ZILĀ PLANĒTA
Fantastisku stāstu krājums
Literatūra ir laikmeta spogulis, tāpēc Zemes mākslīgo pavadoņu, kodolreaktoru un kibernētisku automātu laikmetā, dabiski, jāuzplaukst arī literatūras zinātniski fantastiskajam �anram. Protams, runāt par �ā �anra pilnu plaukumu vēl būtu pāragri. Tomēr tā straujo izaugsmi, �ķiet, nav iespējams noliegt.
Mūsu dienās fantastisko literatūru lasa gan sirmi akadēmiķi, gan pirmziemnieki. Da�i meklē �ajā �anrā tikai spraigu si�etu laika kavēklim, bet vairākums tajā atrod saisto�u stāstījumu par dabas di�ajiem noslēpumiem, aizraujo�us minējumus par zinātnes un sabiedrības tālākās attīstības gaitām, cildeno atklājumu romantiku, nākotnes oreola apmirdzētus varoņu tēlus.
Ne vienam vien jaunietim (tas, starp citu, uzsvērts arī kosmonautu atmiņās) rakstnieku fantastu sacerējumi pavēru�i pla�ākus apvār�ņus, palīdzēju�i izvēlēties konkrētu dzīves mērķi un ideālu. Tomēr �o sacerējumu audzino�o vērtību nosaka ne tikai pozitīvā priek�zīme. Daudzi no tiem ar īsti pamfletisku spēku atmasko ļaunumu, ko sabiedrībā un atsevi�ķos tās locekļos kultivē imperiālisms.
Kādreiz fantastiskos stāstus un piedzīvojumu romānus uzskatīja par zemākas �ķiras literatūru. �is uzskats izveidojās tai laikā, kad valdo�ās bur�uāzijas interesēs grāmatu tirgu pārplūdināja mākslinieciski nevarīgas un idejiski tuk�as sēnalu literatūras straume. Ja nu mēs ignorējam �o netīro straumi, kurā, atklāti sakot, bija pārstāvēti ne tikai minēto divu �anru darbi, 1.ad tūdaļ kļūst redzams, cik nepamatots ir pret fantastisko literatūru vērstais aizspriedums. Nav ta�u nejau�ība, ka izcilākie fantasti (Zils Verns, Herberts Velss u. c.) sarakstīju�i grāmatas, kas vēl pēc gadu desmitiem saviļņo miljoniem lasītāju!
Zinātniskajai fantastikai kā līdztiesīgam lielās literatūras paveidam, protams, jāatbilst visām tām prasībām, ko izvirza daiļliteratūrai. Ne zinātniskas, ne tehniskas problēmas nedrīkst fantastiskajos stāstos vai romānos aizēnot cilvēka domas un jūtas. Jo tikai ar cilvēka uztveres starpniecību jebkura parādība var kļūt par mākslinieciska attēlojuma objektu. Autora fantāzijai, lai cik pārdro�a tā arī liktos, tomēr jābalstās uz nesagraujamu iek�ējo loģiku. Citiem vārdiem, tai jābūt mākslinieciski patiesai. Un �āda fantāzija galu galā nav nekas cits kā vairāk vai mazāk iespējama realitāte.
�ie apsvērumi kaut daļēji rāda, cik pateicīgs un reizē grūts ir rakstnieku fantastu uzdevums. Tie zināmā mērā arī izskaidro, kāpēc �im �anram pēdējos gados pievēr�as galvenokārt autori ar neparasti pla�u erudīciju, zinātnieki � fiziķi, astronomi, biologi. Viņu literāra pieredze pagaidām vēl nav liela, un tomēr tie�i viņiem pieder vislielākie nopelni �ā ļoti vajadzīgā un populārā literatūras �anra attīstībā.
�ajā grāmatā latvie�u lasītājam mēģināts dot pārskatu par ievērojamāko padomju fantastu daiļradi. Diem�ēl, izdevuma ierobe�otais apjoms spieda stingri vētīt gan autorus, gan viņu darbus un da�us no tiem pat īsināt. Ta�u arī �ādā veidā krājums, cerams, interesēs lasītāju, rosinās viņa domas, palīdzēs labāk saprast, ka visi mēs dzīvojam uz �Zilās planētas� un tikai no mums ir atkarīgs, kāda būs �ī planēta rit.
Tagad, kad visa pasaule, aizturējusi elpu, klausās Deviņpadsmitā pavadoņa pelengācijas signālus un zvaig�ņu kuģa �PSRS� apkalpe Gobi tuksnesī gatavojas startam, interesanti pārcilāt atmiņā dīvainos notikumus, kas tie�i pirms gada norisinājās Du�anbes apkaimē.
Savā laikā populārzinātniskajos �urnālos parādījās ne mazums rakstu un apcerējumu par Viesiem.
Stāsti par �telemehāniskiem diversantiem� un �silīcijorganiskiem nezvēriem�, tāpat kā da�ādu �aculiecinieku� pretrunīgie ziņojumi pār dego�iem kalniem, aprītām govīm un kravas ma�īnām, pat toreiz neizturēja kritiku. Fakti bija daudz vienkār�āki un tai pa�ā laikā nesalīdzināmi sare�ģītāki par visiem �iem izdomājumiem.
Tūlīt pēc Lozovska slavenās radiogramas kļuva skaidrs, ka Du�anbes komisijas oficiālais pārskats tik ātri vēl neparādīsies atklātībā, tāpēc profesors Ņikitins ierosināja, lai viens no nedaudzajiem īstajiem lieciniekiem publicē presē patiesību par Viesiem.
��Pastāstiet to, ko redzējāt pats savām acīm,�� viņ� man teica.�� Un, protams, izmantojiet arī Lozovska dienasgrāmatu.
Iekams sāku stāstījumu, gribu brīdināt, ka visiem spēkiem centī�os ievērot profesora norādījumu � runā�u tikai par Saviem iespaidiem un izklāstī�u notikumus tā, kā tie risināju�ies no arheoloģiskās grupas viedokļa.
Toreiz mūsu grupa pētīja tā dēvētās Apīdas pils teritoriju, apmēram simt kilometrus uz dienvidaustrumiem no Pend�ikentas. Grupas sastāvā bija se�i cilvēki: trīs arheologi � grupas vadītājs Boriss Lozovskis, mans vecais draugs tad�iks D�amils Karimovs un es. Bez tam divi strādnieki un �oferis.
Apīdas pils � kādus trīsdesmit metrus augsts paugurs atrodas �aurā kalnu ielejā. �eit pa oļiem nosētu gultni tek neliela upīte, ļoti tīra un vēsa. Tai blakus aizvijas ceļ� uz Pend�ikentas oāzi.
Paugura virsotnē notika izrakumi, lejā bija ierīkota arheoloģiskās grupas nometne. Skaidrības labad jāpiebilst, ka tre�ā gadsimta tad�iku pilī jūs neieraudzīsiet masīvas, robotas sienas, paceļamus tiltus un drūmus apak�zemes cietumus. Atrakti divi trīs līdzeni laukumiņi, kurus apjo� neliels kvadrātveida valnis. Faktiski no pils saglabājusies tikai grīda. Te var atrast apdegu�u koksni, māla trauku lauskas un, diem�ēl, ne mazumu skorpionu, bet, ja laimēsies,�� arī vecu, apsūbēju�u monētu.
Grupas rīcībā bija ma�īna � vecs gaziks, ko izmantojām arheoloģiskai izlūko�anai, veicot tālus braucienus pa drausmīgiem kalnu ceļiem. Dienu pirms Viesu iera�anās Lozovskis ar �o ma�īnu bija aizbraucis uz Pend�ikentu pēc produktiem. Mēs gaidījām viņa atgrie�anos �etrpadsmitā augusta rītā. Ta�u ma�īna neatgriezās, un ar �o faktu iesākās visneparastāko atgadījumu virkne.
Es sēdēju teltī un pīpēju, gaidīdams, kamēr upē izskalosies bļodā saliktās māla lauskas. D�amils strādāja pauguru virsotnē, kur vēj� palaikam uzvirpuļoja putekļus, apslēpdams manam skatienam strādnieku baltās tūbas cepures. Uz prīmusa vārījās griķu biezputra. Es pīpēju un gudroju, kāpēc Lozovskis tik ilgi kavējas. Mūsu petrolejas krājumi izsīka, bija atliku�as tikai divas konservu kārbas un puspaciņa tējas. Kas notiks, ja Lozovskis �odien neatgriezīsies?
Es piecēlos, pastaipījos un� ieraudzīju Viesi.
Tas stāvēja pie ieejas teltī, atgādinādams melnu zirnekli krietna suņa augumā. Tam bija plakans diskveida ķermenis un posmainas kājas. Pēc mirkļa ērmotais radījums sa�ūpojās un devās man tie�i virsū. Mūs �ķīra ne vairāk kā desmit soļi.
Iegaumējiet, man nebija ne jausmas, ka tas ir Viesis. Es uzskatīju to par kaut kādu nezināmu dzīvnieku.
Un, lūk, �is mēmais dzīvnieks bez acīm tuvojās man, savādi cilādams kājas. Es atkāpos. Tūdaļ pat atskanēja viegls klik�ķis, un pēk�ņi uzliesmoja �ilbino�a liesma, tik spilgta, ka nevil�us bija jāaizmiedz acis. Kad atvēru tās, kā caur sarkanu miglu no jauna ieraudzīju �o radījumu.
��Vai dieniņ��� es nomurmināju.
Viesis stāvēja pie kastes, kurā glabājās mūsu pārtikas krājumi, un, liekas, rakņājās tajā ar divām priek�kājām. Saulē pazibēja konservu kārba. Tad viņ� atvirzījās sāņus un pazuda no mana redzes loka. Tai pa�ā mirklī apklusa prīmuss un kaut kas metālisks no�ķindēja.
Nezinu, ko manā vietā būtu darījis apdomīgs cilvēks. Atceros tikai, ka, gribēdams vai nu iebaidīt zirnekli, vai arī uzmundrināt sevi, iebrēcos pilnā kaklā, izdrāzos no telts, paskrēju da�us soļus un aizelsļes apstājos.
Arā nekas nebija mainījies. Visapkārt saulstaru plūdos snauda sirmie kalni. Paugura virsotnē balsnēja strādnieku cepures. Un te es atkal ieraudzīju Viesi. Atri un nedzirdami, it kā slīdēdams gaisā, tas skrēja pa nogāzi. Kājas �ķita gandrīz neredzamas. Toties pilnīgi skaidri varēja redzēt ēnu, kas tam sekoja pelēcīgajā zālē.
Man iekoda dundurs, un es nositu to ar mitru dvieli, ko, izrādās, visu laiku biju turējis rokā. No paugura atskanēja balsis � D�amils ar strādniekiem kāpa lejā un deva man zīmi nocelt no prīmusa putras katlu. Viņi vēl nekā nezināja un bija ārkārtīgi pārsteigti, kad sagaidīju viņus,ar paziņojumu:
��Zirneklis aiznesa prīmusu un konservus.
D�amils vēlāk stāstīja, ka tas bijis drausmīgi. Es esot sēdējis pie telts, pīpējis, birdinājis pelnus putras katlā un ik brīdi baltām acīm skatījies apkārt.
Nopratis, ka draugs laikam uzskata mani par juku�u, sāku steig�us izklāstīt viņam, kas noticis. Pēc tam mēs pārmeklējām visu apkārtni. Izņemot pa pusei nomīdītās bedrītes pie telts ieejas, nekādu pēdu atrast neizdevās. Toties noskaidrojās, ka bez prīmusa un konserviem �zirneklis� aizstiepis arī manu dienasāinatu, zīmuļus un saini ar musu vertīgakajiem atdumiem.
��Ir gan lops!�� D�amils apjucis iesaucās. Iestājās vakars. Balta, �ķiedraina migla saplūda lejā. Pāri kalnu grēdai iedegās trīspirkstu ķetnai Izīgais Skorpiona zvaigznājs. Strādnieki drīz iemiga, it mēs, neaizvēru�i acis, lauzījām galvas par notiku�o. Pēk�ņi D�amils ieminējās, ka noslēpumainā �zirnekļa� jciemojumam dro�i vien esot kaut kāds sakars ar jzovska aizkavē�anos. Tad viņ� vēlreiz uzskaitīja znestos priek�metus un izteica nejēdzīgas aizdomas, i �zirneklis� varētu būt veikli nomaskēts zaglis. Mani pamodināja neparasts troksnis, kas atgādināja >ēcīgu aviācijas motoru rūkoņu. Kādu laiku sastings klausījos. Sīs skaņas man diezin kā nepatika, arbūt tāpēc, ka, nostrādājis �eit veselu mēnesi, ne: izes vēl nebiju redzējis lidma�īnu. Pietrūkos kājās ri izgāju no telts.
Bija vēla nakts, pulkstenis rādīja pusdivi. Pie debem salti mirgoja zvaigznes. Klintis slīga dziļā ēnā. iepe�i kalnu nogāzē tie�i iepretim izrakumu vietai uzbsnīja spilgts gaismas plankums, noslīdēja uz leju, izzisa un pēc brī�a iezaigojās no jauna, �oreiz tālāk a labi.
��Kas tur ir?�� satersukti jautāja D�amils, izspraukamies no telts.
Dūca pavisam tuvu. Negaidot �ilbino�a zili balta aisma apspīdēja mūsu paugura virsotni. �ķita, ka augurs pēk�ņi iekalts ledus bruņās. Tas ilga tikai daas sekundes. Tad gaisma nodzisa. No strādnieku telts tlidoja izbiedētās balsis.
Pēc brī�a dārdo�ā rūkoņa atjaunojās un, pacēluies pāri ielejai, ātri izgaisa tālumā. Man likās, ka uz vaig�ņotās debess fona redzu tum�u, iegarenu ķerneni aizslīdam dienvidaustrumu virzienā. Kopā ar D�amilu un strādniekiem mēs sasēdāmies plī un ilgi klusējām, vērīgi ieklausīdamies visniecī-;ākajos trok�ņos. Atklāti sakot, mani biedēja itin
��Ko darīt, ja viņi atkal ieradīsies?�� D�amils jautāja.
��Nezinu,�� es atbildēju.
Bet viņi neieradās.
Otrā rītā mēs uzkāpām izrakumu vietā un konstatējām, ka pazudu�as visas iepriek� atrastās trauku lauskas � visa keramika. Atraktā pils grīda bija pārklāta ar apaļu pēdu bedrītēm, izmestās zemes kaudze nolīdzināta, it kā tai būtu pārbraucis ceļu veltnis, bet valnis divās vietās pilnīgi izjaukts. Strādnieki sarunājās pusbalsī un neatkāpās no mums ne soli. Viņiem bija bail un mums � arī.
Lozovskis joprojām neatgriezās. Brokastīs mēs apēdām maizes paliekas un uzdzērām aukstu ūdeni. Apspriedies ar D�amilu, es dziļāk uzmaucu cepuri un apņēmīgi aizsoļoju pa Pend�ikentas ceļu, kur cerēju agri vai vēlu sadabūt ma�īnu, kas mani aizvedīs līdz oāzei.
Pirmos kilometrus veicu bez jebkādiem starpgadījumiem un divas reizes pat apsēdos ceļmalā uzpīpēt. Aizas sienas vietām cie�i ieskāva ceļu, vietām atvirzījās tālu nost. Vēj� ik brīdi sacēla putekļu grīstes, nemitīgi �aloja upe. Vairākas reizes tālumā manīju kazu barus, govju ganāmpulkus, ta�u cilvēkus nesastapu.
Līdz tuvākajam ciematam bija atliku�i vēl kādi desmit kilometri, kad gaisā parādījās Melnais Helikopters. Dobji dūcot, savādais lidaparāts aiztrauca pāri manai galvai un pazuda aizas līkumā, atstājot aiz sevis svelmaina vēja strūklu. Tas nebija zaļ� kā mūsu armijas helikopteri vai sudrabains kā civilās aviācijas ma�īnas, bet nespodri melns un blāvi atvizēja saulē kā �autenes stobrs. Helikoptera neparastā krāsa, forma un spēcīgā dūkoņa atgādināja pagāju�ās nakts notikumus un �zirnekļus�. Mani atkal pārņēma neizprotamas bailes.
Pieliku soli, nenocietos un sāku skriet. Aiz pagrieziena ieraudzīju automobili GAZ-69 un trīs cilvēkus, kas skatījās debesīs. Domādams, ka viņi tūlīt aizorauks, es iekliedzos un pamāju ar roku. Viņi atskatās, tad viens no viņiem palīda zem ma�īnas. Divi oārējie � plecīgi, bārdaini pui�i, acīm redzot, ģeoogi � likās mēmi.
��Vai neaizvedīsiet līdz Pend�ikentai?�� no tālieīes saucu.
Ta�ft viņi joprojām klusēja un pēto�i raudzījās nanī. Nospriedu, ka dro�i vien nebūs sadzirdēju�i autājumu, un tādēļ, pienācis klāt, skaļi sasveicinājos.
Garākais novērsās un iekāpa ma�īnā. īsākais neaipni atrūca � �sveiks� un tūdaļ no jauna pavērās lebesīs. Arī es paskatījos uz aug�u. Bet tur it nekā iebija.
��Vai netaisāties uz Pend�ikentu?�� atklepojis vēleiz mēģināju ievadīt sarunu.
��Kas jūs tāds esat?�� īsākais noprasīja.
��Esmu arheologs. Mēs atrokam Apīdas pili.
��Kur tāda atrodas? Es paskaidroju.
��Kas jums vajadzīgs Pend�ikentā?
Pastāstīju par Lozovski un par stāvokli mūsu noletnē. �Zirnekļa� apciemojumu un nakts trauksmi, irotams, noklusēju.
��Es pazīstu Lozovski,�� pēk�ņi atsaucās garāais.�� Boriss, vai ne?
Piekrīto�i pamāju ar galvu.
��Mēs, protams, aizvestu jūs. Bet pa�i redzat, �o5ris savārījis putru.
��Georgij Pali�, � no ma�īnas apak�as atskanēja ārmeto�a balss,�� kardāns, jūs ta�u zināt�
��Labāk nepļāpā tik daudz, Petrenko�
��Lūk, atkal!�� �ai mirklī iekliedzās īsākais. Melnais Helikopters joņoja taisni mums pretim, id uz�āvās debesīs un apstājās virs mūsu galvām, fan tas ne visai patika, un es jau taisījos brīdināt iedrus, kad pēk�ņi garākais parādīja uz aug�u un idaļ izrausās no ma�īnas.
Helikopters krita. Tā lejasdaļā atvērās draudīgi melnējo�s caurums, kas �ķitanotēmēts tie�i uz mums.
��PetTenko, rāpies ārā! Ātrāk, velns parāvis!�� garākais iebrēcās nelabā balsī un, saķēris mani aiz piedurknes, metās prom.
Es skrēju viņam līdz. Mazais ģeologs sekoja mums. Viņ� laikam gribēja kaut ko teikt, jo nemitīgi plātīja muti, bet motoru rūkoņa pilnīgi nomāca visas pārējās skaņas. Nokļuvis ceļmalas grāvī, vēl paspēju ievērot, ka Petrenko jau izrāpies no ma�īnas apak�as, bet Melnais Helikopters lēni uzsē�as gazikam virsū. Dzenskrūvju saceltais viesulis norāva man cepuri un ietina visu apkārtni dzeltenā putekļu mākonī. Piepe�i uzliesmoja �ilbino�i balta gaisma, kas aizēnoja pat sauli. Iekliedzos aiz griezīgām sāpēm acīs. Kad putekļu viesulis norima, mēs ieraudzījām tuk�u ceļu un debesīs � gaisto�u melnu punktu.
Kop� tā laika neesmu redzējis ne Viesus, ne viņu gaisa kuģus. Kā vēlāk noskaidrojās, D�amils un mūsu strādnieki todien redzēju�i vienu, bet se�padsmitajā augustā vēl divus helikopterus.
Kopā ar aplaupītajiem ģeologiem man galu galā izdevās atrast ma�īnu, kas nogādāja mūs Pend�ikentā. Garākais ģeologs visu ceļu skatījās debesīs un lamājās. �oferis Petrenko vairākkārt mēģināja paskaidrot kaut ko par kardānu. Ta�u neviens viņā neklausījās.
Pend�ikentā mums teica, ka Lozovskis aizbraucis �etrpadsmitā augusta rītā, bet ekspedīcijas �oferis Koļa atgriezies tai pa�ā vakarā un līdz �im tiekot turēts milicijā. Viņ�, acīm redzot, sadragājis ma�īnu un vainojams Lozovska nāvē, ta�u, negribēdams atzīties, mel�ot nez kādas blēņas par uzbrukumu no gaisa.
Nekavējoties aizskrēju uz miliciju. Koļa sēdēja de�ūrtelpā un smagi pārdzīvoja viņam nodarīto pārestību. Pēc viņa vārdiem, apmēram �etrdesmit kilometru attālumā no Pend�ikentas Lozovskis devies apskatīt vecas drupas. Nedaudz vēlāk atlidojis Melnais Helikopters un aprijis ma�īnu, Koļa dzinies tam pakaļ gandrīz veselu kilometru, bet nepanācis un tad sācis meklēt Lozovski. Arī Lozovski neesot izdevies atrast. Tad viņ� atgriezies Pend�ikentā un par visu ziņojis.
��Pietiks niekus melst,�� de�urants viņu nīgri ārtrauca.
�ajā mirklī de�ūrtelpā ienāca mani ceļabiedri iologi un �oferis Petrenko. Viņi atnesa rakstisku ņojumu par ma�īnas nolaupī�anu un lieti�ķi apvaiijās, kam varētu adresēt sūdzību par nezināmo lidoju huligāniskajām izdarībām. Pēc pusstundas Koju brīvoja.
Tagad, protams, visi zina, kas bija mūsu Viesi. Toēr atceros, ka pirmajā laikā komisijas vairākums uz-:atīja �ādu secinājumu par nenopietnu un ierosināja xlot izmeklē�anu armijas iestādēm vai robe�sargiem, lubas izzuda tikai pēc tam, kad septembra vidū atLda Viesu kosmodromu un Borisa Lozovska dienas"āmatu. Atradēji bija robe�sargi, kas pēc liecinieku rādījumiem sīki izpētīja vairākas Melno Helikopru trases.
Kosmodroms bija izveidots Ieplakā, piecdesmit Iometrus no Apīdas pils. Pilnīgi gludo, nolīdzināto ukumu gar malām iejoza apkausēta akmens bluķi, rukuma caurmērs nepārsniedza divsimt metru. Zeme: ita apsvilināta. Visi augi � zāle, krūmi un divi dkoki bija pārogļoti. Laukumā atrada vienu no aizjstajiem automobiļiem � ieeļļotu un nomazgātu, ta�u iz degvielas, da�us no nezināma materiāla izgatavos savādus priek�metus (nodoti izmeklē�anai) un, ilvenais, Lozovska arheoloģiskās grupas �Apīda� enasgrāmatu ar vadītāja pa�rocīgiem ierakstiem. Dienasgrāmata atradās automobiļa kabīnē uz sē-;kļa un nebija cietusi no saules vai mitruma, bet cai pārklājusies ar putekļu kārtu. Brūnos vākos iestās klades divas tre�daļas saturēja Apīdas pils izkuram un �ajā apvidū veikto izlūko�anas darbu >rakstus. Ta�u pēdējās divpadsmit lappuses aizņēma konisks stāstījums, kas atsver jebkuru romānu un i vienu vien zinātnisku apcerējumu. �is tas no uzkstītā nav saprotams, toties pārējais neap�aubāmi;lna vislielāko ievērību, it īpa�i Lozovska secinājumi ir Viesiem.
Lozovska piezīmes dienasgrāmatā ir �ādas:
(Attēlots stipri saplacināts konuss, kaut kas līdzīgs mu�mires galviņai. Salīdzinājumam blakus uzzīmēti automobilis un cilvēks. Paraksts: �Kosmiskais kuģis�. Konusā atzīmēti da�i punkti, uz kuriem norāda bultas ar parakstu:
�Helikopters atnesa vēl vienu ma�īnu � GAZ-69. Viesi (�o vārdu pirmo reizi lietojis tie�i Lozovskis) ilgi rosījās ap to, izjauca motoru, tad iekrāva kuģī. Mūsu ma�īna pagaidām stāv lejā. Es izņēmu no tās visus produktus, un viņi tos neaiztiek. Man viņi nepievēr� ne mazāko uzmanību. Es varētu mierīgi aiziet, bet negribu.
(Tālāk ļoti slikts zīmējums, kas, acīm redzot, attēlo vienu no Viesiem.)
Diem�ēl, es neprotu zīmēt. Melns diskveida ķermenis apmēram metru diametrā. Astoņas kājas � garas un tievas, ar trim locītavām. Ne acu, ne ausu nekur nemana, tomēr nav �aubu, ka viņi lieliski redz un dzird. Pāvietojas neticami ātri. Skraida gandrīz kā mu�as pa svērteniskām kraujām.
Helikopters atnesa govi. Se�i Viesi to aplūkoja no visām pusēm, �irkstināja un zibsnīja. Apbrīnojams spēks � viens no viņiem satvēra govi aiz pakaļkājām un viegli apvēla uz muguras. Govi iekrāva. Helikopters atnesa siena kaudzi. Arī to iekrāva kuģī�
Mēģināju sazināties ar viņiem. Joprojām nepievēr� uzmanību.
Pa�laik te darbojas vismaz deviņi Viesi un trīs helikopteri.
Izrādās, mani tomēr novēro. Kad paslēpos aiz akmeņiem, Viesis devās man pakaļ, pa�irkstināja, tad apklusa. Es atgriezos�
Vienam, liekas, ir acis � piecas spo�as podziņas gar ķermeņa malām. Krāsas da�ādas. No kreisās uz labo � zaļganzila, zila, violeta un divas melnas. Tumsā acis spīd�
Nakti gandrīz negulēju. Atlidoja un aizlidoja helikopteri, skraidīja un �irkstināja Viesi. Viss norit pilnīgā tumsā. Tikai reizumis spilgti uzliesmojumi�
Ceturtā ma�īna, atkal GAZ-69. Un atkal bez �ofera. Kādēļ? Laikam izvēlas brīdi, kad �oferis kaut kur aizgājis.
Viens no Viesiem ķēra ķirzakas � ļoti veikli, skrēja uz trim kājām, bet ar pārējām tvēra reizē divas trīs�
Iekrāva veselu aitu baru, kādas desmit, un milzīgu daudzumu siena. Paspēju�i jau uzzināt, ko aitas ēd! Prātīgi radījumi! Acīm redzot, grib aizvest govis un aitas dzīvas.
Varbūt arī man aizlidot? Rīt mēģinā�u vai nu izskaidroties ar viņiem, vai slepus ielavīties kuģī. Bet ja nu neatļaus?� *
Divi propelleri, da�reiz �etri. Ma�īnas garums � astoņi metri. Viss no blāva, melna materiāla bez �uvēm. Manuprāt, tas nav metāls. Kā tur iekļūst, nesaprotu: lūku nekur neredz. (Tas, acīm redzot, it helikoptera apraksts.)
Jālido, tāda izdevība gadās reizi mū�ā�
Atgriezās viens no helikopteriem, sānos iespiedumi dūres lielumā. Pāri kalniem tai brīdī aiz�āvās divi mūsu reaktīvie iznīcinātāji. Varbūt bijusi sadursme?
Viesi turpina skraidīt apkārt, it kā nekas nebūtu noticis�
Fantastiski! Joprojām nevaru atjēgties no pārsteiguma. Tās ir ma�īnas!!! Nupat pāris soļu no jnanis divi Viesi izjauca tre�o. Neticēju savām acīm. Ārkārtīgi sare�ģīta ierīce, pat nezinu, kā lai to apraksta. 2ēl, ka neesmu in�enieris. Nocēla muguras bruņas, zem tām zvaig�ņveidīgs� (teikums nav pabeigts). Pavēderē rezervuārs, diezgan ietilpīgs, bet kā tur novieto da�ādus priek�metus � nesaprotu. Ma�īnas!..
Kad �o ierīci samontēja no jauna, tai atstāja tikai �etras kājas, toties pielika klāt kaut ko līdzīgu milzīgai spīlei. Tikko pabeidza montā�u, �jaunpiedzimu�ais� aizskrēja uz kuģi. Ķermeņa lielāko daļu aizņem zvaig�ņveidīgs priek�mets no balta materiāla, kas atgādina porainu sūkli.
Bet kas gan ir �o ma�īnu saimnieki? Varbūt tās vada no kuģa iek�ienes?�
Saprātīgas ma�īnas? Nieki! Kibernētika vai tālvadī�ana? Neticami�
Izprot at�ķirību starp cilvēku un dzīvnieku. Tāpēc cilvēkus neņem. Humāni� Mani dro�i vien paņēmu�i aiz pārskatī�anās.
Pusnakts. Rakstu kabatas baterijas gaismā. Kad iededzināju to, viens no Viesiem atskrēja, uzzibsnīja un aizskrēja. Visu vakaru viņi būvēja kādu tornim līdzīgu celtni. Sākumā atvēra trīs lūkas un no tām izlaida platas kāpnes. Domāju, beidzot iznāks tie, kas �īs ma�īnas vada. Bet pa kāpnēm nolaida da�ādas detaļas un metala loksnes. Se�i Viesi ķērās pie darba. Ilgi vēroju viņus. Visas kustības bija absolūti dro�as un precīzas. Torni uzcēla �etrās stundās. Cik saskaņoti strādā! Pa�reiz nekā neredz � tum�s, bet es dzirdu, kā Viesi skraida pa laukumu. Viņi tīri labi iztiek arī bez gaismas. Darba troksnis nenorimst ne uz mirkli. Helikopteri lido nepārtraukti.
Pieņemsim, ka es� (teikums nav pabeigts).
� Tam, kas atradīs burtnīcu. Lūdzu nosūtīt to uz Ļeņingradu, Valsts Ermitā�u, Vidusāzijas nodaļu.
�etrpadsmitā augustā pulksten deviņos no rīta mani, Borisu Lozovski, nolaupīja Melnais Helikopters un atveda �urp, uz Viesu nometni. Līdz �ai dienai centos pēc iespējas pierakstīt savus novērojumus� (da�as rindas nesalasāmas). Svarīgākie secinājumi: 1. Tie ir Viesi no kosmosa, t. i., no citas planētas vai pat planētu sistēmas. 2. Sie radījumi ir ārkārtīgi sare�ģīti un smalki mehānismi, bet viņu kuģis tiek vadīts automātiski.
Viesi apskatīja mani, izģērba un, liekas, nofotografēja. Nekā ļauna viņi man nenodarīja un arī turpmāk nepievērsa man sevi�ķu uzmanību. Viņu vidū es jutos pilnīgi brīvs.
Tagad kuģis, acīm redzot, gatavojas startam, jo no rīta �eit izjauca visus trīs Melnos Helikopterus un piecus Viesus. Mani pārtikas produkti arī iekrauti kuģī. Laukumā paliku�as tikai da�as torņa detaļas un viens GAZ-69. Divi Viesi vēl strādā zem kuģa ķīļa, divi citi klaiņo kaut kur tuvumā. Esmu nolēmis lidot. Pārtikas produktu pietiks vismaz mēnesim. Kas būs pēc tam, nezinu. Un tomēr jālido! Iekļū�u kuģī, atradī�u govis un aitas un apmetī�os pie tām. Nezinu, kā būs ar ūdeni. Ja palik�u dzīvs,�� un es tikpat kā ne�aubos par to,�� tad pielik�u visus spēkus, lai sazinātos ar Zemi un atgrieztos kopā ar Viesu saimniekiem. Domāju, ka spē�u ar viņiem saprasties. Tātad uz kuģi! Nepiecie�ams tikai� (seko nesalasāma rindkopa: �ķiet, Lozovskis to rakstījis neskatīdamies). Pārējo uzrakstī�u pēc kuģa apskates. Varbūt mani nemaz nelaidīs. Divi Viesi jau iekāpj lūkā. Divi vēl rosās zem kuģa. Eju. Mazliet bail. Nieki! Tās ta�u ma�īnas un es esmu cilvēks.�
�ajā vietā ieraksti dienasgrāmatā beidzas. Lozovskis neatgriezās automa�īnas kabīnē. Neatgriezās tāpēc, ka kuģis startēja. Skeptiķi spriedelēja par nelaimes gadījumu. Bet ko gan citu no skeptiķiem varēja sagaidīt! Es no pa�a sākuma biju nesatricināmi pārliecināts, ka mūsu vadītājs palicis dzīvs un ieraudzīs to, ko mēs necerējām redzēt pat sapnī. Viņ� atgriezīsies, un es viņu apskau�u. Lozovskis ir visdrosmīgākais cilvēks, kādu vien pazīstu. Ne jau kur� katrs uz to būtu spējīgs. Es iztaujāju daudzus. Da�i godīgi atzinās: �Nē.� Vairākums teica: �Nezinu. Viss atkarīgs no konkrētajiem apstākļiem.�
Es laikam neuzdro�inātos. Es redzēju �zirnekli�. Tas neiedvesa man uzticību. Un vēl �ie drausmīgie Melnie Helikopteri� Bet galu galā viss tie�ām atkarīgs no konkrētajiem apstākļiem�
Da�us vārdus par turpmākajiem notikumiem. Noskaidrojās, ka triju dienu laikā, kamēr Viesi aktīvi darbojās Zemes virsū, viņi nemodināja tikpat kā nekādas aizdomas. �Zirnekļus�, kā jau teicu, redzēja ļoti nedaudzi. Melnie Helikopteri parādījās virs apdzīvotām vietām simts piecdesmit � divsimts kilometru rādiusā no kosmodroma. Tos pavadīja ar jūsmīgiem skatieniem, bet nevienam neienāca prātā, ka �īs ma�īnas varētu būt izgatavotas citā pasaulē.
Melnie Helikopteri un �zirnekļi� vai nu nebija apbruņoti, vai arī neuzskatīja par vajadzīgu izmantot iero�us. Vispār Viesi izturējās pret cilvēkiem ļoti uzmanīgi. Neviens netika ne ievainots, ne arī sakropļots. Viesu nodarītie materiālie zaudējumi, patiesību sakot, ir niecīgi, un tādēļ būtu muļķīgi uzskatīt da�u automobiļu, govju un aitu aizve�anu par naidīgu rīcību.
Septembra vidū notikuma vietā ieradās PSRS Zinātņu akadēmijas nodibinātā komisija. Mūs, visus aculieciniekus, uzaicināja pie komisijas priek�sēdētāja profesora Ņikitina. Viņa rīcībā mēs bijām apmēram nedēju un pēc tam atgriezāmies Maskavā. Bet novembrī�
Lasītāju vairākums to dro�i vien zina ne sliktāk par mani. Astotajā novembrī visos ieslēgtajos radiouztvērējos, televizoros, kā arī translācijas tīklos no pola līdz polam atskanēja mūsu vadītāja skaļā, satrauktā balss. Raidītāja jaudai vajadzēja būt kolosālai, un tas darbojās ārkārtīgi pla�ā svārstību diapazonā.
Krievu, vācu, tad�iku un latīņu valodā Lozovskis trīs reizes pēc kārtas paziņoja, ka jau veselu mēnesi atrodas gigantiskā zvaig�ņu kuģī, kas pēc viņa domām ieradies no citas planētu sistēmas un uz laiku kļuvis par Zemes pavadoni tās apēnotajā izplatījuma daļā. Ar lielu sajūsmu Lozovskis runāja par kuģa saimniekiem, kas radīju�i apbrīnojamās zirnekļveidīgās ma�īnas.
��Viņi ir visai cienījami un inteliģenti radījumi.
Pēc Lozovska vārdiem zvaig�ņu kuģis aplido Zemi jau gandrīz pusotra gada. Pa�i kuģa saimnieki esot fiziski pārāk vāji, lai riskētu nolaisties uz planētas ar tik lielu pievilk�anas spēku, toties viņu automātiskais izlūks vairākkārt apciemojis Zemi.
��Cilvēkiem būs interesanti uzzināt,�� teica Lozovskis,�� ka mehāniskie �zirnekļi� un Melnie Helikopteri jau parādīju�ies Antarktīdā, Ziemeļaustrumu Kanādā, Norvēģijā. Viņu iera�anās Tad�ikijā bija pirmais mēģinājums nolaisties zemākos platuma grādos.
Acīm redzot, steigdamies pāriet pie galvenā, Lozovskis nepakavējās sīkāk pie saviem piedzīvojumiem kuģī. Viņ� ziņoja, ka Viesi no kosmosa izsaka vēlē�anos iepazīties ar citiem cilvēces pārstāvjiem, �kas būtu kompetentāki par mani�, un �ajā nolūkā piedāvā tik�anos jebkurā kuģa orbītas punktā. Novērojot mākslīgos pavadoņus un no Zemes palaistās automātiskās raķetes, viņi pārliecināju�ies, ka �āds lidojums nepārsniedz cilvēku tehniskās iespējas.
Noslēgumā Lozovskis lūdza nodot sveicienus viņa sievai, draugiem, paziņām un apsveica padomju cilvēkus ar Lielā Oktobra piecdesmito gadadienu.
Da�as dienas vēlāk Deviņpadsmitais pavadonis sāka regulāri pārraidīt pelengācijas signālus. Viesi darīja visu, lai atvieglotu mūsu zinātniekiem lidojuma sagatavo�anu.
Kad pēc pelenga bija noteikti kuģa orbītas parametri, noskaidrojās kāds interesants apstāklis. Izrādās, ka Deviņpadsmito pavadoni vēl aprīlī, tas ir, �etrus mēne�us pirms Viesu parādī�anās Tad�ikijā, bija redzēju�i Simeizas observatorijas līdzstrādnieki. Ta�u toreiz viņi domāja, ka novērotais debess ķermenis ir īsi pirms tam atmosfēras aug�ējos slāņos sasprāgu�as angļu nesējraķetes lauska.
Pārējais visiem labi zināms. PSRS Zinātņu akadēmijas prezidija sēdē tika nolemts pieņemt Viesu ielūgumu un nosūtīt uz tik�anās vietu �PSRS� � cilvēces pirmo starpplanētu raķeti ar atomdzinēju. �o kuģi gatavoja lidojumam ap Mēnesi. Ta�u apkalpe neiebilda pret mar�ruta maiņu.
Paies vēl īss laiciņ�, un cilvēki uzzinās daudz jauna par Viesiem, viņu zvaig�ņu kuģi un neparastajiem mehānismiem, ko viņi sūtīju�i uz Zemi. Tomēr da�us secinājumus var izdarīt jau tagad.
Dro�i vien būs jānoraida hipotēzē, ka Viesi būvēju�i zirnekļveidīgās ma�īnas pēc sava ģīmja un līdzības. Vispārēji apsvērumi, kā arī da�as diezgan nenoteiktas Lozovska piezīmes liek domāt, ka viņi pārāk neat�ķiras no cilvēkiem. Bez tam profesors Ņikitins veltīja īpa�u uzmanību acīgā �zirnekļa� aprakstam. Lai kādi būtu �o aparātu uzdevumi, divām melnajām acīm jāuztver ultravioletās gaismas toņi, kas cilvēkiem �ķiet pilnīgi melni. Viesi dro�i vien iz�ķir piecas krāsas, no kurām mēs redzam tikai trīs.
Kas attiecas uz zirnekļveidīgajām ma�īnām, tad, pēc ievērojamā Ļeņingradas speciālista Titova domām, tās jāuzskata par ULMNP � Universāliem Loģiskiem Mehānismiem ar Neierobe�otu Programu jeb, citiem vārdiem, par kibernētiskiem automātiem, kas spēj jebkurā situācijā loģiski izraudzīties vislietderīgāko rīcības veidu. Sādu ma�īnu konstruē�anas principiālo iespējamību nesen pierādīja PSRS Zinātņu akadēmijas Informācijas teorijas institūts.
�Pēc nedēļas cilvēka ģēnija radītais tērauda milzenis ielauzīsies Visuma saltajās tālēs, lai tiktos ar Citas Pasaules Saprātu. Un neviens cilvēks, dabiski, nespēj bez saviļņojuma domāt par �o tik�anos, kas pavērs jaunu lappusi mūsu planētas vēsturē.
��Ei, jūs tur, veicīgāk!�� in�enieris Kuklings uzkliedza matro�iem.
Viņi stāvēja līdz jostai ūdenī un, izcēlu�i no laivas pēdējo kasti, centās to pavilkt gar borta malu.
��Karstums kā peklē��� in�enieris ar raibu lakatu slaucīja nosvīdu�o kaklu.�� Noģērbieties, Bad! �eit nav nekādas civilizācijas.
Es grūtsirdīgi paskatījos uz slaido �oneri, kas atgriezīsies tikai pēc divdesmit dienām.
��Kāds velns jūs dīdīja izmēģināt savas ma�īnas pa�ā elles dibenā? � jautāju Kuklingam, novilkdams drēbes.
��Redziet, Bad, tas būs ļoti neparasts eksperiments. Mums jāpārbauda vecā d�entlmeņa, pag, kā viņu sauca��� in�enieris mazliet sastomījās un uzmeta man vērīgu skatienu.�� A, atcerējos, �arlza Darvina teorija�
��Paklausieties, Kukling, jūs laikam domājat, ka man atmiek�ķēju�ās smadzenes! Pasakiet labāk skaidri un gai�i, ko mēs te darīsim, un, lūdzu, nemuldiet vairs par Darvinu.
Atņirdzis mākslīgos zobus, Kuklings skaļi iesmējās.
��Jūs tomēr esat stulbenis, Bad! Bet tagad, lūdzu, attaisiet kasti Nr.l un izņemiet telti, ūdens tvertnes, konservus un instrumentus.�� In�eniera tonis bija uz mata tāds kā toreiz poligonā, kad mūs iepazīstināja.
��Labi,�� es novilku caur zobiem un ķēros pie darba.
Pāris stundās mēs uzcēlām telti, ienesām tajā lāpstas, lau�ņus, da�ādus atslēdznieku rīkus, apmēram simt konservu kārbas un vairākas tvertnes ar dzeramo ūdeni.
Pēc vakariņām atvērām otro kasti. Tur atradās parasti stumjamie ratiņi, kādus staciju peronos izmanto bagā�as pārvadā�anai.
Kad piegāju pie tre�ās, Kuklings man uzsauca:
��Ziniet ko, vispirms palūkosimies kartē.
Sala bija apaļa kā �ķīvis. To apjoza piecdesmit metrus plats liedags, aiz kura sākās neliela augstiene ar vienmuļu, krūmiem apaugu�u līdzenu virsu. Kartē ar sarkanu zīmuli bija ievilktas vairākas atzīmes.
��Mūsu kravu vajadzēs novietot, lūk, �ajās vietās,�� sacīja Kuklings.
Tre�ā kaste �ķita nesamērīgi smaga. Es nospriedu, ka tajā iepakots masīvs darba galds. Ta�u, kad atrāvām pirmos dēļus, tikko neiekliedzos aiz pārsteiguma. No kastes izbira da�da�ādu formu un izmēru metala plāksnes un stieņi.
��Varētu domāt, ka mēs esam atbrauku�i, lai spēlētos te ar klucī�iem!�� es iesaucos, cilādams kubiskos, cilindriskos un lodveidīgos metala gabalus.
��Diez vai,�� Kuklings smīnēdams atbildēja.
Ceturtā kaste un visas pārējās, ieskaitot devīto, bija piepildītas ar tādām pa�ām metala sagatavēm. Es bez grūtībām noteicu, ka tās ir no tērauda, vara un cinka.
Kad taisījos atvērt pēdējo, desmito kasti, in�enieris man pēk�ņi uzsauca:
��To pagaidām neaiztieciet!
Trīs nākamās dienas mēs ar Kuklingu no rīta līdz vakaram krāvām metālu ratiņos un izvadājām pa salu. Stieņus un klucī�us sabērām nelielās kaudzēs. Da�as atstājām tie�i uz zemes, citas pēc in�eniera norādījuma es ieraku smiltīs.
Tikko �is darbs bija galā, mēs atgriezāmies pie desmitās kastes.
��Atveriet, bet uzmanīgi!�� Kuklings brīdināja.
�ī kaste likās daudz vieglāka un mazāka nekā pārējās. Starp blīvi sapresētām zāģu skaidām mēs atradām vaska papīrā ietītu sainīti, no kura izlobījām pavisam dīvainu priek�metu.
Pirmajā mirklī es to noturēju par rotaļu krabi. Ta�u tas nebija vienkār�s krabis. Bez se�ām posmainām kājām aparāta priek�galā rēgojās vēl divi pāri taustekļu. Tie izlīda no maksts, kas atgādināja pusatņirgtu nezvēra rīkli. Nelielā padziļinājumā uz krabja muguras laistījās parabolisks spogulis ar tum�i sarkanu kristālu centrā. At�ķirībā no rotaļu krabjiem �im bija divi pāri acu � abos ķermeņa galos.
��Patīk?�� Kuklings pēc brī�a jautāja.
Es paraustīju plecus.
��Acīm redzot, mēs tie�ām esam atbrauku�i rotaļāties!..
��Tā ir bīstama rotaļa!�� Kuklings pa�apmierināti iesaucās.�� Nolieciet krabi smiltīs.
Metala nezvēriņ� izrādījās ļoti viegls, ne smagāks par trim kilogramiem. Smiltīs tas stāvēja diezgan stabili.
��Nu, un tālāk?�� es ironiski vaicāju.
��Nekas. Pagaidīsim, lai mazliet sasildās.
Mēs apsēdāmies un sākām vērot dīvaino rotaļlietu. Pēc pāris minūtēm pamanīju, ka spogulītis uz krabja muguras lēni pievēr�as saulei.
��E, jūsu krabis, �ķiet, atdzīvojas!
Es piecēlos un līdz ar to nejau�i apēnoju mehānismu. Tai pa�ā mirklī krabis sakustējās un mudīgi izrāpās saulē. Aiz pārsteiguma atlēcu sāņus.
��Redziet nu, kāda ir �ī rotaļlieta,�� Kuklings iesmējās.�� Pat jūs tā sabiedēja!
Es ilgi slaucīju nosvīdu�o pieri.
��Sakiet beidzot, Kukling, ko mēs te darīsim un kāpēc mums vispār vajadzēja �urp atbraukt?
Arī Kuklings piecēlās un �oreiz pavisam nopietni teica:
��Lai pārbaudītu Darvina teoriju.
��Bet tā ta�u ir bioloģiska teorija. Par dabisko izlasi, evolūciju un tā tālāk,�� es apjucis murmināju.
��Pilnīgi pareizi. Starp citu, skatieties, mūsu varonis aizgājis padzerties!
Es jutos satriekts. Metāliskā rotaļlieta bija tie�ām aizrāpusies līdz krastmalai un ielaidusi snuķīti ūdenī. Padzērusies tā izlīda atkal saulē un sastinga.
Lūkodamies uz �o ma�īnu, es izjutu savādas, neizprotamas bailes un riebumu. Vienu brīdi pat likās, ka neveiklais rotaļu krabis nez kādēļ atgādina pa�u Kuklingu.
��To jūs izgudrojāt?�� es vaicāju in�enierim.
��Mjā, � viņ� apmierināts norūca un atlaidās smiltīs.
Arī es atgūlos un klusēdams turpināju vērot dīvaino mehānismu. Tagad tas �ķita atkal pilnīgi nedzīvs.
Krabja mugura izskatījās pēc no�ķelta puscilindra ar plakanām sieniņām galos. Katrā no �īm sieniņām bija izurbti divi caurumi, kas atgādināja acis. �o iespaidu vēl pastiprināja tas, ka aiz caurumiem korpusa dziļumā mirgoja kristāli. Apak�pusē mehānismu noslēdza līdzena platforma � krabja vēderiņ�. Mazliet augstāk � starp vēderiņu un muguru � no aparāta izspraucās trīs pāri lielu un divi pāri mazu posmainu spīļu.
Krabja iek�as saskatīt neizdevās.
Es ilgi lauzīju galvu, cenzdamies uzminēt, kāpēc admiralitāte norīkoja īpa�u kuģi, lai aizvestu mehānisko rotaļlietiņu un tās izgudrotāju uz �o vientuļo salu.
Iegrimu�i domās, mēs ar Kuklingu gulējām smiltīs. Tikmēr saule nolaidās zemāk, un beidzot krūmu ēna skāra metala krabi. Tiklīdz tas notika, krabis sakustējās un no jauna izrāpās saulē. Ta�u pēc brī�a ēna ari tur sasniedza viņu. Un tad mūsu krabis aiz�āpoja gar krastu, arvien vairāk tuvodamies ūdenim, ko vēl apspīdēja pēdējie saules stari. Krabis, �ķiet, par katru cenu gribēja palikt gaismā.
Mēs piecēlāmies un lēni devāmies ma�īnai pakaļ.
Tā pakāpeniski apstaigājām visu salu un nokļuvām rietumu krastā.
Te gandrīz pa�ā ūdens malā bija izgāzta viena no metala kaudzēm. Kad krabi �ķīra no tās apmēram desmit soļu, viņ� pēk�ņi likās pilnīgi aizmirsis sauli, pieskrēja pie metala sagatavēm un sastinga kāda vara klucī�a priek�ā.
Kuklings uzsita man uz pleca.
��Tagad atgriezīsimies. Interesantākais sāksies rīt.
Teltī mēs klusēdami paēdām vakariņas un ietināmies flaneļa segās. Kuklings dro�i vien bija apmierināts ar to, ka viņam neuzstāda nekādus jautājumus. Pirms iemig�anas es dzirdēju, kā viņ�, valstīdamies no vieniem sāniem uz otriem, palaikam ķiķina. In�enieris, acīm redzot, zināja kaut ko tādu, ko nezināja neviens cits.
Nākamās dienas rītā aizgāju peldēties. Odens bija silts, un es ilgi plun�ājos jūrā, tīksminādamies ar ausmas purpursārto atspulgu rāmajos viļņos. Kad atgriezos mūsu miteklī, Kuklinga tur nebija.
Tikko paspēju norīt da�as ananāsa �ķēles, kad no tālienes atskanēja in�eniera baj.ss:
��Leitnant, skrieniet �urp! Ātrāk!
Saule jau bija krietni pakāpusies pie debesīm, kad mēs sasniedzām metala kaudzi. Tā �ilbino�i laistījās saules staros, un pirmajā mirklī es nekā sevi�ķa nemanīju.
Bet, kad līdz kaudzei bija atliku�i ne vairāk kā divi soļi, es pēk�ņi ievēroju divas zilganas dūmu strūkliņas un tad� Tad es apstājos kā paralizēts. Vairākkārt izberzēju acis, ta�u redzējums neizzuda. Pie metala klucī�iem stāvēja divi krabji � uz mata kā tas, ko mēs izņēmām vakar no pēdējās kastes.
��Vai tie�ām viens no viņiem bija aizbērts ar metala lū�ņiem?
Kuklings berzēja rokas un smējās kā kutināts.
��Beidziet reiz tēlot idiotu!�� es viņam uzkliedzu.�� No kurienes te radies otrs krabis?
��Piedzimis! �onakt piedzimis!
Es sakodu lūpas un piegāju krabjiem cie�i klāt. Kādu laiku man likās, ka tā ir halucinācija: abi krabji cītīgi strādāja! Veikli cilājot tievos taustekļus, viņi satvēra stienī�us un ar Volta loku nogrieza metala gabaliņus, ko tūdaļ pat iegrūda rīklē. Mehānisko robotu iek�as klusi dūca. Brī�iem tās izspļāva dzirksteļu spietus, un tad otrs taustekļu pāris izvilka no rīkles ģ&ti detaļu.
�īs apaļas noteiktā kārtībā samontēja uz līdzenas platformas, kas pakāpeniski izbīdījās no krabja pavēderes.
Uz pirmā krabja platformas jau varēja redzēt gandrīz gatava tre�o krabi, bet uz otrā robota platformas vēl tikko iezīmējās ceturtā mehānisma apveidi.
��Paklausieties, �ie radījumi ta�u izgatavo sev līdzīgus!?�� es iesaucos.
��Pilnīgi pareizi. �īs ma�īnas vienīgais uzdevums � izgatavot sev līdzīgas ma�īnas,�� mierīgi atbildēja Kuklings.
Kamēr pūlējos sagremot nupat dzirdēto, pirmā krabja rīkle pla�i atvērās un izgrūda puscilindrisku metala lentu. Tā apsedza samontēto mehānismu, pārvēr�oties par tre�ā automāta muguru. Pēc tam mugurai abos galos piemetināja metala sieniņas ar caurumiem, un jaunais krabis bija gatavs. Tāpat kā diviem pirmajiem viņa muguras padziļinājumā laistījās spogulis ar sarkanu kristālu centrā.
Krabis ra�otājs ievilka platformu, un �jaunpiedzimu�ais� nostājās pats uz savām kājām. Drīz tā spogulis sāka lēni griezties, meklējot sauli. Brītiņu pasildījies, krabis devās uz krastmalu.
��Kāda velna pēc viņiem vajadzīgs ūdens?�� es nenocietos un pajautāju.
��Akumulatoru pildī�anai. Kamēr saule spīd, krabju muguras spoguļi un silīcija baterijas pārvēr� tās siltumu elektrībā. Nakti automātus darbina akumulatoros uzkrātā enerģija.
��Tātad �ie� radījumi darbojas dienu un nakti?
��Jā, dienu un nakti. Nepārtraukti!
Tre�ais krabis tikmēr bija atgriezies pie metala kaudzes.
Tagad tur strādāja trīs automāti, kamēr ceturtais sildījās saulē.
��Bet materiāla silīcija baterijām metala kaudzēs ta�u nav��� es iebildu, cenzdamies izprast �o mehānismu fantastisko atra�o�anas tehnoloģiju.
��Tas arī nav vajadzīgs. Silīcija te, cik uziet.�� Kuklings iecirta kāju smiltīs.�� Lūk, silīcija oksīd no kura krabis ar Volta loku bez grūtībām.gpgū�t tīru silīciju.
Kad devāmies atpakaļ uz savu mitekli, pie metala kaudzes jau strādāja se�i automāti un divi sildījās saulē.
��Kam tas viss vajadzīgs?�� es painteresējos, gatavodams vakariņas.
��Karam! �ie krabji ir bīstams diversijas ierocis�
��Nesaprotu.
Kuklings ko�ļāja sautētu gaļu un nesteigdamies skaidroja:
��Iedomājieties, kas notiktu, ja �ādus krabī�us nemanot palaistu ienaidnieka teritorijā!
��Nu, un tad?
��Jūs laikam zināt, kas ir ģeometriskā progresija?
��Pieņemsim.
��Vakar mēs sākām ar vienu krabi. Tagad mums jau ir astoņi. Rīt būs se�desmit �etri, parīt � pieci simti divpadsmit un tā tālāk. Pēc desmit dienām krabju skaits pārsniegs desmit miljonus. Viņu izgatavo�anai vajadzēs trīsdesmit tūksto�u tonnu metala.
Izdzirdis �os skaitļus, kļuvu mēms aiz pārsteiguma.
��Krabji īsā laikā aprīs visu ienaidnieka metālu, visus viņa tankus, lielgabalus, lidma�īnas, visus darbgaldus, mehānismus, visu rūpniecisko iekārtu. Pēc mēne�a uz visas zemeslodes nepaliks ne grama metala� Neaizmirstiet: metāls ir vissvarīgākā stratēģiskā izejviela!
��Ak tad tāpēc admiralitāte tik ļoti interesējas par jūsu rotaļlietu�
��Pilnīgi pareizi. Bet �is ir tikai pirmais modelis. Esmu nodomājis to uzlabot un turklāt ievērojami paātrināt atra�o�anas procesu. Padarīt konstrukciju izturīgāku un kustīgāku. Paaugstināt indikatoru jutību pret metālu. Tad mani automāti kara laikā kļūs bīstamāki par mēri. Es gribu, lai ienaidnieks divu triju dienu laikā zaudētu visus savus metala krājumus.
��Jā, bet, apriju�i ienaidnieka metālu, �ie automāti ta�u var iebrukt mūsu teritorijā!
��Tas ir pavisam cits jautājums! Krabja mehānismu var noskaņot tā, lai tas beigtu darboties, tiklīdz automāts pārkāps mūsu zemes robe�u. Starp citu, tādējādi viss ienaidnieka metāls nonāks mūsu rokās� �ajā naktī es redzēju drausmīgus sapņus. �erkstinādami un pūzdami gaisā zilganus dūmus, man uzbruka neskaitāmi krabju leģioni.
Ceturtajā dienā visa sala bija pilna ar in�eniera Kuklinga automātiem. Pēc viņa aprēķiniem to skaits jau pārniedza �etrus tūksto�us.
Saulē zibo�os krabju ķermeņus redzēja visur. Kad vienā no kaudzēm izbeidzās metāls, mazie roboti tik ilgi klaiņoja apkārt, kamēr atrada citu kaudzi.
Nākamajā vakarā īsi pirms saulrieta es kļuvu par fantastiska un baismīga skata liecinieku.
Tas bija salas dienvidu pusē, kur mēs aprakām vairākus cinka stienī�us. Krabji, kas strādāja da�ādās vietās, laiku pa laikam atskrēja �urp, lai izgatavotu kārtējo cinka detaļu. �oreiz pie cinka bedres vienlaikus bija saskrēju�i apmēram divdesmit krabji. Mehānismi drūzmējās, pinās cits citam pa kājām un traucēja strādāt. �ajā ziņā sevi�ķi izcēlās viens no tiem, kas �ķita veiklāks, stiprāks un arī nekaunīgāks par saviem brāļiem.
Pa citu krabju mugurām viņ� aizrāpās līdz bedrei, cenzdamies sagrābt tur metala gabalu. Un, kad tas jau bija tikpat kā sasniedzis mērķi, tai pa�ā � cinka stienī ieķērās otrs krabis. Mehānismi vilka laupījumu katrs uz savu pusi. Tas, kur� �ķita veiklāks un nekaunīgāks, beidzot izrāva stieni no sāncen�a ķetnām. Ta�u pretinieks nevēlējās atdot laupījumu un, uzklupis pirmajam automātam no muguras, iegrūda tam rīklē savus taustekļus.
Robotu taustekļi savijās neat�ķetināmā mezglā, un krabji ar drausmīgu spēku sāka plosīt cits citu. Ta bija cīņa uz dzīvību un nāvi.
Pēk�ņi krabis, kas sēdēja otram mugurā, nokrita aug�pēdus, un viņa vēdera platforma noslīdēja uz leju, atsedzot mehānisma iek�as. Tai pa�ā mirklī otrais krabis sāka ar elektriskām dzirkstīm �ķaidīt pretinieka ķermeni. Beidzot automāts saira gabalos. Uzvārētājs izrāva no tā visas sviras, asis, zobratus, vadus un drud�ainā steigā aprija.
Tiklīdz �ādā ceļā iegūtās detaļas nokļuva plēsoņas iek�ās, krabis ātri izvirzīja savu platformu un sāka montēt uz tās jaunu mehānismu.
Pēc da�ām minūtēm smiltīs stāvēja glu�i jauns, nupat piedzimis krabis.
Kad atstāstīju redzēto Kuklingam, viņ� tikai pasmīnēja.
��Tie�i tas man vajadzīgs!
��Kā tad tā?
��Es ta�u teicu jums, ka gribu uzlabot automāta konstrukciju. Cīņa, kurā saglabāsies tikai vispilnīgākie eksemplāri, ir labākais līdzeklis, lai �o mērķi sasniegtu!
��Ko nozīmē vispilnīgākie? Vai tad viņi visi nav vienādi?�� Es joprojām nesapratu.
��Paklausieties, pat vismodernākās gultņu rūpnīcas nespēj izgatavot divas pilnīgi vienādas lodītes!�� in�enieris atcirta.�� Un tas ir nesalīdzināmi vienkār�āks uzdevums� Mani automāti apgādāti ar kontrolierīcēm, kas salīdzina ra�ojamo kopiju ar pa�a izgatavotāja konstrukciju. Iedomājieties, kas iznāks, ja katru nākamo kopiju gatavos nevis pēc oriģināla, bet gan pēc iepriek�ējās kopijas. Galu galā radīsies mehānisms, kam vairs nebūs ne mazākās līdzības ar oriģinālu.
��Bet tādā gadījumā tas arī nespēs veikt savu galveno uzdevumu: ra�ot sev līdzīgus!
��Nu, un tad? Tā nebūs liela nelaime! No �ā nepilnvērtīgā eksemplāra labākās kopijas izgatavos citu, dzīvotspējīgu automātu. Bet labākās būs tie�i tās, kurās glu�i nejau�i uzkrāsies derīgas konstruktīvas īpatnības. Tā pakāpeniski izveidosies aizvien spēcīgāki, ātrāki un vienkār�āki eksemplāri. Man atliek tikai gaidīt, kamēr automāti izsmels �eit visus metala krājumus un uzsāks savā starpā karu!
� Naktī es ilgi sēdēju krastmalā, raudzījos jūrā un pīpēju. Vai tie�ām Kuklings ievārījis putru, ko nāksies izstrēbt visai cilvēcei?
Atgriezies teltī, vēl labu laiku nevarēju aizmigt. Beidzot ieslīgu murgainā snaudā. Mani pamodināja vēsa un smaga priek�meta pieskāriens. Atvēru acis. Bet krabis � pirmajā mirkli es pat neapjēdzu, ka tas varēja būt tikai viens no viņiem,�� jau bija pazudis telts iek�ienē. Da�as sekundes vēlāk ieraudzīju spilgtu elektrisku dzirksti.
Nolādētais automāts dro�i vien meklēja metālu. Un tagad viņa taustekļu elektrodi sagrieza dzeramā ūdens tvertni!
Es ātri uzmodināju Kuklingu un paskaidroju viņam, kas noticis.
��Visas kārbas jūrā! Pārtiku un ūdeni jūrā! � viņ� nokomandēja.
Mēs aizstiepām skārda kārbas uz jūru un nogremdējām tās krasta sēklī, kur ūdens mums sniedzās līdz jostai. Turpat noglabājām arī visus instrumentus.
Samirku�i un noguru�i mēs tupējām liedagā līdz pirmajai gaismai. Kuklings sirdīgi �ņāca, un es klusībā izjutu gandarījumu, jo nu arī viņam �is pasākums dro�i vien nelikās vairs tik patīkams.
Kad uzlēca saule un Kuklings atgriezās no savas rīta pastaigas, viņ� svinīgi paziņoja:
��Visinteresantākais sāksies tagad. Metala krājumi izsmelti!
Tie�ām, apstaigāju�i visas vietas, kur tika izgāztas metala kaudzes, mēs pārliecinājāmies, ka tur nekā vairs nav. Krastmalā un krūmājos atradām tikai tuk�as bedres.
Metala klucī�i un stieņi bija pārvērtu�ies mehānismos, kas milzīgā skaitā klaiņoja pa visu salu. To akumulatori bija pielādēti līdz pēdējai iespējai, un enerģija darbam netika patērēta.
Novērojot krabjus, es pārliecinājos, ka Kuklingam taisnība. Metāliskie roboti bija ļoti da�ādi. Cits no cita tie at�ķīrās gan lieluma, gan kustīguma, gan spīļu un rīkļu izmēru ziņā. At�ķirības to iek�ējā uzbūvē, domājams, bija vēl lielākas.
��Skatieties, nupat cīņa sākas pa īstam!�� in�enieris pēk�ņi iesaucās un priecīgi sasita plaukstas.
Da�as minūtes vēlāk liedaga iecirknis, uz kuru rādija Kuklings, pārvērtās kaujas laukā. No visām salas malām turp devās nepārredzami krabju pulki. Un nepagāja ne stunda, kad karā iesaistījās jaunie, kaujas laikā dzimu�ie automāti.
Tā bija apbrīnojama robotu paaudze, kas izcēlās ar mazāku augumu un milzīgu ātrumu. Mani pārsteidza tas, ka jaunie krabji varēja iztikt bez akumulatoru uzlādē�anas. Toties viņu agresivitāte bija patiesi neaptverama. �ie mazuļi uzbruka reizē vairākiem pretiniekiem un vienlaikus sagrieza gabalos divus trīs lielākus mehānismus.
Kuklings stāvēja ūdenī, un viņa seja pauda bezgalīgu pa�apmierinātību. Viņ� berzēja rokas un ņurdēja:
��Labi, lieliski! Varu iedomāties, kas notiks tālāk!�
Ta�u, acīm redzot, Kuklings to nevarēja. Jo līdztekus kustīgajiem, mazajiem krabī�iem kaujas laukā negaidot sāka parādīties arī daudz lielāki automāti. To kustības bija lēnas, bet tajās juta spēku. Un drīz vien jaunpiedzimu�ie mil�i sekmīgi atvairīja savu brāļu � punduru uzbrukumus.
Kad saule laidās uz rieta pusi, sīko mehānismu rīcībā iezīmējās krasa pārmaiņa. Tie sadrūzmējās salas rietumu krastā un kļuva aizvien nekustīgāki.
��Velns parāvis, visa �ī banda nolemta bojā ejai!�� Kuklings aizsmaku�ā balsī iesaucās.�� �iem punduriem ta�u nav akumulatoru, un, tikko saule norietēs, tiem pienāks gals.
Tie�ām, tiklīdz krūmu ēnas apsedza sīko automātu pūli, tas acumirklī pamira, pārvēr�oties no bīstamas agresoru armijas par nedzīvu metala rotaļlietu noliktavu.
Pie �īs noliktavas lēni un smagnēji pie�āpoja milzīgi krabji � gandrīz puscilvēka augumā un sāka citu pēc cita aprīt savus mazos brāļus. Uz gigantisko vecāku platformām pakāpeniski veidojās vēl grandiozāku pēcte�u kontūras.
Kamēr milzu krabji nesteigdamies notiesāja punduru paaudzi, liedagā uz laiku iestājās miers.
Ap pusnakti mani pamodināja drausmīgs kliedziens. Kuklinga teltī nebija. Izskrējis ārā, es ieraudzīju pelēcīgo krastmalu un jūru, kas tālumā saplūda ar melno, zvaig�ņoto debesi.
Jūra bija rāma kā vienmēr. Sīkie vilnī�i tikko dzirdami �ļakstinājās pret krasta smiltīm. Vienīgi tajā vietā, kur mēs nogremdējām pārtikas un dzeramā ūdens krājumus, jūras virsma �ķita mazliet nemierīgāka.
Es nolēmu, ka tur plun�ājas Kuklings.
��Ko jūs tur darāt?
��Esmu �eit!�� no jauna atskanēja in�eniera balss.�� Līdz kaklam ūdenī. Nāciet �urp!
Iebridis jūrā, pēk�ņi paklupu pret kaut ko cietu. Tas izrādījās milzu krabis, kas stāvēja dziļi ūdenī.
��Kāpēc jūs aizkūlāties tik tālu? Ko jūs tur darāt?�� es jautāju.
��Viņi dzinās man pakaļ��� in�enieris �ēli vaidēja.
��Dzinās? Kas?
��Krabji.
��Kā tas varēja notikt?
��Pats nesaprotu,�� viņ� atbildēja drebo�ā balsī. � Kamēr gulēju, viens no automātiem pēk�ņi uzbruka man� Es domāju, ka tā ir nejau�ība, un atvirzījos, bet viņ� atkal sāka tuvoties un ar spīlēm pieskārās manai sejai� Tad es metos bēgt� Krabis � man pakaļ. Viņam pievienojās vesels bars� Tā viņi iedzina mani ūdenī.
��Savādi. Agrāk nekas tamlīdzīgs negadījās,�� es kļuvu domīgs.�� Ja jau evolūcijas gaitā krabji sāku�i ienīst cilvēkus
��Nezinu,�� Kuklings nopūtās.�� Bet izkāpt krastā baidos�
��Muļķības!�� es teicu un satvēru viņa roku.�� Iesim gar krastu uz austrumiem! Es jūs apsargā�u.
��Kā?
��Tūlīt mēs būsim pie noliktavas un es paņem�u tur kadu smagāku priek�metu, kaut vai āmuru,�� Dieva dēļ, tikai ne to,�� in�enieris lūdzās.�� Paņemiet labāk kādu dēli vai mietu.
Kad sasniedzām noliktavu, es sadzirdēju pazīstamo dūkoņu. Metala nezvēri sagrieza pēdējās konservu kārbas mūsu zemūdens noliktavā.
��Kukling, mēs esam pagalam!�� es iesaucos.�� Viņi apriju�i visas konservu kārbas.
��Tie�ām?�� viņ� nevarīgi pārjautāja.�� Ko nu lai dara?
��Nezinu. Jūs esat izgudrojis �o ieroci. Jums tas patīk. Tagad izstrebiet, lūdzu, putru, ko pats esat ievārījis!
Apmetis prāvu līkumu, izkāpu krastā. �eit, tumsā, sataustīju smiltīs izmētātus gaļas gabalus, konservētus ananāsus, ābolus un citus pārtikas produktus un noglabāju tos starp krūmiem. Sprie�ot pēc izkaisīto priek�metu skaita, krabji bija visai ra�īgi izmantoju�i nakts stundas. Katrā ziņā man neizdevās atrast nevienu veselu konservu kārbu.
Galu galā mums neatlika nekas cits kā turpināt savu pastaigu ūdenī, pieklājīgā attālumā no krasta.
Kad uzlēca saule, automāti izlīda smiltīs sildīties. Es paspēju ar akmeni sadauzīt paraboliskos spoguļus vismaz pussimtam nezvēru. Tie visi pārstāja kustēties.
Bet tas mūsu stāvokli, diem�ēl, neuzlaboja: �os krabjus aprija citi un pārsteidzo�ā ātrumā izgatavoja jaunus nezvērus. Sadauzīt visas silīcija baterijas man nebija pa spēkam, jo vairākkārt saņēmu stiprus elektriskus triecienus un tas krietni iedragāja manu apņēmību turpināt bezcerīgo cīņu.
�ajā laikā Kuklings vēl arvien stāvēja ūdenī.
Ta�u drīz brāļu kar� uzliesmoja no jauna, un krabji, liekas, pilnīgi aizmirsa in�enieri.
Mēs atstājām kaujas lauku un pārcēlāmies uz salas pretējo pusi. In�enieris bija tā pārsalis no ilgsto�ās peldes, ka vairs nespēja lāgā parunāt, un, atlaidies aug�pēdus, lūdza apbērt viņu ar karstām smiltīm.
Izdarījis to, es devos uz mūsu biju�ās apmetnes vietu, lai atnestu drēbes un provianta paliekas. Tur konstatēju, ka mūsu telts savandīta un izjaukta: pazu du�i smiltīs iedzītie dzelzs mietiņi, bet no brezenta izrauti metala riņķi.
Zem brezenta atradu savas un Kuklinga drēbes. Ta�u arī tās krabji bija pamatīgi apstrādāju�i � visu metala āķī�u, sprād�u un pogu vietā rēgojās audumā izdedzināti caurumi.
Saule svilināja bez �ēlastības, un atceļā pāris rei�u iebridu jūrā, lai izpeldētos. Laika pietika. Varēja mierīgi apsvērt un pārdomāt notiku�o.
Lai nu kā, bet viens bija skaidrs: admiralitātes cerības uz evolūciju nav attaisnoju�ās! Pilnveidotu miniatūrkrabju vietā bija radu�ies neveikli giganti ar milzīgu spēku un palēninātām kustībām. No militārā viedokļa tiem nebija nekādas vērtības�
Jau tuvojos smil�u pauguram, zem kura gulēja naksnīgās peldes nogurdinātais Kuklings, kad līdzenumā aiz krūmiem parādījās gigantisks krabis.
Augumā tas bija lielāks par mani un pārvietojās nevienmērīgiem lēcieniem, vilkdams pa smiltīm savas ārkārtīgi garās darba spīles. Sevi�ķi hipertrofēta bija nezvēra rīkle � darbnīca. Tā aizņēma gandrīz pusi ķermeņa.
�Ihtiozaurs� � tā es domās nosaucu briesmoni, neveikli izspraucās no krūmiem un sāka lēni grozīties uz visām pusēm, it kā pētīdams apvidu. Man krabis nepievērsa ne mazāko uzmanību un, apmetis lielu loku, aizstampāja krastmalas virzienā.
Ja varētu paredzēt, ka briesmonis dosies pie in�eniera, es nekavējoties skrietu viņam palīgā. Bet mehānisma pārvieto�anās trajektorija bija tik nenoteikta, ka sākumā likās � krabis dodas uz jūru. Tikai tad, kad tas, pieskāries ar taustekļiem ūdenim, pagriezās uz in�eniera pusi, es nojautu draudo�ās briesmas.
�Ihtiozaurs� apstājās tie�i virs Kuklinga, un tā garo taustekļu gali uzvandīja smiltis pie pa�as in�eniera sejas.
Nākamajā mirklī tur, kur vēl nupat atradās pauguriņ�, uz�āvās gaisā smil�u mākonis. Kuklings pārbijies pielēca kājās.
Ta�u bija par vēlu. Giganta lokanie taustekļi cie�i aptvēra in�eniera trekno kakla. Kuklings spirinājās gaisā, nevarīgi mētādams rokas un kājas.
Kaut gan ienīdu in�enieri, tomēr nevarēju pieļaut, lai viņ� ietu bojā cīņā ar �o mehānisko riebekli.
Ilgi nedomādams, satvēru vienu no krabja spīlēm un parāvu to. Bet tas bija tikpat veltīgi kā mēģināt apgāzt dziļi zemē ieraktu tērauda cauruli. �Ihtiozaurs� pat nepakustējās.
Tad es uzlēcu viņam mugurā un ieraudzīju bailēs izķēmoto Kuklinga seju.
�Zobi,� man ie�āvās prātā. �Kuklingam ta�u tērauda zobi!..�
Ar pilnu spēku triecu dūri pret saulē zibo�o krabja spoguli.
Nezvērs saļodzījās. Kuklinga zilgansārtā seja ar izvalbītajām acīm atradās da�us centimetrus no robota rīkles. Un �ajā mirklī notika drausmīgais. Elektriska dzirksts pārlēca uz in�eniera pieri un deniņiem. Tad krabja taustekļi pēk�ņi atslāba un dzelzs mēra izgudrotāja smagais ķermenis ar dobju troksni nokrita smiltīs.
Kad apglabāju Kuklingu, uz salas cits citam pakaļ dzinās da�i milzīgi krabji. Ne man, ne in�eniera līķim tie nepievērsa ne mazāko uzmanību.
Es ietinu Kuklinga mirstīgās atliekas teltī un apraku tās ne visai dziļā smil�u bedrē. Apglabādams viņu, nejutu nekāda �ēluma. Manā izkaltu�ajā mutē �irkstēja smiltis. Es lādēju nelaiķi un viņa trakās idejas.
Tad vairākas dienas, nekustīgi gulēdams krastā, lūkojos uz apvār�ņa malu, kur vajadzēja parādīties mūsu �onerim. Laiks ritēja moko�i lēni, un ne�ēlīgā saule, �ķiet, tī�ām nepārtraukti stāvēja man virs galvas.
Lai aizmirstu drausmīgo izsalkumu un slapēs, es centos risināt glu�i abstraktas problēmas. Tā, piemēram, kāpēc mūsu dienās gudri vīri iz�ķie� savu pratu un zinā�anas, lai sagādātu citiem bēdas un postu? Kaut vai tas pats Kuklings� Es biju pārliecināts, ka viņa izgudrojumu varētu izmantot arī cildenam mērķim � metala iegū�anai. Un mehānisko krabju evolūciju varētu virzīt tā, lai �ie automāti neizvirstu par lēniem, neveikliem milzeņiem�
Pēc tam iesākās halucinācijas. Manās iekaisu�ajās smadzenēs gigantisks krabis pārvērtās par milzīgu ūdens tvertni, kuras vāku nekādi nespēju aizsniegt.
Samaņu atguvu tikai uz �onera klāja. Un pats pirmais, ko dzirdēju tur, bija kapteiņa jautājums: �Vai iekraut kuģī dīvaino metala milzeni, kas guļ salas krastmalā?� Atbildēju, ka pagaidām nav nekādas vajadzības to darīt.
�Dzīvi mēro ar darbiem un nevis ar gadiem,� �os vārdus es pirmoreiz dzirdēju, kad iepazinos ar slaveno kosmonautikas veterānu Pāvelu Caru�inu. Toreiz strādāju par in�enieri galvenā starpplanētu raketodroma celtniecībā Kilimand�āro kalnā.
Cilvēki devās kosmosā aiz visda�ādākajiem apsvērumiem. Mani kā in�enieri vilināja nepieredzēti pla�a mēroga jaunbūves. �aru�ins cerēja kaut kur sastapt cilvēkiem līdzīgas būtnes.
�o cerību spārnots, viņ� lidoja uz visattālākajām planētām. Bet pienāca brīdis, kad Saules sistēmā visas planētas bija izpētītas, un iespējams, ka sirmais kapteinis tā arī nodzīvotu mū�a vakaru vasarnīcā pie Kuibi�evas jūras, ja vien toreiz man nebūtu ienākusi prātā doma par infrasarkanām zvaigznēm.
Līdz Saules sistēmas robe�ām gaisma nokļūst apmēram �etrās stundās, bet līdz tuvākajai zvaigznei � �etros gados. Tātad mūs �ķir neiedomājams tuk�uma okeāns. Vai varam būt pārliecināti, ka tas tie�ām ir pilnīgi tuk�s? Vienīgais, ko mēs tīro�i zinām � tur nav spilgtu zvaig�ņu. Ta�u kosmosā ir arī mazas, nespodras zvaigznītes, un tikai divdesmitajā gadsimtā astronomi noskaidroja, ka tās atrodas mums samērā tuvu. Bet vai izplatījumā nevarētu būt vēl daudz vairāk zvaig�ņu, kas nav saskatāmas pat ar visspēcīgākajiem teleskopiem, jo tās jau tik tālu atdzisu�as, ka redzamās gaismas vietā izstaro tikai infrasarkanos starus?
Izklāstīdams �aru�inam visus �os apsvērumus, ar ba�ām vēroju, kā viņa sejā izdziest draudzīgais un reizē mazliet ironiskais smaids. Vai tie�ām es atkal būtu sarunājis aplamības? Ta�u negaidot sirmais kapteinis uzsita man uz pleca.�� Varbūt mēs abi tomēr vēl dosimies kosmosā!
Pēc pusgada Centrālā Mēness observatorija atklāja pirmo infru � spīdekli, kas izstaro vienīgi infrasarkanos starus.
Bez �aru�ina enerģijas un neatlaidības tas neap�aubāmi notiktu daudz daudz vēlāk. Bet viņ� atlika visus darbus un memuārus. Elektroniskā stenografiste vairākus mēne�us rakstīja tikai zinātniskām un sabiedriskām organizācijām, viņa vecajiem draugiem un skolniekiem uz Mēnesi, Marsu un Junonu, uz kosmiskajiem kuģiem, kas devās tālos reisos, vēstules ar lūgumu steidzami organizēt melno sauļu meklē�anu.
īsā laikā infrasarkanos spīdekļus atklāja Liras, Strēlnieka, Mazā Lā�a, �ūskne�a, Tukāna un Teleskopa zvaigznājos. Bet vistuvākais un visinteresantākais spīdeklis atradās Pūķa zvaigznājā. Tā virsmas temperatūra bija plus desmit grādu, un to �ķīra no mums �tikai� septiņas gaismas diennaktis, tas ir, �etrdesmit reizes lielāks attālums nekā līdz Neptunam. Starpplanētu raķete varēja sasniegt �o infru� �etrpadsmit gados.
Pēc gada �ī raķete startēja. Tās apkalpē bija se�i cilvēki � Varencovi, Julda�evi, �aru�ins un es.
Sākumā viss likās interesants. Zeme � milzīgs globuss, kas aizņem pusi no debesīm. �etrkārtīgs smagums, tad brīnumainais bezsvara stāvoklis. Mēness � sve�a, melnbalta pasaule ar bakurētainu seju�
Pēc tam iestājās ikdiena. Trīs metrus gara un trīs metrus plata guļamtelpa. �ūpuļtīkls, galdiņ� un skapis. Aiz starpsienas � mazliet lielāka darba istaba.
Teleskops, vadības pults, aparāti un elektroniskās skaitļo�anas ma�īnas. Tālāk � noliktavas, ma�īntelpa un puskilometru garas degvielu tvertnes. Ja vēlies, vari staigāt, ja ne � uzvelc skafandru un kūleņo izplatījumā. Tad atkal �ūpuļtīkls, galdiņ� un skapis�
Diena ne ar ko neat�ķīrās no nakts: ir dienā, ir naktī elektrisks apgaismojums. Dienā redzamas zvaigznes; tās pa�as zvaigznes spīd arī naktī. Visapkārt klusums un miers. Bet mēs lidojām. Stundas laikā veicām gandrīz pusotra miljona kilometru, diennaktī � trīsdesmit piecus miljonus kilometru. Ieraksts �urnālā: �1. jūnijā �ķērsojām Saturna orbītu. �o notikumu atzīmējām ar goda maltīti.�
Tas ir �aru�ins, kas alla� izdomā visādus svētkus. Viņa uzņēmība un izdoma �ķiet neizsmeļama. Pat raķetē viņam vienmēr pietrūkst laika. Pēc miega � kosmiskā rīta rosme, vismaz stundu; pastāvīgajā bezsvara stāvoklī muskuļi bez vingrinājumiem drīz vien novājinātos. Tad obligātā pastaiga izplatījumā. Raķetes apskate. Darbs pie teleskopa. Pusdienas. Pēc pusdienām �aru�ins divas stundas diktē atmiņas. Tad lasa mikrogrāmatas. Lasī�ana ilgst stundu un ne minūti vairāk. Pa daļai tā, protams, ir rotaļa, bet tai pa�ā laikā � arī cīņa par gara mo�umu. �Rītdiena vienmēr jāgaida ar nepacietību,� tāds ir viņa mīļākais teiciens. Un mēs visi zinām, cik daudz tajā patiesības. Zvaig�ņu kuģa apkalpei vienaldzība nozīmē dro�u nāvi!
Bet no vienaldzības un truluma spēj glābt tikai darbs. Diem�ēl, darba raķetē ļoti maz. Apskate un sīki remonti daudz laika neprasa. Vienīgā nodarbo�anās ir astronomiskie novērojumi. Mēs, piemēram, sastādām zvaig�ņu katalogu: mērām attālumus līdz zvaigznēm.
Lidojums rit vienmuļi: gadiem ilgi nekas nenotiek. Tomēr katastrofa var iestāties kuru katru mirkli. Izplatījums ta�u nav glu�i tuk�s. Tajā sastopami meteorīti, putekļi, pat gāzu mākoņi. Lidojot �ādā ātrumā, tie var radīt nopietnas briesmas. Kosmiskie putekļi lēni sagrau� kuģa segumu, metālā rodas bojājumi, tāpēc kādam no apkalpes jāde�urē.
�īs vientuļo de�ūru stundas panesamas visgrūtāk. Atmiņā parasti uzpeld Zemes ainavas. Gribas paklaiņot pa laukiem un me�iem. Gribas būt ļau�u pūlī � stadionā vai metro stacijā. Domas neviļus kavējas pie mīļotiem, tuviem cilvēkiem.
Tā paiet dienas un mēne�i. Raķetē mēs esam se�i. Katrs no mums de�urē divus, bet guļ �etrus gadus. Miegs, protams, ir mākslīgs; aizmigu�ā ķermeni atdzesē. Tas aiztaupa ļoti daudz kravas. Divas tre�daļas no visa ceļojuma laika apkalpe neēd, nedzer un gandrīz neelpo.
� Pēc �etrpadsmit gadiem beidzot pienāca mirklis, kad saskatījām tum�u aplīti, kas aizsedza vairākus tālus spīdekļus. Mērķis bija sasniegts. Zemes astronomi norādīja mums pareizo virzienu. Bet viņi neparedzēja, ka Pūķa infra izrādīsies par dubultzvaigzni, kas sastāv no divām melnām saulēm, vienas mazākas un mazliet tuvākas, otras � mazliet lielākas un tālākas. �Mazliet�, protams, kosmiskā izpratnē, jo atstatums, kas �ķir abas saules, ir lielāks nekā attālums no Zemes līdz Saturnam.
Mēs visi trīcējām aiz nepacietības, kaut arī centāmies to neizrādīt. Ta�u visnepacietīgākais bija �aru�ins. Viņ� jau laikus gatavoja sazinā�anās līdzekļu arsenālu: gaismas signālus, infrasarkanos pro�ektorus, ģeometrisku figūru kolekciju un pat attēlu ābeci.
Tajā dienā mēs no pa�a rīta iedarbinājām brem�u dzinējus. Pēc daudziem gadiem raķetē atkal izveidojās aug�a un apak�a. Nepiestiprināti priek�meti, kas līdz �im brīvi peldēja gaisā, klak�ķēdami nokrita uz grīdas. Infras tum�ā ripiņa sāka manāmi augt, pamazām izdzē�ot visas apkārtējās zvaigznes. Da�as stundas vēlāk mūsu kuģis it kā apstājās iepretim milzīgai, melnai lodei, uz laiku kļūstot par tās pavadoni.
Ta�u iedomājieties mūsu vil�anos! Infras temperatūra, ko astronomi bija noteiku�i uz plus desmit, patiesībā nepārsniedza mīnus se�us grādus! Vai vērts lidot �etrpadsmit gadus, lai ieraudzītu parastu polāro nakti? �aru�ins bija satriekts. Viņa pēdējais mēģinājums cietis neveiksmi�
�ādos apstākļos tad arī radās doma turpināt ceļojumu un apmeklēt mūsu infras dvīņu māsu.
Pirmajā acumirklī �āds lēmums liekas dabisks. Ta�u kosmosā katram lidojumam ir savs aprēķins. Tur viss atkarīgs no degvielas, ko patērē, tikai paātrinot un bremzējot kuģi. Aizlidot uz otro infru nozīmēja samazināt degvielu krājumu un līdz ar to kuģa ātrumu, tas ir, aizkavēt atgrie�anos vismaz par trim �etriem gadiem. Bet tur, kur atdoti trīsdesmit gadi, ar trim gadiem galu galā varēja nerēķināties�
Gandrīz divpadsmit mēne�us ilga nākamais ceļa posms. Un tad skatu lūkās atkal parādījās melns plankumiņ�, kas pamazām izauga par prāvu lodi. Mēs vēlreiz iedarbinājām brem�u dzinējus un palaidām automātisku izlūko�anas raķeti. Drīz vien uz televizora ekrāna ieraudzījām īstu pērkona negaisu � zibeņus un vēja trenktus mākoņus. Mazliet vēlāk automāts paziņoja: gaisa temperatūra ir divdesmit �etri grādi. Varbūt Zemes astronomi kļūdījās tāpēc, ka sajauca abu infra spīdekļu starus.
Ta�u mēs kaut ko nebijām pareizi aprēķināju�i, jo pēc brī�a mūsu izlūkraķete pazuda. Tad palaidām otru raķeti. Tā apriņķoja infru vairākas reizes. Un atkal televizora ekrāns rādīja mākoņus, lietu un bezgala pla�u ūdens klajumu. Visur � jūra, tikai jūra. Ledu nekur nemanīja. Bet tas arī saprotams: infra tiek apsildīta no iek�ienes, tāpēc klimats uz tās visur vienāds.
Izplatījumā starp zvaigznēm peld milzīga, melna lode. Zvaigznāji ir spilgtāki nekā mūsu debesīs. Tur spīd arī mūsu Saule. Bet mēs neskatāmies uz Sauli, nejūsmojam par zvaig�ņu rakstiem. Mūsu skatieni vērsti uz melno lodi.
��Ko darīsim?�� jautā �aru�ins.�� Vai dosimies atpakaļ?
Jā, vajadzēs atgriezties. Mūsu kuģis spēj nosēsties tikai uz sauszemes�
��Tādā gadījumā atliek viena izeja,�� saka kapteinis.
Mēs neizpratnē lūkojamies cits uz citu. Ai�a, mūsu ārste, pirmā nojau�, ko domājis kapteinis.
��Nekādā gadījumā! � viņa iekliedzas.�� Jūs gribat nolaisties batisfērā?
Visus pārņem satraukums. Nolaisties batisfērā var. Bet kā lai atgrie�as? Automātiskais izlūks no okeāna nespēj pacelties. Batisfēra tur paliks uz mū�īgiem laikiem� Un tajā cilvēks. Mēs nepieļausim,�� Ai�a nepiekāpjas.
Sirmgalvis parausta plecus.
��Jūs, Ai�a, esat medicīnisku aizspriedumu varā. Jums liekas, ka cilvēkam ir tiesības mirt tikai slimības gultā. Mums, astronautiem, ir sava dzīves mēraukla. Mēs mērojam dzīvi ar darbiem un nevis ar gadiem.
��Kam tas vajadzīgs?�� iesaucas Ai�as vīrs.�� Jārīkojas pakāpeniski. Atgriezīsimies mājās un ziņosim. Nākamā ekspedīcija labāk sagatavosies un izpētīs okeānu�
��Nākamā? Kad? Pēc trīsdesmit gadiem?
Toļa Varencovs pieceļas un paziņo, ka ir ar mieru nolaisties batisfērā. Arī es ierunājos par savu kandidatūru.
��Lēmums pieņemts!�� kapteinis pārtrauc mūs, un viņa skarbais tonis nepieļauj iebildumus.�� Netērējiet laiku tuk�iem strīdiem�
Raķetē esam tikai pieci. Stāvam pie skaļruņa, kurā dzirdami dārdi un svilpieni. Infras atmosfēra piesātināta ar elektrību, tāpēc mums grūti uztvert radiosignālus.
Beidzot sadzirdam �aru�ina dobjo basu. Mūsu sirmais kapteinis atkal ir kopā ar mums!
��Nupat izslēdzu pro�ektoru,�� viņ� saka.�� Tumsa nav pilnīga. To nemitīgi pār�ķel īsi, �uburaini zibeņi. Uzliesmojumos redzami plakani mākoņi, tādi pa�i kā uz Jupitera. Gaiss liekas blīvs�
Palaikam trok�ņi noslāpē vārdus un pat veselus teikumus. Tad dzirdamība atkal uzlabojas.
��Atmosfēra kļūst caurspīdīga,�� stāsta �aru�ins.�� Redzu jūru, nelielus, lēzenus viļņus. Krītu lēni. Smagums milzīgs. Pat mēli pakustināt grūti.
Pēk�ņi priecīgs sauciens:
��Putni! Starojo�i putni! Aiz�āvās garām. Vai tad televizors kaut ko tādu pamanītu? Tiem ir apaļas galvas un resns rumpis. Spārni nelieli, trīc. Mazliet atgādina mūsu lidojo�ās zivis�
Skaļ� �ļakstiens, tad klusums.
��Dzirdējāt? Tā ir batisfērā, kas iekrita ūdenī. Sasitos pamatīgi. Bet tam vairs nav nozīmes. Izslēdzu gaismu. Sāku pierast pie tumsas.
Un mazliet vēlāk:
��Grimstu apmēram vienu vai divus metrus sekundē. No jauna ieslēdzu pro�ektoru. Aiz loga ugunīgs viesulis. Cik te daudz visādu sīku radību! Kaut kas līdzīgs mūsu garnelēm. Un, jo dziļāk, jo vairāk.
Bet kas tad tas? Gar�, tum�s ķermenis bez galvas un astes. Valzivs? Kustas ātri un atstāj aiz sevis gai�u strūklu. Gar sāniem gaismekļu līnija. Atgādina kuģa iluminatorus. Vai tā varētu būt zemūdene? �aubos. Un tomēr katram gadījumam signalizēju ar pro�ektoru: divi � divi � �etri, divi � trīs � se�i, divi � divi � �etri.
Nepievērsa man uzmanību. Aizgāja�
Tagad redzu nezvēru. īsts briesmonis � atgādina astoņkāji un reizē bruņurupuci. Protams, astoņkājis tas nav, jo tam ir tikai pieci taustekļi � viens aizmugurē un �etri gar malām. Vienā priek�ējā tausteklī lukturim līdzīgs orgāns. Uz muguras bruņas, acis kā vēzim � kustīgu stobriņu galā�
Nupat pro�ektors sataustīja dibenu. Visapkārt mezglainas, līkas saknes, kas atgādina koraļļus vai jūras lilijas. Biezi stiebri ar kausiņiem lejgalā. Mūsu jūras liliju kausiņi vērsti uz aug�u. Tie cen�as satvert grimsto�u barību. Ko meklē �ie kausiņi? Siltumu? Tie ir augi! Augi bez gaismas? Grūti ticēt. Protams, arī te ir gaisma � infrasarkanā. Bet vai infrasarkano staru enerģijas pietiek organisko vielu sintezē�anai no ogļskābās gāzes?
Esmu iestrēdzis brik�ņos. Tātad man atlicis mazliet laika. Varu mierīgi skatīties. Un, jo ilgāk skatos, jo vairāk pārliecinos, ka tie tomēr ir augi. Lūk, apaļīga zivs ko�ļā kādu stiebru. Barības straume �eit plūst no apak�as uz aug�u. Starojo�ie putni ir pēdējā pakāpe�
Uztvērējā atskan �erkstoņa un dobji sitieni. Ko tas nozīmē?
��Batisfēra sakustējusies,�� �aru�ins ziņo.�� Kāds sagrābis to un velk. Kas īsti � neredzu. Dibens nosveras pamazām lejup. Brik�ņiem nav gala. Savādi! Augi te sakārtoju�ies pareizās rindās, kā augļu dārzā. Kāds milzīgs radījums, lēni pārvietodamies, nogrie� veselas krūmu audzes. Nudien rijīgs nezvērs. Redzu slikti. Kaut kur sānos rāpo �is dzīvais kombains. Priek�ā klin�u grēda. Aizpeldēju tai garām. Melns bezdibenis. Batisfēra grimst arvien dziļāk. Spiediens palielinās. Palieciet sveiki!
Klusums. Un pēk�ņi sauciens:
��Plaisa!!!
Dobji sitieni. Vaidi. Acīm redzot, ūdens iekļuvis kamerā un strūkla ievainojusi kapteini.
Vēlreiz atskan �aru�ina balss:
��Redzu ēkas. Pilsētu. Apgaismotas ielas. Kupolus. Peldo�us torņus. Dīvainus radījumus� Visur viņi� vai tie�ām tie būtu�
Drausmīgs dārdiens. Sāpju kliedziens�
Tad dzirdami tikai atmosfēras traucējumu sprak�ķi.
Dziļā klusumā pieci cilvēki raugās uz melno lodi, kaut gan tajā nekas nav saskatāms pat ar vislielāko teleskopu.
��Pēc trīsdesmit gadiem mēs atgriezīsimies!�� �ukst Toļa Varencovs.
Inspektors atbīdīja bloknotu un teica:
��Sare�ģīta lieta, biedri Lēman. Ļoti sare�ģīta.
��Es tā nedomāju,�� institūta direktors iebilda.
��Nedomājat?
��Nē. Manuprāt, viss ir skaidrs.
��Man �ī lieta, diem�ēl, vel Joti neskaidra,�� inspektors nopūtās.
Direktors palūkojās pulkstenī.
��Piedodiet, biedri Ribņikov, pēc piecām minūtēm man jābūt seminārā�
��Lūdzu. Es tikai gribētu aprunāties ar �o� �personisko laborantu�. Viņa uzvārds, liekas, Gor�inskis?
��Jā, Gor�inskis. Viņam jāierodas kuru katru mirkli�
Direktors aizgāja. �Paviegls tu esi, draudziņ,� inspektors pa�ūpoja galvu. �Bet nekas. Gan pienāks arī tava kārta.� Ta�u direktora kārta vēl nebija pienākusi.
Protams, ja vien Ribņikovs vēlētos, viņ� jau tagad varētu uzrakstīt ziņojumu �Par Centrālā smadzeņu institūta fizikālās laboratorijas vadītāja Andreja Komļina lietu�. Visi dati, kas parasti mēdza interesēt Darba aizsardzības pārvaldi, bija sakopoti. Aparatūras bojājumus, pavir�u vai neprasmīgu rīcību neizdevās konstatēt. Darba dro�ības noteikumi � vismaz �o vārdu parastajā nozīmē � nebija pārkāpti. Bez tam profesors Komļins izdarīja savus eksperimentus slepeni. Neviens institūta līdzstrādnieks, ieskaitot Komļina �personisko laborantu�, par tiem, acīm redzot, nekā nezināja.
Formulēt secinājumus �ādos apstākļos nebija grūti.
Tomēr pavir�i secinājumi inspektoru nespēja apmierināt. Ilggadīgā pieredze lika viņam nojaust, ka aiz neizprotamā nelaimes gadījuma slēpjas neparasts atklājums.
� Pirms trim mēne�iem Centrālā smadzeņu institūta fizikālā laboratorija bija saņēmusi ierīci neitrīno izstarojuma kūlī�u radī�anai. Ar to tad arī sākās notikumi, kuriem institūta vadītāji savlaicīgi nepievērsa uzmanību un kuri galu galā noveda pie smagas nelaimes.
Tai pa�ā laikā � tūlīt pēc neitrīno ģeneratora saņem�anas � profesors Komļins negaidīti uzticēja visus plānā paredzētos pētījumus savam vietniekam, bet pats ar laborantu Gor�inski ieslēdzās ģeneratora telpā. Ko viņi tur darīja, kļuva zināms tikai nesen, kad Komļins nolasīja lielisku referātu par neitrīno akupunktūru, kas būtībā iezīmēja glu�i jaunus ceļus medicīnā. Ta�u vēl pirms tam profesors vairākkārt bija izraisījis savu līdzstrādnieku izbrīnu.
Kādu dienu viņ� ieradās laboratorijā ar kaili noskūtu galvu. Pats par sevi �is fakts varbūt neizpelnītos sevi�ķu ievērību, ja vien stundu vēlāk no ģeneratora telpas nebūtu izskrējis Gor�inskis un, pa ceļam apgāzdams mēbeles, meties tie�i uz aptiekas skapīti, izrāvis no tā sterilizētu marles saiti un tikpat steidzīgi devies atpakaļ. Lai cik strauji tas notika, viens no laboratorijas darbiniekiem tomēr bija paguvis saskatīt blakusistabā profesoru, kam stipri asiņojusi kreisā roka�
Apmēram mēnesi vēlāk institūta jaunākais zinātniskais līdzstrādnieks Vedeņejevs satika Komļinu vientuļā parka alejā. Laboratorijas vadītājs sēdējis uz sola un, palaikam ieskatīdamies biezā grāmatā, pusbalsī kaut ko murminājis. Pēk�ņi profesors aizcirtis grāmatu, pasniedzis to Vedeņejevam un palūdzis uz labu laimi at�ķirt kādu lappusi. Kad Vedeņejevs to izdarīja, Komļins uzmetis lappusei a�u skatienu un skaidrā, skanīgā balsī sācis runāt.
Pagāja krietns brīdis, iekams Vedeņejevs attapās un saprata, ka profesors lasa no galvas. Komļins nebija izlaidis vai sajaucis nevienu vārdu!..
Tomēr vēl dīvaināki �ķita notikumi, kas risinājās institūtā burtiski da�as stundas pirms nelaimes gadījuma.
Tajā vakarā Komļins bija lieliskā omā. Jautrs un asprātīgs kā reti kad, viņ� apņēmās nodemonstrēt Gor�inskim un trim laborantēm � Ļenai, Dusjai un Katjai � da�us burvju trikus.
� Ļeno�ka,�� viņ� sacīja,�� es tūlīt uzminē�u, ko tu paslēpsi galda atvilktnē.
No trim priek�metiem Komļins uzminēja divus. Dusjai radās aizdomas, ka viņ� paslepus tomēr skatījies, un meitene sāka viņu izsmiet. Tad profesors apgalvoja, ka bez jebkādām kustībām nodzēsīs dego�u sērkociņu. Dusja nekavējoties nolēma pārbaudīt to. Viņa nostājās istabas kaktā � desmit soļu no Komļina un iededzināja sērkociņu. Bet sērkociņ�, tikko uzliesmojis, nodzisa. Visi izbrīnīju�ies palūkojās uz profesoru.
��Jums nu gan ir plau�as!�� viena no laborantēm sajūsmā iesaucās.
Pēc tam Komļins palūdza, lai viņam ar kabatas lakatu aizsien muti. Kad tas bija izdarīts, Dusja uzrāva sērkociņu, un atkal sērkociņ� tai pa�ā mirklī nodzisa.
Skatītāju izbrīnai vairs nebija robe�u. Bet Komļins smiedamies norāva apsēju, sameklēja volframa spirālīti un, cie�i uzlūkodams, nolika to uz galda. Spirāle jocīgi iedrebējās un kā dzīva sāka rāpot pa stiklu. Visi, protams, bija ārkārtīgi pārsteigti, un Gor�inskis uzplijās profesoram, lai izstāsta, kā to dara. Ta�u Komļins kļuva nopietns un lūdza uzdot viņam sareizināt da�us vairākzīmju skaitļus.
��Varbūt pareizināsiet se�simt piecdesmit �etri ar divsimt trīsdesmit vienu un vēl ar se�padsmit��� Katja bikli ieminējās.
��Pierakstiet!�� Komļins sasprindzinātā balsī pavēlēja un ātri noskaitīja: � �etri � astoņi � viens � septiņi � viens � �etri � divi� No labās uz kreiso.
Neteicis vairs ne vārda, viņ� iegāja ģeneratora telpā un aizcirta durvis. Labu laiku visi klusēja. Profesors nez kādēļ pēk�ņi bija licies bāls un noguris. Bet tad Gor�inskis paziņoja, ka uzdevums atrisināts pa reizi. Tie�ām, ja nosauktos ciparus lasīja no labās puses uz kreiso, tad iznāca divi miljoni �etri simti septiņpadsmit tūksto�i simt astoņdesmit �etri!
Meitenes tovakar strādāja laboratorijā līdz pulksten desmitiem, un Gor�inskis viņām palīdzēja. Komļins ārā vairs nerādījās. Bet nākamajā rītā ātrās palīdzības ma�īna aizveda viņu uz slimnīcu�
Komļina trīs mēne�u ilgā darba oficiālais rezultāts bija ārstniecības metode, kas balstās uz smadzeņu apstaro�anu ar neitrīno kūlī�iem. Sī metode pati par sevi, bez �aubām, ir ļoti interesanta. Bet kāds gan tai sakars ar Komļina savainoto roku? Kāds sakars ar viņa fenomenālo atmiņu, ar visiem �ai vakarā demonstrētajiem trikiem?
��Slēpa� No visiem slēpa��� inspektors murmināja.�� Nebija pārliecināts? Vai arī baidījās sagādāt biedriem nepatik�anas? Sare�ģīta, ļoti dīvaina lieta�
Uz televizora ekrāna parādījās sekretāres seja.
��Piedodiet, biedri Ribņikov,�� sekretāre sacīja.�� Ieradies biedrs Gor�inskis.
Atbrīvodams ceļu institūta direktoram, kabinetā sāniski iespraucās prāva auguma melnmatis rūtainā kreklā ar uzrotītām piedurknēm. Kaut gan ienācēja pakausi varēja redzēt tikai īsu mirkli, inspektors paspēja ievērot taiJUdivus apaļus plikumus. Tad rūtainā krekla īpa�nieki pagriezās, un inspektors ieraudzīja padrūmu seju, ko rotāja nelielas, kuplas ūsas.
Direktors apsēdās pie loga. Gor�inskis nostājās inspektora priek�ā.
��Lūdzu��� inspektors norādīja uz krēslu.
��Paldies,�� laborants apsēdās, nolika lielās, sastrādātās plaukstas uz ceļiem un aizdomīgi pablenza uz klāteso�ajiem.
��Gor�inskis?�� inspektors jautāja.
��Aleksandrs Gor�inskis.
� Ļoti patīkami. Ribņikovs, Darba aizsardzības pārvaldes inspektors.
��Prie-cājos,�� Gor�inskis uzsvērti stiepa balsienus.
��Ja nemaldos, Komļina �personiskais� laborants?
��Nezinu, kā �āds tituls jāsaprot. Es esmu Centrālā smadzeņu institūta fizikālās laboratorijas darbinieks.
Inspektors pa�ķielēja uz direktoru, kura acu kaktiņos, �ķiet, iedzirkstījās sarkastisks smīns.
��Tā, � Ribņikovs sacīja.�� Ar ko jūs nodarbojāties pēdējos trīs mēne�us?
��Ar neitrīno akupunktūru.
��Vai nevarētu sīkāk?
��Ir referāts,�� Gor�inskis kā skaldit noskaldīja.�� Tur viss uzrakstīts.
��Un tomēr es palūgtu jūs mazliet sīkāk pastāstīt par savu darbu,�� inspektors ļoti mierīgi teica.
Da�as sekundes viņi uzlūkoja viens otru. Pēc tam laborants lēni piemiedza acis.
��Kā vēlaties,�� viņ� noducināja.�� Var arī sīkāk. Laboratorijā tika pētīta koncentrētu neitrīno kūlī�u iedarbība uz galvas smadzeņu balto un pelēko vielu, kā arī uz izmēģinājuma dzīvnieku organismu visumā. Vienlaikus ar patoloģisku un citu izmaiņu reģistrē�anu tika izdarīti biostrāvu mērījumi, kā ari neiroglobulīna un neirostromīna relatīvo daudzumu analizēs�
�Nu, pagaidi tikai, gan es tev rādī�u�� inspektors klusībā nodomāja.
��Sakiet, biedri Gor�inski,�� kas jums īsti noticis ar rokām?�� viņ� jautāja, negaidīti pāriedams uzbrukumā.
Gor�inskis neviļus sakustējās, it kā gribētu paslēpt saskrambātās, rētām pārklātās rokas, ta�u tūdaļ pat nomierinājās un tikai sa�ņaudza milzīgās dūres.
��Pērtiķis saskrāpējis�
��Jūs eksperimentējāt ar dzīvniekiem?
��Jā, es eksperimentēju tikai ar dzīvniekiem,�� Gor�inskis atbildēja, tikko manāmi uzsvērdams vardu �es�.
��Kas notika ar Komļinu pirms diviem mēne�iem?�� inspektors turpināja uzbrukt.
Gor�inskis paraustīja plecus.
��Neatceros.
��Es jums atgādinā�u. Komļins savainoja roku� Kā tas notika?
��Savainoja, un diezgan!�� Gor�inskis atcirta.
��Gor�inski!�� direktors brīdino�i iesaucās.
��Tā, tā, � inspektors pa�ūpoja galvu.�� Jūs laikam esat pārliecināts, ka gribu no jums izspiest atzī�anos, kas varētu kaitēt Komļinam� vai jums, vai arī kādam citam. Patiesībā viss izskaidrojams daudz vienkār�āk. Es diem�ēl esmu radiooptiķis un nevis fiziologs. Tomēr pavir�i spriest es nedrīkstu. Un �ajā darbā neesmu iecelts, lai fantazētu� Bet, tiklīdz jums kaut ko jautā, jūs uzvedaties kā histēriska vecmeita. Kaunieties!
Iestājās klusums. Un pēk�ņi direktors saprata, kur slēpjas �ī neatlaidīgā cilvēka spēks. Acīm redzot, to saprata arī Gor�inskis.
��Ko jūs vēlaties zināt?�� viņ� aizsmaku�ā balsī vaicāja.
��Kas ir neitrīno akupunktūra?
��Tā ir profesora Komļina ideja. Da�u smadzeņu garozas iecirkņu apstaro�ana ar neitrīno kūlī�iem izraisa, jeb pareizāk, krasi pastiprina organisma preto�anās spējas. Aplipināti vai saindēti suņi izveseļojās pēc divām trim procedūrām. Te ir zināma līdzība ar adatu terapiju � seno ķīnie�u ārstniecības metodi. Tikai adatu �ajā gadījumā aizstāj neitrīno kūlītis. Līdzība, protams, tīri ārēja�
��Bet metodika?�� jautāja inspektors.
��Dzīvnieka galvu noskuj un pie ādas piestiprina īpa�us piesūcekņus � nelielas ierīces neitrīno kūlī�u fokusē�anai. Precīzi notēmēt un virzīt �os staru kūlī�us ir ļoti grūti. Bet vēl grūtāk bija atrast tos smadzeņu garozas iecirkņus un punktus, kas ļauj pastiprināt organisma preto�anās spējas vēlamajā virzienā.
��Un kādas slimības tādējādi var ārstēt?
Gor�inskis brīdi svārstījās.
��Daudzas. Profesors Komļins uzskata, ka neitrīno akupunktūra mobilizē mums vēl nezināmus organisma spēkus.
��Labi, biedri Gor�inski. Esmu jums ļoti pateicīgs. (Gor�inskis greizi pasmīnēja.) Bet tagad, lūdzu, pastāstiet, kā jūs atradāt Komļinu. Jūs ta�u, liekas, bijāt pirmais, kas viņu ieraudzīja�
��Jā, es biju pirmais. No rīta ierados darbā. Andrejs Andrejevi�s sēdēja� pie galda�
� Ģeneratora telpā?
� Jā, ģeneratora telpā. Uz galvas viņam bija piesūcekņu aptvere. Ģenerators darbojās. Man likās, ka Andrejs Andrejevi�s miris. Es izsaucu ārstu�
Gor�inska balss aizlūza. Tas bija tik negaidīti, ka inspektors brīdi vilcinājās, iekams uzdeva kārtējo jautājumu.
��Un jūs nezināt, kādu eksperimentu Komļins toreiz izdarīja?
��Nezinu. Uz galda atradās laboratorijas svari. Turpat gulēja divas sērkociņu kastītes. No vienas sērkociņi bija izbiru�i�
��Pagaidiet!�� inspektors iesaucās.�� Sērkociņi� Kāds tam sakars ar sērkociņiem?
��Sērkociņi,�� Gor�inskis turpināja,�� bija salīmēti pa diviem un trim kopā. Vienā svaru kausiņā bija iemesti se�i. Turpat uz galda atradu papīra lapu ar skaitļiem. Profesors Komļins bija svēris sērkociņus. Tas ir neap�aubāmi. Es pats to pārbaudīju. Skaitļi saskan.
��Sērkociņi��� inspektors murmināja.�� Kādam eksperimentam tie noderēja? To es gribētu zināt� Ko jūs par to domājat?
Gor�inskis klusēja.
��Vai nekad neesat ievērojis, ka profesors Komļins prot ātri risināt galvā matemātiskus uzdevumus? Es domāju � pirms tās dienas, kad viņ� rādīja jums savus trikus.
��Nē, � sacīja Gor�inskis.�� Nekā tamlīdzīga neesmu ievērojis. Tā. Un tagad jūs zināt visu, ko zinu es�
��Tādā gadījumā varat būt brīvs,�� inspektors strupi nobeidza sarunu.
Gor�inskis piecēlās un neatskatīdamies izgāja. Ribņikovs vēlreiz pievērsa uzmanību laboranta pakausim, kur dīvainā kārtā iezīmējās nevis viens, bet divi nelieli plikumi.
��Sakiet, biedri Lēman,�� vai neitrīno akupunktūra nevar kaitīgi ietekmēt psihi?�� inspektors jautāja.
��Komļins apgalvoja, ka tas esot izslēgts,�� direktors teica un brīdi vēlāk piemetināja: � Gor�inskis �odien vairs nevarēs strādāt. Diezin vai tā vajadzēja�
��Tikai tā! � inspektors atcirta.�� Un varbūt vēl stingrāk� Bez tam, piedodiet, biedri Lēman, cik plikumu pakausī, pēc jūsu domām, var būt normālam cilvēkam? Un tad vēl �īs rētas� Neko teikt, profesora cienīgs skolnieciņ�!
��Cilvēki mīl savu darbu��� direktors mēģināja iebilst.
Da�us mirkļus inspektors, sakodis zobus, uzlūkoja sarunu biedru, tad sacīja:
��Slikti viņi to mīl! Un arī jūs �os cilvēkus nemīlat. Mēs esam bagāti. Valsts dod jums aparatūru, izmēģinājuma dzīvniekus � jebkurā daudzumā� Strādājiet, meklējiet, pētiet! Bet neesiet vieglprātīgi, neriskējiet ar cilvēka dzīvību! Mūsu apstākļos tam nav nekāda attaisnojuma!
��Lūdzu, neaizmirstiet, ka mūsu institūtā tas ir pirmais gadījums�
��Jūsu institūtā� Bet citos? Un uzņēmumos? Komļins � astotais pēdējā pusgadā! Barbarisms! Barbariska varonība! Cilvēki pa�i lien automātiskās raķetēs, automātiskos batiskafos, atomu reaktoros��� viņ� piespiestHpfsmaidīja.�� Meklē īsākos ceļus uz patiesību, cen�as iespējami ātrāk pieveikt dabu un nereti iet bojā� Lūk, jūsu Komļins � astotais! Vai tad to var pieļaut, profesor Lēman?
��Zināmos apstākļos tas ir neizbēgami. Atcerieties kaut vai ārstus, kas pa�i sev iepotēja koleru un mēri! Starp citu,�� direktors pēk�ņi mainīja sarunas temu,�� esmu devis rīkojumu atvērt Komļina seifu. Man atnesa viņa piezīmes. Domāju, ka arī jums būs interesanti iepazīties ar tām.
��Protams, protams,�� inspektors tūlīt piekrita.
��Diem�ēl �ajās piezīmēs izmantota pārāk� hm, hm� speciāla terminoloģija. Es tās jau pār�ķirstīju un baidos, ka jums vienam būs grūti� Ja vēlaties, pamēģinā�u �ovakar sastādīt konspektu�
Inspektors pateicās. Varbūt Komļina piezīmes tie�ām palīdzēs viņam tikt pie skaidrības? Viņ� iztēlojās laboratoriju, kur profesors svēra sērkociņus. Nē, tā nav akupunktūra! Tas ir kaut kas pilnīgi jauns! Komļins, acīm redzot, neticēja pats sev, ja slēpa �os eksperimentus pat no tuvākajiem līdzstrādniekiem.
Atvadījies no direktora, Ribņikovs smagi piecēlās. Viņ� gāja nesteigdamies. �āds temps atbilda, pirmkārt, viņa vecumam, otrkārt � ieradumam, tre�kārt � steigties viņam nejāva klibā kāja.
�Sūrst vecās brūces,� inspektors nodomāja, lēni klibodams pa institūta tuk�ajiem gaiteņiem.
Nakamajā rīta, kad ārsti, kuriem joprojām vel nebija izdevies noskaidrot Komļina slimības cēloņus, ar prieku konstatēja, ka slimniekam pakāpeniski kļūst labāk, Ribņikovs un Lēmans atkal satikās direktora kabinetā. Inspektors turēja uz ceļiem bloknotu, bet direktors bija izlicis uz galda profesora piezīmes � rokrakstus, diagramas un rasējumus.
Direktors runāja ātri. Inspektors klausījās, un notikumu kopsakars kļuva viņam aizvien skaidrāks. Lūk, ko viņ� uzzināja.
� Tā nebija nejau�ība, ka profesors Komļins sāka eksperimentus ar smadzeņu apstaro�anu. �ajā virzienā līdz �im bija darīts samērā maz. Iegūt praktiski izmantojamus neitrīno kūlī�us cilvēki iemācījās tikai nesen, un, saņēmis jauno aparatūru, Komļins nolēma to nekavējoties izmēģināt.
Lielas enerģijas starojums, kā zināms, izjauc vielas molekulāro struktūru. Tas būtībā sagrauj smadzenes un tāpēc spēj izraisīt organismā tikai slimīgas pārmaiņas. Cita lieta � neitrīno, kam nav elektriskā lādiņa un miera masas. Komļins cerēja, ka �īs daļiņas neizjauks smadzeņu struktūru, bet, mēreni kairinot tās, ļaus atklāt jaunas likumsakarības nervu sistēmas darbībā. Izmēģinājumi spo�i apstiprināja Komļina paredzējumu.
� �ajās piezīmēs es vēl daudz ko nesaprotu,�� direktors uz brīdi pārtrauca savu stāstījumu,�� bet da�am labam secinājumam vienkār�i nespēju ticēt. Tāpēc runā�u tikai par galveno � to, kas zināmā mērā var apgaismot nelaimes cēloņus. Lai gan, patiesību sakot, arī tas skan diezgan neticami�
Eksperimentēdams ar dzīvniekiem, Komļins izdarīja atklājumu, kas drīz vien ļāva viņam izstrādāt neitrīno akupunktūras metodi. Kāds izmēģinājuma pērtiķis nejau�i bija ievainojis ķepu. Brūce sadzija neparasti ātri. Tikpat ātri dzīvnieka plau�ās izzuda tum�ie plankumi � tuberkulozes pēdas, kas tik raksturīgas pērtiķiem mērenajā klimatā.
Savā referātā Komļins izteica minējumu, ka cilvēka un dzīvnieku organismos apslēpti līdz �im nezināmi dziednieciski spēki. Turpat viņ� izklāstīja programu pakāpeniskai pārejai no eksperimentiem ar dzīvniekiem uz eksperimentiem ar cilvēkiem. �īs programas īsteno�anā bija paredzēts iesaistīt daudzus ievērojamus ārstus un psihologus. Bet�
Inspektora aizdomas apstiprinājās. Profesoru Komļinu nodarbināja arī cita problēma. Izrādās, ka organisma dziedniecisko spēku aktivizācija nebija vienīgais smadzeņu apstaro�anas rezultāts. Apstarotie dzīvnieki palaikam uzvedās ļoti neparasti. Tiesa, ne vienmēr un ne visi. Tie, kurus ārstēja īsu laiku, savā uzvedībā neat�ķīrās no citiem, neapstarotiem dzīvniekiem. Ta�u �mīluļi�, kas bie�i piedalījās eksperimentos, ne vienu reizi vien sagādāja pētniekiem pārsteigumus. Un tur, kur laborants Gor�inskis saskatīja tikai jocīgus ctabas untumus, liela zinātnieka intuīcija rādīja Komļinam ceļu uz jauniem atklājumiem.
Suns Ģenerators pēk�ņi bez jebkāda redzama iemesla sāka demonstrēt akrobātiskus trikus, kurus neviens tam nebija mācījis: staigāja uz priek�kājām, meta kūleņus, �sasveicinājās� un vispār uzvedās ļoti dīvaini.
Reiz pēc kārtējā eksperimenta Gor�inskis atskrēja pie Komļina un, kliegdams �ātrāk, ātrāk!�, aizvilka viņu uz vivārija pērtiķu nodaļu. Vienā no būriem sēdēja gamadrils un ko�ļāja banānu. Ne gamadrilā, ne arī banānā nekā neparasta nebija, tomēr Gor�inskis un sargs vienprātīgi apgalvoja, ka nupat redzēju�i kaut ko patiesi fantastisku. Proti, gamadrils ar manāmu interesi vērojis papīra gabaliņu, kas lēni pārvietojies pa grīdu viņa virzienā. Tad gamadrils izstiepis ķepu, un �ajā brīdī Gor�inskis aizskrējis pēc Komļina. Sargs vēl zināja teikt, ka pērtiķis papīru norijis, katrā ziņā kamerā atrast to neizdevās�
��Lūk, ko profesors Komļins uzrakstījis sakarā ar �o notikumu,�� sacīja direktors, pasniegdams inspektoram rokraksta lapu.
�Vai tā būtu halucinācija? Bet halucinācija ar gamadrila līdzdalību jau pati par sevi ir glu�i neiespējama. Un tomēr te kaut kas ir! Ar visiem �iem dzīvniekiem � suņiem un pērtiķiem � ne pie kādas skaidrības netik�u. Vajadzēs mēģināt pa�am��
Un Komļins sāka rīkoties. Uzzinājis par to, Gor�inskis nekavējoties sekoja profesora priek�zīmei. Liekas, �ajā sakarā abi pat sastrīdējās. Beigu beigās Gor�inskis apsolīja vairs neeksperimentēt, bet Komļins � izmēģināt tikai vienkār�us un ļoti īslaicīgus apstarojumus.
��Komļina piezīmēs,�� direktors turpināja,�� diem�ēl saglabājies pārāk maz datu par viņa eksperimentu pārsteidzo�ajiem rezultātiem. Piezīmes kļūst aizvien aprautākas. Var just, ka profesoram bie�i vien pietrūcis vārdu, lai aprakstītu savas izjūtas un iespaidus.
Da�as rindas Komļins veltījis neparastajai atmiņai, ko viņ� ieguvis pēc kāda izmēģinājuma: �Man pietiek paskatīties uz priek�metu tikai vienu vienīgu reizi, un pēc tam, aizvēris acis, es ilgi redzu to visos sīkumos. Tas attieca�klab uz literāriem tekstiem, kā uz matemātiskām tabulām. Kolosālas iespējas!�
Piezīmēs sastopami arī vispārīgākas dabas apsvērumi. �Atmiņai, domām un refleksiem,� rakstīja Komļins, �ir noteikts, kaut arī pagaidām vēl nezināms, materiāls pamats. Tā ir ābece. Neitrīno kūlītis, ielauzdamies �ajā pamatā, acīm redzot, pārveido to un rada jaunu atmiņu, jaunas domas un jaunus refleksus.�
Visinteresantākajam, vissensacionālākajam Komļina atklājumam bija veltītas rokraksta pēdējās lappuses. Direktors pasniedza tās Ribņikovam.
�Ar gribas piepūli vien,� inspektors lēni burtoja, �cilvēks pat nespēj atvērt acis. Vajadzīgs muskulis. Nervu sistēma dod impulsu un ne vairāk. Bet �ī niecīgā impulsa pietiek, lai iedarbinātu muskuli, kas spēj pārvietot desmitiem kilogramu! Nervu sistēma � deglis pulvera pagrabā. Muskulis � pulveris. Muskuļa sarau�anās � sprādziens.
Mēs zinām, ka domā�anas process pastiprina smadzeņu biostrāvas. Jau tas vien, ka �īs strāvas var reģistrēt, nozīmē, ka domā�anas process ir materiāls un tie�i ietekmē matēriju. Lieliski! Ta�u ne visai saprotami. Elektromagnētiskā lauka intensitāte pieaug. Muskulis attīstīts. Bet kā to vadīt?�
Iznāk! Volframa spirālīte vakuuma kolbā. Piekārta ar neilona dziedziņu. Svars � 4,732 grami. Uzlūkoju �o spirālīti, un tā novirzās no vertikālā stāvokļa par piecpadsmit grādiem. Ģeneratora re�īms��
��Es runāju ar Gor�inski,�� iestarpināja direktors.�� Viņ� pats redzējis �o vakuuma kolbu ar spirālīti. Pēc tam aparāts pazudis. Komļins to, acīm redzot, izjauca.
�Smadzeņu muskulis darbojas.� Inspektors lasīja tālāk. �Interesanti, ar �domas piepūli� es nespēju pacelt nevienu priek�metu. Tikai pārbīdīt. Un arī ne pēc sava ieskata. Sērkociņus un papīru � vienmēr pa labi. Metālu � pret sevi. Vislabāk veicas ar sērkociņiem. Kāpēc?
Esmu pārliecināts, ka iespējas �ajā ziņā ir milzīgas. Nepiecie�ams sistemātisks treniņ� un īpa�s smadzeņu vielas kairinājums. Pienāks laiks, kad cilvēks pratīs rēķināt galvā ātrāk par jebkti? elektronu ma�īnu un da�ās stundās vai pat minūtēs varēs apgūt veselu augstskolas kursu�
Tas viss tomēr drausmīgi nogurdina. Galva plīst vai pu�u. Lai izturētu, nemitīgi jāpalielina apstarojuma devas. Kaut tikai nepārpūlētos! �odien strādāju ar sērkociņiem.�
Izlasījis pēdējo ierakstu, inspektors pievēra acis. Jā, profesora Komļina pētījumi dro�i vien nesīs cilvēkiem bagātus augļus. Bet tas būs kādreiz. Turpretim �odien Komļins guļ slimnīcā!
Inspektors atvēra acis. Viņa skatiens nejau�i atdūrās pret to vietu Komļina piezīmēs, kur bija rakstīts: �� ar visiem �iem dzīvniekiem � suņiem un pērtiķiem � ne pie kādas skaidrības netik�u. Vajadzēs mēģināt pa�am�� Varbūt Komļinam tomēr taisnība?
Nē, Komļins rīkojās nepareizi. Divkārt nepareizi! Viņ� nedrīkstēja uzņemties tādu risku un, ja jau uzņēmās, tad nekādā gadījumā nedrīkstēja to darīt viens. Visa Komļina rīcība patiesībā bija rotaļa ar nāvi� Jūs, profesor Lēman, to negribat saprast. Jūs, liekas, pat apbrīnojat Komļinu. Un par to jums, bez �aubām, nāksies atbildēt!
��Varam rakstīt izmeklē�anas aktu. Nelaimes cēloņi noskaidroti!�� inspektors skaļi secināja.
��Jā. Nelaimes cēlonis tagad zināms,�� direktors domīgi piebilda.�� Komļins pārpūlējās, cenzdamies pacelt se�us sērkociņus.
Lēmans un Ribņikovs lēni tuvojās helikopteru stāvvietai. Direktors �ķita izklaidīgs un nekādi nespēja pielāgoties inspektora soļu nevienmērīgajam ritmam. Atvadījies no direktora, Ribņikovs ar pūlēm ierausās kabīnē.
��Sūrst vecās brūces,�� viņ� nomurmināja. �ajā mirklī pie helikoptera pieskrēja Gor�inskis.
Izspūris kā vienmēr, viņ� tomēr nelikās �oreiz tik drūms.
��Andrejam Andrejevi�am jau ievērojami labāk,�� laborants aizelsies paziņoja.�� Pēc mēne�a viņ� būs vesels.
��Zinu,�� inspektors atbildēja un, apmierināti nokrekstējies, atlaidās mīkstajā sēdeklī.
Ari lidotājs taisījās ieņemt savu vietu.
��Vai rakstīsiet ziņojumu?�� Gor�inskis vaicāja.
��Rakstī�u!
��Tā-ā��� Gor�inskis pakustināja ūsas, tad negaidot izaicino�i jautāja: � Sakiet, lūdzu, vai jūs neesat tas pats Ribņikovs, kas se�desmit astotajā gadā, negribēdams gaidīt, kamēr atsūtīs automātus, Kustanajā patvarīgi izlādēja kaut kādus bīstamus spridzekļus?
��Gor�inski!�� direktors bargi iesaucās.
��� Un tad jums vēl atgadījās tā nelaime ar kāju�
��Izbeidziet, Gor�inski!
Inspektors neatbildēja. Viņ� dusmīgi sarauca uzacis, aizcirta kabīnes durtiņas, tad novērsās un negaidīti� pasmaidīja. Bet profesors Lēmans un laborants Gor�inskis, atlieku�i galvas, vēl ilgi sekoja sudrabainajai vabolei, kas, dobji dūkdama, pacēlās pāri institūta baltsārtās augstceltnes jumtam un pazuda zilajās vakara debesīs.
Izlūkraķete bija nolaidusies sausā, akmeņainā līdzenumā. Kajītē valdīja krēsla. Visapkārt � ne skaņas. Tad pēk�ņi noklik�ķēja televizofons un uz ekrāna parādījās zvaig�ņu kuģa de�urants.
��Kapteini Viņi atkal raidīja� Mums izdevās pierakstīt. Tūlīt demonstrē�u jums ierakstu�
Antons Novāks un Sandro Rīds, liekas, pat aizturēja elpu. Ekrānā iezīmējās sare�ģītu līniju jūklis. Pēc brī�a līnijas pazuda un to vietā kļuva redzama Novaka iegarenā, grimases izķēmotā seja.
��Tas bija vakar, kad viņu �torpēda� piķēja� Es paskatījos uz aug�u,�� kapteinis murmināja.�� Re, arī tevi rāda!
Uz ekrāna, tikpat pārvērsti, pavīdēja Sandro Rīda vaibsti. Tiem sekoja Maksima Liho, Patrika Lou un Jūlija Torenas attēli. Vēlreiz iezaigojās neizprotamie grafiskie simboli, un mirkli vēlāk ekrāna kvadrātā ielidoja �torpēda�. Varēja skaidri iz�ķirt �etrus asos konusus priek�galā un trīs astes ribas, kas atgādināja lielkalibra bumbas stabilizatoru.
��Novēro mūs��� Sandro īgni piezīmēja.�� Bet kāpēc viņi pa�i nerādās? Kur viņi dzīvo? Kas viņi tādi ir? Saki, Anton,�� vai jums arī pirmajā ekspedīcijā neizdevās viņus ieraudzīt?
��Nē. Mēs redzējām tikai �torpēdas�. Starp citu, �ie aparāti toreiz vairāk atgādināja lidma�īnas. Tiem bija spārni. Un planētai toreiz bija atmosfēra. Skaisti, zaļgansārti saulrieti� Kā atmosfēra varēja pazust da�u gadu desmitu laikā? Nesaprotami!
5ajā mirklī pie apvār�ņa uzlēca iesārta, �ilbino�i spo�a zvaigzne. Pa iluminatoru kajītē ieplūda spilgta gaisma.
Novāks pakratīja galvu un piecēlās.�� Laiks, Sandro! Celies, iesim vākt minerālu paraugus!
Novāks un Rīds rāpoja pa klin�aino līdzenumu, kas planētas ātrās rotācijas dēļ �ķita slīpi paceļamies pret debesīm. Antona ķiverē iedegās zvaig�ņu kuģa raidstacijas izsaukuma signāls.
��Kapteini � viņ� sadzirdēja Lo Vēja dziedo�o balsi.�� Vai dzirdat? Mums te radusies ideja�
��Dzirdu, dzirdu! Kas tā par ideju?
��Tai pa�ā viļņu diapazonā, kurā uztvērām planētas iemītnieku signālus, mēģināsim pārraidīt savu teleinformāciju. Varbūt tādējādi izdosies nodibināt sakarus�
��Tas ir prātīgi. Bet ko īsti jūs viņiem raidīsiet?
��Ziņas par Saules sistēmu, par Zemi, mūsu celtnēm, zinātniskajiem pētījumiem� Torena ierosina parādīt mūsu mākslu. Protams, vajadzēs raidīt paātrinātā ritmā, citādi viņi diezin vai spēs kaut ko uztvert.
��Tā� � Novāks piepe�i apstājās.�� Pagaidiet� Informāciju par Saules sistēmu un tās koordinātēm neraidiet. Pārējo varat mēģināt.
��Kāpēc, Anton?�� sarunā iejaucās Sandro.�� Vajag ta�u paskaidrot Viņiem, no kurienes mēs esam ieradu�ies.
��Nē, nevajag!�� Novāks atcirta.�� Vēl nav zināms, kas viņi ir� Lo Vej, jūs sapratāt?
��Jā, kaptein! Tas būtu viss. Mēs sāksim montēt kinogramu�
��Tagad mazliet atpūtīsimies.�� Novāks atlaidās uz kāda klin�u bluķa un pavērās apkārt.
��Tie�ām, dīvaina planēta,�� Sandro domīgi novilka, apsēdās kapteinim blakus un� sastinga.�� Anton, skaties, �torpēdas�! Tur, ziemeļrietumos�
Novāks pacēla galvu.
��Redzu�
Zvaigznēm nobārstītajā izplatījuma melnumā �audījās sudrabaini zaigojo�i pilieni. Tie pārvietojās ļoti ātri, milzīgiem, spējiem lēcieniem.
��Un tomēr �ajos lidaparātos nevar būt dzīvu radījumu,�� Sandro teica, it kā turpinādams labi sen iesāktu strīdu.�� Nekāda dzīva būtne, izņemot baktērijas, nespētu izturēt �ādu paātrinājumu. Skaties, kas tur notiek!
Viena �torpēda� bija atdalījusies no citām, kuras tūdaļ pazuda aiz apvār�ņa, un kā sudrabaina ēna riņķoja pāri astronautu galvām. Pēk�ņi tā apstājās, it kā atdūrusies pret neredzamu �ķērsli, un metās lejup tie�i uz asajiem klin�u zobiem� Mirkli vēlāk notika kaut kas negaidīts. �Torpēda� zibenīgi mainīja kustības virzienu, uz�āvās aug�up, apmeta cilpu un no jauna traucās lejā.
� �ķiet, ka meklē mūs�
��Jā, tā liekas��� Novāks kaut ko apdomāja, tad ar galvu nospieda ķiverē apslēpto izsaukuma pogu.�� �Fotons�! �Fotons-2�!
��Klausos, kaptein!
��Patrik! Sagatavojiet radiotraucējumu sistēmu! Tēmējiet tie�i �urp! Vadību pārslēdziet uz manām biostrāvām! Skaidrs?
��Jau izdarīts!�� atbildēja no zvaig�ņu kuģa.
�Torpēda� atradās da�us desmitus metru no klintīm.
Tūdaļ tā iesāks magnētisko bremzē�anu� Novāks sasprindzināja visus jutekļus, visus garīgos spēkus. Viņa smadzenēs kā sprādziens nogranda viens vienīgs vārds: �Staru!!!�
Aparatūra nekavējoties uztvēra mēmo komandu. Traucējumu sistēma sāka darboties. �Torpēdai� uzbrāzās radioviļņu haoss. Uz niecīgu sekundes daļiņu zaudējusi orientē�anās spēju, tā ar milzīgu ātrumu ietriecās akmeņos. Klintis nodrebēja. Zaigojot rieto�ās zvaigznes staros, uz visām pusēm pa�ķīda lauskas.
Novāks strauji pielēca kājās.
� Ātrāk!�� viņ� uzsauca Rīdām.�� Līdz tumsai mums jāatrod kaut da�as �ķembas!
Nakti Novāks un Rīds pavadīja izlūkraķetes laboratorijā. Novāks aplūkoja savāktās �ķembas ar elektronu mikroskopu. Sandro palīdzēja viņam, veicot ķīmiskās analīzes, bet pēc tam, noguruma mākts, iesnaudās sēdeklī.
Novāks vēl un vēlreiz aplūkoja �ķembu nelīdzenās, spīdīgās �ķautnes. Zem mikroskopa tās pārvērtās par rūsganām se�stūrainām �ūnām, kas savijās sare�ģītos mozaīkas rakstos, par zibo�ām balta metala dzīslām un dzelteniem caurspīdīgiem kristāliem. Kapteinis joprojām negribēja ticēt savām acīm�
Kad �ilbino�i sārtā zvaigzne atkal parādījās pie melnā apvār�ņa, Novāks beidzot atrāvās no mikroskopa, ieraudzīja aizmigu�o Rīdu un saudzīgi uzlika viņam roku uz pleca.
��Paklau, Sandro, mēs esam� nogalināju�i� dzīvu būtni� Turklāt daudz sare�ģītāku un pilnīgāku par mums.
��Kā?! Ko?!�� Sandro pla�i iepleta acis.�� Vai tie�ām �torpēdā�?�
��Nē, nevis �torpēdā�!�� Novāks viņu pārtrauca.�� To mums vajadzēja iedomāties jau agrāk� Pa�as �torpēdas� ir dzīvas būtnes� Un nekādu citu uz �īs planētas dro�i vien nav!
� Ekrāns nodzisa. Kinograma bija izskatīta. Lo un Patriks klusēdami sēdēja zvaig�ņu kuģa aptum�otajā kabīnē. Abi domāja par Zemi. Un abi baidījās ar vārdiem izjaukt svinīgo, mazliet skumjo noskaņojumu. Nemitīgā darbā, nepārtrauktā jaunu iespaidu plūsma astronautiem bie�i neatlika vaļas domāt par Zemi. Bet tagad, kad viņi bija noskatīju�ies pa�u sastādīto raidījumu, abus pārņēma neizsakāmas ilgas� Nē! Nekāds kondicionēts gaiss nevar aizstāt sveķainu celmu, vēja apdvestu skuju un saules sasildītu zāļu smar�u; nekādi miljardi kosmisko kilometru, kas nolidoti gandrīz vai ar gaismas ātrumu, nespēj aizstāt ielu, pa kuru var soļot vienkār�i, nesteidzīgi un tāpat vien uzsmaidīt pretimnācējiem; nekāds, pat visracionālākais un glītākais zvaig�ņu kuģu iekārtojums nevar aizvietot cilvēkam Zemes maigo un neapvaldīto, kluso un spilgto, iz�ķērdīgo un vareno skaistumu�
��Nez kā tur klājas manam dēlēnam?��� Patriks sapņaini ierunājās.�� Kad atgriezī�os, viņ� ta�u būs jau pieaudzis�
��Atmet �īs domas,�� Lo neiecietīgi attrauca.�� Labāk padomāsim, vai kinograma dos viņiem pietiekamu priek�statu par mums? Vai to nevajadzētu vēl papildināt?
��Liekas, pietiks��� Patriks piecēlās.�� Interesanti, kāpēc kapteinis neļāva pārraidīt Saules sistēmas kosmiskās koordinātes?
Kinograma, kuru abi astronauti skatījās veselu stundu, Dīvainās planētas iemītniekiem tika pārraidīta nepilnā minūtē. �Fotona-2� antenas izstaroja elektromagnētiskos viļņus uz visām planētas malām. Lo Vejs, kas pēc daudziem novērojumiem zināja, cik strauj� ir �o dīvaino būtņu dzīves ritms, vairākas reizes atkārtoja raidījumu, tad ieslēdza uztvērēju un sāka gaidīt.
Pagāja da�as minūtes, bet ekrāni joprojām palika tuk�i. Pēk�ņi kabīnes grīda viegli sa�ūpojās. Lo Vejs palūkojās pulkstenī. Acīm redzot, zvaig�ņu kuģa elektromagnētiskā katapulta uzņēmusi Novaka un Rīda izlūkraķeti, kurai tie�i �ajā laikā vajadzēja atgriezties no kārtējā lidojuma.
Tikko Patriks un Lo paspēja apmainīties domām par biedru atgrie�anos, uztvērēja kreisajā ekrānā iezaigojās neskaidrs attēls. Lo Vejs iedarbināja pierakstī�anas iekārtu. Attēls pavīdēja no jauna. �oreiz tas likās ievērojami skaidrāks: pie klintīm piespiedu�ies divi skafandros tērpti cilvēki. Virs viņu galvām � �torpēda�. Tad nesaprotami simboli. Un atkal ekrāns satumsa.
Viss tālākais norisinājās burtiski tajā laika sprīdī, kas bija nepiecie�ams, lai izslēgtu un tūdaļ pat otrreiz iedarbinātu pierakstī�anas iekārtu. Vienlaikus iedegās divi vidējie ekrāni. Uz kreisā parādījās vienkār�ots, gandrīz shematisks zvaig�ņu kuģa siluets. Atbildes vietā uz otrā ekrāna pazibēja atsevi�ķi kinogramas kadri: sastingu�i jūras viļņi, pilsētu ielas, ļau�u sejas, kalni, raķetes� Attēli brī�iem sajaucās, uzplūda cits citam, veidojot dīvainus gaismas re�ģus.
Mirkli vēlāk abi ekrāni nodzisa. Saruna bija beigusies. Lo Vejs gaidīja vairākas stundas, ta�u nekā vairs neieraudzīja.
Pirms do�anās atceļā, zvaig�ņu kuģa apkalpes locekļi sapulcējās, lai apspriestu ekspedīcijas svarīgakos rezultātus. Par paveikto runāja īsi. Priek�ā ta�u bija veseli �etri lidojuma gadi, kuros vajadzēs sīki apstrādāt un izanalizēt datus, ko ekspedīcijas dalībnieki divu mēne�u laikā ieguvu�i uz Dīvainās planētas. Sājos �etros gados varēja paspēt gan izstrīdēties, gan precizēt secinājumus un aprēķinus.
Sandro Rīds � visjaunākais kolektīvā � uzskaitīja savus ģeoloģiskos atradumus. Maksims Liho � iesirms milzis ar skaidrām, zilām acīm, Novaka līdzgaitnieks vēl no pirmās ekspedīcijas, referēja par agrāk nezināmām elementārdaļiņām, kuras atklājis �īs planētas spīdekļa izstarojumā. Lo Vejs un Patriks Lou informēja klāteso�os par planētas iemītnieku, raidījumiem un �torpēdu� kustības dinamiku. Kalsnais tum�matis Jūlijs Torena pastāstīja par jaunu magnētisku un gravitācijas efektu novērojumiem.
Novāks ziņoja pēdējais.
��Mēs �eit esam sadūru�ies ar kristālisku dzīvību. Jā, burtiski �sadūru�ies�, tāpēc ka� nebijām �ādai iespējai sagatavoti! Pārāk ilgi uz Zemes valdīja uzskats, ka iespējama vienīgi organiska dzīvība, kuras augstākais, pilnīgākais pārstāvis ir cilvēks. Zinātnieki pieņēma, ka saprātīgas būtnes, ko mēs varētu sastapt citās planētās, at�ķirsies no cilvēka tikai nenozīmīgās detaļās: teiksim, ar ausu, acu vai deguna formu.
Visas iepriek�ējās ekspedīcijas nespēja ne apstiprināt, ne arī apgāzt �o uzskatu, jo līdz �im mums nebija izdevies sastapt pietiekami augsti attīstītas dzīvības formas. Un, kad mēs otro reizi devāmies �urp uz Dīvaino planētu, lai nodibinātu sakarus ar �neredzamām�, ta�u neap�aubāmi saprātīgām būtnēm, tad glu�i neviļus iedomājāmies, ka tās līdzīgas cilvēkiem�
Mums bija nepiecie�ami ilgsto�i novērojumi, lai saprastu acīm redzamo: tie�i �ie �lidaparāti�, �īs �torpēdas� ir Dīvainās planētas dzīvie iemītnieki, Dīvaina planēta � dīvaina dzīvība�
Novāks apklusa, domīgi pagrozīja pirkstos sīciņu pusvadītāja triodi un turpināja:
��Lielos vilcienos at�ķirību starp mums un viņiem var izskaidrot tā: mēs esam �ķīdumi, viņi � kristāli. Mūs daba �samontējusi� no �ūnām, kuras nav nekas cits kā visai sare�ģīts da�ādu vielu un savienojumu �ķīdums ūdenī. Viņi sastāv no da�ādiem, gan sare�ģītiem, gan vienkār�iem � metālu, dielektriķu un pusvadītāju kristāliem. Mēs iegūstam enerģiju aplinkus ceļā � sadalot un oksidējot barību. �Torpēdas� spēj uztvert un apgūt enerģiju tie�i � gaismas un siltuma veidā, tāpat kā foto un termoelementi. �īs būtnes koncentrē sevī milzīgu enerģijas daudzumu un spēj attīstīt patiesi kosmiskus ātrumus�
Ta�u galvenā at�ķirība nav vis kustības ātrumā, bet gan iek�ējo procesu norisē. Mūsu dzīvības funkcijas saistītas ar samērā smago jonu un molekulu pārvieto�anos. Tāpēc neviens process mūsu organismā nevar pārsniegt skaņas izplatī�anās ātrumu ūdenī. Turpretim elektroniskos procesus �torpēdu� ķermenī ierobe�o tikai gaismas ātrums. Lūk, kāpēc gan laika norise, gan domā�anas temps, gan arī priek�stats par pasauli �īm būtnēm ir pilnīgi cits�
Tikko Novāks bija apklusis, Torena pielēca kājās un, zibinādams melnās acis, iesaucās:
��Anton, kas tad tā par �dzīvību� bez vielu maiņas! Vai to maz var uzskatīt par dzivību?
��Kāpēc ne? �Torpēdas� kustas, attīstās, apmainās ar informāciju�
��Jā, bet kā viņas attīstās? Kā vispār izveidojusies kristāliskā dzīvība? Kā �ī dzīvība vairojas?
Novāks pasmaidīja.
��Tev vajadzētu vēl pajautāt, vai �iem radījumiem ir arī ģimene un mīlestība! Nezinu. Mēs pārāk maz zinām � Kristāliskās būtnes��� jūsmīgi atkārtoja Sandro Rīds.�� Iedomājieties,�� vienā minūtē tās var izdomāt vairāk nekā es veselā mēnesī! Tā ta�u ir domu lavīna, un kādu domu�
��Pagaidiet, Anton,�� iebilda Patriks Loiv� Ja tā ir dzīvība un, kā jūs apgalvojat, saprātīga dzīvība, tai noteikti jābūt rado�ai. Bet kur ir �o būtņu rado�ā darba pazīmes? Planēta ta�u izskatās pirmatnēji me�onīga!
��Esmu domājis ari par to,�� kapteinis atbildēja.�� Izskaidrojums, �ķiet, ļoti vienkār�s: kristāliskām būtnēm tas viss nav vajadzīgs. Tām nekad nav bijusi un arī nebūs tāda civilizācija kā mums. Tās nerada un nepilnveido ma�īnas un aparātus, bet attīstās pa�as� Iepriek�ējā ekspedīcijā mēs redzējām nevis �torpēdas�, bet spārnotus ķermeņus, kas atgādināja veco laiku lidma�īnas,�� tā �īs būtnes izmainīju�ās divdesmit gados.
��Bet vai tad par saprātīgiem var uzskatīt radījumus, kas nav atstāju�i nekādas kolektīva darba pēdas? Varbūt tie ir �kristāliski dzīvnieki�?
��Tādas pēdas ir!�� Novāks enerģiski pamāja ar roku.�� Ir pēdas! Tiesa, diezin vai tās var saukt par rado�a darba pēdām� Es runāju par Dīvainās planētas pazudu�o atmosfēru. Sī atmosfēra, acīm redzot, kavēja �torpēdas� lidot, neļāva kāpināt ātrumu. Un viņas to iznīcināja�
��Ja tās ir saprātīgas būtnes,�� Patriks tomēr negribēja piekāpties,�� tad kāpēc viņas necen�as ar mums nodibināt sakarus? Kāpēc neatbildēja uz kinogramu?
��Redziet, Patrik��� Novāks da�us mirkļus apdomāja atbildi.�� Baidos, ka �īm būtnēm saprast mūs vēl grūtāk nekā mums viņas. �Torpēdu� domā�anas un kustības ātrums ir tik liels, ka novērot mūsu rīcību viņām grūtāk, nekā mums novērot koka aug�anu. Atceraties? Lai aplūkotu cilvēkus, �torpēdas� piķēja� Kas zina, vai tikai �īs būtnes neuzskata par dzīviem radījumiem zvaig�ņu kuģi un izlūkraķeti, bet nevis mūs pa�us?
��Klausies, Anton!�� Maksims Liho pēk�ņi teica.�� Ja tev bija kaut niecīgas aizdomas, ka �torpēdas� ir saprātīgas būtnes, kāpēc tad tu� iznīcināji� notrieci vienu no tām?
Kapteinis neveikli paraustīja plecus.
� �o minējumu ta�u vajadzēja pārbaudīt! Citādi mēs aizlidotu, tā arī neko neuzzināju�i�
Ekspedīcijas dalībnieki klusēja.
��Saprotu.�� Novāks pārlaida viņiem pēto�u skatienu.�� Bet arī jums jāsaprot� Vērtēt notiku�o �obrīd ir ļoti grūti. To mēs vēl paspēsim. Pārdomām laika pietiks� Bet tagad,�� viņa balss atguva parasto skanīgumu,�� gatavoties startam!
Novāks maldījās: laika pārdomām nebija daudz.
Sandro Rīds pirmais ieraudzīja izplatījumā priek�metu, kas mazliet atgādināja zvaig�ņu kuģi.
�Fotons-2� jau desmito diennakti lidoja ar paātrinājumu. Patlaban tas ik sekundē veica �etrdesmit tūksto� kilometru. Mīklainais priek�mets joprojām tuvojās. Ta�u �ilbino�ie antihēlija uzliesmojumi dzinēju sprauslās neļāva to pienācīgi saskatīt.
Sandro no observatorijas izsauca vadības centrāli.
��Anton, apturi dzinējus.
��Kas noticis?
��Mums seko nezināms ķermenis�
Novāks izslēdza dzinējus, un drīz vien novērojumi parādīja, kā savādais priek�mets nav nekāds kuģis. Izplatījuma tumsā �Fotonam-2� sekoja �torpēdu� spiets! Tas izstaroja spilgtu, mainīgu mirdzumu. Centrā, acīm redzot, atradās kodols, kas ar impulsveidīgiem uzliesmojumiem dzina visu spietu uz priek�u, izstiepdams to elipsoīdā un pēc tam atkal savilkdams lodē.
��Kaptein, viņi mūs panāk!�� parasti apvaldītais Lo Vejs �oreiz neslēpa savu uzbudinājumu.�� Atliku�i tikai kādi desmit tūksto�i kilometru� Vai nevajadzētu ieslēgt dzinējus?
��Pagaidīsim vēl drusku,�� neatraudamies no okulāra, atbildēja Novāks.
�Kad �Fotonu-2� no �torpēdām� �ķīra ne vairāk kā tūksto� kilometru, uzliesmojumi spietā pēk�ņi izbeidzās, un tas kļuva pilnīgi neredzams. Sandro ieslēdza radioteleskopu: uz ekrāna parādījās tum�a lode, kas �ķietami nekustīgi karājās izplatījumā.
� �īs būtnes nemaz netaisās uzbrukt,�� Torena atviegloti uzelpoja.
��Protams! To viņas daudz vienkār�āk varēja izdarīt uz Dīvainās planētas� �Torpēdu� nodoms ir cits. Man liekas, viņas grib mums sekot līdz ceļa galam.�� Novāks apklusa un tad, uzsvērdams katru vārdu, turpināja: � Lūdzu, padomājiet par sekām un dodiet savus priek�likumus!
��Tas ta�u lieliski!�� Sandro bija gatavs bez ierunām pieņemt �o iespēju.�� Iepazīstināt cilvēkus ar kristāliskām būtnēm� Nodibināt ar tām sakarus, rado�u sadarbību!
���Torpēdu� rīcībā varētu nodot Merkuru,�� lieti�ķi piebilda Maksims Liho.�� Tur ir gandrīz tādi pa�i apstākļi kā uz Dīvainās planētas. Lai izveido koloniju� Es zinu, kas tevi satrauc, Anton. Tavas ba�as ir veltīgas! Cilvēcei pietiks spēka, lai tiktu galā ar �īm būtnēm. Bet es neticu, ka var izcelties konflikts. Domājo�i radījumi vienmēr atradīs iespēju saprasties�
Novāks palūkojās uz Torenu.
��Tu, Jūlij?
Fiziķa tum�ajās acīs atspoguļojās neremdināmas zinību alkas.
��Mums,�� viņ� teica,�� rūpīgi jāizpētī spieta kustības likumi. Tajā nav slēgtas konstrukcijas un, sprie�ot pēc novērojumiem, nav arī antivielas. Tomēr �torpēdu� spiets ik sekundē veic ne mazāk kā �etrdesmit tūksto� kilometru. Interesanti, vai tas spēs sasniegt vēl lielākus ātrumus?
��Un tu, Lo?
Lo Vejs neatbildēja uzreiz.
� �īs būtnes nevēlējās stāties ar mums sakaros. Viņas pat necentās kaut kādā veidā paziņot, ka sekos mūsu kuģim. Tas liek nopietni padomāt�
��Jūsu domas, Patrik?
��Atklāti sakot, es piekrītu Maksimam. Bet ko domājat, kaptein, jūs pats?
��Manas domas?�� . Novāks kā skaldīt noskaldīja: � Mums jātiek no spieta vaļā par katru cenu!
�ie vārdi izraisīja dedzīgus iebildumus. Kapteinim piekrita tikai Lo Vejs. Galu galā astronauti tomēr bija spiesti pārtraukt diskusiju. Novāks devās uz vadības centrāli un iedarbināja dzinējus. Viņ� vēl cerēja, ka �torpēdas� neizturēs �o sacensību.
Pēc �etrdesmit diennaktīm zvaig�ņu kuģa ātrums jau pārsniedza simtpiecdesmit tūksto� kilometru sekundē. �Torpēdas� joprojām neatpalika. Un, kad Novāks uz da�ām stundām izslēdza dzinējus, lai dotu ļaudīm iespēju atpūsties no paātrinājuma radītās pārslodzes, visi atkal sanāca zālē.
��Ne tikai vest spietu līdzi, bet kaut vai norādīt tam virzienu uz Saules sistēmu nozīmē gatavot cilvēcei iznīcino�u triecienu,�� kapteinis centās pārliecināt savus biedrus.�� Būtu smieklīgi domāt, ka �torpēdas� apmierināsies ar Merkuru. Tās pakāpeniski sagrābs visas planētas!
��Kāpēc tu uzskati tās par iekarotājām?�� Sandro jautāja.�� Vai tad mēs, cilvēki, dodamies uz citām planētām, lai uzkundzētos to iemītniekiem? Visticamākais, ka �torpēdas� devu�ās lidojumā, lai iegūtu jaunas zinā�anas�
��Zinā�anas, mans draugs, vajadzīgas nevis pa�as par sevi, bet gan dzīvības tālākai attīstībai. �Torpēdām� �ajā nolūkā nepiecie�amas jaunas zemes. Viņu spīdeklim ir tikai viena planēta. Tā jau kļuvusi viņam par �auru. Kad cilvēkiem pirms divi simti gadiem mūsu vecā Zeme kļuva par �auru, viņi sāka apgūt Marsu un Venēru, radīja atmosfēru uz Mēness. �Torpēdām� �ādas iespējas nav.
��Saules sistēmā pietiks vietas gan mums, gan arī viņām. Kāpēc jūs domājat, ka �is būtnes centīsies iznīcināt cilvēkus?�� iebilda Patriks Lou.
��Glu�i vienkār�i tāpēc, ka cilvēkiem un kristāliskām radībām nevar būt nekā kopīga,�� Lo Vejs nepārprotami atbalstīja Novaku.�� Bojātas elektronu ma�īnas murgiem ir daudz vairāk līdzības ar mūsu domā�anu, jo mēs ta�u izstrādājam �ādai ma�īnai programu. Bet �torpēdas�� Tās nepazīst mūsu jūtas un priek�status. Tās nesapratīs arī mūsu domas. Mēs esam pārāk da�ādi�
Kad astronauti atgriezās kabīnēs, Novāks bija izmisis. Viņ� saprata, ka �Fotona-2� apkalpes locekļiem, acīm redzot, neizdosies �ajā jautājumā saskaņot savus uzskatus.
Tas notika se�desmit astotajā dienā pēc starta. Vajadzēja izdarīt pēdējo pagriezienu, lai ievadītu kuģi inerces trajektorijā, kuras galā kā niecīga dzeltena zvaigznīte spīdēja mūsu Saule. Novāks sēdēja pie vadības pults. Visas preti�ķības, kas bija uzliesmoju�as starp astronautiem, �obrīd sakoncentrējās viņa apziņā.
Neliels kloķa pavērsiens� Kurss � mazliet pa kreisi, un viņ� parādīs �torpēdām� ceļu uz Sauli. Tālāk tās dro�i vien nesekos �Fotonam-2�, bet aizsteigsies kuģim priek�ā. �Mēs pat nepaspēsim brīdināt Zemi. Tikko �torpēdas� parādīsies Saules sistēmā, notikumi risināsies zibenīgi. Cilvēki vēl nebūs pamanīju�i �īs būtnes, kad tās jau varēs sākt rīkoties��
Regulatora kloķis palika nekustināts. Zvaig�ņu kuģis ar katru sekundi attālinājās par simtiem tūksto�iem kilometru no inerces līknes, no ceļa uz Sauli, uz Zemi� Antona Novaka sirds pamazām nomierinājās. Viņa prāts atguva parasto asumu un skaidrību. Tagad problēma � kā tikt vaļā no kristālisko radību spieta � kļuva par stingri zinātnisku uzdevumu. Un �o uzdevumu vajadzēja atrisināt pēc iespējas īsākā laikā.
� Novirzi no aprēķinātā kursa pirmais ievēroja observatorijā de�urējo�ais Sandro Rīds.
��Anton, kas noticis? Mēs esam nomaldīju�ies no kursa!
Novāks paskatījās uz aparātu skalām: 0,86 gaismas ātruma. �Par agru pamanījis�� viņ� īgni nodomāja. �Kuģa gaita jāpaātrina vēl trīsdesmit stundas. Nu tikai sāksies��
��Tūlīt paskaidro�u, Sandro��� Novāks ieslēdza sakaru kanālus, kas saistīja viņu ar visām kabīnēm.�� Uzmanību! Klausieties visi! Zvaig�ņu kuģis lido ar 42 grādu leņķi pret aprēķināto kursu Lielā Lā�a betas virzienā.
��Tas ir trieciens mugurā! � Patriks sa�utis iesaucās.�� Tu gribi, lai mēs nekad neatgrieztos uz Zemi?!
��Mums neizdevās atkratīties no �torpēdu� spieta.�� Novāks mierīgi turpināja.�� Pēc trīsdesmit stundām mēģināsim �o spietu iznīcināt�
��To tu nedarīsi!�� skaļrunī iedārdējās Maksima balss.�� Tu esi zaudējis prātu!
��Kauns! Tā ir nedzirdēta nodevība!
�Tātad arī Torena�� Novaku uz mirkli pārņēma bailes. �Vai tie�ām es palik�u viens? Tad man neatliks nekas cits kā vien saglabāt aplamo kursu, kamēr nebūs izlietota visa degviela! Un tad� Tad �Fotons~2� nekad vairs neredzēs Zemi��
Viņ� skaļi un lēnāk nekā parasti teica:
��Mūsu rīcībā ir vēl da�i desmiti stundu. Ja �ajā laikā mēs iznīcināsim spietu, antihēlija krājumu pietiks, lai koriģētu kursu un ievadītu kuģi inerces trajektorijā. Pretējā gadījumā �Fotons-2� nekad nesasniegs Saules sistēmu.
��Nav tiesa!�� kliedza Torena.�� Mums ir daudz lielāks antihēlija krājums. Mēs varēsim atgriezties arī pēc mēne�a!
��Neaizmirstiet, ka daļa antihēlija būs jāpatērē �torpēdu� iznīcinā�anai��� Novāks apklusa un pēc brītiņa piebilda.�� Ieteicu izbeigt neauglīgo diskusiju. Pēc dzinēju apturē�anas visiem sapulcēties zālē! Tur kopīgi izstrādāsim rīcības plānu.
� Protams, neko jaunu no �ādas apspriedes gaidīt nevarēja. Un Novāks arī negaidīja. Pa īpa�u vadu viņ� sazinājās ar Lo Vēju un palūdza ierasties sanāksmē mazliet vēlāk. Da�as minūtes pēc dzinēju apturē�anas viņi satikās pie zāles durvīm. Lo Vejs izskatījās bāls, bet apņēmības pilns.
��Ko jūs esat nodomājis darīt?
��Vispirms ieslēgt viņus.�� Kapteinis ar galvas mājienu norādīja uz durvīm.�� Citādi viņi var nepieļaut.,
��Bet, Novak!��� Lo Vejs sarauca uzacis.�� Tā ta�u��� Viņ� ar grūtībām sameklēja gandrīz aizmirsto vārdu,�� tā ta�u ir krāp�ana! Un mums vēl vismaz �etri gadi jāpavada kopā� Kā mēs varēsim raudzīties viņiem acīs?
��Citas izejas nav��� kapteinis neskanīgi atbildēja.�� Varbūt vēlāk viņi sapratīs, ka esam to darīju�i cilvēces interesēs�
Virs zāles ieejas kuģa starpsienā bija ielaistas hermētiskas �dro�ības durvis�, kuras līdz �im nekad netika izmantotas. Tās bija paredzētas gadījumam, ja kāds meteorīts sadragātu kuģa apvalku un gaiss no gaiteņa sāktu izplūst laukā. Novāks sasita automāta stiklu un nospieda pogu. Mirkli vēlāk spo�a bruņu tērauda plāksne nolaidās līdz pat grīdai. Lo Vejs cie�i pieskrūvēja abus aizslēgus � aug�ā un apak�ā. Viss bija galā, vēl iekams zālē sapulcēju�ies apkalpes locekļi paspēja atjēgties.
Un tomēr, kad Novāks atrāva roku no automāta pogas, viņam uzgūlās neparasts smagums. Tur, aiz durvīm, bija ieslēgti biedri, ar kuriem viņ� kopā nodzīvojis daudzus gadus, kopā strādājis, domājis, cīnījies, kopā iepazinis briesmas, grūtības un uzvaras prieku. Kapteinis palūkojās uz Lo Vēju un ieraudzīja viņa acīs tādu pa�u riebumu un nicinājumu pret sevi�
��Anton, kāpēc jūs tik stipri palielinājāt ātrumu?
��Lai noteikti iznīcinātu spietu. To prasīja aprēķini��� kapteiņa balss �ķita aizsmakusi. Viņ� tikko bija pabeidzis smagā antihēlija konteinera novieto�anu izlūkraķetes priek�galā.
��Viss kārtībā��� Lo Vejs uzmeta pēdējo skatienu raķetes mehānismiem un neskanīgi atkārtoja: � Viss kārtībā�
Pa sakaru tuneli viņi iegāja gaitenī un devās uz kuģa priek�galu, kur atradās elektromagnētiskās katapultas vadības ierīces. Pēk�ņi Lo Vejs apstājās iepretim zāles durvīm.
��Skatieties, Anton!
Bruņu tērauda plāksnē melnēja ovāls caurums ar nelīdzenām, apkusu�ām malām.
��Izgriezu�i ar strāvu��� Novāks tūdaļ konstatēja.�� Tagad viņi mūs meklē. Iesim!
� �Fotons-2� bija sasniedzis deviņas desmitdaļas gaismas ātruma. Izplatījums aiz zvaig�ņu kuģa likās pilns mirgojo�u koncentrisku apļu. �ī zvaig�ņu virpuļa pa�ā centrā slēpās neredzamais �torpēdu� spiets. Lo Vejs pavērsa tajā virzienā radioteleskopu paraboliskās antenas. Uz ekrāna atkal iezaigojās lodveidīgs punktiņu sakopojums.
��Vai drīz?�� Novāks nepacietīgi vaicāja.
��Tūlīt��� Lo Vejs pabeidza pēdējos mērījumus. Tad pēk�ņi atcerējās kaut ko un sacīja: � Anton, vajadzētu viņus brīdināt. Tūlīt būs grūdiens.
��Pareizi��� Kapteinis ieslēdza mikrofonu: � Uzmanību! Maksim, Sandro, Lou, Torena! Tūlīt būs grūdiens. Esiet piesardzīgi�
Atbildes vietā atskanēja spēcīgi sitieni pa vadības centrāles durvīm.
Novāks apjucis paskatījās uz Lo Vēju:
��Viņi ir tepat� Viņi nedzirdēja. Gaitenī ta�u nav skaļruņu��� Kapteinis svārstījās tikai mirkli, tad piegāja pie durvīm, atrāva tās un, neļaudams nevienam atjēgties, uzkliedza: � Prom no durvīm! Visiem pieturēties! Atkārtoju � tūlīt būs grūdiens!
Gaitenī drūzmējās Maksims, Patriks, Sandro un Torena. Viņu sejas bija pietvīku�as aiz dusmām. Pirmajā mirklī visi �etri apjuka, ta�u kapteinis vēl nebija beidzis, kad viņi klusēdami metās uz priek�u.
��Lo, katapultu!�� Novāks komandēja, cenzdamies aizturēt biedrus.
��Skatieties! Skatieties, ko viņas dara!�� Lo Vejs pēk�ņi iesaucās.
Tagad ne tikai uz radioteleskopa ekrāna, bet arī iluminatoros varēja skaidri redzēt: nekustīgā lode bija atdzīvojusies. �Torpēdas� pa�ķīda uz visām pusēm. Spiets kļuva par daudzkrāsainu uguns ziedu, kas savukārt pārvērtās spo�ā gredzenā. Ta�u drīz vien �torpēdas� atkal savilkās lodē, kurā sāka zibsnīt ritmiski uzliesmojumi.
��Pazūd!�� Maksims atviegloti nopūtās.
Pēc brī�a ritmiski zibo�o punktiņu jau bija grūti at�ķirt uz zvaig�ņu fona. Vēl mazliet vēlāk to vairs nevarēja saskatīt pat uz radioteleskopa ekrāna. Astronauti klusēdami uzlūkoja cits citu.
��Nobijās, vai?�� Patriks neizpratnē nomurmināja.
��Nē, viņas saprata��� Maksims Liho domīgi ierunājās.�� Ja vien gribētu, pāris �torpēdu� itin viegli varētu sadragāt mūsu kuģi. Viņas saprata mūs� �Saprata� pat nav īstais vārds� �Torpēdas� dro�i vien jau pirms laba laika izdibināju�as, ka mēs pārstāvam īpa�u dzīvības formu. Bet �oreiz viņas, �ķiet, atskārta, ka mēs esam ne tikai dzīvi, bet arī apzinīgi, domājo�i radījumi. Viņas saprata, ka mēs attīstāmies pēc saviem likumiem un tiecamies pēc saviem mērķiem. Iespējams, ka viņām tagad radies skaidrāks priek�stats par mūsu kinogramu�
Novāks stāvēja, nodūris galvu.
��Es uzskatu��� viņ� teica,�� ka vairs nevaru būt jūsu kapteinis. Ievēliet citu!
��Muļķības, Anton!�� Patriks saviebās.�� Galu galā katrs no mums aizstāvēja savus uzskatus, kā prata.
��Un pagaidām vēl nav zināms, kam bijusi taisnība��� piemetināja Torena.
Pat, ja Novakam �ajā brīdī nebūtu iestrēdzis kamols kaklā, viņ� tik un tā nespētu bilst ne vārda. Tās nebija domas, bet jūtas, kas saviļņoja viņu līdz sirds dziļumiem. Un izteikt jūtas viņ� neprata.
� Ilgi kapteinis klusēdams pētīja zvaig�ņu karti pie sienas. Tad pievērsās astronautiem un savā ierasti stingrajā balsī nokomandēja:
��Visi vietās! Pēc piecām minūtēm sāksim pagriezienu, lai ievadītu kuģi inerces trajektorijā�
Cietums pilnīgi atbilda priek�statam, ko Varga�s bija ieguvis, apskatot fotoattēlus. Apmēram �etrdesmit ēku, starp kurām neredzēja ne krūma, ne zāles stiebriņa; vesela zinātniska pilsētiņa, pārsegta ar caurspīdīgu milzu kupolu.
��Aizbēgt no �ejienes nav iespējams,�� paskaidroja Svensens.�� �eit var tikai ienākt. Tāpat kā Dantes ellē�
It kā apstiprinot �os vārdus, viņ� trieca dūri pret kupola sienu.
��Materiāls ir daudzkārtains, ļoti elastīgs, neplaisā� Pat lode tam nekā nepadarīs!
��Un tomēr ieeja �eit ir!�� iesaucās Varga�s.
��Jūs gribat teikt, ka tādā gadījumā jābūt arī izejai? Protams, cilvēks var iziet no �ejienes. Bet mikrobs � ne.
��Viens tomēr aizbēdzis?
��Mūsu gūstekņu vidū nav tā, ko jūs meklējat.
��Labprāt piekristu jums. Bet tas ta�u nav ieradies no Marsa vai Venēras!
��Arī �ī iespēja izslēgta. Raķetes tiek dezinficētas ļoti pamatīgi.
��Bet da�as baktērijas ta�u speciāli atgādā �urp no citām planētām!
� �īs baktērijas atved cie�i noslēgtos traukos un turklāt taisnā ceļā uz īpa�u korpusu. Vai redzat tālumā dūmaku? Tur ir vēl divi līdzīgi kupoli: papildu izolācija� Jūs dro�i vien zināt, ka �is cietums ir vienīgā vieta uz zemeslodes,�� Svensens pēc brī�a turpināja,�� kur vēl pastāv sardze. Protams, diezin vai kāds iedomāsies apmeklēt mūs bez atļaujas. Tomēr dro�ibas kontrole prasa to� Atveriet!�� viņ� skaļi piebilda.
Mirkli vēlāk kupolā pavērās �aura eja.
��Dezinfekcija jau sākusies,�� teica Svensens, norādīdams uz mazajiem izcilnī�iem un gandrīz mikroskopiskajiem caurumiem grīdā. � Ar apaviem parasti ievazā visvairāk mikrobu.
��Vai tad mikrobiem aizliegta arī ieeja?
��Protams. Nelegāli tie nedrīkst ienākt! Pat jūsu izdaudzinātais tantaluss nevarētu iekļūt pie mums.
��Jūs ta�u neaicinājāt mani �urp tikai tālab, lai pārliecinātu par to?
Svensens neatbildēja.
Viņi bija sasniegu�i gaiteņa galu. Grīda sāka lēni grimt, ievadot abus �ahtā, kuras aug�ējā atvere noslēdzās.
Svensens un Varga�s atģērbās un ielika savas drēbes hermētiskās lādēs. Tad pēc kārtas devās cauri vairākām stingri izolētām telpām, kur viņus mazgāja un apstaroja. �ajās telpās ienācējus brī�iem aptvēra vismelnākā tumsa, brī�iem � zilgana, zaļa vai iesārta gaisma. Beidzot abi uzvilka glu�i jaunus virsvalkus un pēc pēdējās kontrolapskates izgāja cietuma pagalmā.
Svensens norādīja uz zemu, garenu ēku.
��Tur atrodas gripas. Visas, kādas vien pastāv. Bet te, lūk, ir mēra korpuss. Kā redzat, arī tas nav no mazajiem.
��Man �ķiet,�� Varga�s ironiski piezīmēja,�� ka jūs par �iem mikrobiem gandrīz vai jūsmojat. Tad jau, domājams, jūs priecātos arī par tantalusu?
��Kāpēc gan ne,�� Svensens nekavējoties atsaucās.�� Atcerieties atguļas tīfa baktēriju? Pēc ārstu sprieduma to pilnīgi iznīcināja. Un kas notika? Desmit gadus vēlāk kāds mikrobiologs atklāja, ka �ī baktērija, protams, attiecīgi pārveidota, varētu labvēlīgi ietekmēt daudzus cilvēkam svarīgus procesus. Bet pamēģiniet tagad kaut kur kosmosa bezgalībā sameklēt taisni �o mikroskopisko organismu!
Varga�s klausījās ar lielu interesi. Ta�u Svensens jau bija pievērsies citam tematam.
��Pie mums samērā reti ierodas ciemiņi. Tāpēc ikviens, kas �eit nokļūst, pārvēr�as savā ziņā par ekskursantu. Ja vēlaties�
��Labprāt�
��Tādā gadījumā, varbūt, sāksim ar mēra korpusu!
�ajā korpusā apmeklētājus ielaida bez sevi�ķām ceremonijām. Acīm redzot, uzskatīja, ka zem kupola vairs nekādu mikrobu nav.
Plats gaitenis �ķērsoja visu ēku. Abās pusēs tam bija �auras durvis ar uzrakstiem. Melni burti uz dzeltena fona ik uz soļa atgādināja par vienu vai otru mēra paveidu.
��Lūk, te,�� Svensens, apstājies pie kādām durvīm, teica.�� Pestis mortis!
Laboratorijā, �ķiet, nebija nekā ievērības cienīga. Vienkār�s galds ar kolbām un mēģenēm. Termostatu baterijas gar sienām. Divi vīri virsvalkos, baltās maskās un cimdos strādāja galda galā.
��Gribat apskatīt?�� Svensens aicināja ciemiņu pie mikroskopa.
Varga�s pieliecās pie okulāra un nodrebēja: viņa acu priek�ā konvulsīvi raustījās bezgalvainai �ūskai līdzīgs radījums. Svensens satvēra manipulatora rokturi, un Varga�s ieraudzīja, kā baktērijai tuvojas fantastiski asa smaile. �ūska mēģināja izlocīties, bet asmenis veikli pār�ķēla tās ķermeni.
Varga�am daudzkārt bija gadījies vērot mikroskopiskos briesmoņus un to posto�ās darbības ainas. Viņ� nebija gļēvulis. Tomēr �is palielinātais bacilis, kas it kā grasījās satvert un aprīt operatora nazi, atstāja ļoti nepatīkamu iespaidu.
�Patiesi bezbailīgi ļaudis strādā �ai laboratorijā,� Varga�s nodomāja. �Viņi meklē bioloģiskās aizsardzības līdzekļus, kas varbūt noderēs astronautiem uz kādas tālas, sve�as planētas. Un cik aukstasinīgi �ie cilvēki rīkojas ar kolbās ieslēgto nāvi, visdrausmīgāko no visām, kādas Zeme jebkad pazinusi!�
��Iesim!�� Svensens viņu skubināja.�� Pagaidu maskas uz sejas un rokām drīz vairs nespēs mūs pasargāt.
Tātad pārejas kamerā atsegtās ķermeņa daļas, acīm redzot, bija pieriācīgi apstrādātas! Varga�am kļuva vieglāk ap sirdi.
Ta�u prieks izrādījās pāragrs. Mēra korpusa durvis joprojām palika slēgtas. Tikai pēc vairākām dezinfekcijas procedūrām un rūpīgas kontrolapskates viņi varēja atstāt drūmo ēku.
Svensens aizveda ciemiņu uz vīrusu nodaļu. Varga�s jau bija zaudējis cerību atrast �eit tantalusu vai kādu tā radinieku. Un tomēr cietumā ieslodzītie vīrusi saistīja viņa uzmanību.
Vienā no laboratorijām viņ� ilgi vēroja, kā dalās un vairojam sīkas, atsperēm līdzīgas būtnes. Tas bija īsts formu jaunrades kaleidoskops, pie tam laboratorijas darbinieki paskaidroja, ka �is process izraisīts mākslīgi�
� Pateicos jums par laipno ielūgumu,�� Varga�s. atvadīdamies sniedza Svensenam roku.�� Man liekas, es �eit neesmu veltīgi iz�ķiedis laiku.
��Neko citu es arī negaidīju,�� Svensens mīklaini pasmaidīja.
Viņa smadzenēs, �ķiet, bija ieperinājusies kāda apslēpta doma. Kādēļ gan citādi viņ� būtu pierunājis Varga�u atbraukt �urp? Kādēļ būtu tik cītīgi vadājis viņu pa daudzajām laboratorijām?
Atgriezies no lidojuma, Varga�s sēdēja pie verandas loga. Smailās, parasti zaļās cukurniedru lapas �odien likās apsvilinātas un plankumainas, �ur tur it kā neredzamu grauzēju apgrauztas.
No Jamaikas cukurniedru plantācijām slimības neskarta palikusi tikai viena tre�ā daļa! Kur un kā radies �is nolādētais vīruss? Līdz �im neviens nebija redzējis nekā tamlīdzīga! Un vispār XXI gadsimtā tik negaidīti atklājumi jau sen �ķita neiespējami�
Varga�am, bioloģiskās aizsardzības veterānam, bija uzticēts grūtais uzdevums � noskaidrot tantalusa izcel�anos. Bet visas viņa pūles �ajā virzienā izrādījās nesekmīgas.
Varga�s joprojām vēroja skumjo ainu, kad pēk�ņi atskanēja izsaukuma signāls un i
��Paklausieties, Varga�, � Kerijs smaidīja kā cilvēks pagāju�ā gadsimta konservu reklāmas plakātā. � Vai jūs vēl arvien noņematies ar saV
��Esmu!
��Carlijs un Zdeneks jau izlidoju�i. Viens no Īrijas, otrs � no Nikaragvas. Jūs būsiet tre�ais. Uzturiet sakarus tie�i ar mani.
Kerijs nosauca koordinātes. Ekrāns nodzisa.
Piecas minūtes vēlāk Varga�s pacēlās gaisā. Vēl pēc divām stundām viņ� ieraudzīja niedrēm apaugu�u ezera krastu un mazu mājiņu pļavas malā. Tas bija ziloņu rezervāts. Varga�s iedarbināja nolai�anās automātu. Lidma�īna strauji metās lejup. Pļavas vidū jau bija nosēdusies cita �ātrās palīdzības� ma�īna. Varga�s nobremzēja tai cie�i blakus un tikko paspēja sasveicināties ar Carliju, kad debesīs iedūcās Zdeneka lidaparāts.
Slimniekus viņi sastapa smil�ainajā krastmalā. �ie pelēkie milzeņi ar neproporcionāli lielajām galvām neizrādīja tikpat kā nekādu dzīvības pazīmju. Platās ausis ļengani karājās, snuķi bezspēcīgi skāra zemi.
��Ko viņi ēda?�� vaicāja Carlijs.
��To pa�u, ko vienmēr,�� atbildēja rezervāta darbinieks.�� Lūk, tur,�� viņ� pameta ar galvu uz niedrēm.�� Viņu mīļākais gardums.
Atstājis slimos dzīvniekus Zdeneka un Carlija ziņā, Varga�s aizsteidzās uz niedru biezokni, nogrieza da�us augus un tos rūpīgi apskatīja. Nekā aizdomīga. Viņ� nosoļoja gar krastu pāris kilometru. Niedres visur bija vienādas. Paņēmis vairākās vietās paraugus, Varga�s devās atpakaļ. Carlijs un Zdeneks viņu sagaidīja pie lidaparātiem.
��Anēmija,�� Zdeneks paziņoja.�� Turklāt visai ļaundabīgā formā�
Varga�s iekāpa savā ma�īnā, sagrieza atnestās niedres un atdeva tās automātiskajiem laborantiem, bet pats, nezaudēdams laiku, sēdās pie mikroskopa. Aplūkodams niedru �ķērsgriezumus, viņ� nemanīja nekā sevi�ķa. Tad pēk�ņi maigi zaļajā fonā iezīmējās sīki, tikko saskatāmi plankumiņi. Varga�s ieslēdza maksimālo palielinājumu. Tagad plankumiņ� mikroskopā izskatījās kā vulkāns ar krāteri vidū.
Laboratorijas automāti signalizēja, ka beigu�i darbu. Varga�s izstiepa roku un paņēma veidlapas. Pirmajā bija pelnu analizē: viss atbilda normai, izņemot prāvo mangāna daudzumu. Otrajā � protoplazmas sastāvs: arī tajā varēja konstatēt da�as anomālijas.
Toties Varga�s gandrīz palēcās gaisā, kad saņēma veidlapu, ko bija sagatavojis tre�ais automāts. Tā attēloja niedrēs atrastos mikroorganismus un tai skaitā � Varga�s neticēja savām acīm � arī tantalusu. Tie�ām, nolādētais vīruss viņam sācis rēgoties visur!
Vēlreiz rūpīgi pārskatījis anali�u rezultātus, Varga�s izsauca bioloģiskās aizsardzības centru. Vajadzēja noskaidrot veselu virkni jautājumu.
Uz jautājumu par plankumiņiem atbilde bija pavisam negaidīta. �ādus plankumus radot vīruss, ko pirms pusgadsimta atklāja Amazones upes baseinā. �is vīruss esot glu�i nekaitīgs un ne ar ko sevi�ķu neizceļoties. Pilnajā mikrobu enciklopēdijā tam veltītas tikai piecas rindas. Dzīvības procesus augos Amazones vīruss, acīm redzot, neietekmē. Nejau�i atklāts, tas neesot saistījis pētnieku uzmanību līdz pat �im brīdim, kad Varga�s sācis par to interesēties.
Saņēmis �o atbildi, Varga�s palūdza savienot viņu ar Keriju.
��Pamēģiniet izbarot ziloņiem ar tantalusu aplipinātās niedres!
��Labi. Bet kas īsti noticis?
Varga�s pastāstīja.
Kerija platā seja uz ekrāna kjuva vēl platāka. Viņ� skaļi iesvilpās. Acīm redzot, tik negaidīts pavērsiens pilnīgi atbilda viņa gaumei. Ne velti par Keriju mēdza teikt, ka tad, kad bioloģiskās aizsardzības dienestam vairs nebūs ko darīt, viņ� pats laikam sasirgs ar kādu neizpētītu, bīstamu slimību�
Pret vakaru Varga�s vēlreiz izsauca Keriju. Priek�nieks paziņoja, ka divi ziloņi, kuriem izbarotas Jamaikas niedres, joprojām jūtas spirgti un veseli.
��Vajadzētu vēl da�iem ziloņiem izbarot niedres, tikai iepriek� tās apstrādājot ar mangānu,�� ierosināja �arlijs.
��Jūsu eksperimentiem drīz nepietiks ziloņu,�� Kerijs norūca.�� Ja izdosies iegūt serumu, atsūtīsim.
��Ziloņus derētu pārvest uz citu iecirkni, kur augsne un barība nav saindēta,�� piebilda Zdeneks.
Viņa priek�likumu bez ierunām pieņēma. Tūlīt pēc tam Varga�s startēja, lai izraudzītos vispiemērotāko vietu.
Pārējie palika pie ziloņiem. Milzīgie dzīvnieki bija tik vāji, ka daudzus no viņiem neizdevās piecelt kājās. Nācās izsaukt transporta helikopterus. Stundu vēlāk gigantiskie vagoni cits pēc cita nolaidās klajumā. Ziloņus iekrāva tajos ar celtņiem.
Carlijs, Zdeneks un rezervāta darbinieki strādāja visu nakti, kamēr pārvietoja ziloņus uz jaunajiem iecirkņiem. Tikai rīta pusē viņi varēja atļaut sev mazu atpūtu.
Varga�s bija gulējis tikai da�as stundas, kad viņu pamodināja Kerija balss.
��Paklausieties,�� priek�nieks, kā parasti smaidīdams, teica,�� te jums patiesībā vairs nav ko darīt. Jūsu specialitāte ta�u ir augu un nevis dzīvnieku pasaule. Lai �arlijs un Zdeneks gādā par ziloņiem! Bet jūs atlieciet visu pārējo un aizlidojiet uz Tuamotu salām, kur nupat atrasts vīruss, kas ārkārtīgi paātrina bambusa aug�anu. Tā vien �ķiet, ka musu planētai kaut kas lēcies! Lai nu kā, �is ir pēdējais uzdevums. Pēc tam verēsiet atgriezties pie sava tantalusa�
Nu jau pagāju�as divas dienas, kop� viņ� atgriezies, bet uzmācīgās domas par tantalusu joprojām nedod viņam miera. Varga�s vēl un vēlreiz cen�as rekonstruēt notikumu gaitu, sīki izanalizēt ikvienu faktu. Tagad viņam netrūkst laika, kura tik ļoti trūka iepriek�ējās, spraiga darba un nemitīgu pārsteigumu dienās.
Un tad Varga�am negaidot uzaust gaisma. Kā zibens uzliesmojumā viņ� ierauga visu tantalusa vēsturi. Kā gan varēja agrāk to neredzēt? Svensens ta�u norādījis viņam gandrīz vai ar pirkstu!
Nu, protams, tantaluss radies kāda sen zināma vīrusa ātras un daudzkārtējas formu maiņas rezultātā. Varga�am liekas, ka jau toreiz, aplūkojot neskaitāmās �atsperī�u� variācijas, �is minējums viņam uz mirkli ie�āvies prātā. Viņ� pat atceras, ka tie�i tur, vīrusu laboratorijā, Svensens viņu uzlūkoja sevi�ķi vērīgi�
Bet kāpēc Svensens negribēja izteikt savu viedokli? Varbūt cerēja tādējādi pats sevi pārbaudīt? Vai arī baidījās uztiept savu hipotēzi, lai nenovirzītu biedru no cita, iespējams, pareizāka un dro�āka ceļa? Kā zinātnieks Svensens bija ļoti piesardzīgs. Viņ� nemeklēja vieglus, vienkār�us ceļus un pētnieka gaitās neatstāja bez ievērības pat visniecīgāko sīkumu�
Tagad Varga�am viss �ķiet skaidrs. Jaunie vīrusi, kas sacēlu�i tik lielu ievērību, patiesībā ir viens un tas pats vai, pareizāk, viena un tā pa�a vīrusa pēcte�i!
Sīs attīstības sācējs, bez �aubām, bija glu�i nekaitīgais mikrobs, kas daudzus gadu tūksto�us, neviena neievērots, mita Dienvidamerikas tropiskajos d�ungļos. Tas tad arī ir tantalusa un ziloņu slimības izraisītāja kopīgais ciltstēvs. Un vīruss, kas paātrina bambusa aug�anu, domājams, cēlies no tās pa�as saknes�
Tikpat skaidri Varga�s tagad saprata, ka ar mangānu vajadzēja apstrādāt nevis tantalusu, bet gan Amazones baseinā atrasto vīrusu. Tad noteikti iegūtu arī to mikroba formu, kas izraisījusi ziloņu slimību�
Cik �ēl, ka �īs domas viņam ienāku�as prātā tik veļu!
Tradīcija prasīja, lai tiesas dalībnieki personiski ierastos sēdē. Pēc tiem pa�iem nerakstītajiem likumiem aizstāvji un apsūdzētāji valkāja melnus tērpus. Vēsturnieki apgalvoja, ka �ī para�a radusies vēl tajos laikos, kad tiesāja cilvēkus un tiesne�i ģērbās melnās mantijās.
Un nu tiesas diena ir klāt.
Pēc īsa ievada, kurā runātājs izklāstīja lietas būtību, gaisma apajās zāles kupolā nodzisa un sēdes dalībnieki it kā nokļuva Amazones krastu pirmatnīgajos d�ungļos. Biezās koku lapotnes izveidoja visapkārt gandrīz necaurspīdīgu velvi. Raibi putniņi lidinājās starp zariem un pildīja gaisu ar spalgām skaņām. Zāle vai, pareizāk, tās grīda izskatījās pēc saliņas zaļajā me�u okeānā.
Pēk�ņi biezoknis pa�ķīrās. Zaru un liānu mud�eklī parādījās cilvēks. Ar slaidu na�a vēzienu viņ� nocirta da�us stiebrus un sniedza tos klāteso�ajiem.
Tai pa�ā mirklī me�s pazuda un tiesne�i nokļuva laboratorijā, kurā darbojās da�neda�ādi automāti. Uzskatāmības labad katra aina tika projicēta vienlaikus uz se�iem ekrāniem. Un drīz virs skatītāju galvām se�ās vietās parādījās milzīgi palielināts tantalusa-1 attēls. Par tantalusu-1 tagad sauca visu tantalusu ciltstēvu. Se�i vīrusi izlocījās kā vingrotāji fantastiskā fizkultūras parādē. Un, patiesību sakot, tā arī bija parāde, jo īsā laikā skatītāju acu priek�ā viens vīruss nomainīja otru līdz pat tantalusam-10, ko tikai nesen atklāja Zālamana salās.
Tūdaļ nodemonstrēja arī apsūdzēto noziegumus: panīku�ās cukurniedru plantācijas un nevarīgi saļimu�os ziloņus.
��Par to vien,�� pa�ukstēja Varga�a kaimiņ�, � tantaluss pelna visbargāko sodu.
��Bet tantaluss ir ne tikai kaitīgs,�� pēc brītiņa piebilda diktors.�� Tas dod arī ievērojamu labumu. Tā, piemēram, noskaidrots, ka �is vīruss stimulē aug�anu. Pat cukurniedres, kurām tas nodara tik lielu ļaunumu, slimības pirmajā posmā sāk paātrināti augt.
Bambuss, kā zināms, ari tāpat aug ļoti ātri, bet tantalusa ietekmē tas izstiepjas burtiski acu priek�ā. Bez tam uzlabojas audu struktūra � bambuss kļūst izturīgāks un lokanāks�
Varga�s ar nepacietību gaidīja, kad runātājs pāries pie jautājuma, kura noskaidro�anai viņ� veltījis tik daudz pūļu. Beidzot diktors sacīja:
��Tantaluss-1 mierīgi dzīvoja Amazones aug�tecē, kamēr cilvēks, pamazām iekļaudams savā darbības sfērā visu planētu, ielauzās arī �ai me�onīgajā apvidū. Tad jauncirstās stigas pavēra saules stariem ceļu uz d�ungļu dzīlēm. Pilsētu, dambju un rūpnīcu celtniecības gaitā d�ungļos parādījās ķīmiskas vielas, ar kurām tantaluss-1 nekad agrāk nebija saskāries. Tas izrādījās sevi�ķi jutīgs ne vien pret mangānu, kura ietekmē izveidojās tantaluss-3, bet arī pret parasto kaļķi. Iesākās brāzmains formu radī�anas process, kura laikā vīruss ieguva jaunas īpa�ības� Un tagad mums jāizlemj, ko ar tantalusu darīt.
��Ieslodzīt cietumā! Izolēt!�� noteica Varga�a kaimiņ�. � Pie tam nekavējoties! Tāpat kā izolē vājprātīgos, par kuriem nekad nevar zināt, kādas trakulības tie pastrādās nākamajā mirklī�
��Ieslodzīt cietumā vīrusu ar tik daudzām vērtīgām īpa�ībām?�� nobrīnījās Svensens.�� Nekas tamlīdzīgs nav pieredzēts visā mikrobu cietuma vēsturē!
��Atteikties no iespējas paātrināt bambusa aug�anu?�� viņu atbalstīja otrs tantalusa aizstāvis.
��Atteikties no cukurniedru iznīk�anas un ziloņu saslim�anas?�� ironiski atsaucās kāda balss zāles otrā galā.
��Pret tantalusu-2 un tantalusu-3 tagad atrasti efektīvi līdzekļi!
��Bet kas zina, ko nesīs mums tantaluss-11?
Gandrīz ikviens sēdes dalībnieks centās izteikt savas domas. Tomēr vairāk par visiem uztraucās Svensens.
��Ja pārtrauksim dabas iesākto stihisko eksperimentu,�� viņ� sacīja,�� mēs tuvākajā laikā neuzzināsim daudz tāda, ko savās laboratorijās atklāsim varbūt tikai pēc desmit vai divdesmit gadiem�
Diskusija bija sasniegusi kulmināciju, uz dispe�era pults vienlaikus dega vismaz ducis spuldzī�u, kad pēk�ņi atskanēja akadēmiķa Korobova balss:
��Man ir priek�likums!
Troksnis zālē ātri norima. Mikrobu cietuma dibinātāju visi pazina un viņa domas vienmēr labprāt uzklausīja.
��Priek�likums ir tāds: tantalusa paveidus, visus bez izņēmuma, ieslodzīt mikrobu cietumā! Brīvībā paliku�os iznīcināt! Cietumā uzcelt �im vīrusam īpa�u korpusu. Katram paveidam � savu laboratoriju un trīsdesmit laboratorijas rezervē � tām jaunajām formām, kas turpmāk var rasties. Dabas stihisko eksperimentu mēs aizstāsim ar plānveidīgiem izmēģinājumiem. Pielietosim visus mikroorganismu ietekmē�anas paņēmienus, kādi mums zināmi. Un, tiklīdz iegūsim stabilas formas ar derīgām īpa�ībām, izlaidīsim tās brīvībā�
Priek�likumu pieņēma nobalso�anai.
Da�us mirkļus vēlāk zāles griestos pavīdēja gaismas raksti. Cipari nemitīgi mainījās, jo ne visi tiesas dalībnieki vienlaikus nospieda pogas pie saviem sēdekļiem. Ta�u gala rezultāts bija pārliecino�s.
Pieci simti � �par�, nulle � �pret�.
Un tad diktors paziņoja �o spriedumu visai pasaulei.
Esmu kuģa ārste un piedalījos trijās zvaig�ņu ekspedīcijās. Mana specialitāte ir psihiatrija jeb, kā tagad saka, astropsihiatrija. Problēma, kas mani nodarbina, radusies sen � divdesmitā gadsimta septiņdesmitajos gados. Tajā laikā lidojums līdz Marsam un atpakaļ ilga vairāk nekā gadu, bet līdz Merkuram apmēram divus gadus. Astronomiskus novērojumus raķetēs neveica: �im nolūkam pastāvēja īpa�as observatorijas uz Zemes mākslīgajiem pavadoņiem. Lasī�ana un radioraidījumu klausī�anās nespēja aizstāt to, kā trūka pirmajiem astronautiem. Bija nepiecie�ams darbs! Turklāt rado�s darbs, pie kura �ie ļaudis pieradu�i. Tie�i tad tika nolemts ieskaitīt raķe�u apkalpēs vienīgi tādus cilvēkus, kam ir kāda aizrau�anās. Astronautu personiskajās lietās ierakstīja izdaudzināto divpadsmito punktu: �Ar ko jūs aizraujaties?� Bet drīz vien �o problēmu atrisināja citādi. Starpplanētu trasēs parādījās kuģi ar atomu un jonu dzinējiem. Lidojumu ilgums samazinājās līdz da�ām dienām. Divpadsmito punktu izsvītroja un aizmirsa.
Tomēr pēc da�iem gadu desmitiem, kad cilvēce sāka gatavoties starpzvaig�ņu lidojumiem, astronautu personiskajās lietās atkal uzpeldēja tas pats jautājums. No kuģa vadī�anas viedokļa starpzvaig�ņu reisā pavadītā laika 99,99�% pagāja piespiestā bezdarbībā. Zemes televīzijas raidījumus varēja uztvert tikai pirmajās lidojuma dienās. Apmēram pēc mēne�a pārtrūka radiosakari. Bet astronautiem vajadzēja pavadīt ceļā vēl daudzus gadus�
Vārdu sakot, es atbraucu uz Centrālo astronautikas arhīvu, lai iepazītos ar divpadsmitā punkta vēsturi.
Jau pirmajā dienā aprunājos ar pārzini. Tas bija ne visai vecs cilvēks, kuram raķetes degvielu sprādziens gandrīz pilnīgi laupījis redzi. Viņ� valkāja īpa�as brilles ar trīskār�iem zilganiem stikliem, kas neļāva saskatīt viņa acis, un tādēļ likās, ka pārzinis nekad nesmaida.
��Saprotu,�� viņ� sacīja, uzklausījis manus paskaidrojumus,�� jums derētu iepazīties ar pirmo ekspedīciju uz Barnarda zvaigzni. �īs ekspedīcijas komandiera Alekseja Zarubina dzīves stāsts atbildēs uz daudziem jautājumiem, kuri jūs interesē. Pēc pusstundas saņemsiet visus materiālus. Vēlu sekmes.
Aiz loga � Sibīrijas jūra. Dobji dūc krasta bangas, �ļakst viļņi, un vēj� koku galotnēs �vīkst, it kā �ķirstīdams lapas�
Ekspedīcija uz Barnarda zvaigzni tajos laikos bija neap�aubāmi pārdro�s pasākums. Gaismas stars no �īs zvaigznes līdz Zemei ceļo veselus se�us gadus. Lidojumam turp un atpakaļ vajadzēja ilgt apmēram �etrpadsmit gadu.
Zvaig�ņu kuģa apkalpes locekļiem laiks, protams, saruka: �etrpadsmit gadi kļuva par �etrdesmit mēne�iem. Pats par sevi �is laika posms nebija sevi�ķi gar�. Briesmas radīja glu�i cits apstāklis � trīsdesmit astoņus mēne�us raķetes dzinējiem bija jāstrādā ar maksimālu jaudu!
Tagad tas liekas neattaisnojams risks � doties kosmosā bez prāvām degvielas rezervēm. Toreiz citādi nevarēja. Zvaig�ņu kuģis nespēja uzņemt vairāk degvielas, nekā in�enieriem izdevās novietot tilpnēs� Tāpēc visniecīgākā aizkavē�anās ceļā parasti nozīmēja ekspedīcijas nenovēr�amu bojā eju.
� īpa�a komisija atlasīja �īs ekspedīcijas dalībniekus. Protokolos minētas vairāku kapteiņu kandidatūras. Bet ik reizi komisija teica: �Nē!� Prasības bija pamatotas, kaut arī neparastas. Zvaig�ņu kuģa kapteinim jābūt lieliskam navigatoram un izcilam in�enierim, aukstasinīgam un vienlaikus pārdro�am cilvēkam.
Es pār�ķiru lappusi. �eit sākas kapteiņa Alekseja Zarubina personiskā lieta.
Komisija izraudzījās kuģa komandieri. Un saskaņā ar tradīciju komandieris pats izvēlējās apkalpes locekļus. Patiesību sakot, Zarubins neko daudz neizvēlējās. Viņ� vienkār�i uzaicināja piedalīties �ai ekspedīcijā piecus astronautus, kas jau bija lidoju�i kopā ar viņu.
Pēc apkalpes dokumentiem iepazīstos ar divpadsmito punktu. Stūrmanis � komponists. Ārstes vājība � mikrobioloģija. Astrofiziķis neatlaidīgi studē valodas: viņ� jau apguvis piecas modernās un tagad sācis mācīties divas senās valodas. In�enieri, vīrs un sieva � kaislīgi �ahisti. Turklāt viņi aizraujas nevis ar veco, bet gan ar jauno �ahu, kurā ir divas baltās un divas melnās dāmas un dēlis ar astoņdesmit vienu lauciņu.
Arī komandierim ir sava vājība. Kop� bērnības viņ� jūsmo par glezno�anu. Tas saprotams � viņa māte bijusi māksliniece. Bet kapteinis pats tikpat kā neglezno. Nē, viņu interesē kas cits. Aleksejs Zarubins cer no jauna atklāt viduslaiku meistaru sen zudu�os krāsu izgatavo�anas noslēpumus. Ar zinātnieka neatlaidību un mākslinieka temperamentu viņ� diendienā veic vissare�ģītākos ķīmiskos pētījumus.
� Starts. Raķete atstāj Zemi, lai dotos uz Barnarda zvaigzni. Ar pilnu jaudu darbojas kodolreaktors. No raķetes sprauslām izplūst neredzamas jonu strūklas. Pastāvīgi jūtama pārslodze. Pirmajās dienās grūti paiet pat da�us soļus. Vēl grūtāk strādāt. Ārste raugās, lai visi ievērotu noteikto re�īmu.
Pamazām astronauti pierod pie grūtajiem apstākļiem. Tiek samontēta oran�ērija, uzstādīts radioteleskops. Sākas normāla dzīve. Reaktora un aparātu darbības kontrole neprasa daudz laika. �etras stundas dienā katram obligāti jāmācās. Pēc tam katrs dara, ko grib. Jaunā ārste lasa biezas monogrāfijās par mikrobioloģiju. Stūrmanis sacerējis dziesmiņu, ko dungo visi apkalpes locekļi. In�enieri stundām ilgi sē� pie �aha galdiņa. Astrofiziķis lasa oriģinālā Plutarhu�
Kuģa �urnālā parādās īsi ieraksti: �Lidojums turpinās. Reaktors un mehānismi darbojas nevainojami. Pa�sajūta teicama.� Un piepe�i gandrīz kliedziens: �Televīzijas sakari pārtrūku�i. Vakar noskatījāmies Zemes pēdējo raidījumu. Cik grūti �ķirties no dzimtenes!� Pēc kāda laika jauns ieraksts: �Mums izdevies uzlabot antenu. Ceram, ka Zemes radioraidījumus varēs uztvert vēl septiņas astoņas dienas.� Viņi priecājās glu�i kā bērni, kad uztvero�ā iekārta darbojās vēl veselas divpadsmit dienas�
Nemitīgi palielinot ātrumu, raķete lidoja Barnarda zvaigznes virzienā. Pagāja mēne�i. Kodolreaktors darbojas ārkārtīgi precīzi. Degviela tika patērēta stingri pēc grafika � ne miligrama vairāk. Katastrofa iestājās negaidīti.
Kādu dienu � tas bija lidojuma astotajā mēnesī � pēk�ņi mainījās reaktora darba re�īms. Degvielas patēriņ� krasi pieauga. Kuģa �urnālā to atzīmēja ar �ādu ierakstu: �Nezināms cēlonis izraisījis papildreakciju.� Jā, toreiz vēl nezināja, ka visniecīgākie piejaukumi degvielai spēj būtiski ietekmēt kodolreakcijas gaitu�
Kolbā putodams vārījās brūns �ķidrums. Pa spirālveidīgu cauruli kondensatorā ieplūda rūsgani tvaiki. Zvaig�ņu kuģa kapteinis aplūkoja mēģeni ar tum�i sarkanu pulveri. Pēk�ņi liesma zem kolbas viegli ietrīcējās. Kapteinis atskatījās. Durvīs stāvēja in�enieris.
Tas bija ļoti apvaldīts cilvēks. Ta�u �oreiz balss viņu nodeva. Tā likās sve�a un nedabiski skaļa. In�enieris centās runāt mierīgi, tomēr nevarēja.
��Apsēdies, Nikolaj,�� kapteinis piebīdīja viņam krēslu.�� Vakar pārbaudīju tavus aprēķinus. Rezultāti � tie pa�i. Sēdies ta�u�
��Ko nu darīsim?
��Līdz vakariņām,�� kapteinis uzmeta skatienu pulkstenim,�� vēl piecdesmit piecas minūtes. Tātad mēs paspēsim aprunāties. Lūdzu, brīdini visus.
��Labi,�� in�enieris automātiski atbildēja.�� Es pateik�u. Tūlīt visus brīdinā�u.
Viņ� nesaprata, kāpēc kapteinis vilcinās. Zvaig�ņu kuģa ātrums ta�u pieauga ar katru mirkli!
��Paskaties,�� teica kapteinis, norādīdams uz mēģeni.�� Tas tevi dro�i vien interesēs. �ajā mēģenē ir dzīvsudraba cinobrs. Lieliska, skaista krāsa. Diem�ēl gaismas ietekmē tā parasti zaudē spo�umu.
Viņ� ilgi skaidroja in�enierim, kā izdevās iegūt gaismizturigu dzīvsudraba cinobru. In�enieris nepacietīgi grozīja pirkstos mēģeni. Tie�i virs laboratorijas galda pie sienas bija piestiprināts pulkstenis, un in�enieris visu laiku sekoja tā rādītājiem: pusminūte � kuģa ātrums palielinājies par diviem kilometriem sekundē, vēl minūte � vēl �etri kilometri sekundē�
��Nu, tad es ie�u,�� viņ� beidzot sacīja.�� Vajadzētu tomēr brīdināt pārējos.
Kāpdams lejā, in�enieris pēk�ņi pamanīja, ka vairs nesteidzas un neskaita sekundes.
Kapteinis cie�i aizvēra kajītes durvis, nevērīgi iebāza mēģeni statīvā un pasmīnēja: �Arī panika līdzīga ķēdes reakcijai, bet pat �ādu reakciju, kā zināms, var pārtraukt�� Tad viņ� atkal apsēdās savā krēslā. Klusi dūca dzesinā�anas sistēma. Dzinēji nemitīgi paātrināja zvaig�ņu kuģa gaitu.
� Desmit minūtes vēlāk kapteinis ieradās salonā. Pieci cilvēki piecēlās, sveicinot viņu. Visiem bija mugurā formas tērpi, ko astronauti mēdza valkāt tikai sevi�ķi svinīgos gadījumos. Zarubins saprata: stāvoklis nevienam nav jāpaskaidro.
��Sēstieties,�� kapteinis teica.�� Uzskatīsim kara padomes sēdi par atklātu. Un, kā jau tādās reizēs pieņemts, vispirms dosim vārdu jaunākajiem. Visjaunākā esat jūs, Ļeno�ka�
��Esmu ārste, Aleksej Pavlovi�, � meitene atbildēja ļoti nopietni.�� Bet jautājums ir viscaur tehnisks. Ja atjausiet, izteik�u savas domas vēlāk.
Kapteinis pamāja ar galvu:
��Lūdzu. Jūs esat visgudrākā no mums, Ļeno�ka. Un, kā jebkura sieviete, arī ļoti viltīga. Esmu gatavs derēt, ka jums jau ir savs spriedums.
Meitene neatbildēja.
��Tātad,�� kapteinis turpināja,�� Ļeno�ka runās vēlāk. Tagad tava kārta, Sergej.
Astrofiziķis noplātīja rokas.
��Arī ar manu specialitāti �is jautājums tie�i nav saistīts. Tāpēc stingras pārliecības man nav. Bet es zinu, ka lidojumam līdz Barnarda zvaigznei degvielas pietiks. Kāpēc tad pusceļā griezties atpakaļ?
��Kāpēc?�� kapteinis pārvaicāja.�� Kaut vai tāpēc, ka no turienes atgriezties mēs vairs nevarēsim. No �ejienes � varam. No turienes � nevarēsim!
��Piekritu,�� astrofiziķis domīgi sacīja.�� Un tomēr, vai tad mēs nekādi nevarēsim no turienes atgriezties? Pa�i mēs, protams, neatgriezīsimies. Bet mums ta�u atlidos pakaļ. Ieraudzīs, ka neatgrie�amies, un atlidos! Astronautika attīstās�
��Attīstās,�� kapteinis pasmīnēja.�� Ar laiku, protams. Tātad, pēc tavām domām, mums jālido tālāk? Vai pareizi sapratu? Labi. Tagad tu, Georgij. Ar tavu specialitāti �is jautājums ta�u, liekas, saistīts?
Stūrmanis pielēca kājās un strauji atbīdīja krēslu.
��Sēdies,�� kapteinis centās viņu nomierināt.�� Sēdies un nelēkā.
��Atpakaļ nekādā gadījumā! � stūrmanis gandrīz kliedza.�� Tikai uz priek�u! Par spīti neiespējamībai � uz priek�u! Nu padomājiet pa�i, kā mēs varam griezties atpakaļ? Vai tad mēs nezinājām, ka ekspedīcija būs grūta? Zinājām! Un nu pie pirmajām grūtībām jau esam gatavi atkāpties� Nē, nē, tikai uz priek�u!
��Tā-ā��� kapteinis novilka.�� Par spīti neiespējamībai � uz priek�u! Skaisti pateikts� Bet ko gan domā mūsu in�enieri? Jūs, Ņina Vladimirovna? Tu, Nikolaj?
In�enieris palūkojās uz sievu. Tā uzmundrināja viņu ar galvas mājienu, un Nikolajs sāka runāt.
��Mūsu lidojums uz Barnarda zvaigzni ir pētnieciska ekspedīcija. Ja mēs, se�i cilvēki, kaut ko uzzināsim, izdarīsim kādu atklājumu, tam vēl nebūs nekādas nozīmes. Mūsu atklājums iegūs vērtību tikai tad, kad to uzzinās visa cilvēce. Ja mēs sasniegsim Barnarda zvaigzni un nespēsim atgriezties � kāda jēga visiem mūsu atklājumiem? Sergejs teica, ka mums dro�i vien atlidos pakaļ. Ticu. Bet tie, kas atlidos, arī bez mums izdarīs tos pa�us atklājumus. Kāds tad būs mūsu nopelns? Ko mūsu ekspedīcija būs veikusi cilvēku labā?� Faktiski � nekā! Mēs nodarīsim tikai ļaunumu. Jā, ļaunumu! Uz Zemes mūs veltīgi gaidīs. Ja atgriezīsimies tagad, laika zaudējumu izdosies samazināt līdz minimumam. Drīz izlidos jauna ekspedīcija. Patiesību sakot, lidosim mēs pa�i. Bez �aubām, paies vairāki gadi. Toties materiāli, ko savāksim, tiks nogādāti uz Zemi! Tagad mums �ādas iespējas nav� Turpināt lidojumu? Kādā nolūkā? Nē, mēs � Ņina un es � esam pret. Jāatgrie�as. Nekavējoties jāatgrie�as!
Iestājās ilgsto�s klusums. Tad jaunā ārste jautāja:
��Bet ko jūs pats domājat, kapteini?
Kuģa komandieris skumji pasmaidīja.
��Es domāju, ka mūsu in�enieriem taisnība. Skaisti vārdi ir tikai vārdi. Toties veselais saprāts, loģika, precīzi aprēķini � viss runā par labu in�enieru viedoklim. Mēs lidojam, lai izdarītu atklājumus. Un, ja �os atklājumus nenogādās uz Zemi, tad tie nav ne plika gra�a vērti. Nikolajam taisnība, tūksto�kārt taisnība�
��Variants ar palīdzības gaidī�anu pats par sevi atkrīt,�� kapteinis pēc brī�a turpināja.�� Paliek divas iespējas. Pirmā � bez kavē�anās griezties atpakaļ. Otrā � turpināt lidojumu� un tomēr atgriezties mājās. Atgriezties par spīti degvielas trūkumam!
��Kā? � vaicāja in�enieris.
Zarubins kādu laiku klusēja.
��To es pagaidām nezinu. Bet laika mums daudz. Līdz Barnarda zvaigznei jālido vēl vienpadsmit mēne�u. Ja nolemsiet atgriezties, mēs tūlīt dosimies atpakaļ. Bet, ja jūs ticat, ka vienpadsmit mēne�os es spē�u izdomāt, izgudrot kaut ko tādu, kas dos mums iespēju izkulties no �īs ķibeles, tad� Tad, par spīti neiespējamībai, uz priek�u!� Ko teiksiet par �ādu priek�likumu? Kaut vai jūs, Ļeno�ka?
Meitene viltīgi piemiedza acis.
��Kā jebkur� vīrietis, jūs esat ļoti viltīgs. Varu saderēt, ka jums kaut kas jau ir padomā.
Kapteinis iesmējās.
� �īs derības zaudēsiet! Es nekā vēl neesmu izdomājis. Bet izdomā�u. Noteikti izdomā�u!
��Mēs ticam,�� in�enieris sacīja.�� Ne�aubīgi ticam.�� Viņ� uz mirkli apklusa.�� Kaut gan, patiesību sakot, man pagaidām nav ne jausmas, kā mēs varētu izkulties. Zvaig�ņu kuģī paliks tikai astoņpadsmit procentu degvielas. Astoņpadsmit un nevis piecdesmit! Bet, ja jūs to ierosināt, tad viss ir kārtībā! Lidojam uz Barnarda zvaigzni! Kā teica Georgijs: par spīti neiespējamībai, uz priek�u!�
Nākamajā rītā es lūdzu pārzini parādīt man Zarubina gleznas. Pirmais iespaids, jāatzīstas, bija ļoti dīvains. Katrs audekls likās apgleznots ar vienu vienīgu krāsu � vai nu zilu, vai zaļu, vai sarkanu�
��Tās ir etīdes,�� pārzinis sacīja.�� Tehnikas izmēģinājumi, ne vairāk. Lūk, piemēram, �Etīde zilos toņos�.
Debesu zilgmē lidinās divas trauslas būtnes ar piespraustiem spārniem � vīrietis un sieviete. Gleznā izmantota tikai zilā krāsa. Bet toņu un nokrāsu bagātība �ķiet glu�i neticama. Gleznas apak�ējā stūrī debesis naksnīgas, zilgani melnas. Toties pretējā pusē gaiss ir dzidrs un svelmains. Cilvēki un viņu spārni laistās da�da�ādos zilganos, zilos un violetos toņos. Vietām krāsas ir blīvas un �ilbino�i spo�as, citur atkal � maigas, dzidras, klusinātas.
Kad biju apskatījusi arī citas etīdes, pārzinis teica:
��Lasiet tālāk,�� un skumji piebilda: � Vēlāk es parādī�u jums citas gleznas. Tad jūs sapratīsiet�
Raķete lidoja uz Barnarda zvaigzni. Tā jau bija sasniegusi maksimālo ātrumu, un pakāpeniski sāka darboties brem�u dzinēji. Sprie�ot pēc īsajiem ierakstiem kuģa �urnālā, viss ritēja normāli. Nebija ne avāriju, ne arī slimību. Neviens neatgādināja kapteinim viņa solījumu. Un arī pats kapteinis bija mierīgs un jautrs kā vienmēr. Viņ� joprojām daudz laika veltīja krāsu izgatavo�anas tehnoloģijai, gleznoja etīdes�
Par ko gan domāja kuģa komandieris, kad palika viens savā kajītē? Kuģa �urnāls un stūrmaņa dienasgrāmata nedod atbildi uz �o jautājumu. Bet, lūk, interesants dokuments � in�enieru ziņojums. Tajā runāts par bojājumiem, kas atklāti dzesinā�anas sistēmā.
Sausa, precīza skaitļu valoda. Ta�u starp rindām lasāms: �Draugs, ja esi pārdomājis, tad mēs varam vēl griezties atpakaļ. Tā teikt, atkāpties ar godu�� Un tepat ar kapteiņa roku rakstīta rezolūcija: �Dzesinā�anas sistēmu remontēsim uz Barnarda zvaigznes planētas.� Bet tas, acīm redzot, nozīmē: �Nē, draugi, es neesmu pārdomājis.�
Deviņpadsmit mēne�us pēc starta raķete sasniedza Barnarda zvaigzni. Blāvi sārtajam spīdeklim bija tikai viena planēta � izmēru ziņā gandrīz tāda pati kā Zeme, tikai viscaur pārklāta ar ledu.
Zvaig�ņu kuģis nolaidās uz planētas, un, sākot ar �o mirkli, ieraksti kuģa �urnālā izdarīti ar sarkano tinti. Saskaņā ar tradīcijām, tā mēdza atzīmēt atklājumus.
Planēta bija nedzīva. Tās atmosfēra sastāvēja gandrīz no tīra skābekļa, ta�u nevienas dzīvas būtnes, neviena auga tur nebija. Termometrs rādīja mīnus piecdesmit grādu. �Drūma, bezcerīga planēta,� ierakstīts stūrmaņa dienasgrāmatā. �Toties kāda zvaigzne! Atklājumu lavīna��
Jā, tā tie�ām bija atklājumu lavīna. Pat tagad, kad zinātne par zvaig�ņu attīstību un uzbūvi spērusi milzīgu soli uz priek�u, pat tagad �īs ekspedīcijas atklājumi daudzējādā ziņā nav zaudēju�i savu nozīmi.
Kuģa �urnāls� Zinātniskā darba pārskats� Astrofiziķa rokraksts ar zvaig�ņu evolūcijas paradoksālo hipotēzi� Un beidzot tas, ko es meklēju,�� komandiera pavēle par atgrie�anos. Tā skan pārsteidzo�i, gandrīz neticami.
Kādā dienā kapteinis itin vienkār�i pateica:
��Pietiek! Tagad jādodas mājup.
Pieci cilvēki klusēdami uzlūkoja kuģa komandieri. Viņi gaidīja.
��Jā. Laiks posties mājup,�� kapteinis turpināja.�� Jūs zināt, mums atliku�i tikai astoņpadsmit procenti degvielas. Bet izeja ir. Vispirms mums jāatvieglina raķete. No tās jāizceļ visa elektroniskā aparatūra, izņemot kursa koriģē�anas iekārtu. Jāizjauc un jāatstāj �eit iztuk�oto tvertņu starpsienas un daļa oran�ērijās. Bet tas vēl nav viss. Lielākais degvielas patēriņ� saistīts ar samērā niecīgo paātrinājumu lidodojuma pirmajos mēne�os. Vajadzēs samierināties ar zināmām neērtībām. Raķetei jāstartē nevis ar trīskār�u, bet gan ar divpadsmitkārtīgu paātrinājumu.
��Tāda paātrinājuma apstākļos nav iespējams vadīt kuģi,�� in�enieris iebilda.�� Pilots nespēs�
��Zinu,�� kapteinis viņu skarbi pārtrauca.�� Zinu. Tāpēc pirmajos mēne�os raķeti vadīs no �īs planētas. Viens no mums paliks �eit. Klusāk! Es teicu � klusāk! Iegaumējiet � citas izejas nav. Tā tam jābūt, un tā tas būs. Tagad tālāk. Jūs, Ņina Vladimirovna, un jūs, Nikolaj, nevarat palikt. Jums būs bērns. Jūs, Ļeno�ka, esat ārste, jums jālido. Sergejs ir astrofiziķis. Arī viņ� lidos. Georgijam nepietiks izturības. Tāpēc palik�u es. Klusāk! Būs tā, kā es teicu.
Manā priek�ā uz galda Zarubina aprēķini. Esmu ārste, un ne viss �ajos aprēķinos man saprotams. Ta�u viens ir skaidrs: te iekalkulētas pa�as pēdējās rezerves. Ja ceļā atgadīsies kaut kas neparedzēts, atgriezties uz Barnarda zvaigzni raķete nevarēs. �Risks tre�ajā pakāpē� � tāds ieraksts atrodams stūrmaņa dienasgrāmatā. Divas rindiņas zemāk lasāms: �Bet tam, kas paliks �eit,�� tas būs risks desmitajā vai pat simtajā pakāpē��
Zarubiņam būs jāgaida �etrpadsmit gadu. Tikai tad viņam pakaļ atlidos cita raķete. �etrpadsmit gadus būt pilnīgi vienam uz sve�as, sasalu�as planētas�
Aprēķini seko aprēķiniem. Galvenais � enerģija. Tā nepiecie�ama gan raķetes tālvadei, gan palicēja vajadzību apmierinā�anai. Un atkal viss iekalkulēts līdz pēdējai iespējai, skopi, bez mazākās rezerves.
Kapteiņa mitekļa fotoattēls. Sis miteklis samontēts no oran�ērijas sekcijām. Aiz caurspīdīgajām sienām redzama elektroniskā aparatūra un mikroreaktori. Uz jumta samontētas tālvades antenas. Visapkārt ledains tuksnesis. Pelēcīgajās debesīs salti spīd Barnarda zvaigzne. Tās disks � �etras reizes lielāks par Saules disku, kādu to redz no Zemes,�� liekas, tikai nedaudz spilgtāks par Mēnesi.
Es ātri pār�ķirstu kuģa �urnālu. Ierakstu tajā daudz: gan da�ādas instrukcijas, gan radiosakaru grafiks, gan kapteinim atstāto priek�metu saraksts� Un pēk�ņi divi vārdi: �Raķete startē�.
Ieraksti, kas pēc tam seko, �ķiet uzskribelēti ar bērna roku. Rindas krīt cita uz citu. Burti � lauzīti, stūraini. Divpadsmitkārtīga pārslodze nav nekāds joksl Ar lielām grūtībām izdodas at�ifrēt tekstu. Pirmais ieraksts: �Viss kārtībā. Nolādētā pārslodze! Acīs violeti apļi�� Divas dienas vēlāk: �Ātrums pieaug precīzi pēc aprēķina. Staigāt nav iespējams. Var tikai rāpot�� Vēl pēc nedēļas: �Grūti, ļoti (izsvītrots)� Izturēsim. Reaktors darbojas normāli.�
Nākamās divas lappuses �urnālā ir pilnīgi tuk�as. Bet uz tre�ās � liels tintes traips un pavisam greizs ieraksts: �Tālvade traucēta. Nezināms �ķērslis izkliedē starus. Tās (izsvītrots)� beigas��
Es aizveru kuģa �urnālu. Traucējumi tālvades sistēmā arī kapteinim dro�i vien bija negaidīti.
Spalgi un trauksmaini skanēja kontrolierīces signāls. Indikatora bultiņa trīcēdama atkrita līdz nulles iedaļai. Radiostars bija sastapis kaut kādu �ķērsli. Tālvades sistēma nedarbojās.
Kapteinis lūkojās oran�ērijas caurspīdīgajā sienā. Pie apvār�ņa norietēja Barnarda zvaigznes bālais disks. Ledainajā līdzenumā aizvien garākas kļuva rūsganās ēnas. Vēj� dzenāja sniega pārslas un uzvirpuļoja tās līdz pat iesārti pelēcīgajām debesīm. Zvans neatlaidīgi d�inkstēja. Radioviļņi tika izkliedēti; to jaudas vairs nepietika raķetes vadī�anai. Uz elektroniskā navigatora paneļa drud�aini zibsnīja krāsainas spuldzes.
Zarubins piegāja pie aparātu pults. Indikatora bultiņa nekustējās. Tad kapteinis pagrieza jaudas regulatora rokturi. Oran�ēriju piepildīja dzesinā�anas sistēmas motoru dūkoņa. Rokturis jau bija pagriezts līdz galam. Ta�u Zarubins izrāva dro�inātājus un vēl divas reizes pagrieza rokturi. Motoru dūkoņa pārvērtās spalgā kaucienā.
Kapteinis nevarīgi atsēdās. Rokas trīcēja. Viņ� izņēma kabatas lakatiņu, noslaucīja pieri un piespieda vaigu pie vēsā stikla.
Vajadzēja gaidīt, kamēr jaunie, milzīgas jaudas signāli sasniegs raķeti un atgriezīsies uz �ejieni.
Zarubins gaidīja.
Viņ� bija zaudējis jebkuru priek�statu par laiku. Līdz pēdējai iespējai pārslogotie mikroreaktori auroja, dzesinā�anas sistēmas motori kauca. Oran�ērijas trauslās sienas drebēja�
Beidzot nezināms spēks lika kapteinim piecelties un aiziet pie aparātu pults. Jaudas indikatora bultiņa bija pacēlusies līdz zaļajai svītrai. Signālu jaudas pietika, lai vadītu raķeti. Zarubins vāji pasmaidīja un palūkojās uz skaitītāju. Enerģijas patēriņ� bija simt �etrdesmit reizes lielāks, nekā paredzēts!
Tajā naktī kapteinis negulēja. Viņ� sastādīja programu elektroniskajam navigatoram. Vajadzēja koriģēt novirzi, kas bija radusies pēc sakaru pārtrūk�anas.
Pie apvār�ņa ievizējās nespodra polārblāzma. Atdodami savu enerģiju, kauca satracinātie reaktori. Tas, kas bija skopi aprēķināts �etrpadsmit gadiem, tagad iz�ķērdīgi aizplūda pasaules telpā�
Sagatavojis programu elektroniskajai ma�īnai, kapteinis ilgi staigāja pa oran�ēriju. Augstu virs caurspīdīgajiem griestiem mirgoja zvaigznes. Kaut kur tajā pusē viņa zvaig�ņu kuģis, uzņemdams ātrumu, strauji tuvojās Zemei.
Vēlu vakarā atkal uzmeklēju arhīva pārzini.
��Es zināju, ka jūs gribēsiet apskatīt gleznas,�� viņ� sacīja, steidzīgi uzlikdams acenes.�� Nāciet, tās ir tepat blakus.
Nelielā istabā, ko apgaismoja fluorescējo�as spuldzes, pie sienas bija pakārtas divas gleznas. Pirmaja brīdī es nodomāju, ka pārzinis kļūdījies. Man likās, ka �ādas gleznas Zarubins nav varējis radīt. Tās nepavisam neatgādināja to, ko biju redzējusi dienu iepriek�. Nekādu eksperimentu ar krāsām, nekādu fantastisku si�etu. Divas glu�i parastas ainavas.
Viena no tām attēloja lauku ceļu lēzenā piekalnē. Ceļa malā � varens, izspūris ozols, drukns un mezglains, pilns nesagraujama dzīvības spēka. Pāri ozola lapotnei vēj� dzenā vieglus, gai�us mākonī�us. Bet lejā pie ceļmalas grāvja guļ vecs, apsūnojis akmens. Tā vien �ķiet, ka tikko tur atpūties noguris ceļinieks�
Otra glezna nav pabeigta. Tajā attēlots pavasarīgs me�s. No �ī audekla pretim dve� neparasts siltums; daudz gaisa un gaismas� Apbrīnojami zeltaini toņi� Zarubins izprata krāsu dvēseli.
� �īs gleznas es atvedu��� teica arhīva pārzinis.
��Jūs?!
��Jā, es.
Pārziņa balsī jautās skumjas.
��Tajos dokumentos, ar kuriem jūs iepazināties, trūkst beigu. Tās jāmeklē materiālos par citām ekspedīcijām�
Kad Zarubina zvaig�ņu kuģis atgriezās, uz Barnarda zvaigzni tūdaļ nosūtīja glāb�anas ekspedīciju. Astronauti darīja visu, lai raķete sasniegtu mērķi pēc iespējas ātrāk. Viņi lidoja ar se�kārtīgu paātrinājumu! Ta�u, sasniegu�i planētu, ekspedīcijas locekļi oran�ēriju neatrada. Desmitiem rei�u viņi riskēja ar savu dzīvību un tomēr neatrada�
Pēc tam � tas notika daudzus gadus vēlāk � uz turieni nosūtīja mani. Ceļā notika avārija� Redziet,�� pārzinis norādīja uz savām acenēm.�� Bet planētu mēs tomēr sasniedzām, atradām oran�ēriju un �īs gleznas� Atradām arī kapteiņa rakstītu zīmīti.
��Kas tad bija �ai zīmītē?
��Tikai pieci vārdi: �Par spīti neiespējamībai, uz priek�u!�
Kenants atplēsa aploksni un izlasīja:
�Dārgais draugs! Puisi, kas nodos Tev �o vēstuli, es labi pazīstu. Viņa ģimeni piemeklējusi liela nelaime. Pirms vairākiem mēne�iem pēk�ņi nomiris viņa tēvs � trūcīgs fermeris. Māte aiz bēdām smagi saslimusi un, acīm redzot, vairs neatspirgs. Ģimenē septiņi bērni. Freds Alisons ir vecākais un tagad, pēc tēva nāves,�� vienīgais ģimenes apgādnieks. Atceros, Tu meklēji krietnu palīgu. Pieņemot Fredu, Tu ne vien iegūsi tādu, bet arī izdarīsi svētīgu darbu. Mēs diem�ēl pārāk bie�i aizmirstam evaņģēliju, kas prasa alla� palīdzēt saviem tuvākajiem� Tavs Augusts.�
��Tātad jūs �ķērsojāt visu kontinentu, lai atrastu �eit darbu?�� Kenants jautāja mazliet � sakumpu�am gara auguma gai�matim.
��Jā, profesor. Man to ieteica jūsu draugs Augusts �rēders.
��Labi. Bet ko jūs protat?
��Es darī�u visu, ko vien liksiet. Grūtības mani nebaida.
��Jūsu izglītība?
��Diem�ēl tikai trīs kursi dabas zinību fakultate. Tālāk pietrūka naudas un�
��Skaidrs.
Iegrimis pārdomās, Kenants kādu brīdi knaibīja neskūto zodu.
��Kā klājas Augustam?�� viņ� beidzot apvaicājas.
��Pateicos. Labi. Joprojām krāj markas.
��Un kā ar veselību?
��Pagaidām nesūdzas. Tiesa, sirds da�kārt liek sevi manīt. It īpa�i pavasarī un rudenī�
��Sirds, jūs sakāt?
��Jā, � atbildēja Freds.�� Arī manam nelaiķa tēvam bija sirdskaite.
��Lai notiek! Es jūs pieņemu. Pieņemu uz rekomendācijas pamata. Varat pateikties manam draugam �rēderam.
��Ak profesor��� Freds mēģināja satvert Kenanta roku. Ta�u sirmgalvis izvairīgi atkāpās.
��Nē, nē, nevajag��� viņ� nomurmināja.�� Savu pateicību apliecināsiet Augustam.
Puisis mulsi noplātīja garās rokas. Da�as minūtes abi klusēja. Tad Freda uzmanību saistīja kāda dīvaina ierīce. Tā atgādināja ar melnu izolācijas kārtu aptītu cauruli. Ievērojis jaunā palīga interesi par �o aparātu, Kenants tikko manāmi pasmīnēja:
��Starp citu, vai jūs vispār zināt, ar ko mēs nodarbosimies?
��Pagaidām ne,�� Freds kautri atzinās.
��Aparāts, ko jūs redzat, ir lineārs elektronu paātrinātājs,�� Kenants paskaidroja un pavilka spo�u svirslēdzi. Tai pa�ā mirklī uz marmora dēļa aizdegās sarkana spuldzīte un ieklaudzējās neliels vakuuma sūknis.
��Tagad mums jāpāriet otrā istabā. Izlau�oties no paātrinātāja kameras caur plānu alumīnija plāksnīti, elektroni rada gamma starus, kas apdraud dzīvību.
Atstājis laboratoriju un cie�i aizvēris smagās, svina bruņām pārklātās durvis, Kenants apsēdās pie rakstāmgalda un iedziļinājās papīros. Freds tikmēr pārlaida vērīgu skatienu pār profesora kabinetu. Uz diviem nelieliem galdiem bija novietoti metalografisks mikroskops un projekcijas aparāts. Pie durvīm atradās masīvs �uguna seifs ar vismaz desmit centimetru biezām sienām.
��Jums derētu iepazīties ar elektronu āmura darbu,�� Kenants beidzot sacīja.
��Elektronu āmurs?�� Freds izbrīnījies jautāja.
��Jā. Par āmuru to, protams, var saukt tikai pārnestā nozīmē. Un tomēr �is nosaukums precīzi izteic ierīces galveno ideju. Jo, redziet, arī elektronus var izmantot metālu kal�anai. Pēc būtības jūs pa�reiz esat nokļuvis atomu gadsimta kalvē�
��Es labprāt kļūtu par kalēja mācekli,�� Freds smaidīdams piebilda.
��Vēlē�anās nav peļama. Ta�u vispirms nāksies apgūt �ī procesa teorētiskos pamatus. Jūs dro�i vien būsiet jau dzirdējis, ka metālus kaļ ne tikai tādēļ, lai tiem pie�ķirtu vajadzīgo formu. Kal�anas galvenā īpatnība ir tā, ka spiedes vai āmura sitieni izveido metala virspusē blīvāku vielas kārtu, kas padara detaļu daudz izturīgāku.
��Skaidrs!�� sacīja Freds.
��Bet kal�ana diem�ēl iespējama tikai līdz zināmai robe�ai. Ja �o robe�u pārkāpj, iek�ējais spriegums kļūst tik liels, ka metāls sāk plaisāt. Tās visas ir tīri ārējas pazīmes. Daudz svarīgāks tas, kas notiek kaļamā metala iek�ienē. Vai zināt, kas tur īsti notiek?
Freds enerģiski pakratīja galvu.
��Nu, tad paklausieties! Amūra sitieni iedragā metala kristālisko struktūru. Atomi tuvinās cits citam, un viela sablīvējas�
��Saprotu.
��Tādā gadījumā teorijas pagaidām pietiks. Es aizie�u pusdienās, bet jūs tikmēr palasiet, lūk, �o.�� Un Kenants pasniedza Fredam kādu zinātnisku sacerējumu.
Kad soļu troksnis gaitenī bija norimis, Freds da�as minūtes vēl turpināja �ķirstīt biezo sējumu. Tad enerģiski atbīdīja to un sāka aplūkot galdu, pie kura sēdēja. Nejau�i izkustinājis no vietas grezno bronzas un marmora tintnīcu, viņ� pamanīja zem tās galda platē lielu, nenoteiktas formas caurumu.
Beidzis rakstāmgalda apskati, Freds klusītiņām piecēlās un, ausīdamies, vai kāds nenāk, apstaigāja istabu. Nonācis līdz seifam, viņ� sākumā viegli, tad ar visu spēku parāva durvju rokturi. Seifs izrādījās noslēgts. Bet tikko Freds ar varu pamēģināja to atvērt, aiz biezajām �uguna sienām kaut kas nepatīkami ied�inkstējās. Freds zibenīgi atlēca nost un pēc tam ilgi slaucīja nosvīdu�o, bālo pieri.
īpa�ā aptverē iestiprināts hroma kausiņ� aplieca telpā sare�ģītas līknes, nosvērdamies pārmaiņus uz aug�u un uz leju, pa labi un pa kreisi.
��Kam tas vajadzīgs?�� jautāja Freds, vērodams sagatavi, kas �audījās uz da�ādām pusēm.
��Lai elektronu kūlis apstrādātu visu virsmu,�� atbildēja Kenants.�� Ja elektroni ilgāku laiku trieksies pret vienu un to pa�u vietu, tā sakarsīs līdz baltkvēlei un izkusīs, līdz ar to zaudējot savu kristālisko struktūru. Bet to nedrīkst pieļaut.
��Jūs vakar teicāt, ka elektronu enerģija atbilst pieciem miljoniem elektronvoltu?
��Jā, Fred. Ar �ādu enerģiju apveltīti elektroni spēj desmitkārt samazināt attālumus starp atomiem metala kristāliskajā re�ģī un tātad apmēram tūksto�kārt palielināt vielas blīvumu. Ja kubikcentimetrs parastā hroma sver septiņus gramus, tad kubikcentimetrs elektroniski pārkaltā hroma svērs pāri par septiņiem kilogramiem!
��Oho!�� iesaucās Freds,�� tā jau ir gandrīz zvaig�ņu viela. Esmu dzirdējis, ka da�ām zvaigznēm esot fantastisks, blīvums! To vielas kubikcentimetrs sverot vairākas tonnas�
��Pilnīgi pareizi.
��Tātad jūs gribat radīt kaut ko līdzīgu zvaig�ņu vielai?
Kenants apsēdās pie galda un uzmeta savam palīgam pēto�u skatienu. Tad sacīja:
��Redziet, jaunais draugs, zvaig�ņu vielas radī�ana nebūt nav mans galvenais uzdevums. Viss, ko es daru, nepiecie�ams, lai atrisinātu kādu citu, ļoti svarīgu problēmu. Esmu nolēmis uzbūvēt gamma staru mikroskopu, kas ļaus cilvēkiem saskatīt atsevi�ķus atomus un varbūt pat elektronus.
��Jūs jokojat, profesor!�� Freds neticīgi iesaucās.
��Nepavisam! Parastajos mikroskopos mēs izmantojam starus ar viļņu garumu no 400 līdz 700 milimikroniem. Apmēram tikpat lieli ir arī vismazākie ķermeņi, ko �ajos staros var saskatīt. Ultravioleto staru mikroskopi dod iespēju aplūkot arī desmitkārt mazākus ķermeņus. Vispār, jo mazākus objektus mēs gribam novērot, jo īsākiem jābūt mikroskopā izmantoto svārstību viļņiem. Un atoma izmēri tie�i atbilst gamma 9taru viļņu garumam�
��Bet kā jūs piespiedīsiet gamma starus pakļauties parastās optikas likumiem? Tas ta�u nav iespējams!
��Tas tomēr ir iespējams!�� atcirta Kenants.�� Vajadzīgs tikai materiāls, no kura varētu radīt gamma staru atspoguļotājus. Nav grūti saprast, ka �im materiālam jābūt ārkārtīgi blīvam. Un, ja attālums starp �ā materiāla atomiem būs ievērojami mazāks par gamma staru viļņu garumu, tad tas atspoguļos �os starus tāpat kā parastais spogulis gaismu.
��Ak tad tāpēc jūs nodarbojaties ar metālu elektronisko kal�anu!�� Kādu brīdi klusējis, Freds domīgi piebilda.�� Bet, ja jau tādu materiālu var izgatavot, tad ta�u iespējams uzbūvēt arī gamma staru pro�ektoru�
��Kādām vajadzībām?�� Kenants piepe�i sarauca sirmās uzacis.
��Tas būtu ideāls nāves staru raidītājs.,
��Nāves staru?�� profesors piecēlās un uzmeta palīgam bargu skatienu.
��Kā tad! Varētu izgatavot parabolisku spoguli un tā degpunktā iestiprināt spēcīgu gamma staru avotu, piemēram, radioaktīvu kobaltu. No �ā pro�ektora neglābtu ne bruņas, ne visbiezākās akmens sienas.
��Man nepatīk �ādas valodas, Alison!�� Kenants strupi pārtrauca asistentu.�� Izsviediet �īs muļķības no galvas! Un, jo ātrāk, jo labāk. Savā laboratorijā es kategoriski aizliedzu domāt par nāves iero�iem.
Vēl brīdi sirmgalvis uzbudināti soļoja pa kabinetu, tad piebilda:
��Manus darbus jau vairākkārt mēģināju�i izmantot �ādos nolūkos. Bet panākumu �iem mēģinājumiem nebija. Un, es domāju, nebūs arī turpmāk�
��Tagad, Fred, jūs zināt, kas un kā jādara. Es aizbraucu uz pāris dienām, un jums vajadzēs pa�am apstrādāt �os hroma kausiņus. Tie noderēs mikroskopa izgatavo�anai. Tikai, lūdzu, pēc apstrādā�anas nekavējoties ieslēdziet tos seifā un neaiztieciet, kamēr nebū�u atgriezies. Sapratāt?
��Jā, profesor.
Pār Freda seju pārskrēja viegla ēna. Viņ� palūkojās uz �efu.
��Seifa atslēgas jūs man atstāsiet?
��Protams. Bet ievērojiet, �ie spoguļi ir ļoti vērtīgi. Atcerieties, jūs runājāt nesen par nāves stariem? Mani spoguļi tādiem mērķiem sevi�ķi noderīgi. Ja mūsu kara ministrija par tiem uzzinātu, tā ne�ēlotu naudu, lai tos nopirktu. Tāpēc atkārtoju, katru izgatavoto spoguli nekavējoties ieslēdziet seifā! Tas ir absolūti nepiecie�ams.
Kenants pasniedza asistentam seifa atslēgu, un Freds ar abām rokām piespieda to pie krūtīm.
��Un vēl,�� turpināja Kenants,�� ja nejau�i kāds spogulis sasitīsies, manā rakstāmgaldā ir hroma sagataves. Jūs varat eksperimentu atkārtot.
��Sasitīsies?�� Freds izbrīnījās.
��Jā, da�kārt tas gadās. Pēc elektroniskās kal�anas metāls reizēm kļūst ļoti trausls. Tātad skaidrs?
��Pilnīgi. Es ievēro�u visus jūsu norādījumus.
��Nu, tad vēlu sekmes!
Tikko profesors bija atstājis laboratoriju, Freds aizsteidzās pie lineārā paātrinātāja. Viņ� ieslēdza aptverē parabolisku hroma kausiņu un iedarbināja elektronu āmuru. Pēc �etrdesmit minūtēm viņ� atkārtoja to pa�u ar otru paraboloīdu, tad ar tre�o, ceturto, piekto, sesto un septīto.
Pabeidzis darbu, Freds atvēra seifu.
��Viltīgs kā lapsa!�� viņ� no�ukstēja.�� Iznīcinājis visu.
Tie�ām, seifa iek�ienē asistents neatrada neviena vesela spoguļa. �etros plauktos bija izsvaidītas da�āda lieluma metāliskās �ķembas.
Freds ielika piecus spoguļus seifa, bet divus iebaza kabatā. Pēc tam viņ� noslēdza seifu un atstaja laboratoriju.
Kafejnīcā �Sirēna� Freds steidzīgi nocēla telefona klausuli.
��Kaizer? Sveiks, veco zēn. Ceru, ka �eku grāmatiņa tev klāt. Jā, jā. Drāzies tik �urp un saņem preci. Ko? Protams, tas paredzēts! Viņ� pats teica, ka da�i var kļūt trausli un sasisties. Manējie gan ir kārtībā. Brauc ātrāk! Citādi baidos, ka palik�u bez biksēm. �ie velna paraboloīdi ir smagi kā aviācijas bumbas. Ko? Labi, pagaidām pietiks ar avansu�
Kaizers ieradās kafejnīcā ar patiesi kosmisku ātrumu.
��Apsveicu, laimes lutekli!�� viņ� ie�ukstēja Fredam ausī.
��Saki nu vēl, ka neesmu pamatīgi apstrādājis �o vientiesīgo miera piekritēju,�� Freds nekautrēdamies lielījās.
��Lieliski! Es pat nevaru aptvert, kā tas tev tik ātri izdevās. Priek�nieks būs sajūsmā. Bet kur tava prece?
Freds pārlaida skatienu pāri tuk�ajai kafejnīcai, tad piesardzīgi izvilka no bik�u kabatas abus paraboliskos spoguļus.
��Skaiti nu naudiņu!
Kaizers pasniedza" viņam �eku. Izlasījis to, Freds aiz labpatikas atņirdza zobus.
��Es tikko zvanīju uz ministriju. Rīt galvenais personiski aizvedīs spogulī�us uz poligonu. Ja viss būs kārtībā, prēmijas summu tev palielinās pieckārtīgi.
��Okei!�� Freds atdeva kolēģim spoguļus un piebilda.�� Tikai neaizmirsti pateikt galvenajam, ka es zinu �o daiktu izgatavo�anas noslēpumu un varu apņemties ieviest tos masveida ra�o�anā. Protams, par attiecīgu maksu�
��Pats par sevi saprotams,�� piekrita Kaizers.�� Bet tagad iemetīsim pa vienai un-mājup! Rīt tevi, ja nemaldos, gaida spraigs zinātnisks darbs! Divi spoguļi kjuvu�i trausli un saplīsu�i. Tie jāizgatavo no jauna. Vai ne?
Kaizers un Freds skaļi iesmējās.
Atgriezies laboratorijā, profesors ieraudzīja Fredu pie rakstāmgalda. Viņ� bija atzvēlies krēslā, izstiepis kājas un ar baudu sūca resnu cigāru.
��Sveiks, jaunais draugs,�� .Kenants laipni uzrunāja asistentu.
��A, �ef! Kā jūtaties pēc ceļojuma?
��Pateicos, labi. Pat ļoti. Un jūs?
��Viss kārtībā. Esmu tikai mazliet noguris. �ie nolāpītie spoguļi�
��Kaut kas noticis?�� Kenants smaidīdams jautāja.
��Jā! Tas, par ko jūs mani brīdinājāt. Divi trauslākie saplīsa�
Kenants vērīgi uzlūkoja jauno cilvēku, pa�ūpoja galvu un skumji teica:
��Es jau domāju. Tie�i �ajā trauslumā slēpjas ļaunuma sakne�
Freds piecēlās.
��Neuztraucieties, profesor. Esmu izgatavojis divus citus. Varbūt gribat apskatīt?
��Protams!
Freds piegāja pie seifa un pla�i atvēra durvis.
Kenants iebāza galvu �uguna kastē, tad izbrīnā palūkojās uz Fredu.
��Kur jūs tos likāt?
��Kur? Tepat�
Tālākie vārdi iestrēga Fredam kaklā. Viņ� uzmeta skatienu seifam. Spoguļu vietā plauktus klāja sīku metala �ķembu un putekļu kārta!
��Spoguļi tur bija��� Freds nevarīgi noplātīja rokas.
Kenants greizi pasmaidīja.
��Diem�ēl arī �os spoguļus piemeklējis tas pats liktenis.
��Kāds liktenis?�� aizsmaku�ā balsī pārjautāja Freds.
��Abu trauslāko� Labi vēl, ka neesat cietis,�� profesors piezīmēja, it kā starp citu.�� Varat ne�aubīties, jūs izglāba tikai tas, ka stingri ievērojāt manus norādījumus un laikus ieslēdzāt spoguļus seifā.
Freds uzbudināti sekoja profesoram, gaidīdams tuvākus paskaidrojumus.
��Ak, kaut nebūtu �ī drausmīgā iek�ējā sprieguma!�� Kenants rūgti iesaucās.�� Tad mēs jau sen būtu uzbūvēju�i gamma staru mikroskopu.
��Kāda sprieguma?
��Tā pa�a, kura dēļ mūsu spoguļi kļūst tik trausli un sasprāgst kā �ķembu granātas.
Kenants atbīdīja tintnīcu un parādīja Fredam bezveidīgo caurumu galdā.
��Lūk, mana pirmā eksperimenta rezultāts. Es izgatavoju spoguli un noliku to uz galda. Divas dienas tas mierīgi gulēja, pēc tam sasprāga. Par laimi tobrīd atrados blakusistabā. Atcerieties, es jums stāstīju, ka, pat ar āmuru kaļot metālu, tā virsma reizēm saplaisā. Kaut kas līdzīgs noticis airī �ajā gadījumā. Tikai sakarā ar milzīgo sablīvējumu un ārkārtīgi augsto spriegumu metāls nevis saplaisāja, bet burtiski sasprāga. Pēc pirmā izmēģinājuma es iegādājos �o seifu�
Nobālējis kā līķis, Freds lūkojās uz Kenantu ar �ausmās izvalbītām acīm.
��Nu, tagad vairs nav ko baidīties! Jūs ta�u laikus ieslēdzāt spoguļus seifā. � Kenants labsirdīgi iesmējās un uzsita Fredam uz pleca.�� Saprotu, saprotu. Jaunais cilvēks dro�i vien iztēlojas, kas notiktu, ja viņ� nebūtu stingri ievērojis manus norādījumus.
��Profesor, es nejūtos īsti labi,�� Freds pēc brītiņa nogārdzās,�� atļausiet�
��Lūdzu, man nav ne mazāko iebildumu,�� sacīja Kenants, apsēzdamies pie rakstāmgalda.�� Varat iet mājās un atpūsties. Manas prombūtnes laikā jūs esat krietni papūlējies, vai ne? Tātad atpūta pelnīta!
Sakampis galvu, Freds izskrēja no kabineta. Kenants ironiski noskatījās viņam pakaļ. Tad paņēma papīra lapu un uzrakstīja:
�Dārgo August. �is nepatīkamais starpgadījums beidzies uz mata tā, kā es to paredzēju. Pirms da�ām minūtēm Tavs �ieteiktais� panikā atstāja laboratoriju. Es domāju, ka patlaban viņ� cen�as par katru cenu iegādāties biļeti uz lidma�īnu, lai aizlaistos kaut kur uz Cīli vai pat vēl tālāk, jo citādi viņam klāsies plāni. Kara ministrija diezin vai piedos savam aģentam �ādu joku. Speciālo pētījumu nodaļas priek�nieka traģiskā nāve, kuras cēlonis � viņa automobilī paslēptās �ķembu granātas, par ko Tu dro�i vien jau būsi lasījis avīzē, ir pietiekams pamats, lai apsūdzētu Fredu terorā, diversijā vai spiego�anā. Starp citu, Tu jautā, kā es tik ātri atklāju Freda īsto seju? Ļoti vienkār�i: sacerēdami Tavā vārdā vēstuli, viņi, acīm redzot, nezināja, ka Tu esi pārliecināts ateists. Cik bie�i, pastrādājot kādu nelietību pret cilvēci, mūsu varas vīri vēl piemin evaņģēliju!
Tavs Kenants.�
Pāri laukumam skanēja kosmosa pētnieku himna. Zvaig�ņu kuģa �Rosija� apkalpes locekļu tuvinieki cits pēc cita atstāja lidojo�o platformu, kurai vajadzēja nogādāt astronautus līdz kuģa lūkai. Jaunās pasaules cilvēki uzskatīja par nepieļaujamu sāpināt aizgājējus, izrādot tiem savas bēdas. Bez tam viņu tuvākie radinieki� sievas, mātes un tēvi varēja, ja vien pa�i to vēlējās, ļaut sevi iemidzināt, lai sagaidītu mīļotos vīrus vai dēlus tālajā nākotnē.
Taņas bālās lūpas savilkās tikko jau�amā smaidā.
��Es gaidī�u tevi. Un pirmais, ko ieraudzī�u pēc vairākiem gadsimtiem, būs tava seja� Citādi tas ta�u nevar būt? Vai ne?
��Viss ir iespējams� Bet par to tu nedomā�
Viņi klusēdami uzlūkoja viens otru.
��Tev taisnība,�� Taņa beidzot izdvesa.�� Tev taisnība� Ej!
Andrejs gribēja vēl kaut ko pateikt, ta�u pamāja tikai ar roku. Viņam trūka vārdu.
Kosmosa apgū�anas padomes priek�sēdētājs � jauns cilvēks ar platu domātāja pieri � apkampa un trīs reizes noskūpstīja Andreju. Tad lidojo�ā platforma lēni pacēla astronautus divsimt metru augstumā.
Skaņi iedūcās starta signāls, un gandrīz divus kilometrus garais zvaig�ņu kuģis bez mazākā troksnī�a aizslīdēja pa estakādi.
Taņa veltīgi urbās zilajā tālē, kur izgaisa estakādes pēdējā arka. Kādu laiku viņa pat neapjēdza, vai zvaig�ņu kuģis jau pacēlies gaisā vai vēl turpina slīdēt pa estakādi. Pēdīgi debesīs pavīdēja tum�a svītra, kas atgādināja zīmuļa mestu ēnu. Un tad viņa saprata: zvaig�ņu kuģis ir atstājis Zemi.
Berzēdams samiegoju�ās acis, Andrejs �e�enko iegāja vadības centrālē.
��Cik ilgi mēs jau lidojam?�� viņ� jautāja Varenam, �Rosijas� otrajam pilotam.
Zeltaini brūnais spēkavīrs, klusi dungodams kādu dziesmiņu, palūkojās uz skaitītāju ciparnīcām un ātri kaut ko aprēķināja.
��Divus mēne�us pēc mūsu jeb apmēram simt divpadsmit gadus pēc Zemes laika rēķina. Līdz cefeīdai atliku�i pieci gaismas gadi; �o attālumu mēs veiksim pusotrās dienās.
Andrejs pievērsās spīdeklim, kas zaigoja astrotelevizora ekrānā. Viņ� zināja, ka �ai periodiskajai maiņzvaigznei ir divpadsmit lielu un simtiem mazu planētu. Tai skaitā apbrīnojamā planēta, par kuru Padomei bija ziņoju�i Dienvidamerikas kosmocentra pārstāvji.
��Diem�ēl dienvidamerikāņiem tur neizdevās tikt pie skaidrības,�� Andrejs piezīmēja.
��Bet ko tad viņi īsti redzēja?�� jautāja Varens, kas nebija piedalījies Padomes vēsturiskajā sēdē.
��Tikpat kā nekā� Blīvu, violetu mākoņu plaisās uz mirkli pavīdēja dīvainas, miglā tītas ierīces; tās aptvēra visu �īs zvaigznes sesto planētu. Bet, tikko astronauti mēģināja tuvoties planētai, viņiem katastrofiski samazinājās degvielas krājumi. Pēc tam zvaig�ņu kuģis neizprotamā kārtā tika atsviests tālu izplatījumā. Dienvidamerikāņi vēlreiz mēģināja piekļūt noslēpumainajām ierīcēm, ta�u, pazaudēju�i gandrīz visu degvielu, bija spiesti atgriezties. Kā redzi, ziņu nav daudz. Un tomēr mums jāizdibina �īs planētas noslēpums!
��Nupat aizlidojām gar astoto planētu,�� Andrejam ziņoja astronoms Zemaits.�� Nākamā, � viņ� norādīja uz oran�u zvaigznīti ekrāna kreisajā stūrī, � sprie�ot pēc iepriek�ējās ekspedīcijas datiem, apveltīta ar atmosfēru, kas ļoti līdzīga Zemes atmosfērai. Nav izslēgts, ka tur attīstīju�ies augi un dzīvnieki�
��Lieliski!�� �āda iespēja, acīm redzot, iepriecināja Varenu.�� Tad jau mēs vajadzības gadījumā varēsim nolaisties tur�
�ķērsojusi oran�ās planētas orbītu, �Rosija� ar minimālu ātrumu tuvojās cefeīdai.
��Zvaigzne kļūst spo�āka!�� Zemaits atzīmēja.
Tie�ām, kvēlojo�ais disks uz ekrāna sāka strauji augt. Vēl pirms stundas cefeīda bija spilgti balta. Tagad tā kļuva arvien zilganāka. Spocīgas ēnas krita uz astronautu sejām, aparātu ciparnīcām un vadības centrāles sienām. Spektrografs rādīja, ka vislielākā spo�uma brīdī zvaigznes ārējā apvalka temperatūra pieaugusi par tūksto� grādiem.
Vairīdamies no ekrānu atspoguļotā spīduma, Andrejs ieslēdza vairākus papildfiltrus, un zvaigznes attēls tūdaļ ieguva mierīgu dzeltenu nokrāsu.
Pēk�ņi ekrāni it kā aizmiglojās.
��Violetā matērija!�� iesaucās astrofiziķis Ibaņjess, kas bija piedalījies dienvidamerikāņu ekspedīcijā. � Līdz sestajai planētai vēl apmēram divi miljoni kilometru. Tie�i �ādā attālumā mēs uzsākām otro mēģinājumu tuvoties noslēpumainajām ierīcēm�
Andrejs devās pie galvenās vadības pults un enerģiski pagrieza melno apli tās centrā. Ekrāni nodzisa, un zvaig�ņu kuģa priek�gals kļuva pilnīgi caurspīdīgs. Astronautiem pavērās skats uz kosmosa neaptveramo pla�umu. Gar redzes lauka malām nemirgojo�as zvaigznes izstaroja nedzīvu, ledainu gaismu. Toties taisni priek�ā, izpletu�i uz visām pusēm svelmainos uguns spārnus, liesmoja zilā cefeīda; �ī spīdekļa necie�amais spo�ums neļāva saskatīt nevienu citu zvaigzni redzes lauka centrālajā daļā.
Piepe�i cefeīda sāka apmākties un drīz vien pavisam nozuda violetās miglas mākoņos.
Andrejs sasprindzināti sekoja notikumiem. Violetā dūmaka pamazām aizsedza izplatījumu un it kā aprija zvaigznes. �Rosija�, acīm redzot, bija sasniegusi violetā mākoņa malu.
��Laiks ieslēgt enerģētisko vairogu,�� Ibaņjess atgādināja.�� Tas varbūt aizkavēs kodoldegvielas zudumus. Bet vispār es ieteiktu nogriezties pa labi un censties izpētīt mākoni, virzoties gar tā malām.
��
��Skatieties! Tur, lejā, redzamas kaut kādas ierīces��� Varens pēk�ņi iesaucās.
Blīvais, violetais priek�kars bija vienlaikus pa�ķīries vairākās vietās. Viegla ceriņkrāsas dūmaka nespēja apslēpt planētas virsmu. Uz tās fona krasi izcēlās gigantiski veidojumi � tūksto�iem kilometru gari cilindri, paraboliski spoguli un visda�ādāko formu mākslīgi pavadoņi. Radās iespaids, ka planēta pārklāta ar smalku tīklu, kurā mezglus aizstāj grandiozas, sirdīm līdzīgas celtnes. Visām �īm konstrukcijām laiku pa laikam pārskrēja zaigojo�i staru virpuji.
��Apbrīnojami!��� Varens pa�ukstēja.�� Bet kas gan visu to radījis?
Plaisa mākoņos strauji papla�inājās. Tagad priek�plānā kļuva redzams milzīgs, aplī saslēgtu atstarotāju loks. Pēk�ņi kosmonautus ap�ilbināja spilgta ceriņkrāsas gaisma. No atstarotāju loka bija iz�āvies zilgani violetu staru kūlis. Tai pa�ā mirklī spalgi iekaucās sardzes automāts, kas kontrolēja degvielas patēriņu. It kā sūdzēdamies par nepatīkamiem traucējumiem, �ēli iesvilpās simtiem da�ādu aparātu. Ieslēdzās un tūdaļ pat, aizriju�ies aiz pārpūles, apklusa �Rosijas� varenie ģeneratori. Kosmonauti vēl nebija atjēgu�ies no pārsteiguma, kad zvaig�ņu kuģis pēk�ņi sa�ūpojās un spēji palielināja ātrumu.
��Mums nekavējoties jāatstāj violetā josla! Redzi?��� Ibaņjess norādīja uz sardzes automāta ovālo ciparnīcu.�� Zaudēti desmit procenti degvielas! Un tomēr enerģētiskais vairogs palīdz! Toreiz mūsu zudumi bija daudz lielāki�
��Visiem ieņemt vietas!�� Andrejs pavēlēja, ar interesi vērodams gigantisko enerģijas stabu.�� Varen, ieslēdz virpuļveida aizsarglauku.
��Ko tu esi sadomājis?�� otrais pilots noba�ījies jautāja.
��Galu galā mums ta�u jāuzmin �ī mīkla��� Andrejs nomurmināja.
��Tas ir bīstami!�� brīdināja Ibaņjess.
��Kosmosā vienmēr ir bīstami!�� Andrejs atbildēja.�� Labāk sagatavo komandu kodoldzinēja iedarbinā�anas automātam.
Ibaņjess paraustīja plecus, it kā gribēdams teikt: �Par sekām es neatbildu.� Andrejs uz brīdi ieslēdza iek�ējo sakaru ekrānus. Visās zvaig�ņu kuģa telpās kosmonauti bija sastingu�i spraigās pozās. Varens vēlreiz mēģināja pierunāt kapteini.
��Varbūt tomēr atkāpsimies? Vismaz pagaidām�
��Nē! Mēs dosimies taisni uz priek�u.
Iedūcās dzinēji. �ūpodamies enerģētiskā lauka virpuļos, zvaig�ņu kuģis aiz�āvās pretim violetajai miglai. Kuģi aptvero�ais blāvais izstarojuma vairogs iezaigojās spo�i sarkanā krāsā, tad ātri saruka un beidzot pazuda, it kā to būtu aizpūtis vēja brāziens.
Andrejs neatlaidīgi vadīja kuģi uz priek�u. Redzamība pamazām uzlabojās. Uz planētas sāka arvien skaidrāk iezīmēties gigantisku celtņu apveidi. Ta�u drīz vien no atstarotāju loka izplatījumā pacēlās jauns, vēl spēcīgāks violetās matērijas vilnis. Atkal iedūcās sardzes automāts.
��Mūsu enerģijas krājumi jau samazināju�ies par vienu ceturto daļu!�� Ibaņjess dziļi satraukts paziņoja.
Tai pa�ā mirklī vadības centrālē nodzisa gaisma. Kuģis ar milzīgu ātrumu tika atsviests no planētas. Tas vairs neklausīja komandām. Dzinēji klusēja, un tos nekādi neizdevās iedarbināt.
Sakodis zobus, Andrejs drud�aini ņēmās ap centrālo vadības pulti. Ta�u viņa pūles bija veltīgas. Ātrums pieauga fantastiski: ik sekundi par divdesmit kilometriem sekundē! Un tas notika bez jebkādas dzinēju līdzdalības!
��Varu iedomāties, kas notiktu, ja mums nebūtu virpuļveida aizsarglauka,�� Ibaņjess kliedza.�� Ikviena ķermeņa smagums palielinātos divtūksto� reizes�
Par laimi, antigravitācijas sistēma darbojās priek�zīmīgi.
Beidzot astronauti varēja atvilkt elpu. Noslēpumainā planēta bija pazudusi tāpat kā violetā matērija. Visapkārt pletās melnas, zvaig�ņotas debesis. Arī cefeīda likās krietni sarukusi un vairs nespīdēja tik spilgti.
��Tālu gan mūs atsvieda!�� ierunājās Zemaits.�� Vai zināt, kur mēs tagad atrodamies? Pie septītās planētas!��� viņ� norādīja uz dienvidaustrumiem.�� Tā ir mūsu oran�ā�
Visu apkalpes locekļu skatieni pievērsās komandierim. Un Andrejs teica:
��Varen, vadi kuģi uz oran�o! Mēģināsim no turienes palaist izlūkraķeti. Cita ceļa, acīm redzot, nav.
Brem�u dzinēji iz�ļāca pēdējās uguns strūklas un apklusa. Izbīdījusi milzīgās kāpurķēdes, �Rosija� nosēdās platā kalnu ieplakā, ko viscaur klāja dīvainu tum�i sarkanu augu brik�ņi. Patiesību sakot, �o augu sakopojumu nevarēja saukt ne par brik�ņiem, ne arī par d�ungļiem. Tas bija neiedomājami pirmatnīgs, bezgala me�onīgs stumbru, zaru un lapotņu jūklis. �ur tur pāri kopējai augu masai pret debesīm slējās divsimt metru gari milzeņi, kuru galotnes atgādināja gigantisku skaru pu�ķus. Cefeīda atkal pieņēmās spo�umā, un sakarsu�ais gaiss virmoja kā vissvelmainākajā Zemes dienvidū.
��Cik neaptverama formu bagātība!�� jūsmīgi iesaucās biologs Janeks.�� Miljoniem nezināmu augu un dzīvnieku� Miljoniem jaunu nosaukumu!
Un tūdaļ, it kā apstiprinot biologa vārdus, aparātu redzes lokā parādījās dīvaina būtne. Ritmiski izsviezdama uz priek�u purpurkrāsas piesūcekņus, tā iz�āvās no krūmu biezokņa un smagi atsitās pret �Rosijas� korpusu. Galvenais mehāniķis Kirss, kas uz Zemes baidījās pat no zalk�iem, mazliet nobālēja un, tikai atcerējies, ka no sve�ās pasaules viņu atdala zvaig�ņu kuģa trīskārtīgās bruņas, atviegloti uzelpoja.
��Tagad sāksim izlūko�anu.�� Andrejs atkal pievērsa ekspedīcijas locekļu uzmanību viņu galvenajam uzdevumam.�� . Kirs, lūdzu, sagatavo automātisko raķeti!
� Da�as stundas vēlāk izlūkraķete sasniedza violetās matērijas joslu. Aizsargvairogs � desmitkārt spēcīgāks nekā pa�am zvaig�ņu kuģim � ieslēdza raķeti nesagraujamās enerģētiskās bruņās.
��Lūk, atkal �logs�!�� Varens pirmais to pamanīja.
��Ievadu izlūku��� Andrejs ātri nospieda vairākas baltas podziņas.
Uz ekrāna parādījās krāsaini attēli; kļuva redzamas vissīkākās celtņu detaļas. Pēk�ņi ekrānu �ķērsoja bieza, violeta svītra.
��No kā gan varētu sastāvēt �is violetais stars?��
��Manuprāt, tā ir dabas parādība, kas tikai nejau�i saistīta ar �īm konstrukcijām,�� iebilda �emaits.
Ibaņjess, �ķiet, nevēlējās turpināt diskusiju.
��Kas to būtu domājis��� arī Andrejs neslēpa savu izbrīnu.�� Tādi mērogi� Kaut kas neaptverams! Bet kāpēc �īs planētas saprātīgie iemītnieki nedod nekādu dzīvības zīmju? Būtu interesanti aplūkot viņus tuvumā. Pamēģināsim nosēdināt mūsu izlūku!
Automātiskā raķete ienira planētas bāli dzeltenīgajā atmosfērā. Uz lokatora ekrāna pavīdēja da�i neskaidri plankumi. Tad pēk�ņi redzamība uzlabojās, un Andrejs saskatīja pilnīgi gludu, izsvilinātu līdzenumu. Apvārsnis krasi atdalīja sārto līdzenumu no bāli dzeltenajām debesīm, kurās �ilbino�i staroja zilā cefeīda.
Cik vien tālu varēja redzēt, uz visām pusēm stiepās milzīgas celtnes, kas �ķita vēl dīvainākas par atstarotāju lokiem un planētas mākslīgajiem pavadoņiem. Neskaitāmas resnas kolonas kā sastindzis me�s aptvēra gigantiskas kubveida ēkas, kurās nemanīja ne durvju, ne logu. Gredzeniem līdzīgas konstrukcijas, kas mazliet atgādināja Zemes energouztvērējus, koncentriskiem apļiem izvietojās pa visu līdzenumu.
��Tie dro�i vien ir enerģijas ģeneratori,�� Ibaņjess ieminējās.
��Nevis enerģijas, bet pirmmatērijas ģeneratori!�� Varens papildināja.�� Lūk, kāpēc mūsu aparāti ziņoja par �īs vielas sablīvējumiem cefeīdas apkaimē.
��Jā, bet kur tad paliek cilvēki, kas visu �o tehniku vada?�� brīnījās �emaits.
��To mēs tūdaļ noskaidrosim,�� Andrejs mierīgi atbildēja.
Ar vairākām radiokomandu sērijām viņ� tuvināja raķeti kubveida celtnei un ieslēdza gamma staru lokatoru. Uz ekrāna parādījās ēkas iek�ējās telpas. Visas sienas klāja paneļi, kuros mirgoja simtiem spuld�u. Cita citai blakus, vairākos stāvos bija izvietotas kibernētiskas ma�īnas: �ur un tur varēja saskatīt mehānismus, kas likās apveltīti ar simtiem roku. Tie dro�i vien bija roboti vai automātiski manipulatori.
��Tagad man viss skaidrs!�� Ibaņjess gavilēja.�� Tā ir enerģētiska sistēma, kas pati sevi vada un regulē. Gigantiska pirmmatērijas fabrika!
��Fabrika veselas planētas mērogā, � Andrejs piebilda.�� Un izejvielu tai piegādā cefeīda!
�ī minējuma pārsteigts, Ibaņjess iesita sev pa pieri.
��Nu protams! Kaut kādas nezināmas būtnes iegro�oju�as cefeīdu! Mākslīgie pavadoņi uztver �ī spīdekļa staru enerģiju un novada to uz planētu. Tur enerģija tiek koncentrēta, un pēc tam atstarotāji to raida kosmosā!
��Visam tam varētu piekrist,�� Andrejs domīgi teica.�� Bet uz kurieni tiek pārraidīta �ī enerģija? Ja to izdotos uzzināt� Skaidrs, ka uz �īs nosvilinātās planētas dzīvu būtņu nav. Te mēs atradīsim tikai robotus un automātiskas sistēmas.
Izlūks turpināja lēni riņķot ap kubveida ēku. Andrejs sarauca pieri. Kā uzzināt, uz kurieni tiek pārraidīta gigantiskā enerģijas vai, pareizāk, pirmmatērijas plūsma? Sekot �violetajam staram�? Nav ta�u izslēgts, ka tas aizvedīs viņus līdz galaktikas pretējai malai � desmitiem tūksto�u gaismas gadu attālumā�
��Skatieties!�� Varens izstiepa roku.�� Kas tās par pulsējo�ām liesmiņām?
Andrejs un Ibaņjess cie�i ielūkojās ekrānā. Tur uz paneļa, kas bija ielaists milzīga robota priek�pusē (�is robots atradās vissare�ģītākajā mehānismu un ma�īnu jūklī), ritmiski uzliesmoja un nodzisa krāsainu apļu un spirāļu tīkls.
��Zvēru pie Magelāna mākoņa! Tā ir zvaig�ņu karte!
��Un turklāt mūsu apgabala��� astronoms apstiprināja Ibaņjesa minējumu.
Da�as minūtes vēlāk, rūpīgi izpētīju�i krāsainos apļus un spirāles, viņi galīgi pārliecinājās, ka uz robota krūtīm pulsē zvaig�ņu karte. Tajā atrada cefeīclu, kuras spo�ums laiku pa laikam mainījās, oran�o planētu, kur viņi nolaidu�ies, un arī noslēpumaino ierī�u planētu. Tai pa�ā mirklī, kad kosmosā ieurbās kārtējais pirmmatērijas stars, kartē iezīmējās gai�a līnija no �īs planētas uz pieciem krāsainiem aplī�iem Gubja zvaigznājā � tur, kur zaigoja liesmainais Denebg�
��Skaidrs kā diena!�� Varens iesvilpās.�� Prmmatēriju no cefeīdas pārraida uz Gulbja zvaigznāju!
��Un tur dzīvo mūsu brāļi��� piebilda Andrejs.�� �etri simti gaismas gadu�
��Nu un tad?�� Varens nesaprata.
��Es gribu teikt,�� Andrejs turpināja,�� ka no Deneba planētām mūs �ķir vairāk nekā simt parseku. �o planētu iedzīvotāji, acīm redzot, sasniegu�i ārkārtīgi augstu attīstības līmeni. Citādi viņi nespētu iegro�ot cefeīdu un pārraidīt enerģiju tik milzīgā attālumā! Kādas neatsveramas zinā�anas mēs, Zemes cilvēki, no viņiem varētu aizgūt!
��Diem�ēl, mūsu zvaig�ņu kuģim Denebs ii nesasniedzams,�� viņu pārtrauca Ibaņjess.�� Enerģētiskā vairoga radī�anai esam jau iztērēju�i pusi no degvielas krājuma un tagad to samazinām vēl vairāk,�� viņ� norādīja uz automātisko raķeti.�� Laiks atsaukt izlūku�
��Vispirms tomēr jāuzņem zvaig�ņu karte,�� 2emaits enerģiski iebilda.
Pirmie kartes attēli izrādījās stipri izplūdu�i.
��Dro�i vien sienas neļauj iegūt skaidrāku uzņēmumu,�� sacīja Andrejs.�� Vajadzēs ievadīt izlūku ēkas iek�ienē.
Ar radiokomandu palīdzību viņ� pagrieza raķetes priek�galu pret vienu no ēkas sienām un iedarbināja plazmas ģeneratoru. Violeta strūkla iecirtās masīvajā �ķērslī. Pagāja minūte, otra, tre�ā� Materiāls, no kura bija izveidota kubveida celtne, tikai mazliet apkusa.
��Neaptverami!�� Ibaņjess brīnījās.�� Plazmas temperatūra ta�u sasniedz miljoniem grādu!
Tikai pēc divu stundu nepārtraukta darba sienā pamazām sāka veidoties iedobums. Raķete līdz pusei iespiedās tajā. Un tūdaļ magnētiskajā lentā ierakstītais kartes attēls kļuva pilnīgi skaidrs.
��Tagad ātrāk izvadi raķeti,�� Varens noba�ījies vēroja degvielas patēriņa mērītāju.�� Aizsargvairogs prasa ļoti daudz enerģijas�
Ta�u Andrejs vēl nebija paspējis pārraidīt attiecīgās komandas, kad nezināms spēks pēk�ņi izgrūda automātisko raķeti no dobuma kuba sienā. Gandrīz tai pa�ā mirklī kaut kas uzzibsnīja, sekoja sprādziens un tur, kur nupat vēl bija atradies izlūks, lēni nodzisa sarkans spīdums.
��Labi, ka paspējām vismaz iegūt kartes attēlu,�� �emaits pēc brī�a ierunājās.�� Tas dos iespēju precīzi noteikt, kur dzīvo �o apbrīnojamo celtņu radītāji.
��Mēs esam izdarīju�i visu, ko varējām,�� Andrejs secināja.�� Rīt dosimies atceļā. Kosmosa apgū�anas padomei jāsarīko ekspedīcija uz Denebu!
Tikko kapteinis otrajā rīta pamodās, viņa kajītē aizelsies ieskrēja biologs.
��Vecāko brāli!�� Janeka balsī skanēja uzbudinājums.�� Iekams atstājam oran�o planētu, mums abiem ar ģeologu vajadzētu kaut nedaudz papētīt vietējos d�ungļus.
Kādu brīdi Andrejs svārstījās. Viņ� zināja, ka sve�u planētu dabai nedrīkst sevi�ķi uzticēties. Tāpēc, atļāvis zinātniekiem �o nelielo ekskursiju, viņ� stingri piekodināja:
��Nekavējieties pārāk ilgi. Neaizrauj ieties! Savāriet tikai visnepiecie�amākos paraugus.
Tad viņ� izsauca Kirsu.
��Tu nepārtraukti de�urēsi ārējā kamerā. Janeku un ģeologu ielaidīsi kuģī tikai pēc visrūpīgākās pārbaudes un desmitkārtīgas apstaro�anas!
Drūzmēdamies pie ekrāniem, kosmonauti satraukti vēroja Janeku un ģeologu, kas soli pa solim sev izcirta ceju biezoknī. Planētas purpursarkano augu neiedomājamā formu bagātība atstāja nomāco�u iespaidu.
��Es nu gan nerīkotu �eit piknikus,�� �ūpodams galvu, sacīja Varens; Kosmocentrā viņ� bija pazīstams kā visjautrāko izbraukumu organizētājs.
Drīz Janeks un ģeologs atgriezās. Viņi bija apkrāvu�ies ar da�ādām trofejām, un Kirss nolaida viņiem īpa�as tvertnes augu un minerālu iekrau�anai. Kad visi paraugi bija novietoti, Janeks aizvilka tvertnes līdz zvaig�ņu kuģa galvenajai lūkai. Kirss, kas de�urēja pārejas kamerā, ieslēdza bioloģiskās aizsardzības sistēmu.
Lūkas atvēr�anas mehānisms bija cie�i saistīts ar ventilācijas un apstaro�anas ierīcēm. Tiklīdz lūku atvēra, no tās sāka izplūst spēcīga gaisa strūkla, kas neļāva sve�ās pasaules vīrusiem, baktērijām un sporām iekļūt pārejas kamerā. Vienlaikus sāka darboties apstarotā j i. Ta�u pa�i par sevi tie diem�ēl nenodro�ināja pilnīgu aizsardzību pret mikroorganismiem.
Manipulatoru mehāniskās rokas viegli iecēla tvertnes pārejas kamerā. Pēc brītiņa tajā iekāpa arī ģeologs.
� Ātrāk, Janek, nekavējies!�� viņ� kliedza, cenzdamies saglabāt līdzsvaru viesuļveidīgajā gaisa strāvā.
Ta�u pēk�ņi ģeologs apklusa. Viņa acis iepletās aiz �ausmām. Janekam bija aptinusies melni zeltaina spirāle rokas biezumā. Klajumiņā iepretim zvaig�ņu kuģim tagad stāvēja dīvaina figūra, no kuras rēgojās tikai ķiveres galotne un lokatora antenas.
��Nieki!��� Kirsa un ģeologa ķiveres telefonos negaidīti atskanēja Janeka balss.�� �is �ūskulēns man nekā neizdarīs! Es tikai nevaru pakustēties� Izbīdiet manipulatorus!
Kirss bija kļuvis bāls kā palags. Tomēr viņ� pasteidzās dot robotam nepiecie�amo komandu. Manipulatora metāliskās �rokas� satvēra �ņaudzēj�ūskas zaļganpelēko galvu un sāka attīt dzīvo spirāli. Rāpulis nikni pretojās.
Beidzot Janeks atguva kustības brīvība. Ar vienu lēcienu viņ� sasniedza lūku un ātri ierāpās pārejas kamerā. Tikmēr �ūska bija paspējusi vairākkārt apvīties manipulatora �rokām�. Kirss apjucis mīņājās uz vietas, nezinādams, ko darīt.
��Nesnaud!�� Janeks viņam skarbi uzsauca.�� Ieslēdz ta�u strāvu!�
Apzinādamies savu vainu, Kirss metās pie aparātu pults un pagrieza slēdzi. No manipulatora galiem izlēca zilganas dzirkstis, tad uzliesmoja �ilbino�s gaismas loks, un rāpuļa pārogļotās atliekas nokrita zemē.
��Redzi nu, cik tas vienkār�i��� Janeks pasmaidīja.�� Bet tu�
Viņ� nepabeidza iesākto teikumu. No zvaig�ņu kuģa apak�as iz�āvās kaut kas līdzīgs sarkanu zibeņu sai�ķim, un Kirsa labajai kājai piesūcās tās pa�as būtnes taustekļi, kuru viņi nolai�oties bija redzēju�i uz televizora ekrāna. Atskanēja riebuma un izbaiļu kliedziens. Kirss izmisīgi kratīja pacelto kāju. Cenzdamies saglabāt līdzsvaru, viņ� instinktīvi pieķērās ventilācijas sistēmas slēd�a rokturim. Un tad pārejas kamerā iestājās neparasts klusums.
��Nomierinies ta�u, zaķapastala!�� Janeks skaļi iesmējās.�� Tu esi skafandrā! Tūlīt es tev palīdzē�u. Un, galvenais, ātrāk ieslēdz gaisa strūklu!
Kirss paklausīja.
Janeks mierīgi sāka atraut oran�ās planētas viesi no mehāniķa kājas. Beidzot viņam izdevās pieveikt sarkano zibeņu sai�ķi un izsviest to ārā. Tai pa�ā mirklī zvaig�ņu kuģa ieejas lūka aizcirtās.
Kirss trīco�ām rokām iedarbināja izstarotājus un pulverizatorus, kas visus trīs apsmidzināja ar dezinficējo�u �ķīdumu.
Uz iek�ējo sakaru ekrāna parādījās komandiera seja.
��Kā klājas?�� viņ� jautāja.�� Kāpēc jūs tik ilgi kavējaties?
��Viss kārtībā! � Janeks atbildēja, pamirk�ķinādams galvenajam mehāniķim.�� Te viena glodenīte gribēja iespraukties pārejas kamerā. Bet mēs to izsviedām�
��Rūpīgāk dezinficējieties!�� Andrejs viņiem piekodināja.�� Drīz startēsim.
� Zvaig�ņu kuģis cēlās arvien augstāk oran�ās planētas debesīs. Blīvajā atmosfērā tas bija sakarsis gadrīz līdz baltkvēlei un tagad atgādināja izplatījumā dzimu�u, jaunu zvaigzni.
Atstājusi oran�o planētu, �Rosija� kā gaismas stars traucās uz dzimto Zemi. Ar ekspedīcijas rezultātiem astronauti bija ļoti apmierināti. Kad apkalpes locekļu lielākā daļa pēc ilgsto�ā spraigā darba taisījās ieslīgt anabiotiskā miegā, biologs klusi uzaicināja kuģa komandieri ienākt laboratorijā. Janeks �ķita neparasti bāls, un Andrejs, mazliet izbrīnījies, sekoja viņam. Biologs aizveda viņu pie bumbierveidīga kristālā balona, kura dibensiena veidoja absolūti melnu fonu. �is balons bija ļoti sare�ģīta aparāta � bioloģiskā robota sastāvdaļa. Robots kontrolēja atmosfēras tīrību zvaig�ņu kuģī.
��Kā tu jūties?�� Janeks negaidīti vaicāja.
��Lieliski��� Andrejs pārsteigts paskatījās uz biologu.
Tad Janeks klusēdams norādīja uz balonu.
Andrejs ielūkojās tajā cie�āk un nedro�i teica:
��Tur� uz melnā fona virmo kaut kādi punktiņi�
��Tas ir vīruss no oran�ās planētas, palielināts desmit miljonu rei�u,�� biologs neskanīgi paskaidroja. Viņa sejā tagad skaidri iezīmējās savādi balti plankumi.�� Mēs� esam ievazāju�i kuģī� drausmīgus sve�as dzīvības pārstāvjus.
Iestājās ilgsto�s klusums.
��Kas mums draud?�� Andrejs centās nezaudēt mieru, ta�u balss viņam aizlūza.
��Negribēju runāt, iekams nebiju pabeidzis izmeklē�anu. Tagad es zinu� �is vīruss aprij fosforu mūsu �ūnās. Aizsargāties pret to nav iespējams� Tā ir lēna, bet neatvairāma nāve,
��Kā tas varēja notikt?�� Andrejs sa�utis iesaucās un sāka strauji soļot pa laboratoriju, ik mirkli triekdams labo dūri pret kreiso plaukstu.
Janeks zemu nolieca galvu.
��Pirmās � vīrusa pēdas es atklāju aizvakar� Bioloģiskais robots norādīja man galveno slimības perēkli � pārejas kameras iek�ējo kaktu. Un tūlīt es atcerējos� Kad Kirsam uzbruka dīvainais oran�ās planētas iemītnieks, viņ� nejau�i izslēdza ventilācijas sistēmu� Tikai uz vienu mirkli! Bet �ā mirkļa pietika, lai vīruss iekļūtu kuģī. Kad sistēmu atkal iedarbināja, mikroorganisms jau bija ieperinājies pārejas kameras attālākajā kaktā� un gaisa strāva nespēja viņu tur sasniegt� Man nevajadzēja iziet no kuģa� Nosit mani! Es esmu to pelnījis�
��Kad galva nocirsta, par matiem vairs neraud��� Kādu laiku komandieris turpināja soļot pa laboratorijas zāli. Tad apstājās un pla�i iepleta acis. Andreju bija satraukusi doma par Taņu, kas gaidīja viņu Mauzolejā.
��Cik� mums atlicis dzīvot?
��Da�as nedēļas,�� Janeks pa�ukstēja.
��Precīzāk!�� Andrejs nepiekāpās.
��Nezinu� Vajadzētu vēl apstrādāt diagnostikas robota datus; �is robots noskaņots uz manu organismu.
� Se�as stundas vēlāk Janeks atkal uzmeklēja Andreju, kas ar sastingu�u seju stāvēja pie yadības pults.
��Mēs dzīvosim� �etras līdz se�as nedēļas� Atkarībā no katra organisma individuālajām īpa�ībām.
��Kas tie par plankumiem?�� Andrejs vaicāja, pieskardamies Janeka sejai.
��Vīrusa darbības sekas.�� Biologs, ar pūlēm kustinādams mēli, atbildēja. Viņa acis drud�aini spīdēja, un slimīgs sārtums klāja baltiem plankumiem izraibinātos vaigus.
��Gulsties anabiozē, � Andrejs draudzīgi uzsita biologam uz pleca.
Janeks vāji pretojās. Ta�u Andrejam nācās gandrīz ar varu aizvest viņu uz anabiozes zāli. Tur divās rindās stāvēja caurspīdīgas vannas, kurās laistījās smags �ķidrums. �ādas vannas iebūvēja visos zvaig�ņu kuģos. Protams, astronauti tagad spēja da�ās dienās vai nedēļās pēc raķetes laika pārvarēt milzu attālumus un tādēļ lidojot viņiem noveco�ana parasti nedraudēja. Tomēr anabiotiskās vannas alla� varēja noderēt. Pietika sabojāties kaut vienam dzinējam vai neparedzētu apstākļu dēļ pārtērēt degvielu, un zvaig�ņu kuģis vairs nespēja attīstīt ātrumu, kāds nepiecie�ams, lai tajā palēninātos laika ritums. �ādos gadījumos vienīgi anabiotiskais miegs glāba astronautus no vecuma un nāves�
� Andrejs pamodināja Varenu un pastāstīja viņam par nelaimi, kas piemeklējusi kuģa apkalpi.
��Tas ir drausmīgi!�� Varens novērsās un ilgi klusēja. Tā, �ķiet, bija pirmā reize, kad viņ� nespēja dungot kādu no savām iemīļotajām dziesmiņām.�� Vai tie�ām nav ne mazākās cerības?
��Nē! � Andrejs strupi atcirta.
Klusumā ik pēc minūtes ied�inkstējās zvaig�ņu kuģa pulkstenis. Un ar katru minūti saruka viņiem atvēlētais laiks�
��Lai mūsu brāļi guļ anabiozē līdz pa�ai Zemei��� apsvērdams katru vārdu, lēni sacīja Andrejs.�� Tā būs labāk� Janeks teica, ka anabioze palēnina vīrusa darbību tādā pa�ā mērā, kādā tā palēnina visus organisma dzīvības procesus. Arī mēs varētu rast atvieglojumu �ādā miegā� Gadu tūksto�iem joņotu izplatījumā nedzīvais zvaig�ņu kuģis ar kosmonautiem, kuru ķermeņos ieperinājies vīruss� Bet kāda tam būtu jēga?
��Ko tad citu mēs varam darīt?�� Varens izmisis jautāja.
��Nogādāt mūsu ekspedīcijas rezultātus īļz Zemi! Pastāstīt par domājo�ām būtnēm, kas dzīvo Deneba sistēmā. Cilvēcei jānodibina ar viņām sakari un jāapmainās ar zinā�anām!�� Andrejs dedzīgi iesaucās un pēc brī�a piebilda: � Mūsu rīcībā ļoti maz laika, tāpēc jālido ar vislielāko ātrumu. Ieslēdz dzinējus!
Ar pūlēm pierunājis komandieri iemigt kaut uz da�ām stundām, Varens ieņēma viņa vietu pie vadības pults.
Andrejs atgriezās savā kajītē. Necie�ami sāpēja galva. Sajūta bija tāda, it kā smadzenēs kausētu svinu. Visās ķermeņa �ūnās notika neredzama cīņa. Organisms izmisīgi pretojās nāvējo�o vīrusu uzbrukumam. Andrejs atlaida galvu uz krēsla atzveltnes un aizvēra acis. Viņ� nespēja samierināties ar domu, ka visam pienācis gals. Vai tie�ām viņam nekad vairs nav lemts klaiņot pa Kosmocentra platajiem bulvāriem, uzkāpt zaļajā paugurā, kur viņi bija stāvēju�i kopā ar Taņu �ī pēdējā lidojuma priek�vakarā? Vai tie�ām nekad vairs viņ� neizbaudīs brīni�ķo, di�eno pacilātību, ko izraisa vienotība ar mū�īgo dabu?
Glu�i neviļus Andreja domas pievērsās pagātnei�
Viņ� atkal ieraudzīja sevi uz tālas planētas, kur vēroja pasakainu sve�as saules � Gulbja se�desmit pirmās � norietu. Tas tie�ām bija neatkārtojams saulriets. Zvaigzne it kā izsvilināja sev ceļu caur mākoņu grēdām, saplosot tās un pārvēr�ot liesmainā purpurā. Tad plaisas mākoņos ieguva zeltainu nokrāsu un debesu zilgmi pār�ķēla fantastiski gaismas un ēnas vēdekļi. Pēk�ņi ainava mainījās. Ar retu, dzeltenīgu zāli apaugu�ās oran�ās klintis, sārti spīdīgās peļķes un strautiņi, tālumā vizmojo�ais jūras līcis, kurā atspoguļojās debesis,�� viss ieguva jaunu spo�umu. Pasaule �ķita tikko pamodusies. Tā uzsmaidīja viņam kā mīļ� draugs, kas gatavs atklāt savus rūpīgi glabātos noslēpumus� Andrejs sajuta klusumu, kurā izgaist ikviena skaņa. Viss likās teiksmaini caurspīdīgs, brīnumains. Zvaigznes noriets un sve�ās debesis, visa redzamā pasaule, tālie spīdekļi un viņa domas � viss saplūda vienkopus. �ajā mirklī viņ� apbrīnojami skaidri sadzirdēja tālai atbalsij līdzīgo Kosmosa aicinājumu�
Ik pēc pāris stundām nomainīdams Varenu, Andrejs vadīja zvaig�ņu kuģi mājup. Kad raķetē bija pagāju�as trīs nedēļas, viņi sasniedza Saules sistēmas robe�as. Brem�u dzinēji darbojās ar vislielāko jaudu, jo tikai tādējādi �Rosijas� milzīgo ātrumu divu nedēļu laikā varēja samazināt līdz parastajam starpplanētu satiksmes ātrumam � trīsdesmit kilometriem sekundē.
�ķērsodams apgabalu starp Zemes un Venēras orbītām, komandieris vairs tikpat kā neturējās uz kājām. Nu jau otro diennakti viņ� nemodināja Varenu. Andrejs stingri ticēja zinātnes varenībai; pla�ais materiāls, ko bija sakopojis bioloģiskais robots, kur� nepārtraukti vēroja slimības gaitu viņa organismā, noteikti palīdzēs Zemes mikrobiologiem atrast līdzekli pret oran�ās planētas vīrusu. Viņ�, Andrejs Ce�enko, protams, ies bojā. Toties tiks izglābti viņa biedri! Ja zvaig�ņu kuģis riņķos ap Zemi, tad, iegrimu�i anabiotiskā miegā, viņi var gaidīt kaut vai simt gadus, kamēr zinātnieki atradīs nepiecie�amo pretindi un, atvēru�i kuģi, iznīcinās neredzamo ienaidnieku.
� Beidzot pienāca brīdis, kad zvaig�ņu kuģi varēja ievadīt pastāvīgā orbītā un �Rosija� it kā apstājās debesīs tie�i virs Kosmocentra. Andrejs ieslēdza visus ekrānus. Viņ� likās nedabiski mierīgs, kaut gan apzinājās, ka pēdējo reizi skata �o pilsētu � tās prospektus, ēkas, dārzus un kanālus. Cie�āk ielūkojies ekrānos, viņ� pamanīja, ka Bojā gāju�o astronautu laukumā sapulcējusies milzīga ļau�u masa. Tur lejā visus, acīm redzot, satrauca zvaig�ņu kuģis, kas nekustīgs stāvēja zenītā un neatbildēja uz raidstaciju signāliem. Pāri planētai nedzirdami sakļāvās elektromagnētiskos viļņos ietērpti jautājumi. �Kāpēc zvaig�ņu kuģis klusē? Tā ta�u ir �Rosija�? Jā, jā! Tas ir Andreja Ce�enko kuģis, kas pirms divi simti piecdesmit gadiem startējis lidojumam uz cefeīdu��
Pēk�ņi Andreju pārņēma neatvairāma vēlē�anās ienirt Zemes atmosfēras glāsto�ajā siltumā, nolaisties centrālajā lidlaukā, bet pēc tam izkāpt no zvaig�ņu kuģa, iejukt pūlī, lai atkal savienotos ar saviem brāļiem � darba un domu biedriem. Ta�u tūdaļ pat viņ� ar nicinā�anu atteicās no �īs domas; viņa mirsto�ais ķermenis, kurā perinājās miljardiem vīrusu, varēja radīt cilvēkiem neaptveramas briesmas. Tiklīdz viņ� spers kāju uz dzimtās Zemes, neredzamu ienaidnieku pulki izraisīs drausmīgu epidēmiju, un, iekams zinātnieki spēs atklāt �ī vīrusa darbības mehānismu, tas aprīs visu domājo�o matēriju � dzīvības augstāko ziedu uz Zemes.
Pārvarēdams neaprakstāmo nogurumu, Andrejs izsauca Kosmosa apgū�anas padomi un vienlaikus ieslēdza zvaig�ņu kuģa raidītājus, kuriem iepriek� bija sastādīta pēdējās pārraides programa. Mirkli vēlāk visa planēta dzirdēja viņa vārdus:
��Zemes cilvēki!.. Dārgie brāļi!� Runā zvaig�ņu kuģis �Rosija�, kas startējis no Ziemeļaustrumu kosmocentra lidojumam uz zilo cefeīdu� Mūs piemeklējusi nelaime: uz oran�ās planētas � septītās, skaitot no cefeīdas,�� kuģī iekļuvis nāvējo�s vīruss, sve�as, neizpētītas dzīvības produkts. �is vīruss ieperinājies mūsu ķermeņos. Mēs nevaram nolaisties. Lai apturētu vīrusa posto�o darbību, esam iegūlu�ies anabiozē un gaidīsim, kamēr zinātnieki atradīs zāles, kas spēs mūs izglābt. Kuģa komandieris Andrejs Ce�enko.
�ajā mirklī uz ekrāna parādījās Padomes priek�sēdētāja skarbā seja. Majestātisks, cēls sirmgalvis, �ķiet, lūkojās Andrejam taisni acīs.
��Kas ar jums noticis, dārgie brāļi?��� Andrejs kā caur vati sadzirdēja priek�sēdētāja jautājumu, kurā skanēja dziļas rūpes un līdzjūtība.�� Kā notikusi �ī nelaime?
Andrejs īsumā atstāstīja ekspedīcijas gaitu, tad piebilda:
��Tur� Mauzolejā� Taņa� Modiniet! Viņa tik ilgi gaidīja� Es gribu redzēt viņu� pirms�
Da�as mokpilnas stundas, kamēr Taņu pamodināja, viņ� atpūtās navigatora krēslā. Iedzēris sevi�ķi spēcīga stimulatora dubultdevu, Andrejs sakopoja visus spēkus, lai tiktos ar mīļoto. Ne mirkli viņ� nenovērsa skatienu no bioloģiskā robota, kas bezkaislīgi reģistrēja viņa organisma dzīvības funkciju izdzi�anu. Patlaban uz robota ekrāna zaigoja skaitlis �30�. Trīsdesmit minūtes līdz agonijai, līdz galam!.. Bet Andrejs bija mierīgs. Viņ� darījis visu, ko varējis. Kad mikrobiologi izlasīs robota sakopotos materiālus, viņi iegūs skaidru priek�statu par vīrusa iedarbību uz cilvēka organismu un neap�aubāmi atradīs līdzekļus, lai to uzveiktu. Viņa biedri dzīvos!�
Beidzot viņ� ieraudzīja Taņu un izstiepa rokas pret ekrānu, it kā gribēdams viņu apskaut,�� Andrej!� Es toreiz neteicu tev� Mums būs dēls�
��Dēls!�� Andrejs priecīgi iekliedzās.�� Mūsu dēls� Mēs atkal esam kopā��� Pēk�ņi viņa seju izķēmoja sāpju grimase.�� Piedod, ka tā iznāca! Sargi dēlu! Viņam jākļūst par kosmonautu!� Apsoli man!.Vai tu apsoli?
��Jā� � Taņa �ukstēja, joprojām smaidīdama.�� Es apsolu.
Andreja acis iedzirkstījās.
��Paldies! Pastāsti dēlam par mani. Ticu, ka tie�i viņ�� � Andrejs sasprindzināja pēdējos spēkus,�� pirmais sasniegs Denebu� Tur dzīvo apbrīnojamas būtnes, kas izveidoju�as grandiozas celtnes� Paliec sveika� Palieciet sveiki, brāļi!
Pēk�ņi attēls pazuda: Andrejs bija izslēdzis sakaru ekrānus. Iekliegu�ies Taņa zaudēja samaņu.
Viņa vairs neredzēja to, ko ieraudzīja neskaitāmi ļau�u tūksto�i, kas bija sapulcēju�ies daudzajos Kosmocentra laukumos: tālu projām no zvaig�ņu kuģa pēk�ņi uzliesmoja zilgana zvaigznīte. Minūti vēlāk tā nodzisa. Kosmonauti saprata, ko nozīmēja �is uzliesmojums� Andrejs Ce�enko sadedzinājis sevi plutonija liesmā, kuras temperatūra pārsniedz �etrsimttūksto� grādu, jo viņa ķermenis, līdz pēdējai iespējai piesātināts ar vīrusiem, visvairāk apdraudētu tos, kuri mēģinās kādreiz iekļūt zvaig�ņu kuģī�
Glu�i sirma sieviete lēni �ķērsoja Bojā gāju�o astronautu laukumu. Viņu saudzīgi atbalstīja slaids, tum�matains jauneklis, kura atklātajā sejā dīvaini izcēlās Andreja bargās, tēraudpelēkās acis.
No visām pilsētas malām laukumā saplūda ļaudis.
��Bojā gāju�o astronautu diena��� jauneklis tikko dzirdami teica.�� Mana tēva piemiņas diena.
��Jā, � tikpat klusi atbildēja Taņa un neviļus pacēla acis pret debesīm. Ta�u zvaig�ņu kuģa, kas astoņpadsmit gadus bija melnējis Kosmocentra debesīs, tur vairs neredzēja. Pirms diviem gadiem zinātnieki beidzot bija pieveiku�i oran�ās planētas vīrusu. Lielajā �kaujā par trīsdesmit septiņu astronautu glāb�anu� piedalījās visas planētas mikrobiologi. Un, lūk, �ajā kaujā
izcīnīta pilnīga uzvara. Bioloģiskās aizsardzības dienesta ļaudis atvēra nedzīvo zvaig�ņu kuģi. Trīs mēne�us viņi rūpīgi dezinficēja kuģa telpas. Pēc tam pusgada laikā pakāpeniski �atmodināja� kosmonautus, reizē ievadot viņu organismā aizvien lielākas �antivīrusa� devas. Visus trīsdesmit septiņus izdevās glābt.
Taņas skatiens pievērsās atkal Zemei. Milzīgais laukums �ķita pārklāts ar ziediem. Ziedu bija daudz, vesela jūra. Tos mīlēja un labprāt kopa visi Kosmocentra bērni.
��Iesim pie tēva��� viņa satvēra dēla roku, un dziļas skumjas atspoguļojās viņas sejā.
Laukuma pretējā malā, taisni iepretim Padomes ēkai, starp ziedo�iem ro�u krūmiem pacēlās simt metrus augsts marmora obelisks. Uz pjedestāla stāvēja cilvēks, ko Taņa bija mīlējusi visu mū�u. Viņ� vērās debesu tālēs, kuru pētī�anai atdevis dzīvību. Ģeniāls tēlnieks bija atveidojis Andreju skafandrā bez ķiveres. Kosmonauta seju rotāja gai�s, labsirdīgs smaids. Pie viņa kājām sprēgāja mū�īgas ugunsmēles, un likās, ka Andrejs Ce�enko ik mirkli no jauna sadeg, lai glābtu biedrus.
Kāds piesardzīgi uzlika Taņai roku uz pleca. Viņa notrīcēja un atskatījās. Tas bija Varens, Andreja vecais draugs, kas, domīgi smaidīdams, stāvēja viņas priek�ā.
��Sveika, Taņa� Esmu atnācis pie tevis un� pie Andreja.�� Varens pameta acis uz obelisku.
��Un arī pēc viņa?��� sirmā sieviete tikai ar pūlēm izrunāja �os vārdus.
��Jā. Tu ta�u zini, Padomes locekļi grib iepazīties ar tavu puisēnu, pirms viņ� dosies uz Saturna astoto pavadoni, lai tur apgūtu navigācijas pamatus�
Taņa vēlreiz palūkojās uz Varenu. Tad viņas skatiens atkal pievērsās dēlam. Viņa nolieca galvu un rtopūtās.
��Ved viņu uz Padomi� Tā gribēja Andrejs.
Viss �is drausmīgais, gandrīz neticamais notikums iesākās sestdienas vakarā, kad, �ķirstīdams vietējo laikrakstu, ieraudzīju �ādu sludinājumu: �Kraft�tuta kompānija pieņem no organizācijām un privātpersonām pasūtījumus visāda veida aprēķiniem un citiem matemātiskiem darbiem. Garantēta augsta izpildījuma kvalitāte. Adrese: Velt�trāse 12.�
Tie�i tas man bija vajadzīgs! Jau vairākas nedēļas veltīgi pūlējos atrisināt MaksveJa vienādojumus, kas apraksta elektromagnētisko viļņu svārstības sevi�ķas struktūras neviendabīgā vidē. Galu galā man izdevās �os vienādojumus pārveidot, lai tālāko risinājumu varētu uzdot elektronu ma�īnai. Ne vienu vien reizi iedomājos, kā es braucu uz galvaspilsētu, kaulējos ar skaitļo�anas centra administrāciju, lūdzos, lai atļauj izdarīt nepiecie�amos aprēķinus. Nav ta�u noslēpums, ka pa�reiz pirmajā vietā ir militārie pasūtījumi un kaut kāda provinces fiziķa teorētiskie pētījumi par radioviļņu izplatī�anos nevienu neinteresē.
Un nu, pavisam negaidot, izrādījās, ka mūsu pilsētiņā atrodas skaitļo�anas centrs, kas meklē pasūtītājus.
Steidzos pie tālruņa, lai tūlīt sazinātos ar Kraft�tuta uzņēmumu. Bet, pag, laikrakstā ta�u bija minēta tikai adrese. �Skaitļo�anas centrs bez tālruņa? Neticami!� Piezvanīju laikraksta redakcijai.
��Diem�ēl, tas tie�ām ir viss, ko saņēmām no Kraft�tuta,�� sekretārs atbildēja.�� Tālruņa numurs paziņojumā nebija minēts.
Veltīgi meklēju to arī pilsētas telefona abonentu sarakstā.
Nepacietībā svildams, gaidīju pirmdienu. Manas domas nodarbināja dīvainā Kraft�tuta kompānija. �Tie nav muļķi,� es nospriedu, �mūsu gadsimtā, kad ikvienu problēmu cen�as ietvert matemātiskā formā, grūti iedomāties izdevīgāku nodarbo�anos�.
Jā, bet kas tad īsti bija �is Kraft�tuts? Sajā pilsētā dzīvoju sen, bet tādu uzvārdu vēl nebiju sastapis. Un tomēr man likās, ka esmu to jau kādreiz dzirdējis. Ta�u kur un kad, to nekādi nevarēju atcerēties.
Beidzot pienāca ilgi gaidītā pirmdiena. Noglabāju kabatā lapiņu ar vienādojumiem un devos meklēt Velt�trāsi 12. Līņāja, tādēļ sēdos taksometrā.
��Tas ir diezgan tālu,�� noņurdēja �oferis,�� aiz upes, blakus psihiatriskajai slimnīcai.
Brauciens ilga apmēram �etrdesmit minūtes. Aiz mums palika pilsētas vārti. Pārbraucām pāri tiltam, apliecām loku ap ezeru. Apkārt pletās klajums. Un tad parādījās psihiatriskās slimnīcas sarkanās ķieģeļu sienas. Mūsu pilsētas zobgaļi �o iestādi da�kārt dēvēja par �gudrinieku patversmi�.
Ar izded�iem nobērtais ceļ� cie�i piekļāvās augstam ķieģeļu mūrim. Vēl da�i pagriezieni, un �oferis apturēja ma�īnu pie nelielām durvīm.
��Lūdzu, te ir divpadsmitais numurs.
Biju nepatīkami pārsteigts: durvis uz Kraft�tuta kompānijas telpām atradās vienā ansamblī ar �gudrinieku patversmi�. �Vai tikai Kraft�tuts nav mobilizējis trakos, lai izpildītu �visāda veida matemātiskus darbus�?� es nosmīnēju.
Piezvanīju. Gaidīt vajadzēja ilgi, minūtes piecas. Tad durvis atvērās. Ieraudzīju bālu jaunekli ar izspūru�iem, kupliem matiem.
��Klausos, kungs,�� viņ� godbijīgi paklanījās.
��Vai te ir Kraft�tuta matemātiskā kompānija?�
��Jā.
��Jūs ievietojāt laikrakstā sludinājumu�
��Jā.
��Atnesu jums pasūtījumu.
��Lūdzu!
Liku �oferim pagaidīt un iespraucos pa zemajām durvīm, kuras tūlīt aizvērās.
��Lūdzu, sekojiet man! Uzmanīgi, �eit ir pakāpieni. Tagad pa kreisi. Atkal pakāpieni. Tagad uz aug�u�
Mēs diezgan ilgi soļojām pa tum�iem līklo�u gaiteņiem. Beidzot virs galvas pavīdēja blāva, iedzeltena gaisma. Kad uzkāpām pa stāvām akmens kāpnēm, ieraudzīju nelielu telpu, ko stikla �ķērssiena sadalīja divās daļās.
Jaunais cilvēks �igli pazuda aiz �ķērssienas, tad atvēra lodziņu un teica:
��Lūdzu!
Man pēk�ņi likās, ka esmu apmaldījies. �ī pustumsa, pazemes labirints un visbeidzot dīvainā istaba bez logiem un ar vienu vienīgu nelielu elektrisko spuldzīti pie griestiem izraisīja nelabas nojautas.
Stāvēju kā sasalis un mulsi lūkojos apkārt.
��Lūdzu!�� jauneklis atkārtoja.
��Ak jā! Tātad Kraft�tuta kompānijas skaitļo�anas centrs atrodas �eit?
��Jā, jā, � viņ� nepacietīgi mani pārtrauca.�� Es jau teicu jums, ka tas atrodas �eit.
Izvilku no kabatas papīra lapu ar vienādojumiem un pasniedzu to cilvēkam aiz lodziņa.
��Tas �eit ir parciālā diferenciālvienādojuma lineārs tuvinājums,�� mazliet nedro�i sāku viņam skaidrot.�� Es gribētu, lai jūs to atrisinātu kaut vai skaitliski� Saprotiet, tas ir dispersiju vienādojums, un radioviļņu izplatī�anās ātrums �eit mainās no punkta punktā.
Jaunais cilvēks pakampa lapu un ātri nobēra:
��Viss skaidrs. Kad jums vajadzīgs atrisinājums?
��Kad?�� es brīnījos.�� Jūs ta�u labāk zināt, kad varēsiet �o uzdevumu atrisināt.
��Jums nebūs iebildumu, ja atrisinājumu saņemsiet rīt?
��Rīt?
��Jā, rīt. Teiksim, pulksten divpadsmitos diena�
��Ak dievs, tā tik ir skaitļo�anas ma�īna. Tāds darba ātrums!
��Tātad rīt, pulksten divpadsmitos jūs saņemsiet atrisinājumu. Maksa � �etrsimt marku, skaidrā naudā.
Neteicis vairāk ne vārda, es pasniedzu viņam naudu.
Izvadīdams mani no pazemes ejas, jaunais cilvēks jautāja:
��Jus esat profesors Rauhs?
��Jā. Bet kādēļ jūs tā jautājat?
��Tāpat. Mēs zinājām, ka agri vai vēlu jūs pie mums atnāksiet.
��Nesaprotu.
��No kā gan cita mēs �ajā nomaļajā kaktā varētu gaidīt pasūtījumus?
Patie�ām, atbilde �ķita pārliecino�a.
Nepaguvu no jaunā cilvēka lāgā atvadīties, kad durvis aiz manis jau bija aizcirtu�ās.
Visu atceļu domāju par dīvaino skaitļo�anas centru, kas atrodas līdzās �gudrinieku patversmei�. Bet kur un kad biju dzirdējis Kraft�tuta vārdu?
Nākamajā dienā nepacietīgi gaidīju pastu. Kad pusdivpadsmitos pie dzīvokļa durvīm zvanīja, pielēcu kā dzelts un steidzos pretī pastniekam. Man par lielu pārsteigumu, ieraudzīju bālu, sīciņu meiteni ar milzīgu, zilu aploksni rokās.
��Vai jūs esat profesors Rauhs?
��Jā.
��Jums sūtījums no Kraft�tuta. Lūdzu, parakstieties!
Viņa pasniedza man burtnīciņu. Tās pirmajā lappusē
bija tikai viens vienīgs uzvārds � manējais. Parakstījies gribēju iedot meitenei mazliet naudas.
��Vai, ko jūs!�� viņa pietvīka, tikko dzirdami nomurmināja �Uz redzē�anos!� un aizsteidzās.
Aplūkodams sīkā rokraksta fotokopijas, sākumā glu�i apstulbu. Biju gaidījis glu�i ko citu: garas skaitļu rindas, pie tam vienā rindā vajadzēja būt argumenta lielumam, bet otrā � vienādojuma skaitliskajam atrisinājumam.
Ta�u �eit nebija nekā tamlīdzīga. Tas bija precīzs manu vienādojumu atrisinājums!
Ar acīm ātri pārskrēju pāri lappusei pēc lappuses, arvien vairāk un vairāk iedziļinādamies aprēķinos, kas pārsteidza ar savu skaistumu, asprātību un atjautību. Cilvēks, kas bija risinājis �os vienādojumus, tik labi pārzināja matemātiku, ka viņu varētu apskaust pat vispirmklasīgākie speciālisti. Atrisinājumam bija izmantots gandrīz viss matemātiskais aparāts � lineāro un nelineāro diferenciālo un integrālo vienādojumu teorija, kompleksā mainīgā funkciju teorija, grupu un kopu teorija un pat tādas matemātiskas disciplīnas kā topoloģija, skaitļu teorija un matemātiskā loģika, kam, manuprāt, ar �o uzdevumu nebija nekāda sakara.
Aiz sajūsmas gandrīz vai iekliedzos, kad pēc neskaitāmu teorēmu, starprēķinu, formulu un vienādojumu sintezē�anas galu galā parādījās arī pats atrisinājums � matemātiska formula, kas aizņēma veselas trīs rindas.
Ta�u tas vēl nebija viss. Nezināmais matemātiķis bija parūpējies arī par to, lai �o garo formulu padarītu, tā sakot, �pārskatāmu�. Viņ� bija atradis tuvinātu, bet ļoti precīzu, īsu un skaidru matemātisko pierakstu, kas sastāvēja tikai no elementārām algebriskām un trigonometriskām izteiksmēm.
Pa�ās beigās, nelielā pielikumā, vienādojuma atrisinājums bija izteikts grafiski.
Vairāk neko nevarēja vēlēties. Vienādojums, ko uzskatīju galīgā veidā par neatrisināmu, bija atrisināts!
Atjēdzies no pirmajiem izbrīna un sajūsmas uzplūdiem, sāku vēlreiz pārlasīt fotokopiju �ūksni. Tikai tagad ievēroju, ka tas, kas risināja manu uzdevumu, rakstījis steigā, sīkiem burtiem, it kā taupīdams katru milimetru papīra un katru sekundi laika. Pavisam tur bija divdesmit astoņas lappuses, un es centos kaut aptuveni novērtēt, cik milzīgu darbu nezināmais matemātiķis veicis. Pamēģiniet diennaktī uzrakstīt ar roku divdesmit astoņas lappuses garu vēstuli, pamēģiniet vienkār�i, nemaz nedomājot, nesaprotot nevienu vārdu, pārrakstīt divdesmit astoņas lappuses no jebkuras grāmatas, un jūs pārliecināsieties, kas tas par elles darbu!
Bet te ta�u nebija runa par vēstuli draugam vai veca romāna norakstu. Tas bija ārkārtīgi sare�ģīta matemātiska uzdevuma atrisinājums! Vairākas stundas no vietas cilāju aprakstītās lappuses, un mans izbrīns kļuva arvien lielāks.
Kur Kraft�tuts atradis tādu matemātiķi? Kas viņ� tāds? Varbūt kāds nezināms ģēnijs? Varbūt viens no tiem fenomeniem, kas jau svārstās uz ārprāta robe�as? Varbūt Kraft�tuts to izok�ķerējis �gudrinieku patversmē�?
Vēsture zina ne vienu vien gadījumu, kad ģeniāli matemātiķi savu dzīvi beigu�i trako namā. Varbūt arī cilvēks, kas tik spīdo�i atrisinājis manu uzdevumu, pieskaitāms pie �īs kategorijas?
Visu dienu veltīgi lauzīju galvu. Ta�u fakts bija neapstrīdams. Uzdevumu atrisinājis cilvēks!
Nākamajā rītā, mazliet nomierinājies, vēlreiz pārlasīju atrisinājumu un sajutu tādu pa�u baudu, kā klausoties labu muziķu. Tas bija tik skaists, tik noteikts, tik skaidrs, ka nolēmu atkārtot eksperimentu un dot Kraft�tuta kompānijai vēl vienu uzdevumu.
Par laimi, tādu man netrūka. Izvēlējos kādu vienādojumu, ko vienmēr biju uzskatījis par pilnīgi bezcerīgu. Arī �is vienādojums attiecās uz radioviļņu izplatī�anās teoriju, ta�u gadījums bija ārkārtīgi sare�ģīts. �ādus vienādojumus fiziķi teorētiķi parasti sastāda tikai tādēļ, lai patīksminātos ap tiem un tad aizmirstu tos, tāpēc ka savas komplicētības dēļ tie praktiskai lieto�anai galīgi neder�
Arī �oreiz mani sagaidīja tas pats jaunais cilvēks. Atvērdams durvis, viņ� greizi pasmīnēja.
��Man ir vēl viens uzdevums��� iesāku.
Jauneklis pamāja ar galvu un, tāpat kā pirmo reizi, veda mani pa tum�ajiem gaiteņiem uz savu drūmo istabu.
Tagad es jau zināju �ejienes kārtību un, piegājis pie lodziņa, sniedzu viņam uzdevumu.
��Tātad �os vienādojumus jums nerisina ma�īnas?
��Kā redzat,�� viņ� norūca, lūkodamies uz papīra loksni.
��Tas, kur� atrisinājis manu pirmo uzdevumu, ir talantīgs matemātiķis.
Jaunais cilvēks neatbildēdams joprojām pētīja rokrakstu.
��Vai tādu jums vairāk?�� nerimos.
� �im jautājumam, liekas, nav nekāda sakara ar jūsu pasūtījumu. Firma garantē�
Viņ� nepaspēja nobeigt frāzi. Kapa klusumu, kas valdīja telpā, saplosīja necilvēcīgs brēciens. Es nodrebēju un ieklausījos. Tepat līdzās, kaut kur aiz sienas kāds kliedza, pareizāk sakot, skaļi vaimanāja, it kā viņu drausmīgi spīdzinātu. Jauneklis saņurcīja papīra lapiņu un steidzīgi izstūma mani pa durvīm.
��Kas tur notiek?�� gandrīz bez elpas vaicāju.
Atbildes vietā viņ� ātri nobēra:
��Atrisinājumu saņemsiet parīt, pulksten divpadsmitos. Naudu samaksājiet kurjerei.
Lieki runāt, ka pēc �ī notikuma es pilnīgi zaudēju mieru. Ne mirkli nevarēju aizmirst drausmīgo kliedzienu, kas, �ķiet, līdz pamatiem satricinājis skaitļo�anas centra velves. Turklāt mani joprojām mulsināja tas, ka viens cilvēks diennakts laikā atrisinājis tik sare�ģītu matemātisku uzdevumu. Un visbeidzot drud�aini gaidīju sava otrā pasūtījuma izpildi. Ja arī �is uzdevums būs atrisināts, tad�
Divas dienas vēlāk ar drebo�ām rokām saņēmu paciņu, ko atnesa Kraft�tuta kompānijas kurjere. Sprie�ot pēc sūtījuma apjoma, nevarēja būt �aubu, ka tajā atrodas arī otrā ārkārtīgi sare�ģītā uzdevuma atrisinājums. Pavēros kalsnajā būtnē, kas stāvēja uz sliek�ņa, un pēk�ņi man ie�āvās prātā kāda doma.
��Ienāciet, lūdzu, tūlīt sameklē�u naudu.
��Nē, nē, nevajag,�� viņa bailīgi vairījās.�� Pagaidī�u tepat.
��Nāciet dro�i, kādēļ jums jāstāv uz kāpnēm?�� es teicu un gandrīz vai ar varu ievilku viņu istaba.�� Man ta�u darbs jāapskata un jāpārliecinās, vai vispār vērts par to maksāt.
Meitene piespiedās ar muguru pie durvīm un platām acīm vēroja katru manu kustību.
��Tas ir aizliegts��� viņa �ukstēja.
��Kas ir aizliegts?
��Ieiet pasūtītāja dzīvoklī� Tāda ir instrukcija, Rauha kungs�
��Pie velna visas instrukcijas! �eit es esmu saimnieks, un neviens nekad neuzzinās, ka jūs te bijāt.
��Vai, Rauha kungs� Viņi uzzina visu, un tad�
��Un tad?
��Ak, tas ir tik briesmīgi�
Meitene nolieca galvu un ie�ņukstējās, tad pēk�ņi nodrebēja.
��Tūlīt samaksājiet septiņsimt markas un ļaujiet man iet!
Pasniedzu naudu, ko viņa gandrīz rau�us izrāva man no rokām.
Kad kurjere bija aizskrējusi, atplēsu aploksni. Da�as minūtes stulbi blenzu uz fotokopiju �ūksni un neticēju pats savām acīm. Aprēķini bija rakstīti citā rokrakstā!
Tātad vēl viens ģeniāls matemātiķis! Vēl ģeniālāks par pirmo! Piecdesmit trijās lappusēs viņ� bija atrisinājis nesalīdzināmi komplicētāku vienādojumu. Apskatot integrāļus, summas, variācijas un citus matemātiskās zinātnes visaugstāko nodaļu simbolus, man pēk�ņi likās, ka atrodos pilnīgi sve�ā, dīvainā pasaulē, kur nekā sare�ģīta vai neiespējama vispār nav.
�ķita, ka matemātiķis atrisinājis �o uzdevumu tikpat viegli, kā mēs saskaitām un atskaitām divzīmju skaitļus�
Vairākas reizes es pārtraucu rokraksta lasī�anu, lai ieskatītos matemātikas rokasgrāmatās. Mani pārsteidza apbrīnojamā prasme rīkoties ar vissare�ģītākajām teorēmām un pierādījumiem. Ja visu laiku un tautu ģeniālākie matemātiķi � Ņūtons, Leibnics, Gauss, Eilers, Loba�evskis un daudzi citi redzētu, kā atrisināts �is uzdevums, viņi noteikti brīnītos ne mazāk par mani!
Pabeidzis lasīt, atkal iegrimu domās.
Kur Kraft�tuts atradis �ādus ģēnijus? Tagad biju cie�i pārliecināts, ka viņam tādu dro�i vien vesela brigāde. Patie�ām, nevarēja ta�u dibināt firmu, ekspluatējot tikai da�us cilvēkus. Bet kādēļ viņa uzņēmums atrodas līdzās ārprātīgo namam? Kas un kādēļ kliedza tik drausmīgā balsī?
�Kraft�tuts, Kraft�tuts�� � �is vārds neatlaidīgi urbās smadzenēs. Kur un kad biju to dzirdējis? Kas aiz tā slēpjas?
Nē, �ī asociācija tomēr nebija nejau�a! Spīdzināta cilvēka kliedziens un Kraft�tuts! Tie ta�u ir vienas ķēdes locekļi. Otrā pasaules kara laikā kāds Kraft�tuts strādājis par izmeklētāju hitlerie�u koncentrācijas nometnē Gracā. Nirnbergas procesā viņam par slepkavo�anu un spīdzinā�anu piespriests mū�a ieslodzījums�
Atmiņā pavīdēja �ī vīra portrets, ko bija ievietoju�i visi laikraksti. SS ober�turmfīrera forma, degunkniebis, plati ieplestas, izbrīna pilnas acis, tukla seja. Neviens toreiz negribēja ticēt, ka �is cilvēks ir bende. Ta�u daudzas liecības un neapstrīdami pierādījumi izgaisināja visas �aubas.
Kas ar viņu noticis vēlāk? Varbūt tagad viņ� atbrīvots tāpat kā daudzi kara noziedznieki?
Jā, bet kāds gan tam sakars ar matemātiku? �eit minējumu ķēde acīm redzami pārtrūka, un es nevarēju to atkal sasaistīt. Kaut kā pietrūka, kaut kur bija noslēpums.
Jutos kā drudzī un tomēr neko nespēju izdomāt. Turklāt �ī meitene, kas teica �viņi uzzina visu��. Cik tā iebiedēta un bikla!
Pagāja vairākas mokpilnas dienas. Un tad pēk�ņi es skaidri sapratu: ja neatklā�u �o noslēpumu, noteikti sajuk�u prātā!
Vispirms nolēmu pārliecināties, vai Kraft�tuts no matemātiskās kompānijas un Kraft�tuts � kara noziedznieks ir viena un tā pati persona.
Nokļuvis tre�o reizi pie Kraft�tuta firmas zemajām durvīm, sajutu, ka nupat notiķs kaut kas tāds, kas pa�os pamatos izmainīs manu dzīvi. Nezinu pats, kādēļ, bet es atlaidu taksometru un piezvanīju tikai tad, kad ma�īna bija pazudusi aiz ceļa līkuma.
Jaunais cilvēks ar saguru�o, gandrīz vecīgo fizionomiju, liekas, jau gaidīja. Neko nejautādams, viņ� aizveda mani uz to pa�u istabu, kurā agrāk bija pieņēmis manus pasūtījumus.
��Ko jūs �odien vēlaties?�� viņ� zobgalīgi apvaicājās.
��Gribu sastapt Kraft�tuta kungu!
��Vai mūsu firmas pakalpojumi jūs neapmierina, profesor?
��Es gribu sastapt Kraft�tuta kungu,�� ietiepīgi atkārtoju un centos neskatīties melnajās acīs, kurās zibēja ļaunas, ņirdzīgas uguntiņas.
��Kā jums tīk!�� jauneklis paraustīja plecus.�� Pagaidiet �eit!
Gaidīju vairāk nekā pusstundu un biju gandrīz vai iesnaudies, kad pēk�ņi sadzirdēju soļu �vīkoņu. No puskrēslas iznira cilvēks baltā uzsvārcī ar stetoskopu rokā. �Laikam ārsts,� nodomāju. �Tūlīt mani izmeklēs. Vai tie�ām tas nepiecie�ams, lai sastaptu Kraft�tuta kungu?�
��Iesim!�� baltajā uzsvārcī tērptais sacīja, un es viņam paklausīgi sekoju pa garu gaiteni.
Nonācis gai�ā telpā ar platiem logiem, es neviļus piemiedzu acis.
��A, profesors Rauhs!
Pagriezos pa labi un tūdaļ ieraudzīju Kraft�tutu, to pa�u Kraft�tutu, ko pazinu no daudzajiem fotoattēliem laikrakstos.
��Jūs gribējāt mani sastapt?�� viņ� teica.�� Ar ko varu pakalpot?
Atri saņēmos un, norijis siekalas, piegāju cie�i pie galda, aiz kura viņ� sēdēja.
��Jūs, kā rādās, esat mainījis nodarbo�anos?�� teicu un cie�i palūkojos viņā. Aizritēju�ajos piecpadsmit gados �is cilvēks bija krietni novecojis.
��Ko jūs ar to domājat, profesor?�� viņa skatiens bija vērīgs, gandrīz caururbjo�s.
��Es, Kraft�tuta kungs, domāju vai, pareizāk, cerēju, ka jūs vēl joprojām�
��Aha, lūk, kur tas suns aprakts!
Un Kraft�tuts iesmējās.
��Laiki mainīju�ies, Rauh! Jā, jā. Bet kādēļ jūs mani meklējāt?
�� Kraft�tuta kungs, jums dro�i vien nebūs noslēpums, ka es sajēdzu kaut ko no matemātikas. Sākumā tie�ām noticēju, ka esat organizējis parastu skaitļo�anas centru, kas apgādāts ar elektronu ma�īnām. Ta�u divi piemēri pārliecināja mani, ka tā tas nav. Matemātiskos uzdevumus jums risina cilvēki. Pie tam ģeniāli! Un visdīvainākais � drausmīgi, pārcilvēciski ātri. Atnācu, lai iepazītos ar �iem matemātiķiem, kas, bez �aubām, ir glu�i neparasti, ģeniāli zinātnieki.
Kraft�tuts vispirms pasmīnēja, pēc tam sāka klusi un tad arvien skaļāk un skaļāk smieties.
��Par ko jūs smejaties, Kraft�tuta kungs? Es domāju, ka ikviens cilvēks, kam ir kaut niecīga sajēga par matemātiku, būtu pārsteigts, redzot atrisinājumus, ko man atsūtījusi jūsu firma.
��Es smejos par kaut ko citu, Rauh! Par jūsu provinciālo vientiesību. Par to, ka jūs, profesors, ko cienī visa pilsēta, tik bezcerīgi esat atpalicis no mūsdienu zinātnes.
Kādreizējā hitlerie�u izmeklētāja nekaunība mani sakaitināja.
��Nu, vai zināt! Ne vairāk kā pirms piecpadsmit gadiem jūsu specialitāte bija spīdzināt nevainīgus cilvēkus ar nokaitētu dzelzi. Kādas jums vispār tiesības pļāpāt par zinātni? Esmu atnācis uzzināt, kā jūs piespie�at sev padotos cilvēkus vienā diennaktī paveikt to, ko normālos apstākļos pat ģēnijs spētu tikai pēc vairāku gadu spraiga darba.
Kraft�tuts piecēlās un sarauca uzacis.
��Paklausieties, Rauh! Labāk nekaitiniet mani! Es zināju, ka agri vai vēlu jūs atnāksiet. Bet to nu gan nedomāju, ka sastap�u savā kabinetā idiotu. Atzīstos, es cerēju jūsos atrast sabiedroto un palīgu�
��Ko-o?!�� man gandrīz aizrāvās elpa.�� Vispirms paskaidrojiet, kā jūs ekspluatējat cilvēkus, kas pelna jums naudu!
Kraft�tuta seja savilkās bezveidīgā, netīri dzeltenā kamolā. Ūdeņaini zilās acis aiz degunkniebja stikliem pārvērtās par divām �aurām spraudziņām, kas �ķīla ļaunas, zaļganas liesmas. Vienu mirkli �ķita, ka viņ� apskata mani kā priek�metu, ko nolēmis iegūt savā īpa�umā.
��Tātad jūs gribat, lai paskaidroju, cik godīgi strādā mana firma? Tātad jums nepietiek ar to, ka divi jūsu idiotiskie uzdevumi atrisināti tā, kā tie jāatrisina divdesmitajā gadsimtā? Tātad jūs vēlaties uz pa�a ādas izbaudīt, ko nozīmē �ādu uzdevumu risinā�ana?�� Kraft�tuts no�ņācās un pamāja ar galvu ārstam, kas pirmīt bija ievedis mani �ai kabinetā.
Mirkli vēlāk spēcīga roka man aiz�ņaudza muti, bet otra piespieda pie deguna asi smar�ojo�u vates ku�ķi. Es zaudēju samaņu.
Atjēdzos gultā un ilgi neiedro�inājos atvērt acis. Visapkārt skanēja balsis. Ļaudis par kaut ko dedzīgi strīdējās. Tas bija zinātnisks strīds, un labu laiku es nekā nesapratu. Tikai pamazām sāku apjaust dzirdētā jēgu.
��Nu, vai zini, tu ar savu Nikolsu nemaz nelielies! Ja gribi zināt, tad ierosu kodi ir visai individuāli! Tas, kas vienam ierosina gribas centrus, otram var ierosināt glu�i ko citu. Tā, piemēram, elektrokairinājums, kas Nikolsam sagādā labsajūtu, padara mani kurlu.
��Un tomēr galvas smadzeņu neironu grupu darbības ritms ir daudziem cilvēkiem līdzīgs. Starp citu, tie�i to arī izmanto mūsu skolotājs.
��Izmanto, bet ne pilnīgi,�� kāds gurdi piezīmēja.�� Tālāk par matemātisko analizi viņ� pagaidām vēl nav ticis.
��Tas ir tikai laika jautājums. �ajā gadījumā netie�iem izmēģinājumiem daudz lielāka nozīme nekā tie�ajiem. Neviens neuzdro�ināsies ievadīt tavā paurī elektrodu un vērot, kādi impulsi tur izraisās, jo tā ievainotu smadzenes un reizē izkropļotu arī pa�us impulsus. Cita lieta � ģenerators, ar kuru iespējams pla�ā diapazonā mainīt impulsu koda modulāciju. Tas ļauj izdarīt eksperimentus, neievainojot smadzeņu garozu�
�ajā mirklī es atvēru acis. Telpa, kurā gulēju, atgādināja lielu slimnīcas palātu. Vidū bija prāvs koka galds. Uz tā mētājās ēdiena paliekas, tuk�as konservu kārbas, papirosu gali, papīra strēmeles. Visu apgaismoja blāva elektriskā gaisma. Piecēlos pussēdus. Sarunas tūlīt apklusa. Bet man aiz muguras kāds pa�ukstēja:
��Jauniņais atguvis samaņu!
��Kur es atrodos?�� jautāju, pārlaizdams skatienu pār visiem klāteso�ajiem.
��Vai tad jūs to nezināt?�� brīnījās jauneklis, kas apak�veļā sēdēja uz gultas malas.�� Tā ir mūsu radītāja un skolotāja Kraft�tuta firma.
��Radītāja un skolotāja?�� es neizpratnē berzēju svina smago pieri.�� Kas Kraft�tuts par skolotāju; viņ� ta�u ir kara noziedznieks!
��Noziegums ir relatīvs jēdziens. Viss atkarīgs no mērķa, kura dēļ tas pastrādāts. Ja mērķis cildens, ikviena rīcība ir laba un attaisnojama,�� mans kaimiņ� nobēra kā papagailis.
Satriekts par �o vulgārā makiavellisma paraugu, es ziņkāri pavēros viņā.
��Kur jūs rāvāt �ādas gudrības?
��Kraft�tuta kungs ir mūsu radītājs un skolotājs,�� visi mani istabas biedri pēk�ņi sāka klaigāt cits caur citu.
�Tātad patie�ām esmu nonācis �gudrinieku patversmē�,� �ausmās noskurinājos.
��Varu derēt, ka �im te matemātika atrodas frekven�u joslā no deviņdesmit līdz deviņdesmit pieciem herciem!�� pēk�ņi iesaucās plecīgs puisis, norādīdams uz mani.
��Bet sāpes viņ� jutīs jau pie vienmērīgi paātrināta impulsu koda ar frekvenci simt �etrdesmit herci,�� smējās kāds cits.
��Lieku galvu ķīlā, ka izsalkums viņam radīsies pie frekvences simt trīs herci ar impulsu intensitātes logaritmisku pieaugumu!
Bija noticis ļaunākais, ko vien varēju iedomāties. �ie ļaudis tie�ām izrādījās ārprātīgi. Savādi tikai, ka visi viņi murgoja par kaut kādiem kodiem un impulsiem, saistot tos ar mani.
Zinādams no literatūras, ka ar trakiem labāk nestrīdēties, pēc iespējas pieklājīgi uzrunāju savu kaimiņu:
��Sakiet, lūdzu, par ko jūs te visu laiku runājat? Sajās lietās esmu pilnīgs profāns. Kas tie par kodiem, impulsiem, neironiem, ierosām�
Nepaguvu beigt, kad visa istaba jau dārdēja smieklos. Tās iemītnieki locījās vai līdz zemei. Viņi nerimās pat tad, kad spēji pielēcu kājās, taisīdamies ļaut dusmām vaļu.
� �etrpadsmitā kontūra! Frekvence astoņdesmit pieci herci! Dusmu ierosa!�� kāds spiedza. Smiekli kļuva homēriski.
Apsēdos uz savas gultas un nogaidīju, kamēr viņi nomierināsies.
Pirmais atguvās mans kaimiņ�.
��Tātad tu tie�ām nekā nezini?
��Goda vārds! No visa tā, ko jūs runājat, es nekā nesaprotu.
��Goda vārds?
��Goda vārds!
��Nu labi! Mēs tev ticam, kaut gan tas nudien ir gau�ām jocīgi. Dein, celies aug�ā un pastāsti �im zaļknābim, kādēļ mēs te atrodamies!
��Jā, Dein, celies un apskaidro viņu! Lai arī viņ� kļūst tikpat laimīgs kā mēs!
��Laimīgs?�� es brīnījos.�� Vai tad jūs esat laimīgi?
��Jā, jā, bez �aubām!�� viņi atkal iedūcās kā milzu spiets.�� Mēs esam izpratu�i sevi. Bet izprast un pazīt sevi � tā ir augstākā laime.
��Vai tad agrāk jūs sevi nepazināt?
��Skaidrs, ka ne! Tikai tas, kas apguvis neirokibernētiku, pazīst un izprot pats sevi.
��Slava mūsu skolotājam!�� kāds iesaucās.
��Slava mūsu skolotājam!�� kā vistu bars nokladzināja pārējie.
Vīrs, ko sauca par Deinu, apsēdās man pretī un dobjā, noguru�ā balsī jautāja:
��Kāda tev izglītība?
��Esmu fizikas profesors.
��Vai par neiropsiholoģiju tev ir kāda jēga?
��Nekādas.
��Par kibernētiku?
��Mazliet.
��Par neirokibernētiku un bioloģiskās regulē�anas teoriju?
��Ne jausmas.
Istabā atskanēja izbrīna saucieni.
��Slikti,�� nopūtās Deins.�� Viņ� nesapratīs.
��Gan jau sapratīs pēc pirmajiem divdesmit ģeneratora seansiem!�� kāds ieminējās.
��Es sapratu jau pēc pieciem!�� cits iebilda.
��Stāstiet, Dein! Es centī�os saprast.
��Nu tad, zaļknābi, pasaki man, kas ir dzīvība?
Ilgi klusēdams, vēros Deinā.
��Tā ir ļoti sare�ģīta dabas parādība,�� beidzot ar pūlēm izdabūju.
Kāds skaļi iesmējās. Un atkal visi raudzījās manī tā, it kā es būtu pateicis nelabojamu muļķību. Tikai Deins pārmeto�i �ūpoja galvu.
��Bēdu lietas! Tev vajadzēs ļoti daudz mācīties.
��Ja pateicu kādu aplamību, tad, lūdzu, izskaidro�
��Izskaidro viņam, Dein, izskaidro!�� kliedza no visām pusēm.
��Labi, tad klausies! Dzīvība ir nepārtraukta kodētu elektroķīmisku ierosu cirkulācija organisma neironos.
Mirkli padomāju. Ierosu cirkulācija neironos� Pag, es ta�u kādreiz jau esmu dzirdējis kaut ko līdzīgu.
��Tālāk, Dein, tālāk!
��Visas sajūtas, kas veido tava garīgā �es� būtību, nav nekas cits kā elektroķīmiski impulsi; galvas smadzeņu augstākie regulatori saņem tos no receptoriem un pēc apstrādā�anas pārraida efektoriem.
��Un kas tālāk?
��Visi signāli no ārējās pasaules plūst pa nervu �ķiedrām uz smadzenēm. Viena sajūta at�ķiras no otras tikai ar koda formu, frekvenci un izplatī�anās
ātrumu. �ie trīs parametri noteic sajūtas kvalitāti, intensitāti un ilgumu. Saprati?
��Puslīdz.
��Tev dro�i vien zināms, ka smadzenes sastāv apmēram no desmit miljardiem neironu. Tie visi darbojas līdzīgi elektriskajiem relejiem. īpa�as nervu �ķiedras, tā sauktie aksoni, savieno neironus grupās un gredzenos. Pa aksoniem impulsi pārvietojas no vienas neironu grupas uz otru. Un, lūk, �ī impulsu pārvieto�anās ir tie�i tas, ko mēs saucam par domā�anu.
Man pārskrēja auksti �ermuļi.
��Labi, pieņemsim, ka tev taisnība. Bet ko tas viss nozīmē?
��To, ka dzīvības procesus var pēc patikas ietekmēt.
��Kā?
��Vislabāk to paskaidrot ar matematisko spēju stimulācijas piemēru. Pa�reiz atpaliku�ajās zemēs būvē tā sauktās elektronu skaitļo�anas ma�īnas. �īs ma�īnas sastāv no trigeriem jeb relejiem, kuru skaits nepārsniedz piecus līdz desmit tūksto�us. Toties cilvēka smadzeņu matemātiskajās nodaļās ir apmēram miljards �ādu releju!
��Nu un tad?
��Tāpēc matemātisko uzdevumu risinā�anai daudz izdevīgāk lietot aparātu, ko radījusi pati daba un kas atrodas, lūk, �eit!�� Deins ar pirkstu pieskārās savam galvaskausam.
��Bet ma�īna ta�u darbojas daudz ātrāk,�� es iebildu.�� Neironu var ierosināt ne vairāk kā divsimt reizes sekundē, bet elektronu trigeri � miljonu rei�u!
Atkal visa palāta smējās kā kutināta. Vienīgi Deins palika nopietns.
��Glu�i tā nav. Arī neirons var darboties nesalīdzināmi ātrāk, ja to kairina ar pietiekami augstu frekvenci. �im nolūkam der elektrostatisks ģenerators, kas strādā impulsu re�īmā�
No �iem paskaidrojumiem man sāka reibt galva. Pa�reiz nespēju ne aptvert, ne arī izprast, Pakausis vēl dūca no Kraft�tuta kabinetā saņemtās narkozes. Es jutos ļoti noguris, atlaidos gultā un aizvēru acis.
��Viņam dominē frekvence septiņi līdz astoņi herci! Viņ� grib gulēt!�� kāds iespiedzās.
��Lai ta�u paguļas! Rīt viņ� sāks izprast dzīvi. Rīt viņu ievietos ģeneratorā.
��Nē, rīt pārbaudīs viņa spektru, sastādīs uzskaites kartīti. Varbūt viņam ir kādas novirzes�
Tas bija pēdējais, ko vēl dzirdēju. Pēc tam atkal iegrimu aizmirstībā.
Cilvēks, ko sastapu nākamajā dienā, �ķita simpātisks un gudrs. Kad mani ieveda kabinetā, kas atradās firmas galvenās ēkas otrajā stāvā, viņ�, plati smaidīdams, panāca pretī un sniedza man roku:
��A, profesor Rauh! Priecājos jūs redzēt.
��Sveicināti!�� es atturīgi atbildēju.�� Ar ko man tas gods runāt?
��Sauciet mani vienkār�i par Bolcu, Hansu Bolcu. �efs uzticējis man visai nepatīkamu uzdevumu � viņa vietā atvainoties.
��Atvainoties? Vai tie�ām arī jūsu �efu moka sirdsapziņas pārmetumi?
��Nezinu! Tie�ām nezinu, Rauh! Lai nu kā, Kraft�tuts lūdz atvainot, viņu par notiku�o. Viņ� esot iekarsis un tādēļ rīkojies pārsteidzīgi. Kraft�tutam nepatīk, ja viņam atgādina pagātni.
Es pavīpsnāju.
��To es nemaz negribēju. Mani interesē glu�i kas cits. Vēlos iepazīties ar cilvēkiem, kas tik lieliski atrisināja�
��Sēdieties ta�u, profesor! Tie�i par to es gribu ar jums runāt.
Atsēdos un sāku vērot smaido�o Bolca kungu, kas sēdēja man pretī aiz plata rakstāmgalda. Viņ� bija tipisks ziemeļvācietis ar iegarenu seju, gai�iem matiem un lielām, zilām acīm.
��Es �eit vadu matemātikas nodaļu,�� Bolcs teica.
��Jūs? Vai tad jūs esat matemātiķis?
��Jā, mazliet. Katrā ziņā es kaut ko sajēdzu no tās.
��Tātad jūs iepazīstināsiet mani ar�
��Jūs ta�u jau pazīstat viņus,�� Bolcs smīnēja.
Blenzu viņā, nekā nesaprazdams.
��Jūs bijāt kopā ar viņiem visu vakardienu un arī �onakt.
Atcerējos palātu, cilvēkus, kas murgoja par impulsiem un kodiem.
��Un jūs gribat man iestāstīt, ka �ie ārprātīgie ir tie pa�i ģeniālie matemātiķi, kas atrisināja manus vienādojumus?�� es nīgri iesmējos.
��Varat ticēt vai neticēt, bet tie ir viņi! Jūsu pēdējo uzdevumu atrisināja Deins. Tas pats, kas vakar stāstīja jums par neirokibernētiku.
Mirkli padomājis, paraustīju plecus:
��Tādā gadījumā es nekā vairs nesaprotu. Varbūt jūs paskaidrosiet?
��Labprāt, Rauh! Bet tikai pēc tam, kad būsiet izlasījis, lūk, �o,�� un Bolcs sniedza man jaunāko rīta laikrakstu.
Lēnām at�ķīru to un pēk�ņi iepletu acis. Pirmajā lappusē man pretim raudzījās� mana pa�a seja melnā sēru ietvarā. Zem portreta liels virsraksts: �Profesora un fizikas doktora Rauha traģiskā nāve�.
��Ko tas nozīmē, Bolc? Kas tā par komēdiju?�� es izsaucos.
��Lūdzu, nomierinieties! Izskaidrojums pavisam vienkār�s. Vakar vakarā, kad jūs atgriezāties no pastaigas gar upmalu, jums uzbruka divi no �gudrinieku patversmes� izbēgu�i ārprātīgie, nogalināja jūs, sakropļoja līķi un iemeta upē. �orīt jūs atrada pie aizsprosta. Apģērbs un dokumenti pierādīja, ka atrastais esat jūs. Tad policija ieradās �patversmē� un noskaidroja, ka visas ziņas par jūsu traģisko nāvi atbilst patiesībai.
Aplūkoju savas drēbes, iztaustīju kabatas un pārliecinājos, ka uzvalks tie�ām nav mans un arī dokumenti pazudu�i.
��Paklausieties, tā ta�u ir krāp�ana, nelietība un�
��Jā, jā, jā! Esmu ar jums pilnīgi vienis prātis.
Bet ko lai dara, Rauh, ko lai dara? Kraft�tuta firma bez jums var ciest nopietnus zaudējumus, pat krahu. Mums tik daudz pasūtījumu! Visi � militāra rakstura, un par tiem ļoti daudz maksā. Vajag skaitļot, skaitļot, skaitļot. Pēc tam kad bijām sekmīgi atrisināju�i pirmos uzdevumus kara ministrijai, mūs burtiski pārplūdināja ar �ādiem pasūtījumiem.
��Un jūs gribat, lai es arī kļūtu tāds pats kā Deins un citi?
��Nē! Protams, nē, Rauha kungs!
��Jā, bet ko tad?
��Jūs esat mums vajadzīgs kā matemātikas pasniedzējs.
��Pasniedzējs?
Klusēdams raudzījos Bolcā. Tagad viņ� man vairs nelikās tik simpātisks kā pirmīt. Viņa sejā pamanīju tikko jau�amus plēsoņas vaibstus, kas arvien vairāk nomāca tajā visu cilvēcīgo.
��Bet ja nu es atsakos?
��Tas būtu ļoti bēdīgi. Baidos, ka tad jums vajadzētu kļūt par vienu no mūsu� hm� hm� skaitļotājiem.
��Vai tad tas ir tik slikti?
��Jā, � Bolcs nocirta kā ar cirvi un piecēlās.�� Tas nozīmē, ka jūs beigsiet savu dzīvi �gudrinieku patversmē�.
Pasoļojis mazliet pa istabu, viņ� iesāka lektora tonī:
��Cilvēka smadzenēm ir simttūksto�kārt lielākas matemātiskās iespējas nekā elektronu ma�īnai. Miljards speciālu �ūniņu, turklāt lielisks palīgaparāts � atmiņa, loģika, intuīcija un tā tālāk � tas viss padara cilvēka galvu nesalīdzināmi pārāku par jebkuru ma�īnu. Un tomēr ma�īnai ir viena būtiska priek�rocība.
��Kāda?�� joprojām nesapratu, uz ko viņ� tēmē.
��Ja elektronu ma�īnai sabojājas, teiksim, viens relejs vai pat vesels reģistrs, jūs varat apmainīt lampas, ielikt jaunu pretestību vai kondensatoru, un ma�īna atkal darbosies. Bet, ja galvā izbeidz darboties viena vai otra �ūniņu grupa, tad aizstāt to diem�ēl nav iespējams. Tai pa�ā laikā mēs esam spiesti izmantot smadzeņu trigerus ļoti intensīvi, un tādēļ to nolieto�anās koeficients strauji pieaug. Dzīvs skaitļo�anas aparāts ātri zaudē savas darba spējas un�
��Un tad?
��Tad skaitļotājs nonāk �patversmē�.
��Bet tas ta�u ir necilvēcīgi! Tas ir noziegums!
Bolcs apstājās, uzlika man roku uz pleca un plati pasmaidīja:
��Rauh, �ie vārdi un jēdzieni jums jāaizmirst. Un, ja neaizmirsīsiet pats, mēs tos izravēsim no jūsu atmiņas.
��Tas jums nekad neizdosies!�� es iesaucos, nokratīdams viņa roku.
��Jūs esat slikti apguvis Deina lekciju. 2ēl� Viņ� runāja ļoti prātīgi. Starp citu, vai zināt, kas ir atmiņa?
��Kāds tam sakars ar mūsu sarunu? Un vispār, kāda velna pēc jūs visi �eit ākstāties? Kādēļ�
��Atmiņa, profesor Rauh, ir ilgsto�a elektroķīmisku kairinājumu jeb ierosu cirkulācija kādā neironu ķēdē. Jūs esat fiziķis, interesējaties par elektromagnētiskiem procesiem sare�ģītās vidēs un tomēr nesaprotat, ka, radot ap jūsu galvu attiecīgu elektromagnētisko lauku, mēs varam apturēt kairinājumu cirkulāciju jebkurā vēlamā �ūniņu grupā. Tik tie�ām nav nekā vienkār�āka! Mēs varam likt jums ne tikai aizmirst visu, ko jūs zināt, bet arī atcerēties to, ko nekad neesat zinājis. Tomēr mūsu interesēs nav lietot �ādus, hm, mākslīgus paņēmienus. Mēs ceram, ka būsiet saprātīgs. Firma maksās jums krietnu daļu no savām dividendēm.
��Un kas man būs jādara?
��Es jau teicu, jūs būsiet matemātikas pasniedzējs. No bezdarbniekiem, kuru, par laimi, mūsu zemē netrūkst, mēs savervēsim divdesmit līdz trīsdesmit cilvēkus ar labām dotībām matemātikā. Pēc tam divos trijos mēne�os jūs viņiem iemācīsiet augstāko matemātiku�
��Tas nav iespējams! Tas absolūti nav iespējams! Tik īsā laikā�
��Tas ir iespējams, Rauh! Ievērojiet, jums būs neparasti spējīga auditorija ar brīni�ķīgu iztēli un fenomenālu atmiņu. Par to mēs parūpēsimies. Tas ir mūsu spēkos�
��Arī mākslīgi? Ar impulsu ģeneratoru?�� es noprasīju.
Bolcs piekrīto�i pamāja.
��Nu, vai esat ar mieru?
Uz mirkli es pievēru plakstus. Tātad Deins un viņa palātas biedri ir pilnīgi normāli cilvēki, un viss, ko viņi man vakar teica, atbilst patiesībai! �ī kompānija tie�ām iemācījusies ar elektromagnētiskiem impulsiem regulēt cilvēku domas, gribu, jūtas. Un man, acīm redzot, nekavējoties jāiz�ķiras�
Tas bija drausmīgi grūti. Ja piekritī�u, man vajadzēs mācīt matemātiku cilvēkiem, kas lemti dro�ai bojā ejai trako namā. Ja atteik�os, mani pa�u gaida �āds liktenis!
��Nu, vai esat ar mieru?�� Bolcs vēlreiz jautāja, aizskardams manu plecu.
��Nē, � es noteikti atbildēju.�� Negribu kļūt par �ī nozieguma līdzdalībnieku.
��Kā jums tīk,�� viņ� paraustīja plecus, tad pavēra durvis un uzsauca: � Eider, �rank, ienāciet!
��Ko jūs gribat ar mani darīt?
��Vispirms pārbaudīsim jūsu nervu sistēmas impulsu kodu.
��Ko tas nozīmē?
��Tas nozīmē, ka ierakstīsim īpa�ā veidlapā, kāda forma, intensitāte un frekvence piemīt impulsiem, kas atbilst ikvienai jūsu sajūtai un ikvienam noskaņojumam.
��Es to nepieļau�u! Es protestē�u. Es�
��Aizvediet profesoru uz izmēģinājumu laboratoriju!�� vienaldzīgi noteica Bolcs un novērsās.
Ejot uz Kraft�tuta firmas laboratoriju, es pieņēmu lēmumu, kas iz�ķiro�i ietekmēja visus tālākos notikumus. Spriedu tā: Kraft�tuts un viņa banda mēģinās noskaidrot, ar kādām elektromagnētiskās iedarbības formām manī var izraisīt da�ādas emocijas un sajūtas. Ja tas izdosies, bū�u pilnīgi viņu varā. Ja ne, tad varbūt saglabā�u zināmu patstāvību, kas turpmāk man lieti noderēs. Tātad jādara viss iespējamais, lai �iem pārgudrajiem bandītiem sajauktu kārtis�
Mani ieveda lielā istabā, kas bija pieblīvēta ar milzīgiem aparātiem un ierīcēm. Centrā atradās pults ar da�ādiem slēd�iem un skalām. Pa kreisi, metala sietā � liels transformators, bet uz porcelāna paneļiem sarkanīgi kvēloja vairākas ģeneratora lampas. Pie ģeneratora bija piestiprināts voltmetrs un ampērmetrs. Istabas pretējā pusē pacēlās cilindriska metala kabīne, kas sastāvēja no trim savstarpēji izolētām daļām. Vidusdaļa bija no caurspīdīga materiāla.
Pie vadības pults stāvēja divi cilvēki. Pirmais bija tas pats ārsts, kas atveda mani pie Kraft�tuta un pēc tam apdullināja ar narkozi, otrs � nepazīstams, sakumpis ve�uks ar gludi pieglaustiem, retiem matiem uz dzeltenīgi spīdo�ā pakau�a.
��Es jau tā domāju, nepierunāja vis!�� iesaucās ārsts.�� Jūs slikti beigsiet, Rauh,�� viņ� pēc brītiņa piebilda.
��Jūs ari,�� atcirtu.
��Nu, tas vēl nav zināms! Toties jūsu liktenis apzīmogots�
Es paraustīju plecus.
��Pakļausieties �ai procedūrai labprātīgi, vai arī jūs vajadzēs piespiest?�� viņ� nekaunīgi jautāja.
��Protams, labprātīgi. Man kā fiziķim tas būs pat interesanti.
��Lieliski! Tādā gadījumā novelciet zābakus un izģērbieties līdz jostasvietai. Vispirms izmeklē�u jūs un izmērī�u asins spiedienu.
Izģērbos. �Spektra pārbaudes� pirmā daļa neko neat�ķīrās no parastas ārsta apskates. Elpot, neelpot un tā tālāk.
Kad apskate bija galā, ārsts teica:
��Iekāpiet kabīnē un atbildiet mikrofonā uz visiem maniem jautājumiem. Starp citu, es brīdinu: tiklīdz ieslēgs zināmu frekvenci, jūs sajutīsiet necie�amas sāpes.
Ta�u tās nekavējoties pāries, tiklīdz iekliegsieties.
Ar kailām kājām nostājos uz kabīnes porcelāna grīdas. Virs galvas iedegās elektriska spuldzīte. Iedūcās ģenerators. Tā impulsiem bija zema frekvence, toties lauka intensitāte �ķita ļoti liela. Es sajutu to pēc siltuma viļņiem, kas lēni apņēma manu ķermeni.
Ģeneratora jauda un līdz ar to siltuma viļņu frekvence pamazām pieauga.
�Sākas,� nodomāju. �Tagad tikai izturēt.�
Kad frekvence sasniedza astoņus hercus, man pēk�ņi iegribējās gulēt. Vai tie�ām nespē�u uzveikt miegu? Vai tie�ām neizdosies viņus apmānīt?
Frekvence pieauga lēnām. Domās skaitīju, cik siltuma viļņu pieplūst sekundē. Viens, divi, trīs, �etri, vairāk, vēl vairāk� Joprojām gurdenums �ņaudza mani kā spīlēs. Miegs vēlās virsū kā bluķis, visos locekļos bija salijis svins, plaksti pa�i vērās ciet. Tūlīt, tūlīt es pakritī�u. Sakodu lūpas. Varbūt sāpes padarīs apziņu skaidrāku? Beidzot no tālienes sadzirdēju balsi:
��Rauh, kā jūtaties?
��Paldies, labi! Tikai mazliet salstu,�� es atbildēju, bet sevī nodomāju: �Vēl mirklis, un novel�os tā kā maiss��
Un tad pēk�ņi no miegainības vairs nepalika ne vēsts. Ģeneratora frekvence, acīm redzot, bija pārkāpusi pirmo kritisko barjeru. Jutos atkal tik svaigs un mo�s, it kā nupat būtu lieliski izgulējies. �Lūk, tagad es iemig�u,� nolēmu un, aizvēris acis, skaļi iekrācos. Dzirdēju, kā ārsts uzrunā savu palīgu:
��Dīvains gadījums. Viņu iemidzina nevis astoņi ar pusi, bet gan desmit herci. Pfaf, atzīmējiet to! Rauh, kā jūtaties?
Atbildes vietā joprojām skaļi krācu.
��Labi,�� teica doktors.�� Pfaf, palieliniet frekvenci.
Pēc sekundes es �atmodos�. Tālākajā frekven�u joslā pārdzīvoju visda�ādāko noskaņu gammu, sākot ar dziļām sērām un beidzot ar nebēdnīgu jautrību.
�Tagad es klieg�u,� nez kāpēc pēk�ņi nolēmu.
Mirklī, kad ģenerators iedūcās mazliet stiprāk, iekliedzos, cik vien spēka. Ārsts tūlīt nokomandēja:
��Izslēgt spriegumu! Pirmo reizi sastopu �ādu anomāliju. Pierakstiet! Sāpes septiņdesmit piecu hercu frekvencē, kaut gan normāli cilvēki tās izjūt pie simt trīsdesmit herciem! Turpiniet!
�Tātad simt trīsdesmit hercu frekvence nav vēl bijusi� Izturēt!�
��Bet nu, Pfaf, pārbaudiet viņu ar deviņdesmit tre�o.
Pēk�ņi notika kaut kas ļoti dīvains. Es skaidri atcerējos vienādojumus, kurus nodevu Kraft�tutam, un domās atkārtoju visu risinājuma gaitu. Deviņdesmit trīs herci, acīm redzot, bija frekvence, kas stimulē matemātiskās spējas.
��Rauh, nosauciet man Besela funkcijas pirmos piecus locekļus!�� ārsts pavēlēja.
Nobēru atbildi kā no lo�metēja. Galva �ķita kristālskaidra. Visu ķermeni pildīja brīni�ķīga prieka sajūta, apziņa, ka visu zinu un visu atceros.
��Nosauciet skaitļa �pi� pirmās desmit zīmes pēc komata!
Atbildēju arī uz �o jautājumu.
��Atrisiniet kuba vienādojumu!
Ārsts nodiktēja man vienādojumu ar sare�ģītiem daļskaitļu koeficientiem.
Pēc divām trim sekundēm es nosaucu visas trīs saknes.
��Turpinām! Vismaz attiecībā uz matemātiku viņ�, �ķiet, pilnīgi normāls.
Frekvence lēnām pieauga. Vienu brīdi man nez kādēļ gribējās raudāt. Kaklā savēlās rūgts kamols, acīs riesās asaras. Bet es iesmējos. Smējos tā, it kā mani kāds kutinātu.
��Tas nu tie�ām par traku! Atkal viņam viss a�gārni! Interesanti, kad viņ� sāks �ņukstēt?
�ņukstēju tad, kad nepavisam negribējās to darīt. Sirdī pēk�ņi ielija gai�a līksme. Gribējās dziedāt, smieties, lēkāt aiz prieka. Visi � ir Kraft�tuts, ir Bolcs � likās labi un krietni ļaudis. Ta�u tūlīt sasprindzināju savu gribu, piespiedu sevi skaļi �ņukstēt un �ņaukāties.
Raudāju ārkārtīgi slikti, ta�u pietiekami pārliecino�i, lai izraisītu kārtējos ārsta komentārus:
��Pie joda! Te nav nekā līdzīga normālam spektram!
�Kad gan frekvence pieaugs līdz simt trīsdesmit herciem?� �ausmās domāju, un drīz manu bezrūpīgo noskaņojumu aizstāja neizprotams satraukums, nojauta, ka nupat, nupat notiks kaut kas neizbēgams un drausmīgs� �ajā brīdī sāku dudināt kādu dziesmiņu. Darīju to tīri mehāniski, neko nedomādams, ta�u sirds pukstēja arvien straujāk, trauksmaināk.
Jā, nu laikam tuvojās frekvence, kas izraisa sāpes. Vispirms stipri iesmeldzās labās rokas lielā pirksta locītava, pēc tam svelo�a sāpe iedzēla vecajā frontes rētā, tad neredzams zobārsts sāka man ne�ēlīgi urbt un bakstīt visus zobus.
Ausīs zvanīja un �alca asinis. Vai tie�ām neizturē�u? Vai tie�ām nepietiks gribas uzveikt �īs sāpes, savaldīt savas jūtas? Ir ta�u biju�i cilvēki, kas mira moku kambaros un tomēr neizdvesa ne skaņas. Vēsture pazīst varoņus, kas klusēdami gāju�i bojā uz sārta�
Bet sāpes nemitīgi pieņēmās spēkā. Beidzot tās laikam sasniedza kulmināciju. Ķermenis �ķita viens vienīgs sāpju kamols. Neredzama spīdzinātāja ķetnas plosīja, �austīja, durstīja un �ņaudza to. Gar acīm virpuļoja violeti riņķi. Biju jau gandrīz zaudējis samaņu un tomēr klusēju.
��Kā jūtaties, Rauh?�� it kā no pazemes skanēja ārsta balss.
��Me�onīga� niknuma� sajūta,�� ar mokām izspiedu vārdu pa vārdam.�� Ja� jūs� būtu� man� tagad� pie� rokas�
��Tālāk! Viņ� ir pilnīgi nenormāls. Viņam viss otrādi.
Kad jutos jau pilnīgi samalts un tikai nezin kāds brīnums vēl turēja mani kājās, kad mute jau vērās, lai brēktu un vaimanātu, sāpes pēk�ņi izzuda. Visu ķermeni pārklāja lipīgas sviedru lāses. Muskuļi trīsēja.
Kad frekvenci palielināja vēl vairāk, es pēk�ņi ieraudzīju necie�ami spo�u gaismu. Pēc tam sajutu drausmīgu izsalkumu, dzirdēju apdullino�u skaņu haosu, un visbeidzot man kļuva tik auksti, it kā es pilnīgi kails būtu iemūrēts ledū. Un tomēr uz visiem jautājumiem joprojām atbildēju aplam, par ko ārsts manāmi uztraucās.
Zināju, ka mani gaida vēl viens drausmīgs pārbaudījums � es zaudē�u gribu. Līdz pat �im mirklim tikai tā bija mani glābusi. Griba, �is neredzamais dvēseles spēks, palīdzēja uzveikt visas jūtas, ko mākslīgi izraisīja nekrietnie spīdzinātāji. Bet drīz viņu ģeneratora velni�ķīgās ķetnas sagrābs arī to. Vai tie�ām viņiem izdosies konstatēt, ka man vairs nav gribas?
Un tad �is baismīgais mirklis pienāca.
Pēk�ņi man viss kļuva vienaldzīgs. Kas par to, ka esmu Kraft�tuta bandas valgos? Kāda man daļa gar to, kas notiek �ajās velvēs? Vai nav vienalga, kas notiks ar mani pa�u? Galva likās kā izslaucīta, visi muskuļi atslābu�i. Nekas mani neiepriecināja, nekas neuztrauca. Negribējās pat domāt. Tikai ar milzīgu piepūli spēju pacelt roku, pakustināt kāju, pagrozīt galvu. �ajā mirklī spīdzinātāji varētu ar mani darīt visu, kas vien tiem ienāktu prātā.
Un tomēr kaut kur pa�os apziņas dziļumos vēl slēpās sīka gribas dzirkstelīte. Tā neatlaidīgi �ukstēja: �Vajag� Vajag� Vajag��
Ko vajag? Kādēļ? �Vajag� Vajag� Vajag�� kāds neatlaidīgi urdīja. Tā laikam bija vienīgā vēl neskartā manas apziņas �ūniņa. Un kaut kāds noslēpumains, brīni�ķīgs spēks to pasargāja no elektromagnētiskajiem impulsiem.
Vēlāk iepazinos ar centroencefālisko domā�anas teoriju, kas māca, ka visas smadzeņu garozas �ūniņas pakļautas vienai centrālai vado�u �ūniņu grupai. Acīm redzot, tie�i �is augstākais centrs nepakļaujas pat visspēcīgākajiem ārējiem kairinājumiem. Un tas dro�i vien arī izglāba mani.
Ārsts pavēlo�i sauca:
��Jūs sadarbosieties ar Kraft�tutu!
��Nē.
��Jūs darīsiet visu, ko jums pavēles!
��Nē.
��Sadauzīsiet galvu pret sienu!
��Nē.
��Turpināsim, Pfaf! Atzīmejiet, ka viņ� ir absolūti nenormāls! Bet gan jau mēs tiksim ar viņu galā.
Gribas zaudējumu es simulēju pie tādas frekvences, kad patiesībā sajutu milzīgu enerģijas pieplūdumu un spētu gāzt kalnus, ja vien to vajadzētu.
��Ja cilvēku laimes dēļ jums vajadzētu atdot dzīvību, vai jūs to darītu?�� izdzirdu ārsta ņirdzīgo balsi.
��Kādēļ? � gļēvi purpināju.
��Vai jūs varētu izdarīt pa�nāvību?
��Jā-ā�
��Vai jūs gribētu nogalināt kara noziedznieku ober�turmfīreru Kraft�tutu?
��Kādēļ?
��Vai jūs sadarbosieties ar mums?
<� Jā-ā�
��Piķis un zēvele! Kas tad tie atkal par brīnumiem? Tādu putnu sastopu pirmo un dro�i vien pēdējo reizi. Frekvence simt septiņdesmit pieci � un gribas zaudējums. Pierakstiet! Turpināsim!
Tā tas ilga vēl apmēram pusstundu. Beidzot manas nervu sistēmas frekven�u spektrs bija sastādīts. Tagad ārsts smalki zināja, ar kādām impulsu frekvencēm manī var izraisīt jebkuru sajūtu un noskaņojumu. Viņ� vismaz tā domāja�
Ir atzīts, ka hipnozei un iedvesmo�anai vislabāk pakļaujas vājas gribas cilvēki. Tie�i �o apstākli arī izmantoja Kraft�tuta firmas vadība, lai �audzinātu� savus skaitļotājus padevības un bijības garā.
�āds audzinā�anas kurss bija paredzēts arī man. Ta�u sakarā ar �nenormālo� spektru, tūlīt uzsākt to nevarēja. Pagaidām, kamēr man kaut kur sagatavoja atsevi�ķu darba vietu, varēju samērā brīvi klaiņot pa gaiteņiem, ieskatīties klasēs, kur mācījās un strādāja mani biedri.
Kolektīvajās lūg�anās alumīnija kondensatorā, kur visi Kraft�tuta upuri ik rītu trīsdesmit minūtes slavināja firmas vadītāju, man nelika piedalīties. Truli, bez
��Pazīt sevi ir augstākais prieks un laime,�� vienmuļi ķērca reproduktors.
��Pazīt sevi ir augstākais prieks un laime,�� korī skandēja divpadsmit vīrie�i, kuru gribu bija iznīcinājis maiņstrāvas lauks.
��Izzinot impulsu cirkulācijas noslēpumus, mēs iepazīstam laimi un prieku.
��� laimi un prieku�
��Cik brīni�ķīgi, ka viss ir tik vienkār�i! Kāda bauda apzināties, ka mīlestība, bailes, sāpes, naids, bads, ilgas un jautrība ir tikai elektroķīmiski impulsi!
��� impulsi�
��Cik no�ēlojami tie, kas nezina lielo patiesību!
��� lielo patiesību�
��Mūsu glābējs un skolotājs Kraft�tuta kungs dāvājis mums �o laimi!
��� laimi�
��Viņ� devis mums dzīvību!
��� devis mums dzīvību!
Pēc lūg�anas divpadsmit upuri gāja uz darba zāli, kurā bija novietoti rakstāmgaldi. Virs katra galda pie griestiem spīguļoja apaļa alumīnija plātne � gigantiskā kondensatora detaļa. Otra plātne, acīm redzot, bija iebūvēta grīdā.
�ī zāle ar alumīnija apļiem mazliet atgādināja bulvāra vai dārza kafejnīcu. Ta�u idiliskais iespaids izzuda, tiklīdz paskatījos uz cilvēkiem, kas tur sēdēja.
Uz katra galda atradās papīra loksne ar uzdevumu. To vajadzēja atrisināt. Sākumā skaitļotāji stulbi un vienaldzīgi blenza uz formulu un vienādojumu rindām. Tad, acīm redzot, ieslēdza citu frekvenci, un balss pa radio spalgi nokomandēja:
��Sāciet darbu!
Tai pa�ā mirklī divpadsmit cilvēku at�ķīra bloknotus, satvēra zīmuļus un sāka drud�aini rakstīt. Ne, tas nebija darbs! Tā nestrādā pat vislielākie entuziasti.
Matemātiskas histērijas krampji, lūk, kas plosīja �os cilvēkus! Kā tārpi viņi locījās pie savām piezīmēm.
Tā tas turpinājās apmēram stundu. Rokas kustējās arvien straujāk, galvas noslīga gandrīz līdz galda virsmai, deniņos izspiedās zilganas vēnas. Tad ģeneratoru pārslēdza uz astoņu hercu frekvenci. Tai pa�ā mirklī visi iemiga.
Kas to būtu domājis! Kraft�tuts rūpējas arī par savu vergu atpūtu�
Bet jau pēc da�ām minūtēm viss atkal sākās no jauna.
Pēk�ņi viens no skaitļotājiem neizturēja. Viņ� pārstāja rakstīt, dīvaini sa�ķiebās un stingi uzlūkoja kaimiņu. Tad iekliedzās baismīgi aiz�ņaugtā balsī un sāka plēst savu apģērbu. Nelaimīgais koda sev pirkstus, skrāpēja krūtis, triecās ar galvu sienā, līdz beidzot saļima uz grīdas.
Pārējie skaitļotāji to laikam pat nemanīja. Bet mani pārņēma tāds niknums, ka sāku ar dūrēm zvetēt pa durvīm. Gribējās uzsaukt �iem nelaimīgajiem, lai viņi ta�u reiz attopas, pamet �o nolādēto telpu, iznīcina savus mocītājus�
��Nomierinieties, Rauha kungs, nomierinieties,�� pēc brī�a sadzirdēju zobgalīgu balsi. Tas bija Bolcs.
��Jūs esat bendes! Ko jūs darāt ar �iem cilvēkiem? Kādas tiesības jums ar viņiem tā rīkoties?
Viņa sejā iegūla mīlīgs smaids.
��Jūs ta�u atceraties teiksmu par Odiseju? Dievi lika viņam izvēlēties: vai nu ilgu un mierīgu, vai arī īsu un vētrainu dzīvi. Viņ� izvēlējās pēdējo. �ie ļaudis rīkoju�ies tāpat.
��Neko viņi nav izvēlēju�ies! Ar savu impulsu ģeneratoru jūs nomācāt viņu gribu, iedzināt viņus �ajā pa�iznīcinā�anās virpulī! Un tikai tādēļ, lai saraustu pēc iespējas lielāku peļņu!
Bolcs smējās:
��Rauha kungs, jūs ta�u pats savām ausīm dzirdējāt, ka viņi saka: �Mēs esam laimīgi!� Un viņi tie�ām ir laimīgi! Vai tad laime nav rado�ā darbā?
��Man riebjas jūsu spriedelējumi! Cilvēkam ir savs dabiskais dzīves temps. Ikviens mēģinājums to paātrināt jāuzskata par noziegumu.
Bolcs atkal iesmējās.
��Jūs nesprie�at loģiski, profesor. Agrāk cilvēki gāja kājām un brauca ar zirgiem. Tagad viņi ceļo reaktīvās lidma�īnās. Agrāk ziņas izplatījās no mutes mutē;pagāja gadi, kamēr tās pārstaigāja pasauli. Tagad radio da�os mirkļos pavēstī jaunumus visai cilvēcei. Mūsdienu civilizācija vispār neiedomājami paātrinājusi dzīves tempu. Un to jūs par noziegumu nez kādēļ neuzskatāt. Tad kādēļ jūs iebilstat pret organisma funkciju mākslīgu paātrinā�anu? Esmu pārliecināts, ka �ie cilvēki, dzīvodami dabiskā tempā, nepaveiktu ne tūksto�o daļu no tā, ko viņi izdara pa�reiz. Bet tie�i darbā, kā zināms, ir dzīves jēga. Drīz vien jūs pats par to pārliecināsieties� Pēc pāris dienām. Jums iekārto speciālu telpu. Tur jūs strādāsiet vienatnē, jo mazliet at�ķiraties no normālajiem cilvēkiem.
Bolcs familiāri uzsita man uz pleca un aizgāja, ļaudams vienatnē pārdomāt viņa necilvēcīgo filozofiju.
Saskaņā ar �īpatnējo spektru� manai �audzinā�anai� izmantoja tādu frekvenci, kas maksimāli pastiprina gribas spēku. Tādēļ arī simulācija nesagādāja man sevi�ķas grūtības. Es paklausīgi noslīgu ceļos un monotoni atkārtoju reproduktora diktēto murgojumu. Kā jau iesācēju, mani bez tam vēl iepazīstināja ar da�ām neirokibernētikas atziņām. Galvenais, vajadzēja iegaumēt, kādām impulsu frekvencēm atbilst �ādas vai tādas cilvēka sajūtas. Manos nākotnes plānos noteico�ā loma bija frekvencei, kas stimulē matemātiskās spējas, un vēl kādai citai, kas, par laimi, izrādījās ļoti tuvu deviņdesmit trim herciem.
�Audzinā�ana� ilga apmēram nedēļu. Pēc tam firmas vadībai, acīm redzot, radās pārliecība, ka esmu jau diezgan iedīdīts, un man lika strādāt.
Atri izrēķinājis pirmo uzdevumu, sāku galvā (lai neviens nekā nemanītu) risināt pa�u svarīgāko problēmu: kā uzspridzināt Kraft�tuta skaitļo�anas centru.
Vārds �uzspridzināt� �ajā gadījumā, protams, jāuztver pārnestā nozīmē. Ne dinamīta, ne trotila man nebija, arī sadabūt tos �ajā akmens sprostā nebija ne mazāko cerību. Un tomēr es atradu izeju.
Pfafa kunga impulsu ģenerators, kā zināms, spēja izraisīt cilvēkos jebkuras emocijas. Teorētiski tas varēja modināt Kraft�tuta nelaimīgajos upuros arī taisnīgas dusmas un sa�utumu. Tad �ie cilvēki neap�aubāmi prastu sevi aizstāvēt un izrēķināties ar fa�istiskajiem bandītiem. Pēc būtības man vajadzēja atrisināt tikai vienu jautājumu: kā frekvenci, kas stimulē matemātisko darbību, aizstāt ar citu, kas izraisa naidu, niknumu, dusmas?
Ģeneratoru pārzināja pats konstruktors � vecais doktors Pfafs. Viņ�, acīm redzot, bija sadists, kam cilvēku spīdzinā�ana sagādāja baudu. Uz �ā vīra palīdzību, protams, nebija ko cerēt. Bet kā lai iegūst vajadzīgo frekvenci bez viņa ziņas un pret viņa gribu?
Ja impulsu ģenerators pārslogots jeb, citiem vārdiem, ja no tā prasa lielāku jaudu, nekā tas spēj dot, tad frekvence sākumā lēni, pēc tam arvien straujāk pazeminās. Kraft�tuta firmas skaitļotāju matemātiskās spējas stimulēja ar deviņdesmit trim herciem. Dusmu un niknuma jūtas cilvēkos izraisīja astoņdesmit pieci herci. Tātad impulsu frekvenci vajadzēja samazināt tikai par astoņiem herciem.
Atcerējos, ka izmēģinājumu laboratorijā biju redzējis voltmetru un ampērmetru. Reizinot abu �o mērinstrumentu rādījumus, uzzināju ģeneratora jaudu. Atlika vēl tikai aprēķināt nepiecie�amās papildslodzes lielumu�
�etrdesmit minūtēs atrisināju galvā Maksvela vienādojumu un izdarīju vairākus citus aprēķinus. Izrārījās, ka Pfafa kunga ģeneratoram ir niecīga jaudas rezerve � tikai pusotra vata!
Tagad viss bija skaidrs: lai deviņdesmit triju hercu frekvenci pārvērstu astoņdesmit piecu hercu frekvencē, vienu no kondensatora plātnēm vajadzēja iezemēt caur tūksto� trīssimt piecdesmit omu pretestību.
Mani pārņēma nevaldāms prieks. Gribējās dziedat, gavilēt. Jā, bet kur dabūt piemērotu stiepli? Pretestībai ta�u jābūt ļoti precīzai. Citādi frekvence var izmainīties neparedzētā veidā un vēlamais efekts izpaliks.
Drud�aini pārdomāju visas iespējas. Ta�u � veltīgi! Nevarības apziņa viesa manī me�onīgas dusmas. Kad izmisumā jau biju gatavs vai kaukt, maza roka pēk�ņi nolika uz mana galda melnu plastmasas kausu. Pacēlu acis un izbrīnā sastingu: pie galda stāvēja biklā meitenīte, tā pati, kas bija piegādājusi man Kraft�tuta firmas sūtījumus.
��Ko jūs �eit darāt?
��Strādāju,�� viņa, tikko kustinādama lūpas, atbildēja.�� Tātad jūs esat dzīvs?
��Jā! Bet paklausieties, jūs varat man palīdzēt.
Viņa bailīgi palūkojās apkārt.
��Pilsētā visi domā, ka jūs esat nogalināts. Arī es tā domāju.
��Jūs ejat uz pilsētu?
��Jā! Gandrīz katru dienu.
Satvēru viņas mazo roku un stipri to saspiedu.
� �odien pat pastāstiet universitātē, ka esmu sveiks un vesels un mani tikai ar varu piespie� �eit strādāt. Mums jāpalīdz, lai es un mani biedri varētu no �ejienes izkļūt.
Meitenes acīs izlasīju �ausmas.
��Ko jūs runājat!�� viņa �ukstēja.�� Ja to uzzinās Kraft�tuta kungs� Bet viņ� var uzzināt visu�
��Cik bie�i jūs nopratina?
��Nākamā pratinā�ana būs parīt.
��Tātad jūsu rīcībā ir vesela diena. Esiet stipra un drosmīga!
Meitene izrāva savu roku no manējās un, neteikusi ne vārda, aizskrēja.
Plastmasas traukā bija vesela sauja zīmuļu visda�ādākajām vajadzībām. Neko nedomādams, paņēmu vienu no tiem, pagrozīju pirkstos un apskatīju. Tas bija zīmulis �2B�, tātad ļoti mīksts. �āda zīmuļa serde satur daudz grafīta, kas labi vada elektrību. Pēc tam atradu zīmuļus �3B� un visbeidzot arī �H� � ļoti cietu zīmuli, kas domāts kopē�anai. Kamēr cilāju zīmuļus, manas smadzenes drud�aini strādāja. Pēk�ņi atcerējos! �5H� serdes pretestība ir divi tūksto�i omu! Un tik tie�ām, �eit bija arī zīmulis �5H�! Nu Maksvela vienādojums bija atrisināts ne tikai teorētiski, bet arī praktiski. Manās rokās atradās niecīgs tum�pelēks stienītis, brīnumnūjiņa, ar ko cerēju savaldīt fa�istisko barbaru bandu.
Tagad vajadzēja vēl dabūt divus vadiņus. Vienu no tiem pievieno�u kondensatora plātnei, otru � centrālapkures baterijai istabas kaktā, bet vidū iestiprinā�u zīmuja serdes daļiņu.
�oreiz liktenis �ķita man labvēlīgs. Mūsu palātā atradās galda lampa ar lokanu, no daudzām stieplītēm savītu auklu. �o auklu es nolēmu pārgriezt un sadalīt atsevi�ķos vados. Ar tiem man tad pilnīgi pietiks.
10.
Mūsu palātā galda lampu neviens nelietoja. Aizmirsta un noputējusi, tā stāvēja istabas kaktā uz augsta ķebļa. Aukla bija rūpīgi aptīta ap lampas pamatni.
Agri no rīta, kad saskaņā ar dienas kārtību visi aizgāja mazgāties, atvienoju lampas auklu un noglabāju to kabatā. Brokastu laikā pievācu nazi un, kad pārējie devās uz lūg�anu, iemuku tualetes istabā. Da�ās minūtēs noplēsu auklai izolācijas kārtu un at�ķetināju tievos vadiņus. Tad rūpīgi pār�ķēlu zīmuli, izcēlu serdi, nolauzu tai trīs desmitdaļas. Atlikums bija tie�i man vajadzīgā pretestība. Ar to pa�u nazi ieskrāpēju grafīta stienī�a galos nelielas rieviņas, ap kurām aptinu stiepļu galus. Atlika pievienot stieples kondensatora plātnei un zemei. Bet to varēja paveikt tikai darba laikā.
Skaitļotāji strādāja astoņas stundas dienā. Pulksten vienos parasti sākās pusdienas pārtraukums. �ajā laikā darba telpas vienmēr apstaigāja skaitļo�anas centra vadītāji. Pats Kraft�tuts alla� ar neslēptu patiku vē
roja, kā, uzdevumus risinādami, svīst un mokās viņa upuri. Tie�i �is brīdis bija kā radīts, lai ieslēgtu ģeneratora ķēdē papildslodzi, kas pazeminās impulsu frekvenci, Kad ar gatavo pretestību kabatā devos uz darba vietu, mans noskaņojums bija sevi�ķi mo�s. Pie durvīm sastapu ārstu.
��Hallo, dakter, vienu mirkli!�� es iesaucos.
Ārsts apstājās un aizdomīgi pavērās manī.
��Gribu ar jums mazliet aprunāties. Redziet, es nospriedu, ka nesavaldība izdarījusi man sliktu pakalpojumu. Lūdzu, pasakiet Bolca kungam, ka esmu ar mieru mācīt matemātiku Kraft�tuta firmas jaunajiem kadriem.
��Par �o lēmumu priecājos, goda vārds! Es jau teicu �iem savādniekiem, ka ar tavu spektru vislabāk strādāt vai nu par uzraugu, vai par �īs matemātiķu bandas skolotāju. Mums ļoti vajadzīgs uzraugs. Un tu �im nolūkam esi kā radīts� Labs ir, es parunā�u ar Kraft�tuta kungu. Un domāju, ka jau �odien pulksten vienos, kad mēs apstaigāsim skaitļo�anas centru, tu saņemsi galīgo atbildi.
��Lieliski! Tādā gadījumā atļaujiet man ap �o laiku pijums pienākt.
Ārsts pamāja ar galvu.
Uz sava galda atradu papīra lapiņu ar jauna impulsu ģeneratora konstrukcijas noteikumiem. Sī ģeneratora jaudai vajadzēja �etras reizes pārsniegt pa�reizējo. No tā es secināju, ka Kraft�tuts taisās �etrreiz papla�ināt savu uzņēmumu.
Aprēķinot visās detaļās jaunā ģeneratora shēmu, pārliecinājos, ka mani secinājumi par pa�reizējo ģeneratoru biju�i pareizi. Tas iedvesa man vēl lielāku ticību saviem spēkiem. Kad sienas pulkstenis rādīja bez piecpadsmit minūtēm viens, izvilku no kabatas zīmuļa serdi un piestiprināju to ar stieplīti pie alumīnija ripas virs mana galda. Serdes otrajam galam pievienoju vēl da�us vada gabalus. Tagad tie brīvi sniedzās līdz centrālapkures caurulei istabas kaktā.
Pēdējās minūtes vilkās necie�ami ilgi. Beidzot minū�u rādītājs pieskārās skaitlim �12�, bet stundu rādītājs sasniedza ciparu �1�. Steig�us pievienoju brīvo vada galu pie baterijas un izgāju gaitenī. Man pretī nāca Kraft�tuts, in�enieris Pfafs, Bolcs un ārsts. Viņi draudzīgi smaidīja. Bolcs pamāja, lai pienāku tuvāk. Pēc tam apstājāmies pie stikla durvīm, kas veda zālē, kur strādāja skaitjotāji.
Pfafa un Kraft�tuta muguras aizsedza zāles durvis, tāpēc pagaidām nezināju, kas īsti tur notiek.
��Jūs rīkojaties ļoti saprātīgi,�� Bolcs man pa�ukstēja.�� Kraft�tuta kungs jūsu priek�likumu pieņem. Un jūs to neno�ēlosiet!
��Velns lai parauj, kas tad tas?�� Kraft�tuts pēk�ņi pagriezās pret saviem pavadoņiem. In�enieris Pfafs sabozās. Bet mana sirds sāka pukstēt kā negudra.
��Viņi nestrādāl Viņi glūn uz visām pusēm!�� Pfafs sēca.
Beidzot arī man izdevās iemest skatienu zālē. Tas, ko tur ieraudzīju, pārspēja manas visdro�ākās cerības. Vīri, kas vēl pirms mirkļa tik paklausīgi lieca muguras pār saviem rakstāmgaldiem, tagad izslēju�ies un skaļi un brīvi sarunājās.
��Biedri, laiks darīt galu �īm mokām un pazemojumiem! Jūs ta�u saprotat, ko viņi ar mums dara!�� musināja Deins.
��Protams! �ie vampīri mums nemitīgi iedve�, ka esam laimīgi, padodamies viņu impulsu ģeneratora varai�
��Kas te notiek?�� bargi uzkliedza Kraft�tuts.
��Nav ne jausmas!�� Pfafs neizpratnē blenza caur stiklu.�� Viņi ta�u uzvedas kā normāli cilvēki! Kādēļ viņi nestrādā?
Kraft�tuts pietvīka.
��Mēs laikā neizpildīsim militāros pasūtījumus. Tūlīt piespiediet viņus strādāt!
Bolcs atslēdza durvis, un visa kompānija iegāja zālē.
��Piecelties! Atnācis jūsu glābējs un skolotājs!�� Bolcs skaļi uzsauca.
Zālē iestājās draudo�s klusums. Mūsos naidīgi raudzījās divdesmit �etras acis. Vajadzēja tikai niecīgas dzirksts, lai �o cilvēku sa�utums pārvērstos naida liesmās. Mana sirds gavilēja. Lūk, kur slēpās Kraft�tuta firmas krahs! Un tad es skaļi uzsaucu viņiem:
��Ko jūs vēl gaidāt! Pienākusi atbrīvo�anās stunda! Jūsu liktenis ir jūsu pa�u rokās. Iznīciniet �o nelietīgo bandu, kas dara visu, lai jūs sakropļotu un uz mū�u iedzītu trako namā�
Vienā mirklī skaitļotāji pielēca kājās, uzklupa apstulbu�ajam Kraft�tutam un viņa svītai. Bolcu un ārstu nogāza gar zemi, Kraft�tutu ietrieca kaktā, Deins uzmetās jāteniski uz Pfafa pleciem un sita viņam pa ģīmi. Citi tikmēr norāva no griestiem alumīnija plātnes un sa�ķaidīja logu stiklus.
Dusmās iekarsu�ie ļaudis grāva un postīja ienīsto telpu.
Jau sen bija beigusies impulsu ģeneratora iedarbība, bet skaitļotāju naids nerimās. Kraft�tutu, Bolcu, Pfafu un ārstu izgrūda gaitenī. Lādēdami savus verdzinātājus, ļaudis vilka tos uz izeju.
Biju�ie skaitļotāji kā lavīna iebrāzās istabā, kur pirmo reizi nodevu savus matemātiskos uzdevumus. Vēl da�as pazemes ejas, un beidzot visi nokļuvām uz ielas.
Mūs ap�ilbināja spilgtā pavasara saule. Mirkli stāvējām mēmi aiz pārsteiguma. Pie durvīm, kas veda uz Kraft�tuta apartamentiem, bija sapulcējusies vai puse pilsētas. Ļaudis uzbudināti sarunājās. Mums parādoties, iestājās pilnīgs klusums. Tad kāds iesaucās:
��Tas ta�u profesors Rauhs! Viņ� tie�ām ir dzīvs!
Deins un viņa biedri pagrūda uz priek�u skaitļo�anas centra barve�us. Kraft�tuts, Bolcs, Pfafs un ārsts cits pēc cita uzslējās kājās. Viņi bailīgi lūkojās gan uz mums, gan uz draudīgo pūli.
Pēk�ņi no drūzmas izspraucās sīka meitenīte. Viņai tomēr bija pieticis drosmes izpildīt manu lūgumu!
��Lūk, tas ir viņ�, � meitene ar pirkstu norādīja uz Kraft�tutu.�� Un viņ�, � viņa pavērsa pirkstu pret Pfafu.�� Tie bija viņi, kas visu izdomāja!
Pūlis iedūcās. Atskanēja sa�utuma saucieni. Aiz meitenes nostājās vīrie�i. Vēl mirklis, un viņi būtu noziedzniekus saplosīju�i gabalos. Ta�u es pacēlu roku:
��Godājamie pilsoņi! Izrēķināties ar �iem bandītiem nav mūsu uzdevums. Cilvēce iegūs vairāk, ja par viņu ļaundarībām uzzinās visa pasaule. Viņi bargi jāsoda, un tiesā mēs visi būsim liecinieki. �eit, aiz �īm sienām, notika drausmīgas ļaundarības. Izmantojot zinātnes sasniegumus, �ie noziedznieki gribēja padarīt cilvēkus par vergiem un ekspluatēt tos līdz pilnīgam sabrukumam!
��Sodīt noziedzniekus!�� sauca visapkārt.�� Uz tiesu!
Cie�ā lokā ieslēdzis visu Kraft�tuta kompāniju, pūlis atgriezās pilsētā. Man līdzās soļoja skaitļo�anas centra mazā kurjere.
��Pēc mūsu pēdējās sarunas es ilgi domāju,�� viņa �ukstēja.�� Manī pamodās nepārvarama vēlē�anās palīdzēt jums, jūsu biedriem, pa�ai sev. Tas, acīm redzot, izgaisināja manas bailes un biklumu�
Kraft�tutu un viņa līdzzinātājus nodeva varas orgāniem. Mūsu pilsētas birģermeistars teica patētisku runu, kurā minēja daudzus bībeles citātus. Beigās viņ� pasludināja, ka �par tik smagiem noziegumiem Kraft�tutu un viņa kolēģus tiesās augstākā federālā tiesa�.
Noziedzniekus aizveda slēgtās ma�īnās. Kop� tā laika par viņiem nav ne ziņas, ne miņas. Arī laikraksti klusē. Ta�u pilsētiņā klīst baumas, ka Kraft�tuts un viņa kompanjoni esot iestāju�ies valsts dienestā un taisoties tagad kara ministrijas uzdevumā organizēt jaunu, daudz lielāku skaitļo�anas centru.
Lūk, kāpēc es ikreiz nodrebu, kad, at�ķīris laikrakstu, atrodu pēdējā lappusē �ādu paziņojumu: �Lielam skaitļo�anas centram vajadzīgi 25 līdz 40 gadus veci vīrie�i, kam ir zinā�anas augstākajā matemātikā.�
Visi domāja, ka mēs esam gāju�i bojā. Pirms gada, kad vēl darbojās radiostacijas uztvero�ais bloks, es pats to dzirdēju. Mums toreiz veltīja daudz labu vārdu, kurus diezin vai bijām pelnīju�i. Kā pamatoti atzīmēja in�enieris �atovs, ziņas par mūsu bojā eju ta�u izrādījās stipri pārspīlētas!
Jāpiebilst, ka �atovs gan darīja visu, lai �īs ziņas atbilstu patiesībai. Viņa zinātniskā darba tema bija �ķietami nevainīga un pat zināmā mērā akadēmiska:
�Par da�u koeficientu izvēli, projektējot starpplanētu raķetes.� Praktiski tas nozīmēja, ka mūsu �Bulta� aizlido uz diviem gadiem, lai, tā sakot, uz savas ādas pārbaudītu konstrukcijas izturību.
�atovs meklēja briesmas, un jāatzīstas, ka �ajā ziņā viņam neparasti veicās. īsi pēc starta mēs nokļuvām mikrometeoru sablīvējumā. Divdesmit minūtēs �Bulta� pazaudēja reaktīvās stūres, oran�ēriju, lokatora un raidītāja antenas. Raķetes korpusā izsistos caurumus lāpījām veselu nedēļu. Bet �atovs bija apmierināts. Viņ� svinīgi paziņoja, ka ārējā apvalka izturības rezervi var mierīgi samazināt par divdesmit piecām simtdaļām.
Pusotra mēne�a vēlāk �Bulta�, tuvodamās Merkura orbītai, �ķērsoja ārkārtīgi spēcīgu gamma staru plūsmu. Uz Saules notika milzīgs izverdums, un gamma staru intensitāte aiz raķetes sienām desmitiem rei�u pārsniedza cilvēkam maksimāli pieļaujamo devu. �ajā laikā �atovs ierakstīja novērojumu �urnālā, ka aizsargekrānu dro�ības koeficients nepamatoti paaugstināts un jāsamazina caurmērā par trim desmitdaļām.
Pēc tam (mēs tie�i atradāmies asteroīdu joslas tuvumā) �Bulta� nokļuva īstā meteoru krusā. Par laimi, meteoru ātrums bija neliels. Tomēr pusducis �o jauko debesķermeņu (apmēram laukakmeņa lielumā) sakropļoja manevrē�anas dzinēju sprauslas, sadragāja vienu no degvielas tvertnēm un iznīcināja pārtikas konteineru. Apskatījis bojājumus, �atovs teica, ka iek�ējā korpusa izturības rezervi var samazināt vismaz par piecpadsmit simtdaļām.
Jāsaka, ka, radot pa�u �atovu, daba gan nebija skopojusies ar visādiem koeficientiem. �ī cilvēka enerģijas rezerves likās patiesi neizsmeļamas. Būdams gara auguma un turklāt diezgan korpulents, viņ� ieņēma gandrīz visu nelielo kuģa kajīti. Bet viņa balss dārdēja tā, it kā visas pasaules meteori reizē triektos pret �Bultas� sienām�
Pusotra gada laikā mēs paspējām sadraudzēties. Galu galā mums nebija izvēles: starpplanētu kuģa apkalpe sastāvēja no diviem cilvēkiem. Un es varu pilnīgi objektīvi teikt, ka �atovam bija viens vienīgs trūkums � viņ� mīlēja citēt Omāru Haijamu. Man, protams, nav iebildumu pret. poēziju, bet pusotra gada klausīties tikai Haijamu � tas tie�ām nav viegli!
Vispār pasaulē, likās, nav tāda spēka, kas varētu samaitāt �atova garastāvokli. Un tikai tad, kad aizgāja bojā pārtikas konteiners, in�enieris uz brīdi nokāra degunu. Kop� tās dienas mēs ēdām vienīgi hlorellu. �ī strauji augo�ā aļģe piegādāja mums tiklab skābekli, kā uzturu. �atovs ļoti ātri pierada pie tās. Notiesājis kotletes (cepta hlorella ar marinētas hlorellas piedevām) un uzdzēris vitaminizētu hlorellas uzliju, viņ� mo�i deklamēja:
Astoņpadsmit mēne�us divatā! Tas bija mans pirmais ilgsto�ais lidojums. Un drīz vien es sāku saprast, kāpēc nosvērtību uzskata par astronauta svarīgāko īpa�ību.
Diendienā tā pati vienmuļā apkārtne. Pietiek aizvērt acis, un tūdaļ es redzu �Bultas� kajīti, visus priek�metus, aparātus, ciparnīcas, sviras, kloķus un pogas, visu līdz pēdējam sīkumam� Iluminatorus atvērām reti. Melnais bezdibenis ar nemirgojo�ām zvaigznēm lidojuma pirmajā mēnesī izraisa jūsmīgu izbrīnu, otrajā � domīgas skumjas, pēc tam � smagu, nomāco�u sajūtu. Reiz (liekas, tas bija lidojuma sestajā mēnesī) �atovs, raudzīdamies iluminatorā, noritēja vienu no drūmākajiem Haijama pantiem:
Cik baismi naktī! Apmāts trīcu pats, Jo pārāk di�ens bezdibeņu skats, Kad virpulī caur tumsas aklumu Uz mū�u mū�iem joņo zvaig�ņu rats.
Kop� tā laika mēs atvērām iluminatorus tikai galējas nepiecie�amības gadījumā.
Tomēr visnepatīkamākais �ī vārda tie�ajā nozīmē bija pastāvīgā briesmu nojauta, kas pazīstama visiem astronautiem. Mūs tā ietekmēja sevi�ķi stipri, varbūt tāpēc, ka gamma stari bija bezcerīgi sabojāju�i radioiekārtu un gandrīz gadu �Bultai� nebija nekādu sakaru ar Zemi. Mēs strādājām, sarunājāmies, spēlējām �ahu, bet, tiklīdz kāds no mums palika vienatnē, sirdī tūdaļ iezagās �ī nolādētā sajūta. Parasti tā bija izplūdusi un neskaidra, ta�u reizēm uzliesmoja ar tādu spēku, ka likās, nupat � jau pēc mirkļa � notiks kaut kas drausmīgs, nelabojams�
Divus pēdējos mēne�us mūs vajāja neveiksmes. Nejau�s meteors iedragāja Saules bateriju, un kop� tā laika mēs dzīvojām pustumsā. Tad sāka niķoties navigācijas aparāti. Da�as reizes dienā trauksmaini iekaucās barografa sirēna, brīdinot, ka no raķetes korpusa izplūst gaiss. Visā visumā tas bija pilnīgi saprotami � �Bultai� nācās izciest daudz vairāk, nekā paredzēja tās konstruktori.
Neraugoties uz to, mēs noturētos vēl da�us mēne�us. Bet tad notika nelabojamais. Trijās degvielas tvertnēs sāka celties temperatūra. �ķidrais atomārais ūdeņradis ātri sasila. Tas nozīmēja, ka ūdeņra�a atomi savienojas molekulās, izdalot siltuma enerģiju. Process aizvien vairāk paātrinājās un draudēja pāraugt ķēdes reakcijā. Laiku pa laikam, uzmezdams skatienu degvielas termometram, �atovs skandēja:
Mēs izmēģinājāmies visādi: intensīvi dzesējām degvielu, ievadījām stabilizatorus, apstarojām ar ultraskaņu, bet temperatūra joprojām cēlās. Draudēja sprādziens. Un tad �atovs pieņēma vienīgo pareizo lēmumu: ieslēgt sūkņus un atbrīvot trīs no piecām paliku�ajām degvielas tvertnēm. Tas tika izdarīts īstā laikā, jo drīz vien aiz �Bultas� uzliesmoja gigantiska gāzu aste, kurā dīvaini spulgoja sārtas un zaļganas svītras.
Par atgrie�anos nebija vairs ko domāt. Izstrīdēju�ies vairākas stundas un galīgi nomocīju�i elektronu skaitļojamo ma�īnu, mēs beidzot atradām samērā ekonomisku trajektoriju uz tuvāko planētu � Marsu.
Da�as nedēļas vēlāk �atovs reiz pamodināja mani un teica:
��Stūrman, saģērbieties! Es jums kaut ko parādī�u.
Mēs iegājām centrālajā komandpunktā. �atovs iedarbināja pneimatisko mehānismu, un apak�ējā iluminatora aizvirtņi lēni pa�ķīrās. Aiz iluminatora parādījās melnais izplatījums un tajā � prāvs Marsa sirpis. Bet uz �ā sirpja neredzēja pazīstamo kontūru; ne kanālu tīkla, ne tum�i zilo �jūru� jeb, pareizāk, aresitas krūmiem apaugu�u zemieņu, ne arī dzeltenīgi sārto tuksne�u. Milzīgais debess ķermenis, kas aizņēma redzes lauka ceturto daļu, bija viscaur ietīts blīvā, zilganā dūmakā.
��Nu, stūrman, ko teiksiet?�� �atovs pusbalsī vaicāja.�� Vai jums neliekas, ka esam atklāju�i jaunu planētu?
Es centos atrast reālu izskaidrojumu. Varbūt samaitājusies iluminatora optiskā sistēma? Bet zvaigznes bija redzamas ļoti skaidri. Varbūt uz Marsa sāku�ās smil�u vētras? Bet tās nekad neaptvēra visu planētu un turklāt ari nevarēja radīt zilganu dūmaku. Varbūt kaut kādas elektriskas parādības atmosfērā, kaut kas līdzīgs ziemeļblāzmai? Bet tās nekādā gadījumā nevarēja būt tik intensīvas.
Neviena no manām hipotēzēm neizturēja kritiku. �atovs pat nemēģināja tās apgāzt. Viņ� tikai smīnēdams noskaitīja kārtējo Haijama pantu:
Vēlāk es bie�i atcerējos �īs rindas. Tās izrādījās pravietiskas. Bet kas varēja iedomāties, ka tie�i tagad, lidojuma beigu posmā, mūs gaida vissmagākais pārbaudījums?
�Bulta� tuvojās Marsam no neapgaismotās puses. Nākamajās trijās diennaktīs novērot planētu neizdevās. Kop� ieraudzījām �auro, zilgano sirpi, mūs vairs neatstāja tuvu un nenovēr�amu briesmu nojauta.
Pēdējās divdesmit �etras stundas mēs gandrīz nemaz negulējām. Draudzīgas un tomēr palaikam asas zobgalības vietā mūsu attiecībās ieviesās neparasta laipnība. Mēs daudz sarunājāmies, palīdzējām viens otram iesaiņot personiskās mantas, kopā gatavojām atvadu vakariņas (sautētu hlorellu ar svaigas hlorellas salātiem).
Divas stundas pirms nolai�anās abi devāmies uz centrālo vadības pulti. Ar troksni aizcirtās hermētiskās durvis, un �Bultas� korpuss iedrebējās no dzinēju negantās pulsācijas.
Es biju pavadījis kopā ar �atovu pusotra gada, iepazinis viņu (vismaz tā man likās) līdz pēdējam sīkumam. Tomēr atzī�os, �oreiz es redzēju savu draugu glu�i jaunā gaismā. Akselerometrs rādīja dubultu pārslodzi, smagums bija dziļi iespiedis mani sēdeklī, bet �atovs joprojām jutās brīvi un viegli. Viņa sejā atplaiksnījās draiskulīgs smaids, acis mirdzēja. Skopās un precīzās roku kustības �ķita apgarotas, pat spārnotas. Jā, tie�i spārnotas! Tas �ajā gadījumā laikam būs vispiemērotākais vārds.
�Bultu� stipri svaidīja. Es nespēju saprast, kāpēc. Radās iespaids, ka raķete iekļuvusi spēcīgā gaisa virpulī.
Pēk�ņi ied�inkstējās izstarojumu dozimetra signāls. Es atskatījos � rādītāja bultiņa bija noliekusies aiz sarkanās svītras. Ārpusē aiz centrālā komandpunkta svina ekrāniem radiācija sasniedza cilvēkam bīstamus apmērus. Bet no kurienes te radu�ies �ādi izstarojumi?
��Stūrman!�� Satova balss apslāpēja dzinēju pērkonīgos dārdus.�� Stūrman, ieslēdziet planetāro lokatoru.
Uz viegli izliektā ekrāna iedegās dzeltenīgs kvadrāts, kura centrā zaigoja spilgti sārts ovāls.
Satovs paskatījās uz mani. Viņa acīs varēja lasīt neslēptu izbrīnu. Uz Marsa virsmas, se�us simtus kilometru zem mums, virmoja liesmu jūra. Izverdums? Ugunsgrēks?
Gandrīz automātiski ieslēdzu jonizācijas pelengatoru. Uz ekrāna iezīmējās melns diedziņ�, kas palēcās aug�up un sastinga virs sarkanā ovāla. Ugunīgais ezers izrādījās par ārkārtīgi intensīvas radiācijas avotu!
�Bulta� ietrīcējās vēl spēcīgāk. Sarkanais plankums ātri pārvietojās uz ekrāna malu. �atovs pagrieza raķeti uz austrumiem. Es uzrakstīju uz papīra lapiņas: �Kodolsprādziens? Katastrofa?� � un atdevu to �atovam. Viņ� klusēdams paraustīja plecus un norādīja ar acīm uz ārējā termografa ciparnīcu. Temperatūra aiz raķetes sienām bija pacēlusies līdz septiņdesmit grādiem!
Mēs tikmēr nolaidāmies aizvien zemāk. �atovs darīja brīnumus: sakropļotais kuģis, pārvarēdams nez no kurienes radu�os gaisa virpuļus, gandrīz nenovirzījās no kursa. Uz lokatora ekrāna brī�iem pazibēja tum�i plankumi.
��Kur atrodamies?�� jautāja �atovs.
��Virs Laika jūras,�� es atkliedzu, un viņ� apmierināti palocīja galvu.
Izraudzīties labāku vietu raķetes nosēdinā�anai būtu grūti. Laika jūra � pla�a, aresitas krūmiem apaugusi zemiene � atradās netālu no raķe�u ostas.
Melnie plankumi uz lokatora ekrāna tagad parādījās un pazuda reibino�ā ātrumā. �Bulta� jau bija tuvu Marsa virsmai. Es izslēdzu lokatoru.
Neatceros, cik daudz laika pagāja. Acīm redzot, ne vairāk par piecām minūtēm. Dzinēju rūkoņa kļuva necie�ama. Un �Bulta� mīksti nosēdās uz dzinēju iz�auto gāzu spilvena. Tikko manāms grūdiens, tad klusums. Apdullino�s klusums, no kura ausīs sāk d�inkstēt un visniecīgākais troksnītis izklausās kā pērkona grāviens.
Un tad es sajutu smagumu. Nevis mākslīgo smagumu, ko magnētiskajā laukā radīja mūsu metalizētie virsvalki, un arī ne paātrinājuma slodzi, bet gan īstu jeb, kā teiktu Satovs, visīstāko Zemes smagumu.
��Nav peļami, ko?�� in�enieris smaidīdams jautāja.
��Klase!�� es atbildēju.
Un mēs abi iesmējāmies.
Satovs atvēra pneimatiskās sistēmas krānu. Ārpusē kaut kas ie�ņācās.
��Marss, liekas, sagaida mūs ar krietnu vējiņu.
��Smil�u vētra?
Satovs noliedzo�i pakratīja galvu.
��Nē, stūrman. Tā ir visīstākā krusa.
Jāatzīstas, pirmajā mirklī es domāju, ka viņ� dzen jokus.
��Un tagad lietus,�� �atovs ar nesatricināmu mieru turpināja.
Pa �Bultas� metāliskajām sienām bungoja lietus lāses. Kļūdīties nevarēja.
��Stūrman, es sūdzē�os par jums,�� �atovs gandrīz nopietni sacīja.�� Jūs esat atvedis �Bultu� uz kādu citu planētu. Sprie�ot pēc smaguma spēka, tas varētu būt Marss. Bet vēj�, krusa, lietus� Ko varat teikt sev par attaisnojumu?
Teikt es nekā nevarēju. Es vispār nekā vairs nesapratu.
��Pieņemsim, ka tuvumā notiek izverdums,�� ieklausīdamies vēja auros, �atovs skaļi prātoja.�� Bet no kurienes krusa? Un no kurienes tāds vēja blīvums?� A, jau atkal lietus! Vai dzirdat? Kāpēc uz Marsa tāda lietus gāze?� Tas ir bēdīgi, stūrman, tomēr mums nāksies uzvilkt skafandrus un atstāt kuģi. Skafandru radioiekārta darbojas, pamēģināsim nodibināt sakarus un�
Spēj� grūdiens tikko nenotrieca mūs abus no kājām.
��Velns parāvis!�� �atovs, turēdamies pie sienām, atgriezās centrālajā komandpunktā. � Stūrman, jūs esat nosēdinājis �Bultu� kādā no Zemes augstienēm. Vai arī atklājis jaunu planētu. Tā ir nekaunība!
�atovs, kā parasti, jokoja. Patiesībā mūsu noskaņojums nebija sevi�ķi jautrs. Uzvilkdams skafandru, in�enieris vēl mēģināja citēt Haijamu, ta�u pusvārdā apklusa.
��Ek, kaut ātrāk izdotos noskaidrot, kas īsti te notiek!�� viņ� vienkār�i nobeidza. Pirmo reizi pusotra gada laikā viņa balsī skanēja nogurums.
�atovs līdz galam pagrieza pneimatiskās sistēmas rokturi. Gaisa spiediens burtiski norāva apkausēto lūkas vāku. Slū�u kabīnē ielauzās vēj�.
Mēs ieslēdzām reflektorus. Divi �auri gaismas kūļi iecirtās tumsā. Ārpusē notika kaut kas neaprakstāms. Ass, brāzmains vēj� trenca saraustītas mākoņu vērpetes pāri mūsu galvām. Palaikam negaidīti uznāca un tikpat negaidīti izbeidzās drausmīgas lietus gāzes. Kaut kur tālu apvār�ņa malā zaigoja dīvains blāzmojums.
��Stūrman, vai zināt, ko �ādā gadījumā teiktu vecais Omārs?�� es sadzirdēju ķiveres radiotelefonā neparasti kluso �atova balsi.�� �Jel sargies, gājēj! Bīstamas �īs tāles, no mākoņiem te �audās uguns vāles.�
�atova milzīgais stāvs ar grūtībām izspraucās caur lūku. Es pasteidzos sekot kapteinim. Un tūdaļ pat vēja brāziens notrieca mani gar zemi.
��Turieties stingrāk, draugs!�� in�enieris kliedza.�� Un rāpieties �urp!
�atovs gulēja aiz plakana, aresitas krūmiem apaugu�a paugura. Pārvarēdams trakojo�ā vēja pretestību, es pielīdu viņam cie�i klāt.
��Ieslēdziet rāciju!�� viņ� pavēlēja.
Es apvēlos uz muguras un satvēru noskaņojuma regulatoru. Ķiveres radiotelefonā ielauzās atmosfēras lādiņu sausie tark�ķi. Pēk�ņi no tālienes atskanēja vāja balss: �Bulta, Bulta, Bulta� Bulta� Bulta��
��Vai dzirdat, stūrman?�� �atovs kliedza.�� Pamēģināsim nopeilēt.
Man par lielu izbrīnu, pelengatora antenas rāmis norādīja uz aug�u. Mākoņu plaisā pavīdēja neliels, dzeltenīgs disks, pēc izskata apmēram divas reizes mazāks par Mēnesi.
��Foboss!�� �atovs izstiepa roku.�� Foboss, Marsa pavadonis. Viņi runā no turienes.
Atbildēt mēs nevarējām. Skafandru raidītāju darbības rādiuss nepārsniedza trīssimt kilometru, bet līdz Fobosam bija deviņi tūksto�i�
Turēdamies pie aresitas zariem, in�enieris piecēlās. Es redzēju, kā vēja brāzieni �ūpoja viņa masīvo augumu.
��Skatieties, stūrman!�� viņ� rādīja taisni uz priek�u. Bet jau nedaudzu soļu attālumā mūsu reflektoru raidītie stari pilnīgi iz�ķīda apkārtnes necaurredzamajā tumsā.
Ta�u pēc brītiņa uzliesmoja violets zibens, un es ieraudzīju kā sastingu�ā kinokadrā: mums virsū vēlās milzīga ūdens siena. Saltā, violetā gaisma uzzibsnīja uz mirkli. Gigantiskais vilnis likās nekustīgs � sasvēries uz priek�u, putojo�s, drausmīgs.
��Atpakaļ! � �atovs iekliedzās.
Palēkdamies viņ� skrie�us devās uz �Bultu�. Vēja brāzma atsvieda mani sāņus. Es pakritu. Gaismas kūlis sastinga un pagriezās atpakaļ. �atovs palīdzēja man piecelties. Radiotelefonā es skaidri dzirdēju viņa gārdzo�o elpu.
� Ātrāk, stūrman, ātrāk�
Mirkli vēlāk viņ� iegrūda mani lūkā un cie�i noslēdza vāku. Un tad es sadzirdēju viļņu dārdus. Dobji un draudo�i tie nemitīgi tuvojās, aprijot visas pārējās skaņas � krūmu �aukstē�anu, lietus pilienu bungo�anu un vēja svilp�anu. Dārdi aizvien vairāk pieauga, līdz beidzot pārgāja drausmīgā, vibrējo�ā kaucienā.
��Turieties!��� �atova balss noslāpa neaprakstāmā skaņu haosā.
Es izstiepu rokas, bet tās satvēra tuk�umu. Likās, kāds izsitis man grīdu zem kājām. Un tūdaļ pat iestājās klusums.
��Uzmanīgāk, kolēģi��� teica Satovs.�� Tā. Tagad es zinu, kas noticis ar Marsu. �ī planēta pārvērsta par rezervātu asu izjūtu mīļotājiem. Domāju, ka drīz vien te sāksies neliela, labi organizēta zemestrīce�
No ārpuses joprojām vienmuļi un nepārtraukti skanēja vētras auri. Tie izraisīja smagu, nomāco�u sajūtu. Es, liekas, biju skaļi domājis, jo radiotelefonā tūdaļ pat sadzirdēju �atova atbildi.
��Neko darīt� Mums nāksies vēlreiz iziet. Pēc pusstundas Foboss norietēs, un tad mēs nekā vairs nedzirdēsim.
Lēni atvērās lūkas vāks. �atovs ienira tumsā. Es sekoju viņam un tūdaļ sajutu, cik ļoti pastiprinājies vēj�. Tas vairs nebija brāzmains, bet �ķita pārvērties taustāmi blīvā sienā. �īs sienas spiedienu es izjutu cauri biezajam skafandra apvalkam.
Pieplakdams pie saplaisāju�ās, ciņainās augsnes, �atovs rāpās aizvien dziļāk aresitas biezoknī. Ūdens bija aizplūdis, atstājot aplauztus krūmus. Uz mirkli es atliecu krampjaini sa�ņaugtos pirkstus. Un tad vēj� � tas it kā tī�ām bija gaidījis �o mirkli � uzklupa man ar desmitkārtīgu spēku. Nē, ne ar desmitkārtīgu, bet ar neticamu, gandrīz pārdabisku spēku. Es pat nepaspēju atjēgties � tik ātri viss norisinājās. Kritiens tumsā, ne�ēlīgs trieciens (mani, acīm redzot, izglāba tikai skafandrs), spilgts uzliesmojums un tad tumsa. Starme�a reflektors bija sasists drumslās, radioantena nolauzta. �atova balss (neatceros, ko viņ� tai mirklī kliedza) aprāvās pusvārdā.
Vēj� nesa mani pretim nenosakāmam, melnam tuk�umam. Es centos pieķerties pie aresitas zariem � krūmi bija izrauti ar visām saknēm. Es tvarstīju zemi � tā izslīdēja no rokām. Un vēj�, nē, nevis vēj�, bet viesulis, negants taifūns, zvērīgi kaukdams, dzina mani aizvien tālāk prom no starpplanētu raķetes. Vēl divas reizes, zibeņiem uzliesmojot, es redzēju �Bultu�, Bet tūdaļ pat vēja trenktas mākoņu gubas apslēpa to manām acīm.
Mākoņi kā gigantiski nezvēri joņoja gar pa�u planētas virsmu. Zibeņu �autras nemitīgi triecās pret debesīm un pret zemi. Viesulis �ķita līdz pēdējai iespējai piesātināts ar elektrību: katrā kritienā no mana skafandra uz visām pusēm �ķīda zilganu dzirksteļu spieti.
Es izmisīgi sasprindzināju visus locekļus, lai kaut kur aizķertos. Bet velti! Viesulis ik reizes uzsvieda mani gaisā, gāza lejā, apvēla uz muguras un dzina aizvien tālāk uz priek�u�
Tas turpinājās ilgi, necie�ami ilgi un beidzās tikpat negaidīti, kā sākās. Es pēk�ņi sajutu aresitas zaru �maugos cirtienus, ievēlos bedrē, un viss apklusa.
Kādu brīdi vēl nespēju aptvert, ko tas nozīmē. Sāpēja sagrūstais plecs, pietrūka gaisa, acīs lēkāja sarkani riņķi� Ta�u pamazām no apziņas dzīlēm iznira doma: �Noticis tas, ko tu sen esi gaidījis. Tas pats. Nenovēr�amais. Nelabojamais.�
Pāri Laika jūrai joprojām trakoja viesulis. Kaut kur (kas to lai zina, kādā virzienā) atradās mūsu raķete. Katrā ziņā tālu, ļoti tālu. Atstatumu, kas �ķīra mani no �Bultas�, nekādi nevarēja noteikt. Praktiski tas bija bezgalīgs. Bet skābekļa indikatora rādītājs jau tuvojās nulles iedaļai. Skābekļa atlika stundai, augstākais � pusotrām.
Ilgi, līdz sāpēm deniņos, es �ķielēju uz skafandra ķiverē ielaisto mazo indikatoru. Rādītājs lēni pārvietojās! Un es varēju redzēt, kā tas neatvairāmi tuvojās sarkanajai svītriņai, aiz kuras glūnēja nāve. Ledainas �ausmas pārplūdināja apziņu. Tās cēlās kā paisuma vilnis un pamazām paralizēja visu ķermeni. Bet nodevīgā doma skanēja aizvien nepielūdzamāk: �Noticis tas, ko tu sen esi gaidījis. Tas pats. Nenovēr�amais. Nelabojamais.�
Turēdamies pie aresitas mezglainajiem zariem, uzrausos kājās. Vēj� joprojām gaudoja. Ta�u debesis bija noskaidroju�ās, un tuvu apvār�ņa malai es ieraudzīju ļoti spilgtu, zaļganu dubultzvaigzni.
Tā bija Zeme. Zeme un Mēness. Un, lūk, sve�ajā pasaulē, kur viss �ķita naidīgs � gan asais, skaudrais vēj�, gan cietā, akmeņainā augsne, gan necaurredzamā tumsa � pēk�ņi parādījās kaut kas mīļ� un tuvs. Zeme! Dzimtā Zeme! Es saucu un atkārtoju �os vārdus vēl un vēl�
Dubultzvaigznes draudzīgi rāmajā spīdumā bija kaut kas neparasts. Kas īsti � to es nevarēju saprast. Skatījos, skatījos un tomēr nevarēju. Bet, jo ilgāk piepūlēju acis, jo svarīgāk man �ķita saprast, kas īsti �īs zvaigznes spīdumā neparasts. Es aizmirsu vētru, nedzirdēju tās kauk�anu, pat nepievērsu uzmanību skābekļa indikatoram� Un pēk�ņi es attapos. Zvaigzne mirgoja! Tikko manāmi, ļoti vāji, bet tomēr mirgoja�
Marsa izretinātajā atmosfērā �ādas mirgas nevarēja būt. Zeme, tālā, dzimtā Zeme palīdzēja man saprast, ka tagad Marsam ir blīva atmosfēra. Es nezināju, no kurienes tā cēlusies. Es pat nedomāju par to. Pāri visiem kosmosa bezdibeņiem dzimtā planēta norādīja man glāb�anas ceļu. Un es nostājos uz �ī ceļa nekavējoties � bez �aubām un svārstībām.
Es atvēru ķiveres vārstuli.
Sejā iesitās silts vēj�. Dziļi, ar pilnu krūti es ieelpoju Marsa gaisu. Tas bija ļoti silts un mitrs, aresitas smar�u piesātināts. No �ī gaisa, no smar�as, no laimes jutos glu�i apreibis.
Neatceros, cik daudz laika pagāja. Zeme cēlās aizvien augstāk, un tur, kur tā parādījās, debesis kļuva gai�ākas. Marsam mūsu Zeme ir rīta zvaigzne. Tās lēkts vēstī tuvo ausmu.
Rīts �ķita pelēks un drūms. Sērīgas ēnas klāja ciņaino līdzenumu. Pie apvār�ņa drūzmējās melnas mākoņu gubas. Bet vēj� sāka norimt.
Un tad mani pārņēma dīvains noskaņojums � reizē jautrība, niknums un pārgalvība. Turēdamies pie zemajiem krūmiem, izrāpos no bedres un devos uz priek�u. Ik uz soļa es lamāju vēju un smējos par to. Vēj� sprausloja, uzklupa man, bet neko lielu vairs nespēja padarīt.,
Es gāju.
Kurp iet, es nezināju. Un tāpēc gāju uz labu laimi, turp, kur zaigoja dubultā rīta zvaigzne. Es vienkār�i nespēju pagriezt tai muguru.
Tā es nosoļoju kādus simt vai simt piecdesmit metrus. Aiz paugura (priek�ā un pa labi no manis), �ķaidīdama sarkanas dzirkstis, debesīs uz�āvās signālraķete. Tad vēl viena. Vēl un vēl�
Es metos skriet. Un skriedams viegli pārlēcu aresitas brik�ņiem � uz Marsa skafandra smagumu gandrīz nejūt.
No paugura virsotnes ieraudzīju �Bultu�. Tā bija pavisam tuvu. Kuģa smailais siluets skaidri iezīmējās uz krēslainā apvār�ņa fona. �Bulta� likās neparasti skaista: slaidas, cēlas līnijas, lepni pacelti īsi spārni, mazliet uz priek�u nosvēries, it kā lēcienam sagatavojies korpuss.
�atovs iz�āva raķeti pēc raķetes. Viņ� bija bez skafandra, vaļējā virsvalkā, un viņam blakus stāvēja neliels helikopters. Tikai viņ� varēja vienatnē tumsā un vētrā samontēt sare�ģīto lidaparātu!
Ieraudzījis mani, �atovs nosvieda raķe�u pistoli. Es metos pie viņa.
��Nu, nu, stūrman, nomierinieties,�� �atovs aizsmaku�ā balsī sacīja,�� vecais Omārs, liekas� Nē, ne tā�
Un viņ� novērsās.
Tikai tagad es pamanīju pie viņa kājām desmitiem raķe�u �aulu. Tas lika man atcerēties Marsu.
��Marss?�� es neskanīgi vaicāju �atovam un ieklepojos.
��Marss? Viss kārtībā, stūrman. Gada laikā te daudz kas mainījies. Cilvēki rada Marsam atmosfēru. Sarkanais plankums, ko pirmīt redzējām uz lokatora ekrāna, ir kodoltermiskas reakcijas krāteris. Un tādu uz Marsa divi. Jau ceturto mēnesi �ajos krāteros notiek vadāma kodolreakcija. Smagie atomi skaldoties pārvēr�as vieglajos � skābekli, slāpeklī, hēlijā, ūdeņradī. Un galvenais � milzīgās temperatūras ietekmē �ajos krāteros sadalās minerāli, kas satur skābekli, ūdeni, ogļskābo gāzi� Cilvēki tagad atstāju�i Marsu. Tikai uz Fobosa palicis vadības postenis. Mums vēl laimējies, stūrman! Te bija vētras � daudz negantākas par vakarējo. Ari radioaktivitāte bija daudz augstāka. Tagad tā vairs nav bīstama. Bez tam atmosfēra dro�i sargā mūs no kosmiskajiem stariem. Uzskatiet, ka mums laimējies� Un pietiks, stūrman! Vairāk es nekā nezinu. No Fobosa mani iepriecināja ar veselu lekciju � skaitļi, formulas un pat citāti. Bet es diem�ēl biju spiests noņemties, lūk, ar �o putniņu� Tā kā piedodiet, lūdzu!
��Bet vai tad �ī atmosfēra saglabāsies?�� es jautāju.
�atovs iesmējās.
��A! Vējiņ� iepaticies� Neuztraucieties, stūrman. Marss pazaudēja savu atmosfēru, kad vēl nebija pilnīgi atdzisis � pievilk�anas spēks toreiz izrādījās par vāju. Tagad planēta praktiski varēs saglabāt atmosfēru uz mū�īgiem laikiem. Starp citu, tāds pats liktenis gaida arī Mēnesi. Vecītis dabūs lielisku atmosfēru. Bet nu pietiks jautājumu. Pietiks! Ja vēlaties, paņemiet manu skafandru, noskaņojiet uztvērēju un paklausieties� Bet es� Stūrman, stūrman, saule! Skatieties, saule!
Pie apvār�ņa parādījās saules disks. Purpura debesis kļuva vēl gai�ākas, un apvidus krāsas iezaigojās jaunā spo�umā.
Pusotra gada kosmiskais lidojums, vētra un drausmīgā nakts � viss nobālēja un �ķita mazsvarīgs salīdzinājumā ar �o rītausmu. Es būtu ar mieru pārciest desmitkārt lielākas grūtības, lai vēlreiz redzētu senās planētas pirmo zeltaini sārto rītausmu. Ausmu, ko radīja cilvēka prāts!
Saule raidīja mums līksmus, zeltainus starus, kas izklīdināja tumsu. Zvaigznes nobālēja, un tikai viena dubultzvaigzne vēl mirdzēja dzidrajās rīta debesīs. Tagad �ī zvaigzne likās zila.
��Zeme,�� klusi sacīja �atovs.�� Zilā planēta.
Es pagriezos un ieraudzīju: uz �atova neskūtā vaiga mirgoja zilgana dzirksts.
�Telūrs� bija pabeidzis ceturto pulsāciju. Mīklainais debess ķermenis � lidojuma mērķis, kas iezīmējās labajā pārskata ekrānā, tagad �ķita tik liels kā Saule, ja to aplūkotu no Merkura. Ekspedīcijas zvaig�ņu kuģis atradās mazāk nekā �etru parseku attālumā no milzīga, blāva spīdekļa KNT-8008, kuru no Zemes tikko varēja saskatīt pat visspēcīgākajos teleskopos. Tādas zvaigznes � to diametrs vienlīdzīgs simt piecdesmit līdz simt septiņdesmit Saules diametriem � izcēlās ar bagātu oglekļa saturu atmosfērā. Divu triju tūksto�u grādu temperatūrā ogleklis veidoja īpa�as molekulu ķēdītes, kas parasti sastāvēja no trim atomiem. Ar �īm molekulām piesātinātā atmosfēra aizturēja spektra violetās daļas starojumu. Tādēļ mil�a gaisma bija ļoti vāja salīdzinājumā ar tā apmēriem.
Ta�u līdz simt miljoniem grādu sakarsētie oglekļa gigantu centri izstaroja varenas neitronu plūsmas, kas pārvērta vieglos elementus smagajos. Zinātnieki uzskatīja oglekļa zvaigznes par milzu fabrikām, kas ra�o smagos elementus un ar periodiskiem sprādzieniem tos izkaisa telpā.
Pulsāciju kuģis beidzot bija devis cilvēcei iespēju tuvāk iepazīt �ādu zvaigzni un izprast tajā notieko�o matērijas pārveido�anas procesu būtību.
� Zvaig�ņu kuģa apkalpes locekļi pamodās un uzsāka pētījumus, kuru dēļ bija �ķīru�ies no Zemes uz veseliem septiņsimt gadiem. Kuģa ātrums tagad �ķita samērā niecīgs, bet lielāks �obrīd nebija vajadzīgs.
Ekspedīcija lidoja, novirzoties mazliet uz dienvidiem no oglekļa zvaigznes. Tāpēc lokatora melnais ekrāns nedēļām, mēne�iem un pat gadiem ilgi palika bezcerīgi tum�s. �Telūrs� nebija tik liels kā kvantu raķetes, kuras vairs nebūvēja, kop� astronautikā tika ieviests pulsāciju princips.
Agrāko laiku gigantiskie zvaig�ņu kuģi uzņēma divsimt cilvēku, un paaud�u maiņa ļāva tiem samērā dziļi iespiesties starpzvaig�ņu telpā. Ta�u, katram kuģim atgrie�oties, uz Zemes parādījās desmitiem tālas pagātnes pārstāvju. Kaut gan �o cilvēku attīstības līmenis bija ļoti augsts, tomēr jaunais laikmets parasti likās viņiem sve�s un dziļa melanholija bie�i vien pārņēma biju�os kosmosa ceļiniekus.
Tagad pulsāciju kuģi nogādās pētniekus vēl daudz tālāk. Paies tikai samērā īss laiciņ�, raugoties, protams, no astronautu viedokļa, un cilvēku sabiedrībā parādīsies tūksto�gadīgi Metuzālemi. Tie, kuriem būs lemts doties ceļā uz citām galaktikām, atgriezīsies pēc miljoniem gadu. Tāda ir tālo kosmisko ceļojumu ēnas puse. Viltīgas lamatas, ko daba izlikusi saviem neremdināmi ziņkārīgajiem dēliem.
Jauno zvaig�ņu kuģu apkalpē ietilpa tikai astoņi cilvēki. Un, lai gan �Telūrs� izskatījās krietni mazāks par saviem priek�te�iem, tas tomēr bija milzīgs kuģis, kas nodro�ināja ikvienam apkalpes loceklim visas Iespējamās ērtības.
Atmoda pēc ilgsto�ā miega, kā parasti, izraisīja cilvēkos enerģijas pieplūdumu. Zvaig�ņu kuģa iemītnieki � lielāko tiesu jaunie�i � pavadīja vaļas brī�us vingro�anas zālē.
Viņi mēdza izgudrot vissare�ģītākos vingrojumus, fantastiskas dejas vai arī, tērpu�ies antigravitācijas jostās, lidināties neiedomājamās pozās starp zāles griestiem un grīdu. Sevi�ķu prieku astronautiem sagādāja peldē�anās lielajā baseinā, kura jonizētais, viegli fosforescējo�ais ūdens �ķita saglabājis Zemes tautu �ūpuļa � Vidusjūras brīni�ķīgo zilgmi.
Nometis darba tērpu, mehāniķis Kari Rams jau gribēja doties uz baseinu, kad viņu aizturēja nebēdnīga balss:
��Kari, palīdziet! Bez jums man nekādi nepadodas �is pagrieziens.
Slaidā ķīmiķe Taina Dane, kuras īsā, zaļā tunika labi saderēja ar viņas acu krāsu, bija visjaunākā un jautrākā ekspedīcijas dalībniece. Ar savu aizrautīgo straujumu viņa ne vienu reizi vien jau bija samulsinājusi nosvērto mehāniķi. Ta�u dejas viņ� mīlēja no mazāk kā Taina un tādēļ arī �oreiz smaidīdams sekoja meitenes aicinājumam.
Labu laiku dejoju�i, jaunie�i beidzot apstājās. Kari Rams satvēra Tainas roku.
��Iesim uz bibliotēku. Līdz maiņai man atliku�as vēl divas stundas.
Tāpat kā visu zvaig�ņu kuģu, ari �Telūra� bibliotēka atradās tie�i aiz centrālā komandpunkta. Kari un Taina atvēra tre�ā �ķērsgaiteņa hermētiskās durvis un drīz vien sasniedza centrālās ejas elipsveidīgo lūku. Tikko jaunie�u kājas uzmina bronzas plāksnei, smagās durvis klusi pavērās un viņi sadzirdēja varenas vibrējo�as skaņas. Taina priecīgi saspieda Kari Rama pirkstus.
��Muts Angs!
Abi ieslīdēja bibliotēkā. Izkliedētā gaisma �ķita sabiezējam dūmakā pie telpas blāvajiem griestiem. Pusēnā starp filmoteku kolonām dziļos atzveltnes krēslos sēdēja divi vīrie�i. Taina ieraudzīja ārstu Svētu Simu un pulsācijas iekārtu in�enieri Jasu Tinu, kas, pievēris plakstus, par kaut ko sapņoja. Nedaudz tālāk pa kreisi, zem akustisko aparātu spo�ajām gliemenēm pats �Telūra� kapteinis bija domīgi noliecies pāri sudrabotam elektronisku vijoļklavieru futrālim.
� Viņa ceturtais ceļojums kosmosā� Vēl nekad viņam nebija nācies izdarīt tik tālu lēcienu laikā un telpā. Septiņsimt gadu! Turklāt tādos apstākļos, kad dzīves temps uz Zemes kļūst aizvien straujāks, kad zinību līmenis krasi ceļas, kad sasniegumi un atklājumi aug kā lavīna! Grūti salīdzināt tik at�ķirīgus vēstures posmus. Ta�u seno civilizāciju laikmetos septiņsimt gadiem nebija lielas nozīmes. Toreiz sabiedrības attīstību vēl nestimulēja ne zinā�anas, ne arī nepiecie�amība, un tā izpaudās galvenokārt jaunu, vēl neapdzīvotu platību apgū�anā. Toreiz laiks plūda bezgala lēni, un cilvēces dzīves ritms bija tikpat nesteidzīgs kā ledāju kustība Arktikā un Antarktikā.
Gadsimts pēc gadsimta aizritēja gandrīz bez pēdām. Ko gan varēja nozīmēt �ādos apstākļos viena cilvēka dzīvība, simt vai pat tūksto� gadu?
Toties tagad mēģinājums ieskatīties nākotnē, pārlecot di�enu atklājumu un atziņu bagātiem septiņiem gadsimtiem, liek noreibt aiz ziņkāres un grandiozu notikumu gaidām.
Ja vien kustība, pārmaiņas spēj dot īstu laimi, tad kas gan ir laimīgāks par viņu un viņa biedriem. Un tomēr tas nav tik vienkār�i! Cilvēks ir pretrunu pilns tāpat kā pasaule, no kuras tas cēlies. Tiekdamies pēc mū�īgām pārmaiņām, mēs reizē skumstam par zudu�o vai, pareizāk, par to labo un jauko, ko saglabājusi mūsu atmiņa un kas iemū�ināts daudzās leģendās par sen aizritēju�iem zelta laikiem�
Centrālajā komandpunktā kapteiņa palīgs Tejs Erons bija radījis savu iemīļoto vakara noskaņu. Dega tikai visnepiecie�amākās spuldzes, un maigajā pakrēslī lielā, apaļā telpa �ķita sevi�ķi mājīga. Palīgs klusi dungoja kādu vienkār�u dziesmiņu un pārbaudīja kursa aprēķinus. Kuģa ceļ� tuvojās galam � �odien vajadzēja sākt pagriezienu �ūskne�a virzienā, lai paietu garām izpētītajai oglekļa zvaigznei. Tuvoties tai vēl vairāk kļuva bīstami. Milzu spīdekļa izstarotās gaismas spiediens sāka pieaugt tādā mērā, ka, nesamazinot ātrumu, zvaig�ņu kuģis riskēja saņemt iznīcino�u triecienu.
Tejs Erons sajuta, ka uz viņu kāds skatās. Muts Angs bija pārliecies pāri palīga plecam un nolasīja aparātu rādījumus no apak�ējās skalu rindas kvadrātveida lodziņiem. Erons jautājo�i pavērās kapteinī, un tas smaidīdams pamāja ar galvu. Tai pa�ā brīdī palīgs iedarbināja brīdinājuma signālu, un tūdaļ visās kuģa telpās atskanēja metāliskā balss:
��Klausieties visi!
Muts Angs satvēra mikrofonu. Viņ� zināja, ka ikviens apkalpes loceklis �obrīd instinktīvi pievērsies kādam sienā iebūvētam reproduktoram; cilvēks vēl nebija atradinājies lūkoties skaņas virzienā, kad gribēja būt sevi�ķi uzmanīgs.
��Klausieties visi!�� Muts Angs atkārtoja.�� Pēc piecpadsmit minūtēm sāksim bremzēt. Visiem, izņemot de�urantus, atrasties savās kajītēs. Pirmais bremzē�anas posms beigsies pulksten astoņpadsmitos. Otrais � ar se�kārtīgu pārslodzi � ilgs se�as diennaktis. Pagrieziens tiks izdarīts pēc signāla TB � trieciena briesmas. Viss!
Pulksten astoņpadsmitos kapteinis piecēlās un, pārvarēdams inerces spēka izraisītās sāpes krustos un pakausī, devās uz savu kajīti.
Tejs Erons sarauca uzacis. Bez �aubām, zvaig�ņu kuģu spēks un izturība pieauga no gada gadā. �Telūru� pat grūti salīdzināt ar tām �aumaliņām, kuras kādreiz peldēja pa Zemes jūrām un senatnē tika dēvētas par kuģiem. Un tomēr arī viņa zvaig�ņu kuģis ir ne vairāk kā rieksta �aumala Visuma bezgalīgajos pla�umos� Tāpēc sirds vienmēr likās mierīgāka, kad manevra laikā kapteinis bija nomodā.
Kari Rams gandrīz vai palēcās gaisā, kad sadzirdēja Muta Anga nebēdnīgos smieklus. Pirms da�ām dienām kuģa apkalpi bija satraukusi vēsts par kapteiņa pēk�ņo saslim�anu. Tejam Eronam vajadzēja patstāvīgi izpildīt visu paredzēto programu � pagriezt kuģi, paātrināt tā gaitu, lai izvairītos no oglekļa zvaigznes staru spiediena, un iesākt pulsāciju atpakaļ � Saules virzienā. Bet tagad abi soļoja blakus, un kapteiņa palīgs centās apspiest smaidu. Saziņā ar ārstu Muts Angs, izrādās, bija tī�ām atteicies no kuģa vadī�anas, lai dotu iespēju Tejam Eronam patstāvīgi veikt visu operāciju. Palīgs neteica, protams, ne vārda par to, cik smagas �aubas māku�as viņu pirms pagrieziena. Toties viņ� pārmeta kapteinim, ka tas sagādājis apkalpei nevajadzīgas rūpes un uztraukumu.
Muts Angs jokodams taisnojās un centās pierādīt Tejam Eronam, ka gandrīz absolūtajā kosmiskās telpas tuk�umā kuģa pagrieziens neesot saistīts ar kaut cik nopietnām briesmām. Katra aprēķina �etrkārtīgā pārbaude izslēdza jebkuru neprecizitāti. Turklāt spēcīgā staru spiediena dēļ zvaigznei nevarēja būt ne asteroīdu, ne meteorītu joslas.
��Vai tie�ām jūs nekā cita vairs negaidāt?�� nedro�i vaicāja Kari Rams, kad �Telūra� komandieris bija atstājis vadības centrāli.
Tej-s Erons izbrīnījies palūkojās uz viņu. Aparāti vienmērīgi dūca. Sasniedzis maksimālo ātrumu, milzīgais kuģis strauji attālinājās no oglekļa zvaigznes.
� Piepe�i kaut kas notika. Lielā lokatora ekrānā uzzibsnīja trīco�a dzirkstelīte. Spalgi ied�inkstējās zvans. Astronautiem aizrāvās elpa.
Ilgi nedomādams, Tejs Erons ieslēdza trauksmes signālu, kas aicināja visus apkalpes locekļus ieņemt vietas pēc avārijas reglamenta.
Muts Angs iedrāzās centrālajā komandpunktā un ar diviem lēcieniem sasniedza pulti. Melnais lokatora spogulis atdzīvojās. Kā tum�ā atvarā tajā peldēja gaismas lodīte � maziņa, maziņa, bet ar asi norobe�otām malām. Lodīte svārstījās aug�up lejup un tai pa�ā laikā lēni pārvietojās pa labi. Astronautus pārsteidza tas, ka roboti, kam vajadzēja novērst kuģa sadursmi ar meteorītiem, nedarbojās. Vai tas nozīmē, ka ekrānā redzams nevis viņu pa�u, bet gan kāda sve�a lokatora stars?
Zvaig�ņu kuģis nemainīja kursu, un gaismas punktiņ� tagad mirgoja apak�ējā ekrāna labajā kvadrātā. Pēk�ņa nojauta lika Mutam Angam nodrebēt, Tejatm Eronam sakost lūpas, Kari Ramam drud�aini saspiest vadības pults apmali. Pretim lidoja nezināms ķermenis, kas raidīja spēcīgu lokatora staru, tādu pa�u, kādu izplatījumā meta �Telūrs�.
Vēlē�anās, lai viņu nojauta �oreiz piepildītos, lai pēc spārnotā cerību lidojuma nebūtu jāatkrīt drūmā vil�anās bezdibenī, kā tas jau simtiem rei�u atgadījies ar Zemes astronautiem,�� �ī vēlē�anās bija tik izmisīga, ka �Telūra� kapteinis nespēja izdvest ne vārda. Un viņa satraukums, �ķiet, bija pielipis arī sve�ajiem, kas lidoja tur, melnajā izplatījuma tālē.
Spo�ais punktiņ� uz ekrāna nodzisa, tad atkal uzliesmoja un sāka mirgot ar regulārām atstarpēm, �ķiļot pārmaiņus �etrus un divus zib�ņus citu pēc cita. �ādu uzliesmojumu secību kosmosā spēja radīt tikai viens vienīgs spēks � cilvēka doma.
Nu vairs nevareja but �aubu: viņiem tuvojas zvaig�ņu kuģis.
Seit, neiedomājami tālajā Kosmosa apgabalā, ko Zemes cilvēki sasniedza pirmo reizi, tas varēja būt tikai kādas citas pasaules, kādas citas planētu sistēmas zvaig�ņu kuģis.
Ari �Telūra� galvenais lokators sāka darboties ar pārtraukumiem. Kari Rams pārraidīja da�us pieņemtā gaismas koda signālus. Likās glu�i neticami, ka �īs vienkār�ās pirksta kustības varētu tur uz nezināmā kuģa ekrāna izraisīt regulāras secības uzliesmojumus.
Muta Anga balss kuģa skaļruņos nodeva viņa saviļņojumu:
��Klausieties visi! �Telūram� tuvojas sve�s kuģis! Mēs novirzāmies no kursa un steidzami sākam bremzēt. Pārtraukt visus darbus! Steidzama bremzē�ana! Visiem ieņemt vietas!
Nedrīkstēja vairs zaudēt ne mirkli. Ja pretim lidojo�ais kuģis kustējās apmēram tikpat ātri kā �Telūrs�, tad kuģi tuvojās cits citam gandrīz ar gaismas ātrumu. Lokators atstāja cilvēku rīcībā tikai da�as sekundes. Kamēr Muts Angs runāja mikrofonā, viņa palīgs kaut ko pa�ukstēja Kari Ramam. Nobālis aiz sasprindzinājuma, jauneklis izdarīja kaut kādas manipulācijas uz lokatora pults.
��Lieliski!�� iesaucās komandieris, vērodams, kā lokatora stars uz kontroles ekrāna iezīmēja bultu, izlocījās pa kreisi, atpakaļ un savijās cie�ā spirālē.
Pagāja ne vairāk kā desmit sekundes. Uz ekrāna pazibēja spo�a bulta, saliecās pa labi, tad atpakaļ un tūdaļ pat sagriezās spirālē. Atvieglojuma nopūta, gandrīz vaids, izlauzās no ļau�u krūtīm. Nepazīstamie, kas tuvojās �Telūram� no kosmiskās telpas noslēpumainajām dzīlēm, bija viņus sapratu�i!
Spalgi ieskanējās trauksmes zvans. Tejs Erons zibeņātri izslēdza robotu, kas vadīja kuģi, un pats nemanāmi novirzīja �Telūru� pa kreisi. Zvans apklusa, ekrāns satumsa. Ļaudis tikko paspēja ievērot gaismas svītru, kas pavīdēja tā labajā pusē. Neiedomājamā ātrumā kuģi aizjoņoja viens otram garām.
Paies da�as dienas, iekams tie atkal satiksies. Bet īstais mirklis nav nokavēts! Abi zvaig�ņu kuģi nobremzēs, pagriezīsies un pēc nekļūdīgi aprēķināta kursa no jauna dosies uz tik�anās vietu�
�Telūra� bibliotēkā pulcējās visa apkalpe. Tikai de�urants bija palicis pie kuģa sare�ģītās elektroniskās vadības sistēmas. Pēc bremzē�anas �Telūrs� tūdaļ devās pretim sve�ajam zvaig�ņu kuģim. Ta�u �ajā laikā tas jau bija paspējis attālināties no tik�anās vietas vairāk nekā par desmit miljardiem kilometru. Tagad kuģis lidoja lēni, apmēram ar vienu divdesmito daļu absolūtā ātruma; elektroniskās ierīces nemitīgi pārbaudīja un koriģēja tā kursu. Neaptveramajā kosmosā vajadzēja no jauna atrast neredzamu punktu un tad sameklēt tajā pavisam niecīgu puteklīti � sve�o zvaig�ņu kuģi. Astoņas diennaktis ilgs necie�amā gaidī�ana. Ja aprēķini izrādīsies precīzi un kuģis nenovirzīsies no aprēķinātā kursa, ja arī sve�ie nekļūdīsies un viņu rīcībā būs tikpat precīzi aparāti, tad kuģus, domājams, varēs tuvināt tādā mērā, lai necaurredzamajā tumsā tie sataustītu cits citu ar lokatoru stariem.
Un tad, pirmo reizi vēsturē, cilvēks saskarsies ar saviem domu brāļiem, ar būtnēm, kurām līdzīgi spēki un tieksmes. Ar tiem, kuru esamību jau sen paredzējis un pierādījis cilvēka gai�ais, bezgala tālredzīgais prāts. Grūti iztēlojamos laika un telpas bezdibeņus, kas �ķir apdzīvotās pasaules, līdz �im nebija izdevies pārvarēt. Bet tagad Zemes cilvēki sniegs rokas citām domājo�ām būtnēm un ar viņu starpniecību dro�i vien nodibinās sakarus ar brāļiem, kas mīt vēl tālākos debess novados. Domu un darbu virknes saistīs aizvien jaunas un jaunas pasaules, iezīmējot saprāta galīgo uzvaru pār stihiskajiem dabas spēkiem.
Miljardiem gadu tum�o un silto jūru lī�os knosījās niecīgi dzīvu gļotu pūslī�i. Vēl simtiem miljoniem gadu no tiem veidojās sare�ģītāki radījumi, kas galu galā pārcēlās uz sauszemi. Pilnīgā atkarībā no apkārtējiem spēkiem, ne�ēlīgā cīņā par eksistenci pagāja vēl miljoniem gadsimtu. Un tikai tad daba radīja lielas smadzenes � dzīvo būtņu visuniversālāko instrumentu un varenāko ieroci.
Bet arī pēc tam aizritēja vēl daudzi gadu tūksto�i, pilni karu un cie�anu, bada un apspiestības, tumsības un reizē � ticības labākai nākotnei.
Pēcte�i nepievīla savus sen�us: labākā nākotne kļuva par tagadni, bez�ķiru sabiedrībā apvienotā cilvēce, atbrīvojusies no bailēm un apspiestības, sasniedza nepieredzētus mākslu un zinību kalngalus. Tai izrādījās pa spēkam arī pats grūtākais � pieveikt kosmisko telpu. Un lūk, visa mokpilnā cilvēces vēsture, visas cilvēku uzkrātās zinā�anas, viņu titāniskie pūliņi vainagoju�ies ar tālas darbības zvaig�ņu kuģa izgudro�anu, un �is kuģis � �Telūrs� jau traucas mūsu galaktikas neizpētītajās dzīlēs. Matērijas attīstības augstākā pakāpe, kas izveidojusies Saules sistēmā, tagad, pateicoties �Telūram�, saskarsies ar cita, dro�i vien ne mazāk sare�ģīta un grūta attīstības ceļa virsotni.
�ādas vai līdzīgas domas �inīs dienās satrauca visus kosmonautus. Mirkļa nozīmīguma apziņa darīja nopietnu pat visjaunāko apkalpes locekli � Tainu. Niecīga cilvēku saujiņa � vai tā spēs godam pārstāvēt cilvēces darbu, varonību, gudrību, skaistumu, spēku, neizsīksto�o jaunrades enerģiju? Tai pa�ā laikā kosmonautus nodarbināja ari cits, ne mazāk svarīgs un uztrauco�s jautājums: kādi ir tie, kas patlaban dodas mums pretim? Vai Zemes cilvēku acīm viņi liksies skaisti vai arī atbaido�i?
Bioloģe Afra Devi lūdza vārdu.
Jaunā sieviete, ko nervu uzbudinājums bija padarījis vēl daiļāku, bie�i pievērsās gleznai, kas rotāja vienu no zāles sienām. Ekvatoriālās Āfrikas Mēness kalnu panorāma ar satrieco�u kontrastu � drūmas, mū�a me�iem apaugu�as nogāzes un gai�i spīguļojo�as klin�u virsotnes. �is audekls �ķita īpa�i radīts, lai atainotu viņas izteiktās domas.
Afra runāja par to, ka cilvēce jau sen atteikusies no kādreiz izplatītajām teorijām, saskaņā ar kurām domājo�u būtņu āriene un ķermeņu uzbūve var būt ļoti da�āda. Patiesībā cilvēka � Zemes vienīgā domājo�ā radījuma � izskats nekādā ziņā nebija veidojies nejau�i. Tas atbilda �ā radījuma daudzveidīgajām pielāgo�anās spējām un milzīgajai smadzeņu, kā arī nervu sistēmas slodzei�
��Man patīk �ī teorija,�� Tejs Erons atbalstīja biologi,�� bet�
��Es saprotu,�� Afra viņu pārtrauca.�� Pat niecīgas izmaiņas cilvēka ārienē palaikam rada atbaido�a kropluma iespaidu. Iedomājieties, piemēram, cilvēku, kas negadījuma rezultātā zaudējis degunu, plakstus vai lūpas. Visus �os defektus mēs uztvertu kā atbaido�u kroplību tie�i tāpēc, ka tās parādīju�ās uz ierasto, visiem zināmo formu pamata. Zirga vai suņa purns krasi at�ķiras no cilvēka sejas, un tomēr mēs to neuzskatām par kroplu vai atbaido�u. Vēl vairāk, to var pat uzskatīt par glītu. Tas tāpēc, ka �o kustoņu ārienē izpau�as lietderības skaistums. Toties sakropļotā cilvēka sejā izjaukta dabiskā harmonija�
��Tātad, ja sve�inieki at�ķirsies no mums ļoti stipri, tie neliksies atbaido�i? Bet ja nu viņi būs līdzīgi cilvēkiem, tikai ar ragiem un snuķiem?�� Tejs joprojām nepadevās.
��Ragi domājo�ai būtnei nav vajadzīgi un nekad arī nebūs. Deguns var būt izstiepts līdzīgi snuķim (kaut gan, ja attīstītas rokas, bez kurām cilvēks vispār nav domājams, arī snuķis nav nepiecie�ams). Tas būs īpa�s gadījums vai pat izņēmums. Bet viss, kas veidojas vēsturiski, dabiskās izlases ceļā, kļūst par likumsakarību. Tāpēc es arī nedomāju, ka sve�ajā zvaig�ņu kuģī mēs sastapsim ragainus vai ar astēm apveltītus briesmoņus � tur tiem nav vietas! Tikai zemākas dzīvības formas ir ļoti da�ādas; jo tas augstākas, jo vairāk līdzinās cita citai.
��Jūs esat uzvarējusi!�� Tejs Erons sirsnīgi uzsmaidīja draudzenei.
Glu�i negaidot sāka iebilst Kari Rams. Mazliet pietvīcis aiz jauneklīga mulsuma, viņ� centās pierādīt, ka sve�ās būtnes pat, ja tās apveltītas ar glu�i cilvēcisku un daiļu ārieni, var stipri at�ķirties no mums pēc sava domā�anas veida, saviem priek�statiem par pasauli. Un tie�i �ajā sakarā sve�ie var kļūt mums par ne�ēlīgiem, briesmīgiem ienaidniekiem.
�o viedokli kategoriski nosodīja Muts Angs.
��Vēl nesen es par to domāju, <� kapteinis sacīja,�� un sapratu, ka attīstības augstākajās pakāpēs nekādi pārpratumi starp domājo�ām būtnēm nav iespējami. Cilvēka domā�ana, tā saprāts atspoguļo apkārtējās pasaules, visa kosmosa loģiskās attīstības likumus. �ajā ziņā cilvēks ir mikrokosms. Tāpēc doma, lai kur tā rastos, vienmēr un visur pamatosies uz matemātisko un dialektisko loģiku. Nevar būt nekādu �citu�, krasi at�ķirīgu domā�anas veidu, tāpat kā nevar būt cilvēka ārpus sabiedrības un dabas�
��Es gribētu piebilst,�� sacīja bioloģe,�� ka cilvēces vēstures spilgtākā iezīme ir savstarpējās sapra�anās pieaugums, kas nemitīgi pavadīja kultūras attīstību. Jo vairāk attīstījās kultūra, jo vieglāk da�ādām bez�ķiru sabiedrības tautām un rasēm bija saprast citai citu, jo tuvāki visiem kļuva kopīgie mērķi un jo saprotamāka nepiecie�amība apvienot sākotnēji atsevi�ķas valstis, bet vēlāk � visu planētu, visu cilvēci. Attīstības līmenī, ko sasniegusi Zeme un neap�aubāmi sasniegu�i arī tie�
��Pilnīgi pareizi,�� viņai piekrita Muts Angs,�� divas da�ādas planētas, kuru iedzīvotāji izcirtu�i ceļu uz kosmosu, sapratīsies daudz vieglāk nekā divas me�onīgas tautas uz vienas un tās pa�as planētas!
��Bet kur tad paliek kosmiskie kari, par kuru neizbēgamību bija pārliecināti da�i mūsu sen�i?�� vaicāja Kari Rams.
��Kur ir tā izdaudzinātā grāmata, ko jūs kādreiz solījāt mums parādīt?�� pēk�ņi atcerējās Tejs Erons.�� Grāmata par diviem zvaig�ņu kuģiem, kas pirmajā tik�anās brīdī taisījās viens otru iznīcināt?
Kuģa kapteinis piecēlās un devās uz savu kajīti. Da�as minūtes vēlāk viņ� atgriezās ar mikrofilmas zvaigznīti, ko ielika lasī�anas ma�īnā. Senā amerikāņu autora fantāzija bija ieintriģējusi visus kosmonautus.
Stāsts, kas saucās �Pirmā saskare�, dramatiskos toņos attēloja Zemes zvaig�ņu kuģa tik�anos ar sve�u kuģi Krabja miglājā, vairāk nekā tūksto� parseku attaluma no Saules. Zemes zvaig�ņu kuģa komandieris pavēlēja saviem ļaudīm sagatavoties, lai jebkurā mirklī varētu iznīcināt zvaig�ņu kartes, novērojumu materiālus un kursa aprēķinus, kā arī vērst pret sve�o kuģi visus meteorītu iznīcinā�anai paredzētos lielgabalus. Pēc tam apkalpes locekļi sāka apspriest visatbildīgāko jautājumu: vai viņiem ir tiesības ievadīt sarunas ar sve�o zvaig�ņu kuģi vai arī tam nekavējoties jāuzbrūk? Astronauti bija noba�īju�ies, ka sve�ie aprēķinās viņu kuģa ceļu un tad kā iekarotāji dosies uz Zemi.
�īs neprātīgās domas kuģa ļaudis uzņēma kā neapstrīdamu patiesību. Divu neatkarīgi radu�os civilizāciju saskarei, pēc komandiera uzskatiem, bija nenovēr�ami jābeidzas ar sadursmi, kurā uzvarēs tas, kam spēcīgāki iero�i. Tik�anās kosmosā varēja nozīmēt vai nu tirdzniecību, vai karu � neko citu stāsta autors, acīm redzot, nespēja iedomāties.
Drīz vien noskaidrojās, ka sve�ie, kas redzēja tikai infrasarkanos starus un sazinājās ar radioviļņu palīdzību, citādi tomēr stipri līdzīgi Zemes cilvēkiem. Tāpēc astronautiem izdevās samērā viegli at�ifrēt viņu valodu un uzzināt viņu domas.
Sve�ā zvaig�ņu kuģa komandierim bija tikpat trūcīgas sociālās zinā�anas kā cilvēkiem. Arī viņ� lauzīja galvu par to, kā izkulties sveikā no kļūmīgās situācijas un tai pa�ā laikā neiznīcināt Zemes zvaig�ņu kuģi.
Sen gaidītā, lieliskā nejau�ība � da�ādu pasauļu domājo�u būtņu pirmā tik�anās � draudēja izvērsties briesmīgā nelaimē. Kuģus, kuri peldēja izplatījumā, �ķīra apmēram 700 jūdzes, un to apkalpes nu jau vairāk nekā divas nedēļas veda sarunas ar robotu palīdzību.
Abi komandieri lūkoja viens otru pārliecināt parsavu miermīlību un reizē apgalvoja, ka nevarot ticēt nevienam sarunu partnera vārdam. Stāvoklis būtu pilnīgi bezcerīgs, ja neiejauktos stāsta galvenais varonis � jauns astrofiziķis. Viņ� paslēpa skafandrā drausmīgu sprāgstvielu lādiņu un kopā ar savu komandieri devās ap ciemot sve�o zvaig�ņu kuģi. Tur viņi iesniedza ultimātu: daļai sve�ā kuģa apkalpes jāpāriet uz Zemes kuģi, bet daļai no tā apkalpes � savukārt uz sve�o kuģi. Pēc tam jāpadara nekaitīgi visi iero�i, jāapgūst kuģa vadī�anas tehnika un jāpārved abu ekspedīciju mantas. Bet tikmēr abi varoņi ar bumbām paliks sve�ajā zvaig�ņu kuģī, lai gadījumā, ja rastos kaut mazākās aizdomas, to nekavējoties uzspridzinātu. Sve�ā kuģa komandieris ultimātu pieņēma. Kuģu maiņa un atbruņo�ana noritēja sekmīgi. Pēc tam melnais zvaig�ņu kuģis ar cilvēkiem un Zemes kuģis ar sve�iniekiem, steidzīgi attālinādamies no tik�anās vietas, pazuda miglāja blāzmainajā spīdumā.
� Bibliotēkā izcēlās kņada. Vēl lasī�anas laikā jaunākie astronauti bija nepārprotami izrādīju�i savu nepacietību. Tagad visi gribēja izteikties, bet da�i tikko spēja atturēties no vislielākās nepieklājības � mēģinājuma pārtraukt biedru.
Vairākums atzīmēja kraso pretrunu starp stāsta darbības laiku un varoņu psiholoģiju. Ja zvaig�ņu kuģis varēja attālināties no Zemes par �etriem tūksto�iem gaismas gadu un turklāt izdarīt to trijos mēne�os, tad stāsta darbība, pat no viņu viedokļa raugoties, būtu jāattiecina uz nākotni. Tādas tāles neviens kuģis, pat �Telūrs�, vēl nebija sasniedzis. Ta�u aprakstīto cilvēku domas un darbi ne ar ko neat�ķīrās no to ļau�u domām un darbiem, kuri dzīvoju�i pirms daudziem gadsimtiem kapitālisma laikos! Ne mazums stāstā ari tīri tehnisku kļūdu�
��Daudz bīstamāka par nezinā�anu,�� piebilda Muts Angs,�� ir rutīna, ietiepīga novecoju�as iekārtas aizstāvē�ana. �ādu nostāju parasti izraisīja personiska ieinteresētība saglabāt iekārtu, kurā tās aizstāvjiem klājas labāk nekā cilvēku vairākumam. Bet ja nu tā, tad kāda gan viņiem daļa gar visas cilvēces, visas planētas likteņiem?
Nesaprātīga degvielu un me�u iz�ķērdē�ana, ūdens bagātību un aug�ņu noplicinā�ana, bīstami eksperimenti ar atomiero�iem,�� tas viss raksturoja to ļau�u rīcību un pasaules uzskatu, kuri, nesot cilvēces vairākumam postu un cie�anas, centās par katru cenu saglabāt novecoju�o iekārtu. �ajos apstākļos tad arī dzima indīgā sēkla, no kuras izauga atsevi�ķu sabiedrības grupu, �ķiru vai rasu ārkārtējās privilēģijas, varmācības un karu attaisnojums.
Bet, jo spēcīgāks kļuva privileģētās grupas spiediens, jo stiprāk tam pretojās apspiestie un asāk izvērtās cīņa. Attīstījās abpusēja ne�ēlība un līdz ar to degradējās cilvēku morāle. Pārnesiet visu to no �ķiru cīņas vienā zemē uz privileģēto un apspiesto tautu un valstu cīņu, un jūs sapratīsiet, kāpēc radās militārisma ideoloģija, kāpēc karus pasludināja par mū�īgu, nenovēr�amu parādību tiklab uz Zemes, kā arī kosmosā. Un tie�i �eit es saskatu ļaunuma sakni � to �ūsku, kuru var slēpt, cik grib, un tomēr tā dzels, jo nedzelt tā vienkār�i nespēj. Atcerieties, kādas ļaunas dzeltensarkanas liesmas izplatījumā raidīja zvaigzne, kurai mēs aizlidojām garām ceļā uz mērķi�
� �ūskas Sirds!�� iesaucās Taina.
��Jā, �ūskas Sirds! Tā ir arī vecās sabiedrības aizstāvju, karu nenovēr�amības propagandistu sirds.
��Tātad mūsu ba�as, acīm redzot, ir no sen�iem mantotās �ūskas sirds atbalsis!�� skumji secināja Kari Rams.�� Bet es no jums visiem laikam esmu vistuvāk �ūskai, ja man vēl ir ba�as�
��Kari!�� pārmeto�i iesaucās Taina.
Ta�u jauneklis stūrgalvīgi turpināja:
��Mēs visi pazīstam bojā gāju�as planētas, kur dzīvība iznīkusi tāpēc, ka cilvēki nav pratu�i novērst atomkara draudus, radīt jaunu, pēc zinātnes likumiem organizētu sabiedrību, uz mū�īgiem laikiem darīt galu iznīcinā�anas tieksmēm � izraut no savām krūtīm �o �ūskas sirdi! Mēs zinām arī to, ka mūsu planēta tik tikko spējusi izvairīties no �āda likteņa. Bet ja nu viņi tur,�� jaunais astronavigators paskatījās tai virzienā, no kura varēja gaidīt sve�o zvaig�ņu kuģi,�� ja nu viņi vēl nav tiku�i garām �im bīstamajam vēstures pagriezienam?
��Tas ir pilnīgi izslēgts!�� Muts Angs mierīgi atbildēja.�� Pastāv zināma līdzība augstāko dzīvības un sabiedrības formu tap�anā. Cilvēks var attīstīties tikai samērā stabilos, ilgsto�i labvēlīgos apstākļos. Tas nenozīmē, ka pārmaiņu vispār nedrīkst būt. Vēl vairāk. Tādas noteikti bija. Bet tās neaptvēra visu planētas dabu. Katastrofas un straujas, radikālas pārmaiņas apkārtnē neap�aubāmi neļautu attīstīties augstākai domājo�ai būtnei. To pa�u var attiecināt arī uz augstākā tipa sabiedrību, kuras pārstāvji spēj radīt varenus zvaig�ņu kuģus un ielauzties izplatījuma bezgalīgajās dzīlēs. Sādi sasniegumi kļūst iespējami tikai pēc cilvēces dzīves apstākļu stabilizācijas planētas mērogā un, saprotams, bez kapitālisma katastrofiskajiem kariem� Nē, tie, kas dodas mums pretim, jau pārvarēju�i savas attīstības kritisko punktu! Arī viņi daudz cietu�i un cīnīju�ies, iekams uzcēlu�i īsti saprātīgu sabiedrību.
�Telūra� jaunie�i ar skaļu sajūsmu uzņēma komandiera pēdējos vārdus. Arī viņu vecākie biedri, kas prata vīri�ķīgi apvaldīt savas jūtas, bija dziļi aizkustināti un saviļņoti.
Kaut kur izplatījumā, aizvien vēl neiedomājami tālu, viņiem pretim lidoja kuģis no nezināmas sve�a spīdekļa planētas. Un pirmo reizi kop� dzīvība attīstījusies uz mūsu planētas, cilvēkiem bija lemts saskarties ar citām domājo�ām būtnēm. Nav brīnums, ka �ādos apstākļos astronauti zaudēja garīgo līdzsvaru. Lai mazliet nomierinātu nervus, Muts Angs pavēlēja kuģa ārstam dot visiem apkalpes locekļiem īpa�as zāles.
��Mums jābūt mo�iem un stipriem, lai cienīgi sagaidītu savus brāļus,�� komandieris nepiekāpīgi atbildēja uz daudzajiem protestiem.�� Mūs gaida milzīgs darbs: vajadzēs pielikt visus spēkus, lai izprastu viņus un pastāstītu viņiem par sevi. Vajadzēs apgūt viņu zinā�anas. Un atdot savas!
Varbūt tikai tagad astronauti visā pilnībā aptvēra, kādu atbildību tiem uzliek �ī nepieredzētā tik�anās. Bez ierunām viņi izdzēra zāles un devās uz savām kajītēm atpūsties.
Muts Angs atstāja vadības centrālē tikai Kari Ramu un savu palīgu � Teju Eronu, tad atlaidās krēslā, nolieca galvu un aizsedza seju ar rokām. Tejs un Kari klusēja, nevēlēdamies traucēt komandiera pārdomas.
Zvaig�ņu kuģis bija stipri palēninājis gaitu. Roboti nemitīgi kontrolēja rūpīgi aprēķināto kursu. Ik brīdi uz ekrāna varēja parādīties sve�ā kuģa lokatora stars, un tas, ka �ī stara joprojām nebija, ar katru minūti aizvien vairāk uztrauca Teju Eronu.
��Mēģiniet pavicināt mūsu staru par diviem grādiem uz katru pusi!�� Muts Angs negaidot ierunājās.
Tejs viegli pietvīka. Kā viņam nebija ienācis prātā tik vienkār�s atrisinājums!
Pagāja vēl divas stundas. Kari iztēlojās, kā viņu lokatora stars tur priek�ā milzīgā attālumā aizslīd pa kreisi, pa labi, aug�up un lejup, ik mirkli noskriedams melnajā tuk�umā simtiem tūksto�iem kilometru.
Piepe�i kuģa komandieris gandrīz instinktīvi sajuta, ka uz lokatora ekrāna parādījies signāls. Ieraudzīt to viņ� nepaguva, jo niecīgā dzirkstelīte pārāk ātri pazibēja un nodzisa uz spīdīgā melnā diska. Pat skaņas signāls tikko paspēja ied�inkstēties. Ta�u ar to pa�u pietika, lai astronauti pielēktu kājās un glu�i neviļus tuvinātu sejas ekrānam. Lai cik īslaicīga bija dzirksteles parādī�anās, tā nozīmēja ļoti daudz. Sve�ais zvaig�ņu kuģis meklēja viņus; tas nebija pazudis izplatījuma dzīlēs. Kuģi vadīja ne mazāk prasmīgi kosmonauti, kam izdevies tikpat ātri un precīzi aprēķināt kursu. Un nu viņi mēģina ar savu lokatoru no tālienes sataustīt �Telūru�. Divi niecīgi puteklī�i, kas iemaldīju�ies neaptveramā tumsas okeānā, meklē cits citu� Ta�u tie pārstāv divas milzīgas, saprāta vadītas pasaules, kas pa�laik saskaras ar savu virzīto starojumu kūļiem.
Muts Angs satvēra lokatora vadības kloķus un sāka vilkt spirāli no perifērijas uz tā apļa centru, kurā vajadzēja atrasties sve�ajam zvaig�ņu kuģim. Sve�inieki, acīm redzot, atkārtoja �o manevru. Pēc ilgsto�ām pūlēm gaismas punkts beidzot sastinga melnā spoguļa tre�ā apļa ietvaros. Un tikai abu kuģu vibrācija to laiku pa laikam izkustināja. D�inksto�ais signāls skanēja tagad nepārtraukti, un to nācās pat īpa�i klusināt. Nebija �aubu, ka sve�inieki jau uztvēru�i �Telūra� staru un kuģi dodas cits citam pretim, tuvodamies ne mazāk kā par �etrsimt tūksto� kilometriem stundā.
Tejs Erons nolasīja ma�īnas izdarīto aprēķinu rezultātus un konstatēja, ka kuģus �ķir nepilni trīs miljoni kilometru. Tātad viņu rīcībā bija apmēram septiņas stundas. Pēc nedaudzām minūtēm varēs sākt bremzē�anu, kas vēl par da�ām stundām atvirzīs tik�anās brīdi. Protams, tikai tajā gadījumā, ja sve�ais zvaig�ņu kuģis tiks bremzēts ar līdzīgu intensitāti.
Ta�u sve�inieki nesagādāja kosmonautiem liekas rūpes. Tie sāka bremzēt pat straujāk nekā �Telūrs�, bet tad, noskaidroju�i tā bremzē�anas tempu, precīzi to atdarināja. Kuģi tuvojās aizvien vairāk. �Telūra� apkalpe atkal sapulcējās vadības centrālē. Astronauti vēroja, kā lokatora melnajā spogulī gaismas punkts pamazām pārvēr�as plankumā. Tad plankums sāka atgādināt mazu cilindru, ko apvija biezs gredzens (visam tam nebija ne mazākās līdzības ar �Telūru�), Vēl tuvāk � un cilindra galos parādījās kupolveidīgi izaugumi.
Zaigojo�ās kontūras palielinājās un izplūda, sasniedzot melnā apļa malas.
��Klausieties visi! Ieņemt vietas! Bremzējam ar astoņkārtīgu pārslodzi!
Hidrauliskie sēdekļi ieslīga amortizatoru sistēmās, cilvēkiem acis satumsa un uz pieres izspiedās lipīgi sviedri. �Telūrs� apstājās un palika karājoties tuk�umā, kur nebija ne aug�as, ne apak�as, ne gala, ne malas. Ledainajā kosmosa tumsā, simt divu parseku attālumā no dzimtās zvaigznes � dzeltenās Saules.
Tikko atjēgu�ies pēc izciestās pārslodzes, astronauti ieslēdza tie�ā skatījuma ekrānus un milzīgu pro�ektoru. Ta�u, izņemot miglainu spīdumu kreisajā pusē un priek�ā, viņi nekā cita neieraudzīja. Pro�ektors nodzisa, un tad spēcīga zila gaisma iecirtās viņiem acīs.
��Polarizatorus un gaismas filtrus!�� norīkoja Muts Angs.
Polarizatori nodzēsa �ilbino�i zilgano spīdumu. Tai pa�ā brīdī varens oran�krāsas staru kūlis ieurbās izplatījumā, apmeta loku un beidzot apgaismoja sve�o zvaig�ņu kuģi.
Sve�inieks atradās tikai da�u kilometru attālumā. Tāda precizitāte darīja godu tiklab Zemes, kā arī sve�ajiem astronautiem. Sve�ā kuģa lielumu pagaidām bija grūti noteikt. Ta�u piepe�i no tā iz�āvās oran�krāsas gaisma, kuras viļņu garums precīzi atbilda �Telūra� raidītajam staram. Oran�ais stars parādījās, pazuda, tad radās no jauna un beidzot sastinga, it kā norādīdams ar savu smaili uz nepazīstamiem zvaigznājiem Piena Ceļa malā.
Muts Angs paberzēja pieri, ko mēdza alla� darīt spraigu pārdomu brī�os.
��Tas dro�i vien ir signāls,�� Tejs Erons piesardzīgi teica.
��Bez �aubām. Un es saprastu �o signālu tā: nekustīgais gaismas stars nozīmē � �palieciet uz vietas! Manevrē�u pats�. Pamēģināsim atbildēt.
�Telūrs� nodzēsa savu pro�ektoru, pārslēdza filtrus uz sve�inieka zilo gaismu un pavērsa staru pret sevi. Tai pa�ā mirklī oran�ā gaisma sve�ajā kuģī nodzisa.
Astronauti, aizturēju�i elpu, gaidīja. Tagad sve�o zvaig�ņu kuģi varēja labi saskatīt. Tas visvairāk atgādināja milzu spoli: divus ar virsotnēm savienotus konusus. Viena, acīm redzot, priek�ējā, konusa pamatni sedza kupols, bet pakaļējais vērās telpā kā plata piltuve. Kuģa vidusdaļā vāji mirgoja nenosakāmu apveidu gredzens. Cauri tam varēja saskatīt cilindru, kas savienoja abus konusus. Pēk�ņi gredzens it kā sabiezēja, kļuva necaurspīdīgs un sagriezās ap zvaig�ņu kuģa vidu kā turbīnas rats. Sve�ais kuģis sāka strauji palielināties un pēc da�ām sekundēm jau aizņēma visu ekrāna redzes lauku. Zemes cilvēki saprata, ka tas ir krietni lielāks par �Telūru�.
��Afra, Jas un Kari, nekavējoties uz slū�u kameru! Tejs paliks vadības centrālē. Izslēgt planetāros pro�ektorus!�� komandieris strupi pavēlēja.
Drud�ainā steigā astronauti uzvilka vieglos skafandrus, ko izmantoja, pētījot planētas vai atstājot kuģi kosmiskajā telpā tālu no zvaig�ņu nāvējo�ās radiācijas.
Muts Angs kritiski aplūkoja visus, pārbaudīja skafandru hermētiskumu un iedarbināja sūkņus. Tie acumirklī izrāva gaisu no slū�u kameras. Tikko vakuuma rādītājs sasniedza zaļo svītru, komandieris pagrieza citu pēc cita trīs rokturus. Nedzirdami, tāpat kā viss, kas notiek kosmosā, aizslīdēja sāņus bruņu plates, izolācijas kārta un gaisa aizvars. Atsprāga izejas lūkas apaļais vāks, un tūdaļ hidrauliskais celtnis izspieda uz āru slū�u kameras grīdu. �etri astronauti atradās vairākus metrus virs �Telūra� priek�gala uz apaļas, margām norobe�otas platformas, tā dēvētā aug�ējā skatu laukuma.
Zilā oreolā tītais zvaig�ņu kuģis patiesībā izrādījās pilnīgi balts. At�ķirībā no �Telūra� tā virsma bija nevis spo�i metāliskā, bet gan matēta un reizē tomēr �ilbino�a kā vistīrākais kalnu sniegs. Tikai centrālais gredzens joprojām izstaroja vāju, zilganu mirdzumu.
Milzenis pakāpeniski tuvojās. Kosmiskajā telpā, tālu no jebkuriem gravitācijas laukiem, abi zvaig�ņu kuģi jūtami pievilka viens otru, un tā bija dro�a ķīla, ka sve�ās pasaules kuģis nav no antivielas. �Telūra� kreisajā bortā atvērās vairākas lūkas, pa kurām tika izbīdītas atsperīgas teleskopiskas caurules, kam bija jākļūst par gigantiskiem piestātnes balstiem. Balstu galus sedza elastīgi plastmasas spilventiņi ar īpa�u aizsargslāni gadījumam, ja kosmosā nāktos saskarties ar kaut ko tādu, kas veidots no antivielas.
Tikmēr sve�ā kuģa kupolveidīgajā priek�galā pavērās melna sprauga un no tās izvirzījās tieviem stabiņiem no�ogots balkons. Melnajā rīklē sakustējās kaut kas balts. Afrai izlauzās nopūta. Uz zvaig�ņu kuģa platformas parādījās pieci nedabiski bāli ērmi, augumā apmēram līdzīgi Zemes cilvēkiem, ta�u krietni resnāki un ar kuprainām mugurām. Zemes iemītnieku apaļo, caurspīdīgo ķiveru vietā uz sve�inieku aug�up izliektajiem pleciem pacēlās glieme�vākam līdzīgs veidojums. Tā priek�pusē rēgojās izvērsti vēdekļveidīgi radziņi. Bet zem �o radziņu nojumes necaurredzamā tumsā varēja nojaust melnu stiklu.
�Telūra� skatu laukumā sapulcēju�os astronautu ķiverēs atskanēja komandiera klusie smiekli.
��Es gribu nomierināt jūs visus un pirmkārt Afru,�� teica Muts Angs.�� Iedomājieties, kā mēs izskatāmies no malas! Uzburbu�as lelles ar milzīgām, apaļām galvām, kuru trīs ceturtdaļas ir� tuk�as!
Afra skaņi iesmējās.
��Iz�ķiro�ais ir skafandru saturs. To izskatam nav sevi�ķas nozīmes!
��Roku un kāju viņiem ir tikpat daudz, cik mums,�� iesāka Kari.
�ai brīdī no sve�ā kuģa izbīdītais metala karkass pārklājās ar baltu, krokainu apvalku, kas pastiepās �Telūra� virzienā. Balta figūra, kurā Muts Angs nojauta pēc ranga sev līdzīgu komandieri, norādīja ar roku uz �Telūru� un tad uz otru kuģi. Tas bija nepārprotams �ests.
Cilvēki nelika sevi ilgi gaidīt un izvirzīja no �Telūra� lejas daļas savienojo�u galeriju, kuras uzdevums bija nodro�ināt satiksmi starp kuģiem izplatījumā. Zemes tehniķi ātri izgatavoja no koka pārejas rāmi, kas, pateicoties molekulārās struktūras izmaiņām kosmiskajā salā, kļuva izturīgāks par tēraudu.
Tikmēr uz sve�ā kuģa izciļņa parādījās sarkana metala kubs ar melnu priek�ējo sienu � ekrānu. Ģivas baltas figūras noliecās pār to, izslējās un atkāpās sānis. Mirkli vēlāk astronauti ieraudzīja uz ekrāna stipri vienkār�otu cilvēka attēlu, kura aug�ējā daļa ritmiski papla�inājās un sa�aurinājās. Tikpat ritmiski mazas bultiņas ie�āvās �ajā attēlā un atkal izlidoja no tā.
� Ģeniāli! Tā ta�u ir elpo�ana!�� iesaucās Afra.�� Viņi, acīm redzot, parādīs mums savas atmosfēras sastāvu, bet kā?
Atbildes vietā elpojo�ais modelis uz ekrāna pazuda, un to aizstāja jauna figūra � melns punkts pelēkā gredzenveida mākonī. Tas neap�aubāmi bija atoma kodols, ko aptvēra spīguļojo�u punktiņu � elektronu orbītas. Mutam Angam likās, ka viņam iesprūdis kamols kaklā. Viņ� nespēja teikt ne vārda. Tikām uz ekrāna jau bija izveidoju�ās �etras figūras: divas ar treknu, baltu svītru saistītas � centrā un divas ar melnām bultām savienotas � gar malām.
Neparasta uzbudinājuma pārņemti, Zemes cilvēki skaitīja elektronus. Apak�ējais, acīm redzot, okeāna galvenais elements: kodols un tikai viens elektrons, tātad � ūdeņradis. Aug�ējais � acīm redzot, atmosfēras galvenais elements: kodols un deviņi elektroni, tātad � fluors!
��Ai!�� Afra Devi �ēli iesaucās.�� Fluors!�
��Skaitiet,�� viņu pārtrauca komandieris,�� pa kreisi: se�i elektroni, tātad � ogleklis. Pa labi: septiņi, tātad � slāpeklis. Skaidrs! Lai kuģī nekavējoties izgatavo mūsu atmosfēras un vielu maiņas tabulu. Tā at�ķirsies no redzētās vienīgi ar to, ka aug�ējā centrālā elementa � fluora vietā mēs iezīmēsim skābekli � kodolu un astoņus elektronus. 2ēl, briesmīgi �ēl!
Kad Zemes pārstāvji izvirzīja savu tabulu, astronauti pamanīja, ka priek�ējā baltā figūra uz sve�ā kuģa tiltiņa sagrīļojas un ar roku satver skafandra glieme�vāku. �o �estu �Telūra� ļaudis labi saprata. Sve�ā kuģa komandieris �obrīd laikam izjuta glu�i to pa�u, ko viņi.
Ta�u mirkli vēlāk baltā figūra pārliecās pāri tiltiņa margām un strauji pamāja, it kā pārcērtot kaut ko tuk�umā. Pēc tam sve�inieks pacēla abas rokas un zināmā atstatumā vienu no otras nolaida tās uz leju, iezīmējot telpā divas paralēlas plāksnes.
Muts Angs atkārtoja �o �estu. Tad balto sve�inieku komandieris mēmā sveicienā pacēla roku, pagriezās un pazuda sava kuģa tum�ajā rīklē. Viņam sekoja arī pārējie.
��Iesim!�� teica Muts Angs, nospie�ot lifta sviru.
�oreiz Afra pat nepaspēja apbrīnot lielisko zvaig�ņu mirgu kosmosa melnajā tuk�umā, kas alla� izraisīja viņā īpa�i jūsmīgu noskaņu. Lūka aizvērās, slū�u kamerā iedegās gaisma, kļuva dzirdama sūkņa �ņāk�ana � pirmā pazīme, ka gaiss sasniedzis Zemes cilvēkiem ierasto blīvumu.
��Būvēsim starpsienas, lai pēc tam savienotu galerijas?�� jautāja kapteinim Jass Tins.
��Jā. Tie�i to laikam gribējis teikt baltā kuģa komandieris. Kāda nelaimē: viņu planētas dzīvības gāze � fluors mums ir nāvējo�a! Bet viņiem tikpat nāvējo�s � skābeklis! Daudzi mūsu materiāli � krāsas un rnetali, kas ļoti izturīgi skābekļa atmosfērā, var sairt no viņu elpas. Odens vietā viņiem ir tā pati fluorūdeņra�skābe, kas pie mums saēd stiklu un gandrīz visus minerālus, kuru sastāvā ietilpst fluorūdeņradī viegli �ķīsto�ais silīcijs. Lūk, kāpēc mums nāksies uzstādīt caurspīdīgu starpsienu, kas izturīga pret skābekli, bet viņi uzstādīs savu, no vielām, ko nesaēd fluors. Bet tagad iesim! Mums jāsteidzas. Apspriesties pagūsim, kamēr izgatavos �īs starpsienas.
Vibrāciju dzē�anas kamera, kas atdalīja dzīvojamās telpas no �Telūra� dzinējiem, uz laiku pārvērtās ķīmiskā laboratorijā. Speciāli izlieto kristāldzidrās plastmasas loksni tagad lēni cementēja, karsējot ar apkurinā�anas paklājiem.
�Telūra� bibliotēkā kūsāja darbs. Apkalpes locekļi pārbaudīja stereofilmas un fotomagnētiskos ierakstus; izvēlējās labāko mākslas darbu reprodukcijas; steidzīgi gatavoja diagramas un matemātisko funkciju rasējumus, Saules sistēmā visvairāk izplatīto vielu kristāliskās struktūras shēmas. Vienlaicīgi tika pārregulēts lielais stereoekrāns un pret fluoru izturīgā apvalkā iebūvēts virstoņu reproduktors, kas spēj precīzi atveidot cilvēka balsi.
īsajos pārtraukumos astronauti sprieda par sve�inieku dzimtās planētas neparasto atmosfēru.
Vielu cirkulācijai, kas balstās uz spīdekļa staru enerģiju un dod iespēju pastāvēt dzīvībai, arī uz �īs planētas visumā jābūt tādai pa�ai kā uz Zemes. Brīva, aktīva gāze � vai nu skābeklis, vai fluors, vai arī kāda cita � varēja uzkrāties atmosfērā tikai augos notieko�o procesu rezultātā. Dzīvnieki un cilvēks patērē skābekli � vai �ai gadījumā fluoru,�� saistot to ar oglekli � galveno elementu, no kura sastāv tiklab augu, kā dzīvnieku ķermeņi.
Uz sve�ās planētas tātad jābūt fluorūdeņra�a okeānam. Ar sava spīdekļa staru enerģijas palīdzību sadalot fluorūdeņradi tāpat kā pie mums ūdeni (t. i., skābekļa un ūdeņra�a savienojumu), �īs planētas augi uzkrāj ogļhidrātus un izdala brīvu fluoru, ko maisījumā ar slāpekli savukārt ieelpo cilvēki un dzīvnieki. Ogļhidrātiem sadegot fluorā, tie iegūst dzīvības norisei nepiecie�amo enerģiju un pēc tam izelpo fluoroglekli un fluorūdeņradi.
�āda vielu maiņa dod pusotras reizes vairāk enerģijas nekā mūsējā, kuras pamatā ir skābeklis. Tāpēc nav brīnums, ka tā sekmējusi dzīvības augstāko formu attīstību.
Ta�u fluora lielākās aktivitātes izmanto�anai organiskajā dabā nepiecie�ams spīdeklis ar daudz spēcīgāku radiāciju. Lai augu fotosintēzes gaitā staru enerģija spētu saskaldīt fluorūdeņra�a molekulu, nepietiek ar dzeltenajiem un zaļajiem stariem, bet vajadzīgi zilie un violetie. Sve�inieku planētas spīdeklis, acīm redzot, ir zila, ļoti augstas temperatūras zvaigzne.
��Pretrunai � pēk�ņi iestarpināja Tejs Erons.�� Fluorūdeņradis ta�u viegli pārvēr�as gāzē.
��Jā, pie plus divdesmit grādiem,�� palūkojies rokasgrāmatā, atbildēja Kari.
��Bet sasalst?
��Pie mīnus astoņdesmit.
��Tātad viņu planētai jābūt aukstai! Bet tas kaut kā nesaderas ar zilu, augstas temperatūras zvaigzni�
��Kāpēc?�� iebilda Jass Tins.�� Planēta var būt tālu no spīdekļa. Okeāni var atrasties mērenajās vai polārajās joslās. Vai�
��Acīm redzot, tādu �vai� var būt vēl ļoti daudz,�� sacīja Muts Angs.�� Lai nu būtu kā būdams, fluora planētas zvaig�ņu kuģis atrodas mūsu priek�ā, un drīz mēs iegūsim sīkākas ziņas par sve�inieku dzīves apstākļiem. Patlaban mums nesalīdzināmi svarīgāk saprast ko citu: fluors sastopams kosmosā samērā reti. Kaut gan pēdējie pētījumi pierādīju�i, ka fluors ir izplatītāks, nekā agrāk domāja, un tas �ajā ziņā pārcelts no �etrdesmitās vietas uz astoņpadsmito, ta�u mūsu skābeklis atomu kopskaita ziņā ieņem pasaulē tre�o vietu, tūliņ aiz ūdeņra�a un hēlija, un tikai tad nāk slāpeklis un ogleklis. Sprie�ot pēc citiem aprēķiniem, pasaulē ir divsimt tūksto�u rei�u vairāk skābekļa nekā fluora. Tas var nozīmēt tikai vienu: planētu, kurās daudz fluora, kosmosā ļoti maz, bet planētu ar fluora atmosfēru, tas ir, tādu, kur ilgsto�i pastāv augu valsts, kas spēj atbrīvot �o elementu no tā savienojumiem, ir vēl nesalīdzināmi mazāk. �ādas planētas zināmā mērā var uzskatīt par izņēmumu�
��Tagad es saprotu viņu komandiera izmisuma pilno �estu,�� Afra Devi domīgi sacīja.�� Viņi meklē sev līdzīgas būtnes un, sastapu�i mūs, dabiski, bija dziļi vīlu�ies.
��Ja viņu vil�anās ir tik dziļa, tad viņi, domājams, meklē jau sen un dro�i vien tiku�ies ar domājo�ām būtnēm�
��Un tās bija parastā tipa, ar skābekļa vielu maiņu!�� piebalsoja Afra.
��Bet iespējamas ta�u arī cita tipa atmosfēras,�� Tejs Erons iebilda,�� piemēram, hlora, sēra vai arī sērūdeņra�a.
��Tās neder dzīvības augstākajām formām!�� Afra joprojām nepiekāpās.�� Vielu maiņas procesā �ādas atmosfēras dotu trīs un pat desmit reizes mazāk enerģijas nekā skābeklis, Zemes varenā dzīvino�ā gāze!
��Man liekas, Afrai taisnība!�� Muts Angs secināja.�� Visas �īs varbūtējās atmosfēras ir pārāk liels retums salīdzinājumā ar mūsējo, kas sastāv no visizplatītākajiem elementiem. Un tā nav nejau�ība!
��Bez �aubām!�� piekrita Jass Tins.�� Ta�u nejau�ību bezgalīgajā kosmosā laikam netrūkst. Ņemsim kaut vai mūsu pa�u Zemi. Uz �īs planētas un tās tuvākajiem kaimiņiem � Mēness, Marsa un Venēras � kā zināms, ir samērā daudz alumīnija, kas vispār kosmosā sastopams diezgan reti.
��Un tomēr, lai rastu �o nejau�ību atkārtojumu bezgalībā, nāktos meklēt desmitiem, ja ne simtiem tūksto�u gadu,�� Muts Angs drūmi piebilda.�� Pat ar pulsāciju kuģiem! Fluora planētas ļaudis meklē jau ilgi� Kā es viņus saprotu!
��Cik labi, ka mūsu atmosfēra sastāv no visparastākajiem elementiem un mūs gaida tik�anās ar daudzām jo daudzām līdzīga tipa planētām!�� iesaucās Afra.
�ajā brīdī ieradās kuģa ķīmiķis un ziņoja, ka caurspīdīgais vairogs izgatavots.
��Bet vai tad mēs nevaram vienkār�i apciemot viņu kuģi kosmiskajos skafandros?�� vaicāja Jass Tins.
��Protams! To mēs varam tāpat kā viņi. Un �ādi apciemojumi dro�i vien notiks. Ta�u pirmo iepazī�anos labāk sāksim ar demonstrējumiem,�� atbildēja komandieris.
Astronauti novietoja caurspīdīgo sienu pārejas tuneļa galā, bet sve�inieki izdarīja to pa�u savā galerijā. Pēc tam Zemes cilvēki un sve�ie satikās tuk�umā, kur kopīgiem spēkiem nostiprināja sprai�ļus un pārejas rāmi. Glāsto�s pieskāriens skafandra piedurknei � �āds draudzības �ests bija saprotams tiklab vieniem, kā otriem�
Tuvinot savu glieme�vāku radziņus �Telūra� ļaudīm, sve�ie pūlējās saskatīt aiz dūmu krāsas ķiverēm paslēptās Zemes iemītnieku sejas. Bet, ja cilvēku galvas varēja redzēt samērā labi, tad sve�inieku ķiveru izliektie vairogi zem radziņu nojumēm nedeva iespēju saskatīt gandrīz nekā. Tikai cilvēku nemaldīgā intuīcija ļāva nojaust, ka no tumsas uz viņiem sasprindzināti un labvēlīgi raugās vērīgas acis.
Aicinājumu apmeklēt �Telūru� baltās figūras nepārprotami noraidīja. Viena no tām pieskārās savam skafandram un tad ātri izpleta rokas, it kā saplē�ot kaut ko.
��Baidās, ka skafandri neizturēs skābekļa atmosfērā, � minēja Tejs Erons.
��Tāpat kā mēs, viņi grib iesākt ar tik�anos galerijā, � secināja Muts Angs.
Savienoti ar stingrām saitēm, abi zvaig�ņu kuģi � sniegbaltais un metāliski spo�ais � nekustīgi karājās kosmiskajā tuk�umā. �Telūrs� ieslēdza spēcīgus sildītājus, un tā apkalpes locekļi varēja doties uz galeriju savos parastajos darba tērpos � cie�i piegulo�os, zilos mākslīgās vilnas virsvalkos.
Galerijas pretējā galā iedegās zilgana gaisma � tāda, kādu var ieraudzīt tikai Zemes augstāko kalnu virsotnēs. Caurspīdīgās starpsienas, kas atdalīja divas da�ādi apgaismotās kameras, �ķita izveidotas no akvamarīna vai no sacietēju�a jūras ūdens.
Klusumu galerijā pārtrauca tikai cilvēku paātrinātā elpo�ana. Tejs Erons ar elkoni aizskāra Afras plecu un sajuta, ka jaunā sieviete trīc. Komandiera palīgs uz mirkli pievilka biologi sev cie�i klāt, un Afra atbildēja viņam ar ātru, pateicīgu skatienu.
Bet tad aiz starpsienas parādījās astoņi sve�inieki. Vai tie�ām tie bija sve�inieki? Ļaucfis �neticēja savām acīm. Sirds dziļumos katrs ta�u gaidīja kaut ko glu�i neparastu, nepieredzētu. Tāpēc jo lielāku pārsteigumu visiem sagādāja sve�inieku apbrīnojamā līdzība ar cilvēkiem.
Vai maz varēja ticēt, ka �īs būtnes ieelpo visindīgāko no Zemes virsū sastopamajām gāzēm un peldas jebkurai Zemes radībai nāvējo�ās fluorūdeņra�skābes jūrās?!
Proporcionāli ķermeņa apveidi, vidējs augums. Dīvaina, �ugunpelēka āda ar sudrabainu un tai pa�ā laikā it kā asinssarkanu atspīdumu, kāds piemīt pulētai, sarkanai dzelzs rūdai � hematītam.
Apaļas galvas, apaugu�as bieziem, zilganmelniem matiem� Ta�u visievērojamākais viņu sejās bija acis � neticami lielas, iegarenas, ar spilgti izteiktu slīpu �ķēlumu. Tās aizņēma gandrīz visu sejas platumu, sniedzoties līdz pat deniņiem. Tirkīza, krāsas acu baltumi �ķita neproporcionāli garj salīdzinājumā ar melnajām varavīksnenēm un zīlītēm.
Acu formai un lielumam atbilsto�as taisnas uzacis sakļāvās augstu deniņos ar matiem, izveidojot platu leņķi. No pieres vidusdaļas lejup uz deniņu pusi tikpat taisnā līnijā, simetriski uzacīm, auga mati. Sve�inieku piere drusku atgādināja horizontāli izstieptu rombu. Deguns viņiem, tāpat kā Zemes cilvēkiem, bija samērā īss un apveltīts ar lejup pavērstām nāsīm. *
Nelielajā starp violetām lūpām tikpat dzidrā
debess krāsā\kā acu baltumi mirdzēja divas līdzenas zobu rindas. Aug�ā seja �ķita stipri papla�ināta, bet zem acīm tā sāka krasi sa�aurināties mazliet stūrainā zoda virzienā.
Sve�inieku vidū bija sievietes un vīrie�i. Sievietes varēja nojaust pēc slaido kaklu graciozā izliekuma, maigākiem sejas vaibstiem un daudz kuplākiem, kaut ari īsi apgrieztiem matiem. Vīrie�iem bija lielāks augums, masīvāka ķermeņa uzbūve, platāks zods. Visumā dzimuma at�ķirības likās tādas pa�as, kādas vērojamas uz Zemes.
Afra pamanīja, ka sve�o rokām ir tikai �etri pirksti. Pēc savām proporcijām tie atbilda cilvēku pirkstiem, ta�u, acīm redzot, bija bez locītavām, jo liecās ļoti vienmērīgi, neveidojot stūrainus izciļņus.
Kājas nevarēja labi saskatīt: pēdas ieslīga mīkstajā grīdas segumā. Toties drēbes Zemes cilvēkiem parastajā gaismā izskatījās tum�i sarkanas.
Jo ilgāk lūkojās astronauti, jo saprotamāks viņiem kļuva sve�inieku eksotiskais skaistums. Visvairāk valdzināja viņu milzīgās acis, kas, izstarodamas draudzīgu domu kvēli, maigi un vērīgi raudzījās cilvēkos.
��Kādas acis!�� Afra jūsmīgi iesaucās.�� Ar tādām vieglāk kļūt par cilvēkiem nekā ar mūsējām, kaut arī mūsu acis ir brīni�ķīgas!
��Kāpēc tā? � Tejs �ukstēdams pajautāja.
��Jo lielākas acis, jo vairāk tajās tīklenes elementu un jo vairāk apkārtējās pasaules detaļu tās spēj uztvert.
�ajā brīdī viens no sve�ajiem paspēra soli uz priek�u un aicino�i pamāja ar roku. Galerijas viņā pusē nodzisa apgaismojums, un Kari Rams ieslēdza fluora planētas zilgano gaismu.
Astronauti izdarīja da�us uzņēmumus un ievadīja nelielā slū�ā virstoņu reproduktoru. Sve�ie satvēra to un uzstādīja uz trijkāja. Tad Kari Rams pavērsa pret reproduktora antenas kausiņu �auru radioviļņu kūli, un baltā zvaig�ņu kuģa galerijā sājia skanēt Zemes valoda un muziķa. Tādā pa�ā veidā sve�iniekiem nodeva gaisa analizatoru, kas ļāva noteikt viņu planētas atmosfēras sastāvu, spiedienu un temperatūru. Kā jau bija gaidāms, temperatūra baltajā kuP-izrādījās zemāka nekā uz mūsu planētas un nepārslēdza septiņus grādus. Atmosfēras spiediens bija augstāks nekā Zemes virsū, bet smaguma spēks gandrīz vienāds.
��Viņi pa�i dro�i vien ir siltāki,�� ieminējās Afra.�� Arī mēs ta�u esam siltāki par apkārtējo vidi. Es domāju, ka viņu ķermeņa temperatūrai jābūt ap �etrpadsmit grādu.
Sve�ie atsūtīja savus aparātus ar re�ģiem pārklātās kastītēs, kas ļoti apgrūtināja to uzdevumu noteik�anu.
No vienas kastītes atskanēja augstas, dzidras, it kā tālumā gaisto�as skaņas. �Telūra� ļaudis saprata, ka sve�ie dzird augstākus toņus nekā Zemes cilvēki. Un, ja tikai viņu dzirdes diapazons nav daudz pla�āks kā cilvēkiem, tad mūsu runas un mūzikas zemākos toņus fluora planētas iemītnieki dro�i vien nedzirdēja.
Pēc brī�a sve�ie atkal iededzināja cilvēku acīm parasto gaismu. Caurspīdīgajai starpsienai tuvojās divi fluora planētas iemītnieki � vīrietis un sieviete. Abi nesteidzīgi nometa tum�i sarkanos tērpus un, sadevu�ies rokās, sastinga, pēc tam sāka lēni griezties, ļaujot apskatīt savus ķermeņus. Fluora planētas iemītnieku auguma harmoniskās proporcijas pilnīgi atbilda Zemes cilvēku skaistuma jēdzienam. Nedaudz skarbāki apveidi, asākas iedobumu un izliekumu līnijas tikai izcēla sve�o ķermeņu skulpturālo pilnību.
Viņu galvas skaisti un lepni vainagoja augstos kaklus; vīrietim bija strādnieka un cīnītāja platie pleci, bet sievietes � domājo�o būtņu mātes � platie gurni nekādi nemazināja iespaidu par viņas intelektuālo spēku.
Kad sve�ie aicino�i pamāja ar roku un nodzēsa dzelteno Zemes gaismu, cilvēki zināja, kas viņiem jādara.
Pēc komandiera lūguma pie caurspīdīgās starpsienas nostājās Tejs Erons un Afra Devi. Neraugoties uz īpatnējo apgaismojumu, kurā ķermeņi ieguva aukstu zilgana marmora nokrāsu, astronauti sajūsmā uzelpoja � tik spilgts un pārliecino�s bija viņu biedru skaistums. To, liekas, saprata arī sve�ie, jo saskatīju�ies viņi sāka rosīgi apmainīties ar �estiem.
Pēc kāda laika sve�ie pabeidza filmē�anu, ieslēdza gaismu un izvirzīja uz priek�u zaļu ekrānu, uz kura parādījās mazas figūriņas. Tās kāpa stāvā kalnā un nesa kaut kādus lielus priek�metus. Tikusi kalna virsotnē, katra figūriņa nometa savu nastu un apgūlās. Tā, acīm redzot, bija multiplikācijas filma, kas liecināja par nogurumu, vēlē�anos atpūsties. Arī Zemes cilvēki sajuta, cik ļoti viņus nogurdinājusi sasprindzinātā gaidī�ana un daudzie neparastie iespaidi. Fluora planētas iedzīvotāji, acīm redzot, bija cerēju�i sastapties ar citām domājo�ām būtnēm un attiecīgi sagatavoju�ies, radot, piemēram, �ādas �sarunu� filmas.
�Telūra� apkalpe, kas �ādu tik�anos nebija gaidījusi, tomēr atrada izeju no sare�ģītās situācijas. Astronauti nolika pie starpsienas uzmetumu reproducē�anas ekrānu, un kuģa mākslinieks Jass Tins ātri uzskicēja uz tā vairākas zīmējumu sērijas. Vispirms viņ� attēloja noguru�us cilvēciņus, tad uzzīmēja jocīgu seju ar tik jautājo�u izteiksmi, ka sve�ie atdzīvojās tāpat kā pirmīt, kad viņu priek�ā nostājās Tejs Erons un Afra Devi. Pēc tam mākslinieks uzskicēja Zemes orbītu ap Sauli un sadalīja to divpadsmit daļās. Sve�ie drīz atbildēja ar līdzīgu shēmu. Abās pusēs ieslēdza metronomus, kas palīdzēja noteikt mazo laika iedaļu salīdzināmos lielumus. Pamatojoties uz tiem, izdevās noskaidrot, ka fluora planētas diennakts ilgst �etrpadsmit stundas, bet gads � deviņsimt diennaktis pēc Zemes laika rēķina.
Pārtraukumam, ko ierosināja sve�inieki, vajadzēja ilgt piecas stundas.
Dziļi saviļņoti un mazliet apmulsu�i, ļaudis atstāja galeriju. Drīz abos caurules galos nodzisa ugunis, tika izslēgts arī kuģu ārējais apgaismojums. Abi milzeņi likās sastingu�i telpā, it kā viss dzīvais tajos būtu aizgājis bojā � pārledojies izplatījuma �au�alīgajā salā un tumsā.
Bet kuģu iek�ienē dzīve, kvēla, zinātkāra un darbīga, nenorima ne mirkli. Cilvēka bezgala atjautīgais prāts meklēja arvien jaunas un jaunas iespējas, kas ļautu kosmosa tālēs dzimu�iem domu brāļiem dot kaut cik pilnīgu priek�statu par atziņām un cerībām, ko Zemes iemītnieki izauklēju�i gadu tūksto�os � gan sūrā darbā, gan ari briesmās un cie�anās. Par zinā�anām, kas cilvēku atbrīvoja vispirms no me�onīgās dabas untumiem, tad � no me�onīgās iekārtas patvarībām, no slimībām un priek�laicīga vecuma un pēdīgi izveda viņu bezgalīgajos kosmosa pla�umos.
Otrā tik�anās galerijā sākās ar kar�u demonstrējumiem. Kā Zemes cilvēki, tā fluora planētas iedzīvotāji nepazina �ajās kartēs atzīmēto zvaigznāju apveidus. (Tikai daudz vēlāk Zemes astronomiem izdevās precīzi noteikt fluora planētas zilā spīdekļa atra�anās vietu.) Sve�ā kuģa ceļ� veda uz kādu zvaig�ņu kopu �ūskne�a ziemeļu nomalē un �ķērsoja �Telūra� kursu, kad tas skāra Herkulesa zvaigznāja dienvidu robe�as.
Tikmēr sve�inieku galerijā uzstādīja prāvu sarkana metala re�ģi. Re�ģa aizmugurē kaut kas uzvirpuļoja, plāksnes nodrebēja, pagriezās ar �ķautni pret skatītājiem un pazuda. Re�ģa vietā parādījās gigantisks tuk�ums, kurā pa slēgtām orbītām joņoja ap�ilbino�i zilas lodes � fluora planētas pavadoņi. Drīz kļuva redzama arī pati planēta. Blīva zilu mākoņu josta apvija tās ekvatoru. Poli un polārās zonas zaigoja pelēcīgi sarkanā spīdumā, bet mēreno joslu mirdzo�ais baltums atgādināja sve�ā zvaig�ņu kuģa virsmu. �eit, caur tvaikiem vāji piesātināto atmosfēru varēja nojaust kontinentu, jūruun kalnu apveidus. Planēta bija lielāka par Zemi. Atrā grie�anās radīja tās apkārtnē varenu elektrisku lauku. Ceriņkrāsas kāvu strēles, iz�audamās no planētas ekvatoriālās joslas, ielauzās tālu izplatījumā.
Nemanīdami laika ritumu, astronauti stāvēja pie caurspīdīgās sienas, aiz kuras nezināma ierīce turpināja satrieco�i reāli uzburt fluora planētas ainavas. Zemes cilvēki ieraudzīja fluorūdeņra�a okeāna violetos viļņus, kas-apskaloja melnas smiltis, sarkanas klintis un sudrabainā mēness gaismā spīguļojo�as kalnu nogāzes. Jo tuvāk poliem, jo dzidrāks kļuva gaiss un jo spo�āks un tīrāks fluora planētas violetā spīdekļa starojums.
Ar spilgtu opāla mirdzumu izcēlās apaļas, vaļņveidīgas un lēzeni krokotas kalnu virsotnes. Dziļas ielejas, kas sniedzās no polārajiem kalniem līdz dienvidjūru izrobotajiem krastiem, tinās zilā pakrēslī. Jūras lī�us vietvietām klāja dūmakaina opalescējo�u mākoņu sega. No sarkana metala un zaļiem akmeņiem celti gigantisku ēku kompleksi aptvēra jūru krastus un pa vertikālajām ielejām aizstiepās polu virziena. �os milzīgos, no liela augstuma redzamos ēku savirknējumus vietām �ķīra pla�as zaļganzilu augu joslas vai plakani kalnu kupoli, kas vizuļoja glu�i kā mēness akmeņi. Bet polu apaļās fluorūdeņra�a ledus cepures atgādināja Zemes cilvēkiem milzīgus safīrus.
Zilas un violetas krāsas valdīja visur. Pat gaiss likās piesūcināts ar zilganu spīdumu. Sve�ās planētas ainava �ķita auksta un bezkaislīga kā gaismas rotaļa kristālā. Tā bija pasaule, kurā nejuta siltuma, Zemes sarkano, oran�o un dzelteno krāsu tīkamās daudzveidības.
Pilsētas virknējās cita citai blakus abu puslo�u polārajās un mērenajās joslās. Ekvatora tuvumā kalni kļuva arvien stāvāki un drūmāki. Pāri garaiņu aizmiglotajai jūras virsmai rēgojās �ķautnainas virsotnes. Ekvatoram paralēlas, nebeidzamas kalnu grēdas apjoza planētas tropiskos apgabalus.
Tur nerimtīgi mutuļoja zili tvaiki: varenā spīdekļa sakarsētais fluorūdeņradis viegli izgaroja un milzīgu mākoņu veidā virzījās uz mērenajām joslām, kur sabiezēja un nolija zemē. Gigantu cienīgi dambji savaldīja straujās plūsmas un padarīja tās par neizsīksto�u enerģijas avotu.
Pilsētas uz ekrāna tuvojās. Salti zilganajā gaismā to kontūras iezīmējās sevi�ķi asi. Visur, kur vien vērās acis, visās planētas apdzīvotajās joslās, izņemot noslēpumaino, zilo tvaiku miglā slīgsto�o tropisko apgabalu, varēja saskatīt cilvēku vadītā dabas pārveido�anas procesa rezultātus. Pārvērtības bija krietni lielākas nekā uz Zemes, kur neskarti saglabāju�ies vēl milzīgi rezervāti, senas drupas un pamestas raktuves.
Neskaitāmu paaud�u darbs bija izaudzis pāri kalniem un aptvēris visu fluora planētas virsmu. Dzīvība, �ķiet, pilnīgi pārvaldīja straujo ūdeņu un blīvās atmosfēras stihiju, ko caurstrāvoja zilās zvaigznes stari un piesātināja vareni elektrības lādiņi.
Zemes cilvēki aizgrābti vēroja fantastisko ainu, un viņu atmiņā uzpeldēja dzimtās planētas skati. Ne tā, kā dzimteni iztēlojās viņu sen�i atkarībā no dzim�anas un dzīves vietas. Visa Zeme reizē visu savu klimatisko joslu daudzveidībā �ajā brīdī it kā nostājās astronautu acu priek�ā. Bezgala skaistas un vilino�as likās sudrabainās stepes, tum�o egļu un ciedru, balto bērzu, spārnoto palmu un milzīgo eikaliptu me�i. Ziemeļzemju miglainie krasti, sūnām pārklātās klintis un baltie koraļļu rifi tropisko jūru dzidrajā zilgmē. Debesis ar baltām mākoņu aitiņām, zeltītās saules svelme un pelēcīgi lietus plīvuri. Mū�īgās gadalaiku maiņas. Un visā �ajā krā�ņumā � vēl lielāka, di�enāka cilvēku daudzveidība. Domu un darbu, sapņu un pasaku, bēdu un prieku, deju un dziesmu skaistums�
Dro�i vien sve�ie ar savām milzīgajām, slīpajām acīm saskatīja fluora planētas vēsajās krāsās daudz vairāk nekā Zemes cilvēki. Lai nu kā, savas planētas samērā vienmuļās dabas pārveido�anā viņi bija aizgāju�i ļoti tālu.
Tad astronautos pakāpeniski nobrieda skumja doma: mēs, kas dzīvojam simtiem tūksto�u rei�u bie�āk sastopamā skābekļa atmosfērā, esam jau atradu�i un vēl daudzkārt atradīsim sev piemērotus dzīves apstākļus, mēs satiksimies ar brāļiem � citu zvaig�ņu pasauļu cilvēkiem. Bet viņi? Retā fluora bērni ar neparastajiem olbaltumiem un kauliem, ar zilajiem asinsķermenī�iem, kas uzsūc fluoru, tāpat kā mūsu sarkanie � skābekli!
�ie ļaudis pēc būtības ieslēgti savas planētas ierobe�otajā telpā! Un laikam jau sen viņi klaiņo pa izplatījumu, meklējot brāļus vai vismaz planētas ar fluora atmosfēru. Bet kā gan lai kosmosa bezdibeņos atrod tik retas pērles, ko citu no citas �ķir varbūt tūksto�iem gaismas gadu?
Sve�o galerijā fluora planētas ainavas nomainīja kolosālu celtņu skati. Ieliekto sienu formas brī�iem atgādināja tibetie�u arhitektūru. Nekur nemanīja taisnu leņķu un horizontālu virsmu � visas plaknes slaidi izlocījās, vītņveidīgi vai spirāliski pārejot no vertikāles uz horizontāli.
Beidzot tālumā parādījās kaut kas līdzīgs tum�ai, ovālai piltuvei. Tās apak�ējo daļu veidoja plats spirālceļ�, kas, celdamies aizvien augstāk, pazuda gigantiskā celtnē. Ieeju �ajā celtnē, kas nebija mazāka par veselu pilsētu, greznoja gai�i zilas, viļņveidīgas zīmes. Ieeja tuvojās. Drīz dziļumā jau varēja saskatīt milzīgu, vāji apgaismotu zāli ar vizuļojo�ām fluor�pata sienām.
Bez jebkāda brīdinājuma ekrāns satumsa. Cilvēki, kas bija sagatavoju�ies ieraudzīt kaut ko ārkārtīgu, izjuta to kā smagu triecienu. Tai pa�ā mirklī galerijā iedegās zilganā gaisma un parādījās sve�ie kosmonauti. �oreiz viņi nepārprotami steidzās.
Tūlīt uz ekrāna pavīdēja virkne attēlu. Tie nomainīja cits citu tik ātri, ka �Telūra� ļaudīm bija grūti tos apjēgt. Kaut kur izplatījuma tumsā lidoja sniegbalts zvaig�ņu kuģis. Tā centrālais gredzens strauji griezās un zibsnīdams raidīja uz visām pusēm starus. Pēk�ņi gredzens apstājās, un kuģis palika karājoties kosmiskajā bezdibenī kādas gai�zilas pundurzvaigznes tuvumā.
No kuģa tālumā aiztraucās stari. īsām svītriņām tie zibēja uz ekrāna, kura kreisajā stūrī drīz parādījās otrs tikpat balts zvaig�ņu kuģis. Staru svītriņas sasniedza to, un tad blakus kļuva redzams vēl viens zvaig�ņu kuģis, kurā skatītāji tūdaļ pazina savu �Telūru�. Vēl mirklis, un viņu kaimiņ�, atsaucies sava biedra aicinājumam, jau bija atvirzījies no �Telūra� un pazudis melnajā tālē�
Muts Angs nopūtās tik skaļi, ka apkalpes locekļi pavērās viņā ar mēmu jautājumu.
��Jā! Viņi drīz aizies. Kaut kur lido otrs kuģis, ar kuru viņiem, acīm redzot, ir sakari. Lai gan es nevaru iedomāties, kā tas iespējams tik neizmērojamā attālumā� Patlaban otrajam kuģim atgadījusies kļūme, tā signāls sasniedzis mūsu sve�iniekus vai, pareizāk, draugus�
��Varbūt kuģis nav bojāts, bet atradis kaut ko svarīgu?�� klusi jautāja Taina.
��Varbūt. Katrā ziņā viņi dodas prom. Mums jāsteidzas visiem spēkiem, lai paspētu pārfotografēt, pierakstīt pēc iespējas vairāk. Un pats galvenais � kartes, kursi, tik�anās vietas� Es ne�aubos, ka viņi jau tiku�ies ar skābekja cilvēkiem, tādiem kā mēs.
Sarunā noskaidrojās, ka sve�ie var uzkavēties vēl vienu Zemes diennakti. īpa�u stimulatoru uzmundrināti, ļaudis strādāja tik ātri un pacilāti, ka neatpalika no neizsīksto�ās enerģijas pilnajiem fluora planētas iedzīvotājiem.
Pārfotografējot mācību grāmatas, reizē ar zīmējumiem un vārdiem pierakstīja arī sve�ās valodas skaņas. Abu kuģu ķīmiķi apmainījās ar minerālu, �ķidrumu un gāzu kolekcijām un centās cits citam izskaidrot simbolus, kas apzīmēja gan dzīvās, gan nedzīvās vielas struktūru. Bāla aiz noguruma Afra nemitīgi pētīja fluora planētas iedzīvotāju fizioloģisko procesu diagramas, ģenētiskās formulas, kā arī organismu attīstības embrioloģisko stadiju shēmas.
Kad bija aizritēju�as divdesmit stundas, galerijā parādījās Tejs un Kari. Viņi nesa garos ruļļos satītas zvaig�ņu kartes, kurās bija atzīmēts viss �Telūra� ceļ� no Saules līdz tik�anās vietai. Sve�ie sāka steigties vēl vairāk. Zemes cilvēku atceres ma�īnas pierakstīja nepazīstamu zvaig�ņu koordinātes, astrofiziskus datus, sare�ģītas līklo�u līnijas, kas apzīmēja abu balto kuģu ceļus. Visu to bija paredzēts at�ifrēt vēlāk � pēc sve�inieku sagatavotajām paskaidrojumu tabulām.
Un beidzot cilvēki nespēja atturēties no prieka saucieniem. Vispirms pie vienas, tad pie otras, tre�ās, ceturtās, piektās zvaigznes parādījās punktiņi, kas izauga par planētām.
Neveikla, resnvēderaina zvaig�ņu kuģa attēlu nomainīja citu, slaidāku lidaparātu uzņēmumi. Uz �o kuģu ovālajām platformām varēja saskatīt skafandros tērptas būtnes, kas neap�aubāmi bija cilvēki. Planētu un kuģu attēlus vainagoja skābekja simbols � atoms ar astoņiem elektroniem. Ta�u zvaig�ņu kuģu ceļi uz ekrāna savienoja tikai divas planētas: vienu, kas atradās tuvu lielam, sarkanam spīdeklim, un otru, kas riņķoja ap spilgtu, dzeltenu zvaigzni. Acīm redzot, dzīvība uz triju pārējo zvaig�ņu planētām vēl nebija sasniegusi tik augstu līmeni, lai paceltos kosmosā, vai arī tur vispār vēl nebija radu�ās domājo�as būtnes.
To noskaidrot Zemes cilvēkiem �ajā reizē neizdevās. Ta�u viņu rokās bija nenovērtējamas ziņas par ceJiem, kas veda uz �īm apdzīvotajām pasaulēm daudzu simtu parseku attālumā no abu kuģu tik�anās vietas.
Pienāca laiks �ķirties.
Kuģu apkalpes nostājās viena otrai pretim pie caurspīdīgās sienas. Zemes cilvēki un pelēkādainie fluora planētas iemītnieki apmainījās glāsto�iem �estiem, smaidiem un abām pusēm saprotamiem skatieniem.
Neizsakāmi dziļas skumjas pārņēma �Telūra� ļaudis. Pat atvadī�anās no dzimtās Zemes, kuru astronautiem bija lemts ieraudzīt tikai pēc septiņiem gadu simtiem, neizraisīja tik sāpīgu priek�statu par neatgūstamu zaudējumu. Neviens no viņiem nespēja samierināties ar apziņu, ka pēc nedaudzām minūtēm �ie skaistie, dīvainie, jaukie cilvēki uz visiem laikiem pazudīs kosmosa bezdibeņos, lai vientuļi uņ bezcerīgi turpinātu meklēt sev radniecīgu dzīvību.
Varbūt tikai �obrīd astronauti pilnīgi un līdz galam saprata, ka visos meklējumos, centienos un sapņos svarīgākais tomēr ir cilvēks. Jebkurai civilizācijai, jebkurai zvaig�ņu sistēmai, veselai galaktikai, bezgalīgajam Visumam � cilvēks, viņa prāts un jūtas, spēks un skaistums, viņa dzīve un darbs ir un paliek pats galvenais!
Cilvēka attīstība un laime � lūk, neaptveramās nākotnes galvenais uzdevums, kas jārisina pēc tam, kad pieveikta �ūskas sirds un izbeigta dzīvības enerģijas nejēdzīgā un ļaunprātīgā iz�ķērdē�ana sabiedrības zemākajās attīstības pakāpēs�
Sve�inieku komandieris padeva kādu zīmi. Jaunā sieviete, kas bija demonstrējusi fluora planētas iedzīvotāju skaistumu, izplestām rokām metās pie starpsienas, it kā gribētu apkampt savas daiļās Zemes māsas. Tai pa�ā mirklī gaisma galerijas viņā pusē nodzisa un satumsu�ais stikls kļuva par dzelmi, kurā nogrima visas cilvēku jūtas.
��Arējai grupai uzvilkt skafandrus un atvienot galerijas!�� spraigajā klusumā ielauzās Muta Anga balss.�� Mehāniķiem un navigatoriem ieņemt savas vietas! Gatavosimies startam!
Ļaudis sāka izklīst. Aiznesa aparatūru. Tikai Afra, ko vāji apspīdēja caur atvērto lūku krīto�a blāva gaisma, joprojām stāvēja pie starpsienas.
��Afra, mēs drīz slēgsim lūku!�� no kuģa iek�ienes sauca Tejs Erons.�� Gribas pavērot, kā viņi aizlidos.
Pēk�ņi jaunā sieviete atkāpās un, kliegdama: �Pagaidiet! Tej, pagaidiet!�, aizskrēja pie komandiera. Pārsteigtais palīgs kādu brīdi palika neizpratnē. Ta�u Afra drīz atgriezās kopā ar Mutu Angu.
��Tej, pro�ektoru galerijā! Izsauciet tehniķus, uzstādiet atkal ekrānu!�� komandieris ātri norīkoja.
Ļaudis steidzās kā avārijas laikā. Spēcīgs gaismas stars ielauzās galerijas dziļumā un sāka mirk�ķināt tādā pa�ā ritmā, kādā �Telūra� lokators bija raidījis signālus, kuģiem pirmo reizi tiekoties. Mirkli vēlāk sve�ie pārtrauca darbus un atgriezās galerijā. Tad Zemes cilvēki iededza zilgano gaismu, un Afra trīcēdama noliecās pāri ekrānam, kas atveidoja viņas steigā zīmētos uzmetumus.
Tiklab Zemes, kā fluora planētas cilvēku iedzimtības mehānismi principā bija vienādi. Uzskicējusi tos, Afra simboliski attēloja cilvēka organismā notieko�o vielu maiņas procesu, kura gaitā tiek apgūta augu uzkrātā staru enerģija. Tad viņa pameta skatienu uz nekustīgajiem sve�inieku stāviem, enerģiski pārsvītroja savā diagrammā fluora atomu un tā vietā iezīmēja skābekli.
Sve�ie nodrebēja. Viņu komandieris paspēra da�us soļus uz priek�u un, cie�i piespiedis seju pie caurspīdīgās starpsienas, ar savām lielajām acīm uzmanīgi aplūkoja Afras neveiklos zīmējumus. Pēk�ņi viņ� pacēla abas rokas pāri galvai un zemu paklanījās Zemes sievietei.
Sve�inieks bija uztvēris pārdro�o ideju, kas pēdējā mirklī dzimusi Afras smadzenēs un, �ķir�anās sāpju pamudināta, izlauzās uz āru. Pa�os pamatos grozīt ķīmiskos procesus, kas liek funkcionēt cilvēka organismam! Tie�i ietekmējot iedzimtības mehānismu, aizstāt vielu maiņā fluoru ar skābekli! Saglabāt visas fluora cilvēku īpatnības, reizē panākot, lai viņu organisms darbotos uz citas enerģētiskas bāzes! �is uzdevums bija tik gigantisks, ka diezin vai pat septiņi gadu simti, kas �ķīra �Telūru� no Zemes, spēja kaut cik ievērojami tuvināt tā atrisinā�anas laiku.
Un tomēr, cik daudz varētu paveikt ar abu planētu kopīgajiem spēkiem! It īpa�i, ja tām pievienotos vēl citas domājo�u būtņu apdzīvotas planētas� Nē, fluora cilvēce noteikti nepazudīs bez pēdām Visuma dzīlēs!
Tāpat kā Zemes cilvēki, arī sve�ie, acīm redzot, ticēja prāta varenībai. Lūk, kādēļ Afras iz�ķiltā cerību dzirkstele padarīja sve�iniekus tik mo�us, ka viņu atvadu sveicieni likās skaidri runājam par jaunu tik�anos nākotnē.
Abi zvaig�ņu kuģi lēni attālinājās, izvairīdamies viens otru aizskart ar savu palīgdzinēju ugunsstrūklām. Drīz baltais kuģis viscaur ietinās �ilbino�ā liesmu mākonī. Kad �is mākonis nobālēja un pēdīgi apdzisa, tā vietā vairs nevarēja saskatīt neko citu, izņemot kosmosa mū�īgo tumsu.
Tad arī �Telūrs�, pamazām kāpinot ātrumu, iesāka pulsāciju, un tā kļuva it kā par tiltu, kas saīsina nepārskatāmos attālumus starp zvaigznēm. Patvēru�ies aizsargapvalkos, cilvēki vairs neredzēja, kā pieaug pretim lidojo�ie gaismas kvanti un tāli spīdekļi iegūst aizvien violetāku nokrāsu. Pēc tam zvaig�ņu kuģis iegrima nulltelpas neizdibināmajās dzīlēs, aiz kurām to gaidīja Zemes straujā, ziedo�ā dzīve.
Priek�vārds. I. Lif�ics
A un B. Strugacki. Viesi. Tulk. I. Lif�ics
A. Dņeprovs. Uzmanību � krabji. Tulk. I. Lif�ics
G. Gurevi�s. Pūķa infra. Tulk. I. Lif�ics
A. un B. Strugacki. Se�i sērkociņi. Tulk. I. Lif�ics
V. Sav�enko. Otiā ekspedīcija uz dīvaino planētu. Tulk. I. Lif�ics
V. Saparins. Tantalusa prāva. Tulk. I. Lif�ics
V. Zuravļova. Par spīti neiespējamībai. Tulk. I. Lif�ics
A. Dņeprovs. Profesora Kenanta eksperiments. Tulk. I. Lif�ics
A. Kolpakovs. Cefeīdas noslēpums. Tulk. I. Lif�ics
A. Dņeprovs. Maksvela vienādojums. Tulk. A. Zariņa
V. Zuravļova. Zilā planēta. Tulk. I. Lif�ics
1.�Jefremovs. �ūskas sirds. Tulk. I. Lif�ics
ZILĀ PLANĒTA
MĀKSLINIEKS O. MEDNIS
Redaktore L. Rūmniece. Māksi, redaktors H Purviņ�. Tehn. redaktore M. Krasovska.
Korektore V. Kapteine. Nodota salik�anai 1963. g. 23. aprīli. Parakstīta iespie�anai 1963. g. 23. jūlijā. Papīra formāts 84XI08s2. 6,88 fiz. iespiedi.; 11,28 uzsk iespiedi.; 11,61 izdevn. 1. Metiens 15 000 eks. Maksā 45 kap. Latvijas Valsts izdevniecība Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. Nr. 16741 � J1534. Iespiesta Latvijas PSR Kultūras ministrijas Poligrāfiskās rūpniecības parvaldes 3. tipogrāfijā Rīgā, Ļeņina ielā 137139. Pa�ūt Nr 414. K2