Eduards Jansons

Pasaka jaunākā skolas vecuma bērniem

Bija iestājies pats aukstākais ziemas laiks. Virpuļus griez�dams, trakoja negants sniegputenis. Skaudrs sals turēja ledus va�ās zemi un ūdeņus, stindzināja kokus un krūmus, saldēja dzīvniekus.

Me�a iemītnieki patvērās kur varēdami no uzmācīgā puteņa un nepanesamā aukstuma. Vāverītes saritināju�ās gulēja savās siltajās ligzdās. Pelītes nolīda dziļi alās. Rubeņi ierakās irde�najā sniegā. Sīkie putniņi salīda koku dobumos. Zaķi paslēpās aizputinātajos paegļos. Pat vilki meklēja aizvēni biezajās eglainēs.

Tādā bargā laikā, pa�ā ziemas vidū, lā�u mātei Pinkainei piedzima divi mazi mazi lācēni � Ķetaurītis un Letenīte. Viņi bija kucēna lielumā, kaili, akli un nevarīgi.

Ķetaurītim un Letenītei nebija ne jausmas par salto vēju un sniega virpuļiem. Bieza kupena klāja Pinkaines ziemas migu. Sniegs kā vatēta sega aizsargāja no aukstuma. Pinkaine turklāt, kā ezis kamolā saritinājusies, turēja klēpī savus mazulī�us, ar ķepām aptverdama vārgos ķermenī�us un ar galvu tos apsegdama.

Ķetaurītim un Letenītei bija silti kā mīkstā gultiņā zem vil�nainas segas. Izkurinātā istabā nebūtu bijis siltāk.

Zem sniega kupenas Ķetaurītis un Letenīte pavadīja trīs mē�ne�us. Pa �o laiku lācēni ieguva acu gaismu, paaugās lielāki un apklājās ar biezu, brūnpelēku spalvu. Viņi kļuva nemierīgāki un kustīgāki. Mātes klēpis bija par mazu. Laiku pa laikam Ķetaurī�tis un Letenīte nepacietīgi ieņurdējās: tumsa un �aurība tiem bija apnikusi.

Tuvojās pavasaris. Dienas kļuva siltākas. Piesaulītē sniegs kusa un pamazām saplaka. Me�a klajumos tas nozuda vispirms, bet biezoknī koku ēnā vēl turējās. Arī Pinkaines migu vēl klāja sniega sega. Likās, ka ilgi būs jāgaida, kamēr tā atbrīvos lā�u māti ar lācēniem. Bet Pinkaine negaidīja, kamēr sniegs noku�sīs. Garo miegu izgulējusi, viņa piecēlās kājās; kupena sakus�tējās un pa�ķīrās. Pinkaine �āvādamās lempīgi un gausi iz�āpoja no sava ziemas mitekļa.

Ķetaurītis un Letenīte, kā kaķēni ņurdēdami, mundri sekoja mātei. Viņi bija tik lieli kā rotaļu lācēni, mīksti un apaļi. Tik līdzīgi viens otram kā piliens pilienam. Kā vienam, tā otram bija liela, apaļa galva, īss un resns kakls, melns kā ogle, un spīdīgs purniņ�, mazas un �ķības actiņas, nelielas, stāvas ausis, strupa astīte, �etras druknas kājas ar platām ķepām. Katrai ķepai pieci pirksti ar melniem, gariem nagiem, kurus nevar ievilkt kā kaķis. Ķermenis klāts ar spīdīgu, brūnu spalvu, tikai apkaklīte balta. Biezā spalva ap galvu, uz vēdera un virs papē�iem garāka nekā citur.

Pinkaine purinājās, vārtījās pa sniegu un staipījās: attirpinaja nogulētos locekļus. Saveda kārtībā savu garo, pinkaino spalvu, nolaizot to ar mēli. Apmierināti rūkdama, viņa izpauda savu pacilāto noskaņojumu par to, ka bezgala ilgai gulē�anai pienācis gals.

Tum�ā un smacīgā midzenī dzimu�ajiem lācēniem dienas gaismā actiņas ap�ilba un plakstiņi raustījās, kamēr aprada ar āra spilgtumu. Viņi aizgūtnēm elpoja svaigo gaisu, pilnu da�ādām agrāk nepazītām smar�ām. Muskuļi kļuva vingri un spē�cīgi. Ķetaurīti un Letenīti pārņēma draiskulības prieks. Viņi lē�kāja kā kazlēni, triecās viens otram virsū, valstījās pa ko�i zaļo sūnu paklāju, ķēra viens otru rokā, iedrāzās kailo krūmu pudu�ros un sacēla tādu brīk�ķoņu, ka viss me�s skanēja.

Ķetaurītis pakampa mutē zem egles sniegā nokritu�u �ie�kuru un, galvu purinādams, pameta to gaisā. Letenīte noķēra �iekuru un metās bēgt. Brāļuks dzinās mā�elei pakaļ un ar zobiem satvēra to aiz īsās astītes. Letenīte no sāpēm iesmilkstējās un izlaida �iekuru no mutes.

Ķetaurītis, ar priek�kājām aptvēris mā�eli, iegāza to sniegā. Letenīte apvēlās, uzlēca atkal kājās un dusmīgi ierūcās: � Sargies raut aiz astes � visvārīgākās vietas!

Ķetaurītis nokaunējās un kļuva rāms.

Rotaļu izbeigu�i, lācēni aizskrēja pie mātes, lai stiprinātos ar pienu. Viņi zīda, lūpas �ņakstinādami. Labi paēdu�ies, Ķetau�rītis un Letenīte nolikās mātei blakus un mierīgi atpūtās.

Pinkaine pa to laiku rūpīgi laizīja viņu mīksto spalvu, kas dauzoties bija savēlusies.

Pinkaine, visu ziemu neēdusi, bija pagalam novājējusi un ļoti izsalkusi. Viņa piecēlās uz pakaļkājām, staipīja resno kaklu, grozīja galvu uz visām pusēm un ostīja gaisu, meklējot kaut ko ēdamu. Izsalkuma apmierinā�anai tuvumā neko nevarēja saost. Pinkaine mēģināja atminēties, kur pagāju�ajā rudenī bija palicis pāri kaut kas baudāms. Viņai ie�āvās prātā Dzērveņu purvs. Priecīgi ierūkdamās, viņa tūdaļ devās turp. Viņas gaita bija tik ātra, ka Ķetaurītis un Letenīte tik tikko spēja tikt līdzi.

Me�s izbeidzās. Sākās necaurejams kārklu un alksnāja bie�zoknis. Pinkaine sameklēja agrākos gados iestaigātās ejas un drīz vien nokļuva līdz Dzērveņu purvam.

Purvā pavasara �ķīdonis. Stiegņā stiga ķepas, un, ārā velkot, nagi apvērsa sūnu. Lācenei ejot, ūdens �ļakstēja uz visām pu�sēm. Lācēni tvarstīja spīguļojo�ās �ļakatas, nebēdādami, ka iz�mirkst cauri slapji.

Purva vidū pacēlās zaļgani pelēkām sūnām apaudzis paugurs. Pinkaine, aizsniegusi paugura virsotni, ieplaka uz vēdera līganā sūnu paklājā, bet Ķetaurītis un Letenīte vēl �ļakstinājās pēdējās ūdens paltīs.

Tīri nejau�i Letenītei labā priek�kāja iestiga dūkstī līdz pat krū�tīm. Nu viņa smilkstēja un sauca pēc glābiņa, bet mātes vairs ne�bija tuvumā.

Ķetaurītis neapjauta, kā mā�elei palīdzēt. Viņ� uzlēca uz tu�vākā ciņa un arī izmisīgi smilkstēja. Letenīte, tiekdamās pēc brāļuka, brīvo priek�ķepu iecirta cinī. Tā viņai izdevās izķepu�roties no stiegņas.

Lācēni tupēja uz ciņa un skatieniem meklēja māti. Nekur to nevarēja ieraudzīt. Ieplestām nāsīm viņi o�ņāja gaisu. No pau�gura virsotnes vējiņ� atnesa pazīstamo mātes smaku.

Lācēni tūdaļ devās pret vēsmu, bet kājas aizķērās garajās sū�nās, un augumi ieslīga tajās kā pēlī. Tālāk par purna galu neva�rēja redzēt. Ķetaurītis ar galvu pa�ķīra un pieplacināja sūnu un lēniem soļiem devās uz priek�u. Letenīte sekoja viņam pa pēdām.

Drīz viņi nonāca pie mātes. Liels bija atkalredzē�anās prieks. Ķetaurītis un Letenīte lēkāja ap māti, grūda savus purniņus tās garajā spalvā, laizīja tās galvu, uzrāpās viņai virsū un pa�apmie�rināti nogūlās uz viņas platās muguras.

Bet Pinkaine neļāvās traucēties. Viņa lēnām �ļūca uz priek�u un, purnu sūnās iebāzusi, gar�īgi �ļapstināja muti. Viņa ēda pēr�nās dzērvenes.

Ķetaurītis un Letenīte ievēroja sarkanās lodītes. Tās viņus ievilināja atpakaļ sūnās. Viņi sāka sūkāt sulīgās ogas. Dzērvenes ir gar�īgas, kad tās ziemu gulēju�as zem sniega.

Ķetaurītis un Letenīte, uz vēdera gulēdami, līdz ar māti līda tikai uz priek�u un ar patiku baudīja jauno, atspirdzino�o maltīti.

Purvā dzērvenes drīz bija noēstas. Ta�u ēstgribu tās tikai pa�vairoja, un Pinkaine atgriezās me�ā meklēt kaut ko sātīgāku. Te lēk�ņi viņai iesitās nāsīs skābeni asa smar�a. Tā nāca no satrunēju�am celmam pieplaku�as skuju kopiņas, uz kuras ņirbēt ņirbēja simtiem skudru.

Pinkaine lēk�iem pieskrēja pie skudru pū�ņa un rijīgi kampa tā iemītnieces līdz ar visām skujām, sakaltu�ām lapu dzīsliņām un zariņu sprungulī�iem, no kā bija celta skudru mītne.

Letenīte tikai stāvēja un brīnījās, ar kādu negausību māte visu to aprija, bet Ķetaurītis arī pats iekampa pilnu muti ņirbo�ā satura. Skujas sadurstīja mēli, un viņ� kampumu izsprauslāja ārā. Tomēr skudru skābums viņam iegar�ojās.

Ķetaurītis lūkoja ar mēli no pūļa uzķert atsevi�ķas rūsganās ecētājas. Viņ� ievēroja, ka viņam pie labās priek�kājas gludās pēdas apak�as ir pielipu�as vairākas iekārotās �iglās skraidītājas. Ķetaurītis nolaizīja tās un mitro pēdas apak�u uzlika uz pū�ņa, atkal tai pielipa citas skudras, kuras viņ� no jauna nolaizīja un apēda. Tagad Ķetaurītim māksla bija rokā, kā tikt pie tīras skudru maltītes.

Letenīte mēģināja tāpat mieloties, bet viņu uztrauca tas, ka skudras uzmācīgi līda ka�okā un dzelkstīja ādu. To vēl kaut cik varēja paciest, bet, kad vairākas aizkaitinātās dro�inieces ielīda acīs un ie�ļāca tajās savu skābi, tad to vairs nevarēja izturēt. Acis neganti sūrkstēja. Letenīte sarauca plakstiņus un vaimanādama aizdrāzās no nelaimes vietas. Gabaliņu paskrējusi, viņa iekrita sūnās un valstīdamās raudāja, un izmisīgi sauca:

� Palīgā, palīgā!

Ķetaurītis, izdzirdīs mā�eles saucienus, devās pie viņas. Viņ� tūliņ neaptvēra, kas Letenītei par nelaimi, un tādēļ arī nezināja, kā palīdzēt. Tikai tad, kad Letenīte neatlaidīgi stiepa savu galvu pretim un sūdzējās par sāpēm acīs, Ķetaurītis ievēroja aizmiegtos plakstiņus, starp kuriem lodāja skudras. Viņ� tūdaļ izlaizīja Le�tenītei abas acis un apēda visas skudras. Nu Letenīte atkal varēja redzēt.

Pinkaine, redzēdama, ka Letenīte nomierinās, turpināja pie pū�ņa stiprināties. Drīz vien viss skudru pūznis bija izārdīts un apēsts. Arī celma prauli nozuda lācenes nepiepildāmajās iek�ās. Tikai atsevi�ķas izbiedētas skudras �audījās �urp un turp pa izsvaidītajām skujām.

Dienā bija silts, piesaulītē gandrīz karsts. Pavasarīgais svai�gums ātri nogurdināja Ķetaurīti un Letenīti, skraidot līdzi mātei, kas klaiņoja vienā klaiņo�anā, alkatīgi meklēdama ēdamo. Nogura arī viņa. Kad saule pacēlās visaugstāk pie debesīm, viņa uzmek�lēja saulgozī zem kuplas egles bezvēja vietiņu un nolikās uz dien�dusu saules sasildītajās sūnās. Abi mazuļi nolikās līdzās.

Maigo saulstaru glāstīti un daudzu kukaiņu klusās un vien�muļīgās zuzinā�anas ieaijāti, lācēni drīz iemiga. Aizvērās acis arī lā�u mātei.

Dundurs, dobji dūkdams, uzlaidās Ķetaurītim uz purna. Lā�cēns ierūcās, pietrūkās kājās un sāka dzenāt miera traucētāju. Pamodās arī Pinkaine. Viņa ar labpatiku noskatījās, kā dēlēns noķēra dunduru, un tad pievērsās Letenītei, kuras galva dusēja uz viņas kreisās priek�ķepas. Pinkaine aplaizīja Letenītes pur�niņu. Letenīte miegā pasmaidīja. Tad atvēra acis, �āvājās, izstai�pīja kājas un piecēlās. Viņas uzmarību saistīja liels taurenis, kas, uz celma nolaidies, vicināja savus raibos, saulē zvīguļojo�os spārnus. Letenīte gribēja notvert taureni, tādēļ uzmanīgi virzījās tam tuvāk. Te pēk�ņi gaisā no�vīkstēja spārni, un Letenītes acu priek�ā spēji aiz�āvās pelēkbrūns putns, kas paķēra taureni un tikpat ātri, kā nācis, aiznesa to projām. Letenīte aizmuka pie mātes.

� No zvirbuļu vanaga nobijies? � Pinkaine jautāja.

� Nobijos gan, � Letenīte atbildēja.

� Tu esi par lielu. Tevi viņ� nevar aiznest, � māte mierināja savu mazulīti.

Vakarā pār purvu klājās miglas �ķidrauti. Koki tinās krēslas plīvurā. Patīkams valgums un dzestrums apņēma lācēnus.

� Iesim atkal barību meklēt! � Pinkaine teica.

Viņi daudz nedabūja klaiņot, kad jau saoda zirga smaku.

� Dosimies turp! � Pinkaine noteica.

Jo spēcīgāk bija jūtama zirga smaka, jo piesardzīgāka kļuva lācene. Viņa paspēra pussolīti uz priek�u un tad uzmanīgi ap�taustīja zemi, cik vien tālu va�rēja aizsniegt ar ķepu, un tad tikai paspēra nāko�o pussolīti tālāk, lai pēc tam atkal iztaus�tītu ejamo ceļu.

Ķetaurītim tik lēna virzī�a�nās bija par garlaicīgu.

� Iesim ātrāk! � viņ� skubināja māti.

� Nedrīkst! � Pinkaine strupi atrūca.

� Kāpēc nedrīkst? � Ķetaurītis gribēja zināt.

� Var viegli ieķerties cilpā, � māte skaidroja. � Bet, ja cilpā būsi, ārā neizkļūsi.

Varēja jau saredzēt zirgu. Siekalas tecēja, vēders gurkstēja, bet Pinkaine vēl rūpīgāk pārmeklēja pieeju zirgam.

� Kā tad! Cilpa izlikta! � Pinkaine iesaucās. Viņa bija sa�taustījusi stieplēm caurvītas virves loku.

� Ne pirksta platumu tālāk vairs neiet! � viņa pavēlēja. Tad vēlreiz apostīja un pārtaustīja zemi, lai pārliecinātos, vai pir�majā acumirklī nav maldījusies. Nē! Nebija vis. Priek�ā gulēja cilpa kas cilpa.

Pinkaine izgrūda dusmu rēcienu un pamazām kāpās atpakaļ, lācēnus aiz sevis bīdīdama. Kad viņai �ķita, ka ceļ� ir dro�s, tā pagriezās un ar lācēniem sāka skriet projām. Beidzot Pinkaine apstājās un atsēdās. Lācēni to tikai gaidīja. Tā viņi bija noguru�i no skrie�anas.

Kas tās bija par cilpām? � Ķetaurītis pajautāja.

Pinkaine stāstīja:

� Cilpa ir mednieka izgudrojums. Ar to viņ� gūsta lā�us. Kā �odien vēl atminos to nelaimīgo nakti, kad zaudēju savu māti. Viņa nebija pietieko�i uzmanīga, tādēļ, ejot pie izlikta zirga, ap viņas kreiso priek�kāju savilkās cilpa. Kāju vairs nevarēja dabūt ārā. Cilpas gals bija piestiprināts pie smaga bluķa. Māte paņēma bluķi un stiepa to uz kraujmalu. Tur viņa meta to lejā. Bet blu�ķis krizdams aizrāva māti sev līdzi. Pēc tam es viņu atradu beigtu gravas dibenā. No tā laika es esmu ļoti ļoti uzmanīga.

� Lai sapūst zirgs! Vai mums tādu vajag? � Ķetaurītis de�dzīgi apliecināja.

� Nu, bet ēst arī vajag. Neizdevās vienā vietā, iesim citur meklēt barību! � Pinkaine teica.

� Iesim gan! � Letenīte piekrita.

�oreiz Pinkaine uzoda beigtu govi.

� Var būt, ka izdodas pamieloties ar govs gaļu, � viņa teica, mērķim tuvāk nākdama.

Te Pinkaine bija vēl uzmanīgāka. Katru zemes pēdu viņa iz�ka�ņāja ar saviem nagiem kā ar dzelzs grābekli. Lācēni rīkojās tāpat, līzdami katrs no savas puses.

Vēl tikai viens krietns lēciens, tad varētu sākt mieloties. Bet Pinkaine nepārsteidzās. Govs galvu jau varēja gandrīz sasniegt, kad Pinkaine, skrāpēdama zemi, sajuta, ka apak�ā nav pamata. Viņa nebija maldījusies: velēna iebruka ar dobju troksni, un tās vietā atklājās tum�s, dziļ� dobums. Pinkaine kā bulta atlēca nost, reizē atraudama arī lācēnus.

� Atkal mednieka roku darbs! � viņa nikni ierēcās un aizgāja prom.

� Vai te arī bija izlikta cilpa? � Letenīte iejautājās.

� Te bija dziļa bedre, ar velēnām noklāta. Ja mēs būtu pāri gāju�i, iekristu un ārā vairs netiktu, � Pinkaine skaidroja.

� Tik traki jau nebūtu, � Ķetaurītis ap�aubīja mātes sacīto.

� Gan jau kaut kā izkultos.

� Es arī tā domāju, kad pirms gadiem pieciem tādā pa�ā bedrē iekrita mans vecākais brālis, kas vienmēr mēdza mani brī�dināt, ja nojauta briesmas. Bet toreiz viņ�, neko ļaunu nepare�dzēdams, gāja, un piepe�i zeme atvērās, un viņ� pazuda kā kapā. Es piegāju pie bedres malas un gribēju palīdzēt viņam izkāpt, bet viņ�, uz smailiem mietiem uzdūries, mocījās un izdvesa beidza�mos vaidus.

� Ak tik negantas tās lietas! � Ķetaurītis novilka.

� Jā, tā nebija vienkār�i bedre, bet nomaskēti slazdi. Letenīte, kas ar �au�alām bija noklausījusies mātes stāstā, lūdzās: � Iesim tālāk no slazdiem!

� Iesim! � Pinkaine piekrita.

Ķetaurītim un Letenītei gribējās kā zaķēniem brīvi apkārt paskraidīt un darīt visu, kas tik ie�aujas prātā. Bet nedrīkstēja. Pinkaine uzmanīja katru lācēnu soli. Arī mācīties vajadzēja daudz.

Viena no pirmajām apmācībām bija kokā kāp�ana. Tā lā�u dzīvē ir ļoti nepiecie�ama. Kokā jākāpj pēc medus, augļiem un riekstiem. Mazotnē kokā jāglābjas arī no ienaidniekiem.

Ne jau viegli kokā kāp�anas māka sākumā padevās. Letenīte rei�u reizēm pūlējās uzkļūt staltā priedē. Viņa, ar ķepām naski strādādama, parāpās, parāpās pa stumbru mazu gabaliņu aug��up, bet drīz nogura un apstājās. Nevarēdama ilgi uz vietas no�turēties, viņa atkal noslīdēja lejā.

� Ko tu iesāksi, tāda tūļa? Pat kokā uzkāpt nevari iemācī�ties, � Pinkaine pukojās.

Letenīte nokaunējās un mēģināja no jauna, bet, pirmo zaru nesasniegusi, viņa atkal nevarīgi no�ļūca lejā.

Letenīte ar skaudību noskatījās, kā Ķetaurītis �igli vien tika citā priedē. Viņ�, ar priek�kājām stumbru aptvēris un ar paka�ļējo ķepu nagiem ieķerdamies mizā, atspērās un rāpās arvien augstāk un augstāk. Sasniedzis pirmo zaru, viņ� ar zobiem ieķērās tajā, pakarājās, atpūtināja ķepas, tad vienā rāvienā uzrausās uz zara. Tālāk jau gāja daudz vieglāk: uz katra nāko�ā zara, kas arvien tuvāk sekoja cits citam, varēja atvilkt elpu. Drīz vien ķetaurītis sasniedza pa�u galotni.

� Kaut es tāpat būtu varējusi! � Letenīte nopūtās. Bet viņa atviegloti uzelpoja, kad redzē�ja, ka Ķetaurītis, nabadziņ�, bailēs trīcēja, no tik liela augstuma atmuguriski lejup �ļūcot. Viņ� bie�i apstājās un, kā palīdzību meklēdams, izbīļa pilniem skatieniem raudzījās lejup. Beidzot viņ� laimīgi nokāpa zemē un steidzās pie noskumu�ās Letenītes.

� Letenīt, mēģini vēlreiz! � viņ� teica. � Es tev palī�dzē�u. Letenīti nevajadzēja div�reiz skubināt. Viņa aptvēra stumbru un rausās aug�up. Ķetaurītis, cik vien spēdams, balstīja Letenīti, bet tai kā neizdevās, tā neizdevās tikt līdz zariem. Tad iejaucās māte.

� Letenīt, kokā jātiek, � viņa stingri noteica un aiz�veda nelaimīgo pie divām slai�dām di�eglēm, kas, no vie�nas saknes izaugu�as, stāvēja kā divas māsas viena otrai līdzās. Pinkaine iebīdīja Lete�nīti stumbru starpā un pavē�lēja:

� Rāpies aug�ā!

Letenīte ar visām �etrām ķepām cie�i ieķērās vienā di�eglē un ar apaļo muguru atbalstījās pret otru. Tā viņai izdevās sasniegt abu di�egļu saviju�os zarus un pazust tajos. Drīz viņa no pa�as galotnes uzvaras priekā raudzījās uz lejā paliku�o māti un brāļuku.

Ar laiku lācēni tā ievingrinājās pa kokiem kāpelēt, ka brīvo laiku viņi labprātāk pavadīja kokos nekā uz zemes. Viņi tur bie�i rotaļājās: viens otru ķēra vai rāva aiz pakaļējās ķepas zemē.

Letenīte pat guļas vietu bija ietaisījusi tajā di�eglē, kurā viņa pirmoreiz uzkāpa. Viņa prata gandrīz vai vāveres �iglumā tur noslēpties un nepamanīta nolikties uz diendusu.

� Ķetaurītis bie�i �ūpojās augstāko koku galotnēs, no kurienes varēja tālu pārredzēt. Tur viņ� sacentās ar vēju auro�anā un �ad tad pabaidīja putnus.

Reizēm Pinkainei nepatika, ka lācēni pa kokiem ilgi dauzās, tad viņa nosauca tos lejā un aizrādīja:

� Ne jau lai darītu au�ības, jūs mācījāties kokos kāpt. Pienāks laiks, kad kokos vajadzēs meklēt barību vai glābiņu.

Pinkaine ar lācēniem nogulēja visu silto pavasara pēcpus�dienu un novakari. Kad bija jau satumsis, saltums ieknieba lā�cēniem purniņos un pamodināja gulētājus. Sals stindzināja locekļus. Izstaipīju�ies lācēni paskraidīja pa noriņu, ko bija pār�klājusi sarma. Letenīte ieraudzīja austrumu pusē lielu, sārtu blāzmu. Viņa brīnījās un jautāja:

� Kas tas varētu būt?

Ķetaurītis arī brīnījās. Lācēni palika stāvot un vēroja nere�dzēto parādību. Izplūdu�ais sārtums maz pamazām iezīmējās par noteiktu ripu, kas kāpa arvien augstāk pie debesīm un pār�vērtās sidrabotā spo�umā.

Pienāca māte. Letenīte ar ķepu rādīja uz spo�o ripu un jau�tāja:

� Kas tas par brīnumu?

� Mēness, � Pinkaine atbildēja un aizgāja uz blāvās mē�ness gaismas apspīdēto me�malu. Letenīte aizsteidzās viņai līdzi. Ķetaurītis palika, kur stāvējis, un nebeidza lūkoties uz mēnesi, kas, kā viņam �ķita, iekāpa augstākās priedes galotnē.

�Vajadzētu to spo�o mēness ripu dabūt rokā un nonest zemē, un paritināt pa noru,� Ķetaurītis prātoja. Ne mirkli vairs nevil�cinādamies, viņ� palēk�us vien devās pie priedes, kuras zaros mē�ness �ūpojās. Zem priedes nonācis, viņ� vēl palūkojās aug�up. Kas zin, vai nav aizbēdzis projām. Nē. Tikai paslēpies aiz zariem.

Ķetaurītis priecīgi ierūcās un rāpās kokā. Viņ� bija gan�drīz līdz galotnei ticis, kad mēnesim priek�ā aizvilkās mākonis, izdzēsdams me�ā blāvo gaismu. Pēk�ņi nakts tumsā un klusumā, tur�pat virs Ķetaurī�a galvas, atskanēja skaļ� kliedziens: �Uuuū...� Galotnē ie�vīkstējās spārnu vēdas, un baiga ēna tuvojās lācēnam. Ķetaurī�tim �ķita, ka spo�ais mēness, pārvērties par tum�u ērmu, grasās viņu notvert. Viņu pār�ņēma bailes, un, cik vien ātri varēdams, viņ� rausās no koka lejā. Tur bija pienākusi Pinkaine un, apak�ā stāvēdama, uz�traukti sauca:

� Ķetaurīt, sargies, ka tevi nenogrābj ūpis un neizknābj acis!

Tum�ie spārni aizķērās zaros. Ķetaurītis sveiks nonāca zemē un kopā ar māti un Letenīti aizskrēja me�a klajumiņā. Pinkaine atsēdās pa�ā klajienes vidū. Lācēni gan gribēja bēgt nezin kur, bet māte viņus nomierināja:

� Manā tuvumā jums no ūpja nav jābīstas. Pieaugu�iem lā�iem tas neuzbrūk.

Tad Ķetaurītis un Letenīte apmetās mātei iepretim.

Mēness izlīda no mākoņu apak�as, un klajiene atkal pielija blāvas gaismas pilna. Kaut kur me�ā noskanēja gari stiepts �uuuū...�.

� Ieklausieties labi, kā ūpis kliedz! � Pinkaine teica. � �is milzum lielais, ausainais plēsoņa ar platām acim pa dienu slēpjas koku zaros, bet pa nakti lai�as medībās. Viņa lidojums ir tik kluss, ka to grūti sadzirdēt. Ja neuzmanās, var piedzīvot lielu nelaimi. � �os vārdus izrunājusi, Pinkaine nopūtās un tad turpi�nāja stāstīt:

� Kad es vēl biju tikpat maza kā jūs, kādā naktī baigs klie�dziens pārtrauca klusumu, un tajā pa�ā mirklī ūpis uzklupa ma�nam brālim Ķepainītim. Plēsoņas asie nagi iecirtās viņa mugurā. Ūpis mēģināja savu upuri aiznest projām, bet nespēja pacelties spārnos: nesamais bija par smagu. Ķepainītis, no pirmā izbīļa attapies, pretojās uzbrucējam. Tas sakaitināja ūpi, un viņ� sāka ar spārniem dauzīt Ķepainīti un ar līko knābi da�os mirkļos iz�knāba viņam abas acis. Piesteidzās māte un aizdzina laupītāju. Bet brālis, nabadziņ�, palika pilnīgi akls.

Atkal cauri vienmuļajai koku �alkoņai varēja sadzirdēt drau�dīgo �uuuū...�.

Letenīte nodrebēja un, it kā aizsargādamās, piemiedza acis un aizsedza tās ar ķepām. Kad ūpja kliedzieni mitējās, viņa bēdīgi iesaucās:

� Cik tas ir briesmīgi, kad neko nevar vairs redzēt! Kā Ķepainītis varēja iztikt bez acu gaismas?

� Grūti viņam, nabadziņam, gāja, kad acu vietā bija pali�ku�i tikai asarojo�i dobumi, � Pinkaine stāstīja. Viņ� taustījās kā pa miglu. Uzskrēja kokiem virsū, netika man un mātei līdzi. Kādreiz, kad vilki mums dzinās pakaļ, viņ� aiz saknēm paklupa un vilki viņu saplosīja.

Ķetaurītis, kas visu laiku bija klusējis, iesaucās:

� Lai tik izaugu lielāks! Tad ūpim labi neies.

� Nelielies, nelielies! � māte viņu apsauca. � Labāk prie�cājies, ka �oreiz tiki cauri ar veselu ādu. Pielūko, ka tumsā vairs nerāptos kokā, lai neizietu tāpat kā Ķepainītim.

� Nerāp�os jau, nerāp�os vairs! � Ķetaurītis solījās. � �o�reiz es tikai gribēju nonest zemē to spo�o ripu (viņ� parādīja ar ķepu uz mēnesi). Tad mums būtu pa�iem sava sidrabainā gaisma.

Bet mēness nesasniedzamā tālumā ņirdzīgi smējās par Ķetaurī�a vientiesību. Pinkaine pie tam vēl noteica:

� Dzenoties pēc spo�uma, var nonākt pilnīgā tumsā.

Ķetaurītis bija mazliet lielāks par Letenīti, bet �ī at�ķirība nedūrās acīs. Tādēļ viņus viegli varēja samainīt vienu ar otru. Bet izturē�anās katram bija savādāka.

Ķetaurītis bija jautrs, ļoti kustīgs un ziņkārīgs lācēns. Visu viņam vajadzēja redzēt, visu viņ� gribēja zināt.

Parāva vēj� sev līdzi sakaltu�u pērno lapu, Ķetaurītis skrēja pakaļ un sauca:

� Klau, Rūsganā, kas tevi nes pa gaisu?

Kad dzilna kala savu kaļamo sausajā eglē, Ķetaurītis devās turp un jautāja:

� Ei Zaļsvārcīt, kādēļ tu taisi me�ā troksni?

Ieraudzījis taureni no puķes uz puķi lidināmies, viņ� pievērsās tam un taujāja:

� Daiļspārnīt, ko tu meklē katrā ziedā?

Cik daudzreiz, ziņkārības vilināts, Ķetaurītis bija aizdauzījies prom no mātes. Katrreiz par �ādu pārgalvību viņ� saņēma kūlienu. Bet pārmācība nelīdzēja. Viņ� kā bijis, tā arī palika brīnum ziņkārīgs.

Letenīte bija pilnīgs pretstats Ķetaurītim. Viņa stundām ilgi varēja mierīgi nosēdēt mātes tuvumā, zī�ot savu ķepu. Ap�nika viena ķepa, ieņēma mutē otru. Zī�ļāja to un visu laiku klusi ņurdēja. Priek�ējās ķepas no bie�ās sūkā�anas bija kļuvu�as glumas un spīdīgas, kā melnos zīda dūraiņos iemauktas.

Letenītei ar pa�as ķepu vien nepietika. Kad Ķetaurītis, no�guris no pastāvīgās skraidī�anas, apgulās. Letenīte pakampa mutē brāļuka labo ausi un sāka to sūkāt.

Ķetaurītis rūca:

� Laid vaļā!

Letenīte nelaida vis. Ieķērās vēl dziļāk spalvainajā knupī.

Ak nelaidīsi vis vaļā! � Ķetaurītis sirdījās un, sparīgi atsperdamies, izrāva ausi mā�elei no mutes.

� �e tev! �e tev! � viņ� nikni rūca un pekāja neklau�u. � Citreiz tā vairs nedarīsi?

� Nedarī�u, nedarī�u! � Letenīte spiedza.

Tad Ķetaurītis mitējās pārmācīt mā�eli. Tā, vainu apzinā�damās, uz vēdera noplakusi, pazemīgi tuvojās savam brāļukam un uzaicināja: � Parotaļāsimies!

Ķetaurītis aizmirsa Letenītes nerātnību un uzsāka rotaļu. Iekozdamies biezajā spalvā, viņ� paraustīja mā�eli. Tā savukārt paplucināja aiz apkakles viņu. Tad abi saķērās kopā, spēkojās, svie�da viens otru gar zemi. Tad atkal cēlās un palēkdamies skrai�dīja �urpu turpu, kamēr no jauna saskrējās kopā, gāzās, vāļājās, elsa.

Līdz apnikumam iztrakoju�ies, lācēni nolikās sūnās atpūsties. Pinkaine glāstīdama aplaizīja izpūru�os lācēnus un pamācīja:

� Esiet vienmēr saticīgi, kādi bijāt rotaļā.

Lācēni �o pamācību uztvēra kā uzslavu, jo Ķetaurī�a purniņ� savilkās smaidā un neizsakāmi laimīgā Letenīte pakustināja savu strupo astīti.

Bet Letenīte drīz aizmirsa brāļukam doto solījumu. Katrā izdevīgā gadījumā viņa ieķērās Ķetaurī�a labajā ausī, lai to pasūkātu. Ar laiku auss zaudēja kuplo apspalvojumu un kļuva glu�i kaila un plāna. Ķetaurī�a galva nu bija izķēmota.

Ķetaurītis cietās, cietās, bet, kad mērs bija pilns, viņ� pa īstam sakoda un piekaustīja Letenīti, kad tā atkal grasījās sa�tvert daudz cietu�o ausi.

Letenīte gaudoja un smilkstēja:

� Sāp, sāp, sāp!

No tās reizes Letenīte vairs neiedro�inājās aizskart Ķetaurī�a ausi.

Galu galā auss ta�u nav arī nekāds knupis.

Me�ā urdziņu urdzītes �alodamas tecēja uz upi. Pie vienas Pinkaine padzērās ūdeni un domāja:

� Vajadzētu izpeldēties.

Mazliet apsvērusi, viņa devās uz to pa�u pusi, kurp traucās pavasara ūdeņi. Ķetaurītis un Letenīte teciņiem vien ļepatāja līdzi.

Drīz viņi sasniedza Ielīces upmalu. Lācēni skatījās un brīnī�jās. Plata, rāma straume �alkdama plūda garām. Tajā atspogu�ļojās zilā debess ar balto mākoņu vāliem. Saules pārmesto sid�raba tiltu reizēm pārrāva straumes nesti ledus vi�ņi.

Pinkaine ievēlās dziļajā ūdenī, ka no�ļakstēja vien. Viņas augums pazuda lielajā slapjumā, tikai gabaliņ� galvas un purna gals vien turējās virs ūdens. Pat tas niecīgais mazumiņ�, kas no mātes bija saskatāms, arvien vairāk attālinājās no krasta.

Ķetaurītis un Letenīte no uztraukuma smilkstēja pilnā rīklē, bet Pinkaine, nelikdamās dzirdam, peldēja tik tālāk, pagriezda�mās gan pret straumi, gan atkal pa straumi lejup slīdēdama.

Kad Pinkaine bija diezgan izpeldējusies un kad viņai �ķita, ka garajā ziemā uzkrāju�ies ne�tīrumi ir nomazgāti, viņa atgrie�zās malā un izkāpa krastā. Lācē�ni, nevairīdamies ūdens lā�u, kas no mātes ka�oka �ļakstēja virsū, priecīgi glaudās viņai klāt un apmierināti mīņājās. Pinkaine, izpurinājusi no ka�oka ūdeni, teica lācēniem:

� Nu arī jums jāpapeldas!

� Nē, nē! � Ķetaurītis un Letenīte vienā mutē iesaucās un metās bēgt katrs uz savu pusi.

Bet kur tu mātei izbēgsi! Pinkaine pāris lēcienos panāca Ķetaurīti, paķēra to aiz kupra zobos un iemeta upē. Ķetaurītis pilnīgi iegrima ūdenī, pat galva nepalika ārā.

Letenīte, kārklājā paslēpusies, bailēs trīcēja.

Ķetaurītis, cik ātri vien varēdams, kustināja visas �etras kājas. Tā viņam izdevās pacelties virs ūdens un noturēties virs�pusē. Viņ� sprauslādams un spurk�ķēdams visiem spēkiem cīnī�jās pret straumi.

Viņ� cītīgi ar ķepām airējās uz krasta pusi, bet Pinkaine rūkdama baidīja viņu projām. Ķetaurītim kļuva karsts no izmi�sīgās cīņas ar auksto ūdeni. Kad māte vairs nerūca, viņ� izpel�dēja malā.

Krastā kāpjot, viņam atklājās vēl kas jauns: ka�oks bija kļu�vis smags kā svins. Bet, kad ūdeni no spalvas izpurināja, kļuva atkal viegli.

Ķetaurītis turējās no mātes attālāk. Dro�s paliek dro�s, ka ne�iemet vēlreiz ūdenī.

Pinkaine nu meklēja Letenīti. Viņa pa pēdām uzoda, kur Le�tenīte bija nolīdusi. Pinkaine ar ķepu izrausa viņu no krūma apak��as un bīdīja uz krasta pusi. Nebēdne pretojās. Viņa rēca, spārdī�jās, pat purnu mātei sapekāja. Pinkaine sadusmojās un bārās:

� Kur tas redzēts? Māti iedro�inies neklausīt. Es tev gan rādī�u!

Viņa paņēma Letenīti aiz galvas savā lielajā mutē un stiepa uz upi. Nabadzīte ar visām �etrām ķepurojās, ķepurojās, bet at�svabināties nespēja.

Pinkaine ar visu nesamo iebrida upē, iegremdēja to ūdenī un �ļaukāja uz vienu un otru pusi. Tad ar vienu ķepu piespieda Letenīti sev klāt, bet ar otru berza tai muguru. Letenīte gan rūca, gan vaimanāja. Viss veltīgi! Nelīdzēja ne dusmo�anās, ne gau�anās. Tikai tad, kad pēc Pinkaines sapra�anas nebēdne bija diezgan pārmācīta, viņa to vēlreiz iemeta ūdenī, lai mācās peldēt.

Pēc visa pārdzīvotā Letenītei bija grūti noturēties virs ūdens. Māte viņu satvēra un izmeta krastā. Letenīte kā akmens iekrita sausas zāles kūlā un palika nekustīgi guļot.

Ķetaurītis piegāja klāt un, ar purnu viegli pabikstīdams, pa��ēloja mā�eli.

Beidzot Pinkaine labsirdīgā balsī ieņurdējās:

� Iesim nu atpakaļ uz me�u!

Viņa sāka soļot, un lācēni paklausīgi sekoja mātei. Letenīte brāļukam ie�ukstēja ausī:

� Brr! Kāda tā peldē�anās.

� Bet atspirdzino�a gan, � Ķetaurītis atrūca.

Zemenājus meklēdama, Pinkaine aizveda Ķetaurīti un Lete�nīti Aicnieku kalna pakājē.

Lācēni iztālēm ieraudzīja nokalnē kaut ko rūsgani dzeltenu lēkājam. Letenīte ieminējās:

� Kas tas varētu būt?

Ķetaurītis iesaucās: � Skriesim apskatīties!

Un lācēni skrēja, cik ātri varēdami, pa nogāzi aug�up, ar�vien tuvāk lēkātājam.

� Zaķēns! � iesaucās Ķetaurītis un vedināja Letenīti paro�taļāties ar zaķēnu.

Bet zaķēns, lācēnus pamanījis, ļekatāja, ko kājas nes, taisni uz pa�u kalngalu. Lācēni dzinās vēl ātrāk bēglim pakaļ. Kalna vir�sotnē zaķēns bija gandrīz jau panākts. Bet te tas pēk�ņi pame�tās sāņus un ielēca biezā krūmājā. Gūstītāji to neievēroja. Viņi joza tikai uz priek�u.

Pēc da�iem mirkļiem notika kaut kas pārsteidzo�s. Lācēnu galvas atdūrās pie zemes, tad viņi novēlās uz muguras un kā�jas pacēlās gaisā. Tad atkal un atkal uz kājām, uz galvas, uz muguras... Kūleņiem vien, kūleņiem vien lācēni vēlās no kalna lejā. Nemaz vairs nevarēja apstāties un uz kājām nostāties. Par laimi, ceļā pagadījās koks, pret kuru Ķetaurītis atsitās un palika sēdus. Letenīte atsitās pret Ķetaurī�a muguru. Brītiņu viņi sē�dēja kā sastingu�i � Ķetaurītis bija aptvēris koka stumbru un Letenīte apkampusi savu brāļuku.

Letenīte attapās pirmā. Viņa, no vietas neizkustēdamās, pa�staipīja priek�kājas: izmēģināja, vai tās vēl klausa. Arī Ķetau�rītis at�ilba no dabūtā belziena. Puns pierē viņam ļoti sāpēja.

Viņ� aptaustīja galvu, vai tā vēl turas savā vietā.

Brīnums, kāpēc viņi nebija varēju�i uz kājām noturēties? Jā, viņi vēl nezināja, ka lā�i ar savām īsajām priek�kājām un garajām pakaļkājām no kalna lejup drīkst skriet tikai slīpā vir�zienā. Ja to neievēro, tad gribot negribot jāmet kūleņi.

Sausā priedē ielaidās raibs putns ar sarkanu pakausi. Ar nagiem mizā ieķēries un uz astes atbalstīdamies, viņ� sāka ar knābi pa stumbru dau�zīt, ka viss me�s skanēja.

Ķetaurītis paskatījās uz a�o, spārnoto dauzī�tāju un nobrīnījās:

� Tāds knauķis vien ir, ne lielāks par dziedātājstrazdu, bet kas par varenu bungotāju!

� Atkal tas di�raibais dzenis trok�ņo kā pats nelabais, � Pinkaine pukojās. � Neļauj ne dien�dusu nosnausties.

� Aizbaidīsim trok�ņotāju! � Letenīte iesau�cās.

Pinkaine to jau bija nodomājusi darīt. Viņa pieslējās pie priedes stumbra un ar priek�kājām sita pa to. Letenīte palīdzēja. Priede nodrebēja un dobji ieskanējās. Dzenis nobijās un aizlaidās projām. Pēc maza brītiņa viņ� bungoja citā kokā.

Pinkaine ar lācēniem aizgāja uz gravu un kraujā nolīda zem klintsbluķa pārkares.

� Te būs klusi. Nedzirdēsim pusdienas miera traucētāju, � Pinkaine teica un atlaidās guļus. Kad viņa bija aizsnaudusies, lācēni aizzagās atpakaļ uz me�u.

� Pabungosim arī mēs tāpat kā dzenis! � Ķetaurītis sku�bināja mā�eli.

Letenīte metās pie tuvākā koka un dauzīja to ar savām ķe�pām. Vareni skanēja, bet ne tā kā dzenim.

Ķetaurītis uzmeklēja sausu priedi. Viņ� nesita ar visu ķepu, bet tikai ar vienas ķepas nagiem padauzīja pa stumbru. Cita lieta! Skaņa bija tāda, it kā kaltu dzenis. Ķetaurītis vēl pavin�grinājās, lai viņa bungo�anas ritms saskanētu ar dzeņa sitienu ritmu. Papūlējās un izdevās.

Pēc brītiņa dzenis atlaidās pie tās priedes, kur bungoja Ķe�taurītis. Viņ� meklējo�i lidinājās ap priedi, jo domāja, ka te ieradies kāds cits viņa ciltsbrālis. To viņ� dzītu prom un pats paliktu �eit. Bet no lācēna viņ� nobijās un aizlidoja. Ķetaurītis centās gan dzeni vēlreiz atmānīt, bet vairāk tas viņam neizdevās.

Letenīte uzgāja mednieku būdu, kurā mednieki ziemā, medību laikā, pārguļ naktis. Tagad tā bija tuk�a. Letenīte ar priek�ķepām bungoja pa būdas durvīm, ka viss me�s skanēja.

Ķetaurītim apnika bungot dzeņa ritmā. Viņ� steidzās pie mā�eles, lai palīdzētu viņai rībināt mednieku būdu. Dimdēja sienas, �īkstēja durvis, �vadzēja kliņķis, klabēja piekaramā atslēga. Tāds troksnis, ka vai nu!

� Ka tik māte neizdzird, � Letenīte baiļojās. � Dabūsim pa ādu.

� �odien pietiks. Iesim uz gravu, kamēr māte nav pamoduies! � Ķetaurītis ieteica.

Lācēni aizgāja. Kraujmalā nonākot, Ķetaurītim radās jauns priek�likums:

� Māte dro�i vien vēl guļ. Nav vērts tik ātri atgriezties. Pacelsim labāk akmeņus!

Letenīte bija ar mieru.

Visapkārt gulēja daudz da�āda lieluma akmeņu. Ķetaurītis pielika plecu pie viena no tiem un pabīdīja to uz priek�u. Akmens, kraujmalai pārsvēries, lidodams un lēkādams traucās pa stāvo nogāzi lejup, saceldams troksni un putekļu mākoni.

Pirmais akmens vēl nebija noripojis, kad Ķetaurītis un Letenīte palaida pa nogāzi nāko�os. Tie aizrāva sev līdzi citus akmeņus, kas, viens gar otru triekdamies, �ķīla uguns dzirkstis. Grava dārdēja, un nogāze drebēja. Lācēni, galvas pa�ķiebu�i, skatījās un brīnījās, Ķetaurītis priecājās:

� Tā tik ir rīboņa! Lai dzenis i nemēģina mūs pārbungot!

Pinkaine, nevarēdama tikt ārā no klints bluķa apak�as, pilnā balsī sauca:

� Vai traki esat paliku�i? Klinti sagāzt gribat?

Lācēni ļoti nobijās, domādami, ka nu māte būs pagalam.

Ķetaurītis un Letenīte vairs nevēla akmeņus no aug�as. Mitē�jās to grū�ana arī pa nogāzi.

Pinkaine izlīda no aizsega, izpurināja no ka�oka putekļus un akmeņu drumslas un tad lieliem soļiem kāpa pa nogāzi aug�up. Lācēni sakņupu�i gaidīja, kas nu būs.

� �urp, palaidņi! � Pinkaine, kraujmalu sasniegusi, uzbrēca. � Blēņas vien jums ir galvā.

Lācēni, pie zemes pieplaku�i, lī�us līda mātei tuvāk.

� Mēs nekādas blēņas nedarījām. Tikai paritinājām akme�ņus, � Letenīte taisnojās.

Pinkaine rādīja lejā uz tikko nobruku�o akmeņu blāķi un tur�pināja:

� Daudz netrūka, ka tas būtu uzgāzies man virsū.

Ķetaurītis un Letenīte lūdzo�ā un no�ēlas pilnā balsī smilk�stēja. Māte saprata, ka ļauns nodoms lācēniem nav bijis, tādēļ viņa tos nesodīja, bet piekodināja:

� Atcerieties: pa nogāzi palaists akmens var nodarīt lielu postu.

Pinkaine ar lācēniem apmetās Denderu gravas krūmājos pār�laist tveicīgo dienvidu. Viņi palīda zem kupla cera. Pinkaine drīz aizsnaudās, Ķetaurītim un Letenītei nenāca miegs.

Ķetaurītis, pie mātes sāniem tupēdams, aiz garlaicības nezi�nāja, ko iesākt. Viņ� klusi aizzagās soļus pārdesmit projām pie kāda celma, kas bija saplēsts vienās �ķembās.

Kādā spraugā lodāja kāpurs. Ķetaurītis gribēja to noķert. Viņ� pavilka vienu �ķembu, lai piekļūtu kāpuram. Bet tā izspruka no ķetnas un at�āvās atpakaļ. Pret celmu atsitoties, �ķemba ied�inkstējās kā kokles stīga: � Dzinn...

Ķetaurītis, galvu ieslīpi turēdams, vērīgi klausījās. Viņam �ī skaņa patika. Kad d�inkstē�ana mitējās, viņ� atkal pavilka kok�snes �ķiedru kūli un palaida to vaļā. Atkal atskanēja: � Dzinn...

Aizrautīgais muzikants tā atkārtoja vēlreiz un vēlreiz, jūs�modams par katru izraisīto trīco�o skaņu.

Letenīte klausījās, klausījās, un viņai pa�ai arī iegribējās pa�spēlēt!

Celma tuvumā zemē gulēja pērkona saspārdītas priedes stumbrs. Letenīte sāka to d�inkstināt.

Pamodās māte. Lācēnu muzicē�anas aizkustināta, tā pati pie�stājās pie vēja aizlauztas priedes. Viņa ar plecu kustināja stumb�ru, un priede līgodamās �īkstēja un dzerkstēja. Lācēni vēl aizrau�tīgāk raustīja �ķembas.

Ķetaurītis, koksnes �ķiedru skaņu iejūsmināts, balsi locīdams, gari īdēja. Letenīte smalkos toņos vilka līdzi. Pinkaine rei�u rei�zēm ielaida starpā savu rupjo balsi.

Dienvidus klusumā tālu skanēja me�a koklētāju koncerts.

Kādā vasaras priek�pusdienā Pinkaine ieveda Ķetaurīti un Letenīti me�a ietvertā klajumā, kas bija kā nosēts ar da�āda lieluma akmeņiem. Ķetaurītis paslēpās aiz viena no tiem. Letenīte skraidīja un meklēja brāļuku, bet nevarēja atrast. �is gulēja nekustīgi, zemei pieplacis, un līdzinājās savam apsūnoju�ajam slēpējam.

Ta�u drīz vien Ķetaurītim apnika tā gulēt. Viņ� uzrāpās uz akmens. Nu Letenīte pamanīja brāļuku un piebiedrojās tam.

Abi lācēni no paaugstinājuma vēroja māti. Un Letenīte iesaucās:

� Redz, kā viņa spēkojas!

� Skriesim palīgā! � Ķetaurītis attrauca. Un abi aizauļoja pie mātes.

Pinkaine bija satvērusi milzīgu akmeni pie apak�as, cēla to aug�ā un, ar galvu piepalīdzot, apvēla otrādi. Atklātajā vietā zeme bija glu�i kaila un valgana, vadziņām izlīkumota un aliņu ieejām izraibināta. Simtkāji, gaismas un siltuma izbiju�ies, �au�dījās �urpu turpu, sliekas vilkās atpakaļ savās aliņās, un kailglieme�i meklēja ēnu.

Pinkaine ar lūpām un mēli uzlasīja iztraucētos dzīvnieciņus un kāri tos apēda. Arī Ķetaurītis un Letenīte piedalījās ē�anā. Viņiem visvairāk gar�oja sliekas. Tās viņi meklēja arī aliņās, no�rau�ot ar ķepām zemi.

Kad �ai vietā vairs nebija ko ēst, Pinkaine, meklēdama kāru�mus, apvēla citu akmeni. Tur viņa vairs nelaida mazos klāt. Neko darīt. Lācēniem nu pa�iem vajadzēja pūlēties.

Tai dienā lā�u ģimene apvēla daudz akmeņu, kamēr izsalkums bija apmierināts.

Kad Pinkaine ar saviem bērneļiem devās atpakaļ uz me�u, viņa pārliecinājās, ka akmeņiem apvērstā mitrā puse bija no�uvusi glu�i sausa.

Ķetaurītis di�ojās: � Lielu darbu esam padarīju�i.

Ķetaurītis uzgāja savādas pēdas, kādas līdz �im viņ� vēl ne�bija redzējis.

� Kas �īs pēdas ieminis? � viņ� jautāja mātei.

Pinkaine apskatīja, apostīja pēdas un bez apdomā�anās atbil�dēja:

� �eit ir gāju�i aļņi.

� Aļņi? � Letenīte gari novilka un paskatījās uz Ķetaurīti. � Tos mēs vēl neesam redzēju�i.

� Uzvedieties pavisam rātni! � māte piekodināja. � Tad varbūt redzēsiet.

Viņi visi trīs noslēpās purvmalas krūmājos un to aizsegā vē�roja visu pla�o purvāju. Drīz viņi ieraudzīja pretējā pusē alneni ar alnēnu, kas plūca un ēda krūmu atvases.

� To alnēnu mums vajadzētu noķert, � Pinkaine teica. � Būtu pamatīgas vakariņas.

Ķetaurītis jau gribēja skriet taisni pār purvu, bet māte viņu satvēra aiz kājas un norāja:

� Izjauksi mums medības. Skrienot pār klaju purvu, alnene mūs pamanītu un aizbēgtu. Purvs jāapiet slepus tā, lai viņā pusē iznāktu ie�ana pret vēju. Tad alnēna māte nevarēs mūs saost.

� Kamēr mēs tādu lielu līkumu apmetīsim, aļņi var aiziet citur un pazust, � Ķetaurītis mēģināja iebilst. � Varējām labāk aulek�iem skriet taisni virsū. Gan mēs viņus panāktu, ja viņi, mūs ieraudzīju�i, muktu prom.

� Kur nu mēs aļņus panāksim! � māte gandrīz vai pikti ie�saucās. � Alnis ar savām garajām un tievajām kājām aizbrā� kā vēj�. Pat purvs nespēj viņa ātro gaitu aizkavēt: izple�ot nagus, viņa kājas neiestieg dūkstī kā mūsējās. Mums jādodas tādā virzienā, kā es jau teicu, tad aļņi mums nepazudīs. Saodīsim un tiksim uz pēdām. Viens gan stingri jāievēro: visu laiku jāizturas glu�i klusi.

Pinkaine ar saviem draiskuļiem, me�malas krūmājos slēpda�mās, pamazām virzījās uz rietumu pusi. Visi spēra soļus tik pie�sardzīgi, ka neradās ne mazākais troksnītis: ne zariņ� brīk�ķēja, ne lapiņa �abēja, ne pazares �mīkstēja. Abas kājas ķermeņa vienā pusē vienlaicīgi uz priek�u liekot, kā to lā�i parasti dara, viņi visi ejot savādi līgojās.

Nonākot me�a līkumā, Pinkaine uzmanīgi pavērās caur za�riem uz gājiena mērķi un �ukstēja:

� Alnēns neturas vairs mātes tuvumā. Viņ� pat nāk uz �o pusi. Būs viegls ķēriens. Alnene nepagūs ne atjēgties.

Pinkaine, Ķetaurītis un Letenīte ar vēl sasprindzinātāku uz�manību tuvojās alnēnam, kas, briesmas nenojauzdams, mierīgi mielojās ar ievas lapām.

�Vēl tikai da�us lēnus, piesardzīgus soļus, tad spēj� skrējiens, un alnēns rokā būs,� Pinkaine domāja.

Te pēk�ņi gaisā izmisīgi ieķērcās sīlis. Alnene, brīdinājuma saucienu izdzirdējusi, kā bulta at�āvās pie sava bērna. Viņa ausījās, izplēta nāsis un ostīja gaisu. Alnēns, Pinkaini ieraudzījis, izlaida skaļu baiļu brēcienu. Māte aizlēca viņam priek�ā un ar varenu �ņācienu, priek�kāju dur�anas gatavībā izstiepusi, sagai�dīja lāceni, kas, zinādama, ka aļņa nagi ir asi kā pīķa smaile, strauji pagriezās un, no sāniem pielavījusies, zvēla tai ar ķetnu pa muguru. Bet alnene �igli atlēca nost, un Pinkaines nagi tikai saskrāpēja viņas sānus. Ievainotā zibenīgi atbildēja ar tādu spē�rienu lācenei pa ribām, ka tā, nikni rēkdama, saslējās un metās spērējai virsū. Bet tā atkal tik veikli palēca nost, ka �oreiz ne naga galiņ� viņu neskāra.

Alnēns, kas bija atkāpies tālāk, no bailēm trīcēja. Arī Ķetaurītis un Letenīte drebeja, redzot abas mātes savā starpā cīnāmies.

Alnenes kāju pīķi no jauna vērsās pret Pinkaini, kas tos uz�tvēra ar spēcīgiem ķetnu sitieniem. Saņēmusi spēcīgu triecienu no sāniem, alnene zaudēja līdzsvaru un paklupa. Pirms viņa paspēja piecelties, Pinkaine ar saviem asajiem ilkņiem cie�i iekodās tās kuprainā skausta sīkstajā ādā un nelaida alneni vairs vaļā, lai gan tā izmisīgi centās atbrīvoties.

Taisni tad, kad Pinkainei �ķita, ka viņas pretiniece drīz būs pieveikta, viņa izdzirdēja daudzu kāju �iglu dipoņu. Trīs platrad�i steidzās alnenei palīgā. Pinkaine pārtrauca cīņu un aizlaidās pro�jām, ko kājas nes. Mazie lācēni auļoja līdz.

Laime, ka aļņi viņus nevajāja. Tad Pinkainei un lācēniem būtu beigas.

Visu vasaru Pinkaine bija pārtikusi tikai no me�a ogām, zāles, koku un krūmu jaunajiem dzinumiem. Tika arī iebaudīti lielāki un mazāki kukaiņi, izēstas olas putnu perēkļos, pazvejotas zivis. Bet uz rudens pusi, kad vēl nebija nogatavoju�ās ozolu zīles un kad vēl nebija nobriedu�i rieksti, viņai tā iekārojās gaļas, ka tikai par to vien gribējās domāt.

Kādā pievakarē Pinkaine devās medībās uz nelielu zālainu klajieni. Tuvojoties tai, viņa teica:

� Ķetaurīt un Letenīt, tagad soļojiet tik klusi, lai ne zariņ� nelūst, ne lapiņa ne�aukst!

� Kādēļ? � Letenīte iejautājās.

� Lai neaizbaidītu medījumu, � Pinkaine atbildēja. Viņa pa��laik gribēja skaidrot, kas Ķetaurītim un Letenītei būtu darāms, ja zālienā ganītos stirnas, kad kāda stirna viņiem gandrīz uzskrēja virsū. Pēk�ņi sāņus pamesties gribēdama, viņa paklupa, kūle�ni pārmetusi, nogāzās gar zemi un vairs necēlās. Pēdējos elpas vilcienus izlai�ot, viduklis mitējās cilāties un putām un asinīm pārklātās trīco�ās nāsis sastinga.

Apskatot beigto stirnu, ko acīm redzot kāds bija vajājis, Pin�kaine priecājās:

� Tikpat kā mutē ieskrēja ilgi kārotais �cepetis�.

Pēk�ņi kaut kur aiz muguras atskanēja stipra un nikna ņur�dē�ana. Pinkaine un lācēni uztraukti paraudzījās uz to pusi un ievēroja kuplo egļu ēnā kustīgas, zaļganas uguntiņas.

� Vilki mums uzglūn! � Pinkaine iesaucās un bargi ierūcās, domādama viņus aizbaidīt.

Bet vilki, kas ilgi bija dzinu�ies pakaļ stirnai, uzskatīja to par savu īpa�umu un tādēļ nebija iebaidāmi. Divi lieli pērngadējie vilki un pieci pavasara vilcēni, spalvu virs skausta sacēlu�i, purnus uz priek�u izstiepu�i un neprātīgās dusmās degdami, tu�vojās lā�iem.

Pinkaine nevēlējās uzsākt cīņu un negribēja arī atstāt �ce�peti� vilkiem.

� Skriesim uz biezokni! � viņa uzsauca lācēniem, paķēra stirnu zobos, pārmeta to pār muguru un ar lācēniem aizlaidās. Vilki pa pēdām pakaļ. Vecie ar līkumu palaida lielāku riksi katrs uz savu pusi, lai Pinkainei un lācēniem aizskrietu priek�ā, un pā�rējie puslokā sekoja tiem.

Lai gan Pinkainei bija smags nesamais, viņa strauji devās uz priek�u. Soļus vajadzēja palēnināt, jo lācēni sāka atpalikt.

Viens no pavasara vilcēniem satvēra Letenīti aiz pakaļkājas, un viņa paklupa. Otrs tiecās pie Letenītes rīkles. Pinkaine, to pa�manījusi, deva vilcēnam ar priek�ķepu pa muguru tādu zvēlienu, ka tas bez dzīvības pazīmēm palika guļam ar pārlauztu mugur�kaulu. Ķetaurītis sakampa aiz auss otru uzbrucēju un ar asajiem nagiem saskrāpēja tam sānus, un Pinkaine to notrieca gar zemi.

Letenīte vairs nespēja atbalstīties uz sakostās kājas. Viņa tikai ar grūtībām vilkās uz priek�u. Par laimi, vilki, zobus griez�dami, saklupa ap kritu�ajiem vilcēniem un, neganti riedami un gaudodami, saplosīja tos gabalu gabalos. Da�os mirkļos nezvēri alkatīgi aprija katrs savu pakampto gabalu, ka krak�ķēja un �ņakstēja vien.

Kad vilki savu briesmīgo maltīti bija beigu�i, viņi atkal, nikni kaukdami, dzinās pakaļ lā�iem.

Pinkaine, redzēdama, ka Letenīte vairs nespēs izbēgt vajātā�jiem, apstājās pie milzīga akmens, kas pagadījās ceļā, lai izvai�rītos no aplenkuma. Viņa nometa stirnu zemē un sastinga kaujas gatavībā. Arī Ķetaurītis varonīgi nostājās mātei blakus. Pat ievainotā Letenīte drosmīgi atņirdza zobus.

Drīz vilku bars bija klāt. Izgandēju�ais bara vadonis pieskrēja pirmais un pārdesmit soļu attā�lumā apstājās. Tūlīt aiz viņa palika stāvot pārējie vilki. Viņus apmulsināja Pinkaines un lācēnu ap�ņēmīgā un drosmīgā stā�ja. Viņi pavērsa pretim savus asiņainos purnus.

Astes dusmās kūļājās pa gaisu. Acis me�onīgi zvēroja. Katrs vilks neuzkrīto�i ieņēma izdevīgāku stāvokli, lai pēc tam pēk�ņā skrējienā visi reizē uzbruktu Pinkainei un lācēniem.

Laikam gan Pinkaine ātrumā bija apsvērusi, ka tam, kas pir�mais uzbrūk, ir lielākas izredzes uzvarēt, un tādēļ negaidīti ātri iedrāzās vilkos. Ar labās ķetnas zibenīgu cirtienu viņa notrieca gar zemi barvedi, bet ar kreisās ķetnas zvēlienu nogāza otru veco vilku. Abi pusapdullu�i valstījās pa zemi un gaudoja, kamēr Pin�kaine viņus galīgi sabradāja.

Viens no pērngadējiem vilkiem pielavījās Pinkainei pie rīkles. Pinkaine saķēra to ar abām priek�ķepām un no�ņaudza.

Kamēr māte pieveica lielos vilkus, Ķetaurītis tika galā ar di�viem vilcēniem, lai�ot darbā, tāpat kā māte, savas spēcīgās ķepas. Tad Ķetaurītis steidzās palīgā mā�elei, kas bija palikusi pie lielā akmens stirnu sargāt. Kamēr viņ� bija aizņemts cīņā ar diviem vilcēniem, tre�ais bija uzbrucis Letenītei. Ķetaurītis vēl nepaguva aizdzīt uzbrucēju, kad pērngadējais vilks iekampa savos asajos zobos viņa cisku. Ķetaurītis raustījās gan uz vienu, gan otru pusi, bet nespēja atbrīvoties. Pinkaine, padarījusi nekaitīgus bīstamākos pretiniekus, sagrāba savās ķetnās pēdējo spēcīgo vilku, kas vien�mēr vēl turēja savos zobos Ķetaurīti. Pin�kaine to saspieda kā olas �aumalu, un viņ� atlaida Ķetaurīti. Pa to laiku pēdējais vilcēns, asti kājstarpē iemiedzis, smilkstēdams aiz�drāzās no kaujas lau�ka un nozuda biezajā eglienē. Tas vienīgais palika dzīvs no lielā vilku bara. Ķetaurītis, neievērojot asās sāpes ciskā, gribēja dzīties viņam pakaļ, bet Pin�kaine pameta ar ķepu un norūca:

� Nav vērts! Tas nekad vairs neiedro�i�nāsies rādīties mūsu acīs.

Cīņa ar vilkiem bija norisinājusies tikai nedaudzus mirkļus. Arī Pinkaine bija dabūjusi dziļu brūci plecā.

Ķetaurītis izlaizīja mātes ievainojumu, Letenīte � Ķetaurī�a asiņojo�o cisku, un Pinkaine ar savu mēli iztīrīja Letenītes sa�kosto ķepu. Tad vēl katrs sakārtoja savu izspūru�o spalvu.

� Nu ir laiks ieturēt stirnas �cepeti�! � Pinkaine teica. Ķetaurītim un Letenītei, kas pirmo reizi baudīja �ādu kārumu, tas ļoti gar�oja.

Letenīte, lūpas laizīdama, ieminējās:

� Es pirmīt vēl domāju, ka vilki mūs aprīs ar visu stirnas cepeti.

Ķetaurītis, apzinādamies, ka arī viņam ir savi nopelni vilku pieveik�anā, svarīgi sacīja:

� Kas nu mums, lā�iem, vilki par pretiniekiem!

� Tā vis nesaki! � Pinkaine iebilda. � Ne jau vienmēr ar vil�kiem tik viegli var tikt galā kā �oreiz. Da�reiz jāpiedzīvo zaudē�jumi arī lā�iem. Protams, ja ar izmaņu dodas kautiņā, tad vilks nav tik liels kā vilka kauciens.

Pinkaine iznāca no me�a ēnas saulainā un zālainā klajumiņā. Aiz viņas iztipināja Ķetaurītis un Letenīte. Visapkārt zālienai slē�jās tum�i zaļas egles, kas, savas smailās galotnes kā �ķēpus gaisā pacēlu�as, sargāja ziedo�ās pļaviņas mieru. Dienvidus saulē tvei�cīgais gaiss virmoja un ņirbēja. Visvisādu kukaiņu tikko sadzir�dama vienskanīga sīk�ana atgādināja, ka dzīvība un rosība ne mirkli nemitas pat visklusākajā un vientuļākajā dabas stūrītī.

Pinkaine un lācēni klusēdami �āpoja pa svaigi zaļo un da��ādu krāsu ziediem izraibināto me�a noriņu, kas kā krā�ņs pa�klājs pletās uz visām pusēm. Visveiksmīgākais audējs nebūtu spējis noaust tik brīni�ķīgu paklāju.

Bet ko lā�i saprot no skaistuma?

Pinkaine, Ķetaurītis un Letenīte ar savām platajām ķepām no�lieca un nomina zāli, nolauza puķes. Zāle gan atkal pamazām pa�cēlās, bet nolauztie ziedi palika guļot un saules svelmē sāka izdvest vītuma smar�u.

Pinkaine apstājās pļaviņas vidū, visskaistākajā vietā.

� Ķersimies pie paklāju ritinā�anas! � viņa skubināja Ķe�taurīti un Letenīti.

Bet lācēni nesapra�anā stāvēja un brīnījās.

� Kur tad ir tie paklāji? � Ķetaurītis pabailīgi iejautājās.

� Tepat acu priek�ā.

Lācēni vēl neticīgāk raudzījās visapkārt. Tikai tad, kad Pin�kaine sāka urķēt velēnu, viņi noprata, kas darāms. Abi palīdzēja mātei viņas sāktajā darbā.

Ķetaurītis vel nebija velēnu apversis, kad jau kļuva ziņkā�rīgs:

� Kādēļ mums jādara tāds netīrs darbs?

� Pacieties mazliet! Tad uzzināsi, � māte aizrādīja.

Drīz visi trīs bija uzplēsu�i velēnu un apmetu�i uz otru pusi.

� Pakodieties nu zāļu maigās saknītes! � Pinkaine mudi�nāja lācēnus.

� Ak tādēļ mums vaja�dzēja savus purnus nosmē�rēt! � Ķetaurītis iesaucās un meklēja melnajā augsnē sulīgās saknītes.

� Barības dēļ ne tādi darbi vien jādara, � Pin�kaine paskaidroja.

� Gar�īgas gan! � Letenīte slavēja, pirmo kumosu ko�ļā�dama.

� Būs vēl gar�īgāki kumosi, � Pinkaine teica un rādīja uz resnu slieku, ko bija izru�inājusi.

� Tad ir vērts pūlēties, � Ķetaurītis ie�ukstēja Letenītei ausī un sāka rakņāties tā, ka zemes pikas lidoja uz visām pusēm.

Kad apvērstajā velēnā maigās saknītes bija noēstas, kukaiņi un kāpuri izlasīti, Pinkaine vēla to tālāk: pārmeklēto pusi ap�svieda un jaunu uzgrieza virspusē. Lācēni sāka rakņāties pa to, bet Pinkaine stingri noteica:

� Tagad ķerieties katrs pie sava rituļa!

Neko darīt. Mātes pavēli vajadzēja izpildīt. Gabaliņu nostāk lācēni naski vien sāka ritināt katrs savu velēnu.

Letenītes purns, velēnu ceļot, piedūrās kaut kam mīkstam, sa�no�am. Tai vietā no zemes izlīda lielas, spīdīgi melnas kamenes, kas dūkdamas pacēlās gaisā un riņķoja ap Letenītes galvu. Letenīte ļoti nobijās un skrēja pie mātes. Kamenes lidoja pakaļ.

Kamēr Letenīte, no kamenēm vairīdamās, bēguļoja, Ķetaurītis piesteidzās pie mā�eles velēnas. Viņ� paurķēja, paurķēja. Tik pie�vilcīgi salda smar�a iesitās nāsīs. Drīz lācēns izrausa no zemes brūnu, medus pilnu �ūniņu �emuru, pieplaka pie zemes un, ar ķe�pām aptvēris atradumu, aplaizīja �ūniņas un izsūca medu. Viņ� jau gribēja apēst visu �emuru, kad atminējās mā�eli.

� Letenīt, nāc pie medus! � viņ� sauca.

Kamenes, kas visu laiku bija apstāju�as Letenīti, pārlidoja uz Pinkaini. Nu Letenīte varēja skriet pie brāļuka.

� �e, māsiņ, zemes bi�u saldumiņ�, � Ķetaurītis teica un sniedza Letenītei pustuk�īto �ūniņu �emuru.

Letenīte, brāļuku tencinādama, notiesāja pāri paliku�o medu ar visām �ūniņām.

� Tādu gardumu varētu vēl ēst, � lūpas laizīdama, viņa teica un sāka izo�ņāt velēnu. Bet medu viņa vairs neuzgāja.

Visu pēcpusdienas cēlienu Pinkaine un lācēni vēla tikai uz priek�u katrs savu velēnu un mielojās ar saknītēm un kāpuriem, kamēr vairs negribējās.

Kad Pinkaine, Ķetaurītis un Letenīte atgriezās me�ā, pļaviņā palika trīs velēnu vīstokļi � viens lielāks, divi mazāki � sariti�nāti kā paklāju rituļi.

Kādā vasaras rītā Pinkaine ar lācēniem �āpoja pa Brūkļu purvu. Rasas pilieni brūklenājā, pirmo saulstaru apmirdzēti, spī�guļoja kā dimanta actiņas. Tās apbrīnodams, Ķetaurītis ierau�dzīja uz ciņa kaut ko sarkanbrūnu ar tum�u līku lo�u svītru uz muguras, gredzenā saritināju�os, mierīgi guļam. Tuvāk pieejot, gredzens sakustējās un, visā garumā izstiepies, �igli aizlocījās pa sūnekli.

Ķetaurītis skrēja pakaļ veiklajai lo�ņai. Tā ie�ņākdamās spēji pavērsās pret sekotāju un, galvu aug�up pacēlusi, draudo�i at�plēta muti. Zvērojo�as acis raudzījās pretī. Ķetaurītis apstājās.

� Ak tu, sūnu lo�a, lāci baidīt iedomājusies! � viņ� nici�no�i iesaucās un tvēra draudētāju.

Acumirklī divi gari, asi zobi iecirtās lielībnieka ķepā.

Ķetaurītis saniknots kodīja un purināja uzbrucēju, bet tā, iz�misīgi pretodamās, dzēla viņam, kur pagadījās, � purnā, vaigā, ausī.

Piesteidzās māte un nobāra dēlēnu:

� Neaiztiec odzi!

Bet bija jau par vēlu. Dzēlumi sāka sūrstēt: odzes inde bija ekļuvusi asinīs. Galva uzpampa liela kā ķirbis. Auss izauga kā milzu beka. Ķepa uztūka bluķa resnumā. Iekaisu�ās vietas dega kā ugunī. Ne kāju pie zemes pielikt, ne galvu plecos noturēt.

Ķetaurītis ar mokām aizvilkās līdz purva ezeram. Viņ� ielīda meldros un sāpīgo ķepu un purnu mērcēja vēsajā ūdenī, bez mitas kunkstēdams un vaidēdams.

Letenīte ar līkumu paskrēja garām pieveiktajai odzei, kas nekustīgi gulēja sūnās. Viņa arī devās uz meldrāju un nepameta brāļuku vienu.

Letenīte iemērca ķepu ūdenī un tad vēso veldzi pilināja uz Ķetaurī�a aiztūku�o aci, pūta dva�u uz sāpīgo ausi, bet viņas paīdzība neremdēja sāpes. Nabadziņ� vaidēja, kā vaidējis.

Ķetaurītis neko vairs neēda. Māsiņa pienesa viņam gan bara�viku, gan brūkleņu ķekaru, gan kameņu medus kanniņu, bet ne ar ko viņu nevarēja iekārdināt.

Divas nedēļas Ķetaurītis bez ē�anas mocījās ezera malā. Tikai tad viņ� sāka atspirgt.

Pinkaine gāzelēdamās lēni soļoja gar Ielīces upes ūdensmalu. Ķetaurītis ļepatāja mātei vienā pusē, bet Letenīte otrā pusē.

Pēk�ņi Ķetaurītis apstājās un apturēja arī mā�eli, sacīdams:

� Paskaties smiltīs!

Letenīte skatījās, skatījās, bet neko īpa�u neievēroja.

� Ir gan! � Ķetaurītis pukojās un ar ķepu rādīja zemē. � Nevar saredzēt, lūk, �os iedobumus!

Nu Letenīte ieraudzīja mitrajās krastmalas smiltīs savādas bedrītes. Ķetaurītis tikko bija ievērojis, kā tās rodas. Viņ� lielīgi skaidroja:

� Tās ir mātes pēdas.

Letenīte �aubīdamās paostīja un tad iesaucās:

� O� gan pēc mātes!

Kamēr lācēni apbrīnoja jauno atklājumu, tikmēr Pinkaine bija aizgājusi labā gabalā. Lācēni skrēja pakaļ mātei. Bet tā pa�grieza galvu atpakaļ un stingrā balsī ierūcās:

� Apstājieties!

Lācēni tūdaļ palika stāvot un notālēm vēroja māti. Viņa ostīja zemi, purināja galvu un sprauslāja. Tad izslējās stāvus un ska�tījās vienā virzienā pār upes līci. Lācēni kļuva ziņkārīgi un ne�pacietīgi mīņājās uz vietas.

Beidzot Pinkaine pagriezās uz viņu pusi, māja ar ķepu un sauca:

� Nāciet �urp!

Ķetaurītis un Letenīte palēk�us aizdrāzās pie mātes. Pinkaine ar labo ķepu rādīja smiltīs.

� Tās ir tavas pēdas, � Ķetaurītis iesaucās.

Māte purināja galvu.

� Nē! Cilvēka pēdas, � viņa teica.

Lācēni paostīja tās. Nāsīs iesitās nepazīstama smaka. Ķetau�rītis iespieda savu ķepu smiltīs blakus cilvēka pēdai. Ķepas no�spiedums bija tai ļoti līdzīgs.

� Kā lai at�ķir cilvēka pēdas no lā�a pēdām? � Ķetaurītis jautāja.

� Pēc smakas. Bet, ja cilvēks pēdas ieminis vairākas dienas atpakaļ, tad smaka izzudusi. Tad jāņem vērā, ka cilvēka pēdām papē�i pavērsti uz iek�pusi, bet pirkstgali pagriezti nedaudz uz ārpusi. Turpretim lā�a pēdām papē�i izvērsti uz ārpusi, bet pirkst�gali pagriezti uz iek�pusi. Tādēļ arī cilvēki lā�us mēdz saukt par greizkājiem, � Pinkaine skaidroja.

Pinkaine devās uz krauju. Lācēni, cie�i pie viņas turēdamies, gāja līdzi. Kraujā uzkāpusi, māte pacēlās uz pakaļkājām un, aiz resna egles stumbra slēpdamās, rādīja pāri upes līcim un teica:

� Redziet, kur aiziet cilvēks.

Lācēni kā sastingu�i, uz pakaļkājām stāvēdami un purnus uz priek�u izstiepu�i, vērās norādītajā virzienā. Cilvēka smaka, ko atnesa vēj�, iekodās nāsīs, kaut gan pats cilvēks bija vismaz kilometru tālu.

� Brr... brr... brr... � ierūcās Pinkaine. � Cilvēks �auj un gūsta lā�us. Sargieties cilvēka! � viņa stingri noteica.

Pinkaine ar lācēniem uzturējās vairākas dienas lelīces upes tuvumā. Kādā karstā dienvidū māte iegulās vēsajā upes ūdeni atveldzēties, bet Ķetaurītis un Letenīte krastmalā aizrautīgi no�devās pēdu rotaļai. Lācēni nostājās viens otram blakus un tad abi reizē sāka soļot. Soļot vajadzēja tā, lai pakaļkāju pēdas sa�kristu ar priek�kāju pēdām. Cik labi tas viņiem veicās!

Aizraudamies ar �o rotaļu, lācēni bija aizgāju�i līdz patā�lam me�a stūrim. Ķetaurītis vedināja mā�eli:

� Iesim me�ā!

� Bez mātes nedrīkst, � Letenīte iebilda.

� Tālu neiesim. Nāksim drīz atpakaļ, � Ķetaurītis noteica un devās me�ā iek�ā. Viņi nonāca uz iestaigātas takas. Letenīte, negribīgi sekodama, bailīgi ieminējās:

� Vai tik te nav bijis cilvēks?

� Neuztraucies! � Ķetaurītis mierināja mā�eli un devās tikai uz priek�u.

Taka aizstiepās me�a klajumā un ielocījās ābeļu dārzā, kurā lācēni ievēroja neredzētu celtni � me�sarga māju, kas bija klusa kā izmirusi: ļaudis gulēja diendusu.

Ziņkārības vilināts, Ķetaurītis piesardzīgi tuvojās mājai. No turienes vēsmiņa atnesa da�ādas smar�as. Labi varēja at�ķirt arī cilvēka smaku. Letenīte, kas bija palikusi dārza malā, raudu�līgi īdēja:

� Steigsimies atpakaļ!

� Mazdū�īgā, ne�inksti! � Ķetaurītis sirdījās. � Nāc la�bāk ābolos!

Ķetaurītis uzrāpās kuplā ābelē. Letenīte sadū�ojās, aizgāja un arī uzrausās tajā pa�ā kokā.

Lācēni plūktin plūca un ēda gar�īgos ābolus.

Klusā māja atdzīvojās. Bija dzirdama durvju virinā�ana un cilvēku sarunā�anās. Viņi devās uz tīrumu. Lācēni, uztvēru�i ag�rāk nedzirdētās skaņas, nobijās.

� Vairs nav dro�i! � Ķetaurītis �ukstēja.

� Bēgsim! � Letenīte drebo�ā balsī tikko dzirdami teica. Viņa pirmā no�ļūca no ābeles, pēc tam Ķetaurītis ievēlās zālē. Abi bija tā pieēdu�ies, ka vēderi vai plīsa. Viņi gurdeni kūņojās pa zemi.

Kur biju�i nebiju�i � pieskrēja divi zēni. Viens no viņiem satvēra Ķetaurīti, otrs � Letenīti. Lācēni nepretojās. Viņi bija mierīgi zēnu rokās, kad tos stiepa uz istabu.

Istabā bija daudz jaunumu. Visu vajadzēja apo�ņāt, apskatīt, apbrīnot. Lācēni līda pagultē, pagaldē, uzrāpās uz sola.

� Viss ir sve�s un dīvains! � Ķetaurītis dvesa.

� Nepaliksim �eit! � Letenīte lūdzās.

Bet ārā izkļūt vairs nevarēja: zēni bija aiztaisīju�i durvis. Letenīte piesteidzās pie durvīm, mēģināja tās atvērt, bet veltīgi nopūlējās gan �ā, gan tā. Viņa no uztraukuma nepacietīgi smilk�stēja. Ķetaurītis ar saviem spēcīgajiem nagiem skrāpēja padurvis un ar asajiem zobiem grauza stenderi. Bet velti! Durvis neat�darījās.

Viens zēns iebāza Ķetaurītim mutē cukura graudu. Cik gar��īgs tas bija! Otrs zēns pacienāja arī Letenīti. Kā viņa laizījās, cukura graudu apēdusi!

Lācēni vairs nedeva miera zēniem. Kur viņi pakustējās, lā�cēni pakaļ. Letenīte ar purnu bikstīja viena zēna lielus, Ķetaurītis pekāja savam devējam pa rokām, lūgdamies salduma. Zēni bija devīgi. Viņi paņēma pa jaunam cukura graudam no skapja un mieloja katrs savu kārumnieku.

Kad viss cukurs bija izēdināts, lācēni sāka pievērst vairāk uzmanības pa�iem kāruma devējiem. Viņi atkāpās kaktā un pa�cēlās visā augumā. Lūpas izstiepās un trīcēja. Abi nekustēdamies stāvēja, pie sienas piespiedu�ies, un baiļu pilnām acīm vērās zēnos.

� Cilvēki! � Ķetaurītis un Letenīte nopūtās.

Zēni, istabas vidū nostāju�ies, izbrīnā raudzījās lācēnos, kas tik pēk�ņi bija pārvērtu�ies.

legrabinājās atvērtais logs. Tajā parādījās Pinkaines galva. Pinkaine dobji ierūcās un ielēca istabā. Zēni paguva izskriet un aizcirst durvis.

Ķetaurītis un Letenīte traucās mātei pretī, pieglaudās viņai klāt, priecīgi smilkstēja un laizīja tās purnu. Pinkaine paņēma Ķetaurīti zobos aiz skausta un izmeta pa logu ārā. Pēc tam ar Letenīti mutē izlēca arī pati laukā. Visi trīs steig�us devās caur ābeļu dārzu uz me�u.

Zēni bija aizskrēju�i uz tīrumu, kur strādāja pieaugu�ie, un sacēlu�i trauksmi. Kliegdami un izkaptis un dak�as vicinādami, ļaudis steidzās uz māju. Kad cilvēki piesardzīgi tai tuvojās, Pin�kaine, Ķetaurītis un Letenīte atradās jau tālu me�ā.

Pienāca bi�u ziedu laiks. Gaiss liepu apkārtnē bija medainas smar�as pilns. �o pievilcīgo smar�u lā�u o�a uztvēra jau no tā�lienes. Pinkaine ar Ķetaurīti un Letenīti, galvas izstiepu�i un purnus nenolaidu�i, skrie�us devās uz liepaini. Viņi aizelsu�ies nonāca īstā me�a dravā. Te vienkopus auga vairākas liepas �u�burainiem, ziedu piebērtiem zariem. Liepu mīksto �alkoņu pava�dīja vienmērīga sanē�ana: lapotne bija bi�u pilna. Ik ziedā ro�sījās �aklās medus vācējas.

Liepu dobumos bites bija ievilku�as �ūnu kāres, kurās viņas sanesa ziedos ievākto medu.

Ķetaurītis rāpās kādā liepā. Labā augstumā ticis, viņ� ievē�roja nelielu caurumu, pa kuru citas zeltspārnītes sanēdamas steidzās iek�ā, citas � ārā.

Ķetaurītis domāja: �Tur jābūt medum!�

Viņ� iebāza purna galiņu caurumā. Kā tad! Iek�pusē bija neizsakāmi jauka smar�a. Bet ķepu nevarēja dabūt iek�ā: cau�rums par mazu.

Ķetaurītis ar pakaļējām kājām aptvēra stumbru, ar kreiso priek�ķepu turējās pie stumbra, bet ar labo, nikni rūkdams, at�gaiņāja aizkaitinātās bites, kas viņam neganti uzbruka un dzēla lūpās, purnā, ap acīm. Sīvie dzēlieni neatbaidīja Ķetaurīti. Skrejas papla�inā�anai viņ� laida darbā zobus.

Neatlaidīgā cīņā ar saniknotajām uzbrucējām caurums tika tik tālu palielināts, ka varēja iebāzt ķepu. Ķetaurītis grāba ārā vasku ar medu un bāza tikai mutē. Bites vēl negantāk uzbruka kārumniekam. Bet lā�uks no tām vairs nebijās. Viņ� bija tā notriepis purnu, gal�vu, ausis ar medu, ka tas aizsargāja viņu no sāpīga�jiem dzēlieniem.

Letenīte meklēja medu citā liepā. Viņa naski rāpās pa stumbru aug�up un tu�vojās skrejai. Uztrauktās bites riņķoja virs galvas. Viena iedzēla Letenītei pa��ā purna galiņā. Viņa no sāpēm iekaucās un nogāzās zemē. Bites nolaidās pakaļ un salīda biezajā spalvā. Letenīte izmisīgi vārtījās pa zemi un raudāja. Laime, ka tuvumā bija upe. Lete�nīte ieskrēja upē un iegrem�dējās ūdenī.

Pēc peldes viņa �āpoja atpakaļ uz liepaini, sāpīgo purnu laizīdama. Ķetaurī�tis, jocīgi gorīdamies, ļepatāja pretim. Viņ� bija pār�vērties tādā ērmā, ka mā�ele to nemaz vairs nevarēja pazīt. Nācēju par nez kādu briesmoni noturēdama, Le�tenīte bēga ļekatu ļekatām.

Ķetaurītis rūca nopakaļ: � Nemūc!

Letenīte pazina brāļuka balsi un apstājās. Kad Ķetaurītis pietipināja, Letenīte redzēja, ka medus bija līdz nepazī�anai izķēmojis Ķetaurīti. Viņa palīdzēja brāļukam nolaizīt ar medu piesūku�os spalvu. Tā arī viņa dabūja iebaudīt lā�u vislielāko gardumu.

Virs Vaivarāju purva gaisā �audījās iztraucētas ķīvītes un izmisīgi kliedza: �Kī-i-vit, vit, vit-kī-i-vit!� Ķetaurītis un Lete�nīte urķējās pa viņu ligzdu un mierīgu prātu noēda sadētās olas.

Izdzirdu�as ķīvī�u trauksmes saucienus, palīgā salaidās kui�talas. Viena klupa Ķetaurītim virsū un ar knābja cirtieniem sa�deva viņam pa pakausi.

� �e tev, �e tev! Nemēģini vairs otrreiz postīt putnu pe�rēkļus! � viņa bārās.

Cita kuitala knābāja Letenīti. Pinkaini apstāja vesels bars saniknotu ķīvī�u.

Lā�i pagaiņāja putnus un tad, nepiegriezdami klaigājo�ajiem pavadoņiem ne mazākās vērības, devās tālāk purvā, un uzgāja atkal un atkal olu pilnas ligzdas, un iztuk�oja tās.

Pinkaine bija tā aizrāvusies ar perēkļu ok�ķerē�anu, ka ne�maz nedzirdēja klusu ducinā�anu un neievēroja melnu mākoni, kas parādījās apvār�ņa malā un, ātri uz abām pusēm izplezdamies, pacēlās arvien augstāk pie zilajām debesīm, un drīz aiz�sedza sauli. Egles me�a aplokā zaudēja mirdzumu. Krēsla ap�klāja purvu. Pēk�ņi no tum�ā padebe�a iz�āvās zibens strēle, un norībēja pērkona grāviens. Ķetaurītis un Letenīte aiz izbailēm pieplaka pie zemes. Tikai tagad Pinkaine pamanīja tuvojo�ās bries�mas. Viņa uzsauca lācēniem: � Negaiss sākas! Steig�us atpa�kaļ uz me�u!

Un visi trīs tūdaļ auļiem vien devās turp.

Zib�ņi bez mitas �audījās drīz priek�ā, drīz vienā, drīz otrā pusē. Pērkona dārdi sekoja cits citam, viens spēcīgāks par otru. Lietus gāzās straumēm. Pinkaine, Ķetaurītis un Letenīte, līdz ādai izmirku�i un kūpēdami, auļoja pa da�os mirkļos pārplū�du�o lā�u taku uz me�u. Tur Pinkainei bija zināma dro�a pa�tvertne.

Bet no me�a traucās pretī stipra �ņākoņa. Likās, ka tūksto��iem aizkaitinātu od�u stātos ceļā, lai lā�us nelaistu uz paslēp�tuvi.

Vēj� neganti locīja koku galotnes, lauza zarus un ar visām saknēm izrāva no zemes milzīgas egles. Me�malā viena egle gandrīz uzgāzās Pinkainei virsū.

Visiem �iem biediem par spīti, Pinkaine ar lācēniem ieskrēja vētras brāzmu pārņemtajā me�ā. Viņi devās uz biezokni, kur gobas un liepas, un apses ar saviem zariem bija tā saviju�ās, ka pilnīgi aizklāja debesis. Pat zibeņu atspīdums tur nespēja ielauz�ties. Tikai smagās lietus lāses izritēja cauri biezajam lapojumam.

�ai me�a visapslēptākajā vietā auga veca, milzīga liepa ar neparasti resnu stumbru. Lā�a auguma augstumā tajā bija cau�rums, pa kuru Pinkaine varēja ielīst. Stumbra iek�ienē � do�bums, pietieko�i liels, lai tajā bez viņas ērti varētu novietoties arī abi lācēni. �ai dobumā steidzīgi ierausās Letenīte, Ķetaurītis un beidzot arī māte. Slapji, kā no ūdens izkāpu�i, viņi saspiedās cie�i kopā un, galvas ķepās paslēpu�i, mierīgi gulēja. Drausmī�gos zibens �ķēpus vairs neredzēja, tādēļ tie vairs arī nebiedēja. Tikai vētras kaucieni un pērkona grāvieni vēl iedvesa bailes.

Piepe�i spalgi nogranda glu�i tuvu, un ugunīgas bultas ie�krita liepai līdzās augo�ā apsē. Sirmā liepa nodrebēja. Dūmi un sēra smaka iespiedās dobumā.

� Arī te vairs nav dro�i! � Pinkaine iesaucās. � Mūciet ārā!

Lācēni vilcinājās. Viņiem bija bail pirmiem atstāt dobumu, tādēļ Pinkaine izlēca papriek�u. Tad nedro�i izlīda Ķetaurītis un Letenīte.

Zibens bija pār�ķēlis lielo apsi no galotnes līdz pa�ai zemei. Aplauztie zari sprak�ķēdami dega visapkārt. Liesmu mēles �audījās pavisam tuvu. Lācene ar lācēniem tik tikko aizspraucās garām uguns svelmei. Pinkainei vienos sānos pat apsvila spalva.

Pirmajā acumirklī Pinkaine nevarēja aptvert, kur lai glāb�jas. Tad viņai ie�āvās prātā laimīga doma: �Jādodas uz upi.�

Līdz upei bija labs gabals ko skriet. Pa ceļam gadījās re�dzēt vēl da�us ugunsgrēkus. Bet pērkona dārdi arvien vairāk attālinājās, un zib�ņu strēles parādījās aizvien retāk.

Upmalas krūmos nolīdu�i, lā�i nogaidīja, kamēr negaiss mi�tējas. Kad atspīdēja saule un pie debesīm atplaiksnījās vara�vīksne, Pinkaine, Ķetaurītis un Letenīte atstāja krūmāju un, klajā vietā izgāju�i, viņi visi vēroja apkārtni.

�ai mirklī � kur radusies, kur ne � virs lā�u galvām sāka lidināties ķīvīte un uztrauktā balsī saukt:

� Ak jūs, putnu ligzdu postītāji, kaut jūs pērkons būtu nospēris!

Pinkaine pastaigājās pa �auru me�a taku. Ķetaurītis un Le�tenīte rik�oja pa priek�u. Aiz kāda takas līkuma lācēni nozuda mātes skatam. Pinkaine paātrināja soļus, lai panāktu savus draiskuļus. Takas izliekumā nonākusi, viņa ieraudzīja cilvēku, kas, uz nūjas balstīdamies, nāca lācēniem tuvāk.

� Paslēpieties �igli kokā, ka cilvēks jūs nenosit! � Pin�kaine uzsauca lācēniem un pati pacēlās uz pakaļkājām, sarauca aug�lūpu, pacēla labo ķepu virs purna un caur degunu ieaurojās.

Cilvēks apstājās un nepakustēdamies ar stingru skatu rau�dzījās lā�u mātē.

�Grib mani iebiedēt, lai es lai�os lapās. Nekā nebūs! Par sa�viem lācēniem es esmu gatava cīnīties uz dzīvību un nāvi,� Pin�kaine domāja un lēni virzījās uz priek�u.

Cilvēkam sametās bail. Viņ� novērsa skatu no nācējas un atskatījās atpakaļ. �ai mirklī Pinkaine pieskrēja klāt, ar ķepām satvēra cilvēku un nogāza to gar zemi. Tad viņa nostājās blakus savam upurim un, galvu nodūrusi, o�ņāja, un klausījās. Krūtis necilājās, nāsis nedvesa, lūpas nekustējās, un acis bija aizvēru��ās. Visas pazīmes liecināja, ka cilvēks vairs necelsies.

Pinkaine pagāja gabaliņu nostāk un notālēm vēl pavēroja tik viegli pieveikto. Viņ� nepakustējās.

� Ķetaurīt un Letenīt, tagad rāpieties no kokiem lejā, � Pinkaine pavēlēja. � Cilvēks vairs nenodarīs neko ļaunu.

Lācēni norāpās un ar mātes atļauju apskatīja sastingu�o cilvēku.

� Noslēpsim cilvēku priek�dienām! � Pinkaine teica un, aiz svārku stūra zobos paņēmusi, novilka viņu no takas, ap�klāja ar sūnām un virsū uzmeta vēl da�us �agarus.

� Tagad iesim tālāk! � Pinkaine noteica. � Vakarā at�nāksim paskatīties. Un viņi aizgāja.

Kad no lā�iem vairs nebija ne miņas, sila cīrulis no priedes galotnes nometa savu dziesmas virteni: �Didl, didl, didl, guidloi, guidloi, lillilli, lillilī, lillillilliiī.�

Cīruļa skaļā dziesma pamodināja sūnām un zariem apkrauto cilvēku. Ar Pinkaini sastopoties, viņ� bija zaudējis samaņu un nezināja, kas noticis. Viņ� pa�ķīra apkrāvumu, piecēlās un nopu�rināja sūnas. Cīrulis vēl vienmēr trallināja savu jauko dziesmu. Cilvēks tajā saklausīja mudinājumu steigties projām no �īs vie�tas. Viņ� aizgāja pa to pa�u taku, pa kuru bija atnācis.

Vakarā Pinkaine ar lācēniem atgriezās tur, kur bija noslēpu�i cilvēku. Lācene uztraucās un dusmīgi rūca, kad atrada sūnu kopiņu saplaku�u un tuk�u. Viņa neapmierināta staigāja apkārt, o�ņāja cilvēka pēdas un īdzīgi urk�ķēja:

� Viegli iegūts, viegli aiziet.

Me�s tinās vakara krēslā. Putnu dziesmas apklusa, un ku�kaiņu dīk�ana mitējās. Tikai koku galotnes tikko dzirdami sa��ukstējās. Me�ā klusiem spārniem nolaidās melna nakts.

Nakts vidū me�s atkal atdzīvojās. Izdzirdusi sūnās pelīti pīkstam, spārnus viegli vēdinādama, aiz�vīkstēja pūce. Sikspārņi �audījās, medīdami nakts taureņus. Sausajās lapās, atradis kā�purus, �abinājās ezis. Āpsis tekāja, gar�īgas saknes meklēdams. Arī Pinkaine izveda savus lācēnus nakts gaitās.

Pinkaine uzoda āp�a pēdas. Viņa lieliem soļiem gāja to meklēt. Letenīte tipināja pakaļ mātei. Bet Ķetaurītis skraidīja starp papardēm un apbrīnoja jāņtārpiņu spo�os lukturī�us.

Tālumā mirgoja savāda gaisma. �Diez kas tur tā laistās un vizuļo?� Ķetaurītis domāja. Ziņkārība nelika viņu mierā. Viņ� gāja, lai tuvumā apskatītu dīvaino parādību.

Ķetaurītis nonāca pie klajienes, kuras centrā zvīļoja liela, dzīva puķe. Sarkanas ziedlapas locīdamās pacēlās gaisā. No tām atdalījās mazas mazas zvaigznītes, kas lidinājās �urp un turp, aug�up un lejup, kamēr nodzisa. To vietā no vijīgām mē�lēm atdalījās atkal un atkal simtiem jaunu zvaigznī�u, kas, tā�pat kā iepriek�ējās, loku lokos izdejoju�ās, pēk�ņi izgaisa.

Ķetaurītis, krūmājā ielīdis, kā apmāts lūkojās neredzētajā brī�numā. Viņ� saņēmās, atstāja tumsas aizsegu un klusi ie�āpoja apgaismotajā laukumā.

Ķetaurītis piegāja brīnumainajai puķei glu�i tuvu klāt. Vi�ņam nejau�i aizķērās kāja aiz koka gabala. Pēk�ņi vesels zvaig�znī�u spiets uz�āvās gaisā un izlidoja uz visām pusēm. Kad zvaigznītes izdzisa, Ķetaurītis jau ar nolūku pakustināja bluķi, kura viens gals atradās spo�ās puķes viducī. Atkal zvaigznī�u tūksto�i strauji pacēlās pret debesīm.

Ķetaurītis aizgāja otrā pusē. Ak �ausmas! Viņ� ieraudzīja divus cilvēltus, kas gulēja, galvas uz celma saknēm noliku�i un kājas pret dzirksto�o spo�umu izstiepu�i. Lācēns sākumā bailēs sastinga, bet tad nomierinājās, jo cilvēki nekustējās. �Tātad kāds lācis tos �eit noguldījis,� Ķetaurītis domāja. Bet viņam likās savādi, ka �agari bija pakrauti apak�ā, toties virsū i sūnas nebija uzmestas. �Būs man tas jāizdara,� Ķetaurītis pie sevis runāja un sāka raust sūnas kaudzē. Bet tad viņ� vienaldzīgi pa�meta ar ķepu: �Vai gan man citu manta jāglabā! Labāk palaidī�u zvaigznītes gaisā.� Viņ� atkal kustināja bluķa galu, priecājās par dzirksteļu deju un domāja: �Kaut Letenīte redzētu, ko es varu!�

Ķetaurītim ie�āvās prātā: �Diez kā būtu, ja ar ķepu pabikstītu pa�ā sārtumā? Var būt, ka iznāktu vēl kas daudz brīni�ķīgāks?� Viņ� pierāpās tuvāk un cirta labo ķepu pa�ā gailē.

�Ai-ai-ai-a-i-ī!� iesmilkstējās Ķetaurītis un atrāva ķepu at�pakaļ. Pamodās cilvēki un uzlēca kājās. Ķetaurītis, apsvilu�o ķepu pacēlis, joza, ko varēja, uz me�u.

Pinkaine, kas, Ķetaurīti meklēdama, bija atnākusi līdz pa�am gaismas lokam, stipri ieaurojās. Lācēns paguva nozust tumsas un krūmu aizsegā, kad atskanēja spalgi �āvienu trok�ņi. Laime, ka lodes spindzēdamas aizskrēja garām.

Pinkaine, lācēnu sastapusi, uzbrēca:

� �igli uz biezokni!

Ķetaurītis, aiz sāpēm zobus sakodis, skrēja, cik jaudāja, mātei un mā�elei līdzi.

� Ar uguni nevar spēlēties, � Pinkaine nopietni pamācīja. � Kur ir uguns, tur arī cilvēki. Cilvēki bez uguns nemaz nenāk me�ā. Ar to viņi �auj zvērus, un ar to viņi pa�i sevi aizsargā.

Vakaros viņi pat apguļas pie ugunskura, nebīdamies ne zvēru, ne kni�ļu. Liesmas atbaida zvērus, dūmi aizdzen odus.

Ķetaurītis gribēja teikt, ka viņ� pie ugunskura redzējis cil�vēkus, bet Letenīte pasteidzās:

� Vajadzētu cilvēkiem nozagt uguni, tad mums nevajadzētu vairs ar odiem kauties.

� Kur nu nozagsi? Ja uguni ķer, ķepu sadedzina, � Ķe�taurītis teica un pūta dva�u uz apdedzināto ķepu.

� Var notikt vēl ļaunāk, � Pinkaine skaidroja. � Ugunī var pat sadegt. Mums, lā�iem, ne tikai jāiztiek tāpat vien bez uguns, bet jābēg pa gabalu, tiklīdz to pamanām.

Vasaras otrajā pusē iestājās ilgsto�s karstums. Pinkaine gāja jo dienas jo dziļāk me�a biezoknī, kur cie�i saaugu�o koku ēnā varēja kaut cik patverties no smacīgās svelmes. Atradu�i dumbrainu ieplaku, viņi iebrida �ķidrajās dūņās un karstākajā dienas laikā gulēja tur. Tuvumā burbuļoja avots. Tā dzidrais un vēsais ūdens dzesēja slāpes. Bet avots drīz izzuda, un dumbrājs, ko tas veldzēja, kļuva arvien sausāks, līdz ūdens tajā izsīka pavisam. Eglēm un priedēm apsarka un nobira skujas. Pīlādzim, kas auga ieplakas malā, nodzeltēja lapas un, �okurā sarāvu�ās, cita pēc citas atraisījās no zariem un krita zemē.

Saulei lecot, Pinkaine atlaidās sausajā sūnā, lai pārdomātu, ko tagad iesākt. Ķetaurītis un Letenīte skraidīja un mētājās ar nobiru�ajām pīlād�a lapām. Me�s, kurā rīta agrumā parasti skan putnu dziesmas, bija kluss kā izmiris. �aukstēja tikai sakaltu��ās lapas, lācēnu svaidītas.

No tuvējās egles nolaidās iesarkanpelēkais sīlis ar balti zi�liem spārnu spoguļiem un melnu asti. Viņ� sūnās nadzīgi mek�lēja kukaiņus. Lācēni viņu nepamanīja, bet Pinkaine, to ieraudzījusi, domāja: �Ko �is nelaimes putns te meklē?� Viņa jau gribēja piecelties, lai putnu aizbaidītu projām, kad ievēroja, ka sīlis pēk�ņi apstājas un kaut ko vērīgi klausās, gludo, melno gal�viņu sāņus pagriezis. Arī Pinkaine, kas nebija paradusi skaņām pievērst sevi�ķu uzmanību, saslēja mazās ausis un klausījās. Neko sevi�ķu nevarēja sadzirdēt. �Uz dzirdi vien nevar paļauties. Dro�s paliek dro�s, jāpārbauda ar o�u,� viņa domāja. Pinkaine izstiepa purnu un ostīja visapkārt gaisu, bet izsmalcinātās nāsis neuztvēra neko bīstamu.

Sīlis pacēlās spārnos un ielaidās egles galotnē. Tur viņ� brī�tiņu pavēroja ziemeļu pusi un tad, skaļi ieķērcies �rre�, rre�, aizlaidās dienvidu virzienā. �o baiļu un brīdinājuma kliedzienu izdzirdēju�i, arī citi putni aizlaidās pār koku galotnēm sīlim pakaļ.

�Sasodīts! Vai tikai sīlis nepavēstīja cilvēka tuvumu? Kā tas gan būtu varējis, tik dziļi me�ā iemaldīties?� Pinkaine domāja un piecēlās uz pakaļkājām, lai vēlreiz izo�ņātu apkārtni.

Vējiņ�, kas bija pūtis no austrumiem, iegriezās ziemelī un ma�nāmi pieņēmās spēkā. Nu Pinkainei iesitās nāsīs vēja nesta kodī�ga gruzduma smaka. Tā vēstīja uguns tuvo�anos. Lā�u māte acu�mirklī aptvēra, kas darāms.

� Bēgsim ārā no me�a! � viņa uzsauca lācēniem un aizauļoja pa vējam. Lācēni nepaguva ne apvaicāties, kas par nelaimi, kad Pinkaine nozuda aiz kokiem un bija jau lielā gabalā. Ķetau�rītis un Letenīte joza, ko jaudāja, mātei pakaļ. Viņa jau arī nebija nekur pazudusi. Lācēnus gaidīdama, viņa apsvēra, kur glābties. Ar savu straujo skrie�anu viņa bija gribējusi pamudināt lācēnus steigties. Viņa bija savu panākusi. Ķetaurītis un Letenīte, apkārt neskatīdamies, devās tikai uz priek�u. Drīz viņi panāca māti.

� Kāpēc tu esi tik uztraukta? � Ķetaurītis nesapra�anā iejau�tājās.

� Uguns nāk virsū. Vai nesao�at deguma smaku?

Ķetaurītis un Letenīte tikai tagad uztvēra savādo smaku, kas koda nāsīs.

� Skriesim, ko kājas nes, uz upi! � Pinkaine noteica un devās vējam iesāņus taisni uz Ielīces upi.

Skrie�ana nebija vieglā. Vietvietām vajadzēja apmest līkumu kritu�iem kokiem. Kājas aizķērās aiz saknēm, koku stumbri stā�vēja ceļā. Vajadzēja mesties te uz vienu, te uz otru pusi, lai izvai�rītos �ķēr�ļu. Pinkaines lielajiem lēk�iem līdzi turēt nemaz ne�bija iespējams. Tādēļ lācēni atpalika un Pinkaine laiku pa laikam palēnināja soļus, lai atstarpe starp viņu un lācēniem samazinātos. Bet kavēties nedrīkstēja!

Pinkaines priek�ā pavērās pla�s me�a klajums. Sagaidījusi lācēnus, viņa devās pāri tam tādā gaitā, ka Ķetaurītis un Letenīte spēja tikt līdzi. '

Kreisajā pusē liesmas sprak�ķēdamas lēkāja no galotnes uz galotni. Dzirksteles, vēja nestas, nokrita zemē un drīz �e, drīz citur aizdedzināja sauso sūnu un zāli. Tum�s dūmu mākonis vē�lās priek�ā un aizsedza sauli.

Uz glāb�anās vietu traucās arī citi me�a dzīvnieki. Da�u soļu atstatumā kviekdams skrēja me�a kuilis. Lapsai blakus cilpoja zaķis. Lūsis drāzās garām stirnai, to neievērodams. Visiem drau�dēja vienādas briesmas, visi traucās uz vienu mērķi � upi. Visi domāja tikai par vienu � glāb�anos. Nelaimē ienaidnieks bija kļuvis par draugu.

Jau tā spēcīgais vēj� pieauga vētrā. Elpu aizraujo�a karstu�ma svelme brāzās pāri klajumam. Biezie dūmi slāpēja. Acis grau�za un dega. Spēki izsīka. Bet apstāties nedrīkstēja. Tas nozīmēja bojā eju. Da�s apsvilis putns kā par biedinājumu nokrita turpat acu priek�ā. Lācēni, beidzamos spēkus saņēmu�i, skrēja, aiz mātes slēpdamies, aizvēja pusē.

Bija sasniegta klajuma otra mala. Te pa�ā priek�ā kaut kas sārti kvēlojo�s �ņākdams iekrita nokaltu�ā krūmā, un tūdaļ dzel�tenas liesmu mēles uz�āvās gaisā. Nedaudz tālāk dego�a skaida, pa gaisu lidodama, aizķērās sausā priedē, kas da�os mirkļos pār�vērtās milzīgā, dego�ā lāpā.

Liesmojo�s, sveķains zara gabals uzkrita Ķetaurītim uz mu�guras. Viņ� sāpīgi iesmilkstējās. Pinkaine uzgrūda savu putām klāto, slapjo purnu virsū un nodzēsa uguni.

Vēl da�as minūtes � kā mū�ība garas, �au�alīgs skrējiens pa beidzamo dego�ā me�a posmu, un Ielīces upmala bija sasniegta. Pinkaine ar Ķetaurīti un Letenīti metās vēsajā ūdenī un īsu lai�ciņu pagulēja seklumā un atvilka elpu. Visapkārt dego�as skai�das �ūkstēdamas krita ūdenī un apdzisa, uzmetot gaisā dūmu un garaiņu mākonīti.

Pinkaine, vērodama dego�o me�u, pa kuru vijīgās liesmu mē�les bija at�āvu�ās līdz pa�ai upmalai, teica:

� Peldēsim uz otru krastu!

Lācēni, atminēju�ies pirmo peldi, bija laimīgi, ka viņi tagad bez bailēm var sekot mātes aicinājumam.

Peldē�ana pāri platai upei, kaut gan prasīja lielu piepūli, bija daudz vieglāka par izmisīgo skrējienu pa dego�u me�u.

Viņā krastā izkāpjot, Ķetaurītis, neievērodams sāpes mugurā, tīri pacilātā omā iesaucās:

� Letenīt, es būtu varējis divreiz tik tālu aizpeldēt. Un Letenīte piebilda:

� Es arī.

Pinkaine, to dzirdēdama, nopriecājās un teica:

� Ko uguns neiznīcina, to tā norūda.

Bija pats ogu laiks. Nogatavojās mellenes, zilenes, lāce�nes, avenes, brūklenes. Me�a dziļumā Pinkaine ar lācēniem ogoja no agra rīta līdz vēlam vakaram.

�ai vasarā sevi�ķi labi bija padevu�ās mellenes. Katra mētra ogu pilna. Bet mellenāji visvairāk auga kādā me�a nomalē. �o vietu bija iemīļoju�i cilvēki. Bet Pinkainei arī patika bagātīgās ogo�anas vietas. Viņa ar lācēniem apmeklēja tās rīta agrumā un vēlā novakarē, lai nebūtu jāsastopas ar cilvēkiem.

Kādā pievakarē Pinkaine, Ķetaurītis un Letenīte ieradās ogot vienā me�a nomales paugurā. Māte, mellenājā uz vēdera iegūlusies, kampa mutē pa mētru ku�ķim un izsūca mellenes. Tā ātrāk un vairāk varēja iebaudīt saldeno sulu un zudumā negāja ne oga. Ķetaurītis arī tā rīkojās. Bet Letenīte, tupus uz priek�u �ļūkdama, ar priek�ķepām rau�a ogas no ceriem un meta mutē. Protams, liela daļa ogu nobira zemē.

Lā�i bija tā aizrāvu�ies ar melleņu ē�anu, ka nemaz nepama�nīja cilvēkus pienākam glu�i tuvu klāt. Ogotājas, no pretējās no�gāzes nākdamas, lā�us ieraudzīja tikai tad, kad bija tiem blakus. Viņas nosvieda ogu pilnos grozus un bēga projām. Pinkaine sprauslodama un �ņākdama lieliem soļiem gāja nopakaļ. Viņa domāja: �Jāaizbaida nelūgtās vie�ņas tālāk no lācēniem.�

Ķetaurītis aizkrustoja ceļu kādai vecākai sieviņai, kas nejau�dāja aizbēgt. Sieviņa, baiļu pārņemta, apstājās. Ķetaurītis, pie�cēlies uz pakaļkājām un priek�kājas uz abām pusēm izpletis, it kā apkampt taisīdamies, gāja pretī nelaimīgajai.

�� Es neko ļaunu nedarī�u. Padauzīsimies tikai mazliet! � viņ� urk�ķēja.

Vecenīte iekliedzās un paslē�pās aiz resna priedes stumbra. Ķetaurītis arī tuvojās priedei un, paklusi rēkdams, mēģināja saķert lindraku stūri. Sieviņa aiztipināja aiz tuvumā eso�ā ak�mens. Lācēns pakaļ. Abi kā sa�stingu�i stāvēja katrs savā pusē akmenim un stīvi raudzījās viens otrā. Ja vecenīte pavirzījās pa kreisi, arī Ķetaurītis pakāpās uz to pa�u pusi. Tikko viņa de�vās pretējā virzienā, lācēns da�rīja to pa�u.

Ķetaurītis atbalstīja priek�kā�jas pret akmeni un pama�zām vilkās tam pāri. Ve�cenīte, ko varēja skrēja prom. Viņa atraisīja rū�taino galvas lakatu un ļāva tam nokrist. Tas pārsteidza Ķetaurīti. Viņ� apstājās, ostīja un plūkā�ja lakatu. Pa to laiku la�kata īpa�niece nozuda. Ķetaurītis viņu tūlīt pat aizmirsa, tikai lakatu ne�varēja vien beigt plūkāt.

Letenīte nelikās ne zi�nis par to, kas notika tai apkārt. Lai māte seko ogotājām! Lai Ķetaurītis rotaļājas ar vece�nīti! Letenītei tuvāks bija par visu melleņu grozs, ko ogotāja bija nometusi viņai blakus.Viņa pilnām mutēm ēda sulīgās ogas.

Pinkaine, ogotājas aizbaidījusi, atgriezās pie lācēniem. Viņa nobāra Ķetaurīti:

� Ko tu te blēņojies? Nāc labāk pie nomestajiem groziem mellenes ēst! Redz, kā Letenīte jau mielojas!

Bija vasaras dienvidus. Saules svelme dedzināt dedzināja. Klajā vietā karsts kā ceplī. Pinkaine ar lācēniem bija nolīdusi pame�a ēnā patverties no pusdienas tveices. Viņi snauda, uz vē�dera izstiepusies un purnus ar ķepām apsegu�i.

Savāds troksnis uzmodināja snaudējus. Pinkaine uztrūkās kājās, izlīda no krūmāja un lūkojās uz to pusi, no kurienes nāca troksnis.

Ķetaurītis un Letenīte, katrs savā pusē mātei piespie�du�ies, arī uztraukti raudzījās tajā pa�ā virzienā. Neko nevarēja saredzēt: priek�ā bija biezs un augsts avenājs.

Likās, ka kāds ar lielu spēku sistu un skrīpsnātu koku. Smago dauzī�anu un spalgo skrapstē�anu pavadīja apspiesta rūk�ana.

Letenīte nobijusies vēl cie�āk piespiedās klāt mātei. Ķetau�rītis, dro�inieks, ziņkārības dzīts, piesardzīgi paskatījās uz vienu un otru pusi, bet, nekā bīstama nepamanījis, piecēlās uz pakaļ�kājām un, galvu izstiepis, vērās pāri avenājam. Pie lielas egles viņ� ieraudzīja milzīgu lāci, kas, visā augumā izslējies, ar nagiem skrāpēja stumbru. Ķetaurītis līdz �im neviena cita lā�a, izņemot savu māti un mazo mā�eli, nebija redzējis. Māte bija liela, daudz lielāka par viņu, bet egles skrāpētājs bija vēl lielāks par Pinkaini. Tāds lā�u milzis iedvesa bailes. Ķetaurītis atgriezās pie mātes un mā�eles.

Pinkaine piegāja tuvāk avenājam un piecēlās stāvus. Brītiņu paskatījusies uz lielās egles pusi un gaisu paostījusi, viņa pamāja ar ķepu un aicināja pie sevis krūmāja malā atstātos lācēnus. Ķetaurītis un Letenīte klunkuru klunkuriem pieauļoja pie mātes, pacēlās uz pa�kaļkājām un pētīja egles dauzītāju. Pin�kaine paklusu teica:

� Tas ir Ļekainis, jūsu tēvs. Viņ� ziemu pavadījis nez kur savā migā, tagad viens klaiņo pa me�u.

Ķetaurītis un Letenīte, mazās acti�ņas izbrīnā ieplētu�i, ar interesi vēroja savu tēvu, ko viņi nekad vēl nebija re�dzēju�i. Bet �is, muguru pagriezis, tur�pināja skrāpēt un dauzīt egli.

Lācēni taisījās skriet pie tēva, bet māte viņus atturēja, sacīdama:

� Ļekainis ir ļoti ne�ēlīgs. Viņ� nemaz necie� mazus lācēnus. Viņ� jūs tūdaļ var saplosīt.

Ķetaurītis aprāvās, un Letenīte sāka trīcēt. Viņi nolaidās uz visām �etrām un, elpu aizturēdami, klusi kāpās at�pakaļ, jo negribēja vairs būt briesmoņa tuvumā.

Laime, ka lēns vējiņ� pūta no egles puses. Tas atnesa gan Ļekaiņa smaku, bet kavēja Pinkaines un lācēnu sma�kas aizkļū�anu līdz Ļekainim. Un tā viņ� arī nedabūja zināt, kas atrodas �aipus avenāja.

Pinkaine un lācēni, pie zemes pieplaku�i, nekustīgi gulēja un klausījās trok�ņos, kas nāca no egles.

Ļekainis spēcīgi ierēcās. Tad atskanēja viņa smago soļu ātra dipoņa, kas maz pamazām apklusa. Pinkaine noprata, ka Ļekainis aizjoņojis projām. Viņa piecēlās un uzmanīgiem soļiem taisni cau�ri biezi saaugu�ajam avenājam tuvojās eglei. Ķetaurītis un Lete�nīte nedro�i sekoja mātei.

Tā bija gan savāda egle! Stumbrs visapkārt saskrāpēts. Viet�vietām miza nokarājās kā sagraizīta pastalu āda. Sveķi lielām lā�sēm pa svaigi ieplēstām skrambām tecēja lejup.

Ķetaurītis, dzidros pilienus par medu noturēdams, metās klāt un sāka tos laizīt. Bet acumirklī viņ� atlēca no stumbra, apsēdās un ar priek�ķepām steig�us rau�a nost mēlei pielipu�os sveķus. Viņ� �ņāca un �ķaudījās, purinājās un viebās, neuzticīgi skatīda�mies uz viltīgajām lāsmēm.

Māte viņu nobāra: � Nekam negrūd purnu klāt, pirms neesi apostījis. Uz acīm vien nevar paļauties. Viss jāpārbauda ar o�u.

Letenīte, bijīgā attālumā turēdamās, staigāja ap egli un pētīja ievainojumus mizā. Bez tikko ieplēstām skrambām bija arī vecāki skrāpējumi, pārvilku�ies ar krevelē sacietēju�iem sveķiem, kuros bija iekaltu�as gan tum�ākas, gan gai�ākas krāsas lā�u spalvas.

� Ko lā�i meklē pie �īs egles? � Letenīte jautāja mātei.

� Katru vasaru starp lā�u tēviem notiek asiņaini kautiņi sie�vu dēļ. Pie egles Ļekainis nāk uzzināt, kāds viņam sāncensis ieradies �ai apvidū.

� Kā to var uzzināt? � iejautājās Ķetaurītis un Letenīte.

� Jūs jau redzējāt, ka Ļekainis, visā augumā izstiepies, ar priek�ķepu nagiem mizā ievilka �vīkas, lūk, tās tur � visaugstā�kās. Tos zemākos svaigos skrāpējumus ir ievilcis cits lācis, iepriek� savu augumu mērīdams. Skrāpējumu augstumu salīdzi�not, Ļekainis uzzināja, ka viņa sāncensis ir mazāks. Tādēļ arī viņ� tik dro�i aizauļoja to meklēt, zinādams, ka nebūs jāsastopas ar pārāk spēcīgu pretinieku.

� Nu un tās citas �vīkas? � Letenīte taujāja.

� Pārējās apdziju�ās �vīkas rāda, ka arī pērn un aizpērn, un agrākos gados Ļekainis un citi lā�u tēvi pie �īs egles ir noskaid�roju�i, ar cik lieliem sāncen�iem viņiem būs jāmērojas spē�kiem, � Pinkaine nobeidza savu stāstu.

Ķetaurītis, pacēlies uz pakaļkājām, piegāja pie egles savu augumu mērīt, purnu no stumbra pēc iespējas tālāk turēdams.

Letenīte, redzēdama, ka brāļuka priek�ķepas ne tuvu nesnie�dzas līdz pieaugu�o lā�u skrāpējumiem, sauca:

� Ķetaurīt, tu esi daudz daudz mazāks par lā�u tēviem.

� Nekas! Gan izaug�u lielāks un stiprāks par visiem lā��iem, � Ķetaurītis di�ojās.

Pinkaine ar Ķetaurīti un Letenīti pārlaida nakti krūmājā netālu no lielās lā�u egles. Līdz ar rīta ausmu viņi ie�āpoja avenājā, kur katrs cers sārtu ogu pilns, ik lapā spo�as rasas lāses. Lieliskas brokastis! Saldas avenes, ko paēsties, un vēss, spirdzi�no�s rasas ūdentiņ�, ko nodzerties!

Ķetaurītis un Letenīte katrs no sava cera bezbēdīgi baudīja gar�īgo rīta maltīti, labsajūtā klusi urk�ķēdami. Lācēniem līdzās sēdēja Pinkaine. Viņa ieņēma mutē vairākus cerus, lai, tos ar ķepu sāniski ārā velkot, nobraucītu ogas un rasu. Bet, nepaspē�jusi to izdarīt, viņa pēk�ņi palaida ceru vaļā un uztrūkās kājās: viņa ieraudzīja da�u soļu attālumā Ļekaiņa galvu ar bāli gailo��ām acīm, izkārtu mēli un putu kamoliem ap muti.

Savu sāncensi meklēdams, Ļekai�nis visu nakti krustām �ķērsām bija auļojis pa me�u. Nu viņ� nejau�i bija uzdūries Pinkainei ar Ķetaurīti un Letenīti, kas mierīgi mielojās ar sārtajām avenēm.

Viņ� jau gatavojās lēcienam uz Ķetaurīti. kad Pinkaine brīdino�i iesaucās:

� Glābieties kokos!

To teikusi, viņa �ņākdama metās Ļekainim pretī. Lai nemē�ģina lācēnus aiztikt!

Acumirklī lācēni izspruka no avenāja. Letenīte steig�us uz�rāpās kuplā di�eglē un noslēpās zaros. Ķetaurītis �igli uzrausās kailā priedē, kam tikai pa�u galotni apņēma rēns zaru vainags un, galotni sasniedzis, apsēdās uz zemākā zara. Pie stumbra tu�rēdamies, viņ� raudzījās lejup.

Pinkaine uzsāka ar Ļekaini bais�mīgu divkauju. Viņi iecirta viens otra miesā asos nagus, ar zobiem iekodās viens otra plecā un savijās milzīgā kamolā, kas sprauslādams un rēkdams valstījās pa zemi, lau�ot krūmus un kritalas.

Letenīte, dzirdēdama cīkstoņu krāk�anu un lūsto�o zaru sprak�ķus, di�eglē �ēli raudāja �uā, uā, uā�, Ķetaurītis nevarēja mierīgi nosēdēt. Viņ� dzīvi sekoja nepieredzētajai divkaujai. Pie katras kustības zars, uz kura viņ� sēdēja, locījās un �ūpoja viņu tik lielā augstumā. Ķetaurītim bija mātes �ēl. Viņ� izmisīgi smilkstēja un skubināja māti pār�traukt cīņu.

Tad pēk�ņi atskanēja spalgs �āviena troksnis. Starp kokiem pavīdēja uguns strūkla. Ļekainis saļima. Pinkaine atbrīvojās un uzrausās kājās. Arī Ļekainis, saņēmis spēkus, piecēlās un grīļo�damies devās uz �āvēju.

Pinkaine paklusā balsī aicināja lācēnus:

� Nāciet tūdaļ no kokiem lejā!

Letenīte viegli un veikli līgot nolīgoja no zara uz zaru, kamēr nokļuva zemē. Ķetaurītis, ar ķepām zibenīgi strādādams, pa augsto bezzaru stumbru ātri no�ļūca kā ragaviņas no kalna.

Pinkaine ar Ķetaurīti un Letenīti nozuda krūmos un aizskrēja projām.

Norībēja vēl viens �āviens. Lode trāpīja Ļekaini pa�ā sirdī. Viņ� atmuguriski nokrita pie zemes un, kājas uz abām pusēm atmetis, palika guļot.

Upmalā gulēja liels akmens. Viena puse tam bija iespiedusies krastā, bet otra puse atradās ūdenī. Akmens virsa bija plakana. Uz tās Ķetaurītis un Letenīte ērti varēja novietoties pat guļus.

Lācēniem sevi�ķi patika �is akmens. Uz tā bija patīkami saulē gozēties. Kad kļuva par karstu, ērti varēja ūdenī atvēsinā�ties. Kaut gan vietas tur pietika abiem, tomēr Ķetaurītis necieta Letenīti sev blakus.

Akmens dēļ bie�i izcēlās ķīviņ�. Letenīte centās pirmā no�kļūt uz strīdus vietu. Ja Ķetaurītis krastā aizkavējās, viņa pa�guva kādus mirkļus pagozēties. Bet brāļuks drīz bija klāt un dzina Letenīti nost. �ī turējās pretī. Lauzās, lauzās abi, kamēr Ķetaurītis ar visu spēku iegrūda mā�eli upē. Ūdens no�ļakstēja, un Letenīte kā akmens nogrima dzelmē. Gaisa burbuļi arvien tālāk un tālāk uzpeldēja virspusē. Labi tālu ūdens uzmutuļoja, un Letenīte iznira. Viņa aizpeldēja pa straumi.

Ķetaurītis jutās kā valdnieks uz atkarotā akmens muguras un izstiepās visā augumā, lai aizņemtu vairāk vietas. Viņ� ap�vēlās uz muguras un, kājas uz abām pusēm izpletis, sildīja saulē savu iedzelteno vēderiņu. Grozījās gan �ā, gan tā, katru brīdi būdams gatavībā atvairīt mā�eles uzmāk�anos. Bet viņa kā nenāca, tā nenāca.

Ķetaurītis, nevarēdams Letenīti sagaidīt, pietrausās pie ak�mens malas, lai mestos ūdenī, un pārsteigts apstājās: no ūdens viņam pretī zvēroja divas naidīgas acis. Letenīte!

� Ak �itā! Gribēji man paslepus uzbrukt! Redz, ka neizde�vās! Laikā pamanīju, � Ķetaurītis pukojās un zvēla ar ķepu pa Letenītes galvu. Ūdens pa�ķīda uz visām pusēm. Saviļņojās mierīgais līmenis, un nozuda lācēna galva.

� Aizmuka gan projām! � Ķetaurītis priecājās.

Tad vilnī�i beidza �ūpoties un ūdens spogulis atkal kļuva rāms. Ķetaurītis vēroja, vai Letenīte atkal neuzglūnēs. Kā tad! Tikko viņ� paskatījās ūdenī, atkal pretī sniedzās lācēna galva ar divām zvērojo�ām acīm. Ķetaurītis vēlreiz no visa spēka gāza ar ķepu. Bet uz nolaidenās un glumās akmens malas paslīdēja kāja, un viņ� ievēlās ūdenī. Krizdams viņ� lūkoja satvert Lete�nīti, bet ūdens apņēma viņu vienu. No mā�eles ne vēsts...

Savu attēlu ūdens spogulī viņ� bija noturējis par Letenīti.

Ķetaurītis un Letenīte bie�i kavējās pie Straujupītes. Kop� pirmās reizes, kad māte viņus te atnesa padzirdīt, viņiem �ī vieta iepatikās. Te nebija tāds dziļums kā lielajā Ielīces upē. No lēzenā krasta laba iebri�ana ūdenī. Otru krastu varēja viegli sasniegt vai nu peldus, vai arī pa koku stumbru, kas bija pārgāzies pār upi.

Karstā laikā slāpes bie�i mudināja lācēnus uzmeklēt Straujupīti. Ķetaurītis laka ūdeni kā suns, bet Letenīte arī padzeroties nevarēja atmest zī�anu. Viņa iemērca labo ķepu ūdenī un tad no ķepas izzīda spalvā iesūku�os ūdeni. Ķetaurītis jau sen bija pa�dzēries, kad Letenīte vēl tikko sāka remdināt slāpes.

Ķetaurītis, kam tāda garlaicīga nieko�anās nepatika, uzsauca mā�elei:

� Beidz niekoties! Jāiet koki pludināt.

To teicis, viņ� aizļepatāja labu gabalu pa krastmalu, samek�lēja siekstu, ievēla to upē un pats, ūdenī iebridis, uzrāpās tai virsū. Ar ķepām viņ� paairējās līdz straujtecei. Tad sieksta viņu aiznesa pa straumi lejup.

Letenīte, protams, ir nedomāja viena palikt. Viņa skrēja pa krastmalu Ķetaurītim pakaļ. �Tūliņ viņ� dabūs redzēt, ka arī es protu kokus pludināt,� viņa apņēmīgi domāja. Pirmo ceļā pa�gadīju�os bluķi viņa ievēla upē un taisījās jāteniski uzsēsties tam virsū. Bet straume parāva bluķi, un Letenīte iegāzās ūdenī, ka noplunk�ķēja vien. Iznirusi viņa vairs nemēģināja bluķi panākt, bet izkāpa krastā. Brāļuku vairs nevarēja saredzēt: tas bija pazudis aiz upes līkuma.

�Aizie�u līdz nolūzu�ajai eglei, kas pārgāzusies pār upi, var būt, ka no turienes varē�u ieraudzīt Ķetaurīti,� Letenīte domāja un tūdaļ devās turp.

Garā, vēja nolauztā egle ar savu zaraino galotni balstījās pretējā krastā. �ai pusē resgalis vēl turējās ar saplēstām un no�liektām koksnes �ķiedrām pie augsta celma. Stumbrs karājās gaisā ar stāvu slīpumu uz galotnes pusi.

Letenīte, uzrāpusies uz augstā celma, uzkāpa uz stumbra un, tam pieplakusi, piesardzīgi �ļūca uz priek�u. Tikusi līdz upes vidum, viņa ieraudzīja Ķetaurīti, kas pa otru krastmalu nāca atpakaļ. Neizlaizdama brāļuku no acīm, Le�tenīte centās ātrāk virzīties uz priek�u, bet biezie zari traucēja. Letenīte, zaudējusi līdzsvaru, nogāzās no stumbra un sapinās nokaru zaros.

Ķetaurītis, ieraudzījis mā�eli sprukās, steidzās viņai palīgā. Drīz vien Ķetaurītim izdevās atbrīvot Letenīti no zaru skavām, un viņi abi draudzīgi izpeldēja krastā.

Tur viņi atrada lielu siekstu, ko kopīgiem spēkiem ievēla upē. Tad abi uzsēdās siekstai virsū un aizpeldēja līdz tai vietai, kur Ķetaurī�a pirmais �baļķis� bija uzsēdies sēklim un palicis stā�vot. Tam nu piebiedrojās otrs un daudzi citi. Atkal un atkal �ak�lie baļķu pludinātāji vēla upē jaunus kokus, kamēr māte viņus aizsauca uz me�u.

Sāka dzeltēt auzu tīrumi. Smagajās, nolīku�ajās skarās līgo�jās graudi piena nobriedumā. Gatavs auzu ķīselis � viens no patīkamākajiem lā�u ēdieniem.

�ai laikā Pinkaine me�malā gaidīja vakara iestā�anos, lai varētu atstāt paslēptuvi. Beidzot saule norietēja. Satumsa. Die�nas trok�ņi norima. Cilvēki nozuda savos mājokļos. Pinkaine, neviena netraucēta, ieveda lācēnus auzās mieloties.

Lācēni sākumā nesaprata, kas īsti tīrumā darāms. Viņi viens no otra vairījās un slēpās. Viņiem skraidot, auzu skaras �ūpojās un �vīkstēja. Lācēnu soļu dipoņa un jautrā rēkoņa traucēja nakts klusumu. Pinkaine norāja delverus:

� Beidziet trok�ņot! Uzmodināsiet vēl cilvēkus. Būs jāpa�liek bez auzu ķīselī�a.

Puslauka nobradāju�i, lācēni mitējās au�oties.

Pinkaine, uz vēdera nogūlusies, ar priek�ķepām sagrāba stiebrus un vilka caur muti skaras, tās tīksmi sūkājot.

Arī Ķetaurītis un Letenīte sāka brucināt auzas. Labsajūtā tusnīdami, viņi ko�ļāja skaras un sūkāja balto, gar�īgo putriņu. Vienu skaru iztuk�oju�i, viņi ķērās pie nāko�ās. Un tā visu nakti.

Spodrās zvaigznes pie zilajām debesīm izdzisa. Ausa gais�miņa. Lācene ar lācēniem, labi paēdu�i, atstāja tīrumu un devās uz me�u. Tur viņi nolīda biezoknī un sūnās nolikās uz guļu.

Kas par to, ka me�ā lā�iem neviens nevāra auzu ķīselīti? Va�sarā tas bagātīgi atrodams tīrumos. Pa dienu var bezrūpīgi at�pūsties. Nākamajā naktī atkal ies pie �klāta galda� mieloties.

Pa�ā nakts vidū Pinkaine un lācēni piesardzīgiem soļiem vir�zījās pa rne�noru uz Me�vidus māju pusi. Viņi bija saodu�i patī�kamo medus smar�u, kas nāca no dravas.

� Esiet rātni, klusi un ļoti uzmanīgi! Mēs tuvojamies cil�vēku mītnei, � Pinkaine ie�ukstēja lācēniem ausīs.

Ķetaurītis un Letenīte turējās glu�i tuvu mātei, kas lāgu lāgiem apstājās un ar o�u un dzirdi pētīja, vai drīkst tālāk iet.

Varēja jau sadzirdēt bi�u zuzē�anu, kad viņa nonāca pie ze�deņu sētas. Tur zālē gulēja ar medu noziesta kārts, kuras galā atradās nogāzta muca. Tās dibenā arī bija medus. Letenīte no�laizīja kārti un taisījās līst mucā, kad Pinkaine sabukņīja viņu un pavēlo�i ieaurojās:

� Nelien lamatās!

Bitenieks tās bija uzstādījis, lai sagūstītu medus zagli, bet daudz pieredzēju�o lācēnu māti nevarēja piemānīt. Pirms pakus�tinātās mucas vāks aizkrita ciet, Letenīte paguva aizlēkt sānis.

Brīk�, brāk�! � zedeņi lūza, un kārie medus na�ķi pār sagāzto �ogu ie�āpoja dravā, kurā bija desmit stropu. Pinkaine piegāja pie nomaļāk stāvo�a stropa un ar ķepu notrieca tā jum�tiņu. Iztraucētās bites spindzēdamas pacēlās spārnos un same�tās nelūgtā ciemiņa ka�okā. Pinkaine nogāzās zemē un urk�ķē�dama valstījās, lai nospiestu bites. Kad uzbrucēju mākonis bija kļuvis mazāks, Pinkaine piecēlās un sāka rīkoties gar stropu. Viņa ar ķepu pa�ķīra apkāres, plēsa ārā kāres ar medu un kūniņām un apēda ar visu vasku.

Ķetaurītis, daudz nedomājis, apgāza citu stropu un, ar vienu ķepu aizsargādams acis un purnu, ar otru ķepu pa salauzto ap�kāru starpām rau�a mutē kāres, pilnas ar medu. Bites nikni uz�bruka un dzēla. Bet tas neatturēja Ķetaurīti no medus maltītes baudī�anas.

� Letenīt, nebīsties! Nāc arī tu pie medus! � viņ� aicināja mā�eli. Bet Letenīte negāja ne uz to pusi. Viņa stāvēja mājas galā pie vaļējai lūkai pieslietām kāpnēm un domāja: �Labāk kāp�u istabas aug�ā.�

Kā domāja, tā arī izdarīja. Istabas aug�ā Letenīte uzgāja me�dus pilnu podu. Viņa ar nagiem noplēsa podam uzsieto drānu un tik bāza ķepu podā, un tad nolaizīja medu no ķepas. Kas nekai�tēja ieturēt saldo cienastu bez cīņas ar niķīgajām bitēm!

Medu atēdusies, Letenīte meklēja citu kārumu. Atrada ar � grozu, pilnu ar olām.

�Nu tik būs ē�ana!� viņa domāja. Bet, tiecoties pēc pirmās olas, grozs nokrita no sola, olas izbira un sa�ķīda.

Troksni bija izdzirdējis istabā guļo�ais suns. Tas sāka skaļi riet. Letenīte pa galvu pa kaklu nokūleņoja pa kāpnēm un aizauļoja pie mātes.

� Muksim nu! � Pinkaine uzsauca. Un visi trīs aizbēga no bi�u dārza.

Atvērās mājas durvis. Tajās parādījās me�sargs ar vējluk�turi vienā un �auteni otrā rokā. Suns pa Letenītes pēdām ieskrēja dravā un tad metās pār sagāzto zedeņu sētu pārsteigtajiem dra�vas postītājiem pakaļ. Me�a ielokā daudzbalsīgi atbalsojās lā�u dzinēja rie�ana. Pinkaine, Ķetaurītis un Letenīte bez elpas joņoja atpakaļ uz me�u. Suns viņus nepanāca, un me�sargs, mērķi neredzēdams, ne�āva. Lā�i ar veselu ādu atgriezās me�a biezoknī.

Lī�u pļavā sulīgu zāli paēdusies, Pinkaine kāroja spēcīgāku kumosu: bez pavalga grūti iztikt. Pavalgu nevajadzēja tālu mek�lēt. Tuvumā upe. Upē daudz zivju.

� Iesim zvejot! � Pinkaine noteica lācēniem, iebrida sek�lajā upes līcī un atsēdās ūdenī netālu no krasta. Viņa ar sasprin�dzinātu uzmanību raudzījās uz zivīm, kas �audījās te vienā, te otrā pusē. Tiklīdz kāda piepeldēja pa ķērienam, pa�āva tai ķepu apak�ā un vienā mirklī izmeta to uz krasta.

Letenīte, upmalā stāvēdama, domāja: �Es nu gan nelīdī�u ūdenī slapināties. Pamielo�os pie mātes atsviestā zvejojuma.� Bet, tiklīdz viņa tuvojās zivīm, Pinkaine nikni ierūcās:

� Neaiztiec!

�o brīdinājumu nedrīkstēja neievērot. Letenīte aizgāja citā vietā, kur līcī bija iegāzusies egle. Viņa pa stumbru no�āpoja līdz pa�ai galotnei, kas mirka ūdenī. Te Letenīte ērti atsēdās nolauzto zaru mud�eklī un priek�ējās ķepas iemērca ūdenī. Viņa nepakustēdamās pacietīgi gaidīja kādu zivi piepeldam.

Pēc brī�a Letenīte priecīgi ierūcās un izvilka no ūdens lielu alatu. Noķerto zivi viņa palika sev apak�ā un uzsēdās tai virsū.

Drīz Letenīte noķēra asari. To dro�ā vietā glabādama, viņa mazliet izkustējās, bet ar to pietika, lai alata nepamanīta ieslī�dētu atpakaļ upē. Tā ikreiz, kad viņa nozvejoto zivi slēpa, iepriek��ējā aizpeldēja projām.

Beidzot Letenītei �ķita, ka diezgan zvejots. Viņa pacēlās, lai savāktu lomu. Bet � ak tavu pārsteigumu! � nebija vairs nevienas zivs. Ķēra, ķēra, glabāt glabāja, un nu ne asaka nav pa�likusi.

Letenīte sarūgtināta iegaudojās un ar ķepu sita sev pa galvu. Apmulsumā viņa pagriezās te uz vienu, te otru pusi un meklēja savu glabājumu. Bet loms kā zudis, tā pazudis.

Letenīte atstāja egli un, nikni rūkdama, skraidīja pa krast�malu. Viņa ieraudzīja, ka lī�a ot�rā pusē zvejo Ķetaurītis. Atstie�pies viņ� vilka malā upē uzietu zivju pilnu tīklu.

Letenīte steidzās brāļukam pa�līgā. Bet �is, viegli ticis pie loma, dzina projām mā�eli, saukdams:

� Mācies pati zvejot!

� Ko nu lai iesāku? � Letenī�te vaimanāja.

Viņa steigā paņēma lielu akme�ni un, upē iebridusi, rneta ar to peldo�ajām zivīm. Bet tās paspruka uz visām pusēm, un Lete�nīte veltīgi grābstījās pa dibenu, laupījumu meklējot.

Ķetaurītis pa to laiku plē�us plēsa zivis no tīkla: vai gan viņam tīklu �ēlot? Loms bija tik liels, ka visu nevarēja apēst. Viņ� notiesāja vienīgi galvas, bet pa�as zivis sameta vienkop.

Letenīte kaunīgi pie�āpoja pie mātes. Pinkaine, redzēdama, ka mazulīte palikusi tuk�ā, teica:

� Ko lai iesāk ar tevi, tādu neveiklīti? Badā jau nevar at�stāt. �oreiz vēl ņem no mana loma!

Letenīte palīdzēja mātes sazvejotām zivīm noēst galvas. Kad galvas bija noēstas, Pinkaine pieņēma pilnu klēpi ar zivīm un nesa tās uz me�u noglabāt. Arī Letenīte drīkstēja savu tiesu pie�vākt.

Zivju bija tik daudz, ka vēlreiz bija jānāk pakaļ. �oreiz Ķetaurītis atvēlēja mā�elei savu pārpalikumu.

Tā arī Letenītei pavalgs bija sagādāts priek�dienām.

Vakarā nolija rudenīgs lietus. Nākamajā rītā Pinkaine ierau�dzīja me�ā da�ādas sēnes. Tās kā uz burvja mājienu vienā naktī bija izlīdu�as no zemes. Saules apspīdētajā sūnājā baravikas iz�bāzu�as savas brūnās galvas. Uz lā�u takas sviesta bekas pacē�lu�as savas pusapaļās cepures. Rudmieses, kā peldēt gatavo�damās, sabridu�as pa�ā peļķē. Baltās bērzu bekas un dzeltenās bērzlapes atradu�as pavēni zem bērziem. Sarkanbrūnās ap�u bekas sastāju�ās ap�u tuvumā. Arī lā�u bekas nometu�as sūnu segu.

� Lauzīsim bekas! � Pinkaine ieminējās un sāka raut un ēst sēnes, kas gadījās ceļā.

Ķetaurīti un Letenīti nevajadzēja divreiz mudināt. Viņi no�gar�oja katrs pa lā�u bekai.

� Nekas! Labs uzko�amais pēc vakardienas brūkleņu maltī�tes. No ogām vien dū�a bija kļuvusi glu�i pliekana, � Ķetaurī�tis sprieda.

� Cik patīkams tāds stiprāks kumosiņ�! Tik glums un mīksts. Tīri vai pats ieslīd, � Letenīte jūsmoja.

Visu rīta cēlienu lācēni cītīgi sēņoja. Lo�ņājot zem kokiem, viņi bija kļuvu�i viscaur slapji: pie lapām un skujām pielipu�ie lietus pilieni klusi atraisījās un ieritēja lācēnu spalvā. Slapjajā sūnā samirka kājas. Bet neērtības nespēja atturēt Ķetaurīti un Letenīti no sēņu meklē�anas.

Prie�u jaunaudzē Ķetaurītis pamanīja priedī�u zaros daudz sēņu.

� Vai arī kokos aug sēnes? � viņ� jautāja mātei.

� Nē. Vāveres tās saspraudu�as zaros, � atbildēja Pinkaine.

� Kādēļ? � Ķetaurītis un Letenīte iejautājās vienā mutē.

� Vāveres ziemai ievāktās sēnes �āvē, lai tās nesabojā�tos, � māte skaidroja.

� �āvēsim arī mēs sēnes! � Ķetaurītis iesaucās.

� Lā�iem nav jāievāc barība priek�dienām. Tagad jāpaēd tā, ka ziemā negribas, lai tad varētu mierīgi gulēt migā. Ēdiet dū��īgi! Jo vairāk ēdīsiet, jo biezāka tauku kārta uzkrāsies zem ādas, � Pinkaine stāstīja.

� Cik labi, ka mums nav jāpūlas ar sēņu ievāk�anu un �ā�vē�anu! � Letenīte priecājās.

� Pievāksim vāveres sēnes! � Ķetaurītis mudināja arī Letenīti.

� Vai tad augo�u sēņu nepietiek? � Pinkaine kaunināja lācēnus.

Un Ķetaurītis ar Letenīti turpināja augo�u sēņu meklē�anu un ē�anu.

Kad vēderi bija pilni, vi�ņi kļuva izvēlīgāki: mielo�jās tikai ar gar�īgākajām sēnēm, bet citām vienaldzī�gi pagāja garām. Ķetaurī�tim sevi�ķi gar�oja baravi�kas. Tās meklēdams, viņ� ieraudzīja divas sēnes � vienu lielāku, otru mazāku. Abas kā māsas saglaudu�ās. Mazākajai cepurīte gandrīz lodveidīga, lielā�kajai tā izpletusies kā lietussargs. Cepurī�u virspuse brūna, glu�da, bet kātiņ� kā apgriezta vālīte.

�Baravikas kas baravikas!� Ķetaurītis domāja. Viņ� vienā rāvienā nolauza abas sēnes un iekampa mutē. Bet, tikko viņ� sāka tās ko�ļāt, tā arī izmeta ārā. Mute palika atvērta, purns saviebās, acīs parādījās asaras. Mēle dega kā ugunī. Ķetaurītis rāva gaisu iek�ā, lai dzesinātu dzēlīgo degumu uz mēles. Bet velti. Necie�ami asais sīvums nezuda. Lācēns kodīja zāli, pieņēma pilnu muti aukstas zemes, spļaudījās un sprauslāja, bet mēle kā svila, tā svila.

� Ķetaurīt, Ķetaurīt, kādēļ tu aiztiec indīgo �ultsbeku? � māte pukojās.

� T-ā-ā ta-�u ba-a-ra-vi-ka, � Ķetaurītis gaudodams at�teica.

� Ne jau katra sēne ir baravika. Redzi, �ās pretīgās sēnes kātiņ� ir pārvilkts ar tīkliņa rakstu. Vienīgi ar to tā at�ķiras no baravikas. Pirms noplūk�anas labi jāapskatās, tad nekad nepievilsies, � Pinkaine pamācīja nelaimīgo lācēnu.

Letenīte paoda izmesto �ultsbeku un novērsās no tās. Ķetau�rītis tai dienā pat baravikām vairs ne tuvumā negāja.

Ap pusdienas laiku Pinkaine ar lācēniem nonāca sausā me�a noriņā. Tajā varēja pavārtīties un siltajā saulē pa�āvēties. Ķe�taurītis mierīgi gulēja un vēl vienmēr viebās, mutē sajuzdams indīgās �ultsbekas riebīgo gar�u.

Letenīte, pa zemi vāļādamās, ierau�dzīja kaut ko sēnei līdzīgu, tik lielu un apaļu kā brāļuka galvu, bet bez kātiņa.

�Diez kā tā gar�o?� Letenīte domā�ja. Bet viņai bija bailes ar purnu pie�skarties, ka neiziet tāpat kā Ķetaurītim.

Viņa pagāja uz vienu, pagāja uz otru pusi, pamīņājās un tad zvēla tai ar ķepu no visa spēka. Dzeltenā lode � plac! � pārsprāga un izmeta melnu putekļu mākoni. Putekļi spiedās acīs un nāsīs, piebirdināja bruņo ka�oku, un Letenīte kļuva glu�i melna kā skursteņslauķis. Deguns niezēja. Acis grauza. Nevarēdama vairs nekā saredzēt, viņa izmisīgi sauca:

� Palīgā, palīgā!

Piesteidzās Pinkaine un Ķetaurītis.

� Kas noticis? � Ķetaurītis uztraucās.

� Ak tu nejēga! � māte bārās. � Kādēļ aiztiki sakaltu�u pūpēdi? Tas ta�u nav ēdams. Steidzies pie avota! Izmazgā acis!

Ķetaurītis aizveda mā�eli pie avota. Dzidrais ūdens atdeva acu gaismu Letenītei. Arī Ķetaurītim tas līdzēja. Viņ� izskaloja muti, un �ultsbekas sīvums uz mēles nozuda.

Pinkaine un lācēni, krūmājā noslēpu�ies, stāvēja sardzē netālu no kuplas egles, kuras pazarēs viņi bija noglabāju�i medībās no�beigtu stirnu. Pinkaine vērīgi lūkojās un ausījās visapkārt. Ie�brik�ķējās sausie zari.

� Tur jau nāk kāds mūsu gaļas tīkotājs, � Pinkaine paklusu sirdījās.

Nācēju vēl nevarēja saredzēt, bet smaka nepārprotami lieci�nāja, ka tuvojas cilvēks. Varēja saost pat pulvera degumu.

� Mednieks! � Pinkaine izdvesa.

Parasti tādos gadījumos viņa pie laika aizļepatāja, ko kājas nes, lai nesastaptos aci pret aci ar mednieku. �oreiz Pinkaine pat nedomāja bēgt. Viņai spalva uz muguras sacēlās stāvus. Tas nebija no bailēm. Lācene bija iedegusies niknumā un apņēmībā aizstāvēt savu apslēpto mantu.

� Ķetaurīt, Letenīt, �igli kokā! � Pinkaine pavēlēja.

Lācēni steig�us uzrāpās tuvākajā priedē, pa�ā galotnē. Zaros noslēpu�ies, viņi lūkojās lejup.

Mednieks, briesmas nenojauzdams, bija pienācis glu�i tuvu kokam, aiz kura Pinkaine viņam uzglūnēja. Lācene, visā augumā izslējusies, uzbruka pārsteigtajam cilvēkam, kas nepaguva no�raut bisi no pleca. Viņ� pakrita pie zemes, un lācene uzkāpa vi�ņam uz kājas. Mednieks steigā paķēra bisi un nospieda gaili. Uguns un dūmi iz�āvās no stobra. Pinkaine iegaudojās un, labo priek�ķepu pacēlusi, uz trim kājām aizbēga.

Mednieks nepaspē�ja no jauna pielādēt bisi, kad Pinkaine bija jau nozudusi. Viņ� uz�vilkās uz kritalas, ar pūlēm noāva zābaku un apskatīja ievaino�jumu. Pinkaines asie nagi bija izcirtu�ies caur zābaka stulmu un dziji ieplēsu�i ikrus.

Aizņemts ar asi�ņainās brūces pārsie��anu, mednieks nepa�manīja lācēnus, kas klusi no�ļūca no prie�des un, līkumu mez�dami, aizskrēja pie cita koka un ātri uz�rāpās tajā. No galot�nes viņi pārlūkoja ap�kārtni, sevi�ķu uzma�nību pievērsdami med�niekam. Bet tas, mu�guru pagriezis, vīstī�ja ievainoto kāju. Lā�cēni no�ļūca zemē, ar līkumu metās pie tā�lākā koka un steig�us rausās aug�up. Atkal apkārtnes izlūko�ana, norāp�anās, pārskrējiens pa zemi, uzrāp�anās kokā. Tā tas atkārtojās, kamēr līku lo�u un aug�up lejup bēg�anas ceļ� lācēnus bija aiz�vedis tik tālu, ka mednieku nemaz vairs nevarēja saredzēt. Tad Ķetaurītis un Letenīte, uzodu�i mātes pēdas, aizauļoja pa tām uz biezokni.

Garu gabalu skrēju�i, viņi atrada Pinkaini. Viņa, biezokņa krēslā apmetusies, laizīja asinīm notraipīto labo priek�ķepu.

� Kas tev kai�? � Ķetaurītis jautāja.

� Mednieks ie�āva, � viņa teica un rādīja ievainoto ķepu. Āda daudzās vietās bija skro�u caur�auta. No katras brūcītes te�cēja asinis. Skrotis, muskuļos iestrēgu�as, kā ar uguni dedzināja. Pinkaine kunkstēja.

� Cilvēks pielavījās pēc mūsu mantas un vēl sa�āva tevi! � Ķetaurītis pukojās.

� Jā, mednieks me�a zvērus ne tikai sa�auj, bet arī no�auj. Un pēdējais viņam visvairāk patīk. Labi, ka �oreiz tas viņam ne�izdevās. Tad es vairs nebūtu dzīva un jūs būtu bāreņi. Ko jūs bez manis iesāktu?

�os vārdus klausoties, Letenīte sāka raudāt, bet Ķetaurītis, mātes stāstu līdz galam noklausījies, izsaucās:

� Gan ļaundarim atmaksā�u!

Pinkaine, Ķetaurītis un Letenīte, atlaidusies paaugsta pau�gura valgajā sūnā, gaidīja norietam sauli. Visapkārt izpletās zems, ciņots purvājs, kurā neskaitāmas ūdens lāmas laistījās pē�dējos saules staros. Purvāja vienā pusē kā plata, zila svītra tālu�mā stiepās ezers. Tā niedrājā bija noslēpu�ās pīles. Līdz ar tum�sas iestā�anos pīles laidās no ezera uz purvāju un izklīda tajā, barību meklēdamas.

Pinkaine ar lācēniem atstāja pauguru un nonāca purvājā. Tur sūnu paklājs zem kājām līgojās. Vietām kājas ieslīdēja �ķidrās dū�ņās. Bet pīlēm bija jātiek tuvāk! Klusi un uzmanīgi viņi �āpoja uz priek�u, lai pīles nepamanītu med�niekus.

Ķetaurītis beidzot ieplaka slapjajās sūnās, kā sastindzis vē�roja katru kustību un uztvēra pat mazāko troksnīti.

Netālu pļenkājās kaut kas pelēks, Ķetaurītis tikko manāmi, kā suns pie zemes pieplacis, līda tuvāk un tuvāk. Cik klusi viņ� to mācēja izdarīt! Un pēk�ņi � caps! � vienā lēcienā pīlei klāt.

Bet pīle paguva savicināt spārnus, pacēlās un aizlaidās. Ķe�taurītis muti vien noplātīja.

Gabaliņu tālāk, cinim piespiedusies, nekustīgi gulēja Letenīte. Viņas rūsgani brūno ķermeni tumsā nevarēja at�ķirt no ciņa.

Ķetaurī�a izbaidītā pīle pariņķoja gaisā un, nekā aizdomīga neredzēdama, laidās atkal lejā, un � plak�! iekrita ūdens paltī.

Letenīte pēk�ņi palēcās kā kaķis pēc peles un sakampa pīli aiz astes. Pīle skaļi iebrēcās: �Pēk�, pēk�, pēk�!� � izrāvās un uz�āvās gaisā. Tikai viena astes spalva palika Letenītei mutē.

Trauksmainais brīdinājuma sauciens sacēla spārnos visas pī�les. Tās, gaisā lidinādamās, uztraukti pēkstēja. Tad spārnu �vīk�stoņa attālinājās, brēcienu troksnis apklusa.

Lācēni veltīgi mirka rāvā un gaidīja. Pīles tuvumā vairs ne�nolaidās.

Svīda gaismiņa. Pīles cita pēc citas pacēlās no purvāja viņa gala un pār lācēnu galvām aizlaidās uz ezeru. Turp sekot nebija vērts.

Pinkaine sapīkusi soļoja uz me�a pusi. Lācēni sekoja, galvas nokāru�i, purva dūņām aplipu�i, slapji un melni, kā no darvas mucas izlīdu�i.

Kādā rītā Pinkaine ar lācēniem pastaigājās pa me�u. Te pēk��ņi lā�u māte sastinga un, purnu izstiepusi, ievilka gaisu dziļi nāsīs. Tikko manāma vēsmiņa atnesa svaigas gaļas smar�u. Arī lācēnu nāsis uztvēra �o pievilcīgo smar�u.

� Jāpārliecinās, vai nav piejaukusies arī cilvēka smaka. Ne�reti tur, kur atrodas gaļa, arī cilvēks ir tuvumā, � Pinkaine stās�tīja lācēniem un vēl vērīgāk o�ņāja gaisu. Lācēni darīja to pa�u.

� Neko aizdomīgu nevar saost, � Ķetaurītis paziņoja.

� Tev taisnība, � Pinkaine teica. � Es arī nevaru saost cilvēku.

� Tad tik iesim sameklēt gaļu! � Ķetaurītis mudināja un tū�daļ lēk�iem devās pret vēsmu. Letenīte skrēja brāļukam līdzi.

� Ne tik strauji! � māte viņus brīdināja. � Piesardzīgiem tikpat jābūt. Nevar zināt, vai gaļu nav izlicis mednieks, lai mūs ievilinātu slazdos.

Lācēni apstājās, pagaidīja māti un tad uzmanīgi soļoja reizē, uz visām pusēm skatīdamies un ik krūmiņu vērīgi pārbaudī�dami.

Paegļu pudurī viņi uzgāja beigtu briedi. Mednieka lodes ievainots, tas bija tālu skrējis un te, aiz asa, nolūzu�a zara stubura aizķerdamies, uzplēsis sānus un nobeidzies.

� Nu tik būs lieliska maltīte! � Pinkaine priecājās par negaidīto atradumu un sāka gar�īgi mieloties. Lācēni arī ēda, mutes �ņapstinādami.

� Reta manta, laba manta, � Ķetaurītis teica, sātīgās bro�kastis baudīdams.

� �ēl, ka nevar visu apēst, � Letenīte paēdusi sūrojās.

� Par to nav ko uztraukties, � Pinkaine sacīja. � Pārpali�kumu atstāsim priek�dienām. Labs tas kumoss, kas aiztaupīts.

� Apēdīs vēl citi, � Letenīte bēdājās.

� Noslēpsim? � Ķetaurītis ieminējās.

� Iekonservēsim brie�a gaļu, � Pinkaine noteica.

Ķetaurītis un Letenīte bija gatavi ķerties pie konservē�anas, bet nezināja, kā to darīt. Viņi vērīgi sekoja katrai mātes kustībai un bez pamudinā�anas darīja to pa�u, ko viņa.

Zem kuplas egles viņi izraka padziļu bedri. Uz visām �etrām kājām atspērusies, Pinkaine aizvilka brie�a pārpalikumu un ievē�la to bedrē. Tad uzrausa tam virsū izraktās zemes, ko rūpīgi no�klāja ar sūnām. Katrs vēl uzvēla pa akmenim.

� Ak tāda tā konservē�ana! � lācēni reizē iesaucās.

� Lai nu gaļa pastāv kādu laiku. Tad tā kļūs mīkstāka un gar�īgāka. Neviens to arī neatradīs. Kad vajadzēs, atnāksim un paņemsim, � Pinkaine stāstīja.

Lācēni, nobeigu�i svarīgo konservē�anas darbu, atlaidās sū�nās, lai atpūstos. Viņi apsedza purnus ar priek�ķepām.

� Kur tas redzēts, ka tādas netīras ķepas liek uz galvas? � Pinkaine bārās.

Ķetaurītis un Letenīte uztrūkās kājās un apskatīja savas ķe�pas. Tās tie�ām bija ļoti netīras. Pirkstu starpas pieķepēju�as ar melno, mālaino augsni, ap pēdām salipu�as spalvas.

� Kā lai notīra kājas, ja ūdens nav tuvumā? � Ķetaurītis ne�sapra�anā jautāja.

� Tādus netīrumus nepatīk nolaizīt, � Letenīte taisnojās.

� Ķepas var notīrīt arī bez ūdens un siekalām, � Pinkaine teica. � Ja koks tuvumā, tad ķepas tīras dabūjamas katrā laikā.

To teikusi, Pinkaine piegāja pie kādas egles un, uz pakaļkā�jām pacēlusies, ar priek�ķepām skrāpējās pa stumbru. Netīrumi izbira no pirkstu starpām. Kad priek�ķepas bija tīras, Pinkaine ar tām aptvēra zaru un pavilkās uz aug�u. Zarā turēdamās, viņa sparīgi skrāpējās gar stumbru ar pakaļkājām. Tā arī tās kļuva tīras.

Lācēnus vairs nevajadzēja skubināt. Viņi katrs devās pie sa�va koka tīrīt ķepas. Notīrīja arī � bez ūdens. Nu varēja iet sūnās atpūsties un galvas apsegt ar ķepām, kā lā�i to paradu�i darīt.

Augļu ienāk�anās laikā Pinkaine uzgāja vairākas me�ābeles, kas auga vienkop liepaines ielokā. Zari līktin līka no sārto ābolu smaguma. Kā ābeļdārzā! Ej, pie kura koka vēlies.

Pinkaine nogar�oja viena, otra, tre�ā koka ābolus, papurināja galvu, nospļāvās un gāja pie cita. Beidzot pa�ā ābelnīcas vidū viņai iegar�ojās kādas milzīgas ābeles saldenskābie augļi.

Ķetaurītim un Letenītei, kas bija jau mieloju�ies ar āboliem me�sarga dārzā, �ī koka augļi likās par sūriem. Kamēr māte ēda nokritu�os ābolus, lācēni, meklēdami labākus, skraidīja pa visu ābelnīcu. Neko labāku neatradu�i, viņi beigu beigās atgrie�zās pie mātes. Zemē vairs nebija ko ēst.

� Ķetaurīt, kāp kokā un sapurini zarus! � Pinkaine norīkoja.

Lācēns to tikai gaidīja. Viņ� veikli uzrāpās pa grubuļaino�stumbru līdz vietai, kur tas sadalījās �etros resnos zaros. Ķe�taurītis izraudzījās kuplāko un uzlīda tajā. Viņ� sapurināja galotni. Āboli bira kā krusa, notraukdami daudz lapu. Zeme apak�ā tika noklāta no vienas vietas ar smar�īgiem āboliem.

Ķetaurītis gribēja pārvietoties uz citu zaru, lai arī to pakra�tītu, bet māte pavēlēja:

� Kāp lejā! Pietiks ābolu.

Ķetaurītis palīdzēja mātei un mā�elei uzēst bagātīgo birumu.

Kad ābeles apak�a bija tīra, Letenīte lūdzās:

� Kāpsim kokā!

� Kāpsim! � Pinkaine piekrita.

Letenīte uzrāpās pirmā. Viņai sekoja Ķetaurītis. Pinkaine iekāpa kokā pati beidzamā. Viņi uzmeklēja zaros piemē�rotu �ākli, kurā iesēdās kā krēslā.

Lācēni plūca ar muti pie�ejamos ābolus un, �āpstinā�dami un klusi murrādami, apēda tos. Pinkaine aizķēra ar labās priek�ķepas nagiem vienu no tuvākajiem zariem un vilka to sev klāt. Zars ie�brik�ķējās un nolūza. Tad Pinkaine turēja to ķepās, ka�mēr noēda visus ābolus. Tuk�o zaru nemeta vis zemē, bet palika to sev apak�ā un uz�sēdās tam virsū. Tādā pa�ā veidā viņa nolauza un noēda ābolus vairākiem zariem.

Ķetaurītis un Letenīte ie�vēroja, ka tā ir parocīgāk. Vi�ņi darīja tāpat.

Lā�i nebija ilgi ābelē saimniekoju�i, kad tai bija jau ap�lauzti lielais vairums zaru. Pinkaine, Ķetaurītis un Letenīte tā pārēdās, ka bija slinkums norāpties no koka. Viņi atlaidās guļus turpat kokā uz sev apak�ā paliktās zaru kaudzes un iesnaudās.

Savāds troksnis uzmodināja Ķetaurīti. Zem ābeles atskanēja: �Orr, orr, orr...� � �Kas tur varētu ruk�ķēt?� Ķetaurītis domāja. Viņ� paskatījās lejup un ieraudzīja me�a cūku.

� Mostieties! � viņ� uzsauca Pinkainei un Letenītei, kas vēl krāca.

Ķetaurī�a sauciens iztrūcināja gulētājas tā, ka tās uzreiz neatjēdzās, kur viņas atrodas. Letenīte gandrīz nokrita no savas guļas vietas.

� Ko tu, Ķetaurīt, bļausties? � māte rūca.

� Apak�ā me�a cūka! Apēdīs mums visus nokritu�os ābo�lus, � Ķetaurītis bēdājās.

� Lai ēd! Pietiks arī mums, � Pinkaine teica.

Pirmajai vie�ņai pievienojās vēl citas. Tur pienāca me�a kui�lis, savus līkos ilkņus rādīdams. Ieradās viena un vēl otra sivēnu māte ar veselu baru raibu sivēnu. Apak�ā knaukstēja, �apstēja, �ņāca, kvieca un urk�ķēja.

Kad visi nokritu�ie āboli bija uzēsti, nelūgtie ciemiņi aizgāja, kā nāku�i.

Kad me�a cūku bars bija nozudis un kad nebija vairs sadzir�dama bara sarga � me�a kuiļa �ņāk�ana, Pinkaine ar lācēniem nokāpa no ābeles un devās uz biezokni.

Ķetaurītis un Letenīte atskatījās. Viņu sakrautās zaru kau�dzes ābelē izskatījās kā lielu putnu ātrā steigā samestas ligzdas.

� Būs stārķiem kur uzmesties, � Pinkaine paskaidroja.

Norieto�ā saule kavējās koku galotnēs. Viens otrs sārtais at�vadu stariņ� iespraucās arī me�a pazarēs un rādīja ceļu uz rie�tumiem, kurp gāja Pinkaine ar Ķetaurīti un Letenīti. Viņi nonāca pie platas un dziļas gravas, kuras austrumu kraujmala atmirdzēja saules staru zeltā. �ai pusē un viņā gravas kraujā atskanēja daudzbalsīga, skarba ķerkstē�ana: �Krek-krek, krek-krek, krek.�

� Kas pievakarē te tā trok�ņo? � Letenīte ievaicājās.

� Tā nav trok�ņo�ana. Tā ir prieka ziņa, � Pinkaine, apmie�rināti smaidīdama, atbildēja.

� Kāda prieka ziņa? � Ķetaurītis taujāja.

� Lazdu gravā riekstro�i salaidu�ies. Viņi ar savu ķerkstē�anu dara zināmu, ka �oruden bagātīga riekstu ra�a, � Pinkaine skaidroja.

Tagad lācēni ievēroja, ka ap katru lazdu lidinās palieli putni, tum�brūni ar baltiem plankumiņiem. Aste tiem melna ar baltu galu. Plīvojo�os spārnos turēdamies, tie riesa no �emuriem riek�stus un laiku pa laikam iesaucās: �Krek-krek.�

� Iesim arī mēs riekstos! � Pinkaine teica, lācēnus kraujas lazdienā vezdama. Kur vien raudzījās, visi zaru zariņi bija kuplu, spurainu �emuru pilni.

Pinkaine apstājās pie pirmās lielākās lazdas. Viņa pacēlās uz pakaļkājām un, kā cilvēks staigādama, ar priek�ķepām nolieca zarus, ar muti plūca riekstus veseliem �emuriem un tūlīt tos arī noēda.

Lācēniem lazdājs bija jauna pasaule. Vajadzēja ar to iepazī�ties. Viņi klusi �āpoja pa pazarēm un, galvas pacēlu�i, uzmanīgi vēroja cerus. Ķetaurītis apstājās un ie�ukstēja Letenītei ausī:

� Skaties, cik dīvaina lodīte tai zaru �āklītē! � viņ�, ķepu pacēlis, rādīja. Letenīte paskatījās un ieraudzīja no zāļu stiebri�ņiem glīti izvītu lodīti. Lācēni, elpu aizturēdami, apbrīnoja savā�do veidojumu. No tā izlīda pelei līdzīgs mazs, zeltaini rūsgans dzīvnieciņ� ar garu asti, kam galā kupls spalvu ku�ķītis. Viņ� mundri notecēja pa zaru līdz tuvākajam �emuram un sāka grauzt �aumalu, lai tiktu pie kodola. Drīz no lodveidīgā zāļu stiebru namiņa izlīda otrs tāds pats dzīvnieciņ� un, riekstu sa�dabūjis, grauza to.

� Pinkaine norāja lācēnus:

� Ko jūs tik daudz tos mazos susurus apbrīnojat? Labāk ķe�rieties pa�i pie rieksto�anas!

Mazie susuri nobiju�ies nozuda.

Lācēni uzlasīja un apēda nobiru�os riekstus, un tad mēģināja tāpat kā māte plūkt �emurus, bet viņi nevarēja sasniegt nevienu zaru. Ķetaurītis atsēdās kā suns un, uz riekstu �emuriem skatī�damies, īdzīgi rūca. Viņ� domāja: �Kā lai sasniedzu riekstus?� Pēk�ņi viņ� priecīgs papurināja galvu un palēkdamies devās pie kāda lazdas zara. Viņ� tajā rāpās kā kokā, bet apvēlās apkārt un palika atgāzeniski karājoties.

�Ko nu iesākt?� viņ� domāja. �Ja atlaidī�os vaļā, iekritī�u sūnās. Būs jāpaliek bez riekstiem. Rāp�os tik uz priek�u.� Ķe�taurītis, atmuguriski nokarājies un ar ķepām zaru apskāvis, kā pērtiķis virzījās uz galotni. Lazdas zars, lācēna smaguma iekus�tināts, pasliecās uz leju un pacēlās atkal aug�up. Ķetaurītis �ūpo�damies vien nonāca līdz �emuru pilnajai galotnei. Viņ�, ar ķepām cerā turēdamies, plūca riekstu �emurus, meta zemē un sauca Letenītei:

� Ko tu stāvi lejā? Nāc lazdas �ūpolēs pa�ūpoties!

Letenīte uzrāpās citā zarā. Tagad abi sacenzdamies �ūpojās un pie reizes noplūca visus sasniedzamos riekstu �emurus. Kad ķepas nogura, viņi atlaidās vaļā un ievēlās sūnās. Zari uzcirtās gaisā un apbirdināja viņus ar noraustām lapām.

Ķetaurītis un Letenīte salasīja un apēda visus noplūktos riek�stus un tad devās citos ceros. �ūpodamies vien viņi sarāva riek�stus atliku likām.

Kad saule bija norietējusi, viņi vēl mēness gaismā turpināja, lazdās līgodamies, grauzt riekstus, līdz beidzot bija sātīgi paēdu�i un līdz apnikumam iz�ūpoju�ies.

� Cik te ir jauki! �ūpoles un rieksti, rieksti un �ūpoles! � Letenīte lēkādama gavilēja.

� Rimsties jel, rimsties! Miegs ir saldāks par medu, kur nu vēl par riekstiem, � Pinkaine svarīgi noteica un, zem lazdu krūma palīdusi, nolikās uz guļu.

Drīz norima arī lācēnu gavilē�ana: miegs viņus bija uzva�rējis.

Pinkaine o�ņāja zemi pie lielas egles un starp divām saknēm norausa sūnu. Gabaliņu nostāk arī Letenīte kārpīja zemi. Ķetau�rītis raudzījās eglē. Tajā mazs, mundrs dzīvnieciņ� uztraukti skraidīja �urpu turpu. Viņ� uzlēca uz zemākā zara un ar kāju padauzīja pa to, dusmīgi sprauslājot.

� Ko tā vāvere uztraucas? � Pinkaine, galvu pacēlusi, vien�aldzīgi norūca un tad at�kal urķējās pa sūnām.

� Lielā rūcēja, vācies projām no manas riek�stu glabātuves! � vāvere bārās. � Ko es ēdī�u ziemā, ja iztuk�osi manu krājumu?

Bet Pinkaine, ne ausu nepakustinājusi, grauza tikai riekstus, ka krak�ķēja vien.

Riekstu īpa�niece no�skrēja pa stumbru gan�drīz līdz zemei un, nikni saukdama �duk, duk, duk�, gribēja aizbaidīt Pinkaini. Bet �ī sirdīga�jai pundurītei nepiegrieza ne mazākās vērības neatkāpās ne soli.

Ķetaurītis iedomājās, ka kuplastīte viņu ķir�cina.

� �ī ņiprā pārgalvniece jānoķer, � viņ� pa�vēstīja Letenītei un tūdaļ lēca pēc vāveres. Bet tā veikli apmetās un strauji devās pa stumbru aug�up. Ķetaurītis pakaļ.

Lai gan lācēns bija veikls kokā kāpējs, tomēr �iglo vāveri viņ� nespēja panākt. Eglē līdz pusei tikusi, tā apstājās, palūkojās le�jup, atsēdās uz zara un nicino�i noskatījās uz savu gūstītāju, kas elsdams pūzdams rāpās viņai arvien tuvāk. Vāveri tas neuz�trauca. Viņa vēl noplūca �iekuru un uzmeta to Ķetaurītim uz pa�a purna galiņa.

Ķetaurītis, pagalam aizkaitināts, rausās vingrāk aug�up. Bet vāvere mierīgi sēdēja un blenza. Kad vairs tikai viena zara atstarpe �ķīra Ķetaurīti no dro�inieces, tā pavicināja savu kuplo asti un �āvās augstāk, līdz pa�ai galotnei.

Drīz arī Ķetaurītis sasniedza galotni. Viņ� ar priek�ķepu gandrīz jau varēja aizskart vāveres asti. Pārliecināts, ka �iglā bēgle nekur vairs neizspruks, viņ� uzvaro�i iesaucās:

� Kur nu tu vairs tversies? Rokā gan!

Bet tavu brīnumu! Vāvere kā akmens metās lejā un uzlēca uz blakus augo�ās egles zara.

Tā lēkt Ķetaurītim nebija drosmes, lai arī kā viņu kaitināja vāveres nicino�ie skatieni. Cik vien ātri spēdams, viņ� atmugu�riski rāpās no koka lejā: neko prātīgāku ta�u nevarēja izdomāt.

Pavisam sapīcis, Ķetaurītis nonāca zemē.

� Kur tad ir tā pārgalvniece, ko tu solījies sagūstīt? � Le�tenīte ievaicājās.

� Aizbēga. Pa gaisu aizbēga, � Ķetaurītis pukojās. � Redz, kur viņa sē� un ņirgājas.

Saulainā vasara bija pavadīta. Gājputni sen jau bija aizlai�du�ies uz siltajām zemēm. Nedzirdēja vairs lakstīgalu jauko po�go�anu un dziedātājstrazdu skaļo svilpo�anu. Toties me�ā ieska�nējās rudens dziesmas. Tās skandināja krustknābji, piemērotas ligzdo�anas vietas meklējot. Tie ziemu dēs oliņas un perēs put�nēnus.

Pinkaine, Ķetaurītis un Letenīte gāja pa vecu eglāju. Smuid�ras egles pacēla augstu gaisā savas �iekuriem piekārtās galot�nes. Aug�ā jautri �ivināja krustknābji. Viņi lobīja �iekurus un mielojās ar gar�īgajām egļu sēkliņām. �iekuru zvīņas un sēkliņu lidspārniņi griezdamies bira lejā un sētin nosēja lā�u muguras. Vāveres sacentās ar krustknābjiem �iekuru lobī�anā.

Ķetaurītis ierunājās:

� Ir gan laba dzīve krustknābjiem un vāverēm! Viņiem pietiek ar sīkajām egļu sēkliņām. Nav tā kā mums tāli ceļi jā�staigā, kamēr atrod rupjāku barību.

� Tu laikam gribētu būt par vāveri? � Letenīte iejautājās.

� �obrīd jā. Lēkātu pa eglēm un mielotos ar sēkliņām, kamēr jūs darītu ko citu.

� Jums pat paskatīties negribēsies vairs uz egļu �iekuriem, kad dabūsiet redzēt ciedru prie�u �iekurus, kuros paslēptas gandrīz tikpat lielas sēklas kā lazdu riekstu kodoli. �īs sēklas sauc par ciedru riekstiem, � Pinkaine stāstīja.

� Māmiņ, aizved mūs uz ciedru prie�u me�u! � lācēni lūdzās.

� Mēs jau ejam turp. Redziet, paretam sāk parādīties viena otra ciedru priede, � Pinkaine teica un pieveda lācēnus pie kāda koka ar pelēkbrūnu, rievainu mizu. Zari tām īsi un mieturos sa�kārtoti. Tum�zaļās skujas divreiz garākas par parasto prie�u skujām.

Ķetaurītis skatījās aug�up un sacīja:

� �iekuru tā kā nebūtu.

� �ai ciedru priedei �iekuri vēl ir glu�i zaļi. Tie nogatavojas tikai tre�ajā gadā, � Pinkaine skaidroja. � Ciedru priedājā at�radīsim arī kokus ar ļoti lieliem, gai�i brūniem �iekuriem. Tajos sēklas būs nogatavoju�ās, un mēs tās varēsim ēst.

Ciedru priedājs bija sasniegts. Tur pa zemi mētājās viens otrs milzīgs �iekurs. Daudzos kokos to bija liela bagātība.

� Palieciet jūs apak�ā! Es uzkāp�u kokā nopurināt �ieku�rus, � Pinkaine teica, pie �iekuru pilnas priedes piegājusi.

� Laid labāk mani! � Ķetaurītis lūdzās.

� Ciedru priedēm ir trausli zari. Jābūt ļoti uzmanīgam, ci�tādi, zaram lūstot, var nogāzties un nosisties. Vēl jums jāpaau�gas, tad arī varēsiet kāpt pēc ciedru riekstiem.

Neko darīt. Lācēniem bija jāpaliek apak�ā un tikai jānoskatās, ko māte kokā dara.

Priedi spēcīgi sakratot, �iekuri kā granātas krita lejā. Lācēni paslēpās, lai netrāpa uz galvas.

Māte nokāpa pie lācēniem, lai pamācītu, kā �iekuri lobāmi. Viņa paņēma �iekuru, uzlika to uz akmens un, ar ķepu piespie�ot, valstīja to, kamēr izbira rieksti. Ķetaurītis noskatījās un darīja tāpat.

Vienīgi Letenīte riekstus lobīja pēc sava prāta. Viņa salasīja labi daudz �iekuru, sakrāva tos kaudzītē un apsēdās tai blakus. Tad paņēma �iekuru priek�ķepās glu�i kā vāvere un berzēja to starp abām ķepām. Izbiru�ās sēklas pa vienai uzlasīja un apēda.

Ciedru priedājā Pinkaine ar lācē�niem uzturējās vairākas nedēļas. No eļļainajiem riekstiem viņi ātri uzbarojās: pieņēmās tuklumā tā, ka vē�ders nokarājās līdz pa�ai zemei. Lai gan dienas kļuva aukstas, viņiem bi�ja silti. Ķetaurītis un Letenīte tus�nīdami �āpoja pakaļ mātei, vairāk�kārt �ķērsojot līkumoto Me�upīti. Viņi uzlauza plāno ledus vāku un ar labpatiku izpeldējās aukstajā ūdenī.

Kādā pakalnā slējās stalti bērzi. Nodzeltēju�ās lapas vēl greznoja to zarus. Starp baltajiem stumbriem sārtoja pīlād�i. Da�iem ogu pilnie za�ri nolieku�ies līdz pa�ai zemei.

� Iesim uz birztalu! � Pinkaine mudināja lācēnus. � Salnas ir jau biju�as, tādēļ pīlād�u ogas būs gar��īgas.

� Iesim labāk uz ciedru priedāju! � Letenīte lūdzās. � Man tik ļoti gar�o ciedru rieksti.

Arī Ķetaurītim tas bija pa prā�tam.

� Gan vēl dabūsim ciedru riekstus. Pārmaiņas pēc jāiebauda arī sulīga barība, � māte noteica.

Lācēniem vajadzēja izpildīt mātes vēlē�anos. Ķetaurītis, birztalā iegājis, atminējās lazdu �ūpoles.

� Pa�ūposimies! � viņ� mudināja Letenīti.

Ogas nemaz nenogar�oju�i, lācēni ierāpās pīlādzī. Bet no �ū�po�anās nekas prātīgs neiznāca: stumbrs resnāks un pie tam vēl daudz stāvāks par lazdas zaru. Ķetaurītis gribēja jau norāpties, lai ietu meklēt labākas �ūpoles, kad koks pēk�ņi salīgojās. Pame�tu�i skatienu lejup, lācēni ieraudzīja, ka Pinkaine, ar plecu pret stumbru atspiedusies, lieca pīlādzi gar zemi. Koks nosvērās, un saknes izrā�vās no zemes.

Lācēni �ūpojās aug�up un lejup un gavilēja:

� Kas par līganām �ūpolēm!

Ikreiz, kad pīlād�a galotne nolie�cās pie zemes, Pinkaine noplūca pa ogu ķekaram. Arī lācēniem vēderi atgādi�nāja par sevi. Ķetaurītis un Letenīte beidza �ūpoties un sāka apmierināt sa�vu ēstgribu.

Kad pīlād�u aplauzītajos zaros vairs nevarēja atrast nevienu ogu ķekaru, Pinkaine izgāza no zemes citu koku. Tikko tā saknes pacēlās, Letenīte iesaucās:

� Rieksti! Rieksti! Vesela kaudze!

Ķetaurītis pieskrēja un, purnu pagrūdis, pārbaudīja.

� Rieksti gan, � viņ� teica. � Kas tos te zem saknēm varēja savilkt?

Viņ� vēl nebija beidzis prātot, kad no aliņas izskrēja pele. Ķetaurītis gandrīz to jau saķēra, bet tā ar saviem asajiem priek��zobiem iekodās viņa apak�lūpā. Lācēns smilkstēja, purināja galvu, vārtījās, bet pele kā nelaidās, tā nelaidās vaļā.

� Tas tev par to, ka tu ielauzies manā noliktavā, � pele iepīkstējās un aizbēga.

Ķetaurītis atviegloti uzelpoja. Tad kopīgi ar māti un Letenīti ķērās pie noliktavas iztuk�o�anas.

� Rieksti nav sliktāki par tiem, ko ciedru priedēs ēdām, � Letenīte ieminējās.

� �ēl, ka nebija vairāk, � Ķetaurītis urk�ķēja.

�ai brīdī no akmeņu grēdas, kas atradās uz pakalna nogā�zes, izlīda mazs dzīvnieciņ�. Glu�i kā vāvere. Tikai pār muguru pārvilktas piecas melnas svītras. Svītrainais kuplastis uzskrēja tuvākajā bērzā.

� Iesim uz burunduka noliktavu! � Pinkaine aicināja.

� Kur tā atrodas? � Ķetaurītis vaicāja.

� Zem tās pa�as akmeņu kaudzes, no kuras viņ� izlīda. � Pinkaine rādīja.

� Ak �is strīpainais kuplastītis ir burunduks! � lācēni iesau�cās.

� Kā tad, � māte apstiprināja.

� Ja jūs zinātu, kas par lieliem riekstu krājumiem ir viņa noliktavās! Jūs abi vienā reizē visus nemaz nenoēstu.

Pinkaine, Ķetaurītis un Letenīte sāka velt nost akmeni pēc akmens, bet ala kā nerādījās, tā nerādījās.

Brīnums gan, kā tik mazs dzīvnieciņ� varēja sanest tik lielu kaudzi! � Letenīte brīnījās.

� Ne jau burunduks to izdarīja. To ir veicis kāds cits spēkonis, � Pinkaine paskaidroja.

� Var būt, ka lā�a bērni rotaļādamies uzcēlu�i sev �o pili, � Ķetaurītis ieminējās.

� Var jau būt, � māte piebilda.

Akmeņu kaudze tika izvandīta uz visām pusēm. Vēl tikai divi zemē iegūlu�ies milzeņi bija paliku�i savās vietās. To virspuses bija sakļāvu�ās cie�i kopā. Vienā vietā starp tiem atradās sprauga � ieeja burunduka alā. Vajadzēja tikai vienu akmeni dabūt nost, tad riekstu krājumi kļūtu pieejami. Bet �is pēdējais uzdevums nebija veicams pat lā�a spēkiem. Lielie akmeņi bija tik dziļi zemē, ka tos nevarēja izkustināt.

Burunduks, bērzā tupēdams, zobojās:

� Otra labuma tīkotāji, mani aplaupīt gribējāt, bet neizdevās: spēciņ� par vāju.

Drūms un pelēks pienāca vēlais rudens. Pinkaine ar lācēniem gausi un tūļīgi �āpoja arvien dziļāk me�a biezoknī. Viņi vienal�dzīgi gāja garām ogu pilniem pīlād�iem un pat neievēroja zem ozoliem nokritu�ās zīles. Nebija vairs vēlē�anās, nedz vajadzī�bas ēst: pa garo vasaru un rudens ra�as mēne�iem tauku kārta zem ādas bija uzkrājusies biezu biezā. Visu ziemu varēs iztikt bez ē�anas.

Ķetaurītis un Letenīte kop� pavasara bija izaugu�i prāva auna lielumā. Biezā spalva, kas klāja viņu apaļos augumus, spī�dēja kā nospodrināts zābaks. Spēka pārpilnībā viņi �ad tad kār�pīja sūnas un ka�ņāja zemi.

Pinkaine apstājās kadiķiem aizaugu�as gravas malā pie vēja izgāztas di�egles. No zemes izrautās saknes līdz ar izplēsto ve�lēnu pacēlās kā siena. Tuvu klāt auga biezs sīku priedī�u pu�duris. Zem resnā stumbra varēja ērti palīst, un zeme tur bija sausa.

Pinkaine apmierināta ierēcās un tālāk vairs negāja, bet ar priek�ķepām sāka �akli rakt jau piesalu�o zemi. Ķetaurītis un Le�tenīte darīja to pa�u. Sūnas un zemes pikas lidoja uz visām pu�sēm. Drīz tika izkārpīta neliela bedre.

Tad Pinkaine uzsauca lācēniem:

� Atnesiet �agarus! Jāsagatavo guļas vieta ziemai.

Ķetaurītis un Letenīte klup�us kri�us aizsteidzās pie kritalām, pielauza sausos zarus, stiepa tos uz bedri un sameta tajā. Kad tas bija izdarīts, lācēniem vajadzēja savākt sūnas, ar ko noklāt �a�garus.

Ap saules norietu mīkstu mīkstā guļas vieta bija gatava. Ķetaurītis un Letenīte jau mēģināja gulē�anu. Tik patīkami bija pa�vārtīties pa pa�u gatavoto midzeni! Gribējās jau iekārtoties nakts guļai. Pinkaine tomēr vēl neapmierināti urk�ķēja.

� Kas par vainu? � lācēni vaicāja.

� Jumts vēl vajadzīgs, � māte paskaidroja un pieslēja zaru kritu�ās di�egles stumbram.

Nu Ķetaurītis un Letenīte meklēja zarus un vilka tos pie mā�tes, kas vilkumu naski sakārtoja virs guļas vietas. Kad nojume bija pieslieta, tai virsū vēl sameta skujas. Tikai tagad lā�u ģi�mene bija tikusi galā ar ziemas migas iekārto�anu.

Bija jau vēls vakars. Visapkārt tum�i krēsloja egles. Pieņē�mās aukstums. Sals stindzināja strautiņu gravā.

Ķetaurītis un Letenīte ierāpās migā pa austrumu pusē atstāto ieeju. Pinkaine ielīda beidzamā un nogūlās vistuvāk izejai. Cie�i blakus saspiedu�ies, visi trīs ātri aizmiga.

�ajā pa�ā naktī atnāca ziema. Sāka snigt, un sniga vienā snig�anā līdz pa�am rītam. Pinkaines un lācēnu miga pārklājās ar baltu sniega segu, tik mīkstu un maigu kā dūnas.

Uzlēca ziemas saule. Me�ā valdīja dziļ� klusums. Tikai �ad tad ieķērcās sīļi. Bet viņu saucieni nespēja uzmodināt lā�us. Tie gulēja garo miegu.

Pinkaine, Ķetaurītis un Letenīte visu ziemu pavadīja savā migā, rei�u reizēm apgriezdamies uz otriem sāniem. Sniega sega klājās arvien biezāka.

Stirnas mierīgi brida garām, un zaķi pat pāri pārcilpoja, nenojauzdami lā�u tuvumu.

Aukstās un skaidrās ziemas dienās priedī�u zari virs migas bija nosarmoju�i, kamēr citus kokus me�ā sarma neskāra. Sniegs virs migas no lā�u dva�as bija kļuvis tum�i dzeltens. Tās bija vienīgās pazīmes, kas norādīja vietu, kur Pinkaine ar Ķetaurīti un Letenīti pārgulēja ziemu.