Es kļuvu grūta, un tikai tādēļ tapa �is stāsts. Citādi tas nekad nebūtu uzrakstīts. Saprotiet, es alla� biju plānojusi zaudēt nevainību izbraukuma laikā uz Vestonsjūpermēru, tomēr ne jau ar �o vīrieti.

Arturs Kliftons ir dzimis Stilhausleinā, glu�i tāpat kā es. Viņ� pat mācījās tajā pa�ā Merivudas pamatskolā. Tikai es biju par viņu divus gadus jaunāka, un �ā iemesla pēc viņ� nezināja, ka vispār eksistēju. Visas meitenes manā klasē bija viņā iemīlēju�ās. Un ne jau tikai tāpēc, ka viņ� bija skolas futbola komandas kapteinis.

Skolas laikā Arturs par mani neizrādīja ne mazāko interesi, ta�u drīz pēc viņa atgrie�anās no Rietumu frontes viss mainījās. Neesmu pat īsti pārliecināta, ka tajā sestdienas vakarā, kad deju zālē izvēlējās uzlūgt tie�i mani, viņ� zināja, kas es esmu. Godīgi sakot, arī man nācās kārtīgi ieskatīties, līdz viņu pazinu. Viņ� bija uzaudzējis mazas ūsiņas un matus atķemmējis atpakaļ kā Ronalds Kolmens. Tajā vakarā viņ� neskatījās ne uz vienu citu meiteni, un, kad dejojām pēdējo valsi, es zināju, ka mūsu precības ir tikai laika jautājums.

Atpakaļceļā Arturs turēja manu roku un mēģināja mani noskūpstīt, kad bijām sasniegu�i manas mājas durvis. Es aizgriezos. Viņa svētība mācītājs Votss pietiekami bie�i bija man atgādinājis, ka jāsaglabā �ķīstība līdz dienai, kad tik�u salaulāta. Un mūsu kora skolotāja Mandejas jaunkundze brīdināja mani, ka vīrie�i grib tikai vienu un, to dabūju�i, ātri zaudē interesi. �Kā īsti ir, vai Mandejas jaunkundze runā par savu pieredzi?� es bie�i iedomājos.

Nākamajā sestdienā Arturs uzaicināja mani uz kino paskatīties Lilianas Gi�as tēlojumu filmā �Salauztie ziedi�. Un es atļāvu viņam aplikt roku man ap pleciem, tomēr no skūpsta vairījos. Viņ� pārāk neuzstāja. Taisnību sakot, Arturs bija diezgan kautrīgs.

Atkal bija pienākusi sestdiena. �oreiz es atļāvu, lai viņ� mani noskūpsta, bet atgrūdu viņu, kad viņ� mēģināja paslidināt plaukstu zem blūzes. To darīt es viņam neatļāvu līdz tam laikam, kad saņēmu bildinājumu, viņ� nopirka gredzenu un mācītājs Votss mūs baznīcā uzsauca otro reizi.

Mans brālis Stens apgalvoja, ka esmu pēdējā zināmā jaunava tajā Eivonas upes krastā, kurā dzīvojām mēs. Man tomēr bija aizdomas, ka lielākā daļa uzvaru, ar kurām viņ� mēdza lielīties, ir kaldinātas vienīgi viņa prātā. Un tomēr es nolēmu, ka īstais brīdis beidzot ir pienācis. Un kur gan vēl labāk to izdarīt, ja ne izbraukuma laikā Vestonsjūpermērā, turklāt ar vīrieti, kur� mani apprecēs jau pēc da�ām nedēļām?

Tikko paguvu�i izkāpt no autobusa, Arturs un Stens tūdaļ devās uz tuvāko krodziņu. Visu iepriek�ējo mēnesi es biju plānojusi �ās dienas norises un, kad izkāpu no autobusa kā laba meitene, biju jau sagatavojusies.

Es soļoju muliņa virzienā un jutos visai nelāgi. Piepe�i pamanīju, ka man kāds seko. Paskatījos un biju pagalam pārsteigta, kad ieraudzīju, kur� tas ir. Viņ� mani panāca un vaicāja, vai esmu viena.

��Jā, ��es atbildēju, jo apzinājos, ka pa�laik Arturs jau tuk�o tre�o pinti alus.

Kad viņ� uzlika plaukstu uz mana dibena, man būtu vajadzējis iecirst viņam pļauku, tomēr vairāku iemeslu pēc es to neizdarīju. Vispirms jāmin tā priek�rocība, ka varēju pārgulēt ar vīrieti, kuru, visticamāk, vairs pēc tam nesatik�u. Un, jāatzīstas, es jutos glaimota, ka viņ� bija mani uzrunājis.

Līdz brīdim, kad Arturs un Stens noteikti tuk�oja astoto alus pinti, �is puisis bija mums noīrējis istabu viesu namā pa�ā jūras krastā. Kā likās, tur viesiem, kuri neplānoja palikt pa nakti,bija īpa�s cenrādis. Viņ� sāka mani skūpstīt, kad vēl nebijām sasniegu�i pirmo kāpņu laukumiņu, bet, aizcērtoties guļamistabas durvīm, viņ� steig�us atpogāja manu blūzīti. Viņam �ī pavisam noteikti nebija pirmā reize. Un es biju pilnīgi pārliecināta, ka nebiju pirmā meitene, ar kuru viņ� pārguļ kolektīva izbraukuma laikā. Kā gan citādi viņ� varētu zināt par īpa�ajām cenām viesu namā?

Jāatzīstas, nebiju gaidījusi, ka viss beigsies tik ātri. Kad viņ� pavēlās man blakus, es nozudu vannas istabā. Viņ� apsēdās uz gultas un aizsmēķēja cigareti. Nodomāju, ka otrā reize, iespējams, būs labāka. Kad iznācu no vannas istabas, viņu nekur nemanīju. Atklāti sakot, jutos vīlusies.

Laikam jau mani būtu plosījusi lielāka vainas apziņa par �o sānsoli, bet Arturs atceļā uz Bristoli mocījās ar nelabumu un mani apvēma.

Nākamajā dienā es izstāstīju savai mammai par to, ka esmu zaudējusi nevainību. Vīrie�a vārdu gan neatklāju. Galu galā viņa �o cilvēku nekad nebija satikusi, un bija maz ticams, ka tas kādreiz varētu notikt. Mamma ieteica man turēt mēli aiz zobiem, jo nevēlējās atcelt kāzas. Pat ja izrādītos, ka esmu stāvoklī, neviens nezinātu neko vairāk kā Arturs, un es būtu laimīgi precēta, kad apaļums kļūtu visiem redzams.

Mans tēvs ir kritis karā. Tā man alla� ir sacīts.

Kad vien mātei vaicāju par tēva nāvi, viņa man pastāstīja tikai to, ka viņ� dienējis Karaliskajā Gloster�īras pulkā un karojis Rietumu frontē. Viņ� esot nogalināts tikai da�as dienas pirms pamiera līguma parakstī�anas. Vecmāmiņa sacīja, ka mans tēvs bijis drosmīgs vīrs, un reiz, kad mājās bijām tikai divi vien, viņa man parādīja tēva medaļas. Mans vecaistēvs vispār tikpat kā nekad nepauda savu viedokli, bet viņ� bija pilnīgi kurls un dro�i vien nemaz nesadzirdēja jautājumu.

Vienīgais vīrietis, ko atceros, izņemot vectēvu, bija mans tēvocis Stens, kur� brokastu laikā alla� sēdēja galda galā. Kad viņ� no rītiem devās projām, es vienmēr sekoju viņam uz pilsētas dokiem, kur viņ� strādāja. Katra dokos pavadītā diena bija īsts piedzīvojums. No tālām zemēm ieradās tirdzniecības kuģi, un tad tika izkrauts vedums: rīsi, cukurs, banāni, d�uta un daudzas citas preces, par kurām nekad nebiju dzirdējis. Kad kravas tilpnes bija iztuk�otas, dokeri tās piepildīja ar sāli, āboliem, konservu kārbām, pat ar akmeņoglēm (tās man patika vismazāk, jo pēc tam skaidri bija redzams, ko esmu darījis augu dienu, un māte bija dusmīga), pēc tam kuģi atkal devās uz man nezināmām malām. Es vienmēr gribēju palīdzēt tēvocim Stenam izkraut no kuģa to, kas nu kurā rītā bija atvests, bet viņ� tikai smējās un teica: � Visam savs laiks, puis!

Man tā likās vesela mū�ība, un turklāt bez jebkāda brīdinājuma manā ceļā nostājās skola.

Se�u gadu vecumā mani nosūtīja uz Merivudas pamatskolu, un es mācības uzskatīju par tuk�u laika �ķērdē�anu. Kādēļ man būtu nepiecie�ama skola, ja visu vajadzīgo es varēju iemācīties dokos? Otrā dienā es nebūtu pat pūlējies atgriezties skolā, ja vien māte mani neaizvilktu līdz pa�iem iestādes vārtiem un pēc tam �etros pēcpusdienā atkal neierastos man pakaļ, lai aizvestu uz mājām.

Tobrīd es neatskārtu, ka mammai saistībā ar manu nākotni bija savi plāni, kuros nekādi neietilpa mana iespējamā pievieno�anās tēvocim Stenam dokos.

Es sāku lietot īpa�u taktiku. Kad mamma no rītiem mani atstāja pie skolas vārtiem, es paslaistījos pagalmā tik ilgi, kamēr viņa mani vairs nevarēja saskatīt, un tad aizlavījos uz dokiem. Es vienmēr atgriezos laikā, kad mamma pēcpusdienā ieradās man pakaļ. Mājupceļā es viņai stāstīju, kā man tajā dienā klājies skolā. Stāstu sacerē�ana man padevās itin labi, tikai viņa ātri vien uzzināja, ka tie ir izdomājumi.

Dokos mēdza slaistīties vēl pāris zēnu no manas skolas, tikai es turējos no viņiem pa gabalu. Viņi bija vecāki un augumā lielāki nekā es un mēdza mani iedunkāt, ja gadījos viņiem ceļā. Un vēl man vajadzēja uzmanīties no Haskinsa kunga, brigadiera. Pamanījis mani slaistāmies (�is bija viņa iemīļotākais izteiciens), viņ� ar kājas spērienu pa pēcpusi mani patrieca un vēl piedraudēja: � Puis, ja redzē�u tevi atkal te slaistāmies, paziņo�u skolas direktoram!

Un galu galā Haskinss patie�ām nosprieda, ka redzējis mani dokos pārāk bie�i, tāpēc beidzot arī nosūdzēja skolas direktoram. Viņ� mani nosloksnēja un tad aiztrieca atpakaļ uz klasi. Mans klases audzinātājs Holkoma kungs nekad necēla traci, ja neierados uz stundām. Tiesa, viņ� bija maigas dabas cilvēks. Mana mamma turpretī ļoti sadusmojās un vairs nedeva man iknedēļas kabatas naudu � puspeniju � katru reizi, kad uzzināja, ka esmu kavējis mācības. Un tomēr, par spīti visam � vecāko zēnu dunkām, skolas direktora dāļātajam pērienam un zaudētajai kabatas naudai � es joprojām nespēju turēties pretī doku vilinājumam.

Kad �slaistījos� pa dokiem, man izdevās iegūt tikai vienu īstu draugu. Viņu visi sauca par veco D�eku Tāru. Viņ� dzīvoja pamestā dzelzceļa vagonā noliktavu teritorijas pa�ā galā. Tēvocis Stens man piekodināja turēties tālāk no Vecā D�eka, jo viņ� esot stulbs un netīrs sakārnis. Manuprāt, viņ� nepavisam neizskatījās tik netīrs. Vismaz ne tik netīrs, kāds bija pats tēvocis Stens. Un nepagāja ilgs laiks, kad es secināju, ka arī nekāds muļķis viņ� nav.

Pēc kopīgām pusdienām ar tēvoci Stenu � es apēdu kumosu no viņa sviestmaizes ar ļoti aso Marmite pastu un viņa nograuztā ābola serdi, kā arī iedzēru malku alus � es atgriezos skolā, lai pagūtu uz futbola spēli. �ī bija vienīgā nodarbe, kas man likās gana interesanta, lai tur rādītos. Galu galā pēc skolas beig�anas es grasījos kļūt par Bristol City futbola komandas kapteini. Vai varbūt arī uzbūvēt kuģi, kas ceļos apkārt pasaulei. Ja vien Holkoma kungs lieki nepļāpātu un doku vecākais brigadieris nenosūdzētu mani skolas direktoram, es varētu dienām ilgi darīt, kas pa�am tīk, un neviens to arī neuzzinātu. Ja vien es turētos pa gabalu no ogļu kuģiem un katru pēcpusdienu pulksten �etros stāvētu pie skolas vārtiem, lai manai mammai nerastos ne mazākās aizdomas.

Katru otro sestdienu tēvocis Stens ņēma mani līdzi uz E�tongeitu noskatīties Bristol City spēli. Svētdienu rītos mamma mēdza mani vest uz Kristus Svētās piedzim�anas baznīcu, un es nekādi nespēju atrast veidu, kā no �iem gājieniem izvairīties. Tiklīdz cienīgtēvs Votss dievkalpojuma beigās svētīja draudzi, es vēja ātrumā steidzos uz laukumu, kur mani draugi spēlēja futbolu. Mājās atgriezos tikai ap vakariņu laiku.

Pienāca brīdis, kad kļuvu septiņus gadus vecs. Un nu jau katram, kur� kaut nieku saprata no futbola, bija pilnīgi skaidrs, ka man nav ne mazāko cerību iekļūt skolas futbola komandā. Kur nu vēl mērķēt uz Bristol City kapteiņa vietu. Tie�i tolaik es atklāju, ka Dievs mani apveltījis ar kādu dāvanu un tā nav saistīta ar manām kājām.

Sāksim ar to, ka svētdienu rītos baznīcā ikviens, kur� apsēdās manā tuvumā, steig�us pārtrauca dziedā�anu ik reizi, kad pavēru muti. Es nebūtu to pat īsti pamanījis, ja vien mamma neierosinātu, lai iestājos korī. Par �ādiem vārdiem es tikai sāji pasmējos, jo katram ta�u bija skaidrs, ka dziedā�ana korī domāta vienīgi meitenēm un mīkstpēdiņiem. Es nekādā ziņā nebūtu piekritis, bet mācītājs man pateica, ka zēniem maksā peniju par dziedā�anu bērēs un divus par uzstā�anos kāzās. Tā es pirmo reizi mū�ā tiku uzpirkts. Es negribīgi piekritu piedalīties balss pārbaudē, un tad pats Nelabais nolēma manā ceļā nolikt �ķērsli kora vadītājas Eleanoras Mandejas veidolā.

Nekad dzīvē es nebūtu sastapies ar Mandejas jaunkundzi, ja viņa nevadītu kori Kristus Svētās piedzim�anas baznīcā. Lai gan viņa bija tikai piecas pēdas un trīs collas gara un, skatoties uz viņu, radās iespaids, ka vissīkākā vēja pūsma viņu aiznesīs pa gaisu, nevienam pat prātā neienāca kora vadītāju ķircināt. Man bija sajūta, ka pats Nelabais bīstas no viņas. Vismaz par mācītāju Votsu to varēja sacīt pavisam dro�i.

Es piekritu veikt balss pārbaudi, tomēr ar vienu noteikumu � pieprasīju, lai mamma man pie�ķir kabatas naudu par mēnesi uz priek�u. Nākamajā svētdienā es stāvēju rindā kopā ar man līdzīgajiem un gaidīju, kad tik�u pasaukts.

��Uz kora mēģinājumiem tu vienmēr ieradīsies laikus! � paziņoja Mandejas jaunkundze, pievērsusi man savu caururbjo�o skatienu. Es izaicino�i raudzījos pretī. � Tu nerunāsi, ja vien es nelik�u to darīt. � Man kaut kā izdevās noturēties un nebilst ne vārda. � Un dievkalpojuma laikā tu visu uzmanību veltīsi savam pienākumam. � Es negribīgi pamāju piekri�anu. Un tad, lai Dievs viņu svētī, jaunkundze man pavēra bēg�anas ceļu. � Tomēr pats svarīgākais ir tas, � viņa, rokas uzlikusi uz gurniem, paziņoja, � ka divpadsmit nedēļu laikā tev būs jānokārto lasī�anas un rakstī�anas pārbaude. Es vēlos būt dro�a, ka varēsi iemācīties jaunu baznīcas dziesmu vai tev vēl nezināmu psalmu.

Ar patiesu prieku es izgāzos jau pirmajā pārbaudē un tad atklāju, ka Mandejas jaunkundze nepieder pie tām, kas ātri padodas.

��Kādu skaņdarbu esi izvēlējies nodziedāt, bērns? � viņa man vaicāja, kad nostājos zēnu rindas priek�ā.

��Neesmu izvēlējies neko, � es atbildēju.

Viņa atvēra baznīcas dziesmu grāmatu un apsēdās pie klavierēm. Es pasmaidīju un klusībā nopriecājos, ka joprojām varē�u pagūt uz mūsu svētdienas futbola ma�a otro puslaiku. Jaunkundze sāka spēlēt pazīstamu melodiju. Es paskatījos uz māti. Viņa sēdēja pirmajā solu rindā un cie�i raudzījās manī. Es nolēmu, ka labāk būs, ja izcietī�u �o pārbaudījumu, lai darītu viņai prieku.

Es vēl nebiju nodziedājis par vienu pantu, kad Mandejas jaunkundzes sejā uzplauka smaids.

��Bērns, kāds ir tavs vārds? � viņa vaicāja.

��Harijs Kliftons, jaunkundz.

��Harij Klifton, tu ieradīsies uz kora mēģinājumiem pirmdienās, tre�dienās un piektdienās. Precīzi se�os vakarā. � Tad viņa pagriezās pret zēnu, kur� stāvēja aiz manis, un sacīja: � Nākamais!

Apsolīju mammai, ka laikus ieradī�os uz pirmo kora mēģinājumu, lai gan apzinājos, ka neap�aubāmi tas būs arī pēdējais, jo Mandejas jaunkundze drīz atskārtīs, ka neprotu ne lasīt, ne arī rakstīt. Un tā patie�ām arī notiktu, ja vien katram, kur� dzirdēja mani dziedam, nebūtu pilnīgi skaidrs, ka mana balss nav tāda kā pārējiem kora zēniem. Patiesībā notika tā, ka visi apklusa, kad vien sāku dziedāt. Apkārtējie manī raudzījās ar apbrīnu, pat ar godbijību. �ādus skatienus es izmisīgi alku redzēt, kad biju futbola laukumā, bet sagaidīju baznīcā. Mandejas jaunkundze izlikās neko nemanām.

Kad jaunkundze sacīja, ka mēģinājums beidzies, es negāju uz mājām, bet skrie�us metos uz dokiem, lai sastaptos ar Tāra kungu. Pateicu viņam, ka neprotu ne lasīt, ne rakstīt, un vaicāju, ko man tagad darīt. Uzmanīgi uzklausījis vecā vīra padomu, es jau nākamajā dienā atgriezos skolā, kur padevīgi ieņēmu savu vietu Holkoma kunga klasē.

Skolotājs nespēja noslēpt izbrīnu, kad ieraudzīja mani sē�am pirmajā solu rindā. Vēl vairāk viņu pārsteidza tas, ka es pirmo reizi no sirds pievērsu uzmanību tam, ko mācīja rīta nodarbībās.

Holkoma kungs sāka ar alfabētu, un jau pēc da�ām dienām es varēju uzrakstīt visus alfabēta burtus, lai gan ne vienmēr pareizā secībā. Mamma labprāt būtu man palīdzējusi, kad pēcpusdienā pārnācu mājās, ta�u viņa, glu�i tāpat kā pārējie manas ģimenes locekļi, neprata ne lasīt, ne rakstīt.

Tēvocis Stens varēja �ā tā uzskribelēt savu parakstu. Viņ� spēja arī at�ķirt cigare�u Wills�s Star paciņu no Woodbine, tomēr es biju gandrīz dro�i pārliecināts, ka nosaukumus viņ� nemācēja izlasīt. Par spīti viņa burk�ķē�anai, kas nemaz nepalīdzēja man mācībās, es turpināju aprakstīt ar alfabēta burtiem katru papīra strēmeli, ko izdevās atrast. Izskatījās, ka tēvocis Stens pat nepamana, ka saplēstās avī�u skrandas mazmājiņā vienmēr bija aprakstītas.

Kad nu beidzot biju apguvis alfabētu, Holkoma kungs man ierādīja da�us vienkār�us vārdus. �Suns�, �kaķis�, �mamma�, �tētis�. Tie�i tad es skolotājam pirmo reizi pavaicāju par manu tēvu, jo cerēju, ka viņ� spēs kaut ko pastāstīt. Galu galā man bija radies iespaids, ka viņ� zina pilnīgi visu. Izskatījās, ka viņam nav īsti saprotams, kāpēc es tik maz zinu pats par savu tēvu. Pēc nedēļas viņ� uz tāfeles uzrakstīja manu pirmo garāko vārdu. �Grāmata�. Un pēc tam � vēl garākus. Mēne�a beigās es jau pratu pats uzrakstīt saistītu teikumu. Holkoma kungs sacīja, ka tajā ir atrodami pilnīgi visi alfabēta burti. Un patie�ām tā arī bija. Es pārbaudīju.

Ceturk�ņa beigās es jau pratu pareizi uzrakstīt vārdus �baznīcas dziesma�, �himna� un �psalms�. Lai kā arī centās Holkoma kungs un man nemitējās aizrādīt, ka es neizrunāju visus burtus, tomēr tas nelīdzēja. Un tad pienāca brīvlaiks. Mani pārņēma ba�as, ka bez Holkoma kunga palīdzības es netik�u galā ar Mandejas jaunkundzes solīto pārbaudījumu. Un dro�i vien tā arī notiktu, ja skolotāja vietu neieņemtu Vecais D�eks.

Piektdienas vakarā es uz kora mēģinājumu ierados pusstundu agrāk par nolikto laiku. �ajā reizē man bija jānokārto pārbaudījums, ja gribēju arī turpmāk dziedāt korī. Es klusām sēdēju altāra telpā un cerēju, ka Mandejas jaunkundze vispirms uz pārbaudījumu aicinās kādu citu.

Es jau biju ticis galā ar pirmo uzdevumu, un Mandejas jaunkundze sacīja, ka tas ir vērā ņemams panākums. Mums visiem bija jānolasa �Mūsu Tēvs Debesīs�. Man tas neradīja ne mazākās grūtības. Cik tālu vien sniedzās manas bērnības atmiņas, mamma ik vakaru nometās uz ceļiem pie manas gultas un runāja tik pazīstamos vārdus. Pēc tam viņa apspraudīja man segu. Mandejas jaunkundzes nākamais uzdevums gan prasīja vairāk piepūles.

Nu jau bija aizritējis otrais mēnesis, kop� mēs dziedājām korī, un tāpēc tika gaidīts, ka spēsim nolasīt visiem priek�ā psalmu. Es izvēlējos simt divdesmit pirmo, ko arī zināju no galvas. Agrāk biju to bie�i dziedājis. �Es paceļu savas acis uz kalniem: no kurienes gan man nāks palīdzība?� Pats es varēju cerēt vienīgi uz Dieva palīdzību. Tiesa, psalmu grāmatā tagad varēju at�ķirt vajadzīgo lappusi, jo nu jau biju iemācījies skaitīt līdz simtam. Mani māca vienīgi ba�as par to, ka Mandejas jaunkundze varētu ievērot, ja man neizdosies precīzi nolasīt rindu pēc rindas. Ja viņa pamanīs krāp�anos, tad neļaus man turpināt un man nāksies nīkt ģērbkambarī vēl vienu mēnesi, kamēr pārējie divi �nelgas� (es gan nezināju, ko �is vārds nozīmē, līdz nākamajā dienā nebiju pajautājis Holkoma kungam) varēs dziedāt draudzei.

Bija pienācis laiks tre�ajam un pēdējam pārbaudījumam, un es biju tam gatavs. Atliku�ajiem koristiem Mandejas jaunkundze lika uzrakstīt visus desmit bau�ļus pareizā secībā, neieskatoties Mozus Grāmatā.

Kora vadītāja izlikās neredzam, ka vispirms es minēju zag�anu un tikai pēc tam nokau�anu, nemācēju uzrakstīt �laulību pārkāpt� un vispār nezināju, ko �ie vārdi nozīmē. Tikai pēc tam, kad divi �nejēgas� bija aizraidīti projām par mazākām kļūdām, es sapratu, cik izcila ir mana balss.

Adventes pirmajā svētdienā Mandejas jaunkundze pavēstīja, ka ir izraudzījusies trīs jaunus soprānus � vai �mazos eņģelī�us�, kā mūs dēvēja mācītājs Votss, � kas pievienosies korim. Viens zēns par īstiem nāves grēkiem, tādiem kā pļāpā�ana sprediķa laikā un konfektes sūkā�ana, tika aizraidīts. Vēl divi pretendenti tika pieķerti dievkalpojuma noslēguma dziesmas laikā izklaidējamies ar rotaļām.

Nākamajā svētdienā es uzvilku garu, zilu sutanai līdzīgu ģērbu ar baltu, krokotu apkakli. Un tikai man vienīgajam bija atļauts uzlikt bronzas medaljonu ar Jaunavas Marijas attēlu. �is pagodinājums liecināja, ka esmu izraudzīts par soprānu grupas solistu. Es medaljonu nenoņemtu arī pa ceļam uz mājām un ietu, lepni izriezis krūtis; nākamajā dienā es ar to dotos pat uz skolu, lai parādītu pārējiem zēniem. Tikai nelaime tā, ka Mandejas jaunkundze man to atņēma katra dievkalpojuma beigās.

Svētdienās es it kā pārcēlos uz pavisam citu pasauli, tomēr ba�ījos, ka �ādai pacilātībai nevarētu būt ilgs mū�s.

No rītiem celdamies aug�ā, tēvocis Stens alla� sazin kā pamanījās pamodināt arī visus pārējos mājiniekus. Neviens par to ne�ēlojās, jo viņ� bija ģimenes maizes pelnītājs, turklāt visādā ziņā arī lētāks un uzticamāks par modinātājpulksteni.

Vispirms Harijs dzirdēja, kā noklaudz guļamistabas durvis. Pēc tam sekoja tēvo�a smagie soļi uz kāpņu laukumiņa �īksto�ajiem dēļiem, tad lejup uz pirmo stāvu un ārā no mājas. Tad nobrīk�ķēja vēl vienas durvis, un viņ� nozuda mazmājiņā. Ja nu gadījumā kāds vēl nebūtu pamodies, tad ūdens �ļāk�anās pēc tam, kad tēvocis Stens bija parāvis ķēdi un tad vēl divas reizes aizcirtis durvis, atkal nonākot savā guļamistabā, �ie trok�ņi kalpoja par atgādinājumu, ka tēvocis Stens vēlas, lai brokastis būtu galdā, kad viņ� ieies virtuvē. Viņ� mazgājās un skuvās tikai sestdienas vakarā, kad parasti devās izklaidēties. Nevienam ne prātā neienāktu apsūdzēt tēvoci Stenu par savas sūri pelnītās naudas iz�ķērdē�anu, pērkot pārāk daudz ziepju.

Meizija, Harija mamma, cēlās uzreiz pēc Stena. Viņa teju izlēca no gultas jau pēc tam, kad durvis noklaudzēja pirmo reizi. Kad tēvocis Stens nāca no mazmājiņas, uz krāsns jau bija uzlikts putras trauks. Drīz pēc tam piecēlās vecāmāte un pievienojās savai meitai virtuvē vēl pirms tam, kad Stens ieņēma savu vietu galda galā. Ja Harijs vēlējās dabūt vismaz kādu kumosu no brokastu galda, tad viņam vajadzēja būt virtuvē piecu minū�u laikā pēc pirmās durvju noklaudzē�anas. Pēdējais virtuvē ieradās vectēvs, jo viņ� bija tik kurls, ka alla� pamanījās nogulēt visu Stena rituālās trok�ņo�anas laiku. Tāds bija dienas sākums Kliftonu mājās, un tas alla� palika nemainīgs. Ja ģimenei ir pieejama tikai viena āra mazmājiņa, viena vienīga izlietne un viens pats dvielis, tad kārtības iedibinā�ana kļūst par nepiecie�amību.

Kamēr Harijs uz�ļakstīja sejai mazliet auksta ūdens, viņa māte virtuvē klāja galdu. Divas biezas, ar taukiem apziestas maizes rikas tēvocim Stenam, �etras plānas �ķēlītes pārējiem ģimenes piederīgajiem. Ja grozā, ko ik pirmdienas rītu izlika pie ārdurvīm, bija vēl kaut mazliet ogļu, viņa maizi uzgrauzdēja. Kad Stens bija izēdis savu putras bļodu, Harijs drīkstēja to izlaizīt.

Uz pavarda vienmēr bija liela, brūna tējkanna. Vecāmāte tēju salēja da�ādu izmēru krūzēs. Viņa izmantoja apsudrabotu Viktorijas laikmeta tējas sietiņu, ko bija mantojusi no savas mātes. Visi malkoja nesaldinātu tēju � cukurs bija paredzēts tikai īpa�ām reizēm un svētku dienām. Stens iztuk�oja alus pudeli. Viņ� alla� izdzēra visu vienā malkā. Pēc tam viņ� piecēlās no galda, skaļi atraugājās un tad paņēma savu pusdienu kārbu, ko vecāmāte bija piepildījusi, kamēr viņ� brokastoja. Tajā bija divas ar Marmite pastu apziestas maizes �ķēles, cīsiņ�, ābols, divas alus pudeles un piecas cigaretes. Kad viņ� bija aizgājis uz dokiem, visi mājinieki vienlaikus sāka runāt.

Vecāmāte gribēja zināt, kādi ļaudis pabiju�i tējnīcā, kurā strādāja viņas meita. Kas viesiem bijis mugurā, kur katrs sēdējis, ko baudījis no ēdiena, kas pagatavots uz plīts telpā, ko apgaismo elektriskās spuldzes, kuras neko nenopilina ar vasku kā sveces. Un vissvarīgākais bija vaicājums par to, kur� atstājis dzeramnaudu, ko Meizijai alla� nācās dalīt ar pavāru.

Savukārt Meiziju vairāk interesēja tas, ko Harijs iepriek�ējā dienā darījis skolā. Viņa pieprasīja, lai dēls par to atskaitās visos sīkumos. Toties vecaimātei tas nelikās interesanti. Dro�i vien tālab, ka viņa skolā nekad nebija gājusi. Patiesību sakot, arī tējnīcā viņa nebija spērusi kāju.

Vecaistēvs vispār reti kad izteica kādu komentāru. Viņ� bija kļuvis glu�i kurls, jo �etrus gadus no vietas bija pielādējis vieglās artilērijas lielgabalu no rītiem, pusdienlaikā un vakarā. Viņ� apmierinājās ar to, ka lasīja tekstu no lūpām un laiku pa laikam glu�i vienkār�i pamāja ar galvu. Sve�iniekam tas varēja radīt iespaidu, ka vecaistēvs īsti nedraudzējas ar prātu, ta�u ģimenei bija labi zināms, cik �āds uzskats būtu nepamatots.

Ģimenē iedibinātā dienas kārtība mazliet mainījās vien nedēļas nogalē. Sestdienās, kad tēvocis Stens devās ārā no virtuves, Harijs sekoja viņam cie�i pa pēdām un gāja līdzi uz dokiem. Svētdienās mamma pavadīja Hariju uz baznīcu, kur tre�ajā solu rindā gozējās sava dēla � kora solista � slavas staros.

Bija kārtējā sestdiena. Divdesmit minū�u ilgā gājiena laikā uz dokiem Harijs parasti nebilda ne vārda, izņemot reizes, kad tika tie�i uzrunāts. Un vienmēr, kad Stens uzsāka sarunu, tā alla� izvērtās tie�i tāda pati kā iepriek�ējā sestdienā.

��Kad tu beidzot metīsi to skolo�anos pie malas un ķersies pie īsta darba, jaunais cilvēk? � �ādiem vārdiem Stens parasti vērsās pie Harija.

��Es nedrīkstu pamest skolu, kamēr man vēl nav �etrpadsmit gadu, � Harijs tēvocim atgādināja. � Tā likumā noteikts.

��Sasodīti stulbs likums, ja tu vaicātu manu viedokli. Es biju ar visu ticis galā un uzsācis darbu jau tad, kad man palika tikai divpadsmit, � Stens pavēstīja, itin kā Harijs �o dziļo domu nebūtu dzirdējis jau neskaitāmas reizes. Zēns arī nepūlējās atbildēt, jo labi zināja, ko tēvocis sacīs pēc tam. � Un pat nozīmīgāks fakts ir tas, ka vēl pirms savas septiņpadsmitās dzim�anas dienas es jau pieteicos armijā.

��Tēvoci Sten, pastāsti man kaut ko vairāk par karu! � Harijs mudināja, jo zināja, ka �is temats varētu ilgt vismaz da�us simtus jardu.

��Mēs ar tavu tēvu Karaliskajā Gloster�īras pulkā pierakstījāmies vienā un tajā pa�ā dienā, � tēvocis Stens atteica un pieskārās savai cepurei, itin kā salutēdams senajām atmiņām. � Vispirms bija divpadsmit nedēļu ilgas pamatapmācības Tontonas kazarmās. Pēc tam mūs nosūtīja cīnīties ar fri�iem. Frontē mums galvenokārt nācās tupēt �urku apsēstās tran�ejās un gaidīt, kad mūsu stulbais virsnieks noaurosies un mums būs jāmetas kaujā, izstieptiem durkļiem un rejo�iem iero�iem jāsasniedz ienaidnieka ierakumu līnijas� � Pēc tam iestājās gara pauze, un tad tēvocis vēl piebilda: � Es biju viens no tiem, kuriem uzsmaidīja veiksme. Tiku cauri sveikā. � Harijs precīzi vārdu pēc vārda zināja tēvo�a nākamo teikumu, tomēr klusēja un klausījās. � Tu vienkār�i nesaproti, cik ļoti tev ir paveicies, puis. Es zaudēju divus brāļus. Tavus tēvo�us Reju un Albertu. Tavs tēvs karā turklāt zaudēja ne vien brāli, bet arī tēvu, tavu otru vectēvu, kuru tev tā arī neizdevās iepazīt. Tas tik bija īsts vīrs! Viņ� spēja iztuk�ot pinti alus tik ātri kā neviens cits man pazīstams doku strādnieks.

Ja Stens būtu vērīgāks, tad redzētu, ka zēns ar lūpām atveido viņa sacītos vārdus. �ajā reizē, Harijam par milzu pārsteigumu, tēvocis pievienoja teikumu, kāds viņu rīta sarunā vēl nebija skanējis. � Un tavs tētis vēl �odien būtu dzīvs, ja vien vadība būtu ieklausījusies manī.

Harija uzmanība piepe�i bija pamodusies. Viņa tēva nāve alla� tika apspriesta tikai �ukstus, citam citu klusinot, arī tēvocis Stens piepe�i noslēdzās sevī, it kā būtu apjautis, ka pateicis par daudz. �Varbūt nākamajā nedēļā,� nodomāja Harijs un panāca tēvoci. Tālāk abi aizgāja soli solī, glu�i kā divi kareivji armijas parādē.

��Ar ko �ajā pēcpusdienā spēlē City? � pavaicāja Stens, atgriezies pie ierastā scenārija.

��Ar Charlton Athletic, � Harijs atbildēja.

��Tas ta�u ir īsts vecu nejēgu bars!

��Pagāju�ajā sezonā viņi pieveica mūsējos, � atgādināja Harijs.

��Ja vēlies zināt manas domas, tad viņiem tikai sasodīti paveicās, � atteica Stens un vairs nesacīja ne vārda. Viņi bija nonāku�i līdz ieejai doku teritorijā. Stens vispirms reģistrējās un pēc tam gāja uz nodalījumu, kur strādāja kopā ar pārējiem dokeriem. Nevienam ne prātā nenāca nokavēt kaut minūti. To viņi nedrīkstēja. Bezdarba līmenis valstī bija sasniedzis augstāko pakāpi, un pie ieejas dokos stāvēja daudz jaunu, spēcīgu vīrie�u, kuri to vien gaidīja, kad varēs ieņemt kāda neveiksmīgāka vietu.

Harijs negāja līdzi savam tēvocim, jo zināja, ka Haskinsa kungs, pamanījis viņu slaistāmies apkārt, sāpīgi saplūkās ausi. Pēc tam vēl viņam nāksies saņemt spērienu pa sē�amvietu no tēvo�a Stena par to, ka atļāvies sakaitināt brigadieri. Harijs devās glu�i pretējā virzienā. Viņa pirmā pieturas vieta katru sestdienu bija Vecā D�eka Tāra mītne. Tā bija iekārtota vecā dzelzceļa vagonā otrā doku teritorijas malā. Harijs nestāstīja tēvocim par to, ka regulāri viesojas pie �ā vīra. Stens bija cie�i piekodinājis no viņa visiem spēkiem izvairīties.

���is dro�i vien jau gadiem nav bijis vannā, � sacīja cilvēks, kur� pats mazgājās vienu reizi ceturksnī un arī tikai pēc tam, kad Harija mātei bija nācies lūgties un �ēloties par nepatīkamo smaku.

Tomēr ziņkārība bija Hariju pieveikusi. Kādā rītā viņ�, rokām un kājām piepalīdzot, uzrāpās pa vagona sienu un ielūkojās pa logu. Vecais vīrs sēdēja pirmās klases kupejā un lasīja grāmatu.

Vecais D�eks pagriezās pret Hariju un sacīja: � Nāc vien, puis! Nāc iek�ā! � Harijs steig�us nolēca zemē un, ko kājas nes, metās projām. Viņ� apstājās tikai pie savas mājas durvīm.

Nākamajā sestdienā Harijs atkal uzrāpās pa vagona sienu un ielūkojās iek�ā pa logu. Nu izskatījās, ka vecais vīrs agri devies pie miera, bet tad Harijs saklausīja viņu sakām: � Kāpēc tu nenāc iek�ā, manu zēn? Es ta�u tev nekodī�u.

Harijs pagrieza smago misiņa rokturi un atvēra vagona durvis. Iek�ā viņ� tomēr neuzdro�inājās iet, tikai stāvēja un skatījās uz vīrieti, kur� sēdēja vagona centrā. Bija grūti pateikt, cik īsti vīram gadu, jo viņa seju klāja labi kopta sudrabaini pelēka bārda. �ādu krāsu mēdz dēvēt par �sāls un piparu� sajaukumu. Viņ� līdzinājās jūrniekam, kas attēlots uz Players Please cigare�u paciņas. Viņ� uz Hariju raudzījās ar patiesu siltumu acīs. Tēvocis Stens ne reizi tā nebija skatījies uz savu māsasdēlu.

��Vai jūs esat Vecais D�eks Tārs? � Harijs, saņēmis drosmi, pavaicāja.

��Tā viņi ir mani iesauku�i, � atbildēja vecais vīrs.

��Un te jūs dzīvojat? � Harijs tincināja un paraudzījās apkārt. Zēna skatienu piesaistīja augsta vecu laikrakstu kaudze uz pretējā sēdekļa.

��Jā, � vecais vīrs atteica, � �eit ir manas mājas nu jau pēdējos divdesmit gadus. Varbūt aizver durvis un apsēdies, jaunais cilvēk?

Harijs mazliet apdomājās, tad spēji lēca atpakaļ un atkal deva kājām vaļu.

Nākamajā sestdienā Harijs jau aizvēra vagona durvis, tomēr neatgāja no tām un neatlaida rokturi. Viņ� bija gatavs kuru katru brīdi atgrūst durvis vaļā un mesties projām, ja vien vecais vīrs pakustinātu kaut muskulīti. Brīdi viņi lūkojās viens uz otru, un tad Vecais D�eks noprasīja: � Kā tevi sauc?

��Harijs.

��Un kur atrodas tava skola?

��Es neeju skolā.

��Ko tad tu ceri savā dzīvē sasniegt, jaunais cilvēk?

��Pats par sevi saprotams, ka es gribu pievienoties savam tēvocim dokos, � Harijs atbildēja.

��Kāpēc gan tev būtu jāgrib kas tāds? � noteica vecais vīrs.

��Un kāpēc tad ne? � Harijs sabozās. � Vai jums liekas, ka neesmu gana labs?

��Tu esi krietni vien par labu, � Vecais D�eks atbildēja. � Kad es biju tavā vecumā, � viņ� turpināja, � tad gribēju iestāties armijā. Manam vecajam nebija pa spēkam mani atrunāt. Ne viņa vārdi, ne darbi nevarēja ietekmēt manu apņem�anos. � Nākamo stundu Harijs kā apburts stāvēja un klausījās Vecā D�eka Tāra stāstos par dokiem, par Bristoli un piejūras zemēm. Nevienā ģeogrāfijas stundā viņ� nebūtu varējis uzzināt kaut ko tādu.

Nākamajā sestdienā un arī daudzās citās sestdienās, tik daudzās, ka zēns pat nezināja skaitu, Harijs devās pie Vecā D�eka Tāra. Tomēr par �iem gājieniem viņ� neteica ne tēvocim Stenam, ne arī savai mātei. Vecais D�eks Tārs bija Harija pirmais īstais draugs, un zēns baidījās, ka viņi varētu aizliegt �os apciemojumus.

Kad tajā sestdienas rītā Harijs pieklaudzināja pie vagona durvīm, kļuva skaidrs, ka Vecais D�eks pavisam noteikti ir viņu gaidījis. Ierastais Cox�s Orange Pippin �ķirnes ābols jau bija nolikts uz pretējā sēdekļa. Harijs to paņēma, nokoda kumosu un apsēdās.

��Paldies, Tāra kungs, � Harijs tencināja un noslaucīja sulu sev no zoda. Viņ� nekad nevaicāja, no kurienes ir �ie āboli, un tādējādi pie�ķīra �im lieliskajam cilvēkam vēl dziļāku noslēpumainību.

Vecais D�eks ļoti at�ķīrās no tēvo�a Stena, kur� atkal un atkal atkārtoja to mazumiņu, ko pats zināja. Vecais D�eks iemācīja Harijam jaunus vārdus, palīdzēja apgūt jaunu pieredzi, pat atvēra ceļu uz jaunām pasaulēm� Un tā katru nedēļu. Harijs bie�i brīnījās par to, kālab gan Tāra kungs nestrādā par skolotāju. Likās, viņa zinā�anas ir pat pla�ākas nekā Mandejas jaunkundzei un gandrīz tikpat pilnīgas kā Holkoma kungam. Un Harijs bija pārliecināts, ka Holkoma kungam zināms itin viss, jo uz katru zēna uzdoto jautājumu viņam vienmēr bija atbilde. Vecais D�eks smaidot noskatījās, kā Harijs apēd ābolu un izmet serdi pa logu. Līdz tam brīdim vecais vīrs neteica ne vārda.

��Vai �onedēļ skolā iemācījies kaut ko tādu, � vecais vīrs vaicāja, � ko iepriek�ējā nedēļā vēl nezināji?

��Holkoma kungs stāstīja, ka ir vēl citas zemes aiz jūras un tās ir daļa no Britu impērijas, un mūsu karalis valda pār viņiem.

��Holkoma kungam taisnība, � vecais D�eks apstiprināja.

��Vai tu vari nosaukt kādu no �īm valstīm?

��Austrālija, Kanāda, Indija. � Brīdi svārstījies, Harijs vēl piebilda: � Un Amerika.

��Nē, Amerika gan ne, � sacīja vecais D�eks. � Reiz tā bija, ta�u nu vairs ne. Vājas gribas premjerministra un slima karaļa dēļ.

��Un kur� tad bija premjerministrs un kur� karalis? � Harijs sapīcis vaicāja.

��Tronī tūksto� septiņi simti septiņdesmit sestajā gadā sēdēja karalis D�ord�s Tre�ais, � skaidroja vecais D�eks, � ta�u taisnības labad jāteic, ka viņ� bija patie�ām slims cilvēks. Viņa premjerministrs lords Norts vienkār�i izlikās neredzam, kas notiek kolonijās, un diem�ēl galu galā savējie pacēla iero�us pret mums.

��Vai tad mēs viņus nesakāvām? � nesaprata Harijs.

��Nē, nesakāvām vis, � vecais vīrs skaidroja. � Un ne jau tikai tālab, ka taisnība bija viņu pusē, turklāt tas ir obligāts nosacījums uzvarai�

��Ko nozīmē �nosacījums�?

��Tas ir kaut kas tāds, kam noteikti jābūt, � Vecais D�eks paskaidroja un turpināja, it kā nemaz nebūtu pārtraukts.

��Viņus vadīja izcils ģenerālis.

��Un kā viņu sauca?

��D�ord�s Va�ingtons.

��Pagāju�ajā nedēļā jūs man sacījāt, ka Va�ingtona ir Amerikas galvaspilsēta. Vai viņ� tika nosaukts �ajā vārdā par godu galvaspilsētai?

��Nē, pilsētu nosauca �ajā vārdā, lai godinātu viņu. To uzcēla purvainā vietā, ko dēvēja par Kolumbiju. Tur cauri plūst Potomakas upe.

��Vai arī Bristole nosaukta kāda cilvēka vārdā?

��Nē! � Vecais vīrs īsi iesmējās. Viņu uzjautrināja tas, cik ātri Harija zinātkārais prāts aiz�aujas no viena temata pie cita. � Bristole sākotnēji tika dēvēta par Brigstovu. Un �is nosaukums saistījās ar to, ka tur bija tilts, bet pie tā atradās iecienīta tik�anās vieta.

��Un kad tā kļuva pr Bristoli?

��Vēsturniekiem �ajā ziņā nav vienota viedokļa, � stāstīja Vecais D�eks. � Bristoles mūra pili uzcēla Glosteras Roberts tūksto� simt devītajā gadā, kad pamanīja, ka būtu izdevīgi īriem pārdot vilnu. Tā bija laba iespēja. Pēc tam pilsēta pārtapa par tirdzniecības ostu. Kop� tā laika jau simtiem gadu pilsēta ir kuģu būves centrs. Un kop� tūksto� deviņi simti �etrpadsmitā gada, kad kļuva skaidrs, ka jāpapla�ina flote, tas attīstās vēl straujāk.

��Mans tētis piedalījās Pasaules karā, � ar lepnumu paziņoja Harijs. � Vai jūs arī piedalījāties? � �ī bija pirmā reize, kad pēc Harija vaicājuma Vecais D�eks svārstījās ar atbildi. Viņ� glu�i vienkār�i sēdēja un neteica ne vārda. � Atvainojiet, Tāra kungs, � sacīja Harijs. � Es negribēju būt uzbāzīgs ok�ķeris.

��Nē, nē, nekas� � Vecais D�eks mierināja. � Nu jau vairākus gadus man �o jautājumu neviens nav uzdevis. � Viņ� vairs nesacīja neko, vien pavēra plaukstu, un tajā vizēja se�pensu monēta.

Harijs paņēma nelielo sudraba naudiņu un iekoda tajā. Viņ� bija redzējis, ka tā dara tēvocis Stens. � Paldies! � Harijs tencināja un tad ielika monētu kabatā.

��Ej, nopērc sev ceptu zivi un kartupeļus doku kafejnīcā, tikai nestāsti savam tēvocim. Citādi viņ� tev vaicās, kur ņēmi naudu.

Patiesību sakot, Harijs vispār ne reizi tēvocim Stenam nebija ieminējies par Veco D�eku. Reiz viņ� bija dzirdējis, kā Stens saka viņa mammai: � To ķerto ta�u vajadzētu iespundēt! � Harijs bija vaicājis Mandejas jaunkundzei, ko nozīmē vārds �ķertais�, jo pats nebija varējis atrast skaidrojumu vārdnīcā. Kad jaunkundze viņam bija izstāstījusi, Harijs pirmo reizi aptvēra, cik dumj� patiesībā ir viņa tēvocis Stens.

��Nu� ne jau obligāti dumj�, � Mandejas jaunkundze paskaidroja, � Varbūt tikai slikti informēts un tālab aizspriedumains. Harij, es nemaz ne�aubos, � viņa vēl piebilda, � ka savā dzīves ceļā tu sastapsi ne vienu vien �ādu cilvēku. Turklāt daudzi no viņiem ir daudz augstākos amatos nekā tavs tēvocis.

Meizija nogaidīja, līdz aizcērtas ārdurvis, un jutās dro�a, ka Stens ir ceļā uz darbu. Tikai tad viņa pavēstīja: � Man piedāvāja viesmīles darbu Royal Hotel.

Pie galda sēdo�ie nebilda ne vārda. Brokastlaika sarunām bija jāiekļaujas ierasti noteiktā kārtībā, un tās nedrīkstēja nevienu pārsteigt. Harijam bija vesels lērums jautājumu, tomēr viņ� gaidīja, lai pirmā ierunājas vecāmāte. Viņa savukārt tikai ielēja sev vēl tasi tējas, itin kā vispār nebūtu dzirdējusi savu meitu runājam.

��Lūdzu, vai kāds varētu kaut ko sacīt? � iesaucās Meizija.

��Man nebija ne jausmas, ka tu meklē citu darbu, � Harijs tomēr uzdro�inājās pavērt muti.

��Es jau arī nemeklēju, � atbildēja Meizija, � bet pagāju�ajā nedēļā Fremptona kungs, Royal Hotel direktors, bija ienācis pie Tillijas iedzert kafiju. Viņ� nāca vēl vairākas reizes, līdz beidzot piedāvāja man darbu!

��Man likās, ka tu tējnīcā jūties laimīga, � sarunā iesaistījās arī vecāmāte. � Tillijas jaunkundze ta�u maksā labi, un darba stundas arī ir pieņemamas.

��Jā, es patie�ām tur jūtos labi, � atbildēja Harija mamma, � bet Fremptona kungs piedāvā man piecas mārciņas nedēļā, turklāt vēl arī pusi no visām dzeramnaudām. Piektdienās es nesī�u mājās vismaz se�as mārciņas.

Vecāmāte tikai sēdēja, pavērusi muti.

��Vai tev vajadzēs strādāt arī naktīs? � vaicāja Harijs, kad bija izlaizījis Stena putras bļodu.

��Nē, nevajadzēs vis, � Meizija attrauca un pabu�ināja dēla matus. � Vēl labāk, ik pārnedēļas man būs viena brīvdiena.

��Vai tavas drānas būs pietiekami glaunas, ja nāksies apgrozīties tik smalkā vietā kā Royal Hotel?

��Man būs formastērps, un katru rītu tiks izsniegts arī sniegbalts priek�auts. Viesnīcai ir arī sava veļas mazgātava.

��Par to es nemaz ne�aubos, � noteica vecmāmiņa. � Tikai man nāk prātā viena liksta, ar kuru mums visiem būs jāiemācās sadzīvot.

��Kāda tad, mammu? � vaicāja Meizija.

��Sanāks tā, ka tu pelnīsi vairāk nekā Stens. Un viņ� par to nepriecāsies.

��Tad tie�i viņam būs jāiemācās ar to sadzīvot. Vai ne? � ieteicās vecaistēvs. Pirmo reizi daudzu nedēļu laikā viņ� bija paudis savu viedokli.

Papildu nauda lieti noderēja. Jo īpa�i tad, ja ņem vērā to, kas notika Kristus Svētās piedzim�anas baznīcā. Meizija jau grasījās doties projām no baznīcas, kad pamanīja, ka pa ailu viņai mērķtiecīgā solī tuvojas Mandejas jaunkundze.

��Vai varam parunāties, Kliftones kundze? Privāti? � viņa vaicāja, tad pagriezās un devās atpakaļ ģērbkambara virzienā, un Meizija paklausīgi sekoja viņai. �Ko gan Harijs sastrādājis �oreiz?�

Meizija tūlīt pēc kora vadītājas iegāja ģērbkambarī un, kājām ļimstot, pamanīja tur arī mācītāju Votsu, Holkoma kungu un vēl kādu viņai sve�u kungu. Kad Mandejas jaunkundze klusi aizvēra durvis, Meizija sāka nevaldāmi trīcēt.

Cienīgtēvs Votss aplika viņai ap pleciem roku. � Jums nav ne mazākā iemesla satraukties, mana dārgā, � viņ� mierināja. � Glu�i pretēji, jūs redzēsiet, ka nesam labas vēstis, � mācītājs piebilda un aicināja Meiziju apsēsties. Viņa paklausīja, tomēr joprojām nespēja apvaldīt trīsas.

Kad visi klāteso�ie bija apsēdu�ies, Mandejas jaunkundze uzņēmās vadību. � Mēs vēlējāmies ar jums parunāt par Hariju, Kliftones kundze, � viņa sacīja, un Meizija saknieba lūpas, nespēdama saprast, ko gan tik briesmīgu varējis izdarīt viņas dēls, ja sapulcēju�ies tik nozīmīgi cilvēki. � Lieki netērē�u vārdus, � kora vadītāja turpināja. � Svētā Bedas muzikālais vadītājs ieradās pie manis un ierosināja iekļaut Hariju viņa kora stipendiātu sarakstā.

��Bet viņ� arī Kristus Svētās piedzim�anas baznīcā jūtas ļoti laimīgs, � iebilda Meizija. � Un vispār� kur atrodas jūsu pieminētā baznīca? Es par tādu pat dzirdējusi neesmu.

��Tā nav baznīca, � paskaidroja Mandejas jaunkundze, � tā ir kora skola, kur tiek gatavoti koristi Redklifas Svētās Marijas baznīcai, kas ievērojama tālab, ka pati karaliene Elizabete to nodēvēja par labāko un Dievam tīkamāko baznīcu visā valstī.

��Tātad viņam nāksies pamest gan savu skolu, gan arī mūsu baznīcu? � neticīgi pārvaicāja Meizija.

��Mēģiniet paraudzīties uz to kā uz iespēju, kas varētu pilnībā mainīt visu viņa dzīvi, Kliftones kundze, � pirmo reizi �ajā sarunā iesaistījās arī Holkoma kungs.

��Bet� vai viņam tādējādi nenāksies būt kopā ar smalkiem un gudriem zēniem?

��Ļoti �aubos, vai tajā skolā būs daudz zēnu, kas varētu palielīties ar lielāku gudrību, nekā piemīt Harijam, � iebilda Holkoma kungs. � Viņ� ir prātīgāks puika, nekā es jelkad spētu iedomāties. Lai gan laiku pa laikam mūsu skolā gadās kāds īpa�i apdāvināts zēns, tomēr līdz �im vēl nevienam nav piedāvāta vieta Svētā Bedas skolā.

��Pirms sacīsiet gala vārdu, jums jāzina vēl kaut kas, � atkal ierunājās mācītājs Votss. Meizija nu jau izskatījās vēl satrauktāka. � Mācību semestra laikā Harijam nāksies pamest mājas, jo tā ir internātskola.

��Tad te vairs nav nekā, par ko spriest, � teica Meizija. � Es nevaru to atļauties.

��Diezin vai tas varētu kļūt par kavēkli, � iebila Mandejas jaunkundze. � Ja reiz Harijam tiek piedāvāta jau apmaksāta mācību vieta, tad skola ne tikai neiekasēs no jums naudu, bet pat izsniegs stipendiju Harijam. Desmit mārciņas katru semestri.

��Vai tad tā nav no tām skolām, kur bērnu tēvi alla� ģērbjas uzvalkā un apsien kaklasaiti, bet mātes nekur nestrādā? � vaicāja Meizija.

��Pat vēl ļaunāk, � paskaidroja Mandejas jaunkundze, vēlēdamās nopietno atmosfēru padarīt vieglāku. � Pasniedzējiem tur ir gari, melni amata tērpi, bet galvā �etrstūrainas cepures.

��Turklāt, � piebilda cienīgtēvs Votss, � Harijs tur nesaņems pērienu ar siksnu. Viņi ir daudz rafinētāki un izmanto spieķi.

Nesmējās tikai Meizija. � Kāpēc lai viņ� vēlētos pamest mājas? � viņa vaicāja. � Viņ� ir iejuties savā skolā un nemaz negribēs atteikties no Kristus Svētās piedzim�anas baznīcas labākā korista slavas.

��Jāatzīstas, ka mans zaudējums būs pat vēl lielāks, � teica Mandejas jaunkundze. � Tiesa, Mūsu Kungs noteikti nevēlētos, lai es savtīgu intere�u vārdā nostājos ceļā tik apdāvinātam bērnam, � viņa klusām piebilda.

��Pat ja es piekritī�u� � Meizija izspēlēja savu pēdējo kārti. � Tas vēl nenozīmē, ka piekritīs arī Harijs.

��Pagāju�ajā nedēļā es ar zēnu pārmiju da�us vārdus, � atzinās Holkoma kungs. � Protams, viņam tik liels izaicinājums radīja ba�as, bet, ja pareizi atceros, viņa vārdi bija �ādi: �Es priecātos turp doties, kungs, tomēr tikai tad, ja uzskatāt mani par pietiekami labu.� Bet, � skolotājs piebilda, pirms Meizija paguva kaut ko sacīt, � viņ� noteikti nebija ar mieru pat apsvērt �o domu, kamēr māte nebūs devusi savu piekri�anu.

Hariju gan biedēja, gan sajūsmināja doma par iestājeksāmenu. Viņ� ba�ījās par to, ka varētu pārbaudījumu neizturēt un pievilt tik daudzus cilvēkus, ta�u viņu satrauca arī iespējamā veiksme un līdz ar to do�anās projām no mājām.

Nākamajā semestrī Harijs neizlaida nevienu mācību stundu pamatskolā, bet vakarā, atgriezies mājās, taisnā ceļā devās uz guļamistabu, kas viņam bija kopīga ar tēvoci Stenu, un sveces gaismā turpināja mācīties. Nakts iestiepās līdz tik vēlai stundai, par kādas eksistenci zēnam agrāk pat nojausmas nebija. Harijs tā arī aizmiga � uz grīdas izlikto grāmatu ielokā.

Harijs joprojām katru sestdienas rītu apciemoja Veco D�eku, kur�, kā izrādījās, daudz zināja arī par Svētā Bedas skolu. Vecais vīrs turpināja Harija izglīto�anu un papildināja viņa zinību krājumu tik pla�i, it kā ne�aubītos par to, kur Holkoma kungs nav bijis uzdevumu augstumos.

Pēcpusdienās, tēvocim Stenam par lielu nepatiku, Harijs viņu vairs nepavadīja uz E�tongeitu skatīties Bristol City spēli. Viņ� devās uz Merivudas skolu, kur Holkoma kungs sniedza vēl papildu stundas. Tikai pēc gadiem Harijs atskārta, ka audzinātājs arī atteicies no daudz kā, lai tikai palīdzētu viņam.

Eksāmena diena tuvojās. Tagad Harijs daudz vairāk baidījās no izgā�anās nekā no veiksmes.

Noteiktajā dienā Holkoma kungs pavadīja savu īpa�o audzēkni uz Kolstonholu, kur noritēs divas stundas garais eksāmens. Viņi �ķīrās pie ieejas ēkā. Skolotājs vēl noteica: � Un neaizmirsti katru jautājumu izlasīt divas reizes! Tikai pēc tam ķeries pie spalvas! � �o padomu nedēļas laikā viņ� bija atkārtojis jau vairākkārt. Harijs nervozi pasmaidīja, un tad viņi gandrīz kā seni draugi sarokojās.

Zēns iegāja eksāmena telpā un ieraudzīja tur vēl apmēram se�desmit skolēnu. Bērni bija sastāju�ies nelielās grupiņās un sarunājās. Harijam neradās ne mazākās �aubas, ka daudzi ir savstarpēji pazīstami. Viņ� turpretī nepazina nevienu. Par spīti tam, viens vai divi pārtrauca pļāpā�anu un paraudzījās uz jaunatnācēju. Harijs devās uz eksāmena zāles priek�pusi un centās izskatīties pēc iespējas pārliecinātāks par sevi.

��Ebots, Beringtons, Kebots, Kliftons, Dīkinss, Frajs�

Harijs apsēdās pie rakstāmgalda pirmajā rindā. Īsu mirkli pirms tam, kad pulkstenis vēstīja par desmito stundu, telpā ienāca vairāki mācībspēki melnos amata tērpos un �etrstūrainās cepurītēs un nolika katram kandidātam priek�ā uz galda lapas ar eksāmena uzdevumiem.

��Kungi, � zēnus uzrunāja pasniedzējs, kur� stāvēja zāles priek�ā un nebija piedalījies lapu izdalī�anā, � mani sauc Frobi�era kungs, un es uzraudzī�u jūs eksāmena laikā. Jums tiek dotas divas stundas, un jums jāatbild uz simt jautājumiem. Labu veiksmi!

Harijs nevarēja saskatīt pulksteni, bet dzirdēja, ka tas vēsta desmito stundu. Viņam apkārt zēni steig�us ķērās pie rakstāmspalvām, mērca tās tintnīcās un dedzīgi �vīkstināja vārdus uz papīra. Harijs tikai salieca rokas, atspiedās pret rakstāmgaldu un lēnām izlasīja visus jautājumus. Spalvu viņ� nolika viens no pēdējiem.

To, ka Holkoma kungs nervozi staigā turpu �urpu pa ietvi, Harijs nekādi nevarēja zināt. Audzinātājs nervozēja daudz vairāk nekā viņa skolēns. Harijs nezināja arī to, ka viņa māte, pasniegdama rīta kafiju Royal Hotel, ik pēc da�ām minūtēm skatījās uz pulksteni. Vēl viņam palika noslēpums tas, ka Mandejas jaunkundze Kristus Svētās piedzim�anas baznīcā noslīgusi uz ceļgaliem altāra priek�ā un iegrimusi klusā lūg�anā.

Precīzi pulksten divpadsmitos eksaminācijas lapas tika savāktas, un zēniem bija ļauts pamest zāli. Da�i jautri smējās, citi bija sadrūmu�i, vēl citi � iegrimu�i domās.

Tiklīdz Holkoma kungs ieraudzīja Hariju, viņa sirds sa�ņaudzās. � Vai tad bija tik slikti? � viņ� vaicāja.

Harijs neatbildēja, līdz nebija pārliecināts, ka viņa vārdus nenoklausīsies kāds cits zēns. � Biju gaidījis pilnīgi ko citu, � viņ� sacīja.

��Kā tas jāsaprot? � Holkoma kungs satraukti prasīja.

��Jautājumi bija daudz par vieglu, � atbildēja Harijs.

Holkoma kungs vēl nekad dzīvē nebija saņēmis lieliskāku komplimentu.

��Kundze, divi uzvalki. Pelēki. Viens bleizers. Tum�i zils. Pieci balti krekli. Piecas iestīvinātas apkaklītes. Baltas. Se�i pāri pelēku pusgaro zeķu. Se�i baltas apak�veļas komplekti. Un viena Svētā Bedas skolas kaklasaite. � Pārdevējs rūpīgi izlasīja sarakstu. � Domāju, ka viss ir iekļauts. Tomēr, nē! Zēnam būs vajadzīga arī skolas cepure. � Viņ� pieliecās un zem letes atvēra atvilktni. Cepure bija sarkanā un melnā krāsā. Pārdevējs to uzlika Harijam galvā. � Der kā uzlieta, � viņ� pavēstīja. Meizija uzsmaidīja dēlam ar patiesu lepnumu. Īsts Svētā Bedas skolas zēns. Ne ko pielikt, ne atņemt. � Jums jāmaksā trīs mārciņas, desmit �iliņi un se�i pensi, kundze.

Meizija pūlējās neizrādīt izbailes. � Vai būtu iespējams nopirkt �īs mantas jau lietotas? � viņa no�ukstēja.

��Nē, kundze. �is nav tāds veikals, � pārdevējs atbildēja. Viņ� jau bija izspriedis, ka �ai klientei rēķinu nevajadzēs izrakstīt.

Meizija atvēra somiņu, izņēma �etras mārciņas, pasniedza tās pārdevējam un gaidīja atlikumu. Labi, ka pirmā semestra stipendija Harijam bija izmaksāta avansā. Jo īpa�i tālab, ka vēl vajadzēja nopirkt divus pārus ādas kurpju, melnu un ar saitēm, divus pārus sporta apavu, baltu un ar saitēm, un vienu pāri istabas �ību valkā�anai guļamistabā.

Pārdevējs ieklepojās. � Zēnam vēl būs vajadzīgas divas pid�amas un vieni rītasvārki.

��Jā, neap�aubāmi, � atteica Meizija, cerēdama, ka naudas palicis pietiekami, lai samaksātu arī par �īm lietām.

��Kā noprotu, zēns mācīsies kora klasē? � vaicāja pārdevējs, kad bija vēl rūpīgāk ieskatījies sarakstā.

��Jā, viņ� mācīsies kora klasē, � Meizija lepni atbildēja.

��Tad viņam būs vajadzīgs arī viens uzsvārcis. Sarkans.

Divas baltas kom�as. Un Svētā Bedas skolas medaljons.

Meizijai gribējās izskriet no veikala.

��To visu viņam izsniegs skolā, kad zēns ieradīsies uz savu pirmo kora nodarbību, � pārdevējs piebilda un tikai tad pasniedza Meizijai atlikumu. � Kundze, vai vēlēsieties vēl kaut ko?

��Nē, paldies! � attrauca Harijs, sagrāba divus iepirkumu maisiņus, paķēra mammu zem rokas un steig�us vadīja viņu ārā no veikala.

Sestdienu pirms aizbrauk�anas uz Svētā Bedas skolu Harijs pavadīja kopā ar Veco D�eku.

��Vai esi satraukts par do�anos uz jaunu skolu? � vecais vīrs vaicāja.

��Nē, neesmu gan! � Harijs izaicino�i attrauca. Vecais D�eks pasmaidīja. � Esmu pamatīgi nobijies, � zēns tomēr atzina.

��Tāpat kā visi pārējie jauniņie tajā skolā. Pacenties uztvert to kā piedzīvojumu tev nezināmā pasaulē, kur visi ir tādi pa�i iesācēji kā tu.

��Tikko es pavēr�u muti, lai kaut ko sacītu, viņi uzreiz sapratīs, ka neesmu tāds kā viņi.

��Var jau būt. Toties, kad tu sāksi dziedāt, pārējie sapratīs, ka viņi nav tādi kā tu.

��Daudzi nāk no bagātām ģimenēm, kurās ir kalpotāji.

��Tas būs mierinājums tikai dumjākajiem, � Vecais D�eks noteica.

��Daudziem �ajā skolā jau mācīju�ies brāļi. Citiem pat tēvi un vectēvi�

��Tavs tēvs bija krietns cilvēks, � atgādināja Vecais D�eks. � Un tik labas mātes kā tev nav nevienam. Par to tu vari būt pilnīgi dro�s.

��Jūs pazināt manu tēvu? � Harijs vaicāja, nespēdams slēpt pārsteigumu.

��Es pārspīlētu, ja sacītu, ka pazinu viņu, � Vecais D�eks atbildēja, � es viņu vēroju no attāluma, glu�i tāpat kā daudzus citus, kas strādāja dokos. Viņ� bija pieklājīgs, drosmīgs un dievbijīgs vīrs.

��Vai jūs zināt, kā viņ� nomira? � Harijs vaicāja un ieskatījās Vecajam D�ekam tie�i acīs. Zēns cerēja, ka beidzot saņems godīgu atbildi uz jautājumu, kur� viņu mocīja jau tik ilgu laiku.

��Un ko tev ir stāstīju�i? � Vecais D�eks piesardzīgi patincināja.

��Viņ� esot kritis Pasaules karā. Es esmu dzimis tūksto� deviņi simti divdesmitajā gadā, un pat man ir pa spēkam izdomāt, ka tas nemaz nav iespējams.

Kādu brīdi Vecais D�eks klusēja. Harijs turpināja sēdēt uz pa�as krēsla maliņas.

��Kara laikā viņ� tika patie�ām smagi ievainots. Tomēr tev taisnība, ne jau tādēļ viņ� nomira.

��Bet� kā tad viņ� nomira? � neatlaidās Harijs.

��Ja vien zinātu, es tev to pateiktu, � Vecais D�eks atbildēja. � Tolaik apkārt klīda tik daudz baumu, ka nemaz neattopu, kurām ticēt. Lai nu kā, bet ir vairāki vīri, trīs jau pavisam noteikti, kuri skaidri zina, kas tajā naktī notika.

��Vienam no viņiem noteikti jābūt manam tēvocim Stenam, � secināja Harijs. � Kas ir pārējie divi?

Pēc īsas �aubī�anās Vecais D�eks sacīja: � Fils Haskinss un Hugo kungs.

��Haskinsa kungs? Brigadieris? � Harijs pārvaicāja. � Viņ� man neteiks neko. Un kas ir Hugo kungs?

��Hugo Beringtons. Sera Voltera Beringtona dēls.

��Ģimene, kam pieder kuģniecība?

��Tie pa�i, � apstiprināja Vecais D�eks, kur� ba�ījās, ka pateicis par daudz.

��Vai arī viņi ir pieklājīgi, drosmīgi un dievbijīgi vīri?

��Sers Volters ir viens no jaukākajiem cilvēkiem, kādus pazīstu.

��Un viņa dēls? Hugo kungs?

��Diem�ēl viņ� ir tēsts no cita koka, � Vecais D�eks sacīja, tomēr vairāk neko nepaskaidroja.

Tramvaja vagona aizmugures sēdeklī mātei blakus bija iekārtojies eleganti ģērbies zēns.

���ī ir mūsu pietura, � sieviete sacīja, kad tramvajs nobremzēja. Abi izkāpa un lēnām devās aug�up kalnā uz skolu. Ar katru soli viņu gaita kļuva lēnāka.

Ar vienu roku Harijs turējās pie mātes, bet otrā nesa cie�i piebāztu ceļasomu. Viņi gāja klusēdami un vēroja, kā garām aizrībina divri�u ekipā�as un pat vairākas automa�īnas ar �oferi pie stūres. Visi transportlīdzekļi apstājās pie skolas vārtiem.

Tēvi uz atvadām sarokojās ar dēliem, ka�okādās ietinu�ās mātes vēl pēdējo reizi nomutēja savas atvases uz vaiga, glu�i kā putni, kas piepe�i atskārtu�i, ka perējumam patie�ām laiks izlidot no ligzdas.

Harijs nevēlējās, lai māte viņu skūpsta, citiem zēniem redzot. Kad viņi bija vēl piecdesmit jardu attālumā no vārtiem, zēns palaida vaļā mātes roku. Meizija atskārta, ka dēls jūtas neomulīgi. Viņa a�i pieliecās un noskūpstīja zēnu uz pieres. � Lai tev veicas, Harij! Pacenties, lai mēs visi varam lepoties ar tevi.

��Atā, mammu! � viņ� atteica, pūlēdamies apspiest asaras.

Meizija pagriezās un devās atpakaļ, lejup no kalna. Pār viņas vaigiem ritēja asaras.

Soļodams uz priek�u, Harijs pūlējās atcerēties tēvo�a Stena stāstu par do�anos uz ienaidnieka līnijām. �Nekad neatskaties! Citādi būsi pagalam!� Harijam ļoti gribējās palūkoties atpakaļ. Ta�u viņ� zināja � atliek vien paskatīties un vairs nebūs iespējams apstāties līdz brīdim, kamēr viņ� atradīsies dro�ībā. Tramvajā. Zēns sakoda zobus un turpināja iet.

��Hei, vecais! Vai for�i pavadīji brīvdienas? � kāds zēns vaicāja draugam.

��Kolosālas! � otrs atbildēja. � Mēs ar senci bijām uz �Lordu�. Ellīgi labs ma�s!

�Interesanti, vai tā būtu kāda baznīca?� Harijs nodomāja. �Un kāds ma�s iespējams baznīcā?� Viņ� apņēmīgi iesoļoja pa skolas vārtiem un spēji apstājās, pazinis vīrieti, kur� ar nelielu tāfelīti rokā stāvēja pie ēkas durvīm.

��Un kā sauc tevi, jaunais cilvēk? � viņ� vaicāja un aicino�i uzsmaidīja Harijam.

��Harijs Kliftons, � zēns atbildēja un noņēma cepuri, paklausīdams Holkoma kunga pamācībai, ka tā jādara ik reizi, kad viņu uzrunā skolotājs vai skolotāja.

��Kliftons� � pasniedzējs noteica un pārskatīja garo sarakstu. � Ak, jā. � Viņ� pievilka ķeksīti iepretī Harija uzvārdam. � Pirmā paaudze. Kora māksla. Apsveicu! Esi laipni lūgts mūsu skolā! Es esmu Frobi�era kungs, �ā internāta vadītājs. Un �ī ir Frobi�era ēka. Ja tu atstāsi somu vestibilā, grupas vecākais pavadīs tevi uz ēdamtelpu, kur es pirms vakariņām uzrunā�u visus jaunpienācējus.

Tas Harijam bija kaut kas neparasts. Vakariņas. Kliftonu mājās �tēja� parasti bija pēdējā dienas �maltīte�, kad satumsa un vajadzēja doties pie miera. Līdz viņu ielai elektrība vēl nebija nonākusi, un mājās reti pietika naudas sve�u iegādei.

��Paldies, kungs! � Harijs tencināja un pēc tam pa parādes durvīm iegāja pla�ā, mirdzo�ā, koka paneļiem ap�ūtā vestibilā. Viņ� nolika ceļasomu zemē un sāka pētīt gleznu, kurā bija attēlots vecs vīrs ar sirmiem matiem un kuplu baltu vaigubārdu. Viņ� bija ģērbies garā, melnā tērpā ar platu sarkanu kapuci, kas klājās uz viņa pleciem.

��Kā tevi sauc? � Harijam aiz muguras kāds uzkliedza.

��Kliftons, kungs, � viņ� atbildēja un pagriezās. Pie viņa bija pienācis gara auguma zēns garās biksēs.

��Tu mani par kungu nesauc, Klifton. Sauc mani par Fi�eru. Esmu grupas vecākais, nevis pasniedzējs.

��Atvainojiet, kungs, � bilda Harijs.

��Atstāj savu somu tur un nāc man līdzi!

Harijs nolika savu jau lietoto, apbru�āto somu blakus rindā novietotajām ādas ceļasomām. Tā bija vienīgā, kurai nebija uzspiests zīmogs ar īpa�nieka iniciāļiem. Viņ� sekoja grupas vecākajam pa garu gaiteni. Pie sienām bija fotogrāfijas, kurās apskatāmas da�ādu gadu skolēnu komandas, un stendi ar sudraba kausiem, kas nākamajām paaudzēm atgādināja par agrāko godību un slavu. Viņi nonāca pie ēdamtelpas, un Fi�ers sacīja: � Klifton, tu vari apsēsties, kur tev pa�am tīk. Ievēro tikai vienu� kad telpā ienāks Frobi�era kungs, vairs nekādas runā�anas!

Kādu mirkli Harijs vilcinājās, nevarēdams izlemt, pie kura no �etriem garajiem galdiem apsēsties. Telpā jau bija sanāku�i arī citi zēni. Nelielos pulciņos viņi staigāja apkārt un klusi sarunājās. Harijs lēnām aizgāja līdz tālākajam ēdamtelpas stūrim un apsēdās pa�ā galda galā. Zālē ienāca vēl vairāki zēni, kas izskatījās tikpat apmulsu�i kā Harijs. Viens no viņiem atnāca un apsēdās blakus Harijam, bet otrs viņam pretī. Abi turpināja sarunāties, itin kā Harija tur vispār nebūtu.

Negaidot noskanēja zvans. Zālē ienāca Frobi�era kungs, un visas sarunas nekavējoties tika pārtrauktas. Internāta vadītājs apstājās aiz katedras, kuru Harijs iepriek� nebija pamanījis, un paraustīja sava amata tērpa apkakles atlokus.

��Esiet sveicināti, � viņ� sacīja, noņēma �etrstūraino cepuri un pavēcināja to pret jaunpienācējiem, � �ajā pirmā semestra pirmajā dienā Svētā Bedas skolā! Pēc da�iem mirkļiem jūs varēsiet nobaudīt savu pirmo maltīti mūsu skolā. Varu jums apsolīt, ka neko labāku nevarēsiet vēlēties. � Pāris zēnu nervozi iesmējās. � Kad būsiet beigu�i vakariņot, jūs pavadīs uz guļamtelpām, kur varēsiet izsaiņot savas mantas. Pulksten astoņos dzirdēsiet vēl vienu zvanu. Precīzāk, to pa�u, kas jau skanēja, tikai �oreiz citā laikā. � Harijs pasmaidīja. Lielākā daļa zēnu vispār nebija uztvēru�i Frobi�era kunga jociņu. � Tad pēc trīsdesmit minūtēm zvans skanēs vēlreiz. Tas nozīmē, ka jums būs jāiet gulēt, ta�u pirms tam noteikti jāiztīra zobi un jānomazgājas. Kad būsiet gultā, jums tiks atvēlētas vēl trīsdesmit minūtes, lai kaut ko palasītu. Pēc tam gaismas tiks izslēgtas un jūs gulēsiet. Ikviens, kur� pēc tam tiks pieķerts pļāpājam, saņems sodu. Par to parūpēsies tās dienas de�urants. No rīta zvanīs se�os trīsdesmit, � turpināja Frobi�era kungs. � Jūs celsieties, mazgāsieties, apģērbsieties un pirms septiņiem jau būsiet ēdamtelpā. Ikviens skolēns, kur� ieradīsies ar nokavē�anos, brokastis tajā dienā nedabūs. Pulksten astoņos paredzēta rīta sanāksme lielajā zālē. Jūs uzrunās skolas direktors. Pirmā mācību stunda sāksies astoņos trīsdesmit. Kopumā no rīta paredzētas trīs mācību stundas. Katra se�desmit minū�u gara. Un starpbrī�i, desmit minūtes, lai jums pietiktu laika aiziet uz citu klases telpu. Divpadsmitos būs otrās brokastis. Pēcpusdienā būs tikai divas mācību stundas, bet pēc tam paredzēts spēļu laiks. Jūs spēlēsiet futbolu. � Harijs pasmaidīja jau otro reizi. � Obligāti jāpiedalās visiem, kas nedzied korī. � Harijs sadrūma. Viņam neviens nebija pateicis, ka �ajā skolā koristi futbolu nespēlēs. � Pēc spēles vai kora nodarbības jūs dosieties uz Frobi�era ēku vakariņās. Tad jums tiks dota stunda laika sagatavoties nākamās dienas nodarbībām, bet pēc tam jūs iesiet gulēt. Un, kā jau iepriek� sacīts, pusstundu jūs varēsiet palasīt, un tad tiks nodzēstas gaismas. Tomēr tikai grāmatu, kuru par piemērotu būs atzinusi internāta pārzine, � piebilda Frobi�era kungs. � Iespējams, tas viss jums liekas ļoti mulsino�i�

Harijs nolēma, ka noteikti jāpaskatās Holkoma kunga dāvinātajā vārdnīcā, ko īsti nozīmē �mulsino�i�.

Frobi�era kungs atkal paraustīja apkakles stūrus un tad turpināja: � Neraizējieties! Jau pavisam drīz jūs pieradīsiet pie Svētā Bedas skolas tradicionālās kārtības. Tas arī viss, ko pa�laik vēlējos jums sacīt. Tagad atstā�u jūs, lai varat paēst vakariņas. Arlabvakaru, zēni!

��Arlabvakaru, kungs! � da�i zēni, saņēmu�i drosmi, atbildēja Frobi�era kungam, kad viņ� devās projām.

Vairākas sievietes, priek�autus apsēju�as, atnesa zupas bļodas un, a�i staigājot starp galdiem, nolika katram zēnam priek�ā pa vienai. Harijs pat nepakustējās un uzmanīgi vēroja, kā zēns, kur� sēdēja viņam pretī, paņem savādas formas karoti un pirms lik�anas mutē to mazliet atbīda tālāk no sevis. Harijs mēģināja atkārtot zēna kustību, tomēr izlaistīja vairākas zupas lāses uz galda. Kad beidzot viņam izdevās iedabūt karoti mutē, �ķidrums notecēja viņam pār zodu. Viņ� noslaucīja muti ar piedurkni. �ī rīcība pārāk lielu uzmanību neizpelnījās. Ta�u, kad viņ� pie katra zupas malka skaļi �ļurkstināja, vairāki zēni pārtrauca ē�anu un sāka viņu pētīt. Harijs nokaunējās. Viņ� nolika karoti un atstāja zupu mierā, ļaujot tai atdzist. Nākamajā ēdienā bija zivs pīrāgs. Harijs neķērās tam klāt, iekams nebija paskatījies, kādu dak�iņu izvēlas viņam pretī sēdo�ais zēns. Harijs izbrīnīts ievēroja, ka zēns pēc katra kumosa noliek dak�iņu un nazi uz �ķīvja. Turpretī Harijs tos bija sa�ņaudzis rokās tik cie�i, it kā turētu siena dak�as. Viņam pretī sēdo�ais zēns uzsāka sarunu ar blakussēdētāju. Abi sprieda par medībām, kurās tiek izmantoti suņi. Harijs sarunā neiesaistījās. Daļēji tāpēc, ka viņa pieredze jā�anā, ja to vispār tā varēja nosaukt, aprobe�ojās ar izbraucienu ēzelī�a mugurā Vestonsjūpermērā.

�ķīvji tika novākti, un to vietā katram nolikts pudiņa trauks. Harija mamma pudiņu dēvēja par īpa�u palutinā�anu. Un Harijam ne pārāk bie�i gadījās ko tādu nobaudīt. Cita karote, kārtējais mēģinājums un kārtējā izgā�anās. Harijs neatskārta, ka banāns nav glu�i tāds pats kā ābols, un, par izbrīnu visiem apkārtējiem, mēģināja apēst to ar visu mizu. Citiem zēniem varbūt mācības sāksies nākamajā rītā pusdeviņos, bet Harijs �o procesu jau bija uzsācis.

Pēc vakariņām tās dienas de�urants Fi�ers pa platām koka kāpnēm veda savus aizbilstamos uz guļamtelpām pirmajā stāvā. Harijs iegāja istabā, kur atradās trīsdesmit rūpīgi saklātas gultas trijās rindās. Katrā pa desmit. Uz katras bija spilvens, divi palagi un divas segas. Harijam vēl nekad nebija piederējis kaut kas divos eksemplāros.

���ī ir jauniņo guļamistaba, � Fi�ers nicīgi noteica. � Te jūs gulēsiet līdz laikam, kad kļūsiet civilizēti. Gultas kājgalī jūs atradīsiet plāksnīti ar savu vārdu. Viss ir alfabēta kārtībā.

Harijs izbrīnījās, kad ieraudzīja, ka viņa ceļasoma jau nolikta uz viņam paredzētās gultas. �Interesanti, kur� gan to izdarījis?� Zēns, kuram ierādīta blakus gulta, jau bija sācis izsaiņot mantas.

��Mani sauc Dīkinss, � viņ� sacīja un pabīdīja brilles augstāk uz deguna, lai varētu labāk saskatīt Hariju.

��Un mani sauc Harijs. Pagāju�ajā vasarā es sēdēju tev blakus eksāmenā. Man bija grūti noticēt, ka tu visus jautājumus atbildēji tikai stundas laikā.

Dīkinss nosarka.

��Nu, tāpēc jau viņ� arī ir stipendiāts, � ierunājās zēns Harijam otrā pusē.

Harijs apcirtās apkārt. � Un tu arī esi stipendiāts? � viņ� pavaicāja.

��Augstā debess, nē ta�u! � atteica zēns un turpināja izsaiņot mantas. � Mani Svētā Bedas skolā uzņēma tikai tāpēc, ka pirms manis te mācījās arī mans tēvs un vecaistēvs. Es pārstāvu savas ģimenes tre�o paaudzi �ajā skolā. Un tavs tēvs arī mācījās �eit?

��Nē, � Dīkinss un Harijs atbildēja vienā balsī.

��Pārtrauciet pļāpā�anu! � uzbļāva Fi�ers. � Un pabeidziet izsaiņot mantas!

Atvēris ceļa somu, Harijs ņēma ārā drēbes un rūpīgi kārtoja divās atvilktnēs pie savas gultas. Starp krekliem māte bija ielikusi arī �okolādes tāfelīti. To zēns noslēpa zem sava spilvena.

Noskanēja zvans. � Laiks izģērbties! � paziņoja Fi�ers. Harijs vēl nekad nebija novilcis drēbes kāda cita zēna klātbūtnē, nemaz jau nerunājot par telpu, kas pilna ar sve�iem zēniem. Viņ� pagriezās pret sienu, lēnām noģērbās un pēc tam ātri uzvilka pid�amu. Apsējis jostu rītasvārkiem, Harijs sekoja citiem zēniem uz mazgā�anās telpu. Vispirms viņ� skatījās, kā rīkojas pārējie. Viņi seju nomazgāja ar flaneļa lupatiņu un pēc tam iztīrīja zobus. Harijam nebija ne �ādas lupatiņas, ne zobu sukas. Zēns, kuram bija ierādīta gulta blakus Harijam, pameklēja savā tualetes piederumu somiņā un pasniedza Harijam zobu suku un zobu pastas tūbiņu. Harijs nevēlējās dāvanu pieņemt, bet zēns sacīja: � Mana mamma parasti visu ieliek dubultā.

��Paldies! � Harijs tencināja. Viņ� a�i iztīrīja zobus, tomēr guļamtelpā atgriezās viens no pēdējiem un veikli ierāpās gultā. Divi tīri palagi, divas segas un mīksts spilvens. Viņ� paskatījās uz Dīkinsu, kur� lasīja grāmatu. Kenedija �Latīņu valodas pamati�.

Otrs zēns ieteicās: � Tas spilvens ir ciets kā ķieģelis.

��Varbūt gribi mainīties? Es iedo�u savējo, � piedāvāja Harijs.

��Manuprāt, mēs uzzināsim vien to, ka tie visi ir vienādi, � otrs zēns sacīja un pasmaidīja. � Tomēr, paldies.

Harijs no pagalvja izņēma �okolādes tāfelīti un salauza to trijās daļās. Vienu viņ� iedeva Dīkinsam un otru zēnam, kur� viņam izlīdzēja ar zobu suku un pastas tūbiņu.

��Skatos, ka tava māte ir daudz iejūtīgāka nekā manējā, � viņ� sacīja, kad bija nokodis kumosu. � Noskanēja kārtējais zvans. � Starp citu, mani sauc D�ailss Beringtons. Un tevi?

��Kliftons. Harijs Kliftons.

Nogulēja Harijs vien da�as minūtes. Un ne jau tāpēc, ka gulta bija ļoti ērta. �Vai iespējams, ka D�ailss būtu rados ar vienu no tiem vīrie�iem, kuri zina patiesību par mana tēva nāvi? Un kam viņ� pēc dabas vairāk līdzinās? Tēvam vai vectēvam?�

Glu�i negaidot Harijs sajutās ļoti vientuļ�. Viņ� atskrūvēja D�ailsa iedotās zobu pastas tūbiņu un sūkāja to, kamēr beidzot iemiga.

Zvans nu jau ierasti noskanēja se�os trīsdesmit no rīta. Harijs izrāpās no gultas. Viņ� jutās slikti. Kopā ar Dīkinsu viņ� devās uz mazgā�anās telpu, kur D�ailss izmēģināja, kāds ir ūdens. � Kā jums liekas, vai �eit kāds ir kaut ko dzirdējis par karsto ūdeni? � viņ� vaicāja.

Tikko Harijs grasījās kaut ko atbildēt, bet grupas vecākais uzrēca: � Mazgājamā telpā lai nebūtu nekādas pļāpā�anas!

��Trakāks nekā prū�u ģenerālis, � noteica Beringtons un pēc militārā parauga sasita kopā papē�us. Harijs iesmējās.

��Kur� tas bija? � noprasīja Fi�ers un cie�i paraudzījās uz abiem zēniem.

��Es, � nekavējoties atbildēja Harijs.

��Vārds?

��Kliftons.

��Vēl reizi atvērsi muti, Klifton, un tev labi neklāsies.

Harijam nebija ne jausmas, kā tie�i tas izpaudīsies, tomēr bija pilnīgi skaidrs, ka nekas patīkams tas noteikti nevarētu būt. Viņ� iztīrīja zobus un a�i atgriezās guļamtelpā, vairs neteicis ne vārda. Apsējis kaklasaiti � kārtējais uzdevums, ar kuru viņ� īsti netika galā, � viņ� panāca Dīkinsu un Beringtonu, kuri jau devās uz ēdamtelpu.

Neviens pat nemēģināja runāt, jo nezināja, vai uz kāpnēm tas ir atļauts. Pie galda Harijs apsēdās starp abiem jauniegūtajiem draugiem un vēroja, kā visiem priek�ā tiek noliktas bļodiņas ar biezputru. Zēns pamanīja, ka �oreiz katram ir tikai viena karote. Tas bija liels atvieglojums un nozīmēja, ka nekādas kļūdī�anās nebūs.

Savu porciju Harijs notiesāja tik ātri, it kā baidītos, ka tūdaļ ieradīsies tēvocis Stens un viņam ēdienu atņems. Kamēr citi vēl ieturējās, Harijs nolika karoti uz galda un, ne mirkli nekavējoties, ķērās pie bļodas izlaizī�anas. Vairāki zēni neticīgi skatījās uz �o priek�nesumu, da�i norādīja uz viņu, vēl citi � ķiķināja. Harijs ko�i piesarka un nolika bļodu uz galda. Viņ� būtu izplūdis asarās, ja vien Beringtons nepaņemtu savu bļodu un arī nesāktu to laizīt.

Cienīgtēvs Semjuels Ok�ots stāvēja skatuves centrā un laipni raudzījās uz savu draudzi, jo tie�i tā Svētā Bedas skolas direktors uztvēra �os cilvēkus.

Harijs sēdēja pirmajā rindā un bijīgi raudzījās uz draudīgo stāvu. Doktors Ok�ots bija krietnas se�as pēdas gar�. Viņam bija sirmi mati un kupla gara vaigubārda, kas padarīja viņu vēl biedējo�āku. Viņa zilās acis it kā skatījās cilvēkam cauri, un likās, ka viņ� ne reizi nemirk�ķināja. Grumbu tīkls pierē norādīja, ka viņam piemīt izcils viedums. Viņ� atklepojās un tad sāka uzrunu.

��Bedas skolas brālība! � viņ� teica. � Mēs esam sapulcēju�ies, lai uzsāktu jauno mācību gadu, un es ne�aubos, ka esam gatavi tikt galā ar jebkuriem izaicinājumiem, kādus nāksies sastapt. Vecākajiem zēniem� � Viņ� pievērsās skolēniem, kas sēdēja zāles pēdējās rindās. � �vairs nav ne mirkļa laika, ko iz�ķiest velti, ja cerat saņemt darba vietas piedāvājumu skolā. Nekad nesamierinieties ar otro labāko izvēli! Vidējai vecuma grupai� � Viņa skatiens pievērsās zāles centrālajai daļai. � �ir pienācis laiks saprast, vai esat radīti augstāku mērķu sasnieg�anai. Kad nākamgad atgriezīsieties skolā, vai jūs būsiet grupu vecākie, ēkas de�uranti vai sporta komandas kapteiņi? Vai joprojām būsiet parasti skolēni? � Da�i zēni nolieca galvu. � Nākamais pienākums ir jaunpienācēju uzņem�ana mūsu rindās. Mums jādara viss, ko spējam, lai viņi �eit justos kā mājās. Viņi �ajā dzīvē pirmo reizi ir saņēmu�i starta nūjiņu un uzsāku�i skrējienu mū�a garumā. �is ceļ� varbūt prasīs pārāk daudz spēku. Kāds no jums varbūt nokritīs ceļa malā, � viņ� brīdināja, skatīdamies uz pirmajām trijām skolēnu rindām. � Svētā Bedas mācību iestāde nav domāta mazdū�īgajiem. Nekad neaizmirstiet slavenā Sesila Roda vārdus: �Ja jums ir paveicies un esat piedzimis par angli, varat uzskatīt, ka esat ieguvu�i lielāko balvu dzīves loterijā!�

Zālē atskanēja aplausi, direktors nokāpa no skatuves, viņam sekoja pāros sastāju�ies pasniedzēji. Viņ� tos izveda pa zāles centrālo eju ārā, rīta saules gaismā.

Harijs bija apņēmības pilns un pārliecināts, ka nesagādās direktoram vil�anos. Aiz vecākajiem zēniem viņ� soļoja ārā no zāles, bet, nonākot pagalmā, viņa entuziasms saplaka. Pulciņ� lielāko zēnu nostājās vienā stūrī un sabāza rokas kabatās, ar to norādot, ka viņi ir grupu vecākie.

��Re, kur viņ�! � viens noteica un norādīja uz Hariju.

��Tad �ādi izskatās tas klaidonis, � otrs piebalsoja.

Tre�ais bija Fi�ers, grupas vecākais, kur� de�urēja iepriek�ējā dienā. � Viņ� ir vienkār�i dzīvnieks. Un mūsu pienākums ir pieraudzīt, lai viņ� atgrie�as savā dabiskajā vidē, cik vien ātri iespējams.

D�ailss Beringtons skrēja pakaļ Harijam. � Ja izliksies viņus nemanām, �iem ātri vien kļūs garlaicīgi, un viņi sameklēs sev kādu citu apcel�anas objektu. � Harijs vis nejutās par to tik pārliecināts un aizsteidzās uz klases telpu, kur sagaidīja D�ailsu un Dīkinsu.

Mirkli vēlāk klasē iegāja Frobi�era kungs. �Vai arī viņ� uzskata, ka esmu klaidonis, kur� nemaz nav pelnījis mācīties Svētā Bedas skolā?� Harijs nodomāja.

��Labrīt, zēni! � sveicināja Frobi�era kungs.

��Labrīt, kungs! � atbildēja zēni.

Klases audzinātājs nostājās pie tāfeles. � �ārīta pirmā stunda, � viņ� turpināja, � būs vēsture. Degu nepacietībā jūs labāk iepazīt, tālab sāksim ar nelielu pārbaudi, lai noskaidrotu, cik daudz jau esat apguvu�i. Vai varbūt arī to, cik niecīgas ir jūsu zinā�anas. Cik sievu bija Henrijam Astotajam?

Uz aug�u pa�āvās vairākas rokas. � Ebot! � klases audzinātājs sacīja, ieskatījies sarakstā, un norādīja uz zēnu pirmajā solu rindā.

��Se�as, kungs, � nekavējoties atskanēja atbilde.

��Labi. Vai kāds var nosaukt arī viņu vārdus? � Pacelto roku skaits vairs nebija tik kupls. � Klifton!

��Aragonas Katrīna, Anna Boleina, D�eina Seimūra, tad, manuprāt, bija vēl viena Anna� � viņ� sacīja un tad apklusa.

��Klēves Anna. Vai kāds var nosaukt atliku�ās divas? � Gaisā bija paslējusies vairs tikai viena roka. � Dīkins! � aicināja Frobi�ers, kad bija ieskatījies sarakstā.

��Ketrīna Hovarda un Ketrīna Parra. Klēves Anna un Ketrīna Parra nodzīvoja ilgāk par karali.

��Ļoti labi, Dīkins! Un tagad pagriezīsim laiku pāris gadsimtus uz priek�u. Kur� vadīja mūsu valsts floti Trafalgaras kaujā? � Visas rokas pa�āvās aug�up. � Metjūs! � pasniedzējs sacīja un norādīja uz zēnu, kur� visneatlaidīgāk stiepa roku aug�ā.

��Tas bija Nelsons, kungs!

��Pareizi. Un kur� tolaik bija mūsu valsts premjerministrs?

��Velingtonas hercogs, kungs! � atbildēja Metjūss, tomēr balsī vairs neskanēja iepriek�ējā pārliecība.

��Nē, � Frobi�era kungs bilda, � Lai gan Velingtons bija Nelsona laikabiedrs. � Pasniedzēja skatiens pārslīdēja klasei. Tagad paceltas bija tikai Kliftona un Dīkinsa rokas. � Dīkins!

��Pits Jaunākais. No tūksto� septiņi simti astoņdesmit tre�ā gada līdz tūksto� astoņi simti pirmajam un vēl no tūksto� astoņi simti ceturtā līdz tūksto� astoņi simti sestajam gadam.

��Pareizi, Dīkins! Un kad premjerministra amatā bija Dzelzs hercogs?

��No tūksto� astoņi simti divdesmit astotā līdz tūksto� astoņi simti trīsdesmitajam gadam, � sacīja Dīkinss.

��Un� vai kāds var pateikt, kāda bija viņa visievērojamākā uzvara?

Pirmo reizi gaisā paslējās arī Beringtona roka. � Vaterlo, kungs! � zēns iekliedzās, pirms Frobi�era kungs bija paguvis norādīt uz kādu citu.

��Jā, Berington! Un pret ko Vaterlo kaujā nācās cīnīties Velingtonam?

��Pret Napoleonu, � no�ukstēja Harijs.

��Pret Napoleonu, kungs, � Beringtons ar pilnu pārliecību atbildēja.

��Pareizi, Klifton, � klases audzinātājs sacīja un pasmaidīja. � Vai Napoleons arī bija hercogs?

��Nē, kungs, � atskanēja Dīkinsa balss, jo neviens cits nepieteicās atbildēt uz �o jautājumu. � Viņ� nodibināja pirmo Francijas impēriju un pasludināja sevi par imperatoru.

Frobi�era kungs nebija īpa�i izbrīnīts par Dīkinsa zinā�anām, ta�u Kliftons viņu patīkami pārsteidza. Galu galā viņ� bija tikai kora klases audzēknis. Gadu gaitā klases audzinātājam bija radusies pārliecība, ka talantīgu dziedātāju vai, piemēram, sportistu intereses reti sniedzas pāri viņu jomas ietvariem. Kliftons tikko bija pierādījis, ka arī �ajā ziņā tomēr ir izņēmumi. Frobi�era kungs nodomāja, ka labprāt uzzinātu, kur� mācījis �o zēnu.

Zvans vēstīja, ka stunda beigusies, un Frobi�era kungs paziņoja: � Jūsu nākamā stunda būs ģeogrāfija pie Hendersona kunga, un viņam nepatīk, ja kāds kavējas un ir jāgaida. Es jums iesaku jau starpbrīdī sameklēt pareizo klases telpu un laikus apsēsties savās vietās.

Harijs turējās kopā ar D�ailsu, jo izskatījās, ka viņ� diezgan labi zina, kur kas atrodams. Kad abi gāja pār pagalmu, Harijs pamanīja, ka viņu tuvumā da�i zēni pieklusina balsi un vairāki pat nolūkojas uz Hariju.

Pateicoties daudzajiem sestdienu rītiem, kas pavadīti kopā ar Veco D�eku, Harijs ģeogrāfijas stundā jutās pārliecināts par sevi. Ta�u matemātikā, tā rīta pēdējā mācību stundā, neviens nespēja turēties līdzi Dīkinsam, un pat pasniedzējs nevarēja atslābināties.

Kad trīs zēni apsēdās pie pusdienu galda, Harijs juta, ka tiek novērots pat vēl uzkrīto�āk. Tika pētīta katra viņa kustība. Viņ� izlikās neko nemanām un vienkār�i centās darīt visu tāpat kā D�ailss. � Ir patīkami apzināties, ka ir kaut kas tāds, ko varu tev iemācīt, � D�ailss sacīja, mizodams ābolu.

Pēcpusdienā bija ķīmijas stunda, un Harijam tā patika, jo īpa�i tad, kad pasniedzējs atļāva viņam pielikt uguni laboratorijas deglim. Ta�u dabaszinībās, kas todien bija pēdējā stunda, Harijam nebija iespējams izcelties ar zinā�anām, jo viņam vienīgajam no visiem skolēniem klasē mājās nebija dārza.

Kad noskanēja zvans, vēstīdams par mācību beigām, pārējie zēni aizsteidzās uz sporta nodarbībām, bet Harijs devās uz savu pirmo kora mēģinājumu �ajā skolā. Viņ� atkal pamanīja, ka visi uz viņu skatās, ta�u �oreiz iemesli bija pieņemami.

Nākot ārā no kapelas, Harijs atkal izdzirdēja tos pa�us zēnus, kas jau iepriek� viņam bija sacīju�i aizskaro�us vārdus. � Vai tik tas nav mūsu klaidonis? � vaicāja viens.

���ēl gan, viņam pat zobu sukas nav� � otrs neatpalika.

��Esmu dzirdējis, ka �is naktis pārlai� dokos, � tre�ais papildināja.

Ne Dīkinss, ne Beringtons tuvumā nebija manāmi, un Harijs steidzās uz savas grupas ēku, ceļā pūlēdamies izvairīties no zēnu pulciņiem.

Vakariņu laikā pētīgie skatieni bija mazāk manāmi, bet tikai tāpēc, ka D�ailss, visiem dzirdot, bija nosaucis Hariju par draugu. Ta�u, kad visi pēc gatavo�anās nākamās dienas stundām devās aug�ā uz guļamtelpām, D�ailss vairs nevarēja neko līdzēt. Pie durvīm bija nostājies Fi�ers un nepārprotami gaidīja tie�i Hariju.

Kad zēni sāka izģērbties, Fi�ers skaļā balsī sacīja: � D�entlmeņi, atvainojiet par smaku, bet viens no jūsu klasesbiedriem nāk no mājas, kurā nav vannas. � Da�i zēni ieķiķinājās, tādējādi cerēdami pielabināties Fi�eram. Harijs nelikās viņu manām. � Tam graustu iemītniekam ne tikai nav vannas mājās, bet viņam nav pat tēva!

��Mans tēvs bija krietns cilvēks. Viņ� krita karā, aizstāvot savu valsti! � Harijs ar lepnumu paziņoja.

��Un kāpēc tu domā, ka es runāju par tevi, Klifton? � vaicāja Fi�ers. � Protams, tu laikam esi tas puika, kura māte strādā� � viņ� mazliet paklusēja. � Par viesnīcas oficianti.

��Viesnīcā par oficianti, � Harijs izlaboja.

Fi�ers pagrāba rītakurpi. � Nekad nerunā man pretī, Klifton! � viņ� nikni noskaldīja. � Pieliecies un pieķeries pie savas gultas gala. � Harijs paklausīja, un Fi�ers se�as reizes iesita viņam ar tādu niknumu, ka D�ailsam pat nācās novērsties. Harijs cie�i ieķērās gultas galā un visiem spēkiem valdīja asaras.

Pirms gaismas izdzē�anas Fi�ers piebilda: � Ļoti gaidī�u rītdienu, kad turpinā�u vakara pasaciņu par Kliftonu no Stilhausleinas. Pagaidiet vien, kad uzzināsiet par tēvoci Stenu! Nākamajā vakarā Harijs uzzināja, ka viņa tēvocis Stens pavadījis apcietinājumā astoņpadsmit mēne�us par ielau�anos un zādzību. �ī atklāsme bija ļaunāka par miesassodu. Viņ� ieritinājās gultā un prātoja par to, vai tēvs joprojām ir dzīvs, bet ieslodzīts cietumā. �Varbūt tas bija īstais iemesls, kālab mājās ar mani par tēvu neviens nemēdza runāt.�

Tre�ajā naktī Harijs gandrīz neaizvēra acu. Nelīdzēja ne labās sekmes mācībās, ne arī apbrīna, kas viņam tika veltīta kapelā kora nodarbībās. Viņ� nespēja nedomāt par to, ka nenovēr�ami tuvojās nākamā tik�anās ar Fi�eru. Katrs niecīgākais iegansts � ūdens lāse, kas nopilējusi mazgā�anās istabā uz grīdas, spilvens, kas nav nolikts taisni, zeķe, kas noslīdējusi līdz potītei, � nozīmēja vien to, ka Harijs var sagaidīt sodu no grupas vecākā. Turklāt to paciest nācās visu pārējo istabas biedru acu priek�ā un, protams, neiztrūka kārtējais stāsts no �Kliftona hronikas�. Piektajā vakarā Harijs vairs nespēja izturēt. Viņu mierināt nebija arī D�ailsa un Dīkinsa spēkos.

Piektdienas vakarā, kad visi pārējie studēja latīņu valodas grāmatu, pildot mājas darbus, Harijs ignorēja gan Cēzaru, gan arī gallus. Viņ� gudroja plānu, kas ļautu dro�i panākt, ka Fi�ers viņu vairs nekad neapgrūtina. Vakarā, kad Fi�ers bija pamanījis ceptu kartupeļu turzu pie Harija gultas un atkal iekaustījis zēnu, plāns bija pilnībā gatavs. Harijs palika nomodā vēl ilgi pēc tam, kad gaisma bija nodzēsta. Viņ� nekustējās no vietas, līdz nebija pilnībā pārliecināts, ka visi pārējie zēni ir aizmigu�i.

Beidzot Harijs izslīdēja no gultas. Nebija ne jausmas, cik ir pulkstenis. Viņ�, nesaceļot ne mazāko troksnīti, apģērbās un klusi lavījās starp gultām, līdz nokļuva telpas tālākajā galā. Harijs atvēra logu, aukstā gaisa plūsma skāra zēnu tuvākajā gultā un viņ� pagriezās uz otra sāna. Harijs izrāpās pa logu un uzkāpa uz ugunsdzēsēju kāpnēm, tad uzmanīgi pievēra logu un lēnām devās lejup. Viņ� �ķērsoja zālāja malu, turēdamies ēnā un izvairīdamies no tie�iem mēness stariem, kas spīdēja tik spo�i kā pro�ektors.

Hariju pārņēma �ausmas, kad viņ� atklāja, ka skolas vārti ir slēgti. Viņ� lavījās uz priek�u gar sienu un meklēja kaut mazāko plaisu vai ierobījumu tajā, lai varētu uzrāpties aug�up un pēc tam nokļūt brīvībā. Beidzot viņam izdevās atrast vietu, kur bija izkritis ķieģelis. Zēns tagad varēja pakāpties un pēc tam arī jāteniski apsēsties uz sētas. Viņ� pārrāpās otrā pusē, pieturējās pie sienas, noskaitīja klusu lūg�anu, tad atlaidās un diezgan neveikli nogāzās zemē, tomēr visi locekļi likās veseli, nekas lauzts nebija.

Atguvies viņ� sāka skriet. Iesākumā lēni, bet tad aizvien ātrāk un ātrāk Viņ� apstājās vienīgi tad, kad bija sasniedzis dokus. Nakts maiņas strādnieki tikko sāka darbu, un Harijs atviegloti pamanīja, ka viņa tēvo�a tur nav.

Kad visi dokeri bija izzudu�i skatienam, Harijs sāka iet pa molu, garām pietauvotajiem kuģiem, kuri rindojās tik garā līnijā, ka nevarēja ne galu saredzēt. Harijs pamanīja uz viena no dūmeņiem lepni uzrakstītu burtu �B� un iedomājās par savu draugu, kur� jau noteikti bija mierīgi aizmidzis. �Vai vēl kādreiz�� Prātojumi pārtrūka, kad viņ� apstājās pie Vecā D�eka dzelzceļa vagona.

�Interesanti, vai vecais vīrs arī jau ir aizmidzis?� Un tūlīt pat Harijs saņēma atbildi uz savu jautājumu, kad atskanēja balss, kura sacīja: � Harij! Nestāvi tur, nāc iek�ā, kamēr neesi pārsalis līdz nāvei! � Harijs atvēra durvis un ieraudzīja Veco D�eku, kur� pūlējās uzraut sērkociņu un iedegt sveci. Harijs smagi atkrita sēdeklī viņam iepretim.

��Vai tu aizbēgi? � Vecais D�eks vaicāja.

�is tie�ais jautājums Hariju tik ļoti pārsteidza, ka viņ� uzreiz pat neatbildēja. � Jā, aizbēgu gan, � viņ� beidzot pateica.

��Un bez �aubām tu ieradies pie manis, lai pastāstītu, kāpēc pieņēmi �o nozīmīgo lēmumu.

��Es neko neizlēmu, � Harijs izlaboja. � To manā vietā izdarīja kāds cits.

��Kur�?

��Viņu sauc Fi�ers.

��Pasniedzējs vai kāds zēns?

��Grupas vecākais un guļamtelpas uzraugs, � paskaidroja Harijs un saviebās. Pēc tam viņ� Vecajam D�ekam izstāstīja visu, ko piedzīvojis Svētā Bedas skolā savā pirmajā mācību nedēļā.

Un jau atkal vecais vīrs sagādāja Harijam pārsteigumu, jo sacīja: � Jūtos vainīgs.

��Kāpēc? � Harijs nesaprata. � Jūs man esat tik daudz palīdzējis! Jūs neko vairāk nemaz nevarējāt izdarīt.

��Un tomēr varēju, � Vecais D�eks palika pie sava. � Es varēju tevi sagatavot, lai tu zinātu, ka gaidāma �ķiro�ana pēc izcelsmes un tamlīdzīgi snobiski gājieni, ar kādiem neviena cita �īs pasaules nācija nevar sacensties. Man daudz vairāk laika vajadzēja veltīt sensenajām skolas para�ām un mazāk pievērsties ģeogrāfijai vai vēsturei. Cerēju, ka pēc kara viss varētu būt mainījies, ka visi cīniņi ir beigu�ies. Acīmredzot Svētā Bedas skolā tā nav noticis. � Viņ� iegrima domās un pēc laika vaicāja: � Un ko tu grasies darīt tālāk, manu zēn?

��Bēg�u jūrā. Derēs jebkur� kuģis, kur būs gatavi mani uzņemt, � atbildēja Harijs, pūlēdamies, lai vārdos netrūktu entuziasma.

��Īsti varena iecere, � noteica Vecais D�eks. � Kāpēc tad ne uzreiz Fi�eram rokās?

��Kā to saprast?

��Nekas tik ļoti neiepriecinās Fi�eru, kā iespēja paziņot draugiem, ka klaidonim glu�i vienkār�i nepietika dū�as. Ak, jā� ko gan var gaidīt no dokera dēla, turklāt vēl no tāda, kam māte strādā viesnīcā?

��Bet Fi�eram ta�u ir taisnība! Es neesmu no viņa aprindām.

��Nē, Harij. Patiesībā Fi�ers jau ir attapies un sapratis, ka tie�i viņ� nav tevis vērts un nekad arī nebūs.

��Vai jūs sakāt, ka man jāatgrie�as tajā baisajā vietā? � Harijs vaicāja.

��Tikai tu pats vari pieņemt �o lēmumu, � Vecais D�eks noteica, � bet� ja katru reizi, kad sastapsies ar �īs zemes fi�eriem, tu bēgsi projām, tad nonāksi turpat, kur esmu es.

��Bet jūs esat lielisks cilvēks, � Harijs sacīja.

��Es varēju tāds kļūt, � Vecais D�eks iebilda, � ja nebūtu bēdzis, kad saskāros pats ar savu Fi�eru. Ta�u es izraudzījos vieglāko ceļu un domāju tikai pats par sevi.

��Par ko tad vēl jādomā?

��Vispirms jau par tavu māti, � sacīja Vecais D�eks. � Neaizmirsti par to, cik viņa daudz ziedojusi, lai nodro�inātu tev dzīvē labāku sākumu. Arī par Holkoma kungu. Uzzinot, ka esi aizbēdzis, viņ� noteikti vainos sevi. Un neaizmirsti arī Mandejas jaunkundzi, kura meklēja palīdzību, ieguldīja darbu, neskaitāmas stundas upurējot tam, lai tu varētu iegūt to mācību pabalstu. Un, ja tu rūpīgi izsvērsi visus �par� un �pret�, Harij, vienā svaru kausā iztēlojies Fi�eru, bet otrā Beringtonu un Dīkinsu. Es nojau�u, ka Fi�ers ātri vien zaudēs jebkādu nozīmi, turpretī Beringtons un Dīkinss kļūs par taviem draugiem uz visu atliku�o mū�u. Ja tu aizbēgsi, viņiem nāksies nemitīgi uzklausīt Fi�era atgādinājumus, ka tu vis nebiji tas, par ko viņi tevi uzskatīja.

Kādu laiku Harijs klusēja, tad lēnām slējās kājās. � Paldies, kungs, � viņ� pateicās un, vairs nesacījis ne vārda, atvēra vagoniņa durvis un devās projām.

Harijs lēnām soļoja pa molu un atkal skatījās uz milzīgajiem kravas kuģiem, kuri jau pavisam drīz dosies uz tālām ostām. Tā viņ� soļoja līdz doku vārtiem, bet pēc tam metās skrie�us uz pilsētas pusi. Kad Harijs sasniedza skolas vārtus, tie bija jau atvērti un pulkstenis grasījās zvanīt astoto rīta stundu.

Frobi�era kungs apzinājās, ka vajadzēs doties pie skolas direktora un ziņot par viena zēna pazu�anu, jo tobrīd Frobi�ers paskatījās pa kabineta logu un pamanīja Hariju, kur� skrēja caur koku audzi, piesardzīgi turpinot ceļu uz savas grupas ēku. Harijs vilcinādamies pavēra durvis. Pulkstenis jau bija astoņi, un viņam tie�i pretī stāvēja Frobi�era kungs.

��Labāk pasteidzies, Klifton! � viņ� sacīja. � Citādi nokavēsi brokastis.

��Jā, kungs! � Harijs atbildēja un aizskrēja projām pa gaiteni. Viņ� paguva nokļūt līdz ēdamistabas durvīm, iekams tās tika aizvērtas, un ieslīdēja savā vietā starp Beringtonu un Dīkinsu.

��Kādu brīdi jau domāju, ka �orīt bū�u vienīgais bļodas laizītājs, � sacīja Beringtons, un Harijs iesmējās.

Tajā dienā viņ� Fi�eru nesastapa un bija izbrīnīts, kad vakarā guļamtelpā bija cits de�urants. Pirmo reizi tajā nedēļā Harijs aizmiga.

Rolls-Royce ieripoja pa mui�as ēkas vārtiem. Garā piebraucamā ceļa malās kā sargi slējās slaidi ozoli. Līdz brīdim, kad Harija skatiens pievērsās ēkai, viņ� bija paguvis saskaitīt se�us dārzniekus.

Mācoties Svētā Bedas skolā, Harijs mazliet bija uzzinājis par D�ailsa dzīvi mājās, kurp viņ� devās brīvlaikos. Un tomēr kaut ko tādu Harijs nebija gatavojies piedzīvot. Kad viņ� pirmo reizi ieraudzīja ēku, viņam no brīnumiem pavērās mute, un kādu laiku viņ� to arī neaizvēra.

��Domāju, ka astoņpadsmitā gadsimta sākums, � sacīja Dīkinss.

��Nav slikti, � uzslavēja D�ailss. � Tūksto� septiņi simti divdesmit otrais. D�ona Venbru darbs. Bet par dārzu� Saderam, ka nevarēsi pateikt, kas to veidojis. Mazliet pateik�u priek�ā. Tas tapis vēlāk nekā māja.

��Esmu dzirdējis tikai par vienu ainavu arhitektu, � ierunājās Harijs, joprojām nespēdams ne acu novērst no ēkas, � Lānslotu Braunu.

��Tie�i tas arī bija iemesls, kālab viņu izraudzījāmies, � teica D�ailss. � Vienkār�i tālab, lai mani draugi pēc divsimt gadiem dzirdētu viņa vārdu.

Harijs un Dīkinss iesmējās. Automa�īna apstājās pie trīsstāvu savrupnama, kas bija celts no zeltainiem Kotsvoldas akmeņiem. D�ailss izlēca no limuzīna, iekams vadītājs bija paguvis atvērt viņam durvis. Zēns traucās aug�up pa kāpnēm, un abi draugi sekoja � gan ne tik pārliecinātā gaitā.

Parādes durvis atvērās jau krietnu brīdi pirms tam, kad D�ailss paguva nokļūt līdz aug�ējam pakāpienam. Slaids vīrietis elegantās drēbēs � garā melnā �aketē, smalki svītrotās biksēs un melnā kaklasaitē � viegli palocījās, kad jaunais saimnieks gāja viņam garām. � Daudz laimes dzim�anas dienā, D�ailsa kungs! � vīrietis novēlēja.

��Paldies, D�enkins! Nāciet, pui�i! � uzsauca D�ailss un nozuda mājā. Virssulainis pla�āk pavēra durvis, lai Harijs un Dīkinss varētu doties viņam līdzi. Tiklīdz Harijs spēra soli pla�ajā hallē, viņu it kā caururba gleznā attēlota veca vīra skatiens. Likās, ka �is cilvēks raugās tie�i uz Hariju. D�ailss bija mantojis �ā vīra knābim līdzīgo degunu, zilās acis un kvēlo skatienu, stūraino zodu. Harijs paraudzījās uz otru portretu, kas greznoja halles sienu. Vienīgās eļļas gleznas, ko Harijs bija redzējis iepriek�, bija �Mona Liza�, �Smejo�ais kavalieris� un �Naktssardze�, turklāt reprodukcijas grāmatās. Tagad viņ� skatījās uz D�ona Konstabla otas radītu ainavu. Tajā brīdī hallē ienāca dāma, kas bija ģērbusies kleitā, ko Harijs spēja nodēvēt tikai par balles tērpu.

��Daudz laimes dzim�anas dienā, mans mīļais! � sieviete sacīja.

��Paldies, māt, � atbildēja D�ailss, kad sieviete noliecās, lai viņu noskūpstītu. �ī bija pirmā reize, kad Harijs redzēja draugu apmulsu�u. � �ie ir mani labākie draugi, Harijs un Dīkinss. Harijs sarokojās ar dāmu, un viņa zēnam tik silti uzsmaidīja, ka viss satraukums pagaisa kā nebijis.

��Mēs visi tagad varētu iet uz viesistabu, � viņa mudināja, � un iedzert tēju. � Dāma veda zēnus pāri hallei uz pla�u telpu ar skatu uz mauriņu mājas priek�ā.

Iegājis viesistabā, Harijs vēlējās nevis sēdēt, bet aplūkot pie sienām pieliktās gleznas, tomēr Beringtones kundze vedināja viņu uz dīvāna pusi. Viņ� apsēdās mīkstajos spilvenos, bet nespēja novērst skatienu no erkera loga, pa kuru bija redzams rūpīgi nopļautais mauriņ� � tik liels, ka tur mierīgi varētu spēlēt kriketu. Tālāk vīdēja ezers, kur apmierinātas me�a pīles bezmērķīgi peldēja apkārt, un bija skaidri redzams, ka viņas nenomāc raizes par to, no kurienes uzradīsies nākamā maltīte. Dīkinss apsēdās uz dīvāna blakus Harijam.

Neviens neteica ne vārda, kad telpā ienāca vēl kāds vīrietis, ģērbies īsā melnā �aketē, bet viņam sekoja jauna sieviete elegantā zilā formastērpā, kas līdzinājās tam, kādu Harija māte valkāja, strādājot viesnīcā. Kalponei rokās bija milzīga sudraba paplāte, un viņa to nolika uz ovāla galdiņa pretī Beringtones kundzei.

��Indijas vai Ķīnas? � Beringtones kundze vaicāja un paskatījās uz Hariju.

Harijs īsti nesaprata, par ko viņa vaicā.

��Mēs visi dzersim Indijas tēju. Paldies, māt! � teica D�ailss. �Man jau �ķita, ka D�ailss ir iemācījis man visu par etiķeti un manierēm, kas noder smalkā sabiedrībā,� Harijs iedomājās, �ta�u Beringtones kundze glu�i negaidīti pacēlusi latiņu vēl augstāk.�

Sulainis salēja tasītēs tēju un nolika tās zēniem priek�ā, katrai blakus tika novietots arī �ķīvītis. Harijs skatījās uz maizī�u kalnu un neuzdrīkstējās tām pieskarties. D�ailss paņēma vienu un uzlika uz sava �ķīvī�a. Beringtones kundze izskatījās neapmierināta. � D�ails, cik rei�u tev jāatgādina? Vienmēr pagaidi, lai tavi viesi pirmie paņem sev kaut ko un tikai tad tu pats!

Harijs vēlējās paskaidrot, ka D�ailss alla� uzņemas vadību, lai viņ� zinātu, kā kurā reizē rīkoties, vai, vēl svarīgāk, nerīkoties. Dīkinss izvēlējās maizīti un arī uzlika uz sava �ķīvī�a. Harijs darīja tāpat. D�ailss pacietīgi gaidīja, līdz Dīkinss paņem maizīti, un tikai tad nokoda kumosu no savējās.

��Ceru, ka jums gar�o kūpināts lasis, � Beringtones kundze sacīja.

��Izsmalcināti, � bilda D�ailss, lai nedotu draugiem iespēju pateikt, ka vēl nekad iepriek� lasi nav nogar�oju�i.

��Mums skolā dod tikai maizītes ar zivju pastēti.

��Pastāstiet, kā jums visiem klājas skolā! � Beringtones kundze mudināja.

��Milzum daudz iespēju pilnveidoties. Vismaz Frobi�ers tā raksturo manus pūliņus, � sacīja D�ailss. � Bet Dīkinss ir pārāks par visiem.

��Tikai ne angļu valodā, � Dīkinss ierunājās pirmo reizi. � �ajā priek�metā Harijs mani pārspēj par pāris procentiem. � Un tu, D�ails? Vai arī kādā priek�metā esi pārāks? � viņa māte tincināja.

��Viņ� ir otrais labākais matemātikā, Beringtones kundze, � Harijs nāca draugam palīgā. � Viņam ir iedzimts talants, ja runājam par skaitļiem.

��Glu�i kā viņa vectēvam, � Beringtones kundze secināja. � Tā glezna virs kamīna. Jūs tajā skaisti izskatāties, Beringtones kundze, � Dīkinss sacīja.

Viņa pasmaidīja. � Tā neesmu es, Dīkins, tā ir mana dārgā māte. � Dīkinss palocīja galvu, un Beringtones kundze steig�us piebilda: � Ta�u tas bija patie�ām brīni�ķīgs kompliments! Viņa savulaik tika uzskatīta par izcilu skaistuli.

��Un kur� ir gleznas autors? � ievaicājās Harijs.

��Lāslo, � atbildēja Beringtones kundze. � Kālab tu jautā?

��Iedomājos, vai tā d�entlmeņa portretu hallē arī gleznojis �is mākslinieks.

��Tu, Harij, esi ļoti vērīgs, � sacīja Beringtones kundze. � Tajā portretā attēlots mans tēvs, un autors patie�ām ir Lāslo.

��Ar ko jūsu tēvs nodarbojas? � vaicāja Harijs.

��Harijs nemitīgi uzdod jautājumus, � iejaucās D�ailss. � Pie tā glu�i vienkār�i jāpierod.

Beringtones kundze smaidīja. � Viņ� nodarbojas ar vīnu importu uz mūsu valsti. Precīzāk sakot, viņ� ieved �eriju no Spānijas.

��Līdzīgi Harvey�s, � secināja Dīkinss, piebāzis pilnu muti ar gurķmaizīti.

��Jā, glu�i kā Harvey�s, � piekrita Beringtones kundze. � Paņem vēl kādu maizīti, Harij! � viņa mudināja, jo bija pamanījusi, ka zēna acis ir kā piekaltas sviestmai�u �ķīvim.

��Paldies, � zēns tencināja, nespēdams izlemt, kādu no tām izvēlēties. Ar kūpinātu lasi, ar gurķi vai ar olu un tomātu? Beidzot viņ� izdomāja, ka ņems maizīti ar kūpinātu lasi, jo vēlējās uzzināt, kāda ir �īs zivs gar�a.

��Un tu, Dīkins?

��Paldies, Beringtones kundze! � viņ� pateicās un paņēma vēl vienu sviestmaizi ar gurķi.

��Es vairs nespēju tevi saukt par Dīkinsu, � sacīja D�ailsa māte. � Tas izklausās tik formāli, it kā es vērstos pie kāda no kalpotājiem! Pasaki, kāds ir tavs kristītais vārds!

Dīkinss nodūra galvu. � Man labāk patiktu, ja jūs sauktu mani par Dīkinsu.

��Viņu sauc Els, � iejaucās D�ailss.

��Tas ta�u ir glu�i jauks vārds! � uzslavēja Beringtones kundze. � Lai gan pieņemu, ka māte tevi sauc par Elanu.

��Nē, diem�ēl ne, � Dīkinss iebilda, joprojām nepacēlis galvu. Pārējie zēni izskatījās pārsteigti par �ādu atklāsmi, tomēr neko neteica. � Mans vārds ir Eld�ernons, � viņ� galu galā izgrūda.

D�ailss izplūda smieklos.

Beringtones kundze nepievērsa uzmanību sava dēla izlēcienam. � Tava māte laikam ir Oskara Vailda apbrīnotāja.

��Jā, tā ir taisnība, � atteica Dīkinss. � Tomēr daudz labāk man patiktu, ja viņa būtu izvēlējusies vārdu �D�eks� vai varbūt �Ernests�.

��Es tavā vietā par to tik ļoti neraizētos, � Beringtones kundze noteica. � Arī D�ailss pārdzīvo līdzīgas izjūtas.

��Māt, tu apsolīji, ka ne�

��Tev noteikti jāatklāj savs otrais vārds, � kundze uzstāja, neņemdama vērā dēla iebildumus. D�ailss turpināja klusēt un pārējie zēni cerīgi paraudzījās uz namamāti. � Mārmadjūks, � viņa paziņoja un nopūtās. � Glu�i tāpat sauca viņa tēvu un arī vectēvu.

��Ja viens no jums bildīs kādam kaut vārdu, kad atgriezīsimies skolā, � D�ailss piedraudēja, skatoties uz draugiem, � zvēru, ka es jūs nogalinā�u! Un es to saku pilnīgi nopietni! � Abi uzrunātie sāka smieties.

��Vai tev arī ir otrs vārds? � Beringtones kundze vaicāja Harijam.

Zēns jau grasījās atbildēt, kad atvērās viesistabas durvis un ienāca vīrietis, kuru nekādi nebija iespējams noturēt par kalpotāju. Viņam rokās bija milzu sainis. Harijs raudzījās uz �o vīrieti un saprata, ka tas varētu būt tikai Hugo kungs. D�ailss pielēca kājās un metās pie vīrie�a, kur� iedeva viņam saini un teica: � Daudz laimes dzim�anas dienā, manu zēn!

��Paldies, papà! � iesaucās D�ailss un nekavējoties ķērās pie dāvanas izsaiņo�anas.

��Pirms tu atver dāvanu, D�ailss, � ierunājās māte, � tev vajadzētu iepazīstināt papà ar saviem viesiem!

��Atvaino, papà! Tie ir mani labākie draugi. Dīkinss un Harijs, � sacīja D�ailss un nolika dāvanu uz galda. Harijs ievēroja, ka D�ailsa tēvs ir atlētiskas miesasbūves cilvēks un izstaro nerimsto�u enerģiju, lai gan zēns bija pieņēmis, ka �ādas izcilas īpa�ības piemīt tikai viņa draugam.

��Priecājos iepazīties, Dīkins! � sacīja Beringtona kungs un paspieda zēna roku. Pēc tam viņ� pagriezās pret Hariju. � Labvakar, Klifton! � kungs sveicināja un pēc tam apsēdās tuk�ajā krēslā blakus savai sievai. Harijs nesaprata, kālab D�ailsa tēvs nesarokojās arī ar viņu. �Un kā viņ� zināja, ka mans uzvārds ir Kliftons?�

Kad sulainis bija pasniedzis tasi tējas arī Beringtona kungam, D�ailss iztina saņemto dāvanu un nespēja apvaldīt prieka saucienu. Roberts firmas radioaparāts! Viņ� iesprauda kontaktdak�u ligzdā un meklēja da�ādu radiostaciju signālus. Zēni aplaudēja un smējās par katru nākamo skaņu, kas nāca no lielās koka kastes.

��D�ailss man teica, ka �ajā semestrī esot otrais labākais matemātikā, � ierunājās Beringtones kundze, pievērsdamās vīram.

��Un tas nekādi neattaisno to, ka visos pārējos viņa sekmes ir visvājākās, � vīrietis attrauca. D�ailss turpināja meklēt radiostacijas un pūlējās neizrādīt kaunu.

��Jums vajadzētu redzēt, kādus vārtus viņ� guva spēlē pret Eivonhērstu! � ierunājās Harijs. � Mēs domājam, ka nākamajā gadā viņ� varētu kļūt par komandas kapteini.

��Nekādi gūtie vārti neatvērs viņam ceļu uz Ītonu, � noteica Beringtona kungs, bet uz Hariju pat nepaskatījās. � Ir laiks zēnam kļūt apņēmīgākam un mācīties cītīgāk.

Kādu brīdi neviens vairs neko neteica, līdz klusumu pārtrauca Beringtones kundze. � Vai tu esi tas pats Kliftons, kur� dzied Redklifas Svētās Marijas baznīcas korī?

��Harijs ir solists. Dzied diskantā.

Tanī mirklī D�ailsa tēvs paskatījās uz Hariju.

��Man jau likās, ka esmu tevi redzējusi, � Beringtones kundze sacīja. � Mēs ar D�ailsa vectēvu bijām Svētās Marijas baznīcā, kad tur tika dziedāta Hendeļa oratorija �Mesija�. Svētā Bedas skolas koris bija apvienojis spēkus ar Bristoles klasiskās ģimnāzijas kori. Tu tik brīni�ķīgi izpildīji: �Es zinu, ka mans Pestītājs ir dzīvs�.

��Paldies, Beringtones kundze, � tencināja Harijs un nosarka.

��Vai pēc Svētā Bedas skolas beig�anas esi iecerējis doties uz Bristoles klasisko ģimnāziju, Klifton? � Beringtona kungs vaicāja.

�Atkal jau viņ� nosauca mani par Kliftonu,� nodomāja Harijs. � Tikai tādā gadījumā, ja man izdosies izcīnīt stipendiju, kungs, � viņ� atbildēja.

��Kāpēc tas ir tik svarīgi? � ievaicājās Beringtones kundze. � Ne�aubos, ka tev tāpat kā pārējiem zēniem tur tiks piedāvāta mācību vieta.

��Tāpēc, ka mana māte nespēs samaksāt skolas naudu, Beringtones kundze. Viņa Royal Hotel strādā par viesmīli.

��Vai tad tavs tēvs�

��Viņ� ir miris, � paskaidroja Harijs. � Krita karā. � Viņ� uzmanīgi vēroja, kā uz �iem vārdiem reaģēs Beringtona kungs, ta�u viņ�, glu�i kā labs pokera spēlētājs, neizrādīja emocijas.

��Ak� atvaino, � sacīja Beringtones kundze. � Man pat neienāca prātā�

Harijam aiz muguras atvērās durvis, un pa tām ienāca sulainis. Viņ� uz sudraba paplātes nesa divstāvu dzim�anas dienas torti un nolika to galda centrā. Visi aplaudēja, kad D�ailsam izdevās ar vienu pūtienu nodzēst visas divpadsmit svecītes uz tortes.

��Un kad ir tava dzim�anas diena, Klifton? � Beringtona kungs vaicāja.

��Tā bija pagāju�ajā mēnesī, kungs, � Harijs atbildēja.

Beringtons novērsās.

Sulainis nopūstās svecītes izņēma no tortes un pēc tam pasniedza jaunajam saimniekam lielu nazi tās sagrie�anai. D�ailss iegremdēja nazi dziļi mīkstajā saldumā un salika piecus nevienādus tortes gabalus uz apak�tasītēm, ko kalpone bija izvietojusi uz galda.

Dīkinss kāri uzlasīja �ķīvītī sabiru�ās glazūras drusciņas un tikai pēc tam apēda kumosu tortes. Harijs noskatījās, kā rīkojas Beringtones kundze, un centās darīt tāpat. Viņ� paņēma mazo kūkas dak�iņu, atdalīja nelielu gabaliņu tortes, ielika to mutē un dak�iņu novietoja atkal uz �ķīvī�a.

Vienīgi Beringtona kungs tortei pat nepieskārās. Glu�i negaidot viņ� piecēlās kājās un, ne vārda nesacījis, izgāja no telpas.

D�ailsa māte pat necentās slēpt izbrīnu par �ādu rīcību, tomēr neteica ne vārda. Harijs ar skatienu pavadīja aizejo�o kungu, bet Dīkinss, beidzis mieloties ar torti, atkal ķērās pie la�maizītēm. Bija skaidri noprotams, ka viņu ne pārāk interesē, kas notiek apkārt.

Durvis aizvērās, un Beringtones kundze atsāka saviesīgo pļāpā�anu, it kā nekas īpa�s nebūtu atgadījies. � Esmu pārliecināta, ka tu dabūsi stipendiju, lai varētu mācīties Bristoles klasiskajā ģimnāzijā, Harij. Jo īpa�i pēc visa, ko D�ailss man par tevi ir stāstījis. Ir skaidri redzams, ka esi gudrs zēns, turklāt arī ļoti apdāvināts dziedātājs.

��D�ailsam daudz ko patīk pārspīlēt, Beringtones kundze, � noteica Harijs. � Atļau�os apgalvot, ka par stipendijas saņem�anu var būt dro�s vienīgi Dīkinss.

��Vai tad Bristoles klasiskā ģimnāzija nepiedāvā stipendijas arī mūzikas apguvei?

��Tikai ne diskantiem. Jāuzņemas pārāk liels risks.

��Neesmu pārliecināta, ka sapratu, � Beringtones kundze sacīja, � nekas ta�u nevar tev atņemt to, ko esi apguvis, dziedot korī.

��Taisnība. Diem�ēl neviens nespēj paredzēt, kas notiks pēc balss lūzuma. Da�i soprāni kļūst par basiem vai baritoniem. Tie, kuriem patie�ām paveicas, kļūst par tenoriem. Nekas nav iepriek� paredzams.

��Kāpēc? � ievaicājās Dīkinss, pirmo reizi atkal izrādot interesi.

��Ir milzums soprānu, kuriem pēc balss lūzuma rodas grūtības dabūt vietu pat savā vietējā korī. Pavaicā skolotājam Ernestam Lafam. Katrā Anglijas mājā ir skanējusi viņa izpildītā ��uz dūjas spārniem�. Pēc balss lūzuma vairs neviens par viņu neko nav dzirdējis.

��Tev glu�i vienkār�i nāksies strādāt vēl cītīgāk, � Dīkinss ar pilnu muti noteica. � Neaizmirsti, ka ģimnāzija katru gadu izsludina konkursu par divpadsmit stipendijām. Es varu dabūt tikai vienu, � viņ� pavisam lieti�ķi piebilda.

��Tur jau ir tā lieta, � neatlaidās Harijs. � Ja mācī�os centīgāk, man nāksies pamest kori, bet stipendija Svētā Bedas skolā man pie�ķirta tie�i mūzikā, tātad�

��Jā, tu esi nokļuvis starp diviem dzirnakmeņiem, � secināja Dīkinss.

Harijs nekad vēl nebija �ādu izteicienu dzirdējis un nolēma, ka vēlāk jāpavaicā Dīkinsam, ko īsti tas nozīmē.

��Viens gan ir pilnīgi skaidrs, � sacīja Beringtones kundze, � D�ailss neiegūs stipendiju nevienā skolā.

��Var gadīties, � piekrita Harijs, � tomēr Bristoles klasiskā ģimnāzija dro�i vien neatteiksies no tik laba sportista, kāds ir D�ailss.

��Tad mums atliek vien cerēt, ka arī Ītonā domās tāpat, � Beringtones kundze piebilda, � jo tie�i uz turieni tēvs iecerējis viņu sūtīt.

��Es negribu pieteikties Ītonā! � iebilda D�ailss un nolika dak�iņu. � Es gribu mācīties Bristoles klasiskajā ģimnāzijā un palikt kopā ar saviem draugiem.

��Esmu pilnīgi pārliecināta, ka Ītonā tu atradīsi daudz jaunu draugu, � māte mierināja. � Tavs tēvs būs ārkārtīgi vīlies, ja neiesi viņa pēdās.

Sulainis ieklepojās. Beringtones kundze paskatījās pa logu un ieraudzīja, ka pie parādes durvīm piebraukusi automa�īna. � Domāju, ir pienācis laiks jums visiem atgriezties skolā, � viņa pavēstīja. � Nevēlos, lai kāds no jums nokavē gatavo�anos rītdienas stundām.

Harijs ilgpilni nolūkojās uz joprojām lielo sviestmai�u kalnu un līdz galam neapēsto dzim�anas dienas torti, tomēr negribīgi slējās kājās un devās uz durvju pusi. Viņ� atskatījās un būtu vai gatavs apzvērēt, ka redzējis, kā Dīkinss vienu sviestmaizi iebā� sev kabatā. Nākamajā mirklī Harijs, sev par lielu pārsteigumu, pamanīja izstīdzēju�u meiteni ar divām garām matu pīnēm. Viņa bija iekārtojusies istabas stūrī un lasīja grāmatu.

��Tā ir mana briesmīgā māsa Emma, � paskaidroja D�ailss. � Viņa vienmēr lasa. Vienkār�i neņem viņu vērā. � Harijs meitenei uzsmaidīja, ta�u viņa pat nepaskatījās uz zēnu. Dīkinss nepievērsa viņai nekādu uzmanību.

Beringtones kundze pavadīja visus zēnus līdz parādes durvīm, kur uz atvadām paspieda roku Harijam un Dīkinsam. � Ceru, ka jūs abi jau tuvākajā laikā atbrauksiet atkal, � kundze sacīja. � Jūs patie�ām labi ietekmējat D�ailsu.

��Beringtones kundze, liels paldies par tēju! � pateicās Harijs, bet Dīkinss tikai pamāja ar galvu. Abi zēni novērsa skatienu, kad Beringtones kundze apskāva un noskūpstīja D�ailsu.

Kamēr �ofera vadītā automa�īna tuvojās vārtiem, Harijs pa aizmugures logu skatījās uz māju. Viņ� nepamanīja Emmu, kura noraudzījās, kā limuzīns pazūd tālumā.

Mazais skolas veikaliņ� bija atvērts katru otrdienu un ceturtdienu no pulksten �etriem līdz se�iem pēcpusdienā. Harijs �o vietu, kas zēnu vidū bija nodēvēta par �Iepirk�anās centru,� apmeklēja reti. Viņa kabatas nauda bija tikai divi �iliņi semestrī, un viņa māte nepriecātos pat par sīkiem papildu tēriņiem, kas parādītos viņa rēķinā. Par godu Dīkinsa dzim�anas dienai Harijs tomēr bija nolēmis pārkāpt �o noteikumu un par vienu peniju draugam dāvanai iegādāties krējumkonfektes stienīti.

Lai gan Harijs veikaliņā iegriezās pavisam reti, uz viņa galda katru otrdienas un ceturtdienas vakaru parādījās Fry�s Five Boys �okolādes tāfelīte. Skolā bija noteikts, ka viens zēns veikaliņā nedēļas laikā drīkst iztērēt ne vairāk par se�iem pensiem, tomēr D�ailss arī uz Dīkinsa galda atstāja pa veltei � lakricas konfek�u asorti iepakojumu. Turklāt viņ� bija draugiem nepārprotami paskaidrojis, ka viņiem tāpēc nav jājūtas kā parādniekiem.

Otrdien, kad Harijs iegāja veikalā, tur jau bija gara zēnu rinda, kas gaidīja, kad viņus apkalpos. Harijs pievienojās viņiem. Viņa mute pildījās siekalām no raudzī�anās uz glīti sakārtotajām �okolādes tāfelītēm, krējumkonfektēm, �elejkonfektēm, lakricām un pēdējo jaunumu � �Smita kartupeļu krauk�ķiem�. Harijs iedomājās, ka vajadzētu nopirkt paciņu �ī kāruma arī sev, bet pēc nesenās iepazī�anās ar Vilkinsu Mikobera kungu zēnam vairs nebija ne mazāko �aubu par se�u pensu vērtību.

Harijs ilgpilni apbrīnoja �Iepirk�anās centra� dārgumus un piepe�i saklausīja D�ailsa balsi un secināja, ka draugs stāv rindā viņam priek�ā un starp abiem ir vairāki zēni. Harijs jau grasījās D�ailsam uzsaukt, kad pamanīja, kā zēns no plaukta paņem �okolādes tāfelīti un ieslidina sev kabatā. Pēc da�iem mirkļiem tai sekoja arī ko�ļājamās gumijas paciņa. Kad D�ailss nonāca pie letes, viņ� uz tās uzlika divus iepakojumus lakricas asorti un vienu kartupeļu krauk�ķu iesaiņojumu, veikaliņa īpa�nieks Svivalsa kungs preces rūpīgi pierakstīja īpa�ā grāmatā iepretī Beringtona uzvārdam. Lietas, ko D�ailss bija iebāzis sev kabatā, mierīgi palika tur. Nepieskaitītas.

�ausmu pārņemts, Harijs izmetās ārā no veikala, jo nevēlējās, lai D�ailss viņu pamana. Harijs lēnām staigāja pa skolas teritoriju un prātoja, kālab gan D�ailsam vajadzēja zagt, ja ir pilnīgi skaidrs, ka viņ� to visu var nopirkt. Viņ� nosprieda, ka noteikti jābūt kādam pavisam vienkār�am izskaidrojumam, lai gan nekādi nespēja izdomāt, kāds tas būtu.

Īsi pirms mājas darbu gatavo�anai atvēlētā laika Harijs iegāja mācību telpā un uz sava galda ieraudzīja no veikala no�iepto �okolādes tāfelīti. Dīkinss mielojās ar lakricas asorti. Harijam bija grūti koncentrēties un lasīt par industriālās revolūcijas cēloņiem. Viņam daudz vairāk rūpēja atbilde uz citu jautājumu. Proti, kas būtu darāms saistībā ar neseno atklājumu. Un � vai vispār vajadzētu kaut ko darīt?

Kad mājas darbiem atvēlētais laiks jau tuvojās beigām, Harijs bija izlēmis. Neatvērto �okolādes tāfelīti viņ� ielika sava rakstāmgalda aug�ējā atvilktnē un nosprieda, ka ceturtdienā aiznesīs atpakaļ uz veikalu, bet D�ailsam neko nesacīs.

Naktī Harijs nespēja ne acu aizvērt. Pēc brokastīm viņ� paaicināja Dīkinsu sāņus un paskaidroja, kālab nav pasniedzis viņam dzim�anas dāvanu. Dīkinss pat neslēpa pārsteigumu.

��Mana tēta veikalā arī mēdz būt līdzīgas problēmas, � teica Dīkinss. � Tās tiek sauktas par veikalu zādzībām. Daily Mail apgalvo, ka vainojama Depresija.

��Man vis ne�ķiet, ka D�ailsa ģimeni depresija būtu īpa�i ietekmējusi, � Harijs izjusti iebilda.

Dīkinss domīgi pa�ūpoja galvu. � Varbūt tev pieklātos pateikt Frobi�eram?

��Nosūdzēt savu labāko draugu? � pārvaicāja Harijs. � Nemū�am!

��Ja D�ailsu pieķers, viņ� tiks izslēgts no skolas! � sacīja Dīkinss � Tad vismaz brīdini viņu, ka zini par viņa slepeno aizrau�anos.

��Es par to padomā�u, � Harijs solījās. � Pagaidām es aiznesī�u atpakaļ uz veikalu visu, ko man iedeva D�ailss, un viņam neko par to nestāstī�u.

��Vai tu varētu aiznest arī to, ko viņ� iedeva man? � Dīkinss �ukstēja, paliecies tuvāk draugam. � Es uz to veikalu vispār nekad neeju. Nezinā�u, ko tur iesākt.

Harijs piekrita. Pēc �ās sarunas viņ� divas reizes nedēļā gāja uz veikaliņu un lika nevēlamās D�ailsa dāvanas atpakaļ plauktos. Harijs bija secinājis, ka Dīkinsam ir taisnība un D�ailss jābrīdina par iespējamo pieķer�anu. Tomēr viņ� nolēma, ka �o smago sarunu atliks līdz semestra beigām.

��Labs metiens! � uzslavēja Frobi�era kungs, kad bumba �ķērsoja sarkano līniju. Laukuma malās atskanēja aplausi. � Direktor, pieminiet manus vārdus! Beringtons reiz Ītonas komandā spēlēs pret Herovas skolas komandu Lorda kriketa laukumā Londonā.

��Tā nenotiks, ja D�ailsam būs kaut mazākā teik�ana, � Harijs pa�ukstēja Dīkinsam.

��Harij, ko tu darīsi vasaras brīvdienās? � Dīkinss vaicāja, un izskatījās, ka viņ� īsti nemana neko, kas norisinās apkārt.

��Nu� uz Toskānu braukt neesmu ieplānojis. Ja vaicāji par to, � Harijs smaidot atbildēja.

��Domāju, ka arī D�ailss nemaz tā īsti negrib turp doties, � sacīja Dīkinss. � Galu galā itālie�i nekad nav izpratu�i kriketu.

��Es pat ļoti labprāt mainītos ar D�ailsu vietām, � atzinās Harijs. � Mani ne mazākajā mērā netraucē fakts, ka Mikeland�elo, da Vin�i un Karavad�o nekad nav dzirdēju�i par kriketa smalkumiem. Un neaizmirsīsim arī par makaronu kalniem, ko D�ailsam nāksies pievārēt.

��Kurp tad tu īsti brauc? � vaicāja Dīkinss.

��Nedēļu dzīvo�u Rietumu Rivjērā, � Harijs bra�i atteica. � Mans vectēvs Vestonsjūpermērā ir liels ceptu zivju un kartupeļu cienītājs. Varbūt gribēsi man pievienoties?

��Neiznāks tam atlicināt laiku, � sacīja Dīkinss, un bija skaidri noprotams, ka viņ� Harija vārdus uztvēris pilnīgi nopietni.

��Kāpēc tad tā? � tincināja Harijs, pieskaņodamies drauga tonim.

��Pārāk daudz darba.

��Tu skolas brīvlaikā grasies strādāt? � Harijs neticīgi pārvaicāja.

��Darbs man nozīmē brīvdienas, � paskaidroja Dīkinss. � Es izbaudu katru mirkli, glu�i kā D�ailss priecājas par kriketu, bet tu esi sajūsmā par dziedā�anu.

��Kur tu strādāsi?

��Municipalitātes bibliotēkā. Viņiem ir viss, kas man nepiecie�ams.

��Vai drīkstu tev pievienoties? � vaicāja Harijs, un izklausījās, ka viņ� to saka glu�i nopietni. � Man nepiecie�ama visa palīdzība, kāda vien pieejama, ja vēlos tikt pie Bristoles klasiskās ģimnāzijas stipendijas.

��Tikai tādā gadījumā, ja apsolīsies būt pavisam kluss, � teica Dīkinss. Harijam nāca smiekli, ta�u viņ� zināja, ka draugs darbu neuzskata par jautrības objektu.

��Man izmisīgi vajadzīga palīdzība latīņu valodas gramatikas apguvē, � skaidroja Harijs. � Es vēl joprojām daudz ko tajā nesaprotu.

��Es tev labprāt palīdzē�u, � sacīja Dīkinss, � ja vien tu man izdarīsi kādu pakalpojumu.

��Tikai pasaki, kādu! � attrauca Harijs � Neticu, ka ceri uz solo partiju �ā gada korāļu dziedājumā.

��Labs sitiens, Berington! � atkal uzslavēja Frobi�era kungs, un Harijs pievienojās pārējiem aplaudētājiem. � Tas ir jau tre�ais Beringtona punktu guvums �ajā sezonā, direktor!

��Neau�ojies, Harij! � noteica Dīkinss. � Saproti� manam tēvam nepiecie�ams kāds, kur� no rīta izvadā laikrakstus vasaras brīvdienu laikā. Es ieteicu tevi. Viņi maksā �iliņu par nedēļu. Kamēr vien ik rītu se�os ieradīsies п. сВХПХЗПР34АББР. РН56 veikalā, tas darbs būs tavējais.

��Se�os no rīta? � Harijs nicīgi pārvaicāja. � Ja tev ir tēvocis, kur� uzmodina visus mājiniekus jau piecos, tad se�i no rīta gan liekas mazākā no visām problēmām.

��Tātad tu būtu gatavs uzņemties to darbu?

��Jā, protams, � atbildēja Harijs. � Bet� kāpēc tu pats to negribi? �iliņ� nedēļā nav nekāds nieks.

��Neber sāli uz brūcēm, � Dīkinss teica. � Diem�ēl es nemāku braukt ar divriteni.

��Sasodīts! � attapās Harijs. � Man ta�u vispār nav divriteņa.

��Es neteicu, ka man nav divriteņa, � nopūtās Dīkinss. � Es sacīju, ka neprotu ar to braukt.

��Klifton, � Frobi�era kungs uzrunāja Hariju, kad kriketa spēlētāji pameta laukumu, lai dotos uz tēju. � Kad būsi izmācījies rītdienai, ienāc manā kabinetā!

Harijam vienmēr bija paticis Frobi�era kungs, kur� pret Hariju izturējās kā pret līdzīgu. Likās arī, ka viņam skolēnu vidū nav kāda īpa�a mīluļa. Protams, bija pasniedzēji, kuri augstprātīgi ļāva noprast savu uzskatu, ka dokera dēls nekādā gadījumā nedrīkst spert kāju �ās skolas svētajos gaiteņos, lai cik izcila arī būtu viņa balss.

Kad zvans vēstīja gatavo�anās laika beigas, Harijs nolika spalvu un pāri gaitenim devās uz Frobi�era kunga kabinetu. Zēnam nebija ne jausmas, ko internāta vadītājs vēls viņam sacīt, un patiesībā viņ� pārāk nelauzīja galvu par to.кшппщкееп0щ0епшепб2э шк4уш8у9шущк0а98акащ57е854-щгз8шшхшллхлзолшрлбзнг

Harijs pieklaudzināja pie kabiи15neta durvīm.т7�г\\г

��Iek�ā! � Tāda balss liecināja, ka cilv т0ш\7ēks ar vārdiem lieki nemētājas. Harijs atvēra durvis un pārsteigts pamanīja, ka Frobi�era kungs viņu nesagaida ar smaidu sejā, kā paradis. Frobi�era kungs cie�i vērās Harijā, kur� ienāca telpā un nostājās pie rakstāmgalda. � Klifton, manā uzmanības lokā nonācis fakts, ka tu zodz no skolas veikala.

Piepe�i Harija prāts likās glu�i kā izslaucīts. Viņ� nekādi nespēja sagudrot atbildi, kas neskartu D�ailsu.

��Tu esi manīts ņemam lietas no plauktiem, � Frobi�era kungs turpināja tonī, kas necie� ierunas, � bet pēc tam izslīdam pa veikala durvīm, nesagaidījis savu kārtu pie letes.

Harijam gribējās sacīt, ka viņ� nevis ņem no plauktiem, bet gan noliek atpakaļ, ta�u skaļi viņ� pateica: � Kungs, es nekad neesmu neko slepus ņēmis no veikala. � Lai gan viņ� sacīja tīru patiesību, vaigi kaisa kauna sarkanumā.

��Un kā tu izskaidrosi to, ka divas reizes nedēļā ej uz veikalu, bet Svivelsa kunga grāmatā pie tava uzvārda nav neviena ieraksta?

Frobi�era kungs pacietīgi gaidīja atbildi, bet Harijs bija pārliecināts � ja atklās patiesību, D�ailsu tūdaļ pat izslēgs no skolas.

��Ko tu teiksi par �o lakricas konfek�u izlasi un �okolādes tāfelīti, ko atradām tava galda aug�ējā atvilktnē neilgi pēc veikala slēg�anas? � Harijs skatījās uz saldumiem un joprojām klusēja, tādēļ Frobi�era kungs turpināja: � Es gaidu paskaidrojumu, Klifton! � Pēc kārtējā ieilgu�ā klusuma brī�a audzinātājs piebilda: � Protams, man ir zināms, ka tava kabatas nauda ir daudzkārt mazāka nekā pārējiem zēniem, ta�u tas nekādā ziņā neattaisno zag�anu.

��Es ne reizi savā dzīvē vēl neko neesmu nozadzis! � protestēja Harijs.

Nu bija pienākusi Frobi�era kunga kārta izskatīties samulsu�am. Viņ� piecēlās no galda. � Ja tā patie�ām ir, Klifton� un man ļoti gribas tev ticēt� tad pēc kora nodarbības tu atgriezīsies pie manis un visu paskaidrosi. Izstāstīsi, kādā veidā pie tevis nonāku�as mantas, par kurām tu neesi maksājis. Ja tava atbilde man neliksies apmierino�a, mēs abi dosimies pie skolas direktora. Un man nav ne mazāko �aubu, kā viņ� ieteiks rīkoties.

Harijs izgāja no kabineta, un jau nākamajā brīdī viņam kļuva slikti. Viņ� devās atpakaļ uz mācību telpu un cerēja, ka D�ailsa tur nebūs. Iegājis telpā, Harijs atkal ieraudzīja, ka uz viņa rakstāmgalda nolikta �okolādes tāfelīte.

D�ailss paskatījās uz draugu. � Vai tu nejūties labi? � viņ� vaicāja, pamanījis Harija piesārtu�o seju. Harijs neatbildēja, ielika �okolādi rakstāmgalda atvilktnē un devās uz kora mēģinājumu, ne vārda nesacījis saviem draugiem. D�ailss nolūkojās viņam nopakaļ, tad pievērsās Dīkinsam un glu�i ikdieni�ķi vaicāja: � Kas par lietu? � Dīkinss turpināja rakstīt, it kā vispār nebūtu jautājumu dzirdējis. � Vai nesaklausīji, ko teicu, biezausi? � iesaucās D�ailss. � Kas Harijam lēcies, ka viņ� tāds saskābis?

��Es zinu tikai to, ka viņu bija izsaucis Frobi�ers.

��Kāpēc? � vaicāja D�ailss. Likās, ka viņ� ieinteresējies.

��Man nav ne jausmas, � attrauca Dīkinss, nepārtraucot rakstī�anu.

D�ailss piecēlās, pārgāja pāri telpai un nostājās blakus Dīkinsam. � Ko tu īsti man nesaki? � viņ� uzstājīgi noprasīja un sagrāba drauga ausi pirkstos.

Dīkinss nosvieda rakstāmspalvu, nervozi pabīdīja brilles augstāk uz deguna un beidzot izdvesa. � Viņam ir nepatik�anas.

��Kas par nepatik�anām? � taujāja D�ailss un sāpīgi pagrieza drauga ausi.

��Domāju, ka viņu pat varētu izslēgt no skolas, � �ēlīgā balsī pateica Dīkinss.

D�ailss palaida vaļā viņa ausi un iesmējās. � Hariju? Izslēgs? � viņ� nievīgi noteica. � Tad jau drīzāk pāvestam atņems sutanu! � D�ailss jau grasījās atgriezties pie sava rakstāmgalda, bet tad pamanīja, ka uz Dīkinsa pieres izspiedu�ās sviedru lāses. � Par ko viņu varētu izslēgt? � D�ailss jau klusāk pavaicāja.

��Frobi�ers domā, ka Harijs zog no skolas veikala, � atbildēja Dīkinss.

Ja Dīkinss tobrīd būtu paraudzījies aug�up, tad pamanītu, ka draugs kļuvis glu�i bāls. Pēc mirkļa noklaudzēja durvis. Dīkinss atkal paņēma rakstāmspalvu un mēģināja atsākt darbu, tomēr pirmo reizi mū�ā viņa mājasdarbs tā arī palika nepabeigts.

Nākdams no kora mēģinājuma, Harijs pamanīja Fi�eru, kur� bija atspiedies pret sienu un pat necentās maskēt smīnu. Tajā brīdī Harijs atskārta, kur� viņu nosūdzējis. Viņ� izlikās Fi�eru nemanām un soļoja atpakaļ uz savu internāta korpusu tik mierīgi, it kā nekas uz �īs pasaules viņam nespētu sagādāt raizes. Patiesībā viņ� jutās kā cilvēks, kur� kāpj uz karātavām un zina, ka soda izpildi nav iespējams atcelt. Ja vien viņ� nebūs gatavs nodot savu labāko draugu. Harijs brīdi vilcinājās pie internāta vadītāja kabineta durvīm un tad pieklaudzināja.

��Iek�ā! � �ajā reizē aicinājums atskanēja daudz draudzīgākā tonī nekā pirms tam, tomēr Harijs atkal tika sagaidīts ar to pa�u nopietno skatienu, kur� nesolīja nekādus kompromisus. Zēns nodūra galvu. � Esmu parādā tev patiesu atvaino�anos, Klifton, � sacīja Frobi�ers un piecēlās no galda. � Tagad es saprotu, ka tu nebiji vainīgs.

Harija sirds joprojām sitās kā neprātīga, tomēr tagad viņ� bija noraizējies par D�ailsu. � Paldies, kungs! � viņ� noteica, joprojām noliecis galvu. Viņ� daudz ko vēlējās vaicāt Frobi�eram, tomēr zināja, ka visi viņa jautājumi tā arī paliks bez atbildes.

Frobi�era kungs panācās uz priek�u un paspieda Harijam roku. Kaut ko tādu viņ� vēl ne reizi nebija darījis. � Klifton, tagad tu labāk pasteidzies, ja vēlies pagūt uz vakariņām.

Ticis ārā no Frobi�era kabineta, Harijs lēnā solī tuvojās ēdamistabai. Fi�ers stāvēja pie durvīm, un viņa sejā bija lasāms dziļ� pārsteigums. Harijs aizsoļoja viņam garām un devās taisnā ceļā uz savu vietu galda galā, kur apsēdās blakus Dīkinsam. Vieta viņam pretī bija tuk�a.

D�ailss tā arī neieradās uz vakariņām, un viņa gulta tajā naktī palika tuk�a. Ja Svētā Bedas skolas kriketa komanda nezaudētu gadskārtējā spēlē pret Eivonhērstas komandu, skolēni un pat daudzi pasniedzēji nemaz nepamanītu viņa prombūtni.

Diem�ēl tā bija ļoti nozīmīga spēle, un �ī iemesla pēc par labākā spēlētāja neiera�anos visiem bija savs īpa�s viedoklis. To pauda arī Fi�ers, kas ikvienam, kur� vien bija gatavs klausīties, sacīja, ka no skolas esot izslēgts nepareizais cilvēks.

Harijs negaidīja brīvdienas. Viņ� ne tikai skuma par to, ka acīmredzot D�ailsu nekad vairs nesatiks, bet arī nevēlējās atgriezties mājās, kur istabu nāksies dalīt ar tēvoci Stenu, kas gandrīz vienmēr ieradās piedzēries.

Vakaros Harijs pārskatīja iepriek�ējo gadu eksāmenu materiālus un gultā ierāpās apmēram desmitos. Viņ� aizmiga ātri, tomēr tika pamodināts ap divpadsmitiem, jo tad ieradās tēvocis Stens. Un visbie�āk viņ� bija tik ļoti piedzēries, ka nejaudāja atrast pats savu gultu. Arī ar nokārto�anos Stenam ne viss gāja gludi. Viņ� mēģināja ie�urāt naktspodā, ta�u ne vienmēr trāpīja mērķī. �īs skaņas Harija prātā ieēdās uz visu atliku�o dzīvi.

Kad nu beidzot Stens bija iegāzies savā gultā � ar izģērb�anos viņ� sevi nemēdza apgrūtināt �, Harijs pūlējās iemigt no jauna. Tiesa, itin bie�i viņam atkal nācās iztrūkties no miega, jo piedzēru�ais tēvocis skaļi krāca. Harijs ilgojās ātrāk nokļūt atpakaļ Svētā Bedas internāta guļamistabā, kuru nācās dalīt ar divdesmit deviņiem citiem zēniem.

Harijs nebija zaudējis cerības, ka reiz kādā neuzmanības brīdī tēvocis Stens varētu izpļāpāties kaut ko par tēva nāvi, tomēr visbie�āk viņ� bija tik nesakarīgs, ka nespēja atbildēt pat uz visvienkār�ākajiem jautājumiem. Vienā no retiem puslīdz skaidra prāta brī�iem tēvocis Stens patrieca Hariju un piedraudēja ar pērienu, ja �is temats vēl tiks pieminēts.

Vienīgais labums no kopīgās istabas ar Stenu bija tas, ka Harijs nekad nenokavēja laikrakstu izvadā�anu.

Dienas Stilhausleinā ritēja stingri iedibinātā kārtībā. Piecos cel�anās. Brokastīs viena grauzdētas maizes �ķēle (tēvo�a bļodu Harijs vairs neizlaizīja). Se�os pieteik�anās pie Dīkinsa kunga laikrakstu tirgotavā. Avī�u sakārto�ana vajadzīgajā secībā un pēc tam piegāde klientiem. Viss �is process aizņēma apmēram divas stundas, un pēc tam Harijs varēja doties mājās, lai pagūtu iedzert tasi tējas kopā ar mammu, pirms viņa devusies uz darbu. Apmēram astoņos trīsdesmit Harijs steidzās uz bibliotēku, kur satikās ar Dīkinsu. Viņ� vienmēr sēdēja uz aug�ējā pakāpiena un gaidīja, līdz kāds atslēgs ieejas durvis.

Pēcpusdienā Harijs ieradās Svētās Marijas baznīcā uz kora mēģinājumu. Tāda bija Svētā Bedas skolā iedibinātā kārtība. Harijs to nekad neuztvēra kā pienākumu, jo dziedā�ana viņam sagādāja patiesu prieku. Viņ� ne reizi vien klusi lūdzās Visaugstākajam: � Mīļais Dievs, kad man notiks balss lūzums, izdari tā, lai es kļūstu par tenoru! Tad es Tevi nekad vairs neapgrūtinā�u ar saviem lūgumiem!

Vēlāk Harijs atgriezās mājās uz vakara tēju un pēc tam vairākas stundas mācījās pie virtuves galda, un tad devās gulēt. Tagad viņ� baidījās no tēvo�a Stena atgrie�anās tikpat ļoti, kā pirmajās nedēļās Svētā Bedas skolā bija drebējis no Fi�era. Nīstais Fi�ers galu galā bija pārgājis uz Kolstonas ģimnāziju, un Harijs no sirds cerēja, ka abu ceļi vairs nekad nekrustosies.

Harijs gaidīja savu pēdējo mācību gadu Svētā Bedas skolā, lai gan viņ� ne mazākajā mērā ne�aubījās par to, cik pamatīgi mainīsies viņa dzīve, ja trīs draugi izvēlēsies katrs savu virzienu. Par D�ailsu viņ� nezināja neko. Dīkinss iestāsies Bristoles klasiskajā ģimnāzijā. Ja Harijam nepaveiksies un viņ� nedabūs stipendiju, lai arī mācītos tajā, nāksies atgriezties Merivudas skolā. Un �etrpadsmit gadu vecumā viņam mācības būs jāpamet, lai meklētu darbu. Viņ� pūlējās nedomāt par to, kādas sekas gaidāmas, ja stipendiju dabūt neizdosies. Tēvocis Stens gan nemitējās atgādināt katrā iespējamajā brīdī, ka dokos zēnam darbs vienmēr atradīsies.

��Pirmām kārtām, puikam vispār nevajadzēja ļaut tajā sasmaku�ajā skolā stāties, � tēvocis Stens alla� paziņoja, kad Meizija viņam priek�ā nolika putras bļodu. � Viņ� tikai sadomājas sazin ko, � Stens piebilda, it kā Harija tur nemaz nebūtu. Par �ādu uzskatu Fi�ers būtu ļoti priecājies un pilnībā tam piekritis. Tiesa, Harijs jau sen bija nonācis pie secinājuma, ka tēvocim Stenam un Fi�eram ir ļoti daudz kopīga.

��Bet Harijam ta�u vajadzēja izmantot iespēju un mēģināt kaut ko sasniegt, � iebilda Meizija.

��Kāpēc? � tēvocis Stens noprasīja. � Ja mēs ar viņa senci darbu dokos uzskatījām par gana labu, par ko ta� Harijam tie būtu slikti? � viņ� turpināja tādā tonī, kas nepieļāva iebildumus.

��Varbūt tāpēc, ka puika ir gudrāks nekā mēs ar tevi, � Meizija noteica.

Uz mirkli tas Stenu apklusināja, ta�u pēc nākamās putras karotes viņ� atkal paziņoja: � Tas atkarīgs no tā, ko tu saproti ar vārdu �gudrs�. Galu galā, ir �gudrs� un �gudrs�. � Viņ� atkal ieēda biezputru, tomēr vairs nepapildināja savu ārkārtīgi dziļo novērojumu.

Savu grauzdēto maizes �ķēli Harijs piecos kumosos apēda un ik rītu klausījās, kā tēvocis Stens atkal un atkal atkārto vienu un to pa�u veco dziesmu. Harijs nekad neiebilda, jo bija skaidri saprotams, ka tēvocis Stens ir pilnīgi pārliecināts par zēna nākotnes perspektīvām un nekas nespētu mainīt viņa domas. Tiesa, Stens neapjauta, ka viņa pastāvīgās tirādes Hariju noskaņo glu�i pretēji un zēns apņemas mācīties vēl cītīgāk.

��Es nevaru te muļļāties visu dienu! � tēvocis Stens lika galdā savu pēdējo paziņojumu un jo labprātāk to darīja tad, kad juta, ka strīdā zaudējis. � Kādam ir arī jāstrādā, � viņ� noskaldīja un cēlās no galda. Neviens pat necentās iebilst. � Un vēl kas� � Stens jau uz virtuves durvju sliek�ņa teica. � Neviens no jums pat nav pamanījis, ka tas puika ir kļuvis mīksts. Viņ� vairs neizlaiza manu putras bļodu. Dievs vien zina, ko viņiem tajā skolā māca! � Un tad durvis aizcirtās.

��Neņem galvā, ko tavs tēvocis tur runā, � mierināja Meizija. � Tā ir skaudība. Viņam nepatīk tas, ka mēs visi tik ļoti ar tevi lepojamies. Un pat viņam nāksies mainīt savu meldiņu, kad tu, glu�i tāpat kā tavs draugs Dīkinss, dabūsi to stipendiju.

��Tur jau ir tā lieta, mamm, � Harijs sacīja, � es neesmu tāds kā Dīkinss un sāku jau ba�īties, vai tikai tas viss nebūs velti darīts.

Mājinieki klusēja un neticīgi raudzījās uz Hariju. Un tad pirmo reizi vairāku dienu laikā ierunājās vecaistēvs: � Es arī gribētu iespēju mācīties Bristoles klasiskajā ģimnāzijā.

��Kāpēc, vectēv? � Harijs nokliedza.

��Ja man tas būtu izdevies, mums visus �os gadus nenāktos dzīvot kopā ar tavu tēvoci Stenu.

Laikrakstu izvadā�ana sagādāja Harijam prieku un ne jau tikai tālab, ka tā bija lieliska iespēja nesēdēt mājās. Nedēļām ritot, zēns iepazinās ar vairākiem Dīkinsa kunga pastāvīgajiem klientiem. Da�i no viņiem bija dzirdēju�i Hariju dziedam Svētās Marijas baznīcā un pamāja viņam ar roku, kad viņ� piegādāja avīzes. Bija arī tādi, kas piedāvāja viņam tasi tējas vai pat uzcienāja ar ābolu. Dīkinsa kungs bija Hariju brīdinājis par diviem īpa�i ne�petniem suņiem, no kuriem jāpiesargās. Bija vajadzīgas vien divas nedēļas, lai abi niknie rējēji jau draudzīgi vēcinātu asti, kad Harijs nokāpj no divriteņa.

Harijs nopriecājās, kad uzzināja, ka arī Holkoma kungs ir viens no Dīkinsa kunga pastāvīgajiem klientiem. Ik rītu Harijs viņam piegādāja svaigu The Times numuru, un viņi bie�i vien pārmija pa vārdam. Harija biju�ais skolotājs nepārprotami norādīja, ka nevēlas zēnu vairs redzēt agrākajā skolā. Turklāt viņ� piebilda, ka labprāt sniegs Harijam nepiecie�amās papildstundas, ja tādas ir vajadzīgas, jo vakaros parasti esot brīvs.

Kad Harijs pēc laikrakstu izvadā�anas atgriezās birojā, Dīkinsa kungs katru reizi ielika zēnam somā �okolādes tāfelīti un tad ļāva doties savās gaitās. Tas atsauca Harijam atmiņā D�ailsu. Viņ� bie�i iedomājās par to, kas gan noticis ar draugu. Ne Harijs, ne arī Dīkinss neko par D�ailsu nebija dzirdēju�i jau kop� dienas, kad Frobi�era kungs lika, lai Harijs pēc kora mēģinājuma ieiet viņa kabinetā.

Pirms do�anās mājās Harijs vienmēr vēl brīdi pakavējās pie stiklotās vitrīnas un apbrīnoja tur novietoto pulksteni. Viņ� zināja, ka tādu nemū�am nevarēs sev atļauties. Viņ� pat ne reizi nepapūlējās pavaicāt Dīkinsa kungam tā cenu.

Nedēļu ierastajā ritumā bija tikai divas at�ķirīgas dienas. Sestdienu rītus Harijs parasti centās pavadīt kopā ar Veco D�eku. Viņ� devās pie senā drauga un ņēma līdzi visus iepriek�ējo nedēļu Times, bet svētdienu vakaros, kad bija izpildījis savu pienākumu Svētās Marijas baznīcā, Harijs steidzās uz Kristus Svētās piedzim�anas baznīcu, lai piedalītos vakara dievkalpojuma dziedājumos.

Trauslā Mandejas jaunkundze lepnumā staroja, kad soprāns dziedāja solo. Viņa cerēja, ka nodzīvos tik ilgi, lai savām acīm skatītu, kā Harijs uzsāk mācības Kembrid�ā. Viņa grasījās zēnam izstāstīt par Karaļa Koled�as kori, ta�u ne ātrāk kā dienā, kad viņ� būs iekļuvis Bristoles klasiskajā ģimnāzijā.

��Vai Frobi�era kungs grasās tevi iecelt par grupas vecāko? � noprasīja Vecais D�eks, iekams Harijs bija paguvis iekārtoties savā ierastajā sēdvietā.

��Nav ne jausmas, � Harijs atbildēja. � Ziniet, viņ� vienmēr saka tā, � zēns piebilda, saraustījis apkakli. � �Klifton, dzīvē mēs vienmēr dabūjam to, ko esam pelnīju�i. Ne vairāk un, pavisam noteikti, arī ne mazāk.�

Vecais D�eks iesmējās un pārtrauca Hariju ar vārdiem: � Tev labi izdevās atdarināt Frobi�eru. � Un tad viņ� apmierināti turpināja: � Tad jau viņ� tevi glu�i dro�i iecels par grupas vecāko.

��Es labāk gribētu uzvarēt stipendiju konkursā, lai iekļūtu Bristoles klasiskajā ģimnāzijā, � noteica Harijs un piepe�i izklausījās kā daudz vecāks cilvēks.

��Un tavi draugi? Beringtons un Dīkinss? � Vecais D�eks pavaicāja, mēģinādams uzlabot Harija omu. � Vai arī viņi tiecas uz augstākiem mērķiem?

��Dīkinsu viņi nemū�am neiecels par grupas vecāko, � atteica Harijs. � Viņ� ta�u nespēj parūpēties pat par sevi, nemaz nerunājot par kādu citu. Labākajā gadījumā viņ� var cerēt uz bibliotēkas pārrauga vietu. Turklāt neviens cits �o amatu neiekāro, tālab Frobi�eram nenāksies ilgi nopūlēties, lai izraudzītos īsto kandidatūru.

��Un Beringtons?

��Neesmu pārliecināts, ka nākamajā semestrī viņ� atgriezīsies skolā, � Harijs domīgi atteica. � Ja tomēr viņ� turpinās mācības, tad noteikti nekļūs par grupas vecāko.

��Neaizmirsti par viņa tēvu! Nenovērtē par zemu �o cilvēku, � Vecais D�eks aizrādīja. � Viņ� jau nu noteikti atradīs veidu, kā panākt, lai dēls jau pirmajā semestra dienā atkal būtu skolā. Un par to, ka viņ� nekļūs par grupas vecāko, es arī nebūtu gatavs likt galvu ķīlā.

��Cerēsim, ka jums taisnība, � Harijs noteica.

��Un, ja es nekļūdos, tad viņ� pēc tam ies sava tēva pēdās. Uz Ītonu.

��Ja viņam pa�am būs kāda teik�ana, tad ne. D�ailss gribētu mācīties Bristoles klasiskajā ģimnāzijā kopā ar mani un Dīkinsu.

��Ja viņ� neiekļūs Ītonā, tad diezin vai tiks arī Bristoles klasiskajā ģimnāzijā. Tur iestājeksāmeni ir vieni no grūtākajiem visā valstī.

��D�ailss sacīja, ka esot kaut ko ieplānojis.

��Tam jābūt kaut kam patie�ām labam, lai piemuļķotu viņa tēvu un vēl arī eksaminētājus. � Harijs neko nesacīja, tādēļ Vecais D�eks vaicāja, mainīdams sarunas tematu: � Kā klājas tavai mātei?

��Viņu tikko paaugstināja amatā. Tagad viņa ir atbildīga par visām viesmīlēm un atskaitās pa�am Fremptona kungam, viesnīcas direktoram.

��Tu noteikti ļoti lepojies ar mammu, � Vecais D�eks sacīja.

��Jā, kungs! Es ļoti lepojos ar viņu, turklāt grasos to pierādīt arī darbos.

��Ko tad tu esi izdomājis?

Harijs izstāstīja viņam savu noslēpumu. Vecais vīrs uzmanīgi klausījās un laiku pa laikam atzinīgi pamāja ar galvu. Viņ� gan saskatīja �ajā plānā nelielu problēmu, ta�u tā nudien nebija nepārvarama.

Kad Harijs ieradās no sava pēdējā laikrakstu izvadā�anas brauciena pirms atgrie�anās skolā, Dīkinsa kungs iedeva viņam prēmiju. Vienu �iliņu. � Tu esi labākais avī�zēns, kāds man jebkad ir bijis, � viņ� uzslavēja.

��Paldies, kungs! � pateicās Harijs un ielika naudu kabatā. � Dīkinsa kungs, vai drīkstu jums ko vaicāt?

��Jā, protams, Harij!

Zēns piegāja pie stiklotās vitrīnas, kur uz aug�ējā plaukta viens otram blakus bija izlikti divi pulksteņi. � Cik maksā �is? � viņ� vaicāja un norādīja uz Ingersoll firmas pulksteni.

Dīkinsa kungs pasmaidīja. Jau vairākas nedēļas viņ� bija gaidījis, kad Harijs beidzot to pavaicās, un atbildi bija labi sagatavojis. � Se�us �iliņus, � viņ� atteica.

Harijs nespēja noticēt savām ausīm. Viņ� bija pilnīgi pārliecināts, ka tik brīni�ķīga lieta noteikti maksā vismaz divtik. Tomēr pat par spīti tam, ka viņ� ik nedēļu pusi nopelnītā bija pietaupījis un tagad vēl saņēmis prēmiju, viena �iliņa joprojām pietrūka.

��Vai tu saproti, Harij, ka tas ir sievie�u pulkstenis? � Dīkinsa kungs vaicāja.

��Jā, kungs, � Harijs atbildēja. � Es biju cerējis, ka varē�u uzdāvināt to savai mammai.

��Tādā gadījumā tu vari to dabūt par pieciem �iliņiem.

Tik milzīgu veiksmi Harijs nespēja aptvert.

��Paldies, kungs! � viņ� tencināja un atdeva Dīkinsa kungam visus savus ietaupījumus. Tagad viņa kabatas bija pilnīgi tuk�as.

Dīkinsa kungs izcēla pulksteni no stiklotās vitrīnas, neuzkrīto�i noņēma cenu zīmi, uz kuras bija rakstīts �se�padsmit �iliņu,� un ielika laikrādi elegantā kārbiņā.

Harijs svilpodams izgāja no veikala. Dīkinsa kungs pasmaidīja un kasē ielika desmit �iliņu naudas zīmi. Viņ� bija priecīgs, ka izpildījis savu norunas daļu.

Atskanēja zvans.

��Laiks izģērbties! � jauno skolēnu guļamistabā nokomandēja de�urants. Bija noslēgusies mācību semestra pirmā diena. �Viņi visi izskatās tik mazi un bezpalīdzīgi,� nodomāja Harijs. Viens vai divi pavisam noteikti pūlējās apspiest asaras, da�i lūkojās apkārt, īsti nebūdami pārliecināti, ko darīt. Kāds zēns bija pagriezies pret sienu un trīcēja pie visām miesām. Harijs �ķērsoja telpu un piegāja pie viņa.

��Kā tevi sauc? � Harijs klusi vaicāja.

��Stīvensons.

��Ak tā. Bet es esmu Kliftons. Laipni lūgts Svētā Bedas skolā.

��Un es esmu Tjūksberijs, � ierunājās zēns, kur� bija nostājies Stīvensona gultai otrā pusē.

��Laipni lūgts Svētā Bedas skolā, Tjūksberij!

��Paldies, Klifton. Vai zini, �eit mācījās arī mans tēvs un vectēvs. Pēc tam viņi iestājās Ītonā.

��Par to es nemaz ne�aubos, � noteica Harijs. � Un varu saderēt, ka abi bija kriketa komandas kapteiņi, � viņ� piebilda un jau uzreiz no�ēloja savus vārdus.

��Nē, mans tēvs bija �slapjais�, � nesatricināmā mierā paskaidroja Tjūksberijs. � Viņ� nepiederēja pie �sausajiem�.

��Slapjais? � pārvaicāja Kliftons.

��Viņ� bija airē�anas komandas kapteinis Oksfordā, un viņi cīnījās pret Kembrid�as komandu.

Stīvensons piepe�i izplūda asarās.

��Kas noticis? � vaicāja Harijs un apsēdās uz gultas viņam blakus.

��Mans tētis ir tramvaja vadītājs.

Pārējie zēni pārtrauca izkravāt mantas un cie�i skatījās uz Stīvensonu.

��Tie�ām? � Harijs pārvaicāja � Tad jau būs labāk, ja atklā�u tev kādu noslēpumu, � viņ� piebilda gana skaļi, lai to dzirdētu arī citi. � Es esmu dokera dēls. Un nebū�u pārsteigts, ja uzzinā�u, ka esi jaunais kora stipendiāts.

��Nē, � Stīvensons atbildēja. � Mana stipendija nav piesaistīta konkrētam mācību priek�metam.

��Apsveicu! � Harijs teica un paspieda zēna roku. � Tu esi senas un godājamas tradīcijas turpinātājs.

��Paldies! Tikai ir viena nelaime� � Stīvensons no�ukstēja.

��Kāda, Stīvenson?

��Man nav zobu pastas.

��Par to neraizējies, draugs, � sarunā iejaucās Tjūksberijs � Mana māte alla� visu ieliek dubultā.

Zvans noskanēja atkal. Harijs pasmaidīja. � Tagad visi gultās! � viņ� strikti nokomandēja un devās uz durvju pusi.

Viņ� dzirdēja klusu �ukstu: � Paldies par zobu pastu!

��Tīrais sīkums, draugs.

��Un tā, � stingri noteica Harijs, izslēgdams gaismu, � līdz rītam es negribu no jums dzirdēt vairs ne vārda. Se�os trīsdesmit atkal tiks zvanīts. � Viņ� mazliet nogaidīja un saklausīja kādu �ukstam. � Es runāju pilnīgi nopietni! Vairs ne vārda! � Harijs pasmaidīja, izgāja no telpas un devās lejup pa kāpnēm, lai pievienotos Dīkinsam un Beringtonam grupu vecāko telpā.

Kad pirmajā jaunā semestra mācību dienā Harijs ieradās Svētā Bedas skolā, viņu sagaidīja divi pārsteigumi. Viņ� tikko bija paguvis ieiet pa galvenajām durvīm, kad pie viņa pienāca Frobi�era kungs.

��Apsveicu, Klifton! � viņ� klusi teica. � Publiski tas tiks paziņots tikai rīt sapulces laikā, tomēr pateik�u, ka tu esi kļuvis par jauno mūsu skolas kapteini.

��Tam vajadzēja būt D�ailsam� � neapdomīgi attrauca Harijs.

��Beringtons būs sporta spēļu kapteinis un�

Izdzirdējis, ka draugs atgriezīsies skolā, Harijs palēcās no prieka. Vecajam D�ekam bija taisnība, kad viņ� sacīja, ka Hugo kungs atradīs veidu, lai panāktu sava dēla atgrie�anos skolā jau pirmajā semestra dienā.

Pēc neilga laika D�ailss ienāca pa durvīm, un draugi sarokojās. Harijs ne ar vārdu nepieminēja tematu, kas noteikti bija abiem prātā.

��Nu, kādi tad ir mūsu jauniņie? � D�ailss vaicāja, kad Harijs ienāca grupu vecāko telpā.

��Viens, manuprāt, līdzinās tev, � Harijs atteica.

��Tjūksberijs, vai ne? � Vai tu viņu pazīsti?

��Nē, bet papà ar viņa tēvu vienā laikā mācījās Ītonā.

��Es viņam pateicu, ka esmu dokera dēls, � Harijs pavēstīja un iekārtojās vienīgajā ērtajā krēslā, kas bija atrodams �ajā telpā.

��Tie�ām? � vaicāja D�ailss. � Un viņ� tev pateica, ka ir ministra dēls?

Harijs klusēja.

��Vai ir vēl kāds, ko īpa�i vajadzētu paturēt acīs? � vaicāja D�ailss.

��Stīvensons, � bilda Harijs. � Viņ�, pēc rakstura sprie�ot, ir kaut kas pa vidu starp mani un Dīkinsu.

��Tad jau mums laikus jāaizslēdz izeja uz ugunsdzēsēju kāpnēm, negaidot, kad viņam uznāks tieksme tās izmantot.

Harijs bie�i iedomājās par to, kas ar viņu būtu noticis, ja Vecais D�eks tajā naktī nebūtu viņu pierunājis atgriezties Svētā Bedas skolā.

��Kāda mums rīt pirmā stunda? � vaicāja Harijs un ieskatījās plānotājā.

��Latīņu valoda, � Dīkinss teica. � Tie�i tālab mēs ar D�ailsu atkārtojam par Pirmo pūnie�u karu.

��Tas notika laikā no divi simti se�desmit ceturtā līdz divi simti �etrdesmit pirmajam gadam pirms Kristus dzim�anas, � sacīja D�ailss.

��Varu saderēt, ka tev tas sagādā prieku, � piebilda Harijs.

��Jā, tie�ām tā ir, � piekrita Dīkinss. � Un es nevaru vien sagaidīt, kad ķersimies pie Otrā pūnie�u kara.

��Tas notika laikā no divi simti astoņpadsmitā līdz divi simti pirmajam gadam pirms Kristus dzim�anas, � noteica Harijs.

��Man vienmēr licies interesanti, kā gan tie grieķi un romie�i varēja zināt, kad tie�i Kristus piedzims, � piebilda D�ailss.

��Ha, ha, ha� � sacīja Harijs.

Dīkinss nesmējās, bet turpināja: � Un visbeidzot mums jāpievēr�as Tre�ajam pūnie�u karam. Simt �etrdesmit devītais līdz simt �etrdesmit sestais gads.

��Vai mums patie�ām jāzina par visiem trijiem? � D�ailss vaicāja.

Redklifas Svētās Marijas baznīca bija cilvēku pilna. Pilsētas iedzīvotāji, skolēni un mācībspēki � visi bija ieradu�ies, lai piedalītos par godu Adventei rīkotajos svētkos, noklausītos astoņus Bībeles lasījumus un astoņu korāļus. Lēnām ienāca kora zēni un, dziedādami �Jūs, ticīgie, nāciet�, devās uz priek�u pa baznīcas ailu un pēc tam nostājās viņiem īpa�i paredzētajās vietās.

Lasījumus uzsāka skolas direktors, tam sekoja �Tu, mazā, klusā Betlēme�. Dievkalpojuma lapiņās bija ierakstīts, ka tre�o pantu izpildīs solists Harijs Kliftons.

Harija māte lepni sēdēja tre�ajā rindā, bet vecā sieviete viņai blakus vēlējās itin visiem pastāstīt, ka solists ir viņas mazdēls. Vīrs, kur� sēdēja blakus Meizijai otrā pusē, nedzirdēja ne vārda, tomēr neviens to pat nevarētu nojaust, jo viņa sejā rotājās apmierināts smaids. Tēvocis Stens gan nekur tuvumā nebija manāms.

Otrais lasījums bija uzticēts sporta spēļu kapteinim. Kad D�ailss atgriezās savā vietā, Harijs pamanīja, ka draugs sē� blakus di�ciltīga izskata sirmgalvim. Harijs nodomāja, ka tas, visticamāk, ir sers Volters Beringtons. Reiz D�ailss bija pastāstījis, ka viņa vecaistēvs dzīvojot pat lielākā mājā nekā D�ailsa ģimene. Harijam gan likās, ka tas vispār nav iespējams. D�ailsam otrā pusē sēdēja viņa māte un tēvs. Beringtones kundze uzsmaidīja Harijam, bet Beringtona kungs ne reizi pat nepaskatījās uz viņa pusi.

Ērģelnieks atskaņoja ievadtaktis korālim �Trīs ķēniņi�, draudze cēlās kājās un skaļi sāka dziedāt. Nākamais lasījums bija Frobi�era kunga ziņā, bet pēc tam vajadzēja sekot priek�nesumam, kuru Mandejas jaunkundze uzskatīja par visa pasākuma izcilāko punktu. Lielā draudze nekustīgi klausījās, kā Harijs pārliecināti un tīri izpilda �Klusa nakts�. Pat skolas direktors apmierināti smaidīja, klausoties Harija dziedājumu.

Nākamais ar lasījumu uzstājās bibliotēkas pārraugs. Harijs bija palīdzējis draugam sagatavoties, abi kopā vairākkārt bija caurskatīju�i tekstu, lai viss izdotos gludi.

Dīkinss bija stāstījis D�ailsam, ka ļoti centies izvairīties no �ā nepatīkamā pienākuma, ta�u Frobi�era kungs uzstājis, ka ceturtais lasījums alla� esot bibliotekāra ziņā. Dīkinsa uzstā�anās nebija tik spo�a kā D�ailsam, tomēr arī izdevās visnotaļ labi. Harijs viņam piemiedza ar aci, kad draugs devās atpakaļ un apsēdās pie saviem vecākiem.

Atkal piecēlās koris, lai izpildītu �Lai prieka vēsts nu skan�. Draudze palika sē�am. �o korāli Harijs uzskatīja par visgrūtāko viņu repertuārā, jo tajā izmantoti neparasti mūzikas izteiksmes līdzekļi.

Holkoma kungs pievēra acis, lai labāk izbaudītu solista balsi. Brīdī, kad Harijs dziedāja �par to lai visi līksmojas�, skolotājam �ķita, ka dzird tikko saklausāmu neprecizitāti, sīku piesmakumu. Holkoma kungs nosprieda, ka zēns laikam būs saaukstējies. Mandejas jaunkundzei gan viss bija skaidrs. �īs pazīmes viņa bija manījusi jau daudzas reizes iepriek�, tomēr klusi lūdzās, kaut būtu kļūdījusies. Diem�ēl lūg�anas netika uzklausītas. Harijs pabeigs �o uzstā�anos, un tikai da�i cilvēki zālē zinās, kas noticis. Viņ� noteikti varēs dziedāt vēl vairākas nedēļas, iespējams, pat mēne�us, tomēr Lieldienu slavas himnu izpildīs jau kāds cits zēns.

Vecais vīrs, kur� ieradās jau tad, kad dievkalpojums bija sācies, arī pilnīgi skaidri saprata, kas notiek. Vecais D�eks devās projām īsu brīdi pirms tam, kad bīskaps pēdējo reizi svētīja draudzi. Viņ� zināja, ka līdz nākamajai sestdienai Harijam nebūs iespējams atnākt ciemos. Un tātad būs pietiekami daudz laika, lai padomātu, kā atbildēt uz neizbēgamajiem jautājumiem.

��Vai varam parunāt, Klifton? � sacīja Frobi�era kungs, kad zvans bija vēstījis par mājasdarbu gatavo�anas laika beigām. � Atnāc uz manu kabinetu. � Harijs nemū�am neaizmirsīs to pirmo reizi, kad dzirdēja �ādus vārdus.

Kad Harijs iegāja kabinetā, pasniedzējs vedināja apsēsties tuvāk pie uguns. Tā viņ� nekad iepriek� nebija darījis. � Es tikai vēlējos tevi nomierināt. � Arī �ādus vārdus Harijs no pasniedzēja dzirdēja pirmo reizi. � Tas, ka tu vairs nevari dziedāt korī, neietekmēs tavu stipendiju. Mēs labi zinām, ka tavs devums skolai neaprobe�ojas tikai ar piedalī�anos korī.

��Paldies, kungs! � sacīja Harijs.

��Un tomēr� mums ir jādomā par tavu nākotni. Mūzikas pasniedzējs man sacīja, ka paies zināms laiks, līdz tava balss atjaunosies. Un tas, manuprāt, liek skaidri paraudzīties uz tavām iespējām iegūt ar mūziku saistītu stipendiju mācībām Bristoles klasiskajā ģimnāzijā.

��Man nav ne mazāko iespēju, � rāmi atteica Harijs.

��Varu tev tikai piekrist, � sacīja Frobi�ers. � Jūtos atvieglots, jo redzu, ka tu izproti situāciju. Bet, � viņ� turpināja, � es ar lielāko prieku ierakstī�u tavu vārdu to skolēnu sarakstā, kuri kandidē uz nepiesaistīto stipendiju mācībām Bristoles klasiskajā ģimnāzijā. Un tomēr� � viņ� piebilda, kamēr Harijs vēl nebija paguvis neko sacīt, � tev varbūt vajadzētu apsvērt, ka lielākas izredzes būtu tad, ja tu kandidētu uz Kolstonas skolu vai Karaļa koled�u Glosterā. Tajās ir daudzkārt vieglāki iestājeksāmeni.

��Nē, paldies, kungs! � atbildēja Harijs. � Mana galvenā izvēle ir Bristoles klasiskā ģimnāzija. � Tie�i tikpat striktu atbildi viņ� bija devis arī Vecajam D�ekam tik�anās reizē pagāju�ajā sestdienā, kad viņa draugs bija sacījis apmēram kaut ko tādu, ka nevajag uzreiz sadedzināt visus tiltus.

��Lai notiek! � noteica Frobi�ers, kur� nemaz nebija gaidījis citu atbildi, tomēr juta, ka viņa pienākums ir piedāvāt arī alternatīvu. � Tad nu padarīsim defektu par efektu.

��Un ko jūs iesakāt man darīt?

��Tagad, kad esi atbrīvots no kora nodarbībām, tev būs daudz vairāk laika gatavoties iestājeksāmeniem.

��Jā, kungs. Tomēr man joprojām ir pienākumi, kurus�

��Un es izdarī�u visu, kas manos spēkos, lai tavi skolas kapteiņa pienākumi turpmāk nebūtu tik apgrūtino�i.

��Paldies, kungs!

��Starp citu, Klifton, � sacīja Frobi�ers un piecēlās no krēsla. � Es tikko izlasīju tavu eseju par D�einu Ostinu. Man likās aizraujo�a tava doma par to, ka Ostinas jaunkundze, iespējams, nekad nebūtu uzrakstījusi romānu, ja iekļūtu universitātē, un tas neizdotos tik dziļ� un neatspoguļotu tādu izpratni.

��Reizēm neveiksmē slēpjas arī veiksme, � piebilda Harijs.

��Tas neizklausās pēc D�einas Ostinas, � sacīja Frobi�ers. � Tie nav viņas vārdi, � piekrita Harijs. � Tos sacījis, kāds, kur� nav mācījies universitātē, � viņ� piebilda, bet vairs neko nepaskaidroja.

Meizija ieskatījās savā jaunajā rokaspulkstenī un pasmaidīja. � Tagad man jāiet projām, Harij. Ja vien nevēlos nokavēt darbu.

��Protams, mammu, � atteica Harijs un pielēca kājās. � Es pavadī�u tevi līdz tramvaja pieturai.

��Harij, vai esi padomājis par to, ko darīsi, ja tomēr nedabūsi to stipendiju? � māte beidzot uzdeva jautājumu, no kura bija vairījusies jau nedēļām ilgi.

��Bie�i, � atteica Harijs un atvēra viņai durvis. � Un pārāk daudz izvēles iespēju man nebūs. Man nāksies atgriezties Merivudā. Un �etrpadsmit gadu vecumā es metī�u mācībām mieru un meklē�u darbu.

��Vai jūties gatavs stāties eksaminētāju priek�ā, manu zēn? � vaicāja Vecais D�eks.

��Cik vien gatavs varu būt, � atbildēja Harijs. � Starp citu, es paklausīju jūsu padomam un izskatīju iepriek�ējo gadu eksāmenu materiālus. Jums bija taisnība. Tur patie�ām redzama sistēma. Un da�i jautājumi atkārtojas pēc konkrēta laika intervāla.

��Labi. Un kā tev sokas ar latīņu valodu? Mēs nevaram atļauties izgā�anos tajā eksāmenā, lai cik labi rezultāti būtu citos priek�metos.

Harijs pasmaidīja, jo Vecais D�eks sacīja �mēs�. � Pateicoties Dīkinsam, pagāju�ajā nedēļā eksāmena mēģinājumā man bija se�desmit deviņi procenti pareizu atbil�u. Tiesa, es aizsūtīju Hannibalu gājienā pāri Andu kalniem.

��Tu no�āvi greizi tikai par se�iem tūksto�iem jūd�u, � iesmējās Vecais D�eks. � Un kā tev liekas, kas sagādās vislielākās grūtības?

���etrdesmit pārējie zēni no Svētā Bedas skolas, kuri liks to eksāmenu. Nemaz jau nerunājot par tiem divsimt piecdesmit, kuri nāk no citām skolām.

��Aizmirsti par viņiem, � noteica Vecais D�eks. � Ja vien vēlēsies, tu visu spēsi, un viņi nebūs nekāda problēma.

Harijs klusēja.

��Un kā klājas tavai balsij? � vaicāja Vecais D�eks, kur� alla� mainīja sarunas tematu ik reizi, kad Harijs apklusa.

��Nav nekā jauna, � Harijs atbildēja. � Var nākties gaidīt nedēļām ilgi, līdz uzzinā�u, vai esmu tenors, baritons vai bass. Un pat tad nebūs nekādas garantijas, ka bū�u labs dziedātājs. Viens ir pavisam skaidrs� Bristoles klasiskā ģimnāzija man nepiedāvās korista stipendiju, kamēr es bū�u kā zirgs ar lauztu kāju.

��Neraizējies tik ļoti, � Vecais D�eks mierināja. � Viss nemaz nav tik ļauni.

��Ir pat vēl ļaunāk, � iebilda Harijs. � Ja es patie�ām būtu zirgs, viņi mani no�autu un izbeigtu manu no�ēlojamo eksistenci.

Vecais D�eks iesmējās. � Kad ir eksāmeni? � viņ� vaicāja, lai gan atbildi jau zināja.

��Aiznākamajā ceturtdienā. Vispirms būs vispārējā zinā�anu pārbaude, kas sāksies deviņos no rīta. Pēc tam dienas garumā vēl pieci citi pārbaudījumi, kas noslēgsies ar angļu valodas un literatūras eksāmenu pulksten �etros.

��Ir labi, ka pēdējais ir tavs iemīļotākais priek�mets, � secināja Vecais D�eks.

��Cerēsim, ka tā, � atteica Harijs. � Jālūdz Dievs, lai būtu jautājums par Dikensu. Jau pēdējos trīs gadus eksāmenu jautājumos nav bijis nekas par viņu. Tāpēc tie�i viņa darbus esmu lasījis viscītīgāk.

��Velingtons savos memuāros rakstīja, � teica Vecais D�eks, � ka ikvienā militārā kampaņā visļaunākais ir laiks, kamēr jāgaida saullēkts uzbrukuma dienā.

��Pilnībā piekrītu, un tas nozīmē, ka tuvākajās divās nedēļās man nebūs daudz miega stundu.

��Vēl viens iemesls, lai nākamajā sestdienā nenāktu mani apciemot, Harij. Tev laiks jāizmanto lietderīgāk. Lai nu kā, bet tā ir tava dzim�anas diena. Ja vien es pareizi atceros.

��Kā jūs to zināt?

��Atzī�os, ka �o informāciju neizlasīju laikrakstā The Times. Bet pagāju�ajā gadā tā bija tajā pa�ā dienā, tādēļ esmu sagatavojis tev mazu dāvaniņu. � Vecais D�eks paņēma sainīti, kas bija ietīts kādas iepriek�ējās nedēļas avīzes lapā. Viņ� pasniedza sainīti Harijam.

��Paldies, kungs! � tencināja zēns. Viņ� atsēja dāvanu, attina avī�papīru un izņēma nelielu, tum�i zilu kārbiņu. Bija grūti noticēt ieraudzītajam. Tur bija Ingersoll firmas vīrie�u pulkstenis, ko Harijs pēdējo reizi bija redzējis stiklotajā vitrīnā Dīkinsa kunga veikalā.

��Paldies! � Harijs atkārtoja un uzlika dāvanu sev uz rokas. Kādu brīdi viņ� no tās nespēja ne acu novērst. Zēns no sirds brīnījās, kur gan Vecais D�eks ņēmis se�us �iliņus.

Eksāmenu rītā Harijs pamodās jau ilgi pirms saules lēkta. Viņ� neēda brokastis, bet izvēlējās �o laiku veltīt atkārto�anai un agrāko gadu eksāmenu materiālu izskatī�anai. Galvaspilsētas, valstis, kuras karoju�as savā starpā, nozīmīgi datumi, premjerministri, monarhi� Pēc stundas viņ� jutās sagatavojies, lai stātos pretī eksaminētājam.

Jau atkal viņam tika ierādīta vieta pirmajā rindā starp Dīkinsu un Beringtonu. Viņam ienāca prātā doma, ka �ī varbūt ir pēdējā reize. Kad pulkstenis noskaitīja desmito rīta stundu, vairāki pasniedzēji sāka iet pa solu rindām un �etrdesmit satrauktiem zēniem izsniedza vispārējās zinā�anu pārbaudes eksāmena lapas. Precīzāk � trīsdesmit deviņiem satrauktiem zēniem un Dīkinsam.

Harijs lēnām izlasīja visus jautājumus. Ticis līdz simtajam, viņ� atļāvās pasmaidīt, paņēma spalvaskātu, iemērca spalvu tintē un sāka rakstīt. Pēc �etrdesmit minūtēm viņ� jau atkal bija nonācis pie simtā jautājuma. Zēns ieskatījās savā pulkstenī. Vēl bija atliku�as desmit minūtes, lai otrreiz pārskatītu un pārbaudītu uzrakstītās atbildes. Viņ� mirkli pakavējās pie trīsdesmit ceturtā jautājuma un apsvēra jau uzrakstīto atbildi. Vai tas bija Olivers Kromvels vai arī Tomass Kromvels, kuru par nodevību ieslodzīja Londonas Tauerā? Zēns atsauca atmiņā kardināla Vulzija dzīvesgājumu un izvēlējās to cilvēku, kur� lorda kanclera amatā bija stājies viņa vietā.

Pulksteņa sitieni vēstīja, ka pienāku�as pārbaudījuma beigas. Harijs tobrīd bija ticis līdz deviņdesmit otrajam jautājumam. Viņ� veikli pārskatīja vēl atliku�os astoņus. Kad pasniedzējs paņēma Harija lapu, tinte pie atbildes uz pēdējo jautājumu vēl nebija īsti no�uvusi.

Viņiem tika dots divdesmit minū�u pārtraukums. Harijs, Dīkinss un Beringtons lēnām pastaigājās pa golfa laukumu, kur vēl tikai pirms nedēļas D�ailss bija uzrādījis ievērojamus rezultātus spēlē.

��Amo, amas, amat, ��noskaitīja Dīkinss, kur� cītīgi palīdzēja draugiem atkārtot latīņu valodas gramatiku, ne reizi neieskatīdamies mācību grāmatā.

��Amamus, amatis, amant, ��atkārtoja Harijs, kad viņi devās atpakaļ uz eksaminācijas telpu.

Pēc stundas Harijs nodeva savu latīņu valodas eksāmena lapu un jutās pārliecināts, ka ir atbildējis pareizi uz vairāk nekā obligāti noteiktajiem se�desmit procentiem jautājumu.

Arī D�ailss izskatījās ar sevi apmierināts.

Visi trīs draugi devās uz skolas ēdamtelpu. Harijs aplika roku Dīkinsam ap pleciem un teica: � Paldies, vecīt!

Vēlāk tajā pa�ā rītā, Harijs, izlasījis ģeogrāfijas eksāmena jautājumus, klusībā pateicās savam slepenajam ierocim. Gadu gaitā Vecais D�eks bija viņam sniedzis ļoti daudz zinā�anu, pat neradot iespaidu par mācī�anos.

Len�a laikā Harijs nazim un dak�iņai pat nepieskārās, D�ailss bija pievārējis pusi cūkgaļas pīrāga, bet Dīkinss nevarēja vien beigt mielo�anos.

Pēcpusdienā pirmais bija vēstures eksāmens, un tas Harijam lielas raizes nesagādāja. Henrijs VIII, Elizabete, Rolijs, Dreiks, Napoleons, Nelsons, Velingtons un vēl pārējie vēstures personā�i mar�ēja kā uz kaujas lauku, bet Harijs soļoja viņiem līdzi.

Uzdevumi matemātikas eksāmenā izrādījās daudz vieglāki, nekā Harijs bija gaidījis, un pat D�ailss domāja, ka ir spējis tos pieveikt.

Pēdējā pārtraukuma laikā Harijs atgriezās atpūtas telpā un pārskatīja savu eseju par Dāvidu Koperfīldu. Viņ� bija pārliecināts, ka savā iemīļotākajā priek�metā varēs iegūt labākos rezultātus. Pēc tam viņ� lēnām devās atpakaļ uz eksaminācijas telpu un prātā nemitīgi atkārtoja Holkoma kunga iecienītāko vārdu: �Koncentrējies!�

Viņ� izlasīja eksāmena tematu un saprata, ka �ajā gadā uzmanība pievērsta Tomasam Hārdijam un Lūisam Kerolam. Viņ� bija izlasījis Hārdija romānu �Kāsterbrid�as mērs� un Lūisa Kerola grāmatu �Alise Brīnumzemē�, ta�u �o autoru radītie varoņi nebija viņam pārlieku tuvi. Harija rakstāmspalva lēnām �irkstēja pār lapu, un, kad bija pagājusi noteiktā stunda, viņ� nejutās pārliecināts, vai uzrakstījis pietiekami daudz. Viņ�, mazliet nomākts, izgāja ārā pēcpusdienas saulē. Atlika tikai paraudzīties uz pārējo zēnu sejām, lai kļūtu skaidrs � nevienam no konkurentiem �is pārbaudījums nav licies viegls. Viņ� nodomāja, ka varbūt tomēr vēl viss nav zaudēts.

Pēc tam sekoja tas, ko Holkoma kungs dēvēja par katra eksāmena ļaunāko daļu, � dienas �ķita nebeidzami garas, un bija grūti sagaidīt brīdi, kad uz skolas ziņojumu dēļa tiek piesprausts saraksts ar eksāmenu rezultātiem. Tas bija laiks, kad zēni pasāka lietas, ko vēlāk nācās no�ēlot un par kurām viņus varētu pat izslēgt no skolas. Kāds zēns tika pieķerts dzeram sidru aiz divriteņu novietnes, kāds cits smēķēja tualetē, bet vēl kāds bija manīts izejam no kinoteātra laikā, kad visiem skolēniem jau vajadzēja atrasties gultā.

Nākamajā svētdienā D�ailsam neveicās �ās sezonas pirmajā kriketa spēlē. Dīkinss bija atgriezies bibliotēkā. Harijs devās garās pastaigās un prātā neskaitāmas reizes pārcilāja eksāmena jautājumus un savas atbildes uz tiem. Tas, protams, nepalīdzēja.

Svētdienas pievakari D�ailss aizvadīja, trenējoties kriketa spēlē. Pirmdienā Dīkinss negribīgi nodeva savas pilnvaras jaunajam bibliotēkas pārraugam. Otrdienā Harijs pārlasīja Tomasa Hārdija romānu �Tālu no trok�ņainā pūļa� un skaļi izgrūda lāstu. Tre�dienas naktī Harijs un D�ailss klusi sarunājās, kamēr Dīkinss rāmi gulēja, iegrimis miegā.

Ilgi pirms brī�a, kad torņa pulkstenis bija nozvanījis noteikto stundu, �etrdesmit zēni jau drūzmējās skolas pagalmā. Rokas sabāzu�i kabatās, noliektām galvām viņi gaidīja direktora iera�anos. Visi zināja, ka Ok�ota kungs atnāks minūti par agru vai minūti vēlāk, nekā noteikts, tomēr bez piecām minūtēm desmitos visi jau raidīja skatienus uz durvīm, pa kurām bija jānāk direktoram. Da�i skatījās uz torņa pulksteni un klusībā lūdzās, kaut rādītāji kustētos mazliet veicīgāk.

Kad atskanēja pirmais zvans, durvis atvērās, un cienīgtēvs Semjuels Ok�ots iznāca no ēkas. Vienā rokā viņ� turēja papīra lapu, bet otrā �etras piespraudes. Viņ� bija no tiem cilvēkiem, kuri neko neatstāj nejau�ības ziņā. Sasniedzis celiņa galu, viņ� atvēra nelielos vārtus un savā ierastajā gaitā devās pāri skolas pagalmam, nevērīgs pret to, kas notiek viņam apkārt. Zēni veikli pakāpās malā, izveidojot nelielu gaiteni, lai direktora soli nekas nekavētu. Tie�i brīdī, kad pulkstenis dimdināja desmito reizi, viņ� apstājās pie ziņojumu dēļa, piesprauda papīra lapu pie ziņojumu dēļa un, ne vārda nesacījis, devās projām.

�etrdesmit zēnu sadrūzmējās ap ziņojumu dēli. Nevienam nebija pārsteigums, ieraugot saraksta aug�galā Dīkinsa vārdu. Viņ� bija ieguvis deviņdesmit divus punktus un tātad arī nominēts Bristoles klasiskās ģimnāzijas stipendijai. D�ailss lēkāja no prieka, pat nepūlēdamies slēpt atvieglojumu, kad ieraudzīja, ka saņēmis se�desmit �etrus punktus.

Abi laimīgie pagriezās, lai paskatītos, kur palicis draugs. Harijs stāvēja viens pats tālu no trakojo�ā pūļa.

Mūsu kāzas nebija nekāds lielais pasākums. Un kāds gan brīnums, ja ne Kliftoni, ne arī Tenkoki nebija no turīgajiem. Lielākie izdevumi bija maksa par kora uzstā�anos. Divi ar pusi �iliņi. Un tas patie�ām bija tā vērts. Man vienmēr bija gribējies dziedāt Mandejas jaunkundzes vadītajā korī. Lai gan viņa atzina manu balsi par piemērotu, tomēr no piedalī�anās korī man nekas neiznāca, jo nepratu ne lasīt, ne rakstīt.

Pieņem�ana, ja to vispār tā var saukt, notika Stilhausleinā, Artura vecāku mājā ar terasi. Alus muca, nedaudz maizī�u ar zemesriekstu sviestu un kāds ducis cūkgaļas pīrāgu. Mans brālis Stens bija paņēmis līdzi zivi ar ceptiem kartupeļiem. Un visu pārspēja tas, ka mums agri bija jādodas projām, lai pagūtu uz autobusu, kas mūs aizvedīs medusmēnesī uz Vestonsjūpermēru. Arturs bija rezervējis numuru viesu namā jūras krastā, tur ieradāmies piektdienas vakarā. Tā kā pārsvarā laiks bija lietains, tad mēs tikpat kā visu nedēļas nogali neizgājām no guļamistabas.

Likās pavisam dīvaini, ka arī otrā reize, kad nodarbojos ar seksu, bija tie�i Vestonsjūpermērā. Kad pirmoreiz ieraudzīju Arturu kailu, mani pārņēma satricinājums. Pāri viņa vēderam stiepās liela, sarkana un nelīdzena rēta. Nolādētie vācie�i! Viņ� nekad nebija stāstījis, ka ticis ievainots karā.

Mani nepārsteidza Artura straujā erekcija uzreiz pēc tam, kad es novilku apak�kreklu. Tomēr, jāatzīstas, es cerēju, ka viņ� pirms mīlē�anās vismaz noaus kurpes.

No viesu nama mēs izrakstījāmies svētdienas pievakarē un paguvām uz pēdējo Bristoles autobusu. Arturam pirmdienas rītā se�os jau bija jāierodas dokos.

Pēc kāzām Arturs pārcēlās dzīvot uz mūsu māju. Viņ� manam tēvam sacīja, ka tas esot tikai uz laiku, līdz atradīsim pa�i savu pajumti. Parasti �āds izteikums tomēr nozīmēja laiku līdz dienai, kad kāds no vecākiem aiziet mū�ībā. Lai kā arī būtu, gan mana, gan arī Artura ģimene Stilhausleinā dzīvoja kop� neatminamiem laikiem.

Arturs bija laimīgs, kad pateicu viņam, ka gaidu bērnu. Viņ� vēlējās vismaz se�us. Es raizējos, vai pirmo viņ� uzskatīs par savu, tomēr patiesību zinājām tikai es un mana mamma, tālab Arturam nebija iemeslu kļūt aizdomīgam.

Pēc astoņiem mēne�iem es dzemdēju zēnu. Paldies Dievam, nebija nekā tāda, kas norādītu, ka tas nav Artura bērns. Mēs zēnu nosaucām par Haroldu, un tas ļoti iepriecināja manu tēvu. Nu viņa vārds dzīvos arī ģimenes nākamajā paaudzē.

Kop� tā laika es kā pa�saprotamu pieņēmu faktu, ka tagad bū�u piesaistīta mājām glu�i tāpat kā mana mamma un vecāmāte un katru otro gadu dzemdē�u pa bērnam. Arturs nāca no astoņu bērnu ģimenes, bet es biju ceturtā no pieciem. Tomēr Harijs tā arī palika mans vienīgais bērns.

Parasti Arturs uzreiz pēc darba devās mājup, lai pirms gulētie�anas kādu laiku pavadītu kopā ar dēlu. Kad tajā piektdienas vakarā viņ� nepārnāca, es pieņēmu, ka viņ� kopā ar manu brāli aizgājis uz krogu. Tomēr, kad Stens, pārdzēris prātu, pēc pusnakts ielīgoja mājā, vicinot piecu mārciņu bankno�u �ūksni, Arturu viņam blakus nemanīja. Stens vienu piecinieku iedeva arī man, un es pat nodomāju, vai tikai viņ� nav aplaupījis banku. Kad vaicāju viņam, kur palicis Arturs, brālis noslēdzās sevī.

Tajā naktī es neaizgāju gulēt, bet sēdēju uz apak�ējā pakāpiena un gaidīju vīru pārnākam. Kop� dienas, kad apprecējāmies, Arturs ne reizi nebija nakti pavadījis ārpus mājas.

Lai gan Stens jau bija atjēdzies, kad nākamajā rītā nokāpa lejā uz virtuvi, brokastu laikā viņ� nepateica ne vārda. Kad vaicāju, vai viņam zināms, kur ir Arturs, viņ� attrauca, ka neesot redzējis manu vīru kop� brī�a, kad visi iepriek�ējā vakarā devās projām no darba. Stenu pieķert melos bija vieglāk par vieglu, jo tādās reizēs viņ� nemēdza skatīties sarunbiedram acīs. Es jau grasījos viņu patirdīt nopietnāk, kad pie namdurvīm atskanēja skaļi klauvējieni. Mana pirmā doma bija par Arturu, tāpēc steidzos atvērt.

Mājā ieskrēja divi policisti, kas aizsteidzās uz virtuvi, sagrāba Stenu, saslēdza viņu rokudzel�os un paziņoja, ka viņ� tiek arestēts par laupī�anu. Tagad man kļuva skaidrs, no kurienes bija uzradies tas piecinieku �ūksnis.

��Es neko neesmu nolaupījis! � Stens protestēja. � Naudu man iedeva Beringtona kungs.

��Ļoti ticams stāsts, � noteica viens policists.

��Bet tā ir balta patiesība, � Stens neatkāpās no sava arī tad, kad policisti vilka viņu projām. Un �oreiz es skaidri redzēju, ka Stens nemelo.

Es atstāju Hariju manas mammas gādībā un skrēju uz dokiem, cerēdama, ka Arturs ir ieradies darbā uz rīta maiņu un varēs man pastāstīt, kālab arestēts Stens. Es centos nedomāt par to, ka varbūt aiz restēm iesēdināts arī pats Arturs.

Vīrs pie vārtiem man pateica, ka visu rītu neesot Arturu redzējis. Viņ� izpētīja sarakstu, un pēc tam viņa sejā parādījās savāda izteiksme. Vīrietis paziņoja, ka Arturs iepriek�ējā vakarā maiņas beigās nemaz neesot reģistrējies. � Nevainojiet mani! Vakar manis te nemaz nebija. � Viņ� vairāk neko arī nespēja pateikt.

Tikai vēlāk es sapratu, kāpēc viņ� pieminēja �vainu�.

Dokos es apvaicājos vairākiem Artura paziņām, un visi glu�i kā papagaiļi mala vienu un to pa�u. �Neesmu redzējis kop� vakardienas.� Un pēc tam ikviens naski pazuda no manām acīm. Es jau grasījos doties uz policijas iecirkni, lai pavaicātu, vai viņi apcietināju�i arī Arturu, bet tad pamanīju kādu vecu vīru. Viņ�, galvu nodūris, gāja garām.

Steidzos viņam pakaļ un jau sagatavojos, ka viņ� mani raidīs projām, vai arī izliksies, ka vispār nezina, par ko es runāju. Ta�u, kad viņu panācu, viņ� apstājās, noņēma cepuri un teica: � Labrīt! � Biju pārsteigta par tik pieklājīgu izturē�anos un kļuvu dro�āka, tāpēc pavaicāju, vai viņ� �orīt ir redzējis Arturu.

��Nē, � vecais vīrs atteica, � redzēju viņu tikai iepriek�ējā dienā, kad viņ� kopā ar jūsu brāli strādāja vakara maiņā.

Laikam jau jums vajadzētu pavaicāt brālim.

��Nevaru, � es atbildēju. � Viņu apcietināja un aizveda uz iecirkni.

��Par ko viņu apsūdzēja? � Vecais D�eks, neizpratnes pārņemts, vaicāja.

��Nezinu, � es atbildēju.

Vecais D�eks pa�ūpoja galvu. � Nevaru jums palīdzēt, Kliftones kundze, � viņ� noteica. � Tomēr ir vismaz divi cilvēki, kuri zina visu stāstu pilnībā. � Viņ� norādīja uz lielu ēku, kas bija celta no sarkaniem ķieģeļiem, un Arturs to vienmēr dēvēja par �administrāciju�.

Tobrīd pa nama parādes durvīm iznāca policists, un es nodrebinājos. Kad paskatījos atpakaļ, Vecais D�eks jau bija pazudis. Es apsvēru iespēju iet uz �administrāciju� jeb �Beringtona ēku� � tā to patiesībā sauca �, tomēr pārdomāju. Ko tad es īsti sacī�u, kad bū�u nonākusi aci pret aci ar mana vīra priek�nieku?

Tā nu, glu�i apjukusi, es devos mājup un pūlējos rast skaidrību pilnīgi nesaprotamajos notikumos.

Es vēroju Hugo Beringtonu, kad viņ� sniedza liecību. Ar neticamu pa�pārliecību un milzīgu uzpūtību viņ� klāstīja zvērinātajiem puspatiesības. Glu�i tāpat kā bija �ukstējis man guļamistabas privātajā atmosfērā. Kad viņ� devās projām no liecinieka vietas, es skaidri zināju, ka Stenam nav ne mazāko izred�u izvairīties no soda.

Tiesnesis nosprieda, ka mans brālis ir glu�i parasts zaglis, kur� izmantojis zināmas priek�rocības, lai aplaupītu savu darba devēju. Runas beigās viņ� sacīja, ka nav citas iespējas � Stens jāiesloga cietumā uz trijiem gadiem.

Kamēr ilga process, es katru dienu pavadīju tiesas zālē, pūlēdamās saklausīt kaut sīkāko norādi, mājienu, minējumu par to, kas noticis ar manu vīru tajā dienā.

Un ik reizi, kad tiesnesis pavēstīja par sēdes pārtraukumu, es nebiju uzzinājusi neko vairāk, lai gan biju pilnīgi pārliecināta, ka brālis man neizstāsta visu līdz galam. Pagāja laiks, līdz es noskaidroju, kālab tā.

Bez manis bija tikai vēl viens cilvēks, kur� katru dienu ieradās uz tiesas sēdi, proti, Vecais D�eks Tārs, tomēr mēs nesarunājāmies. Patiesību sakot, mēs laikam nekad arī vairs nesatiktos, ja vien tas nebūtu jādara Harija dēļ.

Tikai pēc kāda laika es pieņēmu domu, ka Arturs vairs nekad neatgriezīsies. Stens bija apcietinājumā pavadījis vien da�as dienas, kad es reāli sapratu, ko nozīmē dzīves smagums. Viens no ģimenes iztikas pelnītājiem bija cietumā, bet otra atra�anās vieta bija zināma vienīgi Dievam, un mēs jau pavisam drīz vārda pilnā nozīmē bijām paliku�i bez maizes. Laimīgā kārtā Stilhausleinā valdīja nerakstīts likums � ja kāds tiek aizsūtīts �brīvdienās�, kaimiņi dara visu, ko vien spēj, lai atbalstītu bez apgādnieka paliku�o ģimeni.

Pie mums bie�i iegriezās mācītājs Votss un reizumis pat atdeva pa kādai monētai, ko mēs gadu gaitā bijām liku�i ziedojumu traukā. �ad tad atnāca arī Mandejas jaunkundze un dāvāja mums daudz vairāk nekā tikai labus padomus, projām viņa alla� devās ar tuk�u grozu. Tomēr man nekas nespēja aizstāt zaudēto vīru, turklāt mans brālis bija bez vainas ieslodzīts cietumā, bet dēlam vairs nebija tēva.

Harijs jau spēra savus pirmos soļus, bet es ba�ījos par to, kāds būs pirmais viņa izrunātais vārds. Vai zēns maz atcerēsies cilvēku, kur� parasti sēdēja galda galā? Vai mazais vaicās, kālab viņa tur vairs nav? Tie�i vecaistēvs izdomāja, ko sacīsim, kad bērns sāks uzdot jautājumus. Mēs vienojāmies, ka visi stāstīsim vienu un to pa�u. Galu galā bija maz ticams, ka Harijs reiz varētu satikties ar Veco D�eku.

Tobrīd Tenkoku ģimenei parādījās daudz biedējo�āka problēma � kā nelaist vilku pie avīm. Precīzāk sakot, kā izvairīties no īres naudas iekasētāja un tiesu izpildītāja. Kad biju iztērējusi Stena iedotās piecas mārciņas, ieķīlājusi apsudraboto tējas sietiņu, kas piederēja manai mammai, pēc tam arī savu saderinā�anās gredzenu un visbeidzot pat laulības gredzenu, es sāku ba�īties, ka jau drīz mūs padzīs no mājām.

Tomēr �is biedējo�ais mirklis tika atlikts uz da�ām nedēļām, jo pie mūsu namdurvīm atkal atskanēja klauvējiens. �oreiz tur stāvēja nevis policisti, bet gan kāds vīrs, Spārksa kungs. Viņ� sacīja, ka pārstāvot arodbiedrību, kurā bijis iestājies arī Arturs, un esot ieradies pārliecināties, vai es esmu saņēmusi kādu kompensāciju no vīra darba devēja.

Apsēdinājusi Spārksa kungu pie virtuves galda, es piedāvāju viņam tasi tējas. � Ne nieka es no viņiem neesmu dabūjusi, � es teicu. � Viņi sacīja, ka vīrs aizgājis no darba bez jebkāda brīdinājuma, tālab viņi neesot atbildīgi par viņa rīcību. Turklāt es joprojām nezinu, kas patiesībā notika tajā dienā.

��Arī man tas nav zināms, � Spārksa kungs atzina. � Viņi izturas tik savādi, it kā būtu noslēgu�i klusē�anas zvērestu. Un ne jau tikai vadība. Arī strādnieki. Pat no viņiem nevaru ne vārda izdabūt. Viens tikai izmeta, ka viņam dzīvība dārgāka. Ta�u jūs saņemsiet visu, kas pienākas, � viņ� piebilda, � jūs saņemsiet kompensāciju no arodbiedrības.

Es stāvēju un īsti neattapu, par ko viņ� runā.

Spārksa kungs izņēma no portfeļa kādu dokumentu, nolika to uz virtuves galda un tad at�ķīra pēdējo lappusi.

��Parakstieties �eit! � viņ� sacīja un pielika rādītājpirkstu pie punktētās līnijas.

Norādītajā vietā es ievilku �x�, un tad viņ� no kabatas izņēma aploksni. � Piedodiet, ka te ir tik maz, � viņ� sacīja un pasniedza to man.

Aploksni es atvēru tikai brīdī, kad viņ� bija padzēris tēju un devies projām.

Septiņas mārciņas, deviņi �iliņi un se�i pensi. Tik, pēc viņu domām, bija vērta Artura dzīvība. Es sēdēju viena pie virtuves galda un laikam tie�i tad pilnīgi skaidri sapratu, ka nekad vairs neredzē�u savu vīru. Es to glu�i vienkār�i zināju.

Tajā pēcpusdienā es aizgāju uz lombardu pie Koena kunga un izpirku savu laulības gredzenu. Tas bija mazākais, ko varēju darīt sava vīra piemiņas labad. Nākamajā rītā es atdevu īres parādu, samaksāju miesniekam, maizniekam un, jā, arī sve�u lējējam. Vēl bija atlicis tie�i tik daudz naudas, lai baznīcas rīkotajā labdarības tirdziņā nopirktu lietotas drēbes. Galvenokārt jau Harijam.

Ta�u bija pagājis mazāk nekā mēnesis, kad miesnieks atkal, krītam �īkstot, pierakstīja manu pirkumu, par ko nevarēju samaksāt. Glu�i tāpat bija arī pie maiznieka un sve�u meistara. Un jau pavisam drīz es atkal devos uz lombardu pie Koena kunga, lai ieķīlātu savu laulības gredzenu.

Pie divdesmit septītā nama durvīm atkal klauvēja īres maksas iekasētājs, bet netika ielaists. Laikam jau nevienu nepārsteidza tas, ka pēc tam ieradās tiesu izpildītājs. Un tad es nolēmu, ka ir pienācis laiks meklēt darbu.

Meizijai atrast darbu izrādījās grūts uzdevums, jo īpa�i tālab, ka valdība pavisam nesen bija izdevusi direktīvu, kurā ieteica darba devējiem priek�roku dot vīrie�iem, kuri atgriezu�ies no frontes, un tikai pēc tam apsvērt citus kandidātus. Tā tika turēts Loida D�ord�a solījums frontiniekus sagaidīt atpakaļ valstī, kas ciena savus varoņus.

Lai gan sievietēm, kas vecākas par trīsdesmit gadiem, pēdējās vēlē�anās tika pie�ķirtas tiesības balsot un sievietes kara laikā ar savu darbu iero�u rūpnīcās bija kalpoju�as valstij, viņas atkal tika atstumtas malā, kad runa bija par miera laika darbiem. Meizija nolēma, ka vislielākās izredzes atrast kādu darbu būs tad, ja meklēs to vietās, kuras vīrie�i neuzskatīs par sevis vērtām. Vai nu tāpēc, ka darbs prasa pārāk daudz, vai arī tāpēc, ka alga ir no�ēlojami maza.

Tā nolēmusi, Meizija nostājās rindā pie pilsētas lielākā darba devēja W.D.&H.O Wills rūpnīcas. Tikusi līdz rindas sākumam, viņa vaicāja pārraugam: � Vai tiesa, ka jūsu rūpnīcā vajadzīgi cigare�u iepakotāji?

��Jā, ta�u tu esi pārāk jauna, mīļā, � viņ� atteica.

��Man ir divdesmit divi gadi.

��Tu esi pārāk jauna, � viņ� palika pie sava. � Atnāc pēc diviem vai trijiem gadiem.

Vajadzēja vien atgriezties Stilhausleinā. Kopā ar Hariju un māti viņa pusdienās dalīja bļodu vistas viruma un apēda �ķēlīti iepriek�ējās nedēļas maizes.

Nākamajā dienā Meizija iestājās pat vēl garākā rindā pie vīna tirgotājiem Harvey�s. Kad viņa pēc trijām stundām nokļuva rindas sākumā, vīrietis kreklā ar iestīvinātu baltu apkaklīti un �auru melni kaklasaiti viņai pavēstīja, ka tiek pieņemti vienīgi cilvēki ar iepriek�ēju pieredzi.

��Kā lai es tādu pieredzi iegūstu? � Meizija vaicāja, pūlēdamās neizklausīties pārāk izmisusi.

��Iesaistoties mūsu mācekļu programmā.

��Tad es to darī�u, � viņa atbildēja iestīvinātās apkaklītes īpa�niekam.

��Cik tev gadu?

��Divdesmit divi.

��Tas ir pārāk daudz.

Meizija atstāstīja katru �ās se�desmit sekun�u garās darba intervijas vārdu mātei, kad viņas kopīgi tuk�oja jau plānāku viruma bļodiņu no tā pa�a katla un krauk�ķināja maizi no tā pa�a klaipiņa.

��Tu vienmēr vari izmēģināt laimi dokos, � māte ieteica.

��Par ko tu runā, mammu? Vai tad man jākļūst par ostas krāvēju?

Māte nesmējās, bet viņa to nebija darījusi jau ļoti ilgu laiku. Meizija pat nespēja atcerēties pēdējo reizi. � Viņiem vienmēr ir darbs apkopējiem, un viņi ta�u ir tev parādā.

Nākamajā rītā vēl agri pirms saullēkta Meizija jau bija piecēlusies un apģērbusies. Tā kā brokastu ēdiena nebija pietiekami, viņa ar tuk�u vēderu devās garajā ceļā uz dokiem. Vīrietim, kas stāvēja pie doku vārtiem, Meizija sacīja, ka meklē apkopējas darbu.

��Piesakies pie Netlsas kundzes, � viņ� sacīja un ar roku norādīja uz lielo, sarkano ķieģeļu ēku, kurā Meizija līdz �im bija iegājusi tikai vienu reizi. � Viņa atbild par apkopēju pieņem�anu un atlai�anu. � Bija skaidri redzams, ka vīrietis neatceras Meizijas iepriek�ējo apmeklējuma reizi.

Meizija satraukti devās uz ēkas pusi, bet da�us soļus pirms ieejas durvīm apstājās. Viņa vēroja, kā virkne eleganti ģērbu�os vīrie�u ieiet pa dubultdurvīm. Viņiem mugurā bija mētelis, galvā cepure, rokā lietussargs.

Palikusi stāvam, Meizija drebinājās aukstajā rīta vējā un pūlējās saņemt visu drosmi, lai arī ieietu pa tām pa�ām durvīm. Viņa jau grasījās doties projām, kad pie sāndurvīm pamanīja vecāku sievieti darba uzsvārcī. Sieviete iegāja ēkā, un Meizija steidzās viņai nopakaļ.

��Ko tev vajag? � sieviete aizdomīgi noprasīja, kad Meizija bija viņu panākusi.

��Es meklēju darbu.

��Labi! � sieviete noteica. � Gan jau mums noderēs jaunpienācēja. Piesakies pie Netlsas kundzes, � viņa piebilda un norādīja uz tik �aurām durvīm, ka varēja nodomāt, tās ved uz telpu, kur tiek glabātas slotas. Meizija dro�i devās pie tām un pieklaudzināja.

��Ienāciet! � aicināja sieviete noguruma pilnā balsī.

Meizija atvēra durvis un ieraudzīja sievieti apmēram viņas mātes vecumā. Sieviete sēdēja uz vienīgā krēsla telpā, bet tam apkārt bija spaiņi, ber�amās sukas un vairāki milzīgi ziepju gabali.

��Es meklēju darbu, un man teica, ka jāpiesakās pie jums. � Tā arī ir. Protams, ja esi gatava strādāt visas Dieva dotās stundas par to sasodīto samaksu.

��Kādas ir tās stundas un kāda ir samaksa? � Meizija vaicāja.

��Darbs jāsāk trijos naktī, un birojiem jābūt iztīrītiem līdz septiņiem no rīta, pirms kungu iera�anās. Viņiem vajag, lai viss spīd un laistās, un tevi viņi tur negribēs redzēt. Var sākt darbu vakarā septiņos un tad strādāt līdz pusnaktij. Kā tev labāk der. Maksa ir vienāda gan tā, gan �ā. Se�i pensi par stundu.

��Es strādā�u abās maiņās, � izlēma Meizija.

��Labi, � sacīja sieviete, tad paņēma spaini un ber�amo suku. � Tātad gaidī�u tevi atkal vakarā septiņos. Mani sauc Vera Netlsa. Un kā sauc tevi?

��Meizija Kliftone.

Netlsas kundze nosvieda spaini zemē un atlika vietā ber�amo suku, piegāja pie durvīm un tās atvēra. � Te tev darba nav, Kliftones kundze, � viņa noteica.

Mēnesi Meizija turpināja darba meklējumus. Viņa pieteicās apavu veikalā, bet vadītāja neuzskatīja, ka vajadzētu pieņemt cilvēku, kuram ir cauras kurpju zoles. Tad Meizija izmēģināja veiksmi modes pre�u veikalā, ta�u darba intervija pārtrūka tajā brīdī, kad Meizija pateica, ka neprot rēķināt. Puķu tirgotavā viņu arī nepieņēma, jo viņi vēlējās nodarbināt cilvēku, kuram ir savs dārzs. Vecātēva nelielais sakņu dārziņ� netika uzskatīts par vērā ņemamu argumentu. Viņa pieteicās arī par bārmeni vietējā krogā, bet saimnieks glu�i atklāti pavēstīja: � Atvaino, bet tavi pupi nav gana lieli.

Nākamajā svētdienā Meizija nometās ceļos Kristus Svētās piedzim�anas baznīcā un lūdza Dievu pastiept palīdzīgu roku.

Par tādu izrādījās Mandejas jaunkundze, kura pateica Meizijai, ka viņas draudzenei Brodstrītā pieder tējnīca un tur esot vajadzīga viesmīle.

��Man ta�u nav �āda darba pieredzes, � sacīja Meizija.

��Tad tas būs labs izaicinājums, � uzmundrināja Mandejas jaunkundze. � Tillijas jaunkundzei ir savi uzskati par to. Viņa labprātāk māca savus darbiniekus pati.

��Gan jau viņa nospriedīs, ka esmu �im darbam par vecu vai varbūt arī par jaunu.

��Tu neesi ne par vecu, ne par jaunu, � Mandejas jaunkundze neatlaidās. � Esi dro�a, ka es nemēģinātu ieteikt tev to vietu, ja nebūtu pārliecināta, ka tevi pieņems. Tikai brīdinu, ka Tillijas jaunkundze ļoti mīl precizitāti. Tev pie tējnīcas jābūt rīt pirms astoņiem no rīta. Ja nokavēsies, tevis radītais pirmais iespaids paliks arī pēdējais.

Nākamajā rītā se�os Meizija jau stāvēja pie Tillijas tējnīcas durvīm un nākamās divas stundas pat neizkustējās no vietas. Piecas minūtes pirms astoņiem ieradās apaļīga kundzīte vidējos gados. Viņa bija eleganti ģērbusies, mati rūpīgi savīti mezglā uz pakau�a, bet uz degungala uztupinātas pusmēness formas brilles. Viņa atslēdza ieejas durvis, pagrieza otrādi tajās iekārto zīmi ar uzrakstu �slēgts�, lai būtu izlasāms, ka nu ir �atvērts�, tad aicināja pārsalu�o Meiziju iek�ā.

��Kliftones kundze, es jūs pieņemu darbā. � Tādi bija viņas pirmie vārdi.

Katru reizi, kad Meizija gāja uz darbu, Harijs tika atstāts vecāsmātes gādībā. Meizijas alga bija tikai deviņi pensi par stundu, ta�u viņai tika atļauts paturēt arī pusi no dzeramnaudām. Veiksmīgas nedēļas beigās viņa mājup varēja aiznest pat trīs mārciņas. Turklāt bija arī kāds glu�i negaidīts labums. Kad se�os vakarā uzraksts �atvērts� tika pagriezts uz otru pusi un savu vietu ieņēma �slēgts�, Tillijas jaunkundze atļāva Meizijai ņemt uz mājām visu neiztirgoto ēdienu. Viņas klienti varēja pilnībā aizmirst par vārdu �sakaltis�.

Pēc se�iem mēne�iem Tillijas jaunkundze jau bija tik ļoti apmierināta ar Meizijas veikumu, ka uzticēja viņai atbildību par astoņiem galdiņiem, bet vēl pēc se�iem jau bija da�i pastāvīgie apmeklētāji, kuri vēlējās, lai viņus apkalpo tie�i Meizija. Tillijas jaunkundze �o problēmu atrisināja, palielinot Meizijai uzticēto galdiņu skaitu līdz divpadsmit. Un paaugstināja darba samaksu. �iliņ� par stundu. Nu Meizija atkal varēja izpirkt savu laulības gredzenu un apsudrabotais vecmāmiņas tējas sietiņ� no jauna atgriezās mājās.

Godīgi runājot, Stens, kuru par labu uzvedību atbrīvoja no cietuma jau pēc astoņpadsmit mēne�iem, atnesa gan prieku, gan arī raizes.

Harijam nu jau bija trīsarpus gadi un nācās atkal pārcelties uz Meizijas istabu. Un viņa centās nedomāt par to, cik gan mierīgi bija mājās, kamēr Stens atradās ieslodzījumā.

Meiziju pārsteidza tas, ka Stens tika pieņemts agrākajā darbā dokos, itin kā pilnīgi nekas nebūtu noticis. �is fakts tikai vēl vairāk nostiprināja Meizijas pārliecību, ka brālis par viņas vīra pazu�anu zina daudzkārt vairāk, nekā stāsta. Reiz, kad Meizija kļuva pārlieku uzstājīga, Stens viņu iekaustīja. Tillijas jaunkundze nākamajā rītā izlikās nemanām zilumu pie viņas acs, ta�u vairāki apmeklētāji nebija tik diskrēti un uzdeva jautājumus. Meizija vairs neko nejautāja brālim par Arturu. Ik reizi, kad Harijs prasīja par savu tēvu, Stens atbildēja glu�i tāpat kā pārējie ģimenē. � Tavs sencis tika nogalināts karā. Es biju blakus, kad viņam trāpīja lode.

Cik vien bija iespējams, Meizija visu savu brīvo laiku pavadīja kopā ar Hariju. Viņa sprieda, ka dzīve kļūs vieglāka tad, kad dēlam pienāks laiks apmeklēt pamatskolu. Tomēr izrādījās, ka zēna ikrīta vadā�ana uz skolu izrauj lieku robu viņas bud�etā, jo nācās braukt ar tramvaju, lai nenokavētu darbu. Pēcpusdienā viņai bija vajadzīgs pārtraukums, lai atvestu Hariju no skolas. Viņa iedeva dēlam tēju un pēc tam atgriezās darbā, atstājot zēnu vecmāmiņas gādībā.

Harijs bija mācījies skolā vien tikai da�as dienas, kad Meizija, dēlu vannojot, ievēroja uz viņa pēcpuses sitienu pēdas.

��Kur� to izdarīja? � viņa kategoriskā tonī vaicāja.

��Skolas direktors.

��Kāpēc?

��Es to nevaru teikt, mammu.

Kad Meizija ieraudzīja atkal se�as svaigas �vīkas, kad agrākās vēl nebija nogāju�as, viņa atkal iztaujāja dēlu. Un viņ� atkal neko nestāstīja. Nākamajā reizē, kad parādījās sitienu pēdas, Meizija uzvilka mēteli un devās uz Merivudas pamatskolu. Viņa bija noskaņota kareivīgi un grasījās skolotājam pateikt, ko domā par �ādu ietekmē�anas veidu.

Holkoma kungs nepavisam nebija tāds, kādu Meizija bija cerējusi ieraudzīt. Vispirms jau viņ� nebija neko vecāks par pa�u Meiziju. Kad viņa ienāca klasē, skolotājs piecēlās kājās. Nepavisam ne tā, kā to darīja skolotāji laikā, ko viņa atcerējās no savām gaitām Merivudas skolā.

��Kālab skolas direktors per manu dēlu ar nūju? � viņa nikni vaicāja, iekams Holkoma kungs bija paguvis piedāvāt viņai apsēsties.

��Tāpēc ka viņ� nemitīgi kavē nodarbības, Kliftones kundze. Viņ� pazūd uzreiz pēc rīta kopsapulces un atgrie�as tikai pēcpusdienā uz futbola spēles laiku.

��Un kur viņ� pavada dienu?

��Pieņemu, ka dokos, � Holkoma kungs atbildēja. � Varbūt jūs varētu man paskaidrot, kāds tam ir iemesls.

��Tur strādā viņa tēvocis Stens, kur� alla� skandē zēnam, ka skolo�anās ir zemē nomests laiks, jo agri vai vēlu Harijam tāpat nāksies pievienoties viņam darbā pie Beringtona.

��Ceru, ka tā nenotiks, � sacīja Holkoma kungs.

��Kāpēc jūs tā sakāt? � vaicāja Meizija. � Viņa tēvam �is darbs bija gana labs.

��Dro�i vien, tomēr Harijam tas nebūs piemērots. � Kā tas jāsaprot? � Meizija aizkaitināti noprasīja.

��Harijam ir ass prāts. Spo�s prāts, Kliftones kundze. Ja vien man izdotos viņu piespiest stundas apmeklēt regulārāk, pat nevar zināt, kādi sasniegumi būtu viņam pa spēkam. Meizija piepe�i iedomājās, vai jel kādreiz dro�i zinās, kur� no abiem vīrie�iem īsti bijis Harija tēvs.

��Daudzi apdāvinātie skolēni pat neaptver, cik gudri ir, un pamet skolu, � Holkoma kungs turpināja. � Un pēc tam visu atliku�o dzīvi no�ēlo, ka velti iz�ķiedu�i gadus. Es gribētu panākt, lai Harijs neiekļūst �ajā grupā.

��Un ko vajadzētu darīt man, kā jūs domājat? � Meizija vaicāja un beidzot apsēdās.

��Iedro�iniet viņu, mudiniet palikt skolā, nevis katru dienu slaistīties pa dokiem. Pasakiet, cik lepna būsiet par viņu, ja viņam būs labi panākumi mācībās, nevis tikai futbolā. Ja vēl neesat pamanījusi, Kliftones kundze, futbols nav jūsu dēla stiprā puse.

��Viņa stiprā puse?

��Es atvainojos. Pat Harijam būtu jāsaprot, ka viņ� nekad neiekļūs skolas spēcīgāko komandā, nemaz jau nerunājot par Bristol City komandu.

��Darī�u visu, kas manos spēkos, � apsolīja Meizija.

��Paldies, Kliftones kundze! � sacīja Holkoma kungs, kad Meizija cēlās kājās. � Ja jums izdosies viņu motivēt, esmu pārliecināts, ka ilgtermiņā tas dos daudz labākus rezultātus nekā skolas direktora nūja.

Kop� tās dienas Meizija izrādīja daudz lielāku interesi par to, kā Harijam klājies skolā. Viņa labprāt klausījās, kā zēns stāsta par Holkoma kungu un dienā apgūto. Sitienu pēdas vairs neparādījās, un viņa nosprieda, ka Harijs vairs nebēg no stundām. Bet tad kādu nakti, iegājusi apraudzīt aizmigu�o zēnu, Meizija atkal ieraudzīja nodevīgās �vīkas. �oreiz tās bija dziļākas un sarkanākas nekā iepriek�. Viņai pat nebija jāiet pie Holkoma kunga, jo nākamajā dienā viņ� ieradās tējnīcā.

��Visu mēnesi viņ� nāca pie manis uz klasi, � Holkoma kungs stāstīja. � Un tagad viņ� atkal pazūd.

��Nemaz nezinu, ko vēl es varētu darīt, � Meizija bezpalīdzīgi noteica. � Es pārtraucu viņam dot kabatas naudu un pateicu, ka atsāk�u to darīt tikai tad, ja viņ� nekavēs mācības. Patiesība ir tāda, ka tēvocim Stenam uz zēnu ir daudzkārt lielāka ietekme nekā man.

��Vairāk nekā �ēl, � Holkoma kungs noteica. � Bet iespējams, ka varu rast risinājumu �ai problēmai, Kliftones kundze. Jebkurā gadījumā nekas neizdosies, ja pilnībā nebūsiet gatava ar mani sadarboties.

Meizija sprieda, ka nekad vairs neapprecēsies, pat par spīti tam, ka viņai ir tikai divdesmit se�i gadi. Atraitne ar bērnu pūrā nemaz nebija tik iekārojams loms, ja apkārt bija tik daudz neprecētu jaunu meiteņu. Viņa joprojām nēsāja pirkstos gan saderinā�anās, gan laulības gredzenu, un tas dro�i vien viņu pasargāja no klientu uzbāzības, tomēr da�i piedāvājumi izskanēja. Vecais lāga Krediks neskaitījās, jo viņ� priecājās tikai par to, ka var paturēt savējā Meizijas roku.

Etkinsa kungs bija viens no Tillijas jaunkundzes pastāvīgajiem apmeklētājiem, un viņam patika apsēsties pie galdiņa, ko apkalpoja Meizija. Viņ� ieradās katru rītu, vienmēr pasūtīja melnu kafiju un augļu kūkas gabalu. Meizijai par lielu izbrīnu kādā rītā, samaksājis rēķinu, Etkinsa kungs uzaicināja viņu uz kino.

��Grēta Garbo. �Miesa un sātans�, � viņ� sacīja, pūlēdamies, lai vārdi izklausās pēc iespējas kārdino�āk.

�ī nebija pirmā reize, kad Meizija saņēma uzaicinājumu no apmeklētāja, tomēr pirmā, kad interesi izrādīja kāds tik izskatīgs un jauns cilvēks kā Etkinsa kungs.

Viņas parastā atbilde vienmēr atvēsināja karstākos tīkotājus. � Tas ir patie�ām laipni, Etkinsa kungs, tomēr es katru brīvo brīdi cen�os pavadīt kopā ar savu dēlu.

��Viens izņēmums ta�u ir pieļaujams. � �is vīrietis neatkāpās tik viegli kā pārējie.

Meizija a�i uzmeta skatienu viņa kreisajai rokai. Laulības gredzena nebija, un nemanīja arī bālāku svītru, kas liecinātu, ka gredzens nesen noņemts.

��Patie�ām laipns uzaicinājums, Etkinsa kungs, � Meizija teica. Viņa bija piekritusi satikties ar Etkinsu nākamajā otrdienā, vakarā, kad būs nolikusi Hariju gulēt.

��Sauciet mani par Ediju, � viņ� noteica un atstāja se�us pensus dzeramnaudas.

Uz Meiziju lielu iespaidu atstāja tas, ka Edijs viņai pakaļ atbrauca ar Flatnose Morris auto. Kinoteātrī Edijs atkal pārsteidza Meiziju, jo viņi tikai sēdēja un skatījās filmu, lai gan vietas bija pēdējā rindā. Viņa nebūtu iebildusi, ja vīrietis apliktu roku viņai ap pleciem. Meizija pat bija domājusi par to, cik tālu ļaus viņam iet pirmās tik�anās laikā.

Filma beidzās. Nolaidās priek�kars, tika izgaismotas ērģeles, un visi skatītāji kopā nodziedāja nacionālo himnu.

��Vai vēlies kaut ko iedzert? � vaicāja Edijs, kad abi gāja ārā no kinoteātra.

��Man jātiek mājās, iekams pēdējais tramvajs devies uz depo.

��Tev nav jāraizējas par pēdējo tramvaju, Meizij, ja vien tu esi kopā ar Ediju Etkinsu.

��Lai notiek! Tikai īsu brītiņu, � viņa piekrita, un Edijs veda viņu pāri ielai uz Red Bull.

��Ar ko tu nodarbojies? � Meizija vaicāja, kad Edijs uz galda viņai pretī nolika puspinti apelsīnu biezsulas.

��Strādāju izklaides jomā, � viņ� atbildēja, tomēr neko sīkāk nepaskaidroja un uzreiz mainīja sarunas tematu, pievēr�oties Meizijai. � Man nav jāvaicā, ar ko nodarbojies tu.

Pēc otrās apelsīnu sulas glāzes viņ� ieskatījās rokaspulkstenī. � Man rīt agri jāsāk darbs, tādēļ būs labāk, ja vedī�u tevi mājās.

Atpakaļceļā Meizija stāstīja par Hariju un savām cerībām, ka viņ� varētu kļūt par dziedātāju Kristus Svētās piedzim�anas baznīcas korī. Izskatījās, ka Ediju tas viss patie�ām interesē. Kad automa�īna apstājās pie divdesmit septītā numura, Meizija gaidīja, ka Edijs viņu noskūpstīs. Bet viņ� tikai izlēca no automa�īnas, piesteidzās, lai palīdzētu viņai izkāpt, un pavadīja līdz mājas parādes durvīm.

Meizija apsēdās pie virtuves galda un izstāstīja mātei visu par �o vakaru. Par to, kas bija noticis un kas tā arī nenotika. Vecāmāte tikai noteica: � Interesanti, kādu spēli viņ� uzsācis?

Kristus Svētās piedzim�anas baznīcā pamanījusi Holkoma kungu kopā ar kādu vīrieti elegantās drēbēs, Meizija nosprieda, ka Harijs atkal kaut ko sastrādājis. Un tas viņu pārsteidza, jo visu mācību gadu uz Harija miesas nebija manāmas nekādas soda pēdas.

Meizija jau gatavojās nepatīkamai sarunai, jo Holkoma kungs tuvojās, tomēr, ieraudzījis Harija māti, viņ� tikai kautrīgi pasmaidīja un apsēdās tre�ajā solu rindā ejas otrā pusē. Laiku pa laikam Meizija paraudzījās uz abiem, bet otrs vīrietis viņai noteikti nebija pazīstams un bija krietni vecāks par Holkoma kungu. Viņa nosprieda, ka tas, iespējams, ir Merivudas pamatskolas direktors.

Kad koris piecēlās, lai dziedātu pirmo korāli, Mandejas jaunkundze paskatījās uz abiem vīrie�iem, tad pamāja ar galvu ērģelniekam, dodot zīmi, ka ir gatava sākt.

Meizija juta, ka tajā rītā Harijs pārspēj pats sevi. Viņu patiesi iepriecināja un pārsteidza tas, ka Harijs jau otro reizi dziedāja solo. Un sekoja pat tre�ā. Visiem bija zināms, ka Mandejas jaunkundze neko nedara bez nopietna iemesla, tomēr Meizijai nebija skaidrs, kāds īsti ir �is iemesls.

Mācītājs Votss dievkalpojuma beigās svētīja draudzi. Arī pēc tam Meizija palika savā vietā, jo gaidīja nākam Hariju. Viņa cerēja, ka dēls izstāstīs, kālab izvēlēts vairākiem solo izpildījumiem. Viņa pļāpāja ar savu māti, tomēr nenovērsa acis no Holkoma kunga, kur� iepazīstināja vecāko kungu ar Mandejas jaunkundzi un mācītāju Votsu.

Pēc mirkļa mācītājs Votss pavadīja abus vīrie�us uz sakristeju. Mandejas jaunkundze ar apņēmības pilnu skatienu tuvojās Meizijai. Visi draudzes locekļi zināja, ko �āds skatiens nozīmē. Mandejas jaunkundzi bija pārņēmusi misijas apziņa. � Vai varam aprunāties, Kliftones kundze? � viņa vaicāja.

Pat nedevusi iespēju Meizijai atbildēt, viņa glu�i vienkār�i pagriezās un devās uz sakristejas pusi.

Edijs Etkinss Tillijas jaunkundzes tējnīcā nebija rādījies jau veselu mēnesi, bet tad kādu rītu viņ� atkal ienāca un apsēdās pie viena no Meizijas pārziņā eso�ajiem galdiņiem. Kad viņa piegāja, lai pieņemtu pasūtījumu, viņ� plati pasmaidīja, it kā visu laiku tepat vien būtu sēdējis.

��Labrīt, Etkinsa kungs! � sveicināja Meizija un atvēra pierakstu bloknotu. � Ko varu jums piedāvāt?

��Kā parasti, � atbildēja Etkinss.

��Ir pagājis tik ilgs laiks, Etkinsa kungs, � noteica Meizija. � Jums nāksies atgādināt.

��Atvaino, Meizij, ka tā, � viņ� sacīja. � Man steidzami vajadzēja braukt uz Ameriku. Es atgriezos tikai vakar naktī.

Viņa gribēja ticēt Edijam. Vēl nesen viņa bija atzinusies mātei, ka jūtas vīlusies, jo pēc kino apmeklējuma Edijs vairs nav rādījies. Viņai bija paticis atrasties �ā vīrie�a sabiedrībā, un vakars, viņasprāt, bija izdevies.

Vēl kāds cits vīrietis bija pasācis regulāri iegriezties Tillijas tējnīcā un, glu�i tāpat kā Edijs, izvēlējās tikai galdiņu, ko apkalpoja Meizija. Viņa nevarēja nepamanīt, ka vīrietis ir ieinteresēts, tomēr nekādi viņu neiedro�ināja. Viņ� bija jau pusmū�ā, turklāt viņam pirkstā bija laulības gredzens. Viņ� it kā izstaroja valdonīgumu un mazliet līdzinājās advokātam, kur� izpēta savu klientu. Katru reizi, kad viņ� kaut ko sacīja Meizijai, tas izklausījās nedaudz pompozi. Meizijai prātā ieskanējās mātes vaicājums: �Interesanti, kādu spēli viņ� uzsācis?� Tomēr var jau būt, ka Meizija pārpratusi viņa nolūkus, jo �is vīrietis ne reizi neuzsāka ilgāku sarunu ar viņu.

Vienā rītā abi pielūdzēji ieradās apmēram vienā laikā un abi aicināja vēlāk satikties. Meizija nespēja noslēpt smaidu. Edijs bija pirmais un uzreiz ķērās pie jautājuma būtības. � Vai es drīkstu �odien atbraukt tev pakaļ, kad būsi beigusi darbu? Man ir kaut kas tāds, ko ļoti vēlos tev parādīt.

Meizijai gribējās atbildēt, ka viņai jau norunāta tik�anās. Vienkār�i tālab, lai Edijs neiedomātos, ka viņa būs pieejama ik reizi, kad viņam to iegribēsies. Pēc īsa mirkļa viņa atgriezās pie Edija galdiņa un atnesa rēķinu. Pati sev par izbrīnu, viņa noteica: � Edij, tiksimies vakarā pēc darba.

Viņas sejā joprojām rotājās smaids, kad otrs apmeklētājs sacīja: � Vai mēs varētu pārmīt kādu vārdu, Kliftones kundze?

Izrādījās, ka �is cilvēks zina viņas uzvārdu.

��Varbūt jūs labāk vēlētos parunāt ar vadītāju, kungs�

��Mans uzvārds ir Fremptons, � viņ� sacīja. � Nē, paldies! Es vēlējos aprunāties tie�i ar jums. Vai mēs varētu tikties Royal Hotel jūsu pēcpusdienas pārtraukuma laikā? Tas neaizņems vairāk par piecpadsmit minūtēm.

��Gandrīz kā ar autobusiem� Kad vajag, nevar ne sagaidīt kādu, � Meizija sacīja Tillijas jaunkundzei, � un tad piepe�i piebrauc divi vienlaikus.

Tillijas jaunkundze sacīja, ka pazīst Fremptona kungu, bet neko daudz par viņu nevar pateikt.

Aiznesusi Fremptona kungam rēķinu, Meizija vēlreiz uzsvēra, ka varēs atlicināt tikai piecpadsmit minūtes, jo viņai laikus jāpagūst uz skolu, lai pulksten �etros vestu mājās dēlu. Fremptons tikai pamāja ar galvu, it kā viņam būtu zināms arī tas.

Vai tie�ām Harijam par labu nāks tas, ja viņ� iestāsies Svētā Bedas skolā?

Meizija nesaprata, kur� būtu tas cilvēks, ar kuru vislabāk pārspriest �o jautājumu. Stens bija pilnībā pret, un nebija ticams, ka viņ� būtu gatavs apspriest arī citus argumentus. Tillijas jaunkundze bija pārāk tuva Mandejas jaunkundzes draudzene, lai bezkaislīgi dotu padomu, bet mācītājs Votss jau bija ieteicis viņai vērsties pie Dieva un paļauties uz Viņa vadību. �āds risinājums pagātnē ne vienmēr bija izrādījies vislabākais. Likās, ka Frobi�era kungs ir jauks cilvēks, ta�u arī viņ� sacīja, ka lēmuma pieņem�ana ir tikai Meizijas ziņā. Holkoma kungs visai skaidri lika noprast, kāda ir viņa nostāja.

Līdz brīdim, kad bija apkalpojusi pēdējo tās dienas apmeklētāju, Meizija par Fremptona kungu pat neiedomājās. Viņa nosēja priek�autu un uzģērba savu veco mēteli.

Tillijas jaunkundze pa logu noskatījās, kā Meizija aizsoļo Royal Hotel virzienā. Viņa jutās mazliet satraukta, tomēr nezināja, kāds tam ir iemesls.

Lai gan Meizija vēl ne reizi nebija spērusi kāju Royal Hotel, viņa zināja, ka tā ir viena no labākajām viesnīcām Anglijas dienvidrietumos. Iespēja turp doties un apskatīt to no iek�puses bija viens no argumentiem, kas lika pieņemt Fremptona kunga aicinājumu.

Viņa nostājās pretējā ielas pusē un vēroja, kā apmeklētāji dodas iek�ā pa virpuļdurvīm. Tādas viņa vēl nekad agrāk nebija redzējusi, tādēļ ielu viņa �ķērsoja un viesnīcā iegāja tikai pēc tam, kad bija sapratusi, kā tās darbojas. Meizijas spiediens pret durvīm bija mazliet par stipru, un viņa tika iegrūsta vestibilā nedaudz straujāk, nekā bija gaidījusi.

Paraudzījusies apkārt, Meizija pamanīja Fremptona kungu, kur� bija apsēdies alkovā pa�ā vestibila stūrī. Vīrietis nekavējoties piecēlās, paspieda Meizijai roku un pagaidīja, līdz sieviete apsē�as viņam pretī.

��Vai drīkstu pasūtīt jums kafiju, Kliftones kundze? � viņ� vaicāja un, pirms viņa paspēja ko sacīt, piebilda: � Brīdinu, tā nav tik laba kā pie Tillijas jaunkundzes.

��Nē, paldies, Fremptona kungs, � Meizija atteicās, jo viņu interesēja tikai tas, kālab aicināta.

Fremptona kungs nesteidzās. Viņ� aizkūpināja cigareti un dziļi ievilka dūmu. � Kliftones kundze, � viņ� beidzot iesāka, kad bija nolicis cigareti pelnutraukā. � Jūs noteikti esat ievērojusi, ka pēdējā laikā esmu kļuvis par Tillijas jaunkundzes tējnīcas bie�u apmeklētāju. � Meizija pamāja. � Man jāatzīstas, ka vienīgais manu nācienu iemesls bijāt jūs. � Meizijai bija sava sen izstrādāta taktika sarunām ar mīlas pārņemtiem pielūdzējiem, un viņa gatavojās to lietot, tiklīdz viņ� būs beidzis savu ievadu. � Visus �os gadus, kop� strādāju viesnīcu biznesā, � viņ� turpināja, � es neesmu redzējis nevienu, kura strādātu profesionālāk par jums. Atliek tikai vēlēties, lai viesnīcā visas viesmīles būtu tikpat kvalificētas kā jūs.

��Es esmu labi apmācīta, � Meizija noteica.

��Glu�i tāpat kā pārējās �etras viesmīles tējnīcā, ta�u nevienai no viņām nepiemīt jūsu dotības.

��Jūtos glaimota, Fremptona kungs, bet� kāpēc jūs man to stāstāt?

��Esmu �ās viesnīcas direktors, � viņ� paskaidroja, � un gribu, lai jūs uzņemtos atbildību par kafijas telpu, kura tiek dēvēta par �Palmkortu�. Kā jau pati redzat� � Viņ� pla�i pavēzēja roku. � Mums te ir simt galdiņu, tomēr pastāvīgi aizņemta ir tikai tre�daļa no tiem. Un tas nav ieguldīto līdzekļu vērts. Es ne�aubos, ka viss mainītos, ja jūs uzņemtos atbildību. Domāju, ka varu izteikt jums izdevīgu priek�likumu.

Meizija uzmanīgi klausījās.

��Neredzu iemeslu, kālab darba stundas nevarētu būt gandrīz tādas pa�as kā pie jūsu pa�reizējās darba devējas. Esmu gatavs maksāt jums piecas mārciņas nedēļā, turklāt visas nopelnītās dzeramnaudas, ko saņems pārējās �Palmkortas� viesmīles, tiks dalītas ar jums. Piecdesmit pret piecdesmit. Ja jums izdotos palielināt klientu pieplūdumu, tas būtu materiāli ļoti izdevīgi. Un tad es�

��Bet es nevaru iedomāties, ka jāpamet Tillijas jaunkundze, � Meizija pārtrauca viņa stāstījumu. � Visus �os se�us gadus viņa pret mani bijusi ļoti laba.

��Es pilnībā saprotu jūsu izjūtas, Kliftones kundze. Patiesībā es pat būtu vīlies, ja neizdzirdētu tie�i tādu atbildi. Lojalitāte ir īpa�ība, ko es ārkārtīgi augstu vērtēju un apbrīnoju. Tomēr jums jāpadomā ne tikai par savu nākotni, bet arī par savu dēlu. Viņam vajadzētu izmantot iespēju un iestāties Svētā Bedas skolā.

Meizija uz mirkli palika bez valodas.

Tajā vakarā beigusi darbu, Meizija ieraudzīja Ediju automa�īnā pie tējnīcas. �ajā reizē viņ� neizlēca no auto un nesteidzās atvērt pasa�iera puses durvis.

��Un kurp tu mani vedīsi? � viņa vaicāja, kad bija apsēdusies viņam blakus automa�īnā.

��Tas ir pārsteigums, � Edijs atbildēja un iedarbināja dzinēju. � Tomēr nedomāju, ka būsi vīlusies.

Viņ� brauca uz to pilsētas daļu, kurā Meizija vēl nekad nebija bijusi. Pēc da�ām minūtēm viņ� iestūrēja automa�īnu alejā un apturēja to pie kādām lielām ozolkoka durvīm, virs kurām lieliem, sarkaniem neona burtiem bija rakstīts �Edija naktsklubs�.

��Tas pieder tev? � Meizija vaicāja.

��Katra kvadrātcolla, � Edijs lepni atbildēja. � Nāc, iesim iek�ā! Pati visu redzēsi. � Viņ� izlēca no automa�īnas, atvēra ieejas durvis un ielaida Meiziju. � Reiz te bija noliktava, � viņ� stāstīja, vezdams Meiziju lejup pa koka pakāpieniem. � Tagad, kad kuģi vairs nespēj uzbraukt tik tālu upes aug�tecē, kompānijai nācās meklēt citas telpas, un es varēju pārņemt viņu maksājumu saistības ar ļoti izdevīgiem noteikumiem.

Meizija iegāja pla�ā telpā ar dūmakainu apgaismojumu. Tikai pēc laika acis aprada ar puskrēslu, un viņa varēja paskatīties apkārt. Kāds pusducis vīrie�u sēdēja uz augstiem bāra krēsliem pie letes un malkoja alkoholu, un gandrīz tikpat daudzas viesmīles spietoja starp viņiem. Aiz bāra bija grezna spoguļsiena, kas palīdzēja radīt iespaidu, ka telpa ir daudzkārt lielāka. Zāles centrā bija deju grīda, tam apkārt bija izvietoti smalki ar sarkanu samtu apvilkti sēdekļi � uz katra varēja iekārtoties vien divi cilvēki. Zāles tālākajā galā bija neliela skatuve, bet uz tās klavieres, �ells, sitamie instrumenti un vairāki no�u paliktņi.

Edijs apsēdās pie bāra. Pārlaidis skatienu telpai, viņ� sacīja: � Tie�i tāpēc es tik daudz laika pavadīju Amerikā. �ādas izklaides vietas tagad tiek atvērtas gan Ņujorkā, gan �ikāgā. Un tās ir visai ienesīgas. � Viņ� aizsmēķēja cigāru. � Varu tev apsolīt, ka Bristolē tu neko līdzīgu neatradīsi.

��Tas nu ir tiesa, � Meizija noteica un pievienojās viņam pie bāra, tomēr nemēģināja uzrāpties uz kāda no augstajiem krēsliem.

��Ko dzersi, lellīt? � viņ� vaicāja, mēģinādams notēlot amerikāņu akcentu.

��Es nelietoju alkoholu, � Meizija atgādināja.

��Tas ir viens no iemesliem, kālab izvēlējos tevi.

��Izvēlējies mani?

��Protams. Tu esi ideāli piemērota, lai uzraudzītu meitenes, kuras iznēsā kokteiļus. Es tev maksā�u se�as mārciņas nedēļā. Ja bizness plauks, tu dzeramnaudās vien dabūsi daudz vairāk, nekā jebkad būtu varējusi iedomāties, strādājot pie Tillijas.

��Un man būs jāģērbjas �ādi? � viņa vaicāja, norādot uz viesmīli, kurai mugurā bija sarkana bezpiedurkņu blūzīte, kas pilnībā atstāja plecus kailus, un ļoti pieguļo�i melni svārki, kas tikko spēja apsegt ceļgalus. Meizijai likās uzjautrino�i, ka krāsas bija tādas pa�as kā Svētā Bedas skolas formai.

��Un kāpēc tad ne? Tu izskaties lieliski. Un �aļi maksās labu naudu, lai viņus apkalpotu tāda mei�a kā tu. Protams, tev nāksies uzklausīt arī visai savādus piedāvājumus, tomēr esmu pārliecināts, ka tu pratīsi tikt galā.

��Kādiem nolūkiem ir deju grīda, ja reiz tas ir tikai vīrie�iem paredzēts klubs?

��Vēl viena ideja, ko es pārņēmu no Amerikas, � Edijs sacīja. � Ja apmeklētājs vēlas padejot ar kādu no viesmīlēm, lūdzu! Tikai par to jāmaksā.

��Un par ko vēl klients būs samaksājis tādā gadījumā?

��Tas atkarīgs no viņiem, � Edijs noteica un paraustīja plecus. � Ja nenotiek �ajās telpās, tad uz mani neattiecas, � viņ� piebilda un mazliet par skaļu iesmējās. Meizijai gan smiekli nebija ne prātā. � Tātad� ko tu par to domā? � viņ� vaicāja.

��Man liekas, ka labāk steig�os uz mājām, � sacīja Meizija. � Man neiznāca laika brīdināt Hariju, ka atgriezī�os vēlu.

��Kā liksi, saldumiņ, � teica Edijs, aplika roku Meizijai ap pleciem un vadīja viņu ārā no bāra un aug�up pa kāpnēm.

Atpakaļceļā uz Stilhausleinu viņ� stāstīja Meizijai par saviem nākotnes plāniem. � Esmu jau nolūkojis vēl kādu vietu, � viņ� aizrautīgi lielījās. � Es nevaru tikt vienīgi augstāk par debesīm. Tur ir robe�a.

��Debesis ir robe�a, � Meizija atkārtoja, kad viņi bija piebrauku�i pie divdesmit septītās mājas.

Meizija a�i izkāpa no automa�īnas un naski soļoja uz namdurvju pusi.

��Tev būs vajadzīgas da�as dienas, lai padomātu par to? � Edijs vaicāja, steigdamies viņai nopakaļ.

��Nē, paldies, Edij! � Meizija nevilcinoties atteica. � Esmu jau izlēmusi, � viņa piebilda un izņēma atslēgu no rokassomiņas.

Edijs pasmaidīja un apskāva viņas plecus. � Es jau arī biju domājis, ka tev nāksies grūti pieņemt �o lēmumu.

Nocēlusi Edija roku sev no pleciem, Meizija mīļi pasmaidīja un teica: � Jauki, ka iedomājies par mani, saldumiņ, tomēr domāju, ka labāk turē�os pie kafijas iznēsā�anas. � Viņa atvēra mājas durvis un vēl piebilda: � Tomēr paldies, ka pavaicāji.

��Kā teiksi, lellīt! Tomēr, ja pārdomāsi, manā iestādē alla� būsi gaidīta!

Meizija aizvēra mājas durvis.

Beidzot Meizija iedomājās, kur� cilvēks varētu sniegt viņai padomu. Viņa nolēma ierasties dokos bez iepriek�ēja brīdinājuma un cerēja, ka viņ� būs mājās, kad viņa klaudzinās pie durvīm.

Ne Stenam, ne arī Harijam viņa nesacīja, kurp dodas. Viens no viņiem mēģinātu Meiziju atrunāt, bet otrs nodomātu, ka viņa pievīlusi dāvāto uzticību.

Meizija sagaidīja savu brīvdienu, aizveda Hariju uz skolu un ar tramvaju brauca uz dokiem. Apmeklējuma laiku viņa bija izraudzījusies ļoti rūpīgi. Vēla rīta stunda, kad viņ�, visticamāk, vēl bija savā kabinetā, bet Stens pilnībā aizņemts ar pre�u izkrau�anu un iekrau�anu otrā doku galā.

Vīram, kas de�urēja pie vārtiem, Meizija sacīja, ka dodas pieteikties darbā par apkopēju. Viņ� vienaldzīgi norādīja uz sarkano ķieģeļu ēku un atkal neatcerējās Meiziju redzējis iepriek�.

Viņa soļoja Beringtona ēkas virzienā, skatījās uz logiem piektajā stāvā un prātoja, kur varētu būt viņa kabinets. Atmiņā atausa tik�anās ar Netlsas kundzi, kura viņai parādīja durvis tajā pa�ā mirklī, kad viņa nosauca savu uzvārdu. Tagad Meizijai bija darbs, kur� viņai patika un kur viņa tika cienīta, turklāt pēdējo da�u dienu laikā viņa bija saņēmusi vēl divus piedāvājumus. Viņa vairs nedomāja par Netlsas kundzi, bet devās tie�i uz ēku un tad tai garām uz molu.

Gaitu Meizija palēnināja tikai tad, kad ieraudzīja viņa mitekli. Viņai bija grūti iedomāties, ka cilvēks labprātīgi dzīvo dzelzceļa vagoniņā. Piepe�i prātā ie�āvās doma, ka varbūt viņa pieļāvusi briesmīgu kļūdu. Vai Harija stāsti par ēdamistabu, guļamistabu un pat bibliotēku būtu pārspīlēti? �Meizija Kliftone, tu nedrīksti tagad apstāties, ja reiz esi jau tik tālu,� viņa sacīja pati sev un bra�i pieklaudzināja pie vagoniņa durvīm.

��Lūdzu, ienāciet, Kliftones kundze! � viņ� klusā balsī aicināja.

Meizija atvēra durvis un ieraudzīja vīrieti ērtā sēdeklī. Apkārt bija grāmatas un citas nepiecie�amas lietas. Viņa bija pārsteigta par to, cik telpa ir tīra, un atskārta, ka ne jau Vecais D�eks, bet viņa pati dzīvo tre�ās klases mājvietā, lai ko arī sacītu Stens. Viņ� bija radījis mītu, kur� izgaisa, kad realitāti skatīja no aizspriedumiem brīva bērna acis.

Vecais D�eks nekavējoties pielēca kājās un norādīja uz sēdekli pretī. � Ne�aubos, ka esat atnākusi pie manis, lai parunātu par Hariju.

��Jā gan, Tāra kungs, � viņa atbildēja.

��Ļaujiet, es minē�u, � viņ� teica. � Jūs nevarat izlemt, vai viņam vajadzētu doties uz Svētā Bedas skolu vai palikt savā tagadējā skolā.

��Kā gan jūs to varējāt zināt? � vaicāja Meizija.

��Es par �o jautājumu domāju jau visu mēnesi, � Vecais D�eks atbildēja.

��Un kā jums �ķiet, ko viņam vajadzētu darīt?

��Manuprāt, par spīti daudzajām grūtībām, ar kurām viņam nāksies sastapties Svētā Bedas skolā, viņam �is piedāvājums jāpieņem. Ja viņ� �o iespēju neizmantos, var gadīties, ka no�ēlos visu atliku�o mū�u.

��Varbūt viņ� nemaz nedabūs to stipendiju, un tad �is lēmums vairs nebūs mūsu ziņā.

��Lēmums vairs nebija mūsu ziņā, � noteica Vecais D�eks, � tajā brīdī, kad Frobi�era kungs izdzirdēja Hariju dziedam. Man tomēr ir sajūta, ka tas nebija vienīgais jūsu nāciena iemesls.

Meizija sāka apjaust, kālab Harijs tik ļoti apbrīno �o veco vīru. � Jums ir taisnība, Tāra kungs. Man nepiecie�ams padoms vēl kādā jautājumā.

��Jūsu dēls sauc mani par D�eku. Izņemot reizes, kad sadusmojas uz mani. Tad es esmu Vecais D�eks.

To dzirdot, Meizija pasmaidīja, ta�u tūdaļ nopietni sacīja: � Es raizējos, ka arī gadījumā, ja Harijs iegūs stipendiju, es pelnu pārāk maz, lai nodro�inātu viņam lietas, ko vairums Svētā Bedas skolas audzēkņu uztver kā pa�as par sevi saprotamas. Par laimi, man tika piedāvāts darbs, kurā es varētu nopelnīt daudz vairāk naudas.

��Un jūs raizējaties par Tillijas jaunkundzes reakciju, kad viņa uzzinās, ka grasāties pamest darbu viņas tējnīcā.

��Vai jūs pazīstat Tillijas jaunkundzi?

��Nē, bet Harijs viņu daudzkārt ir pieminējis. Ir skaidrs, ka viņa ir veidota no tiem pa�iem māliem, kā Mandejas jaunkundze. Ticiet man, tādi cilvēki ir retums. Un nav nepiecie�ams viņu dēļ raizēties.

��Es nesaprotu.

��Redziet, � sacīja Vecais D�eks, � Mandejas jaunkundze jau tagad ir ieguldījusi milzum daudz sava laika un darba, lai būtu dro�a, ka Harijs ne tikai iegūs stipendiju mācībām Svētā Bedas skolā, bet arī pierādīs, ka ir tās vērts. Esmu gatavs saderēt, ka viņa ar tuvāko draudzeni ir apspriedusi katru sīkāko varbūtību, un tā nu ir sagadījies, ka �ī tuvākā draudzene ir Tillijas jaunkundze. Kad pastāstīsiet viņai par to, ka esat dabūjusi jaunu darbu, tas varētu nebūt pārāk liels pārsteigums viņai.

��Paldies, D�ek! � izsaucās Meizija. � Harijam ir ļoti paveicies ar tādu draugu kā jūs. Tēvs, kura viņam tā īsti nav bijis� � viņa klusi piebilda.

��Tas ir jaukākais kompliments, ko esmu saņēmis daudzu gadu laikā, � atbildēja Vecais D�eks. � �ēl vienīgi, ka viņam nācās tēvu zaudēt tik traģiskos apstākļos.

��Vai jums ir zināms, kā mans vīrs nomira?

��Jā, es to zinu, � atbildēja Vecais D�eks. Viņ� apzinājās, ka nebūtu vajadzējis par �o tematu vispār runāt, un tāpēc ātri piebilda: � Tikai pēc Harija stāstītā.

��Bet jūs ta�u zināt, ka tā nav taisnība, � Meizija turpināja.

��Zinu gan, � Vecais D�eks piekrita. � Un man ir aizdomas, ka arī Harijs nojau�, ka tēvs nav kritis karā.

��Tad� kāpēc viņ� to nepasaka?

��Dro�i vien domā, ka ir kādas nepatīkamas lietas, ko jūs nevēlaties viņam stāstīt.

��Bet es jau arī pati nezinu, kas patiesībā notika.

Vecais D�eks klusēja.

Meizija lēnām soļoja uz mājām. Viens jautājums bija atrisināts, bet uz otru atbildes joprojām nebija. Tomēr viņai bija pilnīgi skaidrs, ka arī Vecais D�eks iekļaujams to cilvēku sarakstā, kuri zina, kas patiesībā notika ar viņas vīru.

Izrādījās, ka Vecajam D�ekam ir taisnība par Tillijas jaunkundzi. Kad Meizija pavēstīja par Fremptona kunga piedāvājumu, tējnīcas īpa�niece izrādīja tik dziļu sapratni un atbalstu, ka lielāku pat nevarēja iedomāties.

��Mums visiem tevis pietrūks, � Tillija sacīja. � Un, godīgi runājot, Royal ir ļoti paveicies, ka viņi dabūju�i tevi.

��Kā lai jums pateicos par to, ko manā labā esat darījusi visus �os gadus? � sacīja Meizija.

��Lai Harijs pateicas tev, � attrauca Tillija. � Man ir aizdomas, ka viņ� pats to sapratīs. Tas ir tikai laika jautājums.

Pēc mēne�a Meizija uzsāka darbu jaunajā vietā un jau pavisam drīz saprata, kāpēc �Palmkortā� parasti ir aizņemta tikai tre�daļa galdiņu.

Viesmīles uzskatīja, ka tas ir tikai darbs � at�ķirībā no Tillijas jaunkundzes, kura to bija uztvērusi kā aicinājumu. Viesmīles nepapūlējās atcerēties ne apmeklētāju vārdus, ne arī viņu iecienītākos galdiņus. Vēl ļaunāk � bie�i vien kafija paguva atdzist, līdz tā nokļuva pie klienta uz galda, bet kūkas mierīgi kalta, gaidīdamas, kamēr kāds tās vēlēsies nopirkt. Meiziju nepārsteidza tas, ka meitenes nesaņēma dzeramnaudu. Viņas to nemaz nebija pelnīju�as.

Kad bija aizritējis arī nākamais mēnesis, Meizija sāka tā īsti saprast, cik ļoti daudz viņai iemācījusi Tillijas jaunkundze.

Pēc trijiem mēne�iem Meizija jau bija nomainījusi piecas viesmīles, tomēr nebija aizvilinājusi nevienu no Tillijas tējnīcas. Viņa bija pasūtījusi arī elegantas jaunas uniformas savam kolektīvam. Vēl viņa parūpējās par to, lai tiktu atjaunots trauku krājums, un, kas vēl svarīgāk, nomainīja kafijas piegādātāju un kūku cepēju. Un to viņa vēlējās pārņemt no Tillijas jaunkundzes.

��Meizij, tevis dēļ es tērēju milzum daudz naudas, � Fremptona kungs noteica, kad uz viņa galda parādījās kārtējā rēķinu kaudzīte. � Pacenties neaizmirst, ko es sacīju par investīciju atgū�anu.

��Man būs vajadzīgi vēl se�i mēne�i, Fremptona kungs, un tad jūs redzēsiet rezultātus.

Lai gan, nepagurusi strādādama, Meizija alla� atrada laiku aizvest Hariju uz skolu un atvest viņu pēc stundām mājās. Tomēr viņa brīdināja Fremptona kungu, ka vienu dienu neieradīsies laikā uz darbu.

Kad Meizija paskaidroja iemeslu, viesnīcas vadītājs pie�ķīra viņai brīvdienu.

Neilgi pirms izie�anas no mājām Meizija paraudzījās spogulī. Viņa bija ģērbusies savās labākajās drānās, lai gan nedevās uz baznīcu. Smaidot viņa paskatījās uz savu dēlu, kur� jaunajā melni sarkanajā skolas formā izskatījās ļoti smalks. Tomēr, gaidot tramvaju, viņa jutās mazliet nedro�a.

��Divas biļetes līdz Pārkstrītai, � viņa sacīja kasierim, kad vienpadsmitā numura tramvajs izkustējās no vietas. Meizija nespēja noslēpt lepnumu, kad pamanīja, ka viņ� cie�āk nopēta Hariju. Tas Meizijai deva pārliecību, ka viņa pieņēmusi pareizo lēmumu.

Kad viņi bija izkāpu�i vajadzīgajā pieturā, Harijs neļāva, lai māte nes viņa somu. Meizija turēja dēla roku, un abi lēnām kāpa kalnā. Nebija īsti skaidrs, kur� no viņiem ir satraucies vairāk. Meizija nespēja novērst acu no �oferu dro�i vadītajām spo�ajām automa�īnām, kas pirmajā semestra dienā veda citus zēnus uz skolu. Viņa cerēja, ka Harijam izdosies atrast vismaz vienu draugu �ajā zēnu pulkā. Da�as aukles, kuras pavadīja savus aizbilstamos, bija ģērbu�ās labāk par Meiziju.

Tuvojoties skolas vārtiem, Harijs palēnināja soli. Meizija juta, cik neomulīgi viņ� jūtas. �Bet varbūt tās bija tikai bailes no nezināmā?�

��Tagad es tevi te atstā�u, � viņa teica un pieliecās, lai dēlu noskūpstītu. � Lai tev veicas, Harij! Pacenties, lai mēs visi varam lepoties ar tevi.

��Atā, mammu!

Vērojot, kā Harijs aizsoļo uz skolu, Meizija pamanīja, ka par viņas zēnu interesējas arī kāds cits.

Meizijai tā bija neaizmirstama diena, kad viņa pirmo reizi nevarēja piedāvāt apmeklētājam brīvu galdiņu.

��Kungs, galdiņ� atbrīvosies pēc da�ām minūtēm!

Tiklīdz klients bija samaksājis rēķinu, Meizijas viesmīles novāca traukus, nomainīja galdautu un no jauna visu uzservēja tikai nieka piecās minūtēs. Meizija par to bija patie�ām lepna.

�Palmkorta� bija kļuvusi tik ļoti iecienīta, ka Meizijai regulāri nācās uz da�iem galdiņiem uzlikt plāksnīti ar uzrakstu �Rezervēts�, gadījumam, ja negaidīti ierastos kāds pastāvīgais apmeklētājs.

Viņa jutās mazliet apmulsusi, kad vairāki no viņas agrākajiem regulārajiem apmeklētājiem Tillijas tējnīcā sāka aizvien bie�āk iegriezties �Palmkortā�. Piemēram, vecais lāga Krediks, kur� atcerējās, kā Harijs bija viņam piegādājis laikrakstus. Par vēl lielāku pagodinājumu viņa uzskatīja to, ka pat Tillijas jaunkundze sāka ierasties �Palmkortā�, lai iedzertu rīta kafiju.

��Tikai pārbaudu, kā klājas konkurentiem, � viņa sacīja. � Starp citu, Meizij, kafija ir izcila.

��Tā tam arī jābūt, � Meizija atteica. � Tā ir jūsējā.

Laiku pa laikam iegriezās arī Edijs Etkinss. Viņa cigāri kļuva aizvien lielāki, glu�i tāpat kā viņa viduklis. Patie�ām � viņam debesis bija vienīgā robe�a. Viņ� gan izturējās draudzīgi, tomēr nekad vairs neaicināja Meiziju satikties pēc darba. Tiesa, viņ� neaizmirsa atgādināt, ka viņa kluba durvis viņai alla� ir atvērtas.

Nebija glu�i tā, ka Meizijai trūktu pielūdzēju. Reizēm viņa piekrita kopā ar kādu no viņiem vakarā kaut kur aiziet, lai jauki pavadītu laiku. Piemēram, uz vakariņām populārā restorānā, reizēm uz Old Vic teātri vai kino, jo īpa�i tad, ja tika rādīta kāda filma ar Grētas Garbo piedalī�anos. Ta�u, kad viņi pēc kopā pavadītā vakara atvadījās pie Meizijas namdurvīm, viņa neatļāva neko vairāk par draudzīgu skūpstu uz vaiga.

Vismaz tā bija līdz dienai, kad viņa iepazinās ar Patriku Keisiju, kur� pierādīja, ka runas par �o vienīgi īriem raksturīgo �armu nav tikai kli�ejiski izteikumi.

Kad Patriks ienāca �Palmkortā�, uz viņa pusi pagriezās vairākas galvas, paraudzīties vērīgāk gribēja ne tikai Meizija vien. Liela auguma, vairāk nekā se�as pēdas gar�, tum�iem, viļņotiem matiem, ar atlēta ķermeni. Ar to pietika, lai daudzām sievietēm viņ� liktos pievilcīgs, ta�u uz Meiziju vislielāko iespaidu atstāja �ā vīrie�a smaids, un viņai likās, ka lielai daļai pārējo viņa apbrīnotāju arī.

Patriks bija Meizijai pastāstījis, ka strādā finan�u jomā, ta�u viņai jau bija pieredze ar Ediju, kur� apgalvoja, ka darbojas izklaides biznesā. Darba dēļ Patrikam vienu vai divas reizes mēnesī vajadzēja ierasties Bristolē, un tad viņ� mēdza Meiziju uzaicināt vakariņās, uz teātri vai kino. Reizēm viņa pat atļāvās neievērot noteikumu, ko pati sev bija pieņēmusi, � viņa nesteidzās uz pēdējo tramvaju, lai nokļūtu Stilhausleinā.

Meizija nejustos pārsteigta, ja uzzinātu, ka Patrikam Korkā ir sieva un pusducis bērnu, lai gan viņ�, roku uz sirds uzlicis, zvērēja, ka ir vecpuisis.

Katru reizi, kad �Palmkortā� iegriezās Holkoma kungs, Meizija ierādīja viņam galdiņu tālākajā zāles stūrī, ko daļēji aizsedza milzīgs pīlārs, un tālab viņ� varēja it kā no�ķirties no pārējiem regulārajiem apmeklētājiem. Un Meizija izmantoja iespēju, lai Holkoma kungam pastāstītu par Harija panākumiem.

Reiz gan Holkoma kungu vairāk interesēja nākotne, nevis pagāju�o dienu notikumi. � Ko Harijs iesāks pēc tam, kad būs pabeidzis Svētā Bedas skolu?

��Neesmu par to īpa�i daudz domājusi, � Meizija atzinās.

��Vēl ir laiks.

��Patiesībā tas notiks jau pavisam drīz, � iebilda Holkoma kungs. � Neticu, ka vēlēsieties, lai viņ� atgrie�as Merivudas skolā.

��Nē, es to patie�ām nevēlos, � strikti atbildēja Meizija. � Un tomēr� kāda tad ir izvēle?

��Harijs teic, ka vēlētos mācīties Bristoles klasiskajā ģimnāzijā. Viņ� gan raizējas, ka gadījumā, ja nelaimēsies iegūt stipendiju, jūs nevarēsiet samaksāt skolas naudu.

��Tā nebūs problēma, � Meizija pārliecināti teica. � Ar manu pa�reizējo algu un dzeramnaudām, ko saņemu. Nevienam ta�u nav jāzina, ka esmu viesmīle.

��Lieliska viesmīle. � Holkoma kungs pārlaida skatienu apmeklētāju pilnajai telpai. � Mani izbrīna tikai tas, ka vēl neesat atvērusi pati savu kafejnīcu.

Meizija iesmējās un vairs nedomāja par �o ieteikumu. Līdz dienai, kad pie viņas glu�i negaidīti ieradās Tillijas jaunkundze.

Meizija katru svētdienu apmeklēja rīta dievkalpojumu Svētās Marijas baznīcā, lai paklausītos dēla dziedā�anā. Mandejas jaunkundze jau bija Meiziju brīdinājusi, ka pavisam drīz Harijam varētu būt balss lūzums. Diem�ēl bija vājas cerības, ka tad paies da�as nedēļas un viņ� varēs dziedāt tenora solo partijas.

Tajā rītā Meizija pūlējās koncentrēties un klausīties sprediķi, ta�u domas klejoja pavisam citur. Viņa paskatījās pāri baznīcas ailai, kur sēdēja Beringtona kungs ar kundzi. Viņiem blakus bija D�ailss un divas meitenes. Viņa pieņēma, ka tās varētu būt Beringtonu meitas, kuru vārdi viņai nebija zināmi. Harijs viņai bija sacījis, ka D�ailss Beringtons ir viņa tuvākais draugs, lai gan pirmajā mācību dienā blakus gadīju�ies pavisam nejau�i. Meizija ļoti cerēja, ka nekad nepienāks diena, kurā dēls uzzinās patiesību par D�ailsu. Proti, ka viņ� varbūt ir kaut kas vairāk nekā tikai labs draugs.

Meizija bie�i vēlējās, kaut spētu vairāk palīdzēt Harijam viņa pūliņos iegūt stipendiju mācībām Bristoles klasiskajā ģimnāzijā. Lai gan Tillijas jaunkundze bija viņai iemācījusi izlasīt ēdienkarti, saskaitīt, atņemt un pat uzrakstīt da�us vienkār�us vārdus, doma par to, kādiem pārbaudījumiem Harijs sevi pakļāvis, lika viņai nodrebēt.

Mandejas kundze uzmundrināja Meiziju ar apgalvojumiem, ka Harijs nekad nebūtu tik tālu ticis, ja viņa nebūtu tik patiesi ziedojusies �ā mērķa labad un daudz ko upurējusi. � Un jebkurā gadījumā, � Mandejas jaunkundze bija piebildusi, � jūs esat tikpat gudra kā Harijs, tikai jums nebija dotas tādas iespējas, kādas pavēru�ās viņam.

Holkoma kungs pastāvīgi informēja Meiziju par visu, ko Harijs jau paveicis, lai saņemtu stipendiju. Jo tuvāk bija eksāmena diena, jo Meizijas nervozitāte vairāk līdzinājās pa�u skolēnu satraukumam. Viņa atskārta, cik patiess bijis Vecā D�eka izteikums par to, ka bie�i vien būt vērotājam ir moko�āk, nekā pa�am piedalīties.

�Palmkorta� tagad katru dienu bija pārpildīta, tomēr tas neatturēja Meiziju no jauninājumu ievie�anas laikā, kas presē tika dēvēts par �vieglprātīgajiem trīsdesmitajiem�.

No rītiem viņa saviem klientiem sāka piedāvāt da�ādu �ķirņu cepumus, ko baudīt pie kafijas. Pēcpusdienas tējas laika piedāvājums kļuva tikpat populārs, jo īpa�i pēc tam, kad Harijs viņai pateica, ka Beringtones kundze bija piedāvājusi izvēlēties Indijas vai Ķīnas tēju.

Tomēr Fremptona kungs neatļāva ieviest tādu papildinājumu pie tējas kā maizītes ar kūpinātu lasi.

Katru svētdienu Meizija nometās ceļos uz nelielā spilventiņa un veltīja Visaugstajam tikai vienu vienīgu lūg�anu. � Lūdzu, Dievs, izdari tā, lai Harijs dabūtu stipendiju! Ja viņ� to iegūs, tad es Tevi vairs nekad neapgrūtinā�u ar saviem lūgumiem.

Līdz eksāmenam bija atlikusi vairs tikai nedēļa, un Meizija naktīs nespēja aizmigt. Viņa gulēja vaļējām acīm un prātoja, kā gan Harijs ar to visu tiek galā. Daudzi Meizijas pastāvīgie apmeklētāji sūtīja viņam savus laba vēlējumus. Vieni tālab, ka bija dzirdēju�i Hariju dziedam, citiem savukārt viņ� bija vedis laikrakstus, vēl citiem bērni bija izturēju�i tādu pat pārbaudījumu vai arī viņiem tāds vēl bija priek�ā. Meizijai bija sajūta, ka teju puse Bristoles iedzīvotāju kārto �o eksāmenu.

Pārbaudījuma rītā Meizija vairākiem pastāvīgajiem klientiem ierādīja nepareizu galdiņu, vecajam lāga Kredikam atnesa kafiju viņa iecienītās karstās �okolādes vietā un diviem klientiem pat piedāvāja samaksāt kādam citam domātu rēķinu.

Harijs viņai sacīja, ka visu paveicis samērā labi, tomēr nezina, vai tas būs pietiekami. Viņ� pieminēja kādu cilvēku, vārdā Tomass Hārdijs, tomēr Meizija īsti nebija pārliecināta, vai tas ir dēla draugs vai kāds no pasniedzējiem.

Kad torīt �Palmkortas� pulkstenis vēstīja par desmitās rīta stundas iestā�anos, Meizija zināja, ka tajā brīdī skolas direktors izliek uz ziņojumu dēļa lapu ar eksāmenu rezultātiem. Pagāja vēl divdesmit minūtes, līdz ieradās Holkoma kungs un taisnā ceļā devās uz savu ierasto galdiņu aiz pīlāra. Skolotāja seja neko nevēstīja par to, kā Harijam klājies eksāmenā. Meizija a�i �ķērsoja telpu un devās pie viņa. Pirmo reizi �o �etru gadu laikā viņa atļāvās apsēsties pretī apmeklētājam. Tiesa, vārdi �sabruka uz krēsla� �ajā gadījumā būtu iederīgāki.

��Harijs eksāmenu nokārtoja ar izcilību, � Holkoma kungs pavēstīja, � tomēr baidos, ka stipendiju viņ� nesaņems.

��Kā tas jāsaprot? � vaicāja Meizija, pūlēdamās apturēt roku drebē�anu.

��Divpadsmit labākajiem kandidātiem bija astoņdesmit vai vairāk procentu pareizu atbil�u. Viņiem tiek pie�ķirta stipendija, kas nav piesaistīta konkrētam mācību priek�metam. Harija draugam Dīkinsam bija deviņdesmit divi procenti pareizu atbil�u. Vislabākais rezultāts. Arī Harija veikums ir slavējams. Viņam ir septiņdesmit pieci procenti. Septiņpadsmitais labākais rezultāts no trijiem simtiem. Frobi�era kungs sacīja, ka Harijam nav paveicies ar angļu valodas un literatūras pārbaudījumu. Tie�i tā dēļ viņa rezultāti ir zemāki.

��Viņam vajadzēja lasīt Hārdiju, nevis Dikensu, � sacīja sieviete, kura mū�ā nebija izlasījusi nevienu grāmatu.

��Harijam tiks piedāvāta vieta Bristoles klasiskajā ģimnāzijā, tomēr ikgadēju simt mārciņu stipendiju viņam nepie�ķirs.

Meizija pielēca kājās. � Tātad es tagad strādā�u nevis divas, bet trīs maiņas, jo viņ� Merivudas skolā neatgriezīsies. Holkoma kungs, to es jums saku pavisam nopietni.

Vairākas dienas Meiziju pārsteidza tas, cik daudzi pastāvīgie apmeklētāji apsveica viņu ar Harija iespaidīgajiem panākumiem eksāmenā. Viņa uzzināja arī to, ka da�u apmeklētāju bērni nav �o pārbaudījumu izturēju�i tikai viena trūksto�a procentpunkta dēļ un viņiem nākas ķerties pie otrās labākās izvēles. Tas viss vēl vairāk stiprināja Meizijas apņēmību panākt, lai mācību semestra pirmajā dienā Harijs noteikti būtu Bristoles klasiskās ģimnāzijas audzēkņu skaitā.

Nākamās nedēļas laikā viņa pamanīja kādu dīvainību. Viņai doto dzeramnaudu apjoms bija dubultojies. Vecais lāga Krediks ieslidināja viņai kabatā piecu mārciņu naudaszīmi un noteica: � Tas Harijam. Lai viņ� var pierādīt, ka ir savas mātes vērts.

Stilhausleinas divdesmit septītās mājas durvju vēstuļu spraugā ieslīdēja plāna, balta aploksne, un �o faktu jau pa�u par sevi varēja uzskatīt par notikumu. Harijs pa�rocīgi atvēra aploksni un izlasīja vēstuli mātei priek�ā. �Kliftonam H. Tiek piedāvāta mācību vieta �A� plūsmā. Semestra sākums piecpadsmitajā septembrī��

Nokļuvis līdz pēdējai sadaļai, kurā tika prasīts, lai Kliftona kundze nosūta skolas vadībai vēstuli, kurā apstiprina vai noliedz kandidāta vēlmi pieņemt �o piedāvājumu, Harijs nervozi paraudzījās uz māti.

��Tev tūdaļ pat viņiem jāuzraksta, ka pieņem piedāvājumu! � viņa teica.

Harijs cie�i apskāva māti un no�ukstēja: � Kā man gribētos, lai tēvs nebūtu miris�

�Varbūt, ka viņ� ir dzīvs,� Meizija domās atbildēja.

Pēc da�ām dienām uz durvju paklājiņa nokrita vēl viena vēstule. Tajā bija gar� saraksts ar visu nepiecie�amo, kas jānopērk līdz mācību semestra pirmajai dienai. Meizija pamanīja, ka visas lietas tika prasīts iegādāties pa divām vai pat trim un vairāk. Vienā gadījumā � se�us pārus zeķu (pelēkas pusgarās) un vēl arī zeķu prievītes.

���ēl, ka tu nevari ņemt manus zeķturus, � viņa noteica, un Harijs nosarka.

Tre�ajā vēstulē bija norādīts, ka jaunajiem skolēniem jāizvēlas trīs ārpusklases nodarbības no sarakstā minētajām. Par da�ām bija norādīta papildu maksa � piecas mārciņas. Harijs izvēlējās kori, par kuru papildmaksa netika prasīta, vēl arī teātra klubu un �Mākslas cienītāju apvienību�. Vēstules pielikumā bija paskaidrots, ka, apmeklējot muzejus, kuri neatrodas Bristolē, būs nepiecie�ami papildu līdzekļi.

�Kaut vairāk būtu tādu veco lāga Krediku!� nodomāja Meizija, tomēr viņa neļāva Harijam nojaust par savām raizēm pat pēc tam, kad Holkoma kungs atgādināja, ka Harijs Bristoles klasiskajā ģimnāzijā pavadīs nākamos piecus gadus. Viņa tikai pateica skolotājam, ka Harijs būs pirmais viņu ģimenē, kur� nav pametis mācības �etrpadsmit gadu vecumā.

Līdz brīdim, kad Harijam skolai nepiecie�amās lietas bija pilnībā sagādātas, Meizija bija atsākusi uz darbu iet kājām, ietaupot piecus pensus nedēļā uz tramvaja biļe�u rēķina. Savai mātei viņa teica: � Viena mārciņa gadā. Ar to pietiks, lai nopirktu Harijam jaunu uzvalku.

Gadu gaitā Meizija bija sapratusi, ka atvases savus vecākus uzskata par neizbēgamu nepiecie�amību, turklāt reizēm vecāki var kļūt arī par neērtības cēloni.

Pirmajā reizē, kad Svētā Bedas skolā Meizija ieradās uz vecāku sapulci, izrādījās, ka viņa ir vienīgā no visām skolēnu mātēm, kurai galvā nav cepures. Pēc �ā gadījuma viņa sev vienu nopirka lietoto pre�u veikalā. Lai cik nemoderna tā arī kļūtu, �ai cepurei nāksies būt Meizijas pavadonei līdz brīdim, kad Harijs beigs mācības Bristoles klasiskajā ģimnāzijā.

Harijs bija piekritis, ka māte pirmajā semestra dienā pavada viņu uz ģimnāziju, tomēr viņa bija nospriedusi, ka dēls ir gana pieaudzis, lai pēc nodarbībām pats vakarā ar tramvaju atbrauktu mājās. Meiziju vairāk uztrauca nevis tas, kā Harijs nokļūs ģimnāzijā un pēc tam atkal mājās, bet gan tas, ko iesākt vakaros. Tagad Harijs semestra laikā vairs nedzīvos internātā un nak�ņos mājās. Meizijai nebija ne mazāko �aubu, ka dzīvo�ana vienā istabā ar tēvoci Stenu nozīmēs vienas vienīgas asaras. Po�oties Harija pirmajai skolas dienai, viņa centās par to nedomāt.

Cepure vietā, labākais un vienīgais mētelis nesen iztīrīts, kājās situācijai atbilsto�as melnas kurpes un viņas vienīgais zīda zeķu pāris. Meizija jutās gatava sastapties ar pārējiem vecākiem. Kad viņa nonāca lejā pa kāpnēm, Harijs jau gaidīja pie durvīm. Savā jaunajā skolas uzvalkā, kur melnais lieliski saskanēja ar bagātīgi sarkano toni, viņ� izskatījās tik elegants, ka Meizijai gribējās vadāt dēlu pa Stilhausleinu un visiem izrādīt. Lai zina, ka ir kāds no �īs ielas, kur� mācās Bristoles klasiskajā ģimnāzijā.

Glu�i tāpat kā todien, kad pirmo reizi devās uz Svētā Bedas skolu, viņi iekāpa tramvajā, ta�u Harijs nolēma izkāpt vienu pieturu pirms vajadzīgās. Meizijai vairs nebija ļauts turēt dēlu pie rokas, tomēr viņa vairākkārt pastūma taisnāk cepuri viņam galvā.

Ieraudzījusi daudzos jaunekļus, kuri pulcējās pie skolas vārtiem, Meizija sacīja: � Es nu labāk ie�u, citādi vēl nokavē�u darbu. � Tas samulsināja Hariju, jo viņ� zināja, ka Fremptona kungs pie�ķīris viņai brīvdienu.

Meizija apskāva dēlu un rai�pilni noraudzījās, kā Harijs dodas kalnup. Pirmais Hariju sveicināja D�ailss Beringtons, un Meiziju tas izbrīnīja, jo dēls bija sacījis, ka draugs dro�i vien dosies uz Ītonu. Abi pui�i sarokojās glu�i kā pieaugu�i vīrie�i, kuri tikko noslēgu�i svarīgu darījumu.

Pūļa malā Meizija ievēroja Beringtona kungu ar kundzi. �Vai viņ� nodro�inājies, lai nesastaptos ar mani?� Pēc īsa mirkļa viņiem pievienojās Dīkinsa kungs un kundze, bet vecākiem līdzi � laimīgais stipendijas ieguvējs. Visi sarokojās.

Pamazām vecāki posās projām un atvadījās. Beringtona kungs vispirms paspieda roku savam dēlam, bet pēc tam Dīkinsam. Harija pastiepto roku viņ� izlikās nemanām un aizgriezās. Beringtones kundze izskatījās samulsusi, un Meizija nodomāja, ka vēlāk viņa varbūt pavaicās, kālab vīrs nav vēlējies paspiest roku D�ailsa labākajam draugam. Ja kundze vaicās, tad noteikti nesaņems patiesu atbildi, par to Meizija bija dro�a. Viņa ba�ījās, ka nepaies ilgs laiks un Harijs sāks taujāt, kālab Beringtona kungs alla� tik noraido�i izturas pret viņu. Meizija gan sprieda, ka diezin vai Harijs varēs noskaidrot patiesību, jo tā bija zināma tikai trijiem cilvēkiem.

Tillijas jaunkundze �Palmkortā� iegriezās jau tik bie�i, ka viņai nu bija pa�ai savs galdiņ�.

Parasti viņa atnāca ap pulksten �etriem un pasūtīja Earl Grey tēju un sviestmaizi ar gurķi. Viņa vienmēr noraidīja piedāvājumu izvēlēties kaut ko no pla�ā krēma kūku, �elejas kūku un �okolādes eklēru klāsta, tomēr reizēm atļāvās ar sviestu apziestu plāceni. Kad Tillijas jaunkundze kādā pēcpusdienā ieradās neilgi pirms pieciem, kas viņai bija neraksturīgi vēlu, Meizija ļoti nopriecājās, ka viņas iecienītais galdiņ� tobrīd ir brīvs.

��Meizij, vai �odien tu man nevarētu ierādīt galdiņu, kur� atrodas mazliet nomaļākā vietā? Man gribētos ar tevi pārmīt da�us vārdus.

��Protams, Tillijas jaunkundz, � atteica Meizija un veda viņu uz Holkoma kunga iecienīto galdiņu aiz pīlāra zāles tālākajā stūrī. � Pēc desmit minūtēm man būs mazliet laika, � teica Meizija, � un tad jums pievieno�os.

Kad atnāca viņas palīdze Sūzana, Meizija paskaidroja, ka uz da�ām minūtēm piebiedrosies Tillijas jaunkundzei, bet nav nepiecie�ams viņu apkalpot.

��Vai tā vecā pīle ir neapmierināta ar kaut ko? � Sūzana vaicāja.

��Tā vecā pīle man iemācīja visu, ko es protu, � Meizija atteica un pasmaidīja.

Kad pulkstenis vēstīja, ka ir jau pieci pēcpusdienā, Meizija �ķērsoja zāli un apsēdās pretī Tillijas jaunkundzei. Meizija reti sēdēja kopā ar apmeklētājiem un tās da�as reizes, kad tas bija noticis, nekad nejutās ērti.

��Varbūt gribi kādu tasi tējas, Meizij?

��Nē, paldies, Tillijas jaunkundz.

��Pilnībā saprotu. Centī�os tevi ilgi neaizkavēt. Sacī�u atklāti� es atnācu, jo vēlējos sastapt tevi. Vai drīkstu vaicāt, kā klājas Harijam?

��Kaut viņ� vienreiz pārstātu augt! � atteica Meizija. � Man liekas, ka to vien daru, kā ik pēc da�ām nedēļām palai�u garākas viņa bik�u staras. Tādā tempā viņa garās bikses jau gada laikā kļūs par īsbiksēm.

Tillijas jaunkundze iesmējās. � Un kā viņam sokas darbi?

��Semestra beigu liecībā sacīts� � Meizija apklusa un pūlējās atcerēties īstos vārdus. � �Visai apmierino�s iesākums. Daudzsolo�i.� Viņ� jau ir kļuvis par labāko audzēkni angļu valodā un literatūrā.

��Kāda ironija! � Tillijas jaunkundze iesaucās. � Ja pareizi atceros, tie�i tas bija iemesls, kālab viņam īsti nepaveicās eksāmenā.

Meizija pamāja un centās nedomāt par finansiālajām sekām, ko bija radījusi Harija nepietiekamā uzmanība pret Tomasa Hārdija romāniem.

��Tu noteikti ar viņu ļoti lepojies, � Tillijas jaunkundze teica. � Kad svētdien biju Svētās Marijas baznīcā, ļoti nopriecājos, ieraudzījusi viņu atkal dziedam korī.

��Jā, ta�u tagad viņam jāsamierinās ar atra�anos pēdējā rindā kopā ar pārējiem baritoniem. Dienas, kad viņ� bija solists, ir aizgāju�as uz neatgrie�anos. Ta�u viņ� piedalās teātra klubā. Tā kā Bristoles klasiskajā ģimnāzijā nav meiteņu, viņam uzticēta Ursulas loma skolas uzvedumā.

���Liela brēka, maza vilna�, � noteica Tillijas jaunkundze. � Es nedrīkstu tērēt vēl vairāk tava laika. Tad nu ķer�os pie tā, kālab esmu atnākusi. � Viņa iedzēra malku tējas, it kā vēlētos saņemties, un tad steidzīgi teica: � Man nākamajā mēnesī paliks se�desmit gadu, mana dārgā, un jau kādu laiku es apsveru domu par pensionē�anos.

Meizijai nekad pat prātā nebija ienācis, ka Tillijas jaunkundze neturpinās strādāt līdz laika galam.

��Mēs ar Mandejas jaunkundzi domājam par to, ka vajadzētu pārcelties uz Kornvolu. Jau esam noskatīju�as kādu nelielu māju pie jūras.

�Jūs nedrīkstat aizbraukt no Bristoles!� Meizijai gribējās kliegt. �Ja jūsu abu te nebūs, pie kā es vērsī�os pēc padoma?�

��Pagāju�ajā mēnesī man kaut kas ienāca prātā, � turpināja Tillijas jaunkundze. � Kāds vietējais biznesmenis vēlējās nopirkt no manis tējnīcu, un tas nozīmē, ka viņ� to iekļaus kādā strauji augo�ā impērijā. Vispār jau man ir vienalga, vai tas notiks, tomēr viņa piedāvājums bija pārāk vilino�s, lai no tā viegli atteiktos. � Meizija vēlējās uzdot Tillijas jaunkundzei vienu jautājumu, tomēr klusēja, jo nevēlējās pārtraukt dedzīgo runu. � Kop� tās dienas es daudz domāju par �o jautājumu un izlēmu. Ja tu varētu man maksāt to pa�u summu, ko piedāvā viņ�, tad daudz labāk es tējnīcu pārdodu tev, nevis kādam sve�iniekam.

��Un cik tad viņ� piedāvāja?

��Piecus simtus mārciņu.

Meizija nopūtās. � Jūtos glaimota, ka par mani iedomājāties, � viņa beidzot noteica. � Tomēr patiesība ir tāda, ka man nav pat piecsimt peniju, par piecsimt mārciņām nemaz nerunājot.

��Es jau baidījos, ka tu atbildēsi tie�i tā, � sacīja Tillijas jaunkundze. � Bet, ja tu atrastu kādu atbalstītāju, viņam tā būtu laba iespēja ieguldīt naudu. Pagāju�ajā gadā man bija peļņa. Simt divpadsmit mārciņas un desmit �iliņi. Un �ajā summā neietilpst mana nopelnītā alga. Es pat varētu tev pārdot tējnīcu par mazāk nekā pieciem simtiem mārciņu, ta�u mēs esam atradu�as pasakainu mazu namiņu pie jūras un tā īpa�nieks vēlas saņemt trīs simtus. Viņ� nepiekāpsies ne par peniju. Mums ar Mandejas jaunkundzi gadu vai divus nāksies iztikt tikai no saviem iekrājumiem. Tā kā nevienai no mums pensija nedos atspaidu, tad liekiem diviem simtiem mārciņu būs ļoti liela nozīme.

Brīdī, kad Meizija grasījās paust Tillijas kundzei savu no�ēlu par to, ka jāatsaka, telpā ienāca Patriks Keisijs un apsēdās pie sava iecienītā galdiņa.

Meizija un Patriks baudīja tuvību, un tikai vēlāk Meizija viņam pastāstīja par Tillijas jaunkundzes piedāvājumu. Viņ� piecēlās sēdus, aizsmēķēja cigareti un dziļi ievilka dūmu.

��Nopelnīt tādu summu nav pārāk sare�ģīti. Brunelam, kur� vāca naudu Kliftonas piekartilta būvniecībai, klājās daudz grūtāk.

��Iespējams, bet Kliftones kundzei, kurai īsti nav pat divu puspensu, tas ir nepaceļams smagums.

��Jā, bet tev vajadzētu zināt par naudas plūsmu un pierādītiem ienākumiem, nemaz jau nerunājot par tējnīcas vērtību. Vai zini, es gribētu ieskatīties pēdējo piecu gadu grāmatvedības dokumentos un pārliecināties, ka tev ir pateikts viss nepiecie�amais.

��Tillijas jaunkundze nemū�am nemēģinātu kādu apkrāpt. � Vēl tev jāizpēta, vai tuvākajā nākotnē nemainīsies zemes nomas maksa, � Patriks teica, neņemot vērā viņas iebildumus. � Un veic dubultu pārbaudi, lai būtu dro�a, ka līgumā nav punkta, kas ļauj no tevis pieprasīt maksājumus, tiklīdz tējnīca sāks nest peļņu.

��Tillijas jaunkundze neko tādu nedarītu, � Meizija teica. � Tu esi labticīga un pārāk paļaujies uz cilvēkiem, Meizij. Tikai tev jāatceras tas, ka vēlāk, kad gribēsi aizstāvēt savas tiesības, tev būs darī�ana nevis ar Tillijas jaunkundzi, bet ar advokātu, kur� būs pārliecināts, ka viņam jāatstrādā savs honorārs.

��Ir pilnīgi skaidrs, ka tu neesi pazīstams ar Tillijas jaunkundzi.

��Tava ticība �ai vecajai kundzei ir aizkustino�a, ta�u mans darbs ir tev līdzīgu cilvēku pasargā�ana. Turklāt ar simt divpadsmit mārciņām un desmit �iliņiem peļņas gadā nepietiks dzīvei, jo tev nāksies atmaksāt naudu arī investoram.

��Tillijas jaunkundze sacīja, ka peļņā nebija iekļauta viņas darba samaksa.

��Tā varētu būt, tomēr tu nezini, cik liela bija viņas alga. Tev būs vajadzīgas vēl vismaz divsimt piecdesmit mārciņas gadā, lai izdzīvotu. Pretējā gadījumā tu nevarēsi maksāt investoram un Harijs nevarēs turpināt mācības ģimnāzijā.

��Nevaru vien sagaidīt, kad tu iepazīsies ar Tillijas jaunkundzi.

��Un dzeramnaudas? Domāju, ka viesnīcā tu dzeramnaudās gadā nopelni vismaz divsimt mārciņas, turklāt no �īs naudas tev nav jāmaksā nodokļi. Lai gan ne�aubos, ka nākotnē kāda valdība noteikti ķersies arī pie �ī jautājuma.

��Varbūt man jāpasaka Tillijas jaunkundzei, ka risks ir pārāk augsts. Galu galā tu man nepārtraukti atgādini, ka viesnīcā man ir garantēti ienākumi un bez jebkāda riska.

��Taisnība. Tomēr, ja Tillijas jaunkundze ir kaut uz pusi tik laba, kā tu par viņu stāsti, �ī varētu būt iespēja, kāda otrreiz negadīsies.

��Patrik, izlem vienreiz! � Meizija teica, pūlēdamās neizrādīt aizkaitinājumu.

��Tiklīdz ieraudzī�u kantorgrāmatas.

��Tu izlemsi, kad satiksi Tillijas jaunkundzi, � Meizija sacīja, � jo tad sapratīsi vārdu �laba griba� un �reputācija� īsto nozīmi.

��Nespēju ne sagaidīt, kad ieraudzī�u �o tikumības paraugu.

��Vai tas nozīmē, ka tu mani pārstāvēsi?

��Jā, � viņ� sacīja un nodzēsa cigareti.

��Un par cik lielu summu tu novērtēsi �o tuk�inieci atraitni, Keisija kungs?

��Izslēdz gaismu!

��Vai esi pārliecināta, ka tas ir attaisnots risks? � vaicāja Fremptona kungs. � Tu vari daudz zaudēt.

��Mans finan�u padomdevējs uzskata, ka ir vērts mēģināt, � atbildēja Meizija. � Viņ� ir pārliecināts, ka es ne tikai varē�u savilkt galus kopā, bet, atmaksājusi aizdevumu, pat tik�u pie peļņas jau piecu gadu laikā.

��Un tie�i tajos gados Harijs mācīsies Bristoles klasiskajā ģimnāzijā.

��To es labi zinu, Fremptona kungs, bet Keisija kungs panāca, ka līgums man paredz arī pieklājīgu darba samaksu. Kad bū�u sadalījusi dzeramnaudas ar savām viesmīlēm, mājās nesī�u apmēram tādu pa�u summu kā tagad. Svarīgākais ir tas, ka piecu gadu laikā man kontā parādīsies reāli aktīvi un kop� tā brī�a visa peļņa būs mana, � viņa sacīja, pūlēdamās precīzi atsaukt atmiņā Patrika vārdus.

��Man ir skaidrs, ka esi izlēmusi, � sacīja Fremptona kungs. � Un tomēr es tevi brīdinā�u. Meizij, ir milzīga at�ķirība, vai tu esi darba ņēmējs, kur� skaidri zina, ka nedēļas beigās saņems nopelnīto algu, vai esi darba devējs, kura pienākums ir katru piektdienas pēcpusdienu salikt �īs algas aploksnēs, lai izsniegtu saviem padotajiem. Goda vārds, Meizij, tu esi labākā savā jomā, bet� vai tu patie�ām no pakļautā vēlies kļūt par vadītāju?

��Keisijs man palīdzēs ar padomu.

��Keisijs ir spējīgs puisis, tur es tev piekrītu, tomēr viņam valsts otrā malā ir daudz nozīmīgu klientu. Bizness būs jāvada tev. Dienu no dienas. Ja kaut kas noies greizi, viņ� nevarēs alla� būt blakus un paturēt tev rociņu.

��Bet cita tāda izdevība man vairs negadīsies! � Tas bija otrs Patrika izteikums.

��Tad lai notiek, Meizij! � piekāpās Fremptona kungs. � Un zini, mums viesnīcā tevis patie�ām pietrūks. Vienīgais iemesls, kāpēc varētu sacīt, ka tik neaizvietojama neesi, ir tas, ka tu ļoti labi izskoloji savu palīdzi.

��Sūzana jūs nepievils, Fremptona kungs.

��Par to esmu pārliecināts, ta�u viņa nekad nebūs Meizija Kliftone. Ļauj man pirmajam novēlēt tev visu iespējamo veiksmi tavā izvēlētajā ceļā. Ja nu gadījumā viss neiet tik gludi, tev �eit alla� atradīsies vieta.

Fremptona kungs piecēlās no galda un paspieda roku Meizijai. Glu�i tāpat kā pirms se�iem gadiem.

Pēc mēne�a Meizija parakstīja se�us dokumentus, klātesot National Provincial bankas pārvaldniekam Prendergasta kungam. Ta�u pirms tam Patriks kopā ar viņu pārskatīja visus dokumentus, teikumu pēc teikuma, un apmierināts atzina, ka ļoti kļūdījies, �auboties par Tillijas jaunkundzes godaprātu. Viņ� sacīja Meizijai, ka viņam vispār vairs nebūtu darba, ja visi rīkotos tik godīgi kā Tillijas jaunkundze.

Tūksto� deviņi simti trīsdesmit ceturtā gada deviņpadsmitajā martā Meizija pasniedza Tillijas jaunkundzei piecsimt mārciņas, pretī saņemot cie�u apskāvienu un tējnīcu. Pēc nedēļas Tillijas jaunkundze un Mandejas jaunkundze aizbrauca uz Kornvolu.

Meizija pirmo reizi atvēra tējnīcas durvis jau kā īpa�niece, tomēr bija nolēmusi saglabāt iepriek�ējo nosaukumu. Patriks bija ieteicis viņai nenovērtēt par zemu tūksto� astoņi simti deviņdesmit astotajā gadā dibinātā uzņēmuma jau iegūto reputāciju, kuru tas nopelnījis, nesot Tillijas vārdu, un pat nemēģināt mainīt nosaukumu. Vismaz tik ilgi, kamēr Tillijas jaunkundzes vārds vēl visiem labā atmiņā, un dro�āk arī pēc tam to nedarīt. � Pastāvīgajiem klientiem nepatīk pārmaiņas, jo īpa�i straujas. Neliec viņiem tādas piedzīvot.

Paklausījusi �ādam padomam, Meizija tomēr ieviesa da�us jauninājumus, kuri neaizskāra pastāvīgo klientu ieradumus. Viņa nodomāja, ka svaigi galdauti nekādi nevarētu kaitēt. Krēsli un pat galdi jau bija ieguvu�i, maigi izsakoties, savādu izskatu. Un Tillijas jaunkundze laikam nebija pamanījusi, ka paklājs izdilis mazliet par daudz.

��Neskrien par ātru, � Patriks brīdināja Meiziju vienā no savām ikmēne�a apciemojuma reizēm. � Atceries, ka naudu iztērēt ir daudz vieglāk, nekā nopelnīt. Un nebrīnies, ja da�i no pastāvīgajiem Tillijas klientiem vienkār�i pazudīs, bet tu da�os pirmajos mēne�os nenopelnīsi tik, cik biji ieplānojusi.

Patrikam izrādījās taisnība. Pirmajā mēnesī apmeklētāju skaits samazinājās, tas pats turpinājās arī otrajā mēnesī, tādējādi pierādot faktu, ka Tillijas jaunkundze patie�ām bijusi ļoti iemīļota. Ja tre�ajā mēnesī klātos tikpat slikti, Patriks ieteiktu pievērst uzmanību skaidrās naudas plūsmai un kredītlimitam, ta�u lejupslīde � vēl viens Patrika lietots termins � apstājās un klientu skaits mazliet pat palielinājās.

Pirmā patstāvīgās saimnieko�anas gada beigās Meizija faktiski bija uzskatāma par izputinātu. Viņai nebija izdevies nopelnīt pat tik daudz, lai atmaksātu kaut daļu no bankas pie�ķirtā aizņēmuma.

��Nesatraucies tik ļoti, mana dārgā, � Tillijas jaunkundze viņai sacīja kādā no savām retajām vieso�anās reizēm Bristolē. � Arī man vairākus gadus nācās pacīnīties, lai sāktu kaut ko pelnīt. � Meizija nevarēja atļauties ziedot gadus. Viņai �ādas iespējas glu�i vienkār�i nebija.

Nākamais gads iesākās cerīgi. Atgriezās arī da�i Meizijas pastāvīgie apmeklētāji, kuri iepriek� bija sekoju�i viņai uz �Palmkortu�. Etkinss bija tik ļoti izplūdis miesās un viņa cigārs bija kļuvis tik gar�, ka Meizija varēja vien iztēloties, cik lieliski attīstās viņa izklaides bizness. Katru rītu vienpadsmitos ieradās vecais lāga Krediks, tērpies lietusmētelī un alla� paņēmis līdzi lietussargu, neatkarīgi no laika apstākļiem. Paretam nāca arī Holkoma kungs, kur� parasti vēlējās zināt, kādas ir Harija sekmes, un Meizija nekad neļāva skolotājam maksāt rēķinu. Lai kad arī Patriks atbrauktu uz Bristoli, viņa pirmā pieturas vieta alla� bija �Tillijas tējnīca�.

Otrā gada laikā Meizija nomainīja vienu piegādātāju, kuram nebija īsti saprotama vārdu �svaigs� un �sakaltis� nozīme. Viņa atbrīvojās arī no viesmīles, kura nepiekrita vispārpieņemtajam uzskatam, ka klientam vienmēr ir taisnība. Vairākas jaunas sievietes pieteicās uz �o vietu, jo sabiedrības uzskati par to, ka sievietei vajadzīgs algots darbs, bija kļuvu�i progresīvāki. Meizija pieņēma kādu jaunu sievieti, vārdā Kārena. Viņai bija blondi, sprogaini mati, lielas zilas acis un tāda figūra, par kuru modes �urnālos saka: �Augums kā smil�u pulkstenis.� Meizija sprieda, ka �ī sieviete piesaistīs vairāk klientu, kas jaunāki par lielāko daļu viņas pa�reizējo apmeklētāju.

Atrast citu kulinārijas izstrādājumu piegādātāju bija grūtāk. Vairākas firmas meklēja sadarbības iespējas, tomēr Meizijas prasības bija ļoti augstas. Kad uz viņas sliek�ņa nostājās Bobs Barouss no �Barousa beķerejas�, kas dibināta tūksto� deviņi simti trīsdesmit piektajā gadā, un sacīja, ka �Tillijas tējnīcai� jākļūst par viņa pirmo klientu, Meizija noslēdza ar viņu līgumu par mēnesi garu izmēģinājuma laiku.

Izrādījās, ka Bobs ir strādīgs un uzticams, turklāt viņa piegādātā prece alla� bija tik svaiga, ka Meizijas klienti mēdz sacīt: �Labi, varbūt vēl vienu.� Viņa ceptās smalkmaizītes ar krēmu vai augļiem bija ļoti iecienītas, ta�u par īstu sensāciju kļuva jaunievedums � �okolādes kūkas. Tās no letes pazuda tik ātri, ka līdz dienas vidum vairs nebija nevienas. Meizija gan mudināja Bobu cept vairāk, ta�u viņ� vienmēr atbildēja, ka tas nav iespējams.

Kādā rītā, kad Bobs bija izkrāvis atvesto preci, Meizija pamanīja, ka viņ� izskatās nomākts, un piedāvāja iedzert kafiju. Viņ� atzinās, ka saskāries ar tādām pa�ām naudas plūsmas problēmām, kādas piedzīvoja Meizija savā pirmajā patstāvīgās saimnieko�anas gadā, tomēr bija pārliecināts, ka drīz vien stāvoklis uzlabosies. Glu�i nesen viņam bija izdevies noslēgt sadarbības līgumu ar divām kafejnīcām, tomēr viņ� bija ļoti pateicīgs Meizijai par doto pirmo iespēju.

Laikam ritot, �ī rīta kafijas pauze kļuva par savdabīgu rituālu. Par spīti tam, Meizija bija pārsteigta, kad Bobs uzaicināja viņu uz satik�anos. Meizija abu attiecības bija uzskatījusi vienīgi par lieti�ķām. Viņ� bija nopircis biļetes uz mūziklu �Burvīgā nakts�. Tas bija jauniestudējums, kur� tika demonstrēts �Hipodromā�, un viņa bija cerējusi, ka Patriks uzaicinās turp aiziet.

Meizija pateicās Bobam, tomēr sacīja, ka nevēlas sabojāt abu attiecības. Viņai būtu gribējies arī piebilst, ka ir vēl divi citi vīrie�i, kuri ieņem zināmu vietu viņas dzīvē, � piecpadsmitgadnieks, kur� sācis ļoti raizēties par pūtītēm uz sejas, un kāds īrs, kur� Bristolē ierodas tikai reizi mēnesī un, pa�am nemanot, kļuvis par viņas romantisko jūtu valdnieku. Bobs �nē� par atbildi neuzskatīja un pēc mēne�a pārsteidza Meiziju vēl vairāk, uzdāvinādams viņai markazīta piespraudi. Meizija noskūpstīja viņu uz vaiga un nobrīnījās par to, kā gan viņ� uzzinājis, ka �ī ir viņas dzim�anas diena. Tajā vakarā viņa ielika piespraudi atvilktnē un būtu par to aizmirsusi, ja vien regulāri nesaņemtu vēl citas dāvanas.

Konkurenta uzstājība Patrikam likās uzjautrino�a, un viņ� kādu vakaru atgādināja Meizijai, ka viņa ir izskatīga sieviete, turklāt laba partija.

Meizijai smiekli nebija prātā. � Tam jādara gals, � viņa sacīja.

��Tad kālab tu nemeklē citu piegādātāju? � viņ� vaicāja.

��Jo labu piegādātāju atrast ir grūtāk nekā mīlniekus. Bobs ir uzticams, cep labākās kūkas visā pilsētā, un cenas viņa produkcijai ir zemākas nekā pie viņa sāncen�iem.

��Un viņ� ir tevī iemīlējies, � noteica Patriks.

��Neķircinies! Tam jāpieliek punkts.

��Es tev pateik�u, ko pārtraukt ir vēl svarīgāk, � sacīja Patriks, pēc tam pieliecās un atvēra savu portfeli.

��Vai drīkstu tev atgādināt, ka mums bija paredzētas romantiskas vakariņas sve�u gaismā, nevis lieti�ķa tik�anās.

��Diem�ēl to nevarēs atlikt uz vēlāku laiku, � Patriks noteica un uzlika uz galda dokumentu �ūksnīti. � �ie ir pārskati par pēdējiem trim tavas darbības mēne�iem, un tā nav nekāda priecīgā lasāmviela.

��Bet tu ta�u teici, ka situācija pamazām uzlabojas. Vai tad ne?

��Zināmā mērā tā arī ir. Tu pat esi pamanījusies savus tēriņus iegro�ot līdz bankas ieteiktajam līmenim, tomēr �ajā laika periodā glu�i neizprotami ir kritu�ies tavi ienākumi.

��Kā gan tas iespējams? Mums pagāju�ajā mēnesī bija rekordliels apmeklētāju skaits.

��Tie�i tas bija iemesls, kālab es nolēmu sīki izpētīt visus tavus �ekus un rēķinus par pagāju�o mēnesi. Tur kaut kas nesaskan. Meizij, es esmu nonācis pie nepatīkama secinājuma. Kāda no tavām viesmīlēm slepus ņem naudu no kases. Ēdinā�anas biznesā tas nav nekas jauns, ta�u, reiz sācies, tas turpināsies, līdz būsi atradusi vainīgo un atlaidusi no darba. Ja zagli neatradīsi iespējami ātri, tev būs kārtējais gads bez peļņas, un tu atkal nespēsi samaksāt parādu bankai.

��Un ko tu iesaki?

��Tev cie�āk jāpavēro savas padotās. Vainīgā kādā brīdī noteikti sevi nodos.

��Kā tad es varē�u zināt, ka tā ir īstā?

��Ir vairākas pazīmes, kam jāpievēr� īpa�a uzmanība, � skaidroja Patriks. � Kāda varbūt dzīvo pāri saviem līdzekļiem. Piemēram, iegādājusies jaunu mēteli vai dārgu rotu, vai arī ņem brīvdienas, ko parasti nevarētu atļauties. Visticamāk, viņa tev sacīs, ka viņai ir jauns draugs, bet�

��Sasodīts! � noteica Meizija. � Man liekas, es nojau�u, kura tā varētu būt.

��Kura tad?

��Kārena. Viņa tikai da�us mēne�us strādā pie manis un pēdējā laikā brīvajās nedēļas nogalēs sākusi braukāt uz Londonu. Pagāju�ajā nedēļā viņa ieradās darbā ar jaunu �alli un smalkiem ādas cimdiem rokās. Jāatzīstas, ka es viņu pat apskaudu.

��Nepārsteidzies ar secinājumiem, � brīdināja Patriks, � tomēr uzmani viņu cie�āk. Varbūt viņa piesavinās visas dzeramnaudas, varbūt krāmējas gar kasi, bet varbūt dara gan vienu, gan otru. Dro�i varu teikt tikai vienu� Tas nebeigsies tāpat vien. Visbie�āk notiek tā, ka zaglis kļūst aizvien bezkaunīgāks un pārliecinātāks par sevi. Tev jārīkojas ātri, kamēr viņa nav paguvusi izpostīt tavu biznesu.

Meizijai derdzās izspiegot savu kolektīvu. Gandrīz visas gados jaunākās viņa bija izvēlējusies pati, bet vecākās bija vēl Tilljas pieņemtas un strādāja tējnīcā jau gadiem ilgi.

Īpa�i uzmanīgi viņa vēroja Kārenu, tomēr nebija nekādu pazīmju par to, ka viņa būtu zagle. Tomēr Patriks bija brīdinājis, ka zagļi parasti ir viltīgāki nekā godīgie cilvēki, turklāt Meizijai nebija iespējams Kārenu uzmanīt nepārtraukti. Un tad problēma atrisinājās it kā pati no sevis. Kārena iesniedza atlūgumu. Viņa sacīja, ka ir saderinājusies un mēne�a beigās dosies pie līgavaiņa uz Londonu. Kārenas saderinā�anās gredzens Meizijai likās visai iespaidīgs. Tiesa, viņa nezināja, kur� par to samaksājis. Aizgainījusi �o domu, viņa nopriecājās, ka būs mazāk iemeslu lauzīt galvu.

Kad pēc piecām nedēļām Bristolē atkal ieradās Patriks, Meizija saņēma brīdinājumu, ka ienākumi turpina kristies. Tātad Kārena nebija vainojama.

��Varbūt ir laiks vērsties policijā? � vaicāja Meizija.

��Pagaidām vēl ne. Tev noteikti nav vajadzīgas nepamatotas apsūdzības vai tenkas, kuras noteikti neuzlabos tava kolektīva noskaņojumu. Policija gan, iespējams, notvers zagli, tomēr līdz tam brīdim tu varētu zaudēt daļu savu izcilāko viesmīļu, kuras nevēlēsies dzīvot pastāvīgu aizdomu ēnā. Turklāt problēmas noteikti nāks ausīs vismaz da�iem klientiem, un tev tas nudien nav nepiecie�ams.

��Cik ilgi vēl es varu atļauties �ādi nogaidīt?

��Paskatīsimies vēl vienu mēnesi. Ja līdz mēne�a beigām vēl neko nebūsim noskaidroju�i, ziņosim policijai. � Viņ� plati uzsmaidīja Meizijai. � Un tagad beigsim �īs lieti�ķās runas un mēģināsim atcerēties, ka svinam tavu dzim�anas dienu.

��Tā bija jau pirms diviem mēne�iem, � Meizija iebilda. � Un, nebijis Boba, tu par to pat nezinātu.

Patriks vēlreiz atvēra portfeli, ta�u tagad izņēma tum�i zilu kārbiņu ar labi pazīstamas firmas logo uz vāka. Viņ� pasniedza to Meizijai, kura lēnām atvēra dāvanu. Kārbiņā bija melnu ādas cimdu pāris un vilnas �alle tradicionālajā Burberry rakstā.

��Tātad tu esi tas, kur� mani aptīra! � viņa sacīja un apskāva Patriku. Viņ� neatbildēja. � Kas noticis? � Meizija vaicāja.

��Man ir arī citas ziņas, � viņ� beidzot sacīja. Meizija skatījās viņam acīs un domāja par to, kas gan vēl slikts varētu būt atgadījies. � Es esmu paaugstināts amatā. Tagad bū�u direktora vietnieks mūsu firmas galvenajā birojā Dublinā. Lielāko laika daļu man nāksies pavadīt pie rakstāmgalda, un manus tagadējos pienākumus pārņems kāds cits. Es joprojām varē�u tevi apciemot, tomēr ne tik bie�i.

Meizija gulēja viņa skavās un augu nakti raudāja. Viņai bija licies, ka nekad vairs negribēs apprecēties. Tagad viņa saprata, ka to vēlētos, bet mīļotais vīrietis vairs nebija pieejams. Nākamajā rītā viņa darbā ieradās ar nokavē�anos un ieraudzīja, ka Bobs viņu jau gaida. Meizija atslēdza durvis, un viņ� sāka izkraut atvesto preci.

��Pēc mirkļa atgriezī�os, � viņa sacīja un devās uz darbiniekiem paredzētajām labierīcībām.

Viņa pēdējo reizi bija atvadījusies no Patrika, kad viņ� stacijā kāpa vilcienā, un atkal nespēja valdīt asaras. Bija jāieskatās spogulī, jo viņa nevēlējās, lai apmeklētāji sāk uzdot liekus jautājumus. �Nekad nenesiet savas personīgās problēmas uz darbu,� Tillijas jaunkundze bie�i atgādināja. �Klientiem pietiek pa�iem savu problēmu, viņiem jūsējās nav vajadzīgas.�

Meizija ieskatījās spogulī. Kosmētika bija izplūdusi. � Sasodīts! � viņa skaļi noteica, kad pamanīja, ka somiņu atstājusi uz letes. Kad viņa atgriezās tējnīcas telpās, lai to paņemtu, viņai piepe�i kļuva slikti. Bobs stāvēja ar muguru pret viņu un vienu roku bija ielicis kasēs aparāta atvilktnē. Meizija noskatījās, kā Bobs ieslidina banknotes un monētas bik�u kabatā, tad klusi aizver kases aparāta atvilktni un dodas atpakaļ pie sava auto, lai turpinātu izkraut atvestās kūkas.

Patrika padoms, kā rīkoties �ādā situācijā, Meizijai likās zināms. Viņa nostājās pie kases aparāta un gaidīja, līdz Bobs ienāk telpā. Viņ� tobrīd nesa nevis paplāti, bet gan mazu, sarkanu ādas kārbiņu, plati uzsmaidīja Meizijai un nometās uz viena ceļgala.

��Bob Barous, tu nekavējoties atstāsi �īs telpas, � Meizija sacīja tādā tonī, kas pārsteidza pat viņu pa�u. � Ja es vēl kaut reizi ieraudzī�u tevi savas tējnīcas tuvumā, tad izsauk�u policiju.

Viņa bija gaidījusi neskaitāmus paskaidrojumus vai lamu straumi. Bobs klusēja, tad glu�i vienkār�i piecēlās kājās, nolika uz letes naudu, ko tikko bija nozadzis, un izgāja ārā, nesacījis ne vārda. Meizija sabruka uz tuvējā krēsla, un tie�i tobrīd darbā ieradās pirmā viesmīle.

��Labrīt, Kliftones kundze! �odien ir neparasti jauks laiks!

Katru reizi, kad pastkastītes spraugā ieslīdēja plāna, brūna aploksne, Meizija nodomāja, ka no Bristoles klasiskās ģimnāzijas atkal atsūtīts rēķins par Harija mācību maksu un vēl da�ādiem �papildu pakalpojumiem�, kā tos mēdza dēvēt Bristoles municipālās labdarības iestādes.

Ik dienu, ejot mājās no darba, Meizija mēdza iegriezties bankā, lai dienas ieņēmumus ieskaitītu savā darījumu kontā, bet saņemtās dzeramnaudas, ko viņa dalīja ar visām viesmīlēm, nonāca citā, ko viņa bija nosaukusi par �Harija kontu�, cerībā, ka ceturk�ņa beigās tajā būs gana daudz naudas, lai pietiktu mācību maksai.

Meizija atplēsa aploksni. Lai gan katru vārdu viņa neprata izlasīt, tomēr pazina parakstu un saprata, kāda summa tur uzrakstīta. Trīsdesmit septiņas mārciņas un desmit pensi. Tie bija jāsamaksā īsā laikā. Tomēr pēc tam, kad Holkoma kungs bija izlasījis pēdējo ziņojumu par Harija sekmēm, viņa nosprieda, ka investīcijas tie�ām ir pamatotas.

��Un ziniet, � Holkoma kungs brīdināja, � izdevumi nemazināsies, kad viņ� skolu beigs.

��Kāpēc tad ne? � Meizija nesaprata. � Ar tādu izglītību viņam nebūs grūti atrast darbu, un pēc tam jau viņ� par saviem rēķiniem varēs rūpēties pats.

Holkoma kungs sērīgi pa�ūpoja galvu, gandrīz kā tad, ja kāds no viņa neattapīgākajiem skolēniem nesaprata skaidrojumu. � Es tomēr ceru, ka pēc ģimnāzijas beig�anas viņ� dosies uz Oksfordu un apgūs angļu literatūru.

��Un cik ilgu laiku tas prasīs? � Meizija vaicāja.

��Trīs vai varbūt arī �etrus gadus.

��Pa to laiku viņ� izlasīs neaptveramu daudzumu angļu literatūras.

��Noteikti ar to pietiks, lai dabūtu darbu.

Meizija iesmējās. � Tad jau viņ� dro�i vien būs skolotājs. Kā jūs.

��Viņ� nav tāds kā es, � atteica Holkoma kungs. � Uzdrīkstē�os minēt, ka viņ� varētu kļūt rakstnieks.

��Vai ar rakstī�anu var nopelnīt iztiku?

��Pavisam noteikti, ja vien ir panākumi. Ja nu tomēr tas neizdodas, tad� jums taisnība, viņ� varētu kļūt par skolotāju kā es.

��Man tas patiktu, � Meizija noteica, nepamanījusi ironiju Holkoma kunga balsī.

Meizija ielika aploksni somā. Vakarā, pēc iera�anās bankā, viņa vēlējās pārliecināties, vai �Harija kontā� ir pietiekami daudz naudas, lai viņa varētu izrakstīt �eku par visu summu. Trīsdesmit septiņām mārciņām un desmit pensiem. �Kad tu pārtērē kredītlimitu, naudu no tā iegūst tikai banka,� bija sacījis Patriks. Reizēm ģimnāzijas vadība viņai laipni pagarināja samaksas termiņu par divām vai trijām nedēļām, ta�u Patriks bija izskaidrojis, ka arī mācību iestādei, glu�i tāpat kā tējnīcai, ir jāsagatavo bilance mācību semestra beigās.

Tramvaju nenācās gaidīt ilgi. Kad Meizija bija apsēdusies, viņas domas atkal atgriezās pie Patrika. Viņa nekad nebūtu gatava kādam atzīties, pat ne savai mātei, cik ļoti ilgojas pēc �ā vīrie�a.

Domas iztraucēja ugunsdzēsēju automa�īna, kas aiztraucās garām pa ielu. Vairāki pasa�ieri noskatījās pa logu. Kad tā vairs nebija saredzama, Meizijas domas aizslīdēja pie �Tillijas tējnīcas�. Padzinusi Bobu Barousu, viņa sāka saņemt no bankas pārvaldnieka ziņojumus par to, ka tējnīca sāk nest stabilu peļņu katru mēnesi. Gada beigās tā pat pārsniedza Tillijas jaunkundzes rekordskaitli � simt divpadsmit mārciņas un desmit �iliņus. Tas ļāva samaksāt bankai daļu no piecsimt mārciņu lielā parāda. Un nauda pat vēl palika pāri, lai iegādātos Harijam jaunas kurpes.

Viktoriastrītas galā Meizija izkāpa no tramvaja. Ejot pāri Bedminsteras tiltam, viņa ieskatījās rokaspulkstenī, savā pirmajā saņemtajā dāvanā, un atkal iedomājās par dēlu.

Septiņi trīsdesmit divas. Laika bija vairāk nekā pietiekami, lai atvērtu tējnīcu un sagatavotos pulksten astoņos uzņemt pirmo apmeklētāju. Viņa vienmēr priecājās, ja brīdī, kad viņa pagrieza plāksnīti durvīs ar uzrakstu �atvērts� uz aug�u, ārpusē jau gaidīja neliela rinda.

Viņa vēl nebija sasniegusi Haistrītu, kad garām aizjoņoja vēl viena ugunsdzēsēju automa�īna. Tagad viņa varēja saskatīt arī pelēku dūmu mākoni, kas pletās debesīs. Meizija bija nonākusi Brodstrītā, un piepe�i viņas sirds sāka joņot kā neprātā. Trīs ugunsdzēsēju automa�īnas un viens policijas auto puslokā bija izvietoti iepretī �Tillijas tējnīcai�.

Meizija metās skrie�us.

��Nē, nē, nē! Tā ta�u nevar būt �Tillijas tējnīca!� � viņa kliedza un tad pamanīja ielas pretējā pusē vairākas savas viesmīles, kas bija sapulcēju�ās nelielā grupā. Viena no viņām raudāja. Meizija atradās tikai da�u jardu attālumā no vietas, kur kādreiz atradās ieejas durvis, kad viņai priek�ā nostājās policists un neļāva doties uz priek�u.

��Bet es ta�u esmu īpa�niece! � viņa sacīja un neticīgi raudzījās uz gailo�ajām oglēm. Uz to, kas reiz bija viena no populārākajām tējnīcām pilsētā. Acīs sariesās asaras, un viņa sāka klepot, jo biezi, melni dūmi spiedās kaklā. Meizija raudzījās uz to, kas bija palicis pāri no kādreiz spo�ās letes. Tagad tā bija pārogļojusies, uz grīdas klājās pelnu kārta, krēsli un galdi ar nevainojami baltajiem galdautiem stāvēja, kur viņa tos bija redzējusi pēdējo reizi, pirms tējnīcas slēg�anas iepriek�ējā vakarā.

��Man patie�ām �ēl, kundze, � sacīja policists, � ta�u jūsu pa�as dro�ības labad iesaku pāriet ielas otrā pusē un pievienoties jūsu darbiniecēm.

Meizija pagriezās ar muguru pret �Tillijas tējnīcu� un negribīgi sāka iet pāri ielai. Vēl netikusi otrā pusē, viņa pūļa malā pamanīja to cilvēku. Mirklī, kad abu skatieni sastapās, viņ� novērsās un gāja prom.

Detektīvinspektors Blekmors atvēra savu piezīmju grāmatiņu un pāri galdam paraudzījās uz aizdomās turamo.

��Vai varat man pateikt, kur jūs bijāt ap pulksten trijiem naktī, Kliftones kundze?

��Mājās, savā gultā, � atbildēja Meizija.

��Vai kāds to var apstiprināt?

��Ja �ādi jūs vaicājat, vai kāds bija tajā gultā kopā ar mani, tad atbilde ir �nē�. Kālab jūs to vēlaties zināt?

Varas pārstāvis kaut ko pierakstīja savā piezīmju grāmatiņā, tā iegūdams laiku pārdomām. Pēc tam viņ� teica: � Mēģinu noskaidrot, vai bija iesaistīts vēl kāds.

��Kur �iesaistīts�? � Meizija nesaprata.

��Ļaunprātīgā dedzinā�anā, � viņ� paskaidroja, uzmanīgi vērodams Meiziju.

��Kur� gan gribētu nosvilināt �Tillijas tējnīcu�? � Meizija brīnījās.

��Es cerēju, ka jūs man �ajā ziņā varētu palīdzēt, � Blekmors atteica. Viņ� mirkli klusēja un gaidīja, ka Kliftones kundze pateiks kaut ko tādu, ko vēlāk pati no�ēlos. Meizija nesacīja ne vārda.

Detektīvinspektors nekādi nespēja izlemt, kā īsti vērtēt Kliftones kundzi. Vai nu viņa bija ļoti aukstasinīga, vai arī neticami naiva. Viņ� zināja kādu, kur� uz �o jautājumu varētu atbildēt.

Fremptona kungs piecēlās no galda, panāca pretī Meizijai un sarokojās ar viņu, bet pēc tam vedināja apsēsties.

��Ar patiesu no�ēlu uzklausīju ziņas par ugunsnelaimi �Tillijas tējnīcā�, � viņ� teica. � Paldies Dievam, neviens nav cietis. � Meizija gan pēdējā laikā Dievam nebija pārāk bie�i pateikusies. � Es ceru, ka ēka un inventārs bija atbilstīgi apdro�ināti.

��Jā gan, � atbildēja Meizija. � Pateicoties Keisija kungam, viss bija apdro�ināts, ta�u diem�ēl apdro�inātāji atsakās man izmaksāt kaut peniju, kamēr policija nav noskaidrojusi, vai es pati nebiju iesaistīta dedzinā�anā.

��Nespēju noticēt, ka policija tevi varētu uztvert kā aizdomās turamo, � Fremptona kungs sacīja.

��Ņemot vērā manas finansiālās problēmas? � Meizija attrauca. � Kur� gan varētu viņus vainot!

��Tas ir vienīgi laika jautājums. Drīz viņi sapratīs, ka tas bijis smieklīgs pieņēmums.

��Man nav laika gaidīt, � Meizija noteica. � Un tie�i tālab esmu atnākusi pie jums. Man ir jāatrod darbs, un reiz jūs teicāt, ka man �ajā viesnīcā�

��Un tas bija nopietni domāts, � Fremptona kungs sacīja. � Tomēr agrāko posteni piedāvāt vairs nevaru. Sūzana strādā lieliski, turklāt glu�i nesen esmu pieņēmis darbā arī trīs no �Tillijas� meitenēm. Man vairs nav brīvu vietu �Palmkortā�. Vienīgā vakance, ko pa�laik varu piedāvāt, gandrīz nav pieminē�anas vērta�

��Es uzklausī�u jebkuru piedāvājumu, Fremptona kungs, � atbildēja Meizija. � Un es to saku patie�ām nopietni.

��Da�i mūsu viesi ir izteiku�ies, ka labprāt vēlētos kaut ko ieēst arī pēc tam, kad restorāns vakarā ir slēgts, � stāstīja Fremptona kungs. � Esmu apsvēris domu, ka varētu piedāvāt kafiju un sviestmaizes arī pēc pulksten astoņiem vakarā un līdz brīdim, kad se�os no rīta tiek atvērta brokastu zāle. Es sākumā varu piedāvāt vien trīs mārciņas nedēļā, tiesa, visas dzeramnaudas paliek tev. Pats par sevi saprotams, ka�

��Es uzņemos �o darbu.

��Kad tu būsi gatava sākt?

���ovakar.

Kad nākamā brūnā aploksne iekrita pa vēstuļu spraugu, Meizija to neatvērtu uzreiz ielika somā. �Cik ilgs laiks paies līdz otrajai un varbūt arī tre�ajai? Tad beidzot pienāks bieza balta aploksne, kurā būs vēstule ne vairs no kasiera, bet gan no ģimnāzijas direktora. Tajā būs vēstīts, ka semestra beigās Kliftones kundzes dēls tiks izslēgts no ģimnāzijas.� Meizija baidījās no mirkļa, kad Harijs būs spiests viņai lasīt priek�ā �o vēstuli.

Septembrī Harijam vajadzētu uzsākt mācības sestajā klasē. Viņ� nespēja noslēpt jūsmīgo mirdzumu acīs, kas parādījās ik reizi, kad viņ� pieminēja �ie�anu uz aug�u�. Uz Oksfordu. Un tur varēs apgūt angļu literatūru pie viena no di�ākajiem laikabiedriem � Elana Kviltera. Meizija nespēja izturēt domu par to, ka būs jāpasaka dēlam: �Nē, tas vairs nav iespējams.�

Pirmās da�as naktis jaunajā darbā Meizijai aizritēja visai mierīgi. Arī viss nākamais mēnesis pagāja līdzīgi. Viņai derdzās nīk�ana bezdarbībā, un reizēm, kad piecos no rīta �Palmkortas� zālē ieradās apkopēju komanda, viņas secināja, ka tur vairs nav nekā uzkopjama. Pat visaizņemtākajās naktīs Meizijai nebija vairāk kā pusducis apmeklētāju � visbie�āk tie, kas izraidīti no bāra, kad pēc pusnakts tas slēgts. �os cilvēkus vairāk interesēja da�ādu piedāvājumu izteik�ana pa�ai Meizijai, nevis mielo�anās ar kafiju un �ķiņķa sviestmaizēm.

Vairums �o klientu bija darījumu ļaudis, kas viesnīcā apmetās tikai uz vienu nakti, un cerību iegūt pastāvīgo klientūru nebija nekādu. Nopelnītās dzeramnaudas arī nekādi nespēja ietekmēt brūnās aploksnes likteni, kas neatvērta joprojām gaidīja somā.

Meizija zināja, � lai Harijs varētu turpināt mācības ģimnāzijā un viņam būtu kaut niecīgākā cerība tikt arī uz Oksfordu, bija tikai viens cilvēks, pie kura viņai vērsties pēc palīdzības. Ja būs nepiecie�ams, viņa bija gatava lūgties.

��Kas liek jums domāt, ka Hugo kungs būs gatavs palīdzēt? � Vecais D�eks vaicāja. � Agrāk viņ� ne reizi nav izrādījis kaut mazāko tieksmi to darīt. Glu�i pretēji�

��Ir viens iemesls. Ja uz �īs pasaules ir kāds cilvēks, kam jājūtas atbildīgam par Harija nākotni, tad tie�i viņam. � Meizija jau tūlīt no�ēloja �os vārdus.

Vecais D�eks mirkli klusēja un tad uzdeva jautājumu: � Vai ir kas tāds, ko jūs man nestāstāt, Meizij?

��Nē, � viņa pārāk ātri attrauca. Viņai riebās melo�ana, un jo īpa�i viņai derdzās melot Vecajam D�ekam, ta�u viņa bija nolēmusi, ka noslēpums tiks apglabāts kopā ar viņu.

��Vai esat padomājusi par to, kur un kad jūs varētu Hugo sastapt?

��Es skaidri zinu, kā rīko�os. Viņ� reti kad dodas mājup no darba agrāk par se�iem. Tajā laikā jau vairums pārējo darbinieku ir aizgāju�i. Zinu, ka viņa kabinets atrodas piektajā stāvā. Zinu, ka tās ir tre�ās durvis pa kreisi. Es zinu�

��Bet� vai jums ir zināms arī par Potsas jaunkundzi? � viņas runas plūdus pārtrauca Vecais D�eks. � Ja arī jums izdotos tikt garām sekretārei, nemanītai nokļūt piektajā stāvā, no viņas jums izvairīties neizdosies.

��Potsas jaunkundze? Nekad neesmu par tādu dzirdējusi. � Viņa jau pēdējos piecpadsmit gadus ir bijusi Hugo kunga privātsekretāre. No savas pieredzes varu sacīt, ka nav vajadzīgs sargsuns, ja ir tāda sekretāre kā Potsas jaunkundze.

��Tad man nāksies pagaidīt, līdz viņa dodas mājup.

��Potsas jaunkundze nekad neiet projām no darba, pirms nav aizgājis viņas priek�nieks. Un ik rītu Potsa ierodas pusstundu agrāk par viņu.

��Bet iekļūt Menorhausā man ir vēl mazākas cerības, � noteica Meizija. � Tur viņiem arī ir sargsuns. Vārdā D�enkinss.

��Tad jums nāksies atrast tādu laiku un vietu, kur Hugo kungs būtu viens pats un nevarētu paļauties uz to, ka Potsas jaunkundze vai D�enkinss atsteigsies viņam palīgā.

��Vai tad ir tāda vieta un laiks? � vaicāja Meizija.

��Ir gan, � atbildēja Vecais D�eks. � Tikai jums vajadzēs visu precīzi izplānot.

Tikai pievakarē, kad satumsa, Meizija izslīdēja no Vecā D�eka vagoniņa. Uz pirkstu galiem viņa pārgāja pār grantēto celiņu, viegli atvēra auto aizmugures durvis, apsēdās ērtajā ādas sēdeklī un durvis atkal aizvēra. Pa sānu logu viņa ļoti skaidri varēja saskatīt ēku. Meizija pacietīgi nogaidīja, kamēr logi cits pēc cita kļūst tum�i. Vecais D�eks bija brīdinājis, ka Hugo kungs gaismu izslēgs viens no pēdējiem.

Meizija prātā atkārtoja jautājumus, kurus bija iecerējusi uzdot. �o sarunu viņa bija izmēģinājusi jau vairākas dienas iepriek�, bet pēc tam vēl arī nodemonstrējusi Vecajam D�ekam tajā pēcpusdienā. Viņ� bija devis vairākus labus padomus, ko Meizija arī mīļuprāt izmantoja.

Neilgi pēc pulksten se�iem Rolls-Royce tika piebraukts sarkanās ķieģeļu ēkas priek�ā. �oferis izkāpa un nostājās pie automa�īnas. Pēc da�iem mirkļiem kompānijas priek�sēdētājs sers Volters Beringtons iznāca pa durvīm, iekārtojās auto aizmugures sēdeklī un tika aizvests projām.

Aizvien vairāk logos iegūla tumsa, līdz apgaismots bija viens vienīgs, glu�i kā spo�a zvaigzne Ziemassvētku eglītes galotnē. Piepe�i Meizija saklausīja, ka no�irkst grants. Viņa noslīdēja no sēdekļa un saritinājās uz grīdas. Tuvojās divi vīrie�i, dziļi iegrimu�i sarunā. Meizijas plānos nekādi neietilpa divi vīrie�i, un viņa jau grasījās steig�us mesties ārā pa otru pusi, lai pazustu tumsā, bet nācēji piepe�i apstājās.

���un tomēr, par spīti tam, � sacīja viņai labi pazīstama balss. � Es vēlos, lai par manu līdzdalību būtu zināms tikai mums abiem.

��Protams, ser, jūs varat uz mani paļauties, � sacīja otrais. Arī �o balsi Meizija bija dzirdējusi jau iepriek�, vien nevarēja atcerēties.

��Vēl sazināsimies, veco zēn, � pirmais noteica. � Nav ne mazāko �aubu, ka bankas pakalpojumus es izmanto�u atkārtoti.

Meizija dzirdēja, kā soļi attālinās. Kad atvērās automa�īnas durvis, viņa sastinga. ��ofera nav. Labprātāk pats sē�as pie Bugatti stūres. Izbauda braucienu�� Tās bija nenovērtējami svarīgas ziņas, ko viņai pavēstīja Vecais D�eks.

Vīrietis ieslēdza aizdedzi, un automa�īnas motors atdzīvojās. Vīrietis ļāva motoram iesilt un tad uzsāka brauk�anu. Vārtu sargs pacēla roku sveicienam, kad Beringtona kungs izbrauca no doku teritorijas un pa galveno ceļu stūrēja auto pilsētas virzienā. Tā viņ� darīja katru vakaru, jo tas bija viņa mājupceļ� uz Menorhausu.

��Neatklāj savu klātbūtni, kamēr viņ� nav sasniedzis pilsētas centru, � Vecais D�eks bija ieteicis. � Tur viņ� neriskēs apstāties, jo baidīsies, ka jūs kāds varētu ieraudzīt kopā un viņu pazīs. Kad viņ� būs sasniedzis pilsētas nomali, tad gan nekavējoties izmetīs jūs no automa�īnas. Jums būs ne vairāk kā desmit, labākajā gadījumā, piecpadsmit minūtes laika.

��Vairāk man arī nav nepiecie�ams, � Meizija viņam bija atbildējusi.

Meizija gaidīja, kamēr Beringtons pabrauc garām katedrālei un �ķērso Koled�grīnu, kur �ajā vakara stundā alla� bija ļoti dzīva satiksme. Tie�i brīdī, kad Meizija jau grasījās slieties aug�ā un uzsist viņam uz pleca, automa�īna piepe�i samazināja ātrumu un beidzot apstājās pavisam. Durvis atvērās, viņ� izkāpa, un durvis atkal aizvērās. Meizija paslep�us paraudzījās pa spraugu starp priek�ējiem sēdekļiem un ar �ausmām atklāja, ka auto novietots pie Royal Hotel parādes durvīm.

Prātā uzvirpuļoja daudzas domas. �Varbūt vajadzētu mesties ārā, kamēr vēl nav par vēlu? Un kālab gan viņ� ieradies Royal? Vai tā ir tikai sagadī�anās, ka �ī ir viena no viņas brīvdienām? Cik ilgi viņ� plāno tur uzkavēties?� Meizija nolēma, ka paliks, kur bijusi, citādi kāds varētu viņu pieķert. Turklāt �ī varbūt pirms mācību rēķina maksā�anas bija pēdējā iespēja aci pret aci parunāt ar viņu.

Atbilde uz vienu no viņas jautājumiem izrādījās divdesmit minūtes, bet Meizija vēl ilgi pirms tam, kad Beringtons atkal apsēdās vadītāja vietā un iedarbināja dzinēju, bija pārklājusies aukstiem sviedriem. Viņa pat nebija nojautusi, ka sirds spēj sisties tik ļoti ātri. Meizija nogaidīja, kamēr viņ� bija pabraucis apmēram pusjūdzi uz priek�u, tad pieslējās sēdus un uzsita viņam uz pleca.

Kad viņ� pagriezās, lai paraudzītos, viņa sejā bija lasāms satricinājums, pēc tam kļuva redzams, ka viņ� Meiziju ir pazinis.

��Ko tu gribi? � viņ� skarbi noprasīja, pamazām attapdamies.

��Man ir tāda sajūta, ka tu skaidri zini, ko vēlos, � Meizija atbildēja. � Mani interesē tikai Harijs un tas, lai viņa skolas nauda nākamos divus gadus būtu nomaksāta.

��Pasaki man kaut vienu pamatotu iemeslu, kālab man vajadzētu maksāt tava dēla skolas naudu.

��Tāpēc, ka viņ� ir tavs dēls, � Meizija rimti atbildēja.

��Kā tu vari būt par to tik ļoti pārliecināta?

��Es tevi vēroju, kad tu pirmo reizi viņu ieraudzīji Svētā Bedas skolā, � atteica Meizija. � Un katru svētdienu Svētās Marijas baznīcā, kad viņ� dziedāja korī. Es to redzēju tavās acīs toreiz un redzēju atkal tagad, kad tu mācību semestra beigās atteicies paspiest viņam roku.

��Tas nav nekāds pierādījums, � Beringtona kungs iebilda un izklausījās, ka viņ� jūtas jau mazliet pārliecinātāks par sevi. � Tas nav nekas vairāk par vienkār�u sievietes intuīciju.

��Tad varbūt ir pienācis laiks pastāstīt par to arī otrai sievietei, ar kuru tu esi saistīts.

��Kāpēc tu iedomājies, ka viņa tev noticēs?

��Nekas vairāk kā sievietes intuīcija, � Meizija atteica. �ī atbilde lika viņam apklust un deva viņai drosmi turpināt sarunu. � Beringtones kundzei noteikti būs interesanti uzzināt arī to, kāpēc dienā, kad pazuda Arturs, tu tik milzīgi nopūlējies, lai policija arestētu manu brāli.

��Tā nu ir tikai sagadī�anās, nekas vairāk.

��Un tas, ka manu vīru kop� tās dienas neviens vairs nav redzējis, arī ir tikai sagadī�anās?

��Man nav nekādas saistības ar Kliftona nāvi! � iesaucās Beringtons un veica strauju pagriezienu, tik tikko izvairīdamies no pretimbrauco�as automa�īnas.

Meizija brīdi tikai stīvi sēdēja. Tikko izskanēju�ie vārdi viņai bija kā īsts satricinājums. � Tātad tie�i tu esi atbildīgs par mana vīra nāvi.

��Tev nav nekādu pierādījumu, � Beringtons aizstāvoties sacīja.

��Man nekādi pierādījumi vairs nav vajadzīgi. Par spīti tam, ka tu manai ģimenei �o gadu laikā esi nodarījis milzu postu, es joprojām do�u tev iespēju tikt cauri sveikā. Tas būs pavisam viegli. Tev jānodro�ina, lai Harijs var turpināt mācības Bristoles klasiskajā ģimnāzijā. Kad viņ� būs to pabeidzis, es tevi vairs neapgrūtinā�u.

Ritēja laiks, bet Beringtons klusēja. Beidzot viņ� sacīja: � Man nepiecie�amas da�as dienas, lai izdomātu, kā labāk noformēt maksājumus.

��Kompānijas labdarības fonds mierīgi tiks galā ar tik niecīgām summām, � noteica Meizija. � Galu galā tavs tēvs ir �ā fonda priek�sēdētājs.

�oreiz viņ� nespēja uzreiz atbildēt. Varbūt viņ� brīnījās, kā gan Meizija tikusi pie �ādas informācijas. Ne jau viņ� vienīgais Veco D�eku novērtēja par zemu. Meizija atvēra rokassomu, izņēma plāno, brūno aploksni un nolika to uz priek�ējā sēdekļa viņam blakus.

Automa�īna iegriezās neapgaismotā alejā. Beringtons izkāpa un atrāva aizmugures durvis. Meizija uzskatīja, ka �ī tik�anās noritējusi ideāli. Kad viņa jau stāvēja uz ceļa, Beringtons pietraucās klāt un ne�ēlīgi sāka purināt viņu aiz pleciem.

��Tagad klausies, ko sacī�u, Meizija Kliftone, un klausies labi uzmanīgi! � viņ� sacīja, acīm nikni zvērojot. � Ja tu kaut reizi vēl man draudēsi, es parūpē�os, lai tavs brālis tiek atlaists no darba, turklāt tā, lai �ajā pilsētā viņu nekur vairs nepieņemtu strādāt. Un, ja tev kādreiz pietiks muļķības kaut vai ieminēties manai sievai, ka es esmu puikas tēvs, tad tevi arestēs, bet tu nenokļūsi cietumā, tu nonāksi trakomājā.

Viņ� atlaida Meizijas plecus, sa�ņaudza pirkstus dūrē un pēc tam ietrieca to viņai sejā. Viņa nokrita zemē un sarāvās �okurā, jo baidījās no spērieniem. Kad nekas tāds nenotika, viņa paskatījās aug�up uz vīrieti, kur� stāvēja līdzās, saplēsa plāno, brūno aploksni sīkos gabaliņos un izkaisīja tos glu�i kā konfeti pār līgavas galvu.

Nesacījis vairs ne vārda, Beringtons ielēca automa�īnā un aiztraucās projām.

Kad pa vēstuļu spraugu ieslīdēja baltā aploksne, Meizijai kļuva skaidrs � tā ir sakāve. Kad Harijs pēcpusdienā atgriezīsies no mācībām, būs jāizstāsta dēlam patiesība. Tomēr vispirms viņai bija jāiegrie�as bankā, lai noguldītu iepriek�ējā vakarā nopelnīto pieticīgo dzeramnaudas summu. Vajadzēja arī pateikt Prendergasta kungam, ka vairs netiks sūtīti rēķini no ģimnāzijas, jo viņas dēls semestra beigās izstāsies no �īs mācību iestādes.

Meizija nolēma, ka ies kājām, lai ietaupītu peniju, ko citādi atdotu par tramvaja biļeti. Pa ceļam viņa domāja par visiem tiem cilvēkiem, kurus jutās pievīlusi. �Vai Tillijas jaunkundze un Mandejas jaunkundze man kādreiz spēs piedot?� Vairākas no viņas tējnīcas viesmīlēm, galvenokārt vecākās, vairs nekur nevarēja iekārtoties darbā. Pievilto skaitā bija arī viņas vecāki, kuri pieskatīja Hariju, lai viņa varētu iet uz darbu. Vecais D�eks, kur� tik daudz palīdzēja viņas dēlam, ka grūti bija iedomāties vēl ko vairāk. Un visvairāk jau pats Harijs, kur�, Holkoma kunga vārdiem runājot, jau gatavojās uzmērīt uzvaras lauru vainagu.

Iegājusi bankā, Meizija izvēlējās garāko rindu, jo nemaz nealka pēc ātras apkalpo�anas. Viņai nekur nebija jāsteidzas.

��Labrīt, Kliftones kundze! � sveicināja kasieris, kad beidzot bija pienākusi viņas kārta.

��Labrīt! � Meizija atbildēja un nolika uz letes �etrus �iliņus un se�us pensus.

Kasieris uzmanīgi pārbaudīja rēķinu un tad ielika naudu atsevi�ķās kastītēs zem letes. Pēc tam viņ� ierakstīja kvītī Meizijas atnesto summu un pastūma dokumentu viņai tuvāk. Meizija pakāpās sāņus, lai nākamā apmeklētāja varētu ieņemt vietu, līdz viņa ieliks kvīti somā.

��Kliftones kundze, � kasieris atkal sacīja.

��Jā? � viņa atbildēja un atskatījās.

��Pārvaldnieks vēlējās ar jums pārmīt kādu vārdu.

��Pilnībā saprotu, � Meizija noteica. Viņai nebija vajadzīgi paskaidrojumi par to, ka viņas kontā nepietiek naudas, lai apmaksātu pēdējo rēķinu, kas saņemts no ģimnāzijas. Viņai tas pat būs atvieglojums. Prendergasta kungs vismaz būs informēts par to, ka turpmāk netiks sūtīti kādi �eki par ārpusnodarbību aktivitātēm.

Jaunais vīrietis klusēdams veda Meiziju pāri bankas zālei un tālāk pa klusu gaiteni uz priek�u. Kad viņi bija nonāku�i pie pārvaldnieka durvīm, bankas darbinieks klusi pieklaudzināja pie tām, tad tās mazliet pavēra un sacīja: � Ir atnākusi Kliftones kundze.

��Ak, jā, � noteica Prendergasta kungs. � Man ar jums jārunā, Kliftones kundze. Lūdzu, ienāciet!

�Kur gan esmu �o balsi jau dzirdējusi?� viņa nodomāja.

��Kliftones kundze, � viņ� turpināja, kad Meizija bija apsēdusies, � ar patiesu no�ēlu man nākas jums paziņot, ka pēdējo �eku par trīsdesmit septiņām mārciņām un desmit �iliņiem nevarējām apmaksāt. Lai gan �odien ieskaitījāt zināmu summu, diem�ēl jūsu kontā joprojām naudas nav pietiekami, lai samaksātu visu. Varbūt tuvākajā nākotnē esat iecerējusi ieskaitīt vēl mazliet naudas?

��Nē, � atbildēja Meizija, izņēma no somas balto aploksni, uzlika to viņam priek�ā uz galda un sacīja: � Varbūt jūs izrādīsiet man laipnību un informēsiet Bristoles municipālās labdarības iestādes, ka pēc zināma laika es samaksā�u visus tēriņus, kas saistīti ar Harija mācībām pēdējā semestrī.

��Man patie�ām �ēl, Kliftones kundze, � Prendergasta kungs teica. � Es no sirds gribētu jums kaut kā palīdzēt. � Viņ� paņēma balto aploksni. � Vai drīkstu to atvērt? � viņ� vaicāja.

��Jā, protams, � atbildēja Meizija, kura līdz pat �im brīdim bija izvairījusies no ziņas par to, cik tad patiesībā vēl ir parādā skolai.

Prendergasta kungs no rakstāmgalda paņēma plānu sudraba papīrnazi un atvēra aploksni. No tās viņ� izņēma �Bristoles un Rietumanglijas apdro�inā�anas kompānijas� �eku. Tajā bija rakstīts, ka Kliftones kundzei izmaksājami se�i simti mārciņu.

Es pat viņas vārdu nebūtu atcerējies, ja viņa nesāktu apgalvot, ka esmu vainojams viņas vīra nāvē.

Viss sākās ar to, ka tēvs lika man piebiedroties ikgadējā darbinieku izbraukumā uz Vestonsjūpermēru. � Viņi redzēs, ka direktora dēls arī piedalās un ir ieinteresēts, un tas viņiem un viņu noskaņojumam nāks tikai par labu, � tēvs bija sacījis. Mani tas nepārliecināja. Godīgi sakot, visu to pasākumu es uztvēru kā vienu vienīgu laika iznieko�anu, ta�u, ja reiz mans tēvs bija izlēmis, nebija nekādas jēgas pat mēģināt iebilst. Un tas patie�ām arī būtu izvērties veltīgā laika iz�ķie�anā, ja nebijis Meizijas. Starp citu, ļoti izplatīts vārds! Arī viņa piedalījās izbraucienā. Pat man pa�am bija pārsteigums, cik naski viņa piekrita pārgulēt ar priek�nieka dēlu. Nodomāju, ka pēc atgrie�anās Bristolē vairs nekad viņu nesastap�u. Ļoti iespējams, ka tā arī notiktu, ja viņu nebūtu apprecējis Arturs Kliftons.

Es sēdēju pie sava rakstāmgalda un pētīju �Kļavas lapas� izmaksu tāmi. Skaitīju un pārskaitīju cerībā, ka atradī�u veidu, kā mūsu kompānija varētu ietaupīt kaut mazliet naudas. Lai cik arī pūlējos, kopsavilkums nebija iepriecino�s. Diem�ēl priek�likumu par �o līgumu pats biju izteicis, tātad pārmest varēju tikai pats sev.

Ar pretējo pusi � �Maisona kompānijas� pārstāvi � bijām ilgi kaulēju�ies un pēc vairākkārtējas manā bud�etā neieplānotas aizkavē�anās mēs atpalikām no grafika par pieciem mēne�iem, kas nozīmēja pamatīgu soda naudu, ja noteiktajā laikā, tātad piecpadsmitajā decembrī nebūsim pabeigu�i darbus. Tas, kas sākotnēji izskatījās pēc sapņu projekta un solījās nest kompānijai ievērojamu peļņu, izvērtās par īstu murgu, jo gandrīz dro�i varēja sacīt, ka piecpadsmitajā decembrī mēs pamodīsimies un būsim cietu�i pamatīgus zaudējumus.

Mans tēvs jau uzreiz bija pret to, lai Beringtona kompānija iesaistās �ajā darījumā, un savu viedokli pauda skaidri un nepārprotami. � Mums jādara tas, ko labi protam, � viņ� atkārtoja katrā valdes sanāksmē. � Jau pēdējos simts gadus �Beringtonu kuģniecība� pārvadā preces pat no Zemes tālākajiem nostūriem. Saviem konkurentiem mēs atstājam Belfāstu, Liverpūli un Ņūkāslu, lai viņi būvē tur kuģus.

Es skaidri zināju, ka tēva nostāju man neizdosies mainīt, tāpēc pūlējos iespaidot jaunākos valdes locekļus, un sacīju, ka mēs pēdējos gados esam zaudēju�i vairākas labas iespējas, kamēr pārējie pārķer izdevīgus piedāvājumus, kas pavisam viegli varēja kļūt arī mūsējie. Ar niecīgu pārsvaru es tomēr pārliecināju viņus pamēģināt un parakstīt līgumu ar �Maisona kompāniju� un uzbūvēt viņiem kravas kuģi, kas pievienotos viņu ātri augo�ajai flotei.

��Ja mēs labi pastrādāsim un �Kļavas lapu� uzbūvēsim nolīgtajā laikā, � es sacīju valdes sēdē, � noteikti būs arī nākamie sadarbības piedāvājumi.

��Cerēsim, ka mums nenāksies piedzīvot dienu, kad to rūgti no�ēlosim. � Tie bija mana tēva vienīgie vārdi pēc tam, kad viņ� balso�anā nebija ieguvis vairākumu.

Es to jau no�ēloju. Lai gan �Beringtonu kuģniecībai� tūksto� deviņi simti divdesmit pirmajā gadā tika prognozēta rekordliela peļņa, sāka izskatīties, ka tās filiālei �Beringtonu kuģubūve� ikgada bilancē būs vienīgais negatīvais ziņojums. Vairāki valdes locekļi jau sāka pārējiem atgādināt, ka balsoju�i par mana tēva pozīciju, tādējādi norādot, ka neuzņemas atbildību par pretējo.

Tikai glu�i nesen es biju kļuvis par mūsu kompānijas rīkotājdirektoru un varēju vien iztēloties, kas tiek runāts man aiz muguras. Visticamāk, tie nebija vārdi: �Kauls no vecā Beringtona kaula.� Viens no direktoru padomes locekļiem jau bija iesniedzis atlūgumu un aizejot ļoti skaidri pauda savu nostāju. Viņ� brīdināja manu tēvu: � �im puisim ir vājas sprie�anas spējas. Uzmanies, lai viņ� nenoved kompāniju līdz bankrotam.

Tomēr es vēl nebiju padevies, jo uzskatīju, ka mums joprojām paliek cerības uz vismaz nelielu peļņu, ja laikus pabeigsim darbu. Tik daudz kas bija atkarīgs no tā, kas notiks da�ās nākamajās nedēļās! Es jau biju devis pavēli strādāt augu diennakti. Trijās astoņu stundu maiņās. Biju strādniekiem apsolījis arī prēmijas, ja pasūtījums tiks pabeigts laikus. Galu galā � aiz vārtiem ta�u gaida daudzi vīri, kuriem izmisīgi vajadzīgs darbs.

Es jau grasījos sacīt savai sekretārei, ka dodos uz mājām, kad viņ� bez pieteik�anas ielauzās manā kabinetā. Neliela auguma, drukns vīrs ar platiem pleciem un izcilniem muskuļiem � īsts ostas krāvēja tips. Vispirms es iedomājos par to, kā gan viņ� pamanījies tikt garām Potsas jaunkundzei, kura sekoja ienācējam un izskatījās neierasti satraukta. � Es nespēju viņu aizkavēt, � viņa pavēstīja acīmredzamo. � Vai pasaukt apsargu?

Ieskatījies vīrie�a acīs, es teicu: � Nē.

Potsas jaunkundze palika stāvam pie durvīm, bet mēs abi viens otru vērtējo�i nopētījām glu�i kā mangusts un �ūska. �Kur� sitīs pirmais?� �ī doma bija prātā katram no mums. Tad vīrietis negribīgi noņēma cepuri un sāka tark�ķēt. Pagāja laiks, līdz es vispār apjautu, par ko viņ� runā.

��Mans labākais draugs tūdaļ izlaidīs garu! Arturs Kliftons aizies pie dieviem, ja vien jūs kaut ko nedarīsiet lietas labā.

Es sacīju, lai viņ� nomierinās un paskaidro, kas tad īsti atgadījies. Kabinetā iesteidzās brigadieris. � Atvainojiet, ka Tenkoks jūs iztraucēja, kungs! � viņ� sacīja, kad bija atguvis elpu. � Tomēr varu jums apliecināt, ka viss tiek kontrolēts. Nav nekā tāda, par ko jums būtu jāuztraucas.

��Un kas konkrēti tiek kontrolēts?

��Tenkoks te apgalvo, ka viņa draugs Kliftons strādājis kuģa korpusā, tad ieradusies jaunā maiņa un vīri nez kādēļ aizmetināju�i spraugu, pa kuru viņ� varētu tikt ārā.

��Aizejiet un paklausieties pa�i! � Tenkoks sacīja. � Var dzirdēt, kā viņ� klaudzinās.

��Vai tas ir iespējams, Haskins? � es vaicāju.

��Iespējams ir viss, tomēr vairāk ticams, ka Kliftons vienkār�i aiz�maucis no darba un tagad jau sē� kādā krogā.

��Un kāpēc viņ� nav parakstījies pirms izie�anas pa vārtiem? � neatlaidās Tenkoks.

��Tas nav nekas neparasts, kungs, � skaidroja Haskinss, neskatīdamies uz viņu. � Svarīgi ir pierakstīties, kad esi ieradies darbā, nevis tad, kad dodies projām.

��Ja nenāksiet un neapskatīsiet visu pats, � turpināja Tenkoks, � arī kapā aiziesiet ar viņa asinīm uz rokām. � �is emociju izvirdums apklusināja pat Haskinsu.

��Potsas jaunkundz, es tagad do�os uz pirmo doku, � es sacīju. � Tam nevajadzētu būt ilgi.

Druknais vīrietis izmetās no mana kabineta, vairs neteicis ne vārda.

��Haskins, jūs brauksiet manā ma�īnā, � es izrīkoju.

��Pa ceļam varēsim apspriest, kas būtu darāms.

��Tur nav nepiecie�ams neko darīt, � brigadieris uzstājīgi palika pie sava. � Tas nav nekas nopietns. Vienas vienīgas muļķības.

Tikai tad, kad Haskinss jau sēdēja manā automobilī, es vaicāju bez aplinkiem: � Vai ir tāda iespēja, ka Kliftons patie�ām ir iesprostots kuģa korpusā?

��Ne mazākās, � strikti atbildēja Haskinss. � Man tikai �ēl, ka izniekojam jūsu laiku.

��Ta�u tas vīrs likās visai pārliecināts, � es sacīju.

��Viņ� vienmēr ir pārliecināts par kaut ko tādu, kas beigās izrādās no gaisa pagrābts. � Man tas nelikās smieklīgi, bet Haskinss turpināja jau nopietnākā tonī: � Kliftona maiņa beidzās se�os. Viņ� noteikti zināja, ka pie darba ķersies metinātāji, lai konkrētais uzdevums būtu izpildīts pirms pulksten diviem naktī, kad ierodas nākamā maiņa.

��Vispirms jau paskaidro man, ko Kliftons darīja kuģa korpusā!

��Veica pēdējo pārbaudi pirms metinātāju atnāk�anas.

��Varbūt viņ� neatskārta, ka maiņa jau beigusies. Vai tā varētu būt?

��Sirēnu, kas vēsta par maiņas beigām, var dzirdēt pat Bristoles pilsētas vidū, � Haskinss atgādināja brīdī, kad mēs braucām garām Tenkokam, kur� skrēja, glu�i kā nelabā apsēsts.

��Tā ir saklausāma pat tad, ja atrodies kuģa korpusa dziļumos?

��Laikam jau ir iespējams, ka viņ� tur sirēnu nesaklausīja, jo korpusam ir dubults dibens, tomēr man vēl nekad nav nācies sastapt dokeri, kur� nezinātu, cikos beidzas viņa maiņa.

��Ja vien viņam ir pulkstenis, � es noteicu un paskatījos, vai Haskinsam pa�am tāds ir uz rokas. Viņam pulksteņa nebija. � Ja Kliftons joprojām atrodas ieslēgts kuģa korpusā, vai mums ir piemērots aprīkojums, lai viņu no turienes dabūtu ārā?

��Acetilēna griezējdegļu mums ir pietiekami daudz, lai izņemtu vienu korpusa posmu. Problēma ir tāda, ka �is darbs prasīs daudzas stundas. Ja Kliftons patie�ām ir tur, tad līdz brīdim, kad mēs tiksim viņam klāt, viņ� diezin vai būs dzīvs. Turklāt pēc tam vīriem būs vajadzīgas divas nedēļas, lai izņemto posmu atkal nostiprinātu vietā. Un jūs nemitīgi atgādināt, ka prēmijas saņems tie, kuri pratīs apsteigt laiku, nevis lieki to iz�ķērdēs.

Nakts maiņa jau bija nostrādājusi gandrīz divas stundas, kad mana automa�īna apstājās pie kuģa sāna. Uz klāja atradās apmēram simt vīru. Viņi kala, metināja un ar kniedēm stiprināja izolācijas materiālu. Devies pie strādniekiem, es pamanīju Tenkoku, kur� skrēja uz kuģi. Pēc mirkļa viņ� mani panāca, tomēr viņam vajadzēja divas reizes pieliekties, uz gurniem uzliekot rokas, lai kaut cik atgūtu elpu.

��Tātad� Tenkok, ko tu gribi, lai es daru? � es vaicāju, kad viņ� bija atelsies.

��Lieciet, lai �ie uz brīdi pārtrauc darbu. Visi. Tad dzirdēsiet, kā viņ� klaudzinās.

Es pamāju ar galvu, apstiprinot savu piekri�anu.

Haskinss paraustīja plecus, un skaidri bija redzams, ka viņ� ir izbrīnīts par to, ka es vispār esmu apsvēris iespēju �ādu pavēli dot. Pagāja vairākas minūtes, līdz visi strādnieki bija noliku�i savus darba rīkus un uz kuģa iestājās klusums. Visi, kas atradās uz kuģa un dokā, stāvēja un uzmanīgi ieklausījās. Neviens nedzirdēja neko citu kā ierastos kaiju saucienus vai kāda smēķētāja klepu. Es nesaklausīju neko neparastu.

��Kā jau sacīju, kungs, � ierunājās Haskinss. � Tā ir tikai bezjēdzīga laika tērē�ana. Kliftons krogā tagad dro�i vien tuk�o jau tre�o pinti alus.

Kāds nometa āmuru, un atbalss aizskanēja pa visu doku. Un pēc tam kādu mirkli� pavisam īsu mirkli es saklausīju kādu citu skaņu. Tā bija klusa, tomēr atkārtojās ar regulāriem starplaikiem.

��Tas ir viņ�! � iekliedzās Tenkoks.

Un tad, tikpat piepe�i kā parādījusies, �ī skaņa pagaisa.

��Vai vēl kāds kaut ko dzirdēja? � es skaļi nokliedzu.

��Es neko nedzirdēju, � teica Haskinss un pārlaida vīriem gandrīz izaicino�u skatienu.

Da�i paraudzījās pretī, vēl da�i paņēma āmurus, it kā gribētu piedraudēt un gaidītu, lai kāds uzņemas vadību.

Es jutos kā kuģa kapteinis, kuram atlikusi tikai pēdējā iespēja apspiest dumpi uz klāja. Izskatījās, ka bū�u zaudētājs jebkurā gadījumā. Ja lik�u vīriem atsākt darbu, pa visiem dokiem paklīdīs baumas, ka esmu personīgi atbildīgs par Kliftona nāvi. Paies nedēļas, mēne�i vai varbūt pat gadi, līdz spē�u atjaunot savu labo slavu. Ja lik�u atvērt kuģa korpusu, zudīs jebkāda iespēja iegūt kaut niecīgāko peļņu no �ā projekta, bet kopā ar to arī varbūtība, ka es jebkad ieņem�u valdes priek�sēdētāja amatu. Es glu�i vienkār�i tur stāvēju un cerēju, ka ieilgu�ais klusums pārliecinās vīrus par Tenkoka kļūdī�anos. Ar katru sekundi, kamēr klusums turpinājās, mana paļāvība kļuva stiprāka.

��Izskatās, ka neviens neko nevar sadzirdēt, kungs, � pēc mirkļa ierunājās Haskinss. � Vai atļaujat man norīkot vīrus atpakaļ pie darba?

Strādnieki nekustējās, tikai izaicino�i un cie�i vērās uz mani. Haskinss tikpat neatlaidīgi sāka raudzīties uz viņiem, un da�i jau nolaida skatienu.

Es pagriezos pret brigadieri un liku dot pavēli atsākt strādā�anu. Atkal iestājās klusums, un es biju gatavs pat apzvērēt, ka saklausīju klaudzinā�anu. Es paraudzījos uz Tenkoku, bet tad jau atkal visu pārmāca tūksto�iem citu skaņu. Vīri negribīgi bija atsāku�i darbu.

��Tenkok, varbūt labāk aizej uz krogu un paskaties, vai tavs draugs nesē� tur, � Haskinss ieteica. � Un, kad viņu atradīsi, sadod viņam pa ausīm par to, ka viņa dēļ mums nācās tik daudz laika iztērēt velti,

��Ja viņa tur nav, � ierunājos es, � aizej uz viņa mājām un pavaicā, vai sieva ir viņu redzējusi. � Tiklīdz biju to pateicis, es atskārtu savu kļūdu un ātri piebildu: � Protams, ja viņam vispār ir sieva.

��Jā, kungs, viņam ir sieva, � apstiprināja Tenkoks. � Viņa ir mana māsa.

��Ja joprojām nevari viņu atrast, ziņo man.

��Tad jau būs par vēlu, � Tenkoks noteica, pagriezās un sa�ļucis devās projām.

��Bū�u savā kabinetā, Haskins, ja gadījumā esmu jums nepiecie�ams, � es noteicu un devos uz kuģa trapu. Pēc tam es aizbraucu uz Beringtona ēku un cerēju, ka nekad vairs Tenkoku neredzē�u.

Es apsēdos pie rakstāmgalda, tomēr nespēju koncentrēties, lai izlasītu vēstules, ko Potsas jaunkundze bija man nolikusi parakstī�anai. Galvā joprojām skanēja tā klaudzinā�ana. Atkal un atkal. Glu�i kā populāra melodija, kas skan prātā un neļauj aizmigt. Zināju � ja Kliftons nākamajā rītā neieradīsies darbā, es no tās nemū�am nespē�u atbrīvoties. Nākamās stundas laikā manī aizvien vairāk nostiprinājās pārliecība, ka Tenkoks ir atradis savu draugu un tagad no�ēlo, ka pataisījis sevi par muļķi visu acīs.

Tā bija viena no tām retajām reizēm, kad Potsas jaunkundze no darba aizgāja pirms manis. Krietni pēc tam es aizslēdzu sava rakstāmgalda aug�ējo atvilktni un tad saklausīju kāpnēs skrejo�us soļus. Tas varēja būt tikai viņ�.

Durvīs nostājās tas cilvēks, kuru biju cerējis vairs nekad nesastapt. Viņa acīs kvēloja niknums.

��Tu nogalēji manu labāko draugu, izdzimteni tāds! � viņ� kliedza, kratīdams dūri. � Tikpat labi tu varēji viņu no�miegt kailām rokām!

��Nomierinies, Tenkok, veco zēn! � es teicu. � Sprie�ot pēc tā, kas mums zināms, Kliftons joprojām varētu būt dzīvs.

��Viņam bija jāiet nāvē tikai tālab, lai tu varētu laikus pabeigt to savu draņķa projektu! Uz tā kuģa neviens pat nekāps virsū, kad ļaudis būs uzzināju�i patiesību.

��Kuģu būvē�anas vietās negadījumi notiek teju katru dienu. Ļaudis arī mirst, � es neveikli atgādināju.

Tenkoks panācās man tuvāk. Viņ� bija pārskaities, un kādu mirkli pat likās, ka viņ� man tūdaļ iesitīs. Tomēr viņ� tikai stāvēja, kājas iepletis un pirkstus sa�ņaudzis dūrēs, un nikni raudzījās uz mani. � Kad es policijai izstāstī�u visu, ko zinu, jums gan nāksies atzīt, ka ar vienu vienīgu vārdu varējāt viņu glābt. Un tāpēc, ka jums bija svarīgi tikai tas, cik lielu peļņu iegūsiet, es parūpē�os, lai neviens vīrs pie jums dokos vairs nevēlētos strādāt.

Ja tiks iesaistīta policija, puse Bristoles iedzīvotāju nospriedīs, ka Kliftons joprojām atrodas ieslēgts kuģa korpusā, un arodbiedrība pieprasīs to atvērt. Nebija ne mazāko �aubu par to, ko viņi tur atradīs, ja tā notiks.

Es lēnām piecēlos no krēsla un devos pie kabineta stūrī novietotā seifa. Ievadīju kodu, es pagriezu atslēgu, atvēru durvis, izņēmu biezu, baltu aploksni un tad piegāju atpakaļ pie rakstāmgalda. Tur es paņēmu savu sudraba papīrnazi, atgriezu aploksni un izņēmu piecu mārciņu naudaszīmi. �Nez vai Tenkoks tādu vispār ir redzējis?� es iedomājos, uzliku banknoti uz dzē�lapas Tenkokam priek�ā un pamanīju, ka jau pēc sekundes ieple�as viņa cūkas a�teles.

��Tavu draugu nekas vairs nespētu atgriezt dzīvē, � es viņam sacīju un uzliku otru piecu mārciņu banknoti uz iepriek�ējās. Tenkoka acis kā piekaltas vērās uz naudu. � Turklāt nevienam patie�ām nav zināms, vai viņ� nav aizmucis uz da�ām dienām. Tādā darbā tas nav nekas neparasts. � Uz otras banknotes es uzliku tre�o. � Kad viņ� atgriezīsies, vīri dokos tev nemū�am neļaus aizmirst �o gadījumu. � Ceturtajai banknotei uzgūla piektā. � Un tu ta�u negribēsi, lai tevi soda par policijas laika iznieko�anu, vai ne? Tā būtu nopietna apsūdzība, kuras dēļ tu varētu nonākt arī cietumā. � Vēl divas banknotes. � Pats par sevi saprotams, ka tu zaudētu arī darbu. � Vēl trīs banknotes pievienojās iepriek�ējām. � Man būtu grūti iztēloties, ka es dodu darbu cilvēkam, kur� mani apsūdz slepkavībā. � Es uzliku vēl pēdējās divas naudaszīmes uz bankno�u kaudzītes. Aploksne bija tuk�a.

Tenkoks aizgriezās. Es izņēmu savu naudas maku un naudas kaudzītei pievienoju vēl vienu piecu mārciņu banknoti, kā arī trīs mārciņas un desmit �iliņus. Tagad uz rakstāmgalda bija se�desmit astoņas mārciņas un desmit �iliņi. � Un tur, no kurienes es to paņēmu, ir vēl daudz vairāk, � es noteicu, cerēdams, ka tas izklausās pārliecino�i.

Dokers lēnām pienāca pie mana rakstāmgalda un, neveltot man ne skatiena, paņēma visu naudu un iebāza sev kabatā, bet pēc tam klusējot devās ārā pa durvīm.

Pa logu es noskatījos, kā viņ� lēnām iziet no ēkas un aizsoļo doku vārtu virzienā.

Es atstāju seifu pla�i atvērtu, �ādas un tādas no tajā eso�ajām lietām izmētāju pa grīdu, tuk�o aploksni uzsviedu uz rakstāmgalda un neatskatījies izgāju no kabineta. Es biju pēdējais, kur� tajā dienā pameta �o ēku.

��Detektīvinspektors Blekmors, � pieteica Potsas jaunkundze un pavirzījās sāņus, lai varas pārstāvis varētu ieiet rīkotājdirektora kabinetā.

Hugo Beringtons rūpīgi nopētīja inspektoru. Viņ� noteikti nebija daudz garāks par piecām pēdām un deviņām collām, viņam bija da�as mārciņas liekā svara, tomēr joprojām viņ� izskatījās pieņemami. Mugurā viņam bija lietusmētelis, kur� noteikti pirkts vēl tajos laikos, kad viņ� strādājis par konsteblu, galvā viņam bija filca platmale, kas likās iegādāta daudz nesenāk. Tādējādi varēja spriest, ka viņam inspektora karjera vēl nav bijusi pārāk ilga.

Abi vīrie�i sarokojās, Blekmors apsēdās un no kabatas izņēma pierakstu bloknotu un pildspalvu.

��Kā jau zināt, kungs, esmu ieradies tāpēc, lai pārliecinātos, ka �ajās telpās, kā jūs apgalvojat, vakar notikusi zādzība. � Beringtonam nepatika vārds �apgalvojat�. � Varbūt sāksim ar to, ka jūs man pateiksiet, kad pamanījāt naudas pazu�anu.

��Jā, protams, inspektor, � atteica Beringtons, pūlēdamies izklausīties pēc iespējas bezpalīdzīgāks. � Dokos es iebraucu ap septiņiem �ajā rītā un uzreiz devos pārbaudīt, kā veicies nakts maiņai.

��Vai jūs tā darāt katru rītu?

��Nē, tikai �ad un tad, � Beringtons atbildēja, bet nevarēja saprast, kālab uzdots �āds jautājums.

��Cik ilgu laiku jūs tur pavadījāt?

��Divdesmit� varbūt trīsdesmit minūtes. Pēc tam es devos uz savu kabinetu.

��Tātad tur jūs nonācāt mazliet pirms pusseptiņiem, vēlākais pusseptiņos.

��Jā, izklausās pareizi.

��Vai jūsu sekretāre jau bija ieradusies?

��Jā, viņa jau bija darbā. Man reti izdodas ierasties ātrāk par viņu. Viena briesmīga sieviete, � Beringtons piebilda un pasmaidīja.

��Laikam gan, � noteica detektīvinspektors. � Tātad tie�i Potsas jaunkundze jums pavēstīja, ka seifs ir uzlauzts?

��Jā. Viņa sacīja, ka ieradusies no rīta un ieraudzījusi, ka seifa durvis ir pla�i vaļā, bet pa zemi izmētātas da�ādas lietas, tāpēc viņa nekavējoties zvanījusi policijai.

��Un viņa nepiezvanīja vispirms jums, kungs?

��Nē, inspektor. �ajā laikā es jau biju ma�īnā un braucu uz darbu.

��Tātad jūs sakāt, ka �orīt sekretāre darbā ieradās pirms jums. Un vakar jūs no darba aizgājāt pirms viņas?

��To es neatceros, � sacīja Beringtons. � Tomēr tas būtu glu�i neierasti, ja es būtu devies projām pēc viņas.

��Jā. To apstiprināja arī Potsas jaunkundze, � sacīja detektīvinspektors, � ta�u viņa apgalvoja arī� � Viņ� ieskatījās savās piezīmēs. � �Es no darba aizgāju pirms Beringtona kunga, jo bija radusies kāda problēma, ko vajadzēja steidzami risināt.� � Blekmors pacēla galvu. � Vai varat man pateikt, kas tā bija par problēmu?

��Vadot �ādu kompāniju, � atteica Hugo, � da�ādas problēmas nav nekas neparasts.

��Tātad jūs neatceraties, kāda konkrēti problēma bija risināma vakar?

��Nē, inspektor, es to neatceros.

��Kad �orīt ieradāties darbā un ieraudzījāt, ka jūsu kabinetā seifa durvis ir vaļā, ko jūs darījāt vispirms?

��Paskatījos, kas ir pazudis.

��Un ko jūs atklājāt?

��Ir nozagta visa mana skaidrā nauda.

��Kāpēc tik dro�i apgalvojat, ka nozagta ir visa nauda?

��Tāpēc, ka uz sava rakstāmgalda es atradu �o atvērto aploksni, � Hugo sacīja un pasniedza aploksni inspektoram.

��Un cik daudz naudas tajā vajadzēja būt, kungs?

��Se�desmit astoņas mārciņas un desmit �iliņi.

��Izklausās, ka esat par to ļoti pārliecināts.

��Jā, es esmu pārliecināts, � Hugo apstiprināja. � Kālab tas jūs tik ļoti izbrīna?

��Potsas jaunkundze teica, ka seifā biju�as tikai se�desmit mārciņas. Visa summa piecu mārciņu banknotēs. Kur radās tās astoņas mārciņas un desmit �iliņi?

Hugo mirkli vilcinājās ar atbildi. � Es mēdzu sava rakstāmgalda atvilktnē glabāt mazliet sīknaudas, inspektor, � viņ� beidzot sacīja.

��Tā liekas pārāk liela summa, lai to dēvētu par �sīknaudu�. Lai nu paliek. Tagad uz mirkli atgriezīsimies pie seifa. Kad no rīta atvērtāt sava kabineta durvis, jūs vispirms pamanījāt, ka seifs ir vaļā.

��Pareizi, inspektor.

��Vai jums ir seifa atslēga?

��Jā, protams.

��Un tikai jūs zināt seifa kodu, kā arī esat vienīgais, kuram pieejama �ī seifa atslēga, kungs?

��Nē, arī Potsas jaunkundze var atvērt seifu.

��Vai varat apgalvot, ka vakar, kad devāties uz mājām, seifs bija aizslēgts?

��Jā. Kā vienmēr.

��Tātad mums jāsecina, ka ielau�anos veicis profesionālis.

��Kāpēc jūs tā sakāt, inspektor? � Beringtons vaicāja.

��Bet, ja tas bijis profesionālis� � Blekmors izlikās nedzirdam viņa jautājumu. � Es nevaru apjēgt, kālab viņ� atstājis seifa durvis vaļā.

��Neesmu pārliecināts, ka saprotu jūsu domu, inspektor.

��Es paskaidro�u, kungs. Profesionāli laupītāji parasti mēdz atstāt visu, kā bijis viņu iera�anās brīdī, lai nozieguma fakts nav uzreiz pamanāms. Tādējādi viņi iegūst vairāk laika salaupīto vērtību noslēp�anai.

��Vairāk laika, � atkārtoja Beringtons.

��Profesionālis aizvērtu seifa durvis un paņemtu līdzi arī aploksni, lai jūs iespējami ilgāk nepamanītu, ka vispār kaut kas ir pazudis. Pēc savas pieredzes zinu, ka daudzi cilvēki seifu neatver dienām, pat nedēļām ilgi. �ādu nekārtību jūsu kabinetā varēja atstāt vienīgi amatieris.

��Tad jau dro�i vien tas arī bijis amatieris.

��Nu rodas jautājums, kā viņam izdevās atvērt seifu, kungs. � Varbūt viņ� kaut kā ticis pie Potsas jaunkundzes atslēgas?

��Un pie viena uzzināja arī kodu? Potsas jaunkundze apliecināja, ka ik vakaru ņem seifa atslēgu līdzi uz mājām. Kā saprotu, tie�i tāpat darāt arī jūs, kungs? � Hugo neatbildēja. � Vai atļausiet ieskatīties seifā?

��Jā, protams.

��Kas tas? � vaicāja inspektors un norādīja uz skārda lādīti seifa dziļumā.

��Tur glabājas mana monētu kolekcija. Tas ir mans vaļasprieks.

��Esiet tik laipns, atveriet to!

��Vai tas nudien ir nepiecie�ams? � Hugo nepacietīgi vaicāja.

��Jā, diem�ēl tā ir, kungs.

Hugo nelabprāt atvēra kārbiņu, skatienam atklājot zelta monētu krājumu, ko bija savācis daudzu gadu laikā.

��Lūk, atkal jau viena mīkla, � noteica inspektors. � Mūsu zaglis paņem se�desmit mārciņas no seifa, tad vēl arī astoņas mārciņas un desmit �iliņus no jūsu rakstāmgalda atvilktnes, ta�u atstāj bez ievērības zelta monētas, kuras noteikti ir vērtas daudz vairāk. Un vēl tā aploksne�

��Aploksne? � pārvaicāja Hugo.

��Jā, kungs, tā aploksne, kurā, pēc jūsu vārdiem sprie�ot, glabājās nauda.

��No rīta es to atradu uz sava rakstāmgalda.

��Par to es nemaz ne�aubos, kungs. Tomēr jūs noteikti pamanīsiet, ka tā ir glīti atvērta.

��Laikam jau ar manu papīrnazi. � Hugo uzvaro�i parādīja to inspektoram.

��Visai iespējams. Tomēr mana pieredze liecina, ka laupītāji aploksnes visbie�āk vienkār�i saplē�, nevis ar nazi tās uzmanīgi atgrie�, itin kā dro�i zinātu, kas tajā atrodas.

��Potsas jaunkundze ta�u man sacīja, ka esat zagli atradu�i! � Hugo noteica, pūlēdamies apvaldīt aizkaitinājumu.

��Nē, kungs. Mēs atradām naudu, tomēr neesmu pārliecināts, ka notvērām vainīgo.

��Ta�u jūs pie viņa atradāt zināmu naudas summu.

��Jā, kungs. Atradām.

��Un kas vēl jums vajadzīgs?

��Ir jābūt pārliecībai, ka notverts īstais vainīgais.

��Un kas ir apsūdzētais?

��Es neteicu, ka viņam izvirzīta apsūdzība, � iebilda inspektors un pār�ķīra lappusi savā piezīmju grāmatiņā. � Mēs aizturējām Stenliju Tenkoka kungu, kur�, kā izrādās, strādā par krāvēju jūsu kompānijā. Vai jums �is vārds ir pazīstams?

��Tā īsti nevaru pateikt, � atbildēja Beringtons. � Ta�u, ja viņ� strādā dokā, tātad noteikti zina, kur atrodas mans kabinets.

��Man nav ne mazāko �aubu par to, ka Tenkoks zina, kur atrodas jūsu darba kabinets, jo viņ� sacīja, ka vakar ap septiņiem vakarā ieradies pie jums, lai pavēstītu, ka viņa māsas vīrs Arturs Kliftons ir iesprostots kuģa korpusā. Kuģis tiekot būvēts tepat dokā, un Tenkoks jums teicis, ka Kliftons noteikti nomirs, ja jūs neliksiet viņu atbrīvot.

��Ak, jā. Tagad es atceros. Es patie�ām devos uz doku iepriek�ējā vakarā. To var apstiprināt mans brigadieris. Tomēr tā izrādījās viltus trauksme un lieks laika tēriņ�. Skaidrs, ka viņ� gribēja tikai noskaidrot, kur atrodas seifs, lai vēlāk mani aplaupītu.

��Viņ� atzinās, ka atnācis uz jūsu kabinetu arī otru reizi, � sacīja Blekmors un atkal pār�ķīra lappusi savā piezīmju grāmatiņā. � Un apgalvo, ka jūs esot viņam piedāvājis se�desmit astoņas mārciņas un desmit �iliņus par to, lai viņ� turētu muti un lieki nerunātu par Kliftonu.

��Nekad vēl neesmu dzirdējis kaut ko tik neiedomājamu! � Tad mirkli apsvērsim pretējo iespēju, kungs. Pieņemsim, ka Tenkoks patie�ām vakar laikā no septiņiem līdz pusastoņiem atgriezās jūsu kabinetā ar nodomu laupīt. Kaut kā viņam izdevās iekļūt ēkā nemanītam, tikt līdz piektajam stāvam un nonākt jūsu kabinetā. Vai nu ar jūsu, vai Potsas jaunkundzes atslēgu viņ� atvēra seifu, ievadīja kodu un paņēma aploksni, to uzmanīgi atgrieza ar papīrnazi un savāca naudu, tomēr pat nepapūlējās pagrābt arī kastīti ar zelta monētām. Viņ� atstāja atvērtas seifa durvis, da�as mantas izmētāja pa grīdu, pēc tam nolika uz jūsu rakstāmgalda rūpīgi atvērto aploksni un tad glu�i vienkār�i izkūpēja gaisā�

��Nav teikts, ka tam obligāti vajadzēja būt laikā starp septiņiem un pusastoņiem vakarā, � Hugo izaicino�i sacīja. � Tas varēja notikt jebkurā laikā līdz astoņiem no rīta.

��Es domāju, ka ne, � attrauca Blekmors. � Redziet, Tenkokam ir alibi par laiku no astoņiem vakarā līdz vienpadsmitiem naktī.

��Esmu pārliecināts, ka tā sauktais alibi ir kāds viņa draugs, � noteica Beringtons.

��Kad saskaitījām, iznāca, ka trīsdesmit viens, � detektīvinspektors paskaidroja. � Izskatās, ka, nozadzis jūsu naudu, viņ� ieradās krogā Pig and Whistle ap pulksten astoņiem vakarā. Viņ� visiem uzsauca dzērienus un nemaz nepūlējās saglabāt slepenību. Īpa�niekam viņ� samaksāja ar jaunu piecu mārciņu banknoti. Tā pa�laik atrodas pie manis. � Detektīvs sadabūja savu maku, izņēma no tā piecu mārciņu naudaszīmi un nolika to uz Beringtona rakstāmgalda. � Īpa�nieks arī pastāstīja, ka Stenlijs izgājis no kroga ap vienpadsmitiem un bijis tik ļoti piedzēries, ka diviem no viņa draugiem nācies viņu pavadīt uz mājām Stilhausleinā. Tur mēs viņu nākamajā rītā arī atradām. Ja patie�ām Tenkoks bija tas, kur� jūs aplaupīja, tad mūsu rokās ir nonācis īsts noziedzības virtuozs, un es bū�u lepns par to, ka esmu spējis iesēdināt viņu aiz restēm. Es nojau�u, ka tie�i tas bija jums padomā, � noteica Blekmors un ieskatījās tie�i Beringtonam acīs, � kad iedevāt viņam naudu.

��Kādēļ gan es tā būtu darījis? � vaicāja Beringtons, pūlēdamies, lai balsī neieskanētos nemiers.

��Vienkār�i tāpēc, ka neviens neņemtu nopietni to stāstu par Arturu Kliftonu, ja Stenlijs Tenkoks tiktu iesēdināts cietumā. Glu�i nejau�i ir sagadījies tā, ka Kliftonu kop� vakarvakara neviens vairs nav redzējis. Tālab es ieteik�u savai priek�niecībai parūpēties, lai kuģa korpuss tiek atvērts. Un tad mēs uzzināsim, vai Tenkoks patie�ām tikai velti iz�ķiedis mūsu visu laiku.

Hugo Beringtons ieskatījās spogulī un iztaisnoja kaklasaiti. Tēvam viņ� nebija stāstījis ne par negadījumu, kurā iesaistīts Arturs Kliftons, ne arī par to, ka bija ieradies detektīvinspektors Blekmors. Jo mazāk vecajam vīram bija zināms, jo labāk. Viņ� tēvam pavēstīja vien to, ka no kabineta nozagta neliela naudas summa un ir arestēts kāds doku strādnieks.

Uzģērbis smokingu, Hugo apsēdās uz gultas gala, lai pagaidītu, kamēr viņa sieva sapo�as. Viņam ļoti nepatika kaut kur ierasties ar nokavē�anos, tomēr viņ� zināja, ka nekāda mudinā�ana nepiespiedīs Elizabeti rosīties veicīgāk. Viņ� iegāja apraudzīt D�ailsu. Gan dēls, gan viņa māsa Emma bija aizmigu�i.

Protams, ka Hugo bija vēlējies divus dēlus. Mantinieku un vēl otru zēnu dro�ības labad. Emma bija tikai lieks apgrūtinājums, un tas nozīmēja, ka vajadzēs papūlēties vēl. Hugo tēvs bija otrais dēls ģimenē un bija zaudējis brāli Dienvidāfrikā būru kara laikā. Hugo vecākais brālis un puse viņa pulka biedru tika nogalināti kaujā pie Ipras. Atlika vien cerēt, ka ar laiku tēvs kļūs par kompānijas prezidentu un pēc viņa nāves Hugo būs iespējams mantot gan viņa titulu, gan ģimenes īpa�umu.

Mīlē�anās ar sievu viņam vairs nesagādāja nekādu prieku. Patiesībā viņ� pat nevarēja atcerēties, vai vispār kādreiz tā dāvājusi baudu. Pēdējā laikā viņ� bija sācis meklēt apmierinājumu ārpus laulības.

��Jūsu laulība ir noslēgta jau debesīs, � mēdza sacīt Hugo māte. Tēvs bija praktiskāks. Viņ� juta, ka vecākā dēla un lorda Hārvija vienīgās meitas savienība vairāk būs nosaucama par kapitāla apvieno�anu, nevis par laulību. Varbūt pat ne apvieno�ana, bet pārņem�ana. Kad brālis Rietumu frontē tika nogalināts, viņa līgava tika Hugo. Un viņ� nebija pārsteigts, ka pirmajā naktī pēc laulībām sieva bija vēl nevainīga. Patiesībā jau otrā nevainīgā jaunava, kuru viņ� ieguva.

No ģērbtuves iznāca Elizabete un, kā vienmēr, atvainojās par to, ka likusi vīram gaidīt. Ceļ� no Menorhausas uz Beringtonu mui�u bija tikai pāris jūd�u gar�, un zemes platība, kas atradās starp tiem, bija ģimenes īpa�ums. Kad da�as minūtes pēc astoņiem Elizabete un Hugo bija ieradu�ies viņa tēva mājas viesistabā, lords Hārvijs jau tuk�oja otro �erija glāzi. Hugo pārlaida skatienu telpai un secināja, ka viņam nav pazīstams tikai viens pāris. Tēvs nekavējoties viņu iepazīstināja ar pulkvedi Denversu, kur� pavisam nesen bija iecelts par grāfistes policijas prefektu. Hugo nolēma sarunā ar pulkvedi nepieminēt to, ka no rīta ticies ar detektīvinspektoru Blekmoru. Neilgi pirms sē�anās pie galda Hugo aizveda sāņus tēvu un pastāstīja viņam jaunumus par zādzības lietas izmeklē�anu, ne ar vārdu nepieminēdams Arturu Kliftonu.

Vakariņās baudot medījuma zupu, sulīgu jēra cepeti un krēmu brulē desertā, sarunas pievērsās te Velsas prin�a vizītei Kārdifā un viņa ne pārāk veiksmīgajiem izteikumiem par atbalstu raktuvju strādniekiem, te atkal aizvirzījās pie temata par pēdējiem kuģu pārvadājumu tarifiem un sekām, kādas tie atstās uz industriju kopumā. Viņi runāja arī par D�ord�a Bernarda �ova lugu �Lauzto sir�u nams�, kura nesen tika uzvesta Old Vic teātrī un saņēmusi visai da�ādas atsauksmes. Pēc tam viņi atkal pievērsās Velsas princim un kaitino�ajam jautājumam par to, kā viņam atrast piemērotu sievu.

Kad galds ēdamistabā pēc deserta baudī�anas tika novākts, dāmas devās baudīt kafiju uz viesistabu, bet virssulainis vīrie�iem piedāvāja brendiju vai portvīnu.

��Tu to importē un es vedu ar kuģiem, � sacīja sers Volters un pacēla glāzi, uzsaucot tostu lordam Hārvijam.

Tostarp virssulainis apstaigāja viesus, piedāvādams cigārus. Aizkūpinājis savu iecienīto �Romeo un D�uljeta� markas cigāru, lords Hārvijs pievērsās savam znotam un teica: � Tavs tēvs man stāstīja, ka tavā kabinetā paviesojies kāds draudziņ� un aizstiepis lielu naudas summu.

��Jā, taisnība, ser, � Hugo atbildēja, � ta�u varu ar prieku paziņot, ka zaglis ir notverts. Skumji atzīt, ta�u viņ�, kā izrādījās, ir viens no mūsu doku strādniekiem.

��Denvers, vai tas tiesa? � vaicāja sers Volters. � Jūs esat notvēru�i zagli?

��Esmu par to kaut ko dzirdējis, � policijas prefekts atbildēja. � Tomēr man nav ziņots, ka jau kādam būtu izvirzīta apsūdzība.

��Kāpēc tad tā? � lords Hārvijs brīnījās.

��Jo tas vīrs apgalvo, ka es pats viņam to naudu iedevu, � sarunā iejaucās Hugo. � Patiesībā �orīt, kad detektīvinspektors mani iztaujāja, man sāka rasties �aubas par to, kur� īsti ir aizdomās turamais, bet kur� ir cietu�ais.

��Man patie�ām �ēl, ka jums nācās justies �ādi, � pulkvedis Denverss sacīja. � Vai drīkstu vaicāt, kur� bija atbildīgais virsnieks?

��Detektīvinspektors Blekmors, � Hugo atbildēja un vēl piebilda: � Man radās iespaids, ka viņam mūsu ģimene īsti nepatīk.

��Kad jānodarbina tik daudzi strādnieki, kā tas ir mūsu kompānijā, � ierunājās sers Volters un nolika savu glāzi uz galda, � noteikti atradīsies kāds, kur� jūt pret mums nepatiku.

��Man jāatzīst, � sacīja Denverss, � ka Blekmors neizceļas ar īpa�u taktiskumu. Es pārliecinā�os, kā tur īsti ir. Ja izrādīsies, ka patie�ām robe�as būs pārkāptas, es parūpē�os, lai lietu uztic kādam citam.

Runā, ka skolas gadi ir laimīgākais laiks cilvēka dzīvē. Hugo Beringtona pieredze gan par to neliecināja. Tomēr viņam bija sajūta, ka D�ailss �ar to tiks galā labāk�, kā mēdza sacīt Hugo tēvs.

Viņ� pats savukārt pūlējās izdzēst no atmiņas to, kas ar viņu notika pirmajā mācību dienā pirms divdesmit �etriem gadiem. Hugo uz Svētā Bedas skolu tika aizvests skaistā ekipā�ā, un viņu pavadīja māte, tēvs un vecākais brālis Nikolass, kur� tikko bija iecelts par skolas kapteini. Hugo bija izplūdis asarās, kad viens no jaunajiem skolēniem viņam pavaicāja: � Vai tā ir taisnība, ka tavs vecaistēvs bija dokers? Sers Volters lepojās ar to, ka viņa tēvs pats saviem spēkiem tik daudz ko sasniedzis, bet astoņgadīgajiem zēniem pirmais iespaids par Hugo bija sabojāts. �Vectēvs doku strādnieks! Vectēvs doku strādnieks! Nabadziņ�! Nabadziņ�!� �ādus vārdus skandēja vai puse zēnu internāta guļamtelpā.

Tagad D�ailsu uz Svētā Bedas skolu aizvedīs Voltera Beringtona Rolls-Royce. Hugo bija vēlējies dēlu uz skolu aizvest pats savā automa�īnā, ta�u sers Volters par to pat dzirdēt negribēja.

��Trīs Beringtonu paaudzes ir izglītoju�ās Svētā Bedas skolā un Ītonā. Manam mantiniekam skolā jāierodas smalki.

Hugo neatļāvās atgādināt tēvam, ka D�ailsam vēl pagaidām neviens nav piedāvājis vietu Ītonā, turklāt visai iespējams, ka zēnam būs pa�am savas domas par to, kur viņ� vēlētos turpināt izglīto�anos. � Lai Dievs man piedod! � viņ� jau dzirdēja savu tēvu sakām. � Visādas pa�a domas nozīmē dumpīgumu, un dumpīgums ir jāapkaro.

D�ailss nebija pateicis ne vārda kop� mirkļa, kad viņi izgāja no mājas. Lai arī visu iepriek�ējo stundu rosījusies ap savu vienīgo dēlu, viņa māte nemitējās to darīt vēl. Emma sāka �ņukstēt, kad viņai pateica, ka nedrīkstēs doties līdzi, bet Greisa � vēl viena meitene, kuras dēļ Hugo noteikti nebūtu pūlējies, � tikai turējās pie aukles rokas un no aug�ējā pakāpiena māja viņiem ar roku, noraugoties ģimenes aizbrauk�anā.

Kamēr automa�īna līkumoja pa lauku ceļiem pilsētas virzienā, Hugo nodarbināja citas domas, nevis raizē�anās par ģimenes sievietēm. �Vai es pirmo reizi ieraudzī�u Hariju Kliftonu? Vai es �ajā zēnā saskatī�u savu otro dēlu, kuru vienmēr esmu vēlējies, bet kura man tā arī nav bijis? Varbūt jau pirmajā mirklī, kad puiku ieraudzī�u, būs skaidrs, ka mūs nevieno nekādas radniecības saites?�

Hugo nolēma, ka jāuzmanās un jāizvairās no tik�anās ar Harija Kliftona māti. �Vai es vispār �o sievieti pazī�u?� Glu�i nesen Hugo bija uzzinājis, ka viņa strādā viesnīcas Royal �Palmkortā�, kur viņ� mēdza regulāri iegriezties, lai tiktos ar darījumu partneriem. Tagad viņ� aprobe�ojās ar ļoti retām reizēm un arī tikai tad, ja zināja, ka Meizija Kliftone tajā dienā jau darbu beigusi.

Meizijas brālis Stens Tenkoks tika atbrīvots no cietuma, kad bija tur pavadījis astoņpadsmit mēne�us no trīs piespriestajiem gadiem. Hugo nekad tā arī neuzzināja, kas bija noticis ar detektīvinspektoru Blekmoru. Pēc tam, kad �is cilvēks tika pieminēts sarunā Hugo tēva namā rīkotajās viesībās, viņi nekad vairs nebija tiku�ies. Tālāk lietu izmeklēja ser�ants, kur� uzstājās kā liecinieks Tenkoka tiesas prāvā. Un viņam nebija ne mazāko �aubu par to, kur� ir vainīgais. Kad Tenkoks bija dro�i ieslēgts aiz restēm, sprie�ana par to, kas noticis ar nabaga Arturu Kliftonu, ātri vien izbeidzās. Nozarē, kur strādnieku nāve ir parasta parādība, Arturs Kliftons kļuva par kārtējo ierakstu statistikas dokumentos. Kad pēc se�iem mēne�iem lēdija Hārvija piedalījās jaunā kuģa �Kļavas lapa� ūdenī nolai�anas pasākumā, Hugo nespēja nedomāt par to, ka �Dzīlēs paliku�ais� būtu daudz piemērotāks vārds �im kuģim.

Kad valdē tika iesniegti pēdējie aprēķini par �o projektu, kļuva redzams, ka Beringtonu kompānijas zaudējumi ir trīspadsmit tūksto�i septiņi simti divpadsmit mārciņu lieli. Hugo nemēģināja vēlreiz piedāvāt iesaistī�anos kādā kuģu būvniecības projektā, un sers Volters vairs nekad nepieminēja �o tematu. Turpmāko gadu laikā Beringtoni nodarbojās ar jau ierasto kravu pārvadā�anas biznesu un aizvien nostiprinājās.

Pēc tam, kad Stens tika aizvests uz vietējo cietumu, Hugo nosprieda, ka vairs par viņu neko nedzirdēs. Ta�u īsi pirms tam, kad Tenkokam vajadzēja iznākt brīvībā, Potsas jaunkundzei piezvanīja Bristoles Cietuma pārvaldes priek�nieka vietnieks un vēlējās norunāt tik�anos ar Hugo Beringtonu. Tās laikā pārvaldes priek�nieka vietnieks lūdza, lai Tenkoks pēc iznāk�anas brīvībā tiktu atjaunots iepriek�ējā darba vietā, jo viņam vairs nav ne mazāko cerību iekārtoties citur. Vispirms Hugo nopriecājās par �ādām ziņām, tomēr apdomājies aizsūtīja savu brigadieri Filu Haskinsu uz cietumu pie Tenkoka, lai pateiktu, ka viņ� varēs atgriezties agrākajā darbā. Tenkokam tika izvirzīts viens noteikums � viņ� nekad vairs nedrīkstēs pieminēt Artura Kliftona vārdu. Ja viņ� pārkāps �o vieno�anos, tad varēs sakravāt mantiņas un skatīties pēc darba citā vietā. Tenkoks piekrita �ādam noteikumam. Gadiem ritot, kļuva pilnīgi skaidrs, ka viņ� pilda savu apņem�anos.

Rolls-Royce brauca aug�up kalnā pretī Svētā Bedas skolas galvenajiem vārtiem un pie tiem apstājās. �oferis izsteidzās no automa�īnas, lai atvērtu durvis pasa�ieriem. Vairāki acu pāri pievērsās viņiem. Da�i skatījās ar apbrīnu, vēl citi ar skaudību.

Bija skaidri manāms, ka D�ailsam �āda uzmanība nav patīkama, un viņ� ātri devās projām, izlikdamies, ka viņam nav nekā kopēja ne ar �oferi, ne ar vecākiem. Māte aizsteidzās dēlam pakaļ, vēl reizi saraustīja viņa zeķes uz aug�u un atkārtoti apskatīja, vai roku nagi ir tīri. Hugo aiz gara laika pārlūkoja nedaudzo zēnu sejas un prātoja, vai ieraudzīs kādu, kuru līdz �im vēl nav redzējis.

Un tad viņ� pamanīja zēnu, kur� kāpa kalnā glu�i viens pats. Viņu nepavadīja ne māte, ne arī tēvs. Hugo paraudzījās cie�āk un tālāk aiz zēna saskatīja sievieti, kura viņu vēroja. Tā bija sieviete, kuru viņ� nekad neaizmirsīs. Viņi abi noteikti domāja par to, vai �ajā dienā mācības skolā uzsāk viens vai divi viņa dēli.

Kad D�ailss saslima ar vējbakām un viņam vairākas dienas nācās pavadīt dziednīcā, Hugo nolēma, ka �ī varētu būt viņa iespēja pierādīt, ka Harijs Kliftons nav viņa dēls. Viņ� nepateica Elizabetei, ka grasās apciemot D�ailsu, jo nevēlējās, lai sieva būtu blakus, kad viņ� iztaujās internāta pārzini.

Pabeidzis izskatīt rīta pastu, Hugo sacīja Postas jaunkundzei, ka aizbrauks uz Svētā Bedas skolu apciemot dēlu un neatgriezīsies ātrāk kā pēc divām stundām. Viņ� aizbrauca uz pilsētu un novietoja automa�īnu iepretī Frobi�era ēkai. Viņ� pat pārāk labi atcerējās, kur atrodas dziednīcas telpas, jo arī pats bija tur regulāri ārstējies, kad mācījās Svētā Bedas skolā.

D�ailss sēdēja gultā un mērīja temperatūru, kad telpā ienāca viņa tēvs. Viņu ieraugot, zēna sejā atmirdzēja prieka gai�ums. Internāta pārzine stāvēja turpat blakus un pārbaudīja termometra rādījumu.

��Temperatūra ir nokritusies līdz 37,2 grādiem. Dabūsim tevi uz kājām. Pirmdien no rīta jau varēsi ierasties uz pirmo stundu, jaunais cilvēk, � viņa paziņoja un sakratīja termometru. � Tagad es jūs atstā�u vienus, lai varat mazliet pabūt divatā ar dēlu, Beringtona kungs.

��Paldies, pārzines kundze, � sacīja Hugo. � Vai jums vēlāk būs brītiņ� laika aprunāties ar mani?

��Protams, Beringtona kungs. Es bū�u savā kabinetā.

��Manuprāt, tu nemaz tik slikti neizskaties, D�ails, � noteica Beringtons, kad pārzine bija aizgājusi.

��Es jūtos labi, papà.

��Un kā tev sokas darbos?

��Ne pārāk slikti, � atteica D�ailss. � Ta�u tikai tāpēc, ka mācos kopā ar diviem gudrākajiem zēniem manā klasē.

��Un kas viņi ir? � vaicāja Hugo, bīdamies uzklausīt atbildi.

��Viens ir Dīkinss. Viņ� ir gudrākais zēns skolā. Patiesībā pārējie zēni ar viņu pat īsti nesarunājas, jo uzskata par zubrītāju. Bet otrs ir mans labākais draugs Harijs Kliftons. Arī viņ� ir ļoti gudrs, tomēr ne tik ļoti kā Dīkinss. Tu dro�i vien esi dzirdējis, ka viņ� dzied korī. Es zinu, tev viņ� patiks.

��Vai tad Kliftons nav ostas krāvēja dēls? � Hugo vaicāja. � Jā, un viņ� neslēpj �o faktu. Glu�i tāpat kā vectēvs. Bet�

kā tu to zini, papà?

��Domāju, ka Kliftons strādāja mūsu firmā, � Hugo atteica un jau uzreiz no�ēloja savus vārdus.

��Dro�i vien tas bijis pirms tam, kad tu sāki tur strādāt, � iebilda D�ailss. � Viņa tēvs ir kritis karā.

��Kur� tev to sacīja? � vaicāja Hugo.

��Henrija māte. Viņa strādā Royal viesnīcā. Mēs bijām tur aizgāju�i dzert tēju Harija dzim�anas dienā.

Hugo gribējās pavaicāt, kad tie�i bijusi Harija dzim�anas diena, tomēr viņ� ba�ījās, ka tas jau būtu mazliet par daudz. Viņ� tikai noteica: � Māte sūta tev mīļus sveicienus. Man liekas, ka viņa kopā ar Emmu iecerējusi tevi apciemot �ās nedēļas beigās.

��Oho! Tie�i tas, kas man vajadzīgs. Vējbakas un manas briesmīgās māsas apciemojums.

��Nemaz tik briesmīga viņa nav, � tēvs smiedamies noteica.

��Viņa ir pat vēl briesmīgāka, � D�ailss neatkāpās. � Un neizskatās, ka Greisa varētu būt kaut mazliet labāka. Vai viņām noteikti jābrauc brīvdienās kopā ar mums, papà?

��Jā, protams, ka viņām jābrauc.

��Iedomājos, ka �ovasar Harijs Kliftons varētu braukt mums līdzi uz Toskānu. Viņ� nekad nav bijis ārzemēs.

��Nē, � Hugo noskaldīja pat pārāk strikti. � Brīvdienas jāpavada ģimenei kopā un nav jādala ar sve�iniekiem.

��Bet viņ� nav nekāds sve�inieks, � tielējās D�ailss. � Viņ� ir mans labākais draugs.

��Nē! � Hugo atkārtoja. � Un par �o jautājumu vairs nerunāsim. � D�ailss izskatījās vīlies. � Un ko tu gribētu, lai es tev uzdāvinu dzim�anas dienā, manu zēn? � tēvs vaicāja, vēlēdamies ātri mainīt sarunas tematu.

��Jaunāko radio modeli, � D�ailss bez vilcinā�anās atbildēja. � To sauc par �Uzticamo Robertu�.

��Vai tad skolā tev atļaus izmantot savu radio?

��Jā, � sacīja D�ailss. � Klausīties drīkst vienīgi nedēļas nogalēs. Ja kādu pieķer klausāmies pēc tam, kad izslēgtas gaismas, vai pārējās nedēļas dienās, tad radio tiek konfiscēts.

��Paskatī�os, ko varu darīt lietas labā. Vai atbrauksi uz mājām savā dzim�anas dienā?

��Jā, bet tikai uz tēju. Man būs jāatgrie�as skolā, lai pagūtu uz gatavo�anos nākamās dienas stundām.

��Tad es arī mēģinā�u uz brīdi izrauties no darba, � teica Hugo. � Tagad man jāiet. Pirms tam vēl gribu mazliet aprunāties ar internāta pārzini.

��Neaizmirsti pavaicāt, vai sestdienas rītā viņa mani izlaidīs no �ejienes! � D�ailss atgādināja, bet Hugo devās projām, lai izdarītu to, kādēļ patiesībā bija ieradies.

��Es patie�ām priecājos, ka atradāt iespēju atbraukt, Beringtona kungs. Tas uzmundrinās D�ailsu, � sacīja internāta pārzine, kad viņ� iegāja viņas kabinetā. � Bet kā jau pats redzējāt, viņ� ir jau gandrīz izveseļojies.

��Jā, un viņ� cer, ka izlaidīsiet viņu sestdien no rīta, lai viņ� varētu piedalīties futbola ma�ā.

��Esmu pārliecināta, ka tas būs iespējams, � sacīja internāta pārzine. � Ta�u jūs minējāt, ka vēlējāties parunāt ar mani par vēl kaut ko.

��Jā, pārzines kundze. Kā jums zināms, D�ailss ir daltoniķis. Es gribēju vaicāt, vai tas viņam sagādā kādas grūtības.

��Nekā tāda, par ko man būtu zināms, � internāta pārzine atbildēja. � Ja kaut kas arī gadās, tas netraucē viņam dzenāt sarkano bumbu pa zaļo laukumu un pārsist to pāri baltajai līnijai.

Beringtons iesmējās un tad nāca klajā ar jau iepriek� rūpīgi pārdomāto apgalvojumu: � Kad es mācījos Svētā Bedas skolā, mani ķircināja par to, ka esmu tur vienīgais daltoniķis.

��Neuztraucieties, � mierināja internāta pārzine, � D�ailsu neviens neķircina. Turklāt viņa labākajam draugam Harijam Kliftonam arī piemīt krāsu aklums.

Hugo brauca atpakaļ uz biroju un pa ceļam prātoja, ka ir jārīkojas, kaut kas jādara, kamēr viss nav kļuvis nekontrolējams. Viņ� nolēma parunāt ar pulkvedi Denversu.

Apsēdies pie sava rakstāmgalda, Beringtons paziņoja Potsas jaunkundzei, ka nevēlas tikt traucēts. Hugo pagaidīja, līdz viņa iziet no kabineta un aizver durvis, un tad pacēla telefona klausuli. Jau pēc minūtes policijas prefekts atbildēja uz zvanu.

��Runā Hugo Beringtons, pulkvedi!

��Kā klājas, manu zēn? � policijas prefekts vaicāja.

��Labi, ser! Man ienāca prātā, ka jūs, iespējams, varētu man dot padomu kādā privātā lietā.

��Klājiet tik vaļā, veco zēn!

��Es meklēju jaunu apsardzes dienesta priek�nieku un iedomājos, ka jūs varētu man ieteikt, kādā virzienā labāk vērst skatienu.

��Patiesību sakot, es zinu kādu cilvēku, kur� būtu jums noderīgs, tomēr neesmu pārliecināts, vai viņ� vēl ir pieejams. Es to noskaidro�u un jums piezvanī�u.

Policijas prefekts zināja, ko nozīmē izteiciens �vīrs un vārds�. Nākamajā rītā viņ� patie�ām piezvanīja. � Cilvēks, par kuru iedomājos, pa�laik jau strādā uz pusslodzi. Tomēr viņ� meklē kaut ko pastāvīgāku.

��Ko jūs man varat par viņu pastāstīt? � Hugo vaicāja.

��Viņ� tika gatavots augstākam postenim policijas spēkos, ta�u tika smagi ievainots, mēģinot aizturēt laupītājus Midlendas bankā. No dienesta nācās aiziet. Jūs dro�i vien atceraties �o notikumu. Par to tika rakstīts arī nacionālajos preses izdevumos. Pēc manām domām, viņ� būtu ideāls kandidāts jūsu apsardzes dienesta priek�nieka amatam. Godīgi sakot, jums būs ļoti paveicies, ja viņ� piekritīs strādāt pie jums. Ja esat ieinteresēts, aizsūtī�u jums sīkāku izklāstu.

Beringtons piezvanīja Derekam Mi�elam, kad bija jau aizbraucis uz mājām, jo nevēlējās, lai Potsas jaunkundze zina par viņa plāniem. Ar biju�o policistu viņi vienojās tikties Royal viesnīcā pirmdien se�os vakarā, kad Kliftones kundze jau būs devusies mājup pēc savas maiņas un �Palmkorta� būs tuk�a.

Hugo ieradās mazliet ātrāk par norunāto laiku un uzreiz devās pie galdiņa, kas atradās zāles tālākajā stūrī, lai gan parasti �o vietu viņ� noteikti neizvēlētos. Bet pīlārs aizsegs viņa tik�anos ar Mi�elu un neviens nevarēs arī noklausīties, kas viņiem runājams. Gaidot viņ� prātā atkārtoja jautājumus, ko vēlējās uzdot, lai pārliecinātos, cik uzticams varētu būt �is sve�inieks.

Trīs minūtes pirms se�iem pa virpuļdurvīm zālē ienāca gar�, lieliski veidots vīrietis, viss viņa stāvs liecināja par militāru pieredzi. Tum�i zilā �akete, pelēkās bikses, spo�i nospodrinātās kurpes � viss liecināja par pieradumu pakļauties disciplīnai.

Piecēlies Hugo pavicināja roku, gandrīz tāpat, kā būtu aicinājis pienākt viesmīli. Mi�els pāri telpai devās pie viņa, pat nepūlēdamies nomaskēt nelielo klibumu, kas, pēc policijas prefekta vārdiem sprie�ot, arī bija iemesls viņa atvaļinā�anai no dienesta.

Hugo atcerējās iepriek�ējo reizi, kad bija ticies ar policijas pārstāvi, ta�u tagad viņ� pats būs tas, kur� uzdos jautājumus.

��Labvakar, ser.

��Labvakar, Mi�el, � sacīja Hugo, kad abi bija sarokoju�ies. Mi�els apsēdās, un Beringtons cie�āk nopētīja viņa degunu, kur� noteikti bijis lauzts, ausis, kuras tāpat bija pārcietu�as ievainojumus. Viņ� atcerējās, ka pulkvedis Denverss bija pieminējis Mi�ela piedalī�anos Bristoles futbola komandā.

��Uzreiz ķer�os pie galvenā, � Hugo sacīja, lieki netērēdams laiku. � Jautājums, ko vēlos ar jums apspriest, ir augstākajā mērā konfidenciāls un visam runātajam jāpaliek tikai starp mums. � Mi�els pamāja ar galvu. � Tas ir tik konfidenciāls, ka pat pulkvedis Denverss nezina patieso iemeslu, kālab vēlējos ar jums tikties. Es nemaz nemeklēju cilvēku, kas varētu vadīt manu apsardzes dienestu.

Mi�ela sejas izteiksme palika neizdibināma. Viņ� glu�i vienkār�i gaidīja, ko Hugo sacīs tālāk.

��Es meklēju kādu, kur� varētu veikt privātdetektīva pienākumus un reizi mēnesī ziņot man par kādas sievietes gaitām. Viņa dzīvo pilsētā un strādā �ajā viesnīcā.

��Saprotu, ser.

��Gribu zināt visu, kas saistās gan ar viņas profesionālo, gan privāto dzīvi, lai cik nenozīmīgi tas arī varētu likties. Viņa nekad, es atkārtoju� nekad� nedrīkst uzzināt, ka par viņu interesējaties. Pirms es atklāju viņas vārdu, sakiet, vai uzskatāt, ka spēsiet izpildīt �o uzdevumu.

���ādi uzdevumi nekad nav viegli, � atteica Mi�els, � bet nav arī neizpildāmi. Kad vēl biju glu�i jauns ser�ants, man nācās piedalīties slepenā operācijā, kuras rezultātā kāds draņķis nonāca aiz restēm uz se�padsmit gadiem. Ja viņ� patlaban ienāktu viesnīcas zālē, esmu pilnīgi pārliecināts, ka viņ� mani nepazītu.

Hugo pirmo reizi �ās tik�anās laikā pasmaidīja. � Pirms stāstu tālāk, � viņ� turpināja, � man jāzina, vai vispār vēlaties �ādu darbu veikt.

��Tas būs atkarīgs no vairākām niansēm, kungs.

��Kādām?

��Vai tas būs pilnas slodzes darbs, jo pa�laik es strādāju naktīs. Par apsargu bankā.

��Jau rīt iesniedziet viņiem atlūgumu! � sacīja Hugo. � Es nevēlos, lai jūs strādājat vēl kādam citam.

��Un darba stundas? � Pēc jūsu ieskatiem.

��Un samaksa?

��Maksā�u jums astoņas mārciņas nedēļā avansā par mēnesi, kā arī seg�u visus pamatotos izdevumus.

Mi�els pamāja ar galvu. � Kungs, vai drīkstu ieteikt, lai maksājat man skaidrā naudā? Tādējādi nekādi pārskaitījumi nedos iespēju izsekot mūsu saikni.

��Izklausās saprātīgi, � sacīja Hugo, kur� jau bija izlēmis. � Kā jūs vēlēsieties saņemt ikmēne�a atskaites? Rakstveidā vai mutiski?

��Mutiski. Jo mazāk papīru, kas norāda uz mūsu sadarbību, jo labāk.

��Tad mums katru reizi jāsatiekas kādā citā vietā un alla� citā nedēļas dienā. Tādējādi būs mazāk ticams, ka viens un tas pats cilvēks mūs varētu kopā redzēt vairāk nekā vienu reizi.

��Man tas nerada nekādas problēmas, � atbildēja Hugo.

��Kad lai ķeros pie uzdevuma veik�anas, kungs?

��Jūs jau sākāt darbu pirms pusstundas, � atteica Beringtons, no kabatas izņēma papīra lapiņu un aploksni, kurā bija trīsdesmit divas mārciņas, un pasniedza Mi�elam.

Viņ� brīdi lasīja uz papīra uzrakstīto vārdu un adresi, tad pasniedza lapiņu atpakaļ savam jaunajam darbadevējam. � Man būs nepiecie�ams arī jūsu privātais telefona numurs, kā arī informācija par to, kad un kā varam satikties.

��Manā darba kabinetā jebkurā vakarā starp pieciem un se�iem, � pavēstīja Hugo. � Jūs nekad nedrīkstat ierasties pie manis mājās, ja vien tas nav ārkārtas gadījums, � viņ� piebilda un paņēma pildspalvu.

��Tikai nosauciet ciparus, kungs! Nevajag neko pierakstīt.

��Vai grasāties doties uz D�ailsa jaunskunga dzim�anas dienas viesībām? � vaicāja Potsas jaunkundze.

Hugo ieskatījās plānotājā. �D�ailss. 12. dzim�anas diena. Trijos dienā Menorhausā.� �ie vārdi bija uzrakstīti tum�ākiem burtiem pa�ā lappuses aug�ā.

��Vai man vēl pietiks laika nopirkt dāvanu pa ceļam uz mājām?

Potsas jaunkundze izgāja no kabineta un pēc brī�a atgriezās, nesdama lielu saini, kas bija ietīts spo�ā sarkanā papīrā un apsiets ar lenti.

��Kas tur iek�ā? � interesējās Hugo.

��Pēdējais Roberts firmas radioaparāta modelis. Tāds, kādu zēns jums lūdza, kad apmeklējāt viņu dziednīcā.

��Pateicos jums Potsas jaunkundz, � sacīja Beringtons un ieskatījās rokaspulkstenī. � Tagad man jābrauc, ja gribu pagūt uz brīdi, kad viņ� griezīs torti.

Sekretāre viņa portfelī ielika biezu, baltu dokumentu mapi un, iekams viņ� paguva kaut ko vaicāt, sacīja: � Jūsu piezīmes rītdienas valdes sēdei. Kad D�ailsa jaunskungs būs devies atpakaļ uz Svētā Bedas skolu, varēsiet tās izskatīt. Tādējādi jums nevajadzēs �ovakar atgriezties darbā.

��Paldies, Potsas jaunkundz! � atkal tencināja Beringtons. � Jūs patie�ām esat padomājusi par visu.

Braucot mājup, Hugo dūrās acīs tas, cik daudz automa�īnu parādījies uz lielceļa, ja salīdzina ar iepriek�ējo gadu. Arī gājēji bija kļuvu�i uzmanīgāki ielu �ķērso�anā � kop� dienas, kad valdība bija atļauto brauk�anas ātrumu palielinājusi līdz trīsdesmit jūdzēm stundā. Kad Hugo automa�īna pa�āvās garām ekipā�ai, zirgs izslējās pakaļkājās. Beringtons iedomājās par to, cik gan ilgi �īs zirgu vilktās ekipā�as vēl spēs izturēt konkurences cīņu, ja pilsētas padome bija pieņēmusi lēmumu ļaut ielās parādīties arī motorizētajiem taksometriem.

Ticis ārā no pilsētas, Hugo palielināja brauk�anas ātrumu, jo nevēlējās nokavēt sava dēla dzim�anas dienas svinības. �Zēns aug patie�ām ātri! Viņ� jau tagad ir garāks par savu māti. Vai galu galā viņ� pārspēs garumā arī savu tēvu?�

Kad jau pēc gada D�ailss uzsāks mācības Ītonā, viņa draudzība ar Kliftonu puiku pagaisīs kā nebijusi. Par to Hugo jutās pārliecināts, tomēr apzinājās, ka arī pirms tam ir risināmas �ādas tādas grūtības.

Iestūrējis auto pa mui�as vārtiem, Hugo samazināja brauk�anas ātrumu. Viņ� vienmēr labprāt izbaudīja garo braucienu pa ozoliem apstādīto aleju, kas veda uz Menorhausu. Kad Hugo izkāpa no automa�īnas, D�enkinss jau stāvēja uz aug�ējā pakāpiena. Viņ� atvēra savrupnama durvis un sacīja: � Beringtones kundze ir viesistabā, kungs. Kopā ar D�ailsu un diviem viņa skolas biedriem.

Kamēr Hugo gāja pa vestibilu, no aug�stāva pa kāpnēm noskrēja Emma un apskāva tēvu.

��Kas tajā sainī? � viņa vēlējās zināt.

��Dāvana tavam brālim dzim�anas dienā.

��Jā, bet kas tie�i tur iek�ā?

��Tev nāksies pagaidīt, tad arī uzzināsi, jaunā dāma, � smaidot noteica viņas tēvs un iedeva savu portfeli virssulainim. � Vai noliksi to manā kabinetā, D�enkins? � viņ� sacīja, bet Emma paķēra tēvu aiz rokas un sāka vilkt viņu viesistabas virzienā.

Smaids nekavējoties pagaisa, kad Hugo atvēra viesistabas durvis un ieraudzīja, kas sē� uz dīvāna.

Pielēcis kājās, D�ailss metās pretī tēvam, kur� pasniedza viņam dāvanu un sacīja: � Daudz laimes dzim�anas dienā, manu zēn!

��Paldies, papà! � zēns iesaucās un iepazīstināja tēvu ar draugiem.

Hugo paspieda Dīkinsam roku, bet brīdī, kad sarokoties vēlējās arī Harijs, vīrietis tikai noteica: � Labvakar, Klifton. � Pēc tam viņ� apsēdās savā iemīļotajā krēslā.

D�ailss izsaiņoja dāvanu, un viņi abi pirmo reizi ieraudzīja, kāda tā ir. Pat dēla neapvaldītais prieks nespēja atsaukt smaidu Beringtona kunga lūpās. Bija kāds jautājums, kuru viņ� noteikti grasījās Kliftonam uzdot, tomēr tam bija jāizskan tik vienaldzīgi, it kā atbilde viņam nepavisam neliktos būtiska.

Klusēdams Hugo sēdēja un noraudzījās, kā zēni meklē da�ādas radiostacijas, ieklausās sve�ādās balsīs un mūzikā un to visu pavada ar smiekliem un aplausiem.

Beringtones kundze runāja ar Hariju par neseno koncertu, ko viņa noklausījusies un kurā tika izpildīta Hendeļa oratorija �Mesija�. Harijs tajā dziedājis solo �Es zinu, ka mans Pestītājs ir dzīvs�. Beringtones kundze uzslavēja zēna uzstā�anos.

��Paldies, Beringtones kundze, � teica Harijs.

��Vai pēc Svētā Bedas skolas beig�anas esi iecerējis doties uz Bristoles klasisko ģimnāziju, Klifton? � ievaicājās Hugo, kad sarunā iestājās pauze.

��Tikai tādā gadījumā, ja man izdosies izcīnīt stipendiju, kungs, � viņ� atbildēja.

��Kāpēc tas ir tik svarīgi? � ievaicājās Beringtones kundze. � Ne�aubos, ka tev tāpat kā pārējiem zēniem tur tiks piedāvāta mācību vieta.

��Tāpēc, ka mana māte nespēs samaksāt skolas naudu, Beringtones kundze. Viņa Royal Hotel strādā par viesmīli.

��Vai tad tavs tēvs�

��Viņ� ir miris, � paskaidroja Harijs. � Kritis karā.

��Ak� atvaino, � sacīja Beringtones kundze. � Man pat neienāca prātā�

Tajā brīdī atvērās durvis, un ienāca sulainis, nesdams sudraba paplāti, uz kuras atradās milzīga dzim�anas dienas torte. Kad D�ailsam ar vienu pūtienu bija izdevies apdzēs visas divpadsmit svecītes, klāteso�ie aplaudēja.

��Un kad ir tava dzim�anas diena, Klifton? � vaicāja Hugo.

��Tā bija pagāju�ajā mēnesī, kungs, � atbildēja zēns.

Kad D�ailss bija sagriezis torti, Hugo piecēlās un, ne vārda neteicis, izgāja no istabas.

Viņ� taisnā ceļā devās uz savu kabinetu, bet atskārta, ka nespēj koncentrēties, lai nopietni izskatītu piezīmes, kas sagatavotas nākamajā rītā paredzētajai valdes sapulcei. Kliftona atbilde vēstīja par to, ka Hugo vajadzēs vērsties pie advokāta, kur� specializējies pēctecības jautājumos.

Pēc stundas viņ� dzirdēja balsis vestibilā, tad aizvērās ieejas durvis, un bija dzirdama automa�īnas dzinēja rūkoņa. Pēc da�iem mirkļiem pie kabineta durvīm atskanēja klauvējiens, un ienāca Elizabete.

��Kālab tev vajadzēja tik negaidīti aiziet? � viņa vaicāja. � Un kāpēc tu neatnāci atvadīties, ja noteikti dzirdēji, ka D�ailss un viņa draugi dodas projām?

��Man rīt jāpiedalās valdes sēdē, tur tiks apskatīti daudzi visai sare�ģīti jautājumi, � viņ� atbildēja, nepaceldams acis.

��Tas nav iemesls, lai neatvadītos no sava dēla, jo īpa�i viņa dzim�anas dienā.

��Mans prāts aizņemts ar ļoti daudzām lietām, � viņ� atrunājās, joprojām nodūris skatienu piezīmēs.

��Pilnīgi noteikti nekas nav tik nozīmīgs, lai atļautos būt rupj� pret viesiem. Pret Hariju Kliftonu tu izturējies familiārāk nekā pret saviem kalpotājiem.

Hugo pirmo reizi �ās sarunas laikā pacēla galvu. � Tas dro�i vien bija tāpēc, ka vērtēju Kliftonu zemāk nekā mūsu kalpotājus. � Elizabete izskatījās satriekta. � Vai tu zināji, ka viņa tēvs bija doku strādnieks, bet māte ir viesmīle? Nedomāju, ka D�ailsam ar �ādiem zēniem būtu ieteicams biedroties.

��Ir skaidri redzams, ka D�ailss domā citādi. Lai no kādas ģimenes Harijs arī nāktu, viņ� ir apburo�s zēns. Nekādi nespēju saprast, kālab tu esi noskaņots tik ļoti negatīvi. Pret Dīkinsu tu tā neizturējies, bet viņa tēvs ir vienkār�s laikrakstu pārdevējs.

��Zēnam ir pie�ķirta stipendija, kas nav saistīta ar konkrētu mācību priek�metu.

��Bet Harijs ir skolas ievērojamākais stipendiāts, kā tas zināms itin visiem, kas apmeklē baznīcu. Nākamajā tik�anās reizē ar viņu, cerams, tu izturēsies kaut mazliet civilizētāk. � Vairs nesacījusi ne vārda, Elizabete izgāja no istabas un aizvēra durvis aiz sevis.

Sers Volters Beringtons sēdēja savā ierastajā valdes priek�sēdētāja krēslā galda galā, kad sapul�u telpā ienāca viņa dēls.

��Mani aizvien vairāk satrauc valdības jaunais ierosinājums pre�u ieve�anas tarifu jomā, � sacīja Hugo un apsēdās tēvam labajā pusē, � un tas, kādu iespaidu tie varētu atstāt uz mūsu gada bilanci.

��Tie�i tālab mums valdē ir jurists, � atteica sers Volters. � Viņ� mums varēs ieteikt, kā rīkoties.

��Es parēķināju. Ja ierosinājums iegūs likuma spēku, tas mums gadā izmaksās divdesmit tūksto�us mārciņu. Vai tomēr nebūtu jāmeklē vēl kādas iespējas, kā tu domā?

��Laikam jau nākamreiz, kad bū�u Londonā, man vajadzēs aprunāties ar seru Arturu Emhērstu.

��Otrdien es dodos uz Londonu, lai piedalītos Britu Kuģu īpa�nieku asociācijas rīkotajās ikgadējās pusdienās, � sacīja Hugo. � Tā kā viņ� ir industrijas juridiskais padomnieks, dro�i vien vajadzēs man ar viņu pārmīt kādu vārdu.

��Ja vien tu patie�ām uzskati, ka tas ir nepiecie�ams, � sers Volters atteica. � Tikai neaizmirsti, ka Emhērsts rēķina maksu par stundām. Arī tad, ja konsultē pusdienu laikā.

Britu Kuģu īpa�nieku asociācijas ikgadējā sanāk�ana tika rīkota Grosvenorhausā, un tajā piedalījās vairāk nekā tūkstotis tās biedru un viņu viesu.

Hugo jau iepriek� bija piezvanījis asociācijas sekretāram un pavaicājis, vai varētu rast iespēju un apsēdināt viņu blakus seram D�eimsam Emhērstam. Sekretārs mazliet izbrīnījās, tomēr piekrita koriģēt viesu izvietojumu pie galda. Vecais D�o�ua Beringtons ta�u bija �īs asociācijas dibinātājs.

Pēc tam, kad Ņūkāslas bīskaps bija norunājis galda lūg�anu, Hugo pat nemēģināja uzsākt sarunu ar savu galda biedru, jo jurists bija iegrimis dziļā diskusijā ar blakussēdētāju labajā pusē. Beidzot, kad viņ� pievērsa uzmanību sve�iniekam, kur� nezin kāpēc nosēdināts viņam kreisajā pusē, Hugo vairs lieki netērēja laiku un ķērās uzreiz pie jautājuma būtības.

��Mans tēvs, sers Volters Beringtons, � viņ� sacīja Emhērstam, � ir diezgan noraizējies par plānu, kas tiek virzīts parlamenta apak�palātā. Tas saistīts ar pre�u ieve�anas tarifiem un to, kā �ie jauninājumi ietekmēs industriju kopumā. Tēvs gribēja uzzināt, vai jūs varētu viņam sniegt konsultāciju. Nākamreiz, kad viņ� ieradīsies Londonā.

��Visādā ziņā, manu zēn, � sers D�eimss atbildēja. � Lai viņa sekretārs piezvana manējam, un es izbrīvē�u laiku dienā, kad jūsu tēvs ieradīsies pilsētā.

��Paldies, ser, � Hugo pateicās. � Un tagad pāriesim pie jautrākiem tematiem. Vai esat lasījis kaut ko no Agatas Kristi romāniem?

��Nevaru atbildēt apstiprino�i, � sers D�eimss atteica. � Vai tie ir labi?

��Man ļoti patika viņas pēdējais romāns �Testaments�, � atbildēja Hugo. � Tomēr neesmu pārliecināts, ka si�etā aprakstīto lietu tāpat risinātu arī reālā tiesas zālē.

��Ko tā dāma raksta? � vaicāja Emhērsts, kad viņam priek�ā tika nolikts �ķīvis ar pārāk ilgi gatavotas liellopa gaļas �ķēlēm.

��Kristi jaunkundze vēsta, ka vecākais dēls automātiski manto sava tēva titulu pat gadījumā, ja �is bērns ir ārlaulībā dzimis.

��O, tā patiesi ir āķīga lieta! � sacīja sers D�eimss. � Glu�i nesen Lordu palātā tika pārskatīta ļoti līdzīga. Bensons pret Kārsteru, ja nemaldos. Presē tos nodēvēja par �Bastarda labojumiem�.

��Un kāds lēmums tika pieņemts? � Hugo vaicāja, pūlēdamies neizrādīt pārāk lielu interesi.

��Ja testamentā nav atrodams kāds īpa�s punkts, kas ļautu izgrozīties, viņi lemj par labu pirmdzimtajam. Arī tad, ja viņ� ir dzimis ārlaulībā. � Tā bija vēl viena atbilde, ko Hugo nevēlējās dzirdēt. � Visādā ziņā, � turpināja sers D�eimss, � lai piesegtu savas pēcpuses, Lordu palātā tika nolemts, ka ikviens gadījums jāvērtē individuāli. Un arī tikai pēc tam, kad to pārskatījis Heraldikas palātas vadītājs. Cik raksturīgi Lordu palātai! � viņ� vēl piebilda un tad, paņēmis nazi un dak�iņu, uzklupa vēr�a gaļai. � Pārāk bailīgi, lai iedibinātu precedentu, bet laimīgi uzgrūst atbildību kādam citam.

Kad sers D�eimss atkal pievērsās savam galda kaimiņam labajā pusē, Hugo iegrima domās par to, kas varētu notikt, ja Harijs Kliftons uzzinātu, ka viņam ir tiesības mantot ne tikai Beringtonu kuģniecību, bet arī ģimenes nekustamos īpa�umus. �Pietiek jau ar apziņu, ka man ir ārlaulības dēls, bet nē� Harijs Kliftons pēc manas nāves varēs mantot arī ģimenes titulu un kļūt par seru Hariju! Neizturami.� Hugo bija gatavs darīt jebko, lai tikai �ādu iznākumu nepieļautu.

Hugo Beringtons brokastoja un lasīja vēstuli no Svētā Bedas skolas direktora, kurā vēstīja, ka skola grasās īstenot tūksto� mārciņu vērtu projektu un uzbūvēt jaunas segtās tribīnes kriketa laukumā, kā arī aicina iesaistīties vecākus. Hugo atvēra savu �eku grāmatiņu un jau grasījās ierakstīt �simt mārciņu�, kad viņa uzmanību novērsa dūkoņa, kas liecināja par piebrauku�u automa�īnu.

Beringtons piegāja pie loga, lai paskatītos, kur� gan nolēmis ierasties tik agrā sestdienas rīta stundā. Viņu pārņēma neizpratne, jo no taksometra izkāpa D�ailss, nesdams rokā ceļasomu. Bija ta�u ieplānots, ka �ajā pēcpusdienā zēns piedalīsies �īs sezonas pēdējā kriketa ma�ā, kuru Hugo grasījās noskatīties.

D�enkinss paguva tie�i laikā, lai atvērtu D�ailsam durvis, jo zēns jau bija sasniedzis aug�ējo pakāpienu. � Labrīt, D�ailsa kungs, � virssulainis sacīja, it kā tie�i D�ailsu arī būtu gaidījis ierodamies.

Hugo izgāja no brokastu telpas un ieraudzīja, ka D�ailss noliektu galvu stāv vestibilā, blakus nolicis ceļasomu. � Ko tu dari mājās? � viņ� vaicāja dēlam. � Vai tad līdz semestra beigām nav jāmācās vēl viena nedēļa?

��Mani atstādināja no mācībām, � D�ailss atbildēja.

��Atstādināja no mācībām? � atkārtoja Hugo. � Vai drīkstu vaicāt, ko gan tu tādu pastrādāji, ka tevi �ādi sodīja?

D�ailss paraudzījās uz D�enkinsu, kur� klusēdams stāvēja pie ieejas durvīm. � Es aiznesī�u D�ailsa kunga somu uz viņa guļamistabu, � virssulainis sacīja, tad paņēma somu un lēnām devās aug�up pa kāpnēm.

��Nāc! � noteica Hugo, kad sulainis vairs nebija redzams.

Līdz brīdim, kamēr viņ� nebija aizvēris sava kabineta durvis, abi neteica ne vārda. � Ko tu izdarīji, ka skolai nācās ķerties pie tik nopietna soda mēra? � stingri noprasīja tēvs, kad bija apsēdies savā krēslā.

��Mani pieķēra zogam skolas veikaliņā, � atbildēja D�ailss, kur� bija atstāts stāvam telpas vidū.

��Vai ir iespējams kāds vienkār�s skaidrojums? Varbūt tas ir tikai pārpratums?

��Nē, ser. Tāda nav, � atbildēja D�ailss, pūlēdamies neļauties asarām.

��Vai tev ir kas sakāms savai aizstāvībai?

��Nē, ser. � D�ailss mazliet pavilcinājās. � Ja nu vienīgi�

��Ja nu vienīgi �kas�?

��Es vienmēr tos saldumus atdevu citiem. Nekad nepaturēju sev, papà.

��Kliftonam, protams.

��Un arī Dīkinsam, � D�ailss piebilda.

��Vai Kliftons tevi pamudināja?

��Nē, � strikti atbildēja D�ailss. � Uzzinājis, ar ko nodarbojos, Harijs vienmēr nesa atpakaļ uz veikalu saldumus, ko biju iedevis viņam un Dīkinsam. Harijs pat uzņēmās vainu, kad Frobi�era kungs vainoja viņu zag�anā.

Iestājās ilgs klusums, un pēc tam Hugo sacīja: � Tātad tu esi atstādināts no mācībām, bet ne pilnībā izslēgts no skolas? � Kad D�ailss pamāja ar galvu, Hugo turpināja: � Vai tu domā, ka nākamajā semestrī tev atļaus atgriezties skolā?

���aubos gan, � atteica D�ailss.

��Kāpēc tev tā liekas?

��Jo es nekad vēl nebiju redzējis skolas direktoru tik dusmīgu.

��Ne uz pusi tik dusmīgu, kāda būs tava māte, kad to visu uzzinās.

��Lūdzu, nesaki viņai, papà! � D�ailss caur asarām iesaucās.

��Un kā, tavuprāt, es viņai paskaidro�u, ka mājās esi ieradies nedēļu pirms semestra beigām, turklāt nākamajā semestrī vairs skolā neatgriezīsies?

D�ailss nepūlējās atbildēt, tikai klusi �ņukstēja.

��Un Dievam vien zināms, ko sacīs tavs vectēvs, � Hugo piebilda, � kad nāksies viņam pavēstīt, ka tu galu galā nemācīsies Ītonā. � Atkal iestājās ilga pauze. � Ej uz savu istabu un pat neiedomājies no tās iznākt, kamēr es nebū�u tevi aicinājis.

��Jā, ser, � atteica D�ailss un pagriezās uz ie�anu.

��Un� neapspried �o gadījumu ne ar vienu. Jo īpa�i kalpotāju klātbūtnē.

��Jā, papà, � sacīja D�ailss un izskrēja ārā no tēva kabineta, gandrīz uztriecies virsū D�enkinsam, kur� nāca pa kāpnēm.

Hugo krēslā paliecās uz priek�u, mēģinādams tomēr rast kādu iespēju mainīt situāciju, iekams atskanēs nenovēr�amais telefona zvans no skolas direktora. Viņ� ar elkoņiem atspiedās pret rakstāmgaldu un saņēma galvu rokās. Pēc kāda laika viņa skatiens pievērsās �eku grāmatiņai.

Sejā atgriezās smaids. Hugo pievienoja skaitlim vēl vienu nulli un parakstīja �eku.

Mi�elam bija ierādīta vieta tālākajā uzgaidāmās telpas stūrī, kur viņ� sēdēja un lasīja Bristol Evening Post, kad ienāca Hugo un ieņēma vietu viņam līdzās.

��Objekts, � sacīja Mi�els, joprojām nenovērsdams skatienu no laikraksta, � mēģina atrast piecsimt mārciņu biznesa projekta uzsāk�anai.

��Kāds biznesa projekts viņu varētu interesēt?

���Tillijas tējnīca�, � Mi�els atbildēja. � Kā liekas, objekts tur strādājis pirms pārie�anas darbā uz �Palmkortu� Royal viesnīcā. Nesen Edvards Etkinss Tillijas jaunkundzei izteica lieti�ķu piedāvājumu. Viņ� par piecsimt mārciņām vēlējās nopirkt �Tillijas tējnīcu�. Īpa�nieci �āds Etkinsa piedāvājums atstāja glu�i vienaldzīgu, un viņa sacīja objektam, ka gadījumā, ja objekts varētu maksāt viņai tādu pa�u summu, viņa daudz labprātāk atdotu �o biznesu objekta pārziņā.

��Kur gan viņa cer dabūt tik lielu naudu?

��Varbūt no kāda, kur� vēlētos iegūt finansiālu kontroli pār �o lietu, ja vēlāk bizness izrādītos ienesīgs?

Hugo klusēja, un Mi�ela skatiens tā arī nenovērsās no laikraksta.

��Vai viņa ir vērsusies pie kāda un mēģinājusi dabūt �o naudu? � Hugo beigu beigās pavaicāja.

��Pēdējā laikā viņa konsultējas ar Patriku Keisija kungu, kur� strādā finan�u uzņēmumā �Dilons un kompānija,� kas atrodas Dublinā. Viņi izsniedz aizdevumus privātpersonām.

��Kā es varu sazināties ar Keisija kungu?

��Es jums neieteiktu to darīt, � sacīja Mi�els.

��Kāpēc?

��Bristolē viņ� ierodas apmēram reizi mēnesī un vienmēr apmetas viesnīcā Royal.

��Mums nav obligāti jāsatiekas viesnīcā.

��Viņam ir izveidoju�ās cie�as personiskās attiecības ar objektu. Ik reizi, kad ierodas pilsētā, viņ� objektu ved vakariņās vai uz teātri, un nesen viņi redzēti kopā ejam uz viesnīcu, kur pavadīja nakti trīs simti septiņdesmit pirmajā numurā.

��Aizraujo�i, � noteica Hugo. � Vai ir vēl kaut kas?

��Varbūt jums liksies būtiski uzzināt, ka objekts atvēris kontu National Provincial bankā. Tās pārvaldnieks ir Prendergasta kungs. Pa�reiz viņas kontā ir divpadsmit mārciņu un deviņi �iliņi.

Hugo labprāt būtu izdibinājis, kā Mi�els ticis pie �ādas informācijas, tomēr to nepavaicāja, bet tikai noteica: � Lieliski. Tiklīdz būsiet uzzinājis vēl kaut ko, piezvaniet man. Lai cik nenozīmīgs jaunums jums arī �ķistu. � Viņ� no mēteļa kabatas izņēma brūnu, biezu aploksni un pasniedza to Mi�elam.

��Vilciens pienāk pie devītā perona septiņos divdesmit divās no Tontonas.

Mi�els paņēma aploksni, salocīja savu laikrakstu un izgāja no uzgaidāmās zāles. Viņ� ne reizi nepaskatījās uz savu darbadevēju.

Hugo nespēja slēpt dusmas, kad uzzināja patieso iemeslu, kura dēļ D�ailsam netika piedāvāta vieta Ītonā. Viņ� zvanīja direktoram, kur� neatbildēja uz �iem zvaniem; viņ� zvanīja iespējamajam internāta vadītājam, kur� it kā izrādīja līdzjūtību, tomēr nevarēja neko līdzēt; viņ� zvanīja pat rektoram, kur� apsolīja pats piezvanīt vēlāk, tomēr to neizdarīja. Ne Elizabete, ne meitenes nezināja, kāpēc Hugo pēdējā laikā tik bie�i un regulāri zaudēja savaldī�anos, turklāt bez redzama iemesla, ta�u aukstasinīgi turpināja ciest D�ailsa pārkāpuma izraisītās sekas.

Semestra pirmajā mācību dienā Hugo ļoti nelabprāt pavadīja D�ailsu uz Bristoles klasisko ģimnāziju. Meitenēm viņ� bija stingri aizliedzis doties līdzi, lai gan Emma izplūda asarās un saīga.

Apturējis automa�īnu Koled�strītā, Hugo pie mācību iestādes vārtiem ieraudzīja stāvam Hariju Kliftonu. Tēvs vēl nebija īsti paguvis nobremzēt, kad D�ailss jau izlēca no automa�īnas un steidza sasveicināties ar draugu.

Hugo izvairījās no iejuk�anas pārējo vecāku pūlī, toties Elizabete, kā likās, labprāt ar viņiem sarunājās. Nejau�i sastapies ar Kliftonu, Beringtons izvairījās paspiest zēnam roku.

Mājupceļā Elizabete vaicāja, kālab Hugo tik nievājo�i izturas pret D�ailsa labāko draugu. Hugo viņai atgādināja, ka D�ailsam būtu vajadzējis mācīties Ītonā, kur viņa draugi būtu tādi pa�i d�entlmeņi kā viņ�, nevis kaut kāds vietējā laikrakstu tirgotāja dēls, bet Kliftona gadījumā pat vēl ļaunāk. Elizabete izvēlējās klusē�anas sniegto salīdzino�o dro�ību, kā pēdējā laikā bija darījusi visai bie�i.

��Līdz pamatiem nodegusi vietējā tējnīca! Aizdomas par ļaunprātīgu dedzinā�anu! � klaigāja avī�u zēns, kur� stāvēja uz Brodstrītas ielas stūra.

Hugo spēji nospieda brem�u pedāli, izmetās no automa�īnas un iespieda puikam plaukstā puspeniju. Ejot atpakaļ uz automa�īnu, viņ� jau lasīja pirmajā lappusē publicēto materiālu.

��Tillijas tējnīca� � viens no Bristoles īpa�ajiem objektiem, kuru ļoti iecienīju�i vietējie iedzīvotāji, � nodedzināta līdz pamatiem �orīt pa�ā agrumā. Policija arestējusi kādu pilsētas iedzīvotāju, apmēram trīsdesmit gadu vecu vīrieti, un izvirzījusi apsūdzību tī�ā dedzinā�anā. Tillijas jaunkundze, kura pa�laik dzīvo Kornvolā��

Fotogrāfijā bija redzama Meizija un viņas kolēģes, kuras bēdu pilnām sejām skatījās uz to, kas palicis pāri no �Tillijas tējnīcas�. Hugo smaidīja. Bija skaidri saprotams, ka dievi ir viņa pusē.

Viņ� atkal iekāpa automa�īnā, nolika laikrakstu sev blakus uz pasa�iera sēdekļa un turpināja ceļu uz Bristoles Zooloģisko dārzu. Drīzumā vajadzēs norunāt tik�anos ar Prendergasta kungu.

Mi�els tikties ar bankas pārvaldnieku bija ieteicis Hugo darba kabinetā un vislabāk laikā, kad Potsas jaunkundze būs aizgājusi mājās. Beringtons nepūlējās pavēstīt, ka nebūt nav pārliecināts, vai Potsas jaunkundze vispār kādreiz dodas uz mājām. Viņ� gaidīja tik�anos ar Prendergasta kungu, kad vajadzēs visu beidzot novest līdz galam. Ta�u vispirms viņam bija jāsatiek vēl kāds cilvēks.

Brīdī, kad ieradās Hugo, Mi�els mieloja Roziju.

Hugo lēnām piegāja klāt, pārliecās pār ie�ogojuma malu un izlikās ieinteresēti vērojam Bristoles Zooloģiskā dārza neseno jaunieguvumu, Indijas ziloni, kur� jau bija paguvis piesaistīt lielu skaitu apmeklētāju. Mi�els pasvieda uz priek�u prāvu gabalu maizes. Rozija to satvēra ar snuķi un līgani ielika sev mutē.

��Objekts atgriezies agrākajā darba vietā viesnīcā Royal, � Mi�els pateica tik monotoni, it kā runātu ar ziloni. � Tikai tagad viņa strādā nakts maiņā, no astoņiem vakarā līdz se�iem nākamajā rītā. Saņem trīs mārciņas nedēļā un visu, ko izdodas dabūt dzeramnaudās. Tā kā �ajās stundās nav pārāk daudz apmeklētāju, nekāda lielā peļņa nesanāk. � Viņ� pasvieda vēl vienu gabalu maizes zilonim un turpināja: � Apcietināts Bobs Barouss, kuru apsūdz ļaunprātīgā dedzinā�anā. Barouss bija objekta pre�u piegādātājs līdz brīdim, kad viņa to patrieca. Viņ� ir pilnībā atzinies un pat izstāstījis, ka bildinājis objektu un nopircis saderinā�anās gredzenu, ta�u objekts izturējies nicīgi. Nu, vismaz tā viņ� stāsta.

Hugo lūpās parādījās smaids. � Un kur� izmeklē �o lietu? � viņ� pavaicāja.

��Detektīvinspektors Blekmors, � Mi�els pavēstīja, un smaidu Hugo sejā nomainīja drūma izteiksme. � Sākotnēji gan Blekmors uzskatīja, ka objekts varētu būt saistīts ar Barousu, � Mi�els paziņoja. � Ta�u tagad ir pārliecinājis �Bristoles un Rietumanglijas apdro�inā�anas kompāniju�, ka viņa nekādi nav vainojama negadījumā, un vairs netiek turēta aizdomās.

���ēl, � Hugo noteica, un drūmā izteiksme no sejas nepagaisa.

��Varbūt arī ne, � sacīja Mi�els. � Apdro�inā�anas kompānija izsniegs Kliftones kundzei �eku par se�iem simtiem mārciņu. Tā būs galīgā atbilde uz viņas pieprasījumu.

��Interesanti, vai viņa ir pateikusi savam dēlam? � Hugo smaidīdams noteica, un gandrīz likās, ka viņ� to saka pats sev.

Ja arī Mi�els �o teikumu dzirdēja, tad izlikās neko nemanījis. � Vēl kāda informācija, kas jums varētu likties ievērības cienīga, � viņ� turpināja, � Patriks Keisijs piektdien reģistrējies viesnīcā Royal un aizveda objektu uz Plimsoll Line vakariņās. Viņi kopā atgriezās viesnīcā, un objekts aizgāja viņam līdzi uz trīs simti septiņdesmit pirmo numuru. No turienes viņa aizgāja tikai pēc pulksten septiņiem nākamajā rītā.

Ilgsto�ais klusums, kas iestājās pēc Mi�ela stāsta, parasti liecināja, ka viņa ikmēne�a atskaite ir galā. Hugo izņēma no iek�ējās kabatas aploksni un pastūma to uz Mi�ela pusi, kur� izlikās neko nemanām un nepateicās, jo tobrīd cienāja Roziju ar pēdējo vēl atliku�o maizes gabalu.

��Pie jums atnācis Prendergasta kungs, � paziņoja Potsas jaunkundze un pakāpās malā, ļaudama viņam ieiet rīkotājdirektora kabinetā.

��Man prieks, ka ieradāties, lai gan bija jāveic tik gar� ceļ�, � sacīja Hugo. � Domāju, jūs izprotat, kāpēc tik konfidenciālu lietu nevēlējos apspriest bankas telpās.

��Pilnībā saprotu, � atteica Prendergasta kungs un, vēl neapsēdies, no ādas portfeļa izņēma biezu dokumentu mapi. Beringtonam viņ� pasniedza vienu vienīgu dokumentu.

Hugo izlasīja kopsavilkumu un ērtāk iekārtojās krēslā.

��Tikai īsi rezumē�u, � Prendergasta kungs sacīja. � Jūs ieliekat pamatsummu piecus simtus mārciņu, kas ļauj Kliftona kundzei iegādāties �Tillijas tējnīcu�, kura atrodas Brodstrītā. Vieno�anās bija par pilnu summu un pieciem procentiem gadā, un pamatkapitāls jāatmaksā piecu gadu laikā. Lai gan �Tillijas tējnīcā� pirmajā darbības gadā ir izdevies panākt pat nelielu peļņu, tāpat bijis arī otrajā gadā, tā nekad nav bijusi pietiekama, lai varētu samaksāt procentus, nemaz nerunājot par kādu pamatsummas daļu. Tātad laikā, kad notika ugunsgrēks, Kliftone bija parādā pieci simti septiņdesmit divas mārciņas un se�padsmit �iliņus. Pie �ās summas man vēl jāpieskaita bankas nodeva divdesmit mārciņas. Tātad kopsummā pieci simti septiņdesmit deviņas mārciņas un se�padsmit �iliņi. �ī summa protams, tiks stabili nosegta ar apdro�inā�anas prēmiju, tātad jūsu ieguldījums ir pilnīgā dro�ībā. Savukārt Kliftones kundze vārda pilnā nozīmē paliks ar tuk�ām rokām.

��Patie�ām neveiksmīgi, � noteica Hugo. � Vai drīkstu vaicāt, kālab gala aprēķinos neparādās neviena summa, kas maksāta par Keisija kunga pakalpojumiem? � viņ� piebilda, kad rūpīgāk bija izpētījis visus skaitļus.

��Keisija kungs informēja banku, ka neiesniegs nekādus rēķinus, kur pieprasīta maksa par viņa pakalpojumiem.

Hugo sarauca pieri. � Vismaz kāda laba ziņa tai nabaga sievietei.

��Jā, patie�ām. Tomēr izskatās, ka turpmāk viņa vairs nespēs samaksāt par sava dēla skolo�anos Bristoles klasiskajā ģimnāzijā.

��Skumji gan, � Hugo noteica. � Vai nāksies zēnu izņemt no mācību iestādes?

��Diem�ēl man jāteic, ka tas ir neizbēgami, � apstiprināja Prendergasta kungs. � Kauna lieta! Viņa neprātīgi mīl savu dēlu, un es ne�aubos, ka būtu gatava ziedot gandrīz visu, lai tikai zēns varētu turpināt mācības.

��Kauna lieta! � atkārtoja Hugo, aizvēra dokumentu mapi un piecēlās no krēsla. � Nekavē�u jūs ilgāk, Prendergasta kungs, � viņ� piebilda. � Man pēc pusstundas pilsētā sarunāta tik�anās. Varbūt varu jūs aizvest?

��Ļoti laipns piedāvājums, Beringtona kungs, ta�u tas nebūs nepiecie�ams. Es atbraucu pats ar savējo.

��Kāda ma�īna jums ir? � Hugo vaicāja, kad bija paņēmis savu portfeli un devās uz durvju pusi.

��Morris Oxford, � atbildēja Prendergasts, kur� veikli salika dokumentus vietā un sekoja Hugo, kas jau gāja ārā no kabineta.

��Tautas ma�īna, � noteica Hugo. � Esmu dzirdējis, ka �is modelis, glu�i tāpat kā jūs, ir ļoti uzticams. � Abi vīrie�i iesmējās un devās lejup pa kāpnēm. � Kliftones kundzes uzsāktais bizness beidzies patie�ām skumji, � ierunājās Hugo, kad viņi izgāja no ēkas. � Lai gan īsti neesmu pārliecināts, ka atbalstu sievie�u iesaistī�anos lieti�ķos darījumos. Tas neatbilst dabīgajai lietu kārtībai.

��Pilnībā piekrītu, � apstiprināja Prendergasts, kad abi vīrie�i bija nostāju�ies pie Beringtona automa�īnas. � Ziniet, � viņ� vēl piebilda, � tās nabaga sievietes labā jūs esat izdarījis ļoti daudz.

��Man prieks, ka jūs tā sakāt, Prendergast, � teica Hugo. � Un tomēr manai līdzdalībai jāpaliek noslēpumā. To zināsim tikai mēs abi.

��Protams, ser, � Prendergasts apliecināja, kad abi atvadoties sarokojās. � Jūs varat uz mani paļauties.

��Vēl sazināsimies, veco zēn, � noteica Hugo un iekāpa savā automa�īnā. � Ne�aubos, ka jūsu bankas pakalpojumus izmanto�u vēl. � Prendergasts smaidīja.

Pa ceļam uz pilsētu Hugo atkal iedomājās par Kliftones kundzi. Viņ� bija devis sievietei triecienu, no kura viņa diezin vai spēs atgūties, tomēr bija iecerējis vēl pēdējo, nāvējo�o sitienu.

Viņ� brauca uz Bristoli un prātoja par to, kur tobrīd Meizija Kliftone varētu būt. Iespējams, ka apsēdinājusi dēlu un skaidro, kālab viņ� nākamajā semestrī nevarēs turpināt mācības Bristoles klasiskajā ģimnāzijā. �Vai viņa kaut īsu mirkli bija domājusi, ka Harijs tomēr varēs turpināt mācības, it kā nekas nebūtu atgadījies?� Hugo nolēma, ka neapspriedīs ar D�ailsu �o tematu un gaidīs, kad dēls pats pastāstīs skumjās vēstis par savu lielisko draugu.

Lai gan apziņa par to, ka viņa dēls mācās Bristoles klasiskajā ģimnāzijā, Hugo tracināja, viņ� ne Elizabetei, ne arī savam tēvam nebija atklājis īsto iemeslu, kālab zēns tā arī neieguva mācību vietu Ītonā.

Viņ� aiztraucās garām katedrālei, �ķērsoja ielu un tad piebrauca pie viesnīcas Royal galvenās ieejas. Hugo uz tik�anos bija ieradies da�as minūtes par agru, tomēr jutās dro�s, ka direktors neliks viņam gaidīt. Beringtons iegāja pa rotējo�ām durvīm un dro�ā solī devās pāri vestibilam. Viņam nebija vajadzības vaicāt, kur atrodas Fremptona kunga kabinets.

Kad Hugo ienāca, viesnīcas direktora sekretāre pielēca kājās. � Pavēstī�u Fremptona kungam, ka esat ieradies, � viņa sacīja un gandrīz skrie�us steidzās uz blakus kabinetu. Jau pēc mirkļa parādījās viesnīcas direktors.

��Priecājos jūs redzēt! � viņ� sacīja un mudināja Beringtonu doties uz kabinetu. � Ceru, ka jums un Beringtones kundzei klājas labi. � Hugo pamāja ar galvu un apsēdās pretī viesnīcas direktoram, tomēr roku viņam nepaspieda. � Pēc tam, kad pavēstījāt par nodomu tikties ar mani, es atļāvos pārlūkot vieno�anos, kas saistīta ar jūsu kompānijas gadskārtējām svinīgajām vakariņām, � sacīja Fremptons. � Kā noprotu, ieradīsies vairāk nekā trīs simti viesu?

��Mani neinteresē viesu skaits, � attrauca Beringtons. � Un ne jau �ā iemesla pēc esmu ieradies uz tik�anos ar jums, Frempton. Gribu apspriest kādu privātu, un, manuprāt, derdzīgu lietu.

��Man �ēl, ka tā, � noteica Fremptons, izslējies taisni savā krēslā.

��Viens no mūsu vado�ajiem darbiniekiem ceturtdien bija apmeties jūsu viesnīcā un nākamajā dienā pavēstīja kaut ko tik svarīgu, ka uzskatīju par savu pienākumu tam pievērst jūsu uzmanību.

��Saprotams, � noteica Fremptons, slaukot sasvīdu�ās plaukstas bik�u starās. � Mēs nekādā ziņā nevēlētos sadusmot savu lielāko klientu.

��Priecājos to dzirdēt, � sacīja Hugo. � �is d�entlmenis reģistrējās viesnīcā, kad tās restorāns jau bija slēgts. Viņ� devās uz �Palmkortu� cerībā uz kādu vieglu maltīti.

���is pakalpojums ir mans personiskais jaunievedums. � Fremptons saspringti pasmaidīja.

��Kāda jauna sieviete� liekas, viņa bija atbildīgā persona� pieņēma pasūtījumu, � turpināja Hugo, izlikdamies nedzirdam Fremptona iepriek�ējo komentāru.

��Jā, tā dro�i vien bija mūsu Kliftones kundze.

��Man nav ne jausmas, kā �o sievieti sauc, � attrauca Hugo. � Brīdī, kad viņa pasniedza �im viesim kafiju un sviestmaizes, zālē ienāca vēl kāds kungs. Viņ� veica pasūtījumu un pavaicāja, vai to varētu piegādāt uz viņa numuriņu. Mans draugs atceras tikai to, ka �im vīrietim bija neliels īru akcents. Mans draugs samaksāja un devās pie miera. Nākamajā rītā viņ� piecēlās agri, jo vēlējās pabrokastot un pēc tam izskatīt dokumentus pirms paredzētās valdes sēdes. Kad viņ� gāja ārā no sava numura, tad pamanīja to pa�u sievieti izejam no trīs simti septiņdesmit pirmā numura. Viņa joprojām bija ģērbusies viesnīcas formastērpā. Sieviete aizgāja līdz gaiteņa galam, izrāpās pa logu un nokļuva uz ugunsdzēsēju kāpnēm.

��Tas ir kaut kas �ausmīgs, ser. Es�

��Mūsu valdes loceklis satraukts pieprasīja, lai turpmāk reizēs, kad viņam nāksies ierasties Bristolē, mēs parūpētos par to, lai tiek rezervēts numurs kādā citā viesnīcā. Frempton, es nevēlos radīt iespaidu, ka esmu puritānis, ta�u Royal alla� ir bijusi vieta, kurp es ar mierīgu sirdi vedu savus bērnus un sievu.

��Esiet mierīgs, Beringtona kungs. Pieminētā persona nekavējoties tiks atlaista no darba ar visām no tā izrieto�ajām sekām. Vai drīkstu sacīt, ka esmu patiesi gandarīts par faktu, ka pievērsāt manu uzmanību �ai problēmai?

Hugo piecēlās no krēsla. � Un nav nekādas vajadzības atsaukties uz mani vai kompāniju, ja paziņosiet dāmai, ka esat nolēmis viņu atlaist.

��Par manu diskrētumu varat ne�aubīties! � apliecināja Fremptons.

Pirmo reizi �ās sarunas laikā Hugo pasmaidīja. � Pārejot pie patīkamākiem tematiem, varu sacīt, ka mēs patie�ām gaidām kompānijas gadskārtējās svinīgās vakariņas. Nemaz ne�aubos, ka viss tiks noorganizēts atbilstīgi jūsu augstajiem standartiem. Nākamajā gadā mūsu kompānija svinēs simto jubileju, tāpēc ne�aubos, ka mans tēvs vēlēsies būt iz�ķērdīgs. � Abi vīrie�i iesmējās mazliet par skaļu.

��Varat uz mums paļauties, Beringtona kungs, � sacīja Fremptons, pavadot viesi ārā no kabineta.

��Jā, un vēl kaut kas, Frempton, � ierunājās Hugo, kad viņi atradās jau vestibilā. � Es gribētu, lai sers Volters par to neko neuzzina. Ja runa ir par �ādiem jautājumiem, mans tēvs mēdz būt mazliet vecmodīgs, tāpēc būs labāk, ja tas paliks tikai starp mums.

��Pilnībā jums piekrītu, Beringtona kungs, � teica Fremptons. � Varat būt dro�s, ka par �o lietu es parūpē�os pats personīgi.

Ejot ārā pa viesnīcas virpuļdurvīm, Hugo iedomājās par to, cik ilgas stundas gan Mi�els pavadījis Royal telpās, lai spētu viņam pasniegt tik nenovērtējamu informāciju.

Beringtons ielēca automa�īnā, iedarbināja dzinēju un turpināja mājupceļu. Viņ� joprojām domāja par Meiziju Kliftoni, kad sajuta sev uz pleca kādu roku. Pirmajā mirklī viņu pārņēma akla panika, bet tad viņ� pagriezās un ieraudzīja, kur� atrodas uz aizmugures sēdekļa. Hugo ienāca prātā, vai tikai Kliftonei nav kļuvis zināms par viņa tik�anos ar Fremptonu.

��Ko tu gribi? � viņ� skarbi noprasīja, nesamazinājis brauk�anas ātrumu, jo baidījās, ka viņus kāds varētu ieraudzīt kopā.

Klausoties Meizijas prasībās, Hugo varēja vien brīnīties par viņas lielisko informētību. Kad viņa bija visu pateikusi, Hugo viegli piekrita visam, jo zināja, ka �ādi ātrāk dabūs sievieti ārā no automa�īnas.

Kliftones kundze nolika Hugo blakus uz sēdekļa plānu, brūnu aploksni. � Gaidī�u ziņas no tevis, � viņa sacīja.

Beringtons iebāza aploksni iek�kabatā. Ātrumu viņ� samazināja tikai tad, kad bija nonācis neapgaismotā alejā, tomēr automa�īnu apturēja vien brīdī, kad bija pilnīgi pārliecināts, ka viņus neviens neredzēs.

Viņ� steidzīgi izkāpa no automa�īnas un atrāva aizmugures durvis. Pēc Meizijas sejas izteiksmes Hugo saprata, ka viņa jūtas sasniegusi pat vairāk nekā plānots.

Beringtons pavisam īsu brīdi ļāva izbaudīt viņai triumfu, bet tad sagrāba aiz pleciem un sāka purināt tik spēcīgi, it kā pūlētos nokratīt no ābeles kādu īpa�i stūrgalvīgu augli. Nepārprotami parādījis, kas notiks, ja viņa uzdro�ināsies traucēt vēl kādu reizi, viņ� no visa spēka iesita sievietei pa seju. Meizija Kliftone nokrita zemē, savilkās �okurā un nepārtraukti trīcēja. Beringtons apsvēra domu iespert viņai pa vēderu, tomēr neīstenoja �o ieceri, jo baidījās, ka nejau�s garāmgājējs varētu viņu pamanīt. Hugo aizbrauca projām un vairs par Meiziju nedomāja.

Kādā brīni�ķā ceturtdienas pievakarē Ziemeļu Transvālā es nonāvēju vienpadsmit vīrus, un pateicīgā nācija man pie�ķīra Viktorijas Krustu par to, ka esmu līdz galam izpildījis savu pienākumu. Kop� tās reizes vairs naktīs neesmu mierīgi gulējis.

Ja es būtu nokāvis kādu angli, tiesnesis man piespriestu nāvi karātavās. Tagad es izcietu sodu mū�a garumā, jo katru mīļu dienu acu priek�ā redzēju to vienpadsmit jaunekļu sejas. Tās nekad neizbaloja, glu�i kā seja, kas attēlota uz monētas. Bie�i esmu iedomājies, ka varētu izdarīt pa�nāvību, ta�u tā būtu gļēvuļa cienīga rīcība.

Laikrakstā The Times tika ziņots, ka mana rīcība izglābusi no nāves divus virsniekus, piecus apak�virsniekus un septiņpadsmit Karaliskā Gloster�īras pulka kareivjus. Viens no �iem virsniekiem, sers Volters Beringtons, padarīja man �ā soda izcie�anu vismaz nedaudz cienījamu.

Da�as nedēļas pēc �ā notikuma mani ar kuģi nogādāja atpakaļ Anglijā. Pēc vairākiem mēne�iem mani ar godu demobilizēja no dienesta � iemesls bija tas, ko tagad dēvētu par �psihiskiem traucējumiem�. Pēc se�iem armijas hospitālī pavadītiem mēne�iem mani atkal izlaida ārpasaulē. Es mainīju vārdu, izvairījos atgriezties savā pilsētā Samersitas grāfistes Velsā un apmetos Bristolē. At�ķirībā no Bībelē pieminētā Pazudu�ā dēla, es atteicos doties da�as jūdzes garajā ceļā uz tēva mājām, kur varētu baudīt mieru.

Dienā es klīdu pa Bristoles ielām, atkritumu kastēs meklēju ēdiena paliekas, manas naktsmājas bija parks, gultu aizstāja soliņ�, un par rīta atnāk�anu man vēstīja pirmās putnu dziesmas. Kad ārā bija pārlieku auksts vai slapj�, es meklēju patvērumu vietējā dzelzceļa stacijā, kur iekārtojos gulē�anai zem kāda sola un pamanījos doties projām nākamajā rītā, iekams ieradās pirmais vilciens. Kad naktis izstiepās garākas, es kļuvu par Pestī�anas armijas mītnes viesi, kur jaukas dāmas pirms naktsmiera mani pabaroja ar biezu maizes �ķēli un �ķidru zupu, pēc tam es aizmigu uz zirgu astru matra�a un vienas segas. Smalki.

Gāja gadi, un es cerēju, ka mani biju�ie armijas biedri un virsnieki jau uzskata mani par miru�u. Man nebija ne mazākās vēlē�anās, lai viņi uzzina, kādu cietumu esmu izvēlējies sava mū�a ieslodzījuma izcie�anai. Tā arī būtu palicis, ja reiz turpat man blakus uz ielas spēji nenobremzētu Rolls-Royce. Atvērās aizmugures durvis, un uz ielas izkāpa vīrs, kuru nebiju redzējis jau gadiem ilgi.

��Kapteini Tārant! � viņ� skaļi sauca, steidzoties man pretī. Es skatījos sāņus. �Kaut viņ� nospriestu, ka ir kļūdījies!� Tomēr es atcerējos, ka Volters Beringtons nebija no tiem, kas mokās �aubās. Viņ� satvēra manus plecus, brīdi skatījās manī un tad sacīja: � Kā gan tas iespējams, veco zēn?

Jo vairāk es centos viņam iegalvot, ka man viņa palīdzība nav nepiecie�ama, jo negrozāmāk viņ� nolēma kļūt par manu glābēju. Galu galā es padevos, ta�u tikai pēc tam, kad viņ� bija piekritis maniem noteikumiem.

Vispirms viņ� piedāvāja man apmesties Menorhausā kopā ar viņu un viņa sievu, tomēr es jau pārāk ilgi biju dzīvojis bez jumta virs galvas un �āds komforts man drīzāk likās apgrūtinājums. Viņ� pat piedāvāja man vietu savā vārdā nosauktās kuģniecības valdē.

��Kāds labums tev varētu būt no manis? � es vaicāju.

��Tava klātbūtne vien mūs iedvesmos, D�ek.

Es viņam pateicos, tomēr paskaidroju, ka vēl neesmu izcietis savu sodu par vienpadsmit cilvēku nogalinā�anu. Viņ� neatlaidās.

Beigu beigās es piekritu pieņemt naktssarga vietu dokos. Alga trīs mārciņas nedēļā un dzīvesvieta. Tagad par manu cietuma celli kļuva dzelzceļa vagons. Laikam jau es būtu pa�a piespriesto sodu turpinājis izciest līdz sava mū�a pēdējai stundai, bet reiz iepazinos ar jauno Hariju Kliftonu.

Vēlāk, pēc gadiem, Harijs sacīs, ka es mainīju visu viņa dzīvi. Tomēr patiesība ir tāda, ka viņ� izglāba manējo.

Pirmo reizi, kad sastapu Hariju, viņam nebija vairāk par �etriem pieciem gadiem. � Nāc �urp, puis! � es viņam uzsaucu, kad pamanīju zēnu rāpus tuvojamies manam vagoniņam. Viņ� nekavējoties pierausās kājās un aizbēga.

Nākamajā sestdienā viņ� jau bija kļuvis dro�āks un atļāvās ielūkoties pa manu logu. Es atkal viņu uzrunāju: � Nāc iek�ā, puis! Es tev nekodī�u, � es sacīju, mēģinādams viņu nomierināt. � Tajā reizē viņ� pieņēma manu piedāvājumu un nostājās durvīs, ta�u pēc tam, kad bijām pārmiju�i vien da�us vārdus, aizbēga. �Vai tie�ām esmu tik biedējo�s?� es nodomāju.

Pienāca nākamā svētdiena, un viņ� ne vien atvēra durvis, bet arī apstājās soli tālāk par slieksni un izaicino�i skatījās uz mani. Apmēram stundu mēs pļāpājām par visu ko. Par Bristoles futbola komandu, par to, kāpēc �ūskas maina ādu, un par to, kur� uzbūvējis Kliftonas piekartiltu. Tad viņ� sacīja: � Tāra kungs, tagad man jāiet. Mamma gaida mani uz tēju. � �oreiz viņ� neskrēja, bet gāja projām, tomēr vairākkārt atskatījās.

Pēc tam Harijs mani apciemoja ik sestdienas rītu � līdz tam laikam, kad sāka apmeklēt Merivudas pamatskolu un pie manis iegriezās teju vai katru rītu. Man vajadzēja diezgan pamatīgi nopūlēties, kamēr pārliecināju puiku, ka jāpaliek skolā un jāiemācās gan lasīt, gan rakstīt. Godīgi sakot, bez Mandejas jaunkundzes, Holkoma kunga un Harija enerģiskās mātes palīdzības man tas dro�i vien nebūtu izdevies. Tā bija nepieveicama komanda, un mēs spējām pārliecināt Hariju izmantot viņa potenciālu. Sapratu, ka viņam ir panākumi, jo nu jau viņam laika manis apciemo�anai bija daudz mazāk � vienīgi sestdienu rītos. Viņ� gatavojās, lai varētu iegūt stipendiju mācībām Svētā Bedas skolā.

Kad Harijs uzsāka mācības jaunajā skolā, es negaidīju viņu ciemos ātrāk kā Ziemassvētku brīvdienās. Liels bija mans izbrīns, kad ieraudzīju viņu uz mana sliek�ņa semestra pirmās piektdienas naktī ap vienpadsmitiem.

Viņ� man sacīja, ka esot aizbēdzis no Svētā Bedas skolas, jo grupas vecākais esot viņu terorizējis. Nolādēts, tā puikas vārdu gan es nevaru atcerēties! Harijs grasījās doties jūrā. Ja viņ� tā būtu izdarījis, tad dro�i vien kļūtu par admirāli. Tomēr laimīgā kārtā viņ� paklausīja manam padomam un aizsteidzās atpakaļ uz skolu, lai pagūtu laikus uz nākamās dienas brokastīm.

Tā kā Harijs parasti uz dokiem nāca kopā ar Stenu Tenkoku, es tikai pēc kāda laika sapratu, ka puika ir Artura Kliftona dēls. Reiz viņ� man vaicāja, vai esmu pazinis viņa tēvu, un es atbildēju apstiprino�i. Vēl sacīju, ka viņ� bijis krietns un godīgs cilvēks ar nopelniem kara laukā. Pēc tam viņ� man vaicāja, vai es zinu, kā viņa tēvs nomiris. Pateicu, ka nezinu. Tā bija vienīgā reize, kad es zēnam sameloju. Es nedrīkstēju nepakļauties viņa mātes gribai.

Es stāvēju tupat pie dokiem, kad ieradās jaunā strādnieku maiņa un iepriek�ējā devās projām. Neviens man nepievērsa nekādu uzmanību, itin kā manis tur nemaz nebūtu. Da�i uzskatīja, ka neesmu īsti pie pilna prāta, un es necentos �os maldus kliedēt, jo gribēju savu sodu izciest nevienam nezināms.

Arturs Kliftons bija labs strādnieks. Viens no krietnākajiem, un savu darbu viņ� uztvēra ļoti nopietni, at�ķirībā no viņa labākā drauga Stena Tenkoka, kuram pirmā pieturas vieta pēc maiņas ceļā uz mājām bija Pig and Whistle. Precīzāk, tajās naktīs, kad viņ� vispār bija spējīgs tikt līdz mājām.

Es vēroju, kā Kliftons pazūd kuģa korpusā, lai kaut ko vēl pārbaudītu, iekams tiek aizmetināts korpusa dubultais pamats. Griezīgā skaņa, kas liecināja par maiņas beigām, dro�i vien novērsa uzmanību. Ieradās jaunā maiņa, iepriek�ējā devās projām. Metinātājiem darbs bija jāuzsāk nekavējoties, ja viņi gribēja tikt galā līdz savas maiņas beigām un saņemt prēmiju. Nevienam, mani ieskaitot, ne prātā neienāca doma par to, vai Kliftons ir izlīdis no dubultā ap�uvuma.

Mēs pieņēmām, ka viņ� ir dzirdējis sirēnu un kopā ar pārējiem simtiem doku strādnieku soļo ārā pa vārtiem ceļā uz mājām. At�ķirībā no sava drauga Stena Tenkoka, Kliftons reti iegriezās krogā un deva priek�roku laika pavadī�anai mājās kopā ar sievu un bērnu. Tolaik es vēl nepazinu ne viņa sievu, ne dēlu. Dro�i vien tā arī būtu palicis, ja tovakar Kliftons būtu atgriezies mājās.

Otrā maiņa jau strādāja pilnā sparā, kad izdzirdēju Tenkoku pilnā kaklā kliedzam. Redzēju, ka viņ� norāda uz kuģa korpusu. Brigadieris Haskinss viņu gaiņāja prom kā uzmācīgu lapseni.

Aptvēris, ka pie Haskinsa neko nepanāks, Tenkoks metās lejup pa trapu un pa molu steidzās uz administrācijas ēkas pusi. Drīz vien Haskinss atskārta, kurp devies Tenkoks, aizskrēja tam pakaļ un jau gandrīz bija panācis, kad Stens iegāja pa Beringtona ēkas durvīm.

Es biju pārsteigts, redzot, ka pēc da�ām minūtēm Tenkoks izskrien no turienes ārā. Ta�u vēl lielāku izbrīnu radīja tas, ka viņam sekoja gan Haskinss, gan rīkotājdirektors. Es nespēju ne iedomāties, kas gan Hugo kungam licis steigties ārā no kabineta pēc tik īsas sarunas ar Stenu Tenkoku.

Drīz vien es uzzināju atbildi, jo tūlīt pēc iera�anās dokos Hugo kungs pavēlēja visiem maiņas strādniekiem nolikt instrumentus, pārtraukt darbu un ievērot klusumu. Pēc īsa mirkļa Haskinss lika visiem atsākt strādā�anu.

Un tajā brīdi es piepe�i atskārtu, ka Arturs Haskinss varētu joprojām būt aizmetinātajā kuģa korpusā.

Neviens ta�u nevarētu būt tik bezjūtīgs, lai novērstos, ja kaut uz mirkli pieņemtu, ka cits cilvēks palicis viņu pa�u radītajā tērauda kapā.

Kad metinātāji atsāka darbu, Hugo kungs atkal runāja ar Tenkoku, un pēc tam Tenkoks devās uz doku vārtu pusi un drīz vairs nebija saskatāms. �oreiz likās, ka Haskinss neskries pakaļ dokeram un ir vairāk ieinteresēts mudināt strādniekus uz ātrāku darbu, lai atgūtu iekavēto laiku. Gandrīz kā pavēlētu galeru vergiem. Pēc īsa brī�a Hugo kungs nokāpa no trapa, iesēdās savā automa�īnā un devās atpakaļ uz administrācijas ēku.

Kad nākamreiz es paskatījos pa sava vagoniņa logu, tad redzēju, ka Tenkoks atkal ieskrien atpakaļ pa vārtiem un metas Beringtona ēkas virzienā. �oreiz viņ� no turienes neiznāca vismaz kādu pusstundu. Atkal parādījies, viņ� vairs nebija piesārtis kūsājo�ās dusmās un �ķita krietni vien nomierinājies. Es nospriedu, ka viņ� tomēr atradis Arturu Kliftonu un glu�i vienkār�i gribējis par to paziņot Hugo kungam.

Tanī brīdī Hugo kungs stāvēja pie loga un vēroja Tenkoku izejam no pagalma. Tiklīdz Stens vairs nebija saskatāms, Hugo kungs atkāpās no loga un pēc da�ām minūtēm izgāja no ēkas, devās pie savas automa�īnas un aizbrauca projām. Es par �o gadījumu vairs pat neatcerētos, ja Arturs Kliftons nākamajā rītā būtu ieradies uz savu maiņu. Ta�u viņ� vairs neatgriezās. Nekad.

Nākamajā rītā detektīvinspektors Blekmors ieradās manā vagoniņā. Par cilvēka raksturu bie�i var spriest pēc tā, kā viņ� izturas pret saviem līdzcilvēkiem. Blekmors bija no tiem, kur� spējīgs skatīties tālāk par savu degungalu.

��Jūs sacījāt, ka redzējāt Stenliju Tenkoku izejam no Beringtona ēkas vakar laikā starp pulksten septiņiem un septiņiem trīsdesmit?

��Jā, � es atbildēju.

��Vai radās iespaids, ka viņ� steidzas, ir satraukts? Varbūt vēlas aiz�maukt, neviena nemanīts?

��Glu�i pretēji, � es teicu. � Man pat likās, ka, ņemot vērā apstākļus, viņ� izskatās pat bezrūpīgāks nekā iepriek�.

��Ņemot vērā apstākļus? � atkārtoja Blekmors.

��Vēl tikai pirms stundas viņ� klaigāja un satraucās par to, ka viņa draugs Arturs Kliftons ir iesprostots �Kļavas lapas� korpusā un neviens neko nedara, lai viņu no turienes atbrīvotu.

Blekmors pierakstīja manus vārdus savā piezīmju grāmatiņā.

��Vai jums ir kaut mazākā nojausma, kurp Tenkoks devās pēc tam?

��Nē, � es atteicu, � kad pēdējo reizi viņu redzēju, viņ�, aplicis roku ap pleciem kādam savam draugam, gāja ārā pa doku vārtiem.

��Paldies, kungs! � sacīja detektīvinspektors. � Jūs man patie�ām ļoti palīdzējāt. � Jau ilgu laiku mani neviens nebija saucis par kungu. � Vai jūs sev ērtā laikā varētu ierasties policijas iecirknī un sniegt rakstisku liecību?

��Labprātāk es to nedarītu, inspektor, � es atteicu. � Personisku iemeslu pēc. Tomēr es ar prieku uzrakstī�u savu liecību, un jūs to varēsiet paņemt jebkurā brīdī, kad tas būs ērti jums.

��Labi, kungs.

Detektīvinspektors atvēra portfeli un izņēma veidlapu, kas paredzēta liecību pierakstī�anai, un sniedza to man. � Paldies, kungs! Es ar jums sazinā�os, � viņ� sacīja. Tomēr vairāk es viņu neredzēju.

Pēc se�ām nedēļām Stens Tenkoks tika notiesāts, un viņam piesprieda trīs gadus cietumā par laupī�anu. Hugo Beringtons prāvā bija apsūdzības galvenais liecinieks. Es biju tiesas zālē katrā �īs prāvas dienā, un man nebija ne mazāko �aubu, kur� ir patiesais vainīgais.

��Pacenties neaizmirst, ka tu izglābi man dzīvību!

��Pēdējos divdesmit se�us gadus esmu centies aizmirst, � Vecais D�eks viņam atgādināja.

��Bet tu ta�u izglābi divdesmit �etru savu biedru dzīvības! Tu biji varonis un, liekas, pats to nemaz neapzinies. Tāpēc es gribu vaicāt, D�ek, cik ilgi vēl tu grasies sevi mocīt?

��Tikmēr, kamēr vairs acu priek�ā neredzē�u tos vienpadsmit jaunekļus. Tik skaidri, kā pa�laik skatu tevi.

��Tu ta�u tikai pildīji savu pienākumu, neko vairāk! � iebilda Volters Beringtons.

��Jā, kādreiz arī es to uztvēru �ādi, � atzina D�eks.

��Un kas ir mainījies?

��Ja es varētu atbildēt uz �o jautājumu, � atteica Vecais D�eks, � tad mums tādas sarunas vispār nebūtu.

��Tu ta�u joprojām vari daudz ko darīt savu līdzcilvēku labā. Nu, kaut vai tas tavs jaunais draugs. Tu man sacīji, ka viņ� vēl aizvien mēdz bēgt no stundām. Atliek viņam uzzināt, ka esi kapteinis D�eks Tārents no Karaliskā Gloster�īras pulka, Viktorijas krusta kavalieris, un viņ� ieklausīsies tevī ar vēl lielāku cieņu. Vai tad ne?

��Tikpat labi viņ� atkal varētu aizbēgt, � atteica Vecais D�eks. � Lai kā arī būtu, man attiecībā uz Hariju Kliftonu ir citi plāni.

��Kliftons� Kliftons� � sers Volters atkārtoja. � Kāpēc man tas uzvārds liekas pazīstams?

��Harija tēvs palika iesprostots �Kļavas lapas� korpusā, un neviens nedevās viņam�

��Es esmu dzirdējis glu�i ko citu, � attrauca Volters Beringtons, un viņa balss tonis bija pilnībā mainījies. � Man tika stāstīts, ka Kliftons pameta savu sievu, jo viņa bija izlaidīga sieviete un nespēja izbeigt savas aplamās gaitas.

��Tad tu esi maldināts, � sacīja D�eks. � Es tev varu pateikt, ka Kliftones kundze ir apburo�a un gudra sieviete. Neviens vīrietis, kuram būtu paveicies apprecēt viņai līdzīgu sievu, nemū�am no tādas labprātīgi neaizietu.

Sers Volters izskatījās pilnīgi satriekts un ierunājās tikai pēc krietna laika. � Vai tie�ām tu domā, ka stāsti par Kliftona atstā�anu kuģa korpusa dubultajā dibenā ir patiesi? � viņ� klusi vaicāja.

��Diem�ēl domāju gan, Volter. Redzi, es biju tā notikuma liecinieks.

��Kāpēc tu neko neteici jau toreiz?

��Es visu izstāstīju jau nākamajā dienā, kad pie manis ieradās detektīvinspektors Blekmors. Es viņam izstāstīju visu, ko redzēju, un pēc viņa pieprasījuma liecību arī uzrakstīju.

��Kālab tava liecība neparādījās Tenkoka tiesas procesā? � vaicāja sers Volters.

��Jo es Blekmoru tā arī vairs nesatiku. Kad es ierados policijas iecirknī, man pavēstīja, ka viņ� ar �o lietu vairs nenodarbojas, bet viņa aizstājējs atteicās mani pieņemt.

��Es panācu, lai Blekmoru atstādina, � pavēstīja Volters. � Tas sasodītais ok�ķeris izrādīja tik milzīgu pārgudrību, ka apsūdzēja Hugo. Viņ� it kā esot devis Tenkokam naudu, lai tas neierosinātu izmeklēt Kliftona lietu. � Vecais D�eks klusēja, tādēļ sers Volters ierosināja: � Nerunāsim vairs par to. Zinu, ka mans dēls ne tuvu nav pati pilnība, tomēr atsakos ticēt, ka viņ��

��Vai, drīzāk, tev negribas tam ticēt, � secināja Vecais D�eks.

��D�ek, kā pusē tu esi?

��Taisnīguma pusē. Glu�i tāpat kā tu toreiz, kad iepazināmies.

��Un esmu joprojām, � teica sers Volters, tad kādu brīdi klusēja un tikai pēc tam piebilda: � Es gribu, lai tu man kaut ko apsoli, D�ek. Ja tu kādreiz uzzināsi par Hugo kaut ko tādu, kas, pēc tavām domām, varētu kaitēt ģimenes reputācijai, tu nekavējoties to pavēstīsi man, labi?

��Dodu vārdu.

��Un es tev dodu savējo, ka paziņo�u policijai, ja kaut mirkli man radīsies aizdomas par kādām Hugo veiktām nelikumībām.

��Cerēsim, ka nenotiks nekas tāds, kas liks mums �os vārdus atkal pieminēt, � noteica Vecais D�eks.

��Piekrītu, vecais draugs. Parunāsim tagad par patīkamākām lietām. Vai tev pa�laik būtu kaut kas nepiecie�ams? Es joprojām�

��Vai tev ir kādas vecas drēbes? Tādas, kas vairs neatbilst tavām prasībām?

��Vai drīkstu vaicāt�

��Nē, nedrīksti, � atteica Vecais D�eks. � Ta�u man jāapciemo kāds konkrēts kungs un tālab pienācīgi jāapģērbjas.

Vecais D�eks gadu gaitā bija tik ļoti izdēdējis, ka sera Voltera drānas uz viņa auguma nokarājās glu�i kā uz slotas kāta uzmesta lupata, turklāt viņ� bija arī vairākas collas garāks par savu seno draugu. Vecajam D�ekam nācās palaist bik�u staras garākas, un arī tad bikses tik tikko sniedzās līdz potītēm. Vecajam D�ekam tomēr likās, ka tvīda uzvalks, rūtotais krekls un svītrotā kravate lieliski kalpos savam uzdevumam ieplānotās tik�anās laikā.

Kad Vecais D�eks pirmo reizi daudzu gadu laikā izgāja no doku teritorijas, vairāki pazīstami cilvēki atskatījās, lai vēlreiz palūkotos uz sve�inieku, kur� ietērpies tik labās drānās.

�etros pēcpusdienā ieskanējās skolas zvans, vēstot par stundu beigām, un Vecais D�eks ieslīdēja vietā, kur nebija tik labi saskatāms, kamēr trok�ņainais pui�eļu pulks izskrēja pa Merivudas pamatskolas vārtiem tik nevaldāmā tempā, it kā bēgtu no cietuma.

Kliftones kundze gaidīja jau desmit minūtes. Ieraudzījis mammu, Harijs negribīgi iekļāva savu plaukstu viņas delnā. �Sasodīti izskatīga sieviete!� Vecais D�eks nodomāja, vērodams, kā abi aiziet. Harijs, kā parasti, ejot lēkāja un nemitējās tērgāt, bija redzams, ka viņa kūsājo�ā enerģija lau�as uz āru.

Vecais D�eks pagaidīja, līdz viņi vairs nebija saskatāmi, un tad iegāja skolas pagalmā. Ja viņ� būtu ģērbies savās parastajās drānās, tad viņu jau sen būtu aizturējis kāds no skolas administrācijas, neļaujot nonākt pat līdz durvīm. Vecais D�eks paraudzījās uz abām gaiteņa pusēm un pamanīja tuvojamies kādu skolotāju.

��Atvainojiet, ka traucēju, � Vecais D�eks sacīja. � Es meklēju Holkoma kungu.

��Tre�ās durvis pa kreisi, � vīrietis atteica un norādīja virzienu.

Vecais D�eks nostājās pie Holkoma kunga klases durvīm un klusi pieklaudzināja.

��Ienāciet!

Klasē Vecais D�eks ieraudzīja jaunu vīrieti melnā skolotāja talārā, kas bija klāts ar krīta putekļiem. Vīrietis sēdēja pie rakstāmgalda pretī tuk�ām solu rindām un laboja skolēnu darbus.

��Atvainojiet, ka traucēju, � Vecais D�eks teica. � Es meklēju Holkoma kungu.

��Tad vairs jums nav jāmeklē, � atteica skolotājs un nolika rakstāmspalvu.

��Mans uzvārds ir Tārs, bet draugi sauc mani par D�eku.

Holkoma sejas izteiksme kļuva gai�āka. � Tad jau jūs esat tas cilvēks, pie kura Harijs bie�i dodas no rītiem.

��Baidos, ka tie�i tā arī ir, � atteica Vecais D�eks. � Es par to atvainojos.

��Nevajag, � Holkoma kungs sacīja. � Es tikai vēlētos, lai man būtu tikpat liela ietekme uz viņu, kāda ir jums.

��Tie�i tālab jau arī esmu ieradies, Holkoma kungs. Esmu pārliecināts, ka Harijs nav parasts bērns un nepiecie�ams sniegt viņam atbalstu, lai attīstītu viņa talantus.

��Pilnībā esmu ar jums vienisprātis, � apliecināja Holkoms. � Turklāt nojau�u, ka viņam ir kāds talants, par kuru pat jūs nezināt.

��Un tas būtu?

��Viņam ir eņģeļa balss.

��Harijs nav eņģelis, � Vecais D�eks noteica un pasmaidīja.

��Atkal jau pilnībā piekrītu, ta�u �ī varētu būt mūsu iespēja, lai salauztu viņa preto�anos.

��Kā jūs to domājāt? � vaicāja Vecais D�eks.

��Iespējams, ka viņam radies kārdinājums pievienoties Kristus Svētās piedzim�anas baznīcas korim. Ja mums izdotos pierunāt viņu nākt uz skolu bie�āk, esmu pārliecināts, ka varē�u iemācīt viņam lasīt un rakstīt.

��Kāpēc tas ir tik nozīmīgi baznīcas korim?

��Kristus Svētās piedzim�anas baznīcā ir tādi noteikumi, un tie obligāti jāievēro. Mandejas jaunkundze nepieļauj ne mazākos izņēmumus.

��Tad jau man tikai jāpanāk, lai zēns kārtīgi nāk uz jūsu stundām, vai ne? � jautāja Vecais D�eks.

��Jūs varat darīt vēl vairāk. Dienās, kad viņ� neatnāk uz skolu, jūs varētu mācīt viņu pats.

��Man nav tādas kvalifikācijas, lai mācītu bērnus.

��Harijam Kliftonam kvalifikācijas neko daudz neizteiks. Un mēs abi zinām, ka viņ� klausās it visā, ko stāstāt jūs. Varbūt mēs pat varētu strādāt komandā.

��Ja Harijs atskārtīs, kas mums visiem padomā, mēs viņu vairs neredzēsim.

��Jūs viņu pazīstat patie�ām labi, � skolotājs sacīja un nopūtās. � Nu ko, mums jāparūpējas, lai viņ� neko nenojau�.

��Tas varētu būt kaut kas līdzīgs izaicinājumam, � Vecais D�eks atteica. � Bet es gribētu pamēģināt.

��Paldies, kungs! � izsaucās Holkoms. Pēc īsas pauzes skolotājs vēl piebilda: � Vai atļausiet paspiest jums roku? � Vecais D�eks izskatījās pārsteigts, kad skolotājs pastiepa viņam pretī roku, bet pēc tam to sirsnīgi paspieda. � Jūtos pagodināts par �o tik�anos ar jums, kapteini Tārent.

Izskatījās, ka Veco D�eku pārņēmu�as �ausmas. � Kā gan jūs�

��Manam tēvam ir jūsu fotogrāfija, kas joprojām ir piekārta istabā pie sienas.

��Kāpēc? � vaicāja Vecais D�eks.

��Jūs izglābāt viņam dzīvību, kungs.

Nākamo da�u nedēļu laikā Harija vizītes pie Vecā D�eka vairs nebija tik regulāras. Drīz vien viņi varēja satikties tikai sestdienu rītos. Vecais D�eks saprata, ka Holkoma kungs ir guvis panākumus sava plāna realizācijā, jo Harijs lūdza, lai D�eks nākamajā svētdienā aiziet uz Kristus Svētās piedzim�anas baznīcu paklausīties viņa dziedā�anā.

Svētdienas rītā Vecais D�eks piecēlās ļoti agri, devās uz sera Voltera privāto vannas istabu, kas atradās Beringtona ēkas piektajā stāvā, un nomazgājās du�ā � tas bija jaunāko laiku izgudrojums � un pat apcirpa savu bārdu, bet pēc tam uzvilka otru sera Voltera dāvāto uzvalku.

Baznīcā viņ� ieradās īsi pirms dievkalpojuma sākuma un ieslīdēja tālākās solu rindas pa�ā galā. Viņ� pamanīja Kliftones kundzi, kura sēdēja tre�ajā rindā. Blakus viņai noteikti bija māte un tēvs. Un Mandejas jaunkundzi viņ� noteikti pamanītu pat starp tūksto� draudzes locekļiem.

Holkoma kungs nebija pārspīlējis, kad runāja par Harija balsi. Tā bija tikpat laba kā tās, ko Vecais D�eks reiz bija dzirdējis Velsas katedrālē. Tiklīdz Harijs uzsāka dziedāt, Vecajam D�ekam kļuva pilnīgi skaidrs, ka viņa aizbilstamajam piemīt ļoti īpa�s talants.

Kad mācītājs Votss vēl pēdējo reizi svētīja draudzi dievkalpojuma beigās, Vecais D�eks veikli izmanījās ārā no baznīcas un ātri devās atpakaļ uz dokiem. Nāksies gaidīt līdz nākamajai sestdienai, lai pateiktu Harijam, cik ļoti viņam patikusi dziedā�ana.

Atpakaļceļā Vecais D�eks atcerējās sera Voltera izteikto pārmetumu. � Ja tu pārtrauktu to sevis nolieg�anu, tad zēna labā varētu izdarīt vēl daudz vairāk. � Viņ� nopietni pārdomāja sera Voltera vārdus, tomēr vēl nejutās gatavs nomest va�as, kurās vainas sajūta bija viņu iekalusi. Tomēr viņ� pazina cilvēku, kur� varētu mainīt Harija dzīvi. Cilvēku, kur� tajā briesmīgajā dienā bija līdzās Vecajam D�ekam. Cilvēku, ar kuru viņ� nebija runājis nu jau divdesmit piecus gadus. Cilvēku, kur� strādāja skolā, kurā gatavoja papildinājumu Redklifas Svētās Marijas baznīcas korim. Diem�ēl Merivudas pamatskola nebija tā vieta, no kuras audzēkņiem ik gadu tika izvēlēti stipendiāti kora mākslas apgū�anai. Tad nu vajadzēs �im cilvēkam glu�i vienkār�i norādīt pareizo meklējumu virzienu.

Vecais D�eks ba�ījās vienīgi par to, ka leitnants Frobi�ers varētu viņu nepazīt.

Vecais D�eks nogaidīja, līdz Hugo Beringtons iziet no administrācijas ēkas, tomēr aizritēja vēl pusstunda, kamēr gaisma izdzisa arī Potsas jaunkundzes kabineta logos.

D�eks izgāja no sava vagoniņa un lēnām devās uz Beringtona ēkas pusi. Viņ� apzinājās, ka jau pēc pusstundas ieradīsies apkopēju komanda. Vecais D�eks ieslīdēja neapgaismotajā ēkā un kāpa uz piekto stāvu. Jau divdesmit piecus gadus sers Volters izlikās neko nemanām, un Vecajam D�ekam tumsā bija īsta kaķa redze, viņ� lieliski spēja saskatīt ceļu uz kabinetu, kura durvis rotāja uzraksts �Rīkotājdirektors�.

Viņ� apsēdās pie Hugo rakstāmgalda un ieslēdza gaismu. Ja kāds arī pamanītu gaismu logā, tad nospriestu, ka Potsas jaunkundze atkal vēlu palikusi darbā. Vecais D�eks sāka �ķirstīt telefonu uzziņu grāmatu un drīz atrada vajadzīgo ierakstu.

��Savienojiet, lūdzu ar TEM astoņi, se�i, viens, divi, � sacīja Vecais D�eks, rādītājpirkstu piespiedis zem īstā numura.

��Jā, kungs! � Vecais D�eks gaidīja un ar katru minūti kļuva aizvien satrauktāks. �Ko gan es sacī�u, ja uz zvanu atbildēs kāds cits? Dro�i vien nolik�u klausuli.� Vecais D�eks no kabatas izņēma papīra lapu un nolika to sev priek�ā uz rakstāmgalda. Pēc tam viņ� klausulē saklausīja zvana signālu, kam sekoja klik�ķis. Vīrietis sacīja: � Frobi�era ēka.

��Vai es runāju ar Noelu Frobi�eru? � Vecais D�eks vaicāja, atcerēdamies Svētā Bedas skolas tradīciju katru internāta ēku saukt atbildīgā pasniedzēja vārdā. Viņ� paskatījās uz tekstu, ko bija uzrakstījis. Katrs teikums bija daudzkārt pārdomāts un izmēģināts.

��Es klausos, � atteica Frobi�ers. Bija dzirdams, ka viņu pārsteigusi �ī nepazīstamā balss un viņa kristītā vārda piesauk�ana. Pēc tam iestājās ilgs klusums. � Vai jūs vēl tur esat? � Frobi�ers vaicāja un izklausījās mazliet aizkaitināts.

��Jā. Jums zvana kapteinis D�eks Tārents.

Sekoja vēl ilgāks klusums, līdz Frobi�ers sacīja: � Labvakar, kungs.

��Piedodiet, ka zvanu tik vēlā stundā, ta�u man nepiecie�ams jūsu padoms.

��Nav par ko atvainoties. Glu�i otrādi, tā ir liela privilēģija, ka varu runāt ar jums pēc tik daudziem gadiem.

��Jūs esat patie�ām laipns, ka tā sakāt, � atteica Vecais D�eks. � Centī�os netērēt pārāk daudz jūsu laika, bet vēlos vaicāt, vai Svētā Bedas skola joprojām gatavo tenorus Svētās Marijas baznīcas korim?

��Jā, kungs, tā patie�ām ir. Lai gan modernā pasaule pieprasa tik daudzas izmaiņas, �ī tradīcija palikusi nemainīga.

��Manos laikos, � turpināja Vecais D�eks, � skola katru gadu piedāvāja stipendiju audzēkņiem, kuri bija apveltīti ar izcilu talantu.

��Mēs joprojām tā rīkojamies. Patiesību sakot, tuvākajās nedēļās mēs atkal pievērsīsimies pieteikumu izskatī�anai.

��Tas var būt no jebkuras skolas valstī?

��Jā, no jebkuras skolas, kas var piedāvāt izcilu soprānu. Tomēr kandidātam jābūt apveltītam arī ar labām akadēmiskajām zinā�anām.

��Tādā gadījumā, � Vecais D�eks turpināja, � es vēlos ieteikt jums kandidātu izskatī�anai.

��Protams, kungs, jūs to varat. Kādā skolā zēns pa�laik mācās?

��Merivudas pamatskolā.

Kārtējo reizi iestājās ilgs klusums. � Man jāatzīst, ka �ī būs pirmā reize, kad pieņemam pieteikumu no �ās skolas. Vai jums gadījumā nav zināms, kā sauc mūzikas pedagogu viņu skolā?

��Viņiem tāda nemaz nav, � paskaidroja Vecais D�eks, � ta�u jūs varat sazināties ar zēna skolotāju Holkoma kungu, kur� jūs iepazīstinās ar kora vadītāju.

��Vai drīkstu vaicāt, kā sauc �o zēnu?

��Harijs Kliftons. Ja vēlaties noklausīties viņa dziedā�anā, tad iesaku �ajā svētdienā doties uz Kristus Svētās Piedzim�anas baznīcu.

��Vai arī jūs tur būsiet, kungs? � Nē, � Vecais D�eks atbildēja.

��Kā es varē�u ar jums sazināties pēc tam, kad bū�u dzirdējis, kā zēns dzied? � vaicāja Frobi�era kungs.

��Jūs to nevarēsiet, � strikti paziņoja Vecais D�eks un nolika klausuli. Kad viņ� salocīja un ielika sev kabatā papīra lapu, pagalmā atskanēja soļi, no�irkstēja grants. Viņ� būtu gatavs zvērēt, ka to dzirdējis. Vecais D�eks ātri nodzēsa gaismu, izlavījās no Hugo kunga kabineta un nokļuva gaitenī.

Atvērās durvis, kāpnēs skanēja balsis. Vecais D�eks nepavisam nevēlējās, lai kāds viņu ierauga administrācijas ēkas piektajā stāvā. Tas bija atļauts tikai kompānijas vado�ajiem darbiniekiem un Potsas jaunkundzei. Viņ� nevēlējās sagādāt nepatīkamus mirkļus seram Volteram.

Vecais D�eks ātri kāpa lejup pa kāpnēm. Viņ� jau bija nonācis līdz tre�ajam stāvam, kad pamanīja tuvojamies Netlsas kundzi. Vienā rokā viņai bija ber�amā suka, bet otrā � spainis, viņai blakus bija kāda sieviete, kuru Vecais D�eks nepazina.

��Sveicināti, Netlsas kundze! � viņ� sacīja. � Cik jauks vakars manai apgaitai!

��B�vakar, Veco D�ek! � kundze atņēma sveicienu un vieglā gaitā aizsteidzās garām. Ticis aiz stūra, viņ� apstājās un uzmanīgi ieklausījās. � Tas bija Vecais D�eks, � sacīja Netlsas kundze. � Tā saucamais naktssargs. Viņ� ir galīgi traks, ta�u pilnīgi nekaitīgs. Ja satiec viņu, vienkār�i izliecies nemanām� � Vecais D�eks klusi iesmējās, kad viņas balss jau izgaisa tālumā.

Ejot atpakaļ uz savu vagoniņu, Vecais D�eks prātoja par to, cik ilgs laiks paies, līdz pie viņa ieradīsies Harijs pēc padoma vai pieteikties Svētā Bedas skolas stipendijai.

Harijs pieklaudzināja, iegāja Vecā D�eka vagoniņā un apsēdās viņam pretī.

Mācoties Svētā Bedas skolā, Harijs semestra laikā varēja apciemot Veco D�eku tikai sestdienu rītos. Viņ� savukārt bija aizgājis uz Svētās Marijas baznīcu, kur no pēdējās solu rindas apmierināts vēroja, kā Frobi�ers un Holkoms ar lepnumu smaida par sava aizbilstamā panākumiem.

Skolas brīvlaikā Vecais D�eks nekad īsti nezināja, kad ieradīsies Harijs, jo zēns viņa vagoniņu jau bija sācis uzskatīt par savām otrajām mājām. Tārs ilgojās pēc Harija. Viņ� jutās patiesi aizkustināts, kad Kliftones kundze viņu nosauca par Harija tēvu, kāda dzīvē viņam īsti nav bijis. Arī viņ� pats Hariju uzskatīja par dēlu, kādu alla� vēlējies.

��Agrāk pabeidzi izvadāt avīzes, ko? � Vecais D�eks vaicāja, berzēdams acis un mirk�ķinādams, kad Harijs sestdienas rītā ienāca vagoniņā.

��Nē, vecais vīrs, jūs tikai bijāt iemiedzis, � atteica Harijs un pasniedza viņam iepriek�ējās dienas Times numuru.

��Un tu ar katru dienu kļūsti nekaunīgāks, jaunais cilvēk, � D�eks ar smaidu sejā attrauca. � Kā tad veicas ar laikrakstu izvadā�anu?

��Labi. Domāju, ka man izdosies ietaupīt pietiekami daudz, lai nopirktu mammai rokaspulksteni.

��Ļoti saprātīga dāvanas izvēle, jo īpa�i tāpēc, ka tavai mammai ir jauns darbs. Bet� vai tu varēsi to atļauties?

��Esmu jau sakrājis �etrus �iliņus, � Harijs stāstīja. � Rēķinu, ka līdz brīvdienu beigām man būs jau se�i.

��Vai esi jau izvēlējies, kādu pulksteni gribēsi?

��Jā, tas izlikts Dīkinsa kunga veikalā, stikla vitrīnā. Ta�u ilgi tas vairs tur nestāvēs, � Harijs smaidot atbildēja.

Dīkinss. �o uzvārdu Vecais D�eks nemū�am neaizmirsīs. � Un cik tas maksā? � viņ� vaicāja.

��Man nav ne jausmas, � Harijs teica. � Es negrasos to vaicāt Dīkinsa kungam līdz dienai, kad man būs jāatgrie�as skolā.

Vecais D�eks nesaprata, kā pateikt Harijam, ka ar se�iem �iliņiem nepietiks, lai nopirktu pulksteni, un viņ� mainīja sarunas tematu. � Ceru, ka laikrakstu izvadā�ana netraucē tev mācīties. Dro�i vien nevajadzēs tev atgādināt, ka eksāmeni tuvojas straujiem soļiem.

��Jūs esat vēl sliktāks par Frobi�eru, � noteica Harijs, � bet jums būs patīkami dzirdēt, ka ik rītu es divas stundas pavadu bibliotēkā kopā ar Dīkinsu un vēl divas stundas arī gandrīz visās pēcpusdienās.

��Gandrīz visās pēcpusdienās?

��Nu� reizēm mēs ar D�ailsu aizejam uz kino. Nākamajā nedēļā Gloster�īras komanda spēlēs pret Jork�īras komandu. Tā būs laba iespēja redzēt slaveno kriketa spēlētāju Herbertu Satklifu.

��Tev pietrūks D�ailsa, kad viņ� aizies uz Ītonu, � Vecais D�eks noteica.

��Viņ� joprojām pūlas izdarīt tā, lai tēvs viņam ļauj kopā ar mani un Dīkinsu mācīties Bristoles klasiskajā ģimnāzijā.

��Ar Dīkinsu un mani, � Vecais D�eks izlaboja. � Tikai ņemiet vērā� ja Hugo kungs kaut ko nolēmis, ar D�ailsa pūliņiem mainīt viņa domas būs par maz.

��Beringtona kungam es nepatīku, � Harijs pavēstīja, pārsteidzot Veco D�eku.

��Kāpēc tu tā saki?

��Viņ� pret mani izturas pilnīgi citādi nekā pret pārējiem zēniem Svētā Bedas skolā. It kā es nebūtu pietiekami labs, lai draudzētos ar viņa dēlu.

��Tev ar �o problēmu nāksies saskarties visu dzīvi, Harij, � Vecais D�eks sacīja. � Angļi ir lielākie snobi uz pasaules, un pārsvarā tam nav ne mazākā iemesla. Jo netalantīgāks cilvēks, jo lielāks snobs. Tā vismaz liecina mana pieredze. �ī ir tā sauktās augstākās �ķiras vienīgā iespēja izdzīvot. Ņem vērā, manu zēn, ka viņiem nav daļas gar tādiem jauniem censoņiem, kas piepe�i bez uzaicinājuma ielau�as viņu klubiņā.

��Bet jūs ta�u pret mani tā neizturaties, � iebilda Harijs.

��Tāpēc, ka es nepiederu pie augstākās �ķiras, � smiedamies atteica Vecais D�eks.

��Var jau būt, ka ne, bet mamma teic, ka jūs esat pirm�ķirīgs, � Harijs neatlaidās. � Un arī es tāds vēlos būt.

Vecais D�eks nevarēja atklāt Harijam īsto Hugo Beringtona nepatikas iemeslu. Reizēm viņam gribējās, kaut tajā dienā nebūtu gadījies nepareizajā vietā un laikā un nebūtu redzējis savām acīm, kāda ir patiesība par Harija tēva nāvi.

��Vai atkal esat iemidzis, vecais vīrs? � Harijs vaicāja. � Es te nevaru pļāpāt ar jums visu dienu. Apsolīju, ka sagaidī�u mammu pie veikala Brodstrītā. Viņa grib man nopirkt jaunas kurpes. Manuprāt, nekādas vainas nav arī tām, kas man pa�laik kājās.

��Tava mamma ir īpa�a, � Vecais D�eks sacīja.

��Tie�i tāpēc es viņai nopirk�u pulksteni, � pateica Harijs.

Kad Vecais D�eks iegāja veikalā, ie�ķindējās zvaniņ� virs durvīm. Viņ� cerēja, ka ir pagājis jau gana ilgs laiks un kareivis Dīkinss viņu nepazīs.

��Labrīt, kungs! Kā varu pakalpot?

Vecais D�eks uzreiz pazina Dīkinsu.

Viņ� pasmaidīja un piegāja pie stiklotās vitrīnas. � Man jāzina, cik maksā �ie Ingersoll pulksteņi.

��Dāmu vai kungu modeļi? � Dīkinss vaicāja un pameta savu vietu aiz letes.

��Dāmu, � atbildēja Vecais D�eks.

Dīkinsa kungs ar vienu roku atslēdza stikloto vitrīnu, veikli izņēma pulksteni un apskatīja cenu zīmi. � Se�padsmit �iliņi, kungs.

��Labi, � atbildēja Vecais D�eks un nolika uz letes desmit �iliņus. Izskatījās, ka Dīkinsa kungs nesaprot, kas īsti notiek. � Kad Harijs Kliftons vaicās, cik maksā pulkstenis, lūdzu, Dīkinsa kungs, sakiet viņam, ka cena ir se�i �iliņi. Tie�i tik daudz naudas viņam būs, kad viņ� beigs savu brīvdienu darbu pie jums, un es zinu, ka viņ� iecerējis to nopirkt kā dāvanu mātei.

��Jūs noteikti esat Vecais D�eks, � secināja Dīkinss. � Viņ� būs ļoti aizkustināts, kad uzzinās, ka�

��Jūs viņam to neteiksiet, � Vecais D�eks paskaidroja, skatīdamies Dīkinsam acīs. � Es gribu, lai viņ� tic, ka �ī pulksteņa cena ir se�i �iliņi.

��Saprotu, � sacīja Dīkinsa kungs un ielika pulksteni atpakaļ stiklotajā vitrīnā.

��Un cik maksā vīrie�u pulkstenis?

��Vienu mārciņu.

��Vai jūs atļautu man tagad atstāt vēl desmit �iliņus kā iemaksu, bet pēc tam maksāt divarpus �iliņus katru nedēļu nākamajā mēnesī, un tā līdz pilnas summas sasnieg�anai?

��Tas ir glu�i pieņemami, kungs. Bet varbūt vispirms vēlaties to uzlaikot?

��Nē, paldies, � Vecais D�eks sacīja. � Tas nebūs man. To es uzdāvinā�u Harijam, kad viņ� dabūs stipendiju mācībām Bristoles klasiskajā ģimnāzijā.

��Man bija līdzīga iecere, � Dīkinsa kungs noteica. � Ja mans dēls Eld�ijs iegūtu stipendiju.

��Tad pasūtiet vēl vienu un dariet to ātri, � ierosināja Vecais D�eks. � Harijs sacīja, ka jūsu zēns ir ļoti pārliecino�s kandidāts.

Dīkinsa kungs iesmējās un cie�āk pavērās uz Veco D�eku. � Vai mēs esam jau kādreiz tiku�ies, kungs?

��Diezin vai, � Vecais D�eks atteica un neatskatījies izgāja no veikala.

��Ja Muhameds nenāk pie kalna�

Vecais D�eks pasmaidīja un piecēlās, lai sasveicinātos ar Holkoma kungu, un piedāvāja viņam apsēsties.

��Vai iedzersiet kopā ar mani tasi tējas? � Vecais D�eks vaicāja. � Kliftones kundze bija tik laipna un atnesa man lielisku Earl Grey.

��Nē, paldies, � atteicās Holkoms. � Esmu tikko pabrokastojis.

��Tātad zēns nedabūja to stipendiju, � Vecais D�eks sacīja, atskārtis, ka tie�i tāds varētu būt skolotāja nāciena iemesls.

��Harijs uzskata, ka ir izgāzies, � paskaidroja Holkoma kungs. � Par spīti tam, ka viņam bija septiņpadsmitais labākais rezultāts no trīssimt pretendentiem. Viņam tiek piedāvāta vieta skolā. Mācības sākas septembrī.

��Bet� vai viņ� varēs pieņemt �o piedāvājumu? Tas uzkraus papildu finansiālās rūpes uz viņa mātes pleciem.

��Ja vien neatgadās kaut kas ārkārtējs, viņa varētu nodro�ināt Harijam iespēju mācīties nākamos piecus gadus.

��Un pat tādā gadījumā Harijs nevarēs atļauties lielāko daļu no tā, ko pārējie zēni uzskata par pa�saprotamu.

��Var gadīties, tomēr man ir izdevies nosegt da�us sīkus izdevumus, kas iekļauti viņa sarakstā, un tādējādi viņ� varēs izvēlēties divas vai trīs ārpusklases programmas, kurās tik ļoti alkst iesaistīties.

��Es minē�u, � Vecais D�eks sacīja. � Koris, teātra klubs un�

��Mākslas cienītāji, � piebilda Holkoms. � Mandejas jaunkundze un Tillijas jaunkundze uzņēmu�ās segt visus tēriņus, kas būs saistīti ar kora izbraukumiem. Es parūpē�os par teātra kluba nodarbību apmaksu un�

��Tad jau man paliek cienītāji, � Vecais D�eks noteica. � Viņa jaunā kaislība. Es joprojām glu�i labi varu ar viņu apspriest Rembranta vai Vermēra darbus, pat viņa jauno aizrau�anos � Matisu. Un tagad viņ� cen�as mani ieinteresēt par tā spāņa Pikaso darbiem, bet es tos īsti nevaru izprast.

��Neesmu redzējis nevienu viņa darbu, � atzinās Holkoms.

��Un es �aubos, ka vispār kādreiz redzēsiet, � attrauca Vecais D�eks. � Tikai nesakiet Harijam, ka es tā teicu. � Viņ� paņēma nelielu skārda kārbiņu, atvēra to un izcēla no tās trīs naudas zīmes, kā arī izgrāba gandrīz visas monētas, kas tajā bija.

��Nē, nē, � Holkoma kungs iebilda, � tas nebija mana nāciena iemesls. Esmu ieplānojis vēlāk �ajā pēcpusdienā apciemot veco lāga Krediku un esmu pārliecināts, ka viņ��

��Es domāju, ka man ir priek�roka salīdzinājumā ar veco lāga Krediku, � Vecais D�eks uzstāja un sniedza naudu Holkomam.

��Tas ir patie�ām dāsni.

��Labi iztērēta nauda, � rezumēja Vecais D�eks. � Pat ja tāds nieks vien ir. Mans tēvs to noteikti atbalstītu, � viņ� piebilda, it kā tikko būtu par to iedomājies.

��Jūsu tēvs? � pārjautāja Holkoms.

��Viņ� dzīvo Samersitā.

��Es par to pat nenojautu, � atteica Holkoma kungs. � Tad jau jūs laiku pa laikam varat viņu apciemot.

��Diem�ēl ne. Acīmredzot esmu tāds mūsdienu Pazudu�ais dēls, � paskaidroja Vecais D�eks un, nevēlēdamies vairs runāt par �o tematu, pavaicāja: � Tad nu sakiet, jaunais cilvēk, kālab vēlējāties mani satikt?

��Nevaru atcerēties, kad mani pēdējo reizi kāds nosaucis par �jauno cilvēku�.

��Vienkār�i esiet pateicīgs, ka joprojām kāds to dara, � Vecais D�eks teica.

Holkoms iesmējās. Man ir pāris biļe�u uz skolas teātra izrādi. �Jūlijs Cēzars�. Tā kā tajā spēlē arī Harijs, nodomāju, ka varbūt jums patiktu kopā ar mani aiziet uz pirmizrādi.

��Es zināju, ka viņ� piedalās atlasē, � Vecais D�eks pastāstīja. � Kādu lomu viņ� dabūja?

��Viņ� spēlēs Cinnu, � Holkoms paskaidroja.

��Tad jau mēs viņu pazīsim pēc gaitas.

Holkoms zemu paklanījās. � Vai tas nozīmē, ka nāksiet kopā ar mani?

��Baidos, ka ne. � Vecais D�eks pacēla roku. � Ārkārtīgi jauki, ka iedomājāties par mani, Holkoma kungs, bet es vēl neesmu gatavs tādam priek�nesumam.

Vecais D�eks jutās vīlies, ka nebija redzējis Harija uzstā�anos, un viņam nācās samierināties tikai ar pa�a zēna stāstu par to, kā noritējusi pirmizrāde. Nākamajā gadā, kad Holkoma kungs atkal aicināja Veco D�eku doties uz skolas teātri, jo Harija lomas kļuva aizvien iespaidīgākas, viņ� jau gandrīz piekrita. Tomēr padevās viņ� tikai tre�ajā gadā, kad Harijam bija uzticēta me�a gariņa Paka loma �ekspīra lugā �Sapnis vasaras naktī�.

Tā kā Vecais D�eks joprojām jutās neomulīgi, atrazdamies lielā ļau�u pulkā, viņ� nolēma, ka izvēlēsies vietu skolas zāles pēdējā rindā, kur neviens nevarētu viņu pamanīt vai, vēl ļaunāk, pazīt.

Apgriezdams bārdu Beringtona ēkas piektā stāva vannas istabā, Vecais D�eks pamanīja kliedzo�u virsrakstu avīzē, ko kāds bija tur aizmirsis. ��Tillijas tējnīca� nodeg līdz pamatiem! Ir aizdomas par ļaunprātīgu dedzinā�anu.� Kad viņ� ieraudzīja fotogrāfiju, kas bija publicēta zem �ā virsraksta, viņam kļuva slikti. Uz ietves stāvēja Kliftones kundze kopā ar tējnīcas viesmīlēm un noskatījās uz gruzdo�o posta�u. �Rakstu pilnībā lasiet 11. lappusē.� Vecais D�eks gribēja paklausīt norādei, ta�u nekādas vienpadsmitās lappuses tur nebija.

Viņ� ātri izgāja no vannas istabas, cerēdams iztrūksto�o lappusi atrast uz Potsas jaunkundzes rakstāmgalda, tomēr nejutās pārsteigts, ieraudzījis, ka uz viņas rakstāmgalda nekā nav, bet papīrgrozs ir iztuk�ots. Viņ� uzmanīgi pavēra rīkotājdirektora kabineta durvis un pamanīja meklēto laikraksta lappusi uz Hugo rakstāmgalda. Vecais D�eks apsēdās uz augstā ādas krēsla un sāka lasīt.

Pirmā, kas ie�āvās viņam prātā, bija doma par to, vai Harijam tagad nāksies pamest mācības.

Rakstā bija sacīts, ka Kliftones kundzei draud bankrots, ja vien apdro�inā�anas kompānija neizmaksās viņai pilnu apdro�inā�anas prēmiju. Tālāk bija teikts, ka �Bristoles un Rietumanglijas apdro�inā�anas kompānijas� pārstāvis laikraksta reportierim vēstījis, ka neizmaksās cietu�ajai ne penija, kamēr policija nebūs pilnīgi pārliecināta par to, kur� vainojams negadījumā. �Ko gan vēl nāksies pārciest tai nabaga sievietei?� Vecais D�eks nodomāja.

Reportieris bija izrādījis vērā ņemamu piesardzību un pie aizdomās turamajiem neminēja Kliftones kundzes vārdu, tomēr Vecajam D�ekam nebija ne mazāko �aubu, kālab viņas fotogrāfija bija publicēta laikraksta pirmajā lappusē. Viņ� turpināja lasīt. Uzzinājis, ka lieta uzticēta detektīvinspektoram Blekmoram, viņ� ļāvās nelielai cerībai, ka viss vēl nav zaudēts. Inspektoram nebūs vajadzīgs ilgs laiks, lai noskaidrotu, ka Kliftones kundze nemēģina kaut ko radīt savām rokām, lai to pēc tam pati izpostītu uguns liesmās.

Nolicis laikrakstu atpakaļ uz Hugo rakstāmgalda, Vecais D�eks ievēroja vēstuli. Viņ� tai nebūtu pievērsis nekādu uzmanību, jo viņam nebija ne mazākās intereses par Beringtona saraksti. Ja vien� Pirmajā rindkopā bija norādīts Kliftones kundzes vārds.

Viņ� sāka lasīt vēstuli un gandrīz neticēja savām acīm, jo tajā bija sacīts, ka Hugo Beringtons ieguldījis piecus simtus mārciņu, lai Kliftones kundze varētu iegādāties �Tillijas tējnīcu�. �Kāpēc viņ� vēlējās palīdzēt Meizijai?� Vecais D�eks nodomāja. �Vai tie�ām būtu iespējams, ka viņu moka sirdsapziņas pārmetumi saistībā ar Meizijas vīra nāvi? Vai arī viņ� jūtas vainīgs par to, ka cilvēku aizsūtījis uz cietumu par noziegumu, kuru tas nemaz nav pastrādājis? Pēc atbrīvo�anas no ieslodzījuma Stens Tenkoks ta�u tika atjaunots agrākajā darba vietā.� Vecais D�eks nosprieda, ka vajadzētu pārskatīt savu viedokli par Hugo, un atcerējās vecā sera Voltera vārdus: �Tik slikts viņ� nemaz nav.�

Vēstuli bija rakstījis Prendergasta kungs, National Provincial bankas pārvaldnieks, kur� apgalvoja, ka esot uzstājīgi pieprasījis, lai apdro�inā�anas kompānija pilnībā atlīdzina Kliftona kundzei polisē minēto summu � se�us simtus mārciņu. Kā Prendergasts bija uzsvēris, viņa �ajā lietā ir cietusī puse, ko nesen apstiprinājis arī inspektors Blekmors un paziņojis bankai par to, ka Kliftones kundze ir brīva no jebkādām aizdomām.

Pēdējā rindkopā Prendergasts bija minējis, ka tuvākajā laikā viņam ar Hugo Beringtonu vajadzētu satikties, lai līdz galam atrisinātu �o jautājumu un Kliftones kundzei būtu iespēja saņemt visu summu, kas viņai pienākas. Mazais pulkstenis skaļi noskaitīja septīto stundu, un Vecais D�eks pacēla galvu.

Viņ� izskrēja gaitenī un traucās lejup pa kāpnēm, jo negribēja nokavēt Harija uzstā�anos.

Vakarā atgriezies mājās, Vecais D�eks paņēma laikrakstu The Times, ko Harijs viņam �ajā nedēļā bija atnesis. Parasti Vecais D�eks sevi neapgrūtināja ar pirmajā lappusē ievietoto reklāmu un sludinājumu lasī�anu. Viņam nebija vajadzīga ne jauna katliņcepure, ne bik�turi, ne arī Emilijas Brontē romāna �Kalnu aukas� pirmizdevums.

Viņ� pār�ķīra lapu un ieraudzīja karaļa Edvarda VIII fotogrāfiju, kurā viņ� bija redzams izbaudām brīvdienas uz jahtas Vidusjūrā. Viņam blakus bija amerikāniete Simpsones kundze. Rakstā bija daudz neskaidru frā�u un mājienu, ta�u pat The Times bija grūti paust savu atbalstu karaļa kaislīgajai vēlmei apprecēties ar �ķirteni. Vecajam D�ekam bija viņa �ēl, jo viņ� apbrīnoja jauno karali Edvardu, jo īpa�i pēc tam, kad viņ� bija apmeklējis Velsas ogļra�us un patie�ām novērtējis, cik no�ēlojamā stāvoklī �ie cilvēki atrodas. Bet, kā mēdza sacīt viņa vecā auklīte: �Pirms miega vienmēr birst asaras.�

Pēc tam Vecais D�eks vērā ņemamu laiku veltīja Tarifu reformas projekta lasī�anai. Tas parlamenta apak�palātā tika virzīts jau otrajā lasījumā, lai gan Vinstons �ēr�ils bija sacījis, ka �tas nav ne �is, ne tas� un nevienam nebūs nekāda ieguvuma, ja tas vispār tiks pieņemts. Un jo īpa�i valdībai vēlē�anu laikā. Vecajam D�ekam ļoti gribējās dzirdēt sera Voltera viedokli �ajā jautājumā.

Nākamajā lappusē viņ� lasīja par to, ka Britu raidorganizācija BBC sākusi regulāras televīzijas pārraides no savas jaunās studijas Aleksandras pilī. �is jaunievedums viņam nebija saprotams. Kā gan iespējams panākt, lai attēls parādās kāda cilvēka mājās? Vecajam D�ekam nebija pat radioaparāta, un viņ� ne mazākajā mērā nealka pēc televizora.

Tad viņ� pievērsās sporta lappusēm. Zem virsraksta �Trīskārtējais Vimbldonas �empions dod mājienu, ka uzvarēs arī American Open turnīrā� bija publicēta eleganti ģērbtā Freda Perija fotogrāfija. Sporta apskatnieks bija pieminējis, ka Foresthilsā da�i ārzemju tenisisti varētu būt tērpu�ies īsbiksēs. Arī kaut ko tādu Vecajam D�ekam nebija viegli pieņemt.

Kā jau paradis, lasot The Times, nekrologiem viņ� pievērsās tikai pa�ās beigās. Bija pienācis laiks, kad mira par viņu jaunāki cilvēki un iemesls nebija tikai kar�.

Viņ� at�ķīra lappusi ar nekrologiem un spēji nobālēja visaptvero�ās skumjās. Tur bija ievietoti atvadu vārdi Tomasam Aleksandram Tārentam, Velsas Katedrāles kanoniķim. Virsrakstā viņ� bija nosaukts par dievbijīgu. Kad Vecais D�eks bija izlasījis savam tēvam veltīto nekrologu, viņu pārņēma kauns.

��Septiņas mārciņas un �etri �iliņi? � pārvaicāja Vecais D�eks. � Bet es domāju, ka jūs saņēmāt �eku par se�iem simtiem mārciņu no �Bristoles un Rietumanglijas apdro�inā�anas kompānijas�. �Pilnā apmērā�, ja precīzi atceros tos vārdus.

��Jā, saņēmu, � atbildēja Meizija. � Ta�u, kad biju samaksājusi sākotnējo aizdevuma summu, procentus un norēķinājusies par bankas pakalpojumiem, man palika tie�i septiņas mārciņas un �etri �iliņi.

��Es esmu tik naivs! � iesaucās Vecais D�eks, � Kā es kaut uz mirkli, tikai uz vienu nieka mirkli varēju iedomāties, ka Beringtons bijis izpalīdzīgs!

��Jūs neesat ne uz pusi tik naivs kā es, � noteica Meizija. � Ja es kaut uz mirkli būtu iedomājusies, ka iesaistīts �is cilvēks, es no viņa nebūtu ņēmusi ne peniju. Un tikai tāpēc, ka es to izdarīju, tagad esmu zaudējusi pilnīgi visu. Pat darbu viesnīcā.

��Kāpēc? � vaicāja Vecais D�eks. � Fremptona kungs vienmēr ir sacījis, ka esat neaizstājama.

��Izskatās, ka vairs tā nebūt nav. Kad es vaicāju, kālab viņ� mani atlai� no darba, viņ� atteicās nosaukt iemeslu. Tikai pieminēja, ka saņēmis sūdzību no kāda �pilnīgi uzticama avota�. Un tā nevar būt sagadī�anās, ka mani atlaida no darba tie�i dienu pēc tam, kad �is �uzticamais avots� bija iegriezies Royal viesnīcā parunāties ar direktoru.

��Vai jūs redzējāt, kā Beringtons ieiet viesnīcā? � Vecais D�eks vaicāja.

��Nē, to es neredzēju, toties redzēju viņu no turienes izejam. Neaizmirstiet, ka es slēpos viņa ma�īnas aizmugurē un gaidīju.

��Protams, � Vecais D�eks bilda. � Un kas notika tad, kad jūs viņam pateicāt par Hariju?

��Kamēr vēl sēdējām ma�īnā, � Meizija stāstīja, � viņ� pat īstenībā atzina, ka ir vainojams Artura nāvē.

��Tātad pēc visiem �iem gadiem viņam beidzot tas kļuvis skaidrs, � neticīgi noteica Vecais D�eks.

��Tā glu�i vis nesakiet, � attrauca Meizija. � Drīzāk �ie vārdi viņam izspruka pilnīgi nejau�i. Kad brūno aploksni ar rēķinu par nākamo mācību semestri es uzliku viņam blakus uz sēdekļa, viņ� teica, ka paskatīsies, ko varot darīt lietas labā.

��Un jūs noticējāt?

��Katram viņa vārdam, � atzinās Meizija, � jo, apturējis ma�īnu, viņ� pat atnāca un atvēra man durvis. Ta�u brīdī, kad es izkāpu no auto, viņ� ar sitienu nogāza mani zemē, saplēsa rēķinu un aizbrauca.

��Tad tāpēc jums zem acs ir zilums?

Meizija pamāja. � Un viņ� piedraudēja, ka ieslodzīs mani trakonamā, ja es uzdro�inā�os sazināties ar viņa sievu.

��Tas nu ir tikai blefs, � Vecais D�eks sacīja. � Pat viņam tas neizdotos.

��Var jau būt, ka jums taisnība, � Meizija pieļāva, � tomēr �ādu risku es negrasos uzņemties.

��Ja jūs pateiktu Beringtones kundzei, ka viņas vīrs ir atbildīgs par Artura nāvi, � Vecais D�eks teica, � viņam atliktu vien pateikt, ka esat Stena Tenkoka māsa, un kundze jūs vispār vairs neuzklausītu.

��Iespējams, � Meizija atzina, � ta�u viņa tik vienkār�i nevarētu neklausīties manī, ja es viņai pateiktu, ka viņas vīrs, iespējams, ir mana dēla tēvs�

Vecais D�eks apstulbis klusēja un mēģināja aptvert Meizijas vārdus. � Es neesmu vienkār�i naivs, � viņ� beidzot izdvesa, � es esmu apaļ� muļķis. Hugo Beringtonam ir pilnīgi vienalga, vai viņa sieva zina par vīra saistību ar Harija tēva nāvi vai nezina. Viņ� visvairāk bīstas no tā, ka Harijs kādreiz uzzinās, ka ir Hugo Beringtona dēls.

��Ta�u es to Harijam nekad neteik�u, � attrauca Meizija. � Nevēlos, lai viņ� pēc tam visu atliku�o dzīvi pavada minēdams, kur� tad īsti ir viņa tēvs.

��Tie�i uz to arī Beringtons paļaujas. Un tagad viņ� ir jūs sabradājis. Un ir noskaņots iznīcināt arī Hariju.

��Bet� kāpēc? � nesaprata Meizija. � Harijs viņam neko ļaunu nav nodarījis.

��Protams, ka nav nodarījis, bet, ja Harijs spētu pierādīt, ka ir Hugo Beringtona vecākais dēls, tad varētu pretendēt ne vien uz titulu, bet arī uz visu pārējo, kas nāk tam līdzi, un D�ailss paliktu tuk�ām rokām.

Tagad bija Meizijas kārta uz mirkli palikt bez valodas.

��Nu mēs zinām iemeslu, kālab Beringtons tik dedzīgi vēlas izdzīvot Hariju no ģimnāzijas. Varbūt ir pienācis laiks apciemot seru Volteru un pavēstīt viņam da�as nepatīkamas patiesības par viņa dēlu.

��Nē! Lūdzu, nedariet tā! � iesaucās Meizija.

��Tā varētu būt mūsu vienīgā iespēja panākt, lai Harijs var turpināt mācības Bristoles klasiskajā ģimnāzijā.

��Varbūt, tomēr ir pilnīgi skaidrs, ka mans brālis Stens tiks padzīts no darba un Dievam vien zināms, uz ko vēl Beringtons ir spējīgs.

Vecais D�eks brīdi klusēja un pēc tam sacīja: � Ja neļaujat man izstāstīt seram Volteram patiesību, man būs jāielavās Hugo Beringtona pa�reizējā darba vietā.

��Ko jūs vēlaties? � Potsas jaunkundze pārvaicāja, nebūdama īsti pārliecināta, ka dzirdējusi pareizi.

��Es vēlos personīgi tikties ar Hugo Beringtonu, � atkārtoja Vecais D�eks.

��Vai drīkstu uzzināt, kāds ir tik�anās mērķis? � sekretāre jautāja, pat nepūlēdamās slēpt balsī skano�o sarkasmu.

��Viņa dēla nākotne.

��Uzgaidiet mirkli. Paskatī�os, vai Beringtona kungs varēs jūs pieņemt.

Potsas jaunkundze klusi pieklaudzināja pie rīkotājdirektora kabineta durvīm un iegāja iek�ā. Pēc īsa mirkļa viņa atgriezās ar pārsteiguma izteiksmi sejā.

��Beringtona kungs jūs tūdaļ pieņems, � viņa sacīja un pieturēja kabineta durvis, lai Vecais D�eks varētu ieiet.

Ejot viņai garām, Vecais D�eks nespēja apslēpt smaidu. Hugo Beringtons sēdēja pie rakstāmgalda un, apmeklētājam ienākot, pacēla galvu.

��Kādā ziņā jūs varētu interesēt D�ailsa nākotne? � Beringtons vaicāja.

��Nekādā, � atzina Vecais D�eks. � Mani interesē jūsu otra dēla nākotne.

��Par ko jūs, sasodīts, runājat?! � Hugo vaicāja mazliet par skaļu.

��Ja jūs nezinātu, par ko es runāju, tad jūs nebūtu piekritis ar mani tikties, � Vecais D�eks nicīgi atteica.

No Beringtona sejas pagaisa sārtums. Vecajam D�ekam ienāca prātā, ka varbūt viņ� tūdaļ zaudēs samaņu. � Ko jūs no manis gribat? � Hugo beidzot vaicāja.

��Visu dzīvi jūs esat bijis tirgotājs, � sacīja Vecais D�eks.

��Man ir kaut kas tāds, par ko jūs būtu gatavs patirgoties.

��Piemēram?

��Dienu pēc tam, kad noslēpumaini pazuda Arturs Kliftons un Stens Tenkoks tika apcietināts par nodarījumu, ko viņ� nebija pastrādājis, pie manis ieradās detektīvinspektors Blekmors un iztaujāja par visu, ko es iepriek�ējā vakarā redzēju un dzirdēju. Vēlāk man savu liecību vajadzēja uzrakstīt. Tā kā jūs panācāt, lai Blekmors ar �o lietu vairs nenodarbojas, pierakstītā liecība joprojām ir pie manis. Man ir sajūta, ka tā varētu būt ļoti interesanta lasāmviela, ja nonāktu nepareizās rokās.

��Manuprāt, arī jūs saprotat, ka tā ir �antā�a, � sacīja Beringtons, gandrīz izspļaudams katru vārdu, � par kuru jūs varat nokļūt cietumā uz ļoti ilgu laiku.

��Būs cilvēki, kas uzskatīs, ka �āda dokumenta publisko�ana ir mans pilsoņa pienākums.

��Un kā jums liekas, kuru gan interesēs kāda veca vīra murgi? Presi jau nu noteikti ne, kad mani advokāti būs viņiem izskaidroju�i, kas likumā sacīts par apmelo�anu. Tā kā lieta slēgta jau pirms daudziem gadiem, es nedomāju, ka policijas prefekts vēlēsies jaunas raizes un izdevumus, lai to atkārtoti izmeklētu tikai kāda veca ekscentriķa vai, ļaunākajā gadījumā, vājprātīgā dēļ. Tad nu es vaicā�u� kuram jūs grasāties rādīt tos savus nejēdzīgos apgalvojumus?

��Jūsu tēvam. � Vecais D�eks blefoja, tomēr Beringtonam nekas nebija zināms par viņa solījumu Meizijai.

Beringtons saguma krēslā, jo pārāk labi apzinājās, cik liela ietekme Vecajam D�ekam ir uz viņa tēvu, lai gan nekad nebija sapratis iemeslus. � Cik, jūsuprāt, es bū�u gatavs maksāt par �o dokumentu?

��Trīs simtus mārciņu.

��Tā jau ir laupī�ana gai�ā dienas laikā!

��Ne vairāk un ne mazāk par to summu, kas ļaus Harijam Kliftonam turpināt mācības Bristoles klasiskajā ģimnāzijā nākamos divus gadus. Tas nosegs mācību maksu un vēl nelielus papildizdevumus.

��Kāpēc es nevarētu vienkār�i samaksāt �o naudu katra semestra sākumā, tāpat kā es maksāju par sava dēla skolo�anos?

��Tāpēc, ka jūs nekavējoties pārtrauksiet apmaksāt viena jūsu dēla mācības, tiklīdz būsiet saņēmis manu pierakstīto liecību.

��Jums nāksies ņemt skaidru naudu, � Beringtons pavēstīja, sameklēdams kabatā atslēgu.

��Nē, paldies! � atteicās Vecais D�eks. � Manā atmiņā vēl pārāk labi saglabājies atgadījums ar Stenu Tenkoku. Es labi zinu, kas ar viņu notika pēc tam, kad viņ� no jums bija saņēmis tos trīsdesmit sudraba gra�us, tādēļ man nav ne mazākās vēlē�anās nākamos trīs gadus pavadīt aiz restēm par noziegumu, ko nemaz neesmu pastrādājis.

��Ja izrakstī�u �eku, man nāksies zvanīt bankai, jo tā ir liela summa.

��Lūdzu, dariet to! � Vecais D�eks sacīja, ar �estu norādot uz telefonu, kas bija turpat uz Hugo rakstāmgalda.

Beringtons mirkli vilcinājās, bet tad pacēla klausuli. Viņ� sagaidīja, kad atsaucās operatore, un teica: � Savienojiet mani ar TEM trīs, septiņi, trīs, viens.

Vēl mirklis gaidī�anas un kāds atsaucās: � Jā!

��Vai es runāju ar Prendergasta kungu?

��Nē, kungs, � atbildēja runātājs.

��Labi, jūs esat tie�i tas cilvēks, kur� man vajadzīgs, � Beringtons sacīja. � Apmēram pēc stundas pie jums ieradīsies Tāra kungs ar �eku par trijiem simtiem mārciņu, kas izmaksājamas no Bristoles municipālo labdarības iestā�u fonda. Vai jūs parūpēsieties, lai viņam nekavējoties izmaksā �o summu un pēc tam piezvanīsiet man?

��Ja vēlaties, lai jums piezvanu, tikai pasakiet: �Jā, tie�i tā.� Un es jums piezvanī�u pēc pāris minūtēm, � runātājs sacīja.

��Jā, tie�i tā, � atbildēja Beringtons un nolika klausuli.

Viņ� atvēra atvilktni, izņēma �eku grāmatiņu un uzrakstīja uz pirmās līnijas: �Izmaksai. Bristoles municipālās labdarības iestādes.� Un citā līnijā: �Trīs simti mārciņu.� Pēc tam Beringtons �eku parakstīja un iedeva Vecajam D�ekam, kur� to rūpīgi izpētīja un pamāja ar galvu.

��Es to ielik�u aploksnē, � sacīja Beringtons. Viņ� piespieda podziņu, kas atradās zem viņa rakstāmgalda. Potsas jaunkundze nekavējoties ienāca kabinetā. Vecais D�eks uzmeta viņai skatienu.

��Jā, kungs?

��Tāra kungs tagad dodas projām, viņam jāiet uz banku, � sacīja Beringtons un ielika �eku aploksnē. Pēc tam viņ� to aizlīmēja un uzrakstīja, ka tā adresēta Prendergasta kungam, tad lieliem burtiem vēl �privāti� un iedeva aploksni Vecajam D�ekam.

��Paldies, � Vecais D�eks sacīja. � Dokumentu atdo�u jums pats personīgi, tiklīdz atgriezī�os.

Beringtons pamāja ar galvu. Tie�i tajā brīdī iezvanījās telefons uz viņa rakstāmgalda. Viņ� pagaidīja, līdz Vecais D�eks iziet no kabineta, un pacēla klausuli.

Vecais D�eks nolēma uz Bristoli aizbraukt ar tramvaju, jo nosprieda, ka �ādam notikumam par godu izdevumus var uzskatīt par attaisnotiem. Pēc divdesmit minūtēm viņ� iegāja bankā. Jaunajam vīrietim, kas stāvēja aiz letes, viņ� sacīja, ka atnesis vēstuli misteram Prendergastam. Neizskatījās, ka vīrieti �ī ziņa īpa�i interesētu. Līdz brīdim, kad Vecais D�eks piebilda: � Tā ir no Beringtona kunga.

Bankas ierēdnis nekavējoties atstāja savu vietu aiz letes un pavadīja Veco D�eku pāri operāciju zālei un pēc tam pa garu gaiteni uz pārvaldnieka kabinetu. Viņ� pieklaudzināja pie durvīm, tad tās atvēra un pavēstīja: � �is kungs atnesis vēstuli no Beringtona kunga.

Prendergasts pielēca kājās, piesteidzās pie vecā vīra, paspieda viņam roku un mudināja apsēsties pretī rakstāmgaldam. Vecais D�eks pasniedza Prendergastam vēstuli un sacīja: � Beringtona kungs lūdza to nodot jums personīgi.

��Jā, protams, � atteica Prendergasta kungs, kur� nekavējoties bija pazinis sava vērtīgākā klienta rokrakstu. Viņ� atvēra aploksni un izņēma �eku, kādu brīdi uz to skatījās un tad paziņoja: � Tā laikam būs kāda kļūda.

��Nekādas kļūdas nav, � Vecais D�eks iebilda. � Beringtona kungs vēlējās, lai tiktu izmaksāta pilna summa, kā viņ� jums tikai pirms pusstundas telefona sarunā jau sacīja.

��Es �ajā rītā neesmu runājis ar Beringtona kungu, � Prendergasts atbildēja un pasniedza �eku atpakaļ Vecajam D�ekam.

Vecais D�eks neticīgi skatījās uz tuk�o �eka veidlapu. Pagāja vien da�i mirkļi, līdz viņ� saprata, ka Beringtons �eku ir samainījis brīdī, kad telpā ienāca Potsas jaunkundze. �īs krāp�anas ģeniālais punkts bija norāde, ka tā iesniedzama Prendergastam �privāti�, jo tādējādi tika nodro�ināts, ka neviens cits to neatvērs. Vienu noslēpumu gan Vecais D�eks nevarēja izskaidrot. Ar ko Beringtons bija runājis pa telefonu?

Vecais D�eks izsteidzās no Prendergasta kabineta, vairs neteicis ne vārda. Viņ� �ķērsoja bankas operāciju zāli un izskrēja uz ielas. Tramvajs uz dokiem pienāca jau pēc da�ām minūtēm. Brīdī, kad viņ� iegāja pa doku vārtiem, bija aizritējusi apmēram stunda kop� do�anās uz banku.

Pretī nāca kāds vīrietis, kuru Vecais D�eks nepazina. Sve�inieks mazliet piekliboja, un bija skaidri redzams, ka viņ� bijis saistīts ar kādu militāru struktūru. Vecais D�eks nodomāja, ka laikam �is cilvēks ievainots karā.

Vecais D�eks aizsteidzās viņam garām uz priek�u pa molu un ar atvieglojumu ieraudzīja, ka vagoniņa durvis ir aizvērtas. Ar vēl lielāku atvieglojumu viņ� secināja, ka tur iek�ā viss ir tāpat, kā viņ� bija atstājis. Viņ� notupās un pacēla paklāja stūri. Uz papīra fiksētās liecības tur vairs nebija. Detektīvinspektors Blekmors sacītu, ka �o zādzību veicis profesionālis.

Cerībā, ka neviens viņu nepazīs, Vecais D�eks ieņēma savu vietu piektajā rindā starp piemiņas dievkalpojuma apmeklētājiem. Katedrāle bija ļau�u pilna. Tie, kam nebija palaimējies dabūt sēdvietu, stāvēja ailās un tika bīdīti uz aizmuguri.

Vecā D�eka acīs sariesās asaras, kad Bātas un Velsas bīskaps sacīja, cik nesatricināma bijusi Tomasa Aleksandra Tārenta ticība Dievam un kā pēc sievas pāragrās nāves viņ� pa�aizliedzīgi kalpojis sabiedrībai. � To apliecina, � bīskaps paziņoja un pacēla rokas, lai norādītu uz sanāku�ajiem, � mūsu daudzskaitlīgā klātbūtne, lai godinātu viņu un izrādītu pēdējo cieņu. Lai gan �im cilvēkam iedomība nebija raksturīga, viņ� lepojās ar savu vienīgo dēlu D�eku, kura pa�aizliedzība, drosme un gatavība ziedot savu dzīvību Dienvidāfrikā būru kara laikā izglāba daudzus viņa biedrus, tālab viņ� tika apbalvots ar Viktorijas krustu. � Bīskaps apklusa, paraudzījās uz piekto rindu un teica: � Un esmu ļoti priecīgs, redzot viņu �ajā piemiņas dievkalpojumā �odien.

Vairāki cilvēki sāka skatīties uz vīrieti, kuru nekad agrāk nebija redzēju�i. D�eks kaunā nolieca galvu.

Dievkalpojuma beigās daudzi vietējie iedzīvotāji gāja klāt kapteinim Tāram un stāstīja, cik ļoti apbrīnoju�i viņa tēvu. Vārdi �ziedo�anās�, �pa�aizliedzība�, �dāsnums� un �mīlestība� tika atkārtoti neskaitāmas reizes.

D�eks jutās lepns, ka ir sava tēva dēls, tomēr vienlaikus viņu mocīja arī kauns par to, ka labprātīgi izstūmis tēvu no savas dzīves, glu�i tāpat kā daudzus pārējos.

Jau projāmejot, Vecajam D�ekam likās, ka viņ� pazinis kādu padzīvoju�u kungu, kur� stāvēja pie kapsētas vārtiem un izskatījās gaidām, lai kaut ko sacītu. Vīrietis pagājās uz priek�u un pacēla cepuri. � Kapteini Tārent? � viņ� vaicāja balsī, kas norādīja, ka �is cilvēks ir ietekmīgs.

D�eks arī palocījās un pacēla cepuri. � Jā, kungs?

��Mani sauc Edvīns Trents. Man bija tā privilēģija būt par jūsu tēva advokātu un, man vismaz patīk tā domāt, arī par vienu no viņa senākajiem un labākajiem draugiem.

D�eks dedzīgi paspieda viņam roku. � Kungs, es jūs labi atceros. Jūs man ieaudzinājāt mīlestību pret Trolopu un precīzus sitienus kriketā.

��Cik patīkami, ka jūs to atceraties! � Trents iesmējās. � Vai drīkstu pavadīt jūs ceļā uz staciju?

��Protams, kungs.

��Kā jau jūs zināt, � Trents ierunājās, kad abi gāja uz pilsētas pusi, � jūsu tēvs pēdējos deviņu gadus bija katedrāles kanoniķis. Glu�i tāpat jūs zināt arī to, ka viņu maz interesēja pasaulīgie labumi un viņ� tajā mazumiņā, kas viņam bija, dalījās ar daudziem likteņa pabērniem. Ja viņu ieceltu svēto kārtā, viņ� noteikti būtu bezpajumtnieku aizstāvis.

Vecais D�eks smaidīja. Viņ� atcerējās kādu rītu, kad uz skolu nācās iet, brokastis neēdu�am, jo viņu mājas priek�namā gulēja klaidoņi un, pēc D�eka mātes vārdiem, viņi esot izēdu�i visu, kas mājās bijis.

��Tāpēc, kad tiks nolasīts viņa testaments, � turpināja Trents, � kļūs skaidrs, ka viņ� �ajā pasaulē ienācis bez nekā un tāpat bez nekā arī �o pasauli atstājis. Ja neņem vērā tūksto� draugu, ko viņ� uzskatīja par izcilu bagātību. Pirms savas nāves viņ� man uzticēja vienu nelielu uzdevumu. Gadījumā, ja jūs ierastos uz bērēm, nodot viņa pēdējo vēstuli jums. � No mēteļa kabatas advokāts izņēma aploksni un pasniedza D�ekam, vēlreiz pacēla cepuri un teica: � Esmu �o uzdevumu izpildījis un lepojos ar to, ka man vēlreiz bija tas gods sastapt viņa dēlu.

��Esmu jums pateicīgs, kungs! Man tikai gribētos, kaut es viņam nebūtu radījis nepiecie�amību �ādu vēstuli rakstīt. � D�eks pacēla cepuri, un abi vīrie�i atvadījās.

Vecais D�eks nolēma, ka vēstuli nelasīs, kamēr nebūs nokļuvis vilcienā un devies atceļā uz Bristoli. Kad atskanēja lokomotīves taure un skurstenis iz�āva gaisā pelēku dūmu mākoni, Vecais D�eks iekārtojās tre�ās klases vagonā. Viņ� atcerējās, kā bērnībā vaicājis savam tēvam, kālab viņ� alla� izvēlas braukt tre�ajā klasē. Un tēvs atbildēja: �Tāpēc, ka ceturtās klases vagonu nav.� Patie�ām ironiski! Pēdējos trīsdesmit gadus Vecais D�eks dzīvoja pirmās klases vagoniņā. Viņ� nesteidzīgi atvēra aploksni un izņēma vēstuli, bet vēl neatlocīja un turpināja gremdēties domās par savu tēvu. Neviens dēls nevarētu vēlēties labāku padomdevēju un draugu. Vecais D�eks atskatījās pagātnē un secināja, ka visas viņa darbības, spriedumi un lēmumi biju�i vien vārga atblāzma no viņa tēva darbībām, spriedumiem un lēmumiem.

Kad Vecais D�eks beidzot atlocīja lapu un ieraudzīja pazīstamajā skaidri salasāmajā, kaligrāfiskajā rokrakstā ar melnu tinti atstātos vārdus, viņu pār�alca jauns atmiņu vilnis.

Vecais D�eks pacēla galvu un pa logu noraudzījās, kā garām aizslīd lauku ainavas. Viņ� atkal sajutās vainīgs par to, ka bija tik neapdomīgi norobe�ojies no tēva. Tagad jau bija par vēlu viņam lūgt piedo�anu. Vecais D�eks atsāka lasīt.

Vecais D�eks no kabatas izņēma nēzdogu un noslaucīja acis, lai spētu turpināt lasī�anu.

��Vai jums kaut kas kai�, cienītais? � vaicāja kāda kundze, kas no vagona otras malas bija piesēdusies tuvāk Vecajam D�ekam.

��Paldies, viss ir labi, � viņ� atteica, bet asaras plūda pār viņa vaigiem. � Es �odien esmu atbrīvots no cietuma.

Es biju sajūsmā, kad pirmajā mācību semestra dienā ieraudzīju Hariju ienākam pa skolas vārtiem. Vasaras brīvlaiku es pavadīju mūsu villā Toskānā, tāpēc manis nebija Bristolē, kad nodega �Tillijas tējnīca�, un es neko par to nezināju līdz brīdim, kad nedēļas nogalē pirms semestra sākuma atgriezos Anglijā. Vēlējos, lai Harijs kopā ar mums dodas uz Itāliju, ta�u mans tēvs par to ne dzirdēt negribēja.

Diem�ēl tā ir sanācis, ka manam tēvam Harijs nepatīk. Vienīgajam no visiem, ko pazīstu. Viņ� nepieļauj pat Harija vārda pieminē�anu mūsu mājā. Reiz es pat vaicāju mammai, kālab tēvs pret Hariju izturas tik noraido�i, ta�u likās, ka arī viņa nezina vairāk par mani.

Es neuzstāju, jo tēva acīs tāpat nebiju apbrīnas vērts veiksminieks. Mani par zag�anu gandrīz izslēdza no skolas. Dievam vien zināms, kā tēvam izdevās mani no tā pasargāt! Pēc tam es viņu pievīlu vēlreiz, jo netiku Ītonā. Iznācis no eksāmena, es tēvam sacīju, ka nebūtu varējis izdarīt kaut ko vairāk. Un tā bija taisnība. Precīzāk sakot, puse taisnības. Es izspruktu cauri sveikā, ja mans līdzzinātājs prastu turēt muti. �is notikums tomēr man kaut ko iemācīja. Tagad es zinu � ja sadarbojies ar muļķi, tad esi dro�s, ka viņ� rīkosies muļķīgi. Mans līdzzinātājs bija Bridportas grāfa dēls Pērsijs. Viņam nācās risināt pat lielāku dilemmu nekā man, jo septiņas Bridportu paaudzes bija izglītoju�ās Ītonā un viss liecināja, ka Pērsijs grasās izpostīt �o labi iedibināto tradīciju.

Ītona bija pazīstama ar to, ka reizēm mēdza locīt savus likumus pēc vajadzības � gadījumos, kad runa bija par aristokrātijas pārstāvjiem, � un savas durvis vēra arī ne pārāk gudram zēnam. Un tie�i tas bija viens no iemesliem, kālab savam mērķim es izvēlējos Pērsiju. Reiz es dzirdēju, kā Frobi�ers kādam citam skolotājam saka: � Ja Bridports būtu kaut mazliet gudrāks, tad viņu varētu saukt par muļķi. � Es uzreiz sapratu, ka līdzdalībnieku esmu atradis.

Pērsijs vēlējās dabūt vietu Ītonā tikpat izmisīgi, cik es to nevēlējos. Un es �ajā apstāklī saskatīju lielisku iespēju mums abiem sasniegt kāroto.

Savu plānu es neapspriedu ne ar Hariju, ne Dīkinsu. Harijs to pilnīgi noteikti neatbalstītu, jo viņ� ir zēns ar ļoti augstiem morāles principiem, bet Dīkinss glu�i vienkār�i nespētu saprast, kā gan cilvēks var vēlēties izkrist eksāmenā.

Dienu pirms paredzētā eksāmena tēvs mani uz Ītonu aizveda savā jaunajā Bugatti, kur� spēja attīstīt ātrumu līdz simts jūdzēm stundā. Kad bijām nokļuvu�i uz A4 lielceļa, mums izdevās to apstiprināt. Mēs pārnak�ņojām viesnīcā Swann Arm. Tajā pa�ā, kur tēvs bija pārlaidis nakti pirms divdesmit gadiem, kad pa�am bija kārtojams iestājeksāmens Ītonā. Vakariņu laikā tēvs man neatstāja ne mazākās �aubas par to, cik karsti viņ� vēlas, lai es mācītos Ītonā. Pēdējā mirklī es jau gandrīz mainīju savu nodomu, tomēr biju devis vārdu Pērsijam Bridportam un jutu, ka nedrīkstu viņu pievilt.

Mēs ar Pērsiju jau Svētā Bedas skolā bijām ar rokasspiedienu apstiprināju�i savu norunu, ka cilvēkam, kur� eksāmena zālē pierakstīs skolēnus, nosauksim otra vārdu. Man pat sagādāja patiku uzklausīt, kā pie manis vēr�as ar vārdu �milord� un pārējām uzmanības zīmēm.

Eksāmena uzdevumi nebija tik grūti kā tie, ko pirms divām nedēļām pildīju Bristoles klasiskajā ģimnāzijā. Es uzskatīju, ka esmu izdarījis vairāk nekā pietiekami, lai septembrī Pērsijs atgrieztos Ītonā. Tomēr uzdevumi bija pietiekami sare�ģīti, lai es varētu būt dro�s, ka viņa augstība lords mani nepievils.

Kad bijām iesniegu�i aizpildītās eksāmena lapas un atkal kļuvu�i pa�i, es atgriezos Vindzorā, un mēs ar tēvu kopīgi dzērām tēju. Kad viņ� man vaicāja, kā gājis, es atbildēju, ka izdarīju visu, cik vien labi spēju. Likās, ka �āda atbilde viņu apmierina, un viņ� pat mazliet nomierinājās. Es sajutos vēl vainīgāks. Atpakaļceļ� uz Bristoli man nesagādāja prieku, un mājās sajūta pasliktinājās, jo arī māte man uzdeva to pa�u jautājumu.

Pēc desmit dienām es saņēmu �Diem�ēl esam spiesti Jums paziņot� vēstuli no Ītonas. Es biju pareizi atbildējis tikai uz trīsdesmit diviem procentiem jautājumu. Pērsijam bija piecdesmit se�i � tātad viņam tika piedāvāta mācību vieta. �ī vēsts ielīksmoja Pērsija tēvu un ļoti pārsteidza Frobi�eru.

Viss vēl būtu beidzies glu�i sekmīgi, ja Pērsijs kādam draugam neizpļāpātos, kā tie�i viņ� pamanījies iekļūt Ītonā. Draugs izstāstīja savam draugam, kur� savukārt padalījās ar vēl kādu, tas ar vēl citu, kur� galu galā visu pavēstīja Pērsija tēvam. Bridportas grāfs, būdams godavīrs, nekavējoties to paziņoja Ītonas vadībai. Pērsijs uzreiz tika izslēgts, pat nepaguvis spert kāju �ās mācību iestādes teritorijā. Ja nebūtu iejaucies Frobi�ers, mana karjera Bristoles klasiskajā ģimnāzijā būtu beigusies tāpat.

Mans tēvs pūlējās pārliecināt Ītonas direktoru, ka vainojama vienkār�a ierēdņa kļūda un es patiesībā eksāmenā esmu ieguvis piecdesmit se�us punktus un esmu iekļaujams sarakstā Pērsija Bridporta vietā.

Visi priek�likumi tika noraidīti, netika pieņemts pat naudas ziedojums, vēstulē paskaidrojot, ka Ītonā nav nepiecie�ams jauns kriketa paviljons. Mācību semestra pirmajā dienā es godīgi ierados Bristoles klasiskajā ģimnāzijā.

Man kaut kā izdevās atjaunot savu reputāciju ar labiem panākumiem kriketa spēlē � es pat saņēmu atzinību. Harijs lugas �Liela brēka, maza vilna� iestudējumā spēlēja Ursulu, bet Dīkinss bija Dīkinss, un nevienu neizbrīnīja fakts, ka viņ� ieguva balvu kā pirmās klases labākais audzēknis.

Otrā mācību gada laikā es aizvien vairāk sāku manīt to, cik lielas finansiālas grūtības nākas pārvarēt Harija mātei. Kad apvaicājos, kāpēc Harijs staigā, nesasējis kurpju auklas, es saņēmu paskaidrojumu, ka tās sagādā nepatīkamas izjūtas, jo ir pārāk cie�as.

Tā kā �Tillijas tējnīca� līdz pamatiem nodega tikai da�as nedēļas līdz dienai, kad mums bija jāuzsāk mācības sestajā klasē, es nemaz nejutos pārsteigts, ka Harijs ba�ījās par iespēju vairs nebūt starp ģimnāzijas audzēkņiem. Es iedomājos pavaicāt savam tēvam, vai viņ� būtu ar mieru palīdzēt, ta�u mamma paskaidroja, ka es tikai velti tērē�ot laiku. Tie�i tālab es tik ļoti nopriecājos, kad semestra pirmajā dienā tomēr ieraudzīju Hariju iesoļojam pa ģimnāzijas vārtiem.

Harijs pastāstīja, ka mamma esot atradusi jaunu darbu viesnīcā Royal. Tagad nakts maiņā. Un �is darbs bū�ot daudz izdevīgāks, nekā viņa domājusi.

Arī nākamajās vasaras brīvdienās man būtu gribējies uzaicināt Hariju līdzi uz Toskānu, tomēr es zināju, ka tēvs pat neapsvērs �ādu priek�likumu. Tā kā �Mākslas cienītāju apvienība�, kurā Harijs tagad jau bija kļuvis par sekretāru, plānoja braucienu uz Romu, mēs vienojāmies satikties tur. Arī tad, ja tas nozīmētu, ka man jāapmeklē Borgēzes villa.

Lai gan mēs dzīvojām it kā pa�i par sevi, nostāk no pārējās Rietumu pasaules, tomēr nebija iespējams nepamanīt, kas notiek kontinentā.

Nacistu darbības izvēr�ana Vācijā un fa�istu rīko�anās Itālijā �ķietami neietekmēja vidusmēra angli, kur� joprojām sestdienās ar prieku iztuk�oja pinti sidra un apēda sviestmaizi ar sieru vietējā krodziņā, pēc tam noskatījās kriketa spēli (vai, kā manā gadījumā, piedalījās tajā). �āda svētlaimīga dzīvo�ana bija iespējama gadiem ilgi, jo doma par otru karu ar Vāciju likās pārāk apgrūtino�a. Mūsu tēvi bija cīnīju�ies, lai izbeigtu visus karus. Tagad neiedomājamais bija visiem uz lūpām.

Harijs diezgan aizplīvuroti man pavēstīja, ka gadījumā, ja sāksies kar�, viņ� neies uz universitāti un nekavējoties pieteiksies armijā, kā pirms gadiem divdesmit izdarīja viņa tēvs un tēvocis Stens. Mans tēvs sacīja, ka �nav paņemts� sava daltonisma dēļ un varas iestādes uzskatīju�as viņu par noderīgāku nozīmīgajā lomā dokos. Tiesa, man nekad tā arī netapa skaidrs, kāda tie�i bija �ī nozīmīgā loma.

Kad pēdējo gadu mācījāmies Bristoles klasiskajā ģimnāzijā, mēs ar Hariju nolēmām pieteikties uz Oksfordu. Dīkinsam jau bija piedāvāta stipendija Beiliola koled�ā Oksfordas universitātē. Es gribēju iestāties Oksfordhausas koled�ā, bet tiku laipni informēts, ka tur reti uzņemot klasisko ģimnāziju audzēkņus. Tā nu es izvēlējos Breiznouzas koled�u, kuru Bērtijs Vusters reiz bija raksturojis kā vietu, kur smadzenes nav atrodamas.

Tā kā Breiznouza bija pazīstama arī ar savām kriketa spēles tradīcijām, es liku cerības uz �o faktu, jo man kriketā bija vērā ņemami panākumi un es biju kļuvis pat par Bristoles klasiskās ģimnāzijas komandas kapteini.

Mans klases audzinātājs Ped�eta kungs pat sacīja, ka tad, kad ieie�u telpā uz interviju, viņi man, visticamāk, metīs ar kriketa bumbu. Ja es to notver�u, tad vieta man tiks piedāvāta. Ja noķer�u ar vienu roku, tad būs arī stipendija. Tā izrādījās tikai maldino�a leģenda.

Pēdējos divos skolas gados bija gan kāpumi, gan kritumi. D�esijs Ouens Berlīnes Olimpiskajās spēlēs ieguva �etras zelta medaļas tie�i Hitleram pa�ā deguna galā. Tas patie�ām bija īsts sasniegums. Toties tas, ka Edvards VIII atteicās no troņa, lai apprecētu �ķirteni amerikānieti, neap�aubāmi bija kritums.

Likās, ka jautājumā par to, vai karalim vajadzētu atteikties no troņa, nācija uzskatu ziņā sadalījusies divās nometnēs. Arī mēs ar Hariju. Es nespēju saprast, kā gan cilvēks, kur� dzimis, lai būtu karalis, varētu būt ar mieru ziedot troni, lai apprecētu �ķirteni un turklāt vēl amerikānieti. Harijs pret karaļa saderinā�anos izturējās iejūtīgāk un sacīja, ka mēs neaptveram, kas jāizcie� tam nabaga cilvēkam, jo pa�i vēl neesam ne reizi iemīlēju�ies. Man tās likās pilnīgas muļķības. Līdz braucienam uz Romu, kas pārvērta mūsu abu dzīvi.

Ja D�ailss bija iedomājies, ka noslēguma gadā Svētā Bedas skolā viņ� ir smagi strādājis, tad pēdējos divos Bristoles klasiskajā ģimnāzijā pavadītajos gados viņam nācās iepazīties ar tik nopietnu gatavo�anos, kāda iepriek� bija zināma vien Harijam un Dīkinsam.

Doktors Ped�ets, viņu sestās klases audzinātājs, brīdināja zēnus, ka viņiem spēki jāvelta mācībām, bet par visu pārējo jāaizmirst, ja vien viņi vēlas iestāties Oksfordā vai Kembrid�ā. Katra nomoda minūte jāziedo tam, lai sagatavotos iestājeksāmeniem.

Pēdējā mācību gadā D�ailss cerēja turpināt savu skolas kriketa komandas kapteiņa karjeru. Savukārt Harijs kaislīgi vēlējās nospēlēt galveno lomu skolas teātra iestudējumā. Doktors Ped�ets sarauca pieri, kad to dzirdēja, lai gan lugas �Romeo un D�uljeta� teksts bija iekļauts arī tā gada Oksfordas eksāmenu programmā. � Tikai neuzņemies neko citu! � viņ� strikti piekodināja.

Harijs negribīgi izstājās no kora, un tas viņam papildus deva divus brīvus vakarus, lai gatavotos eksāmeniem. Tomēr bija viena nodarbība, no kuras nebija atbrīvots neviens. Katru otrdienu un ceturtdienu �etros pēcpusdienā visiem bija jāstāv parādes laukumā pilnā ekipējumā un kā Virsnieku apmācību korpusa dalībniekiem jāgaida pārbaude.

��Nedrīkst pieļaut, lai hitlerjūgends iedomājas, ka gadījumā, ja Vācija būs tik stulba un pieteiks mums karu otro reizi, mēs nebūsim tam gatavi, � auroja biju�ais pulka vecākais ser�ants Robertss.

Ik reizi, kad viņ� atkārtoja �os vārdus, skolas zēni nodrebēja, jo apzinājās, ka ik dienu aizvien reālāka kļūst iespēja doties uz fronti kā jaunākajiem virsniekiem un cīnīties kādā sve�ā zemē, nevis uzsākt mācības universitātē.

Harijs vecākā ser�anta vārdus uztvēra ļoti nopietni, drīz vien saņēma paaugstinājumu un tika iecelts par kadetu. D�ailss �os vārdus pārāk nopietni neuztvēra, jo zināja, ka arī iesauk�anas gadījumā ātri vien tiks atbrīvots, kad atgādinās viņiem par savu daltonismu, kas var radīt problēmas, ja viņ� nokļūs aci pret aci ar ienaidnieku.

Dīkinss par visu �o procesu izrādīja minimālu interesi un ļoti pārliecino�i paziņoja: � Nav jāmāk izjaukt un salikt automātu, ja kalpo militārajā izlūkdienestā.

Pienāca laiks, kad naktis kļuva garas, un zēni bija gatavi doties vasaras brīvdienās, lai pēc tam uzsāktu savu pēdējo mācību gadu, kura beigās viņiem atkal būs jāstājas eksaminācijas komisijas priek�ā. Nedēļas laikā pēc brīvdienu sāk�anās zēni devās katrs savās gaitās. D�ailss kopā ar ģimeni aizbrauca uz Toskānu, Harijs ar skolas �Mākslas cienītāju apvienību� devās uz Romu, bet Dīkinss ierakās Bristoles centrālās bibliotēkas krājumos, izvairoties no kontaktiem ar pārējiem cilvēkiem, lai gan bija saņēmis uzaicinājumu mācīties Oksfordā.

Gadu gaitā D�ailsam bija nācies pieņemt faktu, ka tēvs jātur neziņā par plāniem satikties ar Hariju vasaras brīvdienās, jo citādi iecere izgāztos. Lai viss izdotos, D�ailsam vajadzēja bie�i aicināt māsu pievienoties �ajā maldinā�anā, ta�u viņa nekad neaizmirsa prasīt pretpakalpojumus.

��Ja tu vakariņu laikā uzsāksi sarunu, es tev pievieno�os, � sacīja D�ailss pēc tam, kad bija izklāstījis savu kārtējo plānu māsai.

��Kā jau parasti, � īdzīgi attrauca Emma.

Pēc tam, kad tika pasniegts pirmais ēdiens, Emma glu�i nevainīgi apvaicājās, vai māte būtu ar mieru nākamajā dienā aizvest viņu uz Borgēzes villu, jo mākslas pasniedzēja esot uzstājīgi ieteikusi to apmeklēt. Viņa gan labi zināja, ka mātei ir glu�i citi plāni.

��Man ir ļoti �ēl, mīļumiņ, bet mums ar tavu tēvu rīt ieplānotas vakariņas pie Hendersoniem Areco pilsētā. Tu noteikti vari mums pievienoties.

��Neredzu iemeslu, kālab D�ailss nevarētu tevi pavadīt uz Romu, � iejaucās tēvs, kur� sēdēja otrā galda galā.

��Vai man tas tie�ām jādara? � noprasīja D�ailss, kur� tikko bija grasījies ierosināt to pa�u.

��Jā, neap�aubāmi, � tēvs strikti paziņoja.

��Kāda no tā jēga, tēvs? Kad mēs būsim tur nokļuvu�i, uzreiz jau nāksies griezties atpakaļ. Tas ta�u nav tā vērts.

��Ja pavadīsiet nakti Plaza Hotel, būs vērts. No rīta uz turieni piezvanī�u un rezervē�u divus numurus.

��Vai tu esi pārliecināts, ka viņi ir gana pieaugu�i �ādam braucienam? � māte izklausījās mazliet noraizējusies.

��D�ailsam pēc da�ām nedēļām būs astoņpadsmit. Ir laiks kļūt pieaugu�am un uzņemties kaut nelielu atbildību, � D�ailss pielieca galvu, kā izrādīdams padevību.

Nākamajā rītā taksometrs aizveda D�ailsu un Emmu uz vietējo dzelzceļa staciju īstajā brīdī, lai viņi iekāptu rīta vilcienā, kas devās uz Romu.

��Parūpējies par savu māsu! � tēvs atgādināja, kad abi devās projām no villas.

��Noteikti! � D�ailss atsaucās, kad automa�īna jau izkustējās no vietas.

Vairāki vīrie�i piecēlās, lai piedāvātu vietu Emmai, kad viņa iegāja vagonā. D�ailsam visu ceļu nācās nostāvēt kājās.

Ieradu�ies Romā, viņi ar taksometru aizbrauca uz Korso ielu, iekārtojās viesnīcā un tad devās uz Borgēzes villu. D�ailsu satrieca daudzie jaunie uniformās ģērbu�ies pui�i, varbūt tikai mazliet pieaugu�āki par viņu pa�u. Un gandrīz uz katra ēkas pīlāra vai laternas staba �ajā pilsētā bija uzlīmēts plakāts ar Musolīni attēlu.

Viņi izkāpa no taksometra un cauri dārziem devās uz savu galamērķi, paiedami garām vēl daudziem uniformētiem jaunekļiem un visureso�ajiem Du�es plakātiem. Beidzot viņi sasniedza lielisko Borgēzes villu.

Harijs bija uzrakstījis D�ailsam, ka viņu ieplānotā villas apskate sāksies pulksten desmitos. D�ailss ieskatījās pulkstenī. Bija mazliet pāri vienpadsmitiem, un tas nozīmēja, ka veiksmes gadījumā ekskursija jau tuvojās beigām. Viņ� nopirka divas biļetes, vienu pasniedza Emmai un devās uz galeriju, lai sameklētu skolas grupu. Emma nesteidzīgi apbrīnoja Bernīni veidotās skulptūras, kuras bija izvietotas pirmajās �etrās zālēs. Viņai nekur nebija jāsteidzas. D�ailss savukārt skrēja no zāles uz zāli, līdz pamanīja jaunu pui�u grupu. Visi bija ģērbu�ies tum�i sarkanās �aketēs un melnās vilnas flaneļa biksēs un sadrūzmēju�ies ap nelielu portretu, kurā attēlots padzīvojis vīrs krēmkrāsas zīda sutanā un baltā mitrā.

��Redz, kur viņi ir! � D�ailss sacīja, bet Emma nekur tuvumā nebija manāma. Nelicies vairs zinis par māsu, D�ailss tuvojās grupai. Un piepe�i D�ailss pilnībā aizmirsa iemeslu, kura dēļ bija atbraucis uz Romu. Viņ� bija kādu ieraudzījis�

��Karavad�o tūksto� se�i simti piektajā gadā tika uzdots uzgleznot pāvesta Pāvila Piektā portretu, � viņa sacīja ar tikko manāmu akcentu. � Jūs pamanīsiet, ka �is darbs nav pabeigts. Māksliniekam bija jābēg projām no Romas.

��Kāpēc, jaunkundz? � pavaicāja kāds zēns pirmajā rindā, un bija skaidri redzams, ka reiz nākotnē viņ� varētu ieņemt Dīkinsa vietu.

��Viņ� tika iesaistīts kādā dzērāju kautiņā un rezultātā nogalināja cilvēku.

��Vai viņ� tika arestēts? � tincināja tas pats zēns.

��Nē, � gide atbildēja. � Karavad�o alla� pamanījās aizsteigties uz citu pilsētu un izvairīties no justīcijas spēkiem. Un visbeidzot Svētais Tēvs nolēma viņu ap�ēlot.

��Kāpēc? � zēns turpināja izvaicā�anu.

��Jo vēlējās, lai Karavad�o izpilda pasūtījuma darbus viņam. Vairāki no tiem joprojām ir to septiņpadsmit vidū, kas arī �odien apskatāmi Romā.

Tajā brīdī Harijs pamanīja D�ailsu, kur� godbijīgi lūkojās uz gleznas pusi. Viņ� pameta grupu un piegāja pie drauga. � Cik ilgi tu jau te stāvi? � Harijs vaicāja.

��Gana ilgi, lai iemīlētos, � D�ailss atteica, un viņa skatiens bija kā piekalts pie gides.

Harijs iesmējās, kad saprata, ka draugs nevis skatās uz gleznu, bet nenovēr� acu no elegantās, pa�pārliecinātās jaunās sievietes, kura uzrunā zēnus. � Man liekas, ka viņa mazliet neiekļaujas tavā vecuma grupā, � aizrādīja Harijs. � Un man ir zināmas aizdomas, ka arī finansiālās iespējas jums ir da�ādas.

��Esmu gatavs uzņemties risku, � sacīja D�ailss. Gide vadīja grupu uz nākamo zāli, un D�ailss paklausīgi tai sekoja, izvēlēdamies vietu, no kuras labi varēja redzēt skaisto meiteni, kamēr pārējie pētīja Antonio Kanovas radīto Paolīnas Borgēzes skulptūru. � Viņ�, iespējams, ir izcilākais visu laiku skulptors, � gide sacīja. D�ailss pat negrasījās viņai iebilst.

��Ar to arī mūsu ekskursija ir beigusies, � viņa paziņoja. � Tomēr, ja vēlaties kaut ko vaicāt, bū�u te vēl piecas minūtes. Nevilcinieties, izmantojiet �o laiku!

Un D�ailss nevilcinājās.

Uzjautrinādamies Harijs vēroja, kā viņa draugs dro�i pieiet pie jaunās itālietes un uzsāk sarunu tik nepiespiesti, it kā viņi būtu seni paziņas. Pat mazais zēns no pirmās rindas neuzdro�inājās viņu pārtraukt. Pēc da�ām minūtēm D�ailss atgriezās pie Harija ar platu smaidu sejā.

��Viņa piekrita �ovakar ar mani kopā pavakariņot.

��Neticu, � attrauca Harijs.

��Tomēr ir kāda problēma� � D�ailss turpināja, nelikdamies zinis par sava drauga vēlmi uzņemties Neticīgā Toma lomu.

��Man ir aizdomas, ka vairāk nekā viena. � � ko varētu atrisināt ar tavu palīdzību.

��Tev nepiecie�ama aizbildņa pavadība, � ieteicās Harijs, � gadījumam, ja situācija kļūtu nekontrolējama.

��Nē, ēzeli! Man vajag, lai tu parūpējies par manu māsu, kamēr Katerīna iepazīstinās mani ar Romas nakts dzīvi.

��Pat neceri! � attrauca Harijs. � Ne jau tālab, lai kļūtu par tavas māsas auklīti, es veicu visu �o garo ceļu uz Romu.

��Bet tu ta�u esi mans labākais draugs, � lūdzās D�ailss.

��Ja man nepalīdzēsi tu, pie kā tad lai es vēr�os?

��Varbūt pavaicā Paolīnai Borgēzei. �aubos, ka viņa �im vakaram ieplānojusi kaut ko ļoti svarīgu.

��Tev tikai jāaizved mana māsa vakariņās un jāpierauga, ka desmitos viņa aiziet gulēt.

��Piedod, D�ails, ka par to runāju, tomēr tu laikam atbrauci uz Romu, lai ēstu vakariņas kopā ar mani.

��Do�u tev tūksto� liras, ja uz laiku aizvāksi māsu no manas uzraudzības. Un mums ta�u vēl paliek kopīgas brokasto�anas iespēja manā viesnīcā nākamajā rītā.

��Es neesmu tik viegli piekukuļojams.

��Un, � turpināja D�ailss, izspēlēdams savu trumpja kārti, � es atdo�u tev operas �Bohēma� ierakstu, kur dzied Karuzo.

Harijs pagriezās un pamanīja, ka viņam blakus stāv jauna meitene.

��Starp citu, � pavēstīja D�ailss, � �ī ir mana māsa Emma.

��Sveika! � sacīja Harijs un, atkal pievērsies D�ailsam, teica: � Esam vienoju�ies.

Nākamajā rītā Henrijs pievienojās D�ailsam viesnīcā uz brokastīm. Draugs viņu sagaidīja ar tādu pa�u nekautrīgu smaidu, kāds viņa sejā rotājās pēc īpa�i labiem panākumiem kriketa spēlē.

��Un kā tad Katerīna? � Harijs apjautājās, nemaz nevēlēdamies dzirdēt atbildi.

��Labāk par vispārdro�ākajiem sapņiem.

Harijs jau grasījās iztaujāt sīkāk, bet pie viņa pienāca viesmīlis. � Man, lūdzu, kapu�īno, � viņ� pasūtīja un pēc tam vaicāja draugam: � Cik daudz viņa tev atļāva?

��Visu.

��Vai tu� � Harijam pavērās mute.

��Ko?

��Vai tu� � Harijs mēģināja atkārtoti.

��Jā?

��Vai redzēji viņu kailu?

��Jā, protams. � Pilnīgi visu?

��Saprotams, � D�ailss atteica, kad Harijam priek�ā tika nolikta kapu�īno tase.

��Gan apak�u, gan aug�u?

��Visu, � sacīja D�ailss. � Un es pilnīgi nopietni saku �visu�.

��Vai tu pieskāries viņas krūtīm?

��Es pat laizīju viņas krū�u galus, � palielījās D�ailss un iedzēra malku kafijas.

��Ko?

��Tu dzirdēji, ko es teicu, � attrauca D�ailss.

��Bet� vai tu� es gribēju sacīt, vai tu�

��Jā, es to izdarīju.

��Cik reizes?

��Man pat sajuka skaits, � sacīja D�ailss. � Viņa bija nepiesātināma. Septiņas. Varbūt arī astoņas. Viņa vienkār�i neļāva man aizmigt. Es joprojām nebūtu atgriezies, ja vien viņai nevajadzētu steigties uz Vatikāna muzeju, lai vadītu ekskursiju kādai grupai.

��Un� ja nu viņa paliek stāvoklī? � ba�īgi prasīja Harijs. � Neesi nu tik naivs, Harij! Papūlies atcerēties, ka viņa ir itāliete, � iedzēris vēl malku kafijas, D�ailss piebilda. � Un kā uzvedās mana māsa?

��Maltīte bija lieliska, un tu man esi parādā Karuzo ierakstu.

��Tik ļauni? Nu ko� visi jau nevar būt uzvarētāji.

Neviens no viņiem pat nepamanīja, ka brokastu telpā ienākusi arī Emma. Pēk�ņi viņa nostājās abiem blakus. Harijs pielēca kājās un piedāvāja viņai savu krēslu. � Atvainojiet, bet esmu spiests jūs pamest, � sacīja Harijs. � Man desmitos jābūt Vatikāna muzejā.

��Pasveicini Katerīnu no manis! � uzsauca D�ailss, kad Harijs teju skrie�us izsteidzās no brokastu telpas.

D�ailss nogaidīja, līdz Harijs vairs nebija saskatāms, un tad vaicāja māsai: � Kā pavadījāt vakarvakaru?

��Varēja būt arī ļaunāk, � Emma atbildēja un paņēma kruasānu. � Viņ� ir tāds varen nopietns, vai ne?

��Tev vajadzētu iepazīties ar Dīkinsu.

Emma iesmējās. � Vismaz ēdiens bija labs. Tikai paturi prātā, ka tagad man pieder tavs gramofons.

Vēlāk D�ailss to mēdza dēvēt par atmiņā palieko�āko savas dzīves nakti. Tiesa, nepareizu iemeslu pēc.

Gadskārtējais lugas iestudējums ir viens no galvenajiem pasākumiem Bristoles klasiskās ģimnāzijas notikumu kalendārā. Pilsēta lepojās ar savām teātra tradīcijām, un tūksto� deviņi simti trīsdesmit septītā gada priek�nesumam vajadzēja būt īpa�i kvalitatīvam.

Mācību iestāde, līdzīgi daudzām citām valstī, togad bija izvēlējusies �ekspīra darbu. Bija jāizlemj, kura luga tā būs � �Sapnis vasaras naktī� vai �Romeo un D�uljeta�. Doktors Ped�ets deva priek�roku traģēdijai, turklāt viņam jau bija padomā Romeo lomas tēlotājs.

Pirmo reizi ģimnāzijas vēsturē no Redmeidas meiteņu skolas, kas atradās pilsētas otrā malā, tika uzaicinātas meitenes, kuras lugā spēlēs sievie�u lomas. Tomēr bija nepiecie�amas vairākas iepriek�ējas diskusijas ar skolas direktori Vebas jaunkundzi, kura uzstāja, ka jāievēro vesela virkne noteikumu, kas apmierinātu pat klostera priek�nieci.

Lugu bija paredzēts izrādīt secīgi trīs vakarus pēc kārtas semestra pēdējā nedēļā. Kā parasti, biļetes uz sestdienas priek�nesumu tika iztirgotas vispirms, jo lugas veidotāji un iesaistīto skolēnu vecāki gribēja noskatīties noslēguma izrādi.

Nervozēdams D�ailss vestibilā ik pēc da�iem mirkļiem ielūkojās rokaspulkstenī, jo gaidīja ierodamies savu jaunāko māsu un vecākus. Viņ� cerēja, ka Harija uzstā�anās atkal būs lieliska un tēvs beidzot tomēr atmaigs pret zēnu.

Bristol Evening World kritiķis Harija priek�nesumu bija novērtējis ar vārdiem: �Gadiem neatbilstīgi nobriedis tēlojums.� Tomēr augstākās uzslavas viņ� bija pataupījis D�uljetas lomas atveidotājai, vēstot, ka tik aizkustino�u nāves ainu nav skatījis pat Stretfordā.

D�ailss sarokojās ar Frobi�era kungu, kur� bija ienācis vestibilā. Kādreizējais internāta vadītājs iepazīstināja D�ailsu ar Holkoma kungu, un pēc tam abi kungi devās uz lielo zāli ieņemt savas vietas.

Pāri skatītāju rindām aiz�alca klusa murdoņa, kad ienāca kapteinis Tārents un apsēdās savā vietā pirmajā rindā. Viņa nesenā iecel�ana skolas pārvaldnieka amatā tika uzņemta ar vispārēju atbalstu. Pieliecies, lai pārmītu da�us vārdus ar kolēģiem, da�as rindas tālāk Vecais Deks pamanīja Meiziju Kliftoni un silti uzsmaidīja viņai, bet vīrieti, kur� sēdēja viņai blakus, nepazina. Nākamais pārsteigums viņu sagaidīja, kad viņ� sāka lasīt tēlotāju vārdus.

Lielajā zālē kā vieni no pēdējiem ienāca ģimnāzijas direktors un Bārtones kundze. Viņi apsēdās pirmajā rindā blakus seram Volteram Beringtonam un kapteinim Tārentam.

Ar katru minūti D�ailss kļuva nervozāks un jau sāka ba�īties, vai vecāki vispār pagūs ierasties pirms priek�kara pacel�anas.

��Atvaino, D�ails, � sacīja māte, kad vecāki beidzot bija klāt. � Tā ir mana vaina, es zaudēju laika izjūtu, � viņa piebilda, kad kopā ar Greisu steidzās pa vestibilu uz priek�u. Tēvs sekoja viņām mazliet iepakaļ un izbrīnīti iepleta acis, ieraudzījis D�ailsu. Tēvam D�ailss nebija iedevis programmu, lai gan bija visu pastāstījis mātei, kura arī cerēja, ka Hugo beidzot sāks pret Hariju izturēties kā pret ģimenes draugu, nevis sve�inieku.

Priek�kars pacēlās gandrīz uzreiz pēc tam, kad Beringtoni bija apsēdu�ies savās vietās, un nepacietības pilni �uksti pār�alca zāli.

Kad Harijs pirmo reizi uznāca uz skatuves, D�ailss paraudzījās uz savu tēvu. Ne�ķita, ka tēvs nekavējoties grasās kaut kā reaģēt, tādēļ D�ailss mazliet nomierinājās. Pirmo reizi tajā vakarā. Tomēr �is laimīgā rimtuma brīdis turpinājās vienīgi līdz balles ainai, kad Romeo un Hugo pirmo reizi ieraudzīja D�uljetu.

Vairāki cilvēki, kuri sēdēja Beringtona tuvumā, pauda neapmierinātību ar nemierīgo skatītāju, kur� skaļi kaut ko �ukstēja un pieprasīja, lai viņam tiek iedota programmiņa. Viņu aizkaitinājums tikai pieauga, kad Romeo sacīja: � Vai tā ir Kapuleti meita? � Beringtons piecēlās kājās un devās uz priek�u starp rindām, pat neskatīdamies, pilnīgi nelikdamies zinis par citu sēdētāju kājām, kurām glu�i vienkār�i brida pāri. Pēc tam viņ� pa centrālo eju aizsoļoja līdz virpuļdurvīm un ienira naktī. Pagāja zināms laiks, līdz Romeo pilnībā atguvās.

Sers Volters pūlējās izlikties, ka viņam nav ne jausmas par to, kas notiek viņam aiz muguras. Kapteinis Tārents bija sadrūmis, tomēr turpināja vērot darbību uz skatuves. Kad viņ� tomēr pagriezās, tad ieraudzīja, ka Kliftones kundze nav pievērsusi uzmanību Hugo Beringtona negaidītajai aizie�anai un klausās ik katrā vārdā, ko jaunie mīlētāji saka viens otram.

Starpbrīdī D�ailss devās meklēt savu tēvu, tomēr nesekmīgi. Viņ� pārbaudīja arī automa�īnu novietnē, ta�u Bugatti nekur nebija manāms. Atgriezies vestibilā, D�ailss pamanīja, ka vectēvs kaut ko �ukst ausī viņa mātei.

��Vai Hugo ir pilnībā zaudējis sajēgu? � sers Volters vaicāja.

��Nē, saprāta viņam netrūkst, � Elizabete atbildēja, pat nepūlēdamās slēpt dusmas.

��Tad, Dieva dēļ, ko viņ� īsti iedomājas, �ādi rīkojoties?

��Man nav ne jausmas.

��Vai tas kaut kā varētu būt saistīts ar Kliftonu zēnu?

Elizabete būtu atbildējusi, ja vien pie viņiem nepienāktu kapteinis Tārents.

��Jūsu meitai ir ievērojams talants, � viņ� sacīja Elizabetei, kad bija noskūpstījis viņai roku, � turklāt vēl arī tā priek�rocība, ka viņa mantojusi jūsu daili.

��Un jūs esat vecs glaimotājs, D�ek, � viņa atteica un piebilda: � Domāju, ka ar manu dēlu D�ailsu jūs neesat pazīstami.

��Labvakar, kungs! � sveicināja D�ailss. � Man ir liels gods iepazīties ar jums. Atļau�os jūs apsveikt ar neseno iecel�anu amatā.

��Pateicos, jaunais cilvēk, � atbildēja Tārents. � Kā tev patīk drauga tēlojums?

��Visai iespaidīgs, bet� vai jūs zināt, ka�

��Labvakar, Beringtona kungs.

��Labvakar, direktor!

��Man laikam jāpievienojas garajai apsveicēju rindai, kas vēlas izteikt �

Kapteinis Tārents klusi aizslīdēja projām, lai pievienotos Harija mātei. D�ailss noskatījās viņam nopakaļ un pabrīnījās par to, ka abi ir pazīstami. �Nez kā viņi iepazinu�ies?�

��Ļoti patīkami jūs satikt, kapteini Tārent.

��Man prieks jūs redzēt, Kliftones kundze. Jūs �ovakar tik brīni�ķīgi izskatāties! Ja Kerijs Grānts būtu zinājis, ka Bristolē sastopams �āds skaistums, viņ� nemū�am nebrauktu uz Holivudu. � Pēc tam Vecais D�eks pieklusināja balsi. � Vai jums bija kaut mazākā nojausma par to, ka Emma Beringtone spēlē D�uljetu?

��Nē, Harijs man par to neieminējās, � Meizija atbildēja. � Bet� kālab lai viņ� to būtu darījis?

��Atliek vien cerēt, ka savstarpējās simpātijas, kādas viņi demonstrēja uz skatuves, ir tikai labs tēlojums. Pretējā gadījumā mums varētu rasties milzīgas problēmas. � Viņ� paraudzījās apkārt, lai novērtētu, vai neviens nevar noklausīties viņu sarunu. � Pieņemu, ka Harijam vēl neko neesat sacījusi?

��Ne vārda, � apstiprināja Meizija. � Un, sprie�ot pēc Hugo slimīgās reakcijas, arī viņam tas viss bija pilnīgs pārsteigums.

��Labvakar, kapteini Tārent, � sveicināja Mandejas jaunkundze un pieskārās D�eka rokai. Viņai blakus bija arī Tillijas jaunkundze. � Cik mīļi no jūsu puses, ka veicāt visu to garo ceļu no Londonas, lai redzētu sava aizbilstamā uzstā�anos.

��Mīļā Mandejas jaunkundze, � D�eks atteica. � Harijs ir arī jūsu aizbilstamais un ļoti priecāsies, kad uzzinās, ka esat ieradusies no Kornvolas, lai redzētu viņa tēlojumu. � Mandejas jaunkundze pasmaidīja, un jau tūlīt ieskanējās arī zvans, kas aicināja skatītājus atpakaļ zālē.

Kad visi bija apsēdu�ies savās vietās, pacēlās priek�kars, un sākās otrais cēliens. Viens krēsls sestajā rindā tā arī palika uzkrīto�i tuk�s. Nāves aina lika sariesties asarām acīs pat tiem, kuri nekad neatļāvās publiski raudāt. Mandejas jaunkundze tik daudz asaru nebija slaucījusi kop� reizes, kad Harijam notika balss lūzums.

Tiklīdz priek�kars aizvērās lugas beigās, publika piecēlās kājās. Harijs un Emma tika sagaidīti ar aplausu vētru, kad, sadevu�ies rokās, iznāca uz skatuves paklanīties. Uzgavilēja pat pieaugu�i vīri, kas reti izrādīja jūtas.

Mirklī, kad viņi pagriezās un paklanījās viens otram, Beringtones kundze pasmaidīja un nosarka. � Dievs debesīs! Viņi ta�u netēloja, � viņa sacīja pietiekami skaļi, lai to dzirdētu D�ailss. Tie�i par to pa�u iedomājās arī Meizija Kliftone un D�eks Tārents, kad jaunie aktieri paklanījās vēl pēdējo reizi.

Beringtones kundze, D�ailss un Greisa steidzās uz aizkulisēm, kur Romeo un D�uljeta, joprojām sadevu�ies rokās, uzklausīja daudzos slavinājuma vārdus.

��Tu biji lielisks, � sacīja D�ailss un papliķēja draugam pa muguru.

��Mans tēlojums bija labs, � attrauca Harijs, � toties Emma bija vienkār�i apbrīnojama.

��Un kad tas viss sākās? � D�ailss �ukstus pavaicāja.

��Romā, � Harijs ar nerātnu smaidu sejā atzinās.

��Padomā tik! Un es ziedoju savu Karuzo ierakstu, nemaz jau nerunājot par gramofonu, tikai tālab, lai savestu jūs abus kopā!

��Turklāt tu arī samaksāji par mūsu pirmā randiņa vakariņām.

��Kur tētis? � vaicāja Emma, skatīdamās apkārt.

Greisa jau dzīrās māsai visu izstāstīt, kad pie viņiem pienāca kapteinis Tārents.

��Apsveicu, manu zēn! � viņ� sacīja. � Tavs tēlojums bija visai labs.

��Paldies, kungs! � tencināja Harijs. � Domāju, ka neesat pazīstams ar īsto �ā uzveduma zvaigzni.

��Nē, jaunā dāma, bet ticiet man, ja es būtu gadus �etrdesmit jaunāks, tad izgaiņātu visus savus konkurentus.

��Manām simpātijām pret jums netraucē neviens konkurents, � Emma atteica. � Harijs nemitējas vien stāstīt, cik daudz jūs viņa labā esat paveicis.

��Tas bija abpusēji, � D�eks sacīja. Harijs, pamanījis savu māti, piesteidzās viņai klāt un apskāva viņu.

��Es tik ļoti lepojos ar tevi! � Meizija sacīja.

��Paldies, mamm! Nāc, iepazīstinā�u tevi ar Emmu Beringtoni, � viņ� teica un aplika roku meitenei ap vidukli.

��Tagad es zinu, kālab jūsu dēls ir tik izskatīgs, � sacīja Emma un paspieda Harija mātes roku. � Es vēlētos jūs iepazīstināt ar manu mammu, � viņa piebilda.

Par tādu mirkli Meizija bija domājusi gadiem ilgi, ta�u nekad nebija spējusi iztēloties, ka viss norisināsies �ādi. Viņa ba�īgi un piesardzīgi tuvojās Elizabetei Beringtonei, ta�u tika sagaidīta ar draudzīgu smaidu un bija skaidrs, ka Hugo sievai nav ne mazākās nojausmas par saitēm, kas vieno Meiziju un viņas vīru.

��Un �is ir Etkinsa kungs, � Meizija sacīja. Kungs izrādes laikā bija sēdējis viņai blakus.

Ar Etkinsa kungu Harijs nekad iepriek� nebija ticies. Paskatījies uz ka�oku, kas bija mātei mugurā, viņ� nodomāja, vai tikai Etkinss nav tas iemesls, kura dēļ viņam tagad ir pat trīs pāri kurpju.

Harijs grasījās parunāt ar Etkinsa kungu, bet viņa nodomu iztraucēja doktors Ped�ets, kur� nepacietīgi vēlējās iepazīstināt Hariju ar profesoru Henriju Vaildu. Zēns viņu jau uzreiz bija pazinis.

��Esmu dzirdējis, ka vēlies Oksfordā studēt angļu literatūru, � sacīja Vailds.

��Tikai tad, ja mans pasniedzējs būsiet jūs, kungs.

��Kā redzu, Romeo �arms aizkulisēs nav zudis.

��Un �ī ir Emma Beringtone, kungs.

Oksfordas Mērtonas angļu valodas un literatūras profesors mazliet paklanījās. � Jūs bijāt visai apburo�a, jaunkundz.

��Pateicos, kungs, � sacīja Emma. � Arī es ceru kļūt par jūsu studenti. � Nākamajam gadam esmu pieteikusies Samervilas koled�ā.

Vecais D�eks paraudzījās uz Meiziju Kliftoni un nevarēja neievērot neslēptās �ausmas viņas skatienā.

��Vecotēv, � D�ailss sacīja, kad sers Volters bija pievienojies viņiem. � Man liekas, tu vēl neesi pazīstams ar manu labāko draugu Hariju.

Sers Volters draudzīgi sarokojās ar Hariju un pēc tam mīļi apskāva mazmeitu. � Es, vecs vīrs, ar jums lepojos, � viņ� sacīja.

D�eku un Meiziju bija pārņēmusi sāpīga atskārsme, ka abiem jaunajiem mīlētājiem nav ne mazākās nojausmas par to, kādas problēmas viņi radīju�i.

Sers Volters pavēlēja savam �oferim aizvest uz Menorhausu Beringtones kundzi un bērnus. Tuvojoties mājai, D�ailss pamanīja, ka viesistabā vēl deg gaisma.

Kad �oferis bija viņus izlaidis pie mājas, Elizabete sūtīja Emmu, D�ailsu un Greisu gulēt � tādā tonī, kādu neviens no viņiem mātes balsī nebija dzirdējis jau gadiem ilgi. Pēc tam viņa devās uz viesistabu. D�ailss un Emma negribīgi vilkās aug�ā pa platajām kāpnēm un apsēdās uz aug�ējā pakāpiena. Greisa paklausīgi aizgāja uz savu istabu. D�ailsam pat ienāca prātā, ka māte ar nolūku atstājusi durvis neaizvērtas.

Kad Elizabete iegāja istabā, viņas vīrs pat nepapūlējās piecelties. Viņa pamanīja, ka uz galda stāv pustuk�a viskija pudele un tai blakus glāze.

��Es ne�aubos, ka tu vari izskaidrot savu nepiedodamo �āvakara izturē�anos.

��Man nekas nav jāpaskaidro.

��Paldies Dievam, Emmai izdevās saņemties, un tava satrieco�i briesmīgā uzvedība nesabojāja uzstā�anos.

Beringtons ielēja glāzē vēl viskiju un iedzēra malku. � Esmu jau vienojies, ka Emmu nekavējoties pārcels uz citu skolu. Un nākamajā semestrī viņa mācīsies pietiekami tālā skolā, lai es varētu būt dro�s, ka viņa nekad vairs netiekas ar to zēnu.

Emma, kas tobrīd sēdēja uz kāpnēm, izplūda asarās.

D�ailss apskāva māsu.

��Ko gan Harijs Kliftons ir tādu nodarījis, ka tu rīkojies tik apkaunojo�i?

��Nav tava darī�ana.

��Pats par sevi saprotams, ka tā ir mana darī�ana, � atteica Elizabete, pūlēdamās saglabāt mieru. � Mēs patlaban runājam par mūsu meitu un mūsu dēla labāko draugu. Ja Emma ir iemīlējusies �ajā zēnā, un man liekas, ka tie�i tā arī ir, es nevaru iedomāties jaukāku un piemērotāku puisi, kuram viņa varētu dāvāt savu sirdi.

��Harijs Kliftons ir padauzas dēls. Tie�i tālab vīrs viņu pameta. Un es atkārtoju vēlreiz� Emmai nekad netiks ļauts atkal nonākt saskarē ar �o bastardu.

��Es ie�u gulēt, kamēr vēl neesmu zaudējusi savaldī�anos, � sacīja Elizabete. � Un tu pat neiedomājies man pievienoties tādā dzēruma stāvoklī.

��Man ne prātā nenāktu tev pievienoties, lai kādā stāvoklī es arī būtu, � atteica Beringtons un atkal papildināja viskiju savā glāzē. � Cik vien spēju atcerēties, tu man guļamistabā neesi sniegusi nevienu apmierinājuma brīdi.

Emma pielēca kājās, aizskrēja uz savu istabu un aizslēdza durvis no iek�puses. D�ailss neizkustējās no vietas.

��Acīmredzot tu esi pārāk piedzēries, � sacīja Elizabete. � Parunāsim rīt, kad būsi skaidrā prātā.

��Mums no rīta nebūs nekā pārsprie�ama, � noņurdēja Beringtons brīdī, kad viņa sieva gāja ārā no istabas. Jau pēc brī�a viņa galva atkrita uz spilvena, un viņ� sāka krākt.

Nākamajā rītā astoņos atvilcis viesistabā aizkarus, D�enkinss neizrādīja ne mazāko izbrīnu, kad ieraudzīja, ka saimnieks cie�i guļ zvilnī, joprojām ģērbies smokingā.

Rīta saules gaisma pamodināja Beringtonu. Viņ� sakustējās un pamirk�ķināja plakstus, tad paskatījās uz virssulaini un pēc tam ielūkojās pulkstenī.

��Apmēram pēc stundas Emmai pakaļ atbrauks ma�īna, tāpēc parūpējies, lai viņa ir sakravājusi mantas un sagatavojusies doties projām.

��Emmas jaunkundzes te nav, kungs.

��Ko? Kur tad viņa ir? � skarbi noprasīja Beringtons, pūlēdamies uzslieties kājās, bet sagrīļojās un atkrita atpakaļ zvilnī.

��Man nav ne jausmas, kungs. Gan viņa, gan Beringtones kundze pēc pusnakts aizbrauca no mājām.

��Kā tev liekas, kurp viņas varēja doties? � Harijs vaicāja pēc tam, kad D�ailss bija izstāstījis, kas notika Menorhausā pēc viņu atgrie�anās iepriek�ējā vakarā.

��Nespēju pat iedomāties, � atbildēja D�ailss. � Kad viņas devās projām, es jau biju aizmidzis. Un no D�enkinsa varēju uzzināt tikai to, ka viņas tūlīt pēc pusnakts ar taksometru aizbrauku�as uz staciju.

��Un tu saki, ka vakar, kad atgriezāties, tavs tēvs bija piedzēries?

��Pilns kā mārks. Un at�irga tikai ap to laiku, kad es piecēlos uz brokastīm. Viņ� kliedza un brēca uz katru, kur� patrāpījās ceļā, un pat mēģināja mani vainot tajā, kas noticis. Tad es arī nolēmu, ka pārcel�os dzīvot pie saviem vecvecākiem.

��Vai tavs vecaistēvs varētu zināt, kur viņas ir?

��Man tā neliekas, lai gan vecaistēvs, uzzinājis par to, ka viņas devu�ās projām, neizskatījās pārāk pārsteigts. Vecāmāte teica, ka es varot dzīvot pie viņiem, cik vien man pa�am patiks.

��Viņas nevarētu būt Bristolē, � Harijs teica, � ja reiz taksometrs viņas aizveda uz staciju.

���obrīd viņas jau varētu būt jebkur, � sacīja D�ailss.

Brīdi klusējis, Harijs ieminējās: � Varbūt viņas devās uz jūsu villu Toskānā?

��Maz ticams, � ap�aubīja D�ailss. � Tā ir pirmā vieta, kur tēvs viņas meklēs. Tur viņas ilgi nebūs dro�ībā.

��Tātad tai jābūt vietai, par kuru tavs tēvs tik ātri neiedomātos. � Abi zēni atkal klusēja. Tad Harijs sacīja: � Laikam tomēr ir kāds, kur� varētu zināt, kurp viņas devu�ās.

��Kur� tas būtu?

��Vecais D�eks, � atbildēja Harijs, kuram joprojām bija grūti pierast pie uzrunas �kapteinis Tārents�.

��Un kur viņ� pa�laik varētu būt?

��Katrs, kur� lasa The Times, to zina, � Harijs īdzīgi sacīja.

D�ailss draudzīgi uzsita draugam pa roku. � Un kur tad ir �ī vieta, gudrīti?

��Savā birojā. Soho laukumā, ja pareizi atceros.

��Man vienmēr ir gribējies atrast pamatotu iemeslu, lai pavadītu dienu Londonā, � sacīja D�ailss. � �ēl tikai, ka visu savu naudu es atstāju mājās.

��Tā nav problēma, � attrauca Harijs. � Es esmu bagāts. Tas Etkinss man iedeva piecīti. Tiesa, piekodināja, lai nopērku grāmatas.

��Nesatraucies, � mierināja D�ailss. � Man ienāca prātā kāds alternatīvs plāns.

��Piemēram, kāds? � Harijs vaicāja, un izskatījās, ka viņā modusies cerība.

��Mēs vienkār�i varam pagaidīt, līdz Emma tev atsūtīs vēstuli.

Tagad bija Harija kārta iedunkāt draugu. � Skaidrs, � viņ� noteica. � Tagad labāk iesim, kamēr kāds nav attapies, kas mums padomā.

��Es neesmu pieradis braukt tre�ajā klasē, � D�ailss sacīja, kad vilciens izkustējās no Templmīdsas stacijas.

��Tā kā maksāju es, tad tev nāksies pie tā pierast, � attrauca Harijs.

��Pastāsti, ar ko tavs draugs kapteinis Tārents īsti nodarbojas! � mudināja D�ailss. � Zinu, ka valdība viņu iecēlusi par Pilsoņu pārvieto�anas vienības direktoru. Izklausās ļoti iespaidīgi, tomēr īsti neesmu pārliecināts, kādu darbu tur veic.

��Viņ� ir atbildīgs par dzīvesvietas nodro�inā�anu bēgļiem, jo īpa�i ģimenēm, kuras aizbēgu�as no tirānijas nacistiskajā Vācijā, � Harijs skaidroja, � pats viņ� apgalvo, ka turpinot sava tēva iesākto darbu.

��Nopietni darbojas tas tavs draugs kapteinis Tārents! Īsta klase!

��Tu vēl nezini ne pusi no tā, � sacīja Harijs.

��Uzrādiet, lūdzu, biļetes!

Lielāko daļu brauciena laika abi zēni pavadīja minējumos, kur tad īsti varētu būt D�ailsa mamma un māsa, tomēr, kad vilciens iebrauca Pedingtonas stacijā, viņi nebija ne par mata tiesu tiku�i tuvāk atbildei.

Viņi nopirka metro biļetes līdz Lestera skvēram un, iznāku�i saules gaismā, sāka meklēt Soho laukumu. Kamēr zēni gāja pa Vestendu, D�ailsa uzmanību novērsa spo�ās neona gaismas un veikalu skatlogi, kuros bija izliktas preces, kādas viņi vēl nekad nebija redzēju�i, un Harijs laiku pa laikam bija spiests viņam atgādināt to, kālab viņi vispār atbrauku�i uz Londonu.

Soho laukumā viņi nekādi nevarēja neievērot noguru�o un noputēju�ās drānās tērpto vīrie�u, sievie�u un bērnu rindu, kas noliektām galvām gāja iek�ā un ārā no milzīgās ēkas laukuma tālākajā stūrī.

Abi jaunie pui�i, kas bija ģērbu�ies �aketē un pelēkās vilnas flaneļa biksēs, starp �iem cilvēkiem izskatījās neiederīgi. Viņi iegāja ēkā, un norā�u bultas vēstīja, ka jādodas uz tre�o stāvu. Vairāki bēgļi piespiedās gaiteņa sienai, lai dotu jaunekļiem ceļu, jo pieņēma, ka viņi te ieradu�ies oficiālās darī�anās.

D�ailss un Harijs nostājās garās rindas galā pie direktora kabineta un būtu tur pavadīju�i visu dienu, bet viņus pamanīja no kabineta iznākusī sekretāre. Viņa piegāja pie Harija un vaicāja, vai viņ� ieradies pie kapteiņa Tārenta.

��Jā, � zēns atbildēja. � Viņ� ir sens draugs.

��Zinu, � sieviete atteica. � Es jūs uzreiz pazinu.

��Kā? � nesaprata Harijs.

��Viņam uz rakstāmgalda ir jūsu fotogrāfija, � sieviete paskaidroja. � Nāciet, kapteinis Tārents priecāsies jūs redzēt. Vecā D�eka seju izgaismoja prieks, kad viņ� ieraudzīja abus zēnus, pareizāk sakot, abus jaunos vīrie�us. � Cik patīkami jūs redzēt! � viņ� sacīja un strauji piecēlās no krēsla, lai ar viņiem sasveicinātos. � No kā tad bēgam �ajā reizē? � viņ� pavaicāja ar smaidu sejā.

��No mana tēva, � klusi atteica D�ailss.

Vecais D�eks aizvēra durvis un pēc tam mudināja abus jaunie�us apsēsties uz neērtā dīvāna. Viņ� pievilka tuvāk krēslu un uzmanīgi noklausījās visu, kas noticis pēc tik�anās iepriek�ējās dienas vakarā.

��Protams, es redzēju, ka tavs tēvs aizsteidzas projām no teātra, � Vecais D�eks sacīja. � Tomēr man ne prātā nevarēja ienākt, ka viņ� pret tavu māti un māsu izturēsies tik �ausmīgi.

��Vai jums ir kaut mazākā nojausma par to, kur viņas abas varētu būt, kungs? � vaicāja D�ailss.

��Nē. Ta�u es varētu izteikt minējumu, ka viņas apmetu�ās pie tava vecātēva.

��Nē, kungs. Es �o rītu pavadīju kopā ar vectēvu, un pat viņ� nezina, kurp abas devu�ās.

��Es neprecizēju, pie kura vectēva, � sacīja D�eks.

��Pie lorda Hārvija? � vaicāja Harijs.

��Es gandrīz varētu saderēt, ka tā, � atteica Vecais D�eks. � Tur viņas jutīsies dro�ībā un būs pārliecinātas par to, ka Beringtons vismaz divreiz padomās pirms do�anās uz turieni.

��Bet vectēvam ir vismaz trīs mājas, cik man zināms, � sacīja D�ailss. � Nemaz nesaprotu, kur uzsākt meklējumus.

��Es nu gan esmu bijis neattapīgs! � Harijs noteica. � Es ta�u precīzi zinu, kur viņ� atrodas.

��Tu zini? � pārvaicāja D�ailss. � Kur?

��Savā lauku īpa�umā Skotijā.

��Izklausās, ka esi ļoti pārliecināts, � ierunājās Vecais D�eks.

��Tikai tāpēc, ka pagāju�ajā nedēļā viņ� Emmai bija atsūtījis īsu vēstulīti ar paskaidrojumu, kālab nevarēs ierasties uz izrādi. Kā liekas, decembri un janvāri viņ� vienmēr pavada Skotijā. Ta�u� sasodīts, adresi es nespēju atcerēties.

��Malgelrijas pils. Netālu no Malgelrijas Hailendsā.

��Iespaidīgi, � noteica D�eks.

��Tomēr tas nav tik vienkār�i, kungs. Es tikai gadiem esmu sūtījis apsveikumus un pateicības vārdus saviem radiniekiem, kad mamma to lika darīt. Es nekad neesmu bijis Skotijā, un man nav ne jausmas, kur tā pils atrodas.

Vecais D�eks piecēlās un no plaukta aiz rakstāmgalda izņēma milzīgu atlantu, satura rādītājā sameklēja Malgelriju, tad atrada to uz kartes un atvērto atlantu nolika priek�ā uz rakstāmgalda. Ar pirkstu velkot no Londonas uz Skotiju, viņ� sacīja: � Jums nāksies pārlaist nakti Edinburgā, bet pēc tam ar vietējo vilcienu doties uz Malgelriju.

��Domāju, ka �ādam ceļam mums vairs nepietiks naudas, � atzina Harijs, ieskatījies makā.

��Tad jau man nāksies parūpēties par jūsu brauk�anas dokumentiem, vai ne? � noteica Vecais D�eks. Viņ� atvēra sava rakstāmgalda atvilktni, izņēma no turienes dzeltenbrūnu bloknotu un izplēsa no tā divas veidlapas. Viņ� tās aizpildīja, uzspieda zīmogu un parakstījās. � Galu galā, � viņ� sacīja, � ir skaidri redzams, ka jūs esat bēgļi bezvalstnieki, kas meklē mājas.

��Paldies, kungs! � tencināja D�ailss.

��Vēl tikai viens padoms uz atvadām, � sacīja Vecais D�eks un piecēlās no rakstāmgalda. � Hugo Beringtons nav tas cilvēks, kur� pacietīs, ka viņam kāds stājas ceļā. Lai gan esmu pilnībā pārliecināts, ka viņ� nedarīs neko tādu, kas varētu aizkaitināt lordu Hārviju, nav nekādas garantijas, ka �ādu attieksmi viņ� demonstrēs arī pret tevi, Harij. Tāpēc esi uzmanīgs! Ja jūsu ceļā patrāpās kāds klibs vīrs, � Vecais D�eks piebilda, � esiet piesardzīgi! �is cilvēks strādā D�ailsa tēva labā. Viņ� ir gudrs un attapīgs, bet vissvarīgākais ir tas, ka viņ� ir uzticams vienīgi savam naudas devējam.

D�ailss un Harijs atkal nonāca tre�ās klases vagonā, tomēr abi jaunie�i bija tik pārguru�i, ka cie�i aizmiga, par spīti nemitīgajai durvju virinā�anai nakts laikā, vilciena riteņu klaboņai un signāla skaļajai svilpei.

D�ailss spēji pamodās, kad da�as minūtes pirms se�iem no rīta vilciens iebrauca Ņūkāslā. Pa logu viņ� ieraudzīja nomāco�i pelēkas debesis, kā arī kareivju rindas, kas uz perona gaidīja iekāp�anu. Ser�ants salutēja leitnantam, kur� neizskatījās neko daudz vecāks par D�ailsu un vaicāja: � Vai atļausiet iekāp�anu, kungs?

Jaunais virsnieks atbildēja uz militāro sveicienu un klusākā balsī sacīja: � Rīkojieties, ser�ant! � Un kareivji cits pēc cita sakāpa vagonā.

Tuvējā kara draudi un jautājums par to, vai viņam un Harijam nāksies vilkt uniformu vēl pirms iestā�anās Oksfordā, pastāvīgi atgriezās D�ailsa prātā. Viņa tēvocis Nikolass, ko zēns savā mū�ā nebija saticis, reiz bija tāds pats jauns virsnieks kā uz perona redzētais. Viņ� bija komandējis kareivju vadu un Iprā tika nogalināts. D�ailss iedomājās par to, kādas kaujas tiks pieminētas vēlāk, ja patie�ām atkal izcelsies pasaules kar�.

D�ailss iztrūkās no pārdomām, jo vagona logā likās pazibam kāds garāmejo�s stāvs. Viņ� apcirtās apkārt, bet nekas vairs nebija redzams. �Vai kapteiņa Tārenta brīdinājums būtu pamudinājis uz visu skatīties pārāk aizdomīgi? Bet varbūt tā bija tikai sagadī�anās?�

Harijs joprojām bija cie�i aizmidzis. Bet laikam jau viņ� nebija gulējis iepriek�ējās divas naktis. Kad vilciens iebrauca Berikā pie Tvīdas, D�ailss pamanīja, ka tas pats vīrietis atkal noiet gar viņu kupeju. Tikai viens mirklis, skatiens, un viņ� jau bija pazudis. Tā noteikti vairs nebija uzskatāma par sagadī�anos. �Vai viņ� pārbauda, kādā stacijā mēs izkāpsim?�

Beidzot pamodies, Harijs samirk�ķināja plakstus un izstaipīja rokas. � Esmu izsalcis, � viņ� paziņoja.

��Manuprāt, vilcienā ir kāds, kur� mums seko, � D�ailss pieliecās viņam tuvāk un pa�ukstēja.

��Kāpēc tu tā domā? � Harijs vaicāja, piepe�i pilnībā pamodies.

��Kāds vīrs pārāk bie�i staigā gar mūsu kupeju.

��Uzrādiet biļetes, lūdzu!

D�ailss un Harijs pasniedza savus brauk�anas dokumentus kontrolierim. � Cik ilgi �is vilciens gaida katrā stacijā? � pēc tam vaicāja D�ailss.

��Tas atkarīgs no tā, vai iekļaujamies grafikā, vai arī no tā atpaliekam, � kontrolieris atbildēja mazliet noguru�ā balsī, � tomēr nekad tas nebūs mazāk par �etrām minūtēm, kā nosaka mūsu kompānijas kārtība.

��Kāda būs nākamā pietura?

��Danbāra. Mums vajadzētu būt tur apmēram pēc trīsdesmit minūtēm. Bet jums abiem ta�u jābrauc uz Malgelriju? � viņ� piebilda un pēc tam aizgāja uz nākamo kupeju.

��Ko tas viss nozīmēja? � vaicāja Harijs.

��Centos noskaidrot, vai mūs patie�ām izseko, � atbildēja D�ailss. � Un mana plāna nākamajā daļā būsi iesaistīts arī tu.

��Kāda loma man �oreiz paredzēta? � vaicāja Harijs, apsēdies uz sola malas.

��Nu, Romeo tas nebūs pavisam noteikti, � attrauca D�ailss. � Kad vilciens apstāsies Danbārā, es gribu, lai tu izkāp no vagona, bet es skatī�os, vai tev kāds seko. Kad būsi uz perona, steidzīgi soļo uz barjeras pusi, tad pagriezies atpakaļ, ieej uzgaidāmajā zālē un nopērc tasi tējas. Atceries, ka tev būs tikai minūtes, lai visu izdarītu un atgrieztos atpakaļ vagonā. Lai ko tu arī darītu, neatskaties, jo citādi viņ� zinās, ka esam viņam uz pēdām.

��Ja kāds mums patie�ām seko, tad viņ� vairāk interesēsies par tevi, nevis mani.

��Man tā neliekas, � atteica D�ailss, � un tā noteikti nav, ja kapteinim Tārentam ir taisnība. Turklāt man ir tāda sajūta, ka tavs draugs zina vairāk, nekā ir gatavs to atzīt.

��Tas manu pārliecību nekādi nevairo, � atzinās Harijs.

Pēc pusstundas vilciens ieripoja Danbārā. Harijs atvēra vagona durvis, izkāpa uz perona un devās uz izejas pusi.

Gandrīz netverami īsā mirklī D�ailss pamanīja, ka Harijam seko sve�ais vīrietis.

��Tā, tu esi man rokā! � D�ailss noteica, atspiedās pret sēdekļa atzveltni un aizvēra acis. Viņ� bija pārliecināts, ka vīrietis atgriezīsies, lai pārliecinātos, vai arī D�ailss nav izkāpis no vagona, kad būs ieraudzījis, ka Harijs tikai nopērk tēju.

D�ailss atvēra acis, kad kupejā ienāca Harijs, nesdams �okolādes tāfelīti.

��Nu, � Harijs vaicāja, � vai kādu redzēji?

��Protams, � D�ailss atbildēja. � Viņ� iekāpa atpakaļ vilcienā.

��Kā viņ� izskatās? � Harijs interesējās, pūlēdamies, lai balsī neskanētu ba�as.

��Es viņu redzēju tikai ļoti īsu mirkli, � atbildēja D�ailss, � bet varu sacīt, ka viņam ir ap �etrdesmit, augums nedaudz virs se�ām pēdām, elegants apģērbs un ļoti īsi mati. Un tu noteikti pamanīsi, ka viņ� klibo.

��Tad nu tagad mēs zinām, ar ko mums darī�ana. Ko tālāk, �erlok?

��Vispirms, Vatson, jāatceras, ka mums ir da�as priek�rocības.

��Es nespēju iedomāties pat vienu, � attrauca Harijs.

��Sāksim ar to, ka mēs zinām par izseko�anu, bet viņam nav ne jausmas par to, ka mēs zinām. Tāpat ir skaidrs, ka viņ� neko nezina par mūsu galamērķi. Turklāt mēs esam arī labā fiziskā formā un vismaz uz pusi jaunāki nekā viņ�. Klibums viņam neļaus pārvietoties tik ātri, kā to varam mēs.

��Tev labi izdodas, � uzslavēja Harijs.

��Man ir viena priek�rocība, � D�ailss sacīja. � Es esmu sava tēva dēls.

Kad vilciens iebrauca Edinburgas Veiverlijas stacijā, D�ailss un Harijs jau daudzas reizes bija pārrunāju�i turpmākās rīcības plānu. Viņi izkāpa no vagona un lēnām soļoja uz barjeras pusi.

��Pat neiedomājies skatīties atpakaļ! � D�ailss brīdināja, kad bija uzrādījis savu brauk�anas dokumentu un devās uz taksometru rindas pusi.

��Uz viesnīcu Royal, � viņ� sacīja taksometra vadītājam. � Un� vai jūs varētu pateikt man, ja mums sekotu cits taksometrs? � viņ� piebilda, bet pēc tam apsēdās blakus Harijam aizmugurē.

��Tie�i tā, � bilda taksometra �oferis un uzsāka braukt, iekļaujoties satiksmes dzīvajā plūdumā.

��Kā tu zini, ka Edinburgā ir viesnīca Royal? � Harijs vaicāja

��Katrā pilsētā ir viesnīca Royal, � atteica D�ailss.

Pēc da�ām minūtēm taksometra vadītājs sacīja: � Īsti pārliecināts neesmu, bet tas otrs taksis ir mums glu�i tuvu.

��Labi, � atteica D�ailss. � Cik maksās brauciens līdz viesnīcai Royal?

��Divus �iliņus, kungs.

��Do�u jums �etrus, ja varēsiet pazust no viņa redzesloka. Vadītājs nekavējoties iespieda akseleratora pedāli grīdā, un abi zēni no spējās ātruma maiņas atkrita atpakaļ sēdeklī. D�ailss veikli attapās, paraudzījās atpakaļ un ievēroja, ka arī otrs taksometrs uzņēmis ātrumu. Viņi bija izrāvu�ies se�desmit vai septiņdesmit jardus priek�ā, bet D�ailss saprata, ka �is pārsvars nebūs ilgs.

���oferīt, iebrauciet nākamajā kreisajā pagriezienā un pēc tam uz mirkli samaziniet ātrumu. Kad mēs būsim izlēku�i, turpiniet braukt Royal viesnīcas virzienā un apstājieties tikai pie pa�as viesnīcas. � Vadītājs pastiepa roku, un Harijs viņam plaukstā ielika divus florīnus. � Kad izlēk�u, � D�ailss teica Harijam, � tu seko man un dari precīzi to pa�u, ko es. � Harijs pamāja ar galvu.

Taksometrs spēji iegriezās ap stūri un tad uz īsu mirkli palēnināja gaitu. D�ailss atvēra durvis. Viņ� izlēca uz ietves, nogāzās zemē, ātri atguvās un iemetās tuvākajā veikalā, kur pieplaka grīdai. Pēc sekundes viņam sekoja Harijs un aizcirta automa�īnas durvis. Kad otrs taksometrs aiztraucās garām, viņ� jau gulēja blakus draugam uz grīdas.

��Vai varu jums palīdzēt? � rokas uz gurniem salikusi, vaicāja pārdevēja un cie�i skatījās uz abiem zēniem, kuri bija nogāzu�ies uz grīdas.

��Jūs jau to esat izdarījusi, � D�ailss paskaidroja, piecēlās kājās un jauki uzsmaidīja viņai, pēc tam notīrīja drēbes, pateicās un klusējot izgāja no veikala.

Harijs piecēlies izrādījās aci pret aci ar manekenu, kuram bija slaids viduklis un mugurā vien korsete. Puisis ko�i nosarka un izskrēja ārā no veikala, lai pievienotos draugam, kur� jau gaidīja uz ietves.

��Es īpa�i nepaļaujos uz to, ka klibais vīrietis reģistrēsies viesnīcā Royal, � sacīja D�ailss, � tāpēc būs labāk, ja sāksim kustēties uz priek�u.

��Piekrītu, � atteica Harijs, un D�ailss ar �estu apturēja nākamo taksometru. � Uz Veiverlijas staciju, � viņ� norādīja un pēc tam apsēdās aizmugurē.

��Zini, Harij, tev vajadzētu mazāk lasīt D�ozefa Konrāda darbus, bet vairāk pievērsties D�onam Bakenam, ja vēlies zināt, kā ceļot pa Skotiju, kad tev seko viltīgs pretinieks.

Brauciens uz Malgelriju bija daudz lēnāks un neinteresantāks par ceļu uz Edinburgu. Un tuvumā nebija manāms neviens klibs sekotājs. Kad lokomotīve beidzot ieripināja savus �etrus vagonus un divus pasa�ierus stacijā, saule bija tikko kā pazudusi aiz augstākā kalna virsotnes. Stacijas priek�nieks stāvēja uz perona un pārbaudīja jaunekļu brauk�anas dokumentus. �is bija pēdējais vilciens tajā dienā.

��Vai ir kāda cerība dabūt taksometru? � D�ailss vaicāja, kad bija pasniedzis stacijas priek�niekam brauk�anas dokumentus.

��Nē, kungs, � stacijas priek�nieks atteica. � D�oks ap se�iem devās uz mājām, lai iedzertu tasi tējas. Viņ� neatgriezīsies ātrāk kā pēc stundas.

D�ailss gribēja pavaicāt stacijas de�urantam par to, cik gan loģisks ir �āds D�oka solis, ta�u viņ� nolēma to nedarīt, bet uzdeva citu jautājumu: � Tad varbūt jūs būsiet tik laipns un pasacīsiet, kā mēs varētu nokļūt uz Malgelrijas pili.

��Jums nāksies iet kājām, � stacijas priek�nieks paskaidroja.

��Un kādā virzienā mums vajadzētu doties? � vaicāja D�ailss, pūlēdamies apvaldīt aizkaitinājumu.

��Tas ir tur, tajā pusē. Apmēram trīs jūd�u attālumā, � vīrietis paskaidroja, norādot uz ceļu kalnup. � Garām nepaiesiet.

Izrādījās, ka �tajā pusē� ir vienīgā puslīdz pareizā informācija, ko viņiem bija sniedzis stacijas priek�nieks. Jaunekļi bija nosoļoju�i jau apmēram stundu, apkārtni klāja piķa melna tumsa, ta�u no pils nebija ne miņas.

D�ailss jau sāka prātot par to, ka pirmā nakts Hailendsā viņiem būs jāpavada zem klajas debess un viņu vienīgā sabiedrība būs aitu ganāmpulks, bet tad Harijs piepe�i iesaucās: � Re, kur tā ir!

Cauri tumsai un miglai D�ailss pūlējās kaut ko saskatīt, tomēr pils aprises nebija redzamas, bet omu uzlaboja vismaz gaismas atspīdumi vairākos logos. Viņi, noguruma mākti, turpināja ceļu un sasniedza milzīgus dzelzī kaltus vārtus. Tie nebija aizslēgti. Viņi soļoja pa garo piebraucamo ceļu, un D�ailss saklausīja rie�anu, ta�u suņi nebija manāmi. Nogāju�i vēl apmēram jūdzi, viņi sasniedza tiltiņu, kas veda pār aizsarggrāvi, un tālāk ievēroja arī masīvas ozolkoka durvis, kas neradīja iespaidu, ka sve�inieki te būtu gaidīti.

��Runā�anu atstāj manā ziņā, � sacīja D�ailss, kad abi bija nokļuvu�i tiltiņa otrā pusē un apstāju�ies pie durvīm.

Tiklīdz D�ailss trīs reizes ar dūri uzsita pa durvīm, tās atvērās, un viņi ieraudzīja milzīga auguma vīru skotu nacionālajā tērpā un tum�ā �aketē. Viņam bija arī balts krekls un balts tauriņ� ap kaklu. Pils saimniecības pārzinis nolūkojās uz piekusu�ajiem un noputēju�ajiem ceļiniekiem, kas stāvēja viņa priek�ā. � Labvakar, D�ailsa kungs, � sveicināja vīrs, lai gan nekad iepriek� D�ailsu nebija ne acīs redzējis. � Lords jūs jau kādu laiku gaida un vēlētos zināt, vai jūs pievienosieties viņam uz vakariņām.

D�AILSS UN HARIJS KLIFTONS IR CEĻĀ UZ MALGELRIJU � (PUNKTS) � AP SE�IEM VAJADZĒTU IERASTIES GALAMĒRĶĪ � (PUNKTS)

Lords Hārvijs pasniedza telegrammu D�ailsam un iesmējās. � To sūtīja mūsu kopējais draugs kapteinis Tārents. Viņ� vienīgi kļūdījās par jūsu iera�anās laiku.

��Mums visu ceļu no stacijas nācās noiet kājām, � paskaidroja D�ailss, kāri ēdot.

��Jā, es apsvēru domu par ma�īnas sūtī�anu jums pretī, lai sagaidītu pēdējā vilciena iera�anos, � sacīja lords Hārvijs. � Ta�u nekas tik labi neuzkurina apetīti kā īsti kārtīga pastaiga Hailendsā.

Harijs smaidīja. Kop� brī�a, kad viņi bija apsēdu�ies pie vakariņu galda, viņ� gandrīz nebija runājis. Tā kā Emmai tika ierādīta vieta galda tālākajā galā, tad viņam nācās samierināties ar reizumis pārmītiem sapņainiem skatieniem un pārdomām par to, vai viņiem vispār tiks atvēlēts laiks divatnei.

Pirmajā ēdienā tika pasniegta bieza vira kalnie�u gaumē, un savu bļodu Harijs iztuk�oja pat pārāk ātri. Kad D�ailss vēlējās papildporciju, arī Harijs to palūdza sev. Viņ� izēstu arī tre�o, ja vien visi pārējie jau nebūtu uzsāku�i pieklājīgas sarunas un negaidītu, kamēr viņi ar D�ailsu būs tiku�i galā ar viru, lai varētu pasniegt otro ēdienu.

��Un nesatraucieties, neviens neraizēsies, kur jūs abi esat pazudu�i, � sacīja lords Hārvijs. � Es nosūtīju telegrammas seram Volteram un Kliftones kundzei un pavēstīju, ka abi esat sveiki un veseli. Es sevi neapgrūtināju ar tava tēva informē�anu, D�ails, � viņ� piebilda bez liekiem komentāriem. D�ailss redzēja, kā viņa māte sakniebj lūpas.

Pēc da�iem mirkļiem atvērās ēdamistabas durvis, un ienāca vairāki livrejās tērpti kalpotāji, lai novāktu pirmā ēdiena �ķīvjus. Viņiem sekoja trīs citi kalpotāji, kas nesa sudraba paplātes un uz tām, kā likās Harijam, atradās se�as mazas vistiņas.

��Ceru, ka jums gar�o rubeņi, Kliftona kungs, � sacīja lords Hārvijs, kad puisim priek�ā tika nolikts putna cepetis. Lords bija pirmais cilvēks, kur� jebkad Hariju nosaucis par Kliftona kungu. � Es pats tos nomedīju.

Harijs nekādi nespēja izdomāt piemērotu atbildi. Viņ� vēroja, kā D�ailss paņem nazi un dak�iņu un sāk griezt mazus gabaliņus no putna cepe�a. Tas viņam atsauca atmiņā abu pirmās kopīgās vakariņas Svētā Bedas skolā. Līdz brīdim, kad �ķīvji jau bija iztuk�oti, Harijs bija apēdis vien trīs kumosus un domāja par to, cik ilgam laikam jāpaiet, lai viņ� kļūtu gana pieaudzis un spētu pateikt: �Nē, paldies! Es labāk vēlētos vēl �ķīvīti zupas.�

Mazliet labāk kļuva, kad tika atnests un galda vidū nolikts milzīgs �ķīvis ar da�ādiem augļiem, kādus Harijs iepriek� vēl nekad nebija redzējis. Viņ� mājastēvam labprāt būtu pavaicājis, kā tos visus sauc un no kādām zemēm tie atvesti, ta�u tad viņ� atcerējās savu neveiksmi ar pirmo banānu un samierinājās ar to, ka vēroja D�ailsu un centās iegaumēt, kas mizojams, kas grie�ams un ko var glu�i vienkār�i tāpat nokost.

Kad viņ� bija notiesājis augļus, atnāca kalpotājs un blakus viņa �ķīvim nolika trauku ar ūdeni. Harijs jau grasījās to izdzert, kad pamanīja, ka lēdija Hārvija iemērc ūdenī pirkstus un jau pēc brī�a apkalpotājs iedod viņai lina salveti, lai rokas varētu noslaucīt. Harijs arī iemērca pirkstus ūdenī. Un � tavu brīnumu � arī viņam rokā uzradās salvete.

Pēc vakariņām dāmas devās uz viesistabu. Harijs vēlējās viņām pievienoties, lai izstāstītu Emmai itin visu, kas notika pēc tam, kad viņa uz skatuves bija noindējusies. Ta�u lords Hārvijs, tiklīdz viņa bija izgājusi no istabas, atkal apsēdās savā krēslā un deva zīmi sulainim, ka vēlas cigāru, bet otrs sulainis ielēja viņam krietnu glāzi konjaka.

Iedzēris malku, lords pamāja ar galvu, un tādas pa�as glāzes tika noliktas priek�ā Harijam un D�ailsam. Un arī tajās sulainis ielēja to pa�u dzērienu.

��Tātad, � sacīja lords Hārvijs, kad bija izpūtis vairākus mīkstus dūmu mākoņus, � kā noprotu, jūs abi cerat iestāties Oksfordā.

��Harijs noteikti tiks, � D�ailss atbildēja. � Man pa vasaru vēl vajadzēs krietni pagatavoties.

��D�ailss ir pārāk pieticīgs, � ierunājās Harijs. � Viņam ir tikpat lielas izredzes uz vietu Oksfordā, cik man. Viņ� ir ne tikai kriketa komandas kapteinis, bet arī skolas kapteinis.

��Nu ko� ja jums paveiksies ar iestā�anos, tad varu dro�i sacīt, ka tur pavadītie gadi būs laimīgākie jūsu dzīvē. Pieņemot, ka Herr Hitler nebūs tik neprātīgs un nemēģinās atkārtoti uzsākt karu, lai mainītu rezultātu.

Visi trīs pacēla glāzes, un Harijs nobaudīja savu pirmo konjaka malku. Viņam tas negar�oja, un viņ� ieprātojās par to, vai par lielu nepieklājību tiktu uzskatīts tas, ja viņ� glāzi neiztuk�os. Viņam palīgā nāca pats lords Hārvijs.

��Varbūt tagad ir laiks pievienoties dāmām, � viņ� sacīja un izdzēra savu glāzi, pēc tam ielika cigāru pelnu traukā, piecēlās kājās un devās ārā no ēdamistabas, negaidīdams kāda cita viedokli. Abi jaunekļi viņam sekoja gaitenī un viesistabā.

Lords Hārvijs apsēdās blakus Elizabetei. D�ailss piemiedza ar aci Harijam un devās pāri telpai, lai iekārtotos blakus savai vecmāmiņai. Harijs ieņēma vietu uz dīvāna blakus Emmai.

��Tā bija patiesi galanta rīcība, ka tu veici visu �o ceļu, lai pievienotos man, � viņa sacīja un pieskārās Harija rokai.

��Man ir ļoti �ēl, ka pēc izrādes viss izvērtās tik negaidīti nelāgi. Ceru tikai, ka es nebiju galvenais nelaimes cēlonis.

��Kā gan tu varētu būt atbildīgs par to, Harij? Tu nekad neesi rīkojies tā, lai manam tēvam būtu iemesls tā izteikties par manu mammu!

��Visiem ta�u ir zināma tava tēva nostāja, ka mēs nedrīkstam būt viens otra tuvumā. Pat uz skatuves.

��Parunāsim par to nākamajā rītā, � Emma no�ukstēja. � Mēs varēsim doties garā pastaigā pa kalniem un būsim tikai divi vien, un mūsu sarunas varēs noklausīties tikai lopi, kas ganās kalnienē.

��Gaidī�u ar nepacietību, � atteica Harijs. Viņam ļoti gribējās saņemt Emmas roku savējā, ta�u pārāk daudzi acu pāri vērās uz viņiem abiem.

��Jaunie cilvēki, jūs noteikti esat pamatīgi noguru�i pēc tik grūta ceļa, � ierunājās lēdija Hārvija. � Dodieties nu dro�i pie miera. Tiksimies atkal rīt pie brokastīm!

Harijam negribējās gulēt. Viņ� vēlējās palikt kopā ar Emmu un noskaidrot, vai viņai izdevies uzzināt, kālab tēvs ir tik ļoti pret abu attiecībām. Toties D�ailss nekavējoties piecēlās kājās, noskūpstīja uz vaiga savu vecmāmiņu un māti un pateica lordam Hārvijam arlabunakti. Harijam nekas cits vairs neatlika un bija jāseko drauga piemēram. Viņ� pieliecās un noskūpstīja Emmu uz vaiga, pateicās pils īpa�niekiem par brīni�ķīgo vakaru un sekoja D�ailsam ārā no istabas.

Viņi devās uz priek�u pa gaiteni, un Harijs palēnināja gaitu, lai apskatītu pie sienām piekārtās gleznas. Piepe�i viņiem pakaļ no viesistabas izsteidzās Emma, apvija rokas viņam ap kaklu un maigi noskūpstīja uz lūpām.

D�ailss mierīgi turpināja iet aug�up pa kāpnēm, izlikdamies neko nemanām, bet Harijs nervozi vēroja viesistabas durvis. Izdzirdējusi, ka tās atveras, Emma veikli atkāpās.

��Nu sveiks! Ir �ķir�anās tik sēri salda!

��Lai miers tev krūtīs gulst, slēdz acis miegs. � Harijs atbildēja.

��Kur tad jūs abi esat saposu�ies? � vaicāja Elizabete Beringtone, iznākusi no brokastu telpas.

��Mēs grasāmies uzkāpt Kragkoenā, � atbildēja Emma. � Tev būs iemesls raizēties, jo var iznākt, ka tu mūs nekad vairs neredzēsi.

Viņas māte iesmējās. � Tikai saģērbieties silti. �eit, Hailendsā, pat aitas pamanās saaukstēties. � Viņa pagaidīja, līdz Harijs aizvēra durvis, un tad piebilda, vērsdamās pie D�ailsa: � Tavs vecaistēvs vēlas mūs satikt savā kabinetā pulksten desmitos. � Pui�a ausīm tā vairāk līdzinājās pavēlei, nevis aicinājumam.

��Jā, māt, � viņ� atbildēja un pēc tam pa logu noskatījās, kā Emma un Harijs pa taku aizsoļo uz Kragkoena pusi.

Viņi bija nogāju�i vien da�us jardus, kad Emma pieķērās Harija rokai. D�ailss pasmaidīja. Jaunie�i pagriezās gar stūri, un tad jau prie�u rinda paslēpa viņus citu skatieniem.

Kad pulkstenis sāka skaitīt desmit, D�ailsam bija jāpasteidzas, lai vecātēva kabinetā nonāktu vēl pirms tam, kad laikrādis paguvis nodimdināt pēdējo reizi. Vecvecāki un D�ailsa māte pārtrauca sarunu, kad viņ� iegāja telpā. Bija skaidri noprotams, ka viņi ir D�ailsu gaidīju�i.

��Apsēdies, manu mīļo zēn! � vectēvs mudināja.

��Paldies, ser! � D�ailss atteica un apsēdās uz krēsla starp vecmāmiņu un māti.

��Laikam jau �o vislabāk varētu raksturot ar vārdiem �kara padome�, � ierunājās lords Hārvijs no sava augstā ādas krēsla. Radās iespaids, ka viņ� vēr�as pie kādas direktoru valdes locekļiem. � Es vēlos, lai visiem klāteso�ajiem būtu pieejama jaunākā informācija. Un tad izlemsim, kāda rīcība būtu vispareizākā. � D�ailsam glaimoja, ka vecaistēvs viņu uzskata par pilntiesīgu ģimenes padomes locekli. � Vakar es piezvanīju seram Volteram. Hugo izturē�anās lugas laikā viņu bija satriekusi tikpat ļoti, cik mani, kad uzzināju par to no Elizabetes. Es viņam pastāstīju arī to, kas atgadījās pēc tam, kad viņas ar Emmu bija atgriezu�ās Menorhausā. � D�ailsa māte nolieca galvu, bet nepārtrauca lordu Hārviju. � Un paskaidroju, ka pēc garas sarunas ar savu meitu esmu nonācis pie diviem iespējamiem risinājumiem.

D�ailss iekārtojās ērtāk krēslā, tomēr neatslābinājās.

��Es seram Volteram pilnīgi skaidri liku noprast, ka gadījumā, ja Elizabete tomēr apsvērtu domu par atgrie�anos Menorhausā, tad Hugo nāktos izdarīt secinājumus un pieņemt vairākus noteikumus. Pirmkārt, viņam būtu jāatvainojas par savu ārkārtējo un nepieļaujamo uzvedību. � D�ailsa vecāmāte pamāja ar galvu, tā apliecinot savu piekri�anu. � Otrkārt, viņ� nekad, un es to atkārtoju vēlreiz� nekad nedrīkst uzstāt, ka Emmai jāmaina skola, un turpmāk jāsniedz viņai vispilnīgākais iespējamais atbalsts iestājai Oksfordā. Ir labi zināms, ka mūsdienās pat jaunam vīrietim ir grūti iegūt grādu, nemaz jau nerunājot par to, cik sare�ģīti tas ir jaunai lēdijai. Mana tre�ā un svarīgākā prasība, turklāt īpa�i striktā prasība, ir tāda, ka Hugo mums visiem ir parādā paskaidrojumu par to, kālab joprojām turpina pret Hariju Kliftonu izturēties tik drausmīgi rupji. Man ir zināmas aizdomas, ka tas varētu būt saistīts ar zādzību, ko Harija tēvocis pastrādāja viņa kabinetā. Tēvu grēki ir kaut kas viens, ta�u tēvo�u grēki� Es atsakos pieņemt tādu aizbildinājumu, kādu viņ� itin bie�i liek priek�ā Elizabetei, proti, ka uzskata Hariju par nekam nederīgu un par nepiemērotu draudzībai ar viņa bērniem. Kliftona tēvs bija doku strādnieks, bet māte ir viesmīle. Varbūt Hugo ir pagaisis no prāta fakts, ka mans vecaistēvs bija ierēdnis vīna tirdzniecības firmā un viņa pa�a tēvs no skolas aizgāja jau divpadsmit gadu vecumā, lai darba gaitas uzsāktu kā dokers. Glu�i tāpat kā jaunā Kliftona tēvs. Ja kāds no jums būtu piemirsis, es �ajā ģimenē esmu pirmais lords Hārvijs.

To dzirdot, D�ailsam gribējās uzgavilēt.

��Un vēl� � turpināja lords Hārvijs. � Neviens no mums nevarēja nepamanīt, kādas jūtas viens pret otru lolo Harijs un Emma. Tas arī nav nekas pārsteidzo�s, jo viņi abi ir ļoti jauni. Ja, laikam ritot, viņu attiecības uzplauks krā�ņākas, neviens par to nepriecāsies tik ļoti kā es un Viktorija. �ajā jautājumā Volters bija pilnībā vienisprātis ar mani.

D�ailss pasmaidīja. Viņam patika doma par to, ka Harijs varētu kļūt par viņu ģimenes locekli. Tiesa, viņ� neticēja, ka tēvs jelkad spētu to pieļaut.

��Es Volteram sacīju, � turpināja lords Hārvijs, � ka gadījumā, ja Hugo nepakļausies �īm prasībām, Elizabetei atliks vien nekavējoties uzsākt likumīgu �ķir�anās procedūru. Turklāt es nevilcinoties atkāp�os no amata Beringtonu firmas valdē un publiski paziņo�u par iemesliem, kas liku�i spert tādu soli.

Tas D�ailsu skumdināja, jo viņ� zināja, ka ne vienā, ne otrā ģimenē �ķir�anās procesu līdz �im nav bijis.

��Volters laipni apsolīja tuvākajā laikā ar mani sazināties, kad būs radis iespēju visu pārrunāt ar savu dēlu. Viņ� man arī pateica, ka Hugo ir pārtraucis dzer�anu un ļoti no�ēlo, ka viss izvērties tā. Tagad es vēlos jums atgādināt, ka �ī ir tikai ģimenes lieta un nekas no pārrunātā nav apsprie�ams ar cilvēkiem, kuri pie tās nepieder. Cerēsim, ka tas viss ir tikai neveiksmīgs starpgadījums, kas jau drīz nogrims aizmirstībā.

Nākamajā rītā piezvanīja D�ailsa tēvs un vēlējās ar viņu parunāt. Viņ� dāsni bārstīja atvaino�anos un pauda no�ēlu par to, ka apvainojis D�ailsu nodarījumā, kas patiesībā gulstas tikai uz viņa pa�a sirdsapziņas. Tēvs lūdza, lai D�ailss izdara visu iespējamo un pierunā savu māti un māsu atgriezties Gloster�īrā, lai visa ģimene kopā varētu pavadīt Ziemassvētkus Menorhausā. Viņ� glu�i tāpat kā sievastēvs pauda cerību, ka �is starpgadījums jau drīzākajā laikā tiks aizmirsts. Hariju Kliftonu viņ� ne ar vārdu nepieminēja.

Viņi izkāpa Templmīdsas stacijā. D�ailss un viņa māte automa�īnā gaidīja, kamēr Emma atvadās no Harija.

��Vai viņi pēc kopā pavadītām deviņām dienām, � ierunājās D�ailss, � ir aizmirsu�i, ka atkal satiksies jau rīt?

��Un iespējams, ka arī parīt, � piebilda D�ailsa māte. � Tikai paturi prātā, ka ar tevi pa�u jau tuvākajā laikā var atgadīties kaut kas līdzīgs.

Beidzot Emma pievienojās viņiem, ta�u nemitējās skatīties pa aizmugures logu un nepārtraukti māja ar roku, līdz Harijs vairs nebija saredzams.

D�ailss nevarēja vien sagaidīt, kad nokļūs mājās un beidzot uzzinās, ko Harijs tādu sastrādājis un kāpēc viņa tēvs visus �os gadus ir tik ļauni izturējies pret Hariju. Tas ta�u nevarēja būt ļaunāk par zag�anu skolas veikaliņā vai eksāmena rezultātu samainī�anu ar kādu citu. Viņ� prātā pārcilāja neskaitāmus iemeslus, ta�u neviens nelikās pietiekami nozīmīgs. Atlika vien cerēt, ka viņ� beidzot uzzinās patiesību. Māte gan reti izrādīja savas emocijas, ta�u tagad bija skaidri redzams, ka viņa kļūst aizvien nervozāka, jo tuvojas mājām.

Uz aug�ējā pakāpiena pie mājas stāvēja Hugo un gaidīja piebraucam automa�īnu. D�enkinss nekur nebija manāms. Hugo nekavējoties sāka atvainoties Elizabetei un pēc tam arī bērniem un tad sacīja, ka ļoti pēc viņiem ilgojies.

��Viesistabā jau uzklāts tējas galds, � viņ� sacīja. � Lūdzu, pievienojieties man, tiklīdz būsiet gatavi.

Pirmais pa kāpnēm lejup atsteidzās D�ailss un apsēdās pretī tēvam pie galda. Viņ� nervozēja. Kamēr viņi gaidīja Elizabeti un Emmu, tēvs iesāka sarunu un vaicāja, kā D�ailsam paticis Skotijā, un paskaidroja, ka aukle aizvedusi Greisu uz Bristoli, lai iegādātos meitenei skolas formu. Hariju viņ� nepieminēja. Kad pēc da�ām minūtēm telpā ienāca D�ailsa māte un māsa, tēvs nevilcinoties piecēlās kājās. Kad viņas bija apsēdu�ās, Hugo ielēja visiem pa tasei tējas. Bija skaidri noprotams, ka viņ� nevēlas, lai kāds no kalpotājiem dzird to, kas viņam sakāms.

Kad visi bija iekārtoju�ies, D�ailsa tēvs apsēdās uz krēsla malas un klusi iesāka:

��Es vēlos atzīt jūsu visu priek�ā to, cik nepieņemama bija mana izturē�anās tajā vakarā, kad notika pirmizrāde, ko visi nodēvēja par Emmas milzu triumfu. Jau ar to, ka tava tēva tur nebija, kad krita priek�kars, bija pietiekami, Emma, � viņ� sacīja, skatīdamies tie�i uz meitu, � bet tas, kā es izturējos pret tavu māti, kad vakarā pārbraucāt mājās, jau bija nepiedodami. Es saprotu, ka būs nepiecie�ams laiks tik dziļa ievainojuma sadziedē�anai.

Hugo Beringtons iespieda galvu rokās, un D�ailss pamanīja, ka viņ� dreb. Galu galā viņ� atkal saņēmās.

��Jūs katrs vēlaties noskaidrot, kālab visu �o gadu gaitā es esmu tik nelāgi izturējies pret Hariju Kliftonu. Tie�ām, es nespēju uzturēties viņa sabiedrībā, tomēr vaina galvenokārt ir manis pa�a. Kad uzzināsiet iemeslu, varbūt mani sapratīsiet un, iespējams, pat izrādīsiet līdzjūtību.

D�ailss paraudzījās uz savu māti, kura stīvi sēdēja krēslā. Bija grūti pateikt, kādas ir viņas izjūtas tajā brīdī.

��Pirms daudziem gadiem, � turpināja Hugo, � kad tikko biju kļuvis par kompānijas rīkotājdirektoru, es pārliecināju valdi, ka mums vajadzētu pievērsties arī kuģubūvei. Tēvs gan iebilda, bet es parakstīju līgumu ar Kanādas kompāniju par tirdzniecības kuģa �Kļavas lapa� būvē�anu. Tas galu galā izvērtās par finansiālu krahu kompānijai un personisku katastrofu man. Es no tās pilnībā neesmu atkopies vēl �odien un �aubos, vai tas vispār kādreiz notiks. Es paskaidro�u. Kādā pēcpusdienā manā kabinetā iebrāzās viens no doku strādniekiem un uzstāja, ka kuģa �Kļavas lapa� korpusā esot iemetināts viņa draugs. Puisis uzskatīja, ka draugs būs pagalam, ja es nepavēlē�u viņu no turienes atbrīvot. Pats par sevi saprotams, es nekavējoties devos turp, un brigadieris man pateica, ka tie visi ir meli. Par spīti tam, es uzstāju, lai strādnieki noliek savus darba rīkus, un �ajā klusumā mēs pūlējāmies saklausīt, vai kuģa iek�ienē neatskanēs klaudzinā�ana. Kādu laiku es pagaidīju, bet nekas vērā ņemams nebija dzirdams, un liku atsākt darbu, jo mēs jau tā bijām iekavēju�i vairākas nedēļas no līgumā noteiktā termiņa. Pieņēmu, ka minētais dokers jau nākamajā dienā ieradīsies darbā. Viņ� tomēr neieradās. Un tas vēl nebija viss� Viņu pēc tam neviens vairs nav redzējis. Viņa iespējamā nāve joprojām ir uz manas sirdsapziņas. To vīru sauca Arturs Kliftons, un Harijs ir viņa dēls.

Emma sāka �ņukstēt.

��Es gribu, lai jūs pamēģinātu iedomāties, kas man jāizcie�, kad redzu �o jauno cilvēku, un kā viņ� jutīsies, ja uzzinās, ka es varbūt esmu atbildīgs par viņa tēva nāvi. Tas, ka Harijs kļuva par D�ailsa labāko draugu un Emma iemīlējās viņā, gandrīz līdzinās kādas grieķu traģēdijas si�etam. � Hugo atkal iespieda galvu rokās un kādu brīdi klusēja. Beidzot paraudzījies aug�up, viņ� sacīja: � Ja vēlaties man kaut ko jautāt, pēc labākās sirdsapziņas pūlē�os jums atbildēt.

D�ailss gaidīja, lai pirmā ierunājas viņa māte. � Vai tu biji atbildīgs par to, ka nevainīgs cilvēks nonāca cietumā par noziegumu, ko nebija pastrādājis? � Elizabete klusi vaicāja.

��Nē, mana mīļā, � atteica Beringtons. � Ceru, ka pazīsti mani pietiekami labi un saproti, ka uz kaut ko tādu es neesmu spējīgs. Stens Tenkoks bija parasts zaglis, kur� ielauzās manā kabinetā un aplaupīja mani. Tikai tāpēc, ka viņ� bija Artura Kliftona sievas brālis, es viņam ļāvu atgriezties vecajā darba vietā, kad viņu izlaida no ieslodzījuma. � Elizabete pirmo reizi �ās sarunas laikā pasmaidīja.

��Tēvs, vai arī es drīkstu uzdot tev jautājumu? � D�ailss sacīja.

��Jā, protams.

��Vai tu liki izsekot mani un Hariju, kad mēs braucām uz Skotiju?

��Jā, liku, D�ails. Es izmisīgi vēlējos uzzināt, kur atrodas tava māte un Emma, lai varētu atvainoties par savu necienīgo uzvedību. Lūdzu, papūlies man piedot!

Visu uzmanība bija pievērsta Emmai, jo viņa vēl nebija bildusi ne vārda. Kad viņa sāka runāt, teiktais visus izbrīnīja. � Izstāsti Harijam visu, ko tu stāstīji mums, � viņa no�ukstēja. � Ja viņ� būs gatavs tev piedot, tad tu laipni uzņemsi viņu mūsu ģimenē.

��Es labprāt uzņem�u viņu mūsu ģimenē, mana mīļā, tomēr ir ļoti iespējams, ka viņ� nekad vairs nevēlēsies ar mani runāt, un tas būs pilnībā saprotami. Un tomēr es nevaru viņam atklāt patiesību par to, kas notika ar viņa tēvu.

��Kāpēc tad ne? � uzstājīgi vaicāja Emma.

��Harija māte ir skaidri un gai�i norādījusi, ka nevēlas, lai Harijs kādreiz uzzina par apstākļiem, kādos gājis bojā viņa tēvs. Zēns ir audzis ar apziņu, ka viņa tēvs bijis bra�s karotājs un miris kaujas laukā. Līdz pat �ai dienai esmu turējis solījumu un nevienam neesmu stāstījis par to, kas atgadījās tajā baisajā dienā.

Elizabete Beringtone piecēlās, piegāja pie vīra un maigi viņu noskūpstīja. Beringtons neizturēja un sāka �ņukstēt. Pēc mirkļa D�ailss pievienojās vecākiem un apskāva tēva plecus.

Emma neizkustējās no vietas.

��Vai tava māte alla� ir bijusi tik izskatīga? � vaicāja D�ailss. � Vai es vienkār�i kļūstu vecāks?

��Nav ne jausmas, � atbildēja Harijs. � Bet varu atzīt, ka tava māte vienmēr ir ļoti eleganta.

��Lai cik ļoti es arī mīlu �o būtni, man tomēr jāatzīst, ka, salīdzinājumā ar tavējo, viņa izskatās aizvēsturiska, � noteica D�ailss, kad Elizabete Beringtone ar saulessargu vienā un somiņu otrā rokā tuvojās viņiem.

D�ailss glu�i kā visi pārējie zēni bija ba�ījies, kādu tērpu māte būs izvēlējusies. Runājot par izraudzīto cepuri, bija ļaunāk nekā domāts, jo visas pārējās mātes un meitas bija uzliku�as Ascot darinājumus un pūlējās pārspēt cita citu.

Harijs cie�āk paraudzījās uz savu māti, kura sarunājās ar doktoru Ped�etu. Patie�ām nācās atzīt, ka viņai tiek pievērsta lielāka uzmanība nekā vairumam pārējo mā�u. Viņam tas likās mazliet mulsino�i. Toties viņu iepriecināja tas, ka māti vairs nenomāca finansiālas problēmas un, kā likās, vīrietis viņai blakus ar to bija kaut kā saistīts.

Lai cik pateicīgs Harijs arī būtu Etkinsa kungam, �o cilvēku par patēvu viņ� nevēlējās. Reiz Beringtona kungs bija izrādījis pārmēru lielu aizbildniecību attiecībā pret savu meitu, un tagad Harijam nācās atzīt, ka pats jūt līdzīgu vēlmi aizsargāt savu māti.

Nesen māte viņam bija sacījusi, ka Fremptona kungs ir ļoti apmierināts ar viņas darbu un tādēļ paaugstinājis amatā. Viņa ir atbildīga par nakts maiņu un saņem arī labāku algu. Un tagad Harijam vairs nebija jāgaida, līdz bikses kļuva par īsu, lai tiktu pie jaunām. Ta�u pat Hariju pārsteidza tas, ka viņa neko nebija sacījusi par Romas brauciena izmaksām, kad viņam bija turp jādodas kopā ar �Mākslas cienītāju apvienību�.

��Cik patīkami tevi satikt, Harij, tava triumfa dienā! � Beringtones kundze sacīja. � Ja pareizi atceros, tu saņēmi pat divas balvas. Man tikai �ēl, ka Emma �odien nevarēja būt kopā ar mums, lai pati savām acīm vērotu tavu slavas brīdi. Bet Vebsas jaunkundze aizrādīja, ka viņas meitenes nevar dabūt atbrīvojumu no rīta nodarbībām tikai tādēļ, lai noklausītos kāda cita runu. Tas nav iespējams pat tādā gadījumā, ja viņas brālis ir skolas kapteinis.

Pie viņiem pienāca Beringtona kungs, un D�ailss uzmanīgi vēroja, kā tēvs sarokojas ar Hariju. Joprojām no Hugo puses vējoja izteikts vēsums, tomēr nebija noliedzams, ka viņ� to pūlas noslēpt.

��Un kad tu gaidi atbildi no Oksfordas, Harij? � vaicāja Beringtons.

��Kaut kad nākamajā nedēļā, kungs.

��Esmu pārliecināts, ka viņi tev piedāvās mācību vietu.

D�ailsam gan varētu neiet tik viegli.

��Neaizmirsīsim, ka arī viņ� piedzīvoja savu slavas mirkli, � atgādināja Harijs.

��Es kaut kā neatceros tādu gadījumu, � Beringtones kundze iebilda.

��Domāju, ka Harijs runāja par maniem panākumiem kriketā, mammu.

��Lai cik apbrīnojami tie arī būtu, tomēr es nesaprotu, kā tas varētu tev palīdzēt iekļūt Oksfordā, � sacīja D�ailsa tēvs.

��Parastā situācijā es tev piekristu, tēvs, � noteica D�ailss.

��Ja vien nebūtu sagadījies tā, ka tribīnē blakus sēdēja vēstures profesors un Kriketa kluba prezidents.

Visi iesmējās, bet smieklus apklusināja zvana dimda. Zēni steig�us devās lielās zāles virzienā. Vecāki paklausīgi sekoja, atpalikdami par da�iem soļiem.

D�ailss un Harijs apsēdās kopā ar grupu vecākajiem un da�ādu balvu ieguvējiem, kam vietas bija paredzētas pirmajās trīs rindās.

��Vai atceries mūsu pirmo dienu Svētā Bedas skolā, kad mēs visi trīs arī sēdējām pirmajā rindā un bijām ļoti nobiju�ies no doktora Ok�ota?

��Es no �ota nekad nebaidījos, � iebilda D�ailss. � Nē, tu nebaidījies, protams, � attrauca Harijs.

��Bet es atceros, ka tu nākamajā rītā izlaizīji savu putras bļodu.

��Un es atceros, ka tu zvērēji to nekad vairs nepieminēt, � no�ukstēja Harijs.

��Un es apsolu, ka to vairs nekad nedarī�u, � pietiekami skaļi atteica D�ailss. � Kā sauca to nelietīgo terorizētāju, kura dēļ tu pirmajā nedēļā aizlaidies?

��Fi�ers, � atbildēja Harijs.

��Interesanti, ko viņ� tagad dara?

��Visticamāk, jau vada nometni nacistu jaunatnei.

��Tad jau tas ir pietiekams iemesls, lai dotos karā, � D�ailss attrauca. Tanī brīdī visi cēlās kājās, lai sveiktu skolas valdes priek�sēdētāju un pārējos valdes locekļus.

Pa diviem kopā zālē iesoļoja eleganti ģērbu�ies kungi un pa centrālo eju devās uz skatuvi. Skolas direktors, Bārtona kungs, mudināja goda viesi ieņemt vietu pirmās rindas pa�ā vidū un tikai tad apsēdās pats.

Kad visi bija apsēdu�ies, Bārtona kungs piecēlās un sveica visus skolēnu vecākus un citus viesus, bet pēc tam nolasīja gadskārtējo ziņojumu par skolas darbu. Tūksto� deviņi simti trīsdesmit astoto gadu viņ� raksturoja kā īpa�i kvalitatīvu un nākamās divdesmit minūtes pamatoja savu izteikumu ar paskaidrojumiem par skolas audzēkņu panākumiem akadēmiskajā laukā un sporta jomā. Pēc tam viņ� uzaicināja augsti godājamo parlamenta locekli Vinstonu �ēr�ilu un Bristoles Universitātes rektoru ar uzrunu vērsties pie klāteso�ajiem, kā arī pasniegt balvas.

�ēr�ils lēnām piecēlās no savas vietas un labu brīdi vērās uz auditoriju, Pēc tam viņ� sāka uzrunu. � Da�i goda viesi mēdz savā runā pieminēt faktu, ka skolas gados nekad nav ieguvu�i nevienu balvu un vispār ir biju�i sliktākie skolēni klasē. Es �ādu paziņojumu nevaru jums piedāvāt. Lai gan patie�ām nekādas balvas skolas gados ieguvis neesmu, tomēr arī pats sliktākais skolēns neesmu bijis. Es biju otrais pirms beigām. � Zēni iesmējās un uzgavilēja. Direktors smaidīja. Vienīgi Dīkinss palika nopietns. Kad smiekli noklusa, �ēr�ils kļuva nopietns. � Atkal ir pienācis laiks, kad britu nācijai, iespējams, vajadzēs piedalīties brīvās pasaules likteņu izlem�anā. Daudzi no jums, kas �odien atrodas �ajā lielajā zālē� � Viņ� pieklusināja balsi un pievērsa skatienu pirmajās rindās sēdo�ajiem zēniem, ta�u ne reizi nepalūkojās uz viņu vecākiem. � Tie, kas pārcietu�i Pirmo pasaules karu, nemū�am neaizmirsīs tos traģiskos zaudējumus, kādus nācās piedzīvot mūsu nācijai, un vienmēr atcerēsies, kādas sekas tie atstāja uz visu paaudzi. No divdesmit manas klases zēniem, kuri pieteicās karot, tikai trijiem izdevās izdzīvot. Ceru, ka pēc divdesmit gadiem, kad līdzīgu runu sacīs kāds cits, viņam nevajadzēs atgādināt par tām barbariskajām un bezjēdzīgajām nāvēm, ko mums atnesa Pirmais pasaules kar�. �ās cerības stiprināts, novēlu jums visiem veiksmīgu un laimes pilnu dzīvi!

D�ailss bija viens no pirmajiem, kur� pielēca kājās un stāvot aplaudēja goda viesim. Viņ� juta, ka gadījumā, ja Lielbritānijai netiks dota izvēle un nāksies iesaistīties jaunā pasaules karā, �is būtu īstais cilvēks, kuram vajadzētu aizstāt Nevilu �emberlenu un vadīt nāciju.

Kad visi bija atkal apsēdu�ies, skolas direktors aicināja Vinstonu �ēr�ilu pasniegt balvas.

Harijs un D�ailss uzgavilēja, kad Bārtona kungs ne tikai pavēstīja, ka Dīkinss ir �ā gada stipendiāts, bet arī piebilda: � �orīt es saņēmu vēstuli no Oksfordas Universitātes Beliolas koled�as, kurā bija sacīts, ka Dīkinsam pie�ķirta augstākā iespējamā klasiskā stipendija. Un jāatzīmē, � turpināja direktors, � ka viņ� ir pirmais audzēknis, kur� skolas �etrsimt gadu pastāvē�anas vēsturē sasniedzis tik izcilus panākumus. Jau nākamajā brīdī D�ailss un Harijs pielēca kājās un aplaudēja, kad briļļainais, se�as pēdas un divas collas garais jauneklis, uz kura auguma uzvalks karājās glu�i kā uz drēbju pakaramā, lēnām tuvojās skatuvei. Dīkinsa kungs vēlējās fotogrāfijā iemū�ināt mirkli, kad Vinstons �ēr�ils pasniedz viņa dēlam �o balvu, tomēr to neizdarīja, jo baidījās no apkārtējo nosodījuma.

Harijs arī tika sveikts ar draudzīgiem aplausiem, kad tika paziņots par viņam pie�ķirto balvu angļu valodā un literatūrā, kā arī tika pasniegta skolas balva par sasniegumiem mācībās. Skolas direktors vēl piebilda: � Neviens no mums neaizmirsīs viņa lieliski atveidoto Romeo. Cerēsim, ka Harijs būs starp tiem audzēkņiem, kuri nākamajā nedēļā saņems vēstuli no Oksfordas ar mācību vietas piedāvājumu.

Pasniedzot balvu Harijam, Vinstons �ēr�ils no�ukstēja: � Es nekad neesmu mācījies universitātē, lai gan ļoti to vēlējos. Cerēsim, ka tu saņemsi uzaicinājumu, Klifton! Lai veicas!

��Paldies, kungs! � atteica Harijs.

Tomēr visugunīgākie aplausi un sajūsma bija pataupīti D�ailsam Beringtonam, kur� saņēma direktora speciālbalvu kā skolas kapteinis un skolas kriketa komandas kapteinis. Goda viesim par lielu izbrīnu, apsteidzot Vinstonu �ēr�ilu, kāds kungs pietraucās pie D�ailsa un paspieda viņam roku. � Tas ir mans mazdēls, � sers Volters ar patiesu lepnumu sacīja.

�ēr�ils pasmaidīja, satvēra D�ailsa roku, paskatījās uz viņu un teica: � Kalpo savai valstij tikpat pa�aizliedzīgi, kā esi kalpojis savai skolai!

Tie�i tajā brīdī D�ailss skaidri saprata, kā rīkosies, ja Lielbritānijai nāksies iesaistīties karā.

Drīz ceremonija bija galā, un zēni, viņu vecāki un pasniedzēji kopīgi nodziedāja Bristoles klasiskās ģimnāzijas himnu.

Kad dziesmas pēdējās taktis bija izskanēju�as, ģimnāzijas direktors vadīja goda viesi un pasniedzēju kolektīvu prom no skatuves, ārā no lielās zāles un spilgtajā pēcpusdienas saulē. Jau pēc mirkļa viņiem sekoja pārējie, lai izbaudītu pa tasei tējas. Trīs zēnus bija pilnīgi apstāju�i laba vēlētāji, kā arī meitenes, kuras apgalvoja, ka D�ailss ir �patie�ām pievilcīgs�.

���ī diena man ir sagādājusi lielāko lepnumu mū�ā, � apskāvusi Hariju, sacīja viņa māte.

��Saprotu, kā jūs jūtaties, Kliftones kundze! � ierunājās Vecais D�eks un paspieda Harijam roku. � Kaut Mandejas jaunkundze būtu nodzīvojusi līdz �ai dienai! Es zinu, ka arī viņai �ī būtu mū�a laimīgākā diena.

Turpat stāvēja arī Holkoma kungs un pacietīgi gaidīja brīdi, kad varēs pats sacīt apsveikuma vārdus. Harijs iepazīstināja viņu ar Veco D�eku, būdams pilnīgā neziņā par to, ka abi jau ilgus gadus ir labi draugi.

Vēlāk, kad mūzika bija izskanējusi un prominentie viesi devu�ies projām, Harijs, D�ailss un Dīkinss apsēdās zālē un kopīgi atcerējās aizgāju�ās dienas. Tagad viņi vairs nebija skolas zēni.

Ceturtdienas pievakarē kāds jaunāks zēns Harija kabinetā ienesa vēstuli. D�ailss un Dīkinss pagaidīja, līdz draugs to būs atvēris, tomēr viņ� mazo brūno aploksni pasniedza D�ailsam.

��Atkal jau uzvel �o pienākumu citam, � noteica D�ailss un atplēsa aploksni. Viņ� lasīja vēstuli un nespēja noslēpt savu pārsteigumu. � Tev neizdevās, � sacīja D�ailss un izklausījās satriekts. Harijs sabruka krēslā. � Dabūt stipendiju. Tomēr� � turpināja D�ailss un sāka lasīt telegrammu skaļi: � �Mēs ar prieku Jums paziņojam, ka Jums tiek piedāvāts naudas pabalsts mācībām Oksfordas Universitātes Breiznouzas koled�ā. Sirsnīgi apsveicam! Stelaibrass, koled�as direktors.� Nemaz nav tik slikti. Nu, Dīkinsa līmenī tu, protams, neesi.

��Un kādā līmenī esi tu? � atcirta Harijs un jau uzreiz no�ēloja savus vārdus.

��Viens stipendiāts, viens pabalstnieks�

��Pabalsta saņēmējs, � izlaboja Dīkinss.

��Un viens students, kuram stipendijas nebūs, � atteica D�ailss, neņemdams vērā drauga piezīmi. � Izklausās interesanti.

Tajā dienā tika piegādātas vēl vienpadsmit telegrammas veiksmīgākajiem Bristoles klasiskās gimnāzijas audzēkņiem, topo�ajiem studentiem. Tomēr D�ailss Beringtons vēstuli tā arī nesaņēma.

��Tev vajadzētu paziņot savai mātei, � sacīja D�ailss, kad viņi pa gaiteni devās uz vakariņām. � Viņa dro�i vien no raizēm par tevi nav gulējusi visu �o nedēļu.

Harijs ieskatījās savā rokaspulkstenī. � Ir pārāk vēls, viņa jau noteikti devusies uz darbu. Varē�u viņai to pateikt ne ātrāk kā nākamās dienas rītā.

��Kāpēc mēs nevarētu viņu pārsteigt un ierasties viesnīcā? � vaicāja D�ailss.

��To es nevaru darīt. Viņa uzskatīs, ka ir neprofesionāli atrauties no darba. Un, manuprāt, izņēmums nav pieļaujams arī tad, ja runājam par �o. � Viņ� triumfējo�i pavicināja telegrammu.

��Bet� vai tev ne�ķiet, ka viņai ir tiesības zināt? � neatlaidās D�ailss. � Galu galā viņa ir tik daudz ziedojusi, lai tev tas būtu iespējams. Godīgi sakot, ja man būtu piedāvāta vieta Oksfordā, es savu mammu uzdro�inātos traucēt pat tad, ja viņa tie�i tobrīd kontaktētos ar labdarības organizācijas pārstāvjiem. Un ko tu saki, Dīkins?

Uzrunātais noņēma brilles un sāka tās spodrināt ar kabatlakatu, un tas alla� liecināja, ka viņ� ir dziļi iegrimis domās. � Es pavaicātu Ped�eta viedokli un, ja viņ� neiebilstu�

��Laba doma, � noteica D�ailss. � Tad iesim un uzzināsim, ko par to saka Ped�s!

��Vai tu arī nāksi, Dīkins? � vaicāja Harijs, bet tad pamanīja, ka drauga brilles jau atkal novietotas atpakaļ uz degungala. Un tas liecināja, ka puisis ir iegrimis kādā citā pasaulē.

��No sirds apsveicu! � sacīja doktors Ped�ets, kad bija izlasījis telegrammu. � Un tas ir pelnīti, ja atļausiet tā sacīt.

��Paldies, kungs! � tencināja Harijs. � Man ienāca prātā� vai es drīkstētu aiziet uz viesnīcu Royal, lai �os jaunumus pavēstītu savai mātei?

��Neredzu nevienu iemeslu, kālab lai es liegtu tev to darīt, Klifton.

��Vai es drīkstu iet viņam līdzi? � glu�i nevainīgi ievaicājās D�ailss.

Ped�ets svārstījās. � Jā, tu drīksti, Berington. Tikai nemēģini pat domāt par kāda grādīga dzēriena iemalko�anu vai smēķē�anu, kamēr būsi viesnīcā!

��Pat ne �ampanie�a glāzi, kungs?

��Nē, Berington, pat ne glāzi sidra, � strikti noteica Ped�ets.

Izgāju�i no skolas, abi jaunekļi pasoļoja garām puisim, kas iededza laternas. Viņ� bija uzkāpis uz sava velosipēda un pastiepies uz aug�u, lai varētu laternu aizsniegt. Viņi pļāpāja par vasaras brīvdienām, kurās Harijam pirmo reizi būs ļauts pievienoties Beringtonu ģimenei Toskānā. Abi bija vienisprātis, ka viņiem vajadzētu atgriezties uz to laiku, kad Austrālijas komanda spēlēs pret Glosteras komandu. Viņi apsprieda iespēju vai, runājot Harija vārdiem, varbūtību, ka drīz tiks pasludināts par kara sāk�anos, ja reiz visiem izdalītas gāzmaskas. Tomēr jaunekļi vairījās runāt par to, vai septembrī D�ailss pievienosies Harijam un Dīkinsam Oksfordā, lai gan �ī doma ne mirkli nepazuda viņiem no prāta.

Kad viņi bija nonāku�i pie viesnīcas Royal, Harijam atkal ienāca prātā, ka nebūtu labi traucēt mammu darbā, tomēr D�ailss jau bija iegājis foajē un gaidīja.

��Tas prasīs tikai pāris minūtes, � D�ailss sacīja, kad Harijs bija pievienojies draugam. � Tikai pavēsti viņai labās ziņas, un mēs tūdaļ varēsim doties atpakaļ uz skolu. � Harijs pamāja ar galvu.

D�ailss apvaicājās portjē, kur atrodas �Palmkorta�, un viņ� norādīja uz paaugstinājumu vestibila tālākajā galā. Kad abi bija pieveiku�i kādu pusduci pakāpienu, D�ailss piegāja pie administratores un, cen�oties padarīt savu balsi zemāku, vaicāja: � Vai mums būtu iespējams ātri pārrunāt da�us vārdus ar Kliftones kundzi?

��Ar Kliftones kundzi? � meitene pārvaicāja. � Vai viņa �eit rezervējusi numuru? � Administratore ar pirkstu pārvilka rezervāciju sarakstam.

��Nē, viņa �eit strādā, � atteica D�ailss.

��Ak tā? Es �eit esmu jaunpienācēja, bet tūdaļ pavaicā�u kādai no viesmīlēm. Viņām noteikti būtu jāzina.

��Paldies!

Harijs joprojām stāvēja uz apak�ējā pakāpiena un ar skatienu meklēja māti.

��Hetij? � administratore vaicāja viesmīlei, kas tajā mirklī gāja garām. � Vai �eit strādā Kliftones kundze?

��Nē, vairs viņa �eit nestrādā, � viesmīle nekavējoties atbildēja. � Viņa aizgāja no �ejienes jau apmēram pirms diviem gadiem. Kop� tā laika neko par viņu neesmu dzirdējusi.

��Tai noteikti jābūt kādai kļūdai, � protestēja Harijs un, ātri pieveicis pakāpienus, pievienojās draugam.

��Vai jums ir kāda nojausma, kur mēs viņu varētu atrast? � D�ailss vaicāja, joprojām zemākā balsī.

��Nē, � Hetija atteica. � Ta�u jūs varat pavaicāt Dagam. Viņ� ir nakts portjē. Viņ� �eit strādā, liekas, jau mū�ību.

��Paldies! � tencināja D�ailss un, pagriezies pret Hariju, piebilda: � Jābūt kādam glu�i parastam izskaidrojumam, bet, ja gribi likties mierā�

��Nē, noskaidrosim, vai Dagam ir zināms, kur viņa meklējama.

D�ailss lēnām devās pie portjē, vēl it kā atvēlēdams Harijam laiku pārdomāt, bet draugs neteica ne vārda. � Vai jūs esat Dags? � viņ� vaicāja vīrietim, kas bija ģērbies pabalēju�os gai�i zilos formas svārkos, kuru pogas vairs nebija spo�as.

��Esmu gan, kungs, � Dags atbildēja. � Kā varu jums pakalpot?

��Mēs meklējam Kliftones kundzi.

��Meizija �eit vairs nestrādā, kungs. Nu jau būs pagāju�i vismaz divi gadi, kop� viņa no �ejienes aizgāja.

��Vai jums ir zināms, kur viņa strādā pa�laik?

��Nē, kungs. Man nav ne jausmas.

D�ailss izņēma naudas maku, sameklēja tajā puskronu un uzlika uz letes. Portjē brīdi pētīja naudu un tad atkal ierunājās: � Ir iespējams, ka atradīsiet viņu Edija naktsklubā.

��Edija Etkinsa? � pārvaicāja Harijs.

��Domāju, ka tie�i tā būs pareizi, kungs.

��Nu ko, tas visu izskaidro, � noteica Harijs. � Un kur tas Edija naktsklubs atrodas?

��Vel�bekā, � atbildēja portjē un ielika naudu kabatā.

Harijs izsteidzās no viesnīcas, vairs nesacījis ne vārda, un naski iemetās gaido�ā taksometra aizmugures sēdeklī. D�ailss iekārtojās viņam līdzās. � Vai tev neliekas, ka mums būtu laiks atgriezties skolā? � D�ailss vaicāja, ieskatījies rokaspulkstenī. � Katrā ziņā tu vienmēr varēsi pagūt visu izstāstīt mātei arī no rīta.

Bet Harijs papurināja galvu � Tie�i tu ta�u sacīji, ka �ādu ziņu dēļ būtu gatavs pārtraukt savu māti, lai ar ko viņa tobrīd nodarbotos, � Harijs atgādināja. � �oferīt, uz Edija naktsklubu Vel�bekā, lūdzu! � viņ� strikti uzsauca.

Ceļ� bija īss, un tā laikā Harijs nebilda ne vārda. Kad taksometrs iegriezās alejā un beidzot apstājās pie naktskluba durvīm, Harijs izkāpa no automa�īnas un taisnā ceļā devās uz ēkas ieeju.

Jauneklis apņēmīgi pabungoja ar dūri pa iestādes durvīm. Durvis mazliet pavērās, un pa spraugu kāds nopētīja abus pui�us. � Ieejas maksa ir pieci �iliņi katram, � sacīja cilvēks, kur� bija atvēris durvis. D�ailss durvju spraugā iestūma desmit �iliņu banknoti. Durvis nekavējoties atvērās pla�i.

Pa dūmakainas puskrēslas pārņemtām kāpnēm abi jaunekļi devās lejup uz pagrabstāvu. D�ailss viņu ieraudzīja pirmais un jau nadzīgi pagriezās uz projāmie�anu, tomēr bija par vēlu. Harijs bija piekalis skatienu meiteņu rindai, kas uz augstiem krēsliem sēdēja pie bāra letes. Da�as pļāpāja ar vīrie�iem, bet da�as sarunājās cita ar citu. Viena no viņām, ģērbusies baltā caurspīdīgā blūzē, īsos, apspīlētos melnas ādas svārkos un melnās zeķēs, pienāca pie viņiem un apvaicājās: � Kā varu palīdzēt, kungi?

Harijs nepievērsa viņai ne mazāko uzmanību, jo nespēja atraut acis no sievietes tālākajā bāra malā. Viņa sēdēja kopā ar kādu padzīvoju�u kungu, kur� bija uzlicis roku viņai uz gurna. Abi bija iegrimu�i sarunā, un sieviete uzmanīgi klausījās, ko vīrietis saka. Meitene paraudzījās uz to pusi, lai saprastu, kas piesaistījis jaunā pui�a skatienu. � Man jāatzīst, ka jūs protat pamanīt pa�u labāko, � viņa sacīja. � Tikai brīdinu, ka Meizija ir ļoti izvēlīga un turklāt arī dārga.

Apcirties Harijs zibenīgi uzskrēja pa kāpnēm, atrāva durvis un izmetās uz ielas. D�ailss sekoja viņam. Harijs sabruka uz ceļgaliem un ilgi vēma. D�ailss notupās blakus, aplika roku draugam ap pleciem un pūlējās viņu nomierināt.

Vīrietis, kur� bija stāvējis ielas malā un slēpies ēnā, aizkliboja projām.

Es nekad neaizmirsī�u pirmo reizi, kad viņu ieraudzīju.

Viņ� bija ieradies Menorhausā, lai nosvinētu mana brāļa divpadsmito dzim�anas dienu, un izturējās klusi un rezervēti, tādēļ es pat brīnījos, kā gan viņ� var būt D�ailsa labākais draugs. Tas otrs zēns � Dīkinss � bija patie�ām dīvains. Viņ� nemitīgi ēda un tās pēcpusdienas laikā nepateica gandrīz ne vārda.

Tad ierunājās Harijs. Viņa maigā, klusā balss mudināja ieklausīties. Līdz brīdim, kad istabā iebrāzās mans tēvs, dzim�anas dienas viesības ritēja patīkamā gaisotnē. Tēvs ienāca un gandrīz nemaz nerunāja. Nekad nebiju viņu redzējusi tik nepieklājīgi izturamies pret kādu, un man nemaz nebija saprotams, kālab viņam izveidojusies �āda attieksme pret pilnīgi sve�u zēnu. Ta�u vēl neizskaidrojamāka bija tēva uzvedība pēc tam, kad viņ� bija pavaicājis, kad ir Harija dzim�anas diena. Kā gan tik nekaitīgs un vienkār�s jautājums varēja radīt tik neadekvātu reakciju? Jau pēc minūtes mans tēvs piecēlās kājās un, pat neatvadījies no D�ailsa un viņa draugiem, izgāja no istabas. Redzēju, ka mamma jūtas apkaunota �ādas viņa rīcības dēļ, lai gan viņa ielēja sev vēl tasi tējas un izlikās, ka neko nav pamanījusi.

Pēc da�ām minūtēm mans brālis un viņa viesi devās atpakaļ uz skolu. Viņ� pagriezās pret mani un pasmaidīja, bet, glu�i tāpat kā mana māte, arī es izlikos neko nemanām. Noklaudzēja ārdurvis. Es piecēlos, piegāju pie viesistabas loga un noraudzījos, kā automa�īna aizripo pa piebraucamo ceļu un pamazām izgaist skatienam. Man likās, ka redzēju viņu veramies pa automa�īnas aizmugures logu, tomēr pārliecināta nebiju.

Uzreiz pēc tam, kad viņi bija aizbrauku�i, māte devās pie tēva uz viņa kabinetu, un es varēju saklausīt paceltas balsis.

Un pēdējā laikā tas notika aizvien bie�āk un bie�āk.

��Kā sauc D�ailsa labāko draugu? � es vaicāju.

��Harijs Kliftons, � māte atbildēja.

Nākamā reize, kad redzēju Hariju Kliftonu, bija Adventa dievkalpojums Svētās Marijas baznīcā. Viņ� dziedāja �Tu, mazā, klusā Bētleme�, un mana labākā draudzene D�esika Breitveita apgalvoja, ka es izturoties tik neapvaldīti, it kā viņ� būtu jaunais Bings Krosbijs. Es nepūlējos atspēkot viņas pārliecību. Vēlāk es redzēju puisi pļāpājam ar D�ailsu, un man gribējās pieiet abiem klāt, lai Hariju apsveiktu, ta�u likās, ka tēvs steidzas uz mājām. Kad devāmies projām, es redzēju, kā viņu cie�i apskauj kāda sieviete, laikam jau aukle.

Svētās Marijas baznīcā biju arī dienā, kad Harijam notika balss lūzums, tikai nesapratu, kālab tik daudzi pagrieza galvu uz viņa pusi un vairāki draudzes locekļi sāka �ukstus apspriest �o faktu. Zinu tikai to, ka vairs ne reizi nedzirdēju viņu dziedam.

Kad D�ailsu pirmajā semestra dienā veda uz Bristoles klasisko ģimnāziju, es lūdzos, lai mani ņem līdzi. Vienīgais iemesls bija tas, ka vēlējos redzēt Hariju. Tēvs par to negribēja ne dzirdēt, un tādēļ es, par spīti manām kontrolēti izspēlētajām asarām, kopā ar mazo māsu Greisu paliku uz mūsu mājas aug�ējā pakāpiena un noskatījos, kā viņi aizbrauc. Tēvs niknojās par to, ka D�ailsam nav piedāvāta vieta Ītonā. Un arī es to joprojām nespēju saprast, jo daudzi citi zēni, pat krietni vien dumjāki par manu brāli, tomēr pamanījās eksāmenu nokārtot. Liekas, mammai nebija īpa�as nostājas jautājumā par to, kādā mācību iestādē D�ailss apgūst zinības, bet es biju priecīga, ka viņ� iestājies Bristoles klasiskajā ģimnāzijā, jo tas nozīmēja lielākas iespējas satikties ar Hariju.

Vispār to triju gadu laikā es viņu satiku daudzas reizes, ta�u viņ� nekad neatcerējās nevienu no tām. Un tad mēs aizbraucām uz Romu.

Mūsu ģimene tajā vasarā dzīvoja villā Toskānā. Kādu dienu D�ailss mani pasauca sānis un teica, ka viņam esot nepiecie�ams mans padoms. Tā viņ� darīja tikai tad, ja vēlējās panākt, lai kaut ko izdaru viņa labā. Ta�u toreiz viņa vēlme pilnībā sakrita ar manējo.

��Un ko tu �ajā reizē no manis gaidi? Kas man būs jādara? � es viņam vaicāju.

��Man ir nepiecie�ams aizbildinājums, lai rīt dotos uz Romu, � D�ailss atbildēja. � Man tur ieplānota tik�anās ar Hariju.

��Kādu Hariju? � es vaicāju, tēlodama vienaldzību.

��Ar Hariju Kliftonu, dumiķe. Viņ� kopā ar ģimnāzijas grupu ir atbraucis uz Romu, un es apsolīju, ka vienu dienu mēs pavadīsim divatā. � To, ka tēvs neko tamlīdzīgu nepieļautu, nemaz nevajadzēja sacīt. � Tev vajadzēs, � viņ� turpināja, � pavaicāt mammai, vai viņa varētu tevi uz vienu dienu aizvest uz Romu.

��Viņa ta�u vēlēsies zināt, kālab man jābrauc uz Romu.

��Pasaki viņai, ka vienmēr esi vēlējusies apskatīt Borgēzes villu.

��Kāpēc tie�i Borgēzes villu?

��Tāpēc, ka tie�i tur nākamajā rītā pulksten desmitos būs Harijs.

��Un kas notiks, ja mamma piekritīs mani turp aizvest? Tad tavs plāns būs izkūpējis gaisā.

��Viņa nepiekritīs. Rīt Areco viņiem paredzētas kopīgas vakariņas ar Hendersoniem. Un es pieteik�os kļūt par tavu pavadoni.

��Ko es dabū�u pretī par �o pakalpojumu? � es stingri pavaicāju, jo nevēlējos, lai D�ailss nojau�, cik ļoti man gribas satikt Hariju.

��Manu gramofonu, � brālis atbildēja.

��Pavisam vai tikai uz laiciņu?

Kādu brīdi D�ailss klusēja un tad gau�ām negribīgi noteica: � Pavisam.

��Atdod jau tagad, � es pieprasīju. � Citādi vari par to visu aizmirst. � Un, man par lielu pārsteigumu, viņ� tā arī izdarīja.

Es brīnījos vēl vairāk, kad nākamajā dienā mana mamma uzķērās uz �ī nelielā āķa. D�ailsam pat nevajadzēja izlikties, ka labprātīgi piesakās par manu ceļabiedru. Tēvs uzstāja, ka brālim mani jāpavada. D�ailss viltīgi notēloja, ka nevēlas to darīt, ta�u galu galā piekrita.

Nākamajā rītā es pamodos jau ļoti agri un vērā ņemamu laiku pavadīju, domājot par to, kādu tērpu izvēlēties. Apģērbam vajadzēja būt gana konservatīvam, tomēr arī tādam, kas neļautu Harijam mani nepamanīt.

Kad mēs jau bijām vilcienā uz Romu, es devos uz tualeti un uzāvu mātes zīda zeķes, kā arī pavisam nedaudz uzkrāsoju lūpas. Tā, lai D�ailss to neievērotu.

Pēc reģistrē�anās viesnīcā D�ailss nekavējoties gribēja doties uz Borgēzes villu. Un es glu�i tāpat.

Cauri dārziem mēs devāmies uz villu, un pēk�ņi uz mani atskatījās un cie�i noraudzījās kāds kareivis. Tā bija pirmā reize, kad atgadījās kaut kas tāds, un es jutu, kā man pietvīkst vaigi.

Tiklīdz mēs iegājām galerijā, D�ailss aizsteidzās meklēt Hariju. Es paliku iepakaļ, tēlodama patiesu un dziļu interesi par gleznām un skulptūrām. Man vajadzēja sagatavoties savam uznācienam.

Lēnām tuvojusies viņiem, es beidzot ieraudzīju, ka Harijs pļāpā ar manu brāli, kur� pat necentās tēlot ieinteresētību sarunā, jo nedalītu uzmanību bija pievērsis grupas gidei. Ja viņ� vaicātu manu viedokli, es atbildētu, ka viņam nav ne mazāko cerību. Ta�u, kad runa ir par sievietēm, vecākie brāļi reti ieklausās māsu padomos. Man ļoti patika viņas kurpes, tās pat raisīja manī zināmu skaudību. Vīrie�i ir iedomāju�ies, ka itālie�i ir slaveni tikai ar savām automa�īnām. Viens izņēmums no �ā likuma ir kapteinis Tārents, kur� nudien zina, kā jāizturas pret lēdiju. Mans brālis varētu daudz no viņa mācīties. D�ailss mani uzskatīja tikai par savu mazo, neveiklo mā�eli. It kā vispār zinātu, ko nozīmē vārds �neveikla�.

Es nogaidīju īsto brīdi, tad devos pāri zālei pie viņiem un gaidīju, kad D�ailss mūs iepazīstinās. Vai spējat iztēloties, cik liels bija mans pārsteigums, kad Harijs uzaicināja mani kopīgi ieturēt vakariņas? Manas vienīgās domas bija par to, ka neesmu paņēmusi līdzi nevienu kaut cik pieklājīgu vakarkleitu. Maltītes laikā es uzzināju, ka brālis ir samaksājis Harijam tūksto� liras, lai dabūtu mani projām, ta�u viņ� padevies tikai pēc D�ailsa solījuma atdot Karuzo ierakstu. Es sacīju Harijam, ka viņam būs ieraksts, bet man gramofons. Harijs nesaprata manu mājienu.

Kad mēs �ķērsojām ceļu, dodoties uz viesnīcu, Harijs pirmo reizi paņēma mani aiz rokas, un es nepūlējos atbrīvoties. Jutu, ka �ī ir pirmā reize, kad Harijs paņēmis savējā kādas meitenes roku. Viņ� bija ļoti satraucies un no nervozitātes pat nosvīdis.

Es mēģināju atvieglot viņa centienus mani noskūpstīt, kad jau bijām nokļuvu�i manā viesnīcā, tomēr viņ� tikai paspieda manu roku un pateica arlabunakti, it kā mēs būtu seni draugi. Es devu mājienu, ka pēc atgrie�anās Bristolē mēs varētu kādreiz satikties. �ajā reizē viņ� atbildēja piekrīto�āk un pat ierosināja nākamajai reizei kādu ļoti romantisku vietu. Pilsētas centrālo bibliotēku. Viņ� paskaidroja, ka tur mēs varēsim būt pilnīgi dro�i par nesastap�anos ar D�ailsu. Es priecīgi piekritu.

Bija jau pāri desmitiem, kad Harijs gāja projām, bet es devos uz savu viesnīcas numuru. Pēc da�ām minūtēm es dzirdēju, kā D�ailss atslēdz savas guļamistabas durvis. Es pasmaidīju. Viņam �is vakars ar Katerīnu nebija ne gramofona, ne Karuzo ieraksta vērts.

Pēc trijām nedēļām ģimene atgriezās mājās, un vestibilā uz galda mani gaidīja trīs vēstules. Adresi uz visām bija rakstījusi viena un tā pati roka. Ja mans tēvs arī kaut ko pamanīja, tad neko neteica.

Nākamajā mēnesī mēs ar Hariju pilsētas centrālajā bibliotēkā pavadījām daudzas laimīgas stundas, un nevienam neradās kādas aizdomas. Lielā mērā tas kļuva iespējams, pateicoties tam, ka Harijs bija atklājis kādu telpu, kur mūs neviens nevarēja iztraucēt. Pat Dīkinss ne.

Drīz sākās mācību semestris, un mums vairs nebija iespējams tik bie�i satikties, un es ātri vien atskārtu, ka ļoti ilgojos pēc Harija. Es rakstīju viņam ik pārdienas un mēģināju nedēļas nogalēs kaut da�as stundas izbrīvēt, lai tās pavadītu kopā ar viņu. Tā tas arī būtu turpinājies, ja vien glu�i nevil�us nebūtu iejaucies doktors Ped�ets.

Kad mēs burvīgā kafejnīcā malkojām kafiju, Harijs atklāja man, ka Votsas jaunkundze piekritusi �ajā gadā ļaut savas skolas meitenēm piedalīties Bristoles klasiskās ģimnāzijas iestudējumā. Noklausī�anās bija paredzēta pēc trijām nedēļām, un līdz tam laikam es D�uljetas tekstu biju iemācījusies no galvas. Nabaga naivais doktors Ped�ets pat nespēja noticēt tādai veiksmei. Mēģinājumi nozīmēja ne vien to, ka trīs pēcpusdienas nedēļā mums tika dāvāta iespēja pavadīt abiem kopā; mums arī tika atļauts spēlēt jauno mīlētāju lomas. Līdz brīdim, kad priek�kars pacēlās pirmizrādes vakarā, mēs jau vairs netēlojām mīlniekus.

Pirmizrāde aizritēja tik lieliski, ka nespēju vien sagaidīt noslēguma izrādi, kad zālē sēdēs arī mani vecāki. Tēvam gan nebiju pateikusi, ka spēlēju D�uljetu. Vēlējos, lai tas būtu pārsteigums. Neilgi pēc mana pirmā uznāciena manu uzmanību novērsa kāds cilvēks, kur� trok�ņaini pameta zāli. Doktors Ped�ets bija mums mācījis, ka nevajag lūkoties zālē, jo tā varot salauzt burvību, tādēļ es paliku pilnīgā neziņā par notikumiem skatītāju rindās. Es klusībā lūdzu Dievu, kaut nekārtību cēlājs nebūtu bijis mans tēvs, tomēr pēc izrādes, kad viņ� neatnāca uz aizkulisēm, sapratu, ka manas lūg�anas nav uzklausītas. Vēl ļaunāk � es biju pārliecināta, ka viņa neapvaldītais dusmu izvirdums ir vērsts pret Hariju. Tiesa, es joprojām nezināju, kālab tēvs tā izturas.

Vakarā atgriezu�ies mājās, mēs ar D�ailsu apsēdāmies uz aug�ējā pakāpiena un noklausījāmies kārtējo vecāku strīdu. Ta�u tajā reizē bija vēl ļaunāk nekā citkārt. Nekad agrāk vēl nebiju dzirdējusi, ka tēvs tik rupji runātu ar manu mammu. Kad es to vairs nespēju izturēt, devos uz savu istabu un ieslēdzos tur.

Es gulēju gultā un domāju par Hariju, kad pie durvīm atskanēja kluss klauvējiens. Atvērusi durvis, es ieraudzīju mammu, kura pat necentās slēpt, ka ir raudājusi. Viņa man sacīja, lai ātri sakravāju nelielu ceļasomu, jo mēs jau pēc īsa brī�a dodamies projām. Taksometrs mūs aizveda uz staciju tie�i laikā, lai mēs pagūtu uz Londonas vilcienu. Pa ceļam es uzrakstīju Harijam vēstuli, kurā paskaidroju, kas ir noticis un kā viņ� var ar mani sazināties. Vēstuli es iemetu pastkastītē Kingskrosas stacijā, pirms iekāp�anas Edinburgas vilcienā.

Iztēlojieties, cik liels bija mans pārsteigums, kad nākamajā vakarā tie�i uz maltītes laiku Malgelrijas pilī ieradās Harijs kopā ar manu brāli! Mēs Skotijā pavadījām deviņas pasakainas dienas, un man nemaz negribējās atgriezties mājās, lai gan tēvs bija zvanījis un kaismīgi atvainojies par savu nepiedodami rupjo izturē�anos noslēguma izrādes vakarā.

Tomēr es zināju, ka pienāks diena, kad mums vajadzēs atgriezties. Kādā no mūsu garajām rīta pastaigām es apsolīju Harijam, ka izdibinā�u iemeslu, kādēļ mans tēvs attieksmē pret viņu ir tik noraido�s un ļauns.

Kad atgriezāmies mājās, tēvs tā no�ēloja savu soli, ka vairāk pat nebija iedomājams. Viņ� pūlējās izskaidrot, kālab �o gadu laikā pret Hariju izturējies tik briesmīgi. Mana mamma un D�ailss, kā likās, �os paskaidrojumus pieņēma kā patiesību. Es gan nejutos pārliecināta, ka viņ� mums ir izstāstījis visu.

Diem�ēl tēvs lika apsolīt, ka es Harijam neatklā�u to, ko viņ� stāstīja mums, jo Kliftones kundze esot vēlējusies, lai patiesība par Harija tēva nāvi paliek noslēpumā. Man bija aizdomas, ka Kliftones kundze zina īsto iemeslu, kālab mans tēvs tik ļoti neatbalsta manas attiecības ar Hariju. Man gribējās viņiem abiem pateikt, ka nekas un neviens nespētu mūs �ķirt. Lai kā arī būtu, viss beidzās tā, kā neviens nebūtu varējis paredzēt.

Tie�i tikpat dedzīgi kā pats Harijs, arī es gaidīju vēsti par to, vai viņ� ticis pie mācību vietas Oksfordā. Bijām norunāju�i, ka satiksimies pie bibliotēkas rītā, kad Harijs būs saņēmis telegrammu ar rezultātiem.

Piektdienas rītā es da�as minūtes nokavēju un, atsteigusies pie bibliotēkas, ieraudzīju Hariju sē�am uz aug�ējā pakāpiena, galvu rokās saņēmu�u. Es sapratu, ka viņam nav paveicies.

Ieraudzījis Emmu, Harijs pielēca kājās un cie�i apskāva meiteni. Viņ� ilgi nelaida Emmu vaļā � kaut ko tādu publiskās vietās viņ� parasti neatļāvās. Emmai bija skaidrs, ka ziņas ir sliktas.

Viņ� klusēdams paņēma meiteni aiz rokas un ieveda bibliotēkas ēkā, tālāk lejup pa koka vītņu kāpnēm un pa �auru gaiteni ar ķieģeļu sienām, līdz nonāca pie durvīm, uz kurām bija uzraksts �Antīkā pasaule�. Viņ� uzmanīgi palūkojās iek�ā, lai būtu dro�s, ka neviens nav atklājis abu slepeno vietu.

Jaunie�i apsēdās viens otram pretī pie maza galdiņa, kur pagāju�ā gada laikā mācoties bija aizvadīju�i daudzas stundas. Harijs drebēja pie visām miesām un ne jau tāpēc, ka bezlogu telpā būtu auksti. Gar visām tās sienām bija plaukti, kuros glabājās ādas vākos iesietas, ar putekļu kārtu pārklātas grāmatas. Da�as, kā likās, nebija atvērtas pat gadiem ilgi.

Pagāja laiks, kamēr Harijs ierunājās:

��Kā tev liekas, vai ir kaut kas tāds, ko es varētu pateikt vai izdarīt un piepe�i zaudēt tavu mīlestību?

��Nē, mans dārgais, � atbildēja Emma. � Nekā tāda nav. � Es esmu uzzinājis, kālab tavs tēvs tik apņēmīgi pūlas mūs turēt pa gabalu vienu no otra.

��Man �is iemesls jau ir zināms, � Emma atzinās un mazliet nolieca galvu. � Varu tev apliecināt, ka tas mūsu attiecībās neko nemainīs.

��Kā gan tu varēji to uzzināt? � vaicāja Harijs.

��Dienā, kad atgriezāmies no Skotijas, to mums pastāstīja mans tēvs. Tikai lika zvērēt, ka glabāsim to noslēpumā.

��Vai viņ� jums izstāstīja, ka mana māte ir prostitūta?

Emma bija satriekta. Tikai pēc krietna laika sprī�a viņa saņēmās tiktāl, lai atkal spētu parunāt. � Nē, to viņ� nesacīja, � viņa kaismīgi pavēstīja. � Kā gan tu spēj apgalvot kaut ko tik ne�ēlīgu?

��Tāpēc, ka tā ir patiesība, � Harijs teica. � Pretēji tam, kā biju domājis, mana māte Royal viesnīcā nestrādā jau pēdējos divus gadus. Viņa strādā Edija naktsklubā.

��Tas vēl nepadara viņu par prostitūtu, � Emma iebilda.

��Vīrietis sēdēja viņai blakus uz bāra krēsla. Vienā rokā viņam bija viskija glāze, bet otru viņ� bija uzlicis uz manas mātes gurna. Un ne jau tāpēc, lai saruna ritētu raitāk.

Emma paliecās pāri galdam un maigi pieskārās Harija vaigam. � Man patie�ām �ēl, mīļais, � viņa teica. � Un tomēr tas nekādi neietekmē manas jūtas pret tevi. Un nekad arī neietekmēs.

Harijs vārgi pasmaidīja, bet Emma klusēja. Viņa zināja, ka jau pēc da�iem mirkļiem viņ� uzdos neizbēgamo jautājumu.

��Varbūt tu man varētu pateikt� � Harijs jau atkal bija kļuvis pavisam nopietns. � Ko tavs tēvs jums atklāja?

Tagad bija Emmas kārta saņemt galvu rokās, jo viņa juta, ka vairs nebūs izvēles un nāksies Harijam atklāt patiesību. Glu�i tāpat kā māte, arī viņa neprata izlikties.

��Ko viņ� jums izstāstīja? � Harijs atkāroja jautājumu jau uzsvērtāk.

It kā vēlēdamās justies stabilāk, Emma ieķērās galda malā. Beidzot viņa saņēma visus spēkus un paraudzījās uz Hariju. Lai gan viņ� atradās tikai da�as pēdas atstatu, likās, ka viņ� bija neticami tālu. � Man jāvaicā tas pats, ko tu vaicāji man, � sacīja Emma. � Vai ir kaut kas tāds, ko es varētu pateikt vai izdarīt un piepe�i zaudēt tavu mīlestību?

Harijs paliecās pāri galdam un paņēma Emmas delnu savējā. � Protams, ka ne! � viņ� apgalvoja.

��Tavs tēvs netika nogalināts karā, � meitene klusi stāstīja, � un mans tēvs, iespējams, ir atbildīgs par viņa nāvi. � Emma cie�āk saspieda Harija delnu un tad atklāja visu, ko tēvs viņiem pavēstīja, kad viņi atgriezās no Skotijas.

Kad stāsts bija galā, Harijs izskatījās satriekts un kādu laiku nespēja parunāt. Viņ� mēģināja piecelties kājās, tomēr kājas neklausīja un viņ� atkal atkrita krēslā.

��Jau kādu laiku es zinu, ka mans tēvs nav kritis karā, � Harijs klusi teica. � Es tikai nesaprotu vienu� kālab māte man neatklāja patiesību.

��Un tagad tu zini �o patiesību, � Emma sacīja, pūlēdamās aizkavēt asaras. � Es sapratī�u, ja tu vēlēsies izbeigt mūsu attiecības tagad, kad zini, ko mans tēvs licis izciest tavai ģimenei.

��Tā nav tava vaina, � Harijs iebilda, � tomēr viņam es to nekad nepiedo�u. � Viņ� brīdi klusēja un tad piebilda: � Un es nespē�u ieskatīties viņam acīs, kad viņ� būs uzzinājis patiesību par manu māti.

��Viņam tas nemaz nav jāuzzina, � Emma mierināja un atkal saņēma Harija roku savējā. � Tas vienmēr paliks mūsu noslēpums.

��Tas nebūs iespējams, � iebilda Harijs.

��Kāpēc ne?

��Jo D�ailss redzēja, ka vīrs, kur� mums sekoja Edinburgā, slēpās durvju ailā pretī Edija naktsklubam.

��Tad jau mans tēvs ir tas, kur� nodarbojas ar zemiskām lietām, � secināja Emma. � Viņ� ne tikai mums atkal meloja, bet nav turējis arī solījumu.

��Kādu?

��Viņ� apsolīja D�ailsam, ka tas vīrs brāli nekad vairs neizsekos.

��Tas vīrietis neinteresējas par D�ailsu, � Harijs sacīja. � Es domāju, ka viņ� izseko manu māti.

��Kāpēc?

��Pierādījis, kā mana māte pelna iztiku, tavs tēvs varētu cerēt, ka pārliecinās tevi vairs ar mani nesatikties.

��Cik gan slikti viņ� pazīst pats savu meitu! � noteica Emma. � Tagad es vēl vairāk esmu pārliecināta, ka nekas nespēs izjaukt mūsu attiecības. Un nebūs viņa spēkos mazināt manu apbrīnu pret tavu māti. Tā kļūs pat lielāka nekā iepriek�.

��Kā gan tu vari tā sacīt? � vaicāja Harijs.

��Viņa strādāja par viesmīli, lai uzturētu savu ģimeni, galu galā viņa pat kļuva par �Tillijas tējnīcas� īpa�nieci. Kad tā nodega līdz pamatiem, viņa tika apsūdzēta ļaunprātīgā dedzinā�anā, tomēr turēja galvu augstu paceltu, jo bija pārliecināta par to, ka nav vainīga �ajā noziegumā. Viņa atrada sev citu darbu viesnīcā Royal un tomēr nepadevās, kad tika no turienes atlaista. Tad viņa saņēma �eku par se�iem simtiem mārciņu un nosprieda, ka problēmas beidzot ir atrisinātas, bet piepe�i saprata, ka vienalga ir tāda pati tuk�iniece kā bijusi un nauda ir vajadzīga, lai tu varētu turpināt mācības. Izmisuma mākta, viņa pievērsās�

��Bet es nebūtu gribējis, lai viņa�

��Viņa to noteikti zināja, Harij, un joprojām uzskata, ka ir vērts upurēties.

Atkal pār viņiem nogūla ilgs klusums.

��Mans Dievs! � beidzot ierunājās Harijs. � Kā gan es vispār varēju domāt sliktu par viņu! � Viņ� paraudzījās uz Emmu. � Man vajadzēs, lai tu manā labā kaut ko izdari.

��Jebko.

��Vai varēsi aiziet pie manas mātes? Izdomā jebkādu aizbildinājumu. Pamēģini izdibināt, vai viņa vakar tajā briesmīgajā vietā ir mani pamanījusi.

��Kā gan es to varē�u, ja viņa nebūs gatava to atzīt?

��Gan jau tu zināsi, � Harijs klusi noteica.

��Ja mamma tevi tur redzēja, tad jau gribēs noskaidrot, ko tu tur darīji.

��Es viņu meklēju.

��Kālab?

��Gribēju pateikt, ka man piedāvā mācību vietu Oksfordā.

Kristus Svētās piedzim�anas baznīcā Emma ieslīdēja pēdējā solā un gaidīja, līdz beigsies dievkalpojums. Viņa redzēja, ka Kliftones kundze sē� tre�ajā rindā blakus kādai vecai kundzei. Kad viņi atkal satikās tajā pa�ā rītā, tikai mazliet vēlāk, Harijs vairs ne�ķita tik ļoti saspringts. Viņ� ļoti skaidri bija pateicis, ko vēlas uzzināt, un Emma bija apsolījusi palīdzēt. Vairākas reizes viņi izmēģināja visda�ādākos iespējamos scenāriju variantus, un tagad viņa jutās gatava.

Kad padzīvoju�ais mācītājs beidza dievkalpojumu un svētīja draudzi, Emma izgāja ejā starp soliem, lai nepieļautu iespēju, ka Kliftone paiet viņai garām. Ieraudzījusi Emmu, Meizija nespēja apslēpt pārsteigumu, tomēr jau drīz to nomainīja silts smaids. Viņa ātri pagāja uz priek�u un iepazīstināja ar meiteni arī vecāko dāmu, kas bija kopā ar viņu. � Mammu, �ī ir Emma Beringtone. Harija draudzene.

Vecā dāma plati uzsmaidīja Emmai. � Ir ļoti liela at�ķirība, vai viņa ir Harija draudzene vai mīļotā meitene. Kā tad būtu pareizāk? � vecā kundze uzstāja.

Kliftones kundze iesmējās, ta�u Emmai bija skaidrs, ka arī viņa vēlas dzirdēt atbildi.

��Es esmu viņa mīļotā meitene! � Emma lepni atteica.

Kliftones kundzes māte atkal plati uzsmaidīja, atklājot skatienam visus savus zobus, bet Meizijas seja palika nopietna.

��Tas ta�u labi, vai ne? � Harija vecmāmiņa uzslavēja un tad piebilda: � Es te nevaru pļāpāt visu dienu, man vēl jāgatavo vakariņas. � Viņa jau pagāja projām, bet tad pagriezās un vaicāja: � Vai tu gribētu mums pievienoties uz vakariņām, jaunā dāma?

Tie�i uz tādu jautājumu Harijs bija cerējis, un atbilde jau bija sagatavota. � Tas ir patie�ām laipns piedāvājums, � Emma teica, � tomēr mani gaida vecāki.

��Pareizi, pareizi, � vecā kundze piekrita. � Tev vienmēr jāievēro savu vecāku vēlmes. Meizij, tiksimies vēlāk.

��Vai varu iet kopā ar jums, Kliftones kundze? � Emma vaicāja, kad abas bija izgāju�as no baznīcas.

��Jā, protams, dārgā.

��Harijs lūdza, lai atnāku jūs satikt, jo bija pārliecināts, ka vēlēsieties uzzināt par viņam pie�ķirto mācību vietu Oksfordā.

��Ak! Tie ta�u ir brīni�ķīgi jaunumi! � izsaucās Meizija un apskāva Emmu. Tad viņa piepe�i palaida meiteni vaļā un vaicāja: � Kāpēc viņ� pats neieradās un man to nepavēstīja?

Sekoja kārtējā iestudētā atbilde. � Diem�ēl viņ� ir atstāts pēc stundām. Pārraksta �ellija darbu fragmentus. Baidos, ka tajā vainojams mans brālis. Saprotiet� izdzirdējis labos jaunumus, viņ� skolā slepus ienesa �ampanie�a pudeli, un viņi �ovakar tika pieķerti darbistabā svinam.

��Vai tad tas ir tik ļauni? � Meizija vaicāja un pasmaidīja.

��Doktors Ped�ets tā domā. Harijs briesmīgi no�ēlo.

Meizija iesmējās tik skaļi un jautri, ka Emmai neradās ne mazākās �aubas par to, ka iepriek�ējā vakarā viņa nav Hariju redzējusi klubā. Emma būtu vēlējusies pavaicāt vēl kaut ko, ta�u Harijs bija cie�i iebildis: � Ja mana māte negrib, lai zinu, kā nomira mans tēvs, lai tā arī būtu.

��Man �ēl, ka nevari pievienoties mums uz maltīti, � Meizija sacīja. � Es labprāt vēlētos tev kaut ko pastāstīt. Nu� varbūt kādu citu reizi.

Nākamo nedēļu Harijs gaidīja, kad pienāks kārtējā satrieco�ā ziņa. Kad tas notika, viņ� skaļi uzgavilēja.

D�ailss telegrammu saņēma mācību semestra pēdējā dienā. Tajā bija sacīts, ka viņam tiek piedāvāta vieta Breiznouzas koled�ā Oksfordā. Vēstures nodaļā.

��Kā caur adatas aci, � viņa klases audzinātājs sacīja, kad D�ailss viņam pavēstīja labos jaunumus.

Pēc diviem mēne�iem viens stipendiāts, viens pabalsta saņēmējs un viens glu�i parasts students ieradās senajā universitātes pilsētā. Katrs ar mazliet at�ķirīgām izjūtām gaidīja turpmākos trīs tur pavadāmos gadus.

Harijs pierakstījās teātra biedrībā un virsnieku sagatavo�anas kursos. D�ailss izvēlējās �Diskusiju apvienību� un kriketa klubu. Dīkinss reģistrējās Bodlija bibliotēkā un tikpat kā nerādījās sabiedrībā � glu�i kā kurmis, kas reti izlien zemes virspusē. Un nav jau nekāds brīnums, jo viņ� bija nolēmis, ka Oksforda ir vieta, kur viņ� grasās pavadīt visu savu atliku�o dzīvi.

Par saviem turpmākās dzīves plāniem Harijs gan nebija tik pārliecināts. Valsts premjerministrs bie�i braukāja uz Vāciju un atpakaļ un beidzot, atkal ieradies Hestonas lidostā, ar smaidu sejā vicināja gaisā kādu dokumentu, bet pēc tam pavēstīja tautai tie�i to, ko tā vēlējās dzirdēt. Harijs bija pilnīgi dro�s, ka Lielbritānija stāv uz kara sliek�ņa. Kad Emma pavaicāja, kā gan viņ� var būt tik pārliecināts, viņ� atteica: � Vai esi pamanījusi, ka Herr Hitler ne reizi neierodas vizītē Lielbritānijā? Uzmācīgie prasītāji alla� esam mēs. Un galu galā mūs vienalga atraidīs. � Emma ignorēja Harija uzskatus �ajā jautājumā, ta�u viņa jau arī, līdzīgi �emberlena kungam, nevēlējās ticēt, ka puisim varētu būt taisnība.

Kad Harijs Ziemassvētku brīvdienās atbrauca uz Bristoli, viņi kopā ar Emmu pavadīja tik daudz laika, cik vien bija iespējams, tomēr Harijs vienmēr pūlējās negadīties Beringtona kungam acīs.

Emma neizmantoja iespēju brīvdienas pavadīt kopā ar ģimeni Toskānā un nemaz neslēpa to, ka labprātāk būs līdzās Harijam.

Kad Emmas iestājeksāmeni jau bija pavisam tuvu, viņa bibliotēkā sāka pavadīt tik daudz stundu, ka pat Dīkinss būtu pārsteigts. Harijs secināja, ka Emma noteikti pārsteigs arī eksaminācijas komisiju, glu�i tāpat kā viņa vientuļnieks draugs to bija izdarījis pirms gada. Kad Harijs par to ieminējās Emmai, viņa atgādināja, ka uz katru studenti Oksfordā ir divdesmit studentu.

��Tu ta�u vienmēr vari iet uz Kembrid�u, � Harijs mazliet muļķīgi aizrādīja.

��Tur ta�u gaisotne ir vēl aizvēsturiskāka, � Emma atteica. � Viņi joprojām nepiedāvā iespēju sievietēm iegūt zinātnisko grādu.

Lielākās bailes Emmai nebija par to, ka viņai varētu nepiedāvāt mācību vietu Oksfordā. Viņa visvairāk ba�ījās par to, ka tiks pasludināts kar� un Harijam vajadzēs pieteikties armijā un doties uz kādu sve�u valsti. Visu dzīvi Emma bija sastapusies ar atgādinājumiem par Pirmo pasaules karu, jo daudzas sievietes tā arī nepārstāja dienu no dienas valkāt melnās sēru drānas, pieminot savus vīrus, mīļotos, brāļus un dēlus, kuri nepārnāca no kaujas laukiem. �o karu vairs neviens nesauca par karu, kas pieliks punktu visiem pārējiem kariem.

Viņa bija lūgusi, lai Harijs nepiesakās brīvprātīgi, ja kar� tie�ām tiks pieteikts, un vismaz nogaida oficiālu pavēsti par iesauk�anu aktīvajā dienestā. Kad Hitlera karaspēks iemar�ēja �ehoslovākijā un anektēja Sudetiju, Harijs jau vairs ne mazākajā mērā ne�aubījās, ka neizbēgami sāksies kar� ar Vāciju un jau nākamajā dienā pēc tā pieteik�anas viņam mugurā būs armijas forma.

Kad Harijs uzaicināja Emmu uz mācību gada noslēguma balli, viņa nolēma sarunās karu nepieminēt. Un viņa bija pieņēmusi vēl kādu lēmumu.

Balles dienas rītā Emma devās uz Oksfordu un reģistrējās viesnīcā Randolph. Pa dienu Harijs viņai izrādīja apkārtni, jo bija pārliecināts, ka jau pēc da�iem mēne�iem Emma arī būs kļuvusi par studenti.

Emma atgriezās viesnīcā, un viņai bija daudz laika sagatavoties ballei. Harijs bija apsolījis astoņos ierasties pēc viņas.

Da�as minūtes pirms norunātā laika viņ� iesoļoja pa viesnīcas durvīm � modernā tum�i zilā smokingā, ko māte viņam bija uzdāvinājusi deviņpadsmitajā dzim�anas dienā. No viesnīcas administratora telefona viņ� piezvanīja uz Emmas numuru un pavēstīja, ka gaida vestibilā.

��Es tūdaļ nāk�u, � viņa apsolīja.

Kad bija pagāju�as jau desmit minūtes, Harijs sāka soļot pa vestibilu un prātot, ko gan Emma īsti bija domājusi ar vārdiem �tūdaļ nāk�u�. D�ailss gan viņam bie�i bija sacījis, ka māsa da�ādus laika apzīmējumus iemācījusies no mātes.

Un tad viņ� ieraudzīja Emmu kāpņu aug�galā. Viņ� nekustīgi stāvēja un skatījās, kā viņa lēni kāpj lejup, un tirkīzzilā zīda kleita bez lencītēm lieliski izceļ viņas jaunavīgā auguma daili. Likās, ka ikviens cits jauneklis, kur� tobrīd atradās vestibilā, būtu gatavs mainīties ar Hariju vietām.

��Oho! � viņ� sacīja, kad Emma sasniedza apak�ējo pakāpienu. � Kuru gan interesē Vivjena Lī? Starp citu, man ļoti patīk tavas kurpes.

Emma juta, ka viņas plāna pirmā daļa ir izdevusies.

Viņi izgāja no viesnīcas un roku rokā devās uz Redklifas laukumu. Kad viņi bija sasniegu�i Harija koled�as vārtus, saule jau pamazām slīdēja aiz Bodlija bibliotēkas torņiem. Neviens no tiem, kuri tajā vakarā iegāja pa Breiznouzas durvīm, nezināja, ka jau pēc da�ām nedēļām Lielbritānija tiks ierauta karā, un puse jauno cilvēku, kuri ļāvās dejas priekam tajā naktī, nekad tā arī neabsolvēs �o mācību iestādi.

Tobrīd gan jaunekļu prātus �ādas domas nenomāca. Jaunie�i dejoja, klausījās mūziku un vakara burvību. Vairāki simti studentu un viņu viesu baudīja �ampanieti un milzu daudzumā piedāvāto kūpināto lasi. Harijs tikpat kā neizlaida Emmu no acīm, jo baidījās, ka viņu kāds ne pārāk galants puisis varētu aizvest projām.

D�ailss dzēra pārāk daudz �ampanie�a un apēda pārāk daudz austeru un vakara laikā ne ar vienu meiteni nedejoja divas reizes pēc kārtas.

Divos naktī Billija Kotona deju grupa nospēlēja pēdējo valsi. Harijs un Emma, cie�i piekļāvu�ies viens otram, �ūpojās mūzikas ritmā.

Kad diriģents visbeidzot pacēla zizli, lai vadītu valsts himnas atskaņo�anu, Emma pamanīja, ka pilnīgi visi pui�i nostājas miera stājā un dzied �Dievs, sargi karali�.

Harijs un Emma gāja atpakaļ uz viesnīcu Randolph, pļāpājot par �o un to. Viņiem negribējās, lai �is vakars beidzas.

��Nu, vismaz pēc divām nedēļām tu atkal būsi te, lai noliktu iestājeksāmenu, � Harijs teica, kad abi devās aug�up pa viesnīcas kāpnēm. � Tā kā nepaies nemaz tik ilgs laiks, un mēs atkal redzēsimies.

��Taisnība, � piekrita Emma, � tomēr nebūs ne mirkļa laika atslābināties, kamēr nebū�u uzrakstījusi eksāmena darbu. Kad tas būs nodots, tad gan varēsim kopā pavadīt visu atliku�o nedēļas nogali. � Harijs jau grasījās Emmu uz atvadām noskūpstīt, kad viņa no�ukstēja: � Vai tu vēlētos ienākt pie manis numuriņā? Esmu sagatavojusi tev kādu dāvanu. Man negribētos, lai tu nodomā, ka esmu aizmirsusi par tavu dzim�anas dienu.

Puisis izskatījās tikpat pārsteigts kā portjē, kad noskatījās, kā abi jaunie�i roku rokā uziet pa kāpnēm aug�up. Kad viņi bija sasniegu�i Emmas numuriņu, meitene nervozi meklēja atslēgu, beidzot to atrada un atdarīja durvis.

��Tikai vienu īsu mirklīti, � viņa pateica un nozuda vannas istabā.

Harijs apsēdās uz vienīgā krēsla telpā un mēģināja iedomāties, ko gan viņ� visvairāk vēlētos saņemt dzim�anas dienā. Atvērās vannas istabas durvis. Emmas augumu ieskāva maiga puskrēsla. Elegantā kleita bez lencītēm bija pazudusi, tagad tās vietā bija viesnīcas dvielis.

Kad meitene lēnām tuvojās viņam, Harijs skaidri saklausīja pats savus sirdspukstus.

��Manuprāt, tu esi mazliet par daudz apģērbies, � viņa sacīja un noslidināja smokingu Harijam no pleciem, ļaudama tam nokrist uz grīdas. Pēc tam viņa attaisīja tauriņu un atpogāja kreklu. Gan viens, gan otrs pievienojās smokingam uz grīdas. Divas zeķes, divas kurpes� un tikai pēc tam viņa lēni novilka Harijam bikses. Viņa grasījās atbrīvoties no pēdējā �ķēr�ļa, bet jauneklis pacēla viņu rokās un aiznesa pāri guļamistabai.

Kad Harijs bez liekām ceremonijām ielika Emmu gultā, dvielis atraisījās un noslīdēja zemē. Kop� atgrie�anās no Romas Emma bie�i bija domājusi par to, kā tas varētu notikt, un pieņēmusi, ka pirmie mēģinājumi mīlēties būs neveikli un sagādās neērtus brī�us. Tomēr Harijs izturējās maigi un taktiski, lai gan skaidri bija redzams, ka viņ� nervozē tikpat stipri kā Emma. Pēc mīlē�anās Emma gulēja Harija rokās un nevēlējās aizmigt.

��Vai tev patika tava dzim�anas dienas dāvana? � viņa vaicāja.

��Jā, � atbildēja Harijs. � Tomēr ceru, ka man nenāksies gaidīt līdz nākamajam gadam, lai varētu izsaiņot nākamo. Un tas man kaut ko atsauca atmiņā. Arī es esmu sagatavojis dāvanu.

��Man ta�u tagad nav dzim�anas diena.

��Un tā nemaz nav dāvana dzim�anas dienā. � Viņ� izlēca no gultas, pacēla bikses no grīdas un kaut ko meklēja kabatās. Pēc mirkļa viņ� izņēma nelielu ādas kārbiņu, atgriezās pie gultas, nometās uz viena ceļgala un sacīja: � Dārgā Emma, vai kļūsi mana sieva?

��Tu �ādi izskaties visai smieklīgi, � atteica Emma, mazliet saraukusi pieri. � Nāc atpakaļ gultā, kamēr neesi pārsalis līdz nāvei.

��Nāk�u tikai tad, kad tu būsi atbildējusi uz manu jautājumu.

��Nemuļķojies, Harij! To, ka kļū�u tava sieva, es izlēmu jau tajā dienā, kad tu ieradies manās mājās, lai nosvinētu D�ailsa divpadsmito dzim�anas dienu.

Harijs iesmējās un uzvilka gredzenu Emmas kreisās rokas tre�ajā pirkstā.

��Atvaino, ka briljants ir tik sīks, � viņ� teica.

��Tas ir tik liels kā viesnīca Ritz, � Emma sacīja, kad viņ� atkal nogūlās blakus. � Un, ja reiz viss ir tik labi noorganizēts, � meitene ķircinājās, � kādu datumu tu esi izvēlējies mūsu kāzām?

��Sestdiena, divdesmit devītais jūlijs, pulksten trijos.

��Kāpēc tie�i tad?

��Tā ir semestra pēdējā diena. Pēc tam vairs nebūs iespējams sarunāt ceremoniju universitātes baznīcā.

Emma apsēdās, paķēra no naktsgaldiņa pildspalvu un bloknotu un sāka rakstīt.

��Ko tu tur tagad dari? � Harijs vaicāja.

��Sāku domāt par viesu sarakstu, ja reiz mums ir tikai septiņas nedēļas laika�

��Tas var pagaidīt, � atteica Harijs. � Es jūtu, ka tuvojas vēl viena dzim�anas diena.

��Viņa ir pārāk jauna, lai domātu par precē�anos, � paziņoja Emmas tēvs, it kā pa�as meitenes istabā nemaz nebūtu.

��Viņai ir tie�i tikpat gadu, cik bija man, kad tu mani bildināji, � atgādināja Elizabete.

��Tomēr tev nebija jāliek mū�ā svarīgākais eksāmens tikai da�as nedēļas pirms kāzām.

��Tie�i tālab es esmu pārņēmusi savā ziņā visus sagatavo�anās darbus, � Elizabete pavēstīja. � Tie�i tālab līdz eksāmeniem Emmai nevajadzēs darīt neko tādu, kas novērstu uzmanību no mācībām.

��Lai nu kā, es tomēr uzskatu, ka labāk būs kāzas pārcelt par da�iem mēne�iem vēlāk. Galu galā, kāpēc tik ļoti jāsteidzas?

��Tā patie�ām ir lieliska doma, tēt! � pirmo reizi �ās sarunas laikā iejaucās arī Emma. � Mēs varētu palūgt arī Herr Hitler, lai viņ� ir tik laipns un kara sākumu atliek uz da�iem mēne�iem, jo tava meita vēlas apprecēties.

��Un ko domā Kliftones kundze? � vaicāja Hugo Beringtons, neklausīdamies meitas piebildē.

��Kāpēc gan viņai būtu jājūt kas cits, izņemot prieku? � Elizabete atvaicāja, bet Hugo neatbildēja.

Pēc desmit dienām laikrakstā The Times tika publicēts paziņojums par gaidāmajām Emmas Greisas Beringtones un Harolda Artura Kliftona kāzām. Mācītājs Stailers viņus pirmo reizi uzsauca no kanceles Svētās Marijas baznīcā nākamajā svētdienā, un nākamās nedēļas laikā tika izsūtīti vairāk nekā trīs simti ielūgumu. Nevienu neizbrīnīja tas, ka par saviem vedējiem Harijs uzaicināja D�ailsu, kapteini Tārentu un Dīkinsu.

Harijs bija satriekts, kad saņēma vēstuli no Vecā D�eka, kurā viņ� pateicās par sirsnīgo uzaicinājumu, tomēr pauda atteikumu, jo nedrīkst pamest savu posteni �ādos apstākļos. Harijs viņam aizrakstīja vēstuli ar lūgumu padomāt vēlreiz un, ja iespējams, mainīt lēmumu. Vai vismaz atbraukt uz kāzām. Vecā D�eka atbilde lika Harijam samulst vēl vairāk. �Man ir tāda sajūta, ka mana klātbūtne varētu izrādīties apgrūtino�a.�

��Par ko gan viņ� runā? � nesaprata Harijs. � Viņ� ta�u skaidri zina, ka mēs jutīsimies pagodināti, ja viņ� ieradīsies.

��Tu sacīji, ka viņ� apsolīja nākotnē sniegt vēl vairāk atbalsta.

��Jā, ta�u viss mainījās, kad viņ� uzzināja par mūsu saderinā�anos. Un es nevaru apgalvot, ka mana mamma būtu izrādījusi lielāku entuziasmu, kad viņai pastāstīju par mūsu jaunumiem, � Harijs pavēstīja.

Emma neredzēja Hariju līdz brīdim, kad atgriezās Oksfordā, lai kārtotu eksāmenus, un arī tad viņi satikās tikai pēc tam, kad bija pielikts punkts pēdējā eksāmena lapā. Kad viņa iznāca no eksaminācijas telpas, līgavainis jau gaidīja uz aug�ējā pakāpiena. Vienā rokā viņam bija �ampanie�a pudele, bet otrā � divas glāzes.

��Kāda ir sajūta? Kā tu tiki galā? � viņ� vaicāja, kad bija piepildījis viņas glāzi.

��Es nezinu, � Emma nopūtās, kad no eksaminācijas telpas izspurdza vēl daudzas citas meitenes.

��Nu, vismaz tev būs kaut kas domu novēr�anai, kamēr gaidīsi eksāmenu rezultātu paziņo�anu.

��Vēl tikai trīs nedēļas, � Emma viņam atgādināja. � Laika ir vairāk nekā pietiekami, lai tu pārdomātu.

��Ja tev netiks pie�ķirta stipendija, es varētu arī pārskatīt savu lēmumu. Nebūs ta�u labi, ja mani redzēs kopā ar pavisam vienkār�u studenti.

��Ja es tomēr stipendiju dabū�u, tad varbūt pati pārskatī�u savu izvēli un labāk bū�u kopā ar kādu citu stipendiātu.

��Dīkinss joprojām ir dabūjams, � noteica Harijs un papildināja dzērienu viņas glāzē.

��Tad jau būs par vēlu, � sacīja Emma.

��Kāpēc?

��Rezultātus paziņos mūsu kāzu dienas rītā.

Atliku�o nedēļas nogali Emma un Harijs pavadīja, ieslēgu�ies savā mazajā viesnīcas istabiņā, un brī�os, kad nemīlējās, atkal un atkal pārrunāja ar kāzu rīko�anu saistītos jautājumus. Svētdienas naktī Emma sacīja: � Mamma ir vienkār�i brīni�ķīga, bet par tēvu gan to nevarētu teikt.

��Kā tev liekas, vai viņ� vispār ieradīsies?

��Mamma viņu pierunās, tomēr viņ� joprojām atsakās mani laist vaļā. Un kādas ir pēdējās ziņas no Vecā D�eka?

��Viņ� pat nav atbildējis uz manu pēdējo vēstuli, � noteica Harijs.

��Vai tu esi mazliet pieņēmusies svarā? � vaicāja Emmas māte, pūlēdamās aizdarīt pēdējo āķīti meitas kāzu kleitas mugurpusē.

��Nedomāju vis, � Emma atteica un kritiski nopētīja sevi spogulī, kurā bija redzama visā augumā.

��Satrieco�i, � Elizabete uzslavēja, nopētījusi savu līgavas tērpā uzposto meitu.

Viņas vairākkārt bija brauku�as uz Londonu uzlaikot kleitu pie Renē kundzes, neliela modes pre�u veikala īpa�nieces Meifērā. Tika uzskatīts, ka veikala aizbildnes ir karaliene Marija un karaliene Elizabete. Katrā pielaiko�anas reizē Renē kundze visu uzraudzīja pati. Viktorijas laikmeta smalki iz�ūtās me�ģīnes pie kakla un kleitas apak�malā � kaut kas senatnīgs � lieliski un glu�i dabiski saderēja ar zīda ņieburu un tajā gadā tik moderno ampīra stila zvanveida kleitas svārku daļu. Un mazā krēmkrāsas cepurīte asaras formā. Renē kundze bija pārliecinājusi viņas, ka tādas galvassegas modes dāmas nēsās nākamajā gadā. Emmas tēvs vienīgo piezīmi �ajā jautājumā izteica tikai brīdī, kad saņēma rēķinu.

Elizabete Beringtone ieskatījās rokaspulkstenī. Bez deviņpadsmit minūtēm trīs. � Nav vajadzības steigties, � viņa sacīja Emmai, kad pie durvīm atskanēja klauvējiens. Viņa bija pārliecināta, ka uz durvju roktura uzlikusi zīmi �Netraucēt� un �oferi brīdinājusi, lai viņas negaida ātrāk par trijiem. Iepriek�ējā dienā notiku�ajā kāzu mēģinājumā brauciens no viesnīcas uz baznīcu bija ildzis septiņas minūtes. Elizabete uzstāja, ka Emmai, modes prasībām atbilsto�i, ir jāierodas ar nokavē�anos. � Lai viņi da�as minūtes pagaida, tomēr tu nedod iemeslu raizēm. � Atkal klauvējiens.

��Es atvēr�u, � Elizabete sacīja un piegāja pie durvīm. Jauns portjē sarkanā formastērpā pasniedza viņai telegrammu. Tā bija vienpadsmitā tajā dienā. Viņa jau grasījās aizvērt durvis, kad portjē teica: � Man lika jums pavēstīt, kundze, ka �ī ir svarīga.

Vispirms Elizabete iedomājās par to, kur� viesis būs pēdējā brīdī pavēstījis par savu neiera�anos. Viņa cerēja, ka tas nenozīmēs centrālā galda pārkārto�anu pirms mielasta sākuma. Tad viņa atplēsa telegrammu un to izlasīja.

��Kas to sūtījis? � Emma vaicāja un iegrozīja cepurīti citā leņķī, tomēr raizējās, vai tas būs pieņemami.

Elizabete pasniedza meitai telegrammu. Viņa to izlasīja un izplūda asarās.

��Sirsnīgi apsveicu, mana mīļā! � sacīja māte, izņēma kabatlakatu no somiņas un sāka susināt meitas asaras. � Es tevi apskautu, ta�u nevēlos saburzīt tavu kleitu.

Pārliecinājusies, ka meita ir pienācīgi saposta, Elizabete ieskatījās spogulī arī pati. Renē kundze bija brīdinājusi: � Jūs nedrīkstat aizēnot savu meitu viņas lielajā dienā un tajā pa�ā laikā nedrīkstat palikt nepamanīta. � Elizabetei īpa�i patika Normena Hārtnela darinātā cepure, lai arī tā nebija no tādām, ko jaunie dēvē par ��iku�.

��Mums laiks doties, � viņa paziņoja, kad pēc mirkļa atkal bija ieskatījusies pulkstenī. Emma pasmaidīja un paraudzījās uz tērpu, ko viņa uzvilks pēc svinīgās pieņem�anas, kad viņi kopā ar Hariju dosies medusmēnesī uz Skotiju. Lords Hārvijs bija piedāvājis viņiem apmesties savā pilī un sacījis, ka tajā laikā neviens cits ģimenes loceklis netiks laists ne tuvumā. Un pats svarīgākais � Harijs drīkstēs izēst trīs porcijas viras kalnie�u gaumē, un viņam netiks dots pat mājiens, ka pamatēdienā būs rubeņa cepetis.

Emma nopakaļ savai mātei izgāja no numura un devās uz priek�u pa gaiteni. Brīdī, kad viņa bija piegājusi pie kāpņu aug�ējā pakāpiena, viņai likās, ka pa�as kājas vairs īsti neklausa. Kad viņa nogāja lejā, viesi pa�ķīrās, lai nekas nekavētu viņas gaitu.

Portjē atvēra viņai viesnīcas durvis, bet sera Voltera �oferis stāvēja pie Rolls-Royce un gaidīja, līdz līgava pievienosies savam vectēvam. Kad Emma bija apsēdusies viņam blakus un uzmanīgi sakārtojusi savu kleitu, sers Volters ielika monokli labajā acī un sacīja: � Tu patie�ām izskaties skaista, jaunā dāma. Harijam ir ļoti paveicies.

��Paldies, vecotēv! � viņa iesaucās un noskūpstīja seru Volteru uz vaiga, tad paraudzījās pa aizmugures logu un redzēja, ka mamma iekāpj otrā Rolls-Royce. Jau pēc mirkļa abas automa�īnas, iekļaudamās pēcpusdienas satiksmē, devās uz universitātes Svētās Marijas baznīcu.

��Vai tētis ir jau baznīcā? � Emma vaicāja, pūlēdamās neizrādīt satraukumu.

��Viņ� ieradās viens no pirmajiem, � atbildēja vecaistēvs. � Dro�i vien jau no�ēlo, ka ļāvis tevi ievest man.

��Un Harijs?

��Vēl nekad es neesmu redzējis viņu tik ļoti nervozu. Tomēr liekas, ka D�ailss visu kontrolē, un tas ir svarīgākais. Zinu, ka viņ� visu pagāju�o nedēļu gatavoja savu līgavaiņa vedēja runu.

��Mums abiem paveicies ar labāko draugu, � sacīja Emma. � Vai zini, vecotēv? Es reiz lasīju, ka ikviena līgava savā kāzu dienā piepe�i sāk �aubīties.

��Tas jau ir pilnīgi saprotami, mana mīļā.

��Bet es nekad neesmu par Hariju �aubījusies,� teica Emma, kad viņu auto apstājās pie universitātes baznīcas. � Es zinu, ka visu mūsu atliku�o mū�u mēs pavadīsim kopā.

Emma pagaidīja, kamēr vecaistēvs izkāpj no automa�īnas, tad uzmanīgi saņēma kleitas malu un pievienojās viņam uz ietves.

Māte piesteidzās pie Emmas, vēl pēdējo reizi pārliecinājās, vai viņas tērps ir pilnīgā kārtībā, un tikai tad ļāva ieiet baznīcā. Elizabete iedeva Emmai nelielu sārtu ro�u pu�ķi, un tādi pa�i bija arī līgavas māsām. Emmas jaunākā māsa Greisa un draudzene D�esika nesa līgavas tērpa velci.

��Tu būsi nākamā, � Elizabete sacīja savai jaunākajai meitai, kad bija pieliekusies, lai sakārtotu viņas tērpa apak�malu.

��Ceru, ka ne, � Greisa atteica pietiekami skaļi, lai māte to dzirdētu.

Elizabete pakāpās atpakaļ un pamāja ar galvu. Divi vīri atvēra milzīgās durvis, un tā bija zīme ērģelniekam, ka laiks uzsākt Vāgnera �Kāzu mar�u�, bet baznīcēniem piecelties kājās un sveikt līgavu.

Iegājusi baznīcā, Emma bija pārsteigta par to, cik daudzi cilvēki ieradu�ies Oksfordā, lai būtu klāt viņas laimīgajā dienā. Vectēvs lēnām veda viņu zem rokas pa centrālo eju, viesi viņai uzsmaidīja. Viņa tuvojās altārim.

Frobi�era kungs sēdēja blakus Holkoma kungam ailas labajā pusē. Tur bija pat Tillijas jaunkundze ar visai pārdro�a modeļa cepuri galvā. Vecā dāma bija veikusi visu garo ceļu no Kornvolas. Ped�eta kungs dāvāja Emmai vienu no saviem vissiltākajiem smaidiem. Ta�u nekas nelīdzinājās viņas pa�as smaidam, kas atplauka sejā brīdī, kad viņa ieraudzīja kapteini Tārentu, kur� tomēr bija ieradies. Viņ� sēdēja, galvu noliecis, un mugurā viņam bija uzvalks, kas viņa augumam �ķita mazliet par lielu. �Harijs būs ļoti laimīgs, kad redzēs, ka viņ� galu galā tomēr nolēmis ierasties,� Emma nosprieda. Kliftones kundze sēdēja pirmajā rindā, un bija redzams, ka viņa ir krietnu laiku pavadījusi, izvēlēdamās tērpu, jo izskatījās patie�ām moderna. Smaids uzplauka Emmas lūpās, tomēr viņa bija ļoti pārsteigta un vīlusies, kad nākamā vīramāte uz viņu pat nepalūkojās.

Un tad viņa ieraudzīja Hariju, kur� stāvēja pie altāra kopā ar viņas brāli, gaidīdami līgavas iera�anos. Viņa gāja, vectēva vadīta, un redzēja savu tēvu stāvam ar mazliet melanholisku izteiksmi sejā. �Varbūt viņ� patie�ām no�ēlo, ka ļāvis mani vest vectēvam?�

Sers Volters pakāpās sāņus, un Emma paspēra da�us soļus uz priek�u pie sava nākamā vīra. Viņa paliecās uz priek�u un no�ukstēja: � Es jau gandrīz pārdomāju. � Harijs pūlējās nesmaidīt. � Galu galā �īs universitātes stipendiātiem nevajadzētu precēties ar tādiem, kas saņem tikai pabalstu.

��Es ļoti lepojos ar tevi, mana dārgā! � viņ� sacīja. � Sirsnīgi apsveicu!

D�ailss patiesā cieņā paklanījās, un zālē sēdo�ie cits citam �ukstus paziņoja lieliskos jaunumus, kas nu aizceļoja no rindas uz rindu.

Mūzika apklusa, koled�as kapelāns pacēla rokas un sacīja: � Mīļie klāteso�ie! Mēs esam sanāku�i Tā Kunga priek�ā, lai svētajām laulības saitēm vienotu �o vīrieti un �o sievieti. Emma piepe�i kļuva pavisam nervoza. Viņa visas atbildes bija iemācījusies no galvas, bet nu vairs nespēja atcerēties nevienu.

Pūlēdamās koncentrēties, Emma ieklausījās mācītāja sacītajos vārdos, tomēr nespēja sagaidīt brīdi, kad varēs aizbēgt no visiem un palikt divatā ar Hariju. �Varbūt mums vajadzēja aizbēgt uz Skotiju jau iepriek�ējā naktī,� viņa gribēja teikt Harijam.

��Tos, ko vienojis Dievs, cilvēkiem nebūs �ķirt. Ja kādam ir sakāms kas tāds, kālab �ie abi nedrīkst tikt sieti svētajām laulības saitēm, lai runā tagad, vai klusē mū�am. � Mācītājs brīdi diplomātiski klusēja un tad sacīja: � Ar Dieva pie�ķirto varu pasludinu jūs�

Piepe�i kāds skaidri un skaļi paziņoja: � Es iebilstu!

Harijs un Emma apcirtās apkārt, lai redzētu, kur� izrunājis �os nolādētos vārdus.

Kapelāns nespēja noticēt tam, ka dzirdējis kaut ko tādu, un kādu brīdi pat domāja, ka ir pārklausījies. Visi klāteso�ie bija pagriezu�i galvas, jo vēlējās redzēt, kur� tik negaidīti iejaucies ceremonijas ritumā. Kapelāna pieredzē �āda gadījuma vēl nebija, un viņ� izmisīgi pūlējās atcerēties, kas no viņa tiek gaidīts �ādā situācijā.

Emma piespieda seju Harija plecam, kamēr viņ� pūlējās saskatīt, kur� tad raisījis visu �o apjukumu. Viņ� domāja, ka tas varētu būt Emmas tēvs, bet, paskatījies uz pirmo solu rindu, ieraudzīja Hugo Beringtonu glu�i bālu sē�am un tie�i tāpat mēģinām pamanīt nemiera cēlāju.

Mācītājam Staileram nācās pacelt balsi, lai viņ� tiktu sadzirdēts arvien pieaugo�ajā troksnī. � Lūdzu, vai d�entlmenis, kur� iebilda pret �īm laulībām, varētu stādīties priek�ā? No pēdējās solu rindas paslējās gar�, slaids stāvs. Visu skatieni bija pievērsti kapteinim Tārentam, kad viņ� soļoja uz altāra pusi un apstājās mācītāja priek�ā. Emma cie�i pieķērās Harijam, bīdamās, ka mīļotais tūdaļ tiks aizvilkts projām no viņas.

��Ja es pareizi sapratu, kungs, � sacīja mācītājs, � jūs uzskatāt, ka laulības ceremoniju nedrīkst turpināt.

��Tie�i tā, mācītāja kungs, � D�eks klusi apstiprināja.

��Tad lūdzu jūs, līgavu, līgavaini un viņu tuvākos ģimenes locekļus doties man līdzi uz sakristeju. � Pacēlis balsi, mācītājs vēl piebilda: � Pārējie tiek lūgti palikt savās vietās, līdz bū�u apsvēris, cik būtiski ir �ā cilvēka paustie argumenti, un bū�u pieņēmis lēmumu, un jums to paziņojis.

Uzaicinātie devās pakaļ kapelānam uz sakristeju. Viņiem sekoja Harijs un Emma. Neviens no viņiem neteica ne vārda, lai gan apkārtējie skaļi sa�ukstējās cits ar citu.

Kad abas ģimenes bija iegāju�as nelielajā sakristejas telpā, mācītājs Stailers aizvēra durvis.

��Kapteini Tārent, � viņ� iesāka, � es esmu vienīgais, kuram dotas likumīgas tiesības izlemt, vai �ī laulība ir iespējama vai ne. Protams, es nevaru neko izlemt, kamēr neesmu uzklausījis jūsu iebildumus.

Vienīgais cilvēks, kur� palika pilnīgi mierīgs �ajā cilvēku pārpilnajā telpā, bija Vecais D�eks. � Paldies, kapelān, � viņ� teica. � Vispirms jau es jums visiem atvainojos, visvairāk tie�i Emmai un Harijam par to, ka esmu iejaucies. Da�as pēdējās nedēļas es esmu pavadījis pastāvīgā cīņā ar savu sirdsapziņu, lai galu galā nonāktu pie �ā skumjā lēmuma. Es varēju no tā izvairīties, izdomāt kādu vienkār�u atrunu un neierasties uz kāzām. Es turpināju klusēt, jo cerēju, ka visas iebildes kļūs neatbilstīgas un liekas. Lai cik skumji tas arī būtu, tā nenotika. Emmas un Harija mīlestība �o gadu laikā tikai auga un plauka, nevis iznīka, un tāpēc mana klusē�ana vairs nav iespējama.

Visi aizgrābti klausījās kapteiņa Tārenta vārdos, un tikai Elizabete pamanīja, ka viņas vīrs klusām izslīd pa sakristejas otrām durvīm.

��Paldies, kapteini Tārent! � sacīja mācītājs Stailers. � Es pieņemu jūsu skaidrojumu par nepiecie�amību iejaukties, ta�u nu ir pienācis laiks uzklausīt konkrētās apsūdzības, ko piedēvējat �iem jaunajiem cilvēkiem.

��Nav nekā, par ko apsūdzēt Hariju vai Emmu, jo abus mīlu un apbrīnoju. Ticu, ka viņi, glu�i tāpat kā pārējie, ir maldīju�ies neziņas tumsā. Nē, mana apsūdzība vēr�as pret Hugo Beringtonu, kur� visus �os gadus zināja par varbūtību, ka ir abu �o bērnu tēvs.

Telpā atskanēja izbrīna pilnas nopūtas un izsaucieni. Visi pūlējās aptvert �ā neaptveramā paziņojuma jēgu. Kapelāns neteica ne vārda, līdz bija pārliecināts, ka atkal izdevies pievērst apkārtējo uzmanību. � Vai �eit atrodas kāds, kur� var apstiprināt vai arī noliegt kapteiņa Tārenta apgalvojumu?

��Tā ta�u nevar būt taisnība, � sacīja Emma, joprojām cie�i piespiedusies pie Harija. � Dro�i vien gadījusies kāda kļūda. Skaidrs, ka mans tēvs nevarēja�

Tajā brīdī visi pamanīja, ka līgavas tēvs ir nozudis. Kapelāns pievērsās Kliftones kundzei, kura klusītēm �ņukstēja.

��Es nevaru noliegt kapteiņa Tārenta vārdus, � viņa sacīja, rimusi elsot. Kādu brīdi klusējusi, viņa turpināja: � Es atzīstos, ka man ar Beringtona kungu bija zināms sakars. Vienu reizi. � Viņa atkal apklusa. � Tā patie�ām bija tikai viena reize, ta�u sagadījās tā, ka viss notika tikai da�as nedēļas pirms manām kāzām ar Kliftona kungu. � Viņa lēnām pacēla galvu. � Tā nu ir iznācis, ka es precīzi nezinu, kur� ir Harija tēvs.

��Uzskatu par savu pienākumu uzsvērt, � sacīja Vecais D�eks, � ka Hugo Beringtons vairākkārt ir piedraudējis Kliftones kundzei, lai viņa nevienam �o noslēpumu neuzdrīkstas atklāt.

��Kliftones kundze, vai drīkstu jums uzdot kādu jautājumu? � klusi vaicāja sers Volters. Joprojām turēdama galvu noliektu, Meizija pamāja. � Vai jūsu vīrs bija daltoniķis?

��Nē. Cik man zināms, tad ne, � Meizija atbildēja tik klusi, ka vārdi teju nebija saklausāmi.

Sers Volters pievērsās Harijam. � Bet tev, manu zēn, tas piemīt?

��Jā, kungs, � Harijs nevilcinādamies atbildēja. � Un kālab tas ir tik svarīgi?

��Jo arī man piemīt krāsu aklums, � atteica sers Volters. � Tie�i tāpat kā manam dēlam un mazdēlam. �ī liga mākusi mūsu ģimeni jau vairākās paaudzēs.

Harijs apskāva Emmu. � Mana dārgā, es zvēru, ka man par to visu nebija ne jausmas!

��Protams, ka tu to nezināji, � pirmo reizi �ās sarunas laikā ieteicās Elizabete Beringtone. � Vienīgais cilvēks, kur� to zināja, ir mans vīrs, bet viņam nepietika drosmes, lai to atzītu. Ja viņ� to būtu izdarījis, mēs izvairītos no daudzām problēmām. Tēvs, � viņa sacīja lordam Hārvijam. � Vai varu lūgt, lai tu izskaidro mūsu viesiem, kālab nebūs iespējams turpināt kāzu ceremoniju?

Lords Hārvijs pamāja ar galvu, tādējādi apliecinot piekri�anu. � Atstāj to manā ziņā, � viņ� sacīja un maigi pieskārās meitas rokai. � Ko tu tagad darīsi?

��Vedī�u savu meitu projām. Tik tālu no �ās vietas, cik vien iespējams.

��Es negribu doties prom, � iebilda Emma. � Ja nu vienīgi kopā ar Hariju.

��Baidos, ka tavs tēvs mums nav atstājis izvēles iespēju, � sacīja Elizabete un maigi saņēma meitu aiz rokas, tomēr Emma joprojām cie�i turējās pie Harija.

Viņ� no�ukstēja: � Diem�ēl tavai mātei laikam ir taisnība, mana mīļā. Vienu gan tavs tēvs nekad nespēs. Nebūs viņa spēkos izbeigt manu mīlestību pret tevi. Pat tad, ja tas prasītu visu manu atliku�o mū�u, es centī�os pierādīt, ka viņ� nav mans tēvs.

��Beringtones kundze, jūs dro�i vien dosiet priek�roku rezerves izejai? � pajautāja kapelāns. Emma negribīgi palaida Hariju vaļā un sekoja mātei.

Kapelāns veda abas sievietes ārā no sakristejas un pa �auru gaiteni tālāk līdz nelielām durvīm, kuras, par izbrīnu viņam, bija atslēgtas. � Lai Dievs ir ar jums, mani bērni, � viņ� noteica un izlaida abas pa durvīm ārā.

Elizabete vadīja meitu apkārt baznīcai pie Rolls-Royce. Viņa izlikās nemanām viesus, kuri bija iznāku�i ieelpot svaigu gaisu un pat nepūlējās slēpt ziņkāri, kad pamanīja, ka abas sievietes iekāpj limuzīna aizmugurē.

Atvērusi pirmā Rolls-Royce durvis, Elizabete palīdzēja iekāpt meitai. Izrādījās, ka vadītājs cie�i lūkojas uz lielajām durvīm un nav gaidījis līgavu un līgavaini parādāmies ātrāk kā pēc pusstundas, kad baznīcas zvani vēstītu pasaulei, ka laulības ir notiku�as. Izdzirdējis, ka noklaudz limuzīna durvis, �oferis nodzēsa cigareti un nekavējoties ieņēma savu vietu pie stūres.

��Ved mūs atpakaļ uz viesnīcu, � sacīja Elizabete.

Līdz brīdim, kad abas jau atradās viesnīcas istabas dro�ajā patvērumā, neviena nebilda ne vārda. Emma raudādama iekrita gultā, bet Elizabete sēdēja blakus un glāstīja viņai matus, glu�i tāpat kā bija to darījusi, kad meita vēl bija maza.

��Ko lai es tagad daru? � raudādama vaicāja Emma. � Es nespēju tā vienkār�i vairs nemīlēt Hariju!

��Esmu pārliecināta, ka tas nekad nenotiks, � sacīja viņas māte, � tomēr liktenis ir lēmis, ka nevarat būt kopā, kamēr vien nebūs pierādīts, kur� ir Harija tēvs. � Viņa turpināja glāstīt meitas matus.

Likās, ka meita beidzot iemigusi, bet piepe�i viņa klusi ierunājās: � Un ko es teik�u savam bērnam, kad viņ� vaicās, kur ir viņa tēvs?

Man visvairāk palicis atmiņā tas, cik visi izskatījās mierīgi, kad Emma un viņas māte bija devu�ās projām no baznīcas. Nebija nekādas histērijas, neviens nebija noģībis, nebija pat paceltu balsu. Vienkār�am vērotājam nebūtu ne jausmas par to, cik daudziem dzīve ir sadragāta, jā, pat iznīcināta. Cik ļoti raksturīgi britiem! Neviens nebija gatavs atzīt, ka vienas stundas laikā viņu personiskā dzīve ir satriekta pī�ļos. Nu ko, man gan ir jāteic, ka manējā tāda bija.

Es apstulbis klusēju, kamēr pārējie �ās ainas dalībnieki spēlēja savas lomas. Vecais D�eks bija izdarījis tikai to, ko uzskatīja par savu pienākumu. Ne vairāk un ne mazāk. Tiesa, viņa bālā seja un dziļās grumbas liecināja par pretējo. Viņ� ta�u noteikti varēja neierasties uz kāzām, iet �o vienkār�āko ceļu� Tomēr Viktorijas krusta kavalieri nemēdz apiet grūtības ar līkumu.

Elizabete Beringtone pierādīja, ka ir veidota no tikpat stipra materiāla kā jebkur� vīrietis.

Kad vēroju sakristejā eso�os cilvēkus, man visvairāk �ēl bija sera Voltera, kur� tikko bija vedis savu mazmeitu pie altāra un nevis kļuvis par mazdēlu bagātāks, bet zaudējis dēlu, kur�, kā Vecais D�eks man bija sacījis jau pirms daudziem gadiem, �ir pilnīgi citāds cilvēks�.

Mana nabaga māte pat baidījās man atbildēt, kad apskāvu viņu un apliecināju, ka mīlu viņu. Māte bija pilnīgi pārliecināta, ka visā, kas todien noticis, vainojama tikai viņa viena.

Un D�ailss kļuva par vīru brīdī, kad viņa tēvs nemanāmi izlavījās no sakristejas, lai atbildību uzveltu citiem. Pamazām klāteso�ie sāka apjaust, ka tās dienas notikumi bija D�ailsam tikpat posto�i kā viņa māsai Emmai.

Un visbeidzot lords Hārvijs. Viņ� bija piemērs, no kura mums visiem mācīties, kā jāizturas krīzes situācijās. Pēc tam, kad kapelāns mums bija izskaidrojis visus ar asinsradniecību saistītos jautājumus, mēs kopīgi nolēmām, ka lords Hārvijs abu ģimeņu vārdā nepiecie�amo informāciju paziņos pārējiem viesiem.

��Es vēlētos, lai Harijs stāv man labajā pusē, � lords Hārvijs sacīja. � Es vēlos, lai nevienam no klāteso�ajiem nerodas ne mazākās �aubas par to, ka uz viņa pleciem negulstas ne mazākā vainas nasta par �o gadījumu, kā precīzi norādīja mana meita. � Tad viņ� vērsās pie manas mātes. � Kliftones kundze� ceru, ja jūs izrādīsiet laipnību un stāvēsiet man kreisajā pusē. Jūsu drosme �ajā situācijā ir piemērs mums visiem, jo īpa�i vienam konkrētam cilvēkam.

��Ceru, ka drosmīgais kapteinis Tārents nostāsies Harijam blakus. Tikai muļķis sodīs ziņnesi. Un D�ailss ieņems vietu blakus viņam. Ser Volter, jūs dro�i vien stāsiet blakus Kliftones kundzei, bet pārējie ģimenes locekļi būs mums aiz muguras. Lai tas ir pilnīgi skaidrs, � viņ� turpināja, � man �ajā traģiskajā norisē ir tikai viens mērķis, proti, pārliecināt visus, kas �odien sapulcēju�ies baznīcā, ka esam vienoti.

Neteicis vairs ne vārda, viņ� veda savu mazo pulku ārā no sakristejas.

Kad baznīcā sēdo�ie ieraudzīja mūs nākam, lordam Hārvijam nevajadzēja lūgt, lai tiek ievērots klusums. Mēs visi ieņēmām vietas uz altāra kāpnēm, it kā grasītos pozēt fotogrāfam, kur� gatavos attēlus kāzu albumam.

��Draugi! Ja drīkstu izteikties �ādi, � savu uzrunu iesāka lords Hārvijs. � Abu mūsu ģimeņu vārdā man tika uzticēts jums paust skumjo patiesību, ka manas mazmeitas Emmas Beringtones laulība ar Hariju Kliftonu �odien netiks noslēgta. Un tas nenotiks arī kādā citā dienā. � �ie pēdējie vārdi likās stindzino�i man, kur� joprojām izmisīgi turējās pie cerības, ka reiz, kādu dienu, viss tomēr atrisināsies pozitīvi. � Atvainojos jums visiem, � viņ� turpināja, � ja esam radīju�i jums kādas neērtības, ticiet, tāds nebija mūsu nolūks. Ļaujiet jums visiem pateikties, ka ieradāties, un novēlēt dro�u mājupceļu.

Es īsti nezināju, kas notiks tālāk. Da�i piecēlās kājās un lēnām sāka virzīties uz durvju pusi. Drīz vien cilvēki jau straumē plūda uz izeju, un pēc īsa brī�a mēs palikām vieni.

Lords Hārvijs pateicās kapelānam, draudzīgi paspieda man roku un tad pievienojās savai sievai, lai kopā ar viņu dotos ārā no baznīcas.

Mana māte pagriezās pret mani un mēģināja kaut ko sacīt, tomēr emocijas ņēma virsroku un vārdu nebija. Palīgā nāca Vecais D�eks, kur� uzmanīgi satvēra viņu aiz rokas un aizveda projām. Sers Volters uzņēmās gādību pār Greisu un viņas draudzeni D�esiku. Tādu dienu neviena meita vai māte nevēlētos mū�am atsaukt atmiņā.

Pēdējie aizgājām mēs ar D�ailsu. Baznīcā viņ� bija ieradies kā mans vedējs, un tagad viņam bija jādomā par to, vai viņ� ir arī mans pusbrālis. Ļaunākajās dienās tikai da�i cilvēki ir jums līdzās, pārējie ātri vien dodas projām. Tikai retais nāk klāt, un tādējādi jūsu draudzība kļūst vēl cie�āka.

Kad bijām atvadīju�ies no mācītāja Stailera, kuram bija grūti atrast vārdus, lai izteiktu savu no�ēlu par notiku�o, mēs ar D�ailsu noguru�i gājām pa bruģēto pagalmu atpakaļ uz koled�u. Ne vārds netika izteiks, kad devāmies aug�up pa kāpnēm, iegājām manā istabā un apsēdāmies vecajos ādas krēslos. Mūs apņēma sērīgs klusums.

Tā mēs tur sēdējām, līdz dienu lēnām nomainīja vakars. Pa retam mēs pārmijām da�as nenozīmīgas frāzes, tuk�us teikumus bez īpa�as jēgas un loģikas. Telpā iestiepās garas ēnas, pirmās tumsas vēstneses un valodu raisītājas. D�ailss man pavaicāja kaut ko tādu, par ko nebiju domājis jau gadiem ilgi.

��Vai atceries pirmo reizi, kad jūs ar Dīkinsu viesojāties manās mājās?

��Kā gan es to varētu aizmirst? Tā bija tava divpadsmitā dzim�anas diena, un tavs tēvs nevēlējās man paspiest roku.

��Vai tev kādreiz ir ienācis prātā, kālab viņ� tā rīkojās?

��Domāju, ka �odien mēs iemeslu esam uzzināju�i, � es atteicu, pūlēdamies, lai sacītais neizklausītos pārāk neiejūtīgi.

��Nē, mēs neko neuzzinājām, � klusi iebilda D�ailss. � Mums tika pateikts vienīgi tas, ka varbūt Emma ir tava pusmāsa. Tagad es atskārtu, ka mans tēvs gadiem ilgi slēpa to, ka bijis iesaistīts dēkā ar tavu māti, jo daudz vairāk raizējās par to, lai tu neuzzinātu, ka esi viņa dēls.

��Nesaprotu, kāda gan at�ķirība, � es iebildu, cie�i skatīdamies uz viņu.

��Tad tev svarīgi būtu atcerēties jautājumu, kuru todien tev uzdeva mans tēvs.

��Viņ� vaicāja, kad ir mana dzim�anas diena.

��Un, atklājis, ka esi da�as nedēļas vecāks par mani, viņ� izgāja no istabas. Un vēlāk, kad braucām atpakaļ uz skolu, viņ� neiznāca no sava kabineta, lai atvadītos, lai gan tā bija mana dzim�anas diena. Tikai �odien es sapratu, cik nozīmīgi tas viss bijis.

��Kā gan tam mazsvarīgajam starpgadījumam varētu būt liela nozīme pēc visiem �iem gadiem? � es vaicāju.

��Jo tajā brīdī mans tēvs atskārta, ka tu varētu būt viņa pirmdzimtais dēls. Un pēc viņa nāves tu, nevis es, mantosi ģimenes titulu, biznesu un visu pasaulīgo mantu, kas mums pieder.

��Esi dro�s, ka tavs tēvs savu īpa�umu varēs atstāt mantojumā, kam vien pats vēlēsies. Un tas noteikti nebū�u es.

��Kaut tas būtu tik vienkār�i! � sacīja D�ailss. � Ta�u, kā mans vecaistēvs regulāri man atgādina, viņa tēvs� sers D�o�ua Beringtons, kuru karaliene Viktorija tūksto� astoņi simti septiņdesmit septītajā gadā par nopelniem kuģniecības nozarē iecēla bruņinieku kārtā, savā testamentā ir norādījis, ka visi viņa tituli un laicīgā manta pāriet pirmdzimtā izdzīvoju�ā dēla īpa�umā.

��Bet man nav ne mazākā nodoma pieprasīt to, kas pilnīgi skaidri man nepienākas! � es centos draugu nomierināt.

��Nemaz ne�aubos, ka tā ir, � atteica D�ailss, � bet var gadīties, ka tev nebūs iespējas izvēlēties, jo atbilsto�i likuma burtam tev nāksies kļūt par Beringtonu ģimenes galvu.

Pēc pusnakts D�ailss atstāja mani vienu un aizbrauca uz Gloster�īru. Viņ� apsolīja uzzināt, vai Emma vēlēsies mani satikt, jo mēs bijām �ķīru�ies bez neviena atvadu vārda. D�ailss sacīja, ka atgriezīsies Oksfordā, tiklīdz viņam būs kādi jaunumi.

Tonakt es neaizmigu. Tik daudz domu jaucās manā prātā! Kādu mirkli, tikai vienu īsu mirkli, es pat apsvēru pa�nāvības iespēju. Ta�u man nebija vajadzīgs Vecā D�eka atgādinājums, ka tā būtu gļēvuļa cienīga izeja no situācijas.

No savām istabām es neizgāju nākamās trīs dienas. Neatvēru, kad pie durvīm kāds klusi klaudzināja. Necēlu telefona klausuli, kad mani kāds mēģināja sazvanīt. Neatplēsu vēstules, kuras tika iebīdītas manā istabā pa durvju apak�u. Dro�i vien tādējādi es izrādīju nevērību pret tiem, kuri vēlējās paust man savu atbalstu, tomēr reizēm līdzjūtības pārpilnība ir grūtāk pacie�ama par pilnīgu vientulību.

Ceturtajā dienā D�ailss atgriezās Oksfordā. Viņam pat nebija nekas jāsaka, jo es sapratu, ka viņa atvestās ziņas man nepalīdzēs. Izrādījās, ka viss ir daudz ļaunāk, nekā biju baidījies. Emma kopā ar māti bija aizbrauku�as uz Malgelrijas pili, kur mums vajadzēja pavadīt medusmēnesi. Nevienam no tuvajiem cilvēkiem nebija ļauts viņām sekot. Beringtones kundze ierosināja �ķir�anās prāvu, tomēr viņas advokātiem nekādi nav izdevies noformēt nepiecie�amos dokumentus, jo kop� brī�a, kad Beringtona kungs aizlavījās no baznīcas sakristejas, neviens viņu vairs nav redzējis vaigā. Lords Hārvijs un Vecais D�eks atteiku�ies no piedalī�anās Beringtonu firmas valdē, tomēr, cienot seru Volteru, publiski nav ziņoju�i par savas rīcības iemesliem. Tas gan neaizkavēja baumas. Mana māte aizgāja no Edija naktskluba un sāka strādāt par viesmīli Grand Hotel.

��Un Emma? � es sacīju. � Vai tu viņai pavaicāji�

��Man nebija iespējas ar viņu parunāt, � atteica D�ailss. � Kad ierados, viņas jau bija aizbrauku�as uz Skotiju. Ta�u viņa bija atstājusi tev vēstuli. � Es jutu, kā mana sirds iepukstas straujāk, kad viņ� pasniedza man aploksni, uz kuras redzēju tik pazīstamo rokrakstu. � Ja vēlāk tev būs noskaņojums doties pusdienās� Es bū�u savā istabā.

��Paldies! � es atteicu kaut kā glu�i nepiemēroti.

Es apsēdos krēslā pie loga un īsti nevēlējos atvērt vēstuli, jo zināju, ka tā man nedos gaidīto cerības staru. Galu galā es tomēr atplēsu aploksni un izņēmu trīs lapas, ko klāja Emmas glītais rokraksts. Bija jāpaiet vēl kādam brīdim, līdz es uzdrīkstējos ķerties pie lasī�anas.

Beidzot saņēmies un sācis lasīt visas tās vēstules, kuras bija sakrāju�ās uz grīdas pie durvīm, Harijs uzdūrās vienai, ko bija rakstījusi Vecā D�eka sekretāre no Londonas biroja.

Bija skaidrs, ka Vecais D�eks aizmirsis pavēstīt Votsones jaunkundzei par savu nodomu da�as dienas pavadīt Bristolē kopā ar seru Volteru, lai pierādītu, ka joprojām ir tuvs viņa draugs, lai gan devis iemeslu kāzu izjuk�anai, kā arī atteicies no vietas Beringtonu firmas valdē. Tā kā otras vēstules no Votsones jaunkundzes nebija, Harijs pieņēma, ka Vecais D�eks ir atgriezies darbā.

Visu rītu Harijs pavadīja, atbildot uz vēstulēm, kuras iepriek� bija atstājis neatplēstas. Tik daudzi jauki cilvēki izteica viņam līdzjūtību! Un tā jau nebija viņu vaina, ka �ie labi domātie vārdi atkal un atkal atgādina par to, cik nelaimīgs viņ� jūtas. Piepe�i Harijs nolēma, ka jātiek projām no Oksfordas. Tik tālu, cik vien iespējams. Viņ� pacēla klausuli un centrāles operatorei sacīja, ka vēlas tālsarunu ar Londonu. Pēc pusstundas operatore viņam piezvanīja un sacīja, ka savienojums nav iespējams, jo līnija nepārtraukti bijusi aizņemta. Pēc tam viņ� mēģināja piezvanīt seram Volteram uz Beringtonholu, ta�u neviens necēla klausuli. Vīlies par to, ka neizdevās sazvanīt nevienu no abiem, Harijs nolēma rīkoties tā, kā bie�i bija sacījis Vecais D�eks. �Celies aug�ā un izdari kaut ko pozitīvu.�

Viņ� paķēra savu ceļasomu, ko bija sakārtojis medusmēne�a braucienam uz Skotiju, pateica portjē, ka dodas uz Londonu un neatgriezīsies ātrāk kā nākamā semestra pirmajā dienā. � Ja D�ailss Beringtons vaicās, kur esmu, � viņ� piebilda, � lūdzu, pasakiet, ka devos pastrādāt Vecā D�eka labā.

��Vecais D�eks, � atkārtoja portjē un pierakstīja vārdu uz papīra strēmeles.

Kamēr vilciens ripoja uz Pedingtonas staciju, Harijs izlasīja The Times rakstu par Britu Ārlietu ministrijas un vācu Reihsministrijas komunikē. Viņam sāka likties, ka �emberlena kungs ir vienīgais, kur� vēl joprojām tic, ka būs iespējams saglabāt mieru. The Times paredzēja, ka Lielbritānija jau tuvākajās dienās tiks ierauta karā un ka premjerministrs nespēs saglabāt posteni, ja vācu puse ignorēs viņa ultimātu un Hitlera karaspēks iemar�ēs Polijā.

Kad Harijs izkāpa Pedingtonas stacijā, viņu glu�i kā viļņi no visām pusēm ieskāva da�ādu krāsu formastērpos ģērbu�ies kareivji. Viņ� jau bija izlēmis, kādā dienestā pieteiksies, kad būs oficiāli pasludināts kara sākums. Jau autobusā pa ceļam uz Pikadili loku viņam prātā ie�āvās savāda doma. Ja viņu karā nogalinātu, tad tas atrisinātu visas Beringtonu ģimenes problēmas. Izņemot vienu.

Pikadili laukumā Harijs izlēca no autobusa un devās tālāk cauri klaunu pulciņam, kas sniedza priek�nesumus, garām teātrim, smalkiem restorāniem un pārmēru dārgiem naktsklubiem, kuri, kā likās, vispār neņēma vērā tuvā kara draudus. Rinda pie ēkas, kur tika sniegta palīdzība bēgļiem, �ķita pat vēl garāka nekā pirmajā reizē, kad Harijs bija atbraucis pie Vecā D�eka. Kārtējo reizi, kad Harijs kāpa aug�up, vairāki rindā gaidītāji pavirzījās malā, jo pieņēma, ka viņ� ir kāda oficiāla amatpersona. Viņ� cerēja, ka apmēram pēc stundas tā arī būs.

Nonācis tre�ajā stāvā, viņ� taisnā ceļā devās uz Votsones jaunkundzes kabinetu. Viņa aizpildīja da�ādas veidlapas, izrakstīja brauk�anas dokumentus, vienojās par naktsmītnēm un izmisu�ajiem cilvēkiem izsniedza nelielas naudas summas. Kad viņa ieraudzīja Hariju, viņas sejā atmirdzēja prieks. � Saki man, ka ar tevi kopā ir arī kapteinis Tārents! � Tādi bija viņas pirmie vārdi.

��Nē, nav, � Harijs atbildēja. � Es nospriedu, ka viņ� ir atgriezies Londonā, un tie�i tālab atbraucu. Man ienāca prātā, ka jums varbūt noderētu papildu darbaspēks.

��Tas ir ļoti laipns piedāvājums, Harij, � viņa sacīja. � Tomēr pa�laik tu man palīdzētu visvairāk, ja sameklētu kapteini Tārentu. Kā redzi, bez viņa viss ir vienkār�i pārpildīts.

��Pēdējais, ko zinu, ir tas, ka viņ� gatavojās da�as dienas apmesties pie sera Voltera Beringtona viņa mājā Glosterā, � sacīja Harijs. � Ta�u tas bija jau vismaz pirms divām nedēļām.

��Mēs viņu neesam redzēju�i kop� dienas, kad viņ� devās uz Oksfordu uz tavām kāzām, � noteica Votsones jaunkundze un vienlaikus pūlējās nomierināt divus ieceļotājus, kas ne vārda nesaprata angliski.

��Vai kāds ir zvanījis uz viņa dzīvokli? Varbūt viņ� ir tur? � vaicāja Harijs.

��Viņam tur nav telefona, � atbildēja Votsones jaunkundze. � Un pēdējo divu nedēļu laikā es pat savās mājās gandrīz neesmu bijusi. � Viņa ar galvas mājienu norādīja uz garo rindu, kas stiepās tik tālu, ka gals tai nebija saskatāms.

��Kā būtu, ja es sāktu tie�i no turienes un pēc tam jums paziņotu par rezultātiem?

��Tu būtu ar mieru? � Votsones jaunkundze vaicāja, bet tad sāka �ņukstēt divas mazas meitenes. � Neraudiet, neraudiet, viss būs labi, � viņa mierināja bērnus, kad bija pietupusies un abus apskāvusi.

��Kur viņ� dzīvo? � jautāja Harijs.

��Prin�a Edvarda namā Lambetas gatvē, divdesmit tre�ais dzīvoklis. Ar vienpadsmito autobusu aizbrauc līdz Lambetai, un pēc tam tev nāksies pavaicāt virzienu. Paldies, Harij!

Viņ� pagriezās un devās uz kāpņu pusi. �Kaut kas nav labi,� viņ� nodomāja. �Vecais D�eks nemū�am tā nepamestu savu posteni, nepaskaidrojis Votsas jaunkundzei tādas rīcības iemeslus.�

��Aizmirsu pavaicāt, � Harijam aiz muguras skaļi uzsauca Votsones jaunkundze. � Kā pagāja medusmēnesis?

Harijs nolēma, ka ir jau aizgājis pietiekami tālu, lai varētu izlikties viņu nesadzirdam. Pie Pikadili loka viņ� iekāpa divstāvu autobusā, kur� bija pārpilns ar kareivjiem. Tas brauca pa Vaitholas ielu, kur bija redzami neskaitāmi daudzi virsnieki, tad virzījās cauri Parlamenta laukumam, kur novērotāju pūlis gaidīja kaut niecīgāko ziņu drisku no Parlamenta apak�palātas, un turpināja ceļu pāri Lambetas tiltam. Kad autobuss sasniedza Alberta krastmalu, Harijs izkāpa.

Avī�zēns skaļi klaigāja: �Lielbritānija gaida Hitlera atbildi!� Viņ� arī paskaidroja Harijam, ka vispirms otrajā ielā viņam jāpagrie�as pa kreisi, bet pēc tam tre�ajā pa labi, un tad vēl piebilda: � Man likās, ka visi zina, kur atrodas Lambetas gatve.

Harijs aizskrēja glu�i kā vajāts cilvēks un neapstājās, līdz nebija nonācis pie daudzdzīvokļu ēku bloka. Visas mājas bija tik bēdīgā stāvoklī, ka viņam bija grūti izlemt, kura no tām varētu būt nosaukta prin�a Edvarda vārdā. Viņ� pagrūda vienas durvis, kuru eņģes turējās pavisam vārgi, tādēļ bija skaidrs, ka tās ilgi vairs nekalpos, un devās aug�up pa kāpnēm, manīgi izvairīdamies no drazām, kas, kā likās, bija krāju�ās tur jau dienām ilgi.

Sasniedzis otro stāvu, viņ� nostājās pie divdesmit tre�ā dzīvokļa durvīm un dro�i pieklaudzināja. Nekā. Viņ� pieklaudzināja atkārtoti, �oreiz jau skaļāk. Un atkal nekādas atbildes nebija. Harijs steidzās lejup pa kāpnēm, vēlēdamies sameklēt kādu, ka �ajā ēkā strādā. Pagrabā viņ� ieraudzīja vecu vīru, kur� bija iekārtojies teju aizvēsturiskā krēslā, smēķēja pa�tītu cigareti un lasīja Daily Mirror.

��Vai pēdējā laikā esat redzējis kapteini Tārentu? � Harijs asi vaicāja.

��Pēdējās pāris nedēļās, nē, kungs, � vecais vīrs atbildēja un gandrīz pielēca kājās un nostājās miera stājā, kad bija izdzirdējis Harija akcentu.

��Vai jums ir rezerves atslēga, ar kuru varētu atvērt viņa dzīvokli? � taujāja Harijs.

��Jā, kungs! Man atļauts to lietot vienīgi ārkārtas gadījumos.

��Varu jums apliecināt, ka �is ir ārkārtas gadījums, � attrauca Harijs, kur� jau bija pagriezies un devās aug�up pa kāpnēm, negaidīdams atbildi.

Vecais vīrs samērā veicīgi viņam sekoja un atslēdza dzīvokli. Harijs ātri izstaigāja istabu pēc istabas, tomēr tur nebija ne miņas no Vecā D�eka. Pēdējās durvis, pie kurām viņ� piegāja, bija aizvērtas. Harijs klusi pieklaudzināja, baidīdamies no ļaunākā. Neviens neatbildēja, tādēļ viņ� uzmanīgi atvēra durvis un piesardzīgi iegāja. Telpā bija tikai rūpīgi saklāta gulta, bet nebija nevienas dzīvas dvēseles. �Viņ� joprojām ir pie sera Voltera,� Harijs nosprieda.

Viņ� pateicās vecajam vīram, nokāpa lejā un izgāja uz ielas, pūlēdamies sakopot domas. Tad viņ� apturēja garāmbrauco�u taksometru, jo nevēlējās �ķērdēt laiku autobusos �ajā pilsētā, kas viņam bija sve�a.

��Uz Pedingtonas staciju. Es steidzos, � viņ� sacīja.

��Ir tāda sajūta, ka �ajās dienās steidzas itin visi, � atteica taksometra vadītājs.

Pēc divdesmit minūtēm Harijs jau stāvēja uz sestā perona, ta�u bija jāgaida vēl piecdesmit līdz vilciena atie�anai uz Templmīdsu. Harijs izmantoja laiku, lai nopirktu tasi tējas un sviestmaizi. � Mums ir tikai ar sieru, kungs!

Harijs paguva arī piezvanīt Votsones jaunkundzei, lai pavēstītu, ka D�eka dzīvoklī nebija. Sekretāre izklausījās pārgurusi. � Tagad es esmu ceļā uz Bristoli, � viņ� sacīja. � Piezvanī�u jums, tiklīdz bū�u viņu sastapis.

Vilciens izbrauca no valsts galvaspilsētas, atstājot aiz muguras smoga pārpilnās ielas un tuvojās laukiem, kur gaiss ir tīrs. Harijs nosprieda, ka viņam nav citas izvēles un taisnā ceļā jādodas uz sera Voltera biroju dokos, lai arī tas nozīmētu tik�anos ar Hugo Beringtonu. Ja izdotos atrast Veco D�eku, tas kompensētu visu pārējo.

Kad vilciens ieripoja Templmīdsas stacijā, Harijs zināja, kādi divi autobusi viņam nepiecie�ami, un tālab nemaz nevajadzēja vaicāt avī�zēnam, kur� stāvēja uz ielas stūra un, gandrīz izkliedzis balsi, sauca: � Lielbritānija gaida Hitlera atbildi! � Tas pats virsraksts, tikai ar Bristoles iedzīvotāja akcentu. Pēc trīsdesmit minūtēm Harijs jau bija pie doku vārtiem.

��Kā varu pakalpot? � vaicāja vārtu sargs, kur� Hariju nepazina.

��Man norunāta tik�anās ar seru Volteru, � puisis paziņoja, cerēdams, ka �is apgalvojums netiks ap�aubīts.

��Protams, kungs. Vai jūs zināt, kur atrodas viņa kabinets?

��Jā, paldies, � atbildēja Harijs un lēnā gaitā devās uz biroju ēkas pusi. Viņ� tajā vēl nekad nebija savu kāju spēris un iedomājās par to, kā rīkosies, ja negaidīti saskriesies ar Hugo Beringtonu.

Harijs ar atvieglojumu pamanīja sera Voltera Rolls-Royce un ar vēl lielāku atvieglojumu saprata, ka no Hugo Beringtona Bugatti nav ne miņas. Viņ� jau grasījās ieiet ēkā, kad paskatījās uz tālumā redzamo vilciena vagoniņu. �Vai tas būtu iespējams?� Viņ� mainīja virzienu un devās turp.

Nonācis pie vagoniņa, Harijs uzmanīgi pieklaudzināja pie stikla rūts, it kā būtu ieradies kādā di�enā ēkā. Virssulainis neparādījās, tāpēc Harijs pats atvēra durvis un iegāja iek�ā. Un tur jau Vecais D�eks sēdēja savā ierastajā vietā.

�ī bija pirmā reize, kad Harijs redzēja Viktorijas krustu viņam pie apģērba.

Harijs apsēdās pretī savam senajam draugam un atcerējās senās dienas, kad viņam bija apmēram pieci gadi un kājas pat nesniedzās līdz grīdai. Nakti, kad bija aizbēdzis no Svētā Bedas skolas un �is vecais kungs bija pierunājis viņu atgriezties mācību iestādē uz brokastu laiku. Dienu, kad Vecais D�eks bija gājis uz baznīcu, lai dzirdētu viņa solo. Dienu, kad notika viņa balss lūzums. Vecais D�eks bija atvairījis viņa ba�as par �o faktu kā par nenozīmīgu �ķērsli. Tad pienāca diena, kad Harijs uzzināja, ka nav saņēmis stipendiju mācībām Bristoles klasiskajā ģimnāzijā. Tā bija pamatīga problēma. Par spīti tam, Vecais D�eks viņam uzdāvināja Ingersoll firmas pulksteni, ko Harijs nēsāja joprojām. Tas dro�i vien bija prasījis visus viņa ietaupījumus. Kad Harijs mācījās pēdējā ģimnāzijas klasē, Vecais D�eks brauca no Londonas, lai redzētu viņu spēlējam Romeo, un tad Harijs pirmo reizi iepazīstināja viņu ar Emmu. Un Harijs nemū�am neaizmirsīs dienu, kad Vecais D�eks sēdēja uz skatuves kā viņa agrākās skolas pārvaldnieks un vēroja balvas pie�ķir�anu Harijam par izcilām sekmēm angļu valodā un literatūrā.

Būtu grūti pienācīgā kārtā pateikties par visu, ko Vecais D�eks viņa labā darījis, par to draudzību, ko sniedzis �o gadu laikā. Tā bija neatmaksājama bagātība. Harijs skatījās uz cilvēku, kuru mīlēja un par kuru bija domājis, ka viņ� nekad neaizies mū�ībā. Tagad, abiem tā sē�ot pirmās klases kupejā, Harija dzīvē norietēja saule.

Harijs vēroja, kā nestuves tiek ievietotas neatliekamās palīdzības automa�īnā. Tā bijusi sirdstrieka, pirms aizbrauk�anas pavēstīja ārsts.

Lai paziņotu par Vecā D�eka nāvi, Harijam nevajadzēja doties pie sera Voltera, jo nākamajā rītā, kad Harijs pamodās, sers Volters sēdēja viņam blakus.

��Viņ� man sacīja, ka viņam vairs neesot iemesla dzīvot, � iesāka sers Volters. � Mēs abi esam zaudēju�i tuvu un dārgu draugu.

��Ko jūs darīsiet ar �o vagonu? � Harijs jautāja, pārsteigdams veco kungu.

��Kamēr vien esmu valdes priek�sēdētājs, nevienam te nebūs ļauts saimniekot, � sacīja sers Volters. � �ī vieta glabā pārāk daudz man nozīmīgu atmiņu.

��Man tāpat, � Harijs piebilda. � Bērnībā es �eit pavadīju daudz vairāk laika nekā pa�a mājās.

��Vai klasē, ja reiz par to runājam, � sers Volters atgādināja un vārgi pasmaidīja. � Es mēdzu toreiz vērot tevi pa sava kabineta logu un domāju, ka tam gan jābūt īpa�am bērnam, ja reiz Vecais D�eks grib ar viņu pavadīt tik daudz laika.

Harijs pasmaidīja, atceroties, kā Vecais D�eks viņam sagādāja iemeslu, lai dotos atpakaļ uz skolu un iemācītos rakstīt un lasīt.

��Ko tu tagad darīsi, Harij? Atgriezīsies Oksfordā un turpināsi studijas?

��Nē, kungs. Baidos, ka mēs tiksim ierauti karā un�

��Es teiktu, ka tas notiks līdz �ā mēne�a beigām, � sers Volters sacīja.

��Tad es nekavējoties pametī�u Oksfordu un iestā�os jūras spēkos. Savam kuratoram koled�ā Beinbrid�a kungam jau esmu paudis �o savu nodomu. Viņ� sacīja, ka es varē�u atgriezties un turpināt studijas, tiklīdz kar� būs beidzies.

��Tipiski Oksfordai, � sers Volters sacīja, � viņi alla� domā ar perspektīvu. Tātad tu dosies uz Dārtmutu un piedalīsies jūras virsnieka apmācībās?

��Nē, ser. Es visu dzīvi esmu pavadījis kuģu tuvumā. Vecais D�eks arī sāka savu militāro ceļu kā vienkār�s kareivis un pats saviem spēkiem tika pie pakāpēm. Kāpēc lai es to nevarētu?

��Jā, patie�ām, kāpēc gan ne? � piekrita sers Volters. � Patiesībā tas bija viens no iemesliem, kālab viņ� uzskatīja, ka ir pārāks par citiem, kas dienēja kopā ar viņu.

��Man nebija ne jausmas, ka esat dienēju�i kopā.

��Jā gan, es dienēju kopā ar kapteini Tārentu Dienvidāfrikā, � sers Volters apstiprināja. � Es biju viens no tiem divdesmit �etriem cilvēkiem, kuru dzīvību viņ� izglāba dienā, kad tika ieteikts apbalvo�anai ar Viktorijas krustu.

��Tas izskaidro tik daudz no visa, ko es nekad tā īsti nebiju sapratis! � iesaucās Harijs. Un pārsteidza seru Volteru otro reizi. � Vai es pazīstu arī pārējos, ser?

��Frobi�ers, � atbildēja sers Volters. � Tolaik viņ� bija leitnants Frobi�ers. Kaprālis Holkoms. Holkoma kunga tēvs. Un jaunais kareivis Dīkinss.

��Dīkinsa tēvs?

��Jā. Sīkais, kā mēs viņu tolaik bijām iesauku�i. Labs jauns kareivis. Viņ� nekad nerunāja daudz, tomēr izrādījās, ka viņam piemīt liela drosme. Tajā baisajā dienā viņ� zaudēja roku.

Abi sēdēja, iegrimu�i domās par Veco D�eku, un tad sers Volters vaicāja: � Ja reiz tu negrasies doties uz Dārtmutu, manu zēn, kā gan tu varēsi uzvarēt karā bez iepriek�ējas sagatavo�anās?

��Kalpo�u uz jebkura kuģa, kur mani pieņems, ja vien viņi būs gatavi izrēķināties ar Viņa Majestātes ienaidniekiem.

��Tad jau iespējams, ka es varē�u tev palīdzēt.

��Ļoti laipns piedāvājums, ser, ta�u es vēlos kalpot uz kara kuģa, nevis pasa�ieru vai kravas pārvadātāja.

Sers Volters atkal pasmaidīja. � Un tā arī būs, dārgo zēn. Neaizmirsti, ka esmu informēts par visiem kuģiem, kas iebrauc �ajos dokos un izbrauc no tiem, un es pazīstu lielāko daļu �o kuģu kapteiņu. Kāpēc mēs nevarētu tagad aiziet uz manu kabinetu un paraudzīties, kādi kuģi tuvākajās dienās ierodas vai dodas projām no ostas? Un, kas vēl svarīgāk, kuri būtu gatavi tevi uzņemt.

��Tas ir ļoti piemērots variants, bet es vispirms vēlētos apciemot savu māti. Vai tā varēs? Ļoti iespējams, ka turpmāk kādu laiku man vairs nebūs iespējas viņu apciemot.

��Ļoti pareizi un atbilstīgi, manu zēn, � atteica sers Volters. � Kad būsi apciemojis māti, pēcpusdienā atnāc uz manu kabinetu. Man būs gana daudz laika pārbaudīt kuģu sarakstus.

��Paldies, ser. Tiklīdz bū�u mātei izstāstījis par saviem plāniem, es atgriezī�os.

��Kad nāksi atpakaļ, pasaki vārtu sargam, ka tev sarunāta tik�anās ar valdes priek�sēdētāju. Tad apsardze tev nesagādās problēmas.

��Paldies, ser, � tencināja Harijs, slēpdams smaidu.

��Un nodod manus siltākos sveicienus savai mātei. Apbrīnojama sieviete.

Harijs saprata, kālab sers Volters bijis Vecā D�eka tuvākais draugs.

Viņ� iegāja Grand Hotel, majestātiskā milzu ēkā pa�ā pilsētas centrā, un pavaicāja portjē, kur atrodas ēdamzāle. Pie zāles pārziņa galda viņ� ieraudzīja nelielu rindu. Cilvēki gaidīja, līdz viņiem tiks ierādīts galdiņ�. Viņ� iestājās rindas galā, jo atcerējās, ka māte neatbalstīja viņa iera�anos �Tillijas tējnīcā� vai viesnīcā Royal, lai abi satiktos.

Gaidot savu kārtu, Harijs nopētīja ēdamzāli. Tā bija pilna ar cilvēkiem. Viņi pļāpāja cits ar citu un neizskatījās ba�ījamies par iespējamo pārtikas trūkumu tuvākajā nākotnē vai apsveram domu par pieteik�anos bruņotajos spēkos, ja valsts būs spiesta karot. Ēdienu pienesa pa virpuļdurvīm, un tas bija bagātīgi salikts uz sudraba paplātēm. Vīrietis �efpavāra formā stūma ratiņus no viena galdiņa atkal pie cita un, nogriezis liellopa gaļas �ķēles, lika tās uz apmeklētāju �ķīvjiem. Viņam sekoja otrs � ar mērces trauku.

Savu māti Harijs nekur nemanīja un jau sāka domāt, vai tikai D�ailss nebija pateicis vienīgi to, ko draugs vēlējās dzirdēt. Piepe�i viņa iesteidzās pa virpuļdurvīm, nesdama trīs �ķīvjus, un tos tik izveicīgi nolika klientiem priek�ā, ka viņi pat īsti nepamanīja apkalpotājas klātbūtni. Pēc tam māte atgriezās virtuvē, bet drīz atkal parādījās, nesdama trīs veģetāros ēdienus. �Jā, tie�i māte ir dāvājusi man �o kūsājo�o enerģiju, mū�īgo entuziasmu un garu, kur� neatzīst sakāvi. Kā gan es kādreiz vispār spē�u atdarīt �ai īpa�ajai sievietei par visu to, ko viņa man sniegusi, par visu, ko manā labā ziedojusi��

��Man ļoti �ēl, kungs, ka jāliek jums gaidīt, � ierunājās zāles pārzinis. � Diem�ēl nevaru jums piedāvāt brīvu galdiņu. Varbūt jūs atnāksiet pēc minūtēm divdesmit?

Harijs viņam nepateica, ka patiesībā nemaz nevēlas galdiņu. Un ne jau tikai tālab, ka viņa māte ir viesmīle, bet arī tāpēc, ka nespētu samaksāt par �eit pasniegtajiem ēdieniem. Ja nu vienīgi par mērci�

��Es ienāk�u vēlāk, � viņ� atbildēja, pūlēdamies, lai balsī ieskanas vil�anās. �Apmēram pēc desmit gadiem,� viņ� nodomāja un nosprieda, ka līdz tam laikam par zāles pārzini dro�i vien būs kļuvusi viņa māte. No viesnīcas viņ� izgāja ar smaidu sejā un devās atpakaļ uz dokiem.

Sekretāre Hariju aizveda tie�i uz sera Voltera kabinetu. Vecais kungs bija nolīcis pār rakstāmgaldu un pētīja laika grafikus, kuģu sarakstus un līdzīgus dokumentus, ar kuriem bija noklāta visa rakstāmgalda virsma.

��Apsēdies, dārgo zēn! � aicināja sers Volters, tad ielika monokli labajā acī un cie�i paraudzījās uz Hariju � Man bija mazliet laika, un es padomāju par mūsu �ārīta sarunu, � viņ� turpināja, izklausīdamies ārkārtīgi nopietns. � Un vispirms es vēlos pārliecināties, ka esi pieņēmis pareizo lēmumu.

��Es esmu pilnībā par to pārliecināts, � Harijs atbildēja bez mazākās vilcinā�anās.

��Tā tas varētu būt, tomēr es uzskatu, ka D�eks būtu tev ieteicis atgriezties Oksfordā un gaidīt, līdz tevi iesauks dienestā.

��Visticamāk, tie�i tā arī būtu, ta�u viņ� pats nerīkotos pēc sava ieteikuma.

��Tu viņu pazini patie�ām labi, � sers Volters teica. � Tie�i tādu atbildi es biju no tevis gaidījis. Tagad es tev pastāstī�u, cik tālu esmu ticis, � viņ� sacīja, pievērsis uzmanību dokumentiem uz rakstāmgalda. � Labās ziņas ir tādas, ka mūsu karaliskās flotes karakuģis �Rezolūcija� apmēram pēc mēne�a ieies Bristoles dokos. Tur tam tiks uzpildīti degvielas krājumi un būs jāgaida tālāki rīkojumi.

��Pēc mēne�a? � atkārtoja Harijs, pat nepūlēdamies slēpt vil�anos.

��Tikai pacietību, manu zēn, � sacīja sers Volters. � �Rezolūciju� es izvēlējos tādēļ, ka �ī kuģa kapteinis ir mans sens draugs un es noteikti varē�u viņu pierunāt pieņemt tevi par matrozi, ja vien izdosies arī mana plāna otrā daļa.

��Vai �Rezolūcijas� kapteinis būs ar mieru pieņemt cilvēku bez jūrnieka pieredzes?

��Iespējams, ka ne, ta�u līdz kāp�anai uz �Rezolūcijas� klāja tu jau būsi kļuvis par vecu jūras vilku.

Harijs atcerējās vienu no Vecā D�eka pamācībām: �Es sapratu, ka runājot daudz neuzzinā�u.� Un viņ� nolēma tik daudz neiejaukties un sākt nopietni klausīties.

��Tā, � sers Volters turpināja. � Es esmu atradis trīs kuģus, kuri no Bristoles dodas projām tuvāko divdesmit �etru stundu laikā un atgriezīsies apmēram pēc trijām vai �etrām nedēļām. Tātad tev būs pietiekami daudz laika, lai pieteiktos par matrozi uz �Rezolūcijas�. Sāksim ar manu pirmo izvēli. �Devonietis� dodas uz Kubu ar kokvilnas kleitu, kartupeļu un Raleigh Lenton velosipēdu kravu. Bristolē atgriezīsies pēc �etrām nedēļām. Ar tabakas, cukura un banānu kravu. Mana otrā izvēle ir �Kanzasas zvaigzne�, pasa�ieru kuģis, kur� dodas ceļā jau rīt, un galamērķis ir Ņujorka. �o kuģi Amerikas valdība norīkoja, lai atved mājās viņu nācijai piederīgos, iekams Lielbritānija ir ierauta karā ar Vāciju. Tre�ais ir tuk�s naftas tankers �Princese Beatrise�. Tas veic atpakaļceļu uz Amsterdamu, kur atkal uzņems kravu un Bristolē atgriezīsies ar pilnām tilpnēm pirms mēne�a beigām. Visu triju kuģu kapteiņi pilnībā apzinās, ka viņiem neskartiem jāatgrie�as ostas dro�ībā, cik ātri vien iespējams. Ja tiks pieteikts kar�, tad abi tirdzniecības kuģi kļūs par vācu mērķi. Vienīgi �Kanzasas zvaigzne� būs relatīvā dro�ībā no vācu zemūdenēm, kuras patrulē Atlantijas okeānā, gaidīdamas pavēli nogremdēt jebko, kas peld zem sarkaniem vai ziliem karogiem.

��Kādi komandas locekļi ir nepiecie�ami uz �iem kuģiem? � vaicāja Harijs. � Es nevarētu sacīt, ka man būtu pārāk liela pieredze kuģo�anā.

Sers Volters atkal pievērsās dokumentiem uz sava rakstāmgalda un izvēlējās vienu no tiem. � �Princese Beatrise� vēlētos papildināt matro�u rindas. �Kanzasas zvaigzne� meklē kādu, kur� būtu gatavs strādāt virtuvē; parasti tas nozīmē trauku mazgā�anu vai viesmīļa darbu. Un visbeidzot �Devonietis� meklē ceturto palīgu.

��Tātad �o var izsvītrot no saraksta.

��Jocīgi gan, � noteica sers Volters. � Un es domāju, ka tu būtu pietiekami kvalificēts �im postenim. �Devonie�a� komandā ir trīsdesmit septiņi cilvēki. Viņi reti dodas jūrā ar virsnieka mācekli uz klāja. Tevi uztvers kā jauniņo bez pieredzes.

��Un kāpēc lai kapteinis vispār apsvērtu manu kandidatūru?

��Jo es viņam pateicu, ka esi mans mazdēls.

Harijs gāja pa doku �Devonie�a� virzienā. Nelielā ceļasoma, ko viņ� nesa rokā, lika justies glu�i kā skolas puikam pirmajā mācību semestra dienā. �Kāds būs direktors? Vai mana gulta būs blakus Dīkinsa un D�ailsa gultām? Vai es sastap�os ar Veco D�eku? Vai uz klāja būs arī kāds Fi�ers?�

Lai gan sers Volters bija piedāvājies pavadīt Hariju uz kuģi un iepazīstināt ar kapteini, jauneklis nolēma, ka tas nebūs labākais veids, kā iedraudzēties ar jaunajiem biedriem. Viņ� apstājās un mirkli raudzījās uz senatnīgo kuģi, kas tuvākā mēne�a laikā būs viņa mājas. Sers Volters bija pastāstījis, ka �Devonietis� ir uzbūvēts tūksto� deviņi simti trīspadsmitajā gadā, kad motorizēti tirdzniecības kuģi bija īsts jaunums. Tagad vairs nebija palicis daudz līdz brīdim, kad kuģis tiks novietots doku daļā, kur atrodas norakstītie jūras mil�i, ko sadala pa gabaliem un iztirgo par lū�ņu cenu. Sers Volters bija pieminējis arī to, ka �ā kuģa kapteinim Heivensam vēl atlicis nokalpot gadu līdz pensijas vecuma sasnieg�anai un īpa�nieki dro�i vien norakstīs viņu lū�ņos tāpat kā viņa kuģi.

Dokumentos bija fiksēts, ka �Devonie�a� komandā ir trīsdesmit septiņi cilvēki, bet, kā jau daudzas dokumentos minētās ziņas, arī �ī nebija īsti precīza. Pavārs un trauku mazgātājs, kuri tika pieņemti darbā Honkongā, algu sarakstā neparādījās, glu�i tāpat kā viens otrs matrozis, kur� bēguļoja no likuma bargās rokas un nealka atgriezties savā dzimtenē.

Harijs pa trapu lēnām kāpa aug�up. Ticis uz klāja, viņ� apstājās un gaidīja atļauju doties tālāk. Gadi, kad viņ� nemitējās klaiņot pa dokiem, tomēr bija viņam �o to iemācīju�i par uzvedības noteikumiem uz kuģa. Viņ� pacēla skatienu uz tiltiņu un secināja, ka vīram, kur� komandē pārējos, jābūt kapteinim Heivensam. Sers Volters bija Harijam paskaidrojis, ka uz tirdzniecības kuģa atbildīgo virsnieku formāli sauc par kuģa komandieri, tomēr uz klāja ir pieņemts �o cilvēku saukt par kapteini un nekā citādi. Kapteinis Heivenss bija nedaudz īsāks par se�ām pēdām un drīzāk izskatījās pēc piecdesmitgadnieka nekā pēc vīra, kam jau se�desmit. Masīvas miesasbūves, vēja aprautu un saulē iedegu�u seju un tum�u, rūpīgi apgrieztu bārdu. Tas viss kopā ar jau manāmo plikgalvību padarīja viņu līdzīgu karalim D�ord�am V.

Pamanījis Hariju stāvam trapa galā, kapteinis deva striktu komandu virsniekam, kur� stāvēja viņam līdzās, un tad kāpa lejā no kapteiņa tiltiņa.

��Es esmu kapteinis Heivenss, � viņ� mundri noteica. � Un tu noteikti esi Harijs Kliftons. � Viņ� draudzīgi paspieda Harijam roku. � Laipni lūgts uz �Devonie�a� klāja. Tevi raksturoja kā ļoti piemērotu.

��Man noteikti jāuzsver, kungs, � Harijs sacīja, � ka �is būs mans pirmais�

��Tas man ir zināms, � pavēstīja Heivenss, pieklusinājis balsi, � ta�u es tavā vietā par to lieki nerunātu, ja nevēlies, lai dzīve uz klāja tev izvēr�as par īstu elli. Un nepiemini, ka esi bijis Oksfordā, jo daudzi no �iem pui�iem� � Kapteinis norādīja uz jūrniekiem, kuri strādāja uz klāja, � �domās, ka tas ir tikai kāda kuģa nosaukums. Nāc man līdzi. Parādī�u tev ceturtā palīga telpas.

Harijs devās nopakaļ kapteinim un juta, ka viņam seko daudzi aizdomīgi skatieni, kas vēro katru viņa kustību.

��Uz mana kuģa ir vēl divi virsnieki, � kapteinis sacīja, kad Harijs bija viņu panācis. � D�ims Petersons, vecākais in�enieris, kur� lielāko daļu dzīves pavada ma�īntelpā, tāpēc viņu tu satiksi vienīgi maltī�u reizēs un reizēm arī tad ne. Viņ� ir man kalpojis pēdējos �etrpadsmit gadus, un es, godīgi sakot, ļoti �aubos, vai �is kuģis spētu pievārēt pat pusi no Laman�a, nemaz jau nerunājot par Atlantijas okeānu, ja Petersons lejā neprastu ar to tikt galā. Mans tre�ais palīgs Toms Bred�ovs ir uz kapteiņa tiltiņa. Viņ� kopā ar mani kuģo tikai trīs gadus, tāpēc viņam vēl nav kvalifikācijas apliecības. Diezgan liels vienpatis, tomēr man jāteic, ka arī sasodīti labs virsnieks. Diem�ēl nezinu, kur� viņu ir apmācījis. � Heivenss kāpa lejup pa �aurām kāpnītēm, kas veda uz apak�ējo klāju. � �ī ir mana kajīte, � viņ� sacīja, ejot uz priek�u pa gaiteni. � Un �ajā apmeties Petersona kungs. � Kapteinis apstājās pie kaut kā tāda, kas līdzinājās slotu skapim. � Un �ī ir tavējā. � Viņ� pastūma durvis, kas pavērās tikai mazliet, jo gandrīz uzreiz atdūrās pret �auru koju. � Es iek�ā neie�u, jo tur nav vietas mums abiem. Uz kojas tu atradīsi drēbes. Kad būsi pārģērbies, nāc uz kapteiņa tiltiņu. Pēc stundas dosimies jūrā. Izbrauk�ana no ostas dro�i vien būs visinteresantākais kuģo�anas brīdis līdz pat nokļū�anai Kubā.

Harijs iespiedās pa �auro spraugu kajītē, un viņam nācās durvis aizvērt, lai pārģērbtos, jo pretējā gadījumā nepietiku vietas. Viņ� apskatīja drēbes, kas, rūpīgi salocītas, bija noliktas uz kojas. Divi biezi zili svīteri, divi balti krekli, divi pāri zilu bik�u, trīs pāri zilu vilnas zeķu un pāris auduma kurpju ar biezām gumijas zolēm. Patie�ām likās, ka viņ� ir atgriezies skolā. Visām drēbēm bija kaut kas kopīgs. Varēja redzēt, ka tās pirms Harija valkāju�i vairāki citi cilvēki. Viņ� veikli pārģērbās jūrnieka drēbēs un ātri izvilka savas mantas no somas.

Tā kā atvilktne bija tikai viena, Harijs civilo apģērbu salika ceļasomā un novietoja to zem kojas. Tā bija vienīgā lieta �ajā telpā, kuras izmērs viņam derēja ideāli. Viņ� atvēra durvis, izspraucās gaitenī un devās meklēt kāpnes. Tās atradis, viņ� uzkāpa uz klāja. Vairāki acu pāri atkal aizdomīgi viņu nopētīja.

��Kliftona kungs, � sacīja kapteinis, kad Harijs uzkāpa uz tiltiņa pirmo reizi, � �is ir Toms Bred�ovs. Tre�ais kapteiņa palīgs. Viņ� izvedīs kuģi no ostas, tiklīdz ostas administrācija dos mums atļauju. Starp citu, Bred�ova kungs, � turpināja kapteinis, � viens no jūsu pienākumiem reisa laikā būs arī �ī jaunā cilvēka apmācī�ana. Jūs viņam ierādīsiet visu, ko protat pats, lai pēc mēne�a Bristolē uz kara kuģa �Rezolūcija� klāja viņu uztvertu kā vecu jūras vilku.

Ja Bred�ova kungs arī kaut ko sacīja, tad viņa vārdus apslāpēja divi spalgi sirēnas kaucieni. Skaņa, ko gadu gaitā Harijs bija dzirdējis neskaitāmas reizes. Tā liecināja, ka divas lo�u laivas tūdaļ izvadīs �Devonieti� no ostas. Kapteinis piebāza savu krietni palietoto me�rozītes koka pīpi ar tabaku, bet Bred�ova kungs ar diviem kuģa svilpes signāliem apliecināja, �Devonietis� ir ceļa jūtīs.

��Sagatavojieties attauvo�anās procesam, Bred�ova kungs, � sacīja kapteinis un uzrāva sērkociņu.

Bred�ova kungs noņēma apvalku no misiņa skaļruņa, kuru Harijs līdz tam brīdim vēl nebija pamanījis. � Iedarbināt visus dzinējus! Lēnā gaitā uz priek�u, Petersona kungs! Lo�u kuģi ir savās vietās un gatavi mūs vadīt ārā no ostas, � viņ� piebilda, un balsī ieskanējās neliels amerikāņu akcents.

��Visi dzinēji iedarbināti, lēnā gaitā virzāmies uz priek�u, Bred�ova kungs! � atskanēja atbilde no ma�īntelpas.

Harijs no kapteiņa tiltiņa vēroja, kā komanda veic tai uzticētos uzdevumus.

��Skaties uz loci! � pamācīja kapteinis, pūzdams dūmu gredzenus. � Viņa pienākums ir mūs dro�i izvest no ostas Laman�a ūdeņos. Kad viņ� savu būs paveicis, Bred�ova kungs pārņems vadību. Ja pierādīsi, ka esi gana prasmīgs, Klifton, tad jau pēc gada tev varētu tikt piedāvāta viņa vieta. Ta�u ne ātrāk, kā es aizie�u pensijā un Bred�ova kungs ieņems manu vietu. � Bred�ova kunga sejā neparādījās pat smaida ēna, un Harijs nebilda ne vārda, vien turpināja vērot visu, kas apkārt notiek. � Nevienam nav ļauts manu meiteni vest ārā naktī, � kapteinis Heivenss sacīja. Savu kuģi viņ�, izrādās, dēvēja par meiteni. � Ja vien neesmu dro�s, ka netiks pieļautas nekādas vaļības. � Atkal Bred�ovs palika tikpat nopietns, cik bijis, bet laikam jau viņ� tādu izteicienu bija dzirdējis arī iepriek�.

Aizgrābts Harijs vēroja, cik saskaņoti un gludi noris izbrauk�ana no ostas. Ar lo�u laivu palīdzību �Devonietis� lēnām attālinājās no mola un pa Eivonas upi slīdēja uz priek�u zem piekartilta.

��Vai tev ir zināms, kur� būvējis �o tiltu, Kliftona kungs? � vaicāja kapteinis, izņēmis pīpi no mutes.

��Izambards Kingdoms Brunels, � atbildēja Harijs.

��Un kāpēc viņ� tā arī nepiedzīvoja tilta nodo�anu ekspluatācijā?

��Jo vietējai municipalitātei izbeidzās nauda un in�enieris nomira, iekams tilts tika pabeigts.

Kapteinis drūmi savilka pieri. � Un tūlīt tu man vēl pateiksi, ka tas tilts nosaukts tavā vārdā, � kapteinis piebilda un ielika pīpi atpakaļ mutē.

�Devonietis� varbūt arī bija vecs kuģis, ta�u Harijam drīz kļuva skaidrs, cik prasmīgi kapteinis Heivenss un viņa komanda prot ar to apieties.

��Pārņemiet vadību, Bred�ova kungs, � nokomandēja kapteinis, kad uz tiltiņa parādījās vēl viens cilvēks, kur� rokās nesa divas krūzes karstas tējas. � �ā brauciena laikā uz tiltiņa būs trīs virsnieki, Lū. Tad nu parūpējies, lai Kliftona kungs arī tiek pie tējas. � Ķīnietis pamāja ar galvu un pazuda skatienam.

Kad ostas ugunis pazuda aiz apvār�ņa, viļņi kļuva aizvien lielāki un kuģis sāka �ūpoties no sāna uz sānu. Heivenss un Bred�ovs stāvēja, kājas iepletu�i, un likās glu�i vai pielīmēti klājam. Harijam toties nepārtraukti nācās pie kaut kā pieturēties, lai nenogāztos. Kad ķīnietis beidzot atnesa tre�o tējas krūzi, Harijs nolēma neaizrādīt, ka tā ir jau auksta un viņa māte parasti mēdz tējai pievienot arī cukuru.

Mazliet iejuties, Harijs jau sāka izbaudīt jauno pieredzi. Kapteinis sacīja: � �onakt tu, Klifton, neko daudz vairāk nevari izdarīt. Ej vien lejā un pamēģini pagulēt. Uz tiltiņa tev jāatgrie�as septiņos divdesmit, lai pārņemtu rīta sardzi. � Harijs jau grasījās iebilst, bet pamanīja, ka Bred�ova sejā pirmo reizi pavīd smaids.

��Arlabunakti, kungs, � Harijs sacīja un tad devās uz apak�ējo klāju. Viņ� lēnām gāja uz savu kajīti un juta, ka viņu vēro aizvien vairāk acu pāru. Kāds diezgan skaļi sacīja: � Viņ� laikam ir pasa�ieris.

��Nē, viņ� ir virsnieks, � otrs apstrīdēja.

��Un kāda tad tur starpība? � Vairāki vīri iesmējās.

Atgriezies kajītē, Harijs izģērbās un apgūlās �aurajā kojā. Viņ� pūlējās iekārtoties ērtāk, lai neaizripotu pie sienas vai nenogāztos uz grīdas, kuģim �ūpojoties. Nebija ne izlietnes, ne arī iluminatora. �Ko iesākt, ja man kļūs slikti?�

Domas aizsteidzās pie Emmas. Harijs prātoja, vai viņa joprojām ir Skotijā, vai arī atgriezusies mājās. �Iespējams, ka viņa jau iekārtojusies Oksfordā. Vai D�ailss brīnās, kur gan esmu palicis? Vai sers Volters viņam pateicis, ka esmu devies jūrā un pēc atgrie�anās kāp�u uz �Rezolūcijas� klāja? Vai mana māte ba�ījas par manu pazu�anu? Dro�i vien tomēr vajadzēja pārkāpt mātes zelta likumu un iztraucēt viņu darbā.� Harijs iedomājās par Veco D�eku un piepe�i sajutās vainīgs, ka nevarēs piedalīties viņa bērēs, jo tad vēl nebūs atgriezies. Harijs nezināja vien to, ka viņa pa�a bēres pienāks ātrāk nekā diena, kad tiks apglabāts Vecais D�eks.

Pamodināja Hariju zvans, kas nodimdēja �etras reizes. Viņ� pielēca sēdus un sasita galvu pret griestiem, ātri saģērbās, izspraucās gaitenī, uzskrēja pa kāpnēm un aizsteidzās uz kapteiņa tiltiņu.

��Atvainojiet, kungs! Es laikam aizgulējos.

��Nesauc mani par kungu, kad esam divi vien, � sacīja Bred�ovs. � Mans vārds ir Toms. Un, patiesību sakot, tu esi ieradies stundu par agru. Kapteinis laikam aizmirsa tev pateikt, ka par brokastu sardzi vēsta septiņi zvana signāli. �etri zvani sauc uz sardzi, kas sākas se�os. Ta�u, ja reiz esi te, tu varētu pārņemt stūres uzraudzību, kamēr es aizie�u uz tualeti. � Hariju ķēra īsts satricinājums, kad viņ� saprata, ka Bred�ovs nejoko. � Visu laiku uzmani, lai bultiņa kompasā rāda apmēram pa vidu starp dienvidiem un dienvidrietumiem, tad neko pārāk aplamu nebūsi izdarījis, � viņ� piebilda, un amerikāņu akcents balsī izpaudās manāmāk.

Harijs cie�i satvēra stūres ratu un piekala skatienu mazajai melnajai kompasa bultiņai, pūlēdamies vadīt kuģi pareizā virzienā. Kad viņ� atskatījās, glītā, taisnā līnija, ko bija atstājis kuģis Bred�ova vadībā, bija pārvērtusies par līkumiem, kas vairāk līdzinājās Mejas Vestas auguma aprisēm. Lai gan Bred�ovs bija projām tikai da�as minūtes, Harijs neatcerējās reizi, kad vēl būtu tik ļoti priecājies par kāda iera�anos. Bred�ovs pārņēma vadību un nepārtrauktā taisnā līnija nekavējoties atjaunojās, turklāt viņ� stūri turēja tikai ar vienu roku.

��Atceries, ka pret kuģi jāizturas kā pret dāmu. Nepieķeries viņai ar visu spēku, bet tikai maigi vadi uz priek�u. Ja tev tas izdosies, kuģa gaita būs līdzena. Un tagad pamēģini vēlreiz, bet es septiņas reizes noskandē�u zvanu kā paredzēts grafikā.

Kad pēc divdesmit piecām minūtēm zvans noskanēja vienu reizi un uz tiltiņa parādījās kapteinis, lai nomainītu Bred�ovu, Harija vadītā kuģa sliede varbūt arī nebija ideāli taisna, tomēr vairs neizskatījās arī tā, ka �Devonieti� stūrētu piedzēries jūrnieks.

Brokastu laikā Hariju iepazīstināja ar cilvēku, kur� varēja būt vienīgi kuģa in�enieris.

D�ims Petersons bija ļoti bāls, un tas lika domāt, ka lielāko savas dzīves daļu viņ� pavada kuģa iek�telpās, bet viņa apaļais vēders ļāva nojaust, ka atliku�o laiku viņ� velta ē�anai. At�ķirībā no Bred�ova, viņ� nemitīgi pļāpāja, un Harijam ātri vien kļuva skaidrs, ka viņi ar kapteini ir seni draugi.

Parādījās ķīnietis, nesdams trīs �ķīvjus, kuri noteikti varēja būt arī tīrāki. Harijs neēda taukainās bekona �ķēles un ceptos tomātus, bet deva priek�roku pārgrauzdētai maizes �ķēlei un ābolam.

��Atliku�o rīta daļu tu varētu pavadīt, iepazīstoties ar kuģi, Klifton, � ieteica kapteinis pēc tam, kad �ķīvji bija aiznesti. � Tu varētu arī pievienoties Petersona kungam ma�īntelpā un paskatīties, cik ilgi spēsi tur izturēt. � Petersons sāka smieties, paķēra vēl pēdējās divas grauzdētās maizes �ķēles un sacīja: � Ja tev liekas, ka �īs ir pārceptas, pagaidi, kad būsi da�as minūtes pavadījis kopā ar mani!

Glu�i kā jaunā mājā viens pats atstāts kaķis Harijs pūlējās iepazīt savu jauno karaļvalsti. Viņ� zināja, ka �Devonietis� ir �etri simti septiņdesmit piecas pēdas gar� un piecdesmit se�as pēdas plats un lielākais ātrums, ko tas spēj sasniegt, ir piecpadsmit mezgli stundā, ta�u viņam iepriek� nebija ne jausmas, ka uz tā ir vēl milzums da�neda�ādu stūrī�u un spraugu, kas pavisam noteikti kalpoja kādam mērķim, un to viņam nāksies uzzināt. Harijs pamanīja arī to, ka uz klāja nav tādas vietas, kuru kapteinis nespētu pārskatīt no tiltiņa, tādējādi slinkākam jūrniekam neradās ne mazākā iespēja izvairīties no savu pienākumu pildī�anas.

Harijs pa kāpnēm devās uz vidējo klāju. Kuģa pakaļgalā tur bija virsnieku kajītes, vidus daļā atradās kambīze. Tālāk stiepās pla�s laukums ar guļamtīkliem. Kā gan kāds tajos vispār spēja pagulēt, Harijam nebija saprotams. Tad viņ� pamanīja apmēram duci jūrnieku, kuri noteikti bija atgriezu�ies no savas maiņas un, tīkliem �ūpojoties, apmierināti baudīja atpūtu.

�auras kāpnes veda uz apak�ējo klāju, kur koka kastēs bija izvietoti simt �etrdesmit �etri Raleigh velosipēdi, tūksto� kokvilnas kleitu un divas tonnas kartupeļu, kas tur dro�ībā gaidīja, kad tos izkraus Kubā.

Beidzot Harijs sasniedza pavisam �auras kāpnītes, kuras veda uz ma�īntelpu jeb Petersona kunga valstību. Harijs uzmanīgi nospieda rokturi un iegāja svelmainajā telpā. Viņ� noskatījās, kā apmēram pusducis muskuļotu vīru melniem sodrējiem notrieptās vestēs, sviedriem pilot pār pieri, lāpsto ogles un ber tās divās alkatīgās krāsns mutēs, kurām nepiecie�ams daudz vairāk nekā tikai �etras ēdienreizes dienā.

Kā jau kapteinis Heivenss bija paredzējis, Harijs izturēja tikai da�as minūtes, bet pēc tam izspruka gaitenī. Viņ� bija pilnīgi nosvīdis un centās atgūt elpu. Pagāja zināms laiciņ�, kamēr viņ� bija kaut cik atguvies un devās atpakaļ uz klāju, kur nometās uz ceļgaliem un kāriem malkiem kampa svaigo gaisu. Viņ� varēja tikai brīnīties, kā �ie vīri spēj izturēt un divu stundu garajā maiņā veikt savus pienākumus. Un tā septiņas dienas nedēļā.

Pilnībā attapies, Harijs devās uz kapteiņa tiltiņu, bruņojies ar daudziem un da�ādiem jautājumiem. Par Polārzvaigzni, par to, cik jūd�u dienā kuģis spēj pieveikt, cik tonnu ogļu neiecie�ams, lai�

Kapteinis labprāt atbildēja uz visiem, ne reizi neizrādīdams aizkaitinājumu par ceturtā palīga neremdināmo zinātkāri. Kad Harijam bija ļauts paņemt pārtraukumu, kapteinis Heivenss pat ieminējās Bred�ovam, ka ir patīkami pārsteigts, jo puisis ne reizi nav uzdevis vienu un to pa�u jautājumu atkārtoti.

Da�u nākamo dienu laikā Harijs iemācījās apieties ar kompasu un uzzināja, kā, vērojot kaijas, var noteikt vēja virzienu un kā izvadīt kuģi pa lieliem viļņiem, joprojām ieturot pareizu kursu. Pirmās nedēļas beigās viņam jau tika uzticēts stūres rats ik reizi, kad virsnieks devās ieturēt maltīti. Naktī kapteinis iemācīja viņam zvaig�ņu nosaukumus un parādīja, kur debesjumā tās atrodas un kā pēc tām, tikpat dro�i kā pēc kompasa, var noteikt virzienu. Kapteinis gan piebilda, ka viņa zinā�anas �ajā jomā nav pilnīgas, jo visus divdesmit se�us gadus viņ� kuģojis pa ziemeļu puslodi un nekad nav �ķērsojis ekvatoru.

Pēc desmit jūrā pavadītām dienām kapteinis jau ilgojās pēc vētras. Ne tikai tādēļ, lai izbeigtu nebeidzamo jautājumu straumi, bet arī tādēļ, lai pārliecinātos, vai atradīsies kas tāds, kas liks �im puisim novirzīties no uzsāktā. Petersons bija jau brīdinājis kapteini, ka tajā rītā Kliftons ma�īntelpā izturējis veselu stundu un līdz iebrauk�anai Kubā ir apņēmies izturēt arī pilnu maiņu.

��Vismaz tev viņ� neuzdot nebeidzamos jautājumus, � atgādināja kapteinis.

���ajā nedēļā, � atbildēja vecākais in�enieris.

Kapteinis Heivenss iedomājās, vai reiz pienāks laiks, kad viņa ceturtais palīgs pastāstīs viņam kaut ko interesantu. Tas notika divpadsmitajā reisa dienā, kad Harijs tikko bija atgriezies pēc savas pirmās divu stundu maiņas ma�īntelpā.

��Vai jūs zinājāt, ka Petersona kungs kolekcionē markas? � Harijs vaicāja.

��Jā, zināju gan, � pārliecināti atbildēja kapteinis.

��Un arī to, ka viņa kolekcijā tagad jau ir vairāk nekā �etri tūksto�i marku, ieskaitot pat da�as ļoti reti sastopamas?

��Jā.

��Un to, ka viņa kolekcija tagad ir vairāk vērta nekā viņa māja Meibltorpā?

��Sasodīts, tā ta�u ir tikai neliela mājiņa, � atteica kapteinis, mēģinādams nepadoties. Iekams Harijs bija paguvis pajautāt ko citu, viņ� piebilda: � Man būtu daudz interesantāk, ja tu tikpat daudz būtu uzzinājis par Tomu Bred�ovu! Godīgi sakot, man ir daudz vairāk zināms par tevi pēc divpadsmit dienu kuģo�anas, nekā par manu tre�o palīgu, ar kuru kopā esmu strādājis jau trīs gadus. Līdz �im nekad nebiju domājis, ka amerikāņi ir tik rezervēta nācija.

Jo vairāk Harijs domāja par kapteiņa vārdiem, jo vairāk atskārta, ka arī viņam par Tomu ir zināms pavisam nedaudz, lai gan abi kopā uz kapteiņa tiltiņa ir pavadīju�i daudzas stundas. Harijam nebija zināms, vai Tomam ir brāļi un māsas, kā viņa tēvs pelna iztiku, kur viņa vecāki dzīvo, vai Tomam ir mīļotā meitene. Un tikai akcents vēstīja par to, ka Toms ir amerikānis, jo Harijs nezināja, no kādas pilsētas viņ� ieradies un no kura �tata aizbraucis.

Septiņas reizes noskanēja zvans. � Vai pārņemsi stūri, Klifton? � vaicāja kapteinis. � Es pievieno�os Bred�ova kungam un Petersona kungam pie pusdienu galda. Ja kaut ko pamani, nekavējoties man ziņo! � viņ� piebilda, kad jau devās projām. � Jo īpa�i, ja tas ir lielāks nekā mūsu kuģis.

��Tie�i tā, ser! � Harijs atteica, nopriecājies, ka viņam uzticēta vadība, kaut arī tikai uz �etrdesmit minūtēm. Tiesa, �is laiks ar katru reizi palielinājās.

Kad Harijs pavaicāja, cik dienu viņiem vēl atlicis kuģot līdz Kubai, kapteinis Heivenss saprata, ka pārgudrais puisis ir nogarlaikojies. Viņam pat kļuva mazliet �ēl �Rezolūcijas� kapteiņa, kur� nezināja, ar ko viņam būs darī�ana.

Pēc pusdienām Harijs bija stājies pie stūres rata, lai dotu iespēju pārējiem virsniekiem mazliet atpūsties, iebaudīt kādu stiprāku malku un vēlāk atkal atgriezties uz tiltiņa. Un tagad ik reizi, kad ķīnietis atnesa krūzi tējas Harijam, tā alla� bija kūpo�i karsta un ar vienu cukura graudu.

Petersona kungs bija izteicies, ka nezinātu īsti, kurā pusē nostāties, ja Kliftons nolemtu pārņemt kuģa vadību pirms atpakaļceļa uz Bristoli.

��D�im, vai tu domā rīkot dumpi? � vaicāja Heivenss, kad bija ielējis savam in�enierim kārtējo ruma porciju.

��Nē, tikai vēlējos tevi brīdināt, ka jaunulis jau ir reorganizējis maiņas ma�īntelpā. Un es nemaz nezinu, kurā pusē nostāsies mani pui�i.

��Tad jau mums jānosūta brīdinājums �Rezolūcijas� kapteinim, lai viņ� zinātu, ar ko viņam būs darī�ana, � sacīja kapteinis Heivenss un ielēja rumu arī sev. � Tas ir mazākais, ko spējam darīt. Jāuzdod atbildīgajam virsniekam.

��Mums nav �āda atbildīgā virsnieka, � atgādināja Petersons.

��Tad mums atliek vienīgi iekalt to puisi dzel�os, � noteica kapteinis.

��Laba iecere, kaptein! �ēl tikai, ka mums nav tādu dzel�u.

��Pat vairāk nekā �ēl. Atgādini, lai paņemam, kad būsim atkal Bristolē.

��Tu laikam esi aizmirsis, ka Kliftons mūs pametīs uzreiz pēc tam, kad būsim atgriezu�ies dokos, un dosies uz �Rezolūciju,� � atgādināja Petersons.

Kapteinis norija malku ruma un sacīja: � Un tas jau ir pavisam skumji.

Da�as minūtes pēc tam, kad bija noskanējis septītais zvans, Harijs ieradās uz kapteiņa tiltiņa, lai Bred�ova kungs varētu pievienoties kapteinim pusdienās.

Ar katru reizi Harijam atbildība tika uzticēta aizvien ilgāku laiku, ta�u viņ� nekad ne�ēlojās. Viņam patika ilūzija, ka vismaz stundu dienā tie�i viņ� vada kuģi.

Viņ� pārbaudīja kompasa bultiņu un ieturēja kapteiņa noteikto kursu. Viņam tika atļauts pat kuģa �urnālā atzīmēt viņu atra�anās vietu.

Harijs stāvēja uz kapteiņa tiltiņa, debesīs spīdēja pilns mēness, priek�ā pletās tūksto�iem jūd�u lieli okeāna pla�umi, ūdens klajs bija pavisam mierīgs, un viņa domas aizklīda atpakaļ uz Angliju. �Ko gan Emma pa�laik dara?�

Bet Emma tobrīd sēdēja savā istabā Samervilas koled�ā un pūlējās precīzāk noregulēt radio, lai labāk dzirdētu Nevila �emberlena paziņojumu tautai.

���ī ir BBC radiostacija. Tūdaļ mēs pārraidīsim valsts premjerministra paziņojumu.

��Es vēr�os pie jums no Ministru kabineta telpām Dauningstrītā. �orīt Lielbritānijas vēstnieks Berlīnē iesniedzis Vācijas valdībai pēdējo notu. Ja līdz pulksten vienpadsmitiem mēs nesaņemsim ziņas, ka viņu karaspēks ir atstājis Polijas teritoriju, starp mūsu valstīm tiek pasludināts kar�. Es pavēstu jums, ka mēs neesam �ādu paziņojumu saņēmu�i, bet tas nozīmē, ka mūsu valsts ir iesaistījusies karā pret Vāciju.

Tā kā �Devonie�a� radio nespēja uztvert BBC raidītāja signālus, visi komandas locekļi tā arī gāja savās ikdienas gaitās, nenojau�ot, ka noticis kaut kas tik svarīgs.

Harijs joprojām domāja par Emmu, kad pirmais �āviņ� gandrīz trāpīja kuģa priek�galu. Jauneklis nebija pārliecināts par to, kas tagad būtu darāms. Viņam nebija vēlē�anās traucēt kapteini vakariņās un saņemt rājienu par tuk�u viņa laika tērē�anu. Harijs bija pilnīgi koncentrējies un modrs, kad ieraudzīja otru. Un �ajā reizē viņ� skaidri zināja, kas noticis. Harijs vēroja, kā garens, slaiks, mirdzo�s objekts slīd zem ūdens kuģa priek�gala virzienā, un instinktīvi pagrieza stūres ratu pa labi, tomēr kuģis pavirzījās uz kreiso pusi. Nebija izdevies glu�i kā iecerēts, tomēr �ī kļūme viņam deva laiku, lai saceltu trauksmi, jo �is objekts pa�āvās garām kuģa priek�galam tikai da�u jardu attālumā.

�ajā reizē viņ� nesvārstījās un saspieda klaksonu. Nekavējoties atskanēja skaļ� troksnis. Jau pēc da�ām minūtēm uz klāja parādījās Bred�ova kungs un skrie�us metās uz kapteiņa tiltiņa pusi. Viņam cie�i pa pēdām sekoja kuģa kapteinis, vilkdams mugurā formastērpa �aketi. Cits pēc cita uzradās arī pārējie komandas biedri un devās taisnā ceļā katrs uz savu posteni, jo bija nospriedu�i, ka ir pasludināta neplānota mācību ugunsgrēka trauksme.

��Kas atgadījies, Klifton? � kapteinis Heivenss rāmi vaicāja, kad bija uzkāpis uz tiltiņa.

��Kungs, es domāju, ka redzēju torpēdu. Ta�u iepriek� nekad torpēdu nebiju redzējis un tagad nevaru dro�i apgalvot, ka pamanīju tie�i ko tādu.

��Varbūt tie bija delfīni, kas mielojās ar mūsu ēdiena paliekām? � vaicāja kapteinis.

��Nē, kungs, tie noteikti nebija delfīni.

��Arī es nekad neesmu torpēdu redzējis, � atzina Heivenss, kad bija pārņēmis stūri savā pārziņā. � No kuras puses tā virzījās?

��No ziemeļiem, ziemeļaustrumiem.

��Bred�ova kungs, � sacīja kapteinis. � Izsludiniet trauksmi un lieciet sagatavot nolai�anai glāb�anas laivas!

��Tie�i tā, kungs! � atbildēja Bred�ovs, noslidinājās lejup pa kāpņu reliņiem un nekavējoties ķērās pie komandas izrīko�anas.

��Klifton, turpini uzmanīgi vērot un ziņo man, tiklīdz būsi kaut ko pamanījis!

Harijs paķēra tālskati un lēnām pārskatīja okeāna klaju. Kapteinis pa skaļruni komandēja: � Ieslēdziet atpakaļgaitu, Petersona kungs, un gaidiet turpmākos rīkojumus!

��Tie�i tā, kungs! � atbildēja pārsteigtais in�enieris, kur� tādu pavēli nebija dzirdējis kop� tūksto� deviņi simti astoņpadsmitā gada.

��Vēl viena, � paziņoja Harijs. � No ziemeļiem, ziemeļaustrumiem. Tie�i mūsu virzienā.

��Redzu, � kapteinis atteica. Viņ� spēji pagrieza stūri pa kreisi, un torpēda aiztraucās garām tikai da�u pēdu attālumā. Viņ� zināja, ka diezin vai otrreiz izdosies �ādu manevru atkārtot.

��Tev bija taisnība, Klifton. Tas nebija delfīns, � kapteinis lieti�ķi noteica. Un gandrīz �ukstus piebilda: � Mēs noteikti esam ierauti karā. Ienaidniekiem ir torpēdas, bet man tikai simt �etrdesmit �etri Raleigh velosipēdi, da�i maisi kartupeļu un da�as kokvilnas kleitas. � Harijs turpināja vērot ūdens klaju.

Kapteinis izturējās tik mierīgi, ka Harijs gandrīz nemanīja briesmu sajūtu. � Mums tuvojas ceturtā, kungs! � viņ� pavēstīja. � Atkal jau no ziemeļiem, ziemeļaustrumiem.

Heivenss mēģināja atkārtot veiksmīgo manevru, tomēr kuģis bija vecs un nespēja tik strauji reaģēt un torpēda ieurbās kuģa priek�galā. Pēc da�ām minūtēm Petersona kungs ziņoja, ka uguns ielauzusies ma�īntelpā un viņa vīri ar tik primitīvām un vecām dzē�anas iekārtām nav spējīgi liesmas savaldīt. Kapteinim nebija jāatgādina, ka tas bija bezcerīgs uzdevums.

��Bred�ova kungs, gatavojieties kuģa pame�anai! Nostādiet visu komandu pie glāb�anas laivām un gaidiet turpmākos rīkojumus!

��Tie�i tā! � atsaucās Bred�ovs no klāja.

Heivenss pa skaļruni kliedza: � Petersona kungs, nekavējoties pamest telpas, visiem! Un es atkārtoju� nekavējoties! Ierodieties pie glāb�anās laivām!

��Jau esam ceļā, kaptein!

��Pamest kuģi! Pamest kuģi! � kapteinis vairākkārt atkārtoja pavēli un pēc tam pievērsās Harijam, kur� joprojām ar tālskati vēroja ūdens klaju.

��Tūlīt dodies uz tuvāko glāb�anas laivu un veicīgi! Vairs nav jēgas kādam atrasties uz komandtiltiņa.

��Tie�i tā, kungs!

��Kaptein! � kāds uzsauca no ma�īntelpas. � Ceturtais nodalījums ir bojāts, es un pieci mani vīri esam iesprostoti zem klāja.

��Petersona kungs, mēs jau esam ceļā pie jums! Visīsākajā laikā jūs atbrīvosim! Plāni mainīju�ies, Klifton! Nāc man līdzi! � Kapteinis traucās lejup pa kāpnēm, un viņa pēdas gandrīz nepieskārās pakāpieniem. Harijs sekoja cie�i aiz viņa. � Bred�ova kungs! � uzsauca kapteinis, izvairīdamies no liesmām, kurām izplūdusī degviela deva lielāku spēku un kas jau bija sasniegu�as aug�ējo klāju. � Ātri sasēdiniet cilvēkus glāb�anās laivās un pametiet kuģi!

��Tie�i tā! � atsaucās Bred�ovs, kur� turējās pie kuģa reliņiem.

��Man nepiecie�ams airis, un parūpējieties, lai viena glāb�anas laiva tiek atstāta Petersona kungam un viņa vīriem no ma�īntelpas.

Bred�ovs no tuvākās glāb�anas laivas sadabūja airi un ar kāda cita jūrnieka palīdzību pasniedza to kapteinim. Kapteinis airi saņēma pie viena gala, bet Harijs pie otra, un abi virzījās uz ceturtā nodalījuma pusi. Harijs nekādi neattapa, kāda gan jēga no aira, ja nepiecie�ams atvairīt torpēdas, ta�u �is nebija īstais laiks uzdot jautājumus.

Kapteinis steidzās uz priek�u un pagāja garām ķīnietim, kur� bija nometies ceļos un lūdza kādu savu Dievu.

��Muļķa radījums, kāp glāb�anās laivā! � viņam uzsauca Heivenss. Lū kungs grīļīgi pieslējās kājās, tomēr nekustējās ne no vietas. Kad Harijs ļodzīgā gaitā gāja garām, viņ� ķīnietim norādīja virzienu, kur atrodams tre�ais kapteiņa palīgs. Lū sasvērās uz priek�u un gandrīz iegāzās Bred�ovam rokās.

Sasniedzis ceturtā nodalījuma aizvērtni, kapteinis aira tievāko galu iebāza izliektajā āķī, palēcās un ar visu savu svaru uzgūla airim. Harijs ātri saprata, kas darāms, un pievienojās kapteinim. Pa abiem viņiem izdevās pacelt masīvo metāla plāksni tik daudz, lai rastos apmēram pēdu liela sprauga.

��Velc vīrus ārā, bet es centī�os nepieļaut, lai aizvērtnis aizkrīt ciet, � sacīja kapteinis, kad pie spraugas parādījās divas rokas.

Harijs palaida airi vaļā, nometās tupus tuvāk spraugai un satvēra jūrnieku aiz pleciem, bet tajā brīdī viņiem pāri pārslīdēja vilnis. Harijs palīdzēja vīrietim izrāpties un uzsauca, lai steidzas uz glāb�anas laivu. Nākamais bija �iglāks un pats izrāpās ārā bez Harijs palīdzības. Tre�o bija pilnīgi pārņēmusi panika, un viņ� nezināja, ko dara. Nākamie divi tika ārā visai veicīgi un klup�us rāpus steidzās uz pēdējo paliku�o glāb�anās laivu. Harijs gaidīja, kad parādīsies vecākais in�enieris, ta�u no viņa nebija ne miņas. Kuģis svērās uz priek�galu, un Harijam vajadzēja turēties, lai ar galvu neiegāztos atverē. Viņ� ieskatījās melnajā tumsā un pamanīja pastieptu roku, tad iebāza galvu spraugā tik tālu, lai neiekristu pats, tomēr īsti nevarēja aizsniegt kapteiņa otrā palīga pirkstus. Petersona kungs mēģināja palēkties, bet ik reizi aizvien vairāk ūdens plūda viņam pāri no cauruma bortā. Kapteinis Heivenss redzēja, kādas grūtības radu�ās, tomēr nevarēja nākt talkā. Ja viņ� palaistu airi vaļā, smagā metāla plāksne uzgāztos virsū Harijam.

Petersons, kur� nu jau stāvēja līdz ceļgaliem ūdenī, uzsauca: � Dieva dēļ, jūs abi dodieties uz glāb�anas laivām, kamēr vēl nav par vēlu!

��Nekādā gadījumā! � atbildēja kapteinis. � Klifton, dodies lejā un pacel to zelli augstāk. Pēc tam lien ārā.

Harijs nevilcinājās. Viņ� pagriezās uz muguras, nolaidās zemē, vispirms iebāza atverē pēdas un stūmās tālāk, ar pirkstiem pieturēdamies pie malas. Pēc tam viņ� atlaidās un ielēca tumsā. Eļļainais ūdens viļņojās un traucēja saglabāt līdzsvaru. Kad Harijam izdevās nostāties stabili, viņ� ieliecās ūdenī un sacīja: � Kāpiet uz maniem pleciem, tad varēsiet aizsniegt spraugu.

In�enieris paklausīja kapteiņa ceturtajam palīgam un izslējās, ta�u joprojām pietrūka da�u collu, lai aizsniegtos līdz klājam. Harijs sakopoja visus spēkus un cēla in�enieri aug�up. Beidzot Petersons varēja ar pirkstu galiem pieķerties spraugas malai. Ūdens ieplūda aizvien straujāk, un kuģis sasvērās aizvien spēcīgāk. Harijs palika rokas zem Petersona kunga pēcpuses un stūma vīrieti uz aug�u. In�eniera galva parādījās ārā no spraugas.

��Priecājos tevi redzēt, D�im, � sacīja kapteinis, nepārtraucot ar visu svaru spiest airi uz leju.

��Man arī prieks redzēt tevi, Arnold, � in�enieris atteica, lēnām spraukdamies pa spraugu ārā.

Tajā brīdī pēdējā torpēda trāpīja grimsto�ajam kuģim. Airis salūza, un dzelzs plāksne gāzās virsū Petersonam. Glu�i kā viduslaikos soda izpildes vietā metāls no�ķēla vīrietim galvu un nogāzās lejā, aizcērtot spraugu ciet. Petersona nedzīvais augums nokrita atpakaļ lejā un piezemējās ūdenī blakus Harijam.

Viņ� pateicās Dievam, ka apkārt valdo�ajā tumsā nevar saredzēt Petersona līķi. Vismaz ūdens līmenis vairs necēlās, lai gan tas nozīmēja, ka izejas vairs nav nevienas.

Kad �Devonie�a� ķīlis aizvien vairāk slējās gaisā, Harijs nosprieda, ka laikam jau arī kapteinis gājis bojā vai varbūt joprojām mēģina izdomāt, kā palīdzēt viņam izkļūt ārā. Slīdēdams ūdenī, Harijs sprieda, ka situācija ir pat ļoti ironiska. Arī viņ�, glu�i tāpat kā tēvs, savu kapu būs atradis kuģa tilpnē. Viņ� vēl centās piemānīt nāvi un turējās, cik spēka, tomēr ūdens collu pa collai apsedza viņa plecus, kaklu un galvu. Seju miriāde aizzibēja acu priek�ā. Kad cilvēks zina, ka viņam atliku�as vairs tikai da�as minūtes, ko dzīvot, prātā nāk visai dīvainas domas.

Viņa nāve vismaz atrisinās problēmas daudziem cilvēkiem, kurus viņ� mīlējis. Emmai vairs nebūs jāpilda solījums aizraidīt visus pārējos pielūdzējus. Seram Volteram vairs nebūs jāraizējas par sava tēva testamentā rakstītajiem noteikumiem. Kad pienāks laiks, D�ailss mantos tēva titulu un visu viņam piedero�o pasaulīgo mantu. Pat Hugo Beringtons būs ticis cauri sveikā, jo vairs nenāksies nevienam pierādīt, ka viņ� nav Harija tēvs. Vienīgi mīļā mamma�

Un tad piepe�i nodārdēja milzīgs sprādziens. �Devonietis� salūza divās daļās, un jau pēc mirkļa abas slējās gaisā kā satrakoju�ies zirgi, kas ceļas pakaļkājās. Pēc tam abas daļas glu�i vienkār�i nogrima okeāna dzīlēs.

Zemūdenes kapteinis tālskatī vēroja, kā �Devonieti� aprij viļņi. Ūdens virspusē klājās neskaitāmas ko�i krāsainas kokvilnas kleitas, daudzi nedzīvi augumi, ko okeāns �ūpoja aug�up un lejup, un apkārt tam visam peldēja kartupeļi.

��Vai varat man pateikt, kā jūs sauc? � vaicāja �ēlsirdīgā māsa. Harijs paskatījās uz viņu, ta�u nespēja pakustināt lūpas. � Vai jūs mani dzirdat? � sieviete vaicāja. Atkal jau amerikāņu akcents.

Harijs tikko jau�ami pamāja ar galvu, un viņa pasmaidīja. Atvērās durvis. �ķita, ka telpā ienācis ietekmīgs cilvēks, jo �ēlsirdīgā māsa nekavējoties devās viņam pretī. Harijs viņus neredzēja, ta�u dzirdēt varēja un tālab jutās glu�i kā spiegs, kur� slepeni noklausās sarunu.

��Labvakar, māsa Kreivena, � sacīja vecāks vīrietis.

��Labvakar, doktor Volles, � medmāsa atbildēja.

��Viens izrāda nepārprotamas dzīvības zīmes. Otrs joprojām ir bezsamaņā.

�Tātad vismaz divi esam izdzīvoju�i,� nodomāja Harijs. Viņ� vēlējās priekā iesaukties, lūpas kustējās, tomēr vārdi pār tām nenāca.

��Un mēs joprojām nezinām, kas viņi ir.

��Nē, bet iepriek� bija atnācis kapteinis Pārkers, lai paraudzītos, kā viņiem klājas. Es parādīju viņam to, kas bija palicis pāri no ievainoto formastērpiem, un viņ� sacīja, ka abi neap�aubāmi esot virsnieki.

Harija sirds priekā salēcās, kad viņ� iedomājās, ka arī kapteinis Heivenss varētu būt dzīvs. Viņ� dzirdēja, ka ārsts pieiet pie otras gultas, tomēr nevarēja pagriezt galvu, lai saskatītu, kas tajā guļ. Pēc īsa brī�a ārstu sacīja: � Nabaga velns! Bū�u pārsteigts, ja viņ� izdzīvos �o nakti.

To dzirdot, Harijam gribējās pateikt, ka viņi vis nepazīst kapteini Heivensu un �o cilvēku nāve tik viegli nepieveiks.

Ārsts atgriezās pie Harijs gultas un sāka viņu izmeklēt. Harijs redzēja vīrieti vidējos gados ar nopietnu, domīgu sejas izteiksmi. Pēc pacienta apskates doktors Volless pa�ukstēja �ēlsirdīgajai māsai: � Par �o man ir daudz lielākas cerības, lai gan prognozes joprojām ir piecdesmit pret piecdesmit. Turpini cīnīties, jaunai cilvēk! � ārsts pievērsās Harijam, lai gan nebija pārliecināts, ka viņ� dzird. � Mēs darīsim visu, kas mūsu spēkos, lai palīdzētu jums izdzīvot. � Harijs vēlējās viņam pateikties, tomēr atkal spēja tikai gandrīz nemanāmi pakustināt galvu, kad ārsts devās projām. � Ja kāds no viņiem naktī nomirst, � ārsts �ukstus sacīja �ēlsirdīgajai māsai, � vai zināt procedūru?

��Jā, � viņa atbildēja. � Nekavējoties jāinformē kapteinis un miru�ais jāved uz morgu.

Harijs vēlējās pavaicāt, cik viņa komandas biedru jau tur guļ.

��Un arī es vēlos tikt informēts, � piebilda doktors Volless, � pat ja tas notiek naktī.

��Protams, doktor. Vai drīkstu vaicāt, ko kapteinis izlēma darīt ar tiem nelaimīgajiem, kuri jau bija miru�i, kad viņus izcēla no ūdens?

��Viņam tika dota pavēle. Tā kā visi bojāgāju�ie ir jūrnieki, viņi jāapglabā jūrā. Rīt ar pirmo gaismu.

��Kāpēc tik agri?

��Viņ� nevēlas, lai pasa�ieri redz, cik daudz dzīvību izdzisis pagāju�ajā naktī, � ārsts paskaidroja un devās projām.

Harijs dzirdēja, ka atveras durvis. � Arlabunakti, māsa!

��Arlabunakti, doktor! � viņa atbildēja, un durvis tika aiztaisītas.

�ēlsirdīgā māsa Kreivena atgriezās pie Harija gultas un apsēdās uz malas. � Lai kā arī būtu, � viņa sacīja, � tu dzīvosi.

Harijs palūkojās uz �ēlsirdīgo māsu iestīvinātajā baltajā uniformā un baltajā cepurītē, tomēr �is ietērps nespēja noslēpt kaismīgās pārliecības liesmu viņas acīs.

Kad Harijs pamodās nākamajā reizē, istabā saimniekoja tumsa, vien tālākajā galā manīja gaismas atspīdumu, kas dro�i vien ieplūda no blakus telpas. Viņa pirmā doma bija par kapteini Heivensu, kur� tajā pa�ā palātā cīnījās par savu dzīvību. Harijs lūdza Dievu, lai kapteinis izdzīvo un viņi abi atgrie�as Anglijā. Kapteinis dotos pensijā, bet Harijs kāptu uz Karalisko Jūras spēku kuģa klāja, kā sers Volters bija paredzējis.

Domas atkal atgriezās pie Emmas un tā, cik labi viņa nāve atrisinātu visas Beringtonu ģimenes problēmas, kas ar viņa atgrie�anos atkal viņus vajātu.

Atvērās durvis, un kāds ienāca palātā. Lai gan Harijs neredzēja nācēju, tomēr pēc skaņas varēja noteikt, ka tas ir vīrietis un viņ� skaidri zina, kurp dodas. Tālākajā telpas galā atvērās vēl kādas durvis, un gaisma kļuva spo�āka.

��Sveika, Kristīna! � sacīja vīrietis.

��Sveicināts, Ri�ard! � �ēlsirdīgā māsa atbildēja. � Tu kavējies! � viņa sacīja, ta�u tas vairāk izklausījās pēc ķircinā�anas, jo dusmu viņas balsī nebija.

��Atvaino, mīļā! Visiem virsniekiem bija jāpaliek uz tiltiņa un jāgaida, kad tiks pilnībā pabeigta izdzīvoju�o meklē�ana.

Durvis aizvērās, un atkal kļuva tum�āks. Harijs nezināja, cik laika aizritējis līdz brīdim, kad durvis atvērās vēlreiz. Varbūt pusstunda vai varbūt arī visa stunda. Viņ� no jauna saklausīja balsis.

��Tava kaklasaite ir sa�ķiebusies, � Kristīna sacīja.

��Nav labi, � vīrietis atbildēja. � Kāds vēl nojautīs, ar ko mēs te nodarbojāmies. � Viņa iesmējās, un viņ� devās uz durvju pusi, bet piepe�i apstājās. � Kas ir �ie divi?

��A kungs un B kungs. Vienīgie izdzīvoju�ie, ko atrada vakardienas glāb�anas operācijā.

�Es esmu K kungs,� Harijs vēlējās iebilst, kad viņi tuvojās gultai. Viņ� aizvēra acis, jo nevēlējās, lai kāds nojau�, ka viņ� noklausījies sarunu. �ēlsirdīgā māsa pārbaudīja viņa pulsu.

��Manuprāt, B kungs ar katru stundu vairāk atgūst spēkus. Zini, es nespēju izturēt domu, ka nebūs manos spēkos izglābt kaut vienu no viņiem. � Medmāsa devās pie otras gultas.

Harijs pavēra acis, uzmanīgi pagrieza galvu un ieraudzīja jaunu gara auguma vīrieti elegantā baltā uniformā ar zelta krāsas uzple�iem. Kristīna piepe�i sāka raudāt. Jaunais vīrietis maigi apskāva viņas plecus un pūlējās nomierināt. �Nē, nē, nē!� Harijam gribējās kliegt. �Kapteinis Heivenss nedrīkstēja nomirt! Mēs kopīgi atgriezīsimies Anglijā.�

��Kāda ir procedūra �ādos gadījumos? � jaunais virsnieks glu�i formāli vaicāja.

��Man nekavējoties jāziņo kapteinim. Pēc tam jāpamodina doktors Volless. Kad visi dokumenti būs parakstīti, miru�ais tiks nogādāts morgā un sagatavots rītdienas apbedī�anas ceremonijai.

�Nē, nē, nē!� Harijs kliedza, ta�u neviens viņu nedzirdēja.

��Es lūdzu visus dievus, � sacīja �ēlsirdīgā māsa, � lai Amerika netiktu ierauta karā.

��Mīļā, tas nenotiks, � jaunais virsnieks atteica. � Rūzvelts ir pārāk izmanīgs, lai ļautu mūs ievilkt kārtējā Eiropas karā.

��Arī pagāju�ajā reizē politiķi teica to pa�u, � Kristīna atgādināja.

��Un cik viņam gadu? � Virsnieks izklausījās noraizējies. � A kungs bija apmēram tavā vecumā, � viņa sacīja.

��Varbūt arī viņam mājās ir līgava.

Harijs atskārta, ka blakus gultā ir nevis kapteinis Heivenss, bet Toms Bred�ovs. Un tad viņ� pieņēma lēmumu.

Pamodies nākamreiz, Harijs dzirdēja balsis, kas skanēja no blakus telpas. Pēc mirkļa doktors Volless un �ēlsirdīgā māsa Kreivena ienāca palātā.

��Tas noteikti bija moko�i, � Kristīna sacīja.

��Jā, nekā patīkama tur nebija, � atzina doktors. � Un vēl ļaunāk bija tas, ka viņi tika guldīti jūras dzīļu kapā kā bezvārda aizgājēji. Lai gan es piekrītu kapteinim, ka jūrnieki noteikti būtu devu�i priek�roku kapam dzelmē, nevis uz zemes.

��Vai ir kādas ziņas no otra kuģa? � vaicāja �ēlsirdīgā māsa.

��Jā, viņiem veicas mazliet labāk nekā mums. Vienpadsmit miru�ie, bet trīs izdzīvoju�ie. Viens ķīnietis un divi angļi.

Harijam ienāca prātā varbūtība, ka viens no angļiem varētu būt arī kapteinis Heivenss.

Doktors pieliecās un atpogāja Harija pid�amas jaku. Vairākās vietās uz Harija krūtīm viņ� pielika auksto stetoskopu un uzmanīgi ieklausījās. Pēc tam �ēlsirdīgā māsa ielika pacientam mutē termometru.

��Temperatūra ir krietni nokritusies, doktor, � �ēlsirdīgā māsa paziņoja, kad bija apskatījusi rādījumu.

��Lieliski. Pamēģiniet pabarot viņu ar zupas �ķidrumu.

��Jā, protams. Vai jums būs nepiecie�ama mana palīdzība pie citiem pasa�ieriem?

��Nē, paldies, māsa! Jūsu svarīgākais uzdevums ir gādāt, lai izdzīvo �is viens. Pēc pāris stundām jūs apraudzī�u.

Kad ārsts bija aizvēris durvis, Kristīna atgriezās pie Harija gultas, apsēdās un pasmaidīja. � Vai redzat mani? � viņa vaicāja. � Harijs pamāja ar galvu. � Vai varat man pateikt, kā jūs sauc?

��Toms Bred�ovs, � Harijs atbildēja.

��Tom, � sacīja ārsts, kad bija beidzis izmeklēt Hariju, � vai jūs varētu man pateikt, kā sauca jūsu biedru virsnieku, kur� vakarnakt nomira? Es gribētu uzrakstīt vēstuli viņa mātei vai sievai, ja viņam tāda bija.

��Viņu sauca Harijs Kliftons, � Harijs sacīja gandrīz nesaklausāmi. � Precējies viņ� nebija, ta�u viņa māti es pazīstu glu�i labi. Biju nolēmis uzrakstīt viņai pats.

��Tas ir labi, � piekrita doktors Volless, � tomēr es pats vēlos nosūtīt viņai vēstuli. Vai jums ir zināma viņas adrese?

��Jā, kungs, � atbildēja Harijs. � Tomēr būs iejūtīgāk, ja vispirms viņa �īs vēstis saņems no manis, nevis no pilnīgi sve�a cilvēka, � viņ� piebilda.

��Ja jūs tā domājat� � noteica doktors Volless, tomēr nepavisam neizklausījās pārliecināts.

��Jā, domāju gan, � apstiprināja Harijs, un �ajā reizē viņa balsij bija vairāk spēka. � Jūs varēsiet nosūtīt manu vēstuli, kad �Kanzasas zvaigzne� atgriezīsies Bristolē. Protams, ja kapteinis nolems atgriezties Anglijā, kad esam iesaistīju�ies karā ar Vāciju.

��Mēs neesam iesaistīju�ies karā ar Vāciju, � iebilda doktors Volless.

��Nē, protams, jūs neesat, � Harijs atzina, veicīgi izlabojis pa�a teikto. � Un cerēsim, ka tas nekad arī nenotiks.

��Pilnībā piekrītu, � sacīja Volless, � tomēr kar� neatturēs �Kanzasas zvaigzni� doties atpakaļ uz Angliju. Tur joprojām ir daudzi simti amerikāņu, kuriem nav citu iespēju atgriezties mājās.

��Vai tas nav mazliet riskanti? � vaicāja Harijs. � Ņemot vērā visu, ko tikko esam piedzīvoju�i.

��Nē, es tā nedomāju, � atbildēja doktors Voless. � Vācija diezin vai vēlēsies nogremdēt amerikāņu pasa�ieru kuģi. Tāda rīcība pavisam noteikti ievilktu mūsu valstis konfliktā. Tagad es iesaku jums mazliet pagulēt, Tom. Es ceru, ka rīt �ēlsirdīgā māsa jūs izvedīs mazliet pastaigāt pa klāju. Iesākumā tikai vienu apli, � viņ� uzsvēra.

Harijs aizvēra acis, tomēr pat nepūlējās iemigt un domāja par to, kā viņa lēmums ietekmēs visu iesaistīto cilvēku dzīvi. Pieņēmis Toma Bred�ova vārdu, viņ� ieguva mazliet laika, lai pārdomātu savu nākotni. Kad būs kļuvis zināms, ka Harijs Kliftons ir aizgājis bojā, sers Volters un visa pārējā Beringtonu ģimene būs brīvi no saistībām, kuras citādi nāktos pildīt. Arī Emma būs brīva un varēs sākt jaunu dzīvi. �ādu lēmumu, Harijaprāt, būtu atbalstījis arī Vecais D�eks, lai gan viņ� pats vēl līdz galam nebija aptvēris visas �ā lēmuma sekas.

Turklāt arī Toma Bred�ova aug�āmcel�anās noteikti radīs zināmas problēmas, tātad Harijam nepārtraukti jābūt modram. Viņ� gandrīz neko nezināja par Tomu Bred�ovu, un ik reizi, kad �ēlsirdīgā māsa Kreivena kaut ko vaicāja par viņa pagātni, nācās vai nu kaut ko izdomāt, vai arī mainīt sarunas tematu.

Bred�ovs bija pierādījis, ka ir īsts meistars nevēlamu jautājumu ignorē�anā, un pavisam noteikti bija arī savrupnieks. Vismaz pēdējos trīs gadus vai varbūt arī vairāk viņ� nebija spēris kāju savā dzimtajā zemē, tātad viņa ģimenei nebūs ne jausmas par viņa iespējamo atgrie�anos. Harijs bija ieplānojis pēc iera�anās Ņujorkā uzreiz doties atpakaļ uz Angliju ar pirmo kuģi, uz kura izdotos tikt.

Vienīgā nopietnā problēma Harijam likās tā, ka bija nepiecie�ams atrast veidu, kā pasargāt māti no cie�anām. Vajadzēja panākt, lai viņai nav jādomā, ka viņas vienīgais dēls ir miris. Zināmā mērā to bija palīdzējis atrisināt doktors Volless, jo apsolīja nogādāt Meizijai vēstuli, tiklīdz kuģis būs atgriezies Lielbritānijā. Tomēr vēstule bija jāuzraksta.

Viņ� stundām ilgi prātā pārcilāja katru vārdu, ko grasījās rakstīt. Beidzot tiktāl atlabis, lai sēstos un izliktu vārdus uz papīra, viņ� �o tekstu jau zināja no galvas.

Daudzkārt pārlasījis tekstu, Harijs ielika vēstuli aploksnē, aizlīmēja to un uz tās uzrakstīja: �Pilnīgi konfidenciāli!� Tā bija adresēta Meizijai Kliftones kundzei, Stilhausleinā divdesmit septiņi, Bristolē.

Nākamajā rītā viņ� iedeva vēstuli doktoram Vollesam.

��Kā jums liekas, vai esat gatavs īsai pastaigai pa klāju? � vaicāja Kristīna.

��Protams, ka esmu, � Harijs atbildēja, izmēģinādams vienu no viņas drauga izteikumiem, tomēr nepievienodams �mīļā�, kas likās neiederīgs �ādā situācijā.

Ilgajās gultā pavadītajās stundās Harijs uzmanīgi klausījās doktora Vollesa izrunu un, kad bija viens, mēģināja iedzīvināt viņa akcentu savā runā. Viņ� bija dzirdējis, ka Kristīna ārsta runas īpatnības dēvē kā Austrumkrasta iedzīvotājiem raksturīgas. Harijs bija priecīgs un pateicīgs par daudzajām stundām, ko pavadījis doktora Ped�eta sabiedrībā un mācījies prasmi atdarināt da�ādas balsis un runas veidus. Tiesa, tolaik viņ� domāja, ka �ī prasme noderēs tikai uz skatuves. Diem�ēl viņam joprojām sagādāja grūtības Kristīnas nevainīgā ziņkāre, kad viņa vaicāja par Harija bērnību un ģimeni, kurā viņ� audzis.

Palātā viņam bija pieejamas tikai divas grāmatas. Horācija Eld�era un Torntona Vaildera romāni. Izmantojot tos, Harijs sacerēja stāstu par izdomātu ģimeni no Brid�portas Konektikutā. �ajā ģimenē bija tēvs, nelielas pilsētas bankas mened�eris, māte, priek�zīmīga saimniece, kādreizējā pilsētas skaistuma karaliene, un vecākā māsa Sallija, kura laimīgi precējusies ar D�eiku, kur� vada vietējo metālizstrādājumu veikalu. Harijs pasmaidīja, atcerējies doktora Ped�eta vārdus, ka ar tādu iztēli kā viņam Harijs drīzāk kļūs par rakstnieku, nevis aktieri.

Uzmanīgi pielicis pēdas pie zemes, Harijs ar Kristīnas palīdzību lēnām uzslējās kājās. Uzģērbis rītasvārkus, viņ� pieķērās �ēlsirdīgās māsas rokai un nedro�ā gaitā devās pie durvīm, pievārēja kāpnes un nonāca uz klāja.

��Cik ilgi jau neesat bijis mājās? � vaicāja Kristīna, kad viņi lēnām virzījās pa klāju uz priek�u.

Harijs vienmēr centās izmantot tās niecīgās zinā�anas, kādas viņam bija par īsto Tomu Bred�ovu, un tad pievienoja izgudrotajam stāstam. � Vairāk nekā trīs gadus, � viņ� sacīja. � Mana ģimene ne�ēlojas, jo zina, ka jūra mani vilinājusi jau kop� bērnības.

��Un kā sagadījies, ka jūs kalpojāt uz Lielbritānijas kuģa? �Sasodīti labs jautājums!� nodomāja Harijs. �Kaut es zinātu atbildi!� Viņ� sagrīļojās un paklupa, lai iegūtu mazliet vairāk laika izdomāt kaut ko pārliecino�u. Kristīna pieliecās palīdzēt.

��Viss ir kārtībā, � viņ� noteica, kad bija atkal pieķēries Kristīnas rokai, un piepe�i sāka �ķaudīt.

��Vai tikai nav pienācis laiks vest jūs atpakaļ uz palātu, � noteica Kristīna. � Nedrīkst pieļaut, ka jūs saaukstējaties. Rīt mēs noteikti varam atkal izmēģināt veiksmi.

��Kā sacīsiet, � piekrita Harijs un nopriecājās, ka viņa vairs neuzdod jautājumus.

Pēc tam, kad Kristīna glu�i kā rūpīga māte bija nolikusi viņu gulēt, Harijs ātri ieslīga dziļā miegā.

Dienu pirms �Kanzasas zvaigznes� atgrie�anās Ņujorkas ostā Harijs jau spēja pieveikt vienpadsmit apļus pa klāju. Lai gan viņ� nevienam to neteica, iespēja pirmo reizi nokļūt Amerikā likās fascinējo�a.

��Vai jūs uzreiz dosieties uz Brid�portu, kad būsim piestāju�i ostā? � pēdējā klāja apļa laikā vaicāja Kristīna. � Vai arī plānojat palikt Ņujorkā?

��Neesmu par to daudz domājis, � atteica Harijs, kur� patiesībā bija par to domājis pat milzīgi daudz. � Laikam jau tas būs atkarīgs no tā, cikos mēs pietauvosimies ostā, � viņ� piebilda, pūlēdamies uzminēt viņas nākamo jautājumu.

��Ja jūs vēlētos pārlaist nakti Ri�arda dzīvoklī, tas būtu lieliski.

��Ak, man negribētos sagādāt viņam liekas problēmas.

Kristīna iesmējās. � Ziniet, Tom, ir brī�i, kad jūs daudz vairāk līdzināties anglim nekā amerikānim.

��Laikam jau pēc gadiem, kas nokalpoti angļu flotē, kļūsti tāds pats kā angļu jūrnieki.

��Vai tas ir arī iemesls, kālab nespējat dalīties savās raizēs ar mums? � medmāsa jautāja. Harijs piepe�i apstājās. Viņ� apzinājās, ka �ajā reizē viņu nepaglābs ne paklup�ana, ne �ķaudī�ana. � Ja jūs būtu bijis mazliet atklātāks, mēs labprāt palīdzētu atrisināt jūsu problēmas. Tomēr, ņemot vērā apstākļus, mums neatlika nekas cits, kā informēt kapteini Pārkeru un paļauties, ka viņ� pieņem lēmumu.

Harijs atspiedās pret tuvākajiem reliņiem, ta�u Kristīna nesteidzās palīgā, un viņ� saprata, ka ir zaudējis. � Viss ir daudz sare�ģītāk, nekā jūs spējat iedomāties, � viņ� iesāka, � tomēr es varu paskaidrot, kālab nevēlos, lai tiek iesaistīts vēl kāds cits.

��Tas nav nepiecie�ams, � Kristīna sacīja. � Kapteinis jau ir nācis mums talkā. Tomēr viņ� vēlējās vaicāt, kā jūs grasāties tikt galā ar pa�u lielāko problēmu.

��Esmu gatavs atbildēt uz visiem jautājumiem, kādus kapteinis vēlēsies uzdot, � Harijs sacīja, noliecis galvu, un jutās gandrīz atvieglots, ka galu galā ir pieķerts.

��Glu�i tāpat kā mēs visi, viņ� vēlētos zināt, kā jūs tiksiet nost no kuģa, ja jums nav ne drēbju, ne arī naudas.

��Un man likās, ka Ņujorkas iedzīvotājiem �Kanzasas zvaigznes� rītasvārki varētu likties gana moderni. � Harijs pasmaidīja.

��Godīgi sakot, retais ņujorkietis pamanīs, ja jūs pastaigāsieties pa Piekto avēniju rītasvārkos, � Kristīna sacīja. � Un tie, kas ievēros, noteikti nodomās, ka tāds ir pēdējās modes untums. Ja nu viņi tomēr pievērstu uzmanību, Ri�ards jums gatavs piedāvāt pāris baltu kreklu un sporta jaku. Diem�ēl viņ� ir daudz garāks par jums, citādi piedāvātu arī kādas piemērotas bikses. Vollesa kungs jums ir gatavs iedot pāri brūnu kurpju, zeķes un kaklasaiti. Un tomēr paliek jautājums par biksēm. Kapteinim ir kādas īsbikses, kuras viņam kļuvu�as par mazu. � Harijs iesmējās. � Mēs ceram, ka nejutīsieties aizskarts, Tom, � Kristīna sacīja. � Bet komanda ir savākusi nelielu ziedojumu. � Viņa pasniedza Harijam biezu aploksni. � Domāju, ka tur ir vairāk nekā pietiekami, lai nokļūtu uz Konektikutu.

��Kā gan lai jums pateicos? � Harijs sacīja.

��Nevajag, Tom. Mēs visi ļoti priecājamies, ka esat izdzīvojis. Kaut mēs būtu spēju�i izglābt arī jūsu draugu Hariju Kliftonu! Jums būs patīkami uzzināt, ka mūsu kapteinis licis doktoram Vollesam personīgi nogādāt jūsu vēstuli viņa mātei.

Harijs bija viens no pirmajiem, kuri tajā rītā apmēram divas stundas pirms �Kanzasas zvaigznes� ieie�anas Ņujorkas ostā uzkāpa uz klāja. Drīz vien viņam pievienojās arī saule, un līdz tam brīdim viņ� bija izlēmis, kā pavadīs savu pirmo dienu Amerikā.

Viņ� jau bija atvadījies no doktora Vollesa, vispirms ilgi un, viņaprāt, nepietiekami pateicies par visu, ko ārsts viņa labā izdarījis. Doktors Volless apliecināja, ka iemetīs pastkastē vēstuli Meizijai Kliftonei personīgi, tiklīdz būs nokļuvis Bristolē. Ārsts diezgan negribīgi piekrita Harijam, ka nebūtu prātīgi personīgi ierasties pie Kliftones kundzes, jo viņa varētu būt ļoti satraukta.

Harijs bija aizkustināts, kad palātā ienāca pats kapteinis Pārkers un atnesa viņam īsbikses, kā arī novēlēja veiksmi. Kad kapteinis bija atgriezies uz tiltiņa, Kristīna strikti nokomandēja: � Tom, tagad ir laiks pagulēt. Jums būs vajadzīgi visi spēki, lai rīt aizbrauktu uz Konektikutu. � Toms Bred�ovs noteikti būtu labprāt pavadījis kādu dienu Ņujorkā kopā ar Kristīnu un Ri�ardu, bet Harijs Kliftons nedrīkstēja tērēt laiku, ja Lielbritānija ir pieteikusi karu Vācijai. � Rīt, kad pamodīsieties, � turpināja Kristīna, � papūlieties nokļūtu uz klāja vēl pirms gaismas. Tad jums būs iespēja vērot saullēktu, kuģim ieejot Ņujorkas ostā. Zinu, ka esat to redzējis jau neskaitāmas reizes, ta�u mani �is skats joprojām aizrauj.

��Mani tāpat.

��Kad būsim pietauvoju�ies, jūs varētu pagaidīt, kamēr mēs ar Ri�ardu tiekam galā ar saviem pienākumiem, un tad kopīgi izkāpsim krastā.

Ietērpies Ri�arda sporta jakā un kreklā, kas viņam bija mazliet par lielu, kapteiņa īsbiksēs, kuras viņam bija mazliet par garu, apāvis doktora kurpes un zeķes, kuras bija mazliet par cie�u, Harijs nespēja vien sagaidīt, kad nokļūs krastā.

Kuģa vecākais stjuarts jau bija ziņojis Ņujorkas Imigrācijas pārvaldei, ka uz klāja ir kāds sarakstā nereģistrēts pasa�ieris, Amerikas pilsonis Toms Bred�ovs. No Ņujorkas Imigrācijas pārvaldes bija pienākusi atbilde, ka Tomam Bred�ovam jāpiesakās pie pārvaldes ierēdņiem un viņi tad parūpēsies par pārējo.

Ar Ri�arda palīdzību ticis līdz Centrālajai stacijai, Harijs kādu brīdi pastaigās pa staciju un pēc tam dosies atpakaļ uz dokiem, kur pieteiksies pie atbildīgā virsnieka, lai pēc iespējas ātrāk noskaidrotu, kur� kuģis po�as ceļā uz Lielbritāniju. Bija pilnīgi vienalga, kādā ostā tas piestās, ja vien tā nebūs Bristole.

Kad piemērots kuģis būs atrasts, Harijs varētu iestāties tur darbā, lai kādu amatu arī viņam piedāvātu. Viņam bija vienalga, vai jāstrādā būtu uz kapteiņa tiltiņa vai ma�īntelpā, jāber� klājs vai jāmizo kartupeļi, ja vien tas palīdzētu atgriezties Anglijā. Ja izrādītos, ka brīvu darba vietu nav, viņ� nopirks lētāko biļeti mājupceļam un kļūs par pasa�ieri. Viņ� jau bija apskatījies biezajā aploksnē, ko viņam iedeva Kristīna, un secinājis, ka naudas ir pietiekami, lai nopirktu biļeti un mitinātos kajītē, kura nebūtu mazāka par slotu kambarim līdzīgo telpu, kādā viņ� dzīvoja uz kuģa �Devonietis�.

Piepe�i Harijs atskārta, ka dzimtenē, viņ� nedrīkstēs sazināties ne ar vienu no saviem draugiem un vajadzēs uzmanīties pat tad, kad kontaktēsies ar savu māti. Tomēr pirmais uzdevums pēc izkāp�anas dzimtajos krastos būs pieteik�anās Viņa Majestātes Jūras spēkos un cīņa pret Lielbritānijas ienaidniekiem, lai gan viņ� apzinājās, ka ik reizi, kad kuģis atgriezīsies Anglijas krastos, viņam nāksies palikt uz borta glu�i kā vajātam noziedzniekam.

Harija domas pārtrūka. Viņ� ar apbrīnu vēroja, kā viņam priek�ā no rīta miglas iznirst Brīvības statuja. Viņ� bija redzējis to fotogrāfijās, ta�u tās nespēja atspoguļot statujas patiesos izmērus un majestātiskumu, ar kādu tā slējās krietni augstāk par �Kanzasas zvaigzni�, aicinot viesus, imigrantus un tautie�us krastā.

Kuģis turpināja kursu uz ostu, un Harijs pārliecās pāri reliņiem, lai palūkotos uz Manhetenu. Vil�anos radīja tas, ka debesskrāpji nebija di�āki par vienu otru ēku, ko viņ� bija redzējis Bristolē. Tomēr ar katru mirkli tie auga un auga, līdz iestiepās teju vai debesīs, un viņam bija jāpieliek plauksta virs acīm, lai saules gaisma netraucētu tos aplūkot.

Ņujorkas ostas atbildīgās personas jau bija paziņoju�as, ka �im kuģim jāpietauvojas septītajā dokā, un lo�i palīdzēja tam nokļūt paredzētajā vietā. Kad Harijs ieraudzīja priecīgos sagaidītāju pūļus, viņu pirmo reizi pārņēma ba�as, lai gan jaunais vīrietis, kur� tagad ieceļoja Ņujorkas ostā, bija daudz vecāks nekā ceturtais kapteiņa palīgs, kur� no Bristoles bija izbraucis tikai pirms trīs nedēļām.

��Pasmaidiet, Tom!

Harijs pagriezās un ieraudzīja, ka Ri�ards piespiedis pie acs Kodak Brownie Box fotokameru. Viņ� uzņēma kadru, kurā Toms bija redzams ar Manhetenas ēkām fonā.

��Jūs noteikti būsiet tāds pasa�ieris, kuru tik ātri neaizmirst, � sacīja Kristīna un pievienojās Harijam, lai Ri�ards varētu nofotografēt abus kopā. �ēlsirdīgās māsas formastērpu viņa bija nomainījusi ar punktotu kleitu, kurai aplikta balta jostiņa, un kājās viņai bija baltas kurpes.

��Es arī jūs neaizmirsī�u, � atteica Harijs, cerēdams, ka neviens no viņiem nenojau�, cik ļoti satraukts viņ� patiesībā ir.

��Mums laiks izkāpt krastā, � noteica Ri�ards un aizvēra fotokameras vāciņu.

Visi trīs devās lejup pa platām kāpnēm. Daudzi pasa�ieri jau steidzās projām pa trapu, un viņus krastā sagaidīja atvieglojuma pārņemtie tuvinieki un priecīgie draugi. Harijs jutās pacilāts, jo daudzi no pasa�ieriem un komandas locekļiem vēlējās paspiest viņam roku, kā arī novēlēt veiksmi.

Izkāpu�i krastā, Harijs, Kristīna un Ri�ards devās uz imigrācijas kontroles posteņa pusi un iestājās vienā no garajām gaidītāju rindām. Harija acis �audījās uz visām pusēm. Viņ� vēlējās uzdot daudzus jautājumus, ta�u ikviens no tiem uzreiz atklātu, ka Amerikā viņ� nekad agrāk nav bijis.

Vispirms viņu pārsteidza amerikāņu da�ādās sejas krāsas. Bristolē viņ� bija redzējis tikai vienu cilvēku ar tum�u ādas krāsu un stāvējis, cie�i uz viņu lūkodamies. Vecais D�eks bija paskaidrojis, ka tāda izturē�anās ir gan rupja, gan necienīga, un piebildis: � Kā gan tu pats justos, ja visi apkārtējie apstātos un nenovērstu acu no tevis tikai tālab, ka esi baltais?

Tomēr apkārt valdo�ās skaņas, nerimtīgā kņada un rosība novērsa Harija uzmanību, un Bristole atkal jau likās tāla un teju nesasniedzama.

Harijs jau sāka apsvērt, vai tomēr nevajadzētu pieņemt Ri�arda uzaicinājumu un da�as dienas paviesoties viņa dzīvoklī, lai apskatītu pilsētu, kura, pat neizejot no ostas teritorijas, viņam jau likās tik interesanta un aizraujo�a.

��Es ie�u pirmais, � sacīja Ri�ards, kad viņi bija nonāku�i rindas sākumā, � tad varē�u paņemt ma�īnu un sagaidī�u jūs abus ārā pie termināļa.

��Laba doma, � viņu atbalstīja Kristīna.

��Nākamais! � Ri�ards devās uz priek�u un pasniedza savu pasi amatpersonai. Vīrietis ātri paraudzījās uz fotogrāfiju tajā un tad apzīmogoja dokumentu. � Laipni lūdzam mājās, leitnant Tibet!

��Nākamais!

Harijs paspēra soli uz priek�u. Apziņa, ka viņam nav ne pases, ne arī kāda cita personu apliecino�a dokumenta, turklāt viņ� ir pieņēmis arī sve�u vārdu, lika justies neomulīgi.

��Mani sauc Toms Bred�ovs, � viņ� sacīja ar pārliecību, kuras viņam patiesībā nemaz nebija. � �Kanzasas zvaigznes� vecākais stjuarts noteikti ir ziņojis, ka izkāp�u krastā.

Imigrācijas dienesta virsnieks paraudzījās uz Hariju, tad paņēma garu sarakstu un sāka to lasīt. Beidzot viņ� pie kāda uzvārda pievilka ķeksīti un pamāja ar galvu. Tad Harijs pamanīja divus vīrie�us, kuri stāvēja barjeras otrā pusē. Abi vienādos pelēkos uzvalkos un pelēkās platmalēs. Viens no viņiem Harijam uzsmaidīja.

Virsnieks apzīmogoja kādu nelielu papīra lapu un pasniedza to Harijam. � Laipni lūdzam mājās, Bred�ova kungs! Ir pagājis jau ļoti ilgs laiks.

��Tā ir, � atteica Harijs.

��Nākamais!

��Es jūs pagaidī�u, � sacīja Harijs, kad Kristīna piegāja pie imigrācijas dienesta virsnieka galda.

��Tas nebūs ilgi, � viņa pārliecināti noteica.

Harijs aizgāja barjeras otrā pusē un pirmo reizi mū�ā spēra kāju uz Amerikas Savienoto Valstu zemes.

Divi pelēkās drēbēs ģērbtie vīri pagāja uz priek�u. Viens no viņiem sacīja: � Labrīt, kungs! Vai esat Toms Bred�ovs?

��Tie�i tā, � Harijs atbildēja.

�ie vārdi īsti vēl nebija izskanēju�i pār Harija lūpām, kad otrs pelēkais vīrs sagrāba viņa rokas un atlauza tās viņam aiz muguras. Pirmais uzlika Harijam rokudzel�us. Viss notika tik zibenīgi ātri, ka Harijs nepaguva ne vārda iebilst.

Viņ� saglabāja ārēju mieru, jo domāja, ka varbūt kāds ir uzzinājis par viņa pieņemto vārdu un to, ka viņ� patiesībā ir anglis, vārdā Harijs Kliftons. Pēc viņa domām, ļaunākais, kas varētu atgadīties, būtu deportācija atpakaļ uz Lielbritāniju. Tā kā tie�i to viņ� vēlējās, tad nepūlējās cīnīties pretī.

Ielas malā gaidīja divas automa�īnas. Viena bija melna policijas automa�īna ar atvērtām aizmugures durvīm, un pa tām bija redzams vēl viens vīrietis pelēkās drānās, ta�u bez mazākās smaida ēnas sejā. Otra bija sarkana sporta automa�īna, un tajā sēdēja smaidīgais Ri�ards.

Mirklī, kad Ri�ards ieraudzīja, ka Tomu saslēdz rokudzel�os un ved projām, viņ� izlēca no sava auto un skrēja klāt. Tajā brīdī viens no policistiem nolasīja Bred�ova kungam viņa tiesības, bet otrs cie�i turēja viņu aiz elkoņa un vilka uz priek�u.

��Ko jūs, sasodīts, darāt? � Ri�ards nikni noprasīja, kad bija pieskrējis klāt.

Neviens nepūlējās atbildēt uz Ri�arda vaicājumu un turpināja ceļu uz policijas automa�īnu.

Ri�ards sekoja viņiem soli solī un bija ļoti pārsteigts par to, cik mierīgi izturas Toms. Likās pat, ka viņ� vispār nejūtas pārsteigts par arestu. Tomēr Ri�ards bija apņēmies palīdzēt draugam, lai gan detektīvi turpināja ietiepīgi viņu ignorēt. Kad viņi bija sasniegu�i policijas automa�īnu, Ri�ards aizsteidzās viņiem priek�ā un neļāva turpināt ceļu.

��Kāda apsūdzība izvirzīta Bred�ova kungam? � viņ� strikti noprasīja.

Vecākais detektīvs apstājās, ieskatījās Ri�ardam tie�i acīs un sacīja: � Pirmās pakāpes slepkavība.