Stefauns jounsons

TEIKSMA PAR MAZO HJALTI

Stāsts

Es kavējos atmiņās� Man ir deviņi gadi . . . Mēs atkal pārvācamies. Jāju uz bēra zirga un dodos pretī nezināmai nākotnei.

Diena sliecas uz vakara pusi. Jau pavasaris, bet laiks pieturas nejauks. Kalnu virsotnes tītas sudrabainā miglā. �ur un tur pie pa�ām mājām no zemes spraucas jauni, zaļi dzinumi, bet ganībās vēl redzama pērnā kūla

Tas gan tikai tā liekas no pirmā acu uzmetiena. Palūkojies uzmanīgāk, un ieraudzīsi gan �eit, gan tur starp pelēcīgi dzelteniem stiebriem pirmo zaļo, sulīgo zālīti. Tāpēc laikam arī aitas, kas ganās takas tuvumā, nepie�vēr� mums ne mazāko uzmanību. Tikai tad, kad esam pavisam tuvu, tās satrūkstas un pajūk katra uz savu pusi. Vai nu viņas sajūt zemes drebē��anu, vai arī dzird mūsu ratu riteņu �erkstoņu. Mazu gabaliņu paskrē�ju�as, tās apstājas un sāk klusi blēt. Un tad kā pēc komandas no tuvējām ieplakām izveļas mazi, balti kamoliņi, tie ir jēri, kas traucas pie savām mātēm un alkatīgi zī� pienu.

�ie maziņie laikam tikai vakar nāku�i pasaulē. Ieturot azaidu, tiem vēl nevajag nolaisties uz ceļiem, kā tas jādara vasaras beigās. Piespiedu�ies pie mātes, jēriņi zī� un zī�, un bez mitas virpina mazās, baltās ļipiņas. Lielās aitas ar mātes lepnumu cienīgi noskatās uz garāmbraucējiem. Tās nebaidās no cilvēkiem, nebaidās pat no melnā, pinkainā suņa, kas, sagrie�zis asti gredzenā, skrien pa ceļu visiem priek�galā. Un tas arī tie�ām ir ļoti kārtīgs suns. Aitām viņ� nepievēr� ne mazāko uzmanību, toties reti palai� garām kādu cini, to neapostījis un nepagodinājis ar parasto suņa uzmanības apliecinājumu.

Pēc tam viņ� pagaida ceļiniekus un atkal skrien teciņus pa priek�u.

Vīrietim, kas jāj man blakus, ir kalsna seja, pelēkas acis un nav bārdas. Galvā viņam ir rūtaina naģene, kas pastumta slīpi uz labo pusi. Viņ� sē� melnā zirgā, kam balta zvaigznīte pierē. Segli ir diezgan jauni, bet viena kāp�ļa siksna ir īsāka par otru, un tāpēc viņ� sē� �ķībi, uzrāvis vienu plecu uz aug�u. �ādā stāvoklī viņ� jāj visu dienu, vezdams pavadā gai�i bēro zirgu Blēsi, kas iejūgts mūsu ratos. Blesis staipa kaklu, miedz acis un reizi pa reizei rausta pavadu. Mutes dzel�i viņam iespiedu�ies lūpās, uz tām parādīju�ās zaļganas putas.

Sieviete vai nu turas blakus vīrietim, vai jāj mazu gabaliņu pa priek�u. Viņa sē� sievie�u seglos uz rudās ķēves ar gai�ām krēpēm. Galva sievietei apsieta ar �alli, tā aizsedz arī seju, bet melnie ceļa brun�i no vienas vietas aplipu�i ar zirga spalvām. Zirgi met spalvu � tos nevar pat noglāstīt: lielas spalvu �ķipsnas tā vien līp pie rokām. Sieviete ir neliela auguma. Platie brun�i apslēpj skaistas, jaunavīgi slaidas kājas melnos, īsos sai�u zābaciņos. �ī ir visskaistākā sieviete, ko es pazīstu. Viņa ta�u ir mana māte. Klēpī viņa tur mazu meitenīti, kas satīstīta daudzās drēbītēs. No pirmā acu uzmetiena liekas, ka tas ir kaut kāds tīstoklis, bet tad var pa�manīt divas acis un mazu deguntiņu. Meitenīte ir mana mā�ele, un viņu sauc par Douru.

Nu, bet tagad par puisēnu, tas ir, par mani pa�u. Sis ceļojums ir uzsākts viņa dēļ, tāpēc no mana viedokļa viņ� �eit ir galvenā persona. Man liekas, ka puisēns ir diezgan simpātisks, kaut arī ar sevi�ķu skaistumu nevar lepoties � deguntelis aiz pārmērīgas ziņkārības uzrauts uz aug�u, un arī acis viņ� blisina vairāk, nekā vajadzētu.

Es jāju uz dūkanbēra zirga. Zirgs nav sukāts, uz kakla tam nokarājas garas krēpes, bet acis aizsedz pieres krēpes. Es sē�u seglos, kāp�ļu siksnas ir uzsietas, cik vien augstu iespējams, tomēr kāp�ļus es nevaru aizsniegt, un jājot kājas man kuļājas zirgam gar sāniem.

Ratos sakrauta visa mūsu iedzīve � maisi ar gultas veļu un lāde ar izliektu vāku. Lāde ir ļoti skaista, uz vāka uzzīmētas rozes. Pa kreisi no slēdzenes redzams skaitlis �18�, bet pa labi � �86�. Lādei ir sava inte�resanta vēsture. Jau kuro reizi tā maina dzīves vietu, tiek pārvesta uz jaunu māju! Ar lādi saistās manas atmiņas par visām tām mājām, kur tā kādreiz atradusies. Ta�u pa�laik es par to nedomāju. Te redzams tik daudz jauna, un man nav laika domāt. Es nedomāju pat par mazo, dzelteno lādīti, kas atrodas ratos aizmugurē, kaut arī tajā glabājas visi dārgumi, kas tik mīļi manai sirdij. Arī lādīte pārceļo. Rūpīgi pārsieta ar virvi, tā ir novietota ratu apak�ā.

Mēs braucam garām viensētām, es rādu uz tām un jautāju:

� Mamm, kā sauc �o viensētu?

Māmiņa visu zina. �os nosaukumus arī es esmu dzirdējis, kaut arī nekad agrāk nebiju �īs mājas redzējis. Man par tām stāstīja, un es katru to biju iedomājies savā iztēlē. Diem�ēl izrādījās, ka īstenībā tās izskatās pavisam citādas.

Mūsu ceļ� ved uz dienvidrietumiem, un mēs aizvien vairāk attālinā�mies no viensētām, kas atrodas augstāk kalnos. Ceļ� stiepjas gan pa gran�tētu līdzenumu, ko klāj vir�i un sūnas, gan pa piekalnēm un �aurām purvu strēmelēm.

Mēs dodamies lejup pa ieplaku, tai abās pusēs paceļas kalni. Pa ieplaku tek strautiņ� � tik maziņ�, ka mēs to bez grūtībām bie�i vien �ķērsojam. Bet drīz kalni attālinās. Mēs iejājam ielejā, pie lielākas upītes, kur nemanot ietek arī mūsu strautiņ�. Pa kreisi, upītes otrajā krastā, kalni

pavisam izzūd, pāriedami pauguros, ko klāj pelēki krūmi, kas pēc ziema.� sala vēl stāv kaili.

Pa labi, tīrumā, kalnu piekājē redzama neliela viensēta . .. Nē, esmu kļūdījies � izrādās, tur ir divas mājas. Blakus tām tie�i no zemes lau�as ārā lieli tvaika mutuļi.[1] es tūlīt noprotu, kas �īs būs par mājām, par to varētu arī nejautāt, ta�u es nespēju atturēties to nedarījis.

Tā ir Leigamiri. Mūsu ceļa mērķis.

Es skatos uz mājām, un visa pasaule manās acīs nobāl. Pats es kļūstu

mazs un bezpalīdzīgs, dzīve uzreiz zaudējusi savu skaistumu un jēgu. Manu jauno dvēseli nomāc smagas domas, neatvairāmas skumjas sa��ņaudz sirdi. Es jūtu: kaut kas ir zudis uz visiem laikiem un nekad vairs neatgriezīsies. Vīrietis, kas jāj kopā ar mums savos �īksto�ajos seglos uz melnās ķēves, man vairs neliekas labs un laipns. Nē, tas ir briesmīgs, nepielūdzams cilvēks � viņ� ta�u atņem to vienīgo balstu, kas man palicis dzīvē. Viņ� atņem man māmiņu un māsiņu. Vai tad vēl ir vērts dzīvot �ajā pasaulē?

Leigamiri jau gandrīz ar roku aizsniedzama. Tikai īsu brītiņu mēs vēl pabūsim kopā. Tiesa, kaut kur dvēseles dziļumos vēl kavējas neskaidra cerība: varbūt kaut kas izjauks notikumu gaitu? Ta�u nekas nenotiek, �ķir��anās brīdis nepielūdzami tuvojas.

Mēs nogrie�amies sāņus no upītes un virzāmies uz māju pusi. Akme�ņains ceļ� ved tie�i pa purvu un zem zirgu pakaviem līgojas. Mājas stāv piekalnē pavisam tuvu viena otrai. Beidzot iebraucam Austrumu māju pagalmā.

Tukla, gai�mataina sieviete iznāk no mājas un laipni sasveicinās ar mums. Viņai ir apaļa, smaidīga seja, uz muguras atmestas viņas krā�ņās pīnes. Sieviete paņem rokās Douru, lai māmiņa varētu vieglāk nokāpt no zirga.

���� Labdien, Inga, labdien, dārgā!

Viņas saskūpstās divas vai trīs reizes, bet varbūt arī �etras reizes.

Pēc tam sieviete pienāk pie manis. Es vēl aizvien sē�u savos seglos.

���� Tad redz, kur puisēns! Ļoti jauks pui�uks. Nu labdien, mīļais, lab�dien! Mani sauc par Solveigu, un es, acīm redzot, bū�u tava saimniece. Ko tu par to teiksi?

Es klusēju un tikai pieklājības dēļ kustinu lūpas. Varbūt es arī svei�cinu.

Sieviete izceļ mani no segliem un nolai� zemē.

��� Mīļo knauķi, cik tu esi jauks! Tevi ta�u sauc par Hjalti, vai ne tā?

Es apstiprino�i pamāju ar galvu.

Viņa noskūpsta man vaigu, pēc (tam otru, uzceļ uz lieveņa un pievēr��as vīrietim melnā svīterī, kas turpat stāv, sabāzis rokas kabatās. Es tikai tagad viņu pamanu.

���� Klausies, Jouhan, � viņa tam saka, � liec, lai Palli pabaro zirgus, kamēr ciemiņi pakavēsies pie mums. Esiet tik laipni, nāciet, lūdzu, iek�ā.

Ta�u vīrietis, kas veda pavadā Blēsi, atrunājas, ka drīz bū�ot vakars, bet līdz Hruthoularai neesot tālu � vai tad būtu vērts izjūgt zirgu � un arī kafiju dzert neesot īstais laiks. Gan jau te ieskrie�ot citureiz, viņ� solās. Pēc tam viņ�, protams, ļaujas pierunāties un ieiet istabā.

Durvīs stāv maza meitenīte un skatās uz mums.

�Lūk, tāds tas puisēns!� viņa laikam domā pie sevis.

���� Nāciet, lūdzu, iek�ā! Esiet tik labi! � Solveiga gādīgi rosās.

Mūs aicina viesistabā. Istabā stāv mazas ērģelītes, pie sienām daudz portretu. Ta�u tie mani neinteresē. Gaitenī, iepretī durvīm, kas ved uz viesistabu, sākas kāpnes uz bēniņiem. Tie�i pie �īm kāpnēm man laimējas ieķerties māmiņās brun�os, un tad arī drosme mani pamet. Trīco�a balsī es lūdzos:

���� Māmulīt mīļā, es negribu palikt, es gribu pie tevis, māmulīt! Ļauj man jāt atpakaļ uz Breki!

���� Klusāk, Hjalti, nevajag, mazulīti � viņa �ukst. � Nerunā tik skaļi, mīļo dēliņ. Viss būs labi. Nu saņemies ta�u. Saproti, mēs nevaram palikt Brekē. Esi prātīgs zēns un papūlies nesarūgtināt māmiņu. Atceries, ko tu man solīji, mans labais.

Ak, kāpēc gan es devu tādu solījumu! Un tas tikai tāpēc, lai pierādītu savu vīri�ķību. Kāda muļķība! Skaidrs, ka es pa�laik to negribu atcerēties, un tikai cie�āk ieķeros māmiņas brun�os.

���� Māmulīt mīļā, nu kāpēc mēs vienmēr pārvācamies un pārvācamies? Man gribas atpakaļ uz Breki!

Te māmiņai ir da�ādas atbildes. Viņa, lūk, esot nabadzīga un tikai lauk- strādniece. Es jau esmu to dzirdējis daudz rei�u, un tas mani nepārliecina. Ta�u tagad māmiņa saka kaut ko citu:

��� Vai atceries, Hjalti, kad mēs pagāju�ā gadā braucām uz Breki, tu teici, ka gribot palikt Sandē?

���� Jā, es tā teicu, bet pēc tam man iepatikās Brekē.

���� Arī �eit tev iepatiksies, tici man.

��� Nē, māmulīt, es nevaru �eit palikt bez tevis un bez Douras! Māmulīt, tu man esi vismīļākā, ļauj man braukt kopā ar jums!

Tagad vairs nevajag lūgt, lai es runātu klusāk, mana balss jau tā ir gandrīz izgaisusi, un māmiņa tikko sadzird pēdējos vārdus. Viņa saņem manas rokas savējās, notupstas un �ukst man ausī vārdus � tik pazīsta�mus, agrāk tik bie�i dzirdētus:

���� Hjalti, manu puisēn, nu saņemies, esi vīri�ķīgs! Māmiņa arī negrib no tevis �ķirties, bet viņa ir nabadzīga sieviete, strādā par kalponi, un dēliņ� pie viņas nevar palikt. Māmiņa ir ļoti priecīga, ka labi ļaudis tevi �eit pieņem. Un bez tam, mīļo dēliņ, tu bie�i varēsi nākt pie mums ciemos, un mēs ar Douru apciemosim tevi. No �ejienes ta�u līdz Hruthoularai nav nemaz tālu, pareizāk � nav pārāk tālu. Atceries, Hjalti, tu solījies māmiņai labi uzvesties. Dari to māmulītes dēļ, esi ta�u vīri�ķīgs, manu mazuli!

Vairāk es nedrīkstu bilst ne vārda. Māmiņas balss skan kaut kā savādi, un mani pēk�ņi sagrābj bailes.

Blakus māmiņai īsajā, zilajā mētelītī uz savām taisnajām, resnajām kājelēm stāv Doura. Viņa skatās uz mani ar lielām, zilām acīm un savā bērna nezinā�anā tomēr neskaidri noprot, ka �eit norisinās kaut kas tāds, kam nevajadzētu notikt. Kaut arī Doura bie�i bija dzirdējusi, ka es nevarē�u dzīvot kopā ar viņu, bet man būs jādzīvo citā mājā, un būtu varējusi jau pie tā pierast, viņa jūt, ka esmu ļoti bēdīgs, ka māmiņa ir bēdīga un arī pa�ai nemaz nav priecīgs prāts. Ja jau tā, Doura nejūt nekādas vajadzības slēpt savas jūtas un vispār kaut ko slēpt no �iem sve�ajiem ļaudīm �ajās mājās. Un viņa sāk skaļi un gau�i raudāt.

���� Māmiņ, māmiņ, � viņa elso, � es negribu, ka Hjalti paliek �eit! Te ir tik garlaicīgi un pretīgi! Es, māmiņ, negribu, ka viņ� paliek te!

Māmiņa klusina Douru un aizrāda, ka bērnam nav pieklājīgi tā runāt.

Doura turpina stabulēt, toties man izdodas savaldīt asaras, kas jau sāk lauzties uz āru. �ķir�anās brīdis ir nenovēr�ams. Ja jau pasaules va�renie kaut ko nolēmu�i, vai tad mazs bērns te var ko izmainīt? Tas nav iespējams ne ar kādām asarām.

Mēs izejam pagalmā. Divi pieaugu�i vīrie�i ātri izņem no ratiem maisu ar manām gultas drēbēm un lādīti. Viņi atsien mezglus, atbrīvo virves un atkal visu sasien tāpat, kā bijis. Man jau nemaz nav tik daudz to dār�gumu � visi tie atrodas �ajā mazajā lādītē. Da�i kauli, kas krāsoti govju mēslos, nekrāsoti kauliņi un skaisti glieme�vāki. Un vēl ābece. Tie arī ir visi dārgumi.

Es atvados no māmiņas, bet cilvēki stāv pagalmā un skatās. Māmiņa skūpsta mani un lūdz dievu sargāt mani. Es nesaku ne vārda, stāvu, klusi piespiedies pie māmiņas, un ar rokām esmu aptvēris viņas kaklu. Tad lēnām atbrīvojos no viņas skavām, ņemu savu dzelteno lādīti, it kā gribē�dams aiznest to kādā slepenā vietā. Lādīte ir vienīgais draugs, kas paliek kopā ar mani.

Ta�u man tā atkal jānoliek zemē, jo esmu aizmirsis atvadīties no Douras. Viņa strauji metas man ap kaklu. Viņa vēl joprojām �ņukstēja, bet tagad sāk atkal skaļi raudāt. Tā vairs nav raudā�ana, bet īsti asaru plūdi. Māmiņa ir uzkāpusi savā zirgā, un saimniece Solveiga stāv, lai viņai padotu uz ceļiem meitu. Dzirdēdama Douras skaļās raudas, Solveiga no�lai� rokas. Viņas apaļīgajos vaigos pavīd smaids, kas drīz pārvēr�as gri�masē. Solveiga zaudē pacietību.

���� Ak tu kungs, cik �ausmīgs bērns!

�������������� Jā, �ī mazā, liekas, ir mazliet spītīga, � pie�bilst vīrietis melnajā svīterī, nenoteikti paraustīdams plecus.

Māmiņa klusē, cilvēks, kas sē� melnajā zirgā, mulsi smaida. Kaut kādi cilvēki stāv durvīs un skatās, kā mēs atvadāmies. Beidzot Solveiga paceļ Douru un saka:

�������������� Nu, nu, mana labiņā! Beidz ta�u raudāt. Hjalti paliks pie mums, viņ� būs �eit pie manis.

Doura jau ir izraudājusies, aizvien retāk nobirst asaras, bet mani atlaist viņa negrib ne par kādu cenu pasaulē.

�������������� Manu meitiņ, ļauj krustmātei iecelt tevi seglos, � māmiņa viņu lūdz.

Doura turas stingri un vēl cie�āk spie�as pie manis. Bet vai tas ko līdzēs? Vai tad viena maza meitenīte ir spējīga neļaut visiem �iem pieaugu�a�jiem darīt tā, kā viņi izlēmu�i? �eit noteicēja ir Solveiga.

���� Kas tas par bērnu! � viņa atkal vaimanā.

Viņa atliec Douras rokas, atbrīvodama manu kaklu

no māsiņas cie�ā apkampiena, un mūsu brēkulei gribot negribot jāpiekāpjas.

Solveiga ir spēcīga, un meitenīte jau nāko�ajā mirklī sē� māmiņai uz ceļiem. Nelīdz ne lūg�anās, ne spārdī�anās ar kājām. Doura neprot citādi aizstāvēties, tāpēc izmēģina �o pēdējo līdzekli.

Zirgi sāk soļot, un ratu riteņi sāk ripot uz rietumiem. Blesis savelk pa�vadu, bet vīrietis uz melnā zirga iesē�as �ķībi seglos, viens plecs viņam paceļas augstāk nekā otrs. Pa priek�u uz bērās ķēves jāj sieviete, meite�nītes raudas izgaist tālumā.

Tuvojas vakars. Migla, kas visu dienu bija krājusies virs kalnu vir�sotnēm, nemanāmi izklīst, uņ aiz kalniem, tie�i virs mājas, atsedzas stū�rītis zilas debess.

Es stāvu Leigamiri pagalmā viens starp sve�iem cilvēkiem. Ta�u viņu

nav daudz, un drīz vien mēs jau esam iepazinu�ies. Vīrieti melnajā svīterī sauc par Jouhanu, viņ� ir saimnieks. Arī viņa vecāki dzīvo �eit. Veco sievieti sauc par Gudrunu, viņa pret mani ir ļoti laipna. Vecais vīrs ir plikgalvis, gandrīz bez matiem, toties bārda viņam ir gara gara. Viņ� tur rokā lielu tabakdozi un visu laiku bā� degunā tabaku.

Man ir tāda sajūta, ka viņ� gribētu kaut ko teikt. Acīm redzot, mans biklums izraisījis viņā līdzjūtību, bet viņ� neatrod vārdus, lai mani uzmundrinātu. Viņ� ilgi glauda bārdu un beidzot saka:

�: Tā, tā, draudziņ. Bet vai spēks tev ir? Nē, spēka man nav.

���� Nu, varbūt priek� saviem gadiem tu esi spēcīgs, mazais? Vīrie�iem jābūt spēcīgiem, tad nav ne no kā jā�baidās, pat ļaunie gari nevar neko padarīt. Tādas tās lietas.

���� Nepiesienies puisēnam, Helgi, � vecā sieviete saka, jo veco vīru sauc par Helgi.

Viņ� smejas, un viņa pelēkā bārda sāk kustēties, bet zilās acis kļūst pavisam maziņas. Bez �iem ļaudīm, par kuriem es jau pastāstīju, �eit ir vēl meitene � vai at�ceraties, viņa stāvēja durvīs? Meiteni sauc par Helgu, un arī viņai ir deviņi gadi. Beidzot, vēl ir Palli, pavisam jauns cilvēks. Viņ� �eit ir kalps. Palli ir liels deguns, kupls melnu matu cekuls, bet zodu un vaigus klāj gari, melni bārdas rugāji � viņ� sen nav skuvies. Palli ir lielas, pelēkas acis, tievs, gar� augums un stiegrainas strādnieka rokas. Tie arī ir visi mājas iedzīvotāji.

���� Helga, meitiņ, esi pret puisēnu laba. Viņam, nabadziņam, �eit bez māmiņas laikam būs skumji.

���� Jā, redzams, viņam, nabadziņam, skumji, � Jouhans piebalso. Viņ� viegli parausta plecus un abi ar sievu ieiet iek�ā.

Mums abiem nemanot, bijām paliku�i uz lieveņa divatā � meitene un es. �ķiet, nebija visai prātīgi uzdot mani pieskatīt mazai meitenei. īsu brī�tiņu mēs klusēdami skatāmies viens otrā. Beidzot viņai ie�aujas galvā lie�liska doma �izrādīt man māju. Tas ir ļoti labs priek�likums. Māja ir liela.

Bez viesistabas, ko es jau minēju, apak�ā ir vēl saimnieku guļamistaba. Tā atrodas gaiteņa otrā pusē. Aug�ā, bēniņos, mājas dienvidu pusē, �ķērs�siena norobe�o mazu istabiņu. Pa�laik te neviens neguļ, meitene man pa�skaidro. Bēniņos ir vēl divas istabiņas un lūka ar vāku, te uz apak�ējo stāvu ved kāpnes ar margām.

���� �eit guļ Palli, � meitene paskaidro, ieiedama vienā no bēniņu istabām, kur sienā virs gultas ir mazs lodziņ�. � Ari tu �eit gulēsi, � vina piebilst, rādot uz otru gultu, kas stāv iepretī.

To es sapratu, un te nebija vairs ko paskaidrot.

Mājas priek�ējā daļā, tās ziemeļu pusē, atrodas virtuve ar vaļēju pa�vardu, bet dienvidu pusē ir otra virtuve ar nelielu plītiņu. Te mājas ļaudis ēd, un no �ejienes var nokļūt pagrabā, tur atrodas pieliekamais. Pielieka�majā novietotas lielas mucas. Vienās glabājas dzīvnieku iek�as, otrās var�būt galvas, bet tre�ajās, protams, biezpiens. Gar sienu sarindoti skapji. Saimnieci, kā jau zinām, sauc par Solveigu. Man tāda nojauta, ka Solveiga ir galvenā noteicēja gan mājā, gan sētā, bet �eit, pieliekamajā, viņas vara liekas neierobe�ota. Meitene par to nestāsta, ta�u tas skaidrāks par skaidru, jo visur nojau�ama saimnieces roka, visur mājo viņas neredzamais gars. Mucas izskatās ļoti līdzīgas viņai, un pieliekamajā no katra plaukta, no katra skapja sadzirdama viņas balss. Es to sajūtu, bet pa�laik manas domas nodarbina pavisam kas cits.

Beidzot jāiet gulēt, un es, ierāpies gultā, kas atrodas iepretī Palli gultai, tūlīt ierokos spilvenā. Arī pārējie iet pie miera.

��� Mazais vīriņ� jau aizmidzis, � vecais Helgi saka, parādīdamies bē�niņu lūkā. � Tā, tā! Laiks gulēt, laiks atpūsties

Kad mājā iestājas klusums, man par daudz ko jādomā, un atmiņā cita pēc citas uzpeld da�ādas ainas. Tās visas ir vienādas. Visas par māmiņu. Pasaulē neviens nav labāks par viņu. Viņa, lūk, aizbrauca, bet es paliku �eit viens. Viņa nozuda tur, kur vakaros aiz augstiem kalniem noriet saule, paņemdama sev uz ceļiem līdzi Douru. Es aizvien vēl dzirdu māsiņas balsi: �Hjalti, brālīt, nāc parotaļāties ar Douru� Hjalti nedrīkst darīt pāri savai Dourai.�

Man jādomā par māsu: tie�i viņa �odien vairāk nekā citi juta man līdzi. Un tomēr māmiņas tēls atkal un atkal uzpeld manā atmiņā. Ausīs skan viņas maigā, �uksto�ā balss, visjaukākā balss pasaulē. Māmiņa lūdz, lai es vienmēr būtu labs puisēns. Kad viņa pieliecas, lai no manis

Iespējams, ka �o grāmatu pat nevar nosaukt par stāstu, bet drīzāk gan par īsu stāstiņu krājumu, tajos pastāstu visu, kas notika ar mani, ierodoties Leigamiri mājās. Visumā �ie stāstiņi veido manu dzīves stāstu, tāpat kā viss, kas atgadījies ar tevi, veido tavu dzīves stāstu.

Divās Leigamiri mājās, kas atrodas vienā nokal nē, dzīvo divas zem�nieku ģimenes. Tomēr, kaut arī mājas atrodas tuvu, starp tām uzcelta siena, ko ļoti grūti pārkāpt. Sienu uzcēlu�i abu māju iemītnieki, un dīvai�nākais ir tas, ka tā nav redzama. Un tomēr siena ir. Kad vienas mājas iedzīvotāji skatās uz kaimiņu pusi, �ī siena visu izkropļo. Ļoti nelaba siena. Un, kad Jouhans, Austrumu mājas saimnieks, saka Solveigai: �Ir gan riebīgs vecis �is Hatlgrimūrs, vai ne, mana dārgā?� � tad vainīga ir tie�i �ī siena, naida un savstarpējās nesapra�anās siena. Tādas sienas ar vienkār�u aci nevar ieraudzīt.

Par Austrumu mājas iedzīvotājiem esmu jau nedaudz pastāstījis. Rie�tumu mājās dzīvo Hatlgrimūrs un Groua. Viņiem ir trīs bērni: divi zēni apmēram manā vecumā un gadus divdesmit veca meita. Meitu sauc par Sigu, bet zēnus � par Adi un Ouli. Abu sētu bērniem neatļauj kopā ro�taļāties. Vienīgi Siga brīvi un bez ierobe�ojumiem staigā turp un atpakaļ, un tāpēc visi viņu mīl.

Tā arī bija visa novirze. Vēl gribu piebilst, ka �os notikumus stāstu nevis tāpēc, ka tie man liktos sevi�ķi svarīgi, bet vienīgi tāpēc, ka es tos zinu labāk nekā citu ko.

Ar dziļu cieņu Hjalti Hanesons

Vakarā es aizmigu raudādams, bet otrā rītā no asarām nebija ne miņas � es pamodos mierīgs un mundrs.

Arā spo�i spīdēja saule, un jaunā diena ik mirkli solīja daudz ko ne�redzētu un nezināmu � pavasara dienas ta�u bagātas visda�ādākiem pie�dzīvojumiem, ja cilvēkam ir tikai deviņi gadi.

Pieaugu�ie bija aizņemti katrs savā darbā, un mūsu mājas Helga iz�dzina ganīties trīs govis un rūsganu telīti. Agrā pavasarī lopi var ganī�ties tikai ganībās. Ta�u zāle vēl bija maza, un govis no abām mājām, par

lielu nepatiku saviem saimniekiem, visu laiku ganījās kopā vienā barā. Ko lai dara, lopi jau neprata nolasīt cilvēku domas. Tie nenaidojās. Varbūt tāpēc arī cilvēki tos sauc par muļķa lopiņiem.

Vispirms man uzdod iztīrīt un apkopt kūti. Grīda tajā izklāta ar ba- zalta plāksnēm, tā ir slidena un nelīdzena. �īs pa�as lielās plāksnes, stāvus saslietas, veido arī �ķērssienas starp lopu stāvvietām. Tīrīt kūti ir ļoti garlaicīgi, bet kopā ar meiteni �is darbs sokas jautrāk.

����� Kūti tīrāt? Tā, tā, � saka vecais Helgi. � Nu, vārdamāsa, vai tev pui�elis patīk? � viņ� jautā Helgai.

���� Labs puisēns, � Helga atbild.

���� Protams, labs, kālab gan ne? � Es redzu, jums �eit ir lāpsta, tās tagad modē. Kad es biju puika, lāpstas mums pat sapnī nerādījās, bet kūti ta�u vajadzēja tīrīt. Tā, redz, mani mīļie.

���� Kā, vectētiņ, tev nebija lāpstas? � izbrīnījusies jautā Helga.

����� Protams, ne, mēs par tām pat nebijām dzirdēju�i. Kūti mēs tīrījām ar govju lāpstiņām. Tā, redz.

Pēc tam vecais vīrs pievēr�as man:

���� Nu, vīriņ, bet vai tev mūsu meitenīte patīk?

���� Ļoti patīk, � es atbildu.

� Jā, tā jau tas, protams, ir. Meitēns mums diezgan jauks. Bet ko tu teiksi par viņas vectētiņu? Tev, protams, no viņa pamatīgi bail, nu, at�zīsties!

���� Nē, nav bail, � es atbildu.

���� Hm! Tad tu domā, ka mēs ar tevi būsim draugi?

���� Laikam.

����� Noteikti, ar laiku. Un, ja tu man kādu reizi, nu kaut vai �odien, . sasmalcināsi �ņaucamo tabaku, es tevi arī neaizmirsī�u: iedo�u tev savus seglus, kad tu gribēsi apciemot savu māmiņu. Katrā ziņā iedo�u. Tā, redz. Bet tabaku vajag sasmalcināt smalku smalku un tabakmaku piebāzt pilnu pilnu, draudziņ. Ko tu uz to teiksi? � Kā � tu gribi to izdarīt tūlīt? Nu, neiebilstu, man palicis tikai viens nieka �ņauciens.

Un es dodos kopā ar veco Helgi uz māju. Viņ� iedod man grie�amo un dēlīti, pēc tam nogrie� garu gabalu presētas tabakas, liek to uz dēlī�a un rāda, cik smalki tabaka jāsagrie�.

���� Tā, redz, manu puisēn. Bet tagad griez tu un labi veikli. Tā, redz. Strādā, kamēr sāk sviedri līt, tikai skaties, lai tie neiepil tabakā. Ja tu man

sabojāsi tabaku, es tevi nosūdzē�u sis- lumanam[2]. Viņ�, draudziņ, ir mans dēls un pamatīgi prot griezt tabaku. Agrāk viņ� bie�i to man smalcināja. Un tu arī dienās kļūsi sislumans, jo tu ta�u tagad dari to pa�u darbu. Tā, redz.

Es apsē�os uz gultas, nolieku dēlīti uz lādes un nenoguris ņemos smalci�nāt tabaku. Ārā spo�i spīd saule, tās stari glāsta un silda valgano zemi.

��� Ko es redzu, Helgi? Atkal tavs nolādētais slinkums? Esi norīkojis pui�sēnu pie tabakas grie�anas?

Pie mums bēniņos ieskatījās vece�nīte.

���� Jā, jā, lai nu viņ� mazliet pa�strādā, tas viņam nāks tikai par labu. Es iedo�u seglus, ja viņam kādreiz atļaus apciemot māti.

��� Bet vai tu esi pārliecināts, Helgi, ka Solveigai neatrastos priek� viņa kāds svarīgāks darbs? Sargies no �itā ve�a, Hjalti, viņ� ir neiedomājams sliņķis un grib, lai citi strādātu viņa vietā, lai pa��am nebūtu viss jādara.

���� Nu, nu, Gudruna, nemaitā pui�sēnu. Mēs ar viņu esam draugi, viņ� pats man to teica. Tā, redz.

Un es turpinu smalcināt tabaku. Sākumā viss iet labi, kā vajag. Pie sienas vecī�u istabā vienmuļi tik�ķ pulkstenis, un tā rādītāji naski skrien pa apli. Ta�u pamazām rādītāju kustība kļūst arvien lēnāka. No vienmuļās aug�up un lejup kustības rokas nogurst, plecos sāk sāpēt, bet nazis vairs nekustas tik vienmērīgi kā sākumā. Man ļoti gribas darīt kaut ko citu. Piemēram, iet ārā un parotaļāties ar meiteni vai arī paskatīties uz otru

māju, iepazīties ar tas iemītniekiem un parunāties ar zēniem, kurus es tur redzēju.

Bet rādītāji kustas aizvien lēnāk un lēnāk, minūtes velkas garas kā ve�sela mū�ība, un, jo vairāk tabakas es sasmalcinu, jo nesagrieztais gabals kļūst lielāks, tā man liekas. Acīm redzot, to vispār nebūs iespējams kādreiz sagriezt. Ja jau tā, tad vislabāk domāt par kaut ko citu � par māmiņu, par Douru. Ta�u, tiklīdz es iedomājos viņas, grie�amais nezin kāpēc pa�visam apstājas, kaut arī tas neprot domāt.

Tad bēniņos uzkāpj Solveiga, pati mājas saimniece.

���� Vai tad tu esi �eit? � viņa jautā.

Uz �o jautājumu es neatbildu � vai tad viņa pati neredz, ka es tie�ām esmu �eit un nevis kaut kur citur?

���� Vai �o te tev Helgi lika? � viņa turpina.

���� Jā, � es klusām atbildu. Kas to lai zina, ja nu viņa pēk�ņi iedo- māj as, ka es pats �ņaucu tabaku.

���� Es domāju, ka būtu labāk, ja tu, draudziņ, kopā ar Helgu iztīrītu kūti, � Solveiga saka, un viņas balsī es saklausu sapīkumu.

���� Kūts jau ir iztīrīta, �� es atbildu.

���� Lūk, kā! Nu tad tev vajadzēja pajautāt vīrie�iem, vai tu nevari vi�ņiem kaut ko palīdzēt. Seit visiem ir jāstrādā.

��� Tātad vairāk nevajag griezt tabaku? � es jautāju, cerēdams, ka viņa teiks �jā�.

Ta�u viņa nesaka �jā�, tie�i otrādi, viņa man pavēl turpināt darbu:

���� Nē, dari vien to, ko Helgi tev lika. Viņ� ta�u, acīm redzot, uzskata, ka var �eit izrīkot visu un visus.

To teikdama, viņa aiziet. Es turpinu smalcināt tabaku, bet laiks ir it kā apstājies. Tad no savas istabas iznāk vecenīte.

���� Ko tev Solveiga teica? � viņa uzrunā mani.

���� Viņa tikai gribēja uzzināt, kas licis man griezt tabaku.

��� Labi, mazais. Dod, labāk es pabeig�u �o darbu tavā vietā. Izskrej ārā, mans mīļais. Tur pie ganībām stāv ķēve Jerpa ar mazu kumeliņu. Tas �o�nakt piedzimis. Helga jau aizskrēja viņu apskatīt. Tev ta�u arī gribas?

���� Bet Helgi lika man smalcināt tabaku, � es iebilstu.

���� Es viņam pateik�u, bet tabakas smalcinā�anu pabeig�u pati. Oho, kāds tu dū�īgs, jau beidz! Nu, dod �urpu, pārējo sagriezī�u es.

Viņa man maigi papliķē pa vaigu, un es sajūtu siltumu un maigumu, kas it kā izstaro no �īs labās sievietes. Man gribas mesties ap kaklu un pilnīgi uzticēties viņai, jo jūtos tik Vientuļ� �ajā sve�ajā mājā! Ta�u to izdarīt ir pāri maniem spēkiem. Es neuzdro�inos pat pateikties un tikai klusēdams skatos uz viņu ar asaru pilnām acīm. Vecenīte lēnīgi smaida un papliķē man pa muguru. Varbūt viņa domā, ka es raudu aiz pateicībai, ka viņa atbrīvojusi mani no garlaicīgā darba? Ja tā, tad viņa kļūdās. Manas asaras izsaka daudz ko vairāk.

Pusdienojot Solveiga jautā saimniekam, kādu darbu viņ� paredzējis dienas otrajā pusē.

����� To pa�u, ko sāku no rīta, � Jouhans atbild, sparīgi plēsdams gabalos kaltētu mencas galvu. � Mēs ar Palli savedam kārtībā sienaug�u. Domāju, ka noņemsimies tur līdz vakaram.

���� Nezinu, � Solveiga iebilst. � Tā, protams, nav mana darī�ana, bet man liekas, būtu laiks iznest no aitu kūts mēslus uz lauka un izkaltēt, kā nākas.[3] Vajadzētu izmantot labo laiku. Ne jau ilgi tas pieturēsies labs.

���� Jā, jā, tā tas, protams, ir, � Jouhans saka, skatīdamies pa logu.

���� Mums jau arī palīgs ir radies, � smaidot piezīmē Solveiga un pa�skatās uz manu pusi.

Pēc pusdienas mēs ķeramies pie kūtsmēsliem. Palli tos sagrie� �etrstū�rainos gabalos, bet es �os gabalus nesu laukā no aitu kūts, un Jouhans tos iekrauj ķerrā, aizved uz lauka un sagā� kaudzē. �eit vecais Helgi un mazā Helga ņem �etrstūrainos kūtsmēslu gabalus, sagrie� tos ar grie�amo plānās plāksnītēs un izklāj uz lauka. Pēc da�ām dienām, bet varbūt jau nākamajā dienā plāksnītes jau tā izkaltu�as, ka tās pa pāriem saslien uz �ķautnes un vēl pakaltē. Vēl pēc kāda laika tās sakrauj strēķos, bet pēc tam ved uz mājām un noliek piebūvē. To es jau sen zinu.

Iznest mēslus no aitu kūts nav viegls darbs. Kamēr Palli grie� �etr�stūrainos gabalus aizgaldos, kas tuvāk pie durvīm, es vēl tieku galā, bet, jo dziļāk viņ� aiziet aitu kūtī, jo grūtāk iznest kūtsmēslus pie durvīm. Lai turētos līdzi, man jāskrien turp un atpakaļ. Katrs �etrstūrainais kūts�mēslu gabals ir ļoti smags; lai to paceltu, man jāsasprindzina visi spēki, bet pēc tam grīļojoties jāsteidzas uz āru. Sviedri plūst aumaļām, veļa pielīp pie miesas, bet rokas līdz pat elkoņiem pārklājas ar biezu kārtu melnu aitumēslu. Mēsli klāj arī manu apģērbu no krūtīm līdz pat ceļiem. Pamazām es viss kļūstu līdzīgs mēslu pikai. Stipra, kodīga smaka sitas man degunā, es nekā cita neredzu kā tikai mū�īgos mēslus, ne par ko citu es nespēju domāt kā vienīgi par nolādētajiem mēsliem. Es cen�os neat�palikt no Palli un laikus iznest ārā gabalus, ko viņ� jau sagriezis. Ta�u, lai kā es steidzos, man tas neizdodas. Es atpalieku. Mēslu gabali cits pēc cita krājas aizgaldos.

��� Tu, pui�el, pasteidzies, man ķerra jau tuk�a, � Jouhans steidzina, pabāzis galvu pa kūts durvīm.

Palli pārtrauc darbu, lai atpūstos. Viņ� apsē�as uz aizgalda sētiņas, atbalstīdamies ar kājām pret ārsienu, un ar pirkstiem bungo pa lāpstas kātu. Pēc tam klusēdams pieceļas, paceļ uz lāpstas vienu gabalu un iznes to ārā. Tad otru, tre�o, ceturto� Kad Jouhans aizved pilno ķerru, Palli man saka:

���� Nezin vai tas tev būs pa spēkam, nabadziņ. Deviņus gadus vecam bērnam �is ta�u ir elles darbs!

Un Palli arvien vēl nes ārā kūtsmēslus, pie sevis rūkdams:

���� Nav ko teikt, labs �bērnu darbiņ��! Te jau pat liels cilvēks var garu izlaist, stiepdams no rīta līdz vakaram tādu smagumu, kur nu vēl bērns. Viņi vienmēr tā: izspie� no cilvēka pēdējo sulu, bet atmaksā tikai ar ļaunu nepateicību. Veca patiesība! Būtu pamēģinājusi pati vecene pa�staipīt. Ha-ha-ha! Būtu interesanti redzēt, kā viņa izpurina savas kuplas miesas. Nekas, pie gadījuma es viņai klā�u visu vaļā.

Es neatbildu, bet izjūtu pret Palli simpātijas un strādāju, cik jaudas. Nē, es nu gan nepado�os, lai tas man maksā vai dzīvību. Un esmu jau pār�liecināts, ka darbs man tie�ām maksās dzīvību. Bet kam tad te par to ir bēda?

Mums jāiztīra trīs aitu kūtis, bet līdz tam laikam, kad Solveiga atnes mums kafiju, esam tiku�i līdz pusei ar pirmo. Esmu tā noguris, ka jau līgo�jos. Rokas un kājas atsakās klausīt, galva ir galīgi apdullusi. Man nemaz negribas kafiju, bet, protams, jādzer, lai neviens nepamanītu manu no�gurumu.

Mēs sasē�amies apkārt Solveigai, netālu no aitu kūts. Viņa lej mums krūzītēs melnu kafiju, un mēs dzeram, cukuru pieko�ot.

���� Nu, kā veicas? � Solveiga jautā. � Kā strādā mūsu zēniņ�?

��� Nekas, kaut kā jau palīdz, � Jouhans smaidīdams atbild, visā ga�rumā izlaidies uz zemes.

���� Vai tu netiec līdzi? � Solveiga jautā, pagriezusies pret mani.

���� Nē, � es klusām atbildu un jūtu, ka asaras sakāpj kaklā.

���� �e tev nu bija! Ja tu zinātu, cik dū�īgi strādāja Steine, tas puisis, kur� pie mums dzīvoja aizpērn! Visiem cilvēkiem jāstrādā un jāstrādā cī�tīgi, ja viņi grib būt īsti cilvēki. Nu, vai tad tāpēc jāraud, mazuli?

Vai tad es raudu? Es ta�u nemaz negribu raudāt.

���� Iznest kūtsmēslus nav viegls darbs, � saka vecais Helgi. � Tas laikam ir pats grūtākais darbs, mē�ot aitu kūtis, � viņ� piebilst, �ņauk�dams tabaku un glaudīdams bārdu.

� Es nevaru atcerēties, ka �is darbs būtu uzskatīts par grūtu, kad mēs augām, � Solveiga iebilst un savāc tuk�ās krūzes, ar kurām tikko dzērām kafiju.

Iestājas klusums. Palli skatās kaut kur tālumā, viņ� laikam saņem drosmi, lai pateiktu Solveigai visu to, ko gribēja piemērotā brīdī sacīt. Ta�u nē! Viņ�, acīm redzot, tomēr nolēmis mazliet nogaidīt. Vismaz tagad viņ� muti vaļā never. Ja Solveiga kaut ko saka, tad nezin vai kāds uzdro��ināsies viņai iebilst vai kaut vārdu piemetināt. Es jūtu, ka labāk būt ar viņu pa draugam.

Drīz skraidī�ana atsākas. Es daru savu darbu, Palli � savu. Mēs abi klusējam. Kūtsmēslu gabali atkal sāk uzkrāties aizgaldos, un es saprotu, ka tos visus aiznest es nespē�u. Es �audos turp un atpakaļ kā traks, it kā galvā man būtu kaut kas same�ģījies. Un tā tas arī ir: acu priek�ā man viena migla, un �ajā miglā kā melni, �ausmīgi briesmoņi peld �etrstūrainie kūtsmēslu gabali.

Beidzot man laimējās, nejau�s gadījums deva man iespēju mazliet at�vilkt elpu.

Bija notikusi nelaime, liela nelaime!

Rudās ķēves kumeļ�, kuru es no rīta kopā ar mazo Helgu apskatīju, bija gājis bojā. Kumeliņ� bija noslīcis staignajā purvā kūdras bedrē netālu no mājas, un pa�laik ķēve stāv pie �īs bedres un nespēj atdot savam ma�zulim dzīvību. Varbūt viņa raud.

Ta�u, kā saka, nav ļaunuma bez labuma. �īs nelaimes dēļ mēs varam atpūsties un uz brītiņu aizmirst kūtsmēslus. Palli nomet lāpstu: viņam jā�izvelk kumeļ� no bedres.

Kumeļ� ir rūsgans. Tas dro�i vien būtu izaudzis par labu zirgu. Man ar Helgu liek aizvest zirgus pie upītes ieplakā, ko sauc par Breidihvamūru. Mums nav nekas pretī. Ķēve Jorpa jāvelk ar varu, viņa negrib pamest savu kumeliņu. Pat beigts viņ� tai liekas ļoti skaists. Skatīdamās uz ķēvi, raud arī Helga. Ieplakā es turu ķēvi aiz iemauktiem. Viņa skaļi un neval�dāmi zviedz, un man no viņas mazliet bail. Ja nu pēk�ņi viņa man iesper vai ieko�?

Helga drīz vien nomierinās un tagad vairs tikai �ņukst. Beidzot mums atļauj ķēvi palaist vaļā.

Palli un Jouhans jau ir nodīrāju�i kumeļam ādu, bet pa�u kumeļu noraku�i zemē. Priecādamās par atgūto brīvību, Jorpa tūlīt steidzas uz kūdras bedri. Visi zirgi metas viņai līdz, un kā pa�i pēdējie skrienam mēs ar Helgu. Jorpa skraida apkārt bedrei, brīdi pa brīdim iegrū� purnu netī�rajā ūdenī un rūpīga aposta vietu, kur bija gulējis kumeļ�. Bet kumeļ� nozudis. Cilvēki ir vainīgi viņas lielajā nelaimē, cilvēki viņai nozagu�i mazuli. Ķēve paceļ galvu, neprātīgām acīm skatās visapkārt, iezviedzas, palec da�us lēcienus sānis, grū� purnu pie ciņa, noplūc zāli, tad apstājas un atkal skrien pie bedres. Nabaga Jorpa, lielas ir viņas bēdas!

Tuvojas vakars, saule noslīdējusi aiz kalniem, darbs pabeigts, un es viens pats stāvu pagalmā. Gaiss liekas sastindzis, un visapkārt tāds klu�sums, ka labi var sadzirdēt upītes guldzē�anu tajā vietā, kur tā lau�as cauri ie�maugai. �odien mēs iztīrījām pusotras aitu kūts, un tomēr es vēl varu pakustēties. Tiesa, esmu �ausmīgi noguris, bet tas nekas, gan jau nogurums pāries. Pie kaimiņu mājas es redzu divus zēnus, kas trijatā ar māsu Sigu spēlē sunī�us. Ar �iem zēniem es vēl neesmu iepazinies. Un kāda gan man daļa gar viņiem? Taisnība, gribētos ar viņiem sadraudzēties. Ta�u viņi iz�liekas, it kā mani nemaz neredzētu.

Pretī mūsu mājas āra durvīm uzmesti zemes vaļņi, tiem pārlikta kārts, bet uz tās izklāta bojā gāju�ā kumeļa āda. Un pēk�ņi man liekas, ka es redzu savā priek�ā parādību. Ada nav vairs āda. Pēk�ņi tā ir rūsgans zirgs ar krēpēm, asti, kājām � īsts, labs zirgs. Tas stāv nepacietīgs un gaida mani. Vai tad var atturēties no �āda kārdinājuma?

Uzlēcu zirgam mugurā un auļiem vien dodos pasaulē.

Uz rītiem no mūsu sētas atrodas klēts. Un, kad es strauji traucos tikai uz priek�u, uz priek�u vien, cirzdams pie�us ādā, kas kūļājas man gar kājām, gar klēts stūri iznāk vecais Helgi un mazā Helga. Es, protams, izliekos, ka viņus neredzu, un gribu pajāt garām.

� Oho, kāds tev varens auļotājs, manu puisēn! � vecais Helgi ap�brīno. � Nu-nu, tikai skaties, ka viņ� tevi nenomet zemē.

Es izliekos, ka nekā nedzirdu. Patiesību sakot, man ne visai patīk, ka tieku tā apskatīts. Neesmu arī pārliecināts, vai kāds pieaugu�ais prastu �ādu zirgu pietiekami novērtēt. Un man ap sirdi kļūst tūlīt vieglāk, kad vecā Helgi bārda pagrie�as uz mājas pusi un drīz vien nozūd durvīs. Bet mei�tene paliek, viņa stāv turpat u:n noskatās, cik es lieliski auļoju. Tas vairs nav tik ļauni. Es cen�os turēties zirgā kā īsts kavalērists, jo Helga, taisnību sakot, man ļoti patīk. Viņa ir simpātiska, it sevi�ķi, ja ir nomazgājusies un sakārtojusi matus. Gai�ās bizes labi pieskaņojas rūtainajai kleitai, kas viņai mugurā. Un es cen�os izskatīties viņas zilajās acīs kā īsts varonis. Lai paskatās, kā mans auļotājs iemauktu dzel�iem mutē traucas uz priek�u, tā ka es tikko spēju noturēties seglos. Ta�u �ajā brīdī Helga nostājas man ceļā.

���� Hjalti, ļauj man mazliet pajāt, � viņa lūdz. � Ļauj, lūdzu, labo Hjalti! Tikai īsu brītiņu.

Es, protams, viņai atļau�u pajāt, ja viņa pratīs apturēt zirgu. Bet atbil�dēt es tomēr kavējos. Ceļ� nav nekāds labais, un Rudais mani seglos ne�iedomājami svaida.

Nē, kamēr nebūsim uz līdzenāka ceļa, sieviete nevarēs zirgā notu�rēties.

���� Hjalti mīļais, nu ļauj man pajāt! Hjalti labiņais, ļauj!

Es nokāpju zemē.

���� Tikai īsu brītiņu, � es saku, � un esi uzmanīga, zirgs ir varen strauj�.

Helga ierāpjas seglos.

���� Nerausti pavadu, � es meiteni pamācu. � Un turies seglos taisnāk.

���� Nav tava darī�ana, � Helga atbild. � Tev te nav nekāda teik�ana. Nū, n-nū!

Un meitene piecērt zirgam pie�us.

Es domāju, ka tā nevajadzēja darīt, jo zirgs jau tā ir pārāk strauj�. Es mēģinu Helgu atturēt, bet viņa aizmirsusi visu, aizmirsusi, cik sirsnīgi man izlūdzās atļauju. Esmu ļoti apvainojies, pie tam man jājāj tālāk, un es Helgai pieprasu, lai viņa tūlīt pat izkāpj no segliem.

Bet Helga par to negrib ne dzirdēt.

���� Klusē! � viņa atcērt. � Tu jau arī ilgi jāji.

���� Nē, Helgiņ, � es saku, cik iespējams, laipni, � es tev atļāvu tikai mazliet. Tagad ir mana kārta.

���� Iedomājies, � viņa atbild, � man esot vajadzīga tava atļauja! Āda nav tava. Nū, nū-u! Āda pieder tētim. Arī kārts ir tētes. Tāpat �ogs. Varu jāt, cik man patīk. Nū, nū-ū, nū!

Helga lēkā un lēkā, un man, skatoties uz viņu, kļūst nepanesami gar�laicīgi. Man ta�u jājāj tālāk. Ar labu viņa neklausa, būs jāpiedraud.

���� Nometī�u tevi zemē, ja mani nelaidīsi.

��� Pamēģini tikai, tu nejaukais puika! � Helga kliedz. Un viņas acīs iedzirkstas dusmu uguntiņas. � Pamēģini tikai tu, lupatlasi. Pamēģini! f

Man krūtīs kaut kas sagrie�as. Bet, kas tie�i, � nezinu, un nav arī laika par to domāt. Pielecu meitenei klāt un, sagrābis viņu aiz kājas, no visa spēka pagrū�u uz aug�u. Helga nelabi iebļaujas un tajā pa�ā mirklī pazūd. Pazūd arī zirgs, un otrā pusē zemes valnim uz dārza mitrās zemes nokritusi guļ meitene, starp kājām viņai āda, un virsū uzvēlusies kārts. Helga gan tūlīt pielec kājās un, nesavaldīgi raudādama, apber mani ar visiem iespējamiem lāstiem. Helga pa�laik nemaz neizskatās pievilcīga � seja, mati un kleita vienos dubļos. Raudādama viņa skrien uz mājām. Sagaidāmas lielas nepatik�anas.

Ar grūtībām novietoju kārti vecā vietā, tai pāri pārstiepju ādu, lai

viss būtu kārtībā. Tagad mans zirgs nav vairs zirgs, bet tikai beigtā ku�meļa āda. Stāvu tai blakus un nezinu, ko darīt. Domās piesaucu gan mā�miņu, gan visuvareno dievu, bet neviens no viņiem mani, protams, nedzird, jo abi no �ejienes ir tik tālu . ..

Mani sauc. Durvīs stāv Solveiga. Neslēp�u � esmu ļoti ļoti nobijies. No sāniem skatos uz mājas saimnieci, bet nekā nevaru saprast, vai viņa dusmojas vai ne. Acīm redzot, ne pārāk, kaut arī seja viņai nopietna. Es sekoju Solveigai. Ieejam virtuvē, kur visi jau beidz ēst vakariņas. No vir�tuves ved akmens pakāpieni uz pagrabu. Solveiga man norāda uz kāpnī�tēm. Es paklausu un dodos lejā. Pēc tam sākas tiesa. Sirds man parasti pukst klusām un mierīgi, bet tagad klauvē tik skaļi, ka Solveigai, ja viņa nav kurla, būtu jāsadzird. Viņa, sev par laimi, pret citu sir�u klauvējie�niem ir pakurla, jo nepievēr� tiem ne mazāko uzmanību.

Es viņai saku, ka neesmu vainīgs. Un arī pats esmu par to pārliecināts. Es ta�u negribēju Helgai nekā ļauna nodarīt.

���� Nemelo, zēn. Es redzēju, kā Helga bija nosmērējusies, un ar to man pietiek, � mierīgi, bet nelokāmi saka Solveiga, stingri saņēmusi mani aiz rokas.

Smaids, kas parasti plaiksnās viņas apaļīgajā sejā, tagad nozudis, ap lūpām ievilku�ās skarbas rievas, un acis raugās nikni un stingri.

���� Man ļoti �ēl, ka tu izrādījies tik slikts zēns, mazo Hjalti. Ja es būtu tava māte, es tev pavēlētu novilkt bikses un pacienātu, lūk, ar �o te. � Viņa rāda uz bērza �agaru slotu, ar ko slauka pagrabu. � Bet, tā kā tu esi tikko atbraucis un es negribētu ar tevi apieties pārāk ne�ēlīgi, pietiks, lūk, ar �o.

Un viņa man iesit ar roku pa vaigu.

Patiesību sakot, es nebūt neesmu varonis. Solveigas sitiens nav sevi�ķi spēcīgs un lielas sāpes man nenodara, tomēr es tūlīt lai�u vaļā brēcienu, ka ausis krīt ciet. Pirmkārt, esmu nobijies un, otrkārt, izjūtu savu bez�spēcību. Esmu uz saimnieci bezgala nikns, bet viss, ko varu darīt, ir raudāt un brēkt, cik spēka.

Sākumā Solveiga tam nepievēr� uzmanību, pēc tam sagrābj mani aiz rokas un velk pie galda.

���� Nu, ēd, � viņa saka, norādīdama uz sagatavotajām vakariņām. � Nu, ēd ta�u! Negribi?

Es tie�ām negribu ēst. Man nav ēstgribas.

� Labi, Hjalti, labi, mazais, � un viņas balss jau skan maigāk, un sejā atkal parādās smaids. � Ēd, Hjalti, ēd. Un notiku�o aizmirsīsim. Tikai apsolies turpmāk labi uzvesties. Bet tagad ēd, mījais, tev ta�u jāaug lie�lam. Tu �odien daudz un cītīgi strādāji. Apēd ta�u savu biezputru.

Es nekā neatbildu un tikai raudu. Redzēdama, ka nevar mani nomie�rināt, Solveiga saņem mani aiz pleca un stumj uz bēniņu kāpnēm, un, viegli pieturēdama, izvada mani cauri visai mājai līdz pat gultai.

����� Nu, mazuli, ja jau tu esi tik ļoti sarūgtināts, tad liecies gulēt, � viņa saka.

Viņai tas nav jāatkārto, jo es tūlīt apsē�os uz gultas malas un, jopro�jām raudādams, velku nost drēbes. Pēc tam iemetos gultā.

Palli jau guļ, vecie laikam savā istabā arī guļ. Es pūlos no visa spēka, lai neviens nedzirdētu manas elsas. Patiesībā, es jau arī vairs neraudu, tikai paretam ie�ņukstos. Esmu pārāk noskaities, lai raudātu. Dusmojos uz visiem, pat uz māmiņu tāpēc, ka viņa mani pametusi. Tomēr klusībā viņu piesaucu un lūdzu, lai ņem mani pie sevis. �Ai māmulīt, atnāc un paņem mani līdz!� es atkārtoju vienā laidā. Es dusmojos arī uz dievu. Viņam ta�u bija jāzina, ka neesmu nemaz vainīgs, ka negribēju Helgai darīt pāri! Nesaprotu, kāpēc dievs nekad neuzklausa manas karstās lūg�anas. Ļoti dusmīgs esmu uz Solveigu. Viņai es nekad nepiedo�u, jo viņa mani pie�kāva. Es viņu neieredzu un kādreiz par visu atrieb�os, bet pagaidām apzi�nos savu bezspēcību un, kaut gan vēl esmu nikns, pēk�ņi atkal grie�os pie dieva. Sī ir ļoti smieklīga lūg�ana, pavisam bezdievīga lūg�ana, jo vēl arvien manī verd neprātīgas dusmas.

����� �ēlīgo dieviņ, izdari tā, lai Solveiga nobeigtos. Padari mani tik spē�cīgu, lai es varētu viņu piekaut, saspiest un spārdīt ar kājām. Padari mani par tik ievērojamu cilvēku, lai viņa nokaunētos, ka mani piekāvusi. Lai viņa, dieviņ, dzīvo, tikai lai izlūdzas man piedo�anu.

Tā es lūdzos, ja to var nosaukt par lūg�anu. Drīz man pietrūkst spēka pat lūg�anai, un es atkal sāku �ņukstēt. Niknumu nomaina bezcerība un �ēlums pa�am pret sevi,

����� Ai māmulīt, � es �ņukstu un pēk�ņi jūtu, ka mīksta roka noglauda man galvu, un dzirdu brīni�ķīgu, maigu balsi:

���� Hjalti, kas tev kai�, maziņais? Nabaga bārenīt! Guli nu, guli!

Es atveru saraudātās acis. Vai tie�ām māmiņa atnākusi? Nē, tā nav

mamiņa, tā ir veca Gudruna. Viņa stāv pie manas gultas baltā naktskreklā un garos, melnos brun�os.

��� Ak tu nabaga bārenīt! � viņa saka, maigi glāstīdama manus matus. Pēc tam iebā� roku kabatā, izvelk lielu, sarkanu ledeni un pasniedz to man. � Mēģini aizmigt, � viņa vēl saka un aiziet uz savu istabu.

Pat viņas soļi izdve� mieru un lēnību.

Gudruna izstaro ap sevi tik daudz labsirdības un siltuma, tik daudz miera, ka mokas manās krūtīs norimst, skumjas un vientulība izgaist. Es sūkāju ledeni, un pamazām mans satraukums noplok. Aizveru acis. Tagad vislabākais ir aizmigt.

���� Vai tu jau esi aizmidzis, mazuli? � izdzirdu balsi pie savas gultas. Atkal atveru acis. Blakus manai gultai stāv Solveiga. Vienā rokā viņa

tur mazu �ķīvīti, bet otrā � glāzi piena.

��� Man ļoti �ēl, ka tu aizgāji gulēt nepaēdis. Tu dro�i vien esi ļoti izsalcis? Apēd �o sviestmaizi un izdzer pienu, draudziņ.

Es pieceļos, no mana lepnuma nav palicis ne miņas, dusmas arī pārgā�ju�as, un no skumjām nav ne vēsts. Sāku ēst.

Kamēr ēdu, Solveiga stāv man blakus. Maizi viņa apsmērējusi ar sviestu un gaļas pastēti, tā ir ļoti gar�īga. Paēdis es viņai pateicos, bet viņa vieglītēm papliķē man vaigu. �ajā mirklī Solveiga ierauga manu sarkano ledeni, un tūlīt viņas seja pārvēr�as. Solveiga jautā:

���� Kas tev to iedeva?

Es izstāstu visu, kā bija.

����� Ak tad �itā, � ar pēk�ņu saltumu caur zobiem izspie� Solveiga un iet projām. � Ar labu nakti, mazais, � viņa vēl nosaka, aizverot aiz sevis bēniņu lūkas vāku.

Tas viss notika tajā gadalaikā, kad nakts ir gandrīz tikpat gai�a kā diena.[4] bet �ī nakts gaisma ir tāda savāda un spocīga.

No Palli gultas dzirdama stipra krāk�ana, bet ārā valda pavasara mij�krēslis. Uz mājas jumta nenoguris svilpo strazds, varbūt tas dziedās visu nakti.

Asaras man no�uvu�as. Es noskaitu pie sevis �Mūsu tēvs� un lūdzu dievu sargāt māmiņu.

���� Un Douru arī, � vēl piemetinu.

Pēc tam aizmiegu.

Pagājis neilgs laiks, esmu jau te apradis un jūtos daudz labāk. Un tomēr ilgas pēc māmiņas brī�iem ir glu�i neizturamas.

Toties es katru jaunu dienu aizvien labāk iepazīstu ļaudis, ar ko dien�dienā esmu kopā, aizvien vairāk iepazīstu katra �ā cilvēka raksturu.

Vecais Helgi ir vienkār�s, ļoti jautrs un dzīvespriecīgs. Viņ� vienmēr pasaka kādu joku. Ar viņu ir viegli un patīkami. Viņa sieva Gudruna ir mierīga, piemīlīga un laipna. Viņa runā maz, bet, ja kaut ko saka, neviens viņai nerunā pretī. Pat Solveigai jāpiekrīt viņas domām.

Ar Palli kaut kas nav kārtībā. Viņu es nekādi nevaru izprast. Cilvēkos viņ� ir ļoti kluss, bet, kad paliekam divatā, viņ� runā vienā runā�anā. Diem�ēl pasaulē ne viss iekārtots tā, kā viņ� būtu gribējis, vienīgi ar savu īpa�umu viņ� ir mierā. Tā, piemēram, viņam ir zirgs � bērs rik�otājs. Jau pa�ās pirmajās dienās, kad es te ierados, Palli man pastāstīja daudz atga�dījumu par savu zirgu, vārdā Skjone. Tas esot sevi�ķs radījums. Skjone esot gudrāks par da�u labu cilvēku un auļojot ātrāk par kuru katru zirgu visā apgabalā. Rik�ojot Skjone apbrīnojami viegli, vieglāk nemaz neesot iespējams. Jā, tas esot brīni�ķīgs zirgs!

���� Bet nabaga Skjonem jācie� par to, ka viņa saimnieks ir no�ēlojams nabags, trūcīgs kalps, kur� nav pelnījis, lai viņam būtu labs zirgs, � Palli apgalvo.

Tāpēc Skjonem dzīve nav tāda, kādu viņ� būtu pelnījis, tāpēc viņam jāpārtiek no pelavām, turpretī bagāto zemnieku rik�otāji ēdot lielisku sienu. Tas nav joks, un man liekas, ka, stāstot par savu zirgu, Palli acīs sārie�as asaras.

���� Ja tu būtu bagāts zemnieks, � es jautāju, � vai tu dotu savam Skjonem sienu?

���� Kas tas par jautājumu! � Palli atbild, tad viņ� iegrimst domās un turpina: � Kāda nozīme par to runāt, es ta�u nekad nebū�u bagāts zem�nieks.

Palli īpa�umā esot arī vairākas aitas. Tās neesot parastas aitas. Bet arī viņām tāds pats liktenis kā Skjonem; aitas netiekot tik rūpīgi koptas, kā vajadzētu, arī viņām jācie�ot, jo tās piederot kalpam.

Gadījies, ka Palli vajadzējis pirkt aitām barību citur. Tas, lūk, nozī�mējot visu mū�u būt trūcīgam strādniekam. Strādāt vaiga sviedros un par to saņemt tikai sūru nepateicību � tāds esot kalpa liktenis. Un tomēr mū��īgi tā nebū�ot! Palli Jounsonu gaidot labākas dienas!

���� Ko tad tu esi nodomājis darīt, ja netaisies kļūt par zemnieku? � es viņam jautāju.

Uz �o jautājumu Palli jau sen izdomājis atbildi. Viņ� taisoties uz dien�vidiem. Uz dienvidiem, pie jūras. Tur par darbu maksājot labāk un uz strādnieka cilvēku neskatoties no aug�as, kā tas esot �eit. Nu, tad jau arī es brauk�u uz to pusi, tiklīdz bū�u pieaudzis.

Starp Palli un mājas saimnieku Jouhanu ir milzīga at�ķirība. Vispirms, protams, tajā ziņā, ka Jouhanam, nevis Palli, pieder māja. Otrkārt, Palli runājas ar mani, bet Jouhans nerunā. Viņ� parasti vairāk klusē, bet, ja es palieku ar saimnieku divatā, viņ� izturas, kā ūdeni mutē ieņēmis. Ja es nezinātu, ka Jouhanam tāds raksturs, varētu domāt, ka viņam parasti nav labs garastāvoklis. Bet nelabs garastāvok�lis viņam nepavisam nav bie�i. Klusē viņ� ari tikai tāpēc, ka nav ko runāt. Visu, kas vajadzīgs, viņa vietā pasaka Solveiga. Un ne tikai Jouhana vietā, bet arī viņu abu vietā. Kad Solveigai ir labs gara�stāvoklis, un parasti viņai tāds ir, viņa runā ļoti daudz un pie tam smaida. Ja turpretī Solveigai nav laba oma, tad runāt viņa runā daudz, bet nesmaida. Sliktā garastāvoklī viņa ir nikna kā velns un var izlamāt kuru katru, vienīgi to viņa neatļauj as ar savu vīramāti Gudrunu. Vīramāti Solveiga nekad nelamā un varbūt tāpēc runā ar viņu ļoti maz.

Ja Palli ir tuvumā un var viņu sadzirdēt, Solveiga ar vislielāko gandarījumu nenoguru�i skandina vienu un to pa�u: cik tagad dārgi esot turēt kalpus, cik prasīgi tie kļuvu�i un jābrīnoties, ka Islandē varot vēl kāda saimniecība pastāvēt. Ļoti ļoti neat�zinīgi Solveiga izsakās par tiem, kam ienācis prātā no laukiem aizbēgt uz Reikjaviku. Tie, kā viņa apgalvo, esot nekur nederīgi ļaudis. Taisnība, tādās pa�ās domās ir ari visi pārējie. Tāpat runā arī Jouhans, tāpat domā vecais Helgi un Gudruna. Nu, un, ja Gudruna tā saka, tad tas nozīmē, ka taisnība vien ir. Kad es izaug�u liels, es nekādā ziņā nebrauk�u uz jūru. Vienīgi Palli tā nedomā, kaut arī citu klātbūtnē par to nerunā. Toties mati viņam saceļas stāvus, seja pēk�ņi satumst, un viņa skatiens top vēl drū�māks nekā parasti. Es to nekā nevaru saprast, it sevi�ķi viņa pastāvīgo klusē�anu. Kad esam divi vien, tad ta�u viņ� izturas ļoti lepni un izliekas, ka var pateikt Solveigai visu, kas uz sirds. Tomēr Solveigas klātbūtnē viņ� zaudē dū�u.

Es, protams, neesmu aizmirsis, ka pirms da�ām dienām mazās Helgas dēļ saņēmu pļauku. Nē, to es neesmu aizmirsis, bet esmu jau Helgai pie�devis, tāpēc ka viņa man ļoti patīk. Kad es izaug�u liels un Helga arī būs liela, es viņu lūg�u kļūt par manu sievu un skūpstī�u tie�i uz lūpām. Viņa ta�u ir skaista! Tad mēs pa īstam dzīvosim kopā, bet nevis pa jokam, kā tagad. Ja, gandrīz aizmirsu pastāstīt, ka netālu no mājām, tur, kur sākas stāvā nogāze, ir liela terase. Turp iemīta �aura taka, kas beidzas kaut kur tālu aiz kalna, pie aitu nakts ganībām. Nakts ganībās es vēl neesmu bijis. Bet uz terases ir mana un Helgas saimniecība. Pareizāk sakot, �ī ir Helgas saimniecība, bet viņa ļoti labprāt dalās ar mani visās īpa�nieka tiesībās. �o māju Helga saņēmusi mantojumā no tēva, kas �eit kādreiz dzīvojis kopā ar brāli, toreiz, kad viņi vēl nebija bagāti. Ilgus gadus �ī māja stā�vējusi pamesta, un tad, kad tā kļuva par Helgas īpa�umu, mājele biļa gandrīz jau sagruvusi. Tagad, protams, no mājas paliku�i vienīgi gruve�i vai, drīzāk, neliela būda, kur var ielīst tikai rāpus. Ar vārdu sakot, �ī saimniecība pastāv tikai mūsu iztēlē.

�o māju sauc par Hjatli, jo tā sauc ar zāli apaugu�o kalna terasi, uz kuras tā atrodas; tāpat sauc arī visas līdzīgās terases tuvumā. Mēs ar Helgu nolēmām māju un saimniecības ēkas izremontēt. Ēku mums vajag ļoti daudz. Mūsu saimniecībā ta�u ir papilnam da�ādu mājlopu � kaulu un ragu. Mēs neesam nekādi trūcīgie!

Uz �īs pa�as terases kaimiņu sētas bērniem arī ir mājiņa, bet tā atro�das vairāk uz rietumiem. Bērni gan ir tikai divi (tre�ā, Siga, jau vairs negrib rotaļāties), un ar viņiem vēl nav gadījies sastapties. Viņi no manis vairās, un arī es ne visai tiecos ar viņiem iepazīties. Mana draudzene Helga viņiem devusi piemērotas iesaukas. �Adi � vieplis un Ouli � smējējs � tie ir viņu īstie vārdi,� Helga saka.

Abi brāļi nemaz nav līdzīgi viens otram, vienīgi tādējādi, ka abi ir zēni. Adi ir apbrīnojami gar�, tievs un vāj�, ļoti kustīgs. Viņam ir lielas, pelēkas acis, caururbjo�s skatiens, un viņ� vienmēr tark�ķ kā lo�metējs. Ouli ir apbrīnojami maza auguma, resns un apaļ�, un, lai kaut ko pa�teiktu, viņam vajag daudz laika, tāpēc ka viņ� neiedomājami stostās. Helga saka, kauns gan esot smieties par muļķī�iem, tomēr, skatoties uz Ouli, nevarot noturēties nesmējies. Brāļi turas vienmēr kopā � Adi ar savām garajām kājām soļo pa priek�u, bet Ouli gāzelēdamies tipina nopakaļus. Bet kāda man par viņiem daļa?

Jaukais pavasaris iet savu uzvaras gājienu, zeme sasilst, un mazās sēk�liņas tajā pamazām piebriest. Tās nomet apvalku, kas pasargāja ziemā no sala, un zemes virspusē izspraucas tievi, zaļi asni. Ap māju jau sazaļo�jusi zāle, zaļas kļūst kalna nogāzes, arī purva ieplaka un ganības.

Zemes gabali un pļavas Leigamiri tuvumā sadalītas starp abām mājām. Tā, piemēram, ganības austrumu daļā pieder Jouhanam, bet kalna rietumu nogāzes � Hatlgrimūram. Nesadalītas paliku�as tikai tādas pla�tības kā purvs.

Tā kādreiz mēs strādājam tīrumā pie aitu kūts, kraujam grēdās sausos kūtsmēslus un pēk�ņi redzam, ka mums garām no otras mājas aizauļo vairāki zirgi.

���� Hjalti, ej un aiztriec �os kleperus, tie ir no Steinara mājas, � Jouhans man saka.

Man rokās kaltēto mēslu gabali. No sirds priecādamies, ka radusies iespēja mazliet izklaidēties, es metu tos kaudzē blakus vecajam Helgi, kam es palīdzu, un skrienu uz ganībām. Pa ceļam paaicinu līdz savu jauno draugu � rudo suni Struturu. Laiks pieturas brīni�ķīgs, un virs karstā avota, gar kuru mums jāiet, pret debesīm ceļas biezi tvaika mutuļi.

Man izdodas tikt zirgiem priek�ā, tie�i starp Hjatli terasi un dzeloņ�stiepļu �ogu, kas aptver mūsu saimniecību, un pagriezt tos atpakaļ.

Teicami izpildījis uzticēto uzdevumu, atgrie�os pie aitu kūts un atkal sāku pienest mēslus vecajam Helgi, kas tos krauj grēdās.

Pēk�ņi Helgi krekstēdams izstiepjas taisns, brauka notirpu�o muguru un, sameklējis tabakmaku, pievēr�as mums.

���� Paskatieties uz �iem puikām, � viņ� saka, atbalstījis dūri pret gurnu, � apķērīgi zēni! Nezaudēja vis galvu! Vai redzat tikai, ko viņi dara!

Mēs pārtraucam darbu un pagrie�am galvas.

Izrādās, Ouli un Adi pratu�i atgriezt zirgus, kurus es tikko kā biju aiztriecis, un atkal atdzīt uz mūsu ganību pusi. To paveiku�i, viņi pa�reiz mierīgi iet uz mājām. Jouhans nogaida, kamēr viņi aiziet prom, tad saka man:

���� Ej, Hjalti, un aizdzen zirgus.

Es eju un izdaru, kā man pavēlēts. Ta�u neesmu vēl ticis atpakaļ pie aitu kūts, kad Adi un Ouli jau atkal atgrie� zirgus uz mūsu pusi.

Mēs turpinām kraut kūtsmēslus. Kādu brīdi visi klusē. Es pienesu ga�balus vecajam Helgi, bet Helga palīdz savai vecmāmiņai. Palli un Jouhans iztiek bez palīgiem. Gaidu, vai mani atkal sūtīs triekt zirgus atpakaļ.

���� Hjalti, ej un a�i aiztriec zirgus! � Jouhans pavēl.

���� Bet vai tālu dzīt?

���� Prom no mūsu zemes, � Jouhans sausi atbild.

Es pasaucu Struturu un dzenu zirgus uz otras mājas ganībām.

Ta�u, tikko es pagrie�os atpakaļ, tūlīt parādās Ouli un Adi un dzen zirgus man pakaļ.

Visi, izņemot, protams, mani un Jouhanu, tikko valda smieklus. Jouhans izliekas, it kā nekā nebūtu manījis. Viņ�, uzacis bargi saraucis, beidz kraut pēdējo grēdu.

Paskatījies uz viņu, es arī neuzdro�inos pasmaidīt, kaut gan man ļoti gribas to darīt.

��� Vai tu redzi, draudziņ, � vecais Helgi man pamirk�ķina, � izska�tās, ka viņi grib tevi piespiest nolikt iero�us. Redz, tā, redz, tā . . .

Mana patmīlība ne pa jokam ir aizskarta, ta�u man nav ko atbildēt. Aizdzinu�i zirgus, Ouli un Adi aiziet, bet Jouhans jau kuro reizi pavēl:

���� Ej, Hjalti, un aiztriec zirgus.

Es nelieku sevi lūgties un drā�os kopā ar Struturu uz ganībām. Viss sākas no gala. Bet zirgi no nepārtrauktas trenkā�anas ir nokusu�i. Viņi kļuvu�i nemierīgi un tramīgi. Jau pa gabalu mani ieraudzīju�i, tie pa�i dodas kaimiņu saimniecības virzienā, skrienot sprauslā un spārdās. Tūlīt parādās arī Adi un Ouli. Brāļi skrien pāri laukam, un abus pavada suns Kjammi. Vēl mirkli, un visi mani pūliņi būs biju�i velti.

Es nevaru samierināties, ka mani pūliņi būs velti. Tāpēc es skrienu ātrāk, un zirgi, kas jau bija sāku�i rik�ot, tagad metas auļos.

Adi savukārt skrien, cik spēka, ar savām garajām kājām, gribēdams zirgiem aiz�ķērsot ceļu, bet Ouli nevar tikt brālim līdz. Aizelsies viņ� skrien pakaļ, savā dīvainajā izrunā mani �ausmīgi lādēdams.

Adi ir paguvis tikt zirgiem priek�ā. Viņ� kliedz pilnā kaklā un vicina rokas. Izskats viņam ir ļoti kareivīgs. Ta�u zirgi to neievēro. Pa labi un pa kreisi, apdzenot Adi, zirgi aizdrā�as viņam garām un tikai tālu, pie pa�a kalna, paliek lēnāki.

Mēs ar Ouli satiekamies aci pret aci. Es noprotu, ka manā priek�ā stāv ienaidnieks. Manā dzīvē ir pienācis brīdis, kad man sevi jāaizsargā. Ouli aiz niknuma tum�i pietvīcis. Nevaru noliegt, ka es mazliet baidos, un neesmu pārliecināts, vai mana sirds atrodas tajā vietā, kur tai jābūt. Man trīc ceļi, trīcu arī pats.

Man ir tikai viens mierinājums: cilvēki pie aitu kūts ta�u redz mūs un visu, kas �eit notiek.

Ouli ir paķēris lielu akmeni un svārsta to rokā. Man nav ne mazāko �aubu, kuram viņ� grib ar to sviest. Ouli gan ir vēl gabaliņu no manis. Varbūt tāpēc viņ� nesvie� akmeni, bet sāk lamāties:

� Tu-t-t-u-u n-no-ll-ā-dd-ēts mm-u-uļ-ķis. T-te-vi vv-a-a-jag n-o-o- s-sist!

Es nepapūlos Ouli atbildēt un esmu pārliecināts, ka spē�u viņu pie�veikt, ja tikai iepriek� mani neapdullinās ar akmeni. Bet �ajā mirklī pie�skrien Adi. Neveiksme ar zirgiem arī viņu ir satracinājusi.

���� Met zemē akmeni, Ouli! � viņ� kliedz. � Es pats parādī�u �itam stulbiķim! Met akmeni zemē, tev saka!

Ta�u, pirms Adi pagūst izpildīt savus draudus, notikumi pēk�ņi ņem citu pavērsienu man par labu.

Mums līdzi ir divi suņi. Suņi zvērīgi neieredz viens otru. Katrs no tiem uzskata, ka pretinieks ir pats necie�amākais suns pasaulē un ka tas vainojams visās nebū�anās. Tāpēc suņi vienmēr ir lielā naidā un nekad nepalai� garām izdevību iekrist viens otram ka�okā. Tie�i pa�laik nu ir izdevīgs brīdis. Aizsteigu�ies mums priek�ā, abi gaudodami, riedami un rūkdami � kā vienmēr, kad suņi plē�as, � metas uzbrukumā.

Adi laikam baidās, ka viņa Kjammi var klāties plāni, tāpēc neuzbrūk vis man, bet metas iz�ķirt suņus. To darot, viņ� liek lietā visu savu stipro vārdu krājumu. Tas paglābj man dzīvību.

Kad suņi iz�ķirti, Adi niknums manāmi saplacis un stipro vārdiņu krājums izsmelts. Tāpēc viņ� tikai sagrābj mani aiz krūtīm un, pamatīgi sapurinājis, noprasa:

���� Kas tā par lietu? Kāpēc tu visu laiku dzen zirgus uz tēva zemes?

���� J-jā, k-kā-pp-ēc t-tu visu 1-lai-k-ku dz-dzen z-zirg-gus uz t-tēv-va z-zemes? � Ouli atkārto.

Es atbildu, ka man pavēl dzīt zirgus uz �o pusi, tāpēc ka tie ir Steinaru zirgi un Steinari atrodas uz rietumiem, nevis uz austrumiem.

����� Muti ciet! � Adi aizsvilstas. � Nav tava daļa, kaut tie būtu no Steinara.

���� T-te-v t-tur n-n-a-a-v nek-kā-ādas d-da-ļļas, � Ouli atkārto.

Brāļu domu gājienu es nevaru saprast, un tā es arī pasaku, skatī�damies tie�i Adi pelēkajās acīs.

�obrīd man pret Adi nemaz nav sirsnīgas jūtas.

Ar strauju kustību es izraujos no viņa rokām. Beidzot esmu ieguvis rīcības brīvību! Mans naids pret �o lamzaku ir tik liels, ka es atvēzējos un, nedomādams par sekām, no visa spēka triecu ar dūri viņam pa degunu. Tad metos skriet.

Neesmu paskrējis ne pāris soļu, kad Adi mani jau panācis. Viņam ta�u ir tik garas kājas. Adi izskatās drausmīgs � no uztūku�ā deguna pil asinis. Viņ� domā vienīgi par to, kā man atriebties. Sākas kau�anā�.

Abi kaujamies un cīnāmies nevis uz dzīvību, bet uz nāvi. Adi uzvara ir visai ap�aubāma, bet drīz viņam atsteidzas palīgspēki. Smagi elsdams, pieskrien Ouli. Tie�i tajā mirklī, kad esmu dabūjis Adi sev apak�ā, saņemu spēcīgu sitienu pa muguru. Ouli sagrābj mani aiz apkakles, un es nevaru atvilkt elpu. Ta�u tad cīņas vietā ierodas Jouhans.

���� Kas te notiek? � viņ� skarbi jautā.

Mēs* pieceļamies kājās. Kaut gan deguns Adi vairs neasiņo, abi esam notraipīju�ies ar asinīm. Ouli pirmais paver muti.

���� V-v-viņ� s-sā-āka. Adi, mans b-brā-ālis, p-pirm-mais n-nesāka.

���� Klusē! Prom uz savu māju, resgaļi! Ejam, Hjalti, � Jouhans saka, sniegdams man roku.

Brāļiem laikam ir kauns uzvarētiem pamest kaujaslauku, un viņi ne�ziņā stāv.

���� Es pateik�u tētim, lai viņ� tevi nosukā, � Adi saka.

Acīm redzot, �ie vārdi domāti nevis Jouhanam, bet man. Ta�u atbild Jouhans.

����� Tu, zeņķi, labāk būtu pats piesargājies. Vai tad tēvs lika jums tren�kāt zirgus?

���� Nē, tētis pa�laik strādā Gilhagē, � Adi saka. � Bet jums nav tie�sību laist zirgus uz mūsu zemes arī tad, ja viņa nav mājās �

���� Nemaisies citu darī�anās. Nekā tu nesaproti! � Jouhans viņu pār�trauc.

���� Es tti-ik-ppat n-n-o-osit-tī�u �-�it-to n-neliet-ti, j-ja viņ� man g-ga- dīsies p-pa rokai, � Ouli stostās un apveltī mani ar naidīgu skatienu.

���� Lasieties mājās! � dusmīgi uzsauc Jouhans.

Brāļi ar noliektām galvām klunkurē uz mājas pusi. Jouhans ņem mani pie rokas, un mēs ejam savu ceļu.

���� Nomazgājies, draudziņ, � viņ� saka. � Pēc tam vari parotaļāties ar Helgu, kamēr jūs pasauks.

���� Vai gribi maizīti ar svaigu sviestu? � ar reti vēlīgu smaidu jautā Solveiga.

Es, protams, neatsakos un, nomazgājis no sejas netīrumus, sāku ar pilnu muti notiesāt sviestmaizi. Es izjūtu saimnieku labvēlību, un sirds man pildās ar prieku.

���� Nu, draudziņ, � Solveiga saka, � kā tu domā, vai tev nebūs gar�laicīgi pie mums?

���� Nē, nē, � es atbildu.

Viņa smaida savu jaukāko smaidu un uzsit man uz pleca.

��� Nu tad lieliski, draudziņ. Bet es parūpē�os, lai tu varētu apciemot savu māmiņu.

Nevarētu teikt, ka mana iepazī�anās ar Ouli un Adi būtu sākusies ļoti draudzīgi. Pareizāk gan būtu teikt, ka abi brāļi kļuvu�i man nāvīgākie ienaidnieki. Lai nu kā tas būtu bijis, bet, kad mēs ar Helgu dodamies uz mūsu mājiņu Hjatli terasē, garastāvoklis man ir lielisks. Tur mūs gaida da�ādi darbi. Nedaudz dienās mūsu saimniecība ir panīkusi. Aitas, zirgi un govis izklīdu�i, kur pagadās, mājiņa un saimniecības ēkas sagāzu�ās, un visā saimniecībā nav nekādas kārtības. Tāpēc nav jābrīnās, ka rokas mums drīz vien ir netīras līdz pat elkoņiem.

Labi vēl, ka mājās ir tik lieliska saimniece kā Helga. Viņa ir taupīga un rūpīga un prot no māliem, piejaucot tiem nedaudz ūdens, cept maizi un pīrādziņus.

Iztālēm es bie�i redzu Ouli un Adi. No abu izturē�anās nevar pateikt, ka viņi turētu uz mani ļaunu prātu, sarunāties mēs tomēr nesarunājamies. Viņi rotaļājas divi vien, tāpat kā mēs ar Helgu. Un tomēr man da�reiz ļoti gribētos ar viņiem papļāpāt.

Kad spīd saule, visa pasaule ir neparasti skaista un dzīve liekas se�vi�ķi interesanta. Ta�u laiks mūs diem�ēl ne vienmēr lutina. Tā, pie�mēram, �odien līst lietus, kaut gan ir svētdiena. Jāpiebilst, ka svētdienas �eit, Leigamiri mājās, ir garlaicīgas, un muļķīgi tās gaidīt tik nepacietīgi, kā to darām mēs ar Helgu. Tiesa, �ajā dienā brokastīs mēs saņemam pa olai. Pēc tam Palli izved savu Skjoni un aizjāj � svētdienās viņ� nekad nepaliek mājās. Pievakarē Palli ar Skjoni atgrie�as, pie tam Palli bie�i vien ir jautrā omā. Cik interesanti būt par zirga īpa�nieku un ar to aizjāt, kā to dara Palli!

�odien līst lietus, un mēs ar Helgu nevaram doties uz savu mājiņu. Pēc brokastīm vecie saimnieki uzkāpj savā istabā. Viņi ir ļoti priecīgi, kad mēs ar Helgu viņus apciemojam, bet mēs to darām nelabprāt. Pie viņiem nemaz nav interesanti. Par to mēs pārliecinājāmies pagāju�ajā svētdienā.

Tiklīdz mēs ieejam, Gudruna ņem rokā lielu, biezu grāmatu un sāk to skaļi lasīt. Grāmatā rakstīts tikai par dievu, un tāpēc tā laikam ir laba. Bet domāt par to, ka tā ir garlaicīga, acīm redzot, nav labi. Ta�u mums ar Helgu grāmata tomēr nepatīk. Mēs sākam sa�ukstēties, un es kutinu Hel�gai ceļgalus. Tad Gudruna skatās uz mums pāri brillēm. Skatās stingri un nelaipni. Ta�u teikt viņa nekā nesaka, jo mēs tūlīt pat apklustam.

Man liekas, ka arī vecajam Helgi grāmata nepatīk. Viņ� sē� pītajā krēslā, kas izklāts ar melnu aitādu. �is krēsls ir pats skaistākais visā mājā, un tas stāv gultas galvgalī. Pēk�ņi Gudruna apklust. Paldies dievam, es domāju, viņa beigusi lasīt. Bet nekā, tā ir tikai īsa atelpa. Gudruna paska�tās uz vīru:

���� Helgi, vai tu guli? Vai tu esi aizmidzis, Helgi?

���� Ko? Es?� Nē, nē, � viņ� atbild un pie tam saraujas tā, ka krēsls, kurā sē�, skaļi iebrik�ķas. � Nē! Es klausos, turpini vien lasīt, dārgā.

Un viņa atkal sāk lasīt un lasa veselu mū�ību. Bet pēc tam atkal ap�stājas un atkal jautā:

���� Helgi, vai tu guli? Vai esi aizmidzis, vai?

Un atkal viņ� saraujas, un atkal iebrik�ķas krēsls.

���� Ko? Es? Nē, nē. Es klausos. Protams, klausos! Turpini tik tālāk.

Nē, nē, man nemaz negribas klausīties �ajā lasī�anā. Bet lietus aizvien

vēl līst, un viss pagalms mājas priek�ā pārvēr�as staignājā. Es stāvu dur�vīs un nezinu, ko darīt. Helga palīdz savai mātei virtuvē, un Gudruna vēl lasa skaļi priek�ā Helgi. Es neapzināti pametu skatienu uz otru māju. Bet ieiet sve�ā mājā bez kaut kādas vajadzības ir neērti. Tas ir nepieklā�jīgi. Es dungoju neapzināti kaut ko pie sevis un pūlos izdomāt ieganstu, lai iegrieztos kaimiņu mājā. Ta�u veltīgi. Nekā nevaru izdomāt, nekādas vajadzības man tur nav. Par to muļķīgi pat sapņot. Tikai savādi, ka nekad agrāk man tur nebija gribējies aiziet.

Izeju uz lieveņa. No ziemeļiem peld melni mākoņi. Pū� auksts vēj�. Zāle visapkārt ir zaļa un skaista, bet debesis drūmas un skumīgas. Ielejā, netālu no mājām, bariņā sadrūzmēju�ās govis. Vienalga, uz kuru pusi skatītos, nekas interesants nav redzams. Tikai tur otras mājas pagalmā uz veļas auklas karājas vīrie�u bikses. Tās laikam ir pa�a saimnieka Hatl- grimūra bikses. Tās vējā plandās, aprakstot gaisā visbrīni�ķīgākās cilpas. �Dīvaini,� es domāju, �kāpēc gan tās pakārtas kaltēties tādā vējā un lietū? Varbūt tās aizmirsu�i? Varbūt vajadzētu aiziet un pateikt?�

Nē, bikses, protams, nav aizmirstas, bet izkārtas, lai lietus no tam noskalotu netīrumus. Tāpēc iet uz otru māju nav nozīmes. Bet kāpēc bikses tik spēcīgā vējā nekrīt zemē? Tās ta�u pietur tikai viens vienīgs knaģis. Varbūt labāk lai tās tomēr nokrīt?

Auklas var no logiem redzēt, un man jābūt ļoti uzmanīgam. Gar maliņu aizlavos līdz otrai mājai, un man izdodas aizkļūt līdz auklai, neviena ne�pamanītam. Neviens mani nav redzējis. Viss norisinās tā, kā tam jānotiek. Gandrīz visi knaģi no biksēm jau ir atrauti, un man liekas, ka tās tik un tā tūlīt nokritīs zemē. Lēnītēm es paraustu aiz vienas staras. Ta�u bikses turas stingrāk, nekā es domāju. Paraustu vēlreiz, spēcīgāk. Kaut kas notrūkst, un bikses krīt zemē. Es tūlīt tās visai laipni paceļu, pārsvie�u pār roku un eju uz kaimiņu mājas durvīm. Trīs reizes pieklau�vēju, kā tas pieklājas labi audzinātam cilvēkam. Durvis atver Siga. Viņa ir ļoti skaista. Mati viņai ir melni melni, bet āda balta balta.

���� �īs te nokrita zemē, � es saku un sniedzu viņai bikses.

���� Nokrita? Ak tu nejaukās! Liels paldies tev. Ak tu nelabais, pat ādas cilpa notrūkusi, cik ļoti spēcīgs vēj�! Vēlreiz lielais paldies!

����� Lai Hjalti ienāk pie mums, Siga, � dzirdu kādu sakām. � Ienāc, puisēn, esmu �eit, pieliekamajā.

���� Paldies, � es atbildu. � Nevaru. Man nav laika.

Bet pats, protams, eju iek�ā. Saimniece Groua ar mani sasveicinās ļoti sirsnīgi.

���� Ak Hjalti, es ta�u kādreiz pazinu tavu tēti. Viņam no manis nemaz nebija bail. Bet tev laikam no manis gan ir tā pabail, vai ne tā?

Viņa maldās. Es no viņas it nemaz nebaidos.

���� Tu pie mums nezin kāpēc nekad neienāc. Tev to, protams, ir aiz�liegu�i, puisēn.

Atbildu, ka neviens man to nav aizliedzis.

���� Nu labi, � viņa turpina, � tātad līdz tam viņi vēl nav tiku�i. Bet vai vafeles tev gar�o?

���� Paldies, gar�o.

���� Ēd, lūdzu. Tu, protams, par mani būsi dzirdējis tikai sliktu, vai ne tā?

Es sataisu visnevainīgāko seju.

���� Nē, ko jūs! Protams, ne �

����� Saprotu, saprotu, tu tikai negribi man teikt. Nu ko tur, tā jau laikam arī ir pareizi� Ēd vafeles, mīļais. Vai Solveiga ir pret tevi laba?

���� Jā.

���� Nu, tas jau saprotams. Pret tevi ta�u visi ir labi, vai nav tā?

���� Jā, � atbildu.

���� Nu, protams, protams, � viņa piekrīt.

Groua ir ļoti kalsnēja un tieva. Runādama ar mani, viņa ātri �audās pa pieliekamo turp un atpakaļ. Viņai ir melni mati. Nesaprotami, ka dēls viņai var būt tāds resnulis kā Ouli.

Es tomēr �eit nejūtos labi, mana sirdsapziņa nav mierīga. Man ir kauns, ka esmu �urp atnācis. Kauns bik�u dēļ. Laikam esmu slikts zēns.

����� Bet saki, draudziņ, � vai Solveiga ar veco Gudrunu labi savā starpā satiek?

���� Ko?

���� Nē, nē, tev, protams, taisnība, nevajag nekā teikt. Man par to nav nekāda daļa. Vari neatbildēt. Bet kas jums �ajās dienās par kautiņu iznāca

ar manu Adi? � viņa jautā un sme�jas. Un, pirms esmu paguvis atbildēt, turpina: � Neuztraucies, es jau zē�niem pateicu, lai viņi ir pret tevi labi. Ja kaut kas gadās, nāc tie�i pie manis. Vai apsoli?

���� Jā.

������� Es pazinu tavu tēvu. Esmu �daudz pateicības viņam parādā, un man būs patīkami parūpēties par viņa dēlu. Māmiņa tātad nevarēja tevi ņemt pie sevis?

���� Nē.

���� Protams, viņa, nabadzīte, to ne�varēja atļauties. Tātad, mans mīļais, tu saki, ka neesi par mani nekā dzir�dējis � ne sliktu, ne labu?

���� Tikai labu, � es apgalvoju.

���� Nu, draudziņ, tu tikai nekā ne�gribi teikt. Tas jau arī ir pilnīgi pa�reizi. Nekad nekā nesaki. Bērniem nevajag lieki pļāpāt. Tu, protams, dzī�vosi kaimiņos tik ilgi, kamēr pieaugsi vai ne tā?

���� Nezinu.

���� Viņiem tas, protams, nav grūti, viņiem jau daudz naudas. Arī apriņķa priek�niecība par tevi tik slikti nemaz nemaksā, vai ne tā?

���� Es par to nekā nezinu, � es atbildu.

���� Nedomāju, ka tavai mātei būtu par tevi ko maksāt. Var jau būt, ka pēc tava tēva nāves kaut kas arī palika, bet diezin vai. Man turklāt liekas, ka tagad jau tu pats nopelni sev uzturu. Tev ta�u liek tik smagi strādāt.

Es neatbildu un ļoti no�ēloju, ka esmu �urp atnācis. Man jāiet prom.

���� Tātad Solveiga nav mani pieminējusi? � vēlreiz jautā Groua.

Man izdodas no atbildes izvairīties, jo �ajā brīdī ienāk Grouas vīrs

Hatlgrimūrs.

���� Un es pat nezināju, ka mums �eit ir ciemiņi, � viņ� smaidot saka.

��� Vai Solveiga zina, ka tu esi pie mums?

���� Laikam ne, � es atbildu. � Man nu jāiet.

��� Neuztraucies, � Hatlgrimūrs pavīpsnā. � Paliec pie mums un nebaidies. Tev varbūt ir sastāstīts, ka esmu slikts un cietsirdīgs cilvēks?

���� Nē, nē! � es atrunājos.

���� Nu labi, � Hatlgrimūrs smaida, glāstīdams savu kailo galvu.

Jā, Hatlgrimūrs ir plikgalvis � tāds pats plikgalvis, kādi būsim visi, kad mums būs pāri �etrdesmitiem. Pa�laik viņ� nav noskuvies un izskatās ļoti noguris.

���� Neiztaujā puisēnu par tādām lietām, Hatlgrimūr, � Groua saka.

���� Man ļoti nepatīk, ka no bērniem cen�as izdibināt da�ādas tenkas� Ko tad Solveiga jums �odien deva pusdienās?

Es izstāstu.

��� Viņreiz jūs kaut kāda nieka dēļ sakāvāties ar Adi, � Hatlgrimūrs atgādina. � Kauns, bērni! Es jau savējiem teicu, lai pret tevi izturas labi.

Es neatbildu. Savu vafeli esmu jau apēdis un tagad gribu ātrāk aiziet. Viesistabā Adi un Ouli spēlē kārtis. Man ar viņiem esot jāsasveicinās. Tā pieprasa Groua. Ta�u viņi pat galvas nepagrie�, tikai turpina spēlēt.

���� Paspēlējiet kopā ar Hjalti, � Groua uzstāj.

���� Man jāiet, � es iebilstu.

��� Labi, ej, bet atnāc pie mums, kad vien tu gribi, � mani izvadot, saka Groua.

���� Uz redzē�anos, � es saku visiem.

���� U-uz r-redzē�-�an-o-os, � Ouli mani izmēdī un parāda mēli. Istabā es neredzēju Sigu un tāpēc esmu noskumis. Siga ir ļoti skaista!

Es laikam būtu vēl mazliet pasēdējis, ja varētu viņu redzēt. Bet tagad eju projām, uzmanīgi apiedams dubļainākās vietas un peļķes. Savu ceļo�jumu uz otru māju esmu veicis, un man ir kauns, ka vispār esmu tui gājis.

��� Kur tu biji? � Solveiga man jautā, tikko esmu paguvis iebāzt galvu pa durvīm.

Viņa uz plīts kaut ko vāra, bet Jouhans sē� uz virtuves galda pie loga.

���� Arā, � es atbildu.

���� Ko tad tu lietū darīji? � viņa neatlai�as, mani no galvas līdz kājām nopētīdama. � Un kā gan tu lietū neizmirki! Kur tu biji?

���� Govju kūtī.

���� Govju kūtī?

���� Jā � Nē � Es � es biju �ķūnī.

���� Kāpēc tu pēk�ņi sāc stostīties? � � Solveiga pratina, saraukdama uzacis un nenolaizdama no manis caururbjo�u skatienu.

Jouhans ļauni smaida un skatās ārā pa logu. Es klusēju.

���� Ko tu darīji �ķūnī?

���� Es nebiju �ķūnī, � atbildu.

���� Ak tad tu nebiji �ķūnī. Nu, tagad es zinu, kur tu biji. Un tev nav kauna melot, pui�el?

Jā, man ir kauns. Man ir liels kauns, bet es par to nerunāju. Es klusēju. Pēc visa tā, ko esmu izdarījis, man atliek vienīgi klusēt. Smaids no Solveigas sejas nozūd. Viņa ir ļoti dusmīga.

����� Es tev uz stingrāko aizliedzu saieties ar otras mājas ļaudīm! Tu nedrīksti ar viņiem sarunāties! Ja tu tur iesi, dabūsi sukas. �oreiz es tevi nesodī�u, kaut arī par saviem meliem tu būtu pelnījis �agarus. Kāpēc tu tā uzvedies, puisēn?

���� Es domāju � es domāju, ka tu uz mani dusmosies, ja teik�u patie�sību, � es stostos.

Jouhans no�ļūc no galda un iziet no virtuves. Solveiga, acīm redzot, �ādu atbildi nebija gaidījusi, un tā viņu tik ļoti pārsteidz, ka viņa uzreiz neattopas, ko atbildēt. Ta�u pēk�ņi viņa aizsvilstas.

���� Ak tā, tātad tu no manis baidies? Varbūt esmu bijusi pret tevi ne�jauka? Vai tev liekas, ka es pret tevi izturos slikti?

���� Nē, � es saku, � tu izturies pret mani labi.

���� Labi, Hjalti, tad par to vairs nerunāsim. Tikai atceries, ko es tev teicu.

Pēc tam viņa ilgi klusē un slauka loga stiklus, galdu, solu. Bet es tur�pinu stāvēt kā piekalts. Nezinu, vai drīkstu aiziet, nezinu, vai drīkstu pa�likt. Tad Solveigas sejā atkal parādās smaids. Viņa pagrie�as pret mani un jautā:

���� Vai Groua par mums kaut ko jautāja?

���� Nē, � es atbildu, � viņa mani tikai pacienāja ar vafelēm.

���� Tātad viņa ar tevi ne par ko nerunāja?

���� Nē, mazliet runāja gan.

���� Ko tad viņa runāja?

���� Viņa runāja par tēti un māmiņu un teica, ka esot viņus pazinusi.

���� Bet vai mani Groua nepieminēja?

���� Nē, tevi viņa nepieminēja, � es saku pat nenosarkdams. Taisnība, es meloju, un tāpēc man ļoti dauzās sirds. �Tas jau nav

nemaz tik ļauni,� es sevi mierinu, �es ta�u negribu, lai viņas viena ar otru naidotos.� Nekad agrāk nebiju nokļuvis �ādā grūtā situācijā. Atvieg�loti nopū�os, kad pratinā�ana beigusies un Solveiga man saka:

���� Labi, mazuli, tu, protams, man nekā negribi teikt. Nu, sīkums, par to vairāk nerunāsim.

Sev es klusībā apsolos nekad vairs neiet uz otru māju, kaut arī vafeles Grouai ir ļoti gar�īgas.

No aug�as, no Hjatli terases, ir labi redzami abu saimniecību lauki, kas ple�as ap mājām. Tagad tos klāj jauna, zaļa zāle, un tā ļoti jāsargā no govīm, aitām un zirgiem. Ta�u viena vienīga dzeloņstieples kārta, kas apjo� �o platību, nespēj aizturēt aitas no kārdino�ā zaļuma. Ir jāsargā pa naktīm. Tas jādara man. Vakarā, kad visi aiziet gulēt, man ar suni Stru�turu jāiet sargāt.

Taisnība, mums jāapsargā tikai viena puse, jo no otras puses to sargā Adi ar suni Kjammi. Citiem vārdiem, mēs ar Adi abi esam sargi, bet rotaļāties vai sarunāties vienam ar otru mums ir aizliegts. Cik lielā mērā mēs abi �o pavēli paklausām un tai pakļaujamies, par to var runāt tikai pusbalsī.

Taisnību sakot, sākumā es no �īm nakts de�ūrām ļoti baidījos. Baidījos no vientulības, baidījos, ka no klints nenokāpj kāds pasaku rūķītis, kas varētu mani, tādu maziņu, nolaupīt, kaut arī esmu cilvēks. Tomēr manas bailes izrādījās veltīgas. Tagad man bija pietiekami daudz laika, lai sala�botu saimniecības ēkas uz Hjatli terases. Tur es varēju rīkoties, kā pa�am patīk. Man pat atļāva ņemt vajadzīgos būvmateriālus. Helga, mana labā saimniece, bija pratusi to panākt.

Pulksten divos naktī man un Struturam ir pusdienas pārtraukums. Mēs ejam uz māju, jo virtuvē mūs gaida piens, sviestmaizes un citi gardumi. Iek�ā jāiet klusām, lai neuzmodinātu mājiniekus.

Naktis aizlido cita pēc citas kā brīni�ķīgs sapnis. Nekad agrāk es ne�biju dzīvojis tik interesantu dzīvi. Da�reiz man pa�am liekas, ka es vairs neesmu agrākais Hjalti, neesmu vairs deviņus gadus veicais puisēns, ku�ram pasaulē par visu vairāk gribējās dzīvot kopā ar savu māmiņu. Pro�tams, kad mēs rotaļājamies ar Helgu, mani, tāpat kā agrāk, sauc par Hjalti un es, tāpat kā agrāk, esmu viņas vīrs. Rotaļā ta�u tā vajadzīgs. Bet rotaļājoties mēs varam būt viss, kas tikai ienāk prātā, pat zirgi.

Ta�u, palicis viens, es savos sapņos ceļu citu pasauli, un tas ir ļoti interesanti, tāpēc ka tajā visu izlemju es pats, izlemju tā, kā man patīk. Tad mani vairs nesauc par Hjalti, bet gan par Erdnu � tas ir pats skaistā�kais vārds, kādu es zinu. Un es neesmu vairs puisēns, bet jauneklis, tik skaists, ka skaistāka par mani nav visā pasaulē. Esmu ļoti apdāvināts, es protu visas pasaules valodas, esmu visstiprākais cilvēks un vislabākais

meistars visā Islandē. Man ir vislabākie un visstraujākie zirgi, bet Hjatli viensēta � pati lielākā un labāk iekārtotā saimniecība pasaulē. Ta�u es neesmu Hjatli viensētas īpa�nieks, kā varētu domāt, bet gan tikai pār�valdnieks. Hjatli pieder ļoti bagātai kundzei. Viņu sauc par Helgu, un viņa ir Portugāles princese. Es varu kļūt viņas vīrs, kad vien man tas iepatīkas.

Helga �eit ierodas reti, tāpēc visas darī�anas kārtoju es. Bez tam esmu arī slavens dzejnieks. Pats skaistākais dzejolis, kādu zinu, pieder manai spalvai. Esmu sarakstījis arī dziesmas �Cik jauka mūsu zeme� un �Senā Islande�. Par visu to esmu jau mēģinājis stāstīt Adi, jo, atzīstos, pa naktīm mēs slepeni sarunājamies, bet Adi nekā nesaprata. Viņ� tikai pa�ūpoja galvu un pasmējās par mani. Tomēr vienu noslēpumu es viņam neat�klāju, to es nebūtu varējis izstāstīt nevienam. Tas ir mans svētākais, vislie�lākais noslēpums. Esmu saderināts. Manu līgavu sauc par Sigu, un viņa dzīvo kaimiņu mājā. Par laimi pati Siga par to nekā nezina. Par visām sievietēm pasaulē skaistākā ir Siga.

Pa�i saprotat, ka Helgai par to nekā neesmu stāstījis. Tas viņu sāpi�nātu. Arī Helgu es ļoti mīlu. Ta�u viņa nav tik skaista kā Siga, tāpēc ne�varu ar viņu precēties.

Manu labāko zirgu sauc par Serdli. Es pats to esmu izaudzējis. Viņu es iegādājos pavasarī, kad tīrījām pagalmu. Jouhans salauza savu grā�bekli un aizmeta. No grābekļa kāta es izgatavoju sev Serdli. Pats izdrāzu galvu, pēc tam sēdos jāteniski tam mugurā. Tā radās labākais auļotājs pasaulē. Bez Serdli man ir daudz labu zirgu, ar tiem es dodos tuvos izjā- jienos. Ta�u tie ir tīrie ādinieki, un tos nevar salīdzināt ar Serdli. Tāpēc, kad jājāj tālu, es ņemu tikai viņu.

Tā paiet baltās pavasara naktis. Es piedzīvoju daudz brīni�ķīga tajā pa�saulē, ko esmu pats sev radījis. Kad esmu no �īs izdomas noguris, tad lab�prāt atpū�os, sarunājoties ar Adi, kaut arī ļoti bie�i viņ� mani tikai traucē.

Ar lauku apsargā�anu es tieku labi galā, un mani par to alla� uzliela. Tā es ceļos pats savās acīs. Un vispār � ka nenoskau� � man veicas varen labi, un es pat baidos, ka drīz vairs nebūs pa naktīm jāde�urē, tāpēc ka aitas jāpārdzen uz ganībām.

Mēs ar Adi de�urējam līdz pulksten �etriem rītā, pēc tam varam iet gulēt. Ta�u aitas mums jāaizdzen tālāk no laukiem. Esmu norunājis ar Adi, ka katrs no mums dzīs aitas tikai vienā virzienā � viņ� uz rietumiem, bet

es uz austrumiem. Skaidrā laikā, kad mēs dodamies gulēt, saule ar saviem zeltaini sārtajiem stariem jau parasti zeltī dienvidu kalnu virsotnes un putni sāk savas dziesmas.

Atceros kādu nakti. Esmu ļoti aizņemts ar celtniecības darbiem. Laiks pieturas silts, rēns, skaidrajās debesīs virs dienvidu kalnu nogāzēm peld balti spalvu mākoņi; no upītes puses dzirdama dobja, melanholiska �al�koņa, gaisā jūtama mitrās zāles smar�a. Netālu no manis, nolicis galvu uz ķepām guļ Struturs. Laikam kaut kas rādās sapnī, jo viņ� guļ nemierīgi. Mans zirgs Serdli arī guļ un atpū�as. Pēk�ņi geizera tuvumā ieraugu veco aitu Hatu ar mazo, brūno, baltkājaino jēriņu; abi zogas uz ie�ogojuma pusi.

Vecā Hata ir zaglīga aita. Neviens viņu nemīl, vienīgi vecais Helgi, un arī viņ� pret to izturas labvēlīgi tikai tāpēc, ka tā ir viņa aita. Hata ir visnekaunīgākā aita, un Struturs viens pats ar viņu netiek galā, kaut arī suns ir dro�sirdīgs kā vikings.

Tātad uz brīdi man jāpārtrauc savi darbi. Es pasaucu Struturu, ņemu savu labo zirgu Serdli un, lēkādams no ciņa uz ciņa, auļoju lejup pa taku tie�i uz ie�ogoto platību.

Serdli ir tik strauj�, ka tik tikko spēju viņu noturēt pie pa�as dzeloņ�stieples. Kaut arī Hata nav no bailīgajām, bet tagad, ieraudzījusi mani tuvojamies, viņa metas bēgt. Lepni pacēlusi galvu, aita joņo prom kopā ar savu jēriņu. Mēs metamies pakaļ. Serdli zviedz un traucas pilnos auļos, Struturs skaļi rej.

Aizdzinis Hatu krietni tālu, es pagrie�u zirgu un jāju atpakaļ. Sākumā Serdli joņo pilnos auļos un tikai saimniecības tuvumā pāriet rik�os. Serdli skrien skaisti un iznesīgi, bet, kad esmu sasniedzis �ķūni, es spēju tikko atvilkt elpu, un no maniem zābakiem �ļakstās ūdens. Visā �ajā skrējienā man nebija ienācis prātā paskatīties apkārt, un tikai tagad es pamanu Adi, kas stāv pie �ķūņa un ar izsmieklu skatās uz mani.

Ai, es nelaimīgais! Esmu gan muļķis, ka auļoju, viņam redzot. Tagad viņ� varbūt pastāstīs savai māsai Sigai, ka es kā mazs muļķa puika auļoju uz koka nūjas. Man ir liels kauns. Ta�u mēs ar Adi nepagūstam pārmīt ne pāris vārdu, kad mūsu suņi Struturs un Kjammi pēc veca ieraduma sāk plēsties. Mēs viņus iz�ķiram, un pa �o laiku izsmiekls pagaisis no Adi sejas. Viņ� pagrie�as pret mani un saka:

� Klausies, Hjalti, vai nevajadzētu pajāties ar īstiem zirgiem? Tas, liekas, būs labāk nekā auļot uz nūjas?

Es �aubos un jautāju, ko viņ� ar to domā. Adi atbild, ka uz lauka netālu no saimniecības ganās viņa tēva un Jouhana zirgi, un tie tur ilgāk ne�varot palikt. Kuru katru mirkli zirgi varot pārceļot uz vienas vai otras mājas pļavām.

Sajā ziņā Adi, protams, ir taisnība. Mums zirgi jāaizdzen tālāk.

��� Dzīsim tos uz Fitjaru, � Adi ierosina. � Paņemsim iemauktus un jāsim katrs ar savu zirgu. Pēc tam ar �iem pa�iem zirgiem atjāsim līdz mājām atpakaļ. Esmu pārliecināts, ka tie pa�i atradīs ceļu atpakaļ pie bara.

�is priek�likums man ļoti patīk, un es esmu ar mieru. Jā, esmu gatavs.

Mēs dodamies uz lauku. Suņi nomierināju�ies skrien mums pakaļ. Zirgu bars ganās netālu no saimniecības. Da�i zirgi stāv, da�i � guļ, pārējie kūtri plūc zāli. Nakts ir neparasti rāma, un pāri zemei klājas zilgana dūmaka.

���� Ņem, lūk, to, loso, bet es kāp�u uz bērā, -� Adi saka.

Es ņemu loso, bet viņ� � bēro. Mēs pievedam zirgus pie ciņiem, lai varētu tiem vieglāk uzrāpties mugurā, pēc tam sē�amies jāteniski un viens

otram uzsmaidam. Suņi, mēles izkāru�i, ar izbrīnu skatās uz mums. Kas gan te notiek?

� Purvam pāri nejāsim, � Adi saka, � labāk dzīsim zirgu baru pa taku uz upīti, bet pēc tam pa rietumu krastu uz Fitjaru.

Es pieņemu Adi priek�likumu. Dzenam zirgus uz upīti. Sākumā tie klunkurē diezgan slinki, nakts miers it kā saista viņu kustības. Suņi skrien zirgiem nopakaļus, ieķer tiem kājās, rej un rūc. Un drīz viss zirgu bars jau auļo pa taku, bet mēs tik uzsaucam un uzsaucam. Cui! Cui! Cik jauki! Mājās visi guļ un nekā nezina. Cik jauki!

Bērais zirgs raujas uz priek�u, arī losais neatpaliek. Adi pucina suņus. Cui! Cui! Suņi traucas ātrāk, un arī zirgi paātrina riksi. Taka atbalso zirgu kāju dipoņu, akmentiņi lido uz visām pusēm, zib spo�ie pakavi. Taka ir �aura, zirgi uz tās sadrūzmējas, grū�as cits citam virsū, un te atpaliek gan viens, gan otrs, iestigdams līdz ceļiem purvā. Rāvainais purva ūdens �ļak�stās uz visām pusēm, un pati taka, �ķiet, līgojas zem daudzo zirgu kājām.

Pa priek�u auļo Skjone, mūsu Palli zirgs. Viņ� skrien vienmērīgā un lepnā galopā, ausis izslējis, krēpes, nokarājoties gar abiem sāniem, veido skaistu �ķirtni. Zirgi gan skrien aizvien ātrāk un ātrāk, bet Adi nebeidz tos mudināt.

Kad nonākam pie upes, Adi novirza zirgu baru pa rietumu krastu. Zirgi auļo, cik vien jaudas. Es domāju tikai par to, kaut nenokristu, un no visa spēka ieķeros losā zirga krēpēs. Ta�u baiļu man nav.

Novirzāmies no krasta un �ķērsojam grantaino Hestabreka nogāzi, tad Breidihvamūras ieplaku, līdz beidzot sasniedzam Fitjaru.

Upe nav vairs redzama, tā apjo� Fitjaru no dienvidiem. Arī mūsu mājas vairs neredz. Mēs esam jau pie strauta, netālu no kaimiņu viensētas Steinaras. Te sākas sve�a zeme.

Mēs nokāpjam no zirgiem. Zirgi pēc tik straujas auļo�anas ir noguru�i un smagi elso. Struturs un Kjammi, izkāru�i sarkanās mēles, skrien pie strauta un kāri lok ūdeni. Pēc tam viņi ilgi vārtās pa zemi un beidzot notupstas viens otram blakus pie strauta. Suņi, acīm redzot, ir ļoti no�guru�i un savā starpā vairs neplē�as.

���� Nu? Kā tev patīk? � Adi smaidīdams jautā.

���� Lieliski, � es atbildu, � mēs auļojām vareni.

���� Pareizi, � viņ� ir apmierināts un piebilst: � Bet tagad jāsim at�pakaļ uz mājām.

Pirms tam vēl īsu mirkli pavārtāmies uz zemes un izstaipāmies. Adi ir ļoti gar� un tievs. Esmu ļoti priecīgs, ka ar viņu sadraudzējos. Mēs ņemam zirgus un jājam atpakaļ.

Atkal auļojam.

Pa priek�u galopā traucas bērais zirgs. Traucas kā neprātīgs. Bet lo- sais jau sāk pagurt. Mēs atpaliekam, bet tas zirgu it nemaz neuztrauc. Mēs joņojam pa grantaino nogāzi lejup uz Breidihvamūras ieplaku, kur tek mazs strautiņ�. Bērais zirgs, tāpat kā pirmīt, ir priek�ā, losais auļo viņam pakaļ. Nevaru saprast, kas pēk�ņi notiek. Bērais zirgs uzlido gaisā, Adi nosveras pa kreisi un strauji lido ar galvu uz leju tie�i strautā. Bērais zirgs paliek bez jātnieka. Tajā pa�ā mirklī es negaidot atrodos Adi pie kājām, bet galva man nezin kāpēc noliekta zem vēdera. Tāds stāvoklis man nepatīk, un es steidzos pielēkt kājās. Arī Adi jau ir piecēlies, bet, tā kā viņ� bija ievēlies strautā, tagad no drēbēm straumītēm tek ūdens.

���� Tu sadauzījies? � es ba�īgi jautāju.

���� Ko niekus! � viņ� lepni atbild un nospļaujas. � Bet tu?

Es viņam saku tā, kā tas ir. Es nemaz neesmu sasities. Pēc tam mēs noskaidrojam, kā tas bija noticis. Bērais zirgs, ieraudzījis strautiņā rāvainos dubļus, satrūcies un mazliet parāvies sāņus. To nu varēja saprast, bet ne�bija skaidrs, kāpēc tad arī es nokritu. Ta�u par to tagad domāt nav laika: nejaukie kleperi mūk no mums, ko kājas nes, un pavadas abiem karājas kaklā. Mēs gan cen�amies viņus piemānīt un pieņemt iespējami nevainīgu izskatu, bet tas nepalīdz. Acīm redzot, abi grib reizi par visām reizēm tikt vaļā no mums un auļo atpakaļ pie pārējiem zirgiem uz Fitjaru.

Adi rupji nolamājas. Es negribu no viņa atpalikt un arī iz�auju savu lamu vārdu krājumu. Atceros gan, ka esmu māmiņai apsolījies rupji ne�runāt, bet vai tad varēju paredzēt, ka nokļū�u �ādā situācijā? Pie tam pa�laik māmiņa jau mani nedzird.

���� Zirgi mums jāpanāk, � Adi saka. � Nedrīkstam tos atstāt ar iemauktiem.

���� Jā, tie katrā ziņā jāpanāk, un iemaukti jānoņem, � ari es tā domāju.

Mēs dodamies pakaļ zirgiem, suņi jo� aiz mums. Tagad abi ir pierimu�i. �oreiz ceļ� mums liekas sevi�ķi gar�. Nakts ir brīni�ķīga, arī garastāvoklis mums labs.

���� Vai atceries, pavasarī? � Adi iesāk.

���� Jā, � es atbildu.

���� Norunāsim nekad vairs neķildoties, � viņ� piedāvā.

���� Nekad, � es piekrītu.

���� Vai tev nav garlaicīgi sargāt? � viņ� jautā.

���� Nē, � es atbildu. � Un tev?

Adi kļūst nopietns.

���� Nē, nav nemaz garlaicīgi. Pagāju�ā gadā ta�u es arī sargāju, bet tad bija daudz garlaicīgāk. Ar zēnu, kas pagāju�ā vasarā sargāja tava saimnieka aitas, es tik labi nesatiku. Mēs visu laiku ķildojāmies.

Mēs bez steigas ejam atpakaļ. Adi man stāsta par zēnu, kas �eit dzīvo�jis pagāju�ā gadā.

Beidzot esam pienāku�i pie zirgu bara.

Zirgu bars ganās mierīgi, tie ir nomierināju�ies un plūc zālīti. Mēs saķeram savus zirgus aiz iemauktiem, uzrāpjamies mugurā un pagrie�am uz māju pusi. Ir pagājis daudz vairāk laika, nekā mēs to paredzējām, ta�u

tagad mēs jājam daudz uzmanīgāk. Suņi bēdīgi rik�o mums pakaļ. Abi, acīm redzot, cerēju�i, ka viņiem atkal vajadzēs dzīt zirgus, tāpēc tagad ir vīlu�ies un sarūgtināti. Suņi laiku pa laikam atņirdz zobus, viens uz otru rūc un beidzot sāk kauties. Mēs ar Adi nolecam no zirgiem, iz�ķiram su�ņus, bet pa �o laiku ir pazudu�i zirgi. Mums otru reizi jāgrie�as atpakaļ pie zirgu bara. Te nu atkal paiet krietni daudz laika, kaut arī mazāk nekā pirmo reizi, jo bijām nojāju�i tikai mazu gabalu.

���� Suņi gan viens otru nemaz nevar ieredzēt, � Adi saka.

���� Jā, � es piekrītu. � Tie�i tāpat kā viņu saimnieki.

To pateicis, es tūlīt no�ēloju savus

vārdus un nosarkstu. Lai kā arī būtu, Adi tomēr ir Hatlgrimūra dēls.

Adi skatās uz mani un pēk�ņi sāk pilnā kaklā smieties.

�� Jā, jā, tev taisnība. Viņi, pro�tams, tā nekaujas, es domāju tēti un Jouhanu, bet viens otru nevar ne acu galā ieredzēt.

��� Es viņus nedomāju, � es ie�bilstu.

��� Bet ko tad? Protams, viņus. Vai tu kādreiz esi dzirdējis, kā viņi abi lamājas? � Adi jautā.

��� Nē, � es atbildu. Un tā ir tais�nība.

���� Ak tā, pareizi, viņi ta�u vēl nav ne reizes lamāju�ies, kop� tu esi atbraucis. Bet es gan esmu dzirdējis, kā viņi ķildojās, un tas atgadījās ļoti bie�i. Tētim ar to nav nekāda sakara.

���� Tie�ām?

��� Protams, viņ� tur nav vainīgs. Tētis saka � pie visa vainīga esot Solveiga.

���� Solveiga?

���� Jā, tā tētis saka. Ja tētis un Jouhans tik bie�i neķildotos, abi jau sen būtu savas saimniecības ie�ogoju�i. Mūsu saimniecība ir vienīgā visā apriņķī, kas nav ie�ogota ar dzeloņstiepli.

Ar to sarunu izbeidzam, jo esam jau sa�sniegu�i Hestabreka nokalni, un priek�ā re�dzamas abas mājas. Bet kas tas? Visi piemā�jas lauki pilni ar aitām.

Te Adi pasaka kaut ko tādu, ko man ne�pieklājas pat dzirdēt. Arī es saku to, ko man nevajag teikt. Beidzot Adi atvelk elpu un piezīmē:

���� Labāk būtu, ja neviens to neuzzinātu.

Es neatbildu, es pat nezinu, ko atbildēt.

Mēs, protams, to varējām paredzēt, jo uz rīta pusi ta�u aitas kļūst nemierīgas un tad visdrīzāk gaidāms viņu iebrukums.

Mēs skubinām zirgus un auļojam uz Lei�gamiri pusi. Ta�u ir jau par vēlu. Aitas bēg gan no vienas, gan no otras mājas � tātad kāds jau tur ir piecēlies un tās dzen. Mēs to pamanām gandrīz reizē. Mani sagrābj bailes, bet Adi nopietnajā sejā pavīd salts smaids.

����� Skaties, abi vīrie�i piecēlu�ies. Tas mums dārgi maksās, � viņ� mierīgi saka.

Mēs piejājam pie vārtiem un ātri nolecam no zirgiem, bet suņi tikmēr jau steidzas pa�līgā saviem saimniekiem. Noņēmu�i iemauk�tus, mēs zirgus padzenam tālāk no vārtiem. Viņi sprauslā, o�ņā zemi, atkal nosprauslājas, nopurinās un sāk plūkt no ciņiem zāli. Es no bailēm trīcu.

����� Paskaties uz �o vīru � viņ� ta�u ir apak�biksēs! � Adi saka un sāk skaļi smieties.

Adi saka taisnību. Mans saimnieks Jouhans tikai apak�biksēs un pe�lēkā, adītā kreklā skraida kā neprātīgs pa laukumiņu ap geizeru un kliedz uz aitām. Viņa izspūru�ie mati sacēlu�ies stāvus, pats izskatās ļoti karei�vīgs, un man kļūst tik baigi, ka es te neredzu nekā komiska. Es jūtos vainīgs, bet Adi tikai skaļi smejas.

Abi noliektām galvām lēnām ejam pa taku uz mājām. Sods mums tuvo�jas no abām pusēm.

Jouhans pienāk pirmais. Ar vienu roku viņ� pietur apak�bikses, un viņa balsī var saklausīt vāji slēptas dusmas:

���� Ko jūs, puikas, tur darījāt?

��� Mēs aizdzinām zirgus, � Adi atbild, � zirgi bija pienāku�i par tuvu un varēja uziet uz pļavām.

���� Kāpēc tad jums vajadzēja tos dzīt abiem? � vēl vairāk sadusmojas Jouhans un grasās vēl kaut ko piebilst.

Te pienāk Hatlgrimūrs un pārtrauc viņu pusvārdā. Jouhans ir ļoti dusmīgs, bet Hatlgrimūrs ir pārskaities. Arī viņ� nav paguvis apģērbties un, kā vienmēr, ir neskuvies, un viņa baltais, plikais pauris spīd virs iedegu�ās sejas.

���� Ak jūs nelie�i, jūs abus vajadzētu noslānīt! � viņ� kliedz. � Kas jums atļāva zagt zirgus un dauzīties ar tiem apkārt?

���� Mēs pa�i, � Adi atbild. � Vai tad zag�anai kāds prasa atļauju?

Es klusēju, un mani sagrābj bailes un izmisums par Adi nekaunību.

��� Turi muti! � Hatlgrimūrs kliedz. � Kā tev nav kauna! Cik rei�u es tev neesmu piekodinājis, lai tu nepinies ar �o puiku! Tā, protams, ir viņa gudrība ņemt zirgus. Tu parasti tik slikti neuzvedies. Tev uzticēja saimniecību, bet �is skrandainis ir tevi pierunājis aiziet no sargposteņa, nozagt zirgus, un te nu ir � visi lauki pilni aitu.

Adi nekā neatbild. Viņ� skatās uz savu tēvu un nicīgi smaida. Jouhans stāv blakus un neziņā uz vietas mīņājas. Es klusēju. Jūtos ļoti nelabi. Bei�dzot Jouhans paver muti.

���� Tā, protams, ir nepiedodama nolaidība. Bet es, Hatlgrimūr, domāju, ka arī tavs dēls nebūt nav mazāk vainīgs.

-� Ak tā gan! Tagad tu iestāstīsi, ka viņ� visu izdomājis. Labi vēl, ka tu neapvaino mani pa�u . . .

���� To es neesmu teicis.

���� Nē, tu teici. Tu teici, ka vainīgs esot Adi, un nevarēsi to noliegt. Ne jau tik bie�i tu uzdro�inies izteikt savas domas tie�i, bez aplinkiem.

Tagad Jouhana pacietības mērs ir pilns. Viņ� dreb no niknuma un nespēj izteikt neviena vārda. Bet te ierunājas Adi:

���� �oreiz, tēt, nelamājies ne ar vienu citu kā tikai ar mani. Es to visu izdomāju. Es ieteicu aizdzīt zirgus un ar tiem pajāties. Mēs negribējām nekā slikta izdarīt, kaut arī viss iznāca citādi. Vari tagad mani rāt un pat nopērt, ja tu gribi. Tev, protams, ir tiesības tā rīkoties, bet es nebaidos.

Tādu atbildi Hatlgrimūrs nebija gaidījis. Viņ� apstulbst, bet, izlikda�mies, ka nekā nav dzirdējis, pievēr�as Jouhanam:

���� Cik ļoti draudzīgi gan mēs dzīvojam, ka nekā nevaram vienoties, lai ie�ogotu savus laukus.

��� Vari savu pusi ie�ogot, un es ie�ogo�u savu. Starp citu, vai lai es norādu, kas tev jādara? � Jouhans atbild un dodas uz istabu.

���� Protams, kāpēc tu? Tev jau Solveiga pateiks, kas jādara! � viņam pakaļ izsmējīgi uzsauc Hatlgrimūrs un arī dodas uz savu māju.

Tā viņi aiziet katrs uz savu māju burk�ķēdami, viens otru lādēdami un uz laiku aizmirsdami mūs � galvenos vaininiekus.

Aiztrencis aitas, es, kā parasti, eju gulēt, bet �oreiz miegs man nenāk. Domas par to, ka neesmu izpildījis savu pienākumu, neesmu attaisnojis saimnieku uzticību, man nedod mieru. Vai es kaut kā varē�u izpirkt savu vainu? Es gultā grozos un grozos, bet aizmigt man tā arī neizdodas. Beidzot esmu izlēmis. Jālūdz Jouhanam piedo�ana. Katrā ziņā. Bet pielūgties Jou- hanu? Nē, tas nav iespējams. Tad jau labāk Solveigu. Nē, tas ir vēl slik�tāk. Abi nav tādi cilvēki, kuriem viegli lūgt piedo�anu. Abiem kopā � to vēl varētu kaut kā izdarīt, � bet katram atsevi�ķi � neiedomājami.

Nāko�ajā rītā es pieceļos paagri, neesmu nemaz gulējis. Manu nedarbu neviens nepiemin, kaut esmu pārliecināts, ka Solveigai jau viss zināms. Es jūtos ļoti neērti. Bezmērķīgi klīstu apkārt mājai un pēk�ņi pie �ķūņa durvīm uzgrū�os Solveigai un Jouhanam. Solveiga savāc piena spaiņus, ko viņa pēc izmazgā�anas parasti uzkarina uz �oga. Vienā rokā viņa tur spaiņus, otrā � vākus. Viņa ar Jouhanu kaut ko runā, ta�u, tikko es tuvojos, apklust. �ī būs piemērota reize. Es to izmantoju un tajā brīdī, kad Solveiga jau pagrie�as, lai dotos uz māju, tikko dzirdami izdve�u:

���� Es gribu jums lūgt piedo�anu, ka esmu �onakt nelabi uzvedies.

Ja tas nebūtu iznācis tik negaidīti, man varbūt izdotos atrast labākus vārdus. Bet es redzu, ka Solveiga jau taisās iet prom, un viņus abus kopā sastapt var tikai ļoti reti. Jouhans stāv pie �ķūņa un loka uz rokas siena vezumu parsienamo virvi. Viņ� neka neatbild, bet tikai smaida ar mutes kaktiņu.

Solveiga apstājas un mani uzmanīgi nopētī.

� Tu lūdz mums piedo�anu? Nu, protams, mēs, Hjalti, tev piedosim, bet tikai zini, ka esi uzvedies ļoti neglīti. Tu ta�u atceries, cik rei�u esmu tev teikusi, lai tu nepītos ar otras mājas puikām. Nu labi, manu puisēn, �oreiz mēs tev piedodam.

Solveiga man dāvā savu jaukāko smaidu un ieiet mājā. Ta�u es nemaz neesmu apmierināts. Jūtos neiedomājami pazemots, un man liekas, ka no �ā brī�a Solveigas klātbūtnē nekad nespē�u izturēties pietiekami brīvi. Viņa ta�u ir pārāk pa�pārliecināta un uzskata, ka taisnība vienmēr viņai. Bet kas zina, varbūt man drīz nevajadzes vairs lugt viņai piedo�anu?

Naktīs, sargādami aitas, mēs ar Adi sadraudzējāmies, un īstu draudzību nekas vairs nav spējīgs sagraut. Aizliegt mums kopā rotaļāties tagad ir veltīgas pūles: kaut kas mūs velk vienu pie otra. Bet pēc tam iznāk it kā pats no sevis, ka Helga un Ouli arī seko mūsu piemēram. Izrādās � mēs visi esam ļoti labi cilvēki. Mums nav nekāda daļa par to naidu, kas pastāv starp pieaugu�ajiem. Tagad mēs esam draugi.

Pagāja tikai da�as dienas � da�as brīni�ķīgas pavasara dienas, un mēs pēk�ņi jutāmies jau gandrīz lieli.

Visi ta�u zina, ka pieaugot bērns pieņemas gan prātā, gan dzīves pieredzē. Tā arī notika ar mani � kādā jaukā dienā es pēk�ņi pieņemu apbrīnojamu lēmumu. �īs pa�as dienas vakarā es eju pie Helgas un par to viņai paziņoju. Viņai gan laiks jau gulēt, bet kāda tam nozīme! Mūsu saruna notiek pie �ķūņa, un es pats sev liekos īsts varonis, kas vēl nomodā tad, kad visi jau guļ. Tāpēc es pūlos izskatīties ar iespējami platākiem pleciem un ar bagātāku dzīves pieredzi.

���� Man ienākusi prātā kāda doma, � es saku.

���� Kāda? � tūlīt jautā Helga.

Es, protams, �o jautājumu gaidīju.

-� Varbūt tas ir savādi, bet esmu stingri nolēmis vairs kaut ko nedarīt.

Tikai nezinu, vai ir vērts tev par to sacīt.

������ Saki, saki, mīļo Hjalti, es nevie�nam neizpļāpā�u! Ko tu nekad neda�rīsi?

���� Uzmini!

Viņa miedz acis un sasprindzināti domā.

����� Hm! . . . Laikam . . . laikam tu ne�kad vairs netīrīsi govju kūti. Jā?

����� Nē, tīrī�u gan, neesi uzminējusi. Helga atkal un atkal mēģina uzmi�nēt un saka man visu, kas viņai tikai ie�aujas prātā.

������ Tu vairs ar mani nerotaļāsies? . . . Nespēlēsies? . .. Turpmāk vairs neēdī�si? � Vairs neskraidīsi? . . .

Tā kā uz visiem �iem jautājumiem es atbildu noraido�i, Helga apmulst, bet pēc tam pēk�ņi viņas seja atplaukst, un viņa saka:

����� Bet tagad es zinu � tu vairs ne�gulēsi.

�������������� Tad es nevarē�u dzīvot, � es ie�bilstu. � Man ir jāguļ un ir jāēd. Tad jau es nomir�u.

Te viņa manām domām nepiekrīt, un mēs kādu laiku strīdamies. Beidzot Helga paziņo:

������ Es ie�u gulēt, Hjalti. Un, ja tu man neteiksi, ko tu gribi vairs nedarīt, es ar tevi nedraudzē�os. Pievāk�u no Hjatli saimniecības visus ragus un kaulus un neļau�u tev tur rotaļāties. Tu ta�u zini, ka kauli un mājiņa pieder man.

���� Nu, nu, nedusmojies, Helgiņ, � es izbijies viņu lūdzos.

���� Jā, tā es izdarī�u, ja tu man nepateiksi, tūlīt pat nepateiksi.

������ Es visu laiku gribu tev to pateikt. Es gribu pateikt, ka nekad vairs neraudā�u.

���� Ko tu saki? Neraudāsi? � viņa smejas. � Tu vairs nekad ne- raudāsi?

���� Jā, � es atbildu, mazliet apvainojies par viņas smiekliem. � Es vairs nekad neraudā�u. Tas ta�u ir veltīgi.

���� Bet ja nu tu sasitīsies?

���� Nu, varbūt vienīgi tad, ja sasitī�os.

���� Bet ja tu nobīsies?

���� Es ne no kā nenobī�os, � apgalvoju.

Nē, viņa nepiespiedīs mani atteikties no sava lēmuma.

���� Bet kā tas tev ienāca prātā? � Helga jautā.

Tā arī ir visa lietas būtība. Ja es izstāstī�u, viņa tūlīt pat uzzinās, par ko domāju katru dienu no rīta līdz vakaram. Kas zina, varbūt tas mani Helgas acīs pazemos. Tomēr es savu noslēpumu viņai atklāju.

��� Nav nozīmes raudāt tad, ja neko nevar grozīt. Tagad es vairs ne�raudā�u par māmiņu, neraudā�u, ka viņa no manis aizbrauca.

���� Bet vai tu par to bie�i raudāji? � Helga man pēk�ņi jautā sve�ādā balsī.

���� Da�reiz, � es atbildu, un, lai cik dīvaini tas arī būtu, man kaklā iespie�as nepatīkams kamols, bet acis aizmiglojas.

Pāri vaigiem noripo asaras, bet es raudu tikai īsu brīdi. Blakus tup Struturs un saproto�i skatās uz mums abiem. Esmu pārliecināts, ka pa�laik suns domā par to, cik interesanti būt cilvēkam.

Ar katru dienu vairāk es attālinos no māmiņas, un �īs dienas joprojām virknējas cita aiz citas. Un tad pienāk reize, kad mums ar Adi nav vairs pa naktīm aitas jāsargā. �ī ir vispriecīgākā diena manā dzīvē. Protams, ne jau nu tāpēc, ka tagad man vairs nav jāpaliek pa naktīm nomodā � pati par sevi �ī ziņa nav nemaz tik priecīga, � bet, ja �odien no rīta es vēl biju deviņus gadus vecs nabaga puisēns, vārdā Hjalti, kuru māmiņa nevarēja paņemt sev līdzi, tas pats puisēns, no kura viņa aizbrauca ar asarām acīs līdzi sve�am cilvēkam, tad jau vakarā � �īs pa�as dienas vakarā esmu tik laimīgs, it kā man piederētu visas pasaules bagātības. Manu lielo prieku aizēno tikai tas, ka es nevaru būt pie māmiņas un viņai izstāstīt, cik esmu laimīgs.

Kad �ajos apvidos vāc kopā aitas, zemnieki to dara kopīgi. Citādi tas nav iespējams, jo aitas drūzmējas lielos baros kopējās ganībās. Saimnie- �ības rietumu daļā, pie Hatlgrimūra aitu kūtīm, atrodas kopējs aploks, kur sadzen visus aitu barus. Aploks ie�ogots ar akmeņiem.

Naktī pirms aitu cirp�anas es neaizveru acis. Mēs ar Adi neejam pat gulēt, kaut arī mums ir pavēlēts to darīt. Saule jau lec �etros. Pieaugu�ie drīz vien celsies aug�ā, un mēs uzskatām, ka iet gulēt vairs nav nozīmes. Tāpēc mēs uz Hjatli terases kopā salabojam savu saimniecību, kas tagad kļuvusi liela un skaista. Ta�u drīz vien no māju dūmeņiem paceļas dūmu strūkliņas, un mēs dodamies katrs uz savu māju.

�odien darba diena sākas līdz ar saules lēktu. Visi jau sē� virtuvē un dzer kafiju, piekozdami graudu cukuru.

���� Kāpēc tu vēl neguli, mazuli? � Solveiga man jautā.

Es atbildu, bet viņa, aizņemta ar savām darī�anām, tūlīt pat aizgrie�as. Mati Solveigai vēl izspūru�i, un, acīm redzot, viņa nav tā pa īstam pamo�dusies. Manu atbildi viņa palaidusi gar ausīm, jo pēc brītiņa atkal jautā to pa�u:

���� Kāpēc tu vēl neguli, mazuli?

Es viņai atkal paskaidroju. Te Palli kāpj lejā no bēniņiem un paziņo, ka, pēc viņa domām, es esot traks. Jouhans klusē, bet laikam domā to pa�u. Pēc tam Jouhans, Palli un Hatlgrimūrs saiet kopā pagalmā, par kaut ko sarunājas un ar nūjām rokā dodas kalnos sadzīt aitas kopā. Pa �o laiku mums, bērniem, jāsadzen kopā tās aitas, kas ganās Fitjarā un purvā. Ļoti labi, ka mēs nebijām aizgāju�i gulēt.

Aitu atdzī�ana aizņem daudz laika, bet, kad tā ir paveikta, visas aitas ir sadzītas kopā uz pļaviņas netālu no mājām. Mūsu � bērnu pienākums ir aitas uzraudzīt. Mēs ļaujam aitām mazliet izklīst, lai drūzmā tās nepa�zaudētu savus jērus. Uzraudzīt aitas, protams, nav nemaz garlaicīgi, ta�u vēl interesantāk būtu bijis pie aploka. Kad aitas ir atdzītas, visi, protams, ir ļoti izsalku�i. Tas ir saprotams. Ta�u mums �īs ir vismoko�ākās stundas. Liekas, ka pieaugu�ie nekad nebeigs pusdienot.

Beidzot uz takas parādās Palli un Jouhans. Viņi tikko kustas, bakstī�dami zobus. Pēc abu izturē�anās nevar pat nojaust, ka viņus gaida vēl liels darbs. Mazliet citādu iespaidu atstāj Hatlgrimūrs. Vismaz sākumā viņ� teciņiem steidzas pa taku, kamēr panāk mūsmājas vīrie�us. Panācis Palli un Jouhanu, arī viņ� kļūst tāds pats laisks un gurdens. Mums tomēr ir skaidrs: gaidāms kaut kas ievērojams. Mēs redzam, ka visi dodas uz Hatlgrimūra aitu kūtīm. Tur jau ir Gudruna, vecais Helgi, Groua un Siga.

Beidzamā ierodas Solveiga. Helga dusmojas, ka aploks atrodoties pie Hatlgrimūra aitu kūtīm. Bet ko lai dara!

Tagad aitas sadzen aplokā. To jau es visu zinu. Tie�i tāpat rīkojās arī tajā dienā, kad aitas iezīmēja. Vīrie�i atdala no bara nedaudz aitu ar jēriem un dzen aplokā. Mēs, bērni, pārmaiņus palīdzam. Reizēm ir ļoti grūti, jo aitas neparko negrib iet aplokā. Viņas grib �ajā īsajā vasaras laikā saglabāt savu brīvību. Struturs un Kjammi palīdz, un mēs gūstam virsroku.

Kad visas aitas sadzītas aplokā, sve�ās aitas iesprosto īpa�os aizgaldos, kur tās nīkst visu dienu. Tagad jērus var pazīt pēc zīmēm, ganībās tās nevarēja saskatīt, tur tie bija jāpazīst tikai pēc ārējā izskata. Aplokā valda neiedomājams troksnis � jēri un aitas blēj vienā blē�anā.

Hatlgrimūrs, Siga un Groua cērp aitas pie kūts durvīm, bet mūsmājas ļaudis � pie aploka rietumu sienas. Laiks iet, un vilnas kaudzes aug. Ir �etras tādas kaudzes. Vislielākais baltās vilnas kalns ir Jouhanam. Otrā vietā ir vecais Helgi, bet viņa vilnas kalns ir daudz mazāks. Tad nāk Palli, ta�u viņam ir tikai da�as aitas. Toties �īs aitas viņ� cērp sevi�ķi lēnām, daudz ilgāk nekā pārējās. Pie tam viņ� ne ar vienu nesarunājas, bet gan �ukst kaut ko ausī katrai aitai un, pabeidzis cirpt, ilgi glauda tām muguru, purnu un pat ragus. Viņ� to cen�as darīt tā, lai neviens neredzētu.

Vecais Helgi un Gudruna strādā kopā, bet Solveiga raujas viena pati. Jouhans un Palli arī strādā bez palīgiem, bez tam viņi visu laiku piedzen jaunas aitas pārējiem cirpējiem.

���� Saņem, tēv, savu melnkāji, � Jouhans saka un stiepj uz aploka vārtiņiem, kur mēs ar veco Helgi gaidām nākamo aitu, to pa�u Hatu, kas visu laiku zagās uz piemājas laukiem.

Kamēr Hatu stiepj uz vārtiņiem, viņas mazais, brūnkājainais jēriņ� ar priek�ējām kājām kasa aitai sānus un �ēli blēj, kad vārtiņi aizveras un māte paliek viņā pusē.

���� Bet nu palīdzi pievārēt, � Helgi saka.

Mēs saņemam Hatu aiz ragiem. Aita, protams, no visa spēka turas pretī. Gudruna, aizlikusi maisa auduma priek�autu, stāv netālu un tur rokās dzirkles.

��� Redz, vellata! Niķojas kā ietiepīgs sievi�ķis! � vecais Helgi dus�mojas un spēcīgi pū� sev bārdā.

���� Kas tas par salīdzinājumu! � Gudruna dusmojas.

Arī Hata noskaitusies. Mums par pārsteigumu aita ar lēcienu pasitas

sāņus. Helgi gandrīz nokrīt gar zemi un, skaļi iekliegdamies, nogrābj aitu aiz kakla. Hata saceļas pakaļkājās, un Helgi aitai veltī ne sevi�ķi glaimo�jo�us vārdus.

� Kā tev nav kauna tā apieties ar mīļu aitiņu? � Gudruna bargi jautā.

��� Viņa ta�u gribēja mani nosist, �ī nekauņa! Tu jau nu arī noskaistos, ja aita būtu tev likusies virsū. Protams, noskaistos. Viņa var cilvēku nosist� Ai, nelabais, kā sāp pirksts!

��� Ak mans dārgais Helgi, tev gan maz pacietības! � Gudruna smaida. � Tu uzvedies kā bērns. Nu vai tad var skaisties uz muļķa radību!

Vecajam Helgi nepatīk, ka par viņu smejas. Viņ� zaudē savaldī�anos. Un, kamēr Hatu nogā� zemē un cērpj, abi vecie nepārtraukti strīdas.

Es klusēju. Man Hata nepatīk. Esmu uz aitu dusmīgs par daudzām ne�patik�anām un ļoti priecātos, ja Helgi būtu viņu iekaustījis. Vai tad tagad abi vecie nesaķildojās viņas dēļ? Abi vēl ilgi strīdas, līdz nomierinās, lai gan vēl aizvien ir dusmīgi. Varbūt nekad vairs nesalīgs mieru. Mani tas ļoti uztrauc.

Pa to laiku, kamēr abi vecie cērp, es sē�u aitai pie galvas un tēloju, it kā turētu viņu aiz ragiem. Īstenībā es visu laiku grasos iespert aitai ar kāju. Beidzot aita ir nocirpta. Gudruna atsien Hatai kājas, bet Helgi stāv, pārliecies aitai pāri, un satur to pie muguras. Pēc tam Helgi ņem Hatu aiz viena, bet es aiz otra raga.

���� Helgi, � Gudruna saka un paskatās uz viņu.

Abi klusēdami saskatās, un Helgi strupi pamāj ar galvu, it kā būtu devis zvērestu nekad vairs ar sievu nerunāt. Mēs vedam Hatu līdz vārti�ņiem, Gudruna mums seko.

���� Atved viņas jēru, � Helgi man saka.

Es nekā nejautāju, paņemu koku ar kāsi galā, eju aplokā, no aizmu�gures piezogos klāt jēram, kuru iesauku�i par Hosu, aizķeru ar kāsi aiz kakla un velku pie sevis. Pēc tam paņemu Hosu rokās un nesu uz aploka vārtiem. Jēram manās rokās nepatīk, un viņ� spārdās no visa spēka.

Kaut gan mazā aitiņa ir Hatas meita, viņa man liekas ļoti jauka: spri�gana, mīlīgu purniņu, ar brūnām kājiņām, dzidrām actiņām; pat viņas vilnas smaka man liekas patīkama!

���� Nu, draudziņ, kā tev patīk jēriņ�? � Helgi jautā.

Atbildu, ka man ļoti patīk.

��� Hm, tas jau nu tā, viņ� patiesi ir skaists. Ļoti skaists, visskaistākais no visiem jēriņiem, ko dievs radījis, bet dievs kungs ta�u nav nekāds meistara palīgs. Mēs ar Gudrunu gribam �o aitiņu uzdāvināt tev. Viņa ir tava, manu puisēn. Mēs viņu tev dāvinām par to, ka . . . Hm, par ko mēs viņam dāvinām jēru, ko, Gudrun?

���� Ka � par ko? Tu ta�u pats to ļoti labi zini.

���� Jā, jā, protams, zinu. Starp citu, nē, es nezinu. Laikam gan par to, ka tu nekad nedarīji Hatai pāri. Acīm redzot, tu esi pelnījis apbalvojumu, jo par velti neviens tādu jēru nesaņem. Kā tu domā?

Es nezinu, ko atbildēt, un klusēdams stāvu ar jēru rokā. Es vairs neesmu tas, kas biju pirms mirkļa, un pasaule arī vairs nav tā � pēk�ņi viss ir pārmai�nījies. Esmu �ajā jaunajā pasaulē apmal�dījies. Un tomēr es pagrie�os pret Helgi, izstiepju lūpas un meklēju viņa muti, kuru beidzot atrodu pa�ā bārdas bie�zoknī. Pēc tam es pagrie�os pret Gud- runu. Viņa mani nobu�o tie�i uz lūpām un maigi papliķē pa vaigu. Es neviļus ie�ņukstos, acu kaktiņos man ierie�as asaras. Vecī�i viens otram uzsmaida. īg�nums abu starpā ir zudis, un viņi viens pret otru ir tikpat mīlīgi kā parasti.

Es joprojām turu rokās jēru, bet Hata ir aizgājusi aplokā. Jērs vairs ne�spārdās. Viņ� neizpratnē skatās apkārt un brīnās, kas �eit notiek.

���� Lai mazā Hosa iet pie savas mā�miņas, � Gudruna saka.

Nemanāmi pienāk siena laiks. Hatlgrimūram ir atbraucis strādnieks. Tas ir vīrs jau gados, vārdā Gudjouns, ar plānu, rūsganu bārdu. Gudjouns ir no tiem cilvēkiem, kurus sastop vienu reizi, un pēc tam nekad vairs par viņiem nekā nedzird. Neviens nezina, no kurienes �is cilvēks ieradies un kur pēc tam aizgājis. Pa�laik viņ� pļauj zāli mājas tuvumā, un viņa izkapts

katrā atvēzienā iesvelpjas. Reizē ar izkapts atvēzienu arī viņ� pats ar lūpām viegli iesvelpjas.

Mēs, bērni, paslepus novērojam un klausāmies viņa svelpienos. Man tas ir vesels notikums. Es �o cilvēku redzu pirmo reizi, bet viņ� �eit esot strādājis jau pagāju�ā, aizpagāju�ā un iepriek�ējos gados, kā to atceras bērni. Gudjouns visu laiku kaut ko murmina, un tas izskatās ļoti jocīgi,

pēc tam pārtrauc pļau�anu, noliec uz sā�niem viegli trīco�o galvu un kādu laiku pats pie sevis atkārto:

���� Tā gan! Tā gan! Pēc tam skatās uz mums un jautā:

��� Interesanti, kāpēc saule vienmēr ir apaļa kā stikla burkas vāciņ�?

Mēs ķiķinām, mūsu ķiķinā�ana pār�iet skaļos smieklos. Ta�u atbildēt uz viņa jautājumu nevaram. Mēs nekad ne�varam atbildēt uz jautājumiem, ko mums uzdod Gudjouns.

��� Vienu es nekā nevaru saprast, kaut arī par to domāju: kāpēc jūra neiz�plē�as, ja tajā viss satek, bet nekad neiz�tek? Tā gan! Tā gan!

Tas, protams, ir ļoti savādi, bet mēs arī nezinām, ko atbildēt, un tikai sme�jamies. Beidzot Ouli saka:

��� L-l-laikam j-jūrai d-d-dibenā c-c- caurums.

���� Jā, protams, tev ir zināma tais�nība. Tu atminēji. Kāpēc man tas nekad neie�āvās prātā?

Diem�ēl mēs nedrīkstam ilgi sarunā�ties ar Gudjounu, jo tad viņ� stāv uz vietas un nestrādā.

�odien ir sestdiena, un pļau�anu vienmēr sāk tie�i sestdienā. Palli un Jo�uhans ir nopļāvu�i nelielu loku ap māju,

bet man vēl nav izkapts, un tāpēc es pļaut nevaru. Es ļoti gribētu, kaut ari man būtu izkapts! Man saka � pļaut es vēl nemācē�ot. Toties es varu ar grā�bekli vākt kopā sienu. Ja palik�u uz nā�ko�o vasaru, es dro�i vien dabū�u iz�kapti. Bet pa�laik nav vērts par to minēt.

Mājiņa uz Hjatli terases ir jau uzbū�vēta. Pat durvis ir ierīkotas. Mājiņa pie�der man un Helgai, bet tās cel�anā pie�dalījās arī Adi un Ouli, it sevi�ķi Adi. Viņi bija pavisam pametu�i savas mā�jiņas būvi. Pareizāk sakot, pārcēla to pie mums, un tagad mēs spēlējamies visi kopā. Pieaugu�ie tam vairs nepievēr� uz�manību, bet mums ir viens ļoti viltīgs plāns. Mēs to turam slepenībā, lai mums viņu neizjauktu. Pirmais �o plānu ieteica Ouli. Viņ� teica:

���� �-�-�ī jau ir-r-r t-t-tik liela m-m- āja, ka mēs v-v-visi v-v-varēsim �-�eit g-g-gulēt.

Ouli saka taisnību. Mēs visi varam �eit gulēt pa nakti. Kāpēc gan ne? Tais�nība, mums nekad to neatļaus, bet mēs nenokaram degunu un nolemjam visu izdarīt tā, lai pieaugu�ie nekā nezinātu.

Kad visi aizies gulēt, mēs paklusām izlavīsimies no istabas un iesim pārgu�lēt uz savu mājiņu. Pēc tam pieaugu�ie varbūt sapratīs, kādu brīni�ķīgu mājiņu

mēs esam uzbūvēju�i. Tāpēc �ī sestdiena varbūt nav parasta diena. �ī diena ir pilna gaidu un satraukuma. Vai mums izdosies? �o jautājumu mēs ar Helgu lasām viens otra acīs, kad sagrābjam nopļauto zāli. Par �o pa�u mēs sprie�am, ari tīrot govju kūti.

vi- vi/" > ml'

���� Es gulē�u pie sienas, bet tu man blakus, � Helga saka.

Es to pārdomāju, atbalstījies uz lāpstas un skatīdamies uz kūts grīdu.

���� Redzi, es gribu gulēt pie durvīm, � es iebilstu.

���� Nē, mīļo Hjalti, tev jāguļ man blakām. Es negribu gulēt blakus tiem puikām.

Es, protams, apsolos izpildīt viņas lūgumu.

Cik neiedomājami gara liekas �ī diena! Tā ir vienmēr, kad kaut ko gaida. Kad beidzot pienāk vakars, notiek kaut kas negaidīts.

Pa ceļu, kas nāk no upes uz aug�u, jāj trīs jātnieki. Sev pa priek�u tie dzen vairākus neapseglotus zirgus. Pirmais jāj liela auguma vīrietis un tik skaļā balsī uzmundrina zirgu, ka kalni aiz mūsu mājas atbild viņam ar skaļu atbalsi. Tas ir ļoti varens cilvēks, sislumans Hjaulmars, saimnieka brālis un mūsu veco dēls.

Kad mūsu mājās uzzina, kas ierodas ciemos, visi sāk rosīties. Jouhans noliek izkapti, Helgi un Gudruna steidzas uz lieveni, un viņu sejās jau krietnu brīdi pirms viesu iejā�anas pagalmā atviz saulains smaids. Sol�veiga apsien tīru priek�autu, sakārto savas resnās bizes un nogludina ma�tus uz pieres. Helgi liek man skriet pretī viesiem un atvērt vārtus. Es trau�cos, cik nu ātri varu, un pagūstu to izdarīt laikā.

Neapseglotie zirgi aizrik�o man garām. Sausā zeme dun zem to kājāmr bet sakaltu�as zemes piciņas lido man tie�i sejā. Tūlīt aiz zirgiem parādās sislumans. Jādams man garām, viņ� paceļ pirkstu pie cepures. Esmu laikam viņa sveiciena cienīgs. Aiz sislumana jāj viņa sieva, kas sē� sievie�u seglos un mani nemaz nepamana � vismaz izliekas, ka neredz. Pēdējais pagalmā iejāj apmēram mana vecuma puisēns. Jādams man garām, viņ� vaikstās.

Kad es atgrie�os pie lieveņa, viesi jau ir sasveicināju�ies ar mājinie�kiem. Sislumans norāda uz mani ar savas pātagas kātu un jautā, kas es tāds esot. Jouhans paskaidro, ka esmu puisēns, kas te paņemts padzīvoties. Ar to arī viss ir noskaidrots. Sislumans ar mani nesasveicinās, bet, ieiedams mājā, pabaksta ar pātagas kātu uz manu pusi. Puisēns un kundze izliekas, ka viņi mani nav pamanīju�i. Redzams, ka viņu acīs esmu pārāk neievē�rojams.

Pēc tam sauc Palli, mums abiem liek sapīt zirgus un palaist tuvumā ganīties.

Viesi nepievēr� Palli ne mazāko uzmanību, un tas mani nedaudz no�mierina. Tūlīt var redzēt, ka mēs ar Palli piederam pie citas pasaules. Beidzot sislumans pievēr�as Palli un saka:

� Esiet tik laipns un sāpiniet �o gai�i rūsgano pie pa�iem nagiem. Vi�ņam ir mazliet noberztas potītes.

Palli kaut ko nomurmina. Mēs ņemam zirgus un vedam tos uz pļavu netālu no mājām. Pēc tam Palli pārmet iemauktus pār plecu, un mēs soļo�jam uz mājām. Pa ceļam Palli saka:

���� Vai tu ievēroji, cik lepni viņi izturas? Tēlo lielu priek�niecību. Vai ar tevi viņi sasveicinājās?

���� Nē, � es atbildu.

��� Uzskata sevi par pārāk augstdzimu�iem, lai sasveicinātos ar vienkār��iem ļaudīm. Jā, pat uzrunā ar �jūs�. Vai ievēroji?

Tiku ievērojis arī to. Palli, acīm redzot, nav labs garastāvoklis, tāpēc viņ� turpina tādā pa�ā garā:

��� Bet viņ� ta�u ir tikai vecā Helgi dēls. Tepat izaudzis un darījis to pa�u melno darbu, ko es daru. Bet tagad �is stulbenis uzrunā mani ar �jūs�! Redzi, mazais, kā viņi izturas pret darba cilvēkiem. Un kuram gan tad gribas būt par strādnieku? Bet viņi vēl brīnās, kāpēc neviens negrib strā�dāt uz laukiem!

Palli nievājo�i no�ņaucas. Viņ� sakārto uz pleca iemauktus un smagiem soļiem dodas uz māju pusi � melnmatis ar kailu galvu.

No viesistabas vijas �urp smar�īgu cigāru dūmu strūkla. Tur smejas un pļāpā. Kāds spēlē uz ērģelēm, pēc tam mūzika pārtrūkst. Es stāvu gaitenī. Man arī ļoti gribas iekļūt paradīzē, tas ir, atrasties viesistabā, bet tur man nav vietas. Toties Helga ir viesistabā. Uz mirkli es redzu viņas seju, bet arī Helga izliekas, ka neredz mani. Neviens mani neievēro. Pat Gud�runa mani neredz, kamēr nesaskrienamies gaitenī. Viņa steidzas no vir�tuves ar paplāti, kas apkrauta ar ēdiena �ķīvjiem. Tad viņa uzrunā mani apbrīnojami stingrā tonī:

���� Ko tu te slaisties, mazuli?

Bet pēc tam jau daudz mīlīgāk:

���� Ej no �ejienes prom, manu draudziņ!

Kāda vil�anās! Es vēl aizvien biju neskaidri cerējis, ja ne cits, tad "Gudruna mani aicinās viesistabā. Tagad es visu saprotu. Pat Gudruna uz�skata, ka es neesmu cienīgs sēdēt vienā istabā ar tik ievērojamiem cil�vēkiem. Ar Helgu tas ir citādi. Viņai ir daudz ievērojamāka izcel�anās. Nē, Palli teica taisnību, un pretēji savai gribai es izjūtu naidu pret visiem �iem ļaudīm. Visvairāk es neieredzu Helgu, arī Gudrunu neieredzu, kaut arī viņa man uzdāvināja Hosu, kaut arī nevienu neesmu tā mīlējis kā �Gudrunu, vismaz �inīs mājās ne. Kungiem atbraucot, ar Gudrunu noticis kaut kas nesaprotams. Parasti tāda lēnīga un pat maiga, tagad viņa rīko visus mājiniekus un aizrāda pat Solveigai, kā jāliek uz �ķīvjiem. Gudrunai liekas, ka nepietiekami smalki tiek cienāta Helgasona kundze, kā viņa sauc savu vedeklu. Laikam gan Gudruna nekad nav bijusi tik priecīga kā �odien. Ta�u viņa nepriecājas ne par mani, ne par Solveigu, ne par kādu citu, viņa priecājas par viesiem.

Dzīvot ir neinteresanti, ja visi tevi ir aizmirsu�i, un, ja arī atceras, ka tu esi pasaulē, tad tomēr uzskata par niecīgu cilvēku. Man nav neviena, ar ko papļāpāt, nav kam izkratīt sirdi, un pati lielākā nelaime � mūsu nakts pasākums, acīm redzot, izjuks. Maz ticams, ka Helga būtu �onakt ar mieru pārnak�ņot Hjatli mājiņā, bet� Tāpēc es gribētu tomēr ar viņu parunāt. Tas man izdodas pie galda vakariņu laikā. Solveiga izturas savādi. Pret mani viņa ir apbrīnojami laba un mīlīga. Liekas � viņa ir vienīgais cilvēks, kas vēl atceras, ka arī es esmu pasaulē. Ta�u parastais smaids ir nozudis. Notiek kaut kas tāds, kas sniedzas pāri manai sapra�anai.

Pa visu māju dzirdami Helgasona kundzes skaļie smiekli. Jā, tagad jau esmu pilnīgi pārliecināts, ka Helga negribēs pārnak�ņot uz Hjatli terases. Ta�u esmu kļūdījies. Izrādās, ka viņa nav aizmirsusi mūsu plānu un grib to izstāstīt savam brālēnam Ragnaram, sislumana dēlam. Helga grib, lai arī viņ� nāktu mums līdzi. Tad nu gan būs ko stāstīt citiem bēr�niem, ja pats sislumana dēls būs pārnak�ņojis kopā ar mums!

���� Viņ� ir ļoti skaists un uzposies, � Helga apbrīno Ragnaru.

���� Dro�i vien, � es atbildu.

Man ļoti negribas par to runāt.

���� Es domāju, ka viņ� ir ļoti labs zēns, � Helga nerimstas.

���� Vai tu viņu pazīsti? � es jautāju.

���� Vai tad viņ� tev neliekas skaists? � viņa interesējas.

���� Nekas sevi�ķs, � es atbildu.

Noskaidrojas, ka viesu atbrauk�ana netraucēs mūsu iecerētās nakts gaitas. Ouli un Adi var viegli izmukt: viņi guļ atsevi�ķā istabā. Man arī to nav grūti izdarīt, ja tikai es bū�u uzmanīgs. Visgrūtākais būs Helgai, jo viņa guļ kopā ar vecākiem. Turpretī Ragnars gulēs viesistabā uz grīdas, un Helga apgalvo, ka viņ� atzinīgi izteicies par mūsu nodomu.

Gulēt �ovakar visi dodas vēlāk nekā parasti. Es ilgi ilgi guļu gultā un pūlos nekustēties. Aizmigt es nedrīkstu. Palli jau guļ un pilnā sparā krāc. Bet lejā vēl arvien nevar nomierināties. Beidzot vecais Helgi kāpj aug�ā un aiziet uz savu istabu, drīz uzkāpj arī Gudruna.

Es vēl ilgi gaidu, kamēr Solveiga aiziet savā istabā. Aizturējis elpu, es uzmanīgi ieklausos. Visā mājā valda dziļ� klusums. Tad es uzmanīgi

pieceļos no gultas, uzvelku zeķes, apģērbjos un uzklāju gultu. Pēc tam, no aukstuma sabo�zies, klusām �ogos pa kāpnēm lejā. Ārā ir patum�s, jo nolaidusies migla un visa zāle ir rasas pilna. Netālu ganās sapītie viesu zirgi.

No Hjatli terases puses dzirdamas balsisr tātad Ouli un Adi ir jau tur. Mani sagrābj ne�parasts prieks, un esmu gatavs uzlēkt augstāk par savu galvu. Pa�laik man tas ir sevi�ķi ne�piecie�ams, lai sasildītos, jo zobi klab no aukstuma.

Mājas durvīs parādās sislumana dēls � pelēks, bāls, basām kājām. Rokās viņ� tur zeķes, sai�zābakus, �aketi un bik�turus.

� Sveicināts, � viņ� saka. � Pagaidi, ka�mēr es apģērb�os.

Es tikko uzdrīkstos viņam atbildēt. Viņ� ir tāds di�ciltīgs. īsts princis! Savādi, ka man atļauts dzīvot zem vienas saules kopā ar viņu. Sislumana dēls jautā, kā mani sauc, un saka, ka viņu pa�u saucot par Ragnaru Helgasonu. Man tas liekas neparasti: viņa tēvu ta�u sauc par Hjaulmaru[5]. Bet es neuzdro�inos iebilst vai vispār kaut ko piezīmēt, neuzdrīkstos iz�runāt neviena pa�a vārda . . . Pēc tam mēs dodamies ceļā un ejam pa rasas pilnu zāli. Man ātri vien izmirkst kājas, zābakos �ļurkst ūdens, tā vien �ļakstēdams uz visām pusēm. Ragnaram kājās ādas zābaki, kas aiz�ņorēti līdz ceļiem, un viņ� apgalvo, ka tie rasā neizmirkstot.

���� Vecais papiņ� un vecene jau guļ nāves miegā, � stāsta Ragnars savā griezīgajā balsī, un viss, ko viņ� saka, izklausās nepierasti.

Viņ� ļoti bie�i lamājas, ta�u pat viņa lamas man neizklausās rupjas.

���� Puikas, pagaidiet mani! � aizmugurē dzirdama balss.

No mājas mums pakaļ skrien Helga. Tātad viss kārtībā. Mūsu plāns ir izdevies. Bet, mūs panākusi, Helga pēk�ņi ļoti noskumusi paziņo:

���� Viss ir atklājies! Man vajadzēja māmiņai izstāstīt par mūsu nodomu. Viņa vēl negulēja, bet es domāju, ka viņa jau aizmigusi, un kā par ne�laimi arī tēvs tūliņ atmodās. Nelabi iznāca.

Ragnars saceļ briesmīgu brēku. Es nezinu, vai esmu kādreiz dzirdējis kaut ko līdzīgu. Pēc tam viņ� nezin kāpēc sāk lēkt augstu gaisā un sist sev pa dibenu. Es uzņemu visu nopietni un jautāju, vai mēs drīkstam iet uz terasi vai mums jāatgrie�as mājās. Ta�u te Helga viltīgi pasmaida un mūs nomierina. Izrādās, viņas māmiņa tikai pasmējusies un atļāvusi mums iet uz terasi, lai tikai mēs tur nenosalstot. Tas, ka viss ir atklāts, man �ķiet ļauna zīme, ta�u pagaidām es uzskatu par labāku klusēt.

Uz Hjatli terases mūs gaida Ouli un Adi. Ieraudzīju�i mūsu viesi, viņi, tāpat kā es, pieņem svinīgu izskatu un izturas pavisam neparasti.

���� Kas tas par graustu! Un to jūs saucat par māju? � viesis jautā.

Neviens no mums neatbild. Viesis notupstas uz ceļiem un ieskatās iek�ā.

���� Zemes klons. Bet kāds gan �eit paliks mans uzvalks? Eh jūs, velna lauķi! Ar ko gan jūs domājat?

Iestājās neveikls klusums, kas parasti vēstī, ka grūst visgai�ākie sapņi. Ta�u Ouli vienā mirklī mūs izglābj.

���� M-m-man �-�-�eit ir maiss, � viņ� saka.

Mūsu viesis ar izbrīnu skatās uz Ouli, tad izrauj no viņa rokām maisu un saka:

���� Tad viss kārtībā, es gulē�u uz tā.

���� Mēs nevaram gulēt uz kailas grīdas, �eit ir ļoti netīrs, � Helga iebilst. � Jāsameklē kaut kas, ko paklāt.

Mēs ar Adi skrienam uz māju, sameklējam maisus, aitādas un lupatas, kādas tikai varam sadabūt. Mēs atgrie�amies rasā slapji nobridu�ies.

���� Es gulē�u pie sienas, � Helga saka, � bet Ragnars gulēs man blakus.

���� Ar skuķiem es neguļu! � viņ� atburk�ķ.

�To viņa pelnījusi,� es nodomāju. Pārāk lielās ar savu brālēnu.

���� Starp citu, gulēt mēs �eit nevaram, � Helga saka. � Tie ir nieki. Es ie�u uz māju. Māmiņa baidās, ka es varu sasaldēties.

���� Lūdzu, bez �inkstē�anas! � viesis pavēl. � Ak tu pikstule! Pie velna tādu niķu pūzni!

Man Helga nekad nebūtu piedevusi tādus vārdus un būtu ļoti sadusmo�jusies, bet tagad viņa tikai smejas. Bet ko gan viņa lai citu dara? Es rāpus ielienu mājiņā, izklāju uz grīdas maisus un izlienu atpakaļ.

���� Nu, skuķi, gulsties tur, pie sienas, � viesis pavēl, pēc tam ņem mani aiz rokas un saka: � Bet tu, lauķi, vari gulties blakus. Tad nolik�os es. Ek, būs gan zēniem mājās ko stāstīt!

Mēs darām tā, kā viesis mums pavēl, bet klusībā visi domājam vienu un to pa�u: mēs vairs pa�u mājā neesam saimnieki.

Mēs noguļamies mājiņā �ķērsām, tā ir tik �aura, ka visā augumā iz�stiepties nevaram. Sienas asi smar�o pēc mitras zemes.

���� M-m-man �-�-�eit nav r-r-rūmes, � Ouli saka, kas ir nogūlies pēdē�jais pie pa�ām durvīm. � J-j-jums j-j-jāgulstas uz s-s-sāniem.

Mēs piespie�amies cits pie cita un guļam uz sāniem, salieku�ies kliņģerī. Ouli aizver durvis. Man sāk salt.

���� Bet nu tagad gulēsim, � Adi saka.

Visi vienā balsī piekrīt.

Iestājas klusums, ko drīz vien pārtrauc Helgas balss:

���� Bet cik tagad ir pulkstenis?

To neviens nezina, un atkal iestājas klusums.

���� Rīts laikam vēl ir tālu? � Helga jautā.

���� Jā, protams, tālu, � es atbildu, no aukstuma trīcēdams.

���� Es laikam �eit nevarē�u aizmigt, � Helga saka.

���� Palieciet reiz klusu! � viesis pavēl.

����� Tūlīt, � Helga atbild. � Tikai māmiņa teica, lai es �eit neguļot, ja man bū�ot auksti, un tāpēc es baidos aizmigt.

��� Tad es tev teik�u, kas tu tāda esi, � viesis paziņo. � Tu esi lupata. Riebīga, �ausmīga, neiedomājama, nekam nederīga lupata.

Helga neiedro�inās neko atbildēt. Man viņas kļūst ļoti �ēl. Es jūtu, ka arī viņa sāk trīcēt. Mēs visi pūlamies aizmigt, bet tas, protams, neizdodas.

���� Bet k-kā j-j-jūs d-d-domājat, vai s-s-spoki ir? � Ouli pēk�ņi jautā.

Stāvoklis sare�ģījas. Viesis zaudē savaldī�anos.

���� Jā, � viņ� kliedz, � spoki ir!

Un tūlīt pat mums apgalvo, ka pats vairākas reizes redzējis spokus un tie biju�i visīstākie spoki. Pēk�ņi viņ� pielec kājās un sāk stāstīt. Tie ir baismīgi stāsti. Viņa balss kļūst noslēpumaina kā pa�i spoki, un mūs nomāc drausmīgas bailes. Viņ� mums stāsta, ka dzīvojot jūras krastā un bērni tur gandrīz katru dienu krastmalā redzot spokus. Ta�u neviens tādiem sīku�miem nepievēr�ot uzmanību. Ja vien mēs zinātu, viņ� turpina, ko tikai jūra bie�i izmetot krastā, ja kāds no lauku bērniem to visu būtu pats redzējis, tam katrā ziņā dū�a saskrietu papē�os. Mēs saspringu�i klausā�mies viņa stāstījumā. Beidzot es nolemju, ka �ie stāsti jāizbeidz, un uzdro��inos viesim par to iebilst, kaut gan agrāk es to nebūtu uzdro�inājies. Ar tik cienījamu personu jābūt uzmanīgam un, runājot ar viņu, jāparāda vajadzīgā cieņa.

��� Man liekas, jums tagad nevajadzētu stāstīt tādus notikumus. Mēs varam nobīties un tad nemaz neaizmigsim.

���� Kā? Ko tu saki, lauķi? Tu, liekas, uzdrīksties mani uzrunāt ar �jūs�!

Viņ� vēl kaut ko piebilst, raidīdams pār manu galvu visneiedomāja�mākās lamas un nosaukdams mani par ēzeli un citādi apvainodams. Es neuzdrīkstos iebilst. Man, protams, neizdevās pateikt to, ko es gribēju, pietiekami pieklājīgi. Un kā gan es varēju zināt, ka viņu nedrīkst uzrunāt ar �jūs�? Es biju pārliecināts, ka viņ� tie�i tā ir jāuzrunā. Viņ� ta�u ir labi ģērbies un pie tam pa�a sislumana dēls.

Es jūtu, ka ar Helgu nav labi.

���� Tev salst? � es jautāju.

��� Jā, mazliet, un māmiņa teica, ka es nedrīkstu saldēties. Man ir ari ļoti bail, � Helga ie�ņukstas.

���� Nebaidies, mīļā Helga, nebaidies, � es viņai saku vismaigākā balsī. � Mēs tūlīt atvērsim durvis, un tūlīt būs gai�s.

���� �Nebaidies, mīļā Helga, mēs tūlīt atvērsim durvis, un tūlīt būs gai�s,� � kāds man blakus saka tie�i tādā pa�ā balsī. Tas ir Ragnars, kas mani izzobo. Un tūlīt pat viņ� sāk skaļi smieties.

Ta�u neviens viņu neatbalsta. Es sāku dusmoties. Ja viņ� nebūtu bijis tik cienījama vīra dēls, es viņam gan rādītu!

Stāvoklis atkal sare�ģījās. Helga pieceļas un sāk raudāt skaļā balsī.

���� Es �eit ilgāk nepalik�u, ie�u uz mājām! � viņa sņukst.

���� �Es �eit ilgāk nepalik�u, ie�u uz mājām!� � viesis Helgu izzobo.

Visi pārējie klusē.

Helga pārkāpj mums pāri un �ņukstēdama dodas uz durvīm. Pēc tam viņa izlien ārā, un mēs redzam, ka viņa aiziet.

Mājiņā kļūst brīvāk. Visi guļ un klusē. Durvis paliek atvērtas. Ārā ir migla. Es iedomājos, kā Helga �ņukstēdama dodas pa nogāzi lejā un nozūd miglas pelēcīgajā dūmakā. Pēc tam paiet daudz laika � ļoti daudz laika.

���� Es tr-tr-trīsu, m-m-man auksti, � Ouli iestenas. � Es n-n-nevaru a-a-aizmigt.

Neviens viņam neatbild. Vēl pēc mirkļa Ouli pieceļas un saka:

���� A-d-i, es ie�u uz m-m-mājām. N-n-nāc 1-1-līdzi.

���� �Ad-d-di, es ie�u uz m-m-mājām. N-n-nāc 1-1-līdzi,� � viesis ņirdz, pēc tam lai� vaļā pa�u drausmīgāko brēcienu, spārda ar kājām griestus un izturas ļoti kareiviski.

Līdz �im Adi bija klusējis, visu klausījies ļoti pacietīgi un savaldīgi. Es vairs nepazinu ne Adi, ne Ouli � viņi nekad nebija izturēju�ies tik savaldīgi. Acīm redzot, abi baidījās no viesa ne mazāk kā es. Ta�u tagad Adi pieceļas.

���� Labi, Ouli, vienu es tevi nelaidī�u.

Pēc tam viņi abi izlien ārā.

���� Vai jūs pēļus arī gribat ņemt līdzi? � viesis kliedz, ķerstīdams maisus, ko Adi vāc kopā, un neganti lamājas.

Bet, tiklīdz Adi un Ouli aiziet, sislumana dēls pēk�ņi kļūst pavisam cits cilvēks.

���� Tagad iekārtosimies ērtāk, � viņ� saka jau daudz laipnāk. � Vai tev salst? � un viņ� mani apsedz ar maisiem un aitādām. � Par mums gan neviens neteiks, ka mēs nobijāmies.

Es neuzdrīkstos iebilst, kaut arī man neizsakāmi gribas iet projām, es ļoti baidos palikt divatā kopā ar �o bandītu. Tagad es saprotu: nekad ne�vajag priecāties par agru. �ī nakts būs viena no briesmīgākajām, kādas esmu piedzīvojis. Man �ermuļi pārskrien, iedomājoties, ka �eit vēl jāpa�vada vairākas stundas, un es ļoti vēlos, lai �is vīzdegunis atteiktos no savas muļķīgās iedomas. Ta�u viņ� nedomā to darīt.

���� Ir gan no�ēlojami ļautiņi! � viņ� pēk�ņi saka. � Skuķis izstāstīja par jūsu plānu un lūdza mani tajā piedalīties, bet pati tūlīt aiz�ļūca. Vai tev bail no spokiem?

���� Vai tad spoki ir? � es jautāju, baidoties izteikties konkrētāk.

���� Nav jau, nav, protams, nav! Es jums tikai sameloju. Jūs esat tādi mērkaķi. Vai tad grēks muļķiem pamēļot? Kā tu domā?

Es neuzdro�inos ne noliegt, ne piekrist.

���� Nezinu, � es atbildu.

���� Ha-ha-ha! � viesis skaļi smej. � Tad tu nekā nezini!

Kādu laiku mēs abi klusējam, pēc tam viņ� saka:

���� Tu �eit, protams, tīri govju kūti, vai ne tā?

���� Jā, � es atbildu.

���� Tu od pēc mēsliem. Jūs visi �eit o�at pēc mēsliem. Mamma saka, ka mēslu smaka esot vis�ausmīgākā no visām smakām, kādas viņa pazīst. Es tā nedomāju, bet mamma ta�u ir ļoti smalka. Viņa saka � neesot iespē�jams pārgulēt zemnieku mājās, bet tētis apgalvo, ka viņa muldot niekus. Tad mamma saka � tētis jau pats esot izaudzis �ādos netīrumos, un tētis dusmojas, un abi sāk rāties. Vai zini, cik interesanti viņos klausīties! . .. Nu labi, tagad es gribu gulēt.

Viņ� ieritinās maisā, bet drīz atkal sāk stāstīt:

����� Tētim ir vislielākā māja mūsu ciematā. Viņ�, kā tev zināms, ir sislumans, un tāpēc mēs esam ievērojami ļaudis. Man atļauj rotaļāties tikai ar tirgotāju un vēl ārsta bērniem, bet ar viņiem ir tik garlaicīgi! Es, protams, rotaļājos, ar ko gribu, � ar tiem bērniem, kuri man patīk. Tad mamma dusmojas un tētis arī. Esmu pārliecināts, ja tētis un mamma uzzi�nās, ka es biju �eit kopā ar tevi zemnīcā, viņi abi tevi nopērs. Kā tev tas patīk?

���� Es ta�u neesmu vainīgs! � es izbailēs iesaucos.

���� Tas nav svarīgi, lai arī tu neesi vainīgs. Vai tad kādam par to daļa? Labi, tagad es gulē�u.

Ragnars grozās no vieniem sāniem uz otriem, pēc tam ilgi klusē. Veselu mū�ību. Laikam aizmidzis. Jā, viņ� ir aizmidzis. Es domāju un domāju par sevi. Tas ir �ausmīgi. Es baidos no sava kaimiņa, baidos no nakts, baidos no klintīm virs mūsu mājvietas, bet visvairāk es baidos par to, kas mani sagaida rīt. Bez tam es no aukstuma mirstu vai nost. Labāk jau būtu nomirt! Dzīve ir tik sūra � tikai bēdas un vil�anās. Kaut es pa�laik varētu atrasties pie māmiņas! Es gribu aizbēgt pie viņas. Esmu pārliecināts, ka atradī�u māju, kurā viņa dzīvo. Māmiņa man piedos, viņa sapratīs, cik man pa�laik smagi un grūti.

81

Paiet ilgāks laika sprīdis, � kā man liekas, ne īsāks par visu manu iepriek�ējo dzīvi. Zēns man blakus guļ dziļā miegā, bet drīz arī viņ� sāk trīcēt. Laikam salst. Ja nu pēk�ņi viņ� saslimst! Esmu dzirdējis, ka da�i no saaukstē�anās ir saslimu�i un pat nomiru�i. Ja nu pēk�ņi viņ� nomirst! Tad

es bū�u vainīgs! Mani nomāc drūmas domas. Neesmu spējīgs pret tām cīnīties. Es padodos, un mana kapitulācija ir bez ierunām. �ajā mirklī Ragnars strauji pielec kājās un sāk nejauki lamāties.

���� Es mirstu no aukstuma! � viņ� saka.

���� Varbūt iesim uz mājām? � es piedāvāju.

���� Uz mājām? Nē, nekad! Esmu nolēmis pārnak�ņot �eit un nevienam neļau�u par sevi ņirgāties. Neviens nevarēs teikt, ka esmu padevies. Izlī- dīsim ārā, paskraidīsimies un sasildīsimies, � viņ� ierosina.

Es piekrītu. Mēs izlienam no mājiņas un ilgi skraidām pa āru. Migla pamazām izklīst, gaiss kļūst maigāks un siltāks. Pie mūsu kājām zaļajās ieplakās dus mājas, iekļautas tikko nopļautas zāles vālu ielokā. Pa�laik mājas ieslīgu�as miegā.

Mēs skraidām pa Hjatli terasi �urpu turpu. Kā viss pārmainās, kad vis�apkārt ir gai�s! Bailes man tūlīt izgaist. Izskraidīju�ies mēs atkal ielienam mājiņā un apguļamies. Ne es, ne Ragnars nevaram aizmigt, bet cienījamā

viesa iedomība manāmi plok. Viņ� pat ir ar mieru iet uz mājām, lai izgu�lētos pēļos viesistabā uz gnīdas.

Pēk�ņi ārā kļūst pavisam gai�s. Debesis krāsojas zeltainas un sārtas. Migla ir izklīdusi, bet no zemes ceļas balti tvaiki, kas pamazām izgaist zilgmē. Ir uzlēkusi saule.

Visgarākā nakts manā mū�ā drīz būs galā, tāpat kā visas pārējās naktis. Helga un abi brāļi no otras mājas jau sen guļ. Ta�u mēs �eit izturējām līdz galam.

���� Urā! � iekliedzas mans biedrs, izlēkdams no mājiņas.

Viņa prieks pielīp arī man, un es aizmirstu visas savas bēdas. Kamēr piecelsies mājinieki, vēl ilgi jāgaida, un mēs nolemjam, ka tagad padoties jau nu nedrīkst. Mēs skrienam pie geizera, un es rādu viesim, kā karstajās smiltīs cep maizi. Es pat uz brīdi aizmirstu, cik pārāks par mani ir �is zēns. Es ar viņu sarunājos kā līdzīgs ar līdzīgu.

Beidzot mēs pamanām, ka dūmenis sācis kūpēt. Tātad Solveiga ir pie�cēlusies. Mēs skrienam uz mājām. Man ir mazliet bail: baidos, ka dabū�u sukas. Ta�u manas bailes izrādās veltīgas. Solveiga nedomā mani rāt, bet smaidot runā:

���� Tātad izturējāt līdz galam. Ko gan tikai jūs neizdomājat!

Tagad mani un Ragnara ceļi �ķiras. Viņ� dodas pie saviem vecākiem, bet es eju tīrīt govju kūti. Kūtī ir silti, un man sāk uzmākties miegs. Drīz tur ierodas Solveiga slaukt govis. Piena strūklas �ļācas balti izberztā koka spainī un skaļi atsitas pret tā dibenu. Piena līmenim spainī ceļoties, piens aizvien vairāk puto un it kā vārās.

����� Aizej uz māju un atnes bļodu. Es tev ielie�u siltu pienu ar pu�tām, � Solveiga saka.

Cik viņa laba! Visi savā reizē labi, ja tikai viņus pareizi saprot. Drīz esmu atpakaļ un dzeru silto, kūpo�o pienu, bet Solveiga skatās uz mani un smaidīdama jautā:

���� Kā tev patīk Helgasona kundze? Tāda uzposusies un skaista, vai ne?

Es piekrītu, un Solveiga pēk�ņi beidz smaidīt. Viņas seja kļūst nopietna,

viņa skatās uz spaini un saka:

���� Jā, protams, kā gan citādi? Es arī tā domāju.

6*

83

Diena, liekas, būs karsta. Kad es izdzenu govis, saulīte jau pamatīgi silda, bet es pēc �ādas nemierīgas nakts jūtos gurdens un miegains. Redzēs, vai sislumans nevainos mani visā �ajā pasākumā? Vai viņ� dusmosies, ka dēls

bijis kopā ar mums? �ie un citi jautājumi man visu rītu neiziet no galvas. Ta�u es nemaz nebaidos. Un tomēr sirds man bailēs tūlīt sa�ņaudzas, kad es pēk�ņi sastopos ar viesiem. Es nejau�i eju ap �ķūņa stūri un redzu pa�galmā mājas priek�ā sislumanu ar sievu un veco Helgi. Sislumans ir iznā�cis pusapģērbies, lai parādītu sevi uil savu balto kreklu svētdienas rīta saules staros. Viņ� staipās un labsajūtā kaut ko murmina. Griezties atpakaļ? Ta�u ir jau par vēlu. Helgi ir mani pamanījis. Viņ� viltīgi paskatās uz savu dēlu un saka:

���� Redz, kur tas nedarbnieks!

���� Nu, panāc �urp, puisēn! � sislumans aicina.

Es bailēs trīcu un nezinu, ko darīt. Tad Helgi saka:

����� Viņ� ir ļoti labs puisēns. Kop� viņ� atbraucis pie mums, bērni cits ar citu sāku�i dzīvot daudz saticīgāk. Tā, redz.

���� Patīkami dzirdēt, � kundze maigi saka.

���� Tu jau nemaz neesi muļķis, draudziņ, � sislumans saka, uzlikdams man uz galvas savu lielo plaukstu. � To ta�u viņ� izdomāja � �o nakts dēku vai ne tā?

����� Jā, protams, viņ�, � Helgi apstiprina un, vēlīgi smaidīdams, izslienas taisnāk.

Helgasona kundze atver somiņu, sameklē spogulīti, skatās tajā un smaida.

����� Jā, � sislumans saka, � man patīk enerģiski puikas. Klausies, dārgā, vai tev neatradīsies priek� mazuļa kāda monēta? Man nav nekā klāt.

Kundze liek spogulīti atpakaļ.

����� Pagaidi, � viņa saka un meklē pa somiņu. � Atradu vienu mo�nētu. � Tad viņa pasniedz man to ar saviem garajiem, tievajiem pirkstiem un mīļi uzsmaida.

���� Saki paldies, draudziņ, � Helgi pamāca.

Es pateicos kundzei un pēc tam sislumanam par dāvanu.

����� Nav par ko, nav par ko, tas ta�u nieks, � sislumans atrunājas. � Centies tikai būt dro�s un enerģisks, nebaidies no grūtībām.

Saule apspīd dāvāto monētu, un tā skaisti zaigo man uz delnas. Esmu vislaimīgākais cilvēks pasaulē un tikai daudz vēlāk atceros, ka nevis es, bet gan Ouli ieteica pārgulēt mājiņā uz Hjatli terases. Tāpēc viņam, nevis man vajadzēja saņemt monētu. Ta�u tagad nu vairs nekā nevar darīt. Monēta ir ļoti skaista.

Labāk ir vienmēr runāt taisnību. Par to nav jā�aubās. No otras puses, da�reiz ir labāk noklusēt nekā teikt to, kas īstenībā bijis. Tāpēc es vienmēr klusēju, kad Gudruna un Helgi, it sevi�ķi Gudruna, piemin Ragnaru. Pēc Gudrunas domām, Ragnars esot audzināts labāk nekā pārējie bērni un varot visiem būt labs paraugs.

����� Tikai atcerieties, kāds ir Ragnars! � viņa iesaucas. � Kā man gri�bētos, lai tu būtu līdzīga savam brālēnam Ragnaram! � viņa Helgai saka.

Arī Helga neatbild, tikai klusē, tāpēc ka viņa ir laba meitene un negrib sarūgtināt vecmāmiņu, kaut tagad viņai ir pavisam citāds ieskats par Ragnaru nekā tajā liktenīgajā vakarā.

� Vecmāmiņa domā, ka sislumana ģimene ir vislabākā, visbrīni�ķī�gākā ģimene pasaulē, � Helga man saka.

Un mēs abi smaidām. Smaidām, jo mēs zinām kaut ko tādu, ko mūsu labā vecmāmiņa nezina. No �ā brī�a Gudruna vairs nav mums visuzinā- tāja. Gudruna, protams, ir ļoti laba, bet mēs zinām vairāk, kaut arī viņa ir veca un mēs jauni. Neviens puisēns, pēc viņas domām, nevarot Ragna�ram līdzināties. Viņ� ta�u esot skaists, labs un mīļ�; un viņam esot brī�ni�ķīgs raksturs, nekad viņ� nerunājot rupjības, nekad nemelojot, nekad nelamājoties. �Dievs dod, lai jūs visi būtu līdzīgi Ragnaram,� viņa saka, �tad jūs būtu laimīgi.�

Nē, mīļo Gudrun, mēs klusēsim. Mēs zinām vairāk nekā tu un tomēr klusēsim. Tagad jau es izturos citādāk pret pieaugu�ajiem, pret viņu ne- maldīgumu un taisnīgumu. Ta�u labāk par to nerunāt.

Laiks iet lēnām uz priek�u. Kaut kur tuvāk pie jūras, aiz kalniem, sve�ā mājā dzīvo mana māmiņa un Doura. Iespējams, ka �ovasar man atļaus aizbraukt pie viņām ciemos. Tas jau man ir solīts ne vienu reizi vien un sola vēl tagad. Ja vajag ātrāk aizskriet pēc zirgiem, man saka, ka drīz es brauk�ot pie māmiņas. Ja vajag ātrāk tikt galā ar kūts tīrī�anu, lai pagūtu apgriezt vēl sienu, apsola mani palaist pie māmiņas jau tuvākajā svētdienā. Bet, kad �ī svētdiena pienāk, neviens vairs neatceras savu solījumu. Varbūt mani palaidīs jau svētdien, ja es neuzbāzī�os ar lūgumu?

Tā paiet nedēļa pēc nedēļas, viena svētdiena pēc otras, bet es nekur netieku. Nevaru ta�u katru dienu lūgt vienu un to pa�u! Bez tam man arī daudz darī�anu. Kādreiz es bū�u pieaudzis un tad darī�u visu, ko tikai gribē�u. Tad dzīvot būs daudz interesantāk. Varbūt otras mājas Siga kļūs mana sieva, bet es pats � ievērojams cilvēks.

Katru svētdienas rītu Palli izjāj kaut kur ar savu Skjoni un atgrie�as tikai vēlu vakarā. Skjone skrien ātri un viegli, un, kad tas rik�o, skaistās krēpes kakla abās pusēs līgani �ūpojas soļu taktī.

Vakarā, atgriezies mājās, Palli parasti ir ļoti jautrs. Viņ� dzied un runā skaļāk nekā parasti. Pret mani �ajos vakaros viņ� ir sevi�ķi labs un solās palīdzēt man kļūt par ievērojamu cilvēku. Viņ� pat apsola, ka mak�sā�ot par manu mācī�anos skolā, lai es izskolotos par garīdznieku. Naudas viņam pietiekot, tā Palli apgalvo. Es to nevaru nekā saprast, jo Palli visbie��āk bēdājas par savu nabadzību, par to, ka viņ� esot tikai strādnieks. Ta�u tā viņ� runā tikai tad, kad ir slikts garastāvoklis, un tāds viņam ir ļoti bie�i, da�reiz arī svētdienas vakaros. Tad viņ� sarunājas tikai ar mani un tikai tad, kad esam ar viņu divatā. Palli sē� uz savas gultas, atbalstījis elkoņus uz ceļiem un zodu plaukstās, un �ajos mirkļos pasaule viņam nebūt neliekas lieliska. Viņ� man stāsta, ka visa Islandes lauksaimniecība balsto�ties uz nabadzīgo ļau�u darbu. Bet da�i vēl uzskatot, ka Islande esot trūcīgajiem tīrā paradīze. Īstenībā viņi, strādnieki, tiekot nicināti, viņu darbu necik augstu nevērtējot.

����� Bet drīz tam būs gals, � Palli paziņo, paaugstinādams balsi. � Drīz trūcīgie vairs neļaus sevi apspiest. Un tad tu redzēsi, kas būs.

���� Kas tad būs, Palli? � es lēnīgi jautāju.

�� Kas tad būs? Tu jautā, kas tad būs? Tad viensētas kļūs tuk�as, mazuli. Kā tu domā, kas notiks ar bagātajiem zemniekiem, ja no viņiem aizies strādnieki? Viņi nespēs vairs saimniekot, un to viņi pelnīju�i. Viņi ta�u vienmēr ir nicināju�i strādniekus un tos uzskatīju�i par zemākas �ķiras cilvēkiem nekā pa�i. Vai man nav taisnība? Nu, kā tu domā, vai tā nav?

Par to es neesmu domājis, un man ari nav laika domāt, jo Palli tark�ķ kā lo�metējs, spēj tikai viņu uzklausīt. Darba cilvēki � tie esot visvaja�dzīgākā sabiedrības �ķira, bet tos vismazāk vērtē. Visi kaunoties piederēt �ai �ķirai, pie tam cilvēki uzskatot, ka tā tas palik�ot uz visiem laikiem.

���� Vai tu, Hjalti, domā, ka viss var palikt pa vecam?

���� Nē, � es atbildu, jo Palli runā tādā tonī, it kā es te būtu vaino�jams. Man tomēr liekas, ka neesmu vainīgs un es nekā nevaru mainīt pa��reizējo stāvokli.

��� Nē, � viņ� turpina. � Tā nepaliks. Drīz neviens vairs nevergos zemniekiem, un kas tad būs?

Bet, kā jau es teicu, �ādas sarunas notiek tikai tajos svētdienas vakaros, kad Palli atgrie�as mājās sliktā garastāvoklī. Turpretī katru pirmdienu Palli vienmēr ir sliktā garastāvoklī. Tad viņ� vispār nerunā � ne ar mani, ne ar kādu citu, bet tikai klusē un dzer ļoti daudz ūdens.

��� �odien tev ir parastās pirmdienas slāpes, mans dārgais Palli, � saka Solveiga, ta�u viņai neviens neatbild.

Pēc pāris dienām Palli garastāvoklis nedaudz uzlaboj as. Pēc tam pienāk nāko�ā svētdiena.

���� Bet man pirmdienās nekad negribas dzert vairāk nekā citās die�nās, � es saku Helgai.

Viņa man atbild, ka es esot muļķis.

Aiz dzīvojamās ēkas atrodas govju kūts, bet siena �ķūņa tur nav. Tas atrodas pie aitu kūts. Solveiga saka, tas neesot parocīgi. Jouhans atbild, kā vienmēr, paraustot plecus, bet Gudruna paskaidro, ka neesot ko brīnī�ties, visu jau uzreiz nevarot paspēt. Solveiga viņai iebilst, ka vispirms vajadzējis uzbūvēt siena �ķūni pie govju kūts. Gudruna nesaka vairs ne vārda. Arī pārējie klusē. Ta�u liekas, ka visi ir norūpēju�ies par to, ka saimniecībā viss nav iekārtots, kā vajadzētu būt. Siena �ķūnis ir ļoti vecs, to pie aitu kūts bija uzcēlis vecais Helgi vēl tajā laikā, kad viņ� saim�niekoja.

Pie govju kūts ir ie�ogota vieta, kur sakrauj sienu. Reiz pavasarī Palli, paņēmis speciālu grie�amo, nogāja lejā uz purvu un sagrieza velēnas. Tas bija tajā laikā, kad es pa naktīm sargāju aitas. Dienas vidū pamodies, re�dzēju, ka Jouhans jau �īs vēlēnas ved uz grantētu laukumu pie mājas. Velēnas sakrautas uz �etriem zirgiem, kurus Jouhans veda citu aiz cita, pakaļējo zirgu iemauktus piesējis pie priek�ējo zirgu astēm. Zāle purvā bija tik slapja, ka no zirgiem straumītēm tecēja ūdens. Jouhans arī bija izmircis un no�ķiedies ar dubļiem līdz pat zodam. Izmirku un no�ķiedos arī es, nokraujot velēnas uz laukuma. Pa �o laiku Gudruna, Helgi un Helga rosījās turpat netālu, un pulksten �etros visi pusdienās ēdām sālītas zivis.

Pēc da�ām dienām velēnas bija tiktāl apkaltu�as, ka mēs ar Helgi tās nostādījām uz �ķautnes lielos apļos. Beidzot kādā sestdienas vakarā es un Palli velēnas sanesām vienkopus un sakrāvām lielās grēdās. Pūta spēcīgs ziemeļu vēj�, un acu kaktiņos man salīda daudz netīrumu. Palli bija labā omā. Kad siens būs labi iz�uvis, ar �īm velēnām nosegs lielo stirpu pie govju kūts.

Siena laikā visiem ir daudz darba, un mums, bērniem, atļauj rotaļāties tikai svētdienās. Aizvien bie�āk es iegrimstu nopietnās pārdomās. Man nav mazāk rūpju kā Palli un citiem pieaugu�ajiem. Vasarai aizejot, pieaug arī manas rūpes. Tagad ta�u man ir savs īpa�ums un vēl kāds! Bet visi zina: jo cilvēks bagātāks, jo viņam vairāk rūpju. Mans īpa�ums ir aitiņa Hosa. Viņa ganās kaut kur kalnos. Kā lai zina, kas viss ar viņu nevar atgadīties. Pa�laik gan vēl ir vasara, bet tur laiku pa laikam līst lietus un pū� auksts vēj�. Hosai dro�i vien ir auksti. Vai es varu mierīgi gulēt mīkstā gultā, kad Hosa salst zem klajas debess? Un ja nu viņa pēk�ņi iestieg slīk�ņā un noslīkst? Vai tad nav gadījies, ka aitas iegrimst slīk�ņā? Varbūt Hosa ar māti aizklīdis tik tālu, ka abas pārdos sve�iem ļaudīm un es nekad vairs viņu neredzē�u? Bet visbriesmīgākā ir asinskārā lapsa, kas var tumsā pie�zagties, kad Hosa ar māti mierīgi gulēs, uzglūnēt un iecirst savus zobus viņas skaistajā purniņā.

No �ādām domām Hosas saimniekam acīs saskrien asaras. Hosa ta�u ir visskaistākā un vislabākā aitiņa pasaulē. Beidzot es saņemos un domāju: �Nē, tie ir nieki. Esmu pārliecināts, ka Hosa no kalniem atgriezīsies tāpat, kā atgrie�as visi jēri. Kāpēc tie�i viņai lai kaut kas atgadītos?�

Ta�u tās vēl nav visas manas rūpes. Ir vēl moko�ākas. Ko es darī�u ar Hosu, kad pienāks rudens un pēc tam ziema? Es nevaru viņai nopelnīt barību, neesmu ta�u spējīgs uzturēt pat sevi. Nē, �is jautājums man ir pārāk sare�ģīts. Kā būtu, ja es tagad ietu pie Jouhana, apķertos viņam ap kaklu un teiktu:

�Mīļo, labo Jouhan, baro, lūdzu, ziemā manu Hosu, lai rudenī neva�jadzētu to sūtīt uz kautuvi. Par to es tev atstrādā�u, kad bū�u pieaudzis.�

Protams, tas nemaz nebūtu tik slikti. Tomēr to izdarīt es nevaru. Mēs ne reizi vien ar Jouhanu palikām divatā, bet viņ� vienmēr bija tāds drūms un nerunīgs, ka tikai no domām vien par sarunu man ceļos sāka trīcēt kājas. Nē, man nekad nebūs drosmes viņu uzrunāt.

Rūpes par Hosu mani tā nomāc, ka viens pats neesmu spējīgs ar tām tikt galā. Tāpēc es dodos pie Ouli. Tagad mēs ar viņu esam draugi. Tas notiek agri no rīta, esmu tikko iztīrījis govju kūti un domāju, ka Ouli dara to pa�u. Tā tas arī ir, viņ� strādā savā kūtī.

Vasara iet uz beigām. Zāle gan vēl ir zaļa, bet grīslis zemienē jau sācis dzeltēt. Dzeltenie tārtiņi vēl nav aizlidoju�i, bet dziedāt vairs nedzied. Lielos baros tie lidinās virs mājām, vienmērīgi un nesteidzīgi vēcinādami spārnus, bet vakaros, nolaidu�ies zemē, svilpo savu �fjūt, fjūt, fjūt�. Ouli ir aizņemts darbā. Viņ� uzrotījis krekla piedurknes līdz elkoņiem un iebāzis roku tie�i kūtsmēslos.

��� K-k-kā t-tev t-t-as p-pat-tīk? � Ouli jautā, izvilkdams no mēsliem skaistu, brūnu kaulu. Viņ� man to rāda un smaida pār visu seju.

Es atbildu, ka man kauls ļoti patīk.

���� Es t-to t-tur ieb-bāzu p-pirms t-trim n-ned-dēļām, � Ouli paskaidro.

Viņ� pieskrien pie lielas, zaļas peļķes, kas atrodas blakus kūtsmēslu �upai, noskalo tajā kaulu, pēc tam kaulu un rokas noslauka zālē.

��� Tas ir rotaļu zirgs, � es saku. � Viņam nav vajadzīga barība, kā dzīviem lopiem.

Ouli neatbild. Sādi filozofiski prātojumi nav viņa gaumē. Tad es ķēros tie�i pie lietas.

��� Man, acīm redzot, rudenī vajadzēs pārdot savu Hosu, ja neviens viņu nebaros.

���� Es �-�o z-zirgu p-pat-taisī�u p-p-lank-kumainu, � Ouli saka.

���� Man ir ļoti �ēl pārdot Hosu, � es turpinu.

���� Es t-to v-vienk-kār�i v-vairāk-kās v-vietās n-nok-kasī�u, un tad t-tas k-kļūs p-plankumains, � Ouli man atbild.

���� Es nevaru lūgt Jouhanu, lai viņ� barotu Hosu, � es neatlai�os.

Tikai tagad Ouli beidzot aptver, par ko es runāju.

��� T-tētis b-baro manu aitu G-gibbu un viņas j-jēru arī, � viņ� pa�skaidro.

����� Protams, māmiņa arī man būtu palīdzējusi, ja es varētu ar viņu aprunāties. Bet viņa pat nezina, ka man ir jērs, � es stāstu.

����� B-bet n-nāko�ā p-pavasarl m-man t-tātad b-būs d-divas aitas, bet p-pēc tam v-vēl v-vairāk aitu, un t-tētis v-vi- sas v-viņas b-baros. T-tētis mums ir t-tik 1-labs.

����� Mana māmiņa ari ir laba. Es zinu, māmiņa kaut ko būtu izdomājusi, ja es varētu pie viņas aiziet un parunāties, � es saku.

���� Es g-grib-bu apkalt s-savu z-zirgu. Bet p-pēc t-tam iedzī�u v-viņam s-sprau- di. Skaties, � un Ouli paķer kaulu rokās un jā�us uz tā skrien ap kūtsmēslu �upu.

Esmu jau zaudējis cerības izraisīt viņā līdzjūtību un atvieglināt savu rūpju nastu. Tās man seko kā ēna, un es ne�tieku no tām vaļā, tāpat kā no savas ēnas. Ne vienmēr ir patīkami, ja ir pa��am savs jērs.

Nāko�ais cilvēks, ar kuru es dalos savās bēdās, ir mazā Helga. Tajā dienā līst lietus, un mēs ar viņu esam patvēru�ies �ķūnī. Durvis ir vaļā. Stāvam un skatāmies, kā sakņu dārzā lietus lāses krīt zemē un uz kartupeļu lakstiem. Viss ir drūms un pelēcīgs. De�besis nav saredzamas, visa zeme ieti�nusies pelēcīgi baltā miglā. Netālu stāv mitra siena zārdi. Siens tika �urp savests vēl vakar, kad laiks bija daudz labāks. Jouhans veda sienu mājās, bet es viņam palīdzēju to nosviest no zirgu mugurām. Mēs vilkām aiz virvju galiem, ar ko bija sasietas gubas, siens vēlās zemē un juka uz visām pusēm. Pēc tam virves saritinājām un uzkārām uz seglu kā�iem.

Saimnieki, acīm redzot, nolēmu�i, ka �odien man nav jāstrādā, tāpēc pa�laik sē�u �ķūnī. Sliktā laikā, kad no aug�as gā�as nepārtrauktas

apnicīgas lietus straumes, grūti pat ticēt, ka varētu kaut kur būt saule. Lai ari laiks rādījās drūms, mēs ar Helgu no pa�a rīta bijām mundri, tikai pēdējā mirklī viņa mazliet sadrūma.

Mēs spēlējām vārdu spēli: es klusībā pie sevis kaut ko iedomājos un Helgai jautāju �jā� vai �nē�. Pēc tam pastāstu, ko esmu domājis. Helgai neveicās. Viņa atbildēja �jā�, kad zīlēju, ka viņai viss mū�s būs jānodzīvo kopā ar veco Gudjounu, otras mājas strādnieku, un viņa uz mani ļoti apvainojās. Tas mani tikai sasmīdināja: man ta�u par to nebija nekāda daļa. Bet man, tie�i otrādi, palaimējās, un tie�i tas Helgai nemaz nepatika. Es biju izvēlējies dzīvot kopā ar Sigu un teicu, ka Helgu pametī�u. Tad nu Helga sāka par mani zoboties.

��� Tu skraidi pakaļ Sigai, � viņa ņirgājās. � Domā, ka es to nezinu? Bet viņa uz tevi, tādu smurguli, negrib ne paskatīties! Un, kad tu būsi pieaudzis, ja tas kādreiz notiks, tad Siga jau būs vecene! Ha-ha-ha!

Es ļoti apvainojos un nezināju, ko atbildēt. Man bija liels brīnums, kā Helga uzzinājusi manas apslēptākās jūtas. Ta�u ar viņu ķildoties es ne�gribu un tāpēc saku:

���� Labāk paspēlēsim vēl �jā� uņ �nē�.

���� Nē, � Helga atcērt, � negribu. Ar tevi ir ļoti garlaicīgi.

Bet projām viņa neiet, un mēs tāpat stāvam �ķūņa durvīs un skatāmies lietū.

Man laikam ir pamuļķīgs izskats, jo Helgai pēk�ņi noraustās mutes kak�tiņi un viņas zilajās acīs pavīd smīns. Tad viņa smejas skaļi un saka:

��� Dārgo Hjalti, neķildosimies. Tu jau neskraidi pakaļ Sigai. Es tevi tikai kaitināju. Spēlēsim �jā� un �nē�.

��� Nē, � es atbildu, bet tūlīt pat apķēros: � Kaut gan varam arī spēlēt. Kur� sāks � es vai tu?

Sāk viņa:

���� Kur tu liki naudu, ko tev vakar uzdāvināja Hamburgas kundze?

���� Nopirku sienu, � es saku un klusībā no sirds priecājos, cik veikli atbildēju: esmu ta�u pieskāries jautājumam, kas man visvairāk dara raizes.

Pēc tam kad mēs esam izrunāju�ies un Helgai ir skaidrs, ko es gribu darīt ar nopirkto sienu, abi kļūstam jautrāki. Viņa mēģina mani samulsināt un liek izrunāt tos vārdus, ko �ajā spēlē nedrīkst teikt, bet es veikli izvai�ros no �īs viltības. Jā, �o spēli ir ļoti interesanti spēlēt. Un, kad es Helgai

stāstu par saviem pārdzīvojumiem, viņas labajai sirdij nevajag daudz laika, lai steig�tos man palīgā. Helgas skaistā seja at�plaukst, un viņa saka:

���� Mīļo Hjalti, es palūg�u tēti un mā�miņu, lai viņi izbaro tavu jēru. Esmu pār�liecināta, ka vecāki neatteiks, man viņi nekad nekā neliedz.

Tas vienā mirklī izkliedē manas skum�jas. Tagad es mierīgi varu gaidīt, kad Hosa atgriezīsies no kalniem un būs vienmēr manā tuvumā. Mana sirds ir pilna mīles�tības pret visu dzīvo radību uz zemes. No �ā brī�a bū�u vienmēr labs pret vi�siem.

Vakarā, kad esmu jau gultā, ierokos spilvenā un no visas sirds pateicos likte�nim. Es lūdzu, lai Helgai vienmēr ietu labi. Nebiju vēl zinājās, ka Helga ir tik laba.

Pēc da�ām dienām es ar veco Helgi turpat pie mājas divatā izārdām sienu, lai tas izkalstu. Jouhans un Palli aizgāju�i uz purvu. Debesis pavisam skaidras, spo�i spīd saule, un tikai no ziemeļiem pū� viegls vējiņ�. Helgi pārtrauc darbu, izvelk no kabatas savu sarkanrūtaino kabatas lakatu un tik skaļi �ņauc degunu, ka ied�inkstas pat ausis.

���� Eh, zēniņ, � viņ� smaidīdams saka. � Tu, acīm redzot, uzskati Helgi par vecu muļķi, jā?

���� Nē, es tā nemaz nedomāju! � es izbrīnījies atbildu.

���� Nedomā? Patiesi nedomā? Nē, tu tā domā. Ta�u tas arī sa�protams.

Viņ� iegrābj krietnu �ķipsnu �ņaucamās tabakas, ierauj to degunā un atkal sāk ārdīt sienu. Diezgan ilgi mēs strādājam klusēdami. Beidzot Helgi saka:

����� Tu, acīm redzot, domā, ka es nebaro�u tavu Hosu, puisi. Ta�u ne

jau tāpēc es dāvināju aitiņu, lai tev tā būtu tūlīt jāpārdod. Nē, par to neraizējies, manu puisēn. Tā ja.

Ko te lai atbildu? Un ko varu atbildēt? Itin nekā! Man nav ko teikt. Vecajam Helgi, protams, nepatika, ka es par to esmu runājis ar savu draudzeni Helgu. Kāpēc viņam nepatika un kā viņ� to bija uzzinājis, es tā arī nesaprotu. Viens man ir skaidrs: pa�am negribot, esmu ierauts to dīvaino attiecību virpulī, kādas pastāv pieaugu�o starpā Leigamiri mājās. Un pats ļaunākais, ka vecais Helgi, protams, mani tagad uzskata par vis�nepateicīgāko stulbiķi pasaulē.

Vasaras dienas aiztrauc cita pēc citas, un tagad vairs neviens nerunā, ka es drīz varētu aizbraukt apciemot savu māmiņu.

Rudenim tuvojoties, visa daba maina savu izskatu. Vēj� vairs nav smar�u pilns kā pavasarī, un saules gaisma, ja arī palikusi tāda pati kā iepriek�, tad ieguvusi citu nokrāsu. Un pasaule vairs nav tāda, kāda bija vasarā. Ari cilvēki un lopi nav tādi pa�i. Govis kļuvu�as spalvainākas, viņas kustas smagnējāk. Sakņu dārzā kartupeļu laksti savītu�i un nodzel�tēju�i, bet siena stirpa, kas atrodas aiz mājas, izplata pa visām istabām sīvu sasutu�as zāles smar�u.

Es klaiņoju mājas tuvumā, un manā atmiņā ik brīdi ataust aizgāju�ās vasaras ainas. Katram priek�metam te ir sava pagātne, un interesanti vērot, kā tie pārvērtu�ies. Tāpēc pasaulē dzīvot ir interesanti, kaut arī māmiņa pa�laik atrodas tālu no �ejienes un daudz kas notiek tā, kā tam nevaja�dzētu notikt.

Atcerēties pagāju�o � tas nozīmē atmiņā pārdzīvot ne tikai pa�us pa�tīkamākos un interesantākos notikumus. Ne mazāk aizraujo�i ir reizēm atcerēties arī skumjos brī�us, kaut, domājot par tiem, nereti kaklā iespie��as kamols. Tā �ovasar kādreiz es apgāzu spaini ar gaļas zupu, un tā iz�lija zemē nelielā bedrītē. Sārti, skaisti sālītas liellopu gaļas gabali peldēja starp ciņiem pelēcīgajā buljonā. Solveiga vasarā parasti strādāja purvā, un pusdienas gatavoja Gudruna, bet �o spaini uz purvu bija atgādājusi mazā Helga. Tiklīdz Solveiga redzēja, kas noticis, nopietnība izdzēsa viņas smaidu un viņa izrāja mani par neizdarību. Visi mani rāja, vienīgi vecais Helgi ne. Pat Palli mani nosauca par mencas pauri. To arī varēja saprast: Palli bija ļoti izsalcis. Es, protams, sāku dīkt, nometos gar�ļaukus uz vēdera un pilnā balsī raudāju, bet Solveiga sa�uta: paskat vien, viņam pat nekā teikt nedrīkst � tūlīt vienās asarās. Bet pēc tam mani lika mierā, un Solveiga sāka smelt zupu no bedrītes un liet bļodiņās. Kad visi, izņemot mani, bija kaut ko saņēmu�i, man lika ēst to, kas vēl atlicis bedrītē.

� Labi, labi, draudziņ, � Jouhans teica savā parastajā sausajā tonī, � beidz raudāt, to jau tu nedarīji tī�ām.

Es vairs neraudāju, paņēmu karoti, ko man pasniedza Solveiga, un, vēl mazliet �ņukstēdams, sāku ēst no savas lielās bļodas � tie�i no bedrītes. Zupa laikam bija ļoti gar�īga, ta�u manai tiesai bija piejaucies klāt pārāk daudz siena. To es arī biju pelnījis. Krietns laiks pagājis kop� �ā notikuma, ta�u vēl tagad, klaiņojot pa purvu un meklējot zirgus, un visu atceroties, asinis spēcīgāk nekā parasti pieplūst sejā, bet kaklu kaut kas aiz��ņaudz.

Es apstaigāju kaimiņu mājas laukus un �eit mani apņem jaunas atmi�ņas, kaut arī ne tik skumjas, jo �ajos tīrumos es netiku strādājis. Uz �e�jieni es tikai tiecos. Un nevis tā strādnieka dēļ ar rudo bārdu, kur� tik apbrīnojami svilpoja taktī līdzi savai izkaptij un uzdeva neskaitāmus jau�tājumus, kas parasti palika bez atbildes. Nē, ne jau viņa dēļ es tiecos uz otru māju. Iemesls tam nebija pat mani biedri Ouli un Adi, un tomēr es tiecos turp ar visu savu sirdi, it sevi�ķi tad, kad Siga staigāja, tērpusies gai�ā kleitā. Tā viņai ļoti piestāvēja. �ajā kleitā viņa bija skaistākā mei�tene, kādu vien es biju redzējis.

Siga ir tik skaista, ka no manis bēg visas nelabās domas, kad esmu viņai blakus, un ari man gribas būt tikpat skaistam un labam. Ja Siga man uzsmaida, tad liekas � viņa apstiprina, ka esmu skaists un labs. Ta�u tas ir mans noslēpums, un nevienam par to nav jāzina. Diem�ēļ ļoti bie�i man neizdodas Sigu redzēt pat no tālienes. Tagad, kad es �eit staigāju, Sigas, protams, te vairs nav, bet varbūt tie�i �ajā vietā viņa vāca ar grā�bekli sienu kādā tālā, saulainā vasaras dienā, kad es pats biju vairāk uz austrumiem, purvā, bet sapņoju, kaut atrastos �eit. Sigas dēļ es būtu gājis caur uguni, kaut gan tas ir �ausmīgi. Sigas dēļ es būtu uzrāpies visaugstā�kajā klintī, kaut gan es ļoti baidījos no augstuma. Ko visu es būtu izdarījis, lai tikai Siga mani uzteiktu, ka esmu varens puika!

Tuvojas rudens. Kādā saulainā septembra rītā es stāvu pagalmā. �o�dien paredzami lieli darbi. Mājas priek�ā mūs gaida zirgi ar iemauktiem galvā. Mēs ar Helgu tos tikām atdzinu�i jau vakar vakarā, un naktī tie ganījās mājas tuvumā, lai no rīta tos vairs nevajadzētu meklēt. Es snau�u, jo, �odienu gaidīdams, neesmu iepriek�ējās naktis gandrīz nemaz gulējis. Palli nemaz netika gulējis, � viņ� vāca kopā aitas. �odien mums aitas jāpārdzen uz aplokiem, un arī mana Hosa atgriezīsies no kalniem. Vai tad varēju gulēt?

Otras mājas pagalmā parādās Siga ar abiem brāļiem � Adi un Ouli. Arī viņi po�as uz aplokiem. Man liek jāt ar Vinduru; tas ir ļoti labs zirgs. Seglu vietā man iedota pelēka aitāda, ko vecais Helgi ar resnu virvi uzsējis zirgam mugurā. Mēs jājam trijatā � Helga, vecais Helgi un es. Palli un Jouhans jau aizjāju�i. Mājas durvīs stāv Gudruna, bet caur virtuves logu mums uzsmaida Solveiga. �odien viss ir pavisam citādi, nekā bija vakar, �odien viss ir tā, kā jābūt. Vakar Solveiga nesmaidīja. Vakar viņa stingri pateica, ka uz aploku es nejā�ot. Bērniem, viņa teica, tur neesot ko darīt. Tā viņa laikam bija izlēmusi tāpēc, ka viņai pa�ai negribē�jās jāt uz aplokiem. Ta�u tad tika iebildis Jouhans, kaut gan ļoti nedro�i, tomēr iebildis, lai gan agrāk nekad nebiju dzirdējis, ka viņ� būtu uzdro�i�nājies ar sievu strīdēties:

����� Viņ� ta�u vēl ir bērns, Solveig, un, ja jau Helga var jāt, tad viņam arī gribas �

Tādi nu ir tie pieaugu�ie. Nekad nevar zināt, ko no viņiem var sa�gaidīt. Vai tad es varēju iedomāties, ka Jouhans mani aizstāvēs?

���� Kas teica, ka Helga jās? � Solveiga jautāja. � Pēc manām domām, labāk lai viņi abi paliek mājās.

To pateikusi, viņa aizgāja uz pagrabu, vienā rokā turēdama �ķīvjus, bet otrā � sveci, jo bija satumsis. Visi klusi sēdēja pie galda. Klusumu traucēja vienīgi Palli. Viņ� tikko bija atgriezies no kalniem, kur vācis kopā aitas, un tagad skaļi strēba no apak�tases kafiju un stāstīja vecajam Helgi, kā tur gājis. Pēk�ņi �ajā galda galā, te, kur sēdēju es un Helga, at�skanēja savāds troksnis. Skaļi ieraudājās Helga. Neviens nejautāja, kāpēc viņa raud, tas bija lieki. Vecmāmiņa pienāca pie meitenes, bet no pagraba atgriezās Solveiga tie�i tajā mirklī, kad Gudruna teica:

��� Neraudi, mana mīļā, es neredzu iemesla, kāpēc nevarētu jums abiem atļaut jāt uz aploku.

Solveiga paskatījās uz abām, nekā neiebilda un klusējot turpināja savu darbu. Tikai pēc kāda mirkļa Solveiga ierunājās, ka mūsu laikos bērniem ļaujot darīt visu, kas tikai viņiem Iepatīkoties. Tāpēc jau tie arī izaugot izlutināti un nepaklausīgi.

Drīz mēs gājām gulēt, bet es nevarēju aizmigt, � mani pārāk nomo�cīja neziņa.

Toties no rīta Solveigu vairs nevarēja pazīt. Viņa palūdza, lai es zirgiem uzmaucu iemauktus. To es tūlīt pat izdarīju. Un tagad, kad mēs jau esam saposu�ies doties ceļā, viņa iznāk uz lieveņa un man laipni saka:

� Tev nebūs ērta sēdē�ana, draudziņ. Kājas nokarāsies. Vajadzētu piesiet virvi, lai tu varētu kājas atbalstīt.

Tādi nu ir tie pieaugu�ie. Vai tad var uzminēt, kas no viņiem sagai�dāms? Solveiga dodas uz �ķūni un atnes no turienes virvi. Ar vecā Helgi palīdzību viņa izveido man kāp�ļus. Mēs kāpjam zirgiem mugurā. Atva�doties Solveiga nobu�o uz vaiga vispirms mani, bet pēc tam Helgu.

Mēs dodamies ceļā. Solveiga un Gudruna paliek stāvot pie durvīm. Viņas mums māj ar rokām un novēl laimīgu ceļu. Mūsu ceļojums sākas.

Adi, Ouli un Siga ir izjāju�i mazliet agrāk nekā mēs, un tagad viņi jau ir pie rietumu kalna. Es mudinu Vinduru, lai viņus ātrāk panāktu, bet vecais Helgi diem�ēl mani aiztur.

���� Uz kurieni tu tā steidzies, mīļais? � viņ� burk�ķ sev bārdā. � Tā jau var drīz zirgu nokausēt, delveris tāds! Tā ja! Iegaumē: nekad neļauj zirgam ceļa sākumā auļot pilnā gaitā. Vispār rudenī nedrīkst ātri jāt� Nu, bet tagad, draudziņ, � viņ� pēk�ņi iesaucas, � parādi, ko tu spēj!

To teikdams, viņ� negaidot a�i iesit ar pātagu manam zirgam un tajā pa�ā laikā palai� auļos savu ērzeli Gloui. Vindurs no viņa neatpaliek.

Mēs traucamies kā putni. Vēj� vien svilpo man gar ausīm, bet pa labi mums garām strauji joņo kalns. Mēs abi gandrīz reizē panākam otras mājas bērnus un pieturam zirgus. Helga ir mazliet atpalikusi, bet drīz arī viņa piejāj.

��� Tā, redz! Lēnām, toties dro�i, � vecais Helgi nosaka, atskatīdamies uz mazmeitu. � Lēnām, toties dro�i. Tā, redz! �

Es cen�os jāt iespējami tuvu Sigai. �odien viņa ir neiedomājami skaista�

���� Tu jāj tīri bra�i, � viņa saka, un man �ie vārdi liekas labākā uz�slava pasaulē � tos ta�u teikusi Siga.

��� Es varu jāt vēl ātrāk, daudz ātrāk, nekā Vindurs skrien, � es atbildu.

Siga smejas � liekas, viņa man netic.

Turēdamies, tāpat kā iepriek�, līdztekus kalnam, mēs pajājam garām Steinariem un daudzām citām viensētām, kas atrodas kalna nogāzē. Ta�u te beidzas kalns un mūsu priek�ā redzama vēl kāda viensēta, ko no visām pusēm ietver pla�i lauki, kur ganās daudz govju. �eit viss ir apbrīnojami skaists. Skaista ir gan lielā, baltā dzelzsbetona māja ar sarkanu jumtu, kura stāv uz līdzena, zaļa paugura, gan mājai blakus iekoptais dārzs. Ceļ� vijas garām saimniecībai, lejup pa grantainu lauku. �eit atrodas aitu kūtis. Tās ir septiņas, bet aiz tām � liels siena �ķūnis. Visas ēkas nobal- sinātas ar kaļķiem, un visām ir sarkani jumti. Viss ie�ogots ar augstu, piec- kārtīgu dzeloņstiepļu �ogu. Ta�u visvairāk gribas apbrīnot vārtiņus. Tie izgatavoti no dzelzs stienī�iem, nokrāsoti sarkanā krāsā un iestiprināti

augstās un varenās akmens kolonās. �ī viensēta liekas pati ievērojamākā, kādu vispār esmu redzējis. Es nevaru no tās atraut acu un esmu pārlie�cināts, ka pat karalim, kur�, kā man stāstīts, dzīvojot kādā miestiņā, ko sauc par Kopenhāgenu, nav tik skaistas mājas.

���� �ī ir Hruthoulara. Vai �eit nedzīvo tava māmiņa? � Siga jautā.

Esmu tik ļoti pārsteigts, ka ilgi nevaru izrunāt neviena vārda. Beidzot

es izdve�u:

���� Tad tāda ir Hruthoulara? Jā, mana māmiņa dzīvo �eit.

To teikdams, es vienlaicīgi izjūtu gan prieku, gan skumjas. Man ir patīkami, ka māmiņa dzīvo tik skaistā mājā, no �īs apziņas es pats savās acīs izaugu lielāks. Ta�u līdz ar to man liekas, ka māmiņa kļuvusi man neuzticīga. Cik ilgi esmu gaidījis to brīdi, kad varē�u viņai pastāstīt par visām savām rūpēm, pastāstīt par Hosu, par to, kā man gājis pa �o laiku! Bet vai tad māmiņa mani uzklausīs? Vai viņu interesēs mana dzīve, ja pati dzīvo tik brīni�ķīgā mājā? Es apskau�u māmiņu. Jūtu, ka es no viņas kautrē�os. Es pat baidos viņu sastapt aplokos un tagad esmu pārliecināts, ka tas tā notiks. Es pagrie�u savu zirgu uz Helgas pusi un saku tik mierīgi, cik vien spēju:

���� �eit dzīvo mana māmiņa.

���� Es zinu, � Helga atbild, it kā runa būtu par kaut ko ļoti parastu.

���� Kāda skaista māja! � es piebilstu.

���� Skaista gan, � Helga apstiprina.

���� Daudz skaistāka nekā Leigamiri, � es turpinu.

��� Jā, � Helga negribīgi atzīst, � bet man tomēr labāk patīk Lei�gamiri.

Es vairs nerunā�u ar Helgu, viņa negrib mani saprast! Es gribu palaist Vinduru pilnos auļos lai kaut kā nomierinātos. �ajā mirklī pamanu, ka Helgi nogrie�as no galvenā ceļa un dodas uz ziemeļiem, garām saimnie�cībai. Mēs viņam sekojam. Aiz kalna paveras pla�a paleja. Ceļ� �eit iet pa pelēcīgi melnu lavu, tas ir ļoti �aurs, abās pusēs ir daudz plaisu un bedru, un mums jājāj lēnām, citam aiz cita. Visur mētājas sausa, sadzeltē�ju�a siena ku�ķi. Pirms daudziem simtiem gadu �o aizu piepildīja nokaitēta lava. Toreiz dzīve �eit, acīm redzot, nebūs bijusi tik mierīga kā tagad. Un ja nu pēk�ņi viss atkal atkārtojas?

Ta�u labāk par to nedomāt.

Interesanti, cik zirgu �eit ir gājis pāri, lai cietajos akmeņos iemītu

ceļu? Varbūt pa tiem gājis pa�a Hlīdarendi Gunnara1 zirgs? Ta�u labāk par to nedomāt.

Drīz mēs piejājam pie nelielas upītes, kas tek pa lavu. Tā ir rāma, ļoti mierīga, dzidra un zilgana. Upītes krasti apaugu�i ar zaļu zāli, kas nesen nopļauta. Upītes krasti atgādina mazu mazītiņu oāzi lavas tuksnesī. Zaļie krasti stiepjas kā �aura strēmele, ko pa labi un pa kreisi, cik tālu vien acis var redzēt, pār�ķeļ lavas bluķi. Upīte ir sekla, zirgiem tikai līdz ceļiem. Brasla vietā tās dibens ir līdzens. �odien ir karsts, mūsu zirgi no�svīdu�i un grib dzert. Vindurs iebrien upītē, noliec galvu un tik alkatīgi rij ūdeni, ka no mutes dzel�iem viņam iz�ļācas veselas �ļakatu strūklas. Vecā Helgi zirgs Gloui iegremdē purnu dziļāk par nāsīm un iet pret straumi. Upe ir tik dzidra, ka es tās dibenā labi saskatu baltos un raibos akmentiņus.

���� Seit tava māmiņa vasarā vāca sienu, manu dārgo Hjalti, � Helgi saka. � Sīs upes krastos sienu pļāva Hruthoularas iedzīvotāji.

���� Aha, � es tikai atbildu, bet mani pārņem kaut kāda dīvaina sajūta.

Kad jājam tālāk, ceļa malā es pamanu skaistu, krāsainu akmentiņu kaudzītes. No �iem akmentiņiem veidotas da�ādas būves. Neviens man nekā nesaka, bet es tūlīt pazīstu, ka tas ir manas māsas Douras darbs. Seit viņa ir rotaļājusies vasarā kādā karstā dienā, kamēr māmiņa grāba sienu. Interesanti, ko es tajā dienā darīju?

Mēs vēl ilgi jājam pa lavu, bet tad pamazām atkal parādās augi. Pa�iem nemanot, esam piejāju�i pie aploka, kas atrodas lavas lauka malā. No lavas gabaliem sakrautas aploka sienas.

Mēs nokāpjam, noņemam seglus un sāpinām zirgus. Visapkārt daudz�balsīgs troksnis, bet es nekā nedzirdu un nekā neredzu. Esmu aizmirsis savu biklumu, aizmirsis it visu pasaulē, esmu piespiedies pie māmiņas, pie vismīļākās būtnes pasaulē, un viņa tajā pa�ā laikā �ukst man ausi brīni�ķīgus vārdus:

���� Manu dārgo, manu mīļo puisēn!

Bet Douras �eit nav � Kur ir Doura?

Doura ir māsiņa.viņa ir saslimusi un nav varējusi atjāt.

Par laimi, Doura neesot pārāk stipri slima.

����� Man atļāva uz neilgu laiciņu atjāt, lai redzētu tevi, manu puisēn, � māmiņa saka. � Doura tev sūta sveicienus. Viņa ļoti gri�bēja, lai es tevi satiktu. Viņa visu laiku tevi piemin. Es ta�u tikai uz mazu brītiņu, mīļo Hjalti, man jābūt atpakaļ pie Douras, viņai vienai būs garlaicīgi, ja es aizkavē�os.

Māmiņa ir pie manis. Tas ir neticams sap�nis, kam nav nekā kopēja ar manu parasto dzīvi. Es staigāju māmiņai pie rokas apkārt aplokam, un neviens cits, tikai viņa mani in�teresē. Es neskatos uz Helgu, esmu aizmirsis Adi un Ouli. Pat Siga �ajā brīdī ir tie�i tāds pats cilvēks kā visi pārējie, un es par viņu nedomāju. Es vairs nedomāju arī pats par sevi un attopos tikai tad, kad Adi man saka, Palli esot tikko iedzinis aplokā manu Hosu. Tad es tūlīt atceros, ka esmu bagāts, un stāstu to ar lepnumu. Māmiņa ir ļoti priecīga un pat negrib ticēt, ka sve�i cilvēki varētu būt tik labi pret viņas dēlu. Es eju kopā ar viņu aplokā. Jā, tā ir taisnība � tur atrodas mana Hosa. Kop� pavasara aitiņa ir ļoti pārmainījusies, bet tādu es arī biju cerējis viņu ieraudzīt: skaistu, ar tum�i brūnu muguru un sāniem, ar baltām kājiņām, baltu vilnas ku�ķīti pierē un maziem, tum�iem radziņiem. Es stiepju Hosu pie māmiņas. Lai viņa redz. Bet Hosa savu saim�nieku neklausa, no visa spēka turas pretī un ir ļoti apmierināta, kad es viņu palai�u vaļā.

Māmiņai laiks jāt projām. Viņa paspie� roku vecajam Helgi un saka, ka nezinot, kā pateikties par to, ka viņ� esot tik labs pret mani.

���� Nav par ko, nav par ko, mana dārgā! � Helgi atbild.

Pēc tam viņ� papliķē māmiņai uz pleca un ilgi tur viņas roku, it kā negribētu vairs atlaist.

����� Nav par ko pateikties, dārgā Inga, tev ir ļoti labs puisēns. Ļoti labs puisēns . . .

Te Helgi nosmīn sev bārdā un bez gala atkārto savu iemīļoto: �Tā, redz.� Vecajam Helgi parasti ir labs garastāvoklis, bet �odien pat neparasti labs.

Viņ� staro un, mīņādamies no vienas kājas uz otru, visu laiku �ņauc tabaku.

Kad māmiņa aizjāj, es vēl ilgi izjūtu tādu kā tuk�umu. Man acis ir mitras no asarām un plecos it kā uzvēlies smags kalns. Pa�reiz nav īstais brīdis bēdāties un skumt. Un arī vieta nav �im nolūkam piemērota. Vis�apkārt trok�ņo un līksmo. No daudzajām bedrēm un ieplakām atskan vairākbalsīga dziedā�ana.

Mēs ar Ouli dodamies izlūkos.

� V-viņi v-vis-si ir ap-pdzēru�ies, �ie v-vīrie�i, � Ouli saka un izsmē�jīgi smaida.

Starp sastingu�ajiem lavas gabaliem skaistās, ar zāli apaugu�ās iepla- ciņās starp segliem, iemauktiem un pārtikas somām dzīro iereibu�ie vīrie�i, un Aiekas � pa�laik visas pasaules muļķība un stulbums būtu izķēmojis viņu sejas. Par viņiem nav vērts vairs runāt, viņi izskatās pretīgi. Viņi ir savas zemes kauna traips. Mēs ar Ouli, protams, nekad tādi nebūsim.

Laiks �odien brīni�ķīgs, tādās dienās dzīvot pasaulē ir sevi�ķi priecīgi. Mana sirds ir pārpilna pateicības apkārtējai dabai, kaut māmiņa jau aiz�jājusi un man palicis tikai raibs jēriņ�.

Nemanot saule sāk tuvoties horizontam. Visi cits pēc cita salūko savus zirgus un dodas uz mājām. Helga aizjāj kopā ar vectētiņu, bet man jāpa�liek, lai aizdzītu aitas.

Kad aitas izlai� no aplokiem, tās brīvībā ir grūti valdāmas un a�ā gaitā tūlīt pat virzās uz dienvidiem, uz lavu, vēlēdamās ātrāk nokļūt savās mājās. Es uz Vindura jāju pa priek�u. Taka ir �aura, un viss ganāmpulks izstiepjas tievā, garā virtenē. Man jābūt uzmanīgam, lai priek�ējās aitas mani neapdzītu, � tās traucas uz priek�u un nemaz nebaidās no manis un Vindura, gandrīz skrien zirgam zem kājām. Ganāmpulku no aizmugures dzen Adi, Ouli un Palli, bet Jouhans un Hatlgrimūrs palika pie aploka. Viņi solījās mūs panākt pirms tumsas iestā�anās.

Vairāk uz dienvidiem no upītes, kā jau man tika teikts, es aiz�ķērsoju ceļu un apturu ganāmpulku. Seit vislabāk visas aitas sadzīt kopā. Sācis jau krēslot. Palli, Adi un Ouli ir vēl tālu iepakaļ, uz lavas ceļa, un vakara klusumu pārtrauc tikai Kjammi un Strutura rie�ana. Es gaidu uz ceļa, sa�turēdams nemierīgo Vinduru. Aitas nepārtrauktā straumē virzās pāri upī�tei, pēc tam drā�as lejup gar krastu, kāri tverdamas īso, pēc pļaujas vēl neataugu�o zālīti un izklīst gar lavas malu pa vietām, kur vēl redzama ne�nopļauta zāle. Bet daļa aitu, acīm redzot, nemaz nedomā par ē�anu. Tās stāv uz ceļa un skatās manī, it kā gribēdamas paj autāt, kāpēc es tās nelai�u uz mājām. �eit ir arī Hata ar savu Hosu. Hosas brūnajās acīs es laikam izskatos ļoti nejauks, vismaz visai dīvains cilvēks. Hosa jau nezina, cik viņa man mīļa un cik viņa manās acīs izskatās skaista.

Beidzot visas aitas ir pārbridu�as pār upīti, un mēs atkal dodamies uz dienvidiem. Aiz Hruthoularas man nav vairs jājāj ganāmpulkam pa priek�u, jo ceļ� te kļuvis platāks, un aitas var brīvi iet gar abām malām. Es jāju kopā ar pārējiem un drīz vien pamanu, ka ar Palli nav labi. Viņam galva nezin kāpēc vairs nevar noturēties uz pleciem un liecas aizvien zemāk un zemāk. Palli, gods kam gods, no visa spēka tam pretojas. Viņ� izmisīgi pūlas galvu noturēt vajadzīgā stāvoklī un pat pūlas ar gudru izskatu raudzīties apkārt, ta�u tas vairs neizdodas, it sevi�ķi pēdējais, jo tagad viņa acis atgādina beigta kumeļa acis.

Drīz Palli uzsāk dziesmiņu �Cauri aukstiem tuksne�iem�, bet to no�dziedāt neizdodas. Viņ� uztraucas par to, ka mēs blen�am uz viņu un saka (pilnīgi pareizi), ka mēs būtu varēju�i lūrēt arī uz kaut ko citu. Neesot uz viņu ko bolīt acis. Pēc tam viņ� atkal uzsāk savu dziesmiņu.

���� T-tu s-sam-mīsi v-visus j-jērus, Palli! � Ouli kliedz, un viņa ba�as ir visai pamatotas, tāpēc ka mēs nepaspējam pat atskatīties, kad Palli jau atrodas pa�ā ganāmpulka vidū.

���� Vai viņ� jau no pa�a ceļa sākuma bija tik piedzēries? � es jautāju.

���� Nē, bet viņ� sāk reibt aizvien vairāk un vairāk, � Adi atbild.

Uznāk krēsla.

Palli uz kādu brīdi apklusis. Tagad viņ� kā mēnessērdzīgs gurdeni vel�kas uz sava Skjones pakaļ ganāmpulkam. Mēs vērīgi uzraugām aitas un ļoti uztraucamies par to, kā veiksim atliku�o ceļa gabalu. Pēk�ņi Palli at�irgst. Viņ� skaļi kliedz uz suņiem, un tie tūlīt sāk skaļi riet aitas.

���� Bet nu, ātrāk! � Palli sāk tās trenkt. � Vai gribat visu nakti ceļā pavadīt?

Pēc tam viņ� palai� Skjoni auļos un, smiedamies un bļaustīdamies pilnā kaklā, �audās apkārt ganāmpulkam, it pa brīdim neganti plīk�ķinādams pātagu. Ta�u tā tas neiet ilgi. Drīz Palli nokūst, galva atkal noslīgst uz krūtīm, un viņ� atsāk savu dziesmiņu. Pēk�ņi Palli nogrie�as no ceļa uz neliela uzkalniņa, no�ļūc zemē no zirga un visā garumā uz mutes iegā�as zālē. Viņa kājas sapinas pavadā, un Skjone, galvu noliecis, paliek turpat stāvot. Mēs pieskrienam klāt, atbrīvojam Palli kājas no pavadas, bet Kjammi aposta degunu, lai pārliecinātos, vai Palli nav miris. Ta�u viņ� ir dzīvs. Palli kaut ko murmina, dzied un ir diezgan jautrā garastāvoklī. Pēc tam viņ� paziņo, ka ne par kādu naudu necel�oties aug�ā un no �ejie�nes projām neie�ot, tāpēc ka �eit esot ļoti patīkami. Mēs visi esot muļķi.

Mēs apsprie�amies un secinām, ka esam nokļuvu�i neapskau�amā stā�voklī. Tuvojas nakts, un tumsā aitas var izklīst uz visām pusēm. Mēs gan esam vīrie�i, bet diem�ēl vēl pārāk mazi vīrie�i. Bet uz paugura bļaustī�damies vārtās tas pats mūlāps, kuram vajadzēja mūs pavadīt uz mājām. Tāpēc mums pa�iem jāizdomā, ko tagad darīt.

Mēs norunājam, ka abi brāļi kopā ar suņiem dzīs ganāmpulku, bet man tiek uzdots visatbildīgākais pienākums � piecelt Palli un aizvadīt viņu uz mājām.

Es eju pie Palli un cen�os viņu pierunāt.

���� Palli, dārgais Palli, � es atkārtoju vismaigākā balsī un cen�os iestāstīt, ka mums jāsteidzas uz mājām, ka ganāmpulks pa ceļam var izklīst, ka viņ� ir atbildīgs gan par aitām, gan par mums visiem.

Jā, viņ� to zinot. Bet mēs visi esot muļķi un dīkdieņi. Vai arī mēs domājot, ka viņ� par to �auboties?

���� Ko gan jūs būtu izdarīju�i bez manis? � Palli jautā.

Ta�u viņa domas lēkā kā zaķēns. Pēk�ņi viņ� pieceļas sēdus un ar saviem dzel�ainajiem pirkstiem cie�i satver mani aiz pleca.

���� Pasaki Solveigai, lai viņa tūlīt nāk �urp! � viņ� stostīdamies pavēl. � Pienācis laiks viņu pārmācīt. Pavēli viņai atnākt. Un Jouhanam arī. Labāk parunā�u ar abiem kopā. Pasaki, lai viņi atnāk pie manis, vai dzirdi?

���� Palli dārgais, � es iebilstu, bet mana sirds klauvē kā veseris, � bet Solveigas ta�u �eit nav . ..

���� Kā � nav! Kur tad viņa ir?

���� Viņa ir mājās. Mēs ta�u neesam mājās, dārgais Palli.

Viņ� atkal noslīgst zemē.

���� Lūk, kā? Kur tad mēs esam?

��� Dārgais Palli, mēs jājam mājup no aplokiem, un mūsu aitas tumsā var pazust. Mums drīzāk tās jāpanāk, � es viņam paskaidroju, viegli �ņuk�stēdams. � Tev jāceļas aug�ā. Izbeidz muļķoties, jāsim.

��� Muļķoties. . . � Mēle viņam me�ģījas. � Protams, tā visa ir muļ�ķo�anās. Es tūlīt ceļos. Kur Skjone?

Palli pieceļas kājās, līgodamies kā noklīdusi un izkāmējusi aita. Viņ� noņem platmali un vicina to virs galvas.

���� Skaties, tā ir mana jaunā, brūnā platmale. Vai redzi? � viņ� jautā.

Lai nu kā, sāk iet it kā uz labo pusi.

���� Aha, redz, kur viņ� ir, mans Skjone! Redz, kur viņ� ir � mans dār�gais draugs! � Palli saka. Grīļodamies viņ� pieiet pie zirga un apkampj tā kaklu. � Skjone, mans dārgais, tu svētītais radījums! Nē, tu esi pārāk labs tādam mūlāpam kā es. Es ta�u esmu ubags, bet tu īsts zelts. Es pat neesmu pelnījis jaunu, skaistu platmali. Jā, Skjone, tev tā piestāv daudz labāk nekā man . . .

Viņ� pļāpā un pļāpā bez apstājas. Es stāvu mazliet nostāk, turēdams aiz iemauktiem Vinduru, un nedrīkstu ne vārda iebilst. Pēc tam pievedu Vinduru pie ciņa un uzrāpjos mugurā.

���� Bet tagad jāsim ātrāk, dārgais Palli, � es saku, � citādi zēni tumsā pazaudēs visas aitas.

Ta�u Palli izliekas, it kā manis nemaz nebūtu, un turpina sarunāties ar Skjoni, svētīdams to un sajūsminādamies par sava mīluļa labajām

īpa�ībām. Tajā pa�ā laikā viņ� neaizmirst visādi nozākāt to nelaimīgo mūlāpu, kam Skjone pieder. Beidzot Palli uzmauc savu skaisto, brūno platmali zirgam galvā. Bet tas, acīm redzot, nebūdams diezin kā apmieri�nāts ar parādīto godu, tūlīt nomet platmali zemē.

��� Ek, Skjone! Ek, mans dārgais! Tev nepatīk mana platmale? Un tev ir taisnība. Tavai brīni�ķīgajai galvai tā nav nekas. Nu, arī man tās nav �ēl, nemaz nav �ēl. Ja jau tu to negribi, tad es arī negribu. Metīsim to pa�visam prom! . ..

Palli sāk meklēt platmali. Pie tam viņa galva smagi nozvejas zemē, un galvai paklausīgi seko ķermenis. Palli tomēr sagrābsta savu platmali, pa�nēm to un aizsvie� tālu sānis, bet pats paliek guļus tajā vietā, kur nokritis. Tādējādi mēs neesam ne par soli pavirzīju�ies uz priek�u � uz māju pusi.

Es atkal nokāpju no zirga un sāku meklēt platmali. Ir jau tik tum�s, ka es to nevaru saskatīt.

Palli guļ uz muguras, pla�i atmetis rokas un kājas, un pilnā kaklā dzied. �Tagad esmu bez pajumtes! Bez pajumtes!� viņ� pilnā rīklē bļaus�tās. �Jā, pilnīgi bez pajumtes.� Pēc tam viņ� pēk�ņi sāk raudāt un iegalvo man, ka viņ� no trūcīgajiem esot visnelaimīgākais pasaulē. Viņam neesot vērts vairs dzīvot. Nabaga Palli! Viņ� apveļas uz vēdera un pilnā balsī raud. Esmu tā nomocījies un arī sāku raudāt. Tagad dīcam abi divi it kā sacenzdamies, bet ir jau iestājusies nakts. Es vairs nedzirdu ne skaņas no ganāmpulka, ne arī zēnu balsis. Acīm redzot, viņi jau ir aizgāju�i ļoti tālu. Kas lai zina, kā viss �eit beigsies.

���� Klausies, � pēk�ņi ierunājas Palli, piecēlies �etrrāpus, � klausies, mans labais.

Es pieeju viņam klāt.

���� Vai tu zini, ka tā vecene negribēja tevi laist uz aplokiem? Redzi, kāda viņa ir! Bet nebaidies, tūlīt Palli viņai parādīs. Tici, Hjalti, es viņai pamatīgi sado�u. Lai tikai es atgrie�os mājās! Sitai Solveigai būs ļoti derīgi kaut reizi mū�ā dzirdēt par sevi taisnību. Un arī Jouhans no manis dabūs, kā nākas. �ēl, ka viņa nav �eit. Ek, Hjalti, visa zeme jau uz tā strādnieku darba vien turas, bet kas strādniekam no tā tiek? Nekas. Visi skatās uz viņu no aug�as. Jā, velns parāvis, no aug�as! Bet tagad tam beigas. Tagad es viņiem parādī�u �

��� Labi, dārgais Palli, lai jau tā būtu, bet tagad jāsim drīzāk, � es saku. � Tagad mums nav laika ar tādām lietām noņemties. Ir jau nakts.

��� Bet kas man par daļu, ir nakts vai nav? � Palli lepni pasaka un atkal izstiepjas zemē. � Es gribu parādīt �ai Solveigai, saproti? Nu kaut vai par to, kā viņa izturas pret tevi.

���� Solveiga ir pret mani ļoti laba, � es iebilstu.

���� Laba? Ak tā gan? � Palli neskaidri murmina.

��� Jā, � es uzstāju, � viņi visi ir ļoti labi, varbūt Gudruna labāka par visiem.

���� Gudruna! � Palli nicino�i nosprauslājas. � Ak tu! Gudruna arī nav daudz labāka. Arī viņa ta�u mūs, kalpus, neieredz.

Palli uz brītiņu apklust, bet pēc tam atsāk dziesmu, ko atkal pārtrauc pusvārdā, lai paziņotu:

���� Es� gribu, lai Jouhans tūlīt nāk �urp. Tāpēc ka tu, Hjalti, esi nabaga bārenis, un man kauns par tevi. Man kauns, ka es neesmu bijis pret tevi diezgan labs. Tagad es ņem�u tevi savā aizsardzībā. Saproti? Tagad tev būs īsts draugs. Palli būs tavs draugs. Vai tu gribi? Kāpēc tu klusē?

���� Protams, gribu, dārgais Palli, � es atbildu ar asarām acīs. �� Bet tagad jāsim.

���� Muļķības! Uz kurieni tu tā steidzies? Vai tad tu gribi ātrāk ieraudzīt Solveigu? Ha-ha-ha-ha! Ak, būtu nu atnācis Jouhans! Viņ� jau nu man dabūtu p-p-ēc� nopelniem. Viņ� ta�u ir auns, Hjalti, īsts auns. Baidās no savas vecenes! Zaķapastala! Es to viņam arī acīs pateik�u. Lai tikai es ar viņu sastopos.

Tumsā var sadzirdēt tuvojamies zirgu soļus. Zirgu pakavi skaļi klaudz uz grantētā ceļa. Acīm redzot, jātnieki traucas pilnos auļos. Drīz mūsu priek�ā no tumsas iznirst trīs jātnieki. Tie ir Jouhans, Hatlgrimūrs un Steinaru saimnieks.

���� Kas tas? Kas te notiek? � Jouhans jautā.

Es mēģinu viņam paskaidrot. Palli klusē un guļ kā beigts.

��� Kādi idioti! � Jouhans skai�as un nokāpj no zirga. � Bet kāpēc tu �eit slaisties, Hjalti?

���� Un tur ar ganāmpulku tikai divi? � Hatlgrimūrs jautā.

��� Es jautāju, kāda velna pēc tu �eit slaisties, zeņķi, � Jouhans uz�traucas un sagrābj mani aiz elkoņa.

��� Vai nesaproti, ka nevar atstāt ganāmpulku tikai diviem zēniem? � Hatlgrimūrs uzstājas.

Es klusēju. Ka gan var viena laika atbildēt uz tik daudziem jautā�jumiem?

����� Tevi derētu pamatīgi nosukāt, � Jouhans draud. Pirmo reizi viņ� ar mani runā tik bargi.

Steinaru saimnieks un Hatlgrimūrs steig�us jāj tālāk.

����� Tā ir nejēdzība, ka mani nabaga puisēni divi vien valda visu ganāmpulku! � nozuzdams tumsā, rājas Hatlgrimūrs.

Iznāk tā, it kā es viens pats būtu bijis pie visa vainīgs,, bet Palli, tas pats Palli, kur� tikko piedāvāja man savu draudzību, manis labā neiebilst ne vārda. Liekas pat, ka viņam vairs nav vēlē�anās parunāt ar Jouhanu. Katram gadījumam viņ� guļ kluss un mēms kā zivs.

���� Palli dārgais, vai tu esi saslimis, vai? � Jouhans jautā. � Bet nu celies aug�ā, draudziņ.

���� Man arī �eit ir labi, � Palli murmina.

-� Vai tikai tu neesi sataisījies te palikt pa nakti? � Jouhans iesmejas.

���� Par to nevienam nav nekāda bēda, � Palli paziņo. � Mēs ar Skjoni pa�i tiksim galā.

���� Ko tu �eit vēl nīksti, zeņķi? � Jouhans klūp man virsū. � Veikli, mar� pakaļ ganāmpulkam!

Es pievedu Vinduru pie liela ciņa, uzrāpjos mugurā un jāju projām. Sirds man no aizvainojuma sa�ņaudzas. Nakts tumsā man vienam bail, un es raudu par savu vientulību. Un ko tad, ja es noklīstu no ceļa? Un ko tad, ja troļļi nonāk no kalniem un mani sagrābj? Lai jau � man tagad vienalga.

Laiks velkas lēnām. Vindurs skrien vienmērīgos rik�os. Skatos, ka viņa gai�ās krēpes viļņo skrējiena taktī, un domāju par notiku�o. Tikko vakar vakarā Jouhans mani bija aizstāvējis, un es nemaz negribēju sagādāt nepatik�anas un tomēr esmu viņu sarūgtinājis, kaut vainīgs nejūtos. Man pat liekas, ka Jouhans pret mani ir bijis netaisns.

Drīz aiz muguras dzirdu zirgu pakavu dipoņu. Vindurs sāk skriet raitāk.

���� Neesi jau necik tālu ticis, mazuli! � dzirdu Jouhana balsi.

Palli klusē. Viņi abi ir mani panāku�i.

��� Ātrāk, ātrāk, � Jouhans mudina un iesit ar pātagu manam Vin- duram.

Tas metas auļos. Es sāku slīdēt uz sāniem, bet man izdodas noturēties un stingrāk nosēsties uz savas aitādas. Skjone auļo pa priek�u, lepni atme-

tis galvu. Zem viņa pakaviem �ķiļas dzirksteles, viņ� aizsteidzies krietnu gabalu abiem pārējiem zirgiem priek�ā. Palli kā bezveidīga guba pieplacis pie zirga muguras, tomēr turas un zemē nekrīt. Pret debess fonu zilganajā rudens tumsā rēgojas melni klin�u apveidi. Ir parādījies mēness.

Mēs strauji auļojam uz priek�u. Ganāmpulku panākam jau netālu no Steinariem. Adi un Ouli ir visu paveiku�i lieliski, un tāpēc abi ir ļoti lielīgi. Tiesa, daļa jēru, it sevi�ķi tie, kam savainotas kājas, bija no savām mātēm atpaliku�i. Pārgājiens no kalnu ganībām �iem jēriem bija grūts.

Mēs tos tāpat atstājām aizmugurē. Toties mana Hosa ir nenogurdināma. Viņa, tāpat kā vecā Hata, paspēj ceļā paplūkt vēl zālīti. Jā, nav ko teikt, mana Hosa ir tie�ām dū�īga!

Ceļā starp Steinariem un Leigamiri mēs ganāmpulku pametam un auļo�jam uz mājām. Tagad aitas var iet, kur viņām patīk. Pie vārtiņiem mēs noņemam zirgiem seglus un nesam uz māju. Starp Hjatli terasi un mūsu laukiem kaut kādi ļaudis dzen aizkavēju�os ganāmpulku. Tie, acīm redzot, ir no Tverdalūras. Viņiem ir savas ganības un savi aploki.

Virtuvē mūs gaida karsta gaļas zupa ar apbrīnojami gar�īgiem rāce�ņiem. Pa ceļam Palli nebija pat muti atvēris. Viņ� klusē arī tagad, kad ierodamies mājās. Pa�laik viņ� ir tajā omā, kas man pie viņa nepatīk. Jo vairāk viņ� klusē pie galda, jo vairāk viņ� runās tad, kad būsim paliku�i ar viņu divatā. Melno galvu zemu noliecis pār bļodiņu, viņ� skaļi strebj zupu un �āpstina.

Jouhans ir neparasti jautrs. Es vēl nekad neesmu redzējis, ka viņam tā spīdētu acis. Mēs ēdam trijatā, un ēdienu mums pasniedz Solveiga.

���� Ēd, mazuli, parādi, ka esi vīrietis, � Jouhans saka, nebūdams vairs dusmīgs.

Solveiga stāv, rokas sānos iespiedusi, un smaidot skatās uz mums, pēc tam pieiet pie lielās petrolejas lampas, kas �odien pirmo reizi pakārta virs galda, uzgrie� lielāku gaismu un saka jau mazliet īgni, bez smaida

sejā:

���� Ir gan ļaudis pasaulē! Ēd gar�īgu zupu un tā �āpstina, ka visa istaba skan! Būtu vismaz pamācījies labas manieres pie kārtīgiem cil�vēkiem.

Palli strauji paceļ galvu no bļodiņas un caur pieri paskatās uz Solveigu. Ta�u viņ� klusē. Acīm redzot, viņ� ir aizmirsis to runu, ko gatavojās teikt, mājās atgriezies.

Solveiga pievēr�as man. Viņas seja atkal noskaidrojas, un viņa jautā:

���� Nu, Hjalti, vai aplokos bija interesanti?

���� Es tur sastapu māmiņu, � es atbildu.

��� Vai tie�ām? Tas ir ļoti labi, mīļais. Man prieks, ka tu uz turieni aizjāji.

Solveiga mani sīki iztaujā par mūsu tik�anos un interesējas, vai esmu cītīgi strādājis. Te es apklustu un neviļus nosarkstu. Jouhans lai� vaļā skaļus smieklus.

���� Cītīgi? Ha-ha-ha! � viņ� smejas, apsūkādams lielu kaulu, ko tur ar abām rokām. � Cītīgi? Kas to deva!

Viņ� sāk stāstīt, ka mēs ar Palli esot atpaliku�i 110 ganāmpulka, pametu�i to otras mājas zēnu ziņā. No viņa paskaidrojuma izriet, ka Palli nezin kāpēc esot sācis iecirsties un neesot gribējis jāt uz mājām un es, to izmantodams, atpalicis un neesot izpildījis to, kas man bijis uzticēts. Iznāca tā, ka pie visa vainīgs esmu bijis es viens pats, bet Palli nevainīgs kā jēriņ�. Es jau trīcu un sagaidu visbargāko sodu, bet te notiek kaut kas pavisam negaidīts. Solveiga pagrie�as pret Jouhanu un viņam bargi saka:

����� Ek, Jouhan! Kā tev nav kauna par visu vainot mazo! Vai tad viņ� �oreiz ir vainīgs? Nē, vainīgi ir citi, un tu labi zini, kas tie�i. Un tu pats? Kur tu pats blandījies? Kāpēc tu nejāji kopā ar ganāmpulku? Tu esi gļē�vulis, tāpēc tu uzklūpi tam, kas nav spējīgs sevi aizstāvēt. Vai varbūt tu domā, ka bērnam jāatbild jūsu � pieaugu�o vietā par to, ka jūs uzvedaties kā īsti idioti! Nē, es vairāk negribu nekā dzirdēt, Jouhan!

To pateikusi, Solveiga aiziet uz pagrabu, kur nezin vai kāds uzdrīkstē�sies viņai sekot. Tur viņa ir neierobe�ota valdniece, un neviens nevar viņas varu apstrīdēt.

Mana sirds no sajūsmas vai pamirst. Tad tādi ir �ie pieaugu�ie ļaudis! Neviens nevar iepriek� uzminēt, kā viņi rīkosies. To viņi, gan Palli, gan Jouhans, ir pelnīju�i. Jouhans pa�laik izskatās diezgan nokaunējies, bet Palli atgrū� bļodiņu un, dusmīgi piepūties, iet uz durvīm. Viņ� vairs ne- grīļojas. Izspūru�ie melnie mati viņam �ūpojas kā stiprā vējā vistai aste.

Mēs paliekam ar Jouhanu divatā. Man ir lielisks garastāvoklis, un es gatavojos vēl ilgi izbaudīt savu uzvaru. Ta�u no tā diem�ēl nekas neiznāk: virtuvē atgrie�as Solveiga un pavēl:

���� Ej gulēt, mazuli.

Dusmīgi sakniebusi lūpas, viņa veikli novāc no galda traukus, izlik�damās, ka nemaz neredz Jouhanu, kas stāv pie loga, baksta zobus un paslepus vēro sievu. �odien man negribas sarūgtināt Solveigu, un es paklausīgi aizeju gulēt.

Turpmāk viss norisinās tie�i tā, kā jau biju paredzējis. Tikko esmu gultā, Palli atkal atgūst runas dāvanas. Sākumā gan no viņa kakta var dzirdēt tikai neskaidru �ukstē�anu un kaut kādu murminā�anu, bet vēl nevar saprast neviena vārda. Istabā ir tum�s. Vienīgi pa lodziņu virs Palli gultas vie�ams mēness gaismas atspulgs. Esmu bezgala noguris, bet nevaru nekā nomierināties. Esmu uzvaras prieka pārpilns. Pa�laik man gribētos dziedāt, nevis gulēt. Te spalgi ie�īkstas Palli gulta, un istabas tumsā sa�klausu balsi:

��� Vai dzirdēji, ko tā vecene teica, Hjalti? Kā tev patīk? Vai viņa mani nelamāja kā vienmēr?

���� Viņa tevi nelamāja, � es atbildu.

���� Ha-ha-ha! Nelamāja? Vai tu domā, ka esmu muļķis? Viņa jau vien�mēr tā. Bet Jouhans tik vien zina kā klusēt. Lupata! Viņ� ta�u jau sen zem tupeles. Tāda ir viņu pateicība par visu, ko es daru. Pazīstu es tādu Sol�veigu! Bet Jouhans tikai klusē. Lupata un vēlreiz lupata! Tāda ir viņu pateicība! Tevi nedrīkst lamāt, nē! Lamāt drīkst tikai mani. Saproti?

Es klepoju, nezinādams, ko atbildēt. Bet Palli turpina izkratīt savu sirdi. Palli lamā Solveigu, nosauc par nepateicīgu, tādu, kas nenovērtējot viņa darbu, kaut arī uz viņa vienīgā pleciem gulstoties rūpes par saim�nieku labklājību. Beidzot Palli apklust. Arī es klusēju. Ta�u jau pēc īsa brītiņa sāk atkal visu no gala:

���� Un tu, Hjalti, domā, ka es ļau�u ar sevi tā apieties? Nē, to es viņiem neļau�u. Vai tu zini, ko es izdarī�u? Es aizbrauk�u.

���� Ko? � es brīnos. � Tu aizbrauksi?

���� Jā, aizbrauk�u. Un rīt pat, jau gaismiņā. �eit es vairs nepalik�u nevienu dienu, nevienu pa�u dienu! Jau sen to vajadzēja izdarīt. Būtu vēl labāk, ja es dotos projām jau �ovakar. Kam gan es te esmu vajadzīgs? Kas pēc manis skums? Vai tu skumsi?

���� Jā, � atbildu, � es skum�u.

��� Var jau būt, mīļais. Var jau būt, ka tu arī skumsi, bet man nav laika par to domāt. Rīt no rīta es braucu prom.

���� Uz kurieni tad tu brauksi, Palli? � es jautāju.

���� Uz kurieni? Kam gan par to kāda daļa? Varbūt aizbrauk�u uz dien�vidiem, uz Reikjaviku. Tur esot darbaļau�u organizācija. Jā, es noteikti brauk�u projām. Un kļū�u par �īs organizācijas priek�sēdētāju. Ek, tad ar sado�u piparus visiem �iem draņķīgajiem lauku lielmaņiem, kas mani apspiedu�i jau no pa�as bērnības! Redzēsi, kad atgriezī�os, es Solveigu ietupinā�u cietumā. Ha-ha-ha-ha!

���� Nē, Palli, nevajag, nevajag! � es izbijies lūdzos.

Ej tu sazini, kā viņam paveiksies!

������ Nebaidies, muļķīt, tevi es nepametī�u. Tu ta�u vēl esi muļķītis. Bet

�eit es vairs nepalik�u nevienu dienu. Rīt no rīta es braucu projām. Un kam gan es �eit esmu vajadzīgs? Kas pēc manis skums?

Palli runā un runā bez apstājas. Sākumā viņa nodoms mani mazliet uztrauc, bet, tā kā viņ� visu laiku skandina vienu un to pa�u, mans uztrau�kums pāriet. Pēk�ņi jūtu, ka esmu ļoti noguris. Ir jau vēls, un nemanot man aizveras acis. �odien pieaugu�ie atkal liku�i man pabrīnīties. Tas, kam es vismazāk uzticējos, pēk�ņi izrādījās mans vislielākais aizstāvis. Tā pamazām es sāku labāk iepazīt ļaudis. Bet Palli visu laiku tikai runā un runā.

Ārā melno klusa un mierīga rudens nakts. Pa logu es vēl sadzirdu aitu blē�anu. Tās jau ir veiku�as savu ceļojumu un pienāku�as mājas tuvumā. Varbūt tur ir arī manas Hosas balss?

� Nekādā ziņā es �eit ilgāk nepalik�u! Nepalik�u nevienu pa�u dienu! � Palli murmina.

Visu vasaru es nesu no govju kūts mēslus un krāvu milzīgā kaudzē, un vesels mākonis dzelteno mēslu mu�u to uzskatīja par savu mitekli. Tās visu vasaru uzmācīgi sīca ap �o kaudzi. Tagad kaudze ir nozudusi. Nozu�du�as arī mu�as. Mēslu bedre kļuvusi tuk�a, un tās dibenu klāj tikai lielas akmens plāksnes, kas baltas mirdz rudens saules staros. Ar tādām pa�ām plāksnēm izliktas arī bedres sienas. Pirms da�ām dienām Palli un Steinaru kalps sakrāva kūtsmēslus lielās kastēs, ko tad pa divām uzsēja zirgiem mugurā un aizveda. Bija �etri pa pāriem sasieti zirgi. Es vadīju zirgus no kaudzes pie kaudzes, pēc tam nodevu Helgai, viņa zirgus veda tālāk un nodeva savam tēvam, kur� tad uz lauka izkrāva kastes. Sajā dienā mēs ar Helgu bijām nosoļoju�i daudz kilometru un pret vakaru jutāmies krietni noguru�i. Otras mājas ļaudis kūtsmēslus veda ar ratiem, bet Jouhans uz�skatīja, ka tas neesot izdevīgi.

Dīvains cilvēks ir mūsu Palli. Viņ� nekur tā arī neaizbrauca, kaut gan par to runāja. Laikam savu apņem�anos bija aizmirsis. Varbūt ari sapratis, ka citās vietās dzīve nemaz nebūs saldāka. Kādu vakaru es viņam teicu, cik bagātas un skaistas ir Hruthoularas mājas, bet viņ� ļoti uztraucās, pie�rādīdams man pretējo.

���� Jā, kad uz �o māju skatās no malas, tur liekas laba un pārtikusi dzīve, � viņ� iebilda, � bet tur dzīvot nemaz nav tik patīkami. Es to labi zinu. Esmu ta�u pats tur strādājis.

���� Varbūt tur tomēr ir labāk nekā pie mums? � es neatlaidos.

��� Pat salīdzināt nevar. Seit ir daudz labāk, � Palli paziņoja. � Kā tu domā, vai tavai māmiņai tur ir laba dzīve?

Es atbildēju, ka par to mēs netikām runāju�i.

��� Es arī nevaru pateikt, kā viņai iet, � Palli teica. � Zinu tikai to, ka es viņu neapskau�u. �ie skopuļi, turienes saimnieki, pat ēdiena neno�sliecas.

Protams, Palli ir pesimists, un visu, ko viņ� runā par �ejienes zemnie�kiem, nevar ņemt par pilnu, ta�u mana sajūsma par Hruthoularu tūlīt saplaka. Tagad man ir tikai viena cerība: laiks iet, es kļūstu lielāks un drīz spē�u palīdzēt māmiņai, ja viņai būs grūti.

Vajag tikai sākt domāt par kaut ko nopietnu, tūlīt uzrodas gan rūpes, gan uztraukumi, un tomēr dzīvot pasaulē ir ļoti interesanti. Rudens �ogad ir brīni�ķīgs, dienas pieturas jaukas, un pats esmu prieka pārpilns. Gribas kliegt tik skaļi, lai mani varētu sadzirdēt visa pasaule. Esmu tikai norū�pējies, ka Hata vairs nemaz neuzvedas tā kā pavasarī. Viņa arvien nozūd kalnos, un es ļoti reti redzu Hosu. Kaut drīzāk pienāktu ziema un uzsnigtu sniegs, tad mana Hosa mitināsies aitu kūtī. Ta�u ziema nezin kāpēc visai nesteidzas. Būtu jau bijis laiks, bet te pēk�ņi kļuvis tik silts kā vasarā. Tas ir ļoti savādi. Kādā jaukā dienā pie sakņu dārza es pamanu tikko uzplauku�u pieneni.

��� Ja nu �ogad ziemas nemaz nav? � es saku Helgai, kad abi sē�am pie �oga un sildāmies rudens saulē.

����� Nu, tad visu laiku būs vasara, � viņa atbild, it kā tā būtu pavi�sam parasta parādība.

Helgai diem�ēl prātiņ� ir īsāks, nekā es to būtu gribējis.

���� Bet, � es iebilstu, � tad aitas nekad nemitinās pa kūti, neizēdinās sapļauto sienu, un nāko�ajā vasarā nebūs vairs jāpļauj.

��� Iedomājies, kāda nelaime! Man gan gribētos, lai vienmēr būtu va�sara, � Helga saka.

���� Tā nevar būt, � es strīdos pretī.

���� Kāpēc nevar?

Ir nu gan tā Helga! Viņa ir vislabākā meitene no visām, kuras es pazīstu, un pie tam arī skaista, bet viņai nav nopietnības. Tagad Helga priecājas, ka iedzinusi mani strupceļā, un tas viņai ļoti patīk. Ta�u �oreiz nekas neiznāks. Es rūpīgi apdomāju, ko atbildēt, pēc tam ļoti nopietni saku:

���� Tāpēc ka dievs tā negrib.

Tā viņai vajag! Lai redz, cik es esmu gudrs. Ta�u Helga nezin kāpēc tikai smaida.

���� Bet kāpēc dievs tā negrib?

���� Tāpēc, ka negrib, � es dusmīgi atbildu.

���� Tāpēc, ka negrib? Tā nav atbilde, � viņa zobojas.

���� Nē, tā ir ļoti laba atbilde.

���� Nē, nav atbilde.

Mēs ilgi strīdamies, kamēr aizmirstam, par ko esam sāku�i strīdēties. Pēc tam mēs pēk�ņi sākam runāt par ko citu.

��� Tu �eit esi tikai aud�ubērns, � Helga pēk�ņi paziņo. � Tev �eit nekā nav. Viss pieder tētim un māmiņai un, ja jau tas pieder viņiem, tad arī man.

��� Tā varbūt arī ir, � es atbildu, � bet mana māmiņa dzīvo ļoti bagātā viensētā, daudz labākā nekā jūsējā.

To teikdams, es pēk�ņi ar sirdssāpēm atceros visu, ko man stāstīja Palli, un mana balss aizlūst. Ta�u Helga to nepamana. Viņa no niknuma piesarkst un dusmīgi izmet:

���� Kas par to?

Pēc tam Helga paziņo, ka vairāk ar mani nedraudzē�oties, un ilgi sē� piepūtusies un nesaka ne vārda. Pēc kāda brītiņa viņa gan ierunājas, bet tikai tāpēc, lai nosauktu mani par muļķi, tad atkal apklust un domīga plūc zāles stiebriņus, kas aug viņai apkārt. Apklustu arī es. Klusē�ana velkas neiedomājami ilgi. Helga jau vairākas reizes ir nodungojusi vienu un to pa�u dziesmiņu un saplūkusi veselu klēpi zāļu, beidzot es uzdro�inos pajautāt:

���� Vai neiesim uz Hjatli terasi? �odien tik jauks laiks . ..

���� Man vienalga, � Helga atbild.

���� Iesim.

���� Labi, iesim, � viņa ir ar mieru.

Mēs pieceļamies un klusēdami dodamies uz terasi. Pusceļā Helga pēk�ņi ieliek savu roku manējā un saka:

���� Hjalti dārgais, lūdzu, piedod! Neapvainojies. Es tā negribēju.

� Ja tu arī man piedosi, � es atbildu.

���� Man nav ko piedot, � Helga saka.

Atkal viss ir labi. Abi esam salīgu�i mieru un, saķēru�ies rokās, doda�mies aug�up uz Hjatli terasi.

Laiks pieturas brīni�ķīgs, ta�u, neraugoties uz silto laiku, rudens jau liek sevi manīt. Zāle ir nodzeltējusi un izbalojusi, vienīgi nelielā zemes

gabaliņā apkārt geizeram redzams ko�i zaļ� vainags. Pa visiem laukiem kā lāceņu ogas milzīgā biezpiena bļodā izmētātas kūtsmēslu �upiņas. Otras mājas Hatlgrimūrs, Adi un Ouli ārda kūtsmēslus, bet es �odien esmu brīvs. Palli un Jouhana nav mājās, viņi aizgāju�i uz birzi sacirst kurinā�anai; �agarus.

Aug�ā kalnos laiku pa laikam norīb �āvieni, un tie skaļi atbalsojas klintīs. �āvieni iztraucē apbrīnojamo klusumu, kas valda visapkārt. Med�nieki tur medī irbes. Pēc da�ām dienām tās aizlidos no mūsu kalniem tālāk, uz zemes centrālajiem rajoniem. Ta�u arī tur mednieki viņas dabūs rokā.

Dienas kļūst manāmi īsākas, bet laiks vēl aizvien ir silts. Kūdras lau�kumā, kas atrodas netālu aiz aitu kūts, Palli ir sagriezis daudz kūdras. Es sanesu kūdru pagalmā un sakrāvu skaistos strēķos, bet Jouhans. jau ir iz�kliedējis kūtsmēslus pa visiem laukiem. Kādā decembra dienā mēs visi, abu māju bērni, sapulcējamies uz Hjatli terases. Tuvojas vakars. Debesis klāj drūmi, pelēki mākoņi. Tādas debesis mums ļoti nepatīk, un mēs ātri savācam savus kaulus un ragus. Jau rīta pusē vēj� no jūras bija sapūtis lietu kopā ar sniegu, kas gan ātri pārstāja.

Pēk�ņi sāk snigt biezs sniegs, uznāk vēja brāzma. Mājas pazūd trako�jo�ās vētras tumsā. Mēs skrie�us dodamies lejup no kalna un neesam vēl

sasniegu�i māju, jau visa apkārtne kļuvusi balta jo balta. Sniega pārslas krīt un krīt, nekas nav saredzams, un bez tam tuvojas arī nakts.

Ziema ir klāt.

Jouhans cer, ka snig�ana drīz pierims, bet vecais Helgi skurinās, pū� sev bārdā un saka � viņ� neesot par to pārliecināts. Pēc viņa domām, tāds laiks varot pieturēties ilgi. Palli nekādus pareģojumus neizsaka. Viņ� apliek �alli un jautā, kur esot viņa ziemas cepure. Solveiga pasniedz cepuri un interesējas, kur viņ� gribot iet. Palli izvairās atbildēt. Arī Jou�hans apģērbjas, un viņi abi nozūd sniega vētrā.

Paiet ilgs, ļoti ilgs laiks. Ārā trako tāda vētra, ka mājai krak�ķ visi baļķi. Vecais Helgi iziet, lai padotu govīm barību. Es varu iet kopā ar viņu. Mēs dodamies uz siena �ķūni. Tur pie durvīm stāv kastes ar sienu, ko padot govīm. Citas ir domātas vakaram, bet citas � rītrītam. Helgi tās ir piepildījis jau dienā, tas ir viņa darbs. Tagad viņ� ņem divas lielas kastes, bet es ņemu vienu mazu kasti jaunajam bullēnam Dretliram. Kaste ir smaga, un to es tikko spēju aiznest pāri pagalmam uz govju kūti. Vētra trako, vēj� gā� gandrīz no kājām, un arī elpot ir grūti.

Helgi noliek kastes kūts stūrī un aizdedzina lukturi.

���� Nu, atnesi gan, � viņ� saka, kad es ieeju kūtī. � Varens puika! Es vienmēr esmu teicis, ka no tevis iznāks lietas koks. Tā, redz. Tagad notīri grīdu, bet es atnesī�u Rozei sienu.

Govju kūtī ir silti. Saņēmu�as barību, govis nesteigdamās gremo sienu, un man patīk sēdēt viņām blakus un klausīties, kā ārā gaudo vētra.

Tad atnāk Solveiga. Viņa slauc govis, un mēs ejam uz māju. Atgrie�as arī Palli un Jouhans. Abi ir apsnigu�i no galvas līdz kājām. Palli ir kluss un drūms, toties Jouhans � neparasti jautrs. Sen neesmu viņu redzējis tik labā garastāvoklī kā �odien, kaut gan viņi ir atradu�i tikai nelielu daļu aitu, vienīgi tās, kas ganīju�ās mājas tuvumā. Hatas un Hosas tur neesot bijis.

Vakariņas mēs ēdam virtuvē. Mājā ir auksti. Logu stikli aizsalu�i. Jouhans apgalvo, ka ārā tik stipri snieg, ka divu soļu attālumā neko nevarot saredzēt. Viņ� domā, ka �ī esot pati spēcīgākā vētra, kādu jebkad piedzīvojis. Helgi apstrīd � �ī esot tīrais nieks salīdzinājumā ar to vētru, kas plosījusies novembrī pirms daudziem gadiem, kad bojā gājis nelaiķis Torvi no Hetlas.

������ Toreiz vētra uzbrāzās tikpat negaidot kā �odien, � stāsta vecais vīrs, � es to ļoti labi atceros, it kā tas būtu noticis tikai vakar. Tā, redz. Tas notika da�as dienas pēc mana dēla Hjaulmara piedzim�anas . . .

� Dieva dēļ, dārgais Helgi, nestāsti �o notikumu! � Gudruna lūdz. � Mēs ta�u to visi zinām no galvas.

Helgi apklust, izvelk no kabatas mutautu un �ņauc degunu tik skaļi, ka sienas atbalso. Pēc tam viņ� klusēdams �ņauc tabaku. Jouhans smejas un saka, kaut arī toreiz novembrī vētra varbūt esot bijusi spēcīgāka, ta�u arī �odien tā viņam liekoties pietiekami stipra.

Es nevaru saprast, kāpēc Jouhanam tik labs garastāvoklis. Liekas � negaiss viņam sagādā pat prieku. Vai tie�ām viņam ir vienalga, ja pazūd tik daudz aitu? Tie�i tāpat viņ� priecājās vasarā, kad uznāca ļoti spēcīga lietus gāze un salija kaltē�anai izārdītais siens. Es to nekādi nevaru saprast.

Jau gultā, kad esmu viens pats, mani sagrābj nemiers. Kas noticis ar Hosu? Vētra, protams, viņu būs pārsteigusi kaut kur kalnos. Pa�laik viņa brien pa sniegu, bet es guļu zem silta pēļa un nevaru nekā palīdzēt. Kaut gan varbūt varu. Lūg�u par viņu dievu. Varbūt nav labi � lūgt dievu, lai pasargā vienu vienīgu aitiņu? Dievs, protams, uzskata, ka viņam ir arī svarīgākas darī�anas. Ta�u Hosa ir mana vienīgā aita, mans vienīgais prieks, un es ceru, ka dievs neņems manu lūgumu ļaunā. Un es lūdzu viņu tik dedzīgi, kā vien spēju, lūdzu parūpēties par manu Hosu. Es ticu, ka viņ� man palīdzēs. Es nomierinos un aizmiegu, būdams pilnīgi pārliecināts, ka viss būs labi. Bet vētra met lielas sniega �altis aizsalu�ajā logā virs Palli gultas.

Nāko�ajā dienā vētra vēl nav norimusi. Tāpat kā iepriek�ējā dienā, gaudo vēj� un nepārtraukti gā�as sniegs. Es neizeju no mājas. Visu dienu mēs ar Helgu sē�am manā gultā un spēlējam kārtis. Vecais Helgi savā istabā kā� vilnu, bet Gudruna vērpj. Jouhans un Palli strādā pagalmā. Kad viņi ienāk istabā, abi atgādina sniega vīrus. Palli atnes spaiņus ar ūdeni; tie ir apledoju�i, un ūdenī peld slapj� sniegs un ledus gabaliņi. Palli un Jouhans pastāsta, ka vairākas aitas esot pa�as atnāku�as uz aitu kūti, bet Hatas un Hosas tur neesot. Nozudu�ās aitas meklēt �ādā laikā esot veltīgs darbs.

Paiet trīs dienas, bet vētra vēl aizvien nenorimst.

Beidzot ceturtajā dienā cauri sniega plīvuram paspīd saule. Sniegs vairs nesnieg, debesis noskaidroju�ās, un tikai pa kalnu nogāzēm vēl joņo zemais putenis. Tagad nogāzes ir nolīdzināju�ās ar ieleju. Vienīgi visaugstāko klin�u virsotnes �ur un tur slejas pāri baltajam tuksnesim. Ari kalni tagad liekas pavisam līdzeni un gludi.

Nevar redzēt arī mūsu mājiņu uz Hjatli terases. Tā ir paslēpusies zem biezas sniega kārtas.

Kā sevi�ķu labvēlību es novērtēju atļauju pavadīt Palli, kad viņ� dodas meklēt aitas. Protams, Struturs arī nāk mums līdz. Pa purvu un gar upi klaiņo nosarmoju�ie zirgi. Seit ir arī Palli zirgs Skjone. Tagad viņ� ir pavisam savādāks nekā vasarā. Skjonem spalva savēlusies, pieres krē�pēs iesalu�as sniega pikas, bet astē trizuļo ledus gabaliņi. Skjones spo�ajās acīs jau�ams nemiers un skumjas.

Upīte dobji veļ savus ūdeņus apledoju�os krastos. Kad vētra trakoja pilnā sparā, tā vietām bija gājusi pāri krastiem, atstādama ledus sastrē�gumus. Palli, kā parasti, klusē, bet ne jau tāpēc, ka viņam būtu slikts garastāvoklis. Palli grib man tikai pierādīt, ka tagad viņ� ir galvenais. Es ta�u vispār esmu tikai maza astīte, kas neko daudz nenozīmē. Viss Palli izskats it kā pau�: skaties, tas esmu es, kas iet. Man ne no kā nav bail. Esmu pieaudzis vīrietis, kas nebaidās ne vētras, ne negaisa. Palli tie�ām ir pa�pārliecināts. Viņ� soļo pa upes krastu gar ledus sastrēgumiem un tos rūpīgi apskata. Viņ� zina, kas viņam jādara. To es redzu pēc viņa muguras, pēc viņa lielās ka�okādas cepures.

���� Veries �urp! � viņ� saka un rāda divus aitu ķermeņus ledū. � Tā jau es domāju.

Pēc tam Palli apskata tetovējumu, bet, acīm redzot, to nepazīst, jo nevar atbildēt uz manu jautājumu, kam pieder �īs aitas.

���� �īs ne�petnās aitas ir ieklīdu�as upē kaut kur augstāk, ielejā. Tās, acīm redzot, �urp atnesusi straume, � viņ� paskaidro un iesper ar kāju sasalu�ajai aitai. Jā, viņam ne no kā nav bail.

Mazliet tālāk mēs atrodam vēl da�as aitas. Tās stāv atsevi�ķi pa vienai, iestigu�as kupenās, un liekas, it kā pa�as arī būtu veidotas no sniega. Aitas nespēj pakustēties. No vēdera nokarājas milzīgas lāstekas, kas viņām neļauj paspert ne soli. Tagad aitas no cilvēkiem vairs nebaidās un nedomā no tiem bēgt. Palli iet pēc kārtas pie katras aitas un ar nazi nogrie� lielākās lāstekas.

Pēc tam mēs dzenam aitas uz māju. Debesis ir pavisam bez mākoņiem. Mums pretī velk neliels zemais putenis, un man liekas � visas kalnu nogāzes sāku�as kustēties. Tās slīd lejup no pa�as augstākās virsotnes,

kas sazīmējama uz tālā, zilganā debesu fona. Tā ir. ziema, kas nāk ar saviem ka�rapulkiem. �odien visa ieleja ir to varā.

Man sals kniebj vaigos, toties Strutu- ram savā ka�okā ir ļoti silti. Viņ� mierīgi sīkiem solī�iem skrien pakaļ aitām, sagrie�zis asti gredzenā. Kad mēs sasniedzam māju, sāk krēslot. �odien mēs nekur vairs neiesim.

Nāko�ajā dienā pieturas ļoti jauks laiks. Ārā ir neliels sals, bet debesis ir skaidras un gaiss mierīgs. �odien visi � gan Jouhans, gan Palli, gan Hatlgrimūrs � dodas meklēt aitas. Viņi domā, ka aitas va�rētu būt ieputinātas. Mums, zēniem, arī at�ļauj iet līdzi. Protams, Struturs un Kjammi, kā parasti, katrā meklē�anā arī nāk līdzi. Mēs apbruņojamies ar lāpstām, bet Jou�hans vēl paņem garu maiksti ar mazu at�sperīti galā. Ar �o maiksti viņ� pārbauda kupenas. Iegrūdis maiksti sniegā, Jouhans to pagroza, pēc tam izvelk un skatās, vai uz atsperītes nav uzķēru�ies vilnas ku�ķi. Ja vilna ir, tad skaidrs, ka zem sniega atrodas aitas. Vienā kupenā mēs tā atro�dam uzreiz trīspadsmit aitu. Tās visas ir dzīvas un jūtas daudz labāk nekā tās, kuras mēs atradām virs sniega. Mums, zēniem, uzdod aitas dzīt uz mājām. Aitas skrien diezgan mo�i, un pēc izskata nemaz nevar pateikt, ka tās ir biju�as tādās sprukās. �ajā dienā mēs atrodam vēl vairākas aitas, bet Hatas un Hosas starp tām nav. Katru nakti man sapņos rādās Hosa. Ta�u tie diem�ēl arvien lūdzu dievu, lai mana aitiņa atrastos, manas lūg�anas, jo Hosa tā arī neatrodas.

ir tikai sapņi. Tomēr es vel Dievam laikam apniku�as

Nedēļu pēc vētras sākuma Palli dodas kalnos. Abās mājās joprojām vēl nav visu aitu, un viņ� grib paskatīties, vai tās nav paliku�as kalnos. Pārējie tam negrib ticēt. Visticamāk, ka negaiss aitas būtu nodzinis ielejā.

�odien ir svētdiena. Es neuzdro�inos lūgt atļauju iet Palli līdzi, bet viņ� pats to izdara manā vietā.

��� Vai puikēnu var ņemt līdzi? � viņ� jautā Solveigai. � Laiks ir tik jauks, un gājiens viņam nāks tikai par labu.

Viens vīrs, viens zēns un suns � visi trīs dodas uz austrumiem, kalnos. Sniegs �irkst zem kājām, saule mums silda muguru un met sniegā tievas, garas ēnas. Mēs ejam aizvien tālāk, un, kaut arī mani soļi un Strutura solī�i ir ļoti īsi, drīz sasniedzam pa�u augstāko virsotni. �eit mēs apstā�jamies un skatāmies uz ieleju, kur izkaisītas viensētas un redzama upe, kas tagad atgādina zilu, viļņainu līniju, kura �ķeļ balto sniega tuksnesi.

���� Cik �eit skaisti! � Palli saka. � Paskaties tikai uz upi! � Pēc tam viņ� uz brītiņu iegrimst domās un turpina: � Tā plūst uz jūru. Skaties, kur ceļ� no kalniem uz jūru. Taisni lejup pa straumi.

Es nezinu, ko atbildēt, un tikai piebalsoju viņa vārdiem. Mēs ejam tālāk. Mūsu priek�ā zaigo kalni, bet aiz tiem atkal ieleja un atkal upe. Es vienmēr biju domājis, ka, uzkāpjot kalnā, var redzēt tā pretējo nogāzi. Ta�u tā nav. Kad esam pa�ā virsotnē, es savā priek�ā redzu bezgalīgu plakankalni ar daudziem baltiem un gludiem pauguriem un da�as klintis austrumos. Palli saka � tās esot Stāpara klintis. Uz turieni mēs arī do�damies. �eit valda savāds klusums. No dzīvās radības ne vēsts, vienīgi �etri kraukļi notupu�ies uz paugura. Tie lēkā un muļķīgi ķērc, kaut gan tiek uzskatīti par visai gudriem putniem. Kad pieejam tuvāk, kraukļi klusēdami paceļas gaisā, un mēs sadzirdam viņu melno spārnu �vīkoņu.

Nekas neliecina, ka �eit nesen būtu biju�as aitas. Kalns ir kā izmiris. Sasalusi sniega sērsna �irkst zem mūsu apledoju�iem ādas zābakiem.

Palli man paskaidro, ka �eit esot ļoti labas ganības, uz pauguriem augot daudz vir�u, bet starp tiem ieplakās � zāļains purvs. Aitām �eit patīkot ganīties agri pavasarī, jo pēc sniega noku�anas apkārt purvam ātri uzaugot sulīgs un gar�īgs grīslis. Turpretī tagad visu augu valsti līdz pavasarim apracis sniegs, kaut arī plakankalnē sniega mazāk nekā ielejā.

Mēs uzkāpjam uz kādas klints un raugāmies visapkārt. Tagad es varu redzēt ieleju otrpus kalniem. Dienvidaustrumos ple�as lēzeni pauguri. Tie�i aiz �iem pauguriem, Palli saka, atrodoties ieleja. Uz ziemeļiem no �ejienes ple�as mūsu ganības. Tagad beidzot esmu uzzinājis, kur tās atro�das, ta�u pa�laik nav īstais laiks par to prātot.

���� �eit, pie Stāpara klintīm visu rudeni ganījās Hata, � Palli turpina. � Es domāju, ka �eit viņu arī būs pārsteigusi vētra. Vislabāk būtu iet uz dienvidaustrumiem. Tur nelielā ielejā ir ezers, un tā krastos aug kārkli. �ajos kārklos aitas labprāt ganās.

Mēs ejam uz ezeru. Visu laiku neesmu atvēris muti, ta�u pa�laik man liekas, ka būs pieklājīgāk, ja kaut ko teik�u.

���� Interesanti, vai tagad ganībās ir bēgļi? � es jautāju.

���� Kas? Bēgļi? � Palli nesaprot.

���� Jā, bēgļi.

���� Nē, tie laiki jau pagāju�i, � viņ� atbild.

���� Kāpēc lai viņi tur nebūtu? � es jautāju. Man liekas daudz intere�santāk, ja bēgļi būtu biju�i.

Palli nicino�i nosprauslājas. Viņ� nedomā atbildēt uz tādiem jautā�jumiem.

���� Mēs dzīvojam divdesmitajā gadsimtā, � Palli beidzot saka.

Es nesaprotu, kāda tam nozīme. Kāds sakars te gadsimtam? Vai nav vienalga, divdesmitais gadsimts vai ne?

���� Bet troļļi, � es turpinu, � vai tad troļļu arī nav?

���� Kas? Troļļi?

���� Nu jā, troļļi un elfas.[6] vai tad viņu vairs nav?

��� Viņu nekad arī nav bijis, troļļu nu nekādā gadījumā, � Palli pa�ziņo, pieņemdams cienīgu izskatu.

���� Savādi! � es nosaku. � Kāpēc tad par to raksta grāmatās?

���� Ne jau viss ir taisnība, ko tajās raksta, � Palli atbild.

����� Vecais Helgi man stāsta, ka esot gan bēgļi, gan troļļi, � es ietiep�jos. � Vai tu domā, ka Helgi melo?

���� Nekā es nedomāju, � Palli atcērt. � Acīm redzot, Helgi prot melot ne sliktāk kā citi. Nu, protams, ne viss ir tā, kā viņ� tev stāsta.

Man �ī Palli piezīme nemaz nepatīk, un es, mazliet apvainojies, saku:

���� Kāpēc tu domā, ka Helgi mānās? Helgi ir ļoti labs.

���� Varbūt tā arī ir, � Palli piekrīt, � bet ir tāds paradums � puikām stāstīt melus. Atceros, man arī bie�i meloja. Daudzus notikumus un piedzīvojumus, ka man liekas, tikai tapec vien stasta, lai jūs kļutu vel dumjāki.

��� Tas nozīmē, ka Helgi man visu to stāsta, lai es kļūtu dumj�? � es naivi jautāju.

Palli neatbild, bet tikai pasmejas. �odien viņam ir labs garastāvoklis. Tomēr ar mani sarunāties viņam laikam nav viegli, jo es visu laiku atsaucos uz veco Helgi.

��� Tu, protams, labi pazīsti karaļus, karalienes un visus tos sala�ņas, par ko mēs vienmēr lasām da�ādās pasakās. Tas viss ir blēņas. Kāda mums, islandie�iem, daļa gar viņiem! Un Helgi tev to stāsta tikai tāpēc, ka arī pats ir līdzīgus stāstus klausījies bērnībā.

���� Laikam tomēr ir interesanti būt par karali, � es turpinu izpra�ņāt.

���� Ir interesanti, ir neinteresanti, � Palli izvairās. � Mums Islandē nemaz nav karalis vajadzīgs.

���� Mums ta�u ir savs karalis Kopenhāgenā?

��� Ak, kas nu tas par karali! Nez vai viņ� maz ir tāda liela persona. Es labāk gribētu būt bagāts zemnieks.

��� Palli, vai tad tu gribi but par zemnieku? Tu ta�u visu laiku sirdies uz zemniekiem, saki, tie esot sīkstuļi un slikti izturoties pret kalpiem.

�oreiz Palli nekā neatbild. Viņ� sāk iet ātrāk, es tikko spēju sekot. Acīm redzot, viņam apnicis atbildēt uz maniem jautājumiem. Ta�u tik viegli viņ� no manis vaļā netiks.

���� Tu ta�u tā teici, Palli?

��� Nu labi, teicu, un, ja jau teicu, tas nozīmē, ka tā ir taisnība, � viņ� neapmierināts atbild.

Kā Palli to pasaka, varu uzminēt, ka �ī saruna viņam apnikusi, un neuzdro�inos to turpināt. Tagad man jāpadomā cits sarunas temats. Kādu laiku mēs soļojam klusēdami. Es nezinu, par ko runāt, un sāku domāt par Hosu.

Mēs apstājamies uz neliela paugura. Priek�ā redzams ezers, ko Palli minēja. Ezers ir aizsalis. Virs tā laidelējas vairāki kraukļi. Pēk�ņi Struturs sāk ostīt gaisu, pēc tam uzņem pēdas un bra�ā izskatā skrien uz ezera pusi.

Lejā, uz krasta, mēs atrodam vētras upurus. Pirmo ieraugām lielu aitu. Tā guļ uz sāniem. Apkārt aitai izveidojusies liela kupena, virs tās redzama galva. Pret sauli pavērstajā pusē rēgojas tuk�s acs dobums. Acs nav. Es �o aitu pazīstu. Tā ir Hata.

�ajā ziemas un sniega valstībā, �ajā stindzino�ā sala valstībā man pēk�ņi kļūst karsti, un es jūtu, ka dzīslās man sāk straujāk pulsēt asinis.

Palli klusēdams saņem Hatu aiz raga. Viņa ir vēl dzīva. Es redzu, ka viņa kustina lūpas, un, kad saule apspīd veselo aci, plakstiņ� nolai�as un paceļas vienu, pēc tam otru reizi. Vienīgās jūtas, kas mani tagad pārņem, ir naids pret kraukli.

� Kā tas var būt, ka aita vēl ir dzīva? � es jautāju.

Palli neatbild. Viņ� iebā� roku kabatā un izvelk nazi. Es zinu, ko tas nozīmē. Tūlīt pat uz baltā sniega izplūst sarkanas asinis. Hatas mokas ir beigu�ās.

Ta�u ne tikai kraukļi vien te lidināju�ies. Sniegu nopēdoju�as lapsas, tāpēc Struturam darba pietiek. Viņ� skraida turp un atpakaļ, grie�as riņķī uz vietas, osta zemi un uzņem gan vienas, gan otras pēdas. Sniegā mētājas apgrauzti kauli un vilnas kum�ķi. �eit nobeigu�ās daudz aitu. Un visur, kur vien paskaties, redzams viens un tas pats: visur kupenās aitas � da�as vēl pusdzīvas, pārējās beigtas, lapsu saplosītas. Neviena no turpat div�desmit aitām vairs nestāv uz kājām. Vētra tās ir nogāzusi zemē, bet draus�mīgais vēj� un biezais sniegs nav ļāvis piecelties. Palli izbeidz �o pusdzīvo aitu mokas. Cita nekā nevar darīt. Viņa seja pie tam ir ļoti nopietna.

Uz ledus netālu viens no otra redzami divi bezveidīgi sniega kamoliņi.

Es zinu, kas tur ir. Esmu par to tik pārliēcināts, ka tūlīt dodos pie viena. Es zinu, ka tā ir mana Hosa. Tā arī ir. Viņa guļ uz vēdera, priek�ējās un pakaļējās kājas izstiepusi. Galva nolikta uz ledus. Hosa ir vēl dzīva un pat tagad baidās no sava saimnieka. Kad es tuvojos, viņa mēģina bēgt, bet, protams, tas neizdodas. Hosa ir tā piesalusi pie ledus, ka var tikai mazliet pakustēties. Tā viņa ir nogulējusi vairākas dienas. Tagad esmu atnācis viņai palīgā. To jau vajadzēja izdarīt agrāk. Bet vai tad es varēju?

Klusēdams skatos uz Hosas skaisto purniņu un pieliecies glāstu galvu. Garā vilna uz pieres ir apledojusi, bet brūnie ragi ar maigām �ķērssvīt- riņām pie pa�as galvas, ir vēl silti. Pēc visa pārciestā viņa ir vēl dzīva. Es nezinu, vai Hosa to jūt, bet man viņas ir tik ļoti �ēl, ka varu raudāt. Es mīļi glāstu purniņu, bet tas, acīm redzot, Hosai nepatīk, jo viņa raustās un kustina kājas.

Pienāk Palli.

���� Nu, kas �eit? � viņ� jautā.

Uzzinājis, kas par lietu, viņ� kādu laiku skatās visapkārt un pēc tam saka:

���� Aitas vētrā būs atklīdu�as �urpu pēc tam, kad ūdens aizsalis, bet �īs divas, lūk, uzgāju�as uz ledus un noturēties kājās, protams, nav spē�ju�as.

Es nedzirdu, ko saka Palli. Man liekas, viņa vārdi te ir pavisam lieki. Ta�u, redzot viņam rokās nazi, es visu saprotu. Jā, tikai tagad saprotu, ka esmu zaudējis visu savu mantību. Ar lūdzo�ām acīm es skatos uz Palli. Bet vai tad mana vēlē�anās kaut ko nozīmē? Itin nekā.

Es aizgrie�os un noslauku asaras, kas klusām un lēnām rit man pār vaigiem. Kad paceļu acis, Palli savu jau ir padarījis. Uz ledus radies vēl viens sarkans plankums.

Palli pieiet pie otra kamoliņa. Tas ir Jouhana baltais jērs. Tas guļ tie�i tāpat kā mana Hosa. Palli stāv ar nazi rokā un kādu brīdi klusēdams skatās uz jēru. Pēc tam viņ� atstumj cepuri pakausī, noslauka no pieres sviedrus un atkal iegrimst pārdomās. Beidzot viņ� pieliecas un sāk ar nazi atbrīvot vilnu, kas iesalusi ledū. Pēc tam viņ� apgā� jēru uz muguras un rūpīgi apskata kājas, it sevi�ķi pakaļējās. Tajā vietā, kur gulēja jērs, ledus ir mazliet atkusis un tagad redzams neliels iedobums. Palli nogrie� no jēra vilnas ledus gabalus, un neesmu vēl atguvies, kad viņ� jau uzvēlis jēru sev plecos un dodas uz mājām.

Drūmo nāves ezeru apspīd sarkani, asinīm līdzīgi decembra saules stari, kura lēnām iegrimst dūmakā virs dienvidu kalnu nogāzēm.

Palli smagi soļo man pa priek�u. Sniegs �irkst zem viņa kājām. Stru�turs kalnos ir daudz ko redzējis, un sunim ir tāds izskats, it kā viņ� būtu guvis lielu dzīves pieredzi. Es eju pats pēdējais, zaudējis visu, kas man bija.

Atpakaļ mēs ejam lēnāk, jo smagās nastas dēļ Palli spiests bie�i atpūs�ties, ta�u nogurumam viņ� nepievēr� uzmanību. Lai nu Palli daudz ko runā, bet savu saimnieku labā gatavs darīt visu, kas viņa spēkos.

Kad mēs pārrodamies mājās, pagalmā jau ir tumsa. Mēs novietojam jēru tuk�ā aizgaldā govju kūtī. Viņ� ir ļoti vārgs, un visi �aubās, vai izdzīvos.

Pie vakariņu galda mēs stāstām par savu gājienu. Mājinieki klausās ļoti uzmanīgi un visi ir ļoti apmierināti ar Palli. Un kāpēc gan lai viņi

nebūtu apmierināti? Palli arī ir ļoti jautrs. Varbūt tas ir muļķīgi, ta�u nezin kāpēc domāju, ka manu jēru Palli arī varēja izglābt. Tā ta�u bija visa mana bagātība, turpretī Jouhanam jēru ir ļoti daudz. Bet tā laikam nevajag domāt. Vismaz neviens cits tā nedomā. Kad runā par Hosu un kāds piezīmē, ka man ar aitām neveicoties, Solveiga smaidīdama skatās uz mani un vēsi izmet:

�- Zaudē tikai tas, kam ir ko zaudēt.

Pēc tam viņa paņem no plīts kastroli un dodas ar to uz pagrabu. Līdz �im brīdim es ar sevi kaut kā cīnījos, bet Solveigas vārdi man ir tik sāpīgi, ka es pieceļos no galda un eju aug�ā. Uguni neiededzis, es iemetos gultā un raudu spilvenā, tajā pa�ā spilvenā, kas laikam gan vairāk par jebkuru citu spilvenu pasaulē iesūcis asaru. Drīz istabā ar sveci rokā ienāk Gudruna. Viņa apsē�as uz gultas malas, glāsta man galvu un saka:

��� Neraudi, mīļo Hjalti, neraudi, dārgais. Kas lai zina, varbūt nāka�majā pavasarī tev uzdāvinās citu jēru. Cerēsim, ka būsi laimīgāks.

���� Es raudu ne jau tāpēc, ka man nav jēra, � es atbildu, � man �ēl Hosas, �ēl viņas cie�anu.

���� Daudzi cie�, Hjalti. Tāda ir dzīve, � Gudruna saka.

��� Bet saki, Gudruna, � kāpēc dievs to atļauj? � es jautāju. � Vai tad dzīvnieki viņa priek�ā ir kaut ko nogrēkoju�ies?

Es paceļu galvu un redzu, ka Gudruna mierīgi un uzmanīgi skatās uz mani.

��� Dārgo puisēn, � viņa nopū�as, � tu man uzdod jautājumus, uz kuriem es nevaru tev atbildēt. Pasaulē ir daudz tāda, ko mēs nesaprotam. Dzīve, kā tu jau zini, ir da�kārt apbrīnojami jauka, ta�u reizē arī pilna cie�anu. Mēs pie tā pierodam un cie�anas izjūtam tikai tad, kad tās skar mūs pa�us. Mēs vienmēr domājam, tikai par sevi, tikai pa�i par sevi.

���� Bet es nedomāju par sevi. Domāju par Hosu, � es iebilstu.

���� Jā, jā, mans mīļais, � Gudruna pasmaida. � Tu domā par Hosu. Bet kāpēc tu domā par viņu? Viņas cie�anas ta�u nebija lielākas kā pā�rējām aitām. Tas nozīmē, ka tu domā par Hosu tikai tāpēc, ka viņa piede�rēja tev.

���� Jā, laikam tāpēc, � es �ukstot atbildu.

��� Tad nedomā par viņu vairāk, dārgo Hjalti. Paiet laiks, un bēdas aizmirstas. Dzīve ir noslēpumaina, un to ir grūti izdibināt. Tāpēc jau arī mums ir tik interesanti dzīvot, vai nav tiesa? Kā tu domā?

Es varbūt visu nesaprotu, par ko runā Gudruna, bet, kad viņa pēc laiciņa aiziet un es dzirdu uz kāpnēm viņas vieglos soļus, manas bēdas vairs nav tik lielas kā iepriek�. Es gan jvēl raudu, bet man jau ir vieglāk. Es skaitu �Mūsu tēvs debesīs� un lūdzu dievam �ēlastību, kaut arī viņ� man atņēmis visu mantu. Es varbūt nebiju pelnījis būt visskaistākās aitas īpa�nieks, kādu viņ� jebkad radījis? Varbūt tāpēc man tik ļoti �ēl Hosas, ka viņa bija mana! Es varbūt nemācētu pārvaldīt pasauli dieva vietā, ta�u man liekas � es daudz ko izdarītu labāk par viņu! Vai Palli rīkojās pareizi, izglābjot Jouhana jēru, bet nokaujot manu Hosu? Jā, varbūt tas tā ir. Un tomēr tam pilnīgi noticēt es nevaru.

Divdesmitais februāris! Mana dzim�anas diena! Esmu desmit gadus vecs. Līdz divdesmit gadiem man jāgaida tikai desmit gadu. Tad es pre�cē�os. Sigai būs divdesmit deviņi gadi.

Nav vairs manas Hosas, un es nevaru viņu aizmirst. Nākamajā dienā, pēc tam kad mēs ar Palli atradām aitas, Palli un Jouhans atkal clevās uz ezeru. Viņi iejūdza zirgu ragavās un atveda beigtās aitas.

Starp citu, �ajās dienās man ļoti svarīgu vēstuli atsūtīja bagāts tirgo�tājs no apriņķa pilsētas. Vēstulē ar lieliem, skaistiem burtiem bija rakstīts mans vārds: �Hjalti Hanesona kungam. Jūs esat nodevis pārdo�anai mai�siņu ar pastēti.� Mazliet zemāk izlasu: �Jums jāsaņem 12 kronu.� Tālāk sekoja kaut kādi kāsī�i un ķeksī�i, ko nevarēju saprast. Tas bija vārds, ko es neatceros. Tātad no manas mīļās Hosas paliku�as tikai atminas un �ī vēstule, viņas pēdējais sveiciens.

Mazo aitiņu, ko Palli uz saviem pleciem pārnesa mājās, mēs saucam par Oufeigu. Visi viņai parāda sevi�ķu uzmanību. Mēs ar Helgu ļoti mīlam Oufeigu un esam aitiņu iemācīju�i ēst maizi. Solveiga viņai dod tikko slauktu siltu pienu, kasa pakakli un saka: �Mana mīļā aitiņa.� Pat Jouhans da�kārt Oufeigai uzsmaida un pa reizei nopriecājas.

���� Paskat, cik mīlīga!

Vienīgi Palli, ierodoties govju kūtī, izliekas, ka neredzētu aitiņu. Oufeiga ta�u ir viņam dzīvību parādā. Kāpēc gan lai viņ� pievēr� aitiņai uzmanību?

Ir ziema. No Hjatli terases līdz pat mājai saputināta stāva, gara kupena. �ī kupena paslēpusi mūsu mazo, jauko mājiņu. Tagad otras mājas zēni no terases vizinās ar lielām, smagām ragaviņām, ko viņiem uztaisījis tētis. Kad abiem zēniem labs garastāvoklis, un tas ir diezgan bie�i, viņi atļauj arī man vizināties. Helga no kalna vizinās uz dēļa, ko viņa izvilkusi no vecmāmiņas gultas. Ziemas vakari ir ļoti skaisti, un dzīvot pasaulē arī ziemā ir jauki. Patīkami skatīties vakara debesīs, kas piebārstītas spo�ām zvaigznēm, un vizināties ar ragaviņām no kalna! Kad nevar iet ārā, Helgi un Gudruna- mums stāsta da�ādus notikumus. Mēs klusi sē�am un klau�sāmies Gudrunas glāsainajā balsī un adāmo adatu knakstē�anā. Vecais Helgi pa to laiku guļ. Viņam nemaz neinteresē Gudrunas stāsti, un tāpēc viņ� guļ. Da�reiz Helgi sāk krākt tik stipri, ka traucē mums klausīties, tad Gudruna aizrāda:

���� Helgi dārgais, nekrāc tik stipri!

���� Ha! Ko? Es tak nemaz nekrācu. Es pat acis neesmu aizvēris.

���� Nē, tu biji aizmidzis, mans mīļais.

���� Es biju aizmidzis? Nē, es nebiju aizmidzis. Es dzirdēju visu, ko tu stāstīji.

Gudruna stāsta tālāk, bet pēc kāda brī�a atkal dzirdama krāk�ana, kas sākumā tik tikko saklausāma, bet kļūst aizvien stiprāka un stiprāka, līdz Gudruna savu stāstījumu atkal pārtrauc:

���� Nekrāc ta�u tik stipri, Helgi!

Viņ� kaut ko nomurmina un apgalvo, ka neesot gulējis. It nemaz neesot bijis aizmidzis. Viņ� tikai atpū�oties. Tā, redz. Un tūlīt pat atkal aizmieg.

Nav jau, protams, brīnums, ka vecajam Helgi neinteresē Gudrunas stāsti. Tie viņam nepatīk. Gudrunas stāstos vienmēr ir neiedomājami na�

badzīgi un nelaimīgi, bet ļoti labi un rātni zēni un meitenes. No �iem ,'tāstiem mums ar Helgu sarie�as acīs asaras, bet mēs zinām, ka beigas noteikti būs labas. Labie bērni sastaps bagātus ļaudis vai pat princi un prin�cesi, kas viņiem palīdzēs, un pa�i beidzot kļūs par karaļiem un karalienēm. Pavisam citādus notikumus stāsta vecais Helgi. Notikumi strauji seko cits citam. Visi vīrie�i ir mil�i, bet sievietes � milzīga auguma. Da�kārt viņ� stāsta arī par milzīgiem troļļiem, kas staigā pa jūrām un ezeriem un sper soļus ar saviem septiņjūd�u zābakiem no viena kalna uz otru. Parastām cilvēciskām būtnēm ir bīstami ar tiem sastapties. Kad mēs ar Helgu klau�sāmies, mums mati ceļas stāvus un pār muguru skrien saltas tirpas. Mēs klausāmies sasprindzināti līdz pat brīdim, kad Helgi rokās parādās sarka�nais kabatas lakats, ko viņ� pieliek pie deguna, un viss drausmīgais stās�tījums beidzas ar skaļu deguna �ņauk�anu. Pēc tam Helgi ievelk degunā tabaku un, kratīdamies no skaļiem smiekliem, saka:

� Tā, redz, mani mīļie.

Gudruna strīdas ar viņu. Viņa uzskata, ka bērniem nevajag stāstīt tādas lietas. Tad Helgi sāk smieties vēl skaļāk un pastāsta mums kādu islandie�u teiksmu, bet �īs teiksmas, izņemot teiksmu par Gretiri, nav tik interesantas kā pasakas par troļļiem un mil�iem.

Un tomēr visinteresantākie ir stāsti, ko mēs, bērni, pa�i stāstām cits citam. �ie mūsu pa�u stāsti paliek vislabāk atmiņā, vie� �ausmas un sa�trauc. Mēs tos stāstām krēslā, kad esam pagalmā vai siena �ķūnī, kad ne�viens no pieaugu�ajiem mūs nedzird un kad pie mums ir Ouli un Adi, kas nav dzirdēju�i Gudrunas un vecā Helgi pasakas. Pieaugu�ajiem par �īm pasakām nekas nav jāzina, tāpēc ka tajās darbojas drausmīgi rēgi un spoki, kas uzbrūk dzīviem cilvēkiem. Sevi�ķi daudz �ādu nostāstu zina Ouli. Viņ� savai stostīgajai balsij pie�ķir tik neiedomājami draudīgu pieskaņu, ka mēs vai pamirstam no bailēm un nedrīkstam pat pakustēties. Helga pēc tam da�kārt pat ie�ņukstas un apņemas, ka nekad vairs neklausī�oties, bet nāko�ajā dienā, protams, ir jau savu apņem�anos aizmirsusi.

Kas nepazīst Ouli, varbūt pabrīnīsies, kā gan tāds stosteklis, kur� tikko prot lasīt, var zināt tik daudz nostāstu par spokiem. Un tas ir pareizi. Ouli �os nostāstus nav nekur izlasījis, nav arī noklausījies. Viņ� tos izdomā stāstot turpat uz vietas. Viņam ir talants. Ouli var stāstīt par visu, par ko tikai grib. Viņa spoki nav vis nekādi nieki. Tie ir �ausmīgi spoki. Protams, ne jau viss, par ko viņ� stāsta, liekas ticams. Bet kāda tam nozīme?

Taisnība te tikai traucētu. Visi nostāsti par spokiem ir izdomājums. Kāpēc tad Ouli tos nevar izdomāt tāpat, kā to dara citi? Vismaz mēs te neredzam nekā peļama.

Es jau pieminēju savu dzim�anas dienu. Beidzot tā pienāk. Es nezinu, no kurienes tā atnākusi un kur tā bijusi kop� pagāju�ā gada. Pēk�ņi tā ierodas ar siltām smalkmaizītēm un kafiju. Par to man jāpateicas Sol�veigai.

Visa zeme klāta ar smagu un aukstu sniega segu. Līdz akai, no kuras Palli nes ūdeni, ved tikai septiņi pakāpieni, bet tagad viņam vajadzēja virs tās izbūvēt diezgan augstu sniega māju. Visi lopi stāv kūtīs. Aitu kūtīs mud� no pelēm. Palli ķer peles lielā spainī ar ūdeni, kur tās iekrīt pa spraugu, tiklīdz uzrāpjas uz spaiņa vāka pēc gaļas. Katru nakti �ajā spainī iekrīt un noslīkst desmit vai divdesmit peļu. Ja es būtu pele, mani gan tā nepiemānītu.

Solveiga man iedod vēstuli. Tā ir no māmiņas. Vēstulei pievienots liels vīstoklis � dzim�anas dienas dāvana. Vīstoklī atrodu skaistu, baltu kamzoli, ko māmiņa pati noadījusi. Kaut man arī kauns, tomēr atzīstos, ka nemāku vēl labi lasīt. Tāpēc man jāpalūdz, lai kāds skaļi nolasa mā�miņas vēstuli.

���� Vai gribi, es izlasī�u tev vēstuli, mans mīļais? � Gudruna piedāvājas.

���� Jā, lūdzu, � es atbildu.

���� Es arī būtu varējusi to izlasīt. Vēstule ta�u atsūtīta man,� Solveiga mierīgi iebilst un smaida. ,

���� Izrādās, ka ir daudz gribētāju, kas vēlētos izlasīt tavu vēstuli, � Gudruna saka un arī smaida. Viņa jau bija paņēmusi vēstuli, bet tagad to atdod man atpakaļ. � Es negribu nevienam steigties priek�ā. Lai Sol�veiga tev izlasa vēstuli, mans mīļais.

���� Es? Nē, lasi jau nu tu, Gudrun. Kāpēc gan tu nevarētu izlasīt vēs�tuli? � Solveiga smiedamās jautā.

���� Nevajag strīdēties, Solveiga. Es to nelasī�u.

���� Kas par muļķībām? � Solveiga parausta plecus. � Tad lai izlemj Hjalti. Nu, mazuli, izvēles � kur� lai tev lasa vēstuli?

Abas stāv un smaida. Ta�u �ajos smaidos man kaut kas nepatīk.

��� Man vienalga, � es, nevarēdams iz�ķirties, nopū�os.

���� Saki ta�u beidzot � kura no mums lai lasa?

Es tie�ām nezinu, ko darīt, un izvēlos to, kas man liekas mazāk bīstami.

Ta�u mana izvēle nemaz nesaskan ar manu vēlē�anos. Es nesaku taisnibu. Teikt taisnību es neuzdrīkstos.

���� Es gribu, lai vēstuli nolasa Solveiga, � es atkal nopū�os.

Solveiga dzēlīgi pasmaida, bet Gudruna ar smaidu iziet no istabas.

Solveiga sāk lasīt. Bet prieks par vēstuli man jau ir pagalam. Ak, cik viss būtu labi, ja nebijis �īs nejēdzīgās ķildas! Bet ja nu Gudruna ir sadus�mojusies?

Solveiga lasa. Vēstulē ir tikai da�as rindiņas. Māmiņa cer, ka vēstuli es saņem�ot vesels un priecīgs. Viņa mani apsveic dzim�anas dienā un raksta, ka Doura ļoti bie�i mani pieminot. Māmiņa cer, ka es uzvedoties labi, nepalaidņojoties un klausot labajiem ļaudīm, pie kuriem dzīvoju. Viņa raksta, ka nekad nespē�ot dievam pateikties par visu to labo, ko es saņemot no saimniekiem. Viņai un Dourai klājoties labi, kaut arī Doura bie�i slimojot. Bet māmiņa cer, ka viss bū�ot labi. Beigās viņa lūdz dievu parūpēties par mani un vēlreiz atgādina, lai es esot labs puisēns un vien�mēr un visur klausot jaukos un labos cilvēkus, kas mani pieņēmu�i. Pēc tam seko paraksts: �Tevi mīlo�ā māmiņa�.

Pabeigusi lasīt vēstuli, Solveiga man maigi noglāsta galvu.

��� Tev ir brīni�ķīga māmiņa, mans mīļais, � viņa saka. Pēc tam tuvina acīm priek�auta stūri un noslauka asaras.

Atzī�os, esmu apmierināts ar savu dzim�anas dienu. Jūtos kaut kā ne�parasti priecīgs. �odien esmu ievērojama persona. Es izeju uz lieveņa. Tīrajās, skaidrajās debesīs spo�i spīd saule, un, kaut gan diezgan stipri piesalst un visapkārt tikai sniegs, no mājas sienas atkūst un krīt zemē ledus garoza. Es stāvu uz lieveņa malas, kur nav sniega, un man zem kājām plīst un lūst ledus gabaliņi. Es stāvu ar kailu galvu, un pie manis pienāk Helga, tērpusies savā svētku kleitā. Viņas gai�ās bizes laistās saulē, it kā ar savu skaistumu mani godinādamas. �odien gan ir svētdiena, bet es ne�aubos, ka Helga ir uzvilkusi savu svētku kleitu un matos iesējusi skaistas, sarkanas lentes tikai tāpēc, ka man ir dzim�anas diena.

���� Hjalti, � viņa saka un viltīgi smaida, � nāc man līdzi. Es gribu tev kaut ko parādīt.

���� Ko tu man rādīsi?

���� Kaut ko. Iesim!

Helga velk mani aiz rokas, visu laiku viltīgi smaidot. Viņa mani ved uz govju kūti. Interesanti, ko tas varētu nozīmēt?

Kūts durvis ir aiztaisītas ar lielu dzelzs krampi.

Helga grib to attaisīt. Viņa pieceļas uz pirkstgaliem un sasprindzina visus spēkus. Tad es jautāju:

���� Ko tu, Helga, man gribi �eit parādīt?

���� Kaut ko ļoti interesantu, � viņa atbild, atverot durvis.

Pēc tam mēs atveram vēl otras durvis un esam kūtī. Seit ir ļoti silti un mājīgi, pa mazo lodziņu iespīd saule. Govis guļ pie barības silēm un tusnī, bet mēs ar savu negaidīto iera�anos iztraucējam, un tās cita pēc citas uzceļas kājās. Oufeiga gremo sienu un sildās saulē. Mūs abus viņa nemaz neievēro. Un tikai tad, kad Helga pārkāpj pāri zemajiem vārtiņiem un atrodas aizgaldā, aitiņa strauji pielec kājās. Viņa bola uz Helgu acis, it kā gribētu jautāt: �Ko tas nozīmē?�

Helga ņem aitiņu aiz raga un velk uz manu pusi.

���� Redz, ko es gribēju tev parādīt, � viņa saka.

���� Jēru? � es jautāju, un mana sirds iepukstas straujāk.

����������������������� Jā, vai tad tev nepatīk? � Helga smaida un glāsta aitiņai muguru.

���� Patīk, � es atbildu.

���� Tā ir tava.

�������������� Ko, ko tu teici? � es brīnos, nekā nesapratis.

�������������� Tā ir tava, � Helga atkārto. � Es tev viņu uzdāvinu dzim�anas dienā.

�������������� Bet viņa ta�u nav tava, � es �aubī�damies saku.

�������������� Mana. Māmiņa atdeva Oufeigu man, un es viņu uzdāvinu tev dzim�anas dienā, tāpēc ka tu esi zaudējis Hosu.

Es nezinu, ko teikt. Nevaru izteikt ne vārda, kaut arī jūtu, ka vienīgais, ko varu darīt, ir pateikties. Un, nedomājot, ko par to teiktu Ouli un Adi, es pārliecos pāri vārtiņiem, apkampju Helgu un noskūpstu tie�i uz lūpām. To izdarījis, esmu nedaudz sabozies, tāpat kā Helga. Ta�u tā tas ir tikai mirkli un laikam tāpēc, ka manu skūpstu

redzēja govis. Govis �ādus sīkumus neievēro. Viņas ir ļoti pieklājīgas un izliekas, ka nekā nav redzēju�as. Bet Oufeiga, acīm redzot, uzskata, ka uz viņu tas neattiecas.

Labu brīdi esmu ļoti priecīgs. Tagad pats grūtākais man stāv vēl priek�ā. Kad pēc brī�a atgrie�os virtuvē un tur sastopu Jouhanu, Solveigu, Palli un Gudrunu, esmu ļoti samulsis un nezinu, ko darīt. Pateikties Gud- runai man nemaz nebūtu grūti, bet tagad par dāvanu man jāpateicas nevis Gudrunai, bet Solveigai. Nu labi, ko lai dara? No likteņa neizbēgsi. Es a�i pārkāpju pāri slieksnim un kā akls izplestām rokām dodos tie�i pie Solveigas. Man izdodas ar rokām apkampt viņas pakausi un ātri noskūpstīt. Tas nu izdarīts, vēl jāpateicas Jouhanam, kas nosēdies kaktā. Es eju pie Jouhana un gribu iespējami ātrāk arī viņu, tāpat kā Solveigu, no�skūpstīt.

��� Vai tu tikai netaisies arī man dot bu�u? � viņ� jautā ar viltīgu smaidu. � Nav vērts, nav vērts, viņas jau tev uzdāvināja jēru. Es tikai nupat to uzzināju.

Rokas man nolai�as, un es apstājos pusceļā.

���� Kāpēc tu neļauj puisēnam sevi noskūpstīt, Jouhan? Kāpēc viņ� nevar tev pateikties? � Solveiga dusmojas.

Viņas vārdu uzmundrināts, es pieeju un cie�i noskūpstu Jouhanu.

��� Ceru, mans mīļais, ka �oreiz tev ar jēru veiksies labāk, kaut gan Oufeiga salīdzinājumā ar Hosu ir tīrais nieks. Par jēru vari pateikties Helgai, viņa jau to tev izlūdzās.

���� Nē, māmiņ, tu man tā liki izdarīt, � Helga iebilst.

Solveigai vaigi viegli sārtojas, un viņa sausi atbild:

���� Jā, es jau zināju, ka tev tā ļoti gribas.

Palli un Gudruna nekā nesaka, bet es redzu, ka Gudrunai lūpās pavīd smaids. Viņa laikam smejas par mani. Nu, lai arī smejas. Labi, ka viss jau garām. Man tūlīt kļūst vieglāk, un arī Helga ar grūtībām apvalda savu prieku. Pēc mirkļa Gudruna mani aicina pie sevis istabā. Tur sē� vecais Helgi ar acenēm uz deguna un lasa lielu grāmatu.

��� Mana dāvana nav tik liela kā citiem, � Gudruna saka, � bet varbūt �ie cimdiņi tev ari noderēs.

Viņa man pasniedz skaistus, adītus dūraiņus, kas iz�ūti ar rozēm. �oreiz es ne�aubos. Cie�i apkampju Gudrunu un dāvāju viņai pa�u kvēlāko skūpstu.

���� Manu dārgo puisēn, � viņa maigi saka un mani pāris rei�u no�skūpsta.

Pēc tam es eju pie vecā Helgi un noskūpstu ari viņu, kaut gan manas lūpas nekā cita neatrod kā bārdu. Viņ� noliek grāmatu sānis un pāri brillēm skatās uz mani.

���� Aha, jauno cilvēk, � viņ� iesmejas, � tātad tu �odien esi gaviļ�nieks. Tā, redz. Bet vai zini, tu ātri kļūtu bagāts, ja dzim�anas diena būtu katru dienu un tu katru reizi saņemtu pa aitai. Nu, parēķini, cik aitu tev būtu pēc gada?

���� Tik daudzas dzim�anas dienas jau nav iespējamas, � es atbildu.

����� Nav iespējamas? Nu un labi, ka nav iespējamas. Tādu cilvēku ta�u nevarētu turēt mājā. Iedomājies tikai: katru dienu pa aitai! Tas ta�u būtu vis�ausmīgākais cilvēks pasaulē. Tā, redz.

Beidzot paiet arī mana dzim�anas diena. Tāpat kā visas citas dienas, tā ir aizgājusi un pieder jau pagātnei. Tagad no tās paliku�as tikai atmiņas. Kad tā ir pagājusi un pagāju�as vēl da�as dienas, Solveiga sāk aizvien bie��āk aizmirst, ka pasaulē ir arī Oufeiga. Viņa vairs nesauc Oufeigu par mīļu radībiņu un nedod viņai pienu. Viņa pat aizrāda mums ar Helgu, lai nedodam aitiņai maizi. Kāpēc jēram jādodot maize? Tam pietiekot ar sienu. Jouhans vairs neredz Oufeigu un nesaka: �Cik mīlīga.� Beidzot kādā jaukā dienā Solveiga izrīko, ka aitiņa neesot jātur govju kūtī, tā jālai�ot pie pārējām aitām. Oufeigu pārdzen uz aitu kūti. Aizgalds paliek tuk�s. Var, protams, domāt, ka esmu laimīgs, jo atkal esmu kļuvis bagāts cilvēks, man ir aita. Un tomēr man liekas, ka es nekad neiemīļo�u Oufeigu tā kā Hosu.

Divi cilvēki � viens mazs, otrs liels � vienmēr turas kopā. �os divus cilvēkus var redzēt katru dienu un pie tam ne vienu reizi vien. Te viņi ir pie aitu kūts, te pie akas, te pagalmā pie mājas un saimniecības ēkām. Visur abi ir kopā. Lielais cilvēks iet pa priek�u. Tas ir Palli. Mazais cil�vēks viņam seko. Tas esmu es. Tagad mēs esam labi draugi. Tam ir savs cēlonis. Helga ir aizbraukusi, Ouli un Adi arī aizbrauku�i. No visiem bērniem �eit esmu palicis tikai es. Un tāpēc es draudzējos ar Palli.

Jā, esmu aizmirsis pastāstīt, kāpēc bērni aizbrauca. Viņiem ir jāmācās, bet skola atrodas tālu citā apriņķī, viņpus kalna, Brekē. Es nekad tur neesmu bijis. Es, protams, ļoti gribētu iet skolā, bet par to neviens nebilst ne vārdiņa. Palli domā, ka tas tāpēc, ka es esot pa pusei bārenis. Nezinu, vai tā taisnība. Palli bez tam vēl saka, ka es varot sūdzēties. Apriņķim it kā esot jāatbild par manu izglītību. Varbūt Palli saka taisnību, bet tas nav tik svarīgi. Esmu jau pie tā pieradis. Ir sava priek�rocība, ka man nav jāmācās un ka es varu palikt mājās. Ir ta�u daudz interesantāk palīdzēt Palli barot lopus, tīrīt kūti un barības galdus, izlīdzināt aitu kūtīs mēslus un pie akas dzirdīt lopus.

Tagad Palli nav nemaz tāds, kāds viņ� man likās agrāk. Sajās dienās ar viņu ir notikusi apbrīnojama pārvērtība. Viņa sejā ik pa brīdim at�plaukst priecīgs smaids, it kā starp mākoņiem pēk�ņi paspīdētu saules stars. Pie tam acis viņam kaut kā sevi�ķi mirdz. Man liekas ļoti nesapro�tami, ka vieni cilvēki var kļūt noteicēji pār citiem, bet ar Palli, starp citu, tie�i tā ir atgadījies. Viņ� man uzticēja noslēpumu, ka pa�laik sapņojot par kādu meiteni, kuru gribot iegūt par sievu. Viņ� neparko negrib man atklāt, kas tā tāda ir. �Nu pasakaina meitene,� viņ� man tikai saka. Te nu es nekā vairs nesaprotu. Vai tad tas nebija Palli, kas man nesen apgalvoja, ka nekādu pasakainu būtņu neesot un neesot nekad arī bijis? Turpretī tagad, kad es to atgādinu, viņa seja kļūst noslēpumaina, un es secinu, ka viņ�, acīm redzot, domā jau citādi. Pa�laik arī pats Palli ir tāds savāds, it kā būtu noslēdzis savienību ar visām pasakainām būtnēm pasaulē. Par savu brauk�anu projām viņ� vairs nebilst ne vārda, bet, tie�i otrādi, kādreiz, dzirdījot aitas, viņ� man paziņoja, ka ne visi, kas aizbraucot uz Reikjavikur tur atrodot zelta kalnus. Tā viņ� tagad domā.

Palli to pateica ļoti pārliecino�i, un es sapratu: �oreiz viņ� ir visu labi apsvēris. Palli nemaz nebija tāds vientiesītis, kā es domāju. Es uzzināju, ka viņ� ir ļoti apdāvināts. Viņ� dzied un pats sacer dzejoļus. Nē, ar viņu tie�ām notiek kaut kas neparasts. Vai tikai viņ� nesatiekas ar pasaku elfām?

���� Saceri par mani dzejolīti, Palli, � es viņu lūdzu.

Man ļoti gribas, lai arī par mani būtu dzejolis!

���� To tā nevar, tam jānāk no iedvesmas, � viņ� atbild.

Ta�u no visa, ko Palli sadzejojis, viņ� man nolasīja tikai vienu pantu. Pa�laik, kad mēs abi guļam sienā, kas nesen izpurināts, es cie�i lūkojos

uz viņa pieri. Tur ta�u, aiz pieres, zem melno matu cekula, ari rodas brīni�ķīgie dzejoļi, ko viņ� sacer. Interesanti pazīt �ādus cilvēkus!

Esam abi atlaidu�ies sienā. Es tikko pabeidzu tīrīt barības galdus, bet Palli � purināt sienu. Pa�laik mēs atpū�amies. Klusējam. Palli ko�ļā kādu stiebriņu. Man klusēt nepatīk, tāpēc saku:

���� Dzejoļus sacerēt gan laikam ir �ausmīgi grūti, Palli?

��� Jā, protams, tas ir diezgan grūti, � viņ� atbild, izspļaudams no mutes siena stiebriņu.

Pēc tam mēs atkal klusējam. Beidzot Palli saka:

��� Hjalti, vakar vakarā es sacerēju dzejoļus. Būs divi dzejoļi, bet pa�gaidām esmu pabeidzis tikai vienu. Pabeig�u otru un tad abus aizsūtī�u meitenei, kurai tos rakstīju.

���� Kādai tad meitenei? Pasaki man, lūdzu, Palli.

Palli negrib man atklāt savu noslēpumu.

���� Nu vienai meitenei, � viņ� atbild.

Ir labi, ka Palli ir dzejnieks. Labi, ka viņam ir meitene, kurai var veltīt dzejoļus.

��� Vai zini, es tev nolasī�u dzejoli, ko esmu jau pabeidzis. Man nav jākaunas. Liekas, ka tas man izdevies.

���� Lūdzu, Palli, nolasi to, lūdzu!

���� Tev jāapsola, ka neizpļāpāsi. Sis, protams, ir tikai viens dzejolis, bet, kā jau teicu, pavisam būs divi.

Es apsolos klusēt, un Palli svinīgā pozā sāk deklamēt:

Viļņojas mati kā paisuma viļņi,

Ada tik balta kā mirdzo�ais sniegs.

Skatieni tavi tik mirdzuma pilni,

Sejiņa staro, no mutes ik vārdiņ� plūst liegs.

Pēdējā rindiņa ir tāda pagara, bet es domāju, ka tā nav liela nelaime. To nevar pārtaisīt, nesagrozot domu, � Palli domā.

Es klusēju. Beidzot uzdro�inos pajautāt:

���� Palli, par kādu paisumu tu tur raksti?

���� Paisums? � Palli skaļi smejas. � Vai tad tu nesaproti? Tā, redzi, ir jūra. Kur tad vēl var būt paisums, ja ne jūrā? Es nekur citur nevaru iedomāties paisumu kā tikai jūrā.

Acīm redzot, esmu liels muļķis, ka nesaprotu pa�as vienkār�ākās lietas.

���� Jā, tas ir brīni�ķīgs dzejolis, � es saku.

Atzīties, ka nesaprotu, kā sielvieti var salīdzināt ar jūru, es, protams, nekādā ziņā neuzdro�inos. Jūru es domāju mazliet savādāku. Ja jūra tie�ām ir tāda, tad tā izskatās ļoti dīvaina. Ja tā ir pasaku meitene, tad, protams, var būt visādi.

���� Otrs dzejolis nebūs sliktāks, � Palli saka. � Esmu uzrakstījis tikai pirmo rindu. Klausies:

Zobi tai mirdz kā kristāls īsts.

Nekā nevaru atrast vārdu, kas atskaņotos vārdam �īsts�, citādi jau būtu uzrakstījis arī �o dzejoli.

Palli apklust un iegrimst domās. Arī es apklustu un arī domāju.

Ak, cik būtu labi, ja es prastu dzejot! Es tad palīdzētu Palli. Es cen�os atminēties visus vārdus, kas rīmējas ar vārdu �īsts�, un tādu atrodu diez�gan daudz, piemēram: �ķīsts, nīsts, mīksts un līksts. Pateikt tos Palli, bet varbūt nav arī vērts? Labāk neteikt. Es ta�u no dzejas nekā nesaprotu. Nē, tomēr pateik�u

���� Palli, � es saku, � pēc manām domām, ir daudz vārdu, kas rīmējas ar �īsts�.

���� Bet pēc manām domām nav.

���� Nē, ir, � es uztiepju, � piemēram, �mīksts�.

���� Vai tu prātiņu esi izkūkojis, vai? Kā tad �o vārdu lai piemēro tādam skaistam dzejolim? Vārdam ta�u kaut kas jāizsaka.

Palli, protams, ir taisnība. Vārds pats par sevi var būt labs, bet dzejā tam jāieņem sava vieta un jāsaistās ar citiem vārdiem. Mēs klusēdami atpū�amies sienā. Palli kaut ko dungo, drīzāk gan murmina pie sevis. Pēk�ņi man ie�aujas prātā lieliska ideja.

���� Palli, es atradu vārdu, kas tev katrā ziņā derēs. Tas ir vārds �sīksts�.

���� Man �is vārds neliekas sevi�ķi piemērots.

���� Nē, Palli, tas der: saka ta�u ��is kumoss ir sīksts�, kad nevar sakost.

���� Kas par niekiem, muļķi! Kur tad es varu likt tādu vārdu?

Man ir kauns. Laikam gan no dzejas es neko nesajēdzu. Nekad nebū�u dzejnieks. Negribu ar to samierināties un saku:

��� Da�reiz ta�u saka, �tas gan ir sīksts�, ja nevar kādu pieveikt? Nē, �o vārdu tu dro�i vari likt, Palli.

Bet Palli pa�ūpo galvu.

���� Man tas nepatīk, � viņ� iebilst. � Kaut gan . . . varbūt tas var arī derēt, � viņ� pēk�ņi piekrīt un piecēlies ņem lielu klēpi siena. Viņ� lai�kam grib barot aitas.

Es jautāju:

���� Palli, pasaki, lūdzu, � kā tu saceri dzejoļus?

Palli izlai� sienu no rokām, izslienas, iespie� rokas sānos un sarauc uzacis.

���� Kā es saceru? Nu, es jau tikai nesen ar to sāku nodarboties un pateikt nemaz nav tik viegli. Saproti? Da�reiz es jūtu, ka manī kaut kas sāk mutuļot, un neesmu vēl atjēdzies, kad galvā rodas dzejas rindas. Pēc tam es tās sakārtoju, un iznāk dzejolis.

To pateicis, Palli pieliecas, atkal paņem klēpi siena un dodas uz aitu kūti. Aitas nepacietīgi gaida barību. Cita citu grūstīdamas un dipinādamas ar kājām, viņas metas pie barības galdiem. Es pieceļos un stingri apņemos turpmāk uzmanīgi ieklausīties, vai manī arī kaut kas nemutuļo.

Ne vienmēr man atļauj būt kopā ar Palli. Tas ir ļoti nepatīkami. Pie tam man uzbrūk nelaime. Kādreiz man par lielām �ausmām Solveiga pēk�ņi paziņo, ka mazajam Hjalti jāiemācot lasīt un rakstīt. Es jau gan mazliet lasot pa zilbēm, toties rakstīt gandrīz nemaz nemākot.

���� Man pa�ai, � Solveiga turpina, � nav laika ar tevi nodarboties, bet pie mums mājā ir tāds grāmatnieks kā vecais Helgi, un es domāju, ka labāku skolotāju nemaz nevar atrast.

�o priek�likumu, protams, vienprātīgi pieņem, kaut gan ne man, ne Helgi tas nemaz nepatīk. Visi priek�likumi, kas man nepatīk, vienmēr tiek vienprātīgi pieņemti. Tāda jau nu ir tā Solveiga. Nekad iepriek� nevar uzminēt, ko viņa būs izdomā�jusi. Tāpēc Solveigas klātbūtnē vienmēr jūtos kaut kā neveikli un nedro�i.

Solveiga nekad un nekā neaizmirst. Visi mājā darāmie darbi ir viņai smadzenēs it kā uztīti uz kādas stieplītes. Un, kad viņa �o stieplīti atritina, viss nokārtojas, kā vajadzīgs.

�Izlej no spaiņa netīro ūdeni, Hjalti,� viņa pavēl. Es izleju ūdeni. �Atnes man no �ķūņa kizjaku, dārgais.� Es atnesu no �ķūņa kizjaku. �Atnes da�as pagalītes plītij, dārgais.� Es eju pie malkas grēdas, kas gandrīz ieputināta sniegā starp diviem �ķūņiem, pārskaldu da�as pagales un atnesu Solveigai. �Padauzi man kaltētās zivis, dārgo Hjalti.� Es sadauzu kaltētās zivis. �Iznes �o pelnu spaini.� Es to iznesu.

Jā, tāda ir Solveiga. Ta�u �ī pati Solveiga bija likusi Helgai, lai uzdā�vina man aitiņu, un tāpēc esmu viņai ļoti pateicīgs. Solveiga nekad ne�aizmirst, kas jāpadara, un vienmēr izdomā vēl daudz ko jaunu. Rīkojumi cits pēc cita viņas smadzenēs, burtiski, dzimst. Neizpildīt to, ko viņa likusi, nekādi nav iespējams. Tagad bez visa pārējā viņa man katru dienu apjau�tājas: �Vai tu �odien jau esi mācījies, Hjalti?�

Tāpēc tagad es katru dienu sē�u Gudrunas un vecā Helgi istabā nolie�cies pār galdu un skumstu. Gudruna ar savu ratiņu �akli vērpj. Helgi grie� tabaku vai kār� vilnu. Es lasu evaņģēliju, un, kaut arī Helgi darbā ir ļoti aizņemts, viņ� pagūst sekot savam skolniekam. Ja es lasu nepareizi, viņ� izlabo. Diem�ēl es pārāk bie�i lasu nepareizi, bet vecais Helgi, par laimi, ne katrreiz to pamana. Toties, ja viņ� pamana, ka es lasu nepareizi, sāk rāties.

���� Lasi kā cilvēks, puis! Nu, atkārto! Protams, tur tā nebija. Pavisam nepareizi! Ne velti esmu teicis, ka tu nekad neiemācīsies lasīt. Nē, tu pat negribi iemācīties lasīt, gribi palikt muļķis. Tā, redz. Tu gribi palikt muļķis.

Te Gudruna aptur savu ratiņu.

���� Ko tu, Helgi, puisēnam piesienies? � viņa jautā. � Viņ� jau lasa pareizi.

����� �Lasa pareizi�! Tie�i otrādi. Iedomājies! Nevarēs viņam neko vairs pateikt! Tā neviens nelasa. Nu labi, turpini. Tev iznāk lieliski. Drīz tu lasīsi pavisam teko�i. Teicami. Lasi tik tālāk.

Gudruna smaida, atkal vērpj pie sava ratiņa un saka:

���� Tev, kā vienmēr, ir tikai galējības, mans dārgais Helgi.

Es, it kā nekas nebūtu bijis, turpinu lasīt, kamēr vecā dziesma atkal atkārtojas:

�������������� Lasi, kā vajag, puis! Nu, atkārto! Kā tu teici? Protams, tur tā nebija. Tu nekad neiemācīsies lasīt!

Tā es mācos lasīt. Vēl daudz lielākas grūtības man sagādā rakstī�ana. Vecais Helgi, protams, raksta labi, pat lieliski. Viņ� to apzinās. Man viņ� rāda, kā vajag glīti rakstīt. Helgi pieliec galvu uz sāniem un velk ar zīmuli uz papīra. Roka viņam viegli trīc, bet burti iznāk ļoti skaisti. Pēc tam zīmulis jāņem man, bet burti vairs neiznāk glīti. Helgi plūkā savu bārdu un ļoti dusmojas. Viņ� arī agrāk esot bērniem mācījis rakstīt. Tā, redz. Viņa dēls tagad esot sislumans, ta�u tādus �ausmīgus ķeburus nekad neesot rakstījis.

� Kas tie par burtiem, puis? Tādus ķeburus tu vari rakstīt sev uz pieres. . . Neturi zīmuli kā lāpstu, tev saka! Vai tu domā, ka rakstī�ana ir tas pats, kas kūts tīrī�ana?

Es klusēju un mēģinu rakstīt labāk. Man aiz muguras Helgi mīņājas no vienas kājas uz otru, �ņaukājas un ik pa brī�am ie�ņauc tabaku.

� Uh, � viņ� saka, � vai tad tie ir burti? Nē, tie nav burti. Nezīmē man tādus ģindeņus. Dod �u savu ķepu!

Helgi noliecas pār mani, un viņa bārda man kutina vaigus, bet tabakas smalkumi izbirst viņam no deguna man tie�i aiz apkakles. Es mēģinu tos izvilkt ar brīvās rokas rādītāja pirkstu.

���� Vai tu beigsi kasīties? � viņ� jautā.

���� Nemaz nekasos, � es atbildu. � Man aizbira tabaka.

���� Tabaka! Kas tās par muļķībām, puis?

���� Jā, tā izbira no tava deguna, � es atbildu.

Gudruna pārtrauc vērp�anu. Viņa skaļi smejas, bet Helgi ļoti dusmojas:

���� Tu vienmēr aizstāvi bērnus, Gudrun! Beidz smieties!

Gudruna vairs nesmejas, tikai smaidīdama skatās uz mums. Helgi vada manu roku.

���� Vai tev ķepa nemaz nekustas? Kāpēc tu nevari noturēt zīmuli? - viņ� jautā.

���� Tu jau pats teici, ka to vajagot turēt brīvi, � es atbildu.

���� Es nekad to neesmu teicis.

���� Nē, teici gan.

���� Nu, pieņemsim, ka teicu, bet tas ta�u nenozīmē, ka tev zīmulis nebūtu jātur pirkstos.

���� Tu teici, lai es to turot brīvi.

����� Ciet klusu, puika! Vai tu domā, ka tev ir tiesības strīdēties man pretī?

���� Nē, tu tomēr teici, lai es to turot brīvi.

Helgi nekā neatbild. Gudruna turpina vērpt. Viņas sejā rotājas smaids. Skatoties uz viņu, jūtu, ka briesmas nedraud. Helgi ņem papīru, apsē�as pie galda un lieliem, skaistiem burtiem raksta: �Pirmais sniedziņ� ir balts.�

���� Tā, tagad pārraksti �o teikumu vairākas reizes uz visas lappuses. Tikai pacenties to izdarīt labi, citādi es tevi nopēr�u.

Es sāku rakstīt teikumu. Helgi pieiet pie liela Bornholmas pulksteņa, kas karājas pie sienas netālu no durvīm, lai to uzvilktu. Viņ� tur paliek diezgan ilgi. Es turpinu rakstīt. Pēk�ņi Helgi jau atkal stāv man aiz muguras.

������ Kas tad tas? � viņ� dusmojas. � Skaties, viens �i� tev ir tik maziņ�, ka to pat ar vairojamo glāzi nevar saskatīt, bet otru �i� tu, acīm redzot, gribi izstiept līdz pa�ai Austrālijai.

���� Nē, līdz turienei tas nesniegsies, � es atbildu.

���� To vēl nevar zināt. Paskaties uz saviem burtiem, mazuli. Da�viet tu tā saspied, un burti izskatās kā kopā saaugu�i kartupeļi, bet starp citiem var izbraukt ar zirgu. Nē, tu nekad neiemācīsies rakstīt.

����� Helgi, � Gudruna paceļ galvu, atraudamās no sava ratiņa, � kāpēc tu tā runā ar puisēnu?

������ Vai tad viņu pat norāt nedrīkst? Viņ� ta�u ir sliņķis un nekad neie�mācīsies rakstīt. Un visu laiku runā man pretī.

���� Tomēr nesaprotu, kāpēc vajadzīgas �īs rupjības, � Gudruna iebilst.

����� Protams, tu nesaproti. Ko tu vispār saproti? Bērni tikai tā jāmāca. Mūsu dēls nekad nebūtu kļuvis sislumans, ja savā laikā es pret viņu nebūtu bijis tik stingrs. Hei, puis, negrauz zīmuli! Vai tu koku ēd? Labāk jau tad ēst putru.

Es turpinu rakstīt. Helgi neatlaidīgi seko manai rokai. Tagad varbūt man iznāks labāk?

������ Nu, redz, tagad sāk iet uz labo pusi, � Helgi saka. � Ar laiku tu rakstīsi teicami. Es pat domāju, ka tu kļūsi par mācītāju. Tā, redz. Jā, nu jau iet uz labo pusi. Tu rakstīsi lieliski. . . Ko? Kas tad nu? Kas tas par ķeburu, glu�i kā vista ar kāju? Nē, nē, es neesmu pārskatījies: tu nekad neiemācīsies rakstīt!

���� Ak, cik tu gan esi nepacietīgs, Helgi! � Gudruna nenocie�as.

Esmu ļoti priecīgs, kad nav vairs jāmācās un varu iet pie Palli. Kaimiņu

mājās neesmu vairāk bijis kā toreiz vasarā. �īs mājas saimniece man atgā�dina būtni no citas pasaules. Da�reiz es viņu redzu no tālienes starp govju

kūti un māju. Viņa vienmēr skrien teciņiem. Viņai vienmēr jāsteidzas. Tā viņa laikam ir skraidījusi visu savu mū�u, bet tālāk par savu māju tā arī nav tikusi. Hatlgrimūru es redzu �ļaudz bie�āk. Viņ� vienmēr ir nesku�vies, vienmēr netīrs un liekas ļoti sa�guris. Runā, ka viņa plau�as nepane�sot siena putekļus. Palli man stāstīja, ka Hatlgrimūrs slimojot ar siena sli�mību. Es nezinu, kas tā par slimību, bet man viņa ļoti �ēl.Viņ� visu dara daudz lēnāk nekā Groua. Man liekas, ka Hatlgrimūrs ne vienreiz vien ir mēģinājis sievai tikt līdzi un tāpēc dabūjis aizdusu. Palli domā, ka

Hatlgrimūram neesot vajadzējis nodarboties ar lauksaimniecību, viņ� lauku dzīvei neesot derīgs. Viņ� esot galdnieks un pilsētā būtu varējis dzīvot daudz labāk. Es tomēr ceru, ka Hatlgrimūrs, man �eit dzīvojot, ne�aizbrauks, jo tad kopā ar viņu aizbrauktu arī Siga. Sigu es neredzu tik bie�i, kā būtu vēlējies. Taisnība, da�reiz viņa ienāk mūsu sētā papļāpāt ar Solveigu un Gudrunu. Visi Sigu slavē. Mani tas nepārsteidz. Es gribētu Sigu redzēt katru dienu. Man ir vēl kāds noslēpums, par kuru neviens neko nezina. Da�reiz es paslepus ielavos govju kūtī pie Sigas. Kamēr brāļu nav mājās, viņa apkopj lopus. Par laimi, govju kūts nav redzama no mūsu mājas. Grūti aprakstīt kāda izskatās Siga. Zinu, ka viņa ir skaista, un, būdams tās tuvumā, izjūtu dīvainu svētlaimi. Ta�u Siga nedrīkst nojaust, ka esmu viņā iemīlējies. Ja viņa to uzzinātu, man būtu grūti viņas klāt�būtnē. Un mani tad nesildītu viņas smaids. Un dzīvē man nebūtu vairs ne�kādas intereses. Man būtu liels kauns.

Ar mani Siga runā maz, un tur es pats esmu vainīgs. Kad viņa ir blakus, man mēle kā pielipusi pie aukslējām, un es viņai atbildu tikai �jā� un �nē�, it kā mūsu valodā citu vārdu nemaz nebūtu. Saprotams, ka viņai ar mani runāt ir garlaicīgi. Bet, skatīdamās uz mani, Siga vienmēr smaida, un es viņai atsmaidu pretī. Krēslā es paslepus atnāku pie viņas uz govju kūti. Bet pats izliekos, it kā būtu �eit vizinājies ar ragaviņām. Tās man at�stāja Adi un Ouli pa to laiku, kamēr pa�i mācās skolā.

���� Vai tu tas esi? � Siga jautā, kad es parādos durvīs.

Es smaidu un atbildu:

����� Jā.

���� Nu, ko tu labu teiksi? � Siga atkal jautā.

���� Nekā.

���� Tev, protams, ir garlaicīgi bez zēniem?

���� Jā.

���� Tu arī gribētu mācīties skolā?

���� Nē.

���� Tie�ām?

���� Jā.

Pēc tam viņa baro govis. Kaimiņiem ir tikai divas govis un vēl pelēks telēns. Es sāku rotaļāties ar teļu un pakasu viņam aiz auss.

���� Vai nav jauks telēniņ�? � Siga jautā.

���� Jā.

Te Siga paskatās uz mani un pasmaida. Arī es smaidu. Ar to mēs bei�dzam sarunu. Atnāk Hatlgrimūrs un sāk barot govis, bet Siga izslauc govis. Hatlgrimūrs, kā vienmēr, ir ļoti apaudzis ar bārdu un izskatās pavisam saguris. Es eju uz durvju pusi.

� Tu jau ej projām? � Siga jautā.

Es atbildu �jā� un aizeju. Man bija ļoti patīkami pabūt pie viņas, un esmu nodomājis tuvākajās dienās katrā ziņā atkal atnākt. Labi, ka Siga mūsu mājās nekad nestāsta par maniem apciemojumiem. Viņa ir meitene, uz kuru var paļauties.

Skumt, pēc manām domām, ir ļoti muļķīgi. Es tomēr mazliet skumu, kad zēni aizbrauca. Pamazām esmu pieradis. Tagad es jūtos lieliski. Es pat baidos, ka viņi pārāk ātri var atgriezties. Man tagad nav laika garlaiko�ties. Dienas aizlido tik ātri, ka tās pat nepamanu. Tikpat ātri aizlido arī visa dzīve. Te tu vēl esi bērns, tad pusaudzis, pēc tam jau pieaudzis cilvēks, un pieaugu�ie nekad negarlaikojas. Lai nu kā tas būtu bijis, bet kādu vakaru virtuvē ienāk Jouhans ar drēbju saini rokās. Ziema iet uz beigām, vakari kļuvu�i gai�i, drīz būs lieldienas.

Mums ļoti gribas redzēt, kas Jouhanam ir tajā sainī, un mēs visi sanā�kam viņam apkārt, vienīgi Palli nav ziņkārīgs. Solveiga sāk tīt saini vaļā, līdz pēk�ņi atklājas, ka pa�ā vidū starp drēbēm paslēpta maza meitene ar

gai�i brūnām bizītēm. Vai tad es viņu vairs nepazīstu? Ta�u �oreiz esmu nedaudz samulsis � meitene jau ir mācījusies skolā. No visām pusēm viņu apber ar jautājumiem. Vienīgi es nekā nejautāju.

����� Tagad tu laikam jau būsi daudz ko samācījusies. Tā, redz, � iesāk vecais Helgi. � Bet tu nu saturies, dārgā, mēs ar Hjalti pēdējā laikā arī mazliet mācījāmies.

Viņ� stāsta Helgai par manām mācībām un pilnā balsī mani cildina. Helgi saka, ka no visiem viņa skolniekiem es esot visapdāvinātākais. Tas, protams, no vecā Helgi ir ļoti laipni, ka viņ� tā runā par mani. �ajā mirklī es jūtos ievērojams cilvēks. Es sabā�u rokas bik�u kabatās un dro�i skatos uz Helgu.

���� Man liels prieks, � Helga saka.

Viņa jau tagad ir tāda izglītota un saprot, ko nozīmē mācī�anās. Viņai pat prātā nenāk būt pret mani iedomīgai. Un tāpēc man ir mazliet kauns. Taisnību sakot, es viņu apskau�u.

Sniegs, kas jau no ziemassvētkiem klāj visas kalna nogāzes, pamazām sāk kust. Lejā, līdzenumā, tas jau ir nokusis, un tikai vietām vēl redzamas mazas, �auganas ledus saliņas. Tuvojas pavasaris. Visur es dzirdu tā balsis un jūtu tā elpu. Pat vēj� mūsu mājas pa�obelēs jau svilpo citādi. Bie�i vien naktīs, gulēdams gultā, es ziņkāri klausos tā gaudo�anā. Vējam ir tik da�ādas balsis! Ziemā tas gaudo bargi un izaicino�i, un, tajā klauso�ties, es no maza, nabadzīga puisēna pēk�ņi esmu pārvērties par vikingu, par pa�u Olafu Trigvasonu. Es dzirdu tauru skaņas un kauju dunu, kas pārspēj citus trok�ņus. �ajā brīdī es varu būt pat Hlidarendas Gunnars, kas uz sava �ķēpa paceļ ienaidniekus un iemet upē.

Bet da�reiz vēj� dzied savādāk. Da�kārt tas atgādina baznīcas ērģeles, kuras es kādreiz dzirdēju dievkalpojumā Stapi viensētā, kad man bija septiņi gadi. Tad man acīs sarie�as asaras. Leigamiri mājās viesistabā arī stāv ērģeles, bet uz tām neviens nespēlē.

Daudz, ļoti daudz vēj� var pastāstīt katram, kas viņā ieklausās. Daudz ko var uzzināt, ieklausoties lietus lāsēs, kas sīki bungo pa jumtu vai pa lodziņu virs Palli gultas. Nabaga Palli, viņ� nesaprot ne vēja, ne lietus balsi. Viņ� dusmojas gan uz vienu, gan uz otru, kaut ari ir dzejnieks. Bet lietus un vēj� ta�u prot stāstīt to, ko cilvēks pats grib dzirdēt. Nav intere�santāku stāstu par tiem, ko cilvēks sacer pats sev! Nav interesantāku piedzīvojumu par tiem, ko viņ� rada savā iztēlē. Tad arī vēj� var dziedāt un lietus lāses runāt. Tad arī dzīve ir pilna da�ādu noslēpumu.

Varbūt arī Palli glabā kādus noslēpumus.

Kādreiz vakarā mēs ar Helgu stāvam pagalmā. Mūsu rotaļu saimnie�cību vēl pa pusei klāj sniegs, kas tagad vairs nav mirdzo�i balts, bet kļuvis jau pelēks, vietām pat melns. Mājiņas jumts zem kupenu smaguma ir iebrucis, un būs ļoti grūti māju atjaunot. Bet tas jau ir cits jautājums. Pa�laik mēs stāvam pagalmā un sprie�am par dzīvi. Pēk�ņi no otras mājas puses parādās Ouli. Kā var noprast, tad viņ� no kāda glābjas. Bet, acīm redzot, viņa dzīvībai briesmas nedraud, jo pats pilnā kaklā smejas. Tūlīt aiz Ouli jo� Siga. Mēs varam labi dzirdēt un noprotam, ka viņa ir pārskai�tusies. Abu balsis saplūst vienā vienīgā klieg�anā.

Abi nozūd aiz mājas, bet pēc da�iem mirkļiem aiz stūra parādās Ouli un drā�as tie�i pie manis.

���� P-paņem �-�-it-to un n-noslēp, � viņ� stostās, pasniedzot man mazu papīrīti.

Es neziņā skatos uz papīrīti un tūlīt pazīstu mūsu Palli ķeburus. Uz papīrī�a ir divi dzejoļi. Diem�ēl es lasu vēl tik slikti, ka nepagūstu abus dzejoļus un pārējo, kas tur uzrakstīts, izlasīt. Vienīgi man izdodas izburtot: �Zobi tai mirdz kā kristāls īsts, raksturs tik padevīgs, maigs, un ja pār mani skumjas līst.. .� Ta�u te pie manis pieskrien Siga. Ar vienu roku viņa izrauj man papīrīti, bet ar otru roku iecērt tik stipru pļauku, ka man pat ausīs sāk d�inkstēt.

��� Vai tev nav neērti, bezkaunīgais? � viņa kliedz. � Kā tu drīksti to lasīt!

Pēc tam Siga lēnām aiziet uz māju."Tagad viņu grūti būtu nosaukt par skaistu. Viņa laikam tikko ir stāvējusi pie siles, jo viss priek�auts ir slapj�. Sev par lielu sarūgtinājumu es redzu, ka viņa raud.

Es stāvu kā pie zemes pienaglots, Helga ir satriekta, bet Ouli kā muļķī�tis skaļi smejas.

���� V-viņa b-b-i-ija to n-noslē-ēpusi uz k-krūtīm, � viņ� saka.

���� Kas tur bija uz papīrī�a? � Helga nesaprot.

Es klusēju un tikai nopū�os. Esmu visu sapratis. Pēc tam, zobus sakodis, pie sevis murminu: �Nu ko, lai jau tā būtu.�

��� Kas tur bija uz papīrī�a, Hjalti? Lūdzu, pasaki, Hjalti, � Helga mani lūdz.

Atbildes vietā es pagrie�os pret Ouli un jautāju:

���� Vai tu visu izlasīji?

��� N-n-nē, es n-nep-pasp-pēju. T-t-ur b-bija kaut k-kādi dze-dzejoļi. Viņa laik-kam k-kļuvusi p-par dze-dzejnieci, � Ouli atbild.

���� Ko tu tur izlasīji? � Helga uzstāj. � Izstāsti man, lūdzu, Hjalti!

��� Manuprāt, tur nekā interesanta nebija. Nepaguvu izlasīt, � es salti atbildu.

Ta�u krūtīs man nemaz nav salti, tur trako uguns.

�is atgadījums man sagādā lielus pārdzīvojumus. Es uzmanīgi nopētu Palli, lai atrastu viņā kaut ko skaistu, ko agrāk nebūtu pamanījis. Ta�u nekā jauna neatrodu. Deguns ir tāds pats kā agrāk, un man tas liekas pa�visam neglīts. Arī mati ir tikpat melni un nesasukāti kā parasti. Es, pro�tams, varēju pajautāt, kā Siga tikusi pie viņa dzejoļiem, bet man negribas runāt. Tas var sacelt traci. Bet ja nu Siga �os dzejoļus ir atradusi? Tas ta�u ir pilnīgi iespējams. Nē, nav vērts velti riskēt.

Pēc da�ām dienām es sastopu Sigu pagalmā. Jūtos mazliet neveikli un taisos paiet garām, bet viņa smaidīdama mani uzrunā:

���� Labdien, mīļo Hjalti. Ko tu pastāstīsi?

���� Nav nekā jauna, � es atbildu.

Labāk jau nu viņa nebūtu mani apturējusi. Ar mani tagad nav joki. Es viņas klātbūtnē vairs nemulstu. Viņa man uzdro�inājās iesist kā tādam smurgulim! Lai tagad pati padanco.

���� Kur tu dabūji tos dzejoļus? � es jautāju Sigai.

���� Kādus dzejoļus?

���� Nu, tos pa�us.

Kāpēc gan viņa izlokās?

���� Ā, dzejoļus! � viņa nomurmina, it kā tikko būtu atcerējusies. � Tie ta�u nebija dzejoļi. Kā tev nav kauna!

Bet man nemaz nav kauna. Es neesmu nekā slikta izdarījis, tātad man nav ko kaunēties.

���� Protams, tie bija dzejoļi, un es pat zinu, kas tos uzrakstījis. Tie ir Palli dzejoļi.

���� Kā tu to zini? � Siga aizsvilstas.

���� Es redzēju �os dzejoļus, kad Palli tos sacerēja.

���� Bet vai viņ� tev teica, kam tos raksta?

es dro�i

��� Nē, to viņ� man netika teicis. Bet tev nav man jāmelo, saku.

Siga kļūst tāda savāda un sāk �ukstēt:

���� Es tev pateik�u, dārgais Hjalti, �os dzejoļus es atradu. Apsoli, ka tu Palli neteiksi, ka tie ir pie manis. Es gribu viņu pakaitināt. Vai apsoli, Hjalti?

���� Jā, apsolu. Nekā neteik�u, � es ļoti iepriecināts atbildu.

���� Nu tad viss ir labi, � Siga smaida. � Es .zināju, ka tu esi labs un mīļ� puisēns.

Un ko tagad Siga darīja? Viņa man maigi papliķēja pa vaigu! Tas bija vispatīkamākais pieskāriens, kādu es jebkad esmu sajutis. Pēc tam viņa aizgāja, bet es paliku stāvot ar sajūtu, it kā man kalns no pleciem būtu novēlies. Nē, es viņu nepiemānī�u. Protams, dzejoļus viņa ir atradusi. Es jau arī pats tā biju domājis. Kāds es gan esmu muļķis! Protams, Sigu es nepiemānī�u, bet nekad nepiedo�u, ka viņa man iesita. Un tomēr es esmu muļķis, liels muļķis.

Atgādinā�u vēlreiz, ka ziema tuvojās beigām. Pie sliek�ņa jau pava�saris. Siena stirpa pagalmā vēl nav pusē, toties siena �ķūnis jau gandrīz tuk�s. Bet kaimiņiem siena atlicis vēl mazāk.

���� Hatlgrimūrs atkal paliks bez siena, � runā mūsu mājās.

Aitas jau ir izdzītas ganos, tuvākajās dienās ganībās laidīs arī govis. Ir atlidoju�i strazdi un sāku�i, tāpat kā pagāju�ā gadā, uz jumta svilpot. Atlidojis arī dzeltenais tārtiņ�, drīz pēc tam parādīsies arī jūras bezdelīga. Tātad drīz jau būs pagājis gads, kop� es ierados Leigamiri pagalmā un ar skumjām noskatījos pakaļ māmiņai, kas aizjāja pāri kalniem. Toreiz man bija bail �eit palikt. Tagad es baidos, ka man vajadzēs braukt projām. Par laimi tas nenotiks. Solveiga teica, ka es varot palikt vēl vienu gadu, ja apsoloties būt �akls, labs un paklausīgs. Es apsolos, un tad Solveiga saka, ka viņiem bū�ot �ēl mani laist projām, ja jau reiz esot pieņēmu�i, kaut arī es te sevi�ķi vajadzīgs neesot.

Arī Palli nebrauc nekur projām. Viņ� sen vairs nepiemin Reikjaviku, kur visi dzīvojot ļoti labi. Mana Oufeiga ir aizgājusi kalnos. Viņa nav vairs nekāds jērs, bet gan jauna aitiņa. Es mazliet no viņas kaunos. Da�reiz es viņu centos noglāstīt, bet tas nebija sirsnīgi. Man viņa nemaz nav mīļa. Tāda bija tikai Hosa. Oufeiga manās acīs ir aitiņa � patīkama aitiņa, nekas vairāk.

Nu, bet tagad par Palli. Pēdējā laikā Palli kļuvis vēl noslēpumaināks. Viņ� bie�i vien kaut kur nozūd. Naktīs es dzirdu, ka viņ� grozās no vieniem sāniem uz otriem un nevar aizmigt. Viņam laikam iek�ā kaut kas dudina un neļauj gulēt. Dro�i vien viņ� sacer dzejoļus. Tā paiet stunda, bet da�reiz pat divas. Arī es neesmu aizmidzis un guļu nepakustēdamies. Tad Palli uzmanīgi pieceļas, apģērbjas, paņem rokās zābakus un bez trok�ņa klusām zogas pa kāpnēm lejā. Viņ� kāpj tik klusām, ka es, lai gan klausos sa�springti, nedzirdu ne skaņas. Es nedzirdu arī to, kā viņ� atver durvis un kā tās aiz sevis aizver.

Tas izraisa manī ziņkārību. Es nevaru aizmigt. Pat tad, kad man uznāk snaudiens, es saraujos no visniecīgākā troksnī�a. Mani uzmodina pulksteņa zvanī�ana veco saimnieku istabā, un es vienmēr pamostos, kad Palli at�grie�as, lai cik klusām viņ� nāktu. Tomēr es neuzdro�inos viņam ierādīt, ka neguļu, un tikai uzmanīgi paskatos no pēļa apak�as. Naktis parasti ir ļoti tum�as, tomēr man izdodas novērot katru Palli kustību, sevi�ķi tad, kad viņ� sē� uz gultas, jo lodziņ� atrodas aiz muguras. Cik uzmanīgi viņ� kustas! Uz kurieni gan viņ� iet? Es baidos Palli pa�u iztaujāt, jo viss notiek ļoti noslēpumaini un mīklaini. Notiek kaut kas baismīgs. Iemesls var būt tikai viens: Palli satiekas ar elfām. Tas ir ļoti interesanti! Nē, Palli nav tāds, kāds izliekas. Bet varbūt viņ� tikai sacer dzejoļus? Dzejnieki ta�u varētu nebūt līdzīgi parastiem cilvēkiem. No tiem, kuri sacer dzejoļus, daudz kas sagaidāms.

Tad es ievēroju, ka savās nakts gaitās Palli dodas noteiktās dienās. Vis�bie�āk viņ� iet sestdienas vakaros, da�reiz arī pirmdienas un tre�dienas vakaros. Nāko�ajā dienā es viņu uzmanīgi un ilgi vēroju, ta�u neko nemanu. Nekas jauns Palli ārienē nav redzams. Viņ� ir kļuvis tikai daudz jautrāks nekā pagāju�ā gadā. Toties es pats esmu ļoti pārvērties. Solveiga bie�i jautā, vai tikai es nejūtos slims, jo esmu ļoti bāls un man nemaz nav ēstgribas. Es viņai atbildu, ka esmu vesels, kaut arī da�reiz sūdzos par galvas sāpēm. Īstenībā te vainojama Palli izturē�anās. Esmu lielā neiz�pratnē. Ko viņ� dara pa vakariem?

Kādā tre�dienas vakarā es nolēmu viņu izsekot. Kā kaķis es izlīdu no gultas un aizzagos līdz ārdurvīm. Ahā, redz, kur viņ� ir! Redzu, ka Palli, cik vien ātri var, jo� uz aitu kūtīm. Bet kas tad tas? Ko es redzu? Pie aitu kūts stūra stāv kāda dzīva būtne! īsu mirkli es redzu tās galvu. Galva pa�kustas un tūlīt pazūd. Arī Palli nozūd aiz aitu kūts stūra, un viss paliek klusu. Ir pavasara nakts, visu apņem maiga pustumsa. Struturs, uzlicis priek�ējās ķepas uz lieveņa pakāpiena, skatās uz to pusi, kur nozuda Palli,

da�as reizes nosprauslājas un liekas priek�namā gulēt. Tālāk es neuzdro��inos iet. Bailes man sasaistīju�as kājas. Neesmu tik drosmīgs, lai at�klātu noslēpumu. Tas man vienam pa�am nav pa spēkam. Vajadzēs meklēt palīdzību. Tagad es tikko val�dos, lai nesāktu kliegt, un, zogoties atpakaļ, spoki un elfas man rādās uz katra soļa. Beidzot esmu atkal gultā. Ta�u aizmigt neizdodas. Esmu pārlie�cināts, ka būtne, ar ko satiekas Palli, nav cilvēks. Laiks velkas bezgalīgi ilgi. Es skaitu pulksteņa sitienus. No blakus istabas dzirdama vecā Helgi skaļā krāk�ana. Man bail palikt vie�nam. Varbūt ieiet pie vecī�iem un visu izstāstīt? Bet vai tad esmu prātā jucis, vai? Uz jumta jau iesvilpojas strazds. Bet Palli aizvien vēl nenāk atpakaļ. Es guļu, mirkdams sviedros un grozīdamies no vieniem sāniem uz otriem. Pamazām es atkal sadū�ojos un sāku domāt daudz saprātīgāk. Protams, man nav ko baidīties. Visas elfas ta�u nav ļaunas, ir arī labas. Un, ja jau pa�am Palli nekas nedraud, tad jau man ne tik. Bet kā var zināt, ka Palli nekas nedraud? Vai tad ne�var gadīties, ka tomēr kādu nakti viņ� vairs neatgrie�as? Varbūt jau �onakt? . . . Nē, tur jau viņ� nāk. Nu viss ir labi! Bet cik ļoti klusu viņ� zogas! Viņ� izģērbjas un pēc kāda mirkļa jau guļ. Turpretī es visu nakti neaizveru acu.

Nāko�ajā dienā Palli izskatā nekādas pārmaiņas nevar manīt. Vienīgi, kamēr ģērbjas, viņ� bie�āk nekā parasti �āvājas. Es visu rūpīgi apdomāju. Es baidos no Palli. Viņ� salīdzinājumā ar citiem cilvēkiem ir savādnieks. �ajās naksnīgajās pastaigās katrā ziņā ir kaut kas nelabs. Kāpēc gan citādi viņ� tā zagtos? Viņ�, protams, baidās kādu uzmodināt. Varbūt man tā tikai likās? Varbūt pie aitu kūts stūra neviens nestāvēja un Palli tikai sacer dzejoļus? Tā tas laikam arī ir. Nav nekādu elfu. Ta�u es vairs nespēju paturēt pie sevis �o noslēpumu. Vispirms man ienāk prātā to uzticēt Helgai, bet tūlīt pat no �ā nodoma atsakos. Diezin vai viņa kaut ko sapra�tīs, tikai nobīsies. No mājiniekiem es varētu aprunāties tikai ar Jouhanu. Ta�u, visu rūpīgi apdomājis, secinu, ka tā nebūs labi.

Ja nu parunātu ar pa�u Palli? Nē, arī tas neder.

Beidzot esmu izdomājis, kam uzticēt savu noslēpumu! Tas ir Adi. Viņ� man liekas pats uzticamākais cilvēks.

Manu stāstījumu Adi uzklausa ļoti nopietni. Nav �aubu, saka Adi, ka Palli nokļuvis elfu varā. Es pats arī tā domāju, kaut gan nav izslēgts, ka Palli tikai sacer dzejoļus. Var jau būt, ka viņ� tikai dzejo, bet, kaut arī mēs abi gribam apgūt �o noslēpumu, tas nemaz ne�ķiet interesanti. Mēs būtu izvēlēju�ies kaut ko noslēpumainu. Un mēs bez gala pārcilājam visus nostāstus par elfām, kādus vien esam dzirdēju�i.

Jā, Palli neap�aubāmi ir saistīts ar tām. Tas nu tagad ir skaidrs. Viņ� ir apburts. Par to nav �aubu.

Un tomēr mēs nekā nevaram, atkratīties no domām, ka viņ� tikai sacer dzejoļus. Bet mēs būtu gaidīju�i kaut ko citu. Mums gribētos, lai visā �ajā notikumā būtu kaut kas mīklains un nesaprotams.

���� Viņ� varbūt nav vairs noteicējs pār sevi? � Adi domā.

���� Nabaga Palli! � es nopū�os.

���� Un tā kādā naktī viņ� nozudīs pavisam, � Adi turpina.

���� Un nekad vairs neatgriezīsies, � es piebalsoju.

Mums ir Palli ļoti �ēl.

Un tomēr mēs �aubāmies. Mēs ta�u bie�i esam dzirdēju�i no pieaugu��ajiem, ka nekādu elfu nav.

���� Tikai pielūko, nestāsti par to Ouli, � es brīdinu Adi.

���� Vai tu jucis esi! � viņ� uztraucās. � Man ne prātā nenāk. Viņ� tūlīt pat izpļāpās.

���� Tomēr elfas laikam ir, � es saku.

���� Iespejams. Kaut gan es īsti nezinu, � Adi �aubas.

���� Bet kā tad radu�ies visi �ie nostāsti? Nedomāju, ka tī�ām kāds būtu sagudrojis tādus melus un vēl sarakstījis grāmatās, � es sevi cen�os pārliecināt.

���� Protams, ne. Es arī tam neticu. Kāpēc tā būtu bijis jādara? � Adi piekrīt.

���� Ja nu tomēr Palli sacer dzejoļus? � es turpinu.

���� Var būt arī tā, � Adi parausta plecus.

Mēs saprotam, ka esam nonāku�i strupceļā, un klusēdami ilgi skatāmies viens uz otru. Beidzot nolemjam to noskaidrot, un Adi izklāsta rīcības plānu:

���� Nāko�ajā sestdienā ielīdīsim aitu kūtī un tur noslēpsimies. Neviens nepamanīs, ka mēs neesam mājās.

��� Es varu aiziet gulēt ātrāk, uzbu�ināt pēli, it kā es zem tā gulētu, un izmukt pagalmā. Palli jau nepārbaudīs, vai esmu gultā vai ne, � es saku.

���� Lieliski! Bet es pagaidī�u ārā, � Adi piekrīt. � Neviens mūs ne�pamanīs.

Tas ir ļoti interesanti. Naktīs mums sapņos rādās elfas, arī dienā mēs par tām domājam.

Beidzot pienāk sestdienas vakars.

Pū� auksts ziemelis, kalnos ir migla. Aitām jau ir mazi jēriņi, un Palli visu dienu tās uzraudzīja. Vakariņu laikā es saku, ka gribu gulēt. Neviens pret to neiebilst. Es uzkāpju aug�ā un uzbu�inu savu pēli tā, lai izskatītos, it kā es gulētu gultā. Pēc tam klusām izzogos pagalmā. Nogrie�os gar mājas stūri un skrienu, cik vien ātri varu, uz aitu kūtīm. Adi jau ir tur un ēd lielu sviestmaizi. Aitu kūtīm durvis ir vaļā. Mēs tur ieejam un pa�slēpjamies no vēja. Mēs gaidām ilgi, ļoti ilgi. Esam jau visu izrunāju�i un pārrunāju�i. Sirdis mums skaļi dauzās, bet domas jaucas un jūk.

���� Vai tev bail? � Adi jautā.

���� Nezinu. Varbūt mazliet.

���� Es arī mazlietiņ baidos.

���� Jābūt uzmanīgākiem, lai viņi mūs nepamanītu, � es saku jau kuro reizi.

���� Es domāju, ja viņ� tie�ām ar kādu satiekas, tad tā ir elfa, � kuro reizi prāto Adi, un kuro reizi es viņam atbildu:

���� Bet ja nu izrādās, ka viņ� tikai dzejo? Viņ� ta�u ir dzejnieks.

Pienāk nakts. Mums liekas, ka Palli jau sen būtu jānāk, un ik pa brītiņam skrienam pie aitu kūts stūra skatīties. Nē, acīm re�dzot, �onakt viņ� nenāks.

Adi sāk jau dusmoties. Viņ� man pār�met, ka es esot visu izgudrojis. Varbūt tas man esot tikai sapnī rādījies.

�Ja nu tie�ām es to būtu sapnī redzē�jis?� es pie sevis domāju. Nē, nē, tas nebija sapnis. Adi draud, ja es viņu piemānī�ot, lai tad es sargoties. Es sāku dusmoties par viņa muļķību. Draud izcelties ķilda. Ak, kā es gaidu, lai ātrāk atnāktu Palli! Bet viņa kā nav, tā nav.

� Es eju uz mājām, � jau desmito reizi saka Adi un divdesmito reizi palūr gar stūri. Pēk�ņi viņ� atraujas un bailēs kāpjas atpakaļ, uztrauktā balsī �ukstot: � Viņ� nāk, viņ� nāk, viņ� nāk!

Abi esam tā pārbiju�ies, ka ielecam barības galda un, aizskrēju�i pa to līdz otram galam, nokāpjam siena �ķūnī. Un īstā laikā, jo Palli jau ir tur, kur mēs tikko stāvējām. Viņ� kādu gaida. Mums ir laimējies. Tūlīt kaut kas notiks. Mazliet pastāvējis, Palli sāk staigāt turp un atpakaļ.

���� Pazūdam no �ejienes, � es �ukstu, � ja nu viņ� pēk�ņi paskatās siena �ķūnī un mūs pamana?

���� Ts-s, ne tik skaļi, � Adi �ukst. � Seit viņam nav ko meklēt.

���� Bet, ja viņ� pienāks tuvāk, varēs sadzirdēt mūs, � es iebilstu. Mēs taustāmies pa �ķūni uz priek�u un, saceldami veselu putekļu mā�koni, uzrāpjamies siena pantā, kas atrodas pretī durvīm. Tur mēs nogu- ļamies pie pa�as sienas. Tagad mēs aitu kūti neredzam, jo nakts ir ļoti tum�a. Mēs tikai dzirdam Palli soļus. Ta�u drīz vien viss paliek klusu. Mēs gaidām. Kas tur notiek? Adi norāpjas no siena panta, klusām iziet cauri siena �ķūnim un ieskatās pa durvīm aitu kūtī. Es neuzdrīkstos pakustēties

un viss trīcu. Man dū�a papē�os. Adi aizvien vēl nezaudē drosmi un laiku pa laikam palūr aitu kūtī.

Beidzot viņ� pienāk pie siena panta. Es pielienu pie malas, un Adi man �ukst:

���� Viņ� sē� uz barības galda pie kūts durvīm. Sē� kā koka dievs.

���� Viņ� laikam dzejo, � es sprie�u.

���� Jā, laikam gan dzejo, � Adi piekrīt, un viņa �ukstos saklausāma galīga bezcerība.

Sasprindzinājums atslābst. Man sirds nomierinās un tagad tik tikko pukst. Jūtos tā vīlies, ka zudusi katra interese par dzīvi. Adi stāv pie panta, ar kreiso roku atbalstījies pret �ķūņa sienu, bet es aug�ā guļu uz vēdera. Abi nezinām, ko tagad iesākt. Esam gan biju�i lieli muļķi! Palli, protams, dzejo. Tur nekā pārdabiska nav. Un vispār nav nekā pārdabiska.

Pēk�ņi no aitu kūts puses līdz mums atlido balsis.

Adi vienā mirklī, kā tērauda at�speres sviests, uzlido pie manis aug�ā, siens vien pajūk. Elpu aizturēju�i, mēs pieplokam sienai. Balsis tuvojas. Esam tā satraukti, ka aiz nepacie�tības zaudējam vai prātu. Pirmo reizi dzīvē mēs kaut ko tādu pār�dzīvojam. Ta�u �oreiz nav ilgi jā�gaida.

Siena �ķūņa durvīs parādās Palli. Mēs viņu redzam diezgan labi, kaut gan �eit ir krietni patum�s. Viņ� no�kāpj pa pakāpieniem un tad pasniedz roku elfai.

���� Uzmanīgāk, mana mīļā! � viņ� saka.

Tad ieraugām arī elfu. Mēs abi tikko novaldāmies, lai neieklieg�tos, � �ī elfa ir mums labi pazīstama.

����� Kas par vel� � iesāk Adi un izrunā vēl da�us vārdus, ko es nevaru atkārtot.

Elfa ir Siga. Neviena cita kā Siga. Tā pati Siga, kuru es biju nodomājis precēt, kad izaug�u liels.

Abi stāv uz �ķūņa grīdas � viņa un Palli. Nav jājautā, ko dara Siga. Viņa ar abām rokām apskauj Palli kaklu un skūpsta viņu tik mīļi, ka mani tas satriec. Adi tas viss ļoti patīk. Viņ� spēcīgi un sāpīgi grū� man ar el�koni sānos, bet es no sāpēm pat nesaviebjos. Esmu galīgi apdullis.

���� Palli mīļais, es ta baidos! � Siga �ukst.

��� No kā tad tu baidies? Tev nav jābaidās, dārgā, kad esmu kopā ar tevi, � Palli viņai atbild.

Es nekad nebūtu ticējis, ka Palli var runāt tik maigā balsī!

���� Es baidos, ka tas palaidnis Adi ir kaut ko uzodis un mūs izspiego. �ovakar gultā viņa nebija, Ouli gulēja viens pats.

���� Ej nu, ej, varbūt kaut kut izgājis, � Palli viņu mierina.

���� Un tomēr es baidos. Esmu pārliecināta, ka drīz viss atklāsies. Va�karnakt es redzēju �ausmīgu sapni� Nē, tas, protams, visiem drīz būs zināms.

Palli atbild, ka sapņiem ticēt esot muļķīgi un viņai ne no viena neesot jābaidās. Abi tuvojas siena pantam, un mēs dzirdam, ka viņi apsē�as sienā. Tagad mēs viņus neredzam, toties labi dzirdam. Viņi ilgi strīdas. Palli uzstāj, ka viss esot jāizstāsta Sigas vecākiem, proti, ka viņi esot saderināju�ies un gribot precēties, bet Siga to nevēlas. Nē, tūlīt ne, uzreiz ne. Viņa paziņo, ka vairs �urp nenāk�ot. Ko tad viņa gribot? Viņa to ne�zinot, esot tāda muļķe, Siga atbild. Tad iestājas klusums.

Adi ir visai neapmierināts ar to, ka nekā neredz. Un viņ� klusu klusu pielien pie pa�as panta malas. Viņam tik ļoti gribas redzēt mīlētājus! Ta�u piedzīvojam neveiksmi. Pēk�ņi es redzu, ka nozib Adi pēdas, un, spalgi iekliedzies, viņ� lido ar galvu lejā, aizraudams sev līdzi lielu klēpi siena.

Tas ir drausmīgs mirklis. Palli un Siga pielec kājās. Siga no bailēm iekliedzas un sauc palīgā visuvareno. Adi paceļas �etrrāpus, pēc tam uz- trau�as kājās un grib aizmukt pa aitu kūts durvīm. Ta�u Palli jau ir ap�tvēris, kas viņus iztraucējis. Viņ� metas Adi pakaļ, sagrābj ar savu spēcīgo roku puiku aiz biksēm un stiepj atpakaļ siena �ķūnī. Es arī esmu piecēlies kājās un, acis ieplētis, skatos uz viņiem.

���� Es tev rādī�u! � Palli rēc lielās dusmās.

���� Ai Palli, es ģībstu! � Siga iesaucas.

Viņa noslīgst uz siena klēpja, ta�u nenoģībst, bet paliek sēdus, parā�vusi kājas zem sevis. Palli beidz purināt Adi. Es nokāpju no panta.

���� Arī tu esi �eit, smurguli? � ieraudzījis mani, saka Palli.

Siga klusē. Viņu, acīm redzot, nekas vairs nepārsteidz. Palli tur Adi aiz pleca.

���� Jūs abi esat pelnīju�i sukas, � viņ� paziņo.

Mēs ar Adi klusējam. Palli, acīm redzot, saka taisnību. Te pēk�ņi Siga sāk skaļi �ņukstēt.

���� Es jau paredzēju, ka tā beigsies! � viņa runā �ņukstēdama. � Es nekad to neesmu gribējusi. Tu, Palli, esi pie visa vainīgs. Es jau to pare�dzēju, ka tā beigsies!

Palli ir ļoti samulsis. Viņ� stāv un kasa sev pakausi. Man kļūst viņa ļoti �ēl. Viņ� ta�u ir mans draugs. Pat dzejnieka talants pa�laik viņam nevar palīdzēt. Diem�ēl Palli laikam neizprot manas jūtas. Viņ� zaudē savaldību un sāk mani un Adi neganti lamāt. It kā visā �ajā notikumā mēs būtu tie vainīgie. Pēc viņa vārdiem, mēs esot lielākie nelie�i. Mēs joprojām klusējam. Adi ļauni smaida. Siga aizvien vēl raud.

����� Kāpēc tu rāj puisēnus? � viņa saka. � Labāk būtu viņus palūdzis. Dārgie zēni, lūdzu, apsoliet, ka nevienam nekā nestāstīsiet. Mani dārgie, dariet nu to manā labā! Lūdzu! Vai apsolāt?

���� Mēs ar Sigu būtībā . -. � Palli saka.

Ta�u viņa to pārtrauc:

���� Nerunā muļķības! Jā, pareizi, es ar Palli esmu saderinājusies, ta�u par to nav nevienam jāstāsta. Vai apsolāt?

���� Es nevienam nekā neteik�u, � es apgalvoju, un acīs man parādās asaras, iedomājoties, ka esmu tik labs.

���� Bet tu, mīļo Adi? � Siga ie�ņukstas.

���� Es varbūt arī neteik�u, � Adi viņu ķircina, � bet lai Palli tūlīt mani lai� vaļā. Es gribu gulēt.

���� Iesim kopā, � Siga saka.

���� Mēs ar Sigu būtībā esam saderināju�ies, � Palli mums paskaidro un muļķīgi skatās uz mani un Adi. Nabaga Palli!

Siga pieceļas, un mēs izejam ārā, kur mūs apņem nakts dzestrums. Vis�apkārt klusums, kalni tīti miglā. Mēs nezinām, ko runāt, un pa�laik ari nav par ko runāt. Adi aizvien vēl ļauni smaida. Pie sakņu dārza mūsu ceļi �ķiras. Palli sniedz Sigai roku un grib novēlēt labu nakti, bet viņa mīļotā

to nepamana. Viņa slauka asaras un kopā ar brāli aizsteidzas uz savu māju.

��� Mēs ar Sigu būtībā esam saderināju�ies, � Palli atkal saka, kad mēs ieejam mājā.

���� Jā, �- es atbildu, it kā man viss jau sen būtu bijis zināms.

Ar to mēs sarunu izbeidzam.

Liekamies katrs savā gultā un guļam. Par ko domā Palli, es nezinu, bet man par daudz ko ir jāprāto. Tagad es zinu, ka Siga nekad nebūs mana sieva, arī tad ne, kad es kādreiz kļū�u pieaudzis. Jo ļaunāk viņai. Es ta�u gribu kļūt par ļoti ievērojamu cilvēku.

Lai cik tas arī dīvaini būtu, pēk�ņi man no sirds noveļas it kā smags akmens. Dvēseles dziļumos man vienmēr bija mazliet kauns, ka esmu iemīlējies Sigā. Es sapratu, ka mazam zēnam ir smieklīgi iemīlēties pie�augu�ā sievietē. Tas nu tagad, paldies dievam, izbeigts, un nevienam par to nekas nav jāzina. Ir novērsti visi �ķēr�ļi, kas mani kavēja kļūt par ievērojamu cilvēku. Sigas klātbūtnē man nebūs vairs jāmulst. Nabaga Palli! Viņ� dro�i vien nevar aizmigt.

Pagājis tie�i gads, kop� esmu �eit.

Laika rats ir paveicis veselu apli, un mēs atkal sagaidām pavasari. Cik daudz ūdens ir aiztecējis no tās pirmās tālās pavasara dienas te Leigamiri pagalmā!

Kā vienmēr, neskuvies, Hatlgrimūrs un Jouhans atvedu�i no pilsētas stabus un dzeloņstiepļu rituļus. Viņi nolēmu�i ie�ogot piemājas laukus, un mums, bērniem, ir ļoti interesanti noskatīties, kā to dara. 2ogu taisa divi jauni pui�i. Vienu sauc par Skuli, otru � par Sveintu. Skuli pārnak�ņo mūsu mājās, bet Sveints � pie Hatlgrimūra. Tagad mums dzīve kļuvusi daudz jautrāka. Jaunajiem pui�iem darbā palīdz Jouhans un Hatlgrimūrs, bet Palli noņemas pa saimniecību. Vakaros Skuli un Sveints labprāt ar mums padraiskojas. Ta�u sevi�ķi jautri iet sestdienas vakarā, pēdējā va�karā, ko Skuli un Sveints pavada pie mums. Sākumā mēs pie aitu kūtīm spēlējam sunī�us. Kamēr jaunā zāle vēl nav paaugusies, mums atļauj tur skraidīt. Pēc tam Skuli paņem Sigu zem rokas un pastaigājas ar viņu turp

un atpakaļ, it kā staigātu pa bulvāri. Visi, izņemot Palli, smejas. Mēs ar Adi jau nu zinām, kāpēc Palli nesmejas, bet nevienam nesakām, tikai viens otram pametam ar aci. Palli tomēr iet rotaļās. Par to parūpējās pati Siga, un viņ� neuzdrīkstējās turēties pretī vai izlikties, ka negrib to darīt. Mēs ejam rotaļās diezgan ilgi. Piedalās visi bērni un jaunie: Siga, Palli, Skuli un Sveints. Pat vecais Helgi pienāk pie mums, nostājas maliņā un, plecus raustīdams, apmierināts saka:

���� Jaunība draiskojas. Tā, redz.

Pēc tam mēs apsē�amies atpūsties. Skuli sagrābj mani abām rokām un nogā� zemē. Es spārdos, skaļi smejos un pilnā kaklā kliedzu. Negaidot man palīgā nāk Siga. Viņa aiz matiem atvelk Skuli nost un dauza viņam pa muguru. Ir ļoti jautri noskatīties. Skuli, protams, tūlīt metas pretī jau�najam uzbrucējam, un Sigai iet plāni. Viņa gan pilnā kaklā kliedz, bet tas neko nepalīdz. Skuli ir par viņu daudz spēcīgāks. Saķēru�ies abi kopā, viņi veļas no kalniņa lejā � uz avotu. Visi smejas, tikai Palli nesmejas, un mēs ar Adi zinām, kāpēc viņ� nesmejas.

Vecais Helgi tik stipri smejas, ka nespēj vairs nostāvēt kājās un ap�sē�as uz ciņa.

���� Jaunība draiskojas. Tā, redz, � viņ� murmina.

Pēc tam Siga un Skuli pieceļas un nāk atpakaļ, bet pa ceļam viens otru vēl iedunkā. Neraugoties uz to, viņi tomēr apsē�as kopā pie pārējiem.

���� Tu esi rupj�! � Siga saka un iekniebj Skuli vaigā.

�� Vai tu vēl par maz dabūji? � Skuli jautā, gribēdams sākt visu no gala.

Siga sauc palīgā. Te pēk�ņi kājās pielec melnmatains cilvēks, vārdā Palli.

��� Vai tad tā kāda lieta ar meitieti kauties? � viņ� saka. � Nāc ar mani, ja nav bail.

Skuli smaidīgā seja tūlīt kļūst nopietna. Viņam laikam ir mazliet bail. Ta�u atteikties ir neērti, un tāpēc viņ� atkal smaida. Arī Palli cen�as pasmaidīt, ta�u viņa smaids drīzāk atgādina grimases.

Sākas īsts kautiņ�. Palli ir pamanījies ātri sagrābt Skuli savos apkam�pienos un spie� no visa spēka. Skuli krīt, un Palli viņam virsū. Mēs seko�jam abu cīņai, elpu aizturēju�i. Cīkstoņi el�, �ņāc un sten. Ļoti interesanti.

���� Nesakropļo viņu, Palli, � Siga saka.

���� Nebaidies, nekas ļauns nenotiks, � Palli murmina, neslepdams savu prieku.

Abi jau sen būtu varēju�i piecelties kājās, bet to nedara. Skuli viena roka ir brīva, un viņ� no visa spēka sit Palli tie�i pa degunu. Tas, acīm redzot, viņam ir licies pārāk liels. Deguns no sitiena pa�ķiebjas, un no tā iz�ļācas asinis. Sitiens Palli ir saniknojis, un viņ� nopietni uzbrūk preti�niekam, ar abiem ceļgaliem uzliekas uz vēdera. Sveints redz, ka pienā�cis laiks iejaukties.

���� Vai jūs juku�i esat, vai? � viņ� jautā un iz�ķir kau�ļus.

Skuli pieceļas kājās. Viņ� mulsi smaida, bet Palli ir notraipljies ar asinīm. Siga pieiet pie Palli, ar lakatiņu slauka viņam asinis un runā ļoti maigi. Helgi vairs nesmejas, bet burk�ķ:

���� Jaunība draiskojas. Tā, redz.

Un viņ� aiziet uz māju, pa ceļam �ņaukdams tabaku. Bet mēs atkal sākam iet rotaļās. Sākumā mazliet pastīvi, bet pēc tam jautri, it kā nekas nebūtu bijis.

Visa saimniecība jau ir ie�ogota. Un �ogs ir ļoti glīts. Piecām kārtām uz stabiem novilkta dzeloņstieple. Ir arī vārti. Tie, protams, nav tik skaisti kā Hruthoularas viensētā, tomēr tie ir vārti. Lai tagad nokļūtu uz Hjatli terases, mums, bērniem, jāiet liels līkums. Nāko�ajā rītā Skuli un Sveints jās projām. Smidzina lietus. Abiem zirgi, viens bērs, otrs sirms, piesieti pie sakņu dārza. Sirmais zirgs stāv, acis piemiedzis un priek�ējo kāju pacēlis. Bērais zirgs staigā, galvu noliecis, un plūc zāli. Viņ� ir saslējis ausis, un iemauktu dzel�i visu laiku �ķind. Seglos sakrāju�ās mazas ūdens peļķītes. Ūdens tek mazās straumītēs pār zirgu krustiem un pil no krēpēm. Visus laukus jau klāj zaļums. Abi pui�i iet pāri kaimiņu mājas pagalmam, pie�sien savas somas pie segliem, atsveicinās un kāpj seglos. Zirgi tūlīt pat kļūst mundrāki. Viņi sāk rik�ot pa taku, uz slapjās zemes tiem ik pa brīdim paslīd kāja. Tā aizjāj Skuli un Sveints. Man ļoti �ēl, ka viņu vairs nebūs, jo abi bija ļoti jautri. Ta�u Palli pēc viņiem neskumst. Viņ� apgalvo, ka Skuli neesot vīrie�a vērts. Tādi cilvēki kā Skuli, saka Palli, nerūpējoties, lai tiktu pie saimniecības vai kaut ko atliktu nebaltām dienām. Maz gan esot labuma no cilvēka, kas saņemot lielu algu, bet to izsvie�ot vējā. �ie vārdi liecina, ka Palli tagad dzīvi vērtē pavisam citādi.

Kādā pavasara dienā Helga saka, ka viņa zinot interesantu jaunumu, bet to pastāstīt tāpat, par velti, viņa negribot. Man par to esot jāsamaksā.

���� Es zinu kaut ko tādu, Hjalti, ko tu nezini, � viņa apgalvo.

��� Tie�ām? � es jautāju. � Nu, bet es arī zinu kaut ko tādu, ko tu nezini.

���� Ko tad tu zini?

���� Bet ko tu?

���� Neteik�u, kamēr tu nebūsi pateicis, ko tu zini.

��� Es nevaru tev to stāstīt, � es, pieņēmis nopietnu izskatu, saku. � Esmu apsolījis, ka nevienam neizpļāpā�u.

���� Vai tu zvērēji?

���� Nē, es tikai apsolīju.

���� Tad es tev ari nekā neteik�u.

���� Nesaki ar, es nemaz negribu, ka tu man stāsti, jo tur jau dro�i vien nekā interesanta nav, � es atbildu.

Protams, esmu melojis. Es degu aiz nepacietības. Man pat dzīvot ne�gribas, ja Helga zina kaut ko tādu, ko es nezinu. Tomēr es nekādā ziņā neatklā�u viņai Sigas un Palli attiecības. Mēs abi klusējam. Helga ļoti pār�dzīvo. Viņai laikam ļoti gribas man izstāstīt savu jaunumu.

���� Nu labi, lai jau notiek, es tev izstāstī�u, � viņa saka. � Es ta�u zinu, ka tu mirsti aiz ziņkārības. Es neesmu tik ziņkārīga kā tu.

Man ļoti nepatīkami to dzirdēt, bet esmu pārāk viltīgs, lai izpļāpātos. Tagad es nedrīkstu ar viņu strīdēties. Ja būtu spējis, es tūlīt pat liktu viņai apklust.

��� Varbūt, � es piekrītu. � Varbūt tu arī neesi tik ziņkārīga.

Viņa sāk �ukstēt.

���� Vai zini, Hjalti, ka Siga un Palli ir saderināju�ies?

���� Kā tad tu to zini? � es brīnos.

� Es dzirdēju, ka Siga pati stāstīja māmiņai. Tie�ām, tā ir taisnība.

���� Nu, � es saku. � Es jau to sen zinu.

Helga ir ļoti vīlusies un neapmierināta izstiepj lūpas. Viņa vienmēr izstiepj lūpas, ja kaut kas nepatīk.

���� Kāpēc tad tu man to nepastāstīji? � viņa jautā.

Es atbildu, ka esmu solījis klusēt. Bet pēc tam viņai �o to pastāstu. Protams, visu es viņai nestāstu � es nekad neizpaudī�u to, kas man uz�ticēts, � un paskaidroju, ka to esmu uzzinājis no Palli. Helga ir ļoti iz�brīnījusies. Vai tie�ām es esot jau tik liels, ka Palli man uzticot savus noslēpumus? Viņas skaistās acis sajūsmā raugās uz mani.

Pēc tam Helga saka:

��� Savu saderinā�anos viņi gribot paziņot nāko�ajā sestdienā. Sigas vecāki aicinot visus uz kafiju, arī mūs, bērnus.

Lūk, tas gan ir jaunums! Es Helgai saku, ka par saderinā�anās paziņo��anu atklātībā nezināju, un viņa par to patiesi priecājas. �ajā brīdī man Helga liekas tik jauka un tik piemīlīga, ka nenoturos un neviļus izstāstu visu, kas toreiz notika siena �ķūnī. Helgai man grūti kaut ko noslēpt. Ta�u tūlīt pat mani sāk mocīt sirdsapziņa. Kāpēc gan es izpļāpājos! Pār�metu sev, ka neesmu izturējis pa�u pirmo pārbaudījumu. Esmu nodevējs.

Un pie visiem svetajiem ludzu, lai Helga klusē. Viņa apsola, zver un saka man daudz skaistu vārdu.

Te man ie�aujas prātā cita doma. Redz, kādi īstenībā ir tie lielie cilvēki! Lūdza mani un Adi klusēt, un mēs godīgi pildījām savu solījumu, bet pa�i mums aiz muguras, redz, ko sagudroju�i. Laikam būs biju�i svarīgi no�tikumi, ja jau izlēmu�i paziņot. Jā, Siga un Palli attiecībā pret mums nav rīkoju�ies godīgi. Viņi dro�i vien sen visu ir izstāstīju�i Hatlgrimūram un Grouai. Visi pieaugu�ie jau zina par abu saderinā�anos. Un runā par to. Bet mēs ar Adi kā muļķi esam klusēju�i. Tādi jau ir tie lielie. Esmu uz viņiem ļoti dusmīgs.

Sestdienas vakarā mēs uzpo�amies un ejam uz otru māju. Abu māju vēsturē tas notiek pirmo reizi.

���� Es to daru tikai Sigas dēļ, � Solveiga �ukst Jouhanam.

Viņi nāk aiz manis un Helgas, bet viņiem seko vecais Helgi un Gudruna.

Durvīs mūs sagaida Siga. �odien viņa ir ļoti skaista un viesiem laipni uzsmaida. Uz labās rokas zeltne�a viņai mirdz zelta gredzens. Sigai aiz muguras, mulsi mīņādamies no vienas kājas uz otru, stāv Palli. Arī viņam pirkstā ir gredzens. Nabaga Palli izskatās ļoti apjucis. Viņ� uzvil�cis svētku uzvalku un ap kaklu aplicis baltu, iecietinātu apkaklīti, kas, galvu grozot, grie�as kaklā.

Nabaga Palli! Es gan negribētu būt viņa vietā.

Mēs ieejam viesistabā. Tur uz galda stāv piekrauti �ķīvji, bet pa istabu turp un atpakaļ staigā Hatlgrimūrs. �oreiz viņ� ir noskuvies un neiz�skatās tik noguris, toties uz vaigiem redzamas bārdas na�a atstātās pēdas. Mēs ar viņu sasveicināmies un sē�amies pie galda. Arī Ouli un Adi ap�sē�as. Visi ir ļoti svinīgi.

���� Tā, tā, � Hatlgrimūrs iesāk.

���� Tā, redz, � Helgi atbild.

Pārējie klusē.

Pēc tam Siga atnes tases ar karstu �okolādi. Groua nerādās, viņa saim�nieko par virtuvi.

��� Vai tad māte neiznāks pie viesiem? � Hatlgrimūrs jautā meitai.

���� Viņa vāra kafiju un atnāks vēlāk, � Siga atbild.

Solveiga nepaver muti, arī Gudruna klusē. Vecais Helgi, Jouhans un

Hatlgrimūrs runā par laiku. Visi iztu�ras kaut kā dīvaini. Palli izskatās tā, it kā viņu bērētu.

��� Cik gar�īgi tev �ie cepumi, mīļā Siga! Dro�i vien ta�u tu tos cepi? � Gudruna interesējas.

���� Jā, kopā ar māmiņu, � Siga atbild, un viņas seja staro kā saulīte.

���� Lieliski cepumi! � arī Solvei�ga paslavē.

���� Tie�ām lieliski! � viņai pie�balso vecais Helgi. Pēc tam viņ� uz�runā Palli: � Nu, draudziņ, bet tu ta�u esi daudz viltīgāks, nekā izska�ties. Tādu lielisku meiteni no�kampis �

��� Ko tu, Helgi, � Gudruna viņu pārtrauc brīdino�ā tonī.

����� Kas tad tas? Pat vārdiņu ne�drīkstēs bilst! � Helgi iesmejas un apmierināts grozās uz krēsla. Bārda viņam trīc no klusiem smiekliem. Acīm redzot, prātā kaut kas ļoti jautrs. � Varbūt Siga tevi ir nokampusi, ko?

���� Helgi! � Gudruna atkārto.

Palli mulsi pasmaida. Viņ� nezina,

ko atbildēt. Arī Solveiga smaida savu parasto smaidu. Ouli man pretī vaik- stās. Man nepatīk skatīties uz viņu. Siga stāv ar kafijas kannu rokās ve�cajam Helgi aiz muguras. Viņa pa�pliķē ve�ukam plecu:

������ Laikam mums ar Palli viss sākās tāpat kā tev kādreiz ar Gud�runu.

����� Ai, labāk man to neatgādini! � Helgi iebilst smiedamies. � Es ta�u vienmēr esmu bijis karsts kā uguns, bet viņa � auksta kā ledus. Tā, redz.

���� Izbeidz, Helgi, � Gudruna lūdz.

���� Vai tad tā nav? � viņ� jautā. � Un uguns, protams, izkausēja ledu � karstums ta�u vienmēr stiprāks par aukstumu, vai ne tā?

����� Nezinu, � Gudruna atbild. � Bet es domāju, ka varam runāt par ko citu.

�ī saruna tiek pārtraukta, un Helgi vairs nemēģina iekustināt sabied�rību. Viņ� tikai �ņauc tabaku un klusē. Jouhans un Hatlgrimūrs runā, ka viņi esot pareizi darīju�i, ie�ogodami saimniecību. Nepiecie�ams, viņi saka, lai visas saimniecības būtu ie�ogotas. Tas gan iznākot dārgi, toties ar uzviju atmaksājoties. Pēc tam arī viņi apklust. Visi klusē. Ouli, tāpat kā iepriek�, taisa grimases. Es nedrīkstu paskatīties uz viņa pusi, lai nesāktu skaļi smieties. Tad viņ� sāk rādīt grimases Helgai, kas visu laiku ir ļoti nopietna. Pēc tam Ouli ar elkoni pagrū� savu brāli tā, ka tas nomet zemē pīrāgu. Visi bērni smejas. Par Ouli nav iespējams nesmieties.

����� Beidziet trok�ņot, bērni, sēdiet mierīgi, � Hatlgrimūrs aizrāda. � Jūs traucējat mums sarunāties.

Mēs tūlīt apklustam. Tagad visi sē� mierīgi. Un, tāpat kā iepriek�, klusē. Beidzot mēs pieceļamies no galda un pateicamies Hatlgrimūram, Palli un Sigai par cienastu. Palli pieiet pie Hatlgrimūra, noskūpsta viņu uz lūpām un par visu sirsnīgi pateicas.

Ouli, acis izbolījis, skatās uz abiem, pēc tam taisa atkal grimases un �ukst Adi:

���� T-t-agad t-t-tu vairs n-nevari v-viņu saukt p-par Palli. T-tev jās-saka: d-d-ārgais s-svaini!

Gudruna sauc Grouu, lai mēs arī viņai varētu pateikties. Groua ir tāda pati kā vienmēr: ļoti kalsnēja, ļoti melniem matiem un ļoti kustīga. Viņa tikko var palikt mierā, lai paspiestu mums visiem rokas, un neapstājas pat tad, kad Palli viņu noskūpsta tie�i uz lūpām.

Vakarā, kad Palli jau ir gultā, atnāk Siga un ilgi sē� pie viņa. Abi saru�nājas pusbalsī. Tie ir noslēpumi, ko es nedrīkstu zināt.

Beidzot Siga pieceļas, noskūpsta Palli un aiziet.

Mēs guļam klusēdami. Tagad ir vispiemērotākais mirklis, lai aprunātos ar Palli. Es jūtu, ka viņ� neguļ. Un to var saprast. Man gribas viņam pateikt kaut ko ļoti ļoti gudru, un es diezgan ilgi prātoju, kā uzsākt sarunu. Laikam vislabāk būtu iepriek� noklepoties. Es ieklepojos, bet pēc tam saku gudrāko, kas man ienāk prātā:

���� Saki, Palli, � tas laikam ir ļoti patīkami būt saderinātam?

Palli apgrie�as gultā uz otriem sāniem.

���� Jā, � viņ� atbild nopietni. � Tas ir ļoti patīkami, pie tam ar tādu labu meiteni kā Siga.

Man liekas, ka tagad būtu Palli reize turpināt mūsu sarunu, ta�u viņ� to nedara, un man pa�am jālauza galva, par ko runāt.

���� Un jūs, protams, drīz apprecēsieties? � es interesējos.

���� Laikam. Varbūt nākamajā pavasarī, � Palli atbild un nopū�as.

���� Kad jūs kļūsiet vīrs un sieva, tad jūs laikam iekārtosiet pa�i savu saimniecību?

��� Iespējams, dārgo Hjalti, iespējams, ka Hatlgrimūrs jau nāko�ajā pavasarī atstās laukus un aizbrauks uz pilsētu. Tikai pagaidām par to ciet klusu! Tad mēs ar Sigu dabūsim zemi. Bet arī par to tu nevienam nestāsti.

Es apsoios nestāstīt un iegrimstu domās. �ī ziņa man liekas ļoti svarīga, bet es tūlīt tajā atrodu arī slikto pusi. Ja Hatlgrimūrs pametīs savu saim�niecību un pārvāksies uz pilsētu, tad Adi un Ouli arī aizbrauks. Kādu laiku mēs guļam klusēdami, pēc tam Palli turpina:

����� Es negribu uz visiem laikiem palikt par kalpu. Ar laiku es ceru dabūt zemi.

��� Tātad tu gribi būt saimnieks, iegādāties daudz aitu un algot daudz kalpu? � es jautāju Palli.

��� Pagaidām nezinu. Par to padomāt vēl laika pietiek. Nezinu, vai ir vērts algot daudz kalpu. Darbaspēks ir kļuvis tik dārgs, ka tas vairs neatmaksājas, un arī kalpi gadās da�ādi. Tagad ta�u es viens pats visu neizlem�u � mana mīļā Siga arī gribēs teikt savu vārdu, � Palli izbeidz sarunu.

Es atceros visu, ko kādreiz par kalpiem runāja Palli. Cik ātri viņ� ir mainījis savus uzskatus! Tādi jau ir tie lielie ļaudis. Neviens nevar uz viņiem paļauties. �odien runā tā, rīt jau atkal citādi, ta�u prāta viņiem, kā liekas, ir vairāk nekā mums, bērniem.

�Pavasara darbi ir apdarīti, aitas ganās kalnos, bet vilna jau izmazgāta un �ūst pie avota. Ap �o laiku arī zāle jau ir kupli sazēlusi un gaida pļāvējus.

Kādā jaukā dienā pie Hatlgrimūra atjāj tas pats rudbārdainais cilvēks, kas �eit bija pagāju�ajā gadā. Viņ� pļauj un atkal pie katra atvēziena iesvilpjas. Tā jau daudzus gadus viņ� �eit ierodas siena pļaujas sākumā un atkal pazūd, kad siens nopļauts. Tagad viņ� stāv, vērīgi apskatīdams mūs, bērnus, un, atsegdams retus, bojātus zobus, jautā:

���� Interesanti, kāpēc zāle ar vienu galu piesieta pie zemes?

Mēs uz to nevaram atbildēt un tikai smejamies.

Pēc vairākiem atvēzieniem viņam izkapts ietriecas akmenī.

��� Seit, kā vienmēr, lauks slikti notīrīts, � viņ� saka un apskata izkapti. Pēc tam, noliecis galvu uz sāniem, asina izkapti, skatās uz mums un atkal jautā: � Vai tad nav jocīgi, ka akmens ir ciets?

Mums tas tie�ām liekas jocīgi.

���� Pasaulē ir daudz interesanta, � viņ� turpina un, atbalstījies uz izkapts, ilgi un nekustīgi stāv uz vietas. � Es, lūk, bie�i domāju par vienu lietu, � viņ� saka.

��� Par ko tad, Gudjoun? � mēs jautājam.

��� Par ko? Lūk, par to. Kāpēc cilvēks staigā tikai uz divām kājām, bet visas pārē�jās radības uz �etrām?

�� Bet ne jūras bezdelīga, � es iebilstu, rādīdams uz putniņu, kas netālu no mums met gaisā lokus. � Jūras bezdelīgai ir tikai divas kājiņas.

Viņ� paskatās uz putnu.

��� Jā, tev taisnība. Man tas nekad agrāk neie�āvās prātā.

��� I-ir v-vēl v-viena 1-lieta, ko es n-ne-k- kadi n-nesaprotu, � Ouli stostās.

��� Ko tad tu nesaproti? � Gudjouns in�teresējas.

���� K-k-āp-pēc t-tu dz-dzīvo? � Ouli jautā.

���� To es arī nesaprotu, � Gudjouns atbild.

Es nezinu, kāpēc Gudjouns mums uzdod �ādus jautājumus. Domāju, ka laikam tikai tāpēc, lai izklaidētos. Pieaugu�ajiem viņ� nekad nekā nejautā. Ta�u Ouli un Adi uzskata, ka viņ� ar mums runājot nopietni. Lai kā tas arī būtu, ilgi pļāpāt ar Gudjounu mums nav atļauts. Adi mūs brīdina, ka viņa māte varot sadusmoties, jo, pļāpājot ar Gudjounu, mēs viņu atraujam no darba. Es nezinu, no kurienes viņ� pavasarī atjāj un uz kurieni rudenī atkal aizjāj, � zēni saka, viņ� esot no Akranesas, � bet vienu es skaidri nojau�u: �ajā cilvēkā ir kaut kas noslēpumains. Rudajai, retajai bārdai un daudzajām krunkām viņa brūnajā sejā ir savs stāsts. Bet izlasīt �o stāstu es nemāku. Es saprotu, ka tas attiecas uz laiku, kas sen jau pagājis. Gudjouns ir tik ilgi nodzīvojis pasaulē, ka kļuvis par sen aizgāju�o dienu atbalsi. Un, kaut arī tā ir, viņ� vienmēr iziet pļaut, nerau�goties, vai spīd saule vai līst lietus. Kalsnējs, izkāmējis, īsām kājām viņ� stāv un pļauj, pie katra atvēziena iesvilpdamies. Otras mājas puikas ap�galvo, ka reiz viņ� sajuk�ot prātā pavisam. Puikas bie�i par viņu smejas. Da�reiz es arī pasmejos. Gudjouna apģērbs ir tik dīvaini nolāpīts, un, protams, arī viņ� pats ir smieklīgs. Es zinu, kāpēc tas tā. Gudjouns ir vien�tuļ�. Par viņu neviens nerūpējas. Viņa dzīve rit savrup no pārējiem cil�vēkiem. Neviens viņu nav mīlējis. Nekad. Tāpēc arī viņ� ir kļuvis tāds savādnieks. Arī mēs varam kļūt tādi pa�i, ja mūs neviens nemīlēs un mēs nemīlēsim nevienu. Mēs paliksim vientuļi un sve�i visai pasaulei.

Jau siena laika sākumā Jouhans aizjāja uz pilsētu pārdot vilnu un no turienes atveda mūsu vecī�iem ciemkukuli. Es manu, ka Solveiga par to ir ļoti neapmierināta. Viņa rāj Jouhanu, bet viņ� taisnojas, saka, neesot varējis to neņemt līdzi. Solveigai ta�u pa�ai jāsaprotot, ka viņ� nevarējis nekā atteikties.

Ciemkukuļi, kā zināms, mēdz būt lieli un mazi. Tos iesaiņo papīrā un pārsien ar auklu. Bet �is ciemkukulis ir pavisam citāds. Tas ir ļoti liels ciemkukulis. Viņ� staigā uz divām kājām, sagrābj mani aiz pleca un uzsauc:

���� Velna milti! Tu vēl aizvien tāds pats sīkulis! Un purns arī tev nosmulēts kā aunam!

Tas ir Ragnars Helgasons, mūsu pagāju�ās vasaras paziņa. Es neattopos, ko atbildēt uz �adu apsveicina�anos, un tapec klusēju. Esmu pieradis, ka cilvēki satiekoties sasveicinās.

Gudrunai Ragnara atbrauk�ana ir vislielākā laime. Viņa no laimes staro. Dārgais puisēns! Viņ�, dārgais puisēns, gribot mazliet paciemoties pie vectētiņa un vecmāmiņas. Viņ�, dārgais puisēns, laikam bū�ot dzīvojis labākās mājās nekā mūsējā. Viņ�, dārgais puisēns, laikam bū�ot pieradis pie labāka ēdiena nekā mūsmājās. Bet savas vecmāmiņas dēļ dārgais pui�sēns tam varbūt nepievērsī�ot uzmanību. To īso laiciņu, ko Ragnars pa�dzīvos �eit, vecmāmiņa nevarē�ot no viņa acu atraut. Tāpēc viņam jāguļot pie sava vectētiņa. Dārgais puisēns!

Toties mums, bērniem, dzīve līdz ar Ragnara iera�anos zaudē jebkuru jēgu. Mēs jūtam, ka viņa acīs esam dumiķi. Viņ� pavēl, mēs paklausām. Mēs neesam apmierināti ar Ragnara uzkundzē�anos, bet viņ� prot apspiest mūsu preto�anos. Viņ� izzobo mūs katru atsevi�ķi pārējo klātbūtnē. Viņ� mūs neiedomājami izmēdī un izsmej. Mēs, protams, dusmojamies, toties mums ir interesanti, kad viņ� izsmej citus. Katru reizi viņam ir tikai viens pretinieks. Un viņ� visiem uzspie� savu gribu.

Ragnara atbrauk�ana un viņa dzīvo�ana pie mums ir interesanta arī cita iemesla dēļ. Viņ� ir atbraucis no cita apvidus, kur arī dzīvo cilvēki. Bet tiem cilvēkiem ir citādas para�as. Viņi citādi domā, citādi dzīvo. Ragnars ir viens no viņiem, bet mēs esam tikai bērni. Viņ� zina neiedomā�jami daudz ko tādu, par ko mums nav ne mazākās nojautas. Viņ� smejas par mūsu nezinā�anu, un mums ir kauns pa�iem no sevis. Ta�u pasmieties par Ragnaru mums neizdodas, kaut arī viņ� nosauc govs asti par krēpēm, bet govs pupus � par tapiņām, no kuram tek piens. Viņ� apgalvo, ka tas nemaz neesot tik svarīgi, kā vienu vai otru lietu saucot.

���� Kāpēc nevar teikt, ka govij ir krēpes? � viņ� jautā.

�� Tad jau arī zirga spalvu var saukt par vilnu, � es iebilstu, � kaut gan vilna ir tikai aitām.

���� Manuprāt, tas ir vienalga, � viņ� saka, klak�ķinādams mēli. � Kā�pēc nevar teikt, ka zirgam ir vilna?

Mēs neesam tik gudri, lai atbildētu uz �o jautājumu, un tāpēc klusējam, vienīgi Ouli nekad neapmulst:

��� T-t-u d-domā, ir v-vienalga, ja matus uz t-tavas galvas n-nosauc par v-v-ilnu?

Ragnars nevar vai negrib atbildēt. Viņ� tikai sa�ķoba seju un izmedī Ouli.

���� �T-t-u d-domā, ir v-vienalga, ja matus uz t-tavas galvas n-nosauc par v-v-ilnu?�

Mēs visi smejamies.

Tā viņ� uzvar Ouli, kas no mums laikam ir visgudrākais.

Ragnaram nekad nav jādara tas, ko viņ� negrib. Viņ� ir sislumana dēls un tāpēc pavisam citas �ķiras cilvēks nekā mēs, pārējie. Kad es un Helga, viņa māsīca, pēc darba dienas aiz noguruma krītam vai no kājām un mums vēl jāārda smagais siens, Ragnars tikai valstās pa to pa�u sienu, kliedz uz mums un cen�as nokaitināt. Tomēr, ja Ragnars grib, arī viņ� var būt �akls.

Tagad pirmdienās Palli nemoka slāpes vairāk kā pārējās nedējas dienās. Katru svētdienu, ja ir labs laiks, viņ� kopā ar Sigu kaut kur izjāj ar saviem zirgiem. Un, vakarā atgriezies mājās, Palli vienmēr ir ļoti labā garastāvoklī. Tagad Palli ar mani runā daudz mazāk nekā agrāk. Viņ� sev ir ieguvis jaunu tuvu draugu, daudz tuvāku nekā es.

Kādā jaukā svētdienā, kad siena pļauja pabeigta, visi pieaugu�ie � Jouhans, Solveiga, Helgi un Gudruna � dodas uz baznīcu. Mūs, bērnus, uz baznīcu līdzi neņem. Solveiga apsola, ka nāko�ajā svētdienā mani at�laidī�ot pie māmiņas. Cik rei�u gan viņa jau man to ir solījusi!

��� Būs vislabāk, ja Ragnars un Helga jās kopā ar tevi, � viņa saka. � Tā būs pēdējā svētdiena, ko Ragnars pavadīs pie mums.

Mums ir jāsamierinās un jāpaliek mājās, kaut arī es ļoti �aubos, vai pēc nedēļas tik�u pie māmiņas.

�odien saimniece mums būs Helga. Virtuvē stāv ar sviestmaizēm pilni �ķīvji, bet pagrabā ir daudz piena. Badoties mums nevajadzēs.

Atklāti sakot, mēs pat esam ļoti priecīgi, ka paliekam vieni. Nav jau nemaz tik slikti uz visu svētdienu tikt vaļā no pieaugu�ajiem. Kaimiņos mājās paliek tikai Groua un, protams, Gudjouns, bet viņ� svētdienās vien�mēr no rīta līdz vakaram guļ.

Mēs sākam rotaļāties un rotaļājamies ilgi. Bet pēc tam mums viss ap�nīk. Ko tagad vēl lai sadara?

Laiks pieturas brīni�ķīgs, labāku nemaz nevar vēlēties. Mūsmājas pa�galmā mēs noturam apspriedi. Visi runā cits caur citu, un mēs nekādi ne�varam vienoties. Beidzot nolemjam, ka vislabāk parotaļāties uz Hjatli terases. Tur mēs varēsim saimniekot, cik ilgi vien patiks, jo neviens mūs nepasauks un neraus projām.

���� Jūs esat vislielākie ēzeļi, kādus vien dzīvē esmu sastapis, � Ragnars paziņo.

���� T-t-ad t-tu pats sevi n-nekad n-neesi sa-astapis, � Ouli viņam atbild.

���� E-e-e-ē! � Ragnars mēdās un rāda Ouli mēli.

���� Nevajag ķildoties, zēni, � Helga iejaucas. � Ko tad tu mums iesaki darīt, Ragnar?

��� Ko darīt? Tūlīt es jums pateik�u. Es gribu būvēt baseinu. Bet jūs jau esat pieķēru�ies tikai �ai mājelei. Jūs to vien zināt kā spēlēties ar saviem kleperiem un govīm. Nav ko brīnīties � jūs visi esat uzaugu�i netīri un arī muļķi, kā saka mana mamma. Jums ne prātā neienāk kaut reizi kārtīgi nomazgāties. Mamma pat negribēja mani laist �urpu.

��� E-es d-domāju, t-tev b-b-ūtu b-bijis 1-labāk p-pa-palikt pie savas mam-mas, � Ouli viņam atbild.

���� Nevajag ķildoties, -� es viņu pārtraucu.

����� Nevajag gan, � Adi mani atbalsta. � Nu tad ņemsim un uzbūvēsim baseinu. Tikai kur lai to būvējam?

���� Kur? Kas par jautājumu! Nekā jūs nezināt! īsti stulbeņi! Jūs no pa�as dzim�anas redzat, ka garām tek upīte, un vēl jautājat, kur būvēt baseinu! Vispirms, protams, mums upīte jāaizsprosto ar dambi, � Rag�nars paziņo.

Tas tik ir kaut kas! Mēs esam sajūsmā par �o lielisko ideju un, samek�lēju�i lāpstas, skrienam pie upītes.

Darbs rit pilnā sparā. Mēs grie�am lielas, zaļas velēnas un metam tās ūdenī. Neviens vairs neķildojas. Ragnars strādā kā īsts spēkavīrs. Ļoti ātri virs upes paceļas vesels velēnu kalns. Baseinam esam izvēlēju�ies vietu ar stāvākiem krastiem. Helga veikli strādā ar lāpstu, bet visnetīrāko �darbu uzņemamies mēs, vīrie�i. Nemanot visi esam nota�ķīju�ies ar dub�ļiem no galvas līdz kājām. Ragnars strādā peldbiksītēs. Mums, pārējiem, tādu nav. Ļoti jocīgi izskatās, ka Ragnars nes lielas velēnas, piespiedis sev pie kailā vēdera.

���� Nekas, es pēc tam nomazgā�os, � viņ� saka.

Ūdens aiz aizsprosta sāk celties. Mēs noaujam zābakus, zeķes un iespē�jami augstāk uzrotām bikses. Viss, kā liekas, notiek pēc plāna. Bet pēc tam mūs piemeklē neveiksme, kā parasti tajos gadījumos, ja kāds ķēries pie darba, ko neprot. Vienu velēnu kārtu straume aiznes, un mums tās jāiz�zvejo. Mēs notriepjamies vēl vairāk. Toties tagad viss ir kārtībā. Esam aizsprostu nostiprināju�i, nokraudami pie pamatnes velēnas trijām kārtām. Mēs esam uzvarēj u�i ūdeni.

Saule svilina, un mēs mirkstam sviedros. Esam visu citu aizmirsu�i. Kāda mums daļa par laiku? Mūsu baseins ir gatavs. Visdziļākajā vietā ūdens sniedzas Ragnaram līdz jostas vietai. Vēl viena kārta velēnu, pēc tam vēl viena � un būs lielisks baseins. Pēk�ņi mēs redzam brīnumu, vislielāko brīnumu pasaulē: Ragnars metas ūdenī un peld. Mēs skatāmies uz viņu ar apbrīnu. Es zinu, ka mūs visus sagrābj vienas jūtas: Ragnars mūs ir pārtrumpojis. Viņ� jau ir sev nodro�inājis varu pār mums uz visu mū�u. Viņ� nopeld mazliet vairāk par pieciem metriem, un te baseins izbeidzas.

���� Kas tad tas? � Ragnars jautā. � Vai tad jūs nepeldēsiet?

Mēs stāvam maliņā un bolām uz viņu acis. Sākumā klusējam. Visiem galvā viena un tā pati doma. Helga jau ir nolaidusi acis. Ragnars savu jautājumu atkārto. Tad Ouli saka:

���� T-tas n-nav iespējams.

���� Kā tā � nav iespējams? � Ragnars nesaprot.

���� Nē, � Adi atbild, � tas nav iespējams. Seit ta�u ir meitene.

���� L-lai v-viņa iet uz m-māju, � Ouli iesaka.

���� Ie�u arī, � Helga saka, un viņas balsī saklausu tādas skumjas, ka mana sirds saraujas.

���� Nē, � es saku, � nav labi dzīt Helgu uz mājām. Viņa ta�u mums. palīdzēja būvēt baseinu. Mēs �eit priecāsimies, bet Helga lai garlaikojas? Es tā negribu.

Mēs apdomājam stāvokli.

���� Labi, es ie�u, � Helga saka.

���� Nē, � Ragnars atbild. � Es arī tā negribu.

Pēc tam Ragnars norau� no pieres slapjos matus un sāk domāt.

���� Ahā, izdomāju! � viņ� pēk�ņi iesaucas. � Jūs, zēni, varat peldēties apak�biksēs un es arī, bet Helga, ja grib, var ņemt manas peldbiksītes. Pēc tam mēs apak�bikses saulē iz�āvēsim.

Tātad izeja atrasta. Ragnars izrāpjas no baseina, iznāk krastā un nozūd aiz tvaiku mutuļiem, kas paceļas virs geizera. Drīz viņ� atgrie�as, uzvilcis

tikai apak�bikses. Arī mēs izģērbjamies, atstājam tikai apak�bikses un drīz vien visi plun�ojamies baseinā. Peldēt neprotam, bet tā nav nekāda bēda. Mēs ilgi kūleņojam un �ļakstināmies ar ūdeni, kas nav vairs nemaz tīrs. Kāda tam nozīme! Te valda troksnis un kņada. Un tad notiek nelaime. Aizsprosts, kas mums likās tik dro�s, pieviļ. Zem ūdens spiediena tas ielie�cas, sa�ūpojas un pēk�ņi sabrūk. Velēnas aizlido uz visām pusēm, bet mēs

pa�i tikko noturamies kājās. Tomēr mums visiem, izņemot vienu, izdodas paglābties un izrāpties sausumā. Upē ir palicis tikai Ouli. Viņ� bija stā�vējis pie pa�a aizsprosta mirklī, kad tas sabruka. Ūdens notrieca viņu no kājām un iznesa cauri pārrāvumam, kas bija radies aizsprostā. Nabaga Ouli, viņam nu ir beigas! Viņ� gan vēl mēģina izrunāt pēdējos vārdus savā dzīvē, bet, kā vienmēr, sāk stostīties un nepagūst pateikt nekā. Drausmīgi iebļaudamies, viņ� pazūd sarkani brūnajā dzelmē starp peldo�ām velēnām. Viss pagalam. Bet nē. Izrādās, viņam lemts vēl dzīvot. Viņ� jau piecēlies kājās.

��� A-h-h-h, g-gand-drīz n-n-oslīku! � Ouli saka, stostīdamies vēl vai�rāk nekā parasti. Viņa sejā lasāmas �ausmas, bet uz apaļīgās, pilnīgās miesas redzamas slapjo velēnu pēdas.

�is notikums mums neko nenozīmē. Ja aizsprosts pārrauts, tas atkal jāatjauno. Mēs tūlīt pat ķeramies pie darba, bet, kā jau iepriek� teicu, bijām zaudēju�i jēgu par laiku. Pēk�ņi sadzirdam zirga pakavu dipoņu. Tur atgrie�as baznīcēni.

Visi, it kā nekas nebūtu bijis, turpina darbu, tikai man nolai�as rokas. Pēk�ņi saprotu, ko esam izdarīju�i. Zāles zaļā sega abos upītes krastos ir norakta, un tās krasti atgādina brūnu, uzartu lauku. Noraktais gabals gan nav nemaz tik liels, bet tā ir lekna pļava. Zemnieki savas pļavas ļoti mīl. Ta�u tas vēl nav viss. Mēs stāvam gandrīz kaili, slapjās apak�biksēs, un mūsu drēbes � kas tad ir ar tām? Drēbes mētājas uz krasta slapjas, ne�tīras, saņurcītas. Tas ta�u bija mans vislabākais uzvalks! Kas gan tagad būs? Ilgām pārdomām nav laika. Jouhans ir palaidis zirgus turpat pie mājas un tagad nāk tie�i pie mums. Taka pār pļavu vijas gar pa�u strautu, un arī visi pārējie nāk �urpu.

Jouhans tur rokā pātagu, un viņa izskats neko labu nesola. Pēc tā grūti pateikt, ka viņ� tikko būtu pārradies no dievnama. Viņa seja ir satumsusi kā negaisa mākonis. Viņ� nokliedz kaut kādu drausmīgu lamu vārdu, kas nemaz nav saprotams. Es tikai nojau�u, ka viņ� jautā, kas �o pasākumu ierosinājis.

���� Nezinu, � es atbildu.

���� Nezini? Tūlīt pat uzzināsi! � viņ� nikni kliedz.

No bailēm man dreb lūpas, un es sāku �ļupstēt:

���� Es ne, es ne. Es to nedarīju!

Bērni ir pārtrauku�i darbu un nogāju�i malā. Viņiem ir kauns, jo �ādā

izskatā jau cilvēkiem nerādās. Ta�u palīdzību nav ko gaidīt. Pat Gudruna runā ļoti stingrā balsī:

���� Nesaprotu, kā tas jums varēja ienākt prātā!

Pieaugu�ie visi sāk runāt reizē, tā ka nevar saprast atsevi�ķus vārdus, bet visvairāk rājas Jouhans. Helga �ņukst. Ouli un Adi krastā vāc kopā savas drēbes, lai ātrāk aizmuktu.

���� Es to visu izdomāju. Es esmu vainīgs, � Ragnars saka.

���� Ak tad tu esi tas sācējs! Tā jau es domāju! � Jouhans kliedz un sagrābj viņu aiz rokas. � Un tev kauna nav?

���� Nezinu, � Ragnars atbild. � Laikam nav. Mēs ta�u gribējām uz�būvēt tikai baseinu.

Ragnars izskatās tik mierīgs, ka Jouhans neviļus apmulst. Viņ� it kā zaudē valodu.

���� Vai tad neredzat, ko esat izdarīju�i ar pļavu? � Solveiga dusmīgi jautā.

���� Nekā slikta mēs te neesam izdarīju�i, no �ī gabala tik un tā vairāk par gubu siena nesavāksi. Nesaprotu, kāpēc tā jādusmojas, � Ragnars rausta plecus.

���� Tā jau, protams, ir � skāde nav nekāda lielā. Bet jums vajadzēja palūgt atļauju, � sarunā iejaucas vecais Helgi.

���� Lielākas nekaunības savā mū�ā neesmu redzējis! � Jouhans nevar norimt.

���� Bet ko jūs esat izdarīju�i ar savām drēbēm! � Gudruna iesaucas.

���� Es palūg�u tēti, lai viņ� par visu samaksā, viņam jau tas nieks, � Ragnars atbild.

Ouli un Adi, uzstīvēju�i bikses tie�i uz slapjajām apak�biksēm, jo� uz mājām, negribēdami palikt uguns līnijā.

���� Klusu, zeņķi! Zinu jau, kā tu samaksāsi. Iekāms runā par zaudējuma atlīdzinā�anu, lai tēvs samaksā par tevi pa�u. Bet jūs, Helga un Hjalti, no manis vēl dabūsiet. Tūlīt pat izjauciet �o aizsprostu, dzirdat?

Jouhans sagrābj Ragnaru un, vairākas reizes sapurinājis, ar spēku atgrū� no sevis.

���� Nekādu aizsprostu es nejauk�u, � Ragnars atbild un, uzgriezis Jouhanam muguru, savāc savas drēbes.

Pieaugu�ie aiziet uz mājām, un mēs ar Helgu paliekam divatā. Viņa vairs ne�ņukst. Ir jāpaklausa Jouhanam, un mēs ķeramies pie darba.

Darbs veicas lēnam. Vilkdami velēnas no upītes, mēs ar Helgu gan klusējam, gan lamājam zēnus. Man liekas � tā mēs netiksim galā līdz pat naktij. Nejaukie puikas atstāju�i mūs divus vien. Bet Ragnars jau ir apģērbies un skrien uz mājām, virs galvas vicinādams savas slapjās apak��bikses. Jā, viņ� ir īsts vīrietis. Patīkami būt tādam kā viņ�: nebaidīties izteikt savas domas. Ragnars ir ļoti drosmīgs, tāpēc viņu neviens arī ne�sodīja.

Noņēmis zirgiem seglus, Jouhans pats tos aizved tālāk no mājas un, atgriezies atpakaļ, apstājas pie mums.

���� Nesaprotu, bērni, kā jums tas varēja ienākt prātā? � viņ� jautā vairs ne tik bargi.

Es sadū�ojos un gribu būt līdzīgs Ragnaram.

���� Jouhan, � es saku, � skāde jau nav nemaz tik liela. Mēs paņēmām tikai da�as velēnas.

���� Un to tu uzskati par nieku? Kā tev nav kauna!

Esmu viņu atkal nokaitinājis, un viņ� nāk tie�i pie manis. Es visvairāk baidos, ka tikai viņ� nesadomā mani nopērt, jo tagad to izdarīt ir ļoti viegli.

���� Jums vismaz vajadzētu lūgt piedo�anu, � Jouhans rūc.

���� Bet vai tad Ragnaram nav jālūdz piedo�ana? � es jautāju.

Neko muļķīgāku es, acīm redzot, nebiju varējis izdomāt.

��� Kas tev par daļu! � Jouhans kliedz un iesit man pa vaigiem.

Roka viņam nav nekāda vieglā, un es brēkdams iekritu zālē.

���� Kāpēc tu viņam sit, tēt! � Helga kliedz. � Tu ta�u zini, ka Hjalti nav vainīgs. Tikai mēs divi tevi paklausījām un palikām izjaukt aizsprostu.

Jouhans, nekā neatbildējis, iet uz mājām.

Es guļu un brēcu. Paskatījusies uz mani, Helga nometas blakus un arī sāk raudāt. Tagad mēs brēcam abi, it kā viens ar otru sacenzdamies. Tas man nepatīk. Viņa mani tikai traucē.

���� Kāpēc tad tu raudi, Helga? � es jautāju.

��� Tāpēc, ka tētis pret tevi izturējās tik ne�ēlīgi. Tu ta�u nemaz neesi vainīgs.

���� Tāpēc tev nav jāraud, � es saku, pieņemdams vīri�ķīgu izskatu.

���� Tu vienmēr esi tik labs pret mani! Vai viņ� tev ļoti sāpīgi iesita?

���� Nē, ne pārāk. Ir jau pārgājis, � es atbildu.

Es pieceļos un taustu vaigus. Viss būtu it kā kārtībā. Galva atrodas savā vietā. Mēs noslaukām asaras un neviļus viens otram uzsmaidām. Pēc tam atkal ķeramies pie darba un vēl ilgi noņemamies ar aizsprostu, iekāms ejam uz māju. Ta�u, kaut arī sliktākais ir jau aiz muguras, mēs jūtamies nelāgi. Sodīt jau nu vairs laikam nesodīs. No visiem vainīgajiem es vienī�gais saņēmu sodu par savu muļķību, par to, ka gribēju sev kā piemēru ņemt Ragnaru. Tagad mums ar Helgu ir kauns paskatīties pieaugu�ajiem acīs, bet Ragnars staigā cienīgs un pa�pārliecināts. Viņu neviens vairāk nerāj. Viņam arī nav ko baidīties. Ragnaram ir ievērojami vecāki, viņ� var dro�i runāt ar kuru katru cilvēku. Ko viņ� drīkst, to es nedrīkstu. Es arī būtībā ne uz vienu nedusmojos. Vienīgi abi brāļi mani kaitina, jo viņi aizmuka uz mājām un atstāja mūs ar Helgu divatā. Nē, es nedusmojos pat uz viņiem, esmu tikai �o un to uzzinājis. Uzzināju, cik taisnīga ir pasaule.

Pats lielākais sods būs, ja mani nāko�ajā svētdienā nelaidīs apciemot māmiņu.

Esmu veltīgi raizējies: man tomēr atļāva apciemot māmiņu. �ī svēt�diena man ir lieli svētki. Helga un Ragnars jās kopā ar mani. Viss ir tā, kā Solveiga bija solījusi. Ouli un Adi mūs ļoti apskau�. Nu, lai.

Laiks ir lielisks, pats labākais siena laiks. Siens ir novākts, un sāk jau pļaut ganības.

Mēs ar Ragnaru atdzenam zirgus pie mājas. Vecais Helgi mums palīdz tos apseglot. Pēc tam mēs paēdam brokastis un dodamies ceļā.

Mēs auļojam ļoti ātri. Es jāju uz Vindura, Helga � uz Jarpura, bet Ragnars � uz Gloui. �ie ir lieliski zirgi. Esam aizmirsu�i visas �īs pasaules raizes. Ilgi, ļoti ilgi esmu gaidījis �o dienu. Tagad tā ir pienākusi. Mēs pajājam garām Steinariem, atstājam aiz sevis laukus un paugurus. Beidzot mūsu priek�ā Hruthoulara. Māmiņa dro�i vien būs ļoti priecīga. Un Doura? Kā viņas brīnīsies!

Pie skaistajiem vārtiem Ragnars nolec no zirga un, kamēr Gloui mī�ņājas, atver vārtiem abas puses.

����� Laipni lūdzu, mana dāma, laipni lūdzu, cienīts kungs, � viņ� saka un pieklājīgi paklanās mūsu priek�ā.

Mēs visi trīs iejājam pa vārtiem un dodamies uz priek�u pa ceļu, kas ved uz lielu, baltu māju. Ceļ� ie�ogots ar gludu stiepļu �ogu. Viss �eit taisīts no laba materiāla. Tik skaistu māju es nekad agrāk neesmu redzējis. Mēs esam jau pagalmā. Pagalmu ie�ogo augsts, kupls dzīv�ogs. �eit valda klusums un miers. Pie kokiem guļ balts jēriņ� un gremo. Ieraudzījis mūs, viņ� pielec kājās un pāris rei�u ieblējās. Tā ir vienīgā skaņa, ko mēs �eit dzirdam. Izņemot �o vienīgo jēru, nekur visapkārt nav redzama neviena dzīva radība. Pat suņa neredz.

Mani ietekmē apkārtnes svinīgums. Viss �eit ir tik noslēpumains.

���� Vai mēs �eit ilgi stāvēsim kā muļķi? � Ragnars jautā un nokāpj no zirga.

Nē, mēs nolemjam ilgāk nestāvēt kā muļķi. Arī Helga un es nokāpjam no zirgiem. Tie kāri metas plūkt zāli, kas aug pagalmā gar dzīv�ogu. Pie mājas ir kāpnes, tām galā durvis. Viss liecina, ka ieeja brīni�ķīgajā mājā atrodas tie�i �eit. Ragnars uzkāpj pa kāpnēm un pieklauvē pie durvīm. Viņa klauvējieni skaļi atbalsojas mājā. Tad iestājas klusums. Ragnars klauvē atkal, ta�u neviens neaicina ieiet. Te mēs ar Helgu pamanām liela auguma sievieti, kura iznāk no nelielas koka ēkas, laikam �ķūņa, kas atrodas turpat aiz mājas. Sievietei mugurā pelēka kleita un svītrains priek�auts. Priek�autā viņa kaut ko tur, bet, tie�i ko, nevaram sa�redzēt.

Mēs pieejam klāt un sveicinām. Sieviete ir pavisam sirma. Uz mums viņa neskatās, bet skatās kaut kur sānis.

���� Vai māmiņa mājās? � es jautāju.

���� Kāda māmiņa? � nesaprot sieviete un iet uz durvīm, kas ved mājas pagrabā.

���� Mana māmiņa, � es paskaidroju.

���� Kā lai es zinu, kas ir tava māmiņa! Kā tevi sauc?

���� Hjalti, � es klusām atbildu.

���� Ak tu esi Hjalti, � saka sieviete, gatavodamās nokāpt pagrabā.

���� Vai pa tām durvīm nestaigā? � Ragnars jautā.

Sieviete nozūd pagrabā, tā arī neatbildējusi Ragnaram.

���� Redz, vecā ragana! � Ragnars dusmojas.

���� Tā ir Torbjerga, mājas saimniece, � Helga paskaidro.

Es klusēju, viss, kas te notiek, man nepatīk.

Paiet krietns brīdis.

���� Vai tā vecene vairs ārā nenāks? � Ragnars, zaudējis pacietību, jautā.

Ta�u beidzot viņa parādās, un priek�autā tagad viņai nekā nav.

���� Tātad tevi sauc par Hjalti. Tavas māmiņas pa�laik nav mājā, mans dārgais. Viņa ir pļavā. Tu, protams, vari uz turieni aizskriet, bet man liekas � viņai nebūs laika ar tevi parunāties. Iek�ā es jūs neaicinu, jūs ta�u nedomājāt pie mums ienākt?

���� Nē, � Helga atbild.

���� Tu laikam esi Jouhana un Solveigas meita? � sieviete interesējas.

���� Jā, � Helga atbild.

���� Bet kas tu tāds esi? Kā tevi sauc? � sieviete turpina pratināt. Viņa uzrunā Ragnaru, bet skatās savas mājas sienā.

���� Mani sauc par Ragnaru Helgasonu.

��� Ak tā! Vai tikai tu neesi pa�a sislumana dēls?

���� Jā, sislumana dēls, � Ragnars atbild, apstiprino�i mādams ar galvu.

������ Tad ienāciet kaut uz brītiņu, � sieviete aicina. � Tikai vispirms piesieniet zirgus. Bet tu, Hjalti, vari pa to laiku aiztecēt uz pļavu. Nāciet iek�ā.

���� Mēs ieiesim visi, � Ragnars nosaka. � Bet pēc tam visi kopā jāsim uz pļavu.

���� Nu, kā gribat.

Viņa mūs ved pie mājas durvīm, pie tām pa�ām durvīm, pie kurām Ragnars bez panākumiem bija klauvējis, un drīz vien mēs esam jau viesistabā. Tā ir iekārtota daudz labāk nekā Leigamiri viesistaba.

���� Tu varbūt gribi redzēt savu mā�eli? � sieviete man jautā.

���� Ļoti gribētu. Bet vai viņa ir mājās? � es savukārt jautāju.

���� Mājās. Iesim, es tevi pavadī�u.

Mēs uzkāpjam bēniņos un ieejam mazā istabiņā. Doura guļ gultā un turpat uz galdiņa vāzītē ir lauku puķes.

��� Doura, pie tevis atnācis brālītis, � sieviete saka un atstāj mūs divatā.

Doura ar rociņām apķeras man ap kaklu. Esmu ļoti laimīgs, kaut arī mazliet samulsis. Viņas lielajās acīs parādās prieka asaras.

Es nezinu, ko teikt. Beidzot es paveru muti:

���� Vai tu esi slima, mīļo māsiņ?

���� Jā, es visu laiku slimoju.

Laikam arī Doura nezina, ko ar mani runāt.

��� Vai tev nav garlaicīgi vienai te gulēt? � es interesējos.

��� Da�reiz, � viņa atbild. � Man tā gribas iziet ārā! Slimot ir ļoti slikti. Bet es zinu, ka drīz izveseļo�os. Visu laiku lūdzu dieviņu un esmu pārliecināta, ka viņ� mani paklausīs un es izveseļo�os.

���� Vai �ī sieviete ir laba pret tevi?

��� Torbjerga? Jā, viņa ir ļoti laba. Tikai viņa ir vienmēr nevaļīga un reti pie manis ienāk. Nevienam nav laika pie manis atnākt. Vienmēr esmu viena. Māmiņa atgrie�as tikai vakarā un pie tam ļoti vēlu!

���� Un tu visu laiku esi viena?

���� Jā. Bet es nemaz nebaidos.

Es labprāt gribētu parunāt par ko citu, bet tas man nekā neizdodas. Pēc brītiņa mēs atkal runājam par Douras slimību. Viņa saka, ka sāpes jūtot reti, bet piecelties kājās nemaz nevarot. Doura ir ļoti vājina un ļoti bāla.

���� Vai zini, Hjalti, māmiņa jau ir sarunājusi, un rudenī mēs pāriesim uz citām mājām.

���� Nē, to es nezinu, nekā neesmu par to dzirdējis.

���� Jā, māmiņa jau ir salīgusi Hreinpridi mājās. Līdz tam laikam, kad mēs tur pārvāksimies, es noteikti bū�u vesela.

Man liekas � mēs esam runāju�ies ļoti ilgi. Bet Doura domā, ka es esot tikko atnācis. Man gan ir liels kauns atzīties, bet ar māsiņu runāt ir ļoti garlaicīgi. Es nevaru ilgāk nosēdēt. Gribu atpakaļ pie bērniem, gribu redzēt māmiņu.

���� Uz redzē�anos, mīļā Doura, � es saku.

���� Neaizej tik ātri! � viņa lūdz. � Pastāsti man kaut ko.

���� Ko lai tev pastāstu?

���� Nezinu, � Doura saka. � Pastāsti, kā tu dzīvo.

Es negribu stāstīt par sevi, negribu �eit uzkavēties, kaut arī saprotu, ka tā nav labi. Man būtu jāpriecājas, ka esmu saticies ar māsiņu, bet es nejūtos priecīgs, kaut gan viņu ļoti mīlu.

Man kaklā iespie�as kamols un sirds sāpēs sa�ņaudzas, tomēr jūtu, ka ātrāk jāiet projām. Pie Douras esmu uzkavējies īsu brīdi, kādas desmit minūtes.

���� Nu, man laikam būs jāiet.

���� Neaizej vēl, neaizej, Hjalti! � Doura lūdzas.

���� Man vēl jāaiziet uz pļavu un jāsatiek māmiņa, � es taisnojos.

���� Nu, tad ienāc vēl pie manis atpakaļceļā. Vai apsoli?

���� Apsolu, � es saku un atsveicinos no Douras.

Viņa pieceļas gultā sēdus un noskūpsta mani uz vaiga.

���� Es bie�i redzu sapnī, ka tu ar mani rotaļājies, � viņa �ukst.

Es ātri, atpakaļ neatskatījies, izeju no istabas, ta�u jūtu, ka Doura man māj ar roku.

���� Tātad tu ieskriesi vēl pie manis, kad jāsi atpakaļ no pļavas?

���� Jā! � es atbildu jau uz kāpnēm un veikli metos lejā.

Sve�ajā mājā nedaudz pamaldījies, beidzot esmu viesistabā, kur sē� Ragnars un Helga. Abi tikko beigu�i mieloties ar zilenēm un krējumu.

���� A, tu jau atgriezies. īsu brīdi esi pabijis pie mā�eles.

Saimniece mani neuzaicina apsēsties, nepacienā ar zilenēm un krējumu. Viņa tikai mums paskaidro, kā nokļūt pļavā.

��� Nu, pasteidzieties, � viņa saka. � Pasveicini savus vecākus, mīļo Ragnar. Sveicini no Hruthoularas, no Torbjergas. Viņi jau laikam mani atcerēsies.

Es saprotu, ka saimniece mani nedomā pacienāt, un tāpēc jūtos pa�visam sapīcis. Ta�u es neizrādu, ka esmu sarūgtināts, un atsveicinos no saimnieces. Arī Helga atsveicinās, bet Ragnars neziņā mīdās uz vietas. Beidzot viņ� skaļi un skaidri saka it nemaz nesamulsdams:

���� Bet vai viņu jūs nepacienāsiet?

Torbjerga apjūk, viņas vaigi mazliet piesarkst.

���� Ko tu saki? � viņa jautā.

�� Un viņam jūs ogas nedosiet? � vēl skaļāk un skaidrāk saka Ragnars.

���� Vai tad viņ� tās neēda? � Torbjerga brīnās.

Viņa izskrien no istabas un ātri atgrie�as ar zileņu tasīti.

���� Diem�ēl krējuma man vairs nav. Bet tas nekas, vai nav tiesa? � viņa taisnojas, pasniegdama man tasīti.

���� Nekas, � es nosaku.

Kamēr es tiesāju zilenes, Torbjerga mūs izjautā, kā Leigamiri mājās veicoties ar darbiem. Viņa apjautājas arī par Hatlgrimūru un Grouu, bet sevi�ķi interesējas par Palli un Sigas saderinā�anos. Diem�ēl mēs par to pārāk maz zinām. Es pieklājīgi pateicos par cienastu, un mēs atsveici�nāmies.

Tikko esam no mājas kādus desmit soļus pagāju�i, Ragnars saka:

���� Ir gan sīkstule �ī vecene! Nebaidies, viņai krējuma, cik tik uziet. Tikai �ēl bija ar to Hjalti pacienāt. Viņa nemaz negribēja Hjalti pacienāt.

Pļavā vāc sienu pilnā sparā, un �eit strādā ļoti daudz cilvēku. Savi desmit, varbūt pat visi divdesmit cilvēki � nepagūstu tos saskaitīt. Uz kuru pusi arī skaties, visur cilvēki. Cilvēki aplipu�i ap pļavu kā mu�as ap mēsliem. Pēk�ņi nosarkstu, man liekas � tie visi skatās uz mani. Un tie�ām, tie visi skatās uz mani. Ta�u lielākā daļa skatās ļoti vēlīgi. Mana māmiņa ir ļoti priecīga, kaut arī aizbildinās ar nevaļu. Ragnars un Helga gar lavas malu sāk lasīt ogas. Savus zirgus abi ved līdzi. �odien ir ļoti karsta diena. Māmiņa paņem mani pie rokas.

���� Apsēdīsimies uz brītiņu, � viņa saka, un mēs abi nosē�amies sienā.

Mums visapkārt ļaudis.

���� Saki, dēliņ, � vai tu mājā biji un Douru redzēji?

���� Jā, � es atbildu.

���� Nabaga Doura, esmu par viņu ļoti noraizējusies, � māmiņa nopū�as. � Bet par tevi man prieks, tu esi izaudzis lielāks un kļuvis dū�īgāks. Bet no rudens būsim vēl tālāk viens no otra.

Es māmiņai saku, ka Doura man visu jau izstāstīja. Māmiņa novelk no rokas cimdu un noglāsta man vaigu.

-� Jā, neizdevīgā reizē esi atjājis, dēliņ. Pamēģini nu atjāt vēl kādu citu reizi.

Mums garām paiet jauna meitene ar gai�iem matiem.

���� Neuztraucies, pasēdi vien �eit, � viņa pa�ukst māmiņai.

���� Tā ir Unnura, mūsu saimnieku meita, � paskaidro māmiņa. � Viņa pret mani vienmēr ir ļoti laba.

��� Jums Leigamiri, acīm redzot, nav ko darīt, ja veltīgi �ķie�at laiku un jādelējat apkārt pa citām mājām, � atskan kāda balss mūsu tuvumā.

Es pagrie�u galvu un ieraugu netīru neliela auguma vīrieti ar krun�kainu seju, kuru it kā izvagoju�as visas pasaules raizes. Viņ� stāv, atbal�stījies uz grābekļa.

���� Vai tad siens pie jums jau novākts? � viņ� jautā. Mani tūlīt pārņem lepnums, ka viņ� man saka �pie jums�.

���� Esam gandrīz visu novāku�i, � es atbildu. Māmiņa sāk uztraukties.

��� Jā, neviens nav tā aizkavējies ar sienu kā es. Biju paredzējis, ka varē�u novākt līdz svētdienai, bet, redz, neizdevās. Tu, Ingibjerga, iesi pie Ļausi, � viņ� saka māmiņai.

����� Jā, jā, tūlīt eju, � viņa atbild, steidzīgi pieceldamās. Es arī piece�ļos. Kad netīrais cilvēks aiziet tālāk, māmiņa man klusām pa�ukst:

���� Tas ir mūsu saimnieks. Viņu sauc par Tourduru. Būsi varbūt dzirdē�jis. Saimniekam nepatīk, ka viņa ļaudis sē� un nestrādā.

Eju ar māmiņu pie Ļausi un pazīstu, ka tas ir tas pats cilvēks, kur� mani veda uz Leigamiri.

Viņam, māmiņai un visiem pārējiem, kas strādā �eit pļavā, ir kaut kas kopīgs. Man liekas, ka visu sejās jau�ama tāda kā ēna, lai gan pie debe�sīm neredz ne mākonī�a. Seit ir tie�ām grūti elpot, lai gan visapkārt vēdī svaiga siena smar�a. Seit cilvēki pat sarunājas pusbalsī.

��� Vai jums arī svētdienās jāstrādā? Mūsmājās mēs �ajā dienā atpū��amies, � es saku.

Māmiņa pasmaida:

���� Jā, da�reiz gadās, ka strādājam.

���� Man liekas, ka tas gadās bie�āk nekā da�reiz, � iebilst jauns cilvēks ar baltu kreklu mugurā, enerģiski grābdams sienu.

���� Ne vienmēr ir labāk strādāt pie bagātiem, � Ļausi burk�ķ.

���� Kā viņam nav kauna likt tev strādāt, ja tev atjājis dēlēns! � kāda meitene �ukst māmiņai.

����� Varbūt viņ� mani arī atlaistu, bet es neuzdro�inos lūgt, � māmiņa atbild.

���� Atlaistu? � Ļausi atkārto. � Vecis jau nu drīzāk atstieptu kājas!

���� Arī vecene dabūs trieku, ja to uzzinās, � piebilst kāda meitene.

���� Interesanti, cik pa�laik ir pulkstenis? Mēs laikam līdz naktij galā netiksim, � bēdājas cita meitene.

���� Ja arī tiksim galā, vecis tik un tā vēl kaut ko izdomās, � saka jau�neklis baltajā kreklā.

���� Ko jūs tur visi viefnā vietā? � kliedz Tourdurs. � Nāciet �urp, man palīgā!

���� Jā, dēliņ, neizdevīgā reizē tu esi atjājis, � māmiņa skumīgi saka.

���� Nekas, māmulīt, es atjā�u citreiz, � es viņu mierinu.

���� Arī citreiz būs tas pats. Tici man, � Ļausi pavīpsnā.

���� Būs jāiet, � es saku.

�� Jā, manu mīļo dēliņ. Neizdevīgā reizē atjāji! Es tevi tomēr pavadī�u līdz lavai, � māmiņa nopū�as.

Mēs ejam. Māmiņa mani ved pie rokas. Pa ceļam māmiņa to vien apgalvo, cik viņa esot priecīga, ka es dzīvojot pie labiem cilvēkiem. Māmiņa atzīstas arī, ka esot ļoti noba�ījusies par Douru!

���� Nabaga bērns, visu laiku guļ viena pati. Es tie�ām nezinu, ko varētu viņas labā darīt, � māmiņa bēdājas.

Es arī nezinu. Es pat nezinu, ko teikt, bet to gan esmu sapratis ļoti labi, ka māmiņai ir ļoti grūta dzīve. �īsdienas ciemo�anās, ko tik ilgi un ar tādu nepacietību biju gaidījis, man nav devusi ne mazākā prieka.

���� Esmu bēdīgs, māmulīt, ka tu dzīvo pie sliktiem saimniekiem, � es saku.

���� Nē, nē, dēliņ! Tourdurs un Torbjerga nav slikti cilvēki. Arī viņiem ir savas labās īpa�ības. Bet ir ļoti grūti un smagi būt atkarīgiem no sve�u ļau�u �ēlastības un labvēlības � Nerunāsim vairs par to.

Es atvados no māmiņas. Viņa lūdz dievu gādāt par mani un glāsta manu galvu. Es pieglau�os pie māmiņas pleca, un mēs abi raudam.

Ir jauka, saulaina vasaras diena. Virs kalna, kas paceļas aiz viensētas, tālā debesu zilgmē peld balti, pūkaini mākoņi. Mēs auļojam atpakaļ. Cik gan skaista izskatās Hruthoulara! �eit viss mirdz un pārsteidz ar savu krā�ņumu. Bet �īs skaistās mājas bēniņos gultā guļ maza, slima meitenīte, kas nevar priecāties ne par sauli, ne svaigo gaisu, ne arī par �īs brīni�ķīgās dienas jaukumu. Viņa guļ un gaida mani.

Ragnars un Helga jautri �ivina kā putnēni. Viņiem �is jājiens ir skaista izprieca. Bet man ir smagi. It sevi�ķi tāpēc, ka jūtos slikts, bailīgs un nekrietns puisēns. Neesmu turējis savu vārdu. Ta�u rīkoties citādi es ne�pratu. Man nebija tik daudz vīri�ķības, lai palūgtu Ragnaru un Helgu vēlreiz kopā ar mani iegriezties �ai mājā. Man nepietika drosmes vēlreiz runāt ar Douru. Saprotu, ka ir negodīgi lauzt solījumu, bet citādi es ne�varu. Mēs pajājām garām Hruthoularai, bet es pat neieminējos, ka esmu JDourai apsolījis atpakaļceļā pie viņas ieiet.

Mēs auļojam ātri. Zeme dun zem zirgu pakaviem, bet man ausīs skan: nelabs zēns, nelabs zēns, nelabs zēns.

Atri vien mēs atgrie�amies mājās. Apslēpju savas jūtas un ārēji liekos ļoti priecīgs. Bet sirds dziļumos raudu rūgtas asaras. Neesmu izpildījis savu solījumu. Tas nav uz labu. Tagad es varu sagaidīt nelaimi. Ciemo�a�nās Hruthoularā mani nospie� kā klints. Un �ī klints met lielu, drūmu ēnu visā manā turpmākajā dzīvē. Līdz �im nekad nebiju sevi vērtējis, kāds īstenībā esmu.

Ta�u nekādi pārdzīvojumi, nekādas skumjas nevar mocīt bezgalīgi.

Paiet da�as dienas, un apziņa, ka esmu bezspēcīgs un vientuļ�, mani vairs nemoka. Es atkal jūtos brīvs, priecīgs un neatkarīgs. Tikai kaut kas mani joprojām nospie�: man ir kauns � liels kauns, ka tiku piemānījis Douru. Par to domājot un atceroties savu mā�eli, it kā ass nazis ieduras man sirdī. Es cen�os paslēpties savdabīgās bruņās, lai kaut kā aizsargātos pret uzmācīgajām domām.

Diezin vai man ir iemesls no kaut kā baidīties. Doura dro�i vien jau izveseļojusies, un rudenī abas ar māmiņu pārvāksies uz jaunu dzīves vietu. Tur viņām būs daudz labāk. Pēc desmit gadiem es bū�u jau pieaudzis, tad māmiņai dzīve vienmēr būs laba. Nē, man nav jābaiļojas.

Protams, no�ēloju, ka esmu Douru piemānījis. Viņa varbūt piecēlās no gultas, skatījās pa logu un redzēja, ka es aizjāju garām. Nabaga Doura! Ta�u nav vērts par to vairs domāt, man pietiek citu rūpju.

Paiet diena pēc dienas, un katra jauna diena atnes jaunus notikumus. Arī Ragnars no mums jau aizbraucis. Tajā rītā mūsu mājā bija liela kņada. Visi bija piecēlu�ies agrāk nekā parasti. Vienīgi Palli ietiepīgi gulēja kā gulējis, pat acu neatvēra. Viņ�, kā likās, i nedomāja traucēt savu miegu tikai tāpēc, ja kāds zēns dodas uz mājām. Ragnaru pavadīs vecais Helgi.

� Pārāk liela greznība, � Solveiga nenocie�as, �- pieaugu�am cilvē�kam pavadīt puiku un pie tam vēl siena laikā.

�oreiz Solveigai tomēr nav taisnība � siena pļauja gandrīz jau beigu�sies. Man ļoti �ēl, ka Ragnars aizbraucis. Da�reiz viņ� bija diezgan pretīgs, bet da�reiz ļoti labs. Viņam laikam ir citādi uzskati nekā rnan. Tas vēl nenozīmē, ka viņ� ir nelabs cilvēks. Vai cilvēks ir labs vai nav labs, to nosaka viņa domas. Katrs cilvēks var būt labs, ja tikai nav muļķis un ir pietiekami saprātīgs, un prot valdīt pār sevi. Cilvēks ir tāds, kādi viņam uzskati. Kādreiz man Helga stāstīja, ka Ragnara tēvs zēnu atsūtījis �urp, lai tā viņu sodītu par da�ādām delverībām mājās. Helga esot dzirdējusi, ka par to runāju�i viņas vecāki. Ragnars, kādu laiku padzīvojis pie mums laukos, krasi pārmainījās un sāka domāt citādi.

Man vienmēr ir paticis Palli. Neviens man nav tik daudz uzticējis kā viņ�. Ta�u arī Palli tagad nav tāds, kā bija agrāk. Tagad Palli vienmēr ir labā omā, un pirmdienās viņu vairs nemoka slāpes. Palli saka � viņam ļoti nepatīkot atcerēties savu uzvedību agrāk. Bail domāt par to, kā uz�vedoties da�i jauni cilvēki. Katram cilvēkam esot jāpadomā par savu nākotni � tādas tagad viņa domas.

Palli apgalvo, ka dievs devis cilvēkam prātu tāpēc, lai viņ� izlemtu, kas ir labi un kas nav labi, un lai izvēlētos labo. Esmu ar viņu vienis prātis. Vispār Palli ne pārāk bie�i piemin dievu. Man tikai �ēl, ka Palli vairs nedzejo. Turklāt pat apgalvo, ka dzejo�ana esot tikai nieko�anās. Nekāda lielā nelaime jau neesot, ja cilvēks sacerot pa dzejolītim, bet muļķīgi ziedot �im nolūkam daudz laika. Iespējams, ka Palli runā taisnību, tomēr ir ta�u patīkami sagudrot tik jaukus dzejoļus, kādus viņ� ziemā sacerēja.

��� Turīgie zemnieki bija pirmie kulturālie cilvēki mūsu zemē jau to�reiz, kad Islandi tikko sāka apdzīvot, � Palli apgalvo.

Es labi nesaprotu, ko viņ� ar to grib pateikt.

���� Bet kalpi? � es jautāju.

Palli iegrimst domās.

���� Jā, protams, kalpi arī, bet pirmie bija zemnieki, � viņ� beidzot atbild.

Es nezinu Islandes vēsturi, Palli dro�i vien to zina labāk, bet es zinu, ka ziemā viņ� domā apprecēt Sigu un pavasarī abi iekārtos savu saimnie�cību. Tāpēc es klusībā pasmejos par Palli vārdiem. Es ta�u vēl labi at�ceros, ko viņ� agrāk runāja par kalpiem un ko par zemniekiem. Es viņam �īs pretrunas piedodu. Galu galā viņam abas reizes ir taisnība. Katrai patiesībai visinteresantākais ir tas, ka tai nekad nav tikai viena puse vien.

Vasaras beigās sākas lietavas. Varbūt debesis raud? Nezinu. Sienu pļaut tagad nav tik patīkami kā vasaras sākumā. Lietainā un vējainā laikā dienas pļavā velkas pārāk gausi. Esmu ļoti priecīgs, kad pienāk mana nedēļa tīrīt govju kūti un izdzīt govis. Tādās dienās cen�os iespējami ilgāk pasēdēt govju kūtī. Tas ir mans noslēpums, un neviens par to nekā nezina. Runājot par pļau�anu, Jouhans apgalvo, ka es esot pavisam labi iemanījies. Kad visu dienu ir gāzis lietus, vakarā ļoti patīkami likties gultā. Ta�u nezin kāpēc tie�i �ādā drūmā laikā naktis ir ļoti īsas. Neesmu vēl paguvis aizvērt acu, kad jau dzirdu blakus Solveigas balsi:

���� Laiks celties, manu puisēn. Jāizdzen govis.

Sos vārdus viņa atkārto katru otru nedēļu. Bet citreiz viņa saka:

���� Laiks celties, Hjalti. Visi sen jau ir pļavā.

Kā vienā, tā otrā gadījumā man atliek tikai ātrāk apģērbties, kaut arī liekas, ka esmu tikko iemidzis.

Toties Helgai ir labi. Tajā nedēļā, kad Helgai nav jādomā par govīm un kūti, viņa var gulēt tik ilgi, cik patīk. Kad pie mums dzīvoja Ragnars, arī viņ� katru rītu varēja gulēt tik ilgi, cik patika. Vēl jo vairāk: vecmā�miņa viņam pienesa pie gultas pienu ar pīrādziņiem. Viegli dzīvot pasaulē, ja tu esi sislumana dēls!

Vienīgais mierinājums ir tas, ka Adi un Ouli arī ceļas agri. Viņi rītos ceļas reizē ar pieaugu�ajiem un pēc tam strādā visu dienu līdz vakaram. Solveiga apgalvo, ka viņiem neesot vieglāk kā man. Es to dzirdu katru reizi, kad Solveiga domā, ka esmu palaidies slinkumā. Pie tam viņa pie�bilst:

���� Kusties veiklāk, puis. Apriņķis nemaz tik daudz par tevi nemaksā.

Es visu saprotu. Saprotu, ka ir pazemojo�i dzīvot uz apriņķa rēķina.

Kad izaug�u liels, es apriņķim samaksā�u visus izdevumus. Apriņķim nebūs jāno�ēlo, ko manā labā darījis, � es ta�u gribu kļūt ievērojams cilvēks.

Arā tumst septembra vakars. �odien otrdiena, un visu dienu lietus gā� kā spaiņiem. Pāri laukiem klājas bieza migla. Kājas man slapjas, pilnīgi izmirku�as. Cik labi, ka esmu jau govis atdzinis un tagad varu novilkt slapjās drēbes! Gudruna gaida virtuvē, lai tās paņemtu un aiznestu iz�kaltēt. Viņa nesaka ne vārda, tikai savādi manī paskatās. Man liekas, viņa kaut ko slēpj. Solveiga slauc govis, bet Jouhans un Palli vēl strādā pļavā. Es sē�u uz sola un velku nost zeķes, kad virtuvē ienāk Solveiga ar piena spaini rokā. Viņa ir drūma, viņas sastingusi seja neko neizteic. Viņa pamet ātru skatienu uz Gudrunu. Gudruna aiziet, nesagaidījusi manas zeķes. Visā �ajā rīcībā ir kaut kas mīklains. Laikam esmu nogrēkojies, bū�u iz�darījis kaut ko neatļautu. Ta�u izrādās � ir pavisam citādi.

��� Mīļo Hjalti, � Solveiga iesāk, � no Hruthoularas bija atskrējis mazais Gisli un atnesa man vēstuli.

Solveiga var neturpināt. Es jau zinu, ko viņa teiks. Ledains aukstums

mani sastindzina, un es saraujos, lai slēptu savas jūtas.

� Vēstule ir no tavas māmiņas, � Solveiga turpina. � Viņa man lūdz tev paziņot bēdīgu vēsti. Es ceru, ka tu tu�rēsies dū�īgi, dārgo Hjalti, un �o vēs�ti uzņemsi vīri�ķīgi un mierīgi. Tava māsiņa Doura ir nomirusi.

Jā, es �o vēsti uzņemu mierīgi. Es pat velku nost otru zeķi, kaut arī tā man pie kājas ir kā pielipusi. Es pare�dzēju, ka tas tā notiks. Paredzēju tajā pa�ā dienā, kad neturēju savu vārdu un piemānīju Douru. Ta�u es turos bra�i un klusēdams klausos Solveigas vārdos, ka Dourai varbūt tā esot pat labāk. Par to es neesmu pārliecināts. Zinu tikai, ka man bija maza māsiņa, kura mani ļoti mīlēja. Kamēr mēs dzīvojām kopā es viņu bie�i tiku ķircinājis. Kad viņu pēdējo reizi apciemoju, man negribējās pakavēties pie viņas ilgāk. Pēc tam es neturēju vārdu, neizpildīju, ko viņai solīju. Ko lai saka par tādu zēnu? Nekā laba.

Man bail pa�am no sevis. Nepiedodami, pavisam nepiedodami ir nepildīt solījumu, ko esi devis mirējam. Ko par mani domā Doura? Viņa ta�u tagad, protams, ir jau eņģelis. Un kāpēc brālis, kas zaudējis māsiņu, tagad neļaujas bēdām? Kāpēc viņ� neraud? Nē, tas nav labs, nemaz nav labs brālis!

Turpmākajās dienās es domāju tikai par Douru. Ļaudis man apkārt kaut ko dara, par kaut ko runā, bet viņu rīcībā un vārdos es nesaskatu ne�kādas jēgas. Lai kur es ietu, lai ko darītu, sev acu priek�ā vienmēr redzu Douru.

Es dzīvoju atmiņās par viņu. Nekad agrāk nebiju sapratis, cik viņa

ir brīni�ķīga. Un, kaut arī es nojautu, ka tā var notikt, tomēr grūti ticēt, ka viņa mirusi. Man ausīs aizvien vēl skan Douras balstiņa, un, atceroties viņas pirmos bērna �ļupstus, acīs sarie�as asaras. Ta�u tās tūlīt pat no�ūst. Es neuzdrīkstos pat raudāt. Neesmu bijis labs brālis.

Kaut gan Gudruna arī agrāk bija pret mani laba, bet �ajās dienās viņa ir sevi�ķi laipna, tāpat arī Solveiga. Seit visi ir labi cilvēki, kaut ari Jouhans, tāpat kā iepriek�, neveltī man uzmanību, bet Palli nav laika domāt ne par ko citu kā vienīgi par Sigu un abu nākotni.

Nāko�ajā svētdienā būs dievkalpojums Hreinpridi baznīcā, un Hruthou�lara atrodas tie�i blakus �im dievnamam. Pēc dievkalpojuma notiks apstā�vē�ana. Man atļauj doties turp, bet es pats negribu. Mana atteik�anās rada izbrīnu. Uz baznīcu dodas Solveiga un Jouhans. Un, kad viņi atgrie�as mājās, Solveiga man paziņo svarīgu jaunumu.

���� Redzi, mazuli, cik es saprotu, tu pie mums vairs ilgi nepaliksi. Māmiņa grib tevi ņemt līdzi uz Hreinpridi. Viņa, nabadzīte, ļoti pēc tevis ilgojas un turpmāk grib tevi uzturēt pati. Tas arī saprotams. Nav jau visai patīkami dzīvot uz apriņķa rēķina. Un tev arī laikam ļoti gribas no mums aizbraukt, vai ne?

���� Nē, � es atbildu tikko dzirdami, jo apzinos, ka nav labi melot.

Īstenībā mana sirds var no laimes vai pārplīst: beidzot ta�u es atkal

dzīvo�u kopā ar māmiņu!

Pēc tam es visu pārdomāju un atrodu arī �eit savas ēnas puses: daudz ko Leigamiri mājās esmu paguvis iemīlēt, pie daudz kā pierasts. Visas turpmākās dienas es gan tvīkstu cerībās par nākotni, gan raizējos par to. Beidzot cerības tomēr uzvar. Vai tad tie, kam liktenis lēmis pastāvīgi pārvākties no vienas mājas uz otru, maz drīkst kaut kam pieķerties?

Lai kā tas arī būtu, manā dzīvē paredzamas lielas pārmaiņas, un to gaidās viss, kas ir ap mani, tagad liekas neinteresants un maznozīmīgs. Toties Helga ir noskumusi.

���� Man būs ļoti garlaicīgi, Hjalti, kad tu aizbrauksi, � viņa bie�i gau�as.

���� Tā būs tikai pirmajās dienās, � es atbildu, � pēc tam tu mani ātri aizmirsīsi.

��� Nē, nē, Hjalti, es ļoti ilgi pēc tevis skum�u un pat raudā�u, viņa apgalvo.

� Nu ko tu, Helga, � es nopietni iebilstu. � Raudāt nevajag � tas ir muļķīgi.

Adi un Ouli laikam ari no�ēlo, ka es brauk�u projām. Ta�u brāļi neizrāda savas jūtas. Līdzko es iebilstu par savu aizbrauk�anu, abi vienā balsī apgalvo, ka pavasarī ari viņi pārcel�oties uz apriņķa pilsētu. Un tur, protams, kļū�ot par ļoti ievērojamiem cilvēkiem.

Lēnām un garlaicīgi velkas lietainās rudens dienas. Zināma izklaidē��anās ir tikai kārtējā aitu savāk�ana aplokos. Bet, taisnību sakot, visu var paciest: gan garlaicību, gan vienmuļību, pat aitu zarnu tīrī�anu, kaut gan sliktāku darbu laikam būs grūti sameklēt.

Pienāk arī mana aizbrauk�anas diena. Tā ir pirmā ziemas diena. Vēl pagāju�ā gadā, tie�i 1. decembrī, mēs ar Helgu sēdējām uz zemes vaļņa

mājas tuvumā, un toreiz laiks pieturējās vēl vasarīgi silts. Turpretī �odien piesalst, pū� auksts ziemelis, un kalnu virsotnes jau apsegu�ās ar lielām sniega cepurēm, kaut gan nolaisties lejā, sētās, sniegs nav vēl uzdrīkstējies.

Es pieceļos agrāk, nekā parasts, un eju uz otru māju atvadīties. Hatl�grimūra nav mājās, Groua ir govju kūtī, bet Ouli un Adi vēl gultā. Es steidzīgi paspie�u brāļiem roku un lūdzu pasveicināt tēvu un māti. Garai sarunai un kaut kādiem filozofiskiem prātojumiem man nav laika. Pats par sevi saprotams, mums vajadzētu par daudz ko cits citam pateikties, bet mēs to aizmirstam izdarīt. Nekas! Kas to lai zina, varbūt vēl kādreiz tiksimies? Pēc tam es atvados no Sigas, un viņa mani nobu�o uz vaiga. Lūk, kā da�reiz dzīvē atgadās! Siga ta�u tā arī netika uzzinājusi manas jūtas pret viņu. Esmu priecīgs, ka viņa to nav uzzinājusi. Vismaz tagad varu nesamulsis saņemt viņas skūpstu.

Mājinieki visi jau ir iznāku�i pagalmā, lai atvadītos no manis. Līdz Hruthoularai mani pavadīs Palli. Es klusēdams atvadoties nobu�oju visus pieaugu�os. Visi kā viens novēl man laimīgu dzīvi. Tikai Jouhans smīnē�dams piezīmē:

���� Uz redzē�anos, Hjalti, uz redzē�anos, dārgais. Paldies tev par visu. Savu aitiņu tu pagaidām atstāsi pie mums?

Sabāzis rokas kabatās, viņ� stāv manā priek�ā, bet es esmu apjucis un samulsis. Man ir kauns, ka biju pavisam aizmirsis Oufeigu.

��� Labi, Hjalti, par to nedomā. Rīts gudrāks par vakaru. Kādreiz jau tu par viņas baro�anu samaksāsi, � Solveiga mani nomierina.

Es turpinu atvadīties.

Solveiga mani cie�i noskūpsta un novēl visu labu. Pēc tam viņa pieliek pie acīm priek�auta stūrīti, slauka tās un smaida. Es noskūpstu Gudrunu. Viņas seja ir tikpat laipna un mīlīga, balss tikpat mierīga kā vienmēr. Kamēr es atvados, viņa sameklē manu roku un iespie� tajā piecu kronu papīra naudas gabalu. Tad es viņu noskūpstu vēlreiz. Pēc tam es atvados no vecā Helgi, un mana seja iegrimst viņa bārdā. Viņ� man papliķē uz pleca:

���� Ceru, ka no tevis iznāks cilvēks, manu zēn. Tā, redz.

To pateicis, viņ� ievelk nāsīs lielu �ķipsnu tabakas.

Pienākusi mazās Helgas kārta. Ak, kāpēc gan es skūpstījos ar visiem?

Tagad man arī viņa jānoskūpsta. Nu, ko darīt, lai jau notiek. Es ātri pa�grie�os pret viņu, un mēs saskūpstāmies. Helga it nemaz nesamulst un ar abām rokām cie�i apķeras man ap kaklu. Pēc tam viņa novēr�as un rau�dādama iemetas istabā, bet es aizeju, aizeju smaidīdams.

Palli uzveļ visu manu mantību sev uz muguras. Tas ir neliels mai�elis un mana mīļā lādīte. Ceļā mūs sagaida Siga, lai vēlreiz nobu�otu savu Palli. Es to varu saprast. Viņa laikam Palli ļoti mīl. Beidzot mēs izejam uz ceļa un kājām dodamies uz rietumiem, pa to pa�u ceļu, pa kuru kādreiz aizjāja mana māmiņa. Liekas � tas noticis tikai vakar. Bet tagad pa �o ceļu aizeju es.

Kamēr es aizveru vārtus, Palli stāv un apskata ganības. Pēc tam viņ� saka:

���� Ja nolīdzinās visus �os ciņus, �eit būs labs tīrums.

Kājniekam ceļ� līdz Hruthoularai ir diezgan tāls. Palli apgalvo, ka manas paunas esot ļoti smagas. Es viņam pilnīgi piekrītu un ar to pat lepojos.

Manas domas un jūtas kaut kā dalās: te es domāju par nākotni, te atceros pagātni. Pagātne daudz laika neprasa. Da�os īsos mirkļos man atmiņā garām aizslīd visi notikumi, kādus Leigamiri mājās esmu piedzī�vojis, � gan kā es, sargādams laukus, de�urēju pa naktīm, gan kā būvēju baseinu. Neesmu aizmirsis arī savu Hosu. Jā, man ir ko atcerēties. Ari Palli iegrimis savās domās. Viņ� sakārto ērtāk sev uz pleca manas paunas un saka, it kā skaļi domādams:

����� Ja tev nāko�ajā vasarā iekrīt būt �inī pusē, ceru, ka tu, dārgo Hjalti, ienāksi arī pie manis un Sigas.

Es viņam to apsolu. Un Palli turpina skaļi domāt:

���� Rietumu māju saimniecībā, protams, nevar neko lielu izvērsties. Vairāk kā divas govis �ajā saimniecībā neizturēsi.

���� Un tavs zirgs Skjone paliks bez siena, kaut arī tu būsi saimnieks, � es atbildu.

���� Siens ir pārāk dārgs, lai to izbarotu zirgiem, � Palli iebilst.

Beidzot mēs esam sasniegu�i Hruthoularu. Tur jau gaida kalps no

Hreinpridi mājām. Viņ� pavadīs mani un māmiņu. �oreiz man Hruthou- larā nav ilgi jāuzkavējas. Es arī negribu �eit ilgi palikt. Es atvados no Palli un lūdzu viņu pasveicināt visus Leigamiri iedzīvotājus.

������ Neaizmirsti, ka apsolījies pie mums ienākt, ja nāko�ajā vasarā būsi �ajā pusē, � atvadoties Palli man atgādina. � Varbūt tad es varē�u tevi pacienāt ar krūzi kafijas un gabaliņu plāceņa.

Manas un māmiņas mantas ir iekrautas ratos, bet pa�i mēs ejam kā�jām � Hreinpridi no �ejienes nav tālu. Es turos tuvāk pie māmiņas. Mūsu ceļi ir atkal satecēju�i kopā, un mani pamazām pārņem kaut kāda ne�apjausta miera un dro�ības sajūta. Tagad man nav ne no kā jābaidās pie manis ir māmiņa, un es ceru, ka tagad mēs nekad vairs ne�ķirsimies. Tiesa, māmiņa vairs nav tāda, kādu es viņu pazinu agrāk. Protams, mā�miņa ir priecīga, pat ļoti priecīga, ka mēs atkal esam kopā, bet viņa runā vienīgi par mūsu bēdām. Nevis par mani, ne par mūsu nākotni, bet tikai par Douru. Es neiebilstu � tam tā jābūt. Es pats brīnos, kāpēc agrāk tik maz domāju par savu māsiņu. Man viņu vajadzēja bie�āk atcerēties. Un mana satik�anās ar māmiņu nav nemaz tik priecīga, kādu es to visas �is dienas biju iztēlojies . . .

Ceļ� vijas gar lavas malu. Kalni paliku�i aizmugurē, un mēs ejam p<i līdzenumu uz jūras pusi. No kalniem uz jūru � tāds ir mūsu ceļ�. Doties no kalna lejā ta�u ir daudz vieglāk, kā to man kādreiz teica Palli.

Mums aiz muguras ratu riteņi, ripodami pa sasalu�o ceļu, �īkst un �īkst.

Mēs atkal pārvācamies.

11�

Priek�vārds Ceļinieki . Novirze Jaunā dzīve . Ļaudis �. Starp divām ugunīm Baltās naktis . Jauna pasaule . Viesi . Rūpes . Aploki Ziema . Skūpsti

Poēzija un skola . Noslēpumi Pavasaris . Pasaules taisnīgums Pie māmiņas . Mēs atkal pārvācamies

1 Viens no senislandie�u �Sāgas par Njali� galvenajiem varoņiem.

8 2232

[1] islandes sala ir ļoti bagata ar geizeriem � karstiem avotiem, kas plūst no zemes.

[2] sislumans � tiesnesis, policists un nodokļu iekasē�anas priek�nieks administra�tīvajā vienībā �sislā� � vienā divpadsmitajā daļā Islandes.

[3] islandē gandrīz nav me�u, tur mājas agrāk apkurināja ar sausiem kūtsmesliem (kiz- jakiem), tāpat kā mūsu stepju rajonos.

[4] no maija līdz augustam Islandē ir baltās naktis.

[5] islandē katram vīrietim uzvārds ir pēc teva vārda, pievienojot galotni �son� vai �sson�. Tā, piemēram, Hjaulmara dēlu sauks par Hjaulmarsonu.

[6] troļļi � tautas ticējumos ļaunie gari, cilvēkēdāji; elfas � labie gari, kas pacienā cilvēkus ar plāceņiem.