Ja pavaicāsiet: �Kāda ir Ukraina?� � tad īsu un drīzu atbildi vis nesaņemsiet. Ukraina ir ļoti liela � no sausām stepēm pāri varenām upēm līdz zaļiem kalniem. Tikpat liela un daudzveidīga ir arī ukraiņu tauta � no druknajiem un smagnējajiem kvie�u un arbūzu audzētājiem līdz slaikajiem aitu ganiem un me�acirtējiem. Svētku reizēs ir arī ko palūkoties uz tautas tērpiem. Nekur citur kā austrumu ukraiņiem neredzēt tādas platas bikses, tādas garas, nokarenas ūsas, gardibeņu jērenīcas un zem tām uz kaili nodzīta paura cekulu, ko viņi pa�i dēvē par �siļķi�. �ādi sapostu spēkavīru var pazīt jebkurā pasaules malā. Un �o spēkavīru pēc senas para�as dēvē par kazaku. Kazaki bija varonīgi, attapīgi, brīvību mīlo�i karavīri. Tie gan aizsargāja savas dzimtās zemes robe�as, gan pa�i devās karagājienos uz Krimu, uz Turciju un pat vēl tālāk. Savi varoņi un spēkavīri bija arī rietumu ukraiņiem. Tie ģērbās piegulo�ās gai�ās vadmalas drānās ar ko�ām uz�uvēm, plecos raiba ka�okādas veste, galvā platmale ar spalvu pu�ķi. Ja kazakam aiz neaptverami platas un garas jostas neiztrūksto�i bija zobens, tad kalnietim rokās cirvītis garā kātā, tā sacīt, ierocis cīņai un darbam. Kalnie�i cīnījās par taisnību un vienlīdzību. Viņus dēvēja par laupītājiem, viņi pa�i �ī vārda nekaunējās un pat lepojās ar to. Austrumu Ukrainu ilgus gadus pārvaldīja Krievijas cari, bet Rietumu Ukrainu � Austrijas ķeizari. Netrūka arī pa�māju kaklakungu, kuriem tauta vienmēr pretojusies. Kur nevarēja ar spēku, tur ņēma palīgos viltu. Ta�u nekādas nedienas nav nomāku�as ukraiņu līksmo un ātro dabu, smieklu prieku, gribē�anu gan stāstīt, gan klausīties raibumraibus piedzīvojumus. Izceļoju�ies pa pla�o pasauli, ļaudis pie dzimtā pavarda, pie karavīru ugunskura vai tirgoņa kulbā stāstīja pasakas. Tādēļ starp ukraiņu pasakām ir tādas, kas �ķietas kā latvie�u pasaku dvīņu māsas, un ir arī pavisam dīvainas un mazdzirdētas: par salmu vērsīti, par blusādas cimdu, par kazakiem un Nāvi. Tā kā pati Ukraina bijusi pasaules krustcelēs, tad arī pasakās saplūst vienuviet ziemeļi un dienvidi, austrumi un rietumi. Viss �is raibums turējās vienkār�u ļau�u galvās un nereti ķēniņi, augstmaņi un pat briesmoņi runā un darbojas kā kaimiņi pa�u ciemā. Atcerēsimies kaut vai caru, kur� palaidies dzer�anā un būtu ar mieru nodzert pat savu troni, ja galminieki to nebūtu piekalu�i pie sienas. Gandrīz tāpat kā tajā pazīstamajā ukraiņu jokā:

�Ko tu, �igān, darītu, ja tiktu par ķēniņu?�

�O, tad es nozagtu speķa gabalu un kā laistos mukt��

Visos tādos �ķietamos sīkumos veidojas tautas pasaka. Tie�i ukraiņu tautas un nevienas citas. Pat ja arī cara dēla tālākie piedzīvojumi pagaistu no atmiņas, pa�u caru mēs vairs nepiemirsīsim.

Pasakas ceļo tāpat kā ļaudis un pat vēl ātrāk un tālāk. Tā daudz kas mums liksies jau kaut kur lasīts vai dzirdēts. Ta�u pasaka ik reizes atdzīvojas tikai stāstītāja � teicēja mutē. Un, kaut ari mēs zinām vai nojau�am, kas būs un kas notiks, ik reizes mūs interesē, kā tas notiks, jo vienmēr kaut kas notiek mazdrusciņ savādāk.

Pats svarīgākais tikums, ko māca pasakas, ir taisnības mīlestība. Pelnīto algu saņem gan darbarūķis, gan liekēdis un varmāka. Nereti tāda taisnība bija iespējama tikai pasakās, un tādēļ tauta �īs pasakas tik ļoti glabāja un stāstīja tālāk no paaudzes paaudzē.

Tam, kur� jūt līdzi sirmgalvim, vārgdienim, mocītam dzīvniekam, vienmēr atradīsies burvju palīgi, ar kuriem kopā var paveikt visneticamākos darbus. Līdzjūtība un atsaucība ir otrs svarīgākais tikums, vajadzīgs ne tikai pasakā, bet vēl vairāk sūrajā ikdienā. Arī latvie�u sakāmvārds saka: �Dots devējam atdodas.� Tā nabaga puisis, izpirkdams dzīvnieciņus par maizei domāto naudu, tiek pie turības par spīti carameitas ļaunprātībai.

Vēl vienu tikumu māca pasakas. Vārgulis, muļķītis, nemākulis izrādās īstais varonis, tikai ne vecāki, ne brāļi, ne valdnieki to laikus nav pamanīju�i. Vienmēr vieglāk ir apsmiet un nonicināt un atjēgties tikai tad, kad apsmietais ir par tevi pa�u pārāks. Tātad uzmanība un vērība pret otru cilvēku, apslēpto spēku un dabas dāvanu saskatī�ana.

Darba tauta vienmēr ir zinājusi, ka visas dzives pamats ir darbs. Bārenīte Ivanka par savu �aklo un kārtīgo strādā�anu saņem atzinību, draudzību un laimi. Un dzīvnieku pasakā par divām vāverītēm, slinkā, vieglprātīgā vāverīte, piedzīvojusi postu, kļūst laba un darbīga.

Tikums jāspodrina diendienā, to nekad nedrīkst piemirst. Tādēļ atrodas burvju spēki, kas tikumu pārbauda, reizēm visai smagi un sāpīgi. Lai izārstētu burvju vecī�a vainu, jaunākais brālis ir ar mieru nodedzināt pats savu māju. Vecās mājas liesmās ceļas jauna māja. Brāļa taisnais prāts ir apliecinājies.

Reizēm varonis ir viltīgs un blēdīgs, bet nekad pret sev līdzīgiem vai vājākiem. Viltība ir tikai paņēmiens labu darbu darī�anā. Puisis piekrāpj ļauno me�a valdnieku Vaimanu, lai palīdzētu savam tēvam izkulties no trūkuma. Un pret tādiem ļau�u dīrātājiem kā �andarms vai krodzinieks ar tiesu un taisnību vien nekā neiespēt. Ar izmanību pat ļaunos kungus var ellē iedabūt. Iznāk, ka pat tas, ko mēs dzīvē ieskatām par netikumu, pasakās arī kļūst par tikumu.

Tā, klausīdamies un lasīdami pasakas, mēs ne tikai dzīvojam līdzi varoņu cīņām un uzvarām, bet arī mācāmies citas tautas gudrību. Mācāmies to salīdzināt ar mūsu pa�u tautas gara bagātībām. Redzam, cik daudz kopīgu tikumu cieņā gan ukraiņiem, gan latvie�iem.

Lai jums ir patīkami padzīvot citādākā, varbūt teiksmainākā, varbūt jocīgākā pasaulē! Priecīgu lasī�anu! Lai burvju vijole jums spēlē līksmi!

Dzīvoja reiz vecītis un vecenīte; vecītis strādāja darvas tecinātavā par deģi, bet vecenīte dzīvoja mājā un vērpa. Viņi bija tik nabagi, ka visa manta mugurā, viss padoms vēderā; ko nopelnīja, to apēda, pāri nekas nepalika. Tā nu reiz ve�iņa sāka plīties vecītim virsū:

� Iztaisi man, vecīt, salmu vērsīti un nozied ar darvu.

� Ko nu runā aplam, kam tev tāds vērsītis vajadzīgs?

� Iztaisi tik, gan es zinā�u, ko darīt.

Nekas nelīdzēja, vecītis ņēma vien un iztaisīja salmu vērsīti un nozieda to ar darvu.

Pagāja nakts. Rītiņā ve�iņa, paņēmusi līdzi kodaļu, izdzina salmu vērsīti ganos; pati apsēdās nokalnītē un vērpa savu vērpjamo, tā vien skaitīdama: � Ganies, vērsīti, ganies zālītē, es pa to laiku kodaļu vērp�u! Gānies, vērsīti, ganies zālītē, es pa to laiku kodaļu vērp�u! � Tā viņa vērpa, vērpa, līdz iesnaudās. Te, kur bijis, kur ne, no tum�a me�a, no di�a sila izskrēja lācis un taisni klāt vērsītim.

� Saki man � kas tu tāds esi? � lācis vaicā.

Vērsītis atteic:

� Esmu vērsītis trejgadītis, no salmiem taisīts, ar darvu traipīts.

Nu lācis prasa:

� Ja esi no salmiem taisīts, ar darvu traipīts, tad dod man darvu, ko izplucinātos sānus salāpīt.

Vērsītis neteic nekā, cie� klusu; tad lācis ķērās tam pie sāniem un tik ņemas darvu plēst. Plēsa, plēsa, līdz pielipa tā, ka vaļā vairs netiek. Raustījās, raustījās � nekā! Aizvilka lācis vērsīti diezin kur. Ve�iņa pamostas � vērsī�a nav. �Ak tu manu posta dienu! Kur mans vērsītis galu ņēmis? Varbūt jau aizgājis uz māju?� Ve�iņa mudīgi vien lika vārpstiņu pār plecu un steidzās mājup.

Te uzreiz viņa ierauga � lācis gar silmalu rausta vērsīti: ve�iņa kna�i tipina pie vecī�a.

� Vecīt, vecīt, mūsu vērsītis atvedis lāci � ej, galē to nost!

Vecītis izskrēja no istabas, atrāva lāci no vērsī�a un iegrūda pagrabā.

Otrā rītā ar mazu gaismiņu ve�iņa, jau paņēmusi vērpjamo, izdzen vērsīti ganībās. Pati apsēstas piekalnītē, vērpj un skaita:

� Ganies, vērsīti, ganies zālītē, es pa to laiku kodaļu vērp�u! Ganies, vērsīti, ganies zālītē, es pa to laiku kodaļu vērp�u!

Tā viņa vērpa, vērpa, līdz aizsnaudās. Te, kur bijis, kur ne, no tum�a me�a, no di�a sila izskrien pelēkais vilks un taisni klāt vērsītim.

� Saki man � kas tu tāds esi?

� Esmu vērsītis trejgadītis, no salmiem taisīts, ar darvu traipīts.

� Ja esi ar darvu traipīts, tad dod man arī darvu, ko sānus salāpīt � suņi tos saplucināja.

� Ņem!

Vilks tūdaļ krīt vērsītim sānos, gribēdams darvu noplēst. Plucināja, plucināja, līdz zobi ielipa, nekādi vairs nav ārā dabūjami: gan pūlas vilciņ� kāpties atpakaļ, bet nekā. Ņēmās ka ņēmās vilks ap vērsīti! Ve�iņa pamostas � no vērsī�a vairs ne vēsts. Viņa sprie�: �Laikam mans vērsītis aizgājis uz māju,� � un iet pati arī mājup. Te uzreiz ierauga � vilks valkā vērsīti. Ve�iņa aizskrēja, izstāstīja vecītim. Nu vecītis arī vilku iemeta pagrabā.

Arī tre�ajā dienā ve�iņa izdzina vērsīti ganos, pati apsēdās piekalnītē un iesnaudās. Skrien lapsiņa.

� Kas tu tāds esi? � lapsiņa vaicā vērsītim.

� Esmu vērsītis trejgadītis, no salmiem taisīts, ar darvu traipīts.

� Dod man, labiņais, darvu, ko sānus apziest! Nelietīgie kurti man teju pat ādu noplēsa!

� Ņem!

Arī lapsiņai zobi ielipa darvā, nekādi vairs nevarēja ārā dabūt. Ve�iņa pateica vecītim, vecītis iemeta lapsiņu pagrabā. Tad viņi vēl noķēra zaķīti �iglkājīti.

Kad nu visi �etri tā bija kopā vienā pulkā, tad vecītis nosēdās pie pagraba lūkas un ņēmās trīt nazi. Lācis viņam jautā:

� Vectētiņ, kāpēc tu nazi trin?

� Lai novilktu tev ādu un no tās pa�ūdinātu ka�oku pa�am un ve�iņai.

� Vai, vectētiņ, nevelc vis man ādu, palaid labāk brīvībā: atnesī�u tev daudz medus.

� Nu, pieraugi!

Vecītis izlaida lāci no pagraba. Pats apsēdās pie lūkas un atkal trin nazi. Vilks viņam jautā:

� Vectētiņ, kāpēc tu trin nazi?

� Novilk�u tev ādu un pa�ū�u siltu ziemas cepuri.

� Ai, vectētiņ, nevelc man ādu nost, atdzī�u tev veselu baru aitu.

� Pieraugi!

Vecītis palaida vaļā arī vilku. Pats sēd atkal un trin nazi. Lapsiņa pabā� purnu un jautā:

� Saki, lūdzams, vectētiņ, � kāpēc tu trin nazi?

� Lapsiņai ir skaista āda, gribu to novilkt, būs ka�okiem apkakle un ap�uve.

� Vai, vectētiņ, nevelc man ādu nost, atnesī�u tev gan zosis, gan vistas.

� Nu, pieraugi!

Vecītis izlaida lapsiņu ārā. Nu palicis zaķītis viens pats; vecītis trin atkal nazi. Zaķītis apvaicājas, ko viņ� darī�ot, vecītis atbild:

� Zaķītim mīksta, silta ādiņa, būs man ziemai cimdi un cepure.

� Vai, vectētiņ, nevelc man ādiņu nost, atnesī�u tev lentes, auskarus, skaistas kaklarotas, tikai atlaid mani brīvībā!

Vecītis atlaida arī zaķīti.

Pagāja nakts, te pa�ā rīta agrumā, vēl ne gaismiņa svīda, ne saulīte lēca, pie durvīm � brik, brak! � kāds grabinās. Ve�iņa pamodās.

� Vecīt, vecīt! Kāds grabinās pie mūsu durvīm, ej paskaties.

Vecītis iziet ārā � lācis atstiepis visu stropu ar medu. Vecītis paņēma medu, tikko apgulās, tā atkal pie durvīm � brik, brak! Vecītis iziet ārā � vilks sadzinis aitu pilnu sētu. Drīz vien arī lapsiņa atnesa zosis, vistas, visādus putnus; zaķītis lentes, auskarus, skaistas kaklarotas. Nu priecājās ir vecītis, ir ve�iņa. Aitiņas viņi pārdeva un nopirka vēr�us, vecītis ar tiem brauca tālus ceļus, vadāja visādas mantas un sapelnīja tik daudz naudas, ka vairāk ir nevajag. Bet vērsītis, kļuvis nevajadzīgs, stāvēja, stāvēja piesaulītē, līdz izkusa.

Reiz dzīvoja vīrs un sieva, un viņiem bija āzis un avens.

Āzis ar avenu bija lieli draugi � kur gāja āzis, tur avens līdzi: āzis iet kāpostos, avens ari turpat, āzis iet dārzā, avens pakaļ.

� Vadzi, siev, � vīrs saka, � trieksim avenu un āzi projām, citādi no tiem nav glābiņa ne dārzam, ne tīrumam. Domāts � darīts.

� Lasieties projām, āzi un aven, kur acis rāda, lai es jūs savā sētā vairs neredzētu!

Kā nu āzis un avens to padzirdēja, tā tūdaļ taisījās, ka tiek.

Pa�uva tarbiņu un aizgāja.

Tā nu abi iet. Te uzreiz skatās � lauka vidū guļ vilka galva. Ko nu? Avenam spēks gan ir, bet dū�as nav, āzim dū�a ir, bet spēka nav.

� Ņem, aven, galvu, tev ir spēks!

� Ņem labāk tu, āzi, tev ir dū�a!

Ķērās klāt divatā un par abiem iemeta galvu tarbā.

Iet nu tālāk, te ierauga � klajā laukā kuras uguns.

� Iesim mēs arī turpu, pārlaidīsim nakti, lai vilki mūs neapēd!

Aiziet abi pie ugunskura, bet tur trīs vilki vāra putru. Neko darīt. Azis un avens pasveicina:

� Labdien, bra�uļi!

� Veseli, veseli! � vilki priecīgi atņem. � Putra vēl neburbuļo, āre, tagad būs gaļa arī.

Nu gan āzis nobijās, bet avens � tas jau sen bija nobijies.

Te āzim ie�aujas kas prātā:

� Dod �urp, aven, to vilka galvu!

Avens pienes arī.

� �ito jau ne, dod lielāku! � āzis prasa.

Avens stiepj �im klāt atkal to pa�u.

� Nekā, dod vēl lielāku!

Nu nobijās vilki, sāk prātot un gudrot, kā tikt ar godu projām. ��itie jau ir tādi spēkavīri,� � tā vilki sprie�, �ka, ar tiem sapinies, ir galvu zaudēsi � reku, velk vilku galvas no tarbas ārā citu pēc citas!�

Viens vilks nu sāk:

� Jauki gan jūsu pulkā, draugi, putra arī labi virst, tikai nav ko pieliet, aizie�u pēc ūdens.

Kā gāja vilks pēc ūdens, tā: �Jupis ar visu jūsu pulku!� Bet otrs gaidīja, gaidīja pirmo atpakaļ, domāja un prātoja, kā pa�am no �ejienes tikt projām.

� Ek, tad ir nekrietnis: kā gāja, tā palika, nu nav ko putrai pieliet; ka ņem�u stibu, ka do�u pa ribām, attriek�u kā suni!

Kā otrs skrēja, tā atpakaļ vairs nerādījās. Tre�ais sēdēja, sēdēja.

� Jāiet tik man un jātriec abi atpakaļ.

Kā skrēja, tā aizskrēja, priecīgs, ka ticis projām. Nu āzis saka avenam:

� Vadzi, brālīt, liksimies nu mudīgi putrai klāt, izēdīsim un lasīsimies no �īm mājām prom.

Abi paēda a�i jo a�i un projām bija.

Bet pa to laiku pirmais vilks bija apdomājies.

� Ka tevi, vai nu nav kauns mums trijiem no ā�a un avena baidīties! Nuka, iesim un ēdīsim tos nekauņas nost!

Vilki sanāca atkal ap katlu, bet āzis ar avenu to jau iztuk�oju�i, sen aizlasīju�ies, sen aizskrēju�i un uzrāpu�ies ozolā. Nu vilki ņēmās prātot un gudrot, kā lai āzi un avenu noķer.

Gāja, gāja un atrada abus ozolā. Āzis, drosmīgāks būdams, uzrāpies pa�ā galotnē, avens, bailīgāks būdams, tup zemāk.

� Gulsties zemē, � divi saka tre�ajam � lēk�ķainam vilkam, � tu esi vecākais, tad izprāto, kā lai tos dabūjam rokā.

Vilks nolikās zemē kājām gaisā un ņēmās prātot. Avens tup uz zara un trīc lielo trīcē�anu! Nenoturējās uz zara, kā vēlās lejā, tā vilkam virsū! Azis, drosminieka, ilgi negudrodams, uzkliedza:

� Dod man �urp prātotāju!

Vilks laida ļekas vajā, putekļi vien nokūpēja.

Bet āzis un avens dro�i aizgāja klajā laukā, uzcēla būdiņu un nu dzīvo tajā.

Kādam vīram bija vecs runcis, kas vairs nejaudāja ne peļu medīt. Saimnieks tadēļ ņēma un aizveda runci uz me�u, spriezdams tā: �Kam �is man vajadzīgs, jābaro tikai par baltu velti � lai dzīvo me�ā.� Viņ� atstāja runci un pats aizbrauca. Te pienāk, pie run�a lapsa un jautā:

� Kas tu tāds esi?

Runcis atbild:

� Esmu pans Runcēvi�s.

Lapsa nu teic:

� Ņem mani par sievu un esi mans vīrs.

Runcis ir ar mieru. Lapsa nu ved �o uz savu māju un ņemas �im visādi izdabāt: kā tik dabū kur vistu, tā nes vīram,.. pati neēd.

Reiz lapsu satiek zaķis un saka:

� Lapsiņ māsiņ, es aizie�u pie tevis pavakarēt.

Bet lapsa atteic:

� Pie manis tagad dzīvo pans Rurcēvi�s, viņ� tevi saplosīs.

Zaķis par panu Runcēvi�u pastāstīja vilkam, lācim, me�acūkai. Visi sapulcējās un sāka gudrot: kā varētu paskatīties uz pa nu Runcēvi�u, � un nolemj:

� Izvārīsim pusdienu!

Nu ņēmās spriest, kuram kas jāsadabū. Vilks saka:

� Es ie�u pēc gaļas, ko bor��ā likt.

Me�acūka saka:

� Es ie�u pēc bietēm un kartupeļiem.

Lācis:

� Es atnesī�u medu, ko uzēst.

Zaķis:

� Bet es kāpostus.

Visu sadabūju�i, ņēmās vārīt pusdienu. Izvārīju�i sāka apspriesties, kuram būtu jāiet aicināt panu Runcēvi�u uz pusdienām.

Lācis saka:

� Es nevarē�u paskriet, ja vajadzēs mukt.

Me�acūka:

� Es arī esmu tūļīga.

Vilks:

� Es jau esmu vecs un lāgā neredzu.

Bija vien jāiet zaķim.

Zaķis aizskrien uz lapsas alu; te no alas iznāk lapsa, nobrīnās, ka zaķis tup pie viņas mājas, un vaicā:

� Ko tu te atnāci?

� Vilks, lācis un me�acūka lūdz un es arī lūdzu, lai tu ar savu panu Runcēvi�u abi atnāktu pie mums pusdienās!

Bet lapsa zaķim atteic:

� Mēs aiziesim gan, tikai jūs noslēpieties, citādi viņ� jūs saplosīs.

Atskrien zaķis atpakaļun nu lielās:

� Lapsa teica, lai mēs noslēpjoties, citādi pans Runcēvi�s kā atnāk�ot, tā mūs saplosī�ot!

Nu visi steidzās slēpties: lācis kāpj kokā, vilks notupstas aiz krūma, me�acūka ieru�inās �agaros, bet zaķis ielien krūmā.

Re, re, jau lapsa ved �urp savu panu Runcēvi�u. Pieved pie galda, runcis ierauga uz galda daudz gaļas un saka:

� Ņa-ū!� Ņa-ūl� Ņa-ūl Bet �ie domā:

�Ak tavu negantnieku �. vēl viņam par maz! Ņems un apēdīs mūs arī!�

Pans Runcēvi�s uzkāpa uz galda un ēda, ka ausis vien kustēja. Bet pieēdies nolikās turpat uz galda gar�ļaukus. Me�acūka gulēja �agaru �upā netāl no galda, te, kā gadījās, kā ne, astes galā iekoda ods, un �ī pavirpināja asti; bet runcis, domādams, ka tur pele, kā lēca, tā � caps! me�acūkai astē. Me�acūka kā trūkās aug�ā, tā laida ļekas vajā! Pans Runcēvi�s, no me�acūkas pārbijies, spruka kokā aug�ā un rāpās taisni tur, kur tupēja lācis. Lācis, pamanījis, ka runcis kāpj uz viņa pusi, steig�us trausās kokā augstāk un uzlīda tik augstu, ka koks neizturēja, un lācis vēlās lejā � bāc! � vilkam taisni virsū, teju pat vai nospieda nabadziņu. Nu trūkās abi kājās, nu skrēja, ko nagi nes; bet zaķis �iem pakaļ, aizdiedza diezin kur� Vēlāk salasījās atkal visi kopā un nu sprie�:

� Vai tu re � tāds maziņ�, bet cik tur trūka, būtu mūs visus apēdis!

Biezā me�ā koku dobumos reiz dzīvoja divas vāverītes. Abas glītas, pūkainas, veiklas. Tikai daba katrai savādāka. Viena augu dienu �akli strādāja: vāca riekstus, sēnes, ozolzīles un to visu noglabāja koka dobumā savā mājiņā.

Bet otra bija pavisam bezrūpīga. Caurām dienām to vien darīja kā lēkāja no zara zarā, baidīja putniņus ligzdās vai arī laiskodamās tupēja un svilpoja, ka viss sils skanēja. Sagribas ēst � bēda maza. Vasarā jau visur ēdamā atliku likām! Te riekstiņ�, te ozolzīle, te jaunie egļu un prie�u �iekuriņi, te visādas saknītes. Pagrau� �o, paskrubina to � un vēders pilns, var atkal priecīgi lakstīt pa zariem.

Tā vāverīte līksmi aizvadīja visu vasaru.

Tikmēr �aklā un gādīgā vāverīte bija koka dobumā piekrājusi ēdamo gan �ādu, gan tādu. Tas bija ziemai sagādāts. Jau laikus viņa savu mājiņu bija izklājusi ar sūnām, pūkām un sausām lapām, lai ziemā būtu silta un mīksta guļa. Mājai bija uztaisījusi arī durtiņas. �ī vāverīte bija krietna saimniece.

Tā aizritēja visa vasara: vienai vāverītei strādājot un rūpējoties, otrai � rotaļājoties.

Pagājis bija arī lietainais rudens, un nāca saltā ziema. Me�s kļuva tuk�s un bēdīgs: ne vairs vienas lapiņas, ne sēņu, ne riekstu. Tikai sals un vēj�, kas dzenā sniegu.

Strādīgā vāverīte dzīvo savā siltajā dobumā un nezina nekādu bēdu. Visu vasaru viņa pūlējusies, lai ziemā mierīgi atpūstos. Ligzdiņa ir mīksta un silta, ko ēst ari netrūkst.

Ai, vai, viņas slinkajai un vieglprātīgajai biedrenei klājās pavisam citādi. Tās dobumā nav ne logu, ne durvju. Nav sarūpēti. Aizgāda ziemai arī nav � neviena vienīga riekstiņa! Pa māju svilpodams skraida salts vēj�. Nabaga vāverīte sē� tuk�u vēderu, noliesējusi, nosalusi, �okurā sarāvusies. Izskrien me�ā, meklē �ur, meklē tur � nav nekā, viss sasalis. Mirsti vai nost aiz sala, aiz bada!

Tad nabaga vāverīte atcerējās savu �aklo, strādīgo kaimiņieni un nu domā: �Ie�u pie viņas. Lai palīdz man, viņai jau aizgāda ir tiku tikām. Vasarā atdo�u.�

Vāverīte iet pie kaimiņienes un bailīgi klaudzina pie durvīm.

� Kas tur ir?

� Es � tava kaimiņiene!

� Lūdzu, � vāverīte saka, atvērdama durvis.

Paskatījusies uz nelaimīgo, novājēju�o, no saltuma pusdzīvo kaimiņieni, viņa tūdaļ visu saprata.

� Sēdies, lūdzama, esi atnākusi pa�ā pusdienas reizē! Ņem par labu, kas nu ir� Apsildies brīdi tur sūnās, es pagādā�u tev riekstus un zīles� Rau, ēd nu vesela. Un dzīvo pie manis, man vienai garlaicīgi.

Vāverīte nokaunējusies sāka runāt:

� Es jau nemaz neesmu pelnījusi, ka man rāda tādu labu sirdi; pati zini, visu vasaru tikai lēkāju vien.

� Nekas, � otra atbild, � tagad tu arī būsi tikpat gādīga kā es, jo esi atzinusi, ka bez darba nav maizes! Tad nu strādāsim kopā un dzīvosim kopā.

Slinkā vāverīte aiz priekiem nomutēja labo biedreni. Un kop� tā laika abas dzīvoja kopā. Bet slinko vāveri posts un trūkums bija iemācīju�i strādāt. Nākamajā vasarā viņa arī �akli strādāja un kopīgajā mājā savāca lielu pārtikas aizgādu.

Māsiņa lapsiņa nozaga vistu un nu mūk, ko māk. Skrēja, skrēja, kamēr nakts jau nāca virsū. Ieraudzīja mājiņu, gāja iek�ā, zemu jo zemu paklanījās un teica:

� Labvakar, labi ļaudis!

� Vesela, vesela!

� Ļaujiet pārnak�ņot!

� Vai, lapsiņ māsiņ, mums mājiņa maza, tev nebūs kur apgulties.

� Nekas, es zem sola saritinā�os, ar asti apseg�os un pārgulē�u.

Nu saimnieki atļauj:

� Labi, guli arī!

� Bet kur savu vistiņu lik�u?

� Palaid aizkrāsnē.

Lapsiņa māsiņa tā arī darīja. Bet naktī klusītēm piecēlās, vistiņu apēda un spalviņas apru�ināja.

Otrā rītā lapsiņa māsiņa cēlās jo agri, mazgājās jo balti, novēlēja saimniekam labu rītu.

� Vai, kur tad mana vistiņa?

� Aizkrāsnē.

� Skatījos, bet nav vis.

Lapsiņa apsēdās un raud jo gau�i.

� Tik vien bija mantas kāvistiņa, nu tā pati paņemta. Dod, saimniek, par vistiņu man pīlīti!

Neko darīt, bija vien jādod.

Lapsiņa iebāza pīlīti maisā un projām bija.

Skrēja, skrēja, kamēr ceļā uznāca nakts. Lapsiņa ierauga māju, iet iek�ā un saka:

� Labvakar, labi ļaudis!

Tie atņem:

�Vesela, vesela!

� Ļaujiet pārnak�ņot!

� Nevar, lapsiņ māsiņ, mums mājiņa maza, tev nebūs kur apgulties.

� Nekas, es zem sola saritinā�os, ar asti apseg�os un pārgulē�u.

� No labi, guli arī!

� Bet kur savu pilīti lik�u?

� Ielaid kūti pie zosīm.

Lapsiņa māsiņa tā arī darīja. Bet nakti klusītiņām piecēlās, pīlīti apēda un spalviņas apru�ināja.

Otrā rīta viņa cēlās jo agri, mazgājās jo balti, novēlēja saimniekam labu rītu.

� Bet kur tad mana pīlīte?

Ļaudis paskatās, kūtī nav. Saimnieks saka lapsiņai:

� Laikam zosis laistas ārā un pīlīte arī izlaista.

Bet lapsiņa raud:

� Tik vien bija mantas kā pīlīte, nu tā pati paņemta. Dod, saimniek, par pīliti zostiņu!

Neko darīt, bija vien jādod.

Lapsiņa iebāza zostiņu maisā un projām bija.

Viņa iet, iet� Atkal pienāk vakars. Lapsiņa ierauga priek�ā māju, grie�as iek�ā un saka:

� Labvakar, labi ļaudis! Ļaujiet pārnak�ņot!

� Nevar, lapsiņ māsiņ, mums mājiņa maza, tev nebūs kur nogulties.

� Nekas, es zem sola saritinā�os, ar asti apseg�os un pārgulē�u.

Nu saimnieki atļauj:

� Labi, guli arī!

� Bet kur savu zostiņu lik�u?

� Ielaid kūtī pie jēriem.

Lapsiņa māsiņa tā arī darīja. Bet naktī klusītiņām piecēlās, apēda zostiņu un spalviņas apru�ināja.

Otrā ritā viņa cēlās jo agri, mazgājās jo balti, novēlēja saimniekam labu ritu, bet tad saka:

� Kur tad mana zostiņa?

Ļaudis paskatās, kūtī nav. Nu lapsiņa saka saimniekam:

� Gan �ur, gan tur esmu bijusi, bet nekur neesmu piedzīvojusi, ka man kaut ko nozagtu!

Saimnieks atteica:

� Varbūt jēri zostiņu nominu�i.

Lapsiņa pretī:

� Gribi vai negribi, saimniek, bet jēru tu man atdod.

Neko darīt. Saimnieks atdeva jēru.

Lapsiņa iebāza jēru maisā un aizgāja.

Viņa iet, iet, kamēr atkal uznāk nakts. Ieraudzījusi mājiņu, lapsiņa sāk lūgties naktsmāju:

� Ļaujiet, labi ]audis, pārnak�ņot!

� Nevar, lapsiņ māsiņ, mums mājiņa maza, tev nebūs kur apgulties.

� Nekas, es zem sola saritinā�os, ar asti apseg�os un pārgulē�u.

� Labi, guli arī!

� Bet kur savu jēru lik�u?

� Ielaid aplokā.

Lapsiņa māsiņa tā arī darīja. Bet naktī klusītiņām piecēlās un jēru apēda.

Otrā rītā viņa cēlās jo agri, mazgājās jo balti, novēlēja saimniekam labu rītu un vaicāja:

� Bet kur tad mans jērs?

Tad viņa apsēdās un nu ņēmās raudāt un �ēloties:

� Gan �ur, gan tur esmu bijusi, bet nekur neesmu piedzīvojusi, ka nozog vienīgo mantu, kas man pieder.

Saimnieks saka:

� Vedekla izdzina vēr�us laukā, varbūt jēru arī izlaidusi. Lapsiņa pretī:

� Kā nu gribi, saimniek, bet vedeklu tu man atdosi!

Vīratēvs raud, vīramāte raud, vīrs raud, bērni raud. Bet lapsiņa iebāza gan vedeklu maisā. Aiziet gan vēl neaizgāja, tikai mazu brītiņu izskrēja no istabas, un vīrs pa tam izlaida no maisa sievu, bet maisā iebāza suni.

Ienākusi atpakaļ istabā, lapsiņa, maisam galu neatsējusi, paņēma to ar visu suni un stiepa projām. Nes un skaita:

� Par vistiņu � pīlīti, par pīlīti � zostiņu, par zostiņu � jēriņu, bet par jēriņu � vedeklu!

Tā skaitīdama, viņa pakrata maisu, bet suns uzreiz: �Vau- r-r!��

Lapsiņa saka:

� Ak tavu ne�petnu vedeklu, rej kā suns! Pa, pa, apskatī�os, kāda tad tu esi.

Viņa apsēdās un atraisīja maisu. Kolīdz gals bija vaļā, tā suns ar joni laukā! Lapsiņa mūk, suns viņai pakal, abi me�ā iek�ā� nupat, nupat suns nogrābs! Nekā, lapsiņa tomēr sasniedza savu alu un noslēpās. �ī nu tup alā, bet suns ārpusē � ielīst nevar. Lapsiņa vaicā savām ausīm:

� Mīļās austiņas, ko jūs domājāt, ko gudrojāt, kad mukāt no sasodītā kurta?

� To vien, lapsiņ māsiņ, domājām, to vien gudrojām, ka tik kurts nepanāktu un zeltīto ka�ociņu nesadirātu.

� Paldies, mīļās austiņas, nopirk�u jums zelta auskarus.

Tad lapsiņa vaicā acīm:

� Ko jūs, mīļās actiņas, domājāt, ko gudrojāt, kad mukāt no sasodītā kurta?

� To vien, lapsiņ māsiņ, domājām, to vien gudrojām, modri vērojām, ka tik kurts nepanāktu un zeltīto ka�ociņu nesadirātu.

� Paldies, mīļās actiņas, nopirk�u jums zelta acenes.

Tad viņa vaicā kājām:

� Ko jūs, mīļās kājiņas, domājāt, ko gudrojāt, kad no sasodītā kurta mukāt?

� To vien, lapsiņ māsiņ, domājām, to vien gudrojām, naski cilpojām, ka tik kurts nepanāktu un zeltīto ka�ociņu nesadīrātu.

� Vai, paldies jums, kājiņas, nopirk�u jums sarkanus zābaciņus ar sudraba pakaviņiem!

� Bet ko tu, lielā aste, plu�ķainā stupe, domāji, ko gudroji, kad muki no sasodītā kurta?

Bet aste apskaitās, ka lapsiņa to tik nelaipni uzrunā, un atcirta:

� To vien jau domāju, to vien gudroju, starp kājām kulstījos, lai kurts panāktu, lai zeltīto ka�ociņu nodīrātu.

Lapsiņa sadusmojās uz asti un izbāza to no alas.

� �e tev aste, lielais kurt, suņa zvēr, kod nost, kamēr balta!

Kurts kā grāba asti ciet, tā visu atkoda.

Nu lapsiņa aizgāja pulkā pie zaķiem. Zaķi tolaik vēl bija ar lielam astēm. Ieraudzīju�i, ka lapsa bez astes, �ie nu ņēmās viņu vilkt uz zoba. Bet lapsa �iem saka:

� Kas par to, ka esmu bez astes, toties māku riņķa danci diet.

� Kā?

� �itā. Jums tik jāsasien astes, tad iemācīsieties.

� Nu tad sasien!

Lapsa sasēja zaķiem astes, bet pati uzskrien augstā tornī un no turienes uzsauc:

� Mūciet, vilks nāk!

Zaķi kā spruka skriet katrs uz savu pusi, tā astes arī notrūka. Vēlāk, sanāku�i kopā, skatās � visi bez astēm. Nu taujā cits citam:

� Vai biji pie lapsiņas?

� Biju.

� Es, brālīt, arī biju!

Zaķi ņēmās prātot, kā lapsai varētu atdarīt.

Bet �ī to noklausījās, redz, ka slikti būs, un taisījās ātri no tā me�a projām, un vairs no viņas nebija ne ziņas, ne miņas.

Ūdenī gar krastmalu peldēja gulbis; kaklu izliecis, tas lūkojās ūdenī. Garām peldēja līdaka, apstājās un jautāja:

� Saki, lūdzams, � kur tu mājo, kad upe aizsalst?

� Kam tev tas jāzina?

� Man gribētos pa ziemu doties kaut kur projām, zem ledus slāpstu nost bez svaiga gaisa.

� Es, ziemai nākot, no �ejienes aizlidoju uz siltām zemēm un dzīvoju tur līdz pavasarim.

� Ņem mani līdzi! � līdaka sacīja.

� Kāpēc ne, man viena alga, ja vēlies, laidīsimies ceļā kopā, būs jautrāk.

�o sarunu padzirdējis, vēzis saka:

� Ņemiet mani arī līdzi!

� Kāpēc ne, ja vēlies, ceļo arī tu ar mums kopā; pulkā būs jautrāk; pagaidīsim, līdz rudens pienāks, tad pasacī�u, kad jālido.

Gulbis, raug, domāja, ka tie abi prot arī pa gaisu lidot, ja jau peld pa ūdeni.

Pagāja vasara, pienāca rudens, un gulbis saka:

� Nu ir laiks lidot uz siltām zemēm, rīt posieties, pēc pusdienām dosimies ceļā.

Līdaka pastāstīja to vēzim. Vēzis padomāja un sacīja:

� Kā tad mēs, māsiņ, pa sausu zemi ceļosim bez ēdamā? Ņemsim ceļā līdzi pārtiku, lai pietiktu līdz siltajām zemēm.

� Kā tad lai paņem līdzi? � līdaka vaicāja.

� Sakrausim pārtiku ratiņos, jūgsimies priek�ā un ceļosim. Aicināsim biedros arī gulbi, tas mums palīdzēs, vilksim trijatā ēdamo līdzi.

Vēzis un līdaka sadabūja rateļus, no zāles novija streņģes un nu gaida gulbi. Otrā dienā gulbis atlido un saka:

� Vai esat gatavi? Es jau lidoju projām!

� Gatavi, gatavi, tikai tu, lūdzams, palīdzi mums vilkt vezumu; jūgsimies visi trīs priek�ā un laidīsimies ceļā.

� Labi, piesieniet streņģi man pie kājas.

Vēzis piesēja gulbi aiz kājas. Pats saņēma spīlē otru saiti, līdaka ar zobiem ieķērās tre�ajā.

� Nu, reizē! Uz priek�u!

Vēzis rāva atpakaļ, asti tirinādams, līdaka kā bulta metās atvarā, bet gulbis, spārnus savēcinājis, traucās aug�up; visas saites satrūka, vezums palika uz vietas.

Kuram no visiem trim bija taisnība, kuram ne, to neviens nezināja un tiesu spriest neņēmās. Tikai vardes krietni izsmējās un nobrīnīties vien nevarēja, kāpēc vēzis un līdaka sadomāju�i darīt to, kas tiem nav pa spēkam.

Reiz dzīvoja kaķītis un gailītis, un abi tie bija lieli draugi. Kaķītis spēlēja vijoli, bet gailītis tik dziedāja. Kaķītis gāja meklēt ēdamo, bet gailītis sēdēja istabā un pieskatīja māju. Kaķītis aiziedams aizvien pieteica:

� Nevienu iek�ā nelaid un pats ārā neej, lai sauktu kas saukdams.

� Labi, labi, � gailītis atbild, aizbultē istabas durvis un dzīvo, līdz kaķītis pārnāk.

Gailīti bija ieraudzījusi lapsa un sadomājusi to pievilināt. Kā tik kaķī�a nav mājā, tā �ī pieiet pie lodziņa un runā:

� Nāc, gailīt, atnāc pie manis, man ir zelta kviesī�i, man ir medus ūdentiņ�.

Bet gailītis atsaka:

� Ko ta tu, ko ta tu, nevar atstāt istabu!

Lapsa redz, ka runā�ana neko nelīdz, atnāca kādu nakti un nokaisīja gailītim pie lodziņa zelta kvie�u graudus, bet pati noslēpās aiz krūma. Kolīdz kaķītis aizgājis medībās, tā gailītis atver lodziņu un paskatās laukā. Paskatās un redz � neviena nav, tikai pie loga izkaisīti kvie�i. Gailītis paļaujas kārumam.

� Izie�u drusciņ, paknābā�u, neviena jau nav, neviens mani neredzēs un kaķītim nepastāstīs.

Kolīdz gailītis pa durvīm ārā, tā lapsa �im klāt un stiepj projām uz savu māju. Bet gailītis brēc:

Kādreiz Kijevā dzīvoja kāds varens kņazs, un netāl no Kijevas mita pūķis, kuram ik gadu tika sūtītas nodevas: vai nu jauneklis, vai meitene. Tā bija pienākusi kārta arī pa�a kņaza meitai. Neko darīt � ja devu�i pilsētnieki, jādod arī kņazam. Viņ� aizsūtīja meitu nodevu tiesai.

Bet kņaza meita bija tāda daiļava, ka ne vārdos izsakāms. Un pūķis viņu iemīļoja. Reiz viņa pieglaimodamās vaicā pūķim:

� Vai ir pasaulē tāds cilvēks, kas tevi pieveiktu?

� Ir gan, � pūķis atbild, � Kijevā pie Dņepras. Kad viņ� aizkurina krāsni, tad dūmi ceļas līdz pa�ām debesīm; kad nokāpj pie Dņepras ādas mērcēt (viņ� ir ādminis), tad nes nevis vienu ādu, bet uzreiz divpadsmit, un, kad ādas Dņepras ūdenī izmirkst, tad es ieķeros tajās, sak, redzēsim, vai viņ� tas izvilks vai neizvilks. Bet viņam viena alga: kā ķeras klāt, ta līdz ar ādām teju pat mani izrauj malā. Āre, no �ā cilvēka vienīgā man ir bail.

Meita paturēja prātā pūķa vārdus un nu gudro, kā lai aizsūta uz mājām ziņu, kā lai tiek brīvībā atpakaļ pie teva. Viņas tuvumā nebija citas dzīvas dvēseles kā vien balodītis. Viņa to bija barojusi un kopusi, vēl Kijevā būdama. Tā kņazene prāto, prāto, līdz ņem un uzraksta tēvam.

�Redzi, tētiņ,� viņa raksta, �Kijevā ir cilvēks, vārdā Kirilo, iesaukts par Ādmini. Aizsūtiet sirmgalvjus, lai tie jūsu vārdā lūdz, vai viņ� negribētu cīnīties ar pūķi un mani, grūtdieni, izglābt no nebrīves! Lūdziet viņu, tētiņ, gan labus vārdus runādami, gan dāvanas dodami, lai viņ� nesaņem ļaunā kādu nepiedienīgu vārdu!�

Tā uzrakstījusi, kņazene piesēja vēstuli balodim zem spārna un izlaida putnu pa logu. Balodis uz�āvās augstu debesīs un lidoja mājup uz kņaza sētu. Pagalmā tobrīd skraidīja bērni un ieraudzīja balodi.

� Tētiņ, tētiņ, � bērni sauc, � vai redzi � no māsiņas balodītis atlidojis!

Kņazs papriek� kļuva priecīgs, bet tad padomāja, padomāja un sāka bēdāties:

� Laikam gan negantais pūķis būs manu bērnu nogalējis!

Kņazs pielabināja balodi, lai tas pielai�as klāt, un vai tu re � balodim zem spārna vēstule. Kņazs to a�i paķēra un lasa, ko meita raksta. Izlasījis tūdaļ ataicināja visu padomi.

� Vai mūsu pilsētā ir tāds cilvēks, ko sauc par Kirilo Ādmini?

� Ir, kņaz, viņ� dzīvo Dņepras malā.

� Kā ar viņu varētu aprunāties, lai viņ� neņemtu ļaunā un uzklausītu?

Sprieda �ā un sprieda tā un beidzot aizsūtīja pie Ādmiņa pa�us vecākos sirmgalvjus. Tie aizgāja līdz viņa mājai, lēnītēm atvēra durvis un nobijās. Redz � uz grīdas sēd pats Ādminis, �iem muguru uzgriezis, un ar rokām brauka divpadsmit ādas uzreiz, tik vien redzams, ka milzumliela balta bārda slaistās. Te uzreiz viens no sūtņiem:

� Ap�i!

Ādminis satrūkās, un divpadsmit ādas � �virks, �varks! � pu�u gan. Ādminis pagrie�as pret sūtņiem, �ie klanās līdz zemei.

� Kņazs mūs sūtīja ar lūgumu pie tevis�

Bet Ādminis ir neskatās, ir neklausās � noskaities, ka �o dēļ pārplēsis divpadsmit ādas.

Sūtņi ņemas atkal klanīties un lūgties. Par velt!l Izlūdzās, izlūdzās un aizgāja, galvas nokāru�i.

Ko tu padarīsi? Bēdājas kņazs, bēdājas visa padome.

� Vai vēl nevajadzētu aizsūtīt jaunākus?

Aizsūtīja jaunākus � arī tie nekā nepanāca. Ādminis cie� klusu, it kā viņ� nemaz nebūtu tas, ar kuru runā. Tik stipri bija noskaities.

Tad kņazs sadomāja un aizsūtīja pie Ādmiņa sīkus, mazus bērniņus. Kolīdz tie atnāca, kolīdz ņēmās lūgties, ir ceļos mezdamies, ir raudādami, tā vairs ne pats Ādminis neizturēja, apraudājās un sacīja:

� Jūsu dēļ to darī�u.

Viņ� aizgāja pie kņaza.

� Dodiet man divpadsmit mucu darvas un divpadsmit vezumu kaņepāju!

Satinies kaņepājos, krietni notriepies ar darvu, Ādminis paņēma vai desmit pudu smagu milnu un gāja pie pūķa.

Pūķis jautā:

� Vai tu, Kirilo, nāc cīnīties vai mieru derēt?

�.Kas nu par miera derē�anu? Nācu cīnīties ar tevi.

Nu sāka abi cīnīties tā, ka zeme dimdēja. Cik pūķis ieskrienas un grābj ar zobiem Kirilu, tik izrauj darvas piku; cik ieskrienas un grābj, tik izrauj kaņepāju vīk�ķi. Bet kā Kirilo zveļ pūķim ar smago milnu, tā ietriec �o zemē. Pūķis deg vienās ugunīs � tā nokarsis, un, kamēr �is aizskrien pie Dņepras padzerties un ūdenī drusciņ atvēsināties, tikmēr Ādminis atkal jau satinies kaņepājos un ar darvu notriepies. Re, pūķis izlec no ūdens un kā gā�as Ādminim virsū, tā Ādminis �im ar milnu � blauk�, ka noskan vien! Tā viņi cīnījās, ka dūmi vien griezās un dzirksteles �ķīda. Kirilo karsēja pūķi vēl niknāk nekā kalējs lemesi ēzē: pūķis vai sprauslāja, vai bez elpas kļuva, bet zeme tam zem kājām vaidēt vaidēja.

Te uzreiz pūķis � babāk�! � pārsprāga gan! Vai zeme nodrebēja! Ļaudis, kas stāvēja apkārtējos pakalnos, rokas vien sasita.

� Ak �ito Kirilo! Ak �ito Ādmini!

Kop� tā laika tad arī to nostūri, kur Kirilo dzīvoja, sāka dēvēt par Ādmiņiem.

Sensenos laikos kādā ciemā briesmīgs pūķis bija pasācis rīt cilvēkus un jau bija aprijis visus, palicis tikai viens vienīgs vecītis.

� Nu, rīt apēdī�u tevi brokastā, � pūķis pateica.

Bet tad kāds nabaga puisis, iedams cauri ciemam, iegriezās pie vecī�a palūgt naktsmājas.

� Vai tad tev dzīvot ir apnicis? � vecītis jautā.

� Kā tā? � nabaga puisis atvaicā.

Vecītis izstāstīja, ka pūķis te visus cilvēkus jau aprijis un rīt nāk�ot �o apēst.

� Ne nu apēdīs, nekā, � puisis nosaka.

No rīta atlido pūķis, ierauga puisi un priecājas:

� Labi gan, bija viens, nu ir divi.

Bet puisis atcērt:

� Pieraugi, ka neaizrijies!

Pūķis brīnās:

� Kā tad tā � vai tu būsi stiprāks par mani?

� Bū�u gan.

� Kā tad tu būsi stiprāks? Es, paskat tik, ko varu� � Pūķis paķēra akmeni un saspieda tā, ka no akmens putekļi pabira.

� Tie nu ir tīrie nieki, � puisis saka, � bet saspied tā, ka no akmens sula tek.

Un viņ� paņēma no plaukta kulīti ar mīkstu sieru un kā spieda, tā no kulītes tecēja sūkalas.

� Redz, �itā tu saspied, � viņ� sacīja.

� Iesim, � pūķis tad aicināja, � būsi man biedrs.

Bet puisis atteica:

� Tikai par vecāko biedru.

Abi aizgāja. Pūķis vaicā puisim:

� Kā tevi sauc?

� Par Ivanu Sadodman, � puisis atsaka.

Nu pūķim sametās bail no pui�a. �Ka tik viņ� vēl nesadod man,� pūķis domāja.

Pienāca pusdienlaiks, pūķis izrīko puisi:

� Aizej, puis, un atnes vērsi, vārīsim pusdienu.

Puisis gāja arī, bet ko lai iesāk, labi, ja vienu vēr�a kāju varēs atstiept. Tā nu viņ� staigā pa pūķa ganāmpulku un sien visiem vēr�iem astes kopā. Pūķis gaida, gaida, nevar sagaidīt, skrien pats.

� Ko tu, puis, dari?

� Ko es ie�u pa vienam nēsāt, gribu savākt visus uzreiz.

Pūķis ņēma vērsi un stiepa pats. Atstiepis iedeva puisim vēr�ādu.

� Ej atnes ādu pilnu ar ūdeni, � viņ� rīko.

Puisis paņēma ādu, tā vien, tā vien tik aizstīvēja līdz akai, ja būtu ielaidis akā, tad izvilkt vairs neizvilktu. Viņ� iztaisīja nelielu koka lāpstiņu un nu rakdams staigā ap aku riņķī vien.

Atskrien pūķis.

� Ko tu dari?

� Ie�u nu es ūdeni ar ādu nēsāt! Apjozī�u un aizvilk�u visu aku.

� Ka tu izputējis! � pūķis norūc, bet pats ir nobijies gan no pui�a spēka. Pats aizstiepa ādu mājā.

� Ej, puis, � viņ� tagad rīko, � atnes malku; izrauj kādu sausu ozolu, tad jau būs gana.

� Es nu ie�u tev pa mazumiņam nēsāt! Vajadzētu ozolu divdesmit, tad būtu cita runa!

Puisis izlikās noskaities un negāja nekur.

Pūķis jau pusdienu izvārījis, sē�as klāt un ēd, bet puisis rāda dusmīgu seju un ēst neiet � ja jau ies, tad pūķis tūdaļ nopratīs, ka viņ� tik stiprs nemaz nav, jo redzēs, ka ēd mazāk par pūķi pa�u.

Kad no pusdienām nekas liels vairs pāri palicis nebija, tad puisis arī piesēdās pie galda, iestrēba drusciņ un sacīja:

� Maz.

� Ja tev par maz, � pūķis atteica, � tad iesim tagad pie manas mātes, viņa mums pievārīs vareņikus.

� Kad jau, tad jau, iesim ari, � puisis piekrita, bet sevī domāja: �Pagalam esmu.�

Nu viņi ņēmās ēst � vareņiku bija pievārīts mucu divdesmit � un pūķis tik stūķēja vien iek�ā, bet puisis visu laiku tik bāza vareņikus azotē un biksēs.

Jau pūķa māte bija cēlusi galdā vai divdesmit katlu, bet puisis tik bā� un bā� vareņikus kur varēdams. Paēdis pūķis saka:

� Ejam uz akmens vārtīties.

� Kad jau, tad jau, ejam ari, � puisis atbild.

Pūķis kā ņēmās vārtīties, tā dzirksteles vien no akmens sprēgāja.

� Nieki, � puisis saka, � vārties tā, lai sula tek. � Un viņ� kā piespieda pie akmens vareņikus, ko bija drēbēs noslēpis, tā sula vien �ļakstēja.

� Edz, tā tu pavārties!

Un liekas atkal uz akmens.

� Edz, �itā tu spied!

Nu jau pūķis bija pagalam nobijies no Ivana Sadodman. Tomēr vēl aicina �o:

� Nuka, palūkosim, kur� stiprāk svilps.

� Palūkosim.

Kā pūķis nosvilpās, tā koki liecās līdz zemei.

�Ko nu lai iesāku?� Ivans Sadodman gudro. Bet turpat līdzās �ādi tādi dzel�i. Ivans paskatījās uz tiem un teica pūķim:

� Aizmiedz acis, citādi, kā nosvilp�os, tā vari zaudēt acu gaismu.

Pūķis samiedza ari, bet Ivans Sadodman kā vilka pūķim ar dzelzi pa pieri, tā �is vai sagrīļojās.

� Tiesa gan, � pūķis atzina, � teju pat vai acu gaismu zaudēju.

Nu pūķis, lai nevajadzētu dzīvot ar Ivanu kopā, uzcēla viņam māju tā patālāk; puisis dzīvo bez bēdu. Bet pūķis ar māti gudro, kā Ivanu nogalēt. Abi nosprie�:

� Sadedzināsim viņu.

Bet puisis to bija noklausījies un tonakt noslēpās kaut kur citur.

Kad nu �ie abi to māju, kur puisis dzīvoja, bija nodedzināju�i, puisis atnāk atpakaļ, nostājas pie pelnu �upas un purina drānas, it kā nule no pelniem izlīdis.

Pienāk pūķis.

� Vai tad tu, puis, vēl esi dzīvs?

� Dzīvs gan, tikai �onakt tā kā ods būtu iekodis.

�Nu,� pūķis domā, �no tāda labāk jātaisās tālāk prom.� Un pūķis muka no �ā novada projām, ka ne miņas nepalika.

Kādreiz par karali bija cīrulis un par karalieni � pele, un viņiem bija pa�iem savs tīrums. Tur viņi iesēja kvie�us. Kad kvie�i nobrieda, viņi sāka dalīt graudus. Viens graudiņ� palika pāri. Pele saka:

� Tas būs man.

Bet cīrulis turas pretī:

� Nē, man!

Abi nu gudro, ko lai iesāk. Būtu gāju�i tiesāties, bet nav neviena par viņiem augstāka, nav, pie kā iet tiesāties. Tad pele saka:

� Labāk es pārkodī�u to graudu.

Karalis tā bija ar mieru. Bet pele kā saņēma graudu zobos, tā ar visu ieskrēja alā. Karalis cīrulis nu sasauca visus putnus, lai ietu karā pret karalieni peli, bet karaliene sasauca visus zvērus � un abi ņēmās karot. Karotāji izgāja me�ā, bet, kolīdz zvēri grasās kādu putnu saplosīt, tā putns kokā aug�ā; tāpat zvērs, kolīdz putns lidodams grasās to sist, tūdaļ alā iek�ā� Tā viņi karoja visu cauru dienu, bet vakarā apmetās atpūsties.

Karaliene paskatījās apkārt un redz � skudras nav karā. Viņa pavēlēja, lai vakarā skudra uz karstām pēdām būtu klāt. Nu atnāk arī skudra.

Karaliene uzdeva skudrai naktī uzrāpties kokos un līdz rītam visiem putniem apgrauzt spārnu spalvas.

Otrā rītā ar mazu gaismiņu karaliene sauc:

� Nuka, celieties karot!

Kur� putns ceļas spārnos, tas tūliņ nokrīt zemē, un zvēri to saplosa.

Ērglis redz, ka nupat slikti ir, tup kokā un neceļas spārnos. Te, raugi, nāk strēlnieks, redz kokā ērgli sē�am un sāk mērķēt. Ērglis lūdz strēlnieku:

� Ne�auj mani, labais cilvēk, es bū�u tev gau�ām noderīgs!

Strēlnieks mērķē pa otram lāgam, ērglis lūdzas atkal:

� Labāk ņem mani līdzi un ēdini, tad redzēsi, cik noderīgs tev bū�u!

Strēlnieks vēl tre�o reizi grasījās �aut; ērglis lūdzas par jaunu:

� Klau, labo cilvēk, mīļo brālīt! Ne�auj mani, ņem līdzi � bū�u tev gau�ām noderīgs!

Strēlnieks noticēja ērglim: uzkāpa kokā, nocēla ērgli un aiznesa mājā.

Ērglis saka puisim:

� Ienes mani istabā un baro ar gaļu, līdz man atkal ataugs spārni.

Vīram bija divas govis, tre�ais � vērsis. Viņ� tūdaļ nokāva vienu govi. Pa gadu ērglis govi bija apēdis un saka vīram:

� Izlaid mani ārā, palido�u, paskatī�os, vai spārni ir jau ataugu�i.

Vīrs izlaida ērgli no istabas. Ērglis lidoja, lidoja, bet pusdienlaikā atlaidās atpakaļ pie vīra un saka:

� Vēl man spēka maz � nokauj vēl vienu govil

Vīrs paklausīja, nokāva govi. Pa gadu ērglis to bija apēdis. Un atkal � ņēma un aizlidoja� Lidinājās turpat vai visu dienu, bet vakarā bija atkal klāt un teica vīram:

� Nokauj vērsi arī!

Vīrs domāja: �Ko lai iesāk � kaut vērsi vai nekaut?� Bet tad nosaka:

� Kad tik daudz jau atdots, tad dos arī pēdējo!

Vīrs ņēma un nokāva vērsi arī. Tāpat kā iepriek� ērglis pa gadu noēda vērsi un pēc tam kā iepleta spārnus, tā uzlidoja augstu jo augstu � līdz pa�iem mākoņiem.

Atlaidies atpakaļ, viņ� saka vīram:

� Paldies tev, vīrs, � esi mani ēdinājis, bet tagad kāp man mugurā.

Vīrs jautā:

� Un kas tad būs?

Bet ērglis atkal to pa�u:

� Kāp mugurā!

Vīrs uzkāpa arī.

Ērglis uznesa viņu gaisā vai līdz mākoņiem, bet tad svieda zemē. Vīrs krita, krita � tikai ērglis neļāva vis viņam nokrist zemē, saķēra un vaicā:

� Nu, kā tev bija ap sirdi?

Vīrs atbild:

� Tā, it kā es jau būtu pagalam.

Tad ērglis saka:

� Tāpat bija arī man, kad tu uz mani mērķēji.

Pēc tam viņ� pavēl:

� Kāp atkal mugurā!

Vīram gan nemaz negribējās kāpt ērglim mugurā � bet ko lai dara, kāpa vien virsū. Ērglis atkal uznesa viņu vai mākonim blakus un no turienes meta lejā tā, ka līdz zemei varbūt palika vairs tikai kādas divas asis, un tad vaicā:

� Nu, vīrs, kā tev bija ap sirdi?

Vīrs atbild:

� Tā, it kā mani kauliņi jau būtu pajuku�i kur kurais.

Tad ērglis saka:

� Tāpat bija man, kad tu otru reizi uz mani mērķēji. Nu, kāp vēl mugurā.

Vīrs kāpa arī.

Ērglis uznesa viņu gaisā aiz mākoņiem un no turienes meta lejā, bet saķēra jau pie pa�as zemes un vaicā:

� Kā tev bija ap sirdi, kad lidoji lejā?

Vīrs atbild:

� Tā, it kā manis pasaulē vairs nebūtu.

Tad ērglis saka:

� Tāpat bija man, kad tu tre�o reizi uz mani mērķēji.

Bet tad sāk citu runu:

� Tagad vairs neviens nav nekā parādā � ne tu man, ne es tev. Bet kāp nu atkal man mugurā � laidīsimies uz manu sētu.

Tā viņi lai�as, lai�as, līdz beidzot nokļūst pie ērgļa tēvo�a. Ērglis saka:

� Ej iek�ā istabā un, kad tev jautās, vai neesi redzējis brāļadēlu, tad atbildi: ja dosiet brīnumolu, tad vedī�u brāļadēlu jums �urp.

Vīrs ieiet istabā, tur uzreiz viņam taujā:

� Vai no brīva prāta vai nebrīva esi atnācis?

Vīrs atsaka:

� Kārtīgs kazaks lai iet kur iedams, visur no brīva prāta. Nu viņu sāk iztaujāt:

� Vai neesi tur savā pusē dzirdējis kaut ko par mūsu brāļadēlu? Jau tre�ā vasara apkārt, kā aizgāja karā, bet nav ne ziņas, ne miņas.

Vīrs uz to saka:

� Ja dosiet brīnumolu, tad vedī�u viņu jums �urp.

Bet vīram atbild:

� Labāk lai viņu nekad vairs neredzam nekā atdodam tev brīnumolu.

Tad vīrs iziet ārā un stāsta ērglim:

� Viņi sacīja tā: labāk lai viņu nekad vairs neredzam nekā atdodam tev brīnumolu.

Ērglis saka:

� Lidosim tālāk!

Lai�as nu, lai�as, līdz nokjūst pie ērgļa brāļa, arī te vīrs runā tāpat, kā runājis ar ērgļa tēvoci, bet arī te brīnumolu nedabū.

Nu aizlido abi pie ērgļa tēva, un ērglis saka vīrim:

� Ej istabā un, kad tev vaicā par mani, tad saki, ka esi mani redzējis un, ja dos tev brīnumolu, tad vedīsi mani �urp.

Vīrs ieiet istabā, un ērgļa tēvs viņam jautā:

� Vai no brīva prāta vai no nebrīva esi atnācis?

Vīrs atbild:

� Kārtīgs kazaks lai iet kur iedams, visur no brīva prāta.

Nu ērgļa tēvs sāk vīru izpra�ņāt:

� Vai neesi redzējis mūsu dēlu? Tre�ā vasara, kā viņa nav, � aizgāja karā, laikam būs tur nokauts.

Bet vīrs atbild:

� Redzēju gan un, ja dosiet brīnumolu, tad vedī�u arī �urp.

Ērgļa tēvs nu saka:

� Kam tev brīnumola? Labāk dosim tev daudz naudas.

Vīrs atsakās:

� Negribu naudu, dodiet man brīnumolu!

� Ej atved viņu, tad tūliņ dabūsi!

Vīrs ieved ērgli istabā. Ērgļa tēvs un māte kļuva tik priecīgi, ka atdeva vīram brīnumolu un pieteica:

� Tikai nesaplēs pa ceļam un, mājā nonācis, uzcel lielus aplokus un tur olu pārsit.

Vīrs nu iet, iet, un viņam gau�i sagribas dzert. Te arī aka pagadās. Kā vīrs nometās padzerties, tā pie grodiem sasita gan brīnumolu. Nu tik sāka no olas nākt ārā lopi! Nāk cits aiz cita. Vīrs gan skraidīja lopiņiem pakaļ, bet, kolīdz vienā malā sagrie� kopā, tā otrā malā jau sprūk katrs uz savu pusi. Vīrs, nabadziņ�, klaigā, klaigā, bet nekā viens nevar izdarīt.

Te, kur radusies, kur ne, nāk pūķiene un saka vīram:

� Ko tu, vīrs, man dosi, ja es tev ganāmpulku sadzī�u atpakaļ olā?

Vīrs atteic:

� Ko tad lai tev dodu?

Bet pūķiene vaicā:

� Vai dosi to, kas mājā uzradies, kamēr tevis nebija?

Vīrs ir ar mieru:

� Do�u!

Nu pūķiene visu ganāmpulku līdz pēdējam lopiņam sadzina atkal olā atpakaļ, aizlipināja olu ciet un ielika vīram saujā.

Vīrs pārnāk mājā, bet tur dēls piedzimis, kamēr pa�a nebija mājā. Nu gan viņ� sasita rokas:

� Es tak tevi, dēls, pūķienei apsolīju!

Bēdājās abi ar sievu, bet tad nosprieda:

� Neko darīt, no bēdā�anās nekāds labums nebūs. Jādzīvo vien ir.

Vīrs uztaisīja lielus aplokus, pārsita olu, izlaida lopus un kļuva bagāts.

Abi ar sievu dzīvoja, līdz dēls izauga liels.

Dēls nu saka:

� Jūs, tēt, mani pūķienei apsolījāt. Nu nekas, gan jau kaut kā tik�u galā!

Un viņ� devās pie pūķienes. Nonāk pūķienes mājā, �ī viņam pavēl:

� Tā kā tu man pa nakti, rau, to me�u nolīstu, uzartu, kvie�us iesētu, nop]autu un stirpā sakrautu un līdz rītam izceptu man plāceni; kad uzcel�os, lai plācenis būtu uz galda.

Puisis aiziet dīķmalā un nu bēdājas. Bet turpat netālu bija akmens tornis un tajā tornī ieslodzīta pūķienes meita. Puisis aiziet pie torņa un raud. Pūķienes meita viņam vaicā:

� Ko tu raudi?

Puisis atbild:

� Kā lai neraudu, ja pūķiene man uzdeva tādu darbu, ko nemū�am nepaveik�u, bet viņa lika to pa vienu nakti padarīt.

Meita jautā:

� Kas tas par darbu?

Puisis pastāsta. Bet meita viņam saka:

� Ja ņemsi mani par sievu, tad es visu izdarī�u tā, kā pūķiene vēlēja.

Puisis ir ar mieru:

� Labi.

Meita nu saka:

� Liecies tagad gulēt, bet rīt no rīta esi aug�ā un aiznesīsi pūķienei plāceni.

Bet pati aizgāja uz me�u un kā uzsvilpa, tā me�s jūk un brūk, zeme aras, kvie�i sējas� Līdz rītam meita izcepa plāceni, iedeva puisim, tas aiznesa plāceni uz pūķienes istabu un nolika uz galda.

Pūķiene pamodās, izgāja sētā un skatās uz me�u � rugaine vien un rugainē stāv stirpas.

Nu viņa saka puisim:

� Esi gan ticis galā! Tad pieraugi, ka izdari arī otru darbu!

Un tūliņ pat izrīko:

� Tagad tu man izrocies, rau, tam kalnam cauri, un lai tur Dņepra tecētu, bet Dņepras krastā uzcel spīķerus, lai tur piestāj liellaivas, un tu pārdod kvie�us tirgotājiem. Kad rītā cel�os, tad lai viss būtu jau gatavs!

Puisis aiziet atkal pie torņa un raud. Meita viņam vaicā:

� Ko tu raudi?

Puisis viņai izstāsta visu, ko pūķiene uzdevusi izdarīt. Tad meita viņam saka:

� Liecies gulēt, es to visu izdarī�u.

Un kā viņa nosvilpjas, tā kalnā ir izrakta eja, pa to plūst Dņepra, tās krastā slejas spīķeri�

Tik vien rūpju puisim palika kā piecelties, kad meita atnāca un viņu modināja, un pārdot kvie�us tirgoņiem, kas bija atbrauku�i liellaivās.

Pūķiene no rīta skatās � viss izdarīts tā, kā bija izrīkojusi. Tad viņa pasaka puisim tre�o pavēli:

� �onakt tu noķersi zelta zaķi un rītā agri atnesīsi man istabā.

Puisis atkal aiziet pie tā pa�a torņa un raud. Meita viņam vaicā:

� Ko tad �ī atkal tev uzdeva?

Puisis izstāsta.

� Nu vairs nav nekādi joki � ej nu sazini, kā tas zelta zaķis noķerams. Tomēr iesim tur pie tās klints. Nostājies tu pie alas, es baidī�u zaķi ārā no alas, bet tu uzmani: kā tik kas sprūk no alas ārā, tā grāb ciet, tas būs zelta zaķis!

Tā nu meita aizgāja dzīt zaķi ārā. Te uzreiz no alas �ņākdama izlien �ūska. Puisis ļāva tai aizrāpot. Mei�a iznāk no alas un vaicā:

� Vai tad nekas neizlīda?

Puisis atbild:

� Izlīda gan � �ūska, bet es nobijos, ka neieko�, un to aizlaidu.

Nu meita saka:

� Ak tu tāds � tas jau arī bija zaķis! Nu, pieraugi, es ie�u vēlreiz, un, ja kāds nāks ārā un sacīs, ka te nav zelta zaķa, tad netici vis, turi to ciet!

Meita ielien atpakaļ un tramda zaķi. Te uzreiz iznāk kāda ve�a un jautā puisim:

� Ko tu, dēls, te meklē?

Puisis atbild:

� Zelta zaķi.

Bet ve�a saka:

� Kur �is te būtu gadījies? Nav te zelta zaķa.

Tā pateikusi, ve�a aizgāja.

Meita iznāk atkal ārā un vaicā:

� Vai tad nav zaķa? Un vai neviens neiznāca no alas?

� Kā nu ne, iznāca kāda ve�a un jautāja, ko es te meklējot, bet es atbildēju, ka meklēju zelta zaķi; tad ve�a teica, ka zaķa te neesot, un es laidu viņu aiziet.

Uz to mei�a saka:

� Kam tu viņu neturēji ciet? Tas pats jau bija zaķis! Tagad tu to nekur vairs nenoķersi, nu nekas cits neatliek kā vien pārvērsties man par zaķi, tu aiznes mani un noliec uz sola � tikai nedod pūķienei rokā, ja atdosi, tad viņa tūdaļ pazīs mani un saplosīs ir mani, ir tevi.

Tā meita arī izdarīja: pārvērtās pa zelta zaķi, puisis to paņēma rokās, aiznesa uz istabu un nolika uz sola pūķienei priek�ā, tad sacīja:

� Te jums būs zaķis, bet es tagad no jums aizeju.

Pūķiene atteica:

� Labi, ej!

Puisis aizgāja.

Bet, kolīdz pūķiene pagriezās prom, tā zaķis atkal pārvērtās par mei�u un steidzās puisim pakaj. Nu abi metās bēgt. Skrēja, skrēja. Tikmēr pūķiene bija pamanījusi, ka tas bijis nevis zaķis; bet gan viņas meita; nu jādzenas tai pakaļ, lai saplosītu. Ta�u pūķiene neskrēja vis pati, viņa sūtīja savu vīru. Pūķis drā�as abiem bēgjiem pakaļ, jau viņi dzird zemi dimdam. Tad meita saka:

� Klau, jau dzenas mums pakaļ! Es pārvērtī�os par kvie�u druvu, bet tu par sargu; kad tev taujās: �Vai neredzeji puisi ar mei�u ejam te garām?� � tad tu saki, ka tie gāju�i todien, kad �os kvie�us sēja.

Te jau pūķis ari klāt un taujā vecītim:

� Vai neredzēji te ejam garām puisi ar mei�u?

Bet vecītis atbild:

� Gāja gan.

Pūķis vaicā: � Vai sen, kamēr gāja?

Vecītis atbild: � Todien, kad �os kvie�us sēja.

Pūķis saka: � �itos kvie�us laiks pļaut, bet viņi nozuda vakar.

Un viņ� griezās atpakaļ. Pūķienes meita atkal pārvērtās par cilvēku un ve�uks par jaunekli, un abi bēga tālāk.

Pūķis pārskrien mājās. Pūķiene prasa:

� Vai tad nepanāci? Un ceļā neviena nesatiki?

Pūķis stāsta:

� Kā nu ne, satiku � vecītis sargaja kvie�u druvu, es viņam vaicāju, vai nav redzējis ejam garām puisi ar mei�u. Viņ� atbild, ka esot gan redzējis toreiz, kad kvie�i seti, bet tie kvie�i ir jau pļaujami, un tā es griezos atpakaļ.

Bet pūķiene saka:

� Kam tu nesaplosīji to vecīti un kvie�us? Tie jau viņi pa�i bija! Tagad skrie�u pati � tu jau nekur nederi!

Pūķiene aizskrēja. Nu skrien tavu skrie�anu� Bēgļi dzird � zeme dimdēt dimd un metas karsta. Mei�a saka:

� Nu esam pagalam � pūķiene dzenas pakaļ! Pārvērtī�u tevi par upi, bet pati pārvērtī�os par asari.

Tā viņa arī izdarīja.

Pieskrien pūķiene un saka upei:

� Nu, vai tālu jūs aizmukāt?

Pati tūdaļ pārvēr�as par līdaku un nu tik metas vajāt asari, bet, kolīdz grasās to saķert, tā asaris pagrie� pretim savas asās spuras un līdaka nevar �o sagrābt. Tā pūķiene dzenājās, dzenājās, tomēr asari rokā nedabūja un tad sadomāja izdzert visu upi. Dzēra, dzēra, sadzērās tā, ka pārsprāga.

Tad mei�a, kas bija par zivi pārvērtusies, teica puisim, kas bija upe:

� Nu mums vairs nav ko baidīties! Iesim uz tavu māju; kad ieiesi istabā, tad tikai pieraugi: visus nomutē, vienīgi tēvo�a bērnam nedod mutes; ja to darīsi, tad mani aizmirsīsi. Bet es ciemā kaut kur salīg�u par kalponi.

Puisis iegāja istabā, apsveicinājās ar visiem un prāto: �Kā lai neapsveicinos ar tēvo�a bērnu? Viņi vēl padomās par mani ko sliktu.� Un viņ� nomutēja ari tēvo�a bērnu. Kā nomutēja, tā arī aizmirsa mei�u.

Pusgadu mājā padzīvojis, puisis sadomāja precēties. Viņam iestāstīja kādu glītu mei�u, lai to ņemot: aizmirsis to, kas viņu bija izglābusi no pūķienes nagiem, viņ� saderinājās ar citu.

Kāzu priek�vakarā ciema mei�as tika aicinātas uz pīrāgu cep�anu. Aicināja arī to mei�u, ar kuru kopā puisis bija bēdzis, kaut arī neviens nezināja, no kurienes viņa te uzradusies. Sāka darināt pīrāgus, un �ī mei�a no mīklas izveidoja balodi un dūju, nolika tos uz grīdas � un tie atdzīvojās. Dūja uzrunāja balodi:

� Vai esi aizmirsis, kā es tavā vietā me�u nolīdu un iesēju tur kvie�us un kā no kvie�iem izcepu plāceni, lai tev būtu ko pūķienei aiznest?

Balodis atbild:

� Aizmirsis esmu, aizmirsis!

Dūja runā atkal:

� Vai esi aizmirsis, kā es tavā vietā kalnam cauri izrakos un liku tur Dņeprai tecēt, lai pa to brauc liellaivas pie spīķeriem, lai tu varētu tirgoņiem pārdot kvie�us?

Bet balodis saka:

� Aizmirsis esmu, aizmirsis!

Tad dūja atkal vaicā:

� Vai esi aizmirsis, kā mēs abi gājām ķert zelta zaķi? Vai mani arī esi aizmirsis?

Balodis atkal atbild:

� Aizmirsis esmu, aizmirsis!

Bet puisis nu atcerējās �o mei�u � to pa�u, kas balodi un dūju bija no mīklas iztaisījusi, � pameta saderēto līgavu un apprecēja �o mei�u. Tagad abi dzīvo laimīgi.

Vai nu tepat, vai kur citur, bet reiz dzīvoja kāds nabaga vīrs. Nekādas citas mantas viņam nebija kā vien maza būdiņa, tīruma gabaliņ� un divi melni, pinkaini vērsī�i. Ak tā, aizmirsu pateikt, ka vēl viņam bija arī sieva un vesela ganīkla bērnu. Viņ� pats nemaz nezināja, cik viņa �aurajā būdiņā ir to �īkstētāju, pīkstētāju un ēst prasītāju.

Kādudien nabaga vīrs aizgāja savā tīruma gabaliņā un paņēma līdzi pasu jaunāko dēlu. Iejūdzis vērsī�us, viņ� sāka art tīrumu.

Tā nu viņ� ar� Tikko bija izdzinis divas vagas, te uzreiz debesis virs galvas satumst, it kā būtu pienākusi melna nakts.

Nabaga vīrs skatās, kas tā par tādu melnu tūci debesis aizklājusi, un redz virs galvas milzum lielu putnu. Putna knābis ir kā ass, ugunīs rūdīts pīķis, nagi kā āķi, bet spārni tādi, ka aizsegusi sauli.

Kad putns nometās viņa tīrumā, nabaga vīrs gau�i izbijās. Putns ar spārniem apsedza ne tikai vīru, bet ari viņa dēlu, pinkainos vērsī�us, arklu.

Vēl vairāk nabaga vīrs izbijās, kad putns sāka runāt cilvēka balsī:

� Saki, cilvēk, ko tev lai atņemu � dēlu vai vērsī�us, jo mani bērni ir pagalam izsalku�i.

� Ņem mani pa�u! � nabaga vīrs atbild. � Esmu jau vecs, diezgan bēdu pasaulē pieredzējis.

� Tevi neņem�u. Tu esi daudz tabakas izpīpējis, tava miesa piesmirdusi, man! bērni vēl saslims. Dod dēlu vai pinkainos vērsī�us, � briesmīgais putns prasīja.

Nabaga vīrs nu gudroja, ko lai iesāk. Bērnu viņam daudz, ja atdos puiku, tāpat vēl gana paliks. Bet vērsī�i ir tikai divi. Ja briesmīgais putns tos aiznesīs, kā lai uzar tīruma gabaliņu, kā lai atved malku, kā lai maizi nopelna?

Bet putns skubina:

� Negudro ilgi, atbildi, ko man atdosi.

Un putns ar nagiem ņēmās ka�ņāt zemi. Vīrs paskatījās uz nagiem, un viņam kļuva �ēl dēla. �Kā būs � būs! Neatdo�u savu bērnu �ajos briesmīgajos nagos.�

� Ņem vērsī�us! � viņ� bēdīgi tieca.

� Tava laime, ka atdevi vērsī�us, nevis dēlu. Citādi es būtu izdeldējis no pasaules ir tevi, ir vēr�us! � putns noteica. � Un zini � par vērsī�iem tev labi samaksā�u. Atsūti uz manu pili kādu no saviem dēliem, do�u viņam, ko vien viņi sagribēs.

� Kur tad ir tava pils? � nabaga vīrs vaicā.

� Tavs dēls atradis manu pili sudraba norā aiz zaļām ielejām, aiz bieziem me�iem. Lai tikai taujā, kur dzivo vārnu vaildnieks, � To pateicis, putns sagrāba nagos pinkainos vērsī�us ar visu arklu un aizlidoja.

Vīrs bēdīgs pārgāja sētā.

� Kur tavi vērsī�i paliku�i? � sieva jauti.

Vīrs izstāstīja, kas noticis, un sieva arī sāka bēdāties:

� Ko nu mēs tagad iesāksim? Kā maizīte izaugs, ja to neesi ne tīrumu uzaris, ne graudiņu iesējis?

� Neraudi, māmulīt! � vecākais dēls māti mierina. � Es tūdaļ pat do�os pie vārnu valdnieka, lai viņ� mums samaksā par vērsī�iem. Ja arī nepārnāk�u atpakaļ, tad citiem kaut lieka maizes riciņa atliks.

Nabaga sieva sāka raudāt vēl gau�āk.

� Neej, dēls, nekur! Apēdīs vēl tevi tas briesmīgais putns. Kā būs � būs, ja tiks maizes kumosa citām mutēm, tad gan jau tiks arī tev.

Bet dēls viņu neklausīja.

Izcepa māte dēlam kara�u, ielika tarbiņā sīpolu un izvadīja dēlu tālā ceļā.

Aizgāja vecākais dēls meklēt, kur ir tās zaļās ielejas, tie biezie me�i, kur ir tā pils sudraba norā, kur dzīvo vārnu valdnieks.

Puisis izgāja caur vienu ieleju, izgāja caur otru un nokļuva biezā me�ā. Ceļavīram gau�i sagribējās ēst. Viņ� atsēdās pie krūmiņa, izvilka no tarbiņas kara�u un sīpolu un ņēmās ēst.

Nebija viņ� vēl ne kumosa iebāzis mutē, te ierauga � priek�ā, uz vienas kājas lēkādama, grozās kliba, melna vārna.

� Lai tev laba laime! � vārna saka.

� Tev arī! � puisis atbild.

Vārna nometas puisim blakus un raugās, cik gardu muti tas tiesā sīpolu un kara�u.

� Vai nedosi man kaut kumosiņu kara�as? Esmu gau�i izsalkusi! � klibā vārna lūdz.

� Sameklē sev pati. Man stipri gribas ēst, bet ceļ� priek�ā vēl tāls, nevaru tev nekā dot! � vecākais dēls atbild. �im dēlam bija cieta un slkstulīga sirds.

� Kurp tu iedams? � vārna taujā.

� Meklēju sudraba noru, kur stāv vārnu valdnieka pils.

� Uzcel mani plecā un ņem līdzi, es jau arī steidzos uz turieni. Bet neklausa vairs ne spārni, ne kājas. Es rādī�u tev ceļu.

� Kā lai tevi nesu, ja pats tikko kājas velku! � puisis vienaldzīgi atteica.

Klibā vārna palēcās, savēcināja spārnus, pacēlās gaisā un aizlidoja.

� Re, kāda blēde! Sagribējusi pavizināties uz mana pleca! � puisis sirdījās. Viņ� iebāza tarbiņā pāri paliku�o kara�u un devās tālāk meklēt sudraba noru ar vārnu valdnieka pili.

Ne sudraba noru, ne pili puisis neatrada. Viņ� me�ā apmaldījās un nekādi nespēja izkļūt no tā ārā.

Bet nabaga vīrs ar sievu gaida dēlu atgrie�amies un nevar sagaidīt. Iet dienas, iet naktis, no dēla ne vēsts.

Nu vidējais dēls saka:

� Izcepiet man kara�u, ielieciet tarbiņā sīpolu, dodiet ceļaspieķi, es ie�u brāli meklēt. Varbūt man paveiksies atrast arī sudraba noru un vārnu valdnieka pili.

� Neej vis, dēliņ! � māte lūdz. � Gan iztiksim arī bez tā, ko vārnu valdnieks maksātu. Un, ja brālim būs lemts pārnākt, tad pārnāks tāpat.

Ta�u māte nespēja dēlu pierunāt. Vajadzēja vien izvadīt ceļā arī vidējo dēlu.

Iet vidējais dēls pa zaļām ielejām, pa bieziem me�iem. Iet un ierauga � vārnas lidinās. Viņ� nosprie�, ka teju pat jau vajadzētu būt klāt vārnu valdnieka pilij.

�Varbūt kaut kur �ajā me�ā atradīsies ari mans brālis!� viņ� domā.

Biezajā me�ā vidējam dēlam gau�i sagribējās ēst, viņ� atsēdās, izvilka no tarbiņas kara�u un sīpolu un ēd. Te uzreiz priek�ā parādās kliba vārna un lūdz, lai nometot �ai arī kaut Kumosiņu.

� Tavs valdnieks mums atņēma vērsī�us, lai viņ� tevi arī baro! � vidējais dēls teica.

� Kaut jel tu paņemtu mani uz pleca, lai es, tāda kliba un izsalkusi, me�ā neaizeju postā! � vārna lūdz.

� Lai tavs valdnieks ņem tevi uz pleca! � puisis atcērt.

Vārna palēcās, pacēlās spārnos un aizlidoja.

Vidējais dēls izbrīnījies noskatījās tai pakaļ un pats arī cēlās iet tālāk. Ta�u viņ� tāpat neatrada ne sudraba noru, ne vārnu valdnieku. Apmaldījās me�ā un nespēja sameklēt ceļu.

Nabaga vīrs ar sievu gaida dēlus, bet nevar sagaidīt. Ne ziņas no tiem, ne miņas.

Tad jaunākais dēls saka mātei:

� Taisiet, māmulīt, arī man tarbiņu. Varbūt es atnesī�u samaksu no vārnu valdnieka un atradī�u brālī�us.

Nabaga sieva apraudājās un ņēmās dēlu lūgties un atrunāt. Velti. Vajadzēja vien arī viņu palaist ceļā.

Gāja jaunākais dēls pa dziļām ielejām, pa tum�iem me�iem. Atsēdās zem tā pa�a krūma, kur reiz bija sēdēju�i viņa brāli, un sāka ēst. Nebija viņ� patapis ne otru maizes kumosu nogriezt, te uzrodas kliba vārna. Tā lec uz vienas kājas un lūdz puisim:

� Dod man kumosiņu!

Nebija vārna par lāgu vēl vārdu izteikusi, kad puisis jau atgriezis krietnu �ķēli un sniedz vārnai:

� Ed, bēdulīt! Man pietiks. Vienam nemaz neiet pie sirds.

� Vai sīpolu nedosi? � vārna vaicā.

� Kāpēc nedo�u? Ja gribi, do�u mīļu prātu.

Vārna apēda maizi, apēda sīpolu, laipni patencināja un jautāja:

� Kurp tev ejams, puisi? Esi ieklīdis tādā me�ā, no kura vēl neviens cilvēks nav izkļuvis ārā.

� Man jātiek uz sudraba noru. Tajā norā stāv sudraba pils, un pilī mājo vārnu valdnieks. Dro�i vien tur ir arī mani brāļi.

� Ņem mani uz pleca, jo nevaru kāju ne pie zemes likt, bet spārni ir vāji! � vārna lūdz.

� Kāpēc gan lai neņemtu? Nekad vēl neesmu vārnu uz pleca nēsājis! � puisis nosmējās un uzcēla vārnu plecā.

Abi devās ceļā. Vārna tup uz pleca un visu laiku �ukst puisim:

� Ej pa labi, ej pa kreisi! Ej taisni!

Tā viņi gāja divi dienas un divi naktis. Cauri vienam, cauri otram biezam me�am. Te uzreiz paspīdēja gai�ums, un viņi iznāca pla�ā norā. Kas tā gan bija par noru! Zāle, ziedi, pat akmeņi � viss no tīra sudraba.

Noras vidū stāvēja klints, tā arī no sudraba, bet klints virsotnē � brīnumaina pils.

Puisis palika stāvam kā apburts. Ne sapnī viņ� nebija skatījis tādu krā�ņumu. Abi ar vārnu viņi apmetās noras malā un apēda visu, kas tarbiņā vēl bija atlicis.

Tad klibā vārna teica:

� Tur klints galā stāv mana valdnieka pils. Ceju uz turieni, atradīsi pats. Bet par to, ka biji pret mani tik labs, do�u tev kādu padomu. Kad mans valdnieks tev vaicās, kādu maksu gribi par vērsī�iem, tad neprasi nekā cita kā vien to, ko viņ� liek pagalvī, kad iet gulēt.

To pateikusi, vārna nozuda.

Nabaga vīra dēls uzkāpa milzum augstajā klintī; tur viņu saņēma sargi un aizveda taisni pie sudraba troņa, kurā sēdēja, vārnu valdnieks.

� Kā tu atradi ceju uz �ejieni? � vārnu valdnieks taujā..

� Labi ļaudis parādīja! � puisis atbild. Viņ� negribējai nodot klibo vārnu.

� Ja jau esi pie manis nokļuvis, tad man jātur vārds. Apskaties visas manas istabas un saki, kas tev visvairāk patīk. To arī do�u!

Trīs dienas un trīs naktis nabaga vīra dēls staigāja pa valdnieka pils zālēm, bet nebija vēl apgājis ne desmito pils daļu.. Tad viņ� devās atkal pie vārnu valdnieka un sacīja:

� Brīnumainas, valdniek, ir tavas zāles. Daudz ko tur redzēju, daudz kas no redzētā man patika. Bet ko es iesāk�u ar to bagātību? Vairāk es nekā neskatī�os, bet tev lūdzu: dod mani to, ko liec pagalvī, kad ej gulēt.

Vārnu valdnieks noskaitās un aiz lielām dusmām pavēlēja nocirst galvu visām vārnām, kas puisi pa zālēm bija pavadīju�as.

� Tas viņām par to, ka kāda ir tev devusi �ādu padomu! Valdnieks ņēmās puisi pārrunāt, sacīdams, ka do�ot visu, ko vien �is vēloties, lai tikai atsakoties no sava lūguma.

� Bet man vienīgi tas ir iepaticies! � puisis nepiekāpās.

� Do�u tev vēr�us, do�u tev vezumu zelta, cik vien vēr�i pavilks!

� Nē, dod man tikai to, ko liec pagalvī, kad ej gulēt.

� Do�u tev visu, kas rodams manās zālēs!

Bet puisis neatteicās no sava lūguma.

Ko vārnu valdnieks varēja darīt?

Viņ� izvilka no spilvena apak�as mazas dzirnaviņas, kādās kungu namos maļ kafiju, un atdeva tās puisim.

� �e tev, ko gribēji. Tikai pazūdi no manām acīm, ka nesaknābju tevi! � valdnieks nikni uzsauca.

Puisis nobijās, iebāza dzirnaviņas tarbiņā un steidzās projām no vārnu valsts. Apstājās tikai tad, kad bija jau biezā me�ā.

Tur viņ� apsēdās, nolika līdzās dzirnaviņas un meklēja, vai tarbiņā nebūs vēl palikusi kara�as doniņa. Bet tarbiņa bija tuk�a.

�Sliktu padomu man klibā vārna devusi,� puisis domāja. �Labāk būtu ņēmis kaut ko no vārnu valdnieka bagātībām.�

Aiz gara laika puisis ņēmās pētīt dzirnaviņas �: gribējās izdibināt, kas īsti tā ir par mantu. Valdnieks ta�u bija ar mieru tās dēj atdot visas bagātības. Ta�u tās izskatījās tādas pa�as kā visas dzirnaviņas.

�Nomir�u vēl badā!� puisis bēdājās. �Kaut jel te uzrastos galds ar ēdieniem, dzērieniem � kā vārnu valdnieka zālēs.� Un viņ� pagrieza dzirnaviņu rokturi�

Tai pa�ā brīdī pui�a priek�ā patiesi uzradās bagātīgi klāts, visādiem ēdieniem piekrauts galds.

� Vai tu re, ko manas dzirnaviņas prot! � puisis brīnījās un priecājās.

Bet tūdaļ arī noskuma: �Kā lai viens ēdu, ja mājā cie� izsalkumu tētis un māmuļa, brāļi un māsas?�

Viņ� atkal pagrieza dzirnaviņu rokturi un sacīja:

� Lai te ierodas mani brāļi un māsas, tēvs un mātei Tai pa�ā brīdī ap galdu sasēdās visi pui�a tuvinieki � tēvs un māte, māsas, brāli.

Tikmēr necēlās aug�ā, kamēr visu bija apēdu�i. Tad laimīgi devās mājup un dzīvoja pārticībā. Ko vien viņi sagribēja, to dzirnaviņas izmala.

Ja neticat, aizejiet uz viņu mājiņu un pavaicājiet pa�i. Ja tikai gribēs, viņi jums visu pastāstīs.

Reiz kaut kur me�ā bija mājiņa, un mājiņā dzīvoja kāda sieva ar savu dēlu. Sava tīruma viņiem nebija, jo visapkārt pletās tikai biezs me�s, un maizi viņiem vajadzēja pirkt. Kādudien maizes aptrūkās, un sieva sūtīja dēlu, lai iet to nopirkt.

� �e, dēls, �ie naudas gabali, ej un nopērc maizi.

Dēls paņēma naudu un aizgāja. Iet, iet, te ierauga kādu vīru vedam sunīti.

� Labu dienu, tēvoc!

� Labdien, labdien!

� Kur tu sunīti vedīsi?

� Aizvedī�u uz me�u un pakār�u, � vīrs saka, � vecs jau kļuvis, nekur vairs neder.

� Nekar, mīļais cilvēk, pārdod labāk mani :

� Pērc!

� Ko tad gribi par to?

� Ko dosi?

Dēls atdeva naudu, ko māte bija viņam devusi maizes pirk�anai, paņēma sunīti un aizveda mājā. Atnāk viņ� mājā, māte jautā:

� Vai nopirki maizi, dēliņ?

� Nē, māmuļ, nenopirku.

� Kāpēc nenopirki?

� Eju, te ieraugu � vīrs ved sunīti kārt, tad es ņēmu un sunīti nopirku.

Māte atkal iedeva dēlam naudu un sūtīja pēc maizes. Viņ� iet, te ierauga � kāds vīrs nes kaķi.

� Labu dienu, tēvoc!

� Labdien, labdien!

� Kur. tēvoc, iedams?

� Nesu kaķi uz me�u.

� Kālab nes �o uz me�u?

� Pakārsu. Mājā no kaķa nekā nevar glābt: liec kur likdams, bāz kur bāzdams, visur �is tiks klāt!

� Būtu pārdevis kaķi man! � dēls saka.

� Pērc!

� Ko tad tev lai dodu par kaķi?

� Kaulēties jau nekaulē�os: � cik maksāsi, par tik atdo�u.

Tā nu dēls iebēra vīram saujā to naudu, ko māte bija devusi maizes pirk�anai, Un gāja mājup. Pārnāk mājā, māte jautā:

Kur tad maizi liki?

� Es jau nemaz nenopirku!

� Kāpēc nenopirki? Kur naudu liki? Varbūt atkal kādu nelaimes kustoni esi nopircis?

� Nu jā, ka nopirku, � dēls atsaka.

� Ko tad nopirki?

� Vīrs nesa kaķi uz me�u, gribēja pakārt, man sametās kaķa �ēl, ņēmu un nopirku.

� �e tev vēlreiz nauda, bet pieraugi tu man � tagad nekā cita nepērc: mājā vairs nav ne sakaltu�as doniņas.

Dēls aizgāja. Iet, iet, te ierauga � kāds vīrs sit �ūsku.

� Kāpēc tu, mīļais cilvēk, sit �ūsku? Būtu labāk pārdevis man.

� Pērc, � vīrs atsaka, � pārdo�u.

� Cik tad tev lai maksāju?

� Cik maksāsi, tik būs labi.

Dēls atdeva vīram visu naudu. Vīrs to paņēma un gāja savu ceļu, bet �ūska sacīja:

� Paldies tev, labais cilvēk, ka izglābi mani no nāves. �e tev �is gredzens: kad tev ir kaut kas vajadzīgs, tad pārmet to no vienas saujas otrā � un pie tevis tūdaļ atsteigsies kalpi. Lai ko tu sadomātu, lai ko pavēlētu, kalpi visu izdarīs.

Dēls paņēma gredzenu un gāja uz māju. Kad māja bija tepat jau klāt, viņ� pārmeta gredzenu no vienas saujas otrā: ak tu mīļo pasaulīt � kalpu saskrēja kā melnais mākonis!

� Lai man tūliņ būtu maize! � dēls pavel kalpiem.

Nebija viņ� par lāgu pavēli izteicis, jau maizes sanests kalnu kalniem. Iet dēls istabā un saka mātei:

� Tagad, māmuļ, mums vairs nevajadzēs iet maizi pirkt: �ūska man iedeva tādu gredzenu, ka saskrien kalpi, kolīdz es gredzenu pārsvie�u no vienas saujas otrā. Lai ko es sadomātu, lai ko pavēlētu, kalpi visu izdarīs.

� Par ko tad �ūska tev deva gredzenu?

� Par to, ka izglābu viņu no nāves. Kāds vīrs gribēja viņu nosist, bet es atpirku par to naudu, ko jūs man iedevāt maizei.

Tā nu viņi tagad dzīvoja labas dienas un nopirktais sunītis un kaķītis ari pie viņiem. Un, tiklīdz dēlam ko sagribas, tā viņ� tūdaļ pārsvie� gredzenu no vienas saujas otrā, atskrien kalpi un izdara, kas darāms.

Reiz dēlam sagribējās precēties. Viņ� saka māmuļai:

� Ejiet, māmuļ, un saderiet man carameitu par sievu.

Māte aizgāja pie carameitas, pastāstīja, kālab atnākusi, un carameita tad sacīja:

� Ja tavs dēls pa�ūs man tādas kurpītes, kas būtu manai kājai kā uzlietas, tad ie�u pie viņa par sievu.

Māte pārnāk mājās un stāsta dēlam:

� Carameita sacīja tā: ja tu pa�ū�ot tāda� kurpītes, kas būtu viņas kājai kā uzlietas, tad viņa ie�ot pie tevis par sievu.

� Labi, � dēls saka, � pa�ū�u.

Vakarā viņ� izgāja sētā, pārmeta gredzenu no vienas saujas otrā, un tūdaļ saskrēja kalpi. Viņ� tiem pavēlēja:

� Lai man līdz rītam būtu gatavas kurpītes � ar zeltu �ūdinātas, ar sudrabu pazolētas � un lai tās būtu carameitai pa kājai kā uzlietas.

Otrā rītā dēls pieceļas � jau kurpes gatavas.

Māte paņēma kurpes un aiznesa carameitai.

Tā piemērīja � kurpes kājai kā uzlietas.

� Saki savam dēlam, lai viņ� pa vienu nakti pa�uj man laulājamo kleitu un lai kleita nebūtu ne par garu un ne par īsu, ne par �auru un ne par platu, lai tā būtu man pa�ā laikā.

Māte pārnāk mājās un stāsta:

� Carameita sacīja, lai tu pa nakti pa�ujot viņai laulājamo kleitu un lai kleita nebūtu ne par garu un ne par īsu, ne par �auru un ne par platu, lai tā būtu viņai pa�ā laikā.

� Labi, māmuļ, � dēls saka, � ejiet gulēt, es izdarī�u visu, ko viņa grib.

Māte nolikās gulēt, bet dēls izgāja sētā, pārmeta gredzenu no vienas saujas otrā, un tūdaļ saradās kalpi kā melna debess.

� Lai man līdz ritam būtu gatava kleita no tādas drānas, kas mirdz kā saule, un lai kleita carameitai būtu pa�ā laikā, � dēls pavēlēja.

� Labi, visu izdarīsim.

Dēls apgulās. Otrā rītā pieceļas un saka mātei:

� Ejiet nu, māmuļ, pie carameitas, aiznesiet viņai kleitu.

Ko viņa vēl no manis gribēs?

� Ko es, dēls, nesī�u? Kur tad ir kleita?

Dēls piegāja pie galda, pacēla drāniņu � un visa istaba atmirdzēja, it kā tur saule būtu uzlēkusi.

� Re, māmuļ, kleita ir uz galda zem drāniņas � nesiet tik carameitai.

Māte paņēma kleitu un nesa arī. Noiet pie carameitas, bet carameita vaicā:

� Ko tu mums teiksi, labā sieviņ?

� Atnesu jums laulājamo kleitu, � māte saka.

Kolīdz viņa atmeta nost lakatu, tā pils zāles mirdzēt atmirdzēja.

Carameita uzvilka kleitu, nostājās pie spoguļa, paskatījās uz sevi un vai palēcās aiz priekiem, ka kļuvusi tik daiļa. Pastaigāja pa istabu �urpu turpu � nu tikpat kā saulīte: starot staro.

� Tagad, labā sieviņ, � carameita saka, � lai tavs dēls uztaisa tiltu no manas pils līdz tai baznīcai, kur mēs laulāsimies, un tilts lai būtu no zelta un sudraba. Kad tilts būs gatavs, tad ar tavu dēlu iesim pie altāra.

Māte pāriet mājā un saka dēlam:

� Carameita teica, lai no pils, kur viņa dzīvo, būtu tilts līdz baznīcai. Lai tu uzceļot tiltu no zelta un sudraba.

� Labi, māmuļ, � dēls nosaka, � ejiet atdusēties.

Vakarā māte apgulās, bet dēls izgāja sētā, pārmeta gredzenu no vienas saujas otrā � un sanāca tik daudz kalpu, ka sētā vietas pietrūka. Dēls teica:

� Lai līdz rītam no carameitas pils līdz baznīcai � es tai baznīcā laulā�os � būtu uzcelts tilts no sudraba un zelta un lai tad, kad es ar carameitu brauk�u uz baznīcu, tilta abās malās ziedētu ābeles, bumbieres un ķir�i, bet, kad brauk�u atpakaļ, tad lai augļi būtu gatavi.

� Labi, � kalpi atbild, � līdz rītam viss būs izdarīts, kā jūs gribat.

Otrā rītā dēls pieceļas, iziet no istabas un pats nevar ne nobrīnīties � tilts gatavs, un tam abās malās aug dārzi. Viņ� gāja atpakaļ istabā un teica:

� Ejiet, māmuļ, un sakiet carameitai, ka tilts ir gatavs, lai po�as laulībām.

Māte aizgāja pie carameitas un pateica, ko dēls bija licis, un carameita atbildēja:

� Es tiltu jau redzēju, tas ir varen skaists. Saki savam dēlam, lai brauc �urp laulāties.

Māte pārgāja mājā un stāstīja dēlam:

Carameita sacīja, lai tu braucot laulāties.

Tā nu dēls pa dienu uzcēla sev pili, otrā dienā salaulājās ar carameitu un brauca atpakaļ, bet uz tilta jau nobriedu�i gan āboli, gan bumbieri, gan ķir�i, gan visvisādi augļi, kādi. vien ir pasaulē.

Jaunais pāris atbrauca uzceltajā pilī, nosvinēja kāzas un nu dzīvo. Arī dēla sunītis un kaķītis turpat. Kad bija tā kādu laiku dzīvoju�i, tad carameita reiz jautā vīram:

� Saki, mīļo vīriņ, � kā tu varēji pa�ūt man kurpes un kleitu: mēru tak tu nebiji noņēmis? Kā tu pa vienu nakti spēji uzcelt tādu tiltu, kur ņēmi tik daudz zelta un sudraba?

� Man, redz �e, ir �is gredzens, � vīrs viņai stāsta, � kā es to pārmetu no vienas saujas otrā, tā tūdaļ saskrien kalpu pilna sēta. Lai es tiem uzdodu, kādu darbu uzdodams, tie visu izdara. Tie iztaisīja ir kurpītes, ir kleitu, uzcēla tiltu un �o pili, kur mēs abi dzīvojam, un tie izdarīs visu, ko gribē�u.

Nu carameita nogaidīja, līdz vīrs labi cie�i aizmiga, vieglītēm novilka viņam no pirksta gredzenu, pārmeta no vienas saujas otrā, un kalpu saskrēja tik daudz, ka bail. Carameita tiem teica:

� Lai te tūdaļ būtu zirgi un kariete � es brauk�u uz savu pili, bet �o pili pārvērtiet par tādu torni, kurā mans vīrs varētu tikai stāvēt un gulēt, un torni tūliņ aiznesiet uz jūras viņu malu. Bet pieraugiet � neuzmodiniet vīru, lai viņ� pamostas tikai tornī.

� Labi, � kalpi atbild, � viss būs tā, kā pavēlēts.

Carameita izgāja ārā � kariete jau gaida. Viņa iekāpa karietē un aizbrauca. Bet pils tūdaļ pārvērtās par torni, un kalpi to aizvilka pāri jūrai.

Otrā rītā agri carameitas vīrs pamostas � nav ne sievas, ne pils, ne gredzena, itin nekā, tikai tornis stāv. Grib viņ� iet ārā � durvju nav. Pagrābstās gar vienu sienu, pagrābstās gar otru � netiek ārā, sienā atstāts tikai mazs lodziņ�. Tajā tornī nu viņ�, nabadziņ�, dzīvo, un neviens pat ēst nedod. Tā viņ� tur būtu ir nomiris un neviens ne zināt nekā nezinātu, ja nebijis sunī�a un kaķa, jo tie arī bija paliku�i tornī un varēja pa lodziņu tikt ārā. Sunītis reizi pa reizei aizskrēja laukos, izvilka kādam arājam no tarbiņas maizes riku un atnesa pie torņa, kaķītis paņēma riku zobos, uzkāpa pie lodziņa un atdeva maizi saimniekam.

Tā viņi bija savāku�i nelielu maizes aizgādu, un tad sunītis teica kaķim:

� Tagad mūsu saimniekam maize ir, dosimies abi pāri jūrai, varbūt kaut kā atdabūsim gredzenu.

� Dosimies! � kaķis piekrīt.

Abi aizgāja. Teciņus vien, teciņus vien, līdz jūra klāt. Nu kaķītis uzsēdās sunītim mugurā, un tas laidās peldus. Peldēja ilgi un sasniedza gan beidzot otru malu. Izkāpa krastā, pasildījās saulītē, tad sunītis teica:

� Tagad ņemsim kājas pār pleciem un labi vetcīgi liksim prom uz pili. Kad dabūsim rokā gredzenu, tad jozīsim atpakaļ, ko nagi nes, citādi � ka vēl nenoķer.

Abi laidās skriet. Skrēja tavu skrie�anu. Ne atpūtās, nekā, skrēja tik un skrēja. Izskrēja caur lielu me�u.

Te uzreiz redz � stāv pils, tai apkārt augsti mūri. Sunītis nu teic kaķītim:

� Tu paliec tepat me�malā, es esmu vecāks, tāpēc ie�u izlūkot, vai varēs kaut kā tikt pilī iek�ā un izzagt gredzenu.

Kaķītis palika. Sunītis aizskrien līdz pilij un redz � pie vārtiem stāv sargi. Klau, priek�nieks piekodina karavīriem:

� Sargājiet stipri, lai kāds naidnieks netiek iek�ā.

� Nebēdājiet, � sargi apgalvo, � ne putns neielaidīsies, ne pele neielīdīs.

Sunītis pastaigāja, pastaigāja gar mūriem un tā arī aizgāja atpaka! pie kaķī�a. Aizgāja, apsēdās un bēdājās:

� Ko lai iesāk, ja tur visapkārt augsti jo augsti mūri un pie vārtiem nostādīti sargi � tādi sargi, ka ne putns neielaidīsies, ne pele neielīdīs.

� Tagad paliec tu me�malā, � kaķītis saka, � bet es ie�u pie carameitas.

Un viņ� aizskrēja. Atskrien pie pils � sargi stāv pie vārtiem, augsti mūri visapkārt. Kaķītis pagājas uz otru pusi, tur pie mūra aug koks, kaķītis kokā aug�ā un pils pagalmā iek�ā. Pieskrēja pie carameitas loga un nu grozās tur apak�ā.

Carameita pienāca pie loga, skatās � pagalmā staigā kaķis. Viņa to ielaida istabā. Nu kaķītis klaiņo pa visām istabām un vēro, kur carameita glabā gredzenu. Kad bija to noskatījis, pagaidīja, līdz visi nolikās gulēt, paķēra gredzenu un diedza prom. Aizskrēja līdz jūras malai un steig�us vien lēca sunītim mugurā, sunītis metās ūdenī un aizpeldēja.

Jau viņi nupat būs jūru pārpeldēju�i, drīz jau krasts klāt, te sunītis vaicā kaķītim:

� Nu, vai cie�i turi gredzenu?

Kaķis neatbild, jo gredzens tak viņam mutē. Bet sunītis neliekas mierā:

� Es tev vaicāju, vai cie�i turi gredzenu? Ja neatbildēsi, iesviedī�u tevi jūrā.

Kaķis cie� klusu, un sunītis apskai�as.

� Neatbildi ar, tūliņ svie�u tevi jūrā!

Kaķis nobijās.

� Turu-u!

Un gredzens � plunk�!�jūrā iek�ā! Kaķis atkal cie� klusu, nesaka vairāk ne vārda.

Piepeldēja viņi pie krasta, izkāpa malā � nu kaķis klūp sunim virsū:

� Ak tu tāds! Tu esi vainīgs, ka gredzenu palaidu vaļā! Ko tu mani tincināji? Lien nu tagad jūrā, meklē gredzenu! Gribi vai negribi, lien tik.

Ielīda sunītis jūrā, bradāja, bradāja, plun�ojās, plun�ojās � nekā. Nu sāka abi nikni strīdēties. Bet beidzot nosprieda:

� Staigāsim gar jūru un taujāsim, varbūt atradīsies kāds, kas mums iznesīs gredzenu no jūras.

Abi pasildījās drusciņ saulītē un aizgāja gar jūras malu. Ko vien satika, ko ieraudzīja, tam pra�ņāja, vai �is nevarot no jūras dabūt ārā gredzenu, vai nezinot kādu, kas to varētu; bet nevienu tādu nevarēja atrast. Un kaķis saka:

� Vai zini ko? Iesim gar krastu un ņemsim ciet vardes un vē�us.

� Labi, � sunītis piekrīt, � iesim ar!

Gāja nu atkal. Satiek vardi un vaicā:

� Vai iznesīsi mums no jūras gredzenu? Iznes, citādi nelaidīsim tevi atpakaļ jūrā.

Kuru vardi noķer, tā sola:

� Zinu, kur ir jūsu gredzens. Laidiet mani vaiā, atnesī�u jums gredzenu.

�ie palai� arī, varde aizpeld, tomēr no gredzena ne ziņas, ne miņas.

Sākumā vardes no �iem baidījās, bet vēlāk vairs ne. Kura pagadījās �iem nagos, tā tūdaļ sola:

� Atnesī�u gredzenu.

�ie palai� arī.

Vakarā iet abi gar jūru, skatās � lec vardulēns. Viņi to saķer un vaicā:

� Vai tu zini, kur jūrā guļ gredzens?

� Nezinu� kvā, kvā!

� Ja nezini, tad nelaidīsim tevi atpakaļ pie mātes.

Vecā varde � tāda milzīga kā spainis � to pamanījusi, izlīda no ūdens un lūdz:

� Nedariet manam bērnam pāri, es atnesī�u jums gredzenu.

� Labi, sunītis ar kaķīti saka, � mēs viņu paturēsim, līdz tu atnesīsi gredzenu; kad atnesīsi, tad tavu bērnu atlaidīsim.

Varde ienira jūrā, atrada gredzenu un atdeva sunītim un kaķītim. Viņi paņēma gredzenu, atlaida vardulēnu un mudīgi skrēja uz torni.

Atnāca sunītis ar kaķīti pie sava saimnieka, bet �is jau noēdis visu maizi, divi dienas nav baudījis ne kripatas, izdēdējis kā skals. Kaķītis tūliņ uzkāpa pie lodziņa un atdeva saimniekam gredzenu. Viņ� pārmeta to no vienas saujas otrā, un tūdaļ ieradās kalpi. Viņ� tiem saka:

� Aiznesiet �o torni atpakaļ, kur tas bija, lai tas atkal pārvēr�as par pili un pilī lai ir mana sieva un māte.

Kolīdz viņ� tā bija pateicis, tā viss jau bija izdarīts. Bet sievu viņ� padzina, pats tagad dzīvo ar māti, sunīti un kaķīti.

Ne jau mūsu laikos, bet kādreiz sensenis � varbūt nedz mūsu tēvu, nedz tēvtēvu vēl nemaz pasaulē nebija � dzīvoja kāds nabaga vīrs ar sievu, kam bija viens vienīgs dēls un tas pats pagalam neizdevies: tāds sliņķis, ka tīrais posts un negals! Dēls nekā nestrādāja, nevī�oja ne salmiņa pacelt, tikai sēdēja uz krāsns un bārstīja prosas graudus. Savus divdesmit gadus jau pasaulē nodzīvojis, bet tā arī sēdēja uz krāsns; ja padeva ēst, tad ēda, ja nedeva, tad iztika tāpat.

Tēvs, mātē sūkstījās:

� Ko mēs, dēls, ar tevi lai iesākam, ja tu nekā nejēdz? Citi bērni saviem vecākiem ir lielie palīgi, bet tu par velti maizi ēd!

Dēlam par to maza bēda: sēd tik un bārsta prosas graudus.

Tēvs, māte sūkstījās, sūkstījās, un tad māte reiz sacīja:

� Ko tu, vecīt, domā ar viņu iesākt? Augumā jau padevies, bet tāds nejēgulis, ka nekādu darbu nemāk. Ņem, atdod viņu kaut kur, salīgsti kaut kur darbā, varbūt sve�i ļaudis viņam kaut ko iemācīs.

Abi vecie apspriedās, un tēvs atdeva dēlu pie skrodera mācībā. Padzīvoja dēls pie skrodera dienas trīs un atmuka mājā, uzlīda uz krāsns un bārsta atkal prosas graudus. Tēvs viņu krietni nopēra un atdeva pie kurpnieka mācibā. Dēls arī no turienes aizmuka. Tēvs viņu nopēra atkal un atdeva pie kalēja mācībā. Dēls arī tur ilgi nenodzīvoja, atmuka mājā.

� Ko lai ar viņu dara? � tēvs gudro. � Aizvedī�u viņu, nolāpīto sliņķi, uz citu cara valsti, kur gadīsies, tur atdo�u darbā � varbūt no turienes neaizmuks.

Ņēma tēvs un veda dēlu prom. Cik ilgi nu bija gāju�i, cik nebija, bet nonāca viņi tādā biezā me�ā, ka tik vien nodiedams, kā zeme zem kājām un debesis virs galvas. Nonāca viņi me�ā varen piekusu�i; takas malā, rau, tup apdedzis celms, un tēvs saka:

� Esmu piekusis, apsēdī�os brītiņu atpūsties.

Viņ� apsēdās uz celma un novaidējās:

� Vai manu! Tad ta pieguru!

Tikko viņ� tos vārdus bija izteicis, tā no celma, kur radies, kur ne, izlien mazītiņ� ve�uks � pats grumbu grumbās, zaļa bārda vai līdz ceļiem.

� Ko tev, cilvēk, no manis vajag? � ve�uks vaicā.

Vīrs brīnās: �Kur �itāds ērms radies?� � un atbild ve�ukam:

� Vai es tevi saucu? Liec mieru!

� Kā tad nesauci, ja sauci, � ve�uks atcērt.

� Kas tu tāds esi? � vīrs taujā.

� Esmu me�a valdnieks Vaimans. Kālab sauci mani?

� Ej, ej, ne prātā nav nācis tevi saukt!

� Nē, sauci gan � tu sacīji �Vai manu!�.

� Biju piekusis, � vīrs skaidro, � tāpēc tā runāju.

� Kurp tad iedams? � Vaimans apvaicājas.

� Kur acis rāda, � vīrs pastāsta. � Vedu �o zēnu salīgt darbā � varbūt sve�i ļaudis viņu vedīs pie prāta, jo savā pusē, cik salīgstu viņu darbā, tik aizmūk.

� Salīgsti viņu pie manis, � Vaimans aicina. � Es izmācī�u. Tikai ar tādu norunu: kad gads būs apkārt un tu atnāksi viņam pakaļ, tad varēsi vest līdzi, ja viņu pazīsi, bet, ja nepazīsi, tad viņ� kalpos man vēl gadu.

� Labi, � vīrs ir ar mieru.

Tā viņi salīga, vīrs aizgāja atpakaļ uz māju, bet dēlu Vaimans aizveda līdzi. Aizveda apak�zemes pasaulē, zaļā būdiņā ar niedru jumtu. Un būdiņā viss zaļ�: sienas zaļas un soli zaļi, Vaimana sieva zaļa un bērni arī � viss, viss zaļ�. Bet par kalponēm Vaimana mājā bija me�ameitas � tik zaļas kā rūtas!

� Sēdi nu, kalps, � Vaimans aicina, � un iekod kādu kumosu!

Me�ameitas noliek puisim priek�ā ēdienu � tas arī zaļ�.

� Tagad, � Vaimans rīko, � ej, kalps, pacērt malciņu un sanes iek�ā.

Puisis izgāja ārā. Vai nu bija ko pacirtis, vai nebija � apgulās uz pagalēm un aizmiga. Atnāk Vaimans, skatās � kalps guļ. Vaimans tad pavēlēja sakraut malku kaudzē, uz kaudzes uzlika sasieto kalpu un pielaida malkai uguni. Sadega kalps! Vaimans sarausa pelnus un izsēja vējā, bet viena oglīte no pelniem izkrita tepat. Vaimans apslacīja oglīti ar dzīvības ūdeni, un kalps atkal tapa dzīvs, tikai bija mazdrusciņ mundrāks.

Vaimans atkal vēlēja kalpam cirst malku, bet �is atkal aizmiga. Vaimans pielaida malkai uguni, sadedzināja kalpu, pelnus izsēja vējā, oglīti apslacīja ar dzīvības ūdeni, kalps atkal atdzīvojās � un nu bija tāds glīts puisis, ka labāku neatradīs! Vaimans sadedzināja kalpu tre�o reizi, atkal apslacīja oglīti ar dzīvības ūdeni � un slinkais puisis nu bija izvērties par tādu bra�u un skaistu kazaku, ka ne redzēts tāds, ne dzirdēts, tikai pasakā minēts.

Tā nu puisis nokalpoja gadu. Kolīdz gads bija apkārt, tā tēvs nāca dēlam pakaļ. Atnāca tai pa�ā me�ā, pie tā pa�a apdegu�ā celma, apsēdās un teica:

� Vai manu!

Vaimans izlīda no celma un apsveicinājās:

� Labu dienu, vīrs!

� Labu dienu, Vaiman!

� Ko tev vajag, vīrs? � Vaimans vaicā.

� Atnācu dēlam pakaļ, � vīrs atbild.

� Labi, iesim � ja pazīsi, ņem dēlu līdzi, ja nepazīsi, tad viņ� kalpos vēl gadu.

Vīrs gāja Vaimanam pakaļ. Abi nonāk Vaimana sētā. Vaimans iznes mēriņu prosas graudu, nober zemē � un tūdaļ saskrien gaiļu bez sava gala.

� Sazīmē nu, kur� ir tavs dēls! � Vaimans saka.

Vīrs vēroja, vēroja � nekā, nepazina vis dēla: visi gaiļi vienādi, visi līdzīgi cits citam.

� Nu, � Vaimans tagad saka, � ja nepazini dēla, tad ej vien, kā nācis. Dēls kalpos man vēl gadu.

Vīrs devās atpakaļ uz māju. Iet uz beigām arī otrs gads; vīrs atkal auj kājas ceļam pie Vaimana. Nonācis pie celma, viņ� sauc:

� Vaiman!

Vaimans izlien arī.

� Nāc nu, sazīmē dēlu, � viņ� aicina.

Sētā Vaimans ieved vīru aitu kūtī � tur aveni vien un visi līdzīgi kā ūdens piles. Vīrs vēroja, vēroja, bet dēla nepazina.

� Ja tā, tad ej vien, kā nācis: dēls kalpos man vēl vienu gadu.

Vīrs bēdīgs gāja mājup.

Beidzas arī tre�ais gads, un vīrs dodas pie Vaimana. Iet, iet, te uzreiz pretim gadās tētiņ� � baltās drānās, pats arī balts kā ābele.

� Laba diena, vīrs!

� Labu dienu tev ari, vectēvi

� Kurp tev ejams?

� Eju pie Vaimana dēlu atbrīvot.

� Kā tad tā?

� Tā un tā, � vīrs atteic. Un izstāsta baltajam tētiņam, kāpēc un ar kādu norunu atdevis dēlu pie Vaimana darbā.

� E-ē! � tētiņ� novelk. � Slikti, vīrs! Viņ� tevi ilgi vazās aiz deguna.

� Pats jau redzu, ka slikti, � vīrs atzīst, � bet nesajēdzu, ko tagad lai iesāku. Vai jūs, vectēv, nezināt, kā lai uzminu, kur� ir mans dēls?

� Zinu! � tētiņ� saka.

� Mīļo tētiņ, pastāstiet man arī! Lai nu dēls bija kāds būdams, tak jau pa�a bērns, pa�a miesa un asins.

� Tad klausies, � tētiņ� teic. � Kad nonāksi pie Vaimana, viņ� izlaidīs laukā balo�us, un tu neņem nevienu citu, ņem tikai to, kur� neknābās graudus, tikai tupēs viens pats zem bumbieres un bu�inās spalviņas � tas būs tavs dēls!

Vīrs teica tētiņam paldies un gāja tālāk. Nonāca pie celmai un sauca:

� Vaiman!

Vaimans izlīda un ieveda vīru savā me�a valstībā. Tur viņ�. pakaisīja mēriņu kvie�u un sasauca balo�us. Balo�u salaidās kā melnais mākonis, visi līdzīgi kā ūdens piles.

� Sazīmē nu, kur� ir tavs dēls, � Vaimans aicina. � Ja pazīsi, būs tavs, ja ne � paliks mans.

Raug, visi balo�i knābā graudus, tikai viens tup maliņā zem bumbieres un piepūties bu�ina spalviņas. Vīrs nu saka:

� Re, kur mans dēls!

� Sazīmēji gan! Nu, tad ņem arī.

Vaimans pārvērta balodi tādā bra�ā puisī, ka skaistāku visā pasaulē neatradīs.

Tēvs priecīgs apskāva dēlu, nomutēja. Priecājās abi.

� Ejam nu, dēls, mājup.

Tā nu viņi aizgāja. Iet un runājas. Tēvs taujā, kā tur pie Vaimana klājies, un dēls stāsta; tad atkal tēvs stāsta, cik viņam grūti ejot, un dēls klausās. Beidzot tēvs saka:

� Ko nu mēs, dēls, tagad darīsim? Es esmu nabags, tu esi nabags. Trīs gadus nokalpoji, bet nekā nenopelnīji!

� Nebēdājiet, tēv, gan būs labi, � dēls atteic. � Paga vien: te kungi medīs lapsas, tad es pārvērtī�os par kurtu un lapsu noķer�u. Kungi gribēs mani nopirkt; pārdodiet mani par trīssimt rubļiem � tikai pārdodiet bez ķēdes. Tā jums tiks nauda, un mēs dzīvosim labas dienas!

Tā nu viņi iet, iet, te uzreiz ierauga � me�malā suņi trenkā lapsu, trenkā tavu trenkā�anu: ne lapsa var aizmukt, ne suņi to noķert. Dēls tūdaļ pārvērtās par kurtu, noķēra lapsu. Kundzēni izskrien no me�a.

� Vai tas tavs kurts?

� Mans!

� Labs kurts! Pārdod to mums.

� Pērciet.

� Cik prasi?

� Bez ķēdes � trīssimt rubļu.

� Kam mums tavas ķēdes vajag, mēs piesiesim apzeltītā!! �e simt!

� Nē.

� Nu, �e nauda, dod kurtu.

Kundzēni noskaitīja naudu, paņēma kurtu un � aidā! � atkal steidzas medīt. Palaida kurtu, lai ķer lapsu. Kurts kā likās lapsai pakaļ, tā ietrieca to dziļi me�ā, tur pārvērtās par puisi un atnāca atpakaļ pie tēva.

Nu abi iet, iet, te uzreiz tēvs saka:

� Ko mēs, dēls, lielu ar �ito naudu iesāksim � tik vien varēsim kā tikt pie savas saimniecības un mājeli pielāpīt.

� Nebēdājiet, tēt, gan nauda būs vēl. Paga vien: te jās kundzēni medīt ar vanagu paipalas. Es pārvērtī�os par vanagu, kundzēni gribēs mani pirkt, pārdodiet mani atkal par trīssimt rubļiem, tikai bez micītes.

Iet nu viņi pa lauku un ierauga � kundzēni palaidu�i vanagu paipalu gūstīt; vanags dzenas pakal, paipala bēg; ne vanags var noķert, ne paipala aizmukt. Dēls pārvērtās par vanagu un tūliņ ieklupa paipalai mugurā. Kundzēni, to redzēju�i, taujā:

� Vai tas tavs vanags?

� Mans!

� Pārdod mums!

� Pērciet.

� Cik prasi?

� Ja dosiet trīssimt rubjii, tad ņemiet vanagu, tikai bez micītes.

� Mēs tam uz�ūdināsim micīti no zīda, no samta!

Kundzēni pakaulējās un nopirka vanagu par trīssimt rubļiem. Palaida vanagu paipalai pakal, bet �is kā laidās, tā aizlaidās me�ā, tur pārvērtās par puisi un atnāca pie tēva atpakaļ.

� Nu esam cik necik naudā iedzīvoju�ies, � tēvs teica.

� Paga, paga, tēt, būs vēl. Kad nonāksim tirgū, tad es pārvērtī�os par zirgu, un jūs mani pārdodiet. Jums par mani maksās tūksto� rubļu; tikai atdodiet bez apau�iem.

Abi nu iet, līdz nonāk kādā miestiņā, vai, un tur, āre, pa�laik tirgus. Dēls pārvērtās par zirgu � zirgs kā uguns, tīri bail klāt iet! Tēvs ved zirgu aiz apau�iem, zirgs iet dī�ādamies, ar pakaviem zemi kārpīdams. Nu sanāca tirgoņu apkārt, visi grib zirgu pirkt.

� Tūksto� rubļu dosiet, tad ņemiet, � tēvs saka, � tikai bez apau�iem!

� Kam mums �itie apau�i, mēs viņam kaldināsim apau�us no tīra sudraba ar zeltu!

Tirgoņi sola pieci simti.

� Nekā nebūs!

Te pienāk vienacis �igāns.

� Ko prasi, vīrs, par zirgu?

� Bez apau�iem � tūksto� rubļu.

� Oja! Dārgi, tēv, � ņem pieci simti un dod ar visiem apau�iem!

� Nē, nekas vis nebūs, � tēvs nepielai�as.

� Nu, se�i simti� sit saujā!

Kaulējās �igāns, kaulējās, bet vīrs neatlaida ne plika gra�a.

� Lai tad iet ar, tēvs, bet apau�us dod līdzi.

� Nekā nebūs, �igān, � apau�i paliks man!

� Mīļais cilvēk, kur tu esi redzējis, ka zirgu pārdod bez apau�iem? Kā tu to atdosi man?

� Kā nu zini, bet apau�i paliks man! � vīrs atsaka.

� Nu, tēv, piemetī�u vēl pieci rubļi, tikai atdod ar apau�iem.

Vīrs sāka prātot: apau�i labi ja kādas trīs grivnas vērti, bet �igāns dod pieci rubļi! Ņēma vīrs un atdeva apau�us arī. Naudu dabūjis, gāja mājup, bet �igāns uzlēca zirgā un aizjāja. Ta�u tas nebija vis �igāns � tas bija Vaimans, par �igānu pārvērties.

Zirgs nu nesa, ka nesa Vaimanu � par kokiem augstāk, par mākoņiem zemāk. Tad zirgs un jājējs nolaidās me�ā un nonāca Vaimana sētā; Vaimans nolika zirgu stallī, pats gāja istabā.

� Neizspruka vis no maniem nagiem! � viņ� sacīja sievai.

Pusdienlaikā Vaimans ņēma zirgu pie pavadas un veda pie upītes dzirdīt. Kolīdz zirgs tika pie upes, kolīdz nolieca galvu dzert, tā pārvērtās par asari un aizpeldēja. Ilgi negudrodams, Vaimans pārvērtās par līdaku un nu tik ķers asari rokā. Bet kur nu � kā līdaka tiek tuvu, tā asaris saslien spuras un pagrie� asti pretim, līdaka nevar �o sagrābt. Tad līdaka, klāt tikusi, sauc:

� Asarīt, klau, asarīt, pagriez �urp galvu, parunāsimies!

� Runā vien, mīlīt, ja gribi runāt, es tāpat dzirdē�u, � asarītis atteic līdakai.

� Atkal līdaka panāk asari, atkal sauc:

� Asarīt, klau, asarīt, pagriez �urp galvu, parunāsimies!

Bet asaris saceļ spuras un atteic:

� Runā vien, mīlīt, ja gribas, es tāpat dzirdē�u!

Ilgi līdaka vajāja asari, bet rokā dabūt nekādi.

Te vienā brīdī asaris piepeld pie krasta, un tur carameita mazgā drēbes. Asaris pārvērtās par zelta gredzenu ar granāta aci, carameita gredzenu ieraudzīja un izvilka no ūdens. Pārnesusi mājā, lielās:

� Re, tētiņ, kādu es skaistu gredzenu atradu!

Tēvam arī gredzens patīk. Nu carameita velk gredzenu uz viena pirksta, velk uz otra � tavu skaistu gredzenu!

Pēc laiciņa caram paziņo, ka ieradies kāds tirgonis. (Bet tas bija Vaimans, par tirgoni pārvērties.) Cars iziet pie viesa.

� Kas tev vajadzīgs?

Vaimans nu stāsta:

� Braucu ar kuģi pa jūru, vedu savam caram granāta gredzenu, bet tas iekrita ūdenī. Vai kāds no jūsu ļaudīm nav atradis?

� Jā, � cars saka, � mana meita atrada.

Pasauca meitu. Vaimans nu lūgtin lūdz, lai atdodot gredzenu, �im dzīves nebū�ot, ja nepārvedī�ot caram gredzenu! Bet carameita neatdod neparko! Te nu iejaucās arī pats cars:

� Atdod, meit, citādi mūsu dēļ cilvēks būs nelaimē. Atdod!

Vaimans arī lūdzas:

� Prasiet, ko gribat, tikai atdodiet gredzenu!

� Lai tad labāk nav ne tev, ne man! � carameita atcērt un triec gredzenu pret zemi. Gredzens sabirza un pārvērtās par prosas graudiem, tie aizripoja pa visu istabu. Bet Vaimans, ilgi negudrodams, pārvērtās par gaili un ņēmās graudus knābāt. Knābāja, knābāja, līdz visus bija uzlasījis. Bet viens graudiņ� bija paripojis carameitai zem kājām, un to gailis neapēda. Graudus uzlasījis, gailis izlidoja pa logu un prom bija.

Bet no atliku�ā graudiņa uzradās jauneklis � un tik daiļ�, ka carameita, viņu ieraudzījusi, uzreiz iemīlēja un sirsnīgi jo sirsnīgi lūdza caru un carieni, lai atdodot viņu jauneklim par sievu:

� Ne ar vienu citu laimes neredzē�u, ar viņu vien dzīvo�u laimīgi!

Cars gan ilgi rauca degunu: �Kā lai atdodu meitu prastu ļau�u puisim?� Bet tad abi ar sievu apspriedās, deva savu svētību un apprecināja abus, un sarīkoja tādas kāzas, ka vai visa pasaule bija saaicināta! Es art tur biju, medu, vinu dzēru; kaut mutē netika, pa bārdu gan tecēja, tāpēc tā tik balta!

Dzīvoja reiz cars ar carieni, un viņiem bija trīs meitas un viens dēls. Bet �is cars nebija tāds kā citi cari � viņ� dzēra augu dienu un nakti kā kurpnieks. Papriek� nodzēra valsts naudu, pēc tam sievas pūru. Cars būtu nodzēris arī troni, bet galminieki piekala troņa krēslu pie sienas, cara kroni pie krēsla � un tos nevarēja no pils iznest.

Pienāca tāda diena, kad caram vairs nebija ne gra�a, par ko iedzert. Viņ� staigāja apkārt kā smagu bēdu mākts. Bet tad devās uz kaimiņu ciemu, cerēdams, ka tur varbūt varēs iedzert par velti. Ceļ� gāja caur me�u. Te uzreiz no krūmiem izlīda lācis pekainis.

� U-ū, jūsu augstība, kam jūs tik bēdīgs? Kas noticis?

� Nekas nav noticis, tikai stāvu kā no laivas izmests. Nav naudas, par ko iedzert.

� U-ū, jūsu augstība, dabūsiet maisu zelta, ja atdosiet man par sievu vecāko princesi.

� Atnāc uz pili, tikai naudu paņem līdzi.

� U-ū, jūsu augstība, nauda būs tūdaļ. Pagaidiet! � Lācis iemetās krūmos un iznesa maisu zelta. � Vakarā aizie�u, � viņ� vēl piemetināja un nozuda me�ā.

Cars ievilka maisu gravā un apsedza ar lapām. Tad paņēma drusku zelta un aizgāja uz krogu. Mājup iedams, dziedāja tā, ka viss me�s līgojās. Pārnācis viņ� aicināja vecāko meitu:

� Iesim pastaigāt.

Gāja abi lēnītēm uz me�a pusi. No krūmiem izlēca lācis, sagrāba princesi un aizskrēja.

Cars jutās kā septītā.s debesīs. Paņem tik drusciņ zelta un dzīvo zaļi!

Ta�u ar laiku maiss iztuk�ojās, un cars atkal staigāja bez gra�a kabatā. Devās atkal uz kaimiņu ciemu raudzīt, vai nedabūs iedzert par brīvu. Ceļā viņu pamanīja ērglis. Tas pavēcināja ar spārniem un jautāja:

� Kāpēc, jūsu augstība, esat tik noskumis?

� Kā lai nebūtu noskumis, ja esmu tiktāl nocarojies, ka vairs nav, par ko iedzert. Kādreiz man bija visādi vīni, visādi miestiņi, bet tagad staigāju, siekalas rīdams.

Ērglis, to noklausījies, teica:

� Ja atdosiet man par sievu vidējo meitu, tad dabūsiet veselus divus maisus zelta.

Cars saberzēja plaukstas.

� Gādā �urp zeltu, meitu atdo�u vakarā!

Ērglis aizlidoja un to pa�u brīdi bija atkal atpakaļ ar diviem maisiem zelta. Viņ� nometa tos caram pie kājām un aizlaidās. Cars iegrūda maisus lapsas alā un apsedza ar lapām, paņēma drusku zelta un aizgāja uz krogu. Vakarā, pārnācis pilī, viņ� teica vidējai meitai:

� Iesim, meit, pastaigāt. Vakars tik jauks, zvaigznes spīd, mēness, pavei, jau uzlēcis.

� Labi, iesim, � princese bija ar mieru.

Kolīdz viņi bija aiz vārtiem, atlidoja ērglis, sagrāba jaunavu un aizlaidās uz me�u.

Caram nu bija divi maisi zelta, un bēdāties viņam nenāca ne prātā. Viņ� līksmojās un dzīroja uz nebēdu.

Ta�u arī divi maisi zelta reiz iztuk�ojas. Pēdējo reizi caram glāzīti par velti pasniedza diez kādi klaidoņi. Pēc tam viņ� devās nevis uz pili, bet gan uz jūras malu, apsēdās uz akmens un uzvilka bēdīgu dziesmu. Dziesmas pievilināta, pie krasta piepeldēja zivs.

� Jūsu augstība, kāpēc esat tik noskumis?

� Nav ko priecāties, ja kabatā nav ne gra�a.

Bet zivs sacīja:

� Jums vēl ir jaunākā meita. Do�u par viņu veselus trīs maisus zelta!

� Lai notiek, dod. Bet kā tu paņemsi manu meitu, ja tev nav roku? Jūrā peldēties viņa neiet.

� Pils applūdīs, un es viņu aizvedī�u, � zivs atteica.

Cars arī pret to nekā neiebilda, jo gau�i kāroja zelta.

Jūra sāka viļņoties un izsvieda krastā trīs maisus zelta. Lai nevajadzētu tālu nest, cars izraka smiltīs dziļu bedri un paslēpa tajā zeltu. Tad viņ� aizgāja uz krogu un vakarā pārradās pilī.

Baidīdamās, ka nepazūd arī jaunākā meita, cariene no viņas neatgāja ne soļa.

Pēc kādām dienām sacēlās briesmīgs negaiss. Lietus gāza kā spaiņiem � un jūra sāka celties. Cēlās, cēlās un sacēlās arī: izkāpa no krastiem un aizplūda līdz pa�ai cara pilij. Vilnis ie�ļācās jaunākās princeses istabā, sagrāba viņu un aizrāva jūras dzelmē.

Cariene bēdājās un raudāja par meitām. Bet viņai vēl bija dēliņ� Dmitriks. Paaudzies un nācis jaunek|a gados, viņ� sacīja carienei:

� Man prāts tā vien nesas paceļot. Varbūt arī māsas kaut kur gaidīt gaida, lai tās paglābju no nelaimes. Un, ja atradī�u jaunavu, kas skaistāka par rozi, tad viņu apprecē�u.

� Ej, dēls, ej, tikai neaizmirsti pārnākt atpakaļ.

Princis uzmeta plecā tarbiņu, paņēma rokā nūju un devās ceļā. Viņ� nonāca dziļā me�ā. Tur zem ozola sēdēja vecītis ar garu bārdu.

� Labdien, vecotēv, � ko jūs te darāt? � jauneklis apvaicājās.

� Apsēdos, dēliņ, un sē�u, jo esmu gau�i izsalcis, nav vairs spēka noturēties kājās.

Dmitriks noņēma no pleca tarbiņu un izvilka visādus ēdienus, kādus liek tikai cara galdā. Vecītis ieēda kādu kumosu un, mundrāks kļuvis, iejautājās:

� Kurp iedams, jaunekli?

� Meklēju pazudu�ās māsas. Gribu ari atrast jaunavu, kas skaistāka par rozi, lai viņu apprecētu. Dodiet, vecotēv, padomu, kā to visu izdarīt?

� Nezinu teikt, kur ir tavas māsas, toties labi zinu, ka trejdevītā karaļvalstī dzīvo jaunava, kas ir skaistāka par rozi. Viņa gaidīt gaida tādu jaunekli, kāds tu esi.

Princis patencināja par labajiem vārdiem, tad gāja savu ceļu un nonāca pie kalna, kura galā atradās māja. Viņ� uzkāpa kalnā, paskatījās pa logu mājā iek�ā un ieraudzīja savu vecāko māsu. Dmitriks pieklaudzināja un lūdza:

� Ielaid, māsa, nakti pārgulēt.

Māsa rokas vien sasita.

� Vai, brālīt, bēdz ātrāk prom, jo pārnāks mans vīrs lācis un tevi saplosīs.

� Es nebaidos. Tev, māsiņ, ir man jāpalīdz.

� Palīdzē�u, cik spē�u. Tagad lien aizkrāsnē.

Dmitriks ielīda aizkrāsnē, un māsa uzmeta viņam virsū seģeni.

Lācis, tikko pa durvīm ienācis, tūdaļ norēcās:

� Sao�u cilvēka smakul Kur te paslēpies cilvēks?

Dmitriks nenobijās. Viņ� nometa seģeni, iznāca istabas vidū un no visa spēka cirta ar dūri pa galdu.

� Tad tu, lāci, nozagi manu māsu? Ejam cīnīties, jo mieru derēt es negribu.

Lācis neatbildēja. Te bija lācis, te izbija � un prin�a priek�ā parādījās skaists jauneklis. Un viņi visi atradās nevis vairs nabadzīgā mājelē, bet gan krā�ņā pilī.

� Paldies, Dmitrik, ka mani atbrīvoji, � skaistais jauneklis sacīja.

� Bet kas tu tāds esi?

� Esmu ķeizara dēls. Jau bērnībā mani un manus divus brāļus nobūra ļauna zintniece, un atbrīvot mūs var tikai tāds varonis, kas itin nekā nebaidās. Kā viņ� cērt dūri galdā, tā burvība zaudē spēku. To zina arī mani brāļi, bet, ja to kādam izstāstītu, tad nekad vairs netaptu par cilvēkiem. Kā tu �e nokļuvi?

� Nācu, nācu un atnācu no savas pils uz jūsu māju. Vai tu man nedotu labu padomu, kā lai atrodu jaunavu, kas skaistāka par rozi?

� Es par viņu nekā nezinu, bet tūliņ pavaicā�u saviem draugiem.

Ķeizara dēls iebāza mutē pirkstus un nosvilpās tā, ka kokiem lapas sāka �alkt. No visām pusēm steidzās �urp visādi zvēri � veci un jauni, lieli un mazi. Satupās uz celmiem un gaidīja. Cilvēks vaicāja:

� Pasakiet � kur mīt jaunava, kas skaistāka par rozi?

� Ne dzirdēju�i par tādu neesam, � zvēri atbildēja.

� Tad neko darīt, tikai pieraugiet � �o ceļavīru neaiztieciet, lai viņ� būtu kur būdams.

Otrā dienā princis posās ceļā. Māsa iedeva līdzi maizi un pavalgu, bet māsasvīrs � zelta atslēdziņu, ar kuru var atslēgt itin visu pasaulē. �ķirdamies no viņiem, Dmitriks vēl sacīja:

� Dodieties pie vecākiem, jo māmuļa jau visas acis izraudājusi, bet tētim gribas sadzert ar znotu.

Dmitriks gāja augu dienu gan pa klaju lauku, gan pa me�u. Te uzreiz, skat, priek�ā liels ozols, pie ozola pieslietas trepes. Ilgi negudrodams, Dmitriks kāpsli pa kāpslim rāpās aug�ā. Un nonāca pa�ā ozola galotnē. Tur bija mājiņa.

Dmitriks pieklaudzināja pie durvīm. No mājiņas izskrēja vidējā māsa un metās viņam klāt.

� Kam tu, brālīt, nāci �urp? Pārradīsies mājā mans vīrs ērglis, viņ� tevi saknābās!

� Es nebaidos. Ielaid mani istabā, jo esmu atnācis tevi atbrīvot no ērgļa.

� Tad lien aizkrāsnē, paslēpies.

Dmitriks ielīda aizkrāsnē, un māsa uzmeta viņam virsū seģeni.

Bija dzirdama spārnu �alkoņa. Tur atlidoja ērglis. Tas iesaucās:

� Sao�u cilvēka smaku! Kur ir tas cilvēks, es viņu saknā�bā�u un nosviedī�u no ozola zemē!

� Te es esmu!

Dmitriks iznāca no aizkrāsnes un, ne vārda neteicis, cirta dūri galdā.

Tai pa�ā brīdī ērglis pārvērtās par jaunekli � jauku kā saulīte, bet mājiņa kļuva par krā�ņu pili.

� Paldies tev, puis, ka izglābi mani. Ko par to gribi?

� Pasaki � kur mīt jaunava, kas skaistāka par rozi?

� Tūliņ to uzzināsim.

Viņi izgāja no pils, vidējās māsas vīrs iebāza mutē pirkstus un nosvilpās tā, ka kokiem sāka �alkt lapas. Salidoja visi putni, kādi vien ir pasaulē, � lieli un mazi, veci un jauni. Nometās zemē un jautāja:

� Ko gribi, brālīt?

� Sakiet � kur mīt jaunava, kas skaistāka par rozi?

� Nezinām, � putni atbildēja. � Bet varam dot ceļā līdzi burvju spalvu, uz kuras ir viegli lidot.

Princis atvadījās no vidējās māsas un viņas vīra, beigās vēl pieteikdams:

� Neaizmirstiet aizbraukt pie vecākiem, jo māmuļa jau visas acis izraudājusi, bet tētim gribas sadzert ar savu otru znotu.

Dmitriks paņēma spalvu un devās ceļā. Vai nu ilgi bija gājis, vai neilgi, te ierauga � priek�ā tālu jo tālu, pla�i jo pla�i ple�as jūra, veldama viļņus mājas augstumā. Ilgi negudrodams, viņ� metās jūrā un peldēja. Jūras vidū rēgojās kāds skurstenis, no kura kūpēja dūmi. Dmitriks pa skursteni ielaidās mājā. Jaunā sieva, kas sēdēja istabā, gau�i nobijās. Dmitriks noslaucīja kvēpus no sejas, ieskatījās sievietē un sacīja:

� Nebaidies, māsiņ, tas esmu es � Dmitriks.

� Vai, brālīt, pārradīsies mans vīrs, tad no tevis ne kauliņi pāri nepaliksi Paslēpies aizkrāsnē.

Dmitriks ielīda aizkrāsnē. Māsa uzmeta viņam virsū seģeni.

Nepagāja ilgs laiks � un istabā iepeldēja milzum liela zivs.

� Kāpēc te o� pēc cilvēka? Dod man �urp to cilvēku, es viņu aprī�u.

� Te es esmu! � Dmitriks iznāca no aizkrāsnes un, cik spēka, uzsita ar dūri pa galdu.

Tai pa�ā mirklī zivs pazuda nezin kur, pazuda ari istaba. Varen skaistā pilī Dmitrika priek�ā stāvēja jauneklis kā ozols. Viņ� sāka runāt:

� Paldies tev, Dmitrik, ka izglābi mani no ļaunās raganas burvestības un padarīji atkal par cilvēku. Tava māsa būs mana sieva, jo es arī esmu no karaliskas dzimtas.

� Dodieties pie vecākiem, jo māmuļa jau visas acis izraudājusi un tētis vēlas sadzert ar saviem znotiem. Bet man jāiet tālāk � gribu atrast jaunavu, kas skaistāka par rozi.

� Iziesim pagalmā, � sacīja jaunākās māsas vīrs.

Viņ� nosvilpās, un pēc mirkļa ap pili sapulcējās visas zivis � lielas un mazas, vecas un jaunas. Māsasvīrs vaicāja:

� Sakiet � kur mīt jaunava, kas skaistāka par rozi?

Visas zivis cieta klusu.

� Viņas nezina, � sacīja jaunākās māsas vīrs. � Bet es do�u tev padomu. Ej pasaulē meklēt visvecāko ērgli. Tas lido visaugstāk, tāpēc visu redz.

Dmitriks atvadījās, metās jūrā un peldēja uz krastu. Izkļuvis no ūdens, viņ� devās pie vidējās māsas un lūdza tās vīram:

� Saki, brāl, � kā lai es aiztieku pie visvecākā ērgļa? Stāsta, ka tas zinot, kur mīt jaunava, kas skaistāka par rozi.

Māsasvīrs izgāja pagalmā un nosvilpās. Atlidoja vecs ērglis un nometās viņa priek�ā zemē.

� Ko vēlaties? � ērglis jautāja.

� Kur mīt jaunava, kas skaistāka par rozi?

� Trejdevītā karaļvalstī.

� Aiznes turp �o jaunekli.

� Labi, rīt aiznesī�u. Tagad do�os atpūsties, lai sakrātu spēkus.

Kad ērglis bija aizlidojis, vidējās māsas vīrs pamācīja Dmitriku:

� Visvecākais ērglis redz varen tālu. Visu ceļu viņ� tev jautās, vai tu jau redzi pili, kurā mīt jaunava, kas skaistāka par rozi. Atbildi, ka neredzi, jo citādi viņ� nometīs tevi pusceļā un tu līdz mū�a galam nenokļūsi līdz pilij. Kad būsi virs pils, tad tikai sauc, ka nu redzi pili.

� Tencinu, brāl, par labu padomu.

No rīta Dmitriks ar ērgli devās ceļā. Pēc kādas stundas vecais ērglis vaicā:

� Vai redzi pili?

� Nē, neredzu.

Lidoja tālāk. Ērglis atkal vaicā:

� Vai jau redzi?

� Vēl ne.

� Akls esi, vai?

� Akls neesmu, bet neredzu tik tālu kā jūs.

Ilgi vēl viņi lidoja. Beidzot pils bija turpat apak�ā.

� Tagad redzu, ērglīt. Lai�amies lejā! � Dmitriks sauca. Ērglis nolaidās zemē pa�ā pils priek�ā. Dmitriks pateica ērglim paldies un gāja uz vārtiem. Tur, resnās va�ās piekalti, tupēja �etri lauvas. Ieraudzīju�i sve�nieku, lauvas ierēcās tā, ka mūri notrīcēja. Atskrēja karavīri un vaicāja princim:

� Kas tev vajadzīgs?

� Gribu redzēt jaunavu, kas skaistāka par rozi.

� Vai redzi to augsto torni? Tur, kur logi, tur arī mīt mūsu skaistule.

� Vediet mani pie viņas.

Bet karavīri aizveda princi pie dzelzs durvīm un iegrūda tum�ā pagrabā. Tur jau atradās daudz jaunek|u � bārdu apaugu�i, izkāmēju�i un vārgi.

� Ko jūs te darāt? � Dmitriks vaicāja.

� Drīz arī tu darīsi to pa�u. Mēs arī vēlējāmies ieraudzīt jaunavu, kas skaistāka par rozi, ta�u nepatikām viņai. Mūsu vecāki sola daudz naudas, lai mūs no �ejienes izpirktu, bet viss ir velti.

� Vakarā es pats jūs izlaidī�u, � Dmitriks solījās.

Kad satumsa, viņ� izvilka aiz jostas aizbāzto zelta atslēdziņu un atslēdza durvis. Jaunekļi cits aiz cita pazuda no cietuma. Bet Dmitriks devās pie jaunavas, kas skaistāka par rozi.

� Kas tevi te ielaida? � jaunava vaicā.

� Pats atnācu.

� Tu esi drosmīgs. Un skaists.

� Tu arī esi kā bilde.

� Vai gribi būt mans vīrs?

� Kā nu negribē�u!

No rīta jaunava sacīja Dmitrikam:

� Es visu dienu bū�u projām no mājas. Tu paliksi te par saimnieku, dari, ko vien vēlies. Tikai neskaties divpadsmitajā istabā.

� Kas man tur meklējams?

Kad jaunava bija aizbraukusi, Dmitriks sāka klaiņot pa pili. Viņ� izskatīja visus kaktu kaktus. Bet tad pagudroja un atvēra divpadsmitās istabas durvis. Vai tu re � tur ar ķēdēm pie sienas piekalts milzīgs lauva. Tas bija tik izkāmējis, vārgs un noplucis ka �ēl skatīties. Tikko parunāt jaudāja.

� Jaunekli, noņem man ķēdes!

� Kas tevi te piekala?

� Neteik�u.

� Nu, tad tupi vien piekalts.

� Ja negribi mani atbrīvot, tad kaut pabaro. Atnes septiņus klaipus maizes, tik lielus kā dzirnu rats, un septiņus kubulus ūdens.

� To varu izdarīt.

Princis ceptuvē lika izcept septiņus maizes klaipus, tik lielus kā dzirnu rats, un pavēlēja kalpiem tos aiznest uz divpadsmito istabu. Pēc tam turpu aizripināja septiņas mucas ar ūdeni. Lauva saēdās un sadzērās un kļuva varen stiprs. Kā rāvās, tā ķēdes notrūka kā aukliņas. Nu lauva jautāja princim:

� Ko tu te esi atnācis?

� Lai bildinātu jaunavu, kas skaistāka par rozi.

� Viņa būs mana, nevis tava!

Lauva izskrēja pagalmā un nostājās pie vārtiem. Pārbrauca mājās jaunava, kas skaistāka par rozi. Lauva ierēcās:

� Tev jāk|ūst manai sievai, citādi tevi saplosī�u!

� Lai tā notiek, � jaunava atbildēja. � Tikai ej un saaicini visus lauvas uz kāzām.

Lauva aizskrēja. Bet Dmitriks sacīja jaunavai:

� Es tevi tik ilgi esmu meklējis pa visu pasauli. Kļūsti mana sieva.

� Labi, bet kā lai izglābjamies no lauvas?

Dmitriks atcerējās burvju spalvu. Viņ� pacēla uz rokām jaunavu, kas skaistāka par rozi, uzsēdās uz spalvas, un pēc maza brītiņa jau atradās tēva pils priek�ā. Tur jau gaidīja trīs māsas ar saviem vīriem.

Otrā dienā pilī svinēja kāzas.

Senos laikos dzīvoja cars ar carieni, kuriem jaunos gados bērnu nebija, bet vecumdienās piedzima dēls, par kuru viņi no sird? priecājās. Dēls izauga, un tēvs, māte nolēma viņu apprecināt. Bet dēls teica:

� Kamēr nedabūsiet man tādu zirgu, kas kvēlojo�as ogles ēd un liesmas dzer, un, kad skrien, tad divpadsmit verstu visapkārt zeme dun un ozoliem lapas birst, � tikmēr es neprecē�os!

Cars saaicināja visus savus spēkavīrus un taujāja:

� Varbūt jūs kāds zināt vai esat dzirdēju�i, kur ir tāds zirgs, kas kvēlojo�as ogles ēd un liesmas dzer, un, kad skrien, tad divpadsmit verstu visapkārt zeme dun un ozoliem lapas birst?

Visi spēkavīri atbildēja, ka neesot ne redzēju�i tādu zirgu, ne dzirdēju�i par to un dabūt to nevarot.

Cars izsūtīja pa visu zemi rakstu:

� Varbūt kāds ir dzirdējis par tādu zirgu, varbūt kāds pats var to dabūt, tad tas cilvēks lai ierodas pie manis.

Tāds raksts nokļuva arī kādā pagastā, un tur visiem to nolasīja priek�ā. Kāds zemnieks, mājās pārnācis, lielījās sievai:

� Dzi, kāds raksts mūsu pagastā pienācis! Ja tāds varonis atrastos, tad viņam pavēlēts ierasties pie cara!

Zemniekam bija dēls, un tas sacīja:

� Es zinu gan, kur tāds zirgs ir!

Bet tēvs uzrājās:

� Sēdi vien savā kaktā, kā esi sēdējis! Tevi jau bērni kausta, kolīdz aiz vārtiem izej, tad nu vēl pļāpāsi par tādu zirgu!

Bet puisis apģērbās un aicināja:

� Iziesim, tēv, sētā!

Abi izgāja arī. Puisis kā saķēra ar vienu roku ozolu, tā nolieca līdz pa�ai zemei, tad palaida vaļā. Tēvs stāvēja, acis iepletis, raudzījās dēlā, glu�i vai nobijies.

� Tagad ticu, dēliņ, � tēvs to vien noteica.

Abi nu devās uz pagastmāju, tēvs atstāja dēlu ārā, pats iegāja iek�ā un sacīja:

� Atjaujiet, kungi, man arī kādu vārdu sacīt!

� Labi, saki arī.

� Man ir dēls, kas tādu zirgu var dabūt.

Nu visi kungi sāka klaigāt:

� Metiet viņu cietumā līdz ar dēlu! Kur viņa puika der? To jau visi bērni kausta, kolīdz tas iziet aiz vārtiem!

Iemeta zemnieku un viņa dēlu cietumā. Tur nu abi sēdēja, sēdēja, bet pagasta priek�nieki tikmēr prāto:

� Var būt, ka mums nekas ļauns nenotiks, ja viņ� arī melo.

Izlaida zemnieku un viņa dēlu no cietuma, un priek�nieki sūtīja caram ziņu. Cars to izlasīja, neticēja, ka zemnieka dēls spēj tādu darbu paveikt, tomēr lika aizsūtīt kalpus un karieti puisim pakaļ.

Atveda puisi pie cara. Kolīdz puisis bija klāt, tā cars sauca viņu pie sevis.

� Vai vari tādu zirgu dabūt?

� Varu!

� Kas tev vajadzīgs?

� Vajadzīgs labs zirgs un krietna vāle.

Cars uzrakstīja zīmi savam zirgu ganam.

� Ej, ganībās atradīsi zirgu ganu, iedod viņam zīmi, viņ� dos tev zirgu.

Puisis aizgāja, parādīja ganam zīmi.

� Pagaidi, � zirgu gans sacīja, � tūliņ dzī�u zirgus dzirdināt, tad izraugies, kādu gribi.

Puisis nu meklēja arī, bet, kuru vien zirgu grāba aiz astes, tā aste ar visu ādu palika rokā; ķēra aiz krēpēm � krēpes notrūka.

Divpadsmit zirgiem puisis norāva ādu, tā ir neviena sev derīga neatrada. Iet viņ� ar visām ādām atpakaļ uz pili, skatās � stāv māja ar cauru jumtu (mājiņā dzīvoja nabaga vecenīte), un pa�laik nāk virsū lietus debe�i. Vecenīte lūdzas:

� Palīdzi, puis, visi man, nabadzītei, iet garām.

Puisis apjuma mājiņu ar ādām, lai lietus netecētu iek�ā, vecenīte pateica paldies, un puisis gāja tālāk uz pili.

Iznāk cars un brīnās, ka puisis nav atradis sev zirgu.

� Ej, zemniekdēl Ivan, uz stalli. Varbūt tur atradīsi derīgu zirgu.

Puisis aizgāja ari, bet kuram zirgam uzliek roku uz muguras, tas krīt gar zemi. Nu, ko tu padarīsi � kā nav zirga, tā nav.

Uznāca nakts, puisis izgāja stepē, nosvilpās spēkavīra svilpienu � un atskrien zirgs.

� Kālab sauc mani, mīļais saimniek?

� Ir laiks mums doties ceļā.

� Labi.

Puisis veda zirgu cara stalli, visas durvis, visas sienas izgāza, ar mokām vien iedabūja rumaku iek�ā. Piesēja, iebēra tam zelta kvie�u graudus un pats aizgāja gulēt.

Cars, rītā agri piecēlies, sūtīja modināt zemniekdēlu Ivanu � vai tas sapni neesot redzējis zirgu, kāds tam vajadzīgs. Bet zemniekdēls Ivans atbild:

� Ir jau, ir man zirgs, stāv stallī.

Nu visi gāja skatīties zirgu, un cars vai nobijās no tik milzum liela zirga.

� Bet tagad iztaisiet man vāli � tādu, kas ar diviem pāriem vēr�u no me�a vedama.

Atveda vāli. Zemniekdēls Ivans pasvieda to gaisā un pats apgulās un nogulēja pusotras dienas. Pamodās, kad vāle krita atpakaļ. Viņ� pastiepa pretim mazo pirkstiņu, un vāle sa�ķīda drumslu drumslās.

� Pagādājiet man tādu vāli, kas ar �etriem pāriem vēr�u vedama, jo �ī nav derīga.

Me�inieki nocirta simtgadīgu ozolu, iztēsa vāli, atveda ar �etriem pāriem vēr�u. Ivans pasvieda to gaisā, pats apgulās un nogulēja trīs dienas, trīs naktis. Pamodies izdzirda, ka vāle nāk rūkdama. Viņ� pastiepa pretim vidējo pirkstu, vāle atsitās pret to un ietriecās zemē divas ar�īnas dziļi.

� �itā derēs, � Ivans noteica.

Nu viņ� posās ceļā. Cars saka:

� Tad nu zini: ja dabūsi tādu zirgu, tad do�u tev par algu, ko vien gribēsi, un nekad tev nekādi pāri nedarī�u. Vīrs un vārds.

Puisis aizjāja, bet cars neticēja vis, ka �āds tāds zemniek dēls Ivans pats dabūs zirgu, tāpēc norīkoja viņam līdzi divus spēkavīrus, kas bija augstas kārtas, nevis zemnieku cēluma.

� Panāciet viņu, � cars pavēlēja.

Zemniekdēls Ivans dzird � zeme trīc.

� Tur vai nu pūķis lai�as, vai arī kādi spēkavīri auļo.

�ie piejāj klāt, apsveicinās, un Ivans vaicā:

� Kas jūs tādi esat?

� Cars mūs sūtīja tev līdzi jāt.

� Kā tad nu darīsim? Vienam no mums vajadzēs būt par virsnieku, citādi nebūs nekādas kārtības, viena vajag, kam pārējie paklausītu.

�ie kungu kārtas spēkavīri tūdaļ sauc viens par otru:

� Es bū�u virsnieks, es bū�u virsnieks!

Bet zemniekdēls Ivans saka:

� Nē, tā vis ne. Sviedīsim vāli pa ceļu uz priek�u � kur� tālāk aizsviedīs, tas arī būs virsnieks.

Aizsvieda viens vāli pa ceļu uz priek�u. Jāja nu visi dienu, jāja otru dienu � nav vāles. Tre�ajā dienā skatās � gul vāle uz ceļa. Nu svieda otrs. Jāja visi atkal vienu dienu, jāja otru un tre�u � nav vāles. Tikai pēc nedēļas atrada. Nu svieda zemniekdēls Ivans. Jāja visi nedēļu, jāja otru un tre�u � nav vāles.

� Būsim tavai vālei garām pajāju�i.

� Nevār būt, laikam tā būs kaut kur ciemos iegriezusies.

Jāja vēl vienu nedēļu un tad ierauga milzīgu namu ar vara sētu apkārt, un uz namu ved vara tilts. Ivana vāle pārlidojusi sētai pāri un sagāzusi nama stūri. Bet �ajā namā mita briesmīgi pūķi, tikai pa�laik to nebija mājā � tie kaut kur tālumos karoja.

Zemniekdēls Ivans nu saka vienam kungu kārtas spēkavīram:

� �onakt tu stājies uz tilta sardzē, � un otram saka: � Bet tu guli pie zirgiem, un es palik�u gulēt namā. � Tam, kuram bija tilts sargājams, viņ� pieteica: � Tikai pieraugi, brāl, sargā modri, neguli.

�is staigāja, staigāja, ta�u, ceļā piekusis, apgulās uz tilta un aizmiga. Tad zemniekdēls Ivans pamodās, redz, ka pusnakts klāt un ir laiks viņam iet. Viņ� apģērbās un devās uz tiltu, ierauga � sargs guļ, ieklausās � zeme dun, jāj se�galvis pūķis, runādams ar savu zirgu:

� Esi rāms, nesprauslā, par mums stiprāka neviena nav. Ir tikai zemniekdēls Ivans, bet �urpu ne krauklis viņa kaulus neatnesīs, viņ� vēl ir jauns.

� Krauklis kaulus neatnesīs, jauneklis bra�ulis atnāks pats, � saka zemniekdēls Ivans.

� Cīnīties atnāci vai mieru derēt?

� Ne jau mieru derēt, cīnīties atnācu.

� Nu, � pūķis tad saka, � zvel tu pirmais.

� Nē, � zemniekdēls Ivans atteic, � tu zvel pirmais, tu esi vecākais visā cara valstī.

Se�galvis pūķis kā zvēla, tā zemniekdēls drusciņ vien no vietas izkustējās; kā zvēla viņ� ar savu vāli, tā uzreiz se�as galvas bija nost!

Viņ� sakapāja pūķi, kaulus sadedzināja un izkaisīja vējā, tad gāja mājup. No rīta vaicāja tam, kas uz tilta bija sardzē stāvējis:

� Nu, vai cie�i sargāji?

� Tā sargāju, ka ne putns nepamanīts garām neaizlidoja,� �is atteica.

Nākamajā naktī zemniekdēls Ivans sūtīja otru biedru sargāt tiltu, bet pirmajam lika gulēt stallī.

Arī �is sargs aizmiga. Zemniekdēls Ivans skatās � ir laiks iet. Aizgāja un nostājās zem tilta. Dzird � zeme dun. Tur jāj pūķis deviņgalvis.

� Esi rāms, neklūpi, � pūķis teic savam zirgam, � stiprāka par mums nav puspasaulē. Ir tikai zemniekdēls Ivans. Bet �urp ne krauklis viņa kaulus neatnesīs!

� Niekus tu runā, � zemniekdēls Ivans saka, � jauneklis bra�ulis atnāks pats!

� Cīnīties atnāci vai mieru derēt?

� Jauneklis bra�ulis nav nācis mieru derēt, viņ� nācis cī�nīties.

� Nu, zvel tu!

� Nē, tu zvel, tu esi puspasaulē vecākais.

Deviņgalvis pūķis kā zvēla, tā ietrieca zemniekdēlu Ivanu zemē līdz potītēm. Bet Ivans kā zvēla, tā uzreiz septiņas galvas pūķim bija nost. Atvēzējās otrreiz � un atliku�ās divas nost. Viņ� sakapāja pūķi, kaulus sadedzināja un pelnus izkaisīja vējā. Nu zemniekdēls Ivans aizgāja vēl nogūlāties. Rītā viņ� jautāja otram tilta sargātājam:

� Nu, vai labi sargāji tiltu?

� Tā sargāju, ka ne pelīte nemanīta garam nepa�mauca.

Tre�ajā naktī zemniekdēls Ivans pasauca abus spēkavīrus, pakāra pie sienas cimdu un sacīja:

� Ie�u, brāļi, pats tiltu sargāt, bet jūs skatieties uz manu cimdu � ja no tā līs sviedri, tad dzīvojiet mierīgi, bet, ja pilēs asinis, tad izlaidiet no stalla manu zirgu.

Zemniekdēls Ivans nostājās zem tilta; pusnakti viņ� dzird � divdesmit verstu tālumā zeme dun, lapas birst no ozoliem. Tur auļo visvecākais pūķis, sēdēdams uz tāda zirga, kas kvēlojo�as ogles ēd un liesmas dzer. Jāj pūķis un runā ar savu zirgu:

� Esi rāms, neklūpi, par mums stiprāka nav visā pasaulē. Ir gan kaut kur zemniekdēls Ivans, bet viņ� vēl mazs, viņam vēl krāsnsaug�ā jātup, �urp viņ� neatnāks, �urp ne krauklis viņa kaulus neatnesīs.

Bet zemniekdēls Ivans pūķim atteic:

� Krauklis kaulus neatnesis, jauneklis bra�ulis pats atnāks.

� Vai tad cīnīsimies vai ari derēsim mieru?

� Jauneklis bra�ulis nav nācis, lai mieru derētu, viņ� nācis, lai cīnītos.

� Zvel, � pūķis saka.

� Nē, zvel tu, esi ta�u visstiprākais pasaulē.

Pūķis kā zvēla, tā zemniekdēls Ivans kļuva glu�i bāls vaigā. Cīnījās abi, cīnījās� No divpadsmit galvām pūķim vairs tikai trīs atliku�as. Bet zemniekdēls Ivans jau iedzīts zemē līdz viduklim, nupat, nupat jau spēka aptrūks pavisam.

� Vadzi, � pūķis saka, � vai tev tēvs bija?

� Bija.

� Vai tēvam vēr�i bija?

� Bija.

� Vai viņ� ara?

� Ara.

� Vai vēr�iem atpūsties ļāva?

� Ļāva.

� Tad atpūtīsimies arī mēs.

Kamēr nu viņi tā pūtās, tikmēr zemniekdēls Ivans svieda savu vāli un sagāza stalli. Viņa zirgs spruka laukā, atskrēja un ar pakaviem ņēmās atraust zemi.

Bet divi spēkavīri pamostas un redz � no cimda pil asinis. Ta�u viņiem bija bail iet palīgā zemniekdēlam Ivanam, sak, kālab mums viņa dēļ galva jāliek uz spēles.

Tikmēr zirgs jau atrausis zemi ap Ivanu, un tad zemniekdēls Ivans saka pūķim:

� Tagad es tevi pieveik�u!

Bet pūķis atbild:

� Labi, tikai pirms nāves tev teik�u: tu gan paņemsi manu brīnumzirgu, kas caram vajadzīgs, ta�u līdz mājai tu zirgu neaizvedīsi, jo man ir vēl trīs māsas, ir matē un ir tēvs pūķu valdnieks. Viņi tevi tikpat no pasaules izdeldēs!

Ivans nocirta atliku�ās galvas un nogrima dziļās domās. Bet tikmēr tā vecenīte, kurai Ivans kādreiz ar zirgu ādām bija jumtu apjumis, nomanīja, ka Ivanam tuvojas nebalta reize (jo �ī vecenīte zināja visu, kas pasaulē notiek), un aizsūtīja pie Ivana savu sunīti. Sunītis viņam pastāstīja:

� Kad jāsiet mājup, tad jums tā sagribēsies dzert, ka cits citam ne vārda vairs nejaudāsiet pateikt. Un tad pa labi roki pagadīsies avots ar ūdeni, kas būs dzidrs kā stikls. Nedzeriet no tā avota, uzsit tam krusteniski ar vāli, tad redzēsi, kas ar to notiks! Kad jāsiet tālāk, jums sagribēsies ēst, un tad ceļa malā būs kļava un zem tās plāceņi, āboli, visādi ēdieni un dzērieni. Neēdiet, gāz ar vāli krusteniski, tad redzēsi, kas tur notiks! Kad jāsiet atkal tālāk, jums uznāks miegs, un tad zem k|avas būs gulta. Negulstieties tajā, cērt pa to, tad redzēsi, kas notiks!

To visu noklausījies, Ivans pateica paldies vecenītes sunītim, ņēma pūķa zirgu un kopā ar abiem spēkavīriem jāja mājup. Jāja, jāja, visiem sagribējās dzert, un te patie�ām pa labi roki radās avots. Abi spēkavīri grasījās padzerties.

� Nē, pagaidiet, � Ivans saka, � papriek� paskatī�os.

Kā nu viņ� sita avotā ar vāli, tā asinis uz�ļāca ar straumi � pūķa māsa bija pārvērtusies par avotu. Jāja tālāk, un Ivans sakapāja vēl divas pūķa māsas, kas bija pārvērtu�ās par ēdienu un par gultu. Bet tad, pavēru�ies atpakaļ, viņi ierauga � gar apvārsni kāpj aug�up melna tūce. Ieskatās labāk un redz � tur viņiem dzenas pakal vecā pūķiene. Viena lūpa tai padebe�os, bet otra velkas gar pa�u zemi.

Zemniekdēls Ivans nu saka:

� Ek, brāļi, stāsimies tagad visi trīs pretim, jo viens es viņu neuzveik�u.

Bet abi spēkavīri tā nobiju�ies, ka ir nedomā cīnīties, metas tikai mukt. Ivans redz, ka viens te nekā neizdarīs. �Nu man gals klāt,� viņ� domā. Bet tad viņam ienāk prātā, ka tepat netālu, aiz kalniem, aiz me�iem, ir liela kalve. Viņ� iecirta zirgam pie�us un aujoja, cik jaudas, uz kalvi, bet abi spēkavīri arī pakaļ � kur tad citur �ie lai liekas.

Pieauļo visi pie kalves.

� Veriet vaļā!

Kalēji atvēra divpadsmit dzel�u durvis, viņi visi trīs ieskrēja iek�ā, un durvis pa�as aizdarījās. Bet pūķiene apsēdās kalves priek�ā un nu tik ņēmās ar ugunīgu mēli laizīt durvis.

Zemniekdēls Ivans redz, ka nav vairs nekādi joki, un lūdz. kalējus:

� Ātri jo ātri izkaliet arklu � tik lielu kā līdz kalves griestiem � un tādas pa�as lielas knaibles.

Kalēji tūdaļ ķērās pie darba, bet pūķiene arī izlaizīja durvis cauras citu pēc citas. Vairs tikai trejas durvis paliku�as, ta�u tad jau kalēji arī bija pabeigu�i arklu un knaibles.

Pūķiene izlaizīja cauras pēdējās durvis, iebāza galvu iek�ā, un tad Ivans ar nokaitētām knaiblēm saspieda pūķienei lūpu, iejūdza viņu arklā, izdzina laukā un nu tik ņēmās ar pūķieni art zemi, apvērsdams velēnu krietnas mājas lielumā. Ik pa laiciņam viņ� uz�auj tik pūķienei un saspie� tai lūpu ar nokaitētajām knaiblēm. Ara, ara, līdz pūķiene pārsprāga.

Tad Ivans iemeta pūķieni jūrā, savu zirgu palaida ganīties, bet abus spēkavīrus aizdzina mājā.

� Ejiet, baijuļi, � viņ� teica, � jūs pa kājām vien maisāties. Un vēl esot kungu kārtas!

Ivans pats aizjāja ar zirgu, ko bija atņēmis pūķim. Jāja, jāja un satika vecu vecīti. Viņ� pajāja tam garām nepasveicinājis. Bet, gabaliņu pagājis, iedomāja:

� Kā tad es tā � jauns puisis būdams, vecam vīram goda neparādīju. Jāgrie�as atpakaļ, jāpadod labdiena.

Ivans griezās atpakaļ.

� Labdien, vecotēv, � viņ� teica, � piedodiet, ka pajāju garām, jums godu neparādīdams, neapsveicinādams.

� Kā tad, � vecītis atbild, � veciem ļaudīm nekad neej garām tapat, alla�iņ padod labdienu. Tu tagad jāsi tālāk, un tev pretim gadīsies tāds greizs vecis ar koka kāju, tas tev teiks: �Nu, bra�uli, tev gan ir krietns zirgs, bet mani tu tikpat nenoskriesi.� Tu neielaidies, neej ar veci skrieties. Bet varbūt tev pa ceļam vēl kāds gadīsies, tad to tu pieņem, neatsakies.

Jāja Ivans tālāk. Redz � pretim klibo tāds neglīts vecis ar koka kāju.

� Nu, bra�uli, � vecis saka, � ir gan tev zirgs! Bet lai es kāds vārgulis, tu mani tikpat nenoskriesi!

� Ja ne, ne, skrieties jau ar tevi neie�u.

Bet, tikko zemniekdēls Ivans tā bija pateicis, tā vecais vārgulis savu koka kāju iemetināja kāpslī, nez ar kādu asu bultu izsita Ivanu no segliem un pats aizjoņoja zirgā. Zemniekdēls Ivans ne apskatīties nepatapa. Bet vecis nebija neviens cits kā pūķu valdnieks � divpadsmitgalvja tēvs.

Zemniekdēls Ivans noskaitās.

� To es tev nepiedo�u, � viņ� saka, � es tevi, sasodīto, atradī�u, arī kājām iedams!

Viņ� ņēma vāli rokā un devās uz priek�u. Ta�u iedams nomanīja, ka pūķu valdnieka bultas cirstā brūce sāk uztūkt, tūkums top lielāks un lielāks un jau viņam zūd spēki.

�Nu gan ir bēda!� zemniekdēls Ivans domā. �Vecais pūķis mani laikam ar saindētu bultu ievainojis.�

Vēl gabaliņu nogājis, Ivans pavisam pagura.

�Nu es vairs pūķu valdnieku neuzveik�u,� viņ� sacīja pats sev, �tagad viņ� mani ar vienu pirkstu nogāzīs zemē��

Tā nu iet zemniekdēls Ivans skumdams un bēdādamies, un pretim nāk vecītis ar bārdu, kas sniedzas līdz zemei. Abi sasveicinājās, apvaicājās viens otram, kas kurais esot un kurp iedams. Vecītis tad saka:

� Ie�u tev līdzi.

� Kas tad jūs tāds esat?

� Esmu Tas, kur� spēj no suņiem pasargāt.

Zemniekdēls Ivans izbrīnījies paraustīja plecus, bet, atcerējies sirmā vecī�a padomu, nekā pretim nebilda.

Abiem ejot tālāk, parādījās ceļā vēl kāds vecītis un arī pievienojās gājējiem.

� Esmu Sals, � �is vecītis sacīja.

Gāja visi tālāk. Satika tre�o vecīti. Apvaicājās, kas �is tāds esot un kurp ejot. �is atteica:

� Esmu Tas, kur� jūru nopļauj un kaudzē sakrauj.

� Tad nāc tu ari mums līdzi!

Pēc tam viņi satika ceturto � To, kur� ēd un nevar pieēsties. Tad nāca piektais, Tas, kur� dzer un nevar atdzerties. Sestais, Tas, kur� skrien un skrien, un nepiekūst. Septītais, Tas, kur� trāpa ar pātagu divdesmit verstu tālumā. Astotais, Tas, kur� redz divdesmit verstu tālu.

Nu visi pulkā iet pie pūķu valdnieka uz viņa valsti. Pūķu valdnieks, to redzēdams, brīnās: citkārt neviens viņa valsts robe�ās ne tuvu nebija rādījies, bet te � ienāku�i jau viņa zemē. Viņ� pavēlēja ienācējiem uzrīdīt septiņus tūksto�us neganti niknu suņu, kam ikvienam bija pa divi galvām.

Joņo suņi kā melnais padebess.

� Neko darīt, brāļi, � zemniekdēls Ivans saka, � suņi mūs saplosīs, es esmu vārgs, tik tikko kājas velku, nespēju ar tiem cīnīties.

� Vēl tak esmu es � Tas, kur� spēj no suņiem pasargāt, � sacīja pirmais vecītis. Un kā likās suņiem pretim, tā visus apsita un sakrāva �upā. Pūķu valdnieks redz � suņi nekā nav līdzēju�i, nāk vesels pulks vīru pa viņa valsti. Atnāk līdz viņa mājai, ienāk pagalmā, pār kuru liecas milzīga dzelzu velve, un tad � �vīks! � �ī velve noslīga pār ienācējiem. Zemniekdēls Ivans līdz ar biedriem nu bija ieslēgts it kā pla�ā dzelzs istabā. Tad pūķu valdnieks lika saviem kalpiem kurināt pie sienām uguni tā, lai ieslēgtie izceptu. Kalpi sakrāva pie sienām kaud�u kaudzēm malku un nu tik kurināja tavu kurinā�anu. Bet vecītis Sals kā ņēmās saldēt, tā dzelzu sienas pat apsarmoja. Pūķu valdnieka kalpi sasvilināja visu malkas kalnu, un valdnieks tiem sacīja:

� Taisiet nu vaļā, ņemiet lāpstas un izrausiet sārņus, kas paliku�i no mana ienaidnieka � no zemniekdēla Ivana kauliem.

Kalpi attaisīja velvi, un paskat � iek�ā visi dzīvi, bet Ivans saka:

� Kāpēc tad tu, valdniek, esi tik nelaipns � iebāzi mūs tik saltā istabā, ka teju pat nosalām.

� Vienalga, � pūķu valdnieks atteic, � tūliņ es nocirtī�u tev galvu, jo zinu, ka esi saindēts un nevarēsi man pretim turēties.

Bet sevī viņ� domā: �Nogalēt viņu vēl paspē�u, tagad labāk vēl krietni pamocī�u,� � un saka:

� Do�u jums uzdevumu, ja to izpildīsiet, atlaidī�u dzīvus, ja neizpildīsiet, visiem nocirtī�u galvu: pa vienu nakti nopļaujiet jūru un salieciet gabanās. Ja to neizdarīsiet, tad�

Pūķu valdnieks apgulās, bet Tas, kur� spēja jūru nopļaut, pa nakti to nopļāva un salika gabanās. No rīta pūķu valdnieks pamostas un redz � nekur vairs nav ne pilītes ūdens. �Hm,� viņ� prāto, �kas tad tie par jokiem?� Tad dod otru uzdevumu:

� Cik vien man ir lopu, no tiem visiem pagatavo�u pusdienu; ja jūs visu apēdīsiet, tad paliksiet dzīvi, ja ne, tad nocirtī�u galvu.

Zemniekdēls Ivans to vien tik domā: �Kaut drīzāk, kaut nu drīzāk vaina sadzītu, tad es viņam parādī�u, kā mūs spīdzināt.�

Bet pūķu valdniekam bija gūstekne � brīnumdaiļa mei�a. Viņa nu sāka Ivanu ārstēt, jo zināja visādas zāles. Pūķu valdnieks tikmēr pievārīja katlu katlus, pagalmā tiem vairs ne vietas nebija; ar dzērieniem pielēja tūksto�iem mucu. Sasēdās Ivans ar biedriem pie galda. Nebija vēl par lāgu nevienu vērsi noēdu�i, jau zemniekdēls Ivans bēdājas: �Mēs jau ne trijos gados to visu nenoēdīsim.� Bet tad atcerējās, ka ir ta�u viens vecītis, Tas, kas ēd un nevar pieēsties, un otrs vecītis, Tas, kas dzer un nevar atdzerties. Abi likās klāt ēdieniem un dzērieniem un vēl sūrojās, ka par maz esot, �ie vēl būtu ēdu�i un dzēru�i.

Pūķu valdnieks, redzēdams, ka nekā nevar �iem padarīt, jau taisījās visus nogalēt, ta�u nolēma vēl pamocīt.

� Kur� rīt ātrāk atnesīs no jūras ūdeni � mana meita ātrskrējēja vai jūs? � pūķu valdnieks vaicā. � Ja jūs, tad paliksiet dzīvi, ja ne, tad�

Bet Ivans tikai domā: �Kaut drīzāk, kaut nu drīzāk mana vaina sadzītu�� Gūstekne viņu dro�ina:

� Nebēdā, drīz sadzīs.

Pagāja nakts. Pūķa meita � ātrskrējēja ar mazu gaismiņu apāva septiņjūd�u kurpes, uzlika burvju cepuri, kas viņu padarīja neredzamu, paķēra spaini un steidzās uz jūru. Meita joņo, bet �ie visi sēd un prāto: kuram nu jāskrien pēc ūdens. Atcerējās, ka ir ta�u Tas, kur� skrien un skrien, un nepiekūst. Tas aizskrēja, iesmēla ūdeni un atpakaļceļā jau tika priek�ā pūķu valdnieka meitai, bet tā nokaisīja viņam zem kājām miega pulveri, viņ� nokrita un aizmiga turpat līdzās spainim.

Zemniekdēls Ivans un viņa ceļabiedri skatās, ka pūķu valdnieka meita jau tuvu, bet viņu biedrs, Tas, kur� skrien un skrien, un nepiekūst, vēl nav redzams. Tad Tas, kur� ar pātagu trāpa divdesmit verstu tālumā, atritināja savu pātagu un kā vilka gulētājam, tā �is uz vietas trūkās aug�ā, paķēra spaini un atnesa ūdeni ātrāk nekā pūķu valdnieka meita.

Nu pūķu valdnieks saprot, ka �iem vīriem neviens darbs nav par grūtu, izrāva zobenu un pavēlēja Ivanu un viņa biedrus stiept uz dzelzs klonu. Ved kalpi Ivanu prom, bet gūstekne viņam saka:

� Nu jau tava vaina ir sadzijusi.

Izveda kalpi Ivanu uz dzelzs klona. Jau pūķu valdnieks paceļ zobenu cirst Ivanam galvu nost, bet Ivans kā grāba pūķu valdnieku, tā uzsvieda viņu uz pils dzelzu torņa smailes, tur viņam arī gals pienāca. Tad Ivans paņēma zirgu, ko pūķu valdnieks viņam ar viltību bija nozadzis, sagūstītā jaunava arī posās viņam līdzi, bet viņa ceļabiedri � vecī�i sacīja:

� Esam tev, zemniekdēl Ivan, izlīdzēju�i, tagad iesim savu ceļu � citiem labiem ļaudīm līdzēt.

Vecī�i nomutēja Ivanu un aizgāja.

Zemniekdēls Ivans pārjāja savā valstī un, radis alla� turēt solījumu, atdeva caram zirgu, kas kvēlojo�as ogles ēd, liesmas dzer, kad skrien, tad divpadsmit verstu visapkārt zeme dun un ozoliem lapas birst. Bet tobrīd caram blakus stāvēja tie pa�i divi augstas kārtas spēkavīri, ko cars bija sūtījis Ivanam līdzi. Tie, ieraudzīju�i jaunavu, ko Ivans bija atbrīvojis no pūķu valdnieka gūsta, tūliņ sāka caru kūdīt:

� Tas nekur neder, ka Ivans, prasta zemnieka dēls, precētu tādu daiļavu, kas var būt par sievu tikai augstas kārtas spēkavīram!

� Tiesa gan, tas ir vārds vietā! � cars atzīst un saka Ivanam:

� Tu, Ivan, esi zemnieka dēls, tāpēc nepiederas tev atdot tādu daiļavu, viņa var būt sieva tikai augstas kārtas spēkavīram.

Zemniekdēls Ivans nobālēja un teica:

� Es viņu atbrīvoju no gūsta, viņa mani mīl, un es mīlu viņu un nevienam neatdo�u!

� Atdosi gan! � cars atcērt.

Tad Ivans aizsvilies saka caram:

� Tu solīji dot man par algu, ko vien gribē�u un nekad nekādi nedarīt man pāri! Es nogalēju trīs milzeņus pūķus un viņu māsas, veco pūķieni ietriecu jūrā, pūķu valdnieku aizsūtīju uz viņu pasauli � un, ja tu par maniem labajiem darbiem atlīdzināsi, lauzdams savu vārdu, tad es tevi un visu tavu dzimumu iznīcinā�u ar vienu vēzienu!

Kā nu Ivans atvēzēja savu vāli, tā koki noliecās līdz zemei un visa cara pils nodrebēja. Tad gan cars nobijās un ne vārda vairs nebilda. Zemniekdēls Ivans apprecēja dai|avu, un viņi dzīvoja laimīgi.

Bet Ivans nekad vairs neticēja ne cara, ne augstmaņu dotam vārdam.

Dzīvoja reiz kāds vīrs un sieva, un viņiem bija septiņi dēli, bet tie nedzīvoja saticīgi, alla� naidojās un plūcās cits ar citu. Tāpēc māte uz dēliem dusmojās.

Kādudien tēvs bija aizbraucis uz me�u malkā, bet māte, ar zēniem palikusi mājā, par kaut ko tā saskaitās uz viņiem, ka, neatrazdama vārdus, kādiem tos izbārt, dusmās uzsauca: kaut viņi par kraukļiem pārvērstos. Ta�u māte par lāgu nebija vēl paguvusi to izteikt, kad zēni jau bija kļuvu�i par kraukļiem un pagaisa kaut kur tālu me�ā. Me�ā atradās kāda tuk�a mājiņa, kurā brāļi apmetās; un notika tā, ka, būdami tajā mājiņā, viņi vārēja atkal kļūt par cilvēkiem. Tā nu viņi tur apmetās un sāka visi kopā saimniekot.

Brāļu vidū viens bija tāds gudrinieks, ka izgatavoja visiem �autenes, un viņi gāja medībās, �āva visādus putnus un zvērus, tā tikdami pie gaļas, bet maizi nopelnīja. Pa�i pagatavoja darba rīkus, kādi vien bija vajadzīgi.

Kad dēli bija aizlidoju�i no mājas, māte raudāja ilgi un rūgti.

Drīz pēc tam viņai piedzima meitiņa. Kop� dēli bija pametu�i tēvu un māti, bija aizritēju�i trīspadsmit gadi. Meitenīte bija paaugusies un gāja ganos. Bet tur citi bērni viņu ķircināja, saukādami par krauklenīti, tāpēc ka viņas brāļi bija pārvērtu�ies par kraukļiem.

Meitene aizsvieda gana rīksti un devās pasaulē meklēt brāļus. Pa me�u iedama, viņa aizmaldījās tik tālu, ka neprata vairs tikt atpakaļ, un, tā klīzdama, nokļuva pie kādas mājiņas, kur mita Meness māmuļa.

� No kurienes tu, bērniņ, nākdama? Paliec dzīvot te! � Mēness māmuļa meiteni aicināja.

� Nevaru te palikt, jo eju meklēt brāļus! � meitene at�bildēja.

� Es gan nezinu, kur atrodami tavi brāļi, � Mēness māmuļa sacīja. � Pārnāks mans dēls, pavaicā�u, kādā malā viņi mīt.

Pārnāca Mēness, māte pavaicāja viņam, bet viņ� atbildēja:

� Neesmu vēl tur bijis, ta�u man �ķiet, ka viņi atrodami tajā malā, kur Saule rotājas!

Otrā dienā Mēness māmuļa paēdināja meiteni un lika dēlam to pavadīt pie Saules. Meitene iegāja Saulītes namā; arī tur sēdēja veca māmiņa � Saulītes māte.

� Kur tad tu iedama, bērniņ manu? � māmiņa vaicāja meitenei.

� Eju pa pasauli meklēt brāļus, ko mana māte nolādēja, tāpēc viņi kļuva par kraukļiem un aizlidoja! � meitene izstāstīja.

� Nekā neesmu par to dzirdējusi, var būt, ka Saule to zinās, � Saules māte sacīja.

Pārnāca mājās Saule, māte apvaicājās tai par brāļiem kraukļiem.

� Nē, nezinu gan! � Saulīte sacīja. � To malu dro�i vien man nekad nav gadījies sildīt.

Saulītes māmiņa meiteni paēdināja un lika, lai Saule viņu pavadot pie Vēja mātes. Arī Vēja māte atnāku�o meiteni pamieloja un apjautājās, kurp viņa iedama.

� Eju brā]us meklēt, � meitene pastāstīja.

Vēja māte tāpat nekā nebija par viņas brāļiem dzirdējusi un, kad mājās pārnāca dēls, vaicāja, vai �is nezinot, kādā malā dzīvojot septiņi brā|i, kas pārvērtu�ies par kraukļiem.

� Zinu gan, � Vēj� sacīja. � Jo mani izmērcēja lietus, es noāvos un kājautus pakāru �āvēties pie ieres �o brāļu istabā, bet pats, āre, atskrēju mājās atpūsties.

� Te atnākusi kāda meitene, kas viņus sauc par saviem brāļiem. Rīt tu viņu pie tiem aizvedīsi! � Vēja māte izrīkoja dēlu.

Otrā rītā, kad meitene bija piecēlusies, Vēja māte viņu pamieloja, un tad Vēj� cēla viņu plecos un aiznesa uz mājiņu, kur mitinājās brāļi. Brāļu tobrīd nebija mājā, dro�i vien aizgāju�i uz me�u medībās. Vēj� meiteni atstāja tepat, pats savāca savus kājautus un aizgāja dauzīties pa pasauli.

Ap dienasvidu pārradās brāli. Pats jaunākais, kur� todien bija vārījis pusdienu, izvilka no krāsns ēdienu un pamanīja, ka no tā kāds ir ņēmis.

� Ūja, brālī�i, �ķiet, kāds ir mielojies ar mūsu pusdienām, � viņ� sacīja.

� Kas gan te varēja mieloties? � citi brāji neticēja. � Cik gadu jau te dzīvojam, bet neesam manīju�i neviena cilvēka!

Brāļi paēda un atkal devās projām. Tikai otrais brālis palika mājā vārīt vakariņas, jo viņi bija tā pasāku�i, ka jau pēcpusdienā pagatavoja ēdienu vakariņām. Visu izdarījis, arī mājās paliku�ais aizgāja uz me�u pie citiem. Kolīdz viņ� bija no istabas ārā, tā meitene, kas bija paslēpusies zem visjaunākā brāļa gultas, izlīda no pagultes, paēda no pagatavotajām vakariņām un atkal noslēpās, tikai tagad zem otra, vecākā, brāļa gultas. Kad brāli bija sanāku�i vakariņās, tad arī otrais brālis, kas bija vakariņas gatavojis, teica, ka ēdienu kāds esot aizticis.

� Kāds atkal ir te ēdis!

� Nieki! Tev tikai tā liekas, � tre�ais brālis neticēja.

Paēdu�i brāli likās gulēt. Un viens redzēja sapni, it kā māsa būtu atnākusi ciemos. No rīta uzcēlu�ies, brāli sāka cits citam stāstīt, ko sapnī redzēju�i, un �is arī pastāstīja savu sapni.

Izvārīju�i brokastis un pusdienu un pabrokastoju�i, viņi aizgāja darbā. Meitene izlīda no slēptuves, ieēda no visa pa drusciņai un paslēpās atkal, tikai �oreiz zem tre�ā brāļa gultas. Pusdienlaikā brā|i sanāca paēst.

� Brāļi, ēdiena atkal ir mazāk, nekā bija! Radās, ka, nudien, kāds pa drusciņai no tā iebauda, � sacīja tre�ais brālis, kas �odien bija vārījis pusdienu.

� Kas gan lai aiztiktu mūsu ēdienu, dzīvojam ta�u �e cik gadu un pa visu �o laiku neesam te manīju�i ne dzīvas dvēseles! � citi brāļi sauca visi vienā balsī. Pusdienu ieturēju�i, viņi devās atkal uz me�u. Ceturtais brālis palika gatavot vakariņas un, to padarījis, arī aizgāja pie citiem.

Vakariņu laikā visi atkal pulcējās pie galda un redzēja, ka ēdiena ir mazāk, nekā bija pagatavots. Vakariņas ēzdami, viņi runājās.

� Brīnums gan! Jau vairāk rei�u kāds piedalās mūsu brokastīs, pusdienās, vakariņās. Mājā, nudien, kāds ir! Pameklēsim!

Brāļi apskatīja istabā visus kaktus, tad paskatījās arī zem gultām. Zem tre�ā brāļa gultas atrada meiteni.

� Lien laukā, meitenīt! Ko tu te meklē? � brāļi taujāja.

� Meklēju brāļus, kam māte dusmās novēlēja kļūt par kraukļiem un tā ari notika. Tēvs man to pastāstīja, bet viņa pa�a gan todien mājā nebija, viņ� bija aizbraucis uz me�u malkā, � meitene sāka brāļiem stāstīt.

� Vai sen gadījās mātei tā nolādēt bērnus, ka viņa tos visus zaudēja? � brāļi vaicāja.

� Ja jau tavi brāļi pārvērtu�ies par kraukļiem, kāpēc tad tu arī pameti tēvu? � viens viņai pārmeta.

� Kad izdzinu vēr�us ganos, citi bērni mani tītināja, saukādami par krauklenīti!

Nu brāļi dro�i zināja, ka meitene stāsta taisnību un patiesi ir viņu māsa.

� Paliec dzīvot pie mums, � viņi aicināja, � varēsi vārīt mums ēdienu, bet mēs visi reizē varēsim iet medībās.

Meitene palika. Brāļi mīlēja māsu, turēja viņu godā, tērpa skaistās drānās, kādas piederas jaunai, daijai meitenei. Tā viņi visi dzīvoja trīs gadus. Bet tad tajā me�ā atgadījās nelaime.

Reiz brāli no�āva stirnu, kas patiesībā bija nevis stirna, bet gan raganas meita. Un ragana tad noņēmās visiem atriebties. Reiz, kad meitene bija viena pati mājā, tur atnāca ļaunā ragana, paņēmusi līdzi koraļļu virteni, aiz loga stāvēdama, parādīja rotu meitenei un sacīja:

� Meitiņ, varbūt tu nopirksi �os kora]|us?

� Labi, nopirk�u, � meitene bija ar mieru.

Viņa iedeva raganai naudu, ragana to paņēma un devās projām. Meitene aplika koraļļu virteni ap kaklu, un virtene viņu tūdaļ no�ņaudza.

Sanāku�i pusdienās, brā|i ieraudzīja māsu nekustīgi guļam zemē. �o to par ārstniecību sajēgdami, viņi tūliņ raudzīja māsai līdzēt: pamanīju�i koraļļu virteni, to pārrāva. Meitene pamazām sāka elpot, brāli ņēmās berzēt viņas ķermeni un izglāba gan māsas dzīvību. Kad viņa bija atguvusies, brāli pieteica, lai viņa nekad nevienam nerādoties.

Tā nu meitene saimniekoja atkal pa māju kā iepriek�. Pagāja pusgads, tad ļaunā ragana ieradās atkal, atnesdama līdzi skaistu ābolu, un sacīja:

� Meitiņ, varbūt tev gribas ābola, �e, ņem!

Meitene atkal deva raganai naudu par ābolu. Tad viņa nokoda kumosu un aizrijās ar to, nokrita uz grīdas, un tikai pēc retajiem elpas vilcieniem bija nomanāms, ka viņa vēl dzīva.

Pārnāca brāļi mājā un sāka raudzīt, kas māsai atkal noticis. Ta�u viņi nespēja izdibināt, kas tai �oreiz vainas. Viņiem bija māsas gau�i �ēl, bet ko varēja līdzēt? Viņi izcirta no kristāla zārku, ieguldīja tajā māsu, ta�u neapglabāja vis zemē, pakāra zārku sudraba ķēdītēs me�ā starp diviem kokiem kā �ūpuli, bet pa�i aiz bēdām un �ēlabām nomira.

Kāds karaļdēls, kas nebija vēl precējies, kopā ar savu kalpu bija aizgājis tajā me�ā medīt un apmaldījies. Abi klīda pa me�u vai trīs mēne�us, pa visu to laiku nesastapu�i nevienas dzīvas dvēseles. Reiz viņi nejau�i nokļuva tajā pusē, kur starp kokiem karājās kristāla zārks, un netālu no tā apmetās pārlaist nakti. Naktī karaļdēls pamanīja starp kokiem tādu kā mirdzumu un sauca kalpu:

� Iesim paskatīsimies, kas tur tā mirgo!

Aizgāja abi un atrada tur karājamies kristāla zārku, atvēra to un ieraudzīja zārkā guļam brīnumdaiļu miru�u meiteni. Viņi sāka klausīties, vai tā varbūt vēl elpo, un atklāja, ka meitene vēl ir dzīva, jo tai zem pleciem bija jūtams siltums.

Karaļdēls lika, lai kalps atraisa no kokiem ķēdītes un nolai�, zārku zemē. Kolīdz kalps atraisīja vienu ķēdīti, tā ķēdītes gals pēk�ņi izslīdēja viņam no pirkstiem un zārks nokrita, tik stipri atsizdamies pret zemi, ka meitenei ābola kumoss izlēca no rīkles. Viņa piecēlās un pastāstīja saviem glābējiem, kas ar viņu bija noticis. Tad karaļdēls ar kalpu apglabāja brāļus, kas tepat netālu gulēja, un visi trīs devās ārā no me�a turpu, kur dzīvoja karaļdēls.

Drīz pēc tam karaļdēls apprecēja meiteni. Bet viņam bija pamāte, kas viņu nikni ienīda. Reiz viņa teica savam vīram karalim:

� Vai tu ari redzi, ko tavs dēls dara? Sameklējis nez kādu ubadzi un apprecējis! Vai tad var pieļaut, ka viņa mājo mūsu pilī?

Pamātei neganti gribējās vedeklu pazudināt, ta�u tas viņai nekādi neizdevās, jo karaļdēls sievu sirsnīgi mīlēja un sargāja kā savu acuraugu.

� Ja tavs dēls nav ar mieru sievu nomaitāt, tad nogalē viņus abus! � pamāte uzstāja karalim. � Liec viņus pakārt vai no�aut. Ja nedarīsi tā, tad neesmu vairs tev sieva, tu neesi man vīrs.

Neko darīt, karalim vajadzēja vien piekāpties.

� Klausies, dēls! Ja neaizvedīsi savu sievu atpakaļ turpat, no kurienes atvedi, ja nenogalēsi viņu, turklāt neatnesīsi man viņas sirdi, acis un abas rokas, tad man vajadzēs nogalināt tevi pa�u! � karalis sacīja dēlam.

Princis bija paklausīgs dēls, viņ� lēja rūgtas asaras, bet aizveda sievu uz me�a malu. Līdzi aizskrēja arī karaļa suns. Princis suni no�āva. Tad izņēma tam sirdi un acis, ta�u nezināja, kur dabūt rokas, lai nebūtu tās jānocērt sievai. Bet sieva teica:

� Ja liktenis man lēmis tādas cie�anas, tad cērt vien man rokas nost, jo citādi tev pa�am jāiet bojā!

Kad princis cirta sievai rokas nost, abi rūgti raudāja, �ēl abiem bija skaisto, balto roku, bet ko varēja darīt?

Izdarījis �o darbu, princis gāja mājup, nesdams līdzi rokas, acis un sirdi, lai parādītu tēvam un pamātei, ka ir nogalinājis mīļoto sievu. Bet tā, nabadzīte, raudādama devās dziļāk me�ā. Kā lai nu dzīvo pasaulē, ja nav roku, lai pat maizes kumosu mutē iebāztu?

Tā klīzdama, viņa nonāca pie kādas upītes, noliecās un padzērās, tad atgulās atpūsties. Ar audekla strēmeli aptītais rokas stumbenis nejau�i ieslīdēja ūdenī � un tai pa�ā mirklī roka bija ataugusi. To redzēdama, viņa iemērca ūdenī arī otras rokas stumbeni, un nu viņai bija atkal ataugu�as abas rokas. �Tagad do�os uz mājiņu, kur senāk dzīvoju ar brāļiem, un apmetī�os tur,� viņa nolēma.

Tā nu jaunā sieva dzīvoja un bēdājās, ko iesāks, kad piedzims bērniņ�, jo viņa gaidīja bērniņu. Dro�i vien abiem būs jāaiziet postā!

Pienāca laiks, un viņai piedzima divi zēni. Un cik skaisti bija abi dēli! Vienam bija uz pieres saules zīme, otram � mēness zīme.

Pagāja atkal kāds laiks, un nomira vecais karalis, nomira arī pamāte. Palika tikai princis, un tas nu sāka valdīt. Bet bez sievas viņam valdī�ana nedarīja nekāda prieka. �Ja vien zinātu, kur sieva tagad ir,� valdnieks domāja, �tad vestu viņu �urp, kaut arī nabadzītei nav roku; ēdinātu viņu savām rokām, jo pats ta�u viņai rokas nocirtu.�

� Iesim meklēt manu sievu! � jaunais valdnieks reiz teica kalpam.

Abi devās me�ā. Meklēdami viņi nokļuva turpat, kur princis reiz bija atradis meiteni kristāla zārkā. Tobrīd nāca jau virsū vakars. Valdnieks atcerējās, ka �netālu ir mājiņa, kurā reiz bija mitu�i septiņi brāļi kraukļi, un kopā ar kalpu gāja turp. Tagag mājiņā dzīvoja kāda sieva ar diviem zēniem. Sieva paklāja guļvietu karalim uz guļamās lāvas, bet kalpam � uz grīdas, pati apgulās uz sola un abus bērnus apguldīja uz mūrī�a, jo bērnus viņa alla� guldināja atsevi�ķā guļvietā. Istabā augu nakti dega svece.

Jaunajam karalim uz lāviņas bija varen laba gulē�ana, to ties kalpam uz cietās grīdas miegs lāgā nenāca, viņ� bie�i modās aug�ā. Aizmigu�ajam karalim viena roka bija nejau�i noslīdējusi pār lāvas malu lejup. Te viens no zēniem nez kāpēc sāka raudāt un saukt māti, bet viņa it kā pati sevī noteica:

� Neraudi, dēliņ, tūliņ aizie�u pie tevis! Papriek� jāieceļ gultā tēva noslīdējusī roka.

Kalps �os vārdus dzirdēja.

No rīta saimniece �igli piecēlās, lai pagatavotu viesiem brokastu. Karalis un kalps uzcēlās, paēda un tad devās atkal me�ā. Viņi atgriezās tai pa�ā vietā, kur vakar jau biju�i. Te karalis ierunājās:

� Ai, cik grūti dzīvot pasaulē! Zini, ja es atrastu savu sievu, tad gan sirds tūdaļ kļūtu vieglāka un priecīgāka!

� Bet vai jūs viņu pazītu, ja ieraudzītu? � kalps vaicāja.

� Pazītu! � karalis atteica. � Raugi, tā saimniece, kuras mājā pārnak�ņojām, arī pēc vaiga viņu drusku atgādina, tikai manai sievai nav roku.

� Bet kāpēc tad tobrīd, kad jums guļot roka bija nokārusies lejup, viņa sacīja dēlam: �Neraudi, dēliņ, tēva roka jāiece) atpakaļ gultā�?

� Tad zini ko? � karalis priecīgs sacīja. � Pasēdēsim tepat un vakarā iesim atkal pie viņas pārnak�ņot!

Saimniece bija gau�i noskumusi, ka negaidītais viesis, ko viņa ar lielu prieku bija uzņēmusi savā mājā, viņu nebija pazinis, aizgājis atkal me�ā un dro�i vien nekad vairs neatgriezīsies, lai kaut vai apvaicātos, kas viņa tāda ir un no kurienes te ieradusies. Uz visiem laikiem viņa bija zaudējusi cerību atkal ieraudzīt mīļoto vīru, bez kura dzīve bija vientuļa un sērdienīga.

Bet pienāca vakars, un karalis ar kalpu ieradās atkal. Saimniece viņus apguldīja tāpat kā iepriek�ējā vakarā. Aiz prieka viņa vai trīcēja. Sirds vēstīja ko labu� Drīz vien karalis tī�uprāt nokāra roku lejup. Saimniece piegāja, saņēma viņa roku un nolika gultā. Te karalis viņu apskāva, pieglauda klāt un miji vaicāja:

� Ko tu, saimniec, tā rūpējies par mani?

� Tu ta�u esi mans virs, kas nocirta man rokas! � viga tūdaļ atbildēja, priecādamās, ka ir par to vaicāta.

� Bet saki, sirdsmīļā, � kā tad ir gadījies, ka tev atkal ir rokas? � karalis izbrīnījies taujāja.

� Dabūju tās kādā upītē, pie kuras noliecos padzerties, � sieva stāstīja.

� Un bērni?

� Tie ta�u ir mūsu bērni � dvīņi!

Nu karalis atzina viņu par savu karalieni. Viņi devās mā�jup, nozvērēju�ies nemū�am ne�ķirties.

Reiz kāds nabaga vīrs atnāca pie valdnieka lūgt palīdzību.

� Cik tev ir bērnu? � valdnieks vaicāja.

� Bija septiņi, bet visi nomira badā. Astotajam drīz jānāk pasaulē.

� Ja tas būs man līdzīgs, tad ņem�u to pie sevis, kad kļūs astoņpadsmit gadu vecs.

Vīrs sadrūmis gāja mājup.

Drīz vien viņa sievai piedzima zēns. Vīrs cerēja, ka būs viņam kaut vecumdienās palīgs. Bet, kad dēls kļuva astoņpadsmit gadu vecs, valdnieks atbrauca tam pakaļ. Viņ� palūkojās uz nabaga jaunekli � tas nepavisam nebija viņam līdzīgs, ta�u skaists kā saule. Un valdnieks paņēma jaunekli līdzi. Tēvs nekā pretim nebilda, spriezdams tā: ja dēlam klāsies labi, viņ� atcerēsies arī tēvu un māti.

Bet pa ceļam valdniekam ienāca prātā jaunekli pamest. Un viņ� aizveda to uz Nolādēto ezeru. Pie tā nespēra kāju neviens cilvēks, jo ezera viļņi ikkatru ierāva dzelmē.

� Esmu gau�i izsalcis, � valdnieks sacīja jauneklim.

� Noķer ezerā zivi.

Viņ� pats uzkāpa kokā, lai redzētu, kā vilnis jaunekli ierauj ezerā.

Jauneklis aizgāja līdz ezeram. Krastā viņ� ieraudzīja lielu peļķi. Tā piepe�i uzvirmoja, un viļņu lūpas ierunājās:

� Jaunekli, aiznes mani ezerā.

Jauneklis noņēma cepuri, smēla ar to ūdeni un nesa uz ezeru. Kad peļķe tā bija izsmelta, ezera viļņi pavērās kā īsta mute � un �ī mute jautāja:

� Ko tev vajag no manis?

� Dod zivtiņu, ko valdniekam paēst.

Ūdens sāka mutuļot un izmeta krastā lielu zivi. Jauneklis to saķēra un aiznesa uz karieti.

Brauca tālāk. Bet valdniekam kā nedeva, tā nedeva miera doma, kā jaunekli pazudināt. Beidzot viņ� pavēlēja jauneklim:

� Dodies uz kaimiņu valdnieka zemi un atved manam dēlam pazemes princesi.

Jauneklis palūkojās uz valdnieku kā uz pa�u nelabo, ta�u nekā neteica, jo nezināja, ko sacīt. Viņ� aizgāja pa me�u uz to pusi, uz kuru valdnieks bija rādījis. Gāja, gāja un satika zēnu ar zīlīti rokā.

� �ēl mocīt putniņu. Samaksā�u tev, tikai atlaid to brīvībā, � jauneklis sacīja, izvilkdams no kabatas vienīgo grasi, ko tēvs bija iedevis līdzi.

Zēns paņēma grasi, palaida zīlīti un aizskrēja.

Bet vecā zīlīte, pateikdamās par sava putnēna glāb�anu, uzmetās jauneklim uz pleca un runāja:

� Ja tev vajadzēs mūsu palīdzības, tad tikai pasaki �os vārdus:

Dzīvoja reiz te, kalnos, kāds nabaga virs, Sim virām bija viens vienīgs dēls. Tas bija vārgulīgs, jo nabaga būdā jau galdā ceļa tikai plānu putru bez gaļas. Lai dēlam tiktu vairāk, tēvs un māte atrāva no savas mutes auzu plāceņa kumosu. Pa�i aiz bada nomira. Sve�i ļaudis viņus apbedīja, jo dēls, kaut arī drusku jau paaudzies, nespēja viņus pa godam pavadīt.

Bārenis palika viens mājā tikpat kā tuksnesi, Trīs dienas, trīs naktis viņ� tur nosēdēja, nekāda glābiņa nezinādams. Kur lai paliek? Būs vien arī viņam jānomirst. Bet ārā tik jauka vasara, tik silts. Un Ivanko devās ceļā, lai tikai būtu tālāk no baismās mājas.

Viņ� nonāca me�ā, bet tur tāds jaukums, gaiss tik smar�īgs, tā vien kārojas to elpot labi dziļi. Tikai nekas ēdams gan nav atrodams.

Ivanko gāja, gāja un iznāca norā. Noras vidū liels nams, un nama priek�ā ganās krietns aitu pūlitis, Ivanko iegāja istabā, tur uz sola sēdēja vecītis un vecenīte � abi akli. Puisis bija gau�i izsalcis, bet uz plīts sarkanā katlā mutuļodama vien vārījās gaļa. Ivanko ilgi negudroja, jo tuk�s vēders ir labākais padomdevējs. Viņ� paķēra kaktā dak�as, iegrūda katlā un, izcēlis krietnu gaļas gabalu, palīda pagultē, lai neviens netraucētu paēst.

Pagāja kāda stunda, kā tagad mēdz sacīt, � toreiz jau pulksteņa nebija. Vecītis mudina vecenīti:

� Vadzi, ej nu paskaties, vai gaļa nebūs izvārījusies, man tā kā ēst sagribējies.

Vecenīte paņēma dak�as, izcēla gaļas gabalu un ielika bļodiņā vecītim priek�ā. Tad gāja pēc otra gaļas gabala, bakstīja, bakstīja ar dak�ām katlā, bet gaļas neatrada.

� Kur tad gaļa pazudusi? Skaidri atceros, ka ieliku vārīties divus gabalus.

Vecītis atteic:

� Būs varbūt nelabais aizrāvis?

Vecenīte paķēra kruķi un sāka rau�ņāt pagultē. Kruķis ķēra nabaga puisi. Tas nu brēc brēkdams:

� Vai, vai, nenositiet mani ar kruķi!

� Kas tad tu tāds esi? � arī vecītis pietrūkās no sola.

� Esmu labs cilvēks, � Ivanko atsaka.

� Ja jau labs cilvēks, tad labi. Tikai teic � no kurienes esi ieradies, no kādas zemes?

Puisis izstāstīja visu: kā tēvs, māte aiz bada nomiru�i, kā viņ� palicis viens pats būdiņā un tuk�u vēderu devies me�a biezoknī. Gājis pa siliem, pa vēriem, līdz iznācis pie �ā nama.

Vecītis nu saka:

� Nekas, dēls. Varēsi kopt aitas. Do�u tev ēst, ko vien iekārosi, un tu ganīsi aitas.

Ivanko bija gau�i priecīgs. Bet vecītis vēl piesaka:

� Liec vērā, dēls, kad izdzīsi aitas sudraba norā, tad neskaties ne pa labi, ne pa kreisi. Ja paskatīsies pa labi, tad tevi apris vilks: ja paskatīsies pa kreisi � aprīs lācis.

Ivanko, labi paēdis, daudz neko neklausījās vis. Aizdzina aitas uz sudraba noru un tūdaļ pat palūkojās pa labi. Re, re, zogas viņam klāt vilks pelēcis. Bet puisis vairs nebija vis nekāds muļķis: iegrūda vilkam rīklē rungu � un vilks turpat arī izlaida garu. Ivanko novilka tam ādu un paslēpa zem melna stumbura. Tad palūkojās pa kreisi � āre, nāk lācis. Ivanko tāpat nogalēja arī lāci, novilka tam ādu un paslēpa zem melnā stumbura.

Bet tas vēl nebija viss. Aizmirsu pastāstīt � vecītis vēl bija sacījis, ka norā esot liels ezers un, ja Ivanko tajā iekāp�ot, tad arī kļū�ot akls. Aitu gans piegāja pie ezera un redzēja, ka tas ir gan liels, ta�u sekls, jo ūdens bija iz�ļakstījies pa sudraba noru. Bet viņā krastā auga mīkstu mīkstā zālīte, tur skaista ganība. Ivanko pagudroja un sēdās avenam mugurā. Avens, ragainis varens, pārnesa viņu pār ezeru, pakaļ pārbrida arī viss aitu pulks.

Cik te skaisti, Cik te jauki! Aitas ganās, Ivanko spēlē � viņ� bija pasācis pūst stabuli. No biezokņa atlidoja divpadsmit gaisa fejas un sāka diet. Ivanko jau palicis pavisam bez elpas, bet �īs tik skubina spēlēt un spēlēt. Nemaz neļauj puisim elpu atvilkt. Ivanko pielēca kājās, trieca stabuli pret stumburu un sadauzīja gabalu gabalos.

� Nu, mei�as, beigas ir manai spēlē�anai un jūsu die�anai. Stabulīte pagalam.

Bet fejas lūdzas:

� Iztaisi jaunu, iztaisi jaunu!

Ivanko padomājis atbild:

� Tad nocērtiet man to di�skābardi, kas �ajā biezienā ir pats vecākais.

Gaisa fejas aizlidoja me�ā, sameklēja milzīgi garu cirvi, nocirta varenu di�skābardi un atvilka to puisim.

Bet Ivanko nebija vairs nekāds vārgs pui�elis. Viņ� paņēma feju cirvi un ar vienu atvēzienu to ietrieca kokā tā, ka tas ie�ķēlās, tad sacīja:

� Nē, mei�as, tā nekas neiznāks! �im kokam miza jānoplē� ar rokām.

Fejas pieskrēja pie koka � se�as no vienas puses, se�as no otras � un iebāza pirkstus plaisā, lai noplēstu kokam mizu. Bet Ivanko lēnītēm, palēnītēm kustināja cirvi, kas bija iestrēdzis plaisā kā ķīlis. Un tad kā grāba, tā izrāva cirvi, ka nebija ko redzēt! Feju baltie pirksti palika spraugā. Mei�as iebrēcās vien un sāka lūgties, lai Ivanko atbrīvojot viņas. Bet Ivanko saka:

� Atlaidī�u gan, tikai papriek� pasakiet, kur esat liku�as vecī�a un vecenītes acis!

Vecākā feja atbildēja:

� Ej pa saulei līdz avotam, kuram ir divas āderes. Labajā pusē ir vectēva acis, kreisajā � vecmāmuļas.

Ivanko atrada avotu, atrada arī vecī�a un vecenītes acis avotā. Atnācis atpakaļ, uzsvilpa aitām un jau kāpa avenam mugurā jāt pāri ezeram. Bet fejas raud. Aitu ganam kļuva meiteņu �ēl, viņ� palaida tās vaļā, un tās aizlidoja, ka me�s no�alcās vien.

Puisis pārnāca mājā. Ielaida aitas kūtī, pats iegāja istabā.

� Vai, vai, dēls, tu laikam arī esi jau bez acīm. Neklausīji mani, � vecītis viņam saka.

Bet Ivanko ir tik līksms, ka smejas vien.

� Ne prātā nenāk acis zaudēt! Ij jūsējās atnesu! Bija veselības avotā, kuram divas āderes.

Vecītis un vecenīte atkal kļuva redzīgi. Aiz priekiem viņi nemaz nezināja, kā puisim pateikties.

Vecenīte sacīja:

� Posīsimies ceļā, tēvs. Gribu paskatīties uz pasaules skaistumu. Bet tev, dēliņ, atstājam visu savu mantu. Tikai liec vērā: mājā ir divpadsmit istabu, ej, kurā gribi, tikai pēdējā nevajag ne acu pamest.

Ivanko palika sētā viens. Nu viņ� bija bagāts saimnieks. Tagad tu, cilvēks, vari staigāt no istabas istabā un ņemt, ko vien Iegribi! Dzīro, līksmojies!

Bet kas ir tai divpadsmitajā istabā? Ivanko nosprieda tā: �Ja nebaidījos vectētiņa lieguma, ko tad baidī�os vecmāmuļas lieguma?� Un viņ� atvēra noslēpumainās istabas durvis. Tajā atradās veseli kalni zelta un sudraba, un dārgu akmeņu. Bet tas viss tikai pamirgoja un tad pārvērtās par akmeņu �upu � visa dārgumu greznība pielipa puisim. Viņa apģērbs laistījās kā saule!

� Ko tagad lai daru? � Ivanko gudroja. � Tādā greznumā tērptam nav vērts nīkt �ai me�a biezoknī. Turklāt vēl vienam. Jāpo�as ceļā.

Viņ� aizgāja pie melnā stumbura, paņēma vilka un lā�a ādu un uzsedza sev virsū � vilka ādu priek�ā, lā�a ādu uz muguras. Un devās pasaulē.

Ilgi, ilgi gāja Ivanko pa siliem, pa vēriem. Un iznāca uz lielceļa, kas veda uz galvaspilsētu. Pretim brauca valdnieka kariete. Sargi, pamanīju�i uz ceļa grozāmies tādu ērmotu zvēru apturēja zirgus, un viņu priek�nieks jau izvilka �aujamo. Bet princese palūkojās pa karietes logu, kāpēc rati apstāju�ies, un uzsauca:

� Vai, tādu zvēru es vēl neesmu redzējusi! No priek�as vilks, no muguras � lācis. Pag, ne�aujiet! Ja jau zvērs nemūk, tad paņemsim to līdzi uz pili.

Princese līdzi ar zvēru pārbrauca mājās, un zvērs pils sētā sāka mest kūleņus, tā visus uzjautrinādams.

Valdnieks iedomāja, ka viņam pieder pļaviņa, kurā aug zīda zāle, bet labuma no tās nav nekāda: zāli jau sargāju�i pulkiem karavīru, bet neviens nav manījis, kas zāli nogana. Un valdnieks sāka gudrot, vai �is ērmotais zvērs to nenosargātu.

Aizveda zvēru pļaviņā un piesēja pie veca ozola. Ozols bija gan pazems, ta�u varen �uburots, un tā paēnā arī auga zīda zāle.

Ivans, savās ādās satinies, bija pagalam nokarsis. Viņ� atgulās mīkstajā zālītē ozola paēnā un lūkojās aug�up uz zariem. Tavu jaukumu!

Te uzreiz zaros kaut kas no�abēja � un zālē novēlās putnelis. Atlidoja putneļa māte, meta lokus ap bērnu un �iepstēja, bet palīdzēt nekādi nevarēja. Kāpēc lai Ivanko nepalīdzētu? Zari bija tik zemu, ka viņ� pasniedza roku un ielika putneli atpaka] ligzdā. Tad mazuļa māte ie�ivinājās, ka viņa gribot labu atdarīt ar labu. Tā brīdināja Ivanko: naktī �im uznāk�ot negants miegs. Lai uzkāpjot kokā un piesienoties pie zara, tad varbūt neaizmig�ot. Pusnaktī pie ozola atlido�ot divpadsmitkāju brīnumzirgi, lai paganītos zīda zālītē. �im vajadzē�ot tikai pastiept roku un saķert zirgus aiz pavadas.

Bet Ivanko, tālajos ceļos piekusis, aizmiga arī ozola zarā. Pienāca pusnakts. Ivanko gulēja tik saldā miegā, ka no viņa krāk�anas vai ozols drebēja. No �īs drebē�anas pamodās putniņ� un ņēmās knābāt puisim acu starpa. Tik tikko viņu uzmodināja. Un tai pa�ā brīdī ieradās divi brīnumzirgi. Vēl tie nebija paguvu�i noliekt galvu pie zīda zāles, kad Ivanko sagrāba tos aiz pavadas.

Tie tik bija zirgi! Viens zelta, otrs dimanta. Bet Ivanko rokā tie zaudēja burvju spēku � tas viss pārgāja pie Ivanko.

No rīta princese teica kalpiem, ka pati aizie�ot uz pļaviņu un aiznesī�ot zvēram paēst: �ai griboties atkal redzēt, kā zvērs metot kūleņus.

Atnāca princese pļaviņā, skatās � zem vecā ozola stāv brīnumdaiļ� jauneklis, turēdams aiz pavadas zirgus � vienu zelta, otru dimanta.

� Ko tu te gaidi, daiļais bruņiniek?

� Bet ko tu meklē, princese? � Ivanko atjautā.

� Atnācu palūkoties, kā mans zvērs sargā zīda zāli. Atnesu tam, nabadziņam, paēst. Bet kur tad tas ir?

Puisim bija gau�i pa prātam, ka princese pati atnākusi pļavā un atnesusi zvēram ēst. Un viņ� atbildēja:

� Uzklausi mani, princese. Es izstāstī�u tev visu, bet tas ir liels noslēpums. Varu to atklāt tikai vienai meitenei � tai, kas būs mana sieva. Lai viņa mani nenodotu.

Princese pielēca kājās un jo sirsnīgi nomutēja puisi.

� Bū�u tava sieva, ja tu mani ņemsi.

Tad Ivanko pastāstīja, ko pieredzējis: kā dzīvojis pie vecī�a un vecenītes, kā ganījis aitas sudraba norā, kā nositis tur vilku un lāci, kā no gaisa fejām atdabūjis savu saimnieku acis. Bet par to, kas noticis pēcāk, princese vairs ir neklausījās � tik laimīga bija, ka sastapusi daiļo jaunekli.

Ivanko un Roze � tā sauca princesi � kāpa mugurā brīnumzirgiem: Ivanko sēdās zelta zirgā, princese � dimanta zirgā. Un abi līdzās devās uz pili. Valdnieks, ieraudzījis viņus atlidojam uz divpadsmitkājainiem brīnumzirgiem � gaisa lidoņiem, bija varen priecīgs, jo ne cerējis nebija uz tik bagātu znotu, kaut pats valdnieks būdams.

Nosvinēja kāzas. Trīs dienas, trīs naktis valdnieka pilī dzīroja un līksmojās, vēlēja jaunajam pārim laimīgiem un stipriem nodzīvot ilgu mū�u.

Tajās kāzās es viņus arī pametu. Un te pasakai ir beigas.

Reiz dzīvoja kāds gau�i nabags puisis. Tēvs bija miris, māte vārguļoja, un viņi jau kop� mazām dienam kalpoja pie ciema saimniekiem. Ciemā puisis nemaz nedzīvoja, kā septiņu gadu vecumā bija aizvests uz kalnu ganībām, tā arī pie ganāmpulka tur vadīja ir ziemas, ir vasaras. Bet kalnos viņ� bija iemācījies tā stabulēt, ka ir dzeguze viņam līdzi izkūkoja visas lau�u dziesmas.

Kādudien Marko bija izdzinis aitas ganībās. Saule jauki sildīja, vējiņi �alkoja. Jaunais puisis stabulēja. Te pienāca pie viņa sirms vecītis, cepuri rokā turēdams, un nostājās puisim priek�ā, Marko stabulēja atkal, un vecītis sāka locīties, Tūdaļ atlidoja divpadsmit gaisa fejas un laidās dejā. Vecītis �ukstēja puisim ausī:

� Kura tev vislabāk patiks, tā būs tavējā, tikai paklausi man, Rīt �ai pa�ā laikā atnāk�u atkal. Tad palien zem manas bārdas un stabulē. Stabulē tik dū�īgi, lai mei�as dejodamas satvīkst un nomet drānas. Bet pirms tam viņas labi apskati, jo, kad gaisa fejas ir bez drānām, tad nav saredzamas. Kura būs tavam prātam, tās apģērbu paņem, bet vietā atstāj savu kreklu. Tikai nekad vairs neatdod sievai viņas jaunekles tērpu.

Marko darīja, kā vecītis bija teicis. Vienpadsmit jaunavas aizlidoja, bet divpadsmitā � visdaiļākā palika, pui�a kreklu uzģērbusi. Meitene lūdzās:

� Atdod manas drānas! Bū�u tavējā�

Bet Marko ir neklausījās. Viņ� aizveda mei�u uz savu trūcīgo mājokli, kur dzīvoja māte. No mātes Marko neko neslēpa: viņ� izurba malkas cērtamajā bluķēnā caurumu, iebāza tur gaisa feias tērpu un caurumu aizķīlēja.

Marko nosvinēja kazas � un nu dzīvoja abi ar sievu, Piedzima dēls, un mājā ienāca prieks. Tā pagāja gadi pieci. Marko jau cerēja, ka dzīve ritēs tāpat kā citiem ļaudīm, kaut arī viņa sieva ir gaisa feja.

Reiz viņi devās uz kalnu ganībām, sievu atstājis mājā ar māti. Bet sieva uzposās un kļuva daiļa kā lilija. Māte lūkojās viņā un brīnījās:

� Mīļā meitiņ, cik tu tagad esi skaista!

Vedekla atteic:

� Labo māmulīt' Ja jūs man iedotu manu jaunavas tērpu, es kļūtu septiņkārt skaistaka.

Ve�iņa, ilgi nevilcinādamās, nekā nevaicādama, izsita bluķēnam ķīli un izņēma noslēpto tērpu. Vedekla uzvilka tavu jaunavas ģērbu, paņēma uz rokas dēlu un teica:

� Māmulīt, māmulīt, kad atnāks Marko, pasakiet viņam, ka aizgāju uz pa�u stikla kalnu un vel aiz tā.

Marko pārnāca no kalnu ganībām un tūda| vaicāja:

� Kur tad mana tieva?

Māte izstāstīja, kas mājā bija noticis, Marko iebāza tarbiņā sausas maizes doniņu, tad paraudzījās apkārt un paņēma arī trīs raibas olas, ko sieva bija izkrāsojusi, Un devās ceļā. Izsalcis viņ� klīda un maldījās pa biezokņiem, un nebija neviena, kam pajautāt, kur atrodas stikla kalns, Marko atsēdās un nogrima bēdīgās domās, bet tad atcerējās savu stabuli, ko aizvien nesāja līdzi tarbiņā, Viņi sāka stabulēt, lai prāts kļūtu jautraks. Te uzreiz, acis pacēlis, ieraudzīja priek�ā vecīti, kas viņu bija apprecinājis ar gaisa feju.

� Vai, vectētiņ, kā lai nokļūstu aiz stikla kalna? Tur atrodas mana sieva un dēls, bet es pat nezinu, uz kuru pusi ejams.

Vecītis apsēdās uz sausa celma un stāstīja:

� Aiz stikla kalna nokļūt ir grūti, Bet tu esi krietns cilvēks, palīdzē�u tev. Apauj vienu manu zābaku un uzliec burvju cepuri. Tikai iegribi � un tūdaļ būsi tur!

Tā arī notika. Vienā mirklī Marko nokļuva kailā stikla setā. Raugi, no mājiņas izskrēja mazs pui�elis. Tas bija viņa dēls. Мarkо noņēma burvju cepuri un kļuva mazajam redzams.

� Mīļo dēliņ, nāc �urp, esmu tavs tētis. Te ir tik slidens, ka nevaru ne soli paspert, saki mātei, lai iznāk ārā.

Pui�elis ar vienu lēcienu iemetās istabā.

� Māmulīt, te ir tētis!

� Ai, dēliņ, � māte atsaka, � ne melnais krauklis viņa kauliņus �urp neatnesis, kur nu tētis pats atnāks.

Zēns par jaunu izskrēja sētā, Marko atkal viņam parādījās.

� Ienes, dēliņ, mātei �is izkrāsotās olas, � Un viņ� iedeva zēnam līdzi atnestās olas. Zēns ar tām iesteidzās istabā. Māte pazina savu darinājumu � pati bija olas izkrāsojusi. Nu viņa ticēja bērnam un izskrēja sētā. Bet tur neviena nebija. Viņa sāka lūgties:

� Parādies, mīļais vīrs! Es nedarī�u tev ļaunu. Parādies Marko!

Marko noņēma burvju cepuri. Lielā priekā vīrs un sieva apskāvās.

Bet tad no mājas iznāca vecā gaisa feja. Viņa sacīja znotam:

� Ak tad ieradies gan? Bet tik lēti tev meitu neatdo�u. Ja apskriesi trīs reizes ap māju ar manu kodēļu rokā un kodeļa neaizdegsies, tad meita ir tava. Ja ne, tad kļūsi par galvas tiesu īsāks.

Sieva pasauca Marko sāņus. Viņa iedeva tam savu gredzenu,, kura acī bija melna vabole, un pamācīja:

� Uzmauc gredzenu vidējā pirkstā. Kad sāksi skriet ap māju, tad pagriez gredzenu trīsreiz uz kreiso pusi: kodeļa taps valga un neaizdegsies.

Tā arī notika. Cik bija pavēlēts, tik rei�u Marko apskrēja ap māju, bet kodeļa pat nesāka gruzdēt, tikai kļuva tikpat sausa kā bijusi.

Vecā feja aiz dusmām vai plīsa.

� Ar to vēl nepietiek! � viņa sacīja znotam. � Pa nakti tev manas mājeles vietā jāuzceļ divpadsmitstāvu pils!

Sieva atkal pamācīja Marko:

� Pagriez manu gredzenu divpadsmit rei�u uz labo pusi � un pils būs gatava!

Marko darīja, kā sieva teikusi. Pa nakti mājeles vietā pacēlās skaista divpadsmitstāvu pils.

Vecā feja atļāva jaunajiem dzīvot �ajā pilī, ta�u prātā viņai bija kas nelāgs.

Tad sieva sacīja Marko:

� Bēgsim prom no �ejienes. Ja es varētu tevi ar vienu roku noturēt, tad uz otras ņem�u dēlu � un lidosim.

� Nebēdā, siev, � Marko atteica. � Laidies tik ar dēlu prom, par mani neraizējies. Jau �odien bū�u tur, kur tu nokļūsi rīt.

Sieva ar dēlu aizlaidās.

Bet Marko tikai iedomāja par māju � un jau vecī�a zābaka autā kāja nodimdēja pa�a sētā.

Pārradās sieva ar mazo dēlu.

Un viņi dzīvoja laimīgi līdz mū�a galam Re, ko puisis sev sastabulēja!

Reiz dzīvoja kāds nabaga vīrs. Viņam bija trīs dēli. Vecāko sauca par Petro, vidējo par Gavrilo, bet jaunāko par Ivanu.

Kad puikas bija paaugu�ies, tēvs pasauca viņus un sacīja:

� Esmu jau vecs, bērni, un nespēju jums maizi sagādāt. Jūs esat jau lieli, ejiet pasaulē un meklējiet darbu. Pēc gada nāciet atpakaļ mājā. Kur� būs visvairāk nopelnījis, tas paliks pie manis.

Aizgāja dēli katrs uz savu pusi, un ikviens atrada sev darbu. Apritēja gads.

Vecākais dēls pārnāca atpakaļ tēva mājā un atnesa daudz naudas. Otrā dienā pārnāca vidējais dēls. Viņ� atnesa vairākus zelta gabalus. Tre�ajā dienā pārnāca jaunākais � tuk�ām rokām.

Tēvs sadusmojās uz jaunāko dēlu un padzina viņu no mājas. Nu puisis gāja, kur acis rāda. Gāja, gāja, līdz pienāca vakars. Puisis iegriezās biezā me�ā, aisēdās uz celma, izvilka pēdējo maizes riecientiņu, kas bija vēl līdzi no mājas, un sāka ēst. Eda un gudroja, ko nu tagad lai iesāk, uz kuru pusi lai grie�as. Tā bija aizdomājies, ka ne manīt nemanīja priek�ā nostājamies milzi.

� Ko tu bēdājies, puis? � milzis vaicā.

Ivans izstāstīja savas bēdas.

� Ja gribi, nāc pie manis par kalpu! � milzis aicina Ivanu. Ivans bija ar mieru un gāja līdzi savam jaunajam saimniekam. Viņi nonāca pa�os me�a dziļumos, kur atradās mil�a māja. Ivans sāka dzīvot mil�a mājā.

Viņam klājās labi. Darba daudz nebija. Milzis iemācīja Ivanam jāt un zobenu cilāt. Iemācīja arī rēķināt, lasīt un rakstīt.

Aizritēja gads. Kādudien milzis pārnāk mājā un saka Ivanam:

� Apseglo, Ivan, zirgu, ņem iero�us un jāj uz dienvidiem, tur aiz diviem kalniem atradīsi lielu pili. Pilij apkārt ir augsts mūris, un pilī mīt vampīrs, kas tev jānogalina.

Puisis saposās ceļam, atvadījās no mil�a un aizjāja uz dienvidiem.

Trīs dienas pagāja ceļā, un tad Ivans ieraudzīja baismīgu, melnu pili aiz tāda pa�a melna mūra. Ivans iejāja pils sētā un ieraudzīja � sē� vampīrs, turēdams rokā dzelzs vāli.

Pamanījis Ivanu, vampīrs ierēcās briesmīgā balsī:

� Ko tev te vajag? Kā drīkstēji rādīties manā zemē?

� Atjāju ar tevi cīnītiesl � Ivans atbildēja.

Vampīrs nosmējās visā rīklē un svieda Ivanam ar dzelzs vāli. Ivans atlēca sāņus, un vāle aizlidoja garām. Tad to paķēra Ivans, krietni nomērķēja un � kā laida vampīram ar vāli, tā nosita briesmoni. Tad Ivans iegāja melnajā pilī, atrada tur melnu zirgu un melnas bruņas. Viņ� kāpa melnajam zirgam mugurā, savējo piesēja pie segliem un devās mājup.

Milzis jau gaidīja Ivanu. Ieraudzījis savu kalpu, viņ� to uzslavēja, paņēma zirgus un ieveda stallī.

Pagāja tāds laiciņ�. Ivans auga lielāks un kļuva aizvien gudrāks, aizvien stiprāks. Reiz milzis viņu pasauca un teica:

� Tagad tev jājāj uz ziemeļiem. Jāsi caur neizbrienamiem me�iem, pār neizbrienamiem purviem un ieraudzīsi pili. Tajā pilī mīt vēl viens vampīrs. Tas dara daudz ļauna cilvēkiem. To vajag nogalināt. Ja nogalināsi vampīru, tad purvi iz�ūs un cilvēki tur varēs sēt labību.

Ivans, ilgi neposdamies, jau otrā dienā aizjāja uz ziemeļiem. Jāja, jāja, līdz iekļuva biezā, necaurejamā me�ā. Nebija viegli tikt tam cauri, bet Ivans ņēma rokā zobenu un sāka cirst ceļu.

Cirta augu dienu, līdz uznāca nakts. Vajadzēja turpat me�ā apmesties uz naktsguļu. Ivans sapina zirgu, lai tas neaizklīst tālu, pats atlaidās sūnā un aizmiga.

Necik ilgi viņ� nebija gulējis, kad pamodās un ieraudzīja, ka koki ap viņu pa�ķīru�ies. Apkārt viss laistās burvīgā gaismā, zemi klāj smar�īgas puķes. Kokos neredzēti putni dzied tā, kā Ivans nekad vēl nav dzirdējis putnus dziedam. �o dziesmu vilinātas, no biezokņa iznāk laumas, no ezeriem izkāpj ūdensvīri, un nu visi dej un dzied. Visapkārt salasīju�ies visādi zvēri. Un neviens varens zvērs nedara pāri vājākam. Koka zarā virs Ivana galvas tup veca pūce, tai blakus nometusies maza dūja. Pūce kaut ko stāsta dūjai, un tā klausās stāstā.

Pūces valodā ieklausījās arī Ivans. No stāsta viņ� uzzināja, ka �is me�s bijis nolādēts, tajā viss bijis nedzīvs. Un tikai tad, kad me�ā ieradies Ivans un, ceļu cirzdams, nokļuvis līdz me�a vidum, me�s atdzīvojies. Tāpēc tagad putniem un zvēriem ir tik līksmi svētki.

Ivans skatījās un brīnījās par to, ko redzēja, un tad atkal aizmiga. Pamodās, kad saule bija uzlēkusi. Pavēries apkārt, viņ� ieraudzīja, ka atrodas me�a malā un priek�ā ple�as liels, ar smar�īgiem ziediem klāts lauks.

�Paskat nu, purvi arī jau iz�uvu�i!� Ivans domāja. �Jāpasteidzas, lai labi drīz pieveiktu vampīru.�

Viņ� apsegloja zirgu un au|iem devās uz priek�u. Necik tālu nevajadzēja aujot, kad jau nāca redzama burvju pils. Pilij visapkārt milzīgi mūri. Ivans iedrāzās pils sētā un tūdaļ satikās ar vampīru, kas viņu jau gaidīja.

Nu sākās cīniņ�. Drīz vien spēki pameta vampīru. Ivans to nosita. Tad iegāja pilī, atrada tur vampīra zirgu un bruņas, paņēma un auļoja mājup.

Jādams jauneklis skatās un brīnās: laukos strādā ļaudis, pļauj zāli, �āvē sienu, arī Ivanam sirds kļuva līksma, viņ� steidzās mājup, lai aizvestu saimniekam labo vēsti.

Saimnieks priecājās, ieraudzīdams Ivanu. Viņ� paņēma zirgu un bruņas un vēlēja Ivanam iet atpūsties.

Ta�u necik ilgi Ivanam neiznāca atpūsties. Vajadzēja jāt uz rītiem, lai uzveiktu tre�o vampīru. �oreiz Ivans jāja pa stepēm, kur nebija ūdens, jāja pa tuksne�iem. Milzīgas �ūskas stājās Ivanam ceļā, grasīdamās viņu nonāvēt. Klupa virsū baismīgi zirnekļi, tiekdamies sapīņāt savos tīklos, rādījās visādi rēgi, gribēdami nomaldināt viņu no ceļa. Ivans redzēja ezeru, redzēja strautiņu, gribēja nodzerties, bet, lai jāja, cik ilgi jādams, ezers un strauts tikai tālāks vien kļuva. Ivans noņēmās jāt uz rītiem vien, nekur sāņus negriezdamies. Tā viņ� arī darīja un beidzot nokļuva pie lielas, baltas pils, ko apjoza mūri. Te Ivanam bija jāizcīna visniknākais cīniņ�. Tomēr viņ� uzveica ari tre�o vampīru, paņēma vampīra balto zirgu un bruņas un devās atpakaļ.

Pa ceļam mājup Ivans redzēja, ka tuksne�i sazaļoju�i, dziļajās gravās uzradies ūdens, ar ūdeni pilnie ezeri saulē mirgo kā spoguļi. Kokos dziedāja putni.

Ivans pārradās mājā, atdeva milzim zirgu un bruņas, bet pats nolikās atpūsties. Atpūties ķērās pie mācībām un daudzko vēl iemācījās.

Viena doma Ivanam nedeva miera: aiz ko viņa saimnieks pats nedodas cīnīties? Tā nu viņ� arī pajautāja milzim:

� Nedusmojieties uz mani, man gribētos zināt, aiz ko jūs, tik stiprs un izmanīgs būdams, nevis pats gājāt cīnīties ar vampīriem, bet sūtījāt mani?

Milzis pasmīnēdams atteica:

� Redzi, dēls, ja lielu darbu paveic spēcīgais un gudrais, tad darbam nav tās vērtības. Iegaumē, ka lielus uzdevumus bie�i paveic nevis tie, kas daudz zina un ir apveltīti ar lielu spēku, bet gan tie, kam piemīt stipra griba un lielas alkas.

Saimnieka atbilde Ivanam �ķita pilnīgi pareiza un apmierināja viņu.

Kādudien milzis paaicināja Ivanu līdzi pastaigā. Abi sēdās zirgos un aizjāja. Iejāju�i lielā pilsētā, viņi ieraudzīja, ka visi ļaudis ģērbu�ies sēru drānās.

Ivans un milzis vaicāja, kāda nelaime pilsētu piemeklējusi. Pilsētnieki pastāstīja:

� Pie mums atlidojis briesmīgs pūķis. Tas jau apēdis pusi no mūsu ganāmpulkiem un dro�i vien apēdīs visus, ja neatdosim tam carameitu. Mūsu cara meita ir tik laba, ka bija ar mieru iet pie pūķa, lai glābtu atliku�os ganāmpulkus. �ēl ir princeses, bet �ēl arī ganāmpulku � bez tiem dzīvot nevar. Tāpēc pilsētā ir tādas bēdas. Ja atrastos varonis, kas uzveiktu pūķi, tad cars viņam atdotu savu meitu par sievu un vēlāk atdotu arī valsti.

� Ivan, tev jāglābj princese no bojāejas un �ī zeme no nelaimes, � milzis sacīja.

Abi pārjāja mājā, Ivans izveda no staļļa melno zirgu, ko bija atņēmis vampīram, atvadījās no mil�a un devās uz pilsētu.

Ieradies pilsētā, viņ� uzdzirdēja, ka princese jau aizgājusi uz me�u pie pūķa. Ivans panāca puķi tai pa�ā brīdī, kad tas veda princesi iek�ā lielā alā.

� Pagaidi, princese! � Ivans sauca. � Tev vēl par agru iet nāvē!

Nosusēja mei�as asaras. Smaidīdama viņa sveicināja Ivanu. Ivans piegāja pie alas, kurā bija ie�maucis pūķis, un uzsauca:

� Vadzi, lien ārā, es cīnī�os ar tevi!

� Pagaid drusciņ, es vel neesmu gatavs! � no alas atskanēja dobja balss.

Pēc neilga laiciņa no alas, neganti rēkdams un �ņākdams, izdrāzās pūķis. Ivans uzlēca zirgā un metās pūķim preti.

Iesākās nikna cīņa, Ivans drosmīgi kapāja nost pūķa galvas citu aiz citas, ta�u nepatapa nocirst vienu, kad tās vietā izauga jaunas. No katras rīkles mutuļiem �āvās liesmas, svilinādamas Ivanu. Ivans nomanīja, ka drīz, drīz zudis viņa spēki.

Te uzreiz pūķis parāva Ivanu līdz ar zirgu sev apak�ā un ņēmās viņu �ņaugt. Bet Ivans paslēja zobenu un pār�ķēla pū�ķim vēderu. Pūķis iebrēcās tā, ka no kokiem sāka birt lapas. Bet tas arī bija pūķa pēdējais rēciens.

Ivans pavērās apkārt: netālu stāvēja princese.

� Kāpēc esi aizmiegusi acis? � Ivans vaicāja. � Redzi, pūķis jau pagalam. Vari iet mājās.

Princese skatās un netic pati savām acīm.

� Nē, viena uz māju neie�u! Tikai ar tevi kopā � tu ta�u esi izglābis mani pa�u un manus ļaudis.

Princese paņēma Ivanu pie rokas, viņi abi kāpa zirgā un jāja uz pilsētu. Bet tur ļaudis bēdājās un raudāja par savu princesi.

� Rimstiet raudāt! Esmu dzīva, Ivans ir izglābis mani un jūs visus! � princese sacīja.

Nu ļaudīm bija lieli prieki. Visi pavadīja Ivanu un princesi līdz cara pilij. Cars pīli tobrīd apraudāja savu vienīgo meitu, bet, ieraudzījis viņu līksmu un laimīgu, apraudājās aiz prieka. Uzzinājis, kas izglābis meitu no bojāejas, cars atdeva princesi Ivanam par sievu. Tika rīkotas tādas dzīres, kādas pasaule vēl nav redzējusi. Uz tām Ivans ielūdza arī milzi � savu saimnieku, un tā nu viņi varbūt līksmojas līdz �ai baltai dienai, ja vien nav nomiru�i.

Dzīvoja reiz kāds nabaga zēns, vārdā Vasilis. No bada dzīves bēgdams, viņ� aizgāja pasaulē, kur acis rāda. Bet nekur nevarēja atrast darbu, lai sviedriem vaigā grasi nopelnītu.

Kādudien Vasilis padzirdēja, ka varot nolīgt darbā pie kāda bagāta mui�nieka. Ta�u citi viņu brīdināja:

� Neej pie �itā |au�u plēsēja. Viņ� kalpam pat ēst nedod.

Vasilis bija ar visādu postu apradis, tāpēc nenobijās, devās pie kunga līgt darbā.

Kungs brīnījās:

� Ak tad tu, puis, gribi nākt pie manis darbā?

� Gribu.

� Tad strādāsi par vēderu. Ganīsi aitas. Bet, ja kaut viens jērs pazudīs, novilk�u tev ādu pār acīm.

Ko nabaga puika varēja iesākt? Viņ� nokāra galvu un teica:

� Labi, kungs, strādā�u tā, lai jūs man nenovilktu ādu pār acīm.

Tā nu Vasilis izdzina ganībās tūksto� aitu. To bija tik daudz kā zvaig�ņu debesīs. Vasilis ganīja vienu nedēļu, ganīja otru. Bet tad kādā pavakarē netālu nolaidās ērglis un lūdza:

� Dod, ganiņ, man jēru, esmu tā izbadējies, ka nejaudāju lidot.

Vasilim sametās �ēl skaistā ērgļa, un viņ� sacīja:

� Ņem jēru, kuru gribi, tikai zini � ja kungs man novilks ādu pār acīm, tad vainīgs būsi tu!

� Nebēdā, gan būs labi� � Ērglis sagrāba jēru un aizlidoja.

Bet Vasilim bija bail, un viņ� ilgi nedzina aitas mājup. Pārdzina tikai vēlā vakarā, un kungs vairs negāja aitas skaitīt.

Otrā dienā ērglis ieradās atkal. Vasilim nebija �ēl mui�nieka aitu.

� Ņem, ērglīt, tikai zini � ja kungs dīrās no manis divas ādas, tad vainīgs būsi tu.

� Nezūdies, nekas ļauns nenotiks.

Ērglis sagrāba jēru un aizlidoja.

Vakarā Vasilis aitu baru mājās pārdzina vēlu. Atkal kungs nenāca aitas skaitīt, jo tāds pulks pa vienu nakti nebija saskaitāms.

Tre�ajā dienā ērgli atkal mocīja izsalkums. Vasilis atdeva vēl vienu jēru. Ērglis sagrāba jēru un aizlidoja. Bet tad tas atgriezās un sacīja:

� Tev ir laba sirds, Vasili. Gribu tev atdarīt. Kāp man mugurā, aiznesī�u tevi uz zelta kalniem, uz zīda zālīti.

Zēns uzsēdās ērglim mugurā. Putns pacēlās vai līdz pa�ām debesīm un lidoja lielu lielo laiku. Beidzot tas nolaidās zelta kalnos un sacīja ganiņam:

� Daudz zelta neņem, jo uzlēks saule, tā tevi sadedzinās.

� Labi, ērglīt!

Vasilis iebāza azotē zelta gabalu, kāpa ērglim mugurā un lidoja atpakaļ pie kunga aitām. Vakarā viņ� pārdzina aitu baru mājā un nolikās kuļamklonā gulēt. Nakts bija tum�a � ne mēness, ne zvaig�ņu, bet ap jaunekli staroja gai�ums kā dienā. Kungam �ķita, ka kuļamklonā kāds būs pielaidis uguni labības kūļiem. Viņ� izskrēja no pils un sāka brēkt:

� Glābiet, degam! Ļaudis, celieties!

Vasilis pietrūkās un metās bēgt. Ieraudzījis, ka gai�ums mūk, mui�nieks gau�i brīnījās.

� Pagaid, nemūc, kas tu tāds esi?

Aitu gans apstājās. Kungs piegāja un vaicāja:

� Kas tie par brīnumiem? Kas tev tur azotē spīd?

� Zelts, kungs.

� Kur to ņēmi?

� Ērglītis iedeva� � Un Vasilis izstāstīja, ka pie viņa trīs reizes atlidojis ērglis un ka tas vēlāk aiz lielas pateicības aiznesis viņu uz zelta kalniem, uz zīda zālīti.

Mui�nieks nu lūdzās:

� Mīļo aitu gan, rīt es arī dzī�u aitas ganos�

� Lai notiek, � Vasilis bija ar mieru.

No rīta kungs agri jo agri bija kājās un dzina aitas .ganos. Pastaigāja viņ� pa ganībām �urpu turpu, te uzreiz priek�ā nometās zālē ērglis.

� Ko tu, kungs, te dari? � ērglis jautā.

� Aitas ganu, ērglīt.

� Dod man vienu jēru, esmu gau�i izsalcis.

Do�u, tikai aiznes mani uz zelta kalniem, uz zīda zālīti.

Ērglis atbildēja:

� Papriek� man jāpaēd, lai tiktu krietni spēka.

� Tad ņem tik jēru ciet, � kungs priecīgs skubināja.

Ērglis noķēra un apēda jēru. Tad sacīja:

� Kāp, kungs, man mugurā!

Mui�nieks uzkāpa. Ērglis uzlidoja vai līdz pa�ām debesīm. Drīz vien tas sasniedza zelta kalnus, zīda zālīti, nolaidās zemē un teica mui�niekam:

� Neņem, kungs, pārlieku daudz zelta, citādi saule tevi izkausēs.

Bet kungs ne klausīties neklausījās, ko ērglis saka. Klupa zelta gabaliem klāt tā, ka, domāt, vai rītin apris. Bāza tos kabatās, azotē, apak�biksēm aizsēja galu un piekrāva tās pilnas. Pēc tam novilka kreklu un ievīstīja tajā zelta kaudzi. Pa�ās beigās vēl pielika cepuri ar kaudzi. Un tikai tad kāpa atkal ērglim mugurā. Bet, kad ērglis uzlidoja pa�ās debesīs, saule sāka tā cepināt, ka mui�nieks izkusa kā vasks un nopilēja zemē.

Vakarā Vasilis pārdzina aitas mājā, bet lielkundze vaicā:

� Ganiņ, kur tad ir kungs?

� Aizlidoja uz zelta kalniem, uz zīda zālīti un tur arī palika �

� Tu re, kāds! Un mani pameta?� � Lielkundze apskaitās. � Rīt es arī lido�u turpu!

Rītiņā lielkundze cēlās un gāja līdzi ganam. Brītiņu pastāvēja ganīklas vidū, tad viņas priek�ā nometās ērglis.

� Dodiet man apēst jēru, esmu gau�i izsalcis.

� Do�u, ērgli, tikai tu aiznes mani uz zelta kalniem, uz zīda zālīti.

� Labi, lielkundze. Vispirms paēdī�u, lai tiktu krietni spēka.

Ērglis paēda, uzsēdināja lielkundzi mugurā un uzlidoja debesīs. Aiznesa lielkundzi uz zelta kalniem, uz zīda zālīti un brīdināja viņu:

� Ai, lielkundze, neņemiet daudz zelta, citādi saule jūs izkausēs!

Bet lielkundze, ieraudzījusi zelta blāķus, vairs nesajēdza, ko dara. Sabāza zeltu kur vien varēdama un k|uva tik smaga, ka ērglis vai pietupēs, kad viņa uzsēdās tam mugurā. Ar pūlēm vien tas pacēlās gaisā. Tur saule sildīja jo karsti, un lielkundze sāka kust un drīz vien notecēja kā svece.

Ērglis atlidoja uz ganīklu viens.

Tad Vasilis atvadījās no ērgļa un devās mājup. Viņ� salaboja veco būdiņu un sāka saimniekot: nopirka trīs aitiņas, cirvi un āmuru un �akli strādāja ir vasaras karstumā, ir ziemas salā. Un tā mūsu pasaka ir galā.

Sensenos laikos dzīvoja kāds vīrs un sieva. Viņiem bija meita Mihailīte. Vecāku gādībā viņai klājās labi. Bet tad māte nomira, tēvs pārveda mājā pamāti, drīz arī pats aizgāja viņā saulē, un Mihailīte palika sērdiene. Pamāte viņu sūtīja me�ā ganīt govi. Mihailīte palaida govi krūmājā, lai ēd, pati staigāja pa me�u un lasīja puķes.

Kādudien viņa atkal ganīja me�ā govi un zālē kaut kas no�vīkstēja un ievizējās. Mihailīte iztrūkusies palēcās vien, �ūska arī sabijās un pazaudēja no galvas vainagu. Mihailīte to pamanīja, pacēla un pārnesa mājā, parādīja pamātei.

� Māt, me�ā ganīdama govi, atradu �o vainagu, ko �ūska pazaudēja. Viņa manī tā raudzījās, it kā lūgdamās, lai es vainagu atdodu. Varbūt atnest to atpakaļ turpat, kur pacēlu?

Bet pamāte atcirta:

� Kas vēl nebūs? Es no tā vainaga iztaisī�u sev auskarus.

Un viņa atņēma Mihailītei dimanta vainagu.

Mihailīte nolikās gulēt. Sapnī viņa dzird kādu balsi lūdzam:

� Mihailīt, atdod dimanta vainagu, jo tā ir sve�a laime.

Meitene pamostas un redz ap sevi lo�ņājam visvisādus rāpuļus, kādi vien ir pasaulē. Viņa pielēca no guļvietas un sāka kliegt, bet �ūskas �ņāc:

� Mihailīt, atdod vaiņagu]

Meitene izcēla no pamātes tīnes dimanta vainagu un nometa �ūskām. Tās paķēra vainagu un aizlīda prom, ka no�abēja vien.

Otrā dienā sērdiene izstāstīja pamātei, kas nakti gadījies, bet pamāte klupa viņai virsū, dūres vīstīdama.

� Prom no mājas! Ej un nerādies vairs man acīs! Kā tu drīkstēji līst manā tīnē?!

� Bail bija, ka �ūskas mani nesako�.

� ai būtu kaut apēdu�as, bet tu nedrīkstēji ņemt vainagu! Ej! Un bez dimantiem mājā nerādies!

Mihailīte aizgāja. Staigāja raudādama pa me�u. Tad apsēdās uz celma atpūsties. Te pielīda viņai klāt liela �ūska un teica:

� Nebaidies no manis, meit. Esmu �ūsku valdniece. Mana meita zālē pazaudēja laulājamo vainagu, tu to atradi un atdevi, kad pie tevis aizgāja visa mūsu dzimta. Redzu, ka tev ir laba sirds. Zinu, ka pamāte tāpēc izdzina tevi no mājas, bet neraudi vis. Do�u tev labu dāvanu. Nāc man līdzi un nebaidies nekā. Kur līgosies zāle, tur arī nāc.

�ūsku valdniece aizlocījās prom, un Mihailītegāja tai pakaļ. �ūska aizveda viņu tāltālos me�os. Tur Mihailīte ieraudzīja pla�u noru un noras vidū māju. Tā bija izrotāta ar sudrabu, ar zeltu un tādām puķēm, ka Mihailīte aiz brīnumiem acis vien iepleta.

� Te mājo vanadziņ�, kas būs tavējais, � �ūsku valdniece sacīja. � Paskaties uz viņu, vai patiks tev vai nepatiks.

Tūdaļ atvērās durvis, un no mājas iznāca stalts jauneklis. Kā Mihailīte uz viņu paskatījās, tā aizmirsa vai visu pasauli. Jauneklis kaut ko runāja, bet viņa nedzirdēja ne vārda.

�ūsku valdniece sacīja:

� Redzu, ka esi viņam iepatikusies un viņ� tev arī. Tā ir alga par tavu labo sirdi. Ved viņu uz māju. Pirms nokļūsiet galā, jūs tur jau gaidīs zelta pils. Dzīvojiet tajā laimīgi.

Mihailīte aizveda jaunekli savā dzimtajā ciemā, un tur viņus jau gaidīja pils. Viņi nosvinēja di�as kāzas, saaicināti bija visi ļaudis un visi arī ieradās, vienīgi pamāte neatnāca. Aiz skaudības, ka Mihailīte ir tik bagāta un laimīga, pamāte bija nomirusi.

Kad kāzu viesi izklīda pa mājām kā peles pa zāli, tad abi jaunie devās pie miera.

Un te pasakai ir beigas.

Reiz dzīvoja vīrs un sieva. Viņiem bija meitiņa Marīte. Bet māte, vēl jauna būdama, saslima, laiciņu pavārguļoja un nomira. Pēc gada Mārītes tēvs apprecējās otrreiz, pārveda mājā pamāti ar meitu.

Pamāte neieredzēja pameitu Marīti un visādi viņu tirdija. Viņa nemīlēja arī savu vīru. Nespēdams tādu dzivi paciest, Marītes tēvs saslima un nomira. Nu Marītei bija jācie� gan pamātes, gan tās meitas pārestības. Beidzot pienāca diena, kad pamāte sacīja:

� Gana esi ēdusi manu maizi! Ej un meklē kaut kur darbu.

Un abas ar meitu viņas izdzina Marīti no mājas.

Marīte aizgāja. Ceļ� ieveda viņu tum�ā me�ā. Viņa gāja, gāja un ieraudzīja priek�ā gai�umu. Iedama uz to pusi, meitene iznāca pie me�a mājiņas. Mājiņā sēdēja vecītis ar garu bārdu. Mārīte padeva labdienu, un vecītis vaicāja:

� No kurienes nākdama, meitiņ, un kurp iedama?

Mārīte pastāstīja:

� Pamāte mani izdzina no mājas, eju meklēt darbu.

� Paliec pie manis, ganīsi vērsīti.

� Labi, vectētiņ.

Meitene pārnak�ņoja, otrā rītā paēda brokastu un gāja dzīt vērsīti ganos.

Bet vecītis pasauca:

� Nāc �urp, Mārīt, iegriezī�u stenderē robu, lai redzētu, cik tu liela.

Vecītis izmērīja meitenes augumu, un viņa dzina vērsīti ganos. Aizdzina to pie pla�ās jūras. Te vērsītis grasījās no viņas aizmukt � parāva kājas zem vēdera un pacēlās gaisā, ta�u Marīte patapa pieķerties pie astes un līdz ar vērsīti pārlidoja pār jūru.

Nu meitene vērsīti vairs neizlaida no acīm, noraisīja savu jostu, piesēja tajā vērsīti un neatgāja no tā ne soļa. Visa ganīkla ziedēt ziedēja. Kādu puķi vērsītis noplūca, tādu plūca arī Mārīte un vija vainadziņu. Kad tas bija gatavs, viņa dziedādama uzmauca to vērsītim ragos. Bet vakarā vērsītis nometās viņas priek�ā uz ceļiem un aicināja sēsties mugurā.

Mārīte uzsēdās, un vērsītis nu vairs nelaidās pa gaisu � tas pārpeldēja pār jūru un aiznesa Mārīti līdz vecī�a sētai.

Vecītis iznāca no istabas, noņēma vērsītim no ragiem vainadziņu un sacīja:

� Tu esi krietna strādniece un labs bērns. Iedzen vērsīti kūtī, paēd vakariņas un liecies gulēt.

Mārīte paēda, nakti izgulējās, otrā rītā vecītis viņu sauca, lai nākot pie stenderes nomērīties. Piestājusies pie stenderes, viņa negribēja savām acīm ticēt, redzēdama, ka ir izaugusi liela meita.

� Tas nevar būt!

Bet vecītis smejas:

� Manā mājā viss var būt. Tu nokalpoji man nevis dienu, bet gan gadu. Tagad do�u tev algu par godīgu strādā�anu.

Vecītis atveda glītu, bra�u puisi, iejūdza puskarietē zirgu, piebēra maisus ar naudu, sakrāva puskarietē daudz visādu dārgu mantu un izvadīja abus jaunie�us ceļā uz Mārītes dzimto ciemu.

Kolīdz Mārīte piebrauca pie tēva mājas, gailis uzlēca uz sētas staba un sāka dziedāt:

Dzīvoja reiz sērdienīte Ivanka. Lai meklēja cik meklēdama, viņa nevarēja atrast darbu. Ta�u tad pagadījās kāds bagāts saimnieks, kas pieņēma viņu par kalponi. Saimniekam bija arī savi bērni, bet tos viņ� �ēloja un nelika pie darba, toties nabaga sērdienei vajadzēja grūti strādāt dienu un nakti.

Kādu vakaru mei�a pārnāca no druvas, augu dienu ne kumosa neēdusi, bet saimniece tūliņ aizsūtīja viņu pie upes veļu mazgāt.

Mazgā Ivanka veļu un lej rūgtas asaras par savu posta likteni, jo sirds sāp, ka nav nevienas dzīvas dvēseles, kam izsūdzēt savu sūro bēdu.

Te pienāca kāda sve�a mei�a ar vainagu galvā un viņu uzrunāja:

� Neraudi, Ivanka. Zinu, ka tev klājas grūti. Pamet mazgā�anu. Nāc man līdzi, staigāsi ar vainagu galvā kā es.

Mei�a bija gau�i jauka, viņas valoda jauka, un Ivanka, visu pametusi, gāja mei�ai līdzi.

Mei�a veda Ivanku gar upmalu un ieveda me�ā. Gāja viņas pa me�u līdz tumsai, gāja augu nakti, līdz me�a putni sāka dziedāt. Bet, līdzko tie iedziedājās, mei�a pārvērtās par gulbīti un aizlidoja, un Ivanka atģida, ka tum�ajā biezoknī palikusi glu�i viena. Viņa gribēja izkļūt uz kāda ceļa, bet brik�ņos tikai saskrāpēja rokas un kājas. Apsēdusies zem koka, meitene apraudājās.

Ai dieniņ, kāpēc gan sērdienei tāds bēdu liktenis? Bagātnieka sētā bija sūri, grūti jāstrādā, tomēr nevajadzēja baidīties par dzīvību. Nu diez kāda me�ameita ievilināja mani me�ā, un te nu pienāks mans gals.

Nebija viņa par lāgu to izteikusi, kad nobrik�ķēja krūmi un parādījās sirms vecītis. Tas sacīja:

� Mīļo meitiņ, neraudi. Nāc pie manis, un tev klāsies labi.

� Vai, vectētiņ, nabaga sērdienei nekur neklājas labi.

� Es visu par tevi zinu, Ivanka.

�ie vārdi meiteni tā izbrīnīja, ka viņa paklausīja vecītim un gāja līdzi.

Vecītis viņu veda vēl dziļāk me�ā, līdz abi nokļuva kādā sētā. Tur me�a vidū stāvēja ko�a mājiņa uz vistas kājas, ap mājiņu auga dārzs, dārzā dziedāja putniņi. Vecītis un Ivanka iegāja pla�ā, glīti piekoptā istabā. Un kādi iz�uvumi tur bija! Kādi spilveni! Ivanka apskatījās visapkārt un sacīja:

� Te ir jauki, vectētiņ, bet es bū�u vientuļa.

� Tev nevajadzēs vis skumt. Man ir vienpadsmit meitu, un tu būsi divpadsmitā.

Te uzreiz ārā kaut kas no�alkoja. Ivanka palūkojās pa logu un ieraudzīja virs mājiņas lidojam vienpadsmit gulbītes. Tās lidinājās, lidinājās, bet zemē nemetās. Vecītis iedeva Ivankai spaini un vēlēja:

� Aizteci, meit, pa celīti caur dārzu līdz avotiņam, iesmel svaigu ūdentiņu un atnes uz istabu.

Ivanka atnesa spainī ūdeni un ieraudzīja istabā ap galdu sē�am vienpadsmit jaunas meitas, kas �ūdināja kreklus raibiem rakstiem.

Pienāca vecītis, padzērās ūdeni, paslavēja Ivanku un vaicāja:

� Vai tu proti iz�ūt?

� Protu.

� Tad sēdies pie meitenēm, un tev nebūs skumji.

Ivanka piesēdās blakus, viņai iedeva audekla gabalu, uz kura putni uzzīmēti, un lika iz�ūdināt dvieli. Ivanka �uva, mei�as strādādamas dziedāja tik jauki, ka ne noklausīties.

Mei�as palūkojās uz Ivankas rokām, un viena jautāja:

� Aizko, māsiņ, tev rokas vienos pu�umos?

Ivanka sāka stāstīt, kā palikusi pasaulē viena pati, kā kalpojusi bagātniekiem, ne pilnu vēderu paēzdama, ne miegu izgulēdama; kā viņu niecināju�i, kā sūtīju�i pie darba gan ziemas spelgoņā, gan rudens slapjdraņķī.

Mei�as viņu mierināja:

� Tas ir bijis un izbijis. Tagad tev pie mums klāsies labi, tikai vectētiņu vajag klausīt.

Vakarā visas devās pie miera. Bet rīta agrumā ienāca vecītis un sauca:

� Nu, gulbītes, �igli peldēties!

Mei�as pārvērtās par gulbītēm. Ivanka ne attapties nepaguva, kad jau bija savēcinājusi spārnus un draudzenēm līdzi izlidojusi pa logu. Visas aizlidoja pie jūras. Vienpadsmit gulbītes nometa spārnus visas vienkop, bet Ivanka savējos nolika atsevi�ķi, lai tos pazītu, jo māsas jau nelidoja vairs pirmo dienu, bet viņa �ajā pulkā bija jaunule. Jaunule gan, ta�u visdaiļākā no visām.

Meitenes aizskrēja jūrā peldēties. Izpeldējās, pārlidoja mājās, paēda brokastu un sēdās atkal pie sava darba. Tā viņas �uva piecas dienas, sestajā vecītis izrīkoja:

� Tagad, meitenes, iesiet dārzu ravēt un laistīt. Turpat atnāks divpadsmit pui�i āboliņu pļaut. Nebaidieties no viņiem.

Meitenes ravēja un laistīja dārzu, netālu divpadsmit pui�i pļāva āboliņu. Pusdienlaikā no mājiņas iznāca vecītis, pamāja ar baltu drāniņu un uzsauca:

� Nu, gulbji, projām uz ūdeni!

Divpadsmit pļāvēji pārvērtās par gulbjiem, savēcināja spārnus un aizlaidās uz vienu pusi.

Vecītis uzsauca vēlreiz:

� Nu, gulbītes, prom uz ūdeni!

Divpadsmit ravētājas pārvērtas par baltām gulbitēm, savēcināja spārnus un aizlaidās uz otru pusi.

Ir viens, ir otrs pulks izpeldējās, paēda un atkal stājās pie darba. Meitenes ravēja, pui�i pļāva, bet viens pļāvējs aizvien pameta acis uz dārza pusi un runāja:

� Pui�i, pui�i, man ir tā iepatikusies vectētiņa jaunā meita, ka tur vien prāts stāv. Nezinu tikai, kā vectētiņu pielūgties, lai viņ� atjauj mums precēties.

Otrs pļāvējs saka:

� Tu pie vectētiņa dzīvo visilgāk, tālab gan zināsi, kā jāstrādā tā, lai viņam tavs darbs patiktu, tad viņ� darīs, ko vien lūgsi.

Ivankas ravējums bija tīrs un glīts, bet glīts bija arī tā pui�a pļāvums, kuram viņa bija iepatikusies. Vakarā pui�i un meitenes pārvērtās par gulbjiem, pārlidoja mājās, paēda vakariņas, un tad vecītis sacīja:

� Dzirdēju, ka vienam gulbim iepatikusies jaunā gulbīte. Zinu, kas ir jaunība, un nelieg�u, ja viņi gribēs kopā aizlidot no manis. Bet lai gulbis uzmin, kura ir tā gulbīte, kas viņam iepatikusies.

Visi pui�i pārvērtās par vienādiem gulbjiem un meitenes par gulbītēm � un visas bija vienādas kā divpadsmit ūdens lāses. Vecītis teica:

� Meklē, bra�uli, kura ir tavējā!

Bet kā lai puisis parāda savējo, ja visas ir vienādas? Viņ� vēroja, vēroja, un tad Ivanka, kurai puisis ari bija iepaticies, mazdrusciņ pakustināja kājiņu. Gulbis piegāja pie viņas, un tad vecītis sacīja:

� Teic nu, meit, ardievas māsām un tu, dēls, brāļiem. Dodieties pie savas ģimenes.

� Man nav ģimenes, � Ivanka atteica.

� Nekas, nekas, gan būs.

Abi viņi pārvērtās par cilvēkiem. Vecītis deva viņiem pajūgu un kuli zelta. Ivanka un puisis atvadījās no visiem un aizbrauca. Par vecī�a zeltu viņi nopirka zemi, nopirka mājiņu un dzīvoja laimīgi un pārticīgi.

Tas nenotika ne mūsu pusē, ne mūsu dienās. Dzīvoja reiz kāds kalpazēns. Viņam nebija ne tēva, ne mātes, kop� mazām dienām viņ� ganīja bagāto saimnieku lopus. Sauca �o puisi par Petro.

Saimniekam piederēja me�s, un tajā ganījās viņa lopi.

Kādudien nomigloja lietutiņ�, lopi rasainajā zālē labi ēda, un gans Petro apsēdās zem koka, apsedzās ar maisu un iesnaudās. Kamēr viņ� gulēja, apkārt lo�ņāja �ūska. To pamanījusi, maza ķirzaciņa ie�mauca puisim azotē un ņēmās viņu kutināt. Petro pamodās, saķēra ķirzaciņu, aizsvieda to zālē un uzsauca:

� Ei, mūdzi! Ko tev te vajag?

Bet ķirzaciņa, acis iepletusi, tik skatās viņā un atkal tek klāt. Puisis grasījās to triekt projām, te ieraudzīja lielu �ūsku, kas, ripulī saritinājusies, taisījās mesties viņam virsū. Petro �ausmās parāvās sāņus un kūleņu kūleņiem aizripoja kā ķirbis. Varbūt viņ� būtu aizbēdzis, ta�u priek�ā gadījās krūmājs. Puisis izlīda no brik�ņiem, bet �ūska ielocījās krūma zaros, no turienes uzmetās puisim uz muguras, apvijās ap kaklu un sacīja:

� Puis, nebaidies no manis. No savas laimes neizbēgsi. Bet tava laime ir arī mana laime. Tev jau se�padsmit gadu, gana esi lopiem pakaļ staigājis. Tagad atlai�u tevi: dzen lopus mājā, bet rīt atnāc tepat. Redzēsi te akmeni un tajā iespraustu nūju. Ja nūjai būs trīs ziedi, tad apsēdies un sēdi; ja būs se�i ziedi, tad vienu noplūc un piespraud pie sirds; ja būs deviņi, tad izrauj nūju ar visiem ziediem.

� Kas tu esi? � puisis vaicāja.

� Esmu tava laime.

� Kāda laime? Vai tāda pati, kāda reiz nākusi pretim manam nelaiķa tēvam un vaicājusi, kad viņ� gribot bēdas ciest: jaunībā, vecumdienās vai vīra gados? Tēvs atbildējis, ka vecumā, tad nu laime arī aizvadīja veco vīru ar ubaga tarbu pasaulē, un kaut kur sētmalē viņ� arī nomira, pat nezinu, kur ir viņa kaps.

� Es sargāju tevi no tāda likteņa. Ņem �o gredzenu. Paslēp un nerādi saimniekam. Gredzens ir ar dimanta aci, par to tu varētu nopirkt visu bagātā saimnieka sētu. Rīt ar gredzenu atnāc �urp.

�ūska atritinājās, palaizdama va|ā pui�a kaklu, iedeva viņam gredzenu un nozuda. Bet Petro pārdzina lopus mājā un tāds ka noskumis grozījās pa sētsvidu. Saimnieks, to pamanījis, uzsauca:

� Vadzi, diegabikse, vai tevi utis jau noēdu�as, vai, ka esi tāds bēdīgs?

Bet Petro atbild:

� Esmu saslimis.

� Kas tad tev lēcies?

� Man viss sāp. Ie�u atgul�os pūnē uz siena blāķa.

� Ja esi slims, � saimnieks saka, � tad taisies, ka tiec. Slimnieku savā sētā turēt negribu.

Pārlaidis nakti, Petro no rīta uzrunāja saimnieku:

� Vasaru pie jums esmu nostrādājis, bet ko iesāk�u rudenī, ko ziemā?

� Kas man daļas, tu, plikadīda? Sieva iedos tev kara�u, es atmetī�u kādu kreiceri ceļam � un staigā vesels.

To padzirdējusi, bagātā saimnieka sieva ieteicās:

� Vai dieniņ, vīrs, dod jel viņam kaut ko mugurā uzvilkt. Kā nu puisi tādā izskatā sūtīsi projām? Viņ� jau pie mums par apģērbu strādāja.

� Nav gadu nostrādājis!

Saimnieks nometa uz galda kādus kreicerus, un tie noripoja uz grīdas. Bet saimniece iedeva puisim maizes klaipiņu, speķa �ķēli, sieru un kulīti un nobirdināja asaru aiz �ēlabām, ka zaudē tādu labu strādnieku.

� Raudiet vien, raudiet par mani, � Petro noteica, � es arī pie jums ne vienreiz vien esmu noraudājis. Palieciet veseli, dzīvojiet laimīgi, lai jūs nepieredzētu tādas bēdas, kādas es pie jums esmu izbaudījis!

Ar �iem vārdiem Petro aizgāja. Nonācis me�ā, ieraudzīja; akmenī iesprausta nūja un nūjai uzplauku�i trīs ziedi. Petro apsēdās līdzās un nu nezina, kas būtu darāms. Te dzird kādu balsi:

� Ko sēdi? Celies! Ej projām un pēc stundas atgriezies!

Nekur neviena cilvēka. Petro piecēlās un caur krūmāju iegāja me�ā. Pastaigājis devās atpakaļ � nu jau nūjai saplauku�i se�i ziedi. Viņ� vienu noplūca un piesprauda pie krūtīm, un atkal atskanēja balss:

� Ej un pēc stundas atgriezies!

Petro aizgāja neatskatīdamies. Pastaigājis pa me�u, devās atpakaļ un izkļuva pie di�as, baltas pils.

� Vai, nu gan neesmu īstajā vietā atnācis!

Te viņ� ierauga � pils priek�ā tā pati nūja un tai izplauku�i deviņi ziedi. Viņ� izrāva nūju no akmens, no nūjas izlēca mei�a un sacīja:

� Mīļais glābēj, tagad būsi mans vīrs! Burvis bija mani ieslēdzis zemē, tu mani izcēli saulē. Reiz ganīju tēva avenus, atnāca burvis un prasīja, lai es dodot �im vienu avenu. Atteicu, ka nedo�u, jo tēvs būs uz mani dusmīgs. Tad burvis mani novārdoja: �Kļūsi par akmeni, uz akmens izaugs skābardis, no skābar�a radīsies nūja. Kas nūju izraus, tas tevi izglābs � tu atkal kļūsi par cilvēku. Tikai reizi gadā varēsi no nūjas iznākt �ūskas izskatā.� Tagad burvības vara ir lauzta.

Mei�a ņēma Petro pie rokas un ieveda pilī, un tur nu viņi dzīvoja. Arī es tur biju, visu redzēju, visu dzirdēju. Kāzas bija varen di�as, viesu sanāca, ka biezs. Es ari biju, aicināts. Tur spēlēja, dancoja, ēda un dzēra, man arī deva. Pa ceļu upe tecēja, mutē ne pilītes netika.

Trīs brāļi bija paliku�i sērdieņi � ne vairs tēva, ne māmuļas. Mantas arī nekādas � ne zemes, ne mājas, ne lopiņu. Gāja visi trīs darbu meklēt. Te nāk pretim vecs, vecs tētiņ� baltu bārdu.

� Kur jūs, bērniņi, iedami?

Brāļi atbild:

� Darbu meklējam.

� Vai tad jums savas saimniecības nav?

� Nav, � �ie stāsta. � Ja varētu salīgt pie laba cilvēka darbā, tad strādātu viņam kā pa�i sev, klausītu viņu uz vārda un godātu kā īsto tēvu.

Nu vecais tētiņ� saka:

� Labi! Ja tā, tad esiet man dēli un es bū�u jums tēvs. Klausiet mani, tad palīdzē�u jums tikt uz zaļa zara, iemācī�u, kā jādzīvo, lai vienmēr staigātu taisnus ceļus.

Brāļi bija ar mieru un gāja vecajam tētiņam līdzi. Gāja caur tum�iem me�iem, pār pla�iem klajumiem, gāja, gāja, līdz ieraudzīja � ķir�u dārziņa vidū stāv glīta, balta mājiņa, apkārt zied puķes. No mājiņas iznāk mei�a � skaista kā puķe. Vecākais brālis tik paskatījās vien uz mei�u un tūliņ sacīja:

� Ak, ja es varētu �o mei�u apprecēt un ja man vēl būtu vēr�i un govis!

� Labi, ejam bildināt! Būs tev mei�a par sievu, būs vēr�i un govis. Dzīvo laimīgs, tikai godaprātu neaizmirsti!

Tā nu viņi gāja mei�u bildināt. Sarunāja mei�u, nosvinēja kāzas. Vecākais brālis nu bija kļuvis par saimnieku un palika �ajā mājiņā dzīvot.

Iet viņi tagad tālāk trijatā. Iet, iet, te atkal ierauga � stāv glīta mājiņa, līdzās dīķis un dzirnavas, un pie mājiņas skaista mei�a �akli jo �akli kaut ko strādā. Nu vidējais brālis saka:

� Ja es varētu �o mei�u apprecēt un ja man vēl piederētu tās dzirnavas un dīķis, tad es būtu dzirnavnieks � un maizes man netrūktu līdz mū�a galam.

Bet aud�utēvs atteic:

� Labi, dēls, tā arī būs!

Tūdaļ viņi iegāja mājiņā, bildināja mei�u, un vidējais brālis kļuva dzirnavās par iegātni. Nosvinēja kāzas. Tad aud�utēvs teica:

� Nu, dēliņ, tagad dzīvo laimīgs, tikai pieraugi � godaprātu neaizmirsti!

Tagad gāja tālāk divatā: aud�utēvs un jaunākais dēls. Iet, iet, te ierauga � stāv noplukusi būdele, un no tās iznāk mei�a � tik brīnumdaiļa kā ko�a zvaigzne, bet nu tik nabaga, ka bruncī�i vienos ielāpos.

� Ja es varētu ar �o mei�u apprecēties, tad mēs abi strādātu, maize mums būtu un mēs neaizmirstu arī trūkumcietējus: ēstu pa�i un dotu arī citiem.

Tad aud�utēvs saka:

� Labi, dēliņ, tā arī būs! Tikai pieraugi � godaprātu neaizmirsti!

Viņ� apprecināja ari �o dēlu un pats aizgāja pasaulē.

Bet trīs brāli dzīvo savu dzīvi. Vecākais brālis kļuvis tik bagāts, ka sacēlis mūra ēkas, liek tīnē rubli pēc rubļa un par to vien domā, kā vairāk rubļu saraust. Bet nabaga cilvēkam palīdzēt � labāk ij nerunā, aplam skops bija �is brālis. Vidējais brālis ari bija ticis pie turības. Visus darbus viņa mājā padarīja kalpi, pats tikai gulēja, ēda, dzēra un par kārtību gādāja. Bet jaunākais brālis dzīvoja �ā tā � kas pie rokas bija, tajā dalījās ar citiem.

Nu jā, vecais tētiņ� tātad aizgāja pasaulē. Bet reiz pārnāca apskatīties, kā dēli dzīvo, vai taisnus ceļus staigāt nav aizmirsu�i. Vārga ubadziņa izskatā viņ� ierodas pie vecākā brāļa. Tas grozās pa sētsvidu. Ubadziņ� klanīdamies lūdz:

� Esiet �ēlīgs, atmetiet kaut ko nabagam!

Bet saimnieks atcērt:

� Neesi jau vis nekāds vecais! Ja gribēsi, tad nopelnīsi pats � es arī tikai nupat vēl esmu uz kājām ticis!

Bet mantas viņam tik daudz, ka vai nu: mūra ēkas, labības stirpas, rijas, lopu pilnas kūtis, nauda�

Vecais tētiņ� gāja prom. Kādu versti, vai, aizgājis, viņ� apstājās, atskatījās atpakaļ uz sētu � un visu tās bagātību apņēma uguns liesmas.

Tad vecais tētiņ� devās pie vidējā brāļa. Ieiet viņa sētā, redz tur dzirnavas, dīķi, redz krietnu saimniecību. Saimnieks pats sē� dzirnavās. Tētiņ� paklanās jo zemu un lūdz:

� Iedod, labais cilvēk, kaut riek�avu miltu � esmu nabags, man nav ko ēst.

� �ēl gan, bet neesmu vēl ne pats sev samalis, � saimnieks atsaka. � Tādu kā tu te daudz dauzās apkārt!

Gāja tētiņ� projām. Pagājis gabaliņu, atskatījās � un dzirnavas sāka liesmot.

Nu tētiņ� noiet pie tre�ā brāļa. Tas dzīvo trūcīgi, mājiņa maza, bet tīra gan. Ienācis sētā, vecītis pēc skata kļuva pagalam skrandains, pagalam noplīsis.

� Iedodiet kaut maizes kumosiņu! � viņ� lūdz.

� Nāciet, vectētiņ, istabā, � saimnieks aicina, � tur jūs paēdinās un līdzi arī kaut ko iedos.

Tētiņ� ieiet istabā. Ieraugot noskrandu�o vecīti, saimniecei viņa sametās gau�ām �ēl, tā iegāja kambari, iznesa bikses, iznesa kreklu un deva vecītim. Vecītis uzvilka drānas. Saimniece ieraudzīja � vecītim uz krūtīm brūce. Viņa apsēdināja vecīti pie galda, deva ēst, deva dzert. Tad saimnieks iejautājās:

� Sakiet, vectētiņ, � kā jums uz krūtīm brūce gadījusies?

� Tā ir tāda brūce, � vecītis atbild, � ka no tās man drīz jāmirst. Tikai diena vien vairs palikusi, ko dzīvot.

� Ak bēdas! � sieva iesaucas. � Vai tad nav nekādu zāļu, ko izārstēt vainu?

� Ir gan, � vecītis teic, � tikai neviens man to zāļu nedos, kaut ikkur� var to izdarīt.

Nu saimnieks saka:

� Kāpēc gan nedos? Ja tik varēs! Sakiet, kas tās ir par zālēm!

Nu vecītis stāsta:

� Ja saimnieks pats aizdedzinātu savu māju, ja sadegtu visa viņa iedzīve un ja tad ņemtu tos pelnus un ar tiem apkaisītu manu brūci, tad tā sadzītu. Bet vai gan atradīsies pasaulē cilvēks, kas to darīs?

Jaunākais brālis nogrima domās. Ilgi viņ� domāja un tad sacīja sievai:

� Bet kā tu, siev, domā?

� Es domāju tā, � sieva atbild, � ka pie jaunas mājas gan jau kaut kā tiksim, bet, ja �is labais cilvēks nomirs, tad otra mū�a viņam vairs nebūs.

� Nu, ja jau tā, tad stiep bērnus no istabas laukā, � jaunākais brālis saka.

Par abiem ar sievu viņi iznesa bērnus, izgāja pa�i pagalmā. Vīrs palūkojās uz māju, un �ēl viņam sametās savas mantas.

Tomēr cilvēka bija vēl vairāk �ēl. Viņ� ņēma un pielaida mājai uguni. Viens redzējiens � un māja nozuda liesmās kā nebijusi. Tās vietā bija uzradusies jauna � liela un skaista.

Bet vecītis stāv un smaida vien.

� Redzu, dēls, ka no jums trim tu vienīgais dzīvo taisnu dzīvi. Esi laimīgs!

Nu tikai jaunākais brālis pazina savu aud�utēvu. Steidzās tam klāt, bet tas jau bija nozudis.

Dzīvoja reiz kāds nabaga vīrs. Ik nakti viņ� sapnī redzēja, ka viņam ir dēls � stalts, skaists jauneklis. Bet tas bija tikai sapnis. Mū�s gāja uz otru pusi, bet vīram nebija ne dēla, ne mantas � mājā tikai posts un trūkums.

Kalna pakājē vīram piederēja mazs zemes gabaliņ�, kur pat nejau�i iesējusies nezāle lāgā negribēja augt. Bet tad kādā gadā uznāca tāds sausums, ka pat zeme izdega. Nabaga vīrs aizgāja meklēt darbu pie grāfa, ko Bukovinas ļaudis mīlēja kā akmeni kaklā, kā rūgtu nāvi.

� Iesi labību kult, � grāfs sacīja, � un par algu ņemsi to, kas būs pastalās sabiris.

Vīrs bija ar mieru, jo ko tad citu varēja iesākt. Visu mēnesi viņ� cilāja spriguli un algu pārnesa mājā pastalās. Beidzot viņ� pārvētīja nopelnītos graudus un izbēra uz seģenes, lai pa�āvējas. Bet badā bija arī zvirbuļi, un tie uzknābāja visu labību līdz pēdējam graudiņam. To ieraudzījis, vīrs dusmās trieca cepuri pret zemi.

� Kaut jūs egle nosistu!

� Nedusmojies, labais cilvēk, � viņam aiz muguras kāds nopīkstēja.

� Kas mani tur māca nedusmoties?

� Tas esmu es, graudiņ�, ko zvirbuļi neapēda.

� Kur tad tu esi?

� Nu, �ite � zem dad�a lapas noslēpos.

Vīrs noliecās, pacēla dad�a lapu un ieraudzīja zeltainu grau�diņu.

� Kāds man no tevis labums? � vīrs teica. � Tu esi tik sīks, ka ne saredzēt nevar.

Bet graudiņ� atbild:

� Tu mani neēd, iesēj zemē un trīsreiz dienā aplaisti ar Ceremo�as ūdeni.

Vīrs iesēja zeltaino graudiņu pie istabas loga. Trīsreiz dienā nesa no upes ūdeni, laistīja, laistīja, ta�u nekas nedīga. Vecais vīrs noskuma, sadrūma. Tad viņ� visu pastāstīja sievai, bet tā bārās:

� Tev jau, vīrs, uz vecumu zvirbuli galvā �ivina! Kur tas redzēts, kur tas dzirdēts, ka grauds prastu runāt!

Bet tad kādu rītu vīrs aiz loga padzirda tik jauku spēlē�anu, ka vai sirds kusa. Viņ� palūkojās laukā � tur neviena nebija, tikai tajā vietā, kur viņ� bija iesējis graudiņu, izaugusi dīvaina ābele. Tai zaros karājās nevis āboli, bet gan zaļi un dzelteni svītrotas vijoles. Vīrs nobrīnījās un gāja ārā. Nebija vēl paguvis aiziet līdz brīnumainajam kokam, kad izdzirdēja:

� Labdien, tēt!

Vīrs brīnījās vēl vairāk.

� Labdien, � viņ� atņēma. � Kas mani sauc par tēti?

� Es � jūsu dēls Petriks. � Un no ābeles nolēca skaists puisēns.

� Ja jau esi mans dēls, tad iesim tupeņus apkaplēt. � Vīrs vēl aizvien nespēja noticēt, ka neredz to visu sapnī.

Petriks paņēma līdzi vijoli un uzrāva tik jautru melodiju, ka tupenī�i sāka augt griezdamies un saplauka ziedos.

� Kas tā tev par vijoli? � tēvs vaicāja.

� Tā ir tāda vijole, ka labais pieņemas spēkā, kad paskatos uz zaļo svītru, bet ļaunums nīkst, kad pieskaros dzeltenajai.

Nabaga vīrs un viņa sieva nevarēja vien nopriecāties par brīnumaino dēlu. Viņi trīcēja un drebēja par puisēnu, lai tikai tam ne matiņ� no galvas nenokristu. Bet Petriks nevarēja uz vietas nosēdēt, vienmēr grozījās ļau�u vidū.

Kādu svētdienu viņ� paņēma savu vijoli un aizgāja uz ciemu. Tur viņ� ieraudzīja ļaudis dejojam, kaut gan neskanēja nedz vijole, nedz cimbala. Tikai dejotāji pa�i sita plaukstas. Visi viņi bija tik novārgu�i, ka krita vai no kājām.

� Ko tie cilvēki dara? � Petriks jautāja cieminiekiem.

� Kāzas svin, � kāds vecītis pastāstīja. � Bet grāfs viņus savos darbos pagalam nodzinis. Kad �itie apmir�ot, tad atvedī�ot cilvēkus no aizjūras zemēm � tā viņ� saka.

Zēns paglaudīja savas vijoles zaļās svītras un uzrāva tik jautru deju, ka pat koku lapas sāka līgoties līdzi. Ļaudis tapa mundri un priecīgi. Līgava un līgavainis bija kā rīta zvaigzne un mēness. Un visi kāzinieki griezās līksmā dejā.

Augu dienu Petrika vijole priecēja ļau�u prātus. Bet grāfs iznāca pils balkonā, paraudzījās uz klajuma pusi un aiz brīnumiem vai muti iepleta. Viņ� pavēlēja saviem rokaspui�iem visus ciema jaudis sadzīt pie vārtiem. Sanāca grūtdieņi noņēma cepures.

� Redzu, ka no mūzikas esat kļuvu�i varen stipri. Rīt jums caur kalnu jāizrok liela eja, lai pa to varētu tecēt visa Ceremo�a!

Otrā rītā ļaudis ņēma lau�ņus un lāpstas un devās pie kalna. Viņi aplipa ap to kā skudras, sita un kala, ka dzirksteles vien �ķīda. Gāja dienas, nedējas, mēne�i, un beidzot kalnam cauri bija izkalta eja.

Grāfs paskatījās un sacīja:

� Tagad kalna vidū uzceliet staltu pili � ar pla�ām zālēm, gariem gaiteņiem, ko�ām istabām. Pils vārtiem jābūt tādiem, ka tos varētu aizvērt ir mazs bērns, bet atvērt tikai es vien.

Bet grūtdieņi vairs nejuta agrākā spēka. Un grāfs viņiem bija tagad uzdevis tādu smagu darbu! Viņi devās uz mājiņu, kur dzīvoja Petriks ar tēvu un māti, pasauca zēnu ārā un pārmeta:

� Tu devi mums spēku izkalt upei ceļu, vai tagad pamet mūs nelaimē?

Petriks atbildēja:

� Rīt visi ņemiet lau�ņus, āmurus un lāpstas un ejiet uz kalnu. Es ie�u palīgā.

Otrā dienā ļaudis sapulcējās pie kalna, ta�u neviens nejaudāja pacelt ne lauzni, ne āmuru. Tad Petriks noglaudīja vijoles zaļās svītras, pielika lociņu pie stīgām un rāva vaļā jautru dziesmu. Ļaudis atguva jaunību un spēku, un nu klints �ķembas �ķīda uz visām pusēm. Kalna iek�ienē tika ierīkoti gari gaiteņi, augstas jo augstas zāles, pla�as istabas.

Kad viss bija gatavs, grāfs aizsūtīja savus rokaspui�us saaicināt viesus, jo viņa meitu bija bildinājis kāds aizjūras princis.

Viesi sapulcējās pilī, kas bija uzcelta kalna iek�ienē. Ieradās arī Petriks. Viņu ieraudzījis, grāfs uzkliedza:

� Kā tu uzdrīkstējies te rādīties?

� Zemnieku kāzas jau esmu redzējis, kungs, bet grāfu kāzas vēl ne, � Petriks atbildēja grāfam.

Grāfs lika sulaiņiem izsviest nekaunīgo puiku laukā. Bet petriks paglaudīja vijoles dzeltenās svītras, pielika lociņu pie stīgām un sāka spēlēt. Pilī tūdaļ iestājās klusums. Grāfs sakumpa, salīka, viņa rokas sāka trīcēt.

Petriks izgāja pa vārtiem un aizvēra tos uz laiku laikiem. Gāja gadi, vārti pamazām aizauga ar zaļu zāli. Grāfu neviens vairs pat nepieminēja. Bet par Petriku un viņa burvju vijoli stāsta vēl �obaltdien.

Dzīvoja reiz mūsu ciemā kāds bagāts kungs. Viņam piederēja skaistas mui�as, klētis pilnum pilnas visādas mantas. Bet līdzās kunga druvām mazu zemes stūrīti apstrādāja nabaga vīrs, kam bija Stefans vārdā.

Kādudien Stefans aizgāja uz savu zemes gabaliņu pļaut rudzus. Saslējis pusstatiņa, viņ� apsēdās atpūsties. Te uzreiz ieraudzīja putneli, kas � caps! � paķēra no viņa rudziem vārpu un � �virks! � aiznesa uz kunga labības stirpu, atkal paķēra un atkal aiznesa.

� Ka tu izputējis! � nabaga vīrs saskaitās. � Ko tu, neganteli, dari? Kur tu nes manu darbu?

� Kungam.

� Kāpēc kungam, vilks tevi rāvis!

� Tāpēc, ka esmu kunga Laime.

Stefanam aiz dusmām vai tum�s gar acīm sagriezās.

� Es leju sviedrus, bet tu zagsi un nesīsi kungam?

� Esmu viņa Laime, tāpēc kalpoju viņam.

� Vai, ak vai! � Stefans novaidējās. � Bet kur ir mana Laime?

� Kaimiņu ciemā zem vītola, � putniņ� atbildēja. � Ej un negriezies atpakaļ.

Vīrs apdomāja un sacīja:

� Ko es dauzī�os nezin kur apkārt? Cepti balo�i nekur mutē neskrien.

Vakarā Stefans pārgāja sētā, ta�u viņam ne ēdiens līda rīklē, ne miegs nāca. Tas vien stāvēja prātā, ko putnelis bija sacījis. Tu re � Laime mājo nez kur kaimiņu novadā, jo �aipusē netaisnība staigā zābakos, bet taisnība � vīzēs.

Rītā Stefans jūdza zirgus un sauca sievu:

� Ņem, bēdulīt, bērneļus un kāp ratos. Mums tāda pati laime ka vistai, kas pīlēnus izperējusi.

Viņ� uzsauca zirgiem, un tie sāka soļot. Cik nu bija, cik nebija nobrauku�i, kad Stefans atcerējās, ka aizmirsis paņemt cirvi. Viņ� sacīja sievai:

� Pagaidi tepat, es aizskrie�u atpakaļ, �ēl cirvja.

Aizskrēja Stefans atpakaļ, paņēma cirvi un jau griezās uz ie�anu, te uzreiz no istabaug�as Nelaime � blauk�! � viņam uz kakla un pieķeras kā dadzis suņa ka�okā.

Nu gan Stefans atcerējās putneļa vārdus, lai negrie�oties atpakaļ uz māju, bet vairs nekas nebija līdzams. Bēdīgs viņ� gāja tālāk, izvilka tabakdozi un piebāza pīpi. Nelaime skatās un saka:

� Dod man arī tabaku paostīt.

� Rāpies lejā un osti, ka vai pārplīsti, � nabaga vīrs noskaities atcērt.

Nelaime norāpjas arī un ielien tabakdozē. Stefans � knauks! � aizcērt vāciņu ciet.

� Tupi nu tagad tur, negantniece! Es tev rādī�u, kā vārdzināt nabaga cilvēku!

� Laid ārā, vairāk tevi nemocī�u, � Nelaime lūdzas. Bet Stefans nemaz neklausās. Nonācis pie kāda veca jo veca koka, viņ� iebāza tabakdozi ar visu Nelaimi koka dobumā un, nogājis atpakaļ pie ratiem, brauca tālāk. Nobrauca kaimiņu ciemā. Stefans nu staigā apkārt pa ciemu un pra�ņā visiem, ko satiek, vai neesot kaut kur redzēju�i viņa Laimi. Bet cilvēki paliek cilvēki � tie velk ērmīgo pra�ņātāju uz zoba, smejas par viņu.

Kad satumsa, Stefans aizbrauca ganīklā, kur �igāni mēdza uzsliet savas teltis. Tur viņ� ar savējiem ratos pārgulēja nakti. Bet rītā Stefans atkal bēdājas: kurp lai dodas? Bērni, vardes biedēdami, skraidelēja pa smil�aino upītes krastu zem vītoliem. Te uzreiz viens no pui�eļiem iesaucas:

� Re, kā tur kaut kas spīdi�

Stefans paveras: zem zemes patie�ām blāzmo tāds kā spo�ums. Viņ� paņēma lāpstu un sāka rakt. Raka, raka un izraka veselu mu�eli zelta. Viņ� izbēra zeltu maisā un raka atkal tā, ka mugura jau kūpēja. Izraka mu�eli ar dārgiem akmeņiem. Izbēra tos maisā un rāvās atkal. Bet tre�o reizi viņ� nekā vairs neizraka.

� Gana būs ar to pa�u! � Stefans teica sievai.

Sēdās visi atkal ratos un brauca uz ciemu. Tur ņēmās taujāt:

� Vai nezināt, kas pārdod māju? Bet glītu māju ar lielu dārzu!

� Eku, tā ar skārda jumtu, tā nupat ir pārdodama, � ļaudis stāsta.

Stefans nopirka māju un dzīvoja ar ģimeni laimīgi: iegādāja gotiņu, vairākas aitas, sivēnu un visu, kas saimniecībā vajadzīgs.

Dzīvoja vīrs bez bēdu.

Bet reiz kungs bija padzirdējis, ka Stefans kļuvis bagāts vīrs. Kādudien viņ� atbrauca pie Stefana viesos. Pie galda apsēdies, kā gariem zobiem vien ēda. Beidzot ierunājās:

� Tu, Stefan, reiz sacīji, ka tas, kas no rīta nav pagūts, vakarpusē vairs nav panākams. Kur tad tev nu tāda manta radusies?

� Sapnī noredzēju, � Stefans ar gudru ziņu atteic. � Un vēlāk izlasīju�

� Kā izlasīji? Kur?

� Are, kad brauc uz mūsu ciemu, tad ceļmalā ir vecs vītols. Vītolā ir dobums un dobumā � tabakdoze, bet tabakdozē papīriņi.

Vairāk kugam nekas nebija vajadzīgs. Viņ� pietrūkās no sola un uzsauca ku�ierim:

� Laid uz veco vītolu!

Zirgi aizrāva karieti lidz vītolam, ka nebija ko redzēt. Kungs steidzās pie dobuma, un � caps! � tabakdoze rokā gan. Kungs atvēra to, un Stefana Nelaime �im � blauk�! � kaklā!

� Nu, kundziņ, tagad tu nēsāsi mani līdz savai nāves stundiņai.

Kungs ar Nelaimi iesēdās karietē. Tikko kādus soļus bija pabrauku�i, tā zirgs krita gar zemi un bija pagalam. Pabrauca vēl gabaliņu � nokrita otrs zirgs. Kaut kā kungs aizkūlās līdz mājai un apgulās atpūsties. Tikko bija iesnaudies, te viņu iztraucēja briesmīgi kliedzieni:

� Degam! Ugunsgrēks!

Kunga pils nodega līdz pamatiem, visa manta arī sadega.

Kungs aizgāja pasaulē ar Nelaimi uz kakla. Ja nav nomiris, tad nēsā to vēl �obaltdien.

Kāds puisis dienēja zaldātos. Viņu sauca par Vasili. Pa vasaru visus zaldātus aizveda me�ā pie upes un tur mācīja kara gudrībās.

Pēc mācībām visi pui�i skrēja peldēties, bet Vasilis ņēma cirvi un gāja tīrīt me�u. Visus nokaltu�os, greizos, vārgos kokus viņ� nocirta un sakrāva kaudzē, bet taisnos, glītos atstāja, lai aug. Drīz vien me�s izskatījās jauks un priecīgs.

Savu laiku atkalpojis, Vasilis posās mājup. Viņam sagribējās atvadīties no me�a. Devās puisis turp. Bet no me�a iznāk pretim vecītis zaļu bārdu un vaicā:

� Kurp iedams, jaunekli?

� Ai, vectētiņ, man �odien priecīgs prāts. Esmu nokalpojis zaldāta laiku, ie�u mājup.

� Kurp tad pa�laik tev padomā doties?

� Eju no me�a atvadīties. Tas ir tik skaists!

� Jā, dēliņ, skaists gan. �ajā me�ā ir mana mazā mājiņa. Ilgi esmu te nodzīvojis, bet neviens nav me�u tā sakopis kā tu. Ko vēlēsies, lai tev dodu par algu? Bet vēlies ar prātu, apdomā.

Domāja Vasilis, domāja un tad sacīja:

� Esmu vijolnieks un gribētu tādu vijoli, lai visi dejotu, kad spēlēju, � ir nabagi, ir bagāti, ir mācītāji, ir valdnieki, ir mu�as, ir tārpiņi � visa dzīva radība, kāda vien ir pasaulē.

� Labi, � me�a tētiņ� saka, � tava vēlē�anās ir gudra.

Tētiņ� nozuda. Un to pa�u brīdi Vasilim rokās iekrita vijole.

� Tagad teic otru vēlē�anos, � tētiņ� bija atkal parādījies.

� Vēl e� gribētu tādu kuli, lai tajā, kolīdz uzsaucu: �Nuka, kulē iek�ā!� � tad tūliņ viss arī būtu kulē. Lai nevienam pār mani nebūtu varas, pat caram ne, kuram kalpoju.

� Labi.

Vecītis nozuda, un to pa�u brīdi Vasilim pie kājām nokrita kule. Viņ� to pacēla, un tētiņ� parādījās tre�o reizi.

� Saki tre�o vēlē�anos, tikai ar prātu.

� Gribu, lai man vienmēr būtu ko ēst, kad esmu izsalcis.

Tētiņ� iedeva Vasilim galdautu.

� Kad būsi izsalcis, izklāj �o galdautu � un tev būs ko ēst. Bet tagad dodies pasaulē un kalpo cilvēkiem tikpat cītīgi, kā kalpoji �im me�am.

Vasilis nu gāja, gāja, te ierauga � kāda sieva izvedusi no istabas se�us bērnus un raud, rokas lauzīdama.

� Kāpēc jūs, sieviņ, tik gau�i raudat?

� Vai, ak vai, mums jāiet klau�u darbos! Manu vīru kungs aizsūtīja uz dzirnavām malt, bet tur tikai velni māj.

� Kur tās dzirnavas ir?

� Vai, vai � aiz me�a! Tām dzirnavām ir divpadsmit dzel�u durvis, un aiz divpadsmitajām ieslēgts mans vīrs ar vēr�iem.

� Neraudiet, sieviņ, � jūsu vīrs pārnāks.

Vasilis aizgāja uz dzirnavām, nostājās pie dzel�u durvīm un sāka spēlēt. Durvis atvērās, iznāca pats vecais velns, bet tam aiz muguras slaista radziņus jaunākie. Vecais velns paskatās uz Vasili un saka:

� A-ā, būs man vakariņas!

Bet jaunais velns smejas:

� Tikai uz viena zoba ko uzlikt.

Vasilis nesaka ne vārda, ņem atkal vijoli un spēlē. Viens velns sāk lēkāt, tad otrs, tre�ais, un tad jau dej visi. Jau iiem līst sviedri, bet Vasilis tik spēlē, jau �ie krīt vai gar zemi, turas cits citam pie astes, pie ragiem � Vasilis tik spēlē. Notrūkst velniem astes, aplūst ragi, �ie virpuļo pa zemi, lūdzas Vasili:

� Atlaid mūs, dosim tev, ko gribi.

� Nekā negribu, tikai izlaidiet ārā vīru ar vēr�iem.

� Rimsti spēlēt, izlaidīsim.

� Nekā, dodiet atslēgas, pats viņu izlaidī�u brīvība.

Velni vilcinās. Bet Vasilis spēlē tā, ka �ie vairs galvu nejaudā uz aug�u pacelt. Vecais velns atdeva Vasilim atslēgas, Vasilis atslēdza durvis, izlaida ārā viru, izveda vēr�us, iecēla ratos miltu maisus un sacīja:

� Brauc mājās, vīrs, es vēl te ar �itiem norēķinā�os.

Vīrs paklanījās glābējam jo zemu un brauca projām, bet izbiju�ais zaldāts uzsauc:

� Nuka, velni, kulē iek�ā!

Viņ� savāca visus velnus kulē, aizsēja galu un me�ā pakāra kuli ozolā, lai karājas, bet pats ratiem pakaļ devās uz ciemu.

Tur izskrien no istabas sieva ar bērniem, teic viņam paldies, ka izglābis �ās vīru, grasās viņu par to atalgot, ta�u Vasilis nekā neņem.

Bet kungs bija gribējis �o vīru izdeldēt no pasaules. Uzzinājis, ka vīrs sveiks un vesels ticis vaļā no velnu nagiem, kungs neganti apskaitās.

� Nositī�u tevi! Māju nodedzinā�u! Tavu sievu un bērnus pēr�u līdz nāvei!

To noklausījies, zaldāts Vasilis devās atpakaļ pēc kules. Nokabināja to no ozola zara, skatās � velni bez ūdens tikko vairs dzīvi. Vasilis aiznesa tos pie liela ezera un palaida brīvībā, pieteikdams, lai nabaga ļaudīm nedarot ļauna. Pats pasita kuli padusē, paņēma rokā vijoli un nu iet pie kunga. Bet nomana � vēders tāds kā tuk�s vien. Viņ� apsēdās klajā laukā zem papeles, izklāja galdautu � un tūdaļ uzradās ir ko ēst, ir ko dzert. Vasilis paēda, nodzērās un nosprieda: �Nu gan jāiet, kungs laikam jau vārdzina nabaga ļaudis.�

Vasilis noiet ciemā � tur haiduki, zirgos sasēdu�i, jau drūzmējas nabaga vīra sētā, ar pātagām dzīdami ārā no mājas viru, sievu, bērnus. Vasilis apstājās vārtos un uzsauca:

� Nuka, haiduki, kulē iek�ā!

Tai pa�ā mirklī haiduki atradās kulē. Vasilis piekodināja vīram un sievai, lai sēd mājā, pats devās uz kunga namu, kuli vilkdams pa ceļu līdzi, lai haiduki dauzītos pret zemi. Atvilka �os līdz pa�ai kunga sētai. Kungs iznāk uz sliek�ņa un pavēl kalpiem:

� Ņemiet ciet �o klaidoni un uzskaitiet viņam simt rīk�u, pēc tam aizvelciet un izmetiet aiz vārtiem. Bet, ja ne, tad norīdiet ar suņiem.

Bet Vasilis kā ņēma rokā vijoli, kā sāka spēlēt, tā kungs vairs ir neskatījās pēc savas kundzenes, bet saķēra virēju, kundzene satvēra ku�ieri, nenoturējās pat kulē iedzītie haiduki � visi griezās dancī kā negudri. Kungs jau aizkusis, sviedri tek acīs, viņ� lūdzas:

� Do�u tev, puis, ko vien gribi, tikai rimsties spēlēt.

� Sev negribu nekā. Gribu visam ciemam brīvību.

� Do�u.

� Ja dosi, tad atlaidī�u tevi, bet, ja ne, tad beigsi dzīvi �ai pa�ā kulē, kur tagad tup tavi haiduki.

Vasilis pārstāja spēlēt, kungs, redzēdams, ka nu vairs labi nav, sēdās pie galda un parakstīja brīvlai�anas papīru visam ciemam. Vasilis tad teica:

� Lai tam vīram, kas brauca uz dzirnavām, ne mats no galvas nenokristu, un neuzdrīksties laupīt viņam brīvību.

Kungs atbildēja:

� Es dāvinu visiem brīvību, tu dāvini man dzīvību.

Bet kundzene bija tā nomocījusies, ka nemaz nelika padot mīksto krēslu, atkrita uz cieta sola, atmeta rokas � teju, teju mirs nost. Kalpi visi gulēja krustu �ķērsu, kur kurais novēlies.

Vasilis noskatījās un tad devās tālāk savu ceļu, bet kuli ar haidukiem vilka līdzi. Nonāca viņ� galvaspilsētā un redz � ļaudis raudādami ved jaunu mei�u, pops skaita lūg�anu kā pie kapa.

Vasilis taujā:

� Ļaudis, kas pie jums notiek?

� Bēdu dienas mums uzbruku�as. Pūķis nedod ūdeni, pirms nav aprijis cilvēku. Ik dienas kādu aizvedam, nu pienākusi kārta �ai jaunajai meitenei.

Vasilis aptur gājienu un saka:

� Ejiet mierīgi � �ī meitene nemirs.

Viņ� izkrata no kules haidukus, kas tik tikko vairs elpu velk, pamet tos pilsētas vidū, bet pats ar kuli un vijoli dodas pie ūdens avota. Tur patiesi tup divpadsmitgalvu pūķis. Kolīdz Vasili ieraudzījis, tā iz�auj ugunīgas meles.

� Ko tu te esi atnācis? Cīnīties vai mieru līgt?

� Cīnīties.

� Tad iesim uz dzelzu klonu.

Aizgāja abi uz dzelzu klonu. Vasilis ņem rokā vijoli un sāk spēlēt. Divpadsmitgalvu pūķis kā laidās dejā, tā dzelzu klons brīk�ķēja un brāk�ķēja vien. Vasilis spēlē, pūķis jau izkāris mēles, galvas velkas pa klonu, pa nāsīm �audās liesmas. Pūķis lūdzas, lai pārstāj, bet muzikants ir neklausās. Spēlēja vien, līdz pūķis pagalam gan.

Nu ļaudis saskrēja zaldātam apkārt, teic paldies, grib glābēju atalgot, bet Vasilis nekādu algu neņem. Pats valdnieks, padzirdējis, ka zaldāts nogalinājis pūķi, sūta pēc viņa vēstnesi.

Vasilis nogrieza pūķa mēles, ietina drāniņā un gāja pie valdnieka. Tas sagaida viņu un brīnās:

� Vai tu patiesi kalpoji manā karaspēkā?

� Kalpoju.

� Bet kur tu tādu spēku ņēmi?

� Me�ā.

Un Vasilis izstāstīja par me�a tētiņu un viņa dāvanām.

� Tad jau tu varētu ņemt virsroku ari pār mani? � valdnieks vaicā.

� Ja vēlaties, varu tūliņ to izdarīt. � Un Vasilis ķeras pie kules.

Valdnieks nobijies atteic:

� Nē, nē, tikai pierādi, ka tu no tiesas esi pūķi nogalējis.

Vasilis iztin mēles. Bet princese visu laiku stāvējusi un vērojusi, ka zaldāts ir varen glīts puisis. Nu viņa piesteidzas pie tēva un saka:

� Nebijis viņa, tad arī man pienāktu kārta mirt. Gribu iet pie viņa par sievu. Mēs dzīvosim laimīgi.

Valdnieks bija ar mieru. Nosvinēja kāzas. Un zaldāts tagad mājoja valdnieka pilī.

Kādreiz vecos laikos pui�i kalpoja karaspēkā pa divdesmit gadu. Ja zaldāts nebija izpelnījies zirgu, tad mājup soļoja kājām.

Kāds zaldāts, ko sauca par Mikolu, pie zirga nebija ticis un kājām devās uz savu ciemu. Viņam bija laba sirds, tāpēc kabatā bija paliku�i tikai trīs gra�i. Gāja zaldāts, gāja, līdz, sajuzdams izsalkumu, nosprieda: �Būtu laiks kaut ko iekost.� Bet te: gadās pretim kāds nabaga vīrs, kas lūdz:

� Zaldāt, palīdzi man ar kādu mazumiņu.

Zaldāts izvilka grasi un atdeva trūcīgajam. Pats domāja: �Tūliņ ieie�u krogā un par diviem gra�iem kaut ko ieēdī�u.� Gabaliņu pagājis, viņ� satika otru ubagu. Tas stiepj pretim roku:

� Ai, zaldāt, ieliec man saujā kādu mazumiņu.

Zaldāts ielika grasi. Bet pats domā: kaut nu drīzāk pagadītos kāds krogs, jo vairs nebija spēka tālāk iet. Nonāk viņ� līdz krogam, bet pie durvīm stāv nabadziņ� un lūdz:

� Labais cilvēk, iedod kapeiciņu!

Mikola nekad nevienam nespēja atteikt. Viņ� atdeva tre�o grasi un iegāja krogā. Tur krodziniece bija piecepusi un pievārījusi ēdienu ēdienus, viss krogs smar�oja tā, ka zaldātam:, galva apreiba.

Te ienāk kāds sirms vecītis un vaicā:

� Kā ir, zaldāt, � vai ēst gribas? Zinu, zinu, gribas tā, ka vai sirds pa muti kāpj laukā.

� Ek, vectētiņ, ir nevaicājiet!

� Kāpēc tad atdevi pēdējos gra�us?

Mikola atteic:

� Kreisajai rokai nav jāzina, ko dara labā.

� Vadzi, � vecītis pasmīn, � paēd, es samaksā�u par tavu pusdienu.

Viņ� pienesa Mikolam ēdienu, apsēdās un skatījās, kā tas mielojas. Kad zaldāts bija ieturējies, vecītis vaicāja:

� Vai tu nebūtu ar mieru nākt pie manis darbā?

� Kāpēc gan ne!

� Tikai ņem vērā: ja būsi godīgs un uzticams, tad tevi dāsni atalgo�u, bet, ja zagsi, tad sadedzinā�u uguns liesmās.

� Labi.

Vecītis iebēra krodziniekam riek�avu zelta un vēl otru riek�avu iedeva par pusdienu. Zaldāts apgulās un krietni nosnaudās. Vakarā vecītis atnesa tre�o riek�avu zelta, ko samaksāt par zaldāta vakariņām, un vaicāja:

� Nu, krodziniek, vai esi ar mani mierā?

� Tādus viesus es gribētu redzēt ik dienas, � krodzinieks teica.

Mikola devās kalpot vecītim. Pārgulēja nakti, un agri no rīta saimnieks modina Mikolu:

� Nu, zaldāt, vai esi atpūties?

� Esmu gan.

� Tad ej pie darba. Tikai visu gadu, pie manis strādādams, tu nedrīksti ne mazgāties, ne skūties.

� Labi.

Vecītis ieveda Mikolu istabā, kur atradās kaudze zelta, un sacīja:

� Tev būs jāpārcilā �is zelts: no �īs sienas pārsviedīsi to pie otras un pēc tam atkal atpakaļ pie pirmās. Ēst iesi uz krogu, es samaksā�u. Bet pieraugi, ka nenozodz man ne kripatas zelta!

� Nē, vectētiņ.

Laiks rit. Mikola nemazgājas, neskujas � apaudzis bārdu, noplīsis, pats sev vairs netīk � un tik bārsta zeltu. Kad gads bija cauri, vecītis sacīja:

� Tev, dēls, ir laiks precēties. Redzu, ka esi godīgs, uzticams un paklausīgs � no mana zelta ne drusciņas neesi sev paslēpis. Līdz sirmiem matiem esmu nodzīvojis, bet tāda cil�vēka, kāds tu, vēl neesmu saticis. Tagad ej uz krogu pusdienās, pēc tam aprunāsimies.

Mikola apsēdās ēst pusdienu, te ienāk krogā kāds vīrs un saka:

� Krodziniek, gribu tev ieķīlāt savu pēdējo zemes gabaliņu � dod man naudu, jo citādi man jāaiziet no mājas, bet man jāgādā par trim meitām, kas vēl nav pie vira izdotas. Esmu nonācis galīgā postā.

Krodzinieks atbild:

� Nu labi, ņem�u ķīlā jūsu zemes gabalu, naudu man atdosiet pa daļām.

Mikola to visu noklausās, steidzas pie vecī�a un stāsta:

� Vai, vectētiņ, kāds virs krogā raudin raud par savu posta dzīvi.

� Tu par viņu nebēdājies vis, � vecītis atteic. � Ej un saki viņam, ka dosi zeltu, lai viņ� tiktu no parādiem vaļā, lai tikai lai� savu meitu pie tevis par sievu.

Mikola steidzas atpakaļ uz krogu un solās vīram, ka glāb�ot �o, lai tikai atdodot viņam meitu.

Vīrs aiz priekiem lec vai gaisā.

� Esmu ar mieru, esmu ar mieru!

Ja ar mieru, tad ar mieru. Mikola iet pie vecī�a, domādams, ka nu nomazgāsies un noskūsies, bet vecītis neļauj.

� Nekā, ej vien, kāds esi, lai meita ir ar mieru precēt tevi tādu pa�u, tad vēlāk kļūsi tāds, kā pieklājas.

Nu Mikola gāja līdzi vīram. Tas atstāja puisi pie vārtiem, pats iegāja istabā un stāsta meitām:

� Mīļās meitiņas, ir atradies kāds puisis, kas izglābs mūs no nedienas, tikai vienai no jums ir jāiziet pie viņa. Tas ir jauns puisis, tiesa gan, neizskatās īsti tāds, kā pieklātos.

Vecākā meita saka:

� Pasauciet viņu, lai paskatos.

Vīrs paaicināja Mikolu, ieveda istabā. Vecākā meita tikai izsaucās: �Vai die! Vai die! Vai die!� � un aizbēga. Puisis nemazgājies, neskuvies, noskrandis � tīrās briesmas!

Tēvs paaicināja vidējo meitu. Tā arī aizmuka vaimanādama. Bet pie vārtiem jau sabrauku�i tiesas ierēdņi, lai pārdotu vīra mantu ūtrupē. Tēvs lūdz jaunāko meitu:

� Meitiņ, ej pie viņa par sievu. Varbūt spēsim padarīt viņu par cilvēku.

Jaunākā meita padomāja un tad sacīja:

� Lai notiek tā. Postā jau esam �ā vai tā.

Viņa sniedza Mikolam roku. Puisis priecīgs pāriet mājā pie vecī�a. Vecītis izgāja sētā un uzsvilpa. Saradās kalpi � viens skuva Mikolu, otrs cirpa viņam matus, tre�ais mazgāja, kopa. Vecītis atnesa kazaka drānas, zelta zobenu, zelta jostu. Mikola apģērbās, apāvās, piekāra zobenu un nu izskatījās kā bilde. Abi ar vecīti iesēdās puskarietē un brauca pie meitas. Ieraudzījusi līgavaini, tā plaukstas vien sasita. Bet abu vecāko meitu mājā nebija. Tās bija diezin kur nozudu�as. Bez viņām tika nosvinētas di�as kāzas. Vecītis pēc tam sacīja Mikolam:

� Būtu tev kaut kripatiņa zelta pie pirkstiem pielipusi, tu būtu pagalam, bet tagad tevi gaida laba dzīve.

Tā arī notika.

Kādam ķēniņam bija varen daiļa meita. Visādi prin�i, visādi karajdēli jau bija pie viņas precībās brauku�i, bet viņa nevienu negribēja par vīru. Tomēr precinieki kā nedeva, tā nedeva mieru. Tad princese lūdza tēvu, lai liekot izaudzēt blusu un no tās ādas iz�ūt cimdu.

Kalpi noķēra blusu, iemeta sviesta mucā un septiņi gadi tur neieskatījās. Kad septiņi gadi bija apkārt, muca pārsprāga un no tās izlēca tāda blusa kā me�acūka. Blusu nosita, novilka tai ādu un no ādas pa�uva cimdu.

Kad nu tagad pie princeses ieradās precinieki, viņa parādīja tiem cimdu un lika uzminēt, no kādas ādas tas darināts.

Par princeses daiļumu un par viņas cimdu gāja slava pa visu pasauli. Aizjūras zemē dzīvoja kāds gau�i skaists, gudrs un bagāts princis. Viņ� paņēma līdzi naudu, pārbrauca pār jūru un devās nevis uz ķēniņa pili, bet gan apstaigāja visus ka�okādu meistarus, lūdza tiem nakstmājas un sāka visādas valodas, gribēdams izdibināt, vai kāds no tiem nav �uvis princesei cimdu.

Tā princis izstaigāja visu pilsētu, ta�u neka neuzzinaja. Bet pilsētas nomalē atradās pavisam maza mājiņa, nu, tīrā būdele. Princis iegāja ari tajā, un tur dzīvoja vecs ka�okādu meistars. Princis apvaicājās:

� Vecotēv, vai nevarētu pie jums pārnak�ņot?

� Labi, dēls, do�u tev naktsmājas.

Bet vecais vīrs bija aplam kārs pēc sivā. Princis vakarā atnesa degvīnu un aicināja:

� Iedzeriet, vecotēv. Augu dienu noņemdamies ar ādām, jūs saelpojaties tādas smakas, ka krūtis pavisam aizkrīt.

Ve�uks izdzēra mēriņu un stāstīja:

� Tagad vēl nekas. Bet toreiz, kad es no blusas ādas cimdu �uvu, tad gan bija smirdoņa.

Vairāk princim no ve�uka nekā nevajadzēja. Viņ� pārgulēja nakti, no rīta saimniekam labi samaksāja un taisnā ceļā devās uz pils zāli, kur sēdēja princese ar cimdu.

Nāca karaļi un ķēniņi, nāca prin�i un karaļdēli, veci un jauni un minēja, no kādas ādas pa�ūts princeses cimds. Viņi nosauca visus zvērus, kādi vien ir pasaulē, ta�u neviens nespēja pareizi atminēt. Bet princis stāvēja maliņā.

� Un ko tu teiksi, puis?

Posdamies uz pili, princis bija saģērbies visādos kankaros. Nevienam nevarēja ne prātā ienākt, ka tāds skrandulācis spētu uzminēt, no kā darināts cimds. Bet viņ� piegāja tuvāk un sacīja:

� Visuaugstās princeses cimds ir darināts no blusas ādas.

Princese vai paģība. Bet karalis sāka rāties:

� Redzi nu, meit, � dabūji, ko meklēji! Vai tev trūka precinieku? Labu labo precinieku! Nu jāiziet pie ubaga.

� Tāds mans liktenis, tēt. Ja jau pati esmu tā noteikusi, lai tā ari notiek. Precē�os ar viņu.

Skrandaini uzņēma pilī, grezni apģērba, jo neviens jau nezināja, ka viņ� ir princis, un posās uz kāzām. Bet kādas nu tur kāzas ar ubagu? Netika jau aicināts neviens viesis. Pēc kāzām ķēniņ� sacīja:

� Man, meitiņ, ir aplam liels kauns par tādu znotu. Nespēju viņu rādīt pat citu zemju sūtņiem.

Jaunais vīrs to bija dzirdējis un teica ķēniņam:

� Mēs iesim dzīvot citur.

Jaunais pāris apmetās noīrētā mājelē, un viņiem nebija pat ko mutē bāzt. Princis sacīja sievai:

� Esmu izsalcis. Ej izlūdzies kaut kur maizi.

Un kādreizējā ķēniņmeita gāja izlūgties kumosu maizes. Pati neēda, atdeva visu vīram, lai tas retāk sūtītu viņu ubagos. Bet vīrs tik uzkliedz, ka griboties ēst. Bija gan ķēniņmeitai ko turēt!

Tā viņi mocījās se�i mēne�i. Tad princis ņēma sievu pie rokas un teica:

� Iesim abi ubagos.

Gāja arī. Kur tik pagadījās kāda lepnāka pils, tur princis sūtīja sievu diedelēt maizi un kādu nekādu ēdienu. Sieva staigā ar ubadzes tarbu, bet viņ� sevī smejas: �Ai, putniņ, apcirp�u tev spārniņus. Slēji degunu gaisā, tad diedelē nu tagad. Nedaru jau to ar vieglu sirdi, bet lai, parādī�u tev, kā bija ap sirdi maniem draugiem, kad tie brauca pie tevis precībās, bet tu smējies viņiem taisni acīs.� Tā princis prāto, bet tikmēr sieva jau nes viņam �ķīvi ar ēdienu.

Tā viņi klaiņoja, līdz nonāca jūras krastā. Princese bēdājas:

� Vai dieniņ, ko mēs �e darīsim?

� Brauksim pāri jūrai.

Princis aizgāja un samaksāja par divām vietām uz kuģa, bet kapteinim sacīja, lai tas ejot un pasaucot viņa sievu. Tas aizgāja un aicināja:

� Kāpiet kuģī, jo visas vietas jau aizņemtas, divas vien vairs paliku�as.

Princis ar sievu kāpa kuģī, pārbrauca pār jūru, princis atstāja sievu krastā un pats devās uz savu pili. Tur viņ� izstāstīja tēvam, ka esot pārvedis līgavu, lai pilī po�oties kāzām, bet �im pa�am vēl esot līgavai �is tas iemācāms. Tad princis aizgāja atpakaļ pie sievas, noīrēja jūras krastā mazu būdeli, atnesa kādas pudeles alus, vīna un lika sievai tirgot.

� Tikai pieraugi, lai matro�i neizdzer visu un nesadauza pudeles.

� Pieraudzī�u.

Princis atkal atgriezās pilī, pārģērbās un uzkūdīja matro�us, lai tie aizejot, visu izdzerot un sadauzot.

Princese tirgoja, tirgoja, te sanāca matro�i, sāka lauzt galdus, krēslus,, izdzēra alu, vīnu, pudeles sadauzīja un ne kapeikas nesamaksāja. Tādu postu nodarija, ka nav ne izstāstāms.

Bet princis pilī labi paēda, vakarā pārģērbās vecajos kankaros un gāja uz būdiņu. Atnācis redz � sieva sēd pie lausku kaudzes un raud.

� Kas noticis?

� Vai neredzi?

� Kas tu esi par pārdevēju, ja atļāvi tā izdarīties? Es liku tev tirgoties, nevis ar matro�iem jokoties. Kā tagad dzīvosim? par precēm izdevu pēdējo grasi.

� Es neesmu vainīga. Sanāca matro�i un visu sadauzīja. Ko varēju iesākt?

� Ak vai, nav gan no tevis saimnieces! Ar tevi dzīvojot, maizes neredzē�u. Dzirdēju, ka pilī po�oties uz kāzām. Ej palīdzi virējai.

Bet pats jau bija pilī visu izstāstījis. Un pieteicis, lai sieva nekā nedabūjot zināt.

� Kad viņa taisīsies uz māju, tad divpadsmit podiņos ielejiet un ielieciet visādus ēdienus un iedodiet jostu, lai viņa apjo�as un sakarina pie tās visus podiņus.

Augu dienu princese rāvās pa virtuvi, vakarā sākās kāzu godi, sanāca muzikanti, skanēja mūzika. Bet princese po�as nest vīram paēst uz pa�u pilsētas malu.

Virēja sakarināja pie jostas podiņus, apjoza jostu princesei ap vidu, katrā podiņā ielēja citu ēdienu un sūtīja princesi projām. Bet zāles durvīs līgavas māsas jau gaida līgavu, no aizjūras atbrauku�i viņas tēvs, māte, tikai viņa pati nekā vēl nezina.

Ārā pie durvīm princese satiek vīru. Tajā brīdī sāk skanēt mūzika. Princis saka:

� Iesim paskatīsimies, kā valdnieka līgava sē� pie goda galda.

� Kā lai eju ar �iem podiem pie jostas? Ēdieni izlīs man uz drēbēm.

� Nekas. Ej lēnītēm, tad nelīs.

Princis ieveda sievu pilī. Mūzika spēlē, viņ� ņem sievu dejot un sagrie� tādu virpuli, ka zupas, biezputras, ķīseli �ļācas viņai pār galvu. Bet tad uzreiz princis apstājās un runāja tā:

� Piedodiet man, mīļie vecāki! Reiz jūsu meitai nebija labs neviens precinieks, arī par mani lepnā princese gribēja pasmieties. Tas nekas, ka ķēniņa meita, mācību viņai tomēr vajadzēja saņemt, kad ar mani bija apprecējusies.

Princis aizgāja pārģērbties kāzu drānās, arī princesei kalpones atnesa dārgus tērpus un ņēmās viņu post un greznot.

Mātei � ķēniņienei gan sirds vai lūza, noskatoties, kā meita dejoja, apkārusies ar ēdiena podiem, ta�u viņa nekā nespēja līdzēt, jo te bija cita zeme, citi ļaudis, citi likumi.

Nosvinēja lepnas kāzas. Jaunā sieva sēdēja pie galda, dziļās domās nogrimusi. Ilgi viņa pieminēs, kā staigājusi ar ubadzes tarbu un pēc tam kļuvusi valdnieka līgava.

Dzīvoja mūsu ciemā kāds saimnieks, kam bija viens vienīgs dēls. Nekāda prieka tēvam viņ� nedarīja, jo bija liels muļķis un slinkuma maiss. Gulēt puisis varēja cauru dienu un nakti, bet ēst gribēja tikai treknu un saldu. Ne par ko citu viņ� nelikās ne zināt. Kad sliņķis bija paaudzies, tēvs nesaprata, ko darīt, lai dēlam iedotu kaut kripatu prāta un slinkumu no viņa izdzītu. Tēvs apspriedās ar ļaudīm, gudroja un prātoja. Beidzot bija izdomājis. Viņ� iejūdza zirgu ratos un teica:

� Sēdies nu, dēls, ratos. Brauksi pasaulē prātā pieņemties. Varbūt cilvēku vidū slinkums no tevis atstāsies.

Muļķis pakasīja pakausi un atteica:

� Kam man prāta vajag? Man tāpat ir labi.

� Bez prāta tu esi kā akls kucēns. Un vēl slinks arī.

� Slinkums man arī nekā ļauna nedara. Kā tad kungi, pavei, nekā nestrādā, bet dzīvo labas dienas.

� Netaisies nu, muļķi, kungiem blakus. Lai tie viļājas pēļos, mums ir jādara darbs. Nu, vai kāpsi ratos!

� Kāp�u, kāp�u, tikai nesitiet. Bet es negribu nekur braukt.

Saimnieks uzplīk�ķināja ar pātagu, un rati ar muļķa dēlu aizripoja.

� Tēt, vai jūs visu laiku mani vadāsiet? � muļķis jautaja.

� Nē, aizvedī�u aiz diviem ciemiem tre�ajā, lai tu netiktu atpakaļ mājā, un atstā�u tevi vienu. Meklē savu laimi.

� Ja jūs mani visu laiku vizinātu, tad man laimes būtu gana.

Ciems palika braucejiem aiz muguras. Saulīte mirdzēja, pūta vējip�, dziedāja cīrulis. Muļķis nevarēja mierīgi nosēdēt ratos, viņ� pieslējās kājās un skatījās apkārt. Paskat, paskat � lucernā ganās pelēks zaķēns. Muļķis uzkliedza:

� Uh, uli, uli-o, strupastainais zagli!

Viņ� izlēca no ratiem un diedza zaķim pakaļ. Zaķis paliek zaķis � tas nobijās un aizlekoja, ka putekli vien nokūpēja. Bet vai nu no muļķa aizmuksi? Muļķis bija tik iekarsigs un manīgs, ka ne soli neatpalika no zaķa. Viņ� aizdieba tik tālu, ka tēvs viņa vairs neredzēja un grieza zirgu atpakaļ uz māju.

Muļķis noķēra zaķi.

� No manis vis neaizmuksi!

Zaķis iepīkstējās:

� Ne�ņaudz ausis, muļķi, galva tak sāp!

� Lai tev sāp, vai man kāda bēda?

� Tad zini, muļķi, ka esmu tava Laime!

� Tu esot mana Laime? Tātad tevis dēļ mani izdzina no mājas. Tūliņ novilk�u tev ādu!

� Esi gan tu, brālīt, muļķis! Vai tad Laimei drīkst ādu vilkt nost? Es tevi par karali padarī�u.

� Vai mani? � muļķis brīnījās. � Tad tik būs vareni, ja es tik�u par karali! Iesim, zaķīt!

Abi kātoja prom uz galvaspilsētu. Kad bija nonāku�i pie karaļa pils, zaķis teica:

� Ņem mani aiz auss un nes karalim par dāvanu.

Muļķis saķēra zaķi un ienesa pilī.

� Uz kurieni tu? Nuka, griezies atpakaļ. � kareivji uzsauca.

� Rimstiet! Vai neredzat, ka nesu dāvanu augstcienīgajam karalim?

Muļķi ielaida pilī. Viņ� nostājās kara|a priek�ā un sacīja:

� Augstais valdniek, es atnesu zaķi, lai tev būtu ko ēst. Karalim varen patika, ja viņam kaut ko dāvināja. Viņ� saķēra zaķi aiz auss. Zaķis samiedza acis un saviebās, tomēr pacieta visu. Karalis sacīja muļķim:

� Tu esi prātīgs jauneklis. Lik�u, lai svētdien man no tava zaķa pagatavo cepeti.

Muļķis aiznesa garausi uz zaķu aploku, un zaķis sacīja:

� Es izdibinā�u, vai karalim nav meita, kas izdodama pie vīra. Pēc trim dienām atnāc pie �īs sētas.

� Labi, zaķīt, � muļķis atbildēja.

Pēc trim dienām viņ� atnāca pie zaķu aploka. Zaķis pastāstīja:

� Ņem mani prom no �ejienes. Es jau zinu, ka valdniekam ir meita, kam laiks precēties. Meita ir gau�i skaista, bet neprot smieties. Karalis izziņojis, ka atdos meitu par sievu tam, kas viņu sasmīdinās.

Muļķis paķēra zaķi un kopā ar to aizbēga no pilsētas. Tur viņi aizņēma stūrīti zemes, no kārtīm saslēja būdiņu un sāka saimniekot.

Kādudien zaķis, pārstaigājis zemes gabaliņu, sacīja muļķim:

� Apsēj, brālīt, visu ar ķirbjiem.

Augu dienu muļķis kaisīja zemē ķirbju sēklas. Nepagāja ilgs laiks � un visapkārt saauga ķirbji, nevis parasti, bet gan tādi kā siena gubas. Muļķis saķēra galvu.

� Pasaulīt mīļo, kā es tos dabū�u mājā?

Zaķis viņu mierināja:

� Nebēdā, brālīt. Norauj tik vienam asti un pagrūd vieglītiņām. Redzēsi, kas notiks.

Muļķis nomierinājās. Iegāja ķirbju laukā, pirmajam, kas gadījās, norāva asti un pastūma uz priek�u! Ķirbis sāka ripot � un visi pārējie tam pakaļ. Tie aizripoja pie būdiņas. Bet ķirbju bija tik daudz, ka būdiņa to vidū pavisam pazuda. Muļķis, nesaprazdams, ko iesākt, vaimanāja atkal. Zaķis teica:

� Nebēdā, brālīt, rīt sanāks galvaspilsētas tirgoņi. Tev jāpatur tikai viens ķirbis.

Nākamajā dienā saradās tirgoņi. Saradās tāds pulks, ka uz vienu ķirbi iznāca divi pircēji. Pēc brītiņa pie būdas bija palicis viens ķirbis un kaudze naudas. Muļķis apsedza kaudzi ar ķirbju lakstiem un nolikās gulēt. No rīta zaķis viņu modināja: Posies, iesim atpakaļ uz galvaspilsētu. Varbūt kaut kur izprecināsim savu ķirbi. Palicis, eku, viens pats bez pāra.

� Lai notiek, kā tu, zaķīt, saki.

Muļķis piegrūda ķirbim pie sāniem, un tas sāka ripot uz priek�u. Tā viņi nonāca galvaspilsētā un staigāja tur no mājas uz māju. Katram kungam, ko vien satika, muļķis apvaicājās:

� Vai jums nebūtu glītas līgavas mūsu ķirbim?

Kungi acis vien blisināja un neatbildēja muļķim ne vārda. Viņ� stūma ķirbi pie nāko�ajiem vārtiem un atkal jautāja:

� Vai jums nebūtu glītas mei�as mūsu ķirbim?

Tā viņi nokļuva līdz karaļa pilij. Princese drūma un sapīkusi patlaban sēdēja pie loga. Ieraudzījusi atnācējus, viņa izskrēja pils sētā un vaicāja:

� Uz kurieni jūs veļat ķirbi?

� Gribam, e�e, ķirbi apprecināt, tikai nevaram atrast glītu līgavu.

� Ha-ha-ha-ha! Hi-hi-hi-hi! � princese tā smējās, ka visi pils ļaudis saskrēja un brīnīdamies viņā noraudzījās.

� Par ko tu smejies, meit? � karalis taujāja.

� Āre, viņi grib ķirbi apprecināt, ha-ha-ha!

Zaķis sacīja muļķim:

� Ej karalim klāt un prasi princeses roku. Teic, ka tu esi iemācījis viņai smieties.

Paklausīdams zaķim, muļķis nostājās karaļa priek�ā.

� Visugai�ais valdniek, dod man savu meitu, jo es iemācīju viņai smieties.

Karalis nevarēja lauzt vārdu. Kad kāzas bija nosvinētas, muļķis kļuva par princi. Bet, kad vecais karalis nomira, muļķis uzkāpa tronī. Zaķis alla� bija viņam blakus un mācīja valdniekam prātu un sapra�anu.

Reiz dzīvoja divi brāji � viens nabags, bet otrs bagāts. Vienudien bagātajam nez kā bija sameties �ēl, ka nabaga brāļa bērniem nav ne lāsītes piena, ko padzerties, un viņ� iedeva brālim slaucamu govi, pieteikdams:

� Tu man govi pamazām atkalposi.

Nu labi, nabagais brālis pamazām atkalpoja ari, bet pagāja laiciņ� � un bagātajam kļuva govs �ēl, tāpēc viņ� sacīja brālim:

� Dod manu govi atpakaļ!

Nabagais atbild:

� Brāli! Es tak tev par govi esmu atkalpojis!

� Cik tu tur atkalpoji � cik kaķis uz astes var aiznest, bet govs paliek govs! Atdod!

Nabagajam kļuva �ēl velti lieto sviedru, viņ� negribēja govi atdot, un nu abi brāļi gāja pie kunga tiesāties.

Aizgāja viņi pie kunga. Bet kungam laikam negribējās lauzīt galvu par to, kuram brālim taisnība, kuram ne, un viņ� sacīja:

� Kur� uzminēs manu mīklu, tam piederēs govs.

� Uzdodiet mīklu, kungs!

� Klausieties � kas pasaulē ir par visu treknākais, par visu ātrākais un par visu mīļākais? Rīt nāciet un atbildiet.

Gāja brāļi prom. Bagātais iet un prāto:

� Kas nu tā par mīklu, nieki vien! Kas tad var būt treknāks par kunga vepriem, ātrāks par kunga medību suņiem un mīļāks par naudu? Ehe, govs būs mana!

Nabagais pārnāca mājās, gudroja, gudroja un kļuva pavisam bēdīgs. Bet viņam bija meita Mārīte. Tā teica:

� Kam jūs, tēt, tik bēdīgs? Ko kungs sacīja?

� Kungs, meitiņ, uzdeva tādu mīklu, ka es neparko nevarē�u to uzminēt.

� Kāda tad ir tā mīkla, tēt? � Mārīte jautā.

� Tāda: kas pasaulē ir par visu treknākais, par visu ātrākais un par visu mīļākais?

� Vai, tēt, vistreknākā tak ir zeme, jo no tās visi pārtiek; vis�iglākā ir doma, jo tā mūs vienā mirklī pārnes, kur vien gribam; bet mīļāks par visu ir miegs, jo, lai cik jauki, lai cik patīkami cilvēks justos, viņ� tomēr pamet visu, lai iemigtu.

� Tu re! � tēvs nosaka. � Tā ir gan, jānudien! Tad es kungam tā ari sacī�u.

Otrā dienā abi brā]i ierodas pie kunga. Kungs vaicā:

� Nu, vai uzminējāt?

� Uzminējām, kungs, � abi reizē atbild.

Bagātais tūliņ pasper soli uz priek�u, lai pirmais tiktu pie runā�anas, un saka:

� Par visu treknāki, kungs, ir jūsu vepri, par visu ātrāki � jūsu medību suņi, bet mīļāka par visu ir naudai

� Nekā, niekus tu stāsti, niekus! � kungs uzsauc. Tad saka nabagajam:

� Nu, tava kārta!

� Nav jau, kungs, nekā treknāka par zemi � no tās visi pārtiek.

� Tiesa, tiesai � kungs saka. � Bet kas pasaulē ir par visu �iglāks?

� �iglāka par visu, kungs, ir doma, jo tā mūs vienā mirklī pārnes, kur vien gribam.

� Tā gan! Bet kas ir par visu mīļāks?

� Mīļāks par visu ir miegs, jo, lai cik jauki, lai cik patīkami cilvēks justos, viņ� tomēr pamet visu, lai aizmigtu.

� Jā, visu gan! � kungs saka. � Govs ir tava. Tikai teic man � vai tu pats uzminēji vai tev kāds palīdzēja?

� Āre�e, kungs, � nabaga vīrs stāsta, � man ir meita Mārīte, viņa mani �itā pamācīja.

Kungs tīri apskaitās.

� Kā tad tā? Esmu tik gudrs kungs, viņa ir prasta skuķe, bet manu mīklu uzminējusi! Paga vien! �e tev desmit vārītas olas, aiznes tās savai meitai: lai viņa uz tām uzliek vistu perēt, lai vista vienā naktī izperē cāļus, lai tos nobaro un lai tava meita trīs cāļus nokauj un izcep brokastīs, bet tu man cepeti atnes ap to laiku, kad cel�os. Ja meita neizdarīs, kā teicu, būs slikti.

Tēvs, bēdulis, iet raudādams mājup. Pārnāk mājās, meita vaicā:

� Kam jūs, tēt, raudat?

� Kā lai neraudu, meitiņ, � kungs, āre, atsūtīja tev desmit vārītas olas un pavēlēja, lai tu uzliekot uz tām vistu perēt, lai vista vienā naktī izperējot un izbarojot cāļus un lai tu tos izcepot viņam brokastā.

Bet meita paņem biezputras bļodiņu un saka:

� Aiznesiet, tēt, �o bļodiņu kungam un sakiet tā: lai viņ� uzar tīrumu, lai iesēj �o biezputru, lai no tās izaug prosa, lai nobriest, lai viņ� to nopļauj, izkuļ un samaļ putraimus, ko barot cāļus, kuriem jāiz�ķiļas no �īm olām.

Vīrs aiznes kungam biezputras bļodiņu, atdod un saka tā, kā meita likusi.

Kungs skatījās, skatījās uz biezputru un tad ņēma un atdeva to suņiem. Tad sameklēja kaut kur linu stiebru, iedeva to vīram un teica:

� Aiznes �o stiebru savai meitai, lai viņa to izmērcē, izkaltē, izpaisī, savērpj un izau� simt olek�u audekla. Ja neizdarīs, kā teicu, būs slikti.

Iet atkal vīrs mājā raudādams. Ierauga to meita un jautā:

� Kam jūs, tēt, raudat?

� Kā lai neraudu? Re, kungs atsūtīja tev linu stiebru, lai tu to izmērcējot, izkaltējot, izpaisījot, savērpjot un izau�ot simt olek�u audekla.

Mārīte paņēma nazi, aizgāja un nogrieza kokam sīku zariņu, iedeva zariņu tēvam un teica:

� Aiznesiet kungam, lai viņ� no �ā zariņa iztaisa man sprēslenīcu, ar ko linus savērpt.

Vīrs aiznesa arī kungam zariņu un izstāsta, ko meita likusi no tā iztaisīt. Kungs skatās, skatās, tad ņem un aizsvie� zariņu, sevī spriezdams: ��itā meita laikam nav vis no tiem, ko var apmuļķot�� Viņ� pagudroja, pagudroja un tad saka vīram:

� Ej un teic savai meitai: lai viņa ierodas pie manis ciemos, bet lai ierodas ne kājām un ne brauk�us, ne basām un ne apautām kājām, ne ar ciemkukuli, ne bez ciemkukuļa. Ja neizdarīs, kā liku, tad būs slikti!

Iet atkal tēvs raudādams uz māju. Pārnāk un saka meitai:

� Ko nu, meit, iesāksim? Paklausies, ko kungs tev lika darīt.

Un viņ� izstāstīja meitai kunga rīkojumu. Mārīte atteica:

� Nebēdājiet, tēt, gan būs labi. Ejiet un nopērciet man dzīvu zaķi.

Tēvs aizgāja un nopirka dzīvu zaķi. Bet Mārīte vienā kājā uzāva cauru zābaku, otru kāju atstāja basu. Tad viņa noķēra zvirbuli, ņēma ragavas un iejūdza tajās āzi. Pasitusi zaķi padusē un zvirbuli satvērusi saujā, viņa iecēla vienu kāju ragavās, bet ar otru soļoja pa ceļu. Tā viņa ieradās kunga sētā, bet kungs, pamanījis viņu tā ierodamies, pavēl saviem kalpiem:

� Uzrīdiet viņai suņus!

Kalpi uzrīdīja Mārītei suņus, bet viņa palaida vaļā zaķi. Suņi aizjoza tam pakaļ un Mārīti atstāja mierā. Tad viņa iegāja istabā pie kunga, apsveicinājās un teica:

� Te jums, kungs, būs ciemkukulis. � Un sniedza kungam zvirbuli. Kungs pastiepa roku pēc zvirbuļa, bet tas � spurk�! � pa vaļējo logu laukā.

Tai pa�ā brīdī atnāk divi vīri, lai kungs iz�ķirot viņu strīdu. Kungs iziet lievenī un vaicā:

� Ko gribat, labie ļaudis?

Viens nu stāsta:

� Redziet, kungs, kā bija: mēs abi pārlaidām nakti druvā, bet, no rīta piecēlu�ies, ieraudzījām, ka manai ķēvei atskrējis kumeļ�.

Bet otrs tūliņ pretī:

� Nekā, tie ir meli � manai ķēvei atskrējis kumeļ�! Iz�ķiriet, kungs, mūsu strīdu!

Kungs pagudroja, pagudroja un tad teica:

� Atvediet �urp kumeļu un ķēves: pie kuras kumeļ� skries, tai arī piederēs.

Atveda abas iejūgtās ķēves, palaida vaļā kumeļu. Bet abi saimnieki, raustīdami kumeļu katrs uz savu pusi, bija lopiņu tā sanerroju�i, ka tas vairs ir nesaprata, kur mukt, ņēma un aizskrēja pavisam projām. Nu vairs neviens nesajēdza, ko darīt, kā strīdu iz�ķirt. Bet Mārīte teica:

� Piesieniet kumeļu un ķēves izjūdziet un palaidiet vaļā: kura skries pie kumeļa, tā ari būs kumeļa māte.

Tā tūdaļ izdarīja. Palaida ķēves vaļā, viena aizskrēja pie kumeļa, bet otra palika stāvam.

Nu kungs redzēja, ka nekā nevarēja meitai padarīt, un atlaida viņu mājās.

Divi kazaki gāja reiz pa stepi, pagadījās pa ceļam koks, un viņi apsēdās pavēnī atvilkt elpu. Viens trink�ķina bandūru, otrs klausās. Te uzreiz viens ierunājas:

� Vai, brālīt, nu ir slikti! Nāve nāk!

Stepē, raug, viss jau iztālēm pamanāms.

� Un kas tad ir? � otrs atsaka.

� Viņa tak mūs nokaus! Muksim!

� Nē, brālīt, kazakiem mukt neklājas! Karsts arī kā ellē, ko tādā tveicē daudz paskriesi! Sēdēsim, kā sēdēju�i. Vienreiz vien pasaulē esam nāku�i, vienreiz vien arī jāmirst.

� Nu, ja tā, tad tā!

Sēd abi. Pienāk Nāve un saka:

� Labi gan, ka es jūs, pasaules klaidoņus, satiku. Nu būsiet gana dzīroju�i un priecāju�ies, gana zīda svārkus valkāju�i, saldu vīnu baudīju�i. Nu es jūs no pasaules aizvadī�u, ar izkapti galvu nocirtī�u!

� Cērt, cērt, � viens kazaks atbild, � tas ir tavā ziņā, tavā vaļā! Tikai atļauj man, �ēlīgā kundzene, pirms nāves pīpi pakūpināt!

� Labi, � Nāve saka, � ja jau tu mani par �ēlīgo kundzeni nogodēji, tad pīpē vesels!

Kazaks izvilka no kabatas pīpi un tad nu kūpināja, ka kūpināja! Tabaka viņam bija varen stipra, un, kā sāka dūms kūpēt un smirdēt, tā Nāve neizturēja � pakāpās tālāk nost.

� Tavu nelabu dūmu! � viņa saka. � Kā tu tādu nejaucību vari pīpēt?

� Ko lai dara, � kazaks atteic, � tāds mans liktenis!

Kad dūmi bija izklīdu�i, Nāve atkal pienāca klāt.

� Nu, izpīpējies esi, tagad jums abiem galva būs nost!

� Paga, �ēlīgā kundzene, rādi man arī savu labu sirdi! � tagad iesāk otrs kazaks. � Atļauj man pirms nāves tabaku ie�ņaukt!

� �ņauc, � Nāve atļauj, � un nesaki, ka man cieta sirds.

Kazaks nu izvelk no kabatas tabakdozi, pagrābj �ņauciena tiesu un prāto, kā piedabūt Nāvi, lai �ī arī ie�ņauc. Ierauj viņ� tabaku vienā nāsī, ierauj otrā, nokrekstas, jo tabaciņa varen laba: tur piemaisīti gan cemeriņi, gan estragons, pipari arīdzan piebērti, lai tabaciņa būtu stiprāka, lai kostu degunā.

� Kā tad ir, vai labi? � Nāve apvaicājas.

� Kā nu kuram! � kazaks atbild.

� Nuka, dod man arī palūkot! � Nāve lūdz.

� �e, ņem, �ēlīgā kundzene!

Nāve kā ie�ņauca, kā sāka �ķaudīt � pat izkapti izmeta no rokām!

� Ka tu izputējis, � viņa rājas, � cik tā ir nejauka! Vēl sliktāka nekā �ie dūmi! Kā tu tādu nelabumu vari raut degunā?

� Redzi nu! � kazaks saka. � Visu mū�u dzīvoju vienās mokās, jo tāds mans liktenis! Jācie� vien ir�

� Ak �itā! � Nāve saka. � Nu, tad izkapti pret jums necel�u. Nomirt � tas ir nieks, bet palūko, kā tas ir � �ķaudīt vēl gadus piecdesmit!

Rau, tā kazaki izglābās no drīzas nāves.

Reiz dzīvoja kāds nabaga puisis, ko sauca par Timofiju. Viņ� bija sadomājis precēties. Meta acis gan uz vienu meitu, gan uz otru, ta�u neviena negribēja iet pie viņa par sievu, jo viņam nebija ne mājas, ne kūts, ne lopiņu, ko kūtī turēt.

Bet ciema nomalē bija tuk�s klajums, ko neviens neara. Un Timofijs nolēma tur uzcelt kaut vai �ādu tādu mājeli. Salasīja tīrumā klēpi saulgrie�u kātu � un būdiņa gatava. Timofijs to glīti sakopa, izpu�ķoja ar ziediem, apkārt uztaisīja �ogu. Tad sāka prātot, pie kuras mei�as lai sūta preciniekus. Visu nakti negulēja, tikai prātoja. Bet no rīta sacēlās negants vēj� un sagāza būdiņu, saulgrie�u kātus izsvaidīdams uz visām pusēm.

Timofijs noskaities piedraudēja vējam:

� Paga vien, tagad ie�u precībās pie tavas meitas!

Par atbildi noskanēja:

� O-hū-hū, na-ā-c! A-a-ha-ha, nā-a-c!

Puisis aizgāja uz ciemu pie ļaudīm un sacīja:

� Gribu ņemt par sievu Vēja meitu. Nāciet man par preciniekiem.

Ļaudis acis vien iepleta, domādami, ka puisis nav pie pilna prāta.

� Vai gribi ķert vēju laukā? Vai, puis, kaklu nolauzīsi!

Un neviens negāja viņam līdzi.

Timofijs sasēja pauniņā visu savu bagātību, uzkarināja pauniņu nūjas galā un nūju pārmeta pār plecu. Tad aizgāja uz to pusi, no kuras vēj� pūta. Cik nu bija, cik nebija nogājis, te uzreiz ieraudzīja, ka vanags no gaisa uzkrīt mazam zaķēnam un sagrābj to nagos. Puisis iekliedzās, svieda vanagam ar cepuri � un tas zaķēnu palaida vaļā.

Vecā zaķene, aiz krūma tupēdama, jautāja:

� Kā lai tev atdaru par to, ka izglābi manu bērnu?

� Kā gan jūs, zaķī�i, varat man palīdzēt? Ja zināt, tad pastāstiet, kur mājo Vēj� ar savu meitu, jo gribu Vēja meitu bildināt.

� Varam ne tikai pastāstīt, � zaķene sacīja. � Mans dēliņ�, ko tu izglābi no nāves, aizvedīs tevi taisnā ceļā pie Vēja tēva.

Zaķēns lēca pa priek�u, Timofijs kātoja pakaļ. Tiku�i cauri me�am, abi gāja pa klaju lauku un ceļgalā ieraudzīja vīru � tik garu kā veca egle. Uz galvas vīram auga nevis mati, bet zaļas lapas un sārti ziedi. Vīrs cēla aug�ā un iztaisnoja vēja salauzītos kociņus, tad pieņēma pilnu muti ūdens, noliecās un uz�ļāca kociņam.

� Ko tu te dari, vīrs? � Timofijs apvaicājās.

� Saaudzēju un atdzīvinu nolauztos kokus.

� Kas tad tu tāds esi?

� Esmu koku tēvs. Bet kur tu tā iedams kopā ar mazu zaķēnu?

� Eju bildināt Vēja meitu.

� Ie�u tev līdzi. Palūg�u Vēja tēvam, lai aizliedz saviem resgaļiem lauzt kokus.

� Ejam.

Nu iet divatā, bet zaķēns lec pa priek�u, līdz klāt arī vecā Vēja pils. Pats Vēj� bija ieslēdzies tik lielā zālē kā bagātnieka rija un ārdījās pa to kā negudrs. Tā svilpa, tā auroja, ka pilij vai jumts cēlās nost. Baismi bija vērt durvis vaļā.

� Taisi tu vajā, � Timofijs mudina koku tēvu.

� Nekā, es pazīstu gan Vēja tēvu� Neesmu jau muļķis.

Ilgi vēl viņi stāvētu aiz durvīm, ja Timofijs nebūtu nospriedis, ka labāk ir nomirt nekā vecā puisī mū�u nodzīvot. Viņ� aizmiedza acis, ķērās pie roktura un atvēra durvis.

Ak tu manu dieniņ! Vēj� kā pūta, tā visi aizripoja kūleņu kūleņiem! Aizlidoja kā salmu saujas.

� Ko jums vajag? � Vēja tēvs vaicāja, kad bija norimies.

Koku tēvs runāja pirmais, jo Timofijs lidodams bija pazaudējis mēli.

� Atnācu lūgt, lai tavi dēli, kad sāk līksmoties, nelau� kokus.

� Labi, lai jau tā būtu. Bet kas tev vajadzīgs?

Puisis beidzot mēli bija atradis un atbildēja:

� Tavi dē-dēli sagāza ma-manu būdiņu, un tagad ne-ne-viena me-meita negrib nākt pie manis. Atnācu bildināt tavu meitu.

Vēja tēvs atmeta ar roku.

� Kas man daļas par sievie�u darī�anām. Ej pie manas sievas.

Gāja nu visi pie Vēja mātes.

� Ek �e, Vēja māt, � Timofijs stāsta, � atnācu bildināt jūsu meitu.

Vēja māte smējās tā, ka skurstenī atbalsojās.

� Kad �im kruķim saplauks zaļas lapas un nobriedīs āboli, kad tā slota kļūs par vīnogulāju ceru, kas pilns ar ogu ķekariem, tad mūsu meita kļūs par tavu sievu.

Timofijs nezināja, ko nu lai iesāk. Bet koku tēvs iesprauda istabas vidū kruķi un slotu, tad no savas krūzes pievilka pilnu muti dzīvības ūdens, noliecās un uz�ļāca ūdeni kruķim un slotai.

Ābelei saplauka zaļas lapas, atvērās ziedi, un tūliņ arī zari nolīka no sarkanu ābolu svara. Slota pārvērtās par vīnogulāju ceru, kas vizēja vienās ogās.

Vēja māte nosvilpās vien. Bet meitu atdeva. Timofijs palocījās viņas priek�ā, viņa � Timofija priek�ā. Mei�ai acis bija zilas kā vasaras debesis, seja balta kā vasaras mākonītis.

Vēja tēvs ar Vēja māti sarīkoja jaunajiem tik varenas kāzas kā pasakā. Un Timofijs jauno sievu pārveda mājās. Abi kopā salasīja kaudzi saulgrie�u kātu un uzcēla sev mājiņu. Koku tēvs sastādīja ap mājiņu daudz ķir�u, ābeļu, bumbieru. Līdz otram ritam mājiņa bija kļuvusi tik glīta, kādas ciemā nebija ne krodziniekam, ne �andarmam.

Jaunais pāris dzīvoja saticībā un mīlestībā. Bet krodziniekam tas nebija pa prātam.

� Vai tu re, � viņ� stāstīja �andarmam, � Timofijs nosvinēja kāzas sve�ā pusē, lai nebūtu degvīns jāpērk manā krogā.

� Tiesa, tiesa, � �andarms atzina. � Viņam negribējās mani pacienāt ar degvīna glāzīti un kāzu pīrāga �ķēli. Un vai tad mēs nezinām, ka māju viņ� uzcēlis uz mui�nieka zemes! Vadzi, iesim un to izstāstīsim mui�niekam!

Abi aizgāja pie mui�nieka.

� Kungs, � krodzinieks iesāka, � Timofijs uzcēlis māju uz jūsu zemes.

� Kungs, � �andarms piebalsoja, � Timofijam sieva ir tāda skaistule, ka vai acis �ilbst skatoties. Jūsu dēlam tāda derētu�

Bet mui�nieka dēls bija tik nejauku izskatu, ka cilvēks vai saskābt varēja, ja tāds uz viņu paskatījās. Neviena mei�a visā pasaulē ne redzēt to negribēja.

Mui�nieks pavēlēja atvest Timofiju.

� No kurienes tu atkal pie mums esi atklīdis? � mui�nieks vaicāja, kolīdz Timofijs bija ienācis.

� No pla�ās pasaules.

� No pa�as aizsaules? � mui�nieks nebija lāgā sadzirdējis, jo bija pakurls un pamuļķis arī.

� Kā tad, kā tad, � Timofijs zobgalīgi apstiprināja.

� Vai manu tētiņu tur nesatiki?

� Kā nu nesatiku! Viņ� ellē stiepj uz muguras malkas nastu. Krekls pavisam noplīsis, pats vienmēr badā. Sitas un mujas kā pēdējais nabags. Mani palaida no elles, lai aiznesu �iem maizi un gaļu, bet es pa ceļam ņēmu un apprecējos.

� Es tētiņam aizsūtī�u ar tevi apģērbu, ēdienu un zirgu pāri, lai būtu ar ko malku vest. Bet tu atnesīsi man gredzenu no tētiņa kreisās rokas pirksta. Ja neatnesīsi, tad zini � tavu sievu paņem�u sev, bet būdu, ko esi uzcēlis uz manas zemes, sagāzī�u.

Kundze piecepa gaiļus, iznesa drānas, kungs iedeva divus meļņus, un Timofijs brauca prom.

Brauca un bēdājās. Sirds sāpēja, ka jāatstāj Vēja tēva meita un jaunā mājiņa, kurā bija pieredzējis drusciņ laimes. Bet ko lai dara? Viņ� izdāvāja ļaudīm drānas, gaiļus un zirgus, bet pats devās pie Vēja tēva pēc padoma.

� Redz, kā nu ir, � viņ� stāstīja sievastēvam, � kungs pavēlēja, lai es atnesot �im gredzenu no nelaiķa tēva kreisās rokas, ja neatnesī�ot, tad �is paņem�ot manu sievu un sagāzī�ot manu māju. Man nav ne jausmas, kur tāda elle maz ir.

� Nebēdājies, znotiņ, � Vēja tēvs mierināja Timofiju.

� Sūtī�u tev līdzi savu jaunāko dēlu, viņ� zina ceļu.

Vēja tēvs piecirta kāju, un tūdaļ atskrēja vējelis, dancodams aiz prieka par to, ka viņam arī dos kādu darbu.

� Aizvedīsi Timofiju līdz pa�iem elles vārtiem, � Vēja tēvs pavēlēja.

Vējiņ� laidās pa ceļu uz priek�u. Viņam no muguras vērpās putekļu grīste. Timofijs soļoja pakaļ un tā nonāca pie tum�as alas. Tur vējelis sāka uz vienas kājas griezties riņķī.

� E-ē-ei! � Timofijs uzsauca.

Kaut kur alas tumsā nograbēja atslēga, un parādījās velns.

� Ko gribi, Timofij?

� Izstiep uz brītiņu laukā mūsu kunga tēvu.

Velns nozuda. Drīz parādījās atkal, aiz �upra stiepdams līdzi veco kungu. Tam mugurā bija vilka āda. Timofijs metās klāt un novilka kungam no pirksta zelta gredzenu.

Pārgājis mājās, viņ� atdeva kungam gredzenu. Kungs vaicāja:

� Ko tad tētiņ� darīja?

� Ko nu �is, nabags, darīs? Gulēja salmos un blusojās. Lūdza, lai jūs ar dēliem aizejot ciemos.

Kungs varen nopriecājās, ka redzēs tētiņu, kas viņam bija atstājis mantojumā pilnu mucu zelta. Viņ� pasauca dēlus un sacīja:

� Posieties, brauksim pie vectēva ciemos.

Kungi piebāza kules ar visādiem labumiem, savilkās svētku drānās un iejūdza puskarietē �etrus zirgus.

� Ņem gro�us, jo tu zini ceļu, � kungs Timofijam pavēlēja.

Zirgi aizauļoja tā, ka putekļi vien nokūpēja. Pēc dienas vai divām Timofijs tos apturēja pie elles durvīm.

� E-ē-ei! � viņ� uzsauca.

Alas tumsā no�varkstēja atslēga, un ārā izlēca vairāki velni uzreiz.

� Ko tev vajag, Timofij?

� Kungi grib tikt pie jums, pieņemiet, būs jaunie un vecie kopā.

Velni aiz lieliem priekiem palēcās, uzmeta kungam un tā dēlam vilku ādas un iestiepa viņus ellē.

Kad atkal no�varkstēja atslēga, Timofijs iesēdās puskarietē, uzplīk�ķināja ar pātagu un kā vēj� laidās mājup pie sievas, pēc kuras jau bija noilgojies. Viņi laimīgi dzīvoja daudzus gadus, gādāja par bērniem un nekad tos nepameta.

Kādā ciemā dzīvoja kungs. Reiz viņ� sacīja nabaga zemniekam:

� Tu esi gudrs vīrs. To nomanu jau pa gabalu.

� Mūsu pusē visi zemnieki ir gudri.

� Un kungi?

� Tā vien jau rādās, ka visi kungi ir prātiņu maizē apēdu�i, � zemnieks atteica.

Kungs padomāja, padomāja un tad jautāja atkal:

� Bet vai es esmu gudrs?

� Ej nu sazini, kungs! Jāpaskatās, jāpaklausās. Tad tikai varēs pateikt, kas jūs par putnu.

� Nu labi, tad sēdīsimies ratos un pabraukāsim pa pasauli. Un tu paskaties�

� Lai notiek, � zemnieks bija ar mieru.

Kāpa nu abi ratos un devās ceļā. Kur tik viņi nepabija!

Reiz vēlu vakarā iebrauca abi me�ā. Tik tum�s bija, ka vai acī durams! Zemnieks mudīgi salasīja sausus zarus un iekūra uguni. Abi ar kungu apsēdās pie ugunskura un ēda vakariņas. Bet, kad bija paēdu�i, zemnieks piepe�i pielēca kājās un � �viks! � iespruka salmos, kas bija izklāti ratos. Kājas vien palika laukā. Kungs pieiet pie ratiem un vaicā:

� Vīrs, kas noticis?

� Ku�.. � Re, kur lācis, slēpieties.

Kundziņ� atskatījās un arī spruka salmos iek�ā, domādams krūmos redzam lāci.

Bet zemnieks saka:

� Vai die, bijis nu mums kaut viens suns!

� Kālabad? � kungs jautā.

� Lā�i baidās no suņa rejām. Kam jūs, kungs, nepaņēmāt suni līdzi? Nu vēl ne par �o, ne par to dabūsiet galu lā�a ķetnās.

Kungs vairs tikko velk elpu. Bet tad viņam ienāca prātā padoms.

� Tu, vīrs, parej pats.

� Es nevaru, kungs. Man nav tādas balss. Vajag smalku � tādu kā jūsējā.

Kungs brītiņu pagudroja un tad lūkoja:

� Vau-vau-vau! Vau-vau-vau!

� Eku labi! Ja jūs, kundziņ, �itā vauk�ķēsiet līdz pa�am rītam, tad lācis nenāks ne tuvumā.

� Vau-vau-vau! Vau-vau-vau! � kundziņ� rēja rejamo. Zemnieks aizmiga, bet kundziņ� aizsmaka tā, ka vairs tikai smilkstēja vien.

Kad uzlēca saulīte, nabaga vīrs pamodās un vaicāja:

� Ko jūs smilkstat?

� Aizsmacis esmu, uz lāci riedams.

� Uz kādu lāci?

� Uz to, kas tur krūmos.

� Iesim, apskatīsim jūsu lāci�

Iegāja abi krūmos un atrada tur � vecu celmu. Kungs apgāja tam apkārt un aiz dusmām nospļāvās.

� Nu, ko tad lai saku par jūsu prātu? � zemnieks pasmīnēja.

Kundziņ� uz�āva zirgiem ar pātagu un aizlaida, ka putekļi vien nokūpēja.

Bet nabaga vīrs smējās no visas sirds.