�telpu no blakustelpas. Tie�i aiz aizkariem atradās savāda izskata medicīniskā ku�ete no ādas un spīdīga alumīnija. Bondam tā nepavi�sam nepatika. Kamēr meitene rosījās ap siksnām, kas bija pievienotas trim polsterētām sekcijām uz skrituļiem, Bonds ar aizdomām nopētīja visu ierīci. Zem ku�etes atradās spēcīgs elektromotors. Piestiprinātā plāksnīte vēstīja, ka las ir Herkulesa motorizētais trakcijas galds. No motora uz katru no trim polsterētajām sekcijām kā mak�ķerkāti stiepās elektropievadi, kas beidzās ar spailēm, pie kurām bija piestiprināti trīs siksnu komplekti. Pacēluma priek�ā, uz ku�ra vajadzētu atrasties pacienta galvai, apmēram viņa sejas līmenī atradās liela ciparnīca, kas rā�dīja spiedienu mārciņās, iedaļām beidzoties pie atzīmes 200. Pēc 150 lb cipari bija iekrāsoti sarkani. Zem galvgaļa atradās turekļi pacienta rokām. Bonds drūmi ievēroja, ka tos klāj, iespē�jams, sviedru traipi.

-�� Lūdzu, apgulieties �eit uz vēdera!

Meitene turēja gatavībā siksnas.

-��� Nē, kamēr jūs man nepateiksiet, ko �is aparāts dara. Man nepatīk tā izskats, - iecirtās Bonds.

-� Tā vienkār�i ir ierīce muguras staipī�anai. Jums ir viegli audu bojājumi. Tos var mazināt. Turklāt mugurkaula apak�daļas labajā pusē ir neliela deformācija. Ari to var labot. Tas nemaz ne�ķitīs tik briesmīgi. Tikai velko�a sajūta. Pa�tiesībā ļoti nomierino�i. Diezgan daudzi pacienti iemieg.

-�� �is neiemigs, - stingri noteica Bonds. - Cik lielu spiedienu jūs man gatavojat? Kāpēc aug�ē�jie cipari ir iekrāsoti sarkani? Vai esat pārlieci�nāta, ka mani nesaplēsīs gabalos?

-� Nemuļķojieties! - mazliet nepacietīgi noteica meitene. - Protams, ja jauda ir pārāk liela, tas var kļūt bīstami. Ta�u es sāk�u tikai ar 90 mārciņām un pēc katrām piecpadsmit minūtēm ienāk�u pārbaudīt, kā jums klājas, līdz beigās dro�i vien nonāksim līdz 120 mārciņām. Nāciet nu! Mani gaida vēl viens pacients.

Bonds negribīgi uzkāpa uz ku�etes un, ap�gūlies uz vēdera, iespieda degunu un muti dziļā spraugā ku�etes galvgalī.

-�� Ja jūs mani nogalināsiet, es jūs iesūdzē��u, - viņ� noteica ādas slāpētā balsī.

Viņ� juta, kā siksnas cie�i apņem viņa krū�tis un pēc tam gurnus. Kad meitene pieliecās, lai aizsniegtu vadības sviru blakus lielajai ciparnīcai, viņas svārki viegli pieskārās Bonda vaigam. Motors sāka gaudot. Siksnas savilkās un atlaidās, savilkās un atlaidās. Bondam �ķita, ka viņa augumu stiepj gigantiskas rokas. Sajūta bija dīvaina, ta�u ne nepatīkama. Bonds ar grūtībām pacēla galvu. Adata ciparnīcā atradās pie iedaļas, kas rādīja deviņdesmit. Brī�os, kad zobrati, ritmiski kustoties, sakodās un atlaidās, izklausījās, ka aparāts ar dzelzs �okļiem klusi zviedz kā mehānisks ēzelis.

-� Vai jūtaties labi?

-Jā.

Viņ� dzirdēja, kā meitene iziet cauri plas�tikāta aizkariem un kā noklik�ķ ārdurvis. Bonds ļāvās mīkstajam ādas pieskārienam viņa vaigam, pastāvīgajai velko�ajai sajūtai mugurā un hipnotiskajai mehānisma dūk�anai un gaudo�anai. Tie�ām nebija nemaz tik slikti.

Cik muļķīgi, ka viņ� bija raizējies!

Pēc stundas ceturk�ņa viņ� atkal dzirdēja, kā noklik�ķ ārdurvis un no�aukst aizkari.

-� Jūtaties labi?

-� Viss kārtībā.

Viņa redzeslokā nonāca meitenes plauksta, kas pagrieza sviru. Bonds pacēla galvu. Adata uzrāpās līdz 120. Tagad vilk�ana bija kļuvusi tie��ām spēcīga un ma�īnas troksnis daudz skaļāks.

Meitene pielieca galvu pavisam tuvu viņa sejai un mierino�i uzlika plaukstu Bondam uz pleca.

-�� Vēl palicis tikai viens stundas ceturksnis, - viņa sacīja skaļā balsī, lai pārspētu zobratu troksni.

-�� Lai notiek! - Bonda balss skanēja piesar�dzīgi.

Viņ� izmēģināja jauno mehānisma iedarbību uz savu augumu. Aizkari no�alca. Tagad ārdurvju klik�ķi apslāpēja ma�īnas troksnis. No jauna ļaudamies ritmam, Bonds atkal atslābinājās.

Bija pagāju�as varbūt piecas minūtes, kad niecīga gaisa kustība pie sejas lika Bondam at�vērt acis. Viņa acu priek�ā atradās roka, vīrie�a roka, kas klusi sniedzās pēc akseleratora sviras. Bonds, sākumā kā hipnotizēts, bet pēc tam ar pieaugo�ām �ausmām, vēroja, kā plauksta lēnām spie� sviru, līdz siksnas kā trakas sāk raustīt viņa ķermeni. Bonds sāka kliegt - kaut ko, viņ� pats nezināja ko. Visu viņa augumu satricināja lielas sāpes. Bonds izmisīgi pacēla galvu un vēlreiz iekliedzās. Adata uz ciparnīcas drebēja pie 200! Viņa galva atkrita atpakaļ. Sviedru aizmiglotu skatienu viņ� vēroja, kā roka klusi atlai� sviru. Roka apstājās pusceļā un pa�griezās ar delnu tie�i Bondam zem acīm. Pa�ā vidū bija saredzams sarkanais tetovējuma līklo�cis ar divām �ķērssvītrām. Tuvu viņam pie auss balss sacīja: - Tu vairs nebāzīsi savu degunu, kur nevajag, mans draugs.

Pēc tam vairs nebija nekā, tikai skaļi gaudo�ja un vaidēja ma�īna, un siksnas, plē�ot viņa augumu uz pusēm, griezās miesā. Sviedriem aumaļām plūstot un pilot no ādas spilveniem uz grīdas, Bonds vēlreiz vārgi iekliedzās.

Tad pēk�ņi iestājās tumsa.

Varētu teikt, ka ķermenis nesaglabā atmiņas par sāpēm. Jā, tas abscess, tas lauztais kauls sāpēja, bet, kā tas sāpēja un cik stipri, smadzenes un nervi drīz vien aizmirst. Citādi ir ar patīkamām sajūtām: smar�u, gar�u, īpa�o skūpsta tekstūru. To visu iespējams atsaukt atmiņā. Dzīvibai atgrie�oties ķermenī, Bonds nedro�i izdzīvoja sa�vas sajūtas, pārsteigts, ka sāpju tīkls, kas tik cie�i bija turējis savā varā viņa augumu, tagad pilnībā izzudis. Tiesa, mugura smeldza, it kā katrs skrie�melis atsevi�ķi būtu kults ar koka rungām, bet �īs sāpes bija pazīstamas, viņ� tās zināja un tāpēc spēja pār tām valdīt. Dedzino�ais viesulis, kas bija iekļuvis viņa ķermeni un pilnībā to pārņēmis, aiz�stājot viņa identitāti ar savējo, bija aizjoņojis. Kā tas bija? Kam tas līdzinājās? Bonds spēja atcerē�ties vienīgi to, ka esamības skalā sāpes viņu bija padarīju�as zemāku par sauju zāles tīģera mutē.

Balsu murdoņa kļuva skaidrāka.

-� Kas jums vispirms lika saprast, ka kaut kas nav kārtībā, Fēringa jaunkundz?

-� Troksnis, mehānisma skaņa. Es tikko biju beigusi procedūru. Pēc da�ām minūtēm sadzir�dēju troksni. Nekad nebiju dzirdējusi, ka �ī ierīce strādātu tik skaļi. Nodomāju, ka varbūt durvis paliku�as vaļā. Es pat neraizējos, tikai piegāju pārbaudīt. Un tad es to ieraudzīju. Indikators rādīja 200! Parāvu sviru, noņēmu siksnas, pēc tam aizskrēju uz operāciju zāli, sameklēju kora- mīnu un injicēju viņam to vēnā - vienu kubu. Pulss bija briesmīgi vāj�. Pēc tam zvanīju jums.

-�� �ķiet, ka jūs esat darījusi visu iespējamo, Fēringa jaunkundz. Un esmu pārliecināts, ka jūs notiku�ajā neesat vainojama. - Mistera Veina bal�sī skanēja �aubas. - Ļoti nelaimīgs gadījums. Dro�i vien pacients pats kaut kā parāvis sviru. Varbūt viņ� eksperimentēja. Viņ� pavisam viegli varēja padarīt sev galu. Mums jāpaziņo par noti�ku�o kompānijai un jāliek, lai viņi veic kaut kādus dro�ības pasākumus.

Kāda plauksta nedro�i satvēra Bonda plaukstas locītavu, meklējot pulsu. Bonds nodomāja, ka laiks no jauna atgriezties pasaulē.

Viņam steidzami jāsameklē ārsts, īsts ārsts, nevis kāds no �iem rīvēto burkānu tirgoņiem. Viņā uzbangoja spēj� dusmu vilnis. Tā ir tikai M vaina. M ir jucis! Pēc atgrie�anās galvenajā pārvaldē viņiem būs jāizrunājas. Ja nepiecie��ams, viņ� ies tālāk - vērsīsies pie pārvaldes priek�niekiem, kabineta, premjerministra. M ir bīstams vājprātīgais - viņ� apdraud valsti. Bon�dam jāglābj Anglija. Viņam prātā �audījās vārgas, histēriskas domas, jaukdamās kopā ar grāfa Lipes spalvaino roku, Patricijas Fēringas lūpām, karstas dārzeņu zupas gar�u un, apziņai atkal zūdot, ar mistera Veina balsi, kas pama�zām attālinājās. - Strukturālu bojājumu nav. Skarti tikai nervu gali. Un, protams, �oks. Jūs pati parūpēsieties par �o pacientu, Fēringas jaunkundz. Atpūta, siltums un effleurage. Vai saprat�?

���

Atpūta, siltums un effleurage. Kad Bonds atkal atguvās, viņ� gulēja uz vēdera savā gultā, un visu viņa augumu apņēma visliegākās sa�jūtas. No apak�as viņu maigi sildīja elektriskā sega, bet mugura kvēloja divu lielu solārija lam�pu siltumā. Divas, �ķiet, vissamtainākajā ka�ok�ādā ietērptas plaukstas ritmiski slīdēja aug�up un lejup pa visu viņa augumu no kakla līdz pat ceļgaliem. Bonds gulēja un Jāvās �ai maigajai, gandrīz iznīcino�i glāsmainajai sajūtai.

-�� Vai to sauc par effleurage? - viņ� beidzot apvaicājās.

-� Es jau domāju, ka esat atguvis samaņu, - klusi sacīja meitene. - Jūsu ādas tonuss piepe�i mainījās. Kā jūs jūtaties?

-�� Brīni�ķīgi. Bet justos vēl labāk, ja varētu dabūt dubulto viskiju ar ledu.

Meitene iesmējās.

-�� Misters Veins sacīja, ka jums vislabāk derē��ot pieneņu tēja. Ta�u es nodomāju, ka kaut kas stimulējo�s nenāktu par ļaunu, tāpēc paņēmu līdzi brendiju. Tikai �oreiz. Ledus ari būs pie�tiekamā daudzumā, jo jūs tūlīt dabūsiet ledus kompresi. Vai tie�ām vēlaties brendiju? Pagaidiet, es jūs pārseg�u ar ritasvārkiem, un tad palūko�jiet, vai varat pagriezties. Es neskatī�os.

Bonds dzirdēja, kā tiek pastumtas lampas. Viņ� nedro�i pagriezās uz sāniem. Trulā smel�dze atgriezās, bet tad pamazām pārgāja. Viņ� piesardzīgi pārcēla kājas gultas malai un piecēlās sēdus.

Patricija Fēringa stāvēja viņa priek�ā tīra, bal�ta, nomierino�a un iekārojama. Vienā rokā viņa turēja pāri smagu ūdeļādas pirkstaiņu, tikai ka�okāda klāja plaukstas daļu, nevis cimda virs�pusi. Otrā rokā bija glāze. Viņa pasniedza glāzi. Dzerot brendiju un klausoties ledus gabaliņu nomierino�ajā �ķindā, Bonds nodomāja: �ī ir pati brīni�ķīgākā meitene pasaulē. Es no viņas ne�ķir- �os. Viņa katru dienu taisīs man effleurage un laiku pa laikam iedos labu, kārtīgu dzērienu.

Tā būs ļoti skaista dzīve. Uzsmaidījis meitenei, viņ� pastiepa tuk�o glāzi un sacīja: - Vēl.

Viņa iesmējās, galvenokārt aiz atvieglojuma, ka viņ� atkal ir pavisam dzīvs.

Paņēmusi glāzi, viņa sacīja: - Nu labi, vēl vienu. Tikai neaizmirsti, ka tu dzer tuk�ā dū�ā. Tev var kļūt nelabi.

Brendija pudele apstājās pusceļā. Viņas skatiens pēk�ņi kļuva vēss un pēto�s.

-�� Un tagad tev jāmēģina man pastāstīt, kas notika. Vai tu nejau�i pieskāries svirai? Tu mūs visus briesmīgi pārbiedēji. Nekas tamlīdzīgs agrāk nav noticis. Zini, trakcijas galds ir pilnīgi dro�s.

Bonds mīlīgi ieskatījās viņai acīs un apstipri�no�i pamāja:

-�� Protams. Es tikai mēģināju ērtāk iekārto�ties. Sagrozījos un - tie�ām atceros - mana plauk�sta atsitās pret kaut ko diezgan cietu. Dro�i vien tā bija svira. Neko vairāk neatceros. Dro�i vien man ļoti palaimējās, ka tu tik ātri atnāci.

Meitene pasniedza viņam piepildīto glāzi.

-�� Nu, tagad tas ir pāri. Paldies Dievam, ka nekas nav neatgriezeniski sastiepts. Vēl divas dienas, un jūs pilnībā atveseļosieties. - Visai ap�mulsusi viņa apklusa. - Ak, un misters Veins lūdz, vai jūs nevarētu paturēt notiku�o, �īs nepatik�anas, pie sevis. Viņ� negribētu, lai citi pacienti sāk raizēties.

"Saprotama lieta," nodomāja Bonds. Viņ� spēja iztēloties avī�u virsrakstus. DABAS KLĪNIKĀ PACIENTAM GANDRĪZ SARAUSTA IX>CEKĻUS.

VAINĪGA KĀĶA MA�ĪNA. VESELĪBAS MINISTRI�JA NOSKAIDRO LIETAS APSTĀKĻUS.

-�� Protams, es neko neteik�u. Galu galā tā bija mana vaina. - Viņ� iztuk�oja glāzi, atdeva to meitenei un piesardzīgi atkal apgūlās. - Tas bija lieliski, - viņ� teica. - Varbūt mani varētu vēl mazliet paārstēt ar ūdeļādām? Starp citu. Vai tu mani precēsi? Tu esi vienīgā meitene, ko esmu sastapis, kas zina, kā pareizi jāārstē vīrietis.

Viņa iesmējās.

-�� Nemuļķojieties! Un pagriezieties uz vēdera! Jūsu mugura ir tā, kas jāārstē.

-�� Kā tu to zini?

Pēc divām dienām Bonds bija atgriezies dabas dziedniecības krēslainajā pasaulē. Ikdienas ritmā ietilpa karsta ūdens glāze agri no rīta, apelsīns, ko, bez �aubām, precīzi simetriskās �ķēlītēs ar kādu veiklu aparātu bija sagriezusi diētas māsa, pēc tam procedūras, karsta zupa, diendusa un tuk�a, bezmērķīga pastaiga vai brauciens ar auto�busu līdz tuvākajai tējnīcai, lai iebaudītu neatsve�ramās spēcino�ās tējas tases ar brūno cukuru. Bonds ienīda un nicināja tēju, �o pliekano, maigo, laiku paņemo�o masu opiju, bet tuk�ā dū�ā un viņa drud�ainajā stāvoklī cukura dzēriens iedar�bojās gandrīz kā alkohols. Trīs izdzertas tasītes iedarbojās varbūt ne glu�i kā stiprs alkoholisks dzēriens, bet vismaz kā puspudele �ampanie�a ārpasaulē, īstajā dzīvē. Bonds iepazina visus tos no�ēlojamos opija midzeņus - Ro�u koted�u, no kuras viņ� izvairījās pēc tam, kad sieviete bija likusi viņam samaksāt par iztuk�oto cukurtrau�ku, Veco �ķūni, kas viņu uzjautrināja, jo bija īsts grēka perēklis, kur uz galdiem sakrauti lieli �ķīvji ar smalkmaizītēm, kas smar�oja tik nepārvarami kārdino�i. Transporta kafejnīcu, kur indie�u tēju pasniedza melnu un stipru un kravas ma�īnu �oferi ienesa sev līdzi sviedru, benzīna un lielās pasaules smakas (Bonds atklāja, ka visi viņa ju�tekļi, it sevi�ķi aukslējas un deguns, brīnumainā kārtā bija kļuvu�i daudz asāki), un duci citu lauku koted�ām līdzīgu noslēgtu vietiņu, kur padzīvoju�i pāri, atbrauku�i ar Ford Populārs un Morris Minors, klusināti sarunājās par bērniem, vārdā Ronijs un I>enijs vai Pērla un Etele, un ēda maziem kumosiņiem ar pa�iem zobu galiem un nesacēla ne mazāko troksnīti ar tējas piederu�miem. Tā bija pasaule, kuras no�ēlojamā izsmal�cinātība un pareizums normālos apstākļos būtu Bondam uzdzinis riebumu. Tagad, kad viss, kas piederēja pie viņa skarbās, straujās un pamatā netīrās dzīves, viņam bija atņemts, bado�anās iztuk�ots un novārdzis, Bonds kaut kādā veidā bija atguvis bērnības nevainību un �ķīstību. Viņa prāta stāvoklim bija pilnībā pieņemama naivitāte un pilnīgais gar�as, pārsteiguma, satraukuma trūkums, kas apņēma vārdu "jauka-tase-tējas", "pa�ceptas kūkas" un "vienu-vai-divas-�ķēlītes" sterilo pasauli.

Neparasti bija tas, ka Bonds nespēja atcerē- lles, kad vēl būtu tik labi juties - viņ� nejutās spēcīgs, bet nebija nekādas smeldzes vai sāpju. I 'ēc desmit miegā nogulētām stundām dienā acis nn āda bija skaidras, pats galvenais, bija pa�zudusi urdo�ā vainas izjūta, kas viņu pārņēma no rītiem, lēnām saēdot organismu. Tas �ķita biedējo�i. Vai viņa personība pamazām pārvēr��as? Vai viņ� zaudē savu jēgu, savu būtību, savu identitāti? Savus netikumus, kas bija tik nozīmīga daja viņa �ēlastību nepazīsto�ajā, cietsirdīgajā, skarbajā raksturā? Par ko viņ� lagad pārtop? Par maigu, sapņojo�u, lādzīgu Ideālistu, kas bez no�ēlās pametīs dienestu un kļūs par cietumu apmeklētāju, interesēsies par ļaunic�u klubiem, mar�ēs protesta demonstrā�cijās, cīnoties pret atombumbu, ēdīs riekstu kotletes, mēģinās labot pasauli?

Dienu no dienas aizvien vairāk padodoties V-dziedniecībai, Bonds būtu raizējies vairāk, ja nezinātu, ka nekad mū�ā neatteiksies no trim apsēstībām, kas piederēja pie viņa iepriek�ējās dzīves, - no kaislīgām ilgām pēc lielas porcijas Spaghetti Bolognese ar lielu daudzumu sasmal�cinātu ķiploku, ko papildina pudele vislētākā, visnenorūgu�ākā Chianti (tīrākās mocības viņa tuk�ajam vēderam un nobadināto aukslēju asajai gar�as izjūtai), nepārvaramajai tieksmei pēc Patricijas Fēringas spēcīgā, gludā auguma un mērķtiecīgajām domām par veidiem un līdzek�ļiem, kā novilkt ādu pār acīm grāfam Lipem.

Pirmajiem diviem vajadzēs pagaidīt, lai gan moko�as domas par to, kā, ticis laukā no Krū�mājiem, viņ� pirmajā dienā negausīgi notiesās abas maltītes, bie�i nodarbināja Bonda prātu. Toties darbs pie projekta, kas saistīts ar grāfu Lipi, jau bija sācies kop� mirkļa, kad Bonds turpināja ārstniecības kursu.

Ar to pa�u bezkaislīgo mērķtiecību, ko viņ� būtu vērsis pret ienaidnieka aģentu, teiksim, Stokholmas vai Lisabonas viesnīcā kara laikā, D�eimss Bonds sāka izsekot otru vīrieti. Tērzējot ar Patriciju Fēringu, viņ� sāka meiteni pastipri�nāti iztaujāt par dienas kārtību Krūmājos.

- Bet kā gan personāls var atrast laiku len��am? Tas Lipe izskatās ļoti labā formā. Ak, viņ� rūpējas par sava vidukļa apkārtmēru?! Vai tad aptauko�anos nevar novērst ar elektriskajām segām? Nē, es neesmu redzējis turku pirtis. Vajadzēs kādu dienu paskatīties.

Savukārt masierim viņ� vaicāja: - Pēdējā lai�kā nemaz neesmu redzējis to svarīgo personu, grāfu, kā viņu tur sauca - Ripe? Hipe? Ak, jā, Lipe. Ak tā, katru dienu pusdienlaikā? Vajadzēs pamēģināt man arī dabūt to pa�u laiku. Jauki būtu just skaidrību visu atliku�o dienu. Un pēc tam, kad būsiet beigu�i masā�u, es labprāt gri�bētu izmēģināt turku pirtis. Vajag labi izsviedrē- ties.

Tā, glu�i nevainīgi, fragmentu pa fragmen�tam, D�eimss Bonds izstrādāja rīcības plānu - plānu, kas dotu iespēju viņam palikt vienatnē ar I ipi un aparātiem skaņu necaurlaidīgajās pro�cedūru telpās.

Citas iespējas nebija. Līdz procedūrām, kas notika pusdienlaikā, grāfs Lipe uzturējās savā Istabā galvenajā ēkā. Pēcpusdienās viņ� aiz�ā�vās prom savā violetajā Bentley - �ķiet, uz Born- inutu, kur viņam bija "darī�anas". Vakara de�urants viņu ielaida katru vakaru ap pulksten vienpadsmitiem. Kādu pēcpusdienu - klusajā stundā - atslēdzis grāfa Lipes istabas durvis ar Jēlas atslēgu, ko bija pagatavojis no �im nolū�kam Va�ingtonā nopirktas bērnu lidma�īnas gabala, Bonds iezagās viņa istabā. Pedantiski pārmeklējis telpu, viņ� neko neatrada. Bonds uzzināja vienīgi to, ka grāfs daudz ceļo. Par to liecināja apģērba gabali - krekli no Charvet, kaklasaites no Tripler, Dior un Hardy Amies, apavi no Peel un jēlzīda pid�amas no Honkon- gas. Tum�sarkanā kazādas ceļasoma varēja glabāt noslēpumus, uņ Bonds to uzlūkoja, rota�ļādamies ar grāfa Wilkinson �ileti. Ta�u nē! Labāk lai atriebība, ja to iespējams īstenot, nāk no zila gaisa.

Tajā pa�ā pēcpusdienā, dzerot plāno tēju, Bonds apkopoja niecīgās zinā�anas par grāfu Lipi. Viņ� bija apmēram trīsdesmit gadu vecs, patika sievietēm un fiziski, sprie�ot pēc kailā auguma, ko Bonds bija redzējis, �ķita ļoti spē�cīgs. Viņā ritēja portugāļu asinis ar nelielu ķīnie�u piejaukumu, un viņ� izskatījās bagāts. Ar ko Lipe nodarbojas? Kāda ir viņa profesija?

Pirmajā bridi Bonds būtu noturējis viņu par iesīkstēju�u dīkdieni no Rilz bāra Parīzē, Palace Sentmoricā, Carlton Kannās - tādu, kas labi prot triktraku, polo. ūdensslēpo�anu un dzīvo uz sievie�u rēķina. Ta�u Lipe bija dzirdējis, ka Bonds par viņu interesējas, un ar to pietika, lai notiktu vardarbība - ļaunprātīga rīcība, ko viņ� veikli un aukstasinīgi bija paveicis pēc procedū�ras, uzzinot no Patricijas piezīmes, ka Bonds �ajā laikā būs viens pats uz trakcijas galda. �ī rīcība, iespējams, bija domāta kā brīdinājums, bet tikpat labi tās mērķis varēja būt viņa nāve, jo Lipe varēja tikai nojaust, kā uz mugurkaulu iedarbosies 200 mārciņu liela jauda. Kāpēc? Kas ir �is cilvēks, kam tik daudz slēpjama? Un kādi ir viņa noslēpumi? Bonds pārlēja brūnā cukura pauguru savā tasē ar pēdējo tējas lāsi. Viens bija skaidrs - noslēpumi bija lieli.

Bonds ne mirkli nebija nopietni domājis ziņot pārvaldei par Lipi un to, ko tas viņam nodarījis. Viss notiku�ais uz Krūmāju fona �ķita tik neti�cams un bezgala smieklīgs. Un nezin kā gadījās, ka Bonds, �is rīcības cilvēks un attapības iemie�sojums, notiku�ajā izskatījās gandrīz kā muļķis - karsta ūdens un dārzeņu zupas diētas novājināto izlūkdienesta varoni piesien pie kaut kā, kas līdzi�nās moku ratam, pēc tam ierodas kāds vīrietis, vienkār�i parauj sviru par da�ām iedaļām zemāk un pārvēr� varoni par trīco�u �eleju! Nē! Te bija iespējams tikai viens - privāts - risinājums, dots pret dotu! Varbūt vēlāk, lai apmierinātu ziņkāri- bu, viņ� varētu izsekot grāfa Lipes gaitas - pār�baudīt slepenā informācijas dienesta un kriminā�lās izmeklē�anas departamenta arhīvus, paintere�sēties Honkongas nodaļā. Ta�u pa�laik Bonds izturēsies klusi, turēsies tālāk no grāfa Lipes ceļa un pedantiski izplānos labāko atriebības veidu.

Kad pienāca �etrpadsmitā, pēdējā, diena Krū�mājos, Bondam viss bija skaidrs - laiks, vieta un paņēmiens.

Pulksten desmitos misters D�o�ua Veins pieņēma Bondu, lai veiktu pēdējo medicīnisko apskati. Kad Bonds ienāca pieņem�anas telpā, misters Veins stāvēja pie atvērta loga un izdarīja dziļās elpo�anas vingrojumus. Pēdējoreiz pama�tīgi izelpojis caur nāsīm, viņ� pagriezās, lai apsveiktu Bondu ar "Ah! Bisto!" izteiksmi veselīgi piesārtu�ajā sejā. Viņa smaids kļuva biedriski plats.

- Un kā pasaule pret jums izturas, mister Bond? Vai nejaukais starpgadījums nav atstājis nekādas sekas? Nē? Tie�i tā! Ķermenis ir pats ievērojamākais mehānisms. Neparastas atvese�ļo�anās spējas. Nu tad novelciet, lūdzu, kreklu, un paskatīsimies, kādu labumu jums izdevies gūt no Krūmājiem

Pēc desmit minūtēm Bonds, kura asinsspie�diens bija sarucis lidz 132/84, svars samazinā�jies par desmit mārciņām, osteopātiskās defor�mācijas izzudu�as, acis kļuvu�as dzidras un mēle tīra, devās lejā uz pagrabstāvu, kur viņu gaidīja pēdējā procedūra.

Baltajās telpās un gaiteņos kā parasti valdīja smacīgs klusums un neitrāla smar�a. No atsevi�ķiem kabinetiem laiku pa laikam atskanēja klusa klientu un personāla sasauk�a�nās, bet fonā bija dzirdamas nerimtīgas santeh�nikas skaņas. Pastāvīgā ventilācijas sistēmas dūkoņa atgādināja lidma�īnas motora troksni nāves klusumā. Pulkstenis rādīja gandrīz divpadsmit un trīsdesmit minūtes. Bonds ar seju uz leju gulēja uz masā�as galda un ieklau�sījās sava upura autoritatīvajā balsī un kailo kāju plak�ķos. Durvis gaiteņa galā nopūzdamās atvērās un nopūzdamās atkal aizvērās.

-�� Labrīt, Beresford! Vai esat man visu saga�tavojis? Raugieties, lai �odien vanna būtu labi karsta! Pēdējā procedūra. Man vēl jātiek vaļā no trim uncēm. Pareizi?

-�� Ļoti labi, ser!

Apkalpotāja soļi sporta apavos, kam sekoja basu kāju plak�ķi, tuvojās pa gaiteni aiz plasti�kāta aizkariem, kas no�ķīra masā�as telpu, un devās tālāk uz gala istabu, kur atradās elektris�kā turku vanna. Durvis ar nopūtu aizvērās un pēc da�ām minūtēm atkal nopūzdamās atvērās, izlai�ot apkalpotāju, kas, aprūpējis grāfu Lipi, devās pa gaiteni atpakaļ. Pagāja divdesmit minūtes. Divdesmit piecas. Bonds nokāpa no galda.

-�� Paldies, Sem! Tu man esi darījis tik daudz laba. Tuvākajās dienās dro�i vien es pie tevis atgriezī�os. Tagad mani gaida pēdējā sāls procedūra un sē�as vanna. Tu vari dro�i nodo�ties savām burkānu kotletēm. Kad bū�u galā, es pats tik�u laukā.

Ap tinis ap gurniem dvieli, Bonds devās pro�jām pa gaiteni. Atskanēja soļu troksnis un balsis, kad, tiku�i vaļā no saviem klientiem, darbinieki pa personāla durvīm steidzās len�a pārtraukumā.

Pēdējais pacients, biju�ais alkoholiķis, uzsauca no ieejas: - Visu labu, Ūdens pumpi!

Kāds iesmējās. Tad, kā parasti, gaitenī atska�nēja Beresforda sīkmanīgi pārākā balss.

- Ix>gi, Billij? Iabi. Tev nākamais būs misters Dambers, precīzi divos. Lenij, pasaki veļas mazgā�tavā, ka mums pēc len�a būs vajadzīgi tīri dvieļi! Ted� Ted! Vai tu tur esi, Ted? Nu labi, Sem, pa�rūpējies par grāfu Lipi, labi? Viņ� ir turku vannā.

Bonds bija veselu nedēļu klausījies, kā dien�dienā atkārtojas viens un tas pats, ievērojot tos, kas pacentās atbrīvoties no saviem pienāku�miem da�as minūtes agrāk, ievērojot tos, kas palika, lai paveiktu pa�u sīkāko darbiņu līdz galam. Tagad pa tuk�ās du�as telpas durvīm viņ� atsaucās Sema zemajā balsī, - Labi, mister Beresford, - un nogaidīja, kad atskanēs sporta kurpēs tērpto kāju �īksto�ie soļi uz linoleja. Tur jau tie bija! Pusceļā uz personāla durvīm iestā�jās īss klusuma bridis, tad tās divkārt nopūtās atvērdamās un aizvērdamās. Tad iestājās nāves klusums, ko traucēja tikai ventilatoru dūkoņa. Procedūru telpas bija tuk�as. Tajās bija paliku�i tikai D�eimss Bonds un grāfs Lipe.

Bridi nogaidijis, Bonds iznāca no du�as tel�pas un klusi atvēra durvis uz turku pirti. Viņ� bija izprasījis sev vienu procedūru, lai apgūtu �ejienes geogrāfiju, un vieta izskatījās tie�i tāda, kādu viņ� to atcerējās.

Tā bija tie�i tāda pati kabīnei līdzīga procedū�ru telpa kā visas pārējās, ta�u �ajā telpā vienīgais priek�mets bija liela krēmkrāsas metāla un plast�masas kaste apmēram piecu pēdu augstumā un �etru pēdu platumā. Kaste bija noslēgta no visām �etrām pusēm, tikai aug�daļā bija caurums. Lielā skapja priek�ējā sienā bija turekļi, lai pacients varētu iekāpt iek�ā un apsēsties, bet pa caurumu aug�daļā pacients izbāza galvu, un tur bija putu�plasta balsti pakausim un zodam. Pārējo ķermeņa daļu skapja iek�pusē apsildīja atklātas elektris�kās spuldzes daudzās rindās, un temperatūru termostatiski kontrolēja ciparnīca skapja aiz�mugurē. Tā bija vienkār�a sviedrē�anās kaste, kuru, kā Bonds ievēroja savā iepriek�ējā vizītē, bija izgatavojusi Medikalischer Maschinenbau G.mb.H., 44 Franziskcuierstrasse Ulmā, kas atra�dās Bavārijā.

Skapis atradās ar mugurpusi pret durvīm. Izdzirdējis hidrauliskā slēd�a �ņākoņu, grāfs Lipe dusmīgi noteica: - Sasodīts, Beresford! Laid mani laukā! Es svīstu kā cūka.

-�� Jūs teicāt, ka gribat karstu vannu, ser, - Bonda draudzīgā balss bija labs Beresforda atdarinājums.

-� Pie velna, nerunājiet pretī! Laidiet mani laukā!

-�� Manuprāt, jūs īsti neaptverat, kāda vērtī�ba V-dziedniecībā ir karstumam, ser. Karstums iz�ķīdina daudzus toksīnus asinsritē un tāpat arī muskuļu audos. Pacients, kas cie� no tādas toksēmijas kā jums, gūs lielu labumu no svied- rē�anās terapijas.

Bonds atklāja, cik viegli pār viņa lūpām plūst V-�argons. Viņ� neraizējās par sekām, kādas viņa rīcība varētu radīt Beresfordam. Beresfordam bija pamatigs alibi personāla ēdnīcā.

-�� Nestāsti man savas blēņas. Es teicu - laid mani laukā!

Bonds nopētīja ciparnīcu aparāta aizmugu�rē. Adata atradās pie iedaļas 120. Cik tālu to vajadzētu pagriezt? Ciparnīcā bija iedaļas līdz atzīmei 200. Tā varētu grāfu izcepināt dzīvu, ta�u Bonds gribēja viņu sodīt, nevis noslepka�vot. Varbūt 180 būs pa�ā laikā? Bonds pagrieza kloķi.

-�� Manuprāt, pusstunda īstas svelmes atnesīs jums īstu svētību, ser, - viņ� sacīja, tad, pārstājis atdarināt Beresfordu, asi piebilda: - Un, ja kaut kas aizsvilsies, varat sūdzēties tiesā.

Sviedriem noplūdusi galva pūlējās pagriez�ties, bet neveiksmīgi. Bonds devās uz durvīm. Piepe�i grāfam Lipem uzradās pavisam cita balss - savaldīga, bet izmisīgi steidzīga.

Slēpdams atskārsmi un naidu, viņ� stīvi sacīja: - Do�u jums tūksto� mārciņu, un būsim norēķināju�ies.

Viņ� dzirdēja, kā �ņākdamas atveras durvis.

- Desmit tūksto�us! Nu labi, piecdesmit.

Cie�i aizvēris aiz sevis durvis, Bonds steig��us devās pa gaiteni uz priek�u, lai apģērbtos un laikus tiktu projām. Viņam aiz muguras slā�pēti atskanēja pirmais kliedziens pēc palīdzības. Bonds aizspieda ausis. Nebija nekā tāda, ko nevarētu izārstēt moko�a nedēja slimnīcā un Ģentes vijolī�u vai tanīnskābes �eleja. Ta�u Bondam ienāca gan prātā, ka cilvēks, kas var piedāvāt piecdesmit tūksto�us mārciņu lielu kukuli, ir vai nu ļoti bagāts, vai ari viņam ir kāds ļoti spiedīgs iemesls saglabāt pārvieto�a�nās brīvību. Summa katrā ziņā bija pārāk liela, lai to maksātu tikai par izvairī�anos no sāpēm.

���

D�eimsam Bondam bija taisnība. �ī diezgan bērni�ķīgā mēro�anās ar spēkiem starp diviem ārkārtīgi sīkstiem un ne�ēlīgiem vīrie�iem Sasek- sas dabas klīnikas dīvainajos apstākļos ietekmē�ja, kaut pavisam nedaudz, precīzi noorganizētās sazvērestības ma�inēriju, kas teju, teju grasījās satricināt Rietumu pasaules valdības.

Hausmana bulvāris VIII un IX apgabalā stiepjas no Sv. Fabur�as Onorē ielas līdz operai. Bulvāris ir ļoti gar� un ļoti garlaicīgs, ta�u tā, iespējams, ir pati cienījamākā iela visā Parīzē. Ne bagātākā - �is tituls pieder Dijēna avēnijai. Bet bagātnieki ne vienmēr ir cienījami cilvēki, un pārāk daudziem Dijēna avēnijas namīpa�nie�kiem un īrniekiem uzvārdi beidzas ar "escu", "ovi�s", "skijs" un "�teins", un tās reizēm nemaz nav respektablu uzvārdu galotnes. l\irklāt Dijē�na avēnijā cilvēki galvenokārt dzīvo. Da�as neuzkrīto�as misiņa plāksnītes ar kādas Lihten- �teinas, Bahamu vai �veices Vū kantona holdin- ga kompānijas nosaukumu tur atrodas tikai ienākumu slēp�anas nolūkos - aiz tām slēpjas privāti ģimenes uzņēmumi, kas cen�as izvairī�ties no apgrūtino�ās nodokļu nastas. Hausma- na bulvāris tāds nav. Masīvās Otrās impērijas celtnes ar bagātīgi rotātām ķieģeļu vai apmetu�ma fasādēm ir svarīga biznesa si�ges jeb centri. �eit atrodas Lilles, Lionas, Bordo, Klermonferā- nas gros industriels administratīvās ēkas, kokvilnas, mākslīgā zīda, ogļu, vīna, tērauda un transporta grosses lēgumes jeb ietekmīgu perso�nu locaivc. Ja starp tām atrodamas arī da�as nenopietnas kompānijas, kas aiz labas adreses slēpj nopietna kapitāla - des fonds s�rieivc- trū�kumu, tad būtu tikai taisnīgi atzīt, ka �ādi viltus darboņi sastopami pat aiz vēl respektablākajām Lombarda un Volstritas fasādēm. Pats par sevi saprotams, ka starp �iem ārkārtīgi cienīgajiem īres namiem, ko glīti da�ādo pāris baznīcu, muzejiņ� un fran�u �ekspīra biedrība, vajadzē�tu atrasties arī labdarības organizāciju mītnēm.

Piemēram, pie No 136 bis pieticīga, bet spo�a plāksnīte vēsta: "FIRCO. Fraternitē Internationale de la R�sistance Coritre l'Oppression." Ja jūs, būdams ideālists vai, teiksim, biroja mēbeļu izplatītājs, ieinteresējaties par �o organizāciju un piespie�at ļoti tīro porcelāna zvana pogu, durvis pēc laiciņa atvērs ļoti tipiska fran�u durvju sardze. Ja jūsu nāciena iemesls būs nopietns vai acīmredzami labvēlīgs, durvju sar�dze cauri visai putekļainam vestibilam jūs aizvadīs līdz augstām, pseidodirektorijas laika divviru durvīm, aiz kurām atrodas pārmēru ornamentēts drebelīga lifta būris. Ienācis pa durvīm, jūs ieraudzīsiet tie�i to, ko esat gaidījis ieraudzīt, proti, lielu, nopluku�u telpu, kurai nepiecie�ams atjaunot cafē-au-lait krāsas kārtu un kurā pusducis vīrie�u sē� pie lētiem rakstāmgaldiem un kaut ko raksta vai drukā starp parastajiem rosīgas organizācijas atribū�tiem - IENĀKO�O un IZEJO�O lietu groziem, telefoniem, kas �ajā gadījumā ir veci standarta modeļi, tipiski �ādiem birojiem �ajā Parīzes daļā, un tum�zaļiem kartotēku skapjiem ar vaļējām atvilktnēm. Ja esat pieradis ievērot sīkumus, jūs, iespējams, pamanīsiet, ka visi virie�i pieder apmēram vienai un tai pa�ai vecuma grupai, t.i., visi ir vecumā no trīsdesmit līdz �etrdesmit gadiem, un ka birojā, pretēji gaidītajam, nav manāma neviena sieviete, pat ne sekretāre.

Aiz augstajām durvīm jūs sagaidīs mazliet neiecietīgi, kā pienākas rosīgā organizācijā, kas pieradusi pie parastās kretinu un dīkdieņu de�vas, ta�u, uzklausot jūsu nopietno jautājumu, aiz rakstāmgalda durvju tuvumā sēdo�ā vīrie�a seja noskaidrosies un kļūs piesardzīgi izpalīdzī�ga. Brālības mērķi? Mēs, msjē, pastāvam, lai uzturētu dzīvus tos ideālus, kas plauka pēdējā kara laikā starp visu Preto�anās kustības grupu biedriem. Nē, msjē, mēs esam pilnīgi apolitiski. Mūsu finansējums? Mēs saņemam pieticīgu biedrunaudu un ziedojumus no zināmām privātpersonām, kas atbalsta mūsu mērķus. Varbūt jums ir kāds radinieks, preto�anās gru�pas biedrs, kura atra�anās vietu jūs meklējat? Protams, msjē. Vārds? Gregors Karlskis, pēdējo�reiz redzēts kopā ar Mihailovi�u 1943. gada vasarā. �il! (Viņ�, iespējams, pagriezīsies pret kādu vīrieti un skaļi uzsauks.) Karlskis Gregors. Mihailovi�s, 1943. �ils pieies pie kartotēku skapja, un uz bridi iestāsies klusums. Tad var atskanēt atbilde: "Miris. Gājis bojā ģenerāl�tāba bombardē�anas laikā 1943. gada 21. oktobri." Man ļoti �ēl, msjē. Vai varam kaut ko darīt jūsu labā? Varbūt jūs vēlaties saņemt kaut ko no mūsu literatūras? Piedodiet, ka man nav laika sīkāk izstāstīt pa�am par FIRCO, bet jūs visu atradīsiet bro�ūrās. �ī gadījusies sevi�ķi no�slogota diena. �is ir Starptautiskais bēgļu gads, un pie mums nāk ļbti daudz cilvēku no visas pasaules ar tādiem pa�iem jautājumiem kā jūsējais.

Vairāk vai mazāk tā būs, un jūs iziesiet

atpakaļ uz bulvāra apmierināts vai pat bijības pārņemts - lūk, organizācija, kas tik mērķtiecīgi un ar tādu atdevi veic tik lielisku, kaut visai grūti saprotamu darbu.

Dienā, kad D�eimss Bonds bija beidzis savu dabas dziedniecības kursu un devies uz Londonu pēc tam, kad iepriek�ējā vakarā Braitonā Pie LAsjēna bija guvis vislielāko apmierinājumu no Spaglietti Bolognese ar Chiariti un no Patricijas Fēringas uz viņas "vaboles" mīkstajiem sēdekļiem augstu Daunsas kalnos, pulksten septiņos vaka�rā tika sasaukta FIRCO pilnvaroto ārkārtas sanāksme. Vīrie�i, un tie bija tikai vīrie�i, ieradās no visas Eiropas ar vilcieniem, automa�īnām vai lidma�īnām un ik pēc noteikta laika sprī�a pa vienam vai pa pāriem iegāja No 136 bis, da�i pa parādes, da�i pa sētas dunam. Katram vīrietim bija noteikts laiks, kad jāierodas uz sanāksmi - noteikts skaits minū�u, līdz pat divām stundām, pirms noliktā laika. Un katram vīrietim bija stin�gri norādīts, kad jāierodas pa parādes, kad - pa sētas durvīm. Pie katrām durvīm bija sava "durvju sardze" un citi, nemanāmāki, dro�ības līdzekļi - signalizācijas sistēmas, videokameras abu ieeju novēro�anai un pilns pseido FIRCO pro�tokolu komplekts, kam pamatā bija simtprocen�tīgi legāla FIRCO darbība pirmajā stāvā. Tādējādi "pilnvaroto" pulcē�anos, ja nepiecie�ams, varēja da�ās sekundēs pārvērst no slepenas par legālu - tik legālu, cik vien legāla varēja būt jebkura vado�o personu tik�anās Hausmana bulvāri.

Precīzi pulksten septiņos divdesmit vīrie�i, no kuriem sastāvēja �ī organizācija, laiski vai zag�us, atkarībā no rakstura, iesoļoja lieti�ķā sapul�u telpā, kas atradās ēkas tre�ajā stāvā. Sapulces vadītājs jau gaidīja savā vietā. Neviens nesasveicinājās. Sapulces vadītājs bija noteicis, ka tā ir lieka enerģijas �ķie�ana un �āda tipa organizācijā - tīrākā liekulība. Vīrie�i sanāca ap galdu un ieņēma katrs savu ar numuru apzīmē�to vietu, un �ie numuri bija viņu vienīgie vārdi. Dro�ības nolūkos tie katra mēne�a pirmajā da�tumā pusnaktī pavirzījās par diviem cipariem uz priek�u. Neviens nesmēķēja - dzer�ana bija ta�bu, un smēķētājus uzlūkoja ar sarauktu pieri -, un neviens nepūlējās ieskatīties viltus sapulces darba kārtībā, kas atradās katram priek�ā uz galda. Viņi sēdēja ļoti nekustīgi un pāri galdam uzlūkoja sapulces vadītāju ar vislielākās intere�ses izteiksmi sejā un padevīgu cieņu.

Jebkur�, redzot nr. 2 (tāds tomēnes bija sa�pulces vadītāja numurs), pat pirmajā reizē būtu uzlūkojis viņu ar līdzīgām jūtām, jo viņ� bija viens no tiem vīriem, kādus sastop labi ja divas vai trīs reizes mū�ā un no kuriem gandrīz neiespējami novērst skatienu. �iem retajiem cil�vēkiem parasti piemīt trīs pamatīpa�ības - viņu ārējais izskats ir neparasts, viņi �ķiet iek�ēji atbrīvoti vai pa�pārliecināti, un viņi izstaro spē�cīgu dzīvniecisku magnētismu. Bars vienmēr ir uztvēris �o parādību pārpasaulīgo būtību, un primitīvajās ciltīs var novērot, ka jebkur�

cilvēks, ko daba �ādi izcēlusi pārējo vidū, arī tiek izvēlēts par cilts vadoni. �īs īpa�ības piemi�tu�as daudziem lieliem vīriem, s.tarp politiķiem, piemēram, minami �ingishans, Aleksandrs Lielais un Napoleons. Iespējams, tās pat izskaidro citādi visai no�ēlojamās personas Ādolfa Hitlera hipnotisko varu pār astoņdesmit miljoniem visapdāvinātākās Eiropas tautas pārstāvju. Nr. 2 visādā ziņā piemita �īs īpa�ības, ; un tās būtu uztvēris jebkur� cilvēks pat uz ielas, 1 nemaz nerunājot par �iem divdesmit izredzēta- ļ jiem vīriem. Viņiem, par spīti dziļajam cinis�mam, ko �o cilvēku prātos bija iegravējusi viņu nodarbo�anās, par spīti galējai nejūtibai pret cilvēci, �is vīrs bija Augstākais komandieris - ļ gandrīz viņu dievs.

Vīrieti sauca Emsts Stavro Blofelds, un viņ� ; bija piedzimis 1908. gada 28. maijā Gdiņā tēvam polim un mātei grieķietei. Izstudējis ekonomiku un politikas vēsturi Var�avas universitātē, viņ� turpināja studēt in�enierzinātnes un radiotehni�ku Var�avas Tehniskajā institūtā un divdesmit piecu gadu vecumā ieņēma pieticīgu posteni Pasta un telegrāfa ministrijas centrālajā adminis�trācijā. Izvēle varētu �ķist visai dīvaina tik apdā�vinātam jauneklim, ta�u Blofelds bija nonācis pie interesanta sprieduma par pasaules nākotni. Viņ� bija nolēmis, ka pasaulē, kas kļūst aizvien mazāka, varas pamatā ir ātri un precīzi sakari. Pirmajam iegūt zinā�anas, vienalga, miera vai kara laikā, viņ� domāja, nozīmē pieņemt

vēsturiski pareizu lēmumu un iegūt vislielāko cieņu. Izmantojot �o teoriju, viņ� guva lielus ienā�kumus, vērojot telegrammas un radiogrammas, kas gāja caur viņa rokām centrālajā pastā, un liekot lietā iegūto informāciju, lai pirktu un pārdotu Var�avas bir�ā. Protams, tikai �ad un tad, kad viņ� bija pilnīgi pārliecināts par panākumiem, toties uz ļoti lielām likmēm. Tad pasta sakari būtiski pārvērtās. Polija mobilizējās karam, un cauri viņa departamentam lielos daudzumos gāja pavēles par bruņojumu un diplo�mātiskās telegrammas. Blofelds mainīja taktiku. Tā bija vērtīga informācija, kas viņam neko nenozīmēja, bet ienaidniekam bija nenovērtē�jama. Sākumā neveikli, bet pēc tam aizvien prasmīgāk viņ� iemanījās nokopēt telegrammas, izvēloties tikai tās, kam bija atzīme "ĻOTI STEIDZAMI" vai "ĻOTI SLEPENI", jo �ifrs slēpa telegrammu saturu. Pēc tam, rūpīgi strādājot, viņ� izveidoja fiktīvu aģentu tīklu. Tie bija īsti, bet nenozīmīgi cilvēki da�ādās vēstniecībās un bruņojuma rūpnīcās, kurām visbie�āk bija adre�sēts pasts, kas gāja caur Blofelda rokām, pie�mēram, jaunākais �ifrētājs britu vēstniecībā, tulks, kas strādāja fran�iem, lielu firmu privāt�sekretāri - īsti. Viņu vārdus bija viegli iegūt no diplomātiskajiem sarakstiem, piezvanot firmai un pavaicājot firmas vadītāja sekretāra vārdu. Viņ� runāja Sarkanā Krusta vārdā, kas it kā gribot apspriest ar firmas vadītāju iespējamos zie�dojumus. Un tā tālāk. Kad Blofelds bija noskaidrojis visus vārdus, viņ� nokrustīja savu tīklu par TARTAR un slepeni tuvojās Vācijas mili�tārajam ata�ejam. Viņu ātri vien nosūtīja pie Abvēra AMT IV pārstāvja, un no tā brī�a viss notika pavisam vienkār�i. Kad katliņ� jautri burbuļoja un sāka ienākt nauda (viņ� atteicās pieņemt maksājumus citādi, kā vien Amerikas dolāros; nauda ienāca ātri, jo Blofelds paskaid�roja, ka viņam esot ārkārtīgi daudz aģentu, kam vajagot maksāt), viņ� turpināja papla�ināt savu tirgu. Viņ� apsvēra iespēju sadarboties ar krieviem un �ehiem, bet atmeta tos kā nemaksā�tājus vai katrā ziņā negribīgus maksātājus. Blofelda izvēle krita uz amerikāņiem un zvied�riem, un pār viņu sāka līt naudas lietus. Tā kā viņ� bija cilvēks ar mimozai līdzīgu jutību dro�ī�bas jautājumos, tad drīz vien saprata, ka �ādi tempi nevar būt ilgsto�i. Agrāk vai vēlāk notiks informācijas noplūde. Iespējams, zviedru un vācu slepenajos dienestos, kas, kā viņ� zināja, da�ās teritorijās cie�i sadarbojās (kontaktējoties ar �o dienestu spiegiem, Blofelds vāca baumas par savu jauno amatu), vai sabiedroto pretizlūko�anā, vai kriptogrāfiskajos dienestos, vai ari kāds no viņa vietējiem aģentiem nomirs vai tiks pārcelts citā amatā, bet viņ� nezinot turpinās izmantot viņa vārdu kā ziņu avotu. Lai kā, Blofeldam tagad bija divsimt tūksto�i dolāru un nepatīkama sajū�ta, ka kar� viņam pienācis par tuvu. Viņ� nolēma, ka ir laiks pazust pla�ajā pasaulē - tajā daļā, kas saglabājusi dro�ību.

Savu ai/ie�anu Blofelds nokārtoja meistarīgi. Vispirms viņ� lēnām atbrīvojās no dienesta. Viņ� paskaidroja, ka angļi un fran�i esot pastiprināju�i dro�ības pasākumus. Varbūt notikusi informāci�jas noplūde - viņ� ar vieglu pārmetumu ieskatījās kontaktpersonas acīs viens sekretārs esot pār- devies citiem, kāds cits sākot prasīt pārāk daudz naudas. Pēc tam, aizgājis pie drauga bir�ā un aizzīmogojis tā lūpas ar tūksto� dolāriem, visus savus fondus lika investēt Amsterdamas Shell Bearer Bonds, bet no turienes pārvest uz Cīrihes Diskonto bankas depozītseifu. Pirms spert pēdē�jo soli un pastāstīt savām kontaktpersonām, ka viņ� ir bndē un ka poļu Deivd�me Bureau minot viņam uz papē�iem, Blofelds apciemoja Gdiņu un, aizbildinoties, ka meklē ziņas par kādu izgudrotu draugu, baznīcā, kurā bija kristīts, no reģistru grāmatas rūpīgi izgrieza lappusi ar informāciju par savu vārdu un piedzim�anu. Atlika tikai sameklēt pasu fabriku, kas darbojās katrā lielā jūras ostā, un par 2000 dolāru iegādāties Kanā�das jūrnieka pasi. Ar nākamo kuģi viņ� jau bija ceļā uz Zviedriju. Uz bridi apmeties Stokholmā, lai uzmanīgi pavērotu pasauli un apdomātu iespēja�mo kara gaitu, viņ� slepus devās uz Turciju ar savu sākotnējo poļu pasi, pārveda naudu no �veices uz Otomanu banku Stambulā un gaidīja, kad Polija kapitulēs. Kad ar laiku tas notika, viņ� pieprasīja Turcijā patvērumu un izdalīja nedaudz naudas pareizajiem ierēdņiem, lai to saņemtu. Pēc tam Blofelds iekārtojās darbā. Ankaras radio ar prieku pieņēma tik laba speciālista pakalpoju�mus, un Blofelds nodibināja RAHIR, vēl vienu spiegu tīklu, kas darbojās pēc TARTAR princi�piem, bet bija pamatīgāk veidots. Pēc tam viņ� prātīgi nogaidīja, kad izziņos uzvarētāju, un tikai tad, kad Rommelu padzina no Āfrikas, sāka sa�darboties ar sabiedrotajiem. Kara beigas Blofelds sagaidīja slavas spo�umā, pārticībā, saņēmis apbalvojumus un atzinības no britiem, amerikā�ņiem un fran�iem. Pēc tam ar pusmiljonu dolāru �veices bankās un zviedru pasi, kurā rakstīts Ser�a Angstrēma vārds, Blofelds slepus devās uz Dienvidameriku, lai atpūstos, labi paēstu un padomātu.

Nu Ernsts Blofelds (jo viņ� bija izlēmis, ka ar �o vārdu var pavisam dro�i atgriezties) sēdēja klusā Hausmana bulvāra telpā un Jāva skatie�nam lēni slīdēt pār savu divdesmit vīru sejām, meklējot acis, kas nelūkojās viņam tie�i pretī. Blofelda pa�a acis bija dziji, melni dīķi, ko ieskā�va -jā, tie�i ieskāva, un �ajā ziņā viņ� līdzinājās Musolīni - Joti dzidri baltumi. Neparasti simetris�ki veidoto acu lellīgo iespaidu pastiprināja garas, zī�aini melnas skropstas, par kādām viņu varētu apskaust katra sieviete. Blofelda maigi lellīgo acu skatiens bija pilnīgi atbrīvots, un tajā reti parā�dījās kas vairāk nekā viegla ziņkāre par redzamo objektu. Tādas acis liecina par rāmu noteiktību un nesteidzīgu novērotā analīzi. Pār nevainīgo tās izstaroja pārliecību, brīni�ķīgu pārliecības kūniņu, kurā novērotais varēja atdusēties un atslābināties, zinot, ka atrodas dro�ās rokās, uz kurām var paļauties. Bet vainīgajam tās norāva masku, liekot justies caurspīdīgam - tik caurspīdīgam kā akvārijam, caur kuru Blofelds ar pavir�u ziņkāri aplūkoja da�as lielākas zivis, patiesības graudiņus, ko ietver viltus vai maldinā�anas bezdibenis. Blofelda skatiens bija mikroskops, logs uz apbrīnojami skaidru smadzeņu pasauli, viņa koncentrē�anās spēļu bija asināju�i trīsdesmit riska gadi un turē�anās tikai vienu vienīgu soli briesmām pa priek�u, kā ari pa�pārliecinātība, kuras pamatā ir veiksme, kas pavadījusi it visā, ko viņ� uzsācis.

Āda zem acīm, kas tagad lēni un rāmi vēroja sanāku�os kolēģus, bija gluda. Lielajā, baltajā, apskaidrotajā sejā zem cirtaini melnajiem matiem nekas neliecināja par uzdzīvi, slimību vai vecumu. Zoda līnija, kas pārgāja pusmū�a tuklumā, norādīja uz varu, izlēmību un neatka�rību. Tikai mute zem smagnējā, pieplacinātā deguna sabojāja iespaidu, ka tā varētu būt filozofa vai zinātnieka seja. Sakniebtās, tum�ās lūpas bija lepnas un plānas kā slikti aizdzijusi rēta un spēja savilkties tikai neīstā, neglītā smaidā. Tās lika domāt par nicinājumu, tirāniju un cietsirdību. Ta�u Blofeldā gandrīz viss bija �ekspīriski sakāpināts, un nekas nebija mazs.

Viņa ķermenis svēra apmēram divdesmit stounu. Kādreiz to veidoja gandrīz vieni vienīgi muskuļi - jaunībā Blofelds bija svarcēlājs ama�tieris -, bet pēdējos desmit gados viņ� bija apvēlies. Lielo vēderu Blofelds slēpa zem platām biksēm un prasmīgi piegrieztiem divrindu uzval�kiem. Tāvakara uzvalks bija �ūdināts no smil�- krāsas brie�ādas. Blofelda plaukstas un pēdas bija garas un smailas. Kad vajadzēja, tās kustē�jās ātri, bet parasti, kā �obrīd, bija mierīgas un atbrīvotas. Blofelds nesmēķēja un nedzēra, un neviens nebija manījis viņu pārguļam ne ar viena, ne otra dzimuma pārstāvi. Viņ� pat neēda īpa�i daudz. Trūkumu un fizisko vājību ziņā Blofelds bija un palika noslēpums ikvienam, kas viņu pazina.

Divdesmit vīrie�u, sasēdu�ies ap garo galdu un pievērsu�i skatienus �im cilvēkam, gaidīja, kad viņ� sāks runāt. Tur bija savāds tautību maisījums. Ta�u da�as īpa�ības viņiem visiem bija kopējas. Visi bija vecumā no trīsdesmit līdz �etrdesmit gadiem, visi izskatījās ārkārtīgi labā fiziskā formā, un gandrīz visiem - divi at�ķīrās - bija a�s, cie�s, plēsonīgs skatiens, kāds parādās vilkiem un ērgļiem, kad tie uzglūn ganāmpul�kam. Abi vīrie�i, kas at�ķīrās no pārējiem, bija zinātnieki ar zinātnieku izklaidīgo skatienu - Austrumvācijas fiziķis Koce, kas pirms pieciem gadiem bija ieradies Rietumos un apmainījis savus noslēpumus pret pieticīgu pensiju un mītni �veicē, un poļu elektronikas eksperts Maslovs, agrāk Kandinskis, kas 1956. gadā bija. aizgājis no Eindhovenas Philips AG radio pētījumu nodaļas priek�nieka amata un pēc tam nogrimis aizmirstībā. Pārējie astoņpadsmit vīrie�i bija apvienoti �ūniņās pa trim (Blofelds dro�ības apsvērumu dēļ pieņēma komunistu konspirācijas sistēmu) no se�ām nacionālajām grupām un pārstāvēja se�as pasaules lielākās kriminālās un teroristu grupas. Tur bija trīs sicīlie�i no Unione Siciliano jeb mafijas augstākā e�elona, trīs korsikāņu izcelsmes francū�i no slepenās biedrības Union Corse, kas darbojās līdzīgi mafijai, vadot gandrīz visu organizēto noziedzību Francijā, trīs biju�ie biedri no SMERSH, padomju organizācijas, kuras uzde�vums bija sodīt valsts nodevējus un ienaid�niekus un kas pēc Hru��ova pavēles 1958. gadā tika atlaista un aizstāta ar MVD Speciālo uzde�vumu departamentu, trīs augstākā ranga dzīvi paliku�ie biju�ā Gestapo Sonderdienst pārstāvji, trīs jauni Dienvidslāvijas operatīvie darbinieki, kas bija izstāju�ies no mar�ala Tito slepenpolici�jas, un trīs augstieņu turki (no zemieņu turkiem nav nekāda labuma), biju�ie Blofelda RAHIR locekļi, vēlāk atbildīgi par nozīmīgo Vidējo Austrumu heroīna ceļu ar izeju uz Beirutu. Visiem astoņpadsmit vīrie�iem - konspirācijas, augstākā ranga slepeno komunikāciju un darbī�bas, bet, pats galvenais, klusē�anas speciālis�tiem - visiem bija respektabls aizsegs. Ikvienam no viņiem bija oficiāla pase ar vīzām, kas derīgas visās pasaules svarīgākajās valstīs, un pilnīgi nekādu darī�anu ne ar interpolu, ne ar vietējo policiju. Fakts, ka neviens no �iem cilvēkiem, kas visu mū�u pavadījis noziedzīgajā pasaulē.

nebija ne reizes pieķerts, liecināja par SPEKTRA (Speciālā organizācija pretizlūko�anas, teroris�ma, atriebības un �antā�as darbību veik�anai) locekļu izcili augsto kvalifikāciju.

Blofelds beidza pētīt sejas. Kā jau viņ� bija paredzējis, tikai viens acu pāris novērsās, sasto�pot viņa skatienu. Blofelds bija zinājis, ka ne�kļūdās. Uz divkārt pārbaudītajiem ziņojumiem viņ� nepaļāvās, viņam vajadzēja pārliecināties pa�a acīm un ar pa�a intuīciju. Viņ� lēnām pa�bāza abas rokas zem galda. Viena plauksta palika guļam nekustīgi uz ceļgala. Otra ieslīdēja sān�kabatā un, izņēmusi no tās plānu zelta pudelīti, nolika to savā priek�ā uz galda. Ar īk�ķa nagu atvēris vāciņu, Blofelds izņēma no trauciņa vijolī�u smar�as piesūcinātu pastilu un iemeta to mutē. Viņam bija paradums atsvaidzināt elpu, kad bija sakāms kas nepatīkams.

Pabāzis pastilu zem mēles, Blofelds sāka runāt klusā, skanīgā un skaisti modulētā balsī.

- Man jāziņo biedriem par Lielo lietu, par plānu Omega. (Blofelds nekad nesāka uzrunu ar vārdiem "d�entlmeņi", "draugi", "kolēģi" vai līdzīgiem. Tā bija nevajadzīga liekvārdība.) Ta�u, pirms pāreju pie �ā jautājuma, dro�ības apsvē�rumu dēļ es vēlos pieskarties citai tēmai.

Blofelds rāmi pārlaida skatienu pie galda sēdo�ajiem. No viņa skatiena izvairījās tas pats acu pāris. Viņ� turpināja rāmā balsī.

- Visi piekritīs, ka pirmie trīs mūsu pastāvē��anas gadi ir biju�i veiksmīgi. Daļēji mūsu Vācijas nodaļas nopelns ir tas, ka pilnīgā slepe�nībā tika atgūtas Himlera dārglietas no Mondsī. Savukārt mūsu Turcijas nodaļa tās veiksmīgi realizēja Beirutā. Ienākumi: 750 000 mārciņu. Seifa nozu�anu līdz ar visu saturu no MVD Austrumberlīnes �tāba neviens tā arī nesaistīja ar mūsu krievu nodaļu, un, to pārdodot Ameri�kas Centrālajai izlūko�anas pārvaldei, mūsu ienākumi palielinājās par 500 000 dolāru. Pastori ķēdes īpa�uma - tūksto� un�u heroīna - pārtver�ana Neapolē un darījums ar Firpones klientiem Losand�elosā ienesa 800 000 dolāru. Britu izlūkdienests samaksāja 100 000 mārciņu par �ehu bioloģiskajam karam paredzētajām mēģenēm no valsts ķīmiskās rūpnīcas Pilzenē. Veiksmīgi �anta�ējot biju�o SS grupenfireru Zontāgu, kas ar Santosa vārdu dzīvo Havanā, ieguvām no�ēlojamus 100 000 dolāru - nelaimī�gā kārtā tas bija viss, kas viņam piederēja. Un fran�u smagā ūdeņra�a speciālista Perinjē slep�kavība sakarā ar viņa pārie�anu caur Berlīni pie komunistiem papildināja mūsu ienākumus par vienu biljonu franku, ko samaksāja Deivdēme Bureau tie�i tāpēc, ka viņa zinā�anas bija īpa�i nozīmīgas un ka mēs viņu dabūjām savās ro�kās, pirms viņ� sāka runāt. Apaļās summās, kā zināms no mūsu atskaitēm, kopējie ienākumi, neskaitot mūsu pēdējo un nesadalīto dividendi, ir sasniegu�i apmēram pusotru miljonu sterliņu mārciņu �veices frankos un Venecuēlas bolivā- ros, kuros piesardzības dēj - tās joprojām ir stabilākās pasaules valūtas - mēs konvertējam visus mūsu ieņēmumus. Ienākumi, kā norādīts mūsu statūtos, tiek sadalīti �ādi: desmit procenti kopējiem izdevumiem un rīcības kapitālam, desmit procenti paliek man, bet atli�kums vienlīdzīgās daļās pa �etriem procentiem jeb 60 000 mārciņu tiek sadalīts visiem bied�riem. Es neuzskatu, ka �ī summa būtu adekvā�ta atlīdzība par biedru sniegtajiem pakalpoju�miem - 20 000 mārciņu gadā neatbilst cerēta�jam -, bet jūs redzēsiet, ka plāns Omega ienesīs pietiekami, lai ikviens no mums iegūtu ievēroja�mu kapitālu, un ļaus, ja mēs to vēlētos, izbeigt organizācijas darbību un novirzīt ikviena enerģi�ju citiem mērķiem.

Blofelds pārlaida skatienu galdam.

- Vai ir kādi jautājumi? - viņ� draudzīgi vai�cāja.

Divdesmit pāri acu, �ajā gadījumā visi, cie�i un bezkaislīgi vērās pretī savam priek�sēdētā�jam. Katrs vīrs bija izdarījis pats savus aprēķi�nus, bija pieņēmis savus lēmumus. No �iem labajiem, kaut �aurajiem prātiem, nebija izda�būjama neviena piezīme. Viņi bija apmierināti, ta�u viņu skarbajā dabā nebija to skaļi atzīt. Sapulces vadītājs bija runājis par zināmām lie�tām. Bija pienācis laiks nezināmajam.

Iemetis mutē otru pastilu, Blofelds pabāza to zem mēles un turpināja.

-�� Tad lai tā paliek. Tagad pāriesim pie pēdē�jās operācijas, ko pabeidzām pirms mēne�a, ieņemot vienu miljonu dolāru.

Blofelda skatiens pārslīdēja galda kreisajā pusē sēdo�o biedru rindai. Viņ� klusi sacīja: - Piecelieties, nr. 7!

Kājās lēnām piecēlās Mariuss Dominiks no Union Corse, lepns, masīvs vīrs ar lēnu skatienu, ģērbies masveidā ra�otās un visai raupjās drēbēs, kas, iespējams, iegādātas Marseļas Gailenes Bar- bes. Viņ� palūkojās pāri galdam tie�i uz Blofeldu. Viņa lielās, raupjās plaukstas brīvi nokarājās gar bik�u �uvēm. Blofelds izlikās, ka atbild viņa skatienam, ta�u patiesībā vēroja nr. 7 blakus sēdo�ā nr. 12, korsikāņa Pjēra Boro, reakciju. �is vīrietis sēdēja tie�i pretī Blofeldam pa�ā garā galda galā. Viņa acis tik�anās laikā bija vairīju�ās no Blofelda skatiena. Tagad tās vairs nevairījās. Tagad tās �ķita atvieglotas, mierīgas. Lai no kā baidījās �īs acis, tas bija garām.

Blofelds uzrunāja klāteso�os.

-�� Jūs atceraties, ka operācija bija saistīta ar Lasvegasas Principality Hotel īpa�nieka un, saistībā ar Detroitas Purpura bandu, ari citu Amerikas uzņēmumu līdzīpa�nieka Magnusa Blomberga septiņpadsmitgadīgās meitas nolau�pī�anu. Meiteni nolaupīja no tēva apartamen�tiem Montekarlo Hotel de Paris un aizveda pāri jūrai uz Korsiku. �o operācijas daļu izpildīja

Korsikas nodaļa. Tika pieprasīta vienu miljonu dolāru liela izpirkuma maksa. Blomberga kungs bija gatavs maksāt, un, pēc SPEKTRA norādīju�miem, naudu, tumsai iestājoties, ar piepū�amo glāb�anas riņķi palaida jūrā Itālijas piekrastē netālu no Sanremo. Naktij iestājoties, glāb�anas riņķi savāca kuģis, ko organizēja mūsu Sicīlijas nodaļa. �ī nodaļa ir pelnījusi uzslavu par to, ka neitralizēja uz plosta uzstādīto raidītāju, kas ļautu fran�u flotes vienībai noteikt mūsu kuģa atra�anās vietu. Saņemot izpirkuma naudu, kā bija norunāts, meiteni atdeva vecākiem bez kādām redzamām nolaupī�anas sekām, izņemot nokrāsotos matus, kas bija nepiecie�ams, lai viņu pārvestu no Korsikas uz guļamvagonu Zilajā vilcienā, kas kursē no Marseļas. Es saku "bez redzamām sekām". No avota Nicas policijas komisariātā es tagad uzzinu, ka Korsikas gūsta laikā pret meiteni lietota vardarbība.

Blofelds ieturēja pauzi, dodot laiku, kas ne�piecie�ams, lai teiktais nonāktu līdz apziņai. Pēc mirkļa viņ� turpināja.

- Vecāki apgalvo, ka pret meiteni lietota var�darbība. Iespējams, ka tā notikusi ar viņas piekri�anu. Tas nav svarīgi. Mūsu organizācija apņēmās, ka atdos meiteni atpakaļ neskartu. Nestrīdoties par seksuālās izziņas iespaidu uz meiteni, es palieku pie uzskata, ka neatkarīgi no tā, vai akts noticis brīvprātīgi vai vardarbīgi, meitene atdota vecākiem bojātā vai vismaz lietotā stāvoklī.

Blofelds �estikulēja reti. Tagad viņ� lēnām pavēra kreiso plaukstu, kas gulēja uz galda. Tajā pa�ā balss tonī viņ� sacīja: - Mēs esam liela un Joti varena organizācija. Man nerūp morāle vai ētika, bet organizācijas locekļiem jāapzinās, ka es vēlos un vislielākajā mērā iesaku, lai SPEKTRS darbojas pēc visaugstākajiem princi�piem. SPEKTRAM nav citas disciplīnas kā vien pa�disciplīna. Mēs esam uzticama brālība, ku�ras spēks slēpjas tikai un vienīgi katra atsevi�ķā locekļa spēkā. Viena biedra vājība ir nāvējo�a visai struktūrai. Jums ir zināms mans viedoklis �ajā jautājumā, un gadījumos, kad tīrī�ana ir bijusi nepiecie�ama, esat atbalstīju�i manu rīcību. �ajā gadījumā esmu jau paveicis to, ko uzskatīju par nepiecie�amu attiecībā pret �īs meitenes ģimeni. Es esmu atdevis pusmiljonu dolāru, klāt pievienojot atbilsto�u atvaino�anās zīmīti. Tas izdarīts, neņemot vērā radio raidītā�ju, kas neietilpa mūsu norunā ar ģimeni. Uzdro��inos sacīt, ka viņi par to neko nezināja. Tā bija tipiska policijas rīcība - rīcība, ko es jau gaidīju. Mūsu dividendes no �īs operācijas tiks atbilsto�i samazinātas. Tagad par vainīgo. Es esmu pārlie�cinājies, ka viņ� ir vainīgs, un izvēlējies vienīgo pareizo rīcību.

Blofelds pārlaida skatienu galdam. Viņa acis bija pievērstas stāvo�ajam vīrietim - nr. 7. Korsi�kānis Mariuss Dominiks, acis nepamirk�ķinot, lūkojās pretī. Viņ� zināja, ka ir nevainīgs. Viņ� zināja, kur� ir vainīgs. Viņa augums bija saspringti nekustīgs. Ta�u viņ� nejuta baiļu. Viņ� ticēja, kā visi ticēja, Blofelda taisnīgumam. Mariuss nesaprata, kāpēc izcelts par mērķi visu pārējo skatieniem, kas tagad bija pievērsti viņam, bet Blofelds bija izlēmis, un Blofeldam vienmēr bija taisnība.

Blofelds ievēroja vīrie�a drosmi un nojauta tās cēloņus. Viņ� ievēroja ari sviedru lāses, kas laistījās uz galda galā sēdo�ā nr. 12 sejas. Labi! Sviedri uzlabos savienojumu.

Blofelda labā roka pacēlās no ceļgala, sa�taustīja kontaktu un nospieda slēdzi.

Satverts 3000 voltu spēcīgas strāvas dzelzs dūrē, Pjēra Boro ķermenis izliecās krēslā, it kā tam būtu iesperts pa muguru. Melnie, raupjie mati uz viņa galvas saslējās stāvus un palika saslēju�ies kā dīvains kruzulis ap sa�ķobīto, pārogļojo�os seju. Acis me�onīgi iekvēlojās un apdzisa. Starp atņirgtajiem zobiem lēnām izbāzās nomelnējusi mēle un palika atbaido�i izstiepta. No vīrie�a plaukstām, muguras un ciskām, kur ķermenis saskārās ar krēslā paslēptajiem elektrodiem, pacēlās plānas dūmu skupsnas. Blofelds atlaida slēdzi. Spuldzes, kas bija satumsu�as līdz oran�ai, pārdabiskai kvēlei, atkal atguva spo�umu. Lēnām izplatī�jās ceptas gaļas un gruzdo�a auduma smaka. Nr. 12 ķermenis �au�alīgi sa�okurojās. Atska�nēja ass krak�ķis, kad vīrie�a zods atsitās pret galda malu. Viss bija beidzies.

Klusumu pārtrauca Blofelda klusā, mierīgā balss. Viņ� paskatījās pāri galdam uz nr. 7 un ievēroja, ka vīrietis nebija mainījis nekustīgo, bezkaislīgo pozu. Labs vīrs ar labiem nerviem.

- Apsēdieties, nr. 7! - sacīja Blofelds. - Es esmu apmierināts ar jūsu uzvedību. (Apmieri�nājums bija Blofelda augstākā uzslava.) Man vajadzēja novērst nr. 12 uzmanību. Viņ� zināja, ka tiek turēts aizdomās. Varēja izcelties neglīta scēna.

Da�i ap galdu sēdo�ie vīrie�i saproto�i pamā�ja. Blofelda spriedumi, kā parasti, bija pamatoti. Nevienu īpa�i nesatrauca un nepārsteidza tas, ko viņi bija pieredzēju�i. Blofelds vienmēr īstenoja savu varu un taisnīgumu, visiem biedriem redzot. Viņi bija liecinieki diviem līdzīgas dabas gadīju�miem, abi notika līdzīgās sapulcēs un abu pama�tā bija dro�ības vai disciplīnas apsvērumi, kas ietekmēja visas komandas saliedētību un iek�ējo spēku. Vienā gadījumā Blofelds bija no�āvis vainī�go ar resnu adatu no gaisa pistoles - labs rādītājs no divpadsmit soļu attāluma. Otrā reizē vainīgo vīrieti, ko nosēdināja Blofeldam pie kreisās rokas, no�ņaudza ar stieples cilpu, ko, nevērīgi pārmetis viņam pār galvu un pēc tam, divus soļus strauji atkāpdamies, Blofelds cie�i savilka ap vīrie�a krēslu. Abas nāves bija taisnīgas, nepiecie�amas. Tāpat ari �ī tre�ā. Tagad, nelikdamies zinis par mironi galda galā, organizācijas locekļi iekārtojās savos krēslos. Bija laiks atgriezties pie lietas.

Aizcirtis zelta pudelītes vāciņu, Blofelds to noglabāja vestes kabatā.

- Korsikāņu nodaļa, - viņ� klusi sacīja, - ieteiks savu kandidātu, kas varētu nākt nr. 12 vietā. Bet tas var pagaidīt līdz, plāna Omega izpildei. �ajā sakarā mums apsprie�amas da�as nianses. Vācu nodaļas savervētais apak�opera- tors G ir pieļāvis kļūdu, nopietnu kļūdu, kas radikāli ietekmēs mūsu plānus. �im cilvēkam, kura līdzdalībai Sarkanā zibens tongu organizā�cijā Makao vajadzētu nozīmēt, ka viņ� ir konspi�rācijas speciālists, bija dots norādījums apmes�ties kādā zināmā klīnikā Anglijas dienvidos, kas ir lielisks patvērums �ādiem mērķiem. Viņam vajadzēja uzturēt pastāvīgus sakarus ar pilotu Peta�i netālajā Boskombdaunas lidlaukā, kur apmāca bombardētāju eskadronu. Noteiktos laikos viņam bija jāziņo par pilota sagatavotību un morālo stāju. Līdz �im viņa ziņojumi bija apmierino�i, un pilots, starp citu, nav mainījis savu nostāju. Ta�u apak�operatoram bija jānosūta vēstule D plus viens pirms trim die�nām no �ā brī�a. Diem�ēl �is muļķa cilvēks iesaistījās karstgalvīgā sadursmē ar kādu pa�cientu. Man nav jāizklāsta sīkumi, bet rezultāts ir tāds, ka pa�laik viņ� atrodas Braitonas centrālajā slimnīcā ar otrās pakāpes apdegu�miem. Tādējādi viņ� vismaz nedēju ir izsists no ierindas. Tas nozīmē kaitino�u, bet, par laimi, ne nopietnu aizkavē�anos plāna Omega izpildē. Izsūtīti jauni norādījumi. Pilots Peta�i ir apgā�dāts ar gripas vīrusa mēģeni. Tās satura pietiks, lai viņam vienu nedēļu būtu nodro�ināta slimības lapa un viņ� nespētu veikt izmēģinā�juma lidojumu. Pirmo lidojumu viņ� veiks pēc atveseļo�anās un atbilsto�i par to ziņos. Lidojuma diena tiks pavēstīta apak�operatoram G, kur� līdz tam laikam būs atveseļojies un, atbilsto�i plānam, nosūtis vēstuli. Organizācijas biedri, - Blofelds pārlaida skatienu pie galda sēdo�ajiem, - saskaņos savus lidojuma grafikus uz Zeta rajonu ar jauno operācijas izpildes grafiku. Turpinot par apak�operatoru G, - Blo�felds pa vienam uzlūkoja trīs biju�os Gestapo vīrus, - tas ir aģents, uz kuru nevar paļauties. Vācu nodaļa parūpēsies par viņa likvidāciju divdesmit �etru stundu laikā pēc vēstules nosū�tī�anas. Vai tas ir saprotams?

Trīs vācie�u sejās parādījās nedalīta uzma�nība.

-Jā, ser.

- Pārējais, - turpināja Blofelds, - ir kārtībā. Nr. 1 ir izstrādājis sev dro�u aizsegu Zeta rajonā. Dārgumu meklē�anas mīts turpina izplatīties un nostiprināties. Jahtas apkalpe, visi rūpīgi izrau�dzīti suboperatori, atzīst disciplīnu un dro�ības noteikumus labāk nekā gaidīts. Izvēlēta dro�a sauszemes bāze. Tā atrodas nomaļā un grūti pieejamā vietā. Teritorija pieder ekscentriskam anglim, kura draugu raksturs un personiskie ieradumi prasa noslēgtību. Jūsu iera�anos Zeta rajonā turpina sīki plānot. Jūsu garderobe jūs gaida F un D rajonā atbilsto�i lidojumu mar�ru�tiem. Tā vissīkākajās niansēs atbildīs tādu dārgumu meklē�anas finansētāju identitātei, kas ieradu�ies notikumu vietā, lai piedalītos piedzī�vojumā. Jūs neesat vientiesīgi miljonāri. Jūs esat bagāti vidus�ķiras rantjē un biznesmeņi, ko varētu pievilināt mūsu plāns. Jūs visi esat viltīgi un gudri, tāpēc esat ieradu�ies, lai pārraudzītu savas investīcijas un gādātu, ka neviens dublons neaiziet citiem mērķiem. (Neviens nepasmaidīja.) Jūs visi zināt katrs savu lomu, un es ticu, ka esat to pienācīgi izstudēju�i.

Ap galdu sēdo�ie piesardzīgi pamāja. Vīri bija apmierināti, ka viņiem nav jāpiepūlas, lai izdo�mātu sev aizsegu. Viens bija bagāts kafejnīcas īpa�nieks no Marseļas. (Viņam reiz bija piederē�jusi kafejnīca. Viņ� ar jebkuru varēja runāt par �o lietu.) Citam atkal Dienvidslāvijā bija piederēju�i vīnadārzi. (Viņ� bija uzaudzis Biedā. Viņ� varēja runāt par ra�as gadiem un vīna �ķirnēm, gan par Calvet, gan Bordeaux.) Vēl cits bija nodarbojies ar cigare�u kontrabandu no Tan�eras. (Viņ� to bija darījis, tāpēc atlika tikai diskrēti klusēt.) Visiem bija pie�ķirtas lomas, kas izturētu vismaz otrās pakāpes pārbaudi.

-�� Jautājumā par akvalangistu apmācību, - turpināja Blofelds, - es gribētu saņemt ziņoju�mus no katras nodaļas atsevi�ķi. - Blofelds palūkojās uz dienvidslāvu nodaļu kreisajā pusē.

-�� Apmierino�i.

-�� Apmierino�i, - kā atbalss atsaucās vācu nodaļa, un vārds atkārtojās, kamēr bija apgājis apkārt galdam.

-� Visās zemūdens operācijās pats svarīgākais ir dro�ības faktors, - piebilda Blofelds. - Vai �im faktoram jūsu apmācības grafikos ir pievērsta pietiekama uzmanība?

Apstiprinājums.

-�� Un vingrinājumos ar jauno gaisa zemūdens ieroci?

Visas nodaļas atkal atbildēja apstiprino�i.

-�� Un tagad, - turpināja Blofelds, - es gribētu dzirdēt ziņojumu no sicīlie�u nodaļas par sagatavo�anās darbiem zelta nome�anai.

Fidelio Sciaka bija kalsns, slimīgi bāls sicīlie- tis ar noslēgtu seju. Viņ� varēja būt un ari bija skolmeistars ar komunistiskām nosliecēm. Viņ� runāja nodaļas vārdā, jo viņa angļu valoda, orga�nizācijas obligātā valoda, bija vislabākā. Piesar�dzīgā, informatīvā tonī sicīlietis sacīja: - Izvēlētais apvidus ir rūpīgi izpētīts. Tas ir apmierino�s. �eit man ir, - viņ� pieskārās klēpī turētajam portfelim, - plāni un detalizēts grafiks, ar kuru varu iepazīstināt priek�sēdētāju un organizācijas biedrus. Norādītais rajons, rajons T, atrodas Etnas kalna ziemeļrietumu nogāzēs virs koku līnijas - tas ir starp 2000 un 3000 metriem. Tas ir neapdzīvots un neapstrādāts apgabals, kas sastāv no melnas lavas vulkāna aug�ējās nogāzēs un atrodas virs Brontes pilsētiņas. Lai veiktu nome�anas operāciju, glāb�anas komanda iezī�mēs ar lāpām apvidu apmēram divu kvadrātkilo�metru lielumā. Kā papildu navigācijas elementu �ā apgabala centrā uzstādīs Decca raidītāju. Zelta lidojumam, kas, cik man zināms, sastāvēs no piecām Mark IV transporta komētām, jāno�tiek desmit tūksto�u pēdu augstumā ar ātrumu 300 jūd�u stundā. Ņemot vērā katras kravas svaru, būs nepiecie�ams liels daudzums izpletņu, un, tā kā apvidus ir ļoti skarbs, būtisks ir Joti rūpīgs putuplasta iesaiņojums. Izpletņiem un saiņiem, lai atvieglotu to atra�anu, jābūt iezīmē�tiem ar Dayglo vai citu fosforescējo�u krāsu. Nav �aubu, - vīrietis iepleta rokas, - ka SPEKTRA memorandā būs ietvertas instrukcijas par �iem un citiem jautājumiem, ta�u atbildīgajiem par lidojumu jāveic ļoti rūpīgs plāno�anas un koordi�nē�anas darbs.

-� Un glāb�anas komanda? - klusi, bet mazliet nepacietīgi apvaicājās Blofelds.

-���� Apgabala Capo Majiosi ir mans tēvocis. Viņam ir astoņi mazbērni, kurus tēvocis ļoti mīl. Esmu licis viņam saprast, ka maniem kolēģiem ir zināma bērnu atra�anās vieta. Viņ� saprata. Vienlaikus es, kā norādīts, piedāvāju viņam mil�jonu mārciņu par pilnīgu zelta savāk�anu un nogādā�anu uz bāzi Katānijā. Tā Unione fondā ir visiespaidīgākā summa. Capo Mafiosi piekrita �iem nosacījumiem. Viņ� saprot, ka tiek gatavota bankas aplaupī�ana. Vairāk viņ� negrib zināt. Pirmīt izziņotā aizkavē�anās neietekmēs organiza�toriskos darbus. Tie vēl aizvien nepārsniegs piln�mēness periodu. Suboperators 52 ir ļoti spējīgs vīrs. Viņ� ir apgādāts ar Hallicraftor aparatūru, ko man �im nolūkam izsniedza, un klausīsies pa 18 megaherciem atbilsto�i grafikam. Tostarp viņ� uztur kontaktus ar Capo Mafiosi, ar kuru viņ� saradojies, apprecot tēvo�a meitu.

Blofelds klusēja divas garas minūtes. Tad lēni pamāja.

-���� Es esmu apmierināts. Nākamais solis, atbrīvo�anās no zelta, nodots suboperatora 201 pārziņā. Par viņu mums zināms pilnīgi viss. Tas ir cilvēks, kam var uzticēties. MV Mercurial tiks iekrauts Katānijā un caur Suecas kanālu dosies uz Goa Portugāles Indijā. Pa ceļam, noteiktā koordinā�u punktā Arābu līcī, tas sastapsies ar galvenajam Bombejas zelta brokeru konsorci�jam piedero�u tirdzniecības kuģi. Zeltu nogādās uz �ā kuģa apmaiņā pret ekvivalentu vērtību atbilsto�i zelta cenām �veices frankos, dolāros un bolivāros. Lielās valūtas summas tiks sa�dalītas atbilsto�os procentos un pēc tam ar �ārtera lidma�īnu nogādātas no Goa uz divdes�mit da�ādām �veices bankām Cīrihē, kur tās noguldīs depozītu seifos. Numurēto seifu atslē�gas organizācijas locekļi saņems pēc sapulces. No tā brī�a un turpmāk, protams, neaizmirstot par parastajiem dro�ības noteikumiem, kas attiecas uz nesaprātīgu tērē�anu un naudas nonāk�anu atklātībā, �ie depozīti pilnībā būs organizācijas locekļu rīcībā.

Blofelda rāmais skatiens pārslīdēja sapulces dalībniekiem.

-� Vai, jūsuprāt, �ī procedūra ir apmierino�a?

Klāteso�ie piesardzīgi pamāja. Ierunājās nr. 18, poļu elektronikas speciālists Kandinskis. Viņ� runāja bez kādas kautrības. �iem vīriem nebija jākaunas citam no cita.

-�� Vai nepastāv risks, ka kāds no flotes ku�ģiem var pārtvert Mercurial un konfiscēt zeltu? Rietumu valdībām būs skaidrs, ka zeltu no Sicīlijas aizvāks. Kursēs da�ādas gaisa un jūras patruļas.

-� Jūs aizmirstat, - pacietīgi sacīja Blofelds, - ka mēs neatdosim ne pirmo, ne, ja vajadzēs, otro bumbu, kamēr nauda nebūs nonākusi �veices bankās. �ajā ziņā nebūs nekāda riska. Ari otra iespēja, ko esmu paredzējis, proti, ka mūsu kuģi pirātiski varētu pārtvert kāds neatkarīgs operators, ir maz ticama. Es pare�dzu, ka Rietumu valdības saglabās pilnīgu slepenību. Jebkura informācijas noplūde izraisītu paniku. Vai ir vēl kādi jautājumi?

-�� Pilnībā saprotams, - stīvi noteica Bruno Baiers, viens no vācu nodaļas biedriem, - ka nr. 1 pilnībā kontrolēs Zeta rajonu. Vai tas ir pareizi, ka jūs nododat viņam visas savas pilnvaras? Vai tas nozīmē, ka �īs operācijas laikā viņ�, tā teikt, būs augstākais virspavēl�nieks?

"Cik tipiski," nodomāja Blofelds. Vācie�i vienmēr paklausa pavēlēm, bet viņi grib skaidri zināt, kam pieder augstākā vara. Vācu ģenerāļi paklausīs augstākajam virspavēlniekam tikai tad, ja zinās, ka Hitlers augstāko virspavēlnieku atzīst.

-�� Es - viņ� noteikti sacīja, - esmu teicis un atkārtoju vēlreiz: nr. 1 jau tagad ar jūsu vienbal�sīgo lēmumu ir mans pēctecis manas nāves vai nespējas gadījumā. Plānā Omega viņ� ir pilnvarots SPEKTRA virspavēlnieks, un, tā kā es palik�u �tābā, lai novērotu reakciju uz vēstuli, nr. 1 būs virspavēlnieks uz vietas. Viņa pavēlēm būs jāklausa kā manām pavēlēm. Es ceru, ka �ajā jautājumā mēs esam pilnībā vienoju�ies.

Blofelda asais skatiens pārslīdēja visiem klāteso�ajiem. Visi izrādīja savu piekri�anu.

-�� Skaidrs, - noteica Blofelds. - Tādā gadīju�mā sapulce tiek slēgta. Es lik�u attīrī�anas vienībai parūpēties par nr. 12 atliekām. Nr. 18, lūdzu, savienojiet mani ar nr 1 20 megahercu frekvencē. No pulksten astoņiem fran�u pasts būs atbrīvojis �o raidvilni.

D�eimss Bonds izkasīja pēdējās jogurta paliekas no kartona kārbiņas, uz kuras bija rakstīts: "Kazu piena kultūra. No mūsu pa�u kazu fermas Stenvejā Gloster�īrā. Kotvoldas sirds. Gatavots pēc autentiskas bulgāru receptes." Viņ� rūpīgi nogrieza �ķēli no Energen ruletes - tās ir drupenas - un pasniedzās pēc melnā sīrupa. Viņ� rūpīgi apzieda katru kumosu. Siekalas satur ptialīnu. Rūpīgi zie�ot, rodas ptialins, kas pārvēr� cieti cukurā, piegādājot organismam enerģiju. Ptialīns ir enzīms. Enzīmi ir ari pepsīns, ko atrod vēderā, tripsīns un erepsīns, ko atrod zarnās. �ie un citi enzīmi ir ķīmiskas vielas, kas palīdz sagremot barību, kad tā slīd cauri mutei, kuņģim, gremo��anas traktam, un palīdz tai uzsūkties tie�i asinsrites sistēmā. Visus �os svarīgos faktus D�eimss Bonds tagad zināja kā savus piecus pirkstus. Viņ� nesaprata, kāpēc neviens viņam to nebija pastāstījis agrāk. Desmit dienās, kop� Bonds bija atgriezies no Krūmājiem, viņ� jutās tik labi kā nekad savā mū�ā. Viņa enerģija bija divkār�ojusies. Pat kancelejas darbs, kas paras�ti �ķita kā necie�ams traucēklis, tagad gandrīz vai sagādāja prieku. Viņ� to veica ar baudu. Citas nodaļas, sākumā tikai pārsteigtas, tagad juta vieglu aizkaitinājumu par sparīgajām, skaidrajām instrukcijām, ar ko tās ap�audīja 00 nodaļa. Bonds modās tik agri un jutās tik mo�s, ka bija pasācis ierasties darbā agri un aiziet vēlu par lielu aizkaitinājumu sekretārei, glītajai Loelijai Ponsonbijai, kam �āda kārtība nopietni izjauca privāto dzīvi. Arī viņa sāka izrādīt neiecietības un nervozitātes pazīmes. Viņa pat bija uzskatījusi par nepiecie�amu personīgi izrunāties ar savu labāko draudzeni pārvaldē Manipenijas jaunkundzi. Neizrādot greizsirdību pret Loeliju Ponsonbiju, Manipenijas jaunkun�dze viņu uzmundrināja.

- Tas nekas, Lilij, - viņa bija teikusi pie kafi�jas tases pārvaldes ēdnīcā. - Vecais ari pāris nedēļu uzvedās tie�i tāpat, kad bija atgriezies no tās sasodītās dabas dziedinātavas. Varētu domāt, ka strādājam Gandijam vai �veiceram. Pēc tam gadījās pāris nepatīkamu lietu, kas viņu izsita no līdzsvara, un kādu vakaru viņ� devās uz Blades - dro�i vien, lai aizmirstos - un nākamajā dienā jutās briesmīgi un tā ari izskatījās, un kop� tā brī�a ar viņu atkal viss ir vislabākajā kārtībā. Laikam jau viņ� atsāka ārstēties ar �ampanieti. Vīrie�iem tās tie�ām ir labākās zāles. Pēc tām viņi jūtas briesmīgi, bet vismaz cilvēcīgi. Viņi ir necie��ami tikai, kad sāk izturēties līdzīgi dieviem.

Meja, Bonda padzīvojusī mājkalpotāja skotiete, ienāca nokopt brokastu galdu. Bonds aizsmēķēja lielo Duke of Durham cigareti ar fil�tru. Autoritatīvā Amerikas patērētāju savienība uzskata, ka �īs cigaretes satur vismazāko dar�vas un nikotīna devu. Bonds bija pārgājis pie �īs markas pēc aromātiskā, bet spēcīgā Morland Balkau maisījuma ar trim zelta riņķiem ap fil�tru, ko bija smēķējis kop� pusaud�a gadiem. Dukes nebija gandrīz nekādas gar�as, bet tās vismaz bija labākas par Vanguards, jaunajām "beztabakas" cigaretēm, ko ieveda no Amerikas un kas, par spīti veselību sargājo�ām īpa�ībām, piepildīja telpu ar vāju "dego�u lapu" smaku, kas apmeklētājiem lika apvaicāties, vai "kaut kur kaut kas nedeg".

Meja virpināja rokās brokastu traukus - tas liecināja, ka viņai kas sakāms. Bonds pacēla skatienu no The Times centrālās lapas.

-�� Vai tev kaut kas padomā, Meja?

Mejas vecīgie, askētiskie vaibsti bija piesār- tu�i.

-� Man ir jāpasaka, - viņa kā aizstāvoties sa�cīja un palūkojās tie�i uz Bondu. Vienā rokā viņa turēja jogurta kārbu. Sagumzījusi to spēcī�gajos pirkstos, Meja nometa kārbu uz paplātes starp citām lietām. - Man nav tiesību to teikt, mister D�eims, bet jūs sevi indējat nost.

-�� Es zinu, Meja, - mundri atsaucās Bonds. - Tev ir pilnīga taisnība. Bet es vismaz esmu samazinājis savu dienas normu līdz desmit ciga�retēm.

-�� Es nerunāju par jūsu smēķē�anu. Es ru�nāju par �o, - Meja norādīja uz paplāti, - draņķi. Vārds tika izspļauts ar sa�utuma pilnu nicinā�jumu.

Novēlusi smagumu no krūtīm, Meja sakopoja spēku.

-��� Nav pareizi, ka vīrietis ēd bērnu ēdienu - tumītes un tamlīdzīgi. Jums nav jāņem galvā, ko es teik�u, mister D�eims, bet es zinu vairāk par jūsu dzīvi, nekā jūs varbūt vēlētos. Ir biju�as reizes, kad jūs pārvedu�i mājās no slimnīcas, sa�kot, ka jūs esat cietis autoavārijā un tā tālāk. Bet es neesmu veca muļķe, kā jūs par mani domājat, mister D�eims. Autoavārijās nedabū mazu cauru�miņu plecā vai kājā. Jā, jums ir rētas - ak, neva�jag tā smaidīt, es esmu tās redzējusi -. ko var atstāt tikai lodes. Un visi �ie iero�i, na�i un tamlīdzīgas lietas, ko jūs nēsājat apkārt, kad esat pārradies no ārzemēm. Ak! - Meja iespieda rokas sānos, viņas skatiens bija spo�s un kareivīgs. - Jūs varat man pateikt, ka tā nav mana darī�a�na, un likt, lai savācu savas mantas un pazūdu, bet pirms es to daru, es jums pateik�u, mister D�eims, ka nākamreiz, kad iekļūsiet kautiņā un vēderā nebūs nekā cita kā vien putriņa, jūs pār�vedīs mājās zārkā. Tā būs.

Vecajos laikos Bonds būtu teicis Mejai, lai iet pie velna un liek viņu mierā. Tagad, ieguvis bezgalīgu pacietību un labu humora izjūtu, viņ� īsumā pastāstīja vecajai sievai par priek�ro�cībām, kādas "dzīves" ēdieniem ir pār "nāves" ēdieniem.

- Redzi, Meja, - viņ� prātīgi bilda, - visi �ie nedabīgie produkti - baltie milti, baltais cukurs, baltie risi, baltais sāls, olbaltumi - tie ir nāves ēdieni. Vai nu tie ir beigti kā olbaltums, vai ari no tiem ir izsūknētas visas barības vielas. Tās ir indes ar lēnu iedarbību kā, piemēram, cepti ēdieni, kūkas, kafija un Dievs vien zina kas vēl, ko es agrāk ēdu. Un tu tikai paskaties, cik brīni�ķīgi vesels es tagad esmu. Kop� sāku ēst pareizi, pārstāju dzert un tā tālāk, es jūtos kā no jauna piedzimis. Es guļu divreiz labāk. Man ir divreiz vairāk enerģijas. Man nesāp galva. Nesāp muskuļi. Nemoka paģiras. Jā, pirms mēne�a nepagāja ne nedēļa, kad vismaz vienu ritu es nespēju brokastīs apēst neko citu kā pāris aspirīna ripiņu un iedzert zāļu tēju. Un tu glu�i labi zini, ka tādās reizēs tev vajadzēja mani ap�ubināt kā vecai vistai cāļus. Nu, - Bonds draudzīgi sarauca uzacis, - ko tu par to teiksi?

Mejai nebija, ko iebilst. Paņēmusi paplāti, viņa stīvi devās uz durvim, ta�u uz sliek�ņa apstājās un pagriezās. Viņai acīs bija dusmu asaras.

-� Es varu pateikt tikai to, mister D�eims, ka varbūt jums taisnība, bet varbūt ne. Mani bez�gala uztrauc, ka jūs vairs nelīdzināties pats sev.

Viņa izgāja no istabas, aizcirzdama aiz sevis durvis.

Bonds nopūties paņēma laikrakstu. Viņ� nomurmināja maģiskos vārdus, ko saka visi vīrie�i, kad pusmū�a sieviete sarīko tempera�mentīgu scēnu, un turpināja lasīt par cēloņiem, kāpēc nav notikusi galotņu tik�anās.

Skaļi, prasīgi ied�inkstējās telefons - sarka�nais, kam bija tie�ā līnija ar pārvaldi. Nenolaiz- dams skatienu no lappuses, Bonds pastiepa roku. Aukstajam karam ejot uz beigām, vairs nebija tā kā vecajos laikos. Nekas interesants nebija gaidāms. Iespējams, paziņos, ka atcelta pēcpusdienā paredzētā izmēģinājuma �au�ana Bislejā ar viņa jauno FN �auteni.

-�� Bonds klausās.

Zvanīja pārvaldes priek�nieks. Bonds nometa avīzi uz grīdas. Piespiedis klausuli pie auss, viņ�, kā vecajos laikos, pūlējās lasīt starp vārdiem.

-�� Nekavējoties, D�eims! M.

-�� Kaut kas man?

-���� Kaut kas visiem. Pa kaklu, pa galvu un pilnīgā slepenībā. Ja tuvākajās nedēļās esi saru�nājis kādu tik�anos, tad labāk to atcel. �ovakar brauksi projām. Sveiks!

Iestājās klusums.

Bondam piederēja visegoistiskākā automa��īna visā Anglijā. Tā bija Mark II Continental Bentley, ko kāds bagāts idiots uz Lielā rietumu ceļa bija salaulājis ar telegrāfa stabu. Bonds bija nopircis atliekas par 1500 mārciņām, pēc tam Rolls bija iztaisnoju�i ielocīto rāmi un pielāgoju�i jaunu dzinēju Mark IV ar 9,5 kompresiju. Pēc tam Bonds ar 3000 mārciņām (tā bija puse no viņa ietaupījumiem) bija devies pie Mulliners, un viņi bija noņēmu�i veco, salocīto sporta automa�īnas virsbūvi, aizstājot to ar elegantu divvietīgu kabrioletu, kuram bija divi ādas sēdekļi ar roku balstiem. Pārējo aizmugures daļu aizņēma kā ar nazi nogriezta, diezgan neglīta kabīne. Automa�īna bija krāsota armijas pelēkā matētā, nevis spo�ā krāsā, un polsterējums bija no melnas kazādas. Tā lidoja kā putns un kā bumba, un Bonds to mīlēja vairāk par visām sava mū�a sievietēm kopā, ja vien tas būtu iespējams.

Ta�u Bonds nebija ar mieru piederēt nevienai automa�īnai. Automa�īna, lai cik lieliska, bija pārvieto�anās līdzeklis. (Viņ� savu Continental dēvēja par lokomotīvi: "Es tevi aizvedī�u savā lokomotīvē.") Un tai jebkurā laikā bija jābūt gata�vai pārvietoties - nekādu garā�as durvju, uz ku�rām aplauzt nagus, nekādu auklē�anos ar mehāniku, izņemot nelielu ikmēne�a apskati, "lokomotīve" gulēja laukā, viņa dzīvokļa priek�ā, un tai bija jāiedarbojas nekavējoties jebkuros laika apstākļos un pēc tam jāturas uz ceļa.

Abi izpūtēji - Bonds bija pieprasījis divcollī- gas caurules, viņam nepatika veco, oriģinālo izpūtēju klusais park�ķis - pamatīgi ierēcās, kad garais pelēkais deguns ar lielu astoņstūrai�nu skrūvi priek�galā spārnotā B vietā izgriezās no mazā �elsijas laukumiņa uz Kingsroudas. Pulkstenis rādīja deviņi, tātad pārāk agrs, lai uz ceļa sāktos sastrēgumi, un, strauji izvadījis automa�īnu pa Slounstritu, Bonds iegriezās parkā. Bija par agru ari, lai ielās parādītos ceļu policija, tāpēc pēc visai ekstravaganta brauciena viņ� precīzi trijās minūtēs bija nonācis pie Marmora arkas ieejas. Lēnām apbraucis mājām un nokļuvis uz Beikerstritas, Bonds tādā pa�ā garā nonāca Rīd�entparkā. Desmit minūtes pēc steidzamā aicinājuma ierasties viņ� jau brauca aug�up lielās �etrstūrainās ēkas liftā uz astoto un pēdējo stāvu.

Soļodams pa paklājiem izklāto gaiteni, Bonds jau sajuta gaisā trauksmi. �ajā stāvā bez M kabinetiem atradās sakaru nodaļa, un aiz pelēkajām, aizvērtajām durvīm varēja sadzir�dēt nepārtrauktus raidītāju sprak�ķus un dūk�anu un �ifrē�anas ma�īnu pastāvīgos, automāta kārtai līdzīgos rējienus un klaboņu. Bondam ienāca prātā, ka izsludināta vispārēja trauksme. Kas, pie velna, bija noticis?

Pārvaldes priek�nieks stāvēja blakus Mani�penijas jaunkundzes galdam un, saukdams sig�nālus no biezas mapes, deva viņai norādījumus.

-�� CIP, Va�ingtona, personīgi Dalesam. �ifrs XXX ar teleprinteri. Metiss. Otrais birojs. Tas pats �ifrs un adrese. Nodaļa F, NATO izlūkdie�nesta priek�niekam. Personīgi. Standarta ceļ� caur nodaļas priek�nieku. �o nodot tie�i rokās M 15, personīgi, kopiju policijas komisāram, personīgi, un �os, - viņ� padeva biezu �ūksni, - personīgi nodaļu priek�niekiem no M. �ifrs XX pa Vaitholas radio un Portishedu. Ja? Esi laba meitene un nosūti visu pēc iespējas ātrāk. Būs vēl citi ziņojumi. Gaidāma nelādzīga diena.

Manipenijas jaunkundze priecīgi pasmaidī�ja. Viņai patika tādas trakās dienas, kā viņa tās dēvēja. Tās viņai atgādināja par pirmsākumiem, kad Manipenijas jaunkundze sāka strādāt pārvaldē par jaunāko �ifrētāju. Viņa pieliecās tuvāk un nospieda komutatora slēdzi.

-�� 007 ieradies, ser. - Manipenijas jaunkun�dze palūkojās uz Bondu. - Vari iet!

Pārvaldes priek�nieks pasmaidījis sacīja: - Piesprādzējieties!

Virs M durvīm iedegās sarkanā gaisma. Bonds iegāja.

Kabinetā valdīja pilnīgs miers. M atslābinā�jies sēdēja sāniski pie sava rakstāmgalda un lūkojās laukā pa plato logu uz tālumā mirdzo��ajām Londonas debesīm. Viņ� pacēla skatienu.

-�� Apsēdies, 007! Paskaties �urpu!

Pastiepis roku, viņ� pastūma pāri galdam da�as fotokopijas.

-�� Nesteidzies!

M paņēma pīpi un, gribēdams to piebāzt, izklaidīgi iegremdēja pirkstus tabakas dozē ar glieme�vāka pamatni.

Bonds paņēma kopijas. Tajās no priek�puses un aizmugures bija redzama aprakstīta aploksne. Tā viscaur bija nokaisīta ar pulveri pirkstu nospiedumu noņem�anai.

M pameta skatienu uz viņa pusi.

-� Ja gribi, vari smēķēt.

-� Paldies, ser, - atteica Bonds. - Es cen�os atmest.

-�� Hmh, - noteica M un, iebāzis mutē pīpi, uz��ķīla sērkociņu. Dziļi ievilcis dūmus, viņ� iekārto�jās krēslā ērtāk. Pelēkās jūrnieka acis neko neredzo�u skatienu domīgi vērās laukā pa logu.

Aploksne ar uzrakstu PERSONĪGI UN NEKAVĒJOTIES bija adresēta premjerministram. Adrese: SWI, Ix>ndonā, Vaitholā, Dauningstritā 10. Ikviens sīkums adresē bija pareizs līdz pat norādījumam PC, kas nozīmēja, ka premjermi�nistrs ir slepenpadomnieks. Interpunkcija bija nevainojama. Uz markas bija zīmogs ar atzīmi Braitona, 3. jūnijs, 8.30. Bondam ienāca prātā, ka vēstule varētu būt sūtīta nakts aizsegā un ka tā dro�i vien pienākusi kaut kad tās pa�as dienas, t.i., vakardienas, agrā pēcpusdienā. Bija izmanto�ta rakstāmma�īna ar treknu, visai elegantu �riftu. �is fakts kopā ar iespaidīgo 5 reiz 7,5 collas lielo aploksni, adreses teksta izkārtojumu un stilu atstāja nopietnu, lieti�ķu iespaidu. Uz aploksnes otrās puses nebija nekā, izņemot pirkstu nospie�dumus. Zīmoglakas nebija.

Vēstule, tikpat pareizi un glīti uzrakstīta, vēstīja:

"Mister premjerministr, Jums vajadzētu zināt vai ari, sazinoties ar Gaisa spēku virspavēlnieku, Jūs uzzināsiet, ka vakar, 2. jūnijā, apmēram kop� pulksten 22 britu lidma�īna ar diviem kodoliero�iem ir devusies mācību lidojumā. Lidma�īna ir Villiers Vindicator O/NBR no RAF eksperimentālās vienības, kuras bāze atrodas Boskombdaunā. Piegādes ministrijas indikācijas numuri uz kodoliero�iem ir MOS/bd/654/Mk V un MOS/bd/655/Mk V. Tie apzīmēti ari ar USAF identifikācijas numuriem tādā daudzumā un tādā garumā, ka es Jūs ar tiem neapgrūtinā�u.

Dodoties NATO mācību lidojumā, lidaparātā bija apkalpe piecu cilvēku sastāvā un novērotājs. Bākā bija degviela desmit stundu ilgam lidoju�mam ar ātrumu 600 jūd�u stundā 40 000 pēdu augstumā.

�is lidaparāts kopā ar abiem kodoliero�iem tagad atrodas mūsu organizācijas īpa�umā. Apkalpe un novērotājs ir miru�i, un mēs, palīdzot jums saglabāt slepenības pakāpi, ko Jūs, bez �aubām, gribēsiet saglabāt un ko vienlīdz atbalstām arī mēs, uzdodam Jums paziņot tuviniekiem, ka lidaparāts ir cietis katastrofā.

�ā lidaparāta un abu kodoliero�u atra�anās vietu, apstiprinot, ka tos iespējams salabot. Jums paziņos apmaiņā pret 100 000 000 mārci�ņu ekvivalentu zeltā ar provi 1000 vai ne mazāk kā 999. Norādījumi par zelta piegādi atrodami klāt pievienotajā memorandā. Pieprasām, lai zelta saņem�ana un nogādā�ana netiktu kavēta, kā ari tiktu izsludināta �īs organizācijas un tās biedru neaizskaramība, kas apstiprināta ar Jūsu un Savienoto Valstu prezidenta personī�gajiem parakstiem.

Atteikumam pieņemt �os nosacījumus septiņu dienu laikā no 1959. gada 3. jūnija pulksten 17.00 pēc Grini�as laika - t.i., līdz 1959. gada 10. jūnija pulksten 17.00 pēc Grini��as laika - paredzamas nopietnas sekas. Pēc �ā termiņa nekavējoties tiks iznīcināts Rietumu lielvalstīm piedero�ais īpa�ums, ne mazāks kā minēto 100 000 000 mārciņu vērtībā. Ies bojā cilvēki. Ja 48 stundu laikā pēc brīdinājuma vēl aizvien netiks izrādīta vēlē�anās piekrist mūsu nosacījumiem, tad bez turpmāka brīdinājuma tiks iznīcināta kāda pasaules valsts galvaspilsē�ta. Būs ļoti lieli cilvēku upuri. Vēl vairāk, starp�laikā starp �iem diviem notikumiem organizācija patur sev tiesības izsludināt pasaulei 48 stundu termiņu. �is pasākums, kas izraisīs paniku ik�vienā lielākā pilsētā, paredzēts, lai Jūs pastei�dzinātu.

�is, mister premjerministr, ir vienīgais un galīgais paziņojums. Mēs gaidīsim Jūsu atbildi katru stundu pēc Grini�as laika 16 megahercu viļņos.

Parakstījis

SPEKTRS,

Speciālā organizācija pretizlūko�anas, terorisma, atriebības un �antā�as darbību veik�anai"

D�eimss Bonds izlasīja vēstuli vēlreiz un uzmanīgi nolika to atpakaļ uz rakstāmgalda. Pēc tam viņ� pievērsās otrajai lappusei ar memorandu par zelta piegādi.

"Etnas kalna ziemeļrietumu nogāzes Sicīli�jā� Decca raidītājs ieslēgts� Pilnmēness periods� starp pusnakti un 1.00 pēc Grini�as laika� piegādes pa ceturtdaļtonnai atsevi�ķos vienu pēdu biezos putuplasta iepakojumos� minimums trīs izpletņi uz piegādi� par lidma��īnām un lidojumu grafikiem paziņot 16 mega�hercu vilnī ne vēlāk kā 24 stundas pirms operā�cijas� Jebkādas pretdarbības gadījumā līgums tiks lauzts un nomesta atombumba Nr. 1 vai Nr. 2." Paraksts tas pats. Abas lappuses beidzās ar rindu: "Kopiju vienlaikus nosūtīt Savienoto Valstu prezidentam."

Bonds klusējot nolika fotokopiju kaudzē uz pārējām. Iebāzis roku bik�u kabatā, viņ� izvilka tērauda cigare�u etviju, kurā atradās vairs tikai deviņas cigaretes, un, izņēmis vienu, aizsmēķē�ja, dziļi ievelkot plau�ās dūmus un izpū�ot ar garu, domīgu svilpienu.

M pagrie�as krēsla ar seju pret Bondu.

-�� Nu?

Bonds ievēroja, ka M pirms trim nedēļām tik dzidrās un dzīvās acis tagad ir apsarku�as un saspringtas. Kāds tur brīnums!

-� Ja �īs lidma�īnas un iero�i tie�ām ir pazu�du�i, ser, - viņ� sacīja, - tad ar to jārēķinās. Manuprāt, viņi runā nopietni. Es domāju, ka tā ir patiesība.

-� Tāpat domā Kara ministrija, - sacīja M.

- Tāpat domāju es. - Viņ� mirkli klusēja. - Jā, lidma�īna ar bumbām ir pazudusi. Un bumbu numerācija ir pareiza.

-� Ko mēs te varam darīt, ser? - vaicāja Bonds.

-� Sasodīti maz, patiesību sakot, praktiski ne�ko. Neviens neko nav dzirdējis par �iem SPEKTRA cilvēkiem. Mēs zinām, ka Eiropā darbojas kaut kas līdzīgs neatkarīgai vienībai - esam �o to no viņiem pirku�i, tāpat ari amerikāņi, un Metiss tagad atzīst, ka �ie cilvēki lielas naudas dēļ no�slepkavoju�i Golcu, fran�u ūdeņra�a speciālistu, kas pagāju�ajā gadā pārgāja pie viņiem, saņēmis piedāvājumu no zila gaisa. Netika pieminēti nekā�di vārdi. Piedāvājumu izteica pa radio, tajos pa�os vēstulē pieminētajos 16 megahercos. Otrajai sa�karu nodaļai. Metiss to pieņēma. Viņi nostrādāja rūpīgi. Metiss samaksāja - pilnu somu naudas, ko atstāja pie Mi�elinroudas ceļa zīmes nr. 1. Ta��u neviens nevar viņus saistīt ar �iem SPEKTRA cilvēkiem. Kad mēs un amerikāņi ar viņiem sa�darbojāmies, mūs gaidīja bezgalīgi starpnieki, patie�ām profesionāļi, un mūs tik un tā vairāk interesēja galarezultāts nekā iesaistītie cilvēki. Mēs abi maksājām lielu naudu, bet samaksa bija tā vērta. Ja tagad iesaistīta tā pati grupa, tad ir skaidrs, ka viņi tie�ām ir vērā ņemami, un tā es ari pateicu premjerministram. Ta�u tas nav galvenais. Tie�i tā, kā vēstulē teikts, ir pazudusi lidma�īna un divas bumbas. Viss sakrīt pat niecī�gākajos sīkumos. Vindicator devās NATO mācību lidojumā uz dienvidiem no Īrijas un tālāk virs Atlantijas okeāna. - M pasniedzās pēc biezas ma�pes un pār�ķīra da�as lappuses. Viņ� atrada, ko gribēja. - Jā, bija paredzēts se�u stundu lidojums, izlidojot no Boskombdaunas pulksten astoņos vakarā un atgrie�oties divos naktī. Apkalpe sastā�vēja no pieciem cilvēkiem un NATO novērotāja itāļa, vārdā Peta�i, D�uzepe Peta�i, kas bija eskadriļas komandieris itāļu gaisa spēkos un uz laiku veica misiju NATO. Acīmredzot viņ� ir labs pilots, ta�u pa�laik pārbauda viņa biogrāfijas faktus. Peta�i nosūtīja parastā dienesta uzdevu�mā. NATO labākie piloti bija ieradu�ies uz mēne�iem ilgām mācībām, lai apgūtu Vindicator un bumbu palai�anas mehānismus. �o lidma�īnu acīmredzot gatavoja NATO pla�a rādiusa bruņoto spēku aktivitātēm. Lai kā, - M pār�ķīra lappusi.

- lidma�īnu, kā parasti, novēroja uz ekrāna, un viss bija labi, kamēr tā, lidojot 40 000 pēdu augstumā, bija nonākusi uz rietumiem no Īrijas. Pēc tam, pretēji visām instrukcijām, lidma�īna nolaidās līdz apmēram 30 000 pēdām un pazuda transatlantijas gaisa ceļos. Bumbvedēju komanda mēģināja nodibināt ar to sakarus, bet radio vai nu nespēja atbildēt, vai neatbildēja. Pirmajā brīdī �ķita, ka Vindicator sadūrusies ar kādu no trans�atlantijas lidma�īnām, un iestājās kaut kas līdzīgs panikai. Ta�u neviena no kompānijām neziņoja, ka būtu atgadījies kaut kas ļauns vai pat aizdo�mīgs. - M palūkojās uz Bondu. - Tas arī bija viss. Lidma�īna vienkār�i pazuda.

-�� Vai amerikāņu tāldarbības brīdinājuma sistēma neko neuztvēra? - apvaicājās Bonds.

-���� Pareizs jautājums. Tā ir vienīgā liecība, kas ir mūsu rīcībā. Ziņo, ka apmēram piecas jūdzes uz austrumiem no Bostonas kāda lidma��īna esot novirzījusies no kursa uz Aidlvildu un nogriezu�ies uz dienvidiem. Ta�u tas atkal ir nozīmīgs satiksmes ceļ� - pa to iet ziemeļu gaisa satiksme no Monreālas un Ganderas lejup līdz Bermudu, Bahamu salām un Dienvidamerikai. Tāpēc sistēmas operatori vienkār�i nodomāja, ka tā ir kāda BOAC vai Kanādas tranzīta lidma��īna.

-�� Visādā ziņā izklausās, ka viņi visu ir ļoti smalki izplānoju�i, slēpjoties �ajos satiksmes ceļos. Vai lidma�īna Atlantijas vidū varēja pa�griezties uz ziemeļiem un doties uz Krieviju?

-� Jā, vai uz dienvidiem. Apmēram 500jūd�u no abiem krastiem ple�as liels gaisa telpas ga�bals, ko radari nepārklāj. Tikpat labi lidma�īna varēja nogriezties no mar�ruta un atgriezties Eiropā pa jebkuru no diviem vai trim gaisa ceļiem. Patiesībā tā �obrīd var atrasties jebkurā pasaules punktā. Tā, lūk.

-� Ta�u tā ir milzīga lidma�īna. Tai vajadzīgi speciāli skrejceļi. Tai kaut kur jānolai�as. Tik lielu lidma�īnu nav iespējams noslēpt.

-� Tie�i tā. Tas ir acīmredzami. Vakar līdz pus�naktij Karaliskie gaisa spēki bija pārbaudīju�i katru lidostu, visas pasaules lidostas, kas būtu varēju�as to uzņemt. Atbilde bija negatīva. Ta�u. protams, lidma�īna varēja nolaisties, ietriecoties kaut kur, piemēram, Sahārā vai kādā citā tuksnesī vai jūrā, kādos piekrastes ūdeņos.

-�� Vai tādā gadījumā nenotiktu kodolsprā�dziens?

-�� Nē. Tās ir pilnīgi dro�as, kamēr nav atbrī�vots palai�anas mehānisms. Acīmredzot pat tie�s kritiens, kā no B-47 virs Ziemeļkarolīnas 1958. gadā, uzspridzina tikai TNT palai�anas mehānismu, neskarot plutoniju.

-�� Kā tad �ie SPEKTRA cilvēki domā to uz�spridzināt?

M iepleta rokas.

-� To paskaidroja Kara ministrijas sanāksmē. Es visu nesapratu, bet acīmredzot atombumba izskatās tāda pati kā jebkura cita bumba. Tādā gadījumā tās priek�gals ir pildīts ar parasto TNT, bet aste ar plutoniju. Starp abām vielām atrodas caurums, kurā ieskrūvē kaut kādu detonatoru, kaut ko līdzīgu sprūdam. Sadursmes brīdi TNT iedarbina detonatoru, un detonators atbrīvo plutoniju.

-Tātad, lai bumbu uzspridzinātu, �iem cilvē�kiem vajadzēs to nomest?

- Acīmredzot ne. Viņiem būs vajadzīgs cilvēks ar labām fizikas zinā�anām, kas izprot �o mehānismu, bet viņam atliks vienīgi atskrūvēt bumbas priek�galu - parasto detonatoru, kas at�brīvo TNT - un pievienot kaut kādu laika degli, kas iedarbinās TNT, nenometot bumbu. Tad sekos sprādziens. Turklāt mehānisms nav nekas milzīgs. To visu var ievietot kaut kādā tvertnē, kas ir apmēram tikai divas reizes lielāka par lielu golfa somu. Protams, ļoti smagu. Ta�u to var ievietot, piemēram, lielas automa�īnas aizmugurē, vien�kār�i iebraukt ma�īnu pilsētā un kaut kur atstāt ar ieslēgtu laika degli. Vajag tikai pāris stundu laika, lai izkļūtu no sprādziena zonas - vismaz 100 jūd�u attālumā - un viss.

Bonds pasniedzās kabatā pēc vēl vienas cigaretes. Tas nevarēja būt, tomēr bija. Tie�i tas, ko viņa izlūkdienests un visi pārējie pasaules izlūkdienesti gaidīja notiekam. Anonīms cilvē�ciņ� lietusmētelī ar smagu ceļasomu vai golfa somu, ja vēlaties. Atstāta bagā�a, stāvvietā no�vietota automa�īna, krūmu skupsna lielas pilsētas centrā. Atbildes nebija. Da�u gadu lai�kā, ja ekspertiem taisnība, būs vēl mazāka iespēja rast atbildi. Tā teikt, katra visniecīgākā tautiņa būs gatava ra�ot atombumbas savā piemājas pagalmā. Acīmredzot tas vairs nebija nekāds noslēpums. Tikai prototipi nāca ar grūtī�bām - piemēram, pirmie �aujamiero�i, lielgabali vai tanki. Tagad tie bija visiem kā loki un bultas. Rīt vai parit par lokiem un bultām pārvērtīsies atombumbas. Un �is bija pirmais �antā�as gadī�jums. Ja vien SPEKTRU neapturēs, ziņa izplatī�sies, un drīz vien to gatavos katrs noziedzīgs zinātnieks, kam vien būs ķīmisko vielu kom�plekts un nedaudz dzelzs krājumā. Ja vien tos laikus neapturēs, nekas cits neatliks kā vien maksāt. Bonds tā ari pateica.

- Tuvu patiesībai, - piebilda M. - No visiem aspektiem, tai skaitā no politiskā, kaut ari tam nav tik lielas nozīmes. Ta�u, ja kaut kas notiks, ne premjerministrs, ne prezidents nenodzīvos pat piecas minūtes. Ta�u vienalga, vai mēs mak�sājam vai ne, sekas būs bezgalīgas - un visas sliktas. Tāpēc jādara pilnīgi viss iespējamais, lai atrastu �os cilvēkus, lidma�īnu un laikus viņus apstādinātu. Premjerministrs un prezidents ir pilnīgi vienisprātis. �ai operācijai - to iedēvēju�i par Pērkonlodi - piesaistīts ikviens izlūkdienesta aģents, kas atrodas mūsu pusē. Lidma�īnas, kuģi, zemūdenes - un, protams, nauda - nav �ķērslis. Mēs varam dabūt visu, kad vien to vēlamies. Kabinets jau izveidojis īpa�u komiteju un kara centrāli. Tai piegādās katru sīkāko informācijas kripatu. Amerikāņi ir rīkoju�ies tāpat. No zināmas informācijas noplūdes nav iespējams izvairīties. Atklātībai izziņots, ka vi�sa panika, un tā ir panika, radusies nozudu�ā Vindicator - bumbas ieskaitot - dēļ, lai kādu politisku jucekli tas varētu izraisīt. Pilnīgā slepe�nībā turēs tikai vēstuli. Skotlendjards kopā ar FIB, Interpolu, un, kur vien iespējams, palīdzot visām NATO izlūko�anas aģentūrām, parūpē�sies par parasto izmeklē�anas darbu - pirkstu nospiedumiem, Braitonu, vēstuļpapīru. Izman�tos tikai dokumenta fragmentu un �riftu - da�us nevainīgus vārdus. To visu darīs pavisam atse�vi�ķi no lidma�īnas meklējumiem. To risinās kā pa�u svarīgāko spiego�anas jautājumu. Neviens nespēs sasaistīt abas izmeklē�anas. ĪVI 15 nodarbosies ar visu apkalpes locekļu un itāļu novērotāja biogrāfijām. Tā būs dabiska lidma�īnas meklējumu sastāvdaļa. Kas attiecas uz mūsu dienestu, mēs esam apvienoju�ies ar CIP, lai izvērstu darbību visā pasaulē. Alens Daless piesaistījis �im uzdevumam ikvienu cilvēku, kas ir viņa rīcībā, un es tāpat. Tikko esmu izsludinājis vispārējo trauksmi. Tagad varam tikai sēdēt un gaidīt.

Bonds aizsmēķēja vēl vienu - grēcīgo tre�o - cigareti vienas stundas laikā.

- Kāda visā �ajā lietā būs mana loma, ser? - māksloti bezrūpīgā balsī viņ� apvaicājās.

M izklaidīgi paskatījās uz Bondu, it kā redzē�tu viņu pirmo reizi. Pēc tam, sagriezies krēslā, viņ� kādu brīdi, neko neredzot, lūkojās laukā pa logu. Visbeidzot it kā starp citu sacīja: - Pastāstot tev visu, ko nupat sacīju, 007, es esmu pārkāpis uzticības zvērestu premjerministram. Es biju zvērējis, ka nevienam neteik�u to, ko tev tikko stāstīju. Es nolēmu izdarīt to, ko izdarīju, tāpēc, ka man ir ideja, nojauta, un es vēlos, lai �o ideju īsteno, - viņ� mirkli vilcinājās, - uzticams cilvēks. Man �ķita, ka vienīgais iespējamais pierādījumu avots, lai cik niecīgs un ap�aubāms, varētu būt tālvadības brīdinājuma sistēmas radara rādījumi par lidma�īnu, kas pametusi austrumu rietumu gaisa kanālu pāri Atlantijas okeānam un nogrie�zu�ies uz dienvidiem Bermudu un Bahamu salu virzienā. Es nolēmu pieņemt �o liecību, lai gan citos tā nav modinājusi īpa�u interesi. Kādu laiku pavadījis, pētot Rietumatlantijas karti un dia�grammas, es pamēģināju iejusties SPEKTRA - vai drīzāk SPEKTRA vadoņa, jo aiz visa tā neap�au�bāmi slēpjas ārkārtīgi gudras smadzenes, - domu gaitā. Un es nonācu pie da�iem secinājumiem. Es nospriedu, ka bumbas nr. 1 un bumbas nr. 2 visizdevīgākais mērķis, ja līdz tam nonāks, būs drīzāk Amerikā, nevis Eiropā. Sāksim ar to, ka amerikāņiem ir izteiktākas bailes no bumbu draudiem nekā mums, eiropie�iem, un tāpēc viņi ir vieglāk pārliecināmi, ka var nonākt līdz bumbas nr. 2 sprādzienam. 100 000 000 mārciņu vērtu un tāpēc bumbas nr. 1 nome�anai piemērotu iekārtu Amerikā ir vairāk nekā Eiropā, un, vis�beidzot, pēc vēstules stila un izmantotā papīra, kas, starp citu, ir nīderlandie�u. kā ari pēc ne�ēlīgās intrigas ir nojau�ams, ka SPEKTRS ir Eiropas organizācija. Tāpēc man �ķiet, ka mērķis, visticamāk, ir izraudzīts Amerikā, nevis Eiropā. Lai kā, izdarot �os pieņēmumus un pieņemot, ka lidma�īna nevarēja nolaisties pa�ā Amerikā vai pie tās krastiem, jo piekrastes radaru tīkls ir pā�rāk labs, es lūkojos pēc piemērota apvidus tuvā�kajā apkārtnē. Un, - pametis skatienu uz Bondu, M atkal novērsās, - es iz�ķīros par Bahamu sa�lām. Tā ir salu grupa, no kurām daudzas ir neap�dzīvotas. Tās ieskauj galvenokārt sekli ūdeņi virs smiltīm, un tās ir apgādātas ar vienu vienkār�u radaru staciju - tā pati paredzēta tikai civilajai gaisa satiksmei, un to apkalpo vietējais civilais personāls. Dienvidos, uz Kubas, Jamaikas un Kārību salu pusi, nav neviena nozīmīga mērķa. Turklāt tas ir pārāk tālu no Amerikas piekrastes. Ziemeļu virzienam ir tie pa�i trūkumi. Ta�u tuvā�kā no Bahamu salām atrodas tikai 200 jūd�u attālumā no Amerikas piekrastes - braucot ar ātru motorlaivu vai jahtu, nepiecie�amas tikai se�as vai septiņas stundas.

-�� Ja jums taisnība, ser, - pārtrauca Bonds, - kāpēc SPEKTRS nosūtīja vēstuli nevis prezi�dentam, bet premjerministram?

-��� Lai jauktu pēdas. Lai mēs darītu to, ko darām - meklētu tās pa visu pasauli, nevis vienā tās daļā. Un lai atstātu maksimālu iespaidu. SPEKTRS saprot, ka vēstule tūlīt pēc tam. kad esam pazaudēju�i bumbvedēju, līdzināsies trāpījumam tie�i pa saules pinumu. Pēc viņu domām, mēs pat varētu nekavējoties samaksāt. Nākamais viņu operācijas solis, uzbrukums mērķim nr. 1, varētu būt viņiem nepatīkams. Tas lielā mērā atklātu viņu atra�anās vietu. Viņi labprātāk savāktu naudu un pēc iespējas ātrāk pabeigtu operāciju. Uz to mums ari jāspēlē. Mums viņi jānoved tik tuvu bumbas nr. 1 nome�anai, cik vien varam uzdrīkstēties, cerot, ka nākamajās se�ās un vēl trijās ceturtdaļās no septītās dienas kaut kas viņus nodos. Tās ir �aubīgas izredzes. Es saistu visas cerības ar sa�vu nojautu, - M spēji pagriezās krēslā, - un ar tevi. Nu, - viņ� palūkojās uz Bondu. - Vai ir kādi apsvērumi? Ja nav, tad labāk ķeries pie darba. Tev rezervēta vieta visās Ņujorkas lidma�īnās no �ā brī�a līdz pusnaktij. Pēc tam uz BOAC. Biju domājis izmantot RAF Canberra, bet negribu sa�celt troksni. Tu esi bagāts jauneklis, kas meklē salās kaut kādu īpa�umu. Tas dos tev iespēju interesēties par visu, ko vēlies. Labi?

- Jā, ser. - Bonds piecēlās kājās. - Es labāk būtu nodarbojies ar kaut ko interesantāku - piemēram, sadragājis Dzelzs priek�karu. Nespē�ju atbrīvoties no sajūtas, ka �ī ir lielāka operāci�ja, nekā iespējams paveikt vienai mazai vienībai. Varu derēt, ka tas vairāk izskatās pēc krievu darba. Viņi dabū savās rokās eksperimentālo lidma�īnu un bumbas - viņi nepārprotami to vēlas - un pū� mums miglu acīs, saceļot visu �o a�iotā�u ap SPEKTRU. Ja SMERSH vēl darbo�tos, es teiktu, ka te jūtams viņu pirksts. Tas ir pilnīgi viņu stilā. Ta�u, ja �ai domai ir kāds reāls pamats, tad iespējams, ka Austrumu stacijas kaut ko manīs. Vai vēl kas, ser? Ar ko es sadar�bojos Naso?

-� Gubernators zina, ka tu ieradīsies. Viņiem ir labi apmācīta policija. Es saprotu, ka CIP sūta labu cilvēku. Ar sakaru aprīkojumu. Viņiem ir vairāk tāda tipa aprīkojuma nekā mums. Paņem �ifru ma�īnu ar XXX uzstādījumu. Es gribu dzirdēt katru sīkumu, ko tev izdodas noskaid�rot. Ziņosi personīgi man. Labi?

-�� lobi, ser.

Bonds devās uz durvīm un izgāja no kabine�ta. Vairs nebija ko teikt. �is izskatījās pēc lielā�kā uzdevuma, kas izlūkdienestam jebkad dots, un, pēc viņa domām, jo Bonds neņēma nopietni M nojautu, viņu nosūtīja uz kora pēdējām rindām. Lai tā būtu. Viņ� labi nosauļosies un pavēros izrādi no aizkulisēm.

���

Kad Bonds, nesot pār plecu glītu �ifrētāju ādas futrālī, kas tikpat labi varētu būt dārga kinokamera, izgāja no ēkas, vīrietis smil�krāsas Volksivagen pārstāja kasīt apdeguma rētu zem krekla un, desmito reizi palaidis vaļā �etrdesmit piektā kalibra garstobra revolveri, iedarbināja dzinēju. Viņ� atradās divdesmit piecus jardus aiz Bonda Bentley. Viņam nebija ne jausmas, kas ir lielajā mājā, no kuras Bonds bija iznācis.

Viņ� vienkār�i bija izprasījis no Krūmāju re�ģistratora Bonda mājas adresi un, izkļuvis no Braitonas slimnīcas, nekavējoties sāka viņu izsekot. Automa�īna bija nomāta ar pieņemtu vārdu. Izdarījis to, kas darāms, viņ� dosies taisnā ceļā uz Londonas lidostu un iesēdīsies pirmajā lidma�īnā, kas izlido uz jebkuru valsti ārpus kontinenta. Grāfs Lipe bija sangviniķis. Darbs un personīgie rēķini, kas viņam kārto�jami, nemodināja grāfā ne mazākos sirdsapzi�ņas pārmetumus. Viņ� bija ne�ēlīgs un atriebīgs cilvēks, kas savā mū�ā bija iznīcinājis daudzus traucējo�us un, iespējams, bīstamus cilvēkus. Viņ� sprieda, ka SPEKTRS, ja kādreiz par to uzzinātu, neceltu iebildumus. Klīnikā noklausī�tā telefonsaruna liecināja, ka viņa aizsegs, kaut nedaudz, tomēr ir pacelts, tātad pastāv reāla iespēja, ka viņa darbībai var izsekot līdz pat saistībai ar Sarkanā zibens tongiem. No tiem līdz SPEKTRAM bija patālu, bet apak�operators G zināja, ka, tiklīdz aizsegs ir sācis irt, tas irst kā veca zeķe. Turklāt �im cilvēkam vajadzēja saņemt pelnīto samaksu. Grāfam Lipem vaja�dzēja ar viņu norēķināties.

Bonds iekāpa automa�īnā. Aizcirta dunas. Apak�operators G vēroja, kā no abām izpūtēja caurulēm paceļas zili dūmi. Viņi sāka braukt.

Ceļa otrā pusē un simts jardu aiz Volkswagen SPEKTRA nr. 6 nolaida pār acīm motociklista brilles, iedarbināja savu Triumph ar 500 cm3 dzinēju un aizbrāzās pa ceļu uz priek�u. Viņ� meta glītus līklo�us cauri satiksmes straumei - kādu laiku savā pēckara karjerā viņ� bija bijis DKW izmēģinājumu braucējs - un turējās desmit jardu aiz Volksiuagen aizmugurējā riteņa tā, lai vadītājs viņu neredzētu savā spogulī. Viņam nebija ne jausmas, kāpēc apak�operators G seko Bentley un kam Bentley pieder. Viņa uzdevums bija nogalināt Volksivagen �oferi. Iebāzis roku ādas maisā, ko nēsāja pārmestu pār plecu, viņ� izvilka smagu granātu - tā bija divreiz lielāka par parasto armijas granātu - un vēroja satiksmi, gaidot, kad pavērsies brīvs ceļ� bēg�anai.

Apak�operators G gaidīja to pa�u. Viņ� ievē�roja ari attālumus starp laternām uz ietves gadījumam, ja ceļ� būs aiz�ķērsots un viņam nāksies no tā nobraukt. Ma�īnu straume priek�ā bija kļuvusi retāka. Nospiedis gāzes pedāli līdz grīdai un vadot automa�īnu ar kreiso roku. viņ� ar labo izvilka koltu. Tagad viņa automa�īna bija pie Bentley aizmugurējā bufera. Tagad tā atradās blakus. Vadītāja tum�ais profils bija labs mērķis. Pēdējoreiz pametis skatu uz priek�u, viņ� pacēla ieroci.

Volksiuagen dzinēja metāliskais park�ķis bija tas, kas lika Bondam pagriezt galvu, un �ī niecīgā kustība paglāba viņa �okli. Ja viņ� tajā brīdī būtu piedevis ātrumu, otrā lode būtu trāpījusi, ta�u - lai svētīts instinkts, kas lika vi�ņa kājai nospiest bremzes pedāli un vienlaikus noliekties tik strauji, ka zods atsitās pret signāla pogu tā, ka Bonds gandrīz zaudēja samaņu.

Gandrīz tajā pa�ā brīdī atskanēja nevis tre�ais �āviens, bet gan sprādziena troksnis, un pār Bondu nobira saplīsu�ā vējstikla atliekas. Bentley bija apstājies, dzinējs noslāpis. Kauca bremzes. Atskanēja kliedzieni un panikas pilna signalizē�ana. Sapurinājis galvu, Bonds to piesardzīgi pacēla. Volksivagen, kura viens rite�nis vēl aizvien griezās, gulēja uz sāniem Bentley priek�ā. Lielākā daļa jumta bija norauta. Iek��pusē un daļēji uz ceļa gulēja �au�alīga, spīdīga masa. Liesmas laizīja uzpūtu�os krāsas burbu�ļus. Apkārt pulcējās cilvēki. Saņēmies Bonds steig�us izkāpa no ma�īnas.

- Atkāpieties! - viņ� iekliedzās. - Tūlīt uz�sprāgs benzīna bāka!

Tie�i tobrīd atskanēja apdullino�a dārdoņa un pacēlās melnu dūmu mākonis. Iz�āvās lies�mas. Tālumā sāka gaudot sirēnas. Bonds izspraucās cauri ļau�u pūlim un, domām �audo�ties, sāka steidzīgi soļot atpakaļ uz pārvaldes ēku.

Izmeklē�ana lika Bondam nokavēt divas lid�ma�īnas uz Ņujorku. Ap to laiku, kad policija bija nodzēsusi uguni, aiztransportējusi cilvēka paliekas uz morgu un novākusi automa�īnas un spridzekļa atliekas, bija kļuvis pavisam skaidrs, ka tās rokās nonāku�i tikai apavi, iero�a numurs, da�as apģērba plūksnas un driskas, un automa�īna. Autonomas darbinieki atcerējās tikai cilvēku tum�ās brillēs un to, ka autovadītā�ja apliecībā bijis D�onstona vārds, kā arī sauju piecu dolāru bankno�u. Automa�īna bija iznomāta pirms trim dienām uz vienu nedēļu. Daudz cilvēku atcerējās motociklistu, ta�u �ķita, ka viņam nebija aizmugurējā numura. Viņ� bija aizbrāzies kā vēj� Beikerstritas virzienā. Viņam biju�as motociklista brilles. Vidēja auguma. Vairāk nekā.

Bonds neko nespēja palīdzēt. Volksiuagen vadītāju viņ� nebija redzējis. To neļāva Volksiuagen zemais jumts. Viņ� bija saskatījis vienīgi roku un iero�a spīdumu.

Slepenais dienests pieprasīja policijas ziņoju�ma kopiju, un M norīkoja, ka tas jānosūta uz Pērkonlodes centrāli. Viņ� uz mirkli atkal tikās ar Bondu, bet izturējās ļoti nepacietīgi, it kā tā būtu bijusi Bonda vaina. Pēc tam viņ� teica, lai Bonds aizmirstot �o starpgadījumu - iespējams, tam bijis kāds sakars ar iepriek�ējām lietām. Kaut kas līdzīgs paģirām. Ar laiku policija to noskaidro�ot. Galvenais bija operācija Pērkonlode. Bondam vajadzēja pasteigties un doties ceļā.

Kad Bonds iznāca no ēkas otro reizi, bija sācis līt. Viens no ēkas aizmugurē eso�ās auto�stāvvietas mehāniķiem bija darījis, ko varējis, lai līdz galam izsistu Bentley vējstikla paliekas un iztīrītu no automa�īnas stikla �ķembas, bet, kad Bonds ap len�a laiku nokļuva mājās, viņ� bija izmircis līdz ādai. Atstājis ma�īnu tuvējā garā�ā, viņ� piezvanīja Rolls un savai apdro�inā�anas kompānijai. (Viņ� esot pārāk tuvu piebraucis kravas ma�īnai ar tērauda stieņiem, kas dro�i vien biju�i paredzēti betona nostiprinā�anai.

Nē, viņ� neesot ievērojis automa�īnas numuru. Atvainojiet, bet jūs jau zināt, tas vienmēr notiek (ik negaidīti!) Pēc tam Bonds atgriezās mājās, Iegāja vannā un pārģērbās savā tum�zilajā tropu uzvalkā. Rūpīgi sasaiņojis mantas - vienu lielu ceļasomu un visu zemūdens peldei, - Bonds iegāja virtuvē.

Meja �ķita visai apbēdināta. Izskatījās, ka viņa varētu teikt vēl vienu runu. Bonds pacēla roku.

-�� Nesaki neko, Meja! Tev bija taisnība. Es nevaru darīt savu darbu ar burkānu sulu vēde�rā. Man pēc stundas jāiet projām, bet līdz tam laikam kārtīgi jāpaēd. Esi eņģelis un pagatavo olu kulteni savā gaumē - no �etrām olām. �et�ras �ķēles amerikāņu cigoriņu dūmos kūpināta bekona, ja mums vēl tāds ir palicis, karstu grauzdiņu ar sviestu - tādu, kā tu gatavo, nevis rupja maluma - un lielu kannu kafijas, divkār�a stipruma. Un ienes dzērienu paplāti!

Vienlīdz atvieglota un apstulbusi, Meja viņu uzlūkoja.

-�� Kas noticis, mister D�eims?

Redzot viņas sejas izteiksmi, Bondam bija jāsmejas.

-�� Nekas, Meja. Man tikai ienāca prātā, ka dzīve ir pārāk īsa. Būs diezgan laika skaitīt kalo�rijas, kad nonāksim debesīs.

Bonds atstāja Meju pārdomājam �o banālo frāzi un devās pārbaudīt savus iero�us.

Ja runājam par SPEKTRU, plāns Omega risinājās tie�i tā, kā Blofelds bija paredzējis, un no I līdz III fāzei bija noritējis pēc grafika un bez aizķer�anās.

D�uzepe Peta�i, miru�ais D�uzepe Peta�i, bija pareizi izvēlēts. Astoņpadsmit gadu vecumā viņ� bija Focke-Wuļf 200 Adrijas pretzemūdeņu patruļas pilots, viens no nedaudzajiem itāļu pilo�tiem, kam bija atļauts vadīt �īs vācu lidma�īnas. Grupa tikko bija apgādāta ar jaunākajām vācu spiediena mīnām, kas papildinātas ar jauna tipa spridzekli, kad kaujās, kas notika uz Itālijas mu�guras, veiksme sāka nosvērties sabiedroto pusē. Peta�i bija sapratis, kāds ir viņa liktenis, un atbilsto�i rīkojies. Parastas patruļas laikā viņ� ļoti rūpīgi ar 38. kalibra pistoli un vienu �āvienu pakausī bija no�āvis pilotu un stūrmani un, lidojot ļoti zemu virs pa�iem viļņiem, lai izvairītos no ap�audes, nosēdinājis lielo lidma�īnu Bari ostā. Pēc tam, izkāris savu kreklu kā pado�anās zīmi, viņ� bija sagaidījis Karalisko gaisa spēku pārstāvjus. Angļi un amerikāņi apbalvoja dros�mīgo lidotāju par varoņdarbu un pie�ķīra viņam 10 000 mārciņu no speciālajiem fondiem par iepazīstinā�anu ar vācu spiediena mīnu. Peta�i ļoti izpu�ķoti pastāstīja izlūkdienesta cilvēkiem par to, kā viens pats pretojies ienaidniekam kop� laika, kad vecums atļāvis iestāties itāļu gaisa spēkos, un iznāca no kara kā viens no Itālijas viscildenākajiem preto�anās kustības varoņiem. Kop� tā laika dzīvot bija viegli - Peta�i bija pilots un vēlāk, kad atsāka darboties Alitalia, kļuva par kapteini, bet pēc tam atgriezās jaunajos Itālijas gaisa spēkos kā pulkvedis. Pēc tam Peta�i nonāca NATO pakļautībā un bija viens no se�iem itāļiem, kurus izraudzījās avangarda triecienspēkiem. Tikmēr viņ� bija sasniedzis trīsdesmit �etru gadu vecumu, un viņam ienāca prātā, ka pietiek lidot. Atra�anās NATO aizsardzības spēku priek�pulkā viņam īpa�i nerūpēja. Bija pienācis laiks, lai varo�nību izrādītu jaunāki vīrie�i. Turklāt Peta�i visu mū�u bija pavadījusi kaislība iegūt savā īpa�umā lietas - �ilbino�as, ekstravagantas, dārgas lietas. Viņam piederēja lielākā daļa no kārotā - pāris zel�ta cigare�u etviju, teicams Rolex Oyster Perpetual Chronometer lokanā zelta rokassprādzē, balts Lancia Gran Turismo kabriolets, liels daudzums stilīgu apģērbu un visas meitenes, ko viņ� vēlējās (reiz viņ� uz īsu bridi bija precējies, bet neveiksmī�gi). Tagad viņ� kāroja GTMaseraii ko bija redzējis Milānas autoizstādē, un to, ko Peta�i kāroja, viņ� bie�i vien dabūja. Viņ� gribēja ari tikt laukā - laukā no bāli zaļajiem NATO gaiteņiem, laukā no gaisa spēkiem un projām jaunā pasaulē ar jaunu vārdu. Riode�aneiro izklausījās glu�i piemērota. Ta�u tas viss nozīmēja jaunu pasi, daudz naudas un organismo - vitālu organisma.

Organismo uzradās pats, turklāt uzradās tie�i ar tādiem daiļumiem, pēc kādiem Peta�i alka. Tā bija itāliete Fonda, kas tajā laikā bija nr. 4 SPEKTRĀ un Versaļas un Parīzes nakts�klubos un restorānos starp NATO personāla vīrie�iem meklēja tie�i tādu, kāds bija Peta�i. Lai rūpīgi sagatavotu ēsmu un uzmanīgi bīdītu to tuvāk zivij, bija vajadzīgs viens mēnesis, un, kad ēsmu beidzot piedāvāja, nr. 4 gandrīz apstulba, redzot, cik alkatīgi to aprij. Sekoja aizkavē�anās, kamēr SPEKTRS pārbaudīja visas dubultspiego- �anas iespējas, līdz beidzot vadība deva zaļo gaismu un Peta�i saņēma piedāvājumu. Viņam vajadzēja iekļūt Vuidicator apmācības program�mā un nolaupīt lidma�īnu. (Kodoliero�us ne�viens nepieminēja. Kāda Kubas revolucionāru grupa �ādā veidā gribot pievērst sev uzmanību. Peta�i neklausījās ticamajā stāstā. Viņam bija pilnīgi vienalga, kas grib dabūt lidma�īnu, ja vien viņam par to maksā.) Apmaiņā Peta�i pie�solīja vienu miljonu dolāru, jaunu pasi, kurā minēts jebkur� viņa izvēlētais vārds un tautība, un tūlītēju iespēju pārvietoties no piegādes punkta uz Riode�aneiro. Apsprieda un pilnvei�doja daudzas nianses, un, kad jūnija otrajā datumā pulksten astoņos vakarā Vindicator gaudodams drāzās pa skrejceļu un pacēlās gaisā, Peta�i jutās saspringts, bet pa�pārlieci�nāts.

Mācību lidojumu vajadzībām tie�i aiz lielās kabīnes pla�ajā lidma�īnas korpusā bija iebū�vēti vēl divi sēdekļi no parastas civilās lidma�ī�nas, un Peta�i klusēdams nosēdēja veselu stundu, vērojot, kā pieci apkalpes locekļi darbojas ap instrumentiem un svirām. Peta�i jutās glu�i apmierināts, ka tad, kad pienāks viņa kārta vadīt lidma�īnu, varēs iztikt bez viņiem visiem. Tiklīdz viņ� būs ticis pāri D�ord�a kanālam, atliks tikai laiku pa laikam vērot, lai lidma�īna turētos precīzi 32 000 pēdu augstu�mā tie�i virs transatlantiskā gaisa ceļa. Viņu gaidīja riskants bridis, nogrie�oties no Austru- mu-Rietumu kanāla uz Ziemeļu-Dienvidu kanālu, lai tālāk dotos uz Bahamu salām, bet to visu bija izplānoju�i viņa vietā, un katra kustība, kas viņam izdarāma, bija pierakstīta piezīmju grāmatiņā, kas atradās Peta�i krū�u kabatiņā. Nolai�oties vajadzēs ļoti izturīgus nervus, bet par vienu miljonu dolāru varēja ari saņemties.

Peta�i desmito reizi ieskatījās savā Rolex pulkstenī. Tagad! Pārbaudījis skābekļa masku, kas atradās nodalījumā viņam blakus, Peta�i nolika to pa rokai. Pēc tam, izņēmis no kabatas cilindriņu ar sarkaniem gredzeniem, viņ� atcerē�jās precīzi, cik rei�u tie jāpagrie�, lai atbrīvotu ventili. To paveicis, viņ� atlika cilindru atpakaļ kabatā, un devās uz kajīti.

-�� Sveiks, Sepij! Vai labi veicas?

Pilotam itālis patika. Viņi Bornmutā bija kopīgi devu�ies pāris lieliskās orģijās.

-��� Protams, protams.

Peta�i uzdeva da�us jautājumus, pārbaudī�ja uz D�ord�a kanālu nosprausto kursu, ātrumu un augstumu. Visi kabīnē bija atslābi�nāju�ies, gandrīz aizsnaudu�ies. Vēl bija jālido piecas stundas. Neliela novirze no ziemeļiem uz ziemeļrietumiem. Ta�u to varēs atgūt pie Sauthemptonas. Peta�i nostājās ar muguru pret metāla plauktu kartēm un borta dienasgrāma�tai. Viņa labā roka ieslīdēja kabatā, sataustīja ventili un trīs reizes pagrieza gredzenus. Izņēmis cilindru no kabatas, viņ� ļāva tam aizkrist aiz grāmatām.

Peta�i izstaipījās un no�āvājās.

-� Laiks nokrākties, - viņ� draudzīgi noteica, un �argona vārdi viegli pārslīdēja mēlei.

Stūrmanis iesmējās.

-�� Kā to pateikt itāliski?

Peta�i priecīgi atbildēja un, izgājis no kabī�nes, apsēdās savā krēslā. Uzvilcis skābekļa masku, viņ� pagrieza kontroles sviru uz simts procentiem skābekļa, lai nodro�inātu gaisa padevi. Pēc tam iekārtojās ērtāk un vēroja.

Viņam bija teiku�i, ka tas neprasīs vairāk par piecām minūtēm. Peta�i nebrīnījās, kad apmēram pēc divām minūtēm stūrmanis, vīrietis, kas atradās vistuvāk kar�u plauktiem, pēk�ņi sagrā�bis sevi pie kakla, briesmīgi gārgdams, saļima uz priek�u. Radists nometa austiņas un devās palīgā, bet pie otrā soļa sakņupa uz ceļiem. Viņ� noraustījās un sabruka. Ari pārējie trīs sāka cīnīties pēc gaisa. Tas nevilkās ilgi un izskatījās briesmīgi. Otrais pilots un in�enieris no�ļuka no sēdekļiem reizē. Bridi tvarstīju�ies viens pēc otra, viņi atkrita atpakaļ un palika guļam uz kabīnes gridas. Pilots pasniedzās pēc mikrofona sev virs galvas un, kaut ko nesakarīgi pateicis, pa pusei piecēlās kājās, tad lēnām pagriezās uz Peta�i pusi tā, ka viņa izvelbtās, jau miru�ās acis �ķita ieska�tāmies viņa acīs, bet jau nākamajā mirklī ar dobju būk�ķi nokrita zemē pāri otrā pilota līķim.

Peta�i ieskatījās pulkstenī. Tie�i �etras mi�nūtes. Jādod viņiem vēl viena minūte. Kad tā pagāja, viņ� izņēma no kabatas gumijas cimdus, uzvilka tos rokās un, cie�i piespiedis sejai skā�bekļa masku un velkot aiz sevis elastīgo cauruli, piegāja pie kar�u plaukta, tad, sameklējis cilindru ar cianīdu, aizgrieza ventili. Viņ� pār�baudīja kursu un noregulēja spiedienu kabīnē, lai ātrāk attīrītu gaisu no indīgās gāzes. Pēc tam atgriezās savā vietā un nogaidīja vēl piecpadsmit minūtes.

Viņam bija teiku�i, ka ar piecpadsmit minū�tēm pietik�ot, ta�u pēdējā mirklī Peta�i nolēma pagaidīt vēl desmit, tad, vēl aizvien nenoņēmis skābekļa masku, viņ� aizgāja līdz lidma�īnas priek�galam un lēnām, jo maskā bija grūti elpot, sāka vilkt līķus laukā no kabīnes. Kad tā bija attīrīta, Peta�i izņēma no bik�u kabatas pudelīti ar kristāliem, izņēma aizbāzni un nokaisīja ar tiem kabīnes grīdu. Nometies ceļos, viņ� sāka vērot kristālus. Tie saglabāja savu balto krāsu. Novilcis skābekļa masku, Peta�i piesardzīgi ievilka nāsīs nedaudz gaisa. Tas ne pēc kā neoda. Tomēr, pārņemot lidma�īnas vadību un pazeminot tās lidojuma augstumu līdz 32 000 pē�dām, un vieglītēm iegrie�ot to uz ziemeļrietumiem, lai iekļūtu gaisa ceļā, viņ� masku nenoņēma.

Milzīgā lidma�īna purk�ķēdama traucās cauri naktij. Kabīnē, ko apgaismoja ciparnīcu dzeltenās acis, bija klusi un silti. Tajā valdīja apdullino�s klusums. Bija dzirdama tikai invektora klusā dūkoņa. Pārbaudot ciparnīcas, katrs slēd�a klik�ķis �ķita kā mazkalibra pistoles �āviens.

Peta�i vēlreiz pārliecinājās, ka kurss uz D�ord�a kanālu ieturēts pareizi un ka abas benzīna bākas darbojas vienmērīgi. Vienu sūkni vajadzēja noregulēt. Sūkņa caurules nebija pārkarsu�as.

Peta�i apmierināts iekārtojās pilota sēdeklī, norija benzedrīna tableti un sāka domāt par nākotni. Viena no zemē nokritu�ajām austiņām sāka skaļi �irkstēt. Peta�i ieskatījās pulkstenī. Protams! Boskombdaunas gaisa ceļa kontrole gribēja pacelt Vindicator. Viņ� bija palaidis garām tre�o no katrā pusstundā paredzētajiem ziņojumiem. Pēc cik ilga laika gaisa kontrole sacels kājās gaisa un jūras glāb�anas vienības, bumbvedēju komandu un Gaisa satiksmes ministriju? Vispirms sazināsies ar Dienvidu glāb�anas centru. Tas dro�i vien prasīs vēl pusstundu, bet ap to laiku viņ� jau būs labi tālu virs Atlantijas okeāna.

�irksti austiņās apklusa. Peta�i piecēlās kājās un palūkojās uz radara ekrānu. Viņ� bridi to vēroja, lūkodamies, kā laiku pa laikam uzzibsnī zem viņa lidojo�ās lidma�īnas. Vai tās ievēros vi�ņa ātro pārlidojumu virs gaisa ceļa? Maz ticams. Komerciālo lidma�īnu radariem uztver�anas lauks ir ierobe�ots priek�ējā konusā. Viņu gandrīz pavisam dro�i nepamanīs līdz brīdim, kamēr viņ� �ķērsos tālvadības brīdinājuma sistēmas līniju, bet sistēma, iespējams, noturēs viņu par kādu komerciālo lidma�īnu, kas novirzījusies no pare�dzētā mar�ruta.

Peta�i atgriezās pilota vietā un atkal pār�laida skatienu ciparnīcām. Viņ� viegli iegrieza lidma�īnu, lai sajustu savās rokās sviras. Līķi uz korpusa grīdas neomulīgi sakustējās. Lidma��īna klausīja nevainojami. �ķita, ka viņ� brauc ar brīni�ķīgi klusu automa�īnu. Peta�i nedaudz pasapņoja par Maserati Kādu krāsu lai izvēlas? Labāk atteikties no savas parastās baltās, tāpat nebūtu ieteicams nekas uzkrīto�s. Tum�i zilu ar �auru sarkanu līniju gar sēdekļu malām. Kaut ko mierīgu un cienījamu, kas būtu piemērots viņa jaunajai, klusajai personībai. Būtu intere�santi piedalīties ar to sacensībās vai rallijos - pat meksikāņu "2000". Ta�u tas būtu pārāk bīstami. Ja nu viņ� uzvar un viņa attēls iekļūst laikrakstos! Nē. Viņam vajadzēs atteikties no tamlīdzīgām lietām. Viņ� vienīgi brauks ļoti ātri, kad gribēs dabūt meiteni. Ātrā ma�īnā viņas vai izkusa. Kāpēc tas tā? Vai viņas pārņēma pakļautības sajūta ma�īnai, vīrietim, kura spēcīgās, saulē iedegu�ās rokas atradās uz tās stūres? Ta�u tā bija vienmēr. Pēc desmit minū��u brauciena ar ātrumu 150 jūd�u stundā atli�ka tikai iegriezt ma�īnu me�ā, un tad meiteni gandrīz vai vajadzēja no tās izcelt, lai noguldītu sūnās - tik trīco�i un padevīgi bija viņas locekļi.

Peta�i aizgainīja nomoda sapņus. Ieskatījās pulkstenī. Vindicator lidoja jau �etras stundas. Ar ātrumu 600 jūd�u stundā attālums ruka nepārprotami. Amerikas krasta līnijai vajadzētu būt jau saredzamai. Viņ� piecēlās un paskatījās. Jā, tur, 500 jūd�u attālumā, skaidri varēja sa�skatīt piekrastes aprises. Tur tas izvirzījums bija Bostona un sudrabotais ieloks - Hudzonas upe. Nebija nekādas vajadzības pārbaudīt atra�anās vietu pēc meteoroloģiskajiem kuģiem Delta un Atbalss, kam vajadzēja atrasties kaut kur zem viņa. Viņ� atradās precīzi uz kursa, drīz vien vajadzēs nogriezties no Austrumu-Rietumu kanāla.

Peta�i atgriezās savā vietā, norija vēl vienu benzedrīna tableti un ieskatījās kartē. Uzlicis rokas kontroles svirām, viņ� vēroja kompasa spokaino blāzmu. Tagad! Viņ� viegli pagrieza sviras visai cie�ā leņķī, pēc tam atkal iztaisnoja lidma�īnas gaitu un uzņēma jauno kursu. Tagad viņ� lido uz dienvidiem, tagad sākas pēdējais posms, atliku�as tikai nepilnas trīs stundas ko lidot! Tagad vajadzēja sākt raizēties par nosē�anos.

Peta�i izņēma savu piezīmju grāmatiņu.

- Vēro, lai Lielās Bahamas salas ugunis būtu pa kreisi, bet Palmbī�as ugunis - pa labi. Esi ga�tavs saņemt navigācijas signālus no jahtas nr. 1 - isais-īsais-garais, isais-Isais-garais signāls. Sa�mazini degvielas daudzumu bākās, pēdējā stun�das ceturtdaļā samazini augstumu lidz apmēram 1000 pēdām, samazini ātrumu, izmantojot gaisa bremzes, un atkal samazini augstumu. Piesargies no zibo�ās sarkanās bākas un sagatavojies nolai�anās procesam. Odens dziļums būs �etr�desmit pēdu. Tev būs pietiekami daudz laika izkļūt pa rezerves lūku. Tevi uzņems jahtā nr. 1. Nākamajā rītā pulksten 8.30 Bahamas Airways lidma�īna izlido uz Maiami, pēc tam ar Braniff vai Real Airlines lidma�īnu tu veiksi atliku�o ceļu. Nr. 1 tev iedos naudu 1000 dolāru banknotēs vai Travellers �ekos. Viņa rīcībā būs gan viens, gan otrs, kā arī pase ar kompānijas direktora Enriko Valli vārdu.

Peta�i pārbaudīja savu atra�anās vietu, kursu un ātrumu. Atlikusi vairs tikai viena stunda lidojuma. Pulkstenis rādīja trīs naktī pēc Grini�as laika un pulksten deviņus vakarā pēc Naso laika. Parādījās pilns mēness, un mākoņu paklājs 10 000 pēdu zem lidma�īnas atgādināja piesnigu�u lauku. Peta�i izslēdza brīdinājuma gaismas uz lidma�īnas spārniem un korpusā. Viņ� pārbaudīja degvielas daudzumu: 2000 ga- lonu, ieskaitot tos, kas bija rezerves bākās. Pēdējām 500 jūdzēm būs vajadzīgi vēl 500. Pagriezis rezerves bāku ventili, viņ� atbrīvojās no 1000 galoniem. Zaudējusi svaru, lidma�īna sāka lēnām celties aug�up un atgriezās 32 000 pēdu augstumā. Vairs bija atliku�as 20 minūtes lidojuma - laiks sākt ilgo nolai�anos�

���

Izkļuvis cauri mākoņu segai, bridi viņ� nere�dzēja pilnīgi neko, tad pilnmēness apspīdētajā jūras klajā blāvi iemirgojās retas Ziemeļu un Dienvidu Bimini ugunis. Jūra bija mierīga. Meteoroloģiskā prognoze, ko viņ� bija uztvēris no Verobī�as Amerikas kontinentā, izrādījās pareiza: "Pilnīgs klusums, vieglas vēsmas no ziemeļaustrumiem, redzamība laba, pārmaiņas nav gaidāmas!" Naso radio bija apstiprinājis to pa�u. Jūra izskatījās tik gluda un cieta kā tērauds. Viss būs labi. Peta�i uzgrieza 67. kanā�lu, lai uztvertu jahtas nr. 1 signālus. Uz mirkli viņu pārņēma panika, kad sākumā nekas nebija saklausāms, bet tad viņ� sadzirdēja klu�us, bet skaidrus signālus - īsu-īsu-garu, īsu-īsu-garu. Bija laiks laisties lejā. Peta�i sāka bremzēt lidma�īnas gaitu ar gaisa bremzēm un izslēdza �etrus dzinējus. Lielā lidma�īna sāka līgani laisties lejup. Radio altimetrs draudīgi ieskanē�jās. Peta�i vēroja mērinstrumentu un sudrabā ņirbo�o jūru zem lidma�īnas spārniem. Uz mirkli apvārsnis kļuva neredzams. Mēnesnīcas apspīdētais ūdens bija pārāk mirdzo�s. Nāka�majā brīdī lidma�īna atradās virs mazas, tum�as saliņas un tad jau bija tai pāri.

Altimetra norādītajā 2000 pēdu augstumā Peta��i atguva pārliecību par saviem spēkiem. Viņ� pārtrauca līgano kritienu un noturēja lidma�īnu noteiktā augstumā.

Tagad nr. 1 signāls bija dzirdams skaņi un skaidri. Drīz vien viņ� ieraudzīs sarkano, mirgo�jo�o gaismu. Tur jau tā bija, varbūt kādu piecu Jūd�u attālumā. Peta�i pavērsa lidma�īnas lielo degunu lejup. Kuru katru bridi tas beigsies! Tik viegli! Viņa pirksti rotaļājās ar kontroles svirām tik liegi, it kā tās būtu sievietes erogēnās zonas. Piecsimt pēdu, �etrsimt, trīs, divi� Kļuva redzamas jahtas blāvās aprises. Tā stāvēja ar izdzēstām ugunīm. Lidma�īna atradās vienā līnijā ar bākas sarkanajām ugunīm. Vai viņ� tai trāpīs? Nedomā par to! Virzi to zemāk, zemāk, zemāk! Esi gatavs acumirklī izslēgt dzinējus! Lidma�īnas vēders noraustījās. Degunu gaisā! Trieciens! Palēciens gaisā un tad� Vēlreiz trieciens!

Peta�i atlaida pirkstus no krampjaini sa�ņaugtajām svirām un nejūtīgi vērās pa logu uz sīkajiem vilnī�iem un putām. Dieva dēļ, viņ� to bija paveicis! Viņ�, D�uzepe Peta�i, to bija pa�veicis!

Tagad tik pēc aplausiem! Tagad tik pēc bal�vām!

Lidma�īna lēnām grima, un, dzinējiem saska�roties ar ūdens virsmu, �ņāco�i pacēlās tvaiks. No aizmugures atskanēja plīsto�a metāla troksnis, un, atlūstot lidma�īnas astei, tās mugurā pavērās plata sprauga. Peta�i iegāja korpusa daļā. Viņam ap kājām virmoja ūdens. Mēnesnīca apspīdēja vienu no līķu sejām, kas tagad bija aizskaloti lidma�īnas astes galā. Pārlauzis aizsargslāni, kas klāja rezerves izejas rokturi, Peta�i parāva sviru uz leju. Durvis atkrita vaļā, un viņ� izkāpa uz lidma�īnas spārna.

Gandrīz blakus lidma�īnai bija piebraukusi liela kravas laiva. Tajā atradās se�i vīrie�i. Peta�i pamāja un priecīgi uzsauca sve�ajiem. Viens no vīrie�iem atbildot pacēla roku. Viņu sejas, kas mēnesnīcā izskatījās pienaini baltas, vērās pretī rāmi un ziņkārīgi. "�ie cilvēki ir ļoti nopietni, ļoti lieti�ķi," nodomāja Peta�i. Tā ari vajag. Norijis savu triumfu, viņ� ari savilka seju drūmā grimasē.

Laiva piebrauca pie spārna, kas tagad atradās gandrīz zem ūdens. Viens no vīrie�iem izkāpa un tuvojās Peta�i. Tas bija īsa auguma masīvs vīrietis ar ļoti tie�u skatienu. Viņ� gāja uzmanīgi, plati iepletis kājas un ieliecies ceļos, lai saglabātu līdzsvaru. Viņa kreisā roka bija ieāķēta siksnā.

- Labvakar, labvakar, - priecīgi ierunājās Peta�i. - Esmu piegādājis vienu lidma�īnu labā stāvoklī. (Viņ� bija izdomājis �o joku jau labu laiku iepriek�.) Lūdzu, parakstieties �eit!

Peta�i pastiepa roku.

No laivas izkāpu�ais vīrietis saņēma viņa plaukstu ar spēcīgu tvērienu, atspērās ar papē��iem un asi parāva. Spējais rāviens lika Peta�i atmest galvu, un viņ� ieskatījās tie�i acīs mēne�sim, kad mēnesnīcā pazibēja stilets un, ietriecies piedāvātajā zodā, izgāja cauri rīklei un ieurbās smadzenēs. Peta�i sajuta tik vien kā acumirklīgu Izbrīnu, asas sāpes un spo�u gaismu.

Kādu bridi paturējis nazi upuri, ar plauk�stas aizmuguri juzdams bārdas rugājus uz I 'eta�i zoda, slepkava nolaida līķi uz lidma�īnas spārna un izvilka nazi. Viņ� to rūpīgi noskaloja jūras ūdenī un, noslaucījis asmeni gar Peta�i muguru, iebāza atpakaļ makstī. Pēc tam viņ� aizvilka līķi tālāk un pabāza zem ūdens blakus rezerves lūkai.

Grīļīgā gaitā aizslājis atpakaļ pie gaido�ās laivas, slepkava lakoniski pacēla īk�ķi. �etri no vīrie�iem bija uzvilku�i akvalangus. Cits pēc cita viņi neveikli pārslīdēja viļņu �ūpotās laivas ma�lai un iegremdējās ūdeni, atstājot aiz sevis sīkus putu vilnī�us. Kad pēdējais vīrs bija nozudis, mehāniķis pie dzinēja uzmanīgi nolaida pāri laivas malai milzīgu zemūdens pro�ektoru un attina kabeli. Noteiktā brīdī viņ� iededza gaismu, un daļu jūras un lidma�īnas grimsto�ās atliekas apņēma blāvi luminiscējo�a dūmaka. Iedarbinājis motoru, mehāniķis pabrauca laivu nostāk, pa ceļam atritinot kabeli. Divdesmit jardu attālumā, kur grimsto�ā lidma�īna vairs nevarēja ieraut laivu dzijumā, viņ� apstādināja laivu un izslēdza dzinēju. Iebāzis roku kombine�zona kabatā, mehāniķis izvilka Camel paciņu. Vienu cigareti viņ� piedāvāja slepkavam, kas, to paņēmis, uzmanīgi pārlauzis uz pusēm un aiz�spraudis vienu pusi aiz auss, aizsmēķēja otru pusi.

Slepkava bija cilvēks, kas nelokāmi valdīja pār savām vājībām.

Uz jahtas klāja nr. 1 nolika savu tālskati, izņēma no baltās haizivs ādas �aketes krū�kaba- tas Charvet kabatlakatiņu un vieglītēm nosusinā�ja pieri un deniņus. Schiaparelli Snuff muskusa smar�a nomierināja, atgādinot par dzīves vieglo pusi, par Dominētu, kas tagad sēdās pie vakariņu galda. Naso visi ievēroja spāņu tradīcijas, un kokteiļu dzer�ana nebeigsies līdz pat desmitiem. Viņ� iedomājās par vulgārajiem, bet visai jautra�jiem Somuriem un viņu vienlīdz frivolajiem vie�siem, par spēli, kas jau ritēs pilnā sparā kazino, vai kalipso mūziku, kas skanēs no Beistritas bāriem un naktsklubiem. Viņ� iebāza kabatlaka- tu atpakaļ kabatā. �ī brīni�ķīgā operācija ari bija laba! Precīza kā pulksteņa mehānisms! Viņ� ieskatījās rokaspulkstenī. Tie�i desmit un piec�padsmit minūtes. Lidma�īna nokavējās gandrīz par trīsdesmit minūtēm, bija jāgaida vesela nejauka pusstunda, bet nolai�anās bija nevai�nojama. Vargass bija labi pastrādājis ar itāļu pilotu - kā viņu sauca? -, tāpēc tagad viņi kavējās tikai par piecpadsmit minūtēm. Ja glāb�anas grupai nevajadzēs izmantot skābekļa aeetilēna grie�ņus, lai izceltu bumbas, viņi drīz būs atguvu��i nokavēto. Ta�u nevar gaidīt, ka neradīsies pilnīgi nekādi �ķēr�ļi. Vēl labas astoņas stundas būs tum�s. Miers, metode, efektivitāte - tāda bija kārtība. Miers, metode, efektivitāte. Nr. 1 nokāpa no tiltiņa un iegāja sakaru kabīnē. Tajā oda pēc sviedriem un spriedzes. Vai ir kādas ziņas no Na- so kontroltorņa? Vai kāds ziņojis par zemu lidojo�u lidma�īnu? Vai iespējamo lidma�īnas iegā�anos Bimini jūrā? Tad turpiniet novērot un savienojiet mani ar nr. 2. Ātri, lūdzu! Mēs kavējam vēl tikai ceturtdaļstundu.

Aizsmēķējis nr. 1 vēroja, kā jahtas lielās smadzenes sāk darbu, kā tās iztausta ēteru, klausās, meklē. Operators ar kukaiņa pirkstiem spēlēja uz ciparnīcām, palaikam tie uz mirkli norima, pārbaudīja, taustījās cauri pasaules skaņu viļņiem. Pēk�ņi viņ� pārtrauca spēli, pārliecinājās, nedaudz pieregulēja skaļumu. Viņ� pacēla īk�ķi. Nr. 1 sāka runāt stiepļu pinu�ma lodītē, kas no galvas aprīkojuma pamatnes pacēlās viņa mutes priek�ā.

-�� Nr. 1 runā.

-�� Nr. 2 klausās.

Balss skanēja dobji. Vārdi �ķita vaskaini un tāli. Ta�u runāja Blofelds, par to nebija �aubu. �o balsi nr. 1 pazina labāk par sava tēva balsi.

-� Veiksmīgi. Desmit un piecpadsmit. Nāka�mais posms desmitos un �etrdesmit piecās. Turpinām. Viss.

-�� Paldies. Beidzu.

Skaņu viļņi apklusa. Vārdu apmaiņa bija ilgusi �etrdesmit piecas sekundes. Nebija jābai�dās, ka tik īsā laikā un uz �ā viļņa sarunu varētu pārtvert.

Izgājis cauri lielajai kajitei, nr. 1 nokāpa kuģa tilpnē. Noliku�i blakus akvalangus, tajā sēdēja un smēķēja visi �etri B komandas viri. Pla�ā zemūdens lūka tie�i virs jahtas ķīļa bija atvērta. Mēnesnīca, ko atstaroja baltās smiltis zem kuģa, spidēja cauri se�ām pēdām ūdens tilpnē. Uz redelēm blakus vīrie�iem atradās liela brezenta kaudze tādā krāsā kā ļoti gai�a kafija ar pienu, ko vietvietām klāj neregulāri tum�zaļi un brūni plankumi.

-� Viss norit ļoti labi, - sacīja nr. 1. - Glāb�a�nas komanda strādā. Nu jau drīz vajadzētu beigt. Kur ir batiskafs un kamanas?

Viens no vīrie�iem pameta ar īk�ķi lejup.

-� Tur, lejā. Uz smiltīm. Tā būs ātrāk.

-�� Pareizi.

Nr. 1 pamāja uz ceļamkrānam līdzīgo kon�strukciju, kas bija piestiprināta pie starpsienas virs tilpnes.

-�� Vai krāns izturēja slodzi?

-� Tā ķēde varētu izturēt divreiz lielāku svaru.

-�� Sūkņi?

-�� Kārtībā. Tie attīrīs tilpni septiņās minūtēs.

-�� Labi. Nesteidzieties. Nakts būs gara.

Uzkāpis pa dzelzs kāpnēm, nr. 1 iznāca no

tilpnes uz klāja. Viņam nebija nepiecie�ams

nakts tālskatis. Divsimt jardu attālumā no kuģa labajā pusē jūra bija tuk�a, ja neskaita kravas laivu, kas noenkurota �ūpojās virs zeltainā zemūdenes mirdzuma. Sarkanā signāluguns bija iecelta laivā. Skaļi dūca mazais ģenerators, kas deva strāvu pro�ektoram. Skaņa bija dzir�dama tālu pāri rāmajai jūrai. Ta�u akumulatori būtu biju�i pārlieku lieli un varēja izbeigties, pirms darbs bija galā. Ģenerators bija apzināts risks, turklāt neliels. Tuvākā sala atradās piecu jūd�u attālumā un bija neapdzīvota, ja vien kāds uz tās nebija sarīkojis pusnakts pikniku. Pa ceļam uz tik�anos jahta bija apstājusies un pārmeklējusi salu. Viss iespējamais bija izda�rīts, visi dro�ības pasākumi bija veikti. Brīni�ķī�gais dzinējs darbojās klusi un ar pilnu jaudu. Nebija par ko raizēties, izņemot nākamo soli. Nr. 1 izkāpa pa lūku uz tiltiņa un noliecās pār apgaismoto kar�u galdu.

Emilio Largo jeb nr. 1 bija izcili glīts liela auguma vīrietis apmēram �etrdesmit gadu vecumā. Viņ� bija romietis un izskatījās pēc romie�a, ta�u nevis pēc mūsdienu romie�a, bet pēc tāda, kādus attēloja uz senās Romas monē�tām. Lielā, garenā seja bija saulē iedegusi tum�ā sarkankoka krāsā, un gaisma atstarojās no spēcīgā, visai kumpā deguna un izteiksmīgā, izvirzītā zoda, kas pirms do�anās laukā no mā�jas bija pedantiski noskūts. Pretstatā brūnajām acīm ar cie�o, lēni slīdo�o skatienu mute ar biezajām, uz leju vērstajām lūpām �ķita piederam satīram. Ausis, kas no priek�puses izskatījās gandrīz smailas, pastiprināja dzīvnie- ciskumu, kas lika sievietēm zaudēt prātu. Vienīgā vājā vieta skaistajā centuriona sejā bija pārāk garā vaigubārda un pārāk rūpīgi ieveido�tie mati, kas, ieziesti ar pomādi, mirdzēja tik spo�i, ka �ķita kā uzkrāsoti. Lielais augums ar masīvajiem kauliem nebija ne mazākajā mērā aptaukojies - Largo bija cīnījies Itālijas pusē olimpiskajās spēlēs, viņ� bija gandrīz olimpiskās klases peldētājs austrālie�u kraulā un tikai pirms mēne�a bija uzvarējis senioru grupā Naso ūdensslēpo�anas �empionātā. Zem izsmalcinā�tās �aketes varēja saskatīt izciļņus muskuļu paugurus. Papildinājums viņa atlētiskajam augumam bija rokas. Tās bija gandrīz divreiz lielākas par vidusmēru pat viņa auguma cilvēkam, un �obrid, ceļojot pa karti ar lineālu un mēreirkuli, tās, izsprauku�ās no baltajām piedurknēm, kas gulēja uz baltās kartes, gandrīz līdzinājās lieliem, brūniem ka�okzvē�riem, kas dzīvo ar saimnieku nesaistītu dzīvi.

Largo bija avantūrists, plēsoņa pēc dabas. Pirms divsimt gadiem viņ� būtu bijis pirāts - ne no tiem jautrajiem vīriem, par ko raksta grāma�tās, bet tāds kā Melnbārdis, asinīm notraipīts rīkļurāvējs, kas iet pāri līķiem pretī zeltam. Ta�u Melnbārdis bija pārāk me�onīgs un rupj� un, visur, kur gāja, atstāja aiz sevis skaidri saredza�mas pēdas. Largo bija citāds. Aiz viņa darbības slēpās auksts prāts un smalks aprēķins, kas vienmēr pasargāja viņu no pūla atriebības - gan debitējot pēc kara Neapoles melnā tirgus saim�nieka lomā, gan piecos ra�īgajos gados, kad viņ� nodarbojās ar kontrabandu no Tan�eras, gan vēl piecos gados, kad viņ� vadīja lielo dārglietu laupī�anas vilni Fran�u Rivjērā. Un tā līdz pat pēdējiem pieciem gadiem SPEKTRĀ. Viņ� vienmēr tika cauri sveikā un ar veselu ādu. Viņ� vienmēr bija redzējis būtisku soli uz priek�u, ko mazāka personība nebūtu saskatījusi. Viņ� bija īsts d�entlmeņa krāpnieka iemiesojums - pa�saulīgs cilvēks, liels brun�u mednieks, pla�as dzīves mīlētājs ar sakariem augstākajās aprin�dās �etros kontinentos, turklāt pēdējā atvase - cik izdevīgi! - no reiz slavenas romie�u ģimenes, kuras bagātības, kā pats sacīja, bija mantojis. Par labu nāca ari tas, ka viņam nebija sievas, ka viņ� nebija policijas uzskaitē, toties viņam bija nervi no dzelzs, sirds no ledus un Himlera ne�ē�lība. Viņ� bija ideāls SPEKTRA cilvēks un ideāls vīrietis, bagāts Naso dīkdienis, un viņam piemi�ta visas īpa�ības, lai kļūtu par plāna Omega virspavēlnieku.

Viens no apkalpes pieklauvēja pie lūkas.

-� Viņi deva signālu. Batiskafs un kamanas ir ceļā.

-�� Paldies!

Jebkuras operācijas karstumā un satrau�kumā Largo vienmēr palika mierīgs. Lai cik liela būtu likme, lai cik liels risks un nepiecie�amība steigties un ātri izlemt, viņ� saglabāja mieru, ieturēja pauzi, saglabādams gandrīz nemainīgu sejas izteiksmi. �o spēju nodro�ināja gribas�spēks, ko viņ� bija īpa�i trenējis. Largo bija sapratis, ka tāda izturē�anās atstāj ārkārtēju iespaidu uz līdzgaitniekiem. Tā piesaistīja, modināja paklausību un uzticību un vairāk ne�kā jebkas cits ļāva viņam nostiprināties līdera pozīcijā. Tas, ka viņ�, būdams gudrs un viltīgs, varēja izrādīt vienaldzību, saņemot sevi�ķi sliktas vai, kā �ajā gadījumā, sevi�ķi labas ziņas, nozīmēja, ka viņam jau bijis zināms, ka notiks tas, kas notika. Largo prata paredzēt sekas. Uz viņu varēja paļauties. Viņ� nekad nezaudēja līdzsvaru. Tāpēc tagad, dzirdot �o lielisko vēsti, Largo tī�uprāt atkal paņēma mērcirkuli un novilka mar�rutu, iedomātu mar�rutu, lai atstātu iespaidu uz apkalpes locekli. Pēc tam, nolicis mērcirkuli, viņ� no tel�pas ar kondicionēto gaisu izgāja siltajā naktī.

Kravas laivai tuvojās sīks zemūdens gais�mas tārpiņ�. Tas bija divām personām paredzēts batiskafs, tāds pats, kādu itāļi izmantoja karā un uzlabotā variantā nopirka no Ansaldo, firmas, kas sākumā bija izstrādājusi zemūdeni vienam cilvēkam. Ierīce vilka aiz sevis zemūdens kamanas - tādu kā paplāti ar smailu priek�galu un negatīvu pretestību, ko izmantoja, lai zem ūdens atrastu un pārvadātu smagus priek�me�tus. Gaismas tārpiņ� saplūda ar pro�ektora ugunīm un pēc da�ām minūtēm atkal parādījās jau tuvāk kuģim. Būtu dabiski, ja Largo dotos uz tilpni, lai pats savām acīm redzētu abu kodoliero�u iecel�anu. Raksturīgi, ka viņ� neko tamlīdzīgu nedarīja. Ar laiku uguntiņa parādījās no jauna un devās atpakaļ pa iepriek�ējo mar�rutu. Tagad kamanas ved milzīgo brezentu, kas apstrādāts tā, lai pilnībā saplūstu tie�i ar �im jūras dibena apvidum raksturīgajām bal�tajām smiltīm, ko vietvietām izraibina koraļļu veidojumi. To izklās, nosedzot katru bojātās lidma�īnas collu, un no visām pusēm nostipri�nās ar dzelzs atsvariem, ko nespēs aizskalot pat spēcīgākā vētra vai zemūdens straume. Largo iztēlē redzēja katru kustību, ko veica astoņi vīri, kas tobrīd jau strādāja dziļi zem ūdens, lai īstenotu to, kam viņi tik pamatīgi bija apmācīti bezgalīgi daudzajos mācību treniņos. Viņ� apbrīnoja pūles un to neiedomājamo gudrību, kas bija ieguldīta plānā Omega. �ābrī�a veiksme bija atlīdzība par visiem sagatavo�anās, sviedru un asaru mēne�iem.

Netālu no kravas laivas uz ūdens virsmas spo�i iemirdzējās staru kūlītis, tad vēl un vēl viens. Tajā pa�ā mirklī mēnesnīcā iezibējās akva�langistu brilles. Viņi piepeldēja pie laivas - Largo pārskaitīja, vai ir visi astoņi - un, uzrāpu�ies pa īsajām kāpnītēm, neveikli iekāpa laivā. Mehāniķis un slepkava vācietis Brants palīdzēja vīriem izkļūt no ietērpa. Zemūdens apgaismojumu izslēdza, un ģeneratora tark�ķu vietā atskanēja slāpēta mo�tora rēkoņa. Laiva spēji piebrauca pie jahtas un atgriezās pacēlāja gaido�ajās rokās. Nostiprināja un pārbaudīja stiprinājumus un. atskanot spalgam elektriskam signālam, laivu ar visiem pasa�ieriem uzcēla uz klāja.

Pienācis pie Largo, kapteinis nostājās viņam blakus. Viņ� bija liela auguma īdzīgs vīrs ar platiem kauliem, kuru par dzer�anu un nepa�kļau�anos bija padzinu�i no Kanādas flotes. Viņ� kļuva par Largo vergu pēc tam, kad Largo kādu dienu, iesaucis jūrnieku savā kajītē, par iedrikstē�anos ap�aubīt viņa pavēli bija salauzis uz �ā cilvēka galvas krēslu. Tā bija disciplīna, ko viņ� spēja saprast.

-�� Tilpne tīra. Vai varam braukt? - viņ� ap�vaicājās.

-� Vai abas komandas ir apmierinātas?

-� Tā viņi saka. Ne mazākās aizķer�anās.

-� Vispirms gādā, lai katrs dabū pa pilnai glā�zei viskija. Pēc tam liec, lai atpū�as. Viņiem apmē�ram pēc stundas atkal būs jākāpj jūrā. Pasaki, lai pie manis atnāk Koce. Esi gatavs pēc piecām minūtēm izbraukt.

-Labi.

Fiziķa Koces acis mēnesnīcā mirdzēja. Largo ievēroja, ka viņ� nedaudz trīc kā drudzī. Viņ� mēģināja �o cilvēku nomierināt.

-� Nu, mans draugs, - viņ� priecīgi sacīja. - Vai esi apmierināts ar savām rotaļlietiņām? Vai leļļu veikals atsūtījis visu, ko vēlējies?

Kocem drebēja lūpas. Draudēja izlauzties satraukuma asaras.

-� Tas ir grandiozi! - viņ� sacīja spalgā balsī.

- Jums nav ne jausmas! Iero�i, par kādiem es neesmu pat sapņojis. Tik vienkār�i un tik dro�i! Pat bērns spētu ar tiem apieties, ne ar ko neriskējot.

-�� Vai krātiņi ir pietiekami lieli? Vai tev būs diezgan telpas darbam?

-�� Jā, jā! - Koce entuziasmā gandrīz sasita plaukstas. - Nav problēmu, pilnīgi nekādu prob�lēmu! Lai noņemtu detonatorus, nevajadzēs necik laika. Tos varēs pavisam vienkār�i aizstāt ar laika mehānismu. Maslovs jau strādā ar pavedieniem. Es izmantoju svina skrūves. Tās ir piemērotākas.

-� Un abi aizbā�ņi - degli, par kuriem tu man stāstīji? Vai tie ir dro�i? Kur nirēji tos atrada?

-� Tie atradās svina kastē zem pilota sēdekļa. Esmu tos pārbaudījis. Kad pienāks laiks, viss būs vienkār�i. Protams, tos glabās atsevi�ķā slēptuvē. Gumijas somas ir lieliskas. Tie�i tas, kas bija vajadzīgs. Esmu pārliecinājies, ka tās ir pilnīgi ūdensnecaurlaidīgas.

-� Vai radiācija nav bīstama?

-�� Pa�laik nav. Viss glabājas svina apvalkos, - Koce paraustīja plecus. - Iespējams, es saņēmu nedaudz starojuma, kad strādāju ar abiem briesmoņiem, bet man mugurā bija aizsargtērps. Gaidī�u pazīmes. Es zinu, kas darāms.

-� Tu esi viens drosmīgs vīrs, Koce. Es neietu klāt sasodītajām bumbām, kamēr mani nespies�tu vajadzība. Es pārāk augstu vērtēju savu intī�mo dzīvi. Tātad tu ar visu esi apmierināts? Tev nav nekādu problēmu? Lidma�īnā nekas nav aizmirsts?

Koce bija savaldījies. Jaunumi bija tik pacilā�jo�i, tāds atvieglojums viņu bija pārņēmis, zinot, ka viņa varā ir tikt galā ar visām tehniskajām problēmām, ka tagad Koce sajutās iztuk�ots un paguris. Koce bija atbrīvojies no sasprindzināju�ma, kas nedēļām ilgi nedeva mieru. Pēc visas lielās plāno�anas, visām bailēm, ka ar viņa zinā��anām var nepietikt! Ja nu sasodītie angļi izgudroju�i kādu jaunu dro�ības ierīci, kādu slepenu kontrolsviru, par kuru viņ� neko nezinā�ja! Ta�u, kad pienāca laiks, kad Koce noņēma aizsargtīklu un sāka strādāt ar saviem juveliera instrumentiem, viņā pamazām bija ielijis triumfs un pateicība. Tagad atlika tikai strādāt.

- Nē, - apātiski noteica Koce. - Nav nekādu problēmu. Viss vajadzīgais ir sagādāts. Es ie�u un pabeig�u darbu.

Largo vēroja, kā kalsnais stāvs alz�ļūkā pa klāju. Zinātnieki ir jocīgi radījumi. Viņi redz tikai un vienīgi zinātni. Koce nespēja saskatīt, kāds risks vēl jāpārvar. Viņam �ķita, ka darbu var pabeigt, pagrie�ot da�as skrūves. Pārējā laikā viņ� būs neērta papildkrava. Vieglāk būtu no viņa atbrīvoties. Ta�u to vēl nevarēja. Vajadzēja pagaidīt - ja nu iero�us vajadzēs laist darbā. Ta�u viņ� bija nomāco�s cilvēciņ�, tuvu histēri�jai. Largo nepatika tādus redzēt savā tuvumā. Tie nomāca viņa garu. Tie oda pēc neveiksmes. Vajadzēs atrast Kocem kaut kādu darbu ma�īn- telpā, kur viņ� būs aizņemts un, pats galvenais, projām no acīm.

Largo uzkāpa uz komandtiltiņa. Kapteinis sēdēja pie stūres. Vieglā alumīnija ierīce sastā�vēja tikai no apak�ējā pusapļa.

- Labi, - sacīja Largo. - Braucam.

Kapteinis pasniedzās pie pogu rindas sev blakus un nospieda vienu, zem kuras bija rakstīts "Iedarbināt abus". No kuģa vēdera atskanēja klusa, dobja rēkoņa. Uz paneļa iedegās gaisma, rādot, ka abi dzinēji sāku�i darboties. Kapteinis parāva elektromagnētisko ātrumu sviru līdz "Lēnā gaitā uz priek�u", un jahta sāka kustēties. Kapteinis pavilka sviru līdz "Pilnā gaitā uz priek�u", un jahta, viegli nodrebējusi, mazliet iegrima priek�galā. Turot roku uz masīvās sviras sev blakus, kapteinis vēroja apgriezienu skaitītāju. Pie divdesmit mezgliem skaitītājs rādīja 5000. Kapteinis nedaudz atvilka sviru, kas nolaida uz leju lielo tērauda kausu zem korpusa. Apgriezieni palika tie pa�i, bet spidometra pirksts aprāpoja apkārt ciparnīcai, kamēr nonāca pie atzīmes "�etrdesmit mezglu". Tagad jahta pa pusei lidoja, pa pusei slīdēja pa mirdzo�i rāmo ūdens virsmu. Tās korpusu �etras pēdas virs ūdens balstīja plats, viegls metāla rāmis, un zem ūdens bija tikai da�as pēdas kuģa pakaļgala un divas lielās skrūves. Sajūta bija neaprakstāma, un Largo, kā vienmēr, pārņēma sajūsma.

Motorjahta Disco Volante bija hidroplāns, ko Largo par SPEKTRA līdzekļiem bija uzbūvēju�i itāļu konstruktori no Leopoldo Rodrigesa firmas Mesīnā. Tā bija vienīgā firma visā pasaulē, kas veiksmīgi spēja pielāgot �ertela Zaksenberga sistēmu komerciāliem mērķiem. Jahtas korpuss bija darināts no alumīnija un magnēzija sakausējuma, un, apgādāta ar diviem Daimler- Benz �etrtaktu dīzeļdzinējiem ar diviem Brauna Boveri turbokompresoriem, 100 tonnu smagā Disco Volante varēja pārvietoties apmēram ar piecdesmit mezglu ātrumu, �ādā ātrumā veicot apmēram �etrsimt jūd�u. Jahta bija izmaksājusi 200 000 mārciņu, ta�u tā bija vienīgā jahta pasaulē, kam bija tāds ātrums, kravas un pasa�ieru ietilpība un tajā pa�ā laikā sekla iegrime, kas bija būtiski darbam, kas jahtai veicams Bahamu piekrastes ūdeņos.

�ā tipa kuģi ir īpa�i uzlaboti, kā apgalvoja konstruktori, pie�ķirot tiem īpa�ības, ko sevi�ķi augstu novērtēja SPEKTRS. Būdami ļoti stabili un ar seklu iegrimi, Aliscafos, kā tos dēvē Itāli�jā, nemaina magnētisko lauku un nerada spiediena viļņus, kas ir ļoti noderīgas īpa�ības, ja kādreiz rodas vēlē�anās izbēgt no sekotājiem.

Disco pirms se�iem mēne�iem pa Dienvidat- lantijas ceļu bija iebraukusi Floridas ūdeņos, izraisot sensāciju gan Floridā, gan Bahamu sa�lās un palīdzot Largo iegūt vispopulārākā "miljonāra" reputāciju pasaules daļiņā, kas �um un mud� no miljonāriem, kam "pieder viss". Ātrie un noslēpumainie ceļojumi, ko viņ� veica savā Disco ar daudzajiem zemūdens peldētājiem un laiku pa laikam ar slaikās konstrukcijas jumtam piemontētu divvietīgu amfībiju, kas apgādāta ar Lycoming dzinēju un saliekamiem spārniem, modināja tie�i tik daudz sajūsminātu komentāru, cik vajadzēja. Maz pamazām Largo bija ļāvis noslēpumam nākt gaismā - gan pats, apmeklējot dinejas un kokteiļu vakarus, gan rū�pīgi apmācot apkalpes locekļus, kas izplatīja ziņu Beistritas bāros. Viņi meklējot bagātības, lielas bagātības. Esot atradu�i pirātu karti, no�grimu�u, ar koraļļiem biezi apaugu�u galeonu. Vraka atra�anās vieta esot zināma. Largo tikai gaidot ziemas tūristu sezonas beigas un vasaras sākuma rāmo laiku, tad no Eiropas ieradī�oties viņa akcionāri un sāk�oties karsti darbi. Pirms divām dienām akcionāri pa da�ādiem ceļiem tie��ām bija straumītēm saplūdu�i Naso - viņi iera�dās gan no Bermudu salām, gan no Ņujorkas un Maiami. Tie bija visai garlaicīga izskata ļau�dis, tie�ām cietpaurainu, centīgu biznesmeņu tips, kurus varēja izklaidēt tamlīdzīga spēle - spēle patīkamā saulītē līdz ar pāris nedēļu ilgām brīvdienām Naso, ko beigu beigās varētu ari atpelnīt, ja dubloni tomēr neatrastos vrakā. Tajā vakarā visi viesi bija sakāpu�i uz klāja, un Disco dzinēji sāka murmināt tie�i tobrīd, kā vienojās ostas ļaudis, kad tiem vajadzēja sākt murmināt, tie�i tobrīd, kad sāka satumst, un skaistā tum�zili baltā jahta izslīdēja no ostas. Nonākot atklātā jūrā, dzinēji sāka skaļi dārdēt, skaņai pamazām norimstot dienvidaustrumu virzienā, tuvojoties, kā nosprieda klausītāji, pa�ai piemē�rotākajai meklē�anas vietai.

Dienvidu virziens bija ievērots pareizi, jo domāja, ka tie�i starp Bahamu salām varētu atrasties vislielākās vietējo dārgumu krātuves. Pa dienvidu ceļiem starp �īm salām - Līko salu, Majaganas un Kaijosas �aurumu - spāņu kuģi ar dārgumiem atpakaļceļā uz mājām varēja mēģināt izvairīties no pirātiem un fran�u un britu flotēm. Uzskatīja, ka �eit guļ 1668. gadā nogrimu�ā Porto Pedro atliekas ar miljonu mārciņu zelta tilpnēs. 1694. gadā pazudu�ais Santa Cruz veda divtik daudz, un abu 1719. gadā nogrimu�o kuģu El Capitan un San Pedro tilpnēs bija atbilsto�i miljons un pusmiljons mārciņu dārgumu.

Bahamu salu dienviddaļā katru gadu tiek rīkoti �o un citu kuģu meklējumi. Neviens nevar pateikt, cik daudz, ja vispār, ir atrasts, ta�u Naso visiem zināms par 75 mārciņu smago sud�raba stieni, ko 1950. gadā netālu no Gordakeja atrada divi Naso biznesmeņi un kas kop� tā laika kā pastāvīga ekspozīcija aplūkojams Naso attīstības valdes telpās. Tā visi Naso iedzīvotāji zina, ka bagātības gaida atradējus, un, kad ostas ļaudis izdzirdēja, kā tālumā dienvidu pusē pagaist dobjais Disco dzinēju troksnis, viņi zino�i māja ar galvu.

Ta�u, tiklīdz Disco bija ticis pietiekami tālu un mēness vēl nebija uzlēcis, jahta ar nodzēs�tām ugunīm apmeta platu loku un devās uz rietumiem, uz īsto tik�anās vietu. Tagad tā jau bija divsimt jūd�u un divu stundu brauciena attālumā no Naso. Ta�u ausis gandrīz jau rīts, kad vēl pēc vienas ārkārtīgi svarīgas sazinā�a�nās Naso atkal izdzirdēs jahtas dzinēju troksni, tai pa apkārtceļu ierodoties no dienvidiem.

Largo piecēlās un noliecās pār kar�u galdu. Viņi bija brauku�i pa �o mar�rutu daudzkārt un da�ādos laika apstākļos. Tā nudien nebija nekā�da problēma. Ta�u 1. fāze un 2. fāze bija noritē�ju�as tik labi, ka vajadzēja divkārt parūpēties, lai izdotos 3. fāze. Jā, viss bija kārtībā. Viņi brauca precīzi pa nosprausto kursu. Piecdesmit jūd�u. Pēc stundas viņi būs klāt. Licis kaptei�nim ieturēt kursu, Largo nokāpa sakaru telpā. Tuvojās vienpadsmit un piecpadsmit minūtes. Bija laiks ziņot.

Mazā Suņa saliņa nebija lielāka par diviem tenisa kortiem. Tā bija miru�u koraļļu gabals, uz kura nebija pat augsnes, tikai sakrāju�os smil�u un lietusūdens iedobēs auga savvaļas vīnogulāji un vēju aplauzīta palma. �ajā vietā Suņa sēklis iznāca virspusē. Tā bija bēdīgi slavena vieta, no kuras pēc iespējas tālāk turējās pat zvejnieku laivas. Dienā austrumos varēja saskatīt Androsas salu, bet naktī bija pavisam dro�i.

Strauji piebraukusi, Disco lēnām atkāpās atpakaļ ūdenī, paliekot tauvas attālumā no klints. Tai ierodoties, mazi vilnī�i burzguļodami no�alca gar rifu un apklusa. Enkurs klusi iegri�ma �etrdesmit pēdu dziļumā. Lejā, tilpnē, Largo un �etri vīri, kas bija izkrau�anas komandā, gaidīja, kad atvērsies zemūdens lūka.

Visiem pieciem bija akvalangi. Largo turēja tikai spēcīgu zemūdens elektrisko lukturi. Pārējie �etri bija sadalīju�ies pa pāriem. Saistīti ar tīklu, viņi sēdēja uz metāla re�ģa, pārkāru�i pāri malai pleznās ieautās kājas un gaidīdami, kad, ieplūdis tilpnē, ūdens virpulis iznesīs viņus laukā. Tīklā starp katru pāri atradās �etras pēdas gar� priek��mets neglītā, pelēkā apvalkā.

Odens ieplūda, uzvilnīja un ielauzās tilpnē, apņemot visus piecus vīrie�us. Noslīdēju�i no savām vietām, akvalangisti ar Largo priek�galā un diviem pāriem precīzā, pārbaudītā attālumā aiz viņa izslāja pa lūku jūrā.

Sākumā Largo nemaz neiededza savu luktu�ri. Tas nebija vajadzīgs un pievilinātu muļķīgas, ap�ilbu�as zivis, kas tikai traucētu. Gaisma varē�tu pievilināt pat kādu haizivi vai barakudu, un, kaut gan tās nebija nekas vairāk kā traucēklis, kāds no komandas, par spīti Largo centieniem, varētu krist panikā.

Viņi peldēja tālāk mēnesnīcas apgaismotajā dūmakā. Sākumā zem viņiem bija tikai pienains bezdibenis, bet tad parādījās salas korajlu klā�jums, kas stāvi pacēlās pretī jūras virsmai. Kā mazi līķauti mēnesnīcā klusi un aicino�i māja jūras aļģes, un koralJu zarainās rokas izskatījās pelēkas un noslēpumainas. Tie�i �o nekaitīgo zemūdens mistēriju dēļ, kas lika skudriņām kņudināt ādu, Largo bija nolēmis vadīt izkrau�a�nas komandu pats personīgi. Atklātā jūrā, kur bija nolaidusies lidma�īna, lielajai pro�ektora acij apņemot pazīstamās lidma�īnas aprises, zem�ūdens pasaule līdzinājās lielai istabai. Ta�u �eit bija citādi. Pelēkbaltā pasaule prasīja tāda peldē�tāja nicinājumu, kas �īs rēgainās briesmas jau bija pieredzējis tūksto�iem rei�u iepriek�. Tas bija galvenais cēlonis, kāpēc Largo vadīja komandu. Viņ� gribēja arī precīzi zināt, kā tiek noglabāti abi pelēkie, desām līdzīgie priek�meti. Ja kaut kas saiet grīstē, varēja gadīties, ka viņam tās jāglābj pa�am.

Saliņas zemūdens daļu viļņi bija izskaloju�i tā, ka, skatoties no apak�as, tā atgādināja biezu sēni. Zem koraļļu lietussarga kā tum�a rēta sēnes kātā vīdēja plata sprauga. Largo devās uz plaisas pusi un, kad bija pienācis pavisam tuvu, iededza lukturi. Zem koraļļu cepures valdīja tumsa. Dzeltenā luktura gaisma skatienam atsedza piekrastes koraļļu kopienas dzīvi - bālos jūras e�us un jūras olu asās, melnās muguras, kustīgo aļģu krūmājus, langustu dzeltenās un zilās antenas, tauriņu un eņgeļzivis, kas staru kūlī plivinājās kā kodes, saritināju�os bēche de mer, pāris līklo�us meto�us jūras kāpurus un melnai un zaļai �elejai līdzīgo jūras zaķi.

Largo nolaida melno pleznu un, ieņēmis sta�bilu stāju uz klints, raudzījās apkārt, apspīdinot ar lukturi jūras dibenu un rādot abām koman�dām, kur likt kājas. Pēc tam viņ� pamāja uz plato, gludo plaisu, kura tālajā galā klints centrā atstaroja mēness gaismu, norādot vīriem, lai iet iek�ā. Zemūdens ala bija tikai kādus desmit jardus gara. Vienu pēc otra Largo ieveda abus pārus kambarīti, kas kādreiz varēja būt brīni�ķīga dārgumu glabātava. Np kambara pa �auru spraugu varēja izkļūt laukā, un tā katrā ziņā varēja būt laba ūdens notece vētras laikā, lai gan maz ticams, ka zvejnieki vētras laikā atrastos tik tuvu Suņa salai, lai ievērotu, ka salas centrā �ļācas ūdens strūkla. Largo vīri virs pa�reizējā ūdens līmeņa bija ierīkoju�i kambari dzelzs balstus, uz kuriem novietot abus kodol�iero�us gumijas apvalkā, ko tie nostiprināja ar ādas siksnām, aizsargājot pret jebkādām ūdens svārstībām. Aplūkojis paveikto, Largo bija ap�mierināts. Kodoliero�i viņu gaidīs, līdz viņam tos ievajadzēsies. Tostarp radiāciju, ko izstaroja bumbas, ierobe�os �ī niecīgā klints simts jūd�u attālumā no Naso, bet viņ� pats, viņa viri un kuģis būs tīri un nevainīgi kā pirmais sniegs.

Pieci vīrie�i mierīgi atgriezās kuģī un caur lūku iekāpa tilpnē. Atskanot dzinēju dunai, Disco priek�gals lēnām pacēlās virs ūdens, un skaistais kuģis ar gondolai līdzīgajām formām, kas drīzāk bija paredzēts lido�anai pa gaisu nekā jūrai, devās mājupceļā.

Largo novilka savu aprīkojumu un, apsējis ap slaikajiem gurniem dvieli, devās uz sakaru telpu. Viņ� bija nokavējis pusnakts sakarus. Pulkstenis rādīja vienu un piecpadsmit minūtes - septiņus un piecpadsmit minūtes Blofeldam.

Gaidot savienojumu, 1-argo apsvēra �o fak�tu. Blofelds sēdēs, varbūt būs paguris, varbūt neskuvies. Viņam blakus būs kafija, pēdējā no bezgalīgās tasī�u virknes. Largo saoda kafijas smar�u. Tagad Blofelds varēs paņemt taksomet�ru un aizbraukt uz turku pirtīm Obēra ielā, kur parasti mēdza atbrīvoties no spriedzes. Un tur viņ� beidzot aizmigs.

Numurs 1 runā.

-�� Numurs 2 klausās.

-� 3. fāze izpildīta. 3. fāze izpildīta. Veiksmīgi. Es beidzu.

-�� Esmu apmierināts.

Largo noņēma austiņas.

-�� Es ari! - viņ� nodomāja. - Esam paveiku�i trīs ceturtdaļas uzdevuma. Tagad tikai sātans var mūs apstādināt.

Iegājis savā kajītē, viņ� rūpīgi piepildīja augstu glāzi ar savu iecienīto dzērienu - crēme de menthe Jrappe ar mara�īno ķirsi virsū.

Ar baudu izdzēris glāzi līdz pa�am dibenam, Iorgo apēda ķirsi. Pēc tam, izņēmis no pudeles vēl vienu ķirsi, viņ� to iemeta mutē un devās uz komandtiltiņu.

Meitene safirzilā divvietīgā MG aizbrāzās lejā pa Parlamenta ielas nogāzi un krustojumā ar Beistritu veica apbrīnojamu manevru no tre�ās joslas otrajā. A�i pametusi skatienu pa labi, viņa pareizi novērtēja ar ko�u volānu rotātā izpriecu kabrioletā iejūgta zirga soļu ātrumu un, izdarot kreiso pagriezienu, izgriezās no sānielas. Zirgs sa�utumā atmeta galvu, un ku�ieris ar kāju uz�sita pa lielo Bermudas zvanu. Nelaime tā, ka Bermudas ratu zvana skaistais, zemais "tingtong, tingtong" nemaz nespēja skanēt dusmīgi, lai cik dusmīgi to skandināja. Priecīgi pamājusi ar saulē iedegu�u roku, meitene aizbrāzās pa ielu un apstājās Naso Danhilas Miera pīpes priek�ā.

Nepapūlējusies atvērt MG zemās durvis, meitene pārmeta ma�īnas malai vienu un pēc tam otru brūnu kāju, atsedzot aug�stilbus zem plisētiem krēmkrāsas katūna svārkiem gandrīz līdz pa�ai aug�ai, un nolēca uz ietves. Tobrīd piebrauca kabriolets. Ku�ieris piesēja zirgu. Meitenes jautrība un skaistums bija izkliedējis viņa dusmas.

-�� Jaunkundz, - viņ� sacīja, - tu gandrīz noskuvi Vecajam Sapņotājam ūsas. Nākamreiz esi uzmanīgāka!

Meitene iespieda rokas sānos. Viņai nepati�ka, ja kāds norādīja, kas viņai darāms.

-�� Pats tu esi Vecais Sapņotājs, - viņa asi attrauca. - Da�us cilvēkus gaida darbs. Jums abiem būtu jāiet paganīties, nevis jāaiz�ķērso ielas un jāmaisās citiem pa kājām.

Vecais nēģeris pavēra muti, bet tad pārdo�mājis mierino�i sacīja: - Labs ir, jaunkundz. Labs ir! - un, uz�miukstinājis zirgam ar pātagu, pie sevis kaut ko murminot, devās tālāk. Pēc mirkļa viņ� atskatījās, gribēdams vēlreiz uzmest aci sātanam brun�os, ta�u viņa jau bija nozudu�si veikalā. - Smuks meitēns, - noteica nēģeris, palaizdams zirgu riksītī.

D�eimss Bonds bija noskatījies ainiņā no divdesmit jardu attāluma. Viņ� par meiteni domāja to pa�u, ko ku�ieris. Turklāt Bonds zināja, kas viņa tāda ir. Pielicis soli, viņ� izspraucās cauri svītrainajām �alūzijām un nonāca brīni�ķīgi vēsajā tabakas veikalā.

Meitene stāvēja pie letes un strīdējās ar vienu no pārdevējiem.

-��� Bet es jums saku, ka negribu Senior Service. Es jums saku, ka gribu cigaretes, ko man negribētos smēķēt. Vai tad jums nav nevienas cigaretes, kas atradina cilvēkus no smēķē�anas? Paskatieties uz �o bagātību! - viņa pamāja ar roku uz piekrautajiem plauktiem. - Nestāstiet, ka starp tām visām neatradīsies neviena ar atbaido�u gar�u.

Vīrietis bija pieradis pie trakiem tūristiem, turklāt Naso iedzīvotāji nemēdza ļauties emoci�jām.

-� Njā, kundze� - viņ� noteica un pagriezies pārlaida nesteidzīgu skatienu plauktiem.

-�� Ja gribat mazāk smēķēt, varat izvēlēties starp divām cigare�u �ķirnēm, - Bonds bargi sacīja meitenei.

Viņa asi pacēla skatienu.

-�� Un kas jūs tāds būtu?

-�� Mani sauc Bonds, D�eimss Bonds. Es es�mu pasaules eksperts jautājumā, kā atmest smēķē�anu. Es to daru nepārtraukti. Jums pa�laimējies, ka esmu pagadījies pie rokas.

Meitene nopētīja viņu no galvas līdz papē��iem. �o vīrieti viņa Naso nekad nebija redzējusi. Viņ� bija se�as pēdas gar� un vecumā apmēram starp trīsdesmit un �etrdesmit. Viņam bija tumsnēja, visai cietsirdīga seja un ļoti dzidras, pelēkzilas acis, kas tagad sardoniski noskatījās viņas pētījumos. Uz iedeguma, pēc kura varēja spriest, ka vīrietis tikai nesen ieradies uz salas, izcēlās bāla rēta. Viņam mugurā bija tum�i zils, viegls uzvalks virs krēmkrāsas zīda krekla un melnas, adītas zīda kaklasaites. Par spīti karstumam, vīrietis izskatījās vēss un tīrs, un ar tropiem viņu, �ķiet, saistīja vienīgi melnas ādas sandales basajās kājās.

Vīrietis nepārprotami mēģināja iepazīties. Viņam bija intriģējo�a seja un pārliecino�s ska�tiens. Meitene nolēma piekrist. Bet tas nenotiks viegli. Tāpēc viņa auksti noteica: - Lai notiek. Stāstiet!

- Vienīgais veids, kā atmest smēķē�anu, ir pārstāt smēķēt un nekad neatsākt. Ja gribat uz nedēļu vai divām izlikties, ka esat atmetusi, tad nav vērts to darīt. Jūs kļūsiet par garlaicīgu ra�dījumu, kas nespēj domāt ne par ko citu. Ik pēc stundas, varbūt vairāk vai mazāk, jūs slepus ķersiet pēc cigaretes. Jūs kļūsiet alkatīga. Tas nav glīti. Vēl var iegādāties vai nu pārāk vājas, vai spēcīgas cigaretes. Jums dro�i vien labāk derēs vājās.

Bonds uzrunāja pārdevēju: - Bloku Dukes, garās, ar filtru.

Viņ� padeva bloku meitenei.

-�� Lūk, izmēģiniet �īs! Ar komplimentiem no Fausta.

-� Ak, bet es nevaru. Tas ir�

Ta�u Bonds jau bija samaksājis par bloku un paciņu Chesterjields sev pa�am. Paņēmis atlikumu, viņ� sekoja meitenei laukā no veikala. Abi apstājās zem svītrotās nojumes. Karstums bija necie�ams. Baltā gaisma pār putekļaino ielu, spozme, ko atstaroja veikalu skatlogi ielas pretējā pusē un ēku �ilbino�ās kaļķa fasādes, lika abiem piemiegt acis.

-� Baidos, ka smēķē�ana nav �ķirama no dzer��anas. Vai domājat atmest abus reizē vai vienu pēc otra? - ierunājās Bonds.

Meitene jautājo�i viņu uzlūkoja.

-Tas ir tik pēk�ņi, mister� ēēē� Bond. Nu labi. Tikai kaut kur ārpus pilsētas. �eit ir pārāk karsti. Vai jūs zināt Piestātni aiz Montakas forta? - Bonds ievēroja, ka viņa pārlai� a�u ska�tienu ielai abos virzienos. - Nav slikta vieta. Paklau, es jūs aizvedī�u! Uzmanieties no dzel��iem. Citādi būs �ūlas.

Pat polsterējuma baltā āda apsvilināja Bonda pēcpusi. Ta�u viņ� neliktos zinis, pat ja uzvalku būtu pārņēmu�as liesmas. Viņ� tikko bija paostījis pilsētā gaisu, un viņam jau bija meitene. Turklāt skaista meitene. Bondam vajadzēja pieķerties ādas rokturim pie paneļa.

kad meitene strauji iegrieza ma�īnu Frederika ielā un vēlreiz �irlejas ielā.

Bonds iekārtojās sāniski, lai varētu viņu aplūkot. Meitenei galvā bija gondoljera salmu cepure ar platām malām, kas bija izaicino�i no�ķiebu�ies pār degunu. Aizmugurē plandījās bālgani zila lente. Uz lentes priek�pusē bija zeltītiem burtiem uzdrukāts "MANA DISCO VOLANTE". Meitenes zīda blūzi ar īsajām piedurknēm klāja puscollu platas bāli zilas svīt�ras, un kopā ar plisētajiem krēmkrāsas svār�kiem viņas ietērps Bondam neskaidri atgādināja par saulainu dienu Henlija regatē. Viņa nenēsā�ja gredzenus un rotaslietas, tikai visai vīri�ķīgu kvadrātveida zelta rokaspulksteni ar melnu ciparnīcu. Viņas sandales bez papē�iem bija darinātas no baltas kazādas. Tās bija pieskaņo�tas platajai, baltajai kazādas jostai un lieti�ķajai somiņai, kas blakus balti un melni svītrotai zīda �allei gulēja uz sēdekļa starp viņiem abiem. Diezgan daudz viņ� par meiteni bija uzzinājis no imigrācijas veidlapas, vienas no simta, ko torit bija izpētījis. Meiteni sauca Dominēta Vitāli. Viņa bija dzimusi Bolcāno pilsētā Itālijas Tirolē, un tāpēc viņas dzīslās dro�i vien ritēja tikpat daudz austrie�u, cik itāļu asiņu. Viņa bija div�desmit deviņus gadus veca un veidlapā pie atzīmes "nodarbo�anās" bija ierakstījusi "aktri�se". Viņa bija ieradusies pirms se�iem mēne�iem ar Disco un, skaidri saprotams, bija jahtas īpa�nieka itāļa, vārdā Emilio Largo, mīļākā.

Bonds neattiecināja uz sievietēm vārdus "palaistuve", "ielasmeita", "prostitūta", ja vien tās nebija profesionālas staigules vai bordeļa iemītnieces, un, kad policijas komisārs Harlings un imigrācijas nodaļas un muitas priek�nieks Pitmens meiteni bija raksturoju�i kā "itāļu mauku", viņ� bija atturējies no sprieduma. Tagad Bonds zināja, ka viņam bijusi taisnība. �ī bija neatkarīga meitene ar raksturu. Varbūt viņai ari patika bagāta, jautra dzīve, ta�u, pēc Bonda domām, viņa bija īstā tipa meitene. Varbūt viņa ari gulēja ar vīrie�iem, acīmredzot gulēja, bet tas notika pēc viņas, nevis vīrie�u noteikumiem.

Sievietes bie�i vien ir pedantiskas un prātī�gas braucējas, bet reti - pirm�ķirīgas autovadī�tājas. Bonds uzskatīja, ka sieviete pie stūres lielākoties ir zināms riska faktors, un, vienmēr būdams gatavs neparedzamajam, parasti deva tām ceļu. �etras sievietes ma�īnā, viņaprāt, nozīmēja augstāko riska pakāpi, bet divas bija gandrīz tikpat letāls gadījums. Sapulcēju�ās ma�īnā, sievietes nespēj klusēt, bet, kad viņas sarunājas, tad uzskata par nepiecie�amu skatī�ties viena otrai sejā. Ar vārdu apmaiņu vien nepietiek. Viņām jāredz sarunu biedrenes sejas izteiksme, iespējams, lai lasītu starp vārdiem vai analizētu otras reakciju uz pa�as teikto. Tas nozīmē - ja ma�īnas priek�ējā sēdeklī atrodas divas sievietes, viņas pastāvigi novēr� viena otras uzmanību no ceļa, un �etras sievietes ir gandrīz divreiz bīstamākas, jo vadītājai ir ne vien jādzird un jāredz, ko saka blakussēdētāja, bet ari tas, par ko runā aiz muguras sēdo�ās.

Ta�u �ī meitene brauca kā vīrietis. Viņas uzmanība pilnībā bija pievērsta ceļam un tam, kas redzams atpakaļskata spogulītī, ko parasti sievietes lietoja tikai tādēļ, lai pielabotu kosmē�tiku. Turklāt, kas sievietēm bija vienlīdz rets gadījums, viņa izbaudīja vīri�ķīgu prieku par savu automa�īnu, par ātrumiem, par bremzēm.

Meitene nerunāja ar Bondu un �ķita nejūtam viņa klātbūtni, kas Jāva viņam netraucēti turpināt novērojumus. Viņai bija jutekliska, neatkarīga seja, kas, kaislības pārņemta, kjūtu dzīvnieciska. Gultā viņa pretotos un kostu, bet pēc tam piepe�i izkustu karstā pakļāvībā. Bonds gandrīz varēja redzēt, kā lepnās, kaislās lūpas atņirdzas iekāres kaucienā, parādot baltus, līdzenus zobus un pēc tam atmaigstot mīlo�i verdziskā padevībā. Profilā viņas acis atgādināja maigas ogļu spraudziņas, kādas sastopamas da�iem putniem. Bet veikalā Bonds tās bija redzējis pretskatā. Tad tās bija caururbjo�as un tie�as, ar zeltainu mirdzumu tum�i brūnajās zīlītēs, kas lielā mērā vēstīja to pa�u, ko lūpas. Profils - taisnais, mazliet aug�up vērstais deguntiņ� un uz priek�u izvirzītais zods - bija tikpat izlēmīgi kā komandierim, un cēlais galvas pagrieziens izstaroja tādu pa�u pa�pārlie�cinātību. Tā bija stāja, ko parasti piedēvēja princesēm. Tēlam neatbilda tikai divas īpa�ības - mīkstie, izjuku�ie, Bri�itas Bardo stilā apgrieztie mati, kas burvīgā vilnī spraucās laukā no salmu cepures apak�as, un divas dziļas, bet maigas bedrītes vaigos, ko varēja atstāt tikai mīlīgs, kaut ironisks smaids, ko Bonds vēl nebija redzējis. Iedegums nebija pārspīlēts, un viņas ādai nepiemita tas sausais spīdums, kas varēja pārvērst pat jaunākas ādas tekstūru, padarot to līdzīgu pergamentam. Zem zeltainās nokrāsas viņas vaigos slēpās pasaulīgs siltums, kas liecināja par veselīgām Itālijas Alpu zemnieku asinīm, un viņas augstās, daiļi veidotās krūtis norādīja uz to pa�u izcelsmi. Bonds nosprieda, ka meitene visumā ir nepakļāvīga, temperamentīga un jutekliska - skaista arābu �ķirnes ķēve, kas ļausies tikai jātniekam ar tērauda stilbiem un samta rokām, ja vien viņ� izmantos lau�ņus un gro�us� Un ari tad tikai tad, kad būs pieradināta pie iemauktiem un sedliem. Bonds nodomāja, ka vēlētos izmēģināt pie viņas savu spēku. Ta�u tas jāatliek uz kādu citu laiku. Pa�laik sedlos sēdēja cits vīrietis. Viņu vispirms nāksies nomest no zirga. Un, galu galā, kāda velna pēc viņ� te prāto visādas blēņas? Viņam bija paveicams darbs. Elli�ķīgs darbs.

MG spēji izgriezās no �irlijstrītas isternroudā un turpināja ceļu gar piekrasti. Pretī pla�ajai ostai smaragdā un tirkīzā mirdzēja Atola salas piekrastes ūdeņi. Tiem pāri slīdēja dziļzvejas laiva, aiz kuras stiepās divas augstas divpadsmit pēdu garā tīkla antenas. Krastam pietuvojās ātrgaitas motorlaiva, un slalomā pāri laivas saceltajiem viļņiem tai sekoja ūdensslēpotājs. Diena bija skaista un dzirksto�a, un Bonda sirds acumirkli pacēlās aug�up no neizlēmības un bezcerības bezdibeņa, ko viņā modināja misija, kas, sevi�ķi pēc iera�anās uz salas rīta agrumā, �ķita aizvien lielāka un veltīgāka laika �ķie�ana.

Bahamas, ko veidoja tūksto� salu virkne, kas piecsimt jūd�u garumā stiepās dienvidaustrumu virzienā no Floridas austrumu krasta līdz Kubas ziemeļiem jeb no 27. platuma grāda līdz 21. platu�ma grādam, pēdējos trīssimt gadus bija kalpo�ju�as par mērķi ikvienam Rietumatlantijas slavenākajam pirātam - �o romantisko mitoloģiju mūsdienu tūrisms izmantoja līdz pēdējai iespējai. Uz vienas ceļa zīmes bija rakstīts "Melnbār�a tornis, 1 jūdze", uz citas - "Pulvera piestātne. Jūras veltes. Vietējie dzērieni. Ēnaini dārzi. Pirmais pagrieziens pa kreisi".

Kreisajā pusē parādījās smil�ains ceļ�. Meitene iegriezās tajā un piebrauca pie sabruku�as akmens noliktavas, pret kuru bija atspiedusies sārta dēļu ēka ar baltiem logu rāmjiem un baltu Ādama stila ieeju, virs kuras karājās ko�i izkrāsota kroga izkārtne ar pulvermucu, galvaskausu un sakrustotiem kau�liem. Meitene apstādināja MG zem Austrālijas priedes, un, izkāpu�i no ma�īnas, viņi iegāja pa durvīm. Izgāju�i cauri mazai ēdamistabai ar sarkanbalti rūtotiem galdautiem, viņi iznāca uz terases, kas bija izbūvēta uz akmens piestātnes atliekām. Terasi noēnoja lietussargu formā apcirpti mandeļkoki. Dodamies pa priek�u �ļūco�am vietējas izcelsmes oficiantam ar zupas traipiem uz baltā apģērba, viņi izvēlējās galdiņu terases malā ar skatu uz ūdens pusi. Bonds ieskatījās rokaspulkstenī.

-�� Ir tie�i pusdienlaiks. Ko tu vēlies dzert - kaut ko stiprāku vai vieglāku? - viņ� vaicāja meitenei.

-� Vieglāku, - sacīja meitene. - Dubulto "Asi�ņaino Mēriju" ar labi daudz Vorēesteras mērces.

-�� Ko tad tu sauc par stiprāku? - apvaicājās Bonds. - Es dzer�u degvīnu ar toniku un nedaudz zālī�u uzlējuma.

-� Jāāā, - novilka oficiants un aizsteidzās.

-�� Par stiprāku es saucu degvīnu ar ledu. Tomātu sula to at�ķaida.

Ar vienu pēdu pievilkusi tuvāk krēslu, meitene sacēla uz tā kājas, lai tās būtu saulītē. Sēdē�ana nebija īpa�i ērta. Nometusi sandales, viņa apmierināta atgāzās krēslā.

-� Kad tu atbrauci? - viņa apvaicājās. - Nees�mu tevi te redzējusi. Sezonas beigās, kā pa�laik, lielākā daļa seju jau ir pazīstamas.

-�� Es iebraucu �orīt. No Ņujorkas. Esmu iera�dies meklēt sev īpa�umu. Man ienāca prātā, ka tagad to būs vieglāk atrast nekā sezonas laikā. Kad apkārt grozās tik daudz miljonāru, cenas kļūst bezcerīgas. Tagad, kad viņi ir projām, tās varētu mazliet kristies. Cik ilgi tu jau �eit esi?

-�� Apmēram se�us mēne�us. Es atbraucu ar jahtu Disco Volante. Varbūt būsi to redzējis.

Jahta stāv noenkurota netālu no krasta. Nolai��oties Vindzoras laukā, tu, iespējams, lidoji tie�i tai pāri.

-�� Tas garais, slaikais kuģis? Vai jahta ir tavē�jā? Tai ir skaista forma.

-� Jahta pieder manam radiniekam. - Meite�nes acis vēroja Bonda seju.

-� Vai tu esi apmetusies uz jahtas?

-�� Nē, nē. Mums ir ipa�ums pludmalē. Vai, pareizāk sakot, mēs to esam paņēmu�i. To vietu sauc par Palmiru. Atrodas tie�i iepretī jahtai, īpa�ums pieder kādam anglim. Es domāju, ka viņ� to grib pārdot. Vieta ir ļoti skaista. Turklāt atrodas labu gabalu nost no tūristu vietām. Laifordkejā.

-�� Izklausās tie�i pēc tādas vietas, kādu es meklēju.

-�� Nu, apmēram pēc nedēļas mēs brauksim projām.

-� Ak, - Bonds ieskatījās viņai acīs. - Cik �ēl.

-� Ja nevari iztikt bez flirta, tad nedari to uz�krīto�i. - Meitene pēk�ņi iesmējās, ta�u tūlīt pat to no�ēloja. Bedrītes vaigos palika. - Tas ir� Es patiesībā tā nedomāju - tā, kā tas izklausījās. Ta�u es esmu pavadījusi se�us mēne�us starp �iem muļķa vecajiem, bagātajiem ā�iem, klauso�ties tamlīdzīgas lietas, un vienīgais veids, kā viņus apklusināt, ir pateikt kādu rupjību. Es neesmu iedomīga. �eit nav neviena, kas būtu jaunāks par se�desmit gadiem. Jauni cilvēki to nevar atļauties. Tāpēc viņiem prātus sajauks jebkura sieviete, kam nav zaķa lūpa vai ūsas. Nē, pat ūsas viņus neapturēs. Iespējams, viņiem tas patīk. Es gribu teikt, ka, ieraugot pilnīgi jebkuru meiteni, �iem vecajiem ā�iem aizsvīst brilles. - Viņa atkal iesmējās, pamazām kļūdama draudzīgāka. - Dro��i vien tu tādu pa�u iespaidu atstāj uz vecām sievām ar pensneju un iezilinātiem matiem.

-� Vai viņas len�ā ēd vārītus dārzeņus?

-� Jā, un dzer burkānu un plūmju sulu.

-� Tad mēs nespēsim saprasties. Es nenolai- dī�os zemāk par molusku biezeņzupu.

Meitene ziņkāri viņu uzlūkoja.

-�� �ķiet, ka tev daudz kas zināms par Naso.

-Tu gribēji teikt - par molusku uzbudino�a�jām spējām? Tā nav tikai Naso ideja. Tā uzskata visā pasaulē, kur vien sastopami moluski.

-� Vai tā ir patiesība?

-�� Islandie�i to ēd kāzu naktī. Neesmu manī�jis, ka uz mani tas iedarbotos.

-� Kāpēc? - viņa draiski apvaicājās. - Vai tu esi precējies?

-Nē.

Pasmaidījis Bonds ieskatījās meitenei acīs.

-�� Un tu?

-�� Nē.

-� Tad mēs varētu laiku pa laikam nomēģināt molusku zupu un paskatīties, kas notiks.

-� Tas nav daudz labāk par miljonāriem. Tev vajadzēs papūlēties vairāk.

Atnesa dzērienus. Meitene apmaisīja savas glāzes saturu ar pirkstu, lai sajauktu Vorēesteras mērces brūnās nogulsnes, un izdzēra pusi glāzes. Pasniegusies pēc Dukes bloka, viņa izņēma paci�ņu un, atvērusi to ar īk�ķa nagu, piesardzīgi paostīja cigareti, un aizdedza to ar Bonda �ķil�tavām. Dziļi ievilkusi dūmus, viņa izpūta garu dūmu mākoni.

-�� Nav slikta, - viņa �auboties noteica. - Vis�maz dūmi izskatās pēc dūmiem. Kāpēc tu teici, ka tik labi zini, kā atmest smēķē�anu?

-� Tāpēc, ka es to tik bie�i esmu atmetis.

Bonds nosprieda, ka īstais laiks pārtraukt

tuk�as pļāpas.

-�� Kāpēc tu tik labi runā angliski? - viņ� vai�cāja. - Izklausās, ka tev ir itāļu akcents.

-�� Jā, mani sauc Dominēta Vitāli. Ta�u mani sūtīja uz Angliju mācīties. Uz �eltenhemas dā�mu koled�u. Pēc tam es devos uz KDMA mācīties aktiermākslu. Angļu aktiermākslu. Mani vecāki domāja, ka labi audzinātai meitenei tas jāprot. Pēc tam viņi gāja bojā vilciena katastrofā. Es atgriezos Itālijā pelnīt iztiku. Es atcerējos savu angļu valodu, bet, - viņa bez rūgtuma iesmējās, - drīz vien aizmirsu visu pā�rējo. Itāļu teātrī nevar tikt uz priek�u, ja proti tikai staigāt ar grāmatu uz galvas.

-�� Bet radinieks ar jahtu? - Bonds palūkojās uz jūras pusi. - Vai viņam nebija par tevi jārūpē�jas?

-�� Nē.

Atbilde skanēja strupi. Kad Bonds neko ne�teica, meitene piebilda: - Viņ� nav glu�i mans radinieks, vismaz ne tuvs radinieks. Kaut kas līdzīgs tuvam draugam. Sargs.

-� Ak, jā.

-�� Tev jāatnāk paciemoties pie mums uz jahtas.

Meitene juta, ka �ajā brīdī jāizrāda mazliet aizrautības.

-� Viņu sauc Largo, Emilio Largo. Iespējams, būsi dzirdējis. Viņ� �eit ieradās meklēt nogrimu��os dārgumus.

-� Tie�ām?

Tagad bija Bonda kārta izrādīt entuziasmu.

-� Tas izklausās diezgan interesanti. Protams, es labprāt ar viņu iepazītos. Kas tie par dārgumiem? Vai kaut kas jau atrasts?

-�� Dievs vien zina. Viņ� par to nemīl runāt. Acīmredzot atrasta kaut kāda karte. Ta�u es nedrīkstu to apskatīt, un man jāpaliek krastā, kad viņ� dodas izlūkbraucienos, vai ko nu viņ� dara. �ajā pasākumā naudu ieguldīju�i daudzi cilvēki, nu, tādi kā akcionāri. Viņi visi tikko ir ieradu�ies uz salas. Tā kā mēs pēc nedējas braucam projām, es domāju, ka viss ir sagata�vots un īstie meklējumi var sākties kuru katru bridi.

-�� Kādi ir �ie akcionāri? Vai viņi izskatās pēc prātīgiem cilvēkiem? Lielākā nelaime visos dārgumu meklējumos parasti ir tā, ka vai nu kāds jau tur pabijis un nozudis ar visiem dārgumiem, vai arī kuģis ir iegrimis tik dziļi starp koraļļiem, ka tam nav iespējams piekļūt.

-�� �ķiet, ka viņiem nav ne vainas. Ļoti garlai�cīgi un bagāti ļaudis. Izturas briesmīgi nopietni pret tik romantisku lietu kā dārgumu meklē�ana. �ķiet, ka viņi visu savu laiku pavada kopā ar Largo. Dro�i vien vij intrigas un kaļ plānus. Turklāt izskatās, ka viņi nekad neiet laukā saulē vai peldēties, pilnīgi neko. It kā viņi vairītos no iedeguma. Cik var saprast, neviens no viņiem nekad agrāk nav bijis tropos. Vienkār�i tipiski, aprobe�oti biznesmeņi. Varbūt tā glu�i nav. Neesmu necik daudz viņus sastapusi. �ovakar Largo par godu akcionāriem rīko viesības Casino.

-�� Ko tu dari visu dienu?

-Ak, tāpat niekojos. Mazliet iepērkos. Brau�kāju apkārt. Peldos citu cilvēku pludmalēs, kad viņu mājas ir tuk�as. Man patīk zemūdens peldē�ana. Man ir akvalangs, un es ņemu līdzi kādu no apkalpes vai zvejnieku. Apkalpe ir labāka. Viņi visi ar to nodarbojas.

-� Es ari agrāk mazliet aizrāvos. Paņēmu līdzi pat aprīkojumu. Vai tu man kādreiz parādīsi, kur var dabūt labas niedres?

Meitene zīmīgi ieskatījās pulkstenī.

-� To es varētu. Man laiks iet.

Viņa piecēlās kājās.

-�� Baidos, ka nevarē�u tevi aizvest atpakaļ. Man jābrauc uz otru pusi. Tev pagādās takso�metru.

Meitene ieāva kājas sandalēs.

Bonds sekoja viņai cauri restorānam līdz ma�īnai. Iekāpusi meitene iedarbināja dzinēju.

Bonds iz�ķīrās riskēt ar vēl vienu noraidījumu.

-� Varbūt �ovakar tiksimies Casino, Dominēta.

-� Varbūt.

Viņa zīmīgi ieslēdza ātrumu.

-�� Bet, Dieva dēļ, nesauc mani par Dominētu. Tā mani neviens nesauc. Cilvēki mani sauc par Domino.

Meitene dāvāja Bondam acumirklīgu smaidu, bet tas bija drīzāk smaids ar acīm. Viņa pacēla plaukstu. Aizmugurējie riteņi uzsita gaisā smiltis un granti, un mazā zilā ma�īnīte aizjoņoja pa pievedceļu uz galvenā ceļa pusi. Krustojumā tā uz mirkli apstājās, bet tad nogriezās pa labi uz Naso.

Bonds pasmaidīja.

-� Maita, - viņ� noteica un atgriezās restorānā samaksāt savu rēķinu un likt, lai izsauc taksometru.

Taksometrs pa Interfīldroudu aizveda Bon�du līdz lidostai salas otrā galā. Pulksten 1.15 ar Pan American lidma�īnu vajadzēja ielidot cilvēkam no Centrālās izlūko�anas pārvaldes. Viņu sauca Larkins, F. Larkins. Bonds cerēja, ka Larkins nebūs kāds muskuļots koled�as beidzējs ar ezītī apcirptiem matiem, kas, gribē�dams izcelties Va�ingtonas priek�niecības acīs, kāros pierādīt britu nekompetenci, savas mazās kolonijas atpalicību un Bonda lempīgo nemākulību. Bonds cerēja, ka viņ� vismaz atvedīs aprīkojumu, ko Bonds pirms izbrauk�a�nas no Londonas bija prasījis A nodaļā, kas uzraudzīja sakarus ar CIP. Tas bija modernā�kais raidītājs aģentu savstarpējiem sakariem lauka apstākļos, kas nodro�ina neatkarību no kabeļu pieslēguma un ļauj acumirklī sazināties ar Londonu un Va�ingtonu, kā arī visjaunākie Geigera skaitītāji, kas ļauj darboties gan uz zemes, gan zem ūdens. Pēc Bonda domām, vie�na no CIP lielākajām priek�rocībām bija lieliskā aparatūra, un viņ� nekaunējās to aizņemties.

Ņūprovidensa, sala. uz kuras atradās Baha�mu galvaspilsēta Naso, ir smil�ains zemes ga�bals, ko apņem visskaistākās pludmales pasau�lē. Ta�u iek�zemē nav nekā, izņemot klajumus, ko klāj krūmāji, vietējās priedltes, mastikas un indīgās efejas, un lielu sālsūdens ezeru tās rietumu galā. Uz salas sastopami putni, tropu puķes un palmas, kas jau izaugu�as atvestas no Floridas un pārstādītas miljonāru skaistajos dārzos visgarām piekrastei. Ta�u salas vidienē nav nekā, kas spētu piesaistīt skatienu, izņemot skeleta pirkstiem līdzīgos ūdensdzirnavu sūk�ņus, kas slejas virs priedītēm apaugu�iem klajumiem, tāpēc Bonds braucienu uz lidostu aizvadīja, atsaucot atmiņā rīta cēlienu.

Ierodoties pulksten septiņos no rīta, viņu sagaidīja gubernatora sekretārs (tas bija neliels dro�ības pārkāpums) un aizveda uz Roijal Ba- hamian - lielu, vecmodīgu viesnīcu, kurā nesen bija ieviesti da�i amerikāņu uzlabojumi tūristu apkalpo�anā, proti, istabā bija pieejams ūdens ar ledu, celofānā ietīts grozs ar apvītu�iem augļiem un "sveicieniem no mened�era" un ar papīra strēmeli pārklāts tualetes poda sēdeklis. Pēc du�as un bezgar�īgām tūrista brokastīm uz balkona, no kura pavērās skats uz skaistu pludmali, viņ� pulksten deviņos bija devies uz valdības ēku, lai tiktos ar policijas komisāru, Imigrācijas un muitas departamenta priek�nieku un gubernatoru. Viss notika tie�i tā, kā Bonds bija iedomājies. NEKAVĒJOTIES un PILNĪGI SLEPENI bija atstājis nelielu iespaidu, un Bondam apsolīja pilnīgu sadarbību jebkurā viņa misijas jomā, ta�u pa�u misiju nepārprotami uzskatīja par smieklīgu un muļķīgu, par kaut ko tādu, kas nedrīkst traucēt parasto mazas, miegainas kolonijas pārvaldes gaitu, nedz ari tūristu ērtības un prieku. Gubernatora vietas izpildītājs Rodiks, piesardzīgs pusmū�a vīrs ar dzeltenīgām ūsām un mirdzo�u pensneju, bija izteicies ļoti prātīgi.

- Redziet, komandieri Bond, pēc mūsu do�mām, un mēs esam ļoti rūpīgi apspriedu�i visas iespējas, visus, ēēē, aspektus, kā teiktu mūsu amerikāņu draugi, nav iedomājams, ka kaut kur kolonijas robe�ās būtu iespējams paslēpt lielu �etrmotoru lidma�īnu. Vienīgais skrejceļ�, kas spēj uzņemt tādu lidma�īnu - vai es pareizi runāju, Hārling? - atrodas �eit, Naso. Ja runājam par nolai�anos jūrā, par, ēēē, nolai�anos piespiedu kārtā uz jūras, manuprāt, tā to sauc, mēs esam sazināju�ies ar visu lielāko ārējo salu administratoriem, un atbildes ir negatīvas. Rada�ru operatori meteoroloģiskajā stacijā�

�ajā mirklī Bonds bija viņu pārtraucis.

-�� Ja drīkstu vaicāt, vai radaru ekrāns dar�bojas visu diennakti? Man radies iespaids, ka lidosta visu dienu ir ļoti noslogota, bet naktī satiksme ir niecīga. Vai varētu būt, ka naktī radaru nenovēro īpa�i uzmanīgi?

Policijas komisārs, patīkams, ļoti militāra izskata vīrietis virs �etrdesmit, kura uniformas sudraba pogas un zīmotnes spīdēja tā, kā tās var spīdēt tikai tad, ja spļau�ana un spodri�nā�ana ir galvenā nodarbo�anās un apkārt ir pietiekami daudz apak�kareivju, prātīgi noteica: - Es domāju, ka komandierim ir taisnība, ser. Lidostas komandants atzīstas, ka tad, kad pēc grafika nekas nav paredzēts, modrība atslābi�nās. Viņam nav tik daudz personāla, un, pro�tams, lielākā daļa tur ir vietējie, ser. I>abi cilvēki, bet diez vai atbilst Londonas lidostas standar�tiem. Turklāt meteoroloģiskās stacijas radaram ir zems horizonts un diapazons - to galvenokārt izmanto navigācijai.

-�� Diezgan, diezgan.

Gubernators negribēja ielaisties diskusijās par radariem vai Naso darbaspēka tikumiem.

-�� �eit katrā ziņā ir sava daļa taisnības. Nav �aubu, ka komandieris Bonds to noskaidros. Tālāk. Esam saņēmu�i pieprasījumu no valsts sekretāra, - tituls skanīgi pārvēlās gubernatora lūpām, - par visiem tiem, kas nesen ieradu�ies uz salas, par aizdomīgām personām un tā tālāk. Mister Pitmen?

Imigrācijas un muitas daļas priek�nieks bija slaiks Naso iedzimtais ar spriganām, brūnām acīm un labām manierēm. Viņ� patīkami pa�smaidīja.

-��� Nekā īpa�a, ser. Parastais tūristu, biznes�meņu un mājupbrauco�u vietējo iedzīvotāju maisījums. Mums prasīja informāciju par pēdē�jām divām nedēļām. - Viņ� pieskārās mapei, kas gulēja viņam klēpī. - Man �eit ir visas imigrācijas veidlapas, ser. Varbūt komandieris Bonds vēlēsies tās izskatīt kopā ar mani. - Brūnās acis, pametu��as skatienu uz Bondu, novērsās. - Visās lielajās viesnīcās ir savi detektīvi. Dro�i vien es varētu no viņiem uzzināt sīkāku informāciju par jebkuru noteiktu personu. Visas pases tika pārbaudītas kā parasti. Nekādas neprecizitātes neatklājās, un neviens no �iem cilvēkiem nebija mūsu meklēto personu sarakstā.

-�� Vai drīkstu vaicāt? - ierunājās Bonds.

Gubernators aizrautīgi pamāja.

-�� Protams. Protams. Visu, ko vēlaties. Mēs esam �eit, lai palīdzētu.

-�� Es meklēju grupu vīrie�u. Iespējams, kā�dus desmit vai vairāk. Iespējams, viņi lielākoties turas kopā. Viņi var būt pat divdesmit vai trīsdesmit. Es domāju, ka viņi ir eiropie�i, iespējams, viņiem ir kuģis vai lidma�īna. Varbūt viņi �eit atrodas vairākus mēne�us vai tikai da��as dienas. Es saprotu, ka Naso ierodas da�ādas delegācijas - tirgotāji, tūristu asociācijas, reliģis�kās grupas, Dievs vien zina, kas vēl. Acīmredzot viņi ieņem vairākus numurus kādā viesnīcā un apmēram nedēļu notur savas sanāksmes un tā tālāk. Vai �obrīd kaut kas tāds notiek?

-�� Mister Pitmen?

-��� Protams, pie mums notiek daudzas tamlī�dzīgas tik�anās. Tūrisma departaments to novērtē ļoti atzinīgi. - Imigrācijas nodaļas priek�nieks sazvērnieciski uzsmaidīja Bondam, it kā tikko būtu atklājis viņam lielu noslēpumu. - Ta�u pēdē�jās divās nedēļās pie mums pabijusi tikai Morālā atbalsta grupa, kas bija apmetusies Smaragda vilnī, un Lielisko biskvītu ļaudis Royal Bahamian. Viņi jau ir projām. Izturējās tāpat kā visas citas delegācijas. Visi ļoti cienījami cilvēki.

-�� Tur jau tā lieta, mister Pitmen. Cilvēki, ko es meklēju, cilvēki kas varētu noorganizēt lidma�īnas zādzību, noteikti papūlēsies atstāt cienījamu cilvēku iespaidu. Mēs nemeklējam bariņu ekstravagantu �vītu. Mēs domājam, ka tiem patiesi jābūt ļoti ietekmīgiem cilvēkiem. Tātad, vai uz salas �obrīd būtu atrodams kas tamlīdzīgs, kāda līdzīgu cilvēku grupa?

-�� Nu, - imigrācijas dienesta priek�nieks plati pasmaidīja, - protams, pa�laik notiek ikgadējā nogrimu�o dārgumu meklē�ana.

Gubernators īsi, nicino�i iesmējās.

-����� Pagaidiet, mister Pitmen! Mēs ta�u negribam iejaukt viņus �ajā lietā, un Dievs vien zina, par kādu lietu tā beigās izrādīsies. Es nespēju noticēt, ka komandieris Bonds gribēs tērēt laiku, interesē�joties par bariņu bagātu ekscentriķu.

- Vienīgi, ser, - �aubu pilnā balsī ierunājās policijas komisārs, - viņiem tie�ām pieder jahta un turklāt vēl neliela lidma�īna. Un es patiesi dzirdēju, ka nesen pēc savas dajas ieradusies liela grupa akcionāru. �ie punkti sakrīt ar komandiera vaicāto. Es atzīstu, ka tas ir smieklīgi, bet �is Largo ir pietiekami ietekmīgs, lai atbilstu koman�diera Bonda aprakstam, un viņa cilvēki ne reizes nav sagādāju�i mums nepatik�anas. Neparasti, ka starp kuģa apkalpes locekļiem se�u mēne�u laikā neviens nav pat piedzēries.

Bonds bija pieķēries �im trauslajam pave�dienam un sekojis tam divu stundu garumā - muitas ēkā un komisāra kabinetā. Rezultātā viņ� bija devies pastaigā uz pilsētu, cerot, ka izdosies uzmest skatienu Largo vai kādam no viņa cilvēkiem vai dzirdēt vēl kādas baumas. Beigu beigās viņ� bija ticies ar Domino Vitāli.

Un tālāk?

Taksometrs bija ieradies lidostā. Licis �ofe�rim pagaidīt, Bonds iegāja �aurajā, garajā uzgaidāmajā telpā tie�i tobrīd, kad izziņoja, ka pienākusi Larkina lidma�īna. Viņ� zināja, ka nāksies kā parasti aizkavēties muitas un imigrā�cijas formalitā�u dēļ. Iegājis suvenīru veikalā, viņ� nopirka New York Times numuru. Galvenā ziņa, ko vēstīja neuzkrīto�ie virsraksti, vēl aizvien bija Vindicator pazu�ana. Iespējams, bija zināms ari par atombumbām, jo Artūrs Kroks redaktora lapā rakstīja par NATO alianses dro�ības aspektiem. Bonds bija pa pusei izlasījis iespaidīgo rubriku, kad klusa balss viņam pie auss sacīja: - 007? Te nr. 000.

Bonds spēji pagriezās. Tas bija! Tas bija Fēlikss Leiters!

Leiters, CIP aģents, ar kuru kopā Bonds bija veicis da�us visaizraujo�ākos uzdevumus savā karjerā, plati pasmaidīja un pasita metāla āķi, kas bija viņa labā roka, Bondam padusē.

-�� Esi mierīgs, draugs! Diks Treisijs visu iz�stāstīs, kad būsim izkļuvu�i no �ejienes. Somas ir laukā durvju priek�ā. Iesim.

-�� Sasodīts! - sacīja Bonds, - ak tu vecais tāds-un-�itāds! Vai tu zināji, ka tas bū�u es?

-�� Protams. CIP zina visu.

Pie ieejas Leiters lika savu ievērojamo bagā�u iekraut Bonda taksometrā un vest uz Royal Bahamian. Blakus neuzkrīto�am, melnam Ford Consul stāvo�ais vīrietis pienāca tuvāk.

-� Misters Larkings? Es esmu no kompānijas Hertz. �ī ir jūsu pasūtītā ma�īna. Ceram, ka tā atbilst jūsu prasībām. Jūs ta�u gribējāt kaut ko pavisam parastu.

Leiters pārlaida pavir�u skatienu ma�īnai.

-�� Izskatās, ka būs laba. Es vienkār�i gribu ma�īnu, kas kustas uz priek�u. Man nepatīk tās stilīgās ma�īnītes, kurās pietiek vietas tikai maza auguma blondīnei ar rokassomiņu. Esmu ieradies

�eit sakarā ar īpa�uma lietām, nevis izklaidēties.

-�� Vai varu apskatīt jūsu Ņujorkas tiesības, ser? Kārtībā. Tādā gadījumā, ja jūs �eit parakstī�tos� un es pierakstī�u jūsu Diner kluba kartes numuru. Kad brauksiet projām, atstājiet ma�īnu, kur jums ērtāk, tikai paziņojiet mums. Mēs ieradī�simies tai pakaļ. Ioi jums patīkamas brīvdienas, ser!

Abi vīrie�i iekāpa ma�īnā. Bonds apsēdās pie stūres. Leiters sacīja, ka viņam vajadzē�ot pavingrināties braukt pa ceļa kreiso pusi, ko viņ� dēvēja par "anglie�u kreiļu manieri", turklāt viņ� gribot redzēt, vai Bonds kop� abu pēdējā brauciena iemanījies labāk izdarīt pagriezienus.

Kad viņi bija izbrauku�i no lidostas, Bonds sacīja: - Stāsti nu! Pēdējoreiz, kad tikāmies, tu biji kopā ar pinkertonie�iem. Kā tu gadījies �eit?

-�� Piespiedu kārtā. Diem�ēl piespiedu kārtā. Pie velna, varētu domāt, ka notiek kar�. Redzi, D�eims, ja esi strādājis CIP, tevi automātiski ieskaita virsnieku rezervē, pat ja esi no turienes aizgājis. Ja vien tevi nav atskaitīju�i par to, ka atbildīgā brīdī neesi apēdis �ifru grāmatu vai ko tamlīdzīgu. Acīmredzot manam vecajam �efam, tas ir, Alenam Dalesam, vienkār�i nebija vīru, ko sūtīt, kad prezidents izsludināja trauksmi. Tā nu man un apmēram vēl divdesmit kadriem vienkār�i lika ierasties - pamest visu un divdes�mit �etru stundu laikā būt klāt. Pie velna! Es domāju, ka sācies krievu uzbrukums! Un tad man pastāsta, kas par lietu, liek sasaiņot peldbikses, spainiti un lāpstiņu un ierasties Na�so. Es, protams, spļāvu zilus uguņus. Pavaicāju, vai man neatsvaidzināt atmiņā kanastas spēles noteikumus un steidzami nepaņemt �a-�a-�a stundas. Tad nu viņi vis�ēlīgi atklāja, ka es bū�ot vienā komandā ar tevi, un es nodomāju - ja jau tavs vecais nelietis N vai M, kā viņu tur sauc, tevi nosūtījis �urpu ar visu tavu veco pistoli, tad varbūt beigu beigās kaut kas tajā katliņā tomēr vārās. Tā nu es savācu tevis prasī�to aparatūru, iesaiņoju spainī�a un lāpstiņas vietā loku un bultas, un te nu es esmu. Tas ari viss. Tagad, veco zēn, tava kārta stāstīt. Pie velna, prieks tevi atkal redzēt!

Bonds punktu pa punktam izstāstīja Leite- ram visu notikumu gaitu kop� tā brī�a, kad iepriek�ējās dienas rītā bija ieaicināts M kabine�tā. Kad viņ� savā stāstā bija nonācis līdz ap�au�dei pārvaldes priek�ā, Leiters viņu apstādināja.

-� Un ko tu par to domā, D�eims? Pēc manām domām, tā ir visai savāda sagadī�anās. Vai pēdējā laikā neesi blēņojies ar sve�u sievu? Izklausās vairāk pēc notikumiem �ikāgas Cilpā, nevis Pika- dilijas apkārtnē.

-�� Man tas nav saprotams, - nopietni sacīja Bonds, - un nevienam citam ari ne. Vienīgais cilvēks, kam pēdējā laikā varētu rasties vēlē�a�nās man atriebties, ir kāds trakais, ko sastapu vienā klīnikā, kurp mani nosūtīja sakarā ar manu sasodīto veselību.

Bonds, par milzīgu prieku Leiteram, diezgan kaunīgi pastāstīja par savu "ārstē�anos" Kriimājos.

-�� Es noskaidroju, ka �is cilvēks ir ķīnie�u slepenās biedrības "Sarkanā zibens tongas" loceklis. Dro�i vien viņ� dzirdēja, kā es pa publisko telefonu klīnikā ievācu informāciju par viņa ārieni. Pēc neilga laika viņam gandrīz izdevās mani noslepkavot. Tikai joka pēc un lai nokārtotu rēķinus, es darīju, ko spēju, lai viņu dzīvu pacepinātu. - Bonds pastāstīja sīkāk. - Jauka, klusa vietiņa �ie Krūmāji. Tu būtu pārsteigts, redzot, cik lielu iespaidu uz cilvē�kiem, �ķiet, atstāj burkānu sula.

-�� Kur tā trako māja atrodas?

-� Vietā, ko sauc par Va�ingtonu. Pieticīga pil�sētiņa, salīdzinot ar jūsējo. Atrodas netālu no Braitonas.

-�� Un tā vēstule ari sūtīta no Braitonas.

-� Tas nu gan būs aiz matiem pievilkts.

-�� Es izmēģinā�u citu pavedienu. Ja kāds plā�no naktī nozagt lidma�īnu un to naktī nosēdināt, kā sprieda mūsu pui�i, darbu ļoti atvieglotu pilnmēness. Ta�u lidma�īnu aizdzina piecas die�nas pēc pilnmēness. Tagad iedomājies - ja nu tavs ceptais cālēns bija tas, kur� sūtīja vēstuli? Un ja pieņem, ka cep�anās viņu aizkavēja to izdarīt agrāk? Viņa darba devēji dro�i vien dusmojās. Vai ne?

-�� Dro�i vien.

-�� Un ja pieņem, ka tie pavēlēja viņu neizda�rības dēļ iznīcināt? Un ja pieņem, ka slepkava līdz viņam nonāca tie�i tajā mirklī, kad viņ� no�nāca līdz tavai ma�īnai nolūkā noslēgt personī�gos rēķinus? Sprie�ot pēc tava stāstījuma, �is cilvēks vis nebūtu licies mierā pēc tā, ko tu viņam nodarīji. Nu labi. Tie ir tikai pieņēmumi. Bet tie saskan, vai ne?

Daļēji apbrīnas pārņemts, Bonds iesmējās.

-� Tu esi lietojis meskalīnu, vai? Tas ir sasodīti labs si�ets komiksam, bet reālajā dzīvē tā nenotiek.

-�� Reālajā dzīvē nezog ar atombumbām pie�krautas lidma�īnas. Izņemot tos gadījumus, kad zog. Tu sāc lēnāk domāt, D�eims. Cik daudz cilvēku noticētu da�iem gadījumiem, kuros mēs ar tevi esam biju�i iejaukti? Nestāsti man blēņas par reālo dzīvi. Tāds dzīvnieciņ� neeksistē.

-�� Labi, paklausies, Fēliks, - nopietni sacīja Bonds. - Es tev izstāstī�u, kā domāju rīkoties. Tavā stāstā netrūkst loģikas, tāpēc es to �ovakar nosūtī�u M, un paskatīsimies, vai Skotlendjards ar to kaut ko var izdarīt vai ne. Viņi var pārbau�dīt klīniku un Braitonas slimnīcu, ja vien viņu uz turieni aizveda, un iespējams, ka no turienes viņi spēs tikt tālāk. Nelaime tikai, ka vienalga, ko viņi atklās, no �ā cilvēka pāri ir paliku�as ti�kai kurpes, un es �aubos, vai viņi atradīs vīrieti uz motocikla. Man tas �ķita īsta profesionāļa darbs.

-� Kāpēc gan ne? �ie lidma�īnu aizdzinēji iz�klausās pēc profesionāļiem. Plāns ir profesio�nāls. Viss saskan. Dari, kā esi nolēmis, nosūti ziņojumu un nekaunies pateikt, ka tā bija mana ideja. Mana medaļu kolekcija sākusi izskatīties tāda paplāna, kop� esmu pārstājis nēsāt for�mastērpu.

Viņi pabrauca zem Royal Bahamian portika, un Bonds iedeva atslēgas stāvvietas sargam. Leiters reģistrējās viesnīcā, un abi vīrie�i devās aug�ā uz viņa numuru, kur pasūtīja divus dubultos martini ar ledu un ēdienkarti.

No pretenciozajiem ēdieniem "Jūsu īpa�ai ievērībai", kuru nosaukumi bija iespiesti orna�mentētā gotiskā �riftā, Bonds izvēlējās vietējo jūras vel�u kokteili Supr�rne un sadalītu mājas vistu Sautē au Cresson, kas bija raksturota �ādi: "Maiga mājas vista, apcepta zeltaini brūna, aplieta ar sviestu un sadalīta jūsu ērtībām. Cena 38/6 vai 5,35 dolāri." Fēlikss Leiters pasūtīja Baltijas siļķi skābā mērcē un "Liellopu filejas gula�u ar fran�u sīpolu gredzeniem. (Mūsu slaveno liellopu gaļu �efpavārs izvēlas no vislabākā ar labību barotā Vidējo Rietumu ga�nāmpulka, kas audzēts līdz vispiemērotākajam vecumam, lai jūs saņemtu pa�u labāko pārtiku.) Cena 40/3 vai 5,65 dolāri."

Kad abi gari un pla�i bija izteiku�i sājas piezīmes par tūristu ēdinā�anas uzpūsto dārdzī�bu viesnīcās un sevi�ķi par krāp�anos, nelietīgi valkājot angļu valodu, lai raksturotu produktus, kas nepārprotami glabāju�ies da�ādās saldētavās vismaz se�us mēne�us, viņi iekārtojās uz balko�na, lai apspriestu Bonda tārita atklājumus.

Pēc pusstundas un vēl viena dubultā sausā martini atnesa pasūtīto len�u. Tas sastāvēja ap�mēram no piecus �iliņus vērta slikti pagatavota draņķa. Abi vīrie�i ēda, aizkaitināti klusējot. Visbeidzot Leiters nometa malā nazi un dak�iņu.

-� Tas ir hamburgers, turklāt slikts hambur�gers. Fran�u sīpolu gredzeni savā mū�ā nav redzēju�i Franciju, un kas vēl sliktāk, - viņ� iebakstīja ēdiena paliekās ar dak�iņu, - tie pat nav gredzeni. Tie ir ovāli!

Viņ� kareivīgi paskatījās pāri galdam uz Bondu.

-�� Labi, Vanagacs. Ko darīsim tālāk?

-�� Galvenais - turpmāk ēst kaut kur pilsētā. Nākamais solis - apciemot Disco - tūlīt pat! - Bonds piecēlās no galda. - Kad būsim to pavei�ku�i, mums būs jāizlemj, vai �ie cilvēki tie�ām meklē dārgumus vai miljonu dolāru. Pēc tam mums vajadzēs ziņot par rezultātiem. - Bonds pamāja uz ceļasomām istabas stūri. - Man izīrēja pāris telpu �ejienes policijas pārvaldes aug�ējā stāvā. Komisārs ir pretimnāko�s un ar stingru raksturu. Koloniālā policija ir laba, un viņ� stāv galvas tiesu augstāk par pārējiem. �ovakar varam tur novietot raidītāju un nodi�bināt sakarus. Vakarā Casino paredzēta balle. Dosimies uz turieni un paskatīsimies, vai kādu no �īm sejām jau neesam kādreiz redzēju�i. Vispirms jāredz, vai jahta ir tīra. Vai vari izsaiņot savu Geigera skaitītāju?

-�� Protams. Un tas ir lielisks.

Leiters piegāja pie somām un, izvēlējies vienu, to atvēra. Viņ� atgriezās, nesot rokās kaut ko, kas atgādināja Rolleiflex fotoaparātu portatīvā ādas futrālī.

-�� Nāc, padod man roku!

Noņēmis savu rokaspulksteni, Leiters uzlika citu. Viņ� pārmeta "fotoaparātu" siksniņā pār kreiso plecu.

-�� Tagad ievelc �os vadus, kas stiepjas no pulksteņa, cauri piedurknei manas �aketes iek�pusē. Labi. Lūk, �ie divi kontaktiņi iet cauri caurumiem manas �aketes kabatā un tālāk iesprau�ami abos caurumos kārbas sienā. Saprati? Tagad viss ir uzstādīts.

Leiters atkāpās un ieņēma pozu.

-�� Cilvēks ar fotoaparātu un rokaspulksteni.

Viņ� atpogāja fotoaparāta atloku.

-�� Redzi? Ideāli labas lēcas un viss kā nākas. Ir pat poga, ko nospiest gadījumā, ja tev jāizlie�kas, ka fotografē. Ta�u mulā�as aizmugurē ir metāla vārsts, vadi un baterijas. Tagad paska�ties uz �o pulksteni. Tas ari ir pulkstenis.

Viņ� pabāza pulksteni Bondam zem deguna.

-� Vienīgā at�ķirība, ka pulksteņa mehānisms ir ļoti mazs, un �is slaikais minū�u rādītājs mēra radioaktivitāti. Vadi, kas stiepjas piedurknē, sais�ta vienu mehānismu ar otru. Tā, lūk! Tu vēl aizvien nēsā savu veco rokaspulksteni ar lielajiem fosfora cipariem. Tātad es apstaigāju istabu un izmēru fona radioaktivitāti. Tas ir svarīgi. Visas lietas izstaro nelielu radiāciju. Es laiku pa laikam ieskatos savā rokaspulksteni - vienkār�i nervozs tips, turklāt man tuvojas norunātā tik�anās. Nu lūk, te, pie vannasistabas, metāls izstaro nelielu radioaktivitāti, un mans pulkstenis uzrāda pozitī�vu, bet ļoti nelielu lādiņu. Nekā cita, bet es esmu noteicis fona traucējumu pakāpi, ko man vajadzēs atskaitīt, kad tuvo�os karstajam punktam. Pareizi? Tagad es pienāku tev klāt, un mans fotoaparāts atrodas tikai da�u collu attā�lumā no tavas rokas. Rau, paskaties! Pieliec savu pulksteni tie�i pie skaitītāja. Redzi? Minū�u rādītājs kļūst nemierīgs. Attālini savu pulksteni, un tas sāk nomierināties. Vainīgi tavi fosfora cipari. Vai atceries, ka nesen kāds pulksteņu ra�otājs izņēma no apgrozības gaisa pilotu pulksteni, jo sāka uztraukties atomenerģijas pētnieki? �eit ir tas pats. Viņi domāja, ka �is pilotu pulksteņa modelis ar lielajiem, fosfori- zētajiem cipariem izstaro pārāk lielu radioak�tivitāti, kas kaitē nēsātāja veselībai. Protams, - Leiters papliķēja sava fotoaparāta futrāli, - �is ir īpa�s modelis. Lielākā daļa darbojoties klik�ķ, un, ja tu meklē urānu, kam �ie aparāti lielākoties domāti, jānēsā austiņas, lai noteiktu vielas atra�anās vietu zem zemes. Mūsu darbam nav nepiecie�ama tāda jutība. Ja nonāksim tuvumā vietai, kur paslēptas bumbas, �is sasodītais rādītājs gribēs vai izlēkt no ciparnīcas. Skaidrs? Tad iesim un noīrēsim sev vemjamās zāles, un apciemosim mūsu okeāna vilku.

Leitera vemjamās zāles bija viesnīcas trans�ports - eleganta ātrumlalva ar Chnjsler dzinēju, kuras nomas maksa bija 20 dolāru stundā. Viņi devās uz rietumiem no ostas, garām Silverkejai, Longkejal, Balmorelas salai un apkārt Delaportes ragam. Piecas jūdzes tālāk gar krastu, ko rotāja saulē mirdzo�as pludmales, kas, kā sacīja laivinieks, maksāja 400 dolāru par katru krasta pēdu, viņi aplieca Vecā forta ragu un iznāca pie spīdīga, balti tum�zila kuģa, kas ar diviem dziļumā izmestiem enkuriem gulēja ūdenī netālu no rifa. Leiters iesvilpās.

-� Vecais, tas tik ir kuģis! - viņ� sacīja bijības pilnā balsī. - Es pavisam noteikti gribētu vienu tādu, ar ko parotaļāties vannā.

-� Tas ir itāļu kuģis, - sacīja Bonds. - To uzbū�vējusi firma Rodrigues Mesīnā. Tādus kuģus sauc par Aliscafos. Jahtai zem korpusa iebūvēti zem�ūdens spārni un, kad tos nolai�, tā gandrīz pace�ļas gaisā un lido. Ūdenī paliek tikai dzenskrūves un da�as pēdas no kuģa pakaļgala. Policijas komisārs saka, ka rāmā ūdenī jahta var sasniegt 50 mezglu ātrumu. Protams, tā noder tikai pie�krastes braucieniem, bet, kad darināta kā ātrgai�tas prāmis, var uzņemt vairāk nekā simt pasa�ie�ru. Acīmredzot �ī jahta paredzēta apmēram �etr�desmit personām. Pārējo telpu aizņem īpa�nieka apartamenti un kravas tilpne. Dro�i vien tā

izmaksājusi sasodīti tuvu ceturtda)miljonam.

Iejaucās laivinieks.

-��� Beistrītā runā, ka tuvākajās dienās jahta gatavojas braukt pēc dārgumiem. Pirms da�ām dienām ieradās visi ļaudis, kam pieder zelta akcijas. Tad viņi pavadīja veselu nakti, veicot pēdējos pētī�anas darbus. Runā, ka tas bija netā�lu no Ekshumas vai Vetlingu salas. Dro�i vien jūs, pui�i, zināt, ka tajā vietā Kolumbs pirmoreiz izkāpa krastā �ajā Atlantijas pusē. Kaut kad ap tūksto� �etrsimt deviņdesmito. Ta�u tas varēja būt jebkurā citā vietā. Vienmēr klīdu�as baumas, ka starp Robainajām salām - līdz pat Līkajai - guļot dārgumi. Patiesība ir tāda, ka jahta aizku�ģoja uz dienvidiem. Pats dzirdēju, kamēr dzinēju troksnis nenoklusa tālumā. No austrumiem uz dienvidaustrumiem, es teiktu. - Laivinieks neuz�krīto�i pārspļāva pāri laivas malai. - Dro�i vien tur guļ vesela kaudze zelta, ja jau tik dārgs kuģis un izsvie� tik daudz naudas. Katru reizi, kad jahta piestāj krastā, lai uzpildītos, saka, ka rēķins esot piecsimt mārciņu.

-� Kurā naktī tad viņi veica pēdējos darbus? - kā starp citu apvaicājās Bonds.

-� Naktī pēc tam, kad uzpildījās. Tas ir pirms divām naktīm. Izbrauca ap se�iem.

Kuģa tuk�ie iluminatori vēroja laivas tuvo��anos. Jūrnieks, kas ap kuģa tiltu spodrināja misiņu, iegāja pa lūku kuģī, un Bonds redzēja, ka viņ� kaut ko saka mikrofonā. Uz klāja parādījās gara auguma vīrietis baltās biksēs un ļoti platā tīkliņkreklā. Vīrietis pacēla pret viņiem tālskati. Viņ� kaut ko uzsauca jūrniekam, kur� pienāca un nostājās kāpņu aug�galā kuģa labajā pusē. Kad viņu ātrlaiva piebrauca pie jahtas, vīrietis salika rokas taurē un uzsauca: - Kādās darī�anās esat ieradu�ies? Vai jums norunāta tik�anās?

-� Te misters Bonds, - atsaucās Bonds, - mis�ters D�eimss Bonds. No Ņujorkas. Esmu atvedis savu advokātu. Gribu apvaicāties par Palmiru, mistera Largo īpa�umu.

-�� Lūdzu, uzgaidiet!

Jūrnieks nozuda un atgriezās kopā ar vīrieti baltajās biksēs un kreklā. Bonds viņu pazina pēc policijas apraksta. Viņ� priecīgi uzsauca at�braucējiem: - Kāpiet uz klāja, kāpiet uz klāja!

Vīrietis pamāja jūrniekam, liekot nokāpt un palīdzēt pietauvot laivu. Izkāpu�i no tās, Bonds un Leiters devās aug�up pa kāpnēm.

Largo pastiepa roku.

-� Mani sauc Emilio Largo. Misters Bonds? Un�?

-�� Misters Larkins, mans advokāts no Ņujor�kas. Patiesībā es esmu anglis, bet man Amerikā ir īpa�umi. - Vīrie�i apmainījās rokasspiedie�niem. - Es atvainojos, ka traucēju, mister Largo, bet gribu vaicāt par Palmiru, īpa�umu, ko jūs, ja nemaldos, īrējat no mistera Braisa.

-�� Ak, jā, protams.

Skaistie zobi iemirdzējās siltā un sirsnīgā smaidā.

-��� Nāciet uz manu kajīti, d�entlmeņi! Es atvainojos, ka neesmu pienācīgi saģērbies jūsu uzņem�anai. - Lielās, brūnās plaukstas noglauda sānus, platās mutes kaktiņi nosodo�i savilkās uz leju. - Mani apmeklētāji parasti piesakās iepriek�. Bet, ja piedosiet man neformālos apstākļus�

Ļāvis, lai vēj� aiznes teikuma beigas nebūtī�bā, Largo skubināja viņus ieiet pa zemo lūku un nokāpt pa da�iem alumīnija pakāpieniem galve�najā kajītē. Gumijotais lūkas vāks �ņācot aizvērās viņiem aiz muguras.

Lielajā kajītē bija sarkankoka paneļi, tum��sarkans biezs paklājs un ērti, tum�zili ādas klubkrēsli. Caur �alūziju spraugām plūsto�ie sau�les stari ienesa nedaudz gai�uma citādi visai drūmajā un vīri�ķīgajā telpā, kurā garais centrā�lais galds bija nokrauts ar papīriem un kartēm, skapjos ar stiklotām durvīm greznojās zvejas piederumi, �auteņu un citu iero�u kolekcija un no statīva vienā stūri glu�i kā skelets burvja mājoklī nokarājās melns gumijas nirēja kostīms ar akvalangu. Gaisa kondicionētājs bija patīkami atvēsinājis telpu, un Bonds juta, ka viņa miklais krekls pamazām sāk atlipt no ādas.

-��� Lūdzu, apsēdieties, d�entlmeņi! - Largo nevērīgi pastūma malā kartes un dokumentus, it kā tie būtu pavisam nesvarīgi. - Cigaretes? - Viņ� nolika uz galda lielu sudraba kārbu. - Un tagad - ko varu piedāvāt iedzert? - Viņ� piegāja pie pārpildīta skapī�a. - Varbūt kaut ko vēsu un ne pārāk stipru? Planter pun�u? D�inu ar toniku?

Man ir ari da�ādas alus �ķirnes. Jums dro�i vien bija karsta brauk�ana tajā vaļējā kuteri. Ja vien būtu zinājis, atsūtītu jums pakaļ savējo.

Abi palūdza tikai toniku.

-�� Es ļoti atvainojos, ka ielauzos pie jums tā�dā veidā, mister Largo, - sacīja Bonds. - Man nebija ne jausmas, ka varu sazināties pa telefonu. Mēs ielidojām tikai �orīt, un, tā kā manā rīcībā ir tikai da�as dienas, man bija jāpa�steidzas. Lieta tāda, ka es meklēju �eit īpa�umu.

-Ak tā?

Largo atnesa glāzes un tonika pudeles un, nolicis tās uz galda, apsēdās tuvāk abiem pārē�jiem vīrie�iem, veidojot omulīgu trijotni.

-�� Cik laba doma! Vieta ir brīni�ķīga. Esmu pavadījis �eit se�us mēne�us un jau tagad gribētu palikt uz visiem laikiem. Ta�u cenas� Largo pameta rokas uz aug�u. - �ie Beistrītas pirāti. Un miljonāri - tie ir vēl ļaunāki! Ta�u jūs darījāt gudri, ierodoties sezonas beigās. Varbūt kāds no īpa�niekiem jūtas vīlies, ka nav atradis pircēju. Varbūt viņu mutes nebūs tik platas.

-��� Tie�i tā es biju domājis. - Bonds ērti atgāzās krēslā un aizsmēķēja. - Vai drīzāk, tā man ieteica advokāts, misters Larkins. - Leiters pesimistiski pakratīja galvu. - Viņ� ievāca infor�māciju un atklāti pateica, ka nekustamā īpa�u�ma cenas �eit ir sakāpu�as galvu reibino�os augstumos. - Bonds pieklājīgi pagriezās pret I>eiteru, lai iesaistītu viņu sarunā. - Vai tad tā nav?

-�� Trakas cenas, mister Largo, pilnīgi trakas. Vēl trakākas nekā Floridā. Glu�i nereālas. Pastā�vot tādām cenām, es nevienam savam klientam neieteiktu �eit kaut ko investēt.

-� Tie�i tā. - Largo acīmredzot nevēlējās pā�rāk iedziļināties �ajos jautājumos. - Jūs kaut ko teicāt par Palmiru. Vai es �ajā ziņā varu kaut kā palīdzēt?

-�� Es saprotu, mister Largo, - sacīja Bonds, - ka jūs nomājat �o īpa�umu. Un runā, ka jūs pēc neilga laika brauk�ot projām. Protams, tās ir tikai baumas. Jūs jau zināt, kādi ir cilvēki uz �īm mazajām saliņām. Ta�u tas vairāk vai mazāk izklausās pēc tāda īpa�uma, kādu es meklēju, un es saprotu, ka īpa�nieks, �is anglis Braiss, varētu to pārdot, ja viņam piedāvātu īsto cenu. Es gribētu jums palūgt, - Bonds kā atvainodamies sacīja, - vai mēs nevarētu aiz�braukt un to apskatīt. Protams, kaut kad, kad jūsu tur nebūs. Jebkurā jums piemērotā laikā.

Largo sirsnīgi nozibināja zobus. Viņ� iepleta rokas.

-���� Bet protams, protams, mans dārgais draugs. Kad vien vēlaties. Mājā dzīvo tikai mana krustmeita un da�i kalpotāji. Turklāt viņa lielāko tiesu laika pavada ārpus mājas. Lūdzu, tikai piezvaniet iepriek�! Es viņai pateik�u, ka jūs zvanīsiet. īpa�ums patiesi ir apburo�s - tik rado�a pieeja. Skaists dizains. Kaut visiem bagātniekiem būtu tik laba gaume!

Bonds piecēlās, un Leiters viņam sekoja.

-��� Jūs esat neparasti laipns, mister Largo. Un tagad mēs jūs vairs netraucēsim. Varbūt mēs kādreiz varētu satikties pilsētā? Mums vajadzētu ieturēt kopīgu len�u. Bet, - Bonds lika balsī ieskanēties apbrīnai un glaimiem, - ja ir tāda jahta kā �ī, dro�i vien nemaz negribas kāpt krastā. �ajā Atlantijas krastā tāda laikam būs vienīgā. Vai vēl viena nemēdza kuģot starp Venēciju un Triesti? Man �ķiet, es kaut kur par to lasīju.

Largo apmierināti pasmaidīja.

-��� Jā, pareizi, pilnīgi pareizi. Tādas sastopa�mas ari uz Itālijas ezeriem. Pasa�ieru pārvadā�a�nai. Tagad tās iepērk Dienvidamerikā. Brīni�ķīgs dizains kuģo�anai piekrastes ūdeņos. Kad darbo�jas zemūdens spārni, iegrime ir tikai �etras pēdas.

-�� Dro�i vien trūkst vietas pasa�ieru izmiti�nā�anai?

Visu vīrie�u, bet ne obligāti visu sievie�u, vājība ir mīlestība pret saviem materiālajiem ieguvumiem.

-�� Nē, nē, - sacīja Largo, kura balsī ieskanējās tikko jau�ams aizskarts pa�lepnums. - Jūs redzēsiet, ka tā nemaz nav. Vai varat atlicināt piecas minūtes? Pa�laik esam visai pārpildīti. Dro�i vien būsiet dzirdēju�i par dārgumu meklē�jumiem? - Viņ� asi palūkojās uz abiem vīrie�iem kā cilvēks, kas gaida izsmieklu. - Ta�u �obrīd to neapspriedīsim. Nav �aubu, ka jūs tādām lietām neticat. Ta�u visi �ā pasākuma līdzdalībnieki atrodas uz borta. Kopā ar apkalpi mēs esam �etrdesmit. Jūs redzēsiet, ka jahta nav pārpildīta. Vai vēlaties? - Largo norādīja uz durvīm kajītes dzijumos.

Fēlikss Leiters vilcinājās.

-�� Jūs ta�u zināt, mister Bond, ka mums pulksten piecos paredzēta tik�anās ar misteru Haroldu Kristīju?

Bonds atmeta ar roku.

-�� Misters Kristijs ir burvīgs cilvēks. Es zinu - viņ� neiebildīs, ja da�as minūtes aizkavēsi�mies. Es ar prieku apskatītu kuģi, ja jūs tie�ām varat atlicināt laiku, mister Largo.

-��� Nāciet! - sacīja Largo. - Apskate neaiz�ņems vairāk par da�ām minūtēm. Lieliskais misters Kristijs ir mans draugs. Viņ� sapratīs.

Piegājis pie durvīm, Largo palaida viesus pa priek�u.

Bonds bija gaidījis pieklājību. Tā traucētu Leiteram un viņa aparātam.

-�� Lūdzu, ejiet pa priek�u, mister Largo, - viņ� stingri sacīja. - Jūs mums pateiksiet, kad jāpieliec galva.

Pēc nelielas apmaiņas ar pieklājības frāzēm Largo devās viņiem pa priek�u.

Kuģi, lai cik moderni, vairāk vai mazāk līdzi�nās cits citam - gaiteņi, kas ved gar ma�īntelpas labo un kreiso pusi, durvju rindas uz kajītēm, kas visas, kā paskaidroja Largo, esot aizņemtas, pla�as kopējās du�as telpas, kambīze, kur divi priecīga izskata indie�i baltos uzsvār�os smējās par jokiem, ko Largo izmeta par ēdienu, un �ķita apmierināti par viesu izrādīto interesi, milzīga ma�īntelpa, kur galvenais mehāniķis un viņa palīgs, �ķiet, vācie�i pēc tautības, aizrautīgi pa�stāstīja par spēcīgajiem dzinējiem un izskaidroja zemūdens spārnu darbību - nekās neat�ķīrās no jebkura cita kuģa apmeklējuma, ieskaitot īstos vārdus apkalpei un atbilsto�as slavas dziesmas īpa�niekam.

�auro telpu klāja pakaļgalā aizņēma neliela divvietīga amfībija. Tā bija krāsota jahtai pieska�ņotā tum�i zilā un baltā krāsā. Amfībijas spārni tagad bija ievilkti un dzinējs pārsegts, sargājot no saules. Tā bija liela laiva, kas varēja uzņemt ap divdesmit cilvēkiem, ar elektrisko pacēlāju cilvēku uzņem�anai uz borta un nocel�anai. Vērtējot ku�ģa izvietojumu un apkalpo�anu, Bonds kā starp citu ieminējās: - Un tilpnē? Ari kajītes?

-�� Tikai kravas telpas. Un, protams, degvie�las tvertnes. Jahtas ekspluatācija ir dārga. Mums jāved sev līdzi vairākas tonnas. �ādiem kuģiem ir balasta problēma. Kad to priek�gals paceļas aug�up, degviela sasveras uz pakaļgalu. Lai to koriģētu, mums vajadzīgas lielas tvertnes kuģa aizmugurē.

Veikli un zino�i stāstīdams, Largo veda viņus atpakaļ pa eju uz galveno kajīti. Brīdī, kad viņi grasījās iet garām sakaru telpai, Bonds ierunājās.

-�� Jūs teicāt, ka jums ir sakari ar krastu. Kādi vēl raidsakari jums pieejami? Dro�i vien parastais Marconi raidītājs. Vai es varētu paska�tīties? Radio man vienmēr izraisījis lielu interesi.

-��� Kādu citu reizi, ja jums nav iebildumu, - atteica Largo. - Es operatoram lieku nepār�traukti sekot meteoroloģiskajiem ziņojumiem. Tie mums pa�laik ir visai svarīgi.

-�� Protams.

Viņi iekāpa noslēgtajā kupolā zem komand�tiltiņa, kur, īsumā izrādījis vadības pultis, Largo izveda viņus laukā uz �aurā klāja.

-��� Te nu jūs esat, - viņ� sacīja. - Uz labā kuģī�a Disco Volante - Lidojo�ā �ķīvī�a. Un tas tie�ām lido, varu jums apzvērēt. Ceru, ka jūs ar misteru Larkinu kādudien ieradīsieties, lai dotos nelielā kruīzā. Pa�laik, - viņ� pasmaidīja, it kā nupat būtu dalījies kādā noslēpumā, - kā būsiet dzirdēju�i, mēs esam diezgan aizņemti.

-�� Ļoti aizraujo�a tāda dārgumu meklē�ana. Vai, jūsuprāt, jums ir labas izredzes?

-�� Tā mums gribētos domāt. - Largo bija pie�ticīgs. - Es vēlos, kaut spētu pateikt ko vairāk, - viņ� kā atvainojoties pamāja ar roku. - Diem�ēl manas lūpas, kā saka, ir aizzīmogotas. Es ceru, jūs sapratīsiet.

-��� Jā, protams. Jums jārēķinās ar saviem akcionāriem. Kaut es būtu viens no viņiem un varētu braukt jums līdzi! Vai vēl vienam akcio�nāram vieta neatradīsies?

-��� Diem�ēl ne. Pasākums, kā saka, ir pilnībā nokomplektēts. Būtu bijis ļoti patīkami redzēt jūs kopā ar mums. - Largo pastiepa roku. - Nu, misters Larkins mūsu īsās apskates laikā ba�īgi skatījās pulkstenī. Mēs nedrīkstam misteram

Kristijam likt gaidīt vēl ilgāk. Man bija ļoti patī�kami jūs sastapt, mister Bond. Un jūs, mister Larkin.

Turpinādami apmainīties ar laipnībām, viņi nokāpa pa trapu kuterī un devās ceļā. Vēl pēdē�jo reizi pamājis, misters Largo nozuda pa lūku jahtas dziļumos.

Viņi sēdēja kutera pakaļgalā labi tālu no laivinieka. Leiters pakratīja galvu.

-��� Pilnīgi negatīva reakcija. Neliela rosība ap ma�īntelpu un sakaru telpu, bet tas ir normāli. Viss bija normāli, sasodīti normāli. Kāds ir tavs iespaids par viņu un viņa apkārtni?

-�� Tāds pats kā tev - sasodīti normāli. Viņ� izskatās pēc tā, ko par sevi saka, un tā ari izturas. Uz jahtas nav īpa�i daudz apkalpes locekļu, bet tie, ko redzējām, ir vai nu parasti apkalpes locekļi, vai brīni�ķīgi aktieri. Mani pārsteidza tikai divi sīkumi. Es neredzēju nevie�nu eju, kas vestu uz kravas tilpni, bet, protams, tā varēja būt zem paklāja paslēpta lūka. Ta�u kā tādā gadījumā dabū lejā visus krājumus, par ko viņ� runāja? Pat neko daudz nezinot par kuģu būvniecību, es noprotu, ka tur, lejā, ir sasodīti daudz vietas. Es painteresē�os pie muitas ļaudīm un noskaidro�u, cik tie�i degvielas viņ� mēdz pārvadāt. Turklāt likās savādi, ka mēs neredzējām nevienu no �iem akcionāriem. Kad uzkāpām uz kuģa, pulkstenis bija ap trijiem, un iespējams, ka lielākā daļa no viņiem gulēja diendusu. Ta�u ne jau visi deviņpadsmit.

Ko viņi visu laiku sadara savās kajītēs? Vēl viens sīkums. Vai tu ievēroji, ka Largo ne�smēķēja un ka uz kuģa nekur nemanīja pat tabakas dūmu pēdas? Tas ir savādi. Uz kuģa ir ap �etrdesmit vīrie�u, un neviens no viņiem nesmēķē. Ja kaut kas vēl par to liecinātu, varētu teikt, ka tā nav sagadī�anās, bet disciplīna. īsti profesionāļi nedzer un nesmēķē. Ta�u es atzīstu, ka tas nav nekāds pierādījums. Vai ievēroji Decca navigācijas iekārtu un eholoti? Abi visai dārgi aprīkojumi. Protams, tas ir pavisam normāli, ka tādi atrodas uz lielas jahtas, bet es gaidīju, ka, izrādot komandtiltiņu, Largo parādīs mums arī tos. Bagātnieki lepojas ar savām rotaļlietiņām. Ta�u tā ir tikai tāda tver�anās pie salmiņa. Es teiktu, ka viss izskatījās tik tīrs kā pirmais sniegs, ja vien nebūtu �īs trūksto�ās telpas, ko mums nepa�rādīja. Runas par degvielu un balastu man izklausījās mazliet neticamas. Kā tev �ķiet?

- Tāpat kā tev. Mēs neredzējām vismaz pusi no kuģa. Ta�u uz to atkal var atrast pavisam vienkār�u atbildi. Varbūt tur glabājas slepena aparatūra dārgumu meklē�anai, ko viņ� negri�bēja nevienam rādīt. Vai atceries to tirdzniecības kuģi pie Gibraltāra kara laikā? Itāļu ūdenslīdēji to izmantoja par savu bāzi. Kuģī bija iemontētas lielas slepenās durvis, kas atradās tilpnē zem ūdenslīnijas. Varbūt viņam ari ir kaut kas līdzīgs?

Bonds cie�i uzlūkoja Leiteru.

-��� Olterra. Viens no izlūkdienesta melnāka�jiem kauna traipiem visa kara laikā.

Viņ� bridi klusēja.

-��� Disco bija noenkurots apmēram �etrdes�mit pēdu dziļumā. Pieņemsim, ka smiltīs zem tā bija apraktas bumbas. Vai tavs Geigera skaitī�tājs to būtu pamanījis?

-�� �aubos. Man ir zemūdens modelis, un, kad satumsīs, varam iet papētīt. Bet patiesi, D�eims, vai mēs neaizejam mazliet par tālu? �ķiet, ka sākam meklēt laupītājus sev pagultē. Mums nav pilnīgi nekādu pierādījumu. Largo ir pirātiska izskata ietekmīga persona, iespējams, mazliet ne�godīgs attiecībā pret sievietēm. Bet ko mēs varam viņam pārmest? Vai esi pieprasījis informāciju par �iem akcionāriem un apakalpes locekļiem?

-�� Jā. Nosūtīju sarakstu no valdības nama, steidzamā kārtā. Atbildi vajadzētu saņemt �ovakar. Ta�u paklausies, Fēliks, - Bonda balsī skanēja stūrgalvība, - mums ir sasodīti ātrs ku�ģis, lidma�īna un �etrdesmit cilvēku, par kuriem neviens neko nezina. Tuvākajā apkārtnē nav nevienas citas grupas vai pat atsevi�ķa cilvēka, kas dotu kaut mazākās cerības. Labi, viņu ārējais izskats �ķiet atbilsto�s, un viņu stāsts - patiess. Ja tā ir pasaka acu aizmālē�anai, tad tā, protams, ir sasodīti laba pasaka, un, ņemot vērā visu, kas likts uz spēles, tai tādai jābūt. Paskaties vēlreiz! �ie tā saucamie akcionāri ierodas tie�i laikā, lai būtu gatavi 3. jūnijam. Tajā nakti Disco dodas jūrā un paliek tur līdz ritam. Tikai pieņemsim, ka kuģis kaut kur sek�los ūdeņos sastopas ar lidma�īnu. Tikai pieņem�sim, ka tas saņem bumbas un tās noglabā - smiltīs zem kuģa, ja vēlies. Vienalga, kaut kādā dro�ā un ērtā vietā. Pieņemsim to visu, un ko tu ieraugi?

-��� Otrās �ķiras kinofilmu, D�eims, ja tu prasi manas domas. - Leiters samiernieciski paraustī�ja plecus. - Ta�u dro�i vien ar to pietiek, lai mums būtu vismaz kāds pavediens. - Viņ� sardoniski iesmējās. - Ta�u es labāk no�au�os nekā ierakstī�u to �āvakara ziņojumā. Ja grasāmies padarīt sevi par muļķiem, tad labāk darīsim to, priek�niecībai neredzot un nedzir�dot. Tātad kas tev padomā? Ko darīsim tālāk?

-�� Kamēr tu nodro�ināsi sakarus, es ievāk�u informāciju muitā. Pēc tam mēs piezvanīsim Domino un mēģināsim panākt, lai mūs uzaicina uz kokteili Largo piekrastes bāzē Palmirā. Pēc tam dosimies uz kazino un apskatīsim visu Largo grupu. Bet pēc tam, - Bonds stūrgalvīgi uzlūkoja Leiteru, - es aizņem�os labu vīru no policijas komisāra, kas varētu man palīdzēt, uzvilk�u akvalangu, ienir�u zem Disco un paskatī�os, ko rādīs tavs otrais Geigera aparāts.

-��� Destrijs atkal uzbrūk! - lakoniski noteica Leiters. - Labi, es piedalī�os. D�eims! Tikai veco laiku vārdā. Un nesadur kājas lielo pirkstu uz kāda jūras e�a vai tamlīdzīgi. Es skatos, ka Royal Bahamian deju zālē rit par brīvu pasniedz �a-�a-�a stundas. Tāpēc mums jābūt formā.

Dro�i vien neka cita man nebūs, ko ierakstīt savā atmiņu albumā.

���

Viesnīcā Bondu gaidīja kurjers no valdības nama. Eleganti pacēlis sveicienam roku, viņ� pasniedza aploksni ar atzīmi OHMS un pretī saņēma Bonda parakstītu �eku. Tā bija telegramma no Koloniālā departamenta "Perso�nīgi gubernatoram". Virs teksta bija atzīmēts "NODOT BONDAM". Telegrammā bija rakstīts: "ARHĪVĀ NAV NEKĀ ATKĀRTOJU NEKĀ PAR �ĪM PERSONĀM PUNKTS VISAS INFORMATĪ�VĀS STACIJAS PAR OPERĀCIJU PĒRKONLODE ATBILD NEGATĪVI PUNKTS KAS LIEK JUMS �AUBĪTIES." Zem ziņojuma bija paraksts

"PRIZMA", kas nozīmēja, ka to sankcionējis M.

���

Bonds padeva telegrammu Leiteram.

Leiters to izlasīja.

- Redzi, tā jau es domāju! Mēs ejam nepa�reizā virzienā. �is ir viltus pavediens. Tiksimies Ananasu bārā un iedzersim sauso martini uz pusēm ar olīvām. Es ie�u nosūtīt atklātnīti uz Va�ingtonu un paprasī�u, lai atsūta pāris smuku meiteņu. Citādi mums nebūs kur likt Ieliku.

Izrādījās, ka no Bonda tāvakara program�mas pirmās daļas jāatsakās. Domino Vitāli telefonsarunā pateica, ka �ovakar viņi māju apskatit nevarē�ot. Krastā nākot viņas aizbild�nis un da�i viņa draugi. Jā, patiesi, iespējams, ka viņi tovakar varētu sastapties Casino. Domino vakariņo�ot uz kuģa, un Disco pēc tam apmetī�ot likumu un noenkuro�oties iepretī Casino. Bet kā viņa Bondu Casino pazī�ot? Viņai esot ļoti vāja atmiņa uz sejām. Varbūt viņ� iespraudī�ot pogcaurumā puķi vai kā citādi?

Bonds bija smējies. Viņ� teica, ka viss bū�ot kārtībā. Viņ� pazī�ot Domino pēc viņas skaista�jām, zilajām acīm. Tās esot neaizmirstamas. Un pēc acu krāsai pieskaņotās gaisotnes. Viņ� bija nolicis klausuli uzjautrinātu, val�ķīgu smieklu pavadīts. Piepe�i Bondam ļoti gribējās viņu re�dzēt vēlreiz.

Ta�u kuģa pārvieto�anās pavērsa viņa plā�nus uz labo pusi. Ostā kuģi būs vieglāk izlūkot. Nebūs tik tālu jāpeld, turklāt viņ� varēs ienirt zem ūdens ostas policijas aizsegā. Tāpat ari, noenkuro�anās vietai paliekot tuk�ai, būs vieglāk izpētīt apgabalu, kur kuģis atradies. Ta�u, ja Largo jahtu tik bezrūpīgi pārvietoja, vai maz bija iespējams, ka bumbas, ja tādas vispār bija, būtu paslēptas tās enkurvietā? Ja tās būtu tur, Disco, bez �aubām, neizkustētos no savas vietas. Bonds nolēma atlikt �o jautājumu uz laiku, kad viņam būs vairāk informācijas - spe�ciālistu sniegtas informācijas - par kuģa tilpni.

Viņ� sēdēja savā numurā un rakstīja negatī�vu ziņojumu M. Viņ� to vēlreiz pārlasīja. M jutī�sies nomākts, saņemot tādu signālu. Vai viņam nevajadzētu ieminēties par gaisīgo pavedienu, pie kura viņ� strādāja? Nē. Līdz brīdim, kamēr būs nācis klajā kaut kas pamatīgāks. Visā slepenās informācijas pasaulē nebija nekā bīstamāka par tieksmi uzskatīt vēlamo par eso�o, par vēlē�anos iepriecināt vai nomierināt ziņas saņēmēju. Bonds varēja iedomāties reak�ciju, kāda valdītu Vaitholā, kad Pērkonlodes kara komiteja mēģinātu izmisīgi ķerties pie sal�miņa. M piesardzīgi sacītu: "Man �ķiet, mums izdevies atrast pavedienu Bahamu salās. Pilnīgi nekas noteikts, bet �is cilvēks reti kļūdās tamlī�dzīgās lietās. Jā, protams, es noskaidro�u, vai mēs varam saņemt precīzāku informāciju." Un sāktos runas: "M ir kaut ko atklājis. Viņa aģen�tam �ķiet, ka viņ� atradis pavedienu. Bahamu salās. Jā, es domāju, ka mums vajadzētu paziņot premjerministram." Bonds nodrebinā- jās. Pār viņu sāktu plūst pieprasījumi ar atzīmi ĻOTI STEIDZAMI: "Paskaidro savu 1806! Atsūti pilnīgāku informāciju! Premjers vēlas saņemt pilnīgu informāciju par tavu 1806." Plūdiem nebūtu gala. Leiters to pa�u saņemtu no CIP. Sāktos pamatīga jezga. Tad, atbildot uz Bonda no�ēlojamām baumu un prātojumu druskām, sekotu zibens spēriens: "Apbrīnojami, ka tu va�rēji ņemt nopietni �o nepārliecino�o pierādīju�mu. Turpmāk apstiprini savus signālus ar faktiem." Un pēdējais pazemojums: "Ņemot vērā tava 1806 spekulatīvo raksturu komats taviem turpmākajiem signāliem jābūt atkārtoju jābūt saskaņotiem un CIP pārstāvja parakstītiem."

Bonds noslaucīja pieri. Viņ� atslēdza futrāli, kurā glabājās �ifrējamā ma�īna, no�ifrēja tekstu, vēlreiz to pārbaudīja un devās uz policijas pārvaldi, kur, koncentrē�anās svied�riem noplūdis, pie taustiņiem sēdēja Leiters. Pēc desmit minūtēm Leiters noņēma austiņas un padeva tās Bondam. Viņ� noslaucīja pieri ar jau izmirku�u kabatlakatiņu.

-�� Pirmkārt, paaugstinātās saules aktivitātes dēļ man vajadzēja pārslēgties uz rezerves viļņiem. Pēc tam es atklāju, ka otrā galā viņi noliku�i kādu babuinu - tu jau zini, vienu no tiem, kas, ja vi�ņiem ļautu, varētu pārrakstīt visu �ekspīru.

Viņ� dusmīgi pavicināja vairākas lapas, ko klāja �ifrētais teksts.

-�� Tagad mums tas viss jāat�ifrē. Dro�i vien grāmatvedība ziņo, cik papildu ienākumu nodok�ļu man jāmaksā par �o atpūtas braucienu.

Apsēdies pie galda, viņ� sāka darboties ar aparātu.

Bonds veikli tika galā ar savu īso ziņojumu. Viņ� varēja iedomāties, kā tas izdrukājas uz len�tēm vienā no astotā stāva rosīgajām telpām, kā tas nonāk pie atbildīgā, tiek atzīmēts ar "Personīgi M, kopija 00 nodaļas ziņojumu sektoram", pēc tam cita meitene aizsteidzas pa gaiteni ar caurspīdīgām, dzeltenām veidlapām. Pārbaudījis, vai viņam nav pienākusi kāda ziņa, Bonds pārtrauca kontaktu. Viņ� pameta Leiteru un devās lejā uz komisāra kabinetu.

Hārlings sēdēja pie sava rakstāmgalda un kaut ko diktēja ser�antam. Atlaidis virsnieku, viņ� pastūma tuvāk Bondam kārbu ar cigare�tēm un aizsmēķēja.

- Vai ir kas jauns? - viņ� jautājo�i pasmai�dīja.

Bonds pastāstīja, ka informācija par Largo grupu bijusi negatīva un ka viņi piezvanīju�i I>ar- go un ieradu�ies uz Disco ar Geigera skaitītāju. Arī skaitītāja reakcija bijusi negatīva. Bonds tomēr neesot apmierināts. Viņ� pastāstīja komisāram, ko vēlētos uzzināt par Disco degvielas tilpnēm un precīzo degvielas tvertņu atra�anās vietu. Draudzīgi pamājis, komisārs pacēla telefo�na klausuli. Viņ� pieaicināja ser�antu Moloniju no ostas policijas. Auklējot telefona klausuli, viņ� paskaidroja: - Mēs pārbaudām kuģu degvielas apgādi. Osta ir �aura un pārpildīta ar maziem dziļjūras zvejas kuteriem un tā tālāk. Grūti iedo�māties, kas notiks, ja izcelsies ugunsgrēks. Mēs gribētu zināt, cik degvielas glabājas katrā kuģī un kurā vietā. Vienkār�i gadījumam, ja rodas vaja�dzība apdzēst kādu ugunsgrēku vai steigā atvilkt kādu noteiktu kuģi no uguns zonas. - Komisārs turpināja runāt klausulē. - Ser�ants Molonijs?

Viņ� atkārtoja Bonda jautājumus, uzklausīja atbildes, pateica paldies un nolika klausuli.

- Jahta uzglabā maksimums 500 galonu degvielas. �ādu daudzumu tā uzņēma 2. jūnija pēcpusdienā. Jahtā glabājas arī apmēram �etr�desmit galonu smēreļļas un simts galonu dzera�mā ūdens - tas viss atrodas kuģa vidusdaļā tūlīt aiz ma�īntelpas. Vai to jūs gribējāt zināt?

Tādā gadījumā Largo runas par tilpnēm kuģa pakaļgalā, līdzsvara problēmām un tā tālāk zaudēja jēgu. Protams, varbūt viņ� gribēja noslēpt apmeklētāju acīm kādu slepenu dārgumu mek�lē�anai paredzētu ierīci, ta�u tas nozīmēja, ka uz kuģa ir vismaz kaut kas slēpjams un, par spīti mistera Largo izrādītajai atklātībai, viņ� varbūt ari bija bagāts dārgumu meklētājs, bet ari neuz�ticams liecinieks. Tagad Bonds bija izlēmis. Viņ� gribēja redzēt kuģa kravas tilpni. Leitera pieminē�tais Olterra bija tikai attāls minējums, tomēr tas varēja izrādīties pareizs.

Bonds piesardzīgi izstāstīja savas pārdomas komisāram. Tas atklāja, kur tonakt atradīsies Disco. Vai policijā bija kāds pilnīgi uzticams cilvēks, kas varētu palīdzēt zemūdens izmeklē��anā, un vai varēja dabūt darbam gatavu ūdenslīdēja tērpu?

Hārlings saudzīgos vārdos apvaicājās, vai tas bū�ot prātīgi. Viņ� precīzi nezināja, kas draud par ielau�anos sve�ā īpa�umā, ta�u �ie, �ķiet, bija labi pilsoņi un katrā ziņā labi atpūtnieki. Largo apkaimē bija ļoti iecienīts. Jebkāds skandāls, it sevi�ķi, ja tajā būs iejaukta policija, izraisītu lielu troksni visā kolonijā.

-���� Atvainojiet, komisār, - stingri noteica Bonds. - Es jūs ļoti labi saprotu. Ta�u būs vien jāriskē, un man ir savs uzdevums. Valsts sekretā�ra norādījumi, bez �aubām, ir pietiekami autorita�tīvi, - Bonds �ķībi pasmaidīja. - Apmēram stun�das laikā es varētu dabūt no viņa īpa�as pavēles, vai tikpat labi no premjerministra, ja jums tas �ķiet nepiecie�ami.

Komisārs pakratīja galvu. Viņ� smaidīja.

-��� Nav nekādas vajadzības �aut ar lielgaba�liem, komandier. Protams, jūs dabūsiet prasīto. Es tikai paskaidroju, kāda būs vietējā reakcija. Ne�aubos, ka gubernators būtu izteicis tos pa�us brīdinājumus. �is ir mazs dīķītis. Mēs neesam pieradu�i pie pavēlēm no Vaitholas. Nav �aubu, ka ar laiku pieradīsim, ja jukas turpi�nāsies pietiekami ilgi. Jā, mums ir lielā daudzu�mā tas, ko jūs prasījāt. Mums ostas glāb�anas vienībā ir divdesmit vīru. Tā ir nepiecie�amība. Jūs būsiet pārsteigts, cik bie�i kuterī�i cie� avā�rijas fārvaterā, tie�i tur, kur noenkurojas da�i kruīza kuģi. Un, protams, �ad un tad gadās pa kādam līķim. Es piekomandē�u jums konsteblu Santosu. Lielisks puisis. Nācis no Eljūteras, kur viņ� bijis peldē�anas �empions. Viņ� izsniegs jums vajadzīgo aprīkojumu, kad vien tas jums būs nepiecie�ams. Tagad pastāstiet man sīkāk�

Atgriezies viesnīcā, Bonds iegāja du�ā, iztuk�oja dubulto Bourbon Old Fashioned un iekrita gultā. Viņ� jutās pilnīgi samalts - lido�jums, karstums, urdo�ā sajūta, ka viņ� sevi padara par muļķi komisāra, Leitera un pats sa�vās acīs, turklāt vēl risks, iespējams, pilnīgi veltīgs, kas saistījās ar gaidāmo neglīto nakts peldi, bija uzjundīju�i tādu sasprindzinājumu, ko remdēt varēja vienīgi miegs un vientulība. Viņ� acumirklī iekrita dziļā miegā - lai sapņotu par Domino, ko vajā haizivs ar �ilbino�i baltiem zobiem, kas piepe�i pārvēr�as par Largo un metas viņam virsū ar savām milzīgajām rokām. Tās tuvojas, tās lēnām sniedzas pēc viņa, satver aiz pleca� Ta�u tajā mirklī noskanēja raunda beigu signāls�

Samiegojies Bonds pastiepa roku pēc klau�sules. Zvanīja Leiters. Viņ� gribēja savu sauso martini ar olīvām. Pulkstenis bija deviņi. Ko, pie velna, Bonds darot? Vai viņ� grib, lai kāds palīdz tikt galā ar rāvējslēdzēju?

Uz Ananasu zāles sienām bija bambusa paneļi, ko klāja rūpīgs, no termītiem sargājo�s lakojums. Metālā kalti ananasi uz galdiem un pie sienām turēja resnu, sarkanu sve�u atlie�kas. Par gaismas ķermeņiem kalpoja ari sienās iestrādāti apgaismoti akvāriji un griestu lampas sārtu stikla jūraszvaig�ņu izskatā. Vinilīta soli bija ziloņkaula baltumā, un abi bārmeņi pie melnām biksēm nēsāja sarkana atlasa kalipso kreklus.

Bonds piebiedrojās Leiteram pie stūra galdi�ņa. Abiem mugurā bija baltas vakara �aketes ar pieskaņotām biksēm. Bonds savu bagāta īpa�u�ma meklētāja statusu bija akcentējis, uzliekot tum�sarkanu kamerbanti. Leiters iesmējās.

- Es katram gadījumam gandriz apsēju ap vidukli savu zelta velosipēda ķēdi, bet laikus atcerējos, ka esmu tikai miermīlīgs advokāts. Es domāju, ka būtu pareizi, ja tu �ajā komandēju�mā pieprasītu atsūtīt meitenes. Es varētu vien�kār�i pastāvēt blakus un nokārtot pūra lietas, bet vēlāk alimentus. Viesmīli

Leiters pasūtīja divus martini. - Tagad ska�ties, - viņ� sāji noteica.

Atnesa martini. Tikai pametis skatienu uz glāzēm, Leiters lika, lai viesmīlis atsauc bārmeni.

Kad tas, no�ēlas pilns, ieradās, Leiters sacīja: - Mans draugs, es prasīju martini, nevis mērcētas olīvas.

Viņ� ar kokteiļa salmiņu izcēla olīvu no glā�zes. Glāze, kas bija par trim ceturtdaļām piepil�dīta, tagad izrādījās pustuk�a.

Leiters mīlīgi runāja tālāk: - Es ar to dabūju iepazīties, kad vienīgais dzēriens, ko tu pazini, bija piens. Tava biznesa ekonomikas pamatus es apguvu, kad tu beidzi dzert kokakolu. Viena pudele Gordon's d�ina satur se�padsmit pilnus mēriņus - dubultmēriņus, kas ir vienīgais, ko es dzeru. At�ķaidi d�inu ar trim uncēm ūdens, un tu dabūsi divdesmit divus. Paņem liķiera glāzīti ar biezu dibenu un burku �o trekno olīvu, un tu dabūsi ap divdesmit astoņiem mēriņiem. Pudele d�ina �eit mazumtirdzniecībā maksā tikai divus dolārus, tātad - vairumtirdzniecībā - dolāru un se�desmit centu. Tu par martini prasi astoņdes�mit centu, vienu dolāru un se�desmit par diviem. Tādu pa�u cenu kā veselai pudelei d�ina. Un ar taviem divdesmit astoņiem mēri�ņiem no pudeles tev vēl aizvien paliek pāri divdesmit se�i. Tas ir gudrs aprēķins, kas no vienas pudeles d�ina Jauj iegūt pejņā apmēram divdesmit vienu dolāru. Ja es tev iedodu dolāru par olīvu un pilienu vermuta, tavā kabatā vien�alga paliek vēl divdesmit dolāru. Redzi, mans draugs, tā ir pārāk liela peļņa, un, ja es papūlē�tos aiznest �o martini administrācijai un tālāk uz tūrisma departamentu, tev būtu nepatik�a�nas. Esi labs zēns un sajauc mums divus lielus sausos martini bez olīvām, bet ar da�ām citrona miziņām atsevi�ķā traukā! Labi? Labi, tad mēs atkal esam draugi.

Bārmeņa sejā bija atspoguļojies sa�utums, pēc tam cieņa, tad vainas un baiļu pilns sapī�kums. Norāts, bet turēdamies pie pēdējām pro�fesionālās cienības paliekām, viņ� uzsita gaisā knipi, liekot viesmīlim aiznest glāzes.

-�� Labi, ser. Ja jūs tā sakāt. Bet mums �eit ir daudz publikas, un lielākā daļa klientu nesūdzas.

-�� Redzi, - sacīja Leiters, - tev tagad gadījies viens, kam no�uvis aiz ausīm. Labam bārmenim jāmācās at�ķirt nopietnus dzērājus no apmeklē�tājiem, kas vēlas tikai to, lai viņus redz apgrozā�mies jūsu jaukajā bārā.

-� Jā, ser!

Saglabājot negroīda cēlumu, bārmenis devās projām.

-� Vai tu, - sacīja Bonds, - nesajauci ciparus, Fēliks? Es vienmēr esmu zinājis, ka mani ap- �mauc, bet domāju - tikai par simts procentiem, nevis �etriem vai pieciem simtiem.

-��� Jaunais cilvēk, kop� esmu pārgājis no valsts dienesta pie Pinkertoniem, zvīņas ir nokritu�as no manām acīm. Krāp�anās, kas notiek viesnīcās un restorānos, ir grēcīgāka par visiem pasaules grēkiem. Ikviens, kas pirms septiņiem vakarā ģērbies smokingā, ir krokodils, un, ja viņ� nevar kārtīgi iekosties tavā �eku grāmatiņā, viņ� iekodīs tev ausī. Tas pats attiecas uz visu pārējo apkalpojo�o sfēru, pat ja viņi nenēsā smokingus. Reizēm es no tiesas sadusmojos, kad man jāēd tas draņķis, ko atnes, un pēc tam ieraugu, cik par to prasa. Paskaties uz mūsu sasodīto �īsdienas len�u. Se�i septiņi zaļie un vēl piecpadsmit procentu par tā saucamo apkalpo�anu. Un tad vēl vies�mīlis grozās apkārt, gaidot piecpadsmit centu par to, ka viņam bijis jābrauc ar ēdienu aug�ā liftā. Pie velna! - Leiters pārlaida plaukstu sal�mu dzelteno matu ērkulim, - labāk nerunāsim par to. Kad par to iedomājos, esmu gatavs kaut ko sadauzīt.

Atnesa dzērienus. Tie bija lieliski. Leiters nomierinājās un pasūtīja otru porciju.

-�� Tagad, - viņ� sacīja, - dusmosimies par kaut ko citu. - Viņ� īsi iesmējās. - Laikam man vienkār�i sagādā riebumu atkal atgriezties valdības dienestā un noskatīties, kā visa nodokļu maksātāju nauda aiziet, ķerot vēju zaļā pļavā. Ievēro, D�eims, - Leitera balsī ieskanējās atvaino�anās, - es nesaku, ka visa operācija ir bezjēdzīga, patiesībā tagad tik iet vaļā, bet mani tracina tas, ka mums kā diviem muļķī�iem jāsē� �ajā smil�u kastē, kamēr citiem atvēlēti karstie punkti - tā teikt, vietas, kur tie�ām kaut kas notiek vai vismaz var notikt. Patiesību sakot, �odien uz jahtas es ar savu Geigera mantiņu jutos ārkārtīgi muļķīgi. - Viņ� asi palūkojās uz Bondu. - Vai tev ne�ķiet, ka tu sāc izaugt no tādām lietām? Tas ir, viss ir kārtībā, kad notiek kar�. Bet, kad visapkārt miers, tas, ar ko nodar�bojos, man �ķiet bērni�ķīgi.

- Protams, es saprotu, ko tu domā, Fēliks, - ar �aubām balsī atteica Bonds, - varbūt tikai mēs Anglijā nejūtamies glu�i tik dro�i, kā jūs Amerikā. Mums kar� ne�ķiet tā īsti beidzies - Berlīne, Kipra, Kenija, Sueca, kur nu vēl visas tās lietas ar SMERSH cilvēkiem, kurās es biju iejaukts. �ķiet, ka vienmēr kaut kur kaut kas vārās. Tagad �ī sodība. Uzdro�inos teikt, ka es visu ņemu pārāk nopietni, bet �eit pavisam noteikti notiek kaut kas netīrs. Es painteresējos par degvielas problēmām, un noskaidroju, ka Largo pavisam noteikti mums meloja. - Bonds pastāstīja sīkāk, ko bija uzzinājis policijas pār�valdē. - Es jūtu, ka man �onakt par to jāpārlie�cinās. Vai saproti, ka atliku�as tikai aptuveni septiņdesmit stundas? Ja es kaut ko atradī�u, tad, manuprāt, mums vajadzēs rit paņemt mazu lidma�īnīti un pārmeklēt tik pla�u rajonu, cik vien iespējams. Tā lidma�īna bija pārāk liela, lai to paslēptu pat zem ūdens. Vai tev vēl aizvien ir lidotāja apliecība?

-���� Protams, protams, - Leiters paraustīja plecus. - Es ie�u tev līdzi. Protams, ie�u. Ja mēs kaut ko atradīsim, tad, iespējams, signāls, ko saņēmu �ovakar, neizskatīsies tik sasodīti bezjēdzīgs.

Tad lūk, kas bija sabojājis Leitera noskaņo�jumu!

-�� Kas tas par signālu? - apvaicājās Bonds.

Paņēmis glāzi, Leiters drūmi tajā ieskatījās.

-�� Nu, tas vairāk ir attieksmes jautājums no tiem varas pārņemtajiem Pentagona augstma�ņiem. Bet lapa, ko es vicināju, bija apkārtraksts visiem mūsu cilvēkiem, kas veic �o uzdevumu, lai pateiktu, ka armijas, flotes un aviācijas spēki tiek turēti kaujas gatavībā, lai pilnībā atbalstītu CIP gadījumā, ja kaut kas notiek. Nolādēts, pa�domā par to! - Leiters dusmīgi uzlūkoja Bondu. - Padomā par iz�ķiesto degvielu un nelietderīgi izmantotajiem cilvēku resursiem, kas tiek veltīgi tērēti visā pasaulē, lai turētu �īs vienības kaujas gatavībā! Vai tu maz zini, kas man piekoman- dēts? - Leiters asi, nicino�i iesmējās. - Pus- eskadrons Super Sabre kaujas bombardieru no Pensakolas un� - Leiters iebakstīja ar pirkstu Bonda apak�delmā. - Un, mans draugs, Manta!

Manta - mūsu modernākā atomzemūdene!

Kad Bonds pasmaidīja par viņa dedzigumu, Leiters jau savaldigāk turpināja: - Ievēro, tas nemaz nav tik idiotiski, kā izklausās. �ie Sabre tik un tā paredzēti cīņai pret zemūdenēm. Atbil�dīgi par dzīļu dro�ību. Viņiem jābūt gataviem vienmēr. Savukārt Manta pa�laik atrodas �ajā apvidū kaut kādā mācību kruīzā un gatavojas doties uz Dienvidpolu, dro�i vien pārmaiņas pēc vai kādos citos reklāmas kampaņas nolūkos, lai palīdzētu flotes ekspertiem. Bet es tev saku! Viss �is miljoniem dolāru vērtais aprīkojums ir gatavs pēc pirmā pieprasījuma pakļauties leit�nantam Leiteram, kura rezidence ir Royal Bahamian viesnīcas 201. numurā! Nemaz nav slikti!

Bonds paraustīja plecus.

- Izskatās, ka tavs prezidents to visu uztver mazliet nopietnāk nekā viņa cilvēks Naso. Dro�i vien mūsu virspavēlnieki ir saskaņoju�i savu rīcību. Lai kā, nenāks par ļaunu turēt pie rokas lielus bataljonus gadījumā, ja Naso Casino izrā�dās par mērķi nr. 1. Starp citu, ko jūsu cilvēki domā par �iem mērķiem? Kas �ajā pasaules daļā atbilst SPEKTRA vēstulē minētajam? Mums ir tikai apvienotā raķe�u bāze ar nosaukumu Ziemeļrietumu rifs Lielo Bahamu salu austrumu galā. Tas ir apmēram 150 jūd�u uz ziemeļiem no �ejienes. Aprīkojums, ko tajā glabājam mēs un jūsu cilvēki, neap�aubāmi pārsniedz 100 000 000 mārciņu.

-�� Vienīgais iespējamais mērķis, ko varu iedo�māties, ir Kanaveralas rags Pensakolā, kur izvie�tota flotes bāze, un, ja uzbrukums tie�ām notiek tajā apvidū, tad mērķis nr. 2 varētu būt Maiami un Tampa. SPEKTRS lietoja vārdus "Rietumu lielvalstīm piedero�s īpa�ums". Man tas izklausās pēc kaut kā lidzīga pastāvīgai būvei - piemēram, urāna raktuvēm Kongo. Ta�u tikpat labi tā varētu būt arī raķe�u bāze. Ja mums tas jāuztver no�pietni, es derētu uz Kanaveralu vai to vietu Lielajās Bahamu salās. Nesaprotu tikai vienu - ja viņi ir dabūju�i tās bumbas savās rokās, kā viņi domā tās aiztransportēt līdz mērķim un palaist?

-��� To varētu paveikt zemūdene - vienkār�i palai�ot vienu no bumbām ar torpēdas mehā�nismu. Vai tikpat labi zvejas laiva. Acīmredzot nav nekādu grūtību �īs bumbas uzspridzināt, ja vien viņi no lidma�īnas ir dabūju�i visas detaļas. Dro�i vien tikai jāievieto kaut kāds deglis pareizajā vietā starp TNT un plutoniju, jāno�skrūvē no priek�daļas aizsargmehānisms un jāpiemeistaro laika deglis, kas dod iespēju pa�am nokļūt simts jūd�u attālumā no sprādziena vietas. Protams, - kā starp citu pie�bilda Bonds, - man vajadzīgs speciālists, kas pateiktu precīzi, ta�u �āds ceļojums būtu pa spēkam ari, piemēram. Disco. No jahtas pus�naktī varētu palaist bumbu pie Lielajām Baha�mu salām un uz brokastlaiku būt atpakaļ enkurvietā pie Palmiras, - Bonds pasmaidīja. - Saproti, ko es domāju? Viss saskan.

- Blēņas, - īsi noteica Ioiters. - Ja gribi, lai man paceļas asinsspiediens, tev jāpapūlas vairāk. Lai kā, iesim projām no �ejienes un sa�meklēsim kādu �ķiņķi ar olām kādā no Beistrī- tas ēstuvēm. Tas mums izmaksās divdesmit dolāru, bet Manta dro�i vien tik daudz notērē ikreiz, kad tās dzenskrūve izdara pilnu apgrie�zienu. Tad dosimies uz Casino un paskatīsi�mies, vai misters Fukss vai sinjors Pontekorvo sē� blakus Largo pie black jack galda.

Naso Casino kādreiz bija vienīgais legālais kazino uz britu zemes visā pasaulē. Kā to varēja saskaņot ar Britu Nāciju Sadraudzības liku�miem, tā ari nevienam nav īsti skaidrs. Kazino katru gadu iznomāja Kanādas spēļu sindikā�tam, un tā ienākumus klusajā ziemas sezonā rēķināja vidēji ap 100 000 mārciņām. Vienīgās spēles, ko te spēlēja, bija rulete ar divām nullēm vienas vietā, kas kazino ieņēmumu glīti palielināja līdz 5:4, salīdzinājumā ar eiropie�u 3:6, black jack vai 21, kurā iestādījuma peļņa bija starp se�iem un septiņiem procentiem, un viens chemin de fer galds, kura cagnote ienesa pieticīgus piecus procentus. Kazino pastāvēja kā klubs glītā privātmājā Vestbeja ielā, un tajā bija patīkama deju un vakariņu zāle ar nelielu d�eza orķestri trīs cilvēku sastāvā, kas noteiktā laikā spēlēja vecus, iecienītus skaņdarbus, un bārs. Kazino bija labi uzturēta, eleganta iestāde, kas bija pelnījusi savus ienākumus.

Gubernatora sekretārs bija pie�ķīris Bon�dam un Leiteram biedru kartes, un, iedzēru�i bārā kafiju un ko stiprāku, viņi �ķirās un devās pie galdiem.

Largo spēlēja chemin defer. Viņam priek�ā bija bieza kaudze ar �etoniem simts dolāru vērtībā un pusducis lielo, dzelteno "biskvītu" tūksto� dolāru vērtībā. Domino Vitāli sēdēja viņam aiz muguras, smēķēja cigaretes citu pēc citas un vēroja spēli. Bonds nolūkojās tajā no tālienes. Largo spēlēja pla�u roku, lika uz banku, kad vien varēja, un ļāva savām bankām piedalīties spēlē. Viņ� pastāvīgi laimēja, ta�u viņa manieres bija nevainojamas, un, sprie�ot pēc tā, kā cilvēki jokoja un aplaudēja viņa uz�varām, �is cilvēks Casino bija acīmredzami iecienīts. Domino, ģērbusies melnā tērpā ar kvadrātveida kakla izgriezumu un vienu lielu dimantu smalkā kakla ķēdē, izskatījās drūma un acīmredzami garlaikojās. Sieviete pa labi no Largo, trīs reizes piesolījusi banku un zaudējusi, piecēlās kājās un aizgāja no galda. Bonds veikli �ķērsoja telpu un apsēdās tuk�ajā vietā. Bankā bija astoņsimt dolāru - apaļa summa, ko Largo bija savācis, pēc katras spēles piesakot cagnotte.

Bankas turētājam nāk par labu, ka viņ� trīsreiz ir uzsaucis banku. Tas bie�i vien nozī�mēja, ka banku izdosies paņemt. Bonds to ļoti labi zināja. Viņ� ari sāpīgi apzinājās, ka viss viņa kapitāls ir tikai 1000 dolāru. Ta�u apstāk�lis, ka visi bija tik satraukti par Largo nemainīgo veiksmi, darīja viņu drosmīgu. Un galdam galu galā nav atmiņas. 'Veiksme," sev sacīja Bonds, "ir domāta putniem."

Tad viņ� uzsauca: - Banko!

-�� Ak, mans labais draugs misters Bonds, - Largo pastiepa roku. - Tagad galdā nāks liela nauda. Varbūt man vajadzētu laist garām ban�ku. Angļi zina, kā spēlēt vilcienos. Tomēr, - viņ� apburo�i uzsmaidīja, - ja man jāzaudē, es katrā ziņā vēlētos zaudēt misteram Bondam.

Lielā, brūnā plauksta viegli uzsita pa kār�u kavu. Largo izvilka vienu sārto spēļu kārts mēli un pabīdīja to pāri zaļajam audumam uz Bonda pusi. Viņ� paņēma vienu kārti sev un pēc tam izbīdīja vēl pa vienai katram. Paņēmis savu pirmo kārti, Bonds to spēji apgrieza otrādi galda vidū. Kārts bija devītnieks, kāravu devītnieks. Bonds pa�ķielēja uz Largo.

-� Tas vienmēr nozīmē labu sākumu, tik labu, ka es grie�u apkārt arī savu otro kārti.

Viņ� to nepiespiesti nometa uz galda. Pusceļā kārts apgriezās un nokrita blakus devītniekam. Tā bija lieliskais desmitnieks, pīķa desmitnieks. Ja vien Largo abas kārtis ari kopā neveidoja deviņpadsmit, Bonds bija vinnējis.

Largo iesmējās, bet smiekliem bija asa pie�skaņa.

-����� Jūs katrā ziņā liekat man mēģināt, - viņ� jautri noteica un nometa savas kārtis blakus Bon�da kārtīm. Tur bija ercena astotnieks un krei�a kungs. Largo bija zaudējis par pa�u mazumiņu, par diviem punktiem, ta�u tāpēc zaudējums bija vēl jo sāpīgāks. Viņ� skaļi iesmējās.

-� Kādam jābūt otrajam, - viņ� sacīja visiem klāteso�ajiem. - Ko es teicu? Angļi no kavas var izvilkt, ko vien vēlas.

Krupjē pastūma �etonus Bondam. Viņ� tos salika mazā kaudzītē un norādīja uz kaudzi Largo priek�ā.

-�� Izskatās, ka to pa�u var teikt par itāļiem. Es jums �odien jau teicu, ka mums vajadzētu kļūt par partneriem.

Largo aizrautīgi iesmējās.

-�� Labi, pamēģināsim vēl vienreiz! Lieciet iek��ā, ko esat laimējis, un es uzsauk�u banku kopā ar misteru Snovu pa labi no jums. Jā, mister Snov?

Misters Snovs, sīksta izskata eiropietis, ko Bonds atcerējās kā vienu no akcionāriem, pie�krita. Bonds ielika astoņus simtus, un viņi katrs ielika pa �etriem, spēlējot pret viņu. Bonds atkal laimēja, �oreiz ar se�i pret pieci - atkal par vienu punktu.

Largo sērīgi pakratīja galvu.

-� Tagad mēs tie�ām esam pieredzēju�i likteņa zīmi. Mister Snov, jums būs jāturpina vienam pa�am. �im misteram Bondam ir veiksmīga roka pret mani, es padodos.

Tagad misters Largo smaidīja tikai ar muti.

Misters Snovs pastūma uz priek�u 1600 dolāru, lai segtu Bonda likmi. "Es esmu laimējis 1600 do�lāru divās spēlēs pret pieciem simtiem," nodomāja Bonds. "Un būtu jautri palaist garām banku un uzsaukt banku nākamajā gājienā."

Viņ� izņēma savu likmi un noteica: - La rnain passe.

Atskanēja balsu murdoņa.

Largo dramatiski sacīja: - Nedariet tā! Nesa�kiet, ka uzsauksiet banku nākamajā gājienā! Ja tas notiks, es no�au�os. Labi, labi, es nopirk�u mistera Bonda banku, un paskatīsimies.

Viņ� nometa uz galda da�us �etonus 1600 do�lāru vērtībā.

Un Bonds sadzirdēja pats savu balsi sakām banko! Viņ� uzsauca banku pats par savu banku - sakot Largo, ka uzveicis viņu vienreiz, pēc tam otrreiz, un tagad neizbēgami uzveica viņu atkal!

Largo pagriezās ar seju pret Bondu. Smai�dot ar lūpām, viņ� piemiedza acis un cie�āk, ar jaunu interesi ieskatījās Bonda sejā.

-�� Jūs mani vajājat, mans dārgais draugs. Jūs man sekojat. Ko tas nozīmē? Vendetu? - viņ� klusi vaicāja.

"Paskatīsimies, vai vārdu asociācija atstās uz viņu kādu iespaidu," nodomāja Bonds.

-� Kad pienācu pie galda, - viņ� ieteicās, - es ieraudzīju spektru.

Bonds izteica vārdu it kā starp citu, bez kā�da mājiena uz tā dubultnozīmi.

Smaids pazuda no Largo sejas, it kā viņ� būtu saņēmis pļauku. Tas tūlīt pat atkal atplau�ka, ta�u visā sejā bija vērojama spriedze, sasprindzinājums, un acis bija kļuvu�as vērīgas un modras. Mēles galiņ� aplaizīja lūpas.

-� Tie�ām? Ko jūs ar to domājat?

-� Sakāves spektru, - nepiespiesti sacīja Bonds. - Es domāju, ka jūsu veiksmei jāmainās uz citu pusi. Varbūt es kļūdījos. - Viņ� norādīja uz kārtīm. - Paskatīsimies!

Ap galdu bija iestājies klusums. Spēlētāji un skatītāji juta, ka starp abiem vīrie�iem radusies saspringta gaisotne. Pirms tam bija tikai joki, bet tagad pēk�ņi oda pēc naidīguma. Anglis bija nometis cimdu. Vai meitenes dēļ? Varbūt. Pūlis priek�nojautās aplaizījās.

Largo asi iesmējās. Viņa seja no jauna pieņēma jautrības un bramanības masku.

-� Ahā! - viņa balss atkal kļuva skaļa. - Mans draugs grib uzlikt lāstu manām kārtīm. Vietā, no kuras es nāku, mums ir savi paņēmieni, kā pret to cīnīties.

Viņ� pacēla roku un, izstiepis mazo un rādī�tājpirkstu kā dak�iņu, it kā izdarīja dūrienu Bonda sejā. Pūlis to uztvēra kā rotaļīgu teātra spēli, bet Bonds, kas atradās �ā cilvēka spēcīga�jā, magnētiskajā aurā, aiz �ā mafijas �esta sajuta dusmas un naidu.

Bonds labsirdīgi iesmējās.

-��� Tas katrā ziņā mani nobūra! Bet kādu iespaidu tas atstāja uz kārtīm? Paskatīsimies, jūsu spektrs pret manu spektru!

Largo sejā atkal atspoguļojās �aubas. Kāpēc vēlreiz atskanēja �is vārds? Viņ� sulīgi uzsita pa kār�u kavu.

-� Labi, mans draugs. Mēs cīnāmies tre�o reizi. Te būs!

Divi viņa pirksti veikli izsvieda �etras kārtis. Galds bija pieklusis. Bonds apskatījās savas di�vas kārtis. Viņam kopā bija pieci punkti - krei�a desmitnieks un ercena piecnieks. Pieci punkti ir robe�a. Ja paveicas, vēl var laimēt. Pavērsis kārtis ar muguriņām uz aug�u, Bonds nolika tās uz galda un ar tāda cilvēka pa�apzinīgo izskatu, kam ir se�i vai septiņi punkti, sacīja: - Neņemu, paldies!

Largo acis, pūloties lasīt Bonda sejā, samie- dzās. Viņ� apvērsa savas kārtis un ar riebumu nometa tās galda vidū. Viņam ari bija pieci punkti. Ko lai viņ� tagad dara? Jāvelk vai ne? Largo vēlreiz pacēla skatienu, sastapās ar klusi pa�pārliecināto smaidu Bonda sejā - un vilka. Viņ� izvilka devītnieku, pīķa devītnieku. Velkot vēl vienu kārti, nevis paliekot pie savām, un iegūstot tādu pa�u punktu skaitu kā Bondam, viņ� tagad bija dabūjis �etrus punktus pret Bonda pieciem.

Bonds bezkaislīgi apgrieza savas kārtis.

-� Baidos, ka jums vajadzēja noņemt lāstu no savas kār�u kavas, nevis no manis, - viņ� sacīja.

Galdu pār�alca balsu murdoņa.

-�� Bet ja itālis būtu palicis pie saviem pie�ciem� - Es vienmēr velku pie pieciem. - Es nekad nevelku. - Tā bija neveiksme! - Nē, tā bija slikta spēle!

Tagad Largo bija grūti savaldīties, lai naids neparādītos sejā. Ta�u viņam izdevās, sa�ķieb�tais smaids izlīdzinājās, dūrēs sa�ņaugtās rokas atlaidās. Dziļi ievilcis elpu, viņ� pastiepa Bon�dam roku. Bonds to saņēma, ieliecis īk�ķi plaukstā katram gadījumam, ja Largo būtu no�lēmis saspiest to savā milzīgajā ķetnā. Ta�u tas bija tikai stingrs rokasspiediens un nekas vairāk.

-���� Tagad man jāgaida, kamēr atkal sāks smaidīt veiksme, - sacīja Largo. - Jūs esat paņē�mis visus manus laimestus. Mani gaida smags vakara darbs tie�i tad, kad biju domājis sagādāt savai krustmeitai kādu izklaidi un dejas. - Viņ� pagriezās pret Domino. - Mana mīļā, domāju, ka misteru Bondu tu pazīsti tikai pa telefonu. Baidos, ka viņ� ir sagrāvis manus plānus. Tev jāatrod kāds cits pavadonis.

-��� Sveika! - sacīja Bonds. - Vai mēs �orīt netikāmies tabakas veikalā?

Meitene pacēla skatienu.

-� Jā? - viņa vienaldzīgi noteica. - Iespējams. Es ļoti slikti atceros sejas.

-��� Vai varu jums piedāvāt ko dzeramu? - apvaicājās Bonds. - Mistera Largo dāsnuma dēļ es tagad varu atjauties pat Naso dzērienus. Un �eit man nekas vairs nav darāms. Tādas lietas nevelkas bezgalīgi. Es nedrīkstu izaicināt savu veiksmi.

Meitene piecēlās un nelaipni sacīja: - Ja jums nav nekā cita, ko darīt. - Viņa pagriezās pret Largo. - Emilio, varbūt, ja aizvedī�u misteru Bondu projām, tava veiksme atkal atgriezīsies. Es bū�u ēdamzālē pie kaviāra un �ampanie�a. Mums jāpacen�as atgūt ģimenē tik daudz tavas naudas, cik vien iespējams.

Largo iesmējās. Viņa labais garastāvoklis atkal bija atgriezies.

-�� Redziet, mister Bond, - viņ� sacīja, - bēgot no vilka, jūs esat nokļuvis rīklē lācim. Var gadī�ties, ka Dominētas rokās jums neveicas tik labi kā manējās. Uz redzē�anos, mans dārgais draugs! Man tagad jāatgrie�as sāls raktuvēs, ko esat man piespriedis.

-� Tādā gadījumā, - atteica Bonds, - paldies par spēli! Es pasūtī�u �ampanieti un kaviāru trijiem. Mans spektrs ari ir pelnījis atlīdzību.

Prātodams, vai ēnai. kas atplaiksnīja Largo acīs, ir dziļāka nozīme par itāļu māņticību, Bonds piecēlās un, meitenei ejot pa priek�u starp aiz�ņemtajiem galdiem, devās uz ēdamzāli.

Domino izvēlējās nomaļu galdiņu tālākajā telpas stūri. Ejot viņai aiz muguras. Bonds pirmo reizi ievēroja, ka meitene tikko jau�ami pieklibo. Viņam tā �ķita apburo�a, bērni�ķi mīļa nianse klāt pie pa�pārliecinātības un neslēptā seksapīla, ko izstaroja �ī meitene, kam Bonds sliecās pie�ķirt augstāko, bet skarbāko fran�u titulu - courtiscme de marc/ue.

Kad atnesa Clicquot rosd un kaviāru piecdesmit dolāru vērtībā - "lētāk," viņ� bija paskaidrojis, "nebūtu vairāk par ēdamkaroti" -, Bonds apvaicājās, kāpēc viņa klibo. - Vai izme��ģīji kāju �odien peldoties?

Meitene uzmeta viiiam drūmu skatienu.

-�� Nē. Man viena kāja ir collu īsāka nekā otra. Vai jūties vīlies?

-�� Nē. Man patīk. Tas padara tevi mazliet lī�dzīgu bērnam.

-�� Nevis sīkstai, vecai, apbru�ātai sievietei. Vai ne? - viņa izaicino�i palūkojās uz Bondu.

-� Vai tu tā jūties?

-�� Vai tad tas nav redzams? Vismaz tā Naso visi domā.

Meitene ieskatījās viņam tie�i acīs, bet �oreiz mazliet lūdzo�i.

-�� Neviens man to nav teicis. Lai kā, es pats sprie�u gan par vīrie�iem, gan par sievietēm. Kāds labums no citu cilvēku domām? Dzīvnieki neprasa cits cita domas par citiem dzīvniekiem. Tie skatās, aposta un sajūt. Mīlestībā un naidā, un visā, kas starp viņiem, tie ir vienīgie pār�baudījumi, kam ir kāda nozīme. Ta�u cilvēki nepaļaujas uz savu intuīciju. Viņi grib apstipri�nājumu. Tāpēc viņi vaicā citiem, vai tiem tāds un tāds cilvēks patīk vai ne. Un, tā kā pasaulei patīk sliktas ziņas, viņi gandrīz vienmēr saņem noliedzo�u atbildi - vai vismaz zino�u. Vai tu gribi zināt, ko es par tevi domāju?

Viņa pasmaidīja.

-����� Ikviena sieviete grib dzirdēt, ko par viņu domā. Pastāsti, bet uzmanies, lai tas skanētu patiesi, citādi es pārstā�u klausīties.

- Es domāju, ka tu esi jauna. Jaunāka ne�kā izliecies, jaunāka nekā ģērbies. Es domāju, ka tu esi rūpīgi audzināta, var teikt, pieradināta pie sarkaniem paklājiem, bet tad pēk�ņi sarkanais paklājs tika izrauts no tavu kāju apak�as un tevi vairāk vai mazāk izmeta uz ielas. Tad tu piecēlies un sāki darīt visu, lai atgrieztos uz sarkanajiem paklājiem, pie kuriem biji pieradusi. Iespējams, ka, to darot, tu pat rīkojies visai ne�ēlīgi. Tu biji spiesta. Tev bija tikai tavi sievietes iero�i, un dro�i vien tu tos lietoji aukstasinīgi. Es nebrīnītos, ja tu būtu izmantojusi savu augumu. Tas būtu brīni�ķīgs ierocis. Ta�u, lietojot to, lai sasniegtu vēlamo, tev nācās pārvarēt savu jūtīgumu. Es nedo�māju, ka tas ir dziļi paslēpts. Katrā ziņā tas nav atrofējies. Tas ir vienkār�i zaudējis balsi tāpēc, ka tu tajā neklausījies. Tu nevarēji atļauties klausīties, ja gribēji nokļūt atpakaļ uz sarkanā paklāja un iegūt to, ko kāroji. Tagad tu esi ieguvusi kāroto. - Bonds pieskārās plaukstai, kas gulēja uz galda starp viņiem. - Iespējams, tev tas pat ir gandrīz vai apnicis. - Viņ� iesmē�jās. - Ta�u es nedrīkstu kļūt pārāk nopietns. Vismaz sīkākās lietās ne. Tu par tām zini visu, ta�u kārtības labad es pateik�u: tu esi skaista, valdzino�a, izaicino�a, neatkarīga, stūrgalvīga, karstasinīga un cietsirdīga.

Meitene domīgi uzlūkoja Bondu.

-�� Tu nepateici neko jaunu. Lielāko daļu es pati esmu tev pastāstījusi. Tu �o to zini par itāļu sievietēm. Bet kāpēc tu saki, ka es esmu cietsir�dīga?

-��� Ja es spēlētu un saņemtu tādu sitienu, kādu saņēma Largo, un man būtu sieviete, un viņa sēdētu man blakus, vērotu un nepateiktu nevienu vārdu mierinājumam vai uzmundrināju�mam, es teiktu, ka viņa ir cietsirdīga. Vīrie�iem nepatīk ciest sakāvi, kad to redz viņu sievietes.

-�� Man pārāk bie�i bijis jāsē� un jāskatās, kā viņ� izrādās, - nepacietīgi sacīja meitene. - Es gribēju, lai tu uzvari. Es neprotu izlikties. Tu nepieminēji manu vienīgo tikumu. Tas ir godī�gums. Es mīlu līdz galam un ienīstu līdz galam. Pa�laik ar Emilio es esmu pusceļā. Mēs bijām mīļākie, bet tagad esam labi draugi, kas saprot viens otru. Kad teicu, ka viņ� ir mans aizbildnis, es stāstīju baltus melus. Es esmu sieviete, ko viņ� uztur. Es esmu putns zeltītā būri. Man ir līdz kaklam mans būris, un es esmu nogurusi no �ā darījuma. - Viņa kā aizsargājoties palūkojās uz Bondu. - Jā, tas ir cietsirdīgi pret Emilio. Ta�u ari cilvēcīgi. Var nopirkt ķermeni, bet nevar nopirkt to, kas iek�pusē - ko cilvēki sauc par sirdi un dvēseli. Emilio to zina. Viņ� grib sievietes lieto�a�nai. Nevis mīlestībai. Tādā veidā viņam biju�as tūksto�iem. Viņ� zina, kādas ir mūsu attiecības. Viņ� ir reālists. Ta�u kļūst aizvien grūtāk turēties pie manas darījuma daļas - teiksim, dziedāt, lai dabūtu vakariņas.

Viņa spēji apklusa.

-�� Ielej man �ampanieti! - viņa sacija. - �īs muļķīgās runas modināju�as manī slāpes. Un es gribētu paciņu Players. - Viņa iesmējās. - Lūdzu, kā teikts reklāmā. Man ir līdz kaklam smēķēt dūmus. Es gribu savu Varoni.

Bonds nopirka prasīto.

-�� Kas tas par varoni? - viņ� gribēja zināt.

Meitene bija pavisam pārvērtusies. Rūgtums

no sejas bija nozudis, tāpat sasprindzinājuma ievilktās līnijas. Viņa bija atmaigusi. Pēk�ņi viņa bija pārvērtusies par meiteni, kas atnākusi uz tik�anos.

-�� Ak, tu nemaz nezini! Mana vienīgā patiesā mīlestība! Mans sapņu vīrietis. Jūrnieks, kas redzams uz Players paciņas. Tu nekad neesi do�mājis par viņu, kā es esmu domājusi. - Piesēdu�sies tuvāk, viņa pabāza paciņu Bondam zem acīm. - Tu nesaproti �ā brīni�ķīgā attēla romanti�ku - tas ir viens no di�ākajiem pasaules mākslas darbiem. �is vīrietis, - viņa teica, - bija pirmais, ar ko es sagrēkoju. Es aizvedu viņu uz me�u, es mī�lēju viņu skolas guļamistabā, es par viņu iztērēju gandrīz visu savu kabatas naudu. Savukārt viņ� mani iepazīstināja ar pla�o pasauli ārpus �elten- hemas meiteņu koled�as. Viņ� mani uzaudzināja. Viņ� ļāva man nepiespiesti uztvert sava vecuma zēnus. Viņ� bija man blakus, kad jutos vientuļa vai baidījos no tā, ka esmu jauna. Viņ� mani uzmundrināja, deva man dro�ības izjūtu. Vai tu nekad neesi domājis par romantiku, kas slēpjas �ajā attēlā? Tu neko neredzi, ta�u �eit ir visa Anglija! Klausies, - viņa dedzīgi saņēma Bonda roku, - es tev pastāstī�u stāstu par Varoni, viņa vārds ir uz cepures naga. Sākumā viņ� bija pavi�sam jauniņ�, kugapuika, junga, vai kā viņus tur sauc uz tā burinieka viņam aiz labās auss. Tas viņam bija grūts laiks. Kukaiņi cepumos, sitieni ar "kuģa kaķi", virves galu vai to, kas pagadījās pa rokai, kāp�ana mastā, kur plīvo kuģa karogs. Ta�u viņ� izturēja. Viņam sāka augt ūsas. Viņ� bija gai�matains un patiesībā pārāk smukiņ�, - viņa ieķiķinājās, - varbūt viņam pat bija jācīnās par savu tikumību, vai kā to sauc vīrie�i, dzīvojot starp visiem �iem bandītiem. Ta�u viņa sejā lasāms - tā koncentrē�anās līnija pierē un viņa skaistās galvas aprises -, ka tas ir cilvēks, kas tiks uz priek�u.

Viņa apklusa, lai iemalkotu �ampanieti. Bedrītes viņas vaigos pārvērtās par dziļām bedrēm.

-� Vai tu manī klausies? Vai tev nav apnicis klausīties par manu varoni?

-�� Es esmu tikai greizsirdīgs. Turpini!

-� Tā nu viņ� klīda pa visu pasauli - devās uz Indiju. Ķīnu, Japānu, Ameriku. Viņam bija daudz meiteņu un daudz kautiņu, kur liek lietā jūrnieku dunci un dūres. Viņ� pastāvīgi rakstīja uz mājām savai mātei un precētajai māsai, kas dzīvoja Duvrā. Viņas gribēja, lai viņ� atgrie�as mājās, sastop jauku meiteni un apprecas. Ta�u viņ� neatgriezās. Redzi, viņ� taupija sevi sapņu meitenei, kas bija ļoti līdzīga man. Un tad, - viņa iesmējās, - parādījās pirmie tvaikoņi, un viņu pār�cēla uz dzelzs kuģi - pa labi redzams tā attēls. Kop� tā laika viņ� kļuva par bocmani, lai kas tas būtu. un ļoti svarīgu personu. Viņ� sāka krāt naudu no savas algas, vairs neiesaistījās kautiņos un negāja pie meitenēm, bet ataudzēja �o jauko bārdu, lai izskatītos vecāks un svarīgāks, un viņ� apsēdās ar krāsainiem diegiem un adatu, lai iz�ūtu �o savu attēlu. Tu redzi, cik labi viņ� to paveicis - savu pirmo burinieku un savu pēdējo dzelzs kuģi, ierāmējot tos ar glāb�anas riņķi. Pabeidzis iz�uvumu, viņ� nolēma pamest floti. Patiesībā viņam nepatika tvaikoņi. Viņ� pameta to spēku pilnbriedā, vai ne? Un tad vēl viņam pietrūka zelta pavediena, lai pabeigtu virvi ap glāb�anas riņķi, tāpēc viņam vajadzēja to vienkār�i nogriezt. Redzi, labajā pusē, kur virve �ķērso zilo līniju. Tā nu viņ� atgriezās mājās skaistā, zeltainā vakarā pēc brīni�ķīgas dzīves flo�tē, un tas bija tik skumji, skaisti un romantiski, ka viņ� atainos skaisto vakaru citā attēlā. Tāpēc viņ� par saviem ietaupījumiem nopirka krogu Bristolē, un no rītiem pirms kroga atvēr�anas viņ� strādāja un strādāja, kamēr bija darbu pabeidzis, un �eit tu vari redzēt mazu burinieciņu, kas atveda viņu mājās no Suecas ar zīdiem, glieme�vākiem un kokā grieztiem suvenīriem pilnu audekla somu. Un tā ir Adatas bāka, kas aicina viņu ostā tajā skaistajā, rāmajā vakarā. Ievēro, - viņa sarauca pieri, - man nepatīk tādas aubēm līdzīgas cepures, kāda viņam ir galvā, un man patiktu, ja viņ� pirms "Varonis" būtu licis VMK (Viņas Majestātes kuģis), bet skaidri re�dzams, ka cepure tad būtu no�ķiebu�ies uz vienu pusi un tur nesaietu viss uzraksts "Varonis". Ta�u tev jāatzīst, ka �is ir vissatrieco�ākais, visroman�tiskākais attēls. Es to izgriezu no savas pirmās paciņas, kuru izsmēķēju tualetē un pēc kuras man bija briesmīgi slikti, un es to glabāju, kamēr attēls sabirza pī�ļos. Tad es izgriezu jaunu. Es to nēsāju sev līdzi vienmēr, līdz notika neizbēgamais, un man vajadzēja atgriezties Itālijā. Tad es nevarēju atļauties Plcujers. Itālijā tās ir pārāk dārgas, un man vajadzēja smēķēt draņķus, ko sauca par Nazionales.

Bonds negribēja zaudēt noskaņu.

-�� Kas notika ar varoņa attēliem? - viņ� ap�vaicājās. - Kā tie nokļuva pie cigare�u ra�otā�jiem?

-�� Ak, jā, kādu dienu varoņa krodziņā iegrie�zās kāds vīrs ar katliņu galvā, svārkos un diviem maziem zēniem pie rokas. Rau, - meitene pagrieza paciņu sāniski, - tie ir viņi - "D�ons Pleijers un dēli". Redzi, te sacīts, ka tagad biz�ness ir pēcnācēju rokās. Viņiem piederēja viena no pirmajām automa�īnām, Rolls-Royce, un tā bija salūzusi tie�i pie varoņa krodziņa. Vīrietis katliņā, protams, nedzēra - �ā tipa cilvēki, cienī�jami tirgoņi, kas dzīvo netālu no Bristoles, ne�mēdz dzert. Kamēr �oferis ārpusē laboja ma�īnu, viņ� palūdza ingveralu, maizi un sieru.

Varonis viņiem atnesa prasīto. Misters Pleijers un zēni tostarp apbrīnoja abus brīni�ķīgos iz�uvumus, kas karājās pie krodziņa sienas. Misters Pleijers nodarbojās ar tabakas biznesu, bet tikko bija izgudrotas cigaretes, un viņ� gribēja uzsākt to ra�o�anu. Ta�u viņam nebija ne jausmas, kā tās nosaukt un kādu attēlu likt uz paciņas. Pēk�ņi viņam prātā ie�āvās brīni�ķī�ga doma. Atgriezies fabrikā, viņ� aprunājās ar savu mened�eri. Mened�eris atbrauca viņam līdzi uz krodziņu un, ieraudzījis varoni, piedā�vāja viņam simts mārciņu par atļauju nokopēt abus attēlus uz cigare�u paciņām. Varonim nebija iebildumu, un viņam tie�i vajadzēja simts mārciņu, lai apprecētos. - Meitene uz mirkli apklusa. Viņas skatiens bija aizklīdis tālumā. - Starp citu, viņa bija ļoti jauka, tikai trīsdesmit gadus veca, labi gatavoja, un viņas jaunais augums sildīja varoni gultā līdz pa�ai nāvei vēl pēc daudziem gadiem. Un viņa dzemdēja tam divus bērnus, zēnu un meiteni. Un zēns iestājās flotē, tāpat kā viņa tēvs. Jā, turklāt misters Pleijers gribēja, lai Varonis būtu redzams glāb��anas riņķi vienā paciņas pusē, bet skaistais vakars - otrā. Ta�u mened�eris norādīja, ka tad nepaliks vietas uzrakstiem. - Viņa apgrieza pa�ciņu otrādi. - Par "bagātīgo, lielisko" un "flotes tabaku" un neparastajai firmas zīmei leļļu mājas izskatā, kas peld �okolādes krēmā ar uzrakstu "Notingemas pils". Tad misters Pleijers sacīja: "Nu labi, tad liksim tos citu uz cita!" Tie�i tā ari viņi izdarīja, un man jāsaka, ka izskatās ļoti labi. Vai tev tā ne�ķiet? Lai gan varonis, manu�prāt, krietni saskaitās, redzot, ka attēlā nav iekļauta nāra.

-�� Nāra?

-Jā, jā. Pie glāb�anas riņķa apak�ējās malas, kur tas gremdējas jūrā, varonis bija attēlojis mazu nāriņu, kas ar vienu roku ķemmē matus, bet ar otru aicina viņu mājās. Nāriņa bija sieviete, ko viņ� domāja atrast un apprecēt. Ta�u tu redzi, ka uz paciņas vairs nebija vietas, turklāt bija redza�mas viņas krūtis, un misters Pleijers, kas bija nelokāms kvēkers, domāja, ka tas nav piedienīgi. Ta�u beigās viņ� to varonim atlīdzināja.

-� Ak, un kā viņ� to izdarīja?

-�� Redzi, cigaretes guva lielus panākumus. Patiesībā tas bija attēla dēļ. Cilvēki nolēma, ka tas, kam virsū ir tik labs attēls, nevar būt slikts, un misters Pleijers nopelnīja kaudzi naudas, tāpat kā, domājams, viņa pēcte�i. Tāpēc, kad varonis bija kļuvis vecs un viņam vairs nebija atlicis daudz ko dzīvot, misters Pleijers lika pa�am labākajam tā laika māksliniekam pārzī�mēt attēlu ar glāb�anas riņķi. Zīmējums bija tie�i tāds pats kā varoņa zīmētais, tikai nebija krāsains, un varonis tajā bija redzams daudz vecāks. Viņ� apsolīja varonim, ka ari �is attēls vienmēr būs redzams uz viņa cigare�u paciņām, tikai to iek�pusē. �eit. - Viņa izvilka no iepako�juma kartona apvalku. - Vai redzi, cik vecs viņ� izskatās? Un, ja ieskatīsies cie�āk, redzēsi, ka abu kuģu karogi ir nolaisti pusmastā. Visai mīļi no mistera Pleijera puses, ka viņ� palūdza, lai mākslinieks tā uzzīmē, vai ne? Tas nozīmēja, ka varoņa pirmais un pēdējais kuģis viņu atceras. Misters Pleijers un abi viņa dēli ieradās un uz�dāvināja viņam to tie�i pirms nāves. Dro�i vien viņam kļuva vieglāk, kā tev �ķiet?

-� Pavisam noteikti. Dro�i vien misters Pleijers bija ļoti iejūtīgs cilvēks.

Meitene lēnām atgriezās no savas sapņu zemes.

-�� Vienalga paldies, - viņa sacīja citā, visai stūrgalvīgā balsī, - ka uzklausīji manu stāstu. Es zinu, ka tā ir pasaka. Vismaz es tā domāju. Ta�u bērni �ajā ziņā ir dumji. Viņiem vajag kaut ko, ko glabāt zem spilvena, kamēr viņi kļūst pieaugu�i - lupatu lelli, kādu rotaļlietiņu, vien�alga ko. Es zinu, ka puikas ir tie�i tādi pa�i. Mans brālis glabāja mazu metāla amuletiņu, ko viņam bija dāvājusi auklīte, līdz deviņpadsmit gadu vecumam. Pēc tam viņ� to pazaudēja. Nekad neaizmirsī�u, kādus skandālus viņ� sarī�koja. Kaut ari tad viņ� jau dienēja gaisa spēkos un bija pats kara vidus. Brālis sacīja, ka tas nesis viņam laimi. - Meitene paraustīja plecus. Viņas balsī ieskanējās sarkasms. - Viņam nevajadzēja raizēties. Viņam veicās. Viņ� bija daudz vecāks par mani, bet es viņu dievināju. Joprojām dievinu. Meitenes vienmēr mīl kretī�nus, it sevi�ķi, ja tie ir viņu brāļi. Viņam veicās tik labi, ka viņ� varēja kaut ko izdarīt manā labā. Ta�u brālis pat pirkstu nepakustināja. Viņ� sacīja, ka katrs pats esot savas laimes ka�lējs. Viņ� sacīja, ka viņa vecaistēvs esot bijis tik slavens mcilu mednieks un kontrabandists, ka viņam esot vislabākais kapakmens no visiem Peta�i Bolcāno kapsētā. Mans brālis teica, ka viņam bū�ot vēl labāks, kaut ari naudu viņ� pelnī�ot tādā pa�ā veidā.

Bonds satvēra cigareti cie�āk pirkstos. Viņ� dziļi ievilka dūmus un izpūta tos ar klusu �ņā�cienu.

-� Tad jau tavs uzvārds ir Peta�i?

-�� Ak jā. Vitāli ir tikai skatuves vārds. Tas izklausījās labāk, tāpēc es to nomainīju. To otro neviens nezina. Es jau pati gandrīz esmu to aizmirsusi. Esmu saukusi sevi par Vitāli, kop� atgriezos Itālijā. Es gribēju visu mainīt.

-�� Kas notika ar tavu brāli? Kā viņu sauca?

-� D�uzepe. Viņam bija daudz trūkumu. Ta�u viņ� bija brīni�ķīgs lidotājs. Pēdējoreiz, kad par viņu dzirdēju, brālim bija uzticēts kāds labi ap�maksāts darbs Parīzē. Varbūt tagad viņ� nomieri�nāsies. Es katru nakti lūdzu Dievu, kaut tā notik�tu. Viņ� ir vienīgais, kas man palicis. Es viņu mīlu par spīti visam. Vai tu to saproti?

Nodzēsis cigareti pelnutraukā, Bonds pie�prasīja rēķinu.

-� Jā, es to saprotu, - viņ� sacīja.

Melnais ūdens zem policijas piestātnes laizījās un �ļakstinājās gar rūsas saēstajiem dzelzs balstiem. Zem me�ģīnēm līdzīgajām ēnām, ko caur kaltajām metāla margām meta trīs ceturtdaļas liels mēness, konstebls Santoss uzcēla akvalanga cilindru Bondam mugurā, un Bonds nostiprināja tā siksnas sev pie jostas�vietas tā, lai tās nenorautu Leitera otrā Geigera skaitītāja, �oreiz zemūdens modeļa, stiprināju�mus. Viņ� iesprauda starp zobiem gumijas cauruli un noregulēja gaisa padevi cauri ventilim. Pēc tam viņ� padevi noslēdza un izņē�ma no mutes cauruli. Pāri ūdens klaidam no Junkanoo bāra jautri burzguļoja orķestra spēlē�tā mūzika. Tās skaņas lika domāt par milzu zirnekli, kas dejo uz ksilofona.

Santosam, milzīga auguma iezemietim, ku�ra krū�u muskuļi bija �ķīvju lielumā, mugurā bija tikai peldbikses.

-�� Ko es varētu sastapt �ajā nakts stundā? - vaicāja Bonds. - Kā ar lielajām zivīm?

Santoss pasmaidīja.

-� Parastās piekrastes zivis, ser. Varbūt kādu barakudu. Varbūt haizivi. Ta�u tās visas ir slin�kas un pārēdu�ās atkritumus no notekcauru�lēm. Viņas jūs neaiztiks - tas ir, ja neasiņosiet. Tad vēl dibenā būs visādi nakts rāpuļi - omāri, krabji, varbūt gadās kāds puveklītis. Dibenu pārsvarā klāj jūraszāles, kas aug uz da�ādiem dzel�iem, pudeles un tamlīdzīgas drazas. Pie�mēslots, ja jūs saprotat, ko domāju, ser. Ta�u ūdens ir skaidrs, un tādā mēnesnīcā un Disco gaismā, kas rādīs ceļu, jums nevajadzētu no�maldīties. Tas prasīs apmēram divpadsmit piecpadsmit minū�u. Savāda lieta, es teiktu. Es vēroju jau kādu stundu, bet nav redzams ne sargs uz klāja, ne kāds cilvēks stūres telpā. Vieglā brīzīte paslēps jūsu burbuļus. Varētu iedot jums skābekļa elpinātāju, bet, nē, man nepatīk tādas lietas. Tas ir bīstami.

- Labi, tad iesim. Tiksimies apmēram pēc pusstundas. - Bonds pataustīja pie jostas piesprausto nazi, paraustīja siksnas un paņēma mutē caurulīti. Viņ� atgrieza gaisa padevi un, pleznām plak�ķinot pa netīrajām smiltīm, iekāpa ūdenī. Tur viņ� noliecās, iespļāva maskā, lai tā neaizmiglotos, izskaloja un uzlika atpakaļ. Pēc tam lēnām devās tālāk, pa ceļam aprazdams ar elpo�anu. Piestātnes galā viņ� bija ūdenī līdz ausīm. Bonds klusi iegremdējās un, viegli kustinot kājas un turot rokas gar sāniem, devās lejup.

Dubļainā nogāze bija stāva, un Bonds turpi�nāja laisties lejā, kamēr aptuveni �etrdesmit pēdu dziļumā atradās tikai da�as collas virs okeāna dibena. Viņ� paskatījās uz lielajiem fosforizēta- jiem cipariem sava pulksteņa ciparnīcā - 12.10. Atslābinājies viņ� Jāva kājām kustēties vieglā, nepiespiestā ritmā.

Cauri mazu vilnī�u jumtam blāva mēnes�nīca ņirbinājās uz pelēkā smil�u klāja, un atlie�kas - autoriepas, kārbas, pudeles - meta melnas ēnas. Mazs astoņkājis, sajutis viļņo�anos, pārtapa no tum�i brūna par gai�pelēku un mīksti iespraucās atpakaļ eļļas kannā, kas bija viņa mājas. Jūras puķes, �elatīnveidīgie polipi, kas naktī izlīda laukā no smiltīm, nolieca lejup savas atveres, kad tos skāra Bonda melnā ēna. Sajutu�as ūdens trīsas, no dubļiem sīkas strūk�liņas kā mākonī�us virs darbīgiem vulkāniem izgrūda citas nakts dzīvībiņas, un aizlienētajā glieme�vākā laiku pa laikam ievilkās kāds kra�bis vientuļnieks. Bonds jutās, kā �ķērsojot mēness ainavu, virs un zem kuras daudzas noslēpumainas būtnes dzīvoja savu dzīvi. Bonds to visu uzmanīgi vēroja, it kā viņ� būtu zemūdens dabas pētnieks. Viņ� zināja, ka tikai tā zem ūdens bija iespējams saglabāt mieru - pievēr�ot pilnīgu uzmanību radībām, kas te dzīvo, un neliekoties zinis par pelēkajām duļķu sienām, nedz ari pūloties saskatīt iedomātus briesmoņus.

Virzī�anās uz priek�u drīz kļuva automātis�ka, un, kamēr Bonds, peldot tā, lai mēness atrastos pie labā pleca, ieturēja savu kursu, viņa domas atgriezās pie Domino. Tātad viņa bija māsa cilvēkam, kas, iespējams, nolaupīja lidma�īnu! Iespējams, to nezināja pat Largo, ja viņ� vispār bija iesaistīts intrigā. Ko tādā gadījumā nozīmēja �īs attiecības? Sagadī�anos?

Citādi nevarēja būt. Visa viņas izturē�anās bija tik nevainīga. Un tomēr tas bija vēl viens niecīgs salmiņ� pie no�ēlojamās kaudzītes, kas kaut kādā nenoteiktā veidā liecināja par Largo saistību ar �o lietu. Un Largo reakcija, dzirdot vārdu "spektrs". To varēja piedēvēt itāļu māņti�cībai - vai ari nevarēja. Bondu pārņēma draudī�ga sajūta, ka visas �īs niecīgās skrandas attiecas uz aisberga redzamo daļu - da�ām pēdām ledus blāķa, zem kurām slēpjas tūksto� tonnu materiāla. Vai viņam vajadzētu ziņot? Vai nevajadzētu? Bonda prāts drud�aini darbojās, bet nespēja izlemt. Kā to izklāstīt? Kā lai nodod informāciju, vienlaikus atspoguļojot savas �au�bas? Cik daudz pateikt un cik daudz noklusēt?

Cilvēka ķermeņa ekstrasensorā antena, jutekļi, kas saglabāju�ies no dzīves d�ungļos vēl pēc miljoniem gadu, neapzināti saasinās, kad cilvēks jūt, ka viņam draud briesmas. Bonda prāts bija pievērsts lietām, kas atradās tālu projām no tābri�a riska, bet jutekļi tik un tā taujāja pēc ienaidnieka. Piepe�i neredzama stīga sāka zvanīt trauksmes zvanus - briesmas! Briesmas! Briesmas!

Bonda augums saspringa. Roka neviļus satvēra nazi, un galva asi pavērsās pa labi - nevis pa kreisi vai atpakaļ. Jutekļi teica, ka jāskatās pa labi.

Liela barakuda, ja tā ir divdesmit vai vairāk mārciņu smaga, ir visbīstamākā okeāna zivs. Precīza, tie�a un ļauna, tā ir naidīgs ierocis viscaur no garās, atņirgtās mutes cietsirdīgajā �oklī, kas līdzīgi klabur�ūskas �oklim var atvēr�ties deviņdesmit grādu leņķī, līdz tēraudam līdzīgajam, zili sudrabotajam ķermenim un lais�kajai astes spurai, kuras spēks padara baraku- du par vienu no pieciem ātrākajiem okeāna sprinteriem. �ī zivs, kas desmit jardu attālumā peldēja paralēli Bondam tie�i uz robe�as ar pelēko miglas sienu, aiz kuras tālāk nekas vairs nebija saskatāms, izrādīja savus draudu signā�lus. Skaidri bija saredzamas platās muguras svītras - plēsoņas medību zīme - , tās vērīgās, bezkaislīgās, zeltaini melnās acis bija pievērstas Bondam, un garais purns bija pavērts par pus- collu, ļaujot mēnesnīcai apspīdēt visasāko zobu rindu visā okeānā - zobus, kas nekoda miesā, bet izplēsa to gabaliem, norija, pēc tam cirta un plēsa no jauna.

Bondam pār vēderu sāka skraidīt baiļu skudriņas un āda cirk�ņos saspringa. Viņ� pie�sardzīgi ieskatījās pulkstenī. Vēl bija jāpeld apmēram trīs minūtes, kamēr viņ� varēs pacelties aug�up līdz Disco. Viņ� pēk�ņi pagriezās un, zibinot nazi straujiem vēzieniem, metās pretī lielajai zivij. Milzīgā barakuda pāris rei�u laiski pavēzēja ar asti, un, kad Bonds pagriezās, lai turpinātu savu ceļu, tā ari pagrie�zās un atsāka kūtri, kā vīpsnājot, peldēt, izvērtējot viņu, mērojot, kuru kumosiņu - plecu, sē�amvietu, pēdu - izvēlēties vispirms.

Bonds pūlējās atsaukt atmiņā, ko viņ� zina par �īm lielajām, plēsonīgajām zivīm un ko ir pieredzējis, sastopoties ar tām agrāk. Pirmais likums bija - nekrist panikā, nebaidīties. Zivis sajūt bailes, tāpat kā tās sajūt suņi un zirgi. Kusties rāmi un mierīgi! Neizrādi apjukumu un nerīkojies haotiski! Jūrā neganta, nikna izturē��anās nozīmē, ka iespējamais upuris nevalda pār sevi, ir neaizsargāts. Tāpēc nezaudē ritmu. Zivs, kas raustās, ir laupījums ikvienam. Krabis vai molusks, ko vilnis apgāzis otrādi, piedāvā savu neaizsargāto pusi simtiem ienaidnieku. Zivs, kas gul uz sāniem, ir beigta zivs. Bonds ritmiski vilkās uz priek�u, izstarodams neaiz�skaramību.

Tad bālā mēnesnīcas ainava pārvērtās. Priek�ā parādījās mikstu jūraszāļu pjava. Lēnajās dziļūdens straumēs tā tīksmi viļņojās kā biezs ka�oks. Hipnotizējo�ā kustība uzdzina Bondam vieglu jūrasslimību. Zālē �ur tur gulēja lielas, melnas nedzīvu sūkļu bumbas, kas izauga no smiltīm kā gigantiski pūpē�i - Naso vienīgais eksports, pirms sūkjus bija pārņēmu�as sēnītes un nokāvu�as visu sūkļu koloniju tikpat neglābjami, kā miksomatoze iznīcināja tru�us. Bonda melnais augums nozibēja pāri elpojo�ajam zālājam kā neveikls sikspārnis. Pa labi no viņa ēnas ar klusu precizitāti peldēja melns �ķēps, ko meta barakuda.

Priek�ā parādījās sidrabotu sīkzivtiņu bie�ņa, kas bija ieslēgta straumē kā galertā. Kad viens otram paralēli tām tuvojās abi ķermeņi, masa asi pa�ķirās, atstājot platas ejas abiem ienaidniekiem, bet pēc tam sakļāvās no abām pusēm, it kā sargājot. Cauri zivju mākonim Bonds vēroja barakudu. Tā majestātiski peldēja uz priek�u, nelikdamās ne zinis par barību sev apkārt, tāpat kā lapsa, zagdamās uz cāļu ap�loku, neliktos zinis par tru�u būriem. Bonds ieslēdza sevi vienmērīgā ritma bruņās, liekot barakudai saprast, ka viņ� ir lielāka, bīstamāka zivs, ka barakudu nedrīkst maldināt viņa miesas baltums.

Kustīgajā zālē melnais enkura dzelonis izskatījās kā vēl viens ienaidnieks. Tam piestiprinātā ķēde pacēlās no jūras dibena un nozuda kaut kur dūmakas aug�pusē. Bonds sekoja tai aug�up un atvieglojumā, ka trāpījis mērķī, un satraukumā par iespējamo atradumu pat aizmirsa par barakudu.

Tagad viņ� peldēja ļoti lēnām, vērodams, kā mēness baltais atspīdums ūdens virspusē sarau�jas līdzīgi sprādzienam un iegūst noteiktas aprises. Tikai reizi viņ� pameta skatienu lejup. No barakudas nebija ne vēsts. Iespējams, enkurs un ķēde bija to aizbiedēju�i. No dūmakas iznira kuģa garā tilpne, pieņemot noteiktas aprises un atgādinot ūdenī iegremdētu milzu cepelinu. Hidroplāna salocītais mehānisms izskatījās neveikls, it kā tas �eit neiederētos. Lai noteiktu savu atra�anās vietu, Bonds uz mirkli pieķērās tā labajai pusei. Tālu lejā, no viņa pa kreisi, mirdzēdamas spo�ajā mēnesnīcā, nekustīgi nokarājās lielās dzenskrūves, kas glabāja sevī satrieco�u ātrumu. Vērdamies aug�up pēc meklē�tā, Bonds lēnām peldēja gar tilpni tām tuvāk. Viņ� ievilka elpu. Jā, tur tā bija - baltas lūkas apmale zem ūdenslīnijas. Bonds mērodams to aptaustīja. Apmēram divpadsmit kvadrātpēdu ar dalījumu centrā. Bonds uz mirkli apstājās, prātojot, kas atrodas aiz noslēgtajām durvīm. Nospiedis Geigera skaitītāja slēdzi, viņ� pacēla aparātu pret metāla plāksnēm. Viņ� vēroja mērītāja ciparnīcu uz kreisās plaukstas locītavas. Tā nodrebēja, rādot, ka aparāts atdzīvojies, ta�u rādīja tikai iedaļu, kas, pēc leitera vārdiem, bija pieļaujama tilpnes tuvumā. Bonds izslēdza aparātu. Tik vien bija. Tagad jādodas mājup.

�ķinda pie auss un ass trieciens pret kreiso plecu sekoja vienlaikus. Bonds automātiski atlēca no tilpnes. Zem viņa dziļumā nolīgoja balts �ķēpa asmens. Bonds spēji pagriezās. Vīrietis, kura melnais gumijas ietērps mirdzēja mēnesnīcā kā bruņas, nikni �ķēla ar pleznām ūdeni, vienlaikus bā�ot gaisa �autenes stobrā nākamo �ķēpu. Kuldams ar pleznām ūdeni, Bonds metās viņam pretī. Vīrietis atvilka gaili un pacēla ieroci. Bonds zināja, ka nepaspēs. Viņ� atradās se�u vēzienu attālumā. Pēk�ņi apstājies, viņ� ierāva plecos galvu un, mezdamies ar galvu lejup, sajuta klusas eksplozijas izraisītu viļņo�anos, un kaut kas trāpīja pa viņa pēdu. Tagad! Bonds uzpeldēja zem vīrie�a un izdarīja dūrienu aug�up ar nazi. Asmens iegāja miesā. Viņ� sajuta melno gumiju pieskārāmies plaukstai. Nākamajā mirklī iero�a laide trāpīja viņam aiz auss un balta roka, pa�āvusies lejup, tvēra pēc gaisa caurules. Bonds izmisīgi �ķēla ar nazi, kaut pa�am �ķita, ka rokas ūdenī kustas �au�alīgi lēni. Na�a smailais gals kaut ko uz�ķērda. Roka palaida vajā masku, bet tagad Bonds vairs neko nevarēja saskatīt. Iero�a laide no jauna triecās pret viņa galvu. Tagad ūdens bija pilns ar melniem dūmiem, smagu, slāņainu vielu, kas lipa pie maskas brillēm. Bonds sāpīgi, lēnām atkāpās, tverdams pie stikla. Beidzot to izdevās notīrīt. Melnie dūmi nāca no otra vīrie�a, no viņa vēdera. Ta�u ierocis atkal laidās lejup. Tas notika lēni, moko�i, it kā �aujamrīks svērtu vismaz tonnu, un tā mutē parādījās spo�ā �ķēpa adata. Tagad vīrie�a pēdas tik tikko kustējās, bet pats vīrietis lēnām grima tuvāk Bondam. Karādamies ūdenī taisni, viņ� atgādināja vienu no tām celuloīda figūriņām Ptolemaja traukā, kas graciozi ceļas un grimst, kad uzspie� trauka gumijas vākam. Bonds nespēja piespiest savus locekļus paklausīt. Tie �ķita kā atmiru�i. Viņ� pakratīja galvu, lai to atskaidrotu, bet viņa plaukstas un pleznas tik un tā kustējās tikai pusapzināti. Viss ātrums no tām bija pagaisis. Tagad Bonds varēja saredzēt vīrie�a atieztos zobus ap gumijas caurulīti. Ierocis bija pavērsts pret viņa galvu, viņa kaklu, viņa sirdi. Bonda rokas aiztaustījās līdz krūtīm, lai to aizsargātu, kamēr pleznas zem viņa kustējās slābani kā aizlauzti spārni.

Te piepe�i vīrietis tika pasviests pretī Bondam, it kā kāds tam būtu iespēris no mugurpuses. Viņa rokas savādi iepletās, it kā gribēdamas Bondu apskaut, bet ierocis, lēnām mezdams starp viņiem kūleņus, nogrima jūras dibenā. No vīrie�a muguras iz�ļācās melnu asiņu strūkla, un viņa plaukstas sāka �audīties aug�up un lejup, bet galva pagriezās, gribot redzēt, kas viņam to nodarījis.

Tajā mirklī da�us jardus aiz vīrie�a ar melnas gumijas strēmelēm �okļos Bonds ieraudzīja barakudu. Septiņas vai astoņas pēdas garā sud�raboti zilā torpēda tobrīd gulēja mierīgi, un ap tās �okļiem pletās plāna asins migliņa, kuras gar�a ūdenī bija izraisījusi plēsoņas uzbrukumu.

Tagad lielā tīģera acis auksti noraudzījās Bondā, pēc tam lejup uz lēni grimsto�o cilvēku. �au�alīgi iepletusi �okļus, lai atbrīvotos no melnās gumijas skrandām, barakuda laiski pagriezās par trim ceturtdaļām, notrīsēja visā garumā un kā baltas gaismas strēle ienira dziļumā. Neganti, ar plati atplestu rīkli ieko�dusies vīrietim plecā, zivs to vienreiz nikni sapurināja kā suns �urku un atkāpās. Bonds juta kā kaklā līdzīgi izkusu�ai lavai kāpj nelabums. Viņ� to norija un lēnām, miegaini vēzēdams rokas, kā sapnī sāka peldēt projām no asiņainās skatuves.

Bonds nebija nopeldējis necik daudz, kad kaut kas triecās pret ūdens virsmu viņam krei�sajā pusē, un mēnesnīcā iemirdzējās sudrabotai olai līdzīgs priek�mets, kas, vairākkārt laiski apgriezies, nogrima dziļumā. Bondam tas neko nenozīmēja, bet divus vēzienus tālāk viņ� saņē�ma negantu sitienu vēderā, kas atmeta viņu sānis. Tas vienlaikus atgrieza viņu pie sapra�a�nas, un viņ� sāka strauji peldēt uz priek�u, vienlaikus slīdēdams lejup pretī jūras dibenam. Cits pēc cita viņu sasniedza vairāki sitieni, ta�u granātas kapāja asins plankumu blakus kuģa tilpnei, un atsitiena viļņi kļuva aizvien vājāki.

Parādījās jūras dibens - draudzīgi mājo�ais ka�oks, lielās, melnās miru�o sūkļu sēnes un �audīgas zivtiņas, kas bēga no sprādzieniem ko�pā ar Bondu. Tagad Bonds peldēja, cik jaudas. Jebkurā mirklī bortam pārcels laivu un lejā nolaidīs citu nirēju. Ja paveiksies, viņ� neatra�dīs nekādas Bonda apmeklējuma pēdas un no�spriedīs, ka zemūdens sargu nonāvējusi haizivs vai barakuda. Interesanti, ko I^argo ziņos ostas policijai. Grūti būs paskaidrot, kāda vajadzība pēc bruņota zemūdens sarga ir izpriecu jahtai, kas noenkurojusies miermīlīgā ostā!

Bonds devās tālāk pa kustīgo jūraszāli. Neganti sāpēja galva. Viņ� uzmanīgi pacēla roku un sataustīja divus lielus punus. Āda �ķita neskarta. Ja nebūtu bijis ūdens spilvena, kas bremzēja triecienu, viņ� pēc diviem sitieniem ar iero�a laidi būtu zaudējis samaņu. Tagad viņ� bija tikai pa pusei apdullis, un, nonācis līdz vie�tai, kur jūraszāles beidzās un parādījās maigā, baltā mēnesnīcas ainava ar sīkajiem jūrastārpu izgrūstajiem strūklu vulkāniņiem, Bonds jutās tā, it kā tuvotos delīrija lēkme. Me�onīga kustība redzeslauka malā izrāva viņu no pustransa stāvokļa. Garām �āvās milzīga zivs - barakuda. �ķita, ka tā zaudējusi prātu. Tā peldēja līklo�iem, koda sev astē, un garais ķermenis spēji atliecās un saliecās, bet �okļi spazmās plati atvērās un atkal aizcirtās. Bonds vēroja, kā zivs aizkūleņo pelēkajā miglā. Viņam nezin kādēļ kļuva skumji, noskatoties, kā brīni�ķīgais jūras karalis bija pārvērties par atbaido�i raustīgu automātu. Ainai piemita kaut kas neķītrs, glu�i kā izcila boksera aklajām kustībām, pirms viņ� bezsamaņā nokrīt uz paklāja. Dro�i vien kāds no sprādzieniem bija sadragājis nervu centru, sabojājis kādu smalku līdzsvara mahānismu zivs smadzenēs. Tas neturpināsies ilgi. Kāda par barakudu lielāka plēsoņa, piemēram, haizivs, ievēros simetrijas zudumu - pazīmi, kas jūrā līdzinās pa�nāvībai. Tā kādu brīdi sekos, kamēr spazmas kļūs vājākas. Tad haizivs veiks īsu izmēģinājuma skrējienu. Barakuda reaģēs slābani, un tās būs beigas - trīs lielos kampienos vispirms barakudas galva, tad vēl aizvien raustīgais ķermenis pazudīs haizivs urk�ķo�ajā rīklē. Tad haizivs rāmi dosies tālāk, un no tās pretīgās mutes krīto�ās drusciņas baros melnās un dzeltenās lo�zivis un varbūt vienu vai divas remoras, parazītus, kas ceļo kopā ar lielo saimnieku un iztīra haizivs zobus, kad tā guļ un �okļi ir atslābināti.

Beidzot parādījās pelēkām dūņām pildītas autoriepas, pudeles, kannas un piestātnes plat�forma. Pārslīdējis pāri smil�ainajam slīpumam, Bonds, nespēdams iznest smago akvalangu krastā, noliektu galvu, zaudējis spēkus kā dzīvnieks, kas gatavs sabrukt, nometās rāpus seklumā.

Ģērbdamies Bonds uzklausīja konstebla Santosa piezīmes. �ķita, ka jahtas labajā pusē notiku�i zemūdens sprādzieni, kas eksplodēju�i uz ūdens virsmas. Uz klāja parādīju�ies vairāki cilvēki un sākusies drud�aina rosība. Jahtas kreisajā pusē, lai neredzētu no krasta, esot nolaista laiva. Bonds teica, ka viņam par to nekas neesot zināms. Viņ� esot sasitis galvu pret kuģa sānu. Tas bijis muļķīgi. Viņ� esot redzējis, ko gribējis redzēt, un pēc tam peldējis atpakaļ. Ļoti veiksmīgi. Konstebls esot ārkārtīgi izpalīdzējis. Liels paldies un ar labu nakti. Ar komisāru Bonds tik�oties no rīta.

Piesardzīgi, lai noturētu līdzsvaru, Bonds devās projām pa ielu līdz vietai, kur bija novietojis Leitera fordu. Tad aizbrauca līdz viesnīcai un, piezvanījis Leiteram uz numuru, kopā ar viņu devās uz policijas pārvaldi. Tur viņ� izstāstīja, kas noticis un ko viņ� atklājis. Bondam bija vienalga, kādas būs sekas. Viņ� bija nolēmis rakstīt ziņojumu. Londonā pa�laik bija astoņi no rīta, un līdz noteiktajam brīdim bija palicis mazāk par �etrdesmit stundām. No visiem salmiņiem kopā nu jau sanāca puse no kaudzes. Aizdomas vārījās kā augsta spiediena katlā. Viņ� vairs ilgāk nespēja nosēdēt uz vāka.

-�� Dari tā, - izlēmīgi noteica Leiters. - Un es nosūtī�u apstiprinātu kopiju uz CIP. Vēl vairāk, es domāju izsaukt Mantu un likt, lai tā steidzas uz �ejieni.

-�� Tie�ām? - Bonds bija pārsteigts par Leitera jauno meldiņu. - Kas tad tev tik pēk�ņi lēcies?

-��� Redzi, es klīdu pa Casino, labi aplūko�dams katru, kas, manuprāt, varētu būt akcio�nārs vai bagātību meklētājs. Viņi galvenokārt stāvēja grupās, pūlēdamies izlikties, ka labi pa�vada laiku - saulainas brīvdienas un tamlīdzīgi. Viņiem neveicās. Largo vienīgais bija jautrs un nebēdnīgs. Pārējie atgādināja privātdetektīvus vai Torio bandas atliekas pēc sv. Valentīna die�nas asinspirts. Savu mū�u nebiju redzējis otru tādu rīkļurāvēju baru - visi smokingos, smēķē cigārus un dzer �ampanieti un tā tālāk, tikai glāzīti vai divas, lai radītu Ziemassvētku noska�ņojumu. Dro�i vien tāda bija pavēle. Bet visiem bija smaka, ko iepazīst Dienestā vai Pinkerto- nos, ja jau par to runājam. Zini, tas piesardzī�gais aukstas zivs skatiens, kas liecina, ka prātā ir citas domas, un kas parasti piemīt profesionā�ļiem. Nē, neviena no sejām man neko neat�gādināja, līdz es nonācu pie maza auguma vīreļa ar biezām uzacīm, lielu, olveidīgu galvu un biezām brillēm, kur� atgādināja mormoni, kas kļūdas pēc ienācis mauku mājā.. Viņ� nervozi lūkojās apkārt un ikreiz, kad kāds no pārējiem viņu uzrunāja, nosarka un teica, cik �ī esot brīni�ķīga vieta un ka viņ� pavada lieliskāko vakaru savā mū�ā. Es piegāju pietiekami tuvu, lai dzirdētu, ka viņ� vienu un to pa�u saka diviem da�ādiem cilvēkiem. Pārējā laikā viņ� vienkār�i klīda apkārt kā mēnessērdzīgs, izska�tīdamies bezpalīdzīgs, un gandrīz vai sūkāja kabatlakatiņa stūri, ja tu saproti, ko es ar to domāju. Redzi, viņa seja man kaut ko atgā�dināja. Es jutu, ka esmu viņu kaut kur agrāk redzējis. Tu zini, kā tas ir. Tāpēc, bridi mocījies �aubās, es priecīgi piegāju pie reģistratora galdi�ņa un teicu, ka, manuprāt, esmu pamanījis vecu klases biedru, kas aizmigrējis uz Eiropu, bet nekādi nespēju atcerēties viņa vārdu. Cik nepatīkami, vai ne, jo vairāk tāpēc, ka �ķiet - viņ� mani pazīst. Vai cienītais man neizpalīdzē- tu? Tā nu reģistrators atnāca man līdzi, noskaidroja, kuru cilvēku es domāju, un, izskatījis biedru kartes, atrada to, ko es gribēju. �ķiet, �o cilvēku sauca Trauts, Emīls Trauts. �veices pase. Viņ� esot viens no jahtas, Largo grupai piederīgs. - Leiters uz mirkli apklusa. - Jā, man �ķiet, �veices pase bija tā, kas man palīdzēja atcerēties. - Leiters pagriezās pret Bondu. - Vai atceries Austrumvācijas fiziķi, vār�dā Koce? Apmēram pirms pieciem gadiem viņ� pārnāca uz Rietumiem un izstāstīja visu, ko zināja, Apvienotā zinātniskā izlūkdienesta pui��iem. Pēc tam, savācis treknu atlīdzību par informāciju, pazuda un nogāja pagrīdē �veicē. Tici man, D�eims! Tas ir tas pats cilvēks. Viņa lieta nonāca manās rokās, kad es vēl darbojos CIP un dariju kancelejas darbus Va�ingtonā. Es visu atceros. Tāda veiksme! Redzēju viņa ģīmi tikai vienreiz lietā, bet man nav ne mazāko �aubu. Tas cilvēks ir Koce. Un tagad padomā, ko ellē augstākās klases fiziķis dara uz Disco klāja? Viss saskan, vai ne?

Viņi bija atbrauku�i līdz policijas pārvaldei. Gaisma dega tikai apak�stāvā. Bonds pagaidīja, kamēr viņi bija pieteiku�ies de�urējo�am ser��antam un uzgāju�i aug�ā savā istabā, un tikai tad atbildēja. Nostājies telpas vidū, viņ� palūko�jās uz Leiteru.

-Tas ir iz�ķiro�ais faktors, Fēliks. Tātad, ko mēs tagad darām?

-�� Ar tavu �āvakara atklājumu es pierādī�u, ka viņi visi ir turami aizdomās. Par to nav jā�aubās.

-�� Par ko viņi turami aizdomās? Largo ataici�nās savu advokātu, un nepaies ne piecas minū�tes, kad viņi būs attaisnoti. Demokrātiskie jurisprudences likumi un tā tālāk. Un vai mums ir kaut viens fakts, ko Largo nevarētu apgāzt? Labi, Trauts ir Koce. Mēs meklējam dārgumus, d�entlmeņi, mums ir vajadzīgs mineraloģi�jas speciālists. �is cilvēks piedāvāja savus pakalpojumus. Teica, ka viņa vārds esot Trauts. Nav �aubu, viņ� vēl aizvien baidās, ka krievi varētu viņam sekot. Nākamais jautājums? Jā, Disco ir zemūdens nodalījums. Mēs caur to domājām iziet dārgumu meklējumos. Gribat pārbaudīt? Labi, ja vajag. Lūk, d�entlmeņi - ūdenslīdēju tērpi, buferi, iespējams, pat mazs batiskafs. Zemūdens sardze? Protams! Ļautiņi se�us mēne�us mēģina noskaidrot, ko mēs mek�lējam un kā domājam to atrast. Mēs esam profe�sionāļi, d�entlmeņi. Mums patīk glabāt savus noslēpumus. Starp citu, ko īsti misters Bonds, �is bagātais d�entlmenis, kas grib iegādāties īpa�umu Naso, meklēja zem mana kuģa nakts vidū? Peta�i? Pirmo reizi dzirdu. Man vienalga, kāds bijis Vitāli jaunkundzes uzvārds. Vienmēr esmu pazinis viņu kā Vitāli� - Bonds atmeta ar roku. - Saprati, ko es domāju? �is dārgumu meklē�anas aizsegs ir nevainojams. Tas izskaid�ro visu. Un kas paliek mums? Largo pieceļas pilnā augumā un saka: "Paldies, d�entlmeņi! Vai varu iet? Tā es arī darī�u un stundas laikā sameklē�u citu bāzi savam darbam, bet jums vēl būs darī�ana ar maniem advokātiem - par nepa�tiesu aizturē�anu un īpa�uma robe�u pārkāp�a�nu. Un lai jums veicas ar tūrisma biznesu, d�entlmeņi!" - Bonds drūmi pasmaidīja. - Vai saproti, ko domāju?

- Ko tad mēs darīsim? - Leiters nepacietīgi noprasīja. - Pieliksim magnētisko mīnu? No�gremdēsim jahtu - it kā kļūdas pēc, tā teikt?

- Nē. Mēs pagaidīsim. - Redzot Leitera sejas izteiksmi, Bonds pacēla roku. - Nosūtīsim savu ziņojumu, bet izklāstīsim informāciju uzmanīgi un piesardzīgi, lai Vindzoras laukā nenolaistos gaisa spēku divīzija. Pateiksim, ka vairāk par Mantu mums neko nevajag. Un tā būs patiesība. Ja mums būs Manta, varēsim sekot Disco bez kādām grūtībām. Mēs paliksim aizsegā, slepus novērosim jahtu un paskatīsimies, kas notiks. Pa�reizējā brīdī mūs netur aizdomās. Largo plāns, ja tāds pastāv, noris pēc grafika, un neaizmirsti, ka �is dārgumu meklē�anas pasākums vēl aizvien varētu atbilst īstenībai. Viņam atliek tikai savākt bumbas un apmēram trīsdesmit stundu laikā sagatavoties, lai nomes�tu tās uz mērķi nr. 1. Mēs viņam pilnīgi neko nevaram padarīt, kamēr viena vai abas bumbas nebūs ieceltas kuģī vai ari mēs viņu pieķersim to slēptuvē. Tā nevarētu atrasties pārāk tālu. Tā�pat ari Vindicator, ja lidma�īna ir kaut kur �ajā reģionā. Tāpēc rit mēs ņemsim to amfībiju, ko viņi mums sadabūju�i, un izmeklēsim tuvāko apkārtni simts jūd�u rādiusā. Mēs izpētīsim jūru, nevis sauszemi. Lidma�īnai jāatrodas kaut kur piekrastes ūdeņos un tai jābūt sasodīti labi paslēptai. Tik rāmā laikā kā tagad mums vaja�dzētu to atrast - ja pieņēmums par tās atra�a�nos �ajā rajonā ir pareizs. Tagad pietiek! Tiksim galā ar tiem ziņojumiem un iesim mazliet pagu�lēt. Un teiksim, ka uz desmit stundām būsim ārpus sazinā�anās zonas. Un, kad nokļūsi numurā, atvieno savu telefonu. Lai cik piesar�dzīgi būsim, �is signāls sacels trauksmi gan uz

Potomakas, gan Temzas.

���

Se�as stundas vēlāk, agra rīta kristālskaid�rajā gaismā, viņi atradās Vindzoras laukā, kur tehniskā apkalpe ar d�ipu vilka ārā no angāra mazu Grumman amfībiju. Viņi bija iekāpu�i lidma�īnā, un Leiters darbināja dzinējus, kad pāri starta laukumam viņiem nedro�i tuvojās motorizēts kurjers uniformā.

- Braucam! - sacīja Bonds. - Ātri! Redz, kur nāk skrīveru darbi!

Leiters atlaida bremzes un sāka vadīt lidma��īnu vienīgā skrejceļa virzienā. Radio dusmīgi iesprak�ķējās. Leiters uzmanīgi paskatījās debe�sīs. Tās bija skaidras. Viņ� lēnām parāva uz leju vadības sviru, un lidma�īnīte ieņurdējusies sāka skriet aizvien ātrāk un ātrāk pa betona ceļu, līdz, pēdējoreiz palēkusies, pacēlās virs zema�jiem krūmājiem. Radio vēl aizvien sprak�ķēja. Pastiepis roku. Leiters to izslēdza.

Bonds sēdēja ar admiralitātes karti klēpi. Lidma�īna lidoja uz ziemeļiem. Viņi bija nolēmu�i sākt ar Lielo Bahamu salu grupu un vispirms pārmeklēt iespējamo mērķa nr. 1 apvidu. Lidma��īna lidoja tūksto� pēdu augstumā. Berijailendas zem viņiem atgādināja krējumā, smaragdā un tirkīzā iestrādātu brūnu kaklarotu.

-�� Saproti, ko es domāju? - ievaicājās Bonds. - Odens ir tik dzidrs, ka tajā var saskatīt itin visu piecdesmit pēdu dzijumā. Kaut ko tik lielu kā Vindicator varētu saredzēt no jebkura gaisa ceļa. Tāpēc esmu atzīmējis apgabalus, kuriem pāri neiet gandrīz nekāda gaisa satiksme. Lid�ma�īnu vajadzētu nogremdēt kaut kur labi tālu no gaisa ceļiem. Ja pieņemam, un tas ir tikai pieņēmums, ka tre�ā datuma naktī Disco, dodoties uz dienvidaustrumiem, gribēja mūs maldināt, tad būtu prātīgi doties meklējumos uz ziemeļiem un rietumiem. Jahta bija projām astoņas stundas. Divas no �īm stundām tā varēja pavadīt noenkurojusies, veicot izcel�anas darbus. Tad kuģo�anai paliek se�as stundas, braucot ar ātrumu trīsdesmit mezglu stundā. Ja atņem stundu, kas bija vajadzīga, lai slēptu pēdas, paliek piecas stundas. Esmu atzīmējis apgabalu no Lielajām Bahamu salām uz dienvi�diem līdz pat Bimini salu grupai. Viss saskan - ja vispār kaut kas saskan.

-� Vai tu apspriedies ar komisāru?

-�� Jā. Viņ� liks pāris labiem vīriem dienu un nakti paturēt acīs Disco. Ja jahta pametīs enkurvietu iepretī Palmirai, kur tai jāatgrie�as ap pusdienlaiku, bet mēs vēl nebūsim atgriezu��ies, viņ� liks, lai to izseko viena no Bahama Airways ēārtera lidma�īnām. Es komisāram izstāstīju vienu vai divus faktus, kas viņu ļoti satrauca. Viņ� jau gribēja doties pie gubernato�ra. Es teicu, lai pagaida. Viņ� ir labs cilvēks.

tikai negrib uzņemties pārāk lielu atbildību bez kāda cita piekri�anas. Es izmantoju premjermi�nistra vārdu, lai viņ� klusētu, kamēr atgrie�a�mies. Viņ� nepārkāps norādījumus. Kad, tavu�prāt, varētu ierasties Manta?

-� �ovakar, es teiktu. - Leitera balss liecināja, ka viņ� jūtas neomulīgi. - Dro�i vien es biju piedzēries, kad vakar vakarā to izsaucu. Jēzus, D�eims, mēs saceļam ellīgu jezgu. Rīta aukstajā gaismā tas vairs nemaz tik labi neizskatās. Kas tad tas? Tie�i priek�ā redzamas Lielās Bahamas. Vai sazināties ar raķe�u bāzi? Slēgtā gaisa zona, mēs varam ieķēpāties līdz ausīm, tikai tai tuvojo�ties vien. Paklausies, kā mums tūlīt sados!

Viņ� pasniedzās un ieslēdza radio.

Lidma�īna lidoja uz austrumiem gar piecdes�mit jūd�u garu, skaistu piekrasti, tuvojoties vietai, kas atgādināja mazu alumīnija pilsētiņu, kur starp ēku zemajiem jumtiem kā debesskrāpji paceļas sarkanas, baltas un sudrabainas būves.

-�� Rau, kur tā ir! - sacīja Leiters. - Vai redzi tos dzeltenos brīdinājuma balonus bāzes stūros? Tas ir brīdinājums lidotājiem un zvejniekiem. �orīt paredzēts izmēģinājuma lidojums. Labāk turēties vairāk pie jūras un uz dienvidiem. Ja tas ir gala izmēģinājums, viņi �aus raķetes uz Asensjonas salas pusi - apmēram piectūksto� jūd�u uz austrumiem. No Āfrikas krasta. Negribētos dabūt Atlas �āviņu mugurā. Paskaties pa kreisi - rēgo�jas kā zīmulis tur starp sarkanajām un baltajām platformām! Tā ir Atlas vai Tilari - starpkontinen�tālā raķete. Varētu būt arī to prototips Polaris. Pārējās abas platformas domātas Matador un Snark, un varbūt jūsu Thunderbird. Tā lielā haubicei līdzīgā ierīce ir izseko�anas kamera. Abi �ķīvjiem līdzīgie reflektori ir radara ekrāns. �ausmas! Viens no tiem pagrie�as uz mūsu pusi! Tūlīt mēs dabūsim redzēt elli. Tā betona josla salas vidū. Tā ir atsaucamo �āviņu savāk�anas josla. Neredzu vadības centrāli, no kuras izdara mērījumus, vada un iznīcina �āviņus, ja kaut kas noiet greizi. Dro�i vien tā ir pazemē - vienā no tām pieplacinātajām bloka mājām. Tur noteikti sē� kāds svarīgs ierēdnis ar savu personālu, gatavojas raķetes palai�anai vai kas nu tur paredzēts, un saka, lai ta�u kaut ko darot ar to sasodīto mazo lidma�īnīti, kas grasās visu sabojāt.

Viņiem virs galvas iesprak�ķējās radio un atskanēja metāliska balss.

-�� N/AKOI, N/AKOl. Jūs atrodaties slēgtajā zonā. Vai jūs mani dzirdat? Nekavējoties mainiet kursu uz dienvidiem. N/AKOI. �ī ir Lielo Bahamu raķe�u bāze. Atbrīvojiet telpu. Atbrīvojiet telpu.

-�� Velns! - sacīja Leiters. - Nav nekādas jēgas traucēt pasaules progresu. Tik un tā mēs esam redzēju�i visu, ko gribējām. Nebūs labi, ja Vindzo- ras lauks vēl pie visām mūsu nepatik�anām saņems ziņojumu. - Viņ� asi pagrieza lidma�īnu. - Tu ta�u saproti, ko es domāju? Ja tā dzel�u kaudze tur lejā nav vērta ceturtdaļbiljonu dolāru, tad es esmu nēģeris. Un tā atrodas tikai simts jūd�u no Naso. Ideāla vieta Disco.

Pa radio atkal atskanēja: - N/AKOl, N/AKOI. Mēs ziņosim, ka jūs esat ielidoju�i slēgtajā zonā un atsakāties pakļauties. Turpiniet .lidot uz dien�vidiem un izvairieties no pēk�ņas virziena maiņas. Viss.

Radio apklusa.

-�� Tas nozīmē, - sacīja Leiters, - ka tūlīt ies vaļā. Paturi viņus acīs un ziņo man, kad sākas. Es palēninā�u apgriezienus. Nenāks par ļaunu paskatīties, kā uzlai� gaisā nodokļu maksātāju desmit miljonus. Skaties! Radara �ķīvis atkal pagriezies uz austrumiem. Viņiem nāksies pa�svīst tajā bloku mājā. Esmu redzējis, kā to dara. Lejā, pazemē, uz milzīga paneļa mirgo spuldzī�tes. Novērotāji sē� pie saviem periskopiem. Caur PA sistēmu atskan balsis. - Signālugunis iedeg�tas� Brīdinājuma baloni pacelti� Telemetrs ieslēgts� Spiediens tvertnēs normāls� �iro�skops kārtībā� Spiediens raķe�u tvertnēs normāls� Raķete atbrīvota� Uztvērēji darbo�jas� Zaļā gaisma� Desmit, deviņi, astoņi, septiņi, se�i� Starts!

Beidzoties Leitera uzskaitījumam, nekas tomēr nenotika. Pat pēc brī�a Bonds tālskatī ieraudzīja, ka no raķetes pamatnes paceļas tieva dūmu strūkliņa. Pēc tam parādījās liels tvaiku un dūmu mākonis, uzzibsnīja spo�a gaisma, kas nākamajā mirklī kļuva sarkana. Tas, ko viņ� redzēja, bija kaut kas �au�alīgs, tāpēc Bonds aizelsies atstāstīja redzēto I>eiteram.

-���� Raķete paceļas no platformas. Iz�aujas liesmas. Izskatās, ka tā sē� uz uguns. Tagad tā paceļas kā lifts. Tā lido! Jēzus, tik ātri! Tagad ir tikai ugunīgas dzirksteles debesīs. Viss! Prom ir! - Bonds noslaucīja pieri. - Vai atceries to jezgu ar Moonraker pirms da�iem gadiem? Interesanti būtu uzzināt, ko cilvēki no malas redzēja.

- Jā. Tev palaimējās, ka izkļuvi sveikā un ar veselu ādu. - Leiters negribēja iedziļināties Bonda atmiņās. - Tā, tagad nākamā pietura virs saliņām ziemeļos no Bimini, bet pēc; tam krietns noskrē- jiens pāri Bimini salu grupai. Apmēram septiņ�desmit jūd�u uz dienvidrietumiem. Esi uzmanīgs! Ja mēs nepamanīsim tos punktiņus, tad atdursi- mies pret Fontenblū Maiami.

Pēc ceturtdaļstundas parādījās niecīga salu ķēdīte, kas tik tikko slējās virs ūdens. Tās apjo�za neskaitāmi rifi, un tā izskatījās ideāla vieta, kur paslēpt lidma�īnu. Viņi nolaidās zemāk līdz simts pēdu augstumam un lēnām meta līklo�us virs salām. Ūdens bija tik dzidrs, ka Bonds varēja saskatīt lielākās zivis, kas peldēja ap tum�ām koraļļu un jūraszāļu skupsnām spo�ajās smiltīs. Liela, rombveidīga raja bailēs sarāvās un ierakās smiltīs, kad tai pāri pārslīdēja lidma�īnas melnā ēna. Citas iespējas paslēpties nebija. Zaļie piekrastes ūdeņi bija tik tīri un nevainīgi kā atklāts tuksnesis. Lidma�īna devās tālāk uz dienvidiem un tuvojās Ziemeļu Bimini. Skatienam pavērās da�as mājas un nedaudzas viesnīcas. Okeānā peldēja dārga izskata dziļjūras zvejas kuģi, velkot nopakaļ traļus. Cilvēki priecīgi māja mazajai lidma�īnī- tei. Meitene, kas kaila sauļojās uz elegantas kruīzu jahtas jumta, steig�us tvēra pēc dvieļa.

-�� īsta blondīne! - noteica Leiters.

Viņi lidoja tālāk uz Katkīzu, kas stiepās uz dienvidiem no Bimini salām. Vēl aizvien �ur tur redzēja pa zvejas kuģim. Leiters nostenējās.

-�� Kāds labums no tā visa? Zvejnieki sen jau to būtu atradu�i, ja lidma�īna vispār �eit būtu atrodama.

Bonds lika viņam turēt kursu tālāk uz dienvi�diem. Trīsdesmit jūd�u tālāk admiralitātes kartē bija redzami vārdā nenosaukti traipiņi. Drīz vien tum�i zilais ūdens atkal sāka rādīt sekluma zaļo krāsu. Lidma�īna pārlaidās pāri trim bezmērķīgi riņķojo�ām haizivīm. Pēc tam vairs nebija nekā, tikai �ilbino�as smiltis zem stiklainas virsmas un �ur tur pa kādam koraļļu plankumam.

Viņi piesardzīgi nolaidās zemāk, kur ūdens atkal vērtās zils.

-�� Viss, - apātiski noteica Leiters. - Piecdesmit jūd�u tālāk ir Androsa. Tur ir pārāk daudz cilvēku. Kāds būtu sadzirdējis lidma�īnu, ja tāda bija. - Viņ� ieskatījās pulkstenī. - Vienpadsmit un trīsdesmit. Ko darām tālāk, Vanagacs? Degvielas pietiek tikai divām stundām lidojuma.

Kaut kas dziļi apziņas dzīlēs nedeva Bon�dam mieru. Kaut kas, kāds sīkums, kas izliecās mazītiņā jautājuma zīmē. Kas tas bija? Pirmīt redzētās haizivis! Apmēram �etrdesmit pēdu dziļā ūdenī. Pie pa�as virsmas! Ko tās tur darīja?

Veselas trīs. Tur kaut kam jābūt - kaut kam beigtam, kas pievilinājis haizivis tie�i pie �ā smil�u un koraļļu laukumiņa.

Bonds steidzīgi sacīja: - Griezies atpakaļ, Fēliks! Pie tā sekluma. Tur kaut kas bija�

Mazā lidma�īnīte spēji pagriezās. Fēlikss samazināja apgriezienus un ļāva lidma�īnai planēt apmēram piecdesmit pēdu virs ūdens virsmas. Bonds atvēra durvis un, izliecies pa tām, noregulēja tālskati. Jā, tur bija haizivis - divas pie pa�as virsmas, izslēju�as no ūdens muguras spuras, un viena dziļumā. Zivs kaut ko plosīja ar zobiem. Starp tum�ajiem un bāla�jiem laukumiem okeāna dibenā vīdēja taisna, �aura līnija.

-�� Griezies vēlreiz atpakaļ! - iekliedzās Bonds.

Lidma�īna apmeta loku un atgriezās iepriek��ējā vietā. Ak, Dievs! Kāpēc tā lido tik ātri? Ta�u tagad Bonds okeāna dibenā bija ieraudzījis vēl vienu taisnu līniju, kas stiepās 90 grādu leņķi no pirmās. Atkritis sēdeklī, viņ� aizcirta durvis.

-� Nosēdini ma�īnu virs tām haizivīm, Fēliks. Es domāju, ka esam atradu�i meklēto, - viņ� klusi noteica.

Leiters uzmeta a�u skatienu Bonda sejai.

-� Jēzus! - viņ� sacīja. - Es ceru, ka man izdo�sies. Sasodīti grūti noteikt apvārsni. Odens ir kā stikls.

Viņ� apgrieza lidma�īnu un lēnām pavērsa tās priek�galu lejup. Pēc viegla rāviena zem slie�cēm no�ņācās ūdens. Leiters izslēdza dzinējus, un lidma�īna, spēji apstājusies, palika �ūpoja�mies ūdenī apmēram desmit jardu no Bonda noskatītās vietas. Abas virspusē eso�ās haizivis nepievērsa viņiem ne mazāko uzmanību. Pabeigu�as apli, tās lēnām griezās atpakaļ. Haizivis nopeldēja tik tuvu lidma�īnai, ka Bonds varēja saskatīt bezkaislīgi sārtās acu pogas. Sasprindzinājis skatienu, viņ� pūlējās saredzēt cauri spuru saviļņotajam ūdenim. Jā! Abi "akmeņi" smiltīs bija tikai maskarāde. Tie bija iekrāsoti plankumi. Tāpat ari "smil�u" laukumi. Tagad Bonds skaidri redzēja milzīga brezenta taisnās malas. Tre�ā haizivs ar degunu bija atbrīvojusi lielu gabalu. Tagad tā bikstīja brezentu ar plakano galvu, pūloties pakļūt tam apak�ā.

Bonds atliecās taisni. Pagriezies pret Leiteru, viņ� pamāja.

- Tā ari ir. Lidma�īna pārsegta ar lielu mas�kējo�o brezentu. Paskaties pats!

Kamēr Leiters, pārliecies viņam pāri, vērās lejup, Bonda prāts drud�aini darbojās. Sazinā�ties ar policijas komisāru un ziņot par atradu�mu? Likt, lai nosūta signālus uz Londonu? Nē! Ja radists uz Disco dara savu darbu, viņ� uzma�nīs policijas radio frekvenci. Tātad - dodies lejā un apskaties! Izdibini, vai bumbas vēl aizvien atrodas lidma�īnā! Sadabū kādu lietisko pierā�dījumu! Haizivis? Nobeidz vienu, un pārējās metīsies virsū līķim.

Satraukumā starojo�u seju Leiters atgāzās sēdeklī.

- Lai velns mani parauj! Sasodīts, vecīt! - Viņ� uzsita Bondam pa muguru. - Mēs to esam atra�du�i! Mēs esam atradu�i nolāpīto lidma�īnu! Vai tu to saproti? Tas tik ir numurs!

Bonds bija izņēmis savu Walther PPK. Pa�skatījies, vai aptvere ir pilna, viņ� atbalstīja revolveri pret kreiso delnu un nogaidīja, kamēr abas haizivis atkal atgrie�as. Pirmā bija lielāka - gandrīz divpadsmit pēdu gara āmurgalva. Tās atbaido�i saplacinātā galva, �ķeļot ūdeni un vērojot, kas notiek apak�ā, un gaidot gaļu, kus�tējās no vienas puses uz otru. Bonds nomērķēja pa muguras spuru, kas slīdēja virs ūdens kā tum�a bura. Spura bija saslējusies stāvus, kas lielām zivīm liecina par sasprindzinājumu un modrību. Tie�i zem tās atradās mugurkauls, kas citādi nebija ievainojams, kā vien ar niķelētu lodi. Bonds nospieda gaili. Lodei trāpot pa ūdens virsmu tie�i aiz spuras, atskanēja plak- �ķis. Pāri ūdeņiem nobūk�ķēja �āviena atbalss. Haizivs nepievērsa tam ne mazāko uzmanību. Bonds �āva vēlreiz. Ūdeni pārklāja putas, kad zivs, atmuguriski izslējusies virs ūdens, ienira un tūdaļ pat iznira, neganti locīdamās kā ievainota �ūska. Tas nevilkās ilgi. Acīmredzot lode bija bojājusi mugurkaula smadzenes. Lielais, brūnais ķermenis sāka mest neveiklus lokus, kas kļuva aizvien pla�āki. Uz mirkli no ūdens parādījās atbaido�ais snuķis, atsedzot plati ieplestu, riebīgu �okli. Tad zivs apvēlās uz muguras, un saulē kļuva redzams tās baltais vēders. Pēc tam tā, iespējams, jau beigta, turpi�nāja mehāniski, nesakarīgi peldēt.

To visu vēroja otra haizivs. Tad piesardzīgi tuvojās. Spēji piepeldējusi pie mirsto�ās zivs, tā asi nogriezās sāņus. Sajutusi, ka briesmas ne�draud, haizivs pie�āvās vēlreiz, it kā apostīja otru zivi, bet tad, pacēlusi purnu virs ūdens, metās lejup un ar visu spēku iekodās āmurzivij sānos. Kampiens bija spēcīgs, ta�u miesa nepadevās. Haizivs kā suns sapurināja lielo, brūno galvu, pūloties izplēst sakampto kumosu, tad rāvās projām. Ūdeni iekrāsoja asiņu mākonis. No lejas parādījās tre�ā haizivs, un abas zivis sāka neganti plosīt vēl aizvien kustīgo ķermeni, kura nervu sistēma atteicās mirt.

Atbaido�ā maltīte peldēja projām pa straumi, un drīz vien tikai attāla �ļakstī�anās sakustināja klusos ūdeņus.

Bonds padeva Leiteram ieroci.

-�� Es kāp�u lejā. Var izrādīties visai ilgsto�s darbiņ�. Haizivis kādu pusstundu būs aizņem�tas, bet, ja tās atgrie�as, nobeidz vienu. Bet, ja kāda iemesla dēj gribi, lai atgrie�os, �auj taisni ūdenī. Gan jau vilnis mani sasniegs.

Bonds sāka izģērbties un, Leiteram piepalī�dzot, uzvilka akvalangu. Tas nebija viegli. Vēl grūtāk būs iekļūt atpakaļ lidma�īnā, un Bondam ienāca prātā, ka vajadzēs izmest zemūdens ekipējumu.

-� Dieva dēļ! - dusmīgi noteica Leiters. - Kaut es varētu doties tev līdzi! Nelaime ar �o sasodīto kasti, tā vienkār�i negrib peldēt, kā viņai liek. Jāpadomā par kādu gumijas stiprinājumu. Man tas nekad nebija ienācis prātā.

-�� Tev vajadzēs uzturēt viņā tvaiku, - sacīja Bonds. - Mēs jau tagad esam aizdreifēju�i kādus simts jardus. Esi tik labiņ�, nogādā viņu atpa�kaļ. Man nav ne jausmas, ko vēl es varu sastapt vrakā. Kā nekā pagāju�as jau piecas dienas, un, iespējams, to jau apmeklējis kāds cits.

Leiters nospieda starteri un lēni atvilka atpakaļ.

-� Vai tev ir zināma Vindicator uzbūve? - viņ� vaicāja. - Vai tu zini, kur meklēt bumbas un detonatorus, par kuriem jāatbild pilotam?

-�� Jā. Man Londonā visu izstāstīja. Labi, paliec sveiks! Pasaki mātei, ka miru kā varonis!

Uzrāpies uz kabīnes malas, Bonds ielēca ūdenī.

Turot galvu zem ūdens virsmas, viņ� laiski aizpeldēja pa spo�o ūdeni. Tagad viņ� redzēja, ka visā apkārtnē �um un mud� zivis - marlīnes, mazas barakudas, da�ādas citas gaļēdājas. Tās negribīgi pa�ķīrās, dodot vietu savam lielajam, bālajam konkurentam. Bonds sasniedza okeāna dibenu un tuvojās haizivs atbrīvotajai brezenta malai. Izvilcis pāris garu mietu, ar kuriem apsegs bija nostiprināts smiltīs, viņ� iededza ūdensnecaurlaidīgo gaismekli un, otrā rokā turot nazi, paslīdēja zem brezenta.

Viņ� to jau bija gaidījis, bet ūdens bija tik smirdīgs, ka Bonds gandrīz nespēja novaldīt nelabumu. Cie�āk sakļāvis lūpas ap caurulīti, viņ� sāka peldēt turp, kur lidma�īnas korpuss no brezenta veidoja kupolam līdzīgu telti. Viņ� piecēlās kājās. Lukturis izgaismoja pulēto lid�ma�īnas spārnu, bet tam apak�ā kaut ko, kas gulēja zem ņudzo�as krabju, langustu, jūras tārpu un zvaig�ņu masas. Ari to Bonds bija gaidījis. Viņ� pietupās, lai paveiktu savu netīro darbu.

Tas neprasīja daudz laika. Viņ� atāķēja zelta identifikācijas disku un, noņēmis no atbaido�ās rokas zelta rokaspulksteni, ievēroja zem zoda brūci, kuras cēlonis nevarēja būt jūras iemītnieki. Viņ� pagrieza gaismas kūli uz disku. Uz tā bija rakstīts "D�uzepe Peta�i. Nr. 15932". Piesprādzējis abas liecības uz savas rokas, Bonds devās uz korpusa pusi, kas gulēja tumsā kā milzīga sudraba zemūdene. Nopētījis ārpusi, viņ� ievēroja triecienā iegūto caurumu un ierā�pās pa atvērto dro�ības lūku iek�pusē.

Tagad Bonda lukturis, kur vien griezies, ap�spīdēja sarkanas acis, kas tumsā kvēloja līdzīgi rubīniem. Visapkārt bija jūtama kustība un rosī�anās. Bonds pavērsa gaismas kūli aug�up un lejup. Visur taustekļus snaikstīja astoņkāji, kas līgani slīdēja atpakaļ tum�ajā patvēruma dro�ībā, nervozi mainot krāsu no brūnas uz bāli fosforescējo�u, blāvi kvēlojot tumsas laukumos. Astoņkāji bija mazi, bet to bija ap simtu. �ķita, ka viss korpuss ir pilns ar tiem. Tie riebīgi snaikstījās pa korpusa grīdu, bet, paceļot gaismekli aug�up pret griestiem, pavērās vēl �au�alīgāks skats. Tur, viegli �ūpojoties strau�mē, karājās apkalpes loceklis. Sākoties sairuma procesam, tas bija pacēlies aug�up no grīdas, un astoņkāji, kas nokarājās no tā kā sikspārņi, tagad palaida vaļā savu laupījumu un �audījās �urpu turpu pa lidma�īnu, atgādinot draudīgas, spīdo�as, sarkanacainas komētas, kas pieplok tum�ajiem stūriem un zaglīgi spraucas plaisās un zem sēdekļiem.

Bonds izslēdza no apziņas atbaido�o murgu un, vicinot sev priek�ā lukturi, turpināja meklē�jumus.

Viņ� atrada sarkani svītroto cianīda kārbu un aizbāza to aiz jostas. Viņ� saskaitīja līķus, ievēroja atvērto lūku uz bumbu tvertni un pār�liecinājās, ka bumbas ir pazudu�as. Viņ� ieska�tījās atvērtajā konteinerā zem pilota sēdekļa un pārmeklēja citas vietas, kur varēja glabāties bumbu palai�anai nepiecie�amie degļi. Ta�u arī to vairs nebija. Visbeidzot, neskaitāmas reizes atgriezis tvarstīgos taustekļus no savām kailajām kājām, viņ� sajuta, ka ilgāk vairs nespēj izturēt. Viņam daudz ko vajadzēja pa�ņemt sev līdzi, apkalpes identifikācijas diskus, lidojuma dienasgrāmatas atliekas, kurās nebija redzams nekas cits, kā vien ikdieni�ķas piezī�mes, un pat sīkākais mājiens neliecināja par ārkārtas situāciju, vajadzēja nolasīt mērinstru�mentu rādījumus uz kontrolpaneļa, bet viņ� nespēja izturēt vairs ne mirkli kustīgajā, sarkanacainajā katakombā. Viņ� izslīdēja pa rezerves lūku un gandrīz histēriski sāka peldēt pretī �aurajai gaismas �vīkai, kas iezīmēja brezenta malu. Izmisīgi pakārpījies zem tās, Bonds ar cilindru, kas atradās viņam uz muguras, aizķērās aiz brezenta krokas un bija spiests līst atkal atpakaļ, lai tiktu vaļā. Pēc mirkļa viņ� bija izkļuvis skaisti dzidrajā ūdenī un cēlās aug�up pretī tā virsmai. Divdesmit pēdu dziļumā sāpes ausīs atgādināja, ka jāapstājas un jāpielāgojas spiedienam. Vērda�mies aug�up, kur viņam virs galvas vīdēja ilgo�tās amfībijas korpuss, Bonds nepacietīgi nogai�dīja, kamēr sāpes mazinās. Tad viņ� �āvās aug��up un, tverdamies pie plosta, rāva nost aprīkojumu, lai tiktu vaļā gan no tā, gan tam pielipu�ās netīrības. Palaidis aprīkojumu vaļā, viņ� vēroja, kā akvalanga rīki, metot kūleņus, lēni nogrimst okeāna dibenā. Izskalojis muti ar tīkami tīro sālsūdeni, Bonds sāka peldēt pretī Leitera pastieptajai rokai.

Atpakaļceļā tuvojoties Naso, Bonds lika Leiteram uzmest skatienu Disco, kam vajadzēja atrasties iepretī Palmirai. Jahta tie�ām atradās savā vietā, tie�i tur, kur bijusi iepriek�ējā dienā. Vienīgā at�ķirība, kam nebija nekādas nozīmes, bija tā, ka tagad izmests bija tikai priek�ējais enkurs. Uz klāja neredzēja ne mazākās kustī�bas. "Tā guļot ūdenī un spoguļojot elegantās aprises jūras spogulī, jahta izskatās skaista un glu�i nekaitīga," domāja Bonds.

Leiters satraukti ierunājās: - Ei, D�eims, paskaties uz pludmali! Uz laivu māju pie pa�a lī�a. Vai redzi tās dubultpēdas, kas ved aug�up laukā no ūdens? Līdz pa�ām laivu mājas dur�vīm. Man tās �ķiet savādas. Dziļas. Kas tās varēja atstāt?

Bonds noregulēja tālskati. Pēdas stiepās paralēli. Kaut kas, turklāt smags, bija vilkts starp laivu māju un jūru. Bet tas nevarēja būt, pavisam noteikti nevarēja!

-�� Lidojam ātrāk projām, Fēliks, - viņ� sa�springtā balsī sacīja un, kad viņi pārlidoja kras�tam, turpināja. - Sasodīts, es varu iedomāties, kas varēja atstāt �īs pēdas. Bet, sasodīts, ja tas bija tas, kas tas varēja būt, viņi būtu ātri vien tās pēdas aizslaucīju�i.

-�� Cilvēki mēdz kļūdīties, - lakoniski noteica Leiters. - Mums vajadzēs paskatīties savām acīm. Vajadzēja jau agrāk. Jauka slēptuvīte. Man �ķiet, es pieņem�u mistera Largo uzaicinā�jumu un nokļū�u tur sava augsti godājamā klienta mistera Rokfellera Bonda vārdā.

Pulkstenis bija viens, kad Bonds un Leiters atgriezās Vindzoras lidlaukā. Kontroltomis vi�ņus jau pusstundu bija meklējis pa radio. Tagad viņiem vajadzēja stāties lidlauka komandanta un - kāda liktenīga nejau�ība! - gubernatora sekretāra priek�ā, kas nodeva abiem guberna�tora pilnvaru visiem pārkāpumiem, ko viņi bija paveiku�i, un pēc tam pasniedza Bondam biezu aploksni, kurā bija signāli abiem.

Sākumā viņi saņēma gaidītos pārmetumus par pārtrauktajiem sakariem līdz ar prasību sniegt tālāku informāciju. ("To viņi dabūs!" noteica Leiters, kad, sē�ot gubernatora Humber Snipe ērtajā salonā, viņi traucās Naso virzienā.) Mantai vajadzēja ierasties pulksten piecos tajā pa�ā pēcpusdienā. Interpols un Itālijas policija apstiprināja, ka D�uzepe Peta�i patie�ām ir Dominētas Vitāli brālis, un meitenes stāstītais pilnībā sakrita ari ar citiem viņas biogrāfijas datiem. Tie pa�i avoti vēstīja, ka Emilio Largo ir liela mēroga avantūrists un aizdomās turams krāpnieks, kaut ari no tehniskā viedokļa viņa dosjē bija neaptraipīts. Viņa bagātības avotus neviens nezināja, ta�u tie neatradās Itālijā. Par Disco bija maksāts �veices frankos. Kuģa būvē�tāji apstiprināja, ka jahtā tie�ām ir zemūdens nodalījums. Tajā ir elektriskais lifts un pacēlājs nelielām zemūdens ierīcēm un ūdenslīdējiem. Atbilsto�i Largo prasībām �īs izmaiņas jahtas tilpnē izdarītas, lai veiktu zemūdens pētījumus. Ievācot sīkāku informāciju par akcionāriem, nekas vairāk nav atklāts - izņemot to, ka lielā�kajai daļai biogrāfija un nodarbo�anās nav izsekojama tālāk par se�iem gadiem. Tas varētu liecināt, ka viņu personas apliecības ir nesen ra�oti viltojumi, un, vismaz teorētiski, tas liecina par iespējamu līdzdalību SPEKTRA, ja tāda organizācija patie�ām pastāv. Koce pametis �veici pirms �etrām nedējām un devies nezināmā virzienā. Pēdējās �ā cilvēka fotogrāfi�jas izplatītas Pan American dienas reisa lidma�īnā. Tomēr Pērkonlodes kara komitejai nācies atzīt, ka Largo aizsegs, ja neizdodas iegūt turpmākus pierādījumus, ir visai pamatīgs, un nepiecie�ams turpināt pasaules mēroga meklē�jumus, par prioritāru atzīstot Bahamu salu reģionu. Ņemot vērā �o prioritāti un ārkārtīgi spiedīgo laika faktoru, �ajā reģionā ar prezi�denta Boeing 707 Kolumbine 1900 EST ieradīsies britu militārais ata�ejs Va�ingtonā brigadieris Feir�ailds un atvaļinātais ASV flotes rezerves admirālis Karlsons, lai uzņemtos kopī�gu vadību pār turpmākajām operācijām. Līdz minēto virsnieku iera�anās brīdim no misteriem Bonda un Leitera tika prasīta pilnīga sadarbība, sīki, abu parakstīti ziņojumi katru stundu nosūtāmi uz Londonu, bet kopijas - uz Va�ing�tonu.

Leiters un Bonds klusējot saskatījās.

Visbeidzot Leiters sacīja: - D�eims, es iesa�ku izlaist pēdējo daļu un formāli ievērot pārējo. Mēs jau esam nokavēju�i �etras stundas, un nedomāju, ka atliku�o dienas daļu pavadīsim, liedami sviedrus mūsu sakaru mezglā. Vienkār��i pārāk daudz darāmā. Zini ko, es viņiem pavēstī�u pēdējos jaunumus, bet pēc tam pateik�u, ka jauna ārkārtas situācija liek mums pārtraukt sakarus. Pēc tam iesaku doties uz Palmiru un, turoties pie mūsu stāsta, veikt tavā vārdā īpa�uma apskati. Un es iesaku sevi�ķi labi apskatīt laivu māju un noskaidrot, ko nozī�mē tās pēdas. Pareizi? Pēc tam pulksten piecos mēs satiekamies ar Mantu un sagatavojamies pārņemt Disco, ja un kad tas dosies ceļā. Kas attiecas uz svarīgajām personām, kas atlidos ar prezidenta lidma�īnu, tās tikpat labi līdz ritam var uzspēlēt kārtis valdības namā. �ī nakts ir iz�ķiro�ā, un mēs vienkār�i nevaram �ķiest lai�ku lūk�ām formalitātēm. Vai ne?

Bonds iegrima pārdomās. Viņi gar piekrasti tuvojās Naso priek�pilsētai un izbrauca cauri graustiem, kas slēpās aiz pilsētas bagātās fasā�des. Viņ� savā dzīvē nebija paklausījis daudzām pavēlēm, bet �oreiz nepakļau�anās nozīmēja neklausīt Anglijas premjerministram un Savie�noto Valstu prezidentam - �īs pasaules visvare�nākajiem. Ta�u notikumi risinājās sasodīti strauji. M bija devis viņam �o teritoriju, un, pareizi vai nepareizi, M viņu atbalstīs, kā vien�mēr atbalstīja savu personālu, pat ja tas nozī�mēja likt pa�am savu galvu zem cirvja.

- Es piekritu, Fēliks, - sacīja Bonds. - Ja mums ir Manta, mēs tiksim galā bez viņiem. Vissvarīgākais ir noskaidrot, kad �īs bumbas tiks iekrautas Disco. Man ir ideja. Var izdoties, var neizdoties. Tas nozīmē, ka Vitāli būs ļoti grūti, bet es pamēģinā�u to nokārtot. Izlaid mani pie viesnīcas, un es ķer�os pie lietas.

Tiksimies atkal ap �etriem un trīsdesmit minūtēm. Es piezvanī�u Hārlingam un noskaid�ro�u, vai nav kādi jaunumi par Disco. Ja kaut kas būs zināms, palūg�u, lai tev paziņo. Vai par lidma�īnu viss skaidrs? Labi. Pagaidām es pieminē�u tikai Peta�i identifikācijas disku. Uz redzi.

Bonds gandrīz skrie�us izskrēja cauri vies�nīcas vestibilam. Pie reģistratūras galdiņa, saņemot numura atslēgu, viņam iedeva telefo- nogrammu. Viņ� to izlasīja pa ceļam uz liftu. Zi�ņa bija no Domino: "Lūdzu, steidzami piezvani!"

Nonācis savā numurā, Bonds vispirms pasū�tīja biezo sendvi�u un viskiju ar ledu, bet pēc tam piezvanīja policijas komisāram. Disco, gaismai austot, bija aizbraucis līdz degvielas piestātnei un piepildījis degvielas tvertnes. Pēc tam jahta bija atgriezusies savā enkurvietā iepretī Palmirai. Pirms pusstundas, precīzi vienos un trīsdesmit minūtēs, pāri bortam bija nolaista lidma�īna amfībija, kurā atradies Largo un vēl kāda persona. Lidma�īna devusies uz austrumiem. Saņēmis �o ziņu no saviem novērotājiem, komi�sārs bija sazinājies ar kontroltorni Vindzoras lidlaukā un licis sekot lidma�īnai ar radaru. Ta�u tā bija lidojusi zemu, apmēram 300 pēdu virs jūras līmeņa, un apmēram piecdesmit jūd�u attālumā uz dienvidaustrumiem viņi starp daudzajām salām bija pazaudēju�i tās pēdas. Vairāk jaunumu nebija, izņemot to, ka ostas priek�niecība brīdināta, ka apmēram piecos vakarā ieradī�oties amerikāņu kodolzemūdene Marita. Tas viss. Ko uzzinājis Bonds?

Bonds piesardzīgi atbildēja, ka vēl esot par agru ko stāstīt. Izskatoties, ka operācija iegūstot nopietnus apmērus. Vai varētu palūgt, lai novērotāji nekavējoties ziņo, tiklīdz ierauga, ka amfībija atgrie�as uz Disco? Tas esot ārkārtīgi svarīgi. Vai komisārs varētu nodot savu informāciju Fēliksam Leiteram, kur� tobrīd esot ceļā uz radiosakaru mezglu? Un vai Bonds varētu aizņemties ma�īnu - vienalga kādu - bez �ofera? Jā, Lanā Rover bū�ot labs. Vienalga kas, ka tikai �etri riteņi.

Pēc tam Bonds piezvanīja Domino uz Palmi�ru. Izklausījās, ka meitene priecājas, dzirdot viņa balsi.

-� Kur tu visu ritu biji, D�eims? - �ī bija pirmā reize, kad viņa nosauca Bondu vārdā. - Es �ovakar gribu uzaicināt tevi peldēties. Man lika sakravāties un vakarā kāpt uz jahtas. Emilio saka, ka �onakt viņi do�oties pēc bagātībām. Vai nav jauki, ka viņ� ņem mani līdzi? Ta�u tas ir briesmīgs noslēpums, tāpēc nevienam nestāsti, labi? Ta�u viņ� negrib atklāt, kad būsim atpakaļ. Teica kaut ko par Maiami. Es domāju, - viņa vilcinājās, - es domāju, varbūt tu ap to laiku būsi atgriezies Ņujorkā. Es tik maz esmu tevi redzējusi. Vakar tu tik piepe�i aizgāji. Kas notika?

-�� Man pēk�ņi sāka sāpēt galva. Dro�i vien no saules. Tā tik bija diena. Es negribēju iet projām. Un es labprāt nopeldētos. Kur?

Viņa rūpīgi izstāstīja. Apmēram jūdzi no PaJmiras gar piekrasti stiepjoties pludmale. Uz to gar būdu ar lapu jumtu vedot sānceļ�. Viņ� nevarē�ot to nepamanīt. Pludmale tur esot labā�ka nekā pie Palmiras. Nir�ana sagādā�ot lielāku prieku. Un, protams, tur esot mazāk cilvēku. Teritorija piederot kādam aizbrauku�am zviedru miljonāram. Kad viņ� varē�ot ierasties? Pus�stunda bū�ot labi. Viņiem bū�ot vairāk laika. Lai peldētos, protams.

Atnesa Bonda pasūtīto viskiju un sendvi�u. Viņ� sēdēja un ēda, raugoties sienā, satraukts par meiteni, bet apzinoties, ko todien viņai no�darīs. Būs ļoti slikti - kad varēja būt tik labi. Viņ� atcerējās, kā pirmoreiz viņu sastapa, smieklīgo salmu cepurīti, kas bija no�ķiebu�ies pār degunu, gai�zilās lentes, kas, braucot pa Beistritu, plivinājās vējā. Nu labi�

Saritinājis dvielī peldbikses, Bonds uzvilka pie garajām biksēm tum�zilu kokvilnas kreklu un uzmeta plecā Leitera doto Geigera skaitītāju. Tad pameta skatienu spogulī. Viņ� izskatījās kā jebkur� cits tūrists ar fotoaparātu. Iebāzis roku bik�u kabatā, Bonds pārliecinājās, ka identifi�kācijas sprādze ir savā vietā, un, izgājis no nu�mura, devās uz liftu.

Lanā Roijer bija apgādāts ar Dunlopillo spilveniem, ta�u gar ceļmalām izdrupu�ais as�falts un Naso piekrastes ceļa bedrainie līkumi sagādāja pamatīgu slodzi atsperēm, bet trīso�ā pēcpusdienas saule likās neizturama. Atradis vietu, kur smil�u cej� nogriezās kazuarinās, un novietojis ma�īnu uz robe�as ar pludmali, Bonds vēlējās vairs tikai nokļūt jūrā un tur ari palikt. Pludmales būda atgādināja Robinsona Kruzo veidojumu no pita bambusa un vietējās priedes, kas apjumts ar palmu lapu jumtu, kura platās malas meta melnas ēnas. Iek�pusē bija divas ģērbtuves. Uz vienas bija rakstīts VIŅA, uz otras - VIŅAS. Viņas ģērbtuvē bija tikai maza kaudzīte mīkstu drānu un baltas brie�ādas san�dales. Bonds pārģērbās un izgāja atpakaļ saulē. Mazo pludmallti, ko veidoja baltu smil�u pusmēness, no abām pusēm ieskāva klin�u strēles. Meiteni nekur neredzēja. Krasts zem ūdens strauji pārgāja no zaļa zilā. Paspēris da�us soļus seklumā, Bonds ienira cauri remde�najam virsējam slānim vēsajās ūdens dzīlēs. Uzturējies tajās, cik ilgi vien iespējams, izbaudot brīni�ķīgi glāsmaino vēsumu uz ādas un matos, viņ� iznira virspusē un laiski izkāpa no ūdens, gaidot, ka teju, teju aiz kāda no klin�u izvirzīju�miem parādīsies meitene. Ta�u no viņas nebija ne vēsts, un pēc desmit minūtēm Bonds atgrie�zās krastā, izvēlējās stingru smil�u laukumiņu un apgūlās uz vēdera, nolicis galvu uz rokām.

Pēc da�ām minūtēm kaut kas lika viņam atvērt acis. Pāri klusajam līcītim viņam tuvojās sīka burbuļu taciņa. Kad tā bija iznākusi no tum�i zilajiem ūdeņiem zaļajos, Bonds varēja saskatīt dzelteno akvalanga cilindru un masku, kam nopakaļ slīdēja tum�u matu vēdeklis.

Meitene izpeldēja seklumā. Atspiedusies uz vie�na elkoņa, viņa pacēla masku.

-�� Neguli un nesapņo! - viņa strupi uzsauca. - Nāc mani glābt!

Piecēlies kājās, Bonds nogāja da�us soļus līdz vietai, kur viņa gulēja.

-�� Tev nevajadzēja nirt vienai pa�ai, - viņ� sacīja. - Kas noticis? Vai tevi gribēja noķert haizivs?

-�� Nevajag tik muļķīgi jokot. Man iedūru�ās kājā jūras gurķa adatas. Tev vajadzēs tās kaut kā izvilkt. Vispirms novelc man akvalangu! Pārāk sāpīgi stāvēt ar visu �o svaru mugurā.

Viņa pastiepa roku un atāķēja siksnu uz vēdera.

-� Tagad tikai pacel uz aug�u!

Bonds darīja, kā viņam lika, un aiznesa cilin�dru koku paēnā. Kad viņ� atgriezās, meitene sēdēja seklajā ūdenī un pētīja labās kājas pēdu.

-� Tur ir divas adatas, - viņa teica. - Būs grūti izvilkt.

Bonds pienāca un notupās viņai blakus. Divi melni punktiņi viens otram cie�i blakus atradās gandrīz zem vidējo pirkstu izliekuma. Piecēlies kājās, viņ� pastiepa roku.

-��� Nāc, iesim ēnā! Tas prasīs laiku. Neliec kāju uz zemes, citādi iedzīsi adatas vēl dziļāk. Es tevi aiznesī�u.

-� Mans varonis! - viņa pasmējās. - I^abi. Tikai nenomet zemē!

Viņa pastiepa abas rokas. Pieliecies Bonds saņēma viņu zem ceļgaliem, bet ar otru roku - zem padusēm. Meitenes rokas sakļāvās viņam ap kaklu. Bonds viegli pacēla viņu un palika bridi stāvam ūdenī, kas glaudās ap kājām, un vērojam viņas aug�up pavērsto seju. Spo�ās acis sacīja jā. Pieliecis galvu, viņ� cie�i noskūpstīja meitenes puspavērtās, gaido�ās lūpas.

Bridi kavēju�ās, tās lēnām atrāvās.

-�� Tev nevajadzētu saņemt atlīdzību pirms laika, - viņa aizelsusies sacīja.

-� Tas bija tikai kredītā.

Cie�i piekļāvis plaukstu meitenes labajai krūtij, Bonds izkāpa no ūdens, �ķērsoja pludmali un, iegājis kazuarīnu paēnā, saudzīgi noguldīja viņu mīkstajās smiltīs. Salikusi rokas zem pa�kau�a, lai smiltis nesaliptu slapjajos matos, viņa, paslēpusi skatienu aiz puspavērto plakstiņu tum�ā skropstu me�a, gulēja un gaidīja.

Bikini ar uzkalniņu slējās aug�up pretī Bon- dam, bet lepnās krūtis apspīlētajās bļodiņās atgādināja vēl divas acis. Bonds juta, ka zaudē mieru.

-�� Pagriezies! - viņ� strupi noteica.

Viņa darīja, kā likts. Pietupies Bonds saņē�ma plaukstā meitenes labo pēdu. Tā �ķita maza un mīksta kā sagūstīts putnēns. Notraucis smil��u graudiņus, viņ� atlocīja pirkstus. Mazie, sārtie spilventiņi līdzinājās kādai eksotiskai pu�ķei. Pieturot pirkstus, Bonds pieliecās un pie- kļāva lūpas vietai, kur beidzās aizlauztās, melnās adatas. Viņ� sūca apmēram minūti.

Mutē iekļuva mazs gabaliņ� adatas. Bonds to izspļāva un teica:

-� Bez sāpēm būs ilgi. Tas prasīs visu dienu, un es negribu tik daudz laika iz�ķiest tikai vie�nai pēdai. Vai esi gatava?

Viņ� redzēja, kā, gatavojoties sāpēm, sa�springst viņas dibena muskuļi.

-� Jā, - viņa sapņaini atteica.

Cik vien saudzīgi spēdams, Bonds iekodās miesā ap dzelksni un sūca. Pēda pūlējās izrau�ties no viņa tvēriena. Bonds pārstāja sūkt un izspļāva dzelk�ņa gabaliņus. Ap brūci bija re�dzamas baltas zobu pēdas, un no abām brūcītēm sūcās pa niecīgai asiņu lāsītei adatas galviņas lielumā. Viņ� tās nolaizīja. Zem ādas vairs nebija palicis gandrīz nemaz melnuma.

-� �ī ir pirmā reize, kad esmu ēdis sievieti, - viņ� sacīja. - Gar�o tīri labi.

Meitene nepacietīgi sagrozījās, bet neko neteica.

Bonds zināja, cik ļoti sāpēs.

-� Viss kārtībā, Domino, - viņ� sacīja. - Tu esi lieliska. Vēl pēdējoreiz.

Viņ� mierino�i noskūpstīja pēdu un, cik vien maigi spēdams, turpināja darbu.

Pēc minūtes vai divām viņ� izspļāva pēdējās adatu daļiņas, pateica viņai, ka cie�anas beigu��ās, un saudzīgi nolaida pēdu zemē.

-� Tagad jāuzmanās, lai brūcē neiekļūst smil�tis. Nāc, es aiznesī�u tevi līdz būdai, un tu varēsi uzvilkt sandales.

Meitene pagriezās uz muguras. Viņas mel�nās skropstas bija slapjas no asarām. Viņa tās noslaucīja ar delnu.

- Vai zini, tu esi pirmais vīrietis, kas mani jebkad saraudinājis, - viņa sacīja, nopietni uzlū�kodama Bondu, tad pacēla rokas, un tas nozī�mēja pilnīgu pakļau�anos.

Bonds pieliecās un pacēla meiteni uz ro�kām. �oreiz viņ� neskūpstīja gaido�o muti. Viņ� nesa meiteni uz būdu. Uz VIŅA vai VIŅAS? Bonds iz�ķīrās par VIŅA. Pasniedzies pēc krekla un biksēm, nometa tos uz grīdas, saklājot improvizētu gultu. Uzmanīgi nolika meiteni uz sava krekla. Viņas rokas bija Bondam ap kaklu, kamēr viņ� atpogāja vienīgo pogu, kas saturēja krū�turi, un pēc tam atsēja bikini aukliņas. Izkāpis no peldbiksēm, viņ� paspēra tās malā.

Atbalstījies uz elkoņa, Bonds nolūkojās skaistajā, sviedru klātajā sejā. Sviedru lāsītes mirdzēja zem acīm un pie deniņiem. Kaklā strauji sitās pulss. Apņēmīgās līnijas sejā bija aizskalojusi kaislība, un tā izskatījās maiga, mīļa un bezspēcīga. Miklās skropstas pavērās, un Bonda acīs mazliet ziņkārīgi ieskatījās brūnas, lielas un sapņainas acis. Tās laiski atgriezās īstenībā un nopētīja Bondu, it kā redzētu viņu pirmoreiz.

-�� Atvaino! - sacīja Bonds. - Man tā nevaja�dzēja darīt.

Vārdi viņu uzjautrināja. Bedrītes abos vaigos kļuva dziļākas.

-� Tu runā kā meitene, kas to darījusi pirmo reizi, - viņa sacīja. - Tagad tu baidies, ka tev var gadīties bērns. Vajadzēs izstāstīt mātei.

Bonds pieliecās un noskūpstīja viņu. Vis�pirms abus lūpu kaktiņus, pēc tam pavērtās lūpas.

-�� Iesim peldēties! - viņ� sacīja. - Pēc tam man ar tevi jārunā.

Viņ� piecēlās kājās un pastiepa rokas. Mei�tene tās negribīgi saņēma. Uzcēlis kājās, Bonds piekļāva meiteni sev klāt. Viņas augums flirtēja ar viņējo, zinot, ka par to nekas nedraud. Meite�ne rotaļīgi uzsmaidīja un izturējās vēl pavedino- �āk. Bonds spēji piekļāva viņu vēl cie�āk, lai apstādinātu un ari tāpēc, ka viņiem bija paliku��as vēl tikai da�as minūtes laimes.

-��� Beidz, Domino! - viņ� sacīja. - Iesim! Nav nekādas vajadzības ģērbties. Smiltis tavām kā�jām neko sliktu nenodarīs. Es tikai izlikos.

-�� Es arī, - viņa sacīja, - kad iznācu no ūdens. Man nemaz tik ļoti nesāpēja. Un es varēju izvilki adatas pati, ja būtu gribējusi. Tā, kā to dara zvejnieki. Vai tu zini. kā?

Bonds iesmējās.

-� Jā, zinu. Tagad uz jūru!

Noskūpstījis meiteni vēlreiz, Bonds atkāpās

un palūkojās uz viņas augumu, lai saglabātu

atmiņā. Pēc tam strauji pagriezās, skrie�us metās uz jūru un dziļi ienira.

Kad viņ� izkāpa krastā, meitene jau bija beigusi peldi un ģērbās. Bonds noslaucījās. Uz meitenes jautrajām piezīmēm pāri �ķērssienai viņ� atbildēja ar vienzilbes vārdiem. Visbeidzot viņa ievēroja pārmaiņas.

-� Kas tev lēcies, D�eims? Vai kaut kas noticis?

-� Jā, mīļā.

Velkot kājās bikses, viņ� dzirdēja, kā zelta ķēdīte no�ķind pret sīknaudu.

-�� Nāc laukā! - viņ� sacīja. - Man ar tevi jārunā.

Sentimenta vadīts, Bonds izvēlējās smil�u laukumiņu otrā pusē būdai, nevis tajā, kur viņi pirmīt bija sēdēju�i. Iznākusi no būdas, meitene nostājās viņa priek�ā. Viņa uzmanīgi pētīja Bon�da seju, pūloties tajā ko salasīt. Bonds novēr�sās. Viņ� sēdēja, aptvēris ar rokām ceļgalus, un vērās tālumā. Meitene apsēdās blakus, bet pa gabaliņu.

-�� Tu gribi mani sāpināt. Vai tu brauc pro�jām? Tikai ātri! Pasaki skaidri un gai�i, un es neraudā�u.

-�� Es baidos, ka ir vēl ļaunāk. Domino, - sa�cīja Bonds. - Es nerunā�u par sevi. Es runā�u par tavu brāli.

Bonds juta, ka viņas augums sastingst.

-�� Runā! - viņa teica klusā, saspringtā balsī. - Pastāsti, kas par lietu!

Bonds izņēma no kabatas aproci un klusē�jot pasniedza to meitenei.

Viņa to paņēma. Viņa uz to pat nepaskatī�jās, tikai nedaudz novērsās no Bonda.

-� Tātad viņ� ir miris. Kas viņam notika?

-� Tas ir slikts un ļoti gar� stāsts. Tajā iesaistīts tavs draugs Iorgo. Runa ir par loti lielu konspirāciju. Es atrodos �eit savas valdības uzdevumā, lai visu noskaidrotu. Es tie�ām es�mu kaut kas līdzīgs policistam. Es tev to stāstu un pastāstī�u ari visu pārējo tāpēc, ka simtiem un, iespējams, tūksto�iem cilvēku ies bojā, ja tu nepalīdzēsi to novērst. Tāpēc man tev jārāda �ī aproce un jāliek ciest, lai tu man noticētu. To darot, es lau�u zvērestu. Lai kas notiktu, lai kā tu izlemtu rīkoties, es ticu, ka tu nevienam nestāstīsi to, ko tev atklā�u.

-� Tad tāpēc tu ar mani mīlējies - lai es darītu to, ko tu no manis gribi. Un tagad tu mani �anta�ē ar mana brāļa nāvi.

Vārdi tika izgrūsti caur zobiem.

-�� Es tevi ienīstu, ienīstu, ienīstu, - viņa klusi un draudīgi �ukstēja.

-�� Tavu brāli nogalināja Largo, vai ari to izda�līja pēc viņa pavēles, - aukstā, lieti�ķā balsī attei�ca Bonds. - Es atnācu �urp tikai tādēj, lai tev to pateiktu. Bet tad, - viņ� vilcinājās, - tu biji �eit, un es tevi mīlu un gribu. Kad tas, kas notika, sākās, man vajadzēja pietikt spēka apstāties. Nepietika. Es zināju - vai nu tobrīd, vai varbūt ne�kad. Zinot to, ko es zināju, tā nedrīkstēja rīkoties.

Ta�u tu izskatījies tik skaista un laimīga. Es gri�bēju atlikt tavas cie�anas. Tas ir mans vienīgais attaisnojums.

Bonds mirkli klusēja.

-� Tagad paklausies, kas man tev sakāms! Pēc brī�a tu sapratīsi, ka mēs visā tajā neesam nekas. Notieko�ajam ar mums nav nekāda sakara.

Bonds negaidīja viņas atbildi. Viņ� sāka no pa�a sākuma, lēni un pamatīgi izstāstot visu līdz pēdējam sīkumam un noklusējot vienīgi Mantas iera�anos, vienīgo faktoru, kas tagad va�rēja palīdzēt pret I^argo un izjaukt viņa plānus.

-� Tā nu tu redzi, - viņ� beidza stāstījumu, - ka mēs neko nevaram iesākt, kamēr �ie iero�i tik tie�ām atrodas Disco. Līdz tam Largo ideāli piesedz stāsts par bagātību meklējumiem. Nekas viņu nespēj saistīt ne ar nogrimu�o lidma�īnu, ne SPEKTRU. Ja mēs iejauksimies tagad, �ajā mirklī, kaut kāda iemesla dēļ arestēsim kuģi, novērosim to vai kavēsim jahtas pārvieto�anos, tas vienīgi aizkavēs SPEKTRA plānus. Tikai Largo un viņa cilvēkiem ir zināms, kur paslēptas bumbas. Ja lidma�īna aizlidojusi pēc bumbām, tā uzturēs radiosakarus ar Disco. Ja radīsies kāds �ķērslis, lidma�īna var atstāt bumbas paslēptuvē vai nomest tās seklumā jebkurā vietā un atgriezties pēc tām, kad briesmas būs garām. Pastāv pat iespēja, ka uzdevumu jebkurā bridi uztic ne vairs Disco, bet kādam citam kuģim vai lidma�īnai. SPEKTRA vadība, lai kas tā būtu, paziņos premjerministram, ka mainījusi plānus, vai ari nepaziņos pilnīgi neko. Pēc tam, varbūt pēc vairā�kām nedēļām, viņi atsūtīs citu ziņu. Un tad var�būt tiks dotas tikai divdesmit �etras stundas, lai naudu nogādātu prasītajā vietā. Noteikumi būs bargāki, un mums tie būs jāpieņem. Kamēr mēs neuzzināsim, kur atrodas bumbas, mēs būsim apdraudēti. Vai tu to saproti?

-� Jā. Kas tad būtu jādara?

Balss skanēja skarbi. Meitenes acis neganti spīdēja, cauri Bondam lūkojoties uz kādu attālu mērķi - ne uz lielo konspiratoru Largo, nodomāja Bonds, bet uz Largo, kas nogalināja viņas brāli.

-��� Mums jāuzzina, kad �īs bumbas nonāk Disco tilpnē. Pārējais nav svarīgi. Tad varēsim rīkoties ar visu jaudu, kas ir mūsu rīcībā. Tur�klāt mūsu pusē darbojas viens nozīmīgs apstāk�lis. Largo ir pilnīgi pārliecināts, ka viņ� ir dro�ībā. Viņ� joprojām uzskata, ka perfektais plāns, un tas nudien ir perfekts, norisinās tie�i tā, kā paredzēts. Tas ir mūsu spēks, mūsu vienīgais spēks. Vai tu saproti?

-�� Un kā lai jūs uzzināt, kad bumbas tiek iekrautas jahtā?

-� Tev mums jāpasaka.

-Jā.

Zilbe skanēja neizteiksmīgi, vienaldzīgi.

-� Bet kā lai es to uzzinu? Un kā lai es tev to pasaku? �is cilvēks nav muļķis. Vienīgā muļķība, ka viņ� grib sev mīļāko, - viņa izspļāva �o vārdu caur zobiem, - kad tik daudz likts uz spēles.

Meitene mirkli klusēja.

-� �ie cilvēki izdarīju�i sliktu izvēli. Largo ne�spēj dzīvot, ja viņam pie rokas nav sievietes. Viņiem to vajadzēja zināt.

-�� Kad Largo lika tev ierasties uz kuģa?

-� Piecos. Pēc manis uz Palmiru atbrauks laiva.

Bonds ieskatījās pulkstenī.

-�� Pa�laik ir �etri. Man ir Geigera skaitītājs. Tas ir pavisam vienkār�s. Aparāts uzreiz pa�teiks, ja bumbas parādīsies kuģī. Es gribu, lai tu to paņem līdzi. Ja skaitītājs rādīs, ka uz jahtas ir bumba, es gribu, lai tu iededz gaismu savā iluminatorā - ieslēdz gaismu vairākkārt vai izda�ri ko tamlīdzīgu. Mūsu cilvēki kuģi novēro. Viņi ziņos. Pēc tam atbrīvojies no Geigera skaitītāja. Pārmet to pāri bortam.

-� Tas ir muļķīgs plāns, - viņa nicīgi noteica. - Melodramatiskas blēņas, ko apraksta trilleros. Reālajā dzīvē cilvēki gai�ā dienas laikā neieslēdz kajītē gaismu. Nē! Ja bumbas būs kuģī, es iz�nāk�u uz klāja - parādī�os jūsu cilvēkiem. Tā ir dabiska izturē�anās. Ja bumbu kuģī nebūs, es palik�u kajītē.

-� Labi. Dari pēc sava prāta. Bet vai tu to izdarīsi?

-� Protams. Ja, ieraugot Largo, spē�u nepada�rīt viņam galu. Ta�u ar nosacījumu, ka tad, kad tu viņu dabūsi, tu parūpēsies, lai viņu nogalina.

Meitene runāja pavisam nopietni. Viņa pa�skatījās uz Bondu ar lieti�ķu skatienu, it kā viņ� būtu tūrisma aģents, bet viņa gatavotos rezervēt vietu vilcienā.

-�� �aubos, vai tas notiks. Es teiktu, ka visi, kas atrodas uz kuģa, saņems mū�a ieslodzījumu cietumā.

Meitene apdomājās.

-� Jā. Ar to pietiks. Tas ir ļaunāk nekā mirt. Tagad parādi man, kā darbojas aparāts.

Viņa piecēlās kājās, bet, paspērusi da�us soļus, �ķiet, kaut ko atcerējās. Viņa palūkojās uz aproci, ko turēja rokā. Pagriezusies viņa piegāja pie ūdens malas un mirkli stāvēja, lūkodamās tālumā pāri klusajam ūdens klajam, tad atvēzē�jās, cik spēka, un iemeta zelta ķēdi tālu pāri seklumam tum�ajā zilumā. Mirkli iemirdzējusies spo�ajā saulē, tā sacēla vieglus �ļakstus. Meitene noskatījās, kā uz visām pusēm aizstaro sīki vilnī�i, un, kad sasistais spogulis atkal sakļāvās, pagriezās un devās atpakaļ, atstājot smiltīs nevienādi dziļus mazo pēdu nospiedumus.

Bonds parādīja viņai, kā darbojas Geigera skaitītājs. Izņēmis rokaspulksteni iemontēto indikatoru, viņ� lika paļauties tikai uz zīmīga�jiem klik�ķiem.

-��� Tam vajadzētu uzrādīt radiāciju jebkurā vietā uz kuģa, - viņ� paskaidroja, - ta�u labāk, ja izdodas tikt tilpnes tuvumā. Saki, ka gribi pafotografēt no klāja kuģa pakaļgalā vai kaut ko tamlīdzīgu! �is aparāts ir izgatavots, lai pēc iz�skata līdzinātos Rolleiflex. Tam ir Rolleiflex objektīvs un visas fotografē�anai nepiecie�anās pogas. Nav tikai filmas. Tu varētu teikt, ka gribi uz atvadām nofotografēt Naso un jahtu, vai ne?

-Jā.

Meitene, visu laiku uzmanīgi klausījusies, tagad �ķita aizdomājusies. Viņa uzmanīgi pastiepa roku un pieskārās Bondam, tad ļāva tai noslīdēt. Pacēlusi skatienu, viņa steig�us novērsās.

-�� Es teicu, - viņa nokaunējusies ierunājās, - es teicu, ka tevi ienīstu. Tā nav patiesība. Es nesapratu. Kā es varēju - tik briesmīgs stāsts? Es vēl aizvien tam nespēju pilnībā noticēt, noticēt, ka tam kāds sakars ar Largo. Mums Kapri bija kaut kas līdzīgs romānam. Viņ� ir pievilcīgs vīrietis. Visas citas gribēja viņu dabūt. Tas bija izaicinājums, nocelt viņu no deguna priek�as visām tām elegantajām sievietēm. Tad viņ� pastāstīja par jahtu un �o brīni�ķīgo ceļoju�mu pēc dārgumiem. Man tas �ķita kā pasaka. Protams, es piekritu braukt līdzi. Kur� gan nebūtu piekritis? Pretī es biju gatava dot to, kas man bija jādod.

Uzmetusi īsu mirkli Bondam, viņa atkal novērsās.

-�� Atvaino! Bet tā nu tas ir. Kad nokļuvām Naso un viņ� turēja mani krastā, tālāk no jahtas, es biju pārsteigta, bet ne aizvainota. Salas ir skaistas. Man bija diezgan, ko darīt. Ta�u tavs stāsts izskaidro daudzas nianses. Man nekad neļāva atrasties radiomezglā. Apkal�pe bija nerunīga un vēsa - viņi izturējās pret mani kā pret nevēlamu personu, un viņiem bija savādas attiecības ar Largo, drīzāk kā līdzīgiem ar līdzīgu, nevis kā ar darba devēju. Turklāt viņi bija skarbi vīri un izglītotāki, nekā jūrnieki parasti mēdz būt. Tātad viss saskan. Es pat varu atcerēties, ka visu nedēļu pirms pagāju�ās ceturtdienas Iorgo bija ārkārtīgi nervozs un viegli aizkaitināms. Mēs jau sākām nogurt viens no otra. Man tas �ķita pietiekams izskaidro�jums. Es pat sāku domāt par atgrie�anos mājās. Ta�u pēdējās dienās viņ� kļuva mierīgāks, un, kad �ovakar Largo man lika sakravāties un kāpt uz kuģa, es pat nodomāju, ka varētu viņam paklausīt. Un, protams, mani sajūsmināja gaidāmā bagātību meklē�ana. Es gribēju redzēt, ko tas nozīmē. Bet tad, - viņa paskatījās uz jū�ras pusi, - ieradies tu, un pēc tā, kas �odien notika, es biju nolēmusi pateikt Largo, ka nekur neie�u. Ka palik�u �eit, paskatī�os, kurp dosies tu, un ie�u tev līdzi.

Pirmo reizi visā �ajā laikā Domino ieskatījās viņam tie�i sejā un nenolaida skatienu.

-�� Vai tu man to ļausi?

Bonds pastiepa roku un piekļāva plaukstu viņas vaigam.

-�� Protams, ļau�u.

-� Kas tagad notiks? Kad es tevi atkal redzē�u?

No �ā jautājuma Bonds bija baidījies visvai�rāk. Nosūtot viņu uz jahtu, turklāt ar Geigera skaitītāju, viņ� pakļāva Domino divkār�ām briesmām. Largo varēja viņu atmaskot, un tādā gadījumā nekavējoties sekotu nāve. Ja vajadzēs dzīties pakaļ jahtai, kas �ķita neizbēgami, Manta nogremdētu Disco ar �āviņiem vai torpēdu, iespējams, pat bez brīdinājuma. Bonds bija iedomājies abus �os variantus un noracis tos apziņas dzijumos. Viņ� negribēja par to domāt.

-� Tiklīdz viss beigsies, - viņ� sacīja, - es tevi sameklē�u, lai kur tu būtu. Bet tagad tev draud briesmas. Tu to zini. Vai tu vēl aizvien esi gatava riskēt?

Domino ieskatījās pulkstenī.

-�� Puspieci, - viņa sacīja. - Man jāiet. Nenāc man līdzi uz ma�īnu. Noskūpsti mani un paliec, kur esi! Neraizējies par to, kas man darāms. Es to izdarī�u labi. Vai nu tas, vai duncis �ā vīrie�a mugurā, citas iespējas tik un tā nav.

Viņa pastiepa rokas.

-�� Nāc.

Pēc da�ām minūtēm Bonds dzirdēja, kā sāk rūkt MG dzinējs. Viņ� nogaidīja, kamēr skaņa izdziest tālumā, ma�īnai aizbraucot pa Rietumu krasta ceļu, pēc tam iekāpa savā Lanā Rover un sekoja.

Jūdzi tālāk pa piekrasti, kur divi balti obeliski iezīmēja ieeju Palmiras teritorijā, uz ceļa vēl aizvien stāvēja putekļu mākonis. Bonds pa�smīnēja par savu vēlē�anos braukt viņai pakaļ un neļaut kāpt uz jahtas. Par ko, pie velna, viņ� domāja? Viņ� lielā ātrumā aizbrauca tālāk pa ceļu uz Vecā torta ragu, kur pamestas villas garā�ā bija apmetu�ies policijas novērotāji. Viņi atradās savā postenī. Viens vīrietis, sē�ot audekla krēslā, lasīja grāmatu mīkstajos vākos, kamēr citi sēdēja pie tālskatiem, kas caur spraugu �alūzijās bija pievērsti Disco. Viņiem blakus uz grīdas atradās raidītājs aizsargkrāsā. Nodevis instrukcijas, Bonds apsēdās pie raidītā�ja un, sazinājies ar policijas komisāru, informēja viņu par notikumu gaitu. Komisārs nodeva viņam divas ziņas no Leitera. Viena apliecināja, ka Palmiras apciemojums nav devis nekādus rezultātus, vienīgi meitenes mantas pēcpusdie�nā aiznestas uz Disco. Laivu māja esot pilnīgi nekaitīga. Tajā atradusies laiva ar stikla dibenu un ūdens velosipēds. Dro�i vien tas arī atstājis no gaisa redzētās pēdas. Otrā ziņa vēstīja, ka Manta esot gaidāma pēc divdesmit minūtēm. Lai Bonds ierodoties Prin�a D�ord�a piestātnē kopā ar Leiteru to sagaidīt.

���

Mantai, kas bezgala piesardzīgi tuvojās pa kanālu, nepiemita nekā no kurta elegances, kas raksturīga parastajām zemūdenēm. Tā bija strupa, resna un neglīta. Zemūdenes sīpolveidī- gam gurķim līdzīgais noapaļotais metāla deguns, piesegts ar brezentu, lai slēptu no Naso iedzīvotājiem radara skeneri, nedeva ne mazāko mājienu par tās ātrumu, kas, pēc Ioitera vār�diem, bija apmēram �etrdesmit mezglu stundā.

- Bet to viņi tev neteiks, D�eims. Tas esot dienesta noslēpums. Dro�i vien, kad uzkāpsim uz kuģa, mēs atklāsim, ķa pat papīrs papīrgrozā ir dienesta noslēpums. Piesargies no flotes pui��iem! Mūsdienās viņi ir tik mazrunīgi. Viņuprāt, pat atraugas apdraud dro�ību.

-�� Ko vēl tu par to zini?

-�� Labi, kapteinim to neteiksim, bet mēs CIP, protams, galvenajos vilcienos apguvām �īs zem�ūdenes, lai spētu instruēt aģentus, kas jāmeklē, un saprast norādes viņu ziņojumos. �ī zemūdene ir viena no D�ord�a Va�ingtona klases, sver apmēram 4000 tonnu, apkalpe sastāv no apmēram simts cilvēkiem, maksā aptuveni simts miljonu dolāru. Diapazons - kādu vien vēlaties, kamēr izbeidzas pārtikas krājumi vai jāpapildina kodolreaktors. Teiksim, aptuveni pēc katrām 100 000 jūdzēm. Ja �ai zemūdenei ir tāds pats apbruņojums kā D�or- d�am Va�ingtonam, tad tajā ir se�padsmit verti�kālu palai�anas cauruļu, pa astoņām divās rindās, kas paredzētas Polaris cietās degvielas raķetēm. To diapazons ir apmēram 1200 jūd�u. Apkalpe caurules sauc par "�ervudas me�u", jo tās krāsotas zaļā krāsā un raķe�u nodalījums atgādina rindās nostatītu resnu koku stum�brus. Polaris raķetes iz�auj labu gabalu zem ūdens virsmas. Zemūdene apstājas un ieņem pavisam nekustīgu pozīciju. Kuģa atra�anās vietu nepārtraukti kontrolē gan pa radio, gan vērojot zvaigznes ar sare�ģītu aparātu, ko sauc par zvaig�ņu periskopu. Visa informācija līdz raķetēm nonāk automātiski. Tad galvenais �āvējs nospie� pogu, un raķete, saspiesta gaisa dzīta, �aujas aug�up cauri ūdenim. Iznākot no ūdens, cietā degviela aizdedzina raķeti un uztur to visu atliku�o ceļu. Ja tā padomā, tas tie�ām ir velni�ķīgs ierocis. Iedomājies, kā �is sasodītās raķetes jebkurā vietā iz�aujas no ūdens un saspridzina kādu galvaspilsētu lupatu lēveros. Mums jau ir se�as tādas zemūdenes un būs vēl citas. Ja tā padomā, nav slikts iebiedē�anas līdzeklis. Neviens nezina, kur tās atrodas un kad var iz�aut. Nemaz nelīdzinās raķe�u bāzēm un tamlīdzīgām vietām, kuru atra�anos viegli no�teikt un kuras var padarīt rīcībnespējīgas ar vienu vienīgu raķe�u vilni.

-� Gan jau atradis kādu veidu, kā tās atrast, - sausi noteica Bonds. - Un, iespējams, dziļi okeānā ierīkota atomiskā dziļumbumba nosūtīs �oka viļņus simtiem jūd�u tālumā un iznīcinās visu milzīgā reģionā. Bet vai tai ir kaut kas mazāks par raķetēm? Ko mēs izmantosim, ja vajadzēs tikt galā ar Disco?

-�� Zemūdenei ir se�as torpēdu caurules, un uzdro�inos apgalvot, ka tai ir arī mazāks bruņojums - ma�īnpistoles un tamlīdzīgi. Vis�grūtāk būs pierunāt komandieri, lai tās iz�auj. Viņam nepatiks doma, ka jā�auj uz neapbru�ņotu civilo jahtu, paklausot pāris neievērojamu personu pavēlēm, no kuriem viens turklāt ir anglis. Ceru, ka viņ� no Flotes departamenta saņēmis tikpat pamatīgas pavēles kā mēs abi.

Milzīgā zemūdene vieglītēm atsitās pret pie�stātni. Tika izmestas virves un izlikts alumīnija traps. Vērotāju pūlis, ko apturēja policijas kor�dons, daudzbalsīgi uzgavilēja.

- Iesim nu! - sacīja Leiters. - Elli�ķīgi slikts sākums. Mums pa abiem nav pat vienas cepu�res, ko pacelt sveicienam. Tu taisi kniksi, es piesitī�u kāju.

Zemūdene iek�pusē bija neticami ietilpīga, un tās dziļumos veda nevis trepes, bet kāpnes. Nekur neredzēja neko lieku, un inteijera spīdīgais krāsojums sastāvēja tikai no diviem zaļajiem toņiem. Spilgti krāsotie elektrības vadi priecīgi kontrastēja ar gandrīz slimnīcai līdzīgo apdari. Nopakaļ sardzes virsniekam, apmēram divdesmit astoņus gadus vecam vīrietim, viņi nokāpa divus klājus zemāk. Gaiss (temperatūra 70� pēc Fārein- heita un gaisa mitrums 46 %, kā paskaidroja virsnieks) bija brīni�ķīgi vēss. Kāpņu pakājē viņ� pagriezās pa kreisi un pieklauvēja pie durvīm ar uzrakstu "Komandieris P. Pedersens, SVF".

Kapteinim pēc izskata varēja dot ap �etrdes�mit. Viņam bija plata, skandināviska seja un melns, tikko sirmot sācis "ezītis". Gudras, dzirksto�as acis, kas liecināja par labu humora izjūtu, bet bīstama mute un zods. Viņ� sēdēja pie metāla galda ar glītās kaudzītēs sakārtotiem dokumentiem un kūpināja pīpi. Viņam priek�ā atradās tuk�a kafijas tase un bloknots, kurā viņ� tikko bija rakstījis. Vīrietis piecēlās, paspie�da ienācējiem roku, pamāja uz divu krēslu pusi pie rakstāmgalda un sacīja: - Lūdzu, kafiju, Stenton, vai jūs, lūdzu, neapsēstos?

Izrāvis virsējo lapu no bloknota, viņ� to pasniedza pāri rakstāmgaldam.

-�� Ārkārtīgi steidzami.

Kapteinis apsēdās.

-� Tātad, d�entlmeņi, esiet sveicināti uz klāja! Komandieri Bond, man ir patīkami, ka kuģi apcie�mo Karaliskās flotes loceklis. Vai esat kādreiz bijis uz zemūdenes?

-� Esmu, - sacīja Bonds, - bet tikai kā kravas pārzinis. Dienēju izlūko�anā - Karaliskās flotes speciālajā nodaļā. Tā teikt, �okolādes jūrnieks.

Kapteinis iesmējās.

-� Tas ir labi! Un jūs, mister I>eiter?

-� Nē, kapteini Bet man bija pa�am sava zem�ūdene. To darbināja ar kaut ko līdzīgu gumijas pūslim un caurulei. Nelaime tā, ka man nekad neļāva pielaist vannā pietiekami daudz ūdens, lai redzētu, ko tā no tiesas var paveikt.

-�� Izklausās glu�i pēc Jūras spēku departa�menta. Viņi nekad neļauj man izmēģināt �o kuģi līdz galam. Izņemot vienu reizi, kad bija jāveic izmēģinājums. Katru reizi, kad gribi uzņemt kārtī�gu ātrumu, adatiņa �ķērso sasodīto sarkano līniju, ko kāds neģēlis uzkrāsojis uz ciparnīcas. Labi, d�entlmeņi, - kapteinis paskatījās uz Leite- ru, - kāds ir rezultāts? Neesmu saņēmis tādus "Pilnīgi slepeni" un "Ārkārtīgi steidzami" plūdus kop� Korejas laikiem. Varu jums pateikt, ka pēdējo ar atzīmi "Personīgi" saņēmu no Jūras spēku priek�nieka. Tajā bija sacīts, ka pāreju jūsu pakļautībā, bet jūsu nāves vai nespējas gadījumā - komandiera Bonda pakļautībā līdz brīdim, kad �ovakar pulksten septiņos ierodas admirālis Karlsons. Kas par lietu? Kas notiek? Zinu tikai to, ka uz visiem signāliem ir atzīme "Operācija Pērkonlode". Kas tā par operāciju?

Bondam komandieris Pedersens bija ļoti iepaticies. Viņam patika kapteiņa nepiespiestā izturē�anās, viņa humors un - prātā ienāca vecs flotes teiciens - viņa buras piegriezums jeb ārējais izskats. Kamēr Leiters stāstīja faktus līdz pat Largo amfībijas izlido�anas brīdim pulksten 1.30 un norādījumiem, ko Bonds bija devis Dominikai Vitāli, viņ� vēroja kapteiņa patīkamo, labsirdīgo seju.

Leitera balss fonā skanēja klusu trok�ņu pavadījums - ģeneratora pastāvīgā, spalgā gaudo��ana, kam pāri klājās mūzikas fons - Ink Spots dziedāja "Man gar�o kafija, man gar�o tēja". Laiku pa laikam virs kapteiņa rakstāmgalda iesprak�ķē- jās komutators un atskanēja mehāniskas balsis:

- Robertss pie galvenā in�eniera! Galvenais in�enieris izsauc Open�ovu! Zilo komandu uz nodalījumu F!

Un no kaut kurienes precīzi ik pēc divām minūtēm atskanēja sūknim līdzīga aparāta �ņācieni un burzguļo�ana. Radās sajūta, it kā viņi būtu iekāpu�i vienkār�a robota smadzenēs, ko ar nelielu cilvēku līdzdalību darbina hidrau�lika un elektriskie impulsi.

Desmit minūtes vēlāk komandieris Peder- sens atliecās krēslā taisni. Viņ� pasniedzās pēc pīpes un izklaidīgi sāka to piebāzt.

- Tas tik ir traks stāsts, - viņ� noteica un pasmaidīja. - Savādi, pat ja nebūtu saņēmis signālus no Jūras spēku departamenta, es tam būtu noticējis. Vienmēr esmu domājis, ka kaut kam tādam tuvākajā laikā jānotiek. Nolādēts! Man jāpārvadā raķetes, es komandēju kodol- zemūdeni� Bet tas nenozīmē, ka mani nepār�ņem �ausmas, visu to iedomājoties. Man ir sieva un divi bērni, un ari tas biedē. �ie kodoliero�i vienkār�i ir pārāk bīstami. Jebkur� no �ejienes smil�ainajiem līcī�iem var turēt ķīlā visas Savienotās Valstis - tikai pavēr�ot vienu no ma�nām raķetēm uz Maiami. Un te nu es esmu - Pīters Pedersens, trīsdesmit astoņus gadus vecs, varbūt pie pilna prāta, varbūt ne, un manā krājumā ir se�padsmit tādu raķe�u. Pietiekami, lai noslaucītu no zemes virsas gandrīz visu Angliju. Ta�u, - viņ� saņēma kopā uz rakstām�galda gulo�ās plaukstas, - tas ir tikai starp citu. �obrīd mums ir viena maza problēmiņa - maza, bet tik liela kā pasaule. Kas tad mums jādara? Ja esmu sapratis pareizi, jūs, d�entlmeņi, domājat, ka �is Largo kuru katru brīdi atgriezī�sies savā lidma�īnā ar visām paslēptajām bumbām. Ja viņ� ir dabūjis bumbas un gatavo�jas darīt to, ko jūs man teicāt, un es ticu, ka viņ� tās ir dabūjis, �ī meitene mums par to pazi�ņos. Tādā gadījumā mēs viņu ņemam uz grauda un arestējam vai uzspridzinām viņa kuģi. Pareizi? Ta�u pieņemsim, ka viņ� nav iecēlis bumbas kuģī vai ari kāda iemesla dēļ mēs nesaņemsim zīmi no meitenes. Ko tad mēs darām?

- Mēs viņam sekojam, sē�am cie�i uz astes, kamēr izbeidzas noteiktais laiks, kas, skaitot no �ā brī�a, ir vēl divdesmit �etras stundas, - rāmi noteica Bonds. - Tas ir viss, ko varam darīt, neizraisot likuma sargu brēku. Kad laiks būs beidzies, mēs varam nodot visu problēmu mūsu valdību ziņā, lai viņi izlemj, ko darīt ar Disco, nogremdēto lidma�īnu un visu pārējo. Pa to laiku kāds vīriņ� ātrumlaivā, par kuru neko neesam dzirdēju�i, var būt atstājis vienu no bumbām pie Amerikas krastiem, un Maiami var būt uzgājusi gaisā. Vai ari var atskanēt liels būk�ķis kaut kur citur pasaulē. Pagājis pietiekami ilgs laiks, lai izceltu bumbas no lidma�īnas un nogādātu tūksto�iem jūd�u attālumā no �ejienes. Jā, tas būtu pārāk slikti, un mēs būtu vainīgi. Ta�u �ajā mirklī mēs esam glu�i kā detektīvi, kas novēro cilvēku, kas, viņuprāt, gatavs izdarīt slepkavību. Viņi pat nezina, vai potenciālajam slepkavam ir ierocis vai nav. Detektīvi var vienīgi viņam sekot un gaidīt, kamēr tas patiesi izrauj ieroci no kabatas un nomērķē. Tad un tikai tad detektīvs var �aut uz viņu vai apcietināt.

Bonds pagriezās pret Leiteru.

-� Vai ne tā, Fēliks?

-� Tā iznāk. Un, kaptein, mēs ar komandieri Bondu esam pilnīgi pārliecināti, ka Largo ir īstais un ka viņ� tūlīt pat ies uz mērķi. Tāpēc mēs piekritām celt trauksmi un aicināt jūs uz �ejieni. Var dro�i derēt, ka viņ� to bumbu uzstā�dīs naktī, un �ī nakts ir pēdējā, kas vēl atlikusi. Starp citu, kaptein, vai jums ir tvaiks vai kā to sauc uz kodolzemūdenēm?

-�� Ir, un mēs varam doties ceļā kaut vai pēc piecām minūtēm. - Kapteinis pakratīja galvu. -Ta�u man jums jāsaka slikta ziņa, d�entlmeņi. Es vienkār�i nevaru iedomāties, kā mēs varētu sekot Disco.

-� Kā tad tā? Jūs ta�u varat uzņemt nepiecie��amo ātrumu?! - Leiters pieķēra sevi, ka draudīgi pastiepis roku uz kapteiņa pusi, un steig�us nolaida skatienu.

Kapteinis pasmaidīja.

-� Jādomā gan. Dro�i vien mēs varam sarīkot labas sacīkstes taisnā gabalā, bet �ķiet, ka jūs, d�entlmeņi, neesat ņēmu�i vērā navigācijas ris�ku �ajā okeāna daļā. - Viņ� norādīja uz britu admiralitātes karti pie sienas. - Paskatieties! Vai esat kādreiz redzēju�i karti ar tik daudziem cipariem? Izskatās pēc izjuku�a skudru pū�ņa. Tās ir bīstamās vietas, d�entlmeņi, un es jums varu pateikt, ka mums būs beigas, ja vien Disco neturēsies pie kāda no dziļūdens kanāliem - pie Okeāna Mēles, Ziemeļrietumu Providensas vai

Ziemeļaustrumu. Viss pārējais apgabals, - viņ� pamāja ar roku, - uz kartes varbūt izskatās tādā pa�ā zilā krāsā, bet pēc ceļojuma jūs sasoditi labi sapratīsiet, ka tā nav tā pati zilā krāsa. Gandrīz viss reģions sastāv no pacēlumiem un �elfiem, virs kuriem ir tikai tris līdz desmit asis ūdens. Ja es būtu pilnīgi traks un meklētu jau�ku, ērtu darbiņu krastā, es izvestu kuģi pa desmit asu dzijumu - ja spētu piekukuļot stūr�mani un nerādīt eholoti apkalpes locekjiem. Ta�u, ja arī mums uz kartes gadītos labs gabals desmit asu dziļuma, nedrīkst aizmirst, ka karte ir veca, vēl no burinieku laikiem, bet okeāna dibens �ajos vairāk nekā piecdesmit gados, kop� zīmēta karte, ir krietni nobīdījies. Tad vēl ir paisumi un bēgumi, kas to pārveido, un koraļļu galvas, ko eholote neuzrāda, kamēr tu nedzirdi lūsto�as tilpnes vai dzenskrūves atbalsis. - Kap�teinis atgriezās pie rakstāmgalda. - Nē, d�entl�meņi! Largo rīkojies sasodīti gudri, izvēloties �o itāļu kuģi. Jahta ir hidroplāns, un tās iegrime dro�i vien nav dziļāka par asi. Ja tā izvēlēsies kuģot pa seklumu, mums nebūs ne mazāko izred�u. Un tas ir mans pēdējais vārds. - Kaptei�nis uzlūkoja abus vīrus pēc kārtas. - Vai gribat, lai sazinos ar Jūras spēku departamentu un izsaucu no Loderdeilas forta bumbvedējus? Īle varētu sekot jahtai.

Abi vīrie�i saskatījās.

- Jahta kuģos bez ugunīm, - sacīja Bonds. - Atrast to tumsā būs velni�ķīgi grūti. Ko tu saki,

Fēliks? Varbūt labāk viņus izsaukt kaut vai tādēļ, lai apsargā Amerikas krastu. Pēc tam, ja kapteinis piekritīs, mēs izvēlēsimies Ziemeļrietumu kanālu. Tas ir, ja Disco kaut kur dosies, un ieradīsimies pie Bahamu raķe�u bāzes, kas ir mērķis nr. 1.

Fēlikss Leiters ar kreiso roku noglauda salmu krāsas matu cekulu.

-�� Sasodīts, - viņ� skaitās. - Pie velna, jā, dro��i vien! Mēs jau tā izskatāmies pēc muļķiem, ka esam atsauku�i �urp Mantu. Ko gan nozīmē viens bumbvedēju eskadrons? Protams! Mums tikai jāpierāda, ka mūsu nojauta par Largo un Disco ir pareiza. Nāc, saliksim galvas kopā ar kapteini un nosūtīsim signālu, kas neizskatītos pārāk muļķīgs - vienu CIP un vienu tavam �efam. Kādas ir tavas domas par tekstu?

-� Admiralitāte M, ar atzīmi "Operācija Pērkon- lode".

Bonds pārvilka plaukstu sejai.

Ak, Dievs, tas nozīmē iemest kaķi starp ba�lo�iem!

Viņ� paskatījās uz lielo metāla sienas- pulksteni.

-�� Se�i. Tātad Londonā ir pusnakts. īstais laiks, lai saņemtu tamlīdzīgu signālu.

Mehāniskā balss mikrofonā pie griestiem ierunājās skaidrāk.

-� Sardzes virsnieks kapteinim. Policijas virs�nieks ar steidzamu ziņu komandierim Bondam.

Kapteinis nospieda slēdzi un teica mikrofo�nā uz rakstāmgalda:

-�� Ved viņu lejā! Sagatavojieties doties ceļā! Sagatavo komandu izbrauk�anai!

Pārliecinājies, ka saprasts, kapteinis atlaida slēdzi un uzsmaidīja Bondam un Leiteram.

-� Kā sauca to meiteni? - viņ� vaicāja Bondam. - Domino? Jā, Domino ir labs vārds.

Durvis atvērās. Policijas kaprālis ar noņem�tu cepuri sastinga miera stājā uz metāla grīdas un pastiepa stīvu roku. Paņēmis aploksni, Bonds to atgrieza vajā. Pārlaidis skatienu ar zīmuli rakstītajai piezīmei, ko bija parakstījis policijas komisārs, viņ� bezkaislīgā balsī nola�sīja to skaļi:

LIDMA�ĪNA ATGRIEZĀS 17.30 PUNKTS IECELTA KUĢĪ PUNKTS DISCO IZBRAUCA 17.55 PILNĀ ĀTRUMĀ PUNKTS KURSS UZ ZIEMEĻ�RIETUMIEM PUNKTS MEITENE PĒC UZKĀP��ANAS UZ KUĢA NEPARĀDĪJĀS ATKĀRTOJU NEPARĀDĪJĀS PUNKTS

Aizņēmies no kapteiņa signālveidlapu, Bonds uzrakstīja atbildi:

MANTA MĒĢINĀS SEKOT PA ZIEMEĻRIE�TUMU PROVIDENSAS KANĀLU PUNKTS JŪRAS SPĒKU DEPARTAMENTAM LŪGTS IZSŪTĪT BUMBVEDĒJU ESKADRONU NO LAUDERDEI- LAS FORTA SADARBĪBAI DIVSIMT JŪD�U RĀDIUSĀ NO FLORIDAS PIEKRASTES PUNKTS MANTA UZTURĒS SAKARUS AR VINDZORAS LIDLAUKA GAISA KONTROLI PUNKTS JŪRAS SPĒKU DEPARTAMENTS UN ADMIRALITĀTE INFORMĒTI PUNKTS LŪDZU INFORMĒT

GUBERNATORU ARI ADMIRĀLI KARLSONU UN BRIGADIERI FEIR�AILDU KAD IERADĪSIES.

Parakstījis ziņojumu, Bonds padeva to kap�teinim, pēc tam Leiteram, kuri ari parakstījās. Bonds ielika ziņojumu aploksnē un iedeva kap�rālim, kas eleganti pagriezās un, klaudzinādams smagajos zābakos ieautās kājas, izgāja no telpas. Kad durvis aiz viņa aizvērās, kapteinis nospieda komutatora pogu. Devis pavēli doties ceļā, ieturot kursu uz ziemeļiem ar desmit mezglu ātrumu stundā, viņ� izslēdza komuta�toru. īsajā klusuma brīdi bija dzirdami neskaidri fona trok�ņi, cauruļu un bocmaņa svilpieni, klusas mehāniskas gaudas un skrie�no�u kāju duna. Zemūdene viegli drebēja.

- Tā, lūk, d�entlmeņi, - klusi noteica kaptei�nis. - Es gribētu, lai putniņ�, ko ķeram, nebūtu tik neaprēķināms un gaisīgs. Bet es ar prieku jums palīdzē�u. Tagad parunāsim par signālu.

Tikai pusapzināti pievērsies signāla tekstam, Bonds sēdēja un raizējās par komisāra ziņojuma jēgu un Domino. Nebija labi. Izskatījās, ka lidma��īna nebija atgriezusies ar abām vai vismaz vienu no bumbām, un tādā gadījumā Mantas un bumb�vedēju mobilizācija bija visai bezjēdzīgs dro�ības pasākums, ko neattaisnoja nekādi pierādījumi. Varēja gadīties, ka Vindicator nogremdējusi un bumbas paņēmusi pavisam cita grupa, un, kamēr viņi dzinās pakaļ Disco, SPEKTRS varēja dar�boties pilnīgi netraucēti. Ta�u Bonda intuīcija nepieļāva tādu iespēju. Kā aizsegs viss Disco-

Largo uzvedums bija simtprocentīgi dro�s. Tas bija visos aspektos nevainojams. Ar to pietika, lai modinātu Bonda aizdomas. Tik iespaidīgu intrigu varēja apslēpt vienīgi nevainojams aizsegs, pārdomāts līdz vispēdējam sīkumam. Largo va�rēja vienkār�i pateikt, ka dodas meklēt bagātības, un viss līdz pat tādam sīkumam kā pēdējā mirklī izsūtīta lidma�īna, lai, piemēram, apskatītos, vai tuvumā nav kādas zvejas laivas, iederējās �ajā si�etā. Ta�u tikpat labi viņ� varēja izbraukt ar jahtu, lai izliktu bumbu, uzstādot laika degli varbūt uz da�ām stundām pēc noliktā laika, lai paspētu to atgūt vai iznīcināt, ja Anglija un Amerika pēdējā brīdī piekristu maksāt izpirkumu, un nokļūt pietiekami tālu no bīstamās zonas, lai izvairītos no eksplozijas un nodro�inātu sev alibi. Bet kur bija palikusi bumba? Vai tā būtu nogādā�ta ar lidma�īnu uz jahtas, bet Domino kaut kādu iemeslu dēļ nebija spējusi iznākt uz klāja un dot norunāto zīmi? Vai arī to bija paredzēts paņemt pa ceļam uz mērķi? Gan vienā, gan otrā gadījumā varēja kuģot uz rietumiem no Naso, dodoties cauri Berijailendas kanālam, varbūt uz Ziemeļrietumu bākas pusi. Nogrimusī lidma�īna gulēja rietumos, uz dienvidiem no Bimini, tāpat rietumos atradās Maiami un citi iespējamie uz�brukuma mērķi Amerikas piekrastē. Vēl pastāvēja iespēja, ka, izbraukusi cauri kanālam, Disco spēji nogrie�as uz ziemeļiem un, veikusi kādas piecdesmit jūdzes �elfa ūdeņos, kas liegtu iespēju sekot, atgrie�as Ziemeļrietumu Providensas kanālā un taisnā ceļā dodas uz Lielajām Bahamu salām un raķe�u bāzi.

Mocīdamies neizlēmībā un bailēs, ka viņi ar Leiteru padara sevi par lielākajiem muļķiem visā pasaulē, Bonds piespieda sevi paskatīties acīs vienam noteiktam faktam - viņ�, Leiters un Manta bija uzsāku�i traku avantūru. Ja bumba atrodas uz jahtas, ja Disco nogrie�as uz zieme�ļiem un dodas uz Lielajām Bahamu salām un raķe�u bāzi, tad Manta, pilnā ātrumā braucot pa Ziemeļrietumu kanālu, varēja paspēt to pār�ķert.

Bet ja nu aprēķinos pieļauta kļūda un Domino vienkār�i nav varējusi dot signālu? Kas ar viņu noticis?

Disco kā torpēda traucās pāri jūras zilajam spogulim, atstājot aiz sevis dziļas, putojo�as pēdas. Lielajā Largo kajītē valdīja klusums, dobji dunēja tikai dzinēji, un klusi tink�ķēja glāzes uz galdiņa. Lai gan dro�ības apsvērumu dēļ pār iluminatoriem bija nolaistas �aūzijas, telpu, nokarādamās no griestiem, apgaismoja viena pati navigācijas laterna. Nespodrajā, sarkanajā gaismā bija saskatāmas divdesmit pie gara galda sēdo�u vīrie�u sejas, un sarkanīgā atblāzma, metot melnas ēnas to vaibstos, radīja līdzību ar sazvērestību ellē.

Sāka runāt galda galā sēdo�ais Largo, kura seju, par spīti gaisa kondicionētājam, klāja svied�ri. Viņa balss bija sasprindzinājumā aizsmakusi un nervoza.

-�� Man jāziņo, ka uz jahtas ir ārkārtas stāvok�lis. Pirms pusstundas nr. 17 atrada mis Vitāli uz aizmugurējā klāja. Viņa stāvēja un kaut ko darīja ar fotoaparātu. Kad nr. 17 tuvojās, viņa izlikās, ka fotografē Palmiru, lai gan nebija noņēmusi no objektīva dro�ības vāciņu. Nr. 17 radās aizdomas. Viņ� man ziņoja par notiku�o. Es nokāpu lejā un aizvedu mis Vitāli uz viņas kajīti. Viņa man preto�jās. Viņas izturē�anās man �ķita aizdomīga. Biju spiests viņu nomierināt ar da�iem skarbiem paņē�mieniem. Es paņēmu fotoaparātu un to izpētīju.

Largo bridi klusēja.

-�� Fotoaparāts bija viltojums, - viņ� klusi sacī�ja. -Tajā slēpās Geigera skaitītājs. Dabiski, ka tas reģistrēja vairāk nekā 500 milirentgenu. Es Jāvu viņai atgūt samaņu un nopratināju. Viņa atteicās runāt. Ar laiku es piespiedī�u, lai viņa visu izstās�ta, un pēc tam viņa tiks iznīcināta. Bija laiks doties cejā. Atjaunojis viņai bezsamaņas stāvokli, es cie�i piesēju viņu pie kojas. Tagad esmu sasau�cis �o sapulci, lai iepazīstinātu jūs ar notiku�o, par ko esmu jau ziņojis nr. 2.

Largo apklusa. Ap galdu atskanēja draudī�ga, aizkaitināta ņurdoņa. Nr. 14, viens no vācie��iem, caur zobiem noprasīja:

-�� Un kas par to, mister nr. 1, bija sakāms nr. 2?

-��� Viņ� teica, ka mums jāturpina iesāktais. Viņ� teica, ka visa pasaule ir pilna ar Geigera skaitītājiem, kas mūs meklē. Pret mums ir mobilizēti visas pasaules slepenie dienesti. Iespējams, ka kādam tipam, varbūt policijā, bija pavēlēts pārbaudīt radiāciju uz visiem kuģiem, kas atrodas ostā. Varbūt mis Vitāli piekukuļo�ju�i, lai viņa ienestu skaitītāju kuģi. Ta�u nr. 2 sacīja, ka, tiklīdz būsim nogādāju�i iero�us mērķa zonā, vairs ne no kā nebūs jābaidās. Esmu licis radistam pārbaudīt, vai ēterā nav jau�ama kāda neparasta kustība starp Naso un piekrasti. Sazinā�anās blīvums ir normāls. Ja mūs turētu aizdomās, Naso būtu pārpludināta ar signāliem no Londonas un Va�ingtonas. Ta�u viss ir kluss. Tāpēc operācija norisēs, kā plā�nots. Kad būsim tiku�i labi tālu, izmetīsim jūrā iero�a svina apvalku. Svina apvalkā atradīsies Vitāli jaunkundze.

-Ta�u jūs vispirms izdibināsiet patiesību no �īs sievietes? - neatlaidās nr. 14. - Runājot par mūsu nākotnes plāniem, nav patīkami domāt, ka mūs tur aizdomās.

-�� Nopratinā�ana sāksies tūlīt pēc sapulces. Ja gribat zināt manas domas, tad iesaistīti var būt abi vīrie�i, kas vakar ieradās uz kuģa, - Bonds un Larkins. Varbūt viņi ir slepenie aģenti. Tā saucamajam Larkinam bija fotoapa�rāts. Es to tuvāk neapskatīju, bet aparāts bija līdzīgs tam, kas atrasts pie mis Vitāli. Es vainoju sevi, ka nebiju piesardzīgāks ar �iem vīrie�iem.

Ta�u viņu stāsts bija pārliecino�s. Rīt no rīta atgrie�oties Naso, mums jābūt piesardzīgiem. Vitāli jaunkundze būs pārkritusi pār bortu. Es izstrādā�u plānu. Notiks izmeklē�ana. Tas būs kaitino�i, bet ne vairāk. Mūsu liecinieki būs ne�satricināmi. Būs prātīgi kā papildu alibi mūsu nakts braucienam izmantot monētas. Nr. 5, vai monētu stāvoklis ir apmierino�s?

- Ne vairāk kā adekvāts, - prātīgi atteica nr. 5, fiziķis Koce. - Ta�u tās izturēs pārbaudi, pedantisku pārbaudi. Monētas ir autentiski septiņpadsmitā gadsimta sākuma dubloni un reāli. Jūras ūdenim nav liela iespaida uz zeltu un sudrabu. Esmu ņēmis talkā nedaudz skā�bes, lai pastiprinātu eroziju. Protams, monētas vajadzēs nodot izmeklētājam un teikt, ka tās ir daja no atrastajiem dārgumiem. Lai tās novērtētu, būs vajadzīgs daudz lielāks eksperts nekā viņ� vai tiesa. Neviens nespiedīs atklāt dārgumu atra�anās vietu. Iespējams, mēs varam minēt ūdens dziļumu, teiksim, desmit asis - un vārdā nenosauktu rifu. Es neredzu, kā mūsu teikto varētu apgāzt. Ap rifiem ūdens bie�i vien ir ļoti dziļ�. Varēja gadīties, ka mis Vitāli radās problēmas ar akvalangu, un viņa redzēta nozūdam pāri dziļai nogāzei, kur mūsu eholote uzrādīja simts asu dziļumu. Mēs visiem spēkiem pūlējāmies viņu atrunāt no līdzdalības dārgumu meklē�anā. Ta�u viņa bija pieredzējusi peldētā�ja. Viņa tik ļoti mīlēja romantiku. - Nr. 5 paplēta rokas. - Tāda rakstura negadījumi notiek bie�i.

Katru gadu cilvēki zaudē dzīvibu peldoties. Mēs uzsākām pamatīgu meklē�anu, bet gadījās haizivs. Pārtrauku�i dārgumu meklējumus, mēs atgriezāmies Naso, lai ziņotu par notiku�o traģēdiju. - Nr. 5 apņēmīgi pakratīja galvu. - Es neredzu iemeslu, kāpēc mums vajadzētu baidīties. Ta�u es atbalstu nepiecie�amību veikt visstingrāko izmeklē�anu. - Nr. 5 pieklājīgi pa�grieza galvu uz Iorgo pusi. - Elektrībai ir izman�tojums, ko es labi pārzinu. Cilvēka ķermenis tam nespēj pretoties. Ja varu būt noderīgs�?

Largo balss skanēja tikpat pieklājīgi. No ma�las varētu likties, ka viņi apsprie�as, kā palīdzēt pasa�ierim, kas cie� no jūras slimības.

- Paldies! Manā rīcībā ir pārliecinā�anas līdzekļi, kas līdz �im sevi attaisnoju�i. Bet, ja gadījums būs sevi�ķi smags, es katrā ziņā jūs pieaicinā�u. - Largo pārlaida skatienu rubīnsar- kanajām, ēnu apņemtajām sejām. - Tagad īsu�mā pārrunāsim pārējo. - Viņ� ieskatījās pulkstenī. - Pa�laik ir pusnakts.^ Sākot no pulksten trijiem, gaidāmas divas stundas mēnesnīcas. Pirmā gaisma sāks aust tūlīt pēc pulksten pieciem. Tādējādi operācijas izpildei atliek divas stundas. Ejot pēc kursa, mēs ieradīsimies Vestendā no dienvidiem. Tas ir parastais kuģu ceļ� uz salām, un, ja ari raķe�u bāzes radars ievēros mūsu tālāko pārvieto�anos uz mērķa zonu, viņi pieņems, ka mēs esam jahta, kas nedaudz novirzījusies no kursa. Mēs noenkurosimies precīzi trijos, un peldētāju komanda pametis kuģi pusjūdzes attālumā no bumbas novieto�anas vietas. Piecpadsmit no jums, kas būs �is komandas locekli, kā iepriek� runāts, peldēs izkārtoju�ies lokveidā, turot platformu ar sliecēm un raķeti loka centrā. Izkārtojums stingri jāievēro, lai kāds nejau�i nenoklīstu. Zilajam lukturim uz manas mugu�ras vajadzētu kalpot par pietiekami spēcīgu bāku, bet, ja kādam gadās apmaldīties, viņ� atgrie�as pie kuģa. Vai sapratāt? Pirmais eskorta uzdevums ir uzmanīties no haizivīm un barakudām. Es vēlreiz atgādinā�u, ka jūsu iero��u diapazons nav daudz lielāks par divdesmit pēdām un ka zivīm jātrāpa galvā vai tūlīt aiz tās. Katram, kas gatavojas �aut, par to jābrīdina savs kaimiņ�, kas tad apstājas un ir gatavs, ja nepiecie�ams, raidīt papildu �āvienu. Tomēr vienam �āvienam vajadzētu būt pietiekamam, lai kurare, kā esam informēti, neietekmētu mūsu pārvieto�anos pa ūdeni. Pats galvenais, - Largo apņēmīgi salika rokas sev priek�ā uz galda, - pirms �au�anas neaizmirstiet noņemt no stobra aizsargvairodziņu. - Largo pacēla uz aug�u plaukstas. - Jūs man piedosiet, ka atkār�toju �is patiesības. Mēs esam daudzkārt vingri�nāju�ies līdzīgos apstākļos, un es ticu, ka viss būs labi. Ta�u zemūdens apvidus būs nepazīs�tams, un deksedrina table�u iedarbība - tās izsniegs peldētājiem tūlīt pēc �īs sapulces - ir paredzēta, lai aktivizētu nervu sistēmu un celtu izturību un drosmi. Tāpēc mums visiem jābūt gataviem negaidītajam un jāzina, kā tādā gadījumā rīkoties. Vai ir vēl kādi jautājumi?

Kad pirms daudziem mēne�iem Parīzē ope�rāciju vēl tikai plānoja, Blofelds bija brīdinājis Largo, ka nepatik�anas, ja tādas gaidāmas no viņa komandas locekļiem, var sagādāt abi krievi, biju�ie SMERSH biedri, nr. 10 un nr. 11. "Konspirācija," bija teicis Blofelds, "viņiem ir asinīs. Roku rokā ar konspirāciju iet aizdomī�gums. �ie abi vīri vienmēr prātos, vai viņi nav kādas aizmugurējas intrigas objekti - vai viņiem neuzdos visbīstamāko darbu, vai viņus nepa�darīs par grēkā�iem, nododot policijai, vai viņus nenogalinās, lai nozagtu viņu peļņas daļu. Viņi slieksies ziņot par saviem kolēģiem un vienmēr cels iebildumus pret jau saskaņotiem plāniem. Viņiem �ķitīs, ka acīmredzams plāns, paveicams uzdevums, ir izvēlēts kaut kādu no viņiem slēptu iemeslu dēļ. Viņus pastāvīgi vajadzēs pārliecināt, ka nekas netiek slēpts, bet, kad viņi būs piekritu�i izpildīt pavēles, viņi izpildīs tās pedantiski un nedomājot par personīgo dro�ību. �ādi vīri, pat neņemot vērā viņu īpa�os talantus, ir tā vērti, lai viņus paturētu komandā. Ta�u tu, lūdzu, atceries, ko es teicu, un, ja radīsies nepa�tik�anas, ja viņi mēģinās sēt neuzticību ko�mandā, tev jārīkojas ātri un ne�ēlīgi. Nedrīkst pieļaut, ka komandu pārņem neuzticības un lojalitātes trūkuma tārpi. Tie ir iek�ējie ienaid�nieki, kas var iznīcināt pat pedantiskākos plānus."

Ierunājās nr. 10, reiz slavenā SMERSH tero�rists, vārdā Streļiks. Viņ� sēdēja divu krēslu atstatumā, Largo kreisajā pusē. Viņ� neuzrunā�ja Largo, bet visus klāteso�os.

- Biedri, es domāju par interesantajām lie�tām, ko pastāstīja nr. 1, un es sev saku, ka viss ir lieliski noorganizēts. Es ari domāju, ka �ī operāci�ja būs loti izdevusies un ka nebūs nekādas vaja�dzības uzspridzināt otro bumbu, lai iznīcinātu mērķi nr. 2. Man ir da�i �o salu apraksti, un no "Burātāja (nr. 10 radās grūtības ar �ā vārda izru�nu) rokasgrāmatas pa Bahamu salām" es uzzinā�ju, ka netālu no mūsu mērķa atrodas liela, jauna viesnīca, ap kuru ple�as pilsētiņa. Tādējādi es vēr�tēju, ka iero�a nr. 1 sprādziens, iespējams, iznīci�nās ap diviem tūksto�iem cilvēku. Manā zemē divi tūksto�i cilvēku nav pārāk liels zaudējums salīdzinājumā ar svarīgu raķe�u bāzi, un viņu nāvi Padomju Savienībā neuzskatītu par sevi�ķi nozīmīgu. Es domāju, ka Rietumos tas būs citādi un ka �o cilvēku iznīcinā�ana un dzīvu paliku�o glāb�ana būs iz�ķiro�s moments, kas mudinās nekavējoties piekrist mūsu noteikumiem, lai paglābtu no iznīcinā�anas mērķi nr. 2. Tādējādi, biedri, - monotonā, bezkaislīgā balss kļuva mazliet dzīvāka, - es sev saku, ka nieka divdesmit �etru stundu laikā mūsu pūles būs galā un lielā balva būs mūsu rokās. Biedri, - sarkanmelnās ēnas pārvērta viņa saspringto smaidiņu draudīgā grimasē, - kad tik liela nauda ir rokas stiepiena attālumā, man prātā ienāca pavisam nenozīmīga doma. - (Largo iebāza roku kabatā un noņēma dro�inātāju savam mazajam 25. kalibra koltam.) - Un es neizpildītu pienākumu pret savu krievu biedru, ja nedalītos �ajā domā ar jums, tajā pa�ā laikā prasot iecietību pret, iespējams, nepamato�tām aizdomām.

Iestājās dziļ�, varētu teikt, ļaunu vēsto�s klusums. Visi �ie vīrie�i bija biju�i slepenie aģenti vai konspiratori. Viņi pazina dumpības smaku, tuvojo�os neuzticības ēnu. Ko nr. 10 zina? Ko viņ� grasās izpaust? Ikviens no vīriem sagatavojās a�i izlemt, kurā virzienā lēkt, kad kaķis tiks izlaists no maisa. Largo izvilka ieroci no kabatas un turēja pie ceļgala.

-�� Pavisam drīz pienāks bridis, - vērodams pretī sēdo�o vīrie�u sejas, lai paredzētu viņu reakciju, turpināja nr. 10, - kad piecpadsmit no mums atstās piecus biedrus un se�us apak�- agentus uz kuģa un izies jūrā, - viņ� pamāja ar roku pret kajītes sienu, - tumsā, vismaz pus�stundas peldējuma attālumā no kuģa. - Balsī iezagās viltība. - Kas notiks, ja kuģī paliku�ie aizkugos projām, atstājot mūs ūdenī?

Ap galdu sākās sakustē�anās un atskanēja balsu murdoņa. Nr. 10 pacēla plaukstu.

-�� Es domāju - smieklīgi. Bez �aubām, tā domājat ari jūs, biedri. Bet mēs esam cits cita vērti. Mēs pazīstam nevēlamas tieksmes, kas var pārņemt pat vislabākos draugus, kad uz spēles likta tik liela nauda. Un, biedri, kad mēs piecpadsmit būsim pagalam, cik daudz vairāk paliks atliku�ajiem, kad viņi izstāstīs nr. 2 savu stāstu par cīņu ar haizivīm, kurā mēs esam gāju�i bojā?

-� Un ko tu iesaki, nr. 10? - klusi vaicāja Largo.

Nr. 10 pirmo reizi palūkojās pa labi. Viņ� nevarēja saskatīt izteiksmi Largo skatienā. Viņ� atbildēja sarkani melnajam sejas blāķim. Viņa balsī skanēja stūrgalvība.

-�� Es iesaku atstāt uz kuģa pa vienam locek�lim no katras nacionālās grupas, kas aizstāvētu citu �ās nacionālās grupas locekļu intereses. Tas samazinātu peldētājus līdz desmit cilvēkiem. Tādējādi tie, kas piedalās �ajā bīstamajā pasā�kumā, darītu to ar lielāku entuziasmu, zinot, ka nekas tamlīdzīgs, kā es pieminēju, nevar notikt.

Largo balss bija pieklājīga, bezkaislīga.

-�� Man ir viena īsa un vienkār�a atbilde uz tavu priek�likumu, nr. 10, - viņ� sacīja.

Gaisma sarkani atspīdēja uz metāla īk�ķa, kas izspraucās no lielās plaukstas. Trīs lodes tik a�i ietriecās krieva sejā, ka trīs eksplozijas, trīs spilgtie uzliesmojumi gandrīz izskatījās kā viens. It kā atvairot lodes, nr. 10 vāri pacēla gaisā abas plaukstas, noraustījās, atsizdamies ar vēderu pret galda malu, un atmuguriskā kritienā smagi sabruka uz grīdas.

Largo pielika pie nāsīm iero�a stobru un, kustinot �urpu turpu, eleganti paostīja kā izsmalcināta parfīma pudelīti. Viņ� klusējot nopētīja vienu seju rindu, pēc tam - otru.

Visbeidzot klusi teica:

-�� Līdz ar to sapulce uzskatāma par slēgtu. Visi biedri tiek lūgti atgriezties kajītēs un vēl pēdējo reizi pārbaudīt savu aprīkojumu. Pārtiku turpmāk var saņemt virtuvē. Tie, kas vēlēsies, varēs dabūt ari vienu glāzi alkohola. Es norīko��u divus apkalpes locekļus, lai parūpējas par miru�o nr. 10. Paldies.

Palicis viens, Largo piecēlās kājās, izstaipī�jās un plati jo plati no�āvājās. Pēc tam piegāja pie galdiņa, atvēra atvilktni un izņēma kārbu Corona cigāru. Izvēlējies vienu, ar riebumu to aizsmēķēja. Pēc tam izņēma aizvērtu sarkanu gumijas trauku ar ledus gabaliņiem un, izgājis pa durvīm, devās uz Domino Vitāli kajīti.

Viņ� atvēra durvis, iegāja un aizslēdza tās sev aiz muguras. Ari �eit no griestiem nokarājās sarkana spuldzīte. Zem tās uz divvietīgās kojas kā jūraszvaigzne gulēja meitene, kuras potītes un delnas bija piesietas �etriem metāla stūriem zem matra�a. Nolicis ledus kārbu uz kumodes, Largo tai blakus uzmanīgi nolika cigāru, tā, lai kvēlo�ā ogle nesabojātu pulējumu.

Meitenes acis, viņu vērojot, pustumsā spī�dēja kā sarkani punkti.

-� Mana mīļā, - sacīja Largo, - es esmu guvis lielu prieku, lielu baudu no tava auguma. Bet, ja tu nepastāstīsi, kas tev iedeva to aparātu, ko tu atnesi uz kuģa, es bū�u spiests tev sagādāt lielas sāpes. Tās tiks sagādātas ar �iem diviem vienkār�ajiem instrumentiem.

Viņ� pacēla cigāru un uzpūta tā galam, līdz tas spo�i iekvēlojās.

-� �is domāts karstumam, bet ledus gabali - aukstumam. Prasmīgi izmantoti, tas ir, tā, kā tos izmanto�u es, �ie instrumenti atstās neizbē�gamu iespaidu, liekot tavai balsij - pēc tam, kad būs rimu�ies kliedzieni - runāt un runāt patiesī�bu. Nu tad tā. Kuru izvēlēsimies?

Meitenes balsī skanēja negants naids.

-� Tu nogalināji manu brāli, - viņa sacīja, - un tagad tu nogalināsi mani. Lai tev veicas! Tu jau pats esi pa pusei miris. Kad pienāks laiks mirt pavisam, un tas būs pavisam drīz, es lūg�u Dievu, lai tavas cie�anas būtu simtreiz lielākas nekā mums abiem kopā.

Largo smiekli atgādināja īsu, aizsmaku�u rējienu. Piegājis pie kojas malas, viņ� sacīja:

-�� Ļoti labi, mana mīļā. Jāpaskatās, ko mēs ar tevi varam darīt. Ļoti maigi un ļoti, ļoti lēni.

Pieliecies viņ� aizāķēja pirkstus aiz Domino kleitas izgriezuma un krū�tura aizdares. Ļoti lēni, bet ar milzīgu spēku viņ� pārrāva apģērbu visā garumā. Pēc tam, atmetis malā auduma gabalus, viņ� atsedza meitenes spīdīgo augumu. Uzmanīgi un domīgi to nopētījis, viņ� piegāja pie kumodes un paņēma cigāru un ledus trauku, tad atgriezās un ērti iekārtojās uz kojas malas.

Pēc tam viņ� ievilka dūmu, nokratīja pelnus uz grīdas un pieliecās tuvāk.

Mantas uzbrukuma centrā valdīja dziļ� klusums. Stāvot aiz vīra pie eholotes, kapteinis Pedersens laiku pa laikam izmeta pār plecu kādu Bondam un Leiteram domātu piezīmi. Abi vīrie�i bija apsēdināti audekla krēslos labi tālu no dziļu�ma un ātruma mērītājiem, kas bija piesegti tā, ka tikai navigācijas komanda varēja nolasīt mērījumus. �ie trīs vīrie�i sēdēja cits citam blakus uz polsterētiem sarkanas ādas un alumīnija sēdekļiem un rīkojās ar stūri, kompasu un citiem navigācijas rīkiem tā, it kā viņi būtu gaisa lainera piloti. Kapteinis pameta eholoti un piegāja pie Bonda un Leitera. Viņ� mundri pasmaidīja.

- Trīsdesmit asis, un tuvākā saliņa ir jūdzi uz rietumiem. Tagad mums ir brīvs ceļ� līdz pat Lielajai Bahamu salai. Turklāt mēs esam uzņē�mu�i labu ātrumu. Ja tā turpināsim, mums priek�ā apmēram �etras stundas ilgs ceļ�. Pie Lielās Bahamu salas nonāksim aptuveni stun�du pirms ausmas. Ko jūs teiktu par nelielu maltīti un atpūtu? Radars vismaz stundu neko nerādīs - Berijailendas aizpildīs ekrānu, kamēr būsim tiku�i tām garām. Tad seko viens liels jautājums. Kad būsim tiku�i tām garām, vai ieraudzīsim, ka viena no vismazākajām saliņām ir atrāvusies no pārējām un ātrā gaitā dodas uz ziemeļiem paralēli mūsu kursam? Ja mēs to ieraudzīsim uz ekrāna, tā būs Disco. Tādā gadījumā mēs ienirsim. Jūs dzirdēsiet trauk�smes signālu. Ta�u jūs varat vienkār�i pagriez�ties uz otriem sāniem un pagulēt vēl mazliet. Ne�kas nevar notikt, kamēr nebūs pilnīgi skaidrs, ka jahta atrodas mērķa zonā. Tad mums atkal vajadzēs domāt.

Kapteinis devās uz kāpņu pusi.

-� Vai neiebildīsiet, ka eju pa priek�u? Sargiet galvas no caurulēm! �ajā kuģa daļā nav daudz pla�uma.

Bonds un Leiters sekoja viņam pa eju uz labi apgaismotu ēdamistabu, kur krēmkrāsas sienas sedza paneļi sārtos un zaļos pasteļtoņos. Viņi apsēdās pie viena no plastikāta galdiem pa gaba�liņu no citiem virsniekiem un vīriem, kas ziņkāri aplūkoja abas civilpersonas. Kapteinis pamāja ar roku uz sienu pusi.

-��� Nelielas pārmaiņas pēc vecā kaujas kuģa pelēkuma. Jūs būsiet pārsteigti, uzzinot, cik daudz gudru prātu strādā pie �o kuģu dizaina. Tā jābūt, ja gribat, lai apkalpe saglabā mo�u garu, kad kuģis pavada zem ūdens mēnesi un vairāk. Psihologi neiesaka mums visu krāsot tikai vienā krāsā - visur vajadzīgi kontrasti, citādi cilvēku acis pārņemot apātija. �ajā zālē skatās kino, tele�vīziju, rīko kribid�a turnīrus, bingo. Dievs vien zina ko! Visu, kas palīdz vīriem no de�ūrām brīvajā laikā cīnīties ar garlaicību. Un jūs ievēro�siet, ka nekur nav jūtamas ne ēdiena, ne ma�īnu smar�as. Tās iznīcina elektrostatiskie filtri, kas izvietoti visā kuģī. - Ieradās stjuarts ar ēdienkarti.

- Nu tad ķersimies pie lietas. Es ņem�u ceptu Vird�īnijas �ķiņķi ar sarkano grāviju, ābolu pirā- gu ar saldējumu un aukstu kafiju. - Viņ� pagrie�zās pret Bondu. - Tiklīdz tieku projām no ostas, man uzrodas apetīte. Ziniet, kapteinis ienīst nevis jūru, bet sauszemi.

Bonds pasūtīja vēr�aci ar rudzu grauzdiņu un kafiju. Viņ� bija pateicīgs kapteinim par mundro tērzē�anu, bet pats nejutās izsalcis. Viņu neatstāja urdo�s sasprindzinājums. Tas atlaidīsies tikai tad, kad radars būs uztvēris Disco un pavērsies izredzes rīkoties. Turklāt ba�as par visu operāciju pastiprināja raizes par meiteni. Vai viņ� darīja pareizi, uzticot viņai tik daudz patiesības? Vai meitene viņu nav nodevusi? Vai viņa pieķerta? Vai viņa vairs ir dzīva? Bonds dzēra atdzesēto ūdeni un klausījās kapteiņa stāstā, kā ledus gabalus un ūdeni destilē no jūras ūdens.

Visbeidzot mo�ā, nepiespiestā saruna sāka viņu kaitināt.

- Atvainojiet, kaptein, - viņ� sacīja, - bet vai es drīkstētu jūs uz bridi pārtraukt un padomāt par to, ko mēs darīsim, ja mūsu pieņēmumi izrādīsies pareizi un mēs panāksim Disco pie Lielās Bahamu salas? Es īsti nevaru izdomāt, kādam jābūt mūsu nākamajam solim. Man ir da�as idejas, bet kas, jūsuprāt, būtu pareizāk - mēģināt nokļūt tai blakus un pārņemt savā rīcībā vai ari vienkār�i uzspridzināt?

Kapteiņa skatienā atspoguļojās neizpratne.

-��� Es, zināt, to biju atstājis jūsu ziņā, pui�i. Jūras spēku departaments teic, ka man jāklausa jūsu pavēlēm. Es esmu tikai �oferis. Jūs man teiksiet, kas jums padomā, un es ar prieku izpildī�u visu, ko liksiet, kamēr vien tas neap�draudēs manu kuģi� - Viņ� pasmaidīja. - Tas ir, pārāk neapdraudēs. Galu galā, ja Jūras spēku departaments runā nopietni, un, sprie�ot pēc jūsu ziņojuma par �o operāciju, tas tā ir, ari kuģa dro�ībai nav iz�ķiro�as nozīmes. Kā jau teicu jums aug�ā, uzbrukumu centrā, es saņēmu mū�su signāla apstiprinājumu un pilnīgu atbalstu mūsu iecerētajam rīcības virzienam. Vairāk man neko nevajag. Tagad runājiet jūs.

Atnesa ēdienu. Pabikstījis savu vēr�aci, Bonds to pastūma malā. Viņ� aizsmēķēja.

-�� Labi, es nezinu, ko tu esi izdomājis, Fēliks, - viņ� sacīja, paskatīdamies uz I^eiteru, - bet, lūk, kā es redzu ainu, ko varam ieraudzīt ap pulksten �etriem no rīta, tas ir, ja pareizs ir mūsu pieņē�mums, ka Disco pa seklumu kuģojusi uz ziemeļiem Berijailendu aizsegā, lai pēc tam kaut kur raķe�u bāzes rajonā tuvotos Lielajai Bahamu salai. Tātad, sekojot �im pieņēmumam, es esmu kārtīgi izpētījis kartes, un man �ķiet - ja viņi do�mā uzstādīt to bumbu pēc iespējas tuvāk mērķim, tad jahtai jāizmet enkurs apmēram pusjūdzi no krasta, aptuveni desmit asu dziļumā un jānogādā bumba vēl kādu pusjūdzi tuvāk mērķim, jāuzstāda tā kādu divpadsmit pēdu dziļumā, jāieslēdz laika mehānisms un jātiek pēc iespējas ātrāk projām. Tādas ir manas domas. Gaismai austot, jahta būs gabalā, un ap Vestendu, cik noprotu no lo�a stāstītā, braukā papilnam jahtu. Protams, bāzes radars to uztvers, ta�u Disco būs tikai viena no daudzām jahtām. Pieņemot, ka bumba uzstādīta uz divpadsmit stundām, kas Largo atliku�as līdz noteiktajam laikam, viņ� mierīgi var atgriezties Naso vai aizkugot divreiz tālāk, ja vēlas. Varu derēt, ka viņ� atgriezīsies Naso ar visu savu stāstu par bagātību meklē�anu un gaidīs turpmākos rīkojumus no SPEKTRA.

Bonds apklusa. Viņ� izvairījās no Leitera skatiena.

-�� Tas ir, ja vien viņam nav izdevies dabūt informāciju no meitenes.

-� Pie velna! - kategoriski noteica I^eiters. - Es neticu, ka tā meitene runās. Viņa ir siksta mei�a. Un ja ari viņa runā? Largo tikai jāpārmet viņa pāri bortam ar kādu smagumu kaklā un jāpasaka, ka, meklējot bagātības, viņai radās problēmas ar akvalangu vai kaut ko tamlīdzīgu. Viņ� pavisam noteikti atgriezīsies Naso. �ā cilvēka aizsegs ir tikpat stabils kā J. P. Morgans un kompānija.

Kapteinis viņu pārtrauca.

-��� Ja nerunājam vairs par to, komandieri Bond, bet par darbības principiem, kā viņ�, jūsuprāt, nogādās to bumbu no kuģa mērķa zonā? Es piekritu, ka, sprie�ot pēc kartes, ar jahtu piekļūt tuvāk nav iespējams, turklāt, ja viņ� to darītu, tad riskētu nonākt nepatik�anās ar raķe�u bāzes krasta apsardzi. Cik saprotu.

viņiem ir kaut kas līdzīgs apsardzes kuterim, lai, gatavojoties izmēģinājuma �āvieniem, izdzenātu zvejniekus un tamlīdzīgi.

-�� Es esmu pārliecināts, - apņēmīgi noteica Bonds, - ka tie�i �im nolūkam jahtā paredzēts zemūdens nodalījums. Viņiem tur glabājas zemūdens slieces un, iespējams, elektriskā torpēda to pārvieto�anai. Viņi novietos bumbu uz sliecēm, un zemūdens peldētāji nogādās to paredzētajā vietā, uzstādīs un atgriezīsies jahtā. Kam gan citādi būtu vajadzīgs viss �is zemūdens aprīkojums?

-� Var gadīties, ka jums taisnība, komandier, - lēni noteica kapteinis. - Tā varētu būt. Bet kas man tādā gadījumā būtu darāms?

Bonds ieskatījās kapteinim acīs.

-� Ir tikai viens bridis, kad varam atmaskot �os cilvēkus. Ja parādīsimies pārāk ātri, Disco var pazust gabalā - varbūt tikai simts jardu attālu�mā - un iemest bumbas vietā, kur ūdens dziļums sasniedz simts asis. Vienīgais bridis, kad tās var dabūt, vismaz pirmo bumbu, ir tad, kad komanda ir atstājusi kuģi un devusies ceļā uz uzstādī�anas vietu. Mums jāpieveic viņu zemūdens komanda ar savu zemūdens komandu. Otrai bumbai, ja tā atrodas uz kuģa, nav nozīmes. Mēs varam no�gremdēt kuģi ar otro bumbu tajā.

Kapteinis palūkojās lejup uz savu �ķīvi. Viņ� rūpīgi nolika nazi blakus dak�iņai, pagrieza taisni deserta karotīti un, paņēmis savu kafiju ar ledu, s saskaloja to. Ledus gabaliņi notink�ķēja. Nolicis

glāzi atpakaļ uz galda, viņ� pacēla skatienu vis�pirms uz Leiteru, tad uz Bondu.

-�� Jādomā, - viņ� domīgi sacīja, - ka tas, ko jūs sakāt, ir pareizi, komandier. Mums uz kuģa ir daudz skābekļa balonu. Mums ir arī desmit pa�i labākie peldētāji visā kodolflotē. Ta�u vi�ņiem ir tikai na�i, ar ko cīnīties. Man vajadzēs lūgt brīvprātīgos.

Viņ� mirkli klusēja.

-�� Kas viņus vadīs?

-� Es, - sacīja Bonds. - Gadījies tā, ka nir�a- na ir viens no maniem vaļaspriekiem. Es zinu, no kurām zivīm jāsargājas un par kurām var nelikties zinis. Es instruē�u jūsu vīrus.

Fēlikss Leiters viņu pārtrauca.

-�� Neiedomājies, - viņ� spītīgi teica, - ka at�stāsi mani ēdam Vird�īnijas �ķiņķi. Es uzvilk�u �im te, - viņ� norādīja uz savu rokas protēzi, - papildu pleznu un jebkurā laikā nopeldē�u pus- jūdzi ātrāk par tevi. Tu būsi pārsteigts, ko tik cilvēks var dabūt gatavu, kad kāds viņam nokodis roku. Mediķi to dēvē par kompensāciju, ja nu tu gadījumā neesi par tādu dzirdējis.

Kapteinis pasmaidīja. Viņ� piecēlās kājās.

-�� Labi, labi. Es jūs, abus varoņus, atstā�u izstrīdēties, kamēr pats pārmī�u kādu vārdu ar saviem vīriem. Pēc tam mums vajadzēs tikt skaid�rībā ar kartēm, pārbaudīt, vai akvalangi ir kārtībā un tamlīdzīgas lietas. Jūs, pui�i, tā arī nedabūsiet nemaz pagulēt. Es lik�u, lai jums izsniedz kaujas table�u devu. Jums tās būs vajadzīgas.

Viņ� pacēla plaukstu un izgāja no ēdamzāles.

Leiters pagriezās pret Bondu.

-� Tu, sasodītais nelieti! Domāji, ka atstāsi ve�co draugu uz kuģa, vai ne? Ak Dievs, cik tie angļi ir viltīgi! Nodevīgā Albiona, cik pareizi teikts, pilnīgi pareizi.

Bonds iesmējās.

-�� Pie velna, kā es varēju zināt, ka tu esi pabi�jis dakteru un terapeitu rokās? Nemaz nezināju, ka tu dzīvi uztver tik nopietni. Dro�i vien tu pat esi atradis veidu, kā mīlēties ar to savu sasodīto āķi.

-� Tu būtu pārsteigts! - drūmi noteica Leiters. - Dabū meiteni ar tādu roku kā man, un tu brīnīsies, kādu iespaidu tas atstāj uz viņu veselo saprātu. Labi, pāriesim pie lietas! Kādā izkārtoju�mā mēs peldēsim? Vai mēs nevaram likt, lai da�us na�us pārveido par �ķēpiem? Kā mēs zem ūdens at�ķirsim savējos no viņu cilvēkiem, turklāt vēl pustumsā? Mēs gribam, lai �ī operācija ir pamatīgi izplānota. Tas Pedersens ir labs cilvēks. Mēs ta�u negribam, lai viņa cilvēki aiziet bojā kādas muļķīgas mūsu kļūdas dēļ.

Komutatorā ieskanējās kapteiņa balss.

-� Paklausieties! Te runā kapteinis. Iespējams, ka mums �īs operācijas gaitā vajadzēs riskēt. Es jums pateik�u, kāds var būt iznākums. Jūras spēku departaments ir izvēlējies �o kuģi uzdevu�mam, kas ir līdzvērtīgs kara operācijai. Es jums izstāstī�u faktus, kas līdz tālāku norādījumu saņem�anai uzskatāmi par pilnīgi slepeniem. Lūk, kas noticis�

� ��

Bondu, kas bija aizmidzis uz vienas no de�ūrvirsnieku kojām, pamodināja trauksmes signāls. Komutatora dzelzs balss atkārtoja "Iegremdē�anās. Iegremdē�anās", - un viņa koja gandrīz nekavējoties viegli sasvērās, un dzinēju attālā gaudo�ana mainīja tembru. Bonds pie sevis drūmi pasmaidīja. Piecēlies no kojas, viņ� devās uz uzbrukuma centru. Fēlikss Leiters jau bija priek�ā. Kapteinis novērsās no plāna. Viņa seja bija saspringta.

-��� Izskatās, d�entlmeņi, - viņ� sacīja, - ka jums bijusi taisnība. Mēs esam viņu ieraudzīju�i. Apmēram piecas jūdzes mums priek�ā un divus punktus pa labi. Jahtas ātrums ir apmēram trīsdesmit mezglu. Nevienam citam kuģim tāds ātrums nebūtu pa spēkam un nebūtu ari tādas vajadzības. Turklāt jahta pārvietojas ar izslēgtām ugunīm. Rau, vai gribat paskatīties tālskatī? Aiz jahtas paliek putu sliede, un tā krietni atspīd pret debesīm. Mēness vēl nav uzlēcis, bet, kad acis apradis ar tumsu, jūs ieraudzīsiet jūrā neskaidru, baltu plankumu.

Bonds noliecās pie gumijas acīm. Pēc mirkļa pie apvār�ņa, ko klāja mīksti, pūkaini paisuma vilnī�i, viņ� ieraudzīja baltu objektu. Viņ� atlieca muguru.

-�� Kāds ir jahtas kurss?

-� Tāds pats kā mūsējais - Lielo Bahamu rie�tumu gals. Mēs tagad iegremdēsimies dziļāk un uzņemsim mazliet lielāku ātrumu. Esam to notvē�ru�i ari ar sonāru, tāpēc nepazaudēsim. Brauk�sim paralēli un mazliet vēlāk tuvosimies. Meteoro�logi ziņo par vieglu rietumu brizi rīta agrumā. Tas palīdzēs. Negribētu, lai būtu pārāk rāms laiks, kad peldētāji izkāps no kuģa. Kāpjot laukā, vir�sma vienmēr mazliet saviļņojas. Rau, - viņ� norā�dīja uz spēcīgu vīrieti baltās biksēs, - �is ir jaunā�kais virsnieks Falons. Viņ� komandēs peldētājus, protams, jūsu un mistera Leitera vadībā. Pieteicās visi labākie peldētāji. Viņ� no tiem izvēlējās devi�ņus. Esmu viņus atbrīvojis no citu pienākumu veik�anas. Varbūt jūs, d�entlmeņi, gribēsiet iepa�zīties ar savu komandu. Apspriest visas nianses. Domāju, ka disciplīnai jābūt ļoti stingrai - pazī�a�nās signāli un tā joprojām. Labi? Ser�ants, kas atbild par iero�iem, pa�laik tos pārbauda. - Kap�teinis pasmaidīja. - Viņ� ir sameklējis duci atvā��amo na�u. Bija grūti pārliecināt vīrus, lai tos atdod, bet viņam izdevās. Viņ� ir tos uzasinājis un sa�aurinājis gandrīz kā durkļus, pēc tam iestipri�nājis slotaskātu galos. Dro�i vien viņ� prasīs jūsu parakstu par slotu bojā�anu, citādi vēlāk, kad būsim izkļuvu�i no �īs jezgas, dabūs pa kaklu no saimniecības pārziņa. Nu labi. Vēl redzēsimies. Prasiet visu, kas nepiecie�ams!

Viņ� no jauna pievērsās kartei.

Bonds un Leiters sekoja jaunākajam virsnie�kam Falonam cauri apak�ējam klājam uz ma�īn- telpu un tālāk uz dzinēju remonta darbnīcu. Pa ceļam viņi gāja cauri reaktora telpai. Reaktors, kas bija līdzvērtīgs kontrolētai atombumbai, atgā�dināja neķītru izaugumu ceļgalu augstumā, kas pacēlās virs biezas svina kārtas uz klāja. Ejot tam garām, Leiters pa�ukstēja Bondam:

-� �ķidrā nātrija zemūdeņu vidējais B markas reaktors.

Sāji pasmaidījis, viņ� pārmeta krustu.

Bonds iespēra priek�metam ar kāju.

-� Tvaikoņu laikmets. Mūsu jūras spēkiem ir C markas reaktors.

Darbnīca, gara, zema telpa, kurā atradās visda�ādākie mērinstrumenti, izskatījās visai savādi. Vienā telpas galā bija sapulcēju�ies deviņi peldētāji, ģērbu�ies vienīgi peldbiksēs, viņu glītos augumus klāja svaigs iedegums. Otrā galā divi vīrie�i pelēkos uzsvār�os - ma�īnu laikmeta paliekas! - strādāja pustumsā, kurā spīdēja tikai sīkas, spo�as lampiņas virs virpām, kurām grie�oties na�u asmeņi meta zilu un oran�u dzirksteļu strūklas. Da�i peldētāji jau bija dabūju�i savus �ķēpus. Pēc iepazī�anās Bonds paņēma vienu �ķēpu un to nopētīja. Tas bija nāvējo�s ierocis, kura asmens bija uzasi�nāts dun�a asumā, aug�pusē ierobots kā dzeloņdrāts un stingri iestiprināts garā, izturīgā kātā. Bonds ar īk�ķi pataustīja aso tēraudu un pieskārās na�a galam. Tam nespēs pretoties pat haizivs āda. Diez kādi iero�i būs ienaidniekam? gaisa pistoles noteikti. Bonds pārlaida skatienu smaido�ajiem, brūni iedegu�ajiem jaunekļiem. Bija gaidāmas nejau�ības - iespējams, daudzas.

Jādara viss iespējamais, lai ienaidnieku pār�steigtu. Ta�u mēnesnīcā �īs zeltainās ādas, viņa pa�a un Leitera bālā āda būs saskatāmas no divdesmit pēdu attāluma - pieejamas �aujam�iero�iem, bet nekādi neaizsniedzamas durkļiem. Bonds uzrunāja jaunāko virsnieku Felonu.

-�� Dro�i vien jums uz kuģa nav gumijas ap�ģērbu?

-� Protams, ir, komandieri Jābūt, lai paglābtos aukstos ūdeņos. - Viņ� pasmaidīja. - Vienmēr negadās kuģot starp palmām.

-�� Mums tie būs vajadzīgi. Vai jūs varat tiem mugurpusē uzkrāsot baltus vai dzeltenus nu�murus, lielus numurus? Tad mēs vairāk vai mazāk zināsim, kur� ir kur�.

-�� Protams, protams.

Tad viņ� uzrunāja savus vīrus.

-�� Ei, Fonda un D�onson! Aizejiet pie nolikta�vas pārziņa un atnesiet visai komandai gumijas tērpus. Breken, sadabū noliktavā gumijas krāsu. Uzkrāso tērpiem mugurpusē numurus. Pēdu lie�lus. No viens līdz divpadsmit. Uz priek�u!

Vēlāk, kad spīdīgi melnie tērpi karājās pie sienas kā milzīgas sikspārņu ādas, Bonds sa�sauca kopā visu komandu.

-���� Pui�i, mūs gaida velni�ķīga zemūdens kauja. Var gadīties nejau�ības. Varbūt kāds ir pārdomājis?

Viņam pretī raudzījās smaido�as sejas.

-�� lobi! Tātad mēs peldēsim apmēram desmit pēdu dziļumā ceturtdaļu, varbūt pusjūdzi. Tas būs samērā viegli. Spid mēness, un jūras dibenu klāj baltas smiltis un nedaudz jūraszāļu. Mēs iesim, izkārtoju�ies trīsstūri, es kā nr. 1 peldē�u pa priek�u, man sekos misters leiters kā nr. 2 un jaunākais virsnieks Felons kā nr. 3. Tālāk trīsstū�ris papla�ināsies kā zosu kāsis. Jums atliek tikai sekot numuram, kas dodas jums pa priek�u, tad neviens nenomaldīsies. Piesargieties no atsevi��ķiem koraļļu rifiem! Cik varu spriest pēc kartes, �ajā apvidū īsti rifi nav sastopami, sastopamas tikai to atlūzas. �ajā diennakts stundā zivīm sā�kas rīta baro�anās laiks, tāpēc uzmanieties no lielām zivīm. Ta�u lieciet tās mierā, ja vien zivis nekļūst pārāk uzmācīgas. Tādā gadījumā uzbrū- ciet trijatā ar �ķēpiem. Ta�u neaizmirstiet, ka diez vai kāda zivs mums uzbruks. Barā mēs izskatīsi�mies kā viena elli�ķīgi liela, melna zivs, un es nojau�u, ka visas pārējās dos mums ceļu. Piesargieties savā ceļā uzkāpt kādam jūras ezim un neaizmirstiet par savu �ķēpu galiem. Turiet tos taisni uz aug�u, saņemot netālu no asmens. Pats galvenais, esiet klusi! Mums jāmēģina pār�steigt ienaidnieku. Tas apbruņots ar gaisa iero��iem, kuru diapazons ir apmēram divdesmit pē�du. Ta�u, lai �os iero�us pārlādētu, vajadzīgs visai ilgs laiks. Ja kāds uz jums nomērķējis, centieties būt pēc iespējas mazāks mērķis. Turieties ūdenī horizontāli. Nelieciet kājas uz zemes, lai uz jums nevar nomērķēt visā auguma garumā. Tiklīdz ienaidnieks iz�āvis, nekavējoties uzbrūciet viņam ar �ķēpu. Viens dūriens gandrīz jebkurā galvas vai ķermeņa daļā, un jūs viņu esat pieveiku�i. Ievainotajiem būs jārūpējas par sevi pa�iem. Mēs nevaram atjauties vilkt kādu nopakaj. Ja esat ievainoti, izstājieties no cīņas, atgriezieties pie koraļju rifa un palieciet uz tā! Vai ari dodieties uz krastu seklumā! Ja kāds jums iedūris ar �ķēpu, neraujiet to laukā, bet turiet, kamēr kāds līdz jums nokļūst. Jaunākajam virsniekam Felonam būs viens no kuģa signāllukturiem. Tiklīdz sāk�sies uzbrukums, viņ� to palaidīs virspusē, un jū�su kapteinis nekavējoties liks zemūdenei pacelties un nosūtīs palīgā glāb�anas laivu ar apbruņotiem vīriem un kuģa ķirurgu. Vai ir kādi jautājumi?

-� Ko mēs darīsim tūlīt pēc tam, kad izkļūsim no zemūdenes, ser?

-� Centieties nesaviļņot ūdens virsmu! Steig��us ienirstiet desmit pēdu dziļumā un ieņemiet savu vietu trīsstūri! Visticamāk, ka mums talkā nāks viegla brīze, ta�u nesacelt pilnīgi nekādu kustību neizdosies. Centieties to pēc iespējas mazināt.

-�� Kādi būs zemūdens signāli, ser? Ja kaut kas notiek ar masku vai tamlīdzīgi.

-�� īk�ķi uz leju jebkurā nelaimes gadījumā. Taisni izstieptas rokas, ja tuvojas lielas zivis, īk�ķi uz aug�u nozīmē "es sapratu" vai "nāku palīgā". Vairāk nekas nav vajadzīgs.

Bonds pasmaidīja.

-� Paceltas kājas nozīmē, ka ar mani ir cauri.

Vīri iesmējās da�ādus smieklus.

Pēk�ņi atskanēja balss skaļrunī.

- Peldētāji pie rezerves lūkas. Atkārtoju, pel�dētāji pie rezerves lūkas. Uzvilkt ekipējumu. Uzvilkt ekipējumu. Komandieri Bondu uz uzbru�kuma centru, lūdzu!

Dzinēju gaudo�ana pārvērtās vaidā un apklu�sa. Atskanēja viegls būk�ķis, Maritai atsitoties pret jūras dibenu.

Līdz ar saspiesta gaisa vilni Bonds pa rezerves lūku uz�āvās aug�up. Augstu viņam virs galvas jūras virsma atgādināja mirdzo�u sudraba �ķīvi, kurā burbuļoja un virpuļoja mazi vilnī�i, kas, Bondam par prieku, bija materializēju�ies. Gaisa balons aizsteidzās viņam garām un kā maza raķete atsitās pret sudraba griestiem. Bonds sajuta asas sāpes ausīs. Lai aklimatizētos, viņ� cīnījās ar pleznām, pūloties palēnināt gaitu, kamēr palika karājoties desmit pēdu zem ūdens virsmas. Mantas garās, melnās aprises zem viņa izskatījās Jaunu vēsto�as un draudīgas. Bonds iedomājās par elektrisko gaismu, kas spīd tur iek�ā, un simts vīriem, kas veic savus pienākumus. Viņu pārņēma spokainas izjūtas. Tobrīd no rezerves lūkas at�skanēja sprādziens, it kā Manta �autu uz Bondu, un cauri sudraba burbulī�iem viņam pretī nesās Leitera melnais lādiņ�. Atbrīvojis viņam ceļu, Bonds uzpeldēja līdz pa�ai virsmai. Piesardzīgi palūkojās pāri vilnī�u krokām - Disco, vēl aizvien nodzēstām ugunīm, stāvēja nepilnas jūdzes attālumā. Uz klāja neredzēja ne mazākās rosības. Jūdzi uz ziemejiem bija redzamas Lielo Bahamu garās, tum�ās aprises, ko ieskāva baltas smiltis un vilnī�i. Ūdeni vietvietām �ķēla balti un melni koraļļi. Virs salas augstu raķe�u platformu galos, kas atgadināja neskaidrus, melnus skeletus, mir�goja sarkanas signālugunis, brīdinot lidma�īnas. Noskaidrojis savu atra�anās vielu, Bonds klusi iegrima zem ūdens. Apmēram desmit pēdu dziļu�mā viņ� apstājās un, sagriezis augumu kā kom�pasa adatu pareizā kursa virzienā, viegli kustinot peldpleznas, lai paliktu uz vietas, gaidīja pārējos komandas locekļus.

���

Vēl pirms desmit minūtēm komandiera Pe- dersena nesatricināmo mieru bija nomainījis savaldīgs satraukums.

- Pie joda, viss notiek tie�i tā, kā jūs sacījāt! - viņ� apbrīnas pilns bija teicis, kad Bonds ienāca uzbrukuma centrā. - Viņi noenkurojās apmēram pirms desmit minūtēm, un kop� tā brī�a sonārs turpina uztvert savādus trok�ņus, zemūdens trok�ņus, tie�i tā, kā varēja gaidīt, ja viņi mobili�zējas savā zemūdens nodalījumā. Neko citu ne�mana, bet ar to pilnīgi pietiek. Tiklīdz jūs būsiet projām, es lik�u izbīdīt virsūdens antenu un no sūtī�u signālu Jūras spēku departamentam, ziņo�u viņiem par situāciju un brīdinā�u raķe�u bāzi, lai ir gatavi un nepiecie�amības gadījumā evakuējas. Pēc tam lik�u Mantai pacelties apmē�ram divdesmit pēdu augstumā, pielādēt divas caurules un izdarīt novērojumus ar periskopu. Esmu apgādājis jaunāko virsnieku Felonu ar otru signāllukturi. Teicu viņam, lai turas pēc iespējas tālāk no nepatik�anām un palai� otro signālluk�turi, ja mūsējiem klājas patie�ām slikti. �ajā situācijā es nevaru pajauties uz nejau�ībām. Ja uzpeldēs otrais lukturis, es do�os uzbrukumā. Iz�ausim vienu vai divas raķetes uz Disco ar �etrcolligajām, pēc tam ieņemsim kuģi. Pēc tam es bū�u negants kā pats nelabais, kamēr tā bumba nebūs izcelta un padarīta nekaitīga.

Kapteinis �aubās pakratīja galvu. Tad pārlai�da plaukstu spurainajam ezītim.

- �ī ir viena velni�ķīga situācija, komandier. Uzvarai vienkār�i jābūt mūsu pusē. Labi. Jums jādodas cejā. Vēlu veiksmi. Es ceru, ka mani

pui�i attaisnos uz viņiem liktās cerības.

���

Bonds juta pieskārienu savam plecam. Tas bija Leiters. Pasmaidījis caur masku, viņ� pacē�la aug�up īk�ķi. Viri bija izkārtoju�ies kāsi un nogaidot lēnām strādāja ar rokām un pleznām. Pamājis Bonds devās uz priek�u lēnā, vienmērī�gā riksītī, vienu roku turot gar sāniem, bet otrā saņēmis �ķēpu un piekjāvis tā kātu krūtīm. Viņam aiz muguras melnais kāsis izpletās, veidojot trīsstūri, un devās uz priek�u kā milzī�ga, deltaplānam līdzīga raja.

Melnajā ietērpā bija karsti un lipīgi, un skābeklis, ko viņ� ieelpoja, gar�oja pēc gumijas, bet Bonds aizmirsa par neērtībām, jo visu uzma�nību veltīja tam, lai ieturētu vienmērīgu soli un nenovirzītos no izvēlētā kursa, kā robe�zīmi ar seklumu paturot acīs palielu zemūdens rifu, ap kura melno galvu skalojās viļņi.

Tālu lejā, kur nevarēja iespraukties dejojo�ās mēnesnīcas ēnas, okeāna dibenu klāja līdzenas, baltas smiltis, ko vietvietām izraibināja tum�i jūraszāļu laukumi. Visapkārt bija tikai liela, bāli spīdīga naksnīgu ūdeņu telpa, bezgalīga dūmaka, cauri kurai, par spīti gribai un prāta apsvēru�miem, Bonds kā tum�u torpēdu gaidīja iz�au- jamies kādu no lielajām zivīm un ar taujājo�u skatienu uzlūkojam nelūgtos viesus. Ta�u nekas tāds nenotika, un pamazām jūraszāļu laukumi kļuva skaidrāk saskatāmi, bet uz smil�ainā dibena, kas lēnām pacēlās aug�up no piecdesmit līdz �etrdesmit, bet pēc tam līdz trīsdesmit pēdām, parādījās vilnī�i.

Lai pārliecinātu sevi, ka viss kārtībā, Bonds a�i atskatījās pār plecu. Jā, tur bija viņi visi, vienpadsmit spīdīgu masku ovāli ar kustīgām peldpleznām zem tām un mēnesnīcas atspīdumu uz �ķēpu asmeņiem. "Ar Dieva palīgu," nodomāja Bonds, "ja vien mēs spētu viņus pārsteigt!" Cik �ausmino�i sastapt tādu pārsteigumu, kas tuvojas cauri rifu kustīgajām ēnām un tum�ajām aprisēm! To iedomājoties, Bondu pārņēma pacilā�tība, ko apslāpēja vienīgi dziji apslēptās, urdo�ās bailes par meiteni. Ja nu viņa ir daja no ienaidnie�ka komandas? Ja nu viņi sastopas aci pret aci? Vai viņ� piespiedīs sevi to izdarīt - ar �ķēpu? Ta�u tāda doma bija smieklīga. Viņa atradās uz kuģa, dro�ībā. Drīz vien viņ� meiteni atkal ieraudzīs. Drīz, tiklīdz būs paveicis uzdevumu.

No apak�as parādījās mazs korajju izcilnis, kas lika pavērst domas citā virzienā. Tagad viņ� modri raudzījās sev priek�ā. KJuva redzami vēl citi izciļņi, jūras e�u ko�ās krāsas, mazu, mirdzo�u zivtiņu bari, neliels jūras aļģu me�iņ�, kas aicino��i �ūpojās �urpu turpu kā noslīku�as sievietes mati. Bonds palēnināja gaitu un juta, ka Leiters vai Felons uzskrien virsū viņa pleznām. Viņ� ar brīvo roku rādīja, lai palēnina soli. Tagad viņ� uzmanīgi zagās uz priek�u, ar skatienu meklē�dams vietu, kur viļņi sudraboti skalojās ap viņa navigācijas zīmes virsotni. Jā, tur jau tā bija, nedaudz pa kreisi. Viņ� bija novirzījies krietnas divdesmit pēdas no kursa. Bonds nogriezās pareizā virzienā, deva signālu apstāties un lēnām pacēlās virspusē. Bezgala piesardzīgi viņ� pacēla galvu virs viļņiem. Vispirms viņ� pameta skatienu uz Disco. Jā, jahta vēl aizvien atradās turpat un, pilnmēness apspīdēta, tagad bija labāk saredza�ma. Nekādu dzīvības pazīmju. Bonda skatiens lēnām slīdēja pāri jūras virsmai. Nekā. Tikai sīku vilnī�u ņirba uz spogulim līdzīgās mēnesnīcas takas. Bonds pārslīdēja otrpus koraļļu galvai.

Nekā, izņemot seklos ūdeņus un piecsimt vai se��simt jardu attālo, skaidro krasta līniju un plud�mali. Bonda skatiens meklēja kādu neparastu ūdens viļņo�anos, kādus siluetus, kaut ko kustī�gu. Kas tad tas? Simt jardus atstatu, uz robe�as ar lielu, dzidra ūdens laukumu, gandrīz lagūnu, kas apskaloja koraļļus, ūdens virsmu uz mirkli bija �ķēlusi galva, gai�a galva ar mirdzo�u masku, pārlaidusi a�u skatienu apkārtnei un acumirklī nozudusi.

Bonds aizturēja elpu. Viņ� juta, kā satrauktā sirds dun gumijas ietērpa iek�pusē. Juzdams stingumu, viņ� izņēma no mutes elpo�anas cau�rulīti un ļāva izlauzties aizturētajai elpai. A�i ievil�cis plau�ās svaigu gaisu un iegaumējis apkārtni, viņ� cie�i saņēma zobos caurulīti un ieslīdēja atpakaļ ūdenī.

Viņam aiz muguras, gaidot signālu, tuk�i spī�dēja akvalangu maskas. Bonds vairākas reizes pameta uz aug�u īk�ķi. Tuvākās maskas par atbildi nozibsnīja baltus zobus. Saņēmis �ķēpu uzbrukuma pozīcijā, Bonds metās uz priek�u pāri zemam korallim.

Tagad svarīgs bija tikai ātrums un uzmanīga lavierē�ana starp augstākajām koraļļu klintīm. Zivis pa�āvās malā no ceļa, un viss rifs �ķita pa�modies no divpadsmit steidzīgu augumu saceltās viļņo�anās. Piecdesmit jardu tālāk Bonds deva signālu palēnināt gaitu un izvērsties uzbrukuma līnijā. Pēc tam viņ� atkal zagās tālāk, ar sasprin�dzinājumā sāpo�ām un asiņu pieliju�ām acīm urbjoties cauri blāvajai dūmakai un pūloties sa�skatīt, kas atrodas aiz izrobotajiem koraļļu izciļ�ņiem. Jā! Tur, tur un tur pazibēja balta miesa. Bonda roka deva signālu uzbrukumam. Viņ� me�tās uz priek�u, turot sev priek�ā �ķēpu kā durkli.

Bonda grupa ielenca ienaidnieku no flangiem. Tā bija kļūda, kā Bonds tūlīt pat redzēja, jo SPEKTRA komanda joprojām virzījās uz priek�u, turklāt ātrumā, kas pārsteidza Bondu, kamēr viņ� ieraudzīja ienaidniekiem uz muguras mazus propelleri�us. Largo viri bija apgādāti ar kompre- sēta gaisa ātrumkārbām, kuru apjomīgie cilindri slējās starp akvalangu cilindriem. Papildinātas ar pleznām, tās vismaz divkārt palielināja parasto pārvieto�anās ātrumu atklātā telpā, ta�u �eit, starp koraļļu atlūzām, kur gaitu vēl palēnināja manevrē�ana ar elektriskās torpēdas vilktajām sliecēm, komanda peldēja tikai kādu mezglu ātrāk par Bonda grupu, kas tagad sparīgi traucās uz sastap�anās punktu, kam viņi tomēr nekādi nespēja pietuvoties. Turklāt ienaidnieku bija velni�ķīgi daudz. Pēc divpadsmitā Bonds pārstāja skaitīt. Lielākajai daļai bija gaisa pistoles ar papildu durkļiem, kas bija iestiprināti makstis pie kājām. Izredzes bija vājas. Ja vien viņi spētu nonākt �ķēpa dūriena attālumā, pirms tiek sacel�ta trauksme!

Trīsdesmit jardu, divdesmit. Bonds atskatī�jās. Se�i no viņa vīriem peldēja gandrīz rokas stie- piena attālumā, pārējie bija izstiepu�ies līklo�u līnijā. Largo vīru maskas vēl aizvien bija vērstas uz priek�u. Vēl aizvien viņi nebija ievēroju�i melnās ēnas, kas starp koraļļiem dzinās viņiem pakaļ. Ta�u bridi, kad Bonds bija panācis Largo aizmugures sargu, mēnesnīca pameta viņa ēnu uz priek�u pāri baltajam smil�u laukumam, un vispirms viens, tad otrs vīrietis steig�us atska�tījās. Sataustījis koraļļu pamatni zem kājām, Bonds atspērās un metās uz priek�u. Vīrietim nebija laika aizsargāties. Bonda �ķēps trāpīja viņam sānā un pameta pretī nākamajam vīram ierindā. Iedūris Bonds pagrieza asmeni. Satvēris sānu, vīrietis nometa savu ieroci un saliecās vidū uz pusēm. Bonds dūra tālāk kailu augumu masā, kas tagad, propelleri�iem grie�oties, izklīda uz visām pusēm. Vēl viens vīrietis nolaidās viņa priek�ā, tverdams pēc Bonda sejas maskas. Bonds nejau�i bija izsitis viņa maskai stiklu. Vīrietis peldēja aug�up, pa ceļam iesperdams Bondam pa seju. Asmens iegriezās gumijā, kas sargāja Bonda vēderu, un viņ� sajuta sāpes un slapjumu, kas varēja būt vai nu asinis, vai jūras ūdens. Vēl viens dūriens, un iero�a laide spēcīgi trāpīja viņam pa galvu, ta�u lielāko sitiena spēku izkliedēja ūdens spilvens. Sitiena apdullināts, viņ� uz mirkli pieturējās pie klints, pūlēdamies noteikt, kur atrodas, kamēr garām pabrāzās melns viņa vīru vilnis un sākās cīņa vīram pret vīru, pildot ūdeni ar melniem asiņu mākonī�iem.

Kaujas lauks tagad bija pārvietojies uz skaidra ūdens lauku, ko ieskāva koraļļu atlūzas. Tālākajā malā Bonds ieraudzīja ar kaut ko garu un masīvu piekrautas slieces, ko klāja gumijas pārsegs, sudraboto torpēdu un cie�i sakļāvu�os vīrie�u grupu, kurā atradās ari milzīgais Largo stāvs, ko nebija iespējams sajaukt ne ar vienu citu. Bonds atkāpās starp koraļļu izciļņiem un, pieplacis tuvu smiltīm, sāka piesardzīgi peldēt, apliecot lielā, dzidrā baseina flangu. Gandrīz tajā pa�ā mirklī viņam nācās apstāties. Ēnās slēpās plecīgs stāvs. Pacēlis ieroci, tas rūpīgi mērķēja. Mērķis bija Leiters, kas cīkstējās ar vienu no Largo vīriem. Ienaidnieka �ņaugts, Leiters ar āķi, kam bija nokritusi peldplezna, plosīja tā muguru. Divreiz spēcīgi savicinājis pleznas, Bonds no se�u pēdu attāluma izmeta savu �ķēpu. Roktura vieglais koks neatstāja nekādu iespaidu, ta�u asmens �ķēla vīrie�a roku tie�i tajā brīdī, kad no pistoles stobra pacēlās gāzes burbulī�i. �āviens netrāpīja mērķī, ta�u vīrietis zibenīgi pagriezās un dūra Bondam ar neuzlādēto ieroci. Ar acs kaktiņu Bonds pamanīja, ka viņa �ķēps lēnām paceļas aug�up. Ar neveiklu regbija paņēmienu viņ� ienira vīrietim zem kājām un atrāva tās no zemes. Brīdī, kad iero�a stobrs trāpīja viņam pa deni�ņiem, Bonds izmisīgi tvēra pēc ienaidnieka maskas un norāva to viņam no sejas. Ar to pieti�ka. Papeldējis malā, Bonds noskatījās, kā vīrietis, neko neredzot, taustās apkārt, lai izkļūtu virspusē. Kāds paraustīja viņu aiz rokas. Tas bija Leiters, kas tvēra pēc skābekļa caurulītes. Viņa seja aiz maskas bija saviebusies. Viņ� vāri norādīja uz aug�u. Bonds saprata. Satvēris

Leiteru ap vidu, viņ� traucās aug�up. Kad pēc piecpadsmit pēdām abi izlauzās cauri sudraba griestiem, Leiters norāva bojāto caurulīti un dru�d�aini tvēra pēc gaisa. Bonds viņu turēja, kamēr Leiters atguvās, tad aizveda līdz seklai koraļļu klintij un, kad Leiters dusmīgi viņu atgrūda un lika atstāt vienu pa�u, pacēla īk�ķi aug�up un atkal ienira.

Turēdamies koraļļu paēnā, viņ� no jauna tuvojās Iorgo. Laiku pa laikam viņ� redzēja �ur tur notieko�o cīņu, un reiz viņ� izpeldēja pa apak�u vīrietim, vienam no savējiem, no Maritas vīriem, kas vērās viņā lejup no ūdens virsmas. Ta�u seju, kas atradās zem ūdens un ko ieskāva viļņojo�i mati, nesedza maska, un tai nebija skābekļa caurulītes, bet mute bija atbaido�i ieplesta. Lejā starp koraļļiem kaujas vilnis bija sanesis atliekas - skābekļa balonu, melnas gumijas sloksnes, pilnu akvalanga komplektu un vairākus durkļus no gaisa iero�iem. Bonds divus pacēla. Tagad viņ� atradās atklātās lagūnas malā. Slieces ar neķītro gumijas desu, ko, turot gatavībā iero�us, apsargāja divi no Largo vīriem, vēl jopro�jām atradās turpat. Ta�u no Largo nebija ne mi�ņas. Bonds pūlējās saredzēt cauri dūmakainajai sienai, pa kuru iespraucās jau bālākā mēnesnīca, atsedzot smil�u vilnī�us, kuru skaisto rakstu bija izbojāju�i kaujinieku atstātie pēdu nospiedumi. Vietās, kur smiltis bija izbradātas, pulcējās rifu zivis, lai uzķertu sīkas aļģu un citas barības daļi�ņas, tāpat kā kaijas un kovārņi to darīja tur, kur tīrumam pāri bija gājis arkls. Nekas cits nebija saskatāms, un Bondam nebija ne jausmas, kā norisinās cīņa, kas tagad bija sadalījusies vairā�kās atsevi�ķās kaujās. Kas notiek virspusē? Kad Bonds bija iznesis no ūdens Leiteru, jūru apgais�moja sarkans lukturis. Pēc cik ilga laika ieradīsies glāb�anas laiva no Mantas? Vai viņam būtu jāpa�liek uz vietas un jānovēro bumba?

Viss iz�ķīrās biedējo�i strauji. No dūmakas Bondam labajā pusē arēnā ie�āvās spīdīga elektriskā torpēda. Uz tās jāteniski sēdēja Largo. Viņ� bija salīcis aiz stikla vairodziņa, lai paātri�nātu torpēdas gaitu, bet labajā rokā turēja divus uz priek�u vērstus Mantas durkļus, kamēr ar kreiso darbojās ap kontrolslēdzi. Viņam parādo�ties, abi sargi nometa smiltīs iero�us un pacēla aug�up slie�u sakabi. Piebremzējis, Largo ļāva torpēdai slīdēt. Viens no vīrie�iem satvēra stūri un pūlējās pievilkt torpēdu tuvāk sakabei. Viņi gribēja doties projām! Largo gatavojās izvest bumbu starp rifiem un nogremdēt dzijumā! To pa�u izdarīs ar otro bumbu, kas atradās uz Disco. Kad pierādījumu vairs nebūs, Largo pateiks, ka viņam uzbruku�i konkurējo�i dārgumu meklētāji. Kā viņ� varējis zināt, ka uzbrucēji biju�i no Savienoto Valstu zemūdenes? Viņa vīri pretoju��ies ar iero�iem, kas paredzēti aizsardzībai pret haizivīm, bet tikai tāpēc, ka viņiem uzbruka. Jau atkal bagātību meklē�ana attaisnoja itin visu!

Vīrie�i vēl aizvien cīkstējās ap sakabi. Largo ba�īgi atskatījās. Novērtējis attālumu, Bonds,

pamatīgi atspēries pret koralli, metās uz priek�u.

Largo pagriezās tie�i laikā, lai, pametis aug�up roku, atvairītu Bonda dūrienu ar labajā rokā turēto durkli. Bonda dūriens ar kreiso roku, nenodarot ne mazāko Jaunumu, noslīdēja gar akvalanga cilindriem uz Largo muguras. Izrāvienā ar galvu pa priek�u Bonds izstieptām rokām tvēra pēc gaisa caurulītes Largo mutē. Largo rokas aiz�sargājoties atlaida vajā abus �ķēpus un parāva atpakaj kontrolslēdzi, ko viņ� turēja labajā rokā. Abiem augumiem cīkstoties uz torpēdas mugu�ras, tā rāvās uz priek�u, projām no abiem sar�giem, un aiztraucās slīpi pretī ūdens virsmai.

Nebija iespējams cīnīties pēc likumiem. Abi vīrie�i nenoteiktām kustībām tvarstīja viens otru, izmisīgi sakodu�i zobus ap gaisa caurulītēm, kas bija viņu dzīvības avots, ta�u Largo bija stingri sa�ņaudzis ar cejgaliem torpēdu, kamēr Bondam nācās izmantot vienu roku, lai turētos pie Iorgo aprīkojuma un nejautu sevi nomest no torpēdas. Largo elkonis atkal un atkal triecās Bondam sejā. Viņ� centās izvairīties, lai sitiens trāpītu pa muti, nevis dārgajām stikla aizsargbrillēm. Tajā pa�ā laikā viņ� ar brīvo roku sita pa Largo nierēm zem brūnā miesas laukuma, kas bija vienīgais mērķis, ko viņ� varēja aizsniegt.

Torpēda iz�āvās no ūdens piecdesmit jardu no platā kanāla, kas veda atklātā jūrā, un neprā�tīgi brāzās tālāk, kaut arī tās priek�gals bija iegrimis no Bonda svara zemāk par astes galu, kas �etrdesmit piecu grādu leņķī rēgojās laukā no ūdens. Tagad Bonds pa pusei atradās ūdenī, un vajadzētu tikai da�as minūtes laika, lai I^argo izdotos pagriezties un tikt viņam klāt ar abām rokām. Bonds iz�ķīrās. Palaidis vaļā Largo akvalangu, viņ� satvēra starp kājām torpēdas pakaļgalu un slīdēja atmuguriski, kamēr juta stūres ratu atduramies sev mugurā. Ja vien varētu izvairīties no dzenskrūves! Pasniedzies ar vienu roku starp kājām, viņ� stingri satvēra stūri un atmuguriski novēlās no ma�īnas. Tagad viņa seju, kas atradās tikai da�u collu attālumā no dzenskrūves, dauzīja tās sakultais ūdens, ta�u Bonds no visa spēka vilka lejup un juta, ka torpēdas pakaļgals padodas. Drīz vien sasodītā ierīce būs saslējusies gandrīz stāvus gaisā. Bonds pagrieza stūres lāpstiņu sāniski pa labi un tad, juzdams, ka piepūle gandrīz izrauj rokas no locī�tavām, palaida to vaļā. Torpēdai strauji pagrie�o�ties pa labi, Largo augums, zaudējis līdzsvaru, uzlidoja gaisā un viņam priek�ā iegāzās ūdenī, bet spēji pagriezās un ar seju lejup meklēja Bondu.

Bonds bija pagalam paguris, no piepūles zaudējis pēdējos spēkus. Viņam neatlika ne�kas cits kā vien bēgt un kaut kā palikt dzīvam. Bumba bija imobilizēta, torpēda, zaudējusi vadību, meta lokus pa jūru. Largo bija pagalam. Saņēmis pēdējās spēku atliekas, Bonds ienira un sāka neveikli peldēt lejup, pretī pēdējai cerībai, patvērumam starp koraļļiem.

Largo. it kā nekas nebūtu bijis, gandrīz laiski viņam sekoja, peldot milzīgiem, nepiespiestiem vēzieniem. Bonds nogriezās starp koraļļu izciļņiem. Priek�ā parādījās balta eja, un viņ� tai sekoja līdz atzaram. Uzticēdamies nelielajai aizsardzībai, ko sniedza gumijas tērps, Bonds izvēlējās �aurāko atzaru starp asajām atlūzām. Ta�u tagad virs viņa parādījās melna ēna. Largo nebija papūlējies sekot Bondam ejā. Viņ� peldēja virs koraļļiem un, vilcinādams laiku, raudzījās lejup un vēroja Bondu. Bonds pacēla skatienu. Ap caurulīti mirdzēja zobi. Largo zināja, ka ir uzvarējis. Bonds salieca pirkstus, lai tajos ielītu vairāk dzīvības. Kā gan viņ� varēja uzveikt Largo lielās plaukstas, plaukstas, kas atgādināja mehāniskus instrumentus?

�aurā eja kļuva platāka. Priek�ā iemirdzējās smil�ains kanāls. Bondam nebija vietas, kur apgriezties. Viņ� varēja tikai peldēt iek�ā vaļējā slazdā. Viņ� apstājās. Tas bija vienīgais, ko varēja darīt. Viņ� bija kā �urka sprostā. Ta�u Largo vismaz būs spiests nākt viņam pakaļ. Bonds palūkojās aug�up. Jā, lielais, spīdīgais ķermenis, kam nopakaļ stiepās sudrabotu burbuļu virtene, piesardzīgi tuvojās atklātajai vietai. Tagad tas veikli ienira kā bāls ronis un nostājās uz cietā smil�u pamata iepretī Bondam. Izstiepis lielās rokas uz priek�u pirmajam tvērienam, viņ� lēnām tuvojās starp koraļļu sienām. Pēc desmit soļiem Largo apstājās. Viņa skatiens pa�āvās sāņus, ieskatoties koraļļu biezoknī. Tad labā roka kaut ko satvēra un veikli parāva. Kad Largo roku atkal pacēla, tai bija vēl astoņi lokani pirksti. Largo sev priek�ā turēja līganai puķei līdzīgu astoņkāju mazuli. Viņ� atieza zobus, un viņa vaigos parādījās smaida bedrītes. Pacēlis vienu roku, viņ� zīmīgi piebungoja pie maskas. Bonds pieliecās un pacēla jūraszālēm apaugu�u akmeni. Largo izturējās melodramatiski. Akmens uz Largo masku atstās lielāku iespaidu nekā viņa brillēm pielīmēts astoņkājis. Astoņkājis Bondu neuztrau�ca. Vēl iepriek�ējā dienā viņ� bija pabijis simts astoņkāju sabiedrībā. Viņam raizes darīja Largo roka, kas bija garāka nekā viņējā.

Largo paspēra soli tuvāk, tad vēl vienu. Bonds, ieliecies ceļos, uzmanīgi, lai nesaplēstu savu gumijas ādu, atkāpās �aurajā ejā. Largo tuvojās lēnām, mērķtiecīgi. Vēl divi soļi, un viņ� uzbruks.

Bonds pamanīja kaut ko atspīdam klajumā aiz Largo muguras. Vai nāk kāds glābējs? Ta�u atspīdums bija balts, nevis melns. Viens no ienaidniekiem!

Largo metās uz priek�u.

Atspēries pret koralli, Bonds ar robaino ak�meni rokā ienira, mērķējot Largo starp kājām. Ta�u Largo bija tam gatavs. Viņa ceļgals sāpīgi triecās pret Bonda galvu tajā pa�ā laikā, kad roka, spēji nolaizdamās, pielīmēja astoņkājīti Bonda maskai. Tad abas viņa rokas, nākdamas no aug�as, satvēra Bonda kaklu un, turot izstieptu roku attālumā, pacēla viņu aug�up kā bērnu un �ņaudza.

Bonds neko neredzēja. Viņ� neskaidri juta, kā lipīgie taustekļi snaikstās ap viņa seju, apvijas ap gaisa caurulīti un velk. Asinis dunēja galvā, un Bonds zināja, ka viņ� ir pagalam.

Viņ� lēnām noslīga uz ceļiem. Bet kā, kāpēc viņ� grimst lejup? Kas bija noticis ar rokām, kas pirmīt bija viņu �ņaugu�as? Bonda acis, agonijā cie�i aizmiegtas, atvērās un ieraudzīja gaismu. Astoņkājis, kas tagad gulēja viņam uz krūtīm, atrāvās un iebēga starp koraļļiem. Viņa priek�ā, vārgi spārdīdamies, smiltīs gulēja Largo, no kura kakla baisi rēgojās durklis. Aiz viņa, pārlādējot ieroci un lūkojoties lejup, slējās sīks, gai�s stāvs. Garie mati �ūpojās ap galvu kā plīvurs starojo�ā jūrā.

Bonds lēnām pieslējās kājās. Viņ� paspēra soli uz priek�u. Pēk�ņi viņ� juta, ka ceļgali nejūt svaru. Bonda skatienu sāka aizmiglot melna tumsa, un viņ� atslīga pret koraļļiem, palai�ot vaļā skābekļa caurulīti. Ūdens ieplūda viņam mutē. "Nē!" viņ� sev sacīja. "Nē! Neļauj tam notikt!"

Viņa roku saņēma kāda plauksta. Ta�u Do�mino skatiens aiz maskas atradās kaut kur citur. Tas bija tuk�s, apmaldījies. Viņa bija sli�ma! Kas viņai noticis? Bonds pēk�ņi atkal pa�modās. Viņ� ieraudzīja asins traipus uz Domino peldkostīma, briesmīgas sarkanas zīmes uz viņas auguma starp bikini skrandām. Tā stāvēdami, viņi abi nomirs, ja vien viņ� kaut ko nedarīs. Viņa svina pielietās kājas sāka lēnām kustināt melnās pleznas. Viņi peldēja aug�up.

Beigu beigās tas nemaz nebija tik grūti. Un ta�gad kā nemaņā ari viņas pleznas sāka palīdzēt.

Abi augumi nonāca līdz virsmai reizē un palika guļam viļņos ar lejup pavērstām sejām.

Ausmas pērļainā gaisma pamazām sārtojās. Bija gaidāma skaista diena.

Ienācis baltā, sterilā telpā, Fēlikss Leiters sazvērnieciski aizvēra aiz sevis durvis. Viņ� ap�stājās pie gultas, kur zāļu iespaidā snauduļoja Bonds.

-�� Kā klājas, vecais?

-� Tā nekas. Tikko iesnaudos.

-�� Ārsts teica, ka es nedrīkstot ar tevi tikties. Ta�u es nodomāju, ka tevi varbūt interesēs rezultāts. Labi?

-�� Protams.

Bonds pūlējās koncentrēties. Patiesībā viņam gandrīz bija vienalga. Viņ� spēja domāt vienīgi par meiteni.

-��� Labi, es ilgi nerunā�u. Ārsts pa�laik ir devies apgaitā, un es dabū�u trūkties, ja viņ� mani �eit atradīs. Viņi ir izcēlu�i abas bumbas, un Koce, tas fiziķis, dzied kā putniņ�. �ķiet, ka SPEKTRS ir bariņ� liela mēroga bandītu - biju�ie SMERSH, mafijas. Gestapo operatīvie darbinieki, visai ietekmīgas personas. Galvenā mītne atrodas Parīzē. Vadoni sauc Blofelds, ta�u nelietis aizbēga, vai, kā ziņo CIP, viņ� vēl nav noķerts. Iespējams, Largo klusē�ana viņu brīdināja. Dro�i vien īsts ģēnijs. Koce saka, ka SPEKTRS piecu vai se�u gadu laikā kop� dibinā�anas esot noguldījis bankās miljoniem dolāru. �im darbiņam vajadzēja ienest pēdējo laupījumu. Mums bija taisnība par Maiami. Tai vajadzēja kļūt par mērķi nr. 2. Bija paredzēta tāda pati operācija. Viņi gatavojās ielikt otro bumbu jahtu piestātnē.

Bonds vāri pasmaidīja.

-� Tad tagad visi ir laimīgi?

-�� Jā, protams. Izņemot mani. Līdz pat �im brīdim neesmu ticis projām no sava sasodītā radio. Gandrīz pārkarsa lampiņas. Ari no M pie�nākusi kaudze �ifru, kas to vien dara, kā ilgojas pēc tavas atgrie�anās. Paldies Dievam, svarīgā persona no CIP un tavējo komanda �ovakar ielido pārņemt vadību. Tad varēsim nodot lietas un paskatīties, kā abas mūsu valdības ķildojas par epilogu - par to, ko stāstīt publikai, ko darīt ar �iem SPEKTRA cilvēkiem, vai iecelt tevi par lordu vai hercogu, kā pārliecināt mani, lai kandidēju prezidenta amatam. Visādi tādi divdomīgi sīkumi. Pēc tam gan mēs tiksim projām un sarīkosim sev kaut kur balli. Varbūt tu paņemsi līdzi to meiteni? Velns parāvis, viņa ir tā, kas pelnījusi medaļu! Tā tik ir dū�a! Viņi atrada pie viņas Geigera skaitītāju. Dievs vien zina, ko tas nelietis I^argo viņai darīja. Ta�u viņa nedziedāja - neviena pa�a vārdiņa! Pēc tam, kad komanda bija devusies ceļā, viņa kaut kādā veidā bija izkļuvu�i pa kajītes iluminatoru līdz ar savu ieroci un akvalangu un devusies viņam atriebties! To viņa ari izdarīja, turklāt izglāba tev dzīvību! Zvēru, ka nekad vairs neteik�u, ka meitenes ir trauslas, vismaz ne itāļu meitenes.

Leiters saspicēja ausis un steig�us devās uz durvīm.

-�� Pie velna, tas sasodītais dakteris nāk �ur�pu pa gaiteni! Tiksimies vēlāk, D�eims!

A�i pagriezis durvju rokturi, viņ� mirkli ieklausījās un izslīdēja pa durvīm.

-� Pagaidi! - vārā balsī izmisīgi iesaucās Bonds. - Fēliks! Fēliks!

Ta�u durvis bija aizvēru�ās. Bonds atkrita spilvenos un guļus raudzījās griestos. Lēnām viņā modās dusmas - un panika. Kāpēc neviens viņam nestāstīja par meiteni? Kāda gan viņam daļa par visu pārējo? Vai viņa atveseļosies? Kur viņa ir? Vai viņa�

Durvis atvērās. Bonds pierāvās sēdus un nik�ni uzkliedza baltā virsvalkā ģērbtajam stāvam:

-�� Meitene! Kā viņai klājas? Ātri! Stāstiet!

Naso populārais ārsts dr. �tengels bija ne

tikai populārs, bet ari labs ārsts. Viņ� bija viens no ebreju ārstiem emigrantiem, kas, bēgot no Hitlera, meklēja lielu slimnīcu kādā Diseldorfas lieluma pilsētā. Tā vietā bagāti un pateicīgi pacienti bija uzbūvēju�i viņam modernu klīniku Naso, kur viņ� ārstēja vietējos iedzīvotājus par �iliņiem, bet no miljonāriem un viņu sievām prasīja desmit ginejas par vizīti. Viņ� vairāk bija radis tikt galā ar miega zāļu pārdozē�anu un bagāto un veco slimībām nekā ar neskaitāmiem nobrāzumiem, saindē�anos ar kurāri un dīvai�nām brūcēm, kas vairāk iederētos pirātu laikos. Ta�u tās bija valdības pavēles, turklāt turamas pilnīgā slepenībā. Dr. �tengels nebija uzdevis nevienu pa�u jautājumu par saviem pacientiem, nedz arī par se�padsmit sekcijām, kas viņam bija veicamas - se�as amerikāņiem no lielās zemūdenes un desmit, tai skaitā īpa�nieka, līķiem no skaistās jahtas, kas tik ilgi bija uzturē�jusies ostā.

Tagad viņ� piesardzīgi ierunājās:

-Vitālijaunkundzei nekas nedraud. Pa�laik viņa pārcie� �oku. Viņai vajadzīgs miers.

-�� Kas vēl? Kas viņai bija noticis?

-� Viņa bija tālu peldējusi. Viņas fiziskais stā�voklis nepieļāva tādu piepūli.

-�� Kāpēc?

Ārsts devās uz durvīm.

-�� Un tagad arī jums nepiecie�ams miers. Jūs esat daudz pārcietis. Jūs ieņemsiet �īs miega zāles ik pēc se�ām stundām. Un daudz gulēsiet. Drīz vien atkal būsiet uz kājām. Ta�u �obrīd neņemiet neko pie sirds, mister Bond!

"Neņemiet pie sirds! Jūs nedrīkstat ņemt pie sirds, mister Bond." Kur viņ� jau bija dzirdējis �o idiotisko teicienu? Pēk�ņi Bondu pārņēma nevaldāmas dusmas. Viņ� izlēca no gultas un, neņemdams vērā pēk�ņo reiboni, streipuļoja uz ārsta pusi. Viņ� pakratīja dūri civilizētajā sejā. Civilizētajā tāpēc, ka ārsts bija pieradis pie pacientu emociju vētrām un zināja - pēc mirkļa spēcīgo zāļu iedarbība nomierinās Bondu uz daudzām stundām.

-�� Neņemiet pie sirds! Ejiet pie velna! Ko jūs par to zināt? Sakiet, kas noticis ar to meiteni! Kur viņa ir? Kāds ir viņas palātas numurs?

Bonda rokas ļengani noslīga gar sāniem.

-� Dieva dēļ, dakter, pasakiet! Es, man vajag zināt�

-�� Kāds, - pacietīgi un laipni sacīja dr. �ten�gels, - slikti pret viņu izturējies. Viņai ir apdegu�mi, daudzi apdegumi. Viņa joprojām cie� lielas sāpes. Ta�u, - viņ� mierino�i pamāja ar roku, - iek�ēji viņai nekas nedraud. Viņa ir blakus palātā, ceturtajā. Jūs drīkstat pie viņas ieiet, bet tikai uz mirkli. Pēc tam viņa gulēs. Un jūs arī.

Viņ� atvēra durvis.

-�� Paldies! Paldies, dakter!

Bonds nedro�iem soļiem izgāja no palātas. Viņa kājas atkal sāka ļodzīties. Ārsts noskatījās, kā viņ� pieiet pie ceturtās palātas, kā atver palātas durvis un pārspīlēti uzmanīgi - kā pie�dzēries - aizver tās sev aiz muguras. Ārsts devās projām pa gaiteni, domādams: Tas nenodarīs viņam nekādu ļaunumu, toties var nākt par labu. Bet viņai ir vajadzīgs maigums."

�alūzijas mazajā palātā meta gaismas un ēnas strēles pār gultu. Piestreipuļojis pie gultas.

Bonds nometās ce|os tai blakus. Uz spilvena gulo�ā galviņa pagriezās uz viņa pusi. Pastiepās roka un, satvērusi aiz matiem viņa galvu, pievil�ka to sev tuvāk.

-� Tev jāpaliek �eit, - sacīja aizsmakusi balss. - Vai tu saproti? Tu neiesi projām.

Kad Bonds neatbildēja, viņa vāri pakratīja �urpu turpu viņa galvu.

-�� D�eims, vai tu mani dzirdi? Vai tu saproti?

Viņa juta, ka Bonda augums noslīd uz grīdas. Kad viņa palaida vaļā matus, viņ� no�ļuka blakus gultai uz paklājiņa. Meitene uzmanīgi sagrozījās un palūkojās lejup. Uzlicis galvu uz elkoņa, Bonds jau gulēja.

Meitene bridi vēroja melnīgsnējo, visai cietsirdīgo seju. Pēc tam, klusītēm nopūtusies, pavilka spilvenu līdz gultas malai tā, lai tas atrastos tie�i virs Bonda, nolika galvu uz spilvena tā, lai varētu viņu redzēt, kad vien sagribēsies, un aizvēra acis.