LEONIDAS BARLETA,

argentīnie�u rakstnieks

CILVĒKS, KAS BAROJA SAVU ĒNU

Pastāstī�u jums par kādu neparastu gadījumu: uz pusdienām Bostonklubā ieradās simpātisks gara auguma vīrie�tis ar augstu un atklātu pieri, no kuras mati jau bija sāku�i at�kāpties. Samtains un vienlaikus lepns skatiens, skumj� smaids � tas viss pievērsa viņam uzmanību.

Kluba apmeklētāji sagaidīja viņu ar vēlīgu augstprātību. Un tūdaļ kļuva zināms, kas viņ� tāds ir. Viens no pusdienotājiem, pieturēdams spo�as acenes, noliecās pie blakussēdo�ās dāmas, cik viņam to atļāva sastīvinātā krūte�a. Ar ierastu smaidu viņ� sa�cīja:

��� Jus viņu nepazīstat? Tas ir nelaimīgais, kas iedomājies, ka spēj barot pats savu ēnu. Misters Rolands uzaicinājis viņu, lai izklaidētu mūs. Paskatīsimies, kādus jokus viņ� rādīsi

Kāda zema balss skaļi konstatēja:

��� Cik brīni�ķīga sēņu mērce!

Oficianti virtuozi ielēja zaļās un ro�ainās glāzēs zeltainu un sarkanu vīnu. Uz galdiem starp sudraba traukiem un ziediem visai ikdieni�ķi izskatījās minerālūdens pudeles, kuru zilās etiķe�tes rotāja kalni un slaveni kūrorti.

Nupat pieminētais vīrietis graciozi iznāca priek�ā un skanīgi pavēstīja:

��� Cienījamās dāmas un kungi! Pēc mana labvēļa mistera Rolanda lūguma man ir gods demonstrēt jums kādu fenomenu, ko zinātne nekādi nevar izskaidrot. Mums visiem ir uzticīga dzīves�biedre � tā ir mūsu ēna; kop� mūsu nāk�anas pasaulē un līdz pat nāvei viņa pavada mūs. Kas attiecas uz mani, tad es jau vairā�kus gadus saprotos ar savu ēnu un daru visu iespējamo, lai iepa�zītu tās iedabu un paradumus. Manuprāt, būtu derīgi pastāstīt arī jums, kā tas varēja notikt, ka es ielūkojos pats savas ēnas dvē�selē. Un, ja kādam no jums būtu vēlē�anās uzzināt, kādā veidā es atklāju, ka mana ēna var eksistēt pilnīgi patstāvīgi, un kā es klusā pilnmēness naktī sapratu, ka tā ir tikpat dzīva kā es pats, tad es par nelielu atlīdzību to labprāt īsumā pastāstītu jums, kamēr kungi dzers kafiju. Bet tagad, pateicoties jau pieminētā senjora laipnībai, kas sagādājis man �o iespēju, es pierādī�u, ka mana ēna, mana dārgā un uzticamā pavadone, dzīvo pati savu dzīvi.

. iņ� lēnām piegāja pie slēd�a, un daļa zāles iegrima tumsā, kurā tomēr glu�i viegli varēja saskatīt sejas un apkārtējos priek��metus. Pēc tam viņ� pienāca tuvāk sienai, uz kuras skaidri atēno- jās viņa garais siluets. Vairākas sekundes valdīja pilnīgs klu�sums, visi paliecās uz priek�u, lai labāk saskatītu, kas notiks. Un tad ēna, pacēlusi platmali, ātri paklanījās, sveicinādama publiku. Vīrietis visu �o laiku stāvēja, �ķiet, pilnīgi nekustīgi. Vērīgi ielū�kojoties, nevarēja sacīt, ka ēnai būtu noteikta forma. Drīzāk tas bija gar�, mazliet izplūdis vecmodīgi ģērbta cilvēka stāvs.

Pēc tam, pacēlis kopā saliktas rokas, it kā palaizdams gaisā balodi, cilvēks sacīja:

�� Jātnieks pārvar �ķērsli!

Un sienai pārslīdēja jātnieka siluets.

��� Trusis grau� kāpostus!

Un parādījās trusis ar kāpostgalvu.

��� Kaza kāpj kalnā!

Un kaza sāka kāpt aug�up pa stāvu nogāzi.

��� Kā redzat, kungi, mazliet fantāzijas, un mēs varam iztē�loties visu, ko vien gribam. Man vēl tikai jāparāda, ka �īs figūras spcj dzīvot savu patstāvīgu dzīvi, un es atklā�u jums jaunu, pil�nīgā klusumā iegrimu�u pasauli, kuras esamību apliecina mani eksperimenti.

Viņ� atgāja 110 sienas, un ēna, fantastiski izstiepusies, pār�lūza pie griestiem. Saltā, noslēpumainā un draudīgā balsī viņ�

piemetināja:

��� Godājamās dāmas un kungi! Tas fakts, ka mana ēna dzīvo savu patstāvīgu dzīvi, un eksperimenti, kuriem es pacietīgi no�dodos, lai atdalītu ēnu no sevis, ļauj ar pilnu pārliecību apgalvot: mana ēna, kad es tai pavēlu, patiesi kļūst pilnīgi patstāvīga un var� pat ēst. Es tūdaļ demonstrē�u. Ar ko mēs viņu pacienā�sim?

�ie vārdi tika uzņemti ar apvaldītiem smiekliem. Kāda sieviete gra�īgi novilka caur zobiem:

��� Necie�u tādu pesteļo�anu.

�� Jūs baidāties?

��� Nē, man tikai nepatīkami.

Vīrietis atkārtoja:

��� Ar ko mēs viņu pacienāsim?

Atskanēja pazīstamā, pērkondimdo�ā balss:

��� Paņem vistas galertu! Brīnumgar�īgs!

Atskanēja skaļi smiekli. Vīrietis paņēma piedāvāto �ķīvi un piegāja tuvāk sienai: ēna nedzirdami noslīdēja no griestiem, gan�

drīz saplūzdama ar vīrie�a stāvu, un tūlīt pat slaidiem pirk�stiem � turklāt vīrietis stāvēja nekustīgi, tas bija skaidri re�dzams � delikāti paņēma no �ķīvja tai domāto ēdienu, ielika to mutē un sāka ko�ļāt un rīt�

��� Amizanti!

��� Vai tie�ām jūs tam ticat?!

��� Vai prāts, sinjora, es jau sen esmu izaudzis no autiņiem!

��� Bet� jūs ta�u nevarat noliegt, ka triks lieliski izdevies?

��� Tātad, kungi, ar ko mēs viņu pacienāsim?

��� Te būs cepe�a gabaliņ�!

��� Un ābolkūka.

��� Un bumbieri, bumbieri! Interesanti, kā viņa tiks galā ar bumbieriem?!

��� Ļoti labi, kungi. Sāksim ar cepeti. Esiet tik laipni un pa�sniedziet man salveti! Paldies!

Visi pie galda sēdo�ie ar prieku iesaistījās rotaļa.

��� Iedod viņai vēl kūkas, tava ēna galīgi izkāmējusi!

��� Nav vārdam vietas, smalki nostrādāts.

��� Paklau, vecais! Vai tava ēna arī iedzer? Iedod viņai glāzi laba vīna, un viņai uzreiz būs jautrāka dū�a �

��� Nudien, nav vairs spēka, nobeig�os aiz smiekliem! �

Ena nepārtraukti ēda, dzēra, smēķēja. Pēc tam viņas grūt�sirdīgais saimnieks dro�i iededza gaismu. Viņa seja �ķita vēl bālāka nekā iepriek�. Ļoti nopietnā balsī viņ� sacīja:

��� Godājamās dāmas un kungi! Es zinu, ka tik neparasts eksperiments var izraisīt smīnu un neuzticību, bet tas nekas: pie�nāks diena, kad mani mēģinājumi, kuru nolūks ir pierādīt mūsu ēnas neatkarīgas eksistences iespējamību, tiks atzīti un novērtēti pēc nopelniem. Pirms aizeju, es piedāvāju visiem, kas �aubās, pār�baudīt manas kabatas un pārliecināties, ka tajās nekas nav pa�slēpts. Visu, ko jūs tik laipni piedāvājāt manai ēnai, viņa apēda, un tas ir tikpat neapstrīdami kā tas, ka mani sauc barons Kamilo Fle�ers. Sirsnīgs paldies, labu apetīti un patīkamu vakaru!

��� Ejiet laimīgs!

�� Mēs neesam atnāku�i �urp, lai rakņātos pa kabatām.

�� Savu mū�u neko tamlīdzīgu neesmu redzējusi: tā izsmīdi�nāt un vēl ar tik bēdīgu ģīmi!

��� Pietiks noņemties ar blēņām, lai spēlē mūzika!

Kamilo Fle�ers � patiesībā viņu sauca Huāns Marino � pa�klanījās uz visām pusēm un cienīgi izgāja no zāles. Kad viņ� gāja caur ziemas dārzu, viņu rupji sagrāba aiz rokas policists un sacīja:

/. >

��� Lai tavas smakas �eit vairs nebūtu! Ja vēlreiz �eit parādī�sies, nak�ņosi kopā ar savu ēnu iecirknī.

Vīrietis nodūra galvu un lēnām devās prom. Tikai ticis aiz stūra, viņ� mazliet iztaisnojas un pielika soli. Nokāpis metro sta�cijā �Peru�, viņ� apsēdās vagonā. Garām viņa noguru�ajām acirn aizzibēja kolonnas, uguņi, staciju nosaukumi. Viņ� izkāpa �Medrano� stacijā un, vērdamies zem kājām, devās uz astoņdesmit devīto namu Sadikarnota ielā. Iegājis kāpņu telpā, viņ� vienā rāvienā uzskrēja tre�ajā stāvā un viegli pieklauvēja pie kādām durvīm.

Durvis atvēra gadus piecpadsmit se�padsmit veca meitene ar atklātu pieri un dziļu skatienu.

~� Bērni neparko negribēja iet gulēt, kamēr tu neesi pārnā�cis, � viņa sacīja, palaizdama atnācēju garām. � Nomocīja gan viņi mani!

Lielā gultā rotaļājās divi gai�mataini puisēni, kurus ļoti ieprie�cināja vīrie�a atnāk�ana.

��� Vai tu devi viņiem pienu? � viņ� pavaicāja.

��� �odien veikalnieks mums atsacīja.

Vīrietis iekoda lūpā un neko neatbildēja. Viņ� noskūpstīja pui�sēnu, pēc tam piegāja pie galda un nostājās ar muguru pret bēr�niem, lai viņi neko neredzētu.

Pienākusi pie viņa, meitene klusi pavaicāja:

��� Vai tu kaut ko pārnesi?

Neko neatbildējis, viņ� izvilka no azotes salocītu salveti, kurā atradās cepe�a gabals, ābolkīikas un divas sudraba karotītes.

��� Un tas ir viss? � meitene nemitējās iztaujāt.

Vīrietis tikko manāmi pasmaidīja, un viņa smaids bija tikpat smalks kā viņa triki. Viņ� izvērsa uz āru �aketes piedurkni un iz�ņēma no oderes kravates saspraudi ar lielu pērli un briljantiem rotātu bro�u.

��� Cik skaisti! � meitene no�ukstēja, turēdama delnā mirdzo��ās dārglietas.

Pēc tam viņi paņēma no plaukta maizes klaipiņu, viegli pār�lauza to uz pusēm un paslēpa tajā bro�u un saspraudi. Tēva at�nesto ēdienu viņa sadalīja līdzīgās daļās, uzlika to visu uz �ķīvja un, nosēdusies gultā pie brāļiem, sāka ēst kopā ar viņiem.

��� Tēt, vai tu neko negribi?

��� Nē, � viņ� atbildēja, nepagiiezdams galvu. � Ēdiet jūs, es esmu paēdis.

Barino vai barons Marino apsēdās ar seju pret logu un, iegri�mis savās domās, sāka vērot miegā iegrimu�ās pilsētas jumtus. Elektriskās spuldzes gaisma rotājās uz viņa skumjās, vājās sejas, un ēna, kas krita no viņa profila uz sienas, izskatījās pēc noslē�pumainas, vecmodīgi frizētas sievietes, kura, �ķiet, maigi noliecās viņam pie pleca.