Pēdējos gados papla�inājusies psihoterapijas meto�u izmanto�ana medicīnā, pieaugusi lasītāju interese par tām. Autors, kas vairāk nekā trīsdesmit gadus nodarbojās ar hipnozi un suģestiju, lasītājus iepazīstina ar �o parādību būtību, ar vairāku psihoterapijas meto�u izmanto�anu ārstniecībā. Bro�ūras lasītājs pārliecināsies, ka hipnoze ir nevis brīnums, bet gan dabiska parādība, metode, ko psihotera�peiti lieto slimnieku ārstē�anā, un ka tā nav universāllīdzeklis pret visām slimībām. Grāmata domāta pla�am lasītāju lokam.
Hipnoze un suģestija � �ie divi savstarpēji sais�tītie psihiskās iedarbības veidi � ar savu noslēpu�mainību jau sen nodarbināju�i daudzu dabaspētnieku prātus.
Suģestija1 (no latīņu suggestio � iedve�ana) ir cilvēka (vai cilvēku grupas) domā�anas un rīcības ietekmē�ana. Ar kairinātāja, pirmām kārtām vārda, palīdzību otram cilvēkam var iedvest kādas noteiktas sajūtas, kustības, rīcību, attieksmi pret īstenību.
Suģestē�ana nebūt nav tas pats, kas pārliecinā��ana. Kad cilvēku pārliecina, viņ� saglabā kritizētspēju, turpretī suģestija, kā tēlaini izteicies izcilais krievu neiropatologs un psihiatrs V. Behterevs, cil�vēka apziņā ienāk �it kā pa sētas durvīm, apejot sargu � kritiku�. Suģestijā iedvestie priek�stati, sajūtas, kā arī darbības dzenuļi tiek uzņemti pasīvi, nekritiski, jo suģestija neprasa pierādījumus. Suģestējamība ir normāla psihes īpa�ība, tomēr visiem cilvēkiem tā nepiemīt vienādā mērā. Tā ir atkarīga no daudziem apstākļiem, visstiprāk izteikta bērnu vecumā, nedaudz vājāk � brieduma gados, bet sa�mazinās vecumā.
Suģestē�anas procesā piedalās maņas, visvairāk � dzirde un redze. Cilvēku suģestēt iespējams pat tad, ja viņ� to negrib, un bie�i vien arī bez viņa ziņas.
Hipnoze (no grieķu hypnos � miegs) ir īpa�s miegam līdzīgs stāvoklis, kas izraisāms ar noteik�tiem kairinājumiem vai suģestiju. Hipnotiska stā�voklī cilvēka suģestējamība ir sevi�ķi augsta. Tas izskaidrojams ar to, ka noteiktās hipnotiskā miega stadijas galvas smadzeņu garozas tonuss ir pavāji�nāts un hipnotizētāja teiktie vārdi, kas tiek uzņemti bez domā�anas un vērtē�anas, ir sevi�ķi iedarbīgi. Tātad hipnoze ir cie�i saistīta ar suģestiju un tās mērķtiecīgu izmanto�anu.
Jau tālā senatnē, kad cilvēkiem nebija zinātniskas izpratnes par hipnozi un suģestiju, tās prasmīgi lie�toja da�ādu reliģisku kultu kalpi. Hipnozes vēsture ir nepārtraukti dabaspētnieku strīdi par hipnozes pa�rādību īsto būtību. Mūsdienu zinātnes sasniegumi hipnozes pētī�anā neap�aubāmi ir augsti, ta�u ne�trūkst arī daudz neskaidru un strīdīgu jautājumu, kas vēl gaida savus risinātājus.
1 - Bie�i vien, it sevi�ķi populārzinātniskos tekstos, suģestija saukta par iedvesmu. Ta�u iedvest un iedvesmot nepavisam nav viens un tas pats, tāpēc nepārprotamības labad vajadzētu palikt pie sve�vārda �suģestija�, ar iedvesmu saprotot tikai jaunrades spēku atraisītību. �Red. piez.
Aplūkosim da�us piemērus, kas liecina, cik veikli su�ģestiju un hipnozi saviem mērķiem izmantojusi reliģija.
Dro�i vien daudzi būs lasīju�i par pravie�iem, kas ar savu fanātisko reliģiozitāti spēcīgi ietekmēja ticīgo cilvēku psihi. Dzīvesveids, kas pilnīgi atbilda stingrajām kristie�u morāles prasībām, lūg�anu vaļsirdīgums, prasme izman�tot neparastas dabas parādības, sapņus un citus līdzekļus, ar kuru palīdzību pravie�i nonāca reliģiskā ekstāzē, ka arī nostāsti par viņu paveiktajiem brīnumiem ticīgajos cilvē�kos radīja attiecīgu noskaņojumu. Pravie�u mirstīgās at�liekas tika pieskaitītas svētajām relikvijām un kļuva par uzskates līdzekļiem, kam vajadzēja veicināt reliģijas slavu un apliecināt baznīcas dogmu pareizību. �ie pī�ļi glabājas tempļos un tiek uzskatīti par ticības brīnumiem. No tālam zemēm uz �īm svētajām vietām, pie svētajām relikvijām visos laikos tieku�ies dievlūdzēju pūļi, alkdami atveseļo��anās, mierinājuma, bet visvairāk � brīnuma. Un da�kārt �is brīnums arī noticis�
Nav grūti iztēloties kādus no �ādiem reliģiskiem svēt�kiem, kas pulcēju�i svētceļniekus no malu malām. Valodas par brīnumdarītājam svētbildēm, par garīdzniekiem, kuru lūg�anas uzklausot dievs, dievnamam pievelk tūksto�iem dievlūdzēju. To vidū ir slimi un nelaimīgi, veci un jauni, nabagi un bagāti, fanātiķi un parasti ticīgie, visi viņi meklē palīdzību �no aug�as�, cerēdami kļūt par brīnuma aculieciniekiem. Savu garīgo padomdevēju sagatavoti svētceļo�anai, ceļā uz templi viņi nemitīgi murmina, palaikam arī dzied lūg�anas, aicinot dievu būt �ēlsirdīgam. Pieiet akls jauneklis, kaismīgi alkdams kļūt redzīgs, ratiņos brauc paralizēta meitene, velkas nabadzīgie un kroplie, un likteņa pabērni, un visi tie spie�as tuvāk tempļa ieejai. Visu skatieni pievērsti vienam punktam � tai vielai, kur jāparādās garīdzniekam, par kura brīnumaino spēku valo�das gāju�as no mutes mutē.
Un, lūk, skanot svinīgai baznīcas dziesmai tūksto�bal�sīga kora izpildījuma, atdarās tempļa durvis un parādās ilgi gaidītais dieva kalps. Nemitīgās lūg�anas, neparastie nostāsti un saspringtā gaidī�ana pūli tā eksaltējusi, ka ga�rīdznieka parādī�anas vien gandrīz tiek uzskatīta par brī�numu.
Ar pla�u �estu aicinādams ticīgos pievienoties lūgsnai, garīdznieks grie�as pie �visvarenā�. Viņ� lūdz savām avīm grēku atlai�anu, izveseļo�anos un mierinājumu. Kā apmāti cilvēki lūkojas garīdzniekā, tiem pat �ķiet, ka ap sludinā�tajā galvu mirdz varavīksnes vainags! Viņa balss pūlim ir pavēle, vēlējums �no aug�as�: �Lūdziet dievu, karsti lū�dziet dievu, visuaugstais dzird jūs! Viņ� ir �eit, viņ� ir ar jums! Uz ceļiem! Lūdziet dievu!�
Sasprindzinājums pūlī pieaug, un visi kā viens nokrīt ceļos, dzied slavas dziesmas tam kungam, raud no aizkusti�nājuma,neprātīgi kliedz. Simtiem ticīgo sastingu�i nekustī�gas pozas ar svētlaimīgu smaidu sejās, vieni, nometu�ies ceļos, vienmērīgi klanās lūg�anas taktī, citi � aizrāvu�ies reliģiska dziedā�ana.
Ja kādu no �iem ticīgajiem netī�ām pagrūstu, viņ� ne�maz to nemanītu, ja uzsauktu, viņ� nedzirdētu. �ādā stā�voklī pat fiziskas sāpes cilvēks var nesajust. Bet garīdz�nieka vārdus viņ� dzird un bez ierunām tiem paklausa. Kā gan to izskaidrot?
Tā nu esam nonāku�i pie da�iem �brīnumiem�, par ku�riem pēc baznīcas svētkiem stāstīja mājās pārnāku�ie svēt�ceļnieki. Jāatzīmē, ka gan �svētās brīnumainās parādības�, gan �pravietiskie sapņi� un citas neparastas parādības, kas daiļskanīgi aprakstītas da�ādās baznīcu grāmatās, va�rēja būt ne tikai apmācī�ana ar iepriek�ēju nodomu. Ap�rakstītais gadījums ir masu hipnoze un suģestija nomoda stāvoklī. Tagad �ādu parādību būtība ir zinātniski izskaid�rota.
Ārsts hipnotizētājs aizmidzinātam cilvēkam var izraisīt pārsteidzo�i spilgtā formā dzirdes, redzes un o�as halu�cinācijas, arī ar reliģisku saturu. Pēdējās īpa�i viegli ir iedvest reliģioziem cilvēkiem. Viņi �redz� neeso�us, ne�reālus priek�metus, parādības, veselus notikumus, �redz� un �dzird� to, kas viņiem labi pazīstams no baznīcas li�teratūras. Ta�u nevajadzētu arī aizmirst, ka da�ādu ha�lucināciju cēlonis var būt smagi psihiski traucējumi.
Turpināsim stāstu par �brīnumiem�.
Dievkalpojums ir beidzies, ta�u galvenais notikums vēl priek�ā. Slimie, kroplie, cietēji tiecas pie garīdznieka, lai tas viņus apslacītu ar �svēto� ūdeni, skartu ar roku, līdz ar to izārstēdams un atvieglodams viņu cie�anas. Ticīgo pūlis, reliģiskas ekstāzes pārņemts, elpu aizturēdams, seko notieko�ajam. Cits pēc cita garam garīdzniekam iet nelaimīgie. Ne �svētais� ūdens, ne rokas pieskāriens tiem nepalīdz. Tad pie garīdznieka pieved aklu jaunekli. Viņa sejā sastingusi gaidu un cerību izteiksme. Garīdznieks aizskar jaunekļa acis, nomazgā tās ar �svēto� ūdeni un saka tos pa�us parastos vārdus: �Dievs ir �ēlīgs, mans dēls. Lūdzies dievu!� Uzmanīgi likdams kājas uz pakā�pieniem, aklais tuvojas pūlim, te pēk�ņi sastingst uz vie�tas, viņa seju rotā kautrīgs smaids. Ar priecīgu izbrīnu viņ� raugās apkārt un, pacēlis rokas pret debesīm, ga�vilējo�i sauc: �Es redzu! Redzu! Kungs, svēta vara! Es visu redzu!�
Garīdznieka sejas izteiksme ir neizdibināma, izskaidrot �o �brīnumu� viņ�, protams, nevar. Saprazdams, ka tas dara baznīcu vēl varenāku, stiprina tās varu par ticīga�jiem, viņ� uzmanīgi raugās uz redzīgo jaunekli un ar acīm seko izbrīnītajam svētceļnieku pūlim. Jaunekļa laime un prieks ir neaprakstāmi, viņ� metas uz ceļiem un kvēli pateicas dievam par �ēlastību. Sai lūg�anai pievienojas visi �brīnuma� aculiecinieki. Bet garīdznieks, iztaujājis jaunekļa vecākus, noskaidro, ka viņu dēls redzi zaudējis pirms vairāk nekā desmit gadiem, smaga nervu satrici�nājuma brīdī, un ka ne ārsti, ne dziednieki to viņam nav varēju�i atgriezt. Un, lūk, brīnums noticis.
Bet kas tad īsti notika? Vai tie�ām kāds pārdabisks spēks atdeva zaudēto redzi? Protams, ka ne.�ajā gadī�jumā ar hipnozi veiksmīgi tika izārstēts histērijas izrai�sīts aklums. Histērijas radītas funkcionālas paralīzes, aklums, kurlums, mēmums un citi traucējumi ārstiem ir zināmi jau sen. Nekādas zāles vai operācija �ādam slim�niekam nelīdz, viņu var izārstēt vienīgi ar hipnozi.
Kad smagu, da�reiz pat hronisku slimību pēk�ņi izārstē ar hipnozi, nezinātājam tas liekas brīnums. Ta�u nekāda brīnuma te nav: tie�i ar hipnozi ārsti sekmīgi ārstē cilvē�kus, kuriem ir histēriska paralīze, aklums, kurlums utt. Garīdzniecība, da�kārt pat nezinādama hipnozes būtību un palaikam patie�am ticēdama pārdabisku spēku esamī�bai, hipnozi un suģestiju prasmīgi izmantojusi un joprojām izmanto, lai stiprinātu baznīcas autoritāti un ticīgo reliģiozitāti. Daudzu baznīcas literatūrā aprakstīto brī�numu pamatā ir hipnotiskā suģestija. Cilvēkam hipnozes stāvoklī (iemidzinātam vai arī hipnotiskā transā) var iedvest paēdu�a cilvēka sajūtu, stipru pārliecību, ka mil�zīgs pūlis ir ticis �paēdināts� ar da�ām maizītēm un zivīm. Fanātiskiem ticīgajiem, nav grūti iedvest da�neda��ādu teļu un ainu halucinācijas, piemēram, svētā uz�brauk�anu debesīs, Jēzus Kristus ie�anu pa ūdens virsu u. tml.
Ēģiptē un Indijā hipnoze ir bijusi pazīstama jau pirms mūsu ēras. Tā lietota da�ādiem mērķiem, arī ārstniecībā. Indijā vēl līdz �im laikam hipnozes elementus pla�i iz�manto da�u reliģisku kultu pārstāvji. Starp citu, hipnoze un pa�hipnoze ir jogas filozofiskās mācības pamatā. Da��os senākajos ēģiptie�u papirusos ir atrasti padomi hipno�zes lieto�ana. Tie ir visai interesanti un liecina, ka toreiz cilvēka aizmidzina�anas metodes ir biju�as līdzīgas tām, kādas ārsti izmanto mūsu dienās.
Hipnozi, suģestiju, kā arī pa�hipnozi un autosuģestiju alla� izmantoju�i samani, par kuriem, jādomā, visi būs dzirdēju�i vai lasīju�i. Burvestības, kā zināms, biju�as pla�i izplatītas daudzas pasaules tautās un ciltīs Galējos ziemeļos, kā arī Dienvidamerikā, Āzijā, Austrālijā, Āfrikā �visur, kur pastāvējusi daudzdievība un elku pie�lūg�ana. Da�as zemes samani ir vēl mūsu dienās.
Cilts locekļu vidū samani parasti baudīja dziļu cieņu un autoritāti, jo tika uzskatīti par dievu izredzētiem. Saasinātā jutība, fanātiskā ticība, bie�a savas nervu sis�tēmas kairinā�ana viņus nereti noveda līdz psihiskām slimībām ar smagām krampju lēkmēm un halucinācijām. Bet tas tikai vairoja viņu popularitāti ticīgo vidū.
Mēģināsim ielūkoties maģiskā ļauno garu izdzī�anas procedūrā, kas ir tipiska da�ām ciltīm Altajā, Sibīrijā, Aļaskā un citur.
Kādā ciltī (nav vajadzības noskaidrot darbības vietu un laiku, jo mūsu tēmā tam nav būtiskas nozīmes) smaga slimība piemeklē lielas ģimenes māti, veiklākā cilts med�nieka sievu un palīgu. Nelīdz nekādas zāles � sievietes kājas neklausa, to it kā nav. Atliek viena cerība � griez�ties pēc palīdzības pie samaņa. Mednieks �amanim pa�stāsta, ka kāju paralīze sievai iestājusies pēc tam, kad viņa padzirdējusi par nelaimi, kas viņam notikusi medī�bās. Lielo bēdu satriekta, sieva zaudējusi samaņu. Atjē�gusies, gribējusi mesties vīram palīga, bet neesot varē�jusi kājas vairs neesot klausīju�as. Visi ārstē�anas mēģinājumi biju�i bez sekmēm. Kad sieviete sapratusi, ka ģimenei kļuvusi par smagu nastu, viņa sākusi maz ēst un slikti gulēt, novājējusi.
Samanis noliek dienu, kad sievieti izārstēs; pēc rituāla �ai dienai jābūt jaunā mēnesī. Noliktajā diena, ko gaida ne tikai mednieka ģimene, bet visa cilts, ritmiska bungu rīboņa vēsta samaņa tuvo�anos (viņ� parasti dzīvo no�maļus no apmetnes). Mednieka būdā valda puskrēsla, vāji gruzd ugunskurs. Ap slimnieci pulcēju�ies kaimiņi, ģimenes locekļi. Visi saspringti klausās pieaugo�ajā bungu rīboņā. Tikai slimniece paliek vienaldzīga, viņas noguru�ais acu skatiens pievērsts ugunskuram, monoto�nās bungu skaņas rada miegainību. Un, lūk, būdā parā�dās �amanis, kura izskats iedve� pārliecību, ka viņa ir brīnumdarītājs gars: viņ� ir spilgti izkrasojies, ar kakla�rotām, amuletiem, zvaniņiem apkāries. Sākās ļauno garu izdzī�anas rituāls. �amanis izdara noslēpumainas, klāt�eso�ajiem nesaprotamas manipulācijas, sāk lēnam riņķot ap gai�i iedegu�os ugunskuru. Visi, acis nenolaizdami, uzmanīgi seko katrai samaņa kustībai. Bet viņ� riņķo arvien ātrāk un ātrāk, izkliegdams nesaprotamus vārdus, drud�aini sizdams bungas. Tagad slimniece arvien vē�rīgāk raugās �amanī, ieklausās viņa balsī un palēnam iemieg. Samaņa temperamentīgā deja pēk�ņi apraujas � viņ� nokrīt bezsamaņa. Bet klāteso�ie ir bez elpas, ar cieņu un bailēm viņi raugās uz nekustīgo samaņa ķer�meni un domā, ka viņa dvēsele devusies pie labiem ga�riem pēc padoma. Atguvies �amanis svinīgi pavesta garu gribu un pēc to padoma ierīvē slimnieces kājas ar iepriek� sagatavotām burvju zālēm. Katrai samaņa kustībai seko maģiski izsaucieni. Un brīnums notiek: sieviete saliec vispirms vienu kāju, tad otru, pieceļas un lēnam sāk iet.
Nav grūti pamanīt, ka starp kristīgo svētkiem un sa�maņa lūg�anām pastāv zināma līdzība. Abiem gadīju�miem ir raksturīga svinīga atmosfēra, sapulcēju�os gata�vība kļūt par brīnuma aculieciniekiem reliģiozais noska�ņojums, dzirdi un redzi nogurdino�ās garīdznieka un samaņa izdarības, dedzīgā pārdabisku spēku pielūg�ana. Bet pats galvenais � abos gadījumos �brīnumaini� izve�seļojas cilvēki, kas biju�i slimi ar histēriskas izcelsmes kaitēm. Ne kristīgo garīdznieks, ne �amanis slimajiem un kroplajiem visbie�āk nespēj palīdzēt. Kā viens, tā otrs �īs savas neveiksmes izskaidro ar sirdzēju grēcīgumu vai pārdabisko spēku dusmām (vienā gadījumā ar dieva, otra � ar garu dusmām).
Da�us vārdus par dziedniekiem. Senatnē slimnieki, kam nebija pieejama kvalificēta medicīniskā palīdzība, bija spiesti griezties pie slaveniem dziedniekiem, kuri ne tikai prasmīgi ārstēja ar zālēm (izvilkumiem un novārījumiem), bet arī mācēja kaiti apvārdot. Vārdo�ana notika noslēpu�mainos apstākļos, parasti zem �etrām acīm; to pavadīja rituāla darbība. Un, lai gan �ie dziednieki bie�i vien kļū�dījās un slimnieks nereti pat nomira, �āda veida dziednie�cība bija ļoti populāra, bet da�ās zemēs savu populari�tāti tā nav zaudējusi vēl �obaltdien. Lai apvārdotu, dziednieki ļoti bie�i izmantoja vārdus un pat veselus izteicienus no lūg�anām, psalmiem un baznīcu grāmatām. Vārdotāju metodes pamatā, protams, bija suģestija, ar kuru viņi iedarbojās uz cilvēka psihi. Prasmīgi lietota, tā nereti tie�am labvēlīgi ietekmēja slimā cilvēka psihi. To�mēr visbie�āk dziednieku neizglītotības dēļ rezultāti bija gau�am bēdīgi un slimnieka jau tā smagais stāvoklis kļuva vēl smagāks.
Visiem ir zināms, cik spēcīgi cilvēka psihi ietekmē saasinātas uzmanības rosināta iztēle. Lūk, vienkār�s pie�mērs. Kādam cilvēkam jādodas ārā pilnīgā tumsā. Viņ� ir stipri uztraukts, iztēlē veidojas nenoteikti iedomu tēli, no kuriem vajadzētu sargāties. Negaidīti kaut kur tuvumā atskan dobj� troksnis, un cilvēks zibenīgi pagrie�as uz to pusi, domādams, ka tie�i no turienes draud briesmas. Bet troksni radījusi tikai vēja brāzma.
Protams, �nesaprātīga� psihes reakcija ir saistīta ar noteiktu nervu sistēmas tipu, noskaņojumu, situāciju utt. Kur� no mums kaut reizi, it sevi�ķi bērnībā, nav pārdzī�vojis moko�as bailes, tum�ā naktī iedams pa nepazīsta�mam vietām vai garam kapsētai? Kādas �au�alīgas domas nenāk prata bērnam, kad viņa uzņēmīgā un jūtīgā nervu sistēma ir baiļu uzbudināta! Kādus iedomu tēlus iztēlē neuzbur lasītas un dzirdētās pasakas vai teikas! Bet pie�augu�ais � jo maņticīgāks un reliģiozāks viņ� ir, jo spilgtāki viņa reliģiskie redzējumi, jo labvēlīgāka augsne dzirdes un redzes halucinācijām.
Saasinātas uzmanības rosināts cilvēks nedzīvus priek��metus var noturēt par dzīvām būtnēm.
Pa me�u iet �etri cilvēki. Pēk�ņi vienam gājējam lie�kas, ka krūmos spīd acis; vērīgāk ieskatījies, viņ� �redz� vilkus. Izbijies viņ� vienu no ceļabiedriem satver aiz rokas un, uz krūmiem rādīdams, �ausmās �ukst: �Skaties, vilki!� Visi sastingst, modri raugās krūmos. Diviem liekas; ka viņi tie�ām redz vilkus, bet otri divi krūmos nekā neredz. Beidzot viens ceļinieks ar nūju rokā metas uz krūmiem � un visi pārliecinās, ka tur nekā nav: krūmu apveidi tikai atgādināju�i vilku siluetus. Tomēr pirmais ceļinieks stūr�galvīgi apgalvo, ka redzējis vilkus, otrais saka, ka arī viņam diezgan skaidri krūmos rādīju�ies vilki, bet pārējie divi nesapra�anā rausta plecus. �is vienkār�ais piemērs liecina, ka pirmajam ceļiniekam redzes halucinācijas radās iztēlē, otrajam � vārdiskas suģestijas rezultāta. Pārējiem diviem ceļiniekiem iztēle un uzmanība nebija pietiekami saasināta. Iespējams, ka viņi nedomāja par varbūtējam briesmām, nebija satraukti, vai arī viņiem glu�i vienkār�i bija cits nervu sistēmas tips.�
Tātad iztēle un saasināta uzmanība visiem cilvēkiem nepiemīt vienādā mērā. Lūk, da�i novērojumi.
Slimnieks, nejau�i noklausījies ārstu sarunu par jaunu līdzekli, kas sekmīgi ārstējot paralīzes, iedomājas, ka �is jaunais līdzeklis ir viņam mutē ieliktais termometrs, un tūlīt paziņoja, ka jūtoties labāk. Slimnieka noskaņojums mediķus pamudināja �ādu improvizētu �ārstē�anu� turpi�nāt. Divas nedēļas katru dienu slimniekam mute lika ter�mometru, un slimnieka veselības stāvoklis arvien uzlabo�jās, līdz beidzot viņ� pilnīgi izveseļojas.
Reiz kāds profesors, pamanījis, ka klausītāji noguru�i un vairs nespēj koncentrēties, nolēma viņus izklaidēt. Traukā sajaukdams divus �ķidrumus, viņ� klausītājus brīdināja, ka radīsies �ķīdums ar pretīgu, nepanesamu smaku. Pēc tam, degunu ar lakatiņu aizspiedis un seju pretīguma grimasē savilcis, viņ� no trauka steig�us atkā�pās. Vairākums klāteso�o drīz vien saoda nepatīkamu smaku, pirmajās rindās sēdo�ajiem kļuva slikti, bet da�iem pat uznāca nelabums. Profesors sāka smieties un pazi�ņoja, ka parastajam ūdenim esot pielējis tinti. Un visi tū�daļ varēja pārliecināties, ka viņam taisnība.
Kādā hospitālī simts slimniekiem bija iedots cukurūdens, bet pēc tam tika paziņots, ka cukurūdens vieta aiz pārpratuma esot iedots vem�anas līdzeklis. Astoņdesmit cilvēkiem pēc �ā paziņojuma sākās vem�ana.
Tādu piemēru varētu minēt ļoti daudz. Visi tie liecina, ka iztēlei un saasinātai uzmanībai piemīt spēcīga fiziolo�ģiska iedarbība. Kulta kalpi �o parādību izmantoju�i ļoti pla�i.
Daudz patiesa (bet vēl vairāk blēņu) ir stāstīts par dziedniecisko Lurdas avotu Francijā. Savulaik �is avots ar īpa�u Romas pāvesta ediktu tika pasludināts par ikga�dēju svētceļojumu vietu. Protams, vairums slimnieku no turienes aizbrauca, veselību neatguvu�i, ta�u �ī svētavota slavu stiprināja retie gadījumi, kur tika izārstētas histē�rijas izraisītas funkcionālās paralīzes, aklums un tamlī�dzīgi uztveres traucējumi.
Par Lurdas svētavota dziedino�o spēku padzirdējusi, zemniece, kas jau trīs gadus bija sirgusi ar kreisās ķer�meņa puses paralīzi, lūdza viņai atvest nedaudz brīnumūdens. Kad slimniecei ūdeni atveda, viņa izstiepa trīco�o roku, saslapināja pirkstus, pārkrustījās un glāzi lēnām izdzēra. Pēc tam viņa piecēlās un, iesaukusies �Laidiet mani, esmu izveseļojusies!�, sāka staigāt, it kā nekad nebūtu bijusi slima.
Akla meitene, kurai nekādas ārstē�anas metodes nebija varēju�as redzi atgriezt, pēc ilgas un kaismīgas lūg�anas samērcēja mutautiņu svētajā Lurdas ūdenī un, aizsējusi acis, likās gulēt. Otrā dienā viņa lakatiņu noņēma � un redzēja!
Mūsdienu medicīnai ir labi zināma �o brīnumu būtība. Paralīzes un aklums neap�aubāmi bija saistīts ar iz�pausmē sare�ģītu un daudzveidīgu psihisko slimību � histēriju. �o slimību sekmīgi ārstē ar hipnozi bez jebkā�dām lūgsnām. Protams, liela nozīme ir slimnieka pārliecībai, ka viņ� izveseļosies.
Ir daudz �svētu� vietu, avotu, tempļu, kas kop� seniem laikiem biju�i populāri ticīgo vidū. �āda ārstniecisku vietu slava ir Kijevas Pe�eru, Troicas-Sergija, Solovku klosteriem un daudzām citām vietām, kur glabājas svē�tie pī�ļi un brīnumdarītājas svētbildes. Ta�u, augot tautas masu izglītības un kultūras līmenim, dievlūdzēju strau�mes uz �svētajām� vietām krasi mazināju�ās.
Gadu tūksto�us hipnoze ir atradusies misticisma skā�vienos. Un pat medicīnas pārstāvji, kas pa�i hipnozi lietoja slimnieku ārstē�ana, sakuma nevarēja to izskaidrot. Kaut arī viduslaikos magnēta īpa�ības vēl nebija zinātniski iz�skaidrotas, dabaspētnieki tās mehāniski saistīja ar hipnozi, kas 16. gadsimtā tika nosaukta par magnētismu.
Slavenais vācu ārsts un dabaspētnieks Paracelzs (1493�1541), kas medicīnas zinātnes pamatus saskatīja praktiskajā pieredzē un dabas nori�u vērojumos, nolēma magnēta īpa�ības izmantot da�ādu slimību ārstē�anā.
Paracelza aprēķins bija vienkār�s: ja magnēts spēj pie�vilkt, jāpamēģina to lietot ārstniecībā � magnētam no cil�vēka jāizvelk slimība. Protams, no mūsdienu zinātnes viedokļa tas bija aplami, ta�u 15.�16. gadsimtā �ādi zi�nātniski prātojumi nemaz tik muļķīgi nelikās. Tālaika zi�nātnei bija raksturīga parādību empīriskā izpēte. Visi atklājumi tika veikti bez jebkāda teorētiska pamatojuma, uz labu laimi. Apmēram tādā pa�ā veidā, kā to darīja alķīmiķi, kas, kolbās sajaukdami da�ādas vielas, mēģināja iegūt zeltu.
Paracelzs bija pirmais viduslaiku zinātnieks, kas, kaut arī primitīvi, tomēr mēģināja izskaidrot hipnotiskās parā�dības. Ārstēdams slimniekus ar pa�gatavotām zālēm, viņ� sāka likt pie slimnieku ķermeņa arī magnētu. Vairākumā gadījumu slimnieku veselības stāvoklis neuzlabojās. To�mēr da�i slimnieki � ar galvas sāpēm, krampjiem, paralīzēm � izveseļojās. Slava par burvju ārstu izplatījās visā pasaulē. Izveseļoju�os cilvēku pateicībai nebija ro�be�u. Par Paracelzu sāka interesēties inkvizīcija. Bet Pa�racelzs nomira ātrāk, pirms svētā inkvizīcija paspēja sa�dedzināt viņu uz sārta.
Nākamais magnētisma attīstības posms bija saistīts ar Vīnes ārsta medicīnas doktora Fran�a Antuāna Mesmera (1734�1815) vārdu. 1774. gadā viņ� turpināja Para�celza aizsāktos pētījumus. Ta�u Mesmers novērotās mag�nētiskās parādības izskaidroja citādi nekā Paracelzs. Viņ� ievēroja, ka da�kārt var iztikt bez magnēta, � tikai ar vienu pieskārienu pietika, lai slimnieks pēk�ņi ieslīgtu miegā un atmodies būtu vesels. 1766. gadā aizstāvētajā medicīnas doktora disertācijā Mesmers izteica domu, ka Visumu piepilda neredzams varens magnētiskais gars (flu�īds), kas virza planētu kustību un, cilvēkiem nemanot, ietekmē viņu veselību, likteni utt. Pārliecinājies, ka tādu pa�u magnētisku iedarbību uz cilvēkiem viņ� var panākt arī bez magnēta, Mesmers izvirzīja jaunu teoriju � par dzīvniecisko magnētismu. �ī Mesmera veikli safabricētā teorija atzina magnētiskā gara esamību, kā arī to, ka �is gars da�ādā pakāpē koncentrējas arī cilvēkos. Un viņ�, Mesmers, lūk, esot sevi�ķi �bagātīgi apveltīts� ar �o mag�nētisko garu un varot to pārvadīt uz citiem cilvēkiem, labvēlīgi ietekmējot viņu veselības stāvokli.
Lai gan �āda teorija robe�ojās ar �arlatānismu, daudzi slimnieki, kas ārstējās pie Mesmera, jutās daudz labāk, da�i pat izveseļojās.
Mesmers ar divkār�u sparu turpināja ārstniecisko praksi. Ta�u viņa spo�ie panākumi radīja naidīgu noska�ņojumu kolēģos. Daudzi no Mesmera novērsās: vieni aiz skaudības par magnetizētajā pieaugo�o slavu un bagātību, citi tāpēc, ka viņu uzskatīja par �arlatānu. Bet neviens neturēja par vajadzīgu noskaidrot, kāpēc Mesmera metodei ir arī panākumi. Kolēģu nelabvēlīgās attieksmes satriekts, Mesmers 1778. gada atstāja Vīni un aizbrauca uz Parīzi. Te viņ� turpināja ārstēt slimniekus, izmantojot savu me�todi, un ātri vien ieguva milzu popularitāti. Simtiem cil�vēku devas ārstēties pie Mesmera, un da�i Parīzes medi�cīniskas padomes locekļi pat bija gatavi kļūt par viņa sekotājiem. Ta�u oficiālā zinātne neatzina Mesmera mācī�bu. Kad pirmais Mesmera mācības piekritējs profesors Delons ierosināja medicīnas fakultātei izpētīt magnētisma parādības, viņ� tika apsūdzēts savas kārtas goda un uz�skatu nodevībā. Delona mēģinājums aizstāvēt galvenās Mesmera mācības atziņas beidzās bēdīgi � viņu atbrīvoja no amata, atņēma profesora nosaukumu.
Ta�u Mesmers turpināja ārstēt slimniekus. Pēk�ņas izveseļo�anās gadījumi ļoti spēcīgi ietekmēja ļau�u iztēli. Mesmers vairs nespēja palīdzēt visiem, kas alka pie viņa ārstēties. Un tad bija jāķeras pie viltības: bagātiem un slaveniem slimniekiem Mesmers uzcēla lielas tvertnes ar stieņiem, pie kuriem turoties, slimnieki it kā saņēma dzie�dino�o fluīdu. Apstākļi, kādos Mesmers rīkoja ārstē�anas seansus, bija rūpīgi pārdomāti: telpas sienas rotāja mīk�laini raksti, logi bija aizklāti ar tum�iem aizkariem, soļu troksni slāpēja mīksti tepiķi. Slimniekus Mesmers pie�ņēma violetā, ar zeltu un sudrabu iz�ūtā samta kamzolī, ar daudziem gredzeniem pirkstos. Cie�i skatīdamies slim�niekam acīs, viņ� ar garu zizli pieskārās tā ķermenim, teikdams da�us iedve�anas vārdus. Da�reiz slimnieki jau pēc pirmās reizes paziņoja, ka ir veseli vai sajūt uzlabo��anos. Citiem vajadzēja papildu seansus. Tomēr tādu cil�vēku, kuri nekā nejuta un neizveseļojās, bija krietni vien vairāk nekā izveseļoju�os.
Mesmera slava, protams, radīja pastiprinātu ziņkāri arī bezdarbībā nīksto�ajās aristokrātu aprindās. Daudzi ba�gātnieki izklaidējās, izdomādami sev da�ādas �slimības�, no kurām ātri vien �izveseļojās� jau pēc pirmā Mesmera seansa. Parīzes aristokrātiem, kas dzīvoja bailēs no drau�do�ās revolūcijas, tas bija viens no paņēmieniem, ka sevi mierināt un aizmirsties. Pacientiem Mesmers iegalvoja, ka tvertne ir piepildīta ar viņa magnētisko speķu, kas slim�nieku ķermeņos tiek pārvadīts ar �burvja zi�ļa� palīdzību.
Nabadzīgajiem pacientiem Mesmers magnetizēja koku pretī savai mājai: vajadzēja tikai nostāties �ā koka ēnā, lai varenais magnētiskais fluīds, ko tajā bija �atstājis� Mesmers, ieplūstu cietēja miesā un dvēselē.
Galu galā liela daļa mediķu Mesmera teoriju noliedza, bet pats viņ� tika izdaudzināts par avantūristu. Netika ņemti vērā arī pārsteidzo�ie smagu un da�reiz pat bez�cerīgu slimnieku izveseļo�anās gadījumi.
Sakarā ar Mesmera neatlaidīgo prasību oficiāli atzīt viņa ārstē�anas metodi, kā arī da�u iespaidīgu personu ietekmē �ajā strīdā bija spiesta iejaukties fran�u valdība. Pēc karaliskā nolikuma tika sastādīta komisija, kuras sa�stāvā ietilpa ievērojamākie tālaika zinātnieki A. L.Lavuazje, B. Franklins, A. L. Zisjē. Tā izskatīja Karaliskās medicī�nas biedrības un Parīzes Zinātņu akadēmijas ziņojumus par dzīvniecisko magnētismu un, veikusi rūpīgu izmeklē��anu, atzina, ka pārdabisks magnētisks gars (fluīds) ne�eksistē. 1784. gada 11. augustā komisija pieņēma lēmumu:
�Pēc tam kad komisijas locekļi atzina, ka dzīvnieciskā magnētisma fluīdu nav iespējams noteikt ne ar kādām sajūtām un ka tas neiedarbojas ne uz viņiem pa�iem, ne uz slimniekiem, ar kuriem tas tika pārbaudīts; pēc tam kad tika noskaidrots, ka pieskar�anās un glaudī�ana tikai retos gadījumos izraisa labvēlīgas pārmaiņas organismā, un kā pastāvīgas sekas bija bīstami iztēles satricinājumi; pēc tam kad tika pierādīts, ka iztēle bez magnētisma var izraisīt krampjus, bet magnētisms bez iztēles neko nevar izraisīt, komisijas locekļi vienbalsīgi nolēma, ka nekas ne�liecina par dzīvnieciskā magnētisma fluīda esamību un ka tāpēc izzinā�anai nepakļāvīgais fluīds ir nelietderīgs. Kopā ar lēmumu karalim tika nosūtīts arī slepens ziņo�jums, kurā bija norādīts, ka aizrau�anās ar magnētismu apdraud sabiedrības tikumību.
Tomēr viens no komisijas locekļiem � Antuāns Lorāns 2isje (1748�1836) komisijas sastādīto ziņojumu nepa�rakstīja. Savā paskaidrojumā, kas vēlāk guva lielu ievē�rību, zinātnieks pieļāva, ka mesmerismā tomēr ir kaut kas racionāls. Nebūt neattaisnodams Mesmera blēdīgos trikus un viņa misticisko teoriju, Zjsjē atzina, ka da�i Mesmera lietotie paņēmieni neap�aubāmi labvēlīgi ietekmē slim�nieku psihi. Tāpat viņ� norādīja, ka nebūtu pareizi nere�dzēt daudzos izveseļo�anās gadījumus. Zisjē secinājums, jādomā, bija objektīvākais un pareizākais. Tomēr dzīvnie�ciska magnētisma teorijai ceļ� uz zinātni bija slēgts. Ko�misija, kas veica izmeklē�anu, nekādu nozīmi neveltīja ne sevi�ķajiem apstākļiem, kādos savus seansus noturēja Mesmers, ne viņa izturē�anās manierei un runas veidam, ne arī īpa�ajiem paņēmieniem � lēnai roku virzī�anai gar slimnieka seju un ķermeni nelielā attālumā no ķermeņa virsmas.
Tiesa, Mesmera teorija bija melīga, dzīvniecisko magnē�tismu tā traktēja kā prasmi izmantot vareno mistisko speķu dziednieciskās īpa�ības. Tomēr jānorāda, ka Mesmeram bija arī vairāki praksē pārbaudīti paņēmieni, ar kuriem viņ� pacientiem vienmēr (ar nedaudz izņēmumiem) varēja izraisīt hipnotiska miega vai transa stāvokli. Da��us no �iem paņēmieniem ārsti hipnotizētāji lieto vēl �o�dien.
Pēc Mesmera nāves (viņ� mira 1815. gadā emigrācijā gandrīz pilnīgā aizmirstībā) Eiropā no jauna sākās aiz�rau�anās ar misticismu, un atkal atdzima dzīvnieciskais magnētisms. Uzradās bezgala daudz burvju, magnetizētāju, vārdu sakot, cilvēku, kuriem it kā piemita spējas �piesaistīt� labos un ļaunos spēkus. Spekulēdami uz tau�tas masu tumsonību, viņi publiski demonstrēja savas spē�jas �radīt brīnumus�. Visbie�āk tās bija tipiskas veiklu burvju mākslinieku un iluzionistu izrādes, kas publiku maldināja ar nevainojami nospēlētām un rūpīgi iestudē�tām ainām, kurās iesaistīja �im nolūkam speciāli saga�tavotus cilvēkus. Bet nevar noliegt, ka �arlatānu un bur�vju mākslinieku vidū bija arī tādi cilvēki, kuriem patie�ām piemita prasme �magnetizēt�.
Interese par dzīvniecisko magnētismu arvien vairāk pie�auga, un 1825. gadā Parīzes Medicīnas akadēmija atkal izveidoja komisiju tā pētī�anai. Komisija �o jautājumu studēja se�us gadus, līdz 1831. gadā tika paziņots, ka magnētisms ir uzskatāms par fizioloģisku parādību aģentu vai arī par terapeitisku līdzekli, ka tam ir jāieņem noteikta vieta starp medicīniskajām zinātnēm un tātad ar to vaja�dzētu nodarboties tikai ārstiem. Komisija arī norādīja, ka Parīzes Medicīnas akadēmijai ir jāatbalsta ārsti �īs pa�rādības izzinā�anā. Ta�u akadēmija tā arī neiz�ķīrās �o ziņojumu publicēt.
Aizrau�anās ar Mesmera �magnētismu� nemazinājās, to lietoja, kā vien mācēja un gribēja. 1837. gadā atkal tika ierosināts �o jautājumu izskatīt Parīzes Medicīnas akadēmijā. Atkal tika sastādīta speciāla komisija, kuras locekļi lielākoties bija nikni �magnētisma� pretinieki. Pēc �īs komisijas referāta 1840. gadā dzīvnieciskais magnē�tisms uz visiem laikiem tika izslēgts no Parīzes Medicīnas akadēmijas nodarbību programmas. �oreiz autoritatīvā komisija savu lēmumu oficiāli publicēja, tādējādi pārvel�kot svītru tālākai dzīvnieciskā magnētisma parādību pētī��anai. Liela daļa dabaszinātnieku un ārstu uzskatīja, ka �magnētisma� parādības ir �arlatānisma un pa�apmāna produkts. Nievājo�a un noraido�a attieksme pret to tika uzskatīta par nepiecie�amu priek�noteikumu zinātnieka pa�cieņas saglabā�anai. Ta�u netrūka arī zinātnieku, kas dzīvniecisko magnētismu aizstāvēja. Viens no viņiem bija angļu ārsts D�eims Breids (1795�1860), kas aktīvi cīnī�jās par tiesībām �magnētismu� lietot cilvēku ārstē�ana. Sākumā arī viņ�, tāpat kā vairums ārstu praktiķu, pret �magnētisma� parādībām izturējās ar neuzticību. Strādā�dams Man�estrā acu ķirurģijas nozarē, viņ� dzīvi intere�sējās arī par nervu slimībām. 1841. gadā daudzas Eiropas valstīs spo�us panākumus guva magnetizētājs Saris Lafontēns. Kad S. Lafontēns ieradās Man�estrā, Breids atnāca uz viņa seansu, cie�i apņēmies atmaskot �i �arla�tāna trikus. Trīsreiz pabijis S. Lafontēna seansos, viņ� pārliecinājās, ka redzētās parādības nebūt nav �arlatāna triki ar speciāli sagatavotiem cilvēkiem. Breida vērīgajam skatienam nepalika nepamanīts, ka magnetizēta cilvēka acis ir aizvērtas un ka viņ� patie�am tas nevar atvērt, kaut-gan cen�as to darīt, � tas bija redzams gan no viņa sejas izteiksmes, gan no mīmikas muskulatūras savilk�anās. Acu ķirurgs ar interesi vēroja, kā magnetizēto cilvēku durstīja ar adatām, bet viņ�, kā bija redzams, nekādu sāpju nejuta, viņam deva ost o�amo spirtu, bet viņ�, sprie��ot pēc sejas izteiksmes, izjuta patiku. Vel vairāk: bez ierunām paklausot magnetizētajā rīkojumiem, viņ� nostā�jās pavisam neiedomājamās pozās un pēc tam ilgi varēja palikt ļoti neērta stāvoklī. Visapkārt dūca izbrīnītais ska�tītāju pūlis, tikai magnetizētais saglabāja pilnīgu mieru un vienaldzīgu sejas izteiksmi. Ta�u, līdzko Lafontēns izteica da�us vārdus, magnetizētais pamodās.
Redzētais D�. Breidu satrieca; viņ� saprata, ka da�iem mesmeriskiem �brīnumiem� nav nekā kopīga ar mistis�kiem speķiem. Savus minējumus Breids sāka pārbaudīt prakse. Pirmo �magnētisma� seansu viņ� sarīkoja ģime�nes loka divu draugu klātbūtnē divas dienas pēc S. Lafontena uzstā�anas. Jau tad viņ� sāka nojaust, ka �magnē�tisms�, ko gandrīz visi magnetizētāji lietoja pēc Mesmera metodes, rodas, ja uz cilvēka nervu sistēmu iedarbojas monotonas atkārtotas kustības � lēna roku virzī�ana gar slimnieka seju un ķermeni nelielā attālumā no ķermeņa virsmas. Rezultāta nogurst visi slimnieka maņu orgāni, un iestājas miegam līdzīgs stāvoklis.
Būdams gandrīz pārliecināts par savu taisnību, D�. Breids pirmoreiz aizmidzināja kādu savu draugu, lie�kot viņam skatīties uz kādu priek�metu. Mēģinājums iz�devās, miegam līdzīgais stāvoklis ilga �etras minūtes (sakuma Breids baidījās no nelabvēlīgām sekām). Nāko��ajos mēne�os tādā pa�ā veidā Breids aizmidzināja radus, draugus, paziņas, kalpotājus, visus, kas tikai to vēlējās, bet pēc tam arī pacientus. Pametis ķirurģiju, viņ� pilnīgi nodevas �īs neizprotamās parādības izzinā�anai un tās praktiskajai izmanto�anai.
D�. Breids pierādīja, ka starp to �sevi�ķa miega stā�vokli�, ko izraisa viņ�, un noslēpumaino �magnētismu� nav nekādas at�ķirības, jo būtībā tas ir viens un tas pats. Breids pirmais �ai parādībai deva nosaukumu �hipno�tisms� (medicīna pazīstams arī kā �breidisms�), ar to pasvītrodams tas līdzību ar parastu normālu miegu. Mek�lēdams izskaidrojumu hipnotiskām parādībām, Breids no�liedza jebkuru mistiku, arī pieņēmumu, ka magnetizētajiem piemīt sevi�ķi maģiski spēki. Bez tam viņ� uzskatīja, ka lēna roku virzī�ana gar cilvēka seju un ķermeni nav īpa�i piemērots paņēmiens, jo izkliedē magnetizējamā uzmanību. Ar to arī bija izskaidrojams, kāpēc magnetizētāji ne vien�mēr savos seansos guva panākumus. Pēc Breida domām, daudz lielāks efekts ir paņēmienam, ja slimniekam liek neat�laidīgi skatīties uz kādu nekustīgu priek�metu.
D�. Breids ar hipnozi aizrāvās arvien vairāk. Viņ� pār�liecinājās, ka ar to sekmīgi var ārstēt daudzas slimības, it īpa�i tas, kas ir saistītas ar nervu sistēmas traucējumiem, piemēram, histēriskās paralīzes. Viņ� konstatēja, ka jutība pret hipnozi nav visiem cilvēkiem vienāda, ka hip�nozes dziļums var mainīties un hipnoze organisma izraisa fizioloģiskas pārmaiņas. Bez tam viņ� atklāja, ka hipno�tizētu cilvēku var ārstēt ar vārdu palīdzību, iedve�ot viņam domu par izveseļo�anos.
D�, Breids eksperimentēja ne jau slavas un iedzīvo�a�nās kāres dēļ, viņa mērķis bija izzināt hipnozes būtību, iegūt stingri zinātnisku izskaidrojumu �ai interesantajai parādībai. Viņ� pierādīja, ka Mesmera un viņa piekritēju izrādēs nekā pārdabiska nav. Ne jau velti pret D�. Breidu nostājās baznīca. Garīgie tēvi ātri vien uzminēja ķirurga hipnotizētāja publiskās uzstā�anas bīstamību, jo viņ� bija atklājis hipnozes īsto, materiālistisko būtību. Baznīca D�. Breidu apsūdzēja visos pasaules grēkos, bet viņa eksperimentus pasludināja par grēcīgiem. Arī kolēģu vidū Breida eksperimenti neguva atzinību. �aubīdamies par viņa zinātnisko meklējumu godīgumu, nesaprazdami viņa izziņas kaisli, vēlē�anos zinātniski izskaidrot hipnozes pa�rādības, daudzi ievērojami mediķi viņu pieskaitīja jau at�maskotajiem mesmeristiem, apsūdzēja �arlatānisma. Tomēr nekas nespēja kavēt drosmīgo dabas pētnieku. Viņ� publi�cēja zinātniskus rakstus, pierādīja, strīdējās, demonstrēja savus hipnozes seansus. Atbildēdams uz baznīcas apvai�nojumu, Breids uzrakstīja asu pamfletu, kurā pilnīgi sa�trieca ticīgo tēvu melīgās koncepcijas un pārliecino�i pie�rādīja savu taisnību. Pretiniekus viņ� izsauca uz godīgu zinātnisku strīdu.
Tomēr domubiedru D�. Breidam bija maz. Viens no tiem bija slavenais angļu ķirurgs un psihologs Herberts Meijo, kas 1842. gadā ārstu konferencē Londona Breida metodi atzina par pa�u labāko, ātrāko un dro�āko, ar kuras pa lī�dzību slima cilvēka nervu sistēmu var novest līdz tādam stāvoklim, lai sekmīgi varētu uzsākt ta ārstē�anu. Un tomēr gan Breida dzimtenē, gan citas Eiropas valstīs viņa centieni palika bez ievērības. Galvenais D�. Breida mū�a darbs �Neirohipnoloģija� tika izdots tikai pēc autora nāves 1860. gadā.
Francijā, kur vairums ārstu stingri ticēja, ka ar Mes�mera metodi nevar ārstēt un ka tā, ļoti iespējams, ir pat kaitīga veselībai, joprojām netrūka arī tādu ārstu, kas turpināja nodarboties ar hipnozi. Tā, 1829. gada hipnozi izmantoja, lai mazinātu sāpes krūts dziedzera vē�a operā�cijas laikā, 1842. gadā � aug�stilba amputācijas laika.
1845. un 1846. gada hipnoze amputēja apak�stilbu un kakla rajona izlobīja dziedzeru audzēju. 19. gadsimta 50. gados Stokholma sekmīgi izdarīja dzemdes operāciju, sāpju rem�dē�anai lietojot hipnozi. 1859. gadā Francijas ārstu uzma�nību saistīja ķirurga profesora Azama paziņojums ķirurgu biedrības sēdē, ka hipnozē iespējams iedvest pilnīgu nejutību. Tajā pa�a gadā fran�u ķirurgi hipnozi veiksmīgi lie�toja, izdarot vairākas amputācijas, lielu sāpīgu augoņu atvēr�anu, piededzinā�anu ar kvēlo�u dzelzi un zobu eks�trakcijas. Hipnozi kā sāpju remdētāju izmantoja arī Indijā: Kalkutas hospitālī se�u gadu laikā hipnoze tika lietota vai�rāk nekā 600 lielas ķirurģiskās operācijās. �os ziņoju�mus apstiprināja īpa�a valdības izveidota komisija.
Neraugoties uz spo�ajiem panākumiem, kādi hipnozei ka sāpju remdētajai bija ķirurģijā, pla�u atzinību tā tomēr neguva un vispirms tāpēc, ka nejutību vai pilnīgu nejutību pret sāpēm varēja panākt tikai atsevi�ķiem slimniekiem. Aizsteidzoties notikumiem priek�ā, jāteic, ka arī mūsu die�nas hipnozi ķirurģijā lieto reti. Tas arī saprotams. Dau�dzas operācijas ilgst 3�5 stundas, un tad ar hipnotiskās suģestijas palīdzību grūti sasniegt vēlamo efektu. Un to�mēr hipnozes lieto�anai atsevi�ķos gadījumos noteikti ir zinātniska nozīme. Diem�ēl D�. Breida laikā viņa acīm�redzamie panākumi hipnozes izpētē un izmanto�anā, kā arī zinātniskie darbi par hipnotisku miegu nekļuva par me�dicīnas ieguvumu, lai gan izpelnījās slavenā angļu fizio�loga V. B. Kārpentera atzinību.
D�. Breida aizsākto hipnozes pētniecības darbu turpi�nāja Ambruazs Ogistēns Ljebo, ārsts no Francijas pilsētas Nansī. Viņ� jau sen bija ievērojis, cik lielu ietekmi uz slim�nieka psihi atstāj īstajā laikā un vietā pateikts ārsta vārds. Slimnieki, kurus ārstēja�A. O. Ljebo, sirga galvenokārt ar nervu un psihes slimībām. Mērķtiecīga saruna, ko prakti�zēja Ljebo, izmeklējot pacientu, nereti izrādījās daudz ietekmīgāka par da�ādām zālēm. Divdesmit piecus gadus ilgās prakses laikā ārsts ar hipnozi bija ārstējis vairāk nekā 7,5 tūksto�us slimnieku, da�us no tiem viņ� ar panā�kumiem bija hipnotizējis desmitiem rei�u. Apgūdams hip�nozes metodes, viņ� ievēroja, ka visvieglāk pacientus ir iemidzināt ar monotonu, nesteidzīgu, klusu runā�anu, jo tā iedve� domas par miegu. Ljebo, tāpat kā Breids, atzina, ka hipnozei ir materiāla daba, ta�u at�ķirībā no viņa uz�skatīja, ka hipnoze būtībā ir parasts miegs, kas iedvests ar suģestijas palīdzību. Savā darbā �Miegs un tam līdzīgi stāvokļi� (1866) Ljebo bija apkopojis piecu gadu novē�rojumus. Un, lai gan viņa teorētiskie atzinumi bija ilustrēti ar daudziem piemēriem, kas pierādīja, ka ar suģestiju sek�mīgi var ārstēt da�ādas slimības, vairums pasaules mediķu to uzņēma ar neuzticību. Tikai pēc divdesmit gadiem Ljebo guva pelnīto atzinību un slavu, kļūdams par vienu no Nansī hipnozes skolas pamatlicējiem. Tas notika tā.
Fran�u ārsts Dimons, kas ne vienreiz vien bija apmek�lējis konsultācijas, kuras Ljebo sniedza saviem pacientiem, nolēma personiski pārliecināties par �īs metodes iedarbību. Ljebo viņam labprāt palīdzēja apgūt hipnozes tehniku. Jau 1881. gadā Dimons kādai pacientei ar hipnozi izārstēja ilgsto�us krampjus kājā. Pēc tam ar hipnozes palīdzību viņam izdevās izārstēt slimnieci, kurai vairākas reizes dienā uznāca histērijas lēkmes. Par saviem novērojumiem Dimons ziņoja Nansī Medicīnas fakultātes iek�ķīgo slimību klīnikas profesoram Anrī Bernheimam, lūdza hipnozi node�monstrēt medicīnas darbinieku sēdē. Dimons veiksmīgi ievadīja hipnozē �etrus slimniekus. Demonstrējums medi�cīnas biedrības locekļus pārliecināja, un drīz vien daudzi Nansī ārsti arvien bie�āk sāka pievērsties hipnotiskas ār�stē�anas metodēm, bet profesors A. Bernheims, kas pirms tam pret hipnozi bija izturējies visai skeptiski, nu kļuva par tās popularizētāju. Viņa klīnikā hipnoze bija līdzvēr�tīga citām ārstniecības metodēm. Gandrīz nebija tādas die�nas, kad kāds no slimniekiem netiktu izārstēts ar hipnozes palīdzību.
Ta�u Nansī hipnozes skola kļuva slavena ne tikai ar to, ka pla�i un veiksmīgi lietoja hipnozi slimnieku ārstē�ana. Nansī Medicīnas fakultātes fizioloģijas profesors Bonī pētīja hipnotiskās parādības, izmantojot laboratorijas apa�ratūru, viņa iegūtās ziņas bija objektīvas, precīzas, bez jebkāda subjektīvisma, kas da�kārt vērojams pārmērīgi ar savām idejām aizrāvu�os pētnieku spriedumos. Pēc gra�fiskām līknēm, kas tika sastādītas, pamatojoties uz objek�tīviem datiem, Bonī secināja, ka ar hipnotisko suģestiju var ietekmēt lielāko daļu procesu, kas norisinās cilvēka organismā. Ar suģestiju, piemēram, var izraisīt asaro�anu, piena, sviedru izdalī�anos, zarnu trakta peristaltiku, paāt�rināt vai palēnināt sirdsdarbību. Visi profesora Bonī dati tika stingri dokumentēti. Rezultātus un pētījumu metodiku zinātnieks aprakstījis grāmatā �Hipnotisms. Fizioloģiskie un psiholoģiskie pētījumi�. Tā tika izdota 1885. gada Fran�cijā, 1888. gadā � Krievijā. Nansie�u, ka arī citu zināt�nieku panākumi veicināja hipnozes popularitāti. 1886. gadā Francija tika izdots pat speciāls �urnāls �Hipnotisma apskats�. Tajā bija publicēts arī A. O. Ljebo raksts �Ārsta hipnotizētajā atzī�anas�, kura autors stāstīja par savu ba�gāto pieredzi hipnozes lieto�anā. Beidzot � pēc divdesmit pieciem gadiem � Ljebo bija ieguvis kolēģu atzinību, dau�dzi biju�ie pretinieki kļuva par viņa skolniekiem.
Nansī hipnozes skola, ko vadīja profesors A. Bernheims, deva lielu ieguldījumu hipnozes teorētiskajā un praktis�kajā izpēte visaugstākajā zinātniskajā līmenī.
Ta�u hipnozi pētīja ne tikai Nansī mediķi. Gandrīz tajā pa�ā laikā Francijā bija izveidojusies otra tikpat liela hipnozes pētī�anas skola. Tās dibinātājs bija slavenais nei�ropatologs Salpetrieri psihiatriskās slimnīcas (Parīzē) vadītājs Zans Martēns Sarko (1825�1893). Apmeklēdams kāda magnetizētajā seansus, viņ� uzmanīgi bija vērojis notieko�o un galu galā aizrāvies ar neparasto parādību. Ta�u Z. M. Sarko nebūt neuzskatīja, ka �im hipnotizētājam piemīt kādas pārdabiskas spējas, tāpēc nolēma pats pie�vērsties �ai problēmai.
Sakarā ar dienesta pienākumiem Z. M. Sarko nācās cie�i saskarties ar mesmerismu: viņam bija uzdots pārbaudīt, vai ir iespējams ārstēt, izmantojot metālus. Tobrīd Sarko bija sācis pētīt histēriju un tās ārkārtīgi daudzveidīgos izpausmes veidus, tāpēc nolēma pamēģināt ar metālu palī�dzību ārstēt tie�i �o kaiti. Sev par lielu izbrīnu, daudzos gadījumos Sarko guva pārsteidzo�us rezultātus: slimnieki izveseļojas, tikko viņu ķermenim pieskārās ar vara stienīti. Ta�u Sarko netaisīja pārsteidzīgus secinājumus; kopā ar līdzstrādniekiem viņ� �o interesanto parādību izpētīja ne tikai klīnisku novērojumu ceļā � eksperimentos ar slim�niekiem tika izmantotas arī laboratoriskās metodes. Rūpī�gos pētījumos Sarko konstatēja, ka hipnozei ir trīs stadi�jas: letarģija, katalepsija un somnambulisms.
Starp Sarko un Nansī skolas pārstāvjiem izvērtās pla�a diskusija par hipnozes būtību. At�ķirībā no nansie�iem Sarko skolas pārstāvji uzskatīja, ka hipnoze ir nenormāla parādība. Pēc Sarko un viņa piekritēju domām, hipnoze ir visai līdzīga histērijas parādībām (muskuļu krampji, vaskveida lokanība, pilnīgs jutības zudums pla�os ķermeņa apvidos u. tml.j. Tāpēc īstu hipnozi (visas trīs stadijas), pēc Sarko domam, var izraisīt tikai tādiem cilvēkiem, kam ir tieksme uz histēriju, vai � histērijas slimniekiem. Sarko uzskatīja, ka hipnoze ir viens no histērijas veidiem un ka tā, tāpat kā histērija, rodas tūlīt pēc psihotraumas � ka slimīga stāvokļa attīstības sekas. Strīda starp abām sko�lām iesaistījās pla�as zinātnieku aprindas.
Pagāju�ā gadsimta 80. un 90. gados starp Parīzi un Nansī uzliesmoja asa, reizēm pat nikna polemika. Bet gods kam gods: abas skolas vienprātīgi vērsās pret galveno ie�naidnieku � misticismu. Gan Z. M. Sarko, gan A. Bern�heims savos zinātniskajos darbos pilnīgi sagrāva pasakas par �magnētismu�, atmaskoja baznīckungu �brīnumus�. Sevi�ķi lieli nopelni ir A. Bernheima darbam �Suģestija un tās lieto�ana terapijā�. Tajā izskaidrota da�ādu amu�letu un talismanu, arī Lurdas svētavota brīnumaina �iedarbība�, zinātniski izskaidrota baznīcu relikviju un lūg�anu loma.
Z. M. Sarko un viņa uzskatu piekritēja, ievērojamā neiropataloga S. Ri�ē kopīgais darbs (divi sējumi ilustrāciju ar autoru komentāriem) atmaskoja baznīcas literatūra aprakstītos �brīnumus�. Slimnieku ārstē�anu ar lūgsnu, svētā ūdens un svēto pieskārienu palīdzību viņi pretstatīja histērijas slimnieku izārstē�anai ar hipnozi Salpetrieri slimnīcā. Salīdzinot �os piemērus, kļūst skaidrs, ka abos gadījumos ārstnieciskais efekts tiek panākts, izmantojot hipnozi. S. Ri�ē un Z. M. Sarko pārliecināja lasītaju, ka izveseļo�anās �brīnumam� ir dabisks, materiāls raksturs. Nozīmīgs ir arī 2. M. Sarko darbs �Dziednieciska ticība� (1892), kurā autors izskaidroja brīnumainos izveseļo�anās gadījumus, vēlreiz satriekdams misticiskos uzskatus.
Zinātniskā doma turpināja hipnozes būtības meklēju�mus. �ī problēma nodarbināja zinātnieku prātus ne tikai Francijā un Anglijā, bet arī daudzās citās valstīs. Radās Z. Freida un citu zinātnieku teorijas, kas da�ādos aspektos mēģināja raksturot hipnozes būtību. Apkopojis Bernheima, Z. M. Sarko un S. Ri�ē pieredzi, D. Lūiss atklāti paziņoja, ka �atpalikusī fizioloģija� nav spējīga dot atbildi uz jautājumu par hipnozes raksturu. Un patie�ām pat izcilākie tālaika Rietumeiropas zinātnieki to vēl nespēja zinātniski izskaidrot.
Daudzus gadus hipnozes fizioloģiskajai izpētei bija vel�tījis vācu fiziologs un histologs Breslavas universitātes profesors Rūdolfs Peters Heinrihs Heidenhains (1834� 1897). Izdarījis daudz eksperimentālu pētījumu, viņ� no�nāca pie minējuma, ka hipnoze ir tāds stāvoklis, kur ap�ziņa ir nomākta un cilvēciskais saprāts aizmidzis. Pēc Heidenhaina domām, apziņa ir smadzeņu darbības pro�dūkts, centrālas nervu sistēmas augstākās daļas � galvas smadzeņu garozas � darbības rezultāts. Heidenhains uz�skatīja, ka apziņu iespējams nomākt, kavējot galvas sma�dzeņu garozas nervu �ūnu darbību, un to var panākt, rit�miski, monotoni kairinot cilvēka dzirdes un redzes nervus vai adas nervus.
�o minējumu Heidenhains izteica 1880. gadā, kad teat�ralizēta publikas krāp�ana daudzās Eiropas valstīs jopro�jām turpinājās. Hipnozes seansi pievilka pla�as masas, bet �arlatāni magnetizētāji, izmantodami skatītāju neuzma�nību, veikli viņus mānīja, nelai�ot garām arī izdevību pie�bāzt savas kabatas. Lai atspēkotu atmaskojo�ās zinātnieku runas un saglabātu savu popularitāti, viņi, �ie vieglās peļņas tīkotāji, centās visiem ieskaidrot, ka noslēpumaina�jam magnētiskajam miegam, kurā cilvēkus varot iegremdēt tikai viņi, neesot nekā kopīga ar hipnozi. Ta�u arī �os mistifikatoru trikus atmaskoja A. Bernheima un Z.M. Sarko skolu zinātniskie sasniegumi, kā arī R. P. H. Heidenhaina pētījumi fizioloģijā.
Hipnozes parādības pētīja �ehu fiziologs I. Cermaks, vācu fiziologs V. Preijers, kā arī krievu fiziologs V. Daņiļevskis (1852�1939). �ie zinātnieki pierādīja, ka hipnozes parādības var izraisīt arī dzīvniekiem. Tādi fakti bija novēroti arī agrāk, ta�u absolūti nepareizi izskaidroti.
Jau 1646. gadā vācu zinātnieki Sventers un Kirhers pub�licēja ziņas par savu �brīni�ķīgo eksperimentu�, un tas bija �āds: vistu nolika uz sāna un tādā stāvoklī turēja, līdz tā nomierinājās, un tad tai pie pa�as galvas ar krītu novilka svītru. Kad vistu atbrīvoja, tā �o stāvokli sagla�bāja un ilgi gulēja nekustēdamās, it kā būtu dziļi iemi�gusi. �o eksperimentu ar �apburto� vistu Kirhers izskaid�roja tādējādi, ka vista svītru uzskatot par virvīti, kas to tur uz sāniem, un, �saprazdama� preto�anās veltīgumu, neceļoties.
Vairāk nekā divus gadsimtus vēlāk �ehu zinātnieks I. �ermaks līdzīgus eksperimentus veica ar vistām, zosīm, sīkiem dziedātājputniem, pīlēm, vē�iem.
Ar dzīvnieku hipnozi nodarbojās arī vācu fiziologs V. Preijers. Ar zibenīgu kustību viņ� tru�us, jūrascūciņas un putnus nolika neērtā stāvoklī un kādu laiku pieturēja. Zi�nātnieks ievēroja, ka dzīvniekiem rodas ne tikai muskuļu vaskveida lokanība (tieksme saglabāt līdz�inējo pozu), kas dod iespēju tos atstāt pavisam neiedomājamās pozās, bet arī pilnīgs jutības zudums.
Krievu fiziologs V. Daņiļevskis savus eksperimentus veica citādi. Vardi noguldījis uz muguras, viņ� kādu brīdi to tādā stāvoklī pieturēja, pēc tam �apsēdināja� uz sa�krustotām pakaļkājām. Izrādījās, ka varde var saglabāt jebkuru pozu, kādā to noliek. Pēc tam vardi knaibīja ar pin�ceti � varde nekustējās, aizlīmēja tai nāsis ar papīriņu; vardei sāka trūkt gaisa, izspiedās acis, bet papīriņu tā ne�mēģināja nomest. V. Daņiļevskis veica milzumdaudz eks�perimentu un noskaidroja, ka hipnozē var novest daudzus dzīvniekus: upes vē�us, jūras krabjus, �ūskas, zivis, bruņrupu�us, ķirzakas, krokodilus, putnus, tru�us, jūrascūciņas un citus dzīvniekus.
I. Cermaka, V. Preijera un V. Daņiļevska eksperimen�tiem bija liela nozīme hipnozes izpētē. Viņi pieradīja, ka hipnozes parādības var izraisīt gan cilvēkiem, gan dzīv�niekiem, līdz ar to tika atspēkota A. Bernheima teorija, kas apgalvoja, ka hipnozes nav, ir tikai suģestija. Bet suģes�tija ir vārda iedarbība un tātad iespējama tikai ar cilvēku.[3][4]Mūsdienu izpratnē hipnoze pastāv un nav pielīdzināma suģestijai. Bez tam V. Daņiļevskis neap�aubāmi pieradīja, ka hipnozē piedalās galvas smadzeņu garoza.
Lieli nopelni V. Daņilevskim ir materiālistiska hipnozes izskaidro�anā, kas palīdzēja cīnīties pret reakcionāro mis�ticismu, kur� pagāju�ā gadsimta beigās sevi�ķi izplatījies bija Krievijā. Aktīvi �ajā cīņā iesaistījās arī pazīstamais krievu hipnologs A. Tokarskis (1859�1901). Hipnozi pro�pagandēdams, viņ� vērsās pret reliģijas sludinātajiem, kas hipnozi un suģestiju izmantoja ticīgo ļau�u krāp�anai.
Izcilais krievu neiropatologs un psihiatrs akadēmiķis V. Behterevs, kas daudz enerģijas veltījis arī hipnozes pē�tī�anai, atklāja visai interesantu un svarīgu hipnozes īpat�nību: tai labāk padodas cilvēku grupa nekā atsevi�ķi cil�vēki. �ie krievu akadēmiķa klīniskie vērojumi noderēja par pamatu ārstē�anas metodei, saskaņā ar kuru vienlai�cīgi tiek ārstēti 5�10�15 cilvēki, kas sirgst ar vienu un to pa�u kaiti. Sevi�ķi veiksmīgi izrādījās narkomānu, arī hronisku alkoholiķu, kolektīvās ārstē�anas seansi.
Neraugoties uz daudzu ārvalstu, kā arī krievu zinātnieku nopietno zinātniski pētniecisko darbu, teorijas, kas objek�tīvi un pareizi izskaidrotu hipnozes būtību, vēl joprojām nebija. Ta�u D�. Breida, A. O. Ljebo, A. Bernheima, Z. M. Sarko, V. Daņiļevska, A. Tokarska un daudzu citu zinātnieku lielākais nopelns bija tas, ka viņi hipnozi nosar�gāja no reliģijas uzbrukumiem, noņēma tai misticisma �aulu. Pamatojoties uz eksperimentiem, viņi stingri zināt�niski pierādīja, ka hipnoze ir vērtīga ārstniecības metode, ka ar to var un arī nepiecie�ams ārstēt slimības, kas sais�tītas ar da�ādiem nervu sistēmas traucējumiem. Tika iz�strādāta hipnotizē�anas metodika. Pamatojoties uz novē�rojumiem, tika radīti hipnozes stadiju apraksti, kas rak�sturoja hipnozes dziļuma pakāpi. Tika atklāta hipnozes fizioloģiska iedarbība, pierādīts, ka hipnotiskais stāvoklis (kataleptiskā stadija) ir gan cilvēkam, gan dzīvniekiem. Hipnozes īstās dabas atklā�anai vistuvāk nonāca R. P. H. Heidenhains, kur� tās būtību saistīja ar galvas smadzeņu lielo puslo�u garozas darbību. Viņ� pirmais izteica domu, ka hipnozes mehānisma pamatā ir galvas smadzeņu ga�rozas nervu �ūnu darbības kavē�ana. �o viedokli apstip�rināja arī daudzie krievu zinātnieka V. Daņiļevska eks�perimenti.
Hipnozes mehānismu atklāja izcilais padomju fiziologs akadēmiķis Ivans P avlovs (1849�1936), kur� pētīja sare��ģītos augstākās nervu darbības procesus un īsti zināt�niski izskaidroja tādas noslēpumainas parādības kā miegs un sapņi.
Lai izprastu hipnozes būtību, jāgūst noteikts priek�stats par to, kas ir reflekss. Pirmoreiz refleksa jēdzienu formu�lēja fran�u zinātnieks Renē* Dekarts pirms vairāk nekā 300 gadiem. Par refleksu tika nosaukta organisma atbilde uz ārējās un iek�ējās vides kairinājumu, kura realizējas ar nervu sistēmas starpniecību pa noteiktiem nervu ce�ļiem, kas veido refleksa loku. Jebkur� ārējās vides kairi�nājums iedarbojas uz noteiktiem maņu orgāniem. Iegūtā informācija nervu impulsu veidā pa ju�anas nervu �ķied�rām tiek pārvadīta uz centrālo nervu sistēmu (muguras vai galvas smadzenēm), kur pārslēdzas uz motoriskajām vai sekretoriskajām nervu �ķiedrām un atgrie�as perifē�rijā � izpildorgānā (muskulī vai dziedzerī). Iz�ķir bez�nosacījuma (iedzimtus) refleksus un nosacījuma (iegūtus) refleksus. Beznosacījuma refleksi norisinās automātiski un, lai tie rastos, nav vajadzīgi citi nosacījumi kā vienīgi atbilsto�s kairinājums. Beznosacījuma refleksu bioloģiskā nozīme ir da�āda. Piemēram, pie beznosacījuma refleksiem pieder organisma reakcijas, kas nodro�ina elpo�anas un sirdsdarbības automātismu. Dzīves un darba procesā iz�strādāju�ies nosacījuma refleksi beznosacījuma refleksus zināmā mērā var kavēt un pārveidot. Svarīgāko beznosa�cījuma refleksu trūkums izraisa organisma bojāeju. Bez�nosacījuma refleksu loki iet caur muguras smadzenēm un iegarenajām smadzenēm.
L Pavlovs zinātniski pierādīja, ka cilvēka un dzīvnieka organismā milzīga loma ir nosacījuma refleksiem, kas pakāpeniski līdz ar dzīves pieredzi rodas uz beznosacī�juma refleksu pamata. Nosacījuma refleksi spēj mainīties un pielāgoties jebkuriem ārējās vides apstākļiem. Tie ir dzīvā organisma augstākā pielāgo�anās forma. Jebkur� ārējās vai iek�ējās vides kairinājums, ko uztver organisms, tiek pārvadīts pa nervu �ķiedrām � nervu sūnu izaugu�miem" Nervu �ķiedras, kas ierosu no perifērijas (maņu orgāniem, iek�ējiem orgāniem, kauliem, muskuļiem) pār�vada uz centrālo nervu sistēmu, (muguras smadzenēm vai galvas smadzenēm), sauc par centrtieces jeb ju�anas nervu �ķiedrām. Nervu �ķiedras, kas impulsus vada no smadzenēm uz perifēriju un izraisa izpildorgānu (muskuļu vai dziedzeru) atbildi, sauc par centrbēdzes jeb kustību nervu �ķiedrām.
Ir pierādīts, ka galvas smadzeņu garoza � augstākā matērijas attīstības forma � salīdzinājumā ar zemgarozu un citām centrālās nervu sistēmas daļām filoģenētiski, t.i., no vēsturiskās attīstības viedokļa, ir pats jaunākais sma�dzeņu veidojums. Cilvēka galvas smadzeņu lielās puslodes ir veidoju�ās ilgsto�ā vēsturiskās attīstības gaitā, cilvēka mērķtiecīgas darbības un pēc tam arī runas pakāpeniskās attīstības rezultātā. Galvas smadzeņu puslo�u masa pakā�peniski palielinājās un tagad nervu �ūnu, kas veido galvas smadzeņu puslo�u pamatmasu, ir apmēram 14 miljardu. Attiecība starp galvas smadzeņu masu un ķermeņa masu cilvēkam ir lielāka nekā citiem augstākajiem dzīvniekiem. Tātad galvas smadzeņu lielo puslo�u garoza, kaut arītās masa ir pakāpeniski palielinājusies, filoģenētiski vecākos smadzeņu nodalījumus nav izspiedusi un aizstājusi: kopā ar tiem pastāvot, tā tikai ieņēmusi vado�o vietu un pakļā�vusi tos sev.
Jebkuru kairinājumu (piemēram, mehānisku) perifērijā (ādā, muskuļos, kaulos) uztver īpa�i veidoti ju�anas nervu gali � receptori. Tajos kairinājuma enerģija pārveidojas elektriskajā enerģijā � ierosā, ko ju�anas nervu �ķiedras aizvada uz galvas smadzenēm. Nervu �ķiedru un �ūnu kontakta vietās (sinapsēs) izdalās bioloģiski aktīvas vie�las (acetilholīns vai noradrenalīns), kam ir starpnieka loma kairinājuma tālākā pārvadī�anā no vienas �ūnas vai �ķiedras uz otru. Tādējādi kairinājuma pārvadī�anā no perifērijas uz centru un otrādi � no centra uz perifēriju � ir fizikālķīmisks process.
Impulsi, kas nāk no jebkuras cilvēka ķermeņa daļas, tiek novadīti pa noteiktām nervu �ķiedrām un ir saistīti ar no�teiktu galvas smadzeņu nervu �ūnu grupu. Galvas sma�dzeņu garozā atsevi�ķas �ūnu grupas izveido dzirdes, ru�nas, redzes u.c. centrus. Muguras smadzeņu nervu �ķiedras ir saistītas gan ar galvas smadzeņu garozu, gan zemgarozu.
Tātad viss cilvēka organisms caurausts ar neskaitāmām nervu �ķiedrām, kas kairinājumu izraisīto ierosu pārraida uz galvas smadzeņu centriem, nodro�inot ar informāciju centrālo nervu sistēmu. Ir pierādīts, ka cilvēkiem vai dzīv�niekiem, kam galvas smadzeņu lielo puslo�u garoza tiek ievainota vai izoperēta, nosacījuma refleksi, kas izveidoju��ies organisma individuālās attīstības procesā, izzūd. No�sacījuma refleksi vienmēr veidojas kā atbilde uz kairinā�jumu, un, atkārtoti nepastiprināti, tie var atslābt vai pavisam izzust. Cilvēkam vienu vai otru nosacījuma ref�leksu izstrādā�anās visbie�āk ir saistīta ar runu, nosacījuma kairinājums �ādos gadījumos ir vārds. Vārdi saistībā ar darbību veicina stabilu nosacījuma refleksu ra�anos. Cil�vēka dzīve � viņa darbs, atpūta, izklaidē�anās utt. � bal�stās uz nosacījuma refleksiem. Arī sporta nodarbības nav nekas cits kā jaunu nosacījuma refleksu izveido�anās uz agrāk izstrādāju�os refleksu bāzes. Siekalu atdalī�anās izsalku�am cilvēkam, kas ieraudzījis ēdienu vai sajutis tā smar�u, ir nosacījuma reflekss, kas radies uz beznosacī�juma refleksa pamata. Arī tas ir nosacījuma reflekss, kas autovadītājam liek strauji bremzēt pie sarkanās gaismas signāla.
Nosacījuma refleksu lielo nozīmi cilvēka dzīvē pētījis un zinātniski izskaidrojis I. Pavlovs. 1903. gadā viņ� konstatēja, ka ārējā vidē nav neviena kairinājuma, kas, iedarbojoties uz maņu orgāniem, nevarētu kļūt par nosa�cījuma kairinājumu. I. Pavlovs ievēroja, ka ne visi kairi�nājumi nervu �ūnās izraisa ierosu: noteiktos apstākļos smadzenēs attīstās tie�i pretējs process � kavē�ana (aiz�ture).
Ja uz dzīvnieku ilgsto�i iedarbojas noteikta veida mo�notoni kairinātāji, tad nosacījuma refleksi pavājinās un pakāpeniski izzūd pavisam. Pētījumi pierādīju�i, ka stā�voklis, kas tad iestājas, ir analoģisks miegam.
Tika veikts �āds eksperiments. Izsalku�am sunim parā�dīja barību � un viņam sāka bagātīgi atdalīties siekalas. Barību tūdaļ atņēma, bet pēc da�ām minūtēm atkal pa�rādīja. Un atkal sunim tecēja siekalas, viņ� tiecās pēc barības, smilkstēja. �o procedūru atkārtoja daudzas rei�zes. Siekalas atdalījās arvien mazāk un mazāk, līdz suns pēc ēdiena vairs netiecās, nesmilkstēja. Pēc brī�a dzīv�nieks pēk�ņi aizmiga, nemaz nereaģējot uz ēdienu, kas bija nolikts tam priek�ā.
Kas tad bija noticis? Sākumā barības izskats, tās smar�a sunim izraisīja noteiktu galvas smadzeņu garozas nervu �ūnu ierosu. �īs �ūnas raidīja signālus dzīvnieka siekalu dziedzeriem, kuņģa dziedzeriem un muskuļiem, kas reaģēja ar attiecīgu atbildi. Atsevi�ķu galvas smadze�ņu garozas �ūnu grupu spēcīgā kairinā�ana, kas perio�diski atkārtojās, izraisīja ierosas izplatī�anos visā galvas smadzeņu garozā, t.i., ierosa no vienām �ūnām tika pār�vadīta uz blakuseso�ajām nervu �ūnām. Ta�u, kairināju�mam ilgsto�i iedarbojoties un barībai netiekot saņemtai, radās pretējs process � nervu �ūnu ierosa pakāpeniski pārgāja kavē�anā, galvas smadzeņu garozas nervu �ūnas uz periodiski pienāko�ajiem impulsiem (barības izskatu un smar�u) pārstāja reaģēt. Nervu �ūnas kļuva inertas, jo izsīka to fizioloģisko darbaspēju krājums, tāpēc ierosa pakāpeniski pārgāja kavē�anā, un sakari ar perifēriju uz laiku pārtrūka � suns iemiga. Tādā veidā tika pierādīts, ka periodiska un ilgsto�a galvas smadzeņu noteiktas gru�pas �ūnu kairinā�ana var izraisīt ne tikai kavē�anu �ajās �ūnās, bet arī kavē�anas procesa izplatī�anos visā galvas smadzeņu lielo puslo�u garozā. Kavē�anai ir ļoti liela nozīme � nervu �ūnu tā pasargā no pārāk stipriem un ilgsto�iem kairinājumiem. Miegs ir kavē�ana, kas pārņē�musi visu vai gandrīz visu galvas smadzeņu puslo�u ga�rozu un pat da�us zemgarozas centrus.
Tādējādi, pētīdams ierosas un kavē�anas procesus gal�vas smadzenēs, akadēmiķis I. Pavlovs izstrādāja teoriju par miega fizioloģisko dabu.
Vesela, nomodā eso�a cilvēka centrālās nervu sistēmas nervu �ūnas atrodas optimālo darbaspēju stāvoklī: saņe�mot signālus no attiecīgām organisma daļām, tās kontrolē da�ādu orgānu, asinsvadu, �ūnu darbību. Ta�u ārējie kairinātāji, kas iedarbojas uz maņu orgāniem (eksteroreceptoriem) un iek�ējā vidē radu�ies kairinātāji (interoreceptori) pakāpeniski pavājina nervu �ūnu fiziolo�ģisko izturību. Ilgsto�i vienveidīgi kairinātāji nervu �ūnās rada īslaicīgas bioķīmiskas pārmaiņas, �ūna �nogurst�, t.i., ierosu nomaina kavē�ana, un �ūna uz kairinājumiem vairs neatbild un tos tālāk nepārvada. Tātad kavē�ana �ūnu pasargā no sabruk�anas. At�ķirībā no citām �ūnām cilvēka galvas smadzeņu nervu �ūnām nepiemīt vairo��anās spēja. Tāpēc, kādām nervu �ūnām ejot bojā, jaunas nerodas. Tas rada katastrofālas pārmaiņas organismā � rodas nervaudu regulācijas mehānisma traucējumi, kas nenovēr�ami izraisa slimību. Miega (aizsargkavē�anas) laikā nervu �ūnas atrodas pilnīgā miera stāvoklī, to dar�baspējas atjaunojas, un pēc atpūtas tās no jauna ir ga�tavas veikt savas funkcijas. Pamatojoties uz lielu skaitu eksperimentu, I. Pavlovs secināja, ka miegs un galvas smadzeņu puslo�u garozas nervu �ūnu kavē�ana pēc bū�tības ir viens fizioloģiskais process, kas organismam no�dro�ina normālas dzīvības norises. I. Pavlova secinājums par aizsargkavē�anas fizikālķīmisko dabu, kā arī par aizsargkavē�anas un miega vienotību kļuva par stūrak�meni viņa radītajai mācībai par augstākās nervu darbības fizioloģiju.
Kavē�anas parādību atklā�ana, miega mehānisma no�skaidro�ana kļuva par atslēgu hipnozes problēmas atri�sinā�anai.
Parasti cilvēks neaizmieg vienā mirklī, jo aizmig�anas sākumā kavē�anas process ir virspusējs, tikai pakāpeniski tas izplatās pa visu galvas smadzeņu puslo�u garozu. Starpstāvoklim starp nomodu un miegu ir da�ādas kavē��anas stadijas, ko I. Pavlovs nosauca par hipnotiskajām stadijām jeb miega pārejfāzēm.
Cilvēkam iemiegot, viņ� sākumā izjūt patīkamu nogu�rumu un siltumu, kas izplūst pa visu ķermeni. Pēc tam pakāpeniski kļūst smagāki plakstiņi, viss ķermenis kļūst smags, plakstiņi salīp, troksnis un balsis kļūst klusākas, it kā attālinās, atslābst muskuļi, zūd vēlē�anās kustēties. Beidzot cilvēks pārstāj reaģēt uz troksni, gaismu un ieslīgst miegā. �ie pārejstāvokļi jeb t.s. fā�u stāvokļi ir mī tajos gadījumos, kad par cilvēku saka � �aizmiga kā nosists�, �nokrita un momentā aizmiga�. Tikai tad tie ir tik īslaicīgi, ka iemiegot cilvēks tos nemaz neat�ķir. Ne�rēti cilvēks saka: �Es negulēju, tikai snaudu.� �ī snau��ana (stāvoklis starp nomodu un miegu) arī ir viena no miega hipnotiskajām fāzēm.
Miega hipnotisko fā�u būtība ir tāda, ka galvas sma�dzeņu garoza kavē�ana izplatās nevis uzreiz, bet pakāpe�niski. Tāpēc da�ādās nervu �ūnu grupās un galvas sma�dzeņu puslo�u garozas nodalījumos kavē�ana var izplatīties ar da�ādu intensitāti (dziļumu), izraisot pār�maiņas garozas �ūnu reakcijā. Veselam, nomodā eso�am cilvēkam galvas smadzeņu puslo�u garozas nervu �ūnas atrodas �darba ierosas� stāvoklī, t.i., tām ir optimāls tonuss: jo stiprāks ir nosacījuma kairinājums, jo spēcī�gāka ir atbildreakcija uz to. Citiem vārdiem � nervu �ūnu ierosas stiprums ir proporcionāls kairinājuma stipru�mam. Miega hipnotiskajās fāzēs �is likums nav spēkā.
Pirms aizmig�anas iestājas tā sauktā izlīdzinātāja fāze, kad cilvēks aptuveni vienādi reaģē gan uz stipriem, gan vājiem kairinātājiem.
Nāko�o miega fāzi sauc par paradoksālo fāzi, jo �ajā stāvoklī nervu sistēmas reakcijas uz kairinātājiem ir neparastas; tās ir apgriezti proporcionālas kairinājuma stiprumam: vāj� kairinātājs izraisa spēcīgu atbildreakciju, bet stiprs kairinātājs � vāju.
Ir vēl arī tā sauktā ultraparadoksālā fāze, kad nervu sistēmas reakcija ir pavisam neadekvāta: negatīvie nosacījuma kairinātāji izraisa pozitīvu reakciju, bet po�zitīvie nosacījuma kairinātāji � negatīvu reakciju. Tā, piemēram, ēdiena smar�a var būt par cēloni pavājinātai siekalu izdalei.
Pēdējā miega fāze ir narkotiskā fāze, kad strauji pavājinās nervu sistēmas reakcija gan uz stipru, gan vāju kairinātāju; tomēr at�ķirība starp reakcijām pastāv. Un, beidzot, miega padziļinā�anās pārtrauc visus nosacījuma refleksus: kavē�ana pilnīgi pārņem visu galvas smadzeņu puslo�u garozu, un tā no refleksa loka atslēdzas. Visām miega fāzēm ir tie�s sakars ar parādībām, kas novēroja�mas hipnozes stāvoklī.
Hipnoze pēc būtības ir nepilnīgs, daļējs miegs. Miega hipnotiskās fāzes atbilst noteiktām hipnozes dziļuma sta�dijām. Hipnozē kavē�ana visus galvas smadzeņu puslo�u garozas nodalījumus nepārņem vienlīdz stipri. Tajā ga�rozas nodalījumā, kur nervu �ūnu kavē�ana sasniegusi vislielāko dziļumu, sakari ar noteiktiem ārējiem kairinātājiem pārtrūkst. Bet garozas nodalījumos, kuros nervu �ūnu kavē�ana nav tik dziļa, iestājas viena no hipnotis�kajām fāzēm, kas raksturīga parastam miegam.
Ar līdzīgām daļēja miega parādībām nereti var sastap�ties ikdienas dzīvē. Piemēram, māte, kas aizmigusi pie sava smagi slimā bērna gultas, nedzird ielas troksni, arī spilgta gaisma netraucē viņas miegu, bet, līdzko bērns klusi ievaidas, māte tūdaļ pamostas.
Cits piemērs, �oreiz no frontes ikdienas. Vairākas dienas no vietas sakarnieks ir de�ūrējis pie telefona. Kaujas laikā viņ� atklāj, ka sakari ir pārtrūku�i. Aizsūtījis kareivjus tos atjaunot, viņ� acumirklī aizmieg. Visapkārt apdul�lino�s kaujas troksnis, kliedzieni, kurus iemigu�ais sakar�nieks, �ķiet, nedzird. Bet, līdzko telefona austiņas atskan vāj� signāls, kas liecina, ka sakari atjaunoti, sakarnieks tūdaļ pamostas.
Tādu piemēru ir ļoti daudz, un visi tie liecina, ka no�teiktos apstākļos, kur daļu no galvas smadzeņu puslo�u garozas �ūnām pārņem diezgan stipra kavē�ana, citi tas apvidi �neguļ�. Tie ir saistīti ar noteiktu vāju kairinātāju, tomēr pietiekami stipru, lai arī visas pārejas smadzeņu puslo�u garozas �ūnas nonāktu nomoda stāvoklī. Pirmajā piemērā tāds kairinātājs bija tikko sadzirdamais bērna vaids, otrajā � signāls telefona austiņas.
Tātad, lai arī cik dziļā miegā cilvēks atrastos un lai arī cik pla�a būtu kavē�ana, atsevi�ķi smadzeņu garozas apvidi uztur organisma kontaktu ar ārējo vidi. �ajā laikā galvas smadzeņu puslo�u garoza atrodas tādā stāvokli, ka stiprs kairinātājs neizraisa vai tikpat kā neizraisa gal�vas smadzeņu puslo�u garozas �ūnu reakciju, bet vāj� kairinātājs izraisa spēcīgu reakciju (vispārēja ierosa). Noteiktas grupas �nomoda �ūnu� saistī�anos ar noteiktu nosacījuma kairinātāju jeb, pareizāk sakot, noteikta galvas smadzeņu lielo puslo�u garozas apvidus �ūnu noskaņo�anos uz noteiktu nosacījuma kairinājumu sauc par raportu.
Tātad miegs ir galvas smadzeņu puslo�u garozas pil�nīga kavē�ana, bet hipnoze ir daļējs miegs, kura laika kavē�anas procesa skartajā galvas smadzeņu puslo�u garozā saglabājas �de�urējo�i nomoda punkti� (�ūnu grupas). Caur �iem punktiem realizējas raports � galvas smadzeņu puslo�u garozas saikne ar kairinātāju � hipno�tizētāja balsi. Visbie�āk raports realizējas ar dzirdes ana�lizatora starpniecību. Nomoda �ūnas veido tā saukto raporta zonu.
At�ķirībā no parasta miega hipnoze ir stāvoklis, kas aktīvi tiek uzspiests no ārpuses. Ir zināms, ka galvas smadzeņu puslo�u garozas nervu �ūnu kavē�ana iestājas ātrāk, ja uz to iedarbojas vienveidīgi ārējie kairinātāji. Viens �āds spēcīgs kairinātājs ir hipnotizētāja teiktais vārds. Cilvēks hipnoze iemieg vardu ietekmē. Hipnotizētāja monotona balss veicino�os apstākļos (ērts stāvoklis, klu�sums, siltums, pustumsa) sekmē iemig�anu. Tomēr miegā cilvēks dzird hipnotizētāja balsi un pakļaujas viņa rīko�jumiem. Tā ir hipnozes galvenā īpatnība, ar ko tā at�ķiras no parasta, normāla miega. Hipnotiskā miega stāvoklis ir galvas smadzeņu puslo�u garozas �ūnu nepilnīga kavē�ana, kuras laikā da�os garozas punktos vai rajonos sa�glabājas �nomods�. Caur �iem rajoniem ar dzirdes anali�zatora palīdzību realizējas raports � hipnotizētāja kontakts ar hipnotizēto cilvēku.
Ir izstrādātas īpa�as suģestijas formulas, ar kurām hipnotizētāji zināma mēra spēj ietekmēt hipnotiski iemi�gu�a cilvēka iek�ējo orgānu darbību, jo visiem ķermeņa orgāniem ir savi augstākie regulējo�ie centri galvas sma�dzeņu garoza.
Kāpēc hipnotizētāja vārdi tiek uzņemti bez ierunām, bet viņa pavēles izpildītas bez domā�anas un vērtē�anas? Cil�vēkam nomoda stāvoklī galvas smadzeņu puslo�u garozā pastāvīgi saglabājas zināms līdzsvars starp ierosas un kavē�anas procesa pārņemtiem rajoniem, pie tam ierosa parasti ir pārsvara. �is relatīvais līdzsvars ir dinamisks; tas visu laiku mainās � kavē�ana pāriet ierosā un otrādi. Ja galvas smadzeņu puslo�u garoza vienlaicīgi reaģētu uz katru ārējo vai iek�ējo kairinātāju, tad organisma atbildreakcijas valdītu neiedomājams haoss. Pastāvot iero�sas un kavē�anas dinamiskajam līdzsvaram, galvas sma�dzeņu puslo�u garozā pienāko�ie kairinātāji izraisa tādas reakcijas, kas netraucē organisma dzīvības procesus, ļauj saglabāties organisma spējai veikt tās vai citas apzinātās darbības.
Hipnotizētāja balss izraisa ierosu izolētā galvas sma�dzeņu puslo�u garozas apvidū, bet pārējā garozas daļa, ko pārņēmusi vispārēja kavē�ana, atrodas kādā miega hipnotiskajā fāzē. �Aizmigu�ās� nervu �ūnas nevar izraisīt kavē�anu �neaizmigu�ajā� galvas smadzeņu puslo�u ga�rozas apvidū. Tā tiek nodro�ināts izolēts, norobe�ots ra�ports. Pa galvas smadzeņu garozas �de�urējo�ajiem� punktiem smadzeņu centros ar suģestijas vārdiem tiek izraisīta atbilsto�a ierosa.
Hipnozes trīs stadijas ne vienmēr stingri norobe�ojas.
Pirmajā, letarģiskajā hipnozes stadijā (virspusējā hipnoze) pavājinās galvas smadzeņu puslo�u garozas tonuss, zūd ierosas un kavē�anas relatīvais līdzsvars. Sajā stadijā hipnotizētajam cilvēkam novērojama miegai�nība un vispārējs muskuļu atslābums. Viņ� izjūt mieru, vieglumu, bet saglabā jutību pret sāpēm, dzird apkārtē�jos trok�ņus, uz jautājumiem atbild lēni vai arī neatbild nemaz. Cilvēks pamostas viegli un parasti ir pārliecināts,, ka būtu varējis pamosties pats.
Otrajā � kataleptiskajā � hipnozes stadijā (hip�nozes vidējā pakāpe) galvas smadzeņu garozas tonuss ir stipri pavājināts, rodas raporta zona. Pilnīga galvas sma�dzeņu puslo�u garozas kavē�ana izplatās uz runas un ādas analizatoriem, iestājas hipnotiskā miega izlīdzinātājfāze. Hipnotizētais cilvēks elpo dziļi, vienmērīgi. �ajā laikā viņam var iedvest izdarīt vienveidīgas, automātis�kas kustības, muskuļu vaskveida lokanību jeb katalepsiju (no �ejienes arī �īs stadijas nosaukums). Hipnozei padzi�ļinoties, novērojams tetānisks jeb krampjveida muskuļu stāvoklis, strauji zūd sāpju sajūta. �ajā stadijā hipnoti�zētajam atmiņa kļūst fragmentāra. Pēc pamo�anās cilvēks jūt stipru miegainību, viņam ir apgrūtinātas kustības.
Tre�ajai, dziļākajai hipnozes stadijai jeb somnambulismam raksturīga hipnotiskā miega paradoksālā fāze: vāji kairinātāji izraisa spēcīgas atbildes reakcijas. Hipnotizētā cilvēka muskulatūra ir pilnīgi atslābu�i (pa�celta roka tūlīt nokrīt atpakaļ), nekādas skaņas � izņe�mot hipnotizētāja balsi � hipnotizētais cilvēks nedzird (rodas izolētais raports), deguna, mēles, ādas kairinā�jums var izraisīt halucinācijas. �ajā stāvoklī hipnotizētam cilvēkam var iedvest halucinatīvus tēlus (redzes, dzirdes, taustes), pilnīgu nejutību vai arī pastiprinātu jutību pret sāpēm, atra�anos citās situācijās. Pēc pamo�anās viņ� parasti neko neatceras.
Ārstu prakse pierādījusi, ka slimnieku visai sekmīgi var suģestēt jau pirmajā (letarģiskajā) hipnozes stadijā. Ta�u stiprāka suģestīvā iedarbība ir sasniedzama tad, kad slimnieks atrodas otrajā (kataleptiskajā) vai tre�ajā sta�dijā (somnambulismā). Novērojumi apstiprina, ka hipno�tiskā suģestija stipri ietekmē galvas smadzeņu puslo�u garozu, bet caur to visas organisma sistēmas, orgānus un audus. Lasītājs jau ir uzzinājis, ka D�. Breida laikā, kā arī vēlāk hipnoze veiksmīgi tikusi lietota sāpju remdē��anai ķirurģiskajās operācijās, pat tādās kā krūts dzie�dzera operācija un ekstremitātes amputācija.
Ta�u arī mūsu dienās da�kārt anestēziju veiksmīgi aiz�stājusi hipnoze. Lūk, da�i gadījumi.
Kādam slimniekam, kam tika operēts hronisks apendicīts, iedvesa priek�statu, ka viņ� skatās aizraujo�u ki�nofilmu, Kamēr pacientu operēja, ārsts hipnologs, kas iepriek�, protams, bija pārliecinājies par suģestijas iedar�bību, visu operācijas laiku noteiktā secībā slimniekam iedvesa halucinatīvus (redzes) tēlus, kuri atbilda kino�filmas saturam.
1965. gada 29. janvārī Rīgas Medicīnas institūta fakul�tatīvās ķirurģijas klīnikā, kur strādāju par de�urējo�o ķirurgu, tika ievesta sieviete, kurai bija akūta apendicīta lēkme (slimības vēsture Nr. 1968). Slimniece lūdza ope�rāciju izdarīt vispārējā narkozē. Tātad slimniece pati bija sevi noskaņojusi, ka nekādu sāpju operācijas laikā nejutīs. Es izmantoju �o situāciju un nolēmu operēt hipnozē. Uz slimnieces deguna un mutes tika uzlikta narkozes maska, bet tajā nebija ne piliena narkotiskas vielas. Slimnieci ātri iemidzināju ar hipnozi. Operācijas laikā viņai nepār�traukti iedvesu pilnīgu visa organisma nejutību. Ķirurģiskā operācija (aklās zarnas piedēkļa izņem�ana) ilga 40 mi�nūtes. Jāteic, ka nekādus pretsāpju līdzekļus pirms ope�rācijas, tās laikā un pēc operācijas paciente nesaņēma. Operācijas laikā viņa bija mierīga, elpoja vienmērīgi, rit�miski, nekustējās. Tikai brīdī, kad viņai atvēru vēdera dobumu un no brūces izcēlu zarnu (vissāpīgākajos operā�cijas brī�os), slimniece nedaudz pakustināja labo roku. Bet viņai nebija ne vēderpreses muskuļu sasprindzinā�jums, ne arī spie�anās, kas varēja rasties kā reakcija uz sāpēm. Pēc pamo�anās paciente teica, ka �narkoze� bijusi ļoti laba un sāpes viņa neesot jutusi. Brūce sadzija ļoti labi. Drīz pēc tam pacienti demonstrēju ārstu konferencē P. Strādina Republikas klīniskajā slimnīcā.
Ta�u mūsu dienās hipnoze kā sāpju remdētāja ķirur�ģiskās operācijās netiek lietota, jo visi narkozes veidi ir tiktāl pilnveidoti, ka nodro�ina labu anestēziju. �inī ziņā hipnoze nekādi nevar konkurēt ar narkozi, it īpa�i vēl tā�pēc, ka ne visiem slimniekiem suģestija hipnozes stāvoklī nodro�ina pietiekamu nejutību pret sāpēm. Suģestejamību var vājināt arī slimnieka bailes no operācijas, ka arī stip�ras sāpes, neparasti apstākļi utt. Un tomēr hipnotisko su�ģestiju var veiksmīgi izmantot arī ķirurģija. �ī metode noderīga pirms operācijas, ka arī pecoperacijas perioda, kad ar to var novērst iespējamās subjektīvas sajutās, nemieru un bezmiegu.
Ļoti liela nozīme hipnozei un suģestijai ir neirogēnu slimību ārstē�anā. Gandrīz vai neticamu gadījumu ap�rakstījis ārsts hipnologs A. Tokarskis. Pacientam drau�dējusi kājas amputācija sakarā ar gangrēnu, ko radījusi ilgsto�a asinsvadu spazma. Izmantojot hipnotisko suģes�tiju, spazma tikusi likvidēta un ka ja bijusi glābta.
Hipnozi, ko izdara lielas cilvēku grupas klātbūtnē, sauc par masu (vai kolektīvu) hipnozi. V. Behterevs �o psiho�terapijas palīgmetodi veiksmīgi lietoja alkoholiķu un nar�komānu ārstē�anai. Viņ� aprakstījis arī sekmīgus hipno�tiskās suģestijas iedarbības gadījumus neirogēnu hronisku caureju un aizcietējumu ārstē�ana. Ar hipnotisko suģestiju līdz zināmai pakāpei var ietekmēt vielmaiņu, ķermeņa temperatūru, sviedru izdali, siltumatdevi.
Klīniskie novērojumi, kas izdarīti slimniekiem, kuri tiek ārstēti ar hipnozi, apstiprināju�i nervu darbības traucē�jumu nozīmi da�u slimību izcelsmē un attīstībā. Kādā Rīgas slimnīcā tika operēta slimniece, kurai bija ezofagokardiospazma � spastiska muskuļu savilk�anas vieta, kur barības vads pāriet kuņģī. Pēc operācijas pacientes ve�selības stāvoklis neuzlabojas. Ta�u, ārstējot ar hipnozi, tika panākta izveseļo�anās. �is gadījums apstiprina teo�riju, ka da�as slimības primāri ir neirogenas.
Un vēl viens piemērs no ārstnieciskās prakses. Slim�niece bija saslimusi ar akūtu rozi un griezās pie ārsta otrajā dienā pēc slimības pazīmju parādī�anās. Sievietei bija nespēks, paaugstināta temperatūra, slima locekļa pietūkums. Pacienti sāka ārstēt ar hipnozi, un jau pēc pirmā seansa iekaisuma process bija apturēts, bet pēc otra hipnozes seansa � ceturtajā dienā pēc saslim�anas. � slimniece bija pilnīgi izveseļojusies un varēja stāties darbā. �ādu rozes izārstē�anas gadījumu ir daudz, un visi tie liecina, ka �īs slimības izcelsme liela nozīme ir centrālās nervu sistēmas stāvoklim. Tāpēc nereti hipnoze palīdz atklāt slimības raksturu. Histērijas slimīgo parā�dību � paralī�u, akluma, kurluma, runasspeju zuduma un stostī�anās � izārstē�ana ir pla�i zināma un jau pietie�kami aprakstīta bro�ūras daļā, kas veltīta da�ām hipnozes vēstures lappusēm.
Atzīmējams, ka ar hipnozes un suģestijas palīdzību var ietekmēt cilvēka uzmanības koncentrētību, sasniedzot augstu tās pakāpi. Vēl vairāk � var panākt tādu kon�centrētību, kur cilvēka uzmanība vienlīdz labi ir pievērsta vairākiem objektiem reizē.
Protams, visas parādības, ko var izraisīt ar hipnozi un hipnotisko suģestiju, nav iespējams aplūkot. Kā norādīts bro�ūras ievadā, �ajā jomā ir daudz strīdīgu un neskaidru jautājumu. Bet to atrisinā�ana, jādomā, vairs nav aiz kalniem.
Svarīgi ir zināt, ka ar hipnozi atļauts nodarboties tikai mediķiem un tikai zinātniskos un ārstnieciskos nolūkos. Personām bez augstākās medicīniskās izglītības hipnozes seansus rīkot aizliegts. Aizliegta arī teatralizēta hipnozes demonstrē�ana. Vienīgi izņēmuma kārtā un tikai ārstiem atļauts ar hipnozes seansiem ilustrēt lekcijas par hipno�zes būtību.
Kāpēc ir nepiecie�ams �āds aizliegums?
�arlatāna rokās hipnoze no ārstē�anas metodes var kļūt par bīstamu cilvēka psihes ietekmē�anas līdzekli. Nemākulīgas suģestijas, kā arī da�da�ādu vārdo�anu, burvestību izmanto�ana slimnieku ārstē�anā bie�i noved pie nelabojamām kļūdām. Ir zināms daudz gadījumu, kur slimnieki kaut kādu iemeslu dēļ pēc palīdzības griezu�ies pie dziedniecēm jeb tā saucamajām vecenēm, nevis pie ārstiem. Rezultātā viņu veselības stāvoklis vēl vairāk pasliktinājies. Tā, piemēram, slimnieks ar ādas vēzi grie�zās pie �vecenes�, kas veselu gadu laiku pa laikam ap�vārdoja vēzi. Galu galā slimnieka veselība strauji paslik�tinājās, jo audzēja metastāzes parādījās arī citos orgānos. Un tikai tad slimnieks griezās pēc palīdzības pie ārsta. Diem�ēl palīdzēt vairs nevarēja, jo slimība bija gau�ām ielaista. Bet ādas vēzis ta�u ir viegli konstatējams un, izmantojot mūsdienu ārstē�anas metodes, ir panākama pilnīga izveseļo�anās!
Lūk, vēl kāds piemērs. Kuņģa �ūlas slimnieks, ignorē�dams ārsta ieteikumu ārstēties slimnīcā stingrā medicī�niska kontrole, griezās pie dziednieces, kas sāka ārstēt pēc savas metodes � galvenokārt ar vārdo�anu. Jau pēc pusotra gada slimnieks tika nogādāts slimnīcā bezcerīgā stāvoklī � no �ūlas bija attīstījies ļaundabīgs audzējs.
Līdzīgs iznākums ir bijis arī mēģinājumiem �ārstēt� (ar apvārdo�anu un lūg�anām) plau�u tuberkulozi, akūtas reimatiskās slimības un daudzas citas nopietnas kaites. Tomēr ir zināmi atsevi�ķi gadījumi, kur arī vārdo�ana devusi labu ārstniecisko rezultātu. Acīmredzot �o efektu rada gan suģestija no ārienes (dziedniece), gan slimnieka autosuģestija. Par autosuģestiju vēl runāsim.
Terapijas nolūkā hipnozi ieteicams izdarīt speciāli �im nolūkam paredzētās un attiecīgi sagatavotās telpās, kur var nodro�ināt pilnīgu klusumu, pustumsu. Slimniekam jāieņem ērts guļu vai pussēdu stāvoklis, un seansa laikā nedrīkst novirzīties uz citām domām. Svarīgi, lai slimnieks zinātu hipnozes būtību. Jāpaskaidro, ka tā ir pilnīgi nekaitīga.
Pirms hipnozes jebkurā gadījumā nepiecie�ams noteikt hipnotizējamā cilvēka suģestējamības pakāpi. Tas ir ļoti svarīgs mērķtiecīgas hipnoterapijas priek�noteikums. �o pakāpi noteic ar da�ādiem paņēmieniem. Viens no tiem ir �āds. Pacients nostājas pret ārstu hipnotizētāju ar mu�guru, kājas kopā, rokas nolaistas gar sāniem, muskulatūra atslābināta. Galvu viņ� atliec atpakaļ un atbalsta uz izstieptās hipnotizētāja rokas. Tad ārsts liek slimniekam aizvērt acis, brīdinot neuztraukties, kad radīsies tieksme krist atpakaļ; slimniekam jāzina, ka viņ� nenokritīs, jo laikus tiks atbalstīts. Tad mierīgi, bet stingri un pārlie�cino�i slimniekam tiek iegalvots, ka viņam būs jākrīt atpakaļ, tiklīdz hipnotizētājs noņems savu roku. Pēc �iem vārdiem hipnotizētājs noņem savu roku no slimnieka pakau�a, un, ja slimnieks tie�ām krīt, nepiecie�ams viņu īstajā brīdī pieturēt. Kri�ana vai arī tikai vēlē�anās to darīt jau liecina, ka pacientam ir pietiekami augsta suģes�tējamības pakāpe. Ja pārliecino�i rezultāti nav iegūti, var pieņemt, ka �is slimnieks suģestijai nepadodas. Ta�u negatīvs rezultāts, kas iegūts pēc aprakstītā paņēmiena, vēl neliecina, ka hipnoterapija vispār nav iespējama. Lai iegūtu pilnīgāku priek�statu par slimnieka suģestējamības pakāpi, ieteicamas arī vēl citas metodes. Minēsim bie�āk lietotās.
Pacients nostājas ar seju pret ārstu hipnotizētāju, kājas kopā, rokas gar sāniem, muskuļi atslābināti. Likdams slimniekam skatīties sev tie�i acīs, hipnotizētājs koncentrē skatienu uz slimnieka virsdeguni, tad, ar plaukstām pieskardamies pacienta deniņiem, iegalvo, ka pēc tam, kad viņ� � hipnotizētājs � nolaidīs savas rokas, pacients kritīs uz priek�u.Ja suģestējamības pakāpe ir augsta, tas arī notiek. Vairākuma gadījumu pacients nekrīt, tomēr jau neliela �ūpo�anās liecina, ka hipnoterapija ir iespē�jama.
Demonstrējot hipnozi lekcijas laikā (to drīkst darīt tikai ārsts!), lieto citu, daudz racionālāku paņēmienu, ar ko var noteikt gan lielākas cilvēku grupas, gan viena cilvēka suģestējamības pakāpi. Ārsts hipnotizētājs vienu pacientu vai vairāku cilvēku grupu uzaicina sakrampēt rokas pirk�stus virs galvas un uzmanīgi skatīties uz kādu spo�u priek�metu vai arī hipnotizētājam acīs. Tad apgalvo, ka pirksti ir sastingu�i un tos nav iespējams atliekt. Augstas suģestējamības gadījumā pirkstus patie�ām nebūs iespē�jams atliekt.
Interesants ir paņēmiens ar �ķietamo magnētu. Ārsts pa�cientam liek turēt diegā iekārtu metāla priek�metu un apgalvo, ka, tuvinot �im priek�metam magnētu, tas tiks pievilkts (vispārzināma parādība). Ta�u ārsts tuvina nevis magnētu, bet gan pakavveidīgu, speciāli �im nolū�kam pagatavotu koka gabalu. �Magnētu� tuvinot un attālinot, diegā iekārtais metāla priek�mets parasti sāk .svārstīties pacientiem, kas vieglāk padodas hipnozei.
Ir vēl daudz citu paņēmienu, kurus �eit neaplūkosim. Hipnozi izdara, izmantojot da�ādas suģestijas formulas. To izvēle ir atkarīga no katra atsevi�ķa gadījuma īpat�nībām. Da�reiz nepavisam nav nepiecie�ams panākt, lai hipnoze būtu dziļa. Hipnotizētāja teiktais vārds hipno�tizētam cilvēkam rada attiecīgu noskaņojumu, izraisa miegainību, snaudu, kas pakāpeniski pāriet hipnotiskā miegā. Suģestijas vārdi var tikt pastiprināti ar vājiem fiziskiem kairinātājiem � vienveidīgām, atkārtotām dar�bībām, ko uztver redzes, dzirdes un ādas analizatori. �ādi kairinātāji var būt skatiena fiksācija uz spo�u priek�metu, vienmērīgi krīto�u pilienu troksnis, metro�noma skaņa, viegla ādas glāstī�ana. Kad slimnieks aiz�midzis, ārsts uzsāk ārstnieciski hipnotisku suģestiju, ko da�kārt atkārto 2�3 reizes. Ārsts runā suģestijas vārdus, kas veido īsus, skaidrus teikumus. Pēc seansa ārsts slimnieku var tūlīt pamodināt vai arī da�as stundas atstāt guļam. No hipnotiskā stāvokļa slimnieku modina saskaņā ar noteiktu metodiku, kas atbilst katra atsevi�ķa gadījuma īpatnībām. Hipnozes un hipnotiskās suģestijas tehnika un metodika ir aplūkota speciālās rokasgrāmatās, kas pare�dzētas ārstiem hipnologiem.
Kaut kādā mērā suģestējams ir jebkur� cilvēks, tāpēc suģestiju iespējams veiksmīgi lietot ne tikai hipnozē, bet arī nomoda stāvoklī. Da�kārt �āda ārstē�ana nav mazāk efektīva kā suģestija hipnozes stāvoklī. �ais gadījumos ārsts ļoti rūpīgi un sīki iepazīstas ar saslim�anas apstāk�ļiem, slimības raksturu, slimnieka personisko dzīvi. Suģestē�ana nomodā notiek pēc noteikta, iepriek� izstrādāta plāna un bie�i dod labus rezultātus, da�kārt pat pilnīgi izārstē.
P. Buls grāmatā �Ārstnieciskās hipnozes tehnika� (1955) apkopojis daudzu hipnologu sniegtos datus, secina, ka hipnozei pakļaujas 80�90% cilvēku. Dziļa hipnoze panākama tikai 25% gadījumu. Bet ārstnieciskais efekts, kā jau minēts, ne vienmēr ir atkarīgs no hipnotiskā miega dziļuma. Nereti ārstniecisku rezultātu iegūst arī virspu�sējā, nedziļā hipnozē.
Hipnotiskai suģestijai vienādi pakļaujas gan sievietes, gan vīrie�i. Agrāk pastāvēja uzskats, ka hipnotisku stā�vokli vieglāk izraisīt sievietēm, ta�u eksperimenti un prakse to atspēkojusi. Hipnotiskās ārstē�anas panākumi lielā mērā ir atkarīgi no slimnieka noskaņojuma, no viņa attieksmes pret hipnozi, no ārējiem un iek�ējiem kairinā�tājiem. Izveseļo�anos sekmē slimnieka ticība, un �ai ārstniecības metodei ir labvēlīga iedarbība. Cilvēki, kas pret hipnozi izturas noraido�i, ir grūti suģestējami, un tādā gadījumā arī hipnotiskā ārstē�ana nebūs efektīva. Hipnotiskā stāvokļa iestā�anos var traucēt slimnieka bai�les pirms hipnozes seansa vai arī pārmērīga vēlē�anās ātrāk tikt iemidzinātam, bet da�reiz � tī�a preto�anās hipnozei un savu domu koncentrē�anai. Vislabāk hipnozei padodas bērni un pusaud�i vecumā no 7 līdz 17 gadiem, vājāk � veci cilvēki. Prakse liecina, ka vieglāk suģestē�jami cilvēki, kuriem nepiemīt tieksme analizēt savus pārdzīvojumus. Hipnozes ārstnieciskais seanss parasti ilgst pusstundu, katra atkārtota aizmidzinā�ana panākama arvien ātrāk un vieglāk. Ta�u nepiecie�amības gadījuma hipnozi var paildzināt līdz 5�6 stundām vai arī hipnoti�zēto slimnieku atstāt guļam, līdz viņ� pats pamostas. �ī pamo�anās var notikt pēc ļoti da�āda laika (no 10 mi�nūtēm līdz vairākām diennaktīm) un ir atkarīga no hipnozes dziļuma un organisma vispārējā stāvokļa. Nereti hipnoze pāriet parastā dziļā miegā. �ādu paildzi�nātu miegu bie�i izmanto, ārstējot novājinātus slimniekus, kā arī neiro�u gadījumā. Nereti slimnieks hipnozes seansa laikā aizmieg parastā miegā un uz hipnotizētāja balsi vairs nereaģē. Tas nozīmē, ka ir pazaudēts raports, t.i., hipnotizētāja saistība (kontakts) ar iemidzināto.
Hipnozi iespējams izdarīt arī parastā miega stāvoklī. Vislabāk �ādai hipnozei pakļaujas cilvēki, kas guļ �caurā miegā�, bie�i redz sapņus vai miegā runā: viņiem miega laikā galvas smadzeņu garozā saglabājas paaugstinātas ierosas rajoni, kuru �ūnas atrodas miega paradoksālajā fāzē. Tāpēc arī klusā balsī teikti suģestijas vārdi var būt pietiekami stiprs kairinātājs, kas, iedarbojoties uz jau tā ierosinātajiem smadzeņu rajoniem, radīs garozas nomoda �ūnu zonu, kas savukārt novedīs pie raporta izveido�anās.
Ārstē�anās sākumā parasti nepiecie�ami 2�3 hipnozes seansi (seanss dienā vai ik pārdienas), pēc tam to skaitu samazina � līdz 1�2 seansiem nedēļā. Atkarībā no sli�mības un no hipnozes rezultātiem ārstē�anas kursā var būt no 1�3 līdz 10�20 un vairāk seansu. Jāteic, ka hipnoze pat tādā gadījumā, kad ar to neizdodas pacientu pilnīgi izārstēt no tās vai citas slimības, ļoti labvēlīgi ietekmē vispārējo veselības stāvokli. Veselības pasliktinā�anos, nemaz jau nerunājot par kaut kādu kaitējumu, hipnoze nerada.
Interesanta parādība ir posthipnotiskā suģestija � dziļas hipnozes stāvoklī cilvēkam var iedvest darbības, ko viņ� izpildīs pēc pamo�anās. �o paņēmienu bie�i izmanto ārsti hipnologi, lai pastiprinātu suģestijas iedarbību.
Hroniskā alkoholisma un da�u narkomānijas veidu ārstē�anā sekmīgi tiek lietota modernizēta grupveida hip�nozes forma: slimnieku grupa tiek hipnotizēta ar magne�tofona palīdzību. Palātā tiek ieslēgts magnetofons, kura lentē ierakstīti atbilsto�i suģestijas vārdi. Ieraksta atska�ņo�anas laikā slimnieki nonāk tādā hipnotiskā stāvoklī, kāds rodas tie�ā kontaktā ar hipnotizētāju. Da�os gadī�jumos �ādu hipnozi pastiprina, lietojot miega līdzekļus vai elektromiegu.
Īpa�a terapijas metode ir autosuģestijai. Cilvēka dzīvē tai ir ļoti liela nozīme. Ikdienā ar autosuģestijas parā�dībām nākas saskarties ik uz soļa. Neap�aubāmi spēcīgu ietekmi tā atstāj uz cilvēku savstarpējām attiecībām, sim�pātijām vai antipātijām, bailēm, cieņu utt. Autosuģestija var būt par cēloni daudziem smagiem psihiskajiem traucē�jumiem, kas labi pazīstami jebkuram ārstam, it sevi�ķi neiropatologam, psihiatram.
Visspilgtāk autosuģestija izpau�as histērijas slimnie�kiem. �ai kaitē viegli rodas un tikpat viegli var izzust da��ādas slimīgas parādības � paralīzes, runasspējas zudums,, kurlums, aklums, izsitumi, �ūlas, spazmas, krampji,, smiekli, kas mijas ar asarām utt. Vispārzināmas ir arī tā sauktās medicīnas studentu slimības, kas rodas studen�tiem pirmoreiz dzīvē saskaroties ar ļoti daudzām slimībām. Iepazī�anās ar medicīnisko literatūru, kā arī lekciju, praktisko nodarbību un klīniku apmeklē�ana jutīgiem studentiem patie�ām var izraisīt slimīgu stāvokli, nepār�varamu tieksmi visu attiecināt uz sevi un redzēto un par slimībām dzirdēto salīdzināt ar savu veselības stāvokli. Var rasties pat slimība, kuras izpausme ir bailes no saslim�anas, piemēram, ar tuberkulozi, vēzi utt.
Nepārdomāts vārds, ko izteicis medicīnas darbinieks, nereti var izraisīt ļoti smagu un grūti ārstējamu psihogenu veselības traucējumu � jatrogeniju. Tas izpausme ir slim�nieka pārliecība, ka viņ� ir neglābjami slims un lēnam iet bojā. Cilvēks kļūst apkārtējiem cilvēkiem pilnīgi necie�ams. Tie�i �ādā reizē var palīdzēt ārstē�ana ar suģestiju un hipnozi.
�ajā sakarā pamāco�a ir sportista L. slimības vēsture. Pārslodze treniņos un sacensībās viņam bija radījusi nespēku, nervozitāti un nepatīkamu sajutu sirds apvidu. Būdams mediķis, viņ� iedomājās, ka ir nopietni saslimis, tādēļ nekavējoties griezās pie I. � autoritatīva speciālista sirds slimībās. Diem�ēl ārsts I., nenoskaidrojis sliktās pa�sajūtas īsto cēloni, apstiprināja L. ba�as un paziņoja, ka tā tie�ām esot sirdskaite un ka pacientam nekavējoties esot jāpārtrauc sporta nodarbības un jāsāk ārstēties. Galu galā tas noveda pie jatrogēnijas � slimības, kas attīstās uz spilgti izteikta autosuģestīvā fona. Sāpēm sirdī ļoti drīz pievienojās citas vainas. Ilgus gadus slimais L. bija izsists no garīgā līdzsvara. Viņ� neatlaidīgi ārstējās un tomēr nejutās vesels. Un tikai hipnoterapija palīdzēja viņam atgūt veselību, atbrīvojot no smagajām cie�anām, kas bija ārsta I. nepārdomātās rīcības, pat bezatbildības rezultāts.
Autosuģestijas mehānisms kļūst saprotams, ja atcera�mies, ka ierosa koncentrējas noteiktā galvas smadzeņu garozas iecirknī. Tas ieņem dominējo�u stāvokli uz pārējo iecirkņu analizējo�ās darbības pavājinā�anās un nervu �ūnu tonusa pazeminā�anās fona. Tāpēc vides iedarbība ir vājāka salīdzinājumā ar mazāk svarīga kairinātāja iedarbību. Tas kļūst valdo�ais un izraisa tā saukto autosuģestīvo efektu. Runājot psihiatra vārdiem, autosuģestija ir noteiktu uzskatu ra�anās, kas notiek kritiskajai attiek�smei krasi pavājinoties. Atsevi�ķi cilvēki reizēm var sevi tik stipri suģestēt, ka dominējo�ais ierosas perēklis pārņem noteiktus galvas smadzeņu garozas rajonus, bet visi pārē�jie garozas apvidi tajā pa�ā laikā atrodas pilnīgas kavē��anas stāvoklī.
Autosuģestijai ir spēcīga, bie�i vien zinātniski vēl neizskaidrojama ietekme uz svarīgākajām cilvēka orga�nisma dzīvības norisēm. Da�kārt �īs ietekmes spēks ir tik liels, ka �ķiet īsts brīnums. �inī sakarā nevar neminēt jogu brīnumus, par kuriem ne vienreiz vien ir lasīts populār�zinātniskajā literatūrā. Spēja staigāt pa kvēlojo�ām oglēm, koncentrētu skābju vai sārmu dzer�ana, spēja noturēt uz krūtīm smagu automa�īnu, gulēt un grozīties uz stikla lauskam bez ādas bojājumiem � vai tas nestāv pāri cilvēka spēkiem? Bet nedēļām ilgi atrasties hermētiski noslēgta kastē, ieraktam dziļi zemē, vai vairākas stundas �ledus zārkā� kailam gulēt? Un spēja tā atslābināt un palēnināt savu sirdsdarbību un elpo�anu, ka tikai ar jutīgas aparatūras palīdzību to iespējams reģistrēt? Un kur tad gadījumi, kad tiek panākta tāda asinsspiediena pazeminā�anās un asinsvadu spazmas, ka, iedurot vai iegrie�ot miesā, netek asinis, kad noteiktas muskuļu gru�pas, cīpslas un āda tik stipri sasprindzinātas, ka, durot miesā, saliecas pat gar�, resns un ass metāla �ķēps, ko ar rokām grūti saliekt veselīgam, spēcīgam cilvēkam? �īs parādības ir ne tikai aprakstītas, tās tiek pētītas, tās demonstrē kinofilmās. Ko �īs parādības liecina? To, ka cilvēka organismam ir kolosālas potenciālās iespējas un autosuģestijai ir milzīgs spēks, kas atraisāms grūtos, neatlaidīgos, pēc jogas sistēmas izstrādātos vingrinājumos.
Jogas filozofiskā mācība pēc būtības ir reliģiska. �īs mācības sekotāju galamērķis ir pasīvas ekstāzes stāvoklis, kura cilvēks, �ķietami atbrīvojies no jebkādām ārpasaules ietekmēm un iegremdējies pa�apcerē, nonāk dziļam mie�gam līdzīgā stāvoklī. Ar fizisku un psihisku vingrinājumu sistēmas palīdzību tiek panākts augstākais ideāls � sakari ar pārdabiskiem spēkiem. Ta�u, atmetot mistisko sakumu, mums ir jāatzīst tas autosuģestīvais spēks, kas jogam ļauj pilnībā valdīt pār sava organisma svarīgāka�jam norisēm un pārsteigt visus ar iepriek� aprakstītajiem brīnumiem.
Lai cilvēka ķermenis kļūtu piemērots jogas mācības izvirzītā mērķa sasnieg�anai, nepiecie�ams izpildīt veselu virkni īpa�u prasību, sagatavo�anas vingrinājumu, jāmāk pilnībā valdīt pār sevi, savām jūtām, nedrīkst padoties priekam, bēdām, �ēlumam. Bez tam jāizkopj spēja �ieiet pa�am sevī�, atbrīvoties, atslēgties no apkārtējās pasaules, jāpārstāj reaģēt uz ārējiem kairinātājiem, jāiemācās nedēļām ilgi nejust badu un slāpes, karstumu un auk�stumu utt.
Jogu fiziskie vingrinājumi sākas ar vienkār�ām, bet beidzas ar ārkārtīgi sare�ģītām pozām, kas netrenētiem cilvēkiem tikpat kā nepadodas. Jogas mācība prasa �os fiziskos vingrinājumus saistīt ar psihiskiem vingrināju�miem, kas izstrādāti pēc daudzos gadsimtos pārbaudītas sistēmas.
Svarīgi, ka ar noteiktu vingrinājumu kompleksu palī�dzību jogi sekmīgi ārstē slimības, kurām nav infekciozs raksturs, visbie�āk � kaulu�muskuļu un cīpslu kaites, iek�ķīgās slimības, funkcionāli psihiskos traucējumus.
Suģestija, hipnoze un, galvenais, autosuģestija ir nenoliedzami un svarīgi jogu psihisko vingrinājumu ele�menti.
Autosuģestiju kā īpa�u terapijas metodi, piemēram, jau lieto daudzās psihoneiroloģiskās iestādēs un sanatorijās, it īpa�i da�ādu neiro�u, hroniska alkoholisma un narko�mānijas ārstē�anā. Sājos gadījumos mērķtiecīgi ir kom�binēt ārstniecības metodes, apvienojot hipnozi ar medikamentozu ārstē�anu, ar fizisko terapiju utt. �īs metodes dod neap�aubāmi pozitīvus rezultātus, ta�u jāatzīmē, ka autosuģestija, ko slimniekiem palīdz apgūt pieredzēju�i speciālisti, pēc iedarbības spēka ļoti at�ķiras no tās autosuģestijas, kas piemīt jogam. Lai sasniegtu vēlamo autosuģestijas iedarbību, ir nepiecie�ams ilgsto�i un precīzi izpildīt noteiktās prasības. Jāatceras, ka jogi tās izstrādā daudzu gadu laikā. Diem�ēl tas prasa lielu pie�pūli un bie�i vien nav pa spēkam ne tikai slimam, bet arī praktiski veselam cilvēkam. Vislabākie rezultāti, protams, būtu, ja jogas sistēmas vingrinājumiem pievērstos bērnībā, sliktākā gadījumā � pusaud�a gados. Sekmes būs labā�kas, ja nodarbības vadīs pieredzēju�i instruktori, kas labi pārzina ne tikai teoriju, bet arī jogas sistēmas praktisko pusi.
Da�i vārdi par ātrās hipnozes metodi jeb �zibenīgo hipnozi�. Jāteic, ka tā sasniedzama daudz retāk nekā parastā. Visvieglāk tai padodas cilvēki, kas slimo ar histēriju vai alkoholismu. Atrās hipnozes metodi ieteica
Z. M. Sarko un citi vecās hipnozes skolas pārstāvji. Me�todes pamatā ir negaidīta, ātra un stipra kairinātāja iedarbība. Tā, piemēram, negaidīts spilgts gaismas uzlies�mojums, spēcīgs gonga sitiens, pavēlniecisks uzkliedziens un citi līdzīgi kairinātāji var cilvēkā izraisīt pat dziļu hipnozi.
Manā praksē bija gadījums, kad viegli hipnotizējama slimniece jebkuros apstākļos krita dziļā hipnozē, tikko es uzmanīgi ielūkojos viņai acīs. Pirmajā reizē tas notika tik negaidīti, ka nepaspējām viņu aizkavēt, un slimniece nokrita uz grīdas, par laimi, bez nopietnām sekām.
Tomēr hipnozē �ādus pēk�ņus un stiprus kairinātājus izmantot nav ieteicams, kaut arī ātrā hipnoze varētu labi noderēt demonstrējumiem. Grūtniecēm, bērniem, kā arī tiem, kas sirgst ar sirds un asinsvadu sistēmas slimībām,, tā ir kontrindicēta.
Sākumā ar hipnozi ārstēja jebkādas slimības. Tikai vēlāk hipnozes pētnieki noskaidroja tās lieto�anas indikā�cijas. Ir nepiecie�ams zināt, ka ar hipnozi un suģestiju nevar ārstēt un izārstēt slimības, kas saistītas ar orgānu vai audu organiskām pārmaiņām. Tāpat �ķiet pats par sevi saprotams, ka nevienu infekcijas slimību nevarēs izārstēt, ar hipnozi. Ta�u pēc tam, kad būs likvidēta pamatslimība vai uzlabojies slimnieka vispārējais veselības stāvoklis, hipnoze var kļūt par papildu metodi da�ādu varbūtēju psihisku traucējumu novēr�anai. Visbie�āk hipnoze tiek lie�tota da�ādu neiro�u ārstē�anā (nervozitāte, bezmiegs, gal�vassāpes utt.), jo neiro�u slimniekiem ir pastiprināta tiek�sme uz autosuģestiju un sevi�ķa suģestējamība. Tikpat veiksmīgi ar hipnozi var ārstēt slimniekus, kas cie� no uz�mācīgiem stāvokļiem (da�āda veida bailēm). Nereti ar hipnozi novēr� dzimumvājumu un citus seksuālus traucē�jumus gan vīrie�iem, gan sievietēm, urīna nesaturē�anu, stostī�anos (ja tā ir viena no neirozes izpausmēm). Sājos gadījumos visbie�āk hipnozi kombinē ar citām terapei�tiskām metodēm (medikamentozo terapiju, kūrortterapiju utt.). �āda veida ārstē�ana sevi�ķi nepiecie�ama �izofrē�nijas, epilepsijas, hroniskas narkomānijas (alkoholisms,, morfīnisms, kokaīnims u.c.) gadījumos.
Ta�u hipnozi lieto ne tikai psihiatrijā un neiropatoloģijā, to sekmīgi izmanto dermatoloģijā, ārstējot daudzas ādas slimības (zvīņēde, sarkanā vilkēde, kārpas, eritēmas, ādas nieze u.c.).
Arī dzemdniecībā un ginekoloģijā neiztiek bez hipnozes un suģestijas. Lai likvidētu bailes no dzemdībām, kā arī lai mazinātu vai pavisam novērstu dzemdību sāpes, sievie�u konsultācijās notiek psihoprofilaktiska grūtnie�u sagata�vo�ana dzemdībām (lekcijas, pārrunas, suģestija). Da�i ārsti hipnozi mēģināju�i lietot arī dzemdībās; daudzkārt tikusi panākta pilnīga nejutība pret sāpēm � dzemdības notiku�as dziļa miega stāvoklī. Ārvalstu mediķi �ajā nolūkā da�reiz ir izmantoju�i narkohipnozi, t. i., sākuma dzemdētājas saņem miega līdzekļu devu, pēc tam to iedarbība tiek pastiprināta ar hipnozi. �ajos gadījumos dzemdētājas pirms un pēc dzemdībām gulēju�as caurmēra 15�30 stundas. Tomēr daudzi ārsti vērsās pret �īs meto�des ievie�anu, jo tāds svarīgs notikums kā dzemdības nedrīkst notikt ārpus sievietes apziņas.
Hipnoze var palīdzēt ginekologiem ārstēt da�ādus neirogēnus menstruālā cikla traucējumus, novērst grūtnie�cības toksikozes.
Arī iek�ķīgo slimību hipnoterapija neap�aubāmi, ir efek�tīva. Hipnozi lieto paroksismālās tahikardijas (paātrinātas aritmiskas sirdsdarbības), sirds un gremo�anas trakta neiro�u, hronisku caureju, aizcietejumu, atraugu ārstē�ana. Da�i ārsti hipnologi hipnozi ar labiem rezultātiem lieto�ju�i hipertonijas, vairogdziedzera slimību ārstē�ana, ka arī tuberkulozes saasinā�anās gadījumos. Padomju hipnologu eksperimenti liecina, ka hipnozi var izmantot vēl daudzu citu slimību ārstē�anā. Tā, piemēram, P. Buls ar hipnotisko suģestiju ārstēja �ūlas slimību, sirds astmu, hroniskus �ultspū�ļa iekaisumus.
Aplūkosim da�us gadījumus no mūsu prakses, kad pacienti veiksmīgi tiku�i izārstēti ar hipnozi.
20 gadus vecais slimnieks M. sūdzējās ārstam par ne�patiku strādāt un turpināt studijas konservatorijā, bez�miegu, stiprām galvassāpēm, paaugstinātu uzbudinamību un nogurdināmību. Bie�i par sīkumiem raudot. Pēdējā laikā arvien bie�āk domājot par nāvi. Slimīgais stāvoklis attīstījies divu pēdējo gadu laikā pēc mātes un tuvu radinieku nāves. Ārstējies neiroloģiskās nodaļas un ambulatoriski. Pēc nomierino�o līdzekļu lieto�anas un fizi�kālās, terapijas procedūrām bijusi neliela uzlabo�anās. Pē�dējā laikā esot zaudējis cerību izveseļoties, pārstājis ap�meklēt ārstus, noslēdzies sevī.
Ilgsto�a saruna ar ārstu noskaidrojās arī slimnieka attieksme pret profesiju, draugiem, darbabiedriem, radi�niekiem utt. Hipnozes seansi mijas ar suģestiju nomodā. Ārstē�ana ilga mēnesi, pēc tam � ar mēne�a starplaiku � 2 mēne�us, 3 mēne�us, pusgadu. Pa�laik pacients ir sek�mīgi pabeidzis mācības, strādā, sūdzību nav.
1966. gadā P. Stradiņa Republikas klīniskajā slimnīca 18 gadus vecai slimniecei paduses apvidū izoperēja lipomu (taukaudu audzēju). Slimnieci jau gatavojās izrakstīt no nodaļas. Pastaigājoties palātā, slimniece nejau�i paklupa un uz gultas malas sasita galvu. Tūlīt pēc tam iestājās operētas rokas pirkstu paralīze, ko pavadīja stipras gal�vassāpes, muskuļu vājums, nospiestība, raudulīgums. Hipnozes seanss (kataleptiskā stadija) paralīzi likvidēja, un slimnieces pa�sajūta strauji uzlabojās. Iegūto efektu nostiprināja otrs hipnozes seanss, un paciente no slim�nīcas izrakstījās pilnīgi apmierino�ā stāvoklī.
Ir novērots, ka paralīzes un līdzīgi stāvokļi pēc opera�tīvas iejauk�anās vai arī pēc kādas traumas nereti rodas cilvēkiem, kam ir tieksme uz histērijas iz�pausmēm.
1961. gadā P. Strādina slimnīcas uzņem�anas nodaļā ieveda 19 gadus vecu slimnieci ar grieztu brūci kreisajā apak�delmā (pa�nāvības mēģinājums ģimenes nesaskaņu dēļ). Brūce tika apkopta, sa�ūta slimnīcas traumatoloģiskajā nodaļā, ekstremitāte imobilizēta. Pacienti atlaida mājās, nozīmējot ambulatorisku ārstē�anu. Nākamajā dienā slimniecei iestājās kreisās rokas pirkstu paralīze, kuras izcelsmi uzreiz noteikt bija grūti. Un tad palīgā nāca hipnoze. Jau pēc pirmā hipnozes seansa (somnambuliskajā stadijā) paralīze pilnīgi izzuda.
Jāatgādina, ka abos �ajos gadījumos runa ir par fun�kcionālam paralīzēm. Organiskas paralīzes ar hipnozi izārstēt nevar.
Daudzreiz pēc pārciestām operācijām slimniekiem attīstās pēcoperācijas neirozes, kas tie�i vai netie�i ir saistītas ar operācijas raksturu.
1968. gadā pie manis griezās 52 gadus veca paciente T. Pirms diviem gadiem viņai bija izdarīta vairogdziedzera operācija. Tomēr slimībai raksturīgie simptomi � paātri�nāta sirdsdarbība, dūrieni sirdī, izteikta pēk�ņa garastā�vokļa maiņa, darbspēju zudums � nebija izzudu�i, tādēļ pirmajai operācijai bija sekojusi otra operācija. Arī tā nebija devusi pozitīvu rezultātu. Tikai pēc 10 hipnozes seansiem slimniecei atgriezās darbspējas un izzuda lielā�kais vairums nepatīkamo sajūtu.
Pacientei S. ir 12 gadu. Jau kop� agras bērnības viņa sirgst ar urīna nesaturē�anu naktīs. Vairākkārt ārstējusies pie neiropatologa, bet bez panākumiem. Pacientei tika nozīmēti 15 hipnozes seansi. Tā kā sākumā stabilu panā�kumu nebija, papildus hipnoze tika izdarīta arī mājās, parasto miegu pārvēr�ot hipnotiskajā. Tas deva pozitīvu rezultātu.
Nav, protams, iespējams aprakstīt tos daudzos gadīju�mus, kad ārstnieciskais efekts tika panākts jau pēc 3�5 hipnozes seansiem. Iepriek� aprakstītais piemērs norāda, ka da�os gadījumos hipnoterapiju nepiecie�ams lietot ilgsto�i.
Ar hipnozi ieteicams ārstēt da�āda rakstura baiļu sajū�tas. Pie tām pieskaita bailes no slēgtām telpām un bailes atrasties ārpus tām. Pirmajā gadījumā slimnieks baidās viens palikt istabā, automa�īnā, trolejbusā utt. Vai arī pretēji � viņ� cen�as neatstāt telpas, baidās pāriet ielu, parku, laukumu. �ādos gadījumos slimnieka ārstē�ana ar hipnozi ir bijusi ļoti efektīva. 22 gadus veca paciente sūdzējās par paniskām bailēm palikt uz ielas vakarā, kad sāk krēslot. Tādēļ vakaros esot spiesta atteikties no pastai�gām, teātra, kino apmeklējumiem. Saslim�anas cēlonis � kādreiz izdarītais uzbrukums pacientei nakts laikā. Pēc trīs hipnozes seansiem viņa bija tikusi vaļā no moko�ajām bailēm. Līdzīgi tika izārstēta arī paciente, kas bija cietusi autokatastrofā un pēc tam baidījās no slēgtam telpām.
Daudz sare�ģītāk ir ārstēt aktierus, kuriem pirms uzstā��anās vai uzstā�anās laikā rodas stipras bailes no skatī�tājiem. �ai baiļu sajūtai parasti ir hronisks raksturs, un tā bie�āk ir aktieriem ar lielu skatuves stā�u. Ļoti bie�i �āda veida nedro�ība un bailes saistās ar pārdzīvojumiem darbā vai mājās un nelabvēlīgi ietekme tālāko jaunradi.
Izmantojot hipnozi, divos �ādos gadījumos nepatīkamas parādības izzuda.
Grūts uzdevums mediķiem ir stabilu funkcionālu hiperkinē�u ārstē�ana. Hiperkinēzei ir raksturīga sejas, roku, kāju trīce vai visa ķermeņa, bet da�reiz arī diafragmas muskulatūras haotiska raustī�anās. Ir arī vēl citas hiperkinē�u formas. To ārstē�anai jābūt kompleksai. Hipnotis�kie seansi tiek nozīmēti divu, trīs vai vairāku kursu veidā atkarībā no ārstnieciskā efekta. Starp kursiem nepiecie�ami 1�3 mēne�us ilgi pārtraukumi. Kursa ietilpst 7�10 hipnozes seansi.
15 gadus vecai slimniecei hiperkinēze pēk�ņi sākās uz operācijas galda, ar uztraukumu gaidot apendicīta operā�ciju. Gan operācijas laikā, gan pēcoperācijas periodā meitenei raustījās mīmikas muskulatūra, trīcēja un raus�tījās galva un arī kakls, ķermeņa aug�daļa un da�reiz pat viss ķermenis. Vēlāk, pēc operācijas, slimniece sāka raus�tīt arī valodu un bija spiesta pārtraukt mācības skolā. Ņemot vērā slimības funkcionālo raksturu, kā arī tās emocionālpsihisko izcelsmi (bailes no neizbēgamās ope�rācijas), slimnieci ārstēja ar hipnozi. Tika izdarīti 7 hipnozes seansi. Jau pēc pirmajiem trīs seansiem mazinājās roku un galvas trīce. Paciente kļuva mierīgāka, sāka ticēt, ka izveseļosies. Pirms ārstē�anās pacientes rokraksts bija nelīdzens, nesalasāms, bet pirmā kursa beigās viņas rakstīto varēja izlasīt bez grūtībām. Pēc divu mēne�u starplaika notika otrs ārstē�anās kurss (10 hipnozes seansi). Rezultātā pacientes veselība vēl vairāk uzlabojās, radās cerība, ka viņa varēs turpināt pārtrauktās mācības.
Savā trīsdesmit gadu ilgajā hipnozes lieto�anas laikā es atceros vēl da�us gadījumus, kad hipnoze bija vienīgā ārstniecības metode, kas varēja slimniekam palīdzēt. 1985. gadā P. Strādina slimnīcas neiroloģijas nodaļā ievietoja pavecu lauku sievieti, kurai bija kāju paralīze. Paralīze bija iestājusies pēc tam, kad sievieti kārtējo reizi bija stipri piekāvis viņas piedzēru�ais vīrs. Cietusī varēja staigāt tikai ar kruķiem. Izsaucu viņu uz hipnozes seansu. Atņēmu viņai kruķus. Turēdamās pie koridora sienām, slimniece ar grūtībām aizgāja līdz hipnozes kabinetam. Pēc hipnozes seansa gan slimnieki, gan slimnīcas darbi�nieki izbrīnīti noraudzījās, kā sieviete, kas pirms brī�a pārvietojās tikai ar kruķu palīdzību, nu brīvi un patstā�vīgi dodas uz savu palātu bez tiem.
1986. gadā pie manis ieradās kāda skolotāja, kas bija zaudējusi spēju skaļi runāt. Noskaidrojās, ka pirms tam pacientei biju�i smagi pārdzīvojumi personiskajā dzīvē un darbā skolā. Rezultātā skolotāja esot nokļuvusi slim�nīcā � mutes, ausu un kakla slimību nodaļā. Pēc tam ārstējusies daudzās slimnīcās, bet panākumu neesot bijis. Beidzot viņa bija nonākusi P. Strādina Republikas klīnis�kajā slimnīcā. �oreiz ārstē�anās bija pavisam īsa. Pēc kārtējā hipnozes seansa pacientei tika pateikts, ka, no rīta pamodusies, viņa spēs runāt skaļā, skaidrā balsī. Tā arī notika. Nāko�ajā rītā, visiem slimniekiem par lielu pār�steigumu, slimniece pēk�ņi ierunājās skanīgā, patīkamā balsī.
Ar hipnozi izārstēja 37 gadus vecu vīrieti, kam kājas paralīze bija iestājusies se�u gadu vecumā sakarā ar smagiem psihiskiem pārdzīvojumiem. Jau pēc pirmā hip�nozes seansa bija jūtama uzlabo�anās. Pēc pēdējā seansa slimnieks devās projām bez sava spieķa, kas tika atstāts manā kabinetā par piemiņu�
Līdzīgu gadījumu medicīnas praksē nav mazums. Minēju tikai da�us, lai parādītu hipnoterapijas efektivitāti.
Hipnoze saistījusi un joprojām saista daudzus jo daudzus pētniekus. Un, lai gan �īs kādreiz tik noslēpu�mainās parādības būtība pamatos ir noskaidrota, atse�vi�ķas tās nianses vēl joprojām gaida zinātniskus pētī�jumus.
Vai ir iespējams pārraidīt domas? �is jautājums, nerau�goties uz daudzu zinātnieku pūlēm, joprojām nav skaidrs.
Tomēr netrūkst publicējumu, kuru autori � ievērojami zinātnieki � domu pārraidi un uztver�anu bez runas, mīmikas, �estu vai kādu citu zināmu signālsistēmu palī�dzības (telepātiju) uzskata par iespējamu. Eksperimenti ir veikti gan ar cilvēkiem, gan ar dzīvniekiem. Viens no �īs teorijas piekritējiem B. Ka�inskis ir aprakstījis psiho�loģiskos eksperimentus, ko savā zoopsiholoģijas labora�torijā veicis pazīstamais dzīvnieku dresētājs V. Durovs. Jāpiebilst, ka eksperimentus vēroja tādi kompetenti padomju zinātnieki kā fiziologs un histologs profesors A. Ļeontovi�s, zoologs profesors G. Ko�evņikovs, profesors A. �i�evskis, akadēmiķis V. Behterevs un citi.
Lūk, ko par vienu no daudzajiem V. Durova eksperi�mentiem rakstīja V. Behterevs: �Tre�ais mēģinājums ir �āds: sunim jāuzlec uz klavieru soliņa un ar ķepu jāuzsit pa klavieru labās puses taustiņiem. Un, lūk, suns Pikijs stāv Durova priek�ā. Durovs saspringti raugās sunim acīs, neilgu brīdi tur viņa purniņu plaukstās. Da�as sekun�des Pikijs paliek nekustīgs, bet atbrīvots strauji metas pie klavierēm, uzlec uz apaļā krēsla un ar ķepu uzsit pa da�iem taustiņiem klaviatūras labajā pusē. Ceturtajā mēģinājumā sunim pēc tam, kad izdarīta iedve�anas pro�cedūra, vajadzēja uzlēkt uz krēsla pie istabas sienas, pēc tam uzkāpt uz blakuseso�ā apaļā galdiņa un ar ķepu paskrāpēt lielu portretu, kas karājās virs galdiņa. Likās, �o sare�ģīto darbību suns tik viegli neveiks. Bet Pikijs visus mūs pārsteidza. Pēc tam kad Durovs da�as sekundes bija cie�i skatījies sunim acīs, Pikijs nolēca no krēsla, pieskrēja pie sienas, uzlēca uz norādītā krēsla, tad uz gal�diņa un, pacēlies uz pakaļkājām, ar labo ķepu sasniedza portreta apak�ējo malu un sāka to skrāpēt ar nagiem.�
Divdesmit mēne�u laikā (ap 1921. gadu) V. Durovs izdarīja 1278 analoģiskus eksperimentus ar suņiem; 696 eksperimenti bija veiksmīgi, 582 � neveiksmīgi. Jāpiebilst, ka tie bija dresēti dzīvnieki. Visi eksperimenti tika rūpīgi protokolēti. Iegūtie rezultāti ir aprakstīti V. Durova grāmatā �Dzīvnieku dresē�ana� (1924). . Domu pārraides pētī�ana izcilo dresētāju bija aizrāvusi, un līdz 1934. gadam viņ� izdarīja vairākus tūksto�us eksperimentu. Mēģinājumi tika veikti ne tikai tie�ā kon�takta ar dzīvnieku: da�kārt tas atradās citā telpā vai speciālā, izolētā būrī, un tie�a kontakta eksperimentētājam ar dzīvnieku nebija.
Da�ādu valstu zinātnieki līdzīgus eksperimentus veiku�i ar cilvēkiem. Cilvēku, kas domās izsaka pavēli, pieņemts saukt par induktoru, bet izpildītāju, kur� �o no attāluma raidīto domu uztver, � par percipientu.
Ir izdevies noskaidrot, ka ne visi cilvēki telepātiski raidīto domu ir spējīgi uztvert. Bie�āk tas izdodas tiem cilvēkiem, kas labi padodas hipnozei. Tomēr iepriek� no�teikt �o spēju ir grūti. Pētnieki, kas nodarboju�ies ar �īs parādības izzinā�anu, priek�roku dod viegli suģestējamiem percipientiem. Domās percipientam var likt izpildīt kādu nesare�ģītu darbību, izjust stipru temperatūras maiņu, pateikt, kādas ir priek�metu formas u. tml.
Viens no domu pārraides mēģinājumiem ir �āds. Induk�tors un percipients atrodas katrs savā telpā. Induktors domas pārraida noteiktas formas ģeometriskas figūras, kas percipientam tajā pa�ā laikā jāuzzīmē uz papīra. Klāteso��ie var objektīvi novērtēt abu personu izturē�anos, fiksējot laiku un figūru secību. Percipients viņam pārraidītās domas uz papīra attēlo, nezinot ne to secību, ne seansa sākumu, ne beigas. Kad seanss beidzies, lapas ar zīmē�jumiem salīdzina. Ja pārraide un uztver�ana biju�as sekmīgas, vairums induktora un percipienta uzzīmēto priek�metu pēc formas sakrīt vai arī ir ļoti līdzīgi. Lai eksperimentu varētu uzskatīt par izdevu�os, abām darbī�bām jānoteik vienlaicīgi.
Mēs mēģinājām veikt līdzīgus eksperimentus ar dau�dziem pacientiem, kas �ķita labi percipienti, jo bija diezgan viegli hipnotizējami, ta�u pārliecino�us rezultātus neguvām nevienā gadījumā.
Tomēr, respektējot daudzu kompetentu zinātnieku seci�nājumus un aprakstītos mēģinājumus, kategoriski noliegt domu pārraides iespējamību būtu nepareizi.
Diem�ēl līdz �im vēl nevienam nav izdevies pārliecino�i materiālistiski raksturot, kāda varētu būt tā psihes ener�ģija, kas tiek pārraidīta un uztverta. Daudzi zinātnieki uzskata, ka psihes enerģija izplatās līdzīgi elektromag�nētiskajiem viļņiem. Pagaidām tas nav apstiprinājies, lai gan tiek veikti da�ādi visai sare�ģīti eksperimenti. Nav arī nekādu meto�u, kā �o enerģiju reģistrēt.
Ta�u hipnoze mums jā�ķir no domu pārraides. Hipnoze ir aktīva viena cilvēka psihiskā ietekme uz otru cilvēku, miegam līdzīgs stāvoklis, kas izraisīts, iedarbojoties uz redzes, dzirdes un ju�anas analizatoriem. Telepātiska rakstura eksperimentos nekas tamlīdzīgs netiek novērots.
Pie brīnumiem nevajadzētu pieskaitīt arī tā saukto domu atminē�anu. Mēs jau runājam par jogu sasniegumiem, kas gūti ilgsto�os psihiskos un fiziskos treniņos pēc deta�lizēti izstrādātas sistēmas. Analoģiska, pat vēl vienkār�āk izskaidrojama ir atsevi�ķu neap�aubāmi apdāvinātu cil�vēku spēja �atminēt domas�. Publiskā �domu atminē�a�nas� seansā, kas notiek vienlaikus ar izskaidrojo�u lekciju, var ievērot, ka seansa rīkotājam ir ļoti labas novēro�anas spējas un atmiņa. No klāteso�o vidus tiek uzaicināti brīvprātīgie, kas ar mieru piedalīties eksperi�mentā. Viņiem zālē jāpaslēpj kāds noteikts priek�mets. Tad lektors lūdz visiem ievērot visstingrāko klusumu, bet iz�raudzītajām personām domās koncentrēties uz paslēpto priek�metu. Pēc tam lektors ņem vienu no izraudzītajām personām pie rokas un kopā ar to sāk apstaigāt zāli. Gājienam parasti ir nenoteikts raksturs. Vispirms pa labi, tad taisni, pa kreisi, atkal pa labi utt. Turpinādams staigāt un neatlaizdams pacienta roku, lektors ik pa brīdim pavē�lo�ā balsī viņam atgādina: �Domājiet, domājiet!� Lai pastiprinātu efektu, lektora acīm uzlikts gaismnecaurlaidīgs melns apsējs. Kad pacienta uzmanība atslābu�i, �domu atminētājs�, kas vienīgais to pamana, viņam saka: �Jūs nedomājat! Koncentrējieties! Domājiet!� Beidzot, visiem par lielu pārsteigumu, paslēptais priek�mets tiek atrasts.
Kad �īs parādības (idiomotoriskās parādības) izpētīja, atklājās, ka, koncentrējot uzmanību uz noteiktu priek��metu, cilvēkam pret pa�a gribu rodas zināmas muskuļu tonusa pārmaiņas, ko viņ� pats nejūt, bet ko ar savu roku sajūt un uztver eksperimentētājs. Staigājot kopā ar lek�toru, pacientam saraujas noteiktas muskuļu grupas, un viņa roka it kā pati vada �domu atminētāju� pie paslēptā priek�meta. Mainās arī pulsa bie�ums: tuvojoties priek�me�tam, tas paātrinās.
Lai sajustu un novērtētu otra cilvēka muskuļu sarau�anos, nepiecie�ams gadiem ilgs treniņ�, ļoti labas novēro�a�nas spējas, jābūt labam psihologam un acīmredzot jāprot saprast un pazīt sevi.
Iepriek�minētās, kā arī daudzas citas �noslēpumainas� parādības joprojām cilvēkos izraisa apbrīnu. Tomēr zi�nātne balstās uz objektīviem faktiem, nevis uz sajūtām un subjektīviem vērojumiem. Tāpēc �brīnumi� īstenībā mūs nepārliecina un bie�i vien ir izdomāti. Stingri zinātnisku pārbaudi tie neiztur.
Pēdējā laikā slimnieki bie�i jo bie�i interesējas par ārstē�anos ar tā saucamajām biostrāvām. Jāteic, ka ar �āda veida ārstē�anu nodarbojas galvenokārt cilvēki, kuriem nav medicīniskās izglītības. Tiek lietoti da�neda��ādi paņēmieni; īpa�i raksturīgs ir �āds: dziednieks slim�nieku nogulda un pēc tam savas rokas virza pār slimo ķer�meni. Da�kārt �īs manipulācijas pavada arī vārdiska suģestē�ana. Ārstē�anas laikā da�i slimnieki iesnau�as, viens otrs pat iemieg. Vai �ādā ārstē�anas veidā ir kas jauns? Protams, ne! Glu�i vienkār�i atkal atdzimst sen sakāvi cietusī Mesmera pseidomācība, ko aplūkojām bro��ūras sākumā. Pseidomācība, ko jau 1784. gadā kompe�tenti mediķi bija nosauku�i par �arlatānismu. Ārstējot ar tā sauktajām biostrāvām, tiek izmantoti tie pa�i vecu vecie Mesmera paņēmieni. Mēs jau zinām, ar ko ir izskaidro�jams atsevi�ķos gadījumos gūtais pozitīvais efekts, tāpēc neatkārtosimies. Tomēr pa�laik ārstē�ana ar biostrāvām atkal pretendē uz �pa�noteik�anos� oficiālajā zinātnē, tātad atkal ir runa par sen apgāzto mesmerisma principu atzī�anu.
1985. gadā �ajā sakarā referēju kādā zinātniskās biedrī�bas sēdē. Faktiski par �o �ārstniecisko� enerģiju, kuru it kā izstaro cilvēks, mums nav nekādu reālu, objektīvu datu. Kaut arī pētījumi �ajā jomā ir veikti, mums nav nedz fizi�kāla, nedz ķīmiska, nedz matemātiska �īs iedomātās ener�ģijas raksturojuma. Un tie�i tāpēc nevienā zinātniskā �ur�nālā nav rakstu par �ārstnieciskajām biostrāvām�. Citiem vārdiem sakot, nav atrasta un nav pierādīta �īs parādības materiālā būtība. �ajā gadījumā būtu galīgs absurds iztē�loties kādu nezināmu, neizdibināmu spēku iedarbību, ko cilvēks nespēj izpētīt. Trūkst arī objektīvu datu, kas lieci�nātu, ka atsevi�ķi cilvēki dabas doto �individuālo īpat�nību� dēļ spēj izstarot �ādu enerģiju.
Sensacionālie ziņojumi par tādu vai citādu �brīnumu� (krāsu noteik�ana ar tausti, brīnumaini izārstē�anās gadī�jumi utt.) �ad un tad parādās populārzinātniskos �urnā�los, kā arī avīzēs. Tie satrauc, noskaņo, intriģē�
Piemēram, stāsti par Filipīnu ķirurgu fenomenālajām spējām. Apgalvoja, ka viņiem piemītot tik spēcīga ener�ģija, ka viņi ar pirkstiem, t. i., bez jebkādiem instrumen�tiem, varot atvērt vēdera dobumu un bez sāpēm un narko�zes paveikt operāciju. Brūces pēc operācijas nepaliekot�
Drīz vien par Filipīnu brīnumārstiem runāja visā pa�saulē. No malu malām devās tūksto�iem cietēju, kas gai�dīja izveseļo�anās brīnumu. Ātri izveidojās garas rindas � visus nemaz nespēja apkalpot. Ārsti �operēja� arī bezce�rīgi slimos, tādus, kurus jau bija atteiku�ies operēt pa�rastie ķirurgi. Likās, ka brīnumdaru sekmēm un slavai nebūs gala. Par viņu neparastajām operācijām skandēja prese, radio, televīzija. Tika uzņemta arī dokumentāla filma.
Bet tad kā pērkons no skaidrām debesīm parādījās kāda Rietumvācijas ķirurga profesora atmaskojo�s raksts. �is ķirurgs daudzkārt esot bijis klāt un uzmanīgi vērojis, kā �operēju�i� filipīnie�u slavenības. Izrādījās, ka visas �ārstu pārcilvēku� ķirurģiskās manipulācijas ir augstas klases blēdības, ka tā ir klāteso�o un arī slimnieku krāp��ana, pavisam banāli triku meistaru paņēmieni. īstenībā ne�kādas operācijas nebija. Tika radīta operācijas ilūzija jeb, citiem vārdiem sakot, veikli tika nospēlēta labi sagatavota izrāde, spekulējot ar slima cilvēka dabisko vēlē�anos izve�seļoties. �Operācijas� laikā vates un marles tamponus pie�sūcināja ar ķīmisku �ķīdumu, kas ātri kļuva sarkans, tādējādi atgādinot asinis. Skriemeļa daļa, kuru it kā iz�ņēma operē�anas gaitā, izrādījās, bija ņemta no zivs, utt. Un tomēr daudzi slimnieki, pat tie, kas bija neārstējami, kādu laiku tie�ām jutās labāk. Labāk pēc operācijas� kuras nemaz nebija! (Tāpēc nebija atrodamas arī pēcoperācijas brūces.) Pat tad, kad viltnieki jau bija atmaskoti, daudzi �ai īstenībai, reālajiem faktiem negribēja ticēt,
Minētais piemērs liecina, līdz kādam absurdam var novest akla ticība �brīnumam�, un vēlreiz parāda autosuģestijas lielo spēku.