Vecos laikos kādā aulā dzīvoja dzirnavnieks. Kaut dzirnavas nebija lielas, tomēr maizes tiesa saimniekam no tām sanāca. Bet tad dzirnavās pasāka ierasties zaglis: cik vecais vīrs dienā samala, tik naktī pazuda. Ko iesākt? Dzirnavnieks ilgi lauzīja galvu, līdz pēdīgi sadomāja nelūgto viesi izsekot.

Viņ� palika dzirnavās pa nakti un, aizslēpies aiz miltu tīnes, gaidīja. Gaidīja krietnu laiku � acis jau lipa ciet, kad beidzot izdzirda troksni. Viņ� ieskatījās tumsā un redz: uz tīnes pusi zogas lapsa. Tā piezagās pie tīnes, ielēca iek�ā un sāka ēst miltus. Dzirnavnieks pieskrēja klāt un zagli noķēra. Kad viņ� jau grasījās lapsu sist nost, lai no tās ka�oka pa�ūtu sev cepuri, lapsa negaidot ierunājās cilvēka balsī:

��Nenogalini mani, labais cilvēk! Būsim draugi: gan es pēcāk tev noderē�u!

Dzirnavnieks brīsniņu apsvēra un nolēma atstāt lapsu dzīvu � lai mitinās tepat dzirnavās un ķer peles.

Kādudien lapsa dzirnavniekam vaicāja:

��Saki, labais cilvēk,�� kā tev palīdzēt? Ko tu visvairāk vēlētos?

��Redzi, lapsiņ, ārā jau barga ziema, bet man nav cita apģērba kā tikai noplīsis be�mets[1]. Tagadiņ nenāktu par ļaunu silts ka�oks.

��Esi bez raizēm, labais cilvēk, būs tev ka�oks!

Lapsa aizgāja stepē un augu dienu tur malstījās, it kā medīdama peles. Pievakarē satika deviņus vilkus. Vilki bija gau�ām izbadēju�ies: meklēja barību. Kaut gan tiem lapsas gaļa neko lielu negar�o, tomēr, kad vēders kurkst, ir gatavi ēst arī to. Ielenku�i lapsu no visām pusēm, vilki jau gribēja rudasti saplosit gabalos. Bet lapsa izlikās, ka no �iem nemaz nebaidās, un mīlīgā balstiņā sacīja:

��Mani brālī�i! Redzu, ka esat izsalku�i, tālab gribu jums palīdzēt. Ja uzklausīsiet manu padomu, dabūsiet pielocīt pilnus vēderus.

Vilki, griezdami zobus, ierūcās:

��Saki ātrāk, kāds tavs padoms!

��Sekojiet man un dariet tā, kā teik�u!

Lapsa aizskrēja pie upes, vilki � tai pakaļ.

��Pa�i zināt, ka nav viegli dabūt ēdamo. Ta�u, kam netrūkst drosmes, tas be�ā nepaliek. Kazi, tēvi un mātes jums ir stāstīju�i, kā es viņiem palīdzēju grūtos laikos?

Mēs esam gatavi uz visu!�� vilki norūca.

Tad lapsa atkal sacīja:

��Mani mīļie brālī�i! Bez pacietības pie medījuma netikt. Lai iegūtu brangu medījumu, jums augu nakti vajadzēs nostāvēt ūdenī. Tiesa, ūdens patlaban ir diezgan dzestrs, tomēr vienu reizi var paciest. Rīt mazā gaismiņā �urp � pie upes � gans atdzīs dzirdināt govis. Kad tās sāks dzert, jūs varēsit sarīkot kārtīgu mielastu! Bet tagadiņ dro�āk kāpiet upē!

Vilki sakāpa ūdenī � purni vien rēgojās laukā. Lapsa, krastā stāvēdama, tiem vēl uzsauca:

��Bezmaz piemirsu pateikt: ūdenī jāstāv pavisam rāmi. Kur� pakustēsies, tas nobaidīs govis un paliks be�ā. Lai aukstums jums netiktu klāt, es atstiep�u salmus.

Lapsa aizskrēja uz lauku, atstiepa salmus un. pa klēpītim meta ūdenī. To padarījusi, aizdieba uz dzirnavām, bet vilki palika stāvam upē.

Naktī uznāca stiprs sals un upi tik cie�i iekala ledū, ka ārā palika vienīgi vilku galvas.

No rīta mazā gaismiņā lapsa atveda dzirnavnieku pie upes. Vecais vīrs izvilka visus beigtos vilkus laukā un pēcāk no viņu ādām pa�uva sev siltu ka�oku.

Kādam zemniekam bija suns. Tas sargāja viņa māju, lopus un saimniecību. Sis suns bija uzticams draugs un krietns sargs, tālab zemnieks viņu ļoti mīlēja.

Laiks nestāvēja uz vietas, un nemanot piezagās vecums. Suns vairs lāgā neredzēja un nedzirdēja � naktīs gandrīz vairs nerēja. Zemnieks noskaitās: �Kālab man jābaro vecs suns, kur� vairs nejaudā kalpot?�

Tā nospriedis, padzina suni no mājām.

Suns bēdīgs devās prom, kur acis rāda, līdz attapās me�ā. Cauru dienu viņ� meklēja sev ēdamo, ta�u neko nevarēja sameklēt. Pēdīgi notupās zem koka un �ēli iekaucās. Izdzirdīs suņa kauk�anu, no biezokņa izlīda lācis un vaicāja:

��Kālab tu, sunīt, �e tupi un kauc?

Suns pastāstīja lācim, ka saimnieks viņu padzinis.

��Nebēdā, sunīt, es tev palīdzē�u!�� lācis mierināja.

Lācis aizgāja uz ciemu, atstiepa makten lielu aunu un atdeva sunim.

��Kad �o aunu apēdīsi, pagādā�u vēl kaut ko,�� lācis apsolīja un aizgāja.

Suns ēda gaļu labu laiku, bet, kad tā bija cauri, atsāka kaukt.

Nu lācis atstiepa vērsi. Sunim tā pietika ilgam laikam. Kad arī �ī gaļa bija cauri, atkal atnāca lācis. �oreiz viņ� stipri kliboja un ar pūlēm turējās kājās. Atnācis sunim sacīja:

��Vadzi, sunīt, tev jāatgrie�as pie saimnieka, jo es vairs nespēju tev palīdzēt � esmu savārdzis. Tuvojas pļaujas laiks, un tavs saimnieks ar sievu drīz ieradīsies prosas laukā. Viņi paņems līdzi arī savu mazo dēlu un atstās to pie telts, bet pa�i dosies pļaut. �ai apkārtnē ir daudz vilku, kas var zēnam uzbrukt. Līdz �im es tos atgaiņāju, ta�u �obrīd nejaudāju � ie�u atpūsties. Tagad uzņemies tu �o sarga lomu. Saimnieks redzēs, cik tu esi viņam loti uzticīgs, un atkal pieņems tevi savā paspārnē.

Pienāca ilgi gaidītā pļaujas diena. Visi aula ļaudis izgāja tīrumā prosu pļaut. Pēk�ņi, kur gadījies, kur ne, uz lauka parādījās vilks. Ļaudis pameta sirpjus un aizmuka kur kurais, bet vilks loba taisnā ceļā pie mazā zēna.

Zēna vecāki vaimanādami skrēja pie dēla, ta�u nespēja ātri paskriet, jo bailes saistīja kājas.

Pēk�ņi nezin no kurienes izdrāzās vecais suns, paķēra bērnu aiz krekla zobos un atnesa mātei.

Saimnieks nespēja vien nopriecāties. Viņ� paņēma suni atpakaļ mājās, un kop� tā laika visi atkal dzīvoja kopā. Kad zēns paaugās, viņ� nekad vairs ne�ķīrās no sava glābēja.

Re nu, kā lācis palīdzēja sunim atgriezties mājās!

Kādam kalnietim bija zirgs. Tas uzticīgi kalpoja savam saimniekam un darīja visus smagos darbus. Bet saimnieks viņu slikti baroja, pie tam bie�i slānīja ar pletni. Pēdīgi zirgs sadomāja saimnieku pamest.

Viendien viņ� sarāva pinekli un aizauļoja tālu prom no tās vietas, kur saimnieks to bija palaidis ganīties.

Zirgs skrien pa me�u un satiek izsalku�u vilku.

��Uz kurieni, melnīt, skriedams?�� vilks vaicā.

��Kur acis rāda,�� zirgs atbild.�� Esmu nolēmis aizbēgt no sava saimnieka.

��Bet no manis gan tu neaizbēgsi!�� vilks norūc.�� Esmu izsalcis un gribu tevi apēst.

��Ja esi izsalcis, tad no manis tev tik un tā nekāda kārtīga maltīte neiznāks: esmu pagalam novājējis � kauli un āda. Labāk noslēgsim draudzību un abi kopā gādāsim ēdamo. Ko nomedīsim, to sadalīsim uz pusēm.

Labi, vilks ar mieru, jo arī viņam jau izsīku�i spēki. Tā abi sāka dzīvot kopā un divatā iet medībās. Ilgu laiku viņiem nekas lādzīgs netrāpījās pa ķērienam.

Te viendien abi iet pa me�u un satiek lapsu. Vilks tūliņ lapsu noķēra un grasījās apēst. Lapsa, redzēdama, kādās sprukās ietikusi, sacīja:

��Man rādās, pelēcīt, tu gribi mani apēst. Bet no manis tev tik un tā nekāda kārtīga maltīte neiznāks: esmu pagalam novājējusi � kauli un āda. Labāk noslēgsim draudzību un visi trīs kopā gādāsim ēdamo. Ko nomedīsim, to sadalīsim līdzīgās daļās.

Labi. Zirgs, vilks un lapsa sāka dzīvot kopā un trijatā iet medībās.

Vienreiz visi trīs devās meklēt ēdamo. Ilgi vai neilgi viņi meklēja, kas to lai zina, tikai nekas lādzīgs netrāpījās pa ķērienam. Pievakarē viņi uzgāja lielu alu un nosprieda tajā pārlaist nakti.

No rīta pamodu�ies ierauga: uzkritis dziļ� sniegs. Kā atrast ēdamo? Vilks un lapsa nekādi nespēj izkļūt no alas laukā � tās priek�ā pa nakti samēztas augstas kupenas. Zirgs izlīda ārā, atkārpīja ar pakaviem sniegu, pakrimta sausu zāli un aizgāja meklēt ūdeni. Kad zirgs bija prom, vilks sacīja lapsai:

��Kas ir, rudaste, apēdīsim zirgu!

��Kā lai �o apēdam � mēs tak esam noslēgu�i draudzību! Bez tam nav iemesla viņu apēst.

��Bet tu izdomā kādu viltību,�� vilks nelikās mierā.

Lapsa brīdi padomāja, tad sacīja:

��Labi. Kad zirgs pārnāks, saki, ka tev �odien aprit apaļi simt gadi, bet es tad sāk�u izdibināt, kur� no mums ir visvecākais.

Kamēr vilks ar lapsu tā sprieda, atgriezās zirgs, atkārpīja no alas priek�as sniegu un abu sarunu noklausījās. Tad nolēma viltus draugus pārmācīt.

Līdzko zirgs iegāja alā, vilks sacīja:

��Iekāms tu viens pats pastaigājies, es atcerējos, ka man �odien ir dzim�anas diena � aprit apaļi simt gadi.

Vilks vēl nepaguva izteikt �os vārdus, kad lapsa iesāka raudāt un slaucīt ar asti asaras.

��Kas tev lēcies, rudaste, kālab raudi?�� vilks ar zirgu vaicāja.

��Es atminējos, draugi, ka man tie�i pirms simt gadiem nomira mīļākais bērniņ�, tālab arī raudu.

��Neraudi, lapsiņ, � vilks sacīja.�� Tas tak bija tik sen. Iznāk, ka tu esi par mani vecāka. Bet cik tev gadu, zirdziņ?

��Es pats lāgā nezinu, ta�u māte bie�i sacīja, ka manu dzim�anas dienu uzrakstījusi uz manas kreisās kājas naga. Kur� grib zināt manu vecumu, var paskatīties.

To teicis, zirgs pacēla kreiso kāju.

��Skatieties nu!

Lapsa atrunājās:

��Man vājas acis, tik un tā nespē�u salasīt.

Bet vilks piegāja klāt un sāka aplūkot zirga kājas nagu. Te pēk�ņi zirgs iespēra pelēcim pa pauri. Vilks novēlās zemē un izlaida garu.

Lapsa paluncināja asti un iz�mauca no alas, iegrimdama sniegā līdz ausīm.

Tā beidzās vilka, lapsas un zirga draudzība. Kop� tā laika mēdz sacīt: �Vilks nav zirgam draugs.�

Sensenos laikos kādā aulā dzīvoja vecītis ar vecenīti. Auns un kaza � tā bija visa viņu bagātība. Ta�u i �os lopiņus viņi nespēja pabarot, kā klājas.

Reiz iegadījās barga ziema, bet vecī�iem aptrūkās siena. Abi gudroja, gudroja, kā izlīdzēties, lai auns ar kazu neatstieptu kājas, līdz pēdīgi nolēma palaist lopiņus laukā � kazi, pa�i sameklēs sev barību?

Izvadīdams aunu un kazu no pagalma, vecītis uzkāra tiem kaklā pa tarbai. Viņ� nosprieda: varbūt atradīsies labi ļaudis un iebāzīs tajās pa siena vīk�ķim.

Auns ar kazu devās projām pa ceļu, kas veda uz me�a pusi.

Viņi gāja, gāja, līdz pēk�ņi ieraudzīja: uz ceļa guļ vilka galva.

Sākumā abi izbijās, bet tad kaza attapās un sacīja:

��Kas ir, aun, ieliksim vilka galvu tarbā � varbūt pēcāk noderēs!

Auns pacēla vilka galvu, ielika tarbā, un abi devās tālāk.

Viņi gāja, gāja visu garo dienu, līdz nogura un izsalka. Pievakarē iznāca me�a pļaviņā. Aplaida acis apkārt� Tālumā ieraudzīja uguntiņu un sāka iet uz tās pusi. Piegāja tuvāk. Skatās: ap ugunskuru satupu�i vilki, virs uguns pakārti divi katli � vienā katlā vārās ūdens, otrā � biezputra.

Pamanīju�i vilkus, kaza ar aunu izbijās ne pa jokam, ta�u aizbēgt jau bija par vēlu. Tad kaza mīļā balstipā sacīja:

��Labvakar, dārgie draugi vilki!

Ieraudzīju�i kazu un aunu, vilki nopriecājās: tad ta iznāks kārtīgas vakariņas!

��Labvakar, dārgie ciemiņi!�� vecākais vilks atņēma.�� Mums par prieku jūs esat ieradu�ies pa�ā laikā: ūdens katlā jau vārās, arī biezputra drīz būs gatava.

Vilki sāka apspriesties, kuru pirmo likt katlā � kazu vai aunu. Un izlēma apēst abus uzreiz.

Auns aiz bailēm tik tikko turējās kājās, bet kaza neapjuka un aunam sacīja:

��Izņem, draugs, no tarbas vienu vilka galvu. Izvārīsim to un visi kopā ieturēsim vakariņas.

Auns izvilka vilka galvu un pasniedza kazai.

Kaza paskatījās uz to, pagrozīja un sacīja:

� �ī ir pārāk maza, visiem nepietiks. Pameklē lielāku!

Nu aunam bija skaidrs, kas kazai padomā. Viņ� vairākas reizes vilka no tarbas vienu un to pa�u vilka galvu, bet kaza ikreiz sacīja:

��Pameklē vēl lielāku!

Vispēdīgi kaza paņēma vilka galvu un nevērīgi to sniedza vilkiem, sacīdama:

��Sākumam izvārīsim �o. Ja nebūsim paēdu�i, vārīsim otru. Mums krājumā tādas mantas ir diezgan: pietiks i mums, i jums.

Vilki saskatījās un nobijās. Viņi nosprieda, ka �is auns ar kazu medī vilkus un ka auna tarba piebāzta pilna ar vilku galvām. Tālab katrs sāka prātot, kā aizmukt, iekāms viņa galva nav nonākusi �ai tarbā.

Pirmais ierunājās vecākais vilks:

��Aizstaigā�u pēc sausās malkas: drīz �ī būs cauri, bet vakariņas vēl nav izvārīju�ās.

To pateicis, viņ� nozuda me�ā.

Vilki ilgi gaidīja vecāko atgrie�amies. Tad ierunājās otrs vilks:

��Nez kāpēc mūsu vecākais nenāk atpakaļ. Ie�u viņu pameklēt.

Un tā visi pamanījās aizmukt.

Uz rīta pusi vilki sadzina cits citam pēdas. Pirmais ierunājās vecākais vilks:

��Kā nu mēs tā, brāļi, izbijāmies auna un kazas? Viņi tak pa�i atnāca, mums atlika tikai pagatavot no tiem vakariņas! Bet mēs aizmūkam kur kurais.

Un vilki nosprieda uzmeklēt kazu ar aunu un abus apēst.

Pa tam auns ar kazu sēdēja zem ozola pie ugunskura un gatavojās iebaudīt biezputru. Te skatās � atgrie�as vilki. Ko darīt? Abi uzrāpās kokā.

Vilki sanāca zem ozola: rūc un aiz izsalkuma grie� zobus.

Auns, to dzirdēdams, tik stipri sāka drebēt, ka nenoturējās un nokrita zemē.

Kaza redz � jāglābj auns, un skaļā balsī iebļāvās:

��Tu gan esi varens auns! Malacis! Turi vilkus ciet, kamēr es nokāp�u!

Izdzirdu�i �ādu bargu kazas valodu, vilki nobijās un aizlaidās lapās.

Bet auns ar kazu apēda atliku�o biezputru un gāja savu ceļu tālāk.

Vecos laikos reiz satikās lapsa ar paipalu un abas sadraudzējās.

Kādudien lapsa sāka lielīties:

��Agrāk gan �eit bija jauka dzīve. Es mielojos tikai ar treknu vistas gaļu, dzīvoju lielā pārticībā � un man nekā netrūka. Bet tagadiņ �ai pusē valda nabadzība: nav nedz treknu, nedz liesu vistu. Augu nedēļu neko neesmu baudījusi � visas apkārtnes vistu kūtiņas tuk�as. Tiesa, palicis vēl viens gailis, bet to nekādi nespēju no�iept. Un cik �is gailis brangs! Tu, paipaliņ, dro�i vien man negribēsi ticēt, bet gailis no tiesas ir krietna auna lielumā. Un nobarojies tik trekns, ka ar pūlēm uzlec uz zedeņu �oga, lai nodziedātu: �Kikerikū!� �o gaili saimnieks modri sargā. Iekāms palaimēsies gaili no�iept, es pagalam novājē�u. Paipaliņ, palīdzi, pabaro mani vienalga ar ko! Par vistas gaļu es vairs neuzdrīkstos ne sapņot!

Paipala viņai atbildēja:

��Apsolu, lapsiņ, ka drīz tu dabūsi pieēsties pilnu vēderu. Sieva, vārdā Kizaja, �odien sadomājusi nopļaut savu kvie�u druvu un palīgos saaicinājusi aula sievas. Kamēr sievas pļauj, Kizaja jau pagatavojusi viņām gardu maltīti � sacepusi pulka pladiņu un gaļas pīrāgu. Viņa drīz nesīs tos pļāvējām. Tad mēs abas varēsim pamieloties.

Lapsa ar paipalu paslēpās kvie�os. Skatās � nāk Kizaja un nes pusdienas.

Paipala izspurdza no kvie�iem un notupās sievai priek�ā pie kājām.

�Kālab nenoķert tik treknu paipalu?� Kizaja nodomāja.

Viņa nolika bļodu ar pīrāgiem zemē un sāka ķerstīt paipalu. Te rādās � tā būs jau rokā, ta�u atkal uzspurdz gaisā un, palidojusi gabaliņu, notupstas netālu no sievas.

Pārlidodama no vienas vietas uz otru, paipala aizvilināja sievu krietni tālu no pīrāgu bļodas. Līdzko Kizaja nozuda kvie�os, lapsa ķērās pie pīrāgiem. Viens, divi � viņa tos visus nolocīja, neatstādama paipalai neviena pa�a, pat bļodu izlaizīja un atkal paslēpās kvie�os.

Kizaja ilgi dzinās paipalai pakaļ, bet veltīgi � tik un tā nespēja to noķert. Tad atcerējās pusdienas un steidza atpakaļ pie bļodas. Atnāk un redz: no pīrāgiem ne vēsts. Sieva iesāka vaimanāt: ar ko lai tagadiņ pabaro pļāvējas?

Pa to laiku paipala atgriezās pie lapsas, cerēdama, ka arī dabūs pamieloties, ta�u lapsa viņai neko nebija pataupījusi. Lapsa laizīdamās sāka paipalai pateikties:

��Paipaliņ, tu gan esi krietna draudzene � lai tev allahs pie�ķir laimi! Sen netiku tik gardi un sātīgi ēdusi. �odien pieēdos veselai nedēļai. Nu mēs būsim ne�ķiramas draudzenes. Tu mani tik brangi pabaroji, ka knapi spēju kustēties. Ja tu tagadiņ mani mazliet pabaidītu, kļūtu vieglāk elpot.

��Labi,�� atbildēja paipala.�� Es lēnītiņām lido�u pa gaisu, bet tu, slēpdamās kvie�os, skrien man nopakaļ. Kad do�u zīmi, skrien ārā uz ceļa.

Tā nu paipala lido, bet lapsa skrien rāmā garā tai nopakaļ. Beidzās kvie�u lauks, un, āre, abas jau atrodas pie tā aula, kur lapsa bija zagusi vistas.

Kāds vīrs pamanīja rudasti un skaļā balsī iesaucās:

� Ķeriet rudo viltnieci! Ķeriet ciet!

Saskrēja visi aula suņi. No mājām atsteidzās ļaudis � citam rokā runga, citam � dak�as.

Visniknākais aula suns noķēra lapsu aiz astes � aste palika viņam zobos, bet pati lapsa tomēr aizmuka.

Lapsa noslēpās biezā krūmā, ar pūlēm atgūdama elpu. Necik ilgi � un atlidoja paipala, notupās uz krūma un vaicāja:

��Nu saki, rudaste,�� vai labi tevi pabaidīju?

��Es ta�u pajokoju, jo domāju, ka tu tikai drusciņ mani pabaidīsi, lai atvieglotu elpo�anu, bet tu bezmaz mani iedzini kapā! � To pateikusi, lapsa klupa paipalai virsū un jau sakampa zobos.

Nabaga paipalai di�en sāpēja. Viņa redz � lapsa viņu tūliņās no�ņaugs. Jāizgudro, kā paglābties.

��Saki, rudastīt,�� kas �odien par dienu?�� paipala negaidot ievācējās.

��Tre�diena,�� lapsa atbildēja.

Tiklīdz lapsa pavēra muti, tā paipala uzspurdza gaisā un aizlidoja.

Tā beidzās lapsas un paipalas draudzība. Ja tagad lapsa ierauga paipalu, katrā ziņā grasās to noķert.

Sensenos laikos reiz stepē ganījās kamielis, neviena netraucēdams un savā nodabā plūkdams zāli.

Kamieli ieraudzīja lapsa un sadomāja pamieloties ar tā gaļu. Viņa piegāja pie kamieļa un bargā balsī sacīja:

��Kas tev atļāvis te zāli ēst? �ī zeme pieder man!

��Atved liecinieku. Ja tas apliecinās, ka stepe pieder tev, es aizie�u,�� kamielis atbildēja.

Lapsa aizskrēja meklēt liecinieku. Viņa ilgi meklēja, līdz pēdīgi satika vilku.

��Labdien, pelēcīt!�� lapsa sveicināja.�� Vai negribi pana�ķoties ar treknu kamieļa gaļu?

��Dikti gribu,�� vilks atbildēja, zobus klabinādams.

��Tad nāc līdzi uz stepi! Tur ganās kamielis. Tu viņam pateiksi, ka stepe pieder man. Kad kamielis pagriezīsies, lai ietu prom, klūp viņam virsū un saplosi gabalos.

Labi. Lapsa ar vilku devās uz stepi. Kamielis, ieraudzījis lapsu, vaicāja:

��Nu, vai atvedi liecinieku?

��Atvedu. Mans liecinieks ir pelēkais vilks,�� lapsa teica.

Tagad ierunājās vilks:

��Es jau sen dzīvoju pasaulē, un, cik atminos, �ī stepe alla�iņ ir piederējusi lapsai.

��Ja tā ir taisnība,�� kamielis sacīja,�� tad es atstā�u �o vietu. Sve�as mantas man nevajag. Arī saplūkto zāli, ko nepaguvu norīt un kas atrodas tepat mutē, gribu atdot saimniecei atpakaļ. Es tūliņās atvēr�u muti, bet tu, vilciņ, izvelc zāli ārā.

Tiklīdz muļķa vilks iebāza mutē galvu, tā kamielis viņu cie�i sakoda zobos.

Lapsa, to redzēdama, pabēga maliņā un sacīja:

��Tad redz, kā izrēķinās ar tiem, kas saka nepatiesību!

Kalnu aulā reiz dzīvoja kāds lāga vīrs. Viņ� saprata putnu un zvēru valodu, tikai nevienam to nedrīkstēja izpaust, jo zvēru karalim lauvam bija devis vārdu. Ja viņ� vārdu lauztu, zaudētu savas brīnumainās spējas.

Vienreiz �is lāga vīrs devās pasērst pie aitu ganiem, kas ganīja augstu kalnos.

Kad līdz ganu apmetnei bija atlicis mazs ceļa gabals, vīrs pēk�ņi izdzirda gaudo�anu: netālu aizā sarunājās vilki.

� �onakt, kad sacelsies stipra sniega vētra un gani baidīsies no apmetnes bāzt degunus ārā, mēs noķersim un aiznesīsim vistreknākos aunus,�� sacīja vilku bara vadonis.

Vilku gaudo�anu izdzirda aitu suns un ierējās:

��Ja gans man atdotu rudā auna taukasti, tad �iem vilkiem izietu plāni!

Lāga vīrs atnāca uz ganu apmetni. Gani viņu laipni sagaidīja, kā tas pieņemts, un ķērās gatavot cienastu. Izraudzīja vistreknāko vērsi un gribēja to ciemiņam par godu nokaut, ta�u vīrs viņus atturēja, sacīdams:

��Labāk nokaujiet, vei, �o � rudo aunu!

Ciemiņa vārds ir likums. Vecākais gans nokāva rudo aunu. Izvārīja gāju. Visi apsēdās ieturēt vakariņas. Ciemiņam pienākas labākais gaļas gabals, tālab vecākais gans sniedza lāga vīram taukasti. Ciemiņ� paņēma cienastu, tad pasauca aitu suni un taukasti nometa tam priek�ā. Gani izbrīnījās, ta�u neko neteica un pasniedza ciemiņam citu gaļas gabalu.

Pēc vakariņām visi nolikās gulēt. Lai gan ārā plosījās sniegputenis, gani aizmiga cie�ā miegā. Naktī ne reizes neierējās suņi � tātad viss bija kārtībā un valdīja miers.

Uz rīta pusi vētra norimās. Gani piecēlās un redz: apkārtni klāj mīksta, balta sniega seģene, bet aplokā nevaid nedz aitu, nedz to sarga � aitu suņa.

Gani devās meklēt aitas. Necik ilgi meklēju�i, tās atrada, cie�i saspiedu�ās barā. Apkārt aitām skraidīja suns, bet turpat sniegā gulēja divi beigti vilki.

Ieraudzīju�i nokostos vilkus, gani paskatījās uz aitu suni un teica:

��Redzams, ne velti ciemiņ� viņam atdeva auna taukasti. Mūsu uzticamais palīgs � suns alla�iņ labi jābaro!

Gani dzina aitas uz aploku. Ciemiņ� skatās � aitām nopakaļ tek maziņ�, balts jēriņ�. Ciemiņ� piegāja jēriņam tuvāk un izdzirda, ka viena aita � jēriņa mātel � mazulim vaicā:

��Kālab tu, dēliņ, arvien atpaliec no bara?

��Tālab, ka manī glabājas visa mūsu ganāmpulka laime: tā mani nospie� un neļauj brīvi skriet līdz ar citām aitām.

Lāga vīrs, iegrimis domās, soļoja aiz jēriņa.

Kad gani sadzina aitas aplokā, vecākais gans ciemiņam sacīja:

��Paldies tev, ka vakar pabaroji mūsu aitu sargu � vilku suni. Izsalcis viņ� nebūtu spējis pieveikt pelēkos laupītājus, kas izgāju�o nakti uzbruka ganāmpulkam. Par to gribam tev atlīdzināt un uzdāvināt desmit vistreknākās aitas. Izraugies pats, kuras labāk patīk.

��Ja esat sadomāju�i pasniegt man dāvanu, tad uzdāviniet, vei, �o balto jēriņu,�� ciemiņ� atbildēja.

Gani uzdāvināja lāga vīram balto jēriņu, un ciemiņ� aizgāja savu ceļu tālāk. Viņ� aizveda jēriņu mājās, un kop� tā laika viņa sakļā[2] netrūka nedz laimes, nedz mantas.

Aizritēja gari gadi. Lāga vīrs, tāpat kā agrāk, saprata zvēru un putnu valodu un nevienam par to neteica ne vārda.

Reiz viņ� sēdēja uz savas sakļas sliek�ņa un raudzījās, kā pagalmā ka�ņājas vistas. Gailis, atradis prosas graudiņu, pats to neēda, bet pasauca vistu un tai sacīja:

��Cekulīt, �ekur graudiņ�, apēd to!

��Es i tāpat esmu paēdusi,�� viņa atbildēja,�� ēd pats!

Lāga vīram �āda gaiļa un vistas saruna izklausījās jocīga, un viņ� skali iesmējās. Tobrīd no sakļas iznāca viņa sieva. Tā bija dikti ziņkārīga un alla� gribēja visu zināt � ko vajag un ko nevajag.

��Kālab tu smejies?�� viņa vaicāja vīram.

��Gailis pārāk jocīgi centās pierunāt vistiņu apēst prosas graudu.

��No kurienes tu zini, ko kladzina vistas? Man jau agrāk �ķita, ka tu saproti putnu un zvēru valodu, bet domāju, ka alojos.

Vīrs negribēja lauzt lauvam doto vārdu, tomēr uzstājīgās sievas priek�ā nespēja noturēties un atzinās. Kop� tās reizes viņ� zaudēja savas brīnumainās spējas saprast zvēru un putnu valodu.

Reiz Laime, Prāts un Bagātība iesāka strīdēties.

��Es esmu vissvarīgākā, � lielīgi sacīja Bagātība.

��Bez laimes arī bagātībai nebūs vērtības,�� iebilda Laime.

��Ja trūks prāta, tad nedz bagātība, nedz laime neko nespēs līdzēt,�� sacīja Prāts.

Viņi ilgi strīdējās, līdz pēdīgi nolēma parbaudīt, kuram taisnība.

Visi trīs devās pasaulē un, necik ilgi gāju�i, satika jaunu, nabadzīgu d�igitu, kas savā mazaja zemes gabaliņā sēja kukurūzu.

Prāts, Laime un Bagātība apstajās.

��Es pavēlu: lai nabaga vīra kukurūzas lauks pārklājas ar zelta gabaliņiem!�� sacīja Bagātība, paceldama roku.

Tai pa�ā mirklī lauks pārklājās ar spo�iem dārgakmeņiem.

Bet Prāts, lai pierādītu savu pārākumu, tūliņ atstāja nabaga puisi, un tā d�igits palika bez prāta. Ieraudzījis zelta dārgakmeņus, viņ� tos noturēja par parastiem laukakmeņiem.

��Vai, ļautiņi mīļie, mani piemeklēja nelaime! Uz mana kukurūzas lauka nobira akmeņu krusa!�� viņ� iekliedzas, skriedams to pavēstīt citiem.

Pirmo d�igits satika baju bagātu saimnieku.

�Kas puisi tik di�en satraucis? � Jā�u paskatīties, kāda nelaime to piemeklējusi,� bajs nosprieda un aizjāja uz nabadzīgā d�igita lauku.

Aizjājis ieraudzīja zelta gabalus. Izlikdamies, ka notic d�igita aplamiem vārdiem par akmeņu krusu, viņ� pasauca nabaga puisi un sacīja:

��Kas ir, puis, darīsim tā. Man ir zemes diezgan, tālab izlīdzē�u tev nelaimē. Tu ņem manu vislabāko lauku, bet es ņem�u tavējo � ar akmeņiem nosēto.

D�igits nespēja vien nopriecāties, ka pret mazo zemes ielāpiņu iemainījis tik labu lauku!

Bajs nolasīja no d�igita lauka visus dārgakmeņus un aizveda tos arbās, bet d�igits ķērās art jauno lauku.

Tad Laime, lai pierādītu savu pārākumu, paskatījās uz nabaga d�igitu un sacīja:

��Esi laimīgs!

Kur gadījies, kur ne, pie d�igita piejāja karavīru pulks.

��Mēs jau sen meklējam sev cienīgu vadoni,�� karavīri sacīja.�� Tad, lūdzams, neatsaki un stājies mūsu priek�galā.

D�igits aiz muļķības (jo prāta viņam nebija) nezināja, ko atbildēt, tāpēc palocīja galvu. Karavīri tūliņ pasniedza viņam sudraba bruņukreklu, apjoza dārgu zobenu, uzsēdināja melnā auļotājā un aizveda līdzi. D�igits tagad izskatījās tik bra�s, ka ne pazīt vairs nevarēja!

Pulks apstājās uz nakti tā pa�a baja aulā, kur� savu lauku bija apmainījis pret nabadzīgā d�igita zemes ielapiņu. �im bajam bija skaista meita � skaistāku i meklēdams nesameklēsi.

��Kas ir, pui�i, saprecināsim mūsu vadoni ar baja meitu!�� karavīri nosprieda un aizsūtīja pie baja preciniekus.

Bajs piekrita. Tā d�igits kļuva par viņa meitas līgavaini.

Bajs sarīkoja lepnas dzīres, saaicināja pulka ļau�u, lai tie paskatās uz meitas līgavaini. Bet d�igits i muti neatver, tikai ērmoti blen� apkārt.

Tā viņ� sē� vienu dienu, otru, kā ūdeni mutē ieņēmis. Lai kur� no baja radiem pienāk tam klāt un uzsāk valodas, �is nesaka ne vārda.

��Kāpēc līgavainis visu laiku klusē? � baja radi brīnās.�� Varbūt viņ� neprot runāt?

Tre�ajā dienā arī bajs noskaitas.

Bagātība un Laime redz, ka nav vairs labi, un palūdza Prātu:

��Atgriez, lūdzams, d�igitam sapra�anu!

Prāts paklausīja un atdeva atpakaļ nabaga puisim prātu. Tie�i tobrīd pie d�igita pienāca bajs un gribēja parunaties.

��Saki, d�igit,�� viņ� vaicāja,�� kālab tu visu laiku klusē?

D�igits, visiem par lielu brīnumu, ierunājās:

��Kad es biju vēl mazs puika, mūsu aulā iebruka ienaidnieki. Iedzīvotāji visi kā viens cēlās aizstāvēties � i vīrie�i, i sievie�i. Bet dro�sirdīgāk par citiem cīnījās kāds jauns d�igits. Viņ� viens pats pieveica gandrīz visus ienaidniekus. Kad kauja beidzās, izrādījās, ka �is jaunais d�igits ir meitene, pārģērbusies vīrie�u drēbēs. Tā es divas dienas klusēju un domāju: vai var �o meiteni drosmes ziņā pielīdzināt vīrietim?

Dzirdēdams �ādu gudru un prātīgu sava nākamā znota valodu, bajs kļuva ļoti priecīgs.

Drīz vien viņi nodzēra jautras kāzas. D�igits paņēma jauno sievu un aizveda uz savu aulu.

Nepagāja ilgs laiks, kad Laime, Prāts un Bagātība atkal satikās. Viņi vienojās, ka cilvēkam vissvarīgākais tomēr ir prāts. Ja trūkst prāta, tad nedz bagātība, nedz laime neko nespēj līdzēt.

Senos laikos dzīvoja divi brāļi. Viens dzīvoja Lejas �egemā, otrs Kalna �egemā.

Viendien jaunākais brālis sadomāja apciemot vecāko brāli. Viņ� apsegloja savu ēzeli, iebēra maisā auzas un devās ceļā.

Aizjājis pie brāļa, piesēja ēzeli pie zedeņu �oga netālu no vārtiņiem, bet pats iegāja sakļā. Brāļi ilgi runājās par �o un to, pēc tam izgāja ārā, lai padotu ēzelim auzas. Skatās � ēzeļa nav.

Brāļi gāja ēzeli meklēt. Apstaigāja visu aulu � neatrada. Devās no aula ārā. Turpat tuvumā pletās liela pļava, kurā auga bieza un sulīga zāle. Brāļi nosprieda, ka ēzelis būs iemaldījies �ajā pļavā.

Viņi devās tālāk pa ceļu un satika puiku.

��Saki, pui�el,�� vai neredzēji mūsu ēzeli?

��Kāds jūsu ēzelis izskatījās? Vai tas nebija ar kreiso aci akls, ar labo pakaļkāju klibs un uz muguras nestiepa auzu maisu?

��Uz mata tāds tas izskatījās! Tie�i �o ēzeli mēs meklējam! Kur tu viņu redzēji? Uz kurieni viņ� aizgāja?

��Es �o ēzeli neesmu redzējis,�� puika atbildēja.

Brāļi izbrīnījās.

��Bet kā tu zini viņa pazīmes? Viņ� tik tie�ām ir ar kreiso aci akls, ar labo pakaļkāju klibs un uz muguras nes piesietu auzu maisu.

��Kālab man mānīties? Es no tiesas jūsu ēzeli neesmu redzējis,�� puika atkārtoja un aizgāja savu ceļu tālāk.

Brāļi sāka gudrot: no kurienes puikam zināmas visas ēzeļa pazīmes un kāpēc tas sakās, ka lopiņu neesot redzējis? Abi nosprieda: puika būs ēzeli noslēpis.

Brāļi panāca puiku un aizveda pie tiesne�a.

Tiesnesjs puiku sāka pratināt, kur nobēdzinājis ēzeli, ko tik pareizi aprakstījis brāļiem.

��Cienītais tiesnesi, es no tiesas �o ēzeli neesmu redzējis!

��Tad saki � no kurienes zini viņa pazīmes?

��Es gāju pa ceļu un redzēju ēzeļa atstātās pēdas. Labās pakaļkājas pēda bija mazāka un solis īsāks nekā citām kājām. Katram skaidrs, ka ēzelis ir klibs ar labo pakaļkāju. Tālāk es ievēroju, ka ceļa labajā pusē zāle noplūkta un apēsta, bet kreisajā nav aiztikta. Ja ēzelis būtu redzējis zāli arī kreisajā pusē, viņ� to arīdzan būtu plūcis un ēdis. Tas nozīmē, ka ēzelis ir ar kreiso aci akis. Gāju tālāk un redzēju: koka zaros aizķēru�ies izrauti maisa diegi, bet zem koka nobārstītas auzas. Redzams, ēzelis pie �ā koka bija apstājies un paberzējies � tā auzas izbiru�as.

Tiesnesis, noklausījies puikas stāstījumā, brāļiem sacīja:

��Puika tik tie�ām nav redzējis jūsu ēzeli. Ja pa�i būsiet tikpat vērīgi kā �is puika, tad dro�i atradīsiet savu ēzeli.

Vecos laikos balkāru aizā dzīvoja divi nabadzīgi vīri. Viņi dzīvoja kaimiņos, bija lieli draugi un palīdzēja viens otram, kā varēja.

Vienam kaimiņam bija ķēve, bet nebija ratu; otram bija rati, bet nebija zirga.

Abi darīja tā: iejūdz ķēvi ratos un visur brauc kopā � gan uz me�u pēc malkas, gan uz pļavu pēc siena. Tā abi dzīvoja kau�u nabadzībā, toties saticībā.

Reiz vienā tveicīgā vasaras dienā abi kaimiņi brauca pēc siena. Saule cepināja kā uz pannas. Kaimiņi sadomāja atveldzēt slāpes un padzerties kalnu strauta dzestro ūdeni. Ķēves saimnieks devās pēc ūdens, bet ratu saimnieks palika gaidot. Te skatās � ķēvei atskrien kumeliņ�. Ratu saimniekam ļoti gribējās tikt pie sava zirga, tālab viņ� nolēma:

�Pateik�u, ka kumeliņ� atskrējis maniem ratiem. Varbūt tad kumeliņ� paliks man.�

Viņ� piesēja kunjeliņu pie ratiem, apsēdās un sāka dziedāt.: Atgriezās ķēves saimnieks, ieraudzīja kumeliņu un priecīgi iesaucās:

��Paskat, manai ķēvei atskrējis kumeliņ�! Drīz varēsim braukāt divzirgu aizjūgā.

��Maldies, mīļais kaimiņ! Kumeliņ� atskrēja nevis tavai ķevei. bet maniem ratiem. redzi, cik rāmi viņ� stāv pie ratiem, bet ķēvei i nedomā klāt iet!

Kaimiņi ilgi strīdējās, nekādi nespēdami vienoties. Tad nolēma iet uz me�u pie zvēru tiesas.

Ratu saimnieks paņēma par aizstāvi lapsu � viņ� cerēja uz rudastes viltību un attapību. Bet ķēves saimnieks izraudzījās ezi.

Uz tiesas sēdi sapulcējās da�ādi zvēri. Noteiktajā laikā ieradās lācis, vilks, zaķis un lapsa.

Visi ilgi gaidīja ezi, bet nekādi nevarēja sagaidīt. Pēdīgi tiesnesis lācis atklāja sapulci un pastāstīja zvēriem par abu kaimiņu strīdu kumeliņa dēļ.

Pirmajai vārdu deva lapsai � ratu saimnieka lieciniecei. Lapsa runāja gari un pla�i un runu beidza �ādiem vārdiem:

��Ja kumeliņ� neiet pie ķēves, bet visu laiku stāv pie ratiem, tad viņ� par savu māti atzīst ratus.

Tikko lapsa to bija pateikusi, ieradās ezis.

��Kā nu tā, ezi, kāpēc novēloji tik svarīgu sapulci?�� lapsa viņam pārmeta.

Ezis nepalika atbildi parādā.

��Es novēloju tāpēc, ka ceļā satumsa debesis un sāka lielām pārslām snigt sniegs. Tikai ar pūlēm atkūlos �urp � manas sas kājeles vienā gabalā stiga sniega kupenās. Lūdzu piedo�anu, ka tik ilgi liku jums gaidīt,�� ezis beigās sacīja.

Lapsa tūdaļ iebļāvās:

��Kas tevi, �itādu krāpnieku, izraudzījies par liecinieku? Vai kāds ir redzējis vai dzirdējis, ka vasaras vidū snigtu sniegs?!

��Nule tu pati, rudaste, stāstīji, ka ratiem atskrējis kumeliņ�, un gribēji, lai visi tam notic. Tad kāpēc tu netici, ka vasaras vidū var uznākt ne tikai lietus, bet arī sniegs?

Lapsa �ādu atbildi nebija gaidījusi.

��Tavi vārdi ir tikpat asi kā tavs ka�oks, kuru tu valkā, � viņa vēl izmeta.

Zvēri sāka trok�ņot un strīdēties. Vispēdīgi izlēma, ka kumeliņ� atskrējis ķēvei, un atdeva to ķēves saimniekam.

Pēc tam visi izklīda kur kurais, tikai netaisnais vīrs palika viens pats pie saviem ratiem.

Sensenos laikos dzīvoja kāds jauns d�igits. Visā balkāru zemē viņ� bija izdaudzināts par neredzēti di�u stiprinieku, kam pieci vīri nespēja pretī stāties. Ta�u jāteic, ka �im d�igitam patika lielīties; viņ� nekad nepalaida garām izdevību padi�oties ar savu spēku.

Reiz d�igitam tēvs lika apjozt lopu laidaru ar �ogu. Stiprinieks vienas dienas laikā sanesa no me�a maikstis un uzslēja �ogu, bet vārtus neietaisīja. Tie, saka, esot no lieka, jo katru mīļu dienu veltīgi jāvirinot! Govis tak itin viegli varot pārmest �ogam pāri! D�igits tā arī darīja: vakaros, saņēmis govis aiz kājām, pārsvieda pāri �ogam � laidarā, bet no rītiem pārsvieda atkal atpakaļ � ārā, ikreiz piemetinādams:

��Sakiet � vai ir pasaulē vēl kāds stiprāks par mani?

Viendien d�igita māte, to dzirdēdama, sacīja:

��Mīļo dēliņ, pasaulē ir daudz ļau�u, kas pulka stiprāki par tevi!

D�igits gau�ām izbrīnījās. Viņ� bija domājis, ka neviena nav stiprāka par viņu, tālab nolēma: �Es nespē�u mierīgi dzīvot, iekams nebū�u sameklējis to, kur� ir stiprāks par mani.�

Tā nospriedis, devās ceļā.

Viņ� gāja, gāja, brizdams pa irdenām smiltīm un staigniem purviem, mirkdams lietū un tvīkdams saules svelmē, gāja, līdz pagalam nogura, tomēr ne reizes neatskatījās atpakaļ.

Pēk�ņi priek�ā patrāpījās grāvis. Viņ� iekāpa tajā, bet izrāpties vairs nejaudāja. Sē� grāvī un domā: ko tagadiņ iesākt?

Izrādās, viņ� bija iekāpis vagā, kuru dzina savā tīrumā milzis. Ieraudzījis d�igitu, milzis acis vien ieplēta: kā �e gadījies mazs vīrelis? Viņ� paņēma d�igitu divos pirkstos un sacīja:

��Aiznesī�u uz māju un parādī�u mātei un brāļiem, lai pabrīnās par �ādu knīpu.

Vakarā, aiznesis d�igitu mājās, milzis sacīja:

��Paskatieties! Vai esat kādreiz redzēju�i tik mazu vīreli?

Mil�a māte nobrīnīties vien nevarēja par dēla atradumu. Arī brāļi brīnījās un pēdīgi, paliku�i d�igitu zem uzpirksteņa, norunāja:

��Kad iekritīs vaļas brīdis, varēsim ar �o knīpu pakaitēties.

D�igits, to dzirdot, saprata: jālūko izglābties. Bet kā? Ilgi lauzīja galvu, līdz izgudroja. Naktī viņ� izraka zem uzpirksteņa malas alu un pa to aizmuka.

Kādu laiku mil�i par d�igitu nelikās zinis. Bet, kad atminējās un pacēla uzpirksteni, mazā vīreļa apak�ā vairs neatrada. Viņi jutās apbēdināti un nolēma vīreli sadzīt rokā. Viens milzis devās tam pa pēdām.

Ceļa gabalu, ko d�igits bija noskrējis septiņu dienu laikā, milzis paveica trīs lēcienos. Teju, teju jau d�igitu panāks! Te, kur gadījies, kur ne, d�igitam pretim nāca cits milzis. Tas vienā pa�ā rokā nesa deviņus vezumus sāls.

��Paglāb mani! Man pakaļ dzenas milzis un grib nosist!�� d�igits lūdzās.

Tikko milzis paguva d�igitu paslēpt starp sāls vezumiem, otrs milzis jau bija klāt. Abi saķērās un sāka cīkstēties. Ilgi viņi cīkstējās, tomēr beigās uzvarēja tas, kur� nesa sāli.

��Saki � kas tevi spieda ierasties �eit, mil�u zemē? � viņ� vaicāja d�igitam.

D�igits milzim izstāstīja, ka iedomājies sevi par visstiprāko vīru pasaulē un neticējis, ka ir vēl kāds stiprāks. Tālab devies ceļā, lai �ādu stiprinieku satiktu.

Bet tagadiņ pārliecinājos, ka pasaulē ir daudz ļau�u, kas pulka stiprāki par mani,�� d�igits atzinās un pagriezies devās uz savu māju pusi.

Izsenis Kaukāzs ir slavens ar saviem auļotājiem. Kur� izaudzē labu zirgu, to kalnie�i tur lielā godā un cieņā.

Kādā aulā dzīvoja vīrs, vārdā �ora. Ļaudis viņu daudzināja par gudru un sirsnīgu cilvēku. Bez tam viņ� bija labākais zirgu pazinējs visā aulā.

�ora audzēja apbrīnojamus auļotājus un tos pārdeva kalnie�iem. Ta�u bija trīs zirgi, kurus viņ� nevienam nepārdeva, jo tos mīlēja vairāk par visu pasaulē un sargāja kā savu acuraugu: viens zirgs bija baltām kājām, otrs � ar zvaigzni pierē, tre�ais � melns kā kraukļa spārns.

Kas nekaitētu �oram dzīvot, bet viņa sirdi nospieda viena bēda � nebija bērnu. Abi ar sievu bie�i sūrojās:

��Kas mums sniegs atbalstu vecumdienās?

Pagāja gadi. Viņi joprojām dzīvoja divi vien. Kad jau bija zaudēju�i visas cerības, negaidot viņiem piedzima dēls.

�ora ar sievu bija tik priecīgi un laimīgi, ka vārdos nav izsakāms.

Dēls auga prātīgs un strādīgs. Līdzko iemācījās staigāt, jau palīdzēja tēvam un mātei darbos: vispirms ganīja zosis, pē; tam � aitas. Bet, kad paaugās, tēvs viņam uzticēja uzraudzīt zirgus un iemācīja, kā at�ķirt, kur� starp zirgiem ir vislabākais aulotājs.

Vienreiz, kad �oras dēls pieguļā uzmanīja tēva zirgus, uzbruka laupītāji. Tie sasēja zēnu, aizveda tālu prom no dzimtās vietas un tur pārdeva kādam bagātniekam par lielu naudu. Laupītāji aizdzina arī �oras zirgus. Tā Coram palika tikai tie trīs, kurus viņ� nekad neizlaida no staļļa.

Pazaudēju�i vienīgo dēlu, �ora ar sievu nespēja nekur rast mierinājumu. It sevi�ķi smagi to pārdzīvoja sieva � viņa no raudā�anas gandrīz vai zaudēja acu gaismu. Bet pats �ora nenokāpa no segliem � nebeidza meklēt dēlu. Kur tikai viņ� nebija aizjājis, cik ļau�u izpra�ņājis, tomēr dēls pazudis bez pēdām.

Pagāja daudz gadu. Reiz tajā aulā, kur dzīvoja �ora, ieradās tirgotāji. Viņiem iepatikās �oras zirgi.

��Pārdod mums zirgus,�� tirgotāji lūdzās.�� Dosim, cik prasīsi.

�oram �ēl bija �ķirties no saviem mīļajiem auļotājiem. Bet tad ie�āvās prātā doma: ja pārdos tirgotājiem zirgus, tie aizceļos tālās zemēs, kur tos varbūt ieraudzīs viņa dēls un sapratīs, ka tēvs ir sveiks un vesels un sūta viņam palīdzību.

Tā nospriedis, �ora pārdeva auļotājus.

Kas pa �o laiku bija noticis ar �oras dēlu?�� jūs jautāsit. Kur tas laiks, kop� viņu laupītāji bija aizvedu�i no dzimtās puses!

Kad laupītāji �oras dēlu pārdeva bagātniekam, dēlam vajadzēja darīt visus darbus, ko saimnieks lika. Pa tam zēns bija izaudzis par staltu jaunekli.

Vienreiz �oras dēls, ganīdams stepē aitu baru, atrada zirga galvaskausu. Paņēmis galvaskausu rokās, pēc zobiem redzēja, ka tas piederējis jaunam auļotājam. Piepe�i viņ� iedomāja savus vecākus, tēva zirgus, dzimto aulu. Un aiz lielām skumjām gau�i ieraudajās.

��Ek, bija laiks, kad tu biji jauna auļotāja galva,�� grozīdams rokās zirga galvaskausu, viņ� sacīja,�� bet es biju �oras mīļais dēls!

Tobrīd netālu garām jāja kāds sve�inieks, ģērbies dārgās drēbēs. Tas bija bagāts hāns. Izdzirdis �oras dēla vārdus, viņ� apturēja zirgu un sacīja:

��Lai vairojas tavs ganāmpulks! Kālabad raudi, d�igit?

��Atcerējos tēvu ar māti un dzimto aulu. Jau pagāju�i trīs gari gadi, kop� laupītāji mani aizveda un pārdeva �

��Saki, d�igit: ko tu runāji, aplūkodams zirga galvaskausu?

��Es redzēju, ka tas piederējis bra�am zirgam, tālab sacīju: �Kādreiz tu esi bijis jauns auļotājs, bet tagadiņ tavi kauli balo stepē� Arī es kādreiz biju slavenā zirgaudzētāja �oras mīļais dēls, bet tagadiņ ganu sve�as aitas ��

��Kā tu uzzināji, ka tas bijis jauna auļotāja galvaskauss?�� sve�inieks pra�ņāja.

��To var noteikt pēc zobiem. �o prasmi man iemācīja tēvs � viņ� kalnos ir slavens zirgaudzētājs.

��Iznāk, ka tu bez lielas gudro�anas proti at�ķirt, kur� ir labs zirgs un kur� ne?

��Līdz �im vēl neesmu kļūdījies,�� atbildēja Coras dēls.

��Ja tā, jāj man līdzi! Es esmu hāns, un man nav dēla � tu būsi viņa.vietā. Dzīvosi pārticībā un godā un, kad es nomir�u, mantosi visu manu bagātību.

��Kā lai jāju tev līdzi, hān? Es tak ganu sve�as aitas, bez tam saimnieks par mani samaksājis lielu naudu. Ja viņ� palaidīs, tad jā�u.

Hāns aizjāja pie bagātnieka, izpirka Coras dēlu un aizveda sev līdzi�

Tā Coras dēls sāka dzīvot hāna mājā.

�is hāns no tiesas bija pārmēru bagāts. �oras dēls tikai vēlāk dabūja zināt, kā iegūta �ī bagātība: hāns bie�i devās sirojumos, zaga un aizdzina kalnie�u labākos zirgus.

�oras dēlam tika sāpīgi, ka viņ� atkal nokļuvis laupītāja rokās, tālab nolēma par katru cenu atgriezties pie tēva un mātes. Necik ilgi � un �āda izdevība radās.

Reiz hāns ataicināja pie sevis �oras dēlu un sacīja:

��Es drīzumā do�os sirojumā. Bet pirms tam man jāsagādā labs auļotājs. Tu jāsi kopā ar mani un palīdzēsi nopirkt vislabāko zirgu.

Hāns un �oras dēls aizjāja gādāt auļotāju. Ilgi vai neilgi abi jāja, meklēdami zirgu, kas to lai zina. Viņi redzēja daudz skaistu auļotāju, ta�u neviens neizpelnījās �oras dēla uzslavu �

Viendien viņi ceļā sastapa tirgotājus, kas bija apmetu�ies uz atpūtu. Kalna pakājē rindiņā stāvēja arbas, bet pie tām bija piesieti trīs auļotāji: viens baltām kājām, otrs ar zvaigzni pierē, tre�ais melns kā kraukļa spārns.

Tos ieraudzījis, Coras dēls tūdaļ viņos sazīmēja tēva mīļākos zirgus. Viņ� saprata arī to, ka tēvs ir sveiks un vesels un sūta viņam palīdzību.

Viņ� ne visai skaļi hānam sacīja:

� �os zirgus gan tu nepalaid garām!

Hāns uzsāka ar tirgotājiem valodas.

��Godājamie tirgoņi, cik prasāt par �iem zirgiem?

��Mēs tos nopirkām turē�anai un ne par kādu naudu nepārdosim!

Hāns ilgi nopūlējās, pierunādams tirgotājus pārdot auļotājus. Vienīgi tad, kad piesolīja �etrkārt augstāku cenu un tirgotāji ieraudzīja hāna cie�i piebāzto naudas maku ar zeltu, viņi bija ar mieru zirgus pārdot. Tiklīdz zirgus pārveda mājās, hāns pasauca �oras dēlu un sacīja:

��Seglo zirgus! Jāsim stepē izmēģināt, cik �ie vareni auļotāji, un rīt pat dosimies sirojumā!

� �os zirgus vēl par agru izmēģināt,�� Coras dēls iebilda.�� Tirgotāji viņus slikti baroju�i: re, cik nabadziņi vāji un novārgu�i � Vispirms jāļauj zirgiem atpūsties un labi atkopties, tikai pēc tam var doties ceļā.

Hāns bija ar mieru. Augu vasaru �oras dēls kopa zirgus: pats baroja un aprūpēja. Bet rudenī hānam sacīja:

��Nu var jāt stepē izmēģināt.

Aizveda auļotājus stepē. �oras dēls sēdās katram mugurā un noteica, kur� ir visātrākais un izturīgākais. Divi pirmie zirgi � baltām kājām un zvaigzni pierē � pārspēja melni � tre�o zirgu. Abus pirmos hāns paturēja sev, bet melni atdeva �oras dēlam, sacīdams:

��Drīz dosimies sirojumā! Apnicis mājās tupēt!

D�igits neko neteica pretim. Bet, kad pienāca laiks doties ceļā, viņ� hānu sāka lūgties:

��Atļauj man, hān, labāk atgriezties mājās pie tēva un mātes. Tavu gribu esmu izpildījis: sagādāju tev labus zirgus� Bet jāt sirot � uzbrukt, aplaupīt un apkaut cilvēkus � to es nespēju.

Hāns noskaitās un dusmās uzbļāva:

��Nepateicīgais! Es esmu tevi nopircis, samaksājis lielu naudu! Tagad tev vienmēr jādara tas, ko lieku!

�oras dēls neko neatbildēja, tikai palaida savu melni pilnos aulos. Hāns laidās viņam pakaļ baltkāja zirga mugurā. Gandrīz jau panāca jaunekli, ta�u tobrīd viņi iejāja aizā, kur vajadzēja jāt pa akmeņiem nosētu ceļu. Un baltkājis zirgs sāka atpalikt! Hāns pārsēdās otrā zirgā, kam zvaigzne pierē. Teju, teju viņ� panāks melni!.. Bet �oras dēls negaidot pagrieza savu melni taisni pretim saullēktam. Un atkal hāns palika iepakaļ!

��Ei, �oras dēls,�� hāns iesaucās,�� apstājies! Atbildi tikai uz vienu jautājumu, un es atlaidī�u tevi pie tēva un mātes.

�oras dēls apturēja melni. Hāns piejāja tuvāk.

��Saki � kālab toreiz, zirgus izmēģinot, mani auļotāji pārspēja melni, bet tagad melnis pārspēj viņus?

��Zirgus izmēģinot, tie auļoja pa klaju stepi. Līdzenā vietā baltkājis alla� aizsteigsies melnim priek�ā. Ta�u, kad mēs jājām pa akmeņiem nosētu ceļu un tu pārsēdies zirgā, kam zvaigzne pierē, es savu zirgu pagriezu taisni pretim saullēktam. Zvaigzne nespēj stāties saulei pretī!

Hāns brīdi padomāja un nosprieda, ka viņam nav pa spēkam piespiest �o apķērīgo puisi pakļauties, jo tas pārāk labi pazīst zirgus.

Hāns pagrieza savu zirgu uz māju pusi, bet �oras dēls aizjāja tālāk viens.

Ilgu vai neilgu laiku viņ� jāja � kas to lai zina! � Pēdīgi melnis viņu atveda uz dzimto aulu. �oras dēls piejāja pie vecāku sak]as. Nepaguva vēl zemē nolēkt, kad melnis iezviedzās tik skali, ka noskanēja viss auls. �ora tūliņ pazina sava mīļotā zirga balsi.

��Rādās, atgriezies mūsu dēls,�� viņ� teica sievai.

�oras sieva izsteidzās pagalmā un redz: viņas priek�ā stāv dēls, kas tagad izaudzis par staltu d�igitu.

Tā gudrais zirgaudzētājs �ora, lai palīdzētu dēlam izkļūt no nebrīves un atgriezties mājās, �ķīrās no saviem vismīļākajiem un labākajiem zirgiem.

Kop� tā laika tēvs, dēls un māte dzīvoja visi kopā un nekad vairs ne�ķīrās.

Mēs pa�i to nepieredzējām, par ko pasakā stāstījām; arī jums novēlam nekad nepieredzēt nebaltas dienas, bēdas un slimības!

Kādā kalnu aulā dzīvoja d�igits. Viņ� bija labs �āvējs un slavens mednieks. Tikai jauneklim piemita viena nelāga īpa�ība: draugu priek�ā pārlieku lielījās, ka �ā bultas alla�iņ trāpot mērķī.

Arī apņēmis sievu, gribēja tās priek�ā padi�oties ar savu �āvēja prasmi.

Līdzko pārnāk no medībām, ikreiz liek sievai nomaukt no pirksta gredzenu un turēt virs galvas, bet pats, uzvilcis loku, raida gredzena aplī bultu �

Sieva tādās reizēs drebēja aiz bailēm, ta�u neuzdrīkstējās vīram nepaklausīt.

Vīramāte, pamanījusi, ka jaunā vedekla jo dienas jo vairāk dilst ārā, nogaidīja brīdi, kad dēls aizjāj medībās, un iesāka vedeklu izpra�ņāt:

��Saki, meitiņ, � kas tev kai�? Kālab esi tik bāla un vāja? Vai tev �eit, mūsmājās, slikti klājas?

��Nē, man pie jums klājas labi,�� vedekla atbildēja,�� tikai mans vīrs, līdzko pārnāk no medībām, liek man nomaukt no pirksta gredzenu rn turēt virs galvas, bet pats raida gredzena aplī bultu. Mani tad sagrābj bailes: ka tikai kādā jaukā dienā viņ� neno�auj mani pa�u!

Vīramāte vedeklu apmīļoja un sacīja:

��Nebēdājies, meitiņ! Kad viņ� �odien liks tev atkal turēt virs galvas gredzenu, pasaki viņam tā: �Ja tu esi tik labs �āvējs, tad pamērojies veiklībā ar Umaru Umara dēlu!�

Vedekla tā arī izdarīja.

Izdzirdis �ādus sievas vārdus, d�igits aizsvilās un tūliņ kā sadedzis posās ceļā.

��Man jāatrod �is Umars un jāpamērojas ar viņu �au�anā, citādi nekur neradī�u sev miera!

To pateicis, d�igits aizjāja pasaulē. Cik ilgi viņ� jāja un cik cejus izdrasēja � kas to zinās pateikt! Katru, ko ceļā satika, nopratināja, vai nezinot, kur atrast Umaru Umara dēlu. Pēdīgi viņ� aizjāja tai aulā, kur dzīvoja Umars. Piegājis pie sakļas, d�igits iesaucās:

��Ei, vai tur kāds ir?

Ciemiņam pretim iznāca sakļas saimnieks Umars un aicināja iek�ā. Ciemiņu paēdināja un padzirdināja, kā klājas.

��Saki, d�igit,�� kālab esi atjājis?�� Umars Umara dēls sāka viņu izvaicāt.�� Ko tu �eit meklē?

��Es neko nemeklēju,�� d�igits atbildēja.�� Esmu ieradies, lai pārbaudītu, kur� no mums ir labāks �āvējs.

Umars Umara dēls pavīpsnādams sacīja:

� �odien atpūties, gan rītdien par to pagūsim pārliecināties.

Ciemiņ� dega nepacietībā. Ar mokām pārlaidis nakti, viņ� jau agri no rīta bija saimniekam klāt un lūdzās:

��Umar, ņem savu loku! Iesim ātrāk pārbaudīt, kura bultas trāpīgākās!

��Labi, iesim, ja tu tik nepacietīgs.�� Umars Umara dēls bija ar mieru.�� Ņem loku un �auj pirmais gaisā.

D�igits aizraidīja bultu taisni debesīs, un tā drīz vien nokrita zemē tie�i pie abu kājām.

Tad uzvilka loku Umars Umara dēls un ari iz�āva gaisā.

��Tagad iesim mājās un atpūtīsimies,�� viņ� sacīja ciemiņam.

��Nē, pagaidīsim. Jāredz, kurā vietā nokritīs tava bulta!

Kad mana bulta kritīs zemē, tu uzzināsi, arī mājās sēdēdams.�� atbildēja Umars.

Abi aizgāja uz mājām. D�igits sēd kā uz karstām oglēm un nemitīgi Umaram vaicā:

��Kazi, vai nav laiks tavai bultai atgriezties zemē?

��Nē, vēl nav laiks,�� Umars Umara dēls rāmā garā atbild.

Tā pagāja vakars, aizritēja nakts un pienāca rīts, bet Umars tikai skandina vienu un to pa�u: �Nē, vēl nav laiks!� Otrā dienā, kad viņi posās sēsties pie pusdienu maltītes, sāka pūst, �ņākt un svilpt stiprs vēj� � Tur lidoja zemē Umara bulta.

��Ko darīsim tālāk, labais d�igit? Vai sacentīsimies �au�anā vēlreiz? Varu parādīt, ko vēl es protu.

D�igits neko vairs neatbildēja, tikai patencināja Umaru Umara dēlu par laipno uzņem�anu un mācību. Tad jāja projām.

Mājās viņ� pastāstīja sievai, ko bija pieredzējis, un nekad vairs viņu nebaidīja un nedi�ojās viņas priek�ā ar savu �āvēja prasmi.

Sirmā senatnē, kad tecēja medus un piena upes, kad vista gāja ciemos pie lapsas un vilks draudzējās ar aitu, kādā kalnu aulā sāka pazust ļaudis.

�ai aulā dzīvoja arī trīs brāļi. Tēvs ar māti jau bija pazudu�i bez vēsts, un brāļi auga vieni pa�i.

Laiks nestāvēja uz vietas, brāļi izauga lieli. Abi vecākie bija klusi un bikli � neielaidās sarunās pat ar kaimiņu māju ļaudīm, tālab neviens lāgā nezināja, kā brāļus vārdā saukt. Toties jaunākais brālis bija dro�sirdīgs un vīri�ķīgs. Viņu pazina un mīlēja viss auls un dēvēja par Temīru Dzel�avīru.

Kādā vasaras dienā brāļi devās medībās. Viņi uzkāpa augstā kalnā un tur uzcēla telti, kur pārlaist nakti. Brāļi bija noguru�i, arī vakars nāca virsū, tālab nosprieda atpūsties � likties uz auss.

No rīta Temīrs Dzel�avīrs ar vidējo brāli aizgāja medībās, bet vecākais brālis palika teltī vārīt pusdienas.

Tikko pusdienas bija gatavas, kāds viņu pasauca:

��Ei, puis!

Vecākais brālis iznāca no telts un ieraudzīja sprīdi garu vīreli ar asi garu bārdu. Vīrelis sēdēja gailim mugurā: par segliem tam bija varde, par pavadu auklām � �ūskas un par pletni � ķirzaka.

��Ko brīnies? Palīdzi nokāpt!�� mazais vīrelis �ņākdams pavēlēja.

Vecākais brālis briesmīgi nobijās; nebildis ne vārda, viņ� nocēla �ausmoni no gaiļa un ienesa teltī. Te vīrelis atkal pavēlēja:

��Esmu briesmīgi izsalcis. Pabaro mani labi �igli!

Ko vecākajam brālim atlika darīt? Viņ� nolika nelūgtā ciemiņa priek�ā katlu ar gaļu. Nepaguva ne acu pamirk�ķināt, kad ciemiņ� jau visu gaļu bija notiesājis un rādīja vēl neapmierinātu ģīmi.

Uz rītdienu viņ� vecākajam brālim pieteica pagatavot vairāk ēdamā.

��Tava laime, ka iedevi man paēst, citādi tevi pa�u būtu aiznesis uz savu mājokli. Kur� nonāk manos nagos, dzīvs vairs projām netiek,�� mazais vīrelis vēl bargi sacīja, tad uzsēdās gailim mugurā un � tik viņu redzējis!

Necik ilgi, no medībām pārnāca Temīrs Dzel�avīrs ar vidējo brāli un palūdza ēst.

��Es neko nepaspēju pagatavot,�� vecākais brālis atbildēja,�� jo stipri sāpēja galva.

Temīrs Dzel�avīrs pats a�i pagatavoja maltīti. Brāļi ieturējās un likās uz auss.

Nāko�ajā dienā mājās palika vidējais brālis. Tikko viņ� bija beidzis vārīt pusdienas, kad ieradās mazais vīrelis un pieprasīja, lai �o pabarojot. Kad tas bija paēdis, uzsēdās gailim mugurā un aizjāja.

Pārnāca Temīrs Dzel�avīrs ar vecāko brāli no medībām un palūdza ēst. Vidējais brālis sacīja, ka viņam stipri sāpējis vēders un tālab nevarējis pagatavot pusdienas. Atkal Temīrs pats a�i pagatavoja maltīti, ta�u noprata, ka te slēpjas kas nelāgs.

Tre�ajā dienā mājās palika jaunākais brālis � Temīrs Dzel�avīrs. Tikko viņ� beidza vārīt pusdienas � nepaguva ne pavārds izdzist �, kad ieradās mazais �ausmonis, jādams gaiļa mugurā. Temīrs no viņa nenobijās.

��Nāc iek�ā, būsi ciemiņ�, � viņ� �ausmonim laipni sacīja.

� Ātrāk palīdzi nokāpt!�� �ausmonis uzbļāva.�� Ierados nevis tavos vārdos klausīties, bet pilnu vēderu pieēsties!

Ta�u Temīrs necēla viņu no gaiļa, tikai pieturēja pavadu.

Pukodamies neapmierinātais ciemiņ� pats norāpās no gaiļa un iegāja teltī.

��Esmu izsalcis, pabaro mani labi �igli!�� viņ� pavēlēja.

Temīrs Dzel�avīrs izņēma no katla nelielu gaļas gabalu un pasniedza �ausmonim. Ciemiņ� to mirklī aprija.

��Dod vēl!�� viņ� pieprasīja.

Ta�u Temīrs vairāk nedeva. �ausmonis noskaitās, pielēca kājās, izrāva no savas bārdas vienu matu un gribēja ar to sasiet Temīru Dzel�avīru. Bet jaunākais brālis paguva viņu saķert aiz bārdas. Tad izvilka no telts un piesēja pie koka.

Atgriezās no medībām vecākie brāļi. Temīrs viņus pabaroja, pēc tam sacīja:

��Nāciet �urp! Gribu parādīt to, kura dēļ jums sāpēja galva un vēders.

Jaunākais brālis aizveda abus vecākos aiz telts. Skatās � nav nedz mazā vīreļa, nedz koka, pie kā tas bija piesiets. Vienīgi tālu me�ā aizstiepjas sliede: redzams, vīrelis izrāvis koku ar visām saknēm un aizvilcis sev līdzi.

Tagad abi vecākie brāļi atzinās, ka ari iepriek�ējās dienās bija ieradies nelūgtais ciemiņ� un visu aprijis, ko �ie pagatavoju�i pusdienām. Temīram Dzel�avīram tapa skaidrs, kāpēc pazūd aula ļaudis. Brāļi apspriedās un nolēma uz karstām pēdām sadzīt �ausmoni rokā.

Visi trīs devās pa koka ievilkto sliedi, līdz nonāca pie kāda cauruma. Apspriedās, ko darīs tālāk: kur� pirmais līdīs iek�ā? Vecākie brāļi atteicās, tad apņēmās līst caurumā Temīrs Dzel�avīrs. Brāļi izpina no �agariem dziļu grozu, izgrieza no brie�a ādas siksnas, iesēdināja grozā jaunāko brāli un nolaida lejā. Kad grozs atsitās pret zemi, Temīrs ieraudzīja �auru taciņu, kas aizlocījās uz priek�u. Viņ� devās pa taciņu, līdz nonāca pie kādām durvīm. Atvēris tās, iegāja iek�ā un ieraudzīja trīs skaistules: viena raudāja, otra smējās, bet tre�ā dziedāja.

Pamanīju�as jaunāko brāli, skaistules metās viņam klāt, saukdamas:

��Vai manu, vai! Kālab �urp atnāci? Te dzīvo �ausmonis! Viņ� tevi nositīs un apēdīs!

��Es �itā �ausmoņa nebaidos!�� Temīrs Dzel�avīrs atbildēja.�� Labāk pastāstiet � kālab viena no jums raud, otra smejas un tre�ā dzied?

Vecākā skaistule sacīja:

��Es raudu tāpēc, ka �ausmonis mani apēdīs jau �odien. Otru māsu viņ� ēdīs rīt, tāpēc viņa priecājas, ka vēl varēs dzīvot vienu dienu. Bet tre�ā dzied tāpēc, ka viņas kārta pienāks tikai parīt.

��Un kur atrodas pats �ausmonis?�� vaicāja jaunākais brālis.

��Guļ septītajā istabā.

Temīrs Dzel�avīrs izrāva no maksts zobenu, devās uz septīto istabu. Satvēris �ausmoni aiz bārdas, nocirta viņam galvu.

Skaistules tapa līksmas, savāca no visām istabām mazā vīreļa bagātību, sāka bērt grozā zeltu un sudrabu.

Manta nekur nepazudīs. Vispirms pasakiet � kur paliku�i mūsu aula ļaudis, ko nolaupījis �ausmonis?�� jaunākais brālis vaicāja.

Skaistules aizveda Temīru uz pazemi un parādīja dzelzs vārtus. �ie vārti veda uz cietoksni, kam apkārt slējās augsta mūra siena. Kad Temīrs Dzel�avīrs pārkāpa pāri sienai, viņ� ieraudzīja savus aula ļaudis un viņu vidū � pagalam novārdzināto tēvu un māti. Nevarīgie vecī�i metās Temīram klāt, jo viņi pazina viņā savu jaunāko dēlu. Aiz prieka abi apraudājās. Priecājās ari viņu dēls. Pēc tam Temīrs Dzel�avīrs atvēra dzelzs vārtus un izlaida gūstekņus ārā. Ļaudis, raudādami prieka asaras, sanāca dro�sirdīgajam d�igitam apkārt un pateicās par izglāb�anu.

Temīrs Dzel�avīrs kopā ar tēvu un māti, brā|iem un pārējiem atbrīvotajiem atgriezās dzimtajā aulā. Visi aula ļaudis iznāca viņus sagaidīt, pēc tam aiz lieliem priekiem sarīkoja līksmus svētkus. Temīrs Dzel�avīrs svētku reizē izdāļāja visu �ausmoņa bagātību nabadzīgajiem ļaudīm un bāreņiem. Kop� tā laika aula ļaudis nekad vairs nepazina rūpju un rai�u.

Vecos laikos kādā aulā dzīvoja mulla. Viņ� darīja savu darbu, kā mullam klājas: aicināja aula ļaudis uz lūg�anām, dziedināja slimos, izvadīja pēdējā gaitā miru�os un par savu darbu ņēma krietnu samaksu. Tomēr mulla nebija apmierināts, jo domāja, ka nav vēl pietiekami bagāts.

Mullas mājās tolaik atgadījās nelaime: nosprāga viņa mīļotais ēzelis. Mulla ļoti bēdājās par beigto lopiņu, līdz pēdīgi nolēma tā:

�Aprak�u ēzeli savas sakļas priek�ā, bet draudzes locekļiem pateik�u, ka pie manis ciemojās vecais, svētais �eihs, kas negaidot savārga un nomira. Nevar ta�u svēto vīru glabāt kopējos kapos!�

Piektdienas dienā mo�ejā sapulcējās ļaudis. Pirms lūg�anas mulla uzrunāja draudzes locekļus:

��Uzklausiet mani, musulmaņi! Pie manis ciemojās svētais �eihs. Viņ� bija ļoti vecs, pēk�ņi savārga un nomira. Es viņu apglabāju savas sakļas priek�ā. Kur� vēlas tikt vaļā no grēkiem un iekļūt paradīzē, lai atnāk paklanīties svētā kapa priek�ā.

Jau otrā dienā pie svētā vīra kapa sāka bariem plūst svētceļnieki. Kur� ticīgais gan nevēlēsies tikt vaļā no grēkiem un iekļūt paradīzē? Lai svētais vīrs būtu �ēlsirdīgāks, viņi tam ziedoja vēr�us, kazas, aunus, kvie�us, sviestu, sieru. Protams, visi �ie ziedojumi nonāca mullas rokās. Necik ilgi � un mulla jau bija bagātākais cilvēks visā aulā. Viņ� nobarojās tik resns, ka tikai ar pūlēm spēja paiet. Bet ticīgie aizvien vēl nemitējās nākt pie svētā vīra kapa un to pielūgt�

Kaimiņu aulā dzīvoja kāds nabadzīgs, bet apķērīgs d�igits. Uzzinājis par �o mullu, viņ� sadomāja iet pie viņa uz mo�eju par skolnieku.

D�igits bija gai�u galvu, mācījās uzcītīgi, tomēr viņam, tāpat kā pārējiem skolniekiem, neklājās viegli: no agra rīta līdz vēlam vakaram vajadzēja kalt galvā korānu un dzīvot pusbadā, jo mulla savus skolniekus sūtīja lūgt �ēlastības dāvanas. Ko aula ļaudis saziedoja, ar to bija jāiztiek. Cilvēks var daudz paciest � i badu, i aukstumu, bet nespēj izturēt nemitīgo kaustī�anu: mulla savus skolniekus kūla par visniecīgāko pārkāpumu.

Nespēdams to izturēt, d�igits nolēma paņemt vienu mullas ēzeli un aizbēgt. Uzsēdies ēzelim mugurā, viņ� to trenca, cik jaudāja, lai pa to laiku, iekāms mulla apķersies, pagūtu aizjāt labi tālu. Gzelis bija patrāpījies no treknajiem un kūtrajiem, kas nav radināts ilgai jā�anai. Tā lopiņ� neizturēja ceļa grūtības un pusceļā novēlās zemē beigts �

�Patlaban mulla dro�i vien mani sāk meklēt,� d�igits nodomāja. �Kas zina, jau dzenas pakaļ! Ja panāks � uz vietas nositīs! Ko darīt?�

Viņ� domāja, domāja, līdz sadomāja kritu�o ēzeli aprakt turpat ceļa malā.

Tā arī izdarīja. Izraka diezgan dziļu bedri, ievēla tajā ēzeli, aizbēra ar zemi un izveidoja kapa kopiņu, it kā te būtu apbedīts cilvēks�

To padarījis, d�igits apsēdās pie kapa un izsalcis gudroja, ko iesākt tālāk. Tie�i tobrīd garām jāja kāds vīrs. Ieraudzījis noskumu�o d�igitu, viņ� apturēja zirgu un vaicāja:

��Saki, jaunekli,�� kāda bēda tevi nospie�?

��Mans skolotājs � mulla man uzticēja pavadīt līdz kaimiņu aulam svēto vīru, bet viņ� ceļā savārga un nomira� Es viņu apbedīju un tagadiņ, ciezdams izsalkumu, sē�u te un apsargāju kapu,�� d�igits atbildēja. Tad, atcerējies mullas vārdus, ko tas bija teicis mo�ejā ticīgajiem, piemetināja: � Kur� �ā svēta kapa priek�ā paklanīsies, tas pēc nāves nonāks tie�i paradīzē.

��Patlaban nevaru tev palīdzēt, jo man nekā nav. Bet es tūliņ aizjā�u uz savu aulu un atvedī�u ēdamo, pie reizes pastāstī�u aula ļaudīm par svētā vīra kapa vietu,�� jātnieks samulsis sacīja un aizjāja.

Pēc kāda laiciņa jātnieks atgriezās un atveda d�igitam ēdamo un apģērbu.

Otrā dienā strīpām vien sāka plūst pie ēzeļa kapa svētceļnieki. Ticīgie nesa d�igitam bagātas dāvanas, bet viņ� tiem stāstīja visādas pasaciņas par �svēto �eihu�.

Laiks nestāvēja uz vietas. D�igits drīz vien saprata, ka viņam nepiedien sēdēt pie ēzeļa kapa un pārtikt no ļau�u dāvanām. Tomēr atgriezties aulā neuzdrīkstējās � tur ar viņu izrēķinātos mulla. Viņ� uzcēla pie upes nelielas dzirnavas un sāka tajās strādāt. Ļaudīm pavēstīja, ka esot aizņemts ar �svētā �eiha� lietu kārto�anu, tālab nevarot tik bie�i ierasties pie viņa kapa. Ta�u �ad un tad viņ� tur parādījās un sēdēdams murmināja it kā lūg�anas vārdus.

Pēc kāda laika valodas par jauno �svētā vīra kapu� nonāca līdz tā mullas ausīm. Viņ� pats gribēja pārliecināties, kas tas par kapu. Atnāca un ieraudzīja savu skolnieku.

��Tad re, kur tu esi, nelieti, mana ēzeļa zagli! Atbildi � kas tas par kapu?

Sākumā skolnieks izbijās, ta�u tūdaļ apķērās, kas atbildams.

��Starp �o �svēto� kapu un tavu �svēto� kapu, mīļais mulla, nav nekādas starpības!�� viņ� sacīja.�� Mans �svētais� ir tava �svētā� dēls!

Mulla saprata, ka prātīgāk ir necelt lielu brēku un neķildoties ar savu skolnieku, tālab bez liekas tūļā�anās devās atpakaļ uz mājām.

Sensenos laikos kādā kalnu aulā dzīvoja vecs vīrs, kam bija kupla ģimene. Visi dzīvoja saticīgi, bez rūpēm un raizēm: kopā strādāja uz lauka, kopā sēdās pie pusdienu galda, kopā dalīja priekus un bēdas.

Viendien vecais vīrs piecēlās agri no rīta un izgāja ārā, lai pat-arotu zirgus. Skatās: pa nakti atnākusi ziema � Viss apsnidzis baltiņ balts. Dziļ� sniegs klāj arī pagalmu, bet tam pāri uz vārtu pusi iemītas svaigas pēdas.

Vecais vīrs izbrīnījās: �onakt viņu sakļā neviens sve�s nav nak�ņojis, arī mājinieki � dēli, vedeklas, mazbērni � visi ir mājās. Vīrs nosprieda izdibināt, uz kurieni �īs sve�ās pēdas aizvedīs.

Viņ� izgāja pa vārtiem un devās pa iemītajām pēdām. Izgājis cauri visam aulam, nonāca uz lauka, ta�u pēdas aizvien vēl rebeidzās. Lauka vidū auga vientuļ� ērk�ķu krūms. Vīrs skatās � pēdas izzūd pie �ī krūma.

Vecais vīrs nostājās krūma priek�ā un sacīja:

��Lūdzu, atsaucies � kas tu esi, kas �orīt no rīta izgāji no manas mājas un paslēpies �eit, �ajā krūmā?

��Es esmu tava Laime,�� no krūma atsaucās.�� Sadomāju atstāt tavu māju, jo gribu pāriet, vei, uz to sakļu, kas atrodas viņā aula malā. Bet, tā kā tu prati mani panākt, es izpildī�u vienu tavu vēlē�anos. Saki � ko tu visvairāk vēlētos � lopus, zemi vai greznus tērpus?

��Mīļā Laime, lūdzama, brīsniņu pagaidi, kamēr aizie�u uz mājām apspriesties ar mājiniekiem,�� vecais vīrs mīļi palūdza.

��Labi,�� Laime atbildēja,�� pagaidī�u, tikai ilgi nevilcinies.

Vecais vīrs aizsteidzās uz mājām un izstāstīja visu: kā viņus atstājusi Laime, kā viņ� to panācis un ko tā likusi priek�ā izvēlēties.

Lielā ģimene sāka apspriesties.

��Palūdz Laimei vairāk zemes, izaudzēsim labu ra�u un dzīvosim, bēdu nepazīdami,�� sacīja sieva.

��Varbūt labāk palūgt labus auļu zirgus?�� ieminējās vecākais dēls.

��Nenāktu par ļaunu tikt pie grezniem, dārgiem tērpiem!�� sacīja vecā vīra meitas.

Bērni sāka strīdēties � katrs gribēja pierādīt, ka tie�i viņa vēlē�anās ir vispareizākā.

Negaidot ierunājās visjaunākā vedekla, kuras balss nekad nebija skanējusi tālāk par ģimenes pavardu.

��Ja atļauts, tad palūdziet Laimei ģimenes godu,�� viņa bikli sacīja.�� Lai tas nekad neatstāj mūsu mājas!

��Pareizi, meit!�� vecais vīrs priecīgs atsaucās.

��Kā es, vecā, par to agrāk neiedomājos!�� sacīja vīra sieva.

��Nu arī pārējie apstiprināja, ka jaunākās vedeklas vēlē�anās ir vispareizākā.

Vecais vīrs aizdiedza atpakaļ uz lauku. Piegāja pie ērk�ķu krūma.

��Ilgi gan tu apspriedies ar mājiniekiem!�� Laime sacīja.

��Tad saki � ko viņi izvēlējās?

Un vecais vīrs sacīja:

��mīļā laime, vari paņemt visu, tikai atstāj mūsu mājās ģimenes godu.

��Tad, redzams, es nevarē�u pamest tavas mājas,�� noklausījusies vīra vārdus. Laime atbildēja,�� jo tur, kur mājo ģimenes gods, atrodos arī es. Tālab nekur prom neie�u!

Laime atgriezās atpakaļ vecā vīra mājās, un atkal viņa kuplā ģimene dzīvoja bez kādām rūpēm un raizēm.

Stāsta, ka senos laikos kādā kalnu aula dzīvojis vecītis ar vecenīti. Abi biju�i lieli savādnieki: ja viens ko teicis, otrs katrā ziņā to apstrīdējis. Ja vecītis sacījis: �Kvēpi ir melni,� � vecenīte kliegusi pretī: �Nē, balti!� Ja vecenīte sacījusi: �Piens ir balts,� � vecītis kliedzis: �Nē, melns!�

Lai ko vecītis darījis, vecenīte ar to nekad nav bijusi mierā, rūkusi un lamājusies. Un, jāteic, tikai tālab, ka pati bijusi liela muļķe un tiep�a.

Reiz rudenī vecītis nosprieda sagadat ziemai gaļu un apkāva visas aitas.

Vecenīte, ieraudzījusi tuk�o aitu kūti, sacīja:

��Ko tu, vecais, izdarīji? Vai mēs spēsim apēst tādu lērumu gaļas?

��Ek, vecen, tu neka nesaproti! Ziemā �ī gaļa mums lieti noderēs. Atnāks saltums � visu pievāks!

Tavu brīnumu! Vecenīte mirklī apklusa un nemaz vairs nestrīdējās. Viņa gaļu iz�āvēja un noglabāja.

Pagāja rudens, pienāca ziema. Vecenīte neko nesaka vecītim, tikai gaidīdama gaida Saltumu.

Vienu vakaru vecenīte izgāja aiz pagalma vārtiem un redz � viņu mājai garām iet nepazīstams vīrs. Vecenīte �o tūliņ uzbilda:

��Labvakar, labais cilvēk! Saki � vai tu neesi Saltums?

Garāmgājējs izbrīnījies apstājās. Viņ� nosprieda, ka vecenīte viņu noturējusi par kādu citu, un nodomāja: �Kas ir, izjoko�u veco sievu!�

��Jā, mans vārds ir Saltums,�� viņ� atbildēja.�� Bet kā tu mani pazini?

��Pazinu gan. Ja tu esi Saltums, tad pievāc savu gaļu � mēs to ilgāk vairs nevaram glabāt!�� vecenīte sacīja.

�is garāmgājējs bija liels viltnieks un jokupēteris. Tam nekas nebija pretim iedzīvoties uz sve�u lau�u rēķina. Viņ� vecenītei sacīja:

��Biju domājis gaļu paņemt citu reizi, bet, ja tu tik neganti piktojies, aiznesī�u tūliņās.

Un garāmgājējs iegāja mājā. Viņ� palīdzēja vecenītei sakraut ga]u lielā maisā, tad uzvēla to sev plecos un aizgāja.

Vecītis pārnāca mājās vēlu vakarā. Vecenīte pasniedza viņam vakariņas, pēc tam pastāstīja jaunumus, kas pa garo dienu bija atgadīju�ies aulā. Un tikai pirms gulētie�anas atminējās, ka pa�u galveno aizmirsusi pavēstīt.

��Vai zini, vecais, �odien beidzot bija atnācis Saltums un es viņam atdevu gaļu,�� viņa sacīja.

��Kāds Saltums? Par kādu gaļu tu runā?

��Par to, kuru mēs iz�āvējām. Tu tak pats teici: �Atnāks Saltums � visu pievāks!� Es �ovakar izgāju aiz vārtiem un redzu: mūsu mājai garām iet kāds nepazīstams vīrs un skatās uz manu pusi. Es viņam saku: �Labvakar, labais cilvēk! Vai tu neesi Saltums?� � �Jā, mans vārds ir Saltums!� �is atbild. �Ja tu esi Saltums, tad pievāc savu gaļu g mēs to ilgāk vairs nevaram glabāt!� Es sakrāvu visu gaļu maisā, un viņ� to aiznesa.

��Tavu dumju veceni!�� vecītis iebļāvās, saķerdams galvu.�� Pareizi vien ir, ka tevi saukāju par muļķi! Ko mēs tagad pa�i ēdīsim? Vai neielāgoji, uz kuru pusi �is Saltums aizgāja?

��Viņ� aizgāja uz kaimiņu aulu,�� vecenīte, atbildēja.

Vecītis uzlēca zirgam mugurā un dzinās sve�iniekam pakaļ.

Ieraudzījis jātnieku, sve�inieks saprata, ka vecais vīrs grib viņu panākt, tālab netaisījās nekur mukt.

Vecītim i prātā neienāca, ka �is godīgais ceļagājējs varētu būt tas pats Saltums, kas aiznesa viņa gaļu. Zaglim ta�u vajadzēja bēgt, ko kājas nes, bet �is iet savā nodabā, lēnām soļus likdams.

Piejājis Saltumam līdzās, vecītis sveicināja:

��Labdien, labais cilvēk! Vai tu ceļā nesatiki gājēju, kas aiznesa �āvētu gaļu?

��Necik ilgi te aizsteidzās garām kāds vīrs ar lielu maisu uz muguras.

��Vai es jā�us viņu panāk�u?

��Jā�us nepanāksi vis. Zirgam ir �etras kājas, bet cilvēkam � divas. Kamēr zirgs paspers �etras kājas, cilvēks uz savām divām jau būs gabalā.

Vecītis tapa domīgs un sacīja:

��Tavu nelaimi! Ko tagadiņ lai daru?

��Atstāj zirgu man un dzenies zaglim pakaļ kājām,�� garāmgājējs pamācīja.

��Pareizi!�� vecītis priecīgs iesaucās.�� Tā arī darī�u.

Un aiztecēja kājām pa ceļu prom. Bet garāmgājējs uzvēla maisu zirgam mugurā un aizjāja uz savu aulu.

Otrā dienā vecītis tuk�ām rokām pārradās mājās, pagalam izsalcis un nopukojies. Viņ� ne tikai Saltumu nebija panācis, bet piedevām bija arī zirgu pazaudējis.

Ko tagad lai iesāk?

Vecītis sāka lamāt vecenīti, kālab tā atdevusi garāmgājējam gaļu. Bet vecenīte rāja vecīti, kālab tas uzticējis sve�iniekam zirgu. Tagadiņ nav nedz zirga, nedz gaļas!

Stāsta, ka vēl �obaltdien vecītis ar vecenīti strīdoties un plē�oties. Kad vecītis nosaucot vecenīti par muļķi, vecenīte tam atcērtot � nejēga!

Bet Saltums tiesājot �āvēto gaļu un smīknējot bārdā.

Kādā aulā dzīvoja bajs. Visā kara�aju zemē klīda valodas, ka viņam esot ļoti skaista meita. Ta�u ļaudis mēļoja arī par �ā baja lielo skopumu. Viņ� pat ciemiņam, kas pēc kalnie�u para�ām jācienā ar vislabāko, kas mājā ir, nekautrējoties pasniegt tādu ēdienu, kādu pat visnabadzīgākais cilvēks kaunētos likt galdā.

Turpat kaimiņu aulā dzīvoja jauneklis, vārdā Azrets. Viņ� bija visai atjautīgs un asprātīgs. �is jauneklis nolēma skopo bagātnieku pārmācīt.

Reiz vakara Azrets aizjāja pie baja un, kā viesim klājas, no pagalma uzsauca:

��Ei, vai ir kāds mājā?

Saņemt ciemiņu izsteidzās skaistule � baja meita un pavadīja viņu uz viesistabu.

Bajs lika ienest ciemiņam ūdens krūku un gabalu plāceņa ar sāls �ķipsniņu.

Baja meita ienesa viesistabā uz paplātes ūdeni, sāli un plāceni. Nolikusi to visu ciemiņa priek�ā, uztaisīja viņam guļvietu.

��Kad ieturēsi vakariņas, atpūties no ceļa.

To pateikusi, baja meita aizgāja. Bet ciemiņ� domā: �Palūko�u izdibināt, ko vakariņās gatavo pa�am bajam.�

Viņ� piezagās pie istabas, kur dzīvoja mājinieki, un ielūkojās pa logu iek�ā. Kā jūs domājat, ko viņ� ieraudzīja? Azrets skatās un redz: saimnieks pats nopūlas ap auna galvu, saimniece gatavo gaļas desas, bet meita cep zosi!

Daudz neprātodams, Azrets atvēra durvis un iegāja istabā. Mājinieki apjuka, tomēr visu ēdamo attapās noslēpt. Saimnieks a�i apsēdās uz auna galvas, saimniece � uz desu bļodas, meita � uz zoss � Arī ciemiņu apsēdināja.

Visi sē� un klusē.

Tad ciemiņ�, uzrunādams saimnieku, sacīja:

��Godājamais baj! Man viesistabā palika garlaicīgi un sagribējās jums pastāstīt, ko piedzīvoju, �urp jādams.

��Ko tad tu piedzīvoji?�� bajs pikti vaicāja.

��Ja gribi dzirdēt, klausies! �odien, �urp jājot, ceļa malā ieraudzīju dīvainu �ūsku. Galva �ai �ūskai bija gandrīz tikpat liela kā tā, uz kuras tu sēdi. Kad es nocirtu �ūskai galvu un domāju, ka �ūska jau ir beigta, tā iecirta man ar asti tik stipri, ka gandrīz novēlos no zirga, jo �ī aste bija uz mata tik resna kā ta desa, kuru saimniece noslēpusi. Tad es paķēru koku un aizmetu �ūsku prom. Ja meloju, varat mani noplūkt kā to zosi, kuru paslēpusi tava meita!

Ko bajam atlika darīt? Vajadzēja gribot negribot celt Azretam priek�ā i novārīto auna galvu, i desu, i cepto zosi.

Saimniece nepaguva ne atskatīties, kad uz galda bija paliku�i tikai pliki kauliņi; mājinieki no visa cienasta nedabūja ne kripatiņas.

��Tencinu jūs, mīļie saimnieki, par brango cienastu! Azrets sacīja un devās uz viesistabu.

Bajs pēc tam sacīja sievai:

��Es paliku pilnīgi tuk�u vēderu. Izcep man �igli pīrāgus ar gaļu!

Baja sieva pagatavoja gaļas pīrāgus un uzlika uz oglēm, lai cepas. Kairino�a smar�a izplatījās pa visu māju. Vēl mazdrusciņ � un pīrāgi būs gatavi� Te negaidot atdarījās durvis un uz sliek�ņa nostājās Azrets.

��Tu, baj, man esi tikpat kā īstenais tēvs,�� viņ� sacīja bajam.�� Es visu vēl nepaguvu izstāstīt. Gribu ar tevi dalīties pārdomās �

��Nu, klāj vaļā! � bajs teica, slepus �ķielēdams uz pīrāgiem: bail, ka ciemiņ� tos nepamana.

��Tad klausies!�� Azrets iesāka.�� Mēs ģimenē bijām septiņi brāļi� Dzīvojām saticīgi: kopā strādājām uz lauka, kopā godus svinējām. Un tā to alla� darījām, iekāms bija dzīvs tēvs. Pirms mir�anas tēvs mums novēlēja: �Dēli, palīdziet cits citam, dzīvojiet mierā un saticībā!� Ta�u, līdzko tēvs nomira, mūsu mājās viss sagriezās ar kājām gaisā � Re, �itā. � To teikdams, Azrets paķēra biguli un saru�ināja pavardā ogles.

Baja sieva plaukstas vien sasita.

��Vai, kaut tava māja tuk�a paliktu! Mani pīrāgi pagalam � iejuka pelnos!

��Izlūdzos piedo�anu,�� ciemiņ� atvainojās.�� Man nebija ne jausmas, ka tur cepas pīrāgi. Ēdiet veseli!�� Un atkal aizgāja uz viesistabu.

��Man domāt, būs jāliekas gulēt neēdu�am,�� bajs sacīja sievai.�� Rīt agri no rīta izcep plāceni! Kad iesi govis slaukt, uzliec to uz oglēm, lai cepas. Kamēr izslauksi, plācenis būs gatavs � Es to paņem�u un aizie�u uz stepi, it kā aitas apraudzīt, un tur to mierīgi apēdī�u.

Gaismiņai svīstot, baja sieva piecēlās, iejauca mīklu un, ejot govis slaukt, uzlika plāceni uz oglēm cepties. Kad plācenis bija gatavs, bajs to klusiņām vēl itin karstu pabāza zem be�meta un skaļi sacīja:

Ie�u uz stepi apraudzīt aitas!

Te Azrets atkal kā saukts.

��Atļauj, baj, patencināt tevi par cienastu un uz �ķir�anos apskaut!�� Azrets sacīja.�� Tagadiņ tu man esi mīļāks par nelaiķa tēvu!�� To pateicis, d�igits ņēmās baju cie�i jo cie�i spiest sev pie krūtīm.

��Vai, kā mani dedzina! Vai, kaut tu iz�ibētu!�� bajs ievaimanājās aiz sāpēm. Viņam gribot negribot vajadzēja vilkt plāceni no azotes ārā un pusi atdot Azretam.

Te ciemiņ� pamanīja bajam pletni un sacīja:

��Man laiks doties ceļā, tikai nezinu, ko iesākt: jādams �urp, pazaudēju pletni.

�Lai ņem, ko vēlas,� bajs sevī nosprieda, �ka tikai ātrāk aizvācas prom,� un atbildēja:

Viesistabā uz naglas karājas vēl viena pletne. Ieej un pasaki saimniecei, ka es tev to atvēlēju.

Azrets iegāja mājā un baja sievai sacīja:

��Saimnieks man atdeva jūsu meitu par sievu. Mēs jau visu norunājām.

Baja sieva izbrīnījās: viņas vīrs nekad savu mū�u nav devis par brīvu ne sauju miltu, bet nu atdod savu vienīgo meitu bez kalima � izpirk�anas maksas!..

Azrets, redzēdams saimnieces izbrīnu, sacīja:

��Ja netici, varam pavaicāt viņam pa�am, kamēr nav tālu aizgājis stepē.

Abi iznāca pa vārtiem, un ciemiņ� iesaucās:

��Vadzi, baj, viņa man negrib atdot!

Bajs domāja, ka sieva negrib atdot pletni, tāpēc atbildot sauca:

��Atdod to viņam, atdod, lai tik jāj ātrāk prom!

Azrets uzsēdināja baja skaisto meitu zirgam mugurā un aizauļoja uz savu aulu.

Vakarā pārnāca bajs un sievai vaicāja:

��Kur mūsu meita, ka nekur nemana?

Sieva izbrīnījās:

��Tu tak pats man liki: �Atdod to viņam, atdod!� Tā es atdevu mūsu meitu �im d�igitam.

Kādā ciemā � kas zinās pateikt, kad tas noticis,�� dzīvoja nabadzīga sieva ar dēlu. Viņiem mājā bija atlicis tikai kāds sieks kvie�u graudu. Sieva nolēma tos samalt un sūtīja dēlu uz dzirnavām. Posdama dēlu ceļā, piekodināja:

��Dēliņ, aizstaigā nu uz dzirnavām. Tikai pieraugi, neej tais dzirnavās, kur par dzirnavnieku strādā kese[3] � tas ir liels viltnieks un krāpnieks.

��Bet kā es viņu sazīmē�u?�� puika vaicāja.

� �im dzirnavniekam nebūs bārdas. Ja redzēsi, ka dzirnavnieks ir bezbārdis, neej iek�ā, bet steidzies tālāk uz nāko�ajām dzirnavām.

Puika paņēma graudus un devās ceļā. Nonācis pie pirmām dzirnavām, viņ� ieraudzīja to priek�ā stāvam vīru bez bārdas, tāpēc steidzās paiet garām. Ta�u bezbārdis puiku apstādināja, vaicādams: � Uz kurieni, puis, iedams?

��Uz dzirnavām. Māte mani sūta samalt kvie�us.

��Tad kālab pagāji garām manām dzirnavām?

��Māte nevēlēja malt tais dzirnavās, kur par dzirnavnieku strādā kese.

To pateicis, puika gāja tālāk.

Bezbārdis sadomāja puiku apvest ap stūri. Viņ� zināja visus ceļus, tālab pirmais aizsteidzās uz otrām dzirnavām un iznāca puikam pretim. Puika, ieraudzījis bezbārdi, steidzās paiet arī �īm dzirnavām garām. Ta�u bezbārdis viņu apstādināja, vaicdams:

��Uz kurieni, puis, iedams?

��Uz dzirnavām. Māte mani sūta samalt kvie�us.

��Tad kālab pagāji garām manām dzirnavām?

��Māte nevēlēja malt tais dzirnavās, kur par dzirnavnieku strādā kese.

To pateicis, puika gāja tālāk.

Bezbārdis atkal sadomāja puiku pārspēt viltībā. Viņ� zināja īsāko ceļu uz tre�ajām dzirnavām. Aizskrējis turp, iznāca puikam pretim.

Puika, ieraudzījis bezbardi, steidzas paiet dzirnavam garam. Ta�u bezbārdis viņu atkal apstādināja, vaicādams:

��Uz kurieni, puis, iedams?

��Uz dzirnavām. Māte mani sūta samalt kvie�us.

��Tad kālab pagāji garām manām dzirnavām?

��Māte nevēlēja malt tais dzirnavās, kur par dzirnavnieku strādā kese.

��Kur tad tu atradīsi tādas dzirnavas, kur dzirnavnieks būtu bārdainis? �ai apkaimē visi dzirnavnieki ir bez bārdas.

��Tad es ie�u atpakaļ uz pirmajām dzirnavām � tās ir vistuvāk mājām.

Un puika aizgāja atpakaļ uz pirmajām dzirnavām. Skatās � tās strādā tuk�ā. Iebēris dzirnavās kvie�u graudus, viņ� ātri tos samala un jau gribēja miltus sagrābt maisā. Te viltīgais dzirnavnieks uzbēra uz delnas miltu �ķipsnu un uzpilināja virsū ūdeni, it kā gribēdams pārbaudīt, vai labs malums. Samaisījis miltus ar ūdeni, sacīja:

��Par daudz uzlēju ūdens, jāpieber klāt milti.

Viņ� piebēra klāt miltus: nu mīkla iznāca par biezu. Dzirnavnieks atkal pielēja ūdeni. Tā viņ� jauca miltus ar ūdeni, līdz visi milti bija cauri. Tad puikam sacīja:

��Kālab tev jānes mājās mīkla? Izcepsim maizi tepat.

Dzirnavnieks samīcīja mīklu, izplacināja un sāka cept maizi.

Maize izcepās garda � smar�īga, ar brūnu garoziņu. Puika paņēma karstos maizes plāceņus un sacīja:

��Nu gan māte priecāsies, kad pārnesī�u svaigu maizi!

Ta�u bezbārdis nostājās durvīm priek�ā un, nelaizdams puiku ārā, sacīja:

��Nē, tik viegli tu projām netiksi! Es samalu kvie�us, iejaucu mīklu, izkurināju krāsni un izcepu maizi. Tagad noliec maizi, re, �eit, un mēs sacentīsimies neticamu stāstu stāstī�anā. Kur� pastāstīs visneticamāko stāstu, tam piederēs maize.

Puika bija ar mieru.

Pirmais sāka stāstīt viltīgais kese.

��Manas dzirnavas, ja ir vajadzīgais ūdens tecējums, pa nakti samaļ deviņus vezumus kvie�u, deviņus vezumus mie�u un deviņus vezumus auzu. No maisa graudu iznāk divtik miltu � tie nesaiet pat divi maisos. Vai esi dzirdējis �ādu brīnumu?

��Kas tur ko brīnīties! Paklausies, ko es tev pastāstī�u,�� sacīja puika.�� Pavasarī, kad mūsu kaimiņ� aplīdzināja papelei zarus savas mājas priek�ā, viens zariņ� nokrita uz ceļa. Es �o zariņu pacēlu un iedēstīju mūsmājas pagalmā. Zariņ� ieauga un sāka stiepties garumā. Jaunā papele auga, auga un pa vienu vasaru izauga tik gara, ka tās galotne atspriedās debesīs. Es |oti gribēju uzkāpt papeles galotnē, tikai nezināju, kā. Aizgāju uz smēdi un paņēmu naglas. Sadzinu tās stumbrā un pa tām tikpat kā pa trepēm uzkāpu debesīs. Tur apskatījos apkārt un ieraudzīju lielu kvie�u lauku. Kvie�i slējās cilvēka augumā. Man pie jostas bija piesiets sirpis. Paņēmu sirpi un sāku kvie�us pļaut. Negaidot no kvie�iem izskrēja lapsa. Es metu tai ar sirpi. Aukliņa, kurā sirpis bija piesiets, aptinās lapsai ap kreiso kāju, bet sirpja kāts iesprūda kājstarpī. Lapsa �audījās pa lauku, un sirpis pats pļāva. Es knapi paguvu pļāvumu sasiet kūļos. Uz vakara pusi visi kvie�i jau bija nopļauti. Nospriedu lapsu palaist vaļā. Līdzko attinu tai no kājas sirpi, tā nabadzīte novēlās zemē beigta: redzams, pļaudama pa garo dienu bija pārlieku nokususi. Man bija �ēl lapsas, bet ko lai dara? Sāku dīrāt tai ādu un lapsas vēderā atradu lā�a lāpstiņas kaulu. Ar �o lāpstiņu sagrābu pulka graudu un kāpu zemē. Mēs abi ar māti no �iem kvie�iem ilgu laiku cepām maizi; pēdējos graudus es �odien atnesu uz tavām dzirnavām samalt. Bet tas vēl nav viss. Uz lā�a lāpstiņas kaula bija uzrakstīti vārdi: �Viltniek, nemēģini puiku apvest ap stūri! Maize pieder viņam.� Tagad stāsts ir galā.

Kese neattapa, ko teikt. Puika paņēma maizi un jau devās pa durvīm. Tad viltnieks lūdzo�ā balsī ierunājās:

��Atvēli kau�u kumosiņu nokost � nomēģināt, vai garda. Jeb�u pārdod gabaliņu par desmit kapeikām.

Puika lāgā negribēja bezbārdim maizi pārdot, tomēr bija vien jānogrie� gabals par desmit kapeikām.

Kad puika pārnāca mājās, māte viņam vaicāja:

��Kas nogrieza gabalu maizes?

Puika atbildēja:

��Es to pārdevu viltīgajam dzirnavniekam par desmit kapeikām.

��Bet kur nauda?�� māte pra�ņāja tālāk.

��Es pārdevu uz parāda,�� puika atbildēja.

��Tūliņās ej atpakaļ un pieprasi no viņa naudu!�� māte sacīja. Viņai bija skaidrs, ka pēcāk viltīgais kese naudu neatdos.

Puikam gribot negribot vajadzēja iet atpakaļ uz dzirnavām.

Kad puika atvēra vārtiņus un iegāja pagalmā, dzirnavnieka sieva lasīja skaidas aizkuram � gatavojās kurināt krāsni.

��Kur kese?�� puika vaicāja.

��Guļ uz nāves cisām,�� sieva atbildēja.

��Ieie�u viņu apraudzīt.

Puika iegāja mājā un redz: viltīgais kese guļ, aizvēris acis, it kā no tiesas gatavotos uz mir�anu. Puikam ie�ēlojās sirds, un viņ� pavisam aizmirsa, ka �eit darī�ana ar blēdi un krāpnieku. Blē�a sieva sāka puiku lūgties:

��Aizej, lūdzams, pēc efendi[4]!

Te puika atminējās, ka atnācis pēc parāda, tāpēc sacīja:

��Kese vēl nav atdevis man parādu. Ar ko tad jūs maksāsit efendi? Ja efendi nesamaksāsit, aizgājēja grēku nasta taps vēl smagāka. Lai tad labāk viņ� nomirst bez efendi.

��Kas tiesa, tas tiesa,�� dzirnavnieka sieva piekrita.

Pēk�ņi kese atvēra acis un sacīja:

��Jūtu, ka mana pēdējā stundiņa ir klāt: ietiniet mani melnajā tūbas gabalā un apbediet pamestā cietok�ņa kapenēs.

To pateicis, kese apklusa, it kā no tiesas būtu izlaidis garu.

Viltnieka sieva ar puiku ietina bezbārdi melnajā tūbas gabalā, iejūdza ratelos ēzeli, pārklāja līķi ar salmiem un veda uz cietoksni.

Bija rudens, un ļaudis veda mājās no tīrumiem salmus. Viņi domāja, ka arī puika ar viltnieka sievu �ķūtē salmus.

Abi aizbrauca līdz cietoksnim. Nolika viltnieku pamestajās kapenēs. Keses sieva tūliņ devās mājās, bet puika palika pie aizgājēja.

Kad sāka mesties krēsla, kese pacēla galvu un apskatījās. Puika tūlīt viņam sacīja:

��Atdod parādu!

��Vai tad vēl neesi aizgājis?�� viltīgais kese izbrīnījās un atkal aizvēra acis. Tā viņ� ar aizvērtām acīm nogulēja līdz vēlam vakaram.

Naktī kese atkal atvēra acis, bet puika tūlīt sacīja:

��Atdod parādu!

Kese no jauna aizvēra acis, it kā neko nebūtu dzirdējis.

Pienāca pusnakts. Negaidot cietoksnī atskanēja soļi: ieradās trīs laupītāji � sadalīt salaupīto mantu. Viņi sāka dalīt trīs līdzīgās daļās, tikai nezināja, kuram atdot zelta zobenu. Tādēļ laupītāju starpā izcēlās strīds.

Te viens sacīja:

��Ja es ar vienu cirtienu pārcirtī�u �o mironi, zobens piederēs man!�� Un, paķēris zobenu, jau atvēzējās.

Izdzirdis �ādus vārdus, kese uzlēca aug�ā kā dzelts. Laupītāji nobijās, atstāja visu mantu un aizbēga.

Kad puika un blēdīgais kese palika divatā, puika atkal viņam pieprasīja desmit kapeikas.

��Ko tu uzplijies ar savām desmit kapeikām, kad mums rokās iekritusi �itik liela bagātība?�� sacīja kese un sāka dalīt laupītāju pamesto mantu divi daļās.

��Es negribu sve�as mantas, atdod man desmit kapeikas!�� puika atkal uzstāja.

Ta�u kese izlikās viņu nedzirdam.

Pa to starpu laupītāji jau bija noslēpu�ies aiz cietok�ņa. Viens no viņiem ierunājās:

��Vajadzētu izdibināt, kas noticis ar to mironi�

��Ie�u palūkoties,�� atsaucās otrs.

Viņ� piezagās pie vecajām kapenēm un ieklausījās: tie�i tobrīd puika atkal pieprasīja desmit kapeikas. Vārdus par atsacī�anos no sve�as mantas zaglis nebija saklausījis. Kese kapeiku vietā puikam piedāvāja cepuri, ko steigā bija aizmirsis viens no laupītājiem. Zaglis nobijās. Viņ� atskrēja pie saviem biedriem un sacīja:

��Es, brālī�i, izdibināju, ka �is mironis visu mantu sadalīja citu miroņu starpā. Bet viņu tur ir tik daudz, ka visiem nepietika mantas pat par desmit kapeikām! Tad nu vienam desmit kapeiku vietā atdeva manu cepuri.

��Jālai�as ātrāk prom,�� sacīja laupītāju vecākais, un viņi visi ņēma kājas pār pleciem.

Kese, redzēdams mūkam ļaudis no cietok�ņa, arī izbijās un, pametis visu, aizbēga uz savām dzirnavām.

Puika pievāca laupītāju atstāto mantu un devās uz mājām. Mājās viņ� sapulcināja aula ļaudis un sacīja:

��Kur� �ai mantu kaudzē atrod savējo, lai paņem. Mēs �o bagātību atņēmām laupītājiem.

Tā atjautīgais puika nolaupītās mantas atdeva atpakaļ ļaudīm.

Mazā Fatima agri palika bez mātes. Necik ilgi, un tēvs pārveda mājās jaunu sievu � atraitni, kurai bija sava meita. Tagad mazajai Fatimai klājās vēl grūtāk. Pamāte īsto meitu tērpa dārgās drānās un deva tai labākos kumosus, bet pameitai lika strādāt no agra rīta līdz vēlam vakaram. Arī ēst deva ēdienu paliekas un ģērba vecos kankaros.

Fatima viena pati darīja visus mājas darbus: pamāte, uzcēlusi pameitu mazā gaismiņā, vispirms sūtīja uz upi pēc ūdens, tad lika iekurt pavardā uguni, izslaucīt pagalmu un izslaukt govi. Kad Fatima apdarīja mājas darbus, pamāte viņu sūtīja ganos. Lai pameita ganīdama neslinkotu, deva tai līdzi vērpjamo.

Viendien Fatima ganīja pļavā govi un vērpa vilnu. Saulīte jauki sildīja, un vārpstiņa priecīgi dūca. Pēk�ņi sacēlās vēj�, satvēra dzijas kamolu un ritināja to uz kalnu pusi. Ko Fatimai iesākt? Vēj� nes kamolu, bet Fatima skrien kamolam pakaļ. Tā viņi nonāca pie milzīgas alas, kurā dzīvoja labsirdīga, neredzēti liela sieva � milzene. Ieraudzījusi Fatimu, vecā milzene sacīja:

��Salasi, meitiņ, sudraba gabalus, kas mētājas alā!

Fatima ātri salasīja visus sudraba gabalus un atdeva milzenei.

��Tagadiņ atsien jostu un parādi, kas tev kabatās.

Fatima atsēja jostu. Redzēdama, ka meitene nekā nav piesavinājusies � pat ne mazākā sudraba gabala, milzene sacīja:

��tagadiņ es lik�os gulēt, bet tu tikām pasēdi man līdzās. Kad alā sāks tecēt balts ūdens, pamodini.

To teikusi, milzene aizmiga cie�ā miegā; drīz vien alā sāka tecēt tik balts ūdens kā piens.

Fatima pamodināja milzu sievu. Pamodusies milzene nomazgāja meitenei seju baltajā ūdenī un pieveda pie spoguļa. Fatima paskatījās tajā: viens vaigs viņai vizēja kā spo�a saulīte, otrs � kā gai�s mēnestiņ�, bet mugurā mirdzēja dārgas brokāta drēbes.

��Paldies tev, labo sieviņ, � Fatima patencināja milzeni un aizsteidzās uz pļavu pie savas govs.

Kad saule aizgrima aiz kalniem, Fatima dzina govi uz mājām un ceļā satika aula ļaudis. Ne jau katrs viņā sazīmēja nabaga pameitu.

Bet ļaunā pamāte, ieraudzījusi Fatimu tik daiļu, aiz skaudības bezmaz pārsprāga pu�u un nolēma visu smalki izdibināt, kā pameita tikusi pie �āda skaistuma.

��Mīļo meitiņ, pastāsti � kur tu ņēmi dārgas drēbes un kā tiki par tik di�enu skaistuli, ka tevi vairs ne pazīt nevar?

Fatima izstāstīja pamātei visu, kā bijis: kā vēj� aizripinājis vilnas kamolu, kā viņa nonākusi pie alas un tur satikusi milzeni, kā salasījusi sudrabu un kā labā milzene viņu par to atalgojusi.

Pamātei sagribējās, lai arī pa�as meita kļūtu tikpat skaista kā Fatima, tālab nāko�ās dienas rītā viņa sūtīja ganos savu meitu.

Īstā meita aizdzina govi tai pa�ā pļavā, kur bija ganījusi Fatima, un sāka vērpt vilnu, kā māte piesacīja. Te sacēlās vēj� un aizripināja vilnas kamolu. īstā meita sāka skriet kamolam pakaļ, bet vēj� to ripināja aizvien tālāk un tālāk. Viņa skrēja, skrēja, līdz kamols ieripoja alā, kur dzīvoja vecā milzene. Ieraudzījusi meiteni, milzene sacīja:

��Salasi, meitiņ, sudraba gabalus, kas mētājas alā!

Īstā meita tos salasīja, bet visus neatdeva milzenei: lielākos noslēpa.

��Tagadiņ atsien jostu un parādi, kas tev kabatās,�� milzene sacīja.

Īstā meita atsēja jostu, izgrieza kabatas uz otru pusi, un no tām izbira lieli sudraba gabali.

Par to milzene sadomāja meiteni pārmācīt un sacīja:

��tagadiņ es lik�os gulēt, bet tu tikām pasēdi man līdzās. Kad alā sāks tecēt melns ūdens, pamodini.

Līdzko milzene aizmiga, alā sāka tecēt melns ūdens, īstā meita pamodināja milzu sievu. Pamodusies milzene nomazgāja meitenei seju melnajā ūdenī un pieveda pie spoguļa, īstā meita paskatījās tajā un izbijusies iekliedzās: viens vaigs viņai bija suņa, otrs � pērtiķa. Raudādama viņa izskrēja no alas, paķēra �agaru un ņēmās slānīt govi.

Kad saule aizgrima aiz kalniem un metās krēsla, īstā meita dzina govi uz mājām. Lai gan ārā bija mijkrēslis, ļaudis tik un tā. viņu ieraugot, izbijās un pakāpās malā.

Pārdzinusi govi mājās, īstā meita skrēja pie mātes. Tiklīdz māte ieraudzīja meitu, tūdaļ saprata, ka milzene to pārmācījusi, un iesāka gau�i raudāt un vaimanāt. Tad lielās dusmās bruka Fatimai virsū un sāka pameitu kult un lādēt.

Fatimas tēvs, redzēdams pamātes un viņas meitas netaisno un ļauno sirdi, ilgāk vairs neizturēja un abas padzina.

Kop� tā laika Fatima ar tēvu dzīvoja divatā, vadot rāmas un laimīgas mū�a dienas.

Vecos laikos dzīvoja kāds bagātnieks. Viņ� bija tik bagāts, ka mājā tam nekā netrūka.

Turpat netālu no bagātnieka dzīvoja nabadzīgs zemnieks. Visa viņa bagātība � viena vienīga vistiņa.

Jāteic, ka bagātnieks bija arī neredzēti alkatīgs: ko tikai acs ieraudzīja, to gribēja iegūt sev. Ta�u viņam piemita viena laba īpa�ība: viņ� prata novērtēt asprātīgus un apķērīgus ļaudis.

Viendien bagātnieks satika savu nabadzīgo kaimiņu un tam sacīja:

��Vadzi, kaimiņ, � kāds tev labums no vienas vistas? Atdod to man, un es tev par to iedo�u graudus.

Zemniekam tobrīd nebija mājās ne putraimiņa.

Viņ� nokāva vistu, noplūca un aiznesa bagātniekam.

��Labi, ka tu atnesi vistu. Līdzko novāk�u jauno ra�u, tūliņ atdo�u graudus, kas tev pienākas,�� bagātnieks apsolīja.

Ko nabagam atlika darīt? Viņ� tam piekrita.

Tad bagātnieks sacīja:

��Pasēdi brīsniņu, kamēr vista izvārās. Tu ilgus gadus biji tās saimnieks � tev pienākas tas gods viņu sadalīt. Ja gudri sadalīsi ga|u manu mājinieku starpā, arī tev pa�am kas atlēks.

Vista izvārījās.

� Ķeries pie darba,�� bagātnieks skubināja nabago.

Nabadzīgais kaimiņ� paņēma vistu, brīdi padomāja un sacīja:

��Tu, saimniek, visiem esi galva, tālab tev piekrītas vistas galva. Tava sieva nekur neiet ārpus mājas un augas dienas rosās pa saimniecību � viņai būs vistas astes gals. Tavai meitai � abi spārniņi, jo viņa drīz vien atstās vecāku paspārni un aizlidos uz vira māju. Vēl nav dabūjis savu tiesu tavs dēls un es. Dēls priek�dienās būs tavs mantinieks. Ja tev tika galva, tad no galvas uz leju stiepjas kakls � tas pienākas viņam. Bet tas, kas atlicis pāri, paliek man,�� sacīja nabags, beigdams sadalīt vistu.

Bagātnieks ar �ādu nabadzīgā kaimiņa dalījumu bija mierā. Viņ� lika kaimiņu apveltīt ar dāvanām un pavadīt mājās.

Nabadzīgais zemnieks iet uz mājām, nesdams vistu un dāvanas. Pretim nāk viņa kaimiņ�.

��No kurienes iedams?�� �is vaicā.

��No bagātā kaimiņa. Aiznesu viņam vistu, un viņ� lika to sadalīt. Bagātniekam patika mans dalījums. Man pa�am tika turpat visa vista, piedevām vēl �ādas tādas dāvanas.

�is kaimiņ� bija skaudīgs cilvēks. Viņam kremta, ka bagātnieks tik devīgi apveltījis nabadzīgo zemnieku.

Otrā dienā kaimiņ� saka savai sievai:

��Noķer piecas treknas vistas. Aiznesī�u tās bagātajam kaimiņam un pretī dabū�u piecreiz vairāk dāvanu, nekā dabūja nabagais.

Viņ� sabāza vistas ādas maisā un atnāca pie bagātnieka.

��Labdien, cienītais!�� viņ� sveicināja.

��Labdien! Kāda vajadzība tevi piespieda ierasties manā namā?

��Gribu uzdāvināt tev piecas treknum treknas vistas.

��Labi� Ja pats tās atnesi, tad pats arī sadali tā, lai visi būtu apmierināti.

��Bet kā lai piecas vistas sadalu �etru starpā? Labāk izdari to pats, cienītais.

��Ja tu neproti sadalīt, tad aizej pēc mana nabadzīgā kaimiņa. Viņ� sadalīs.

Nabagais nelika uz sevi gaidīt. Ieradies viņ� ņēma vistas no maisa un dalīja, runādams:

��Tavā ģimenē, cienītais, ir �etri cilvēki, tu, tava sieva, meita un dēls. Bet es esmu viens pats visā pasaulē. Tālab vistas jāsadala pēc taisnības. Ja tev iedo�u vienu vistu, jūs kopā būsit pieci; ja sev paturē�u �etras, arī mēs kopā būsim pieci.

Bagātnieks saprata, ka nabagais viņu pārspējis, tomēr viņam patika asprātīgais dalījums. Viņ� lika nabadzīgo kaimiņu bagātīgi apdāvināt. Bet skaudīgais kaimiņ� bija spiests doties mājās tuk�ām rokām.

Senos laikos kādā kalnu aulā dzīvoja brālītis un māsiņa. Kad abi bija vēl maziņi, viņiem nomira māte. Tēvs pārveda mājās jaunu sievu. Pamāte bija ķildīga un nesaticīga sieviete. Viņa pabērnus mērdināja badā un spieda strādāt no rīta līdz vakaram. Viendien viņa sacīja vīram:

��Es negribu dzīvot kopā ar taviem bērniem! Aizved viņus prom, jeb�u es pati izdomā�u, kā no viņiem tikt vaļā.

Brālītis un māsiņa noklausījās �o sarunu un pa�i nolēma atstāt mājas.

Māsiņa bija vecāka un gudrāka. Viņu sauca par Ileuku. Viņa sacīja brālītim:

��Darīsim tā. Rīt no rīta piecelsimies mazā gaismiņā. Tu paņemsi manu lādīti un klusiņām izzagsies ārā, bet es skrie�u tev pakaļ, it kā gribētu tevi panākt.

Viņi tā arī izdarīja. Neviena nemanīti, aizskrēja no mājām un devās prom, kur acis rāda.

Abi gāja, gāja, līdz nonāca pie upes. Mazajam brālītim sagribējās dzert, un viņ� māsai sacīja:

��Ileuka, drusciņ pagaidi! Es padzer�os no upes ūdeni.

Ileuka pamanīja, ka nupat pāri upei bridis govju bars, tāpēc brālītim sacīja:

��No �īs upes tu nedrīksti dzert. Ja padzersies, pārvērtīsies par teliņu. Ko tad es iesāk�u? Mazdrusciņ pacieties.

Abi pārcēlās pāri upei un devās tālāk. Drīz viņi nonāca pie citas upes.

Brālītis atkal ierunājās:

��Ileuka, pagaidi! Es padzer�os no upes ūdeni.

��No �īs upes tu nedrīksti dzert � tai nesen pāri bridis zirgu bars. Ja padzersies, pārvērtīsies par kumeliņu. Ko tad es iesāk�u? Mazdrusciņ pacieties.

Brālītis paklausīja māsiņu un nedzēra. Abi devās tālāk.

Viņi gāja, gāja, līdz pēdīgi nonāca pie neliela strautiņa.

��Ileuka, pagaidi! Man briesmīgi gribas dzert. Padzer�os no strautiņa ūdeni.

��No �ī strautiņa tu nedrīksthdzert � tam nesen pāri bridis aitu bars,�� atbildēja Ileuka.�� Ja padzersies, pārvērtīsies par jēriņu. Ko tad es iesāk�u? Pacieties vēl mazdrusciņ. Drīz būs upe, no kuras tu drīkstēsi dzert.

Brālīti mocīja slāpes. Viņ� izlikās, ka paklausa māsai, tāpēc sacīja:

��Ileuka, tu ej vien pamazītēm tālāk, es tevi panāk�u.

Māsa, neko ļaunu nedomādama, devās uz priek�u. Bet brālītis apgūlās uz vēdera un sāka dzert. Viņ� nepaguva iedzert ne pāris malku, kad pārvērtās par jēriņu. Ta�u prāts viņam palika agrākais.

Jēriņ� ieblējās un sāka tecēt māsiņai pakaļ.

Ileuka atskatījās un saprata, ka brālītis padzēries strauta ūdeni un pārvērties par jēriņu.

Viņa paņēma jēriņu rokās, piespieda pie krūtīm, apsēdās un gau�i ieraudājās. Ileuka ilgi raudāja, tad piecēlās un veda jēriņu tālāk.

Pievakarē viņa nonāca lielā pļavā. Pļavas vidū auga vientuļa ābele.

Kad iestājās vakars, māsa paņēma jēriņu rokās, uzkāpa ābelē un tur nosēdēja visu nakti.

No rīta Ileuka izdzirda cilvēku balsis. Paskatījās un ieraudzīja: zem ābeles apmeties karaspēks. Karotāji, redzams, noguru�i � tiklīdz atlaidās zemē, tā aizmiga. Tad aizmiga arī sargi.

To redzot, Ileuka nokāpa no ābeles, paņēma no pārtikas vezuma gaļu un pagatavoja karotājiem brokastis. Drusciņ azaida paņēma ari sev un jēriņam, tad atkal uzkāpa ābelē.

Drīz vien pamodās karotāji. Skatās � viņus jau gaida gatavas brokastis. Pabrīnījās, bet, tā kā bija ļoti izsalku�i, bez liekas kavē�anās ķērās ēst, līdz notiesāja visu līdz pēdējam.

Otrā un tre�ā dienā Ileuka atkal pagatavoja karotājiem brokastis un tāpat nepamanīta uzkāpa ābelē.

Viendien viņa ieraudzīja ābeles zarā lielu, nogatavoju�os ābolu, noplūca to un apēda. Kad aizgāja uz strautu pēc ūdens, aplūkoja sevi ūdenī un di�en izbrīnījās: viņa jau bija izaugusi par lielu un skaistu meiteni. Ileukai i prātā neienāca, ka par skaistuli kļuvusi apēstā ābola dēļ.

Meitene atgriezās pie ābeles, pagatavoja karotājiem brokastis, salāpīja viņu drēbes un atkal uzkāpa ābelē.

Karotāji jo dienas, jo vairāk brīnījās:

Vajadzētu izdibināt, kas gatavo ēdienu un lāpa drēbes. Aprunāju�ies savā starpā, viņi uzdeva trim karotājiem izlikties guļam, bet tai pa�ā laikā acīgi vērot, kas notiks, lai atklātu noslēpumu.

Ileuka par karotāju norunu nekā nezināja. Kad karotāji vēl gulēja, viņa, kā parasts, nokāpa no ābeles. Te viņu saķēra trīs vīri un aizveda pie karaspēka vadoņa, kas bija hāns.

Hānam iepatikās Ileuka no pirmā acu uzmetiena.

��Kļūsti mana sieva, skaistulīt!�� viņ� sacīja.

Ileuka atbildēja, ka labprāt kļūtu viņa sieva, ja viņ� izpildītu vienu viņas noteikumu.

��Es izpildī�u jebkuru tavu noteikumu,�� hāns atbildēja.

��Man ir mazs jēriņ�, � Ileuka tad sacīja.�� Apsoli, ka atstāsi �o jēriņu kopā ar mani, iekāms es bū�u dzīva.

��Viss būs tā, kā tu vēlies,�� hāns nosolījās.

Pēc da�ām dienām hāns ar savu karaspēku ieradās cietoksnī. Tur sarīkoja kāzas, un Ileuka kļuva par hāna sievu. Viņa caurām dienām pastaigājās pils dārza, bet vienreiz aizgāja līdz upei. Upmalā viņa satika kādu sievieti. Ileuka nezināja, ka tā ir ragana, kas spēj pārvērsties, par ko tikai vēlas. Ileuka nezināja ari to, ka �ī sieviete ļoti kāro kļūt par hāna sievu, lai iegūtu visu viņa bagātību.

Sieviete piegāja pie Ileukas un sacīja:

��Hāna sievai katrā ziņā ir jāizpeldas �ai upē. Kur� iegremdējas upes ūdenī kaut vai vienu reizi, tam piepildās visas viņa vēlē�anās.

Ileuka noticēja sievietes vārdiem un nolēma izpeldēties. Tikko viņa novilka drēbes, ragana, piegājusi meitenei no aizmugures, iegrūda to ūdenī. Ileuka nepaguva ne iekliegties, kad jau nogrima upes dibenā.

Ragana skatās � tuvumā neviena nav, tikai krastmalā rāmi plūc zāli jēriņ�.

Viņa pārģērbās Ileukas drēbēs, pieņēma viņas izskatu un devās uz pili. Nedz hāns, nedz pils ļaudis nenoģida, kas bija atgadījies ar Ileuku. Hāns vienīgi nespēja saprast, kālab tik �ēli blēj jēriņ� un kālab viņa sieva negaidot saka:

��Liec kalpiem nokaut jēriņu!

Hāns pabrīnījās par �ādiem sievas vārdiem, tomēr pavēlēja kalpiem jēriņu nokaut.

Kalpi jau sāka trīt dū�us un meklēt rokā jēriņu, ta�u nekur nevarēja atrast.

Tad hāna vecākais kalps pats devās meklēt jēriņu un to atrada upmalā.

Jēriņ� stāvēja tai pa�ā vietā, kur bija noslīkusi viņa māsa, un, nemitīgi raudādams, blēja:

��Manu mīļo māsiņ Ileuka! Ļaunā ragana pieprasa, lai mani nokauj. Hāna kalpi jau uztrinu�i dū�us un grasās tavu brāli nokaut. Kas man, nabadziņam, palīdzēs?

Hāna vecākais kalps saprata dzīvnieku valodu. Viņ� atgriezās pilī un hānam izstāstīja, ko jēriņ� upmalā runājis.

Hāns lika kalpiem raganu noķert un sodīt, bet Ileukas līķi sameklēt. Kalpi to atrada upes dibenā, aiznesa uz kapiem un apbedīja.

Otrā dienā hāns atnāca uz kapsētu un ieraudzīja, ka uz Ileukas kapa izaudzis skaists koks.

Hāns izbrīnījās par dīvaino koku un pavēlēja to kalpiem izrakt un iedēstīt pils dārzā. Kalpi tā arī izdarīja.

Necik ilgi, pie hāna ieradās kāda nabadzīga sieviņa un palūdza:

��Atvēli, hān, man no �ā koka nolauzt mazu zariņu.

Hānam bija �ēl zariņa, tālab viņ� sacīja:

��Kad koku raku no zemes ārā, tur palika saknītes. Aizej uz kapsētu un tās pameklē. Ja atradīsi, tev izaugs tāds pats koks.

�ī sieviņa bija Ileukas mātes draudzene.

Sieviņa aizgāja uz kapsētu, ilgi rakņājās zemē, līdz pēdīgi atrada mazu saknīti.

Viņa pārnesa saknīti mājās, nolika pieliekamajā kambarī un pārklāja ar maisu.

Otrā dienā sieviņa gribēja saknīti iedēstīt, bet, atvērusi kambari, tur ieraudzīja guļam skaistu meiteni, kurā viņa sazīmēja Ileuku.

Drīz vien visi uzzināja, ka Ileuka atdzīvojusies.

Reiz hāns sarīkoja lielus svētkus, kur sapulcējās daudz ļau�u. Uz svētkiem bija ielūgta arī Ileuka.

Ļaudis ilgi līksmojās, dancoja un dziedāja. Kad muzikanti aizgāja atpūsties, d�igiti un meitenes sāka pēc kārtas stāstīt interesantākos piedzīvojumus, kas atgadīju�ies viņu mū�ā.

Pienāca kārta arī Ileukai. Viņa izstāstīja visu, kas ar viņu bija noticis, un beidza stāstu �ādiem vārdiem:

��Ja viss, ko stāstīju, ir tīra patiesība, lai jēriņ�, kas stāv līdzās hāna tronim, pārvēr�as par cilvēku un pienāk man klāt!

Un notika brīnums: ļau�u acu priek�ā jēriņ� pārvērtās par slaidu, staltu jaunekli. Viņ� piegāja pie Ileukas un sacīja:

��Mana mīļā māsiņ Ileuka! Cik ilgi mēs abi neesam redzēju�ies!

Kop� tā laika slava par brāļa un māsas lielo mīlestību aplidoja visu apkārtni. Tagad viņi varēja dzīvot pārticībā un laimē. Bet tā labā sieviņa � mātes draudzene � kļuva par viņu aud�umāti.

Sensenos laikos kādā aulā dzīvoja nabadzīgs vecītis. Viņa vienīgais prieks bija dēls, vārdā Kokai�iks. Vienreiz vecais vīrs savārga un juta, ka pienācis laiks mirt. Viņ� ataicināja pie sevis mīļoto dēlu un sacīja:

��mans dēls, es drīz �ķir�os no �īs pasaules. Kad paliksi viens, alla� atceries manus padomus: esi �akls un strādīgs, nekad nelauz pirmais draudzību un pa�aizliedzīgi palīdzi citiem cilvēkiem. Un vēl ielāgo: lai kur tevi aizvestu ceļi, neej tai dārzā, kas atrodas �ā kalna viņā pusē.

Kokai�iks palika bārenis. Viņ� nekad neaizmirsa tēva padomus un alla� tos pildīja. Daudz da�ādu ceļu izstaigāja, tomēr ne reizes neiegāja dārzā, kas atradās kalna viņā pusē. Pēdīgi Kokai�iks nosprieda:

���Kas ir, aizie�u uz to dārzu un palūko�os, kālabad tēvs man nevēlēja tajā ieiet.�

Otrā dienā Kokai�iks piecēlās un devās uz �o dārzu. Bija pats vasaras vidus, un dārza koki līka zem ienāku�os augļu smaguma. Kādu augļu koku tur tikai nebij � ābeles, bumbieres, plūmes!..

Kokai�iks izbrīnījās:

�Dārzs kā dārzs! Kālab tēvs tik stingri piekodināja tajā nespert kāju?�

Kokai�iks uzkāpa kuplā ābelē, noplūca visskaistāko ābolu un sāka ēst.

Pēk�ņi dzird � pa dārzu aizdrā�as kā viesulis.

Viņ� paraudzījās lejup: tur stāvēja liela, gara sieva � milzene.

��Kā tu uzdrīkstējies iet manā dārzā un plūkt manus ābolus?�� milzene bargi vaicāja.

��Vai tad �itā saņem viesus?�� Kokai�iks tai atbildēja pretī, gribēdams izglābties no tās ar viltu.�� Tev pieder liels un pla�s dārzs, bet es apēdu tikai pāris nieka ābolu!

Milzene redz, ka nelūgtais viesis viņas nebaidās. Viņa tomēr briesmīgi kāroja to noķert un apēst, tālab sacīja:

��Ja tu būtu ieradies pie manis kā viesis, es tevi pacienātu, kā tādās reizēs klājas. Bet, ja tu esi sadomājis pats izraudzīties sev cienastu, dari, kā zini. Tad pie reizes noplūc arī man ābolu, tikai nevis no �ās, bet, re, no viņējās ābeles!

Kokai�iks mēģināja pārlēkt no vienas ābeles uz otru, ta�u nokrita zemē.

Tūlīt pieskrēja klāt milzene un viņu sakampa.

��Nokļuvi gan manos nagos, muļķa cilvēk! �odien mums iznāks kārtīgas vakariņas!

Milzene aiznesa Kokai�iku uz savām mājām un bērniem sacīja:

��Pacietieties vēl mazdrusciņ. Drīz jūs pabaro�u līdz sātam!

Milzene sakūra uguni, virs uguns pakāra katlu ar ūdeni un tajā iemeta Kokai�iku.

Malka sprak�ķēdama dega, ūdens katlā sila ar joni. Milzene izgāja pagalmā, lai atnestu klēpi sausas malkas un uzkurtu vēl lielāku uguni.

Līdzko durvis aiz milzenes aizvērās, Kokai�iks izlēca no katla, bet iek�ā iemeta milzenes lielo kaķi. Pats labi �igli uzkāpa uz istabaug�as, uzvilkdams bēniņos arī trepes.

Milzene atgriezās ar malku, iemeta ugunī sausās �ķilas, tad ielūkojās katlā: tur peld viņas mīļotais kaķis!

��Ak tu nekrietnelis, mani piemānījis! Dabū�u rokā, saplosī�u gabalos!�� iebļāvās saniknotā milzene.

��Vispirms pamēģini tikt istabaug�ā, tad varēsi ar mani izrēķināties!�� negaidot viņa izdzirda Kokai�ika balsi.

Milzene sāka meklēt trepes � nekur nevarēja atrast. Dumjā milzene neapjēdza, ka Kokai�iks tās paņēmis līdzi.

��Kā tad tu tiki bez trepēm istabaug�ā? � viņa vaicāja.

��Sakrāvu mucas citu uz citas, tām virsū uzliku solu, solā iedūru nokaitētu īlenu. Tad uzkāpu uz �ā īlena, palēcos labi augstu � īlens tak bija karsts un pats pasvieda mani aug�ā � un tā tiku istabaug�ā.

Milzene gribēja darīt tāpat. Viņa sakrāva visas mucas citu uz citas, uzlika tām virsū solu un solā iedūra sarkani nokaitētu īlenu. Tad uzkāpa ar kāju uz īlena un � novēlās zemē!

Milzenes bērni, ieraudzīju�i māti beigtu, izskrēja no mājas laukā un diedza prom, kur deguns rāda.

Kokai�iks nokāpa lejā, aizgāja uz savu aulu un sapulcināja kopā visus nabagus. Tad sadalīja viņu starpā milzenes bagātību un visus dārza augļus.

Tā Kokai�iks ar gudru prātu pieveica milzeni, pats palikdams sveiks un vesels, un piedevām vēl bagātīgi apdāvināja aula nabadzīgos ļaudis.

Tā kā mēs �o notikumu pa�i savām acīm neredzējām, lai tad nepieredzam ari slimības un bēdas!

Reiz dzīvoja bagāts un varens hāns, kas bija izdaudzināts par ļoti cietsirdīgu un patvaļīgu cilvēku. �is hāns domājās esam visgudrākais pasaulē, bet visi pārējie � apaļi muļķi.

Lai pierādītu, ka viņ� ir gudrāks par citiem, hāns izziņoja �ādu vēsti:

��Ja atradīsies vīrs, kur� pratīs pastāstīt visneticamāko stāstu, ko es nespē�u apstrīdēt, tam es atdo�u par sievu savu vienīgo meitu � skaistuli. Bet, ja spē�u apstrīdēt, galva no pleciem nost!

Atradās daudz gribētāju, kas kāroja dabūt par sievu hāna meitu, tomēr neviens neprata pastāstīt hānam tik neticamu stāstu, kuru tas nespētu apstrīdēt. Tā visi �ie vīri aizgāja postā � cietsirdīgais hāns lika viņus sodīt ar nāvi.

Turpat netālu aulā dzīvoja vecs vīrs, kam bija trīs dēli. Divi vecākie bija izmanīgi d�igiti. Viņi nepalaida garām nevienus svētkus un izpriecas un alla� piezoboja jaunāko brāli, kur� i lauku apara, i malku no me�a pārveda, i lopus apkopa.

Jāteic, ka jaunākais brālis bija vis�aklākais, gudrākais un taisnīgākais. Viņ� sadomāja cietsirdīgo hānu pārmācīt.

Viendien jaunākais brālis sacīja vecākajiem:

��Kas ir, brāļi, aizstaigāsim arī mēs pie hāna izmēģināt laimi. Varbūt viens no mums pratīs pastāstīt neticamu stāstu un kā balvu dabūs hāna meitu par sievu?

Brāļi ilgi negribēja tam piekrist, tomēr pēcāk aizgāja pie hāna.

Hāns, viņus ieraudzījis, iesmējās.

��Vai jums apnicis dzīvot?�� viņ� sacīja.�� Gribat, lai noripo no pleciem galvas? Labi, vispirms paklausīsimies jūsu neticamos stāstus. Kur� ir vecākais, lai sāk!

Vecākais brālis iesāka:

��Es vienreiz jāju medībās, ieraudzīju kalnu āzi, nomērķēju, iz�āvu un ar vienu �āvienu caur�āvu labo pakaļkāju, labo ausi un labo ragu. Tas ir viss, ko gribēju pastāstīt.

Hans iesmējās un vaicāja:

��Bet kas tavā stāstā ir neticams? Pat bērnam skaidrs, ka tu �āvi kalnu āzim tai brīdī, kad tas ar labo pakaļkāju kasīja labo ausi, un tālab nav brīnums, ka tu trāpīji reizē i kājā, i ausī, i ragā. Par to, ka tu uzdrīkstējies ar mani mēroties atjautībā, tiksi sodīts. Pagaidām paej malā, lai sāk stāstīt otrais brālis!

Vidējais brālis, raustīdams valodu, iesāka:

��E-es, hān � reiz aizbraucu uz me�u � pēc malkas � E-es, hān, me�ā � paņēmu cirvi un kā a-atvēzējos, tā ar vienu cirtienu � nocirtu tūksto� koku � Ar vienu cirtienu � nocirtu apaļu tūkstoti�

Hāns atkal iesmējās.

��Tad ta muļķis!�� viņ� sacīja.�� Ar ko tu gribēji mani pārsteigt? Ja saliksi kopā tūksto� tievas rīkstītes, tās bez liekām pūlēm pārcirtīsi ar vienu cirtienu. Stājies arī tu līdzas vecākajam brālim: tev tāpat neizbēgt no nāvessoda. Bet tagad stāsti tu, jaunākais brāli!

��Tad klausies, hān,�� jaunākais brālis iesāka.�� Tai dienā, kad es piedzimu, manam tēvam pazuda zirgi. Tai pa�ā dienā es uzlēcu zirgam mugurā un jāju meklēt pazudu�os zirgus. Ielāgo, hān, tas notika manas piedzim�anas pirmajā dienā agri no rīta, vēlā pēcpusdienā un tie�i pusdienlaikā. Es jāju, jāju, hān, līdz piejāju pie upes. Nokāpu no zirga un raudzījos, kur to varētu piesiet. Upes krastā auga vienīgi zāle, un nebija aiz kā apmest pavadu. Te skatos � no zāles rēgojas ārā miets. Sāku siet pie tā zirgu un redzu � miets sakustas. Ieskatījos cie�āk � izrādās, tas nebija miets, bet putna kāja. Saku vilkt aiz �ās kājas un izvilku no zāles dzērvi. Tad nokāpu pie upes nomazgāt rokas. Pēk�ņi jūtu � ūdenī kāds saķer man roku. Rāvu roku laukā un izrāvu lielu zivi, tad ar dunci to notīrīju. Dunci gribēju nomazgāt upē, bet tas nejau�i iekrita ūdenī. �Tavu nelaimi!� domāju. �Kā lai iztieku bez dun�a?� Tad izdomāju, kā izkulties no �īs nelaimes: paņēmu ku�ķi salmu, to aizdedzināju un ar dego�iem salmiem aizdedzināju ūdeni. Viss ūdens izdega; upes dibenā palika vienīgi oļi un smiltis. Sāku meklēt savu dunci. Skatos � guļ tikai no raga darinātais spals, bet pats duncis sadedzis kopā ar ūdeni. Pabēdājos laiciņu, ta�u � neko darīt � posos tālāk ceļā. Uzvēlu dzērvi un zivi zirgam mugurā, iegrūdu spalu makstī un savas piedzim�anas pirmajā dienā agri no rīta, vēlā pēcpusdienā un tie�i pusdienlaikā jāju tālāk meklēt tēva pazudu�os zirgus. Iejāju liela me�a un redzu: pļaviņā ganas �etri me�a ā�i, kam katram viena kāja no koka. �Tad ta brīnumaini ā�i,� domāju. �Kā lai tos noķeru?� Nolēcu no zirga, izvilku no maksts dun�a spalu un metu ar to ā�iem � pārlauzu tiem visas kājas. Uzvēlu ā�us zirgam mugurā un savas piedzim�anas pirmajā dienā agri no rīta, vēlā pēcpusdienā un tie�i pusdienlaikā jāju tālāk, protams, iepriek� neaizmirsis uzsēsties zirgam mugurā. Jāju pa me�a ceļu un redzu: ceļa vidū apmeties me�a bi�u spiets. �Tad ta derīgs atradums!� domāju. �Gaļa man jau ir, zivs ir, nu būs piedevām medus!� Tikai nelaime: kur lai iepildu medu? Necik ilgi, prātā ie�aujas labs padoms: jānodīrā zirga kājām āda � un �etri ādas maisi rokā!

�igli nodīrāju zirga kājām ādu, pagatavoju �etrus ādas maisus un tos piepildīju ar medu. Jāju atkal savu ceļu tālāk. Te pēk�ņi mans zirgs ne no �ā, ne no tā noveļas zemē. �Kas noticis zirgam?� izbrīnījos un paraudzījos atpakaļ. Redzu � no mana zirga palikusi tikai puse. �ito nelaimi! Kur lai sameklēju otru pusi? Neko darīt, griezos atpakaļ pa to pa�u ceļu; eju un redzu: priek�ā guļ pazudusī zirga puse. Uzvēlu to sev plecos un atstiepu pie sava zirga. Bet kā lai sastiprina abas puses kopā, lai varu aizjāt līdz mājām? Uz ceļa gulēja vētras izgāzts koks. Pacēlu to, notīrīju galotnei zarus un ar �o galotni sastiprināju kopā zirgu. Uzlēcu tam mugurā un savas piedzim�anas pirmajā dienā agri no rīta, vēlā pēcpusdienā un tie�i pusdienlaikā jāju uz mājām. Pārjāju mājās. Dzirdu � sakļā skan balsis: redzams, mājās ir ciemiņi. Jāpasteidzas tiem pagatavot azaids. Sāku celt no zirga ā�us un ādas maisus ar medu. Ā�us nocēlu, bet maisus nespēju aizsniegt � esmu neliels pēc auguma, ari spēciņa pamaz. Ko iesākt? Domāju, domāju un izdomāju: vienu auklas galu piesie�u pie ādas maisiem, bet otru pārmetī�u pāri sakļai un vilk�u aiz auklas gala. Domāts � darīts. Notika, kā biju rēķinājis: novilku gan ādas maisus zirgam no muguras! Re, hān, tāds ir mans stāsts! Tikai tu, lūdzams, nedomā, ka esmu jau beidzis. �o stāstu pastāstīju brāļu vietā. Ja sāk�u stāstīt pats savu, tad ilgi tev vajadzēs gaidīt tā beigas � Ta�u, ja tu, hān, esi ar mieru klausīties, varu sākt�

Hāns pielēca kājās un, atgaiņādamies rokām, iesaucās:

��Nē, nē, negribu vairs dzirdēt tavus stāstus! No nule dzirdētā man jau galva iet riņķī! Tagad pārliecinājos: veltīgi biju domājis, ka es esmu visatjautīgākais visā pasaulē � Tu esi cienīgs būt par manas meitas vīru.

Tā hāns atdeva savu meitu jaunākajam brālim par sievu, piedevām vēl apveltīdams to ar naudu un lopiem. Arī vecākos brāļus ap�ēloja un atlaida mājās.

Senos laikos kādā kalnu aulā dzijas aizas nogāzē dzīvoja vecs vīrs ar sievu, un viņiem bija trīs dēli. Abi vecākie dēli daudz laika nosita, klaiņodami apkārt un dzīrodami. Bez tam viņi alla�iņ lielījās ar savu spēku, turpretim jaunākais dēls i malku no me�a pārveda, i lopus apkopa, i labību iesēja � un nekad nelielījās.

Vienreiz vecais tēvs savārga. Viņ� ataicināja pie sevis dēlus un sacīja:

��Mani dēli, es jūtu, ka tuvojas mana pēdējā stundiņa. Paglābt var tikai vienas zāles. Aiz trejdeviņiem kalniem un trejdeviņām jūrām lielā, tum�ā me�ā ir pļaviņa. Tai pļaviņā stāv māja, celta no baltakmens mūra. �ai mājā dzīvo neredzēta skaistule. Viņas gultas priek�ā stāv zelta trauks, kurā peld zelta zivtiņas. Ja es apēstu vienu �ādu zivtiņu, tūliņ kļūtu spirgts un vesels kā agrāk.

Tai pa�ā dienā brāļi devās meklēt zelta zivtiņu. Aizjāja visi trīs kopā līdz krustcelēm, tad katrs nogriezās pa savu ceļu: jaunākais brālis pagrieza zirgu uz austrumiem, vecākais un vidējais � uz rietumiem.

Jaunākais brālis jāja krietnu laiku, līdz pēdīgi aizjāja līdz pla�ai pļavai. Pļavā ganījās zirgu bars.

Negaidot, kur gadījies, kur ne, jaunākā brāļa priek�ā nostājās vīrs un vaicāja:

��Kāda vajadzība tevi piespieda �eit ierasties?

Jaunākais brālis izstāstīja, ka meklē zelta zivtiņu, lai paglābtu veco, slimo tēvu no nāves.

��Mēģinā�u tev palīdzēt,�� sve�ais vīrs sacīja.

Viņ� izraudzījās no zirgu bara mazu. tizlu zirdziņu, kam vēl pērnā spalva nebija nogājusi, un atdeva to jaunākajam brālim.

Jaunākais brālis tīri vai ņēma ļaunā, ka no lielā zirgu bara vīrs viņam izvēlējās visneizskatīgāko kleperi. Bet ko lai dara?

Viņ� uzlēca zirgam mugurā, iecirta ar stibu, ta�u zirgs nekustējās no vietas. Iecirta otru reizi, tad tre�o � un negaidot zirdziņ� ierunājās cilvēka balsī:

��Vadzi, d�igit, nesit mani! Ja būsi īsts vīrietis, arī es papūlē�os būt tevis cienīgs zirgs �

To dzirdot, jaunākais brālis tapa priecīgs, patencināja zirgu ganu un aizjāja savu ceļu tālāk.

Ilgu vai neilgu laiku viņ� jāja � kas zinās pateikt� Pēdīgi sev priek�ā ieraudzīja nelielu pļaviņu, kurai pāri urdzēja dzidrs un dzestrs strautiņ�, bet strautiņa malā slējās neliela mājiņa.

No mājiņas iznāca vīrs ar melnu bārdu.

��Labdien, d�igit! Kāda vajadzība tevi piespieda �eit ierasties?�� viņ� vaicāja.

Jaunākais brālis izstāstīja, ka meklē zelta zivtiņu, lai paglābtu veco, slimo tēvu no nāves.

Uzdevums nav no vieglajiem. Mēģinā�u tev palīdzēt. Tikai tu visu izdari tā, kā teik�u. Mēs esam trīs brāli. Dzīvojam cits no cita desmit atbalsu tālumā. Visjaunākais dzīvo desmit atbalsis tālu no skaistules � zelta zivtiņu saimnieces. No nemierīgās dzīves, kādu sagādā �ī kaimiņiene, viņ� jau dabūjis baltu bārdu, kau�u gados ir jaunāks par mums. Vidējais brālis dzīvo desmit atbal�u tālu no jaunākā brāļa � viņam jau ir sirma bārda. Man, kau�u gados esmu visvecākais, pagaidām ir vēl melna bārda un tikai tālab, ka dzīvoju vēl desmit atbalsis tālāk no vidējā brāļa.

Pirms dodies ceļā, atstāj savu zirdziņu pie manis un pārsēdies mana zirgā. Kad aizjāsi pie vidējā brāļa, atstāj manu zirgu pie viņa un pārsēdies viņa zirgā. Bet, kad aizjāsi pie jaunākā brāļa, atkal apmaini zirgu. Kad au]osi atpakaļ, neaizmirsti tada pa�a kārtā apmainīt zirgus, citādi tevi panāks skaistule, kā ir panākusi daudzus d�igitus, kas bija gribēju�i aizvest zelta zivtiņu.

Vēl ielāgo: �ī skaistule trīs dienas un trīs naktis pavada, klejodama apkart pa pasauli, bet pēc tam tikpat ilgi guļ cie�ā miegā, atlaidusies savā augstajā guļvietā. Tev jāmēģina dabūt rokā zivtiņa, tiklīdz skaistule iemieg.

Jaunākais brālis patencināja melnbārdi un devās ceļā.

Septiņas dienas un septiņas naktis viņ� auļoja bez mitas, apstādamies vienīgi tais reizēs, kad bija jāapmaina zirgs. Beidzot viņ� aizjāja līdz baltmūra mājai, kurā dzīvoja skaistule � zelta zivtiņu saimniece.

Jaunākais brālis piesēja zirgu turpat netālu no mājas un pats klusītiņām iezagās iek�ā. Augstajā gultā dusēja meitene, kas bija neizsakāmi skaista. Viņas garie mati izklaidus nokarājās pār gultas malu un mirdzēja saulē kā zelts. Bet gultas priek�ā zelta traukā, piepildītā ar dzidru ūdeni, peldēja zelta zivtiņas.

Jaunākais brālis uzmanīgi piegāja pie skaistules gultas un piesēja viņu aiz matiem pie gultas gala. Tad noķēra vienu zelta zivtiņu, iebāza azotē un bez liekas kavē�anās izsteidzās no mājas. Uzlēca zirgā un palaida to pilnos auļos. Pēk�ņi sāka pūst tik stiprs vēj�, ka jaunākajam brālim �ķita � teju, teju tas izraus ar saknēm simtgadīgus kokus, nogāzīs kalnus un visu aizpūtīs pa gaisu. Milzīgi lieli akmeņi un zemes kukur�ņi lidoja kā vieglas spalviņas. Jaunākais brālis saprata, ka pamodusies skaistule un dzenas viņam pakaļ. Jau dzirdama viņas balss:

��Ei, suņa dzimums, griezies atpakaļ! Tik un tā tu nekur tālu netiksi!

Tie�i tobrīd jaunākais brālis paguva pārsēsties no baltbār�a zirga sirmbār�a zirgā un aizauļoja tālāk vēl ātrāk. Kad skaistule jau atkal bija pavisam tuvu, viņ� pārsēdās no sirmbār�a zirga melhbār�a zirgā. Pēdīgi viņ� pārsēdās no melnbār�a zirga sava zirdziņa mugurā.

Necik ilgi, un skaistule atkal tam mina uz papē�iem. Jaunākais brālis sāka pārmest zirdziņam:

��Ek tu! Bet lielījies: �Ja būsi īsts vīrietis, es papūlē�os būt tevis cienīgs zirgs ��

��Ieķeries stiprāk krēpēs un pielūko, ka nenokrīti!�� zirdziņ� atbildēja.

Tikko jaunākais brālis ieķērās krēpēs un skaistule jau pastiepa roku, lai saķertu zirgu aiz astes, zirdziņ� tai pa�ā mirklī līgani pacēlās gaisā līdz mākoņiem. Skaistule palika uz zemes. Zirdziņ� pārlidoja pāri mū�ame�iem, pla�ām jūrām, dziļām aizām un augstiem kalniem, tad negaidot nolaidās lejā � kādas alas priek�ā.

Jaunākais brālis aplaida acis apkārt un redz: pazīstamas vietas! Bet galvenais � zivtiņa rokā. Palaidis zirdziņu ganīties, viņ� nolikās zālē atpūsties. �ai laikā � kur gadīju�ies, kur ne � ieradās abi vecākie brāļi. Viņi sāka jaunāko brāli izpra�ņāt, kur viņ� tik ilgi bijis. Jaunākais brālis visu izstāstīja. Tad vecākie brāļi sadomāja pastrādāt ļaunu darbu: viņi nolēma jaunāko brāli nogalināt un viņa zelta zivtiņu piesavināties sev.

Sāka abi apspriesties, kā to labāk izdarīt.

��Nokausim un apraksim zemē, � sacīja vidējais brālis.

��Nē, � iebilda vecākais,�� labāk iemetīsim bezdibenī.

Tā arī izdarīja. Saķēru�i samiegoju�os brāli, iemeta bezdibenī, bet zelta zivtiņu paturēja sev.

Vecākie brāļi gribēja noķert arī jaunākā brāļa zirdziņu, ta�u tas nelaida viņus ne tuvumā. Ja viņi to mēģināja iedzīt alā, tas piepe�i pacēlās gaisā un uzjoņoja klints virsotnē; ja mēģināja notvert klintsaug�ā, tas kā putns nolidoja lejā. Lai kā brāļi izmēģinājās, tomēr zirgu rokās nedabūja.

Jaunākais brālis pa to laiku krita un krita lejup � bezdibenī. Viņ� sāpīgi dauzījās gar bezdibeņa malām, nobrāzdams ādu. Viņ� tā krita ilgu laiku, līdz pēdīgi atsitās bezdibeņa galā pret zemi. Tur viņ� krietnu laiku nogulēja bez atmaņas. Kad atguva sajēgu, izdzirda kādu runājam:

��Ejam �iglāk! Turies man aiz drēbēm un kusties veiklāk uz priek�u!

Runātāja bija kāda sieviete; viņa nesa rokās vienu bērniņu, bet otru, kas tecēja līdzās, steidzināja.

Pamanījusi savainoto jaunāko brāli, sieviete izbrīnījās.

��Kā tu �eit gadījies, labais cilvēk?�� viņa tam vaicāja.

Jaunākais brālis vēl nepaguva atbildēt, kad sieviete sacīja:

��Vai dzirdi, kā ā�u ragi blauk�ķ? Tur divi kalnu ā�i � baltais un melnais � badīdamies nāk uz �o pusi. Ja tu gribi izglābties, ieķeries baltajam āzim ragā tai brīdī, kad abi metīsies viens otram virsū. Ja to pagūsi izdarīt, viņi tevi izmetīs no bezdibeņa ārā, un tu mirklī atradīsies virszemē. Bet, ja tev misēsies un tu ieķersies melnajam āzim ragā, tas tevi nosviedīs vēl dziļāk lejā � citā pasaulē.

Troksnis nāca aizvien tuvāk � blak�, blauk�! blak�, blauk�! Necik ilgi, un parādījās abi cīkstoņi a�i. Jaunākais brālis metas uz priek�u � uz baltā ā�a pusi, ta�u viņam misējās � un viņ� ieķērās melnajam āzim ragā. Melnais āzis viņu ar neizsakāmu spēku aizsvieda sānis, un jaunākais brālis atkal lidoja sazin kurp uz leju. Ilgu vai neilgu laiku viņ� tā lidoja, kas to zinās pateikt, tikai beidzot atjēdzās pazemē � citā pasaulē.

Ko iesākt? Jaunākais brālis sāka iet uz priek�u. Viņ� nonāca pie kāda aula un iegriezās pirmajās mājās, kas gadījās ceļā.

�ais mājās dzīvoja sieviņa ar divām meitām. Ieraudzījusi d�igitu, sieviņa izbrīnījās. Jaunākais brālis viņai izstāstīja visu, ko bija piedzīvojis, un arī to, kā bija ieguvis slimajam tēvam zelta zivtiņu un kā viņa ļaunie brāļi viņam to atņēmu�i un pa�u samiegoju�os iemetu�i bezdibenī.

Kad jaunākais brālis palūdza ūdeni, ko veldzēt slāpes, meitu māte pēk�ņi ieraudājās, sacīdama:

��Mūs piemeklējusi liela nelaime: mēs esam nonāku�i tādā postā, ka ciemiņu nespējam pacienāt pat ar ūdeni. Mūsu apkārtnē jau sen nav ūdens, un aula ļaudis drīz vien aizies postā, jo upes aug�tecē apmeties milzis ar deviņām galvām, kas neatvēl ļaudīm ne lāsītes ūdens. To dro�sirdi, kur� mēģina ūdeni dabūt, viņ� turpat uz vietas aprij. Neviens netiek ar �o milzi galā. Drīz viņ� iznīcinās visus aula ļaudis, kuru i tāpat jau palicis maz.

��Ja tas ir tiesa, ko tu stāsti, tad sadabū man, labā sieviņ, zobenu un loku un vēl pagatavo no lupatām astoņas galvas.

Sieviņa atnesa zobenu, loku un astoņas galvas. �etras galvas viņa pie�uva jaunākajam brālim uz labā pleca un atliku�ās �etras � uz kreisā. Visām galvām uzmauca cepures. Jaunākais brālis uztrina zobenu labi asu un piekāra to pie sāniem, tad paņēma loku un bultas.

Jaunākais brālis bija labs �āvējs, tālab devās ar milzi cīkstēties. Viņ� ilgi gāja, līdz pēdīgi nonāca pie upes aug�teces, kur gulēja �is milzis. Milzis negaidot ierūcās:

��Jau�u sve�u smaku! Jau�u cilvēka smaku! Drīz dabū�u ieturēt kārtīgas pusdienas!

Paslējis galvas, milzis ieraudzīja jaunāko brāli.

��A-ā, atkal viens ieradies! Labi. �ausimies vai spēkosimies?�� viņ� noprasīja.

��Vispirms �ausimies, pēc tam mērosimies spēkiem,�� jaunākais brālis atbildēja.

Sāka abi �auties. Jaunākais brālis iz�āva bultu � un milzim no labā pleca viena galva noripoja zemē. Iz�āva milzis � un jaunākajam brālim no labā pleca viena lupatu galva noripoja zemē. Jaunākais brālis iz�āva otru bultu � milzim no kreisā pleca viena galva noripoja zemē. Ar otru �āvienu milzis notrieca jaunākajam brālim otru lupatu galvu no kreisā pleca. Jaunākais brālis raidīja bultas tik ilgi, kamēr visas deviņas mil�a galvas noripoja no pleciem zemē.

Kad briesmonis saļima bez dzīvības, jaunākais brālis to atvilka sānis. Tagad ūdens burbuļodams sāka tecēt visas upes platumā un drīz vien aiztecēja līdz aula ļaudīm.

Lai atalgotu jaunāko brāli, aula ļaudis nosprieda uzcelt viņam zelta pili un atdot par sievu visskaistāko meiteni.

Viņi to pateica jaunākajam brālim.

��Paldies, labie ļaudis, tikai man nekas nav vajadzīgs. Es nevēlos nedz zeltu, nedz sudrabu. Mana vienīgā vēlē�anās � atgriezties dzimtajās mājās pie mīļotā tēva.

Pateicīgie ļaudis loti gribēja savam glābējam atmaksāt ar labu.

Vecie vīri sanāca kopā un jaunākajam brālim pastāstīja:

��Vei, tur, tajā vietā, ik gadus ērgļu māte izperē bērnus. Bet kāds dzelmau�s � nesātīgs radījums �ūskas izskatā katru reizi, kad ērgļu māte aizlido meklēt barību, aprij mazos ērglēnus, izposta ligzdu un aizrāpo prom. Ja tu paglābtu ērgļu mātes bērnus no �ā dzelmauza, viņa tev palīdzētu tikt laukā no �ejienes. Mēs neviens to nespējam.

Jaunākais brālis paņēma loku un bultas un devās pie ērgļu mātes ligzdas.

��Mazie ērglēni, ieraudzīju�i cilvēku, izbijās.

��Nebaidieties, putniņi! Es atnācu jūs paglābt na dzelmauza, rijīgā radījuma,�� jaunākais brālis sacīja.

Pēk�ņi iestājās stiprs karstums: visapkārt novīta, sa�okurojās un nodzeltēja kokiem lapas un zāle. Necik ilgi, un parādījās rijīgais radījums � tas rāpoja uz ligzdas pusi, �audams no rīkles uguns mēles. Ērglēni bailēs sarāvās un saspiedās kopā. Jaunākais brālis paņēma rokas loku un sagatavojās raidīt bultas.

Kad briesmonis bija pavisam tuvu klāt, brālis nomērķēja un iz�āva. Bulta trāpīja briesmonim tie�i krūtīs. Visapkārt iz�ļācās melnas asinis. Tad jaunākais brālis izvilka no maksts zobenu un sakapāja briesmoni gabalos.

Jaunākais brālis vēl nebija paguvis atvilkt elpu, kad zemi pārsedza milzīga ēna un visapkārt tapa tum�s kā naktī.

��Kas tad tas?�� jaunākais brālis pārsteigts vaicāja vienam putnēnam.

��Tā ir mūsu mātes spārnu ēna,�� putnēns atbildēja.

��Viņa steidzas pie mums. Viņas spārni aizsedz sauli, tālab ir tik tum�s.

Ērglēns vēl nepaguva izteikt �os vārdus, kad nolija silts lietutiņ� un atkal atspīdēja saulīte.

��Bet kas tagad notiek?�� jaunākais brālis pra�ņāja tālāk.

��Lietutiņ� � tās ir mūsu mātes asaras: viņa domā, ka viņas bērnus atkal aprijis dzelmauzs, un apraud mūs. Bet saulīte nozīmē, ka viņa tomēr vēl lolo cerības, ka mēs esam sveiki un veseli.

Pagāja vēl mazs brītiņ�, un sāka pūst stiprs vēj�. Tas nolieca augstos kokus un piespieda pie zemes zāles stiebrus. Nenoliecās vienīgi milzīgais ozols, kurā atradās ērgļu mātes ligzda.

��Ja mūsu māte tevi ieraudzīs, viņa nospriedīs, ka tu esi mūsu ienaidnieks, un var tev uzbrukt,�� sacīja mazie ērglēni un paslēpa jaunāko brāli zem saviem spārniem.

Drīz vien ērgļu māte nolaidās uz ligzdas. Redzēdama bērnus sveikus un veselus, viņa priecīgi sacīja:

��Katru gadu es izperēju mazus ērglēnus � tādus pa�us kā jūs. Un katru gadu tos aprija rijīgais dzelmauzs. Arī patlaban es vairs necerēju sastapt jūs dzīvus. Kā jūs paglābāties? Kas jūs pasargāja no dzelmauza? Pastāstiet, un es jūsu glābēja labā izdarī�u visu, ko viņ� vēlēsies.

��Mūs izglāba, eku, �is cilvēks,�� sacīja ērglēni, paplezdami spārniņus.

Ērgļu māte ieraudzīja jaunāko brāli un viņam vaicāja:

��Saki � ko es varu izdarīt tavā labā?

Jaunākais brālis izstāstīja visu, ko bija piedzīvojis.

��labi, es tev palīdzē�u,�� ērgļu māte apsolīja.�� Aizej uz aulu un ļaudīm palūdz, lai viņi nokauj deviņus bifeļus. No bifeļu ādām lai pagatavo divus ādas maisus � gibitus. Vienā lai saliek bifeļu gaļu, bet otru lai piepilda ar skaidru avota ūdeni un abus maisus lai piestiprina man uz muguras. Tu pats uzsēdies man uz kakla un apķeries ap to labi stingri. Kad lidosim, klausies uzmanīgi: līdzko es teik�u �kar-r�, iedod man gabalu gaļas; ja teik�u �kur-r�, iedod padzerties ūdeni.

Jaunākais brālis aizgāja uz aulu un ļaudīm izstāstīja, ko ērgļu māte pieprasījusi. Ļaudis sanāca kopā un sagatavoja ceļam visu, kā bija piesacīts. Gaļu un ūdeni ādas maisos viņi piesēja ērgļu mātei uz muguras. Jaunākais brālis uzsēdās jā�us viņai uz kakla.

Visi aula ļaudis iznāca pavadīt savu glābēju.

��Laimīgu ceļu! Mēs nekad neaizmirsīsim to, ko tu izdarīji mūsu labā, � viņi sacīja atvadoties.

Metot gaisā lokus, ērgļu māte cēlās aizvien augstāk un augstāk, līdz pēdīgi no lejas to vairs nevarēja saredzēt.

Pēc brītiņa viņi jau atradās pie bezdibeņa, kurā vecākie brāļi bija iemetu�i jaunāko. Ērgļu māte sāka celties aug�up pa bezdibeņa eju. Jaunākais brālis nemitīgi deva viņai te gaļas gabalu, te ūdeni, ko nodzerties.

Kad līdz bezdibeņa aug�ai bija atlicis neliels gabaliņ�, ērgļu māte teica �kar-r�. Ta�u gaļas maisā vairs nebija ne kripatiņas. Tad ērgļu māte teica �kur-r�. Arī ūdens maisā jau bija izbeidzies. Ērgļu mātei sāka zust spēki. Spārni kļuva slābani. viņa atkal ieteicās �kar-r�. Tad jaunākais brālis a�i izgrieza sev no kājas gabalu gaļas un iedeva to ērgļu mātei. Viņa pasniegto gabalu aprija un no jauna sāka celties aug�up.

Pēc neilga laiciņa ērgļu māte atkal iesaucās �kurr-r�. Tad jaunākais brālis deva viņai padzert asinis, kas tecēja no kājas rētas.

Tā viņi uzlidoja līdz aug�ai, kur jaunākais brālis bija iz�ķīries ar brāļiem.

Ērgļu māte viņu nocēla zemē un sacīja:

��Ja tu neesi aizmirsis staigāt, tad paejies da�us soļus. Jaunākais brālis, stipri klibodams, paspēra pāris soļu.

Ērgļu māte tam uz kājas pamanīja brūci un tūliņ izspļāva atpakaļ gaļas gabalu un asiņu malku. Tad pieskārās ar knābi pie viņa kājas un rēta mirklī sadzija, kā nebijusi�

��Laimīgu ceļu, d�igit! Bet man laiks atgriezties atpakaļ pie bērniem,�� ērgļu māte sacīja un aizlidoja.

Jaunākais brālis sāka iet pa me�a ceļu. Te skatās un redz � pretim auļo viņa pa�a zirdziņ�. Tas no prieka iezviedzās un pieskrēja pie sava saimnieka.

Jaunākais brālis uzsēdās zirdziņam mugurā un aizjāja uz dzimtā aula pusi.

Netālu no aula viņ� satika jaunu ganu, kur� brī�iem raudāja, brī�iem dziedāja.

��Lai vairojas tavs ganāmpulks!�� jaunākais brālis viņu sveicināja.

��Ilgu mū�u tev, d�igit! Laipni lūdzam!�� atņēma sveicienu gans.

��Es raugos tevī un nekādi netieku gudrs: kālab tu brī�iem raudi un brī�iem dziedi?

��Mūsu aula visjaunākais un visdro�sirdīgākais d�igits aizgāja meklēt zelta zivtiņu, lai izdziedinātu savu slimo tēvu, un pazuda. �ovakar aulā viņam par godu rīko piemiņas mielastu. Es esmu nabadzīgs cilvēks: cerēdams, ka arī man atlēks kāds kumoss no �ā mielasta galda, es dziedu; bet raudu tālab, ka mana sirds sērojas pēc �ī di�enā spēkavīra.

��Nevajag tik ļoti bēdāties. Kas zina, varbūt �is d�igits negaidot atgrie�as,�� jaunākais brālis mierināja ganu.

��Ja �is dro�sirdīgais d�igits būtu dzīvs, viņ� katrā ziņā jau būtu atgriezies. Redzams, viņu sen saplosīju�i me�a zvēri,�� gans sacīja.

Jaunākais brālis jāja tālāk un iejāja aulā tie�i tai brīdī, kad aula ļaudis jau bija sapulcēju�ies pie katliem, kuros vārījās gala piemiņas mielasta galdam.

Pēk�ņi kāds iesaucās:

��SKatieties, ļaudis! Vei, kur atgrie�as mūsu d�igits, ko visi apraudājām!

Vecais tēvs, ieraudzījis savu jaunāko dēlu, paaicināja viņu pie sevis un vaicāja:

��Saki, dēls,�� kur tu tik ilgi biji un kāpēc apkaunoji veco tēvu? Tavi vecākie brāļi sadabūja zelta zivtiņu un paglāba mani no nāves. Bet tu pārradies mājās, vezdams rokā vienīgi �o kraupjaino zirģeli.

��Ja tu, tēvs, gribi zināt tīru patiesību, tad klausies: zelta zivtiņu ar �ā kraupjainā zirdziņa palīdzību sadabūju es. Kas man jādara, lai tu ticētu maniem vārdiem?

Un viņ� izstāstīja visu, kā bijis.

Noklausījies vecais tēvs sacīja:

� Ļaudis, sasēdīsimies visi lokā, bet mani dēli lai apsē�as vidū. Iedodiet viņiem rokā pa lokam un pasniedziet �īs bultas. Lai viņi tās iz�auj tie�i debesīs. �īm bultām piemīt burvju spēks: tās trāpa vainīgajiem un pasargā nevainīgos.

Ļaudis tā arī izdarīja. Brāļi visi trīs reizē iz�āva bultas debesīs. Jaunākā brāļa bulta nokrita zemē blakus �āvējam un ieurbās zemē. Vidējā brāļa bulta trāpīja pa�am �āvējam plecā, bet vecākā brāļa bulta � krūtīs.

Tagad visiem bija skaidrs, kur� runājis patiesību un kur� melojis.

Senos laikos kādā balkāru miestiņā dzīvoja vecs vīrs ar sievu. Viņi bija tik nabadzīgi, ka pārtika no tā, ko labi ļaudis atmeta. Viņiem bija viens vienīgs dēls, vārdā Ahmats. Dēls auga izveicīgs, prātīgs un �akls. Viņ� gaidīt gaidīja, kad izaugs liels un varēs pats strādāt, lai uzturētu savu tēvu un māti.

Laiks nestāvēja uz vietas � zēns izauga par skaistu, bra�u d�igitu. Viņ� sāka apstrādāt tēva nelielo zemes ielāpiņu: ik gadus to apara un apsēja ar labību. Necik ilgi, un mājās rādās pārticība. Visā aulā slavēt slavēja Ahmatu. �īs cildino�ās valodas nonāca arī līdz hāna ausīm, �im hānam bija meita, pie tam tik ļauna, ka neviens viņu negribēja ņemt par sievu.

��Ja �is d�igits būtu bijis arī bagāts, es viņam aldotu.savu meitu par sievu,�� hāns sacīja saviem augstmaņiem.

Hāna meitai Ahmats patika. Uzzinājusi, ka arī hānam viņ� ir pa prātam, viņa ataicināja pie sevis d�igitu un sacīja:

��Ja vēlies, vari sūtīt pie manis preciniekus.

Dzirdēdams �ādus vārdus, Ahmats viņai neko neatbildēja. Hāna meita noskaitās un vaicāja:

��Kālab tu klusē?

��Ko lai tev saku? Esmu nabadzīgs, kaut gan strādāju no agra rīta līdz vēlam vakaram, tomēr pie lielas bagātības neesmu ticis. Bet tu esi hāna meita un strādāt neesi radusi. Nekāda palīga man no tevis nebūs, tātad arī satik�anas nebūs. Labāk izej par sievu pie kāda hāna dēla!

To pateicis, Ahmats, nodūris galvu, devās uz mājām � hāna meita bija ļoti skaista un viņam patika.

Ahmats pārnāca mājās sadrūvējies. Tēvs ar māti sāka izvaicāt, kas atgadījies. Viņ� pastāstīja par sarunu ar hāna meitu.

Nabaga vecī�iem sagribējās saradoties ar hānu, un viņi ņēmās Ahmatu pierunāt:

��Preci gan, dēliņ, hāna meitu. Otra �āda skaistule diez vai tev gadīsies.

Dēls ilgi atrunājās, jo saprata, ka laba dzīvo�ana ar izlutināto hāna meitu nebūs, ta�u tēvs ar māti palika pie sava.

Savīk�a lepnas kāzas � tajās ēda, dzēra un līksmojās visi aula ļaudis. Kāzu dzīrēm tika iztērēta visa Ahmata iekrātā nauda. Tā viņi atkal bija paliku�i pliki nabagi.

Vai hāna meita spēja dzīvot �ādā trūkumā? Viņa jau tre�ajā dienā pēc kāzām vīram sacīja:

��Mums neklājas dzīvot kā pēdējiem nabagiem. Labāk pārcelsimies pie mana tēva: tur varēsim vadīt dienas pārticībā un bezrūpībā.

��Es nevaru atstāt veco tēvu un māti vienus � viņiem nav otra dēla. Kas vecī�us uzturēs un aprūpēs?�� Ahmats sacīja.

Tomēr hāna meita palika pie sava: �Iesim prom � un cauri!�

Sapratusi, ka Ahmats neies dzīvot uz hāna pili, viņa sāka raudāt un lūgt tēvu, lai tas ar varu piespie� Ahmatu pārcelties uz pili. \

��Nāciet dzīvot pie mums!�� hāns sacīja znotam.�� Gan tavi vecī�i iztiks arī bez tevis �

��Nevaru pieļaut, ka mans tēvs ar māti lūdz �ēlastības dāvanas � Es tak sacīju jūsu meitai, ka mēs nesaderam kopā. Ja viņa negrib dzīvot manās mājās un dalīties ar mani priekos un bēdās, lai tad iet atpakaļ�

Dzirdot �ādu znota valodu, hāns un viņa meita nolēma Ahmatu pārmācīt. Hāns paķēra savu pletni un iecirta Ahmatam.

�ai pletnei piemita burvju spēks. Ja ar to iesita cilvēkam, tas pārvērtās par jebkuru dzīvnieku vai putnu � pēc vēlē�anās.

Ahmats pārvērtās par ēzeli.

Hāna meita atdzina ēzeli pie Ahmata vecākiem un sacīja:

��Mans tēvs jūsu dēlu aizsūtīja pie tāliem radiem ar uzdevumu. Bet jums dāvina �o ēzeli. Varat ar to vest no me�a malku un tirgū pārdot � būs sava iztik�ana.

Vecais tēvs tā arī darīja: veda no me�a malku un tirgū to pardeva � Un abiem ar veceni iztik�ana sanāca. Ēzelis bija paklausīgs un uzcītīgs. Vecais viņu �ēloja, baroja, cik labi varēja, un nekad nesita. Kad ieradās pie viņiem hāna meita, vecais Ahmata tēvs nespēja vien beigt ēzeli lielīt:

��Cik rāms un paklausīgs ēzelītis!.. Paldies tev, meitiņ!

Hāna meitai tas nebija pa prātam, un viņa sadomāja jaunu ļaunu darbu. Paņēmusi tēva burvju pletni, vakarā aizgāja pie vecī�iem, iegāja �ķūnī un klusiņām ēzelim vaicāja:

��Ja es tevi tūliņ pārvērtī�u par cilvēku, vai tu nāksi dzīvot uz hāna pili?

Ēzelis papurināja galvu: �Nē!�

Hāna meita briesmīgi noskaitās un no jauna iecirta ēzelītim ar pletni, sacīdama:

��Tad pārvērties par suni!

To izdarījusi, viņa izgāja no �ķūnī�a. Pagalmā viņu ieraudzīja Ahmata tēvs un priecīgs vaicāja:

��Saki, meitiņ, � vai drīz atgriezīsies mūsu dēls?

��Tik drīz vēl negaidiet,�� hāna meita atbildēja.�� Mans tēvs viņu aizsūtīja pie ļoti tāliem radiem.

To pateikusi, devās uz savu pili.

Vakarā Ahmata tēvs aizgāja uz �ķūnīti iedot ēzelītim barību, bet �ķūnītis � tuk�s! Vecais vīrs tapa gau�ām bēdīgs, ka pazudis ēzelītis.

Te skatās � ēzeļa vietā uzradies suns! Un tik paklausīgs un mīlīgs, ka vecī�i nosprieda to paturēt � tak jau mājas neliksies tik tuk�as. Vecais vīrs sameistaroja siltu suņubūdu un baroja suni ar to, kas bija.

Otrā rītā pie vecī�iem ieradās hāna meita un uzbrēca:

��Pa�iem nav ko uz zoba likt, bet �ie vēl sadomāju�i turēt suni!�� Un padzina suni no pagalma.

Suni ieraudzīja kāds gans, pielabināja klāt un paturēja. Suns augu dienu palīdzēja ganam ganīt aitas. Skraidīja apkārt aitu baram un neļāva atpalikt nevienam jēriņam, bet vilkus tramdīja prom.

Vakarā gans pārdzina aitas uz apmetni un sāka barot savus suņus. Visi aitu suņi klupa virsū kauliem, bet jaunais suns i nepieskārās. Gans pasvieda viņam gabalu jēlas gaļas. Arī to sun� neēda � skatās ganā �ēlām jo �ēlām acīm �

��Tad ta joki! Redzams, �is suns nav no parastajiem� Do�u tam to, ko ēd cilvēki.

Gans paņēma tīru bļodiņu, ielēja tajā pienu, pienā iedrupināja plāceni. Suns izēda bļodiņu tuk�u un izlaizīja.

Pagāja trīs gadi. Suns uzticīgi kalpoja ganam. Bet hāna meita aizvien vēl cerēja, ka Ahmats piekāpsies hāna priek�ā un būs ar mieru dzīvot viņa pilī.

Vecais tēvs ar māti jau bija atmetu�i visas cerības sagaidīt dēlu. Vedekla viņiem teica, ka viņu dēls neesot pārcietis tālā ceļa grūtības un aizgājis bojā.

Ahmats vairs nespēja izturēt tālumu, kas viņu �ķīra no dzimtajām vietām, un tālab sadomāja doties mājās, lai uzmestu tēvam un mātei kaut acis.

Vienu ritu vecais tēvs izgāja pagalmā un redz � atgriezies suns. Viņ� tapa priecīgs un pabaroja to. Tā suns atkal sāka dzīvot vecī�u mājās.

Aizritēja pāris dienu, un pie vecī�iem ieradās hāna meita. Ieraudzījusi suni, viņa tam klusiņām vaicāja:

��Nu, vai tagad izpildīsi manu gribu?

Suns papurināja galvu: �Nē!�

Hāna meita aizsteidzās mājās un atnesa pletni.

��Tad kļūsti par putnu!�� Un pārvērta Ahmatu par svīri. Svīre nemitīgi riņķoja virs vecāku mājas, bie�i ielidoja pagalmā un notupās viņiem uz pleca.

��Kazi, tā ir mūsu dēla dvēselīte!�� vecā māte nopūtusies sacīja un neraidīja putnu prom.

Nabaga Ahmatam apnika dzīvot ēzeļa, suņa un putna izskatā. Arī vecāku bija �ēl. Viņ� nodomāja:

�Kā būtu, ja es ielidotu hāna mājā un pamēģinātu atsisties pret pletni? Varbūt pārvērstos atpakaļ par cilvēku?�

Viņ� tā arī izdarīja. Ielidoja hāna pilī, triecās ar krūtīm pret pletni un pārtapa par cilvēku!

Tiklīdz viņ� paguva paķert rokā pletni, istabā ienāca hāna meita. Ahmats iecirta viņai ar burvju pletni un sacīja:

��Tagadiņ tu pārvērties par ēzeļmāti!

Ahmats, dzīdams sev pa priek�u ēzeļmāti, devās pie vecākiem. Vecī�i aiz prieka negribēja ticēt savām acīm.

��Kur tu, dēls, tik ilgi biji pazudis?�� viņi vaicāja.

��Man bija kauns par mūsu pliko nabadzību, tālab es salīgu pie kāda baja par ganu un tam nokalpoju trīs gadus. Un nopelnīju, vei, �o ēzeļmāti � tagadiņ mums būs ar ko vest no me�a malku.

��Lai allahs tev atlīdzina! Saimniecībā grūti iztikt bez ēzeļa. Eku, hāns man bija uzdāvinājis ēzeli, bet zagļi nozaga. Ilgi stiepu malku no me�a uz saviem kamie�iem� Nu varē�u atpūtināt vecos kaulus!

� �ai ēzeļmātei, tēvs, krauj mugurā labi lielus malkas sai�ķus, jo viņa ir ļoti stūrgalvīga. Pēc tev atvedī�u vēl divus ēzeļus.

Otrā dienā agri no rīta vecais tēvs devās uz me�u pēc malkas, bet Ahmats � pie hāna. Viņ� iesita ar pletni sievastēvam un sievasmātei � tie abi pārvērtās par ēzeļiem. Ahmats atdzina ēzeļus uz mājām un tēvam pieteica, lai tos bez saudzē�anas izkalpinot.

Kop� tā laika hāna pils tapa tuk�a un pamesta, jo Ahmats tajā nevēlējās dzīvot. Hāna mantu viņ� izdāļāja nabagiem, bet pats apstrādāja tēva nelielo zemes gabaliņu un tā uzturēja savu veco tēvu un māti.

Pirms daudziem jo daudziem gadiem kādā aulā dzīvoja vīrs un sieva. Viņi dzīvoja nabadzīgi. Dieni�ķo maizi pelnīja, kurinādami aula ļaudīm pirti. Vīrs nesa ūdenĻ bet sieva to sildīja. Ta�u ne jau nabadzība aptum�oja viņu dzīvi. Vairāk par nabadzību abus skumdināja tas, ka viņu mājā ilgo gadu laikā vēl nekad nebija skanējusi bērna balss.

Tad negaidot arī viņu sakļā ienāca prieks � piedzima meita. Meitene bija neparasti skaista: viens vaigs tai vizēja kā saulīte, otrs � kā mēnestiņ�. Tēvs ar māti nespēja vien nopriecāties par savu meitu.

Kādu rītu, kad tēvs ar māti kurināja pirti, bet meita viena gulēja �ūpulī, viņu sakļā ienāca balts d�ins. Ne jau velti ļaudis saka, ka baltie d�ini esot labi un atnesot laimi. Baltais d�ins piegāja pie �ūpuļa, apsēja meitenei ap labo roku pie pa�a pleca burvju talismanu un sacīja:

��Kamēr �is talismans nebūs pazudis, ar meiteni nekas ļauns nenotiks � viņa augs sveika un vesela. Ja ieraudāsies, viņas asaras pārvērtīsies par dimantiem.

Tiklīdz aiz �ā d�ina aizvērās durvis, sakļā ienāca otrs d�ir.s un sacīja:

��Kad meiteni mazgās, ūdenī iemirdzēsies zelts!

Tūliņ pēc otrā d�ina sakļā ienāca tre�ais d�ins un sacīja:

��Zeme, kur spers �īs meitenes kājas, alla� pārklāsies ar ziedu sag�u!

Vakarā māte sāka meiteni mazgāt. Skatās un redz: tai ap roku apsiets talismans! Viņa pasauca vīru, un abu pārsteigums bija vēl lielāks, kad ūdenī, kurā mazgāja meiteni, ieraudzīja pulka zelta. Nu vecāki noprata, ka viņu meitu apveltīju�i baltie d�ini.

Kop� tā laika vīrs ar sievu dzīvoja, bēdu nepazīdami, jociņiem nekad netrūka zelta � Alakezas asaras bira kā dimanta gabali, bet zeme zem viņas kājām pārklājās ar ziedu sag�u.

Ritēja gadi. Alakeza izauga par lielu skaistuli. Viņas skaistumu daudzināja gan savā aulā, gan citos ciematos, gan tuvās un tālās zemēs. Valodas par di�eno skaistuli nonāca arī līdz kaimiņu valsts jaunā hāna ausīm. Viņ� sadomāja Alakezu apņemt par sievu un tālab aizsūtīja pie viņas vecākiem preciniekus. Tēvs ar māti apspriedās un deva piekri�anu � Saposu�i meitu ceļam, viņi par pavadonēm izraudzīja kaimiņu sievu, atraitni, un tās meitu.

Atraitne vārdos bija mīlīga un jauka, toties sirdī slēpa tum�u skaudību. Aizvīlusi Alakezu dziļā un biezā me�ā, viņa tur padarīja meiteni aklu: izņēma viņai no pieres acis, ietina lakatā un atdeva savai meitai. Tad viņa neredzīgajai Alakezai noģērba kāzu tērpu un ietērpa tajā savu meitu. Pametu�as aklo Alakezu me�ā, abas ļaundares devās tālāk � uz hāna pili. Jaunais hāns, nenopratis viltu, apņēma atraitnes meitu par sievu.

Kādudien hāns vaicāja sievai:

��Biju dzirdējis, ka tev asaras birstot kā dimanti un, kur tu kāju sperot, zeme pārklājoties ar ziedu sag�u. Bet to es neredzu!

��Vai tad tev neteica, ka tas nenotiek katru dienu? Pacieties, gan vēl to dabūsi redzēt,�� jaunā hāna sieva atbildēja.

Aklā Alakeza tikmēr gāja pa me�u raudādama uz priek�u, un viņa rūgtās asaras pārvērtās par dimanta gabaliem, un zeme, kur kāju spēra, pārklājās ar ziedu sag�u. Ilgi meitene maldījās pa dziļo me�u, līdz viņu pamanīja kāds vecs krievs, kas bija atnācis uz me�u pēc malkas. Veco vīru sauca par Ivanu. Viņ� nolēma aklo meiteni aizvest uz savām mājām � būs abiem ar sievu meitas vietā.

��Iesim pie mums, skaistulīt,�� Ivans sacīja.�� Būsi mums meitas vietā.

Ivans atveda Alakezu uz savām mājām. Ivana sieva meiteni paēdināja un uzklāja viņai gultu. Alakeza palūdza Ivana sievu:

��Palīdzi man noģērbties un nomazgāties!

Alakeza nomazgājās. Kad viņa izkāpa no ūdens, tajā mirguļoja tīrs zelts. Kop� tās dienas viņi dzīvoja pārtiku�i un laimīgi. Ivans ar sievu pret Alakezu izturējās kā pret īsto meitu. Viņus skumdināja vienīgi tas, ka Alakeza alla� sēdēja sadrūmusi. Ta�u viņi tur neko nespēja līdzēt.

Viendien Alakeza iedomāja tēvu un māti un sāka gau�i raudāt � Un visas viņas asaras pārvērtās mirdzo�os dimanta gabalos.

Viņa palūdza Ivanu:

Aiznes �os dimantus uz hāna pili jaunajai hāna sievai. Ja viņa tos gribēs nopirkt, naudu neņem. Saki tā: �Es �os dārgakmeņus mainu tikai pret cilvēka acīm,� � un paliec pie sava, līdz hāna sieva tev atnes cilvēka acis.

Ivans tā ari izdarīja. Hāna sieva ilgi kaulējās � viņai pārlieku gribējās tikt pie dimantiem; pēdīgi viņa iznesa no pils Alakezas acis un tās apmainīja pret dimantiem.

Kad Alakeza dabūja atpakaļ savas acis, viņa kļuva vēl skaistāka.

Tomēr viņas sirds nepazina prieka, un viņa palūdza Ivanu:

��Uzcel jūras krastā augstu torni. Kad es nomir�u, tur apglabājiet mani. Un tornim ietaisi tādas durtiņas, kas pa�as atvērdamās un aizvērdamās skandētu �ādus vārdus: �Ai, skaistule, tu nepazini laimi!�

Ivans uzcēla augstu torni no visdārgākā akmens un tornim ietaisīja tādas durtiņas, kādas vēlējās Alakeza �

Necik ilgi, un līdz hāna sievai nonāca valodas par Ivana aud�umeitas skaistumu. Hāna sieva juta, ka nav labi. Viņa tūliņ aizsūtīja uzticamu cilvēku uz Ivana māju un pavēlēja tam apskatīt, vai skaistulei nav ap roku talismans.

��Ja ir, nozodz �o talismanu un atnes man!�� viņa pieteica.

Glūniķis ieradās Ivana mājā un ieraudzīja miegā guļo�ajai meitenei ap roku talismanu. Viņ� to nozaga un atnesa hāna sievai. Bet Alakeza, līdzko viņai noņēma no rokas talismanu � baltā d�ina dāvanu, tūliņ nomira.

Ivans ar sievu ilgi raudāja un bēdājās. Bet tur neko vairs nevarēja līdzēt� Tad viņi aiznesa miru�o meitēni uz torni, kā viņa pirms tam bija lūgusi, un tur atstāja. Torņa durtiņas pa�as sāka vērties va}ā un ciet. Un ikreiz vērdamās skandēja vārdus: �Ai, skaistule, tu nepazini laimi!�

Vienreiz jaunais hāns atjāja piejūras izpeldināt savu mīļāko zirgu. Viņ� to apstādināja blakus tornim un izdzirda skanam vārdus: �Ai, skaistule, tu nepazini laimi!� Hāns izbrīnījās. �Ie�u palūko�os,� viņ� nosprieda, �kas tur iek�ā atrodas.�

Kopā ar hānu zirgu peldināt bija atjājis zēns � hāna sulainis. Viņ� turēja rokās talismanu, ko reiz hāna sieva, pārlūkodama savas mantas, bija nejau�i izmetusi, bet viņ� to pievācis un paturējis sev �

Hāns iegāja tornī, kopā ar viņu � arī zēns. Hāns�katās un redz: gul mirusi skaistule, pie tam tik skaista, ka otru tādu meklēdams nesameklēsi. Viņ� noņēma līķautu un ieraudzīja, ka meitenei uz rokas pie pleca ir tik liela talismana nospiedums, kādu tur rokās viņa sulainis.

��Tad ta joki! Tava rotaļlietiņa ir tie�i tāda lieluma kā �ī iespiestā bedrīte!�� hāns brīnījās.

Viņ� paņēma no zēna rotaļlietu un ielika to bedrītē. Meitene tai pa�ā mirklī atvēra acis un izbrīnījusies raudzījās apkārt.

��No kurienes tu, skaistulīt? Kā meita esi? Kā tu �e nokļuvi?�� hāns taujāja.

Alakeza neko neatbildēja, tikai palūdza aizvest viņu uz Ivana māju.

Hāns aizveda. Ivans ar sievu ļoti nopriecājās, ieraudzīdami savu aud�umeitu. Viņi nosprieda sarīkot dzīres un ielūgt tajās hānu, kur� bija atdzīvinājis Alakezu.

Sanāca ciemiņi, sāka dzīrot. Kad viesi bija gana ēdu�i un dzēru�i, Alakeza negaidot ierunājās:

��Tagad es tev, hān, pastāstī�u, kā nokļuvu tai tornī, kurā tu mani atradi.

Un Alakeza izstāstīja, kā tēvs ar māti viņu bija saposu�i un sūtīju�i pie līgavaiņa kopā ar pavadonēm � kaimiņu atraitni un tās meitu, kā �ī atraitne cietsirdīgi izrīkojusies ar viņu un ka Ivans viņu izglābis.

Tagad hānam bija skaidrs, ka viņ� piekrāpts � Bargās dusmās viņ� lika kalpiem padzīt krāpnieci sievu un tās ļauno māti.

Pēc tam hāns apņēma par sievu Alakezu un viņi dzīvoja ilgi un laimīgi.

Sensenos laikos kādā aulā dzīvoja vecs vīrs. �im vīram bija trīs dēli. Bez tam viņam bija dārzs, kurā auga ābele. �ai ābelē katru gadu ienācās tikai viens vienīgs ābols. Toties �is ābols nebija parasts, bet zelta, kam piemita burvju spēks: kas ābolu nobaudīja, tas atguva jaunību un veselību. Ta�u � kā par postu � beidzamos trīs gadus �o burvju ābolu kāds slepeni noplūca.

Vecais vīrs juta, ka viņu sāk atstāt spēki un ka bez burvju ābola vairs nespēs ilgāk dzīvot. Tālab viņ� nolēma sūtīt savus dēlus ābolu sargāt.

Pirmajā rudenī viņ� sūtīja sargāt vecāko dēlu. Vecākais dēls nosēdēja dārzā turpat līdz rītausmai, neaizvērdams acu. Tikai gaismiņai svīstot, neizturēja un uz brītiņu iesnaudās. Bet, kad uztrūkās no miega, ābelē zelta ābola vairs nebija.

Otru rudeni vecais tēvs sūtīja sargāt ābolu vidējo dēlu. Vidējais dēls augu nakti nenovērsa no ābola acu. Tikai gaismiņai svīstot, uz brītiņu iesnaudās. Pamodies skatās: ābelē vairs nav ābola �

Vecais tēvs savārga aizvien vairāk. Tad pienāca tre�ais rudens un viņ� sūtīja sargāt ābolu visjaunāko un mīļāko dēlu � Hasanu. Hasans augu nakti nosēdēja zem ābeles, nenovērsdams no ābola acu. Kad sāka mākties virsū miegs, viņ� nomazgājās dzestrajā rasā un tā miegu aizdzina.

Uz rīta pusi Hasans izdzirda putna spārnu �vīkstoņu. Ielūkojies cie�āk, ieraudzīja: uz ābeles zara nolai�as zelta putns un satver nagos burvju ābolu. Hasans jau bija uzvilcis bultu un sagatavojies �au�anai. Viņ� atlaida bultu un raidīja to uz putnu. Bulta aizķēra tikai vienu putna spalvu. Hasans �o spalvu parādīja tēvam un nozvērējās:

��Pirms nebū�u atradis pa�u putnu, mājās neatgriezī�os!

Palūdzis mātei savīk�t ceļam maizes kuli, Hasans apsegloja zirgu un agri no rīta devās projām.

Ilgi vai neilgi viņ� jāja, kas to zinās pateikt, tikai pēdīgi aizjāja pie krustcelēm. Skatās � viņa priek�ā guļ akmens, uz kura rakstīts: �Ja jāsi pa kreisi � pats aiziesi bojā, ja jāsi pa labi � aizies bojā tavs zirgs.�

Iekāms Hasans apsvēra, kā rīkoties, zirgs pats nogriezās pa labi.

Hasans ilgi jāja cauri me�iem un purviem, pāri kalniem un lejām, ta�u ceļ� aizvien vēl nebeidzās. Maizes kulē jau sen vairs nebija ne kripatiņas. Hasanu sāka mocīt izsalkums, arī zirgs bija pagalam izkāmējis.

Negaidīti priek�ā uz ceļa nostājās milzīgi liels, pelēks vilks: acis gail, zobi klabēdami klab.

��Kāp zemē no zirga!�� vilks bargi pavēlēja.

Ko Hasanam atlika darīt? Aizmukt viņ� nejaudā, jo spēka nav kaulos, arī zirgs knapi turas kājās. Hasans vēl nepaguva lāga nokāpt zemē, kad no zirga nepalika ne smakas. Apēdis zirgu, vilks Hasanam sacīja:

��Es biju izsalcis � tu man palīdzēji. Tagadiņ es varu palīdzēt tev. Pastāsti � no kurienes jādams un uz kurieni dodamies? Kāda vajadzība tevi piespieda �eit ierasties?

��Es jāju pēc zelta putna,�� Hasans atbildēja.

Un izstāstīja vilkam visu, kā sargājis brīnuma ābeli, kā zelta putns aiznesis burvju ābolu un kā viņ� tēvam nozvērējies, ka ātrāk mājās nerādīsies, iekāms nebūs �o putnu sadzinis rokā.

Redzu, tu esi labs dēls. Sēdies man mugurā, aizver acis un netaisi tās ātrāk vaļā, iekāms atvēlē�u.

Hasans uzsēdās vilkam mugurā un aiztaisīja acis.

Vilks aizjoņoja tikpat kā viesulis. Hasans nepaguva ne atjēgties, kad vilks apstājās un sacīja:

��Esam klāt, kāp zemē!

Hasans nokāpa vilkam no muguras, un vilks sacīja atkal:

��Zelta putns dzīvo �ajā hāna pilī. Līdzko saule aizgrims aiz apvār�ņa, ielavies pilī un piezodzies pie zelta ligzdas, kurā tup putns, tikai pieraugi: ligzdu ar rokām neaiztiec! A�i paņem putnu un tai pa�ā mirklī dodies atpakaļ pie manis.

Hasans darīja tā, kā vilks lika. Ielavījās hāna pilī un piezagās pie ligzdas. Ai, cik neizsakāmi skaista tā bija!

Un Hasanam iegribējās pārvest putnu ar visu ligzdu. Viņ� pārkāpa vilka piekodinājumu. Bet, tiklīdz pieskārās ligzdai ar roku, ie�ķindējās visādās mēlēs zvaniņi, kas bija apkarināti apkārt ligzdai.

Izdzirdu�i �ķindam zvaniņus, atsteidzās sargi, saņēma Hasanu ciet un aizveda pie hāna.

��Kā tu pamanījies ielavīties manā pilī, un kālab tev vajadzīgs zelta putns?

Hasans izstāstīja hānam visu: kā viņ� sargājis brīnuma ābeli, kā zelta putns nozadzis burvju ābolu un kā viņ� tēvam nozvērējies, ka ātrāk mājās nerādīsies, iekāms nebūs �o putnu sadzinis rokā.

��Redzu, tu esi labs dēls, tālab tev palīdzē�u,�� hāns sacīja, noklausījies Hasana stāstu.�� Es atdo�u tev zelta putnu ar visu zelta ligzdu, tikai tu vispirms sadabū man zeltkrēpi ērzeli, kas pieder Glūdu hānam.

Ko Hasanam atlika darīt? Viņ� atgriezās pie vilka un atzinās, ka nepratis nemanīts aiznest putnu un ka tagadiņ hāns viņam pieprasot sadabūt zeltkrēpi ērzeli, kas pieder Glūdu hānam. Tikai tad viņ� atdo�ot Hasanam putnu ar visu zelta ligzdu.

Kau�u tu neesi klausījis manam padomam, es tev palīdzē�u sadabūt zeltkrēpi ērzeli,�� vilks sacīja.�� Sēdies man mugurā, aizver acis un netaisi tās ātrāk vaļā, iekāms atvēlē�u.

Hasans uzsēdās vilkam mugurā un aiztaisīja acis.

Vilks aizjoņoja tikpat kā viesulis. Hasans nepaguva ne atjēgties, kad vilks apstājās un sacīja:

��Esam klāt, kāp zemē!

Hasans nokāpa vilkam no muguras, un vilks, viņam rādīdams, sacīja atkal:

��Vai redzi to cietoksni? Tā ir Glūdu hāna valstība. Līdzko saule aizgrims aiz apvār�ņa, ielavies cietoksnī un iezodzies stallī. Tur citu zirgu pulkā ieraudzīsi zeltkrēpi ērzeli. Viņam līdzās karāsies zelta segli un zelta iemaukti, tikai pieraugi: neņem nedz seglus, nedz iemauktus, pat neaiztiec tos! Paņem zeltkrēpi aiz krēpēm un klusītiņām izved no staļļa.

Hasans ielavījās cietoksnī un iezagās stallī. Tur bija daudz zirgu, ta�u viņ� tūliņ to pulkā pamanīja zeltkrēpi. Līdzās ērzelim atradās zelta segli un zelta iemaukti, kas bija neizsakāma skaistuma.

Hasanam sagribējās pārvest ērzeli ar visiem zelta segliem un iemauktiem. Bet, tiklīdz viņ� pieskārās segliem ar roku, ie�ķindējās visādās mēlēs zvaniņi, kas bija piekarināti pie segliem.

Izdzirdu�i �ķindam zvaniņus, atsteidzās uz stalli sargi, saņēma Hasanu ciet un aizveda pie Glūdu hāna.

��Kā tu pamanījies ielavīties manā pilī, un kālab tev vajadzīgs zelta zirgs?�� Glūdu hāns vaicāja.

Hasans izstāstīja viņam visu, kā bijis.

��Redzu, tu esi labs dēls, tālab tev palīdzē�u,�� Glūdu hāns sacīja, noklausījies Hasana stāstu.�� Es atdo�u tev zeltkrēpi ērzeli ar visiem zelta segliem un iemauktiem, tikai tu vispirms sadabū man zelta zivtiņu, kas dzīvo hāna Dadijāna ezerā.

Ko Hasanam atlika darīt? Viņ� atgriezās pie vilka un atzinās, ka nepratis nemanīts aizvest zeltkrēpi ērzeli un ka tagadiņ Glūdu hāns viņam pieprasot sadabūt zelta zivtiņu, kas dzīvo hāna Dadijāna ezerā. Tikai tad viņ� atdo�ot Hasanam zeltkrēpi ērzeli ar visiem zelta segliem un iemauktiem.

��Kau�u tu neesi klausījis manam padomam, es tev palīdzē�u sadabūt zelta zivtiņu, bet to darī�u pēdējo reizi,�� vilks sacīja.�� Sēdies man mugurā, aizver acis un netaisi tās ātrāk va]ā, iekāms atvēlē�u?

Hasans uzsēdās vilkam mugurā un aiztaisīja acis.

Vilks aizjoņoja tikpat kā viesulis. Hasans nepaguva ne atjēgties, kad vilks apstājās un sacīja:

��Esam klāt, kāp zemē! Tagad es pats ie�u pēc zelta zivtiņas, bet tu mani pagaidi tepat krastā.

Vilks ielēca ezerā, ienira līdz pa�am dibenam. Viņ� meklēja zelta zivtiņu vienu dienu, meklēja otru dienu, tad tre�o. Un tikai ceturtajā dienā izpeldēja no ezera kopā ar zelta zivtiņu.

Hasans, to redzot, nopriecāties vien nevarēja. Viņ� uzsēdās vilkam mugurā, un abi aizjoņoja pie Glūdu hāna. Hasans atdeva Glūdu hānam zelta zivtiņu un pretī dabūja zeltkrēpi ērzeli ar visiem zelta segliem un iemauktiem.

Nu vilks sacīja Hasanam:

��Visu, ko varēju, tevis labā izdarīju. Tagad sēdies zeltkrēpim mugurā un jāj pēc zelta putna.

��Tencinu tevi, pelēcīt, par palīdzē�anu!�� Hasans pateicas vilkam.

Uzlēcis zeltkrēpim ērzelim mugurā, viņ� aizjāja pie hāna, kam piederēja zelta putns. Hasans atdeva viņam zeltkrēpi un pretī dabūja putnu ar visu zelta ligzdu. Hāns piedevām vēl iedeva brangu zirgu, strauju kā vēj�.

Hasans uzsēdās zirgam mugurā un au]oja uz mājām � pie tēva.

Kop� tā laika nekad vairs no brīnuma ābeles nezuda zelta ābols. Un Hasana tēvs dzīvoja vēl ilgi un laimīgi.

Vienu vasaras dienu kāds zemnieks aizjāja ar ēzeli uz me�u pēc malkas. Sacirtis malku, uzkrāva to lopiņam mugurā un devās uz mājām. Zemnieks iet un dzied. Pēk�ņi redz: ceļa vidū guļ lāde, aizslēgta ar atslēgu. �is zemnieks bija ļoti ziņkārīgs. Viņ� katrā ziņā gribēja paskatīties lādē un uzzināt, kas tur iek�ā.

Apstājās un sāka slēgt lādi vaļā. Nepaguva vēl laga pacelt vaku, kad no lādes izrāpoja milzīga �ūska.

��Es esmu izsalkusi un gribu tevi aprīt,�� �ūska ie�ņācās, rāpodama uz zemnieka pusi.

��Kā tad tā, es tevi paglābu no nebrīves, bet tu man par �o labo darbu gribi atmaksāt ar ļaunu?

Ta�u �ūska jau tinās viņam apkārt.

Zemnieks redz, ka ar spēku �ūsku nepieveikt, tāpēc nolēma ķerties pie viltus.

��Kas ir, �ūska, pavaicāsim trim pretimnācējiem: vai drīkst labu atmaksāt ar ļaunu? Ja tie sacīs, ka drīkst, tad tu varēsi mani aprīt.

�ūska tā bija ar mieru. Malkas cirtējs uzcēla lādi ēzelim mugurā uz malkas un pats soļoja līdzās. Viņam blakus rāpoja �ūska.

Viņi iet, iet un redz: ceļa malā ganās izkāmējis zirdziņ�. Malkas cirtējs piegāja pie zirdziņa un tam vaicāja:

��Saki, gudrais zirdziņ, � vai drīkst atmaksāt ar ļaunu tam. kur� tev labu darījis?

��Nē, nedrīkst. Tomēr gadās nepateicīgi radījumi, kas labu atmaksā ar ļaunu,�� zirdziņ� atbildēja.�� Vei, es ilgi un uzticīgi kalpoju savam saimniekam � uz muguras pat ādu noberzu, nastas staipīdams. Bet reiz saimnieks bez liekas gudro�anas apsēdās man uz sūrsto�ās muguras un es aiz sāpēm viņu gandrīz vai nometu zemē. Tad saimnieks mani padzina no mājām. Vai tā nav laba atmaksa ar ļaunu?

��Redzi nu,�� sacīja �ūska,�� tagad es tevi aprī�u.

��Pacieties mazdrusciņ. Mēs tak norunājām pavaicāt trim pretimnācējiem, bet pagaidām dzirdējām tikai viena pa�a zirga atbildi. Pavaicāsim vēl diviem, un tad tu varēsi ar mani darīt, ko gribēsi.

Viņi devās tālāk. Gāja, gāja, līdz satika govi. Malkas cirtējs piegāja pie govs un tai vaicāja:

��Saki, mīļo gotiņ, � vai drīkst atmaksāt ar ļaunu tam, kur� tev labu darījis?

��Nē, nedrīkst. Tomēr gadās nepateicīgi radījumi, kas labu atmaksā ar ļaunu,�� gotiņa atbildēja.�� Vei, es ilgus gadus baroju saimnieka bērnus ar pienu. Bet vienreiz nejau�i, pārmīdama kājas, aizķēru slauceni un izgāzu pienu. Tad saimnieks uz mani tā noskaitās, ka, paskat, nolauza ragu. Vai tā nav laba atmaksa ar ļaunu?

Dzirdēdama �ādu atbildi, �ūska nopriecājās un jau gatavojās malkas cirtēju aprit.

��Pacieties mazdrusciņ. Mēs tak norunājām pavaicāt trim, bet pagaidām dzirdējām tikai divu � zirga un govs atbildes. Pavaicāsim vēl tre�ajam. Redzēs, ko tas teiks.

Viņi devās atkal tālāk. Gāja, gāja, līdz satika vecu vīru.

��Saki, labo vecīt,�� vai drīkst atmaksāt ar ļaunu tam, kur� tev labu darījis?

��Labu ar ļaunu atmaksā tikai nepateicīgi, ļaunprātīgi radījumi. Bet vispirms pastāstiet, kā radās jūsu strīds, tad es mēģinā�u dot jums pareizu atbildi.

��Es jāju no me�a un ceļa vidū ieraudzīju, vei, �o lādi,�� malkas cirtējs iesāka stāstīt.�� Varēju mierīgi pajāt lādei garām, ta�u nolēmu to katrā ziņā atvērt un palūkoties, kas tur iek�ā. Nepaguvu vēl lāgā pacelt vāku, kad no lādes izlēca, vei, �ī �ūska un grasījās mani aprit�

��Un �ūska pareizi darītu, jo tevi der aprit par to, ka stāsti nepatiesību!�� negaidot vecītis ierunājās starpā. � Kur� tad ticēs, ka tik liela �ūska var novietoties tik mazā lādē?

��Viņ� runā patiesību,�� nu iejaucās starpā �ūska.�� Es no tiesas gulēju �ai lādē un, kazi, būtu noslāpusi, ja �is cilvēks neizlaidis mani ārā.

��Es nevienam no jums neticē�u, iekāms pats savam acīm nepārliecinā�os, ka �ūska tik tie�ām var ievietoties �ajā lādē! Ja jūsu sacītais ir patiesība, lai �ūska atkal ielien lādē un to parāda!

�ūska ielīda lādē un, saritinājusies kamolā, apgūlās. Vecītis bez kavē�anās aizcirta vāku ciet, aizslēdza lādi un aizvilka prom uz me�a biezokni.

Kādam vīram nomira sieva. Viņam palika dēls un meita. Nepagāja ilgs laiks, un viņ� meitu izdeva pie vīra, bet pats sadomāja pārvest mājās jaunu sievu. Tā dēls dabūja pamāti.

Pamāte padēlu neieredzēja: nedeva tam kārtīgi ēst, bet reizēs, kad vīra nebija mājā, par vismazāko pārkāpumu bargi sodīja. Padēls ilgi pacieta pamātes pārestības, līdz pēdīgi neizturēja un aizbēga no tēva mājām.

Aizskrējis pie māsas, viņ� izsūdzēja viņai savas bēdas par grūto dzīvi pie pamātes.

��Un tā es sagudroju doties pla�ajā pasaulē laimi meklēt,�� viņ� pēdīgi sacīja.�� Iedod man, māsiņ, ceļam drusciņ siera un plāceņu.

Māsa saposa brāli, un viņ� aizgāja pasaulē laimi meklēt.

Ilgi vai neilgi viņ� gāja, kas to zinās pateikt!.. Tikai jau labu laiku maizes kulē, ko māsa bija iedevusi līdzi, nebija vairs ne kripatiņas ēdamā; arī jēlmītās ādas �uvjaki[5] bija pagalam novalkāti. Bet tuvumā neredzēja neviena, kam varētu lūgt palīdzību.

Viendien padēls iet un tālumā ierauga putekļu stabu. Pieiet tuvāk. Izrādās, tur savā starpā plūcas trīs mil�i. Jāteic, visi trīs ir pārmēru stipri, tikai aplam lieli muļķi � padēls to bija dzirdējis. Viņ� piegāja mil�iem klāt un vaicāja:

��Cienījamie mil�i, kādēļ plūcaties?

Mil�i uz brīdi pārstāja plūkties, un vislielākais padēlam atbildēja:

��Mums nomira tēvs un atstāja mantojumu, bet mēs to nekādi nevaram sadalīt. Tālab plūcamies.

��Kāds ir tēva atstātais mantojums?�� padēls vaicāja.

��Tēvs mums atstāja cepuri, ratus un zelēkli. Ja, to zelējot, izspļauj siekalas, no katra spļāviena rodas zelts; ja uzliek galvā cepuri, kļūst neredzams; ja iesē�as ratos un iesvilpjas, tie pa�i aizripo ātrāk par zirgiem, uz kurieni tikai sirds vēlas.

��ja gribat, es varu sadalīt �īs mantas jūsu starpā tā, ka nevienam netiks nodarīts pāri,�� padēls lika priek�ā.

Mil�i nebija ar mieru. Viņi teica, ka vēloties iegūt visas trīs mantas kopā, jo tām atsevi�ķi neesot nekādas vērtības.

Tad padēls sacīja, ka strīdu var izbeigt lozējot. Kuram kritīs laimīgā loze, tas dabūs visas trīs mantas. �āds padoms mil�iem ļoti patika, un viņi aiz pateicības palūdza arī sve�inieku piedalīties lozē�anā. Visi �etri vilka lozes, un laimīgā loze krita padēlam. Mil�i nesāka to apstrīdēt un visu � cepuri, ratus un zelēkli � atdeva viņam.

Padēls atvadījās no mil�iem, uzlika galvā cepuri, iesēdās ratos, iesvilpās � un projām bija!

Viņ� aizbrauca lielā pilsētā. Noņēma cepuri un devās pa ielu novalkātās drēbēs, bet rati pa�i ripoja viņam nopakaļ.

Padēls iet un ieklausās ļau�u valodās. Nav citu runu kā tikai par valdnieka meitas neparasto skaistumu, neiedomājamo viltību un ne�ēlību. Ļaudis melsa, ka princese esot tik skaista kā sārtā saulīte un piemīlīga kā sudraba mēnestiņ�, vienīgi nevienam negribot rādīties acīs. Bagāti ļaudis maksāja valdnieka kalpiem lielu naudu, lai tikai paskatītos uz princesi, bet viņa ar �iem nevainīgajiem ļautiņiem cietsirdīgi izrēķinājās.

Arī padēls sagribēja paskatīties uz neredzēto skaistuli. Viņ� aizgāja uz tirgu un augu dienu staipīja smagas nastas, tā nopelnīja trīs zelta gabalus. Tad aizgāja uz valdnieka pili un, sniegdams naudu princeses kalponēm, palūdza:

��Atvēliet man paskatīties uz skaistuli!

Kalpones sāka par viņu zoboties un jau grasījās padzīt no pils, kad viena ie�ēlojās par nabadzīgi ģērbto jaunekli un viņam sacīja:

��Labi, paņemsim no viņa trīs zelta gabalus � lai tak paskatās ar uz princesi!

Un tā padēls paskatījās uz valdnieka meitu.

Viņam princese ļoti iepatikās. Viņ� sagribēja vēlreiz redzēt viņas skaistumu. Aizgājis aiz pils vārtiem, padēls sāka zelēt zelēkli un spļaut siekalas, līdz viņa priek�ā izauga krietna kaudze zelta. Paņēmis deviņus zelta gabalus, viņ� aiznesa tos uz pili un atkal lūdza kalpones parādīt princesi. Kalpones izbrīnījās un vaicāja:

��Kur tu ņēmi tik daudz naudas?

��Nopelnīju,�� padēls atbildēja.

Kalpones paturēja zelta gabalus un atļāva viņam vēlreiz paskatīties uz princesi. Princese viņam vēl gau�āk iepatikās, un viņ� atkal sagribēja to redzēt.

Tre�o reizi padēls atnesa uz pili divi simti zelta gabalu. To redzēdamas, kalpones nosprieda, ka viņ� ir bagāts vīrs, kas tī�ām staigā nabadzīgās drānās, tālab pieprasīja no viņa divi tūksto�i zelta gabalu.

Padēls atkal devās ārā no pilsētas un ilgi zelēja zelēkli. Kad bija sakrājis divi tūksto�i zelta gabalu, aiznesa tos princeses kalponēm.

Viena kalpone pastāstīja princesei par bagāto nabagu. Princese tapa domīga un gribēja izdibināt, kur jauneklis ņem tik lielu naudu. Viņa pavēlēja kalponēm atnest divas uz mata vienādas krūkas: vienā lika ieliet stipru dzērienu, bet otrā � nupat norūgu�u vīnu. Stipro dzērienu viņa nolika uz galda kreisajā pusē, bet vīnu � labajā. Tad lika ataicināt padēlu. Kad tas ieradās, princese apsēdināja jaunekli pie galda, pasniedza viņam stipro dzērienu, bet pati izdzēra vīnu. Kad jauneklis apreiba, sāka to izpra�ņāt, kur viņ� ņemot naudu. Padēls sākumā negribēja stāstīt par zelēkli, bet stiprais dzēriens bija atraisījis mēli � un viņ� atklāja savas bagātības noslēpumu. Princese padēlu piedzirdīja vēl vairāk un, kad viņ� novēlās pagaldē un aizmiga, paņēma no viņa zelēkli, bet pa�u kopā ar cepuri un ratiem lika aizvest tālu prom aiz pilsētas vārtiem.

Otrā rītā padēls pamodās, nolamāja sevi, ka tik viegli padevies princeses viltībai, iesēdās ratos un taisnā ceļā atbrauca uz pili. Princese, padēlu ieraudzījusi, brīnīties brīnījās: kā �is tik ātri atgriezies pilsētā, ja, cik �ai zināms, iepriek�ējā dienā aizvests loti tālu aiz pilsētas vārtiem?

Princese atkal aicināja padēlu savā istabā, bet �oreizīt viņ� atteicās nākt.

��Tu, kazi, dusmojies, ka es vakar paņēmu no tevis zelēkli? Tad ņem to atpakaļ, tikai atnāc pie manis ciemos,�� princese sacīja, atdodama viņam zelēkli.

Padēls iegāja pie princeses: viņa nosēdināja jaunekli pie galda, atkal pacienāja ar stipro dzērienu un, kad viņ� noreiba, izdibināja no viņa brīnuma ratu noslēpumu.

Necik ilgi, un stiprais dzēriens atkal pieveica jaunekli � viņ� aizmiga dziļā miegā. Princese paņēma no viņa zelēkli un ratus, bet pa�u kopā ar cepuri lika aizvest vēl tālāk aiz pilsētas vārtiem nekā iepriek�ējā reizē.

No rīta padēls pamodās, paņēma cepuri un devās kājām uz pilsētu.

Ieradies pilsētā, viņ� uzlika cepuri galvā, tapa neredzams un nakti ielavījās pilī. Princese tie�i tobrīd posās uz dusu un sarunājās ar savu mīļāko kalponi, stāstīdama tai, cik viegli apvedusi jaunekli ap stūri. Padēls, dzirdēdams �ādu valodu un apbrīnodams princeses skaistumu, nevil�us nopūtās.

��Kas �e atrodas? Kas tu esi?�� princese izbijusies vaicāja.

��Tas, kam tu izkrāpi zelēkli un ratus,�� atbildēja padēls.

��Atnāc rit rītiņā pie manis, un es tev atdo�u tavas mantas � i zelēkli, i ratus,�� princese apsolīja.

Nākamās dienas rītā padēls atnāca pie princeses ciemos. Viņa atkal piedzirdīja viņu ar stipro dzērienu un, kad viņ� apreiba, vaicāja:

��Kā tu varēji nepamanīts iezagties manā istabā?

��Padēls izpļāpāja visu par cepuri, novēlās pagaldē un aizmiga.

Tad princese lika kalponēm paņemt viņa cepuri, bet pa�u aizvest tālu, tālu ārpus pilsētas.

Otrā rītā padēls pamodās un atcerējās, kas bija noticis. Viņu tik stipri apbēdināja princeses viltība, ka viņ� nosprieda uz visiem laikiem atstāt �o pilsētu. Un devās prom, kur acis rāda.

Padēls gāja, gāja, līdz nonāca pie kuļamklona, kur tie pa�i mil�i kūla labību, un sacīja:

��Esmu izsalcis. Iedodiet man paēst, un es par to palīdzē�u kult.

Mil�iem ar kul�anu diez kā neveicās: viss gāja pa gaisu vien, jo viņi zvetēja ar ķēdēm bie�āk pa pliko klonu nekā pa labības kūļiem un sacēla vienīgi putekļus.

Padēls salika kūļus klona vidū un parādīja, kā vajag pareizi kult un vētīt.

Mil�i tapa priecīgi un padēlam sacīja:

��mīļais ciemiņ, pusdienas vēl nav gatavas. bet, ja tev stipri gribas ēst, ieej mūsu dārzā � tur papilnam bumbieru, ābolu un maizes koka pāk�u.

Padēls iegāja dārzā, noplūca vislielāko un sulīgāko bumbieri un to apēda.

Tavu brīnumu � viņ� tai pa�a mirklī pārvērtās par bifeli. Tad noplūca un apēda maizes koka pāksti � un tūdaļ viņam izauga ragi. Tad apēda ābolu � un atkal pārvērtās par cilvēku. Pēc �ada atklājuma viņam ie�āvās prātā doma � pārmācīt cietsirdīgo skaistuli.

Saplūcis bumbierus, maizes koka pākstis un ābolus, padēls devas atpakaļ uz pilsētu. Te skatās: uz tirgu iet princeses kalpone.

��Vai negribi nopirkt sulīgus bumbierus un pākstis?�� viņ� piedāvaja kalponei.

Kalpone nopirka bumbierus un pākstis un aiznesa princesei. Princese apēda vienu bumbieri un tūdaļ pārvērtās par bifeļmāti. Līdzko apēda maizes koka pāksti � tā izauga pierē ragi.

Valdnieks ar valdnieci ilgi raudāja un vaimanāja, jo domāja, ka pie visa vainīga ļauna kalpone, un pavēlēja to nogalināt.

Bet ko valdniekiem iesākt ar meitu � bifeļmāti? Abi gudroja, gudroja, līdz sagudroja bifeļmāti pārdot. Viņi lika kalpiem to aizvest uz tirgu un pārdot pirmajam pircējam, cik tas solīs.

Ļaudīs paklīda valodas, ka valdnieka meita esot mirusi. Necik ilgi, un princeses vietā ar lielu godu un greznību apbedīja nogalināto kalponi.

Vienrīt padēls ieraudzīja, ka valdnieka kalpi ved uz tirgu bifeļmāti. Viņ� piesteidzās klāt un vaicāja:

��Cik prasāt par bifeļmāti?

��Bet cik tu soli?�� kalpi vaicāja pretī.

Padēlam bija klāt pieci zelta gabali, un viņ� tos piesolīja. Kalpi bija ar mieru. Saņēmu�i no padēla piecus zelta gabalus un atstāju�i viņam bifeļmāti, kalpi aizgāja.

Padēls apmeta bifeļmātei ap ragiem auklu un aizveda to uz me�u. Tur viņ� iedeva tai apēst ābolu, un bifeļmāte atkal pārvērtas par princesi. Padēls smiedamies viņai vaicāja:

��Saki � vai tu uz priek�u vairs nekrāpsies?

��Nē, nekrāp�os,�� princese nosolījās.�� Iesim pie maniem vecākiem, un es viņiem pateik�u, ka gribu kļūt tava sieva. Ja tu man vēl netici, tad �e par zīmi matu �ķiezna!�� To teikusi, princese nogrieza sev matu �ķipsnu un iedeva padēlam.

Abi aizgāja uz pilsētu un devās taisnā ceļā uz pili. Valdnieks ar valdnieci, ieraudzīju�i savu meitu cilvēka izskatā, ļoti nopriecājās un aiz lieliem priekiem atdeva padēlam par sievu, jo viņ� to bija atpestījis no nelaimes un atradinājis no cietsirdības.

Reiz kādā balkāru zemes aulā dzīvoja nabadzīgs vīrs ar sievu un bērniem. Viņu sauca Devlers. �is vīrs bija stiprs un vesels kā ozols, tikai pārlieku pliks nabags: tā vienīgā bagātība � gotiņa, kas deva iztiku visai ģimenei. Tālab Devlers gotiņu sargāja kā savu acuraugu.

Devlers dzīvoja augstu kalnu un biezu me�u vidū, kur mitinājās daudz plēsīgu zvēru. Lai paglābtos no zvēriem, viņ� bija uzcēlis ap savu sakļu augstu �ogu un uztaisījis stiprus vārtus.

Viendien ģimenes barotāja � gotiņa nepārnāca no ganībām. Mājās izcēlās liels satraukums: nosprieda, ka ar gotiņu atgadījies kas nelāgs. Devlers paķēra rungu un devās gotiņu meklēt. Viņ� ilgi klīda pa me�u un tikai tad, kad sabiezēja krēsla, gotiņu uzgāja. Tā, piespiedusies pie klints, izmisīgi atvairīja vilkus, kas bija sastāju�ies apkārt. Devlers ar rungu metās gotiņai palīgos � aizgaiņāja vilkus un dzina gotiņu uz mājām. Te vilki attapās no bailēm un sāka Devleram sekot. Ar grūtībām atkaudamies no niknajiem zvēriem, Devlers pēdīgi aiztika līdz mājas pagalmam, ta�u te viņu gaidīja jauna liksta: vārti bija aizslēgti, un sieva gulēja cie�ā miegā. Pa to starpu alkatīgie vilki viņu ielenca no visām pusēm, un tikai runga viņa stiprajās rokās palīdzēja no tiem atkauties.

Redzēdams, ka vilki drīz vien viņu pieveiks, Devlers paķēra gotiņu un pārsvieda pāri �ogam, pēc tam pārlēca arī pats. Izsalku�ie vilki, bridi pastāvēju�i augstā �oga priek�ā un gaudulīgi nodziedāju�i savu dziesmu, aizvilkās kur kurais.

Ticis pāri �ogam, Devlers pārliecinājās, ka abi � i pats, i gotiņa � ir sveiki un veseli. Un sāka apsvērt: kā �is vienā atvēzienā varējis pārsviest pār �ogu govi? Agrāk viņ� nekad netika domājis par savu spēku un veiklību.

Devlers tapa priecīgs, jo nosprieda, ka otra tāda stiprinieka un izveicīga vīra nav visā pasaulē. Un sadomāja nāko�ajā dienā iet pameklēt, vai ir vēl kāds stiprāks par viņu. Sievai lika parūpēties par ceļa maizi, bet pats apgūlās un aizmiga dzi|ā miegā. Otrā rītā, gaismiņai svīstot, viņ� jau devās cejā � meklēt lielāku stiprinieku par sevi.

Devlers nogāja garu ceļa gabalu, līdz negaidot ieraudzīja upmalā sē�am vīru un ķeram zivis. Vīram rokās bija nevis parasts mak�ķeres kāts, bet makten liels platānas stumbrs. Devlers nedro�i piegāja klāt.

��Laba diena, zvejniek! Bagātu lomu!�� viņ� sacīja un piesēda turpat līdzās.

��Laba diena, labais cilvēk! Saki � kurp iedams un ko meklēdams?

��Eku, paklausies, kas ar mani atgadījās,�� Devlers iesāka stāstīt.�� Neesmu no bagātajiem: visa mana bagātība � gotiņa. Katru mīļu dienu tā ganās me�ā, bet, metoties krēslai, pati pārrodas mājās. Vakardien tā laikus nepārnāca. Nospriedu, ka ar gotiņu atgadījies kas nelāgs. Paķeru rungu un devos to meklēt. Ilgi meklēju. Kad pilnīgi satumsa, uzgāju savu gotiņu: tā stāvēja, piespiedusies pie klints, un ar ragiem atvairīja apkārt sastāju�os vilkus. Es iztrenkāju vilkus un dzinu savu gotiņu uz mājām. Dzirdu � vilki seko nopakaļis. Gaiņāju viņus ar rungu, kā mācēju, un tikai ar mokām aiztiku līdz mājām. Te atkaliņ jauna liksta: vārti aizbultēti, bet sieva nedzird manu klaudzinā�anu! Vilki tikmēr mācas aizvien vairāk virsū, drīz mums uzklups un saplosīs. Ko iesākt? Paķēru gotiņu � sazin kur manī radās spēks!�� un mirklī pārsviedu to pāri �ogam, pēc tam pārlēcu ari pats. Nekad nebiju domājis, ka esmu tik stiprs. Un tālab nospriedu, ka nav pasaulē otra tik liela stiprinieka kā es.

Zvejnieks, noklausījies Devlera stāstu, neko neteica. Tikai pēc brītiņa palūdza:

��Stipriniek, paturi manu mak�ķeri, kamēr es aizstaigā�u pēc svaigas ēsmas.

Nabaga Devlers turpat vai bruku dabūja, gaidīdams pārnākam zvejnieku.

Zvejnieks atgriezās, bez liekas steigas apmainīja ēsmu un tikai tad paņēma no Devlera mak�ķeres kātu.

��Redzu � tu brīnies par manu spēku. Bet ej vien tālāk un sastapsi vīru, kas būs krietni stiprāks par mani!�� zvejnieks atvadoties sacīja.

Devlers gāja tālāk un satika vēl vienu zvejnieku. Tam rokās bija daudz lielāka mak�ķere nekā iepriek�ējam. Arī �im zvejniekam Devlers pastāstīja, kas ar viņu bija atgadījies un ka viņ� sadomājis izdibināt, vai ir pasaulē otrs tik liels stiprinieks kā viņ�.

��Stipriniek, paturi manu mak�ķeri, kamēr es aizstaigā�u pēc svaigas ēsmas,�� zvejnieks sacīja.

Devlers tik tikko sagaidīja zvejnieku pārnākam un tūliņ atdeva viņam mak�ķeres kātu. Paņēmis mak�ķeri, otrais zvejnieks sacīja:

��Redzu � tu brīnies par manu spēku. Bet ej vien tālāk un tu sastapsi vīru, kas būs krietni stiprāks par mani.

Devlers gāja tālāk un satika tre�o zvejnieku, kas turēja rokās vēl lielāku mak�ķeri. Arī �is zvejnieks palūdza, lai Devlers patur viņa mak�ķeres kātu, kamēr �is aizstaigās pēc svaigas ēsmas. Pēc tam zvejnieks sacīja:

��Ej tālāk, vei, pa �o taciņu un uzkāp kalnā. Kalna galā ieraudzīsi māju, kurā atradīsi cilvēku, kas būs tik stiprs kā mēs visi trīs kopā.

Labi. Devlers gāja pa taciņu. Uzkāpa kalnā un ieraudzīja lielu jo lielu māju, celtu no resniem baļķiem. Uz mājas sliek�ņa sēdēja veca sieviņa un vērpa vilnu.

Ieraudzījusi Devleru, sieviņa pārstāja vērpt un piecēlās, lai saņemtu ciemiņu. Viņa tam vaicāja:

��Saki, dēls,�� kas tu tāds esi? Kā tu �eit nokļuvi un ko meklē?

Devlers viņai izstāstīja visu, kas ar viņu bija atgadījies, un ari to, ka vēlas izdibināt, vai ir pasaulē vēl kāds stiprāks un veiklāks par viņu.

��Man tevis �ēl, nabaga cilvēk,�� sieviņa sacīja.�� Ja tu esi �urp atnācis, tad prom bez manas palīdzē�anas netiksi. Pārradīsies mani dēli, un tev plāni klāsies. Bet es tevi pa�ēlo�u un mēģinā�u paglābt.

To pasacījusi, vecā sieviņa izurba ar vārpstiņu bedri un tajā paslēpa Devleru, virsū uzmezdama kaudzi spilvenu.

Necik ilgi, un pārradās sieviņas dēli � zvejnieki ar bagātu lomu.

��Kur tad ciemiņ�, kuru �urp sūtījām?�� neredzēdami Devleru, viņi vaicāja mātei.

Gudrā sieviņa saprata, ka nespēs dēlus apvest ap stūri, tālab izvilka Devleru no bedres un sadomāja to citādi paglābt. Viņa apsēdināja ciemiņu istabas vidū, bet dēlus � katru savā istabas kaktā. Pati apsēdās ceturtajā kaktā. Pēc tam lika dēliem katram pēc kārtas pūst uz Devleru: tas kā vēzēklis �ūpojās no viena pūtēja pie otra. Tad viņa lika dēliem pūst visiem reizē labi stipri. Dēli nu pūta uz Devleru visi reizē. Arī sieviņa pūta, pie tam daudz stiprāk par dēliem. Viņi visi tik stipri pūta, ka Devlers negaidot pacēlās gaisā kā spārnos, izlidoja pa dūmu lūku ārā un nolaidās zemē netālu no savas sakļas.

Daudz negudrodams, Devlers metās skriet, ko kājas nes.

Pārskrējis mājās, atvilka elpu un sievai sacīja:

��Redzams, pasaulē vienmēr atradīsies kāds stiprāks ari par pa�u lielāko stiprinieku!

Netālu no augstiem kalniem dzijas aizas malā atradās liels auls. Turpat tuvumā dzīvoja mil�i, kas visādi traucēja ļau�u mieru. Visdrosmīgākie aula vīri, gribēdami mil�us pieveikt, cīnoties aizgāja bojā.

�ai aulā dzīvoja arī nabadzīga atraitne ar dēlu. Dēls, kas bija vēl glu�i zēns, ar sevi�ķu spēku nevarēja lepoties, toties bija gudrs un apķērīgs. Viņ� sadomāja atradināt mil�us no aula izlaupī�anas.

Vienu vakaru zēns sacīja mātei:

��Māt, sapos mani ceļam. Iedod līdzi krietni lielu siera rituli un ādas maisu ar airanu � skābu pienu.

Māte sagatavoja visu, ko dēls lūdza, un viņ� devās ceļā.

Gāja, gāja, līdz nonāca pie upes un redz: milzis smeļ ūdeni.

Zēnam tika bail, tomēr viņ� to neizrādīja. Pēk�ņi milzis tik spalgi iebļāvās, ka atbalss aizviļņoja tālu viņpus aizas.

��Ei, cilvēk, nu tu esi manos nagos!�� viņ� sauca.�� Vispirms pamērosimies spēkiem, pēcāk aiznesī�u tevi brāļiem. Ai, cik tie būs priecīgi!

��Labi,�� zēns bija ar mieru.�� Kur� uzvarēs, tas izpildīs visu, ko otrs vēlēsies. Vispirms pamēģināsim no zemes izspiest eļļu!

Milzis sāka sparīgi mīdīt zemi kājām, ta�u velti � no zemes neizspiedās ne pilīte eļļas.

Tikmēr zēns nemanīti nolika ādas maisu ar airanu zemē un apbēra ar smiltīm, tad uzkāpa maisam virsū, piemina ar papēdi � un airans izlijās ārā.

Milzis izbrīnījās: kur �im mazajam pui�elim tik daudz spēka kaulos? Tomēr skaļi neko neteica.

Tad zēns sacīja:

��Saki, milzi,�� vai tu spēj ar roku pārsist akmeni un no tā izspiest ūdeni?

Milzis paņēma rokās varen lielu baltu akmeni, bet neko nespēja izdarīt.

Zēns paņēma siera rituli, salauza vairākos gabalos, tad vienu gabalu saspieda � un no tā iztecēja sūkalas.

��Kau�u neesi liels no auguma,�� milzis sacīja,�� tomēr spēka tev vairāk nekā man. Tagad vari man pavēlēt visu, ko vēlies, es izpildī�u.

��Paņem mani plecos un pārnes otrā upes krastā. Gribu aizkļūt pie nedraugiem un tos kārtīgi pārmācīt, lai uz visiem laikiem aizmirst ceļu uz mūsu aulu.

Ko milzim atlika darīt? Viņ� piesmēla savu milzīgo ādas maisu ar ūdeni, uzcēla plecā, uz otra pleca uzsēdināja zēnu un tā pārbrida pāri straujajai kalnu upei.

Kad milzis pārnāca mājās, brāļi par kaut ko strīdējās.

Ieraudzīju�i zēnu, viņi nopriecājās.

��Cik jauki! �odien dabūsim kārtīgas vakariņas,�� viens brālis sacīja.

Atnāku�ais milzis izbijies atbildēja:

��Metiet vakariņas no galvas ārā! �is ir cilvēku dzimtas milzis. Nav svarīgi, ka viņ� maza auguma, toties spēka tam vairāk nekā katram no mums. Pats savām acīm redzēju, kā viņ� ar rokām pārlauza milzīgu akmeni un izspieda no tā ūdeni, bet no zemes izdabūja ara eļļu. Viņ� ieradās svarīgās darī�anās. Izturieties pret viņu laipni, lai viņ� būtu apmierināts. Tikai nemēģiniet nokaitinat, citādi var mums iziet plāni.

Mil�i uzņēma zēnu kā dārgu viesi: ieveda viesu istabā, pagatavoja tam brangu cienastu un visādi izrādīja lielu godu. Tomēr pa�i nosprieda vēl pārbaudīt zēna spēku.

Viņi iedeva viesim varen lielu ādas maisu, darinātu no bifeļa ādas. un sacīja:

��Aizej ar �o maisu pēc ūdens. Neviens milzis to nespēj pilnu pārnest mājās.

Zēns aizgāja pie upes, izģērbās un iekāpa ūdenī. Tur viņ� sāka pūst maisā gaisu. Ilgi vajadzēja pūst, līdz maiss piepūtās kā bumba. Cie�i aizsējis maisam galu, zēns iznesa to krastā.

Tad uzvilka mugurā drēbes, uzvēla maisu kamie�os un lēnītiņām soļoja uz klints alas pusi, kurā dzīvoja mil�i. Viņ� vēl nebija nogājis ne pusi ceļa, kad sāka gāzt lietus. Pienākot alai tuvāk, lietusgāze pieņēmās spēkā.

Zēns izlaida no maisa gaisu un ienāca alā ar tuk�u.

��Kur tad ūdens?�� vecākais milzis vaicāja.

��Palūkojieties ārā un redzēsiet ūdeni, ko es atnesu.

Mil�i ieraudzīja plūstam ūdens straumes, nemaz nenoģizdami, ka nupat bija gāzis lietus, un nobijās no stiprinieka zēna. Sāka gudrot, kā tikt no tā vaļā.

��Kas ir, brāļi, pieliesim pilnu viesu istabu ar verdo�u ūdeni un tā tiksim no viņa vajā, � lika priek�ā vecākais milzis.

Zēns to noklausījās un gulētiedams apsedzās ar savu apmetni, kam piemita burvju spēks: tas spēja paglābt savu saimnieku gan no karstuma, gan no aukstuma, gan izturēt jebkuru smagumu.

Apsedzies ar �o apmetni, zēns varēja gulēt bez rūpēm.

Nakti mil�i pa dūmu lūku sāka liet viesu istabā tie�i viesim virsū verdo�u ūdeni.

No rīta zēns piecēlās, nopurināja apmetni un iznāca no viesu istabas. Ieraudzīju�i zēnu sveiku un veselu, mil�i nobrīnīties vien nevarēja.

��Kā labi gulēji, mījais viesi?�� vecākais milzis vaicāja.

��labi gulēju,�� zēns atbildēja.�� vienīgi blusas drusciņ traucēja.

Redzēdami, ka verdo�ais ūdens nav zēnu nomaitājis, mil�i sagudroja to nomētāt ar akmeņiem. Arī �o sarunu zēns noklausījās un atkal apsedzās ar apmetni.

Nakti mil�i pa dūmu lūku sāka mest viesu istabā akmeņus. Vislielākais uzkrita tie�i zēnam virsū, ta�u viņu atkal paglāba burvju apmetnis.

No rīta zēns atkal, it kā nekas nebūtu bijis, iznāca no viesu istabas. Ieraudzīju�i zēnu sveiku un veselu, mil�i vēl gau�āk izbrīnījās.

��Kā �onakt gulēji, mīļais viesi?�� vaicāja vecākais milzis.

��Labi gulēju,�� zēns atbildēja.�� Vienīgi, man rādās, jūsu istabas griesti ir cauri � augu nakti bira virsū māla kukur�ņi. Nācās pārmainīt guļvietu.

Mil�i saprata, ka viņiem nepieveikt zēnu.

Sāka gudrot, kā ātrāk aizvadīt nelūgto viesi prom.

Vecākais milzis atnāca pie zēna un sacīja:

��Mīļais viesi, tu zini, ka pēc kalnie�u para�ām saimnieks trīs dienas nedrīkst ciemiņam vaicāt viņa apciemojuma iemeslu. Tu pie mums ciemojies jau apaļu nedēļu. Mēs degam nepacietībā uzzināt, kāda vajadzība tevi piespiedusi ierasties mūsu pusē.

��Jūs daudzas reizes izlaupījāt mūsu aulu un aizdzināt aula ļau�u lopus. Es ierados, lai visu, ko esat piesavināju�ies, atdabūtu atpakaļ.

��Bet jūsu lopi tak jau sen ir apēsti!

��Tad atlīdziniet zeltā. Iedodiet man tik daudz zelta, cik saies maisā, pa�ūtā no trīsgadīga bifeļa ādas,�� zēns sacīja.

Mil�iem ļoti negribējās pildīt �o noteikumu, bet � ko lai citu iesāk? Viņi savāca visu zeltu, kas bija krājumā, un tik tikko piebēra maisu pilnu.

Man neklājas pa�am stiept ādas maisu. Lai kāds no mil�iem to aiznes uz mūsu aulu.

Mil�u starpā neatradās neviena, kur� no laba prāta gribētu stiept smago maisu.

Viņi ilgj strīdējās, kuram iet uz aulu, līdz pēdīgi iz�ķīrās vilkt lozes.

Loze krita tam milzim, kur� bija atnesis zēnu.

No rīta abi devās ceļā. Milzis elsdams pūzdams stiepj smago maisu, bet zēns svilpodams soļo viņam blakus.

Kad līdz aulam bija atlicis mazs ceja gabals, zēns milzim sacīja:

��Nesteidzies, ej lēnītiņām. Es pa tam aiztecē�u mājās un pateik�u mātei, lai viņa sagatavojas tevi godam saņemt.

Milzis piegāja pie sakļas, kurā dzīvoja zēna māte, un iek�ā izdzirda sarunu.

��Pagatavo, lūdzama, viesim cienastu,�� dēls sacīja mātei.

��Nemaz nezinu, ar ko lai viņu pacienāju,�� māte atbildēja, kā dēls to iepriek� bija samācījis.�� Mājās nekā nav, vienīgi viena mil�a kāja. Nu labi, izcep�u to pa�u.

To dzirdēdams, milzis aiz bailēm iesāka trīcēt un, pametis maisu ar zeltu turpat pie sakļas, aizlaidās projām, ne atpakaļ neatskatījies.

Aizjozis pie brāļiem, sacīja:

��Labi. ka �o viesi izvadījām. Es uzzināju, ka viņa māte vakariņām gatavojās cept mil�a kāju. Tad jau viņi var apēst arī mūs!

Dzirdot �ādu vēsti, mil�i briesmīgi nobijās, pameta savu alu un devās prom, kur acis rāda.

Kop� tā laika tai pusē mil�i vairs nav redzēti.

Zēns no mil�iem dabūto zeltu izdāļāja trūkumcietējiem. Tagadiņ aula ļaudis varēja dzīvot mierīgi, bez kādām rūpēm.

Tajos tālajos aizlaikos, kad vecais Soltans sacerēja savas pasakas, pie viņa reiz atnācis kaimiņ�, lai paklausītos jaunas. Vecais pasaku meistars ciemiņu laipni saņēmis un sacījis:

��Sēdies, kaimiņ! Es zinu, ka tev patīk pasakas. Tūliņās pastāstī�u jaunu pasaku, kuru vēl neviens nav dzirdējis. Iekārtojies ērtāk, jo pasaka nebūs no īsajām.

Kādā aulā dzīvoja divi vīri � Domajs un Tojmazs. Domajs strādāja no agra rīta līdz vēlai naktij un tikai ar pūlēm varēja uzturēt savu lielo ģimeni � nabadzība neatstājās no viņa ne par soli. Turpretim Tojmazs bija bagāts. Viņ� tika pie bagātības, aizdzīdams sve�us zirgus un iedzīvodamies uz citu rēķina.

Viendien pie Domaja atnāca Tojmazs un sacīja:

��Es zinu, ka tu kaujies ar trūkumu, un tālab gribu tev palīdzēt. Dodies man līdzi sirojumā. Visu, ko iegūsim, sadalīsim uz pusēm.

Ko Domājām iesākt? �āds darbs viņam nav pa prātam, tomēr bagātniekam nedrīkst runāt pretim: nabagais alla�iņ spiests iet pie bagātā aizņemties maizi līdz jaunai ra�ai.

Otrā rītā mazā gaismiņā abi sēdās zirgos un devās ceļā. Kad diena svērās uz vakarpusi, viņi jau bija aizjāju�i līdz me�a malai, kur ganījās liels zirgu pulks.

��Kas ir, apstāsimies tepat un aizdzīsim �o pa�u zirgu ganāmpulku,�� Domajs ieminējās.

��Kas nu tas par ganāmpulku! Jāsim tālāk un sameklēsim lielāku,�� Tojmazs iebilda.

Jāja abi tālāk. Nojāju�i atliku�o dienas daļu, viņi ieraudzīja ganāmies varen lielu zirgu baru. Alkatīgais Tojmazs priecīgs sacīja:

� �is bars ir tie�i kā radīts mums!

Sāka dzīt zirgu baru projām: priek�galā jāja Domajs, aizmugurē � Tojmazs.

Negaidot visu apkārtni ietina bieza migla un sāka smidzināt lietus. To redzot, Domajs izbrīnījās, bet Tojmazs sacīja:

��Nav labi. Mums pakaļ dzenas vienacis milzis, kam pieder �ie zirgi. Elpa, ko pū� viņa zirgs caur nāsīm, atgādina miglu un sviedri, kas pil no zirga sāniem,�� lietu. Tu sagaidi milzi �epat, bet es ar skubu dzī�u zirgus tālāk.

Domajs palika gaidot milzi. Necik ilgi, un viņam tuvojās briesmonis � satracināts milzis. Tā vienīgā acs pierē aiz niknuma zvēroja sarkana kā uguns.

� Ļaundari, suņa dzimums, kā tu uzdrīkstējies aizdzīt manus zirgus! Nobeig�u tevi ar vienu sitienu!

Domajs bija labs �āvējs, tālab rāmā garā atbildēja:

��Labi, tad cīkstēsimies.

��Labi. Kā tu gribi cīkstēties: kauties vai �auties?�� milzis Domājām vaicāja.

��Kaujas tikai puikas. Mēs raidīsim viens otrā bultas.

Milzis raidīja bultu pirmais, un viņa bulta tik tikko aizķēra Domāju. Tad raidīja bultu Domajs � un viņa bulta trāpīja milzim tie�i vienīgajā aci. Ir zināms, ka milzi var nobeigt, trāpot tikai acī.

Milzis novēlās zemē bez dzīvības. Domajs nokāpa no sava zirga un pārsēdās mil�a zirgā, lai panāktu Tojmazu.

Pa to starpu Tojmazs jau dzina zirgus uz savu aulu. Viņ� cerēja, ka milzis Domāju būs pieveicis un bagātais laupījums tagad tiks viņam vienam.

Ta�u nepagāja ilgs laiks, un viņ� izdzirda zirga pakavu klaboņu. Skatās � jāj Domajs.

Tālāk viņi dzina zirgus divatā. Pievakarē apstājās kādā aizā. Tuvumā ieraudzīja pamestu apmetni un nolēma tur pārlaist nakti.

��Domaj, tu aizej un salasi sausus zarus, bet es tikmēr uzmanī�u zirgus,�� sacīja Tojmazs.

Domajs aizgāja pēc zariem, ta�u Tojmazs, kā tagad izrādījās, bija sadomājis ļaunu darbu: viņ� pa to laiku aizdzina zirgu baru prom, pie reizes paņemdams arī Domaja zirgu.

Domajs atgriezās un redz � apmetne tuk�a.

Ko nu darīt? Domajs sakūra apmetnē ugunskuru, ieturēja vakariņas no tā mazumiņa, kas vēl bija atlicis ceļa kulē, un nosprieda likties uz auss. Apmetnes stūrī viņ� uzgāja no salmiem pītu bi�u stropu, ielīda tajā, apgūlās uz salmiem un iesnaudās.

Te pēk�ņi dzird � kāds ienāk apmetnē. Domajs atvēra vienu aci, skatās un redz: milzīgi liels, ruds lācis notupstas pie ugunskura. Pēc īsa brītiņa atnāk vilks, pēc vilka � lapsa.

Zvēri satupās apkārt ugunskuram un uzsāka valodas.

Pirmais ierunājās lācis. Viņ� vaicāja vilkam:

��Pelēcīt, sen tevi neesmu redzējis. Kā tev tagadiņ klājas?

��Nekas, labi. Katru dienu sastūķēju vēderā pa treknam jēram.

��Kā tad tu pie jēriem tiec?

��Netālu no manas alas ganās aitu bars, ko uzmana �abans[6], kas ar vienu aci akls. Es piezogos tam no neredzīgās acs puses un aizstiepju no ganāmpulka aitu, ka �abans ne manīt nemana.

��un kā tev, rudaste, klājas?�� lācis vaicāja lapsai.

��Man klājas vēl labāk. Es jau krietnu laiku dzīvoju alā kur viendien zeltkaļi noslēpa zeltlietas, ko tiem gribēja atņemt kņazs. Tā es tagadīt stiepju �īs mantas pa vienai prom, pārdodu un nopērku sev visu, ko kāroju.

��Tagad pastāsti tu, ķepainīt, kā dzīvo un ko dari! No paskata tu esi varen spirgts un brangs!�� lapsa uzrunāja lāci.

��Kā lai neizskatos spirgts un brangs, ja katru dienu notiesāju pa stropam medus! Netālu no manas alas atrodas bi�u drava. Vecais dravnieks ar kreiso aci ir akls un ar kreiso ausi � kurls. Tā es ikreiz pamanos tam no�iept pa stropam.

Zvēri ilgi stāstīja cits citam par savu dzīvi, līdz turpat pie ugunskura iesnaudās.

Drīz vien pienāca rīts � un zvēri aizgāja no apmetnes.

Domajs sagudroja pārbaudīt, vai zvēri runāju�i patiesību: viņ� bija noklausījies viņu sarunu no viena gala līdz otram.

Līdzko virs kalnu galiem parādījās saule, Domajs atstāja apmetni un devās pie �abana.

��Lai vairojas tavs ganāmpulks!�� viņ� sveicināja aitu ganu.�� Saki � vai tev nepazūd aitas un neuzbrūk zvēri?

��Zvēri gan neuzbrūk,�� �abans atbildēja,�� tikai nesaprotu, kādā vīzē ik dienas pazūd pa aitai. Netieku gudrs, kur tās dējas. Ja kāds man palīdzētu noķert veiklo zagli, tam atdotu simt aitu!

��Tad klausies. Tavu aitu zaglis ir vilks! Viņ� piezogas tev no tās puses, ar kurti aci tu neredzi, un ikreiz aizstiepj pa aitai.

�abans kļuva priecīgs, patencināja Domāju un tai pa�ā dienā vilku izsekoja. Kad vilks piezagās pavisam tuvu aitām, viņ� iz�āva un vilku ievainoja. Pelēcis tik tikko paguva aizmukt.

Pateicīgais �abans atdeva Domājam solītās simt aitas.

Domajs devās ar visām aitām pie vecā dravnieka.

��Lai tavi stropi alla�iņ pilni medus!�� viņ� sveicināja veco vīru.

��Esi ciemiņ�, labais cilvēk!�� dravnieks laipni saņēma Domāju un pamieloja ar svaigu medu.

Abi uzsāka sarunas.

��Saki � vai tev nepazūd stropi ar medu un dravu netraucē me�a zvēri?�� Domajs vaicāja.

��Zvēri gan netraucē, � dravnieks atbildēja,�� tikai nesaprotu, kādā vīzē ik dienas pazūd pa stropam medus. Netieku gudrs, kur tie dējas! Ja kāds man palīdzētu noķert zagli, tam atdotu simt stropu.

��Tad klausies. Tavu stropu zaglis ir lācis. Viņ� piezogas dravai no kreisās puses un stropu aizstiepj.

Dravnieks kļuva priecīgs, patencināja Domāju un tai pa�ā dienā lāci izsekoja. Kad lācis piezagās pavisam tuvu dravai � �āviena attālumā �, dravnieks iz�āva un lāci ievainoja. Ķepainis tik tikko paguva aizmukt.

Pateicīgais dravnieks iedeva Domājām solītos simt stropus un piedevām vēl arbu, ar ko tos aizvest mājās.

Tagadiņ Domajs devās uz alu, kurā mitinājās lapsa. Tur viņ� pievāca visu naudu un dārglietas un tad brauca mājup.

Domajs ieradās savā aulā ar arbu, piekrautu ar stropiem, un ar apaļu simtu aitu, kas tecēja arbai nopakaļis.

Aula ļaudis nobrīnīties vien nevarēja, redzēdami Domāju sveiku un veselu, jo Tojmazs viņiem bija sastāstījis, ka tas, cīnoties ar milzi, esot aizgājis bojā.

Ļaudis nu saprata, cik Tojmazs bija nelietīgi izrīkojies ar Domāju. Viņi visi pulkā aizgāja pie Tojmaza un atņēma tam no mil�a atdzītos zirgus. Domajs sev nepaturēja neviena zirga un visus līdz pēdējam atdeva aula nabadzīgajiem ļaudīm. Bez tam viņ� ļaudis vēl apdāvināja ar dārglietām.

Bet Tojmazs staigāja pa aulu, neuzdro�inādamies pacelt acu, tāpēc ka visi viņu ienīda par otra nodevību.

Tad viendien Tojmazs atnāca pie Domaja un sacīja:

��Esmu vainīgs tavā priek�ā. Mantas man nekad nav trūcis, tomēr alla� bija licies, ka tās vēl par maz. Es redzēju, ka tu negribi laupīt sve�us zirgus, tomēr piespiedu jāt man līdzi. Bez tam vēl pametu tevi vienu apmetnē. Piedod man, Domaj!

Domajs nosprieda, ka Tojmazs no�ēlo savu agrāko dzīvi, un izstāstīja viņam, kā ticis pie milzīgās bagātības.

To dzirdot, Tojmazu sagrāba skaudība par Domaja veiksmi, un viņ� nākamajā dienā, neko neteicis, devās asakai uz pamesto apmetni. Sakūra tur ugunskuru, tad nolīda no salmiem pītajā stropā, kā to bija darījis Domajs, un sāka gaidīt, kad ieradīsies zvēri. Necik ilgi, un atnāca lācis, pēc viņa � vilks un lapsa. Satupās visi trīs ap ugunskuru un sāka stāstīt, kā pa �o laiku katram klājies.

��Es gāju pa pazīstamo celīti. Negaidot dravnieks iz�āva uz mani un ievainoja � tik tikko aizmuku!�� lācis sacīja.

��Arī mani �abans pamanīja, kaut gan es zagos no tās pa�as neredzīgās acs puses,�� sacīja vilks.

��Bet manā alā ieradās kāds cilvēks un aiznesa visu zeltu,�� sūdzējās lapsa.

��Netieku gudrs, kāpēc visas �īs nelaimes mūs piemeklēja vienā dienā? � lācis nopūtās.

��Bet es gan zinu,�� pēk�ņi ieteicās lapsa.�� Kāds cilvēks būs noklausījies mūsu sarunu un par to pastāstījis i dravniekam, i �abanam. Viņ� būs aiznesis ari manu zeltu.

��Kā lai �eit gadītos cilvēks? �ī apmetne ta�u jau sen stāv tuk�a,�� lācis sacīja.

��Pārbaudīsim. Kas zina, arī patlaban mūs kāds noklausās,�� sacīja lapsa un pirmā devās apskatīt apmetni.

Viņa nonāca pie salmu stropa, ielūkojās iek�ā � bet tur tup Tojmazs!

Zvēri metās virsū nenovīdīgajam, netaisnajam cilvēkam un saplosīja to gabalos.

Tā vecais pasaku meistars Soltans beidza savu pasaku.

Reiz dzīvoja d�igits. Dabūjis zināt, ka tālā aulā dzīvo neredzēta skaistule, viņ� sadomāja to apņemt par sievu. D�igits sapulcināja draugus, visi sēdās zirgos un jāja uz �o aulu. Viņi jāja ilgu laiku, līdz izjāja pla�ā stepē. Te skatās un redz: stepē kāds vīrs skraida pakaļ plēsīgajiem putniem, piesējis pie kājām dzirnakmeņus.

D�igiti izbrīnījās un viņam vaicāja:

��Kas tu tāds esi, labais cilvēk, un ko �eit dari?

��Es esmu ātrkājis,�� vīrs atbildēja,�� un ganu plēsīgos putnus.

��Saki � kālab tev pie kājām piesieti dzirnakmeņi?

��Lai nevarētu ātri paskriet. Ja atsie�u dzirnakmeņus, aizskrie�u uz pa�u pasaules malu un pazaudē�u putnus. Bet uz kurieni jūs jādami?

��Mēs jājam uz tālo aulu � gribam turienes skaistuli saprecināt ar mūsu draugu.

� Ņemiet mani līdzi � kazi, bū�u noderīgs.

D�igiti bija ar mieru un paņēma ātrkāji līdzi. Jāja visi tālāk un atkal redz: priek�ā slienas augsts kurgāns, tā galā stāv vīrs, raugās uz visām pusēm un smaida. D�igiti piejāja viņam klāt.

��Kas tu tāds esi un ko �eit dari? Kālab grozies uz visām debess pusēm?�� �ie vaicāja.

��Es esmu tālredzis,�� vīrs atbildēja.�� Stāvu uz kurgāna, raugos tālumā un redzu, kas notiek vistālākajās zemes malās. Bet uz kurieni jūs jādami?

��Mēs jājam uz tālo aulu � gribam turienes skaistuli saprecināt ar mūsu draugu.

� Ņemiet mani līdzi � kazi, bū�u noderīgs.

D�igiti paņēma tālredzi līdzi.

Jāja visi tālāk un atkal ierauga: ceļa malā guļ vīrs, nolicis galvu starp diviem skudru pū�ņiem, un smejas pilnā kaklā.

D�igiti piejāja viņam klāt.

��Kas tu tāds esi? Kāpēc guli starp diviem skudru pū�ņiem un smejies?�� �ie vaicāja.

��Es esmu visdzirdis,�� vīrs atbildēja.�� Guļu starp diviem skudru pū�ņiem, klausos, ko runā skudras, un smejos. Ai, cik jocīgus atgadījumus viņas stāsta! Bet uz kurieni jūs jādami?

��Mēs jājam uz kaimiņu aulu � gribam turienes skaistuli saprecināt ar mūsu draugu.

� Ņemiet mani līdzi � kazi, bū�u noderīgs.

��Labi,�� jājēji bija ar mieru.�� Jāj mums līdzi.

Jāja visi tālāk. Te ierauga priek�ā upi, kurā stāv vīrs un dzer ūdeni: ieņem vienu malku, un puse upes tuk�a. Tad izlai� ūdeni atpakaļ.

��Kas tu tāds esi un ko �eit dari?�� d�igiti vaicāja.

��Es esmu ūdenstempējs,�� vīrs atbildēja,�� ieņemu mutē ūdeni kopā ar zivīm, tad ūdeni izlai�u atpakaļ, bet zivis noriju. Un uz kurieni jūs jādami?

��Mēs jajam saprecināt vienu skaistuli ar savu draugu.

� Ņemiet mani līdzi � kazi, bū�u noderīgs.

D�igiti paņēma ūdenstempēju līdzi. Visi jāja, jāja, līdz pēdīgi aizjaja uz tālo aulu. Iejāja skaistules pagalmā. Uzzināju�i, kalab d�igits ar draugiem atjājis, aula ļaudis, smagi nopūzdamies runāja:

��Eku, atjājis vēl viens nelaimīgais! Jau deviņdesmit deviņas galvas noripoju�as no pleciem �ās mei�as dēļ. Līdz apaļam simtam trūkst tikai vienas. Redzams, �is d�igits grib, lai viņa galva būtu simtā.

Pagalmā iznāca skaistules tēvs un d�igitam vaicāja, ko vēloties.

��Vēlos apņemt javu skaisto meitu par sievu, ja tu to neliegsi,�� atbildēja jaunais d�igits.�� Bet, ja liegsi, aizvedī�u paslepeni.

��Labi, esmu ar mieru tev atdot savu meitu, tikai ar vienu norunu,�� sacīja skaistules tēvs.

��Kāda būs �ī noruna?

��Tu pats vai tavs ātrkājis lai noskrien mūsu veco zintnieci, kas ir �iglāka par visiem.

Jaunais d�igits noskuma. Viņ� atgriezās pie saviem draugiem un izstāstīja, ko skaistules tēvs teicis.

Vīrs ar dzirnakmeņiem pie kājām sacīja:

��Nebēdā, draugs! Es viņu noskrie�u. Liecies mierīgi uz auss un atpūties.

Jaunais d�igits nolikās gulēt.

No rīta skaistules tēvs padeva d�igitam ziņu, ka laiks posties pildīt norunu: lai vedot savu ātrkāji. D�igits ar draugiem devās ārā no aula.

Pēc neilga laiciņa �urp atveda izģindu�u vecenīti tum�iem, iekritu�iem vaigiem. Pār plecu tai pārmesta kule un aiz jostas aizāķēta neliela krūka, pagatavota no ķirbja.

��Kur ir tavs ātrkājis? Lai nāk ar vecenīti skrieties,�� skaistules tēvs sacīja.

Iznāca priek�ā vīrs ar dzirnakmeņiem pie kājām un sacīja:

��Es ie�u skrieties!

Sanāku�ie ļaudis sāka smieties, vai gar zemi krizdami: kā ta �is skrie�ot ar dzirnakmeņiem pie kājām?

Vecenīte aizveda ātrkāji klaja laukā, apstājās tai vietā, no kurienes aizvien sāka skrie�anu, un sacīja:

��Vispirms apsēdīsimies un atpūtīsimies, pēc tam skriesim.

��Nē, � ātrkājis atbildēja,�� tik īsu gabaliņu es neesmu ar mieru skriet. Iesim tālāk stepē.

Un aizveda zintnieci tālu, tālu, līdz tā ejot pagalam nokusa. Abi apstājās un apsēdās atvilkt elpu.

Vecenīte izņēma no kules pīrāgu, pildītu ar sāli, un, sniegdama to ātrkājim, teica:

� �e, ēd! Kazi, būsi izsalcis?

Bet pati apēda pīrādziņu, pildītu ar sieru. Ātrkājis apēda pīrādziņu un sagribēja dzert.

��Sadabū, vecen, ūdeni, gribu dzert,�� viņ� sacīja. Vecenīte atāķēja no jostas ķirbja krūku � tajā bija ūdens, kam piejauktas miega zāles,�� un pastiepa ātrkājim.

� �e, padzeries, remdē slāpes!

Ātrkājis vēl nepaguva izdzert visu ūdeni, kad jau aizmiga, bet zintniece pietrūkās kājās un laidās skriet.

Ļau�u pūlis aula priek�ā gaidīt gaida skrējējus, uztraucas. Arī jaunais d�igits uzbudināts � pārāk ilgi abi nerādās. Tālredzis palūkojās tālumā un sacīja:

��Skrien tikai vecene, bet mūsu ātrkājis nekur nav manāms. Kur viņ� dējies?�� Tālredzis palūkojās vēl cie�āk.

��Ehē, viņa to iemidzinājusi!

Tālredzis paņēma nelielu akmeni un svieda ar to gulētājam. Akmens trāpīja plecā. Ātrkājis pamodās, uztrūkās aug�ā, aplaida acis apkārt � veceni nekur nemana!

Tad viņ� norāva no kājām dzirnakmeņus un laidās skriet. Zintniece vēl nebija paguvusi paskriet ne trīs soļus, kad ātrkājis jau aizsteidzās viņai priek�ā, it kā �ī uz vietas vien būtu stāvējusi. Atstājis zintnieci labi tālu iepakaļ, ātrkājis atskrēja galā pirmais.

Visdzirdis pagrieza ausi uz skaistules mājas pusi un paklausījies sacīja:

��Skaistules tēvs negrib atdot savu meitu mūsu d�igitam. Viņ� sadomājis mūs visus pārbaudīt: iespundēt karsti sakurinātā krāsnī. Viņam ir milzum liela krāsns. Ja mēs tajā izturēsim visu nakti, tad viņ� atdos meitu.

To izdzirdis, jaunais d�igits noskuma vēl vairāk un bēdīgs vaicāja:

��Ko lai tagadiņ iesāku?

��Nebēdājies daudz,�� viņam sacīja ūdenstempējs,�� gan mēs krāsns karstumu izturēsim.

Vakarā skaistules tēvs ataicināja d�igitu un viņa draugus pie sevis un sacīja:

��Mūsmājās sajājis daudz viesu. Visas istabas aizņemtas. Neņemiet ļaunā, ka jums vajadzēs pārnak�ņot krāsnī. Krāsns ir liela � visiem vietas būs gana, arī siltuma netrūkst. Ja rītu sagaidīsit pie labas veselības, tad varēsim runāt tālāk par precībām.

��Labi,�� ūdenstempējs atbildēja,�� vienīgi palūg�u vijoli, lai krāsnī nebūtu garlaicīgi. Tagad aizstaigā�u līdz upei un padzer�os.

Dzirdēdami �ādu vīra valodu, ļaudis brīnījās:

��Līdīs krāsnī cepties, bet lūdz vijolil

Kamēr sadabūja vijoli, ūdenstempējs izdzēra pusi upes un atgriezās atpakaļ. Draugi salīda krāsnī. Skaistules tēvs to lika aiztaisīt labi cie�i ar aizslietni. Ūdenstempējs apslacināja sienas ar ūdeni, tā atdzesēdams krāsni, un visi d�igiti mierīgi nolikās gulēt.

No rīta skaistules tēvs pavēlēja kalpiem atvērt krāsni, izgrābt pelnus un izkaisīt vējā. Kalpi attaisīja krāsni, skatās � tur viesi sēd sveiki un veseli un jautri dzied dziesmas, bet ūdenstempējs spēlē vijoli.

D�igiti nu atkaliņ sēd viesu istabā un gaida, kad skaistules tēvs liks sapost līgavu. Visdzirdis pagrieza ausi uz saimnieku galu un jaunajam d�igitam saka:

��Skaistules tēvs vēl nedomā atdot mums savu meitu: grib, lai mēs uzminētu laiku, kad �ā meita no rīta ceļas aug�ā un sē�as pie rokdarbiem.

Jaunais d�igits noskuma un vaicāja:

��Ko lai tagadiņ iesāku? Vai no tiesas man bez sievas būs jāatgrie�as mājās? Kas zina, piedevām vēl galvu pazaudē�u?

Ta�u tālredzis pasmīnējis sacīja:

��neraizējies daudz. gan es visu laikus pamanī�u un tev palīdzē�u.

Vakarā viesu istabā ienāca skaistules tēvocis, apsēdās līdzās jaunajam d�igitam un sacīja:

��Mani atsūtīja paklausīties, kā jūs uzminēsiet laiku, kad mūsu skaistule pamostas.

D�igiti sēd visu nakti, acu neaizdarīju�i, kopā ar viņiem � arī skaistules tēvocis. Pirms rītausmas tālredzis, skatīdamies uz saimnieku māju, sacīja:

��Skaistule jau pamodusies, grozās gultā, grib celties, ta�u slinkums neļauj. Re, no�āvājās, pastaipījās. Re, piecēlās, meklē zābaciņus. Piktojas, ka nespēj tos atrast. Re, atkal ielīda gulta, apsedzās un aizmiga.

Tā pienāca rīts. Skaistules tēvocis aizgāja uz saimnieku māju un visu izstāstīja. Skaistules tēvs pasauca savu sievu un tai vaicāja:

��Vai meita jau piecēlusies? Apsēdusies pie rokdarbiem?

��Piecēlusies,�� sieva atbildēja,�� bet pie rokdarbiem vēl nav sēdusies.

��Kālab ne?

��Zābaciņus nespēja atrast. Noskaitās un atkal apgūlās.

��Neko darīt � d�igiti bija izturēju�i visus pārbaudījumus.

Vārdu nedrīkst lauzt. Vecāki saposa meitu, kā klājas, un atdeva jaunajam d�igitam. Tas uzsēdināja līgavu sev priek�ā uz zirga, un visi jāja atpakaļ uz savu aulu.

Jāja, jāja, līdz aizjāja pie tās upes, no kuras ūdenstempējs bija dzēris ūdeni un lējis atpakaļ.

��Tencinu jūs par to, ka paņēmāt mani līdzi un noticējāt man kā draugam,�� ūdenstempējs sacīja.�� Tagadiņ es palik�u �epat � kazi, bez manis upē būs savairojies pulka zivtiņu. Laimīgu ceļu un daudz laimes priek�dienās!

Pārējie draugi jāja tālāk. Jāja, jāja, līdz aizjāja līdz tai vietai. kur visdzirdis bija klausījies skudru valodas. �eit viņ� apstājas un sacīja:

��Tencinu jūs par to, ka parādījāt man godu un uzticību. Tagadiņ es palik�u �epat � kazi, skudrām uzkrājies daudz jaunumu. alkstu tos dzirdēt. Bet jums novēlu laimīgu ceļu un daudz laimes priek�dienās!

Pārējie jāja tālāk. Jāja, jāja, līdz aizjāja līdz tam kurgānam, kura galā bija stāvējis tālredzis un lūkojies apkārt.

��Tencinu jūs, draugi!�� tālredzis sacīja.�� Es palīdzēju jums, kā varēju. Tagadiņ palik�u uz sava kurgāna un lūko�os, kas notiek vistālākajās zemes malās.

Pārējie jāja tālāk. Jāja, jāja, līdz aizjāja līdz tai vietai, kur ātrkājis ar dzirnakmeņiem pie kājām bija ganījis plēsīgos putnus.

��Tencinu tevi, bra�o jātniek,�� ātrkājis sacīja,�� ka tu man uzticējies un atļāvi noskriet to zintnieci. Es jau sen biju dzirdējis par �o burvi, tikai nezināju, kur viņa dzīvo. Novēlu tev laimīgu dzīvo�anu ar jauno sievu. Laimīgu ceļu jums visiem. Pats palik�u �epat � kazi, visi mani ērgļi un piekūni būs aizlaidu�ies kur kurais. Jāsavāc atkal vienkop.

Jaunais d�igits pārveda skaistuli mājās, sarīkoja lepnas kāzas, kurās visi ēda un dzēra septiņas dienas no vietas, pēc tam sāka dzīvot ar jauno sievu saderīgi un laimīgi.

Sensenos laikos, kā stāsta, dzīvoju�i se�i brāļi Abokovi. Pieci vecākie biju�i dro�sirdīgi d�igiti, bet sestais � pārlieku rāms un kluss. Viņu tēvs bez īstajiem se�iem dēliem vēl audzinājis kāda bija[7] dēlu, bāreni.

Pieci vecākie brāli bija iemantoju�i drosminieku slavu, jo viņi bezbailīgi cīnījās ar briesmoņiem mil�iem, kas tās zemes ļaudīm nedeva miera: te lopus aizdzina, te pa�us apēda un turēja visus mū�īgās bailēs. Dro�sirdīgie brāļi stājās briesmoņiem pretim: atņēma tiem salaupīto mantu un atdeva ļaudīm atpakaļ � Ta�u mil�i bija viltīgi un spēcīgi pretinieki. Viņi pamazām pieveica un nobeidza visus piecus drosminiekus. Starp dzīvajiem palika vienīgi jaunākais brālis � biklais zēns, kuru visi nezin kālab uzskatīja par muļķi, un vēl pieņemtais bija dēls.

Nepagāja ilgs laiks, un vecais tēvs aiz sirdēstiem par dēlu nāvi nomira, bet bija dēls pārveda mājās sievu, kura jaunāko brāli nevarēja ciest ne acu galā.

��Es nespēju �o brāli redzēt! Aizvāc viņu no manām acīm!�� jaunā sieva skandināja vīram no rīta līdz vakaram.

Pēdīgi vīrs ar sievu sasēja jaunāko brāli un iemeta dziļā bedrē, bet kaimiņiem pateica, ka, sak, tā un tā, pazudis mūsu jaunākais. Pa�i nezinām, kur viņu meklēt.

Kaimiņi mīlēja jaunāko brāli tā labsirdības un laipnības dēļ. Viņi ilgi to meklēja, ta�u nekur nespēja atrast. Bet ļaunajai sievai ar to vēl nebija gana. Viņa gudroja, gudroja, līdz piespieda vīru tum�ā naktī izvilkt jaunāko brāli no bedres un aizvest uz biezu un dziļu me�u. Bija dēls tā arī izdarīja: uzsēdināja jaunāko brāli kleperim mugurā, pats uzlēca auļotājā un aizveda brāli uz tik necaurejamu me�a biezokni, kurā cilvēka kāja nebija spērusi.

��Pagaidi mani �eit, es tūliņ atgriezī�os,�� viņ� sacīja jaunākajam brālim, bet pats iecirta zirgam ar pletni un aizauļoja.

Ilgs vai neilgs laiks pagāja, un bija dēls sadomāja aizjāt uz me�u palūkoties: vai vecā vīra jaunākais dēls ir starp dzīvajiem, vai to vilki nav apēdu�i? Viņ� aizjāja tai pa�ā biezoknī un tai pa�ā vietā, kur bija atstājis jaunāko brāli, un � ko ierauga? Jaunākais brālis sē� zālē sveiks un vesels, līdzās guļ tarba, arī kleperis turpat netālu ganās.

Kad jaunākais brālis ieraudzīja bija dēlu, viņ� pacēla tarbu un uzvēla to savam zirdziņam mugurā. Zirdziņ� sagrīļojās un nogāzās.

��Redzi nu, brāl, cik vārgu zirģeli esi man iedevis. �is kleperis nespēj pat tarbu noturēt uz muguras. Kā lai spēj panest mani?�

Tā pateicis, jaunākais brālis izņēma no tarbas dārgas drēbes, zobenu un dunci, kaldinātu zeltā, apģērbās, apjoza zobenu un pārvērtās par di�enbra�u d�igitu. Pēc tam izņēma no tarbas zvaniņu, pa�ķindināja, un tai pa�ā mirklī viņa priek�ā nostājās apseglots zilganpalss, skaists auļotājs.

Bija dēls brīdi stāvēja, aiz izbrīna klusēdams, tad sameloja:

��Es ierados tev pakaļ. Jāsim mājās.

��Nu labi, brāl, sēdīsimies katrs savā zirgā un jāsim,�� sacīja jaunākais brālis.�� Tikai kur� no mums jās pa priek�u un kur� nopakaļ?

��Tu jāj pirmais,�� bija dēls atbildēja.

Abi devās ceļā. Jaunākā brāļa auļu zirgs traucās kā uguns, bet bija dēla zirgs tik tikko spēja tam sekot.

Tā viņi jāja ilgu laiku un, jo dienas, jo ceļā satika zirgu pulkus.

��Kas ir, brāl, aizdzīsim �os zirgus!�� bija dēls ikreiz sacīja, ieraudzījis ganāmies zirgu pulku.

Ta�u jaunākais brālis tam atbildēja:

� �os zirgus mēs nedrīkstam aiztikt� �ais vietās es esmu bijis un zinu, kam tie pieder. Aizdzīt �os zirgus nozīmētu tikpat kā vārgai sieviņai atņemt kukurūzas plāceni.

Pa to starpu abi jau bija aizjāju�i krietni tālu.

Pēdīgi brāļi ieraudzīja zļ|u pļavu, kurā ganījās neredzēti skaisti zirgi.

� �os zirgus mēs drīkstam aizdzīt,�� sacīja jaunākais brālis. Viņ� izņēma no tarbas arkānu un pagrieza savu zirgu uz ganāmpulka pusi.

Brāļi vēl nebija piejāju�i zirgiem klāt, kad no bara izskrēja ērzelis un auļoja prom. Tomēr jaunākais brālis nekavējās, meta arkānu un ērzeli noķēra. Viņ� pieveda to pie bija dēla un vaicāja:

��Ko tu labāk darīsi � dzīsi zirgu baru vai vedīsi �o ērzeli?

��Labāk vedī�u ērzeli,�� bija dēls atbildēja.

��Lai notiek. Tikai turi to labi stingri, citādi mūs piemeklēs nelaime.

��Turē�u stingri,�� bija dēls apsolīja.

Atdevis ērzeli bija dēlam, jaunākais brālis sāka dzīt zirgu baru. Bet bija dēls nespēja noturēt ērzeli � tas izrāvās un aizauļoja prom.

��Ko tu izdarīji?�� jaunākais brālis pārmeta.�� Tagad �ā ērzeļa mugurā �urp atjās milzis! �ie ir viņa zirgi� Bet tur neko vairs nevar līdzēt. Pieraugi, tikai nenosauc, viņam dzirdot, mani vārdā! Milzis nedrīkst zināt, ka es esmu jaunākais no Abokoviem. Kad sāk�u ar milzi cīkstēties, tu noķer ērzeli un, pielūko, nepalaid to atkal vaļā!

��Zvēru pie allaha � tagad gan noturē�u!�� bija dēls nozvērējās.

Sadzinu�i zirgus barā, viņi devās ceļā. Pievakarē tālumā parādījās liels, balts mākulis.

��Atskaties un pasaki � ko tur redzi?�� jaunākais brālis vaicāja bija dēlam.

��Uz mūsu pusi nāk tā kā mākulis, tā kā miglas vāls�

��Tas nav nedz mākulis, nedz miglas vāls. Tā ir elpa, ko dve� ērzelis, kuru tu nespēji noturēt. Tagad es kau�os ar milzi, bet tu tikām ķer ērzeli.

Tikko jaunākais brālis paguva to pateikt, milzis jau pieauļoja klāt.

��Kur tas suņa dzimums, kas uzdrīkstējās aizdzīt manu zirgu baru?�� milzis iebļāvās.�� Agrāk to darīja brāļi Abokovi, bet mēs tos visus nobeidzām.

��Vai tad bez brāļiem Abokoviem nav citu ļau�u, kas spēj sēsties zirgam mugurā? Re, es aizdzinu tavus zirgus!�� atsaucās jaunākais brālis.

��Kā cīkstēsimies, mērosimies spēkiem vai akmeņus metīsim?�� milzis vaicāja.

��Ja ceri uz savu spēku, tad mērosimies spēkiem!

Abi sāka spēkoties, un jaunākais Abokovs viegli nogāza briesmīgo milzi zemē un nocirta tam galvu. To redzot, bija dēls tā nobijās, ka paslēpās aiz akmens bluķa un aizmirsa par ērzeli.

��Kālab tu, brālīt, tūļājies?�� jaunākais brālis bēdīgs sacīja.�� Kālab neķēri? Tagad uz �ī ērzeļa atjās otrs milzis. Bet nekas. �oreizīt gan, kamēr es ar milzi cīkstē�os, nekavējies un noķer ērzeli! Vēl ielāgo � nenosauc mani vārdā!.

Tikko viņ� paguva to pateikt, jau atauļoja tā pa�a ērzeļa mugurā otrs milzis � pulka briesmīgāks un niknāks par iepriek�ējo. Ieraudzījis nobeigto milzi, tas nelabā balsī iekaucās:

��Eh, suņa dzimums! Kur� uzdrīkstējās nokaut manu brāli un aizdzīt mūsu zirgus? Agrākos laikos brāļi Abokovi nedeva miera. Bet mēs tos visus nobeidzām.

��Es nokāvu tavu brāli! Es aizdzinu jūsu zirgus!�� jaunākais brālis atsaucās.

��Kā cīkstēsimies, mērosimies spēkiem vai akmeņus sviedīsim?�� milzis vaicāja.

��Ja ceri uz savu spēku, tad mērosimies spēkiem!

Abi ilgi spēkojās. Pēdīgi jaunākais brālis nogāza milzi zemē un nocirta tam galvu. To redzot, bija dēls tā nobijās, ka uzrāpās augstā kokā un atkal nenoķēra ērzeli.

��Kālab tu, brālīt, tik aplam izdaries?�� jaunākais brālis tīri pikts sacīja.�� Nav no tevis man palīga. Labāk jāj mājās, kamēr esi dzīvs. Un ielāgo � nenosauc mani vārdā! Tagad atauļos tre�ais milzis� Kas zina, kur� kuru uzveiksim? � Ja uzvarēs viņ�, arī tev neklāsies labi.

Bija dēls apkaunots jāja prom.

Bet viņ� tikai izlikās aizjājam. Uzgājis turpat netālu alu, noslēpās tajā un gaidīja, kad ieradīsies milzis.

Necik ilgi, un tas jau bija klāt. No paskata �is milzis �ķita visbriesmīgākais un niknākais. Bija dēls, to ieraudzījis, aiz bailēm novēlās zemē bez atmaņas. Ta�u drīz atjēdzās un sāka vērot, kā jaunākais brālis spēkojas.

Viņi abi ar milzi ilgi spēkojās, tomēr beigās jaunākais brālis pamanījās milzi nogāzt zemē. Bija dēls, domādams, ka milzis jau ir beigts, nenocietās un iesaucās:

��Ei, jaunākais no Abokoviem, sadauzi to labi krietni!

Izdzirdis Abokovu vārdu, milzis paslējās aug�ā, pacēla loku, un bulta trāpīja jaunākajam brālim. Ievainotais brālis tomēr paguva izraut zobenu un nocirst milzim neganto galvu.

��Vai, brālīt, tu izdarīji to, no kā es visvairāk baidījos,�� vaidēdams sacīja jaunākais brālis.�� Trīs raizes tevi lūdzu nenosaukt manu vārdu� Nu labi, tagadiņ sēdies manam zirgam mugurā un palaid vaļā pavadu, lai zirgs pats rik�o. Viņ� tevi aizvedīs turp, kur vajadzīgs. Kad viņ� apstāsies, tevi iznāks sagaidīt� Sagaidītājam neko vairāk nestāsti, vienīgi pasaki: �Jaunākais no Abokoviem ir savārdzis un lūdz jūs ierasties ��

Bija dēls uzlēca zilganpalsā zirga mugurā, palaida pavadu vaļā, un zirgs pats aizauļoja ātrāk par vēju. Ilgu vai neilgu laiku zirgs tā au|oja, grūti pateikt, tikai pēdīgi viņ� atauļoja pie bagātas, skaistas mūra sakļas, skaļi iezviedzās un piedauzīja ar pakavu pie zemes.

Tai pa�ā mirklī uz sliek�ņa parādījās skaistule, par kuru skaistākas bija dēls vēl nebija redzējis. Viņa lūdza bija dēlu ienākt iek�ā, sacīdama: � Esi mūsu viesis! Saki � kāda vajadzība tevi spieda �eit ierasties? Ko varam tev palīdzēt?

��Jaunākais no brāļiem Abokoviem ir savārdzis. Milzis viņam ar bultu caururba krūtis, un viņ� jau dro�i vien ir miris.

Izdzirdusi �ādu vēsti, skaistule ievaimanājās un nokrita zemē kā beigta. Tad iznāca ārā cienīga izskata vecs vīrs ar baltu bārdu. Viņ� pacēla skaistuli un ienesa sakļā, pēc tam atkal iznāca un dusmīgi vaicāja:

��Ei, jātniek, kādu vēsti tu atvedi manā mājā?

��Jaunākais no brāļiem Abokoviem ir ievainots. Milzis viņam ar bultu caururba krūtis, un viņ� dro�i vien jau ir miris.

��Viņ� nav darījis gudri, ielaizdamies ar tevi darī�anās!�� vecais vīrs noburk�ķēja.

A�i apseglojis savu zirgu, vecais pavēlēja:

��Rādi ceļu!

Kā uguns bultas abi zirgi drāzās uz priek�u. Atauļoju�i uz to vietu, kur norisa cīniņ�, jātnieki ieraudzīja, ka jaunākais no brāļiem Abokoviem jau tuvu pie mir�anas. Vecais vīrs nolēca no zirga, ar zobiem izvilka no d�igita krūtīm bultu, pārsēja brūci un uzsēdināja to mil�a zirgam mugurā.

Dzīdami sev pa priek�u zirgu baru, visi trīs atgriezās vecā vīra mājās.

Jaunāko brāli apguldīja gultā, un vecais iesāka viņu prasmīgi dziedināt� Bet bija dēlu uzņēma kā viesi, cienāja gods godam � katru dienu cēla priek�ā citādu ēdienu.

Kad ievainotais sāka atlabt, vecais vīrs ataicināja bija dēlu uz viesu istabu. Tur viņu gaidīja daudz skaistu meiteņu, kas bija atnāku�as apsveikt viesi.

��Vai �o meiteņu pulkā pazīsti to, kura bija iznākusi tevi sagaidīt?�� vecais vīrs vaicāja.

��Es viņu tūlīt pazītu, bet viņas te nav. Viņa ir skaistāka par visām �īm skaistulēm kopā!

��Re, kur viņa!�� vecais vīrs sacīja.�� Viņa bija visskaistākā no manām meitām, bet tu viņu satrieci ar briesmīgo vēsti. Nabadzīte smagi sasirga un pazaudēja savu skaistumu. Tava rīcība nav vīra cienīga!.

Pēc tam vecais vīrs bija dēlu aizveda uz pieliekamo kambari, atvēra lādi, pilnu zelta, un sacīja:

� Ņem zeltu, cik vari aizvest, un jāj projām!

Bija dēls piegrāba pilnas abas kabatas un kopā ar jaunāko brāli devās uz mājām. Jaunākais jāja uz mil�a zirga un dzina sev pa priek�u zirgu baru.

Ceļā jaunākais brālis bija dēlam sacīja:

��Mil�i, kurus es pieveicu, nobeidza manus vecākos brāļus. Visi pieci nolika galvas �o zirgu dēļ.

Kad līdz dzimtajam aulam bija atlicis mazs ceļa gabals, jaunākais brālis nokāpa no mil�a zirga, novilka dārgās drēbes un atsēja zobenu, tad uzmeta mugurā veco, novalkāto apmetni un ieguva savu agrāko izskatu.

��Ja kāds par mani ievaicāsies, pieraugi, neizpļāpā, ka es esmu atdzinis zirgus un nogalinājis mil�us,�� viņ� piekodināja bija dēlam.

Pēdīgi viņi nonāca savā aulā.

Bija dēls atradis jaunāko brāli un atdzinis zirgus!�� ļaudis priecājās.

Bet, kad kaimiņi sāka bija dēlu izpra�ņāt, kā viņam tas palaimējies, viņ� nenoturējās un atzinās:

� �os zirgus atdzina viņ�, jaunākais brālis.

Bija dēla sieva, ieraudzījusi jaunāko brāli dzīvu un veselu, atkal gudroja, kā viņu nomaitāt.

Pa to starpu sapulcējās kopā aula vecie vīri un atnāca pie jaunākā Abokova. Sasveicinājās ar viņu kā līdzīgi ar līdzīgu.

��Kālab tu, dēls, izlikies par muļķīti un mūs, grēka gabalus, piemānīji?�� viņi vaicāja.

��Godātie mana tēva draugi! Jums visiem labi zināms, cik mani vecākie brāļi bija dro�sirdīgi d�igiti un lieli spēkavīri� Piecus nonāvēja mil�i� Vienīgi es paliku starp dzīvajiem, jo tolaik vēl biju mazs zēns. Ja mil�i būtu saklausīju�i, ka no Abokoviem palicis viens dzīvs, viņi arī mani būtu pazudināju�i. Es izlikos par nejēgu un muļķi, lai cilvēki nevarētu teikt: �No spēkavīru Abokovu dzimtas ir vēl viens palicis starp dzīvajiem!�

Vecie vīri uzteica jaunekli par apķērību.

��Bet tagad, mana tēva draugi,�� jaunākais brālis sacīja,�� izspriediet, kur� no mums vainīgs. Nezinu, ko ļaunu esmu nodarījis bija dēla sievai, bet viņa piespieda savu vīru aizvest mani me�a biezoknī un tur pamest vilkiem par barību. Mūsu mājas, lopi, zeme � viss, kas mums ir, pēc taisnības pieder man � Mūsu mājās viņa nepazīst trūkuma. Tad kālab viņa liedza man maizes kumosu? Saki visu cilvēku priek�ā � ko ļaunu tev esmu darījis?�� jaunākais brālis uzrunāja bija dēla sievu.

Sieva stāvēja un cieta klusu. Viņai nebija ko teikt. Tad jaunākais brālis izņēma no savas tarbas zvaniņu un pa�ķindināja � tūdaļ atauļoja neredzēts zirgs. Jaunākais brālis uzsēdināja tam mugurā ļauno sievu ar seju uz to pusi, kur atrodas zirgam aste, un palaida zirgu stepē.

Pēc tam viņ� sadalīja mil�u zirgus aula ļaudīm un sarīkoja varenas dzīres. Visi � kā lieli, tā mazi � ēda, dzēra un līksmojās vairākas dienas no vietas�

Senos laikos kādā aulā dzīvoja vecs vīrs, kas uzraudzīja kņaza zirgu barus. �im vīram bija dēls, vārdā Zubeirs. Viņiem mājās piederēja tikai viens zirgs. Zubeirs ik dienas to jāja dzirdināt � Aka atradās tālu aiz aula. �urp sajāja savos zirgos visi apkaimes jaunekļi un pa ceļam sarīkoja zirgu sacīkstes.

Zubeira zirgs alla�iņ palika pēdējā vietā, un tālab Zubeiru māca liels kauns. Pēdīgi viņ� neizturēja un pasūdzējās tēvam:

��Mīļais tēvs, tu pats zini, ka es cītīgi kopju mūsu zirgu, dodu tam sienu, cik tas spēj apēst, bet sacīkstēs �is tik un tā paliek pēdējais. Tēvs, nopērc man īstu zirgu!

Vecais tēvs apsolīja. Viņ� zināja � ja dēlam būs labs zirgs, no dēla iznāks kārtīgs d�igits. Otrā dienā vecais tēvs piecēlās agri un, nebildis nevienam ne vārda, aizjāja uz kņaza pļavu. Vecais labi pazina zirgus. Visu cauru dienu viņ� tos pētīja. Tomēr to vidū neatrada pietiekami laba, kas būtu cienīgs viņa dēla.

��Jāj tālāk,�� viņam deva padomu zirgu gans.�� Kņazam bez �iem zirgiem ir vēl citi, kas ganās astoņās pļavās.

Vecais aizjāja uz otru pļavu un apskatīja tur tūksto� zirgu, tomēr arī to vidū neatrada vajadzīgo.

Tā vecais vīrs jādelēja deviņas dienas. Pabija visās deviņās pļavās, apskatīja visus deviņus tūksto�us kņaza zirgu, ta�u to vidū neatrada tādu auļotāju, kāds bija vajadzīgs Zubeiram.

Vecais jau gribēja atgriezties mājās, bet pārdomāja. �Kas ir, apskatī�u vēl kaimiņu kņaza zirgus, kas ganās viņa pļavās,� viņ� nosprieda.

Garu vai īsu ceļa gabalu vecais vīrs nojāja, kad pamanīja ceļa smiltīs svaigu riteņu sliedi. Pēc arbā iejūgtā zirga pēdām viņ� tūdaļ saprata, ka �is ir ilgi meklētais zirgs!

Vecais vīrs tagad jāja pa �īm pēdām, līdz pievakarē sasniedza kādu aulu. Tur viņ� pamanīja, ka arba uz brīdi pieturējusi pie sakļas, kas atradās pa�ā aula malā. Vecais vīrs iegāja mājā un apvaicājās, kas braucis arbā un uz kurieni devies tālāk.

� �īs arbas saimnieks izskatījās pēc plika nabaga,�� viņam pastāstīja.�� Un tas aizbrauca tālāk uz kaimiņu aulu.

Vecais vīrs panāca arbu un vaicāja:

��Kas ir, saimniek,�� vai nesamainīsimies zirgiem?

Vecā vīra zirgs bija labi kopts, no paskata strauj�, spo�u spalvu ar zī�ainām krēpēm. Turpretim nabadzīgā vīra zirdziņam ribas līda laukā, krēpes savēlu�ās. Tomēr vecais vīrs tūdaļ redzēja, ka nav maldījies �

��Kālab tu zobojies par mani?�� nabagais ņēma ļaunā.

��Mans kleperis knapi velk kājas. Kam tāds der?

Vecajam vīram ilgi vajadzēja nabago pierunāt. Pa tam salasījās apkārt ziņkārīgo bars, sāka nabago skubināt:

��Nepalaid garām savu laimi, mainies! Maiņa � tas ir godīgs darījums!

Un pierunāja nabadzīgo vīru.

��Nu labi, ja tu nedzen jokus, maināmies arī, � viņ� pēdīgi sacīja.

Vecais vīrs nolēca no zirga, noņēma seglus un aizveda savu zirgu pie arbas. Nabadzīgais vīrs izjūdza savu zirdziņu un atdeva vecajam vīram.

Zubeirs turpat vai nesāka raudāt, ieraudzījis tēva sadabūto zirgu. Arī kaimiņi smējās par veco vīru: kazi, uz vecumu izkūkojis prātu!

Bet vecais vīrs aizgāja pie kņaza un tam pastāstīja, kā meklējis savam dēlam ātru zirgu, kā kaimiņu aulā saticis nabadzīgu vīru un iemainījis no viņa īstu auļotāju.

��Kas nu tiesa, tas tiesa,�� vecais vīrs beigās piemetināja,�� mans zirgs no paskata patlaban atgādina kleperi, bet, ja tu palīdzētu lopiņam atkopties, tas būtu pirmais visās sacīkstēs, atnestu slavu ari tavai mājai.

Kņazam glaimoja �ādi vārdi, un viņ� lika iebērt vecā vīra zirgam tīras auzas no saviem apcirkņiem.

Zubeirs nu baroja jauno zirgu ar tīrām auzām un dzirdināja nevis ar ūdeni, bet pienu. Tā viņ� baroja zirgu divas nedējas. Zirgs acu priek�ā sāka atkopties. Zubeirs kluva priecīgāks. Arī vecais priecājās, ka nebija kļūdījies. Viņ� piekodināja dēlam, lai �etras nedēļas no vietas zirgu baro ar tīrām auzām, cik tikai tas spēj apēst, un ūdens vietā dod pienu dzert. Drīz vien zirgs atspirga un pārvērtās par skaistu rik�otāju, kāds tai pusē vēl nebija redzēts. Kņazs pavēlēja zirgu atvest pie sevis, apskatīja to un bija mierā. Tad nolēma pēc sacīkstēm pārvest uz savu stalli.

��Ko sēdināsim zirgam mugurā? � kņazs vaicāja vecajam vīram.

��Ar �o zirgu tiks galā vienīgi mans dēls,�� vecais atbildēja.

Pārnācis mājās, viņ� pamācīja Zubeiru, kā sacīkstēs uzvarēt.

Kņazs izsludināja sacīk�u dienu. No malu malām sajāja labākie d�igiti, lai piedalītos sacīkstēs. Noteiktais skrie�anās ceļa gabals � vienas dienas jājums.

Mazā gaismiņā jātnieki nostādīja savus zirgus rindā un pēc kņaza dotās zīmes sāka auļot uz priek�u.

Zubeirs, kā tēvs bija piekodinājis, pirms sacīkstēm zirgam pie priek�kājām piesēja pa akmenim. Tālab sacīk�u sākumā viņa zirgs palika tālu iepakaļ. Nespēdams paciest �ādu kaunu, auļu zirgs rāvās uz priek�u, cik spēka, un aiz piepūles viss pārklājās baltām putām. Tad Zubeirs, kā tēvs bija mācījis, atsēja akmeņus, pavadāja zirgu mazliet �urpu turpu un atkal sēdās tam mugurā. Tagad pēc tēva padoma viņ� iesēja pavadā trīs mezglus. Palaidis zirgu auļos, viņ� atraisīja pirmo mezglu. Nepagāja ilgs laiks � un viņ� panāca tos d�igitus, kuri jau bija aizjāju�i tālu priek�ā. Tad viņ� atraisīja otru mezglu � un tai pa�ā brīdī aizsteidzās visiem jājējiem garām, līdz atradās jātnieku priek�galā.

Vecais tēvs bija pieteicis tre�o mezglu neraisīt vaļā. Ta�u Zubeirs piemirsa tēva vārdus un atraisīja arī tre�o mezglu. Tikko viņ� to izdarīja, zirgs aizdrāzās ātrāk par vēju, un d�igits to vairs nejaudāja valdīt.

Uz vakara pusi zirgs atauļoja jūras krastā un ieskrējienā metās ūdenī. Zubeirs tik tikko paguva nolēkt smiltīs, kad zirgs jau bija pazudis zem ūdens.

Ko tagad Zubeirs lai dara vientuļajā jūras krastā? Viņ� sagrieza meldrus, uzcēla telti un likās gulēt. Pamodās no ūdens �alk�anas � �ķita, ka jūrā kāds peldētos. Zubeirs klusītiņām izgāja no telts un redz: turpat netālu nomestas neredzēti skaistas sievie�u drēbes, bet jūrā peldas trīs daiļas meitenes.

Zubeirs paķēra drēbes un ienesa teltī. Jūrā, izrādās, peldējās trīs māsas, kas bija burves: ja viņas uzģērba drēbes, tūliņ pārvērtās par baltiem gulbjiem. Bet, novilku�as drēbes, zaudēja savu burvestības spēku.

Māsas izkāpa krastā un redz: nav drēbju � tās kaut kur pazudu�as!

��Varbūt vēj� aiznesis?�� jaunākā māsa ieminējās.

Bet vidējā iesaucās:

��Skatiet, māsiņas, kur smiltīs pēdas! �eit bijis cilvēks.

Es dzirdēju, ka pasaulē ir jauneklis, vārdā Zubeirs,�� ierunājās vecākā māsa.�� Vienīgi viņ� varēja �urp atkļūt savā auļotājā. Viņam pieder vislabākais auļu zirgs. Bet, kā rādās, zirgs jātnieku nav klausījis un aiztraucies jūrā.

Mei�as ietinās savos garajos matos un aizgāja pie meldru telts.

��Vadzi, labais d�igit!�� vecākā māsa pasauca.�� Atdod mums drēbes un par to vari lūgt, ko vēlies.

Zubeirs paslēpa drēbes telts kaktā un atbildēja:

��Es vēlos, lai mans zirgs atgrieztos pie manis!

��Tas nav mūsu spēkos,�� sacīja vidējā māsa.�� Zirgs nav mūsu varā. Ta�u mēs spējam vienā mirklī tevi aizgādāt mājās vai citur, kurp pats gribi.

��Man kauns no ļaudīm! Kā lai rādos savā aulā bez zirga?!�� Zubeirs iesaucās.

��tad vienu no mums apņem par sievu,�� ieteicās jaunākā, kurai d�igits bija pa prātam.�� Daiļāku mei�u par mums nav visā pasaulē!

��Jūs esat gana skaistas,�� Zubeirs atzina.�� Tomēr es dzirdēju, ka vienam kņazam ir meita, kas daiļāka par visām daiļavām. Tikai kop� dzim�anas tā nerunājot, un tēvs soloties to atdot par sievu tam, kur� piespiestu viņu runāt. Izdariet tā, lai �ī daiļava sāk runāt, un es atdo�u drēbes.

Māsas bija ar mieru. Viņas nosolījās Zubeiru aizgādāt uz �ā kņaza pili un samācīja, kas darāms, lai klusējo�ā dai|ava sāktu runāt.

��Es paslēp�os brokāta ka�okā, kas karāsies kņaza meitas istabā, � Zubeiram sacīja vecākā māsa burve.�� Tu iesit ar nūjiņu pa ka�oku, un ka�oks pastāstīs pasaku. Pasakā būs runa par strīdu. Tu �o strīdu iz�ķir nepareizi, tad kņaza meita tūliņ ierunāsies.

Zubeirs atdeva māsām drēbes. Viņas lika tam aizvērt acis, un, kad viņ� tās atvēra, jau atradās kņaza pils priek�ā.

Ļaudis mēļo, ka tu atdo�ot savu meitu par sievu tam, kur� piespiestu viņu runāt. Atvēli man to pamēģināt!�� Zubeirs sacīja.

��Tas tiesa, ka esmu apsolījis savu meitu tam, kur� piespiestu viņu runāt,�� kņazs atbildēja.�� Bet tiesa arī tas, ka tam, kur� nespēj to izdarīt, es cērtu galvu nost. Pulka drosminieku jau izlēju�i savas asinis. Ja tev nav �ēl savas galvas, nāc iek�ā.

Zubeirs neatsacījās no saviem vārdiem, un kņazs pavēlēja sulaiņiem aizvest viņu uz meitas istabu.

Iegājis istabā, Zubeirs bez liekas kavē�anās iesita ar nūjiņu pa brokāta ka�oku un pavēlēja:

��Runā, ka�ok!

��Ko lai tev pastāstu,�� ka�oks cilvēka balsī vaicāja,�� vai to, ko dzirdēju, vai to, ko pats savām acīm redzēju?

��No citiem dzirdētajam nevar ticēt. Stāsti, ko pats esi redzējis!

��Tad klausies,�� ka�oks iesāka.�� Vienreiz es redzēju trīs brāļus. �iem brāļiem piederēja tikai viens vērsis. Vecākais brālis ganīja vēr�a galvu, vidējais � vēderu, bet jaunākais � pakaļkājas. Viendien jaunākajam brālim likās, ka vērsis sasirdzis. Viņ� gribēja aprunāties ar vidējo brāli un agri no rīta devās cejā; tikai vēlu vakarā viņ� nonāca līdz vēr�a vēderam. Jaunākais un vidējais brālis apspriedās un nolēma iet pie vecākā brāļa. Rita agrumā abi devās ceļā un tikai vēla naktī beidzot bija tiku�i līdz vēr�a galvai.

�Kā tu domā, vai mūsu vērsis nav sasirdzis?� jaunākais brālis vaicāja vecākajam.

�Nedomāju vis. Viņ� augu dienu plūca zāli, bet patlaban gremo. Ūdeni gan viņam sen neesmu devis� Varbūt tam sagribējies dzert? Aizdzīsim uz dzirdinātavu.�

Labi. Brāļi veda vērsi uz dzer�anas vietu. Tas ar vienu malku izdzēra visu jūru. Brāļi sadomāja paganīt vērsi uz salas, kas bija redzama jūras vidū.

Kad viņi nonāca pie salas, pārliecinājās, ka tā nav sala, bet zivs mugura. Zivs atplēta rīkli un vērsi aprija. Brāli nepaguva ne attapties, kad �ai zivij no mākoņiem uzklupa ērglis un pacēlās ar visu gaisā.

Ērglis ar laupījumu nolaidās stepē. Tur vecs aitu gans ganīja aitas. Viņ� bija apsēdies sava ā�a bārdas ēnā atpūsties. Ērglis notupās uz �ā ā�a raga un notiesāja i zivi, i zāli, i kokus, kas auga uz �ā raga.

Kad ērglis beidza tiesāt zivi, viņam no knābja izkrita vēr�a lāpstiņas kauls (vērsi bija aprijusi zivs) un trāpīja vecajam ganam tie�i acī. Gans paberzēja aci, sacīdams:

�Laikam kāds gruzītis iekrita!�

Pārdzinis vakarā aitu ganāmpulku mājās, vecais gans palūdza meitu:

�Izvelc man no acs gruzīti.�

Meita iesēdās laivā, paņēma airus un īrās pa tēva aci krustām �ķērsām. Pēdīgi atrada vēr�a lāpstiņas kaulu, aizķēra to ar mazā pirkstiņa nagu un izmeta pa logu.

Lāpstiņa nokrita zemē nepālu no akas. Necik ilgi, un pie �īs akas apstājās uz nakti karavāna, kurā bija deviņdesmit kamieļu. Karavānas ļaudis jau posās gatavot vakariņas, kad pēk�ņi tiem zem kājām sāka drebēt zeme. Viņi nobijās, sakrāva kamieļiem mugurā nastas un pasteidzās atstāt �o vietu. Tikko viņi devās ceļā, drebē�ana aprimās.

Kas tas bija?�� tu man vaicāsi.

Tas bija, vei, kas. Karavānas ļaudis bija sakūru�i uguni uz vēr�a lāpstiņas, bet garām skrēja lapsa un, sajutusi gardu smārdu, sāka lāpstiņu grauzt. Kad viņa to grauza, ļaudīm likās, ka sākusies zemestrīce.

Vēlu vakarā, kad karavānas ļaudis un lopi gulēja, pie akas atnāca sieviete. Viņa ieraudzīja lapsu, iezvēla tai ar nē�iem un nosita, bet ādas dīrā�anu atlika līdz rītam. Ta�u karavānas ļaudis pamodu�ies ieraudzīja lapsu un nodīrāja tai pusi ādas; otru pusi atstāja, jo deviņdesmit vīri nespēja lapsu pagriezt uz otriem sāniem. No �īs pusādas viņi nosprieda pa�ūt visiem karavānas ļaudīm ka�okus.

Karavāna saposās un devās ceļā. Tad atnāca sieviete, paspēra ar �uvjaka purngalu lapsu un apgrieza to uz otriem sāniem. Apgriezusi iegrima domās: diez vai pietiks lapsas pusādas tās jaundzimu�ā dēla cepurītei?

Iz�ķir nu tagad pats: kur� �ai stāstā bija vislielākais? Vai vērsis, kur� ar vienu malku izdzēra jūru sausu un vēl nespēja dzesēt slāpes? Vai zivs, kura norija vērsi? Vai āzis, uz kura raga notupās ērglis? Vai vecais gans, kuram acī iekrita vēr�a lāpstiņa? Vai lapsa, no kuras ādas puses iznāk deviņdesmit ka�oki? Vai jaundzimu�ais puika, kura cepurītei vienas lapsas ādas puses par maz?

��Skaidrs, ka vislielākā ir zivs!�� Zubeirs atbildējā.

To dzirdēdama, kņaza meita nenocietās un iebilda:

��Nav tiesa! Vislielākais ir �īs sievietes bērns! Ja no vienas lapsas ādas puses var pa�ūt deviņdesmit ka�okus, bet no otras neiznāk pat mazulītim cepurīte, tad jāvaicā, cik liels ir �is mazulis?

Zubeirs kļuva priecīgs. Viņ� pasauca kņazu un lūdza to parunāties ar savu meitu, kas nule bija sākusi runāt.

Aiz lieliem priekiem kņazs lika kalpiem vīk�t kāzas.

Kāzās tika aicināti visi: veci un jauni, klibi un greizi, gudri un muļķi. Trīs dienas un trīs naktis no vietas ilga kāzu dzīres.

Kad kāzas bija nodzertas, Zubeirs pārveda uz pili arī savu veco tēvu. Un viņi visi dzīvoja tālāk laimīgas dienas.

Mēs pa�i nepieredzējām to, par ko pasakā stāstījām; lai tad nepieredzam arī nedz rūpestus, nedz bēdas.

Senos laikos kādā aulā dzīvoja vecs mednieks. Kara�aju zemē nebija otra tik laba mednieka � viņ� nekļūdīgi varēja trāpīt putnam lidojumā.

Vienreiz vecais mednieks medīja augu dienu, ta�u neko nenomedīja. Negribējās iet mājās be�ā, tālab sadomāja pārnak�ņot turpat me�a biezoknī zaru būdā. No rīta pamodies, viņ� neticēja savām acīm: ap būdu bija aptinis savu resno asti kā virvi milzīgi liels, briesmīgs pūķis. Mednieks izrāva no maksts dunci un jau grasījās briesmoni sagraizīt gabalos. Te pūķis ierunājās cilvēka balsī:

��Pagaidi, medniek! Es tev nekā ļauna nedarī�u, palaidī�u vaļā sveiku un veselu, tikai ar vienu norunu. Stāsta, tev esot trīs lieli dēli. Pārnācis mājās, tūlīt atsūti vienu pie manis. Ja to neizdarīsi, tad vaino pats sevi: tev pasaulē dzīves vairs nebūs!

Ko medniekam atlika darīt?

��Labi. Ja tā, apsolu atsūtīt pie tevis vienu savu dēlu,�� viņ� atbildēja.

Mednieks pārnāca mājās, izstāstīja, kāda nelaime notikusi, un vaicāja dēliem:

��Mani dēli, kur� no jums ar mieru iet pie pūķa?

Vecākie brāļi atsacījās, bet jaunākais, Karabatirs, sacīja:

��Neraizējies, tēv. Es rīt mazā gaismiņā do�os uz me�u.

Iepriek�ējā vakarā Karabatirs sakārtoja savas bruņas un kaujas iero�us, bet agri no rītiņa jau bija ceļā. Me�a biezoknī viņ� uzmeklēja zaru būdu, ielīda tajā un aizsnaudās.

Karabatirs pamodās no trok�ņa. Palūkojies ārā, ieraudzīja briesmīgu pūķi, kas bija apvijies ap būdu kā gredzens.

Jauneklis izrāva mirdzo�o zobenu un atvēzēja to virs pūķa galvas. Briesmonis ierunājās cilvēka balsī:

��Dro�sirdīgais d�igit, nesteidzies ar mani uzsākt cīniņu! Labāk seko man, kurp tevi vedī�u!

Karabatirs nolēma izdibināt, kas notiks tālāk. Viņ� iebaza zobenu makstī un devās pakaļ pūķim.

Abi gāja, gāja, līdz nonāca glu�i sve�ā vietā. Pūķis ieveda Karabatiru pla�ā pagalmā, apjoztā ar zedeņu �ogu. Pagalma vidū stāvēja nams. No tā iznāca sirms vecītis un, zemu palocīdamies, saņēma atnācējus. �is vecītis bija galvenais �abans aitu ganu pulkā.

Drīz vien atsteidzās arī citi �abani, runādami savā starpā:

��Eku, mūsu vecākais �abans atradis sev znotu!

Karabatirs izbrīnījās: �Kālab viņi dēvē mani par �ā vecā vīra znotu?�

Nepaguva kādam to pavaicāt, kad �abani viņu paņēma zem rokām, ieveda namā, apsēdināja pie galda un pacienāja kā visdārgāko viesi. Kad bija beigu�i ēst un dzert, istabā ienāca neparasti skaista meitene: vaigi zied kā rozes, garās skropstas bikli nolaistas un bize tik gara, ka stiepjas līdz pa�ai grīdai.

Karabatiram melnacainā skaistule tūliņ iepatikās, un viņ� apņēma viņu par sievu. Kāzās sabrauca viesi no visas pla�ās apkaimes. Septiņas dienas un septiņas naktis ilga kāzu dzīres.

Auls, kurā dzīvoja vecākais �abans, bija bagāts. Ļaudis dzīvoja pārtiku�i un laimīgi. Viņiem piederēja neskaitāmi aitu ganāmpulki un tīrasiņu zirgu bari. Vienīgi zemes platības nebija lielas, tālab lopus vajadzēja ganīt tālās, sve�ās vietās. Bet, kur� devās ar ganāmpulkiem uz tālajām ganībām, tas vairs atpakaļ nepārnāca. Pazuda gan zirgi, gan ļaudis.

Dabūjis to zināt, Karabatirs sadomāja doties turp, no kurienes vēl nebija atgriezies neviens �abans. Jauneklis atnāca pie vecākā �abana un sacīja:

��Atļauj man, vecākais, izmēģināt laimi. Gribu doties turp, no kurienes neviens nav pārnācis.

Vecais �abans pa�ūpoja galvu un sacīja:

��Mans dēls, tu esi sadomājis bīstamu gājienu! Tur pazudu�i daudzi cilvēki, un neviens nezina, kas ar tiem noticis. Ej, ja paļaujies uz savu spēku, bet, ja netici saviem spēkiem, tad labāk paliec mājās.

Karabatirs bija cie�i izlēmis.

��Ja esmu sadomājis � ie�u! Vai nu es pirmais turp dodos, bet, kas zina, bū�u pēdējais, un ļaudis vairs neies bojā.

Pazīdams sava jaunā znota vīri�ķību, vecais �abans sacīja:

��Tad posies, sakārto kaujas iero�us un bruņas! Ceļā sastapsi aitu un zirgu ganus, paciemojies pie viņiem, atpūties, pirms dodies tālāk.

Karabatirs tā arī darīja. Sagatavoja bruņas un iero�us, uzasināja zobenu, uzlēca zirgā un devās ceļā.

Viņ� jāja, jāja, līdz piejāja pie augstas, stāvas klints. Pēk�ņi nezin no kurienes viņa priek�ā nostājās varen liels kalnu azis. Azis izslējās pakaļkājās un trieca ar līkajiem ragiem zirgam sānos, pār�ķeldams zirgu uz pusēm, bet pa�u jātnieku iemezdams dziļā aizā.

Karabatirs attapās aizas dibenā, un, līdzko uztrausās kājās, āzis viņu sāka bīdīt ar ragiem uz priek�u. Neko darīt � jauneklis gāja arī. Pievakarē viņi nonāca pie liela kazu bara, ko aizdzina uz milzīgu klints alu. Alas dziļumā, spīdinot vienīgo aci pierē, sēdēja milzis. Ieraudzījis āzi, milzis sacīja:

��O, mans mīļais āzi! Mans uzticamais kalps! Jau�u, ka esi pagādājis kārtīgas vakariņas.

Milzis iedzina kazu baru alā un aizvēla tās ejai priek�ā pamatīgu akmens bluķi. Tad iekūra pavārdā uguni un nosēdināja Karabatiru sev līdzās, bet pats atlaidās guļus, gaidot, kad uz uguns sakarsīs dzelzs iesms. Milzis vēl nepaguva kārtīgi apgulties, kad iesāka krākt.

Pēc brītiņa Karabatirs ieraudzīja, ka iesms jau nokaitis sarkans. Viņ� paķēra to un ietrieca mil�a vienīgajā acī. Milzis pietrūkās kājās kā dzelts, sāka skraidīt pa alu; tam pakaļ rik�oja arī azis.

Karabatirs atvēzēja zobenu un nocirta āzim galvu. Tad nodīrāja ādu un uzspīlēja sev platajos plecos.

Aklais milzis skraidelēja pa alu, tomēr nespēja jaunekli noķert. Tad viņ� aiztaustījās līdz alas ieejai, drusciņ atvēla akmeni un sāka laist kazas pa vienai ārā. Pienāca kārta Karabatiram. Milzis nobrauca jauneklim ar roku pa muguru un noturēja to par savu mīļoto āzi.

��O, manu staltradzīt āzīt! Tagad visas cerības uz tevi, sargā manu ganāmpulku!

Tikko milzis izteica �os vārdus, viņ� izdzirda Karabatiru saucam:

��Ei, aklais briesmoni, es esmu �eit! Ķer mani rokā!

Milzis cirtās, pakaļ �iglajam jauneklim, ta�u, lai kā viņ� �audījās, nespēja to noķert. Tad milzis nomauca sev no pirksta gredzenu un meta uz Karabatira balss pusi.

��Nelaimīgais!�� milzis iesaucās.�� �e gredzens, tas tev palīdzēs!

Karabatirs noticēja un uzmauca gredzenu sev pirkstā. Tai pa�ā mirklī gredzens iedziedājās, un tagad milzis sāka ķerstīt jaunekli pēc gredzena skaņām.

Daudz negudrodams, Karabatirs pieskrēja pie kraujas malas, norāva no pirksta gredzenu un iemeta to bezdibenī. Bet milzis, klausīdamies gredzena dziedā�anā, skrēja tam pakaļ, nespēja apstāties un nogāzās lejā � uz asiem akmeņiem.

Karabatirs ielūkojās bezdibenī un tur � lejā ieraudzīja pla�u pļavu. Tās vidū gulēja beigtais milzis, bet visapkārt pļava bija kā nosēta ar bojā gāju�o līķiem.

�Tad re, kur paliku�i aitu un zirgu gani!� Karabatirs bēdīgs nodomāja. Te negaidot viņ� pamanīja, ka viens beigtais sakustējās, pamirk�ķināja plakstus un atvēra acis.

��Ei, labais cilvēk!�� viņ� ierunājās, skatīdamies uz Karabatiru.�� Tu drosmīgi uzvarēji ļaunumu, nu tev jāatdzīvina arī mūs! Alā, kurā tu biji, atrodas tum�a apkalta lāde. Atver to un pa�ā dibenā atradīsi pudelīti, kurā glabājas pulveris. Ar �o pulveri apkaisi cilvēku kaulus, un bojā gāju�ie ļaudis atdzīvosies!

Karabatirs atgriezās alā, uzmeklēja tum�o lādi, atrada pudelīti. Tad nokāpa bezdibenī, un, tiklīdz apkaisīja satrūdēju�os kaulus ar burvju pulveri, no zemes piecēlās dzīvi cilvēki.

Palocījies viņu priek�ā, Karabatirs sacīja:

��Tagad jūs, brāļi, atkal esat dzīvi! Nav vairs pasaulē nedz ļauna viena�a mil�a � cilvēkēdāja, nedz viņa uzticamā kalnu ā�a, kas bija jūs pazudinājis. Jūs esat brīvi un varat iet, kurp vēlaties.

Ļau�u vairums nolēma palikt kopā ar Karabatiru, pārējie aizgāja uz mājām.

Karabatirs ar izglābtajiem cilvēkiem laimīgi atgriezās ganu zemē.

Priecādamies un līksmodami viņus sagaidīja aitu un zirgu gani un ar lielu godu pavadīja varoni uz viņa sievastēva � veca �abana mājām. Ļaudis Karabatiram par godu sarīkoja svinīgas un lepnas dzīres.

Jau sen bija pāri pusnaktij, kad Karabatirs ieradās pie savas jaunas, skaistās sievas, kas viņu jau sen gaidīja.

��O, mans jaukais virs Karabatir!�� viņa sacīja.�� Tu esi varonīgs un drosmīgs. Tu nobeidzi ļauno milzi, kam bija viena acs pierē, un tā atbrīvoji mani no ļaunā lāsta. Tagadiņ varu tev atklāt noslēpumu: pūķis, kas tevi atveda pie galvenā �abana, biju es pati. Ielūkojies mūsu pūne � tur glabājas nomestā pūķa ada!

Tad ta brīnumi! Nemaz nezināju, ka cīnos ar briesmoni, lai atbrīvotu tevi. Tagad tu, mana mīļā, vari dzīvot mierīgi, jo vienacis milzis tevi vairs nebaidīs. Man sirdī liels prieks, ka spēju paglābt ļaudis no cie�anām un nāves. Bet pūķa ādu nedrīkst glabāt � ļaudis no tās baidīsies.�� To sacīdams, Karabatirs iemeta spīdīgo ādu ugunī.

No ugunskura pacēlās smirdīgi melni dūmi, bet, kad āda bija sadegusi, debesis virs ganu zemes tapa dzidras un tīras.

Kop� tā laika, stāsta, tur vairs neesot nedz negaisu, nedz vētru. Un ļaudis tur dzīvojot mierīgi un laimīgi.

Karabatirs pēc kāda laika sāka ilgoties pēc dzimtās puses un kopā ar sievu atgriezās savā aulā pie tēva � mednieka.

Jaunais pāris uzcēla sev māju pa�ā aula malā un sāka tur dzīvot lielā saticībā un draudzībā.

Tāltālos vecos laikos Kara�ajā dzīvoja slavens mednieks, vārdā Magomets. Caurām dienām un naktīm viņ� klejoja pa kalniem, medīdams un ikreiz pārnesdams mājā bagātīgu medījumu.

Ta�u viendien nelaimējās neko nomedīt. Viņ� jau gribēja iet mājās, kad pēk�ņi, pacēlis galvu, ieraudzīja gara di�skābar�a galotnē tupam ērgli. Citā reizē viņ� ērgli nebūtu �āvis. Bet �oreizīt ko viņam atlika darīt? Tiklīdz mednieks uzvilka stiegru, ērglis ierunājās cilvēka balsī:

��Nenogalini mani, labo �āvēj! Varbūt es kādreiz tev noderē�u. �e mana spalva! Ja tev ievajadzēsies manas palīdzības, pasildi spalvu virs uguns, un es tai pa�ā mirklī bū�u klāt.�� To pateicis, ērglis nometa medniekam spalvu.

Magomets pacēla ērgļa spalvu, noglabaja kabatā un devās tālāk. Viņ� gāja, gāja pa me�u, līdz nonāca me�malā. Tur ieraudzīja me�a kazu. Mednieks nepaspēja vēl nomērķēt, kad kaza cilvēka balsī ierunājās:

��Nenogalini mani, labo �āvēj! Varbūt mēs kādreiz vēl satiksimies un es tev noderē�u. Ja tev ievājadzēsies manas palīdzības, pasildi manu sprogu virs uguns, un es tai pa�ā mirklī bū�u klāt.

To pateikusi, kaza izplūca sev vilnas ku�ķi un ielika to medniekam tie�i rokās.

Magomets noglabāja kazas vilnas ku�ķi kabatā un devās tālāk, sūrodamies par neveiksmi. Tā viņ� klaiņoja līdz vēlai naktij, bet nakti uzmeklēja kuplu di�skābardi, uzkāpa tajā un pazarē iekārtojās uz guļu.

No rīta mednieks nokāpa no koka, izstaigāja kalnus, me�us, ielejas, ta�u viss veltīgi � nekur neredzēja ne zvēra, ne putna.

Ko iesākt? Mednieks devās pie jūras. �Noķer�u kādu zivi,� viņ� prātoja, �un būs maltīte.�

Magomets atnāca pie jūras, sadabūja āķi, ko alla� nēsāja sev līdzi, paņēma mak�ķeres auklu, pagatavotu no zirga astriem, un sāka ķert zivis. Viņ� izvilka lielu jo lielu zivi, bet tā pēk�ņi ierunājās cilvēka balsī:

��Palaid mani atpakaļ jūrā, medniek! Varbūt es tev kādreiz noderē�u. �e, ņem manu zvīņu! Pasildi to virs uguns, un es tai pa�ā mirklī bū�u klāt.

Neko darīt, mednieks palaida zivi atpakaļ ūdenī, bet zvīņu noglabāja kabata.

Magomets devās atpakaļ uz me�u, iegāja pa�ā biezoknī.

Te viņ� ieraudzīja kokā caunu. Nomērķēja, bet ne�āva � cauna bija pārlieku skaista!

��Lai jau paliek!�� mednieks noteica, ielikdams bultu atpakaļ bultu makā.

��Tencinu tevi,�� sacīja cauna cilvēka balsī. � Varbūt es tev kādreiz noderē�u. �e, ņem manu spalviņu un noglabā! Ja tev ievajadzēsies manas palīdzības, pasildi spalviņu virs uguns, un es tai pa�ā mirklī bū�u klāt.

Neko darīt, mednieks noglabāja caunas spalviņu kabatā un gāja tālāk.

Viņ� gāja, gāja pa me�u un negaidot redz � stāv sakļa. Magomets nopriecājās, atvēra vārtus, pasauca saimnieku.

Sakļā dzīvoja vientuļa, veca sieviņa. Sēdēja pie pavarda un sildījās. Aiz izsalkuma viņa tik tikko spēja parunāt.

Sieviņa saņēma viesi diezgan laipni. Pasūdzējās, ka pati esot izsalkusi un tālab nespējot viņu pacienāt.

��Nu jau trīs dienas nekā neesmu baudījusi,�� vecenīte sacīja.�� Un ne jau es vienīgā cie�u badu. Visos apkaimes ciemos ļaudis badojas trīs dienas nedēļā.

��Kālab tad tā? � mednieks vaicāja.

Vecenīte pastāstīja:

��Mēs drīkstam ēst tikai trīs dienas nedēļā. Bet atliku�ās trīs aizliegts pat suņiem riet un lopiem ganīties ganībās. Un tikai tālab, ka cietsirdīgā kņaza meita �ajās dienās spēlējas ar savu burvja spoguli, kurā redz visu, kas notiek pasaulē, un negrib, ka trīs dienas no vietas kāds kustētos un traucētu viņai rotāļāties. Kņaza meita ir di�en skaista,�� vecenīte stāstīja tālāk.�� Neredzēta skaistule. Jau deviņdesmit deviņi precinieki ir lūgu�i viņas roku, ta�u visi aizgāju�i bojā.

��Vai viņi nolika galvas kā gļēvuļi?�� mednieks vaicāja.

��Nē, labais ciemiņ, tie bija dro�sirdīgi vīri� Katram, kur� vēlas dabūt skaisto kņaza meitu par sievu, ir jāslēpjas no viņas trīs dienas. Viņa izie�ot pie tā, kuru nespē�ot atrast. Bet, kuru viņa atrod, tā galvu uzdur uz mietu �oga.

��Tad es ie�u precībās pie jūsu kņazā meitas,�� mednieks sacīja.

��Pielūko, ka neesi simtais, kura galva tiks uzdurta uz mietu �oga,�� vecenīte nobrīdināja.

��Kam jānotiek, tā neizbēgt,�� mednieks atbildēja.�� Nevaru tak pamest ļaudis nelaimē!

Tā pateicis. Magomets devās uz kņaza pili. Ieraudzījusi mednieku, kņaza meita skali sacīja:

� �im mūsu viesim ir skaista galva. Arī tā greznos mietu �ogu.

Dzirdēdams �ādus viņas vārdus, mednieks sacīja:

��To mēs vēl redzēsim, kur atradīsies mana galva. Tai arī uz maniem pleciem nav slikta vieta. Un tagad es, kņaze, esmu gatavs izpildīt visus tavus noteikumus.

��Labi,�� kņaza meita atbildēja,�� �odien paslēpies, bet tikai kārtīgi. Rīt no rīta es tevi atradī�u un ieraudzī�os tavai galvai vietu uz asā mietu �oga.

Vakarā mednieks sakūra me�ā ugunskuru, sadabūja ērgļa spalvu, pasildīja to virs uguns � un ērglis tūliņ bija klāt.

��Kas tev atgadījies, medniek?�� ērglis vaicāja.�� Ko varu palīdzēt?

��Paslēp mani tā, lai viltīgā kņaza meita trīs dienas nespētu atrast.

Ērglis satvēra Magometu un pacēlās debesīs. Augstu uz klints ērglim bija ligzda. Tajā viņ� paslēpa mednieku.

No rīta pamodusies, kņaza meita sāka meklēt. Viņa paņēma rokās spoguli un pagrieza to uz kalnu pusi. Kņaze aplūkoja me�us un upes, bet mednieku neatrada. Tad viņa pagrieza spoguli pret debesīm. Pārmeklēja sauli, mēnesi, zvaigznes, nonāca līdz biezajiem mākoņiem un te ieraudzīja ērgli, kas ar spārniem bija pārsedzis savu ligzdu. Kņaze pamanīja no spārna apak�as lienam ārā ba�lika[8] stūrīti.

��Tad re, kur tu esi paslēpies!�� viņa iesaucās.

Ko lai dara? � Mednieks nostājās kņaza meitas priek�ā.

��Nu labi, pamēģini vēlreiz paslēpties,�� cietsirdīgā kņaze sacīja.�� Bet ielāgo � tikai trīs reizes tu drīksti to darīt.

Kur lai mednieks paslēpjas?

Viņ� atkal aizgāja uz me�u, sakūra ugunskuru, sadabūja kazas vilnas sprogu un to pasildīja virs uguns. Me�a kaza tūliņ bija klāt.

��Esmu gatava tev palīdzēt, labais medniek,�� viņa sacīja.

��Paslēp mani uz trim dienām tā, lai viltīgā kņaza meita nespētu atrast,�� mednieks palūdza.

��Turies, medniek, man aiz ragiem, pie tam cie�i, cie�i!

Vienā mirklī kaza viņu aizveda pāri kalniem un me�iem, jūrām un upēm uz augstu klinti, kur paslēpa viņu alā, bet pati aizsegdama notupās alas priek�ā.

No rīta kņaza meita piecēlās un sāka meklēt. Paņēmusi rokās spoguli, viņa pagrieza to pret debesīm � pārmeklēja sauli, mēnesi un zvaigznes. Tad sāka pārmeklēt me�us un upes, pārlūkot kalnus. Te augstas klints galā viņa ieraudzīja kalnu kazu, kas notupusies aizsedza alas ieeju. Bet pa spraudziņu viņa pamanīja pelēku apmetņa malu. Kā gan kaza bija tik neuzmanīga!

��Ei, puis!�� kņaza meita iesaucās.�� Lien ārā no alas un teci �urp! Mans mietu �ogs jau sen tevi gaida.

Ko lai dara?� Mednieks nostājās kņaza meitas priek�ā.

��Pamēģini vēl tre�o, pēdējo, reizi noslēpties,�� kņaza meita atvēlēja.�� Kazi, tev palaimējas!

Kurp mednieks lai dodas? Viņ� no jauna aizgāja uz me�u. Tur atkal sakūra ugunskuru, sadabūja zivs zvīņu, pasildīja to virs uguns. Un viņa priek�ā nostājās zivs.

Mednieks viņai izsūdzēja savas bēdas.

��Seko man pakaļ, � zivs sacīja.

Viņa aizveda mednieku pie jūras. Tur pati � plauk�! � ūdenī un pēc brītiņa iznira laukā, vezdama lielu zivi. Lielā zivs ieplēta rīkli labi platu un norija mednieku. Tad ienira dzelmē līdz pa�am jūras dibenam un nogūlās smiltīs.

No rīta kņaza meita piecēlās, paņēma rokās spoguli un pagrieza to vispirms pret kalniem, tad pret debesīm, lai pārmeklētu sauli, mēnesi, zvaigznes; pēc tam pārlūkoja me�us un upes. Viss veltīgi. Pēdīgi viņa sāka pārmeklēt ūdens atvarus un visdziļākajā jūras dzelmē pamanīja lielo zivi. Kņaza meitai �ī zivs likās diezgan aizdomīga, un viņa ilgāk aizkavējās pie tās ar spogulīti.

Te zivs no�āvājās, un tās vēderā kņaza meita ieraudzīja mednieku.

��Skat, kur tu esi paslēpies, puis!�� viņa priecīga iesaucās.

��Nāc vien laukā no savas slēptuves!

Ko darīt? � Mednieks devās uz kņaza pili.

��Saki � kur� miets tev vislabāk patīk?�� zobodamās vaicāja kņaza meita.�� varbūt �is? vai, re, �is?�� bet pati, tā runādama, nenovēr� no pui�a acu.

��Nedzīvai galvai katrs miets ir derīgs. Lūdzu, atvēli man vel reizīti paslēpties,�� mednieks sacīja.

��Labi,�� kņaza meita bija ar mieru,�� paslēpies!

Kurp lai dodas mednieks? Viņ� atkal aizgāja uz me�u. Tur atkal sakūra ugunskuru, sadabūja caunas spalviņu, pasildīja to virs uguns. Un cauna mirklī bija klāt.

��Es esmu �eit,�� viņa smalki iepīkstējās.

Mednieks izstāstīja caunai par savu bēdu, un cauna viņam sacīja:

��Tevi noslēpt no kņazes acīm nav viegli. Bet es pamēģinā�u � Paņem mani aiz ausīm un ar spēku velc uz savu pusi.

Mednieks tā izdarīja, kā cauna lika. Un kas notika? � Cauna nometa ādu, un tai apak�ā pavizēja zelta vilna.

Tagadiņ ielien manā ādā un izliecies par beigtu. Nemaz nekusties. Es tevi atstā�u kņaza pils priek�ā. Iegaumē � nekusties! Un gaidi, kas notiks.

Mednieks paklausīja caunu, ielīda viņas ādā, un cauna aiz�uva ādu ciet tā, ka nebija pamanāma ne vīlīte, tad aizvilka mednieku pie kņaza pils un atstāja �ogmalē.

No rīta pamodās kņaza meita, paņēma rokās burvju spoguli.

Pa tam kalpi viņai pavēstīja:

��Kņaze, pie vārtiem atradām beigtu caunu. Lielu caunu! Un cik skaists tai akots!

Kņaza meitai patika caunas spalva. Viņa sacīja:

��Atstājiet caunu man pie kājām. Ar tās ādiņu es ap�ū�u savam tērpam apmali.

Tā pateikusi, sāka meklēt mednieku.

Viņa pagrieza spoguli pret debesīm � pārmeklēja sauli, mēnesi un zvaigznes. Tad pārlūkoja kalnus un upes, me�us un jūras. Meklēja gan zemē, gan zem zemes, gan ūdens atvaros, gan dziļās dzelmēs. Bet nekur mednieku neatrada!

Pievakarē, pagalam nogurusi, kņaza meita sacīja:

��Nāc laukā, puis, lai tu būtu kur būdams!

Mednieks atārdīja caunas ādu un nostājās kņazes priek�ā.

Kņaza meita aiz dusmām nosvieda spoguli zemē � tas saplīsa sīkās lauskās.

Mednieks sapulcināja visus apkaimes ļaudis un tiem sacīja:

Tagad spogulis vairs nekalpos kņaza meitai, jo zaudējis savu burvestības spēku. Es do�os prom, bet cietsirdīgo kņazi atstā�u jūsu pa�u taisnīgai tiesai.

Kop� seniem laikiem Kaukāza kalnu centrālajā daļā � Elbrusa pakājē dzīvo divas tautas: balkāri un kara�aji, kas cēlu�ies, vietējām kalnie�u ciltīm saplūstot ar alaniem, bulgāriem, kip�akiem, hazāriem. Abām tautām ir kopīga kara�aju-balkāru valoda, kura pieder pie tjurku grupas, un rakstība, kas no 1936. gada izveidota uz krievu alfabēta pamata. Tagad balkāri dzīvo Kabardas � Balkārijas Autonomajā Padomju Sociālistiskajā Republikā, bet kara�aji � Kara�aju � Cerkesu autonomajā apgabalā.

Abām �īm tautām ir kopīga ne tikai etniskā izcel�anās, bet arī dzīves apstākļi, nodarbo�anās, para�as. Un uz �ā pamata izveidojusies arī kopīga folklora. Lai labāk varētu izprast tās morālās un praktiskās dzīves atziņas, ko pau� abu tautu mutvārdu daiļrade, mazliet aplūkosim seno balkāru un kara�aju sadzīves un dabas apstākļu īpatnības, kuras guvu�as atspogujojumu viņu pasakās.

Kaukāza kalni ir di�eni un majestātiski. Tie alla� sajūsmināju�i un sajūsmina ikvienu ceļotāju. Par �iem kalniem sacerētas neskaitāmas teikas un pasakas. Arī sengrieķu mitoloģijā titāns Prometejs, kas nolaupījis debesīs uguni un iemācījis cilvēkiem to lietot, tā aizdodams dusmas dievam Zevam, ticis piekalts pie klints Kaukāza kalnos, kur katru dienu atlaidies ērglis un plosījis viņa miesas �

�ie kalni patiesi ir skaisti un vareni, ta�u vienlaikus arī bargi un draudīgi. Senie kalnie�i, raudzīdamies uz sniegotajām kalnu galotnēm, kas dienā staro sārtenā gaismā, bet naktī uz zvaig�ņoto debesu fona izskatās kā melnas, zobainas mil�u mutes, aizvien ba�īju�ies, vai no tiem nedraud kādas briesmas. Dzīvot �o kalnu pakājē, ieplakās un nogāzēs ļaudīm nebija viegli: akmeņainā zeme prasīja no zemnieka lielas pūles, bet pretī deva skopu ra�u. Arī plikās kalnu ganības nespēja nodro�ināt pietiekami barības aitu un zirgu ganāmpulkiem. Trūka ūdens. Bez tam bie�i atgadījās kalnu nobrukumi, sniega vētras, zemestrīces un citas dabas katastrofas. Tas viss guvis savdabīgu atbalsi arī tautas garamantās. Ļau�u iztēlē kalni pārtapu�i par dzīvām būtnēm, vareniem mil�iem, kuri ik mirkli var nodarīt cilvēkiem ļaunu � aizdzīt viņu ganāmpulkus, izlaupīt mājokļus, atņemt mantu, bet citreiz nolaupīt arī pa�us aula ļaudis �

Tautām, kas dzīvo grūtos un sūros apstākļos, it īpa�i piemīt sīksta neatlaidība, liels gribasspēks un arī neizsmejams optimisms, ticība labākai nākotnei. Tautas gudrība māca, ka kopīgiem spēkiem var pārvarēt grūtības, pieveikt pat visspēcīgāko ienaidnieku. �ī senā tautas atziņa jo sevi�ķi spilgti izkristalizējusies balkāru un kara�aju pasakās. Lai uzveiktu ļaunos mil�us, kas mitinās kalnu aizās, klin�u alās un slepus uzbrūk ļau�u apmetnēm, vajadzīga liela drosme, pa�aizliedzība un spēja ziedoties citu labā. Un pasaku varoņi to dara. Viņi alla� gatavi doties nāvē, lai tikai paglābtu pārējos ļaudis no bojāejas. Piemēram, pasakas �Abokovu jaunākais brālis� varonis dodas cīnīties ar ļauniem mil�iem, kaut gan tie jau nobeigu�i viņa se�us vecākos brāļus. Iedams tikpat kā dro�ā nāvē, jaunākais brālis tomēr ar gudru prātu pieveic milzīgos un diezgan panaivos viena�us, kuri ar fizisku spēku vien nav uzvarami. Tāpat arī brīnumpasakās �Kā zēns pārspēja gudrībā mil�us�, �Kokai�iks� un �Jaunākais brālis� drosmīgie varoņi ar attapību un apķērību pieveic spēka ziņā pārākos mil�us un no tiem atgūto bagātību godīgi sadala aula nabadzīgo lau�u starpā.

Godīgums, izpalīdzība, bezbailība, prāta gudrība � tie ir pasakās visvairāk cildinātie tikumi. Mājās, kur valda saticība un gods, mīt arī laime. Protams, tautā ir ticējums, ka cilvēkam laimi ieliek jau �ūpulī labais d�ins, tomēr pārsvarā sadzīves pasakās izskan atziņa � katrs pats ir savas laimes kalējs: tā jāiegūst ar krietniem darbiem un augstām morālām īpa�ībām.

Izlasot �o balkāru un kara�aju pasaku krājumu, iepazīstam arī viņu sadzīves tradīcijas, iera�as, nodarbo�anās veidus. Seno kalnie�u galvenais iztikas avots ir zemkopība un lopkopība (aitkopība un zirgkopība), kā arī medniecība un zvejniecība. Svarīga loma kalnie�u dzīvē ir zirgam. D�igita lepnums � labs zirgs, ar ko var uzvarēt jātnieku sacensībās, pārvest mājās līgavu no tālā aula un uzveikt ienaidnieku. Zirgs pasakās ir vienmēr sava saimnieka sabiedrotais un palīgs. Tāpēc kāds brīnums, ja ikviens cen�as tikt pie laba zirga, kaut vai negodīgā ceļā. Un slikti klājas tam, kur� slepus nolaupa un aizdzen sve�us zirgus, tā kārodams tikt pie lielas bagātības. Tā tas ir pasakās �Tojmazs un Domajs�, �Zirgaudzētājs �ora� un citās.

Runājot par sadzīves pasakām, nevar nepieminēt īstās meitas un pameitas tēmu. Kā vienmēr, te tiek cildināts bārenītes �aklums, labā sirds un izpalīdzība, bet nosodīts īstās meitas ļaunais raksturs, slinkums, cietsirdība. Saklausāmi arī citu tautu pasakās pla�i izplatītie motīvi gan par māsiņu un brālīti, kur�, nepaklausot māsas brīdinājumam, padzeras no strautiņa un tā pārvēr�as par jēriņu, gan par bārenīti, kurai pamāte liek darīt da�ādus smagus darbus, līdz meitene nejau�i nonāk pie labsirdīgas milzu sievas, kas viņu par labi veikto darbu pārvēr� par skaistuli, piedevām vēl apveltot ar dārgām dāvanām, turpretim īsto meitu, kas otrā dienā dodas pa to pa�u ceļu laimi meklēt, par slikto darbu atalgo tā, kā tā pelnījusi.

Ļau�u ienaidu un nicinājumu saņem arī tie cilvēki, kuri alkatības un mantrausības dēļ zaudēju�i goda jūtas, kaunu un sirdsapziņu. �ie nicināmie lielākoties ir bagātnieki, hani un reliģijas kalpi � mullas. Tauta savā mutvārdu daiļradē nesaudzīgi atmasko viņu divkosību un liekulību un par cietsirdību un ne�ēlību, ar kādu viņi izturas pret vienkār�ajiem cilvēkiem, viņus pienācīgi pārmāca. Tā. piemēram, pasakā �Nabadzīgais Ahmats un hāna meita� bezsirdīgais hāns grib par katru cenu piespiest Ahmatu, lai tas nāk dzīvot uz viņa pili pie meitas un pamet likteņa varā savu veco tēvu un māti. Kad Ahmats to atsakās darīt, hāna meita viņu ar burvju pletnes cirtienu vispirms pārvēr� par ēzeli, pēc tam par suni. Bet. kad arī tad Ahmats atsakās izpildīt viņas gribu, ne�ēlīgā hāna meita jaunekli pārvēr� par putnu. Nu gan Ahmats to vairs nespēj paciest un. ielidojis pa logu nāna pilī, pats paņem burvju pletni un pārvēr� par ēzeļiem ir ļauno hānu un viņa sievu, ir viņu meitu.

Kā jau visām tautām, arī balkāru un kara�aju vidū gadās gan panaivi un vientiesīgi cilvēciņi, kas savas lētticības dēl dabū ciest, gan arī lieli gudrinieki un asprā�i. Pie �īm joku pasakām varētu pieskaitīt arī savdabīgo pasaku ciklu �Nostāsti par Ho�u�. Ho�a ir iemīļots kalnie�u varonis, liels zobgalis un jokdaris, kas bie�i vien ar atjautīgām izdarībām un apķērīgu prātu izkļūst sveikā no visai bīstamām un kutelīgām situācijām.

Beigās jāpiemin arī dzīvnieku pasakas, kuru tipiskākie varoņi ir viltīgā lapsa, labsirdīgais un izpalīdzīgais lācis, attapīgais kamielis un kalnu kaza.

Kā redzam, balkāru un kara�aju folklorā sastopamas da�ādu �anru pasakas. Tās lasot, nokļūstam savdabīgā seno Kaukāza tautu pasaulē. Kur ļaudis dzīvo kalnu aulos lielās, saticīgās ģimenēs. Ja arī brāļi, izaugu�i lieli, pāriet uz dzīvi pa�i savās sakļās, tomēr aizvien paliek izpalīdzīgi un atsaucīgi. Arī pārējie vienkār�ie ļaudis turas kopā, jo tā labāk sokas darbs, vieglāk pārciest bēdas, panest nelaimi un uzveikt postu.

�is balkāru un kara�aju tautas pasaku krājums valdzina ne vien ar tajā izteiktajām vērtīgām domām un atziņām, augstiem morāles principiem, bet arī ar pasaku si�eta raito, neparasto vērpumu, krāsaino tēlainību, varoņu gaitu un piedzīvojumu savdabīgo samezglojumu, kāds var izveidoties vienīgi Kaukāza kalnu vidē un apstākļos.

Be�mets � halātveida kaukāzie�u apģērba gabals.

Sakļa � Kaukāza kalnie�u mājoklis.

Kese � vīrietis, kam neaug bārda.

Efendi � tā vienkār�ie ļaudis sauc mullu.

�uvjaki � kaukāzie�u apavi.

�abans � aitu gans.

Bijs � augstmanis.

Ba�liks � vilnas auduma kapuce ar gariem galiem.