JANS FLEMINGS

KAZINO ROYALE

Trijos no rīla kazino dūmu un sviedru smakas kokteilis likās necie�ami �ķebigs. Azartspēles uz augstākajām likmēm parasti izraisa cilvēkos alkatību, bailes un nervu sasprindzinājumu, kas izsūc enerģiju, līdz �is process kļūst tik nogurdino�s, ka pret to sāk sacelties pa�saglabā�anās instinkts.

D�eimss Bonds pēk�ņi saprata, ka ir no�guris. Viņa organisms vienmēr signalizēja, ja ķermenim vai garam bija nepiecie�ama atel�pa, un viņ� �im signālam vienmēr paklausīja. Tikai tā viņ� varēja saglabāt uztveres asumu un sprie�anas spējas, lai būtu gatavs visne- paredzamākajai situācijai.

Bonds beidza ruletes spēli un, mēģinā�dams nepievērst sev lieku uzmanību, gar augstajām misiņa margām, kas ieskāva galve�no galdu �alle privēe[1], devās projām.

Le ChifTre[2] vel turpināja spēlēt un, tāpat kā iepriek�, ari laimēt. Viņa priek�ā bija sa�krauta grēda netīru �ipu. no kuriem katrs bi�ja simt tūksto�us vērts. Otra kaudze no dzel�teniem �ipiem bija uzcelta aiz spēlētāja res�nās kreisās rokas. Katra dzeltenā �ipa vērtība bija pusmiljons franku.

Kādu bridi Bonds vēl kavējās, vērojot īpat�nējo, iespaidīgo profilu, bet tad paraustīja plecus, it kā nokratot kādas iedomas, un de�vās projām.

Barjera, aiz kuras atradās kase, bija zoda augstumā. Kasieris, kas patiesībā bija neno�zīmīgs bankas kalpotājs, sēdēja aiz tās uz ze�ma soliņa, ieracies piezīmju un �etonu kal�nos. Tie bija sarindoti uz apmēram metru augstiem plauktiem, kas atradās aiz barjeras, pie tam kasierim bija gan steks, gan pistole, ar ko aizsargāties, tā ka pārliekties pāri bar�jerai, nolaupīt naudaszīmes, bet pēc tam vēl atrauties atpakaļ un pagūt tikt ārā no kazino, skrienot cauri gaiteņiem un vairākām dur�vīm, būtu neiespējami. Turklāt kasieri parasti strādāja divatā.

Bonds to visu pārdomāja, gaidot, kamēr kasieris pārskaitīs viņam domāto kaudzīti ar simttūksto� franku naudaszīmēm un otru lī�dzīgu ar desinittūksto� franku naudaszīmēm. Vienlaicīgi kāda cita viņa smadzeņu daļa iztē�lojās, kas varētu tikt runāts rit gaidāmajā ik�dienas kazino pārvaldes kopsapulcē.

"Mesjē Le Chiffre vinnējis divus miljonus. Viņ� spēlēja savu ierasto spēli. Fēr�aildas jaunkundze vienā stundā vinnēja miljonu, bet pēc tam devās projām. Stundas laikā trīs reizes paņēmusi no mesjē Le Chitīre visu banku, viņa spēli beidza. �ī dāma spēlēja pārliecināti. Mesjē vikonts de Villorēns vin�nēja vienu miljonu ruletē. Viņ� gan spēlēja tikai uz pirmajiem un beidzamajiem du�iem, tomēr viņam veicās. Starp citu, kāds angļu d�entlmenis - Bonda kungs - divu dienu lai�kā savu laimestu palielinājis līdz trim miljo�niem. Viņ� spēlēja progresīvajā sistēmā, lik�dams uz sarkanajiem pie piektā galda. Pie Daklosa, kur� bija chef de partie*, ir pieeja�ma sīkāka informācija. �ķiet, ka �is Bonds ir neatlaidīgs un liek uz maksimālo summu. Viņam veicas, un viņam ir stabila nervu sis�tēma. Vienā soirēe** laimēja gan kārtīs, gan ruletē."

"Mērci. Monsievr Xavier."

"Mērci, Monsieur le President. "[3]

"Vai aptuveni tādā garā," nodomāja Bonds, cauri ļau�u drūzmai lauzdamies uz �alle pri- vēe divviru durvju pusi, un pamāja vakara uzvalkā ģērbtam garlaikotam vīram, kura darba pienākumos ietilpa tās atvērt, klien�tiem atnākot vai aizejot. To viņ� darīja ar kāju nospie�ot elektrisku slēdzi, kur� bija ierīkots, lai trauksmes gadījumā varētu nobloķēt izeju.

Kazino administrācijas darbinieki noslēdza bilanci un devās ieturēt maltīti.

Bonds, protams, pats negatavojās aplaupīt kazino kasi, tomēr viņu interesēja, kā tas teh�niski būtu iespējams. Pēc viņa aprēķiniem vajadzētu algot desmit profesionālus, bez tam operācijas laikā noteikti ietu bojā vismaz viens darbinieks. Nezin vai Francijā vispār ir daudz tādu, kas uzņemtos to īstenot. Arī cit�viet pasaulē nebulu viegli atrast cilvēkus, kas piekristu pildīt �ādu uzdevumu.

Iespiedis vestiaire[4] saujā tūksto�franku banknoti, viņ� devās lejā pa kazino kāpnēm, prātodams, ka Le ChifTre jau nu pietiks prāta neķerties pie �ī salmiņa. Bet, ja reiz tā, tad varēja pievērsties citām domām. Bonds mēģināja izvēr�tēt visas savas tābri�a sajūtas. Pēdas zem izeja�mo kurpju plānajām zolēm sajuta sausu, nepa�tīkamu granti, mēle - salkani pretīgu gar�u mu�tē un āda padusēs - sviedrus. Acis nedaudz sūrstēja, bet deguns un vaigi glu�i vai svila. Viņ� dziļi ieelpoja salto nakts gaisu, lai vel kādu laiku saglabātu skaidru prātu un jutekļus. Bija jāpār�liecinās, vai pēc do�anās vakariņās kāds nelūgts viesis nav pamanījies ielūkoties viņa istabā.

Bonds nogriezās no pla�ā bulvāra un pa īsāko ceļu cauri dārziem devās uz viesnīcu "Splendide". Viņ� uzsmaidīja concierge*, kur� pasniedza tam otrā stāva 45. numura atslēgu, un parakstījās par telegrammas saņem�anu.

Tā bija no Jamaikas un vēstīja Bondam sekojo�o:

"KINGSTONA XXXX XXXXXX XXXX XXX BONDS SPLENDIDE ROYALE-LES-EAUX SENAS LEJTECE NOSŪTĀM DESMIT MILJO�NUS ATKĀRTOJUMS DESMIT MILJONUS 1915 GADĀ RA�OTU HAVANAS CIGĀRU NO KUBAS STOP CERU KA SKAITLIS JŪS AP�MIERINĀS AR SVEICIENIEM DASILVA".

Tas nozīmēja, ka desmit miljoni franku jau atradās ceļā. Tā bija atbilde uz Bonda lūgu�mu, ko viņ� caur Parīzi tika nosūtījis uz Gal�veno pārvaldi Londonā, lūdzot pie�ķirt papil�dus līdzekļus. Parīze bija sazinājusies ar Lon�donu. Tur viņa departamenta vadītājs Kle- ments bija panācis to, ka M. ar �ķību smaidi- ņu lūpās lūdza pārskaitīt �o summu.

Bonds reiz bija strādājis Jamaikā un ta�gad Rojālā uzdevās par mistera Kaferija - lie�las Jamaikas importa un eksporta kompāni�jas direktora - īpa�i bagātu klientu. Tā viņ� caur Jamaiku varēja saņemt priek�niecības ziņojumus, kurus tam nodeva kāds mazru�nīgs vīrs - populārās karībie�u avīzes "Daily Gleaner" ilustrētās lappuses redaktors.

�is virs no "Gleaner", vārdā Fosets, kādreiz bija strādājis par grāmatvedi vienā no vado��ajām bruņurupu�u zvejas kompānijām Kai- manu salās. Vēlāk viņ� kā brīvprātīgais pie�dalījās Kaimanu sacel�anās cīniņos, bet pēc tam ieņēma kasiera vietu nelielā jūras izlūk dienesta organizācijā Maltā. Kara beigās, kad Fosets ar smagu sirdi jau grasījās atgriezties Kaimanās, viņu savervēja salu slepenais die�nests. Tad sekoja spraigs apmācību periods - viņ� apguva fotogrāfa iemaņas un vēl da�as citas mākslas nozares. Pēc tam ar kāda ietek�mīga Jamaikas vīra palīdzību viņu pieņēma darbā "Gleaner".

�eit viņam bija jāatlasa fotogrāfijas, ko avī�zei piedāvāja tādas pasaules mēroga aģentū�ras kā "Keystone", "Wid-World", "Universal", "INP" un "Reuter-Photo", bet papildus �im darbam Fosets pildīja rīkojumus, ko pa tele�fonu regulāri nolasīja kāda pavēlnieciska balss. Uzdevumi nebija grūti, bet tika piepra�sīta pilnīga slepenība, ātrums un precizitāte to izpildē. Par papilduzdevumiem viņ� saņē�ma divdesmit mārciņas mēnesī, kuras tam uz Kanādas Karaliskās bankas kontu pārskaitīja kāds fiktīvs radinieks no Anglijas.

Pa�laik Fosets regulāri pa telefonu saņē�ma ziņojumus, un viņa uzdevums bija vārds vārdā un nekavējoties nodot tos tālāk Bon- dam. Noslēpumainais ziņotājs apliecināja, ka viss ir nokārtots tā, lai Jamaikas pastā neviens nekad neizrādītu pastiprinātu inte�resi par viņa da�kārt savādajām telegram�mām. Tā kā �ai darbā Fosets jau bija saskā�ries ar daudzām dīvainībām, viņ� īpa�i ne�brīnījās, kad pēk�ņi tika norīkots par fotore- portieri "Jūrniecības preses un foto aģentū�rā", kas piegādāja materiālus Francijai un

Anglijai. Pie viņa algas tika pieliktas vēl des�mit mārciņas mēnesī.

Ar laiku Fosets sāka justies tā, it kā viņu kāds dro�i sargātu. Nu viņ� jau sapņoja par darbu "BEM" [5] un bija izdarījis pirmo iemaksu ekskluzīvā "Morris Minor" auto iegādei. Viņ� pat sāka nēsāt zaļi tonētas brilles, kādas jau sen bija kārojis, jo domāja, ka tas atbilst viņa ilustrētās lappuses redaktora tēlam.

To visu Bonds atcerējās, lasīdams tele�grammu. Viņ� bija pieradis uzskatīt sevi par vienu no zobratiem kādā lielākā mehānismā, un �ī loma viņu apmierināja. Strādāt sadarbo�joties bija vieglāk. Bonds zināja, ka arī viņ� var kļūdīties un tāpēc Rojālā-I^ezo atrodas vēl citi Slepenā dienesta darbinieki, tomēr nespē�ja atbrīvoties no sajūtas, it kā atrastos tālu prom no nemājīgās biroju ēkas blakus Rī- d�entparkam, kaut gan patiesībā tikai nieka 150 jūdzes [6] platais kanāls �ķira viņu no ne�pielūdzamajiem analītiķiem, kas vēroja un iz�vērtēja katru sava aģenta soli. Arī Fosets, Kai- manu salu virs Kingstonā, skaidri zināja, ka Ix>ndonā painteresētos, kur viņ� ņēmis naudu elitāra auto iegādei, tāpēc nolēma to pirkt uz nomaksu, nevis maksāt skaidrā naudā.

Bonds pārlasīja telegrammu vēlreiz. Tad viņ� noplēsa piezīmju lapu no bloknota (ja to darītu pēc tam, kad ziņojums jau uzrakstīts, kāds varētu izlasīt teksta nospiedumu nā�ko�ajā tīrajā lapā) un ar drukātiem burtiem rakstīja atbildi:

"INFORMĀCIJA IR PIETIEKAMA

PALDIES - BONDS".

Uzrakstīto tekstu viņ� atdeva concierge, bet telegrammu ar parakstu "da Silva" ielika sev kabatā. Concierge darbadevēji (ja viņam tādi ir) varētu panākt, lai vietējā pastā viņiem par samaksu izpau� telegrammas saturu, ja vien concierge pats jau nav paturējis aploksni virs tvaikiem, lai tā atlimējas, vai ari izlasījis ar kājām gaisā apgriezto ziņojumu, kamēr Bonds to turēja rokā.

Viņ� paņēma atslēgu, novēlēja labunakti un, ar galvu pamājis liftniekam, devās aug��up pa kāpnēm. Bonds zināja, ka liftos var notikt jebkas. Viņ� nedomāja, ka vel kāds ta�gad vēlēsies braukt uz otro stāvai, tomēr kā parasti izturējās piesardzīgi.

Uz pirkstgaliem kāpdams aug�ā, viņ� no��ēloja, ka nebija prasījis vairāk, nekā M. savā ziņojumā caur Jamaiku piedāvāja. Būdams pieredzējis spēlmanis, viņ� zināja, ka ir muļ�ķīgi paļauties uz tik mazu naudas summu, tomēr jā�aubās, vai M. būtu piekritis izsniegt vairāk. Viņ� paraustīja plecus un pa gaiteni devās uz savu istabu.

Bonds lieliski zināja, kur atrodas elek�trības slēdzis, tāpēc durvju atvēr�ana un gaismas iedeg�ana prasīja tikai pāris sekun�des. Nākamajā mirklī viņ� jau stāvēja uz sliek�ņa ar pistoli rokās, noskatoties, kā pretī ņirdzīgi glūn vienīgi tuk�ā istaba. Tad, nelik�damies ne zinis par puspievērtajām vannas istabas durvīm, Bonds ieslēdzās numurā, aiz�dedza vispirms naktslampu, tad arī pārējās lampas pie spoguļa un visbeidzot nometa ie�roci uz dīvāniņa blakus gultai. Tagad bija jā�noliecas, lai ieraudzītu vienu no saviem mel�najiem matiem, kas joprojām neizkustināts atradās tie�i tur, kur viņ� to bija atstājis pirms do�anās uz vakariņām, - iespiests aiz�bīdītās rakstāmgalda atvilktnes spraugā.

Pēc tam viņ� aplūkoja tikko redzamo talka pulvera kārtiņu uz drēbju skapja roktura iek�malas. Tam neviens nebija pieskāries. At�likusi bija vēl vannas istaba, kur, pacēlis tua�letes poda vāku, Bonds pārbaudija, vai ūdens līmenis sakrīt ar gandrīz nemanāmi ieskrāpē�to svītriņu vara sieniņā.

Lai gan nekas neatklājās, viņ� nebūt neju�tās kā apsēstais. Jebkur� no �iem sīkumiem nepārprotami varētu liecināt par ielau�anos. Ievērot katru vissīkāko detaļu bija slepenā aģenta paradums, un, lielā mērā pateicoties tie�i �ai precizitātei, viņ� vēl joprojām bija dzīvs. Aizsardzības pasākumu ievēro�ana vi�ņa profesijā nebija mazāk nepiecie�ama kā ūdenslīdējam, lidotājam izmēģinātājam vai jebkuram citam ar risku saistītas profesijas pārstāvim.

Apmierināts ar to, ka viņa prombūtnes lai�kā nelūgtu viesu �eit nav bijis, viņ� izģērbās un iegāja aukstā du�ā. Tad, aizdedzinājis savu septiņpadsmito tās dienas cigareti, Bonds ap�sēdās pie rakstāmgalda, kurā glabājās biezs �ūksnis ar naudu, un ierakstīja da�us ciparus mazajā piezīmju grāmatiņā. Divu dienu spēles bija ienesu�as tie�i trīs miljonus franku. Lon�donā Bondam bija izsniegu�i desmit miljonus, tomēr viņ� bija lūdzis atsūtīt vēl desmit. Tagad viņa darba kapitāls bija divdesmit trīs miljoni franku vai aptuveni divdesmit trīs tūksto�i mārciņu, ieskaitot to naudu, kuru varētu sa�ņemt "Crēdit Lyonnais "[7] vietējā filiālē.

Kādu bridi Bonds nekustēdamies sēdēja un vērās laukā pa logu - kaut kur tālu satumsu- �ajā jūrā -, tad, pagrūdis naudas �ūksni zem greznās vienguļamās gultas spilvena, iztīrīja zo�bus, izslēdza gaismu un ar patiku ienira iecieti- nātajos fran�u palagos. Desmit minūtes viņ� nogulēja uz kreisajiem sāniem, atsaukdams at�miņā iepriek�ējās dienas notikumus, tad pa�griezās uz otru pusi un, nedaudz sakoncentrē�jies, devas iek�ā bezgalīgajā miega tunelī.

Pirms iemig�anas viņ� tomēr neaizmirsa paslidināt labo roku zem spilvena un sataustīt tur 38. kalibra koltu. Viņ� iemiga, un, siltu�mam un humora dzirkstīm viņa acīs izdzies�tot, vaibstiem i izgūla noslēgt ības maska - iro�niska, brutāla un auksta.

Pirms divām nedēļām �is memorands atce�ļoja no Slepenā dienesta S. nodaļas pie M., kur� kop� neatminamiem laikiem bija Britu

Aizsardzības ministrijas pakļautībā eso�ās Galvenās pārvaldes priek�nieks.

"Sūtītājs: S. vadītājs

Saņēmējs: M.

Lietas nosaukums: Mesjē Le Chiffre (pazīs�tams arī kā "The Number", "Her Nummer", "Herr Ziffer" utt.) neitralizē�ana.

Le Chiffre - viens no pretinieka galvena�jiem aģentiem Francijā. Saskaņā ar slepenas informācijas avotiem viņa pārziņā ir "Syndicat des Ouvriers d'Alsace". komunistu kontrolē�tās Alzasas transporta un smagās rūpniecī�bas nozares arodbiedrības, un, cik mums zi�nāms, sarkano slepenās, kara gadījumam pa�redzētās kaujinieku vienības darbinieku algu saraksti.

Dokumentu bāze: 1) Le Chiffre biogrāfija, sagatavojis arhīva priek�nieks - meklēt pieli�kumā A. 2) Informācija par SMER� - meklēt pielikumā B.

Ir savākti pierādījumi tam, ka Le Chiffre pozīcijas ir nestabilas. �ī augsti profesionālā PSRS aģenta Ahileja papēdis ir viņa fiziskās tieksmes un īpa�i pikantās vēlmes, un �īs īpatnības mums ir palaimējies atklāt. Viena

no viņa eirāzie�u izcelsmes favorītēm ir mūsu Nr. 1860, kura darbojas F. nodaļas pakļautī�bā. �is avots mums sniedz informāciju par Le Chiffre privātajām afērām.

īsumā: domājams, ka Le Chiffre ir uz fi�nansiālā sabrukuma robe�as. �ādu secināju�mu ir izdarījusi minētā 1860 pēc tam, kad bi�ja novērojusi, ka viņ� paslepus pārdod dārg�lietas, ir ieķīlājis villu Antibās un pārstājis �ķiesties ar naudu, kas iepriek� viņam bija raksturīgi. Minētajā Le Chiffre lietā esam ie�vāku�i informāciju arī pie mūsu draugiem un sadarbības partneriem no Otrā biroja. Uzska�tu, ka turpmāk izklāstītās visai pikantās de�taļas varētu Jūs interesēt.

1946. gada janvārī Le Chiffre iegādājās "Cordon Jau ne"* bordeļu tīkla akciju kontrol�paketi. Minētās iestādes darbojās Normandijā un Britu salās. �is piecdesmit miljonus fran�ku vērtais ieguldījums nebija labi pārdomāts un tika izdarīts, izmantojot Leņingradas 111 sektora līdzekļus, kuri patiesībā bija paredzē�ti, lai finansētu augstākminēto SODA arod�biedrību.

Lai gan naudas ieguldī�anu "Cordon Jau- ne" akcijās pirmajā brīdī varētu uzskatīt par

'"Dzeltenais kordons".

samērā dro�u, tomēr prostitūcija, protams, nevar tikt pieskaitīta smalkākajām biznesa sfērām. Pat tad, ja aģentu motivējusi doma par iespēju neierobe�otā apjomā saņemt sie�vie�u pakalpojumus personiskajām vajadzī�bām (lai gan iespējams, ka Le Chiffre vadīja daudz cēlāka vēlme - palielināt savas organi�zācijas finansiālo bāzi, nevis iedzivoties, spe�kulējot ar darba devēju naudu), �is jautājums tomēr bez īpa�ām grūtībām varēja tikt atrisi�nāts citā, varbūt pat vēl daudz pikantākā vei�dā, ja tas aģentam �ķita svarīgi. Lai nu kā bi�ja patiesībā, fakti liecina, ka liktenis viņu pār�mācīja ne�ēlīgi ātri.

Tikai trīs mēne�us vēlāk, 13. aprīlī, tika pa�sludināts Francijas Valsts likums Nr. 46685 ar nosaukumu "Loi Tendant ā la Fermeture des Maisons de Tolerance et au Renforcement de la Lutte contre le Proxēnitisme"*."

Ticis līdz �im teikumam, M. nopūtās un nospieda telefona pogu, kas nodro�ināja �tā�ba iek�ējos savienojumus.

- Vai S. vadītājs?

-Tie�i tā.

"Likums par priekamāju slēg�anu un cīņas pastiprinā��anu pret �ada veida rūpalu.

-��� Ko, pie velna, nozīmē �is vārds? - un viņ� to izrunāja pa burtiem.

-� Save�ana, ser.

-�� Te nav valodu apmācību centrs, S. vadi- tāj. Ja jums tik Joti gribas demonstrēt savas iemaņas �okļu me�ģī�anā, tad esiet tik laipns un pārējo lasītāju vajadzībām uztaisiet �pike�ri. Tomēr labāk gan rakstiet angliski - to es jums silti ieteiktu.

-� Atvainojiet, ser.

M. atlaida pogu un atkal pievērsās memo�randam.

"�is likums, kuru tautā dēvē par "La Loi Marthe Richard"*, paredzēja slēgt visas iestā�des, kur kultivē netiklību, un aizliedza izplatīt pornogrāfiska rakstura grāmatas un filmas. Tādējādi vienas diennakts laikā saļodzījās Le Chiffre finansiālais pamats, viņa organizācijas fondos radās nopietns bud�eta deficīts. Izmi�sumā viņ� savas iestādes pārvērta par mai- sons de passe**, kur, rotaļājoties ar risku tikt pieķertiem par likuma pārkāp�anu, gribētāji varēja norunāt slepenus randezvous***, bet vienu vai divus pagrabtelpu uzņēmumus pār-

'Martas Ri�āras likums. "Satik�anās nams. ""Tik�anās.

veidoja par cinemas bleus[8]. Lai kā viņ� cen�tās, nekādas izmaiņas vairs nespēja segt reālās izmaksas, un ari mēģinājumi pārdot kontrolpaketi - kaut vai ar ievērojamiem zau�dējumiem - palika bez rezultātiem. Pa to lai�ku police des moeurs[9] jau bija atklājusi, kas slēpjas zem viņa uzņēmumu izkārtnēm, un slēdza kādus divdesmit vai pat vairāk.

Tomēr policija par Le Chiffre bija interesē�jusies tikai kā par vērienīga bordeļu tīkla īpa�nieku. Kamēr mēs nesākām interesēties par viņa ienākumu avotiem, arī Otrajam biro�jam nebija ienācis prātā vākt par �o vīru kā dus materiālus paralēli tiem, kurus varēja nodro�ināt kolēģi no policijas departamenta.

Tagad, kad esam aplūkoju�i kopīgi ar sa�viem fran�u draugiem iegūtos faktus, mums ir radies priek�stats par situācijas visaptvero��o raksturu, tāpēc pēdējo mēne�u laikā poli�cija uzsākusi īstas �urku medības "Cordon Jaune" iestādēs. Iznākums ir tāds, ka no Le Chiffre investētā kapitāla nekas vairs nav pa�licis pāri. Nebija sevi�ķi jāpiepūlas, lai iegūtu datus, kas apliecina, ka viņa arodbiedrībai nodarītie zaudējumi ir lē�ami piecdesmit mil�jonu franku apmērā. Paradokss ir tāds, ka viņ� pats tur pilda gan kases glabātāja, gan kasiera funkcijas.

Pagaidām Ļeņingradā vēl neko nenojau�, bet, par nelaimi pa�am Le Chiffre, SMER� nekad nesnau� un drīz var atklāt notiku�o. Pagāju�ajā nedēļā no P. nodaļas, atsaucoties uz īpa�i uzticamiem informatoriem, mums zi�ņoja, ka viens no visaugstākās pakāpes �īs smalkās padomju atriebības organizācijas ie�rēdņiem no Var�avas caur Strasbūru ir devies uz Berlīnes austrumu sektoru. Tomēr pagai�dām ne no Otrā biroja, ne no varas iestādēm Strasbūrā (kurām mēs uzticamies un kuras uzskatām par nekļūdīgām) apstiprinājums �ai ziņai nav saņemts, un nekas nav dzirdēts arī no Le Chiffre �tāba, kur darbojas divi mū�su cilvēki (neskaitot 1860).

Ja Le Chiffre būtu pārliecināts, ka SMER� viņu jau novēro vai tiem ir radu�ās kādas aiz�domas par �aubīgajiem darījumiem, citas iz�ejas, kā izdarīt pa�nāvību vai mēģināt bēgt, viņam nebūtu. Turpretī mēs varam vērot, ka viņ� izmisīgi pūlas stāvokli mainīt. Tātad Le Chiffre domā, ka situāciju vēl var glābt. �ajā sakarā vēlamies ziņot, ka Le Chiffre ir iecerē�jis grandiozu plānu. Atkāpjoties no vispārpie�ņemtajiem noteikumiem un par spīti augsta�jai riska pakāpei, mēs viņa nodomu izklāstu pievienojam �im dokumentam tā slepenajā sadaļā.

Turpmāk dots iss �o nodomu apraksts. Le Chiffre plāno rīkoties līdzīgi citiem izmisumā nonāku�iem naudas izsaimniekotajiem un at�gūt zaudēto ar azartspēļu palīdzību, cerē�dams laimēt tik daudz, lai spētu izlīdzināt iz�trūkumu. Bir�as spekulācijas nedotu peļņu pietiekami ātri. Jā�aubās arī, vai viņ� iesais�tītos aizliegto narkotisko vielu vai deficīto me�dicīnisko preparātu - tādu kā aureomicīns, streptomicīns un kortizons - tirdzniecībā. Par sacīk�u derībām runājot, tās nekur netiek slēgtas uz tik augstām likmēm, kas ļautu vi�ņam atgūt visu zaudēto summu, pat ja pa�veiktos. Ja tomēr tāda vieta atrastos, Le Chiffre, domājams, saprot, ka drīzāk viņu no�vāktu, nekā izmaksātu tādu naudu.

Jebkurā gadījumā, mums ir tapis zināms, ka viņ� izņēmis pēdējos divdesmit piecus mil�jonus franku no savas organizācijas krāju�miem, par ko noīrējis nelielu villu Rojālas-Le- zo tuvumā, nedaudz uz ziemeļiem no Djepas, kur ieradīsies pēc divām nedēļām, skaitot no rītdienas, un uzturēsies tur vienu nedēļu.

Mums ir pamats domāt, ka �ovasar Rojā- ias kazino piedzīvos lielāko azartspēļu bumu Eiropā. "Sociētē des Bains de Mers de Roya- le"* ir izīrējusi bakarā un divus īpa�i smalkus kār�u galdus Muhameda Ali sindikātam, t.i., grupai egiptie�u baņķieru un biznesmeņu, lai izdabūtu pēc iespējas lielākas naudas sum�mas no Dovilas un Letukē. Runā, ka �iem kungiem ir pieejams Britu Karaliskās kases kredīts gandrīz neierobe�otā apjomā, tāpēc vi�ņi cer, ka �oreiz tiem izdosies piespiest Zogra- fosu ar tā grieķu sabiedrotajiem dalīties peļ�ņā, ko tiem līdz �im nedalīti izdevies gūt, spē�lējot fran�u bakarā uz visaugstākajām lik�mēm.

Veiksmīgi izplānotās reklāmas kampaņas rezultātā jau ievērojams skaits azartspēļu biznesā iesaistīto servisa firmu operatoru Amerikā un Eiropā �ovasar ir rezervēju�i vie�tas saviem potenciālajiem klientiem Rojālas viesnīcā. Varbūt mēs pieredzēsim, kā �ī agrā�ko laiku ūdensdziedniecības vieta atgūst kaut ko no savas Viktorijas laika slavas.

Ja vien esam izskaitļoju�i pareizi, tacl tie�i �eit 15. jūnijā vai nedaudz vēlāk Le Chiffre centīsies atgūt savus piecdesmit miljonus

""Rojālas lairorta biedrība".

franku, piedalīdamies bakarā spēlē. (Tādā ga�dījumā viņ� izglābs savu dzīvību.)

Mūsu ierosinājumi:

Visu Ziemelatlantijas pakta valstu intere�sēs būtu panākt, lai minētais padomju spiegs, kura ietekme ir neap�aubāma, tiktu apkaunots un viņa reputācija - sagrauta. Līdz ar to arī komunistu arodbiedrība tiktu izputināta, jo skandāla rezultātā tā noteikti zaudētu savu partneru uzticību. Galarezultā�tā 50 000 vīru lielā padomju piektā kolonna, kura iepludināta Francijas Ziemeļu sektorā un kara gadījumā ir gatava pārņemt savā zi�ņā Francijas ziemeļu robe�u, zaudētu lojali�tāti un vienotību, uzzinot par tādām nejēdzī�bām vadībā. Tie�i sakaujot Le Chiffre pie spēļu galdiem, mēs varētu izraisīt skandālu ar iepriek� izklāstītajām sekām. (NB. Viņa nogalinā�ana nedotu vēlamo rezultātu, Ļe- ņingrada drīz vien piesegtu naudas izsaim�nieko�anas gadījumu un padarītu savu aģentu par svēto mocekli.)

Tāpēc mēs iesakām atrast visprasmīgāko spēlmani un par katru cenu nolīgt viņu, lai tas mēģina sakaut �o vīru pie kār�u galdiem.

Mēs apzināmies, ka pastāv risks zaudēt dienesta naudas līdzekļus, ta�u, salīdzinot �o situāciju ar citiem gadījumiem, kad organizā�cija ir iz�ķīrusies par lielu summu pie�ķir�a�nu operācijām ar augstu riska pakāpi un daudz mazākām izredzēm uz pozitīvu gala iz�nākumu, uzskatām, ka �oreiz ieguldījumam ir īpa�i nopietns pamatojums.

Ja pieprasījums netiks atbalstīts, mums nāksies nosūtīt �o informāciju un rekomen�dācijas Otrajam birojam vai mūsu Amerikas kolēģiem Centrālajā izlūko�anas pārvaldē Va�ingtonā. Esam pārliecināti, ka ne viena, ne otra no minētajām organizācijām nevilci�nāsies pārņemt �ī plāna īsteno�anu savās ro�kās.

Paraksts: S."

"Pielikums: A.

Vārds: Le Chiffre.

Segvārdi: Vārdu "Cipars" vai "Numurs" va�riācijas da�ādās valodās, piemēram, "f/err Ziffer".

Izcel�anās: Nezināma.

Vissenākā informācija ir datēta ar 1945. gadu, kad viņ� minēts Vācijas ASV zonā eso�ās Dahavas pārvietoto personu nomet�nē izmitināto sarakstā. Atzīmēts fakts, ka viņ� cietis no balss sai�u amnēzijas vai pa�ralīzes (gan viena, gan otra varētu būt si�mulēta). Slimība tikusi ārstēta, bet, kad subjekts atguvis spēju runāt, viņ� apgalvo�jis, ka neko neatceroties, izņemot to, kas saistīts ar Elzasu-Lotringu un Strasbūru, uz kurieni ticis pārvests 1945. gada sep�tembrī kā neidentificēta persona ar pasi Nr. 304-596. Tur viņ� pieņēmis uzvārdu Le Chiffre, jo, kā pats izteicās: "�es ta�u nees�mu nekas cits, kā tikai numurs pasē". Priek�vārds nav uzrādīts.

Vecums: Aptuveni 45.

Raksturojums: Augums 5 pēdas 8 collas [10] . Svars 18 stounu [11] . Sejas āda - ļoti bāla. Gludi skuvies. Mati - sarkanbrūni, en bros- se***. Acis - tum�i brūnas, acu baltumi re�dzami visapkārt varavīksnenei. Maza, diez gan sievi�ķīga mute. Labas kvalitātes liekie zobi. Ausis mazas ar garām ļipiņām, kas varētu norādīt uz ebreju izcelsmi. Rokas ma�zas, labi koptas, plaukstu virspuse stipri spalvaina. Maza pēda. Subjekta sen�i, iespē�jams, dzīvoju�i kādas Vidusjūras valsts teri�torijā, varētu būt piejauktas ari prū�u vai poļu asinis. Valkā augstas kvalitātes apģēr�bu (parasti tum�us uzvalkus ar dubultu aiz�dari) un vienmēr izskatās pedantiski kārtīgs. Nemitīgi smēķē "Caporals" markas cigaretes ar iemuti nikotīna aizturē�anai. Ik pa laikam lieto benzedrīna inhalatoru. Balss nosvērta un rāma. Perfekti runā gan fran�u, gan an�gļu valodās. Labi prot arī vācu valodu. Jū�tams Marseļas akcents. Smaida reti. Nekad nesmejas.

Ieradumi: Pārsvarā ir izsmalcināts, bet diskrēts. Ir lieliska seksuālā apetīte, prakti�zē ari pērienus. Ar sacīk�u ma�īnām brauc kā profesionālis. Izveicīgi rīkojas ar maza�jiem iero�iem un lieliski pārvalda arī citas kaujas mākslas, ieskaitot cīņas ar na�iem. Līdzi nēsā trīs "Eversharp" �ile�u asmeņus: aiz cepures lentes, kreisās kurpes papēdī un cigare�u etvijā. Pārzina grāmatvedību un matemātiku. Azartspēļu lietpratējs. Vienmēr uzturas kopā ar diviem labi ģērbtiem, bruņotiem miesassargiem, no kuriem viens ir francūzis, otrs vācietis (pieejama arī sīkā�ka informācija).

Piebilde: Grūti pieveicams un bīstams PSRS aģents, kuru caur Parīzi vada Ļeņingradas Tre��ā vienība.

Paraksts: Arhivārs"

"Pielikums B.

Priek�mets: SMER�

Avoti: Vietējais arhivs un ierobe�ots mate�riālu klāsts no Otrā biroja un CIP Va�ingtonā.

SMER� ir divu krievu vārdu - "smertj" un "�pionam" - apvienojums, kas nozīmē: "Nāvi spiegiem". Kotējas augstāk par MVD (senāk NKVD), un tiek uzskatīts, ka tā darbību koor�dinē Berija.

�tābs: Ļeņingradā (apak�vienība Maskavā).

Organizācijas mērķis ir izskaust nodevējus un cīnīties pret vecās sistēmas piekritējiem. Tai ir neskaitāmi padomju slepena dienesta un slepenpolicijas atzarojumi gan pa�u mā�jās, gan ārvalstīs. SMER� ir visvarenākā un visbiedējo�ākā organizācija Padomju Savienī�bā, kuras iedzīvotāji ir pārliecināti, ka nevie�nam nelaimīgajam nav iespējams izbēgt no SMER� atriebības.

Domājams, ka tie�i SMER� ir vainojama Trocka noslepkavo�anā Meksikā 1940. gada 22. augustā. �ī operācija ievērojami nostipri�nāja organizācijas tēlu, jo pirms tam citām personām un organizācijām �o uzdevumu ne�bija izdevies īstenot.

SMER� nosaukums ar jaunu spraigu�mu tika pieminēts pēc tam, kad Hitlers ie�karoja Krieviju. Tad organizāciju strauji papla�ināja cīņai pret nodevību, bet pa�domju karaspēka atkāp�anās laikā 1941. gadā tās aģentu skaits tika divkār�ots. Mi�nētajā laika periodā tā darbojās kā īpa�o uzdevumu vienība, kas strādāja NKVD la�bā, tomēr tās pa�reizējie mērķi nav skaidri zināmi.

Pēc kara organizācijas iek�ienē notika tīrī��ana, un aptuvenas aplēses liecina, ka patla�ban tajā darbojas tikai da�i simti labi apmācī�tu slepeno uzdevumu ekspertu, kuri ir sagru�pēti piecās vienībās.

I� departaments: Spiegu un ziņotāju iefiltrē- �ana gan padomju iestādēs, gan ārvalstīs.

II� departaments: īpa�as operācijas, ieskai�tot nāvessodus.

III� departaments: Vadība un finanses.

IV��� departaments: Izmeklē�ana un tiesu procesi. Eksperti.

V�� departaments: Apsūdzības nodaļa, kas paziņo galējo lēmumu par sodu visiem upu�riem.

Kop� kara laikiem mūsu rokās ir nonācis tikai viens no SMER� darboņiem: tas ir Goi- �evs, saukts ari par Gerādu-D�ounu. 1948. ga�da 7. augustā viņ� Haidparkā no�āva Pe�oru,

Dienvidslāvijas vēstniecības mediķi. Noprati�nā�anas laikā viņ� izdarīja pa�nāvību, norijot ciankālija kapsulu. Viņ� neko neizpauda par SMER�, kurā darbojās, jo ar to ārkārtīgi lepo�jās.

Mēs uzskatām, ka par SMER� upuriem ir kļuvu�i sekojo�i britu aģenti: Donovans, Hart- rups-Veins, Elizabete Dimonta, Ventnors, Meiss, Severīna. (Sīkākas ziņas var saņemt morgā - Q. nodaļa.)

Noslēgums: Ir jāpieliek jebkuras pūles, lai mēs par �o ietekmīgo organizāciju varētu uz�zināt pēc iespējas vairāk un spētu neitralizēt tās slepenos aģentus."

S. nodaļas galvenie uzdevumi saistījās ar Slepenā dienesta operācijām Padomju Sa�vienībā, un tās vadītājs bija ļoti norūpējies par Le Chiffre neitralizē�anas plāna pozitīvu iznākumu, jo pats bija daudz strādājis pie tā sastādī�anas. Tie�i tāpēc viņ� vēlējās per�sonīgi nogādāt memorandu uz drūmās ēkas aug�stāvu, no kura varēja pārlūkot Rī- d�entparku visā tā godībā. Viņ� izgāja pa durvīm, kas bija tapsētas ar zaļu audumu, un devās uz kabinetu garā gaiteņa tālākajā galā.

Viņ� - jauns sapieris, kas �ai postenī bija iecelts pēc atveseļo�anās 110 1944. gadā sa- botā�as operācijā gūtā ievainojuma, - nu ka�reivīgi soļoja pie M. �tāba priek�nieka. Par spīti videi un iepriek� pārdzīvotajam, viņ� joprojām bija saglabājis humora izjūtu.

-��� Palūk, Bil. man ir kaut kas, ko piedāvāt jūsu �efam. Vai esmu atnācis īstajā laikā?

-��� Penij, kā jūs domājat? - par Bilu no�sauktais jautājo�i pagriezās pret M. privāt�sekretāri, ar kuru abi strādāja vienā telpā.

Mūnpenijas jaunkundzi varētu uzskatīt par tīri iekārojamu sievieti, ja viņai nebūtu tik salts, tie�s un zobgaligs acu skatiens.

-���� Iespējams. �orīt �efam bija samērā veiksmīga saruna ar ārlietu ministru, un nā�kamās pusstundas laikā pie viņa neviens nav pierakstīts, - sekretāre iedro�ino�i uzsmaidīja S. vadītājam, jo ne tikai �ī vīra vadītā nodaļa, bet arī viņ� pats tai likās kas īpa�s.

-�� Te ir svarīga informācija, Bil, - viņ� tei�ca, ielikdams kolēģim rokās melnus aktu vākus ar sarkanu zvaigzni, kuras nozīme �eit visiem bija skaidra - dokuments ir uz�skatāms par īpa�i slepenu. - Dieva dēļ, lū�dzu. nerādiet tik skābu ģīmi, kad atdosiet to �efam. Un pasakiet, ka es nekur projām ne�ie�u - sēdē�u tepat un palasī�u likumu krā�jumu -, ja gadījumā viņam būs nepiecie�a�mi �ikāki paskaidrojumi. Pie viena pieskatī��u, lai jūs neuzbā�aties priek�niekam ar kaut ko citu, kamēr viņ� nebūs ticis galā ar �o.

-�� Labi, ser, - teica �tāba priek�nieks un, nospiedis iek�ējā telefona podziņu, pieliecās tuvāk mikrofonam.

-� Jā? - atskanēja klusa, rāma balss.

-�� S. vadītājam ir steidzīgs dokuments, kas jūs varētu interesēt, ser.

Sekoja pauze.

-�� Ienesiet, - teica balss.

�tāba priek�nieks atlaida podziņu un pie�cēlās.

-�� Paldies, Bil. Es gaidī�u ārpusē, - S. vadī�tājs pateicās.

�tāba priek�nieks atvēra divviru durvis, kas atradās telpas tālākajā sienā, un iegāja M. kabinetā. Kad viņ� pēc brī�a iznāca, pie ie�ejas M. kabinetā iedegās neliels zils uzraksts, kas lūdza netraucēt.

Vēlāk S. vadītājs apmierināts dalījās uzva�ras priekā ar Otro numuru.

-�� Mēs gandrīz iekritām ar beidzamo rind�kopu. Tā viņam ne visai patika. Sākumā viņ� reaģēja atturīgi, teica, ka tas izskatī�oties pēc apvērsuma un �antā�as. Galu galā tomēr pie�krita. Ideja viņam liekoties traka, bet esot vērts pamēģināt, ja grāmatvedībā piekritī�ot izmaksāt nepiecie�amos līdzekļus. Viņ� do�mā, ka spēs to panākt, pasakot, ka lielāks neprāts ir ieguldīt naudu dezertēju�ajos Krie�vijas pulkve�os, kuri pēc pāris mēne�iem no�barojas kā cūkas, dzīvodami mūsu maizē. �ķiet, ka viņ� pats ir aizrāvies ar domu, ka tie�i mums jāpaņem Le Chiffre pie dziesmas. Viņam pat jau esot padomā aģents, kur� va�rētu sekmīgi izpildīt �o uzdevumu.

-�� Kur� tas ir? - gribēja zināt Otrais nu�murs.

-�� Kāds no dubultnullēm. Laikam 007. Viņ� ir diezgan pieredzējis, bet M. domā, ka pro�blēmas varētu rasties ar Le Chiffre bruņota�jiem pavadoņiem. �is puisis noteikti �o to sa�jēdz no kārtīm, ne jau velti pirms kara divus mēne�us no vietas viņ� ar melnām brillēm uz acīm sēdējis kazino Montekarlo, vērodams, kā grupa rumāņu spēlē ar iezīmētām kārtīm. Paskatījies, paskatījies, bet tad kopā ar kādu no Otrā biroja sasitu�i tos lupatās. Beigās, aplē�ot 007 laimestus, izrādījās, ka kopā sa�nāk miljons franku, kas tajos laikos skaitījās liela nauda.

* * *

D�eimsa Bonda saruna ar M. bija īsa.

-�� Ko jūs par to domājat, Bond? - jautāja M, kad D�eimss atgriezās no uzgaidāmās tel�pas, kur vienatnē bija izlasījis S. vadītāja sa�gatavoto memorandu un kādas desmit minūtes to pārdomājis, pa logu vērdamies par�ka koku un krūmu zaļumā.

Bonds ieskatījās skaidrajās, vērīgajās acīs, kas raudzījās viņam pretī no galda otras pu�ses.

-�� Ļoti pateicos, ka esat nolēmis �o uzdevu�mu uzticēt man, ser. Es centī�os darīt visu, kas manos spēkos, tomēr par iznākumu ne�galvoju. Izredzes vinnēt tie�i bakarā spēlē pa�tiesi varētu būt vislielākās jeb gandrīz visla�bākās tūlīt aiz pokera. Vismaz nevienam no spēlētājiem nav nekādu privilēģiju. Tomēr var gadīties, ka man tiek iedalītas īpa�i sliktas kārtis un es izkrītu no spēles. Likmes ari ne�būs nekādas zemās - es paredzu, ka jau pir�majā solījumā tiks nosaukts skaitlis tuvu pusmiljonam.

Bonds aprāvās, redzot, kā izmainās saru�nu biedra acu skatiens. M. to visu zināja tik�pat labi kā Bonds. Viņa pienākums bija zināt, kādas izredzes ir katrā situācijā, un pazīt cil�vēkus - kā savējos, tā arī pretinieka. Bonds vēlējās, kaut nebūtu pļāpājis kā tirgus sieva.

- Ari pretiniekam var gadīties sliktas kār�tis, - teica M. - Es parūpē�os, lai jūsu kapi�tāls ir vismaz tikpat liels kā viņam - līdz pat divdesmit pieciem miljoniem. Mēs pārskaitī�sim vispirms desmit, bet, kad būsiet iepazi�nies ar situāciju, varēsiet saņemt vēl desmit. Pats sev sagādāsiet piecus. - Viņ� pasmaidī�ja. - Ierodieties, pirms lielie notikumi vēl nav sāku�ies, un iemēģiniet roku! Aprunājieties ar Q. par operācijas iespējām un gaitu, palū�dziet nepiecie�amo ekipējumu! Kasieris parū�pēsies par pārskaitījumu. Nāksies lūgt Otro biroju mūs atbalstit. Nebūdami informēti, tie var sacelt kņadu nevietā, jo tā tomēr ir viņu darbības zona. Mēģinā�u panākt, lai viņi no�rīko jums palīgos Metisu. Jūs abi, cik atce�ros, labi saspēlējāties toreiz, pildot uzdevumu Montekarlo. Mans pienākums ir informēt ari Va�ingtonu, jo tā daļēji ir NATO sfēra. CIP ir paris spēcīgu viru no izlūko�anas dienesta Fontenblo. Vai neesmu ko piemirsis?

Bonds papurināja galvu.

-�� Paldies, ka iedomājāties par Metisu, ser.

-�� Labi jau labi. Gan redzēsim. Bet jūs pa�centieties! Loti negribētos, ka paliekam kau�nā. Un esiet uzmanīgs! Varbūt pirmajā brīdī uzdevums liekas tīrā bērnu spēlīte, bet jums jāsaprot, ka viegli nebūs. Le Chiffre nav ar pliku roku ņemams. Nu, tad - lai jums veicas!

-�� Pateicos, ser, - teica Bonds un devās uz durvīm.

-�� Pagaidiet mirklīti!

Bonds pagriezās.

-�� Domāju, būs labāk, ja kāds jūs piesegs, Bond. Divas galvas vienmēr ir gudrākas par vienu. Jums tik un tā būs vajadzīgs cilvēks, kas palīdz uzturēt sakarus. Ļaujiet man visu pārdomāt, un, kad bū�u izlēmis, kāds jūs Ro- jālā sameklēs. Un neraizējieties! Es parūpē��os, lai aizsūtītu īsto cilvēku.

Bondam gan labāk būtu paticis strādāt vienatnē, bet kur� tad uzdrīkstētos ielaisties strīdā ar M. Viņ� atstāja telpu cerībā, ka virs, ko viņi tam atsūtīs, būs vismaz uzticams un neizrādīsies muļķis vai - vēl trakāk - azart�spēļu fanātiķis.

Divas nedēļas pēc �is sarunas D�eimss Bonds, pamodies savā viesnīcas "Splendide" istabiņā, pārcilāja prātā nesenos notikumus.

Pirms divām dienām viņ� ap brokastlaiku bija ieradies Rojālā-Lezo. Neviens nebija mē�ģinājis ar viņu sazināties. Neviens viņu pasle�pu s nenovēroja, kad tas reģistratūrā pieteicās kā D�eimss Bonds no Portmarijas Jamaikā un parakstījās viesu grāmatā.

M. nebija interesējies, par ko Bonds pār�taps �īs operācijas laikā.

- Kad būsiet apsēdies pie viena spēļu gal�da ar Le Chiffre, jums jābūt pārliecino�am savā lomā, - viņ� bija izmetis. - Vienu gan ie�saku: mēģiniet būt pēc iespējas neuzkrīto��āks.

Bonds labi pazina Jamaiku, tādēļ bija vē�lējies, lai viņa sakarnieks atrastos tur. Jamai�kā, savukārt, Bondu pazina kā lielu plantāci�ju īpa�nieku, kura tēvs uzkrājis krietnu ka�pitālu, nodarbodamies ar tabakas un cukura tirdzniecību, bet dēls tagad notriec naudu, spēlēdams kazino un spekulēdams ar akci�jām. Ja kāds pieprasītu atsauksmes, viņ� uz�rādītu it kā sava advokāta �ārlza da Silvas adresi Kingstonā. �ārlzs zinātu, kas sakāms, lai viņu neiegāztu.

Bonds bija pavadījis kazino divas iepriek��ējās pēcpusdienas un lielāko dalu nak�u, spēlēdams sare�ģītas progresīvās sistēmas ruletē uz līdzvērtīgām likmēm. Ari kār�u spē�lē viņ� piekrita visaugstākajiem solījumiem. Ja viņ� ciestu vienu neveiksmi, tad mēģinātu vēl reizi, bet, ja zaudējumu ciestu atkārtoti, izlīdzināt rezultātu vairs nemēģinātu.

�ādā veidā viņ� jau bija uzkrājis kādus trīs miljonus franku, nedaudz patrenējis savu aukstasinību un atsvaidzinājis spēles izjūtu. Bonds bija sīki izpētījis un iekalis atmiņā ka�zino ēkas plānu, bet pats galvenais - viņ� bija izmantojis iespēju pavērot Le Chiffre spēli un ar rūgtumu atzinis, ka tas ir nekļūdīgs un veiksmīgs spēlmanis.

Tagad Bonds vēlējās ieturēt kārtīgas bro�kastis. Pēc aukstās du�as viņ� apsēdās pie rakstāmgalda un pavērās laukā pa logu. Prie�cādamies par brīni�ķīgo laiku, viņ� vispirms izdzēra vismaz puspinti [13] apelsīnu sulas ar le�du, bet pēc tam notiesāja no trim olām paga�tavotu kulteni ar bekonu, klāt piedzerdams dubulto kafiju bez cukura. Aizsmēķējis savu pirmo tās dienas cigareti - tās pēc viņa pasū�tījuma Morlenda firmā Grosvenorstrītā gata�voja no Balkānu un Turcijas tabaku maisīju�ma -, Bonds vēroja, kā mazie vilnī�i skūpsta garo liedagu un ostmalu, tad cits aiz cita at�speras Djepā un metas skriet pretī jūnija tvei�cei, ar savām rotaļām kaitinot pēc siļķēm iz�salku�ās kaijas.

Uz brīdi Bonds domās bija aizklīdis kaut kur tālu projām. Realitātē viņu atsauca tele�fona zvans. Zvanītājs bija concierge, kur� pa�ziņoja, ka ieradies radio tirgotāju firmas di�rektors ar portatīvo uztvērēju, kuru viņ� esot pasūtījis no Parīzes.

- Protams, - Bonds atbildēja. - Sūtiet viņu aug�ā!

�o mazo izrādi bija inscenējis Otrais bi�rojs, lai nodro�inātu iespēju sazināties ar Bondu. Bonds lūkojās uz durvīm, cerēdams, ka nācējs ir Metiss.

Cienījamā biznesmeņa personā, kas nesa lielu somu ar ādas rokturi, viņ� tie�ām sazī�mēja savu seno paziņu. Bonds plati smaidīja un jau gatavojās sveikt ienācēju ar siltiem iz�saucieniem, kad Metiss, ar brīvo roku cie�i pievēris durvis, deva zīmi io nedarīt.

-�� Mesjē, esmu tikko ar jūsu pasūtījumu ie�radies no Parīzes. �eit tas ir. Tam ir piecas lampas un superhet[14] - �ķiet, tā jūs to saucat angliski. Es domāju, ka no �ejienes jūs varē�siet uztvert gandrīz visas Eiropas galvaspilsē�tas, jo �et rdesmit jūd�u rādiusā nav lielu kal�nu.

-�� Izklausās pieņemami, - Bonds atbildēja, jautājo�i pacēlis uzacis.

Metiss nepievērsa neizteiktajam jautāju�mam uzmanību. Viņ� novietoja izsaiņoto uz�tvērēju uz grīdas blakus neieslēgtajam elek�triskajam kamīnam.

-�� Ir da�as minūtes pāri vienpadsmitiem, - viņ� sacīja, - ja pareizi atminos, vidējos viļņos no Romas tagad dzirdama pārraide "Compa- gnons de la Chanson"[15]. Dziedoņi apceļo Ei�ropu. Paklausīsimies, kā to var uztvert. Ja piekrītat manai izvēlei, izmantosim viņus pir�kuma pārbaudei.

Viņ� piemiedza aci. Bonds ievēroja, ka Me�tiss pagriezis skaņas pogu līdz galam un sar�kanā lampiņa - garo viļņu indikators - jau ie�degusies, tomēr radioaparāts neizdve� ne skaņas.

Metiss nedaudz paknibinājās aparāta aiz�mugurē, un tajā pa�ā brīdī nelielo telpu pie�pildīja neizturami skaļa spraksto�a skaņa. Metiss ar pateicību kādu brīdi uzlūkoja mazo kastīti, tad izslēdza, bet viņa balss bija pilna no�ēlas.

-�� Cienītais mesjē, lūdzu, atvainojiet, slikti noregulēts. - Un viņ� atkal metās knibināties ap podziņām. Ilgi nenācās gaidīt, kad istabu pieskandināja fran�u akordeonisti, bet Metiss spēcīgi uzsita Bondam pa plecu un spieda vi�ņa roku, līdz sāka sāpēt pirkstu kauliņi.

Bonds pasmaidīja.

-�� Kas te, pie velna, notiek? - viņ� jautāja.

-��� Mans dārgais draugs, - Metiss �ķita uz�jautrināts, - tu esi izgāzies! Paskaties, - viņ� norādīja uz griestiem, - �obrīd tur, aug�ā, vai nu mesjē Muncu, vai viņa tā dēvēto sieviņu, kas esol apslimusi ar gripu, �is troksnis būs padarījis kurlu un, es ceru, uz krietni ilgu lai�ku. - Viņ� plati smaidīja, redzēdams, ka Bonds neticībā sarauc pieri.

Metiss atsēdās uz gultas maliņas un ar īk�ķa nagu atplucināja "Caporal" kārbu. Bonds gaidīja.

Metiss, brīdi uzjautrinājies par savu vārdu izraisīto iespaidu, atkal kļuva nopietns.

- Es nezinu, kā viņi par tevi uzzināju�i. Iespējams, ka sēdēju�i uz astes jau da�as dienas pirms tam, kad ieradies �eit. Preti�nieks nesnau�. Virs tevis ir apmetusies Muncu ģimene. Viņ� ir vācietis. Viņa varētu būt �ehiete. Viesnīcas ēka ir veca. Aiz �iem elektriskajiem kamīniem ir skursteņi, kuri netiek lietoti. Tie�i �eit, - un viņ� iebakstīja ar pirkstu da�us sprī�us virs kamīna dze- gas, - ir paslēpts ārkārtīgi jūtīgs mikrofons. Vadi stiepjas līdz Muncu istabas kamīnam, kur atrodas pastiprinātājs. Viņu istabā ir skaņas uztvērējs un pāris austiņu, ar ku�rām tie pa kārtai klausās. Tie�i tāpēc Mun- ca kundzei ir "gripa" un viņa visas maltītes ietur gultiņā, un tie�i tāpēc mesjē Muncs �ai viesmīlīgajā kūrortā visu laiku ap�ubina sieviņu istabā, nevis dodas uz pludmali sauļoties vai uz klubu uzspēlēt kādu kār�u partiju.

To visu mēs atklājām tāpēc, ka �eit, Fran�cijā, esam paradu�i izturēties ar aizdomām pret jebko. Mūsu paredzējumi apstiprinājās, kad da�as stundas pirms tavas iera�anās iz�pētījam, kas atrodas aiz �i elektriskā kamīna.

Tagad Bonds, aizdomu pilns, piegāja pie kamīna un, appētījis skrūves, pamanīja pazī�mes, kas liecināja, ka ap tām kāds darbojies.

-�� Bet nu laiks atkal iejusties lomās, - teica Metiss, piegāja pie radio, kas joprojām raidīja akordeona skaņas visiem trim klausītājiem, un izslēdza to.

-�� Vai mesjē ir apmierināts? - viņ� jautā�ja. - Vai ievērojāt, cik tīra skaņa? Vai nav brī�ni�ķīgs priek�nesums? - Viņ� pamāja ar roku un pacēla uzacis.

-� Tas ir izcils, - Bonds atbildēja, - es lab�prāt noklausītos līdz galam. - Viņam nāca smiekli, iedomājoties sa�utu�os skatienus, ar kuriem Munci dro�i vien patlaban apmainījās savā starpā. - Arī ierīce ir ko vērta. Tie�i tādu es biju vēlējies aizvest sev līdzi uz Jamaiku.

Metiss ar sarkastisku grimasi sejā atkal ie�slēdza Romas radiostaciju.

-� Tu un tava Jamaika, - viņ� novilka, at�sēzdamies uz gultas malas.

Bonds caur pieri pavērās uz Metisu.

-�� Izlietu ūdeni nesasmelsi, - viņ� sacīja. - Liii gan mēs rēķinājāmies ar to, ka maskām būs jākrīt, tomēr cerējām, ka tas nenotiks tik drīz. - Bonds nekādi nevarēja rast notiku�a�jam izskaidrojumu. Vai krievi būtu pārtvēru�i un at�ifrēju�i kādu ziņojumu? Ja tā, tad viņ� tikpat labi jau tagad varēja sākt pakot manti�ņas un doties mājās, jo pastāvēja risks tikt atmaskotam visnegaidītākajā brīdī.

Likās, ka Metiss nolasījis viņa domas.

-� �aubos, vai �ifrs ir bijis krieviem pa spē�kam, - viņ� sprieda. - Tomēr mēs jau infor�mējām Londonu, un tas tiks nomainīts. Nelie�la dunka ribās tikai nāks par labu tavai vese�lībai. - Viņ� ķircino�i pasmaidīja. - Bet nu ķersimies pie lietas, kamēr mūsu dārgajiem "Compagnons" vēl pietiek elpas.

-�� Vispirms, - viņ� teica, dziļi ievilkdams "Caporal" dūmu, - tev būs liels prieks par Otro numuru. Viņa ir īsta daiļava. - Redzot Bondu saraucam uzacis, Metiss atkārtoja: - Patiesi izcili skaista, - un, apmierināts ar sarunbiedra reakciju, turpināja. - Viņai ir melni mati, zilas acis un satrieco�i� khm� apaļumi. Visur, kur vajag, - viņ� vēl piebil�da. - Starp citu, �ī dāma ir radiotehniķe. kas, protams, nevienam vīrietim nevar lik- l ies pārāk interesanti, toties lieliski atbilst radiotirgotāju firmas direktora palidzes lo�mai. It sevi�ķi tagad, kad �eit vienkop tik daudz biezu maciņu, kuriem piedāvāt mūsu jaunāko produkciju. - Tad, no jauna pa�smaidījis, viņ� piebilda: - Mēs abi pa vasaru apmetisimies �ajā viesnīcā, un, ja tavs ra�dioaparāts nestrādās, kā nākas, palīdziba nebūs tālu jāmeklē. Visas jaunās ierīces pa�rasti pirmajās dienās jāpieregulē. Da�kārt ari naktīs, - viņ� piebilda, daudznozīmīgi pa�mirk�ķinājis.

Bonds, savukārt, nemaz neizskatījās uz�jautrināts.

-�� Kāda velna pēc viņi atsūtiju�i sievieti? - viņ� sa�utumā protestēja. - Mani gaida darbs, nevis kaut kāds muļķīgs izpriecu brauciens.

Metiss viņu pārtrauca.

-��� Nomierinies, dārgo D�eims! Driz pats varēsi novērtēt viņas profesionalitāti un to, ka pret vīrie�iem �ī dāma ir auksta kā ledus. Fran�u valodā viņa runā bez akcenta un ar darāmo tiks galā aizsietām acīm. Izvēlētā lo�ma ir nevainojama, pie tam es esmu visu nokārtojis tā, ka viņa tev piebiedrosies pavi�sam neuzkrīto�i. Kuram gan varētu likties pretdabiski tas, kas tu �eit esi iepazinies ar simpātisku meiteni? Tāds izskatīgs un tem�peramentīgs Jamaikas miljonārs, - viņ� cie�nīgi ieklepojās, - tie�i viens pats izskatītos aizdomīgi.

Bondam negribīgi nācās piekrist.

-�� Vai mani gaida vēl kādi pārsteigumi? - viņ� aizdomīgi norūca.

-���� Nekā īpa�a, - Metiss attrauca. - Le Chiffre ir iekārtojies savā villā. Ta atrodas apmēram desmit jūdzes lejāk gar krastu. Viņam visur seko divi miesassargi. Izskatās, ka tie pui�i savu darbiņu pieprot. Viens no viņiem manīts viesojamies nelielā pansijā, kur tikās ar trim samērā briesmīga paskata tipiem. Iespējams, ka tie pieder pie kāda no�ziedzīga grupējuma. Dokumenti viņiem ir kārtībā - tie uzdodas par �ehu izcelsmes bez�pavalstniekiem, bet viens no mūsu vīriem zi�nāja teikt, ka viņi savās istabās esot sarunā�ju�ies bulgāru valodā. Tādus �eit nevar sa�stapt pārāk bie�i. Viņus noligst cīņām pret turkiem un dienvidslāviem. Viņi ir stulbi, bet paklausīgi. Krievi tos izmanto kā pasūtījuma slepkavas vai kā aizsegu bīstamās kaujas operācijās.

-�� Sirsnīgi pateicos. Nezin, kas no tā tiks man? - Bonds pajokoja. - Vai ir vēl kas?

-�� Nē. Pirms len�a atnāc uz viesnīcas "Her- niiiage" bāru. Es tevi iepazīstinā�u ar Otro numuru. Ielūdz meiteni vakariņās, un būs glu�i saprotami, ja vēlāk viņa pavadīs tevi uz kazino. Ari es tur bū�u, bet tu to nemanīsi. Ar mani kopā būs pāris sakarīgu pui�u, un pa visiem mēs tevi pieskatīsim. Ak, jā, Londo�na lika tevi informēt, ka �ajā viesnicā uzturas ari kāds amerikānis, vārdā Leiters. Tas ir CIP puisis no Fontenblo. Viņ� man �ķiet tā nekas. Varbūt noderēs.

Bonds apsēdās pie loga, lai apkopotu do�mas. Metisa teiktais bija to satriecis. Viņ� tie��ām bija izgāzies. Viņu izsekoju�i īsti profe�sionāļi. Iespējams, ka viņu centīsies novākt, pirms tas būs paguvis mēroties spēkiem ar Le Chiffre pie spēļu galda. Krieviem nav nekādu muļķīgu aizspriedumu attiecībā uz nogalinā��anu. Un tad vēl �i sieviete. Viņ� nopūtās. Sievietēm vairāk piedienēja izklaidēties. Dar�bā viņas pinās pa kājām, jauca biznesu ar seksu un jūtām un vienmēr bija tik emocio�nālas. Tās alla� bija jāpieskata, lai ar viņām nenotiktu nekas ļauns.

-�� Maita! - Bonds nolamājās, atcerēdamies Muncus, un vēlreiz atkārtojis: - Maita! - izgā�ja no istabas.

Kad Bonds atstāja viesnīcu "Splendide", pulkstenis nebēdnīgi dimdināja divpadsmito stundu. Gaisā varēja just spēcīgo prie�u un mimozu smar�u, bet ielas otrā pusē gozējās kazino svaigi laistītie dārzi ar baltajiem grants celiņiem un taciņām. Tāda ainava li�kās vairāk piemērota izsmalcinātai operteātra gaisotnei, nevis azartspēļu atmosfērai ar vi�sām tur notieko�ajām melodrāmām.

Saule zvilnēja debesjumā, un likās, ka it visur uzvaru svin jautrība un optimisms, jo mazā piejūras pilsētiņa, atkopusies no laika grie�os piedzīvotajām nepatik�anām, nu cerī�gi vērās preti rītdienai, gaidot iestājamies jau�nu prieka un pārticības ēru.

Rojāla-Lezo, kas atrodas pa�ā Sommas upes malā, kur sākas krasta līnija ar tās glu�dajām dienvidu Pikardijas pludmalēm un aiz�stiepjas līdz Havrai, pakāpeniski pārtopot Britānijas klintīs, bija piedzīvojusi gandrīz to pa�u likteni, ko Truvila.

Sākumā Rojāla (bez Lezo) bija tikai mazs zvejnieku ciematiņ�, kas vēlāk, Otrās Impēri�jas laikā, tie�i tāpat kā Truvila, neticami ātri izvērtās elegantā pludmales kūrortā. Tomēr - tāpat kā Dovila iznīcināja Truvilu, pēc ilga panīkuma perioda Letukē tie�ām nogalināja Rojālu.

Gadsimtu mijā, kad mazajai piejūras pilsē�tiņai klājās samērā grūti, kalnos aiz Rojālas ti�ka atrasts pazemes avots, un sēra līmenis ta�jā, kā vēlāk atzina, esot tie�i tāds, kāds nepie�cie�ams aknu slimību ārstē�anai. Tā bija lie�liska ziņa, jo modē nāca apvienot veseļo�anās kūres ar atpūtas priekiem, un, tā kā gandrīz visi fran�i sūdzas par savām aknām, Rojāla ātri pārtapa par Rojālu-Lezo [16] , tomēr minerāl�ūdens "Eau Royale"[17] slaidajās garkakļu pu�delēs pat tad lika atturīgi pieminēts viesnīcu un restorānu ēdienkar�u pa�ās beigās.

Un, patiesi, ilgi tas neizturēja konkurences cīņā ar "Vichy", "Perrier" un "Vittel". Vēlāk sā�kās tiesu procesi, kas, kā zināms, nes finan�siālus zaudējumus jebkurai no pusēm. Iespē�jams, tie�i �ie strīdi bija patiesais iemesls tirdzniecības apjomu kritumam, kas noveda pie tā, ka beigu beigās "Eau Royale" pirka vairs tikai vietējie patrioti. Rojāla atkal bija ;i(karīga tikai no fran�u un angļu ģimenēm, kas ieradās �eit pavadīt vasaras atvaļināju�mu, bet ziemā pilsētiņa pārtika no ienāku�miem, kurus deva zvejas osta, un tiem gra��iem, kas iekrita eleganti nopluku�ā kazino kasē no spēļu galdiem Letukē.

Baroka stilā ierīkotajam kazino "Royale" patiesi piemita kaut kāda burvība. Varbūt tās bija Viktorijas laika elegances paliekas, kas piesaistīja Parīzes sindikāta uzmanību, un vi�ņi savas kaprīzes dēļ 1950. gadā �eit iztērēja paprāvu naudas summu.

Tagad Braitona bija atkopusies no kara se�kām, Nica tāpat. Nostalģiskā tieksme pēc zel�ta laiku vēriena varēja rast izpausmi.

Kazino tika pārkrāsots baltā krāsā ar zelta rotājumiem, kāds tas bijis sākumā, bet istabās ar jaunām blāvi pelēkām tapetēm parādījās vīnsarkani lampu aba�ūri un paklāji. Pie gries�tiem tika piekarināti milzu sve�turi. Atkal tika iekopti dārzi, atkal darbojās strūklakas pie abām lielākajām pilsētas viesnīcām - "Splendi- de" un "Hermitage". Tur tagad visu berza, spodrināja un pārkārtoja.

Mazā pilsētiņa un vieux-port[18] izmocīja sveicino�u de�ūrsmaidiņu savās rētainajās sejās, un galvenā ieliņa mirdzināja jautras vitrīnas ar lieliskākajiem Parīzes juvelieru un modes salonu piedāvājumiem, vilinot vēl ci�tus pārdotgribētājus izmantot vieglprātīgajā tūrisma sezonā piedāvātos īpa�i izdevīgos īres noteikumus.

Pa to laiku kādam bija izdevies pieglaimo�ties Muhameda Ali sindikāta cilvēkiem, lai tie izmēģina roku kazino spēlēs uz īstām vīru likmēm, un "Sociētē des Dains de Mer de Ro- yale" cerēja, ka nu beidzot Letukē atgūs kādu dalu no tās naudas, kuru tai bija atvīlusi pludmale.

Stāvot, saules apspīdētam, uz dzidrā, mir�dzo�ā fona, Bondu pārņēma sajūta, cik sa�ņemtais uzdevums ir neiederīgs un sve�s �ai videi, un pa�a izlik�anās �ķita kā pliķis sejā īstiem aktieriem, kuru profesijas brālis viņ� patlaban it kā bija.

Bonds noskurinājās, it kā nokratot traucē�jo�o neveiklības sajūtu, un devās uz garā�ām viesnīcas otrā pusē. Viņ� bija nolēmis pirms tik�anās "Hennilage" bārā apmest likumu gar krastu līdz Le Chiffre villai un tad atpakaļ pa ceļu, kas pirms nogrie�anās uz viesnīcu sa�stapās ar route nationale[19] un veda uz Parīzi.

Bonds savu 4,5 litru bentliju bija nopircis 1933. gadā gandrīz nelietotu un uzturējis tei�camā kārtībā visus kara gadus, jo auto bija viņa vaļasprieks. Arī tagad viņ� to katru gadu turpināja vest uz tehnisko apkopi Londonā, kur biju�ais "Bentley" firmas mehāniķis, kur� tagad strādāja autoservisā netālu no Bonda �elsijas dzīvokļa, par to rūpējās ar apskau�a�mu uzcītību. Bonds parasti vadīja ma�īnu ātri un dro�i, izbaudīdams gandriz juteklisku tīk�smi. �is neuzkrīto�i pelēkais auto ar paceļamo jumtu bez mazākās piepūles sasniedz deviņ�desmit un - nepiecie�amības gadījumā - pat simt trīsdesmit jūdzes stundā.

Izbraucis no garā�as, Bonds devās aug�up pa nogāzi un drīz vien viņa auto izpūtēja du- cinā�ana jau bija dzirdama uz platā bulvāra ar trim kustības joslām katrā virzienā, tad uz mazās pilsētiņas galvenās ielas un vēl pēc brī�a uz dienvidpuses smil�ainajiem kāpu ce�ļiem.

Pēc stundas Bonds, mierīgi iesoļojis pa "Hermitage" bāra durvīm, izvēlējās vienu no galdiņiem lielo logu tuvumā.

Telpu krā�ņoja gleznas ar pārāk muskuļo�tiem jātniekiem, kuri pūta medību taures un kurus pavadīja putnusuņi ar skrējienā plīvo�jo�u garu spalvu. Visas mēbeles bija darinātas no pulēta sarkankoka un apvilktas ar ādu, ku�ru rotāja dekoratīvas misiņa kniedes. Lampu aba�ūri un paklāji laistījās ko�i zilā krāsā. Viesmīļi lepojās ar svītrainiem formas tērpiem un zaļiem, rupja auduma priek�autiem. Bonds pasūtīja "Ameiicano" un nopētīja pārspīlēti uz�posu�os apmeklētājus. "Vairums no tiem dro�i vien ir parīzie�i," viņ� nodomāja, vērodams, cik manierīgi un dzīvi visi sarunājas, radīdami to teatrāli cienīgo atmosfēru, kuru varētu saukt par l'heure de l'apēritif*. Vīrie�i nesteidzīgi baudīja �ampanieti, dainas savukārt pārsvarā bija devu�as priek�roku sausajam "Mārtiņi".

-�� Moi, j'adore le "Dry",** - pie blakus galdi�ņa kāda sārtvaidze skuķe teica savam pava�donim, kas bija ģērbies �im gadalaikam ne- piemeroti biezā tvida uzvalkā un ar siekalai- nu skatienu blenza viņā pāri savam ļoti dār- gajam "Hermes" firmas sē�amspieķim, - fait avec du Gordon's bien entendu.***

-�� D'accord, Daisy. Mais tu sais, un zeste de citron�****

�Aperitīva stunda - pirmsmaltites laiks. "Es dievinu sauso.

"�Protams, sajauktu ar "Gordona" d�inu. ����Piekritu. Dēzij. Bet, vai zini, kāds nieks citrona�

Bonda vērīgās acis ārā uz ietves pamanīja Metisa garo stāvu. Viņ� patlaban dzīvi saru�nājās ar tum�matainu meiteni pelēkā tērpā, i^ai gan viņ� to turēja, saņēmis aiz elkoņa, �a�jā saskarsmē nebija jau�ama intimitāte. Par tuvību neliecināja ari ironiskais vēsums mei�tenes profilā, kas it kā brīdināja viņu �ādās attiecībās neiepīt. Bonds gaidīja abus ienā�kam bārā, tomēr skatienu nepacēla, bet izli�kās joprojām vērojam garāmgājējus.

-� Tas ta�u mesjē Bonds! - Metisa balss aiz muguras izklausījās patīkami pārsteigta. Bonds, izrādīdams tie�i tikpat lielu izbrīnu, piecēlās kājās. - Vai tie�ām jūs te sē�at viens? Varbūt kādu gaidāt? Es labprāt jūs ie�pazīstinātu ar savu kolēģi Lindes jaunkundzi. Mana dārgā, �is ir tas kungs no Jamaikas, kuram mūsu firmai �orīt bija tas gods pakal�pot.

Bonds palocījās, demonstrējot atturīgu draudzīgumu.

-�� Ļoti priecājos, - viņ� vērsās pie jaunās sievietes. - Es patie�ām esmu viens, un būtu patīkami, ja jūs man piebiedrotos. - Viņ� pa�vilka krēslus, lai pienācēji varētu apsēsties, un, neņemdams vērā Metisa iebildumus, uz�sauca oficiantam:

- Vienu d�inu kungam un vienu "Bacardi" jaunajai dāmai.

Metiss un Bonds pārmija da�us bezrūpī�gus vārdus par jauko laiku un izteica cerības, ka Rojāla-Lezo atkal atgūs savu kādreizējo rosīgumu. Meitene cieta klusu. Paņēmusi vie�nu no Bonda piedāvātajām cigaretēm, viņa brīdi aplūkoja to, tad sāka smēķēt, izgar�ojot, bet netīksminoties, vilkdama dūmus dziļi plau�ās un izelpodama tos caur muti un nā�sīm. Jaunās sievietes kustības bija skopas un precīzas - bez mazākās āri�ķības vai uzspē�les.

Bonds sajuta viņas personības strāvoju�mu, kaut gan tā vēl nebija bildusi ne vārda. Kamēr Metiss kaut ko stāstīja, Bonds laiku pa laikam pagriezās pret meiteni, pieklājīgi mēģinot iesaistīt sarunā, un ikkatrs īsais acu uzmetiens pievienoja viņa iespaidam par jau�no paziņu kādu sīku detaļu.

Meitenes mati bija ļoti tum�i un apgriezti mazliet virs pleciem, izceļot glīto zoda līniju. Lai gan smagās �ķipsnas līdz ar galvas kustī�bām bie�i aizsedza seju, viņa nelikās neko manām, bet ļāva tiem brīvi dzīvot savu dzīvi. Acis atradās patālu viena no otras un zilgoja pretī Bondam atklāti kā dziļa jūra, tomēr skatiens bija uzcēlis saltas vienaldzības mūri, kuru - kā viņ�, pārsteidzot pats sevi, aptvē�ra - tas būtu ar mieru sa�ķaidīt gabalos. Mai�gā sejas āda bija nedaudz iedegusi, uz tās ne�manīja gandrīz nekādu kosmētiku, vienīgi lū- pukrāsu, kas izcēla plato, juteklisko muti. Rokas, liecinot par savaldību un labām ma�nierēm, mierīgi gulēja klēpī vai uz galda, ļau�jot aplūkot īsi apgrieztos, nelakotos nagus. Ap kaklu viņa nēsāja vienkār�u zelta ķēdīti ar saplacinātiem posmiņiem, bet labās rokas zeltnesi rotāja topāza gredzens. Pelēkā soie sauvage* kleita ar �etrstūrainu kakla izgrie�zumu cie�i apņēma krūtis un garumā snie�dzās līdz apaļīgajiem ceļiem. Plisētās svārku daļas audums bija puķains. To visu papildi�nāja trīs collas plata, melna pītas ādas josta, bet uz blakus krēsla gulēja tādas pa�as ādas somiņa un zeltaina salmu platmale ar melnu samta lenti, kas aizmugurē bija sasieta nelie�lā pu�ķī. Viņas melnajām plānās ādas kur�pēm bija stūraini purngali.

Sievietes skaistums Bondu satrieca, bet savaldība necie�ami intriģēja. Tagad viņ� ju�tās kā spārnos, pat varbūt mazliet par daudz satraukts, domādams par to, ka abi varēs

'Dabīgais zīds.

strādāt kopā. Lai nomierinātos, viņ� cie�i sakļāva pirkstus ap krēsla rokubalstiem.

Metiss bija pamanījis Bonda nemieru, lai�kam tādēļ pēc brī�a piecēlās.

-�� Atvaino, - viņ� teica meitenei, - bet man jāpiezvana Dibernesu ģimenei sakarā ar �o�dien paredzētajām vakariņām. Vai neiebildīsi, ja �ovakar atstā�u tevi savā vaļā?

Viņa papurināja galvu.

Bonds strauji pārņēma iniciatīvu savās ro�kās un, tikko Metiss devās uz bāra pusi pie telefona, pievērsās meitenei.

-�� Ja jums nav citu plānu, varbūt es varētu jūs uzaicināt vakariņās?

Viņa mazliet sazvērnieciski pasmaidīja.

-�� Paldies par uzaicinājumu, tas būtu jau�ki, - tad piebilda, - bet pēc tam mēs varbūt varētu aiziet uz kazino, kur, kā man teica mesjē Metiss, jūs jūtoties kā zivs ūdenī. Var�būt es nesī�u veiksmi.

Tikko Metiss atstāja abus divatā, viņa pret Bondu sāka izturēties daudz draudzīgāk. Lī�kas, ka �ī vīrie�a sabiedrība viņu apmierina, un, kad tie vienojās par tik�anās vietu un lai�ku, arī Bonds juta. ka ar jauniegūto paziņu būs viegli sastrādāties. Viņ� saprata, ka mei�tene uzticēto uzdevumu ir gatava pildīt ar prieku un neiebilst darīt to kopā ar viņu. Vēl pavisam nesen viņ� baidījās, ka nāksies pār�varēt daudz �ķēr�ļu, pirms abi atradīs kopīgu valodu, bet tagad jutās tā, ka bez grūtībām varētu sākt apspriest uzdevuma smalkākās detaļas jau tūlīt. Bonds pats sev klusībā atzi�nās, ka sākotnējā attieksmē pret viņas iesais�tī�anu operācijā bijis aizspriedumains, un jau tagad sapņoja �o sievieti iegūt, kad pasākums būs galā.

Kad Metiss atgriezās, Bonds lūdza viesmīli atnest rēķinu un paziņoja, ka viņam jādodas atpakaļ uz savu viesnīcu, lai kopā ar drau�giem ieturētu len�u. Atsveicinoties viņ� bridi paturēja meitenes roku savā plaukstā un sa�juta, ka tos abus caurstrāvo savstarpēja uzti�cē�anās un vēlme iepazīt vienam otru tuvāk. Vēl pirms stundas tas būtu licies absurdi.

Meitene ar skatienu sekoja Bondam, kad tas aizsoloja pa bulvāri.

Metiss piebīdīja krēslu viņai tuvāk un klu�su teica:

- Mēs ar Bondu esam labi draugi, un es priecājos, ka jūs viens otru esat satiku�i. Man �ķiet, es jau tagad dzirdu, kā divās aiz�salu�ās upēs sprak�ķot sāk lūzt kūsto�ais le�dus. - Viņ� pasmaidīja. - Līdz �im es nebiju redzējis, ka Bondu kaut kas spētu atkausēt. Tas viņam pa�am būs kaut kas jauns un lai�kam jau tev ari.

Viņa atbildēja tikai pēc brī�a.

-��� Jāatzīst, ka Bonds ir izskatīgs vīrietis. Viņ� man atgādina Hogiju Kārmaiklu, tomēr kaut kādu saltumu un pat cietsirdibu brī�iem jau�u viņa�

�o teikumu viņai tā ari nebija lemts pa�beigt, jo pēk�ņi da�as pēdas atstatu nodrebēja milzīgā loga rūts, sa�ķistot sprādziena izraisītā vilnī. Eksplozija bija tik spēcīga, ka abi kopā ar krēsliem tika atmesti labu gabalu atpakaļ. Tad iestājās klusums. Ārpusē uz ietves bira kaut kādi priek�meti. No bāra letes lēnām viena pa�kaļ otrai noripoja pudeles. Tad atskanēja spiedzieni un sākās grūstī�anās pie durvīm.

-�� Paliec �eit! - norīkoja Metiss.

Viņ� ar spērienu atgrūda no sevis krēslu un izlēca caur tagad jau tuk�o loga rāmi.

Izgājis no bāra, Bonds mērķtiecīgi devās uz savu viesnīcu. Ietve veda gar platā bulvāra malām ar vairākām brauk�anas joslām abos virzienos. Viņ� jutās izsalcis.

Diena joprojām bija tikpat burvīga, tikai saule nu cepināja pārāk karsti, tāpēc ēnas no platānām, kas auga divdesmit pēdu atstatu l ita no citas mazās zāles saliņās uz ietves, bi�ja patīkams patvērums. Neliels aizsargvalnis līdzēja aizturēt svelmi, kas plūda no brauca�mās daļas.

Uz ielas bija ļoti maz cilvēku, tāpēc divi vī�li, kas klusi stāvēja zem koka ielas otrajā pu�sē, uzreiz piesaistīja Bonda uzmanību.

Patiesībā viņ� bija tos ievērojis labu bridi iepriek�, apmēram tad, kad prātā aprēķināja, ka ir nogājis jau apmēram simts jardus [20] un vēl tikpat liels attālums �ķir viņu no viesnīcas "Splendide" dekoratīvās porle cochēre[21].

Pavērojis abus vīrus uzmanīgāk, Bonds se�cināja, ka tie izturas tramīgi. Abi bija maza auguma un ģērbu�ies līdzīgos tum�os uzval�kos, kas Bondam �ķita pārāk silti �ai sezonai. Iespējams, ka viņi gaidīja autobusu, lai dotos uz teātri. Vienīgās detaļas �o cilvēku apģērbā, kas atbilda kūrorta atmosfērai, bija vienādās gai�ās salmu cepures. Tās aizēnoja viņu se�jas, tomēr ļāva nomanīt, ka abi ir tumsnēji. Bonds ievēroja vēl kādu nepiemēroti spilgtu akcentu. Uz pleca abiem karājās fotosomas - viena ko�i sarkanā, otra spilgti zilā krāsā.

Kamēr Bonds izanalizēja visas �īs nianses, attālums starp viņu un abiem vīriem bija sa�mazinājies līdz piecdesmit jardiem un domas jau pievērsu�ās citam tematam. Viņ� prātoja par da�āda kalibra iero�iem un aizsargves- tēm, kad pēk�ņi kļuva par aculiecinieku briesmīgai ainai.

Sarkanais vīrs, it kā signalizējot, pamāja ar galvu zilajam vīram, kur� ar ātru kustību atrāva vaļā savu fotosomu. Tajā brīdī Bonds vairs īsti labi neredzēja zilo viru, jo skatu aizsedza platānas stumbrs, bet likās, ka tas, paliecies uz priek�u, kaut ko meklē somā. Negaidot acis ap�ilbināja dedzino�a gaisma, atskanēja apdullino�s sprādziena troksnis, un karsta gaisa vilnis notrieca viņu zemē. Lai gan Bondu nedaudz pasargāja resnais koka stumbrs, eksplozijas vilnis iedoba viņa vaigus un vēderu kā vingrotāja svars batutu. Apdullis viņ� gulēja, raudzīdamies saulē, ka�mēr apkārt viss dārdēja, it kā kāds ar dzelzs āmuru sistu pa zemākajiem klavieru reģis�triem.

Kad, krietni apdullis un tuvu bezsamaņai, Bonds tomēr mēģināja piecelties uz viena ceļ�gala, pār viņu nolija asiņainu audu un apģērba drisku lietus, kas sajaucās ar gaisā uzsvies�tiem koku zariem un granti. Tiem sekoja sīkā�ki zariņi un lapiņas. No visām pusēm gāzās plīsto�a stikla �ķindoņa. Debesīs pacēlās mel�nu dūmu sēne un izkusa zilgmē. Gaiss smir�dēja pēc sprāgstvielām, dego�a koka un - ak, jā, - gruzdo�as gaļas. Piecdesmit jardu rādiusā kokiem bija norautas lapas un pārogļoju�ies zari. Divi koki gulēja �ķērsām pāri ielas brau�camajai daļai. Tos vienu no otra atdalīja dū�mojo�s krāteris. Abi vīri salmu cepurēs bija pazudu�i bez miņas. Bet uz ceļa rēgojās sarka�na sliede, uz ietves, uz koku stumbriem un pat augstu zaros karājās ko�as skrandas.

Bondam nāca vēmiens.

Metiss uzgāja draugu, kad tas jau bija pie�cēlies kājās un stāvēja, ar abām rokām cie�i apķēris koku, kur� bija izglābis viņam dzīvī�bu.

Bonds pakļāvīgi ļāva sevi balstīt līdz vies�nīcai "Splendide", no kuras neziņā un izbīlī, nesaprazdami, kas notiek, gāzās ārā viesi un apkalpotāji. Kad tālumā atskanēja ātrās palī�dzības un ugunsdzēsēju automa�īnu signāli, viņiem jau bija izdevies izspraukties cauri pū�lim, tikt aug�ā pa kāpnēm un pa gaiteni aiz�kļūt līdz Bonda istabas durvīm.

Metiss uz īsu bridi apstājās, lai ieslēgtu radio, kas atradās kamīna priek�ā, un, ka�mēr Bonds atbrīvojās no asiņu traipiem no�ta�ķītajām drēbēm, apbēra viņu ar jautāju�miem.

Kad Bonds jau grasījās aprakstīt, kā iz�skatīju�ies divi aizdomīgie vīri, Metiss paķēra telefona klausuli, kas stāvēja blakus gultai.

- �un pasaki policijai, - viņ� nobeidza, - pa�saki viņiem, ka to angli no Jamaikas es nogā�dāju dro�ībā. Lai gan trieciens viņu nogāza no kājām, tam nekas nekai�. Pēc pusstundas es bū�u tur un izstāsti�u visu sīkāk. Vajadzē�tu iestāstīt presei, ka tā ir bijusi savstarpēja izrēķinā�anās starp diviem bulgāru komunis�tiem un viens no viņiem otru nogalinājis ar bumbu. Par tre�o nevajag minēt ne vārda. Tas dro�i vien nekur tālu nav ticis. Mums par katru cenu jādabū viņ� rokā. Es domāju, viņ� ir ceļā uz Parizi. Jābloķē ceļi, vai saprati? Alors. bonne chance!*

Metiss pagriezās pret Bondu un noklausī�jās viņa stāstu lidz galam.

�Vēlu veiksmi!

-�� Merde* tu ta�u esi dzimis laimes krekli�ņā, - viņ� teica, kad Bonds apklusa. - Skaidrs, ka �i dāvana bija domāta tev. Tie�i tā - bumbu viņi bija paredzēju�i tev, cerēdami pa�i patver�ties aiz kokiem, bet notika pilnīgi otrādi. Mēs noskaidrosim visus faktus. - Bridi klusējis, viņ� domīgi turpināja. - �ī lieta �ķiet intere�santa. Viņi tevi uztver visai nopietni. Tomēr ka tie sacrē** bulgāri bija iedomāju�ies nosargāt sevi? Un kāda loma te ir fotosomu krāsām? Vajadzētu pameklēt tās sarkanās fragmentus.

Metiss grauza nagus. Viņa acīs parādījās dī�vains, satraukts mirdzums. �ī lieta vērtās negai�dīti nopietna, un viņ� bija kļuvis par tās aktīvu līdzdalībnieku. Viņ� vairs nebija tikai vērotājs no malas, kur� gaida, kad Bonds uzsāks cīņu pie spēļu galda ar Le Chiffre. Metiss pielēca kājās.

-� Iedzer kaut ko, iekod len�u un atpūties, - viņ� pavēlēja. - Man jāaposta pēdas, kamēr tās svaigas, citādi atbrauks policija un izbradās vi�su ar saviem lielajiem, melnajiem zābakiem.

Metiss izslēdza radio un atvadoties silti pa�māja. Aizcirtās durvis, un istabā iestājās klu�sums. Bonds uz brīdi palika sē�am pie loga, atskārtis, cik labi tomēr ir būt dzīvam.

♦Mēsli. "Sasodītie.

Vēlāk, kad Bonds bija iztuk�ojis pirmo glā�zīti viskija ar ledu un ķērās pie patē de foie gras* un auksta langouste,** ko viesmīlis jau viņam bija salūkojis, iezvanījās telefons.

-�� �eit runā Lindes jaunkundze.

Balss izklausījās klusa un noraizējusies.

-� Vai jums nekas nekai�?

-�� Nē, viss kārtībā.

-�� Priecājos dzirdēt. Lūdzu, esiet uzmanīgs!

Un viņa nolika klausuli.

Bonds pats sevi apsveica, tad paņēma nazi un izvēlējās biezāko sausiņu.

Pēk�ņi viņ� nodomāja: "Divi no viņiem ir paga�lam, bet tre�ais būs manā pusē. Ar to ari jāsāk."

Viņ� iemērca nazi glāzē ar verdo�u ūdeni, kas stāvēja blakus Strasbūras porcelāna tējkannai, un atgādināja pats sev. ka par tik gar�īgu maltīti jāiedod viesmīlim divtik liela dzeramnauda.

Bonds mēģināja nomierināties, lai būtu gatavs gaidāmajai spēļu partiju virknei, kas

�Zosu aknu pastēte. "Juras vēzis. �"Sarkanais un melnais.

varēja vilkties gandrīz visu nakti. Trijos viņ� pie sevis bija uzaicinājis masieri. Kad len�a trauki bija novākti, viņ� apsēdās pie galda un vienkār�i skatījās laukā pa logu uz jūru tik il�gi, līdz pie durvīm atskanēja klauvējieni. Izrā�dījās, ka masieris ir zviedrs.

Viņ� darbojās ap Bondu klusēdams, sākot ar kāju pēdām un virzoties aug�up lidz sprandai, lai izlīdzinātu visus saspriegto ner�vu un muskuļu mezglus, kas pēc piedzīvotā vēl ik pa brīdim raustījās. Pat garie nobrāzu- mi uz pleciem un sāniem pārstāja smelgt, un, kad zviedrs bija aizgājis, Bonds iegrima cie�ā miegā.

Viņ� pamodās vakarā un jutās pilnīgi mundrs.

Pēc vēsas du�as Bonds devās uz kazino. Lai gan pārdzīvotais bija laupījis noskaņoju�mu spēlēt, vajadzēja saņemties un atgūt tādu stāvokli, kad vienlaicīgi darbojas gan analītis�kais prāts, gan intuīcija, gan iedzimtais tem�peraments. Bonds apzinājās, ka tie ir viņa visvērtīgākie trumpji, kas palīdzēja būt veiksmīgam spēlmanim.

Bondam vienmēr bija piemitis azartis- kums. Viņ� milēja klausīties, kā krītot liegi noskan kārtis, un pāri zaļajiem galdiem vērot it kā bezkaislīgās sejas, kas tomēr slēpa sa�traukumu. Viņam patika eleganti atturīgais kār�u istabu un kazino zāļu komforts ar ērta�jiem krēslu rokubalstiem, uz kuriem varēja novietot �ampanie�a vai viskija glāzi, mierīgais un prasmīgais viesmīļu darbs. Viņu uzjautri�nāja tas, ka ruletei un kārtīm bija savs lē�mums, kam pie�ķirt, kam atņemt, - tie sprieda tiesu pēc saviem kritērijiem. Viņam tikās gan spēlēt, gan vērojot lemt, kā viņ� būtu rīkojies citu spēlētāju vietā, tāpat ari pārdzīvot brī�us, kad jāsaka iz�ķirīgais "jā" vai "nē", apzinoties, ka parasti izredzes laimēt ir puse uz pusi.

Tomēr visvairāk viņam patika tie�i tas, ka iznākumā katrs varēja vainot vienīgi pats se�vi. Veiksme �eit bija vergs, nevis kungs. Veiksmi varēja palaist garām vai noķert aiz svārku maliņas. �eit jāsaprot un jāiegaumē viens - vislielākais grēks būtu kādu tur, aug��ā, vainot par gājienu, kuru tu pats izdari �eit, apak�ā. Sava veiksme katram jāmil tā�pat kā cilvēks - ar visiem trūkumiem. Bonds veiksmi uztvēra kā sievieti, kuru var maigi pierunāt un ne�ēlīgi pakļaut, bet ne kā sa�biedroto vai tiesnesi. Tomēr viņ� bija pietie�kami godigs pats pret sevi, lai atzītu, ka ne sievietes, ne veiksme viņam līdz �im nebija centu�ās nodarīt pāri, un nojauta, ka var pienākt brīdis, kad vai nu veiksme, vai arī sieviete viņu piespiedis nomesties ceļos. Kad tas notiks, viņa seja dro�i vien izskatīsies tik�pat muļķīga, kā citiem, kurus viņ� �eit ne�skaitāmas reizes bija vērojis, jo, tāpat kā tiem, viņam būs jāiz�ķiras, vai solīt maksu par to, ko jau pēc brī�a var pazaudēt.

Tomēr �ajā jūnija novakarē Bonds - vēl pilns pārliecības un priecīgu gaidu - cauri kasei iegāja �alle privēe un samainīja miljons franku pret piecdesmit tūksto�u �ipiem, bet pēc tam apsēdās pie ruletes galda ar numuru 1 blakus chefcle partie.

Bonds paņēma no chef karti, uz kuras tas bija atzīmējis izspēlētos ciparus, un vēroja, kā ripo bumbiņa, jo spēles seanss bija sācies jau pulksten trijos. Viņ� tā rīkojās vienmēr, lai gan no galvas zināja, kā tiks griezts rats un kā ripos bumbiņas, iekrizdamas kādā no numurētajām bedrītēm. Tomēr katra spēle bi�ja unikāla, un katra no tām sākas 110 jauna, kad krupjē, labajā rokā paņēmis ziloņkaula bumbiņu, ar to pa�u roku satvēris vienu no ruletes riteņa �etriem spieķiem, iegrieza to pulksteņrādītāja virziena. Atlika vēl tre�ā kustība ar to pa�u roku - raidīt bumbiņu pa ārējo josliņu pretēji pulksteņrādītāja virzie�nam un rata kustībai.

Neap�aubāmi, ka viss �is rituāls un visi mehāniskie sīkumi - pats rats, numurētās bedrītes un cilindrs - laika gaitā tika pārman�toti un uzlaboti tādā mērā, ka bumbiņas skrējienu nevarēja ietekmēt ne kāda īpa�ās prasmes, ne krupjē, ne arī rata slīpums. To�mēr, neskatoties uz to, spēlmaņu vidū bija saglabājies paradums - un ari Bonds to nelo�kāmi ievēroja - pierakstīt visu spēles gaitu un vadīties pēc novērotajām tendencēm. Viņ�, piemēram, atzīmēja un par svarīgu uzskatīja sakritību, kad divos seansos atkārtojās viens un tas pats skaitlis vai arī vairāk nekā �etri pāra cipari pēc kārtas.

Bonds tādēļ gan neaizstāvēja viedokli, ka regulāri būtu jātrenējas pie spēļu galdiem, bet turējās pie uzskata - jo vairāk pūļu un iz�domas tiek ieguldīts spēlē, jo vairāk no tās var saņemt.

Pie minētā galdiņa gan triju stundu laikā, kop� bija sākusies spēle, nekādu ievērības cienīgu sakritību nevarēja saskatīt, ja nu vie�nīgi to, ka neviens nav licis uz beidzamo du�ci [22] . bonds parasti izvēlējās spēlēt pret pa�u ruleti un spēlēt pretēji, nekā katrā no saviem iepriek�ējiem gājieniem, kā ari sākt jaunu kursu tad, kad bija uzkritusi nulle. Un tā viņ� nolēma izspēlēt vienu no saviem iecienītāka�jiem manevriem un likt maksimumu - simts tūksto�us franku - uz diviem pirmajiem du��iem. Tādējādi viņ� bija noklājis divas tre�da�ļas no galda (bez nulles), un, tā kā du�i dod izredzes ar divi pret viens, viņ� varēja vinnēt simttūksto� franku ikreiz, kad uzkrita skaitlis, kas ir mazāks par divdesmit pieci.

Viņ� bija vinnējis se�os no septiņiem gā�jieniem un zaudēja, kad uzkrita trīsdesmit- nieks. Tīrā peļņa bija �etrsimt tūksto�i franku. Astoto gājienu viņ� izlaida. Uzkrita nulle. Bonds to uzskatīja par zīmi, ka var turpināt, un, pieņemdams skaitli trīsdes�mit par ceļa rāditāju uz pēdējo duci, izlē�ma �oreiz likt uz pirmo un pēdējo, līdz bija divreiz vinnējis. Desmit metienu vēlāk div�reiz uzkrita vidējais ducis, kas maksāja vi�ņam �etrsimt tūksto�us franku, tomēr no galda viņ� piecēlās ar vienu miljonu franku kabatā.

Tūlīt pēc tam, kad Bonds bija sācis likt uz maksimumu, ap galdu sapulcējās par vi�ņa spēli ieinteresēju�ies ļaudis. Tā kā tiem likās, ka veiksme �im vīram uzmetusies par sabiedroto, pāris citu cilvēku lika uz Bonda izvēli - glu�i kā mazās lo�u zivis, kas seko plēsonīgai haizivij. Kāds, kur� sēdēja pretī un izskatijās pēc amerikāņa, izturējās nepa�rasti draudzīgi un īpa�i priecājās par Bonda veiksmēm. Viņ� jau pāris rei�u bija uzsmai�dījis no pretējās puses un pārāk uzkrito�i atdarināja Bonda darbības, uzlikdams divas desmit tūksto�us vērtas likmju kartītes tie�i pretī Bonda lielākajām. Kad Bonds piecēlās, arī viņ� atbīdīja savu krēslu un jautri uz�sauca:

-�� Paldies par ceļa rādī�anu! Laikam esmu parādā vienu dzērienu. Vai varu uzaicināt piebiedroties man bārā?

Bonds nojauta, ka �is vīrs varētu būt no CIP. Viņ� pasvieda vienu desmit tūksto�us vērto kartīti krupjē, bet otru zāles pārzinim un, tuvojoties bāram, bija jau gandrīz pārlie�cināts par sava pieņēmuma pareizību.

-��� Mani sauc Fēlikss Leiters, - paziņoja amerikānis. - Priecājos iepazīties.

-�� Esmu Bonds. D�eimss Bonds.

-�� Ak tā, - jauniegūtais paziņa smaidot no�teica, - bet tagad palūkosimies, ar ko mēs to varētu atzīmēt.

Bonds ieteica Leiteram nogar�ot savu iemī�ļoto kokteili un sāka uzmanīgi sekot bārmeņa rosībai.

-� Būs nepiecie�ams sausais "Mārtiņi", - viņ� teica, - viens mēriņ�, kas jāielej dziļā �ampa�nie�a glāzē.

-�� Oui, monsieur.[23]

-�� Tas nav viss. Piejauciet tam trīs daļas "Gordona", vienu daļu degvina un pusi "Kina Lillet". To visu labi sakratiet kopā ar ledu un beigās pievienojiet plānu citrona �ķēliti. Vai iegaumējāt?

-�� Protams, mesjē. - Bārmenim, �ķiet, pati�ka �ī ideja.

-�� Dieviņ, tētiņ, tas tik būs dzēriens, - no�brīnījās Leiters.

Bonds iesmējās.

-�� Kad ir� hm� kā lai saka� nepiecie�ams koncentrēties, - viņ� mēģināja paskaidrot, - es pirms vakariņām nekad nedzeru vairāk par vienu glāzi. Toties dzērienam ir jābūt ilgi bau�dāmam, ļoti stipram, ļoti aukstam un ļoti labi sajauktam. Man nepatīk dzert no sīkām glāzī�tēm, vienalga, kas tajās ieliets. �is dzēriens ir mans izgudrojums. Es dro�i vien to patentē��u, kad bū�u izdomājis nosaukumu.

Viņ� uzmanīgi vēroja, kā nosvīda dziļā glā�ze, kad tajā ielija aukstais, bāli zeltainais dzē�riens, kurā bija ieklīdu�i sīki gaisa burbulī�i, kad tas tika maisīts �eikerī. Tad Bonds pa�sniedzās pēc glāzes un lēni izbaudīja pirmo, lielo malku.

-�� Teicami, - viņ� atzinīgi bilda, - tomēr, ja jūs tam būtu pievienojis graudu degvīnu, ne�vis to, kas gatavots no kartupeļiem, gar�otu vēl lieliskāk.

-��� Bet nekļūsim sīkumaini, - viņ� sazvēr�nieciski teica bārmenim. Tas plati pasmaidī�ja. - Mēs ta�u nevēlamies nodarboties ar ma�lu skaldī�anu.

Leiteram dzēriens gar�oja.

-�� Jums acīmredzami padodas lietas, kur visu iz�ķir precizitāte, - viņ� atzinīgi teica, kad abi ar glāzēm rokās pārvietojās uz telpas stūri. Tad paklusāk piebilda: - Varbūt jūs va�rētu to nosaukt par Molotova kokteili, par go�du tam, ka vienu tādu �opēcpusdien jau esat nobaudījis.

Bonds iesmējās. Tad viņi apsēdās.

-�� Redzēju, ka zināmā vieta ir norobe�ota ar vi īvēm un ma�īnām to nākas apbraukt pa iet�vi. Ceru, ka tas nav atbaidījis ļaudis ar bieza�jiem maciņiem.

-�� Cilvēki ir noticēju�i stāstam par komu�nistu savstarpējiem rēķiniem, bet da�i domā, ka uzsprāgusi gāzes caurule. Visi apsvilu�ie koki pa nakti tik�ot nozāģēti, un, ja viņi strā�dās tikpat cītīgi kā Montekarlo, tad rit no rīta nekas vairs neliecinās par �odien notiku�o.

Leiters izslidināja no "Chesterfield" paciņas vienu cigareti.

-�� Priecājos, ka esam vienā komandā. - Viņ� ielūkojās dzēriena glāzē. - Bet visvairāk es priecājos par to, ka jūs neuzspēra gaisā. Mū�su puse ir loti ieinteresēta pozitīvā lietas iznā�kumā, un es domāju, ka mūsējie vērtē to tik�pat augstu kā jūsējie. Arī par avantūru viņi to neuzskata. Patiesībā Va�ingtona grie� zobus, ka viņiem pa�iem tas nebija ienācis prātā. Jūs jau zināt, kāda mēdz būt priek�niecība. Nedomāju, ka jūsējā Londonā īpa�i at�ķirtos no manas.

Bonds piekrīto�i pamāja.

-�� Tiem vienmēr drusku skau�, ja otram kaut kas izdodas, - viņ� atzina.

-Jebkurā gadījumā, esmu jūsu rīcībā. Do�siet man ziņu, kad jums būs nepiecie�ama palīdzība. Lai gan Metiss ar saviem pui�iem te jau visu kontrolē, tomēr arī ar mani varat rēķināties jebkurā brīdī.

-�� Es pratī�u novērtēt jūsu atbalstu, - Bonds teica. - Pretinieks mani jau ir sazimējis, un es nebrīnītos, ja tie būtu at�ifrēju�i ari jūs un Metisu. Spēlīte ir sākusies, un lidzekļi tajā diez vai tiks taupīti. Labi, ka Le Chiffre patiesi ir tādā izmisumā, kā mēs domājām. Pagai�dām gan nekādu konkrētu uzdevumu nedo��u, tomēr būtu labi, ja �ovakar jūs paliktu kazino. Man ir asistente Lindes jaunkundze. Jūs varētu pakavēt viņai laiku, kad es pats bū�u sācis spēlēt. Viņas dēļ jums nebūs jā�kaunas. Ļoti glīta meitene. - Viņ� uzsmaidīja Leiteram. - Pie viena jūs varētu pavērot preti�nieka iero�u vīrus. Es gan �aubos, vai viņi �eit, telpās, kaut ko uzsāks, bet dro�s paliek dro�s.

-�� Uzdevums ir kā radīts man, - teica Lei- ters. - Pirms sāku strādāt �ajā organizācijā, es dienēju jūras kājniekos, ja jums tas kaut ko izsaka. - �ajos vārdos Bonds saklausīja tādu kā lūgumu pēc atzinības.

-�� Protams, tas daudz ko izsaka, - viņ� ap�liecināja.

Izrādījās, ka Leiters ir no Teksasas. Kamēr viņ� stāstīja par savu darbu NATO Apvienota�jā izlūko�anas �tābā un grūtībām, ar kādām nācies saskarties, lai uzturētu stabilitāti or�ganizācijā, kur kopā darbojās tik da�ādu tau�tību cilvēki, Bonds nodomāja, ka amerikāņi ir jauki ļaudis un ka pa�i jaukākie laikam ir no

Teksasas.

Fēlikss Leiters bija apmēram trīsdesmit piecus gadus vecs, gara auguma, kalsns vīrs smalkiem kauliem. Viņa vieglais iedeguma krāsas uzvalks brīvi karājās uz auguma kā uz pakaramā, atgādinot Frenka Sinatras apģēr�bus. Lai gan Leitera runa un kustības bija lēnas, varēja nojaust, ka �is vīrs spēj rīkoties ari spēji un dzel�aini, sagādājot nopietnas ne�patik�anas pretiniekam. Viņa pār galdu salī�ku�ais stāvs atgādināja piekūnu, kas ar savu spēcigo knābi ir sagatavojies negaidīti uz�brukt laupījumam. Ari sejas izteiksme ar aso zodu, izcilnajiem vaigu kauliem un greizo muti atbilda �im tēlam. Leiteram bija zaļga�nas, ieslīpas acis, kuras viņ� mēdza samiegt glu�i kā kaķis, jo bija paradis vairīties no pa��a vienā laidā kūpināto cigare�u dūmiem. Re�dzot krunciņas, kas no mieg�anas bija uz mū�u iegūlu�as acu kaktiņos, likās, ka vīrietis smaida vairāk ar acīm, nekā ar muti. Salmu krāsas matu ērkulis vērta viņa izskatu puicis�kāku un kontrastēja ar seju. Lai gan Leiters diezgan atklāti stāstīja par saviem pienāku�miem Parīzē, Bonds drīz vien pamanīja, ka tas nekad nepiemin amerikāņu kolēģus Eiro�pā vai Va�ingtonā, jo laikam organizācijas in�tereses vērtēja daudz augstāk nekā Ziemeļat- lantijas sabiedroto. Bondam viņ� patika.

Kamēr Leiters tuk�oja nākamo viskija glāzi, Bonds paspēja viņam pastāstīt par Munciem un savu īso �īrīta izlūkbraucienu gar krastmalu. Bija jau pusastoņi, un viņi nolēma, ka laiks doties uz viesnīcas pusi. Pirms abi pameta kazino, Bonds noguldīja caisse* visu savu kapitālu, kas sastāvēja no divdesmit �etriem miljoniem, atstājot kaba�tā tikai da�as naudaszīmes sīkiem izdevu�miem.

Tuvojoties "Splendide", viņi redzēja, ka strādnieku brigāde jau rosās ap bumbas eks�plozijas vietu. Vairāki koki bija izcelti ar vi�sām saknēm, un vietējās pa�valdības norīko�to speciālo ma�īnu �ļūtenes mazgāja bulvāri un ietves. Bumbas izrautais krāteris bija pa�zudis, un tikai nedaudzi ziņkārīgie apstāju��ies vēroja �o rosību. Bonds nodomāja, ka dro�i vien tāda pati plastiskā operācija tika izdarīta pie "Hermitage" un veikaliem, kuri bi�ja pazaudēju�i logus.

"Kase.

Rojāla-Lezo atkal mierīgi gulēja siltajā, zi lajā dūmakā.

- Kā labā darbojas concierge? - vaicāja Leiters. Bonds to nezināja un tā arī pateica.

Ari Metiss neko nebija izdibinājis. "Ja tu nevari uzpirkt concierge pats, tad tas nozīmē, ka viņu jau ir pasteidzies uzpirkt kāds cits. Visi concierges ir piekukuļojami. Tā nav viņu vaina, jo viņi tiek apmāciti visus viesnīcu klientus, izņemot maharad�as, uzskatīt par potenciāliem krāpniekiem un zagļiem. Viņiem tava veselība rūp tikpat maz kā krokodiliem." Bonds �o Metisa teikto bija atminējies bridi, kad concierge ieskrēja pie viņa apjautāties, vai kungs esot atguvies pēc nelaimīgā pēc�pusdienas atgadījuma. Bondam bija licies, ka labāk būs, ja viņ� teiks, ka jūtas vēl mazliet nedro�i. Ja �ī ziņa nāks ausis pretinieka izlū�kiem, tad Le Chiffre dro�i vien uzsāks spēli jau �ai pa�ā vakarā, maldīgi domādams, ka sāncensis nav formā. Concierge bija piedāvā�jis atsūtīt kādas zāles, kas varētu palīdzēt Bondam ātrāk atlabt.

Leitera istaba atradās vienā no aug�ējiem stāviem, un tādēļ viņi atvadījās pie lifta, ie�priek� norunāju�i tikties kazino ap pusdivpa�dsmitiem, kad parasti sākās īstā spēle.

Bonds iegāja savā istabā, kur atkal nema�nīja nekādu pazīmju, kas liecinātu par ielau��anos, nometa drēbes, izkarsējās vannā, bet pēc tam noskalojās ledainā du�ā un atlaidās gultā. Bija atlikusi viena stunda pirms tik�a�nās ar meiteni "Splendide" bārā. Pa �o laiku jāpagūst apkopot domas, izanalizēt katru sa�va plāna detaļu. Jāizlemj, kā rīkoties pēc spē�les gan uzvaras, gan sakāves gadījumā. Viņ� gribēja izplānot visas rīcību kombinācijas Me�tisam. Leiteram un meitenei, kā ari apsvērt pretinieka iespējamo reakciju da�ādās situ�ācijās. Bonds aizvēra acis, un viņa galvā kā kaleidoskopā parādījās da�ādas situācijas un da�āds cilvēku izvietojums.

Divdesmit minūtes pirms deviņiem viņ� nolēma, ka ir apsvēris jebkuru reakciju, kas varētu sekot viņa un Le Chiffre duelim. Viņ� piecēlās, saģērbās un izdzēsa visas nākotnes projekcijas no sava prāta.

Siedams �auro melna satina kaklasaiti, viņ� uz mirkli apstājās spoguļa priek�ā, lai kritiski novērtētu tajā redzamo. Pretī rāmi raudzījās zaļganzilas acis ar mazliet ironiski jautājo�u izteiksmi, bet pāri labajai uzacij kā dū�īgs komatiņ� krita, īsa melna matu cirta, kas nemū�am nebija piedabūjama paklausīt. �aurās rētas dēļ, kas bija vertikāli iegūlusi labajā vaigā, vīrietis spogulī mazliet atgādinā�ja pirātu. "īpa�u līdzību ar Hogiju Kārmaiklu es te nesaskatu," Bonds nodomāja un piepil�dīja plakanu viegla metāla etviju ar piecdes�mit "Morland" cigaretēm, kurām bija trīs zelta joslas. Metiss bija viņam atstāstījis meitenes vārdus.

Bonds ieslidināja bik�u kabatā cigare�u etviju un, iepriek� pārbaudījis, vai tām pie�tiek degmaisījuma, savas "Ronson" �ķiltavas. Atradis turpat vietu arī plānai desmit miljonu franku paciņai, viņ� atvilka lādi un izņēma vieglu zam�ādas iero�u maksti, pārlika pār plecu un piesprādzēja, lai tā karātos apmē�ram trīs collas zem paduses. Pēc tam plauktā zem krekliem sataustīja vēl vienu lādīti, kurā glabājās ļoti plāna 25. kalibra automātiskā "Beretta"ar kaula rokturi. Viņ� izņēma aptve�ri un lodi, kas bija ielādēta stobrā, un tad vai�rākas reizes pavirpināja ieroci ap pirkstu, bei�gās nospiezdams gaili. No jauna ielicis aptve�ri, viņ� uzlika dro�inātāju un iemeta ieroci seklajā makstī zem pleca. Beidzot, uzmanīgi pārlaidis acis istabai, lai redzētu, vai nekas nav aizmirsts, un pāri smagajam zida krek�lam pārslidinājis elegantā vakara uzvalka �a�keti ar vienrindu pogu aizdari, Bonds sajutās ērti un viegli. Viņ� vēlreiz nopētīja sevi spogu�lī, lai pārliecinātos, vai tomēr nav manāms zem apģērba paslēptais ierocis, vēlreiz piekār�toja kaklasaiti un atstāja istabu, aizslēgdams aiz sevis durvis.

Ticis līdz pagriezienam kāpņu apak�ā, kas veda uz bāru, viņ� izdzirdēja, kā aiz muguras atveras lifta durvis un melodiska balss uzsauc:

- Labvakar!

Tā bija viņa. Meitene stāvēja un gaidīja, kad viņ� pienāks tai klāt.

Bonds nebija aizmirsis, cik daiļa viņa bija, tādēļ nebrīnījās, atkal izjūtot saviļņojumu, kuru viņā spēja izraisīt tikai �īs sievietes klāt�būtne vien.

Viņai mugurā bija vienkār�a piegriezuma melna samta kleita, kura tomēr bija darināta ar tādu meistarību, kas ir pa spēkam tikai augstākās klases couturier.[24] Ap kaklu rotājās �aura dimantu kaklarota, un sīka dimanta piespraudīte, mirguļojot elpas ritmā, pievērsa uzmanību viņas krū�u izcilni�iem zem klei�tas. Uz saliektās rokas elkoņa locitavas bija uzvērta melnas, vienkār�as vakara somiņas rokturis. Viņas taisnie, piķa melnie mati, brī�vi izlaisti, krita uz leju lidz zodam, kur maigi piekļāvās sejai.

Viņa izskatījās nevainojami, un Bonda sirds salēcās kā jauns kumeļ�.

-�� Jūs izskatāties jauki. Radiobizness lai�kam plaukst un zeļ.

Viņa ieķērās vīrie�a elkonī.

-� Esmu izsalkusi, tādēļ labāk nekavēsimies te, tuk�i runājot, ja neiebilstat, - viņa ierosi�nāja. - Es gribu visus satriekt, kad mēs tur ie�radīsimies, bet melnajam samtam ir viens briesmīgs trūkums, un es jums pa�ukstē�u, kāds: tas izsē�as. Un, starp citu, ja dzirdēsiet mani �ovakar iekliedzamies, tad ziniet - uz niedru krēsla bū�u uzrāvusi kleitā diedziņu.

Bonds smējās.

-� Kā nu ne, iesim taisnā ceļā iestiprināties, un, lai būtu vieglāk sagaidīt pasūtījumu, ie�dzersim pa glāzītei degvīna.

Viņa pārsteigti uzlūkoja savu pavadoni, un Bonds tūlīt pārlaboja:

-� Vai arī kokteili, ja jums tas labāk tīk. Bet gar�īgāku ēdienu kā te jūs neatradīsiet visā Rojālā.

To pateicis, Bonds sajuta, ka vai nu ar sa�vu vēlmi vadil situāciju, vai arī ar pārāk alka�tīgo skatienu ir meiteni aizvainojis. Laikam bija kāda robe�a, kuru nevajadzēja pārkāpt. Nu Bonds tika atalgots ar krietnu ironijas de�vu viņas acu skatienā.

Tomēr abi lo aizmirsa, kad mattre d'hotel[25] klanīdamies cauri pūlim ievadīja viņus ēdam�zālē, un Bonds pārliecinājās, ka vairums va�kariņotāju patie�ām krietnu brīdi nespēj at�raut skatienu no viņa pavadones.

Restorāna modernizētā dala bija izveidota kā kuģa pakaļgals ar lielu pusmēness tonnas logu, kas pavēra skatu lejā pāri viesnīcas dārziem, to�mēr Bonds izvēlējās galdiņu kādā spogulsienu ni�ā milzīgās zāles tālākajā daļā, kas bija sagla�bājusi savu karaļa Edvarda laika stilu. Tur vi�ņus apņēma balti zeltainā interjera mirdzums, bet pats galdiņ� bija norobe�ots ar sarkana zida aizkariem un apgaismots ar aizgāju�ā laikmeta norieta periodā modē nāku�ām sienu lampām.

Kamēr viņi mēģināja at�ifrēt ēdienkarti, kuras teksts bija iespiests ar purpurkrāsas burtiem, Bonds pamāja sommelier,** tad pa�griezās pret savu pavadoni.

-� Vai esat izlēmusi?

-� Es labprāt iedzertu glāzīti degvīna, - viņa atteica un turpināja lasīt ēdienkarti.

-� Atnesiet nelielu karafiti loti auksta degvī�na, - pasūtīja Bonds. - Es nevaru dzert uz jū�su veselību, ja nezinu kāds ir jūsu kristītais vārds.

-� Vespere,* - viņa teica. - Vespere Linde.

Bonds skatījās meitenē ar tādu kā neiz�pratni.

-��� Man jau ir apnicis paskaidrot. Vecāki stāstīja, ka es esot dzimusi vakarā, ļoti vēt�rainā vakarā. Laikam viņi būs vēlēju�ies �o vakaru paturēt prātā, - Vespere pasmaidī�ja. - Da�iem cilvēkiem mans vārds patīk, ci�tiem nē. Es pati vienkār�i pie tā esmu piera�dusi.

-�� Man �ķiet, ka tas ir jauks, - teica Bonds. Tad viņam prātā ienāca kāda doma. - Vai es drīkstu to aizņemties? - Viņ� atklāja, ka mek�lē nosaukumu pa�a izgudrotajam sapņu dzē�rienam. - "Vespere" izklausās jauki un at�bilsto�i pievakares debesīm un saulrieta stundai, kuras laikā ļaudis visā pasaulē varē�tu baudīt manu dzērienu. Lūdzu, atļaujiet man to nosaukt jūsu vārdā!

-�� Ar vienu noteikumu. Jūs vispirms Jau�siet man to nogar�ot, - viņa atbildēja. - Tas laikam ir dzēriens, ar kuru jūs lepojaties.

-�� Es jūs ar to uzcienā�u, kad viss būs ga�lā, - apsolīja Bonds, - pat ja mēs zaudēsim. Vai izvēlējāties, ko ēdīsiet vakariņās? Lūdzu, nebaidieties būt ekstravaganta, - un tad maz�liet piesardzīgi piebilda, - vai ari jūs riskējat atpalikt pati no savas kleitas.

-�� Es īsti nevaru izlemt par labu vienam no diviem variantiem, - viņa smiedamās at�bildēja. - Abi man gar�otu vienlīdz labi, bet, ja reiz radusies izdevība izturēties kā miljonārei� tad es sāktu ar kaviāru, pēc tam nobaudītu grilēto rognon de veau ar pommes soufHēs,[26] bet desertā - fraises des bois[27] ar ļoti lielu kaudzi putukrējuma. Vai mana apņēmīgā izvēle neizklausās pārāk negausīga? - viņa jautājo�i palūkojās uz Bondu.

-�� Izvēle ir ļoti nevainīga. Tas ta�u ir tikai labs, vienkār�s un pilnvērtīgs ēdiens. - Viņ� pagriezās pret viesmili. - Un atnesiet labi daudz grauzdiņu!

-������� Lielākās grūtības, - viņ� ņēmās skaid�rot, - ir nevis dabūt kaviāru, bet gan labi daudz sausiņu, uz kuriem to uzsmērēt.

-�� Tālāk, - viņ� pievērsās ēdienkartei, - se�ko�u dāmas izvēlei un arī ņem�u kaviāru, bet kā galveno ēdienu es vēlētos nelielu gabalu pusjēla liellopu gaļas steika ar sauce Bear- naise un coeur d'artichaut[28]. Kamēr jaunkun�dze baudīs zemenes, man atnesiet pusīti avo�kado ar Fran�u mērci. Vai tas viss saderēs kopā?

Viesmīlis palocījās.

-�� Lieliska izvēle, mademoiselle un monsie- ur. Monsieur D�ord�, - viņ� pagriezās pret sommelier, kuram atkārtoja abu klientu pa�sūtījumu.

-�� Parfait, * - teica sommelier un pasniedza vīnu sarakstu ādas vākos.

-�� Ja jūs piekristu, - teica Bonds, - es ļoti vēlētos �ovakar kopā ar jums dzert �ampanieti. Tas ir līksmes dzēriens un atbildīs �ī vakara noskaņai. Es vismaz tā ceru, - viņ� piebilda.

-��� Lieliski. Arī man �ampanietis būtu pa prātam,- viņa atbildēja.

Ar pirkstu atradis nosaukumu sarakstā, viņ� to rādīja sommelier.

-�� "The Taitinger 45"?

-�� Tas ir lielisks, - atzina sommelier. - Bet, ja kungs atļautu piedāvāt, - viņ� norādija ar zīmuli, - tās pa�as markas "Blanc de Blanc Brut 1943". Līdzīgu jūs neatradīsiet nekur.

Bonds pasmaidīja.

-� Tad mēs, protams, ņemsim to.

-��� �is nosaukums nav pla�i pazīstams, - Bonds pievērsās Vesperei, - bet tas laikam ir pats smalkākais �ampanietis pasaulē. - Viņ� pēk�ņi pasmaidīja, jo sajuta, ka paskaidro�jums bijis mazliet pretenciozs. - Jums mani jāatvaino. Es esmu līdz smieklīgumam izvē�līgs ēdienos un dzērienos. Varbūt tas tāpēc, ka esmu vecpuisis, bet varbūt ari tāpēc, ka man it visā ir paradums pievērst uzmanību detaļām. Varbūt es kādam varu likties kā tā�da klīrīga vecmeita, bet, tā kā man maltītes parasti jāietur vienatnē, tā ir mazliet intere�santāk.

Vespere viņam uzsmaidīja.

-�� Man tas patīk. - viņa atbildēja. - Es, sa�vukārt, pati parasti uztveru lietas kopumā un no sliktākā cen�os izvilkt labāko. Varbūt tas izklausās mazliet bērni�ķigi, - viņa kā atvai�nodamās piebilda, - bet man liekas, ka tā ir vieglāk dzīvot,

Tika atnesta maza, ledus spainīti ievietota karafite ar degvīnu, un Bonds piepildīja gla�zēs.

-� Es piekrītu, - viņ� teica, - bet tagad, Ves�pere, iedzersim par �o vakaru!

-� Jā, - viņa atbildēja, paceldama mazo glā�zīti un paskatīdamās viņam cie�i acīs. - Es ceru. ka viss ritēs bez aizķer�anās.

Bondam likās, ka, to sakot, viņas pleci mazliet notrīcēja. Tad Vespere impulsīvi pie�liecās viņam tuvāk.

-�� Man ir jaunumi 110 Metisa. Viņ� gan vēlē�jās pats jums tos pavēstīt. Runa ir par bum�bu. Jūs neticēsiet�

Bonds pavērās visapkārt un pārliecinājās, ka neviens viņus nevar noklausīties, bet ka�viārs ar karstiem grauzdiņiem vēl tika gata�vots.

-�� Stāstiet, - viņa acis ziņkārē iezalgojās.

-�� Ir saņemts ciet tre�ais bulgārs. Viņ� ar savu sitroenu bijis ceļā uz Parīzi un, lai mas�kētos, uzņēmis automobili divus balsotājus.

Patruļai, kas viņu apturējusi, tas licies aizdo�mīgs savu slikto fran�u valodas zinā�anu dēļ, tāpēc viņi pieprasīju�i uzrādīt dokumentus, bet tas izvilcis pistoli un vienu no policistiem no�āvis. Tomēr otrs, nezinu gan, kādā veidā, viņu panācis. Nabadziņ� pat mēģinājis pada�rīt sev galu, tomēr viņu no tā atturēju�i un nogādāju�i Ruānā, kur tas zellis, laikam pie�lietojot tradicionālos fran�u paņēmienus, pie�spiests visā atzīties.

Izrādās, ka Francijā viņ� tāds nav vienī�gais. Ir savervēti vairāki tipi, kurus izmanto sabotā�u, slepkavību un līdzīgu uzdevumu veik�anai. Metiss jau gādā, lai arī pārējie no�nāktu tur, kur tiem īstā vieta. �iem te bija piesolīti divi miljoni franku par jūsu nogalinā��anu, un aģents, kas viņus nolīdzis, solījis, ka neviens tos nenoķers, ja viss tiks izdarīts precīzi pēc instrukcijas.

Viņa iemalkoja degvīnu.

- Bet nu sekos pats interesantākais. Aģents iedevis viņiem arī divas fotosomas, kuras jūs pats redzējāt, un iestāstījis, ka to at�ķirīgās krāsas padarīs uzdevuma izpildi vienkār�āku, jo zilajā somā esot dūmu svece, bet sarkana�jā - sprāgstvielas. Vienam no viņiem bija uz�dots aizsviest bumbu, bet otram pēc tam jāpa�velk dūmu sveces cilpiņa, tad abi varē�ot dū�mu aizsegā nozust. Patiesībā viss izrādījies glu�i citādi. Nekādas dūmu sveces tur nebija. Tas viss izdomāts, lai bulgāri piekristu veikt uzdevumu. Īstenībā abās somās atradās bum�bas. Viņi bija iecerēju�i uzspridzināt jūs un pēc tam ari abus bulgārus. Jādomā, ka ir ticis izplānots ari tas, kā tikt galā ar tre�o cilvēku.

-��� Turpiniet! - Bondu bija sajūsminājusi pretinieku izdoma.

-�� Acīmredzot bulgāri ar piedāvājumu biju�i mierā, tomēr uz savu roku mēģināju�i plānu nedaudz uzlabot. Izlēmu�i, ka gudrāk būs, ja vispirms tiks radīti dūmi, un tad to aizsegā mierīgi varētu mest bumbu tie�i jums virsu. Jūs pats redzējāt, kā viens pavilka viltotās dūmu sveces cilpu, un rezultātā viņi abi, pro�tams, uzlidoja gaisā.

Tre�ais bulgārs stāvējis, kā vēlēts, aiz vies�nīcas "Splendide" un mierīgi gaidījis abus spridzinātājus. Kļuvis par visa notiku�ā acu�liecinieku, viņ� iedomājās, ka biedri kaut ko saputroju�i. Tomēr policija, savākusi otras, neeksplodēju�ās, bumbas fragmentus, iz�skaidroja viņam situāciju. Kad puisis pārlieci�nājās, ka viņa draugi tī�i sūtīti nāvē, viņ� vairs neklusēja. Es domāju, ka viņ� turpinās mums palīdzēt. Bet nav nekādas norādes, ka �is notikums būtu saistīts ar Le Chiffre vār�du. Acīmredzot ir darbojies starpnieks, iespē�jams, kāds no viņa miesassargiem, jo tas ne�laimīgais, kur� palika dzīvs, par tādu Le Chiffre neko nav dzirdējis.

Viņa savu stāstāmo pabeidza brīdī, kad tu�vojās viesmīļi ar kaviāru un karstu grauzdiņu kalnu. Uz paplātes atradās ari mazi trauciņi ar sīki sakapātiem sīpoliem un cieti novārītu olu, kuras sarīvētais baltums un dzeltenums bija viens no otra atdalīti un tika pasniegti at�sevi�ķos trauciņos.

Kaviārs nu bija galdā, un bridi viņi ēda klusēdami.

Pēc neilga laiciņa Bonds ierunājās.

-��� Da�kārt nenāk par ļaunu apmainīties vietām ar slepkavu. �oreiz man īsti vietā �ķiet teiciens, ka bumerangs vienmēr atgrie�as. Metiss varēs justies apmierināts ar vienas dienas veikumu, jo pieci no pretiniekiem pa�darīti nekaitīgi divdesmit �etru stundu lai�kā, - un viņ� pastāstīja Vesperei, kā abi ar Metisu apvedu�i ap stūri Muncus.

-�� Starp citu, - Bonds pajautāja, - kā gadī�jās, ka operācijai izvēlējās tie�i jūs? No kuras nodaļas jūs esat?

-��� Es esmu S. vadītāja palīdze, - atteica Vespere. - Tā kā tas bija viņa plāns, �efs, pro�tams, vēlējās, lai arī mūsu nodala piedalītos �ajā lietā. Tādēļ viņ� lūdza M., lai atļauj iesais�tīt mani. Likās, ka galvenais uzdevums būs nodro�ināt sakarus, tādēļ M. piekrita, lai gan brīdināja, ka jums varētu nepatikt, ka tiek piekomandēta sieviete. - Viņa apklusa, gaidot Bonda reakciju, bet, kad tas neko neteica, turpināja. - Man pavēlēja doties uz Parizi, bet no turienes kopā ar Metisu ierasties �eit. Man ir draudzene, kas strādā par vendeuse[29] pie Diora, un tie�i viņai izdevās sadabūt �o kleitu un arī tērpu, kuru biju uzvilkusi no rīta, citā�di es nespētu sacensties ar visiem �iem ļau�dīm. - Meitene norādīja uz apkārt sēdo�o publiku. - �tābā visi mani apskauda, lai gan nevienam nebija ne jausmas, kāds uzdevums mani gaida. Viņi tikai zināja, ka būs jāstrādā kopā ar kādu no dubultnullēm. Jūs ta�u esat mūsu varoņi. Es biju sajūsmā.

Bonds sarauca pieri.

-�� Nav nemaz tik grūti dabūt dubultnulles, ja esi gatavs tam, ka nāksies kādu nogali�nāt, - viņ� atbildēja. - Dubultnulles nozīmē tikai to, un tur nav nekā, ar ko lepoties. Du- bultnulles man sagādāja kāds japāņu �ifru speciālists Ņujorkā un norvēģu dubultaģents Stokholmā - abi, protams, nu jau ir nelaiķi. Pilnīgi iespējams, ka tie patiesībā bija lāga ļautiņi, tikai viņiem nepalaimējās, jo abi no�kļuva konflikta epicentrā. �eit jau nav izvēles: kad tu esi visā iek�ā, tev nekas cits neatliek, kā darīt to, ko liek. Kā jums gar�o rīvētā ola ar kaviāru?

-�� Tā ir lieliska kombinācija, - viņa atzi�na. - Es izbaudu katru kumosiņu. Bet vis�pār �ēl� - viņa aprāvās, pamanījusi, cik le�dains pēk�ņi kļuvis Bonda skatiens.

-�� � ka mūs savedis kopā �is uzdevums, - viņ� noteica un pēk�ņi no�ēloja savu pārlieko atklātību. Bonds saprata, ka vakariņu gaisotne abus pārāk satuvinājusi un viņi jau gandriz sāku�i jaukt personīgās attiecības ar darbu.

-� Apspriedīsim plānu, - viņ� lieti�ķi ierosi�nāja. - Es izstāstī�u, ko mēģinā�u panākt un ko sagaidu no jums. Tas nebūs pārāk sareģī- li, - viņ� piebilda.

-�� Situācija ir sekojo�a, - un Bonds izklāstī�ja visas plāna detaļas un iespējamās kombi�nācijas da�ādos apstākļos.

Kad maitre d'hotel ar viesmīļu svītu iera�dās, lai servētu galveno ēdienu, viņi sarunu pārtrauca un turpināja tikai, kad tie bija aiz�gāju�i.

Vespere gan klausījās Bondā ar vēsu uz�manību, tomēr viņu bija satriecis �ī vīra vie�naldzīgais raupjums, un meitene sev piekodi�nāja atcerēties S. vadītāja brīdinājumus.

- Tas ir vīrs, uz kuru var paļauties, - bija teicis viņas boss. uzticot uzdevumu, - bet ne�ceri, ka varēsi atvilkt elpu. Bondam prātā ir vienīgi darbs, un, pildot kādu uzdevumu, viņ� citiem var likties nepanesams. Tomēr tas ir īsts lietpratējs, un viņam līdzīgus atrast nav viegli, tāpēc tu varēsi arī daudz ko mācīties. Un vēl kas - brīdinu: mēģini neaizrauties, jo viņ� ir izskatīgs kā pats velns. Bet gan jau būs labi, galvenais - saglabā vēsu galvu.

�o uzdevumu Vespere bija uztvērusi kā savu spēku pārbaudi un priecājusies, kad guva pirmos nelielos panākumus, atmodinot kolēģi interesi par sevi - viņa intuitīvi juta. ka tas ir izdevies. Tomēr tie�i tad, kad sāka lik ties - kopā strādāt būs tīrais prieks, kādā pa�visam ikdieni�ķā frāzē viņ� ielika tik daudz saltuma un tik aizskaro�i noslēdzās sevī, it kā attiecību siltums �im vīram nozīmētu to pa�u, ko indes dzēriens. Viņa jutās aizvainota un piemuļķota. "Neie�u jau uzbāzties," meite�ne nodomāja, izlemdama velt it visu uzmanību vienīgi uzdevumam un nemū�am neatkārtot pieļauto kļūdu.

-�� �un vienīgais, uz ko mēs varam cerēt, ir tas, ka man gadīsies labas kārtis vai� ka vi�ņam tiks sliktas.

Tikko Bonds bija skaidrojis, kā spēlējams bakarā.

-��� Tā ir ļoti lidzīga visām citām azart�spēlēm. Gan bankas turētājam, gan kādam no spēlētājiem izredzes uzvarēt ir samērā vienlīdzīgas. Iz�ķiro�ais mirklis iestājas brīdi, kad kāds 110 spēlētājiem viens pats pieņem bankas nosaukto likmi. Tā var būt liktenīga bankai vai spēlētājiem.

Esam noskaidroju�i, ka �ovakar Le Chiffre 110 Ēģiptes sindikātam piedero�ajiem spēļu galdiem ir nopircis vienu bakarā banku. Par to viņ� samaksāja miljons franku, un viņa kontā nu ir atliku�i divdesmit �etri miljoni - tikpat daudz, cik man. Es lē�u, ka kopā varē�tu būt desmit spēlētāju, kas būs izvietoti ap�kārt bankas turētājam pie galda, kuram ir pupas forma.

Tradicionālais bakarā galds ir sadalīts it kā divās atsevi�ķās daļās, divās situācijās. Bankas turētājs viens pats spēlē pret abām pusēm, pagriezdamies te pa labi, pret spēlē�tājiem no vienas situācijas, te pa kreisi, pret otriem, atkarībā no tā, kuram no spēlētājiem tai kārtā ir priek�roka. Tomēr kazino "Royale" nav tik daudz bakarā spēlētāju, tāpēc Le Chiffre ir izlēmis mest izaicinājumu spēlētā�jiem pie viendaļigā bakarā galda. Tā rīkojas visai reti, jo bankas turētāja izredzes nav pā�rāk augstas, bet tam tomēr ir nelielas priek��rocības attiecībā pret pārējiem spēlētājiem. Viņ�, piemēram, nosaka, cik lielas būs lik�mes.

Tātad bankas turētājs tur sē� pa�ā vidū kopā ar krupjē, kur� sajauc kārtis un nosauc summu, kāda ir katras bankas kontā, bet chef de parlie ir atbildīgs par to, lai iz�ķirtu, kur� ir spēles uzvarētājs. Es mēģinā�u apsēs�ties galda otrajā pusē pēc iespējas tuvāk Le Chiffre. Viņa priek�ā stāvēs kār�u kurpe ar se�iem labi sajauktiem komplektiem. Jebkura iespēja blēdities, apmainot kārtis, ir pilnīgi iz�slēgta, jo krupjē tās sajauc visu pārējo acu priek�ā, tad pa vienai izdala spēlētājiem un pārpaliku�ās novieto kurpē. Mēs pārbaudī�jām personālu, un, �ķiet, ka visiem darbinie�kiem var uzticēties. Būtu daudz vieglāk, ja mēs varētu iezīmēt pilnīgi visas kārtis, bet tas laikam nebūs iespējams, jo tad būtu jāmēģi�na uzpirkt krupjē.

Bonds iemalkoja �ampanieti un turpināja.

-Tagad klausieties, kā bakarā tiek spēlēts. Bankas turētājs paziņo, cik naudas ir bankā, un patlaban tās ir piecsimt tūksto�i franku jeb pieci simti mārciņu. Katra spēlētāja vieta ir numurēta, sākot ar spēlētāju Numur 1, kur� sē� pie bankas turētāja labās rokas un var piekrist �ai likmei, liekot galdā savu nau�du, vai pasēt, ja nosauktā summa ir par lielu. Tad kārta to pa�u darīt ir spēlētājam Numur 2, tad Numur 3 un tā visapkārt galdam. Ja neatrodas spēlētājs, kur� viens pats vēlētos derēt uz visu summu, tā tiek piedāvāta gal�dam kopumā, un tad ikviens var derēt uz kā�du daļu �is summas, kamēr pa visiem kopā sanāk piedāvātie piecsimt tūksto�i.

�ī nav liela summa, un to, pavisam noteik�ti. uzreiz pieņems, bet vēlāk, kad likme tiek paaugstināta līdz miljonam vai diviem, kļūst grūtāk atrast spēlētāju, kur� būtu ar mieru uz to derēt, īpa�i tad, ja veiksme tai vakarā vairāk liekas pievērsusies bankas turētājam. Tad var gadīties, ka tā arī nesalasās grupa, kas spētu kopīgi nosegt likmi. Kamēr man ir nauda, es mēģinā�u pieņemt visus piedāvāju�mus un spēlēt pret Le Chiffre. kad vien radī�sies izdevība, lidz viens no mums būs izputi�nāts. Varbūt paies kāds laiciņ�, bet galu galā viens.no mums salauzīs otru, neskatoties uz to, ka spēles gaitā ari pārējie spēlētāji, pro�tams, var laiku pa laikam likt uz viņa banku, tādējādi padarot to pilnāku vai tuk�āku.

Spēlējot kā bankas turētājam, viņam būs nedaudz vairāk izred�u. Le Chiffre zina, ka es ie�u līdz galam, bet nezina, cik naudās man ir, un tas varētu mazliet pabojāt viņa nervus, tāpēc es domāju, ka mūsu spēki vismaz sā�kumā ir līdzsvarā.

Viņ� atkal apklusa, jo tika atnestas zeme�nes un avokado.

Kādu bridi, kamēr tika pasniegta kafija, vi�ņi ēda klusējot vai ari sarunājās par citām lietām. Tad abi aizsmēķēja. Neviens no viņiem nepieskārās ne brendijam, ne liķierim. Bei�dzot Bondam likās, ka pienācis laiks izskaid�rot patieso spēles stratēģiju.

- Tas nav nekas sare�ģīts, - viņ� teica, - un jūs uzreiz sapratīsiet, ja vien kādreiz esat mē�ģinājusi spēlēt vingt-et-un*. Tur galvenais uz�devums ir saņemt 110 bankas turētāja kārtis, kuras dod punktu skaitu, kas ir tuvāks skait-

*"Divdesmit viens" vai "Acīte".

lim divdesmit viens nekā citiem spēlētājiem. �ai spēlē man tiks iedalitas divas kārtis, un ari bankas turētājs dabūs divas. Ja neviens no mums nevinnēs uzreiz, tad ikviens varēs saņemt vēl vienu kārti. Spēles uzdevums ir iz�vēlēties: ņemt divas vai trīs kārtis, tā, lai punktu skaits būtu pēc iespējas tuvāks skait�lim deviņi. Bil�u kārtis un desmitnieki nedod punktus; dū�i - vienu punktu, pārējās kār�tis - atbilsto�i ciparam, kas uz tām norādīts. Saskaitot tiek ņemts vērā tikai summas pēdē�jais cipars, tātad: deviņi plus septiņi būs se�i punkti, nevis se�padsmit. Uzvarētājs ir tas, kura punktu skaits ir vistuvāk deviņiem. Ne�iz�ķirts rezultāts tiek pārspēlēts.

Vespere uzmanīgi klausījās un manīja, ka Bonds ar visu savu būtni jau dzivo tajās izjū�tās, kas valda pie spēļu galdiem.

- Tātad, kad bankas turētājs iedala man divas kārtis, kuru summa ir astoņi vai deviņi, to sauc par naturālu, un es atklāju kārtis un vinnēju, ja vien bankas turētājam nav tāds pats vai augstāks naturāls. Ja man neiznāk naturāls, tad es varu mierīgi apstāties arī pie septiņi vai se�i, bet pie pieci man būtu jāpār�domā, vai neņemt vēl vienu kārti. Papildus kārts noteikti ir jāpieprasa, ja punktu skaits ir zemāks par pieci. Pieci ir tas skaitlis, kas var iz�ķirt spēlētāja likteni. Novērojumi rāda, ka tad, ja tavā rokā ir pieci punkti, izredzes uzlabot vai pasliktināt stāvokli ir vienādas.

Tikai tad, kad esmu pieprasījis vēl vienu kārti vai ari paziņojis, ka jaunu neņem�u, bankas turētājs drīkst paskatīties, kas ieda�līts pa�am. Ja tas izrādās naturāls, viņ� at�klāj kārtis un tiek uzskatīts par uzvarētāju, pretējā gadījumā viņu skar tie�i tās pa�as problēmas, kas mani. At�ķirība ir (āda, ka bankas turētājam izlemt, vai vilkt tre�o kārti, vai nē, palidz tas, ka viņ� iepriek� dzirdējis, ko saku es. Ja neesmu pieprasījis vēl vienu kārti, skaidrs, ka man rokā ir pieci, se�i vai septiņi punkti. Ja esmu, tas nozīmē, ka punktu skaits ir mazāks par se�i un man va�jadzēja uzlabot savu stāvokli. �i kārts man tiks iedalīta atklāti - ar attēlu uz aug�u. Re�dzot, kādu punktu skaitu tā papildus dod, viņ� varēs izsvērt, kā pa�am rīkoties.

Jūs redzat, ka, salīdzinot ar mani, bankas turētājam ir nelielas priek�rocības. Noteikumi viņam mazliet palīdz izlemt, vai ņemt jaunu kārti, vai palikt pie tām, kas tam jau ir. �ai spēlē, saņemot piecnieku, spēlētājs vienmēr saskaras ar dilemmu - mēģināt palielināt punktu skaitu vai nē. Viņam jālūko nojaust, ko darītu pretinieks tādā pa�ā situācijā. Da�i spēlētāji vienmēr ņem tre�o kārti, bet citi to nedara nekad. Es katrā situācijā vados pēc savas intuīcijas.

Bonds nospieda izsmēķi un pamāja, lai at�nes rēķinu.

- Patiesībā laimēs tas, kuram būs visvai�rāk naturālu, tādēļ jācer, ka man vienkār�i paveiksies.

Skaidrojot spēles principus un domājot par gaidāmo cīņu, Bonda seja atkal bija at�dzīvojusies. Vēlē�anās vismaz uz bridi turēt Le Chiffre neziņas saspringumā lika pulsam sisties straujāk. Bonds likās piemirsis, ka vēl pirms ķrī�a viņa attiecībās ār Vesperi ieplū�du�as vēsas strāvas. Ari Vesperei pielipa viņa noskaņojums.

Bonds samaksāja rēķinu un pie�ķīra som�melier dāsnu dzeramnaudu. Vespere piecēlās un, pirmā izgājusi no restorāna, devās lejā pa viesnīcas kāpnēm.

Viņus jau gaidīja liels bentlijs, kuru Bonds bija atstājis tik tuvu ieejai, cik vien iespē�jams. Dodoties cauri vestibilam, viņ� nepatei�ca gandrīz neviena vārda. Paskatoties savā pavadoni, Vespere ievēroja, ka tam mazliet trīc nāsis. Citādi viņ� izskatījās pilnīgi mierīgs un draudzīgi atņēma kazino personāla svei�cienus. Pie �alle privee durvīm neviens viņiem nelūdza uzrādīt biedru kartes. Pārdro�ā spē�le, ko darbinieki jau bija iepazinu�i, kalpoja par ieejas paroli gan Bondam pa�$m, gan jeb�kuram viņa pavadonim.

Pirms abi paguva ienirt lielās telpas dziļu�mā, no sava galda piecēlās Fēlikss Leiters un sveicināja Bondu kā sens paziņa. Kad Bonds viņu bija iepazīstinājis ar Vesperi, Leiters laipni piedāvāja savus pakalpojumus.

- Ja jūs �ovakar visu savu laiku gatavo�jaties iz�ķiest pie bakar.ā galda, varbūt at�ļausiet man Lindes jaunkundzei ierādīt, kā vislabāk patuk�ot ruletes banku. Man ir savi trīs laimīgie cipari, un domāju, ka ari Lindes jaunkundzei da�i būs padomā. Kad jūs pie sava galda sāksiet iesilt, mēs jau būsim galā un varēsim pavērot, kā jums veicas.

Bonds jautājo�i pavērās Vesperē.

-�� Man �is priek�likums patīk, - viņa tei�ca, - bet vai jūs man neaizdotu vienu no sa�viem laimīgajiem skaitļiem, ko likt uz spēles?

-��� Man tādu nav, - Bonds nopietni atbildē�ja. - Es parasti cen�os derēt uz neiz�ķirtu vai arī uz tādu rezultātu, kas tam vistuvākais. Bet tagad es jūs pametī�u. - Viņ� atvainojās un, dodoties prom, piebilda: - Es jūs atstāju labās rokās. Fēlikss Leiters man ir ļoti labs draugs. - Tad, veltīdams katram no tiem pa īsam, vēsam smaidam, viņ� nesteidzīgā gaitā devās caisse virzienā.

Leiters centās mīkstināt Bonda vēso atva- dī�anos.

-��� Bonds ir ļoti nopietns spēlētājs, Lindes jaunkundz, - viņ� paskaidroja. - Savādāks viņ� nedrīkst būt. Bet tagad nāciet man līdzi, un paskatīsimies, cik daudz manī ir no pare�ģa, ja liksim uz skaitli 17. Vai tad jums negri�bētos saņemt kaudzi naudas par neko?

Palicis vienatnē, Bonds sajuta atviegloju�mu. Viņ� varēja atbrīvot prātu no visa liekā, atstādams tur vietu tikai domām par kārtīm, kas būs viņa rokā. Viņ� apstājās pie caisse un apmainīja pēcpusdienā saņemto �eku pret saviem divdesmit �etriem miljoniem franku. Sadalījis naudaszīmes divās vienā�dās kaudzītēs, Bonds ielika vienu no tām la�bajā, otru - kreisajā kabatā. Kad tas bija pa�darīts, viņ� lēni, kā pastaigājoties, devās pāri telpai, garām cilvēku bariem, kas drūzmējās pie galdiem, līdz nonāca pie misiņa margām norobe�ota paaugstinājuma, uz kura stāvēja plats bakarā galds.

Ap galdu pamazām sāka pulcēties cilvēki, bet krupjē jau maisīja kārtis, lai kuru katru bridi tās izdalītu spēlētājiem. Valdīja uzskats, ka vislabāk pasargāta no blēdī�anās ir tie�i �ī reize, ko spēlmaņu valodā dēvē par "krupjē maisījumu", jo kārtis jauca un dalija pats krupjē.

Chef de partie pacēla ar samtu apvilkto ķēdi, kas norobe�oja ļaudis no spēļu galda. Bonds iegāja no�ogojuma iek�pusē, kur zā�les pārzinis jau bija atvilcis krēslu, lai spē�lētājs varētu apsēsties. Viņ� pamājot sasvei�cinājās ar pretiniekiem gan labajā, gan krei�sajā pusē, tad izvilka no kabatas cigare�u etviju un melnās �ķiltavas un nolika uz zaļā auduma blakus savam labajam elkonim. Zāles pārzinis ar lupatiņu izslaucīja stikla pelnu trauku un novietoja to viņam blakus. Bonds aizsmēķēja cigareti un atlaidās dzi�ļāk krēslā.

Viņam preli stāvēja tuk�ais bankas turētāja krēsls. Bonds pārlaida skatienu visapkārt gal�dam. Lielāko daļu spēlētāju viņ� pazina pēc iz�skata, tomēr tikai da�iem zināja vārdus. Pie 7. numura sēdēja mesjē Sikste, turīgs beļģis, ku�ram piederēja liela daļa Kongo metālrūpniecī�bas biznesa. Pie 9. numura bija atsēdies lords Denvers - di�ciltīgs, pavāj� kungs - kur�, do�mājams, spēlēja par savas bagātās amerikāņu sievas naudu. Sieviete, kuras mute izskatījās kā plēsonīgai haizivij, bija ieņēmusi vietu pie 3. numura. Bonds paredzēja, ka �ie cilvēki spēlēs nervozi un nemākulīgi, tāpēc ātri vien atkritīs. Pa labi no bankas pie 1. numura sēdēja labi pazīstams grieķu spēlētājs, kuram - tāpat kā gandrīz visiem pārējiem tautie�iem, ko Bonds bija saticis, - piederēja ienesīga kuģu līnija. Tas gan spēlēs aukstasinīgi un būs viens no palicējiem.

Bonds palūdza zāles pārzinim piezīmju la�piņu. uz kuras uzrakstīja atliku�os numurus 2, 4. 5, 8, un 10. bet zem tiem glītu jautāju�ma zīmīti. Tad palūdza �o lapiņu nodot chef de partie.

Pie pagaidām vēl tuk�ā 2. numura gaidīja ierodamies Kārmelu Dileinu, amerikāņu filmu zvaigzni, kura �eit ar vieglu sirdi varēja no�triekt uzturnaudu, ko saņēma no trim biju�a�jiem vīriem, un Bonds bija pārliecināts, ka va�jadzības gadījumā tā var rēķināties arī ar sava patreizējā partnera līdzekļiem. Būdama sang- viņike, �ī sieviete spēlēs dro�i un pa�pārlieci�nāti, tāpēc var gadīties, ka viņai veiksies.

Pie 3. numura apsēdās lēdija Denvera, bet vietas pie 4. un 5. numura ieņēma Dipona kungs ar kundzi, kuri izskatījās kā īsti ba�gātnieki. Par turību liecināja ari viņu slave�nais uzvārds. Bondam likās, ka tie varētu būt pieskaitāmi palicējiem. Izskatījās, ka abi ir darījuma cilvēki, jo izplatīja ap sevi lieti��ķuma atmosfēru. Viņu sarunās nebija sa�springuma, it kā arī augstās likmes nesagā�dātu tiem raizes. Bonds nopriecājās, ka bla�kus būs tie�i viņi - Dipona kundze sēdēja pie 5. numura un, gadījumā, ja nosauktā ban�kas summa liksies par lielu, bija gatavs sa- spēlēties ar tiem abiem vai mesjē Siksti, kas sēdēja pa labi.

Pie 8. numura bija apsēdies maharad�a no mazas Indijas pavalsts. �ī kunga nauda varē�ja būt uzkrājusies, gudri izmantojot kara ap�stākļus. Bonds pēc pieredzes zināja, ka tikai da�i no Āzijas spēlētājiem bija tie�ām drosmī�gi. Arī pa�i lielīgākie ķīnie�i zaudēja dū�u, ja gājiens neizdevās. Tomēr maharad�a dro�i vien paliks un izturēs ari lielākus zaudēju�mus, ja tikai tie nenāks pēk�ņi.

10. numuru spēlē pārstāvēs naudīgs itāļu jauneklis signor Tomelli, kur�, iespējams, sa�vu naudas kaudzi bija sarausis, pārmērīgi augstu uzskrūvēdams ires maksas Milānā. Viņ� izskatījās pēc cilvēka, kur� varētu zau�dēt savaldī�anos un sarīkot traci.

Tiklīdz Bonds bija pabeidzis apkopot vēro�jumus, pa atveri misiņa margu ie�ogojumā kā resna plekste, ar pūlēm kustēdamies, iepel�dēja Le Chiffre un, ar skopu galvas mājienu pasveicinājis pie galda sēdo�os, ieņēma savu vietu bankas turētāja sēdeklī tie�i pretī Bon�dam.

Tikpat gausi viņ� atbrīvoja no biezā iesai�ņojuma kārtis, kuras tam priek�ā starp abām gaļīgajām, atslābu�ajām rokām bija nolicis krupjē. Kad krupjē ar vienu veiklu kustibu bija ievietojis se�as kār�u kavas no metāla un stikla gatavotajā kurpē. Le Chiffre tam kaut ko klusu pateica.

- Mesieurs, mesdames, Ies jeux sont fails. Un banco de cinq cent mille,* - krupjē ierasti

'Kungi, kundzes, likines ir izdarītas. Bankā piecsimt tūksto�i.

uzsāka un, kad 1. numurs nometa uz galda kaudzi ar simts tūksto�u �etoniem, piebilda, - le banco est fait.

Le Chiffre pieplaka pie kurpes un viegli pa to uzsita. Pa blāvi rozā mēli, kura rēgojās no kurpes ieslīpās alumīnija mutes, izslidēja pir�mā kārts, parādīdama klāteso�ajiem savu rai�bo muguriņu. Le Chiffre ar resno, balo rādī�tājpirkstu maigi nospieda rozā mēliti, un. iz�ņēmis kārti, aizslidināja to lidz grieķa labajai rokai. Tāpat viņ� iedalīja arī sev vienu kārti, tad vēl viena tika aizslidināta grieķim un vēl viena - pa�am.

Le Chiffre sēdēja, nekustēdamies un ne- pieskardamies savām kārtim. Tad paskatījās grieķa sejā.

Ar plakanu koka lāpstiņu, kas atgādinā�ja mūrnieka ķelli, krupjē eleganti pacēla abas grieķa kārtis un ar ierastu kustību nometa tās tie�i starp viņa bālajām, spal�vainajām rokām, kas gulēja uz galda, sa�stingu�as kā divi sārti krabji, kuri uzglūn medījumam.

Abi sārtie krabji uzklupa kārtīm. Grieķis satvēra kārtis kreisajā rokā un uzmanīgi pār�liecās tām pāri, lai pa�a roku izveidotā cie�tok�ņa ēnā varētu saskatīt, kas uz kārtīm at�tēlots. Laikam nespēdams īsti' labi saskatīt, viņ� ar labās rokas rādītājpirkstu pabīdīja apak�ējo kārti uz malu, lai nebūtu �aubu par tās vērtību.

Vīrie�a seja neko nepauda. Viņ� uz bridi piespieda kreiso roku galda virsmai un tūlīt atkal pacēla. Kārtis palika guļam, uzgriezu��as muguras, vēl nevēlēdamās atklāt savu noslēpumu.

. Viņ� pacēla galvu un paskatījās Le Chiffre tie�i acīs.

- Non,[30] - grieķis absolūti bezkaislīgi notei�ca.

Viņ�. nepieprasīja jaunu kārti, bet palika pie divām iedalītajām, tāpēc varēja secināt, ka to kopējā vērtība ir pieci, se�i vai septiņi. Ja bankas turētājs gribēja būt dro�s par sa�vu uzvaru, viņam bija jāuzrāda astoņi vai deviņi. Ja bankas turētājs to nevarēja, arī vi�ņam bija tiesības ņemt vēl vienu kārti, kas varētu kontu uzlabot, bet tikpat labi ari pa�putināt.

Le Chiffre bija saspiedis kopā rokas, bet viņa kārtis stāvēja da�us sprī�us tālāk. Ar la�bo roku viņ� pacēla tās un ar vārgu kustību apmeta otrādi.

Tur bija �etrnieks un piecnieks, tātad - ne- sakaujamais naturāla devītnieks.

Le Chiffre bija uzvarējis.

- Neuf ā la banque,[31] - klusi paziņoja krupjē, ar savu lāpstiņu apmezdams ari grieķa kārtis uz-otru pusi. - E( le sept.[32] - viņ� vēsi noteica un lēni pacēla zaudēju�o septītnieku un dāmu, ieslidinādams tās platā spraugā galda virsmā netālu no sava krēsla. Tur, apak�ā, bija metāla kārba, kurā nokļuva visas izspēlētās kārtis. Le Chiffre kārtis sekoja pa pēdām cīņu neiz�turēju�ajām, mazliet nograbēdamas, jo metāla kārbā vēl nebija izveidojies kār�u spilvens, kas spēles beigās troksni klusi�nās.

Grieķis pastiepa uz priek�u piecus �ipus simts tūksto�u vērtībā, un krupjē tos pievie�noja Le Chiffre pusmiljonu Vērtajai �ipu kau�dzei, kas gulēja galda centrā.

No katrām derībām kazino iekasēja nelie�lus procentus, bet lielajās spēlēs bankas tu�rētāji parasti to uzņēmās nokārtot pa�i, vai nu iemaksājot jau iepriek� pirms spēles saga�tavotu summu, vai arī ziedojot sīkāku sum�mu pēc katras rokas izspēles. Le Chiffre bija izvēlējies otro variantu.

Krupjē ieslidināja saņemto naudu tai pare�dzētajā galda atverē un klusu pavēstīja:

-�� Un banco d un million.[33]

-�� Suivi,[34] - nomurmināja grieķis. Tas nozī mēja, ka viņ� realizē savas tiesības turpināt spēli, lai labotu zaudēto.

Bonds aizdedzināja cigareti un ērtāk ie�kārtojās sēdeklī. Cīņa bija sākusies, un �āds scenārijs atkārtosies atkal un atkal, lidz būs paliku�i tikai visizturīgākie un veiksmīgākie. Tad nezināmie kār�u kareivji tiks sadedzināti, pār galdu kā liķautu pār- vilks pārsegu un zāles zaļais kaujas lauks kā pavasara lietu uzsūks savu upuru asi�nis.

Grieķis tomēr izvēlējās tre�o kārti, bet ie�guva tikai �etrus punktus. Bankas turētājam �oreiz bija septiņi.

-��� Un banco de deux millions,[35] - teica krupjē.

Spēlētāji pa kreisi no Bonda klusēja.

Tas deva viņam iespēju uzsaukt:

-Banco!

Le Chiffre vienaldzīgi pavērās Bondā. Viņa acu baltumi - katrā no tiem kā ezerā peldēja maza varavīksnenes saliņa - darīja redzokļus līdzīgus nedzīvām lelles acīm.

Viņ� lēnām nocēla gaļīgo roku no galda un ieslidināja savas izejamās �aketes kabatā. Kad roka atkal iznira, tajā bija mazs metāla cilindrs, kura vāciņu Le Chiffre tūdaļ atskrū- vēja. Viņ� nekautrīgi iestūma tā snīpīti savās tum�ajās deguna alās - pa divām reizēm kat�rā - un izlaidīgi ievilka nāsīs benzedrīna ga�raiņus.

Nesteidzīgi noslēpusi inhalatoru kabatā, roka atkal iznira no galda apak�as, un pirksts noteiktā sitienā trāpīja pa kurpes mēlīti.

Bonds visas �īs nekaunīgās pantomīmas laikā pacietīgi izturēja baņķiera skatienu, vē�rodams, kā tas plūst no milzīgā bālās sejas tuksne�a, kura pamalē slējās rudu matu me�s, bet lejāk vīdēja iespaidīgs sarkanās mutes krāteris un milzīgie plecu kalni, kas bija iesaiņoti neticami lielā �aketē.

Ja �aketei nebūtu spidīga atlasa �allveida atloku, Bondam liktos, ka viņam jācīnās ar platkrūtainu Minotauru, kas izlīdis no leknas zāles ganibām.

Bonds aizslidināja naudas paciņu pa gal�du, nemaz nepārskaitot. Ja viņ� zaudēs, krupjē pats paņems tik daudz, lai summa no�segtu parādu, bet Bonda kustības tajā pa�ā laikā pauda pārliecību, ka viņ� �eit ieradies, lai uzvarētu, un �ī sīkā naudas paciņa ir tikai kā paraudziņ�, lai visi saprastu, ar ko pildītas viņa kabatas.

Pārējie spēlētāji laikam sajuta spriedzi, kas strāvoja starp abiem pretiniekiem, un, kad Le Chiffre izņēma no kurpes �etras kār�tis, ap galdu valdīja pilnigs klusums.

Krupjē, pacēlis Bonda kārtis uz pa�as sa�vas lāpstiņas maliņas, aizslidināja tās pāri galdam tie�i pie viņa. Bonds, nenovēr�ot ska�tienu no Le Chiffre, ar labo roku pasniedzās pēc kārtīm, tad, veltījis tām tikai īsu acu�mirkli, vēlreiz bezkaislīgi pavērās pretiniekā un ar nievājo�u �estu apmeta kārtis otrādi.

Tur bija �etrnieks un piecnieks - nesakau- jamais devītnieks.

Atskanēja klusas skaudības pilnas nopūtas, un spēlētāji pa kreisi no Bonda apmainījās no�ēlas pilniem skatieniem, ka pa�i nav pie�kritu�i �ai divu miljonu franku vērtajai likmei.

Mazliet noskurinājies, Le Chiffre lēnām ap�grieza savas kārtis uz otru pusi un ar knipi aizsita tās prom, atklājot pārējo skatienam divus bezvērtigus kalpus.

-���� Le baccarat,* - izjustā balsi noteica krupjē un uz lāpstiņas pasniedza Bondam vinnētos �ipus.

Bonds iemeta tos labajā kabatā pie vēl ne�aizskartās naudas paciņas. Viņa sejā nepa�kustējās ne vaibsts, tomēr sirds priecājās par pirmo uzvaras kausu un to, ka tas iegūts div�cīņā ar Le Chiffre.

Amerikāniete Dipona kundze, kas sēdēja pa kreisi, veltīja viņam skaudīgu smaidiņu.

-��� Kāpēc es atteicos izmantot savu iespē�ju? - viņa sūkstījās. - Kad kārtis bija izdalī�tas, es gandrīz nokodu sev pirkstus.

-�� �is ir tikai spēles sākums, - mierināja Bonds. - Varbūt jūs pieņemsiet pareizo lēmu�mu nākamreiz, kad būs jūsu kārta.

Dipona kungs paliecās uz priek�u, lai gar savas sievas plecu palūkotos uz viņu.

-�� Ja mēs vienmēr rikotos pareizi, tad diez vai te sēdētu, - viņ� filozofiski secināja.

-� Es nu gan �eit atrastos pilnīgi noteikti. - sie�va atsmēja. - Nejau tikai prieka pēc es te esmu.

"Bakarā.

Spēlei turpinoties, Bonds sāka vērot skatī�tājus, kuri, pārlieku�ies pāri augstajām misi�ņa margām, lūkojās, kas notiek pie galda. Pū�lī viņ� tūlīt pamanīja abus Le Chiffre miesas�sargus. Tie stāvēja bankas turētājam abās pusēs aiz muguras un izskatījās samērā ie�spaidīgi, lai gan tajā pa�ā laikā bija neuzbāzī�gi un spēli netraucēja.

Tas, kur� stāvēja pa labi aiz Le Chiffre, bija drūms, gara auguma, izejamajā uzvalkā ģēr�bies virs. Viņa seja izskatījās pelēka un neiz�teiksmīga, bet acis �audījās un zalgoja kā tri�ku meistaram. Garais stāvs likās sastindzis, bet rokas tajā pa�ā laikā bie�i mainīja atra�a�nās vietu uz misiņa margām. Bondam likās, ka tas lieliski atbilst aukstasinīga slepkavas tēlam, kur�, saņēmis pavēli, bez jautājumiem vai sirdsapziņas pārmetumiem no�auj cilvē�ku, lai gan pats labprātāk būtu izvēlējies �ņaug�anu. �is cilvēks nedaudz līdzinājās Le�mjam no grāmatas "Par pelēm un cilvēkiem", tikai viņa ne�ēlību neizraisīja infantilisms, bet gan narkotikas. "Dro�i vien marihuāna," se- cināja Bonds.

Otrs miesassargs izskatījās kā korsikāņu veikalnieks - pamaza auguma, loti tumsnējs, ar plakanu galvu, kuru klāja bagātīgi ieeļļoti mati. "Vai tam virām būtu traumēta kāja, ka sev priek�ā uz margām tas uzkarinājis resnu koka spieķi ar gumijas galu? Lai kaut ko tādu ienestu kazino, dro�i vien ir vajadzīga atļau�ja," nodomāja Bonds, jo zināja, ka dro�ības noteikumi aizliedz te ierasties ar nūjām vai citiem �aubīgiem priek�metiem, kurus varētu izmantot vardarbībai. Vīrietis izskatījās ļu�mīgs un labi barots. Viņa apak��oklis atkarā�jās, atsedzot nekoptus zobus, kurus nespēja nosegt biezās, melnās ūsas. Vīra aug�delmus, kas gulēja uz no�ogojuma, klāja melnas spal�vas. Bonds iedomājās, ka tāda pati vilna no�teikti sedz visu ķermeni. "Bez drēbēm viņ� neizskatītos visai estētiski," Bonds sprieda.

Veiksme brī�iem nostājās bankas turētāja, brī�iem - pārējo spēlētāju pusē, tomēr ban�kas pretiniekiem bija neliels pārsvars.

Tre�ais raunds ir kā maratona trīsdesmit astotais kilometrs. Pat tad, ja uzveiktas divas tre�daļas, tikai tre�ā ir īstā izturības pārbau�de. Kas tajā paklūp, zaudē vairāk un bie�i vairs nespēj piecelties. Ari �oreiz nebūs savā�dāk. īpa�i priecāties gan nevarēja ne kāds no spēlētājiem, ne bankas turētājs, tomēr spēlē tāpat kā laivā bija sūcite, no kuras izplūda bankas kapitāls. Bondam nebija ne jausmas, cik Le Chiffre ieguvis divu iepriek�ējo dienu laikā, bet pieļāva, ka tie varētu būt aptuveni pieci miljoni. Pēc viņa aprēķina bankas turē�tāja kontā tagad nez vai varētu būt vairāk par divdesmit miljoniem. Bonds bija izskaitļojis, ka pēc divām �eit pavadītajām stundām tas zaudējis apmēram desmit miljonus franku.

Patiesībā Le Chiffre tovakar klājās diezgan plāni. Patlaban viņam bija atliku�i tikai des�mit miljoni.

Bonds, glu�i pretēji, līdz vieniem naktī bija vinnējis �etrus miljonus un tādējādi papildi�nājis savus krājumus līdz divdesmit astoņiem miljoniem, tomēr, būdams piesardzīgs, neat�ļāvās pārāk priecāties.

Le Chiffre spēlēja kā automāts, viņ� sevi nenodeva. Vienīgās skaņas, kas plūda pār vi�ņa lūpām, bija klusā balsī izteiktie rīkojumi krupjē, atverot katru jaunu banku.

Viņi �eit sēdēja kā pie klusuma ezera. Galds atradās uz paaugstinājuma, tāpēc skaņas no citiem kār�u un ruletes galdiem plūda uz aug�u. Tās bija dzīvas sarunas, kuras ik pa brīdim pārtrauca skaļāki krupjē uzsaucieni, smieklu vētras vai arī sajūsmas elsas, kas plūda no visiem milzīgās zāles stūriem.

Kaut kur fonā dimdināja vienmēr klāteso��ais kazino metronoms, kas tik�ķinādams uz�lasīja savus vienprocenta dārgumu graudiņus no katra rata iegrieziena, no katras reizes, kad kār�u karavīri atsedza savas sejas.

Bonda pulkstenis jau rādīja desmit minū�tes pāri vieniem, kad situācija pie augstā gal�da krasi izmainījās.

Grieķim, kas spēlēja kā 1. numurs, vēl joprojām neveicās. Gan pirmajā, gan otrajā kārtā zaudējis pa pusmiljonam franku, viņ� tre�ajā reizē pasēja, nepiekrītot divu miljonu lielajai likmei. Arī Kārmela Dileina, 2. nu�murs, un lēdija Denvera, 3. numurs, to no�raidīja.

Diponu pāris saskatījās.

-�� Banco. - izlēma Dipona kundze un Jāva bankas turētājam pārliecino�i uzvarēt ar as�toņiem naturāla punktiem.

-�� Un banco de quatre millions,* - paziņoja krupjē.

-��� Banco. - piekrita Bonds, pasniegdams naudas �ūksni.

Viņ� atkal uzmeta vērtējo�u skatienu Le Chiffre un atkal veltīja savām kārtīm tikai pa�vir�u mirkli.

"Banka �elri miljoni.

-�� Nē, - Bonds noraidīja. Viņa rokā bija iz��ķiro�ais piecnieks. Situācija bija bīstama.

Le Chiffre atklāja savas kārtis, un visi ie�raudzīja kalpu un �etrinieku. Tad viņ� uzsita kurpes mēlei, un tā atvēma trijnieku.

-�� Sept ā la banque,*~ paziņoja krupjē, - et cinq, ** - viņ� papildināja, apmezdams otrādi Bonda nelaimīgās kārtis. Tad, parakņājies Bonda naudas kaudzē un izvilcis �etrus mil�jonus, atdeva viņam atlikumu.

-�� Un banco de huit rnillions.***

-�� Suivi, - sacīja Bonds.

Un atkal zaudēja naturāla devītniekam.

Divos raundos viņ� bija paspēlējis divpa�dsmit miljonus franku. Kabatās tagad varēja sagrabināt vairs tikai se�padsmit miljonus fran�ku, kas atbilda tie�i nākamās likmes summai.

Pēk�ņi Bonds juta, ka plaukstas kļuvu�as mitras. Viņa kapitāls bija izkusis kā sniegs pavasara saulē. Laimīga spēlmaņa alkatīgā piesardzībā Le Chiffre bungoja ar pirkstiem pa galdu. Bondam pretī vērās drūmas bazalta acis. Tajās bija lasāms ironisks jautājums: "Vai vēlaties pilnu atvēsinā�anās procedūru?"

�Septiņi banka. "Un pieci.

�"Banka astoņi miljoni.

-�� Suivi, - Bonds klusi teica.

Viņ� sagrābstīja atlikumu gan no labās, gan kreisās kabatas un, nolicis visu uz galda, pabīdīja uz priek�u. Bonda izskats neļāva noprast, ka tā varētu būt viņa pēdējā likme.

Tomēr mute pēk�ņi kļuva sausa kā nelie�tots virtuves dvielis. Viņ� pacēla acis un ierau�dzīja, ka vietā, kur iepriek� bija atradies mie�sassargs ar spieķi, tagad nostāju�ies Vespere un Fēlikss Leiters. Viņ� nezināja, cik ilgi tie jau viņu 'vēroju�i. Leiters izskatījās mazliet sa�traukts, bet Vespere uzmundrino�i uzsmaidīja.

Aiz muguras viņ� izdzirdēja vārgu ķēdes ie�vadzē�anos un atskatoties ieraudzīja �ķī�bo, dzeltenpelēko zobu rindu, kas noklabēja zem melnajām ūsām.

-�� Le jeu est fait, - izziņoja krupjē, un divas kārtis jau slīdēja pa zaļo virsmu Bondam pre�tī. �is zaļums vairs neatgādināja gludu mau�riņu, bet gan pāraugu�u, ērk�ķainu un var�būt pat aka�ainu zāļu klājumu, kur ikviens, kas neuzmanās, nogrimst kā dziļā kapā.

Gaisma, kas krita no satina aba�ūriem un sākumā bija likusies tik viesmīlīga, tagad �ķi�ta tī�i �ilbinām acis, atstarojoties kār�u vir�smās, kad viņ� uz tām paskatījās. Tomēr Bonds veltīja tām vēl vienu mirkli.

Sliktāk vairs nevarēja būt - tur bija erce- na kungs un dūzis, piķa dūzis. Kā milzu zir�neklis tas miedza viņam pretī savu ļauno aci.

- Kārti! - Viņ� vēl aizvien prata slēpt savas emocijas, lai balss tās nenodotu.

An Le Chiffre atklāja savas kārtis - dāmu un melno piecnieku. Viņ� paskatījās Bondā un ar rādītājpirkstu izsita vēl vienu kārti. Pie galda valdīja saspringts klusums. Le Chiffre parādīja jauno kārti pārējiem un aizgrūda prom 110 sevis. Krupjē to eleganti pacēla uz lāpstiņas un pienesa Bondam. Kārts bija la�ba - ercena piecnieks -, bet Bondam tās sir�dis likās ka asiņainu pirkstu nospiedumi. Tagad viņa kontā bija se�nieks. Le Chiffre sa�vukārt - piecnieks, bet kā bankas turētājs viņ� varēja un, protams, arī ņems vēl vienu kārti. Ja tā dos vienu, divus, trīs vai �etrus punktus, viņ� būs laimējis, ja gadīsies kāda cita, viņ� būs sakauts.

Pie �ī rezultāta uzvarētu Bonds, bet Le Chiffre jau izaicino�i blenza viņam tie�i acīs 110 galda otras puses, kamēr kārtij veltīja ti�kai acumirkli, pirms apmeta to otrādi.

Rezultatīva kārts - �etrnieks, kaut gan uz�varu varēja gūt pat ar mazāku, - labākais, ko varēja vēlēties bankas turētājs, jo tā deva vi�ņam deviņus punktus. Le Chiffre bija vinnē�jis - tik negaidīti.

Bonds bija uzvarēts un pilnīgi tuk�ā.

Bonds klusējot palika sē�am kā sastin�dzis - viņ� bija sakauts. Viņ� atvēra plato, melno etviju un izņēma cigareti. Tad, at �ķīlis vaļā Ransona �auros �oklī�us, to aizdedzināja un nolika �ķiltavas atpakaļ uz galda. Dūmus viņ� ievilka dziļi plau�ās, bet pēc tam ar tikko sadzirdamu �ņācienu izpūta.

Ko tālāk? Steigties atpakaļ uz viesnīcu un palīst zem segas, lai varētu izbēgt no Metisa, Leitera un Vesperes līdzjūtīgajiem acu skatie�niem? Zvanīt uz Londonu, tad sēsties pirmajā lidma�īnā, no lidostas ar taksometru līdz Rī- d�entparkam, aug�ā pa kāpnēm, cauri gaite�nim, lai sastaptos ar M. salto sejas izteiksmi un liekuļotajiem līdzjūtības apliecinājumiem, ka tas nekas, jo nākamreiz paveiksies, tomēr zināt, ka uzticība zaudēta un nākamās reizes vairs nebūs?

Viņ� pavērās skatitājos visapkārt galdam. Tie gaidīja, kamēr krupjē skaitīja naudu un cē�la glītus �ipu tornī�us bankas turētāja teritori�ja. Visi gribēja redzēt, vai būs kāds, kur� mestu izaicinājumu �im milzīgajam bankas uzkrāju�mam - trīsdesmit diviem miljoniem franku, �ai neticamajai bankas turētāja veiksmei.

Leiters, dro�i vien nevēlēdamies pēc no�kauta skatīties viņam acīs, bija nozudis. Ves�pere - visdrīzāk ziņkārības dēļ - bija palikusi tepat un uzmundrino�i pasmaidīja, bet Bonds aptvēra, ka viņa jau nemaz nesaprot, cik tālu spele nonākusi. Meitenei nav ne jausmas, kādu sakāves rūgtumu viņ� pa�laik pārdzīvo.

Bondam tuvojās zāles pārzinis. Viņ� ie�spraucās aiz norobe�ojuma, pienāca pavisam klāt un noliecies nolika tam priek�ā ar naudu piestūķētu aploksni - tik biezu kā vārdnīca. Pateicis tikai to, ka sūtījums ir no caisse, vīrs atkal nozuda.

Bonda sirds dauzījās kā negudra. Viņ� pa�ņēma smago anonīmi sūtīto aploksni un, pa�bāzis to zem galda, ar īk�ķa nagu atplēsa pa līmējuma vietu, kas vēl bija mitra.

Nespēdams noticēt, tomēr zinot, ka nesap�ņo, Bonds aptaustīja biezās naudas paciņas.

Viņ� ieslidināja tās kabatās, nenoplēsis pie�zīmju lapiņu, kas bija piesprausta uz pa�as aug�ējās. Lai gan galda mala meta ēnu, viņ� bija paspējis salasīt uz tās uzrakstīto:

"Palīdzība no Mar�ala fonda. Trīsdesmit di�vi miljoni franku. Ar draudzīgu sveicienu no ASV."

Bondam izkalta rīkle. Viņ� ar acīm samek�lēja Vesperi. Fēlikss Leiters atkal stāvēja mei�tenei blakus, un viņa lūpās jaudās tikko sa�manāms smaids. Bonds pasmaidīja pretī un ar vieglu �estu pateicās. Tad mēģināja padzīt no prāta visas sakāves rūgtuma paliekas, kas viņu bija pārpludināju�as vēl pirms pavisam neilga mirkļa. Varēja mazliet atvilkt elpu, bet jāsaprot, ka tā tie�ām ir tikai atelpa. Uz vēl kādu palīdzību cerēt nevarēja. �oreiz bija jā�vinnē, ja vien Le Chiffre jau tagad nav savācis sev nepiecie�amos piecdesmit miljonus, ja vien viņ� ir nolēmis spēli turpināt.

Krupjē jau bija paveicis savu uzdevumu - saskaitījis cagnotte un samainījis Bonda nau�du pret �ipiem, no kuriem uzceltais tornis nu stāvēja galda centrā. Likme bija milzīga.

Tur gulēja trīsdesmit divi tūksto�i mārci�ņu. Iespējams, ka Le Chiffre bija nepiecie�a ma tikai viena kārta, tikai da�i miljoni fran�ku, kurus ieguvis, viņ� atstās galdu, jo savus piecdesmit miljonus franku būs savācis, pa�a radītais iztrūkums tiks nosegts, un pozīcijas atkal kļūs dro�as.

Viņ� tomēr vēl nepakustējās, tāpēc Bonds ar atvieglojumu nojauta, ka laikam būs pār�vērtējis pretinieka uzkrājumus.

Tādā gadījumā bija jārīkojas dro�i. Ne�drīkstēja dalīties bankā ar galdu, nedrīkstē�ja solīt tikai kādu daļu, jāspēlē uz visu ban�ku. Tikai tā iespējams patiesi satriekt Le Chiffre. Viņam diez ko nepatiktu, ja kāds viens pats nosegtu desmit vai piecpadsmit miljonus lielu likmi, bet diez vai viņ� gaida, ka kāds piekritīs banco visiem trīsdesmit di�viem miljoniem. Iespējams, viņ� nebija no- jautis, ka Bonds ticis izputināts, bet gan jau rēķinājās ar to, ka pārāk daudz tam vairs nav atlicis. Viņ� laikam arī nenojauta, kas bijis aploksnē, jo pretējā gadījumā būtu iz�ņēmis no bankas visu naudu un uzsācis spēli no jauna ar tik garlaicīgo piecsimt tūksto�us lielo likmi.

Bonds bija izskaitļojis pareizi.

Le Chiffre bija nepiecie�ami vēl astoņi mil�joni.

Beidzot viņ� pamāja.

-�� Un banco de trente-deux millions.[36]

Klusumu, kas valdīja ap galdu, pieskandi�nāja krupjē balss.

-�� Un banco de trente-deux millions.

Chefde partie to atkārtoja skaļāk, ar lielā�ku lepnumu, cerot, ka izkonkurēs apkārtējos galdus. Turklāt tam sekos slava, jo tik aug�sta likme bija tikusi solīta līkai vienu reizi bakarā spēles vēsturē - Dovilā 1950. gadā. Konkurējo�ais kazino "De la Forēt", kas atra�dās Letukē, nekad nebija nonācis tādai ne tuvu.

Bonds, nedaudz paliecies uz priek�u, klusi noteica:

-�� Suivi.

Ap galdu sacēlās klusināta kņada. Trīsdes�mit divi miljoni - �ie vārdi pār�alca kazino no mutes mutē! Lielākā daļa no klāteso�ajiem �ādu summu spētu nopelnīt labi ja visas sa�vas dzīves laikā. Tāds varētu būt kapitāls, ko kāds, saņēmis mantojumu no sen�iem, uz�krājis vairāku gadu garumā. Patiesībā tā bija vesela bagātība.

Viens no kazino direktoriem apspriedās ar chef de partie, kur� atvainodamies pēc tam palocijās pret Bondu.

-�� Excusez moi, monsieur. La mise?*

�ie vārdi nozīmēja, ka Boņdu lūdz pierā�dīt, vai viņ� spēj nosegt solījumu. Protams, bija zināms, ka Bonds ir visai turīgs vīrs, bet pa�reiz uz spēles tika likti trīsdesmit divi mil�joni! Da�kārt gadījās, ka izmisumā nonāku�i ļaudis, kam pie dvēseles nav ne gra�a, ir prie�cīgi pat par iespēju zaudējuma gadījumā pa�tverties cietumā.

-�� Mes excuses, Monsieur Bond,[37] - chefde partie pazemīgi piebilda.

Kad Bonds sāka kraut biezās naudas paci�ņas ārā 110 kabatām - krupjē ātri ņēmās pār�skaitīt svaigi izlaistās desmittūksto� Franci�jas franku vērtās naudas zīmes -, viņ� pama�nīja, ka Le Chiffre pārmij a�us skatienus ar saviem miesassargiem, kuri bija nostāju�ies Bondam aiz muguras.

�ajā brīdī viņ� sajuta mugurā - tie�i tajā vietā, kur starp krēsla polsterējumiem bija sprauga, - iespie�amies kādu cietu priek�me�tu.

Nākamajā mirklī aizsmakusi balss, kurā bija jau�ams Dienvidfrancijas akcents, klusi un pavēlo�i ie�ukstēja Bonda labajā ausī:

-�� �is, mesjē, ir ierocis. Tam ir klusinātājs. Ar to es varu ietriekt lodi jūsu mugurā bez mazākā trok�ņa, un izskatīsies, ka jūs esat paģībis. Tikmēr es jau bū�u nozudis. Atsau�ciet solījumu, pirms esmu noskaitījis līdz des�mit. Ja kliegsiet pēc palīdzibas, es �au�u.

Tas skanēja tik pārliecino�i, ka Bondam nācās noticēt. �ie ļaudis bija pierādīju�i, ka robe�as viņiem neeksistē. Tagad Bonds sa�prata, kādam nolūkam kalpoja spieķis. Bonds zināja ari to, kāda tipa ierocis tas ir. Stobrā bija vairāki trok�ņa slāpētāji, kuri novērsa detonācijas radīto skaņu, bet ļāva izkļūt cauri lodei. Tādi tika ieviesti kara laikā un izmanto�ti atentātos. Bonds pats bija tos pārbaudījis.

-�� Un,[38]- balss sāka skaitīt.

Bonds atskatījās. Pie viņa nolīku�ais vīrs plati smaidīja zem melnajām ūsām, it kā vē�lot Bondam veiksmi. Viņ� jutās dro�i paslē�pies pūlī un kazino troksnī.

Dzeltenīgie zobi sakļāvās, izrunājot nāka�mo skaitli.

-�� Devx. [39]- vīrietis turpināja plati smaidīt.

Bonds paskatījās visapkārt. Le Chiffre vē�roja viņu zalgojo�ām acīm, mute bija pavēru�sies un elpa paātrināta. Viņ� gaidija� gaidija, ka Bonds vai nu dos mājienu krupjē par lik�mes atsauk�anu, vai ari ar apslāpētu klie�dzienu lūpās saļims krēslā.

-�� Trois. *

Bonds palūkojās tie�i preti, kur stāvēja Vespere un Fēlikss Leiters. Viņi sarunājās un smaidīja. Muļķi! Kur bija Metiss? Kur bija vi�ņa di�ie vīri?

-�� Quatre.**

Un pārējie skatītāji? Tark�ķo�u idiotu pū�lis! Vai tad neviens nav pamanījis, kas no�liek? Kur skatās chefde partie, krupjē, zāles pārzinis?

-�� Cinq. ***

Krupjē jau kārtoja saskaitītās naudas zī�mes. Chel' de partie smaidīdams palocījās pret Bondu. Ar likmi viss ir kārtība, un tūlīt viņ� paziņos: "Le jeux esi fait." Bet ierocis iz��aus. neskatoties uz to, ka vīrietis vēl nebūs aizskaitījis līdz desmit.

-�� Six ****

Bonds pieņēma lēmumu. Tā bija vienīgā iespēja. Viņ� uzmanīgi atvirzīja plaukstas līdz galda malai un, atbalstījies pret to ar abām rokām, cie�i piespieda muguru krēs�lam, sajuzdams starp lāpstiņām �aujamrīka stobru.

-Sept.*

Chefde partie pagriezās pret Le Chiffre un. uzacis pacēlis, gaidīja atbildes zīmi, lai varētu uzsākt spēli.

Pēk�ņi Bonds ar visu spēku atgrūdās no galda un gāzās atpakaļ ar visu krēslu. Kritie�nā krēsla atzveltnes �ķērskoks aizķēra spieķi, un tas iz�ļuka no miesassarga rokām, pirms viņ� bija paspējis nospiest gaili.

Bonds atmuguriski apmeta kūleni un pali�ka guļam pie skatītāju kājām. Krēsla atzvel�tne, skaļi nokrak�ķot, ieplīsa. Atskanēja iz�baiļu kliedzieni. Skatītāji uz mirkli atkāpās, bet tūlit atkal sāka drūzmēties ap notikuma vietu. Tika sniegtas rokas, kas palīdzēja pie�celties kājās un noslaucīt drēbes. Zāles pārzi�nis un chef de partie klusītēm sava starpā apspriedās - skandālu par katru cenu vaja�dzēja novērst.

Bonds stāvēja, turēdamies pie misiņa mar�gām, un izskatījās apmulsis un nokaunējies. Ar roku viņ� slaucīja pieri.

- Man uz mirklīti noreiba galva, - Bonds teica, - tas noteikti ir no karstuma, bet var�būt arī no uztraukuma.

Tika izteikti līdzjūtības apliecinājumi. Kā gan citādi - �i ta�u bija tik nopietna spēle. Varbūt mesjē vēlējās mest mieru, varbūt vi�ņam nepiecie�ams atgulties? Vai labāk nebū�tu doties mājās, vai varbūt vajadzētu paaici�nāt ārstu?

Bonds papurināja galvu. Tagad viņam vairs nekas nekaitēja. Viņ� atvainojās visiem spēlētājiem, arī bankas turētājam.

Viņam atnesa jaunu krēslu. Bonds atsē�dās un paskatījās uz Le Chiffre. Vienlaikus ar atvieglojuma sajūtu viņ� izbaudīja arī uzvaras prieku, jo tuklajā, bālajā sejā bija pamanījis izbaiļu ēnu.

Ap galdu jau tika slēgtas derības. Bonda kaimiņi, pielieku�ies tuvāk, saproto�i runāja par karstumu, vēlo stundu, piedūmoto gaisu un skābekļa trūkumu.

Bonds pieklājīgi atbildēja. Viņ� pagriezās, lai izpētītu pūli sev aiz muguras. Miesassargs bija pazudis bez pēdām, bet zāles pārzinis meklēja kādu, kam atdot spieķi, kas izskatī�jās gandrīz neskarts, tomēr tam trūka gumi�jas uzgaļa. Bonds viņam pamāja.

-�� Jūs to varētu uzticēt tam d�entlmenim tur, pretī, - viņ� teica, norādīdams uz Fēliksu Leiteru, - viņ� zinās, kam to atdot. Spieķis pieder viņa paziņam.

Zāles pārzinis palocījās.

Bonds sadrūmis cerēja, ka vismaz tagad Leiters sapratīs, kāda iemesla dēj viņam sevi vajadzēja padarīt par apsmieklu publikas priek�ā.

Tad, pagriezies atpakaj pret galdu, Bonds pāris rei�u uzsita ar plaukstu pa zajo audu�mu, tādējādi likdams saprast, ka ir gatavs spēlei.

-�� La partie continue,[40] - izteiksmīgi izsau�cās chel'. - Un banco de trente-deux millions.

Skatītāji paliecās uz priek�u. Le Chiffre uzsita kurpes mēlītei tik stipri, ka tā ietark- �ķējās un nespēja uzreiz apstāties. Tad viņ�, it kā kaut ko atcerējies, izņēma savu benzedrīna inhalatoru un iebāza tā uzgali nāsī.

-���� Bezkaunīgais lops, - noteica Dipona kundze, kas sēdēja no Bonda pa kreisi.

Bonda prāts atkal bija pilnīgi skaidrs. Vēl pirms mirkļa viņa dzīvība bija karājusies ma�ta galā - viņ� vēl joprojām juta, ka pirkstu ga�li ir mitri no uztraukuma, - tomēr, pateicoties veiklajam trikam ar krēslu, bija izdevies ap�muļķot nāvi. Bet Bonds par to vairs nevēlējās domāt.

Viņ� bija pats sevi nostādījis muļķa lomā. Spēle tika pārtraukta vismaz uz desmit minū�tēm, kas tik respektablam kazino godu neda�līja, bet nu kārtis atkal bija kurpē un gaidīja viņu. Kaut tikai tās nepieviltu! Viņ� juta, ka sirds met kūleņus, domājot par to, kāds varē�tu būt iznākums.

Pulkstenis jau rādīja otro nakts stundu. Neskaitot tos, kas bija sapulcēju�ies, lai vēro�tu �o gadsimta spēli, vairs tikai ap kādiem trim kār�u un tikpat daudziem ruletes gal�diem rosījās da�i azartiski ļaudis.

Klusumā, kas bija sastindzis ap galdu, pie kura spēlēja viņ� pats, pēk�ņi skaidri ieska�nējās krupjē izsauciens:

-��� Neuf. Le rouge gagne, impair et man- que.*

Kam bija tēmēts �is pareģojums? Viņam vai Le Chiffre?

Divas kārtis pa zaļo jūru jau kuģoja pie Bonda.

Kā astoņkājis, kas paslēpies zem klints, Le Chiffre viņu vēroja no galda otras puses.

Bonds ar stingru labās rokas tvērienu pa�sniedzās pēc kārtīm un pievilka tās sev klāt. Vai tās nesīs laimīgo devītnieku vai astotnie�ku, kas ļaus viņa sirdij priekā gavilēt?

Viņ� paslēpa abas kārtis aiz savas rokas priek�kara. �okļu muskuļi savilkās, kad Bonds satraukumā sakoda zobus. Ķermenis bija sastindzis, kā uzbrukumu gaidot.

Viņam bija divas dāmas, divas sarkanās dāmas.

Plaukstas mestajā ēnā likās, ka abas vi�ņam �ķelmīgi uzsmaida. Viņ� tās ienida. Tas bija tuk�ums. Nulle. Bakarā.

- Kārti! - lūdza Bonds, cen�oties apslāpēt bezcerību savā balsi. Viņ� juta Le Chiffre caur�urbjo�o skatienu, kas centās ielauzties preti�nieka smadzenēs.

Bankas turētājs lēnām atklāja savas kār�tis.

Viņam kopā sanāca trīs - kungs un mel�nais trijnieks.

Bonds savaldīgi izpūta cigaretes dūmus. Vēl bija cerība. Tagad jau viņ� pats bija kārts kādās citās rokās. Le Chiffre uzsita kurpei, izslidināja no tās kārti - Bonda likteni - un apmeta to otrādi.

Tas bija devītnieks, brīni�ķīgais ercena de�vītnieks, kārts, kuru �igāni zīlējot sauca par "mīlas skūpstu, naida skūpstu", kārts, kas gandrīz pilnīgi noteikti nozīmēja Bonda uzva�ru.

Krupjē to liegi pārslidināja pāri galdam. Le Chiffre tas nenozīmēja neko. Bondam, ie�spējams, rokās bija vieninieks, kas dotu desmit punktus, jeb neko - bakarā, kā to mēdza dēvēt. Viņam varēja būt arī divi, trīs, �etri vai pat pieci. Tādā gadījumā, summējot to ar deviņi, viņ� būtu ieguvis �etrus punk�tus.

Kad pa�am rokās ir trijnieks, bet otram at�dodams devītnieks, situācija var būt ļoti mal�dino�a. Lēmums ņemt vai neņemt jaunu kārti var būt patie�ām iz�ķiro�s. Bonda nodoms bi�ja likt bankas turētājam pasvīst. Bija jānotiek brīnumainai sakritībai, lai tas izvilktu se�nie�ku un rezultāts būtu neiz�ķirts. Draudzīgā spēlē Bonds jau uzreiz būtu atklājis savu punktu skaitu.

Tā nebija draudzīga spēle, un Bonda kārtis tagad gulēja uz galda, atklājot tikai divas vie�naldzīgas muguras un starojo�o ercena devīt�nieku, kas pretiniekam varēja paust patie�sību vai visda�ādāko melu stāstu variācijas.

Noslēpumu glabāja divas sārtas muguri�ņas, likdamas abām dāmām skūpstīt zaļo pārklāju.

Gar bankas turētāja knābjveida deguna nāsīm aumaļām plūda sviedri. Resnā mēle iz�manīgi uztvēra teko�ās straumītes, kad tās sasniedza sarkanās mutes kaktiņus. Viņ� skatījās te uz Bonda kārtīm, te - savējām, te - atkal uz Bonda.

Le Chiffre ķermenis spēji nodrebēja, un viņ� izslidināja no kurpes �abo�ās mutītes kārti.

Viņ� atklāja tās seju. Skatītāji snaikstīja kaklus. Tā bija brīni�ķīga kārts - piecnieks.

- Huit ā la banque,*~ teica krupjē.

Tā kā Bonds vēl joprojām sēdēja klusē�dams, Le Chiffre jau atņirdza zobus. Viņ� būs vinnējis.

Krupjē lāpstiņā sniedzās pāri galdam gandrīz kā atvainodamās. �eit nebija neviena, kas neticētu, ka Bonds ir sakauts.

"Bankā astoņi.

Lāpstiņa apmeta kārtis uz muguras. Jaut�rās dāmas gaismā starojo�i smaidīja.

-�� Et leneuf. [41]

Skatītāji pārsteigumā tvēra pēc gaisa. Ska�nēja satrauktas balsis.

Bonda acis vērās Le Chiffre, kur� saļima krēslā, it kā to būtu ķērusi lode. Viņa mute pāris rei�u atvērās, kā protestējot, bet labā roka ķēra pie rīkles. Ta�u tad viņ� saņēmās, lai gan lūpas bija kļuvu�as pavisam pelēkas.

Kad lielās �ipu kaudzes tika pārbīdītas pā�ri galdam Bonda pusē, bankas turētājs, pa- taustījies �aketes iek�kabatā, uzmeta galdā naudas paciņu.

Krupjē pārskaitīja naudu.

-��� Un banco de dix millions, [42] - viņ� pazi�ņoja un sadalīja savu attiecīgā daudzuma �i�pu kapitālu desmit vienādās kaudzītēs pa miljonam katrā.

'Tās ir beigas," domāja Bonds. Tas vīrs ne�atkāpsies. Viņ� liek uz pēdējo, kas tam ir. Nu viņ� atrodas tādā pa�ā situācijā, kādā es biju pirms stundas, un rīkojas tie�i tāpat, kā riko- jos es. Tomēr, ja zaudēs viņ�, neviens to ne�nāks atpestīt, brīnums viņam netiks dāvāts."

Bonds atlaidās krēslā un aizsmēķēja. Vi�ņam blakus uz mazā galdiņa bija parādījusies pudele "Cliquot" un glāze. Nepūlēdamies no�skaidrot, kur� to viņam uzsaucis, Bonds pie�pildīja glāzi līdz malām un izdzēra divos lielos malkos.

Tad viņ� atkal noliecās uz priek�u un uzli�ka elkoņus uz galda kā cīkstonis, kas meklē atspērienu savam cīņas paņēmienam.

Spēlētāji pa kreisi no viņa klusēja.

-�� Danco, - viņ� teica, vērdamies tie�i Le Chiffre acīs.

Jau atkal krupjē viņa izstiepto roku izvei�dotajā zaļajā lagūnā ieslidināja divas kārtis.

Bonds piesedza kārtis ar plaukstu, ātri tās aplūkoja un turpat galda vidū pagrieza ar zī�mējumu uz aug�u.

-�� Le neuf, - teica krupjē.

Le Chiffre kā nemaņā blenza uz saviem di�viem melnajiem kungiem.

-�� Et le baccarat, - un krupjē aizstūma pāri galdam �ipu torņus.

Le Chiffre noskatījās, kā tie tiek piepulci�nāti iepriek� iegūtajiem miljoniem, kas slēpās Bonda roku ēnā, tad piecēlās un, ne vārda neteicis, izspraucās cauri pūlim līdz no�ogo�juma izejai. Viņ� atkabināja ar samtu apvilk- io ķēdi un atstāja to karājoties. Vērotāji pa��ķīrās. Viņu skatieni bija ziņkārības, bet reizē ari baiļu pilni, jo visiem �ķita, ka pār �i vīra plecu raugās nāve. Tad viņ� pazuda no Bon�da redzesloka.

Bonds piecēlās. Viņ� paņēma simts tūk�sto�u �ipus no kaudzes sev blakām un aizsli�dināja pāri galdam pie chef de partie. Tad, iz�teicis vien tik daudz pateicības vārdu, lai ne�izskatītos nepieklājīgs, lūdza, lai krupjē no�gādā viņa laimestu uz caisse. Pārējie spēlētā�ji atstāja savas vietas. Bez bankas turētāja spēle nevarēja turpināties, un pulkstenis arī jau rādīja pustrīs. Pārmijis da�us sirsnīgus vārdus ar partneriem, Bonds palīda zem ķē�des tai vietā, kur stāvēja Vespere un Fēlikss Leiters.

Visi trīs devās uz kasi. Bondu lūdza ienākt kazino direktora privātajā darbistabā. Tur uz galda gulēja viņa milzīgā �ipu kaudze, kuru Bonds papildināja ar krājumiem no savām kabatām.

Kopā bija vairāk nekā septiņdesmit miljoni franku.

Bonds atskaitīja summu, kuru vajadzēja atdot Fēliksam Leiteram, un par atliku�ajiem �etrdesmit miljoniem izņēma �eku "Credit

Lyonnais". Viņu silti apsveica ar uzvaru. Di�rektori bū�ot priecīgi, ja kungs �ovakar spēlē��ot vēlreiz.

Bonds atbildēja izvairīgi. Viņ� aizgāja līdz bāram un atdeva Leiteram viņa naudu. Kādu brīdi viņi pavadīja, dzerdami �ampanieti un pārspriezdami spēles gaitu, līdz Leiters iz�ņēma no kabatas 45. kalibra lodi un nolika to uz galda.

- Ieroci es atdevu Metisam, - viņ� teica. - Kad tas notika, viņ� atradās pūļa aizmugurē un īsti nesaprata, kas par lietu. Miesassargam izdevās aiz�maukt bez mazākajām grūtībām. Varat iedomāties, kā pui�i lādējās, kad atklā�ja spieķī ieroci. Metiss man iedeva �o te, lai jūs redzētu, no kā jums pa�am saviem spē�kiem izdevies izvairīties. Tā ir dumdum lode - ar novirzīto kustības trajektoriju. Jūs bijāt ļo�ti tuvu kārtigām nepatik�anām. Bet mēs ne�varam to sasaistīt ar Le Chiffre. Tas vīrs iera�dās viens. Skaidrs, ka ieejas karte bija viltota. Pateicoties kara invalida apliecībai - arī dro�i vien viltotai -, viņ� bija dabūjis atļauju spieķa iene�anai kazino. Tie ļaudis prot kārtot lietas. Bet ir jau dabūti �ī vīra pirkstu nospiedumi, un rit no rīta mēs no Parīzes saņemsim sīkā�kas ziņas par viņu. - Fēlikss Leiters izkratīja no paciņas vēl vienu cigareti. - Lai nu kā, viss ir labs, kas labi beidzas. Beigās jūs Le Chiffre pamatīgi paspīdzinājāt, lai gan arī mums vie�nu brīdi klājās pavisam plāni, kā jums pa�am �ķiet?

Bonds smaidīja.

-� Tā aploksne ir labākais, kas ar mani jel- kal ir noticis. Es jau domāju, ka beigas klāt. Sajuta nudien bija draņķīga, bet drauga plecs gadījās blakus īstajā brīdī. Ceru, ka reiz man izdosies jums to atlīdzināt.

Viņ� piecēlās.

-�� Man jāaiziet līdz viesnīcai un jānogla�bā �is te, - Bonds teica un uzsita pa kaba�tu. - Nav nemaz tik patīkami klaiņot ap�kārt ar Le Chiffre nāves spriedumu kabatā. Viņam var ienākt prātā kas nelabs. Bet pēc tam gan es to gribē�u atzīmēt. Ko jūs par to teiksiet?

Viņ� pagriezās pret Vesperi. Meitene kop� spēles beigām nebija bildusi gandrīz ne vār�da.

-�� Vai neiedzersim glāzi �ampanie�a kādā naktsklubā, pirms dodamies pie miera? Zi�nu vienu vietiņu, kas saucas "Roi Galant". Tur vienmēr pilns ar ļaudīm un jautra at�mosfēra.

-�� Kāpēc gan nē, - teica Vespere, - bet es tikmēr pazudī�u un sagaidī�u jūs vestibilā pie ieejas, kad būsiet noglabājis savu vinnes�tu.

-�� Kā ar jums, Fēliks? - Bonds cerēja, ka varēs palikt ar Vesperi divatā.

Fēlikss to izlasīja viņa skatienā.

-�� Es gan labāk pirms brokastīm mazliet atpūstos, - viņ� teica. - Ir bijusi gara diena, un Parīze dro�i vien gribēs, lai es rīt esmu gatavs darbam. Da�as lietas uzticētas man tie�i tādēļ, lai jūs varētu danl to, kas jums darāms. Pavadī�u jūs līdz viesnīcai, lai būtu dro�s, ka dārgumu kuģis neskarts nonāk savā osta.

Cauri ēnainajai mēnessgaismai viņi pastai�gājoties devās uz viesnīcu. Abi turēja iero�us kaujas gatavībā. Bija jau trīs nakti, bet uz ie�las vēl manīja cilvēkus, un arī ma�īnas stāvē�ja, novietotas pie kazino.

Pa ceļam nekas neatgadījās.

Kad viņi bija nonāku�i lidz viesnīcai, Lei�ters uzstāja, ka pavadīs Bondu līdz viņa ista�bas durvīm. Bija pagāju�as se�as stundas, kop� Bonds to atstāja.

-�� Pārsteigumus viņi laikam taupa vēlākam laikam, - Leiters secināja, kad bija apskatījis istabu. - Modribu nedrikst zaudēt. Kā jums �ķiet, vai man tomēr nepalikt nomodā un ne- pakavēties jūsu sabiedrībā?

-��� Ejiet atpūsties, - teica Bonds. - Par mums neraizējieties! Viņiem es bez naudas neesmu vajadzīgs, un man �ai ziņā ir savs plāns. Paldies par visu. Ceru, ka mēs vel sa�darbosimies.

-�� Es ari, - teica Leiters, - ar noteikumu, ka jūs izvelkat devilnieku, kad tas nepiecie�ams, un� paņemat sev līdzi Vesperi, - viņ� klusāk piebilda. Tad Leiters izgāja, aizvērdams aiz sevis durvis.

Bonds palika savas istabas patvērumā.

Pēc atra�anās pie ļau�u pūļa ieskautā gal da zāles vidū un nervu saspringuma, ko sa�gādāja trīs stundas ilgā spēle, Bonds no visas sirds izbaudīja vienatni, kur viņu uzticīgi sveica (ikai pa�a pid�ama un matu suka uz spoguļgalda. Viņ� iegāja vannasistabā un ap�laistīja seju ar aukstu ūdeni, sprauslodams zem stiprās strūklas. Sajutis iesmeldzamies nobrāzumus galvas pamatnē un uz labā ple�ca, Bonds ar patiku atcerējās, ka �īs dienas laikā divas reizes izsprucis no nāves. Vai vi�ņam tagad būtu jāsē� nomodā visu nakti un jāgaida ienaidnieku iera�anās? Vai varbūt tas ir Le Chiffre, kas pa�reiz - pārbijies lidz nāvei, bet par spiti visam, - cen�as nokļūt Havrā vai Bordo, lai tiktu uz kuģa un mēģinātu izbēgt no SMER� vajā�anas vai pat lodes?

Bonds paraustīja plecus. �ai dienai pietiks prātot par slikto. Viņ� brīdi lūkojās spogulī un domāja par Vesperes atturibu, apzināda�mies, ka iekāro tās atturīgo un augstprātīgo ķermeni. Meitenes skropstās, kas ietvēra no�raido�o acu skatienu, viņ� vēlējās ieraudzīt iemirdzamies asaras, bet skatienā - kaisli. Viņ� gribēja sajust plaukstās tās biezos ma�tus un pakļaut slaido stāvu zem savējā. Bon�da acis samiedzās un pēk�ņi seja, kas vērās pretī no spoguļa, �ķita izsalkusi no ilgām.

Viņ� novērsās un, izņēmis no kabatas �e�ku par �etrdesmit miljoniem franku, salocīja to ļoti sikā kvadrātiņā. Tad, atvēris durvis, paraudzījās, vai gaitenī neviena nav. Atstājis durvis pla�i vaļā un sasprindzinājis dzirdi, lai uztvertu soļu skaņu vai lifta klaboņu, Bonds laida darbā nelielu skrūvgriezi.

Pēc piecām minūtēm viņ� uzmeta vērtējo��u skatienu savam veikumam, ielika etvijā da�as svaigas cigaretes, aizslēdza durvis, un devās prom pa gaiteni, tad cauri vestibilam ārā, ēnainajā mēnessgaismā.

"Roi Galant" ieejas durvis ietvēra septiņu pēdu augsts, zeltits gleznas rāmis, kas varbūt reiz bija rotājis kāda di�ciltīga eiropie�a por�tretu. Pie da�iem ruletes un kār�u galdiem vēl rosījās spēlētāji. Kad Bonds roku rokā ar Vesperi devās aug�ā pa apzeltītajiem pakāpie�niem, viņu pārņēma impulsīva vēlme griezties atpakaļ un caisse aizņemties tik daudz nau�das, lai pie tuvākā galda spēlētu uz augstāko likmi. Tomēr viņ� savaldījās, saprazdams, ka tāda rīcība varbūt piedienētos lētu pre�u tir�gonim, ne viņam. Vienalga, vai Bonds vinnētu vai zaudētu, bet viņ� būtu piesmējis veiksmi, kas tam �onakt dāvāja savu smaidu.

Nelielo, krēslaino naktsklubu apgaismoja vienīgi sveces apzeltītos sve�turos un to mir�dzuma atspulgs zelta ietvaru ieskautos milzu spoguļos. Sienas bija tapsētas ar asinssarka- nu atlasu, un arī plī�a krēsli un banquettes[44] bija tādā pa�ā toni. Tālākajā stūri trio, kas sastāvēja no klavierēm, elektriskās ģitāras un bungām, spēlēja "La vie en rose" visā �is me�lodijas bezvārdu saldmē. Klusi pulsējo�o gai�su caurstrāvoja iekāres viļņi, un Bondam li�kās, ka visi pārī�i zem galdiem sakļāvu�i ro�kas kaislos mīlas glāstos.

Viņus apsēdināja pie galda telpas stūrī. Bonds pasūtīja pudeli "Veuve Cliquot" un olu kulteni ar speķi.

Kādu brīdi abi klausījās mūzikā, tad Bonds pagriezās pret Vesperi un teica:

-�� Ir tik jauki te sēdēt kopā ar jums un gan�darījuma sajūtu par paveiktu darbu. �is ir pats jaukākais dienas noslēgums - kā apbalvojums.

Bonds cerēja, ka meitene pasmaidīs, bet viņas balss drīzāk skanēja nervozi.

-�� Ak, jā, protams. - Likās, ka Vespere ne�grib, lai to traucētu klausīties mūziku. At�spiedusi vienas rokas elkoni pret galdu, viņa atbalstīja zodu uz plaukstas virspuses. Bonds pamanīja, ka meitenes pirkstu kauliņi kļuvu��i tik balti, kādi tie parasti mēdz būt, kad plauksta cie�i savilkta dūrē.

Starp labās rokas īk�ķi, rādītājpirkstu un vidējo pirkstu, līdzīgi kā mākslinieks, zīmējot pasteli, satver krītiņu, viņa turēja vienu no Bonda cigaretēm un, lai gan smēķēja nestei�dzīgi, cigareti nokratīja pārāk bie�i - pat ja tās galā nebija pelnu.

Bonds ievēroja visas �īs nianses, jo neko, kas saistījās ar Vesperi, glu�i vienkār�i ne�spēja palaist garām, turklāt vēlējās, lai meite�nei pielīp viņa pa�a siltais, jutekliskais atslā�bums. Tomēr nācās samierināties ar jaunās dāmas atturību. Bonds iedomājās, ka viņa varbūt tam isti neuzticas, bet varbūt tā ir reakcija pret viņa pa�a iepriek�ējā vakara no�robe�o�anos, kura, kaut arī bija apzināta un nepiecie�ama, laikam tikusi iztulkota kā augstprātība vai noniecinā�ana.

Bonds izturējās pacietīgi - dzēra �ampa�nieti un runāja par dienas notikumiem, par Metisa un Leitera rīcību, par to, kāds liktenis varētu sagaidīt Le Chit'fre. Viņ� bija smalkjū�tīgs un runāja tikai par tām lietām, kuras sa�vos rīkojumos Vesperei varēja būt uzticējusi Londona.

Viņas atbildes bija pavir�as. Meitene atzi�na. ka pūlī gan viņa, gan Leiters pamanīju�i abus miesassargus, bet nebija paredzēju�i, ka vīrs ar spieķi aiz Bonda muguras nostājies ar tī�u nodomu. Viņi nepieļāva, ka pretinieks mēģinās kaut ko uzsākt kazino iek�ienē. Uz�reiz pēc tam, kad Bonds un Leiters devu�ies atpakaļ uz viesnīcu, viņa esot zvanījusi uz Pa�rīzi un M. pārstāvim pastāstījusi par spēles rezultātu. Viņai vajadzējis loti piesardzīgi izvē�lēties vārdus, ar kādiem to pavēstīt, bet aģents, kur� pieņēmis ziņojumu, neesot drīk�stējis neko komentēt. M. esot lūdzis, lai infor�māciju viņam nosūta jebkurā diennakts laika.

Tas bija vienīgais, ko Vespere pastāstīja. Viņa tikai malkoja �ampanieti un centās ne�skatīties uz Bondu. Meitene ne reizi nepa�smaidīja. Bonds jutās vīlies. Viņ� dzēra ļoti daudz �ampanie�a un, kad pudele bija tuk�a, pasūtīja nākamo. Arī olu kulteni abi ēda klu�sējot.

Ap pulksten �etriem, kad Bonds jau grasī�jās lūgt rēķinu, pie viņu galdiņa parādījās maitre d'hotel un vaicāja pēc Lindes jaun�kundzes. Viņ� lai nodeva zīmīti, kuru meitene tūlīt steidzīgi izlasīja.

-�� Ak, tas ir tikai Metiss, - Vespere pa�skaidroja. - Viņ� lūdz, lai es aizeju līdz vesti�bilam, jo viņam esot kāds ziņojums jums. Lai�kam viņam nav vakara uzvalka, ja nevar ienākt. Es tūlīt bū�u atpakaļ. Pēc tam mēs varam doties mājās.

Viņa māksloti pasmaidīja.

-�� Laikam no manis �ovakar nebūs nekāda labuma. Diena ir bijusi pārāk saspringta. Pie�dodiet!

Bonds atbildes vietā kaut ko neskaidri no�murmināja un atbīdīja krēslu, lai pieceltos.

- Es norēķinā�os, - viņ� teica un pavadīja Vesperi līdz zāles durvīm. Tad atkal apsēdās un, piepe�i sa�ļucis, aizsmēķēja. Negaidot viņ� sajuta milzīgu nogurumu. Smacīgais gaiss spieda viņu pie zemes glu�i tāpat, kā bi�ja spiedis vakar agri no rīta. Bonds palūdza rēķinu un iedzēra pēdējo �ampanie�a malku. Tam bija rūgta gar�a. Parasti tāda mēdz būt pirmajam malkam vai arī� ja dzerts par daudz. Viņ� priecātos, redzot Metisa starojo�o seju un dzirdot, kas tam sakāms. Iespējams, ka tie būtu tikai apsveikuma vārdi.

Pēk�ņi Bonds aptvēra, ka zīmītes sūtī�a�na Vesperei ir Metisam pilnīgi neraksturīgs gājiens. Viņ� drīzāk būtu aicinājis tos abus pievienoties sev kazino bārā vai arī devies iek�ā naktsklubā, neraizējoties par to, kas pa�am mugurā. Viņiem kopā būtu jautri, un Metiss izskatītos uzbudināts. Viņ� stās�tītu daudz jaunumu, un tur Bonds viņu ne�varētu pārspēt. Varbūt arestētais bulgārs ir atklājis ko jaunu, varbūt viņ� dzirdētu, kā tiku�as dzītas pēdas miesassargam ar spie�ķi, vai par Le Chiffre gaitām pēc kazino at�stā�anas.

Bondu pārņēma savāds nemiers. Viņ� steidzīgi samaksāja rēķinu un atstāja visu at�likumu dzeramnaudā. Atgrūdis krēslu, viņ� metās uz izeju, aizmirsdams novēlēt labu nakti nia/lre d'hātel un �veicaram.

Viņ� steidzās cauri spēļu zālei un ar ska�tienu pārmeklēja halli pie ieejas. Viņ� lādējās un pielika soli. Tur bija tikai pāris nakstklu- ba darbinieku un divi trīs vīrie�i un sievietes vakartērpos, kas pie vestiaire* saņēma savas virsdrēbes.

Nebija ne vēsts ne no Vesperes, ne art no Metisa.

Nu jau Bonds gandrīz vai skrēja. Ticis līdz izejai, viņ� izmisīgi skatījās uz abām pusēm, cenzdamies ielūkoties starp nedaudzajām iet�ves malā novietotajām automa�īnām.

- Meklējat taksometru, mesjē? - iejautājās pienāku�ais �veicars.

Ar rokas mājienu atraidījis piedāvājumu, Bonds metās lejā pa kāpnēm, lūkodamies tumsā, kur aukstais gaiss saskārās ar viņa sakarsu�ajiem deniņiem.

Viņ� vēl nebija ticis lidz kāpņu apak�ai, kad izdzirda apslāpētu kliedzienu, tad durvju aizcir�anos pa labi no sevis. Atskanot griezī-

"Garderobc.

gam troksnim un izpūtēja gārdzieniem, no ēnām mēnessgaismā iznira mazai vabolei lī- dzigs sitroens, ar visiem �etriem riteņiem buksēdams priek�pagalma irdenajā oļu segu�mā.

Auto, �ūpodamies mīkstajās atsperēs, it kā uz aizmugurējā sēdekļa notiktu cīniņ�, rūkdams izbrāzās cauri platajiem vārtiem, uz�ķie�ot gaisā grants lietu. Pa logu izlidoja neliels melns priek�mets un dobji nobūk�ķēja puķu dobē. Gumijas riepas no�vīkstēja pa�griezienā pa kreisi, kad ma�īna izdrāzās uz bulvāra, bet otrais pārnesums lika izpūtējam nodrebēt pāridarījuma sāpēs. Tad ātrums ti�ka pārslēgts, un auto garām veikaliem aiz�ā�vās piekrastes virzienā.

Bonds uzminēja, ka starp ziediem atradis Vesperes rokassomiņu.

To pakampis, viņ� metās uz kāpnēm, tu�vāk gaismai, lai pārmeklētu somiņas saturu, un nelikās ne zinis par �veicara klātbūtni.

Saņurcītā zīmīte atradās starp da�ādiem sievi�ķīgiem sīkumiem.

"Vai Tu uz bridi varētu iznākt vestibilā pie ieejas? Man ir jaunumi Tavam pavadonim.

Metiss Renē"

Tas bija visrupjākais viltojums. Bonds da��os lēcienos bija pie bentlija, domās uzslavē�dams sevi, ka novietojis to pie pa�as ieejas. Viņ� �igli iedarbināja motoru, un ma�īnas troksnis pārmāca �veicara purpinā�anu, kad tas palēcās sāņus, lai pakaļējie riteņi neuz�sviestu granti uz viņa �aurajam bik�u sta�rām.

Kad ma�īna izlīgoja cauri vārtiem un no�griezās pa kreisi, Bonds ar no�ēlu iedomājās, ka arī viņa bentlijam nenāktu par ļaunu priek�ējie velko�ie riteņi un tik zema �asija ka sitroenam. Tad viņ� ātri pārslēdza ātrumu un uzsāka pakaļdzī�anos, klausīdamies, kā pa�a auto izpūtēja radītā trok�ņa atbalss, atsitu�sies pret �aurās galvenās ielas namu sienām, atgrie�as atpakaļ pie viņa.

Drīz Bonds jau traucās pa plato piekrastes �oseju, kas - klāta ar nevainojamas kvalitātes segumu un likumos labi apgaismota - veda cauri smil�u kāpām. Viņ� kāpināja motora apgriezienus un steidzināja ma�īnu, kura nu jau no astoņdesmit pārgāja uz deviņdesmit jūdzēm stundā. Auto lukturu milzīgās "Mar- chal" lampas izurba tumsā dro�u tuneli gandrīz pusjūdzes garumā.

Viņ� zināja, ka sitroens braucis �ajā virzie�nā, jo bija dzirdējis nakts klusumā atbalsoja�mies tā izpūtēja radito troksni un ievērojis, ka pagriezienos uz ceļa vēl nav nosēdu�ies putekļi. Viņ� cerēja, ka driz ieraudzis priek�ā- brauco�ās ma�īnas starme�u gaismas kūļus, tomēr nakts palika tuk�a un klusa. Tikai jū�ras tālē varēja dzirdēt miglas tauru mauro��anu, it kā krastmalā ganītos metāla govis.

Viņ� trieca savu automa�īnu dūmakainajā nakti arvien ātrāk un ātrāk, domās lādot Ves�peri un pa�u M., ka tas uzticējis �o uzdevu�mu sievietei.

Tie�i no tā viņ� bija baidījies. �īs pļāpīgās būtnes iedomājās, ka var darit vīrie�u dar�bus. Kāda velna pēc viņas mierīgi nevarēja sēdēt mājās pie savām pannām un katliem un pļāpāt par lupatām, un aprunāt kaimiņie�nes, bet vīrie�iem atstāt viņu vīru darbus? Un tam bija jānotiek tie�i tagad, kad viņam jau likās, ka darbs ir padarīts. Vespere uzķēru- sies uz veca, banāla āķa un tagad dro�i vien tiks turēta gūstā kā bravurīga animācijas fil�miņu galvenā varone. Muļķa kaza!

Bonds vārījās dusmās.

Nu, protams! Ideja bija veca kā pasaule - ap�mainīt gūstekn? pret �eku �etrdesmit miljonu vērtībā. Viņ� pat nedomāja piedalīties �ādās spēlītēs. Būdama Slepenā dienesta darbinie�ce, Vespere lieliski zināja, ar ko jārēķinās. Viņ� pat nelūgs palīdzību no M. Darbs ir daudz svarīgāks par visu pārējo. Muļķīga si�tuācija� Meitenei nebija nekādas vainas, bet viņ� neiekritīs uz tik lētu triku. Nedos tiem ne centa! Bija iespējams panākt sitroenu un uz�sākt ap�audi, ta�u kāda nejau�a lode varēja nogalināt Vesperi, un tas būtu gau�ām muļ�ķīgi. Jāizdara tik, cik �obrīd ir viņa spēkos, lai atbrīvotu meiteni, pirms tie viņu nogādā savā paslēptuvē, bet, ja tas neizdosies, jā�brauc atpakaļ uz viesnīcu, jāliekas gultā un jāpārtrauc par to domāt. Nākamajā rītā viņ� pajautās Metisam, kas noticis, un parādīs vil�toto zīmīti. Le Chiffre cerēja dabūt naudu ap�maiņā pret meiteni? Nu, ko, Bonds neliksies ne zinis un arī citiem neko nestāstīs! Vesperei nāksies ar to samierināties. Ja �veicars kā�dām kaut ko izpļāpās, viņ� teiks, ka dzērumā sastrīdējies ar draudzeni un abi pa�ķīru�ies.

Bonda prātā trakoja vispretrunīgākās do�mas, tomēr viņ� turpināja dro�i vadit auto�ma�īnu cauri līkumiem, vairīdamies no nak�snīgajiem pajūgiem un riteņbraucējiem, kas devās Rojālas virzienā. Taisnajos ceļa posmos viņ� piedeva gāzi, un bentlija divdesmit pieci zirgspēki lika ma�īnai kā sāpēs kaukt nakts klusumā. Tad tika sasniegts arī �ī auto re�kords - atzīme uz spidometra rādīja 120 jū�d�u stundā.

Viņ� saprata, ka, traucoties ar tādu ātru�mu, drīz vien panāks sitroenu, kur� - smagi pārlādēts - diez vai spēja sasniegt vairāk par astoņdesmit jūdzēm stundā. Automātiski Bonds samazināja ātrumu līdz septiņdesmit un ieslēdza miglas lukturus. Secinājums izrā�dījās pareizs - spo�o starme�u gaismā viņ� pāris jūd�u tālāk pamanīja iezīmējamies ot�ras automa�īnas apveidus.

Bonds pataustījās zem paneļa, izņēma no paslēptuves 45. kalibra garstobra"Colt Army Spēcini" un nolika to uz blakus sēdekļa. Ja ceļa segums būs tikpat gluds, ar �o varēja trāpīt viņu riepās vai degvielas bākā no simts jardu attāluma.

Viņ� atkal ieslēdza tālās ugunis un piede�va gāzi. Bonds jutās mierīgs un nosvērts. Vesperes dzīvības vai nāves jautājums tuvo�jās atrisinājumam. Bonda vaibsti zilajā pa�neļa gaismā izskatījās ne�ēlīgi, bet rāmi.

Tur, priek�ā, sitroenā sēdēja trīs vīrie�i un meitene.

Le Chiffre vadīja automa�īnu, viņa lielais, receklainais augums bija nolīcis uz priek�u, rokas maigi turēja stūri. Blakus sēdēja druk�nais miesassargs, kas kazino bija ieradies ar spieķi. Kreisajā rokā viņ� bija sagrābis sviru, kas atradās tuvu gridas līmenim un varēja būt paredzēta vadītāja sēdekļa pieregulē�anai.

Aizmugurē bija iekārtojies garais, tievais iero�u virs. Viņ� atslābis gul�ņāja, blenzdams griestos, pilnīgi nelikdamies ne zinis par to, ar kādu ātrumu traucas ma�īna. Viņa labā roka glāsto�i gulēja uz Vesperes atkailinātā aug�stilba.

Ja neskaita garās kājas, kas bija atsegtas līdz pat gurniem, Vespere �ajā vīrā neizraisīja lielāku interesi kā vienkār�s sainis. Viņas ga�rie, melnie samta svārki, uzrauti pāri rokām un galvai, aug�ā bija sasieti ar virvi. Apmē�ram tur, kur viņas seja atradās deguns, sam�tā bija izplēsts neliels caurumiņ�, lai gūstek�ne nenosmaktu. Citādi viņa ne ar ko nebija sasaistīta, un ķermenis gausi �ūpojās līdz ar ma�īnas zvāļo�anos.

Le Chiffre, lielāko daļu uzmanības pievēr�sis ceļam, tomēr neaizmirsa ari Bonda ma�ī�nas tālo uguņu atspulgu, ik pa brīdim spogulī vērojot to tuvo�anos. Viņ� neizskatījās uz�traucies - pat tad, kad vajāto no vajātāja �ķī�ra vairs tikai nepilna jūdze. Ticis aiz līkuma, Le Chiffre vēl vairāk samazināja ātrumu. Da��us jardus tālāk vīdēja "Michelin" reklāma, bet aiz tās �oseja krustojās ar �auru zemes ceļu.

-�� Uzmanību, - viņ� asi uzsauca blakussē- do�ajam vīram.

Roka. kas turēja sviru, saspringa.

Kad līdz krustojumam bija atlicis vairs ti�kai simts jardu, ātrums tika samazināts līdz trīsdesmit. Spogulī varēja redzēt, ka līkumā parādās Bonda automa�īnas tālo starme�u gaismas kūļi.

Le Chiffre acīmredzot pieņēma kādu lēmu�mu.

-� Allez![45]

Vīrs, kas sēdēja viņam līdzās, asi pavilka sviru uz aug�u. Ma�īnas bagā�as nodalījums atvērās kā lielas valzivs �okļi. Uz ceļa kaut kas izbira, un atskanēja tāda �ķindoņa, it kā ma�īna vilktu aiz sevis garu ķēdi.

- Coupez!*

Virs stingri uzspieda svirai, un �ķindē�ana mitējās.

Le Chiffre vēlreiz paskatījās spogulī. Tie�i tajā brīdi līkumā parādījās Bonda auto. Le Chiffre strauji mainīja virzienu un, izdzēsis gaismas, iegrieza ma�īnu pa kreisi sānceļā.

Viņ� nobremzēja tik strauji, ka riepas asi no�vīkstēja. Trīs vīri izlēca no ma�īnas un pielieku�ies metās slēpties aiz dzīv�oga, kas vijās gar �osejas malu un patlaban bija bent- lija uguņu izgaismots. Katram no viņiem rokā bija revolveris, bet tievajam vīrelim vēl ari kāds priek�mets, kas izskatījās kā liela, mel�na ola.

Bentlijs tuvojās, gaudodams kā ātrvilciens.

Bonds trieca ma�īnu līkumā, ar rokam un visu ķermeni mēģinot pretoties inerces spē�kam. Attālumam starp abām automa�īnām aizvien vairāk sarūkot, viņ� pārcilāja prātā darbības plānu. Bonds bija pārliecināts, ka pretinieks noteikti mēģinās nogriezties kādā sānceļā, ja vien radīsies tāda izdevība. Iz�braucis likumu un neieraudzījis aiz tā vajātās ma�īnas ugunis, viņ� saprata, ka jāsamazina ātrums. Kad skatienam pavērās "Michelin" reklāma, bentlijs jau bija gatavs bremzēt.

Pēk�ņi uz ceļa parādījās tum�s plankums, kuru Bonds sākumā noturēja par ceļmalas koka ēnu. Bentlija ātrums tagad bija tikai se�desmit jūdzes stundā, tomēr apbraukt savādo parādību viņ� vairs nevarēja, un mirkli vēlāk mirguļojo�u tērauda adatu pa�klājs no�ņirkstot pārdūra auto riepas.

Bonds automātiski 110 visa spēka uzspieda kāju brem�u pedālim un sasprindzināja katru cipsliņu, cenzdamies noturēt stūri un cīnīda�mies ar spēku, kas rāva ma�īnu uz kreiso pusi, tomēr tas viņam izdevās tikai pāris sekundes. Tā kā riepas bija sapluinītas lupatās un diski jau grauzās ceļa segumā, auto smagi triecās pret �osejas aizsargvalni, un Bonds tika iz�mests no vadītāja sēdekļa uz grīdas. Ma�īna lē�nām apmeta kūleni un piezemējās uz degvielas tvertnes, mirkli palikdama ieslīpi guļam uz pa�cēluma, riteņi kūla gaisu kā milzu dievlūdzēja* pret debesim izstieptas priek�kājas, bet uguņi kaut ko likās tvarstām tum�ajos padebe�os. Tad tā sazvāļojās un apvēlās uz muguras, sa��ķaidīdama stiklu un smalko apdari.

Draudīgajā klusumā noskanēja pēdējie priek�ējo riteņu grie�anās �uksti, bet tad arī tie it kā izpūta pēdējo dva�u un apstājās.

Le Chiffre un abiem viņa rokaspui�iem no savas slēptuves atlika mērot tikai da�us jardus.

- Lieciet nost �aujamos un velciet viņu ārā, - Le Chiffre skarbi pavēlēja. - Es jūs pie�seg�u, ja vajadzēs. Esiet uzmanīgi un atcerie�ties, ka man nav vajadzīgs līķis. Un pastei�dzieties, sāk aust gaisma.

Abi vīri nometās ceļos. Viens no viņiem iz�vilka garu nazi un, izgriezis caurumu paceļa�majā jumtā, saņēma aiz pleciem Bondu, kuru bezsamaņa bija padarījusi smagu un nekus�tīgu. Otrs, ielocījies spraugā starp aug�pēdus guļo�o ma�īnu un uzbērumu, centās ielīst pa izsisto logu, lai atbrīvotu Bonda kājas, kas bi�ja iesprūdu�as starp stūri un jumtu. Tad tie lēnītēm, sprīdi pa sprīdim izvilka paģību�o pa caurumu jumta audumā.

Kad Bonds beidzot tika noguldīts uz ceļa, Le Chiffre miesassargi bija nosvīdu�i un no�ta�ķīju�ies ar eļļu un putekļiem.

Tievais virs pataustīja Bonda sirdspukstus un spēcīgi iepļaukāja viņa vaigus. Kad Bonds ievaidējās, kalsnais sita vēlreiz.

- Pieliks, - teica Le Chiffre. - Sasieniet vi�ņam rokas un velciet iek�ā ma�īnā. Ķer! - Viņ� pasvieda vienam no saviem vīriem auk�las kamolu. - Vispirms iztuk�ojiet viņa kaba�tas un atdodiet man tā ieroci. Viņam to varē�tu būt vairāki, bet pārējos mēs dabūsim vē�lāk.

Le Chiffre savāca visus tam pasniegtos priek�metus kopā ar Bonda "Berettu" un, sī�kāk neaplūkojis, iestūma tos savās platajās kabatās. Tad viņ� atstāja vīrus un devās uz ma�īnu. Viņa seja nepauda ne satraukumu, ne prieku.

Bondu no bezsamaņas izrāva sāpes, ko ra�dīja cie�i sasietā virve ap plaukstu locītavām. Patiesībā viss ķermenis smeldza tā, it kā to kāds no galvas līdz kājām būtu apstrādājis ar koka milnu, tomēr, kad viņu uzrāva stāvus un mēģināja iestumt jau iedarbinātajā sitroe- nā, kas stāvēja uz �aurā sānceļa, Bonds sa�prata, ka kauli tomēr nav lauzti. Viņ� tomēr neizjūta ne mazāko vēlē�anos uzsākt izmisīgu bēg�anas mēģinājumu, tādēļ bez preto�anās ļāva sevi iegrūst ienaidnieka ma�īnā.

Bonds nespēja valdīt pār savu ķermeni un nespēja arī sakarīgi domāt. Pēdējā diennakts bija sagādājusi pārlieku daudz pārbaudīju�mu, un �is ienaidnieka dotais trieciens bei�dzot viņu bija pieveicis. �oreiz laikam nebija vērts cerēt uz brīnumu. Neviens nezināja, kur viņ� atrodas, un neviens nesāks viņu meklēt ātrāk kā - labākajā gadījumā - nākamās die�nas rītā. Ma�īnas vraku atradis ātri, bet paies krietns laiks, kamēr identificēs tās īpa�nieku.

Bet Vespere� Viņ� paskatījās uz tievo vīre�li, kur�, aizvēris acis, zvilnēja tam blakus, un pēk�ņi sajuta kaut ko līdzīgu nicinājumam. Sasodītais muļķa skuķis, atļāvis sevi sasiet kā cāli uz iesma, gul ar svārkiem pār galvu, it kā būtu kāds lupatu vī�ķis! Bet jau nākamajā mirkli Bondam kļuva meitenes �ēl. Viņas ne�aizsargātās kailās kājas bija tievas kā bērnam.

-� Vesper, - viņ� maigi no�ukstēja.

No saiņa stūrī nenāca ne skaņas, un pār Bonda ķermeni noskrēja karsts izbaiļu vilnis, ta�u tad viņa mazliet sakustējās.

Tai pa�ā brīdī tievais vīrietis ietrieca dūri Bonda krūtīs.

-� Aizveries!

Bonds sāpēs saliecās un tā pasargāja sevi no otra tikpat spēcīga sitiena, kas tagad trā- plja lāpstiņu rajonā, liekot viņam atkal izliek�ties, cinoties pēc elpas.

Tas bija profesionāls, ar plaukstas malu izdarīts sitiens, kas, pat ja tika raidīts bez īpa�as piepūles, varēja kļūt liktenīgs, ja vien bija precīzs. Kalsnais atkal pievēra acis. Bū�dams īsts cietsirdības iemiesojums, tas spētu iedvest bailes jebkuram. Bonds cerēja, ka ag�rāk vai vēlāk viņam radīsies izdevība tikt �im virām pie rīkles.

Pēk�ņi ar skaļu troksni tika atvērts ma�ī�nas bagā�as nodalījums. Bonds prātoja, ka �ie divi laikam gaidīju�i, kamēr tre�ais savāc naglu paklāju - tādus kara laikā izmantoja preto�anās kustības dalībnieki, kad vēlējās apturēt vācu �tāba automa�īnas.

Atkal un atkal viņam nācās apbrīnot �o ļau�u prasmi pielietot da�ādas - gan pa�u iz�domātas, gan no citiem aizgūtas - idejas. Vai M. būtu par zemu novērtējis viņu attapību? Bonds centās apslāpēt dusmu uzplūdu pret Londonu. Viņam pa�am tas bija jāzin un jā�saprot, viņam pa�am vajadzēja būt piesardzī�gākam un ņemt vērā daudzās sīkās brīdinā�juma zīmes. Bondam sametās kauns par sevi, atceroties, cik bezrūpīgi viņ� "Roi Galant" bija laistījis �ampanieti, kamēr ienaidnieks rūpīgi gatavojās prettriecienam. Viņ� lādēja sevi un savu vieglprātību, kas bija likusi justies pār�liecinātam, ka kauja izcīnīta un ienaidnieks lai�as lapās.

Visu �o laiku Le Chiffre nebija teicis ne vārda. Bagā�as nodalījuma pārsegs tika aiz�cirsts, un tre�ais vīrs, ielēcis ma�īnā, iekārto�jās blakus Le Chiffre, kur� tūlīt izgrieza auto atpakaļ uz galvenā ceļa. Drīz vien, vadītajam veikli rīkojoties ar ātrumu pārslēgu, auto traucās gar piekrasti ar septiņdesmit jūd�u ātrumu stundā.

Austo�ajā gaismā - bija pieci no rīta - Bonds pazina ceļu un atcerējās, ka pagrieziens uz Le Chiffre villu būs pēc vienas divām jū�dzēm. Viņam pat prātā nebūtu ienācis, ka uz�brucēji vedis Vesperi turp. Tagad, sapratis, ka meitene kalpojusi tikai par ēsmu uz āķa, Bonds ieraudzīja visu ainu citā gaismā.

Tas, protams, nebija nekas patīkams. Pir�mo reizi kop� sagūstī�anas brī�a Bondam pār muguru pārskrēja baiļu trīsas un viņ� saju�tās pa īstam neomulīgi.

Desmit minūtes vēlāk sitroens grīļīgi no�griezās pa kreisi, noripoja simts jardu pa mazu sānceliņu, kas vietumis bija aizaudzis ar zāli, un tad starp divām pussagruvu�ām ģip�a ko�lonnām iebrauca nolaistā pagalmā, kuru ie�tvēra augsta sēta. Virs sarūsēju�a durvju zva�na rēgojās cinka plāksnite ar uzrakstu "Les Noctambules"*, bet zemāk - "Sonnez SVP"**.

Aplūkojis betona fasādi, Bonds nosprieda, ka ēka celta tipiskā fran�u piejūras villu stilā. Iztēlē viņ� redzēja, kā no Rojālas sūtīta apkal�potāja pavasaros izmē� no istabām visu zie�mu krāju�os putekļus un nosprāgu�as mu��as un atrauj vaļā logus, lai, gaidot jaunos atpūtniekus, atbrīvotu telpas no sasmakuma. Reizi piecos gados dro�i vien tika balsinātas sienas un atsvaidzināta ēkas ārējās daļas ko�ka apdare, lai māja varētu priecīgi uzsmaidīt pasaulei. Tostarp ziemas lieti un koka �ķirbās patvēru�ies kukaiņi pūlējās, ko jaudāja, un ēka ātri vien izskatījās tikpat nopluku�i kā ie�priek�.

Tomēr Le Chiffre �ārīta nodomiem - pro�tams, ja Bonds, tos iztēlodamies, nekļūdī�jās, - ēka derēja lieliski. Pa �o laiku auto neti�ka pabraucis garām nevienai citai mājai, un no tā, cik viņ� bija paguvis izpētīt dienu iepriek�, Bonds atcerējās, ka tikai labu gabalu tālāk uz dienvidiem atrodas kāda vientuļa ferma.

"Mēnessērdzīgie, naktsstaiguli. "Lūdzu, zvaniet!"

Tievais vīrelis izrāva viņu no ma�īnas un ar asu elkoņa triecienu pa ribām bikstīja uz priek�u. Bonds aplēsa, ka Le Chiffre varēs ar saviem gūstekņiem mierīgi nodarboties vis�maz vairākas stundas, un mugurai atkal pār�skrēja sīki drebuji.

Le Chiffre atslēdza dunas un nozuda mājas iek�ienē. Vespere savā pagalam nepiedienīgajā izskatā tika grūsta viņam nopakaļ, un vīrs. ku�ru Bonds bija iedēvējis par "Korsikāni", to pa�vadīja, bārstīdams neķītrus izteicienus fran�u valodā. Bonds sekoja bez mudinā�anas, lai ne�dotu kalsnajam iespēju palaist rokas.

Aiz viņiem nosprakstēja slēdzene.

Le Chiffre tagad stāvēja durvīs, kas veda uz telpu pa labi, un klusējot māja ar saliektu pirkstu, saukdams Bondu pie sevis.

Vesperi pa galeriju bīdīja uz mājas aizmu�gurējo dalu. Bonds pēk�ņi pieņēma lēmumu.

Ar asu spērienu viņ� atmuguriski trāpīja pa tievā vira apak�stilbiem, likdams sāpēm to uz mirkli paralizēt, un metās pakal Vesperei. Tā kā Bonds sasieto roku dēļ spēja darboties tikai ar kājām, viņa izredzes nebija pārāk lielas. Varēja vienīgi censties pēc iespējas vairāk kaitēt abiem miesassargiem un pārmīt kaut da�us vārdus ar Vesperi, uzmundrinot meiteni, lai tā nepadodas.

Kad Korsikānis cīņas gatavībā pagriezās pret viņu, Bonds ar labo kāju raidija spērienu tam pa cirk�ņiem. Korsikānis zibenīgi atsprā�ga atpakaļ līdz sienai un, Bonda kājai noslī�dot gar gurnu, izstiepa kreiso roku un stingrā tvērienā sagrāba uzbrucēja lielu.

Bonds zaudēja līdzsvaru, otra kāja paslī�dēja, un viņ� ar visu ķermeni smagi triecās pret zemi.

Kādu mirkli viņ� gulēja ejas vidū, zaudējis elpu. Tad pieskrēja tievais un, sagrābis aiz apkakles, uzrāva gūstekni stāvus. Satvēris rokā pistoli, viņ� ziņkārīgi palūkojās Bonda acīs, nesteidzoties noliecās un no visa spēka zvēla ar iero�a spalu pa Bonda apak�stilbiem. Bonds ievaidējās un saļima ceļos.

-� Ja tas atkārtosies, es to pa�u izdarī�u pa taviem zobiem, - tievais virs sliktā fran�u va�lodā piedraudēja.

Durvis aizcirtās, noslēpdamas skatienam Vesperi un Korsikāni. Bonds pagrieza galvu pa labi. Le Chiffre, panācies da�us soļus uz priek�u, pacēla pirkstu un vēlreiz ar �estu ai�cināja nākt pie viņa, pirmo reizi pa visu �o laiku ierunādamies.

-��� Nāciet �urp, dārgais draugs! Mēs velti �ķie�am laiku.

Angliski Le Chiffre runāja bez akcenta. Vi�ņa balss bija zema, maiga un mierīga, bez jebkādām emocijām. Tā varēja runāt ārsts, kur� aicina ienākt nākamo pacientu - histēri- ķi, kur� stridas ar māsiņu.

Bonds atkal sajutās vārgs un nespēcīgs. Tikai ists d�iu-d�ilsa meistars spētu tik pras�mīgi taupīt enerģiju un būt tik aukstasinīgs kā Korsikānis. Arī tievā vira mierīgās un pre cīzās kustības bija apbrīnas vērtas.

Bonds pakļāvīgi devās atpakaļ pa galeriju.

Viņam nebija nekā, ko parādīt �iem ļau�dīm, ja nu vienigi svaigie nobrāzumi, kas ie�gūti, nemākulīgi pretojoties.

Kāpdams pāri slieksnim, Bonds saprata, ka tagad pilnīgi un galigi atrodas savu preti�nieku varā.

Lielā, trūcīgā telpa bija iekārtota lētā fran�u art nouveau stilā [46] . Varbūt sākotnēji tā tikusi iecerēta kā dzīvojamā istaba, bet, sprie�ot pēc trauslās bufetes ar spoguļstikliem, augļu trau�ka, kura oran�ā glazūra likās pagalam saplai�sājusi. un diviem krāsotiem koka sve�turiem, kas aizņēma visu tālāko sienu un nekādi nesa�derējās ar izbalēju�o rozā dīvānu telpas pretējā pusē, tā tikpat labi varēja būt ari ēdamistaba.

Tas tomēr nelikās īsti ticami, jo istabas centrā trūka ēdamgalda. Tur vāļājās tikai maza, nopleķota paklāja �etrstūris ar futūris�tisku ainavu brūnos toņos.

Tie�i pretī logam stāvēja �ajā telpā gau�ām neiederīgs - drīzāk tronim līdzīgs - ozolkoka krēsls ar sarkana samta sēdekli. Blakus tam bija novietots mazs galdiņ�, uz kura atradās tuk�a karafe un divas ūdens glāzes, bet otrā pusē - pīts atzveltnes krēsls ar ieliektu sē�dekli un bez polsterējuma.

Puspievērtas venēcie�u logu �alūzijas aizse�dza dalu ainavas, tomēr slīpie austo�ās saules stari, ielauzu�ies istabā, krita pār mēbelēm, ko�ajām tapetēm un netīrajiem grīdas dēļiem.

Le Chiffre norādīja uz pīto krēslu.

- Tas mums derēs ideāli, - viņ� teica tieva�jam. - Ātri sagatavo viņu un, ja pretojas, ne�daudz piestrādā!

Viņ� pagriezās pret Bondu. Platajā sejā ne�bija nekādas izteiksmes, un apaļās a�teles li�kās pilnīgi vienaldzīgas.

-�� Velc nost drēbes! Par katru preto�anās mēģinājumu Bezils tev salauzis vienu pirk�stu. Mēs nedzenam jokus, un tavs veselibas stāvoklis mums ir pilnīgi vienaldzīgs. No tā, kāds būs sarunas iznākums, ir atkarīgs, vai tu vēl dzīvosi, vai mirsi jau pavisam drīz.

Viņ� pamāja par Bezilu nosauktajam vī�ram un izgāja no istabas.

Kalsnā vīra pirmā darbiba bija visai savā�da - viņ� atvāza saliekamo nazi, ar kuru bija izgriezis caurumu Bonda ma�īnas jumtā, un, pievilcis tuvāk pīto krēslu, izgrieza no tā sē�dekļa vietu.

Atkal pienācis pie Bonda, viņ� iebāza neaiz�taisīto nazi �aketes krū�u kabatā kā parastu pildspalvai un, pagriezis gūstekni pret gaismu, atbrīvoja tā rokas no virves. Pēc tam viņ� 110 jau�na paņēma nazi labajā rokā un nostājās blakus.

-�� Vi te!*

Bonds stāvēja, braucīdams sāpo�ās delnu locītavas, un klusībā prātoja, cik daudz laika viņ� tiem atņemtu pretojoties. �ādās pārdo�mās viņ� bija kavējies tikai vienu acumirkli, tomēr kalsnais vīrelis jau paliecās uz priek�u, ar veiklu brīvās rokas kustību satvēra Bondu aiz �aketes apkakles un nogrūda zemē, at�lauzdams atpakaļ viņa rokas. Bonds, labi zi�nādams �o seno policijas tvērienu, a�i nome�tās uz viena ceļgala un pārsvieda uzbrucēju sev pāri. vienlaicīgi aizlidinot pa gaisu arī vi�ņa nazi, kur� nokrita zemē tie�i aiz muguras. Kaut kas no�ņirkstēja, un Bonds sajuta auk�stu metālu pārslīdam miesai. Asais asmenis bija pār�ķēlis �aketes audumu visā muguras garumā, un Bonda pleci pēk�ņi kļuva kaili, jo abas �aketes puses noslīdēja uz priek�u.

Viņ� nolamājās un pielēca kājās. Arī preti�nieks jau bija nostājies iepriek�ējā pozā un satvēris rokā nazi. Bonds atļāva abām �ake�tes daļām nokrist uz grīdas.

- Allez.[47] - tievais vīrs no�ņāca, un �oreiz balsi varēja just aizkaitinājumu.

Bonds paskatījās viņam acīs un lēnām sā�ka vilkt nost kreklu.

Klusiem soļiem istabā atgriezās Le Chiffre. Rokā viņ� turēja katliņu, no kura plūda kafijas smar�a. Viņ� nolika to uz mazā galdiņa blakus logam kopā ar diviem citiem mājsaimniecības priek�metiem - trīs pēdas garu savītu niedru tepiķu dauzāmo un koka grebjamo duncīti.

Ērti iekārtojies tronim līdzīgajā krēslā un ielē�jis vienā no glāzēm mazliet kaiijas, viņ� ar kāju pagrieza pret sevi niedru krēslu, kura sēdekļa vietā tagad rēgojās vairs (ikai ovāls koka rāmis.

Bonds pilnīgi kails stāvēja istabas vidū, un uz viņa bālās ādas spilgti izcēlās daudzie nobrāzumi, bet pelēkajā sejā atspoguļojās pārgurums un apziņa par gaidāmo.

- Sēdies, - Le Chiffre pamāja uz krēslu sev pretī.

Bonds paklausīja.

Tievais virs attina auklu un piesēja Bonda delnu locītavas pie krēsla paro�iem, bet potī�tes - pie krēsla kājām, tad divas reizes aptina auklu ap viņa krūtīm zem padusēm un izvēra cauri spraugām krēsla atzveltnē. Mezgli tika profesionāli sasieti, un stingri nostieptā aukla sāpigi iegriezās Bonda miesā. Krēsla kājas bi�ja pietiekami atstatu viena no otras, un Bonds juta, ka nespētu to pat sa�ūpot.

Viņ� bija neaizsargāts kā visīstākais cie�tumnieks, turklāt kails.

Sē�amvieta un ciskas izspiedās cauri sē�dekļa rāmim.

Le Chiffre pamāja tievajam vīram, un tas klusi atstāja istabu un aizvēra aiz sevis dur�vis. Uz galda bija paciņa "Gauloises" un �ķil�tavas. Le Chiffre aizkūpināja cigareti un ie�malkoja kafiju, tad paņēma no niedrēm pīto tepiķu dauzāmo un, ērti atstutējis sev pret ceļgalu tā rokturi, ļāva otram galam balstīties uz grīdas tie�i zem Bonda sē�amvietas.

Viņ� uzmanīgi un pat mazliet sirsnīgi pa�skatījās gūstekņa acis, ta�u tad uz ceļgala at�balstītā roka pēk�ņi saspringa.

Sāpes bija necie�amas. Bonda ķermenis iz�liecās nevaldāmās spazmās. Seja savilkās aiz�turētā kliedzienā, bet lūpas saspringa, atsedzot zobus. Viņa galva krampjaini atliecās, un kļuva redzamas spēji pietūku�ās kakla dzīslas. Visi muskuļi uz sitienu bija reaģēju�i kā uz elek�trisko strāvu, bet pirksti tik krampjaini sa�ņau�dzās, ka locītavas �ķita paliku�as pilnigi bez asinīm. Tad ķermenis atslāba un pārklājās ar sviedru pērlītēm. Viņ� izdvesa rupju gārdzienu.

Le Chiffre gaidīja, kad Bonds atvērs acis.

-�� Nu, kā ir, manu mīlulīt? - Viņ� tēvi�ķīgi pasmaidīja. - Vai tas padara bildi skaidrāku?

Sviedru lāse no Bonda zoda nopilēja uz krūtīm.

-�� Es domāju, tagad mēs varētu ķerties pie lietas. Varbūt tu pratīsi visai driz tikt ārā no ķezas, kurā pats esi iekūlies. - Viņ� izpūta kuplu dūmu mutuli un brīdinādams spēji trieca savu spīdzinā�anas rīksti pret grīdu tie�i zem Bonda krēsla.

-��� Manu mīlulīt, - Le Chiffre runāja gādīga tēva tonī, - pietiks ampelēties kā puikam, spē�lējot indiāņus. Tu nejau�i esi iesaistījies pieau�gu�o darī�anās un dro�i vien jau atskārtis, ka �ī pieredze var izrādīties samērā sāpīga. Tev vēl jāpaaugas, puisīt. Tava Londonas auklīte nu�dien nerīkojās prātīgi, sūtīdama tevi �urpu, apbruņoju�os tikai ar spainīti un lāpstiņu. Tie��ām nepārdomāti, bet tev pa�am - pagalam neveiksmīgi. Un tagad metīsim jokus pie ma�las, dārgais draugs, lai gan es esmu pārlieci�nāts, ka tev, zēniņ, mana pamāco�ā vakara pasaciņa nebūt neliekas pārāk gara.

Pēk�ņi viņ� atmeta savu ķircino�o toni un uzlūkoja Bondu skarbi un nikni.

-�� Kur ir nauda?

Bonda asinim pieplūdu�ās acis tuk�i rau�dzījās viņam pretī.

Atkal tika raidīts pletnes sitiens, un atkal Bonda augums ķēmīgi izliecās.

Le Chiffre pagaidīja, kamēr upura sirds mazliet atgūst ritmu un apdullu�ās acis atkal atveras.

-�� Varbūt man vajadzētu sniegt da�us pa�skaidrojumus. Es turpinā�u piestrādāt pie ta�va ķermeņa visjūtīgākajām vietiņām, līdz tu atbildēsi uz maniem jautājumiem. Es nepazīs�tu �ēlastības un netaisos atmaigt. Tev nav ne mazākā iemesla cerēt uz ap�ēlo�anu pēdējā bridi, nedz ari uz bēg�anas iespējamību. �ī nav pasaciņa, kur ļaundaris tiek sakauts, bet varonis iegūst balvu un apprec daiļavu. Diem��ēl jāteic, ka dzīvē viss ir savādāk. Ja turpinā�si tiepties, mēs tevi spīdzināsim, līdz tu būsi uz ārprāta robe�as. Tad atvedīsim skuķi un ķersimies pie viņas tavu acu priek�ā. Ja ar to nepietiks, mēs jūs abus nomocīsim līdz nāvei, un tad man nekas cits neatliks, kā pamest jū�su līķus �eit un doties pāri robe�ai, kur mani jau gaida kāds kluss namiņ�. Tur es uzsāk�u nodarboties ar kaut ko noderīgāku un ienesī�gāku un līdz sirmam vecumam mierīgi dzīvo��u draudzīgā ģimenē, kuru pilnīgi noteikti iz�veido�u. Nu tu redzi, mīlulīt, ka man nav ko zaudēt. Ja tu man iedosi naudiņu, labāk būs mums abiem, ja nē, es tikai paraustī�u plecus un rīko�os pa savam.

Le Chiffre apklusa, un viņa plauksta atkal apņēma putekļu dauzāmā kātu. Bonda miesa sūrstēja pat no niedru pieskāriena.

- Tev, mans dārgais draugs, atliek tikai ce�rēt, ka es pietaupī�u tev sāpes un pasaudzē��u tavu dzīvību. Citas izvēles nav. Absolūti nekādas. Nu, kā būs?

Bonds aizvēra acis un sagatavojās cie�a�nām. Viņ� zināja, ka visgrūtāk ir paciest spī�dzinā�anas sākumu. Darbojas tā saucamā agonijas parabola. Sāpes pakāpeniski pieaug, lidz sasniedz galējo robe�u, kad nervi ir no�trulināju�ies - to reakcija pavājinās un iestā�jas bezsamaņa vai nāve. Bonds klusībā lū�dzās, kaut drīzāk nokļūtu līdz �ai virsotnei un viņa gars �ajā ceļā nesalūztu. Ratu ripo�a�nu no kalna lejā, lidz pat melnajam akacim, varēs paciest vieglāk.

Viņa kolēģi, kuri bija pārdzīvoju�i spīdzi�nā�anu pie vācie�iem vai japāņiem, tika stās�tīju�i, ka tās beigās iestājas tāda kā brīni��ķīga miera un tvīksmes sajūta, kas var novest pat pie seksuāla pārdzīvojuma, kad sāpes pārvēr�as baudā, bet naids un bailes, ko izjūt pret mocītājiem, kļūst par mazohistisku pie�ķer�anos. Spēt neizrādit �o eiforiju ir augstā�kā gribasspēka pārbaude. Ja spīdzinātājs to uztvēra, tas vai nu tūlīt upuri nogalināja, lai aiztaupītu sev liekas pūles, vai ari ļāva tā ner�viem atkopties un tad sāka visu no jauna.

Bonda acis nedaudz pavērās.

Le Chiffre to jau bija gaidījis, un niedru moku riks kā klabur�ūska 110 jauna pacēlās sitienā. Tā dzēla atkal un atkal, tā ka Bonds nespēja apslāpēt kliedzienu, bet viņa ķerme�nis krēslā lēkāja kā aukliņu vadīta marionete.

Le Chiffre rimās tikai tad, kad Bonda krampju lēkmes jau bija kļuvu�as pavisam trulas. Kādu laiku viņ� sēdēja, malkodams kafiju un raukdams pieri kā ķirurgs, kas vēro sava pacienta kardiogrammu sare�ģītas ope�rācijas laikā.

Kad Bonda plakstiņi nodrebēja, viņ� sita atkal, bet �oreiz jau daudz nepacietigāk.

-� Mēs zinām, ka nauda atrodas kaut kur tavā istabā, - viņ� teica. - Tu izņēmi no kases �eku par �etrdesmit miljoniem franku, un es zinu, ka tu devies atpakaļ uz viesnīcu, lai to tur noslēptu.

Bonds brīnījās, cik pārliecināti Le Chiffre to pateica.

-� Tūlīt pēc tam tu aizgāji uz naktsklubu, - tur�pināja Le Chiffre, - bet �etri mani vīri ieradās viesnīcā, lai pārmeklētu tavu istabu.

"Munci būs viņam palīdzēju�i," nodomāja Bonds.

-� Tavās bērni�ķīgajās slēptuvītēs mēs atra�dām daudz krāmu. Tualetes poda ūdens- tvertnes pludiņ� glabāja mazu, interesantu �ifra strēmelīti, bet zem atvilktnes dibena bija pielīmēti �ādi tādi dokumenti. Tavas mēbelī- tes ir sadalītas gabalos, bet aizkari, gultasve�ļa un drēbes - sīkās skrandās. Tika pārmek�lēts katrs spridis, un viss, kas bija kaut kur piemontēts, nu ir atmontēts. Atklāti sakot, tev nelaimējās, ka mēs neatradām �eku. Ja mēs to būtu atradu�i, tu tagad mierīgi �u�ētu savā gultiņā, varbūt ar daiļo Lindes jaunkun�dzīti blakus. - Viņ� zvēla atkal.

Cauri sarkanajai miglai acu priek�ā Bonds redzēja Vesperes tēlu. Viņ� iedomājās, ko abi miesassargi tagad ar meiteni dara. Tie jau nu neatstās iespējas neizmantotas, pirms nodos gūstekni Le Chiffre rokās. Viņ� iedomājās bie�zās, siekalainās Korsikāņa lūpas un kalsnā nesteidzīgo brutalitāti. Nabaga neaizsargātajai būtnei to visu nāksies izbaudīt uz savas ādas. Tik bezpalīdzīgai kā mazam dzīvnieciņam.

Le Chiffre turpināja spriedelēt.

- Spidzinā�ana ir �ausmīgs izgudrojums, - to sakot, viņ� aizsmēķēja jaunu cigareti, - un spīdzinātājam nav jābūt īpa�i asprātīgam, it īpa�i, ja pacients, - viņ� apmierināti pasmai�dīja, izrunājot �o vārdu, - ir vīrietis. Redzi, mans dārgais Bond, ar vīrieti nav nepiecie��ams būt izsmalcinātam. Ar tik vienkār�u instrumentu kā �is, vai ar jebkuru citu, vīrie�tim var sagādāt tik stipras sāpes, cik vien tas vispār ir iespējams un nepiecie�ams. Netici tam, ko esi lasījis grāmatās par karu. Par �o metodi labākas nav. Tā rada ne vien tūlītējas cie�anas, bet arī domu par to, ka tava vīrietība palēnām tiek sasista lupatās, un, ja tu nepa�dosies, �ī akta beigās vairs nevarēsi saukt sevi par vīrieti. Tai, manu dārgo Bond, ir jābūt briesmīgai apziņai, ka tevi sagaida lēnas agoni�jas krampju virkne, kas plosīs tavu ķermeni un tavu prātu, lidz pienāks bridis, kad tu vairs to nespēsi izturēt un lūgsies mani, lai drīzāk padaru tev galu. Tas ir nenovēr�ami, ja vien tu man nepateiksi, kur esi noslēpis naudu.

Viņ� ielēja savā krūzē kafiju un izdzēra - lūpu kaktiņos iegūla brūnas svitras.

Bonda mute raustījās, cen�oties kaut ko pateikt. Beidzot viņ� spēja izgrūst griezīgu skaņu.

-�� Dzert, - Bonds lūdza, un viņa mēle mēģi�nāja samitrināt izkaltu�ās lūpas.

-�� Protams, manu mīlulīt, cik neapdomīgi 110 manas puses. - Le Chiffre ielēja mazliet kafijas otrā glāzē. Uz grīdas ap Bonda krēslu sviedru lāses bija iezīmēju�as tum�u apli.

-�� Bez �aubām, ka ir nepiecie�ams samitri�nāt tavu mēli.

Le Chiffre nolika tepiķu dauzāmo zemē starp savām resnajām kājām, uzslējās stā�vus, apgāja Bondam apkārt un nostājās vi�ņam aiz muguras. Ar vienu roku saņēmis Bonda sasvīdu�os matus, viņ� atlieca galvu atpakaļ un lēnītēm, tā, lai upuris neaizritos, lēja viņa rīklē kafiju. Pēc brī�a mocītājs atlai�da matus un ļāva Bonda galvai brivi nokrist atpakaļ uz krūtīm. Atgriezies savā vietā, Le Chiffre atkal paņēma tepiķu dauzāmo.

-�� Nauda tev nepalīdzēs. - Likās, ka Bonds saņēmis pēdējos spēkus, lai to pateiktu. - Pēc tās policija tevi sadzīs rokā.

Pārguris no piepūles, viņ� atkal nokāra galvu. Bonds mazliet, bet patie�ām tikai maz�liet pārspīlēja savu fizisko sabrukumu. Node�rēja jebkas, lai tikai novilcinātu laiku, attāli�not nākamo sāpju impulsu.

-�� Ai, mīļo puisīt, es nudien aizmirsu tev pastāstīt. - Le Chiffre viltīgi smaidīja. - Mēs ta�u pēc draudzīgā ma�a satikāmies ārā, pie kazino. Tu teici, ka esot spēlējis tikai sporta pēc, un piedāvāji revan�u - vēl vienu spēli ti�kai starp mums abiem. Tas, protams, bija ļoti cēli. Tu rīkojies kā īsts angļu d�entlmenis. Tomēr �ai reizē tu diem�ēl zaudēji, un tas tev tik ļoti sabojāja garastāvokli, ka tu pasiti asti gaisā un tai pa�ā naktī aizdrāzies no Rojālas nezināmā virzienā. Tomēr, tā kā tu patie�ām esi īsts d�entlmenis, tu atstāji zimiti, kurā vi�su paskaidroji, lai man nebūtu nekādu grūtī�bu tevi un tavu �eku sameklēt. Redzi, mīļo zēn. viss ir labi pārdomāts, un tev par mani nav jāraizējas. - Un viņ� nekaunīgi ieķiķinā- jās. - Vai turpināsim? Manā rīcībā ir laiks vai vesela mū�a garumā, un, godigi sakot, mani ļoti interesē, cik ilgi vīrietis spēj izturēt �āda veida� khm� iedro�inā�anu. - Un viņ� no- �vīkstināja pret grīdu niedru pletni.

"Tātad tāds ir iznākums," nodomāja Bonds, sirdij pagurstot. "Nezināmā virzie�nā�" Tas nozīmē jebkur - zem zemes, jūras dzelmē vai, pavisam banāli, zem sasistā bentlija. Tomēr, ja viņam bija lemts mirt ta�gad, varēja jau arī paciesties un to izbaudīt . Viņ� vairs necerēja, ka Metiss vai Leiters pa�gūs ierasties laikā, bet varbūt viņi paspēs notvert Le Chiffre, pirms tas paspējis no�zust. Pulkstenis dro�i vien bija jau septiņi. Ma�īna ap �o laiku varēja būt jau atrasta. Lai gan viņ� sevi nolēma elles mokām, to�mēr, jo ilgāk Le Chiffre varēs turpinās �o spīdzinā�anu, jo ticamāka bija iespēja, ka viņ� tiks atriebts.

Bonds pacēla galvu un ieskatījās Le Chiff�re sejā.

Viņa acu baltumi tagad bija sasārtu�i - tās izskatījās kā divi �ķīvī�i, kuros asiņu mērcē peldas pa mellenei. Platās sejas mitrā āda �ķita dzeltenīga it visur, kur to nesedza biezie bārdas rugāji. Kafijas pēdas lūpu kaktiņos pastiepa muti tādā kā neīstā smaidā, bet visu seju bija iesvītroju�as ēnas, kas krita no ve�nēcie�u logu �alūzijām.

- Nē, - Bonds apņēmīgi sāka, - tu�

Le Chiffre ierūcās un me�onīgā niknumā atsāka savu ne�ēlīgo darbu. Ik pa brīdim viņ� ierēcās kā zvērs.

Pēc desmit minūtēm Bonds jau bija iegri�mis svētlaimīgā bezsamaņā.

Tajā pa�ā brīdī Le Chiffre pārtrauca mocī��anu un ar brīvo roku notrauca no sejas sviedrus. Tad, paskatījies pulkstenī, pieņēma lēmumu.

Viņ� piecēlās un nostājās aiz saļimu�ā, sviedriem klātā stāva. Bonda seja un ķerme�nis virs vidukļa vairs neatgādināja dzīva cil�vēka miesu. Tikai sirds apvidū viegli pulsējo��ā āda liecināja, ka viņ� vēl nav miris.

Le Chiffre saņēma Bonda ausis un sāka tās berzēt. Tad pārliecās viņam pāri un vairā�kas reizes spēcīgi iepļaukāja pa vaigiem. Bon�da galva pēc katra sitiena �ūpojās no viena sāna uz otru. Palēnām viņa elpo�ana atjauno�jās, un pār lupām pārvēlās nomocīta dzīvnie�ka kunksts.

Le Chiffre paņēma glāzi, ielēja Bonda mutē nedaudz kafijas, bet atlikumu uz�ļakstija uz viņa sejas. Bonda acis lēnām atvērās.

Le Chiffre atgriezās pie sava krēsla un, aiz�dedzinājis cigareti, domīgi aplūkoja asiņu peļ�ķi zem nekustīgā ķermeņa sev pretī.

Bonds ievaidējās vēlreiz. Viņa acis atvērās un apdullu�u skatienu vērās mocītājā.

Le Chiffre ierunājās.

-�� Viss ir beidzies, Bond. Tagad mēs tevi piebeigsim. Vai tu saproti? Nevis nogalinā�sim, bet piebeigsim. Un tad ķersimies klāt tam skuķim un paskatīsimies, kas no jums abiem paliks pāri.

Viņ� pasniedzās galda virzienā.

-� Atvadies, Bond!

Likās glu�i neticami dzirdēt vēl tre�o balsi. Stundu ilgās spīdzinā�anas laikā bija skanēju�i Le Chiffre uzdotie jautājumi un viņa pa�a slā�pētie atbildes vaidi. Liii gan Bonda sajūtas bija tiktai notrulināju�ās, ka viņ� tikko spēja uz�tvert ārpasauli, tomēr sve�ā balss vienā mirkli lika atgūties. Viņ� atkal spēja gan redzēt, gan dzirdēt. Bonds uztvēra saspringto klusumu, kas iestājās pēc viena pus�ukstus izteiktā vār�da, un redzēja, kā Le Chiffre galva lēnām pace�ļas un sejā uzplaiksni apjukums un neticīgs pārsteigums, kur� lēnām pārvēr�as izbailēs.

-� Stop! - aizsmakusi balss klusu pavēlēja.

Bonds dzirdēja kādu no aizmugures klusu

tuvojamies.

-�� Met zemē! - balss turpināja.

Bonds redzēja, kā, Le Chiffre plaukstai paklausīgi atveroties, zemē nokrīt nazis, un izmisīgi centās izlasit sava mocītāja sejā, kas īsti noliek lur, aiz muguras, bet tā atspo�guļoja vienīgi stulbu neizpratni un �ausmas. Lai gan Le Chiffre lūpas sakustējās, pār tām izspruka tikai spalgs "hik". Gaļīgie vaigi trī- cēja, kad viņ� centās samitrināt izkaltu�o muti, lai kaut ko pateiktu. Klēpi gulo�ās ro�kas patvaļīgi raustījās. Viens no atnācējiem nedaudz sakustējās, sniedzoties pie viņa ka�batas, bet tad pēk�ņi atsprāga nost, un Bonds minēja, ka pret vīru dro�i vien liek vērsts iero�a stobrs.

Uz bridi iestājās klusums.

-�� SMER�.

Ar krīto�u intonāciju, it kā nekas cits vairs ari nebūtu pasakāms, �is vārds beidzot izlau�zās pār Le Chiffre lūpām. Tas visu izskaidro�ja. Tas pielika punktu.

-�� Nē, - viņ� pretojās, - nē, es� - bet mēle sapinās.

Varbūt Le Chiffre bija gribējis kaut ko pa�skaidrot, atvainoties, tomēr tas, ko viņ� re�dzēja atnācēju sejās, lika saprast, ka viss bū�tu veltīgi.

-�� Abi tavi vīri ir pagalam. Tu esi muļķis, zaglis un nodevējs. Mani atsūtīja no Padomju Savienības, lai tevi novāktu. Tev paveicies, ka man ir tik vien laika, lai tevi no�autu. Ja bū�tu savādāk, es izpildītu rīkojumu un liktu tev mirt ne�ēlīgās mokās. Tam postam, ko tu esi nodarījis, mēs neredzam robe�u.

Piesmakusī balss aprāvās. Istabas klusu�mā varēja dzirdēt Le Chiffre sēco�o elpu.

Ārā aiz loga �ivināja putni, daba modās jaunai dienai. Saules stari sildīja jau stiprāk, un sviedru lāses uz Le Chiffre sejas spo�i mir�dzēja.

-�� Vai atzīsti savu vainu?

Bonds sasprindzināja gribasspēku, pūlē�damies nezaudēt samaņu. Viņ� centās kon�centrēt skatienu un papurināt galvu, lai sa�kopotu domas, bet nervu sistēma bija it kā atslēgta un muskuļi neklausija prātam. Vie�nīgais, ko viņ� spēja, bija fokusēt skatienu uz pelēcīgo seju sev priek�ā un izvalbītajām acīm tajā.

Tieva siekalu stīdziņa iztecēja no atvērtās mutes un palika karājamies lūpu kaktiņā.

- Jā, - �ī mute teica.

Atskanēja "puff - ne skaļāks, kā no zobu pastas tūbiņas izspie�ot gaisa burbuli, tad ie�stājās klusums. Le Chiffre sejā pēk�ņi uzra�dās vēl viena acs - tie�i starp abām pārējām, pieres vidū virs resnā deguna. Maza melna actiņa bez skropstām un uzacīm�

Da�as sekundes visas trīs acis vēl it kā pārlūkoja istabu, tad seja sāka slīdēt uz sā�niem, un abas malējās acis noraustīdamās pavērsās pret griestiem. Smagā galva nokrita uz labā pleca, tad ķermeņa aug�daļa sagrīļo�jās un pārkārās pāri krēsla parocenim, it kā Le Chiffre kungam būtu kļuvis slikti. Papē�i nedaudz pa�ļūca pa grīdu uz priek�u, un ķer�menis sastinga.

Tagad augstais, tronim līdzīgais krēsls bezkaislīgi turēja savās koka rokās līķi.

Aiz Bonda muguras kaut kas gandriz ne�manāmi sakustējās. Kāda roka satvēra viņa zodu un atgāza atpakaļ galvu.

Mirkli Bonds bija spiests skatities divās spo�ās acīs, kas lūkojās uz viņu caur melnu masku. Seja zem platās cepures malām uz dzeltenbrūnā lietusmēteļa fona likās cieta kā akmens. Tas bija viss, ko uztvēra Bonda apzi�ņa, pirms viņa zods tika atlaists un galva noslīga atpakaļ uz krūtīm.

- Tev veicas, - teica balss. - Neesmu saņē�mis pavēli tevi novākt. Toties es tev atstā�u savu vizītkarti. Tu esi spēlmanis un labi proti savu lietu. Kādu dienu tu, iespējams, spēlēsi pret kādu no mums. tāpēc būs derīgi tevi ie�zīmēt kā spiegu.

Sve�ais apgāja apkārt Bondam un nostā�jās pie viņa labā pleca.

Atskanēja ass klik�ķis, atvā�oties nazim. Bonda redzes laukā parādījās pelēka pie�durkne, no kuras rēgojās netīra balta krekla aproce un spalvaina roka, kura turēja mazu duncīti. Uz mirkli tā sastinga virs Bonda la�bās plaukstas, kas bija cie�i piesieta pie krēs�la paro�a. Tad dun�a asmens iegrieza plauk�stas virspusē trīs taisnas �vīkas un ceturto, kas savienoja iepriek�ējās tie�i zem pirkstu kauliņiem. No �ī apgāztā "m" burta uz grīdas sāka pilēt asinis.

Sāpes, salīdzinot ar iepriek� pārdzīvoto, bi�ja niecīgas, tomēr ar to pietika, lai Bonds at�kal zaudētu samaņu.

Klusi soli aiz�abēja pāri istabai, ar tikko saklausāmu būk�ķi aizvērās durvis.

Cauri aizvērtajam logam telpā plūda dzī- vespriecigās vasaras skaņas. Uz sienas aug�stu pie griestiem, kā tievos diedziņos iekārti, trīsuļoja divi sārtas gaismas plankumiņi. �os baisos saules zaķī�us bija radījusi saule, kas, izlauzusies caur �alūzijām, rotaļājās asinspeļ- ķēs uz grīdas.

Laikam ritot, sārtie zaķi�i pārvietojās pa sienu uz priek�u un auga aizvien lielāki.

Ja sapnī tu saproti, ka sapņo, tad drīz pa�modīsies.

Nākamās divas dienas D�eimss Bonds at radās tie�i �ādā stāvoklī, tomēr samaņu ne�spēja atgūt. Viņ� it kā no malas vēroja pats savus sapņus, ta�u nepūlējās tajos iejauk- lies, lai gan daudzi no tiem bija paralizējo�i baisi un sāpīgi. Viņ� apzinājās, ka guļ gultā uz muguras, bet nevarēja pakustēties. Tad Bonds sajuta, ka ap gultu uz neilgu bridi sa�pulcējas ļaudis, tomēr viņ� nespēja atvērt acis un atgriezties reālajā dzīvē.

Viņ� jutās dro�āk �ajā tumsā un izmantoja to kā patvērumu.

Tre�ās dienas rītā asiņains murgs viņu, drebo�u un nosvīdu�u, atrāva īstenībā. Uz Bonda pieres gulēja kāda plauksta, kuru viņ� atcerējās redzējis arī sapnī. Viņ� centās pacelt roku un nogrūst �o plaukstu no savas pieres, bet nespēja pakustēties, jo bija piesaitēts pie gultas. Kaut kas līdzīgs balta zārka vākam traucēja, saskatīt gultas kājgali un pa�am sa�vu ķermeni. Viņ� gribēja izkliegt visneķītrākos lamu vārdus, ta�u tas prasītu pārāk daudz spēka. Vienīgais, ko viņ� spēja izdvest �ajā brīdī, bija vārgs �ņuksts. Tad pār Bonda vai�giem sāka plūst bezspēcības asaras, un viņam kļuva pa�am sevis necie�ami �ēl.

Atskanēja sievietes balss, kura palēnām, neatlaidīgi ielauzās viņa apziņā. Tā bija laipna un lēnīga, un Bonds saprata, ka runātāja ne�vēl viņam ļaunu, bet, glu�i otrādi, mierina. Tomēr viņ� nespēja noticēt. Viņam likās, ka tas ir tikai apmāns un jau pēc mirkļa atkal sāksies mocības. Tomēr, kad D�eimss sajuta, ka viņa seju maigi noslauka ar mīkstu drāni- ņu, kas smar�o pēc lavandas, viņ� atkal iegri�ma sapņos.

Kad da�as stundas vēlāk Bonds no jauna pamodās, baiļu sajūta bija izgaisusi un viņ� sa�juta savai ķermeni - siltu un apātiski laisku. Saule bija pielējusi balto istabu ar spo�u gais�mu, un pa logu tajā ieplūda dārza trok�ņi. Fo�nā varēja saklausīt klusu tuvējās pludmales viļņu �alkoņu. Bonds pakustināja galvu, un tū�līt, apģērbam no�aukstot, piecēlās netālu sēdē�jusī medmāsa. Glītā meitene parādījās viņa re�dzeslokā un, mīlīgi smaidot , saņēma aiz rokas.

-�� Man prieks, ka jūs beidzot esat pamo�dies, jo nekad mū�ā nebiju dzirdējusi kādu tik me�onīgi lamājamies.

Bonds pasmaidīja pretī. .

-��� Kur es atrodos? - viņ� vaicāja, un pats jutās pārsteigts par to, cik stingri un skaidri skanēja balss.

-� Jūs esat Rojālas aprūpes centrā, bet ma�ni �urp atsūtīja no Anglijas, lai par jums pa�rūpētos. Mēs �eit esam divas, un mani sauc par māsu Gibsoni. Bet tagad paguliet mierīgi, kamēr es aizie�u pie ārsta un pateik�u, ka esat nācis pie samaņas. Visu laiku, kop� esat �eit, jūs atradāties komā, un tas mums sagā�dāja nopietnas raizes.

Bonds aizvēra acis un domās izmeklēja sa�vu ķermeni. Visvairāk sāpēja delnu locītavas, potītes un labās plaukstas virspuse, kur krievs bija iegriezis pazi�anas zīmi. Ķermeņa vidusdaļa bija nejūtīga. Viņ� nosprieda, ka tur noteikti ievadīts kāds vietējās anestēzijas līdzeklis. Visus locekļus lauzīja trula sāpe. Saites spieda un traucēja, bet neskūtais vaigs sāpīgi ķērās palagos, un viņ� secināja, ka nav skuvies vismaz trīs dienas, tātad kop� spīdzi�nā�anas rīta varēja būt pagāju�as divas.

Prātā viņ� gatavoja noskaidrojamo jautāju�mu sarakstu, kad atvērās durvis un pa tām māsiņas pavadībā ienāca ārsts. Viņiem aiz muguras Bonds pamanīja Metisu, kur�, aiz plata smaida noslēpis savas patiesās rūpes par drauga veselību, klusītēm ieslīdēja istabā un apsēdās pie loga.

Ārsts - jauns inteliģenta izskata francū�zis - bija atbrīvots no citiem pienākumiem Otrajā birojā, lai varētu pievērsties vienīgi Bondam. Pienācis klāt un aplūkojis tempera�tūras likni gultas galvgalī, viņ� uzlika roku uz sava pacienta pieres.

Jaunā ārsta runas veids bija tie�s un at�klāts.

-�� Jums noteikti ir vesela virkne jautāju�mu, - viņ� teica lieliskā angļu valodā, - un es varētu izsmeļo�i atbildēt uz lielāko daļu no tiem. Tomēr nevēlos lieki tērēt jūsu spēkus, tādēļ aprobe�o�os ar kailiem faktiem, bet pēc tam da�as minūtes varēsiet aprunāties ar mesjē Metisu, kuram nepiecie�ams precizēt da�as detaļas. Tiesa, vēl gan ir pāragri risināt �ādas sarunas, ta�u es gribu, lai jums būtu mierīgs prāts un mēs varētu domāt vairs tikai par jūsu fiziskā stāvokļa uzlabo�anu.

Māsa Gibsone pievilka pie gultas krēslu, lai ārstam būtu kur apsēsties, un atstāja is�tabu.

-�� Jūs esat �eit jau gandrīz divas dienas, - tur�pināja ārsts. - Negadījumā cietu�o auto atra�da kāds fermeris, dodamies uz Rojālas tirgu, un tūdaļ ziņoja par to policijai. Drīz vien mes�jē Metiss noskaidroja, ka tā ir jūsu ma�īna, un tūdaļ kopā ar �o vīru devās uz villu "Les Noctambules". Tur viņi atrada jūs un Le Chiffre, kā arī Lindes jaunkundzi, kura, sa�skaņā ar pa�as sniegto liecību, bija tikusi cau�ri ar krietnām izbailēm. Viņa, protams, pār�cietusi �oku, bet pa�laik ir pilnīgi atlabusi un atpū�as savā viesnīcas numurā. No Londonas viņa ir saņēmusi pavēli palikt �eit, jūsu rīcī�bā, kamēr būsiet pietiekami atkopies, lai va�rētu veikt atpakaļceļu uz Angliju.

Abus Le Chiffre miesassargus atrada noga�linātus ar �āvienu pakausī. Izmantots 35. ka�libra �aujamierocis. Viņu vienaldzīgās sejas izteiksmes liecina par to, ka tie diez vai no- jautu�i slepkavas tuvo�anos. Abi tika atrasti tajā pa�ā istabā, kur Lindes jaunkundze. Le Chiffre ir miris - nogalināts ar �āvienu starp acīm. Vai jūs bijāt �īs nāves aculiecinieks?

-� Jā, - Bonds atbildēja.

-��� Jums pa�am ir nodarīti visai nopietni miesas bojājumi, ta�u dzīvībai briesmas vairs nedraud, lai gan esat zaudējis daudz asiņu. Ja viss ies labi, jūs pilnīgi atlabsiet, un nevie�na no jūsu ķermeņa funkcijām nebūs pavāji�nāta. - Ārsts plati pasmaidīja. - Baidos, ka da�as dienas jūs tomēr cietīsiet sāpes, bet es pacentī�os sniegt jums visu iespējamo palī�dzību. Tagad, kad esat atguvis samaņu, jūsu rokas tiks atbrīvotas, bet jums jācen�as ne�kustēties. Tomēr, kad kūdīsieties miegā, mēs jūs atkal piesprādzēsim. Vissvarīgākais patla�ban ir labi atpūsties un atgūt spēkus. �ai mirklī jūs vēl pārdzīvojat mentālā un fiziskā �oka fāzi. - Ārsts ieturēja pauzi. - Cik ilgi jūs tikāt spīdzināts?

-�� Apmēram stundu, - Bonds atbildēja.

-��� Tad atliek tikai pabrīnīties, ka vēl esal dzīvs, ar ko jūs arī apsveicu. Ne katram būtu pa spēkam kaut ko tādu izturēt. Tas lai kalpo jums par mierinājumu. Mesjē Metiss varēs apliecināt - manā praksē ir biju�i vairāki ga�dījumi. kad vīri piedzīvoju�i �ādu apie�anos, un diem�ēl neviens no viņiem nav to tik labi pārcietis kā jūs.

Ārsts pagriezās pret Metisu.

-�� Jums ir desmit minūtes laika, un tad jūs bez ierunām liksiet aizraidīts. Ja pēc �īs sa�runas pacientam sāks celties temperatūra, jums nāksies par to atbildēt.

Viņ� abiem plati uzsmaidīja un atstāja pa�lātu.

Metiss pienāca tuvāk un apsēdās ārsta vietā.

-�� Patīkams cilvēks, - teica Bonds, - es vi�ņam uzticos.

-��� Viņ� ir no biroja, - teica Metiss. - Īsts profesionālis. Tuvākajās dienās pastāstī�u tev par viņu kaut ko vairāk. �is virs domā, ka tu esi īsts brīnums, un es viņam piekritu. Bet ne jau tas patlaban ir vissvarīgākais. Kā pats va�ri iedomāties, vēl daudz kas jānoskaidro, un mani nomoka ar jautājumiem gan Parize, gan Londona un pat Va�ingtona mūsu drauga Leitera personā. Starp citu, - viņ� uz brīdi ap�klusa, - es saņēmu ziņu no M. Viņ� pats per�sonīgi man piezvanīja. Pateica, ka tava darbī�ba atstājusi uz viņu lielu iespaidu. Es vaicā�ju, vai tas ir viss, un M. piebilda: "Pasaki viņam, ka Valsts kase jūtas ļoti atvieglota." Tad viņ� nolika klausuli.

Bonds apmierināti pasmaidīja. Visvairāk viņu ieinteresēja ziņa, ka M. pats zvanijis Me�tisam. Tas bija kaut kas nedzirdēts. Neviens neko nedrikstēja zināt pat par M. eksistenci, kur nu vēl nonākt ar viņu tik tuvos kontak�tos, kas varētu atklāt �ī cilvēka personību. D�eimss iedomājās, kāds tracis tagad sacēlies Londonas slepenajā dienestā.

- Tajā dienā, kad tevi atrada, no Londonas ieradās kāds tievs, gar� vīrs ar vienu roku, - tur�pināja Metiss, nojauzdams, ka �ādas sīkas detaļas Bondam sagādās vairāk prieka nekā viss cits, - un nolīga medmāsas, kā arī parū�pējās par visu pārējo. Pat tava ma�īna tiek at�jaunota. �ķiet, tas ir Vesperes priek�nieks. Abi kopā pavadīja krietnu laiku, un viņ� deva tai rīkojumu par tevi rūpēties.

"S. nodaļas vadītājs," nodomāja Bonds. "Viņi man sniedz karalisku aprūpi."

-�� Tagad ķersimies pie lietas, - teica Me�tiss. - Kas nogalināja Le Chiffre?

-�� SMER�, - atbildēja Bonds.

Metiss iesvilpās.

-�� Dieviņ tētiņ, - viņ� ar cieņu noelsās, - tā�tad viņi tam tie�ām bija uz pēdām. Kādi tie iz�skatījās?

Bonds īsi pārstāstīja notikumus lidz Le Chiffre nogalinā�anas brīdim, atmezdams vi�su lieko un sniegdams tikai svarīgākās ziņas. Vārdi vēlās pār lūpām ar lielām grūtībām, un viņ� jutās atvieglots, kad stāsts bija galā. Bonds juta, kā, atceroties visu pārdzīvoto murgu, miesa pārklājās ar sviedriem, kas straumēm sāka līt pār pieri. Aug�up pa ķer�meni kāpa pulsējo�a sāpe.

Metiss saprata, ka ir pārāk aizrāvies. Bonda balss bija sākusi skanēt vārgāk un skatiens apmiglojās. Metiss pārtrauca iztau�jā�anu un uzlika roku Bondam uz krūtīm.

-�� Piedod, draugs, - viņ� teica. - Murgs ir beidzies. Tagad tu esi dro�ās rokās. Viss būs labi. Savu uzdevumu esi veicis spīdo�i. Mēs esam izziņoju�i, ka Le Chiffre pats no�āva abus savus miesassargus un pēc tam izdarīja pa�nāvību, jo saprata, ka nespēs atskaitīties par izsaimniekoto naudu. Strasbūrā un Zie�meļos sacēlies liels troksnis. Tur viņ� tika uz�skatīts par īstu varoni un komunistiskās par�tijas stūrakmeni Francijā. �is notikums ar bordeļu biznesu un azartspēlēm ir izsitis viņu organizācijai pamatu zem kājām, tāpēc tie ta�gad skraida apkārt kā apsvilu�i. Pa�laik ko�munisti cen�as palaist baumas, ka Le ChilTre pēdējās dienās esot cietis no vājprāta lēk�mēm. Tomēr pēc Torēza nāves �ie mēģināju�mi vairs nav ipa�i auglīgi. Liekas, viņi tomēr centīsies visu nokārtot tā, lai izskatās, ka Le Chiffre lielie plāni ir biju�i plānprātiņa murgi. Redzēsim, vai tas galu galā izdosies.

Metiss redzēja, ka viņa stāstītais ir radījis ce�rēto iespaidu. Bonda skatiens jau kļuva gai�āks.

-�� Vēl tikai pēdējais noslēpums, - Metiss tei�ca, - un tad apsolu, ka ie�u. - Viņ� paskatījās rokaspulkstenī. - Kuru katru bridi ārsts iera�dīsies, lai mani patriektu. Kas ir ar naudu? Kur tā ir? Kur tu to noslēpi? Mēs ari pārmeklē�jām tavu istabu sprīdi pa sprīdim. Tās tur nav.

Bonds smaidīja.

-�� Ir gan, - viņ� teica, - varbūt ne glu�i ista�bā. Pie katras istabas durvīm ir pieskrūvēta numura plāksnīte. Protams, gaiteņa pusē.

Kad Leiters mani tajā nakti atstāja, es vien�kār�i atvēru durvis un atskrūvēju �o plāksnī�ti, aizliku aiz tās salocīto �eku, tad atkal nu�muru pieskrūvēju atpakaļ. Tam tur vēl jopro�jām jābūt. - Viņ� smaidīja. - Man prieks, ka tomēr ir kaut kas, ko muļķa angļi var pamā�cīt gudrajiem francū�iem.

Metiss jautri iesmējās.

-� Tā laikam ir atmaksa par to, ka es tev ie�dzēlu ar to Muncu lietu. Tad jau laikam būsim kvīti. Starp citu, viņus mēs jau saņēmām ciet. Izrādās, ka nekādu lielo lomu tie nespēlē, tomēr da�us gadus viņiem �is solis būs jāpārdomā.

Viņ� steidzīgi piecēlās, jo istabā ienāca ārsts un stingri paskatījās Bondā.

-�� Ārā! - viņ� uzsauca Metisam. - Ārā, un atpakaļ vairs nerādieties!

Metiss paguva pamāt atvadu sveicienu un uzsaukt da�as uzmundrino�as frāzes, bet tūlīt tika izstumts laukā pa durvīm. Bonds dzirdēja stridā iekarsu�as balsis attālināmies pa gaite�ni un pārguris atslīga spilvenos, bet viņa sirds līksmoja par visu uzzināto. Bonda smadzenēs uz mirkli uzzibsnīja domas par Vesperi, bet tūlīt pat viņ� iegrima nemierīgā miegā.

Vēl bija da�i jautājumi, uz kuriem viņ� vē�lējās saņemt atbildes, bet tie varēja pagaidīt.

Bonds strauji atlaba. Kad Metiss trīs die�nas vēlāk atkal ieradās apraudzīt draugu, Bonds jau bija uzstutēts gultā sēdus, un viņa rokas vairs nebija piesprādzētas. Ķermeņa le�jasdaļa vēl joprojām atradās baltajā, zārkam lidzīgajā teltī, ta�u viņ� pats izskatījās līksms, un sāpju lēkmes vairs tikai paretam lika viņa acīm samiegties.

Metiss izskatījās sadrumis.

- Te būs �eks, - viņ� teica. - Sajūta, ka tev kabatā ir �etrdesmit miljoni franku, nav slik�ta, tomēr labāk paraksti to, un es ieskaitī�u naudu tavā Lionas kredītbankas kontā. Mūsu draugs no SMER� nav atstājis nekādas pē�das. Nekā, kur pieķerties. Domājams, ka uz villu viņ� braucis ar velosipēdu vai gājis kā�jām, jo tu ta�u nedzirdēji piebraucam ma�īnu un abi miesassargi acīmredzot arī. Tas nekā�du prieku nesagādā. Man nav gandrīz nekā�du vērā ņemamu faktu par �o SMER� organi�zāciju, un arī Londona man nevar palīdzēt. Va�ingtona gan teica, ka viņiem kaut kas ir, bet tās izrādījās parastās muļķības, kas iegū�tas no gūstekņiem, un tu jau pats zini, ka tām ir tikpat liela vērtība, kā Anglijas iedzīvo�tāju aptaujai par viņu valsts slepeno dienestu vai ari ierindas francū�a zinā�anām par Otro biroju.

-�� Es domāju, ka viņ� ir braucis no Ļeņin- gradas caur Var�avu uz Berlīni, - teica Bonds. - No Berlines ir daudz iespēju doties uz jebkuru vietu Eiropā. Tagad viņ� noteikti jau ir mājās un uzklausa pārmetumus, ka at�stājis mani dzīvu. �ķiet, ka viņi ir savāku�i krietnu faktu materiālu no tām da�ām rei�zēm, kad mūsu celi krustoju�ies, man pildot M. uzdotos darbiņus. Pats viņ� laikam domā, ka ir bijis ārkārtīgi asprātīgs, iegriezdams man plaukstā �o zīmi.

-� Ko tas nozīmē? - nesaprata Metiss. - Ārsts minēja, ka tev rokā iegriezts kaut kas līdzīgs otrādi apgrieztam "m" ar pagarinātu astīti aug�pusē. Viņ� neteica, ka tam varētu būt kāda nozīme.

-�� Es jau pats ari tam spēju uzmest tikai īsu acumirkli, pirms atslēdzos, tomēr vēlāk, pārsie�anas laikā, esmu �o meistardarbu ap�lūkojis vairākkārt, un man �ķiet, ka tas varē�tu būt krievu burts "�" - tas patie�ām izska�tās līdzigs apgāztam "m" ar astīti. SMER� ir saīsinājums no SMERĶ �PIONAM - nāvi spie�giem -, un viņam liekas, ka nu ir mani iezī�mējis kā spiegu. Tas, protams, nav nekas pa�tīkams, jo, kad atgriezī�os Londonā, M. dro�i vien liks man vēlreiz iet slimnīcā, lai pārstādī�tu ādu. Bet patiesībā tas mani vairs neuz�trauc, jo esmu nolēmis iesniegt atlūgumu.

Metisam pārsteigumā pavērās mute.

-� Atlūgumu? - viņ� neticīgi pārvaicāja. - Kā�da velna pēc?

Bonds novērsa skatienu un izlikās pētām savas apsaitētās rokas.

-�� Kad no manis tur centās izsist putek�ļus. - viņ� teica, - man pēk�ņi sāka iepatik�ties doma, ka varētu vēl padzīvot. Pirms Le Chiffre sāka, viņ� izmeta frāzi, kas iespiedu�sies man atmiņā. "Spēlēt indiāņus." Viņ� tei�ca, ka es rotaļājoties kā pui�elis. Tagad man liekas, ka varbūt Le Chiffre bija taisnība.

-��� Redzi, - Bonds turpināja, vēl joprojām skatīdamies uz saviem apsējiem, - jaunībā tev liekas, ka skaidri redzi, kur ir melns, kur balts, bet, kad tu kļūsti vecāks, to iz�ķirt nā�kas aizvien grūtāk. Skolā tev ar karotīti ielej mutē, kuri ir varoņi, kuri - ļaunie ienaidnieki, un tu audz liels un vēlies kļūt par varoni, kas nokaus ļaunos.

Viņ� iecirtīgi pavērās Metisā.

-��� Tā nu ir sanācis, ka divu pēdējo gadu laikā es esmu nogalinājis divus ļaunos. Pir�mais bija Ņujorkā. Japāņu �ifrē�anas speci�ālists mēģināja uzlauzt mūsu kodus Rokfelle- ra centra trīsdesmit sestajā stāvā, kur ir Ja�pānas konsulāts. Es paslēpos pretimeso�ā debesskrāpja �etrdesmitajā stāvā un mierīgi pāri ielai vēroju viņa darbo�anos. Tad man atsūtīja kolēģi no mūsu Ņujorkas biroja un pāris trīsdesmit tre�ā kalibra remingtonu ar optisko tēmēkli un klusinātāju. Mēs uzdabū- jām tos aug�ā līdz manai slēptuvei un vairā�kas dienas nosēdējām, gaidot pateicīgu bridi. Puisis iz�āva sekundi pirms manis. Viņa uz�devums bija tikai izsist caurumu logā, lai es varu trāpīt japānim. Lode laikam aizslīdēja gar stiklu, Dievs vien zina, kurā virzienā, ta��u, kad �āvu es, mērķēdams nule izsistajā caurumā, trāpiju japānim tie�i starp zobiem, kad tas, muti pavēris, pēk�ņi pagriezās pret logu, lai redzētu, kas tur notiek.

Bonda balss piesmaka.

-��� Darbiņ� tika padarīts diezgan tīri, bez lieka tra�a, no trīssimt jardu liela attāluma. Nekāda personīga kontakta. Nākamā reize Stokholmā nebija tik patīkama. Tur es nogali�nāju norvēģu dubultaģentu, kas spēlēja pret mums vācie�u labā. Pateicoties viņam, tiem jau bija izdevies saņemt gūstā divus mūsu vī�rus. Arī �oreiz visam vajadzēja notikt klusi un mierīgi. Tie�i tāpēc es izvēlējos viņa guļamis�tabu un nazi, bet tas nelga ilgi pretojās. �o divu nopelnu dēļ man pie�ķīra dubultnulles. Pa�am likās, ka esmu gudrāks par gudru, jo ieguvu stiprā un neuzveicamā reputāciju. Dubultnulles pie mums var saņemt tas, kur� spēj nogalināt aukstasinīgi un neatstājot pē�das. Tik tālu, - viņ� paskatījās uz Metisu, - viss izskatās vienkār�i brīni�ķīgi. Varonis nogali�na divus ļaundarus, bet tad varonis Le Chiff�re ķeras klāt ļaundarim Bondam. Un ļaunda�ris Bonds, kur� zina, ka patiesībā nemaz nav ļaundaris, sāk saprast, ko domāja tie divi vi�ņa pa�a upuri. Tad vairs nav tik viegli iz�ķirt, kas ir kas. Protams, - viņ� a�i turpināja, ne�ļaudams Metisam neko iebilst, - patriotisma jūtas dara savu un liek visam izskatīties ne�vainojami. bet �is valsts mēroga skatījums man �ķiet novecojis. �odien mēs cīnāmies pret komunismu. Lai tā būtu. Bet, ja darbība risinātos pirms piecdesmit gadiem, tad pa��reizējie konservatīvisma lozungi mūsos raditu tādu pa�u sa�utumu, kā �odien komunisma saukļi, un mums liktu doties cīņā, lai tos iz�nīcinātu. Vēstures gaita kļūst aizvien straujā�ka, un varoņi un ļaundari mainās lomām.

Metiss, paraudzijies Bondā pārsteigumā ieplestām acīm, paplik�ķināja draugam pa plecu un mierinādams saņēma viņa roku.

-� Tu gribi teikt, ka dārgais Le Chiffre, kur� darīja, ko varēja, lai tevi pārvērstu einuhā, nevar tikt kvalificēts kā ļaundaris? - viņ� vai�cāja. - Kad tu tā runā, varētu likties, ka viņ� tev sitis pa galvu, nevis� - Metiss zīmīgi pa�māja uz gultas kājgaļu. - Pagaidi tikai, kad M. tevi sūtīs neitralizēt vēl kādu le chiffre. Varu saderēt, ka divreiz viņam nebūs jāatkār�to. Un kā tad ar SMER�? Es tev teik�u, man nemaz nepatīk doma, ka viņi skraida apkārt pa Franciju un nogalina ikvienu, kas izskatās pēc viņu tik dārgās valsts iekārtas nodevēja. Tu ta�u esi sasodīts anarhists.

Bonds iesmējās.

-��� Protams, protams, - viņ� sacīja. - Pie�sauc vien katra vārda galā mūsu draugu Le Chiffre. Kas gan varētu būt vienkār�āk, kā pa�sludināt viņu par pa�u Sātanu. It īpa�i man, jo tie�i man viņ� sagādāja sātaniskas mokas. Ja viņ� tagad �eit ierastos, man varbūt arī rastos vēlē�anās apgriezt viņam sprandu uz līdzenas vietas, ta�u es to nedarītu, lai gan lam būtu attaisnojums - atriebība. Varbūt tā�pēc, ka manī notikusi morāles normu inven�tarizācija, bet varbūt savas valsts dēļ.

Viņ� uzmeta skatienu Metisam, lai redzē�tu, vai draugs jau garlaicībā ne�āvājas, klau�soties pārdomās par lietām, uz kurām pats lūkojās vienīgi kā uz pienākumu.

Metiss vērās pretī un smaidīja.

-�� Turpini, mans dārgais draugs! Angļi ir tik savādi. Glu�i kā krievu matrjo�kas. Tu tās ver vaļā, un katras vēderā ir cita, mazāka par ie�priek�ējo, bet pa�as pēdējās iek�pusē vairs nav nekā. Tuk�ums. Tomēr meklē�anas pro�cess ir bijis intriģējo�s. Turpini! Attisti savu domu līdz galam! Varbūt kādu no taviem argu�mentiem es varē�u aizņemties un likt galdā sa�vam priek�niekam, ja vēlē�os tikt vaļā no kāda nepatīkama uzdevuma. - Viņ� nīgri pasmīnēja.

Bonds izlikās �o īgnumu neievērojam.

-��� Lai būtu vieglāk at�ķirt labo no ļaunā, ļaudis ir radīju�i tēlus, kas iemieso �os pret�status to galējās izpausmēs. Tie at�ķiras kā melns no balta, un mēs tos dēvējam par Die�vu un Sātanu. Tomēr savā aklumā mēs esam atstāju�i nepamanītu kādu niansi. Par Dievu mums �aubu nav - viņa skaidrajā vaigā pa�zīstam vai katru bārdas rugāju, ta�u Sā�tans� Kāds viņ� īsti izskatās? - Bonda uzme�ta Metisam triumfējo�u skatienu.

-�� Kā sieviete, - Metiss ironiski atsmēja.

-��� Labi jau, labi, - turpināja Bonds, - tomēr es esmu mēģinājis dziļāk analizēt �o tematu. Esmu jautājis pats sev, kura pusē man būtu jānostājas. Es patiesībā jūtu līdzi Sātanam un tādiem viņa sekotājiem kā vecais, labais Le Chiffre. Sātanam neklājas viegli, un man vienmēr ir bijusi tieksme aizstāvēt tos, kam tiek darīts pāri. Mēs ta�u nedodam tam na�bagam iespēju paskaidrot savu nostāju. Mū�su rīcībā ir mū�senā grāmata par Dieva liku�miem, kas māca būt labiem, bet vai mums ir viena īsta grāmata par Sātanu, par ļaunumu, par to, kā cilvēks kļūst ļauns? Sātanam nav pravie�u, kas pierakstītu viņa desmit bau��ļus, un nav apustuļu, kas uzrakstītu viņa biogrāfiju. Viņa lietas nav mūsu dokumentu skapī. Par viņa isto būtību mēs nezinām ne�kā. Tikai to, ko vecāki mums vēstīju�i vakara pasaciņās. Tomēr, cik interesanti būtu izlasit grāmatu par Sātanu visās tā izpausmēs, ale�gorijas par ļaundariem, sakāmvārdus par ļaundariem, visa veida folkloru par ļaunda�riem� Mums ir tikai dzīvo cilvēku piemēri, kuri mūsu acīs nav pietiekami labi, un patie�sībā mēs vienmēr sekojam vienīgi savai intuī�cijai. Tātad, - turpināja Bonds, manāmi iesi�lis, - Le Chiffre kalpoja cēlam mērķim, patiesi rado�am mērķim, iespējams, pa�am nozīmī�gākajam mērķim uz zemes. Ar savu ļauno ek�sistenci, kuru es tik muļķīgā kārtā palīdzēju iznīcināt, viņ� izstrādāja tādu uzvedības nor�mu kodeksu, uz kura fona mēs spējam sa�skatīt tam pretējas vērtības. Tajā īsajā laika sprīdī, kuru Le Chiffre pavadīja dzīvajo vidū, mums tika dāvāta iespēja saskatit un novēr�tēt viņa me�onīgo dabu, lai no �im attiecībām mēs atdzimtu daudz �ķīstāki savā garā.

- Bravo! - Metiss zobgalīgi iesaucās. - Es lepojos ar tevi, draugs! Tevi vajadzētu spīdzi�nāt katru dienu. Mēģinā�u paturēt prātā, ka �ovakar man jāpaveic kaut kas ļauns. Varbūt sākt tūlīt? �o mācību priek�metu neesmu ap�guvis visai centīgi - esmu saņēmis diezgan vājas atzīmes, - viņ� ar no�ēlu balsī turpinā�ja, - bet nu man jāatgūst iekavētais. Es jau redzu gaismu tuneļa galā. Drīz es tā kārtīgi izpriecā�os. Jāpadomā, ar ko sākt. Varbūt ar slepkavību, ļaunprātīgu dedzinā�anu, izvaro��anu? Ta�u nē, tas nebūtu pietiekami smalki. Būs jāpārlasa marķīzs de Sads, jo man patie��ām trūkst pieredzes.

Viņa seja sadrūma.

-�� Bet ko lai iesākam ar savu sirdsapziņu, dārgais Bond? Kur to lai liekam, kamēr būsim aizņemti, tīksmi strādājot kādu grēka darbu? Tā mums var radit neērtības. No tās nebūs viegli atbrīvoties, jo sirdsapziņa ir mū�īga, tā dzimusi tajos laikos, kad mums tik līdzīgo pērtiķveidīgo radījumu ģimenē radās pirmais cilvēks. Ja nepratīsim ar to tikt galā, tā mums var sabojāt izklaides prieku. Mums jāizdomā, kā tai piegriezt skābekli, lai gan viņa, maita, ir sīksta. Tomēr, ja beigu beigās tiksim ar to ga�lā, būsim pārspēju�i pa�u Le Chiffre. Tev, dārgo D�eims, padoms jau bija rokā. Tu vari sākt tie�i ar atlūgumu. Tas būtu smalks veids, kā uzsākt savu jauno ceļu. Turklāt tur nav nekā sare�ģīta. Ikvienam kabatā var at�rasties atlūguma ierocis. Tev tikai atliek no�spiest gaili, un līdz ar to tu būsi iz�āvis lielu caurumu savas valsts paļāvībā uz tevi un pie reizes arī savā sirdsapziņā. Ja runājam par mani, tad ari man būs jāmaina da�i ieradumi.

Metiss uzmeta skatienu pulkstenim.

-�� Lieliski. Esmu spēris pirmo soli, jo patla�ban par pusstundu kavēju tik�anos ar polici�jas priek�nieku.

Viņ� izplūda smieklos un piecēlās.

-��� Bija interesanti ar tevi patērzēt, dārgo D�eims. Varbūt tev vajadzētu pārkvalificēties par tiesnesi. Bet, kas attiecas uz tavu neizprat�ni, kā at�ķirt labo no sliktā un varoņus no ļaundariem, tad jāteic, ka grūtibas sagādā tikai abstraktie tēli. Tev ta�u pa�am būtu jāzina, vai esi ists anglis vai tāds kā krievu matrjo�ka.

Pie durvim viņ� apstājās.

-�� Atzīsti, ka Le Chiffre tev personīgi sagā�dāja lielas cie�anas. Domāju, ka tu tomēr ķertos tam puisim pie rīkles, ja viņ� vēlreiz nostātos tavā priek�ā. Tad nu piemini manus vārdus: Londonā tu sastapsi citus le chiffre, kas mēģinās izrēķināties ar tevi un kaitēt la�vai valstij. M. tev par viņiem pastāstīs. Tie�i tagad, kad esi pieredzējis īstu ne�ēlību, tu tos uzreiz pratīsi at�ķirt no pārējiem un rūpīgi sekosi, lai viņi tiktu iznīcināti, jo tu gribēsi pasargāt gan pats sevi, gan ari sev tuvos. Ne�ticu, ka tava roka nodrebēs. Tu tos saodīsi pa gabalu un zināsi, ko tādi var nodarīt. Varbūt tu mazliet patirgosies, pirms piekritīsi pildīt nākamo uzdevumu. Varbūt tu gribēsi būt pārliecināts, ka tas velns patiesi ir tik melns, kā viņu mālē, tomēr vienalga redzēsi, ka ap�kāri lēkā simtiem velnēnu un ka tev ir daudz darāmā. Un tu turpināsi cīnīties. Bet, kad tu iemīlēsies, kad tev būs sava sirds karaliene vai jauka sieva un bērni, par ko rūpēties, iz��ķirties būs daudz vieglāk.

Metiss atvēra durvis un nostājās uz sliek�ņa.

-��� Mēģini veidot ap sevi pasauli no dzīva�jiem, miļo D�eims. Par tiem cīnīties ir vien�kār�āk, nekā par principiem. - Viņ� iesmē�jās. - Un neliec man tevi vilties!

Viņ� pamāja un aizvēra aiz sevis durvis.

-�� Pagaidi! - iesaucās Bonds.

Steidzīgi soļi jau attālinājās pa gaiteni.

Nākamajā dienā Bonds lūdza paaicināt Vesperi. Iepriek� viņ� to nebija vēlējies redzēt, lai gan zināja, ka meitene katru dienu ierodas aprūpes centrā apjautāties par drauga veselī�bu. Vairākkārt viņa bija atsūtījusi ziedus. Bondam puķes nepatika, un viņ� lūdza, lai kopēja tās atdāvina kādam citam pacientam. Pēc divām �ādām reizēm ziedi vairs neparādī�jās. Bonds nebija vēlējies Vesperi aizvainot, viņ� vienkār�i negribēja, lai tuvumā atrastos lietas, kas atgādina sievietes. Puķes it kā lū�dza sniegt atzinību to dāvātajai, kas izrādīja rūpes un pieķer�anos. Bondu tas kaitināja. Viņ� necieta, ka tiek lutināts, jo tādos brī�os jutās kā klaustrofobijas slimnieks.

Bonds pagura, cenzdamies izprātot, kā likt Vesperei to saprast un vai vajadzētu lūgt vi�ņai izskaidrot savu neizprotamo uzvedību, jo baidījās, ka jebkura atbilde varētu parādīt meiteni muļķīgā gaismā. Varbūt labāk to pat nezināt, jo viņa pienākums bija sniegt M. pil�nu atskaiti par Vesperi. Bonds nevēlējās, lai tā kalpotu par iemeslu viņas atlai�anai.

Tomēr vēl vairāk viņ� baidījās saņemt at�bildi uz kādu daudz sāpīgāku jautājumu.

Ārsts Bondam regulāri stāstīja par viņa ve�selības stāvokli. Viņ� centās savu pacientu pārliecināt, ka palieko�as sekas spīdzinā�ana nav radījusi un neviena no ķermeņa funkci�jām nebūs traucēta. Tomēr Bonda pa�sajūta liecināja par pretējo. Ikreiz, kad beidzās in�jekcijas iedarbība, sevi lika manīt sāpes. Vēl ne�ēlīgāk viņu mocīja pa�a iztēle. Stundām il�gās spīdzinā�anās laikā Le Chiffre bija iedve�sis Bondam tik nesatricināmu pārliecību par impotences nenovēr�amību, ka to atspēkot varētu tikai pretēja pieredze praksē.

Kop� pa�as pirmās tik�anās ar Vesperi "Hennitage" bārā viņ� iedegās nevaldāmā kais�lē. Bonds zināja, ka būtu mēģinājis jauno sie�vieti iegūt, ja vien naktsklubā viss risinātos mazliet savādāk, ja Vespere neizturētos (ik no�raido�i, ja viņu nenolaupitu� tas būtu noticis tajā pa�ā nakti. Ari vēlāk - ienaidnieka ma�īnā un ārā pie villas - kad, Dievs ir liecinieks, vi�ņam bija pietiekami daudz citu lietu, par ko domāt, Bonds bija izjutis erotisku satrauku�mu, redzot meitenes nepiedienīgo kailumu.

Bet tagad viņ� baidījās to atkal ieraudzit. Baidījās, ka izmocītais ķermenis nespēs atbil�dēt viņas jutekliskajam daiļumam. Baidijās, ka neuzvilnīs iekāre, ka asinis dzīslās nesāks vārīties. Bonds klusībā nolēma, ka pirmā at�kalredzē�anās reize būs pārbaudījums, un baidījās no iznākuma. �īs bailes bija patie�sais iemesls, kura dēļ viņ� bija atlicis tik�a�nos gandrīz vai nedēlu, jo vēlējās dot savam ķermenim sagatavo�anās laiku. Bonds labp�rāt būtu �o mirkli vēl novilcinājis, tomēr iek��ējā balss viņam �ukstēja, ka agri vai vēlu vienalga būs jātiek skaidrībā par to. Tad kā�dēļ gan nepielikt punktu tūlīt?

Beidzot savas atveseļo�anās astotajā die�nā viņ� taujāja pēc Vesperes un vēlējās to sastapt agri no rita, kad vēl pēc nakts miera jutās svaigs un stiprs.

Nezin kādēļ Bonds bija iedomājies, ka meite�nes acis atspoguļosies pārdzīvojumu pēdas un viņa izskatīsies bāla vai pat slima. Viņ� nebija sagatavojies ieraudzīt slaido stāvu brūni iedegu- �u, krēmkrāsas kostīmā ar melnu jostu un lai�mīgu smaidu sejā, kas tika veltīts tie�i viņam.

-�� Ak tu debestiņ, Vesper, - viņ� teica, �ķībi pasmaidījis, - jūs izskatāties vienkār�i satrie�co�i. Jums ta�u vajadzēja nīkuļot pēc visa pārdzīvotā. Pa kuru laiku esat paspējusi iegūt tik skaistu iedegumu?

-�� Jūtos ārkārtigi vainīga jūsu priek�ā, - viņa atbildēja, apsēzdamās uz gultas maliņas. - Man nekas cits neatlika, kā dirnēt pludmalē, ka�mēr jūs �eit atkopjaties. Ārsts man ieteica rī�koties tie�i tā, S. nodaļas vadītājs viņu at�balstīja� Un es nospriedu, ka nekādas jēgas jau nebūs, ja es sērodama kvernē�u savā is�taba. Atradu jauku smil�aina liedaga strēlīti, kurp devos katru dienu ar pusdienu sainiti un grāmatu somā. Mājās atgriezos tikai vaka�rā. Līdz turienei var ērti aizbraukt ar autobu�su, no pieturas atliek tikai pāriet pāri kāpai, turklāt� esmu jau tikusi pāri tam, ka plud�male atrodas pa ceļam uz to villu.

Viņas balss viegli nodrebēja.

Kad atskanēja vārdi "to villu", ari Bonda plakstiņi nedaudz noraustījās.

Vespere, it kā pretojoties Bonda drūmajai klusē�anai, bra�i turpināja.

-�� Ārsts saka, ka jūs drīz drīkstē�ot celties no gultas. Es domāju, ka varbūt� ka varbūt mēs tad varētu uz to pludmali aizbraukt abi kopā. Ārsts domā, ka peldes nāktu par labu jūsu veselibai.

Bonds nokrem�lojās.

-�� Dievs vien zina, kad es bū�u spējīgs at�kal peldēties, - viņ� iebilda. - Ārsts jau nesa�ka visu. Un, kad patie�ām atkop�os tiktāl, lai varētu mesties ūdeni, domāju, ka sākumā būtu labāk to darīt vienatnē. Es negribu bai�dīt cilvēkus, - viņ� ar acīm norādija uz savu ķermeni, - mana miesa viscaur klāta rētām un nobrāzumiem. Bet jūs atpūtieties kārtīgi! Tie�ām nav jēgas nīkt istabā.

Vespere sadzirdēja rūgtuma un netaisnī�bas sajūtas radīto dzēlienu viņa balsī.

-��� Piedodiet, - viņa teica, - es tikai domā�ju� es tikai centos�

Pēk�ņi meitenes acis pieplūda asarām, vi�ņa norija kaklā iestrēgu�o kamolu.

-�� Es gribēju� es tikai gribēju jūs iepriecināt.

Vesperes balss atkal aiz�ņaudzās. No�ēlas pilnām acim viņa vērās pretī Bonda apsūdzo��ajam skatienam.

Tad viņa vairs nespēja izturēt un ie�ņuk�stējusies aizklāja ar plaukstām seju.

-��� Piedodiet, - viņa elsoja, - man ir tik �ēl, ka tā sanāca. - Ar vienu roku meitene taustī�jās somā pēc mutautiņa. - Tā ir mana vai�na, - viņa teica, susinot asaras. - Zinu, ka pie visa vainīga esmu es.

Bonds atmaiga. Viņ� uzlika savu pārsaitē�to plaukstu uz satrauktās meitenes ceļgala.

-�� Viss būs kārtībā, Vesper. Atvainojiet, ka izturējos tik skarbi. Es biju greizsirdīgs, ka jūs gozējaties saulītē, kamēr es pūstu �ajā palātā. Īstenībā es jau jūtos tīri labi, un, pro�tams, drīz vien mēs kopā dosimies pastaigā, un jums noteikti būs jāparāda man sava pludmale. Kā gan citādi, tas ta�u ir tie�i tas, ko es vēlos. Tas būs tik lieliski.

Vespere saspieda Bonda plaukstu, tad pie�cēlās un piegāja pie loga. Ātri nopūderējusi saraudāto seju, viņa atgriezās pie gultas.

Bonds lūkojās meitenē maiguma pilnām acīm. �ķita, ka notiku�ais ir atkausējis �ī aukstā, skarbā vīra sirdi. Vespere likās tik skaista un tik mīļi pret viņu izturējās. Bonds klusībā apņēmās, ka turpmākajos izteicienos būs saudzīgs pret meiteni.

Viņ� piedāvāja tai cigareti, un kadu brīdi abi pavadīja, runājot par S. nodaļas vadītāju un Londonas reakciju uz Le Chiffre lietas iz�nākumu.

No Vesperes teiktā Bonds secināja, ka Londonā operāciju uzskata par izpildītu pat ar uzviju. Notikumam vēl joprojām tika veltīta pasaules lielāko preses izdevumu uzmanība, un ārzemju korespondenti centās sadzīt pēdas Jamaikas miljonāram, kur� sakāvis Le Chiffre pie spēļu galda. �urnālisti bija uzklu- pu�i arī Vesperei, bet viņa esot pratusi veiksmīgi sajaukt visiem galvas, iestāstot, ka Bonds it kā devies uz Kannām un Montekar- lo, lai tur liktu uz spēles jauniegūto kapitālu. Tā nu pēdu dzinēji bija pārcēlu�ies uz Franci�jas dienvidiem. Metisam kopā ar policiju bija izdevies noslēpt visas pārējās pēdas, un tagad visa avī�u uzmanība tika vērsta Strasbūras virzienā un uz fran�u komunistu rindām.

- Starp citu, Vesper, - ierunājās Bonds, - vai pastāstīsiet man, kas īsti ar jums notika pēc tam, kad atstājāt mani naktsklubā? Es jūsu nolaupī��anu varēju vērot tikai no attāluma, - un viņ� īsumā pārstāstīja, ko tika redzējis kazino ārpusē.

-�� Man �ķiet, es biju zaudējusi veselo saprā�tu, - teica Vespere, novērsdama acis no saru�nu biedra. - Kad neatradu Metisu vestibilā, de�vos uz izeju, kur �veicars, pajautājis, vai es es�mu Lindes jaunkundze, pastāstīja, ka vīrietis, kas sūtījis zīmīti, gaidot ma�īnā pa labi no kāpnēm. Es īpa�i par to nesatraucos, jo ar Me�tisu biju iepazinusies pirms pāris dienām, tā�pēc nevarēju zināt, kāds ir viņa darba stils. Mierīgi devos uz norādīto ma�īnu. Tā stāvēja daļēji ēnā, mazliet uz priek�u pa piebraucamo ceļu. Kad biju pavisam tuvu, abi Le Chiffre miesassargi izlēca no aizmugurējā sēdekļa un vienkār�i pārvilka man svārkus pār galvu.

Vespere nosarka.

-�� Izklausās pavisam muļķīgi, - viņa vainīgi paskatījās Bondā, - tomēr �ī trika efekts ir biedējo�s. Es jutos absolūti bezpalīdzīga, un, lai gan kliedzu, cik jaudāju, nedomāju, ka no svārku apak�as kāds manu kliedzienu varēja sadzirdēt. Es arī spēru, cik spēka, ta�u tam nebija īstas jēgas, jo es ta�u neko neredzēju, un arī rokas nespēju izmantot. Biju kā cālis uz iesma.

Bonds pamāja.

-�� Sapratusi, ka jūs pat nenojau�at, kas ar mani notiek, es pārbijos un izdarīju pirmo, kas ie�āvās prātā, - izmetu pa ma�īnas logu savu somiņu

Bonds zināja, ka pretinieks patiesībā gri�bēja piesaistīt viņa uzmanību. Pat tad, ja Ves�pere pati nebūtu izmetusi pa logu somiņu, to būtu izdarīju�i viņi, kad ieraudzīja Bondu iz- skrienam uz kāpnēm.

-� Tas, protams, bija prātigi darīts, - Bonds atzina, - tomēr es nesaprotu, kādēļ jūs man nedevāt nekādu zīmi, kad viņi mani pēc avā�rijas ievilka ma�īnā. Es ta�u jūs uzrunāju. Biju pagalam uztraucies. Es nodomāju, ka vi�ņi jūs piekāvu�i lidz bezsamaņai.

-�� Iespējams, ka tie�ām biju paģībusi, - tei�ca Vespere. - Man kļuva slikti, jo trūka skā�bekļa. Kad es atguvos, viņi izplēsa svārkos pretī degunam caurumu. Tomēr es laikam paģību atkal. Patiesībā neko daudz neatceros no �ī brauciena līdz villai. To, ka jūs esat sa�gūstīts, es atskārtu tikai tad, kad mēģinājāt nokļūt pie manis tur, pasā�ā.

-�� Un viņi jums pat nepieskārās? Neviens no tiem nemēģināja uzmākties, kamēr Le Chiffre otrā istabā nodarbojās ar mani?

-�� Nē, viņi mani vienkār�i iegrūda atzvel�tnes krēslā. Pa�i dzēra un spēlēja kārtis, un pēc tam abi piemiga. Laikam tie�i tajā brīdī arī SMER� viņiem piekļuva. Tie bija sasēju�i man kājas un pagriezu�i ar seju pret sienu, tāpēc es neko neredzēju, tikai saklausīju sa�vādas skaņas. No tām es dro�i vien pamodos. Tad es dzirdēju, kā kāds nokrīt no krēsla. Pēc tam kluss solu troksnis virzījās uz izeju, tika aizvērtas durvis, un tas bija viss, līdz mani atrada Metiss, kur� da�as stundas vēlāk kopā ar policistiem ieradās villā. Es visu to laiku pavadīju tādā kā pusmiegā, un man nebija ne jausmas, kas notiek ar jums, bet, - viņa sa- minstinājās, - vienubrīd man likās, ka dzirdu kliedzienu, bet tad es nodomāju, ka tas ir ti�kai sapnis.

-�� Baidos, ka tas tomēr bū�u bijis es, - atzi�nās Bonds.

Vespere pastiepa roku un uzlika savu plaukstu uz viņējās. Meitenes acis pildījās asarām.

-�� Tas ir �ausmīgi, - viņa izdvesa. - Tas, ko viņi ar jums darīja. Un tas viss tikai manis dēļ. Ja vien�

Viņa atkal paslēpa seju plaukstās.

-�� Nu jau viss ir galā, - Bonds mierino�i no�teica. - Izlietu ūdeni nesasmelsi. Atstāsim to pagātnei. Es pateicos Dievam, ka viņi vismaz jums nav neko nodarīju�i. - Viņ� papliķēja

Vesperei pa ceļgalu. - Viņu plānos ietilpa ķer�ties klāt jums, kad es vairs nebū�u lieto�jams. - ""Lietojams" skan labi," viņ� pie sevis nodomāja. - Mums par daudz ko jābūt patei�cīgiem SMER�. Bet tagad mēģināsim aizmirst visus pārdzīvojumus. Jūs ta�u neizdarījāt ne�ko nosodāmu. Jebkur�, saņēmis tādu zīmīti, varēja iekrist. Gan jau laiks dziedēs visas brūces, - viņ� mēģināja runāt jautrāk.

Vespere pateicīgi uzlūkoja viņu caur asaru pieliju�ajām skropstām.

-�� Vai jūs to sakāt no sirds? - viņa vaicā�ja. - Man likās, ka jūs man nemū�am nepie�dosiet. Es� es mēģinā�u �o pāridarījumu kaut kā izlīdzināt.

"Kaut kā?" nodomāja Bonds un vērīgi pa�skatījās meitenē. Viņa tam uzsmaidīja, un viņ� atsmaidīja pretī.

-�� Labāk piesargieties, - viņ� ķircinājās, - ka neturu jūs pie vārda.

Viņa vēlreiz, nebilzdama ne vārda, ielūko�jās Bondam acīs. Vārdos neizteiktais guva apstiprinājumu skatienā. Meitene paspieda tam pirkstu galiņus un piebilda:

-�� Solījums paliek solījums.

Abi saprata, kas ar to domāts.

Vespere paņēma somiņu un devās uz durvīm.

-�� Vai man rit atnākt? - viņa uzmeta palicē�jam nopietnu skatienu.

-� Jā, Vesper, lūdzu, - atsaucās Bonds. - Tas būtu jauki. Un papētiet apkārtni cītīgāk, lai zinām, ko iesākt, kad bū�u uz kājām. Vai ap�solāt padomāt par to?

-�� Protams, - meitene atteica. - Lūdzu, ve�seļojieties drīzāk!

Viņu acis atkal sastapās. Tad Vespere at�stāja istabu, bet Bonds klausijās, kā aiz dur�vīm izgaist viņas soļi.

Kop� tās dienas Bonda atveseļo�anās ritē�ja aizvien straujāk.

Sēdēdams gultā, viņ� uzrakstīja atskaiti M. Bonds mikstināja atziņas par neprofesio- nalitātes pazīmēm Vesperes rīcībā. Mazliet sagrozīdams faktus, viņ� nolaupī�anas ainu attēloja tā, lai pasākums liktos daudz viltīgāk izplānots, nekā bija patiesībā. Viņ� uzslavēja Vesperes savaldību un nosvērtību operācijas laikā, bet neatklāja, ka da�kārt viņas rīcību pats būtu vērtējis kā bezatbildīgu.

Vespere nāca viņu apciemot katru dienu, un Bonds �os apmeklējumus gaidīja ar sa�traukumu. Viņa laimīgi dalījās iespaidos par iepriek�ējā dienā piedzīvoto, par saviem klejo�jumiem gar jūras malu un restorāniem, kuros pusdienojusi. Viņa bija sadraudzējusies ar policijas kapteini un kādas viesnīcas direkto�ru, kuri viņu vakaros veda izklaidēt, bet die�nā viens vai otrs aizdeva savu auto. Viņa uz�raudzīja, kā ekskluzīvo ma�īnu servisā virzās uz priek�u bentlija remontdarbi. Vespere pat bija parūpējusies, lai no Bonda Londonas dzī�vokļa tiktu atsūtīti da�i jauni apģērba gabali, jo no līdzpaņemtajām drēbēm nekas nebija palicis pāri. Meklējot �etrdesmit miljonus vēr�to �eku, ienaidnieki bija visu sadīrāju�i lupa�tu lēveros.

Ar Le Chiffre lietu saistītos notikumus viņi vairs nepieminēja. Da�kārt Vespere stāstīja uzjautrino�us gadījumus par S. nodaļas priek�nieku, bet Bonds dalījās atmiņās par saviem piedzīvojumiem dienesta laika.

Viņ� atklāja, ka ar �o sievieti ir neparasti viegli sarunāties, un jutās par to pārsteigts.

Esot kopā ar citām sievietēm, kuras vēlējās iegūt, Bonds parasti nejuta vēlē�anos daudz runāt. Viņu garlaikoja garie aplido�anas rituāli un tiem nenovēr�ami sekojo�ie savstarpējo at�tiecību pinekļi. Bonds lieliski zināja, kā tas viss parasti beidzas, un tas viņu biedēja. Sākumā līkne kāpa aug�up - romantika, pieskārieni, pirmais skūpsts, kam sekoja citi, kaislīgāki, tad ķermeņu saskar�anās, gulta un orgasmi, atkal gulta, tad jau retāk, pēc tam asaras un �ķir�a�nās rūgtums, jo līkne jau bija noslīdējusi uz le�ju un attiecības kļuvu�as apkaunojo�i liekuļo�tas. Viņ� vairs negribēja piedalīties �ādās me�lodrāmās, kas sākās ar sastap�anos ballītē un turpinājās restorānā, taksometrā, pa�a dzīvok�lī, sievietes dzīvoklī, ar brīvdienām pie jūras, kas no jauna noveda pie tiem pa�iem dzīvok�ļiem, sagudrotiem attaisnojumiem, dusmu iz�virduma un lietū aizejo�iem soļiem.

Ar Vesperi tā nebūs.

Bonds katru ritu ar nepacietību gaidīja vi�ņas parādī�anos savā vientuļajā un nomāco��ajā ikdienā. Viņu sarunas bija partneru sa�runas, kurām klāt jaucās tikko manāma kaisles smar�a. Sajūtas, glu�i kā eksotiskam ēdienam pievienota pikanta gar�viela, kairi�nāja dotais solījums, kur� kaut kad tiks pie�pildīts. Bondu tracināja atturība, kas bija jā�ievēro atveseļo�anās laikā, jo tā lika �aubīties par savām vīri�ķajām spējām.

Vai nu Bondam tas patika, vai ne, bet lau�va jau bija pasprucis no krātiņa - viņ� vairs nebija noteicējs pār savām jūtām.

Beidzot Bonds bija tiktāl atlabis, ka viņam atļāva celties. Tagad viņ� drikstēja pasēdēt dārzā. Pēc kāda laiciņa vairs netika liegtas ari nelielas pastaigas, tad - garāks izbrauciens, un visbeidzot ārsts, atgriezies no komandēju�ma Parīzē, paziņoja, ka nu Bonds tā kā būtu vesels. Vespere atveda viņam drēbes, abi sir- snigi atvadījās no māsiņām un īrētā automa��īnā pameta dziednīcu.

Kop� brī�a, kad Bonds tika izrauts nāvei no nagiem, bija pagāju�as trīs nedēļas. Bija jūlijs, un karstā saule lika gaisam krastmalā vibrēt. Bonds tvēra �os mirkļus.

Vespere neteica, kurp viņa to vedīs. Bonds pats bija iebildis pret atgrie�anos kādā no lie�lajām Rojālas viesnīcām, un Vespere solījās at�rast kaut ko piemērotu ārpus pilsētas. Tomēr viņa gribēja savu izvēli paturēt noslēpumā un pateica tikai to, ka Bondam tas patik�ot. Viņ� ar prieku nodeva sevi viņas rokās, bet slēpa savu padevību, dēvējot izraudzito ceļamērķi par "Trou sur Mer"[48] (jo tik daudz, ka tas būs piejūras, viņa bija atzinusi), un jokoja par tu- alelēm pagalmā, blaktīm gultās un tarakā�niem, ko viņi tur sastaps.

Ceļojumu sabojāja kāds atgadījums.

Braucot pa piekrastes ceļu virzienā uz villu "Les Noctambules", Bonds pastāstīja, kā viņ� savā bentlijā dzinies pakaļ Vesperes nolaupītā�jiem, un parādīja likumu, aiz kura uz ceļa bija nomests liktenīgais naglu paklājs. Viņ� lūdza palēnināt ma�īnas ātrumu un, izliecies pa logu, rādīja rievas, kuras �osejas aizsargvalnī bija at�stāju�i viņa ma�īnas riteņu diski, nolauztos za�rus dzīv�ogā un eļļas pleķi vietā, kur auto bija apgāzies, bet Vespere klausījās izklaidīgi un iz�skatījās nemierīga, atbildēdama uz viņa stāstī�jumu tikai ar 'jā" un "ne", lai vismaz izklausī�tos, ka piedalās sarunā. Pāris rei�u Bonds pie�ķēra meiteni raugāmies atpakaļskata spogulī, bet, kad viņ� pats mēģināja pavērties pa aizmu�gurējo logu, skatu aizsedza ceļa līkums.

Galu galā Bonds saņēma meitenes roku.

-� Jūs kaut kas dara nemierīgu, Vesper, - viņ� teica.

Viņa tam veltīja �ilbino�u, bet samākslotu smaidu.

-�� Ak. laikam jau tikai iedomas. Man ir tā�da sajūta, ka mēs tiekam izsekoti. Dro�i vien vainīgi būs nervi un �is spocīgais ceļ�.

Viņa nervozi ieķiķinājās un vēlreiz pavērās atpakaļ.

-�� Skatieties! - viņas balss izbīli skanēja pa�visam spalgi.

Paklausīdams viņai, Bonds pagrieza galvu un patie�ām ceturtdaļjūdzes atstatumā ie�raudzīja melnu limuzīnu, kas lielā ātrumā tu�vojās.

Bonds iesmējās.

-��� Jūs ta�u nevarat prasīt, lai mēs būtu vienīgie, kas izmanto �o ceļu, - viņ� mierinā�ja. - Kur� gan lai mums sekotu? Tam vairs nav nekāda iemesla. - Viņ� papliķēja Vespe- rei pa roku. - Tas noteikti ir kāds pusmū�a biznesmenis, kas noirējis �o auto un dodas uz Havru. Viņ� dro�i vien ir aizsapņojies par gar�īgām vakariņām vai savu sirdsdāmu Pa�rīzē. Beidziet, Vesper, netaisiet nu no mu�as ziloni!

-�� Ceru, ka jums taisniba, - viņa vēl nespē�ja nomierināties. - Labi, ka gandrīz jau esam sasniegu�i mērķi.

Vespere atkal patvērās klusē�anā un lūko�jās ārā pa logu.

Bonds juta, ka viņa joprojām ir saspring�ta, un tikko jau�ami pasmaidīja, jo bija pār�liecināts, ka meiteni nomoka iedomas, ko rada iepriek� pārdzīvotais. Pamanījis �auru sānceliņu, kas ved jūras virzienā, viņ�, lai nomierinātu Vesperi, lūdza �oferim samazi�nāt ātrumu un pēc nogrie�anās uz tā apstā�ties.

Paslēpu�ies aiz augstā dzīv�oga, viņi pa lo�giem vēroja ceļu.

Cauri vasarīgajiem dabas trok�ņiem viņi dzirdēja tuvojamies ma�īnu. Vespere ieķērās Bonda roka. Braukdams garām viņu slēptu�vei, limuzīns ātrumu nesamazināja, tādēļ viņi tikai pāris sekundes spēja aplūkot iek�ā sē�do�ā vīrie�a profilu.

Vīrietis tie�ām vērīgi pētīja �osejas malu, bet Bonds bija pārliecināts, ka viņa uzmanī�bu piesaistījis vien ko�ais plakāts ar uzrakstu "L' Auberge du Fruit Dēfendu, crustaces, fri- tvres", kur� bija uzstādīts tie�i virs tās vietas, kur slēpās viņu auto.

Kad limuzīna izpūtēja rūkoņa izzuda tālu�mā. Vespere nobālusi saļima savā ma�īnas stūrītī.

- Viņ� uz mums skatijās, - viņa izdvesa, - es ta�u teicu. Es jutu, ka mums seko. Tagad vi�ņi zina, kur mēs atrodamies.

Bondam sāka pietrūkt pacietibas.

'Aizliegtā augļa krodziņ�, vē�veidīgie, sacepumi. 228

-��� Blēņas, - viņ� iemeta, - tas virs ta�u lasī�ja uzrakstu uz plakāta, - un viņ� ar roku no�rādīja uz to.

Viņa vēl īsti neticēja.

-�� Vai jūs no tiesas tā domājat? - viņa vai�cāja. - Laikam jau jums būs taisnība. Brauk�sim. Atvainojiet, ka kritu panikā. Nezinu, kas man bija uznācis.

Vespere noliecās uz priek�u un caur stikla starpsienu kaut ko pateica �oferim. Viņi brau�ca tālāk, un Vespere nu jau dzīvespriecīgi pa�skatījās Bondā. Viņas vaigi vairs nebija bāli.

-�� Tie�ām, piedodiet, es� es laikam vēl ne�spēju noticēt, ka visas briesmas jau garām un vairs nav jābaidās. - Viņa paspieda Bonda plaukstu. - Jūs laikam domājat, ka esmu īsta muļķe.

-�� Protams, nē, - Bonds smējās. - Ta�u ne�vajag raizēties, jo pa�laik nevienam nav ie�mesla par mums interesēties. Operācija ir pa�beigta, un domas par to jāizmet no galvas. Iz�baudīsim brīvdienas. Skat, pie debesīm nav ne mākonī�a. Vai jūs kādu redzat? - viņ� cen�tās novirzīt meitenes uzmanibu.

Abi paliecās uz priek�u. Vespere jau izska�tījās glu�i mundra, un pārdzīvotais atvirzījās otrajā plānā. Tas izgaisa no domām pavisam, kad viņi ieraudzīja kāpas, jūru un mazo, pie�ticīgo viesnīciņu starp priedēm.

- Tā gan nav īpa�i smalka, - Vespere atvai�nojās, - bet tur viss ir nevainojami tīrs un, galvenais, arī ēdiens ir lielisks. - Viņa nedro�i paskatījās Bondā.

Tomēr jebkuras raizes bija liekas. Bondam �i vieta iepatikās jau no pirmā skatiena - gan paisuma viļņu apskalotā terase, gan pati divstāvīgā ēka ar draiskajām sarkanu ķieģeļu markīzēm, kura bija ērti iekārtojusies lī�a zel�tainajās smiltīs pa�ā mēnessirpja formas krastmalas viducī, gozēdamās debeszilā ūdens atblāzmā. Daudzkārt savā mū�ā viņ� bija vēlējies nogriezties no galvenā ceļa un at�rast tādu klusu nostūri kā �is, kur varētu go�zēties pludmalē no saules lēkta līdz rietam un ļaut, lai pasaule ar savām rūpēm to netraucē. Un tagad viņam �āda iespēja tika piedāvāta, turklāt viņ� to izbaudīs kopā ar Vesperi. Iztēlē Bonds jau skatīja �īs dienas noslēgumu.

Viņi iebrauca pagalmā ēkas otrajā pusē, un īpa�nieks ar kundzi iznāca abus sagaidīt.

Mesjē Versuā bija pusmū�a vīrs ar vienu roku. Otru viņ� bija zaudējis, cīnoties Fran�u leģiona rindās Madagaskarā. Viņ� bija drau�gos ar Rojālas policijas komisāru, un tas ari bija Vesperei ieteicis �o vietu un pats piezva�nījis īpa�niekam, lai visu sarunātu. Viņ� esot bijis visai prasīgs.

Versuā kundze patlaban beidza gatavot va�kariņas, tāpēc iznāca pretī viesiem, apsējusi priek�autu un ar karoti rokā. Viņa bija jau�nāka par savu vīru, apaļīga, glīta, ar siltu skatienu. Bonds instinktīvi nojauta, ka vi�ņiem nav bērnu un tie abi visu savu mīlestī�bu atdod draugiem un da�iem pastāvīgajiem klientiem. Varbūt arī kādam mājdzīvniekam. Dro�i vien viņiem nebija viegli uzturēt �o vies�nīcu, jo ziemā te diez vai apgrozijās daudz viesu. Klausoties vienīgi jūras un prie�u �al�koņā, te varēja būt diezgan vientuļi.

Īpa�nieks ierādīja abiem istabas.

Vespere apmetās divvietīgā numurā, bet Bonds - tie�i blakus. Viņa istaba atradās ēkas stūri, un tas deva iespēju pārredzēt ap�kārtni divos virzienos. Viņus �ķira vienīgi vannasistaba. Viss bija nevainojami tīrs un ārkārtīgi ērts.

īpa�nieks priecājās, redzot viesu sajūsmu. Viņ� paziņoja, ka vakariņas, kurām madame la patronnē* pa�laik gatavo kausētā sviestā sautētus omārus, tiks pasniegtas pusastoņos,

�Saimnieces kundze.

un atvainojās, ka "nav īstas atmosfēras, jo vēl jau ir tikai tre�diena", tomēr viņi gaidot vai�rāk ļau�u ierodamies brīvdienās. �ī sezona neesot bijusi ipa�i veiksmīga. Citkārt te esot apmeties daudz angļu, bet �ajos grūtajos lai�kos tie uz Rojālu atbraucot tikai brīvdienās un, pazaudēju�i visu naudu pie spēļu gal�diem, tūlīt dodoties prom. Neesot vairs tā, kā agrākajos laikos. Viņ� filozofiski paraustīja plecus. Nevarot jau gaidīt, ka pasaule dienu no dienas vai gadsimtu no gadsimta aizvien paliks tāda pati, un�

- Tā ir gan, - piekrita Bonds.

Viņi sarunājās uz Vesperes istabiņas sliek�ņa. Kad īpa�nieks devās projām, Bonds iestūma jauno meiteni pāri slieksnim un aiz�vēra durvis. Tad uzlika rokas viņai uz pleciem un noskūpstīja uz abiem vaigiem.

- �eit ir debe�ķīgi, - viņ� sacīja.

Bonds pamanīja, kā iemirdzējās viņas acis. Vesperes rokas lēni virzījās aug�up gar vīrie��a ķermeni. Bonds strauji pievilka viņu sev klāt un cie�i apņēma tās vidukli. Vespere at�lieca galvu, un viņas lūpas pavērās, gaidida- mas skūpstu.

-�� Mana dārgā, - viņ� no�ukstēja un, ar lū�pām apņēmis viņas muti, spieda tajā savu mēli, sajuzdams, ka Vespere atbild - sākumā kautrigi, tad jau kaisligāk. Bonds noslidināja plaukstas zemāk, uz viņas dibena apaļu�miem, un kaislīgi saspieda tā vaidziņus. Aiz�elsusies viņa atrāva muti, tomēr vēl bridi abi stāvēja, cie�i saspiedu�ies kopā, un Bonds berzēja savu vaigu gar viņas seju un juta vi�ņas stingrās krūtis pie sava auguma. Tad viņ� atkal pasniedzās aug�up, saņēma meite�nes matus un atvilka tās galvu atpakaļ, lai tiktu pie vēl viena skūpsta. Viņa to atstūma un pagurusi atslīga gultā. Abi kādu mirkli skatījās viens otrā kā izsalku�i zvēri.

-�� Piedodiet, Vesper, - viņ� atvainojās, - es laikam pārsteidzos.

Vespere papurināja galvu, viņu reibināja tikko notiku�ais un ari pa�as pēk�ņais jutu uzbangojums.

Bonds pienāca klāt un apsēdās blakus, vērdamies viņā ar neizmērojamu maigumu, kamēr kaisles vilnis abu dzīslās palēnam noplaka.

Vespere pastiepās un noskūpstīja Bonda lūpu kaktiņu, tad atglauda melno, nepaklau�sīgo matu sprogu no viņa sasvīdu�ās pieres.

-� Dārgais, iedod man, lūdzu, cigareti. Nezi�nu, kur palikusi mana soma. - Viņa pārlaida miglainu skatienu istabai.

Bonds aizdedzināja cigareti un iesprauda to viņai starp lūpām. Vespere dziļi ievilka dū�mus un tad lava tiem izplūst no mutes kopā ar vieglu nopūtu.

Bonds gribēja viņu piekļaut sev klāt, bet Ves�pere atbrīvojās. Piecēlusies kājās, viņa piegāja pie loga un nostājās ar muguru pret Bondu.

Bonds nolieca galvu un pamanīja, ka viņa rokas vēl aizvien dreb.

-�� Mums vajadzētu izkravāt mantas un sa�posties vakariņām, - Vespere neatskatīdamās noteica. - Ejiet nomazgāties, bet es sakārto�u arī jūsu lietas.

Bonds piecēlās no gultas un piegāja viņai cie�i klāt. Apskāvis meiteni no aizmugures, viņ� saņēma rokās viņas krūtis. Tās maigi piepildīja plaukstas, bet cietie krū�u galiņi spiedās pret pirkstiem, tomēr Vespere vēl jo�projām skatijās ārā pa logu.

-�� Tagad nav īstais laiks, - viņa klusu no�teica.

Boncls pielieca galvu un, uz bridi pieglau�dis seju kuplajiem matiem, noskūpstīja viņas kaklu un tad lāva tai iet.

-�� Kā vēlaties, Vesper, - viņ� noteica un de�vās uz durvīm.

Aizejot viņ� atskatījās un redzēja, ka Ves�pere nebija izkustējusies no vietas. Bondam pēk�ņi likās, ka tā raud, tādēļ viņ� paspēra soli atpakaļ, bet tad saprata, ka nezina, ko teikt.

-�� Dārgā, - viņ� klusu no�ukstēja un izgāja pa durvīm, aizvērdams tās aiz sevis.

Boncls iegāja savā istabā un apsēdās uz gultas malas. Viņam bija grūti iz�ķirties, vai padoties kārdinājumam un kādu brīdi no�snausties, vai iet atvēsināties un atjaunot spēkus, izpeldoties jūrā. īsu brīdi viņ� rotaļā�jās ar izvēles iespēju, tad piegāja pie �emodā�na un izņēma no tā baltus linauduma peld- �ortus un tum�i zilu halātu.

Bondam vienmēr bija riebu�ās pid�amas, tādēļ agrāk viņ� mēdza gulēt kails, līdz Hon- kongā kara beigās radās lielisks risinājums. Viņ� bija atklājis apģērbu, kas nesniedzās pat līdz ceļiem un lieliski kalpoja gan kā pid�a�mas jaka, gan kā rītasvārki. Tam nebija pogu, tikai �aura josta. Piedurknes - platas un īsas - sniedzās tikai nedaudz pāri elkoņiem. �is apģērbs ļāva justies brīvi uņ patīkami, turklāt tagad, uzvilkts pāri peld�ortiem, tas paslēpa visas rētas un nobrāzumus, izņemot �aurās, bālās aproces uz delnu locītavām un potītēm un SMER� atstāto zīmi uz labās del�nas virspuses.

Viņ� ie�ļūca kajas tum�i zilās adas sanda�lēs un, nokāpis pa kāpnēm, pāri izvirzītajai terasei devās lejā uz pludmali. Ejot pāri pa�galmam, viņ� domāja par Vesperi, tomēr vai�rījās paskatīties aug�up, tāpēc netika gudrs, vai viņa vēl joprojām stāv turpat pie loga. Ja viņa tie�ām tur bija, tad tomēr nedeva nekā�du ziņu.

Bonds soļoja pa mitro liedaga smilti gar ūdens malu, līdz viesnīca izzuda skatienam. Tad viņ� nometa savu halātu un, vieglā soli nedaudz paskrējis, ienira sīko jūras vilnī�u apskāvienos. Spēcīgiem vēzieniem Bonds īrās aizvien tālāk prom no krasta. Lāgiem viņ� ie�nira. cenzdamies pēc. iespējas ilgāk palikt zem ūdens un pilnam izbaudīt atspirdzino�o vēsu�mu virs sevis. Pēdējo reizi izniris, viņ� atglau�da matus no acīm. Bija jau gandrīz septiņi, un saule vairs necepināja tik stipri kā ie�priek�, kad tā karājās tie�i virs galvas un pludmalē nācās grūti atrast pavēni. Bonds apmetās uz muguras un sāka peldēt atpakaļ, ļaudams siltajiem stariem glāstīt seju.

Nonācis krastā, viņ� ievēroja, ka ēna jau gatavojas apklat atstātās drēbes, tomēr nolē�ma vēl pakavēties, gribēdams mazliet ap�āvē- ties, guļot raupjajās smiltīs, pirms iestājas krēsla.

Viņ� nometa peld�ortus un aplūkoja savu ķermeni. Ievainojumi bija gandrīz sadziju�i. Viņ� paraustīja plecus un nogūlās zemē, iz�stiepis locekļus uz visām �etrām pusēm kā jūras zvaigzne. Vērdamies tuk�ajās debesīs, Bonds domāja par Vesperi.

Viņ� netika skaidrībā par savām jūtām pret meiteni, un �ī neizpratne mulsināja. Sākumā ta�u bija pavisam praktiskas dabas nodomi. Viņ� bija vēlējies ar Vesperi pārgulēt, tiklīdz radīsies tāda iespēja, jo iekāroja �o sievieti. Vienlaicīgi rastos iespēja pārbaudīt, vai viņa ķermenis spēj pilnvērtīgi darboties. Bonds bija plānojis veltīt �im eksperimentam vairākas dienas no vietas, bet vēlāk �ad un tad satik ties Londonā. Tad nāktu neizbēgamā �ķir�a�nās, ta�u �oreiz tam nevajadzētu radīt īpa�us sare�ģījumus, jo abus bija norūdījis darbs sle�penajā dienestā. Ja tomēr rastos kādas grūtī�bas, viņ� varētu palūgt komandējumu uz ār�valstīm vai ari realizēt nesen apdomāto plā�nu - atvaļināties no dienesta un doties ceļoju�ma apkārt pasaulei, kā to alla� bija vēlējies.

Tomēr Vesperei kādā neizprotamā veidā pamazām bija izdevies pārņemt viņa prātu, un beidzamo divu nedēļu laikā Bonda at�tieksme pret meiteni bija mainījusies.

Viņa bija izturējusies biedriski un nepie�spiesti, savā dziļākajā būtībā palikdama neiz�protama. 1111 tas uzkurināja interesi. Viņa ne�izpauda sevi visā pilnībā, un Bondu pārņēma sajūta, ka, neskatoties uz to, cik ilgi abi pa�liktu kopā, Vespere vienmēr prastu kādu sa�vas personības daļu atstāt noslēpumā, ku�ram viņ� nemū�am nespētu piekļūt. �ai sie�vietei vienmēr bija savs viedoklis, un viņa vienmēr visu izlēma pati, nekad nepakļauda�mas, bet vienmēr palikdama lepna un nepie�ejama. Tomēr tagad viņ� bija atklājis arī to, ka Vespere spēj būt aizraujo�i jutekliska, bet viņas brīvību mīlo�ais gars tajā pat laikā pre�tojās pa�as ķermeņa dziņām. "Milas akts ar Vesperi vienmēr mazliet atgādinās izvaro�a�nu. Milēties ar viņu būs tāpat, kā doties sa�trauco�ā ceļojumā, 110 kura nav atslābino�as atgrie�anās. Viņa atdosies alkatīgi," Bonds prātoja, "un savtīgi izbaudīs visus tuvības mirkļus, nekad neļaujot sevi pakļaut."

Viņ� kails gulēja smiltīs un centās aizgai- ņāt secinājumus, ko lasīja debesīs. Tad pa�grieza galvu un pārlūkoja pludmali - ēnas no kāpām jau gandrīz bija viņu sasniegu�as.

Viņ� piecēlās un sākta tirit no ķermeņa smiltis, tad iedomājās, ka tik un tā būs jāiet nomazgā�ties, un, pacēlis �ortus, devās atpakaļ uz viesnī�cu. Tikai sasniedzis savu smiltis nomesto halātu un pacēlis to, Boncls aptvēra, ka vēl joprojām ir kails. Pat nepūlēdamies uzvilkt bik�eles, viņ� uz�meta halāt ii uz pleciem un turpināja ceļu.

Tajā brīdī D�eimss jau bija iz�ķīries par tā�lāko rīcību.

Atgriezies savā istabā, Bonds ar aizkusti�nājumu atklāja, ka viņa ceļa somas jau izkra�vātas, zobu birstīte un skujampiederumi kār- tigi nolikti vannasistabā uz stikla plauktiņa virs izlietnes. Otrā plauktiņa galā atradās Vesperes zobu birstīte, da�as pudelītes un se�jas krēma bund�iņa.

Bonds uzmeta skatienu pudelītēm un ju�tās pārsteigts, vienā no tām pamanījis miega zāļu tabletes. Vespere laikam notikumus villā pārdzīvo daudz smagāk, nekā viņ� bija domā�jis.

Vespere jau bija ielaidusi vannā ūdeni, bet blakus tai uz krēsla nolikusi viņa dvieli un kādu dārgas vannas esences pudelīti.

-� Vesper, - viņ� uzsauca.

-Jā?

-� Jūs esat pasaka. Jūs liekat man justies kā dārgam �igolo.

-��� Man lika par jums rūpēties. Es tikai klausu pavēlei.

-�� Mīļā, vanna ir sagatavota kā karalim. Vai jūs precēsieties ar mani?

Viņa iespurdzās.

-Jums jau vajag verdzeni, nevis sievu.

-�� Es gribu jūs.

-�� Bet es gribu savu omāru un �ampanieti, tāpēc pasteidzieties!

-�� Labi jau, labi, - Bonds piekāpās.

Viņ� noslaucījās un uzvilka baltu kreklu un tum�i zilas bikses. Bonds cerēja, ka arī Vespere būs ģērbusies tikpat vienkār�i, un priecājās, kad viņa bez klauvē�anas parādījās durvīs, ģērbusies zilā linu blūzē, kas piestā�vēja viņas acu krāsai, un tum�i sarkanos ka�tūna svārkos ar ielocēm.

- Es nevarēju sagaidīt. Mirstu badā. Mana istaba ir virs virtuves, un lieliskā ēdiena smar�a, kas plūst no turienes, padara manas mokas vēl necie�amākas.

Viņ� piegāja meitenei klāt un aplika roku ap vidukli.

Vespere izlocījās no apskāviena un, saņē�musi aiz rokas, veda Bondu lejā uz terasi, kur viņus tuk�ajā ēdamzālē zem nojumes jau gaidīja uzklāts galds.

�ampanietis, ko Bonds tālredzīgi bija pa�sūtījis, jau atradās ledus spaini blakus galdi�ņam, un Bonds piepildīja abas glāzes. Vespe�re pievērsās mājas gaumē gatavotajai aknu pastētei un, paņēmusi pati, pasniedza ari Bondam krauk�ķīgu fran�u maiziti un biezu pikuci tum�i dzeltena sviesta, kas bija salikts starp ledus gabaliņiem.

Skatīdamies viens otrā, viņi iebaudīja dzē�rienu, un Bonds no jauna piepildīja glāzes līdz pa�ai aug�ai.

Maltītes laikā Bonds stāstīja par savu pēc�pusdienas peldi, un viņi apsprieda, ko varētu iesākt nākamajā rītā. Ne vārds netika bilsts par viņu jūtām vienam pret otru, bet gan Ves- peres, gan Bonda acis jautās satraukums par gaidāmo tuvības nakti. Viņi ļāva rokām un kājām ik pa brīdim saskarties, it kā tādējādi varētu mazināt saspringumu.

Kad omārs bija pasniegts un apēsts, kad jau otrā �ampanie�a pudele bija lidz pusei iztuk�ota un viņi tikko bija izrotāju�i savas fraises (ies bois porcijas ar biezu pu�tukrējuma kārtu, Vespere apmierināti no�pūtās.

-�� Es uzvedos kā sivēns, - viņa laimigi dū�doja. - Jūs protat piedāvāt tie�i tās lietas, kas man patīk visvairāk. Agrāk mani neviens nav tā lutinājis. - Viņa sapņaini vērās pāri terasei uz mēnessgaismas pielieto līci. - Ak, kaut es to būtu pelnījusi! - Vesperes balsi ieskanējās apslēpts rūgtums.

-�� Ko jūs ar to gribat sacīt? - Bonds pār�steigts jautāja.

-�� Ak, es tie�ām nezinu. Vienmēr esmu uz�skatījusi, ka katrs saņem, ko pelnījis, tātad varbūt es tie�ām to esmu pelnījusi.

Viņa paskatījās un uzsmaidīja. Meitenes acis viltīgi samiedzās,

-�� Jūs ta�u par mani gandrīz neko nezi�nāt, - viņa pēk�ņi ieteicās.

Bondu pārsteidza nopietnība, kas ieskanē�jās viņas balsi, it kā sacītajam būtu kāds zemteksts.

-�� Es zinu tik, cik man jāzina, - viņ� iesmē�jās. - Tie�i tik, cik man nepiecie�ams rītdie�nai un paritdienai, un aizparītdienai. Arī jūs par mani nezināt vairāk. - Viņ� ielēja glāzēs atliku�o �ampanieti.

Vesperes skatiens kļuva domīgs.

-� Ļaudis ir kā salas okeānā, - viņa teica, - tie nekad nesaskaras pa īstam. Lai arī cik tuvi viens otram būtu cilvēki, patiesībā viņi ir katrs par sevi. Pat ja nodzīvoju�i kopā piec�desmit gadu.

Bonds jau sāka prātot, ka Vesperei uznā�kusi dzēruma jūtelība un izdzertais �ampa nietis padarijis viņu pārlieku sentimentālu, kad meitene �irgti iesmējās.

-�� Neesiet ta�u tik norūpējies. - Vespere pa�liecās uz priek�u un uzlika savu plaukstu uz viņējās. - Es laikam kļūstu pārāk poētiska. Lai nu kā tas viss galu galā būtu, tomēr ma�na sala �onakt ir piepeldējusi ļoti tuvu jūsē�jai. - Un viņa iemalkoja �ampanieti.

Bonds atviegloti iesmējās.

-�� Tad savienosimies un radīsim pussalu, - viņ� jokoja. - Tūlīt pēc tam. kad būsim ap�ēdu�i zemenes.

-�� Nē, - viņa koķeti iebilda. - Man vēl jāpa�dzer kafija.

-� Ar brendiju, - Bonds pieskaņojās Vespe�res tonim.

Pār galvu bija aizslīdējusi �aubu ēna. Pavi�sam īsa �aubu ēna, tomēr gaisa palika karāja�mies kāds neizteikts jautājums. Ari tas pagaisa, kad pār abiem atkal nolaidās tuvības siltums.

Kad viņi bija padzēru�i kafiju un Bonds lē�ni malkoja brendiju, Vespere paņēma somiņu un nostājās viņam aiz muguras.

-�� Esmu nogurusi, - viņa teica un uzlika roku vīrietim uz pleca.

Viņ� pasniedzās uz aug�u, lai to vēl mirkli tur noturētu. Uz bridi abi palika kā sastingu��i, tad Vespere pieliecās, ar lūpām viegli aiz�skāra viņa matus un aizsteidzās. Pēc īsa mir�kļa viņas istabas logā iemirdzējās gaisma.

Bonds smēķēja un gaidīja, līdz tā nodzisīs. Tad arī viņ� devās projām, pakavēdamies vien tik daudz, lai novēlētu īpa�niekam un viņa sievai labu nakti un pateiktos par vakariņām. Viņi pārmija da�as pieklājības frāzes, un tad Bonds kāpa aug�ā uz savu istabu.

Pulkstenis bija tikai pusdesmit, kad viņ� caur kopīgo vannasistabu iegāja Vesperes gu�ļamistabā, cie�i aizvērdams aiz sevis durvis.

Mēnessgaisma, ielauzusies pa pusaizvērta- jām �alūzijām, meta rotaļīgas ēnas uz viņas auguma platās gultas sniegbaltajos palagos. * * *

Nakamajā ritā Bonds pamodās pats savā istabā un kādu bridi kavējās atmiņās.

Tad klusitēm izlīda no gultas, uzslidināja mugurā savu halātu un, uz pirkstgaliem aiz- lavljies garām Vesperes istabai, devās uz lie�dagu.

Jūra saullēkta stundā �ķita rāma un glu�da. Mazie, ro�ainie vilnī�i laiski laizīja pie�krastes smiltis. Bija pavēss, tomēr Bonds no�vilka halātu un kails aizsoļoja līdz vietai, kur iepriek�ējā vakarā bija peldējies. Tur viņ� lēni un apņēmīgi brida ūdenī, līdz tas sniedzās līdz zodam. Ar vienu roku aizspiedis degunu un aizmiedzis acis, viņ� līmeniski nogūlās uz ūdens virsmas un ļāva sev grimt, juzdams vē�sas strāvas plūstam gar ķermeni un plivinām matus.

Spoguļgludo jūras virsmu pār�ķēla vienīgi kāda zivs, kas palēkdamās mēģināja noķert kukaini. Gulēdams zem ūdens, viņ� iedomā�jās rāmo ainavu un vēlējās, kaut Vespere ta�gad nāktu caur priedulāju un viņ� varētu meiteni pārsteigt, piepe�i iznirdams no cilvē�cisku būtņu pamestās dabas gleznas.

Kad pēc minūtes, iz�ļākdams ūdens strūk�lu, Bonds skaļi iznira virspusē, viņ� izjuta spēju vil�anos - visapkārt nebija nevienas dzīvas dvēseles. Vēl kādu laiku peldējies, viņ� juta, ka saule jau kļūst pietiekami karsta, tā�dēļ iznāca krastā un atlaidās uz muguras, priecādamies par savu ķermeni, ko pagājusi nakts tam bija atdevusi.

Tie�i tāpat kā iepriek�ējā vakarā, viņ� ska�tījās tuk�ajās debesis un saņēma no tām tie�i to pa�u atbildi.

Bonds piecēlās un lēnām sāka iet atpakaļ lidz savam halātam.

Viņ� bija gatavs bildināt Vesperi. Viņ� vairs ne�aubījās. Atlika vienīgi atrast piemē�rotāko brīdi.

Klusiem soļiem ienācis no terases pustum��ajā ēdamzālē, Bonds pārsteigts ieraudzīja Vesperi parādāmies no stiklotās telefona ka�bīnes pie ieejas durvīm un lavāmies atpakaļ uz guļamistabu pusi.

-�� Vesper, - Bonds pasauca, nospriedis, ka varbūt pienākusi kāda steidzama ziņa, kas attiecas uz viņiem abiem.

Vespere strauji pagriezās un aizklāja muti.

Viņas pārbīlis bija pārāk liels, lai neliktos aizdomīgs, aci pletās aizvien platākas.

-� Kas noticis, mīļā? - Bonds vaicāja, satrū�cies, ka viņu attiecībās varētu būt noticis kāds lūzums.

-�� Vai, - Vespere izdvesa, - tu mani pārbiedē�ji. Es tikai� es gribēju piezvanīt Metisam. Zva�nīju Metisam, - viņa atkārtoja. - Gribēju lūgt, vai viņ� man nevarētu sadabūt vēl kādu izeja�mo tērpu. Atceries, es tev stāstīju par savu draudzeni. Vendcuse. Redzi, - viņa tik ātri bēra vārdus, it kā mēģinādama Bondu par kaut ko pārliecināt, - man galīgi vairs nav ko vilkt mu�gurā. Domāju, ka varē�u Metisu sazvanīt mā�jās, pirms viņ� devies uz biroju. Es pati nezinu savas draudzenes telefona numuru un gribēju tev sagādāt pārsteigumu. Negribēju tevi pamo�dināt. Vai ūdens ir silts? Tu ta�u biji peldēties, vai ne? Tev vajadzēja pagaidīt mani.

-�� Rīts ir brīni�ķīgs, - Bonds atteica, vēlē�damies Vesperi nomierināt, lai gan viņu maz- liei kaitināja �āda bērni�ķīga slēp�anās. - Ie�sim iek�ā un paēdīsim brokastis. Esmu izba�dējies kā vilks. Atvaino, ka tevi tā izbiedēju. Es jutos pārsteigts, ieraudzīdams kādu �eit tik agrā rīta stundā.

Viņ� aplika roku meitenei ap vidu, bet viņa atsvabinājās un ātri devās uz kāpnēm.

-�� Tu mani tie�ām pārsteidzi, - viņa novil�ka, mēģinādama notiku�o pārvērst jokā. - Tu izskatījies kā spoks, kā aug�āmcēlies slīkonis ar izspūru�iem matiem.

Vespere spalgi iesmējās, bet tad, it kā viņu pa�u būtu izbiedējusi spalgā skaņa, centās smieklus pārvērst klepus lēkmē.

-�� Laikam bū�u mazliet apsaldējusies, - vi�ņa teica.

Vespere turpināja melot, un Bondam gri�bējās viņu ieplaukāt un pateikt, lai nomieri�nās un izstāsta patiesību. Tomēr viņ� uz�mundrino�i papliķēja meitenei pa muguru un mudināja ķerties pie savas rīta tualetes.

Pats viņ� iegāja savā istabā.

* * *

Bonda un Vesperes savstarpējā uzticē�a�nās bija iedragāta. Nākamās dienas tika ne�veikli pitas neīstuma un liekulības pavedie�nos, kam piejaucās asaru straumes un dzīvnieciskas kaisles mirkļi, kuriem viņa at�devās alkatigāk nekā jebkad, padarot abu ir�sto�ās attiecības aizvien piedauzīgākas.

Bonds vairākas reizes lūkoja salauzt neuz�ticē�anās sienu. Ik pa laikam viņ� mēģināja atgriezties pie sarunas par telefona zvanu, bet Vespere ietiepīgi palika pie savas sagud�rotās versijas, izpu�ķodama to ar aizvien jau�niem papildinājumiem, kurus, kā Bonds sa�prata. pēc tam bija piedomājusi. Viņa pat ap�sūdzēja Bondu greizsirdībā.

�īs scēnas parasti beidzās ar asarām un histērijas lēkmēm.

Dienām ritot, atmosfēra kļuva aizvien ne�cie�amāka.

Bonds nespēja noticēt, ka divu cilvēku at�tiecības bez kāda iemesla vienas nakts laikā var sabirzt putekļos, un centās rast notiku��ajam izskaidrojumu.

Bonds saprata, ka arī Vespere jūtas tik�pat nomākta, un pieļāva, ka viņas izmisums varētu būt pat lielāks. Tomēr noslēpumai�nais telefona zvans, kuru jaunā sieviete dusmīgi, pat nikni atteicās izskaidrot, klājās pār viņiem kā melna ēna, kuru aiz�vien tum�āku darīja katrs jauns izdomā�jums un noklusē�ana.

�īs dienas launaglaikā krāsas sabiezēja vēl vairāk.

Pēc brokastīm, kuras abi izjuta kā īstu mocību, Vespere paziņoja, ka viņai sāku�ās galvassāpes un viņa palik�ot savā istabā, lai nenāktos karsēties saulē. Bonds paņēma grā�matu un devās jūdzēm garā pastaigā gar pludmali. Viņ� daudz ko pārdomāja un izlē�ma, ko pateiks Vesperei kopīgo pusdienu lai�kā. lai pieliktu �ai lietai punktu.

Tiklīdz viņi bija apsēdu�ies pie galda, Bonds nekavējoties atvainojās, ka rīta agru�mā pārsteidzis Vesperi pie telefona kabīnes, un tūlīt mēģināja mainīt sarunas tematu, stāstīdams, ko redzējis pastaigas laikā. To�mēr Vespere acīmredzami nejutās labi savā ādā un sarunā piedalījās tikai ar pāris sko�piem vārdiem. Viņa stumdīja pa �ķīvi ēdienu un vairījās paskatīties Bondam acīs. Varēja just, ka viņas prāts ir pārņemts ar ko citu.

Vairākas reizes pieķēris, ka meitene pat nav dzirdējusi, ko viņ� iepriek� teicis, ari Bonds ie�grima klusē�anā un savās drūmajās pārdomās.

Pēk�ņi Vespere sastinga. Dak�iņa izkrita viņai no rokas un ar troksni atsitās pret �ķīv�ja malu, tad noslīdēja uz galda, bet no turie�nes - uz grīdas.

Bonds pacēla skatienu. Vespere bija kļu�vusi bāla kā krits un ar izbailēm sejā vērās pāri viņa plecam.

Bonds pagriezās un ieraudzīja, ka terases otrā pusē, krietnu gabalu no viņiem, pie gal�diņa apsēdies kāds vīrietis. �ī cilvēka izskatā nebija nekā neparasta, vina lieti�ķais apģērbs ļāva Bondam spriest, ka tas varētu būt kāds darījumcilvēks. kur� te iegriezies glu�i nejau��i, kad pie pagrieziena ievērojis "Michelin" reklāmas plakātu.

-�� Kas noticis, dārgā? - Bonds nemierīgi ie�jautājās.

Vespere nenovērsa skatienu no sve�ā vīrie�a.

-�� Tas ir tas pats vīrs, kas bija tajā ma�ī�nā, - viņa piesmaku�ā balsi atsaucās. - Viņ� mums ir sekojis. Esmu par to pārliecinātā.

Bonds vēlreiz palūkojās pār plecu. Mesjē Versuā ar viesi patlaban apsprieda ēdienkar�ti. Aina izskatījās pavisam nevainīga. Viņi pie�krīto�i uzsmaidīja viens otram, kad bija vie�noju�ies par piemērotāko ēdienu. Tad saim�nieks paņēma dzērienu karti, un viņi pār�sprieda, kāds vīns vislabāk piederētos pasūtī�tajam ēdienam. Mesjē Versuā aizgāja.

Vīrietis laikam sajuta, ka tiek novērots. Viņ� pameta uz Vesperes un Bonda pusi glu�i neie�interesētu skatienu. Tad pasniedzās pēc ādas portfeļa uz blakus krēsla, izvilka no tā avīzi un, uzlicis elkoņus uz galda, iegrima lasī�anā.

Kad vīrietis pagriezās ar seju pret viņiem, Boncls ievēroja, ka vienas acs vietā tam rēgo�jas melns plankums. Tas nebija piestiprināts ar lentīti, bet laikam turējās, iestiprināts acs dobulī kā monoklis. Visādi citādi sve�ais �ķi�ta draudzīgs pusmū�a kungs, tum�i brūniem, atpakaļ atsukātiem matiem un neredzēti pla�tiem, mirdzo�i baltiem zobiem, kurus Bonds bija pamanījis jau, tam sarunājoties ar māj�vietas saimnieku.

D�eimss atkal pagriezās pret Vesperi.

- Man�nu gan, mīļā, �ķiet, ka viņ� nemaz neliekas aizdomīgs. Kāpēc tu domā, ka tas ir tas pats vīrs? Mēs ta�u mū�īgi te nebūsim vienīgie klienti.

Vesperes seja joprojām bija tikpat bāla. Vi�ņa ar abām rokām ieķērās galda malā, un Bondam �ķita, ka meitene tūlīt paģībs. Viņ� jau bija gatavs celties, lai sniegtu palīdzīgu ro�ku, bet viņa, noraido�i pamājusi, pastiepās pēc vīna glāzes un iedzēra lielu malku. Stikls sitās pret zobiem, un viņa ņēma talkā otru roku, cenzdamās noturēt glāzi, lai tā netrīcētu. Tad uzmeta Bondam neko neizsako�u skatienu.

- Es zinu, ka tas ir tas pats vīrs.

Viņ� centās iebilst, minot da�ādus argu�mentus, bet Vespere neklausījās. Vēl pāris rei�u paskatījusies sve�inieka virzienā ar tā�du kā ziņkāru padevību, viņa atvainojās, teik�dama, ka nejūtas labi un vēlas �o dienu pa�vadīt savā istabā, tad piecēlās un neatskatī�damās devās uz durvīm.

Bonds nolēma izdarīt visu iespējamo, lai Vesperi nomierinātu. Viņ� pasūtīja kafiju un piecēlies devās pagalma virzienā. Melnais "Peugeot" tie�ām varēja būt tas pats limuzīns, ko tie bija redzēju�i, bet tikpat labi tā varēja būt jebkura cita no daudzajām luksusma�ī- nām, kas braukā pa Francijas ceļiem. Bonds ātri ielūkojās salonā - tas bija tuk�s. Kad viņ� mēģināja pacelt bagā�as nodalījuma pār�segu, izrādijās, ka tas ir aizslēgts. Pierakstījis Parīzē izdoto numuru, Bonds steidzīgi devās uz tualeti, kura atradās blakus ēdamzālei, norāva ūdeni un atgriezās uz terases.

Vīrietis turpināja pusdienot un uz viņu pat nepaskatījās.

Bonds atsēdās Vesperes krēslā, lai varētu vērot otru aizņemto galdiņu.

Pēc pāris minūtēm vīrietis pieprasīja rēķi�nu. samaksāja un aizgāja. Bonds dzirdēja, kā tiek iedarbināts "Peugeot", un drīz izpūtēja troksnis izgaisa uz ceļa Rojālas virzienā.

Pie viņa galdiņa apstājās mesjē Versuā, ku�ram Bonds paskaidroja, ka jaunkundze, par nelaimi, dabūjusi vieglu saules dūrienu. Kad saimnieks bija izteicis savu no�ēlu un brīdinā�jis uzmanīties un neiet laukā lielā karstumā, Bonds. it kā starp citu, iejautājās par otro viesi.

-�� Viņ� man atgādina kādu senu draugu, kur� tāpat zaudējis vienu aci. Arī viņ� valkā tādu pa�u melnu aizsegu.

Saimnieks atbildēja, ka �o viru nekad ag�rāk neesot saticis. Tas esot uzslavējis virtuvi un teicis, ka pēc da�ām dienām noteikti ie- griezi�oties auberge* paēst pusdienas, jo vi�ņam atkal bū�ot jābrauc garām �ai vietai. Vī�rietis esot no �veices - tas bijis manāms ari pēc akcenta - un darbojoties pulksteņu ra�o��anas biznesā. Laikam neesot viegli, ja ir tikai viena acs. Un noteikti nevarot būt ērti visu dienu nēsāt tādu melnu aizsegu, bet cilvēki jau laikam pie visa pierodot.

-� Jā, tas patie�ām ir ļoti bēdīgi, - piekrita Bonds. - Arī jums nav paveicies, - viņ� norā-

"Krodziņ�.

dīja uz saimnieka tuk�o piedurkni. - Mans sargeņģelis gan nav gulējis.

Viņi pārmija vēl da�us vārdus par karu. Tad Bonds piecēlās.

-�� Starp citu, - viņ� teica, - jaunkundze 110 rīta kādam zvanīja. Atgādiniet, lai samaksāju rēķinu. Laikam uz Parīzi� Elizejas numurs, ja nemaldos, - viņ� piebilda, atcerējies, ka tā bija Metisa centrāle.

-�� Paldies, mesjē, bet nekas nav jāmaksā. �orīt es runāju ar Rojālu, un centrālē man teica, ka viens no maniem klientiem mēģinā�jis sazvanīt Parīzi, bet numurs neesot atbildē�jis. Viņi vēlējās zināt, vai jaunkundze grib, lai piesaka zvanu uz vēlāku laiku. Man laikam tas bija izskrējis no prāta. Varbūt mesjē par to varētu ieminēties jaunkundzei. Tomēr, man �ķiet, ka tā bija "Invalides" centrāle.

Nākamās divas dienas ne ar ko neat�ķīrās no iepriek�ējām.

Ceturtās dienas rītā Vespere, pateikusi, ka viņai radusies nepiecie�amība iegādāties zā-

Ies, devās uz Rojālu. Turp un atpakaļ viņu aizveda taksometrs.

Nakti viņa visiem spēkiem centās izskatī�ties jautra. Viņa daudz dzēra, un, kad abi de�vās aug�ā, Vespere ievilka Bondu savā guļam�istabā un kaislīgi tam atdevās. Bonda ķerme�nis atbildēja, bet, kad viss bija beidzies, Ves�pere izmisīgi raudāja, ieslēpusi galvu spilve�nā. un D�eimss, vēl lielāka izmisuma mākts, atgriezās savā guļamistabā.

Bondam bija trausls miegs, tādēļ agri no rīta viņ� uztrūkās, izdzirdējis piesardzīgi at�veramies Vesperes istabas durvis. No lejas- stāva atskanēja klusas skaņas. Viņ� bija pārliecināts, ka tās plūst no telefona kabi- nes. Pēc īsa brī�a blakusistabas dunas klu�si aizvērās, un Bonds saprata, ka Parīzē arī �oreiz neviens nav atbildējis uz telefona zva�nu.

Tā bija sestdiena.

Svētdien atkal ieradās virs ar vienu aci. Bonds to saprata, tiklīdz bija pacēlis skatienu no �ķīvja un ieraudzījis Vesperes sejas iz�teiksmi. Atstāstot viņai savu sarunu ar mesjē Versuā, Bonds, nevēlēdamies meiteni lieki satraukt, bija noklusējis, ka sve�ais solījis at�griezties.

Bonds bija zvanījis ari Metisam un pārbau�dījis, kam pieder "Peugeot". Izrādījās, ka tas pirms divām nedējām noīrēts kādā presti�ā firmā. Klients esot kāds �veicietis, vārdā Ādolfs Getlers. Adresē viņ� uzrādījis Cīrihes banku.

Metiss bija sazinājies ar �veices policiju, un tā apstiprināja, ka uz �ī kunga vārda mi�nētajā bankā tie�ām ir atvērts rēķins. Tas gan netiekot bie�i izmantots. Getlera kungs it kā esot saistīts ar pulksteņu ra�o�anu. Sīkā�ku informāciju varot sniegt tikai tādā gadīju�mā, ja pret viņu tiek izvirzīta apsūdzība.

Vespere, visu noklausījusies, bija tikai pa�raustījusi plecus, bet nu, ieraudzījusi �o cil�vēku, viņa pameta galdu, pat nepieskārusies ēdienam, devās aug�up un ieslēdzās savā is�tabā.

Pabeidzis maltīti, Bonds sekoja viņai. Pēc krietnas pierunā�anas panācis, lai Vespere atslēdz durvis un ielai� viņu istabā, Bonds ie�vēroja, ka �alūzijas ir pievērtas, jo viņa dro�i vien bija slepus vērojusi terasi.

Vesperes seja bija auksta kā akmens. Bonds aizveda viņu līdz gultai un palīdzēja apsēsties, pats iekārtodamies līdzās. Kādu brīdi abi sēdēja stīvi kā ļaudis vilciena vago�nā.

-�� Vesper, - viņ� beidzot ierunājās, saņem�dams meitenes auksto roku savā delnā. - Tā mēs nevaram turpināt. Tam ir jāpieliek punkts. Mēs viens otru mokām, un es redzu tikai vie�nu izeju. Vai nu tu man visu izstāslisi, vai ari mums jā�ķiras. Nekavējoties.

Vespere neko neatbildēja, un viņas rokas nedzīvi gulēja Bonda plaukstā.

-�� Mīļotā, - viņ� lūdzās, - atklāj man, kas tev uz sirds. Vai tu maz zini, ka tajā rītā es atgriezos no jūrmalas, nolēmis tevi bildināt? Vai mēs nevaram sākt visu no gala? Kas tas par briesmīgu murgu, kas posta mūsu dzī�vi?

Kādu brīdi Vespere klusēja, vientuļa asara noritēja pār viņas vaigu.

-� Vai tu tie�ām biji nolēmis lūgt manu ro�ku?

Bonds pamāja.

-�� Ak Dievs, - viņa ie�ņukstējās. - Mans Dievs�

Vespere pagriezās un, apskāvusi Bondu, pieglauda seju viņa krūtīm.

Viņ� piespieda meiteni sev cie�i klāt.

-��� Pastāsti, mana mīļotā, - viņ� mudinā�ja. - Pastāsti, kas tevi tā sāpina.

�ņuksti kļuva klusāki.

-�� Atstāj mani uz bridi vienu, - viņas balsī skanēja agrāk nedzirdēta intonācija. Tā varēja nozīmēt atkāp�anos. - Ļauj man visu pārdo�māt. - Vespere noskūpstīja Bonda seju, turē�dama to abās rokās. Viņas skatienā bija neiz�sakāmas ilgas. - Mīļais, es cen�os rīkoties tā, lai mums abiem būtu labāk. Lūdzu, tici man! Tomēr tas ir briesmīgi. Esmu iekļuvusi bais�mīgā� - viņa atkal ie�ņukstējās, piekļauda- mās Bondam kā bērns, kam rādīju�ies murgi.

Viņ� mierināja meiteni, glāstīdams tās ga�ros, melnos matus un maigi viņu skūpstī�dams.

-�� Tagad ej, - Vespere teica. - Man nepie�cie�ams laiks, lai sakārtotu domas. Mums būs kaut kas jāuzsāk.

Viņa paņēma kabatlakatiņu un, nosusinā�jusi acis, pavadīja Bondu līdz dūnām. Abi vēl�reiz cie�i apskāvās un saskūpstījās, un tad Vespere aizvēra aiz viņa durvis.

Vakarā starp viņiem atkal valdīja gandrīz vai agrākā jautrība un tuvības sajūta. Vespe�re gan izskatījās satraukta, un viņas smiekli da�brīd skanēja nervozi, bet Bonds bija apņē�mies uzturēt atraisītības gaisotni, un tikai maltītes beigās viņam paspruka kāda nepār�domāta piezīme, kas lika meitenei apklust.

Vespere uzlika savu plaukstu uz sarun- biedra rokas.

-� Nepieminēsim to tagad, - viņa teica. - Aiz�mirsti to uz bridi! Tā ir pagātne. No rīta tu vi�su uzzināsi.

Jaunā sieviete paskatījās Bondā, un viņas acis pēk�ņi pieplūda asarām. Viņa steidzīgi sameklēja somiņā kabatlakatiņu un ņēmās tās susināt.

-� Ielej man vēl nedaudz �ampanie�a, - viņa palūdza un saspringti iesmējās. - Nē, es gri�bu vēl daudz �ampanie�a. Nav godīgi, ka tu dzer vairāk par mani.

Viņi sēdēja un dzēra, lidz pudele bija tuk �a. Tad Vespere piecēlās kājās. Viņa turējās pie sava krēsla un ķiķināja.

-�� Man �ķiet, ka esmu iereibu�i, - meitene murmināja, - kāds kauns! Lūdzu, D�eims, nerāj mani. Es ļoti cen�os būt jautra. Un es esmu jautra.

Nostājusies Bondam aiz muguras, viņa iz�laida pirkstus caur vīrie�a melnajiem matiem.

-�� Iesim aug�ā, - Vespere aicināja. - Es ne�izsakāmi vēlos tevi �onakt.

Pametusi gaisaskūpstu, viņa aizsteidzās.

Divas nākamās stundas piepildīja pacietī�gi. maigi glāsti un apvaldīta mīļuma pilna kaisle, par kuras atgrie�anos viņu attiecībās Bonds vēl dienu iepriek� nebija uzdro�inājies pat sapņot. Pa�aizsardzības un neuzticē�anās baijeras bija nojauktas, un vārdi, ko tie viens otram teica, skanēja nevainīgi un patiesi. Vairs nekas neaizēnoja viņu laimi.

-��� Tagad tev jāiet, - teica Vespere, kad Bonds kādu laiku bija snaudis viņas apskā�vienos, un, it kā gribētu ņemt atpakaļ tikko izteiktos vārdus, vēl cie�āk sakļāva rokas ap vīrie�a pleciem, dūdodama bezgalīgas mīlestī�bas apliecinājumus un ar visu ķermeni kļau- damās viņam klāt.

Kad Bonds beidzot piecēlās un noliecās, lai noskūpstītu Vesperi uz lūpām, novēlot la�bu nakti, viņa pasniedzās un iededza gaismu.

-� Paskaties uz mani, - viņa teica, - un ļauj man paskatīties tevī.

Bonds nometās ceļos pie gultas.

Viņa izpētīja katru D�eimsa vaibstu, it kā redzētu to pirmo reizi. Tad pastiepa rokas un apķērās viņam ap kaklu. Vesperes skaistās, zilās acis atkal bija asaru pilnas. Viņa pievil�ka Bonda galvu sev klāt, maigi noskūpstīja viņa lūpas un, izslēgusi gaismu, ļāva tam iet.

-� Ar labu nakti, mans sirdsmīļotais, - viņa nomurmināja.

Bonds noliecies noskūpstīja Vesperi un noslaucīja viņas asaras.

Dodamies uz durvju pusi, viņ� atskatījās.

-�� Dusi saldi, miļotā, - viņ� novēlēja. - Ne�raizējies vairs, tagad viss bus labi.

Viņ� klusi aizvēra durvis un, aizgrābts lidz sirds dzijumiem, devās uz savu istabu.

No rīta mesjē Versuā ienesa Bondam vēs�tuli. Patiesībā viņ� ar �o aploksni iedrāzās is�tabā, it kā būtu sācies ugunsgrēks.

-� Ir noticis kaut kas �ausmīgs. Jaunkundze�

Bonds izlēca no gultas un metās uz van-

nasistabu, bet durvis, kas no turienes veda uz Vesperes numuru, izrādījās aizslēgtas. Viņ� izbrāzās gaitenī un aizjoņoja garām bai�lēs sastingu�ai apkalpotājai.

Vesperes istabas durvis bija vaļā. Caur �a�lūzijām telpā spraucās saules stari. No palaga apak�as vidēja tikai jaunās sievietes melnie mati, bet viņas ķermenis gulēja, nekustīgi iz�stiepies, un izskatījās kā skulptūra uz vecām kapenēm.

Bonds nometās pie gultas ceļos un atvilka palagu.

Vespere bija aizmigusi. Tā tam vajadzēja būt. Viņas acis bija aizvērtas. Mīļajā sejā ne�kas nebija izmainījies. Meitene izskatījās tā, kā tai vajadzēja izskatīties, un tomēr� viņa bija tik stinga, nevarēja just ne pulsu, ne el�pu. Tie�i tā - viņa neelpoja.

Pienāca saimnieks un uzlika roku Bondam uz pleca. Viņ� norādīja uz tuk�o glāzi, kura stā�vēja uz naktsgaldiņa blakus gultai. Tās dibenā bija baltas mieles. Turpat līdzās atradās Vespe- res grāmata, viņas cigaretes, sērkociņi un aiz�kustino�ā nekārtībā izsvaidīti sīkumi - spogulī�tis, lūpukrāsa un kabatlakatiņ�. Uz grīdas mē�tājās tuk�a miega zāļu pudelīte - tā pati, ko Bonds reiz bija redzējis vannasistabā.

Bonds piecēlās un noskurinājās. Saim�nieks sniedza viņam vēstuli, un Bonds to pa�ņēma.

- Lūdzu, paziņojiet policijai, - viņ� palū�dza. - Ja bū�u komisāram nepiecie�ams, pa�rādiet, lūdzu, kur ir mana istaba.

Bonds kā apmāts neatskatīdamies devās projām.

Viņ� apsēdās uz gultas malas un tuk�u skatienu vērās ārā pa logu mierīgajā jūras ai�navā. Tad truli paskatījās uz vēstuli. Uz tās pla�ā, vijīgā rokrakstā bija uzrakstīts "Pour Lur*.

Bonds pēk�ņi atskārta, ka Vespere jau ie�priek� lūgusi kādam no apkalpotājiem, lai vi�ņu pamodina agrāk, jo nebija vēlējusies, lai tas būtu viņ�, kur� atradis līķi.

Viņ� pagrieza aploksni otrādi. Pavisam ne�sen viņa to aizlīmēdama bija nolaizījusi ar sa�vu silto mēli.

Bonds saņēmās un atvēra aploksni.

Vēstule nebija gara. Pēc pirmajiem izlasī�tajiem vārdiem, viņa elpa kļuva sēco�a.

Bonds nometa papira lapas uz gultas, it kā rokās viņam būtu bijis skorpions.

"Manu dārgo D�eims.

es mīlu Tevi no visas sirds un ceru, ka. la�sot �os vārdus, arī Tu vēl joprojām mīli mani, jo tikai līdz �im mirklim mūsu mīlestībai ir lemts dzīvot. Ardievu, mana lielā mīla, kamēr �īs jūtas mūsos vēl ir dzīvas. Ardievu, mīļo�tais.

Es esmu dubultaģente un strādāju krievu labā. Mani saven'ēja gadu pēc kara, un kop� tā laika esmu pie viņiem. Man bija tuvas attiecības ar kādu poli no Karaliskajiem gaisa spē�kiem. Pirms saliku Tevi, protams. Tev nebūs grūti visu par viņu noskaidrot. Viņam bija di�vas identitātes, un pēc kara viņ� izgāja apmā�cības pie M� bet vēlāk atgriezās Polijā. Tur vi�ņi to notvēra un ar spīdzinā�anu daudz ko uz�zināja. Ari par mani. Tad viņi mani atrada un piespieda strādāt savā labā, sakot, ka tā ir vienīgā iespēja glābt tā pui�a dzīvību. Viņ� par to neko nezināja, ta�u mums atļāva sarakstī�ties. Vēstules no Polijas pienāca katra mēne�a piecpadsmitajā datumā. Es vairs nespēju no tā izkļūt. Es nevarēju pieļaut, ka pienāk piec�padsmitais datums, bet vēstules pastā nav. Tas nozīmētu, ka esmu nogalinājusi savu draugu. Es mēģināju sniegt viņiem pēc iespē�jas niecīgāku informāciju. Tici man! Tad viņi ķērās pie Tevis. Es pastāstīju, ka Tev uzticēts �is darbs Rojālā, atklāju, par ko Tu uzdosies un tamlīdzīgi. Zinot visu jau iepriek�, viņiem pietika laika sagatavoties un iemontēt Tavā is�tabā noklausī�anās iekārtas. Viņi pa�i jau tu�rēja Le Chiffre aizdomās, bet nezināja, kāds ir tavs uzdevums. Tikai to, ka tam ir kāds sa�kars ar viņu. To es biju viņiem pateikusi.

Man bija piekodināts nestāvēt Tev aiz mugu�ras kazino un raudzīties, lai tur neatrastos arī

Metiss un Leiters. Tāpēc ari miesassargs Tevi gandriz vai no�āva. Tad man uzdeva inscenēt no�laupī�anu. Tu varbūt brinijies, kāpēc es biju tik mierīga tajā vakarā naktsklubā. Zināju, ka viņi mani neaiztiks, jo es ta�u strādāju viņu labā.

Kad uzzināju, kā viņi Tevi spīdzināju�i - kaut ari tas bija Le Chiffre roku darbs - es tomēr izlēmu, ka tā vairs neturpinā�u. Biju jau sā�kusi Tevi iemīlēt. Viņi gribēja, lai es izvilinu no Tevis informāciju, kamēr Tu vēl atradies aprūpes centrā, bet es atteicos. Mani uzrau�dzīja no Parīzes. Divas reizes dienā man bija jāzvana caur "Invalides" centrāli. Viņi mani centas iebiedēt, tad atsauca no darba manu sakarnieku Parīzē, un es sapratu, ka manam draugam Polijā būs jāmirst. Tomēr, man �ķiet, viņi baidījās, ka es sāk�u runāt, jo sa�ņēmu pēdējo brīdinājumu no SMER�, ka ne�paklausība man maksās dzīvību. Es turpinā�ju viņus ignorēt. Es mīlēju Tevi. Dienu pirms tam, kad mēs atbraucām uz �ejieni, es viesnī�cā "Splendide" ievēroju viru ar vienu aci, kur�, izrādās, bija interesējies par manām gaitām. Domēju, ka varēsim no viņa atkratī�ties. Es gribēju mīlēties ar Tevi un pēc tam no Havras bēgt uz Dienvidameriku. Cerēju, ka mums varētu būt bērniņ� un mēs kaut kur tālumā spētu uzsākt jaunu dzīvi, bet viņi mūs atrada. No viņiem nav iespējams aizbēgt.

Zināju, ka, izstāstot Tev patiesību, es pie�liktu punktu mūsu attiecībām. Es sapratu, ka man atliek vienīgi gaidīt, kad SMER� iera�dīsies, lai izrēķinātos ar mani un, iespējams, arī ar Tevi, vai arī izdarīt pa�nāvību.

Tā nu tas bija, mans mīļotais. Tu nevari man aizliegt Tevi tā saukt. Savas tiesības uz to un savas atmiņas par Tevi es paņemu sev lidzi.

Man nav vairāk nekādu ziņu. kas varētu Tev noderēt. Telefons Parīzē ir 55200. Londo�nā nevienu no viņiem nekad neliku sastapu�si. Visu informāciju es saņēmu caur kādu avī�u kiosku �eringkrosas laukumā 450.

Mūsu pirmajā tik�anās reizē Tu stāstīji par dienvidslāvu, kuru apsūdzēja nodevībā. Viņ� esot teicis: "Pasaules vētra mani aizrāva sev līdzi." Tā notika arī ar mani. Un vēl man par attaisnojumu var kalpot tas, ka es glābu tā vīrie�a dzīvību, kur� mani mīlēja.

Ir jau vēls, un es esmu ļoti nogurusi, bet Tu dusi tikai pāris soļu attālumā. Tomēr man jāsaņemas. Tu varētu glābt manu dzīvību, bet tad es nespētu paskatīties Tavās mīļajās acīs.

Ardievu, mans sirdsmīļotais.

V."

Bonds nometa vēstuli. Viņa pirksti dru�d�aini savilkās. Pēk�ņi viņ� ar dūrēm iesita sev pa deniņiem un uzlēca kājās. Uzmetis skatienu mierīgajai jūrai, viņ� skaļi un rupji nolamājās.

Aģenta 007 acis bija mitras, un viņ� tās nosusināja.

Uzrāvis mugurā kreklu un uzvilcis bikses, Bonds ar stingu sejas izteiksmi izgāja, lai ie�slēgtos telefona kabīnē.

Gaidīdams savienojumu ar Londonu, viņ� domās sakārtoja Vesperes vēstulē minētos faktus. Viss saskanēja. Aizdomīgās scēnas un noklusē�anas pēdējo �etru nedēļu laikā, kad Bonds instinktīvi nojauta - kaut kas nav labi, bet viņa prāts atteicās �os brīdinājuma signā�lus pieņemt.

Tagad viņ� Vesperi spēja uztvert vienigi kā spiedzi. Mīlestība un sāpes viņa prātā tika aukstasinīgi atbidītas otrajā plānā. Vēlāk viņ�, iespējam, pie tā atgriezīsies, lai bezkaislīgi iz�analizētu un tad nobāztu kādā patālākā sirds stūrītī kopā ar pārējo emocionālo bagā�u, ku�ru gan labprātāk nevazātu sev līdzi. Tagad viņ� domāja vienīgi par Vesperes nodevību pret dienestu un savu valsti un par postu, ko tā nodarījusi. Bonda profesionālais skatījums pievērsās sekām - segvārdiem, kurus tagad nāksies mainīt, �ifriem, kas kļuvu�i zināmi ienaidniekam, noslēpumiem, kas iznesti no centra, kura darbība saistījās ar aģentu iefil- trē�anu Padomju Savienībā.

Tas bija nepiedodami. Dievs vien zina, kā to visu tagad varēs labot.

Viņ� sakoda zobus. Pēk�ņi atmiņā atausa Metisa vārdi: "Visapkārt ir pietiekami daudz velnēnu. Un kā tad ar SMER�? Es tev teik�u, ka man nemaz nepatīk doma, ka �ie pui�i skraida apkārt pa Franciju un nogalina ikvie�nu, kas izskatās pēc viņu tik dārgās valsts ie�kārtas nodevēja."

Cik drīz gan Metisa vārdiem bija lemts pie�pildīties, un cik drīz Bonda pa�a pārgudrība tika iemesta viņam atpakaļ sejā!

Kamēr viņ� kā pui�elis \isus �os gadus bi�ja "spēlējis indiāņus" (jā, Le Chiffre apzīmē�jums Bondam tagad �ķita gau�am trāpīgs), patiesais ienaidnieks klusi, ar vēsu prātu, bez liekas izrādī�anās darbojās tie�i viņa degun�galā.

Pēk�ņi viņ� iedomājās Vesperi. kura nāk preti pa gaiteni ar dokumentiem rokā. Nē, uz paplātes! Viņiem viss tika pienests uz paplā�tes, kamēr bra�ais slepenais aģents ar savām dubultnullēm skraidīja apkārt pa pasauli, "spēlēdams indiāņus".

Bonds iecirta nagus delnas un kaunā no- svīda.

Tomēr vēl nebija par vēlu. Rokas stiepiena attālumā atradās jauns mērķis. Viņ� uzsāks ciņu pret SMER� un cinīsies līdz uzvarai. Bez �īs SMER� organizācijas, bez �ī sava aukstā nāves un atriebes iero�a MVD būs tikai pa�rasta privātdetektīvu grupiņa, ne labāka, ne sliktāka par jebkuru no Rietumu dienestiem.

Viņ� cīnīsies ar pa�a SMER� iero�iem. Esi uzticams, spiego lietpratīgi, vai arī tu mirsi - te�vi saņems ciet bez vilcinā�anās un likvidēs bez jautājumiem.

Pēc �ī principa darbojās visa Krievijas valsts sistēma. Par stimulu tajā kalpoja iebiedē�a�na. Viņi uzskatīja, ka dro�āk ir uzbrukt, nevis aizstāvēties. Uzbrūc pirmais, jo tad pretinieks nepaspēs iz�aut. Ja tu atkāpsies, mēģināsi apiet, nodosi, lode tevi panāks.

Tagad viņ� uzbruks rokai, kas turēja pāta�gu un pistoli. Lai ar spiego�anu nodarbojas kundziņi uzvalciņos un ar kaklasaitēm. Lai viņi spiego un ķer spiegus. Viņ� medīs tos, kas stāv aiz �iem spiegiem un piespie� tos spiegot.

Iezvanījās telefons, un Bonds paķēra klau�suli.

Viņ� bija savienots ar vienīgo sakarnieku Londonā, kuram ārkārtējos gadījumos drīk�stēja zvanīt no ārzemēm.

-� Te runā 007. �is ir atklātais savienojums un �i ir ārkārtas situācija. Vai jūs mani dzir�dat? Nekavējoties nododiet �o ziņu tālāk! 3030 bija dubultaģente. Viņa kalpoja ari sar�kanajiem.

-� Jā, nolādēts, es teicu "bija". Tā kuce jau ir pagalam.