��Mani sauc Harijs Kliftons.

��Kā tad. Un es esmu valsts prezidents,���noteica detektīvs Kolovskis un aizsmēķēja cigareti.

��Nē, ��neatlaidās Harijs,���jūs nesaprotat. Ir notikusi briesmīga kļūda. Es esmu Harijs Kliftons. Anglis no Bristoles. Es kalpoju uz tā pa�a kuģa, kur bija arī Toms Bred�ovs.

���o stāstiņu pataupi savam advokātam,���ieteica detektīvs un izpūta elpu, piepildīdams mazo kameru ar blīvu dūmu mākoni.

��Man nemaz nav advokāta,���iebilda Harijs.

��Ja es būtu iekūlies tādā ķezā kā tu, mazais, tad noteikti uzskatītu, ka Seftons D�elkss ir mana vienīgā cerība.

��Un kas ir �is Seftons D�elkss?

��Iespējams, ka nebūsi dzirdējis par Ņujorkas labāko advokātu,���noteica detektīvs un izpūta vēl vienu dūmu mākoni,���bet viņam nākamajā rītā deviņos ieplānota tik�anās ar tevi, un D�elkss no sava kabineta iziet tikai pēc tam, kad ir saņēmis priek�apmaksu.

��Bet����iesāka Harijs, kad Kolovskis ar delnu uzsita pa kameras durvīm.

��Rīt, kad D�elkss ieradīsies pie tevis,���Kolovskis turpināja, neņemdams vērā Harija mēģinājumu kaut ko sacīt,���labāk sagudro kādu pārliecino�āku pasaciņu par �o, ka esam apcietināju�i nepareizo personu. Imigrācijas dienesta virsniekam tu pateici, ka esi Toms Bred�ovs. Ja viņam tas likās gana pārliecino�i, tad tikpat labi pārliecinās arī tiesnesi.

Kameras durvis atvērās, tomēr detektīvs līdz tam brīdim paguva izpūst vēl vienu dūmu mākoni, un Harijam uznāca klepus. Kolovskis, vairs nesacījis ne vārda, izgāja gaitenī un aizcirta kameras durvis. Harijs sabruka uz sienai piestiprinātās lāvas un iespieda galvu spilvenā, kas bija ciets kā ķieģelis. Viņ� skatījās griestos un prātoja par to, kā gan viss izvērties �ādi � otrā pasaules malā viņ� nonācis policijas rokās un tiek apsūdzēts slepkavībā.

Durvis atvērās vēl ilgi pirms tam, kad rīta gaismiņa spēja iezagties pa restoto lodziņu telpā. Par spīti agrajai stundai, Harijs jau bija pilnībā pamodies.

Ienāca apsargs, nesdams ēdienu, kādu Pestī�anas Armijas ļaudīm ne prātā nenāktu piedāvāt pat pilnīgākajam trūkumcietējam. Viņ� nolika paplāti uz nelielā koka galdiņa un, ne vārda nebildis, aizgāja.

Harijs uzmeta skatienu ēdienam un sāka soļot pa kameru. Ar katru sperto soli pieauga viņa pārliecība, ka lieta ātri vien tiks atrisināta, tiklīdz viņ� D�elksam būs izskaidrojis savas rīcības iemeslus un paskaidrojis, kālab izvēlējies pieņemt Toma Bred�ova vārdu. Smagākais sods noteikti būs izraidī�ana no valsts, un tas precīzi atbilstu viņa plānam, jo viņ� visu laiku bija domājis atgriezties Anglijā, lai iestātos Jūras spēkos.

Bez piecām minūtēm deviņos no rīta Harijs sēdēja uz lāvas malas un nepacietīgi gaidīja D�elksa atnāk�anu. Masīvās dzelzs durvis neatvērās līdz deviņiem divpadsmit. Harijs pielēca kājās, kad cietumsargs pakāpās malā, lai ielaistu gara auguma, eleganti ģērbu�os sirmu kungu. Harijs nosprieda, ka �is vīrietis ir apmēram viņa vectēva gados. D�elksa kungam mugurā bija tum�i zils sīksvītrots uzvalks ar divrindu pogu �aketi, balts krekls un svītrota kravate. Noguruma pilnais skatiens viņa sejā liecināja, ka gandrīz nekas uz �īs pasaules viņu vairs nespētu īsti pārsteigt.

��Labrīt!���viņ� sveicināja un tikko manāmi uzsmaidīja Harijam.���Mani sauc Seftons D�elkss. Esmu vecākais partneris advokātu birojā �D�elkss, Maierss un Ebernetijs�. Bred�ova kungs ar kundzi lūdza, lai pārstāvu jūsu intereses tiesā.

Harijs piedāvāja D�elksam vienīgo krēslu kamerā, it kā viņ� būtu kāds sens draugs, kur� iegriezies viņa istabā Oksfordā, lai iedzertu tasi tējas. Pats viņ� apsēdās uz lāvas malas un vēroja, kā advokāts no portfeļa izceļ dzeltenu bloknotu un noliek uz galda.

D�elkss no �aketes iek�kabatas izņēma pildspalvu un sacīja: � Varbūt sāksim ar to, ka jūs man pateiksiet, kas esat, jo mums abiem ir zināms, ka leitnants Bred�ovs jūs neesat.

Ja advokātu arī pārsteidza Harija stāsts, tad viņ� to nekādi neizrādīja. Galvu noliecis, viņ� daudz pierakstīja savā dzeltenajā bloknotā, kamēr Harijs skaidroja, kā viss izvērties un kāpēc viņ� galu galā bijis spiests pavadīt nakti cietumā. Pabeidzis stāstīt, Harijs nosprieda, ka nu viņa nedienām būs pienācis gals, ja reiz pie lietas ķēries tik pieredzējis advokāts. Tā viņ� domāja līdz brīdim, kad izdzirdēja D�elksa pirmo jautājumu.

��Jūs sacījāt, ka vēl uz �Kanzasas zvaigznes� klāja uzrakstījāt vēstuli mātei, kurā izskaidrojāt, kālab izlēmāt uzdoties par Tomu Bred�ovu?

��Tie�i tā, kungs. Nevēlējos lieki sāpināt savu māti, un tajā pa�ā laikā man bija nepiecie�ams, lai viņa saprastu, kālab izvēlējos tik dramatisku rīcību.

��Jā, es spēju saprast, kāpēc pieņēmāt, ka �āda identitātes maiņa būs labākais risinājums jūsu tābrī�a problēmām. Tikai jūs neiedomājāties, ka �āds solis jūs ievilks vēl nopietnākās nepatik�anās,���noteica D�elkss. Viņa nākamais jautājums Hariju izbrīnīja pat vēl vairāk.���Vai jūs atceraties �ās vēstules saturu?

��Protams. Es to rakstīju un pārrakstīju tik daudzas reizes, ka spēju atkārtot gandrīz vārdu pa vārdam.

��Tad ļaujiet man pārbaudīt jūsu atmiņu,���D�elkss sacīja un, vairs nesacījis neko, izrāva no dzeltenā bloknota papīra lapu un pasniedza to Harijam kopā ar pildspalvu.

Viņ� mirkli apdomājās, lai labāk atcerētos vēstules tekstu, un tad ķērās pie rakstī�anas.

Mīļo māt!

Esmu darījis visu, kas manos spēkos, lai Tu �o vēstuli saņemtu pirms tam, kad Tev kāds būtu varējis pavēstīt, ka jūrā esmu gājis bojā.

Kā jau redzi, uz �ās vēstules ir rakstīts 9. septembris, tātad vari pārliecināties, ka neesmu miris, jo �Devonieti� nogremdēja 4. septembrī. Mani izcēla no jūras, un es nokļuvu uz amerikāņu kuģa. Esmu pat ļoti dzīvs. Man radās iespēja pieņemt kāda cita cilvēka vārdu, un es tā arī izdarīju, jo cerēju, ka tādējādi atbrīvo�u gan Tevi, gan Beringtonu ģimeni no daudzām problēmām, kuras, kā �ķiet, gadu gaitā esmu radījis.

Ir svarīgi, lai Tu saprastu, ka mana mīlestība pret Emmu nav mazinājusies. Ne tuvu. Tomēr es nedrīkstu pieļaut, lai viņa pavada visu dzīvi, turēdamās pie vārgās cerības uz to, ka mans tēvs bija Arturs Kliftons, nevis Hugo Beringtons. Tagad viņai vismaz radīsies iespēja padomāt par jaunas dzīves sāk�anu kopā ar kādu citu vīrieti.

Jau tuvākajā nākotnē es plānoju atgriezties Anglijā.

Ja saņemsi kādas ziņas no Toma Bred�ova, tad zini, ka tās sūtu es.

Tiklīdz manas kājas atkal skars Anglijas zemi, es ar Tevi sazinā�os, bet tikmēr lūdzu Tevi glabāt manu noslēpumu tikpat cie�i, kā glabāji savējo visus �os gadus.

Pabeidzis lasīt vēstuli, D�elkss kārtējo reizi pārsteidza Hariju. � Kliftona kungs, vai jūs �o vēstuli nosūtījāt pats? � viņ� vaicāja. � Vai arī uzticējāt to izdarīt kādam citam?

Pirmo reizi �ās sarunas laikā Harijam radās aizdomas, ka īsti kaut kas nav kārtībā, un viņ� nolēma nestāstīt par savu lūgumu doktoram Vollesam personīgi nogādāt vēstuli, kad būs nonācis Bristolē pēc divām nedēļām. Viņ� ba�ījās, ka D�elkss varētu pierunāt doktoru Vollesu, lai atdod vēstuli, un tad viņa mātei nāktos palikt neziņā, ka dēls joprojām ir dzīvs.

��Es nosūtīju vēstuli, kad biju izkāpis krastā, ��Harijs paskaidroja.

Padzīvoju�ais advokāts uzreiz neatbildēja, bet pēc brī�a pavaicāja: � Vai jums ir kādi pierādījumi, ka esat Harijs Kliftons, nevis Toms Bred�ovs?

��Nē, kungs. Tādu man nav,���bez �aubī�anās atteica Harijs, skaudri apzinādamies, ka nevienam uz �Kanzasas zvaigznes� klāja nav ne mazākā pamata neticēt, ka viņ� nav Toms Bred�ovs. Tie cilvēki, kuri varētu apstiprināt viņa personību, atradās okeāna otrā pusē, vairāk nekā trīs tūksto�us jūd�u tālumā. Un nepaies ilgs laiks, līdz viņi visi uzzinās, ka Harijs Kliftons radis mū�a mieru melnajā dzelmē.

��Tad iespējams, ka varē�u jums palīdzēt. Pieņemot, ka joprojām vēlaties, lai Emma Beringtone uzskata jūs par miru�u. Ja tā, ��sacīja D�elkss ar mākslotu smaidu sejā, ��varu piedāvāt risinājumu jūsu problēmai.

��Risinājumu?���pārvaicāja Harijs un pirmo reizi izskatījās, ka viņā modusies cerība.

��Vienīgi tādā gadījumā, ja esat gatavs arī turpmāk palikt par Tomasu Bred�ovu.���Harijs klusēja, tādēļ advokāts turpināja: ��Apgabala prokurora biroja darbinieki atzīst, ka Tomam Bred�ovam izvirzītā apsūdzība ir drīzāk nejau�ība, apstākļu sakritības rezultāts. Vienīgais nopietnākais pierādījums, kur� viņiem pieejams, ir tas, ka Toms Bred�ovs aizbraucis no valsts dienu pēc tam, kad bija noticis noziegums. Pierādījumu trūkuma dēļ viņi ir gatavi atkāpties no apsūdzības slepkavībā, ja vien jūs būtu ar mieru atzīt, ka esat veicis citu, ne tik smagu noziegumu, proti, dezertējis no aktīvā dienesta armijā.

��Un kālab man vajadzētu atzīt kaut ko tādu?���nesaprata Harijs.

��Varu nosaukt vismaz trīs labus iemeslus,���atbildēja D�elkss.���Pirmkārt, ja jūs to nedarīsiet, tad, visticamāk, se�us gadus pavadīsiet cietumā par nelegālu iera�anos Amerikas Savienotajās Valstīs, izmantojot sve�us personas datus. Otrkārt, jūs saglabāsiet anonimitāti un Beringtonu ģimenei nebūs nekādu iemeslu uzskatīt, ka joprojām esat dzīvs. Un, tre�kārt, Bred�ovi ir gatavi jums samaksāt desmit tūksto�us dolāru, ja ieņemsiet viņu dēla vietu.

Harijs uzreiz saprata, ka �ī būtu iespēja atmaksāt mātei par visiem �o gadu laikā viņa dēļ nestajiem upuriem. Tik milzīga summa ļautu viņai pilnībā mainīt dzīvi, dotu iespēju tikt projām no Stilhausleinas un īres maksas iekasētāja iknedēļas vizītēm. Viņa pat varētu apsvērt aizie�anu no viesmīles darba Grand Hotel, lai viņas ikdiena kļūtu vieglāka. Tiesa, Harijam likās, ka tas diezin vai notiks. Tomēr pirms piekri�anas D�elksa plānam Harijs vēlējās uzdot vairākus jautājumus.

��Kālab Bred�ovi gribētu piedalīties �ādā maldinā�anā? Viņi ta�u noteikti zina, ka dēls ir gājis bojā jūrā.

��Bred�ovas kundze izmisīgi vēlas, lai viņas Tomasa vārds paliktu neaptraipīts. Viņa nemū�am nespētu pieņemt, ka viens viņas dēls nonāvējis otru.

��Tātad Toms tiek apsūdzēts sava brāļa slepkavībā?

��Jā, bet, kā jau sacīju, pierādījumi nav pārliecino�i un vairāk balstīti uz nejau�ību. Tiesā tie noteikti tiks ap�aubīti un noraidīti. Tie�i tālab Apgabala prokurora birojā ir ar mieru atteikties no �ās apsūdzības. Tikai ar nosacījumu, ka atzīstat vainu mazākā noziegumā, proti, dezertē�anā.

��Un cik ilgs cietumsods man būs jāizcie�, ja es piekritī�u �ādam risinājumam?

��Apgabala prokurors piekrita tiesā prasīt, lai jums tiek piespriests viens gads cietumā. Par labu uzvedību jūs jau pēc se�iem mēne�iem varētu izkļūt brīvībā. Un tas ir vērā ņemams ieguvums, salīdzinājumā ar se�iem gadiem, ko pavadīsiet ieslodzījumā, ja turpināsiet uzstāt, ka esat Harijs Kliftons.

��Mirklī, kad ieie�u tiesas zālē, kāds noteikti pamanīs, ka neesmu Toms Bred�ovs.

��Maz ticams,���iebilda D�elkss.���Bred�ovi nāk no Sietlas, no Rietumu krasta, tātad viņi ir tālu un reti apmeklē Ņujorku. Tomass Jūras spēkos iestājās, kad bija vien septiņpadsmit gadus vecs. Kā jums pa�am labi zināms, viņ� Amerikā nav spēris kāju jau pēdējos �etrus gadus. Turklāt, ja atzīsiet vainu, tiesas zālē jums nāksies pavadīt ne vairāk kā divdesmit minūtes.

��Tiklīdz sāk�u runāt, visiem ta�u uzreiz kļūs skaidrs, ka neesmu amerikānis. Vai tad ne?

��Tie�i tālab jūs muti neatvērsiet, Kliftona kungs.���Likās, ka �im lielpilsētas advokātam ir atbilde uz pilnīgi visiem Harija jautājumiem, ko viņ� pamanījās izgudrot.

��Anglijā tiesas prāvas par slepkavībām raisa milzīgu �urnālistu interesi un jau no agra rīta pie tiesas nama durvīm pulcējas ļaudis, lai kaut uz mirkli redzētu apsūdzēto.

��Kliftona kungs, Ņujorkā pa�laik tiek izskatītas �etrpadsmit slepkavību lietas, ieskaitot bēdīgi slaveno ��ķērētāja� lietu. Ļoti �aubos, ka pat iesācējs reportieris vēlēsies atspoguļot jūsu lietu.

��Man nepiecie�ams mazliet laika par to padomāt.

D�elkss ieskatījās savā rokaspulkstenī. � Tiesne�a Etkinsa priek�ā mums jāstājas jau pusdienlaikā. Tātad, Klifton, jums ir tikai mazliet vairāk par stundu izlem�anai. � Viņ� uzsauca cietumsargam, lai atver kameras durvis. � Ja izlemsiet neizmantot manus pakalpojumus, novēlu jums veiksmi, jo tādā gadījumā mēs vairs nesatiksimies, � viņ� piebilda un izgāja no telpas.

Harijs sēdēja uz lāvas malas un apsvēra Seftona D�elksa priek�likumu. Viņ� ne�aubījās, ka sirmais advokāts spēlē pats savu spēli, tomēr se�i mēne�i izklausījās daudzkārt cie�amāk nekā se�i gadi. Un pie kā cita lai viņ� vēl vērstos, ja ne pie �ī pieredzēju�ā jurista? Harijs no sirds vēlējās, kaut varētu vien uz da�iem mirkļiem nokļūt kabinetā pie sera Voltera Beringtona un lūgt viņa padomu.

Pēc stundas Harijs, ģērbies tum�i zilā uzvalkā, krēmkrāsas kreklā ar iestīvinātu apkaklīti un aplicis svītrotu kaklasaiti, rokudzel�os saslēgts, no kameras tika aizvests uz cietuma automa�īnu un bruņotu sargu pavadībā nogādāts tiesas namā.

��Neviens neticēs, ka esat spējīgs kādu noslepkavot,���paziņoja D�elkss pēc tam, kad drēbnieks bija ieradies kamerā pie Harija ar pusduci uzvalku, kreklu un kaklasai�u izlasi.

��Es arī neesmu nevienu nonāvējis,���Harijs palika pie sava.

Gaitenī Harijs pievienojās D�elksam. Advokāts viņam atkal veltīja savu neīsto smaidu un tad iestūma cauri virpuļdurvīm tiesas zālē un virzīja uz priek�u pa centrālo ailu, līdz abi bija sasniegu�i advokātam paredzēto galdu, kur jau gaidīja divas brīvas vietas.

Harijs ieņēma savējo un, kad bija atbrīvots no rokudzel�iem, pārlaida skatienu gandrīz tuk�ajai tiesas zālei. D�elksam bija izrādījusies taisnība �ajā jautājumā. Da�i vienkār�i cilvēki, neviena masu medija pārstāvja. Patie�ām likās, ka �urnālistus �ī lieta neinteresē. Viņuprāt, tā bija kārtējā sadzīviskā slepkavība, kurā apsūdzētais, visticamāk, tiks attaisnots. Nebija gaidāmi nekādi virsraksti par Kainu un Ābelu. Ceturtajā tiesas zālē nevienam netiks piespriests nāvessods elektriskajā krēslā.

Zvans vēstīja, ka ir pusdienlaiks. Tālākajā zāles daļā atvērās durvis, un parādījās tiesnesis Etkinss. Viņ� nāca lēnā solī, uzkāpa uz paaugstinājuma, apsēdās savā vietā pie galda un ar galvas mājienu deva zīmi apgabala prokuroram, it kā precīzi zinātu, kas viņam sakāms.

Piecēlās gados jauns prokurors un pavēstīja, ka tiek noņemta apsūdzība slepkavībā, bet Tomass Bred�ovs tiek apsūdzēts dezertē�anā no Amerikas Savienoto Valstu Jūras spēkiem. Tiesnesis pamāja ar galvu un pievērsa skatienu D�elksam, kur� piecēlās kājās.

��Vai jūsu aizstāvamais atzīst sevi par vainīgu �ajā otrajā apsūdzībā?

��Jā, Jūsu godība,���atteica D�elkss.���Ceru, ka būsiet iecietīgs pret manu klientu. Nav ta�u jums jāatgādina, ka viņ� tiek tiesāts pirmo reizi un iepriek� vienmēr ir bijis likumam paklausīgs pilsonis ar nevainojamu uzvedību.

Tiesnesis Etkinss ar drūmu skatienu sejā atkal pievērsās advokātam. � D�elksa kungs, � viņ� sacīja, � ir cilvēki, kuri noteikti uzskatīs, ka virsnieka dezertē�ana no dienesta vietas ir daudz smagāks noziegums nekā slepkavība. Esmu pārliecināts, ka man nav jāatgādina jums par to, ka pavisam nesen �āda apsūdzība vainīgajam varēja beigties ar stā�anos ierindas priek�ā, lai saņemtu nāvi.

Harijam kļuva slikti, kad viņ� paraudzījās uz savu advokātu, kur� cie�i raudzījās tiesnesī.

��Paturot prātā �o apstākli,���turpināja Etkinss,���es piesprie�u leitnantam Tomasam Bred�ovam se�us gadus cietumā. ��Viņ� uzsita ar āmuriņu un sacīja: ��Nākamā lieta!���Harijam pat neradās iespēja kaut ko iebilst.

��Jūs man sacījāt����Harijs mēģināja uzrunāt advokātu, ta�u viņ� jau bija pagriezis biju�ajam klientam muguru un soļoja projām. Harijs grasījās mesties aizstāvim pakaļ, bet divi apsargi sagrāba viņu aiz rokām, aizlauza tās viņam aiz muguras un uzlika rokudzel�us. Pēc tam notiesāto noziedznieku veda pāri tiesas zālei pie durvīm, kuras viņ� iepriek� pat nebija pamanījis.

Atskatījies Harijs ieraudzīja, ka Seftons D�elkss sarokojas ar vidēja vecuma vīrieti. Bija skaidri redzams, ka �is cilvēks apsveic advokātu ar labi paveiktu darbu. �Kur gan es iepriek� esmu redzējis �o seju?� Harijs prātoja. Un piepe�i viņ� atskārta � tas bija Toma Bred�ova tēvs.

Hariju glu�i familiāri veda pa garu, pustum�u gaiteni līdz durvīm, uz kurām nebija uzraksta, bet pēc tam ārā tuk�ā pagalmā.

Tā centrā bija novietots dzeltens autobuss. Neviens uzraksts neliecināja par to, kāds ir �ā transportlīdzekļa galamērķis. Pie durvīm stāvēja muskuļots autovadītājs, rokās sa�ņaudzis �auteni. Viņ� ar galvas mājienu norādīja, lai Harijs rāpjas autobusā. Sargi viņam palīdzēja, pie viena nodro�inādamies pret negaidītiem izlēcieniem.

Apsēdies Harijs drūmi vērās ārā pa logu � uz dzelteno autobusu veda arī citus notiesātos. Da�i gāja ar noliektām galvām, bet citi, kuri noteikti �ādu ceļu mina ne pirmo reizi, izskatījās bezrūpīgi un plātīgi. Harijs nosprieda, ka nu jau vairs ilgi nebūs jāgaida un autobuss dosies ceļā uz nolikto mērķi. Ta�u nu viņam bija jāiegaumē pirmā mācība kā cietumniekam � ja reiz kāds bija notiesāts, tad vēlāk nekāda steiga vairs nebija manāma.

Harijs vēlējās pavaicāt sargiem, kurp viņus vedīs, ta�u neviens no tiem neizskatījās pēc laipna tūristu gida. Viņ� satrūkās, jo kāds smagi atzvila viņam blakus sēdeklī. Nopētīt savu jauno kaimiņu viņam nebija ne mazākās vēlē�anās, ta�u otrs notiesātais nekavējoties uzsāka iepazī�anos un nācās vien uzlūkot viņu cie�āk.

��Mani sauc Pets Kvins,���viņ� pavēstīja, un balsī bija jau�ams neliels īru akcents.

��Toms Bred�ovs,���Harijs atteica. Viņ� labprāt būtu sarokojies ar savu kaimiņu, ja vien nebūtu saslēgts dzel�os.

Kvins pēc noziedznieka nemaz neizskatījās. Viņa kājas gandrīz nesniedzās līdz zemei, tātad augumā viņ� nevarēja būt garāks par piecām pēdām. Pārējie ieslodzītie bija vai nu muskuļoti, vai vienkār�i ar lieko svaru, bet Kvins izskatījās tik trausls, it kā viegla vēja pūsma varētu viņu aiznest pa gaisu. Paplānie rudie mati jau bija sāku�i sirmot, lai gan viņam nevarēja dot vairāk par �etrdesmit.

��Pirmā reize?���Kvins pārliecināti vaicāja.

��Vai tas ir tik acīmredzami?���Harijs atvaicāja.

��Tas rakstīts tavā sejā.

��Kas tie�i tur ir rakstīts?

��Tev nav ne jausmas, kas gaidāms.

��Tad jau ir skaidrs, ka tev gan �ī nav pirmā reize.

���ajā autobusā esmu jau vienpadsmito reizi, vai varbūt pat divpadsmito.

Harijs pirmo reizi �ās dienas laikā iesmējās.

��Par ko tad tevi ietupināja?���Kvins vaicāja.

��Par dezertē�anu,���Harijs noteica, neko vairāk nepaskaidrojot.

��Nekad vēl nebiju neko tādu dzirdējis,���attrauca Kvins.���Esmu aizlaidies no trijām sievām, bet neviena vēl nav mēģinājusi mani par to iebāzt aiz restēm.

��Es jau neaizlaidos no sievas,���paskaidroja Harijs un iedomājās par Emmu.���Es aizlaidos no Karaliskajiem� proti, no Jūras spēkiem.

��Un cik tev par to iedeva?

��Se�us gadus.

Kvins nosvilpās caur diviem vēl mutē paliku�ajiem zobiem. � Izklausās skarbi. Kur� tiesāja?

��Etkinss,���Harijs izjusti atbildēja.

��Ērnijs Etkinss? Tev bija ticis nepareizais tiesnesis. Ja vēl kādu reizi nonāksi tiesā, izvēlies īsto tiesnesi.

��Man nebija ne jausmas, ka tiesnesi var izvēlēties.

��Nevar jau arī, ��skaidroja Kvins,���tomēr vienmēr ir iespēja no ļaunākajiem izvairīties.���Harijs cie�āk paskatījās uz sarunbiedru, tomēr nepārtrauca viņu.���Ir septiņi tiesne�i, kuri nodarbojas ar lietu izskatī�anu. No diviem ir jāizvairās par katru cenu. Un viens no tiem ir Ērnijs Etkinss. Viņ� nemaz nesaprot jokus, ta�u ļoti labi prot piespriest ilgus cietumsodus.

��Bet� kā tad es varēju no viņa izvairīties?���vaicāja Harijs.

��Jau gadiem Etkinss strādā ceturtajā tiesas zālē. Ja redzu, ka mani ved uz ceturto, man piemetas epilepsijas lēkme, un sargi mani aizved pie tiesas ārsta.

��Tu esi epileptiķis?

��Nē, ��attrauca Kvins.���Tu neuzmanīgi klausies.���Likās, ka viņ� ir aizkaitināts, un Harijs apklusa.���Brīdī, kad esmu atlabis, mana lieta jau nodota citam tiesnesim.

Harijs iesmējās otro reizi. � Un tas alla� nostrādā?

��Nē, ne vienmēr. Ta�u, kad sargi ir jauniņie, man parādās iespēja. Tiesa, ar katru reizi ir grūtāk izspēlēt vienu un to pa�u triku. �ajā reizē gan nemaz nenācās pūlēties, jo mani veda taisnā ceļā uz otro tiesas zāli, kas ir tiesne�a Rīgena teritorija. Viņ� ir no īriem, glu�i tāpat kā es� to es saku, ja pats vēl neesi pamanījis� un tak jau piespēlēs savam tautietim mazāku sodu.

��Un par ko tevi apsūdzēja?

��Esmu kabatzaglis,���Kvins paziņoja tādā tonī, it kā sacītu, ka ir arhitekts vai ārsts.���Mana specializācija ir ātrumsacīkstes vasarā un boksa ma�i ziemā. Vienmēr ir labāk, ja cilvēks kaut ko aizrautīgi vēro. Tiesa, pēdējā laikā veiksme sākusi man pagriezt muguru. Esmu tajās vietās kļuvis pārāk pazīstams. Tagad man vairāk jāstrādā metro stacijās un autobusu pieturās. Ķēriens tur nav nekāds lielais, un ir daudz vieglāk iekrist.

Harijs daudz ko vēlējās pavaicāt savam jaunajam skolotājam. Glu�i kā centīgs students, kur� koncentrējas, lai uzdotu jautājumus, kas palīdzētu viņam nokārtot iestājeksāmenu. Turklāt viņu iepriecināja tas, ka Kvins netaujā par viņa akcentu.

��Vai zini, kurp mēs tagad braucam?���viņ� prasīja.

��Uz Levenemu vai Pīrpointu,���atteica Kvins.���Viss atkarīgs no tā, kur nogriezīsimies no maģistrāles. Pa divpadsmito vai �etrpadsmito nobrauktuvi.

��Vai kādā no tām vietām jau iepriek� esi bijis?

��Abās. Un vairākkārt,���Kvins glu�i lieti�ķi paskaidroja.���Un, pirms tu vaicā, vai par �īm vietām ir ieteikumi tūristiem, es tev pateik�u. Levenemai varētu dot vienu zvaigzni, bet Pīrpointa būtu jāslēdz.

��Kāpēc mēs vienkār�i nevaram pavaicāt sargam, kurp mūs ved?���tincināja Harijs, kur� vēlējās ātrāk tikt ārā no �ā no�ēlojamā stāvokļa.

��Tāpēc, ka viņ� pateiktu nepareizi. Vienkār�i tāpat, lai mūs pakaitinātu. Ja mēs braucam uz Levenemu, tev jāraizējas tikai par to, kādā korpusā nokļūsi. Tā kā esi jauniņais, dro�i vien tiksi ievietots A korpusā. Tur dzīve ir krietni vieglāka. Rūdītie vīri, tādi kā es, parasti nonāk D korpusā. Tur nav ieslodzīto, kuri jaunāki par trīsdesmit, un neviens nav sodīts par vardarbību. Tā ir ideāla vieta, ja pratīsi turēt galvu noliektu un darīt, ko liek. Centies izvairīties no B un C korpusiem. Tur ir pa pilnam narkomānu un visādu psiho.

��Un kas man jādara, lai nokļūtu A korpusā?

��Pasaki atbildīgajam virsniekam, ka esi pārliecināts kristietis, ka nelieto alkoholu un nesmēķē.

��Nemaz nezināju, ka cietumā atļauts dzert grādīgos,���noteica Harijs.

��Nav jau arī, tu muļķa ķēms,���attrauca Kvins.���Bet� ja tev ir kāds nieks zaļo,���viņ� piebilda un paberzēja pirkstus raksturīgā �estā, ��sargi glu�i negaidīti pārtop par bārmeņiem. Nekādi aizliegumi viņus nekavē.

��Un kas man pirmajā dienā jāievēro viscītīgāk?

��Tiec pie pareizā darba.

��Kāda ir izvēle?

��Apkop�ana, virtuve, slimnīca, veļas mazgātava, bibliotēka, dārza darbi un kapela.

��Kas man jādara, lai tiktu bibliotēkā?

��Pasaki viņiem, ka proti lasīt.

��Un ko tu viņiem saki?���Harijs tincināja.

��Ka esmu mācījies par �efpavāru.

��Tas noteikti bija interesanti.

��Tu joprojām neko neapjēdz, vai ne?���teica Kvins.���Es nekad neesmu mācījies par �efpavāru, ta�u tas nozīmē, ka mani vienmēr norīko uz virtuvi. Un tas ir cietumā labākais darbs.

��Kāpēc tā?

��No kameras tevi izlai� vēl pirms brokastīm, un atpakaļ jāatgrie�as tikai pēc vakariņām. Tur ir silts un vari izvēlēties vislabāko ēdienu. O, mēs braucam uz Levenemu,���paziņoja Kvins, jo autobuss noripoja pa divpadsmito nobrauktuvi.���Labi gan, jo citādi man nāktos atbildēt uz dumjiem jautājumiem par Pīrpointu.

��Kas vēl man būtu jāzina par Levenemu?���vaicāja Harijs, Kvina sarkasma netraucēts, jo manīja, ka pieredzēju�ais blakussēdētājs tīri labprāt izbauda savu visgudreļa statusu un dalās zinībās ar jauniņo.

��Pārāk daudz, lai visu tev izstāstītu.���Viņ� nopūtās.���Tikai atceries turēties man blakus, kad mūs reģistrēs.

��Vai tad viņi tevi jau automātiski nesūtīs uz D korpusu?

��Ja de�urēs Meisona kungs, tad ne,���Kvins bez tālākiem paskaidrojumiem pavēstīja.

Pirms autobuss apstājās pretī cietumam, Harijs bija paguvis uzdot vēl vairākus jautājumus. Viņam bija sajūta, ka �ajās pāris stundās no Kvina ir iemācījies vairāk, nekā ducī privātstundu Oksfordā.

��Turies pie manis,���Kvins atkārtoja, kad atvērās masīvie cietuma vārti. Autobuss lēnām brauca no�ēlojama, krūmiem noaugu�a, dārznieka rokas nekad nemanīju�a laukumiņa virzienā un apstājās pie milzīgas ķieģeļu ēkas ar �auru un netīru lodziņu rindām. Pa da�iem no tiem atbraucējus vēroja vairāki acu pāri.

Sargi izveidoja norobe�otu eju līdz pat cietuma durvīm. Divi ar �autenēm bruņoti vīri nostājās pie autobusa durvīm.

��Pa diviem izkāpt no autobusa!���viens no viņiem skarbi pavēlēja.���Ievērojiet piecu minū�u intervālu. Neviens nekustas ne collu, ja neesmu licis!

Gan Harijs, gan Kvins autobusā pavadīja vēl stundu. Kad viņus beidzot aicināja kāpt ārā, Harijs pacēla skatienu pret augstajām sienām, kurām aug�pusē bija izvīta dzeloņstieple. �ogs ieskāva visu cietuma teritoriju. Pat pasaules labākajam kārtslēcējam nebūtu pa spēkam aizbēgt no Levenemas.

Harijs sekoja Kvinam cietuma ēkā, kur viņi apstājās de�urējo�ā virsnieka priek�ā. Virsnieks sēdēja pie rakstāmgalda, un mugurā viņam bija krietni panēsāta ko�i zila uniforma ar pogām, kuras nepavisam nebija mirdzo�as. Viņ� pētīja ieslodzīto sarakstu un izskatījās tik drūms, it kā pats būtu nopelnījis mū�a ieslodzījumu. Ieraudzījis nākamo cietumnieku, viņ� pasmaidīja.

��Laipni lūgts atpakaļ, Kvin!���viņ� sacīja.���Kop� tavas pēdējās vieso�anās reizes te nekas daudz nav mainījies.

Kvins pasmaidīja. � Arī es priecājos jūs redzēt, Meisona kungs! Varbūt jūs būsiet tik laipns un palūgsiet kādu no izsūtāmajiem zēniem, lai uznes mantas uz manu parasto numuru.

��Neizaicini likteni, Kvin,���noteica Meisons,���citādi vēl man uznāks vēlē�anās jaunajam ārstam pateikt, ka neesi epileptiķis.

��Meisona kungs! Man ta�u ir oficiāla izziņa, kas to apliecina.

��Laikam jau no tās pa�as iestādes, kur tapis sertifikāts par tavām �efpavāra prasmēm,���noteica Meisons un pievērsās Harijam.���Un kas tu tāds?

��Tas ir mans draugs Toms Bred�ovs. Viņ� nepīpē, nelieto grādīgos, nelamājas un nespļaudās,���pavēstīja Kvins, iekams Harijs paguva kaut vārdu bilst.

��Laipni lūdzam Levenemā, Bred�ov.

��Vispār jau viņ� ir kapteinis Bred�ovs,���iestarpināja Kvins.

��Es biju leitnants,���izlaboja Harijs,���nekad neesmu bijis kapteinis.���Kvins izskatījās vīlies par sava aizbilstamā uzvedību.

��Pirmā sodāmība?���vaicāja Meisons un cie�āk paraudzījās uz Hariju.

��Jā, kungs.

��Lik�u tevi A korpusā. Pēc tam, kad būsi nomazgājies du�ā un noliktavā saņēmis cietuma drēbes, Heslera kungs tevi pavadīs uz kameru trīs divi septiņi.���Meisons vēlreiz ieskatījās savā sarakstā un tad pievērsās jaunam virsniekam, kur� stāvēja viņam aiz muguras, labajā rokā �ūpodams steku.

��Vai man ir kādas cerības pievienoties, draugs?���vaicāja Kvins, kad Harijs bija parakstījies reģistrā. ��Leitnantam Bred�ovam galu galā būs vajadzīgs raitnieks.

��Tu esi pēdējais cilvēks, kur� viņam būtu vajadzīgs,���noteica Meisons. Harijs jau grasījās bilst kādu vārdu, kad kabatzaglis noliecās, no zeķes izvilka sarotītu naudaszīmi un ieslidināja to Meisona formastērpa �aketes aug�ējā kabatā. Tas viss notika vienā acumirklī. ��Kvins arī mitināsies kamerā trīs divi septiņi,���Meisons pateica jaunākajam virsniekam. Ja Heslers bija pamanījis darījumu, tad neko nelikās zinām.���Abi sekojiet man!���Tas bija viss, ko viņ� pateica.

Kvins aizsteidzās Harijam pakaļ, lai Meisons piepe�i nepārdomātu. Cietumniekus veda pa garu gaiteni ar zaļām ķieģeļu sienām, un tad Heslers apstājās pie nelielas du�as telpas, kurā bija divas �auras koka lāviņas, kas piestiprinātas pie sienas. Telpā bija izmētāti jau lietoti dvieļi.

��Izģērbieties un nomazgājieties!���izrīkoja Heslers.

Harijs lēnām novilka drēbnieka �ūto uzvalku, eleganto krēmkrāsas kreklu ar iestīvināto apkaklīti un noņēma svītroto kaklasaiti, ko D�elksa kungs viņam bija laipni sagādājis, lai atstātu iespaidu uz tiesnesi. Problēma bija vien tā, ka viņ� izraudzījies nepareizu tiesnesi.

Iekams Harijs paguva atsaitēt kurpju auklas, Kvins jau bija nostājies zem du�as. Viņ� atgrieza krānu, un neliela ūdens strūkliņa negribīgi sāka tecēt uz viņa paplikās galvas. No grīdas viņ� pacēla ziepju skaidu un sāka mazgāties. Harijs nostājās zem aukstā ūdens strūklas otrā du�as vietā, un pēc mirkļa Kvins viņam pasniedza to, kas bija palicis pāri no tā saucamajām ziepēm.

��Atgādini man, lai parunāju ar vadību par labierīcībām,���Kvins noteica, pacēla no grīdas dvieli, kas nebija lielāks par trauku lupatu, un mēģināja noslaucīties.

Heslera lūpas palika sakniebtas. � Saģērbieties un sekojiet man, � viņ� ierunājās, kad Harijs vēl nebija beidzis ieziepēties.

Jau nākamajā mirklī Heslers mo�ā solī devās uz priek�u pa gaiteni, un pusapģērbtais, joprojām slapjais Harijs steidzās turēties viņam līdzi. Viņi apstājās tikai tad, kad bija nonāku�i līdz dubultajām durvīm, uz kurām bija liels uzraksts �Noliktavas�. Heslers spēcīgi pieklauvēja, un pēc neilga brī�a durvis atvērās, atklājot skatienam pārguru�u virsnieku, kur� ar elkoņiem bija atbalstījies uz letes un smēķēja pa�tītu cigareti. Ieraudzījis Kvinu, virsnieks pasmaidīja.

��Īsti neesmu pārliecināts, ka tavs iepriek�ējās reizes apģērbs un veļa jau atvesti no veļas mazgātavas, Kvin,���viņ� sacīja.

��Tad jau man vajadzēs jaunu komplektu, Ņūbolda kungs,���noteica Kvins, kur� atkal bija noliecies un kaut ko izņēmis no otras zeķes. Un vēlreiz tas viss pazuda bez pēdām.���Manas prasības ir gau�ām vienkār�as,���viņ� pavēstīja.���Viena sega, divi kokvilnas palagi, viens spilvens, viena spilvendrāna����Virsnieks no plaukta, kas atradās viņam aiz muguras, ņēma visu prasīto un krāva glītā kaudzītē uz letes.����divi krekli, trīs zeķu pāri, se�as apak�bikses, divi dvieļi, viena bļoda, viens �ķīvis, viens nazis, viena dak�iņa, viena karote, viens bārdas asmens, viena tūbiņa zobu pastas� Es dodu priek�roku Colgate.

Ņūbolds neteica neko par to, ka Kvinam domātā kaudzīte auga augumā. � Vai vēl kaut ko? � viņ� galu galā vaicāja, it kā Kvins būtu vērtīgs klients un būtu svarīgi, lai viņ� atgrie�as atkal.

��Jā, manam draugam leitnantam Bred�ovam visu to pa�u. Tā kā viņ� ir virsnieks un d�entlmenis, pieraugi, lai viņam tiek pats labākais.

Harijam par pārsteigumu Ņūbolds sāka veidot nākamo kaudzīti, turklāt lēnām izvēloties no piedāvājuma un tikai pateicoties vienam cietumniekam, kur� bija apsēdies Harijam blakus autobusā.

��Nāciet man pakaļ, ��nokomandēja Heslers, kad Ņūbolds savu darbu bija paveicis. Harijs un Pets paķēra katrs savu kaudzīti un steidzās viņam pakaļ pa gaiteni. Vairākkārt nācās apstāties, jo virsnieks atslēdza un atkal aizslēdza aizsargre�ģus, kas atradās gaitenī jau tuvāk kamerām. Kad viņi galu galā nonāca īstajā cietuma spārnā, apkārt atskanēja daudzbalsīgs cietumnieku sveiciens.

Kvins ierunājās: � Kā redzu, esam aug�ējā stāvā. Es liftu neizmanto�u, jo man nepiecie�ams treniņ�. � Virsnieks neatbildēja, vien turpināja iet garām klaigājo�ajiem ieslodzītajiem.

��Manuprāt, tu sacīji, ka �is ir kluss cietuma spārns,���Harijs bija neizpratnē.

��Ir skaidrs, ka Heslera kungs nav viens no iecienītākajiem virsniekiem,���no�ukstēja Kvins, kad visi trīs bija nonāku�i pie trīs simti divdesmit septītās kameras. Virsnieks atslēdza smagās dzelzs durvis un tās atvēra, lai vecais un jaunais cietumnieks varētu ieiet miteklī, ko Harijam nāksies izmantot nākamos se�us gadus.

Durvis aizcirtās viņam aiz muguras. Harijs paraudzījās apkārt un pamanīja, ka no iek�puses durvīm nav roktura. Divas lāvas viena virs otras, pie sienas piestiprināta tērauda izlietne, koka galds, kur� glu�i tāpat piestiprināts pie sienas, un koka krēsls. Beidzot viņa skatiens nonāca līdz tērauda traukam, kas bija nolikts zem apak�ējās lāvas. Harijam likās, ka viņam tūdaļ kļūs nelabi.

��Tu ņem aug�ējo lāvu,���teica Kvins, pārtraucot viņa pārdomas,���ņemot vērā, ka esi jauniņais. Ja es tik�u ārā ātrāk par tevi, tu pārcelsies uz apak�ējo, bet tavs jaunais kameras biedrs ieņems aug�ējo. Cietuma etiķete,���viņ� paskaidroja. Harijs nostājās pie apak�ējās lāvas un lēnām saklāja savējo, tad uzrāpās aug�ā, apgūlās un nolika galvu uz ļoti plānā, cietā spilvena. Viņ� skaudri apzinājās, ka, visticamāk, paies kāds laiks, līdz viņam izdosies naktī izgulēties.���Vai drīkstu uzdot tev vēl vienu jautājumu?���viņ� vērsās pie Kvina.

��Jā, bet tad vairs never muti vaļā līdz rīta gaismai.���Harijs atcerējās, kā Fi�ers bija sacījis gandrīz tādus pa�us vārdus viņa pirmajā vakarā Svētā Bedas skolā.

��Ir acīmredzams, ka tev izdevās ienest vērā ņemamu naudas summu cietumā. Kāpēc sargi tev to neatņēma jau brīdī, kad tu izkāpi no autobusa?

��Ja viņi tā izdarītu,���paskaidroja Kvins,���neviens cietumnieks vairs naudu neievestu, un visa sistēma glu�i vienkār�i sabruktu.

Harijs gulēja uz aug�ējās lāvas un skatījās griestos, ko klāja viena plāna kaļķa kārtiņa un ko viņ� varēja aizsniegt, tikai pastiepjot pirkstus uz aug�u. Matracis bija kunkuļains, bet spilvens tik ciets, ka viņam izdevās iemigt vien uz da�ām minūtēm vienā reizē.

Domas aizklīda pie Seftona D�elksa un tā, cik viegli vecajam advokātam bija izdevies viņu piemuļķot. �Panāc, lai manu dēlu vairs neapvainotu slepkavībā, tas ir viss, ko es no tevis prasu,� Harijs teju vai dzirdēja veco Bred�ovu sakām D�elksam. Harijs pūlējās nedomāt par nākamajiem se�iem gadiem, par kuriem Bred�ova kungam nebija nekādas daļas. Vai tas bija desmit tūksto�u dolāru vērts?

Viņ� aizgainīja no prāta savu advokātu un atcerējās Emmu. Harijam viņas ļoti pietrūka, gribējās viņai uzrakstīt un pavēstīt, ka joprojām ir dzīvs, ta�u viņ� zināja, ka to nedrīkst. �Interesanti, ko gan viņa dara �ajā rudenīgajā dienā Oksfordā? Kā viņai sokas mācībās pirmajā studiju gadā? Vai viņa jau satiekas ar kādu citu puisi? Un kā klājas viņas brālim, D�ailsam, manam tuvākajam draugam? Vai D�ailss ir pārtraucis studijas un pieteicies armijā, lai cīnītos pret vācie�iem?� Harijs lūdzās, lai Dievs viņu pasargā un lai viņ� joprojām ir dzīvs, ja viņ� ir spēris �ādu soli. Tad Harijs ar dūri iedunkāja lāvas malu, niknodamies, ka viņam nav dota iespēja piedāvāt savu artavu. Kvins neko neteica, jo pieņēma, ka Harijam ir �pirmās nakts sindroms�.

Un Hugo Beringtons? �Vai kāds viņu vēl ir redzējis vaigā pēc tam, kad viņ� nozuda dienā, kurā man vajadzēja kļūt par viņa meitas vīru?� Harijs prātoja. �Vai Hugo Beringtons ir atradis veidu, kā atgūt visu labvēlību, kad tika uzskatīts, ka es esmu gājis bojā?� Viņ� aizgainīja arī Hugo Beringtonu no prāta, joprojām nespēdams pieņemt iespēju, ka �is cilvēks varētu būt viņa tēvs.

Iedomājies par māti, Harijs pasmaidīja, jo cerēja, ka viņa lietderīgi izmantos desmit tūksto�us dolāru, ko D�elkss bija apsolījis viņai nosūtīt, kad viņ� piekrita ieņemt Toma Bred�ova vietu. Harijs cerēja, ka ar vairāk nekā diviem tūksto�iem mārciņu bankā viņa aizies no viesmīles darba Grand Hotel un nopirks to mazo mājiņu laukos, par kādu alla� bija sapņojusi. Un tas būtu vienīgais labums no visas tās �arādes.

�Bet sers Volters Beringtons, kur� alla� izturējās pret mani kā pret savu mazdēlu? Ja Hugo ir mans tēvs, tad sers Volters patie�ām ir mans vectēvs. Ja viss izrādās tie�i tā, es esmu galvenais mantinieks, kur� saņems gan Beringtonu mui�u, gan ģimenes titulu un ar laiku kļū�u sers Harijs Beringtons.� Tomēr Harijs vēlējās, lai visu mantotu viņa labākais draugs D�ailss, Hugo Beringtona likumīgais dēls, turklāt izmisīgi alka pierādīt, ka viņa tēvs ir Arturs Kliftons.

Tas viņam dotu kāroto iespēju apprecēt savu mīļoto Emmu. Harijs pūlējās aizmirst, kur viņam būs jāpavada nākamie se�i gadi.

Septiņos no rīta iegaudojās sirēna un pamodināja tos cietumniekus, kuri bija atradu�ies ieslodzījumā jau tik ilgi, ka spēja izbaudīt naktsmieru. � Kamēr tu guli, tu neesi ieslodzīts. � Tādi bija pēdējie vārdi, ko iepriek�ējā vakarā Kvins nomurmināja, pirms iekrita cie�ā miegā un jau drīz pēc tam sāka skaļi krākt. Harijam tas nelikās traucējo�i. Krācēju hierarhijā viņa tēvocis Stens atradās daudz augstākā pakāpē.

Garās bezmiega nakts laikā Harijs savā prātā bija ticis skaidrībā ar vairākām lietām. Bija �ēl, ka tik daudz laika nāksies iz�ķiest truli un bezjēdzīgi. �Toms� būs paraugieslodzītais un tādējādi varēs cerēt uz ātrāku atbrīvo�anu. Viņ� dabūs darbu bibliotēkā un rakstīs dienasgrāmatu, iemū�inot tajā visu, kas notika pirms ieslodzījuma, kā arī visu, ko nāksies piedzīvot aiz restēm. Viņ� būs labā fiziskā formā, jo Eiropā joprojām plosās kar�. Un, ticis brīvībā, viņ� uzreiz pieteiksies bruņotajos spēkos.

Kad Harijs norāpās no savas aug�ējās lāvas, Kvins jau bija pilnībā saģērbies.

��Kas tagad?���vaicāja Harijs, un izklausījās, ka tā vaicā jauniņais skolā mācību semestra pirmajā dienā.

��Brokastis,���atteica Kvins.���Apģērbies, paķer savu �ķīvi un krūzi. Tev jābūt gatavam, kad cietumsargs atslēgs kameru. Ja da�as sekundes nokavēsies, var gadīties, ka virsnieks aizcērt kameras durvis tev tie�i deguna priek�ā. Da�i tādi te ir.���Harijs sāka vilkt kājās bikses.���Un ceļā uz ēdnīcu nevirini muti,���piebilda Kvins.���Tā tu pievērsīsi uzmanību, un tas kaitina vecos bukus, kas te sē� jau ilgi. Vispār nerunā ne ar vienu nepazīstamo, kamēr nebūsi ticis līdz otrajam gadam.

Harijs būtu smējies, tomēr nejutās pārliecināts, ka Kvins to domājis kā joku. Viņ� dzirdēja, kā slēdzenē noskrapst atslēga, un kameras durvis atvērās. Kvins glu�i kā dzinējsuns medībās iz�āvās ārā, kamēr viņa kameras biedrs tikai turējās nopakaļ. Viņi pievienojās garai klusējo�u cietumnieku rindai, kas gāja garām tuk�o kameru atvērtajām durvīm, tad lejup pa spirālveida kāpnēm uz pirmo stāvu, kur piepulcējās pārējiem ieslodzītajiem brokastīs.

Līdz ēdnīcas durvīm bija vēl krietns gabals, kad rinda vairs nevirzījās uz priek�u. Harijs vēroja, kā īsos baltos uzsvār�os tērpu�ies vīri, kas stāvēja aiz elektriskajām plītīm, izsniedza ēdienu. Apsargs ar steku rokā un garu baltu uzsvārci mugurā uzmanīja, lai neviens nedabūtu papildporciju.

��Patīkami jūs atkal redzēt, Sidl,���Pets klusi vērsās pie uzrauga, kad viņi bija sasniegu�i rindas sākumu. Abi vīri sarokojās kā seni draugi. Harijs nepamanīja mirkli, kad viņiem rokās būtu parādījusies nauda, tomēr īss Sidla kunga galvas mājiens liecināja, ka darījums ir noticis.

Kvins devās uz priek�u, un viņa �ķīvī uzradās ceptas olas ar kārtīgiem dzeltenumiem, vairāk melnu nekā gai�u ceptu kartupeļu grēda un, kā pienācās pēc noteikumiem, divas �ķēles apkaltu�as maizes. Harijs nokļuva pie Kvina brīdī, kad pieredzēju�ā drauga krūze bija līdz pusei pielieta ar kafiju. Ēdiena izsniedzēji izskatījās visai pārsteigti, kad Harijs viņiem citam pēc cita pateicās, it kā atrastos viesībās pie vikāra.

��Sasodīts!���viņ� nolamājās, kad nākamais izsniedzējs grasījās ieliet viņam kafiju.���Krūzi aizmirsu kamerā.

Izsniedzējs pielēja Kvina krūzi līdz malām. � Nākamreiz atceries krūzi paņemt! � aizrādīja viņa kameras biedrs.

��Nekādas runā�anas rindā! ��uzkliedza Heslers un uzsita ar steku pa savu cimdoto plaukstu. Kvins veda Hariju uz garā galda galu un apsēdās viņam pretī. Harijs bija tik ļoti izsalcis, ka apēda visu, kas atradās uz �ķīvja, pat taukainākās olas, kādas jebkad bija redzējis. Viņ� pat apsvēra domu par to, ka vajadzētu nolaizīt �ķīvi, ta�u tad atcerējās savu draugu D�ailsu un kādu citu pirmo brokasto�anas reizi.

Kad Harijs un Pets bija beigu�i piecu minū�u ilgo brokasto�anu, viņus pa spirālveida kāpnēm atkal pavadīja uz aug�ējo stāvu. Tiklīdz kameras durvis bija aizcirtu�ās, Kvins rūpīgi nomazgāja savu �ķīvi un krūzi, bet pēc tam tos kārtīgi nolika zem savas lāvas.

��Gadiem ilgi mitinoties �etras reiz astoņas pēdas mazā telpā, iemācies izmantot katru collu.���viņ� paskaidroja. Harijs sekoja viņa paraugam un prātoja, cik gan daudz laika paies, līdz arī viņ� Kvinam varēs kaut ko iemācīt.

��Un tagad?���viņ� taujāja.

��Darbu sadale,���atteica Kvins.���Es pievieno�os Sidlam virtuvē. Mums tikai jāparūpējas, lai tevi norīkotu uz bibliotēku. Viss atkarīgs no atbildīgā virsnieka. Ķibele vien tā, ka man sāk aptrūkties naudas.���Kvins tikko bija paguvis izrunāt �os vārdus, kad kameras durvis atkal atsprāga vaļā un tajās parādījās Heslera stāvs. Viņa cimdotajā rokā bija steks.

��Kvin,���viņ� nokomandēja,���nekavējoties dodies uz virtuvi!���Bred�ov, tev jādodas uz devīto posteni un jāpievienojas pārējiem korpusa uzkopējiem.

��Es cerēju, ka varē�u strādāt bibliotēkā. Kungs�

��Man tavas cerības ir pie vienas vietas, Bred�ov,���atteica Heslers.���Es esmu atbildīgais �ajā ēkas spārnā un es arī nosaku �eit kārtību. Uz bibliotēku varēsi iet otrdienās, ceturtdienās un svētdienās laikā no se�iem līdz septiņiem. Glu�i kā visi pārējie ieslodzītie. Vai skaidrs?���Harijs pamāja ar galvu ��Tu, Bred�ov, vairs neesi nekāds virsnieks. Tikai vienkār�s cietumnieks, un viss. Tāds pats kā ikviens �ajā vietā. Un netērē laiku ar domām par to, ka varētu mani uzpirkt,���viņ� vēl piebilda un tad aizsoļoja uz nākamo kameru.

��Heslers ir viens no tiem da�iem virsniekiem, kurus nevar piekukuļot,���no�ukstēja Kvins.���Tagad tava vienīgā cerība ir Svonsona kungs, cietuma priek�nieks. Tikai atceries, ka viņ� sevi uzskata par tādu kā intelektuāli, kas �ajā gadījumā laikam nozīmē, ka viņ� spēj savienot burtus vārdos un uzrakstīt saistītu tekstu. Turklāt viņ� ir pārliecināts baptists. Aleluja!

��Kad man radīsies iespēja ar viņu satikties?

��Jebkurā laikā. Tikai noteikti paziņo viņam, ka vēlies strādāt bibliotēkā. Ikvienam jauniņajam viņ� atvēl tikai piecas minūtes.

Harijs sabruka uz koka krēsla un saņēma galvu rokās. Ja nebijis to desmit tūksto�u dolāru, ko D�elkss apsolīja nosūtīt viņa mātei, �īs piecas minūtes varētu izmantot, lai paskaidrotu cietuma priek�niekam, kāpēc vispār nonācis Levenemā.

��Un pagaidām darī�u, ko varē�u, lai tevi dabūtu uz virtuvi,���piebilda Kvins.���Nebūs tas, uz ko cerēji, tomēr noteikti labāk nekā apkopēja pienākums.

��Paldies!���sacīja Harijs, un Kvins aizsteidzās uz virtuvi. Viņam nebija nepiecie�ams skaidrot, kur tā atrodas. Harijs kāpa lejup uz pirmo stāvu un meklēja devīto posteni.

Divpadsmit jauniņo, barā sastāju�ies, gaidīja norādījumus. Levenemā iniciatīva netika atbalstīta � tā varēja novest pie dumpja vai glu�i vienkār�i norādīt, ka ieslodzītais ir gudrāks nekā virsnieks.

��Paņemiet spaini, piepildiet to ar ūdeni un ķerieties pie ber�amā vīk�ķa,���komandēja Heslers. Viņ� pasmaidīja, ieraudzījis Hariju, un ievilka sarakstā ķeksīti iepretī viņa vārdam.���Tā kā tu, Bred�ov, ieradies pēdējais, tad nākamos divus mēne�us berzīsi atejas.

��Es ta�u nemaz nebiju pēdējais!���mēģināja iebilst Harijs.

��Man gan likās, ka biji,���attrauca Heslers, un smaids nepagaisa no viņa sejas.

Piepildījis spaini ar aukstu ūdeni, Harijs paņēma ber�amo vīk�ķi. Nebija nepiecie�ams skaidrot, kurp jāiet. Tas bija nosakāms pēc smakas pat daudzu soļu attālumā. Vēl pat neiegājis lielajā taisnstūra telpā ar trīsdesmit caurumiem grīdā, Harijs sāka rīstīties. Viņ� aizspieda degunu, tomēr bie�i nācās mesties no telpas ārā, lai ievilktu plau�ās kaut mazliet gaisa. Heslers stāvēja mazliet nostāk un smējās.

��Tu pie tā pieradīsi, Bred�ov,���viņ� sacīja.���Ar laiku.

Harijs no�ēloja, ka ieturējis tik pamatīgas brokastis, kuras viņ� izvēma jau pēc da�ām minūtēm. Bija aizritējusi apmēram stunda, kad Harijs dzirdēja kāda cita virsnieka balsi, kas sauca viņa vārdu. � Bred�ov!

��Es!���Harijs, glu�i bāls kļuvis, izstreipuļoja no atejas telpas.

��Cietuma priek�nieks vēlas tevi redzēt. Tad nu iesim.

Ar katru soli Harijs spēja arvien dziļāk ievilkt elpu un, nokļuvis pie cietuma priek�nieka kabineta durvīm, jutās jau gandrīz kā cilvēciska būtne.

��Gaidi, kamēr tevi pasauks!���virsnieks norādīja.

Harijs apsēdās brīvā krēslā starp diviem citiem ieslodzītajiem, kuri ātri vien aizgriezās. Un viņus nebija par ko vainot. Ieslodzītie gāja iek�ā un ārā no cietuma priek�nieka kabineta. Harijs pūlējās sakopot domas. Kvinam bija taisnība. Saruna ilga tikai piecas minūtes. Da�as pat bija vēl īsākas. Harijs saprata, ka nedrīkst zaudēt ne sekundi no viņam atvēlētā laika.

��Bred�ov!���sauca virsnieks, atvēra durvis un pakāpās malā, ļaudams Harijam ieiet kabinetā. Harijs nolēma neiet pārāk tuvu Svonsona kungam un palika da�us soļus atstatu no viņa milzīgā rakstāmgalda, kura virsma bija ap�ūta ar ādu. Lai gan cietuma priek�nieks palika sē�am, Harijs varēja saskatīt, ka viņam bijis grūti aizpogāt �aketes vidējo pogu. Viņa mati bija nokrāsoti melni. Dro�i vien tāpēc, lai iegūtu jauneklīgāku izskatu. Ta�u tas nebija izdevies. Iespaids bija mazliet smieklīgs. Ko Bruts bija sacījis par Cēzara iedomību? Rotāja uzvaras vainagiem un dāsni slavēja glu�i kā dievu. Un tas viņu pazudināja.

Svonsons atvēra Bred�ova lietu un da�us mirkļus to pētīja, bet pēc tam paraudzījās uz Hariju.

��Redzu, tev piespriesti se�i gadi par dezertē�anu. Tāda gadījuma man te vēl nav bijis,���viņ� atzina.

��Jā, kungs ��atteica Harijs, nevēlēdamies tērēt ne sekundi viņam atvēlētā dārgā laika.

��Un nepūlies man iestāstīt, ka neesi vainīgs,���Svonsons turpināja,���jo tikai viens no tūksto�a tāds ir. Tā ka apstākļi ir pret tevi.���Harijs nevil�us pasmaidīja.���Ja nemeklēsi nepatik�anas un netaisīsi tra�us, domāju, nebūs iemesla tevi te paturēt visus se�us gadus.

��Paldies, kungs!

��Vai tev ir kādas īpa�as intereses?���Svonsons pavaicāja, lai gan pēc izskata likās, ka viņam Harija atbilde ir glu�i vienaldzīga.

��Lasī�ana, mākslas baudī�ana un kora dziedā�ana, kungs.

Cietuma priek�nieks neticīgi paraudzījās uz Hariju, nespēdams saprast, vai tie�ām �is cietumnieks pūlētos viņu sakaitināt. Viņ� norādīja uz kādu uzrakstu, kas piesprausts pie sienas aiz viņa galda.�� Bred�ov, vai vari pateikt, kāda ir nākamā rinda?

Iz�ūts bija teksts: �Es paceļu savas acis uz kalniem�� Harijs klusi pateicās Eleanorai Mandejas jaunkundzei un tām stundām, ko bija pavadījis kora mēģinājumos. � �No kurienes gan man nāks palīdzība? Mana palīdzība nāk no Tā Kunga, kas radījis debesis un zemi.� Simtu divdesmit pirmais psalms.

Cietuma priek�nieks pasmaidīja. � Pasaki man, Bred�ov, kuri ir tavi iemīļotākie rakstnieki?

���ekspīrs, Dikenss, Ostina, Trolops un Tomass Hārdijs.

��Mūsu zemes autori tev neliekas gana labi?

Harijam gribējās balsī izgrūst lāstu. Pieļaut tik acīmredzamu un rupju kļūdu! Viņ� uzmeta skatienu cietuma priek�nieka pustuk�ajam grāmatu plauktam. � Nekādā ziņā tā nav, � viņ� sacīja. � Uzskatu, ka Frānsiss Skots Ficd�eralds, Hemingvejs un Olivjē Henrijs ir autori, kuriem līdzīgu ir maz. Un, manuprāt, D�ons Steinbeks ir Amerikas modernās literatūras smalkākais paraugs. � Harijs cerēja, ka pareizi izrunājis �o uzvārdu. �Par pelēm un cilvēkiem� nāksies izlasīt pirms nākamās tik�anās ar cietuma priek�nieku.

Svonsona lūpās atgriezās smaids. � Kādu darbu Heslera kungs tev iedalījis? � viņ� vaicāja.

��Korpusa apkop�anu, lai gan es vēlētos strādāt bibliotēkā, kungs.

��Tie�ām?���pārvaicāja cietuma priek�nieks.���Man būs jāpaskatās, vai tur ir kāda brīva vieta.���Viņ� kaut ko ierakstīja iepretī Bred�ova uzvārdam.

��Paldies, kungs!

��Ja tāda būs, tevi �odien par to informēs,���cietuma priek�nieks vēl piebilda un aizvēra dokumentu mapi.

��Paldies, kungs!���atkārtoja Harijs un ātri izgāja no kabineta, apzinādamies, ka viņam atvēlētās piecas minūtes iestiepu�ās mazliet ilgāk.

Tiklīdz Harijs bija iznācis gaitenī, de�urējo�ais virsnieks aizveda viņu atpakaļ uz korpusu. Harijs pateicībā nopriecājās, ka Heslers nekur tuvumā nav redzams, un apkopēju komanda jau pārcēlusies uz otro stāvu. Viņ� tiem pievienojās.

Vēl ilgi pirms tam, kad sirēna vēstīja par pusdienu laiku, Harijs jutās pārguris. Viņ� iestājās rindā un pamanīja, ka Kvins jau iekārtojies pie elektriskajām plītīm un pasniedz ēdienu ieslodzītajiem. Uz Harija �ķīvja nonāca liela porcija kartupeļu un pārceptas gaļas. Viņ� viens apsēdās garā galda galā un ķērās pie ē�anas. Biedēja Heslera iera�anās, jo tas nozīmētu, ka pēcpusdienā viņ� atkal tiks nosūtīts uz atejas telpu pirmajā stāvā un turpat paliks arī viņa apēstās pusdienas.

Kad Harijs atgriezās darba vietā, de�urēja jau cits virsnieks, un cits jauniņais tika norīkots tīrīt atejas. Visu pēcpusdienu Harijs slaucīja gaiteņus un iztuk�oja atkritumu tvertnes. Viņ� domāja tikai par to, ka cietuma priek�nieks varbūt pavēlēs norīkot viņu darbā uz bibliotēku. Ja tā nenotiks, palika cerība par strādā�anu virtuvē.

Pēc pusdienām Kvins atgriezās kamerā, un viņa sejas izteiksme liecināja, ka Harijam nav cerību pievienoties viņam virtuvē.

��Bija viena trauku mazgātāja vieta,���viņ� stāstīja.

��Es labprāt,���noteica Harijs.

��Sidla kungs gan nosauca tavu vārdu, bet Heslers noprotestēja. Viņ� sacīja, ka tev vismaz trīs mēne�i jāpastrādā par korpusa apkopēju un tikai tad viņ� varbūt apsvērs iespēju tevi pārcelt uz virtuvi.

��Kas tam cilvēkam uznācis?���Harijs izmisumā vaicāja.

��Klīst baumas, ka viņ� pieteicies par virsnieku flotē, bet nav izturējis eksāmenu un tālab viņam nācies samierināties ar dienestu cietumā. Tāpēc leitnantam Bred�ovam jāizbauda sekas.

Nākamās divdesmit deviņas dienas Harijs berza atejas A korpusā. Tad ieradās citi jauniņie, un Heslers atbrīvoja Hariju no �ā pienākuma, lai pārvērstu par elli atkal kāda cita dzīvi.

��Tas nolādētais ta�u ir psihopāts!���lamājās Kvins.���Sidls joprojām ir gatavs piedāvāt tev to darbu virtuvē, bet Heslers neļauj.���Harijs no komentāriem atturējās.���Ta�u ziņas nav tikai sliktas vien,���Kvins turpināja,���jo dzirdēju, ka Endijs Savatori, bibliotekāra palīgs, tik�ot atbrīvots. Tas būs jau nākamajā mēnesī. Un pats labākais ir tas, ka nav neviena cita, kas �o darbu iekārotu.

��Dīkinss gan gribētu,���Harijs �ukstus noteica.���Un kas man jādara, lai to dabūtu?

��Nekas. Vispār būs labāk, ja izliksies, ka tas tevi nemaz tik ļoti neinteresē. Un centies mazāk rādīties acīs Hesleram. Mums zināms, ka cietuma priek�nieks ir tavā pusē.

Nākamais mēnesis vilkās ne�ēlīgi ilgi. Ik diena likās garāka par iepriek�ējo. Harijs gāja uz bibliotēku katru otrdienu, ceturtdienu un svētdienu laikā no se�iem līdz septiņiem, ta�u vecākais bibliotekārs Makss Loids nedeva viņam ne mazāko iemeslu ticēt, ka viņa kandidatūra tiktu virzīta kārotajam amatam. Viņa palīgs Savatori turēja muti, lai gan bija skaidri redzams, ka viņam kaut kas ir zināms.

��Nedomāju, ka Loids vēlas mani par savu palīgu,���kādu vakaru, kad gaismas jau bija nodzēstas, sacīja Harijs.

��Loidam neviens neko neprasīs,���atteica Kvins.���Lēmumu pieņem cietuma priek�nieks.

��Man ir aizdomas,���Harijs �aubu pilnā balsī sacīja,���ka Heslers un Loids ir sametu�ies uz vienu roku, lai parūpētos, ka es to darbu nedabūju.

��Tu kļūsti para� Kāds bija tas vārds?���Kvins vaicāja.

��Paranoisks.

��Jā, tāds tu kļūsti. Lai gan neesmu dro�s, ka zinu, ko tas nozīmē.

��Tas nozīmē, ka cilvēku apsēdu�as nepamatotas aizdomas,���paskaidroja Harijs.

��Es nebūtu varējis pateikt labāk.

Harijs nepavisam nejutās pārliecināts, ka viņa aizdomas ir nepamatotas, un pēc nedēļas Savatori paaicināja viņu sānis, lai apstiprinātu viņa ļaunākās nojausmas.

��Heslers ir ieteicis trīs ieslodzītos, lai cietuma priek�nieks apsvērtu viņu kandidatūras. Tava vārda sarakstā nav.

��Tad nu tā� ��Harijs ar dūri iebelza sev pa kāju.���Man līdz pēdējai dienai būs jāpaliek par apkopēju.

��Nav teikts,���iebilda Savatori.���Pienāc pie manis dienu pirms tam, kad do�os prom no �īs vietas.

��Tad ta�u jau būs par vēlu!

��Es gan tā nedomāju,���Savatori attrauca, bet neko nepaskaidroja.���Līdz tam uzmanīgi izlasi katru lappusi.���Viņ� pasniedza Harijam biezu, ādas vākos iesietu grāmatu, kura reti tika iznesta ārpus bibliotēkas sienām.

Harijs apsēdās uz savas lāvas un atvēra divi simti septiņdesmit trīs lappu�u biezo cietumnieka rokasgrāmatu. Vēl neticis līdz sestajai lappusei, viņ� sāka rakstīt piezīmes. Ilgi pirms tam, kad viņ� bija sācis lasīt visu otru reizi, viņa prātā jau sāka veidoties kāds plāns.

Viņ� apzinājās, ka laikam būs iz�ķiro�a nozīme un abas darbības nāksies izmēģināt tie�i tāpat, kā to darītu uz skatuves, lai brīdī, kad paceļas priek�kars, viss būtu sagatavots. Viņ� saprata, ka patie�ām nevar realizēt �o plānu pirms Savatori atbrīvo�anas, pat ja tikko būs iecelts jaunais bibliotekāra palīgs.

Kad Harijs jau ar visu ieplānoto tērpu vienu plāna daļu izmēģināja kamerā, Kvins sacīja, ka viņ� ir ne tikai paranoisks, bet arī pilnīgi jucis, jo savu nākamo priek�nesumu izrādīs pilnīgā vientulībā un varēs paļauties tikai uz sevi.

Cietuma priek�nieks katru mēnesi pirmdienas rītā apmeklēja kādu no cietuma korpusiem, tāpēc Harijs zināja, ka pēc Savatori atbrīvo�anas jāpaiet trijām nedēļām līdz viņa vizītei A blokā. Svonsons alla� gāja pa vienu un to pa�u ceļu, un cietumnieki zināja � ja viņi vēlas palikt ar veselu ādu, tad priek�niekam acīs labāk netrāpīties.

Kad tajā rītā Svonsons ieradās A bloka aug�ējā stāvā, Harijs ar ber�amo vīk�ķi rokā jau gaidīja, lai ar viņu sasveicinātos. Heslers ieslīdēja Svonsonam aiz muguras un pavicināja steku, norādīdams, ka Bred�ovam jāpazūd no ceļa, ja viņam dzīvība dārga. Harijs neizkustējās no vietas, un cietuma priek�niekam neatlika nekas cits, kā vien apstāties.

��Labrīt, cietuma priek�niek!���Harijs sveicināja, it kā viņu tik�anās būtu glu�i regulāra un ierasta parādība.

Svonsons bija pārsteigts, ka savā apgaitā sastapis ieslodzīto, turklāt vēl tādu, kur� uzdro�inās viņu uzrunāt. Viņ� ieskatījās cie�āk. � Bred�ovs, vai ne?

��Jums ir laba atmiņa, kungs.

��Es atceros arī to, ka tevi interesēja literatūra. Tie�ām brīnījos, kad tu noraidīji iespēju kļūt par bibliotekāra palīgu.

��Man �is darbs nemaz netika piedāvāts,���atteica Harijs.���Ja tas būtu noticis, es �o amatu pieņemtu ar vislielāko dedzību,���viņ� piebilda, pārsteigdams cietuma priek�nieku.

Svonsons pagriezās pret Hesleru un teica: � Jūs man sacījāt, ka Bred�ovs nevēlas to darbu.

Pirms Heslers paguva kaut ko bilst, sarunā atkal iespraucās Harijs. � Iespējams, ka pats biju vainīgs. Nezināju, ka man jāpiesakās �im amatam.

��Saprotu,���noteica cietuma priek�nieks.���Nu jā, tas laikam visu izskaidro. Varu sacīt, Bred�ov, ka tas jauniņais neprot at�ķirt Pluto no Platona.���Harijs iesmējās. Heslers stāvēja, lūpas sakniebis.

��Laba analoģija, kungs,���uzslavēja Harijs, kad cietuma priek�nieks grasījās doties tālāk. Harija uznāciens vēl nebija beidzies. Viņam likās, ka Heslers tūdaļ eksplodēs, kad viņ� no jakas kabatas izņēma aploksni un pasniedza to cietuma priek�niekam.

��Kas tas ir?���Svonsons aizdomīgi noprasīja.

��Oficiāla vēstule Ieslodzījuma vietu pārvaldei, ko iesniegt viņiem, kad viņu pārstāvji nākamajā otrdienā ieradīsies cietumā savā ik ceturk�ņa vizītē. Izmantoju savas tiesības, kā noteikts Krimināllikuma trīsdesmit otrajā pantā. Vēstules kopiju esmu nosūtījis savam advokātam Seftonam D�elksa kungam.���Pirmo reizi �ās sarunas laikā cietuma priek�nieks izskatījās noba�ījies. Heslers tik tikko valdījās.

��Vai tā ir sūdzība?���cietuma priek�nieks piesardzīgi vaicāja.

Harijs paskatījās tie�i uz Hesleru un pēc tam atbildēja: � Simt se�padsmitajā paragrāfā ir sacīts, ka man ir tiesības neatklāt cietuma personālam, kāda iemesla pēc es vēr�os pie Ieslodzījuma vietu pārvaldes. Esmu pārliecināts, ka jums tas ir zināms, priek�nieka kungs.

��Jā, protams, Bred�ov,���manāmi uztraucies, sacīja Svonsons.

��Tomēr mans nolūks, cita starpā, ir informēt pārvaldi par to, cik lielu uzmanību jūs pievēr�at literatūrai un reliģijai kā mūsu ikdienas dzīves svarīgai sastāvdaļai.���Harijs pakāpās sāņus, lai cietuma priek�nieks varētu paiet garām.

��Paldies, Bred�ov! Tā ir laba rīcība.

��Mēs parunāsim vēlāk, Bred�ov,���gandrīz �ukstus no�ņāca Heslers.

��Nevaru vien sagaidīt,���Harijs atbildēja gana skaļi, lai to saklausītu arī cietuma priek�nieks.

�ī saruna ar cietuma priek�nieku kļuva par galveno apsprie�amo tematu cietumnieku rindā pēc pusdienām. Atgriezies no virtuves kamerā, Kvins brīdināja Hariju, ka paklīdu�as runas par Heslera nodomu pēc gaismas nodzē�anas viņu nogalināt.

��Es tā nedomāju,���Harijs rāmi atteica.���Cilvēki, kuri terorizē citus, ir glu�i kā monētas divas puses. Vienā pusē terorizētājs, bet otrā ��gļēvulis.

Kvins neizskatījās pārliecināts.

Harijam nenācās ilgi gaidīt, līdz radās iespēja pierādīt sava uzskata patiesumu. Tiklīdz gaismas bija nodzēstas, kameras durvis atsprāga vaļā, un tajās nostājās Heslers ar steku rokā.

��Kvin, ārā no kameras!���viņ� pavēlēja, nenovērsdams skatienu no Harija. Kad īrs bija izsteidzies gaitenī, Heslers sacīja: ��Es visu dienu gaidīju �o brīdi, Bred�ov. Tagad tev nāksies uzzināt, cik kaulu ir tavā ķermenī.

��Diezin vai, Heslera kungs,���Harijs attrauca, pat nenodrebējis.

��Un kas, pēc tavām domām, tevi no tā paglābs?���Heslers vaicāja.���Cietuma priek�nieka, kur� varētu tevi pasargāt, te tuvumā nav.

��Cietuma priek�nieks man nemaz nav vajadzīgs,���atteica Harijs.���Ne jau tagad, kad esat izvirzīts paaugstinā�anai,���viņ� piebilda, cie�i raudzīdamies Hesleram acīs.���No uzticama avota man ir zināms, ka jūs nākamajā otrdienā pulksten divos stāsieties Ieslodzījuma vietu pārvaldes komisijas priek�ā.

��Un kas par to?���vaicāja Heslers, kur� tagad jau atradās mazāk nekā pēdas attālumā no Harija.

��Jūs aizmirstat, ka es tajā pa�ā rītā pulksten desmitos vērsī�os ar iesniegumu pie �īs pa�as komisijas. Kādam no komisijas varētu likties interesanti, kālab tik daudzi mani kauliņi piepe�i ir lauzti pēc tam, kad esmu uzdro�inājies uzrunāt cietuma priek�nieku.���Heslera steks atsitās pret lāvas malu tikai da�as collas nostāk no Harija sejas. Viņ� nenodrebēja.���Protams,���Harijs turpināja,���ir jau iespējams, ka vēlaties palikt par korpusa atbildīgo virsnieku līdz sava mū�a galam. Tomēr es par to �aubos. Pat jūs ta�u nevarētu būt tik dumj�, lai izpostītu savu vienīgo iespēju tikt pie paaugstinājuma.���Heslers atkal pacēla steku, tomēr vilcinājās to lietot. Harijs no spilvena apak�as izņēma biezu piezīmju burtnīcu.

��Esmu pierakstījis, kādus noteikumus jūs pagāju�ā mēne�a laikā esat pārkāpis, Heslera kungs. Da�us no tiem pat vairākas reizes. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka komisijai tā būs interesanta lasāmviela. �ajā vakarā es sarakstu papildinā�u ar vēl divām piezīmēm. Atra�anās kamerā viens pret vienu ar ieslodzīto, kamēr kameras durvis ir aizvērtas. �etri simti deviņpadsmitais punkts. Un fizisku draudu lieto�ana pret ieslodzīto, kad viņ� nespēj sevi aizsargāt. Pieci simti divpadsmitais punkts.���Heslers pakāpās soli atpakaļ. ��Tomēr esmu pārliecināts, ka uz komisiju, apsverot jūsu paaugstinājuma iespēju, vislielāko iespaidu atstās jautājums par to, kālab jums nācās aiziet no Jūras spēkiem, nodienējot tik ļoti īsu laiku.���Heslers nobālēja.���Iemesls noteikti nebija tikai izkri�ana virsnieka kvalifikācijas eksāmenā.

��Kur� izpļāpājās?���Heslers noprasīja, bet viņa balss bija tikai nedaudz skaļāka par �ukstu.

��Kāds jūsu biju�ais kuģa biedrs, kuram tik ļoti nepaveicās, ka viņ� nokļuva �eit. Jūs parūpējāties, lai viņ� turētu muti, un tālab piedāvājāt viņam bibliotekāra palīga vietu. Arī es sagaidu to pa�u.���Harijs pasniedza savu pēdējā mēne�a veikumu Hesleram, pagaidīja, līdz viņ� aptver tikko dzirdēto, un tad piebilda: ��Es turē�u muti līdz savai atbrīvo�anas dienai. Protams, ja vien jūs nedosiet man iemeslu mainīt nostāju. Un pamēģiniet man kaut pirkstu piedurt! Es panāk�u, lai no dienesta ieslodzījuma vietā jūs izlidotu vēl ātrāk nekā no Jūras spēkiem. Vai es izteicos gana skaidri?���Heslers pamāja ar galvu, ta�u nesacīja ne vārda ��Un, ja atkal no jaunpienācējiem izvēlēsieties sev kādu rotaļlietu, darījums vairs nebūs spēkā. Un tagad lasieties ārā no manas kameras!

Kad Loids piecēlās kājās, lai sveiktu Hariju viņa pirmajā darba dienā bibliotekāra palīga amatā, Harijs atskārta, ka parasti redzējis viņu tikai sē�am. Loids izrādījās garāks, nekā viņam licies. Augums bija krietni pāri se�ām pēdām. Par spīti neveselīgajam cietuma uzturam, viņ� izskatījās labi un bija viens no nedaudzajiem ieslodzītajiem, kur� katru rītu skuvās. Viņam bija ļoti melni, atpakaļ atķemmēti mati, un viņ� vairāk līdzinājās lēnām novecojo�ai skatuves zvaigznei, nevis cietumniekam, kur� izcie� sodu piecu gadu garumā par krāpniecību. Kvins nebija varējis noskaidrot viņa pastrādātā nozieguma nianses, un tas nozīmēja, ka neviens, izņemot cietuma priek�nieku, nezina visu stāstu pilnībā. Cietuma likums bija ļoti vienkār�s � ja ieslodzītais pats nevēlas stāstīt, par ko iesēdināts, nedrīkst uzdot nekādus jautājumus.

Loids iepazīstināja palīgu ar darba kārtību, kuru Harijs pilnībā apguva jau līdz brīdim, kad abi todien devās vakariņās. Da�as nākamās dienas Harijs uzdeva Loidam jautājumus par to, kā savācamas grāmatas, kuru lasītājs iekavējis nodo�anas termiņu, par soda naudām, par to, kā mudināt ieslodzītos ziedot savas personīgās grāmatas cietuma bibliotēkai, kad pienāk laiks atgriezties brīvībā. Par �ādu iespēju Loids pat nebija iedomājies. Lielākā daļa Loida atbil�u bija vienzilbīgas, tālab Harijs viņam ātri vien ļāva atgriezties iesildītajā vietā pie rakstāmgalda, kur varēja dro�i paslēpties aiz New York Times numura.

Levenemā bija gandrīz tūkstotis ieslodzīto, tomēr mazāk nekā viens no desmit prata lasīt un rakstīt. To neprata pat visi tie, kas papūlējās otrdienās, ceturtdienās un svētdienās ierasties bibliotēkā.

Harijs ātri atskārta, ka Makss Loids ir slinks un viltīgs cilvēks. Viņ� neiebilda ne pret vienu jaunievedumu, ko ierosināja palīgs. Galvenais nosacījums bija viens � lai pa�am nav jāiesaistās un jāveic kāds papildu darbs.

Likās, ka Loida galvenais uzdevums ir alla� parūpēties par to, lai būtu pagatavota kafija, gadījumam, ja bibliotēkā iegrie�as kāds virsnieks. Kad bibliotēkā tika nogādāta cietuma priek�nieka izlasītā iepriek�ējās dienas New York Times, Loids uz visu atliku�o rīta cēlienu iekārtojās pie rakstāmgalda. Vispirms viņ� pievērsās grāmatu apskatam un, kad bija to rūpīgi izpētījis, ķērās pie reklāmu lasī�anas, tad sekoja ziņas un pa�ās beigās sporta jaunumi. Pēc pusdienām viņ� sāka minēt krustvārdu mīklas, ko Harijam nākamajā rītā bija ļauts pabeigt.

Kad Harijs tika pie laikraksta lasī�anas, tas bija jau divas dienas vecs. Viņ� vienmēr lasī�anu sāka ar starptautiskajām ziņām, jo gribēja būt informēts, kā norisinās karadarbība Eiropā. Tā viņ� uzzināja par iebrukumu Francijā un to, ka Nevils �emberlens demisionējis no premjerministra posteņa un viņa vietā stājies Vinstons �ēr�ils. Ne visiem viņa kandidatūra bija pa prātam, tomēr Harijam labā atmiņā bija viņa runa, kas sacīta Bristoles klasiskajā ģimnāzijā, kad viņ� pasniedza audzēkņiem balvas. Harijs ne�aubījās, ka Lielbritānijas vadība ir īstā vīra rokās. Kārtējo reizi Harijs nolādēja likteni par to, ka ir kļuvis par ieslodzīto Amerikas cietumā, bet ne par virsnieku Apvienotās Karalistes Jūras spēkos.

Dienas nogalē, kad pat Harijam bija grūti atrast sev nodarbo�anos, viņ� ķērās pie dienasgrāmatas.

Harijam bija nepiecie�ams vairāk nekā mēnesis, lai grāmatas sakārtotu divās lielās grupās � daiļliteratūra un pārējā literatūra. Nākamā mēne�a laikā viņ� visu klasificēja vēl sīkākās sadaļās, lai ieslodzītajiem lieki nenāktos tērēt laiku, piemēram, meklējot vienīgās trīs grāmatas par galdniecību, kādas vispār pieejamas bibliotēkā. Viņ� Loidam izskaidroja, ka, runājot par grāmatām, kas neietilpst daiļliteratūras grupā, svarīgākais nav autora vārds, bet gan kategorija. Loids tikai paraustīja plecus.

Svētdienu rītos Harijs stūma grāmatu ratiņus pa visiem �etriem cietuma korpusiem un savāca grāmatas, kuru nodo�anas termiņ� bija nokavēts. Da�as no tām nebija atgriezu�ās bibliotēkā pat vairāk nekā gadu. Viņ� bija gaidījis, ka ieslodzītie ar stā�u D korpusā pret viņu izturēsies naidīgi vai jutīsies aizvainoti un mēģinās izrādīt agresiju, tomēr viņi visi vēlējās iepazīties ar cilvēku, kur� panācis, ka Hesleru pārceļ uz Pīrpointu.

Pēc tik�anās ar Ieslodzījuma vietu pārvaldes komisiju Hesleram tika piedāvāta vecākā virsnieka vieta Pīrpointā. Viņ� pieņēma �o piedāvājumu, jo Pīrpointa atradās tuvāk viņa dzimtajai pilsētai. Harijs nemēdza pieminēt, ka viņam būtu kāda saistība ar Heslera pārcel�anu, bet Kvins to nemitējās �ukstēt no vienām ausīm nākamajās, līdz �is stāsts kļuva par leģendu.

Ar ratiņiem apstaigājot korpusus un savācot grāmatas, Harijs saklausījās arī da�ādas anekdotes, kuras vēlāk vakarā pierakstīja savā dienasgrāmatā.

Bibliotēkā reizumis iegriezās arī cietuma priek�nieks, un viens no iemesliem, turklāt ne jau tas mazākais, bija Harija atsauksme Ieslodzījuma vietu pārvaldes komisijas priek�ā. Viņ� bija sacījis, ka Svonsona kungs attieksmē pret ieslodzīto izglīto�anu nebaidās spert drosmīgus soļus, ir iniciatīvas un izdomas bagāts, turklāt arī tālredzīgs. Harijam bija pat grūti noticēt, cik lielu nepelnītu glaimu devu cietuma priek�nieks ir spējīgs glu�i mierīgi pieņemt.

Pēc trīs mēne�iem, ko Harijs bija nostrādājis bibliotēkā, grāmatu aprite bija pieaugusi par �etrpadsmit procentiem. Kad Harijs vaicāja, vai drīkstēs organizēt lasī�anas nodarbības vakaros, Svonsons sākumā �aubījās, bet Harijs neaizmirsa atkārtot tik nozīmīgos vārdus �drosmīgi soļi, izdomas bagāts un tālredzīgs�, un cietuma priek�nieks padevās.

Pirmo nodarbību apmeklēja tikai trīs cietumnieki, un viens no viņiem bija Pets Kvins, kur� jau prata gan lasīt, gan rakstīt. Līdz nākamā mēne�a beigām mācīties gribētāju skaits bija pieaudzis līdz se�padsmit. Tiesa, vairāki no tiem būtu gatavi darīt teju jebko, lai vakaros tiktu ārā no savām kamerām. Tomēr Harijam jau bija vērā ņemami sasniegumi da�u jaunāko ieslodzīto izglīto�anā, un viņ� nemitējās atkārtot, ka �cilvēks, kas nav gājis pareizajās skolās vai skolas nav apmeklējis vispār, nav automātiski uzskatāms par muļķi�.

Un Kvins viņam atgādināja: � Vai arī otrādi.

Par spīti tam, ka Harijs bija iesācis tik daudz jauna, viņam joprojām palika brīvs laiks, un tāpēc viņ� izvirzīja sev uzdevumu izlasīt nedēļā divas jaunas grāmatas. Iepazinies ar amerikāņu klasiķiem, viņ� pievērsās kriminālromāniem. �ī literatūras daļa bija visiecienītākā viņa ieslodzījuma biedru vidū un aizņēma septiņus no bibliotēkā eso�ajiem deviņpadsmit plauktiem.

Harijam vienmēr bija paticis Konans Doils, un tāpēc viņ� ar lielu dedzību ķērās pie �ā autora konkurentiem amerikāņiem.

Stundu pirms bibliotēkas slēg�anas Harijs papildināja savu dienasgrāmatu. Kādu vakaru, pabeidzis lasīt laikrakstu, Loids pavaicāja Harijam, vai drīkstētu ieskatīties viņa dienasgrāmatā. Tas Hariju ļoti pārsteidza. Harijs zināja, ka Loids brīvībā ir bijis literārais aģents un tie�i tādēļ ieguvis darbu cietuma bibliotēkā. Reizēm viņ� pieminēja tos autorus, kurus bija pārstāvējis un kurus lielākoties Harijs nepazina. Tikai vienu reizi Loids runāja par to, kā nokļuvis Levenemā, un nemitīgi skatījās uz durvīm, lai pārliecinātos, ka neviens cits nenoklausās.

��Mazliet nepaveicās,���viņ� paskaidroja.���Ieguldīju da�u savu klientu naudu bir�ā, bet viss negāja kā iecerēts, un es paliku ar tuk�ām rokām.

Kad Harijs tajā vakarā atkārtoja �o stāstu Kvinam, viņ� iepleta acis teju līdz griestiem.

��Drīzāk gan viņ� to naudu notrallināja.

��Tad kāpēc bija vajadzīga tāda iedziļinā�anās detaļās?���vaicāja Harijs.���Līdz �im ta�u viņ� nevienam nebija minējis ne pu�plēsta vārda par iemesliem, kas viņu atvedu�i �urp.

��Reizēm tu mēdz būt tik ļoti naivs!���iesaucās Kvins.���Ja tu �o pasaku stāsti tālāk, ir daudz lielāka iespēja, ka pārējie tai noticēs. Nekad neielaidies darī�anās ar �o cilvēku, jo viņam katrai rokai ir pa se�iem pirkstiem.���Tas bija kabatzagļu izteiciens, kuru Harijs apguva tajā naktī un ierakstīja savā dienasgrāmatā. Pārāk lielu uzmanību Kvina padomam gan viņ� nepievērsa, jo nespēja iedomāties apstākļus, kādos viņam vajadzētu iesaistīties darījumā ar Maksu Loidu. Ja nu vienīgi vienoties par to, kuram kārta ieliet kafiju krūzē un pasniegt virsniekam, kas ienācis bibliotēkā.

Kad tuvojās beigām pirmais Harija Levenemā pavadītais gads, viņam bija jau trīs pilnas burtnīcas ar pierakstiem par cietumā novēroto. Viņ� varēja vien minēt, cik lappu�u vēl taps līdz pilnīgai soda izcie�anai.

Viņ� bija pārsteigts par to, ar kādu entuziasmu Loids katru reizi vēlējās izlasīt jaunāko ierakstu. Viņ� pat ierunājās par to, ka vajadzētu Harija darbu parādīt izdevējam. Harijs tikai smējās.

��Nespēju iedomāties nevienu, kuram mani ķeburi varētu likties interesanti!

��Tad tevi gaida pārsteigums.

��Sebastjans Arturs Kliftons,���sacīja Emma un ielika guļo�o bērnu viņa vecmāmiņas rokās.

Meizija smaidīja un pirmo reizi auklēja savu mazdēlu.

��Pirms brauciena uz Skotiju viņi man nedeva iespējas pie jums atnākt,���sacīja Emma, pat nemēģinādama noslēpt savu nicinājumu.���Tie�i tāpēc es ierados, tiklīdz biju atgriezusies Bristolē.

��Tas ir patie�ām mīļi,���noteica Meizija, cie�i raudzīdamās uz mazo puisēnu un pūlēdamās pārliecināt pati sevi, ka Sebastjans ir mantojis viņas vīra gai�os matus un skaidrās zilās acis.

Emma apsēdās un iemalkoja tēju. Earl Grey. Meizijai bija raksturīgi visu paturēt atmiņā. Bija arī sviestmaizes ar gurķi un maizītes ar lasi. Harija iemīļotākās. �is cienasts noteikti pamatīgi patuk�ojis Meizijas pārtikas kartī�u krājumu. Emma pārlaida skatienu istabai un uz kamīna malas pamanīja sēpijas fotogrāfiju, kurā bija redzams Pirmā pasaules kara ierindnieks. Emmai būtu ļoti gribējies redzēt viņa matu krāsu, tomēr to sedza ķivere. Viņa nevarēja saskatīt arī acu toni. Vai tās ir zilas kā Harijam, vai arī brūnas kā viņai? Arturs Kliftons armijas uniformā � iespaidīgs un glīts stāvs. Stūrainais zods un apņēmības pilnais skatiens liecināja, ka viņ� bijis lepns par kalpo�anu savai valstij. Viņa pievērsās jaunākai fotogrāfijai, uz kuras bija iemū�ināts Harijs, īsi pirms balss lūzuma dziedot Svētā Bedas skolas korī. Un �ai fotogrāfijai blakus pret sienu atbalstīta bija aploksne, uz kuras vīdēja ne ar ko nesajaucamais Harija rokraksts. Laikam jau pēdējā vēstule, ko viņ� sūtījis savai mātei pirms aizie�anas mū�ībā. Emma iedomājās, ka Meizija varbūt atļaus viņai to izlasīt. Viņa piecēlās kājās, piegāja pie kamīna un ar pārsteigumu atklāja, ka aploksne nemaz nav atvērta.

��Man bija patie�ām �ēl, ka tev nācies pamest Oksfordu,���Meizija ierunājās, pamanījusi, ka Emma pievērsusi skatienu vēstulei.

��Kad bija jāizvēlas, vai turpināt izglīto�anos vai dāvāt dzīvību Harija bērnam, viss likās glu�i pa�saprotami,���atbildēja Emma, joprojām lūkodamās uz aploksni.

��Un sers Volters man sacīja, ka tavs brālis D�ailss ir iestājies Veseksas pulkā un diem�ēl�

��Redzu, ka esat saņēmusi vēstuli no Harija,���Emma pārtrauca Meiziju pusteikumā, vairs nespēdama valdīties.

��Nē, tā nav no Harija,���atteica Meizija.���To rakstījis leitnants Tomass Bred�ovs, kur� kopā ar manu dēlu kalpoja uz kuģa �Devonietis�.

��Un ko raksta leitnants Bred�ovs?���vaicāja Emma, labi manīdama, ka aploksne nav bijusi atplēsta.

��Man nav ne jausmas,���atbildēja Meizija.���Doktors Volless man to iedeva un sacīja, ka tā ir līdzjūtības vēstule. Nevēlējos vēl kādu atgādinājumu par to, ka Harija vairs nav, un tālab atstāju to neatplēstu.

��Bet ir ta�u iespējams, ka tajā ir ziņas, kas izgaismotu notikumus uz �Devonie�a�, viestu lielāku skaidrību.

��Ļoti �aubos,���iebilda Meizija,���galu galā viņi bija pazīstami vien da�as dienas.

��Kliftones kundze, varbūt jūs vēlētos, lai nolasu jums �o vēstuli?���vaicāja Emma, apjauzdama, ka Meizija varbūt kautrējas atzīties savā neprasmē lasīt.

��Nē, paldies!���Meizija atteica.���Mana mīļā, tā ta�u nekādi vairs nespēj atsaukt Hariju atpakaļ, vai ne?

��Te nu man jāpiekrīt,���sacīja Emma.���Bet varbūt jūs atļautu man to izlasīt, lai es gūtu dvēseles mieru?���viņa piebilda.

��Naktī vācie�i ap�auda dokus,���ierunājās Meizija.���Ceru, ka Beringtoniem tas nav nodarījis pārāk lielus zaudējumus.

��No tie�iem triecieniem ir izdevies izvairīties,���Emma gau�ām negribīgi atteica, skaidri saprazdama, ka viņai netiks ļauts izlasīt vēstuli.���Laikam jau pat vācie�i neuzdro�inātos uzmest bumbu uz vecātēva valdījumiem.

Meizija iesmējās, un Emmai ienāca prātā mirklīga doma, ka vajadzētu paķert vēstuli no kamīna malas un atplēst to, pirms Meizija paguvusi iejaukties. Tādu rīcību Harijs noteikti nebūtu atbalstījis. Ja Meizija uz brīdi izietu no istabas, Emma ar karstajiem tējas tvaikiem varētu atdarīt vēstules zīmogu, paskatīties uz autora parakstu un visu atkal aizlīmēt ciet, lai Harija māte neko nemanītu.

Likās, ka Meizija lasa Emmas domas. Viņa stāvēja pie kamīna un pat nedzīrās izkustēties no vietas.

��Vectēvs man sacīja, ka ir pamats jūs apsveikt,���sacīja Emma, negrasīdamās padoties.

Meizija nosarka un sāka stāstīt par saviem jaunajiem pienākumiem Grand Hotel. Emmas skatiens joprojām bija pievērsts aploksnei. Viņa uzmanīgi izpētīja burtu izliekumus, slīpumus un vijumus, lai paturētu tos prātā, līdz būs atgriezusies Menorhausā. Kad Meizija atdeva mazo Sebastjanu mātei un sacīja, ka viņai diem�ēl jāatgrie�as darbā, Emma negribīgi piecēlās, pirms tam uzmetusi vēl pēdējo skatienu aploksnei.

Mājupceļā uz Menorhausu Emma pūlējās saglabāt atmiņā visas rokraksta nianses un jutās pateicīga par to, ka Sebastjans ir cie�i iemidzis. Tiklīdz automa�īna nobremzēja uz grantētā piebraucamā ceļa pie mājas, Hadsons atvēra Emmai durvis, lai viņa varētu izkāpt no auto un ienest dēlu mājā. Viņa taisnā ceļā devās uz bērnistabu, kur Beringtonu auklīte jau viņus gaidīja. Auklītei par izbrīnu, Emma tikai noskūpstīja dēlu uz pieres un, ne vārda nesacījusi, izgāja no telpas.

Savā istabā Emma atslēdza rakstāmgalda vidējo atvilktni un izņēma kaudzīti vēstuļu, ko gadu gaitā bija saņēmusi no Harija.

Vispirms viņa pārliecinājās par to, kā bija uzrakstīts burts �H�. Bez izskaistinājumiem, vienkār�s un izteiksmīgs. Tas deva viņai pārliecību, ka jāsalīdzina tālāk. Nākamais bija �K�. Uz Harija mātei adresētās vēstules vārdā �Kliftones� tas bija tie�i tāds pats kā uz Emmai adresētās kartītes, kur bija vēl arī lielais burts �M�. �Harijs noteikti ir dzīvs,� viņa skaļi atkārtoja vēl un vēlreiz. Vārdu �Bristole� atrast nebija tik grūti, ta�u ar vārdu �Anglija� vairs negāja tik viegli. Un tad viņa atrada vēstuli, kuru Harijs bija viņai sūtījis no Itālijas, kad abi vēl bija skolēni. Vairāk nekā stunda bija nepiecie�ama, lai viņa atrastu visus nepiecie�amos burtus un skaitļus, bet pēc tam rūpīgi tos izgrieztu, lai atveidotu adresi, kas bija uz Harija mātei atsūtītās vēstules.

KLIFTONES KUNDZEI

STILHAUSLEINA 27

BRISTOLE

ANGLIJA

Pārgurumā Emma atkrita gultā. Viņai nebija ne jausmas, kas ir Tomass Bred�ovs, ta�u viņa bija pilnīgi pārliecināta, ka vēstuli, kura nolikta uz Meizijas kamīna malas, rakstījis Harijs. Un kaut kādu, viņam vien saprotamu iemeslu pēc viņ� nevēlējās, lai Emma zinātu, ka viņ� joprojām ir dzīvs. Viņai ienāca prātā doma, ka varbūt Harijs būtu izlēmis citādi, ja pirms do�anās savā liktenīgajā ceļojumā zinātu, ka Emma gaida bērnu.

Emmai izmisīgi gribējās dalīties jaunumos un pavēstīt savai mātei, vecvecākiem, Greisai un, protams, Meizijai, ka Harijs dro�i vien tomēr ir dzīvs. Tikai viņa apzinājās, ka pagaidām pareizāk būtu klusēt, līdz tiktu iegūti pārliecino�āki pierādījumi, nevis tikai neatvērta un neizlasīta vēstule. Pamazām viņas prātā sāka veidoties kāds plāns.

Tajā vakarā Emma neaizgāja vakariņot kopā ar visiem, bet palika savā istabā. Viņa joprojām pūlējās izprast, kālab Harijs vēlējās, lai visi, ieskaitot pat viņa māti, domātu, ka viņ� ir miris.

Kad viņa devās gulēt, vienīgais puslīdz saprātīgais pieņēmums, kas viņai ienāca prātā, bija tas, ka Harijs �ādu rīcību uzskatījis par goda jautājumu. Varbūt viņ� bija iedomājies, ka tādējādi atbrīvos Emmu no jebkādām saistībām pret viņu. �Vai gan viņ� patie�ām nesaprata, ka jau brīdī, kad es pirmo reizi viņu ieraudzīju sava brāļa dzim�anas dienas svinībās vēl skolas laikā, es viņu iemīlēju un nespēju iedomāties kādu citu viņa vietā?�

Par Emmas un Harija saderinā�anos pēc desmit gadiem viņas ģimene tikai priecājās. Visi, izņemot viņas tēvu, kur� jau pārāk ilgi bija dzīvojis melos. Un �ie meli tika atklāti vienīgi viņu kāzu dienā. Emma un Harijs pie altāra solījās viens otram, un tad piepe�i Vecais D�eks glu�i negaidot, pārsteidzot visus, pārtrauca ceremoniju. Atklājums, ka Emmas tēvs varētu būt arī Harija tēvs, nespēja izgaisināt viņas mīlestību. Viņa nespēja pārstāt Hariju mīlēt un nekad to arī nespēs. Nevienu nepārsteidza fakts, ka Harijs rīkojās kā d�entlmenim pieklājas, bet Emmas tēvs, atbilstīgi savam raksturam, tā arī palika nelietis. Harijs uzklausīja visu nepatīkamo patiesību, bet tēvs, neviena nemanīts, izlavījās pa durvīm, un kop� tā brī�a neviens nav viņu manījis.

Jau ilgi pirms tam, kad abi nolēma apprecēties, Harijs pilnīgi skaidri bija paudis savu nostāju. Viņ� sacīja, ka noteikti pametīs Oksfordu un iestāsies Karaliskajos Jūras spēkos, ja valsts tiks ierauta karā ar Vāciju. Pat labos laikos Harijs bija stūrgalvīgs. Un laiki nebija tie labākie. Emma saprata, ka mēģinājumi viņu atrunāt būtu bezjēdzīgi. Nekas, ko viņa pateiktu vai izdarītu, nespētu mainīt Harija lēmumu. Viņ� bija brīdinājis Emmu, ka Oksfordā neatgriezīsies, kamēr Vācija nebūs sakauta un padevusies.

Arī Emmai Oksfordu nācās pamest ātrāk, nekā bija plānots, tomēr, at�ķirībā no Harija, viņai izvēles iespēja nemaz netika dota. Viņa turp atgriezties vairs nevarēs. Samervilā studentes grūtniecība netika uztverta pozitīvi un jo īpa�i tad, ja viņa nebija precējusies ar gaidāmā bērna tēvu. �āds Emmas lēmums salauza viņas mātes sirdi. Elizabete Beringtone ļoti bija vēlējusies, lai meita sasniegtu tādus akadēmiskās izglītības augstumus, kuri viņai pa�ai reiz bija liegti tikai dzimuma dēļ. Viņas dzīvē iespīdēja tik retais gaismas stars, kad pēc gada viņas jaunākā meita Greisa nopelnīja nepiesaistīto stipendiju mācībām Gērtonas koled�ā Kembrid�ā un jau kop� iera�anās dienas spēja pierādīt, ka prāta asuma ziņā aizēno jebkura �ās mācību iestādes labākā studenta intelektu.

Kad kļuva skaidrs, ka Emma gaida bērnu, viņa tika nosūtīta uz vecvecāku īpa�umiem Skotijā, lai tur laistu pasaulē Harija mazuli. Beringtoni nedzemdēja ārlaulības bērnus. Vismaz noteikti to nedarīja Bristolē. Atgriezties mājās neapdomīgajai meitai tika ļauts vien tad, kad mazais Sebastjans jau rāpoja. Elizabete vēlējās, lai abi paliek Malgelrijā līdz kara beigām, tomēr Emmai jau bija apnicis vadīt dienas, paslēptai no visu acīm tālajā Skotijas pilī.

Viens no pirmajiem cilvēkiem, kuru viņa apciemoja pēc atgrie�anās, bija sers Volters Beringtons. Tie�i viņ� Emmai pavēstīja, ka Harijs pievienojies �Devonie�a� komandai un Bristolē atgriezīsies pēc mēne�a, lai pieteiktos dienestā uz kara kuģa �Rezolūcija�. Harijs tā arī neatgriezās, un pēc se�ām nedēļām Emma uzzināja, ka viņas mīļotā dzīvību paņēmusi jūra.

Skumjo pienākumu informēt ģimenes locekļus uzņēmās pats sers Volters un citu pēc cita apciemoja visus piederīgos, lai personīgi pavēstītu traģiskos jaunumus. Vispirms viņ� devās pie Kliftones kundzes, lai gan zināja, ka viņai �o vēsti jau nogādājis doktors Volless, kur� atveda vēstuli no Tomasa Bred�ova. Pēc tam sers Volters brauca uz Skotiju, lai visu izstāstītu Emmai. Vecais kungs bija pārsteigts, ka Emma nesāka liet asaras, tomēr tam bija iemesls. Viņa glu�i vienkār�i atteicās ticēt, ka Harijs ir nomiris.

Pēc atgrie�anās Bristolē sers Volters apciemoja D�ailsu un pavēstīja viņam, kas atgadījies. Harija labākais draugs iegrima ilgsto�ā klusē�anā un nebija nekā, ko ģimene spētu pateikt vai izdarīt, lai remdētu viņa bēdas un mierinātu. Lords un lēdija Hārviji ziņu par Harija nāvi uztvēra stoiski. Pēc nedēļas, kad ģimene ieradās uz kapteinim D�ekam Tārentam veltīto piemiņas pasākumu Bristoles klasiskajā ģimnāzijā, lords Hārvijs atzīmēja, ka Vecais D�eks tā arī nekad neuzzinās, kas noticis ar viņa aizbilstamo.

Sers Volters neapciemoja tikai vienu ģimenes piederīgo. Pats savu dēlu Hugo. Vecais kungs gan aizbildinājās, ka nav zinājis, kur viņu meklēt, tomēr, kad Emma atgriezās Bristolē, viņ� atzinās, ka nebūtu sevi apgrūtinājis ar �ādu vizīti arī tad, ja zinātu dēla atra�anās vietu. Viņ� vēl piebilda, ka viņas tēvs dro�i vien būtu vienīgais, kur� pat priecātos par Harija bojāeju. Emma neteica neko, tomēr arī viņa ne�aubījās, ka vectēvam taisnība.

Vēl vairākas dienas pēc tam, kad bija apciemojusi Meiziju Stilhausleinā, Emma nespēja izlemt, ko īsti iesākt ar jauniegūtajām zinā�anām. Viņa saprata, ka nebūs iespējams izlasīt vēstuli, kura uz kamīna malas nostāvējusi jau vairāk nekā gadu, un nesabojāt attiecības ar Meiziju. Un tomēr, par spīti visam, Emma nolēma ne tikai pierādīt visai pasaulei, ka Harijs joprojām ir dzīvs, bet arī viņu uzmeklēt. Lai kur viņ� arī būtu. Tā apņēmusies, viņa vēlējās atkal apciemot savu vectēvu. Doktoru Vollesu bija saticis arī sers Volters Beringtons, tad jau viņ� varēs dāvāt labāko iespēju noskaidrot, kas īsti ir Tomass Bred�ovs.

Sers Volters Beringtons jau kop� agras bērnības bija ieaudzinājis mazmeitai pārliecību, ka nekad nedrīkst kavēt norunātu satik�anos. Vectēvs iegalvoja, ka tāda kavē�ana rada nepareizu iespaidu, bet viņa ta�u vēloties, lai citi viņu uztver nopietni.

Paturot �o viņa uzskatu prātā, Emma no rīta deviņos divdesmit piecās devās projām no Menorhausas un tie�i bez astoņām minūtēm desmitos iebrauca pa Beringtonu kuģniecības vārtiem. Viņa izkāpa no lifta piektajā stāvā un pa gaiteni steidzās uz valdes priek�sēdētāja kabinetu. Pulkstenis bija bez divām minūtēm desmit.

Sera Voltera sekretāre Bīlas jaunkundze atvēra viņa kabineta durvis brīdī, kad pulkstenis uz kamīna malas skaitīja desmito stundu. Valdes priek�sēdētājs pasmaidīja, piecēlās no krēsla, devās pretī Emmai un noskūpstīja viņu uz abiem vaigiem.

��Kā tad klājas manai mīļākajai mazmeitai?���viņ� vaicāja un pavadīja Emmu līdz krēslam, kur ērti varēja iekārtoties pie uguns.

��Greisai klājas lieliski, vectēv,���atteica Emma.���Viņai ir izcili panākumi Kembrid�ā. Vismaz tā man ir stāstīts. Viņa sūta tev mīļus sveicienus.

��Nekļūsti nekaunīga, jaunā dāma!���sers Volters aizrādīja, atbildēdams uz viņas smaidu.���Un kā klājas Sebastjanam? Mīļākajam mazmazdēlam?

��Tavam vienīgajam mazmazdēlam,���Emma atgādināja un ērti iekārtojās ādas klubkrēslā.

��Tu neesi viņu paņēmusi līdzi, tālab pieņemu, ka mūsu saruna būs nopietna.

Īsais brīdis pieklājības frāzēm līdz ar to arī bija galā. Emma zināja, ka sers Volters katram apmeklētājam atvēl zināmu laika daudzumu. Bīlas jaunkundze viņai reiz bija sacījusi, ka viņ� novērtē, cik svarīga ir potenciālā saruna. Apmeklētājam tiek dāvātas piecpadsmit minūtes, pusstunda vai pat visa stunda � atkarībā no apsprie�amā temata. �is likums attiecas arī uz ģimeni. Vienīgi svētdienās tas nedarbojas. Emmai padomā bija vairāki jautājumi, un viņa cerēja, ka vectēvs atvēlēs sarunai vismaz pusstundu.

Viņa sagrozījās krēslā un pūlējās nomierināties, jo nevēlējās, lai vectēvs nojaustu īsto viņas nāciena iemeslu.

��Vai atceries reizi, kad tu, izrādot laipnību, devies uz Skotiju,���viņa iesāka,���lai man pavēstītu par Harija bojāeju okeāna dzīlēs? Diem�ēl tobrīd biju tādā stāvoklī, ka visu pat īsti neaptvēru. Cerēju, ka tu varētu man pastāstīt par viņa pēdējām dzīves dienām.

��Protams, mana dārgā, ��sers Volters līdzjūtīgi sacīja.���Kaut nu mana atmiņa būtu uzdevumu augstumos! Vai tu vēlējies uzzināt kaut ko konkrētu?

��Tu man sacīji, ka pēc atbrauk�anas no Oksfordas Harijs pieteicies par ceturto palīgu uz �Devonie�a�.

��Taisnība. Mans senais draugs kapteinis Heivenss palīdzēja. Viņ� bija viens no tiem, kas izdzīvoja �ajā katastrofā. Kad nesen tikāmies, viņ� par Hariju runāja ar patiesu siltumu un sacīja, ka Harijs bijis drosmīgs jauns cilvēks, kur� ne vien izglābis kapteiņa dzīvību, kad kuģi torpedēja ienaidnieks, bet pat ziedojis savējo, pūlēdamies izglābt arī kuģa in�enieri.

��Vai kapteinis Heivenss arī nokļuva uz �Kanzasas zvaigznes� klāja?

��Nē, viņu izglāba kāda cita tuvumā eso�a kuģa ļaudis. Un viņ� diem�ēl Hariju tā arī vairs nesatika.

��Tātad viņ� savām acīm neredzēja, kā okeāns paņem Harija dzīvību?

��Nē. Vienīgais virsnieks no �Devonie�a�, kur� kopā ar Hariju bija viņa nāves brīdī, bija kāds amerikānis. Leitnants Tomass Bred�ovs.

��Tu man sacīji, ka doktors Volless atveda vēstuli Kliftones kundzei.

��Tie�i tā. Doktors Volless bija �Kanzasas zvaigznes� komandas galvenais ārsts. Viņ� man apliecināja, ka darīts viss, kas bijis viņa un kolēģu spēkos, lai glābtu Harija dzīvību.

��Vai �is Bred�ovs arī tev atsūtīja vēstuli?

��Nē, tikai pa�am tuvākajam cilvēkam. Ja pareizi atceros, tā sacīja doktors Volless.

��Vai tev neliekas savādi, ka viņ� neuzrakstīja man?

Sers Volters brīdi klusēja. � Zini, es par to tā īsti nemaz neesmu domājis. Var gadīties, ka Harijs par tevi Bred�ovam nebija ieminējies. Tu ta�u zini, cik noslēpumains viņ� spēja būt.

Emma par �o jautājumu bija domājusi daudz un bie�i, tomēr tagad steidzās mainīt sarunas tematu. � Vai tu esi lasījis to vēstuli, kuru viņ� atsūtīja Kliftones kundzei?

��Nē, neesmu vis. Tomēr dienā, kad biju viņu apciemot, redzēju to noliktu uz kamīna malas.

��Kā tev liekas, vai doktors Volless zināja, kas vēstulē rakstīts?

��Jā. Viņ� man pateica, ka tā esot līdzjūtības vēstule no virsnieka, kur� kopā ar Hariju dienējis uz �Devonie�a�.

��Ak, kaut man būtu iespēja satikt �o Tomasu Bred�ovu!���Emma izmanīgi sacīja.

��Nemaz nezinu, mana mīļā, kā tu varētu to izdarīt,���sers Volters iebilda.���Ja vien Vollesam ir iespēja ar viņu sazināties.

��Vai tev ir doktora Vollesa adrese?

��Zinu tikai to, ka viņ� kalpo uz �Kanzasas zvaigznes�.

��Viņi noteikti pārtrauca reisus uz Bristoli, kad mūsu valsts tika ierauta karā.

��Kamēr uz Savienotajām Valstīm nebūs nogādāti visi viņu pilsoņi, kas gatavi maksāt jebkuru naudu, lai tikai atgrieztos mājās, �ie reisi netiks pārtraukti.

��Vai tas nav neattaisnots risks, ja Atlantijas okeānā kuģo tik daudz vācu zemūdeņu?

��Kamēr Amerika paliek neitrāla, tāds risks nepastāv,���paskaidroja sers Volters.���Hitlers nevēlēsies uzsākt karu ar Savienotajām Valstīm tikai tālab, ka viena zemūdene būs nogremdējusi kādu amerikāņu pasa�ieru kuģi.

��Vai �Kanzasas zvaigzne� tuvākajā laikā ir gaidāma Bristoles ostā?

��Es nezinu, tomēr glu�i viegli varu to noskaidrot.���Vecais vīrs ar grūtībām piecēlās no krēsla un lēnām piegāja pie sava rakstāmgalda. Lappusi pēc lappuses viņ� iz�ķirstīja grafikus, kuros bija norādīti laiki, kad kuģi ierodas dokos.

��Tā. Tepat jau ir,���viņ� beidzot noteica.���Pēc �etrām nedēļām kuģis no Ņujorkas dodas jūrā un Bristolē ieradīsies piecpadsmitajā novembrī. Ja vēlies sastapties ar kādu no komandas, ņem vērā, ka �eit kuģis ilgi nepaliks, jo �ī ir vieta, kur tam varētu draudēt vācu uzbrukums.

��Vai mani laidīs uz klāja?

��Diezin vai. Lai� tikai komandas locekļus un darba meklētājus. Godīgi sakot, nespēju iztēloties tevi par matrozi vai viesu apkalpotāju pie galdiņiem.

��Kā tad lai es satieku doktoru Vollesu?

��Tev nāksies gaidīt un cerēt, ka viņ� nokāps krastā. Pēc nedēļu ilgu�as kuģo�anas gandrīz katrs vēlas pabūt uz cietzemes. Ja vien viņ� būs uz kuģa, tad tu viņu noteikti pārķersi. Tikai neaizmirsti, Emma� kop� Harija nāves aizritējis vairāk nekā gads. Var gadīties, ka Volless vairs nav �ā kuģa ārsts.���Emma iekoda lūpā. ��Tomēr es labprāt palīdzētu, ja tu vēlētos tikties ar �ā kuģa kapteini.

��Nē, nē, ��a�i iebilda Emma.���Tas nav tik svarīgi.

��Ja pārdomāsi����ieteicās sers Volters, piepe�i atskārtis, cik patiesībā nozīmīgi tas ir mazmeitai.

��Nē, vectēv. Paldies!���viņa tencināja un piecēlās.���Pateicos, ka atvēlēji man tik daudz sava laika.

��Un ar to noteikti nebija gana,���atbildēja vecais kungs.���Es vēlētos, lai tu bie�āk iegriezies pie manis. Un nākamreiz noteikti paņem līdzi Sebastjanu!���viņ� piebilda, pavadīdams mazmeitu līdz durvīm.

Par Emmas apmeklējuma iemeslu seram Volteram vairs nebija ne mazāko �aubu.

Automa�īnā pa ceļam uz Menorhausu no Emmas prāta neizgāja viens teikums. Tas skanēja galvā glu�i kā ieraksts skaņuplatē, kad gramofona adata iestrēgusi un atskaņo tikai vienu fragmentu.

Pēc atgrie�anās mājās viņa iegāja bērnistabā pie Sebastjana. Nācās viņu pierunāt, lai nokāpj no �ūpuļzirdziņa, un, protams, neiztika arī bez asarām. Pēc pusdienām viņ� saritinājās kamoliņā un glu�i kā apmierināts kaķis laimīgi iemiga. Auklīte ielika mazo gultiņā, bet Emma zvanīja �oferim.

��Es vēlos braukt uz Bristoli.

��Tie�i kurp, jaunkundz?

��Uz Grand Hotel.

��Ko tu vēlies, lai es izdaru?���pārvaicāja Meizija.

��Pieņemiet mani par viesmīli.

��Kāpēc?

��To es labprātāk paturētu noslēpumā.

��Vai tev ir kaut mazākā nojausma, cik smags ir �is darbs?

��Nē, ��atzinās Emma,���tomēr es jūs nepievil�u.

��Un kad tu gribētu sākt strādāt?

��Rīt.

��Rīt?

��Jā.

��Uz cik ilgu laiku?

��Vienu mēnesi.

��Tagad es mēģinā�u visu kārtīgi saprast,���sacīja Meizija.���Tu gribi, lai apmācu tevi viesmīles darbā, un vēlies sākt jau rīt. Tu strādāsi vienu mēnesi un nevēlies man stāstīt iemeslus.

��Apmēram tā.

��Un tu gribi saņemt arī samaksu?

��Nē, ��atbildēja Emma.

��Nu ko, tas jau ir atvieglojums.

��Tātad� kad varu sākt?

��Rīt se�os.

��No rīta? Se�os?���Emma neticīgi atkārtoja.

��Varbūt tev tas būs pārsteigums, Emma, bet man ir klienti, kuri jāpaēdina jau līdz septiņiem no rīta, jo astoņos viņiem jābūt darbā. Tev savā postenī būs jāierodas ik rītu se�os.

��Postenī?

��Ja ieradīsies mazliet pirms se�iem, es visu tev paskaidro�u.

Ne reizi savās divdesmit astoņās darba dienās Emma neieradās ar novēlo�anos. Iespējams, tas bija tāpēc, ka D�enkinss jau puspiecos no rīta pieklaudzināja pie viņas istabas durvīm un Hadsons izlaida no automa�īnas simt metru attālumā no Grand Hotel dienesta ieejas bez piecpadsmit se�os.

Cilvēki, ar kuriem Emma strādāja kopā, pazina viņu kā Dikensas jaunkundzi. Viņa izmantoja savu aktrises pieredzi, lai nevienam ne prātā neienāktu, ka viņas uzvārds patiesībā ir Beringtone.

Kliftones kundze viņai neizrādīja nekādas īpa�as labvēlības zīmes, jo sevi�ķi tad, kad izdevās uzliet zupu pastāvīgajam klientam vai ēdamzāles vidū saplēst �ķīvju kaudzi. Zaudējumi parasti tādos gadījumos tika atrēķināti no vainīgās viesmīles algas. Protams, ja viņai tāda vispār bija. Pagāja laiks, līdz Emma iemācījās ar plecu atbīdīt virtuves durvis, nesaskrienoties ar kādu citu viesmīli, kura devās pretējā virzienā.

Lai cik grūts bija sākums, Meizija ātri pamanīja, ka atliek Emmai kaut ko vienreiz pateikt, lai viņa to atcerētos. Tas, cik ātri Emma visu apguva, �ķita iespaidīgi. Jau otrās nedēļas beigās viņai nebija nepiecie�ama uzraudzība, servējot galdu un liekot sudraba piederumus, ko daudzas iesācējas tā arī nespēja iemācīties daudz ilgākā laikā.

Tre�ās nedēļas beigās Meizija vēlējās, kaut Emma nepamestu darbu, bet, beidzoties ceturtajai nedēļai, bija vairāki pastāvīgie klienti, kuri vēlējās, lai viņus apkalpotu vienīgi Dikensas jaunkundze.

Meizija jau sāka raizēties, kā gan viņa paskaidros viesnīcas vadībai, ka Dikensas jaunkundze iesniegusi atlūgumu tikai pēc viena mēne�a darbā.

��Varat pateikt Hērsta kungam, ka man piedāvāta labāka vieta un lielāka alga,���Emma ieteica, salocīdama formastērpu.

��Viņ� nebūs iepriecināts,���Meizija paredzēja.���Ja vēl tu būtu nekam nederīga vai vismaz nokavējusies da�as reizes� būtu vieglāk.���Emma iesmējās un pēdējo reizi uz salocītā formastērpa uzlika savu mazo balto cepurīti.���Dikensas jaunkundz, vai varu jūsu labā izdarīt vēl kaut ko?���vaicāja Meizija.

��Jā, lūdzu,���Emma atbildēja.���Man nepiecie�ama atsauksme.

��Grasies pieteikties vēl kādā neapmaksātā darbā, ja?

��Apmēram tā, ��piekrita Emma, juzdamās mazliet vainīga par to, ka nedrīkst atklāt Harija mātei �o noslēpumu.

��Es nodiktē�u atsauksmi, tu to pierakstīsi un pēc tam es parakstī�os,���viņa sacīja un sagādāja Emmai papīra lapu ar viesnīcas emblēmu.���Iesnieg�anai potenciālajam darba devējam,���Meizija iesāka,���īsajā laikā, kamēr�

��Vai es drīkstētu izlaist vārdu �īsajā�? ��vaicāja Emma.

Meizija pasmaidīja.

��Laikā, kad Dikensas jaunkundze strādāja Grand Hotel� � Emma ierakstīja �Beringtones jaunkundze� un nepateica to Meizijai. � �viņa pierādīja, ka ir strādīga un prasmīga. Gan klienti, gan kolēģi viņu bija iemīļoju�i. Viņai piemīt atzīstamas viesmīles prasmes un spēja ātri apgūt visu jauno, kas nepiecie�ams darbam. Tas liek domāt, ka ikviens darba devējs būs ar viņu apmierināts. Mums ir �ēl no viņas �ķirties. Ja kādreiz viņa vēlētos atgriezties Grand Hotel, mēs ar prieku viņu sagaidīsim atpakaļ.

Smaidot Emma pasniedza papīra lapu Meizijai, kura parakstījās zem vārdiem �Restorāna vadītāja�.

��Paldies!���sacīja Emma un apskāva Meiziju.

��Mana mīļā, nevaru ne iedomāties, ko esi iecerējusi,���noteica Meizija, kad Emma bija atslābinājusi skavas.���Vienalga, novēlu tev veiksmi.

Emmai gribējās viņai visu izstāstīt. Gribējās pateikt: �Es dodos meklēt jūsu dēlu un neatgriezī�os, kamēr nebū�u viņu atradusi.�

Emma ostā stāvēja jau vairāk nekā stundu, līdz beidzot ieraudzīja �Kanzasas zvaigzni� ieslīdam ostā. Pagāja vēl stunda, kamēr kuģis bija noenkurojies.

Gaidot Emma domāja par savu ieceri un jau sāka �aubīties, vai viņai maz pietiks drosmes to realizēt. Viņa centās aizgainīt no prāta ziņu, ka tikai pirms da�iem mēne�iem nogrimis kuģis �Atēnas�, ka pastāv iespēja nemū�am nenokļūt līdz Amerikas krastiem.

Viņa bija uzrakstījusi garu vēstuli savai mātei un pūlējusies izskaidrot, kālab vairākas (ilgākais, trīs) nedēļas būs projām no mājām. Viņai atlika vien cerēt, ka māte sapratīs. Sebastjanam viņa neko uzrakstīt nevarēja un tālab nespēja arī paskaidrot, ka dosies meklēt viņa tēvu. Viņa jau bija paguvusi noilgoties pēc sava mazā puisēna un pūlējās pārliecināt pati sevi, ka dara to tiklab sevis, kā sava dēla dēļ.

Sers Volters atkārtoti bija piedāvājies iepazīstināt Emmu ar �Kanzasas zvaigznes� kapteini, ta�u viņa pieklājīgi atteicās. Plānā tas neietilpa, jo viņa vēlējās palikt anonīma. Vectēvs bija viņai arī aprakstījis, kāds izskatās doktors Volless. Tiesa, diezgan vispārīgi un nekonkrēti. Tomēr Emma bija pārliecināta, ka neviens, kur� atbilstu dzirdētajam aprakstam, tajā rītā nebija nokāpis krastā no �Kanzasas zvaigznes�. Sers Volters bija viņai sniedzis vēl divas nenovērtējami svarīgas ziņas. �Kanzasas zvaigzne� vakarā dodas ceļā. Un parasti starp pulksten diviem un pieciem viņa kabinetā ierodas kuģa vecākais stjuarts un tiek noformēti iekrau�anas dokumenti. Un pats galvenais � �is cilvēks esot atbildīgs par komandā neietilpsto�u darbinieku pieņem�anu.

Dienu iepriek� Emma bija uzrakstījusi vectēvam vēstuli, pateikdamās par palīdzību. Viņa joprojām nebija atklājusi seram Volteram savu nodomu, tomēr nojauta, ka viņ� visu ir sapratis.

Kad Beringtonu ēkas pulkstenis noskaitīja otro dienas stundu, bet no cilvēka, kur� līdzinātos doktoram Vollesam, joprojām nebija ne miņas, Emma nolēma rīkoties. Viņa paņēma savu ceļasomu un devās aug�up pa trapu. Nokļuvusi uz klāja, viņa mulsi apstājās un satraukti lūkojās apkārt. Pirmajam formā tērptajam pretimnācējam viņa vaicāja, kā nokļūt uz vecākā stjuarta kajīti, un saņēma atbildi, ka tā atrodas kuģa pakaļgalā uz apak�ējā klāja.

Emma pamanīja kādu pasa�ieri, kura devās lejup pa pla�ām kāpnēm, un sekoja viņai, jo nosprieda, ka tie�i tur jābūt apak�ējam klājam. Tā kā viņai nebija ne jausmas, kur atrodas kuģa pakaļgals, viņa iestājās rindā pie informācijas centra.

Aiz letes stāvēja divas meitenes tum�i zilos svārkos un baltās blūzēs. Meitenes ne uz brīdi nemitējās smaidīt.

��Kā varu jums palīdzēt, jaunkundz?���viena no viņām jautāja, kad Emma beidzot bija nokļuvusi līdz letei. Bija skaidri redzams, ka meitene noturējusi Emmu par pasa�ieri. Jāteic, viņa pat bija apsvērusi domu nopirkt biļeti un �ādi aizbraukt uz Ņujorku, tomēr galu galā nolēmusi, ka vairāk uzzinās, strādājot plecu pie pleca ar komandas locekļiem.

��Kur atrodas vecākā stjuarta kajīte?���viņa vaicāja.

��Otrās durvis pa labi. Lejup pa �īm kāpnēm,���atbildēja meitene.���Jūs noteikti nepaiesiet garām.

Devusies norādītajā virzienā, Emma nokļuva pie durvīm ar uzrakstu �Vecākais stjuarts�, dziļi ievilka elpu, tad pieklaudzināja.

��Ienāciet.

Emma atvēra durvis, iegāja telpā un ieraudzīja eleganti ģērbu�os virsnieku, kur� sēdēja pie veidlapām nokrauta galda. Viņam mugurā bija balts, iestīvināts formas krekls, kuram bija zeltīti uzple�i.

��Kā varu jums palīdzēt?���viņ� vaicāja. �ādu akcentu Emma vēl nekad nebija dzirdējusi, un bija pat grūti saprast, ko viņ� saka.

��Kungs, es meklēju viesmīles darbu,���viņa atbildēja, cerēdama, ka runā līdzīgi kā viņas kalpones Menorhausā.

��Man �ēl,���kungs noteica,���mums pa�laik jaunas viesmīles nav nepiecie�amas. Vienīgā brīvā darba vieta ir informācijas centrā.

��Es ar prieku tur strādā�u,���atbildēja Emma jau savā ierastajā balsī.

Vecākais stjuarts cie�āk palūkojās uz viņu. � Alga nav īpa�i laba, � viņ� brīdināja. � Un darba stundas ir vēl ļaunākas.

��Esmu pieradusi,���atteica Emma.

��Turklāt nevaru jums piedāvāt pastāvīgu vietu,���vecākais stjuarts turpināja.���Viena no manām meitenēm pa�laik ir Ņujorkā un pēc �ī reisa atkal mums pievienosies.

��Tā nav nekāda problēma,���Emma sacīja, bet neko vairāk nepaskaidroja.

Izskatījās, ka virsnieks nav pārliecināts. � Vai protat rakstīt un lasīt?

Emmai gribējās izstāstīt, ka dabūjusi stipendiju mācībām Oksfordā, tomēr viņa tikai pateica: � Jā, kungs.

Vairs neko nevaicājis, virsnieks no atvilktnes izņēma veidlapu, uz kuras bija vesela virkne jautājumu, pasniedza viņai pildspalvu un teica: � Aizpildiet �o! � Emma sāka rakstīt, bet viņ� turpināja: � Un es vēlos redzēt arī ieteikuma vēstules.

Pabeigusi aizpildīt veidlapu, Emma no somiņas izņēma Meizijas doto ieteikuma vēstuli un pasniedza to virsniekam.

��Ļoti iespaidīgi,���viņ� atzina.���Bet� vai esat pārliecināta, ka derēsiet darbam informācijas centrā?

��Līdzīgam darbam gatavojos arī Grand Hotel, � Emma stāstīja. � Tā bija daļa no manas apmācības, lai kļūtu par mened�eri.

��Kālab tad jūs atteicāties no �ādas iespējas un ieradāties pie mums?

��Mana vectēva māsa dzīvo Ņujorkā, un māte vēlas, lai līdz kara beigām es palieku pie viņas.

Tas virsnieku bija pārliecinājis. Ne jau pirmo reizi kāds vēlējās iestāties darbā uz kuģa, lai tādējādi aizkļūtu projām no kara skartās valsts. � Tad nu būs jāķeras pie darba! � viņ� sacīja un pielēca kājās, izgāja no kajītes un veda Emmu īsā ceļojumā atpakaļ uz informācijas centru.

��Pegij, esmu atradis Danai aizvietotāju. Viņa strādās �ā reisa laikā, tātad būs labāk, ja uzreiz arī sāks darbu.

��Paldies Dievam!���nopriecājās Pegija un pacēla atlokāmo letes daļu, lai ielaistu Emmu.���Kā tevi sauc?���viņa vaicāja ar tādu pa�u, teju nesaprotamu akcentu. Pirmo reizi Emma saprata, ko bija domājis Bernards �ovs, kad sacīja, ka angļus un amerikāņus �ķir kopīga valoda.

��Emma Beringtone.

��Nu tā, Emma. �ī ir mana palīdze Trūdija. Tā kā mums ir patie�ām daudz darba, tu pagaidām vienkār�i pavēro, mēs centīsimies tev visu pakāpeniski paskaidrot.

Emma stāvēja malā un skatījās, kā abas meitenes tika galā ar pilnīgi visu, ko viņām nācās darīt, turklāt smaidīt nemitējās ne mirkli. Pēc stundas Emma zināja, kur un cikos pasa�ieriem jāierodas uz apmācībām par glāb�anas laivu izmanto�anu, uz kura klāja ir grilzāle, cik tālu kuģim jābūt jūrā, lai pasa�ieri drīkstētu pasūtīt dzērienus, kur atrast pavadoni, kas būs līdzās, pēc vakariņām izstaigājot kuģi, un kā nokļūt uz aug�ējā klāja, ja ir vēlē�anās pavērot saulrietu.

Nākamās stundas laikā Emma atskārta, ka lielākā daļa jautājumu atkārtojas vēl un vēl. Tre�ās stundas laikā viņa paspēra soli uz priek�u un sāka atbildēt pasa�ieriem, un pie viņas izveidojās pa�ai sava gaidītāju rinda. Vērsties pēc paskaidrojuma pie pārējām meitenēm viņai nācās vien retu reizi.

Uz Pegiju tādi panākumi atstāja patie�ām lielu iespaidu. Kad rinda bija jūtami sarukusi, viņa sacīja Emmai: � Tagad ir īstais laiks, lai tev parādītu vietu, kur dzīvosi. Un mazliet iekodīsim, kamēr pasa�ieri pirms pusdienām malko dzērienus. � Viņa pievērsās Trūdijai un piebilda: � Ap septiņiem atgriezī�os un palaidī�u tevi. � Pēc tam pacēla atlokāmo letes daļu un izgāja. Trūdija pamāja ar galvu, un pie viņas pienāca kārtējais pasa�ieris.

��Sakiet, lūdzu, vai mums īpa�i jāpārģērbjas vakariņām?

��Pirmajā vakarā ne, kungs,���atskanēja pārliecino�a atbilde.���Bet pēc tam katru otro vakaru.

Pegija veda Emmu pa garu gaiteni un ne mirkli nemitējās pļāpāt. Beidzot viņas nonāca pie kādu kāpņu aug�gala. Tām priek�ā bija nostiepta virve, un tum�i uzraksta burti vēstīja: �Tikai komandai.�

���īs ved uz mūsu dzīvojamajām telpām,���Pegija paskaidroja un noāķēja virvi.���Tev nāksies dalīt kajīti ar mani,���viņa piebilda, kāpjot lejup.����obrīd brīva ir tikai Danas koja.

��Viss kārtībā, ��atteica Emma.

Zemāk, zemāk un vēl zemāk. Jo tālāk viņas tika, jo ar katru nākamo klāju pakāpieni kļuva �aurāki. Kad kāds no komandas locekļiem parausās malā, lai abas palaistu garām, Pegija apstājās un pārmija ar viņu da�us vārdus. Visiem viņa veltīja siltu smaidu. Emma savā dzīvē vēl ne reizi nebija satikusi kādu Pegijai līdzīgu meiteni. Lai cik neatkarīga viņa arī būtu, tomēr pamanījās nezaudēt savu sievi�ķību. Gai�iem, īsi apgrieztiem matiem, svārkos, kuri garumā stiepās tikai mazliet pāri ceļgaliem, un �aurā �aketītē, kura ne mirkli neļāva �aubīties par to, cik skaists ir viņas augums.

���ī ir mūsu kajīte,���viņa beidzot sacīja.���Te tu gulēsi visu �o nedēļu. Ceru, ka nebiji gaidījusi neko greznu.

Telpa bija mazāka par jebkuru istabu Menorhausā, ieskaitot pat slotu skapi.

��Drausmīgi, vai ne?���noteica Pegija.���Patiesībā ir tikai viens iemesls, kas liek turēties pie �ās vecās tupeles.���Emmai pat nebija jāvaicā, kāds tas ir, jo Pegija vienlīdz priecīgi atbildēja gan pati uz saviem, gan arī uz Emmas jautājumiem.���Vīrie�u un sievie�u skaita attiecība ir labāka nekā jebkur citur uz zemes,���noteica Pegija, iesmējās un piebilda: ��Lūk, Danas koja, bet tā ir manējā. Kā jau tu redzi, diviem cilvēkiem �ajā telpā nav vietas, varbūt vienīgi tad, kad viens no viņiem guļ. Tagad iekārtojies, bet es atnāk�u pēc pusstundas, tad novedī�u tevi lejā uz komandas virtuvi vakariņās.

Emmai likās, ka zemāk vairs nav iespējams nokāpt, ta�u pavaicāt viņa vairs nepaguva, jo Pegija jau bija aizgājusi. Mulsuma pārņemta, viņa apsēdās uz kojas. �Kā gan es varē�u uzdot Pegijai visus jautājumus, kas nomoka prātu, ja �ī meitene vispār nemitējas runāt? Bet var būt, ka tā izrādīsies priek�rocība un ar laiku Pegija glu�i vienkār�i pati izstāstīs visu, ko es vēlos noskaidrot? Man ir nedēļa laika, un tātad es varu atļauties būt pacietīga.� Viņa mēģināja savas nedaudzās līdzpaņemtās mantas ievietot atvilktnē, kuru Dana pat nebija pacentusies iztuk�ot.

Divreiz noskanēja kuģa sirēna, un pēc mirkļa Emma manīja nelielu sakustē�anos. Lai gan kajītē nebija iluminatora un nevarēja paraudzīties ārā, viņa juta, ka nu kuģis slīd uz priek�u. Viņa sēdēja uz kojas un pūlējās pārliecināt pati sevi, ka ir pieņēmusi pareizo lēmumu. Lai gan Bristolē atgriezties viņa plānoja pēc mēne�a, viņa jau tagad ļoti ilgojās pēc Sebastjana.

Viņa uzmanīgāk nopētīja telpu, kas tuvākās nedēļas laikā būs viņas mājvieta. Pie �aurās kajītes abām sienām bija piestiprināts pa kojai, un varēja noprast, ka telpa paredzēta maza auguma iemītniekam. Viņa apgūlās un izmēģināja matraci. Izrādījās, ka tam nav nevienas atsperes. Viņa atbalstīja galvu uz spilvena, kur� bija pildīts ar sintētisku materiālu, nevis dūnām. Telpā bija arī maza izlietnīte un divi ūdens krāni. Katrs piedāvāja vienādi sīku remdena ūdens strūkliņu.

Uzvilkusi Danas formastērpu, Emma pūlējās nesmieties. Kad atgriezās Pegija, viņa gan smieklus nevaldīja. Dana noteikti bija par vismaz trijām collām īsāka un pavisam noteikti trīs izmērus lielāka par Emmu. � Priecājies, ka tādai tev jāstaigā tikai nedēļu, � mierināja Pegija, vedot Emmu uz komandas ēdamtelpu.

Abas nokāpa vēl zemāk kuģa dzīlēs, lai pievienotos pārējiem komandas biedriem. Vairāki jauni vīrie�i, kā arī pāris vecāki kungi uzaicināja Pegiju viņiem pievienoties pie galda. Viņa deva priek�roku kādam gara auguma jaunam vīrietim, kuģa in�enierim, kā Emmai paskaidroja jaunā draudzene. Emmai ienāca prātā, ka laikam jau tie�i amats izskaidro, kālab �is cilvēks bija krietni notriepts ar eļļu, netīri bija pat viņa mati. Visi trīs nostājās rindā pēc ēdiena. In�enieris uzkrāva uz sava �ķīvja teju no visa, kas bija piedāvājumā. Pegija izvēlējās apmēram pusi, bet Emma, kura nejutās īsti labi, paņēma vien ābolu un cepumu.

Pēc maltītes Pegija un Emma atgriezās informācijas centrā, lai ļautu Trūdijai atvilkt elpu. Pasa�ieriem vakariņu galdi tika klāti pulksten astoņos. Da�i no vakariņotājiem uzradās pie informācijas centra, kā arī bija tādi, kuriem vajadzēja noskaidrot ēdamzāles atra�anās vietu.

Nākamās stundas laikā Emma par Pegiju uzzināja daudz vairāk nekā par �Kanzasas zvaigzni�. Kad pulksten desmitos vakarā beidzās maiņa, meitenes aizvēra dro�ības re�ģi, un Pegija veda Emmu atpakaļ kuģa dzīlēs.

��Vai gribēsi kopā ar mums mazliet iedzert komandas kantīnē? ��Pegija vaicāja.

��Nē, paldies,���atteica Emma.���Jūtos pārgurusi.

��Kā tev liekas, vai pati atradīsi ceļu uz kajīti?

��Septītais apak�ējais klājs, kajītes numurs simt trīspadsmit.

Nokļuvusi kajītē, Emma a�i izģērbās, nomazgājās un ieslīdēja zem plānās segas. Viņa pūlējās iekārtoties ērtāk kojā, ceļgali teju vai atdūrās viņai pret zodu. Kuģa dzenskrūves neregulārās kustības gan liecināja par to, ka vienā pozā viņai nebūs lemts palikt ilgāk kā da�us mirkļus. Drīz viņa tomēr iegrima miegā, un pēdējās domas pirms tam bija par Sebastjanu.

Emma spēji pamodās. Bija tik tum�s, ka viņa nekādi nevarēja ieskatīties pulkstenī, lai pārliecinātos par diennakts stundu. Vispirms viņa pieņēma, ka �ūpo�anos izraisījusi kuģa gaita, ta�u, kad acis bija pieradu�as pie tumsas, saskatīja uz kojas pie kajītes pretējās sienas divus augumus, kas ritmiski kustējās aug�up un lejup. Vienam no �iem diviem kājas bija krietni garākas par koju, tās stiepās pāri malai un atdūrās sienā. Visdrīzāk, tas bija kuģa in�enieris. Emmai nāca smiekli, tomēr viņa palika klusu, līdz Pegija gari, apmierināti nopūtās un kustības aprima. Pēc īsa laiciņa garās kājas noslīdēja uz grīdas, un to īpa�nieks iestīvējās vecā kombinezonā. Vēl pēc brī�a kajītes durvis klusi atvērās un tikpat klusi aizvērās atkal. Emma iegrima dziļā miegā.

Kad Emma nākamajā rītā pamodās, Pegija bija jau piecēlusies un saģērbusies.

��Es eju brokastīs,���viņa paziņoja.���Vēlāk tiksimies informācijas centrā. Starp citu, mūsu maiņa sākas astoņos.

Tiklīdz durvis bija aizcirtu�ās, Emma izlēca no kojas. Viņa lēni nomazgājās un ātri apģērbās, tad secināja, ka nebūs nekādu brokastu, ja vien viņa vēlas savā postenī būt laikus. Emma uzsāka maiņu un ātri vien atskārta, ka Pegija savus pienākumus uztver ļoti nopietni un cen�as palīdzēt katram pasa�ierim, kuram tas nepiecie�ams. Kafijas pauzes laikā Emma sacīja: � Kāds pasa�ieris man vaicāja par ārsta pieņem�anas laikiem.

��No septiņiem līdz vienpadsmitiem rītā, ��atbildēja Pegija.���Un no diviem līdz se�iem pēcpusdienā. Ārkārtas gadījumos no tuvākā telefona jāzvana uz numuru viens, viens, viens.

��Un kā sauc ārstu?

��Doktors Pārkinsons. Viņā iemīlēju�ās visas kuģa meitenes.

��Ak� kāds pasa�ieris bija iedomājies, ka ārsta uzvārds ir Volless.

��Nē, Volijs pirms se�iem mēne�iem aizgāja pensijā. Jaukais, vecais vīrs.

Pārtraukuma laikā Emma vairs nekādus jautājumus neuzdeva un klusēdama izdzēra kafiju.

��Varbūt atliku�o rīta daļu tev vajadzētu izstaigāt kuģi, lai tu zinātu, kurp sūti cilvēkus,���Pegija ieteica, kad abas atkal bija savās vietās informācijas centrā. Viņa iedeva Emmai ceļvedi par telpu izvietojumu kuģī. ��Tiksimies pusdienlaikā.

Ar atvērtu ceļvedi rokā Emma sāka savu ceļojumu pa kuģi. Ēdamzāles, bāri, kār�u spēles telpa, bibliotēka, pat balles zāle ar d�eza orķestri. Nonākusi pie kuģa slimnīcas telpām otrajā klājā, viņa ieskatījās cie�āk, tad piesardzīgi pavēra dubultās durvis un pa spraugu pabāza galvu telpā. Tās tālākajā malā bija divas rūpīgi saklātas gultas. �Vai Harijs bija gulējis vienā no tām, bet leitnants Bred�ovs otrā?�

��Vai varu jums palīdzēt?���kāds vaicāja.

Emma apcirtās apkārt un ieraudzīja gara auguma vīrieti baltā uzsvārcī. Viņa uzreiz saprata, kālab Pegija iemīlējusies �ajā cilvēkā.

��Es tikko esmu uzsākusi darbu informācijas centrā, ��viņa stāstīja,���un man jānoskaidro, kur kas atrodas uz �ā kuģa.

��Mani sauc Saimons Pārkinsons,���viņ� stādījās priek�ā un draudzīgi viņai uzsmaidīja.���Tagad, kad esat noskaidrojusi, kur esmu atrodams, dro�i nāciet atkal. Katrā laikā būsiet laipni gaidīta!

��Paldies!���sacīja Emma, ātri izslīdēja gaitenī, aizvēra durvis un aizsteidzās projām. Viņa vairs pat nespēja atcerēties, kad pēdējo reizi kāds būtu ar viņu flirtējis. Un tomēr vēlējās, kaut tas labāk būtu bijis doktors Volless. Visu atliku�o rīta cēlienu Emma iepazinās ar kuģa telpu izvietojumu, izpētīja katru klāju, līdz beidzot bija daudzmaz pārliecināta, ka spēs izstāstīt arī pasa�ieriem, kurp un kā jādodas.

Pēcpusdienā Emma labprāt vēlējās izmantot savas jaunās zinā�anas, ta�u Pegija viņai ieteica izskatīt pasa�ieru dokumentus glu�i tāpat, kā viņa bija iepazinusies ar kuģi. Tā nu Emma vientulībā iekārtojās nelielā kabinetā un lasīja par cilvēkiem, kurus viņa nekad savā mū�ā vairs nesatiks.

Vakarā viņa mēģināja mazliet ieēst. Pupiņas uz grauzdiņa un glāzi limonādes. Drīz pēc tam viņa ātri atgriezās kajītē un centās kaut nedaudz pagulēt, gadījumam, ja in�enieris ierastos atkal.

Kad kajītes durvis atvērās, gaisma, kas iespīdēja no gaiteņa, Emmu pamodināja. Viņa nespēja noteikt, kas ir �is cilvēks, tomēr saprata, ka in�enieris tas �oreiz nav, jo �ā vīrie�a kājas līdz sienai neaizsniedzās. Viņa nomodā aizvadīja �etrdesmit minūtes un aizmiga tikai pēc tam, kad durvis atkal atvērās un aizvērās.

Emma ātri pierada pie jaunās dienaskārtības un naksnīgajām vizītēm viņu kopīgajā kajītē. �ie apmeklējumi īpa�i neat�ķīrās cits no cita. Mainījās tikai vīrie�i. Reiz kāds mīlnieks devās pie Emmas, nevis Pegijas kojas.

��Es neesmu tā, ko meklējat,���Emma strikti noteica.

��Atvainojiet,���vīrietis bilda un mainīja virzienu. Pegija laikam bija nospriedusi, ka Emma ir aizmigusi, jo pēc seksa pārītis klusi sarunājās un Emma dzirdēja katru pus�ukstus izteikto vārdu.

��Kā tev liekas, vai tava draudzene būtu pieejama?

��Kāpēc tu vaicā? Vai viņa tevi ap�ilbinājusi?���Pegija ķiķinot vaicāja.

��Es nerunāju par sevi, bet zinu kādu, kur� labprāt pirmais izmēģinātu laimi.

��Nav ne mazāko cerību. Viņai Bristolē ir sirdsdraugs. Man sacīja, ka pat doktors Pārkinsons uz �o meiteni neesot atstājis iespaidu.

���ēl gan,���vīrietis noteica.

Pegija un Trūdija bie�i runāja par to rītu, kad jau agri pirms brokastīm jūras dzelmē tika apbedīti deviņi jūrnieki no �Devonie�a�.

Emmai bija izdevies noskaidrot �o to tādu, kas nebija zināms ne viņas vectēvam, ne arī Meizijai. Un tomēr� līdz iebrauk�anai Ņujorkas ostā bija atliku�as vairs tikai trīs dienas, bet Emma joprojām nezināja, vai dzīvs palicis leitnants Bred�ovs vai arī tomēr tas bijis Harijs.

Piektajā ceļojuma dienā Emma tika atstāta par atbildīgo informācijas centrā. Pārsteigumu nebija. Toties tādi radās piektajā naktī.

Atvērās kajītes durvis, un kāds, lai kur� tas arī būtu, devās pie Emmas kojas. Atkal atskanēja strikta iebilde, ka viņa nav meklētā meitene. Vīrietis nekavējoties izgāja no kajītes. Emma gulēja nomodā un prātoja, kur� gan tas bijis.

Sestajā dienā Emmai atkal neizdevās noskaidrot neko jaunu par Hariju un leitnantu Bred�ovu. Viņa jau sāka ba�īties, ka tā arī ieradīsies Ņujorkā bez neviena pavediena, kas ļautu turpināt meklējumus. Un tajā vakarā viņa izlēma pajautāt Pegijai par to puisi, kur� izdzīvoja.

��Tomu Bred�ovu es sastapu tikai vienu reizi,���stāstīja Pegija,���kad viņ� kopā ar medmāsu pastaigājās pa klāju. Vispār jau par pastaigu to īsti nevarēja nosaukt, jo nabadziņ� balstījās uz kruķiem.

��Vai tu ar viņu runāji?���Emma tincināja.

��Nē, viņ� likās ļoti kautrīgs. Lai nu kā, bet Kristīna neizlaida viņu no acīm.

��Kristīna?

��Tajā laikā viņa bija medmāsa kuģa slimnīcā un strādāja kopā ar doktoru Vollesu. Nav ne mazāko �aubu, ka tie�i viņi abi izglāba Toma Bred�ova dzīvību.

��Un tu viņu nekad vairs neesi redzējusi?

��Tikai brīdī, kad piestājām Ņujorkā. Es pamanīju, kā viņ� kopā ar Kristīnu izkāpj no kuģa.

��Viņ� devās kopā ar Kristīnu?���Emma satraukti pārvaicāja.���Un doktoru Vollesu?

��Nē, tur bija tikai Kristīna un viņas līgavainis Ri�ards.

��Ri�ards?���atkārtoja Emma, un viņas balsī bija saklausāms atvieglojums.

��Jā, Ri�ards kaut kāds tur. Nespēju atcerēties viņa uzvārdu. Viņ� bija tre�ais kapteiņa palīgs. Drīz pēc tam viņ� apprecējās ar Kristīnu un mēs viņus vairs neesam redzēju�i.

��Vai viņ� bija izskatīgs vīrietis?���Emma taujāja.

��Toms vai Ri�ards?���Pegija vēlējās precizēt.

��Vai piedāvāt tev kādu dzērienu?���vaicāja jauns vīrietis, kuru Emma līdz �im vēl nebija redzējusi, bet nojauta, ka vēlāk naktī skatīs viņa profilu kajītes tumsā.

Emmas nojausma izrādījās pareiza, un viņa nevarēja aizmigt vīrie�a vizītes laikā. Miegs pie viņas nenāca arī pirms tam un pat tad, kad ciemiņ� jau bija projām. Prātā rosījās daudzas domas.

Nākamajā rītā Emma pirmo reizi jau bija ieradusies informācijas centrā agrāk par Pegiju un gaidīja draudzeni.

��Vai sagatavot Ņujorkā izkāpjo�o pasa�ieru sarakstu?���viņa vaicāja, kad Pegija bija atnākusi.

��Nekad vēl neesmu redzējusi kādu, kur� labprātīgi piesakās veikt �o darbu,���sacīja Pegija.���Bet, jā! Noteikti vari ķerties klāt. Kādam ir jāpārliecinās, vai saraksts ir atjaunots, ja nu gadījumā imigrācijas dienests nolemtu rūpīgāk pārbaudīt kādu pasa�ieri, kad būsim iebrauku�i Ņujorkas ostā.

Emma devās uz mazo kabinetu. Viņa nolika malā �ā reisa pasa�ieru sarakstu un pievērsa uzmanību mapēm, kurās glabājās dokumenti par agrākajiem kuģa komandas locekļiem. Tās viņa atrada atsevi�ķā skapītī � izskatījās, ka tās jau ilgu laiku nevienu nav interesēju�as.

Lēnām, ar pedantisku rūpību viņa sāka meklēt dokumentus, kas attiektos uz Kristīnu un Ri�ardu. Ar Kristīnu bija viegli. Izrādījās, ka ar �ādu vārdu uz kuģa tolaik bijusi tikai viņa vienīgā. Viņā strādājusi par vecāko medmāsu uz �Kanzasas zvaigznes� no tūksto� deviņi simti trīsdesmit sestā līdz tūksto� deviņi simti trīsdesmit devītajam gadam. Ri�ardi gan bija vairāki, kā arī vēl Diki un Dikiji. Vienam no �iem Ri�ardiem, leitnantam Ri�ardam Tibetam, bija norādīta tāda pati adrese Manhetenā kā Kristīnai Kreivenai.

�o adresi Emma pierakstīja.

��Laipni lūdzam Amerikas Savienotajās Valstīs, Beringtones jaunkundz!

��Paldies!���atbildēja Emma.

��Cik ilgi plānojat palikt mūsu valstī? ��vaicāja imigrācijas dienesta virsnieks, pārbaudīdams Emmas pasi.

��Nedēļu. Ilgākais, divas,���atteica viņa.���Apciemo�u sava vectēva māsu un pēc tam atgriezī�os Anglijā. ��Un tas, ka Emmas vectēva lorda Hārvija māsa dzīvoja Ņujorkā, bija patiesība. Tomēr viņas apciemo�ana Emmas plānos neietilpa, jo viņa nevēlējās, lai ģimenē taptu zināms, kas viņai padomā.

��Kāda ir jūsu vectēva māsas adrese?

��Parka avēnijas un Se�desmit ceturtās ielas stūris.

Imigrācijas dienesta virsnieks kaut ko pierakstīja, iespieda zīmogu Emmas pasē un atdeva to viņai atpakaļ.

��Novēlu jauki pavadīt laiku Ņujorkā, Beringtones jaunkundze.

Izgājusi imigrācijas dienesta pārbaudi, Emma pievienojās garajai �Kanzasas zvaigznes� pasa�ieru rindai. Tikai pēc divdesmit minūtēm viņa varēja iekārtoties dzeltenā taksometra aizmugurējā sēdeklī.

��Es gribētu, lai mani aizvedat uz mazu, ne pārāk dārgu viesnīcu kaut kur Mērtonstrītas tuvumā Manhetenā, ��viņa sacīja taksometra vadītājam.

��Kundze, vai jūs pateiks man to pa�u vēlreiz?���viņ� noteica, cigāru iespiedis mutes vienā kaktiņā.

Emmai bija grūti saprast, ko viņ� saka, un viņa nosprieda, ka arī taksometra vadītājam radu�ās līdzīgas problēmas.

��Es meklēju mazu viesnīcu par mazu naudu. Mērtonstrītā Manhetenā, ��viņa atkārtoja lēnām, skaidri izrunājot katru vārdu.

��Mērtonstrīta,���noskaldīja taksometra vadītājs, it kā būtu sapratis tikai �o vienu vārdu.

��Tie�i tā, ��apstiprināja Emma.

��Un kāpēc jūs to neteicāt uzreiz?

�oferis uzsāka braukt un vairs nesacīja ne vārda līdz brīdim, kad automa�īna piestāja pie sarkanu ķieģeļu ēkas, pie kuras bija izkārts karogs ar uzrakstu The Mayflower Hotel.

���etrdesmit centi,���paziņoja �oferis, un cigārs viņa mutē pie katra vārda sa�ūpojās.

Samaksāja Emma no naudas, ko bija nopelnījusi uz kuģa. Reģistrējusies viesnīcā, viņa uzreiz devās uz ceturto stāvu un iekārtojās numurā. Vispirms viņa izģērbās un iegāja karstā vannā.

Negribīgi izkāpusi no vannas, viņa noslaucījās lielā, pūkainā dvielī un uzvilka, viņasprāt, neuzkrīto�u kleitu. Viņa jutās gandrīz kā cilvēks.

Emma izraudzījās galdiņu viesnīcas kafejnīcas klusā stūrī un pasūtīja tasi tējas (par Earl Grey viņi gan neko nebija dzirdēju�i) un �Kluba sviestmaizi� (kaut ko tādu, par ko Emma nekad iepriek� nebija dzirdējusi). Gaidot, kad tiks izpildīts viņas pasūtījums, Emma uz papīra salvetes sāka rakstīt daudzos jautājumus, kurus vēlējās uzdot cilvēkiem, kuri dzīvoja Mērtonstrītā �etrdesmit se�i. Viņa ļoti cerēja, ka tur joprojām ir kāds, kur� būs gatavs uz �iem jautājumiem atbildēt.

Parakstījusi �eku � kārtējais jaunais vārds Emmas krājumā �, viņa pavaicāja, kā nokļūt līdz Mērtonstrītai. Viņai tika paskaidrots, ka vispirms jādodas trīs kvartālus uz ziemeļiem un pēc tam divus kvartālus uz rietumiem. Viņai nebija ne jausmas, ka ikvienam ņujorkietim ir iedzimts iek�ējais kompass.

Gājienu Emma izbaudīja un vairākas reizes apstājās pie skatlogiem ar precēm, kādu Bristolē nebija. Pēc pusdienlaika viņa nonāca pie liela daudzdzīvokļu nama un īsti nezināja, ko iesāks, ja Tibeta kundzes nebūs mājās.

Durvju sargs glītā formastērpā atvēra Emmai durvis un vaicāja: � Kā varu jums pakalpot?

��Esmu ieradusies pie Tibeta kundzes,���Emma atbildēja, pūlēdamās runāt pārliecino�i, it kā būtu gaidīta.

��Trīsdesmit pirmais dzīvoklis tre�ajā stāvā, ��durvju sargs paskaidroja un ar pirkstu galiem pieskārās pie savas cepures malas.

Tas, ka angļu akcents palīdz atdarīt durvis, izrādījās taisnība.

Lifts veda Emmu uz tre�o stāvu, un viņa prātā izmēģināja jautājumus, kuri, kā viņa cerēja, palīdzēs atvērt otras durvis. Kad lifts apstājās, viņa pavilka malā re�ģi un izgāja gaitenī, lai meklētu trīsdesmit pirmo dzīvokli. Tibetu durvīs vīdēja neliels stikla aplītis, kur� Emmai �ķita līdzīgs Ciklopa acij. Viņa pa to nespēja ielūkoties iek�ā, ta�u bija pārliecināta, ka iemītniekiem gan labi redzams, kur� stāv aiz durvīm. Namrunis sienā blakus durvīm gan likās krietni vien ierastāks. Viņa piespieda pogu un gaidīja. Pagāja kāds laiks, līdz durvis galu galā atvērās. Un arī tad tikai nedaudz, vien tik, cik atļāva misiņa dro�ības ķēde. Skatiens cie�i ieurbās Emmā.

��Pie kā jūs esat atnākusi?���atskanēja jautājums, un viņa to spēja itin labi saprast.

��Es ļoti atvainojos, ka traucēju jūs, Tibeta kundze,���Emma sacīja,���bet iespējams, ka esat mana pēdējā cerība.���Sieviete aizdomīgi raudzījās uz negaidīto vie�ņu.���Redziet, es izmisīgi pūlos atrast Tomu.

��Tomu?���sieviete atkārtoja.

��Tomu Bred�ovu. Viņ� ir mana bērna tēvs,���paskaidroja Emma, izspēlēdama pēdējo durvju atvēr�anas kārti.

Durvis aizkrita ciet, varēja dzirdēt, kā tiek noņemta ķēde, un tās atkal atvērās. Tagad bija labi redzama jauna sieviete ar bērnu rokās.

��Atvainojiet par nelaipno sagaidī�anu,���viņa sacīja,���bet Ri�ardam nepatīk, ja atveru durvis sve�iniekiem. Lūdzu, ienāciet!���Viņa veda Emmu uz dzīvojamo istabu.���Apsēdieties, bet es nolik�u D�eiku atpakaļ sētiņā.

Emma apsēdās un aplūkoja istabu. Tur bija vairākas fotogrāfijas, kurās Kristīna bija redzama kopā ar jaunu flotes virsnieku, acīmredzot Ri�ardu Tibetu. Viņas vīru.

Pēc da�ām minūtēm Kristīna atgriezās, nesdama paplāti ar kafijas traukiem. � Baltu vai melnu? � viņa vaicāja.

��Baltu, lūdzu!���atbildēja Emma, kura Anglijā nemēdza dzert kafiju, bet ātri bija ielāgojusi, ka amerikāņi nedzer tēju pat no rītiem.

��Cukuru?���piedāvāja Kristīna, kad bija ielējusi kafiju.

��Nē, paldies.

��Tātad Toms ir jūsu vīrs?���vaicāja Kristīna, kad bija apsēdusies pretī Emmai.

��Nē, viņa līgava. Patiesību sakot, viņam nebija ne jausmas, ka gaidu bērnu.

��Kā jūs mani uzmeklējāt?���vaicāja Kristīna, un viņas balss joprojām skanēja mazliet ba�īgi.

���Kanzasas zvaigznes� vecākais stjuarts sacīja, ka jūs ar Ri�ardu bijāt vieni no pēdējiem, kuri redzēja Tomu.

��Tā ir taisnība. Mēs bijām kopā ar viņu, kad da�us mirkļus pēc izkāp�anas krastā viņ� tika apcietināts.

��Viņu apcietināja?���Emma neticīgi pārvaicāja.���Ko gan viņ� bija izdarījis?

��Viņu apsūdzēja par brāļa slepkavību,���sacīja Kristīna.���Bet jūs noteikti to jau zināt?

Emma vairs nespēja valdīt asaras. Cerības bija sa�ķīdu�as driskās. Viņa atskārta, ka laikam jau patie�ām izdzīvojis Toms Bred�ovs, nevis Harijs. Ja Harijs būtu apcietināts kļūdaini, viņam ta�u nenāktos grūti paskaidrot, ka viņ� nav meklētais cilvēks.

�Ja vien es būtu atplēsusi to vēstuli Meizijas mājās!� Emma sūkstījās. �Tad nebūtu jāpiedzīvo �is smagais pārbaudījums.� Asaras lija, un pirmo reizi viņa pa īstam apjauta, ka Harijs ir miris.

Kad ieradās vecaistēvs sers Volters Beringtons un paziņoja drausmo vēsti, ka Harijs ir gājis bojā, D�ailss bija kā sastindzis. Kļuvis nejutīgs. Likās, ka viņ� zaudējis kādu locekli. Patiesībā viņ� ar prieku būtu ziedojis kādu sava ķermeņa daļu, lai tikai atsauktu Hariju atpakaļ dzīvē. Jau kop� bērnības abi bija ne�ķirami. D�ailss alla� uzskatīja, ka �ī draudzība abiem ir viena no dzīves lielākajām veiksmēm. Harija bezjēdzīgā, pilnīgi liekā nāve tikai vēl vairāk nostiprināja D�ailsa apņēmību nepieļaut tādu kļūdu arī pa�am.

Viesistabā D�ailss klausījās �ēr�ila kunga runu pa radio, kad Emma ievaicājās: � Vai esi plānojis iestāties bruņotajos spēkos?

��Jā. Es nevaru atgriezties Oksfordā. Esmu apņēmies nekavējoties pieteikties dienestā.

Māte bija acīmredzami pārsteigta, tomēr sacīja, ka visu saprot. Emma cie�i apskāva brāli un teica: � Harijs ar tevi lepotos. � Greisa, kura reti izrādīja savas jūtas, nespēja novaldīt asaras.

Jau nākamajā rītā D�ailss aizbrauca uz Bristoli un di�manīgi apstādināja savu dzelteno MG pie pa�ām rekrutē�anas dienesta durvīm. Viņ� iegāja pa tām un izturējās tik pa�apzinīgi, it kā viņa lēmums būtu uzrakstīts viņam uz pieres.

Augstākais virsser�ants no Gloster�īras pulka � no kapteiņa D�eka Tārenta kādreizējā pulka � stāvēja un uzmanīgi vēroja jauno Beringtona kungu. Pēc tam virsnieks pasniedza D�ailsam veidlapu, ko viņ� paklausīgi aizpildīja. Kad bija aizritējusi stunda, viņu paaicināja aiz priek�kara, kur armijas ārsts pārbaudīja jauniesaucamo veselību.

Ārsts rūpīgi pildīja savu pienākumu un pēc tam ievilka ķeksīti visās ailītēs � ausis, deguns, kakls, krūtis un locekļi. Visbeidzot pienāca kārta redzes pārbaudei. D�ailss nostājās aiz iezīmētās baltās līnijas un nosauca visus pieprasītos burtus un ciparus. Galu galā viņ� ta�u spēja pamanīt, kad bumba ar ātrumu deviņdesmit jūdzes stundā traucās tie�i viņam virsū, turklāt no daudz lielāka attāluma. Viņ� jutās dro�s arī par to, ka tiks galā ar krāsu testu. Un piepe�i ārsts viņam pavaicāja, vai viņa ģimenes locekļiem ir kādas iedzimtas kaites vai nopietnas veselības problēmas. D�ailss atbildēja godīgi: � Gan tēvs, gan arī mans vectēvs ir daltoniķi.

Pārbaude turpinājās, un ārsts klusi pie sevis kaut ko ik pa laikam noteica.

��Beringtona kungs, man �ēl jums to sacīt,���viņ� beidzot ierunājās,���ta�u, ņemot vērā jūsu ģimenes medicīnisko vēsturi, nevarē�u jūs ieteikt aktīvajam dienestam. Protams, nav nekādu �ķēr�ļu, lai jūs pievienotos �tāba virsnieku pulkam.

��Vai jūs tomēr nevarētu ielikt ķeksīti, kur nepiecie�ams, un aizmirsīsim, ka es vispār esmu �o sasodīto tematu aizskāris?���noteica D�ailss, pūlēdamies radīt izmisuma pieskaņu balsī.

�o izteikumu ārsts neņēma vērā viņa un ailītē C3 ierakstīja: �Aktīvajam dienestam nav derīgs.�

Menorhausā D�ailss atgriezās uz pusdienu laiku. Viņa māte Elizabete neteica ne vārda, kad viņ� iztuk�oja gandrīz veselu pudeli vīna. Visiem, kas vien vēlējās klausīties, un arī da�iem, kas to nemaz negribēja, viņ� vēstīja, ka sava krāsu akluma dēļ nav pieņemts Gloster�īras pulkā.

��Vectēvam tas netraucēja cīnīties pret būriem,���viņam atgādināja Greisa, kad brālis bija uzlicis sev otru porciju pudiņa.

��Tolaik viņi dro�i vien nemaz nezināja, ka tāda kaite pastāv,���aizrādīja D�ailss, mēģinādams nogludināt piezīmes asumu.

Ar sitienu zem jostasvietas iesaistījās Emma. � Tā pieteik�anās jau nebija nopietni domāta, vai ne? � viņa secināja, skatīdamās brālim tie�i acīs. D�ailss pētīja savu kurpju purngalus, bet māsa deva vēl pēdējo triecienu. � �ēl gan, ka te nav tava drauga no dokiem, kur� varētu tev atgādināt, ka arī bija daltoniķis.

Māte, izdzirdējusi jaunumus, bija redzami atvieglota, tomēr notiku�o nekomentēja. Līdz savai aizbrauk�anai uz Kembrid�u Greisa vairs nepārmija ne vārda ar brāli.

D�ailss brauca atpakaļ uz Oksfordu un cerēja, ka visi sapratīs iemeslu, kālab viņ� nav pieņemts aktīvajā dienestā un turpina studijas. Iegājis pa koled�as vārtiem, viņ� secināja, ka pagalms drīzāk atgādina rekrutē�anas centru, nevis mācību iestādi. Jauno vīrie�u armijas formastērpos te bija daudz vairāk nekā to, kuriem �ādas formas nav. Pēc D�ailsa domām, vienīgais labums no �iem notikumiem bija tāds, ka tagad universitātē bija vienlīdzīgs skaits sievie�u un vīrie�u. Diem�ēl lielākā daļa �o jauno dāmu vēlējās, lai tiktu redzētas ejam kopā ar kādu, kur� valkā armijas uniformu.

D�ailsa senais skolas draugs Dīkinss bija viens no tiem, kur� neizrādīja īpa�u no�ēlu par to, ka nav pieteicies armijā. No ārsta pārbaudes Dīkinsam nebūtu nekādas jēgas. Tas būtu vienīgais eksāmens, kuru viņ� nekādi nespētu nokārtot. Katrā ailītē viņam varētu ierakstīt: �Atzīt par nederīgu aktīvajam dienestam.� Un tad glu�i negaidot viņ� pazuda kādā vietā, ko sauca par Ble�līparku. Neviens nespēja D�ailsam izskaidrot, kas tur īsti notiek, tomēr nemitīgi klusināja un nevēlējās par to runāt. Arī pats Dīkinss brīdināja D�ailsu, ka zināmu apstākļu dēļ D�ailsam nebūs iespējams viņu brīvi apciemot.

Mēne�iem ritot, D�ailss vairāk laika sāka pavadīt krodziņā pilnīgā vientulībā, nevis ieradās uz lekcijām universitātes auditorijā, kura pamazām pildījās ar jaunajiem vīrie�iem, kuri bija atgriezu�ies no frontes. Kāds bez vienas rokas, kāds � tikai ar vienu kāju, vēl kāds bija zaudējis redzi. Un visi bija tie�i no koled�as, kurā mācījās D�ailss. Viņ� pūlējās to neievērot, tomēr, tuvojoties semestra beigām, �ādā sabiedrībā jutās aizvien neiederīgāks.

Mācībām beidzoties, D�ailss devās uz Skotiju, lai piedalītos Sebastjana Artura Kliftona kristībās. Tikai tuvākie ģimenes piederīgie un da�i cie�ākie draugi tika aicināti uz �o ceremoniju, kas norisinājās Malgelrijas pils kapelā. Emmas un D�ailsa tēva starp viesiem nebija.

D�ailsu iepriecināja un pārsteidza Emmas lūgums kļūt par mazā Sebastjana krusttēvu. Tomēr, kad māsa pavēstīja par �ādas izvēles argumentiem � viņa zinājusi, ka, par spīti visam, Harijs tie�i tā būtu vēlējies, � D�ailss jutās satriekts.

Nākamajā rītā, kāpdams lejup uz brokastīm, viņ� pamanīja, ka vectēva kabinetā deg gaisma. Pa ceļam uz ēdamistabu, ejot garām kabineta durvīm, viņ� izdzirdēja sarunā pieminam viņa vārdu, apstājās, paspēra soli atpakaļ tuvāk puspavērtajām durvīm un ieklausījās. Sera Voltera vārdi bija stindzino�i: � Man ir sāpīgi to sacīt, tomēr jāatzīst, kāds tēvs, tāds dēls.

��Piekrītu,���atteica lords Hārvijs.���Un es par to zēnu alla� biju tik augstās domās� Tagad viss �ķiet vēl derdzīgāks.

��Un es tik ļoti lepojos ar viņa panākumiem Bristoles klasiskajā ģimnāzijā, ��sers Volters noteica.

��Es uzskatīju,���piebilda lords Hārvijs,���ka savu atzīstamo līdera talantu un drosmi, ko viņ� tik bie�i parādīja kriketa spēles laukumā, zēns lietderīgi izmantos arī kaujas laukā.

��Vienīgais labums no �ā visa,���rezumēja sers Volters,���ir tāds, ka tagad es vairs neuzskatu Hariju par Hugo dēlu. Tam ir glu�i vienkār�i neiespējami noticēt.

D�ailss aizsteidzās garām ēdamzālei un izgāja ārā pa parādes durvīm. Viņ� iekāpa savā automa�īnā un uzsāka garo atpakaļceļu.

Nākamajā dienā viņ� atkal novietoja automa�īnu pretī rekrutē�anas centram un atkal iestājās gaidītāju rindā, ta�u �oreiz ne tajā, kurā stāvēja Gloster�īras pulka iespējamais papildinājums. Viņ� izvēlējās iestādi otrā Eivonas upes krastā, kur pieņēma rekrū�us Veseksas pulkam.

Viņ� aizpildīja kārtējo veidlapu un atkal nostājās ārsta priek�ā, lai ļautos rūpīgai pārbaudei. �oreiz, kad ārsts vaicāja viņam par iedzimtām kaitēm vai nopietnām veselības problēmām, kas varētu kavēt viņa aktīvā dienesta gaitas, D�ailss atbildēja, ka nekā tāda nav.

Nākamajā pēcpusdienā D�ailss pameta vienu pasauli un nokļuva glu�i citā.

Trīsdesmit se�i jauniesauktie, kurus nevienoja nekas cits kā fakts, ka viņi piekritu�i kļūt par kareivjiem, iekāpa vilciena vagonā. Viņu aukles loma bija uzticēta kādam kaprālim. Kad vilciens izkustējās no vietas, D�ailss paraudzījās pa nokvēpu�o tre�ās klases logu un secināja tikai vienu. Viņi dodas uz dienvidiem. Tie�i cik tālu uz dienvidiem, viņ� saprata vien tad, kad vilciens pēc �etrām stundām iebrauca Limpstonā.

Ceļojuma laikā D�ailss klusēja un uzmanīgi klausījās, ko runā vīri viņam apkārt. �ie cilvēki nākamās divpadsmit nedēļas būs viņa biedri. Autobusa �oferis no Filtonas, policists no Longe�tonas, miesnieks no Brodstrītas, celtnieks no Neilsī un lauksaimnieks no Vinskomas.

Kad visi bija izkāpu�i no vilciena, kaprālis veda grupu uz autobusu, kas viņus jau gaidīja.

��Kurp mēs dosimies?���vaicāja miesnieks.

��Drīz uzzināsi, zēniņ, ��atteica kaprālis.

Aizritēja stunda, un autobuss joprojām ripoja pa Dārtmūru, līdz vairs nebija redzamas ne mājas, ne cilvēki. Vienīgi vanags riņķoja gaisā, meklēdams medījumu.

Beidzot viņi apstājās pie vientulīgas ēku grupas, un laika apstākļu pabalināta izkārtne vēstīja: �Ipras kazarmas. Veseksas pulka treniņnometne.� �is apstāklis nekādi neuzlaboja D�ailsa omu. No sarga būdiņas iznāca kareivis un pacēla barjeru, lai autobuss varētu iebraukt teritorijā. Pēc apmēram simt jardiem tas apstājās laukuma vidū. Kāds vientuļ� stāvs gaidīja, līdz jaunie kareivji izkāps.

Izrausies no autobusa, D�ailss nonāca aci pret aci ar milzīga auguma cilvēku, kura krūtis bija apmēram mucas platumā, un likās, ka viņ� ir teju vai iestādīts laukuma smiltīs. Pie krūtīm viņam trijās rindās bija piestiprināti apbalvojumi, un zem kreisās rokas viņ� bija iespiedis brūnu ādas zizli, ta�u visvairāk D�ailsu pārsteidza viņa bik�u vīles, kas bija iegludinātas teju vai na�a asumā, kā arī kurpes, kas bija nospodrinātas tik spo�i, ka vīrietis tajās varēja saskatīt savu atspulgu.

��Labvakar, kungi!���nodimdināja vīrietis. Atbalss aizvēlās pāri parādes laukumam. D�eimss nodomāja, ka �im cilvēkam nu gan nav nepiecie�ams lietot megafonu.���Esmu augstākais virsser�ants Dosons. Jums mani jāuzrunā par kungu. Mans uzdevums ir no jums, sala�ņu bara, divpadsmit nedēļu laikā izveidot cīņai derīgu spēku. Līdz tam laikam jūs būsiet ieguvu�i tiesības saukties par veseksie�iem, labākā pulka kareivjiem. Nākamās divpadsmit nedēļas es bū�u jums mātes, tēva un mīļotās vietā. Un ticiet, man ir tikai viens mērķis dzīvē, proti, panākt, lai brīdī, kad sastapsiet savu pirmo vācu kareivi, jūs nogalinātu viņu ātrāk, nekā viņ� būs nonāvējis jūs. Un �is process sāksies nākamajā rītā pulksten piecos.���Vīri novaidējās, bet virsnieks to pilnībā ignorēja.���Līdz tam atstā�u jūs kaprāļa Makklauda ziņā. Viņ� jūs aizvedīs uz kantīni un pēc tam varēsiet iekārtoties kazarmās. Naktī atpūtieties labi. Kad atkal tiksimies, jums būs nepiecie�ama visa enerģija, kāda vien jums piemīt. Kaprāl, pārņemiet vadību!

D�ailss sēdēja un skatījās uz zivju kroketēm, kuru sastāvdaļas nekad nebija redzēju�as sālsūdeni. Iedzēris vienu malku brūna remdena �ķidruma, kas tika pasniegts kā tēja, viņ� nolika krūzi atpakaļ uz galda.

��Ja tu negrasies ēst savas kroketes, varbūt es varu tās dabūt?���vaicāja jauns puisis, kas sēdēja blakus D�ailsam. Viņ� pamāja ar galvu, un abi samainījās �ķīvjiem. Jauneklis vairs neteica ne vārda, kamēr nebija pievārējis D�ailsa porciju.

��Es pazīstu tavu mammu,���jauneklis sacīja.

D�ailss cie�āk paraudzījās uz viņu un mēģināja izprātot, kā gan tas iespējams.

��Mēs piegādājam gaļu uz Menorhausu un Beringtonholu,���vīrietis turpināja.���Man patīk tava mamma,���viņ� sacīja.���Ļoti jauka lēdija. Esmu Beitss, starp citu. Terijs Beitss.���Viņ� cie�i paspieda D�ailsam roku.���Man ne prātā nevarēja ienākt, ka galu galā sēdē�u tev blakus.

��Tā, pui�i. Tagad laiks iekārtoties,���noteica kaprālis. Jauniesauktie pielēca kājās un sekoja kaprālim ārā no kantīnes pāri parādes laukumam uz angāra formas ēku, kurai uz durvīm bija uzkrāsots vārds �Marna�. Kaprālis paskaidroja, ka tas ir kārtējais apliecinājums Veseksas pulka varonībai kaujās, un atvēra durvis uz viņu jaunajām mājām.

Trīsdesmit se�as gultas, pa astoņpadsmit katrā telpas malā, bija iespiestas platībā, kas bija mazāka nekā ēdamistaba Beringtonholā. D�ailsam bija iedalīta vieta starp Etkinsonu un Beitsu. �Līdzīgi kā skolā,� D�ailss nosprieda. Tomēr turpmākās dienas pierādīja, ka da�as at�ķirības ir.

��Tā, pui�i. Laiks ģērbties nost un likties uz auss.

Ilgi pirms tam, kad pēdējais vīrs bija iekāpis gultā, kaprālis jau nodzēsa gaismu un vēl noaurojās: � Lai visi izgulētos! Jums rīt būs grūta diena. � D�ailss nemaz nejustos pārsteigts, ja glu�i kā Fi�ers, grupas vecākais skolā, kaprālis vēl piebilstu: � Un nekādas runā�anas, kad gaismas nodzēstas! Kā jau iepriek� tika solīts, gaismas atkal iedegās piecos nākamajā rītā. Tiesa, D�ailsam neiznāca laika ieskatīties pulkstenī pēc tam, kad guļamtelpā bija ienācis augstākais virsser�ants un nokliedzies: � Tas, kur� pēdējais izkāps no gultas, būs pirmais, kuru skars vācie�u durklis!

Daudzi kāju pāri vēja ātrumā pieskārās pie grīdas, kad augstākais virsser�ants izmar�ēja pa guļamtelpas centru. Ar savu zizli viņ� klaudzināja pie tūļīgāko jaunkareivju gultas gala, mudinot arī viņus veicīgāk nostāties ar abām kājām uz zemes.

��Tagad klausieties un klausieties uzmanīgi!���viņ� turpināja.���Es jums atvēlē�u �etras minūtes, lai jūs nomazgātos un noskūtos. �etras minūtes, lai saklātu gultu. �etras minūtes, lai saģērbtos. Un astoņas minūtes brokasto�anai. Kopā divdesmit minūtes. Neiesaku uzsākt nekādu spriedelē�anu par �o tematu, jo jūs nedrīkstat zaudēt ne mirkli no �ā laika. Turklāt es jebkurā gadījumā esmu vienīgais, kuram te atļauts runāt. Vai skaidrs?

��Pilnīgi noteikti!���atteica D�ailss, un viņa piezīmi pavadīja sīki pārsteiguma pilni smiekliņi.

Pēc mirkļa augstākais virsser�ants jau bija nostājies tie�i viņa priek�ā. � Ik reizi, kad atvērsi savu muti, dēliņ, � viņ� norēca, uzlicis zizli D�ailsam uz pleca, � lai es no tevis dzirdētu tikai �jā, kungs!� vai �nē, kungs!�. Vai skaidrs?

��Jā, kungs!���atbildēja D�ailss.

��Man liekas, es nesadzirdēju, ko tu sacīji, dēliņ!

��Jā, kungs!���nokliedza D�ailss.

��Tā jau ir labāk. Un tagad tu, sīkais draņķi, dodies uz tualetes telpu, pirms neesmu tevi nosūtījis ārpuskārtas norīkojumā.

D�ailsam nebija ne jausmas, ko nozīmē nosūtī�ana ārpuskārtas norīkojumā, ta�u tas nekādā ziņā neizklausījās vilino�i.

Kad D�ailss iegāja tualetes telpā, Beitss jau posās no turienes ārā. Kamēr D�ailss skuvās, Beitss bija paguvis gan saklāt gultu, gan saģērbties un jau devās uz kantīni. Beidzot ticis galā ar visu, arī D�ailss iekārtojās pie galda Beitsam pretī.

��Kā tev tas izdevās?���D�ailss ar apbrīnu vaicāja.

��Kas izdevās?���Beitss noteica.

��Būt tik mo�am un pilnībā pamosties, kad mēs pārējie vēl pusmiegā neattapām, kas un kā.

��Pavisam vienkār�i. Esmu miesnieks, tāpat kā mans tēvs. Katru rītu cēlāmies �etros un uz tirgu projām. Ja gribēju dabūt labāko, vajadzēja būt uz vietas, kad prece tiek piegādāta. Ja nokavēsi kaut da�as minūtes, tiksi tikai pie otrā labākā. Nokavē pusstundu un tiec pie pārpalikumiem. Tava mamma par to paldies neteiktu, vai ne?

D�ailss iesmējās, un Beitss cēlās kājās, lai dotos uz kazarmām. Atlika vien secināt, ka augstākais virsser�ants nav atvēlējis laiku zobu tīrī�anai.

Rīta lielākā daļa tika veltīta jauniesaukto ieģērb�anai formās. Viena otra no tām gan izskatījās pēc tādas, ko iepriek� valkājis kāds cits. Pēc tam tika izsniegtas beretes, jostas, zābaki, ķiveres, apavu spodrinā�anas līdzeklis un vēl citas nepiecie�amas lietas. Kad tas bija padarīts, jauniesauktos aizveda uz parādes laukumu, lai sāktu apmācību. Tā kā augstskolā D�ailsam jau bija nācies iziet nelielu apmācības kursu, iesākumā viņ� pat bija mazliet labākā pozīcijā par citiem, tomēr nojauta, ka ilgi tā neturpināsies, un Terijs Beitss ātri vien viņu panāks.

Divpadsmitos viņi soļoja uz kantīni, un D�ailss jutās tik ļoti izsalcis, ka notiesāja gandrīz visu, kas tika celts galdā. Pēc pusdienām viņi atgriezās kazarmās un pārģērbās sporta tērpos, tad visi tika aizkomandēti uz sporta laukumu, kur sākās dzenā�ana. D�ailss klusībā pateicās savam sporta skolotājam, kas bija iemācījis viņam rāpties pa virvi, noturēt līdzsvaru uz baļķa un pievilkties pie stieņa. Viņ� pamanīja, ka Beitss atkārto katru viņa kustību.

Pēcpusdiena noslēdzās ar piecu jūd�u garu skrējienu pa Devonas tīreļiem. Tikai astoņi no trīsdesmit se�iem jauniesauktajiem pa treniņnometnes vārtiem atgriezās kopā ar fiziskās sagatavotības instruktoru. Viens pat bija pamanījies apmaldīties, un tika izsūtīta grupa viņa meklē�anai. Pēc tējas sekoja tas, ko augstākais virsser�ants dēvēja par �atpūtas laiku�. Lielākā daļa jauniesaukto glu�i vienkār�i sabruka savās gultās un iekrita dziļā miegā.

Nākamajā rītā piecos kazarmas durvis atkal atsprāga vaļā, bet �oreiz da�i kāju pāri jau bija izcelti no gultas, iekams augstākais virsser�ants ieslēdza gaismu. Pēc brokastīm atkal bija jāsoļo parādes laukumā, un nu jau gandrīz visiem izdevās noturēties pareizajā ritmā, nejaucot soļus. Pēc soļo�anas jauniesauktajiem lika aplī apsēsties zālē un mācīja, kā izjaucama, ieeļļojama, tīrāma, atkal saliekama un pielādējama �autene. Instruktors skaidroja, ka lodei ir pilnīgi vienalga, uz kuru pusi lidot, tālab tai jādod iespēja nonāvēt ienaidnieku, bet jāuzmanās vērst stobru pa�am pret sevi.

Pēcpusdiena pagāja iero�a lieto�anas apmācībās. Instruktors katram jauniesauktajam ierādīja, kā apieties ar ieroci, kā nomērķēt, kā atspiest laidi pret plecu, kā pareizi nospiest mēlīti. �oreiz D�ailss domās sūtīja pateicības vārdus savam vectēvam par stundām, kas pavadītas viņa tīrelī un mācoties trāpīt mērķī.

Dienas beigās atkal bija jātiek galā ar piecu jūd�u garo skrējienu, pēc tam sekoja tējas dzer�ana un atpūta. Desmitos tika nodzēsta gaisma. Lielākā daļa vīru bija aizmigu�i jau ilgi pirms tam � cerībās, ka nākamajā rītā saule uzlēks vēlāk vai vismaz augstākais virsser�ants būs nomiris miegā. Nekas no tā, protams, nepiepildījās. Pirmā nedēļa D�ailsam likās vismaz mēnesi gara, ta�u otrās nedēļas beigās viņ� jau pamazām sāka pierast pie dienaskārtības. Diem�ēl no rīta tualetes telpā viņ� vēl ne reizi nebija ieradies pirms Beitsa.

Lai gan D�ailsam glu�i tāpat kā pārējiem jaunkareivjiem nepatika apmācības, viņ� labprāt pieņēma izaicinājumu un izbaudīja sacensības garu. Dienām ritot, viņam tomēr nācās atzīt, ka aizvien grūtāk ir pārspēt miesnieku no Brodstrītas. Beitss turēja līdzi sitienu pēc sitiena boksa ringā un �au�anas apmācībās trāpīja mērķī. Kad piecu jūd�u skrējienā vajadzēja doties ar smagajiem zābakiem kājās un vēl ņemt līdzi ieroci, aizvien neiespējamāk kļuva pārspēt vīru, kur� dienu no dienas, rīts vai vakars, pieradis uz saviem platajiem pleciem nest liellopu kautķermeņus.

Sestās nedēļas beigās neviens nebrīnījās par to, ka tie�i Beringtons un Beitss izvirzīti paaugstinājumam un viņiem pie�ķirta dienesta pakāpe �jaunākais kaprālis� un katram uzticēts savs kareivju vads.

Tiklīdz abu uzple�iem bija parādījusies jaunā uz�uve, viņu vadītie kareivju vadi kļuva par nesamierināmiem konkurentiem. Ne vien stadionā vai parādes laukumā, bet arī katru reizi, kad viņi devās nakts operācijās vai tika iesaistīti lauka mācībās. Katras dienas beigās D�ailss un Beitss glu�i kā skolas puikas lielīgi apgalvoja, ka tie�i viņ� ir uzvarējis. Augstākajam virsser�antam bie�i vien nācās teikt galavārdu.

Kad apmācības tuvojās nobeigumam, D�ailss jutās lepns par to, ka abi vadi sāku�i uzskatīt sevi par veseksie�a vārda cienīgiem. Tomēr augstākais virsser�ants nemitējās atgādināt, ka jau pavisam drīz viņiem nāksies piedalīties glu�i īstās cīņās pret reāliem ienaidniekiem un pārciest kaujas lo�u krusu. Viņ� atgādināja arī to, ka vairs neatradīsies tuvumā, lai palīdzētu. Un pirmo reizi D�ailsam nācās atzīt pa�am sev, ka viņam pietrūks �ā sasodītā vīra.

��Ņem viņu līdzi,���noteica Beitss.

Divpadsmitās nedēļas piektdienā apmācības bija beigu�ās, un D�ailss iedomājās, ka vienlīdz ar pārējiem vīriem atgriezīsies Bristolē, lai nedēļas nogalē atpūstos un pirmdienā atkal ierastos pulkā.

Viņ� gāja pa parādes laukumu, kad viņu apturēja augstākais virsser�ants.

��Jaunākais kaprāli Berington, jums jāierodas pie majora Redklifa! Nekavējoties.

D�ailss būtu vēlējies pavaicāt par iemeslu, bet zināja, ka atbildi tāpat nesaņems.

Viņ� aizsoļoja pāri parādes laukumam un pieklaudzināja pie adjutanta kabineta durvīm. �o cilvēku viņ� bija redzējis tikai vienu reizi, turklāt tikai no attāluma.

��Ienāciet!���virsnieks sacīja. D�ailss iegāja, salutēja, nostājās miera stājā un gaidīja.���Berington,���majors Redklifs teica, kad bija atbildējis uz militāro sveicienu,���es pavēstī�u jums labas ziņas. Jūs tiekat norīkots uz virsnieku skolu.

D�ailss pat nebija zinājis, ka viņa kandidatūra vispār ir izvirzīta.

��Jums jau rīt agrumā jādodas uz Monsu. Pirmdien jūs uzsāksiet sagatavo�anās kursu. Apsveicu un vēlu veiksmi!

��Paldies, kungs!���sacīja D�ailss un pēc tam pavaicāja: ��Vai Beitss arī pievienosies?

��Beitss?���atkārtoja majors Redklifs.���Vai jūs runājat par jaunāko kaprāli Beitsu?

��Jā, kungs.

��Dievs augstais! Nē ta�u,���atbildēja majors Redklifs.���Viņ� nav piemērots tam, lai kļūtu par virsnieku.

D�ailss nodomāja, ka atliek vien cerēt uz tikpat tuvredzīgiem vācie�iem, kas savus virsniekus izvēlas līdzīgi.

Nākamās dienas pievakarē D�ailss ieradās Monsas Virsnieku apmācības skolas vienībā Older�otā un nepavisam nebija sagatavojies tam, cik ātri atkal mainīsies viņa dzīve. Bija nepiecie�ams zināms laiks, lai pierastu pie tā, ka visi kaprāļi, ser�anti un augstākie virsser�anti uzrunāja viņu ar vārdu �kungs�.

Viņ� gulēja atsevi�ķā istabā, un piecos no rīta durvis neatsprāga vaļā, lai ielaistu klaigājo�u komandieri, kur� pieprasītu nekavējoties celties. Durvis atvērās vienīgi tad, kad pats D�ailss izlēma tās atvērt. Viņ� brokastoja kompānijā ar citiem jauniem vīrie�iem, kuriem nebija jāskaidro, kā lietojams nazis un dak�iņa. Tiesa, izskatījās, ka da�i no viņiem nemū�am neiemācīsies apieties ar �auteni, kur nu vēl niknumā �aut uz kādu. Un tomēr jau pēc da�ām nedēļām �ie pa�i jaunizceptie virsnieki nonāks frontes līnijā, kur no viņu prasmes pieņemt lēmumus būs atkarīgas daudzu brīvprātīgo dzīvības.

Kopā ar �iem jaunajiem vīrie�iem D�ailss sēdēja klases telpā, kur viņiem visiem tika mācīta militārā vēsture, ģeogrāfija, darbs ar kartēm, kaujas taktika, vācu valoda un līderim nepiecie�amo prasmju izkop�ana. Lai gan no Beitsa � Brodstrītas miesnieka � D�ailss bija iemācījies, ka nav iespējams apgūt prasmi būt līderim.

Pēc astoņām nedēļām �ie pa�i jaunie vīrie�i jau stāvēja izlaiduma ierindā un saņēma savas jaunās pakāpes un līdz ar tām uz katra uzple�a pa zvaigznītei, kā arī virsniekiem pienāko�os brūno ādas zizli. Un apsveikuma vēstuli no pateicības pārpilnā karaļa.

D�ailss vēlējās tikai vienu � ātrāk atgriezties pulkā un atkal sastapties ar saviem biedriem, lai gan apzinājās, ka nekas vairs nebūs kā agrāk. Kad viņ� piektdienas pievakarē izsoļos no parādes laukuma, kaprāļi, ser�anti un, jā, pat augstākie virsser�anti viņu militāri sveicinās.

Se�desmit jaunie vīrie�i, ieguvu�i jaunākā leitnanta pakāpi, tajā pēcpusdienā devās projām no Older�otas un izklīda pa valsti, lai nedēļas nogali pavadītu kopā ar ģimeni. Kādam varbūt tā būs pēdējā reize.

Lielāko daļu sestdienas D�ailss pavadīja da�ādos vilcienos, jo mājupceļ� bija gar�. Menorhausā viņ� atgriezās tie�i laikā, lai pievienotos mātei vakariņās.

Ieraudzījusi vestibilā stāvam jauno virsnieku, Elizabete pat nepūlējās slēpt lepnumu.

D�ailsam vil�anos sagādāja tas, ka ne Emmas, ne arī Greisas nebija mājās un viņas neredzēja savu uniformā tērpto brāli.

Māte paskaidroja, ka Greisa, kura Kembrid�ā mācījās jau otrajā kursā, reti ierodas mājās. Pat brīvdienās.

Vakariņās tika pasniegts tikai viens ēdiens, un pie galda apkalpoja tikai viens pats D�enkinss. Elizabete paskaidroja, ka tagad vairums kalpotāju cīnās frontē, nevis palīdz namamātei. D�ailss izstāstīja mātei par piedzīvoto Dārtmūrā. Izdzirdējusi par Teriju Beitsu, D�ailsa māte nopūtās. � �Beitss un dēls� bija labākie miesnieki Bristolē.

��Bija?

��Tagad Brodstrītā visi veikali ir nopostīti līdz ar zemi. Tāpēc mums ir atņemts miesnieks Beitss. Vācie�iem par daudz ko nāksies atbildēt.

D�ailss sadrūma. � Un Emma? � viņ� vaicāja.

��Viss ir labi� izņemot�

��Izņemot?���atkārtoja D�ailss.

Elizabete atbildēja tikai pēc brī�a. � Daudz ērtāk būtu, ja viņai būtu piedzimusi meita, nevis dēls.

��Kālab tad tas ir tik svarīgi?���vaicāja D�ailss un no jauna piepildīja savu glāzi. Māte nokāra galvu un klusēja.���Mans Dievs,���bilda D�ailss, kad bija aptvēris viņas vārdu nozīmību.���Un es pieņēmu, ka pēc Harija nāves es manto�u�

��Baidos, ka tu neko nevari dro�i pieņemt, mans dārgais,���māte noteica un paraudzījās aug�up.���Vismaz tik ilgi, kamēr tiks pierādīts, ka tavs tēvs nav arī Harija tēvs. Līdz tam laikam, ņemot vērā tava vecvectēva pēdējo gribu, tie�i Sebastjans mantos titulu.

Visu atliku�o maltītes laiku D�ailss bija ļoti nerunīgs un pūlējās pa īstam aptvert mātes sacītā jēgu. Kad bija padzerta kafija, māte sacīja, ka jūtas nogurusi un dosies gulēt.

D�ailss arī devās uz savu istabu aug�stāvā un iegāja bērnistabā, lai paskatītos uz savu krustdēlu Sebastjanu. Tā viņ� tur sēdēja viens pats ar Beringtonu titula mantinieku. Sebastjans miegā klusi �āpstināja lūpas, un bija skaidri redzams, ka viņu kar� nepavisam neuztrauc. Un tie�i tāpat viņam ne prātā nav domu par vecvecvectēva testamentā noteiktajām tiesībām.

Nākamajā dienā D�ailss pusdienoja Savage klubā kopā ar saviem vectēviem. �oreiz gaisotne bija pilnīgi citāda nekā pirms pieciem mēne�iem Malgelrijas pilī. Tagad vienīgais, ko vecie vīri vēlējās zināt, bija tas, kur tiks dislocēts viņa pulks.

��Man nav ne jausmas,���atbildēja D�ailss, kur� arī pats ļoti labprāt to vēlētos uzzināt. Tiesa, arī gadījumā, ja atbilde viņam būtu zināma, viņ� to nedrīkstētu atklāt. Pat ne diviem Būru kara veterāniem.

Pirmdienas rītā jaunākais leitnants Beringtons pamodās ļoti agri un pēc brokastīm viņu kopā ar māti Hadsons automa�īnā aizveda uz Veseksas pulka vadības �tābu. No galvenajiem vārtiem ārā brauca dzīva straume ar transportlīdzekļiem, kurās sēdēja bruņoti vīri. D�ailss izkāpa no auto un devās uz sardzes posteni.

��Labrīt, kungs!���sveicināja kaprālis un militāri salutēja. Pie tādas attieksmes D�ailss vēl nebija paguvis pierast.���Adjutants lika jums pateikt, lai uzreiz pēc iera�anās dodaties pie viņa.

��Ar prieku to darī�u,���atteica D�ailss, kad bija atbildējis uz militāro sveicienu,���tiklīdz uzzinā�u, kur atrodas majora Redklifa kabinets.

��Pārejiet pāri laukumam, tālākajā malā, zaļās durvis. Kļūdīties nav iespējams.

D�ailss devās pāri laukumam un pa ceļam atbildēja uz vairākiem militāriem sveicieniem, līdz nonāca pie majora Redklifa durvīm.

Majors sēdēja pie rakstāmgalda un, D�ailsam ienākot telpā, paraudzījās uz viņu.

��O, Berington! Veco zēn! Priecājos atkal jūs redzēt,���viņ� sacīja.���Nebijām pārliecināti, vai pagūsiet laikā.

��Pagū�u laikā? Kā tas jāsaprot, kungs?���D�ailss vaicāja.

��Pulks tiek pārcelts uz ārzemēm, un pulkvedim likās, ka vajadzētu jums dot iespēju pievienoties pārējiem, vai arī būtu jāgaida nākamā pārcel�anās.

��Kurp mēs dodamies, kungs?

��Nav ne jausmas, veco zēn. Mana ranga virsniekam nav pieejama �āda informācija. Tikai vienu gan varu sacīt, proti, noteikti uz kādu vietu, kas atrodas daudz tuvāk tiem nolādētajiem vācie�iem nekā Bristole.

Harijs nemū�am neaizmirsīs dienu, kad Loids tika atbrīvots no ieslodzījuma Levenemā. Lai gan Harijam bija skumji noskatīties, ka viņ� aiziet, tomēr Maksa pēdējie vārdi likās glu�i pārsteidzo�i.

��Tom, vai izdarīsi man kādu pakalpojumu?���viņ� vaicāja, kad abi uz atvadām paspieda viens otram roku.���Man ļoti patika tavas dienasgrāmatas. Es labprāt lasītu arī turpinājumu, ja tu tās nosūtītu uz �o adresi,���viņ� sacīja un pasniedza Harijam vizītkarti, it kā jau būtu brīvs cilvēks.���Pēc nedēļas atsūtī�u tās tev atpakaļ.

Glaimots Harijs piekrita nosūtīt Maksam ik reizi pa burtnīcai, kad tā būs pierakstīta.

Nākamajā rītā Harijs ieņēma vietu pie bibliotekāra galda, bet pie iepriek�ējās dienas laikraksta lasī�anas ķērās vien pēc tam, kad bija paveicis savus pienākumus. Katru vakaru viņ� turpināja rakstīt dienasgrāmatu un, kad burtnīca bija pilna ar viņa svaigāko pūliņu augļiem, nosūtīja to Maksam Loidam. Viņ� jutās atvieglots un pat mazliet izbrīnīts, kad tās alla� tika atkal atsūtītas atpakaļ, kā solīts.

Mēne�iem ritot, Harijs sāka pieņemt faktu, ka cietuma dzīve galvenokārt nozīmē monotonu ikdienas ritmu un pieņemtas kārtības ievēro�anu. Kādu rītu viņu gaidīja liels pārsteigums, kad cietuma priek�nieks ieradās bibliotēkā, vicinot savu New York Times numuru. Harijs plauktos mainīja vietām grāmatas un, cietuma priek�niekam atnākot, nolika grāmatu kaudzi malā.

��Vai mums ir Amerikas Savienoto Valstu karte?���Svonsons prasīja.

��Jā, protams,���Harijs atbildēja, piegāja pie plaukta, kur glabājās uzziņu literatūra, un paņēma Hūberta izdevumu �Amerikas karte�. ��Priek�niek, vai jūs interesē kaut kas konkrēts?���Harijs vaicāja.

��Pērlhārbora.

Turpmāko divdesmit �etru stundu laikā gan cietumniekiem, gan arī apsargiem pārsprie�ams bija tikai viens temats � kad Amerika iesaistīsies karā?

Nākamajā rītā Svonsons atkal atnāca uz bibliotēku.

��Tikko pa radio dzirdēju prezidenta Rūzvelta paziņojumu, ka Amerika pieteikusi karu Japānai.

��Tas ir ļoti labi,���sacīja Harijs,���ta�u� kad Amerika palīdzēs mums sakaut Hitleru?

Izrunājis vārdu �mums�, Harijs to jau uzreiz no�ēloja. Viņ� paraudzījās uz cietuma priek�nieku un pamanīja, ka Svonsonu pārņēmusi neizpratne. Harijs ātri atsāka �ķirot un likt vietās iepriek�ējās dienas grāmatas.

Atbildi uz savu jautājumu Harijs saņēma da�as nedēļas vēlāk, kad Vinstons �ēr�ils uzkāpa uz kuģa �Jorkas hercogs� klāja, lai dotos ceļā uz Va�ingtonu un tur satiktos ar ASV prezidentu. Kad �ēr�ils atgriezās Lielbritānijā, Rūzvelts bija piekritis tam, ka Amerikas Savienotajām Valstīm jāpievēr� uzmanība karam, kas risinās Eiropā, un jāpiedalās fa�istiskās Vācijas sakāvē.

Lappusi pēc lappuses Harijs dienasgrāmatā pierakstīja savu likteņa biedru cietumnieku reakciju uz faktu, ka Amerika iesaistījusies karā. Viņ� secināja, ka lielāko daļu �o cilvēku var iedalīt divās konkrētās kategorijās. Gļēvuļi un varoņi. Tajos, kuri atviegloti uzelpoja, jo atradās dro�i ieslēgti cietumā, un cerēja vienīgi uz to, ka brīdī, kad tiks atbrīvoti, nemierīgais laiks jau būs pārdzīvots. Un tajos, kuri dedzīgi vēlētos izkļūt ārā no ieslodzījuma un doties cīņā pret tiem, ko ienīda vēl vairāk nekā cietumsargus.

Kad Harijs savam kameras biedram vaicāja, pie kuras kategorijas pieder viņ�, Kvins atteica: � Vai esi saticis kādu īru, kur� nebūtu gatavs ar baudu mesties kautiņā?

Tagad Harijs jutās pat vēl vairāk vīlies, jo bija pilnīgi pārliecināts, ka amerikāņu iesaistī�anās nozīmē daudz tuvākas kara beigas. Viss būs galā jau ilgi pirms tam, kad Harijs tiks atbrīvots, un viņam nebūs iespējas dot savu artavu ienaidnieka sakau�anā. Pirmo reizi kop� atra�anās ieslodzījumā Harijs iedomājās par iespēju izbēgt no cietuma.

Harijs tikko bija beidzis lasīt New York Times grāmatu apskatu, kad bibliotēkā ienāca virsnieks un paziņoja: � Cietuma priek�nieks vēlas tevi satikt, Bred�ov. Nekavējoties.

Pārsteigts par to Harijs nejutās, lai gan, vēlreiz paraudzījies uz sludinājumu lappuses apak�ā, viņ� joprojām nespēja saprast, kā gan Loids pamanīsies izkļūt sveikā. Harijs rūpīgi salocīja avīzi, nolika to kaudzē pie citām un virsniekam pa pēdām izgāja no bibliotēkas.

��Vai zināt, D�oisa kungs, kāpēc cietuma priek�nieks mani izsauc?���Harijs vaicāja, kad abi gāja pāri pagalmam.

��Nevaicā man,���D�oiss atteica, nepūlēdamies slēpt sarkasmu.���Es nekad neesmu piederējis pie cietuma priek�nieka uzticības personu loka.

Vairāk jautājumus Harijs neuzdeva, un drīz viņi nonāca pie cietuma priek�nieka biroja durvīm. Virsnieks klusi pieklaudzināja.

��Ienāciet!����o balsi nevarēja sajaukt ne ar vienu citu. D�oiss atvēra durvis, un Harijs iegāja kabinetā. Viņ� izbrīnīts pamanīja, ka iepretī Svonsonam sēdēja vēl kāds, kuru Harijs nekad nebija saticis. Sve�ajam mugurā bija armijas forma, un viņ� izskatījās tikpat elegants, cik Harijs jutās nevī�īgs. Viņ� neskatījās cietumniekam acīs.

Svonsons piecēlās no savas vietas aiz rakstāmgalda. � Labrīt, Tom! � �ī bija pirmā reize, kad cietuma priek�nieks, vēr�oties pie viņa, izmantoja kristīto vārdu. � Tas ir pulkvedis Kleverdons no Piektā Teksasas Reind�eru pulka.

��Labrīt, kungs!���sveicināja Harijs.

Kleverdons piecēlās un sarokojās ar Hariju. Kaut kas tāds atkal bija ierindojams kategorijā �pirmo reizi�.

��Apsēdies, Tom!���aicināja Svonsons.���Pulkvedim ir kāds priek�likums, un viņ� vēlas, lai tu to uzklausi.

Harijs apsēdās.

��Priecājos ar jums iepazīties, Bred�ov,���pulkvedis Kleverdons teica un arī apsēdās.���Es esmu reind�eru komandieris.���Harijs neizpratnē paraudzījās uz viņu.���Ziņas par mums jūs neatradīsiet nevienā bukletā, kur runāts par dienestu armijā. Es apmācu grupu, kuras uzdevums būs iekļūt aiz ienaidnieka frontes līnijas un nodarīt iespējami lielākus zaudējumus, lai kājniekiem būtu vieglāk veikt viņiem uzticēto uzdevumu. Nevienam nav zināms, kur un kad mūsu grupa ar izpletni nolaidīsies Eiropā, ta�u es biju viens no pirmajiem, kam pavēstīja, ka mani zēni tiks nogādāti mērķa zonā vairākas dienas pirms oficiālā uzbrukuma sākuma.���Harijs sēdēja uz pa�a krēsla maliņas.���Tomēr pirms pacel�anās gaisā es komplektēju nelielu grupu speciālistu, lai būtu gatavs katrai negaidītai situācijai. �ajā vienībā būs trīs grupas, katrā grupā desmit cilvēku: kapteinis, ser�ants, divi kaprāļi un se�i kareivji. Vairāku pēdējo nedēļu laikā esmu sazinājies ar da�ādu cietumu priek�niekiem un vaicājis, vai viņu redzeslokā ir kādi īpa�i vīri, kuri derētu �ādai operācijai. Svonsona kungs nosauca divus, un jūs esat viens no tiem. Kad biju ieskatījies jūsu personīgajā lietā, secināju, ka piekrītu Svonsona kungam. Jums patie�ām lietderīgāk būtu atkal valkāt formastērpu, nevis lieki �ķiest laiku �eit.

��Paldies, kungs!���Harijs sacīja cietuma priek�niekam.���Vai drīkstu vaicāt, kur� ir otrs kandidāts?

��Kvins,���cietuma priek�nieks atbildēja.���Jūs abi man pēdējo divu gadu laikā esat sagādāju�i ne mazums problēmu. Nodomāju, ka tagad pienākusi vācie�u kārta ciest no jūsu interesantās kompānijas.���Harijs pasmaidīja.

��Bred�ov, ja izlemsiet mums pievienoties,���turpināja pulkvedis,���tad nekavējoties uzsāksiet apmācību astoņu nedēļu ilgā pamatkursā, pēc tam iegūsiet specifiskas zinā�anas un prasmes se�u nedēļu īpa�ajos kursos. Pirms turpinu, man jāzina, vai jums �is priek�likums �ķiet pieņemams.

��Kad man jāsāk?���atteica Harijs.

��Mana ma�īna ir tepat pagalmā, un tās dzinējs nav izslēgts.���Pulkvedis pasmaidīja.

��Es jau liku atnest jūsu civilās drēbes no noliktavas,���sacīja cietuma priek�nieks.���Acīmredzamu apstākļu pēc mums būs jāpatur noslēpumā iemesls jūsu ātrajai atbrīvo�anai. Ja kāds vaicās, es teik�u, ka jūs ar Kvinu esat pārcelti uz citu ieslodzījuma vietu.

Pulkvedis pamāja ar galvu. � Vai vēlaties vēl kaut ko vaicāt, Bred�ov?

��Vai Kvins piekrita jums pievienoties?���Harijs jautāja.

��Viņ� jau sē� manas ma�īnas aizmugurējā sēdeklī un dro�i vien domā, kāpēc gan jūs kavējaties tik ilgi.

��Bet jūs ta�u zināt, kālab es atrodos cietumā, pulkvedi?

��Jūs dezertējāt,���atteica pulkvedis Kleverdons.���Nu, tad jau man nāksies jūs ļoti uzmanīt, vai ne?���Abi iesmējās.���Jūs manai grupai pievienosieties kā vienkār�s kareivis, bet varat būt dro�s, ka jūsu pagātne nestāsies ceļā paaugstinājuma iegū�anai. Ja reiz par to runājam, Bred�ov, �ajā situācijā lieti noderētu arī vārda maiņa. Mums ta�u nebūtu prieks, ja kāds pārgudrelis sāktu rakņāties pa jūsu agrākā dienesta laika dokumentiem un uzdot nevēlamus jautājumus. Vai varat iedomāties, kādu vārdu jūs vēlētos?

��Harijs Kliftons, kungs,���viņ� attrauca pat pārāk dedzīgi.

Cietuma priek�nieks smaidīja.�� Man jau sen gribējās uzzināt, kā tad tevi patiesībā sauc.

Emmai gribējās pēc iespējas ātrāk doties projām no Kristīnas dzīvokļa, aizbraukt no Ņujorkas un atgriezties Anglijā. Bristolē viņa varēs ļauties sērām un ziedot savu dzīvi Harija dēla audzinā�anai. Ta�u aizbēgt, kā izrādījās, nebija viegli.

��Jūtu līdzi,���sacīja Kristīna un aplika roku Emmas pleciem.���Man nebija ne jausmas, ka jūs nezināt, kas noticis ar Tomu.���Emma vārgi pasmaidīja.���Gribu, lai jūs saprastu,���turpināja Kristīna,���ka ne Ri�ards, ne es pat mirkli ne�aubījāmies par viņa nevainīgumu. Tas cilvēks, ko es atgriezu dzīvē, nebija spējīgs pastrādāt slepkavību.

��Paldies,���tencināja Emma.

��Man ir da�as Toma fotogrāfijas, kas uzņemtas uz �Kanzasas zvaigznes�. Vai jūs gribētu tās apskatīt?���vaicāja Kristīna.

Emma pieklājīgi pamāja ar galvu, lai gan viņai nebija ne mazākās intereses skatīties uz leitnantu Tomasu Bred�ovu. Viņa nolēma, ka klusītēm izslīdēs no dzīvokļa un atgriezīsies viesnīcā, tiklīdz Kristīna būs izgājusi no istabas. Viņai vairs negribējās turpināt �o izrādi pilnīgas sve�inieces priek�ā.

Kad Kristīna izgāja, Emma spēji piecēlās un nejau�i aizķēra savu kafijas tasīti, kas bija uzlikta uz galda. Tā nokrita uz grīdas, un kafija izlaistījās uz paklāja. Emma noslīga uz ceļiem un atkal sāka raudāt. Tajā brīdī atgriezās Kristīna, nesdama fotogrāfiju �ūksnīti.

Ieraudzījusi Emmu uz ceļiem un vienās asarās, viņa pūlējās vie�ņu nomierināt. � Lūdzu, par paklāju neraizējieties, tas nav svarīgi. Lūk, labāk apskatiet �īs, bet es tikmēr sameklē�u kaut ko, lai te visu savāktu. � Viņa pasniedza fotogrāfijas Emmai un ātri izgāja no istabas.

Savu bēg�anas mēģinājumu Emma atzina par neizdevu�os, atkal apsēdās krēslā un negribīgi sāka pētīt Toma Bred�ova fotogrāfijas.

��Mans Dievs!���viņa balsī noteica. Emma neticīgi skatījās uz Hariju, kur� stāvēja uz kuģa klāja, bet viņam aiz muguras nelielā attālumā bija redzama Brīvības statuja. Otrā fotogrāfijā viņ� bija redzams uz Manhetenas debesskrāpju fona. Viņa atkal nespēja valdīt asaras, lai gan nesaprata, kā ir iespējams tas, ko skata viņas acis. Viņa nepacietīgi gaidīja Kristīnas atgrie�anos. Pavisam drīz rūpīgā mājsaimniece bija klāt. Viņa notupās un ar mitru lupatu sāka tīrīt nelielo kafijas traipu.

��Vai jūs zināt, kas ar Tomu notika pēc tam, kad viņu apcietināja?���Emma satraukti vaicāja.

��Vai tad neviens jums to nepateica?���Kristīna paraudzījās aug�up.���Laikam jau viņiem nebija pietiekami daudz pierādījumu, lai apvainotu Tomasu slepkavībā, un advokāts D�elkss viņu no �īs nelaimes paglāba. Tomēr viņu apsūdzēja dezertē�anā, un tiesa argumentus atzina par pamatotiem. Viņam piespieda se�us gadus cietumā.

Emma nekādi nespēja saprast, kā gan Harijs varēja nonākt cietumā par noziegumu, ko acīmredzami nebija pastrādājis. � Vai tiesas sēde notika Ņujorkā?

��Jā, ��Kristīna atbildēja.���Viņu aizstāvēja advokāts Seftons D�elkss, tādēļ mēs ar Ri�ardu nospriedām, ka materiāla palīdzība Tomasam nav neiecie�ama.

��Neesmu dro�a, ka sapratu.

��Seftons D�elkss ir vecākais partneris vienā no presti�ākajiem Ņujorkas advokātu birojiem. Lai nu kā, vismaz aizstāvis Tomam bija prasmīgs. Viņ� izskatījās patie�ām norūpējies, kad ieradās pie mums, lai parunātu par Tomu. Zinu, ka viņ� bija arī pie doktora Vollesa un kuģa kapteiņa. Viņ� mūs visus dro�ināja un sacīja, ka Tomass nav vainīgs.

��Vai zināt, uz kādu cietumu viņu nosūtīja?���Emma klusi vaicāja.

��Uz Levenemu. Mēs ar Ri�ardu mēģinājām viņu satikt, bet D�elksa kungs sacīja, ka Toms nevēloties nevienu redzēt.

��Jūs patie�ām esat ļoti mīļi,���sacīja Emma.���Varbūt drīkstu lūgt vēl kādu nelielu pakalpojumu? Vai jūs man atļautu paturēt vienu no �īm fotogrāfijām?

��Ņemiet tās visas. Ri�ards ir piefotografējis tās du�iem. Fotografē�ana ir viņa vaļasprieks.

��Nevēlos tērēt vēl vairāk jūsu laika,���bilda Emma un grīļīgi piecēlās.

��Jūs netērējat manu laiku,���Kristīna nepiekrita.���Mēs tā arī nesapratām, kā tas viss varēja ar Tomu atgadīties. Kad satiksiet viņu, lūdzu, nododiet mūsu vismīļākos sveicienus un laba vēlējumus,���viņa teica, kad abas izgāja no istabas.���Ja vien viņ� vēlētos, mēs ar prieku viņu apciemotu.

��Paldies,���sacīja Emma, kad dro�ības ķēde no durvīm atkal tika noņemta.

Kristīna atvēra durvis un sacīja: � Mēs abi ar Ri�ardu sapratām, ka Toms ir neprātīgi iemīlējies, tomēr viņ� mums nepateica, ka esat angliete.

Emma ieslēdza naktslampiņu un atkal raudzījās uz Harija fotogrāfiju, kurā viņ� bija redzams uz �Kanzasas zvaigznes� klāja. Viņ� izskatījās tik laimīgs, tik mierīgs un atbrīvots un pilnīgā neziņā par to, kas viņu sagaida pēc izkāp�anas krastā.

Viņa iemiga un atkal modās, mēģinot izsecināt, kālab gan Harijs bijis gatavs stāties tiesas priek�ā par slepkavību, kuru nebija pastrādājis, un par dezertē�anu no Jūras spēkiem, kuros pat pieteicies nebija. Viņa nosprieda, ka atbildes varētu sniegt tikai Seftons D�elkss. Tātad vispirms viņai jānorunā tik�anās ar �o advokātu.

Jau atkal viņa ieskatījās uz naktsgaldiņa noliktajā pulkstenī. Trīs un divdesmit viena minūte naktī. Viņa izkāpa no gultas, uzģērba rītasvārkus, apsēdās pie mazā galdiņa un pierakstīja vairākas lapas ar jautājumiem, kurus grasījās uzdot Seftonam D�elksam. Viņa gatavojās glu�i kā eksāmenam.

Se�os viņa nomazgājās du�ā, saģērbās un nokāpa lejā uz brokastīm. Uz viņas galda bija nolikts New York Times numurs. Emma ātri pār�ķirstīja lappuses un sāka lasīt vienu rakstu. Amerikāņi izsacījās visai pesimistiski par britu iespējām uzveikt Hitlera karaspēku, ja tas iebruks Britu salās, turklāt �ie draudi izskatījās aizvien reālāki. Virs fotogrāfijas, kurā bija redzams Vinstons �ēr�ils uz Duvras baltajām klintīm, izaicino�i veroties pāri Laman�am, un, protams, ar neiztrūksto�o cigāru mutē. Virsraksts vēstīja: �Mēs viņus sagaidīsim jau krastā.�

Emma sajutās vainīga par to, ka atrodas tālu prom no savas tēvzemes. Viņai jāatrod Harijs, jāpanāk viņa atbrīvo�ana no cietuma, un pēc tam abi varēs doties atpakaļ uz Bristoli.

Viesnīcas reģistratore sameklēja Manhetenas telefonu grāmatā advokātu firmas �D�elkss, Maierss un Ebernetijs� adresi Volstrītā, pierakstīja uz lapas un pasniedza to Emmai.

Taksometrs atveda viņu pie milzīgas tēraudā un stiklā būvētas celtnes, kas stiepās stāvus debesīs. Emma iegāja pa virpuļdurvīm un nokļuva vestibilā, kur pie sienas bija piestiprināts liels saraksts ar firmām, kas atrodamas �ajā �etrdesmit astoņus stāvus augstajā ēkā. �D�elkss, Maierss un Ebernetijs� aizņēma divdesmito, divdesmit pirmo un divdesmit otro stāvu. Bija norādīts arī, ka �ās firmas reģistratores, kas atbildēs uz klientu jautājumiem, atrodamas divdesmitajā stāvā.

Emma pievienojās pelēkos vilnas flaneļa uzvalkos tērptu vīrie�u rindai, kas gaidīja pie tuvākā lifta. Viņa izkāpa divdesmitajā stāvā un ieraudzīja pie rakstāmgaldiem trīs reģistratores baltās dekoltētās blūzēs un pieguļo�os melnos svārkos. Kaut kas tāds Bristolē laikam nebūtu iedomājams. Emma pārliecinātā solī piegāja pie viena no rakstāmgaldiem.

��Es vēlētos runāt ar D�elksa kungu.

��Vai bijāt vienoju�ies par tik�anos?���reģistratore pieklājīgi vaicāja.

��Nē, ��atzina Emma, kurai bija nācies saskarties vienīgi ar vietējo advokātu, kam atradās laiks ik reizi, kad vien kādam no Beringtonu ģimenes bija nepiecie�ami viņa pakalpojumi.

Reģistratore izskatījās pārsteigta. Klienti tā vienkār�i nemēdza ierasties un paziņot, ka vēlas tikties ar vecāko partneri. Parasti viņi vai nu rakstveidā pieteicās, vai arī viņu sekretāre piezvanīja un vienojās par tik�anās laiku ar D�elksa kungu, kura darba dienas bija ļoti aizņemtas. � Nosauciet savu vārdu, un es parunā�u ar viņa palīgu.

��Emma Beringtone.

��Lūdzu, apsēdieties, Beringtones jaunkundze! Jau pēc īsa mirkļa pie jums kāds atnāks.

�Jau pēc īsa mirkļa� kļuva par vairāk nekā pusstundu. Emma gaidīja, apsēdusies nomaļākā krēslā. Pie viņas pienāca kāds pelēkā uzvalkā tērpies kungs ar dzeltenu dokumentu paliktni rokās.

��Mani sauc Samuels Enskots,���viņ� sacīja un pastiepa roku sveicienam.���Jūs vēlējāties runāt ar vecāko partneri, kā sapratu.

��Tie�i tā.

��Esmu viņa palīgs,���teica Enskots un apsēdās iepretī Emmai.���D�elksa kungs man uzdeva noskaidrot, kālab vēlaties ar viņu tikties.

��Personiskā lietā, ��atbildēja Emma.

��Diem�ēl viņ�, visdrīzāk, nepiekritīs ar jums tikties, ja nespē�u viņam izskaidrot jūsu vizītes iemeslu.

Emma saknieba lūpas. � Esmu Harija Kliftona draudzene. � Viņa uzmanīgi vēroja Enskotu, tomēr bija skaidri redzams, ka �is vārds viņam pilnīgi neko neizsaka. Tomēr viņ� to pierakstīja. � Man ir iemesls uzskatīt, ka Harijs Kliftons tika apcietināts aizdomās par Ādama Bred�ova slepkavību un D�elksa kungs viņu pārstāvēja tiesā. � �ajā reizē bija noprotams, ka vārds nav sve�s, un pildspalva �vīkstēja ātrāk. � Es vēlos sastapt D�elksa kungu un noskaidrot, kā gan tik augstas kategorijas profesionālis pieļāva, ka mans līgavainis ieņem Tomasa Bred�ova vietu.

Jaunā vīrie�a pierē ievilkās dziļa rieva. Viņ� noteikti nebija pieradis, ka par viņa priek�nieku kāds izsakās �ādi. � Man nav ne jausmas, par ko jūs runājat, Beringtones jaunkundze. � Un Emma nojauta, ka viņ� nemelo. � Es aprunā�os ar D�elksa kungu un tad sazinā�os ar jums. Nosauciet, lūdzu, savu adresi.

��Esmu apmetusies viesnīcā Mayflower, � paskaidroja Emma. � Un jebkurā laikā esmu gatava tikties ar D�elksa kungu.

Enskots atkal kaut ko pierakstīja, piecēlās kājās, īsi palocīja galvu, ta�u �ajā reizē roku atvadu sveicienam nepiedāvāja. Emma bija diezgan pārliecināta, ka vecākais partneris piekritīs jau drīzumā tikties ar viņu.

Emma ar taksometru atgriezās Mayflower viesnīcā. Vēl neatvērusi sava numura durvis, viņa dzirdēja, ka zvana telefons. Viņa skrēja pāri istabai, lai ātrāk atbildētu, tomēr brīdī, kad viņa pacēla klausuli, savienojums jau bija pārtrūcis.

Viņa apsēdās pie galda un sāka rakstīt vēstuli mātei, kurā vēstīja, ka laimīgi nokļuvusi galā. Tiesa, viņa neminēja savu pārliecību par to, ka Harijs ir dzīvs. To viņa bija gatava darīt tikai tad, kad būs ieraudzījusi Hariju savām acīm, sveiku un veselu. Viņa rakstīja tre�o vēstules lappusi, kad telefons iezvanījās atkal.

��Labvakar, Beringtones jaunkundz!

��Labvakar, Enskota kungs,���Emma atbildēja, jo arī bez paskaidrojuma zināja, kas ir zvanītājs.

��Es runāju ar D�elksa kungu un pastāstīju par jūsu vēlmi tikties. Diem�ēl viņ� laikam nevarēs tam piekrist, jo tādējādi rastos intere�u konflikts saistībā ar otru viņa pārstāvēto klientu. Viņ� no�ēlo, ka nespēj jums palīdzēt.

Saruna pārtrūka.

Emma sēdēja pie galda un �ņaudza rokā telefona klausuli. Viņai ausīs vēl skanēja vārdi �intere�u konflikts�. Vai patie�ām bija �āds klients? Un kur� tas ir? Vai arī tā bija vienīgi atruna, lai izvairītos no tik�anās? Emma nolika klausuli vietā un mirkli sēdēja, prātodama par to, kā gan �ādā situācijā rīkotos viņas vectēvs. Tad viņa atcerējās vienu no viņa iemīļotākajiem izteicieniem. �Mērķa sasnieg�anai vienmēr ir vairāki ceļi.�

Atvērusi galda atvilktni, Emma ar pateicību pamanīja, ka tajā ir vēl viens vēstuļpapīra komplekts. Viņa paņēma lapu un pierakstīja cilvēkus, kuri, viņasprāt, varētu viest skaidrību jautājumā par D�elksa kunga iespējamo �intere�u konfliktu�. Pēc tam viņa nokāpa lejā uz reģistrācijas telpu, labi apzinādamās, ka da�u tuvāko dienu laikā viņa būs ļoti aizņemta. Reģistratore pūlējās noslēpt pārsteigumu, kad klusā angļu dāma ar maigo balsi vēlējās uzzināt Tiesas nama, policijas iecirkņa un cietuma adresi.

Pirms do�anās ārā no Mayflower Emma viesnīcas veikaliņā iegādājās dzeltenu dokumentu paliktni. Izgājusi uz ielas, viņa apturēja taksometru.

Tas Emmu aizveda uz pilnīgi citādu pilsētas rajonu nekā to, kurā atradās D�elksa kunga birojs. Viņa devās aug�up pa Tiesas nama kāpnēm un domāja par Hariju un viņa izjūtām, ieejot �ajā ēkā pilnīgi citādos apstākļos. Pie durvīm stāvēja apsargs, kuram Emma pavaicāja, kā nokļūt uz lasītavu.

��Ja jūs ar to domājāt arhīvu, tad tas atrodas pagrabstāvā, ��sargs atbildēja.

Arhīvā Emma vaicāja ierēdnim, kur� stāvēja aiz letes, vai būtu iespējams iepazīties ar kādas lietas materiāliem. �Ņujorkas pavalsts pret Bred�ovu.� Ierēdnis pasniedza viņai veidlapu, ko vajadzēja aizpildīt. Viens no tajā ietvertajiem jautājumiem bija: �Vai esat students/e?� Emma atbildēja apstiprino�i. Pēc da�ām minūtēm Emmai tika pasniegti trīs milzīgi lietas materiālu sējumi.

��Pēc pāris stundām mēs beidzam darbu,���viņ� brīdināja.���Kad atskanēs zvans, jums nekavējoties lietas materiāli jānoliek uz letes.

Emma izlasīja da�as lappuses un nespēja saprast, kālab gan apsūdzētājs atteicies no prasības tiesāt Tomasu Bred�ovu par slepkavību, ja reiz biju�i tik nopietni pierādījumi pret viņu. Brāļi bija apmetu�ies vienā viesnīcas numurā, uz viskija karafes tika atrasti Tomasa Bred�ova asiņainie pirkstu nospiedumi, turklāt nebija ne mazāko aizdomu par to, ka pirms tam, kad Ādams tika atrasts guļam asins peļķē, telpā būtu varējis iekļūt kāds sve�inieks. �Un kālab Toms bija aizbēdzis no slepkavības vietas? Kālab apgabala prokurors cēla apsūdzību daudz vieglākā noziegumā � dezertē�anā? Un visdziļākajā noslēpumā palika tas, kā Harijs vispār bija nonācis �ajā situācijā. Vai vēstule, kas atradās uz Meizijas kamīna malas, spētu sniegt atbildes? Vai D�elksam ir zināms kas tāds, kā nāk�anu gaismā viņ� nevēlas pieļaut?�

�īs domas pārtrauca zvana �ķindē�ana. Tas nozīmēja, ka lietas materiāli jānoliek atpakaļ uz letes. Atbildes uz da�iem jautājumiem viņa bija atradusi, tomēr neatbildēto bija daudz vairāk. Emma savā sarakstā atzīmēja divus cilvēkus. �Viņiem, visticamāk, ir zināmas daudzas atbildes. Vai arī viņi minēs intere�u konfliktu?�

Mazliet pāri pieciem viņa izgāja no Tiesas nama, nesdama par da�ām papīra lapām vairāk, nekā ierodoties. Viņa paķēra kaut ko ēdamu vietā, ko sauca Hershey bārs, un kokakolu kioskā uz ielas, tad apturēja kārtējo taksometru un lūdza, lai viņu aizved uz Divdesmit ceturto policijas iecirkni. Pa ceļam viņa apēda un izdzēra nopirkto. Māte �ādu rīcību noteikti nebūtu atbalstījusi.

Ieradusies policijas iecirknī, Emma sacīja, ka vēlētos runāt ar detektīvu Kolovski vai detektīvu Raienu.

��Abiem �ajā nedēļā ir nakts maiņa.���sacīja de�urants.���Viņi �eit neieradīsies ātrāk par desmitiem.

Emma pateicās viņam un nolēma atgriezties viesnīcā, ieturēt maltīti un pēc tam atkal atbraukt uz Divdesmit ceturto policijas iecirkni.

Pēc ē�anas Emma devās uz savu numuru viesnīcas ceturtajā stāvā, atlaidās gultā un domāja par to, kas jāpajautā detektīvam Kolovskim un detektīvam Raienam. Atlika vien cerēt, ka abi būs gatavi ar viņu runāt. �Vai leitnantam Bred�ovam bija amerikāņu akcents?�

Emma iegrima dziļā miegā, no kura viņu izrāva glu�i neierastā policijas sirēnu gaudo�ana ārā uz ielas. Tagad viņa saprata, kālab numuri augstākos stāvos bija dārgāki. Viņa ieskatījās pulkstenī. Bija piecpadsmit pāri vieniem.

��Sasodīts!���viņa niknodamās izlēca no gultas, aizsteidzās uz vannas istabu, samitrināja dvieli aukstā ūdenī un piespieda to pie sejas. Viņa izbrāzās no numura un ar liftu nobrauca lejasstāvā. Izgājusi uz ielas, viņa jutās pārsteigta par to, ka tur joprojām bija tikpat daudz cilvēku un automa�īnu kā dienas vidū.

Viņa apturēja kādu taksometru un lūdza, lai viņu aizved uz Divdesmit ceturto policijas iecirkni. Laikam jau Ņujorkas taksometru vadītāji bija sāku�i saprast viņas sacīto. �Vai arī es sāku saprast, ko saka �oferi?�

Da�as minūtes pirms diviem Emma steidzās aug�up pa kāpnēm pie policijas iecirkņa. Cits de�urējo�ais policists aicināja Emmu apsēsties un sacīja, ka informēs detektīvu Kolovski un detektīvu Raienu par gaidītāju.

Emma iekārtojās uz ilgu gaidī�anu, ta�u viņai par izbrīnu jau pēc pāris minūtēm de�urējo�ais virsnieks teica: � Klau, Karl! Te ir kāda dāma, kura vēlas tevi satikt, � un ar roku norādīja Emmas virzienā.

Detektīvs Kolovskis ar kafijas krūzi vienā un cigareti otrā rokā piegāja pie Emmas un uzsmaidīja viņai. �Interesanti, cik drīz �is smaids nozudīs, kad viņ� uzzinās mana apmeklējuma iemeslu?� viņa nodomāja.

��Kā varu jums pakalpot, jaunkundz?���viņ� vaicāja.

��Mani sauc Emma Beringtone,���viņa teica, tī�i pārspīlēdama savu angļu akcentu.���Man nepiecie�ams jūsu padoms kādā privātā lietā.

��Tad iesim uz manu kabinetu, Beringtones jaunkundz,���Kolovskis mudināja un devās uz priek�u pa gaiteni. Nonācis pie kādām durvīm, viņ� tās ar papēdi atgrūda vaļā. ��Apsēdieties!���viņ� sacīja un norādīja uz vienu no telpā eso�ajiem diviem krēsliem.���Vai atnest jums kafiju?���viņ� vaicāja, kad Emma bija apsēdusies.

��Nē, paldies!

��Gudrs lēmums, jaunkundz,���viņ� uzslavēja un nolika savu kafijas krūzi uz galda, tad aizsmēķēja cigareti un apsēdās.���Tātad, kā varu jums palīdzēt?

��Kā noprotu, jūs bijāt viens no diviem detektīviem, kas apcietināja manu līgavaini.

��Un kāds ir viņa vārds?

��Tomass Bred�ovs.

Emma nekļūdījās. Skatiens, balss, attieksme� viss uzreiz mainījās. � Jā, tas biju es. Un varu jums sacīt, ka lieta bija pilnīgi skaidra līdz brīdim, kad tajā iesaistījās Seftons D�elkss.

��Bet manu līgavaini ta�u nemaz netiesāja par slepkavību,���Emma atgādināja.

��Tikai tālab, ka Bred�ova advokāts bija D�elkss. Ja �is vīrs aizstāvētu Ponciju Pilātu, tad pārliecinātu zvērinātos par to, ka vienkār�i palīdzējis jaunam galdniekam, kur� gribēja nopirkt da�as naglas krustam, ko taisījis.

��Vai jūs man mēģināt pateikt, ka D�elkss�

��Nē, ��Kolovskis sarkastiski atbildēja, pirms Emma bija paguvusi pabeigt teikumu.���Vienmēr esmu uzskatījis, ka tikai vistīrākās sakritības dēļ apgabala prokurors tajā gadā kandidēja uz atkārtotu ievēlē�anu amatā un da�i D�elksa klienti bija viņa pla�ās vēlē�anu kampaņas lielākie atbalstītāji. Lai kā arī būtu,���detektīvs turpināja, izpūtis lielu dūmu mākoni,���Bred�ovam piesprieda se�us gadus cietumā par dezertē�anu. Policijas iecirknī slēdza derības par to, ka viņ� tiks atbrīvots jau pēc astoņpadsmit mēne�iem. Augstākais pēc diviem gadiem.

��Un kāds bija jūsu viedoklis?���vaicāja Emma.

��Tiesnesim vajadzēja atzīt, ka Toms Bred�ovs ir vainīgs����Kolovskis mirkli klusēja un izpūta kārtējo dūmu mākoni, bet pēc tam piebilda: ���slepkavībā.

��Es piekrītu jums un tiesnesim,���teica Emma.���Visticamāk, Toms Bred�ovs bija slepkava.���Kolovskis izskatījās pārsteigts.���Vai cilvēks, kuru apcietinājāt, jums ieminējās par to, ka viņ� nemaz nav Tomass Bred�ovs un ka patiesībā viņu sauc Harijs Kliftons?

Detektīvs cie�āk paraudzījās uz Emmu un mirkli padomāja. � Sākotnēji viņ� kaut ko tādu sacīja gan, bet D�elkss laikam viņam paskaidroja, ka tas nenostrādās, jo vairāk viņ� to nepieminēja.

��Vai jums liktos interesanti, Kolovska kungs, ja es pierādītu, ka tas būtu gan nostrādājis?

��Nē, jaunkundz,���Kolovskis strikti attrauca.����ī lieta jau sen ir slēgta. Jūsu līgavainis izcie� se�u gadu cietumsodu par noziegumu, kura izdarī�anā atzīts par vainīgu. Un man te uz galda ir tik daudz darba����Viņ� uzlika roku uz lietu materiālu kaudzes.���Vecu rētu uzplē�anai man vienkār�i nav laika. Un tagad� Ja vien nav kā tāda, ko vēl varu jūsu labā izdarīt�

��Vai viņi man atļaus apciemot Tomu Levenemā?

��Neredzu iemeslu, kālab to varētu aizliegt,���Kolovskis sacīja.���Uzrakstiet cietuma priek�niekam. Viņ� jums atsūtīs apciemo�anas atļauju. Kad būsiet to aizpildījusi, aizsūtiet to atkal viņam. Pēc tam jums tiks paziņots konkrēts datums. Tas neaizņems vairāk par se�ām līdz astoņām nedēļām.

��Man nemaz nav se�u nedēļu!���iebilda Emma.���Man divu nedēļu laikā jāatgrie�as Anglijā! Vai tie�ām nekādi nav iespējams paātrināt �o procesu?

��Varbūt uz līdzjūtības pamata,���detektīvs noteica.���Un arī tikai tad, ja lūdz ieslodzītā vecāki vai sieva.

��Un ja māte ieslodzītā bērnam?���neatlaidās Emma.

��Ņujorkā tas dod jums tādas pa�as tiesības kā sievai, ja vien varat �o faktu pierādīt.

Emma no somas izņēma divas fotogrāfijas. Vienā bija redzams Sebastjans, bet otrā Harijs uz �Kanzasas zvaigznes� klāja.

��Man tas liekas gana pārliecino�i,���Kolovskis noteica un, neko nepiebildis, pasniedza Emmai atpakaļ Harija fotogrāfiju.���Ja apsolīsiet, ka liksiet mani mierā, es parunā�u ar cietuma priek�nieku. Paskatīsimies, ko var darīt lietas labā.

��Paldies!���tencināja Emma.

��Kā varē�u jūs sameklēt?

��Esmu apmetusies viesnīcā Mayflower.

��Es ar jums sazinā�os,���apsolīja Kolovskis un kaut ko pierakstīja.���Tomēr negribu, lai jūs māktu kaut mazākās �aubas par to, ka Tomass Bred�ovs ir vainīgs. Viņ� nogalināja savu brāli. Par to es esmu pilnīgi pārliecināts.

��Un es nevēlos, lai jūs māktu kaut mazākās �aubas par to, ka cilvēks, kur� ieslodzīts Levenemā, nav Tomass Bred�ovs. Esmu par to nesatricināmi pārliecināta.���Emma ielika fotogrāfijas atpakaļ somā un piecēlās, posdamās projām.

Viņa izgāja no kabineta, bet detektīva sejā ievilkās rūpju rieva.

Emma atgriezās viesnīcā, izģērbās un uzreiz devās gulēt. Viņa prātoja, vai Kolovskis tomēr sācis �aubīties par to, ka varbūt patie�ām apcietinājis citu cilvēku, ne Tomasu Bred�ovu. Viņa joprojām netika skaidrībā par to, kālab gan D�elkss pieļāvis, ka Harijam piesprie� se�us gadus cietumā, ja būtu bijis tik vienkār�i pierādīt, ka notikusi kļūda un viņ� ir Harijs Kliftons.

Viņa beidzot iemiga un izbaudīja atpūtu, kuru vairs nekas netraucēja.

Emma bija vannas istabā, kad iezvanījās telefons. Kamēr viņa piesteidzās atbildēt, savienojums jau bija pārtrūcis.

Otrreiz zvans atskanēja, kad viņa tikko bija aizvērusi numura durvis, lai dotos brokastīs. Viņa iebrāzās atpakaļ numurā un paķēra klausuli. Runātājs bija pazīstams.

��Labrīt, detektīv Kolovski!���viņa sveicināja.

��Ziņas nav labas,���detektīvs, kur� nebija prasmīgs smalku sarunu risinātājs, uzreiz ķērās pie lietas būtības. Emma sabruka gultā un ba�ījās, ka tūlīt izdzirdēs pa�u ļaunāko.���Es runāju ar Levenemas cietuma priek�nieku. Bred�ovs esot paziņojis, ka nevēlas nekādus apmeklētājus. Nevienu. Bez izņēmumiem. Liekas, D�elksa kungs devis norādījumu Bred�ovu pat neinformēt, ja kāds izsaka vēlmi satikties.

��Vai jūs varētu mēģināt vismaz nodot viņam kādu ziņu?���Emma lūdzās.���Ja viņ� zinātu, ka tā esmu es�

��Nav ne mazāko cerību, jaunkundz,���Kolovskis sacīja.���Jums nav ne jausmas, cik tālu sniedzas D�elksa taustekļi.

��Vai viņ� var ietekmēt cietuma priek�nieku?

��Cietuma priek�nieks ir sīks gariņ�. D�elksam ir vara pār apgabala prokuroru un pusi no Ņujorkas tiesne�iem. Tikai nevienam nesakiet, ka es tā teicu.

Saruna pārtrūka.

Emma neapjauta, cik laika aizritējis. Viņa izdzirdēja klusu klauvējienu pie durvīm. Kur� gan tas varētu būt? Durvis atvērās, un viņa ieraudzīja draudzīgu seju.

��Vai atļausiet man uzkopt?���vaicāja sieviete un stūma telpā ratiņus ar tīrī�anas līdzekļiem.

��Vēl tikai pāris minūtes.���sacīja Emma. Viņa ieskatījās pulkstenī un pārsteigta secināja, ka ir tikai desmit pāri desmitiem. Viņa juta, ka jāizvēdina galva, pirms rīkoties tālāk. Viņa nolēma, ka gara pastaiga Centrālparkā būs tie�i tas, kas vajadzīgs.

Lēnām soļodama, viņa pieņēma lēmumu. Bija pienācis laiks apciemot vectēva māsu un pavaicāt padomu, kā labāk rīkoties.

Emma devās Parka avēnijas un Se�desmit ceturtās ielas virzienā. Viņa bija tik ļoti iegrimusi apcerēs par to, kā paskaidros Filisai, kālab viesos nav ieradusies agrāk, ka īsti neattapa, ko redzējusi. Viņa apstājās, pagriezās un pagāja atpakaļ, paraudzīdamās katrā skatlogā. Un tad viņa bija nonākusi pie Doubleday�s. Skatloga centrā no grāmatām bija izveidota piramīda. Tai blakus atradās kāda vīrie�a fotogrāfija. Tum�i, atpakaļ atķemmēti mati, �auras ūsiņas. Viņ� no fotogrāfijas uzsmaidīja Emmai.

CIETUMNIEKA DIENASGRĀMATA

Laiks, ko pavadīju Levenemas īpa�ā re�īma cietumā

Makss Loids

�ā bestsellera autors ceturtdien pulksten piecos sniegs autogrāfus �ajā veikalā

Nepalaidiet garām iespēju tikties ar grāmatas autoru!

D�ailsam nebija ne jausmas, kurp norīkots viņa pulks. Dienu no dienas viņ� atradās nepārtrauktā kustībā. Pat gulē�anai nebija iespējams atvēlēt vairāk par divām stundām no vietas. Vispirms bija brauciens ar vilcienu, pēc tam ar kravas automa�īnu, pēc tam pa trapu nācās uzkāpt uz kuģa, kas, viļņus �ķeļot, aizveda kareivjus pāri okeāna pla�umiem. Beidzot tūksto� Veseksas pulka vīrus izlaida Ēģiptes ostā Aleksandrijā, Ziemeļāfrikas krastā.

Ceļojuma laikā D�ailss pievienojās saviem kādreizējiem biedriem no Ipras nometnes Dārtmūrā, un tagad viņam nācās pierast pie tā, ka �ie cilvēki nu atradās viņa pakļautībā. Vienam otram no viņiem, un jo īpa�i Beitsam, nebija viegli pierast pie tā, ka D�ailsu jāuzrunā par kungu. Un vēl grūtāk bija atcerēties, ka ik reizi, sastopoties ar viņu, ir militāri jāsalutē.

Kad Veseksas pulks izkāpa no kuģa, viņus sagaidīja armijas automa�īnu konvojs. D�ailss vēl nekad nebija jutis tik spiedīgu karstumu. Jau da�as minūtes pēc izkāp�anas sve�ajā zemē viņa svaigais haki krāsas formas krekls bija izmircis sviedros. Viņ� ātri sadalīja savus vīrus trijās grupās, un visi sakāpa kravas automa�īnās. Konvojs bez apstājas vairākas stundas lēnām virzījās pa �auru, putekļainu piekrastes ceļu, līdz beidzot nonāca pie ne�ēlīgi sabombardētas pilsētas. Beitss klusā balsī paziņoja: � Tobruka. Es ta�u jums teicu! � Un nauda sāka savu ceļu no rokas rokā.

Pilsētā armijas vīrus izvietoja da�ādās vietās. D�ailss kopā ar pārējiem virsniekiem no automa�īnas izlēca pie Majestic Hotel, kur� bija rekvizēts, lai kļūtu par Veseksas pulka vadības �tābu. D�ailss iegāja pa virpuļdurvīm un ātri vien atskārta, ka nekā majestātiska �ajā viesnīcā nav. Katrā iespējamajā vietā bija ierīkoti pagaidu kabineti. Pie sienām, kuras reiz rotāja gleznas, bija piestiprināti da�ādi grafiki un kartes, kādreiz mīksto un pūkaino sarkano paklāju, kur� bija sagaidījis svarīgus viesus no visas pasaules, tagad pārāk bie�i mina kniedētie armijnieku zābaki, un tas bija izdilis glu�i plāns.

Par to, ka �eit kādreiz bijusi viesnīca, atgādināja vienīgi reģistratūra. De�urējo�ais kaprālis garā atbraucēju sarakstā sameklēja jaunākā leitnanta Beringtona vārdu.

��Divi simti deviņpadsmitā istaba,���viņ� pavēstīja un pasniedza D�ailsam aploksni.���Tur atradīsiet visu nepiecie�amo, kungs.

Pa platajām kāpnēm D�ailss uzkāpa otrajā stāvā un iegāja viņam atvēlētajā numurā, apsēdās uz gultas, atvēra aploksni un izlasīja pavēles. Septiņos viņam bija jāierodas balles zālē, kur pulkvedis uzrunās visus atbrauku�os virsniekus. D�ailss izkravāja somu, nomazgājās du�ā, uzģērba tīru kreklu un atkal nokāpa lejasstāvā. No virsniekiem saklātā galda viņ� paņēma sviestmaizi un krūzi tējas. Īsi pirms pulksten septiņiem viņ� devās uz balles zāli.

Telpa bija pla�a, ar augstiem, skaistiem griestiem un lieliskiem kroņlukturiem. Jau bija sapulcēju�ies daudzi virsnieki, sastapās draugi un veidojās jaunas pazī�anās. Visi vēlējās uzzināt, kā tiks izvietoti pa dienesta punktiem. Tālākajā zāles galā D�ailss pamanīja kādu jaunu leitnantu, un �is cilvēks viņam likās pazīstams, ta�u jau drīz viņ� iejuka starp citiem un D�ailss viņu pazaudēja no redzesloka.

Vienu minūti pāri septiņiem uz skatuves uzkāpa pulkve�leitnants Robertsons. Visi klāteso�ie apklusa, sarunas pārtrūka, virsnieki sastinga miera stājā. Pulkve�leitnants devās uz skatuves centru un ar rokas mājienu norādīja, lai virsnieki apsē�as. Viņ� sāka uzrunu.

��Kungi! Jums varētu likties savādi, ka cīnīties pret Hitlera spēkiem neesat sūtīti uz kādu Lielbritānijas vietu, bet uz �o Ziemeļāfrikas daļu. Feldmar�als Rommels un viņa Āfrikas korpuss arī ir �eit, lai savas valsts karaspēkam Eiropā nodro�inātu degvielas piegādi. Mūsu pienākums ir aiztrenkt viņus atpakaļ uz Berlīni ar asiņainu degunu jau labu laiku pirms tam, kad viņu pēdējam tankam būs beigusies degviela.

Atskanēja kvēli aplausi un kāju dauzī�ana pret zemi.

��Ģenerālis Veivels Veseksas pulkam ir uzticējis privilēģiju aizstāvēt Tobruku. Es viņam sacīju, ka mēs būsim gatavi ziedot dzīvību, lai Rommels Majestic Hotel netiktu pie numura.

Atskanēja pat vēl skaļāki aplausi un kāju dauzī�ana pret zemi.

��Tagad jums jāpiesakās pie saviem tie�ajiem komandieriem. Viņi jums izskaidros kopējo plānu pilsētas aizstāvībai un jūsu pienākumus, lai nodro�inātu tā izpildi. Kungi, mēs nevaram lieki tērēt laiku. Lai jums veicas! Sekmīgas medības!

Kad pulkve�leitnants kāpa nost no skatuves, virsnieki atkal sastinga miera stājā. D�ailss vēlreiz ieskatījās viņam atstātajā vēstulē. C rotas septītais vads. Pēc pulkve�leitnanta uzrunas tik�anās ar majoru Ri�ardsu viesnīcas bibliotēkā.

��Jūs noteikti esat Beringtons,���sacīja majors, kad D�ailss pēc da�ām minūtēm iegāja bibliotēkas telpā un militāri salutēja.���Labi, ka pievienojāties mums jau tik drīz pēc virsnieka pakāpes saņem�anas. Jūs esat norīkots uz septīto vadu veikt uzdevumu kopā ar savu senu draugu. Vadā ir trīs nodaļas, katrā pa divpadsmit vīriem. Jūsu uzdevums ir patrulēt pilsētas rietumu perimetrā. Jums asistēs ser�ants un trīs kaprāļi. Leitnants jums paskaidros visu sīkāk. Tā kā esat kopā mācīju�ies, jums nenāksies tērēt laiku iepazīstoties.

�Kur� gan tas varētu būt?� D�ailss nodomāja. Un tad viņ� atcerējās pazīstamo garo stāvu, ko bija pamanījis balles zāles tālākajā stūrī.

Jaunākais leitnants D�ailss Beringtons labprāt būtu ticējis, ka leitnants Fi�ers ir labs cilvēks, tomēr nespēja izdzēst atmiņas par Svētā Bedas skolā aizvadīto laiku un to, kā Fi�ers, būdams grupas vecākais, pirmajā mācību nedēļā katru vakaru pazemoja Hariju tikai tālab, ka viņa tēvs bija doku strādnieks.

��Ir patīkami tevi atkal sastapt, Berington. Sen neesam redzēju�ies,���teica Fi�ers.���Neredzu nevienu iemeslu, kas neļautu mums sastrādāties, un tu?���Acīmredzot arī viņ� atcerējās Hariju Kliftonu. D�ailsam izdevās vārgi pasmaidīt.

��Mūsu pakļautībā ir vairāk nekā trīsdesmit kareivji, kā arī trīs kaprāļi un viens ser�ants. Ar da�iem esi bijis kopā treniņnometnē. Par pirmo nodaļu atbildīgs ir kaprālis Beitss.

��Terijs Beitss?

��Kaprālis Beitss,���atkārtoja Fi�ers.���Nekad neizmanto kristīto vārdu, kad runā par citu dienesta pakāpi. Ēdnīcā vai, kad esam divi vien, D�ailss, tu mani drīksti saukt par Aleksu, bet nekad tā nedari citu klātbūtnē. Esmu pārliecināts, ka tu saproti.

�Tu vienmēr esi bijis tikai sīks mēsls, un ir pilnīgi skaidrs, ka nekas nav mainījies,� nodomāja D�ailss. �oreiz viņ� nesmaidīja.

��Mums uzticēts patrulēt pa pilsētas rietumu perimetru. Patrulējo�ās grupas mainās ik pa �etrām stundām. Mums doto uzdevumu nedrīkst novērtēt par zemu. Ja Rommels uzbruks Tobrukai, tad to darīs no rietumu puses. Tā ziņo mūsu izlūkdienests. Mums vienmēr jābūt modriem. Patrulē�anas grafiku atstā�u tavā ziņā. Es parasti uzņemos divas maiņas dienā, vairāk nesanāk, jo man veicami arī citi pienākumi.

�Un kādi tie būtu?� D�ailsam gribējās pavaicāt.

D�ailsam patika patrulēt pilsētas rietumu daļā kopā ar saviem vīriem. Jau pavisam ātri viņ� bija iepazinies ar visiem. Kaprālis Beitss viņam sniedza visu nepiecie�amo informāciju. D�ailss paklausīja Fi�era norādījumiem un alla� lika vīriem neaizmirst par modrību, tomēr nedēļas ritēja un nekādu starpgadījumu nebija, un viņ� jau sāka prātot, vai vispār nāksies vaigā skatīt kādu ienaidnieku.

Bija aprīļa sākums. Kādā dūmakainā pēcpusdienā D�ailsa trīs patrulējo�ās grupas pildīja uzdevumu, kad piepe�i glu�i kā no zila gaisa atskanēja �āvienu zalve, it kā ne no kurienes traucās lo�u krusa. Kareivji instinktīvi pieplaka zemei un rāpus steidzās meklēt patvērumu aiz tuvējās ēkas. D�ailss bija kopā ar vado�o grupu, kad vācie�i iz�āva pirmās zalves. Pēc tam �au�ana atsākās. Lodes traucās garām, nevienu neskarot, ta�u D�ailss zināja, ka jau pavisam drīz ienaidnieks noteiks viņu atra�anās vietu.

���aut tikai pēc manas komandas,���viņ� pavēlēja un lēnām ar tālskati nopētīja apkārtni. Viņ� nolēma vispirms ziņot Fi�eram un tikai pēc tam rīkoties, tādēļ pacēla pārnēsājamā armijas telefona klausuli. Jau uzreiz atskanēja atbilde.

��Kā tev liekas, cik daudz viņu tur ir?���vaicāja Fi�ers.

��Manuprāt, apmēram septiņdesmit. Noteikti ne vairāk par astoņdesmit. Ja sūtīsi otro un tre�o nodaļu, ar to pietiks, lai viņus aizkavētu tik ilgi, līdz ierodas papildspēki.

Lo�u krusa atsākās tre�o reizi, bet, novērtējis apstākļus, D�ailss atkal nokomandēja: � Ne�aut!

��Nosūtīju tev palīgā otro nodaļu ser�anta Herisa vadībā, ��sacīja Fi�ers.���Turpini man ziņot, un es izlem�u, vai sūtīt arī tre�o nodaļu.���Savienojums pārtrūka.

Ceturtā zalve ātri vien sekoja tre�ajai, un �ajā reizē D�ailss, skatoties tālskatī, ievēroja apmēram duci vīru, kas rāpus tuvojās viņiem pa atklātu teritoriju.

��Notēmējiet, bet ne�aujiet, kamēr mērķis nav sasniedzamības rādiusā. Katra lode ir no svara.

Pirmais �autenes mēlīti nospieda Beitss, � Dabūji gan, � viņ� sacīja, kad vācietis sabruka tuksne�a smiltīs. No jauna pielādējis ieroci, viņ� piebilda: � Tā būs mācība. Zināsiet, kā bombardēt Brodstrītu!

��Beits, aizveries un koncentrējies!���D�ailss aizrādīja.

��Atvainojiet, kungs!

D�ailss turpināja novēro�anu. Viņ� redzēja trīs no�autus kareivjus, kuri gulēja ar seju smiltīs da�u jardu attālumā no ienaidnieka pozīcijām. Viņ� vēlreiz deva pavēli atklāt uguni un vēroja, kā vairāki ienaidnieka armijas kareivji steidzas meklēt patvērumu. Kā skudras, kas atgrie�as savā pūznī.

��Pārtraukt uguni!���nokliedza D�ailss, jo labi zināja, ka viņi nedrīkst lieki iz�ķērdēt tik vērtīgo munīciju. D�ailss paraudzījās pa kreisi un ieraudzīja, ka otrā nodaļa ser�anta Herisa vadībā jau ir savās pozīcijās un gaida rīkojumus.

Viņ� atkal zvanīja Fi�eram. � Mani munīcijas krājumi nebūs mū�īgi, kungs. Mūsu kreiso flangu tagad aizsargā ser�anta Herisa ļaudis, bet labais flangs joprojām ir viegli pieejams. Ja jums būtu iespēja tagad ierasties, tad būtu daudz lielākas cerības atvairīt uzbrukumu.

��Tagad, kad tev, Berington, papildspēkos ir arī otrā nodaļa ar ser�antu Herisu vadībā, es uzskatu par labāku nogaidīt un piesegt jūs, ja viņiem tomēr izdotos izlauzties uz priek�u.

Viņu virzienā atkal svilpa lo�u krusa. Vācie�i bija precīzi noteiku�i viņu atra�anās vietu. D�ailss joprojām lika abu nodaļu vīriem ne�aut. Viņ� nolamājās, skrie�us pieveica attālumu, kas viņu �ķīra no otrās nodaļas, un pievienojās ser�antam Herisam.

��Ko jūs par �o visu domājat, ser�ant?

��Tur ir apmēram astoņdesmit vīri. Un, man liekas, tā ir izlūkgrupa. Mums atliek vien iekārtoties uz gaidī�anu un apbruņoties ar pacietību.

��Piekrītu,���atteica D�ailss.���Un, kā jūs uzskatāt, ko viņi darīs?

��Viņi noskaidros, cik lielā skaitā esam, un vēlēsies uzbrukt pirms papildspēku iera�anās. Ja leitnants Fi�ers atsūtītu tre�o nodaļu, lai piesegtu jūsu labo flangu, mūsu pozīcijas kļūtu stiprākas.

��Piekrītu,���atkārtoja D�ailss, un jauna lo�u �alts traucās uz viņu pusi.���Do�os atpakaļ un runā�u ar Fi�eru. Gaidiet manas pavēles.

Metot līklo�us pār atklāto teritoriju, D�ailss steidzās atpakaļ. �ajā reizē lodes jau spindzēja pārāk tuvu, lai kaut ko tādu mēģinātu atkārtot vēl. Viņ� jau grasījās zvanīt Fi�eram, kad ied�inkstējās telefons. D�ailss paķēra klausuli.

��Berington,���sacīja Fi�ers.���Uzskatu, ka ir pienācis laiks mums izrādīt iniciatīvu.

D�ailsam nācās atkārtot Fi�era vārdus, lai pārliecinātos, ka visu sapratis pareizi. � Tu vēlies, lai vedu uzbrukumā abas nodaļas, kamēr tu ar tre�o nodaļu ieradīsies mūs piesegt?

��Ja mēs rīkosimies �ādi,���teica Beitss,���būsim glu�i kā pīles, kas sē� tie�i pa �āvienam.

��Aizveries, Beits!

��Klausos, kungs!

��Ser�ants Heriss uzskata, un es viņam piekrītu,���turpināja D�ailss,���ka tad, kad �urp tiks nosūtīta tre�ā vienība, vācie�i sāks uzbrukumu, un mēs varētu�

��Mani neinteresē ser�anta Herisa domas,���noskaldīja Fi�ers.���Es dodu pavēles, bet tu tās izpildi. Vai skaidrs?

��Tie�i tā, kungs!���noteica D�ailss un nometa klausuli.

��Es viņu vienmēr esmu gatavs nogalināt, kungs!���sacīja Beitss.

�o piezīmi D�ailss izlikās nedzirdējis. Viņ� pielādēja savu pistoli un pie jostas piestiprināja se�as granātas, tad nostājās tā, lai abas nodaļas viņu labi redzētu, un skaļā balsī sacīja: � Piestipriniet durkļus un esiet gatavi! � to pateicis, viņ� iznāca no aizsega un izsaucās: � Uz priek�u, man pakaļ!

D�ailss skrēja pa dziļajām, karstajām smiltīm. Ser�ants Heriss un kaprālis Beitss viņam sekoja cie�ā tuvumā. Kārtējā lo�u krusa traucās viņiem pretī, un D�ailss nodomāja, vai ilgi vēl spēs izvairīties no trāpījuma. Vēl bija pieveicami �etrdesmit jardi, bet D�ailss jau precīzi redzēja trīs ienaidnieka ierakumu atra�anās vietu. Viņ� noņēma no jostas rokasgranātu, izrāva dro�ības gredzenu un meta granātu centrālā ierakuma virzienā, glu�i kā reiz bija sviedis bumbu, kas satverta kriketa spēlētāja cimdos. Granāta piezemējās tie�i ierakuma malā. D�ailss redzēja, kā divus vīrus sprādziena vilnis parauj gaisā, bet viens nokrīt uz muguras. Viņ� paķēra otro granātu un meta uz ierakumu kreisajā pusē, jo �au�ana piepe�i bija mitējusies. Tre�ā granāta pārtrauca lo�metēja rejas. Skrienot uz priek�u, D�ailss pamanīja vīrus, kuri mērķēja uz viņu. D�ailss izrāva pistoli no maksts un �āva tāpat kā bija to darījis treniņlaukumā, tikai �ajā reizē mērķī bija dzīvi cilvēki. Viens, divi, trīs vīri saļima zemē, un tad D�ailss ieraudzīja, ka uz viņu tēmē vācu virsnieks. Vācietis nospieda mēlīti tikai īsu mirkli par vēlu un pats sabruka smiltīs. D�ailsam kļuva slikti.

Kad D�ailss bija tikai jardu no ierakuma, kāds jauns vācu kareivis nosvieda �auteni, bet vēl kāds cits pacēla rokas gaisā kā pado�anās zīmi. Sakauto kareivju skatienā D�ailss redzēja izmisumu. Nebija jāsaprot vācu valoda, lai zinātu, ka viņi nevēlas mirt.

��Pārtraukt uguni!���nokomandēja D�ailss, un tie, kas bija paliku�i pāri no pirmās un otrās nodaļas, ātri ieņēma ienaidnieka ierakumus.���Apstaigājiet viņus un atbruņojiet, ser�ant Heris!���viņ� piebilda, tad pagriezās, lai paskatītos, kur ser�ants palicis, un ieraudzīja viņu guļam smiltīs tikai jardu no ierakuma. No ser�anta mutes sūcās asins tērcīte.

D�ailss atskatījās uz teritoriju, ko viņi bija �ķērsoju�i, un centās neskaitīt, cik daudziem viņa biedriem nācās ziedot dzīvību tikai kāda gļēvuļa nepareizi pieņemta lēmuma dēļ. No kaujas lauka jau tika nesti projām kritu�ie.

��Kaprāli Beits, nostādiet gūstekņus rindās pa trim un vediet uz nometni.

��Jā, kungs!���atskanēja atbilde. Izklausījās, ka Beitss to sacīja ar īstu apņēmību.

Pēc da�ām minūtēm D�ailss kopā ar atliku�ajiem nodaļu kareivjiem devās pāri atklātajam laukam. Viņi bija nogāju�i apmēram piecdesmit jardus, kad D�ailss pamanīja pie viņiem skrienam Fi�eru, kam sekoja tre�ās nodaļas kareivji.

��Tā, Berington! Tagad es pārņemu vadību,���viņ� kliedza.���Visi man pakaļ! ��viņ� nokomandēja un triumfējo�i veda sagūstītos vācu kareivjus atpakaļ uz pilsētu.

Majestic Hotel viņus sveikt bija sapulcējies neliels pulciņ� cilvēku. Fi�ers lepni pieņēma virsnieku apsveikumus.

��Berington, parūpējies, lai gūstekņi tiktu ieslēgti. Aizved vīrus uz kantīni, lai iedzer kādu mēriņu. Viņi to ir godam nopelnīju�i. Es pa to laiku ziņo�u majoram Ri�ardsam.

��Vai drīkstu viņu nogalināt, kungs?���vaicāja Beitss.

Nākamajā rītā, kad D�ailss devās brokastot, vairāki virsnieki, tostarp arī tādi, ar kuriem viņ� agrāk nebija runājis, nāca klāt un paspieda viņam roku.

Kad viņ� iegāja ēdamtelpā, vairāki virsnieki pagrieza galvu uz viņa pusi un pasmaidīja. D�ailsam tas likās pat mazliet mulsino�i. Viņ� paņēma �ķīvi putras, divas vārītas olas un vecu �urnāla Punch numuru un apsēdās tālāk no pārējiem, glu�i viens. Gribējās, lai viņu liek mierā, tomēr jau pēc da�iem mirkļiem viņam pievienojās trīs austrālie�u virsnieki, kurus viņ� nepazina. D�ailsu sasmīdināja �urnālā publicētā Hitlera karikatūra.

��Neticamas drosmes paraugs,���ierunājās virsnieks, kas bija apsēdies no D�ailsa pa labi.

D�ailss juta, ka nosarkst.

��Es piekrītu,���virsnieks galda pretējā pusē atbildēja.���Patie�ām ievērojami.

D�ailsam gribējās aiziet, pirms viņi�

��Kā tu teici, sauca to puisi?

D�ailss paņēma karotē mazliet biezputras.

��Fi�ers.

D�ailss teju vai aizrijās.

��Tas Fi�ers, liekas, neņemot vērā ienaidnieka pārspēku, veda savu kareivju vadu uzbrukumā trijiem ierakumiem, kuros pilns ar pretiniekiem, lai gan pa�am bija tikai rokas granātas un pistole.

��Neiedomājami!���tre�ais pievienojās.

�im izteikumam D�ailss beidzot varēja piekrist.

��Vai taisnība, ka viņ� no�āva to draņķa virsnieku un piecdesmit izdzimteņus saņēma gūstā, un viņam pa�am bija tikai divpadsmit vīri?

Nolobīt vienas vārītās olas galiņu D�ailsam nenācās viegli.

��Noteikti,���sacīja viens,���jo viņ� ir paaugstināts par kapteini.

Klausīdamies D�ailss truli skatījās vārītās olas dzeltenumā.

��Man sacīja, ka viņ� ieteikts apbalvo�anai ar Militāro krustu.

��Tas ir mazākais, ko viņ� būtu pelnījis.

�Mazākais, ko viņ� ir pelnījis, būtu tas, ko ierosināja Beitss,� nodomāja D�ailss.

��Vai �ajā operācijā piedalījās vēl kāds?���vaicāja virsnieks, kur� sēdēja galda pretējā pusē.

��Jā, otrs komandieris. Sasodīts, esmu aizmirsis viņa vārdu!

D�ailss bija dzirdējis pietiekami daudz un nolēma, ka paziņos Fi�eram, ko tie�i domā par viņu. Atstājis otru vārīto olu neaiztiktu, viņ� devās ārā no ēdamtelpas un taisnā ceļā gāja uz virsnieku apsprie�u telpu. Viņ� jutās tik dusmīgs, ka atvēra durvis un iegāja bez klauvē�anas. Tajā pa�ā brīdī viņ� izslējās miera stājā un militāri salutēja. � Atvainojiet, kungs! � viņ� sacīja. � Nezināju, ka esat �eit.

��Pulkvedi, �is ir Beringtons,���Fi�ers sacīja.���Jūs noteikti atceraties, es jums stāstīju, ka viņ� palīdzēja man vakardienas operācijā.

��Jā, Beringtons! Labi pastrādāts. Jūs noteikti vēl neesat redzējis �ārīta pavēles, bet jūs esat paaugstināts par leitnantu. Izlasīju kapteiņa Fi�era raportu un varu jums sacīt, ka tiksiet pieminēts ziņojumā augstākajai vadībai.

��Apsveicu, D�ails,���sacīja Fi�ers.���Godam pelnīts.

��Patie�ām,���bilda pulkvedis.���Kamēr esat �eit, Berington� Es jau kapteinim Fi�eram sacīju, ka tagad, kad viņ� ir atklājis Rommela iecerēto ceļu uz Tobruku, mums nāksies dubultot patruļu skaitu pilsētas rietumu pusē. Un jūsu nodro�inājumam pievienosim tanku eskadronu.���Viņ� iebikstīja ar pirkstu kartē, kas bija izklāta uz galda.����eit, �eit un �eit. Ceru, jūs abi man piekrītat?

��Piekrītu, kungs,���atteica Fi�ers.���Nekavējoties norīko�u vadu uz norādītajām vietām.

��Par ātru tas noteikti nebūs,���sacīja pulkvedis.���Man ir sajūta, ka nebūs ilgi jāgaida, līdz Rommels atgriezīsies. Un �oreiz nevis ar izlūko�anas grupu, bet vadot visu Āfrikas pulku. Mums būs jāgaida un jācer, ka viņi ieskries tie�i mūsu izliktajās lamatās.

��Mēs būsim gatavi viņu sagaidīt, kungs,���noteica Fi�ers.

��Labi. Es ieceļu jūs par atbildīgo jaunajā patrulē�anas re�īmā, Fi�er. Berington, jūs paliekat par otro komandējo�o virsnieku.

��Ne vēlāk kā pusdienlaikā mans ziņojums būs uz jūsu galda, kungs,���sacīja Fi�ers.

��Labs darbs, Fi�er. Atstā�u jūs, lai varat izstrādāt plāna detaļas.

��Paldies, kungs!���tencināja Fi�ers, izstiepies miera stājā, un salutēja, kamēr pulkvedis izgāja no telpas.

D�ailss grasījās ko sacīt, bet Fi�ers pasteidzās pirmais. � Esmu ieteicis ser�antam Herisam pēc nāves pie�ķirt medaļu, un ziņojumā tiks pieminēts arī kaprālis Beitss. Ceru, ka mani atbalstīsi.

��Vai man jāsaprot, ka tu esi ieteikts apbalvo�anai ar Militāro krustu?���vaicāja D�ailss.

��Tas nav atkarīgs no manis, veco zēn, bet bū�u laimīgs par visu, ko augstākā pavēlniecība uzskatīs par labu esam. Un nu ķersimies pie lietas. Tagad mūsu pakļautībā ir se�as nodaļas. Es ierosinu�

Visi bija pastāvīgā kaujas gatavībā. Pie pilsētas rietumu robe�as nemitīgi de�urēja divi vadi. Kā viens beidza maiņu, tā otrs uzsāka savējo. Gan dienā, gan naktī. Tagad viņi neuzdeva sev jautājumu, vai Rommela spēki parādīsies. Tagad viņi vaicāja tikai to, kad tas notiks.

Pat Fi�ers savā jauniegūtajā varoņa statusā reizēm ieradās pie patrulētājiem. Vienkār�i, lai uzturētu sava tēla spozmi, tomēr uzkavējās vien tik ilgi, lai visi viņu būtu redzēju�i. Pēc tam viņ� iesniedza ziņojumu tanku eskadras komandierim, kur� atradās trīs jūd�u attālumā, un vēl arī izmantoja lauka telefonu.

Uzbrukumu Tobrukai �Tuksne�a lapsa� nolēma sākt tūksto� deviņi simti �etrdesmit pirmā gada vienpadsmitajā aprīlī. Britu un Austrālijas apvienotie spēki cīnījās bezgala drosmīgi, turoties pretī vācu straujajam uzbrukumam. Mēne�iem aizritot, pārtikas un munīcijas krājumiem izsīkstot, tikai da�i vairs �aubījās par to (lai gan skaļi tas netika pausts), ka pienāks brīdis, kad vajadzēs padoties Rommela armijas pārspēkam.

Bija pirmdienas rīts, tuksne�a migla tikko izklīdusi, un leitnants Beringtons tālskatī pārlūkoja apkārtni. Viņ� ieraudzīja vācu tankus. Rindu aiz rindas, un aiz tām vēl un vēl.

��Sasodīts!���viņ� nolamājās un paņēma lauka telefona klausuli. Tajā brīdī �āviņ� trāpīja ēkai, kuru viņ� un viņa vīri bija izvēlēju�ies par novēro�anas posteni. Fi�ers atbildēja uz zvanu.���Redzu �etrdesmit vai varbūt piecdesmit tankus, kas virzās uz mūsu pusi,���D�ailss ziņoja.���Un izskatās, ka aiz viņiem nāk vesels pulks kareivju. Atļaujiet pārvietot manus vīrus uz dro�ākām pozīcijām, kur varēsim pārgrupēties un sagatavoties kaujai!

��Palieciet savās pozīcijās,���komandēja Fi�ers.���Kad ienaidnieks būs �āviena attālumā, sagaidiet viņus ar uguni.

��Sagaidīt viņus?���pārvaicāja D�ailss ��Ar ko? Ar loku un bultām? �eit nav Azenkūra, Fi�er! Man ir mazāk nekā simt vīru, kuriem jāstājas pretī tanku pulkam, bet aizsardzībai viņiem ir tikai �autenes! Dieva dēļ, Fi�er! Ļauj ta�u man izlemt, kas būs labāk maniem vīriem.

��Palieciet savās pozīcijās!���Fi�ers atkārtoja iepriek�ējo rīkojumu.���Un, kad ienaidnieks būs �āviena attālumā, sagaidiet viņus kā pieklājas. Tā ir pavēle!

D�ailss nometa klausuli.

��Kādu tikai viņam vien zināmu iemeslu pēc tas cilvēks negrib, lai jūs izdzīvojat,���sacīja Beitss.���Jums vajadzēja ļaut, lai es viņu no�auju.

Ēkai trāpīja vēl viens �āviņ�, viņiem apkārt sāka krist atlūzas. D�ailsam vairs nebija nepiecie�ams tālskatis, lai redzētu, cik daudz tanku tuvojas viņu pozīcijām, un pieņemt apjausmu, ka viņa dzīve ilgs vairs tikai da�us mirkļus.

��Nomērķēt!���Viņ� piepe�i iedomājās par Sebastjanu, kur� mantos ģimenes titulu. Ja zēns izrādīsies kaut uz pusi tik labs cilvēks, kāds bija Harijs, tad Beringtonu dinastijai nav jāraizējas par nākotni.

Nākamais �āviņ� trāpīja ēkā, kas atradās aiz viņiem. D�ailss skaidri redzēja vācu kareivi, kur� raudzījās pa lūku tanka tornī. � Uguni!

Ēka bruka. D�ailss iedomājās par Emmu, Greisu, savu tēvu, māti, par vectēviem un� Nākamais �āviņ� bija nāves spriedums ēkai, kas nu sadrupa pilnībā. D�ailss paraudzījās aug�up un redzēja, kā liels mansarda gabals krīt, krīt, krīt. Viņ� uzlēca uz Beitsa, kur� joprojām �āva uz tuvojo�os tanku.

Pēdējā aina, kas pazibēja D�ailsa prātā, bija Harijs. Viņ� peldēja uz dro�u patvērumu.

Emma viesnīcas numurā rūpīgi izlasīja �Cietumnieka dienasgrāmatu�. Viņai nebija ne jausmas, kas ir �is Makss Loids, tomēr vienu viņa zināja pilnīgi dro�i. Viņ� nebija �īs grāmatas autors.

To uzrakstīt varēja tikai viens cilvēks. Emma pazina tik daudzas frāzes, un Loids pat nebija papūlējies nomainīt varoņu vārdus. Protams, varbūt arī viņam bija mīļotā, vārdā Emma, kuru viņ� joprojām dievina.

Pēdējo lappusi Emma pār�ķīra pusnaktī un nolēma piezvanīt kādam cilvēkam, kur� joprojām varētu būt darbā.

��Tikai vēl vienu pēdējo pakalpojumu!���Emma lūdzās, kad izdzirdēja viņa balsi pa telefonu.

��Mēģiniet!���viņ� atteica.

��Man ir nepiecie�ams uzzināt Maksa Loida uzraudzības virsnieka vārdu.

��Tā rakstnieka Maksa Loida?

��Tie�i viņa.

��Es pat negrasos vaicāt, kālab jums tas vajadzīgs.

Emma sāka lasīt grāmatu otru reizi un lappu�u malās izdarīja piezīmes, bet aizmiga daudz ātrāk, nekā jaunais bibliotekāra vietnieks bija uzsācis darbu. Viņa pamodās piecos no rīta un vairs nepārtrauca lasī�anu līdz brīdim, kad virsnieks ienāca bibliotēkā un sacīja: � Loid, cietuma priek�nieks vēlas tevi satikt.

Emma ar patiku ilgi mazgājās vannā un apcerēja faktu, ka visa informācija, kuru viņa tik ļoti pūlējusies savākt, bija nopērkama grāmatveikalā tikai par pusotru dolāru.

Viņa saģērbās un devās lejā brokastot, pa ceļam paņemot arī New York Times numuru. Viņa jutās pārsteigta, kad ieraudzīja recenziju par �Cietumnieka dienasgrāmatu.�

Mums vajadzētu būt pateicīgiem Loida kungam par to, ka viņ� pievērsis mūsu uzmanību tam, kas notiek mūsu valsts ieslodzījuma vietās. Loids ir apdāvināts rakstnieks, kuram piemīt īsts talants. Jācer, ka tagad, atgriezies brīvībā, viņ� nenoliks pildspalvu.

� Viņ� to vispār nav ņēmis rokā,� sa�utusi nodomāja Emma un parakstīja savu �eku.

Pirms atgrie�anās savā numurā viņa palūdza, lai viesnīcas reģistratore iesaka viņai kādu labu restorānu netālu no grāmatnīcas Doubleday�s.

��Brasserie, kundze. Tam ir lieliska slava. Vai vēlaties, lai rezervēju jums galdiņu?

��Jā, lūdzu,���Emma atbildēja.���Galdiņu vienai personai �odien pusdienās un divām personām vakariņās.

Reģistratore ātri bija pieradusi nebrīnīties par angļu lēdijas dīvainībām.

Emma atgriezās savā numurā un kārtējo reizi ķērās pie grāmatas lasī�anas. Viņa nespēja saprast, kālab stāsts sākas ar Harija iera�anos Levenemas cietumā, lai gan vairākās vietās grāmatā atrodamas norādes par to, ka ir vēl arī citas piezīmes, kuras izdevējam nav biju�as pieejamas, tātad lasītājam vēl jo vairāk. Viņa bija pilnīgi pārliecināta, ka noteikti ir vēl vismaz viena dienasgrāmata, kurā ne tikai aprakstīta Harija apcietinā�ana un notiesā�ana, bet arī rodams skaidrojums, kālab viņ� pakļāvis sevi tādiem pārbaudījumiem, lai gan advokāts D�elkss noteikti zinājis, ka Harijs nav Tomass Bred�ovs.

Tre�o reizi izlasījusi pa�as piezīmēm izraibinātās lappuses, Emma nolēma, ka gara pastaiga parkā noteikti nāktu viņai par labu. Ejot pa Leksingtona avēniju, viņa iegriezās Bloomingdales veikalā un veica pasūtījumu. Viņai tika apsolīts, ka to varēs saņemt pulksten trijos dienā. Bristolē tāda pa�a pasūtījuma izpildei būtu nepiecie�amas divas nedēļas.

Parkā Emma pamazām nobriedināja plānu, tomēr viņai bija nepiecie�ams atgriezties Doubleday�s grāmatnīcā, lai rūpīgāk izpētītu telpu un līdz ar to ieviestu savā plānā pēdējos precizējumus. Kad viņa iegāja veikalā, darbinieki jau gatavojās kārtējai autogrāfu sesijai. Autoram paredzētais galds jau bija savā vietā, un ar virvi norobe�otais laukums skaidri norādīja, kur jāsākas rindai. Uz logā ievietotā plakāta bija sarkaniem burtiem atgādināts: ��odien.�

Emma izvēlējās vietu starp divām grāmatu plauktu rindām, no kurienes labi būs redzams Loids, kad parakstīs grāmatas, un viņai būs iespēja novērot upuri, gatavojot tam lamatas.

No grāmatnīcas viņa izgāja īsi pirms vieniem un pāri Piektajai avēnijai devās uz Brasserie. Viesmīlis ierādīja viņai galdiņu, kādu viņas vectēvi nekādā gadījumā neuzskatītu par atbilstīgu. Tomēr maltīte, kā jau solīts, bija augstākā labuma, un pēc tam, kad bija atnests rēķins, viņa dziļi ievilka elpu un atstāja dāsnu dzeramnaudu.

��Man ir rezervēts galdiņ� �im vakaram,���viņa sacīja viesmīlim.���Vai būtu iespējams, ka tas atrastos alkovā?

Viesmīlis izskatījās domīgs, bet Emma pasniedza viņam naudas zīmi, un tad visas pārdomas likās pagaisu�as. �Lūk, kā Amerikā tiek kārtoti darījumi,� viņa secināja.

��Kā jūs sauc?���Emma vaicāja, pasniegdama viņam naudu.

��D�imijs,���viesmīlis atbildēja.

��Vēl kaut kas, D�imij.

��Jā, kundze?

��Vai es drīkstu paturēt ēdienkartes eksemplāru?

��Protams, kundze.

Atpakaļceļā uz Mayflower viņa iegriezās Bloomingdales un paņēma sagatavoto pasūtījumu. Pārdevējs viņai parādīja vizītkartes paraugu, un Emma pasmaidīja. � Ceru, ka būsiet apmierināta, kundze, � viņ� sacīja.

��Neko labāku nevarētu vēlēties,���viņa atteica.

Atgriezusies viesnīcas numurā, viņa vairākkārt pārskatīja sagatavotos jautājumus, lai izlemtu, kādā secībā vispareizāk tos uzdot. Pēc tam viņa tos pierakstīja ēdienkartes aizmugurē. Glu�i nogurusi viņa atgūlās un iegrima dziļā miegā. Kad viņu pamodināja uzstājīgs telefona zvans, ārā jau bija satumsis. Emma ieskatījās pulkstenī. Bija desmit pāri pieciem.

��Sasodīts!���viņa noteica, paceldama klausuli.

��Man ir pazīstama �ī sajūta,���sacīja vīrietis.���Lai gan es būtu izvēlējies kādu smagāku vārdu.���Emma iesmējās.���To cilvēku sauc Brets Elderss� bet es jums neko neesmu teicis.

��Paldies!���tencināja Emma.���Centī�os jūs vairs neapgrūtināt.

��Kaut nu tā būtu����noteica detektīvs un saruna pārtrūka.

Ēdienkartes aug�ējā labajā stūrī Emma rūpīgi uzrakstīja �Brets Elderss�. Viņa būtu vēlējusies ātri nomazgāties du�ā un pārģērbties, bet viņai tikpat kā vairs nebija laika, un palaist garām Loidu viņa nedrīkstēja.

Viņa steidzīgi paņēma ēdienkarti un trīs kartītes. Liekot to visu somā, viņa jau traucās ārā pa durvīm un lejup pa kāpnēm, pat negaidīdama liftu. Viņa apturēja taksometru un iekāpa tajā. � Dobleday�s Piektajā avēnijā, � viņa sacīja. � Un pasteidzieties!

�Ak nē!� Emma nodomāja, kad taksometrs uzņēma gaitu. �Kas gan ar mani notiek?�

Pārpildītajā grāmatveikalā viņa iekārtojās iepriek� izraudzītajā vietā starp grāmatām par politiku un reliģiju. No turienes viņa labi varēja novērot Maksu Loidu.

�is vīrietis ar pla�u �estu parakstījās grāmatās un gozējās savu cienītāju apbrīnas gaismā. Emma zināja, ka �ajā vietā vajadzēja sēdēt Harijam un uzklausīt slavinājumus. �Vai viņ� maz zina, ka viņa darbs ir publicēts? Vai man izdosies to �ajā vakarā noskaidrot?�

Kā izrādījās, nekur nebija jāsteidzas, jo Loids turpināja dalīt autogrāfus vēl vismaz stundu, kamēr gribētāju rinda pavisam izsīka. Viņ� rakstīja aizvien garākus un garākus novēlējumus, cerībā, ka spēs piesaistīt vairāk gribētāju.

Kad viņ� gari runājās ar pēdējo rindā paliku�o cienītāju, Emma iznāca no savas paslēptuves un devās pie viņa.

��Un kā klājas jūsu dārgajai mātei?���lasītāja eksaltēti vaicāja.

��Ļoti labi, paldies!���atteica Loids.���Viņai vairs nav jāstrādā viesnīcā, ��viņ� piebilda,���jo manai grāmatai ir tik lieli panākumi.

Lasītāja smaidīja. � Un Emma, ja drīkstu vaicāt?

��Mēs grasāmies rudenī apprecēties,���atbildēja Loids, ievilcis parakstu viņas grāmatas eksemplārā.

�Vai patie�ām?� Emma nodomāja.

��Ak, es ļoti priecājos!���sacīja lasītāja.���Viņa jūsu dēļ ir tik daudz ziedojusi! Nododiet viņai manus vislabākos vēlējumus!

�Pagriezieties un izdariet to personīgi!� Emmai gribējās pateikt.

��Es to noteikti izdarī�u,���apsolīja Loids, pasniedza viņai grāmatu un ko�i uzsmaidīja.

Emma pagāja uz priek�u un pasniedza Loidam vizītkarti. Viņ� to mirkli pētīja, un tad smaids atkal parādījās viņa sejā.

��Vēl viena aģente,���Loids teica un piecēlās, lai sasveicinātos.

Paspiedusi viņa izstiepto roku, arī Emma izmocīja smaidu. � Jā, � viņa bilda, � un vairāki izdevēji Londonā ir izrādīju�i vērā ņemamu interesi par tiesībām publicēt jūsu grāmatu. Protams, ja esat saistījies ar kādu aģentu Londonā vai pat jau parakstījis līgumu, netērē�u jūsu laiku.

��Nē, nē, dārgā lēdija! Bū�u laimīgs apsvērt jebkuru jūsu priek�likumu.

��Tad varbūt pievienosieties man vakariņās, lai varam pārrunāt detaļas?

��Man liekas, viņi cer, ka vakariņo�u kopā ar viņiem,���no�ukstēja Loids un ar �estu norādīja uz grāmatnīcas kolektīvu.

���ēl gan,���atteica Emma.���Rīt man jālido uz Losand�elosu uz tik�anos ar Hemingveju.

��Tādā gadījumā man nāksies sagādāt viņiem vil�anos, vai ne?���sacīja Loids.���Esmu pārliecināts, ka viņi sapratīs.

��Labi. Vai tiksimies Brasserie, kad būsiet beidzis izsniegt autogrāfus?

��Jums būs jāpacen�as, lai tik ātri dabūtu tur galdiņu.

��Nedomāju, ka tā būs problēma,���attrauca Emma, iekams vēl kāda pēdējā apmeklētāja paspēra soli uz priek�u, joprojām cerēdama dabūt autogrāfu.���Uz tik�anos, Loida kungs!

��Lūdzu, sauciet mani par Maksu.

Emma izgāja no grāmatu veikala un, �ķērsojusi Piekto avēniju, devās uz Brasserie. �oreiz viņai nenācās gaidīt.

��D�imij,���viņa sacīja, kad viesmīlis pavadīja viņu līdz galdiņam alkovā, ��man pievienosies kāds ļoti svarīgs klients, un es vēlos, lai viņam �is vakars kļūtu neaizmirstams.

��Kundze, varat uz mani paļauties,���viesmīlis solīja, kad Emma apsēdās. Tiklīdz viņ� bija aizgājis, Emma atvēra somu, izņēma ēdienkarti un vēlreiz pārlasīja jautājumus. Pamanījusi, ka D�imijs nāk kopā ar Maksu Loidu, viņa pagrieza ēdienkarti uz otru pusi.

��Ir skaidri redzams, ka �eit jūs labi pazīst,���sacīja Loids, kad bija iekārtojies krēslā pretī Emmai. Viņ� uzsmaidīja.

���is ir mans iecienītākais restorāns Ņujorkā, ��attrauca Emma un atbildēja uz viņa smaidu.

��Vai varu piedāvāt jums kādu dzērienu, kungs?

��Kokteili �Manhetena�.

��Un jums, kundze?���Kā parasti, D�imij.

Viesmīlis aizsteidzās. �Interesanti, ko gan viņ� man atnesīs,� Emma nodomāja. � Varbūt vispirms pasūtīsim, � viņa ierosināja, � un pēc tam apspriedīsim darījumu.

��Laba doma,���piekrita Loids.���Es jau zinu, ko vēlos,���viņ� piebilda, kad atgriezās viesmīlis un viņam priek�ā nolika �Manhetenu�, bet Emmai baltvīna glāzi. �o dzērienu viņa bija pasūtījusi, kad �eit pusdienoja. �Iespaidīgi,� viņa nosprieda.

��D�imij, man liekas, mēs esam gatavi pasūtīt.���Viesmīlis pamāja ar galvu un pievērsās Emmas viesim.

��Man jūsu firmas sulīgo filejas steiku. Vidēji izceptu. Un neskopojieties ar garnējumu!

��Noteikti, kungs!���Pagriezies pret Emmu, viņ� vaicāja: ��Un ar ko varē�u jūs iekārdināt �ovakar, kundze?

��Lūdzu, Cēzara salātus, D�imij! Ar nedaudz mērces.

Kad viesmīlis viņus vairs nevarēja sadzirdēt, Emma pagrieza ēdienkarti otrādi, lai gan viņa jau tāpat zināja, kāds ir pirmais jautājums. � Dienasgrāmatā aprakstīti tikai astoņpadsmit jūsu ieslodzījuma mēne�i, � viņa sacīja, � ta�u jūs tur bijāt vairāk nekā divus gadus. Ceru, ka sagaidīsim turpinājumu?

��Man joprojām vēl ir piezīmju burtnīca, kas pilna ar noderīgu materiālu rakstī�anai,���atbildēja Loids, pirmo reizi �ās sarunas laikā atslābinājies.���Biju domājis apvienot īpa�i neparastus notikumus un iekļaut tos savā nākamajā romānā.

�Ja jūs to visu publicētu dienasgrāmatas formā, katrs izdevējs secinātu, ka neesat autors,� Emma vēlējās sacīt.

Loidam blakus nostājās someljē, jo bija pamanījis, ka Loida glāze ir tuk�a.

��Vai jūs vēlētos ieskatīties mūsu vīnu kartē, kungs? Varbūt gribēsiet kaut ko, kas izceltu steika gar�u?

��Laba doma,���atteica Loids un atvēra biezo, ādas vākos iesieto karti, it kā pats būtu �ā vakara saimnieks. Viņ� ar pirkstu vilka pa garo sarakstu, kurā bija visda�ādākie Burgundijas vīni. Gandrīz pa�ā saraksta beigu daļā viņ� piebremzēja un sacīja: ��Domāju, ka ņem�u trīsdesmit septītā gada. Vienu pudeli.

��Izcila izvēle, kungs.

�Tātad noteikti nav lēts,� Emma secināja. Tomēr �is nebija tas gadījums, kad jāraizējas par cenu.

��Tas Heslers gan bija viens īsts nelietis,���viņa sacīja, uzmetusi skatienu otrajam jautājumam.���Man likās, ka �ādi ļaudis sastopami vienīgi sliktos romānos vai mazbud�eta filmās.

��Ak nē, viņ� bija pat ļoti īsts,���noteica Loids,���ta�u es panācu, ka viņu pārceļ uz citu cietumu, ja atceraties.

��Jā gan, atceros,���Emma sacīja. Loidam tika atnests prāvs steika gabals, bet viņai Cēzara salāti. Loids paņēma nazi un dak�iņu. Bija skaidri redzams, ka viņ� ir gatavs sarunai.

��Pastāstiet, ko gatavojaties man piedāvāt!���viņ� mudināja, ķerdamies pie steika.

��Kaut ko tādu, ko patie�ām esat pelnījis,���sacīja Emma, un viņas balss tonis mainījās. Loida sejā parādījās neizpratne. Viņ� nolika nazi un dak�iņu un gaidīja, ko viņa sacīs tālāk.���Es labi zinu, Loida kungs, ka �Cietumnieka dienasgrāmatā� nav ne vārda, ko būtu rakstījis jūs, ja neskaita to, ka īstā autora vārdu aizstājāt ar savējo.���Loids atvēra muti, grasīdamies iebilst, bet Emma nedeva viņam �ādu iespēju.���Ja esat tik liels muļķis, lai turpinātu izlikties par autoru, tad jau nākamajā rītā uzreiz do�os pie Breta Eldersa kunga, jūsu uzraudzības virsnieka. Nav nepiecie�ams sacīt, kādus secinājumus viņ� izdarīs par to, kā jūs ievērojat atbrīvo�anas nosacījumus.

Atgriezās someljē, atkorķēja vīna pudeli un gaidīja, kur� pirmais nogar�os vīnu. Loids raudzījās uz Emmu glu�i kā trusis, kuru ap�ilbināju�as automa�īnas ugunis, un viņa īsi pamāja vīnzinim. Kādu brīdi viņa skalināja vīnu glāzē un tikai tad nogar�oja malku.

��Izcili,���viņa beidzot noteica,���man gar�o trīsdesmit septītā gada vīni.���Vīnzinis mazliet paklanījās, piepildīja divas glāzes un devās projām nākamā upura meklējumos.

��Jūs nevarat pierādīt, ka neesmu to rakstījis,���Loids izaicino�i paziņoja.

��Ak jā. Varu gan!���iebilda Emma.���Jo es pārstāvu cilvēku, kur� to patie�ām uzrakstīja.���Viņa iedzēra malku vīna un tad piebilda: ��Toms Bred�ovs, jūsu vietnieks cietuma bibliotēkā. ��Loids saguma krēslā un saīdzis klusēja.���Tad nu izteik�u savu priek�likumu. Tomēr vienlaikus atgādinā�u, ka nebūs nekādu pārrunu, Loida kungs. Ja vien nevēlaties nokļūt atpakaļ cietumā par krāpniecību un zādzību. Ja nonāksiet Pīrpointā, domāju, ka Heslera kungs būs patie�ām priecīgs pavadīt jūs uz kameru, jo grāmatā viņ� nav attēlots īpa�i pievilcīgā gaismā.

Neizskatījās, ka Loidam �āda doma būtu patīkama.

Emma iedzēra vēl vienu malku vīna un turpināja: � Bred�ova kungs ir dāsni piekritis ļaut jums turpināt izlik�anos par grāmatas autoru, viņ� pat negaida, ka atdosiet naudu, ko saņēmāt avansā un, kā noprotu, jau esat iztērējis. � Loids saknieba lūpas. � Tomēr viņ� vēlas, lai jūs saprastu� ja mēģināsiet pārdot publicē�anas tiesības kādā no pārējām pasaules valstīm, pret jums tiks ierosināta lieta par autortiesību piesavinā�anos un tiks iesaistīts arī izdevējs. Vai sapratāt?

��Jā, ��nomurmināja Loids, cie�i satvēris krēsla paroceņus.

��Labi. Tātad uzskatīsim to par nokārtotu,���sacīja Emma un tad, iedzērusi vēl malku vīna, piebilda: ��Jūs noteikti piekritīsiet, ka �ās sarunas tupinā�ana būtu bezjēdzīga. Tātad pieņemu, ka pienācis laiks jums doties projām.

Loids svārstījās.

��Mēs satiksimies atkal rīt desmitos, Volstrītā �etrdesmit deviņi.

��Volstrītā �etrdesmit deviņi?

��Tur atrodas Bred�ova advokāta Seftona D�elksa birojs.

��Tātad aiz tā stāv D�elkss. Tas izskaidro pilnīgi visu.

Emma nesaprata, ko viņ� ar to domājis, ta�u sacīja: � Jūs paņemsiet līdzi visas piezīmju burtnīcas līdz pēdējai un tās atdosiet. Ja ieradīsieties kaut minūti par vēlu, lūg�u, lai D�elksa kungs zvana jūsu uzraudzības virsniekam un pavēsta, kā esat pavadījis laiku pēc izkļū�anas no Levenemas. Naudas piesavinā�anās ir viena lieta, bet uzdo�anās par kāda cita uzrakstītas grāmatas autoru� � Loids joprojām cie�i turējās pie krēsla paroceņiem, ta�u neteica ne vārda. � Tagad varat iet, Loida kungs, � atvēlēja Emma. � Gaidī�u jūs Volstrītā �etrdesmit deviņi, ēkas vestibilā, no rīta desmitos. Un nenokavējiet, ja vien nevēlaties atkal sastapties ar Eldersa kungu.

Loids grīļīgi piecēlās un lēnām devās pāri restorāna zālei, vairāki apmeklētāji pat nodomāja, ka viņ� ir piedzēries. Viesmīlis pieturēja ārdurvis, izlaizdams Loidu uz ielas, un tad atsteidzās pie Emmas galdiņa. Ieraudzījis neapēsto steiku un neaizskarto vīna glāzi, viņ� satraukti vaicāja: � Ceru, ka viss bija kā nākas, Beringtones jaunkundz?

��Labāk nemaz nevar vēlēties, D�imij,���viņa atteica un ielēja sev vēl glāzi vīna.

Emma atgriezās viesnīcā, pārskatīja uz ēdienkartes uzrakstītos jautājumus un apmierināti secināja, ka ir uzdevusi gandrīz visus. Viņai �ķita, ka prasība atnest visas piezīmju burtnīcas uz Volstrītas �etrdesmit devītā numura vestibilu mudinās Loidu noticēt, ka Seftons D�elkss ir viņas advokāts, kur� varētu likt Dieva dusmām vērsties pat pret pilnīgi godīgu cilvēku. Tomēr Loida vārdus � �Tātad aiz tā stāv D�elkss. Tas izskaidro pilnīgi visu� � viņa joprojām nespēja īsti saprast. Viņa nodzēsa gaismu un pirmo reizi kop� aizbrauk�anas no Anglijas iegrima mierīgā miegā.

Rīts viņai sākās gandrīz tāpat kā visi iepriek�ējie. Pēc lēni ieturētām brokastīm un New York Times izskatī�anas viņa devās ārā no viesnīcas, apturēja taksometru un nosauca adresi Volstrītā. Viņa bija ieplānojusi ierasties mazliet agrāk par norunāto laiku un no taksometra izkāpa deviņos piecdesmit vienā minūtē. Samaksājusi taksometra �oferim par braucienu, viņa ar atvieglojumu nodomāja, ka Ņujorkas apmeklējums tuvojas beigām. Tas bija izrādījies daudzkārt dārgāks nekā sākotnēji licies. Un divas maltītes Brasserie, turklāt vēl vīna pudele, kura maksāja piecus dolārus, arī nebija iepriecinājums viņas bud�etam.

Tomēr viņa ne�aubījās, ka ceļojums bijis tā vērts. Nemaz jau nerunājot par to, ka uz �Kanzasas zvaigznes� klāja uzņemtās fotogrāfijas apstiprināja viņas pārliecību, ka Harijs joprojām ir dzīvs un kaut kādu iemeslu dēļ ir pieņēmis Tomasa Bred�ova vārdu. Tiklīdz viņas rokās nonāks trūksto�ā piezīmju burtnīca, kļūs skaidras arī pagaidām nezināmās detaļas, un viņa varēs pārliecināt virsnieku Kolovski par to, ka Harijs ir jāatbrīvo. Viņa negrasījās atgriezties Anglijā bez Harija.

Emma iejuka cilvēku pūlī, kas devās uz savām darba vietām �ajā ēkā. Pārējie steidzās pie tuvākajiem liftiem, bet viņa palika turpat vestibilā, starp reģistratores galdu un divpadsmit liftiem � no �īs vietas lieliski varēja ieraudzīt katru, kur� ienāk pa durvīm.

Pulkstenis rādīja deviņi piecdesmit �etras. No Loida nebija ne miņas. Vēlreiz skatiens pulkstenī. Deviņi piecdesmit septiņas, deviņi piecdesmit astoņas, deviņi piecdesmit deviņas un desmit. �Viņu noteikti aizkavējis kāds satiksmes sastrēgums,� Emma sprieda. Divas minūtes pāri desmitiem. Viņas acis kā piekaltas vēroja katru ēkā ienāku�o cilvēku. �etras minūtes pāri desmitiem. �Vai es patie�ām būtu palaidusi Loidu garām?� Se�as minūtes pāri desmitiem. Viņa paskatījās uz reģistratores galdu. Joprojām no Loida nebija ne miņas. Astoņas minūtes pāri desmitiem. Viņa pūlējās neielaist prātā ļaunas domas. Vienpadsmit minūtes pāri desmitiem. �Vai tie�ām viņ� būtu sapratis, ka es blefoju?� �etrpadsmit minūtes pāri desmitiem. �Vai vajadzētu doties pie Breta Eldersa kunga?� Septiņpadsmit minūtes pāri desmitiem. �Cik ilgi es vēl gaidī�u?� Bez deviņām minūtēm pusvienpadsmitos Emmai aiz muguras kāds sacīja: � Labrīt, Beringtones jaunkundz!

Pagriezusies Emma ieraudzīja Semjuelu Enskotu. Viņ� pieklājīgi sacīja: � D�elksa kungs vēlējās noskaidrot, vai jūs būtu tik laipna un atnāktu uz viņa kabinetu?

Vairs neko nesacījis, Enskots devās uz gaido�o liftu. Emma tik tikko paguva tajā iekāpt, pirms durvis aizvērās.

Sarunāties nebija iespējams, lifts bija cilvēku pilns, un brauciens vilkās lēni, ar pieturām da�ādos stāvos. Divdesmit otrajā Eskots izkāpa no lifta un veda Emmu pa gaiteni ar ozolkoka paneļiem pie sienām, bet grīda bija segta ar biezu paklāju. Uz sienām bija izlikti vecāko partneru, kā arī pārējo valdes locekļu portreti. Tas viss radīja iespaidu par godīgumu, atklātību un uzticamību.

Emmai būtu gribējies iztaujāt Eskotu pirms tik�anās ar D�elksu, kuru viņa sastaps pirmo reizi, tomēr advokāta palīgs nepārtraukti bija vairākus soļus viņai priek�ā. Nokļuvis līdz kādām durvīm gaiteņa galā, Eskots pieklaudzināja un, nesagaidījis atbildi, atvēra durvis. Viņ� pakāpās malā, ļaudams Emmai ieiet kabinetā, tad aizvēra durvis un pats viņiem nepievienojās.

Pie loga ērtā krēslā ar augstu atzveltni sēdēja Makss Loids. Viņ� smēķēja cigareti un dāvāja Emmai tādu pa�u smaidu, kādu bija viņai veltījis tajā reizē, kad abi satikās Doubledey�s grāmatnīcā.

Viņa pievērsa uzmanību gara auguma vīrietim elegantās drēbēs, kur� piecēlās no savas vietas aiz rakstāmgalda. Sejā nebija ne miņas no smaida, un viņ� pat negrasījās sasveicinoties paspiest Emmai roku. Viņam aiz muguras bija stikla siena, kas skatienam atklāja debesskrāpjus, kas ar smailēm tiecās nesasniedzamos augstumos un it kā liecināja par neierobe�otu varu.

��Cik laipni no jūsu puses, ka mums pievienojāties, Beringtones jaunkundz,���viņ� sacīja.���Lūdzu, apsēdieties!

Ādas krēslā Emma iegrima tik dziļi, ka teju vairs nebija saskatāma. Uz vecākā partnera galda viņa pamanīja piezīmju burtnīcu kaudzīti.

��Mani sauc Seftons D�elkss,���viņ� sacīja,���un man ir tas gods pārstāvēt izcilo autoru Maksu Loida kungu. Mans klients ieradās pie manis �ajā rītā un vēstīja, ka pie viņa vērsusies kāda persona, kas sevi dēvējusi par literāro aģenti no Londonas. �ī persona izteikusi apsūdzību, turklāt nepamatotu apsūdzību, tādējādi ceļot neslavu manam klientam, ka viņ� neesot �Cietumnieka dienasgrāmatas� autors. Beringtones jaunkundz, jūs dro�i vien interesēs fakts,���turpināja D�elkss,���ka manā rīcībā ir oriģinālais �ā darba manuskripts, kurā katrs vārds ir rakstīts ar Loida kunga roku.���Viņ� uzsita pa piezīmju burtnīcu kaudzīti un atļāvās kaut ko līdzīgu smaidam.

��Vai drīkstu vienu apskatīt?���Emma vaicāja.

��Protams,���atvēlēja D�elkss. Viņ� no kaudzītes paņēma aug�ējo burtnīcu un pasniedza Emmai.

Viņa to atvēra un sāka lasīt. Jau uzreiz viņa pamanīja, ka tekstu nav rakstījusi Harija dro�ā roka. Toties tam cauri skanēja Harija balss. Viņa pasniedza burtnīcu atpakaļ D�elksam, kur� to novietoja kaudzītes aug�pusē. � Vai drīkstu aplūkot vēl kādu? � viņa vaicāja.

��Nē. Mēs esam pierādīju�i savu vārdu patiesumu, Beringtones jaunkundz,���paziņoja D�elkss.���Un mans klients izmantos visas likumā paredzētās iespējas aizstāvēt sevi, ja pieļausiet muļķību un mēģināsiet atkārtoti celt viņam neslavu.���Emma skatījās uz piezīmju burtnīcu kaudzīti, bet D�elkss aizrautīgi turpināja runāt.���Esmu jau brīdinājis arī Eldersa kungu par jūsu iespējamo vizīti un paskaidrojis, ka gadījumā, ja viņ� jūs pieņems, neap�aubāmi tiks iesaistīts tiesas procesā kā liecinieks. Eldersa kungs, protams, secināja, ka viņa interesēs būtu izvairīties no tik�anās ar jums. Saprātīgs cilvēks.���Emma joprojām skatījās uz piezīmju burtnīcu kaudzīti.���Beringtones jaunkundz, nebija nepiecie�ams veikt īpa�i padziļinātu meklē�anu, lai noskaidrotu, ka esat lorda Hārvija un sera Voltera Beringtona mazmeita, ar ko dro�i vien izskaidrojama jūsu nepamatotā pa�paļāvība saskarsmē ar amerikāņiem. Ja vēlaties turpināt izlikties un uzdoties par literāro aģenti no Londonas, varbūt atļau�os dot jums kādu bezmaksas padomu. Ernests Hemingvejs jau tūksto� deviņi simti trīsdesmit devītajā gadā aizbrauca no Amerikas un pārcēlās uz dzīvi Kubā�

��Cik jūs esat dāsns, D�elksa kungs,���Emma viņu pārtrauca, neļaudama turpināt.���Arī es jums do�u kādu bezmaksas padomu. Es precīzi zinu, ka �o grāmatu ir uzrakstījis Harijs Kliftons����D�elkss piemiedza acis, bet Emma neatlaidās,����nevis jūsu klients. Ja izrādīsiet muļķību un celsiet neslavu man, pats glu�i labi varat nonākt tiesas priek�ā, un tad nāksies izskaidrot, kālab jūs aizstāvējāt cilvēku slepkavības lietā, lai gan skaidri zinājāt, ka tas nav leitnants Tomass Bred�ovs.

D�elkss izmisīgi spieda pogu, kas bija ierīkota zem rakstāmgalda virsmas. Emma piecēlās no krēsla, jauki uzsmaidīja abiem vīrie�iem un, vairs neteikusi ne vārda, izgāja no kabineta. Pa gaiteni viņa steidzīgi aizsoļoja uz liftu, kamēr Enskots un apsardzes dienesta darbinieki steidzās uz D�elksa kabinetu. Viņai bija izdevies izvairīties no kauna tikt izvestai no ēkas apsardzes pavadībā.

Lifta kabīnē apkalpotājs vaicāja: � Uz kuru stāvu, jaunkundz?

��Apak�ējo, lūdzu.

Apkalpotājs iesmējās. � Jūs noteikti esat angliete.

��Kāpēc jūs tā sakāt?

��Mēs Amerikā to saucam par pirmo stāvu.

��Protams, jūs tā sakāt,���attrauca Emma, uzsmaidīja viņam un izgāja no lifta. Viņa �ķērsoja vestibilu, pa virpuļdurvīm izkļuva no ēkas, steig�us noskrēja pa kāpnēm un nonāca uz ietves. Viņai bija pilnīgi skaidrs, kas tagad darāms. Bija tikai viens cilvēks, pie kura viņa varēja vērsties. Lorda Hārvija māsa visādā ziņā būs vērā ņemama sabiedrotā. Vai arī izrādīsies, ka Filisa ir tuva Seftona D�elksa draudzene. Tādā gadījumā Emmai vajadzēs jau ar nākamo kuģi doties atpakaļ uz Angliju.

Viņa iekāpa taksometrā, un viņai gandrīz nācās kliegt, lai pārspētu skaļi ieslēgto radio.

��Parka avēnijas un Se�desmit ceturtās ielas stūris,���viņa teica un jau sāka domāt, ko sacīs Filisai, kā paskaidros, kālab tikai tagad ieradusies viņu apciemot. Emma paliecās uz priek�u un gribēja lūgt, lai taksometra vadītājs nogrie� klusāk radio, bet tad saklausīja vārdus: �Prezidents Rūzvelts �odien divpadsmitos trīsdesmit dienā teiks uzrunu tautai.�

Pirmais, ko ieraudzīja D�ailss, bija viņa kāja, ieģipsēta, pacelta gaisā un piestiprināta pie īpa�a statīva.

Atmiņā neskaidri atausa ilgs brauciens, kura laikā sāpes brī�iem kļuva neizturamas un viņ� bija spriedis, ka nomirs daudz agrāk, nekā tiks nogādāts hospitālī. Operāciju viņ� neaizmirsīs nemū�am. Un kā lai aizmirstu, ja mediķiem bija aptrūku�ies anestēzijas līdzekļi jau brīdī, kad ārsts izdarīja pirmo iegriezumu D�ailsa miesā?

Ļoti lēnām D�ailss pagrieza galvu pa kreisi un ieraudzīja logu, kam priek�ā bija trīs restes, pēc tam pa labi. Un tad ieraudzīja viņu.

��Nē, ne jau tu,���D�ailss sacīja.���Kādu mirkli iedomājos, ka esmu jau miris un nonācis debesīs.

��Vēl ne,���atteica Beitss.���Vispirms tev nāksies iziet �ķīstītavu.

��Cik ilgi?

��Vismaz tikmēr, kamēr dabūs pie veselības tavu kāju. Varbūt arī ilgāk.

��Vai mēs esam Anglijā? ��D�ailss cerību pilnā balsī vaicāja.

��Es jau gribētu gan,���atteica Beitss.���Nē, mēs esam Vācijā. Veinsbergas gūstekņu nometnē. Tie�i te mēs visi esam nokļuvu�i pēc tam, kad mūs saņēma gūstā.

D�ailss mēģināja piecelties, ta�u spēja vien pasliet augstāk galvu no spilvena. Ar to pietika, lai saskatītu, kā no ierāmētas gleznas pie sienas Ādolfs Hitlers viņam sūta nacistu militāro sveicienu.

��Cik daudzi mūsu pui�i izdzīvoja?

��Saujiņa vien. Viņi bija ļoti nopietni uztvēru�i pulkve�a vārdus par to, ka jāziedo dzīvība, lai Rommels neienāk Majestic Hotel.

��Vai no mūsu vada vēl ir kāds izdzīvoju�ais?

��Tu, es un�

��Nesaki. Fi�ers?

��Nē. Ja viņu būtu nosūtīju�i uz Veinsbergu, es pieprasītu mani pārcelt uz Koldicu.

D�ailss gulēja nekustīgi un skatījās griestos. � Un kā mēs no �ejienes tiksim projām?

��Es jau domāju, cik ilgs laiks paies, līdz tu to pavaicāsi.

��Un kāda būs atbilde?

��Kamēr tava kāja ir ieģipsēta, mums nav ne mazāko izred�u. Un arī pēc tam necik spo�as tās nav. Tomēr man ir kāds plāns.

��Protams, ka tev tāds ir.

��Plāns jau nav nekāda problēma,���noteica Beitss.���Problēma ir bēg�anas organizācija. Viņu pārziņā ir gaidītāju saraksts, un tu esi pa�ā rindas galā.

��Un kā lai tieku uz rindas sākumu?

��Tas ir glu�i tāpat kā ar rindām Anglijā. Tev tikai jāgaida, līdz pienāk tava kārta� ja vien�

��Ja vien?

��Ja vien brigādes komandieris Tērnbuls, viņ� �eit ir vecākais virsnieks, nesaskatīs kādu labu iemeslu, lai tevi pavirzītu uz rindas sākumu.

��Un kāds tas iemesls varētu būt?

��Prasme teko�i runāt vācu valodā. Tā būtu priek�rocība.

��Mazliet esmu mācījies. Tagad no�ēloju, ka nepievērsos tam cītīgāk.

��Nu, �eit ir nodarbības divas reizes dienā. Cilvēkam ar tavu izglītības līmeni tās noteikti neliksies pārāk grūtas. Diem�ēl arī �is saraksts ir nejēdzīgi gar�.

��Un ko vēl es varētu darīt, lai straujāk virzītos uz priek�u gaidītāju rindā?

��Atrodi pareizo darba vietu. Tie�i tā es pagāju�ajā mēnesī pavirzījos par trijām vietām uz priek�u.

��Un kā tev tas izdevās?

��Tiklīdz vācie�i uzzināja, ka esmu miesnieks, man piedāvāja darbu virsnieku ēdnīcā. Es sacīju, lai viņi at�ujas, atvainojos par savu slikto izrunu fran�u valodā, bet brigādes komandieris uzstāja, lai noteikti pieņemu �o piedāvājumu.

��Kāpēc lai viņ� gribētu, ka tu strādā vācu labā?

��Tāpēc ka reizēm man var gadīties iespēja kaut ko no�iept no pārtikas, bet svarīgākais ir tas, ka, grozoties starp viņu virsniekiem, var noķert pa kādai informācijas druskai. Un tas bēg�anas komitejai būtu visai noderīgi. Tāpēc es tagad esmu jau gandrīz pa�ā gaidītāju rindas sākumā, bet tu vēl aizvien tikai beigās. Tev būs jāpapūlas un stabili jānostājas ar abām kājām uz zemes, ja vēl joprojām vēlies pirms manis tikt tualetes telpā.

��Vai tev ir kaut mazākā nojausma, cik ilgam laikam jāpaiet, līdz varē�u to izdarīt?���vaicāja D�ailss.

��Cietuma ārsts sacīja, ka aizritēs vēl vismaz mēnesis vai, iespējams, se�as nedēļas un tikai tad viņi varēs noņemt ģipsi.

D�ailss atlaidās uz spilvena. � Un pat pēc tam� kādas ir manas izredzes dabūt darbu virsnieku ēdnīcā? At�ķirībā no tevis, man nav nepiecie�amās kvalifikācijas.

��Nē, tev ir gan,���iebilda Beitss.���Patiesībā tu pat vari tikt labākā vietā nekā es. Nometnes komandiera ēdamzālē. Dzirdēju, ka viņi meklē vīnzini.

��Un kāpēc tu domā, ka esmu gana kvalificēts, lai būtu par vīnzini?���noprasīja D�ailss, pat neslēpdams sarkasmu balsī.

��Ja pareizi atceros,���teica Beitss,���jums Menorhausā bija virssulainis, vārdā D�enkinss.

��Viņ� joprojām tur ir, ta�u es nesaprotu, kā tas saistās ar�

��Un tavs vecaistēvs, lords Hārvijs, nodarbojas ar vīna tirdzniecību. Godīgi sakot, tu esi pat pārāk kvalificēts.

��Kāds īsti ir tavs ierosinājums?

��Kad tiksi ārā no �ejienes, viņi tev liks aizpildīt veidlapu, kurā būs jānorāda tava iepriek�ējā darba pieredze. Esmu jau viņiem pateicis, ka tu biji vīnu viesmīlis Grand Hotel Bristolē.

��Paldies! Tomēr nepaies ilgs laiks, līdz viņi sapratīs�

��Tici man, viņiem nebūs ne jausmas. Galvenais, tev jāuzspodrina savas zinā�anas vācu valodā un jāatceras, ko darīja D�enkinss. Un tad, ja mums būs piemērots plāns, ko iesniegt bēg�anas komitejai, mēs nepagūsim ne attapties, kad jau būsim pa�ā rindas sākumā. Tomēr ir viens āķis.

��Ja tu esi tajā iesaistīts, tad noteikti.

��Es pamanījos to apiet.

��Un kāds tad ir tas āķis?

��Nevar dabūt darbu pie vācie�iem, ja mācies vācu valodu. Tik lieli muļķi jau viņi nav. Viņiem ir saraksts ar visiem tiem, kas iet uz vācu valodas stundām, jo nevēlas, lai kāds noklausītos viņu privātās sarunas.

��Tu ta�u teici, ka pamanījies to apiet.

��Tev būs jādara tas, ko dara visi tev līdzīgie kungi, lai pārspētu tādus kā mani. Tev nāksies ņemt privātstundas. Esmu tev pat sameklējis privātskolotāju. Tas ir kāds puisis, kur� mācīja vācu valodu Solihalas ģimnāzijā. Grūtāk būs vienīgi saprast, ko viņ� saka angliski.���D�ailss iesmējās.���Tā kā tu nākamās se�as nedēļas būsi piesiets pie �īs vietas, tev tāpat nekā labāka nebūs ko darīt, un tu vari sākt mācīties jau tūlīt. Vārdnīcu atradīsi zem sava spilvena.

��Esmu tavs parādnieks, Terij,���sacīja D�ailss, satvēris drauga roku.

��Nē, es pats esmu tev parādā. Vai tad ne? Tu ta�u izglābi man dzīvību.

Pēc piecām nedēļām, kad D�ailsu izlaida no slimnīcas, viņ� bija iemācījies tūksto� vācu valodas vārdu, ta�u viņam bija pietrūcis iespēju strādāt ar izrunas slīpē�anu.

Neskaitāmas stundas D�ailss bija gulējis un pūlējies atcerēties arī to, kā strādāja D�enkinss. Viņ� trenējās sacīt: �Labrīt, kungs!� un godbijīgi palocīt galvu. Un jautāja: �Vai jūs gribētu nogar�ot �o vīnu, pulkvedi?�, ieliedams ūdeni analī�u pudelītē.

��Vienmēr esi augstākajā mērā atturīgs. Nekad nerunā, ja tev neko neprasa,���Beitss viņam atgādināja.���Rīkojies pilnīgi pretēji tam, kā biji pieradis darīt agrāk.

D�ailsam gribējās draugu iedunkāt, tomēr viņ� zināja, ka Beitsam ir taisnība.

Lai gan Beitss drīkstēja apmeklēt D�ailsu tikai divas reizes nedēļā un ciemo�anās laiks bija ierobe�ots līdz trīsdesmit minūtēm, viņ� paguva izstāstīt ziņas par to, kas notiek komandējo�o virsnieku ēdamzālē. Viņ� nosauca D�ailsam visu virsnieku vārdus un dienesta pakāpes, pavēstīja, kas tie�i viņiem gar�o un kas ne. Beitss brīdināja, ka SS majors Millers, atbildīgais par nometnes dro�ību, nav nekāds d�entlmenis un ir pilnībā neuzņēmīgs pret lieliskām veco laiku manierēm, kā arī citu cilvēku personības �armu.

Pie D�ailsa ieradās arī brigādes komandieris Tērnbuls, kur� ar interesi noklausījās par viņa iecerēm, kas realizējamas pēc izrakstī�anās no slimnīcas.

Plāni uz Tērnbulu atstāja iespaidu, un pēc da�ām dienām viņ� ieradās, lai pastāstītu, ko ir izdomājis saistībā ar �o jautājumu.

��Bēg�anas komiteja ne�aubīgi uzskata, ka vācie�i jums neļaus strādāt virsnieku ēdamzālē, ja zinās, ka pats esat virsnieks,���viņ� sacīja D�ailsam.���Lai vismaz varētu cerēt, ka plāns izdosies, jums jābūt vienkār�am kareivim. Tā kā Beitss ir vienīgais, kur� karojis jūsu pakļautībā, viņ� būs arī vienīgais, kuram jātur mute.

��Viņ� darīs, kā lik�u,���atteica D�ailss.

��Tikai līdz brīdim, kad pārdomās,���brīdināja Tērnbuls.

Pēc iznāk�anas no slimnīcas un nokļū�anas nometnē D�ailsu pārsteidza tas, cik stingra disciplīna tur valda. Jo īpa�i tas attiecās uz ierindas kareivjiem.

Tas atsauca atmiņā Ipras treniņnometnē Dārtmūrā pavadītās dienas. Cel�anās ik rītu se�os, kad augstākais virsser�ants ieradās viņus modināt un pavisam noteikti pret D�ailsu neizturējās kā pret virsnieku.

Beitss joprojām katru rītu bija ātrāks, bija pirmais gan tualetes istabā, gan arī brokastu telpā. Pulksten septiņos visiem bija jāsapulcējas parādes laukumā, kur viņus sveicināja brigādes komandieris. Kad virsser�ants uzkliedza: � Izklīst! �, visi aktīvi uzsāka dienas darbus.

D�ailss ne reizi neizlaida piecu jūd�u skrējienu, kas nozīmēja divdesmit piecus apļus apkārt nometnes teritorijai. Viņ� cītīgi mācījās arī vācu valodu, kopā ar savu privātskolotāju sē�ot mazmājiņā.

Ātri vien D�ailss atskārta, ka Veinsbergas gūstekņu nometnē ir patie�ām daudz kopīga ar Ipras kazarmām. Auksts, neizteiksmīgs, kails neauglīgs apgabals, daudzas būdas ar koka jumtu, zirgu astru matra�iem, siltums, ko dāvā vienīgi saule, kura, glu�i kā Sarkanā Krusta pārstāvji Veinsbergā, parādījās reti. Viņiem bija pat pa�iem savs augstākais virsser�ants, kur� nemitējās vērsties pie D�ailsa ar vārdiem �sīkais, slinkais draņķis�.

Glu�i tāpat kā Dārtmūrā nometni apjoza augsts stiepļu �ogs un tikai vieni vārti, pa kuriem bija iespējams iekļūt nometnē vai izkļūt no tās. Problēma bija tāda, ka �eit nevienam nepie�ķīra brīvdienas nedēļas nogalē un ar �autenēm bruņotie apsargi noteikti nesalutētu, ja kāds no viņiem mēģinātu izbraukt pa vārtiem savā dzeltenajā MG automa�īnā. Kad D�ailsam lika aizpildīt nometnes darba veidlapu, ailē �Vārds, uzvārds� viņ� ierakstīja �kareivis D�ailss Beringtons�. Ailē �Iepriek�ējā nodarbo�anās� viņ� atzīmēja �someljē�.

��Ko, pie joda, tas īsti nozīmē sakarīgā valodā? ��Beitss vaicāja.

��Vīnzinis,���D�ailss paskaidroja ar pārākumu balsī.

��Kāpēc tad, sasodīts, tā arī nevarēji uzrakstīt?���Beitss noprasīja un saplēsa veidlapu.���Ja vien, protams, tu netēmē uz darbu Ritz viesnīcā. Nāksies tev aizpildīt vēl vienu, � viņ� aizkaitināts piebilda.

Aizpildījis otru veidlapu, D�ailss nepacietīgi gaidīja izsaukumu uz pārrunām pie kāda no komandanta �tāba virsniekiem. Neskaitāmas stundas viņ� turpināja asināt prātu un uzturēt ķermeni labā formā. �Veselā miesā vesels gars� � tas bija teju vienīgais latīņu valodas izteiciens, ko D�ailss atcerējās no saviem mācību gadiem skolā.

Beitss turpināja informēt D�ailsu par visu, kas notiek otrpus nometnes �ogam, un pamanījās atnest pa kādam kartupelim vai maizes gabalam. Reiz viņ� bija sagādājis pat pusi apelsīna.

��Nedrīkst pārspīlēt,���viņ� skaidroja.���Zaudēt darbu nav manās interesēs.

Apmēram pēc mēne�a viņi abi tika aicināti uz bēg�anas komitejas sanāksmi un iepazīstināja pārējos ar Beitsa un Beringtona plānu, kur� ātri vien tika pārsaukts par plānu �Naktsmītne un brokastis�. Kas nozīmēja � naktsmītne Veinsbergā, bet brokastis Cīrihē.

Viņu slepenā plāna prezentācija noritēja veiksmīgi, un komiteja piekrita viņus rindā pārvirzīt par da�ām vietām tuvāk tās sākumam. Tomēr vēl neviens neierosināja uzsākt gatavo�anos. Brigādes komandieris pat paziņoja, ka līdz brīdim, kad kareivis Beringtons dabūs darbu augstāko virsnieku ēdamzālē, viņi abi vairs netiks ielaisti komitejas sapulcēs.

��Terij, kālab tas velkas tik ilgi?���vaicāja D�ailss, kad viņi bija izgāju�i no sapulces vietas.

Kaprālis Beitss pasmaidīja. � Priecājos, ka nosauci mani par Teriju, ta�u atceries, ka tā drīkst tikai tad, kad esam vieni, nekad citu klātbūtnē! Vai skaidrs? � viņ� noteica, atdarinādams Fi�eru.

D�ailss iedunkāja draugu.

��Dienesta subordinācijas neievēro�ana!���Beitss atgādināja.���Kareivis atļaujas fiziski aizskart pēc dienesta pakāpes augstāko.

��Un tagad atbildi uz manu jautājumu!���D�ailss uzstāja, iedunkādams viņu atkārtoti.

���eit vispār nekas nenotiek ātri. Tev vienkār�i jābūt pacietīgam, D�ails.

��Tu nedrīksti mani saukt par D�ailsu, kamēr neesam tiku�i līdz brokastīm Cīrihē.

��Tas der. Ja vien tu maksā.

Viss mainījās dienā, kad nometnes komandierim vajadzēja organizēt pusdienas Sarkanā Krusta pārstāvju grupai un bija nepiecie�ams lielāks viesmīļu skaits.

��Neaizmirsti, ka esi vienkār�s kareivis,���atgādināja Beitss, kad D�ailsu apsardzes pavadībā veda ārā no nometnes teritorijas uz pārrunām ar majoru Milleru.���Tev jāmēģina domāt kā cilvēkam, kur� pieradis pakalpot. Ja Milleram radīsies kaut mazākās aizdomas, ka esi virsnieks, mēs abi dabūsim pa pēcpusi un izlidosim ārā, turklāt tu atkal nonāksi gaidītāju rindas pa�ā apak�ā. Un tad jau Tērnbuls mūs vairs nekad neaicinās uz komitejas sapulcēm, to es varu garantēt. Izturies, kā pieklājas kalpotājam, un nekad pat nemēģini izrādīt, ka saproti vācu valodu. Vai saprati?

��Jā, kungs!���atteica D�ailss.

Pēc stundas D�ailss atgriezās. Viņa sejā rotājās plats smaids.

��Tu dabūji to darbu?���vaicāja Beitss.

��Man paveicās,���atteica D�ailss.���Mani iztaujāja cits virsnieks, ne Millers. Rīt sāku strādāt.

��Un viņ� nenojauta, ka esi d�entlmenis un virsnieks?

��Kad pateicu, ka esmu tavs draugs, noteikti ne.

Pirms Sarkanā Krusta pārstāvjiem paredzētā pusdienu galda klā�anas D�ailss atkorķēja se�as pudeles Merlot vīna, lai ļautu tam elpot. Kad viesi bija apsēdu�ies, viņ� komandanta glāzē ielēja apmēram puscollu vīna un gaidīja vērtējumu. Kad komandants īsi pamāja ar galvu, viņ� ķērās pie viesu apkalpo�anas, ik reizi pieiedams no labās puses. Pēc tam viņ� devās pie virsniekiem. Pirmos apkalpoja pēc ranga augstākos un pēc tam tos, kam dienesta pakāpe zemāka, un beidzot atgriezās pie komandanta � tās dienas viesību mājastēva.

Maltītes laikā viņ� pastāvīgi uzmanīja, lai neviena glāze nestāv tuk�a, tomēr nelēja vīnu, kamēr kāds runāja. Līdzīgi D�enkinsam, arī D�ailss darbojās tā, lai nebūtu ne īsti redzams, ne dzirdams. Viss norisinājās pēc plāna, lai gan D�ailss manīja, ka Millera aizdomu pilnais skatiens gandrīz nepārtraukti ir pievērsts viņam.

Kad abus pēc viesību apkalpo�anas veda atpakaļ uz nometni, Beitss sacīja: � Uz komandantu tika atstāts lielisks iespaids.

��Kāpēc tu tā domā? ��vaicāja D�ailss.

��Viņ� sacīja �efpavāram, ka tu noteikti esi strādājis kādā patie�ām slavenā vietā. Lai gan esi cēlies no zemākajiem sabiedrības slāņiem, tomēr tevi apmācījis perfekts profesionālis.

��Paldies tev, D�enkins!���noteica D�ailss.

��Ko īsti nozīmē vārds �perfekts�? ��vaicāja Beitss.

D�ailss savā jaunajā amatā bija kļuvis ļoti prasmīgs. Nometnes komandants jau uzstāja, ka pat gadījumos, kad viņ� maltīti ietur viens, D�ailsam viņ� jāapkalpo. Tas D�ailsam ļāva labi izstudēt viņa manierismu, balss modulācijas, smieklus, pat nelielo stostī�anos.

Pēc da�ām nedēļām kareivim Beringtonam jau tika uzticētas vīna pagraba atslēgas un dota atļauja izvēlēties, kādus vīnus pasniegt pie pusdienām. Pēc da�iem mēne�iem Beitsam izdevās noklausīties komandanta sarunu, kurā viņ� Beringtonu raksturoja kā pirmklasīgu. �Erstklassig,� viņ� bija sacījis.

D�ailss ātri vien attapa, ka ik reizi, kad komandants rīko viesības, mēles kļūst lunkanākas, ja glāzēm nekad neļauj stāvēt tuk�ām. Un galvenais, viņ� iemācījās kļūt pavisam neredzams brīdī, kad �āda lunkana mēle sarosījās. Visu iepriek�ējā vakarā iegūto derīgo informāciju viņ� nodeva tālāk Tērnbula raitniekam, kad viņi veica ikrīta piecu jūd�u skrējienu. Viņ� jau bija uzzinājis par komandanta dzīvesvietu, par ievēlē�anu pilsētas padomē trīsdesmit divu gadu vecumā un nonāk�anu mēra krēslā tūksto� deviņi simti trīsdesmit astotajā gadā. Komandants neprata vadīt automa�īnu, ta�u pirms kara vairākas reizes bija apmeklējis Angliju un teko�i runāja angļu valodā. Par to D�ailsam tika atdarīts, un viņ� atkal bija pakāpies uz aug�u bēg�anas sarakstā.

Dienas galvenā nodarbība D�ailsam bija stundu gara saruna ar privātskolotāju. Viņi runāja tikai vācu valodā, un biju�ais pasniedzējs no Solihalas jau izteicās, ka D�ailss aizvien vairāk un vairāk izklausās pēc komandanta.

Tūksto� deviņi simti �etrdesmit pirmā gada tre�ajā decembrī kaprālis Beitss un kareivis Beringtons bēg�anas komitejai sniedza pēdējo sava plāna prezentāciju. Tērnbuls un viņa komanda ar vērā ņemamu interesi noklausījās �Naktsmāju un brokastu� plāna nianses un atzina, ka tam ir daudzkārt lielākas iespējas izdoties nekā vairumam pusgatavo shēmu, kas viņiem piedāvātas.

��Kad jūs grasāties plānu realizēt?���vaicāja brigādes komandieris.

��Jaungada svinību laikā, ��nevilcinoties atbildēja D�ailss.

��Visi virsnieki būs viesībās pie komandanta.

��Un, tā kā viņu glāzes pildīs kareivis Beringtons,���piebilda Beitss,���nebūs daudz tādu, kuri ap pusnakti vēl būs skaidrā.

��Izņemot Milleru,���brigādes komandieris atgādināja Beitsam,���kur� maz lieto alkoholu.

��Taisnība, tomēr viņ� nekad neatsakās iedzert par Tēvzemi, par Fīreru un par Tre�o reihu. Ja pievienojam vēl arī Jauno gadu un to, kur� būs viesību rīkotājs, man ir sajūta, ka uz mājām viņ� tiks vests jau glu�i miegains.

��Cikos jūs parasti ved atpakaļ uz nometni pēc līdzīgām viesībām pie komandanta?���vaicāja kāds jauns leitnants, kur� bēg�anas komitejai bija pievienojies glu�i nesen.

��Ap septiņiem,���atbildēja Beitss.���Ta�u, ņemot vērā, ka tās būs Jaungada sagaidī�anas svinības, tas dro�i vien nenotiks ātrāk par pusnakti.

��Neaizmirstiet, kungi,���ierunājās D�ailss,���ka man ir pieejamas vīna pagraba atslēgas. Es parūpē�os par to, lai vairākas pudeles vakara gaitā nonāk arī līdz sardzes namiņam. Mēs ta�u negribēsim, lai viņiem iet secen visa svinību jautrība.

��Tas viss ir ļoti labi,���piebilda eskadriļas komandieris, kur� reti kaut ko sacīja,���bet� kā jūs plānojat tikt viņiem garām?

��Pa vārtiem izbrauksim komandanta ma�īnā, ��skaidroja D�ailss.���Savus mājastēva pienākumus viņ� uztver ļoti nopietni un nekad nedodas projām, pirms aizgājis pēdējais viesis. Mums tas nozīmē vismaz pāris stundu laika.

��Pat tad, ja jums izdosies nozagt ma�īnu,���brigādes komandieris teica,���sargi, lai cik piedzēru�ies arī būtu, tomēr spēs ieraudzīt at�ķirību starp komandantu un vīnzini.

��Ne tādā gadījumā, ja man mugurā būs �inelis, �alle un galvā cepure, kā arī viņa zizlis rokā, ��iebilda D�ailss.

Bija skaidri redzams, ka jauno leitnantu tas nav pārliecinājis. � Un jūsu plānā ietilpst tas, ka nometnes komandants labprātīgi atdos jums �īs savas lietas, kareivi Berington?

��Nē, kungs,���D�ailss atbildēja virsniekam,���komandants �ineli, cimdus, �alli, cepuri un zizli atstāj garderobē.

��Un Beitss?���vaicāja tas pats virsnieks.���Viņu ta�u pamanīs jau pa gabalu.

��Ja es bū�u ma�īnas bagā�as nodalījumā, tad nepamanīs.

��Un kā tad ar komandanta ma�īnas vadītāju? Viņ� būs pilnīgi skaidrā, tas nu ir pats par sevi saprotams,���aizrādīja Tērnbuls.

��Mēs vēl �ajā lietā strādājam,���D�ailss atteica.

��Ja jums patie�ām izdosies pārvarēt minētos �ķēr�ļus, tikt galā ar ma�īnas vadītāju un izbraukt pa nometnes vārtiem� cik tālu ir �veices robe�a?���jaunais leitnants nerimās.

��Simt septiņdesmit trīs kilometri,���paskaidroja Beitss.���Ar ātrumu simt kilometru stundā mēs to sasniegsim nepilnās divās stundās.

��Pieņemot, ka uz ceļiem nebūs posteņu.

��Nevienā bēg�anas plānā nevar paredzēt pilnīgi visu,���iejaucās brigādes komandieris.���Beigu beigās viss būs atkarīgs no tā, kā tiksiet galā ar neparedzēto.

D�ailss un Beitss piekrītot pamāja ar galvu.

��Paldies, kungi,���sacīja brigādes komandieris.���Komiteja apsvērs jūsu plānu. No rīta paziņosim mūsu lēmumu.

��Kas tam jaunajam sprukstiņam ir pret mums?���Beitss vaicāja, kad abi bija izgāju�i no sanāksmes telpas.

��Nekas,���atbildēja D�ailss.���Glu�i otrādi. Man ir aizdomas, ka viņ� gribētu būt tre�ais mūsu kompānijā.

Sestajā decembrī piecu jūd�u skrējiena laikā brigādes komandiera raitnieks pavēstīja D�ailsam, ka viņu plānam komiteja devusi zaļo gaismu un novēl viņiem veiksmīgu ceļojumu. D�ailss ātri panāca kaprāli Beitsu un pavēstīja viņam jaunumus.

Beringtons ar Beitsu atkal un atkal pārskatīja sava NB plāna detaļas. Pēc tam viņiem, glu�i kā olimpiādes dalībniekiem, kļuva garlaicīgi no stundām ilgās gatavo�anās, un viņi nevarēja vien sagaidīt, kad atskanēs starta pistoles �āviens.

Tūksto� deviņi simti �etrdesmit pirmā gada trīsdesmit pirmajā decembrī pulksten se�os kaprālis Terijs Beitss un kareivis D�ailss Beringtons ieradās komandanta �tābā, lai pildītu savus pienākumus. Viņi skaidri apzinājās, � ja kaut kas neizdosies, tad labākajā gadījumā nāksies gaidīt līdz nākamajam gadam, bet ja viņi tiks pieķerti bēgam�

��Tu atgriezies se�os trīsdesmit,���Terijs gandrīz kliedza uz vācu armijas kaprāli, kur� viņus pavadīja uz komandanta �tābu.

Trulais skatiens vācu kaprāļa sejā ļāva D�ailsam noprast, ka viņ� nekad nekļūs par ser�antu.

��Atgriezies se�os trīsdesmit,���atkārtoja Beitss, rūpīgi un lēni izrunājot katru vārdu. Viņ� satvēra kaprāļa delnas locītavu un pulksteņa ciparnīcā norādīja uz se�inieku. D�ailsam atlika vien vēlēties, kaut varētu kaprāļa dzimtajā valodā pateikt: �Ja atgriezīsies se�os trīsdesmit, tad tev un taviem draugiem sardzes namiņā būs vesela kaste alus.� Ta�u viņ� zināja, ka tādā gadījumā tiktu apcietināts un Jauno gadu sagaidītu karcerī.

Beitss atkal norādīja uz cipariem kaprāļa pulkstenī un ar �estu imitēja dzer�anu. �ajā reizē kaprālis pasmaidīja un atdarināja to pa�u kustību.

��Man liekas, ka viņ� beidzot saprata,���noteica D�ailss, kad kopā ar Beitsu gāja uz komandanta �tābu.

��Mums vajag, lai viņ� ierastos pēc alus ātrāk, nekā parādās pirmais virsnieks. Tad nu pasteigsimies.

��Jā, kungs!���atteica Terijs, dodoties uz virtuvi. Dabiskā lietu kārtība bija atjaunota.

Garderobē D�ailss noņēma no pakaramā viesmīļa formastērpu un uzvilka baltu kreklu, aplika melnu kaklasaiti, uzģērba melnas bikses un baltu lina �aketi. Uz sola viņ� pamanīja pāri melnu ādas cimdu, kurus kāds virsnieks aizmirsis iepriek�ējā reizē, paņēma tos un iebāza sev kabatā, nospriedis, ka vēlāk tie varētu izrādīties noderīgi. Viņ� aizvēra garderobes durvis un devās uz ēdamzāli. Trīs viesmīles no pilsētas (un viņu vidū arī Grēta, kura vienīgā bija raisījusi viņā vēlmi paflirtēt, un viņ� zināja, ka D�enkinss �ādu izvēli atbalstītu) klāja galdu se�padsmit personām.

Pulkstenis rādīja divpadsmit minūtes pāri se�iem. D�ailss izgāja no ēdamzāles un devās uz vīna pagrabu. Vientuļa spuldze mēģināja ienest gaismu kādreizējā arhīva telpā. Kop� D�ailsa iera�anās dokumentiem pilnos arhīva skapjus bija nomainīju�i vīna plaukti.

D�ailss jau bija izlēmis, ka paredzētajām vakariņām būs nepiecie�amas vismaz trīs kastes vīna, kā arī kaprālim un viņa izslāpu�ajiem biedriem sardzes namiņā solītā kaste ar alu. Viņ� uzmanīgi izpētīja plauktu saturu un izvēlējās pāris pudeļu �erija, duci itālie�u Pinot Grigio, divas kastes fran�u burgundie�a un kasti vācu alus. Jau ejot ārā no pagraba, viņa skatienu piesaistīja trīs pudeles Johnie Walker Red Label, divas pudeles krievu vodkas un pusducis pudeļu R�my Martin un krūka veca portvīna.

Turpmākās piecpadsmit minūtes viņ� nesa aug�ā vīna kastes un alu, regulāri apstādamies, lai pārbaudītu laiku. Se�os divdesmit deviņās viņ� atvēra sētas puses durvis un ieraudzīja vācu kaprāli, kur� lēkādams centās kaut cik sasildīties. D�ailss pacēla rokas, lai parādītu, ka viņam vēl mirkli jāuzgaida, un ātrā solī devās atpakaļ pa gaiteni. (D�enkinss nekad nemēdza skriet.) Viņ� paņēma alus kasti, iznesa ārā un iedeva kaprālim.

Grēta, kura acīmredzami steidzās, noskatījās �ais darbībās un uzsmaidīja D�ailsam. Viņ� atbildēja uz smaidu, un viņa nozuda ēdamistabā.

��Sardzes namiņ�, ��strikti noteica D�ailss un norādīja uz ārējo perimetru. Kaprālis pamāja ar galvu un devās norādītajā virzienā. Mazliet agrāk Terijs bija vaicājis D�ailsam, vai būtu nepiecie�ams no�iept arī mazliet ēdiena no virtuves, lai iedotu kaprālim, ko aiznest biedriem uz sardzes namiņu.

��Nekādā gadījumā! ��pārliecināti atteica D�ailss.���Mēs ta�u gribam, lai viņi visu nakti dzer tuk�ā dū�ā.

D�ailss aizvēra durvis un atgriezās ēdamistabā, kur viesmīles jau bija gandrīz pabeigu�as galda klā�anu.

Viņ� atkorķēja duci pudeļu Merlot, bet tikai �etras nolika uz bufetes, pārējās diskrēti paslēpjot nemanāmākā vietā. Viņam nebija vajadzīgs, lai Millers atskārstu viņa nodomu. Vienā bufetes galā viņ� nolika arī viskija pudeli un divas pudeles �erija. Pēc tam kā īstus kareivjus izkārtoja rindā duci lielāku glā�u un pusduci �erija glā�u. Viss atradās savā vietā.

Kad telpā ienāca pulkvedis �abakers, D�ailss spodrināja glāzes. Komandants pārbaudīja uzklāto galdu, veica da�us precizējumus viesu plānā un tad pievērsa uzmanību pudeļu rindai uz bufetes. D�ailss gaidīja kādu komentāru, ta�u viņ� tikai pasmaidīja un noteica: � Viesi ieradīsies ap pusastoņiem. �efpavāram sacīju, ka pie galda sēdīsimies astoņos.

Atlika vien cerēt, ka pēc da�ām stundām D�ailsa sacītie vārdi vācu valodā plūdīs tikpat nevainojami, kā tas izdevās pulkvedim �abakeram angļu valodā.

Nākamais ieradās kāds jauns leitnants, kur� tikai nesen pievienojies virsniekiem un pirmo reizi piedalīsies komandanta rīkotajās viesībās. D�ailss pamanīja, ka leitnants noskatās uz viskiju, un bija gatavs pakalpot. Viņ� pielēja virsniekam pusi glāzes ar stipro dzērienu. Un pēc tam komandantam viņa ierasto �eriju.

Tad atnāca kapteinis Henkels, nometnes �tāba adjutants. D�ailss, kā alla�, piedāvāja viņam glāzi vodkas. Nākamās trīsdesmit minūtes D�ailss pasniedza viesiem dzērienus, ik reizi paturēdams prātā viņu gaumi.

Kad viesi sēdās pie maltītes galda, vairākas tuk�ās pudeles uz bufetes jau bija nemanāmi aizstātas ar rezervē noliktajām.

Pēc da�iem mirkļiem viesmīles ienesa �ķīvjus ar bor��u, bet komandants tostarp nogar�oja balto vīnu.

��Itālie�u,���D�ailss paskaidroja un parādīja viņam etiķeti.

��Izcili,���noteica komandants.

D�ailss piepildīja viesu glāzes, izņemot to, kura bija domāta Milleram, jo viņ� konsekventi turpināja dzert ūdeni.

Bija viesi, kuru glāzes cilājās straujāk nekā pārējiem, tālab D�ailsam nācās rosīties ap galdu, lai būtu dro�s, ka neviena glāze nestāv dīkā. Kad tuk�ie zupas �ķīvji bija novākti, D�ailss pacentās nozust un iejukt starp pārējiem apkalpotājiem, jo Terijs viņu bija brīdinājis par to, kas sekos. Durvis pla�i atsprāga vaļā, un pa tām ienāca �efpavārs, uz sudraba paplātes nesdams me�akuiļa galvu. Viņam sekoja viesmīles, kuras nesa �ķīvjus ar kartupeļiem un citiem dārzeņiem, kā arī traukus ar biezu mērci, un to visu novietoja galda vidū.

Kamēr �efpavārs grieza gaļu, pulkvedis �abakers nogar�oja burgundieti, un viņa sejā atkal parādījās smaids. D�ailss atkal ķērās pie pustuk�o glā�u pielie�anas. Bija tikai viens izņēmums. Viņ� ievēroja, ka jaunais leitnants kādu brīdi nav sacījis ne vārda un viņa glāze palikusi neaizskarta. Vairāki virsnieki jau bija sāku�i runāt mazliet neskaidri, bet D�ailsam bija nepiecie�ams, lai viņi paliktu nomodā vismaz līdz pusnaktij.

Vēlāk atkal atnāca �efpavārs, lai piedāvātu papildporcijas. Pulkvedis lika piepildīt visiem glāzes, un D�ailss paklausīja. Kad Terijs ieradās, lai aiznestu projām to, kas bija palicis no me�akuiļa galvas, visi virsnieki bija krietni iereibu�i, skaidrā bija tikai majors Millers.

Pēc da�ām minūtēm zālē tre�o reizi ienāca �efpavārs un ienesa �varcvaldes ķir�u torti, ko nolika priek�ā komandantam. Viņ� grieza torti gabalos, un viesmīles dāsnās porcijas iznēsāja viesiem. D�ailss turpināja piepildīt glāzes, līdz visas vīna pudeles bija iztuk�otas.

Kad viesmīles novāca deserta traukus, D�ailss noņēma no galda vīna glāzes un to vietā salika brendija un portvīna glāzes.

Tie�i pēc vienpadsmitiem pulkvedis �abakers vērsās pie viesiem: � Lūdzu, paceliet glāzes, jo es vēlētos teikt tostu. � Viņ� piecēlās, paslēja aug�up savu glāzi un sacīja: � Par Tēvzemi!

Da�ādā ātrumā kājās cēlās arī pārējie piecpadsmit virsnieki un atkārtoja: � Par Tēvzemi!

Millers paraudzījās uz D�ailsu, piesita pie savas glāzes, tādējādi norādīdams, ka vēlas kaut ko, lai pievienotos tostam.

��Vīnu ne, idiot!���sacīja Millers.���Es gribu brendiju.���D�ailss pasmaidīja un piepildīja viņa glāzi ar burgundieti.

Milleram nebija izdevies iedzīt viņu lamatās.

Turpinājās skaļas sarunas, D�ailss apstaigāja viesus un piedāvāja cigārus. Jaunais leitnants bija nolicis galvu uz galda, un D�ailsam likās, ka dzirdējis viņu krācam.

Kad komandants piecēlās otrreiz un uzsauca tostu �par fīrera veselību�, D�ailss atkal Milleram ielēja sarkanvīnu. Viņ� pacēla glāzi, sasita kopā papē�us un militāri salutēja nacistiem raksturīgajā stilā. Sekoja tosts par Frīdrihu Lielo, un �ajā reizē D�ailss parūpējās, lai Millera glāze būtu pilna, pirms viņ� paguva piecelties.

Bez piecām minūtēm pusnakts. D�ailss pārliecinājās, ka visas glāzes ir pilnas. Kad atskanēja pulksteņa sitieni, piecpadsmit virsnieki gandrīz vienā balsī ieaurojās tam līdzi � desmit, deviņi, astoņi, septiņi, se�i, pieci, �etri, trīs, divi, viens! Un tad sāka dziedāt: �Deutschland, Deutschland �ber alles�, pēc tam pliķēja cits citam pa muguru un vēlēja laimes Jaunajā gadā.

Tikai pēc brī�a visi atkal apsēdās vietās. Komandants palika stāvam un piesita ar karoti pie savas glāzes. Visi apklusa un gaidīja komandanta ikgadējo uzrunu.

Viņ� sāka ar to, ka pateicās kolēģiem par lojalitāti un prasmi ziedoties �ajā grūtajā gadā. Vēl viņ� runāja par tēvzemes likteni. D�ailss atcerējās, ka �abakers pirms stā�anās komandanta postenī bijis vietējās pilsētas mērs. Savu runu viņ� beidza, pau�ot cerību, ka nākamgad �ajā pa�ā laikā taisnība būs uzvarējusi. D�ailsam gribējās kliegt visās viņam zināmajās valodās. Bet Millers pagriezās pret D�ailsu, lai pārliecinātos, vai pulkve�a vārdi radīju�i kaut niecīgāko reakciju. D�ailss truli skatījās uz priek�u, it kā nebūtu sapratis neko no sacītā. Viņ� bija izturējis vēl vienu Millera pārbaudījumu.

Da�as minūtes pāri vieniem kāds viesis piecēlās kājās. Viņ� bija pirmais, kur� posās projām. � Man se�os no rīta jāstājas postenī, pulkvedi, � viņ� paskaidroja. �os vārdus pavadīja pārējo virsnieku tēlotie aplausi. Viņ� paklanījās un, vairs neteicis ne vārda, izgāja no telpas.

Nākamās stundas laikā projām devās vēl vairāki viesi, tomēr D�ailss zināja, ka nevar ķerties pa savas labi izmēģinātās aizie�anas, kamēr telpā atrodas Millers. Kad viesmīles sāka novākt kafijas traukus, viņu sāka mākt ba�as, jo viņ� zināja, ka vakara beigas tuvojas un jau drīz viņam liks atgriezties nometnē. D�ailss aizpildīja savu laiku, apkalpodams virsniekus, kuri nepavisam nesteidzās aiziet.

Kad pēdējā viesmīle bija pametusi ēdamzāli, beidzot piecēlās arī Millers un atsveicinājās no saviem kolēģiem, protams, neiztika bez papē�u sasi�anas un militārās salutē�anas nacistu stilā. Terijs un D�ailss bija vienoju�ies, ka nedrīkst sākt sava plāna realizē�anu ātrāk kā piecpadsmit minūtes pēc Millera do�anās projām un pārliecinā�anās, ka majora automa�īna vairs neatrodas ierastajā vietā.

D�ailss piepildīja glāzes tiem se�iem virsniekiem, kuri joprojām sēdēja pie galda. Tie visi bija tuvi komandanta draugi. Divi ar viņu kopā bija mācīju�ies skolā un trīs komandā ar viņu darboju�ies pilsētas domē, tikai nometnes adjutants bija uzskatāms par jaunpienācēju �ajā kompānijā. Tādu informāciju D�ailss bija savācis pēdējo da�u mēne�u laikā.

Bija apmēram divdesmit minūtes pāri diviem, kad komandants pieaicināja D�ailsu. � �ī ir bijusi gara diena, � viņ� angliski sacīja. � Ej, pievienojies savam draugam virtuvē un paņem līdzi pudeli vīna.

��Paldies, kungs!���tencināja D�ailss, nolikdams galda centrā brendija pudeli un portvīna karafi.

Pēdējie komandanta vārdi, kurus D�ailss dzirdēja pirms izie�anas no ēdamzāles, bija domāti adjutantam, kur� sēdēja komandantam labajā pusē. � Kad �is kar� beidzot būs galā, Franci, esmu nolēmis dot �im cilvēkam darbu. Nespēju iedomāties, ka viņ� vēlēsies atgriezties Anglijā, kur pār Bakingemas pili plīvos karogs ar mūsu kā�krustu.

Paņēmis vienīgo paliku�o vīna pudeli, D�ailss izgāja no ēdamzāles un klusi aizvēra durvis. Viņ� juta adrenalīnu virmojam vēnās un skaidri apzinājās, ka nākamās piecpadsmit minūtes iz�ķirs viņu likteni. Pa kalpotāju kāpnēm viņ� devās uz virtuvi, kur Terijs pļāpāja ar �efpavāru un blakus viņiem uz galda bija pusizdzerta �erija pudele no gatavo�anai paredzētajiem krājumiem.

��Laimīgu Jauno gadu, �ef!���novēlēja Terijs un piecēlās kājās.���Man tagad jāiet, citādi nokavē�u brokastis Cīrihē.

D�ailss pūlējās nesmieties, kad �efpavārs atbildei tikai mazliet paslēja aug�up roku.

Viņi skrēja aug�up pa kāpnēm. Vienīgie divi cilvēki �ajā ēkā, kuri nebija piedzēru�ies. D�ailss pasniedza Terijam vīna pudeli un noteica: � Divas minūtes, ne vairāk.

Terijs devās uz priek�u pa gaiteni un tad pa sētas puses durvīm ārā. D�ailss ieslēpās ēnā brīdī, kad no ēdamistabas iznāca kāds virsnieks un devās uz tualeti.

Pēc da�iem mirkļiem sētas puses durvis atvērās, un tajās parādījās Terija galva. D�ailss izmisīgi māja Terijam un norādīja uz tualeti. Terijs atskrēja un pēdējā brīdī pievienojās D�ailsam glābjo�ajā tumsā, jo virsnieks jau nāca ārā no tualetes un ļodzīgā gaitā devās atpakaļ uz ēdamtelpu. Kad durvis bija aizvēru�ās, D�ailss vaicāja: � Kā klājas mūsu piejaucētajam vācietim, kaprāli?

��Pa pusei aizmidzis. Iedevu viņam pudeli vīna un brīdināju, ka mēs uzkavēsimies vēl vismaz pusstundu.

��Tu domā, ka viņ� saprata?

��Domāju, ka viņam bija vienalga.

��Arī labi.

��Tagad tava kārta stāvēt sardzē, ��noteica D�ailss un izgāja no slēptuves. Viņ� sa�ņaudza plaukstas dūrēs, lai tās tik ļoti netrīcētu, un jau grasījās atvērt garderobes durvis, kad viņam likās, ka saklausījis balsi tās iek�ienē. Viņ� sastinga, pielika ausi pie durvīm un ieklausījās. Jau pēc mirkļa viņ� bija sapratis, kas ir �īs balss īpa�nieks. Pirmo reizi viņ� pārkāpa D�enkinsa zelta likumu un aizskrēja atpakaļ pa gaiteni, lai pievienotos Terijam tumsas ieskautajā patvērumā kāpņu galā.

��Kas noticis?

D�ailss pielika pirkstu pie lūpām, kad atvērās garderobes durvis un pa tām pogādamies iznāca majors Millers. Uzvilcis mugurā �ineli, viņ� nopētīja gaiteni visā tā garumā, lai pārliecinātos, ka neviens viņu nav pamanījis, un tad pa parādes ieeju izslīdēja nakts tumsā.

��Kura meitene?���vaicāja D�ailss.

��Laikam jau Grēta, esmu ar viņu kādas pāris reizes bijis, tikai nekad garderobē.

��Cik brālīgi,���no�ukstēja D�ailss.

��Tikai tad, ja esi virsnieks,���atteica Terijs.

Pēc pavisam īsa brī�a durvis atvērās atkal, un parādījās Grēta. Viņa izskatījās mazliet sasarkusi, bet mierīgi izgāja pa durvīm, neraizēdamās par to, ka viņu kāds ir pamanījis.

��Otrais mēģinājums,���sacīja D�ailss un ātri aizsteidzās pa gaiteni uz priek�u, atvēra garderobes durvis un ieslīdēja iek�ā. No ēdamistabas iznāca otrs virsnieks.

�Tikai negriezies pa labi! Tikai negriezies pa labi!� Terijs klusi lūdzās. Virsnieks devās pa kreisi un iegāja tualetē. Terijs lūdzās, lai viņ� �urātu tik ilgi, kā vēl neviens visā vēsturē. Viņ� sāka skaitīti sekundes, bet tad atvērās garderobes durvis, un pa tām iznāca komandants. Glu�i kā īsts, tikai ar citu vārdu. Terijs izmisīgi māja. D�ailss iespruka atpakaļ garderobē un aizvēra durvis.

Kad adjutants iznāca no tualetes, Terijs jau ba�ījās, vai tikai viņ� nedosies uz garderobi, lai paņemtu savu cepuri un �ineli. Tad viņ� noteikti tur ieraudzītu D�ailsu, kur� pārģērbies par komandantu. Tādā gadījumā spēle būtu galā, pat vēl nemaz nesākusies. Terijs satraukti vēroja katru adjutanta soli, bet viņ� apstājās pie ēdamistabas durvīm, atvēra tās un nozuda aiz tām. Jau nākamajā mirklī Terijs traucās pa gaiteni uz garderobi, kur atradās D�ailss komandanta ģērbā � �inelī, �allē, cimdos un formas cepurē. Viņam bija pat zizlis. D�ailsa pieri klāja sviedru lāses.

��Lasāmies projām no �ejienes, pirms vēl kādu no mums nav ķērusi sirdstrieka,���teica Terijs.

Draugi izgāja no ēkas pat vēl veicīgāk, nekā to bija darījis Millers un Grēta.

��Atslābinies,���sacīja D�ailss, kad viņi bija ārā. ��Neaizmirsti, mēs te esam vienīgie cilvēki, kuri nav piedzēru�ies.���Viņ� sakārtoja �alli tā, lai noslēptu zodu, pavilka zemāk cepuri, stingri satvēra zizli un mazliet pieliecās, jo bija pāris collu garāks par komandantu.

Tiklīdz komandanta automa�īnas vadītājs bija izdzirdējis D�ailsu nākam, viņ� izkāpa no auto un atvēra aizmugurējās durvis. D�ailss bija izmēģinājis teikumu, ko bija dzirdējis komandantu sakām savam �oferim daudzas reizes. Ieslīdzis aizmugurējā sēdeklī, viņ� cepuri pavilka pat vēl zemāk uz acīm. � Ved mani mājās, Hans.

Hanss atgriezās �ofera vietā, bet, izdzirdējis klik�ķi, kas norādīja, ka aizvēries bagā�nieks, viņ� aizdomīgi atskatījās un redzēja vien to, ka komandants ar zizli klaudzina pa logu.

��Ko tu kavējies, Hans?���D�ailss vaicāja, mazliet stostīdamies.

�oferis iedarbināja dzinēju, ieslēdza pirmo ātrumu un lēnām brauca uz sardzes namiņa pusi. Izdzirdējis automa�īnas tuvo�anos, no tā izskrēja ser�ants. Viņ� vienlaikus pūlējās atvērt barjeru un salutēt. D�ailss tikai pacēla zizli atbildei un tikko noturējās neiesmējies, jo pamanīja, ka ser�anta formas krekla divas aug�ējās pogas bija vaļā. Pulkvedis �abakers nekādā gadījumā nebūtu to atstājis bez piezīmes, pat Jaungada naktī.

Majors Forsdaiks, bēg�anas komitejas izlūko�anas virsnieks, bija D�ailsam sacījis, ka �abakera māja atrodas apmēram divu jūd�u attālumā no nometnes un pēdējie divsimt jardi jāveic pa tum�u, �auru un neapgaismotu ieliņu. D�ailss sēdēja, mazliet sakņupis, ierāvies stūrī, kur nebija labi saredzams atpakaļskata spogulī, bet brīdī, kad automa�īna iegriezās tum�ajā ieliņā, viņ� saspringa, paplik�ķināja autovadītājam pa plecu un lika apstāties.

��Nevaru ilgāk gaidīt,���viņ� paskaidroja un izmetās no automa�īnas, tēlodams, ka ķeras pie bik�u pogām.

Hanss vēroja, kā pulkvedis pazūd krūmos. Viņ� izskatījās apmulsis, jo mājas durvis bija tikai simt metru attālumā. Viņ� izkāpa no transportlīdzekļa un gaidīja pie aizmugurējām durvīm. Viņam likās, ka sadzirdējis komandieri atgrie�amies, tādēļ viņ� pagriezās un saņēma dūres sitienu sejā. Vienā mirklī viņa deguns bija lauzts. Hanss sakņupa uz zemes.

D�ailss pieskrēja pie bagā�nieka un to atvēra. Terijs izlēca ārā, pieskrēja pie Hansa ļenganā stāva un atpogāja �ofera uniformu, bet pēc tam noģērba savas drēbes. Kad Beitss bija uzcirties jaunajā ietērpā, kļuva skaidrs, cik ļoti īsāks un resnāks ir Hanss.

��Tam nebūs nozīmes,���sacīja D�ailss, kā nolasīdams drauga domas.���Tu sēdēsi pie stūres, un neviens tevi sevi�ķi nepētīs.

Viņi aizvilka Hansu pie automa�īnas aizmugures un iecēla bagā�niekā.

���aubos, ka viņ� atjēgsies, pirms būsim apsēdu�ies pie brokastu galda Cīrihē, ��noteica Terijs, ar kabatlakatu aizsiedams Hansa muti.

Komandanta jaunais �oferis ieņēma savu vietu, un viņi brauca klusēdami līdz pat brīdim, kad atkal nokļuva uz galvenā ceļa. Terijam nebija jāskatās uz norādēm, jo ceļu līdz robe�ai viņ� bija mācījies no galvas visus �os pēdējos mēne�us.

��Turies ceļa labajā pusē, ��glu�i lieki atgādināja D�ailss,���un pārāk nesteidzies. Mums nevajag, lai ma�īna noskrietu no ceļa.

��Man liekas, mums ir izdevies,���teica Terijs, kad viņi bija pabrauku�i garām zīmei ar uzrakstu ��afhauzene�.

��Es ticē�u, ka mums tas ir izdevies, tikai tad, kad bū�u apsēdies pie galdiņa Imperial Hotel un viesmīlis man pasniegs brokastu ēdienkarti.

��Man nevajadzēs ēdienkarti,���atteica Terijs.���Olas, bekons, pupiņas, cīsiņi un tomāti. Un pinte alus. Tādas bija manas ierastās brokastis gaļas tirgū. Un tev?

���āvēta siļķe, ar sviestu apziesta grauzdiņa �ķēle, tējkarote Oksfordas marmelādes un daudz Earl Grey tējas.

��Tev nebija vajadzīgs ilgs laiks, kamēr no kalpotāja atkal kļuvi par kundziņu.

D�ailss pasmaidīja un ieskatījās pulkstenī. Jaungada rītā uz ceļa bija tikai da�as automa�īnas, tāpēc viņi ātri virzījās uz priek�u. Un tad Terijs pamanīja priek�ā brauco�u autokolonnu.

��Ko man tagad darīt?���viņ� vaicāja.

��Apdzen viņus. Mēs nedrīkstam zaudēt laiku. Viņiem nebūs iemesla aizdomām, jo tu ved augstāku virsnieku un viņ� nevēlas, lai viņu kāds aizkavē.

Panācis pēdējo kolonnas automa�īnu, Terijs sāka apdzī�anas manevru, lai tiktu priek�ā garajai bruņuma�īnu un motociklu rindai. Kā jau D�ailss bija paredzējis, neviens nepievērsa uzmanību garām brauco�ajam mersedesam, kur�, kā noprotams, veda virsnieku oficiālās darī�anās. Ticis priek�ā vado�ajai kolonnas automa�īnai, Terijs atviegloti uzelpoja, tomēr nenomierinājās līdz brīdim, kad izbrauca līkumu un atpakaļskata spogulī vairs nespēja saredzēt kolonnas priek�ējā transportlīdzekļa ugunis.

D�ailss ik pēc da�ām minūtēm ieskatījās pulkstenī. Nākamā ceļazīme apliecināja, ka viņi dodas uz priek�u labā ātrumā, ta�u D�ailss zināja, ka nav viņu varā noteikt, kad komandanta pēdējie viesi dosies projām un pulkvedis �abakers ies meklēt savu automa�īnu un tās vadītāju.

Pēc �etrdesmit minūtēm viņi bija sasniegu�i �afhauzenes nomali. Viņi bija tik ļoti satraukti, ka nepārmija vairs gandrīz ne vārda. D�ailss jau bija noguris no tā, ka bija vienkār�i jāsē� aizmugurē, neko nedarot, ta�u zināja, ka nedrīkst atslābināties līdz brīdim, kad būs �ķērsota �veices robe�a.

Kad viņi iebrauca pilsētā, vietējie iedzīvotāji tikko sāka mosties, pa retam aizbrauca kāds tramvajs, viena otra automa�īna, vairāki cilvēki uz velosipēdiem � viņiem acīmredzot bija jāstrādā Jaungada pirmajā dienā. Terijam nebija jāmeklē ceļazīmes, kas norādītu, kur meklējama valsts robe�a, jo viņ� jau varēja saskatīt Alpu smailes stiepjamies debesīs. Likās, ka brīvībai jau var pieskarties ar roku.

��Velns un elle!���nolamājās Terijs un uzspieda uz bremzēm.

��Kas atgadījies?���vaicāja D�ailss, paliecies uz priek�u.

��Paskaties uz to rindu!

D�ailss izbāza galvu pa logu un ieraudzīja rindu apmēram �etrdesmit automa�īnu garumā. Cita pie citas tās stāvēja viņiem priek�ā un gaidīja, kad varēs �ķērsot robe�u. Viņ� apskatījās, vai tie ir resoriem piedero�i transportlīdzekļi. Pārliecinājies, ka tādu tur nav, D�ailss sacīja: � Brauc uz pa�u rindas sākumu. Tie�i to viņi no mums arī sagaida. Ja gaidīsim, tikai lieki pievērsīsim sev uzmanību.

Terijs lēnām brauca uz priek�u un apstājās tikai pie pa�as barjeras.

��Kāp ārā un atver man durvis, tikai neko nesaki!

Terijs izslēdza dzinēju, izkāpa no automa�īnas un atvēra aizmugurējās durvis. D�ailss aizsoļoja uz muitas posteni.

Ieraudzījis, ka telpā ienāk pulkvedis, gados jaunais virsnieks, kur� sēdēja pie rakstāmgalda, pielēca kājās. D�ailss pasniedza viņam divus dokumentu komplektus, kurus, kā bija sacījis dokumentu vilto�anas speciālists nometnē, pieņem�ot katrā muitas postenī Vācijā. D�ailsam jau pēc mirkļa nāksies pārliecināties, vai �is cilvēks bija sacījis taisnību vai ļoti pārspīlējis. Kamēr virsnieks pārskatīja dokumentus, D�ailss stāvēja un ar savu zizli ik pa laikam piesita sev pie zābaka stulma, kā arī bie�i ieskatījās pulkstenī.

��Man Cīrihē ir svarīga tik�anās,���D�ailss noskaldīja.���Un izskatās, ka es jau kavēju.

��Atvainojiet, pulkvedi! Cik ātri vien būs iespējams, ļau�u jums turpināt ceļu. Vēl tikai īsu mirkli.

Virsnieks pārbaudīja D�ailsa fotogrāfiju dokumentos un �ķita samulsis. D�ailss prātoja, vai virsnieks liks viņam notīt �alli, jo �ajā gadījumā uzreiz kļūtu redzams, ka viņ� ir pārāk jauns, lai būtu pulkvedis.

Viņ� izaicino�i lūkojās uz jauno virsnieku, kur� laikam jau sāka apsvērt iespējamās sekas savai rīcībai, kavējot augstāka ranga virsnieku un uzdodot viņam nevajadzīgus jautājumus. Viss izvērtās par labu D�ailsam. Virsnieks pamāja ar galvu, apzīmogoja dokumentus un teica: � Ceru, ka tomēr nenokavēsiet tik�anos, kungs.

��Paldies,���sacīja D�ailss, ielika dokumentus �ineļa iek�ējā kabatā un jau devās uz durvju pusi, kad jaunais virsnieks viņu apturēja.

��Heil, Hitler!

D�ailss pavilcinājās vien īsu brīdi, pagriezās un atbildēja: ��Heil, Hitler! ��Un salutēja precīzi, kā pieklājas nacistam. Viņ� devās ārā no muitas posteņa un bija spiests apslāpēt smieklus, kad ieraudzīja Teriju, kur� ar vienu roku turēja atvērtas automa�īnas durvis, bet ar otru neļāva nokrist savām biksēm.

��Paldies, Hans!���noteica D�ailss un iezvēlās sēdeklī.

Un tad viņi izdzirdēja, ka no bagā�nieka atskan klaudzinā�ana.

��Mans Dievs,���bilda Terijs.���Hanss.

Brigādes komandiera vārdi izrādījās viņiem zīmīgi. Neviens plāns nevar būt ideāls, un nevar paredzēt pilnīgi visu. Beigās viss atkarīgs tikai no tā, kā cilvēks tiek galā ar neparedzēto.

Cik ātri vien spēja, Terijs atgriezās vadītāja vietā un brauca uz priek�u, jo baidījās, ka sargi varētu sadzirdēt klauvē�anu. Viņ� centās saglabāt mieru, kamēr barjera collu pa collai cēlās uz aug�u, bet dauzī�anās kļuva aizvien skaļāka.

��Brauc lēnām, nedod viņiem ne mazāko iemeslu aizdomām,���pamācīja D�ailss.

Terijs ieslēdza pirmo ātrumu un lēnām pabrauca zem barjeras. Virzoties garām muitas postenim, D�ailss paskatījās pa logu. Jaunais virsnieks runāja pa telefonu. Viņ� paraudzījās ārā, ielūkojās tie�i D�ailsam acīs, pielēca kājās no savas vietas un izbrāzās uz ielas.

D�ailss aplēsa, ka �veices robe�postenis atrodas ne vairāk kā pārsimt jardu uz priek�u. Viņ� atskatījās un redzēja, kā jaunais virsnieks kaismīgi māj ar rokām un no muitas posteņa izskrien sargi, bruņoju�ies ar �autenēm.

��Izmaiņas plānā, ��D�ails uzsauca.���Brauc ātri!���viņ� kliedza, kad pirmās lodes nosvilpa turpat pie automa�īnas.

Terijs darīja, kā vēlēts. Riepas kauca. Viņ� izmisīgi pūlējās noturēt automa�īnu uz ceļa, ta�u tā zvārojās no vienas puses uz otru, līdz beidzot apstājās pa�ā ceļa vidū starp abiem posteņiem. Drīz vien atskanēja jauna �āvienu zalve.

��Tagad mana kārta pirmajam nokļūt tualetes telpā, ��sacīja D�ailss.

��Nemaz neceri,���attrauca Terijs, kur� jau bija ārā no automa�īnas, kamēr D�ailss vēl tikai posās.

Abi pielieku�ies skrēja uz �veices robe�as pusi un pārspēja visus savus iepriek�ējos rekordus. Lai gan viņi līkumoja, lai izvairītos no lodēm, D�ailss bija pārliecināts, ka fini�a līniju �ķērsos pirmais. �veices robe�sargi viņus uzmundrināja ar saucieniem. Nonācis pie posteņa, D�ailss triumfējot pacēla rokas gaisā, jo galu galā bija pārspējis savu sīvāko konkurentu.

Viņ� pagriezās, lai patīksminātos par savu panākumu, un ieraudzīja Teriju guļam ceļa vidū apmēram trīsdesmit jardu attālumā. Lode bija trāpījusi viņam pakausī, un no mutes stīgoja asiņu tērcīte.

Nometies zemē, D�ailss rāpoja uz drauga pusi. Atskanēja �āvieni. Divi �veices robe�sargi satvēra viņu aiz potītēm un ievilka atpakaļ dro�ībā.

D�ailss vēlējās viņiem paskaidrot, ka nevēlas brokastot vienatnē.

Hugo Beringtons nespēja vien beigt smaidīt, kad Bristol Evening News bija izlasījis, ka Harijs Kliftons apbedīts jūrā tikai da�as stundas pēc kara sākuma.

Beidzot vācie�i bija izdarīju�i kaut ko noderīgu. Zemūdenes komandieris viens pats bija atrisinājis milzu problēmu. Hugo pat sāka ticēt, ka pēc zināma laika varēs atgriezties Bristolē un atkal kļūt par valdes priek�sēdētāja vietnieku Beringtonu kuģniecībā, kā tas bija agrāk. Vispirms vajadzēs ietekmēt māti. Jāzvana viņai katru dienu uz Beringtonholu, bet tikai laikā, kad tēvs jau devies uz darbu. Tajā vakarā viņ� aizgāja nosvinēt labos jaunumus un atgriezās mājās pamatīgi piedzēries.

Pēc nenotiku�ajām meitas kāzām Hugo pārcēlās uz Londonu un noīrēja pagrabstāva dzīvokli Kadagangārdenā par vienu mārciņu nedēļā. �ā trīsistabu dzīvokļa vienīgais pluss bija adrese, kura vedināja domāt, ka cilvēks, kur� apmeties tur, ir svarīga persona.

Lai gan viņam bankā joprojām glabājās zināma naudas summa, tā ātri vien ruka, jo laika viņam bija daudz, toties regulāru ienākumu gan ne. Bugatti jau sen bija nācies pārdot, un par to saņemtā nauda ļāva vēl vairākas nedēļas justies dro�ībā. Līdz brīdim, kad �eks pirmo reizi netika pieņemts. Viņ� nedrīkstēja lūgt palīdzību savam tēvam, jo bija sarāvis saites ar viņu. Un, patiesību sakot, sers Volters Beringtons nekavējoties sniegtu palīdzīgu roku Meizijai Kliftonei, ta�u sava dēla labā nekustinātu ne pirkstu.

Pēc vairākiem neauglīgiem Londonā pavadītiem mēne�iem Hugo sāka meklēt darbu. Un to atrast nepavisam nebija viegli. Ja potenciālais darba devējs pazina Hugo tēvu, viņ� pat netika aicināts uz interviju, bet, ja tomēr nonāca līdz tai, darba devējs vēlējās, lai viņa darba diena ilgtu tik daudz stundu, ka viņ� pat nebija varējis iedomāties, ka eksistē kaut kas tāds. Turklāt par tādu algu, ar ko nevarētu samaksāt pat viena vakara rēķinu klubā.

Hugo ķērās pie tā mazumiņa, kas viņam vēl bija bir�ā. Viņ� klausīja pārāk daudzus vecos draugus no skolas laikiem, kuri stāstīja viņam par darījumiem, kas noteikti nevar neizdoties, un pat bija iesaistījies pāris �aubīgos pasākumos, un viņam nācās kontaktēties ar cilvēkiem, kuri masu saziņas līdzekļos tika dēvēti par spekulantiem un kurus viņa tēvs noteikti sauktu par blē�iem.

Gadu Hugo izvilka, glābiņu meklējot pie draugiem un aizņemoties naudu no viņiem un pat no draugu draugiem. Ta�u, ja cilvēkam nav iespējams atdot parādus, viņa vārds ātri vien tiek svītrots no viesu sarakstiem, kad tiek rīkotas ballītes, un viņ� vairs netiek aicināts uz lauku mājām pievienoties medībās nedēļas nogalēs.

Ik reizi, juzdamies izmisis, Hugo zvanīja mātei, bet tikai tad, kad bija pārliecināts, ka tēvs ir darbā. Mamma alla� viņam iedeva mazliet naudas, glu�i tāpat kā tolaik, kad viņ� mācījās skolā.

Senais skolas draugs Ār�ijs Fenviks arī noderēja, lai reizumis ieturētu kopīgu len�u klubā vai �ad tad saņemtu uzaicinājumu uz vienu no viņa stilīgajām kokteiļu viesībām �elsi. Tie�i tur Hugo iepazinās ar Olgu. Ne jau viņas seja vai augums uzreiz piesaistīja Hugo uzmanību. Tās bija pērles, kas trijās rindās vijās ap viņas kaklu. Hugo pasauca Ār�iju malā un vaicāja, vai tās varētu būt īstas.

��Tās pavisam noteikti tādas ir,���draugs atbildēja.���Tikai atceries, ka neesi vienīgais, kuram kārotos iemērkt ķepu medus podā.

Ār�ijs pastāstīja Hugo, ka Olga Petrovska nesen ieradusies Londonā, jo aizbēgusi no Polijas pēc vācu iebrukuma. Gestapo apcietināju�i viņas vecākus tāpēc vien, ka pēc tautības viņi ir ebreji. Hugo pierē ievilkās rai�u rieva. Ār�ijs neko vairāk par Olgu pastāstīt nevarēja, vienīgi to, ka viņa dzīvo brīni�ķīgā mājā Laundskvērā un viņai pieder mākslas darbu kolekcija. Hugo nekad nebija sevi�ķi interesējies par mākslu, ta�u pat viņ� bija dzirdējis par Pikaso un Matisu.

Hugo pārgāja pāri zālei un stādījās priek�ā Petrovskas jaunkundzei. Kad Olga pastāstīja, kāds bijis iemesls viņas bēg�anai no Vācijas, Hugo pauda sa�utumu un apliecināja, ka viņa ģimene jau vismaz simt gadu lepojas par sadarbību ar ebrejiem. Un, galu galā, viņa vectēvs sers Volters ta�u ir draugos ar Rot�ildiem un Hembro ģimeni. Viesības pat vēl netuvojās beigām, kad Hugo jau bija uzaicinājis Olgu nākamajā dienā ieturēt maltīti kopā ar viņu viesnīcas Ritz restorānā. Tiesa, viņa parakstītos �ekus vairs nepieņēma, atkal nācās aizņemties naudu no Ār�ija.

Tik�anās noritēja labi, un da�as nākamās nedēļas Hugo centīgi aplidoja Olgu, protams, ņemot vērā savus ierobe�otos naudas resursus. Viņ� izstāstīja Olgai, ka pametis savu sievu pēc viņas atzī�anās, ka viņai bijis romāns ar pa�as vīra labāko draugu. Viņ� esot arī ierosinājis laulības �ķir�anas procedūru. Patiesībā Elizabete bija panākusi �ķir�anos, un pēc tiesne�a lēmuma viņai tika Menorhausa un viss, ko Hugo, tik steidzīgi aizbēgot, nepaguva paķert līdzi.

Olga bija ļoti saproto�a, un Hugo apsolīja, ka, tiklīdz atkal būs brīvs, lūgs viņas roku. Viņ� nemitējās slavēt viņas daili un atkārtoti apgalvoja, cik nesalīdzināmi pārāka par Elizabeti viņa ir gultā. (Tas gan bija tālu no patiesības, jo pārāk lielu dedzību viņa vis neizrādīja.) Viņ� neaizmirsa vienmēr uzsvērt, ka pēc sera Voltera nāves viņa kļūtu par lēdiju Beringtoni un Hugo īslaicīgās finansiālās grūtības būs pilnībā aizmirstas brīdī, kad viņ� mantos Beringtonu mui�u. Viņam bija izdevies radīt iespaidu, ka tēvs ir krietni vecāks un ar daudz vārgāku veselību nekā patiesībā. �Ātri izdziest,� bija viņa iecienītākais izteiciens.

Pēc da�ām nedēļām Hugo ievācās Laundskvērā un pēc vairākiem mēne�iem jau atkal atgriezās pie agrāk ierastā dzīvesveida un uzskatīja, ka tas viņam pienākas pēc tiesas un taisnības. Vairāki draugi Hugo sacīja, ka viņam ir ļoti paveicies ar atra�anos tik �armantas un skaistas dāmas sabiedrībā, un, protams, neaizmirsa piebilst, ka naudas viņai arī netrūkst.

Hugo jau bija gandrīz aizmirsis, kā tas ir, kad var maltīti ieturēt trīs reizes dienā, pirkt jaunas drēbes un �ofera vadītā automa�īnā traukties pa pilsētu. Viņ� atdeva gandrīz visus savus parādus un pamazām atkal sāka atvērties durvis, kas pavisam nesen vēl tika aizcirstas viņam deguna priek�ā. Tomēr viņ� jau prātoja par to, cik ilgi gan tas turpināsies, jo nekādā ziņā negrasījās precēt ebreju bēgli no Var�avas.

Dereks Mi�els iekāpa ekspresī, kas devās no Templmīdsas uz Pedingtonu. Privātdetektīvs atkal strādāja pilnu darba dienu pie sava agrākā darba devēja. Tagad mēne�a pirmajā dienā viņ� atkal saņēma līgto summu un tika apmaksāti arī viņa izdevumi, kas saistījās ar pienākumu veik�anu. Hugo reizi mēnesī vēlējās noklausīties ziņojumu par to, kas padomā Beringtonu ģimenei. Konkrēti runājot, Hugo interesēja viņa tēva, biju�ās sievas, D�ailsa, Emmas un pat Greisas gaitas. Tomēr vēl joprojām viņ� paranoiski izturējās arī pret Meiziju Kliftoni un vēlējās, lai Mi�els ziņotu arī par viņu. Visu, ko vien izdotos noskaidrot. Jebko. Pilnīgi visu.

Mi�els ar vilcienu devās uz Londonu. Ar Hugo Beringtonu bija norunāts tikties Pedingtonas stacijas uzgaidāmajā telpā pretī septītajam peronam. Pēc stundas Mi�els atkal iekāps vilcienā un atgriezīsies Templmīdsā.

Tie�i tā Hugo bija uzzinājis, ka Elizabete joprojām dzīvo Menorhausā, bet Greisa mācās Kembrid�ā un mājās atgrie�as ļoti reti. Emmai piedzimis dēls, kas nosaukts par Sebastjanu Arturu. D�ailss pieteicies par kareivi Veseksas pulkā un pēc divpadsmit nedēļu pamatapmācības kursa nosūtīts uz virsnieku skolu.

�is fakts Hugo pārsteidza, jo viņ� zināja, ka neilgi pirms kara sāk�anās D�ailss atzīts par aktīvajam dienestam nepiemērotu, kad bija pieteicies Gloster�īras pulkā. Viņam, tāpat kā Hugo un seram Volteram, piemita krāsu aklums. Un Hugo bija izmantojis �o faktu par ieganstu, lai izvairītos no iesauk�anas armijā tūksto� deviņi simti piecpadsmitajā gadā.

Mēne�iem ritot, Olga aizvien uzstājīgāk sāka taujāt, kad beidzot Hugo �ķir�anās prāva būs pabeigta. Viņ� vienmēr lika noprast, ka tas nenovēr�ami notiks. Beidzot Olga sacīja, ka varbūt labāk būs, ja viņ� pārcelsies atpakaļ uz savu dzīvokli Kadagangārdenā un paliks tur, kamēr dokumenti tiks noformēti un iesniegti tiesā un process beidzot virzīsies uz priek�u. Hugo nolēma rīkoties. Viņ� nogaidīja vēl nedēļu un pavēstīja Olgai, ka viņa advokāti uzsāku�i procesa virzī�anai nepiecie�amās darbības.

Sekoja vēl da�i harmonijas pilni mājas dzīves mēne�i. Olgai viņ� nebija pateicis, ka pārcel�anās dienā apsolījis Kadagangārdenas dzīvokļa īpa�niekam pēc mēne�a izvākties. Ja Olga viņu patriektu, viņam vairs nebūtu, kur atgriezties.

Pēc mēne�a Mi�els piezvanīja Hugo un pavēstīja, ka viņiem steidzami nepiecie�ams satikties, un tas bija neikdieni�ķs lūgums. Viņi vienojās, ka pulksten �etros nākamajā dienā ieradīsies savā ierastajā vietā.

Kad Mi�els ienāca stacijas uzgaidāmajā telpā, Hugo jau sēdēja uz sola, aizslēpies aiz laikraksta London Evening News, un lasīja par Rommela uzbrukumu Tobrukai. Tiesa, kartē viņ� tādu Tobruku īsti nemācētu sameklēt. Viņ� turpināja lasīt arī brīdī, kad Mi�els apsēdās viņam blakus. Privātdetektīvs runāja klusu un ne reizi nepaskatījās uz Hugo.

��Nospriedu, ka vēlēsieties zināt. Jūsu vecākā meita, ar pieņemtu vārdu �Dikensas jaunkundze� sākusi strādāt par viesmīli Grand Hotel.

��Vai tajā pa�ā, kur strādā Meizija Kliftone?

��Jā, viņa ir restorāna mened�ere un bija jūsu meitas priek�niece.

��Vai viņas māte to zina?���Hugo nekādi nespēja iedomāties, kālab Emma vēlētos strādāt par viesmīli.

��Viņai būtu jāzina, jo katru rītu pulksten piecos �etrdesmit piecās Hadsons izlaida Emmu no ma�īnas apmēram simt jardu attālumā no viesnīcas. Ta�u �is nebija īstais iemesls, kālab vēlējos jūs satikt.

Hugo pār�ķīra lappusi un ieraudzīja fotogrāfiju, kurā redzams ģenerālis Okinleks, kur� stāv tuksnesī pie telts un uzrunā kareivjus.

��Vakarrīt jūsu meita ar taksometru aizbrauca uz dokiem. Viņai rokā bija ceļasoma, un viņa uzkāpa uz kuģa �Kanzasas zvaigzne�. Tur viņa dabūja darbu informācijas centrā. Mātei viņa pateica, ka dodas apciemot radinieci Filisu Ņujorkā. Manuprāt, �ī kundze ir lorda Hārvija māsa.

Lai arī labprāt gribējis noskaidrot, kā Mi�elam izdevies izok�ķerēt kaut ko tādu, Hugo tomēr vairāk vēlējās saprast, kālab Emma nolēmusi strādāt uz kuģa, kur nomiris Harijs Kliftons. Tas viss izskatījās bezjēdzīgi. Viņ� lika Mi�elam papētīt rūpīgāk, kas Emmai padomā, un nekavējoties informēt par rezultātiem.

Īsi pirms iekāp�anas vilcienā, lai atgrieztos Templmīdsā, Mi�els vēl pavēstīja Hugo, ka vācu uzlidojuma laikā pilnīgi nopostīta Brodstrīta. Hugo nesaprata, kā gan tas viņu varētu interesēt, bet Mi�els paskaidroja, ka tur atradusies arī �Tillijas tējnīca�. Viņ� uzskatīja, ka Beringtona kungam varētu būt svarīgi uzzināt, cik ieinteresēti da�i mākleri ir par Kliftones kundzes agrāko īpa�umu. Hugo pateicās Mi�elam, ta�u neatklāja, cik patiesībā svarīga �ī informācija viņam bijusi.

Atgriezies Laundskvērā, Hugo uzreiz piezvanīja Prendergasta kungam uz National Provincial banku.

��Laikam jau jūs zvanāt saistībā ar Brodstrītu.���Tie bija bankas pārvaldnieka pirmie vārdi.

��Dzirdēju, ka vieta, kur bija �Tillijas tējnīca,� atkal bū�ot izlikta pārdo�anā.

��Pēc bombardē�anas visa iela ir pārdo�anā, ��atteica Prendergasts.���Lielākā daļa īpa�nieku tagad ir zaudēju�i iztikas avotu un pat nevar pieprasīt apdro�inā�anas atlīdzību, jo nelaime notikusi kara darbības rezultātā.

��Vai es varētu dabūt �Tillijas tējnīcas� vietu par saprātīgu cenu?

��Godīgi sakot, jūs varat teju par sviestmaizi iegūt visu ielu. Beringtona kungs, ja vien jums ir brīvi līdzekļi, es ieteiktu �o darījumu kā tālredzīgu ieguldījumu.

��Tikai gadījumā, ja mēs �ajā karā gūsim uzvaru,���atgādināja Hugo.

��Man jāpiekrīt, ka risks pastāv, ta�u atdeve no tā varētu būt ļoti pievilcīga.

��Par kādu summu mēs runājam?

��Kliftones kundzes gadījumā, domāju, varē�u pārliecināt viņu, ka divsimt mārciņas ir laba cena. Tā kā tie, kuriem �ajā ielā bija kāds īpa�ums, galvenokārt sadarbojas ar mani, varu jums sacīt, ka apmēram par trīs tūksto�iem mārciņu iespējams iegūt savā īpa�umā pilnīgi visu. Tas līdzinās �Monopola� spēlei.

��Es par to padomā�u,���Hugo sacīja un nolika klausuli. Prendergastam viņ� nepateica vienīgi to, ka viņam nav pieejama pat �Monopola� spēles nauda.

Hugo pūlējās izdomāt, kā sagādāt �ādu summu, ja viņa ierastajās aprindās neviens nedotu viņam pat piecas mārciņas. Arī no Olgas naudu vairs nedrīkstēja prasīt, ja vien viņ� nebija gatavs vest �o sievieti pie altāra, un �āds pavērsiens Hugo plānos neietilpa.

Viņ� vairs pat nedomātu par �o lietu, ja vien kādā no Ār�ija viesībām nejau�i nesastaptos ar Tobiju Dansteiblu.

Abi vienā laikā bija mācīju�ies Ītonā. Hugo atmiņās Dansteibls nebija saglabājies pārāk spilgti, viņ� atcerējās vien to, ka Tobijs pastāvīgi terorizēja jaunākos zēnus un atņēma viņiem piedero�ās mantas. Kad pie viņa atrada desmit �iliņus, kas bija paņemti no kāda zēna skapī�a, visi uzskatīja, ka viņ� tiks izslēgts. Un laikam jau tā arī notiktu, ja vien viņ� nebūtu Dansteiblas grāfa otrais dēls.

Kad Hugo vaicāja, ar ko Tobijs nodarbojas, viņ� diezgan nenoteikti pavēstīja, ka strādā ar īpa�umiem. Hugo viņam pastāstīja par iespējām, kādas paveras, investējot Brodstrītā, ta�u izskatījās, ka Dansteiblam tas ne�ķiet interesanti. Toties Hugo pamanīja, ka Tobijs ne acu nenovēr� no briljantu rotas, kas mirguļoja Olgai ap kaklu.

Tobijs iedeva Hugo savu vizītkarti un sacīja: � Ja kādreiz tev ievajagas� ja saproti, ko es ar to domāju� bez grūtībām visu nokārtosim, veco zēn.

Hugo lieliski saprata, ko studiju biedrs ar to bija domājis, tomēr neuztvēra nopietni viņa piedāvājumu līdz dienai, kad Olga pie brokastu galda viņam vaicāja, vai beidzot ir zināms datums, kad notiks �ķir�anās prāva. Hugo atkal ņēmās pārliecināt, ka �ī diena nenovēr�ami tuvojas.

Viņ� izgāja no mājas, devās uz klubu, paņēma Tobija vizītkarti un piezvanīja. Abi vienojās par tik�anos kādā krogā Fulemā. Tur viņi apsēdās telpas stūrī, malkoja dubulto d�inu un sprieda par to, kā angļu pui�iem klājas Tuvajos Austrumos. Sarunas tematu viņi mainīja vienīgi tad, kad bija dro�i, ka neviens nevar noklausīties viņu vārdos.

��Man nepiecie�ama tikai atslēga,���sacīja Tobijs,���un konkrēta informācija, kur glabājas dārglietas.

��Tas nebūs grūti,���Hugo pārliecināti atbildēja.

��Tev nāksies parūpēties tikai par to, lai jūs abi būtu projām no mājas jau labu laiku pirms manas iera�anās.

Kad Olga pie brokastu galda ieteicās, ka labprāt noskatītos Sadler�s Wells teātrī iestudēto �Rigoleto�, Hugo bija ar mieru sagādāt biļetes. Parasti gan viņ� būtu meklējis da�ādus aizbildinājumus, ta�u �ajā reizē labprāt bija gatavs pakalpot un pat ierosināja, ka pēc tam viņi varētu pavakariņot Savoy, lai nosvinētu.

��Ko nosvinētu?���viņa vaicāja.

��Mana �ķir�anās kļūs par realitāti,���viņ� glu�i ikdieni�ķi atteica.���Vēl tikai se�i mēne�i, un tu, mana dārgā, kļūsi par Beringtones kundzi.

Hugo izvilka no kabatas nelielu kārbiņu un pasniedza Olgai saderinā�anās gredzenu, ko iepriek�ējā dienā Bērlingtonas pasā�ā bija iegādājies uz izmēģinājuma laiku. Olga dāvanu pieņēma. Viņ� bija sev nosolījies se�u mēne�u laikā to atdot atpakaļ veikalā.

Opera programmiņā solīto trīs stundu vietā �ķita stiepjamies teju trīs mēne�u garumā. Hugo tomēr ne�ēlojās, jo zināja, ka Tobijs laiku izmantos lietderīgi.

�Upes zālē� vakariņu laikā Hugo ar Olgu apspriedās par to, kur varētu pavadīt savu medusmēnesi, jo uz ārzemēm izbraukt nebija iespējams. Olga bija sajūsmā par Bātu, kura, pēc Hugo domām, atradās pārāk tuvu Bristolei. Tā kā �im ceļojumam vispār nebija lemts tapt par īstenību, viņ� laimīgi piekrita Olgas ierosinājumam.

Braucot taksometrā atpakaļ uz Laundskvēru, Hugo prātoja, cik ilgs laiks paies, līdz Olga pamanīs briljantu pazu�anu. Tas notika daudz ātrāk, nekā viņ� varēja iedomāties. Tiklīdz viņi bija atvēru�i ieejas durvis, uzreiz bija skaidri redzams, ka māja ir izlaupīta.

Olgu pārņēma histērija, bet Hugo zvanīja uz deviņi, deviņi, deviņi. Aizritēja vairākas stundas, kamēr policija izveidoja visu nozagto lietu sarakstu, jo Olga nespēja pat īsti atbildēt uz viņu jautājumiem un tikai retos, pavisam īsos brī�os varēja pateikt kaut ko sakarīgu. Atbildīgais policijas inspektors apgalvoja, ka jau pēc �etrdesmit astoņām stundām visiem lielākajiem Londonas juvelierizstrādājumu pārdevējiem un piegādātājiem tiks izsniegts pazudu�o dārglietu apraksts.

Nākamajā pēcpusdienā uz tik�anos ar Tobiju Fulemā Hugo ieradās pilnīgi pārskaities. Viņa senais skolas laiku paziņa visu uztvēra ļoti mierīgi. Kad Hugo beidzot bija aprimis, Tobijs uzlika uz galda kurpju kārbu.

��Man nav vajadzīgas jaunas kurpes,���Hugo noskaldīja.

��Laikam jau ne, ta�u ar to, kas ir iek�ā, tu varēsi nopirkt veselu kurpju veikalu,���Tobijs teica un papliķēja pa kārbas vāku.

Hugo pacēla to un ieskatījās. Kurpju tur nebija, toties kārba bija pilna ar piecu mārciņu naudas zīmēm.

��Nepūlies tās pārskaitīt,���teica Tobijs.���Tur ir desmit tūksto�i mārciņu skaidrā naudā.

Pasmaidījis Hugo piepe�i atkal kļuva mierīgs. � Tu esi bra�s zēns, � viņ� uzslavēja, uzlika vāku vietā un pasūtīja vēl divus dubultos d�inus ar toniku.

Nedēļas ritēja, un policijai tā arī neizdevās atrast vainīgo, nebija pat neviena aizdomās turamā, un vecākais inspektors, satiekoties ar Hugo Beringtonu, aizvien bie�āk sacīja vārdus �kāda tuvu stāvo�a persona�. Tomēr Tobijs apgalvoja, ka policija nemū�am neuzdro�inātos apcietināt sera Voltera Beringtona dēlu, ja vien viņiem nebūs dzel�ainu pierādījumu, ko iesniegt tiesā un ko arī tiesnesis atzītu par neapgā�amiem.

Olga vaicāja Hugo, no kurienes viņam uzradu�ies jauni uzvalki un kā viņ� varējis nopirkt Bugatti. Viņ� parādīja automa�īnas tehnisko apska�u grāmatiņu, kurā bija skaidri izlasāms, ka viņam tā piederējusi jau pirms iepazī�anās ar Olgu. Viņ� neizstāstīja vien to, ka dīleris, kuram viņ� tik nelabprāt bija pārdevis automa�īnu, joprojām to bija paturējis.

Ātri tuvojās diena, kad �ķir�anās prāvai vajadzēja beigties. Hugo sāka gatavot atkāp�anās ceļu. Un tie�i tad Olga paziņoja, ka viņai esot brīni�ķīgas vēstis.

Velingtons reiz bija sacījis kādam jaunākajam virsniekam, ka pareiza laika izvēle dzīvē iz�ķir visu. Kas gan bija Hugo Beringtons, lai iebilstu Vaterlo kaujas varonim? Jo īpa�i gadījumā, kad izcilā cilvēka pareģojums attiecās arī uz viņu.

Pie brokastu galda viņ� lasīja The Times un nekrologu sadaļā pamanīja sava tēva fotogrāfiju. Viņ� mēģināja lasīt, neizrādot Olgai pārliecību, ka tagad viņu abu dzīve pilnīgi noteikti mainīsies.

Pēc Hugo domām, The Times bija veltījis vecajam vīram cildino�us vārdus. Ta�u visvairāk viņu ieinteresēja raksta pēdējā rindkopa. �Sera Voltera mantinieks ir viņa dēls Hugo Beringtons, kur� tagad pārņems titulu.�

The Times gan nebija pievienoju�i vārdus �un visu, kas ar to saistīts�.

Meizija joprojām atcerējās dienu, kad viņas vīrs pēc vakara maiņas neatgriezās mājās. Viņa nespēja aizmirst �īs sāpes. Jau ilgi pirms tam, kad pēc daudziem gadiem viņas brālis Stens pastāstīja taisnību par tajā vakarā notiku�o, viņa zināja, ka Arturs ir miris.

Un tomēr tās sāpes bija nieks salīdzinājumā ar sāpēm, kuras plosīja viņu pēc tam, kad bija saņemta ziņa par vienīgā dēla Harija nāvi jūrā. Kuģi �Devonietis� bija nogremdējusi vācu zemūdenes raidīta torpēda tikai da�as stundas pēc Lielbritānijas iesaistī�anās karā.

Pēdējā reize, kad Meizija redzēja Hariju dzīvu, bija ceturtdienas rīts. Viņ� bija ieradies pie viņas uz Grand Hotel. Restorāns bija pārpilns, un gara cilvēku rinda gaidīja, kad atbrīvosies kāds galdiņ�. Harijs bija iestājies rindā, bet ievērojis, ka māte ir ļoti aizņemta, un aizgājis, neziņā par to, ka viņa ir dēlu pamanījusi. Viņ� alla� bija saproto�s un zināja, ka Meizijai nepatīk, ja viņu traucē darbā. Un, patiesību sakot, viņ� arī zināja, ka māte neatbalstītu aizie�anu no Oksfordas, lai pieteiktos Jūras spēkos.

Nākamajā rītā pie viņas ieradās sers Volters un pastāstīja, ka Harijs uzkāpis uz �Devonie�a� klāja un būs ceturtais kapteiņa palīgs. Pēc mēne�a atgriezīsies un tad varēs kļūt par karakuģa �Rezolūcija� komandas locekli. Tur viņ� būs vienkār�s jūrnieks, kur� kalpos uz kuģa, kas Atlantijas okeānā meklē vācu zemūdenes, lai tās iznīcinātu. Tikai Harijs neapjauta to, ka zemūdenes jau uzsāku�as meklēt viņu pa�u.

Meizija bija ieplānojusi paņemt brīvu dienu, kad Harijs atgriezīsies. Ta�u tam nebija lemts notikt. Apziņa, ka arī daudzas citas mātes �ā barbariskā un ne�ēlīgā kara dēļ zaudēju�as savus bērnus, nepalīdzēja.

Tajā oktobra vakarā doktors Volless, �Kanzasas zvaigznes� galvenais ārsts, pie Stilhausleinas namdurvīm gaidīja Meiziju atgrie�amies no darba. Viņam nevajadzēja paskaidrot sava nāciena iemeslu. Tas bija rakstīts viņa sejā.

Abi sēdēja pie virtuves galda, un doktors Volless izstāstīja, ka bijis atbildīgs par to jūrnieku aprūpi, kuri tika izglābti pēc tam, kad vācu zemūdene nogremdēja �Devonieti�. Ārsts sacīja, ka darījis visu, kas bijis viņa spēkos, tomēr Harijs tā arī nav atguvis samaņu. Tonakt no jūras izcelti deviņi cilvēki, diem�ēl izdzīvojis tikai viens � Toms Bred�ovs, �Devonie�a� tre�ais kapteiņa palīgs un, kā varēja spriest pēc visa, arī Harija draugs. Toms Bred�ovs uzrakstījis līdzjūtības vēstuli, kuru doktors Volless apsolījis nogādāt Meizijai, tiklīdz �Kanzasas zvaigzne� ieradīsies Bristolē. Viņ� savu vārdu turēja. Kad doktors Volless bija aizgājis, Meizija jutās vainīga, jo nebija viņam piedāvājusi pat tasi tējas.

Vēstuli viņa nolika uz kamīna malas, blakus savai iemīļotajai Harija fotogrāfijai, kurā viņ� bija iemū�ināts skolas kora uzstā�anās reizē.

Kad Meizija nākamajā dienā ieradās darbā, kolēģi viesnīcā bija laipni un izrādīja gādību, bet Hērsta kungs, viesnīcas pārvaldnieks, ieteica viņai paņemt da�as brīvas dienas. Viņa atbildēja, ka tas būtu pats pēdējais, ko varētu vēlēties. Un, glu�i pretēji ieteikumam, viņa uzņēmās tik daudz virsstundu darba, cik vien spēja izturēt. Meizija cerēja, ka pārgurums notrulinās sāpes.

Tā nenotika.

Daudzi jaunie vīrie�i, kuri agrāk strādāja viesnīcā, bija pievienoju�ies bruņotajiem spēkiem. Viņu atstātās darba vietas ieņēma sievietes. Vairs netika uzskatīts par kaunu, ja strādāt vēlējās jauna sieviete. Samazinoties vīrie�u īpatsvaram kolektīvā, Meizija uzņēmās aizvien vairāk un vairāk pienākumu.

Restorāna mened�erim bija jau se�desmit gadu, un viņ� bija grasījies doties pensijā, tomēr Meizija domāja, ka viesnīcas pārvaldnieks Hērsta kungs pierunās viņu turpināt darbu līdz kara beigām. Meizijai bija milzīgs pārsteigums, kad pārvaldnieks ieaicināja viņu savā kabinetā un piedāvāja �o darbu.

��Tu esi to pelnījusi,���viņ� sacīja,���un augstākā vadība ir vienisprātis ar mani.

��Man vajadzēs pāris dienas pārdomām,���viņa atbildēja un izgāja no kabineta.

Nākamās nedēļas laikā Hērsta kungs par �o tematu vairs nerunāja, bet, kad viņ� Meizijai par to atgādināja, viņa sacīja, ka varbūt vajadzētu viņai dot mēnesi izmēģinājuma laiku. Viņ� par to pasmējās.

��Parasti,���viņ� aizrādīja,���noteikt mēnesi ilgu izmēģinājuma laiku vēlas darba devējs, nevis darba ņēmējs.

Pēc nedēļas viņi abi jau bija aizmirsu�i runas par izmēģinājuma laiku. Lai gan darba stundas bija garas un jauno pienākumu veik�ana prasīja diezgan lielus pūliņus, Meizija vēl nekad nebija jutusies tik piepildīta. Viņa zināja, ka pēc kara nāksies atgriezties pie viesmīles darba. Viņa būtu gatava atkal kļūt par prostitūtu, ja vien tādējādi varētu panākt, ka Harijs ir starp tiem, kuri kara beigās atgrie�as mājās.

Meizijai nebija nepiecie�ama lasītprasme, lai no laikrakstiem uzzinātu, ka japāņu gaisa spēki bombardēju�i amerikāņu ostu Pērlhārboru un Amerikas pilsoņi vienoju�ies cīņā pret kopīgo ienaidnieku un iesaistīju�ies aliansē. Jau vairākas dienas visi par to vien runāja.

Nepagāja ilgs laiks, un Meizija pirmo reizi sastapās ar amerikāņu armijas pārstāvi.

Turpmākajos divos gados Eiropā ieradās tūksto�iem jenkiju. Daudzi no viņiem tika izmitināti armijas nometnē Bristoles pierobe�ā. Virsnieki sāka ieturēt maltītes viesnīcas restorānā, bet tik tikko kļuva par pastāvīgajiem apmeklētājiem, jo drīz vien pazuda un vairs netika redzēti. Un tas alla� bija kā sāpīgs, negaisto�s atgādinājums. Da�i no viņiem bija tikai pāris gadu vecāki par Hariju.

Ta�u reiz kāds no �iem virsniekiem atgriezās � ratiņkrēslā iebrauca restorānā un lūdza pavadīt uz viņa ierasto galdiņu. Meizija viņu uzreiz nepazina. Viņa vienmēr bija uzskatījusi, ka lieliski atceras cilvēku vārdus un sejas pat vēl labāk. �āda prasme ir vienkār�i nepiecie�ama, ja neproti ne lasīt, ne rakstīt. Brīdī, kad viņa izdzirdēja Amerikas Dienvidu �tata iedzīvotājiem raksturīgo vārdu stiep�anu, viss kļuva skaidrs. � Leitnants Malholends, vai ne?

��Nē, Kliftones kundze. Tagad jau majors Malholends. Uz �ejieni mani nosūtīja atgūt spēkus, bet pēc tam tik�u mājās uz Ziemeļkarolīnu.

Viņa pasmaidīja un ierādīja virsniekam ierasto galdiņu, tiesa, palīdzēt tikt uz priek�u ratiņkrēslā viņ� neļāva. Maiks, kā viņ� uzstāja, lai Meizija viņu sauc, kļuva par regulāru apmeklētāju un restorānā ieradās divas, pat trīs reizes nedēļā.

Meizija tikai smējās, kad Hērsta kungs pa�ukstēja: � Zini, viņ� nav vienaldzīgs pret tevi.

��Dienas, kad mani kāds aplidoja, ir garām. Domāju, jūs to sapratīsiet,���viņa attrauca.

��Nemuļķo pati sevi,���pārvaldnieks neatlaidās.���Tu esi pa�ā labākajā formā. Majors Malholends nav pirmais, kur� apvaicājies, vai tu ar kādu satiecies.

��Hērsta kungs, papūlieties neaizmirst, ka esmu jau vecmāmiņa.

��Tavā vietā es viņam to neteiktu,���viesnīcas pārvaldnieks aizrādīja.

Kad majors kādā vakarā ieradās, balstīdamies uz kruķiem, Meizija viņu nepazina. Ratiņkrēsls vairs nebija nepiecie�ams. Vēl pēc mēne�a kruķus aizstāja divi spieķi, un nepagāja ilgs laiks, kad arī tie kļuva par pagātni.

Kādā vakarā majors Malholends piezvanīja un rezervēja galdiņu uz pulksten astoņiem. Viņ� sacīja Meizijai, ka vēloties kaut ko nosvinēt. Viņa pieņēma, ka Malholends atgriezīsies Ziemeļkarolīnā, un pirmo reizi apjauta, cik ļoti viņai pietrūks �ā cilvēka.

Meizijai viņ� nelikās pārāk izskatīgs, tomēr viņam bija ļoti silts smaids un angļu d�entlmeņa manieres. Tiesa, viņ� pats uzsvēra, ka tās esot Dienvidu �tata d�entlmeņa manieres. Kop� amerikāņu kara nometnes ierīko�anas Bristoles nomalē radās jauna mode � runāt sliktu par viņiem. Bie�i tika atkārtots, ka viņi ir pārāk aizrāvu�ies ar domām par seksu un pārāk labi apmaksāti. �ādus un līdzīgus vārdus Bristoles iedzīvotāji sacīja neskopojoties, lai gan daudzi no viņiem pat nebija sastapu�i nevienu amerikāni. Un Meizijas brālis Stens pavisam noteikti bija viens no viņiem, ta�u nekas, ko viņa teiktu vai darītu, nespētu mainīt �o dzel�aino viedokli.

Kad majora svinību vakariņas tuvojās beigām, viesnīcas restorāns bija kļuvis jau gandrīz tuk�s. Pulkstenis vēstīja desmito stundu, un majora draugs, arī virsnieks, piecēlās kājās, uzsauca tostu par Maika veselību un apsveica viņu.

Drīz viesību dalībnieki jau grasījās doties projām, lai pirms komandanta stundas iestā�anās nokļūtu nometnē, un Meizija visa restorāna kolektīva vārdā apsveica Maiku ar izveseļo�anos un sacīja, ka ļoti priecājas par viņam doto iespēju atgriezties mājās.

��Es nebraucu mājās, Meizij,���viņ� smejoties sacīja.���Mēs svinējām manu paaugstinājumu. Tagad es esmu bāzes komandiera vietnieks. Baidos, ka līdz pat kara beigām netiksi no manis vaļā. ��Meizijai �āda ziņa likās pacilājo�a, turklāt viņu pārsteidza majora piebilde: ��Nākamajā sestdienā mūsu pulkā tiek rīkotas dejas. Jutī�os pagodināts, ja tu būsi mana vie�ņa.

Meizija nespēja parunāt. Viņa pat vairs neatcerējās iepriek�ējo reizi, kad bija aicināta uz tik�anos. Viņai nebija ne jausmas, cik ilgi likusi viņam stāvēt un gaidīt atbildi. Iekams viņa kaut ko bilda, majors ierunājās vēlreiz: � �ī būs pirmā reize vairāku gadu laikā, kop� atkal manas kājas skars deju grīdas dēļus.

��Ar mani ir glu�i tāpat,���Meizija atzinās.

Katru piektdienas pēcpusdienu Meizija noguldīja algu un saņemtās dzeramnaudas bankā. Tā viņa rīkojās vienmēr.

Viņa nenesa naudu mājās, jo nevēlējās, lai Stens ieraudzītu, ka viņa pelna vairāk. Abi viņas bankas rēķini vienmēr bija aktīvi, un ik reizi, kad summa kontā sasniedza desmit mārciņas, viņa piecas no tām ieskaitīja savā krājkontā nelielam atspaidam nākotnē, kā viņa to bija nodēvējusi. Krājums gadījumam, ja kaut kas noietu greizi. Pēc finansiālās neveiksmes, kas bija saistīta ar Hugo Beringtonu, viņa alla� paturēja prātā, ka ik brīdi kaut kas var atgadīties.

Tajā piektdienā viņa nolika uz letes monētas, un bankas ierēdnis tās, kā ik nedēļu, kārtoja glītās kaudzītēs.

���etri �iliņi un deviņi pensi, Kliftones kundze,���viņ� sacīja un ierakstīja summu viņas konta grāmatiņā.

��Paldies!���Meizija pateicās, kad viņ� paslidināja grāmatiņu zem re�ģa. Viņa lika grāmatiņu somā, un kasieris vēl piebilda: ��Prendergasta kungs lika pavaicāt, vai jums būtu laiks ar viņu pārmīt da�us vārdus.

Meizijai sa�ņaudzās sirds. Bankas pārvaldnieki un īres maksas iekasētāji, pēc viņas domām, labas ziņas nemēdza vēstīt. Un ar Prendergasta kungu viņai jau bija nelāga pieredze. Pēdējo reizi, kad viņ� vēlējās ar Meiziju aprunāties, viņam bija sakāms, ka viņas kontā nepietiek naudas, lai samaksātu par Harija mācībām pēdējā semestrī Bristoles klasiskajā ģimnāzijā. Meizija gau�ām negribīgi devās Prendergasta kabineta virzienā.

��Labdien, Kliftones kundze!���sveicināja Prendergasts un piecēlās no sava krēsla pie rakstāmgalda, kad Meizija ienāca kabinetā. Viņ� ar rokas mājienu aicināja sievieti apsēsties.���Vēlējos ar jums pārrunāt kādu personisku jautājumu.

Ba�as pieņēmās spēkā. Meizija pūlējās atcerēties, vai pēdējās nedēļas laikā būtu parakstījusi kādu �eku, kas varētu būt iemesls pārtēriņam. Pēc tam, kad Malholends bija uzaicinājis viņu uz dejām karabāzē, viņa bija iegādājusies glītu kleitu. Ta�u Meizija to nopirka jau lietotu, un cena pilnībā atbilda viņas bud�etam.

��Kāds vērtīgs bankas klients,���iesāka Prendergasta kungs,���izrādīja interesi par zemes platību Brodstrītā, uz kuras reiz atradās �Tillijas tējnīca�.

��Man likās, ka pēc bombardē�anas esmu zaudējusi pilnīgi visu,���Meizija iebilda.

��Ne glu�i,���paskaidroja Prendergasts.���Jums joprojām pieder tiesības uz �o platību.

��Bet� kāda tai tagad ir vērtība?���atteica Meizija.���Vācie�i ta�u tur visu apkārtni ir nolīdzināju�i līdz ar zemi. Kad es pēdējo reizi biju tajā apkaimē, neredzēju neko vairāk kā bumbu bedres.

��Tā tas patie�ām varētu būt,���Prendergasts noteica.���Un tomēr mans klients ir gatavs jums piedāvāt divsimt mārciņas par �o īpa�umu.

��Divsimt mārciņas?���pārvaicāja Meizija, itin kā būtu laimējusi derībās.

��Jā, tāda ir summa, ko viņ� ir gatavs maksāt,���apstiprināja Prendergasts.

��Un kā jūs domājat, cik �ī zeme ir vērta?���Meizija vaicāja, pārsteidzot bankas pārvaldnieku.

��Man nav ne jausmas, cienītā, ��viņ� atbildēja.���Esmu baņķieris, nevis spekulants, kur� darbojas nekustamo īpa�umu jomā.

Meizija kādu laiku klusēja un tad sacīja: � Lūdzu, pasakiet savam klientam, ka vēlos da�as dienas padomāt par �o priek�likumu.

��Jā, protams,���atteica Prendergasts.���Tikai ņemiet vērā, ka mana klienta piedāvājums ir spēkā vienu nedēļu.

��Tātad man lēmuma pieņem�anai ir laiks līdz nākamajai piektdienai, vai ne?���Meizija izaicino�i vaicāja.

��Kā vēlaties, cienītā, ��piekāpās Prendergasts, kad Meizija cēlās kājās, lai dotos projām.���Ceru jūs atkal redzēt nākamajā piektdienā.

Izgājusi no bankas, Meizija gribot negribot prātā atkal pārcilāja pārvaldnieka vārdus un nevil�us secināja, ka nekad agrāk Prendergasts, vēr�oties pie viņas, nav sacījis �cienītā�.

Viņa kājām devās mājup, gāja garām ēku aptum�otajām logu acīm � ar tramvaju viņa brauca vien tad, ja lija, � un gremdējās pārdomās par to, kā varētu iztērēt divsimt mārciņas. �os prātojumus drīz vien aizstāja atskārta, ka viņai būtu nepiecie�ams kāds, kur� dotu padomu un pateiktu, vai viņai tiek piedāvāts godīgs darījums.

Prendergasta kungs bija licis noprast, ka tas ir tie�i tā. �Tomēr � kā pusē viņ� ir? Varbūt vajadzētu aprunāties ar Hērsta kungu?� Ta�u vēl ilgi pirms nokļū�anas Stilhausleinā Meizija izlēma, ka priek�nieka iesaistī�ana privātu jautājumu risinā�anā norādītu uz neprofesionalitāti. Maiks Malholends bija radījis vērīga un gudra cilvēka iespaidu, ta�u � ko gan viņ� varētu zināt par zemes vērtību Bristolē? Stena viedokli taujāt būtu pilnīgi bezjēdzīgi, jo viņa atbilde tāpat bija skaidri zināma. �Ņem to naudu un mūc projām, meitēn!� Turklāt vismazāk viņa vēlējās, lai Stens uzzinātu par iespējamo finansiālo guvumu.

Viņa bija sasniegusi Merivudleinu. Apkārt biezēja tumsa, no logiem nedrīkstēja paspīdēt ne gaismas stars, lai nepievērstu ienaidnieka lidma�īnu pilotu uzmanību. Viņa joprojām nebija radusi nekādu risinājumu savai problēmai. Ejot garām Harija kādreizējās pamatskolas vārtiem, Meiziju pārpludināja laimīgu atmiņu vilnis. Viņa domās pateicās Holkoma kungam par visu, ko �is cilvēks darījis viņas dēla labā. Meizija piepe�i apstājās. Holkoma kungs ir gudrs cilvēks. Viņ� ta�u ir beidzis Bristoles universitāti un ieguvis zinātnisko grādu. Viņ� noteikti varētu dot viņai padomu.

Meizija pagriezās atpakaļ un iegāja pa skolas vārtiem, bet, nonākusi pagalmā, ievēroja, ka tur neviena nav. Viņa ieskatījās pulkstenī � da�as minūtes pāri pieciem. Bērni jau sen devu�ies uz mājām, un dro�i vien arī Holkoma kungs beidzis dienas darbus.

�ķērsojusi pagalmu, Meizija atvēra skolas durvis un iegāja tik pazīstamajā gaitenī. Likās, ka �eit laiks tā arī palicis uz vietas. Tās pa�as sarkano ķieģeļu sienas, tikai tajās uzradu�ies vēl citi ieskrāpēti iniciāļi. Tie pa�i krāsainie zīmējumi, kas piestiprināti pie sienām, vienīgi tos radīju�as citu bērnu rokas. Futbola kausi, ko ieguvu�as citas komandas. Tiesa, vietā, kur reiz bija uzkarinātas skolēnu cepures, tagad bija gāzmaskas. Meizija atcerējās pirmo reizi, kad bija te ieradusies, lai sastaptos ar Holkoma kungu un pasūdzētos par sarkanajām sitienu pēdām, ko bija pamanījusi uz Harija muguras, palīdzot dēlam nomazgāties vannā. Viņ� bija saglabājis apskau�amu mieru, bet viņa zaudējusi savaldību. Pēc stundas, kad Meizija devās projām no skolas, viņai vairs nebija ne mazāko �aubu, kur� notiku�ajā ir vainojams.

Meizija pamanīja, ka pa Holkoma kunga klases durvju apak�u stīdz gaismas stars. Viņa mirkli svārstījās, tad dziļi ieelpoja un klusi pieklaudzināja pie raupjā stikla.

��Ienāciet!���atskanēja uzaicinājums. �o patīkamo, mundruma pilno balsi Meizija atcerējās ļoti labi.

Viņa iegāja klasē un ieraudzīja Holkoma kungu, kur� sēdēja aiz milzīga grāmatu kalna. Pildspalva �vīkstēja pār papīru. Meizija jau grasījās atgādināt, kas viņa ir, kad skolotājs steig�us piecēlās kājās un sacīja: � Cik patīkams pārsteigums, Kliftones kundze! Jo īpa�i tad, ja meklējat tie�i mani.

��Jā, atnācu pie jums,���viņa, mazliet uztraukusies, atzina.���Atvainojiet, ka apgrūtinu! Holkoma kungs, man nepiecie�ams padoms, un es nezināju, pie kā vēl varētu vērsties.

��Jūtos glaimots,���skolotājs atbildēja un piedāvāja viņai mazu krēsliņu, uz kura parasti sēdēja kāds astoņgadīgs draiskulis.���Kā varu jums palīdzēt?

Meizija viņam izstāstīja par savu tik�anos ar Prendergasta kungu un piedāvātajām divsimt mārciņām par zemes gabalu Brodstrītā. � Kā jums liekas, vai tā ir atbilstīga cena? � viņa vaicāja.

��Man nav ne jausmas,���Holkoma kungs atteica, �ūpodams galvu.���Man �ādās lietās nav nekādas pieredzes. Baidos ieteikt kaut ko nepareizi. Patiesību sakot, man likās, ka esat ieradusies cita iemesla pēc.

��Cita iemesla pēc?���atkārtoja Meizija.

��Jā. Nospriedu, ka esat pamanījusi ziņojumu uz informācijas dēļa ārā pie skolas un nācāt pieteikties.

��Kur pieteikties?

��Tas ir valdības jaunais projekts par stundām pēc darba laika, lai palīdzētu tādiem cilvēkiem kā jums, kam ir atbilstīgs inteliģences līmenis, tikai nav bijis iespējas pabeigt izglīto�anos. Tas ir īpa�i izstrādāts kurss.

Meizijai negribējās atzīt, ka pat tad, ja viņa būtu pamanījusi �ādu ziņojumu, viņai būtu ļoti jānopūlas to izlasīt. � Pa�laik esmu pārāk aizņemta darbā, lai uzņemtos vēl kaut ko papildus, � viņa skaidroja. � Viesnīca un� un�

���ēl gan,���noteica Holkoma kungs,���jo man liekas, ka jūs būtu ideāla kandidāte. Lielāko daļu stundu pasnieg�u es, un man būtu patiess prieks mācīt Harija Kliftona māti.

��Ir tā, ka�

��Tikai viena stunda divas reizes nedēļā, ��viņ� turpināja, nevēlēdamies piekāpties.���Nodarbības notiks vakaros. Ja izlemsiet, ka jums tas neder, neviens jūs nekavēs doties projām.

��Jauki gan, ka iedomājāties par mani, Holkoma kungs! Ja vien uz maniem pleciem negultos tik daudz visa kā� ��Viņa piecēlās un paspieda skolotāja roku.

��Man �ēl, ka nevaru sniegt palīdzību, kuru lūdzāt, Kliftones kundze,���viņ� sacīja, pavadot Meiziju līdz durvīm.���Lai gan pati par sevi �ī problēma vismaz ir patīkama.

��Jūs bijāt patie�ām laipns, ka veltījāt man laiku, Holkoma kungs,���viņa sacīja un devās projām. Pa gaiteni, pāri pagalmam, caur skolas vārtiem. Viņa apstājās uz ietves pie informācijas dēļa un skatījās uz paziņojumu. Kaut jel viņa prastu to izlasīt!

Taksometru Meizija bija izmantojusi tikai pāris rei�u dzīvē. Kad devās uz Harija kāzām Oksfordā � un arī tikai no stacijas līdz universitātei. Un pavisam nesen, kad bija jādodas uz tēva bērēm. Tāpēc brīdī, kad amerikāņu dienesta automa�īna piestāja pie Stilhausleinas divdesmit septītā numura, Meizija jutās mazliet neērti un cerēja, ka tuvējiem kaimiņiem logi ir aizklāti ar aptum�o�anas aizkariem.

Viņa kāpa lejup, ģērbusies savā jaunajā sarkana zīda kleitā ar uzpolsterētiem pleciem un glītu jostiņu ap vidu � �āds modelis bija ļoti populārs pirms kara �, un pamanīja, ka māte un Stens pieplaku�i logam.

Automa�īnas vadītājs izkāpa, pienāca pie durvīm un pieklaudzināja. Likās, ka viņ� nav īsti pārliecināts, vai �ī patie�ām ir meklētā adrese. Kad Meizija atvēra durvis, �oferis uzreiz saprata, kālab majors uz balli pulka nometnē uzaicinājis tie�i �o skaistuli. Viņ� Meiziju militāri sveicināja un atvēra automa�īnas aizmugurējās durvis.

��Paldies!���viņa pateicās.���Tomēr man labāk patīk sēdēt priek�pusē.

Kad automa�īna jau ripoja pa galveno ceļu, Meizija pavaicāja �oferim, cik ilgi viņ� jau kalpo pie majora Malholenda.

��Visu savu mū�u, kundze. Gan kā zēns, gan kā vīrs.

��Liekas, es īsti nesapratu,���Meizija noteica.

��Mēs abi esam no Roli pilsētas Ziemeļkarolīnā. Kad kar� būs galā, es atgriezī�os mājās un atsāk�u agrāko darbu majora rūpnīcā.

��Nemaz nezināju, ka majoram pieder rūpnīca.

��Pat vairākas, kundze. Roli viņu dēvē par Kukurūzas vālī�u karali.

��Kukurūzas vālī�u?���atkārtoja Meizija.

��Kundze, jūs Bristolē neko tādu nebūsiet redzējusi. Lai īsti izbaudītu kukurūzas vālītes gar�u, tā ir kārtīgi jāizvāra, pēc tam jāpārklāj ar kausētu sviestu un jāēd uzreiz, kad tās gatavas. Protams, vislabāk to darīt Ziemeļkarolīnā.

��Un kur� tad vada rūpnīcu, kamēr Kukurūzas vālī�u karalis cīnās pret ienaidnieku?

��Jaunais D�ojs, viņa otrais dēls, kuram mazliet piepalīdz arī viņa māsa Sendija. Man vismaz tā liekas.

��Viņam mājās ir meita un dēls?

��Bija pat divi dēli un meita, kundze! Diem�ēl Maiku jaunāko no�āva Filipīnās.

Meizija vēlējās pavaicāt kaprālim par Maika vecākā sievu, tomēr nojauta, ka jaunajam puisim nebūs ērti runāt par �ādu tematu. Viņa izvēlējās kaut ko neitrālāku un taujāja par abu dzimto pusi. Un no tā mirkļa līdz pat brīdim, kad apturēja automa�īnu pie pulka nometnes vārtiem, kaprālis neapnicis stāstīja par Ziemeļkarolīnu.

Sargs, pamanījis transportlīdzekli, uzreiz pacēla barjeru un salutēja Meizijai. � Majors lūdza jūs aizvest tie�i uz viņa dzīvokli, lai pirms dejām jūs varētu iebaudīt kādu dzērienu.

apturēja auto pie nelielas saliekamās mājiņas, un Meizija pamanīja, ka Maiks stāv uz lieveņa un gaida viņu. Sieviete veikli izkāpa no automa�īnas un steig�us pievienojās majoram. Viņ� paklanījās, noskūpstīja Meiziju uz vaiga un teica: � Nāc iek�ā, mīļā! Vēlos tevi iepazīstināt ar da�iem maniem kolēģiem. � Viņ� paņēma Meizijas mēteli un piebilda: � Tu izskaties patie�ām lieliski!

��Kā viena no tavām kukurūzas vālītēm?���pajokoja Meizija.

��Vairāk gan kā Ziemeļkarolīnas firziķis,���viņ� atteica un aicināja vie�ņu trok�ņa pilnā telpā, no kuras skanēja smiekli un dzīvas sarunas.���Un tagad padarīsim viņus visus greizsirdīgus, jo tādi viņi patie�ām kļūs, kad uzzinās, cik skaista sieviete būs mana �āvakara pavadone ballē.

Meizija iegāja telpā, kura bija pilna ar virsniekiem un viņu draudzenēm. Siltāka uzņem�ana pat nebija iedomājama. Meizijai ienāca prātā, vai tāpat būtu arī tad, ja viņa ierastos pie kāda angļu majora Veseksas karabāzē, kas atradās tikai da�as jūdzes tālāk. Vai viņi izturētos pret Meiziju kā pret līdzīgu?

Maiks vadāja Meiziju pa telpu un iepazīstināja ar visiem, tostarp arī bāzes komandieri, kuram majora izvēle acīmredzami bija pa prātam. Staigājot pa istabu, Meizija nevarēja nepamanīt fotogrāfijas, kas bija izvietotas uz galdiem, grāmatu plauktiem un kamīna malas. Tajās redzamie cilvēki varēja būt vienīgi Maika sieva un bērni.

Pēc pulksten deviņiem viesi devās uz sporta zāli, kas �im vakaram kalpos par deju telpu. Pirms tam iznesīgais mājastēvs palīdzēja dāmām uzvilkt mēteli, un Meizijai radās vairāk laika paraudzīties uz fotogrāfijām, kurās bija redzama jauna, skaista sieviete.

��Mana sieva Ebigeila,���sacīja Maiks, kad bija ienācis atpakaļ istabā, ��izcila skaistule. Tāpat kā tu. Man viņas joprojām pietrūkst. Drīz būs pagāju�i pieci gadi, kop� viņa nomira no vē�a. Tas nu patie�ām ir kaut kas tāds, kam visiem mums vajadzētu pieteikt karu.

��Atvaino,���teica Meizija.���Es negribēju�

��Nē. Un tagad tu esi noskaidrojusi, cik daudz mums abiem kopīga. Tu esi zaudējusi gan vīru, gan dēlu, un es labi saprotu, ko tas tev nozīmē. Bet� Pie joda! �is ta�u ir svētku vakars. Ir jāsvin, nevis jā�ēlo sevi. Nāc, mīļā, un padari visus virsniekus greizsirdīgus! Ejam, sāpināsim viņus!

Meizija iesmējās un atbalstījās pret Maika roku. Abi izgāja no mājas un pievienojās enerģisku jaunu cilvēku straumei, kas plūda vienā virzienā.

Pavisam drīz Meizijai sāka likties, ka jauneklīgos un dzīvesprieka pārpilnos amerikāņus viņa pazīst jau visu mū�u. Vakara gaitā vairāki citi virsnieki arī lūdza Meiziju uz deju, bet Maiks tikai retumis izlaida viņu no acīm. Kad orķestris nospēlēja pēdējo valsi, viņai pat bija grūti noticēt, ka vakars aizskrējis tik nemanāmi ātri.

Apklusa aplausi, un visi tomēr palika uz deju grīdas. Orķestris atskaņoja Meizijai nezināmu dziesmu. Pārējiem tā nozīmēja daudz un bija atgādinājums par to, ka viņu valsts piedalās karā. Virsnieki nostājās miera stājā, pielika roku pie sirds un dziedāja līdzi savas valsts himnu. Daudzi no �iem cilvēkiem varbūt pat nesagaidīs savu nākamo dzim�anas dienu� Glu�i tāpat kā Harijs. �Cik nejēdzīgi izniekotas dzīves!� Meizija skumji nodomāja.

Pirms do�anās projām Maiks uzaicināja Meiziju vēl iegriezties mājā un iebaudīt kādu glāzi Southern Comfort, un pēc tam jau kaprālis aizvestu viņu atpakaļ. Tā bija pirmā reize, kad Meizija nogar�oja burbonu, un �is dzēriens ātri atraisīja viņai mēli.

��Maik, man ir radusies kāda problēma,���Meizija sacīja, kad bija iekārtojusies uz dīvāna un turēja rokā jau otrreiz piepildītu glāzi.���Tā kā laika tās risinā�anai nav daudz, tikai viena nedēļa, man nākas lūgt, lai tu liec lietā savu dienvidnieka gudrību.

��Izklausās gana saprotami, mīļā, ��atteica Maiks.���Tomēr vēlos tevi brīdināt, ka tad, ja runa ir par britiem, man nekad neizdodas īsti noskaņoties uz viņu viļņa. Patiesību sakot, tu esi pirmā, ar kuru kopā es vispār spēju justies brīvi. Vai tu skaidri zini, ka neesi amerikāniete?

Meizija iesmējās. � Cik jauki, ka tu tā saki, Maik. � Viņa iedzēra krietnu malku un tagad jutās gatava darīt daudz vairāk, nekā tikai apspriest savus steidzīgi risināmos sare�ģījumus. � Viss sākās pirms daudziem gadiem, kad iegādājos Brodstrītā īpa�umu. �Tillijas tējnīcu�. Tagad tur nav nekā vairāk kā bumbu bedres un posta�a, tomēr kāds piedāvā man par to vietu divus simtus mārciņu.

��Un kāda tad ir problēma?���nesaprata Maiks.

��Man nav ne jausmas, kāda ir �īs platības patiesā vērtība.

��Pagaidām ir skaidrs tikai viens. Proti, kamēr pastāv reāla iespēja, ka vācie�i var atsākt uzlidojumus, neviens tajā vietā neko necentīsies atjaunot. Vismaz līdz kara beigām ne.

��Prendergasta kungs sacīja, ka viņa klients ir nekustamā īpa�uma mākleris.

��Man vairāk izklausās pēc spekulanta,���noteica Maiks.���Tāds nopērk posta vietu par lētu naudu, bet pēc tam, kad kar� būs beidzies, ātri vien iedzīvosies bagātībā. �ādi ļaudis, godīgi sakot, gatavi uz visu, lai gūtu ātru peļņu.

��Vai tomēr nav iespējams, ka tie divi simti mārciņu ir godīgs piedāvājums?

��Tas ir atkarīgs no pievienotās vērtības.

Meizija izslējās taisni. Viņa nebija pārliecināta, ka visu saklausījusi pareizi. � Es nesapratu.

��Tu sacīji, ka sabombardēta ir visa Brodstrīta un tur vairs nav nevienas veselas ēkas?

��Jā, bet� Kā gan tas varētu celt mana nelielā zemes gabaliņa vērību?

��Ja tas spekulants jau paguvis sagrābt pārējo �ās ielas daļu, tad tev ir visai labas pozīcijas, lai kaulētos. Tu vari pieprasīt sev labu naudu, jo, kamēr zeme pieder tev, viņ� nevarēs no jauna uzcelt visu kvartālu. Protams, viņ� nepavisam nevēlas, lai tev tas kļūtu zināms.

��Kā lai es uzzinu, vai manam zemes gabalam ir �āda pievienotā vērtība?

��Pasaki tam bankas pārvaldniekam, ka nepiekrīti summai, kas mazāka par �etrsimt mārciņām, un visai drīz tu to uzzināsi.

��Paldies, Maik!���tencināja Meizija.���Tas ir patie�ām labs padoms.���Viņa pasmaidīja, iemeta vēl krietnu malku burbona un aizmiga vīrie�a rokās.

Nākamajā rītā, kāpdama lejā uz brokastīm, Meizija nespēja atcerēties, kā iepriek�ējā vakarā vispār tikusi aug�ā uz savu istabu un kas viņu atvedis mājās.

��Es tevi noliku gulēt,���sacīja māte un ielēja viņai tēju.���Tevi atveda kāds jauks, jauns kaprālis. Viņ� man palīdzēja tevi uzdabūt aug�ā pa kāpnēm.

Meizija ērtāk iekārtojās krēslā un lēnām izstāstīja mātei par iepriek�ējo vakaru, neradot ne mazākās �aubas par to, cik ļoti viņai paticis atrasties Maika sabiedrībā.

��Un tu esi pārliecināta, ka viņ� nav precējies?���māte noprasīja.

��Ne tik strauji, mammu! �is ta�u bija tikai mūsu pirmais randiņ�.

��Vai viņ� izrādīja dedzību?

��Liekas, viņ� uzaicināja mani nākamajā nedēļā uz teātri. Tomēr neesmu īsti pārliecināta, par kuru dienu un par kādu teātri bija runa,���Meizija atbildēja. Virtuvē ienāca Stens.

Viņ� smagi atkrita krēslā galda galā un gaidīja, kad priek�ā tiks nolikta putras bļoda, un kāriem guldzieniem to iztuk�oja, glu�i kā suns, kur� karstā dienā veldzējas ar ūdeni. Pēc tam Stens atkorķēja Bass alus pudeli un vienā rāvienā izdzēra. � Vēl vienu, � viņ� noteica. � Ir ta�u svētdiena. � Pēc �ā paziņojuma viņ� skaļi atraugājās.

Meizija nekad nerunāja Stena rīta rituāla laikā un parasti pūlējās ātri aizsteigties uz darbu, kamēr vēl brālis nav sācis bārstīt savus viedokļus par da�ādiem tematiem, kādi nu tobrīd viņam ie�āvu�ies prātā. Viņa piecēlās un jau grasījās doties uz rīta dievkalpojumu Svētās Marijas baznīcā, kad Stens uzbļāva: � Sēdi, sieviete! Gribu ar tevi parunāt, pirms aizej uz baznīcu.

Daudz labprātāk Meizija būtu nepaklausījusi un devusies projām, ta�u brālis bija tādā noskaņojumā, ka varēja arī ar spēku paraut viņu atpakaļ, turklāt vēl sagādāt zilumu pie acs. Viņa apsēdās.

��Un ko tu grasies darīt ar tiem diviem simtiem �auksto�o, ko tev piesolīja?���viņ� uzstājīgi noprasīja.

��Kā tu uzzināji?

��Mamma vakar pateica, kamēr tu izklaidējies ar savu amerikāņu sapņu vīrieti.

Meizija paraudzījās uz māti, kura izskatījās apmulsusi, tomēr klusēja. � Tavai zinā�anai, majors Malholends ir d�entlmenis. Un tas, ko es daru savā brīvajā laikā, uz tevi nekādi neattiecas.

��Tā kā viņ� ir amerikānis, stulbā kuce, es tevi brīdinā�u. Viņi visu ņem pa�i un neko nelūdz, jo uzskata, ka tādas ir viņu tiesības.

��Tu, protams, runā par to, ko zini no pirmavota. Kā parasti,���Meizija attrauca, pūlēdamās saglabāt mieru.

��Visi jeņķi ir vienādi,���nepiekāpās Stens.���Viņiem vajag tikai vienu. Kad �ie dabūju�i savu, tad po�as atpakaļ uz mājām, un mums jāpabeidz viņu iesāktais. Tāpat bija arī Pirmajā karā.

Meizija labi saprata, ka turpināt sarunu nav nekādas jēgas. Viņa glu�i vienkār�i sēdēja klusēdama un cerēja, ka vētra drīz pārskries.

��Un tu man joprojām nepateici, ko darīsi ar tiem diviem simtiem,���viņ� atgādināja.

��Vēl neesmu izlēmusi,���Meizija atbildēja.���Jebkurā gadījumā tas, kā es tērēju savu naudu, nav tava darī�ana.

��Un kā vēl ir mana darī�ana!���iebilda Stens.���Puse no tā ir manējā.

��Kā tad tu nonāci pie �āda secinājuma?���noprasīja Meizija.

��Sāksim ar to, ka tu dzīvo manā mājā. Tātad man ir tiesības to pieprasīt. Un ņem vērā� ja mēģināsi mani kaut kā piemuļķot, es tevi noslānī�u zili melnu. Pat amerikāņu nēģeris uz tevi vairs neskatīsies!

��Man no tevis metas slikta dū�a, Sten!���Meizija attrauca.

��Ne uz pusi tik slikta, kā būs tad, ja tu ar mani nedalīsies, jo es tādā gadījumā�

Meizija pielēca kājās, izbrāzās priek�namā, paķēra mēteli un jau bija izskrējusi ārā uz ielas, kamēr Stens vēl centās pabeigt savu tirādi.

Pārbaudījusi galdiņu rezervācijas pieteikumus svētdienai, Meizija saprata, ka nāksies visu organizēt tā, lai divi no viņas pastāvīgajiem klientiem sēdētu iespējami tālāk viens no otra. Maikam Malholendam viņa ieplānoja galdiņu, pie kura viņ� sēdēja parasti, bet Patrikam Keisijam galdiņu tālākajā ēdamzāles stūrī. Tādējādi nodro�inādamās, lai viņi nejau�i neuzskrietu viens otram virsū.

Patriku Keisiju viņa nebija sastapusi jau trīs gadus. �Interesanti, vai viņ� ir mainījies?� Meizija nodomāja. �Vai viņ� joprojām ir tikpat izskatīgs un ar to pa�u �armu apveltīts kā tolaik, kad mēs satikāmies pirmo reizi?�

Atbilde uz vienu no viņas jautājumiem bija skaidra jau brīdī, kad Patriks Keisijs ienāca ēdamzālē.

��Cik patīkami jūs atkal sastapt pēc tik ilga laika, Keisija kungs!���viņa sacīja un pavadīja viesi līdz galdiņam. Vairākas vidēja vecuma sievietes cie�i noraudzījās uz pievilcīgo īru, kad viņ� devās pāri zālei.���Vai esat �eit ieradies uz ilgu laiku, Keisija kungs?���Meizija vaicāja un pasniedza viņam ēdienkarti.

��Tas ir atkarīgs no tevis,���atbildēja Patriks. Viņ� atvēra ēdienkarti, tomēr nelasīja to.

Meizija cerēja, ka neviens nav pamanījis tvīkumu viņas sejā. Viņa pagriezās un ieraudzīja Maiku Malholendu, kur� gaidīja, līdz viņam tiks ierādīts galdiņ�. Maiks nekādā ziņā nepieļautu, lai to izdara kāds cits, nevis Meizija. Viņa aizsteidzās turp un klusi sacīja: � Sveiks, Maik! Esmu tev rezervējusi tavu parasto galdiņu. Vai nāksi?

��Protams!

Kad Maiks bija pievērsies ēdienkartei � lai gan viņ� svētdienās vienmēr izvēlējās vienmēr tos pa�us ēdienus, proti, zupu no dienas piedāvājuma un vārītu vēr�a gaļu ar Jork�īras pudiņu �, Meizija devās atpakaļ pie Patrika, lai pieņemtu pasūtījumu.

Nākamo divu stundu laikā Meizija cie�i uzmanīja abus vīrie�us, turklāt vienlaikus centās kā pienākas uzraudzīt arī daudzo pārējo apmeklētāju apkalpo�anu. Kad ēdamzāles pulkstenis rādīja tre�o dienas stundu, pie galdiņiem bija paliku�i tikai divi. D�ons Veins un Gerijs Kūpers. Un Meizija gaidīja, kur� padosies pirmais. Viņa uz paplātes uzlika Maikam domāto rēķinu un pienesa to pie galdiņa. Maiks samaksāja, neko nepārbaudījis.

��Kārtējā lieliskā maltīte,���viņ� noteica un tad �ukstus piebilda: ��Ceru, ka noruna par kopīgo teātra apmeklējumu otrdienas vakarā joprojām ir spēkā?

��Protams, ka ir, mīļais,���Meizija atbildēja, paķircinot viņu.���Tad astoņos tiksimies pie Old Vic, � viņ� sacīja, kad garām gāja kāda viesmīle.

��Gaidī�u ar nepacietību, kungs. Un varat būt dro�s, ka nodo�u �efpavāram jūsu komplimentus.

Maiks apspieda smieklus, piecēlās un izgāja no ēdamzāles. Pa ceļam viņ� vēl atskatījās un uzsmaidīja Meizijai.

Kad viņ� bija projām, Meizija nesa rēķinu Patrikam. Viņ� pārskatīja katru ciparu un vārdu, bet atstāja lielu dzeramnaudu. � Vai rītvakar tev ieplānots kaut kas īpa�s? � viņ� vaicāja un dāvāja Meizijai smaidu, ko viņa tik labi atcerējās.

��Jā, es eju uz vakara kursiem.

��Tu mani muļķo,���Patriks neticīgi attrauca.

��Nepavisam. Un es nedrīkstu nokavēt, jo tā būs pirmā nodarbība �ajā divpadsmit nedēļu kursā. ��To, ka līdz galam nemaz nebija izlēmusi par piedalī�anos �ajās mācībās, viņa Patrikam neteica.

��Tad otrdien,���Patriks sacīja.

��Otrdien man jau norunāta tik�anās,���Meizija paskaidroja.

��Tā ir patiesība, vai arī tu vienkār�i gribi tikt no manis vaļā?

��Es ie�u uz teātri.

��Un tre�dien? Vai tad esi ieplānojusi risināt algebras vienādojumus?

��Nē. Kompozīcija un lasī�ana.

��Ceturtdien?���turpināja Patriks, pūlēdamies izklausīties sarūgtināts.

��Jā, ceturtdien esmu brīva,���atteica Meizija, kad galdiņam garām gāja cita viesmīle.

��Jūtos patie�ām atvieglots!���sacīja Patriks.���Sāku jau ba�īties, ka man nāksies noīrēt numuru vēl arī uz otru nedēļu, lai tikai sagaidītu iespēju norunāt tik�anos ar tevi.

��Un kas tev īsti padomā? ��Meizija iesmējās.

��Manuprāt, mēs varētu sākt ar�

��Kliftones kundze!���Meizija spēji pagriezās un ieraudzīja, ka viņai aiz muguras nostājies viesnīcas pārvaldnieks Hērsta kungs.���Kad būsiet beigusi apkalpot �o klientu,���viņ� sacīja,���jūs varētu būt tik laipna un atnākt uz manu kabinetu.

Meizijai likās, ka izturējusies gana diskrēti, ta�u nu jau radās aizdomas, vai tikai nedraud atlai�ana no darba. Kompānijas politikā neietilpa personāla brāļo�anās ar klientiem. Tie�i tāda iemesla pēc Meizija bija reiz zaudējusi darbu. Patriks Keisijs bija tie�i tas klients, ar kuru attiecības toreiz bija kļuvu�as pārāk draudzīgas.

Viņa bija pateicīga Patrikam par kluso un nemanāmo izslīdē�anu no zāles. Pārbaudījusi kasi, Meizija devās uz pārvaldnieka kabinetu.

��Apsēdieties, Kliftones kundze! Vēlos ar jums apspriest kādu visai nopietnu jautājumu.���Meizija apsēdās un cie�i iekrampējās krēslā, lai tik ļoti nedrebētu.���Kā redzēju, jums �ī bija kārtējā ļoti aizņemtā diena.

��Simt �etrdesmit divi klāti galdiņi,���viņa apstiprināja.���Teju vai rekords.

��Nemaz nezinu, kā varē�u jūs aizstāt,���viņ� noteica un tad piebilda,���tomēr lēmumus pieņem augstākā vadība. Ne jau es. Ceru, jūs to saprotat. Tur nekas vairs nav atkarīgs no manis.

��Bet man patīk darbs, ko veicu,���sacīja Meizija.

��Tā jau varētu būt. Tikai �oreiz man jāatzīst, ka arī es piekrītu augstākās vadības lēmumam.���Meizija sagatavojās uzklausīt liktenīgos vārdus.���Viņi skaidri lika saprast,���Hērsta kungs turpināja,���ka nevēlas, lai jūs vēl turpinātu strādāt ēdamzālē, un lika man atrast jums aizstājēju, cik ātri vien iespējams.

��Kāpēc?

��Tāpēc, ka viņi vēlas, lai jūs pievienotos vadības komandai. Godīgi sakot, Meizij, ja jūs būtu vīrietis, tad pa�laik jau vadītu kādu no mūsu ķēdes viesnīcām. Apsveicu!

��Paldies!���pateicās Meizija un iedomājās par visu, kas ar �o jauno priek�likumu varētu saistīties.

��Un tagad mums vajadzētu tikt galā ar formalitātēm, vai ne?���sacīja Hērsta kungs, atvēra atvilktni un izņēma no tās vēstuli.���Jums tas rūpīgi jāizlasa,���viņ� paskaidroja.���Tur sīki izskaidrotas jūsu jaunā darba nianses. Kad būsiet izlasījusi, parakstiet un atnesiet man. Es savukārt nosūtī�u to uz mūsu galveno biroju.

Un tad Meizija pieņēma lēmumu.

Meizija baidījās, ka padarīs sevi par muļķi.

Nonākusi pie skolas vārtiem, viņa pat gandrīz nolēma labāk griezties atpakaļ un būtu tā arī izdarījusi, ja nepamanītu sievieti, gados vecāku par viņu, kura tobrīd iegāja ēkā. Meizija sekoja �ai sievietei un devās uz priek�u pa gaiteni. Nonākusi pie klases durvīm, viņa apstājās, pavēra tās un paraudzījās pa spraugu iek�ā, cerēdama � tur būs tik daudz cilvēku, ka neviens viņu pat īsti neievēros. Tomēr telpā atradās vien septiņi cilvēki. Divi vīrie�i un piecas sievietes.

Viņa gandrīz zag�us iegāja klasē un apsēdās telpas tālākajā galā, aiz diviem vīrie�iem. Viņa cerēja, ka tādējādi nebūs tik labi pamanāma. Jau drīz vien viņa �o lēmumu no�ēloja. Ja vieta būtu izvēlēta tuvāk durvīm, būtu iespējams aizbēgt, kad vien viņa to vēlētos.

Kad atvērās durvis un klasē ienāca Holkoma kungs, viņa nolieca galvu. Skolotājs apsēdās aiz galda pie tāfeles, saraustīja sava melnā tērpa apkakles stūrus un pārlūkoja sanāku�os. Telpas teju vistālākajā stūrī pamanījis Meiziju Kliftoni, viņ� pasmaidīja.

��Sāk�u ar to, ka uz tāfeles uzrakstī�u visus alfabēta burtus,���viņ� sacīja.���Es vēlos, lai jūs tos izrunātu skaļi, kad es rakstī�u.���Viņ� paņēma krīta gabaliņu, pagrieza klasei muguru, uzrakstīja uz tāfeles A un dzirdēja, kā vairākas balsis unisonā to nosauc. Pie B jau skanēja kā īsts koris. C izrunāja visi, izņemot Meiziju. Kad skolotājs beidzot uzrakstīja Z, Meizija bez skaņas kustināja lūpas.

��Tagad es norādī�u uz atsevi�ķiem burtiem un pārliecinā�os, vai jūs tos joprojām atceraties.���Otrajā uzdevumā Meizija jau nosauca vairāk nekā pusi no visiem burtiem. Tre�ajā viņa jau bija kora vadībā. Kad stunda bija aizritējusi, Holkoma kungs bija nonācis pie atskārtas, ka divdesmit gadu laikā �ī bijusi Meizijas pirmā mācību stunda, un pēc tās viņa nepavisam nesteidzās uz mājām.���Kad nākamreiz tiksimies un tas būs tre�dien, jums jāprot pareizā secībā uzrakstīt visus alfabēta burtus.

Apgūt alfabētu Meizija bija nolēmusi jau līdz otrdienai, lai nepieļautu nekādas kļūdas.

��Ar tiem, kuri man nevarēs pievienoties, lai iemalkotu kādu dzērienu krodziņā, tiksimies tre�dien!

Meizijai likās, ka ir jāsaņem īpa�s uzaicinājums, lai kopā ar Holkoma kungu dotos uz krodziņu, tālab posās uz durvju pusi. Pārējie apstāja skolotāja galdu un apbēra viņu ar jautājumiem.

��Kliftones kundze, vai jūs arī nāksiet uz krodziņu?���Holkoma kungs vaicāja brīdī, kad viņa jau bija pie durvīm.

��Paldies, Holkoma kungs! Labprāt,���viņa kā no malas dzirdēja pati sevi sakām un kopā ar pārējiem izgāja no klases, lai dotos uz Ship Inn, kas atradās ielas otrā pusē.

Cits pēc cita pārējie devās projām, līdz pie bāra letes bija paliku�i tikai Meizija un Holkoms.

��Vai jums maz ir kāda nojausma par to, cik gudra esat?���viņ� vaicāja, kad bija izmaksājis viņai vēl vienu apelsīnu sulu.

��Bet es pārtraucu mācības, kad man bija divpadsmit gadi. Es joprojām neprotu ne lasīt, ne rakstīt.

��Jūs patie�ām skolu esat pametusi par agru, tomēr nekad tā arī neesat pārtraukusi mācīties. Un, ņemot vērā, ka esat Harija Kliftona māte, dro�i vien beigu beigās vēl mācīsiet mani.

��Harijs jūs mācīja?

��Katru dienu. Lai gan pats to neapzinājās. Tiesa, es jau ļoti agri sapratu, ka viņ� ir gudrāks par mani. Cerēju tikai uz to, ka varē�u palīdzēt viņam iekļūt Bristoles klasiskajā ģimnāzijā, pirms viņ� būs to atskārtis.

��Vai jums izdevās?���vaicāja Meizija.

��Tik tikko,���atzinās Holkoms.

��Pēdējie pasūtījumi!���uzsauca bārmenis.

Meizija paraudzījās uz pulksteni aiz bāra letes. Viņai bija grūti noticēt, ka ir jau pusdesmit vakarā. Kara laika noteikumi bija jāievēro. Visiem logiem jābūt tum�iem.

Likās tikai dabiski, ka Holkoma kungs pavada Meiziju uz mājām. Galu galā viņi bija pazīstami jau tik daudzus gadus. Ejot pa neapgaismotajām ielām, viņ� Meizijai pastāstīja vēl daudz ko par Hariju. �ie stāsti gan priecēja, gan skumdināja. Bija skaidri manāms, ka arī Holkoma kungam Harija pietrūkst, un Meizija jutās vainīga, ka nav tā īsti viņam pateikusies jau sen, pirms daudziem gadiem.

Kad abi bija nonāku�i pie Meizijas mājas durvīm Stilhausleinā, viņa sacīja: � Es joprojām nezinu jūsu vārdu.

��Arnolds,���viņ� kautrīgi atbildēja.

��Jums �is vārds piestāv,���viņa teica.���Vai drīkstu jūs saukt par Arnoldu?

��Jā, protams.

��Un jums jāsauc mani par Meiziju.���Viņa devās aug�up pa kāpnēm un ielika atslēgu slēdzenē. ��Arlabunakti, Arnold. Tiksimies tre�dien.

Teātrī pavadītais vakars Meizijā pamodināja daudzas laimes pilnas atmiņas par laiku, kad Patriks veda viņu uz Old Vic izrādēm, katru reizi, kad ieradās Bristolē. Tie�i tad, kad �īs atmiņas pamazām bija sāku�as gaist un viņa aizvien vairāk laika pavadīja kopā ar citu vīrieti, ar kuru pat varētu veidot kopīgu nākotni, piepe�i �is ne�petnais rūķis atkal atgriezās viņas dzīvē. Viņ� jau bija pateicis Meizijai, ka vēlējies satikties kāda noteikta iemesla pēc. Meizija gan pārāk ne�aubījās par to, kāds �is iemesls bija. Viņa vairs nevēlējās, lai Patriks viņas dzīvē ieviestu jucekli, un domāja par Maiku, vienu no jaukākajiem un krietnākajiem vīrie�iem, kādu viņai jebkad nācies sastapt. Un to, cik vientiesīgi viņ� pūlējās noslēpt savas jūtas pret Meiziju.

Patriks Meizijai bija iemācījis, ka uz teātri nekad nedrīkst ierasties ar nokavē�anos. Viņ� uzskatīja, ka nav nekā apkaunojo�āka par sprauk�anos garām citiem skatītājiem un kāp�anu viņiem uz kājām, meklējot savu vietu, kad gaismas jau nodzēstas un priek�kars pacelts.

Kad Meizija ienāca teātra foajē desmit minūtes pirms izrādes sākuma, Maiks viņu jau tur gaidīja. Viņam rokā bija programmiņa. Ik reizi, kad Meizija ieraudzīja Maiku, viņai gribējās pasmaidīt, un viņa nevarēja vien nobrīnīties, cik ļoti �is cilvēks uzlabo viņai omu. Maiks arī uzsmaidīja Meizijai un viegli noskūpstīja viņu uz vaiga.

��Es gan neko daudz nezinu par Noelu Kovardu,���viņ� atzina, sniegdams viņai programmiņu,���bet tikko izlasīju īsu lugas satura atstāstu. Tā būs par sievieti un vīrieti, kas īsti nespēj izlemt, kur� būtu īstais precību kandidāts.

Meizija neatbildēja. Viņi iegāja zālē un devās uz savām vietām. Viņa pa ceļam prātā atkārtoja alfabēta burtus atpakaļejo�ā secībā, līdz tika pie burta �H�. Kad abi bija nonāku�i līdz savām vietām pa�ā rindas centrā, Meizijai atlika vien nobrīnīties, kā gan Maikam izdevies dabūt tik labas vietas uz jau izpārdotu izrādi.

Nodzisa gaismas, pacēlās priek�kars, un Maiks saņēma Meizijas roku un palaida vaļā vien brīdī, kad uz skatuves iznāca galvenās vīrie�u lomas tēlotājs un publika sāka aplaudēt. Meiziju aizrāva notikumi uz skatuves. Tomēr burvību izpostīja skaļa sirēna. Kopēja nopūta pār�alca skatītāju zāli, aktieri steidzās nost no skatuves, bet viņu vietā uz tās kāpa teātra direktors un profesionāli vadīja cilvēku plūsmu ārā no zāles, �ādi izpelnoties pulka majora atzinību. Bristoles iedzīvotāji jau sen bija pieradu�i pie vācu bumbvedēju uzlidojumiem.

Maiks un Meizija nogāja patvertnē, kur valdīja dūmakaina puskrēsla. �ī vieta regulārajiem teātra apmeklētājiem bija labi pazīstama. Glu�i vai otrās mājas.

��Mūsu tik�anos biju iedomājies mazliet citādu,���sacīja Maiks un noklāja savu �aketi uz akmens grīdas.

��Kad biju jauna, daudzi pui�i mēģināja dabūt mani te lejā. Tu esi pirmais, kuram tas izdevās.���Meizija iesmējās, kaut ko rakstīdama uz programmiņas.

��Jūtos glaimots,���viņ� atteica un apskāva Meizijas plecus, kad zemi satricināja bumbu sprādzieni, kas skanēja biedējo�i tuvu.���Tu nekad neesi bijusi Amerikā, Meizij, vai ne?���viņ� vaicāja, pūlēdamies novērst viņas domas no uzlidojuma.

��Es nekad neesmu bijusi pat Londonā, ��atzinās Meizija.���Patiesību sakot, tālākā vieta, kur vispār esmu bijusi, ir Vestonsjūpermēra un Oksforda. Un, tā kā abi �ie ceļojumi izvērtās par īstu neveiksmi, tad noteikti būtu bijis labāk, ja es toreiz paliktu mājās.

Maiks smējās. � Es ļoti gribētu parādīt tev Ameriku, � viņ� teica. � Jo īpa�i tās dienvidus.

��Pirms domāt par kaut ko tādu, mums laikam vajadzētu pateikt vācie�iem, lai viņi vismaz da�as dienas liekas mierā, ��sacīja Meizija.

Bombardē�anā bija iestājies pārtraukums, un cilvēki steidzās atpakaļ uz teātri, jo nebija zināms, cik ilga būs atelpa. Kad skatītāji bija ieņēmu�i vietas, uz skatuves kāpa teātra direktors. � Tūlīt atsāksies izrāde, � viņ� vēstīja. � Tomēr, ja vācie�i nolems apmeklēt mūs atkārtoti, priek�nesumu nāksies atcelt. Man ir patie�ām �ēl to sacīt, ta�u naudu par biļetēm mēs neatmaksāsim, jo procesu regulēja vācie�i, � viņ� piebilda. Da�i skatītāju zālē sēdo�ie iesmējās.

Jau pavisam drīz atsākās izrāde, un Meizija atkal aizmirsa par visu citu, vērojot priek�nesumu. Kad lugas beigās aktieri paklanījās, skatītāji cēlās kājās un aplaudēja. Tā bija pateicība ne vien par mākslinieku sniegumu, bet arī par �kārtējo nelielo uzvaru pār Luftwaffe,� kā to nodēvēja Maiks.

��Uz Harvey�s vai Pantry? � vaicāja Maiks un paņēma programmiņu, uz kuras katrs lugas nosaukuma burts bija pārrakstīts alfabētiskā secībā.

��Pantry, � Meizija atbildēja, nevēlēdamās atzīties, ka reiz, kad kopā ar Patriku bijusi Harvey�s, visu apmeklējuma laiku to vien darījusi, kā lūkojusies apkārt, vai turpat blakus nepamanīs lorda Hārvija meitu Elizabeti ieturam maltīti kopā ar Hugo Beringtonu.

Maiks ilgi pētīja ēdienkarti, un tas Meizijai likās pārsteidzo�i, jo piedāvājums nebija īpa�i pla�s. Parasti viņ� mēdza stāstīt par notikumiem kara nometnē jeb fortā, kā viņ� to dēvēja, ta�u �ajā vakarā neatskanēja pat �ēlo�anās par to, ka briti nenieka nejēdz no beisbola. Meizija ba�īgi iedomājās, ka varbūt viņ� nejūtas īsti labi.

��Vai viss ir kārtībā, Maik?���viņa vaicāja.

Viņ� palūkojās uz Meiziju. � Viņi sūta mani atpakaļ uz �tatiem, � Maiks sacīja, un tajā brīdī pie viņiem pienāca viesmīlis, lai uzzinātu, vai abi ir gatavi veikt pasūtījumu. �Īstajā laikā,� nodomāja Meizija, tomēr �āds pavērsiens vismaz deva viņai iespēju padomāt un ne jau par to, kas viņai �ajā vakarā labāk gar�otu. Kad viņi bija pasūtīju�i ēdienu un viesmīlis aizgājis, Maiks mēģināja vēlreiz.

��Mani norīkoja darbā uz �tābu Va�ingtonā.

Meizija paliecās uz priek�u un saņēma viņa roku savējā.

��Es pūlējos piespiest viņus, lai ļauj man te palikt vēl vismaz nākamos se�us mēne�us� jo vēlējos būt ilgāk kopā ar tevi. Viņi nepiekrita.

��Man �ēl, ka tā, ��sacīja Meizija,���bet�

��Lūdzu, nesaki tagad neko, Meizij. Jau tā ir pietiekami smagi. Dievam vien zināms, cik daudz par to visu esmu domājis.���Pēc �iem viņa vārdiem iestājās kārtējā garā pauze.���Es saprotu, ka mēs viens otru pazīstam tikai neilgu laiku, tomēr kop� pirmās reizes, kad tevi ieraudzīju, manas jūtas nav mainīju�ās.���Meizija pasmaidīja.���Un es iedomājos,���viņ� turpināja,���cerēju, lūdzu Dievu par to, ka tu piekristu apsvērt priek�likumu braukt kopā ar mani uz Ameriku� kā mana sieva.

Meizija bija palikusi glu�i bez valodas. � Esmu ļoti, ļoti glaimota, � viņa beidzot izdabūja pār lūpām, ta�u pateikt kaut ko vairāk nespēja.

��Protams, es apzinos, ka tev būs nepiecie�ams laiks to visu pārdomāt. Man �ēl, ka �ā posto�ā kara dēļ nav iespējama ilgāka tevis aplido�ana.

��Un kad tu brauc mājās?

��Mēne�a beigās. Ja tu mans sacīsi �jā�, tad varēsim salaulāties turpat bāzē un uz Ameriku jau lidosim kā vīrs un sieva.���Viņ� paliecās uz priek�u un saņēma viņas roku.���Visā savā dzīvē ne par ko vēl neesmu bijis tik ļoti pārliecināts,���viņ� noteica, un tajā brīdī pie viņu galdiņa atkal nostājās viesmīlis.

��Kur� no jums pasūtīja aknu pastēti?

Nakti Meizija aizvadīja bez miega un no rīta pie brokastīm paziņoja mātei par Maika bildinājumu.

��Nelaid to garām,���Tenkokas kundze mudināja.���Tik lieliska iespēja sākt dzīvi no jauna otrreiz tev vairs negadīsies. Un skatīsimies taisnībai acīs,���viņa skumji piebilda, pievērsusies uz kamīna malas noliktajai Harija fotogrāfijai,���nekas tevi �eit vairs netur.

Meizija jau grasījās iebilst, kad telpā iebrāzās Stens. Viņa piecēlās no galda. � Man tagad jāiet, citādi vēl nokavē�u darbu.

��Neaizmirsti, ka es labi atceros par tiem simt �auksto�ajiem, ko esi man parādā! ��viņ� uzsauca, kad Meizija gāja ārā no istabas.

Pulksten septiņos tajā vakarā Meizija sēdēja uz krēsla maliņas pa�ā pirmajā rindā. Klasē ienāca Holkoma kungs.

Turpmākās stundas laikā Meizijas roka �āvās gaisā vairākas reizes, viņa bija glu�i kā apnicīga skolniecīte, kura vēlas, lai skolotājs viņu ievēro, un kurai ir zināmas atbildes uz visiem uzdotajiem jautājumiem. Holkoms gan nekā neizrādīja, ka būtu īpa�i pamanījis viņas aizrautību.

��Vai turpmāk tu varētu nākt uz nodarbībām divas reizes nedēļā, Meizij? Otrdienās un ceturtdienās?���Holkoms vaicāja, kad viņi kopā ar pārējiem kursu dalībniekiem atkal devās uz krodziņu.

��Kāpēc?���Meizija nesaprata.���Vai tad es nedaru mācības labi?

��Vai mācības man nesokas pietiekami labi?���skolotājs izlaboja viņas sacīto, pat nepadomājis.���Glu�i otrādi,���viņ� piebilda.���Esmu izlēmis pārcelt tevi uz grupu ar augstāku zinā�anu līmeni, lai nesatriektu �os ļautiņus vēl vairāk.���Viņ� norādīja uz Meizijas grupas biedriem.

��Bet� vai es tur iederē�os, Arnold?���Meizija vaicāja.

��Es ceru. Un pat ne�aubos, ka līdz mēne�a beigām tu visus būsi panākusi. Tad es tevi pārcel�u uz grupu pie labākajiem.

Arī �ajā reizē viņi pēdējie palika bārā, un Arnolds pavadīja Meiziju uz mājām Stilhausleinā. Tikai �ajā reizē, kad Meizija somiņā meklēja durvju atslēgu, viņai likās, ka Holkoms cen�as saņemt drosmi, lai viņu noskūpstītu. �Vai tad man vēl nav gana problēmu?� viņa prātoja.

��Es domāju par to,���viņ� sacīja,���kāda grāmata tev jāizlasa vispirms.

��Tā nebūs grāmata,���atteica Meizija un ielika atslēgu slēdzenē. ��Tā būs vēstule.

Pirmdienā, otrdienā un tre�dienā Patriks Keisijs ieturējās viesnīcas restorānā. Brokastoja, pusdienoja un vakariņoja.

Meizija domāja, ka Patriks viņu uzaicinās vakariņās uz Plimsoll Line, cerībā atmodināt atmiņas par aizgāju�ajām dienām. Kop� Patrika aizbrauk�anas uz Īriju viņa tajā restorānā ne reizi vairs nebija bijusi. Izrādījās, ka viņa ir uzminējusi. Arī par atmiņām.

Jau sen Meizija bija apņēmusies vairs nepakļauties un neļaut, lai viņu ietekmē Patrika �arms un lieliskais izskats. Turklāt viņa grasījās izstāstīt Patrikam par Maiku un viņu kopīgajiem nākotnes plāniem, tomēr vakara gaitā saprata, ka to izdarīt kļūst aizvien grūtāk un grūtāk.

��Un kā tev ir klājies, kop� es pēdējo reizi biju Bristolē? ��Patriks viņai vaicāja, kad pirms vakariņām abi bārā baudīja dzērienus.���Protams, nevar neievērot to, ka tu vadi vienu no labākajiem viesnīcu restorāniem �ajā pilsētā, turklāt vēl pamanies apmeklēt izglītojo�us vakara kursus.

��Jā, man tā visa pietrūks, kad����viņa sapņaini noteica.

��Ko nozīmē �is �kad�? ��Patriks pārprasīja.

��Tas ir tikai divpadsmit nedēļu kurss,���Meizija atbildēja, pūlēdamās saņemties.

��Pēc divpadsmit nedēļām,���teica Patriks,���tu pati vadīsi kādu kursu. Esmu gatavs pat saderēt, ka tā būs.

��Un tu? Ko tu pats darīji visu �o laiku?���Meizija vēlējās zināt, bet tajā brīdī pienāca viesmīlis un pavēstīja, ka viņu galdiņ� ir sagatavots.

Patriks atbildēja uz viņas jautājumu tikai tad, kad abi bija iekārtoju�ies pie galdiņa zāles klusākajā stūrī.

��Tu dro�i vien atceries, ka toreiz, pirms trijiem gadiem, mani paaugstināja par kompānijas direktora vietnieku. Tālab man nācās atgriezties Dublinā.

��Es neesmu aizmirsusi, kāpēc tev bija jāatgrie�as Dublinā, ��Meizija atteica, un viņas atbildē varēja saklausīt apslāpētas jūtas.

��Vairākas reizes es mēģināju atbraukt uz Bristoli, ta�u pēc kara sākuma tas kļuva teju vai neiespējami. Labāk nekļuva arī no tā, ka es pat nevarēju tev uzrakstīt.

��Jā, vismaz �ī problēma tuvākajā nākotnē tiks atrisināta.

��Tad tu man gultā varēsi lasīt priek�ā.

��Un kā �ajos grūtajos laikos klājas tavai firmai?���vaicāja Meizija, ievirzot sarunu atkal dro�ākā gultnē.

��Patiesību sakot, daudzas īru kompānijas kara laikā darbojas visai sekmīgi. Pateicoties valsts neitralitātei, mēs varam veikt darījumus ar abām karojo�ajām pusēm.

��Jūs esat gatavi lieti�ķai sadarbībai ar vācie�iem?���Meizija neticīgi pārvaicāja.

��Nē, mūsu kompānija to nedara. Mēs alla� esam paudu�i skaidru un nepārprotamu nostāju jautājumā par to, kam esam vai neesam lojāli. Tomēr tu būsi pārsteigta, uzzinot, cik dauzi mani tautas brāļi ir laimīgi, ka var sadarboties ar vācie�iem. �ā iemesla pēc mums nācās aizvadīt pāris smagus gadus, tomēr tagad, kad aliansē iesaistīju�ies arī amerikāņi, pat īri sāku�i ticēt sabiedroto uzvarai.

�ī bija lieliska izdevība, lai Meizija pastāstītu Patrikam par to vienu, īpa�o amerikāni, tomēr viņa runāja par ko citu. � Un kālab tad tu �oreiz ieradies Bristolē? � viņa pavaicāja.

��Atbilde ir pavisam vienkār�a. Iemesls esi tu.

��Es?���Meizija a�i centās izprātot, kā labāk un pārliecino�āk virzīt sarunu atpakaļ pie dro�ākiem tematiem.

��Jā, mūsu rīkotājdirektors �ā gada beigās plāno doties pensijā, un valdes priek�sēdētājs piedāvāja man ieņemt �o vakanci.

��Apsveicu!���atviegloti bilda Meizija. �āda saruna atkal vairs nebija bīstama.���Un tu gribētu, lai es kļūstu par tavu vietnieci,���viņa pajokoja, vēlēdamās atmosfēru padarīt mazāk saspringtu.

��Nē, es vēlos, lai tu kļūtu mana sieva.

Meizijas balss tonis mainījās. � Patrik, vai visu �o pagāju�o triju gadu laikā tev kaut reizi ienāca prātā doma, ka manā dzīvē varētu būt parādījies kāds cits vīrietis?

��Katru dienu,���atbildēja Patriks.���Un tie�i tālab es atbraucu, lai uzzinātu, vai �āds �cits� patie�ām eksistē.

��Jā, tāds cilvēks ir,���Meizija vilcinādamās atbildēja.

��Vai viņ� ir tevi bildinājis?���Jā, ��viņa �ukstus atteica.

��Vai tu jau esi pieņēmusi viņa bildinājumu?

��Nē, ta�u es apsolīju, ka do�u atbildi līdz brīdim, kad viņ� atgriezīsies Amerikā mēne�a beigās,���Meizija jau pārliecinātāk turpināja.

��Vai tas nozīmē, ka man joprojām ir kādas izredzes?

��Godīgi sakot, Patrik, svaru kausi nenosveras tev par labu. Tu �eit neesi rādījies trīs gadus un piepe�i nokrīti kā no zila gaisa, it kā nekas nebūtu mainījies.

Kamēr viesmīlis servēja viņiem pamatēdienu, Patriks mēģināja aizstāvēties. � Kaut viss būtu tik vienkār�i! � viņ� sacīja.

��Patrik, tas vienmēr ir tie�i tik viegli. Ja tu mani būtu bildinājis pirms trim gadiem, es laimīgi mestos pirmajā kuģī, kas dodas uz Īriju.

��Toreiz es nevarēju tevi bildināt.

Nenogriezusi ne kumosa, Meizija nolika nazi un dak�iņu. � Es alla� esmu vēlējusies uzzināt, vai tu biji precējies.

��Un kāpēc tu neko neteici toreiz?

��Es tik ļoti biju tevī iemīlējusies, Patrik! Biju pat gatava paciest negodīgu rīcību.

��Un domāt, ka uz Īriju es aizbraucu tikai tālab, ka nevarēju tevi bildināt?

��Vai kaut kas ir mainījies?

��Brionija mani pameta. Nu jau būs pagājis vairāk nekā gads. Atrada kādu, kur� par viņu interesējās vairāk nekā es. Un tas nemaz nebija grūti.

��Mans Dievs!���noteica Meizija.���Kāpēc gan mana dzīve alla� izvēr�as tik sare�ģīti?

Patriks pasmaidīja. � Man �ēl, ka atkal satricinu tavu dzīvi, ta�u �oreiz nekas nebūs tik vienkār�i, vismaz tikmēr, kamēr skaidri nezinā�u, vai man vēl ir kāda cerība. � Viņ� paliecās pār galdu un saņēma Meizijas roku savējā. Pēc brī�a pie viņu galdiņa atkal pienāca viesmīlis, un viņa sejā parādījās rai�pilna izteiksme, ieraugot neaizskartos ēdiena �ķīvjus.

��Vai kaut kas nav kārtībā, kungs?���viņ� vaicāja.

��Nē, ��atbildēja Meizija.���Patie�ām nav.

Meizija gulēja nomodā un domāja par diviem vīrie�iem viņas dzīvē. Maiks. Tik uzticams, tik laipns. Cilvēks, kur� � to viņa zināja dro�i � būtu uzticīgs viņai līdz kapa malai. Un Patriks. Tik aizrautīgs, tik pilns dzīves spara. Ar viņu kopā par garlaicību varētu aizmirst uz visiem laikiem. Vairākas reizes visas nakts garumā viņa mainīja lēmumu, un visu grūtāku padarīja arī tas, ka laika �āda lēmuma pieņem�anai nebija daudz.

Kad nākamajā rītā Meizija nokāpa lejā uz brokastīm un vaicāja padomu, kuru vīrieti labāk izvēlēties, māte vārdus lieki netērēja.

��Maiku,���viņa bez vilcinā�anās atbildēja.���Ilgtermiņā viņ� būs daudz uzticamāks. Un laulība ta�u ir uz ilgu laiku. Un jebkurā gadījumā, ��viņa vēl piebilda,���man vienmēr ir licies, ka uz īriem nevar paļauties.

Meizija apsvēra mātes vārdus un jau grasījās uzdot nākamo jautājumu, kad virtuvē ienāca Stens. Ātri ticis galā ar savu biezputru, viņ� ielauzās māsas domās ar savu sakāmo: � Vai tev �odien paredzēta tik�anās ar bankas pārvaldnieku? � Meizija neatbildēja, tādēļ viņ� turpināja: � Tā jau man likās. Tikai uzreiz posies mājup ar maniem simt �auksto�ajiem! Ja nenāksi pati, meitēn, es tevi uzmeklē�u.

��Cik jauki jūs atkal redzēt, cienītā! ��sacīja Prendergasts un vedināja Meiziju apsēsties, kad viņa piecos tajā pēcpusdienā iegāja pie bankas pārvaldnieka. Viņ� pagaidīja, kamēr Meizija iekārtojas ērtāk un tad vaicāja: ��Vai jums iznāca laiks padomāt par mana klienta dāsno piedāvājumu?

Meizija pasmaidīja. Ar vienu vārdu Prendergasts bija atklājis, kura intereses viņam ir svarīgākas.

��Jā, patie�ām, man bija laiks to apsvērt,���Meizija atteica.���Bū�u pateicīga, ja jūs savam klientam pavēstīsiet, ka pat nemēģinā�u izskatīt piedāvājumu, kas būs mazāks nekā �etrsimt mārciņas.

Prendergasta kungam no izbrīna pat mute pavērās.

��Iespējams, mēne�a beigās es no Bristoles aizbrauk�u, tādēļ būtu ļoti laipni no jūsu puses, ja jūs savam klientam aizrādītu, ka mans dāsnais piedāvājums būs spēkā tikai vienu nedēļu.���Bankas pārvaldnieks aizvēra muti.���Es mēģinā�u ienākt pie jums �ajā pa�ā laikā nākamnedēļ, Prendergasta kungs, kad varēsiet man paziņot jūsu klienta lēmumu,���Meizija piecēlās no krēsla un mīļi pasmaidīja, bet pēc tam piebilda: ��Ceru, ka jauki pavadīsiet nedēļas nogali, Prendergasta kungs.

Meizijai bija grūti koncentrēties un klausīties, ko saka Holkoma kungs. Un ne jau tikai tālab, ka jaunajā grupā, kuras dalībniekiem bija augstāks zinā�anu līmenis, bija nepiecie�ama lielāka piepūle nekā iesācēju nodarbībās. Viņa jau bija sākusi no�ēlot, ka pametusi savus iepriek�ējos grupas biedrus. Tagad, ja Meizija pacēla roku, visbie�āk tas nozīmēja, ka viņa vēlas uzdot kādu jautājumu, nevis atbildēt uz Holkoma vaicājumu.

Toties Arnolds �ajā jautājumā bija nelabojams entuziasts, un �ī noskaņa bija lipīga. Skolotājam piemita dabas dots talants likt katram justies iederīgam tā, ka pat nenozīmīgākais ieguldījums �ķietami ieguva būtisku svaru.

Vispirms divdesmit minūtes tika atkārtoti �pamati�, kā to dēvēja Holkoms, bet pēc tam viņ� aicināja savus audzēkņus atvērt grāmatas �Mazā sieviete� septiņdesmit otro lappusi. Skaitļi Meizijai nesagādāja nekādas grūtības, un viņa ātri atrada vajadzīgo lappusi. Pēc tam skolotājs kādai sievietei tre�ajā rindā lūdza piecelties un skaļi izlasīt pirmo rindkopu, bet pārējiem vajadzēja sekot tekstam vārdu pa vārdam. Meizija pielika pirkstu pie teikuma sākuma un visiem spēkiem pūlējās izsekot lasījumam, tomēr drīz vien pavedienu pazaudēja.

Kad skolotājs lūdza kādam vecākam vīrietim pirmajā rindā otrreiz izlasīt to pa�u rindkopu, Meizijai jau izdevās uztvert atsevi�ķus vārdus, ta�u viņa klusībā lūdzās, kaut tikai Holkoms neliktu viņai lasīt nākamajai. Viņa atviegloti uzelpoja, kad lasīt to pa�u rindkopu tre�o reizi paaicināja kādu citu. Kad arī �is kursu dalībnieks bija ticis ar uzdevumu galā un apsēdās, Meizija nolieca galvu, tomēr �ajā reizē viņai neizdevās izvairīties.

��Un visbeidzot es lūg�u Kliftones kundzi piecelties un izlasīt atkārtoti �o pa�u rindkopu.

Meizija nedro�i piecēlās un pūlējās koncentrēties. Viņa norunāja vārdu pa vārdam gandrīz visu rindkopu, pat neieskatījusies grāmatā. Daudzajos restorānā nostrādātajos gados viņai bie�i bija nācies no galvas iegaumēt visda�ādākos klientu pasūtījumus.

Tiklīdz Meizija apsēdās vietā, Holkoma kungs viņai dāvāja siltu smaidu. � Kliftones kundze, jums nu gan ir apbrīnojami laba atmiņa! � Liekas, neviens no pārējiem neuztvēra �o vārdu nozīmību � Un tagad virzīsimies uz priek�u. �ajā rindkopā bija vairāki vārdi, kuru nozīmi jums izskaidro�u. Piemēram, jūs redzējāt vārdu �solīties�. �is vārds ir lietots agrāk izmantotā nozīmē, tagad �ī forma ir novecojusi. Vai kāds varētu man nosaukt mūsdienīgāku variantu?

Gaisā pacēlās vairākas rokas. Arī Meizija būtu piedalījusies, ja vien neizdzirdētu tik pazīstamos, smagos soļus, kas tagad dimdināja gaiteni netālu no klases durvīm.

��Vilsones jaunkundz!���sacīja skolotājs.

��Saderinā�anās,���pateica Vilsones jaunkundze. Piepe�i klases durvis atsprāga vaļā un telpā iebrāzās Meizijas brālis. Viņ� nostājās klases priek�ā, un viņa skatiens pārskrēja klāteso�ajiem, citam pēc cita.

��Vai varu jums palīdzēt?���pieklājīgi vaicāja Holkoma kungs.

��Nē, ��attrauca Stens,���esmu ieradies paņemt to, kas pēc tiesas un taisnības pienākas man, tālab turi muti, skolmeistar, un nejaucies citu darī�anās! Ja vien negribi uzprasīties uz nepatik�anām.���Viņa skatiens apstājās pie Meizijas. Viņa bija nodomājusi nākamajā rītā pie brokastu galda brālim pateikt, ka paies vēl nedēļa, līdz Prendergasta kungs dos atbildi, vai viņa klients ir pieņēmis jauno piedāvājumu. Pēc tā, cik mērķtiecīgi Stens devās tie�i pie māsas, viņa saprata, ka nebūs iespējams vīrieti pārliecināt par to, ka nauda nav saņemta.

��Kur ir mans �auksto�ais?���viņ�, vēl īsti nepiegājis pie Meizijas, uzstājīgi noprasīja.

��Man tās naudas vēl nav,���atbildēja Meizija.���Tev nāksies pagaidīt vēl vienu nedēļu.

��Pat neceri, ka es to darī�u!���iebilda Stens un, saķēris māsu aiz matiem, vilka projām no rakstāmgalda. Viņa kliegdama pretojās. Stens kopā ar Meiziju tuvojās durvīm, bet pārējie kursu apmeklētāji satriekti skatījās. Stenam ceļā nostājās tikai viens vīrietis.

��Lasies nost no ceļa, skolmeistar!

��Tenkoka kungs, es iesaku jums laist māsu vaļā, ja vien nevēlaties iedzīvoties vēl lielākās nepatik�anās, nekā jau esat.

��Un kas man tās nepatik�anas gādās? Vai tu, vārguli?���iesmējās Stens.���Ja tu nelasīsies nost no ceļa, es tavus zobus satriek�u tev rīklē. Un vari man ticēt, tas vis nebūs nekāds skaistais skats.

Stens pat nepamanīja kustību, tikai piepe�i sajuta sitienu pa saules pinumu un no sāpēm saliecās līkumā. Tāpēc arī nespēja pretoties, kad otrs sitiens trāpīja viņam pa zodu. Pēc tre�ā viņ� glu�i vienkār�i nogāzās zemē kā satrupējis koks. Ar rokām aizsargādams vēderu, Stens gulēja uz grīdas un sagaidīja, ka tūdaļ saņems spērienu. Skolotājs stāvēja un gaidīja, kad viņ� atgūsies. Kad beidzot tas bija noticis, sakautais lēnām piecēlās no zemes un, nenovērsdams skatienu no pretinieka, virzījās uz durvju pusi. Sasniedzis dro�u attālumu, viņ� pievērsās Meizijai, kura joprojām gulēja uz grīdas, kamoliņā saritinājusies, un klusi �ņukstēja.

��Tu, skuķi, labāk mājās nerādies, kamēr nebūsi dabūjusi to manu naudu,���viņ� noņurdēja,���citādi norausies.���Vairs nesacījis ne vārda, viņ� izmetās gaitenī.

Pat tad, kad Meizija dzirdēja, kā aizcērtas durvis, viņa joprojām baidījās pakustēties. Pārējie kursa klausītāji paņēma savas grāmatas un klusām izgāja no klases. �ajā vakarā krodziņa apmeklējums izpaliks.

Holkoma kungs a�i piegāja pie Meizijas, notupās pie viņas un pacēla sievietes drebo�o augumu. Pēc kāda laika viņ� sacīja: � Būs labāk, ja �ovakar nāksi man līdzi uz manām mājām, Meizij. Es tev saklā�u gultu brīvajā istabā. Varēsi palikt, cik vien ilgi pati vēlēsies.

��Se�desmit ceturtās ielas un Parka avēnijas krustojums,���Emma sacīja, steig�us iekāpusi taksometrā pie Seftona D�elksa biroja ēkas Volstrītā.

Iekārtojusies aizmugurējā sēdeklī, viņa sāka prātot par vārdiem, ko sacīs vectēva māsai Filisai, kad stāvēs pie viņas durvīm. Ja vispār tas notiks� Automa�īnā pārāk skaļi bija uzgriezts radio, un Emma nespēja īsti koncentrēties. Viņa jau prātoja, ka vajadzētu palūgt skaņu pieklusināt, ta�u bija dzirdējusi par to, ka Ņujorkas taksometru �oferi mēdzot būt kurli, kad viņiem tas ir izdevīgi. �ie cilvēki reti bija dumji un nekad ne klusi.

Emma klausījās komentētāja stāstā par notikumiem Pērlhārborā un domāja par jautājumiem, kādus Filisa noteikti uzdos. Pirmais būs par to, kālab Emma ieradusies Ņujorkā, otrais � cik ilgi viņa te jau atrodas. Un beigu beigās � kāds bijis iemesls tik ilgai apciemojuma atlik�anai. Ne uz vienu no �iem jautājumiem Emma nespēja sniegt ticamu atbildi, ja vien nepastāstīs Filisai pilnīgi visu, bet pilnīgi visu viņa nebija stāstījusi pat savai mātei.

�Varbūt Filisa nemaz nenojau� par manu eksistenci?� Emma atskārta. �Ja nu eksistē kāds ilgsto�s ģimenes naids, par kuru man nekas nav bijis zināms? Vai Filisa ir vientuļa, vai varbūt �ķīrusies un atkārtoti precējusies? Un ja nu viņa ir psihiski nestabila?�

Vienīgais, ko Emma spēja atcerēties, bija paraksts uz Ziemassvētku apsveikuma kartītes. Filisa, Gordons un Elisters. �Vai viens bija vīrs, bet otrs � dēls?� Visu vēl ļaunāku padarīja tas, ka Emmai nebija īstu pierādījumu radniecībai ar Filisu.

Kad taksometrs apstājās pie norādītās mājas, Emma sajutās vēl nedro�āk. Viņa pasniedza �oferim kārtējo divdesmit piecu centu monētu, izkāpa no taksometra un aplūkoja iespaidīgo �etrstāvu ēku, un vairākkārt mainīja domas par to, vai klaudzināt pie durvīm. Galu galā viņa nolēma apiet kvartālam un cerēja, ka pēc atgrie�anās atpakaļ jutīsies pārliecinātāka par sevi. Ejot pa Se�desmit ceturto ielu, viņai likās uzkrīto�i tas, ka ņujorkie�i izskatās neierasti izmisu�i, viņi steidzās katrs savās gaitās, un viņu sejās bija lasāms gan satraukums, gan satricinājums. Vairāki ik pa brīdim paraudzījās debesīs. Vai tie�ām viņi bija pārliecināti, ka nākamais japāņu uzlidojums būs vērsts pret Manhetenu?

Zēns, avī�u pārdevējs, stāvēja uz Parka avēnijas stūra un nemitējās skaļi atkārtot galveno tāsdienas ziņu: � Amerika pieteikusi karu. Lasiet pēdējos jaunumus!

Atgriezusies pie lielās ēkas ieejas durvīm, Emma nosprieda, ka radinieces apmeklē�anai izvēlējusies pa�u sliktāko dienu. Dro�i vien labāk būtu doties atpakaļ uz viesnīcu un izmēģināt laimi nākamajā dienā. Bet � kālab lai rītdien būtu citādi? Naudas krājums strauji izsīka. Turklāt tagad, kad Amerika bija iesaistījusies karā, varētu būt problēmas ar atgrie�anos Anglijā. �Kā es turp nokļū�u? Kā tik�u pie Sebastjana?� Viņa nebija pat iedomājusies, ka vajadzēs no dēla pavadīt �ķirti vairāk par divām nedēļām.

Viņa attapās uz kāpnēm un pēc brī�a pie melnām, spo�ām durvīm ar milzīgu, līdz mirdzumam noberztu misiņa klauvēkli. Varbūt Filisas nebūs mājās. Emma jau grasījās pieklaudzināt, kad pie sienas pamanīja zvana pogu, bet zem tās uzrakstu �Tirgotājiem�. Viņa piespieda zvana pogu, pakāpās soli atpakaļ un gaidīja, daudz labprātāk vēlēdamās sastapties ar cilvēku, kuram uzdots tikt galā ar tirgotāju piedāvājumiem.

Pēc da�ām minūtēm durvis atvēra gara auguma vīrietis elegantās drānās. Viņam mugurā bija melna �akete, balts krekls ar pelēku kaklasaiti, bet kājās svītrotas bikses.

��Kā varu jums pakalpot, kundze?���viņ� vaicāja, nepārprotami nospriedis, ka Emma nav nekāda tirgotāja.

��Mani sauc Emma Beringtone,���viņa sacīja,���un es vēlētos uzzināt, vai mana vectēva māsa Filisa ir mājās.

��Jā, patie�ām viņa ir mājās, Beringtones jaunkundz, pirmdienu pievakares viņa vienmēr velta brid�a spēlei. Ja jūs būsiet tik laipna un ienāksiet, es pavēstī�u Stjuarta kundzei, ka esat ieradusies.

��Es varu atnākt arī rīt, ja �is brīdis apmeklējumam nav piemērots,���Emma izstomīja, bet viņ� glu�i vienkār�i aizvēra durvis aiz viņas un pats bija jau nogājis gandrīz pusi koridora garuma.

Emma palika vestibilā un gaidīja. Bija skaidri redzams, no kādas valsts Stjuarti ieradu�ies. Pie sienas bija �ārlza Edvarda Stjuarta portrets, bet zem tā � divi sakrustoti zobeni.

Stjuartu klana vairogs arī atradās turpat vestibilā, tas bija piestiprināts pie sienas telpas tālākajā galā. Emma lēnām spēra soļus, apbrīnodama Peplo, Fērgusona, Maktagerta, Reibērna gleznas, kas rotāja sienas. Viņa atcerējās, ka vectēvam lordam Hārvijam piederēja kāds Lorensa darbs un tas bija piekārts pie sienas viesistabā Malgelrijas pilī. Emmai nebija ne jausmas, kā iztiku pelnīja vectēva māsas vīrs, ta�u bija skaidri redzams, ka viņam veicies.

Pēc da�ām minūtēm atgriezās virssulainis. Sejas izteiksme bija tikpat bezkaislīga kā iepriek�. Viņ� dro�i vien vēl nebija dzirdējis jaunākās vēstis par Pērlhārboru.

��Kundze jūs pieņems viesistabā, ��sulainis pavēstīja.

Viņ� tie�ām ļoti līdzinājās D�enkinsam. Neviena lieka vārda, vienmērīgs solis nemainīgā ritmā. Viņ� pat izskatījās cieņpilns, lai gan ne�ķita godbijīgs. Emma labprāt būtu pavaicājusi, no kuras Lielbritānijas daļas viņ� ieradies, ta�u zināja, ka vīrietis to uzskatītu par uzmācību, un tālab sekoja viņam uz priek�u pa gaiteni, nesacīdama neko.

Piepe�i virssulainis apstājās, pavilka malā re�ģi un pagāja nostāk, lai Emma varētu iekāpt liftā. Privātmājā bija ierīkots lifts? Viņai ienāca prātā, ka varbūt Filisa ir invalīde. Lifts nodrebēja un apstājās tre�ajā stāvā. Emma izkāpa no tā un bija nokļuvusi skaisti iekārtotā viesistabā. Ja nebūtu dzirdams lejā eso�ās ielas troksnis, automa�īnu signāltaures un policijas sirēnas, varētu pat nodomāt, ka viņa atrodas Edinburgā.

��Esiet tik laipna un uzgaidiet �eit, kundze!

Emma palika stāvam pie durvīm, bet virssulainis, �ķērsojis istabu, piegāja pie �etrām padzīvoju�ām dāmām, kuras bija sasēdu�ās ap kamīnu. Tajā sprak�ķēdama dega īsta malka. Kundzes malkoja tēju, mielojās ar smalkmaizītēm un uzmanīgi klausījās radio.

Virssulainis pavēstīja: � Ieradusies Emma Beringtones jaunkundze. � Visas �etras dāmas paraudzījās uz viņas pusi. Lorda Hārvija māsu Emma sazīmēja uzreiz, iekams kundze paguva piecelties, lai sasveicinātos ar vie�ņu. Ugunīgi sarkani mati, draisks smaids un aura kā cilvēkam, kur� labi apzinās savas dzimtas senās saknes.

��Vai tie�ām tā ir mazā Emma? Tas ta�u nevar būt!���viņa paziņoja un devās pie savas radinieces. Viņas izrunā joprojām bija jau�ama Skotijas Augstkalnes iedzīvotājiem raksturīgā melodiskā pieskaņa.���Pēdējo reizi, kad tevi redzēju, mīļo meitēn, tev mugurā bija sporta kostīms, bet kājās baltas zeķītes un sporta kurpes. Bet rokā bija hokeja nūja. Man bija �ēl to mazo zēnu, kas spēlēja pretējā komandā. ��Emma pasmaidīja. Filisai bija tāda pati humora izjūta kā lordam Hārvijam.���Un tagad� Tik paskaties! Esi uzplaukusi un kļuvusi par skaistuli.���Emma nosarka.���Kādi vēji tevi atpūtu�i uz Ņujorku, mana dārgā?

��Es ļoti atvainojos, ka �ādi ielau�os����Emma ierunājās un nervozi paraudzījās uz pārējām dāmām.

��Par viņām neraizējies,���Filisa pa�ukstēja,���pēc prezidenta paziņojuma viņām ir daudz pa�ām savu rai�u. Un kur tavas somas?

��Mayflower viesnīcā, � Emma atbildēja.

��Pārker,���Filisa vērsās pie virssulaiņa,���aizsūti kādu uz Mayflower viesnīcu pēc Emmas jaunkundzes mantām un pēc tam sagatavo viesu istabu. Man ir sajūta, ka brāļa mazmeita paliks �eit kādu laiku. � Virssulainis klusi pazuda.

��Bet, vec�

��Nekādus �bet�! ��Filisa strikti noteica un pacēla roku.���Un arī nekādus �vec� nevēlos dzirdēt. Tas liek man justies neatbilstīgi. Protams, ir pilnīgi iespējams, ka esmu veca un valdonīga, tomēr es nevēlos, lai man par to kāds nemitīgi atgādina. Tā kā, lūdzu, sauc mani par Filisu!

��Paldies, Filisa!���Emma sacīja.

Vecā kundze iesmējās. � Cik ļoti es mīlu angļu valodu! � viņa teica. � Un tagad nāc, iepazīsties ar manām draudzenēm. Viņas būs sajūsmā, satiekot tik neatkarīgu jaunu dāmu. Tik biedējo�i modernu.

�Kādu laiku� izstiepās vairāk nekā gada garumā. Dienām ritot, Emma aizvien izmisīgāk vēlējās būt kopā ar Sebastjanu, ta�u varēja vien lasīt mātes un retu reizi arī Greisas vēstules, kurās bija pastāstīts, kā puisēnam klājas. Viņa raudāja, kad uzzināja, ka nomiris vectēvs, sers Volters. Bija ta�u licies, ka vectēvs mū�am būs dzīvs. Viņa pūlējās nedomāt par to, kur� tagad pārņems kompānijas vadību, vien sprieda, ka tēvam nepietiks drosmes parādīties Bristolē.

Filisa darīja visu, kas vien iespējams, lai Emma justos kā mājās. Vairāk nebūtu pa spēkam pat jaunās sievietes mātei. Emma ātri vien atklāja, ka Filisa ir īsta Hārviju dzimtas pārstāve. Pārmēru dāsna, un no viņas vārdu krājuma jau agrā vecumā bija iznīdēti tādi vārdi kā �neiespējami�, �neiedomājami� un �nepraktiski�. Viesu guļamistaba, kā Filisa to dēvēja, patiesībā bija vairākas istabas ar skatu uz Centrālparku. Tas bija patīkams pārsteigums pēc tam, kad Emmai bija vajadzējis mitināties nelielajā viesnīcas Mayflower numuriņā. Otrais pārsteigums gaidīja Emmu pirmajā vakarā, kad viņa devās lejā uz ēdamistabu vakariņās. Filisa bija tērpusies ugunīgi sarkanā kleitā, malkoja viskiju un smēķēja cigareti garā iemutī. Emma pasmaidīja, atcerējusies, ka �ī sieviete viņu bija nosaukusi par modernu.

��Vakariņās mums pievienosies mans dēls Elisters,���Filisa paziņoja, pirms vēl Pārkeram radās iespēja ieliet Emmai glāzi �erija.���Viņ� ir advokāts un vecpuisis. No �iem diviem trūkumiem viņ� laikam nekad netiks vaļā. Ta�u reizumis viņ� prot būt arī uzjautrino�s, lai gan mazliet īpatnējā manierē.

Pēc da�ām minūtēm ieradās arī Elisters. Vakariņām kopā ar māti viņ� bija ģērbies smokingā, tādējādi pierādīdams, ka ir īsts ārzemēs dzīvojo�a brita iemiesojums.

Emma minēja, ka viņam ir apmēram piecdesmit gadu un ļoti laba drēbnieka �ūtais uzvalks vizuāli maskē da�as liekas mārciņas. Viņa joki bija mazliet pasausi, tomēr viņ� neap�aubāmi bija mo�s, apņēmīgs un labi informēts. Viņ� pat atļāvās nedaudz parunāt par lietu, kurai tobrīd bija nodevies. Emmu pārsteidza Filisas lepnuma pilnie vārdi par to, ka Elisters jau kop� dienas, kad nomiris viņas vīrs, ir gados jaunākais partneris advokātu firmā. Emma nodomāja, ka Filisa zina, kālab dēls nav apprecējies.

Grūti sacīt, vai tas notika labā ēdiena, izcilā vīna vai glu�i vienkār�i amerikāņu viesmīlības ietekmē, bet Emma spēja atbrīvoties tiktāl, ka vakariņu beigās pastāstīja viņiem pilnīgi visu, kas atgadījies viņas dzīvē kop� dienas, kad vectēva māsa Filisa viņu redzēja hokeja spēlē skolas sporta laukumā.

Kad Emma bija paskaidrojusi, kālab, par spīti riskam, �ķērsojusi Atlantijas okeānu, Filisa un Elisters skatījās uz viņu gandrīz kā uz vie�ņu no citas planētas.

Apēdis pēdējo augļu tortes gabaliņu un pievērsies prāvai brendija glāzei, Elisters nākamās trīsdesmit minūtes iztaujāja Emmu tik rūpīgi, it kā būtu viņas lietā iesaistītās puses advokāts, kur� izpra�ņā pretējo pusi atbalsto�u liecinieci.

��Man jāteic, māt,���viņ� sacīja, salocījis salveti,����ī lieta izskatās patie�ām daudzsolo�a. Nespēju vien sagaidīt, kad varē�u krustot zobenu ar Seftonu D�elksu.

��Kāda gan jēga tērēt laiku ar D�elksu?���Emma nesaprata.���Daudz svarīgāk ir atrast Hariju un atjaunot viņa labo vārdu.

��Vispār jau pilnīgi piekrītu �im viedoklim,���noteica Elisters.���Tomēr man ir tāda sajūta, ka, ķeroties pie viena, mēs nokļūsim arī pie otra.���Viņ� paņēma Emmas nopirkto �Cietumnieka dienasgrāmatu�, ta�u neatvēra, bet tikai izpētīja muguriņu.

��Kas ir izdevējs?���vaicāja Filisa.

��Viking Press, � atbildēja Elisters un noņēma brilles.

��Pats Herolds Gincburgs.

��Vai tev liekas, ka viņ� sadarbojies ar Maksu Loidu un arī ir iesaistīts �ajā krāp�anā? ��Elisters vaicāja, pievērsdamies mātei.

��Nekādā gadījumā, ��viņa attrauca.���Tavs tēvs man stāstīja, ka reiz tiesas zālē viņam nācies saskarties ar Heroldu Gincburgu. Cik atceros, tēvs �o cilvēku raksturoja kā grūti uzveicamu pretinieku, bet tādu, kur� nekādā gadījumā pat neapsvērtu iespēju apiet likumu. Nemaz jau nerunājot par tie�u likuma pārkāpumu.

��Tad mums ir cerība,���teica Elisters.���Ja reiz ir tā, kā tu saki, tad viņ� nepriecāsies, kad uzzinās par viņa vārdā veiktajiem netīrajiem darījumiem. Tomēr man vispirms jāizlasa grāmata, un tikai tad es varu tikties ar izdevēju.���Elisters paraudzījās uz galda otrā pusē sēdo�o Emmu un viņai uzsmaidīja.���Būs ļoti interesanti uzzināt, kādas iespējas Gincburga kungs tev dos, jaunā dāma.

��Un es,���ierunājās Filisa,���ar tikpat lielu interesi uzzinā�u, kādas iespējas viņam dos Emma.

��Tev kā vienmēr taisnība, māt. Tu�ē, ��Elisters piekāpās.

Kad Pārkers bija ielējis Elisteram otro brendija glāzi un no jauna aizdedzis viņa cigāru, Emma uzdro�inājās pavaicāt brālēna domas par viņas iespējām apciemot Hariju Levenemā.

��Rīt es tavā vārdā sagatavo�u iesniegumu,���viņ� apsolīja, pūzdams dūmu gredzenus.���Paraudzīsimies, varbūt es varē�u izdarīt mazliet vairāk nekā tavs izpalīdzīgais detektīvs.

��Mans izpalīdzīgais detektīvs?���atkārtoja Emma.

��Netipiski izpalīdzīgais,���noteica Elisters.���Es brīnos, ka viņ� vispār piekrita ar tevi satikties pēc tam, kad bija uzzinājis, ka lietā iesaistīts D�elkss.

��Mani gan viņa izpalīdzība nemaz nepārsteidz,���iebilda Filisa un piemiedza Emmai ar aci.

��Un jūs sakāt, ka �o grāmatu sarakstījis jūsu vīrs?

��Nē, Gincburga kungs,���atbildēja Emma.���Mēs ar Hariju Kliftonu neesam precēju�ies, lai gan mums ir kopīgs bērns. Bet, jā, �Cietumnieka dienasgrāmatu� sarakstījis Harijs Kliftons; viņi ar Loidu izcieta sodu vienā ieslodzījuma vietā.

Herolds Gincburgs uzbīdīja augstāk brilles ar pusmēness formas stikliem un vērīgāk nopētīja jauno sievieti, kura sēdēja galda pretējā pusē. � Jūsu sūdzība man radījusi nelielu problēmu, � viņ� sacīja. � Man jāuzsver, ka ikviens teikums �ajā manuskriptā bija rakstīts ar Maksa Loida roku.

��Viņ� pārrakstīja Harija dienasgrāmatas. Vārdu pa vārdam.

��Lai tas būtu iespējams, Loida kungam vajadzēja atrasties vienā kamerā ar Tomu Bred�ovu. Domāju, to bez grūtībām varētu pārbaudīt.

��Tikpat labi viņi varēja kopā strādāt bibliotēkā, ��minēja Elisters.

��Ja jums izdosies to pierādīt,���iebilda Gincburgs.���Mana kompānija jeb, tie�āk sakot, es nonāk�u neapskau�amā situācijā, lai neteiktu vairāk. Gudrāk būs, ja meklē�u advokāta palīdzību.

��Mēs vēlamies, lai viss būtu skaidrs jau no pa�a sākuma,���iejaucās Elisters, kur� sēdēja Emmai labajā pusē. ��Esam atnāku�i, lai apliecinātu savu labo gribu, jo mums likās, ka vēlēsieties uzzināt manas radinieces stāstu.

��Es piekritu ar jums tikties vienīgi aiz cieņas pret jūsu nelaiķi tēvu,���sacīja Gincburgs.

��Nezināju, ka bijāt pazīstami.

��Es viņu personiski nepazinu,���Gincburgs paskaidroja.���Viņ� pārstāvēja otru pusi lietā, kurā bija iesaistīta arī mana kompānija. Kad devos projām no Tiesas nama, vēlējos, kaut viņ� būtu pārstāvējis mani. Lai nu kā� Ja es jūsu radinieces stāstu uztveru par patiesību,���viņ� turpināja,���jūs, cerams, neiebildīsiet, ka Beringtones jaunkundzei uzdodu da�us jautājumus.

��Labprāt atbildē�u uz visiem jautājumiem, kādi vien jums varētu rasties, Gincburga kungs,���sacīja Emma.���Uzdrīkstē�os vaicāt, vai arī pats esat lasījis �o grāmatu?

��Man ir svarīgi izlasīt katru grāmatu, ko mēs publicējam, Beringtones jaunkundz. Neizlik�os un neapgalvo�u, ka tās visas uzskatu par baudāmām un katru izlasu līdz galam. Tomēr gadījumā ar �Cietumnieka dienasgrāmatu�, jau izlasījis pirmo nodaļu, es skaidri sapratu, ka tas būs bestsellers. Esmu pat veicis kādu piezīmi lappuses malā. ��Gincburgs paņēma grāmatu, pa�ķirstīja to un, atradis vajadzīgo, sāka lasīt. �Es alla� esmu vēlējies kļūt par rakstnieku un pa�laik izstrādāju si�etu pirmajai detektīvromānu sērijas grāmatai. Darbība norisināsies Bristolē.�

��Bristolē, ��Emma atkārtoja, pārtraukdama veco vīru.���Kā gan Makss Loids varētu kaut ko zināt par Bristoli?

��Maksa Loida dzimtajā Ilinoisas pavalstī ir tāda pilsēta Bristole, Beringtones jaunkundz,���paskaidroja Gincburgs.���Tā man sacīja Makss, kad es uzsvēru, ka esmu ieinteresēts �o sēriju izlasīt.

��Jums tas neizdosies,���Emma bija pārliecināta.

��Viņ� jau ir iesniedzis pirmās nodaļas. Darba nosaukums ir �Ar sve�u vārdu�, ��stāstīja Gincburgs.���Man jāatzīst, ka tās ir visai labas.

��Vai �ās nodaļas ir rakstītas tajā pa�ā stilā kā �Cietumnieka dienasgrāmata�?

��Jā. Un, pirms jūs vaicājat, Beringtones jaunkundz, arī tās ir rakstītas ar to pa�u roku. Jūs ta�u neapgalvosiet, ka arī �oreiz viņ� to visu pārrakstījis.

��Vienreiz viņam tas jau izdevās. Kālab lai viņ� nemēģinātu atkal?

��Bet� vai jums ir kaut viens īsts pierādījums tam, ka Loida kungs nav �ā darba autors?���vaicāja Gincburgs, un viņa balsī ieskanējās neliels aizkaitinājums.

��Jā, kungs,���bilda Emma.���Tas ir grāmatā.

��Ja tas patie�ām ir tā, man jāpiekrīt autora spriedumam, ka esat ļoti daiļa un, citējot viņu, �enerģiska un kaujinieciska�. Emma pasmaidīja.���Un jūs esat vecs glaimotājs, Gincburga kungs.

��Viņ� ir uzrakstījis �enerģiska un kaujinieciska,� ��Gincburgs atkārtoja un pabīdīja brilles tuvāk acīm.���Kad jūsu sūdzība likuma kārtībā tiks izskatīta tiesā, Seftons D�elkss būs atvedis uz sēdi vismaz duci Emmu, kuras, ne aci nepamirk�ķināju�as, apzvērēs, ka pazinu�as Loidu visu savu mū�u. Man nepiecie�ams kaut kas būtiskāks.

��Vai jums ne�ķiet mazliet dīvaini, ka pirmā diena, kas aprakstīta dienasgrāmatā, sakrīt ar to, kurā Tomass Bred�ovs ieradās Levenemā?

��Loida kungs paskaidroja, ka dienasgrāmatas rakstī�anu uzsācis tikai pēc tam, kad kļuvis par cietuma bibliotekāru. Tad bijis vairāk laika �ādai nodarbei.

��Un kā jūs izskaidrosiet to, ka ne ar vārdu nav pieminēta viņa pēdējā cietumā pavadītā nakts vai vismaz atbrīvo�anas rīts? Viņ� vienkār�i pabrokasto un dodas uz darbu bibliotēkā!

��Un kāds ir jūsu skaidrojums?���vaicāja Gincburgs, pār brillēm cie�i vērdamies Emmā.

��Lai kur� arī sarakstījis �Cietumnieka dienasgrāmatu�, viņ� joprojām atrodas Levenemā. Un, ļoti iespējams, raksta nākamo sējumu.

��Jums būs grūti to pierādīt,���iebilda Gincburgs, mazliet iepletis acis.

��Piekrītu,���apstiprināja Elisters.���Beringtones jaunkundzes vārdā es jau esmu iesniedzis pieprasījumu atļaut ieslodzījuma vietā apmeklēt Tomasu Bred�ovu. Gaidu, kad Levenemas cietuma priek�nieks paziņos par piekri�anu.

��Vai drīkstu uzdot vēl da�us jautājumus, Beringtones jaunkundz, lai pilnībā gaisinātu jebkādas �aubas?���vaicāja Gincburgs.

��Jā, protams,���piekrita Emma.

Vecais vīrs pasmaidīja, saraustīja vesti, pastūma brilles uz aug�u un pārlasīja jautājumus, kas bija uzrakstīti uz papīra lapas viņam priek�ā � Kas ir kapteinis D�eks Tārants? Reizēm viņ� tiek saukts arī par Veco D�eku.

��Mana vecātēva senākais draugs. Viņi kopā piedalījās Būru karā.

��Kura vectēva?

��Sera Voltera Beringtona.

Izdevējs pamāja ar galvu. � Vai jūs uzskatāt kapteini Tārantu par godājamu cilvēku?

��Glu�i kā Cēzara sievai, viņam nevar izteikt ne mazākos pārmetumus. Ļoti iespējams, ka tie�i viņ� visvairāk ietekmējis Harija dzīvi.

��Bet� vai tad tie�i viņ� nebija tas, kura dēļ izjuka jūsu un Harija kāzas?

��Vai �is ir piemērots jautājums?���iebilda Elisters un pielēca kājās.

��Domāju, ka to mēs tūdaļ uzzināsim,���attrauca Gincburgs, nenovērsdams skatienu no Emmas.

��D�eks uzskatīja par savu pienākumu brīdināt mācītāju, ka mans tēvs Hugo Beringtons, iespējams, ir arī Harija tēvs,���paskaidroja Emma, balsij aizlūstot.

��Vai tas tie�ām bija nepiecie�ams, Gincburga kungs?���nikni vaicāja Elisters.

��Jā gan,���atbildēja izdevējs un paņēma �Cietumnieka dienasgrāmatu�. ��Tagad esmu pārliecināts, ka �o darbu sarakstījis Harijs Kliftons, nevis Makss Loids.

Emma pasmaidīja. � Paldies, � viņa teica. � Lai gan neesmu dro�a, ko es varētu darīt lietas labā.

��Toties es pilnīgi skaidri zinu, ko darī�u,���sacīja Gincburgs.���Cik vien ātri būs iespējams, es izdo�u labotu un papildinātu romāna versiju. Tajā būs mainītas divas būtiskas nianses. Uz pirmā vāka Maksa Loida vārdu aizstās Harija Kliftona vārds, un uz aizmugurējā vāka būs īstā autora fotogrāfija. Pieņemu, ka jums tāda ir, Beringtones jaunkundz.

��Vairākas,���attrauca Emma.���Starp tām arī viena tāda, kurā Harijs redzams uz �Kanzasas zvaigznes� klāja brīdī, kad kuģis ieiet Ņujorkas ostā.

��Un tas izskaidro arī� ��ierunājās Gincburgs.

��Ja jūs to izdarīsiet,���ieteicās Elisters,���sāksies īsta elle. D�elkss iesniegs prasību tiesā un apsūdzēs jūs par neslavas cel�anu viņa klientam. Viņ� pieprasīs apsūdzo�u spriedumu.

��Cerēsim, ka tie�i tā viņ� arī rīkosies,���sacīja Gincburgs.���Tādā gadījumā grāmata nenoliedzami atgriezīsies bestselleru saraksta aug�galā un tur paliks vismaz vairākus mēne�us. Ja viņ� nedarīs neko, un tie�i tā, manuprāt, arī būs, to varēs uzskatīt par pierādījumu viņa pārliecībai, ka viņ� vienīgais ir redzējis pēdējo burtnīcu, kurā Harijs Kliftons aprakstījis, kā nonācis Levenemā.

��Es zināju, ka ir vēl viena burtnīca,���noteica Emma.

��Tāda ir pavisam noteikti,���Gincburgs apstiprināja.���Jūs pieminējāt �Kanzasas zvaigzni�, un tanī brīdī es atskārtu, ka topo�ās grāmatas �Ar sve�u vārdu� manuskripta pirmajās nodaļās aprakstītais ir Harija Kliftona piedzīvojumi līdz brīdim, kad viņ� tika notiesāts par noziegumu, ko nebija izdarījis.

��Vai ļausiet man to izlasīt?���Emma vaicāja.

Jau iegājusi Elistera kabinetā, Emma saprata, ka noticis kaut kas slikts. Nebija ierasti siltā smaida un laipnā sveiciena. Viņ� sēdēja, drūmi saraucis pieri.

��Man neatļāva Hariju apmeklēt, vai ne?���Emma minēja.

��Jā, ��atteica Elisters.���Tavs lūgums tika noraidīts.

��Bet� kāpēc? Tu ta�u sacīji, ka man ir tādas tiesības un izredzes ir visai labas.

���orīt es piezvanīju cietuma priek�niekam un uzdevu viņam tādu pa�u jautājumu.

��Un kādu iemeslu viņ� minēja?

��Varēsi paklausīties pati,���teica Elisters.���Es �o sarunu ierakstīju lentē. Un klausies uzmanīgi, jo tajā minēti trīs svarīgi pieturas punkti. � Neteicis vairāk ne vārda, viņ� paliecās uz priek�u un nospieda Grundig iekārtas atskaņo�anas pogu. Sāka griezties divas lentes spolītes.

��Levenemas labo�anas darbu iestāde.

��Es vēlētos runāt ar priek�nieku.

��Kas zvana?

��Elisters Stjuarts. Advokāts no Ņujorkas.

Klusums. Tad atkal ieskanējās kāds zvans. Ilgāks klusums, un tad vārdi: � Tūlīt savieno�u, kungs.

Kad ieslodzījuma vietas priek�nieks sāka runāt, Emma sēdēja uz pa�as krēsla malas.

��Labrīt, Stjuarta kungs. Esmu cietuma priek�nieks Svonsons. Kā varu jums palīdzēt?

��Labrīt, Svonsona kungs! Pirms desmit dienām savas klientes Emmas Beringtones vārdā es iesniedzu lūgumu, cik drīz vien iespējams atļaut viņai satikties ar ieslodzīto Tomasu Bred�ovu. �orīt no jūsu iestādes es saņēmu vēstuli, kurā sacīts, ka �is lūgums noraidīts. Neredzu nekādu likumīgu pamatojumu �ādam�

��Stjuarta kungs, jūsu iesniegums tika izskatīts parastajā kārtībā, ta�u man nācās dot noraido�u atbildi, jo Tomass Bred�ovs vairs neatrodas manā iestādē.

Iestājās gara pauze, lai gan Emma redzēja, ka lente joprojām grie�as. Beidzot Elisters vaicāja: � Uz kādu ieslodzījuma vietu viņ� ir pārcelts?

���ādu informāciju man nav tiesību izpaust, Stjuarta kungs.

��Bet likums nosaka mana klienta tiesības�

��Ieslodzītais ir parakstījis dokumentu, kurā atsakās no savām tiesībām. �ā dokumenta kopiju es jums labprāt nosūtī�u.

��Kāpēc viņam tas bija jādara?���vaicāja Elisters, nevēlēdamies atkāpties.

��Man nav ļauts izpaust �ādu informāciju,���atbildēja cietuma priek�nieks, nepaceldams balsi.

��Vai saistībā ar Tomasu Bred�ovu jums vispār ir atļauts atklāt kaut ko?���vaicāja Elisters, pūlēdamies savā balsī nepaust izmisumu.

Iestājās kārtējais ilgais klusums. Lai gan magnetofona lente joprojām griezās, Emmai likās, ka cietuma priek�nieks nolicis klausuli. Elisters pielika pirkstu pie lūpām, un negaidot atkal atskanēja Svonsona balss.

��Harijs Kliftons tika atbrīvots no cietuma, tomēr turpina izciest piespriesto sodu.���Atkal ilgs klusums.���Un es zaudēju labāko bibliotekāru, kāds �eit jebkad bijis.

Saruna pārtrūka.

Elisters izslēdza magnetofonu un sacīja: � Cietuma priek�nieks mums palīdzēja, cik spēja.

��Nosaucot Hariju īstajā vārdā? ��vaicāja Emma.

��Jā, un arī pasakot, ka viņ� vēl glu�i nesen strādājis cietuma bibliotēkā. Tas izskaidro, kā Loids varēja tikt pie viņa dienasgrāmatām.

Emma pamāja ar galvu. � Ta�u tu teici, ka ir trīs svarīgi pieturas punkti, � viņa atgādināja. � Kāds bija tre�ais?

��Harijs ir atbrīvots no cietuma, tomēr turpina izciest piespriesto sodu.

��Tad jau viņ� noteikti ir kādā citā ieslodzījuma vietā, ��minēja Emma.

��Diezin vai,���iebilda Elisters.���Valsts tagad ir iesaistīta karā. Esmu gatavs saderēt, ka Tomass Bred�ovs pa�laik izcie� sodu jūras kara flotē.

��Kas tev liek tā domāt?

��Viņa pieraksti,���atteica Elisters un paņēma no galda �Cietumnieka dienasgrāmatu�, at�ķīra jau iepriek� atzīmētu lappusi un sāka lasīt: ���Tiklīdz nokļū�u Bristolē, es pievieno�os kara flotes vīriem, lai cīnītos pret vācie�iem.�

��Viņi ta�u nemū�am neļautu Harijam atgriezties Anglijā pirms soda izcie�anas termiņa beigām,���Emma iebilda.

��Es jau neteicu, ka viņ� ir Anglijas kara flotē.

��Mīļais Dievs!���izsaucās Emma, kad bija pilnībā aptvērusi Elistera vārdu nozīmīgumu.

��Beidzot mēs zinām, ka Harijs joprojām ir dzīvs,���priecīgi sacīja Elisters.

��Man labāk patiktu, ja viņ� vēl joprojām atrastos ieslodzījuma vietā.

Sera Voltera bēru ceremonija notika Redklifas Svētās Marijas baznīcā. Beringtonu kuģniecības valdes biju�ais priek�sēdētājs noteikti būtu lepojies ar to, ka atvadīties no viņa sanāku�i tik daudzi cilvēki un, viņu godinot, Bristoles bīskaps sacīja tik izjustu un patiesu runu.

Pēc dievkalpojuma sanāku�ie nostājās rindā, lai izteiktu līdzjūtību seram Hugo, kur� blakus savai mātei stāvēja pie baznīcas ziemeļu puses ieejas. Visiem, kas vēlētos pavaicāt, viņ� bija gatavs stāstīt, ka viņa meita Emma ir aizbraukusi uz Ņujorku. Tiesa, iemeslu gan viņ� nespētu nosaukt. Ja kāds painteresētos par dēlu D�ailsu, ar kuru Hugo ārkārtīgi, pat pārspīlēti lepojās, tad uzzinātu, ka viņ� atrodas gūstekņu nometnē Veinsbergā. To visu māte viņam bija pastāstījusi iepriek�ējā vakarā.

Piemiņas ceremonijas laikā lords un lēdija Hārviji, Hugo bijusī sieva Elizabete un meita Greisa sēdēja pirmajā solu rindā pretējā pusē tai, kurā atradās Hugo. Visi bija izteiku�i līdzjūtību sērojo�ajai atraitnei un uzsvērti izliku�ies nemanām Hugo klātbūtni.

Meizija Kliftone dievkalpojuma laikā sēdēja pēdējā solu rindā. Kamēr vien noritēja ceremonija, viņa nepacēla galvu un piecēlās un izgāja no baznīcas, tiklīdz bīskaps bija devis pēdējo svētījumu draudzei.

Kad Bills Lokvuds, Beringtonu kompānijas rīkotājdirektors, piegāja pie Hugo un izteica līdzjūtību, jaunajam valdes priek�sēdētājam neatradās citu vārdu, kā vien: � Ceru jūs redzēt rīt pulksten deviņos manā kabinetā.

Lokvuda kungs mazliet paklanījās.

Pēc piemiņas ceremonijas visi tika aicināti uz Beringtonholu. Hugo iejuka sērotāju pūlī. Daudzi no viņiem vēl nezināja, ka zaudēju�i darbu Beringtonu kompānijā. Kad pēdējais viesis bija devies projām, Hugo aizsteidzās uz savu istabu un pārģērbās vakariņām.

Vezdams savu māti zem rokas, viņ� iegāja ēdamzālē. Kad viņa bija apsēdusies, viņ� ieņēma sava tēva vietu galda galā. Kalpotāju vairs nebija, un viņ� maltītes laikā mātei pavēstīja, ka, par spīti tēva ļaunajām nojautām, tomēr ir mainījies.

Viņ� dro�ināja māti, sacīdams, ka tagad kompānija atrodas dro�ās rokās un viņam ir aizraujo�i nākotnes plāni.

Nākamajā rītā pulksten deviņos divdesmit trijās Hugo pirmo reizi pēc divu gadu prombūtnes iestūrēja savu Bugatti pa Beringtonu kuģniecības vārtiem. Auto viņ� novietoja valdes priek�sēdētāja transportlīdzeklim paredzētajā vietā un devās uz kabinetu, kurā reiz strādāja viņa tēvs.

Ceturtajā stāvā Hugo Beringtons izkāpa no lifta un uzreiz pamanīja Billu Lokvudu, kur� �urpu turpu staigāja pa gaiteni. Rokā viņam bija sarkana dokumentu mape. Likt viņam gaidīt � tie�i tāds arī bija Hugo mērķis.

��Labrīt, Hugo,���sacīja Lokvuds un panācās tuvāk.

Hugo pagāja viņam garām, pat neatņēmis sveicienu. � Labrīt, Potsas jaunkundz! � viņ� teica savai kādreizējai sekretārei tā, it kā nebūtu bijis projām. � Es jums paziņo�u, kad bū�u gatavs pieņemt Lokvuda kungu, � viņ� piebilda un iegāja savā jaunajā kabinetā.

Apsēdies pie sava tēva rakstāmgalda � tie�i tā viņ� �o mēbeli joprojām uztvēra �, Hugo nodomāja: �Cik gan ilgs laiks aizritēs, līdz �īs izjūtas pazudīs?� Pēc tam Hugo ķērās pie Times lasī�anas. Karā bija iesaistīju�ies krievi un amerikāņi, un tagad daudz vairāk cilvēku ticēja sabiedroto uzvarai. Hugo nolika laikrakstu.

��Potsas jaunkundz, paaiciniet Lokvuda kungu!

Rīkotājdirektors ar smaidu sejā ienāca kabinetā. � Laipni lūgts atpakaļ, Hugo! � viņ� sacīja.

Hugo cie�i paskatījās uz viņu un teica: � Valdes priek�sēdētāj.

��Atvainojos, valdes priek�sēdētāj,���savu kļūdu laboja vīrs, kur� Beringtonu kompānijā bija strādājis jau tad, kad Hugo vēl staigāja īsās biksēs.

��Gribu dzirdēt atskaiti par kompānijas finansiālo stāvokli.

��Protams, valdes priek�sēdētāj.���Lokvuds atvēra sarkano mapi.

Tā kā valdes priek�sēdētājs nebija piedāvājis apsēsties, Lokvuds palika stāvam. � Jūsu tēvam �ajos grūtajos laikos, � viņ� iesāka, � izdevās kompāniju vadīt tik apdomīgi, ka, par spīti vairākām neveiksmēm, tostarp bombardē�anām kara sākumā, kad vācie�i nemitīgi pūlējās iznīcināt dokus, mēs varējām izpildīt vairākus valdības pasūtījumus un tādējādi pārciest vētru tā, lai, �im briesmīgajam karam beidzoties, mēs būtu labās pozīcijās.

��Bez liekām runām, lūdzu,���Hugo pavēlēja.���Ķeries pie galvenā.

��Pagāju�ajā gadā, ��rīkotājdirektors sacīja un pār�ķīra lappusi,���kompānijas peļņa bija trīsdesmit septiņi tūksto�i �etri simti mārciņu un desmit �iliņi.

��Jā, nedrīkst aizmirst par desmit �iliņiem, vai ne,���sacīja Hugo.

��Tie�i tā vienmēr domāja arī jūsu tēvs,���atteica Lokvuds, neievērojis sarkasmu.

��Un �ogad?

��Pēc pusgada rezultātiem var spriest, ka peļņa solās būt līdzīga. Var gadīties, ka mums pat izdosies pārspēt pērnos rezultātus.���Lokvuds atkal pār�ķīra lappusi.

��Cik daudz brīvu vietu pa�laik ir valdē? ��Hugo noprasīja.

Temata maiņa pārsteidza Lokvudu nesagatavotu. Viņ� �ķirstīja dokumentus un tikai pēc brī�a atbildēja:

��Trīs. Jo diem�ēl pēc jūsu tēva nāves lords Hārvijs, sers Dereks Sinklērs un kapteinis Heivenss iesniedza atlūgumu.

��Priecājos to dzirdēt,���sacīja Hugo.���Tādējādi man aiztaupītas pūles, kas rastos, viņus atlai�ot.

��Valdes priek�sēdētāj, pieņemu, ka nevēlēsieties, lai savās piezīmēs atspoguļoju �o jūsu izteikumu, kad dokumentē�u mūsu tik�anās gaitu.

��Mani ne mazākajā mērā neinteresē tas, ko jūs darīsiet vai nedarīsiet!���Hugo atcirta. Rīkotājdirektors nolieca galvu.���Un kad jūs grasāties doties pensijā? ��Hugo turpināja vaicāt.

��Pēc pāris mēne�iem man paliks se�desmit. Ta�u, ņemot vērā apstākļus� ja jūs priek�sēdētāj domājat�

��Kādus apstākļus?

��Jūs tikko esat sācis iepazīties ar visām norisēm kompānijā un� es varētu palikt darbā vēl vismaz kādus divus gadus.

��Labi,���atteica Hugo, un rīkotājdirektors pasmaidīja otro reizi tajā rītā, ��ta�u, lūdzu, manis dēļ nepārpūlieties. Man pilnīgi pietiks ar tiem diviem mēne�iem. Un kāds ir mūsu lielākais izaicinājums pa�laik?

��Mēs nesen pieteicāmies konkursā par iespēju valdībai izīrēt mūsu tirdzniecības kuģus kara flotes vajadzībām,���atbildēja Lokvuds, kad bija mazliet atguvies.���Mēs neesam glu�i pirmajā pozīcijā, ta�u jūsu tēvs spēja radīt labu iespaidu, kad �ā gada sākumā pie mums bija ieradusies inspektoru komisija. Domāju, ka mēs tiekam uztverti gana nopietni.

��Kad mēs uzzināsim rezultātus?

��Vēl kādam laikam jāpaiet. Ierēdņi nav radīti tam, lai strādātu ātri,���viņ� piebilda un iesmējās par joku.���Esmu sagatavojis arī vairākus tematus, kas būtu apsprie�ami valdes sēdēs. Iesnieg�u tos jūsu izvērtē�anai, priek�sēdētāj. Tādējādi būsiet labi sagatavojies savas pirmās sēdes vadī�anai.

��Neesmu ieplānojis nākotnē sasaukt valdes sēdes tik bie�i, kā tas bija agrāk,���teica Hugo.���Uzskatu, ka vadībā jābūt vienam cilvēkam, kuram jāpieņem lēmumi un tie jārealizē. Tomēr �os dokumentus varat atstāt manai sekretārei. Kad man būs laiks, es tos izskatī�u.

��Kā vēlaties, valdes priek�sēdētāj.

Pēc īsa brī�a Lokvuds izgāja no kabineta, un arī Hugo posās projām. � Es dodos uz savu banku, � viņ� pavēstīja, iedams garām Potsas jaunkundzes rakstāmgaldam.

��Vai piezvanīt Prendergasta kungam un brīdināt, ka vēlaties ar viņu tikties?���Potsas jaunkundze vaicāja, steidzoties viņam pakaļ pa gaiteni.

��Nekādā gadījumā! ��attrauca Hugo.���Es grasos viņam sagādāt pārsteigumu.

��Vai ir kas tāds, kas man jāpaveic līdz jūsu atgrie�anās brīdim, ser Hugo?���Potsas jaunkundze vēl steidza noskaidrot, kad priek�sēdētājs jau kāpa liftā.

��Jā. Parūpējieties, lai tiktu nomainīta plāksnīte uz manām durvīm. Kad bū�u atpakaļ, vēlos uz tām redzēt savu vārdu. Potsas jaunkundze pavērās uz durvīm. Teksts uz plāksnītes, kas bija atveidota kā zeltīta lapa, vēstīja: �Sers Volters Beringtons. Valdes priek�sēdētājs.�

Lifta durvis aizvērās.

Hugo brauca uz Bristoles centru un priecājās par to, ka pirmās stundas valdes priek�sēdētāja amatā aizritēju�as tik labi, ka labāk nemaz nevarētu vēlēties. Pasaulē atkal bija atjaunojusies pareizā kārtība. Viņ� novietoja savu Bugatti Kornstrītā iepretī National Provincial Bank, tad pieliecās un paņēma sainīti, ko bija nolicis zem pasa�iera sēdekļa.

Viņ� �ķērsoja bankas vestibilu, pagāja garām klientu pieņēmēja rakstāmgaldam un taisnā ceļā devās uz pārvaldnieka darba kabinetu. Viņ� īsi pieklaudzināja un iesoļoja telpā. Pārsteigtais Prendergasts pielēca kājās, kad Hugo uz viņa rakstāmgalda nolika kurpju kasti, bet pats apsēdās krēslā iepretī.

��Ceru, ka neiztraucēju jūs kādā nozīmīgā darbā, ��Hugo sacīja.

��Protams, nē, ser Hugo!���atteica Prendergasts, raudzīdamies uz kurpju kasti.���Jums esmu pieejams katrā laikā.

��Ir patīkami to apzināties, Prendergasta kungs. Tad varbūt sāciet ar ziņojumu par jaunumiem Brodstrītas lietā.

Bankas pārvaldnieks veikli �ķērsoja kabinetu, piegāja pie skapja, atvēra atvilktni un izņēma biezu dokumentu mapi, kuru pēc tam nolika uz rakstāmgalda. Viņ� pārskatīja vairākus dokumentus un tikai pēc tam ierunājās.

��Ak jā, ��viņ� teica,���lūk, arī meklētais.

Hugo pirksti nepacietīgi bungoja pa krēsla paroceni.

��No divdesmit diviem īpa�niekiem, kuri cietu�i zaudējumus Brodstrītas bombardē�anas laikā, septiņpadsmit jau piekritu�i jūsu priek�likumam saņemt divsimt mārciņas vai mazāk par viņiem piedero�o zemi. Florists Rolands, miesnieks Beitss�

��Un Meizija Kliftone? Vai viņa bija ar mieru?

��Diem�ēl man jāteic, ka ne, ser Hugo. Kliftones kundze sacīja, ka nepiekrīt darījumam, ja nesaņem vismaz �etrus simtus mārciņu. Viņa �ā priek�likuma apdomā�anai jums atvēlējusi laiku tikai līdz nākamajai piektdienai.

��Ak tā, nolādēts! Varat viņai pateikt, ka divi simti mārciņu ir mans pēdējais piedāvājums. Tai sievietei nekad nav bijis ne penija, un, domāju, nenāksies ilgi gaidīt, līdz viņa atgūs veselo saprātu.

Prendergasts īsi ieklepojās, un �o zīmi Hugo labi atcerējās.

��Ja jums izdosies nopirkt visus īpa�umus �ajā ielā, izņemot Kliftones kundzei piedero�o, tad �etrsimt mārciņas var izrādīties visai pieņemama cena.

��Viņa blefo. Mums tikai jānogaida.

��Ja reiz jūs tā sakāt�

��Tie�i tā es saku. Un jebkurā gadījumā� es skaidri zinu kādu, kur� spēs pārliecināt to sievieti, ka, pieņemot divus simtus mārciņu, viņa rīkosies gudri.

Prendergasts vis neizskatījās tik dro�s par to, ta�u vienīgi pajautāja: � Vai es vēl kaut kā varu būt jums noderīgs?

��Noteikti,���atteica Hugo un nocēla kurpju kastes vāku.����o naudu ieskaitiet manā kontā un izsniedziet man jaunu �eku grāmatiņu.

��Protams, es to izdarī�u, ser Hugo,���apgalvoja Prendergasts un ieskatījās kastē. ��Es saskaitī�u naudu, izrakstī�u jums kvīti un �eku grāmatiņu.

��Ta�u man �ī nauda tūdaļ arī būs jāizņem. Esmu noskatījis auto. Lagonda V12.

��Lemānas trases uzvarētājs,���papildināja Prendergasts.���Jūs jau alla� esat bijis pionieris �ajā sfērā.

Hugo smaidīja un piecēlās no krēsla.

��Piezvaniet man, kad Kliftones kundze būs sapratusi, ka vairāk par divsimt mārciņām no manis nedabūs.

��Vai Stens Tenkoks joprojām strādā mūsu uzņēmumā, Potsas jaunkundz?���Hugo vaicāja, atgriezies Beringtonu kompānijas birojā.

��Jā, ser Hugo,���atbildēja sekretāre un sekoja viņam kabinetā. ��Viņ� strādā par krāvēju noliktavā.

��Vēlos viņu nekavējoties redzēt,���pavēstīja valdes priek�sēdētājs un atgāzās savā krēslā.

Potsas jaunkundze izsteidzās no kabineta.

Hugo skatījās uz dokumentu mapēm, kuras bija sakrautas kaudzē uz rakstāmgalda. �os papīrus vajadzēja izskatīt līdz nākamajai valdes sēdei. Viņ� paņēma vienu mapi, kas atradās pa�ā kaudzes aug�ā. Arodbiedrības prasības, kas iesniegtas pēc pēdējās tik�anās ar kompānijas vadību. Viņ� bija ticis līdz sarakstā minētajai ceturtajai � divas nedēļas apmaksāta atvaļinājuma katru gadu �, kad pie durvīm kāds pieklauvēja.

��Ser, Tenkoks ieradies pēc jūsu uzaicinājuma.

��Paldies, Potsas jaunkundz! Sakiet, lai viņ� ienāk.

Stens Tenkoks iegāja kabinetā, noņēma auduma cepuri un nostājās iepretī Beringtona rakstāmgaldam.

��Jūs vēlējāties mani satikt, priek�niek,���viņ� sacīja un izskatījās mazliet satraukts.

Hugo paraudzījās uz miesās drukno dokeri. Viņ� nebija skuvies, un viņa alus vēders bija dro�s apliecinājums tam, kur katru piektdienas vakaru tiek iztērēta lielākā daļa nopelnītās naudas.

��Tenkok, gribu tev uzticēt kādu darbu.

��Jā, priek�niek,���Stens atteica jau mazliet cerīgāk.

��Tas saistīts ar tavu māsu Meiziju Kliftoni un zemes gabalu, kas viņai Brodstrītā pieder. Kādreizējo �Tillijas tējnīcas� vietu. Vai tev kaut kas ir par to zināms?

��Jā, priek�niek. Kāds dīvainis viņai par to piedāvājis divsimt mārciņas.

��Tie�ām?���Hugo pārvaicāja un no �aketes iek�kabatas izņēma naudas maku. Tajā viņ� sameklēja jaunu piecu mārciņu banknoti un nolika uz rakstāmgalda. Hugo atcerējās, ka tie�i tāpat Stens aplaizīja lūpas un alkatīgi raudzījās uz naudu ar savām cūkas a�telēm arī iepriek�ējā reizē, kad Beringtons viņam piedāvāja naudu par darījumu.���Es gribu, lai tu panāc, ka tava māsa pieņem �o priek�likumu. Un turi muti, neizpļāpājies, ka esmu iesaistīts.

Beringtons pastūma piecu mārciņu banknoti pāri rakstāmgaldam.

��Kāda runa?���atteica Stens, kur� nu jau skatījās ne vairs uz Beringtonu, bet gan tikai uz naudas zīmi.

��Tu dabūsi vēl,���Hugo apsolīja un ar pirkstiem pabungoja pa savu naudas maku.���Dienā, kad viņa parakstīs līgumu.

��Priek�niek, uzskati, ka tas jau ir padarīts.

Pēc tam Hugo glu�i ikdieni�ķi piebilda: � Bija skumji dzirdēt par to, kas atgadījās ar tavu māsasdēlu.

��Mani tas pārāk nesatrauc,���atteica Stens.���Pēc manām domām, viņ� mērķēja pārāk augstu.

��Man sacīja, ka viņa kaps ir jūras dzelme.

��Jā. Nu jau būs pagāju�i vairāk nekā divi gadi kop� tās dienas.

��Kā jūs to uzzinājāt?

��Tak jau tas kuģa dakteris atnāca pie manas māsas un pateica.

��Un viņ� varēja apstiprināt ziņu, ka jaunais Kliftons ir gājis bojā?

��Kā ta citādi! �is pat atveda vēstuli no kāda Harija drauga, kur� arī strādāja uz tā kuģa un bija blakus, kad mūsējais nomira.

��Vēstuli?���Hugo pārvaicāja, paliecies uz priek�u.���Un kas tur bija rakstīts?

��Kā lai es to zinu? Meizija tak nav to plēsusi vaļā.

��Un ko viņa izdarīja ar �o vēstuli?

��Nolika uz kamīna malas, un tur tā arī stāv. Tak jau.

Hugo izņēma no maka vēl vienu piecu mārciņu banknoti.

��Es gribu to vēstuli redzēt.

Izdzirdējis, ka avī�zēns uz ielas stūra izkliedz viņa vārdu, Hugo spēji uzspieda uz jaunās Lagonda bremzēm.

��Sera Hugo Beringtona dēlam pie�ķirts apbalvojums par dro�sirdību, aizstāvot Tobruku. Lasiet par to �āsdienas laikrakstā!

Hugo izlēca no automa�īnas, iegrūda avī�zēnam saujā puspeniju un paraudzījās uz pirmajā lappusē ievietoto dēla fotogrāfiju, kurā viņ� bija redzams vēl kā Bristoles klasiskās ģimnāzijas audzēknis un skolas kapteinis. Beringtons iekāpa atpakaļ automa�īnā, izslēdza dzinēju un sāka lasīt.

�Veseksas pirmā bataljona leitnants D�ailss Beringtons, sera Hugo Beringtona dēls, par panākumiem kaujā pie Tobrukas izvirzīts apbalvo�anai ar Militāro Krustu. Leitnants Beringtons veda savu kaujinieku vadu pāri astoņdesmit jardus platai, atklātai tuksne�a teritorijai, nonāvēja vācu virsnieku un piecus pretinieka kareivjus, tad �ķērsoja ienaidnieka ierakumus un saņēma gūstā se�desmit trīs pretinieka armijas kājniekus no Rommela Āfrikas pulka. Veseksas pulka pulkve�leitnants Robertsons raksturoja D�ailsa Beringtona darbības kā atzīstama līdera talanta izpausmi, pa�aizliedzību un drosmi, cīnoties ar pārspēku.

Leitnanta Beringtona tie�ais komandieris, kapteinis Alekss Fi�ers, arī īsts Bristoles iedzīvotājs, glu�i tāpat bija iesaistīts �ajā kaujas operācijā un ir pieminēts ziņojumā. Tajā iekļauts arī kaprāļa Terija Beitsa, Brodstrītas miesnieka, vārds.

Kad vācu karaspēks citā kaujas operācijā tomēr ieņēma Tobruku, leitnants D�ailss Beringtons tika saņemts gūstā. Ne Beringtons, ne arī Beitss nezina par viņiem pie�ķirto apbalvojumu, jo abi atrodas gūstekņu nometnē Vācijā. Tiek ziņots, ka minētā uzbrukuma laikā bez vēsts pazudis kapteinis Fi�ers. Pla�āku notikumu izklāstu lasiet sestajā un septītajā lappusē.�

Hugo traucās mājup, lai pavēstītu jaunumus savai mātei.

��Volters būtu ļoti lepns par viņu,���lēdija sacīja, kad bija izlasījusi rakstu.���Man nekavējoties jāpiezvana Elizabetei. Ja nu viņa vēl nezina �os jaunumus?

�ī bija pirmā reize, kad pēc ilga laika viens no viņiem atkal bija pieminējis Hugo biju�ās sievas vārdu.

��Iedomājos, ka jums būs interesanti uzzināt,���sacīja Mi�els.���Meizijai Kliftonei pirkstā parādījies saderinā�anās gredzens.

��Un kur� tad sagribējis to kuci precēt?

��Laikam jau Arnolds Holkoma kungs. Tā vismaz �ķiet.

��Kas viņ� tāds?

��Skolotājs. Merivudas pamatskolā pasniedz angļu valodu. Un mācīja arī Hariju Kliftonu, iekams viņ� tika Svētā Bedas skolā.

��Tā ta�u jau ir gadiem sena pagātne! Kālab tu nekad agrāk �o vārdu neesi pieminējis?

��Viņi atkal satikās tikai pirms īsa laika. Meizija Kliftone sāka apmeklēt vakara kursus.

��Vakara kursus?���atkārtoja Hugo Beringtons.

��Jā, ��apstiprināja Mi�els.���Viņa mācījās rakstīt un lasīt. Izskatās, ka viņa iet sava dēla pēdās.

��Kā tas jāsaprot?���nikni noprasīja Beringtons.

��Kad kursu apmeklētāji kārtoja beigu eksāmenu, viņai bija vieni no labākajiem rezultātiem.

��Tā gan!���noteica Beringtons.���Vai tikai man nevajadzētu apmeklēt to Holkoma kungu un pastāstīt viņam, ar ko līgava nodarbojās pirms abu atkalsatik�anās.

��Laikam jau man vajadzētu jūs brīdināt, ka Holkoms bijis Bristoles universitātes boksa komandā. Stens Tenkoks to jau izbaudīja uz savas ādas.

��Es varu parūpēties par sevi,���atteica Hugo.���Bet tu labāk pieskati otru sievieti, kura manai nākotnei ir tikpat bīstama kā Meizija Kliftone.

Mi�els no �aketes iek�kabatas izņēma mazu piezīmju grāmatiņu un zīmuli.

��Viņu sauc Olga Petrovska, un viņa dzīvo Londonā, Laundskvērā �etrdesmit divi,���Hugo skaidroja.���Man jāzina par ikvienu, ar ko viņa kontaktējas, tostarp arī tas, ja viņu iztaujā tavas kādreizējās profesijas pārstāvji. Neizlaid nekādas detaļas, pat tādas, kas tev �ķiet nenozīmīgas un nevajadzīgas.

Kad Hugo bija visu pateicis, bloknots un zīmulis nozuda. Beringtons iedeva Mi�elam aploksni, un tā bija zīme, ka �ī tik�anās ir beigusies. Mi�els ielika nopelnīto naudu sev kabatā un aizkliboja projām.

Hugo jutās pārsteigts par to, cik ātri viņam kļuva garlaicīgi jaunajā valdes priek�sēdētāja amatā. Nebeidzamas sanāksmes, kurās jāpiedalās, neskaitāmi dokumenti, kas jāizlasa, īsi ziņojumi, kas jāizplata, piezīmes, kas vēlāk jāpārdomā, un kaudzēm vēstuļu, uz kurām jāatbild. Un visļaunākais bija tas, ka ik vakaru Potsas jaunkundze iedeva viņam cie�i piebāztu portfeli ar dokumentiem, kuri bija jāizskata līdz nākamās dienas rītam, kad astoņos vajadzēja atkal sēsties pie rakstāmgalda savā darba kabinetā.

Iesaistīties valdē Hugo uzaicināja trīs savus draugus. Tostarp arī Ār�iju Fenviku un Tobiju Dansteiblu, cerībā, ka viņi palīdzēs tikt galā ar lielo darba apjomu. Realitāte izrādījās citāda. Viņi reti piedalījās valdes sēdēs, ta�u naudu gan labprāt saņēma.

Nedēļām ritot, Hugo vakaros aizsēdējās savā darba kabinetā aizvien ilgāk un ilgāk. Pienāca brīdis, kad Bills Lokvuds atgādināja, ka pēc da�ām dienām būs viņa se�desmitā dzim�anas jubileja un tātad arī pensionē�anās. Hugo padevās un sacīja, ka ir pārdomājis un nolēmis Billu Lokvudu amatā paturēt vēl pāris gadus.

��Valdes priek�sēdētāj, pārskatot savu attieksmi par manu palik�anu amatā, jūs izrādījāt lielu laipnību,���sacīja Lokvuds.���Ta�u es �ai kompānijai esmu nokalpojis jau gandrīz �etrdesmit gadus, un tagad man ir sajūta, ka jādod ceļ� jaunajiem.

Hugo atcēla paredzēto Lokvuda atvadu pasākumu.

Lokvuda pieminētais �jaunais� bija Rejs Komptons, viņa vietnieks. Kompānijā �is cilvēks bija nostrādājis tikai da�us mēne�us un pavisam noteikti vēl nebija īsti iepazinies ar situāciju un pilnībā aptvēris savus darba pienākumus. Kad viņ� valdes sēdē ziņoja par Beringtonu kompānijas darbības rezultātiem, Hugo beidzot skaidri atskārta, ka viņi tik tikko spēj savilkt galus kopā. Bija jāpiekrīt Komptonam, ka ir pienācis laiks samazināt dokos strādājo�o cilvēku skaitu, negaidot brīdi, kad vairs nebūs iespējams izmaksāt visiem algas.

Kamēr veiksme bija novērsusies no Beringtona, nācijai tā izrādīja daudz vairāk labvēlības.

Pēc vācu armijas sakāves pie Staļingradas angļi pamazām sāka ticēt, ka ir iespējama uzvara �ajā karā. �āda pārliecība par nākotni iesakņojās nācijas prātos, un cits pēc cita savas durvis apmeklētājiem no jauna vēra teātri, klubi un restorāni visā valstī.

Hugo ilgojās atgriezties galvaspilsētā un atkal pievienoties ierastajām sabiedrības aprindām, ta�u Mi�ela ziņojumi bija nepārprotami. Londona ir vieta, kur Beringtonam labāk nerādīties, ja vien viņ� draudzējas ar veselo saprātu.

Tūksto� deviņi simti �etrdesmit tre�ais gads Beringtonu kompānijai sākās diezgan nelāgi.

Tika lauzti vairāki līgumi, jo klientus izveda no pacietības Beringtonu kompānijas valdes priek�sēdētāja pastāvīgā ignorance un nevēlē�anās atbildēt uz viņu vēstulēm. Vairāki kreditori sāka pieprasīt savu naudu atpakaļ. Bija tādi, kas pat draudēja ar tiesu darbiem. Un tad glu�i negaidīti kādā rītā �ajā darījumu tumsā iespīdēja saules stars, kur�, pēc Hugo domām, pavērs ceļu visu viņa aktuālāko naudas problēmu risinājumam.

Piezvanīja Prendergasts un modināja Hugo cerības.

Pie bankas pārvaldnieka bija vērsu�ies nekustamā īpa�uma tirdzniecības kompānijas United Dominion Real Estate Company pārstāvji, kuri interesējās par zemi Brodstrītā.

��Ser Hugo, piesardzības labad telefonsarunā neminē�u skaitļus,���Prendergasts mazliet pompozi noteica.

Pēc �etrdesmit minūtēm Hugo jau sēdēja Prendergasta kabinetā un noelsās, kad izdzirdēja, kādu summu �ī kompānija ir gatava maksāt.

��Divdesmit �etrus tūksto�us mārciņu?���atkārtoja Hugo Beringtons.

��Jā, ��vēlreiz apstiprināja Prendergasts.���Un esmu dro�s, ka tas ir tikai viņu sākuma piedāvājums. Es noteikti spē�u viņus pārliecināt, un summa varētu vēl vairāk pietuvoties trīsdesmit tūksto�iem. Ja atceramies, ka jūsu ieguldījums bija trīs tūksto�i, varam uzskatīt to par vērtīgu investīciju. Ta�u �ajā medus mucā tomēr ir piliens darvas.

��Piliens darvas?���Hugo ba�īgi pārvaicāja.

��Kliftones kundzes apveidā, ��attrauca Prendergasts.���Piedāvājums attiecas uz visu �o teritoriju, un tā ietver arī viņai piedero�o platību.

��Piedāvājiet viņai astoņus simtus,���Hugo skarbi uzkliedza.

Prendergasts sāka klepot, bet nemēģināja atgādināt Hugo, ka pirms da�iem mēne�iem būtu vajadzējis paklausīt viņa ieteikumam un tad darījums ar Kliftones kundzi būtu noslēgts tikai par �etrsimt mārciņām. Ja viņa uzzinās par United Dominion Real Estate piedāvājumu�

��Tiklīdz noskaidro�u viņas atbildi, nekavējoties jūs informē�u.���Tie bija vienīgie Prendergasta vārdi par �o tematu.

��Dariet tā, ��atteica Hugo.���Kamēr esmu �eit, man nepiecie�ams izņemt mazliet naudas no konta.

��Man ļoti �ēl, Beringtona kungs, ta�u �is konts jau ir pārtērēts un�

Hugo sēdēja savā jaunajā, tum�i zilajā Lagonda un vēroja, kā Holkoms atver skolas durvis un dodas pāri pagalmam. Skolotājs apstājās un pārmija da�us vārdus ar meistaru, kur� tobrīd vārtiem uzklāja jaunu violetas un zaļas krāsas kārtu. Tās bija tradicionālās Merivudas skolas krāsas.

��Lielisks darbs, Elf.

��Paldies, Holkoma kungs!

��Tomēr es joprojām ceru, ka pievērsīsiet vairāk uzmanības darbības vārdiem un tre�dien nenokavēsiet nodarbības sākumu!

Elfs ar roku pieskārās cepurei.

Holkoms devās uz priek�u pa ietvi un izlikās neredzam Hugo Beringtonu, kur� sēdēja pie savas automa�īnas stūres. Hugo pasmīnēja. Ikviens atskatījās uz Lagonda V12. Trīs jauni pui�i, kas slaistījās ielas pretējā pusē, jau krietnu pusstundu nespēja no auto ne acu novērst.

Hugo izkāpa un nostājās ietves vidū, ta�u Holkoms joprojām turpināja viņu ignorēt. Viņ� nebija vairāk kā soļa attālumā, kad Hugo ierunājās: � Vai mēs varētu pārmīt kādu vārdu, Holkoma kungs. Mani sauc�

��Es lieliski zinu, kas jūs esat,���attrauca Holkoms un devās viņam garām.

��Man vienkār�i likās, ka jums ir tiesības zināt����Hugo steidzās skolotājam pakaļ.

��Ko zināt?���Holkoms apstājās un pagriezās pret Hugo Beringtonu.

��Kā ne tik senā pagātnē jūsu līgava pelnīja sev iztiku.

��Viņa bija spiesta nodarboties ar prostitūciju, jo jūs nefinansējāt viņas dēla����Holkoms ieskatījās Hugo tie�i acīs.���Jūsu dēla mācības, kad viņam bija atliku�i divi pēdējie studiju gadi Bristoles klasiskajā ģimnāzijā.

��Nav nekādu pierādījumu, ka Harijs Kliftons būtu mans dēls,���Hugo aizstāvēdamies iebilda.

��Vikāram gan pietika pierādījumu, lai nepieļautu jūsu meitas un Harija laulības.

��Kā tad jūs to zināt? Jūsu ta�u tur nebija?

��Un kā jūs zināt? Jūs ta�u no turienes aizbēgāt!

��Tad ļaujiet, es jums pastāstī�u kaut ko tādu, ko jūs pavisam noteikti nezināt,���Hugo jau gandrīz kliedza.����is tikumības paraugs, ar kuru kopā jūs grasāties pavadīt sava mū�a turpmākās dienas, izkrāpa man piedero�o zemes gabalu Brodstrītā.

��Un tagad es pateik�u jums to, ko nezināt jūs,���atcirta Holkoms.���Meizija jūsu aizdevumu atmaksāja pilnīgi visu līdz pēdējam penijam, turklāt vēl ar procentiem. Toties jūs viņai atstājāt nieka desmit mārciņas!

��Tā zeme tagad ir �etrsimt mārciņu vērta,���Hugo iebilda un jau uzreiz no�ēloja, ka pateicis �os vārdus,���un tā pieder man.

��Ja tā patie�ām piederētu jums,���iebilda Holkoms,���jūs tagad nepūlētos to atpirkt par divreiz lielāku summu.

Beringtons bija pārskaities pats uz sevi, ka atklājis savu interesi par minēto zemesgabalu, tomēr nejutās vēl pateicis visu. � Kad jūs iegūstat Meiziju, skolotāj, vai jums par seksu ir jāmaksā? Man viņa tika par velti.

Holkoms pacēla dūri.

��Jā, jā! Iesitiet man,���mudināja Beringtons.���At�ķirībā no Stena Tenkoka, es jūs iesūdzē�u tiesā, un tas jums izmaksās dārgi!

Dusmodamies uz sevi, ka ļāvis Beringtonam viņu sakaitināt, Holkoms nolaida roku un devās projām.

Hugo smaidīja. Viņam bija sajūta, ka devis Holkomam pēdējo triecienu.

Viņ� pagriezās un ieraudzīja, ka pui�i ielas otrā pusē smejas. Un kāds gan tur brīnums. Viņiem vēl nekad nebija gadījies skatīt Lagonda violetā un zaļā krāsā.

Saņēmis atpakaļ pirmo �eku, Hugo glu�i vienkār�i ignorēja �o faktu un, nogaidījis da�as dienas, iesniedza to atkārtoti. Kad tas atkal tika atsūtīts atpakaļ un uz tā bija uzspiests zīmogs �Lūdzam sazināties ar bankas pārstāvi!�, Beringtons beidzot sāka apzināties nenovēr�amo.

Vairāku nākamo nedēļu laikā Hugo atrada da�as iespējas, kā izvairīties no tūlītējām problēmām, kas saistījās ar skaidras naudas trūkumu.

Vispirms viņ� iztuk�oja seifu, kurā tēvs alla� glabāja simt mārciņas nebaltām dienām. Tādas nu bija pienāku�as. Vecais vīrs noteikti nebija paredzējis �o nelielo krājumu tam, lai samaksātu algu sekretārei. Kad �ī nauda bija iztērēta, Beringtons ļoti negribīgi �ķīrās no Lagonda. Turklāt automa�īnu tirgotājs pieklājīgi aizrādīja, ka zaļais un violetais nebūt nav �ā gada populārākie toņi, un bija ar mieru seram Hugo piedāvāt tikai pusi no sākotnējās cenas, jo auto noteikti vajadzēs pārkrāsot.

Vēl vienu mēnesi Hugo kaut kā izturēja.

Tā kā vairs nebija nekā pārdodama, viņ� sāka zagt no savas mātes. Vispirms ņēma lietas, kas bija mājā, pēc tam ķērās pie monētām naudas makos un visbeidzot arī pie banknotēm somiņās.

Nepagāja ilgs laiks, kad viņ� pievāca nelielo sudraba fazānu, kur� daudzus gadus bija rotājies ēdamgalda vidū, pēc tam arī mazā putna vecākus, un visa ģimenīte nonāca netālajā lombardā.

Hugo pievērsās mātes dārglietām. Vispirms viņ� sāka ar lietiņām, kuru trūkumu māte nepamanītu.

Cepures adatai un Viktorijas laikmeta piespraudei ātri vien sekoja dzintara kaklarota, kuru Hugo māte uzlika reti, pēc tam to pa�u ceļu aizgāja arī briljantu diadēma, kas ģimenes īpa�umā bija jau vairāk nekā gadsimtu ilgi un tika izmantota vienīgi kāzās vai citās ļoti īpa�ās ceremonijās. Viņ� paredzēja, ka tuvākajā nākotnē nebūs daudz �ādu notikumu.

Galu galā Hugo pievērsās sava tēva krātajai mākslas darbu kolekcijai. Vispirms viņ� no sienas noņēma sava vectēva portretu, ko bija gleznojis jaunais D�ons Singers Sārd�ents. Uz �o soli Hugo pamudināja mājkalpotājas un pavāres iesniegtie atlūgumi. Viņas algu nebija saņēmu�as jau ilgāk nekā trīs mēne�us. D�enkinss bija nomiris pirms mēne�a, tādējādi atbrīvojot Beringtonu no rūpēm.

Vectēvam piederējusī Konstabla glezna, kurai sekoja vecvectēva iegādātais Tērnera darbs, ātri vien pazuda no savām vietām. Abi �ie mākslas darbi ģimenei bija piederēju�i ilgāk nekā gadsimtu.

Hugo pat pamanījās pārliecināt pats sevi, ka tā nav zādzība. Galu galā, viņa tēva testamentā ta�u bija sacīts: �Ar visu, kas tur atrodas.�

�ie neregulārie papildinājumi nodro�ināja to, ka gada pirmajā ceturksnī kompānija cieta vien nenozīmīgus zaudējumus. Protams, ja neņēma vērā vēl triju direktoru un vairāku atbildīgo darbinieku iesniegtos atlūgumus. �ie cilvēki mēne�a pēdējā dienā saņēma aprēķināto algu. Vaicāts par cēloņiem, Hugo atsaucās uz kara radītajām problēmām. Kāds no gados vecākajiem direktoriem aizejot sacīja: � Tavam tēvam gan nekad nebija jāaizbildinās ar �o iemeslu.

Jau pavisam drīz sāka izsīkt arī �is ienākumu avots.

Hugo apzinājās, ka, izliekot tirgū Beringtonholu un tai piedero�os septiņdesmit divus akrus zemes, viņ� būs skaidri apliecinājis, ka uzņēmums, kas ziņojis par vairāk nekā simt tūksto�us mārciņu lielu peļņu, ir nokļuvis bankrota priek�ā.

Māte ļāvās Hugo pierunā�anai un joprojām ticēja, ka problēmas ir tikai īslaicīgas un pēc laika tās atrisināsies pa�as no sevis. Pat viņ� pats galu galā noticēja �ai pasakai. Kad Beringtona �ekus atkal sāka sūtīt atpakaļ, jo tiem nebija seguma, Prendergasta kungs viņam atgādināja par Brodstrītu un trīsarpus tūksto�us mārciņu vērto piedāvājumu. Bankas pārvaldnieks uzsvēra, ka, piekrītot tam, Beringtons būtu nopelnījis se�simt mārciņas.

��Un kā tad ar tiem trīsdesmit tūksto�iem, kuri man tika solīti?���Hugo iebļāva telefona klausulē.

���is piedāvājums joprojām ir spēkā, Beringtona kungs, ta�u tas vēl aizvien ietver darījumu ar Kliftones kundzi.

��Piedāvājiet viņai tūkstoti!���Hugo nokliedza.

��Kā vēlaties, ser Hugo.

Beringtons nosvieda telefona klausuli un nodomāja: �Kas gan vēl varētu noiet greizi?� Telefons iezvanījās atkal.

Hugo bija paslēpies viesnīcas Railway Arms tālākajā stūra ni�ā. Agrāk viņ� nekad �ajā vietā nebija iegriezies un nekad vairs arī negrasījās to darīt. Gaidot Mi�ela iera�anos, viņ� ik pēc da�ām minūtēm ieskatījās pulkstenī.

Vienpadsmitos trīsdesmit �etrās, tikai da�as minūtes pēc tam, kad vilciens bija piestājis Templmīdsas stacijā, Mi�els pievienojās Beringtonam un apsēdās krēslā pretī savam vienīgajam klientam. Naudu par saviem pakalpojumiem viņ� nebija saņēmis jau vairākus mēne�us.

��Kāpēc tāda steiga?���Beringtons noprasīja, kad privātdetektīvam bija atnesta pinte alus.

��Diem�ēl man jāziņo, kungs,���Mi�els sacīja, kad bija iedzēris malku alus,���ka policija ir arestējusi jūs draugu Tobiju Dansteiblu.���Pār Hugo augumu pārskrēja drebuļi.���Viņ� tiek apsūdzēts Petrovskas briljantu un mākslas darbu, tostarp Pikaso un Monē gleznu zādzībā. Viņ� bija mēģinājis tos pārdot kādam mākslas darbu tirgotājam Meifērā.

��Tobijs turēs muti,���Hugo sacīja.

��Ser, baidos, ka tomēr tā nebūs. Dro�i avoti ziņo, ka viņ� ir gatavs sadarboties, lai pa�am sods nebūtu tik bargs. Izskatās, ka Skotlendjardu vairāk interesē cilvēks, kur� to visu organizējis.���Hugo pūlējās aptvert �o vārdu nozīmi. Pēc ilga klusuma privātdetektīvs turpināja: ��Domāju, jūs gribēsiet zināt, ka Petrovskas kundze savu intere�u aizstāvībai ir nolīgusi seru Frānsisu Meihjū.

��Kāpēc gan viņa nevarēja vienkār�i ļaut, lai policija veic savu darbu?

��Runa nav par laupī�anu. Sera Frānsisa pakalpojumi viņai nepiecie�ami divās pārējās lietās.

��Divās pārējās lietās?���Hugo pārvaicāja.

��Jā. Kā noprotu, jūs tiksiet apsūdzēts solījuma lau�anā, un vēl Petrovskas kundze iesniegs prasību paternitātes noteik�anai. Viņa apgalvo, ka jūs esat viņas meitas tēvs.

��Viņai nekad neizdosies to pierādīt.

��Kopā ar citiem pierādījumiem, kas tiks iesniegti tiesā, ir arī �eks par saderinā�anās gredzena iegādi no juvelierveikala Bērlingtonas pasā�ā. Namīpa�nieks un istabene ar zvērestu ir apliecināju�i un parakstīju�i liecību, ka vairāk nekā gadu jūs esat dzīvojis Laundskvēra �etrdesmit otrajā numurā.

Pirmo reizi desmit gadu laikā Beringtons lūdza Mi�elam padomu. � Kā tev liekas, ko man vajadzētu darīt? � viņ� gandrīz �ukstus vaicāja.

��Ja es būtu jūsu vietā, ser, tad pamestu valsti, cik drīz vien tas būtu iespējams.

��Kā tev liekas, cik laika man ir?

��Nedēļa. Ilgākais, desmit dienas.

Pienāca viesmīlis. � Viens �iliņ� un deviņi pensi, ser.

Hugo pat nepakustējās. Mi�els iedeva viesmīlim florīnu un sacīja: � Atlikumu varat paturēt.

Kad privātdetektīvs jau devās atpakaļ uz Londonu, Hugo joprojām palika sē�am savā vietā un ilgi prātoja par savām izredzēm. Atgriezās viesmīlis un vaicāja, vai viņ� vēlētos vēl kaut ko iedzert, ta�u Beringtons pat nepapūlējās viņam atbildēt. Beidzot viņ� tomēr piecēlās un devās ārā no bāra.

Ar katru soli pilsētas centra virzienā viņa gaita kļuva lēnāka un lēnāka. Beidzot viņ� tomēr bija izdomājis rīcības plānu. Pēc da�ām minūtēm viņ� jau iesoļoja bankā.

��Kā varu pakalpot?���vaicāja gados jauns bankas ierēdnis. Hugo bija veicis pusi ceļa, kad ierēdnis paguva brīdināt pārvaldnieku par gaidāmo apmeklētāju.

Prendergasts jau sen vairs nebrīnījās par Hugo Beringtona pārliecību, ka pārvaldnieks vienmēr būs viņa rīcībā, ta�u tas, ka valdes priek�sēdētājs no rīta nebija papūlējies noskūties, viņam likās �okējo�i.

��Man ir kāda problēma, kura nekavējoties jāatrisina,���Hugo paziņoja, kad bija apsēdies krēslā pretī bankas pārvaldniekam.

��Jā, protams, ser Hugo. Kā varu būt jums noderīgs?

��Kāda ir lielākā summa, ko jūs cerētu iegūt par manu īpa�umu Brodstrītā?

��Vēl tikai pirms nedēļas es jums nosūtīju vēstuli, kurā ziņoju, ka Kliftones kundze jūsu priek�likumu ir noraidījusi.

��Tas man ir labi zināms,���attrauca Hugo.���Es vaicāju par īpa�umu, kas neietver viņas daļu.

��Joprojām ir spēkā piedāvājums par trīs tūksto�iem pieciem simtiem mārciņu. Un es domāju� ja Kliftones kundzei piesolīsiet vēl mazliet vairāk, arī viņa piekritīs darījumam, un trīsdesmit tūksto�us vērtais līgums nebūs zaudēts.

��Man vairs nav laika,���Hugo sacīja, neko sīkāk nepaskaidrojot.

��Tādā gadījumā es varētu pierunāt savu klientu paaugstināt summu līdz �etriem tūksto�iem, un jūsu peļņa joprojām būtu gana laba.

��Ja es piekritī�u �im piedāvājumam, tad vēlē�os būt pārliecināts par vienu lietu����Prendergasta kungs atļāvās ieplest acis, bet Hugo turpināja: ��Ka jūsu klients nav un nekad nav bijis saistīts ar Kliftones kundzi.

��To es varu jums apliecināt, ser Hugo.

��Ja jūsu klients man samaksās �etrus tūksto�us, cik naudas paliks manā pa�reizējā kontā?

Prendergasta kungs atvēra Beringtona rēķinus un pārbaudīja. � Astoņi simti divdesmit divas mārciņas un desmit �iliņi, � viņ� sacīja.

Hugo vairs nebija prātā joki par desmit �iliņiem. � Tādā gadījumā es vēlos nekavējoties saņemt astoņsimt mārciņas skaidrā naudā un instruē�u jūs, kurp vēlāk būs jānosūta darījumā iegūtie līdzekļi.

��Darījumā iegūtie līdzekļi?���Prendergasts pārvaicāja.

��Jā, ��Hugo apstiprināja.���Esmu izlēmis izlikt pārdo�anai Beringtonholu.

Neviens neredzēja, kā viņ� izgāja no mājas.

Rokā viņam bija ceļasoma, un mugurā silts tvīda uzvalks un smags mētelis, kājās izturīgas brūnas kurpes, kas bija izgatavotas tā, lai kalpotu ilgi, un galvā viņ� bija uzlicis filca cepuri. Viņ� līdzinājās vienkār�am ceļojo�am tirgotājam.

Viņ� devās uz tuvāko autobusa pieturu, kas atradās vien mazliet vairāk nekā jūdzes attālumā, un lielākā daļa �īs jūdzes stiepās pa viņa pa�a īpa�umu. Pēc �etrdesmit minūtēm viņ� iekāpa zaļā vienstāva autobusā. �ādu transportlīdzekli viņ� līdz �im vēl nekad nebija izmantojis. Viņ� apsēdās aizmugurējā sēdeklī un ne mirkli neizlaida no acīm savu ceļasomu. Autobusa konduktoram viņ� iedeva desmit �iliņus, lai gan prasīts bija tikai ceturtdaļ�iliņ�. Pirmā kļūda, kādas nedrīkstēja pieļaut, ja nevēlējās piesaistīt lieku uzmanību.

Autobuss turpināja ceļu uz Bristoli. Lagonda viņu turp aizvestu nieka divpadsmit minūtēs, bet tagad aizritēja vairāk nekā stunda, līdz viņi beidzot piestāja autoostā. Hugo nebija ne pirmais, ne arī pēdējais pasa�ieris, kur� izkāpa no autobusa. Viņ� ieskatījās pulkstenī. Divi un trīsdesmit astoņas minūtes. Viņ� bija sev atvēlējis gana daudz laika.

Nekad iepriek� viņ� nebija pamanījis, ka līdz Templmīdsas stacijai jāiet pa slīpumu. Un nav jau nekāds brīnums, turklāt nekad agrāk viņam pa�am nebija nācies nest savu ceļasomu. Hugo iestājās garā rindā, lai iegādātos biļeti tre�ās klases vagonā braucienam uz Fi�gārdu Velsā. Viņ� painteresējās, no kura perona aties vilciens, un, nonācis pareizajā vietā, nostājās tālākajā galā zem neiedegtas gāzes laternas.

Kad pienāca vilciens, viņ� iekāpa un izraudzījās kupeju vagona vidū. Ātri vien kupeja pildījās ar pasa�ieriem. Viņ� novietoja ceļasomu plauktā sev pretī un tikpat kā nenolaida acis no tās. Kāda sieviete pavēra kupejas durvis un ieskatījās iek�ā. Viņ� sievietei vietu nepiedāvāja.

Tiklīdz vilciens izripoja no Bristoles stacijas, viņ� atviegloti nopūtās un priecīgi vēroja, kā pilsēta aizvien vairāk attālinās. Viņ� sēdēja un domāja par lēmumu, kuru bija pieņēmis. Nākamajā dienā �ajā laikā viņ� jau būs Korkā. Kamēr vien viņa kājas mīs Īrijas zemi, dro�i nevarēja justies. Ta�u Svonsī viņiem jāierodas laikā, jo viņam jāpagūst uz vilcienu, kas vedīs tālāk uz Fi�gārdu.

Kad vilciens ieradās Svonsī, bija vēl pusstunda laika līdz Fi�gārdas reisam. Tie�i tik, lai stacijas bufetē iedzertu tēju un apēstu smalkmaizīti. Tēja nebija ne Earl Grey, ne arī Carwardine�s, bet viņ� jutās tik ļoti noguris, ka bija vienalga. Pēc tam viņ� atkal nostājās uz slikti apgaismota perona un gaidīja ierodamies Fi�gārdas vilcienu.

Tas piebrauca ar nokavē�anos, bet viņ� bija pārliecināts, ka prāmis neatstās ostu, kamēr visi pasa�ieri nebūs uzkāpu�i uz klāja. Pēc Korkā pavadītas nakts viņ� iegādāsies biļeti un ar kuģi, jebkuru piemērotu kuģi, dosies uz Ameriku. Tur viņ� uzsāks jaunu dzīvi un tērēs naudu, ko būs dabūjis par Beringtonholu.

Doma par to, ka sen�u nams nonāks zem izsoles āmura, pirmo reizi lika viņam atcerēties par savu māti. �Kur gan viņa dzīvos, kad māja būs pārdota? Jā, bet viņa ta�u vienmēr var apmesties pie Elizabetes Menorhausā. Tur vietas ir vairāk nekā pietiekami. Ja ne, tad viņa var pārcelties pie Hārvijiem. Viņiem pieder trīs mājas, nemaz jau nerunājot par daudzajām koted�ām, kas atrodas viņu zemes īpa�umos.�

Tad viņa prāts pievērsās Beringtonu kuģniecībai. To bija veidoju�as divas Beringtonu ģimenes paaudzes, bet tre�ās paaudzes pārstāvis pamanījās visu izpostīt ātrāk nekā bīskaps pagūtu svētīt draudzi.

Uz mirkli viņa domas aizklīda līdz Olgai Petrovskai, un viņ� jutās pateicīgs liktenim, ka nekad vairs �o sievieti nesatiks. Īsu mirkli viņ� pat atminējās Tobiju Dansteiblu, kur� bija visu viņa nelaimju cēlonis.

Viņ� atcerējās arī par Emmu un Greisu, tiesa, �ī doma ļoti ātri pagaisa no prāta. Viņ� nekad meitas nebija uzskatījis par kaut ko nozīmīgu. Pēc tam viņ� prātoja par D�ailsu. Dēlam bija izdevies aizbēgt no karagūstekņu nometnes Veinsbergā un atgriezties Bristolē, ta�u no tik�anās ar tēvu viņ� izvairījās. Cilvēki bie�i vaicāja Hugo par viņa dēlu, kara varoni, un viņam alla� nācās izgudrot jaunas atrunas. Pavisam drīz viņam neko tādu vairs nevajadzēs darīt. Pēc nokļū�anas Amerikā �o nabassaiti varēs pārgriezt. Kad pienāks laiks � un Hugo bija pārliecināts, ka tik drīz tas nenotiks, � D�ailss mantos ģimenes titulu, ja arī �visa pārējā, kas pie tā piederas� vērtība nebūs lielāka par papīra cenu, uz kura rakstīts testaments.

Tomēr lielāko laika daļu viņ� veltīja domām par sevi pa�u, un apcere par grēku piedo�anu pārtrūka tikai brīdī, kad vilciens ieripoja Fi�gārdas stacijā. Hugo nogaidīja, lai no kupejas iziet visi pārējie pasa�ieri, un tikai tad no plaukta nocēla savu ceļasomu un izkāpa uz perona.

Skaļrunī dārdēja paziņojums: �Autobusi uz ostu! Autobusi uz ostu!� Hugo devās norādītajā virzienā un ieraudzīja �etrus autobusus. Viņ� izvēlējās tre�o. �ajā reizē brauciens bija pavisam īss, un termināli neievērot nebija iespējams. Omu aptum�oja tikai viens � gara tre�ās klases pasa�ieru rinda pēc prāmja biļetēm uz Korku.

Hugo nopirka biļeti tikai turpceļam un pēc tam pa trapu uzkāpa uz klāja, kur sameklēja nostūri, kādā pat sevi cieno�s kaķis nevēlētos ieritināties. Puslīdz dro�i Hugo sajutās tikai pēc tam, kad atskanēja divi kuģa taures signāli un bija manāma viegla sa�ūpo�anās, prāmim atvirzoties no mola.

Kad prāmis bija ticis garām ostas sienai, Hugo pirmo reizi ļāvās atslābumam. Viņ� bija tik ļoti pārguris, ka nolika galvu uz savas ceļasomas un iegrima dziļā miegā.

Beringtons nezināja, cik ilgu laiku bija gulējis, kad sajuta kādu pieskaramies plecam. Viņ� atvēra acis un ieraudzīja divus vīrus, kas bija nostāju�ies blakus un slējās viņam pāri.

��Sers Hugo Beringtons?���viens no viņiem vaicāja.

Nebija lielas jēgas to noliegt. Vīrie�i aiz pleciem pierāva Hugo kājās un paziņoja, ka viņ� ir arestēts. Viņi nesteidzās un nolasīja Beringtonam garu jo garu apsūdzību sarakstu.

��Es esmu ceļā uz Korku,���viņ� iebilda.���Likums ta�u nosaka jūsu varu saistībā ar �divpadsmit jūd�u ierobe�ojumu�.

��Nē, kungs,���iebilda otrs virsnieks.���Jūs jau esat atceļā uz Fi�gārdu.

Vairāki pasa�ieri, pārlieku�ies pār bortu, noraudzījās, kā pa trapu lejup ved roku dzel�os saslēgtu vīrieti, kura dēļ bija aizkavēta prāmja izbrauk�ana no ostas.

Hugo tika iegrūsts melna Wolseley auto aizmugurē, un jau pēc da�iem mirkļiem viņam nācās doties garā atpakaļceļā uz Bristoli.

Atvērās kameras durvis, un formastērpā ģērbies vīrietis ienesa paplāti ar brokastīm. Tās nebija tādas brokastis un nebija tāda paplāte, un nepavisam jau ne tādā formā tērpts apkalpotājs, kādu Hugo bija paradis redzēt no rīta. Uzmetis tikai vienu vienīgu skatienu grauzdētajai maizei un tomātiem, kas peldēja eļļā, Beringtons pastūma paplāti sāņus.

�Interesanti, cik ilgs laiks paies, līdz �ādas maltītes kļūs par manas diētas pamatu?� nodomāja Beringtons.

Pēc da�ām minūtēm atgriezās virsnieks, aiznesa projām brokastu paplāti un skaļi aizcirta kameras durvis.

Nākamreiz tās atvērās, kad ieradās divi virsnieki, kuri pavadīja Hugo aug�up pa akmens kāpnēm uz tik�anās telpu, kas tika stingri uzraudzīta. Tur ieslodzīto gaidīja Bens Vin�ovs, Beringtonu kuģniecības advokāts.

��Man ļoti �ēl, valdes priek�sēdētāj,���viņ� sacīja.

Hugo pa�ūpoja galvu, un viņa sejā bija lasāma samierinā�anās ar likteni. � Un kas notiks tālāk? � viņ� vaicāja.

��Policijas iecirkņa priek�nieks man sacīja, ka pēc da�ām minūtēm jums tiks izvirzīta oficiāla apsūdzība, pēc tam jūs vedīs pie miertiesne�a. Jums tikai jānoliedz visas apsūdzības un jāapliecina, ka neesat vainīgs. Iecirkņa priek�nieks sacīja, ka netiks pieļauta dro�ības naudas iemaksa un viņi miertiesnesim īpa�i uzsvērs faktu par jūs arestē�anu brīdī, kad mēģinājāt izbraukt no valsts, turklāt jums līdzi bija soma, kurā glabājās astoņi simti mārciņu. Baidos, ka preses pārstāvjiem �ī būs īsta pļaujas diena.

Kopā ar kompānijas advokātu Hugo sēdēja tik�anās telpā un gaidīja ierodamies policijas iecirkņa priek�nieku. Advokāts brīdināja Beringtonu, ka jābūt gatavam cietumā pavadīt pat vairākas nedēļas līdz tiesas procesa sākumam. Viņ� nosauca �etru advokātu vārdus un ieteica izvēlēties kādu no viņiem par aizstāvi gaidāmajā procesā. Viņi bija izlēmu�i, ka izraudzīsies Gilbertu Greju.

Atvērās telpas durvis, un ienāca policijas ser�ants.

��Jūs esat brīvs, ser, un varat doties projām,���viņ� paziņoja tik ikdieni�ķā tonī, it kā Hugo būtu vainīgs kāda glu�i nenozīmīga satiksmes negadījuma izraisī�anā.

Tikai pēc laba brī�a Vin�ovs bija attapies tiktāl, ka spēja pavaicāt: � Vai manam klientam jāatgrie�as vēlāk?

��Cik man zināms, tad ne, kungs.

Hugo Beringtons no policijas iecirkņa izgāja kā pilnīgi brīvs cilvēks.

�im notikumam Bristol Evening News veltīja tikai īsu rindkopu laikraksta devītajā lappusē. Tur bija izlasāms: �Tobijs Dansteibls, vienpadsmitā Dansteiblas grāfa otrais dēls, miris no sirdslēkmes Vimbldonas policijas iecirknī, kur atradies apcietinājumā.�

Vēlāk Dereks Mi�els par notiku�o pastāstīja daudz vairāk.

Grāfs cietuma kamerā apmeklējis dēlu, un tas noticis tikai pāris stundu pirms tam, kad Tobijs atvadījies no dzīves. De�urējo�ais virsnieks dzirdējis, ka tēvs un dēls vairākkārt miju�i asas frāzes. Grāfs uzsvērti atkārtojis tādus vārdus kā �ģimenes reputācija� un �apstākļiem atbilstīga rīcība�.

Kad Vimbldonas tiesā tika noskaidroti lietas apstākļi, tiesnesis vaicāja, vai virsnieks pamanījis, ka grāfa vizītes laikā ieslodzītajam dotas kādas tabletes.

��Nē, ser,���atbildēja virsnieks,���neko tamlīdzīgu es neredzēju.

Vimbldonas tiesas spriedums tika pieņemts jau tajā pa�ā pēcpusdienā. �Miris dabīgā nāvē.�

��Valdes priek�sēdētāj, �orīt jau vairākas reizes zvanīja Prendergasta kungs,���paziņoja Potsas jaunkundze, sekodama Hugo Beringtonam viņa kabinetā. ��Un pēdējo reizi viņ� uzsvēra, ka tas ir ļoti steidzams jautājums.���Ja sekretāre arī pamanīja, ka Beringtons nav noskuvies un viņa tvīda uzvalks izskatās tik saņurcīts, it kā Hugo būtu gulējis tajā, viņa nesacīja ne vārda.

Saistībā ar Prendergasta alkām pēc steidzamas sarunas pirmā doma, kas ienāca Beringtonam prātā, bija par to, ka Brodstrītas ielas zemes pārdo�anas darījums ir izgāzies un banka steidzami vēlas pieprasīt no viņa atpakaļ astoņus simtus mārciņu. Tad nu Prendergastam nāksies apsvērt visu vēlreiz.

��Un Tenkoks,���sacīja Potsas jaunkundze, ieskatījusies savās piezīmēs,���apgalvo, ka viņam esot jaunumi, ko jūs vēlēsieties zināt.���Valdes priek�sēdētājs klusēja.���Ta�u vissvarīgākā, ��viņa turpināja,���ir vēstule, ko esmu nolikusi uz jūsu rakstāmgalda. Man ir tāda sajūta, ka jūs nekavējoties vēlēsieties to izlasīt.

Pat vēl neapsēdies pie rakstāmgalda, Hugo sāka lasīt vēstuli. Pēc tam viņ� to izlasīja arī otru reizi un joprojām nespēja noticēt tam, ko redzēja. Viņ� pavērās uz sekretāri.

��Sirsnīgi apsveicu, ser!

��Es vēlos runāt ar Prendergastu!���skarbi pavēlēja Beringtons.���Pēc tam gribu satikt rīkotājdirektoru un tad arī Tenkoku! Rindas kārtībā!

��Jā, valdes priek�sēdētāja kungs!���attrauca Potsas jaunkundze un izsteidzās no kabineta.

Gaidīdams telefonsavienojumu ar Prendergastu, Hugo tre�o reizi izlasīja vēstuli no kuģniecības lietu ministra.

�Dārgais ser Hugo!

Man ir tas prieks paziņot, ka Beringtonu kuģniecība ir uzvarējusi konkursā par� �

Iezvanījās telefons uz Hugo galda. � Ar jums runās Prendergasta kungs, � pavēstīja Potsas jaunkundze.

��Labrīt, ser Hugo!���Prendergasta balsī atkal skanēja agrākā cieņa.���Domāju, būsiet apmierināts dzirdot, ka Kliftones kundze beidzot piekritusi pārdot viņai piedero�o zemi Brodstrītā par tūksto� mārciņām.

��Bet es ta�u tikko esmu parakstījis līgumu par to, ka pārdodu United Dominion man piedero�o zemi Brodstrītā par �etriem tūksto�iem mārciņu.

��Un �is līgums joprojām ir uz mana rakstāmgalda,���atteica Prendergasts.���Viņiem nepaveicās, bet jums, glu�i pretēji, tā bija liela veiksme, jo viņi nevarēja tikties ar mani ātrāk kā desmitos �ajā rītā.

��Vai jūs samainījāt līgumus?

��Jā, ser Hugo. Tie�i tā es arī izdarīju.

Hugo sirds teju vai apmeta kūleni.

��Par �etrdesmit tūksto�iem mārciņu.

��Es nesaprotu.

��Kad varēju apstiprināt United Dominion, ka jums pieder arī Kliftones kundzes zemesgabals, glu�i tāpat kā visi pārējie zemes īpa�umi tajā ielā, viņi izrakstīja �eku par visu summu.

��Lieliski pastrādāts, Prendergast! Es zināju, ka varu uz jums paļauties.

��Paldies, ser! Tagad jums atliek tikai parakstīt līgumu ar Kliftones kundzi, un pēc tam es varē�u noguldīt bankā United Dominion samaksāto naudu.

Hugo ieskatījās savā rokaspulkstenī. � Tā kā pa�laik jau ir pāri �etriem, bankā ieradī�os rīt no pa�a rīta.

Prendergasts ieklepojās. � No pa�a rīta, ser Hugo, nozīmē deviņos. Un� vai drīkstu vaicāt? Tie astoņi simti mārciņu, ko vakar jums iedevu� Jums tie vēl ir?

��Jā, ir gan. Kāda tam tagad nozīme?

��Manuprāt, būtu tikai apdomīgi, ja mēs Kliftones kundzei viņas tūksto� mārciņu samaksātu vēl pirms tam, kad ieskaitām jūsu kontā United Dominion �etrdesmit tūksto�us. Mums nebūtu ērti vēlāk uzklausīt mulsino�us jautājumus no bankas augstākās vadības.

��Pilnīgi piekrītu,���Beringtons apstiprināja un ieskatījās savā somā. Viņ� nebija iztērējis ne peniju no minētajiem astoņiem simtiem mārciņu. Tagad tas bija liels atvieglojums.

��Man vairs nekas nav sakāms,���Prendergasts noteica.���Ja nu vienīgi varu jūs apsveikt ar īpa�i veiksmīga darījuma noslēg�anu.

��Kā jūs zināt par �o līgumu?

��Atvainojiet, ser Hugo?���Prendergasts, nedaudz izbrīnījies, sacīja.

��Ak� man likās, jūs pieminējāt ko citu,���atrunājās Hugo.���Tas patie�ām vairs nav svarīgi, Prendergast. Aizmirstiet, ka vispār ko tādu sacīju,���viņ� piebilda un nolika klausuli.

Kabinetā atkal ienāca Potsas jaunkundze. � Valdes priek�sēdētāj, tik�anos ar jums gaida rīkotājdirektors.

��Aiciniet viņu!

��Vai jau dzirdējāt labos jaunumus, Rej?���Hugo vaicāja, kad ienāca Komptons.

��Dzirdēju, dzirdēju, priek�sēdētāj! Pa�ā īstākajā laikā.

��Īsti nesapratu, kā jūs to domājāt,���noteica Hugo.

��Valdes sēdē, kas paredzēta nākamajā mēnesī, jums būs jāziņo par kompānijas sasniegtajiem rezultātiem gada garumā. Lai gan joprojām ir jārunā par smagiem zaudējumiem, jaunais līgums garantē, ka nākamais gads nesīs peļņu.

��Un vēl piecus turpmākos gadus,���Hugo atgādināja, triumfējo�i pavicinājis no ministrijas saņemto vēstuli.���Sagatavojiet valdes sēdes norises plānu, bet neiekļaujiet tajā jaunumus par �o līgumu ar valdību. Es vēlētos pats pavēstīt to valdes locekļiem.

��Kā teiksiet, priek�sēdētāj! Parūpē�os, lai visi nepiecie�amie dokumenti jau rīt ap dienasvidu būtu uz jūsu rakstāmgalda,���Komptons piebilda un izgāja no kabineta.

Hugo ceturto reizi izlasīja no ministrijas saņemto vēstuli. � Trīsdesmit tūksto�i gadā! � viņ� skaļi noteica. Izskanot �iem vārdiem, uz viņa rakstāmgalda atkal iezvanījās telefons.

��Fostera kungs no Savills nekustamo īpa�umu aģentūras, � sacīja Potsas jaunkundze.

��Savienojiet!

��Labrīt, ser Hugo! Mans uzvārds ir Fosters. Esmu firmas Savills vecākais partneris. Iedomājos, ka mums vajadzētu satikties un apspriest jūsu rīkojumus saistībā ar Beringtonholas pārdo�anu. Varbūt len�a laikā tiksimies manā klubā?

��Nav nepiecie�ams pūlēties, Foster. Esmu pārdomājis. Beringtonhola vairs netiek pārdota,���Hugo pavēstīja un nolika klausuli.

Atliku�o pēcpusdienas daļu Beringtons aizvadīja, parakstīdams lielu daudzumu vēstuļu un da�ādu �eku, ko uz viņa galda kaudzē bija salikusi Potsas jaunkundze. Tikai pēc se�iem viņ� uzlika pildspalvai uzgali.

Kad ienāca Potsas jaunkundze, lai paņemtu parakstītos dokumentus, Hugo sacīja: � Tagad aiciniet Tenkoku.

��Jā, ser,���atteica Potsas jaunkundze, un viņas balsī ieskanējās tikko jau�ama neapmierinātība.

Gaidīdams Tenkoka iera�anos, Hugo noslīga uz ceļgaliem un atvēra savu ceļasomu. Viņ� skatījās uz astoņsimt mārciņām, kuras Amerikā būtu nodro�ināju�as viņam izdzīvo�anu līdz brīdim, kad saņemtu naudu par Beringtonholas pārdo�anu. Tagad �īs pa�as astoņsimt mārciņas tiks izmantotas, lai iegūtu veselu bagātību, iztirgojot zemes īpa�umus Brodstrītā.

Pie durvīm kāds klusi pieklauvēja. Hugo a�i aizvēra ceļasomu un atgriezās pie sava rakstāmgalda.

��Pie jums ieradies Tenkoks,���pavēstīja Potsas jaunkundze un atkal aizvēra durvis.

Dokeris pārliecinātā solī ienāca Beringtona kabinetā un taisnā ceļā devās pie rakstāmgalda.

��Kādas ir tās tavas steidzamās ziņas?

��Es ierados pēc tā otra piecnieka, ko man solījāt,���Tenkoks atteica un triumfējot paraudzījās uz Hugo.

��Es tev neko neesmu parādā, ��Beringtons attrauca.

��Bet es ta�u pierunāju, lai māsa jums pārdod to zemi, ko?

��Mēs vienojāmies, ka pierunāsi viņu pārdot par divsimt mārciņām. Man galu galā nācās samaksāt piecas reizes vairāk. Tātad, kā jau teicu, es tev neko neesmu parādā. Lasies ārā no mana kabineta un netraucē man strādāt!

Stens nekustējās ne no vietas. � Un man ir tā vēstule, kuru jūs gribējāt redzēt.

��Kāda vēl vēstule?

��Tā, kuru Meizijai atveda tas ārsts no amerikāņu kuģa.

Ziņa par līdzjūtības vēstuli no Harija kuģa biedra Hugo pilnībā bija izkritusi no prāta. Viņ� nespēja iedomāties, kāpēc lai tā būtu svarīga tagad, kad Meizija jau piekritusi pārdot zemi. � Es tev par to iedo�u vienu mārciņu.

��Jūs man solījāt piecīti.

��Pazūdi no mana kabineta, kamēr tev vēl ir darbs, Tenkok.

��Labi jau labi,���samierinājās Tenkoks.���Varat to dabūt par vienu mārciņu. Kam man tā? ��No bik�u aizmugurējās kabatas viņ� izvilka saņurcītu aploksni un pasniedza Hugo Beringtonam. Priek�sēdētājs no maka izņēma desmit �iliņu banknoti un nolika uz rakstāmgalda pretī Tenkokam.

Stens stāvēja kā sastindzis. Hugo ielika maku atpakaļ kabatā un izaicino�i paraudzījās uz Tenkoku.

��Vari izvēlēties. Ņem atpakaļ savu vēstuli vai dabū desmit �iliņus.

Paķēris desmit �iliņu banknoti, Stens klusi nolamājās un izsteidzās no kabineta.

Hugo nolika vēstuli malā, ērtāk iekārtojās savā krēslā un sāka domāt par to, kā iztērēs daļu naudas, kas iegūta Brodstrītas darījumā. �Aizgājis uz banku un parakstījis visus nepiecie�amos dokumentus, es uzreiz do�os pāri ielai, kur atrodas tirdzniecības zāle.� Hugo jau bija noskatījis �etrvietīgu tūksto� deviņi simti trīsdesmit septītā gada Aston Martin modeli ar divu litru motoru.

�Pēc tam es varētu izbraukt cauri pilsētai un doties pie sava drēbnieka � jauns uzvalks man nebija �ūts jau tik sen, ka nebija nozīmes pat mēģināt to atcerēties, � un pēc piemērī�anas doties pusdienās uz klubu, kur vajadzēja samaksāt iepriek� uzkrāto pamatīgo rēķinu bārā. Pēcpusdienā varētu parūpēties par krājumu papildinā�anu Beringtonholas vīna pagrabā un, iespējams, pat apsvērt da�u ieķīlāto mātes dārglietu izpirk�anu. Izskatījās, ka viņai to ļoti pietrūkst. Vakarā�� Pārdomas pārtrauca klauvējiens pie durvīm.

��Es dodos projām,���informēja Potsas jaunkundze.���Gribu līdz septiņiem pagūt uz pastu, lai nepalaistu garām �āsdienas pēdējo vēstuļu piegādi. Vai jums vēl kaut kas būs vajadzīgs, ser?

��Nē, Potsas jaunkundz. Tikai rīt dro�i vien darbā ieradī�os mazliet vēlāk. Man deviņos norunāta tik�anās ar Prendergasta kungu.

��Saprotams, priek�sēdētāja kungs,���atteica Potsas jaunkundze.

Kad kabineta durvis aiz viņas bija aizvēru�ās, Beringtona skatiens pievērsās apņurcītajai aploksnei. Viņ� paķēra sudraba vēstuļu nazi, ar kuru atplēsa līmējumu, un tad izņēma vienu vienīgu papīra lapu. Acis ātri pārskrēja tekstam, meklējot attiecīgas frāzes

ŅUJORKA

1939. GADA 8. SEPTEMBRIS

Mīļo māt!

.. neesmu miris, jo �Devonieti� nogremdēja� Mani izcēla no jūras, un es nokļuvu uz amerikāņu kuģa .. turēdamās pie vārgās cerības, ka reiz tomēr tiks pierādīts � mans tēvs bija Arturs Kliftons, nevis Hugo Beringtons ..

.. bet līdz tam lūdzu Tevi glabāt manu noslēpumu tikpat cie�i, kā glabāji savējo visus �os gadus.

Asinis viņam sastinga dzīslās. Triumfa sajūta un prieks, kas viņu pavadīja visas dienas garumā, izgaisa vienā mirklī. �o vēstuli gan viņ� nevēlējās lasīt otru reizi. Un vēl būtiskāk � viņ� negribēja, lai kāds vispār zinātu par tās eksistenci. Beringtons atvēra rakstāmgalda aug�ējo atvilktni un izņēma Swan Vestas kārbiņu, uzrāva sērkociņu un, turēdams virs papīrgroza, aizdedzināja vēstuli. Drīz vien pēdējais papīra gabaliņ� bija pārvērties pelnos. �ie bija vislabāk iztērētie desmit �iliņi viņa mū�ā.

Hugo jutās pilnīgi pārliecināts, ka ir vienīgais cilvēks, kuram zināms, ka Harijs Kliftons joprojām ir dzīvs. Un Beringtons bija apņēmības pilns rīkoties, lai tā paliktu arī turpmāk. Ja reiz Kliftons turēs vārdu un turpinās izlikties par Tomasu Bred�ovu, kā gan kādam varētu ienākt prātā, ka patiesība ir citāda?

Piepe�i viņam kļuva slikti, atceroties, ka Emma joprojām vēl atrodas Amerikā. �Vai viņai kaut kā būtu izdevies uzzināt, ka Kliftons joprojām ir dzīvs? Ta�u� ja viņa nav lasījusi vēstuli, tas nav iespējams.� Beringtons nosprieda, ka noteikti jānoskaidro, kālab meita devusies uz Ameriku.

Viņ� paņēma klausuli un sāka sastādīt Mi�ela numuru, kad viņam likās, ka gaitenī atskan soļi. Beringtons nolika klausuli, jo nodomāja, ka tur dro�i vien staigā naktssargs, kur� vēlēsies pārliecināties, kāpēc kabinetā joprojām deg gaisma.

Atvērās durvis, un viņ� ieraudzīja sievieti, kuru bija cerējis nemū�am vairs nesastapt.

��Kā tu tiki garām vārtu sargam?���viņ� noprasīja.

��Es viņam pateicu, ka mums norunāta tik�anās ar valdes priek�sēdētāju.

��Jums?���pārvaicāja Hugo.

��Jā. Esmu atvedusi tev nelielu dāvanu. Lai gan īsti tā nevarētu teikt, ja tu dod kādam to, kas viņam jau patiesībā pieder.���Viņa uzlika uz rakstāmgalda klūdziņu grozu un noņēma smalku muslīna pārklāju. Hugo ieraudzīja aizmigu�u bērniņu.���Man likās, ir pienācis laiks tev iepazīties ar savu meitu,���Olga teica un pakāpās sāņus, lai viņ� labāk varētu mazo apskatīt.

��Un kālab tu domā, ka man ir kaut visniecīgākā interese par tavu bandu bērnu?

��Tāpēc ka viņa ir arī tavs bandu bērns,���Olga rimti atteica.���Pieņēmu, ka tu vēlēsies dot viņai to pa�u, ko dzīves uzsāk�anai esi devis Emmai un Greisai.

��Kāpēc tu domā, ka es kaut vai apsvēr�u tik smieklīgi muļķīgu soli?

��Tāpēc, Hugo,���viņa sacīja,���ka tu no manis izvilināji visu līdz pēdējam grasim. Tagad pienākusi tava kārta uzņemties atbildību. Tu ta�u neuzskatīji, ka varēsi tik vienkār�i atbrīvoties no visa un tikt cauri sveikā?

��Vienīgā, no kuras es atbrīvojos, biji tu,���Hugo smīnīgi noteica.���Tagad vari mierīgi lasīties no �ejienes projām un paņem līdzi arī to savu grozu, jo es ne pirkstu negrasos pakustināt, lai viņai palīdzētu.

��Tad jau man dro�i vien vajadzēs vērsties pie kāda, kur� būs gatavs pirkstu pakustināt un viņai palīdzēt.

��Un kur� tas būtu?���nikni noprasīja Hugo.

��Laikam vēr�anās pie tavas mātes būtu gana labs sākums, lai gan viņa, visticamāk, ir pēdējā uz �īs pasaules, kura joprojām tic katram tavam vārdam.���Hugo pielēca kājās, ta�u Olga pat nesatrūkās.���Ja man neizdosies pārliecināt viņu,���sieviete turpināja,���nākamā vieta, kurp do�os, būs Menorhausa. Tur es iedzer�u pēcpusdienas tēju kopā ar tavu biju�o sievu. Mēs varēsim apspriest to faktu, ka viņa no tevis bija iz�ķīrusies jau ilgi pirms tam, kad es iepazinos ar tevi.���Hugo panācās uz priek�u, ta�u tas nekavēja Olgu runāt.���Un� ja nu gadītos tā, ka Elizabetes nav mājās, es ta�u vienmēr varu doties uz Malgelrijas pili, kur iepazīstinā�u lordu un lēdiju Hārvijus ar vēl vienu tavu atvasi.

��Kālab tu iedomājies, ka viņi tev noticēs?

��Un kāpēc tev liekas, ka tā nebūs?

Hugo pagāja vēl tuvāk Olgai. Tagad viņus �ķīra vien piecas collas, ta�u sieviete joprojām nebija pateikusi visu.

��Un, beigu beigās, man ir sajūta, ka vajadzēs aiziet arī pie Meizijas Kliftones. Es �o sievieti patie�ām apbrīnoju. Ja tas, ko esmu par viņu dzirdējusi, ir taisnība�

Satvēris pie pleciem, Hugo sāka Olgu purināt un jutās pārsteigts, ka viņa pat nepūlējās aizstāvēties.

��Tagad klausies, ko es teik�u. Tu, pasaules pabira!���viņ� kliedza.���Ja tu kādam uzdrīkstēsies pat ieminēties par to, ka esmu �ā bērna tēvs, es padarī�u tavu dzīvi tik no�ēlojamu, ka tu pat vēlēsies, kaut kopā ar vecākiem būtu tikusi pie gestapovie�iem!

��Es vairs no tevis nebaidos, Hugo,���atteica Olga ar savādu nolemtības pieskaņu balsī. ��Tagad mani interesē tikai viens. Lai tu jau otro reizi neizspruktu sveikā.

��Otro reizi?���pārvaicāja Beringtons.

��Tev liekas, ka es nezinu par Hariju Kliftonu un viņa tiesībām uz ģimenes titulu?

Hugo palaida sievieti vaļā un pakāpās soli atpakaļ. Viņ� izskatījās satriekts. � Kliftons ir miris. Guļ jūras dzīlēs. To zina visi.

��Tu zini, ka viņ� joprojām ir dzīvs, Hugo, lai gan vēlies, kaut visi pārējie domātu, ka tā nav.

��Kā gan tu to varētu zināt�

��Es iemācījos domāt tāpat kā tu, izturēties tāpat kā tu un, kas vissvarīgākais, arī rīkoties tie�i tāpat kā tu� Un tādēļ es izlēmu, ka arī man neiecie�ams nolīgt privātdetektīvu.

��Bet tev būs nepiecie�ami gadi����Hugo iebilda.

��Tikai ne tādā gadījumā, ja satiec cilvēku, kuram nav darba, kura vienīgais klients jau otru reizi aizbēg un kur� nav saņēmis algu par se�iem mēne�iem.���Olgas sejā parādījās smaids, jo viņa redzēja, kā Hugo savelk pirkstus dūrēs. Tā bija dro�a zīme, ka viņas vārdi ir trāpīju�i mērķī. Viņa neizvairījās pat tad, kad vīrietis pacēla dūri.

Kad tā ietriecās Olgai sejā, viņa aizstreipuļoja pāris soļus, spiezdama roku pie sava salauztā deguna. Otrs sitiens trāpīja vēderā, un viņa saliecās sāpēs.

Hugo pakāpās sāņus un smejoties vēroja, kā viņa līgojas, pūlēdamās noturēties kājās. Beringtons grasījās iesist arī tre�o reizi, bet sievietes ceļgali saļodzījās un viņa nokrita uz grīdas. Glu�i kā marionete, kam pārgrieztas aukliņas, aiz kurām tā tika turēta.

��Tagad tu redzi, kas tevi sagaida, ja tev pietiks muļķības, lai vēl kaut reizi mani apgrūtinātu,���kliedza Hugo, sliedamies pāri piekautajai sievietei.���Ja nevēlies saņemt papildporciju, tad labāk lasies projām, kamēr tev vēl ir tāda iespēja! Un neaizmirsti paņemt savu bandu bērnu līdzi uz Londonu!

Olga lēnām slējās kājās, līdz varēja atbalstīties uz ceļgaliem. No viņas deguna joprojām tecēja asinis. Sieviete pūlējās piecelties, ta�u viņai nepietika spēka, viņa pastreipuļoja uz priek�u un no atkārtota kritiena izvairījās vienīgi tāpēc, ka paguva pieturēties pie rakstāmgalda malas. Viņa mirkli pūlējās attapties un vairākkārt dziļi ieelpoja. Kad beidzot Olga pacēla galvu, viņas skatienu piesaistīja iegarens sudraba priek�mets, kur� vizēja galda lampas mestajā gaismas aplī.

��Vai tu nedzirdēji, ko es teicu?���Hugo nemitējās klaigāt. Viņ� paspēra soli uz priek�u, saķēra Olgu aiz matiem un atlieca viņas galvu atpakaļ.

Pēdējiem spēkiem Olga ar kāju pamanījās iespert viņam pa krustiem, turklāt tā, ka trāpīja ar kurpes papēdi.

��Kuce tāda!���Hugo ieķērcās, palaida viņas matus vaļā un aizstreipuļoja prom. Olgai radās mirklis, lai paķertu sudraba vēstuļu nazi un noslēptu to kleitas piedurknē. Viņa pagriezās ar seju pret savu mocītāju. Atguvis elpu, Hugo atkal tuvojās. No maza galdiņa, kas atradās pie sienas, viņ� paķēra smagu stikla pelnu trauku un pacēla to augstu virs galvas. Viņ� bija apņēmies dot Olgai triecienu, no kura viņa tik drīz neattaptos.

Kad Beringtons bija vien soļa attālumā, Olga izņēma vēstuļu nazi no piedurknes, satvēra to abām rokām un notēmēja pret Hugo sirdi. Brīdī, kad Beringtons grasījās iesist ar pelnutrauku viņai pa galvu, viņ� pirmo reizi pamanīja nazi sievietei rokā un mēģināja izvairīties, pagriezies uz vienu pusi. Viņ� paklupa, zaudēja līdzsvaru un smagi uzgāzās sievietei virsū.

Pēc īsa klusuma brī�a Hugo lēnām noslīga uz ceļgaliem, un tad atskanēja kliedziens, no kura būtu pamodu�ies visi miru�o valstības iemītnieki. Olga nolūkojās, kā viņ� tveras pie vēstuļu na�a spala. Viņa kā apburta vēroja notieko�o, it kā skatītos palēninātos kadrus filmā. Tas dro�i vien bija tikai mirkli, ta�u Olgai likās, ka pagājusi mū�ība. Hugo beidzot sabruka uz grīdas pie sievietes kājām.

Viņa skatījās uz vēstuļu nazi. Tā asmens bija izdūries caur Hugo kaklu, un asinis �ļācās uz visām pusēm, glu�i kā ūdens no sabojāta hidranta.

��Palīdzi man!���Hugo izmocīja vārdus un mēģināja pacelt roku.

Olga notupās viņam blakus un saņēma plaukstās vīrie�a roku. Reiz viņa �o cilvēku bija mīlējusi. � Es tev nekādi nespēju palīdzēt, mans dārgais! � viņa sacīja. � Un tā ir bijis vienmēr.

Hugo elpa kļuva nevienmērīgāka, lai gan roka joprojām cie�i turēja Olgas delnu. Sieviete pieliecās viņam tuvāk, lai būtu dro�a, ka viņ� dzirdēs katru vārdu. � Tev atliku�i vien da�i mirkļi, ko dzīvot, � viņa no�ukstēja. � Un man gribētos, lai tu aizej viņsaulē, zinādams katru Mi�ela pēdējās atskaites punktu.

Vēl pēdējo reizi Hugo mēģināja runāt. Lūpas kustējās, ta�u skaņas nebija.

��Emma ir atradusi Hariju,���teica Olga.���Zinu, tu priecāsies dzirdēt, ka viņ� ir sveiks un vesels.���Hugo nenovērsa acis no Olgas, un viņa pieliecās vēl tuvāk. Viņas lūpas gandrīz skāra vīrie�a ausi.���Viņ� jau ir devies ceļā uz Angliju, lai pieprasītu to, kas viņam pēc likuma pienākas.

Hugo roka ļengani no�ļuka uz leju. Olga vēl piebilda: � Ak, pavisam aizmirsu tev pateikt! Arī melot es esmu iemācījusies tikpat labi, kā to proti tu.

Bristol Evening Post un Bristol Evening News nākamās dienas numuros bija at�ķirīgi virsraksti.

�Sers Hugo Beringtons sadurts līdz nāvei.�

Tāds bija Post galvenais virsraksts. News deva priek�roku citam:

�Nezināma sieviete metusies zem Londonas vilciena.�

Tikai galvenais inspektors, detektīvs Blekmors, vietējās kriminālmeklē�anas nodaļas vadītājs, saskatīja saikni starp abiem �iem notikumiem.

��Labrīt, Gincburga kungs!���sveicināja Seftons D�elkss, pieceldamies no savas vietas pie rakstāmgalda.���Jūtos patie�ām pagodināts, sastopoties ar cilvēku, kur� publicējis Dorotijas Pārkeres un Greiema Grīna darbus.

Gincburgs viegli paklanījās un sarokojās ar D�elksu.

��Un Beringtones jaunkundz,���sacīja D�elkss, pagriezies pret Emmu,���ir patīkami jūs atkal satikt. Tā kā vairs nepārstāvu Loida kungu, ceru, ka mēs ar jums varētu kļūt draugi.

Emma sadrūma un apsēdās, tā arī nepaspiedusi advokāta pastiepto roku.

Kad visi trīs bija ieņēmu�i vietas, D�elkss turpināja: � Domāju, būs iederīgi, ja, sākot mūsu tik�anos, sacī�u, ka mums nepiecie�ama atklāta un godīga diskusija. Tādējādi mēs noskaidrosim, vai ir iespējams rast risinājumu mūsu problēmām.

��Jūsu problēmām,���iestarpināja Emma.

Gincburga kungs saknieba lūpas, tomēr neko neteica.

��Esmu pārliecināts,���D�elkss runāja tālāk, pievērsies Gincburgam,���ka jūs vēlēsieties rīkoties tā, lai būtu labāk visiem iesaistītajiem.

��Vai �oreiz tas nozīmē arī Hariju Kliftonu?���jautāja Emma.

Izdevējs paraudzījās uz Emmu un savilka seju neapmierinātā grimasē.

��Jā, Beringtones jaunkundz,���atbildēja D�elkss.���Jebkura vieno�anās, kādu mēs varētu panākt, noteikti attiecas uz Hariju Kliftonu.

��Tie�i tāpat kā tajā reizē, kurā jūs aizgājāt projām brīdī, kad viņam bijāt visvairāk nepiecie�ams?

��Emma����pārmeto�i noteica Gincburgs.

��Esmu spiests uzsvērt, ka izpildīju sava klienta norādījumus. Ne vairāk un ne mazāk. Bred�ova kungs un kundze apliecināja, ka cilvēks, kuru pārstāvu, ir viņu dēls. Man nebija iemesla domāt citādi. Un es panācu, lai Tomu nenotiesā par�

��Un pēc tam jūs atstājāt Hariju likteņa ziņā.

��Savai aizstāvībai, Beringtones jaunkundz, varu sacīt vien to, ka, noskaidrojis Harija Kliftona īsto identitāti, izpildīju viņa lūgumu klusēt. Viņ� nevēlējās, lai jūs zinātu, ka viņ� ir joprojām dzīvs.

��Harijs pats par notiku�o stāsta citādi,���noteica Emma un jau uzreiz no�ēloja, ka �os vārdus laidusi pār lūpām.

Gincburgs vairs pat nemēģināja slēpt savu neapmierinātību. Viņ� izskatījās pēc cilvēka, kur� saprot, ka viņa trumpja kārts ir izspēlēta pārāk ātri.

��Skaidrs,���sacīja D�elkss.���Pēc �īs piezīmes saprotu, ka jūs abi esat lasīju�i viņa pirmo dienasgrāmatu.

��Katru vārdu,���apstiprināja Emma.���Tātad jūs varat neizlikties, ka rīkojāties Harija interesēs.

��Emma,���Gincburgs strikti noteica,���jums jāiemācās neuztvert visu tik personīgi un mēģināt skatīt kopainu.

��Vai tā būtu tāda, ka pazīstamākais Ņujorkas advokāts savu karjeru beidz cietumā, jo ir falsificējis pierādījumus un tādējādi traucējis lietas likumīgai izskatī�anai?���vaicāja Emma, nenovērsdama skatienu no D�elksa.

��Es atvainojos, D�elksa kungs,���sacīja Gincburgs.���Mana jaunā draudzene pārāk aizraujas, kad runa ir par�

��Varat būt dro�s, tā patie�ām ir,���atbildēja Emma, nu jau gandrīz kliedzot.���Jo es precīzi varu jums pateikt, ko �is cilvēks����Viņa norādīja uz D�elksu.����darītu, ja Harijam būtu piespriesta nāve elektriskajā krēslā. Viņ� pats nospiestu slēdzi, ja vien būtu pārliecināts, ka tādējādi izglābs savu ādu.

��Kaut kas vienreizējs!���izsaucās D�elkss un pielēca kājās.���Es jau biju sagatavojis iesniegumu, kuru izlasot, tiesai nebūtu vairs ne mazāko �aubu, ka policisti arestēju�i citu cilvēku.

��Tātad jūs jau no pa�a sākuma zinājāt, ka tas bija Harijs,���secināja Emma un atkal apsēdās krēslā.

Emmas pārmetums uz mirkli apmulsināja D�elksu. Viņa nekavējās izmantot klusumu, kas bija iestājies telpā.

��D�elksa kungs, tagad es jums pastāstī�u, kas notiks tālāk. Kad pavasarī Viking izdos Harija pirmo dienasgrāmatu, jūsu reputācija tiks pamatīgi sabojāta un karjera sa�ķīdīs druskās. Un, glu�i tāpat kā to nācās darīt Harijam, arī jūs iepazīsiet dzīvi Levenemā.

Glu�i izmisis, D�elkss pievērsās Gincburgam. � Es biju pārliecināts, ka mūsu visu interesēs ir rast kopīgu risinājumu un draudzīgi vienoties, iekams viss process ir kļuvis pilnīgi nekontrolējams.

��Ko jūs esat izdomājis, D�elksa kungs?���vaicāja Gincburgs, pūlēdamies runāt iespējami samiernieciskāk.

��Jūs ta�u negrasāties sniegt �im blēdim palīdzīgu roku?���vaicāja Emma.

Gincburgs pacēla roku. � Mums viņ� ir jāuzklausa. Tas ir mazākais, ko varam darīt, Emma.

��Jāuzklausa tāpat, kā viņ� uzklausīja Hariju?

D�elkss pagriezās pret Gincburgu. � Ja jūs izlemtu nepublicēt pirmo dienasgrāmatu, es parūpētos, lai tas būtu tā vērts.

��Nespēju noticēt, ka jūs to uztverat nopietni,���sa�uta Emma.

Advokāts turpināja runāt ar Gincburgu, it kā Emmas telpā nemaz nebūtu. � Protams, es apzinos, ka jūs zaudētu ievērojamu naudas summu, ja patie�ām izlemtu nespert tik iz�ķirīgu soli.

��Ja varam spriest pēc �Cietumnieka dienasgrāmatas�, ��noteica Gincburgs,���tie ir vairāk nekā simt tūksto�i dolāru.

Skaitlis laikam pārsteidza D�elksu, jo viņ� neatbildēja.

��Un vēl arī divdesmit tūksto�i dolāru, kas Loida kungam tika izmaksāti avansā, ��turpināja Gincburgs.���Tie būs jāpārskaita Kliftona kungam.

��Ja Harijs būtu �eit, Gincburga kungs, viņ� būtu pirmais, kur� sacītu, ka nauda nav galvenais, bet svarīgākais ir tas, lai �is cilvēks nonāk cietumā.

Gincburgs izskatījās �okēts. � Mana kompānija neveido savu reputāciju, izmantojot skandalozus notikumus. Emma, pirms es izlemju, vai �ādu materiālu publicēt vai labāk to nedarīt, man jāizsver, kā uz to visu reaģēs mani vērtīgākie autori.

��Jums taisnība, Gincburga kungs! Reputācija ir vissvarīgākā.

��Un kā jūs to uzzināsiet?���Emma noprasīja.

��Runājot par vērtīgākajiem autoriem,���mazliet pompozi turpināja D�elkss, neņemdams vērā Emmas iejauk�anos,���jums jāzina, ka manai firmai ir tā īpa�ā privilēģija pārstāvēt Frānsisu Skotu Ficd�eralda kungu.���Viņ� ērtāk iekārtojās krēslā. ��Es ļoti labi atceros, kā Skots man sacīja, ka labprāt pārietu uz Viking, ja vispār kādreiz nodomātu mainīt izdevēju.

��Jūs ta�u negrasāties uzķerties uz kaut ko tādu?���Emma vaicāja.

��Mana dārgā Emma! �ajos laikos gudrāk ir dzīvot ar skatienu nākotnē.

��Un cik tāla tā nākotne ir? Se�i gadi?

��Emma, es vienīgi cen�os rīkoties tā, lai visiem būtu labāk.

��Man gan vairāk izklausās, ka tas nozīmē �kā labāk būs jums�. Kad runa ir par naudu, jūs neesat labāks par viņu,���Emma secināja, norādot uz D�elksu.

Izskatījās, ka Emmas apvainojums ir aizskāris Gincburgu, ta�u viņam izdevās ātri atgūties. Viņ� pagriezās pret advokātu un vaicāja: � Ko jūs esat iecerējis, D�elksa kungs?

��Ja jūs piekritīsiet nekādā formā nepublicēt pirmo dienasgrāmatu, es ar prieku jums kompensē�u summu, kas vienlīdzīga ar ieņēmumiem par �Cietumnieka dienasgrāmatu�, kā arī atdo�u jums divdesmit tūksto�us, ko esat avansā izmaksājis Loida kungam.

��Kāpēc gan jūs, Gincburga kungs, nevarētu noskūpstīt mani uz vaiga,���ierunājās Emma,���un tad viņ� zinātu, kam jānoskaita tie trīsdesmit sudraba gra�i.

��Un Ficd�eralds?���noprasīja Gincburgs, izlikdamies nedzirdam Emmas piezīmi.

��Es garantē�u jums Frānsisa Skota Ficd�eralda darbu publicē�anas tiesības uz piecdesmit gadiem un ar tādiem pa�iem noteikumiem, kā viņa darbu pa�reizējam izdevējam.

Gincburgs pasmaidīja. � Gatavojiet līgumu, D�elksa kungs. Es ar prieku to parakstī�u.

��Un kādu pseidonīmu jūs izmantosiet, kad to parakstīsiet?���vaicāja Emma.���Jūda?

Izdevējs paraustīja plecus. � Darījums ir un paliek darījums, mana dārgā. Jūs un Harijs arī saņemsiet savu daļu.

��Priecājos, ka par to ieminējāties, Gincburga kungs,���sacīja D�elkss.���Man joprojām ir �eks par desmit tūksto�iem dolāru, kas izmaksājami Harija Kliftona mātei. Diem�ēl kara dēļ nav bijis iespējams to izdarīt. Beringtones jaunkundz, jūs varētu būt tik laipna un pēc atgrie�anās Anglijā viņai �o �eku iedot.���Viņ� aizslidināja �eku pāri galdam.

Emma izlikās to neredzam. � Jūs ta�u man to nemū�am nebūtu devis, ja es Harija pirmajā dienasgrāmatā nebūtu izlasījusi, ka apsolījāt izmaksāt Kliftones kundzei desmit tūksto�us dolāru par to, ka viņas dēls piekrita pieņemt Tomasa Bred�ova identitāti. � Emma piecēlās un tad piebilda: � Jūs abi man derdzaties. Es patie�ām ceru, ka ne ar vienu no jums man savā dzīvē vairs nenāksies sastapties.

Vairs neteikusi ne vārda, viņa izbrāzās no kabineta, atstājusi �eku uz galda.

��Stūrgalvīga meitene,���noteica Gincburgs.���Tomēr esmu pārliecināts, ka pēc laika mums izdosies viņu pierunāt un viņa pieņems pareizo lēmumu.

��Harold, esmu pārliecināts,���sacīja D�elkss,���ka, izmantojot savu prasmīgo diplomātiju, kura ir kļuvusi par jūsu īpa�ās kompānijas firmas zīmi, jūs noteikti atrisināsiet �o nenozīmīgo starpgadījumu.

��Patīkami to dzirdēt no jums, Sefton,���Gincburgs sacīja, piecēlās kājās un paņēma �eku.���Un es parūpē�os, lai Kliftones kundze saņemtu �o,���viņ� piebilda, ieliekot �eku savā naudas makā.

��Es zināju, ka varu uz jums paļauties, Harold.

��Tā patie�ām ir, Sefton. Gaidu mūsu nākamo tik�anos, kad līgums būs sagatavots.

��Tas būs gatavs nedēļas beigās,���apsolīja D�elkss, kad abi kopā izgāja no telpas un soļoja uz priek�u pa gaiteni.���Brīnums, ka jau agrāk neesam sadarboju�ies.

��Piekrītu,���apstiprināja Gincburgs,���tomēr man ir sajūta, ka �is ir sākums ilgām un abpusēji izdevīgām attiecībām.

��Cerēsim,���noteica D�elkss, kad viņi bija nonāku�i pie lifta.���Tiklīdz līgums būs gatavs, es ar jums sazinā�os,���viņ� piebilda un nospieda lifta izsauk�anas pogu.

��Gaidī�u, Sefton,���sacīja Gincburgs, draudzīgi paspieda advokātam roku un tad iekāpa liftā.

Pirmajā stāvā izgājis no lifta, Gincburgs ieraudzīja Emmu, kura apņēmīgā solī steidzās pie viņa.

��Izcili, mana dārgā! ��viņ� uzslavēja.���Atzī�os, ka vienā brīdī man jau likās, ka ar to piebildi par elektrisko krēslu esat mazliet pārcentusies. Ta�u nē, jūs bijāt pareizi novērtējusi to cilvēku,���viņ� piebilda, kad abi roku rokā izgāja no ēkas.

Lielāko daļu pēcpusdienas Emma pavadīja viena savā istabā, pārlasīdama Harija pirmo pierakstu burtnīcu, kurā viņ� stāstīja par laiku līdz nokļū�anai Levenemā.

Pār�ķirot lappusi pēc lappuses, viņa kārtējo reizi pārliecinājās par to, ka Harijs bija gatavs tik daudz izciest, lai atbrīvotu viņu no pienākuma pildīt saistības. Emma nolēma, ka vairs neizlaidīs �o muļķa cilvēku no acīm, ja vien izdosies viņu atrast.

Ar Gincburga kunga gādību Emma tika iesaistīta pārskatītā un labotā �Cietumnieka dienasgrāmatas� varianta publicē�anas procesā. Viņai bija ļauts piedalīties izdevniecības darbinieku sanāksmēs, ar nodaļas vadītāju apspriest vāka iespiedumu, izvēlēties fotogrāfiju, kas tiks publicēta uz pēdējā vāka, uzrakstīt īsu anotāciju un pat sacīt uzrunu tirdzniecībai veltītajā apspriedē.

Pēc se�ām nedēļām kastes ar grāmatām pa dzelzceļu tika piegādātas visā Amerikā.

Grāmatas izdo�anas dienā Emma stāvēja uz ietves pie Doubleday�s veikala un gaidīja, kad tas tiks atvērts apmeklētājiem. Vakarā Emma varēja pavēstīt Filisai un Elisteram, ka dienas beigās visi jaunās grāmatas eksemplāri bija izpirkti. Kā apstiprinājums viņas vārdiem bija nākamās svētdienas New York Times bestselleru saraksts. Tikai nedēļu bijusi pārdo�anā, pārstrādātā �Cietumnieka dienasgrāmata� jau bija desmit labāko saraksta aug�galā.

�urnālisti un �urnālu redaktori no visas valsts izmisīgi vēlējās intervēt gan Hariju Kliftonu, gan Maksu Loidu. Diem�ēl Hariju neizdevās sameklēt nevienā no Amerikas ieslodzījuma vietām. Savukārt Loids, pēc The Times ziņām, atteicās sniegt jebkādus komentārus. The New York News nebija tik prozaiska un izvēlējās virsrakstu �Loids saņēmis pēc nopelniem�.

Grāmatas izdo�anas dienā Seftona D�elksa kompānija izplatīja īsu, formālu paziņojumu, ka vairs nepārstāv Maksu Loidu. Lai gan �Cietumnieka dienasgrāmata� nākamajās piecās nedēļās nemainīgi palika New York Times bestselleru topa aug�galā, Gincburgs turēja D�elksam doto solījumu un nepublicēja ne rindu no pirmās Harija piezīmju burtnīcas.

D�elkss bija parakstījis līgumu, kas turpmākos piecdesmit gadus nodro�ināja izdevniecībai Viking Frānsisa Skota Ficd�eralda darbu publicē�anas tiesības. D�elkss uzskatīja, ka savu vieno�anās daļu ir izpildījis un, laikam ritot, preses pārstāvjiem beidzot kļūs garlaicīgi un viņi pārsviedīsies uz kādu citu aktuālu tematu. Un viņam dro�i vien izrādītos taisnība, ja �urnāls Time nebūtu publicējis pla�u interviju ar nesen pensijā aizgāju�o detektīvu Karlu Kolovski no Ņujorkas policijas nodaļas.

�Varu jums sacīt,� tika citēti Kolovska vārdi, �ka pagaidām viņi ir publicēju�i tikai garlaicīgākos fragmentus. Pagaidiet, kad varēsiet izlasīt, kas ar Hariju Kliftonu notika līdz tam, kad viņ� nokļuva Levenemā.�

�ī ziņa sāka izplatīties ap pulksten se�iem pēcpusdienā, un nākamajā rītā, kad Gincburga kungs ieradās savā birojā, telefons zvanīja vairāk nekā simt rei�u.

Time rakstu D�elkss izlasīja, kad �oferis viņu veda uz Volstrītu. Izkāpis no lifta divdesmit otrajā stāvā, viņ� ieraudzīja pie kabineta durvīm gaidām trīs partnerus.

��Ko tu vēlies vispirms?���vaicāja Filisa, turēdama divas vēstules.���Labās vai sliktās ziņas?

��Labās ziņas,���bez svārstī�anās atteica Emma, apziezdama ar sviestu vēl vienu grauzdiņu.

Pirmo vēstuli Filisa nolika atpakaļ uz galda un, sakārtojusi pensneju, sāka lasīt otru.

Dārgā Stjuarta kundze!

Tikko beidzu lasīt Harija Kliftona �Cietumnieka dienasgrāmatu�. �Washington Post� �āsdienas numurā bija publicēta izcila atsauksme par �o grāmatu, kurā skaidri bija nolasāms, ka nav skaidrs jautājums, kur tad īsti palicis Harijs Kliftons pēc tam, kad pametis Levenemas labo�anas iestādi. Tas notika pirms septiņiem mēne�iem, un tobrīd Harijs Kliftons bija izcietis tikai trīs gadus no viņam piespriestā soda.

Ceru, Jūs sapratīsiet, ka nacionālās dro�ības dēļ nedrīkstu �ajā vēstulē pilnībā atklāt visu.

Ja Beringtones jaunkundze, kura, kā noprotu, pa�laik ir apmetusies Jūsu mājās, vēlētos uzzināt kaut ko vairāk par leitnantu Kliftonu, laipni aicinām viņu vērsties mūsu birojā. Labprāt vieno�os par tik�anās laiku ar viņu.

Tā kā apzinos, ka �ādi nepārkāpju slepenības robe�as, piebildī�u arī to, ka man ļoti patika leitnanta Kliftona dienasgrāmata. Ja baumas, kas lasāmas �āsdienas �New York Post�, ir patiesas, nespēju vien sagaidīt, kad varē�u izlasīt par to, kas ar leitnantu Kliftonu notika pirms nonāk�anas Levenemā.

Filisa paraudzījās uz Emmu, kura lēkāja glu�i kā tāda pusaudze Sinatras koncertā. Pārkers vēl tasi kafijas Stjuarta kundzei ielēja ar tik nesatricināmu sejas izteiksmi, it kā turpat da�u pēdu attālumā aiz viņa muguras nenotiktu nekas neierasts.

Piepe�i Emma sastinga.� Un kādas ir sliktās ziņas? � viņa vaicāja un apsēdās atkal pie galda.

Filisa paņēma otru vēstuli. � �ī ir no Rūperta Hārvija, � viņa pavēstīja. � Otrās pakāpes brālēna dēls. � Emma centās apspiest smieklus, un Filisa pāri pensnejam veltīja viņai kritisku mirkli. � Nemaz nesmejies, bērns! � viņa aizrādīja. � Piederība pie liela klana ir priek�rocība, un tu to pavisam drīz sapratīsi. � Viņa pievērsa uzmanību vēstulei.

Dārgā Filisa!

Priecājos pēc tik ilga pārtraukuma atkal saņemt ziņas no Tevis. Pateicos, ka tik laipni pievērsi manu uzmanību Harija Kliftona �Cietumnieka dienasgrāmatai�. Tās lasī�ana man sagādāja patiesu prieku.

Mūsu radiniece Emma noteikti ir ļoti apņēmīga un mērķtiecīga jauna lēdija.

Filisa paraudzījās aug�up.

��Tev viņ� ir vectēva otrās pakāpes brālēna dēls,���Filisa paskaidroja.

No sirds priecā�os palīdzēt Emmai viņas pa�reizējās dilemmas risinā�anā. Tātad � vēstniecībai ir lidma�īna, kura nākamajā ceturtdienā dosies uz Londonu. Vēstnieks ir piekritis, un līdz ar to Emmas jaunkundzei ir ļauts pievienoties viņam un viņa kolēģiem �ajā lidojumā.

Ja Emma būtu tik laipna un ceturtdien no rīta ierastos manā birojā, es parūpētos, lai tiktu nokārtoti visi dokumenti. Atgādini, lai viņa noteikti paņem līdzi savu pasi!

P.�S. Vai Emma ir kaut uz pusi tik daiļa, kā Kliftona kungs vēsta savā grāmatā?

Salocījusi vēstuli, Filisa ielika to atpakaļ aploksnē.

��Un kādas tad ir tās sliktās ziņas?���joprojām nesaprata Emma.

Filisa nolieca galvu, jo necieta emociju izrādī�anu, un klusi sacīja: � Tev, bērns, nav ne mazākās nojausmas, cik ļoti man tevis pietrūks! Tu esi meita, kuras man nekad nav bijis.

���orīt es parakstīju līgumu,���Gincburgs sacīja un pacēla glāzi.

��Apsveicu!���teica Elisters, un visi pie galda sēdo�ie arī pacēla glāzes.

��Atvainojiet,���ierunājās Filisa,���jo, kā izskatās, es �eit esmu vienīgā, kura īsti līdz galam nav sapratusi. Ja reiz jūs parakstījāt līgumu, kas aizliedz publicēt Harija agrākās piezīmes, ko tad mēs �eit svinam?

��Faktu, ka �ajā rītā es savas kompānijas bankas kontā ieskaitīju simt tūksto�us dolāru Seftona D�elksa naudas,���Gincburgs atbildēja.

��Un es,���piebilda Emma,���no tā pa�a avota saņēmu �eku par divdesmit tūksto�iem dolāru. Loidam izmaksāto avansu par Harija grāmatu.

��Un neaizmirsti par tiem desmit tūksto�iem, kurus tu nevēlējies ņemt, lai nogādātu Kliftones kundzei. Arī tos esmu dabūjis atpakaļ, ��vēstīja Gincburgs.���Godīgi sakot, mēs visi �ajā lietā esam ieguvēji. Tagad, pēc līguma parakstī�anas, turpmākos piecdesmit gadus būs tikai vēl labāk.

��Iespējams,���atteica Filisa,���tomēr mani kaitina fakts, ka ļāvāt D�elksam izbēgt no soda par slepkavību.

��Man liekas, Stjuarta kundze, jau pavisam drīz jūs uzzināsiet, ka viņ� joprojām tikai gaida nāvinieku rindā, ��sacīja Gincburgs,���lai gan man nākas piekrist, ka patie�ām nodro�inājām viņam trīs mēne�us ilgu atelpu līdz soda saņem�anai.

��Tagad jūs mani samulsinājāt pat vēl vairāk,���atzina Filisa.

��Tad nu ļaujiet, es jums paskaidro�u,���piedāvāja Gincburgs.���Redziet, tas līgums, ko �orīt parakstīju, bija nevis vieno�anās ar D�elksu, bet gan ar Pocket Books, kompāniju, kura iegādājusies tiesības izdot Harija darbus mīkstā iesējumā.

��Un kas ir �mīkstais iesējums,� ja drīkstu vaicāt?���turpināja Filisa.

��Mammu,���ierunājās Elisters,���grāmatas mīkstajā iesējumā nu jau vairākus gadus ir pieejamas veikalos.

��Jā. Glu�i tāpat kā ir pieejamas arī desmit tūksto�u nomināla dolāru banknotes. Tikai es savām acīm nevienu tādu vēl neesmu redzējusi.

��Jūsu mātei ir taisnība,���iestarpināja Gincburgs,���turklāt tas arī izskaidro, kālab D�elkss iekrita �ajā slazdā. Stjuarta kundze pārstāv paaudzi, kura nezina, kas ir grāmatas mīkstajā iesējumā, un lasa tikai grāmatas cietajos vākos.

��Un kālab jūs domājat, ka D�elkss nav pilnībā iepazinies ar jēdzienu �mīkstais iesējums�? ��vaicāja Filisa.

��Frānsiss Skots Ficd�eralds bija kā pēdējā nagla zārkā, ��paskaidroja Elisters.

��Man patiktu, ja pie pusdienu galda tu nelietotu �ādus un līdzīgus izteicienus,���atgādināja Filisa.

��Tie�i Elisters norādīja,���stāstīja Emma,���ka gadījumā, ja D�elkss vēlēsies ar mums tikties savā kabinetā bez kāda cita advokāta klātbūtnes, tas acīmredzot nozīmēs to, ka viņ� partneriem nav izstāstījis par trūksto�o piezīmju burtnīcu un ka tās publicē�anai varētu būt vēl graujo�ākas sekas attiecībā uz firmas reputāciju nekā �Cietumnieka dienasgrāmatas� pārstrādātajam variantam.

��Kāpēc tad Elisters negāja uz to tik�anos,���vaicāja Filisa,���un neierakstīja visu, ko D�elkss sacīja? Tas cilvēks ir viens no slīpētākajiem Ņujorkas advokātiem.

��Tie�i tas ir iemesls, kura dēļ es negāju uz tik�anos, māt. Mēs nevēlējāmies veikt nekādus ierakstus, un es biju pilnīgi pārliecināts, ka D�elksam pietiks uzpūtības domāt, ka viņa pretinieki ir tikai kāda angļu meitene un izdevējs, kuru viņ� itin viegli var uzpirkt. �ādā veidā mēs pilnībā ieguvām varu pār D�elksu.

��Elister�

��Un tā, ��Elisters jau bija iededzies un kaismīgi turpināja,���brīdī, kad Emma izbrāzās no tik�anās, Gincburga kungs savu lomu nospēlēja patie�ām ģeniāli.���Izskatījās, ka Emmai kaut kas nebija īsti skaidrs.���Viņ� pateica D�elksam, ka gaida nākamo tik�anos, kad līgums būs sagatavots.

��Un tie�i tā arī notika. D�elkss uzrakstīja līgumu,���ierunājās Gincburgs.���To izlasījis, es uzreiz sapratu, ka tas veidots, izmantojot līguma tekstu, kāds bija dokumentam, kas tika noslēgts ar Frānsisu Skotu Ficd�eraldu. �ā autora darbi publicēti vienīgi cietajos vākos. �ajā līgumā nekur nebija minēts, ka mēs nedrīkstētu izdot grāmatas mīkstajā iesējumā. Tā nu papildlīgums, ko parakstīju �ajā rītā ar Pocket Books par Harija pirmās dienasgrāmatas izdo�anu, nekādā ziņā nav pretrunā līgumam, ko es noslēdzu ar Seftonu D�elksu. � Gincburgs ļāva, lai Pārkers atkārtoti piepilda viņa glāzi ar �ampanieti.

��Un par cik lielu summu?���noprasīja Emma.

��Jaunā dāma, jūs reizēm mēdzat izaicināt likteni.

��Kāda ir �ī summa?���vaicāja Filisa.

��Divsimt tūksto�i dolāru,���atzinās Gincburgs.

��Jums būs nepiecie�ams katrs cents,���noteica Filisa.���Kad grāmata tiks izdota un nonāks pārdo�anā, jūs ar Elisteru nākamos pāris gadus pavadīsiet tiesas zālē, aizstāvoties pret da�ādām apsūdzībām.

��Man tā vis neliekas,���iebilda Elisters, kad Pārkers viņa glāzē bija ielējis brendiju.���Mammu, godīgi sakot, es būtu gatavs saderēt uz to desmit tūksto�u dolāru zīmi, kuru tu nekad neesi redzējusi, ka Seftons D�elkss vada pēdējos trīs mēne�us kā firmas �D�elkss, Meierss un Ebernetijs� firmas vecākais partneris.

��Kā tu vari būt tik pārliecināts par to?

��Man ir aizdomas, ka D�elkss viņiem neko nav teicis par Harija pirmo dienasgrāmatu. Kad Pocket Books to publicēs, D�elksam nebūs citas iespējas, kā vien iesniegt atlūgumu.

��Un ja nu viņ� to nedarīs?

��Tad viņi D�elksu vienkār�i patrieks,���sacīja Elisters.���Firma, kuras advokāti tik ne�ēlīgi izturas pret saviem klientiem, piepe�i nekļūs maiga un iejūtīga attiecībā pret savu partneri. Un neaizmirstiet arī to, ka daudzo kolēģu vidū vienmēr atradīsies kāds, kur� arī vēlas kļūt par vecāko partneri� Tavs panākums, Emma, ir patie�ām vērā ņemams.

Visi pacēla glāzes viņai par godu.

��Un� ja jūs kādreiz mainītu domas par palik�anu Ņujorkā, jaunā dāma,���sacīja Gincburgs, ��Viking jums vienmēr atradīsies darbs.

��Paldies, Gincburga kungs,���teica Emma,���ta�u vienīgais iemesls, kālab ierados Amerikā, bija vēlē�anās sameklēt Hariju. Nu esmu uzzinājusi, ka viņ� atrodas Eiropā, kamēr es pati esmu Savienotajās Valstīs. Pēc tik�anās ar pulkvedi Kleverdonu es lido�u uz mājām pie dēla.

��Harijam Kliftonam ir sasodīti paveicies ar tādu sievieti kā tu,���ilgu pilnā balsī noteica Elisters.

��Ja tev kādreiz būs iespēja ar viņu satikties, tad tu sapratīsi, ka īstā veiksminiece tomēr esmu es.

Nākamajā rītā Emma pamodās jau ļoti agri un pie brokastu galda laimīgi �aloja ar Filisu, stāstīdama, cik laimīga jūtas, ka drīz atkal būs kopā ar savu dēlu Sebastjanu un pārējo ģimeni. Filisa gandrīz neko neteica, tikai māja ar galvu. Pārkers paņēma Emmas somas no istabas, nonesa tās lejā un nolika vestibilā. Dzīvojot Ņujorkā, viņa bija tikusi pie vēl divām jaunām. �Vai tie�ām ir kāds, kur� pamanās doties projām ar mazāk somām, nekā atbraucis?� Emma iedomājās.

��Es nekāp�u lejā, ��pēc vairākiem mēģinājumiem atvadīties noteica Filisa.���Negribu pataisīt sevi par pilnīgu muļķi. Būs labāk, ja tu mani atcerēsies kā ne�petnu sievu, kura nevēlas, lai viņu traucē brid�a partijas laikā. Nākamreiz, kad atbrauksi mūs apciemot, paņem līdzi Hariju un Sebastjanu, mīļā! Gribu iepazīties ar cilvēku, kur� nolaupījis tavu sirdi.

Uz ielas atskanēja taksometra signāls.

Vēl pēdējo reizi Emma apskāva Filisu un tad neatskatījusies devās projām.

Kad viņa izkāpa no lifta, Pārkers jau gaidīja pie ārdurvīm. Ceļasomas viņ� bija novietojis taksometra bagā�niekā. Ieraudzījis Emmu nākam, viņ� steig�us izgāja ārā un atvēra taksometra aizmugurējās durvis.

��Ardievu, Pārker!���Emma sacīja.���Un paldies par visu!

��Man bija prieks jums pakalpot, jaunkundz!���viņ� atbildēja. Kad Emma jau gandrīz bija iesēdusies automa�īnā, viņ� vēl piebilda: ��Ceru, ka neuzskatīsiet to par gau�ām neiederīgu, bet es vēlētos pateikt vēl kaut ko.

Emma pakāpās atpakaļ, pūlēdamās apslēpt pārsteigumu: � Protams, sakiet dro�i!

��Man tik ļoti patika Kliftona kunga dienasgrāmata,���viņ� teica,���ka ceru, nepaies ilgs laiks un jūs atgriezīsieties Ņujorkā kopā ar savu vīru.

Drīz jau vilciens traucās projām no Ņujorkas pāri lauku apvidiem. Viņi devās uz valsts galvaspilsētu. Emma nespēja ne lasīt, ne gulēt ilgāk kā da�as minūtes no vietas. Prātā nemitējās riņķot domas par Filisu, Gincburga kungu, Elisteru, D�elksu, detektīvu Kolovski un Pārkeru.

Emma domāja arī par to, kas jāizdara Va�ingtonā. Pirmais darbs būs do�anās uz Britu vēstniecību, lai parakstītu dokumentus, kas ļaus pievienoties sūtnim lidojumā uz Londonu, kā vectēva otrās pakāpes brālēna dēls Hārvijs bija solījis. �Nemaz nesmejies, bērns!� viņas prātā atskanēja Filisas aizrādījums. Drīz pēc tam Emma beidzot ieslīga miegā.

Sapnī pie viņas atnāca Harijs. �ajā reizē viņ� bija ģērbies uniformā, daudz smaidīja un smējās. Emma spēji pamodās, un viņai likās, ka Harijam jābūt blakus.

Kad pēc piecām stundām vilciens ieripoja Union stacijā, Emmai radās grūtības ar savas bagā�as izcel�anu uz perona. Viņai palīgā piesteidzās kāds biju�ais armijnieks ar vienu roku, tagad vilciena pavadonis. Viņ� sameklēja Emmai taksometru, pateicās par dāsno dzeramnaudu un salutēja ar savu vienīgo roku. Kārtējais upuris, kura likteni bija smagi ietekmējis kar�, ko viņ� nebija vēlējies.

��Uz Lielbritānijas vēstniecību,���Emma sacīja, kad bija iekāpusi taksometrā.

Viņa izkāpa Masa�ūsetsas avēnijā iepretī dzelzs vārtiem, ko rotāja Lielbritānijas valsts simboli. Divi jauni kareivji piesteidzās Emmai palīdzēt.

��Pie kā esat ieradusies, kundze?���atskanēja jautājums ar britu akcentu.

��Pie Rūperta Hārvija,���Emma atbildēja.

��Pie komandiera Hārvija. Protams,���noteica kaprālis, kur� paņēma Emmas somas un veda viņu uz kabinetu, kas atradās ēkas tālākajā galā.

Emma iegāja pla�ā telpā. Lielākā daļa cilvēku �eit bija ģērbu�ies militārā formā un nerimtīgi rosījās dienas darbos. Visi kustējās ļoti ātri, neviens negāja, bet pārvietojās drīzāk skrie�us. Emmai blakus parādījās kāds stāvs un ar platu smaidu sejā sveica vie�ņu.

��Es esmu Rūperts Hārvijs,���viņ� sacīja.���Man jāatvainojas par te valdo�o organizēto haosu, ta�u tāds te ir vienmēr, kad vēstnieks po�as atpakaļ uz Angliju. �ī reize ir pat vēl ļaunāka, jo pie mums pagāju�ajā nedēļā ieradās arī ministru kabineta pārstāvis. Tavi dokumenti ir sagatavoti,���viņ� piebilda, atgriezies pie sava rakstāmgalda.���Man tikai vēl jāieskatās tavā pasē.

Pār�ķirstījis dokumentu, viņ� lūdza, lai Emma parakstās norādītajās vietās. � Autobuss uz lidostu būs pulksten se�os pēcpusdienā, tepat pie vēstniecības ēkas. Lūdzu, ierodies laikus. Jo visiem jābūt lidma�īnā, kad ierodas vēstnieks.

��Es nenokavē�u,���apsolīja Emma.���Vai ir iespējams �eit atstāt manas somas, kamēr es apskatī�u pilsētu?

��Noteikti,���atteica Rūperts.���Es parūpē�os, lai tās nogādā uz autobusu.

��Paldies!

Emma jau grasījās doties projām, kad viņ� piebilda: � Starp citu, man ļoti patika grāmata. Gribēju tevi brīdināt. Ministrs vēlas ar tevi parunāt, kad būsiet lidma�īnā. Man liekas, ka pirms politiķa karjeras uzsāk�anas viņ� strādājis izdevējdarbības jomā.

��Kā viņu sauc?���Emma vaicāja.

��Herolds Makmilans.

Viņai prātā atausa da�i Gincburga kunga dotie vērtīgie padomi. � Visi vēlēsies �o grāmatu, � viņ� bija sacījis. � Nebūs neviena izdevēja, kur� tev pla�i neatvērtu durvis. Neļaujies lētiem glaimiem! Mēģini satikties ar Billiju Kolinsu un Elenu Leinu no Pinguins. � Heroldu Makmilanu viņ� nebija pieminējis.

��Tātad tiekamies autobusā pirms se�iem!���atgādināja Emmas vectēva otrās pakāpes brālēna dēls un atgriezās pie savu pienākumu pildī�anas.

Viņa izgāja no vēstniecības un ieskatījās rokaspulkstenī. Līdz norunātajam tik�anās laikam ar pulkvedi Kleverdonu bija atliku�as divas stundas. Emma apturēja taksometru.

��Kurp brauksim, jaunkundz?

��Es vēlos redzēt visu, ko �ī pilsēta spēj man piedāvāt,���viņa atbildēja.

��Un cik laika jums ir? Vai kādi pāris gadi atradīsies?

��Nē, ��Emma attrauca,���pāris stundas. Tāpēc sāksim!

Taksometrs devās ceļā. Vispirms � Baltais nams. Piecpadsmit minūtes. Kapitolijs. Divdesmit minūtes. Va�ingtona, D�efersona un Linkolna memoriālās vietas. Divdesmit piecas minūtes. Ātrs nacionālās galerijas apmeklējums. Kārtējās divdesmit piecas minūtes. Un beigās vēl arī Smitsona muzejs. Diem�ēl līdz norunātajam tik�anās laikam bija vairs tikai trīsdesmit minūtes, tālab viņa netika tālāk par pirmo stāvu.

Tiklīdz Emma atgriezās taksometrā, vadītājs vaicāja: � Un kurp tagad, jaunkundz?

Viņa paņēma vēstuli un pārlasīja pulkve�a Kleverdona adresi. � Edamstrīta trīs tūksto�i divdesmit divi, � Emma atbildēja. � Un man ir pavisam maz laika.

Kad taksometrs apstājās pie milzīgas balta marmora ēkas, kas aizņēma visu kvartālu, Emma �oferim iedeva savu pēdējo piecu dolāru banknoti. Pēc tik�anās ar pulkvedi Kleverdonu viņai nāksies kājām doties uz vēstniecību. � Tas bija katra centa vērts, � viņa sacīja.

Taksometra vadītājs ar pirkstu galiem pieskārās pie cepures malas. � Un man likās, ka �ādi rīkojas tikai amerikāņi, � viņ� noteica un pasmaidīja.

Emma devās aug�up pa kāpnēm, garām diviem sargkareivjiem, kuri, kā likās, skatījās tie�i viņai cauri, un iegāja ēkā. Viņa pamanīja, ka teju katram mugurā bija apģērbs haki krāsā, at�ķīrās vien toņi. Da�iem bija arī apbalvojumu zīmotnes. Sekretāre, jauna sieviete, paskaidroja Emmai, ka viņai jāiet uz deviņi tūksto�i deviņdesmit septīto kabinetu. Viņa pievienojās prāvam haki krāsas apģērbā tērpto pulkam, kas virzījās uz liftiem. Izkāpusi no lifta devītajā stāvā, Emma ieraudzīja, ka pulkve�a Kleverdona sekretāre jau viņu gaida.

��Diem�ēl izskatās, ka pulkvedis aizkavējies sapulcē, ta�u pēc da�ām minūtēm viņ� ar jums tiksies,���sekretāre sacīja, kad abas jau gāja uz priek�u pa gaiteni.

Emmai bija ļauts ieiet pulkve�a kabinetā. Tikko apsēdusies, viņa pamanīja biezu dokumentu mapi pa�ā rakstāmgalda centrā. Glu�i tāpat kā reiz ar vēstuli, kas bija nolikta uz Meizijas kamīna malas, vai piezīmju burtnīcām uz D�elksa rakstāmgalda viņai bija interesanti uzzināt, pēc cik ilga laika varēs iepazīties ar tajā apslēpto saturu.

Atbilde izrādījās pavisam vienkār�a. Divdesmit minūtes. Kad kabineta durvis beidzot atvērās, telpā ienāca gara auguma, slaids, atlētisks vīrietis, apmēram Emmas tēva gados.

Viņam mutē bija cigārs.

��Ļoti atvainojos, ka liku jums gaidīt,���viņ� sacīja un sarokojās ar Emmu,���ta�u dienā vienkār�i nepietiek stundu.���Viņ� apsēdās pie rakstāmgalda un uzsmaidīja apmeklētājai.���D�ons Kleverdons. Un jūs es pazītu it visur.���Emma neslēpa pārsteigumu par �iem vārdiem, un viņ� paskaidroja: ��Jūs izskatāties tie�i tāda, kādu Harijs jūs aprakstījis savā darbā. Vai jūs vēlētos kafiju?

��Nē, paldies!���atteicās Emma, pūlēdamās neizklausīties pārāk nepacietīga, un viņas skatienu atkal piesaistīja dokumentu mape uz pulkve�a rakstāmgalda.

��Man tā nemaz nav jāatver,���viņ� sacīja un ar pirkstiem pabungoja pa mapi.����eit lielāko daļu dokumentu esmu rakstījis es, tāpēc varē�u jums pastāstīt par visu, kas ar Hariju noticis kop� dienas, kad viņ� vairs neatrodas Levenemā. Un tagad, pateicoties viņa dienasgrāmatām, mēs visi zinām, ka viņam tur vispār nevajadzēja nonākt. Nevaru vien sagaidīt, kad būs iespēja izlasīt nākamo grāmatu, kurā uzzinā�u par viņa piedzīvojumiem pirms ieslodzījuma.

��Un es, savukārt, nespēju vien sagaidīt, kad dzirdē�u par to, kas ar viņu notika pēc izkļū�anas no Levenemas,���Emma sacīja, cerēdama, ka neizklausās nepieklājīgi nepacietīga.

��Tad nu ķersimies klāt,���sacīja pulkvedis.���Harijs brīvprātīgi pieteicās manis vadītajā īpa�o uzdevumu vienībā. Par to viņa ieslodzījuma termiņ� tika samazināts. Dienestu vienībā viņ� uzsāka parasta kareivja statusā, bet nesen tika paaugstināts par leitnantu. Nu jau vairākus mēne�us viņ� atrodas aiz ienaidnieka frontes līnijas,���pulkvedis turpināja.���Okupētajās teritorijās viņ� sadarbojas ar vietējo preto�anās kustību dalībniekiem, tādējādi tuvinot mūsu galveno spēku iera�anos Eiropā.

Emmai �ie vārdi nemaz nepatika. Tie skanēja draudīgi.�� Ko īsti nozīmē �aiz ienaidnieka frontes līnijas�?

��Precīzi es jums nevarē�u paskaidrot, jo ne katrreiz ir viegli noskaidrot, kur konkrētajā mirklī viņ� atrodas, veicot uzticēto misiju. Itin bie�i sakari ar viņu pārtrūkst un neatjaunojas dienām ilgi. Vienu gan varu jums sacīt dro�i. Harijs un viņa �oferis, kaprālis Pets Kvins, vēl kāds biju�ais Levenemas iemītnieks, ir vieni no efektīvākajiem operatīvajiem darbiniekiem mūsu grupā. Viņi līdzinās skolas puikām, kuriem izsniegts liels ķimikāliju komplekts un dota atļauja eksperimentēt ar ienaidnieka komunikācijām. Lielāko daļu laika viņi pavada, spridzinot tiltus, demontējot dzelzceļa sliedes un nogā�ot elektrības stabus. Harija specialitāte ir ienaidnieka spēku pārvieto�anās traucē�ana. Ir biju�i gadījumi, kad viņ� teju jau nonācis pretinieka rokās. Ta�u pagaidām Harijam ir izdevies viņus vienmēr pārspēt un būt vismaz vienu soli viņiem priek�ā. Viņ� ir kļuvis par tik lielu traucēkli ienaidniekam, ka par viņa galvu pat izsludināta atlīdzība. Un apsolītā summa ar katru mēnesi kļūst tikai lielāka. Pēdējo reizi, kad pārbaudīju, tā bija jau trīsdesmit tūksto�us franku liela.���Pulkvedis pamanīja, ka Emmas seja kļuvusi glu�i bāla.���Ak, piedodiet!���pulkvedis sacīja.���Man nebija nodoma jūs tik ļoti satraukt. Reizēm, te sē�ot pie rakstāmgalda, man aizmirstas tas, cik lielām briesmām katru dienu pakļauti mani zēni.

��Un kad Harijs tiks atbrīvots?���Emma klusi vaicāja.

��Baidos, ka viņam nāksies kalpot visu atliku�o soda laiku,���atbildēja pulkvedis.

��Tagad, kad zināt par viņa nevainīgumu, vai nevarat viņu vismaz nosūtīt uz Angliju?

��Nedomāju, ka tas radītu kādu milzīgu at�ķirību, Beringtones jaunkundz. Cik pazīstu Hariju, varu sacīt, ka viena armijas forma tiks nomainīta pret citu, tiklīdz viņ� spers kāju uz dzimtās zemes. Un tas arī būs viss.

��Ne tad, ja man būs kāds vārds sakāms �ajā jautājumā.

Pulkvedis pasmaidīja. � Paskatī�os, vai varu kaut kā palīdzēt, � viņ� apsolīja un piecēlās no krēsla, tad atvēra kabineta durvis un militāri salutēja Emmai. � Lai jums dro�s ceļojums atpakaļ uz Angliju, Beringtones jaunkundz! Ceru, ka nepaies ilgs laiks, kad jūs abi būsiet vienā laikā, vienā un tajā pa�ā vietā.

��Tiklīdz bū�u viņus atklājis, ziņo�u jums, kungs,���Harijs raportēja un nolika lauka telefona klausuli.

��Būsi atklājis ko?���vaicāja Kvins.

��Kertela armiju. Pulkvedis Bensons domā, ka viņi varētu būt tajā ielejā aiz �īs kalnu grēdas,���viņ� paskaidroja un norādīja uz kādu virsotni.

��Ir tikai viena iespēja to noskaidrot,���atteica Kvins, skaļi pārslēgdams Jeep uz pirmo ātrumu.

��Rāmāk,���Harijs brīdināja.���Ja huņņi ir tur, nav nekādas vajadzības viņus brīdināt par mums.

Kvins joprojām vadīja automa�īnu pirmajā ātrumā, un viņi lēnām brauca aug�up kalnā.

��Tālāk vairs ne!���teica Harijs, kad viņi atradās nepilnu piecdesmit jardu attālumā no kalna virsotnes. Kvins iedarbināja rokas bremzi un izslēdza automa�īnas dzinēju. Abi izlēca no auto un skrēja aug�up pa slīpumu. Da�us jardus no pa�as virsotnes viņi nometās guļus uz vēdera un, līdzīgi diviem krabjiem, kuri steidzas uz jūru, rāpās tuvāk korei.

Harijs piesardzīgi pavērās pāri un aizturēja elpu. Viņam nebija vajadzīgs tālskatis, lai saprastu, ar ko te darī�ana. Ielejā izvietotais feldmar�ala Kertela vadītais leģendārais deviņpadsmitais bruņoto spēku korpuss gatavojās uzbrukumam. Tik tālu, cik vien varēja saredzēt, līnijās bija izvietoti tanki, un tos atbalsto�ie kājnieku spēki bija tik daudzskaitlīgi, ka varētu piepildīt milzīgu futbola stadionu. Harijs aptuveni aprēķināja, ka otrā Teksasas reind�eru divīzija skaita ziņā ir vismaz trīs reizes mazāka.

��Ja lasīsimies no �ejienes projām,���Kvins �ukstēja,���mums varētu pietikt laika nepieļaut pilnīgu mūsu sakāvi.

��Nesteidzies, nesteidzies!���Harijs nepiekrita.���Mums vajadzētu to visu pavērst savā labā.

��Vai tev ne�ķiet, ka pēdējā gada laikā mēs jau gana esam riskēju�i ar savām deviņām dzīvībām?

��Pagaidām man sanāk astoņas,���iebilda Harijs.���Domāju, vēl vienu reizi drīkstam riskēt.���Kamēr vēl Kvins nebija paguvis izteikt savu viedokli, Harijs sāka rāpties lejup.���Vai tev ir kabatlakats?���viņ� vaicāja Kvinam, kad draugs bija apsēdies pie stūres.

��Jā, kungs!���Kvins atbildēja, izņēma prasīto no kabatas un pasniedza Harijam, kas �o drānas gabaliņu piesēja pie Jeep antenas.

��Tu ta�u negrasies�

���padoties? Jā, tā ir mūsu iespēja, � atteica Harijs. � Kaprāl, brauc lēnām aug�up kalnā un pēc tam lejup uz ieleju. � Sarunā ar Petu Harijs izmantoja uzrunu �kaprāl� tikai tad, kad nevēlējās ieslīgt garākās diskusijās.

��Uz nāves ieleju����papildināja Kvins.

��Nav īsti precīzs salīdzinājums,���nepiekrita Harijs.���Toreiz vieglās kavalērijas brigādē bija se�i simti vīru, bet mēs esam tikai divi. Man sevi vairāk gribas salīdzināt ar Horāciju, nevis ar lordu Kārdiganu.

��Es gan drīzāk jūtos kā viegls mērķis.

��Tāpēc, ka esi īrs,���atteica Harijs, kad abi jau bija sasniegu�i kalna kori un lēnām virzījās lejup.���Tikai nepārsniedz ātrumu!���viņ� brīdināja, mēģinādams ar joku padarīt drauga omu mazliet gai�āku. Harijs bija gaidījis lo�u krusu, bet izskatījās, ka vācie�i devu�i priek�roku ziņkārībai.���Dari ko darīdams, Pet,���stingri piekodināja Harijs,���vien never vaļā muti. Un mēģini izturēties tik pa�apzinīgi, it kā mēs to būtu ieplānoju�i jau iepriek�.

Ja arī Kvinam bija savs viedoklis par to, ko viņi darīja, tad īrs to paturēja pie sevis, un tas viņam nemaz nebija raksturīgi. Kaprālis turpināja lēno virzī�anos uz priek�u un nobremzēja vien brīdī, kad automa�īna bija sasniegusi pirmo tanku līniju.

Kertela vīri neticīgi skatījās uz Jeep sēdo�ajiem, bet neviens nekustējās. Beidzot kāds majors cauri kareivju rindām devās tie�i pie negaidītajiem viesiem. Harijs izlēca no automa�īnas, nostājās miera stājā, militāri salutēja un cerēja, ka vācu valodas zinā�anas nebūs ierūsēju�as.

��Dieva vārdā, ko gan jūs īsti darāt? Vai pa�i to saprotat?���vaicāja vācu majors.

Harijs nosprieda, ka tie�i tas arī ir galvenais jautājums. Viņ� saglabāja ārēju mieru.

��Man jānodod ziņojums feldmar�alam Kertelam no ģenerāļa Eizenhauera, Eiropas apvienoto spēku virspavēlnieka.���Harijs zināja, ka, izdzirdējis pieminam Eizenhaueru, majors neriskēs un nosūtīs viņus pie dienesta pakāpē augstāka virsnieka.

Vairs neteicis ne vārda, majors iekāpa Jeep aizmugurē, ar oficiera zizli piesita Kvinam pie pleca un norādīja uz lielu, labi nomaskētu telti, kas atradās karaspēka nometnes malā.

Kad viņi bija sasniegu�i telti, majors izkāpa no automa�īnas. � Gaidiet �eit! � viņ� pavēlēja un pēc tam iegāja teltī.

Harijs un Kvins sēdēja savā automa�īnā, daudzu tūksto�u uzmanīgu skatienu ielenkumā.

��Ja skatieni spētu nonāvēt����Kvins no�ukstēja, bet Harijs izlikās neko nedzirdam.

Majors atgriezās pēc vairākām minūtēm.

��Un kas tagad būs?���no�ukstēja Kvins.���Publiska no�au�ana vai arī tev piedāvās kopā ar viņu iedzert glāzi schnapps?

��Feldmar�als piekrita jūs pieņemt,���pavēstīja majors, pat nepūlēdamies slēpt pārsteigumu.

��Paldies, kungs,���tencināja Harijs, izkāpa no automa�īnas un devās līdzi vācu majoram teltī.

Feldmar�als Kertels piecēlās no gara galda, kas bija noklāts ar lielu karti, kura Harijam uzreiz likās ļoti pazīstama, ta�u uz �ās vēl bija novietoti modeļi � tanki un kareivji �, turklāt visi virzienā uz Hariju. Feldmar�alam apkārt bija apmēram ducis virsnieku, un nevienam no viņiem dienesta pakāpe nebija zemāka par pulkvedi.

Harijs izslējās miera stājā un militāri salutēja.

��Vārds un pakāpe?���vaicāja feldmar�als pēc tam, kad bija atņēmis militāro sveicienu.

��Kliftons, kungs. Leitnants Kliftons. Esmu ģenerāļa Eizenhauera adjutants.���Harijs pamanīja Bībeli, kas bija uzlikta uz neliela galdiņa pie feldmar�ala gultas. Vienā telts pusē bija Vācijas karogs. Tomēr izskatījās, ka �ajā telpā kaut kā pietrūkst.

��Un kālab lai ģenerālis Eizenhauers sūtītu savu adjutantu pie manis?

Atbildēja Harijs tikai pēc tam, kad uzmanīgi nopētīja virsnieku. At�ķirībā no Gēbelsa un Gēringa, Kertela seja liecināja, ka viņ� piedalījies daudzās kaujās. Pie viņa formastērpa bija tikai viens apbalvojums � Dzelzs krusts ar ozollapu pu�ķi. Harijs zināja, ka tas Kertelam bijis jau kā leitnantam Marnas kaujā tūksto� deviņi simti astoņpadsmitajā gadā.

��Ģenerālis Eizenhauers vēlējās paziņot jums, ka Klemanso tālākajā daļā viņam ir trīs bataljoni, kopā trīsdesmit tūksto�i vīru un divdesmit divi tūksto�i tanku. Labajā flangā atrodas Teksasas reind�eru otrā divīzija, centrā ir tre�ais �Zaļo fren�u� kājnieku bataljons, bet labajā flangā Austrālijas vieglo kājnieku spēki.

Feldmar�als varētu būt izcils pokera spēlētājs, jo neizrādīja pilnīgi nekādas emocijas. Acīmredzot viņ� zināja, ka skaitļi ir precīzi � ja vien nosauktie trīs spēki patie�ām atrodas, kur sacīts.

��Tātad būs patie�ām interesanta kauja, leitnant. Tomēr� ja jūsu iera�anās mērķis bija mani brīdināt, tad jums nav veicies.

��Tāda uzdevuma man nebija, kungs,���Harijs atteica, skatīdamies uz karti.���Man ir aizdomas, ka nepateicu jums neko tādu, kas jums jau tāpat nebūtu zināms. Ieskaitot faktu, ka sabiedroto spēki pavisam nesen ieņēmu�i Vilhelmsbergas lidlauku.����is fakts uz kartes bija atzīmēts ar mazu Amerikas karodziņu, kas iesprausts minētā lidlauka vietā. ��Tas, ko varbūt tomēr nezināt, kungs, ir Lankasteras bumbvedēju eskadriļa, kas kaujas gatavībā gaida ģenerāļa Eizenhauera pavēli pacelties gaisā un iznīcināt jūsu tankus, kamēr viņa bataljoni cīnīsies ar jūsu kājniekiem.

Harijs gan zināja, ka vienīgie gaisa kuģi lidlaukā bija pāris izlūklidma�īnas, kurām beigusies degviela.

��Runājiet konkrētāk, leitnant,���teica Kertels.���Tie�i kāpēc ģenerālis Eizenhauers jūs sūtīja pie manis?

��Mēģinā�u precīzi atsaukt atmiņā ģenerāļa vārdus, kungs,���Harijs atbildēja, lai viss izklausītos pēc ziņojuma nodo�anas.���Nav �aubu, ka �is briesmīgais kar� ātri tuvojas beigām un tikai maldos slīgsto�s cilvēks ar nelielu karamākslas pieredzi joprojām spēj ticēt, ka uzvara ir iespējama.

Feldmar�alam apkārtstāvo�ie virsnieki noteikti pamanīja �ajos vārdos ietverto mājienu par Hitleru. Un tajā brīdī Harijs saprata, kā tie�i pietrūkst �ajā teltī. Tur nebija nacistu karoga un nebija arī fīrera ģīmetnes.

��Ģenerālis Eizenhauers ļoti augstu vērtē jūs personīgi un jūsu vadīto deviņpadsmito militāro korpusu,���Harijs turpināja.���Viņam nav ne mazāko �aubu, ka jūsu vīri atdos savu dzīvību par jums, ja apstākļi izvērtīsies �ādi. Ta�u viņ� vaicāja: �Dieva dēļ! Kā vārdā?� Jūsu karaspēks tiks iznīcināts, un mūsējais neap�aubāmi arī būs cietis vērā ņemamus zaudējumus. Visiem ir zināms, ka �is kar� beigsies jau pēc da�ām nedēļām. Tad ko gan mēs iegūsim ar tik bezjēdzīgu asinsizlie�anu? Vestpointā ģenerālis Eizenhauers lasīja jūsu grāmatu �Profesionāls karotājs�, un viens teikums palicis viņam prātā tik spilgti, ka pavada viņu visas militārās karjeras laikā.

Pirms divām nedēļām, kad bija sapratis, ka varbūt nāksies stāties pretī viņa vadītajiem kareivjiem, Harijs izstudēja Kertela autobiogrāfiju. Tagad viņ� spēja teikumu nocitēt gandrīz vārdu pa vārdam.

���Jaunu cilvēku sūtī�ana bezjēdzīgā nāvē nav līdera spēju apliecinājums; tā norāda uz profesionāla karotāja uzpūtību un necienīgu rīcību.� Un �ajā ziņā jūs, kungs, esat tādās pa�ās domās kā ģenerālis Eizenhauers. Gadījumā, ja jūs nolemtu nolikt iero�us un padoties, ģenerālis garantē, ka pret jums un jūsu vīriem izturēsies ar pienācīgu cieņu, kā tas norādīts Tre�ajā �enēvas konvencijā.

Harijs gaidīja, ka feldmar�ala atbilde būs: �Jaunais cilvēk! Jūsu mēģinājums ir pilnībā izgāzies. Lai kur� arī vadītu jūsu nīkulīgos spēkus �ā kalna otrā pusē, pasakiet viņam, ka es viņus visus noslaucī�u no zemes virsas.� Tomēr Kertels teica ko citu. � Es apspriedī�u ģenerāļa priek�likumu ar saviem virsniekiem. Varbūt jūs būsiet tik laipns un pagaidīsiet ārpusē.

��Protams, kungs,���Harijs atteica, militāri salutēja un devās uz savu Jeep. Līdz brīdim, kamēr Harijs bija apsēdies priek�ējā pasa�iera vietā, Kvins neteica ne vārda.

Skaidri bija noprotams, ka feldmar�ala Kertela virsnieku vidū nevaldīja vienprātība, jo teltī bija dzirdamas paceltas balsis. Harijs iztēlojās vārdus, kuri tur tiek piesaukti: gods, veselais saprāts, pienākums, reāla situācijas izpratne, pazemojums, ziedo�anās� Ta�u visvairāk Harijs baidījās, ka teltī kāds pateiks: �Viņ� blefo.�

Bija aizritējusi gandrīz stunda, kad majors atkal aicināja Hariju teltī. Kertels stāvēja atstatu no saviem labākajiem padomdevējiem, un viņa sejā bija redzams vai visas pasaules nogurums. Viņ� bija pieņēmis lēmumu. Pat tad, ja ne visi pārējie virsnieki viņam piekrita, pēc pavēles saņem�anas viņi vairs neuzdod nekādus jautājumus. Viņam nebija nekādas vajadzības paskaidrot Harijam, kāds ir �is lēmums.

��Kungs, vai jūs atļaujat man sazināties ar ģenerāli Eizenhaueru un informēt viņu par jūsu lēmumu?

Feldmar�als īsi pamāja ar galvu, un viņa virsnieki ātri izgāja no telts, lai parūpētos, ka pavēles tiek īstenotas.

Harijs devās atpakaļ pie sava Jeep un noskatījās, kā divdesmit trīs tūksto�i kareivju noliek iero�us, izkāpj no tankiem un nostājas kolonnās pa trīs, lai padotos. Harijs ba�ījās, ka, veiksmīgi izspēlējis savu blefu ar feldmar�alu, tik veikli nevarēs tikt galā ar savu tie�o komandieri. Viņ� pacēla lauka telefona klausuli, un jau pēc da�iem mirkļiem pulkvedis Bensons atbildēja. Harijs ļoti cerēja, ka majors nepamanīs sviedru lāsīti, kas noslīdēja pār viņa degunu.

��Vai noskaidrojāt, cik daudz viņu tur ir, Klifton?���Tāds bija pulkve�a pirmais jautājums.

��Vai varat mani savienot ar ģenerāli Eizenhaueru, pulkvedi? Te runā leitnants Kliftons, viņa adjutants.

��Klifton, vai esi sajucis prātā?

��Jā, kungs, es pagaidī�u, kamēr viņu sameklēsiet.���Pat tad, ja Harijs tikko būtu noskrējis simt jardus, viņa sirds pukstētu daudz lēnāk. Viņ� jau sāka apsvērt, cik gan ilgs laiks aizritēs, līdz pulkvedis aptvers, kas īsti notiek. Harijs paraudzījās uz majoru un pamāja ar galvu. Majors neatbildēja. Vai viņ� tur stāvēja, lai atrastu plaisu Harija bruņās? Gaidot Harijs vēroja tūksto�iem karavīru. Da�i bija apmulsu�i, citi izskatījās atviegloti, ka var pievienoties tiem, kuri jau izkāpu�i no tankiem un noliku�i iero�us.

��Runā ģenerālis Eizenhauers. Vai tas esi tu, Klifton?���sacīja pulkvedis Bensons, atkal pienācis pie telefona.

��Jā, kungs. Esmu pie feldmar�ala Kertela, un viņ� ir pieņēmis jūsu priek�likumu. Deviņpadsmitais korpuss noliek iero�us un padodas saskaņā ar �enēvas konvenciju, lai, ja pareizi atceros jūsu vārdus, kungs� izvairītos no bezjēdzīgas asinsizlie�anas. Ja jūs izsūtītu uz priek�u vienu no mūsu pieciem bataljoniem, viņi varētu parūpēties, lai viss notiek pienācīgā kārtībā. Paredzu, ka Klemanso kori kopā ar deviņpadsmito korpusu����Viņ� ieskatījās rokaspulkstenī. ���mēs �ķērsosim apmēram septiņpadsmitos nulle nulle.

��Mēs gaidīsim, leitnant.

��Paldies, kungs.

Pēc piecdesmit minūtēm Harijs �ķērsoja Klemanso kori jau otro reizi tajā dienā. Vācie�i paklausīgi sekoja viņam tie�i Teksasas reind�eru rokās. Kad gūstekņus ielenca septiņsimt vīri un divsimt �etrpadsmit tanki, feldmar�als Kertels atskārta, ka viņu ir piemuļķoju�i anglis un īrs, kuru vienīgie iero�i bija Jeep un kabatlakats.

Feldmar�als izņēma pistoli. Kādu mirkli Harijam likās, ka virsnieks grasās viņu no�aut. Kertels nostājās miera stājā, militāri salutēja, pielika pistoli sev pie deniņiem un nospieda mēlīti.

Viņa nāve Harijam nesagādāja ne mazāko gandarījumu.

Kad vācu kareivji bija pilnībā ielenkti, pulkvedis Bensons piedāvāja Harijam vadīt bez iero�iem paliku�ā deviņpadsmitā korpusa pārvieto�anu uz nometni. Kad Harijs un Pets savā automa�īnā brauca kolonnas sākumā, īra sejā bija izpleties smaids.

Viņi bija brauku�i kādu jūdzi, kad automa�īna trāpīja uz vācu mīnas. Harijs izdzirdēja apdullino�u sprādzienu, un viņa atmiņā uzplaiksnīja Peta pravietiskie vārdi: �Vai tev ne�ķiet, ka pēdējā gada laikā mēs jau gana esam riskēju�i ar savām deviņām dzīvībām?�

Sprādziena vilnis pasvieda transportlīdzekli gaisā, un jau pēc brī�a tas uzliesmoja.

Un vairs nebija nekā�

Vai cilvēks zina, kad ir miris?

Vai tas ir tikai viens mirklis, un cilvēka vairs nav?

Harijs bija pārliecināts tikai par to, ka viss, kas norisinājās viņa acu priek�ā, vairāk līdzinājās aktieru spēlei kādā �ekspīra lugā, kur katrs savā laikā uznāk uz skatuves un, kad scenārijā paredzēts, atkal no tās nokāpj. Viņ� vienīgi nespēja saprast, vai tiek spēlēta komēdija, traģēdija vai vēsturiska drāma.

Galvenā loma bija uzticēta kādai sievietei, vienmēr vienai un tai pa�ai. Un viņas priek�nesums bija īpa�i ievērojams. Pārējie uznāca un nogāja no skatuves tikai pēc viņas rīkojuma. Harija acis atvērās, un viņ� ieraudzīja, ka blakus stāv Emma. Tiklīdz Harijs pasmaidīja, likās, ka viņas seju pārpludina gaisma. Viņa pieliecās un maigi noskūpstīja Hariju uz lūpām.�� Esi sveicināts atpakaļ! � viņa sacīja.

Tajā brīdī Harijs īsti saprata, cik ļoti Emmu mīl un ka tagad vairs nekas viņus nespēs �ķirt. Viņ� maigi saņēma mīļotās roku. � Man būs vajadzīga tava palīdzība, � viņ� teica.�� Kur es īsti esmu? Un cik ilgu laiku jau te atrodos?

��Bristoles slimnīcā. Jau vairāk nekā mēnesi. Kādu brīdi gāja ļoti smagi, bet es nebiju ar mieru zaudēt tevi otru reizi.

Harijs cie�āk paspieda viņas roku un pasmaidīja. Viņ� jutās pārguris un ieslīga dziļā miegā.

Kad viņ� pamodās atkal, apkārt valdīja tumsa, un viņam bija sajūta, ka ir palicis viens. Viņ� pūlējās iztēloties, kas pēdējos piecos gados noticis ar viņam zināmajiem cilvēkiem. Glu�i kā �Divpadsmitajā naktī� visi ta�u domāja, ka viņ� ir radis mū�īgo mieru jūras dzelmē.

�Vai māte bija izlasījusi vēstuli, kuru es sūtīju? Vai D�ailss izmantoja daltonismu par iemeslu, lai netiktu iesaukts armijā? Vai Hugo atgriezās Bristolē, kad bija pārliecināts, ka es viņam vairs neradī�u nekādus draudus? Vai sers Volters Beringtons un lords Hārvijs joprojām ir dzīvi?� Un viena doma viņa prātā atgriezās bie�āk par citām. Atkal un atkal. �Vai Emma gaidīja piemērotu brīdi, lai pateiktu, ka viņas dzīvē ir ienācis kāds cits vīrietis?�

Piepe�i palātas durvis tika atrautas vaļā, un telpā ieskrēja mazs zēns un sauca: � Tēti! Tēti! Tēti! � Puisēns ielēca gultā pie Harija un apskāva viņu.

Pēc mirkļa ienāca arī Emma un vēroja, kā divi viņas dzīves svarīgākie vīrie�i satiekas pirmo reizi.

Harijam atmiņā atausa pa�a bērnības fotogrāfija, kura bija novietota viņa mātes mājā Stilhausleinā uz kamīna malas. Harijam nebija nepiecie�ami paskaidrojumi, ka puika ir viņa dēls. Viņ� sajuta tādu saviļņojumu, par kādu agrāk pat iedomāties nebūtu varējis. Zēns gultā priecīgi lēkāja, un Harijs viņu uzmanīgi nopētīja. Gai�i mati, zilas acis, izteikts zods � glu�i kā Harija tēvam.

��Mans Dievs!���noteica Harijs un atkal ieslīga dziļā miegā.

Kad viņ� pamodās, Emma sēdēja līdzās. Viņ� pasmaidīja un satvēra viņas roku savējā.

��Tā nu esmu iepazinies ar savu dēlu. Vai ir gaidāmi vēl kādi pārsteigumi?���viņ� vaicāja. Emma mirkli vilcinājās, tad kautrīgi pasmaidīja un sacīja: ��Pat nezinu, ar ko sākt.

��Laikam jau no pa�a sākuma,���atteica Harijs.���Kā jau tas pieklājas visiem labiem stāstiem. Un atceries, ka es tevi pēdējo reizi redzēju mūsu kāzu dienā.

Emma sāka stāstu ar to, kā devās uz Skotiju un dāvāja dzīvību abu kopīgajam dēlam Sebastjanam. Kad viņa bija nonākusi līdz tam, kā zvanīja pie Kristīnas durvīm Manhetenā, Harijs atkal ieslīga dziļā miegā.

Arī pēc pamo�anās Emma bija viņam blakus.

Harijam patika Filisa un viņas dēls Elisters. Detektīvu Kolovski viņ� tikpat kā neatcerējās, ta�u Seftons D�elkss atmiņā bija iekalts uz mū�iem. Stāsts tuvojās beigām. Emma bija lidma�īnā, kas pāri Atlantijas okeānam devās uz Angliju. Viņa sēdēja blakus Heroldam Makmilana kungam.

Emma pasniedza Harijam �Cietumnieka dienasgrāmatas� eksemplāru. Harijs noteica vien: � Man jāpacen�as un jānoskaidro, kas notika ar Petu Kvinu.

Piemērotus vārdus Emmai bija grūti atrast.

��Vai viņ� gāja bojā mīnas sprādzienā? ��Harijs klusi vaicāja.

To dzirdot, Emma nolieca galvu. Tajā vakarā Harijs vairs nerunāja.

Katra jauna diena nāca ar saviem pārsteigumiem. Piecos gados nenovēr�ami bija notiku�as daudzas pārmaiņas Harijam tuvo cilvēku dzīvē.

Nākamajā dienā pie Harija ieradās māte. Viena pati. Viņ� ļoti lepojās, kad uzzināja, ka viņa ir sekmīgi apguvusi prasmi lasīt un rakstīt, kā arī kļuvusi par viesnīcas mened�era vietnieci. Tomēr Hariju skumdināja fakts, ka māte tā arī neizlasīja vēstuli, ko doktors Volless viņai atveda, jo tā beigās bija pazudusi.

��Es domāju, ka tā ir no Toma Bred�ova,���Meizija skaidroja.

Harijs mainīja sarunas tematu. � Kā redzu, tu tagad valkā gan saderinā�anās, gan arī laulības gredzenu.

Māte nosarka. � Jā, vispirms vēlējos pie tevis atnākt viena pati. Un pēc tam varēsi sastapties ar savu patēvu.

��Patēvu?���Harijs pārvaicāja.���Vai tas ir kāds man zināms cilvēks?

��Jā gan,���Meizija atbildēja un būtu izstāstījusi vairāk, ja vien Harijs atkal nebūtu ieslīdzis miegā.

No smagā miega Harijs atkal izrāvās pusnaktī. Viņ� ieslēdza naktslampiņu un sāka lasīt �Cietumnieka dienasgrāmatu�. Lasot viņ� vairākkārt pasmaidīja.

Tas, ko Emma viņam bija izstāstījusi par Maksu Loidu, nepārsteidza Hariju. Jo īpa�i pēc Seftona D�elksa atkārtotās parādī�anās. Viņu izbrīnīja vien Emmas stāsts par to, ka grāmata uzreiz bija kļuvusi par bestselleru un nākamā bijusi vēl pieprasītāka.

��Nākamā? ��pārvaicāja Harijs.

��Pirmā dienasgrāmata, ko tu uzrakstīji par laiku līdz nokļū�anai Levenemā, tagad ir izdota Anglijā. Tā gūst tādus pa�us panākumus, kādi tai bija Amerikā. Un Gincburga kungs nemitējas man vaicāt, kad tu uzrakstīsi savu pirmo romānu, par kuru devi mājienu �Cietumnieka dienasgrāmatā�.

��Ideju man pietiktu pusducim romānu,���Harijs atteica.

��Tad kāpēc tu nesāc rakstīt?���noprasīja Emma.

Kad Harijs pamodās pēcpusdienā, pie viņa gultas stāvēja māte kopā ar Holkoma kungu. Viņi bija sadevu�ies rokās glu�i kā tikko iemīlēju�ies cilvēki savā otrajā tik�anās reizē. Harijs savu māti vēl nekad nebija redzējis tik laimīgu.

��Jūs ta�u nebūsiet mans patēvs?���Harijs sacīja, kad sarokojās ar Holkoma kungu.

��Un tomēr tā patie�ām ir,���noteica Holkoms.���Patiesībā man tavu māti vajadzēja bildināt jau pirms divdesmit gadiem. Man tikai likās, ka neesmu viņai pietiekami labs.

��Un jūs joprojām tāds neesat, kungs,���Harijs iebilda un pasmaidīja.���Lai gan jāteic, ka tāds nav un nebūs neviens no mums.

��Un patiesībai jānāk gaismā. Es tavu māti apprecēju naudas dēļ.

��Kādas naudas?���noprasīja Harijs.

��To desmit tūksto�u dolāru dēļ, ko viņai atsūtīja Seftons D�elkss. Pateicoties tiem, mēs varējām iegādāties māju laukos.

��Un par to mēs būsim mū�īgi pateicīgi,���iestarpināja Meizija.

��Nepateicieties man,���atvairījās Harijs.���Sakiet paldies Emmai.

Harija izbrīns par to, ka māte apprecējusies ar Holkoma kungu, bija tīrais nieks salīdzinājumā ar to, kādu viņ� izjuta, kad palātā ienāca D�ailss Veseksas pulka leitnanta formā. Un it kā ar to vēl nebūtu gana, viņa krūtis klāja apbalvojumi par nopelniem kaujās, tostarp arī Militārais Krusts. Kad Harijs vaicāja, kā D�ailss pie tā ticis, draugs mainīja sarunas tematu.

��Esmu ieplānojis startēt nākamajās parlamenta vēlē�anās,���viņ� paziņoja.

��Un kādu apgabalu tad tu pagodināsi?���Harijs interesējās.

��Bristoles Dokus,���D�ailss atteica.

��Tie ta�u ir leiboristi.

��Un es arī grasos būt leiboristu kandidāts.

Harijs pat nepūlējās noslēpt pārsteigumu. � Kas gan rosinājis tik krasas pārmaiņas? � viņ� vaicāja.

��Es dienēju frontē kopā ar kādu kaprāli Beitsu�

��Ar to pa�u Teriju Beitsu?���pārjautāja Harijs.

��Jā gan. Vai tu viņu pazini?

��Protams, ka pazinu. Gudrākais puika manā klasē Merivudas pamatskolā. Turklāt arī labākais sportists. Viņ� pameta skolu divpadsmit gadu vecumā, lai strādātu sava tēva biznesā. �Miesnieki ��Beitss un dēls.�

��Tie�i tālab es arī bū�u leiboristu kandidāts,���noteica D�ailss.���Terijam bija tie�i tikpat lielas tiesības mācīties Oksfordā kā man un tev.

Nākamajā dienā ieradās Emma un Sebastjans, bruņoju�ies ar zīmuļiem, pildspalvām, papīru, paliktņiem un dzē�gumiju. Emma paziņoja, ka pienācis laiks Harijam beigt prāto�anu un ķerties pie rakstī�anas.

Garo bezmiega stundu laikā vai vientulības brī�os Harija domas pievērsās romānam, kuru viņ� bija iecerējis uzrakstīt, ja negaidīti nebūtu radusies iespēja ātrāk izkļūt no Levenemas.

Viņ� sāka izstrādāt tēlu sistēmu, kas lasītājiem varētu �ķist pievilcīgi. Detektīvs būs tāds, kur� neatpaliks no slavenajiem literārajiem varoņiem, piemēram, Holmsa, Puaro vai Megrē.

Galu galā Harijs izlēma, ka varoņa vārds būs Viljams Voriks. Godājamais Viljams būs Vorikas grāfa otrais dēls. Tēvam par lielu nepatiku viņ� atteiksies no iespējas studēt Oksfordā, jo vēlēsies pievienoties policijas spēkiem. �is tēls pēc rakstura zināmā mērā līdzināsies Harija draugam D�ailsam. Pēc trijiem gadiem, kas pavadīti Bristoles ielās, pildot policista pienākumus, Bills, ar �ādu vārdu viņu pazīs kolēģi, kļūs par detektīvu, līdzīgu galvenajam inspektoram Blekmoram, kur� darbojās izmeklē�anā, kad Harija tēvocis Stens tika nepatiesi apsūdzēts Hugo Beringtona naudas nozag�anā no seifa.

Lēdija Vorika, Billa māte, iegūs līdzību ar Elizabeti Beringtoni. Billam būs mīļotā meitene, vārdā Emma. Romāna lappusēs reizumis parādīsies arī sers Volters Beringtons un lords Hārvijs, lai sniegtu vērtīgus padomus.

Katru nakti Harijs pārlasīja dienā uzrakstīto, un katru rītu viņa papīrgrozu nācās iztuk�ot.

Harijs alla� ar nepacietību gaidīja, kad pie viņa atnāks Sebastjans. Zēnā bija ārkārtīgi daudz enerģijas un neapvaldītas zinātkāres, turklāt viņ� izskatījās tik glīts un bija ļoti līdzīgs savai mātei.

Sebastjans vienmēr uzdeva tādus jautājumus, ko neviens cits neuzdro�inātos prasīt. Piemēram: �Kāda ir dzīve cietumā? Cik daudz vācie�u tu esi nogalinājis? Kāpēc jūs ar mammu neapprecējāties?� Harijs prata izvairīgi atbildēt uz lielāko daļu no tiem, ta�u apzinājās, ka puika ir pārāk gudrs, lai viņam ar to būtu gana ilgam laikam.

Ikvienu nomoda mirkli Harijs izmantoja sava romāna si�eta izstrādā�anai.

Levenemas bibliotēkā viņ� bija izlasījis vairāk nekā simt detektīvromānu. Viņ� nojauta, ka daudzi cietumā un frontē sastaptie ļaudis dāvāju�i lielisku materiālu daudziem romāniem. Makss Loids, Seftons D�elkss, cietuma priek�nieks Svonsons, virsnieks Heslers, pulkvedis Kleverdons, kapteinis Heivenss, Toms Bred�ovs un Pets Kvins. Jo īpa�i Pets Kvins.

Nākamās da�as nedēļas Harijs bija pilnīgi iegrimis darbā. Tomēr viņam bija jāatzīst, ka pēdējos piecos gados izviju�ies dzīves līklo�i viņa apmeklētājus vedu�i pat vēl dīvainākos piedzīvojumos, nekā grāmatās aprakstīti.

Hariju apciemot ieradās arī Emmas māsa Greisa. Viņ� nepateica, ka tagad viņa izskatās daudz vecāka nekā tad, kad abi redzējās pēdējo reizi. Lai gan jāteic, ka tad viņa bija vēl pavisam maza skolniece. Tagad Greisa pēdējo gadu studēja Kembrid�ā un gatavojās gala eksāmeniem. Viņa ar lepnumu pastāstīja Harijam, ka pēdējos divus gadus strādājusi lauku saimniecībā un nav atgriezusies studiju solā līdz brīdim, kad bijusi pārliecināta, ka nīstajā karā patie�ām ir gūta uzvara.

Bija skumji uzklausīt vēsti, ko Harijam atnesa lēdija Beringtone. Viņa pastāstīja, ka sers Volters aizgājis mū�ības ceļos. �is cilvēks Harija dzīvē bija otrais nozīmīgākais pēc Vecā D�eka.

Tēvocis Stens tā arī neatnāca Hariju apraudzīt.

Dienām ritot, Harijs pamazām posās Emmai pavaicāt par viņas tēvu, tomēr beidzot nolēma, ka pat �ī temata pieminē�ana nebūtu vēlama.

Ārsts Harijam bija pateicis, ka nu vairs nav ilgi jāgaida un jau pavisam drīz viņu izrakstīs no slimnīcas. Tajā vakarā Emma apgūlās Harijam blakus un izstāstīja par to, ka Hugo Beringtona vairs nav starp dzīvajiem.

Kad viņas stāsts bija galā, Harijs sacīja: � Mana dārgā, tu nekad īsti labi neesi mācējusi izlikties. Varbūt beidzot ir pienācis laiks man pateikt, kāda iemesla pēc visa ģimene ir tik satraukta.

Nākamajā rītā Harijs pamodās un ieraudzīja, ka pie viņa atnākusi gan māte, gan visa Beringtonu ģimene.

Nebija tikai Sebastjana un tēvo�a Stena. Tiesa, �ajā gadījumā tas nebija tik svarīgi.

��Ārsts sacīja, ka tu vari doties uz mājām,���pavēstīja Emma.

��Izcili jaunumi!���nopriecājās Harijs.���Tikai� kur ir mājas? Ja atgrie�anās mājās nozīmē do�anos uz Stilhausleinu un mitinā�anos kopā ar tēvoci Stenu, tad es labprātāk palieku slimnīcā. Vai pat esmu ar mieru atkal iet uz cietumu.���Neviens nesmējās.

��Es tagad dzīvoju Beringtonholā, ��teica D�ailss.���Kāpēc gan tu nevarētu apmesties pie manis? Vietas tur pietiks, tas visiem zināms.

��Turklāt ir arī bibliotēka,���iestarpināja Emma.���Tātad tev nebūs nekādu aizbildinājumu, lai neturpinātu romāna rakstī�anu.

��Kad vien vēlēsies, tu vari apciemot gan Emmu, gan Sebastjanu,���sacīja Elizabete Beringtone.

Harijs kādu brīdi klusēja.

��Jūs visi esat biju�i ārkārtīgi laipni,���viņ� beidzot noteica.���Lūdzu, neuzskatiet mani par nepateicīgu, tomēr es patie�ām neuzskatu, ka visai ģimenei ir jāizlemj, kur dzīvo�u.

��Ir vēl kāds iemesls, kālab vēlējāmies ar tevi satikties,���paziņoja lords Hārvijs.���Ģimene man uzticējusi runāt mūsu visu vārdā.

Piecēlies sēdus, Harijs pilnībā pievērsa uzmanību Emmas vectēvam.

��Beringtonu mui�as nākotni aptum�o kāds nopietns mākonis,���sacīja lords Hārvijs.���D�o�ua Beringtona testamenta noteikumi ir izvērtu�ies par īstu murgu no likuma viedokļa.

��Man nav ne mazākās intereses ne par titulu, ne arī par īpa�umiem,���aizrādīja Harijs.���Vēlos tikai pierādīt, ka Hugo Beringtons nebija mans tēvs, lai es varētu apprecēt Emmu.

��Āmen,���bilda lords Hārvijs.���Un tomēr ir radu�ies sare�ģījumi, kurus vēlos tev izstāstīt.

��Lūdzu, dariet to, ser! Jo es neredzu nekādas citas problēmas.

��Mēģinā�u paskaidrot. Pēc Hugo negaidītās nāves es lēdijai Beringtonei, kurai pavisam nesen bija jātiek galā ar formalitātēm, kas attiecas uz divu cilvēku aizie�anu aizsaulē, ieteicu apvienot Beringtonu un Hārviju spēkus. Jāņem arī vērā, ka man ir jau pāri septiņdesmit gadiem. Kā jau noproti, tas viss notika laikā, kad mēs ticējām, ka esi miris. Tālab visi ar titulu un mui�u saistītie jautājumi bija atrisināju�ies, lai cik skumjā kārtā tas arī būtu, un D�ailss varēja ieņemt ģimenes galvas vietu.

��Un tā tas joprojām arī paliek� cik mana pārliecība to atļauj spriest,���noteica Harijs.

��Problēma ir tāda, ka �ajā lietā kā ieinteresētās puses ir iesaistīti ne tikai cilvēki, kuri atrodas �ajā telpā. Pēc Hugo nāves es ieņēmu valdes priek�sēdētāja vietu jaunizveidotajā kompānijā un palūdzu Billam Lokvudam ataicināt atpakaļ rīkotājdirektoru. Neslavējot sevi, varu sacīt, ka Beringtonu un Hārviju kompānija dividen�u turētājiem ir izmaksājusi ievērojamas naudas summas par pagāju�ajiem diviem gadiem. Par spīti Hitleram. Uzzināju�i, ka tu esi dzīvs, mēs vērsāmies pie advokāta sera Denversa Bārkera pēc padoma, jo vēlējāmies būt pārliecināti, ka mūsu darbības nav pretrunā ar D�o�ua Beringtona testamenta noteikumiem.

��Kaut es būtu atvērusi to vēstuli,���likās, pati sev sacīja Meizija.

��Sers Denverss apgalvoja, ka varam turpināt darbību, kāda tā bijusi pēdējos divus gadus, ja vien tu atsakies no savām tiesībām uz titulu un īpa�umu. Un viņ� sagatavoja arī attiecīgu dokumentu.

��Ja kāds pasniegtu man pildspalvu,���sacīja Harijs,���es ar prieku �o dokumentu parakstī�u.

��Kaut viss būtu tik vienkār�i,���noteica lords Hārvijs.���Un tā arī notiktu, ja vien nebūtu kādas publikācijas Daily Express.

��Un tur laikam esmu vainojama es,���atzina Emma.���Pēc milzīgajiem grāmatas panākumiem abās okeāna pusēs prese kļuva apsēsta ar vēlmi noskaidrot, kur� tad īsti būs Beringtonu titula mantinieks. Sers Harijs vai sers D�ailss.

���ā rīta News Chronicle ir ievietota kāda karikatūra, � teica D�ailss. � Mēs abi katrs sava zirga mugurā cīnāmies, Emma sē� tribīnē un piedāvā tev savu kabatlakatiņu. Vīrie�i pūlī svilpj, bet sievietes izkliedz uzmundrinājuma saucienus.

��Un ko tas viss nozīmē? ��vaicāja Harijs.

��Nācija ir sadalījusies uz pusēm,���paskaidroja lords Hārvijs.���Vīrie�us interesē tikai tas, kur� kļūs par titula un īpa�umu mantinieku. Sievietes savukārt alkst redzēt, kā Emma otro reizi dodas pie altāra. Patiesībā jūs esat aizēnoju�i Keriju Grāntu un Ingridu Bergmani. Izspiedu�i viņus no laikrakstu pirmajām lappusēm.

��Kad es bū�u parakstījis dokumentu, kurā apliecinā�u, ka atsakos no jebkurām prasībām par titula un īpa�uma manto�anu, publika ta�u zaudēs interesi un pievērsīsies kaut kam citam?

��Tā tie�ām varētu notikt, ja nebūtu iejaucies Heraldikas palātas vadītājs.

��Un kas viņ� ir?

��Karaļa pārstāvis, kuram uzticēts izspriest, kam ir tiesības pirmajam mantot titulu. Deviņdesmit deviņos gadījumos no simta viņ� dokumentu, kas apliecina �ādas tiesības, glu�i vienkār�i nosūta tuvākajam radiniekam. Retos gadījumos, kad divu pu�u starpā ir radu�ās nesaskaņas, viņ� iesaka �o jautājumu risināt Lordu palātā.

��Tikai nesakiet man, ka gaidāms kaut kas tāds,���noteica Harijs.

��Diem�ēl laikam būs. Apelācijas tiesas tiesnesis �okross virzīs lietu D�ailsa interesēs tikai ar tādu noteikumu, ka tu, būdams pie pilnas veselības, paraksti atteik�anos no savām tiesībām uz titulu un īpa�umiem.

��Nu ko. Tagad esmu pilnībā izveseļojies. Norunāsim tik�anos ar tiesnesi un nokārtosim �o lietu vienreiz par visām reizēm.

��Es to ļoti vēlētos,���sacīja lords Hārvijs,���tomēr man ir aizdomas, ka lēmuma pieņem�ana vairs nav viņa varā.

��Kas tad varētu traucēt?���vaicāja Harijs.

��Leiboristu pērs, vārdā lords Prestons,���paskaidroja D�ailss.���Viņ� izlasīja informāciju presē, rakstveidā iesniedza jautājumu iek�lietu ministram un lūdza pieņemt lēmumu par to, kur� no mums abiem ir tiesīgs mantot titulu. Viņ� arī sasauca preses konferenci, kurā apgalvoja, ka man nav nekādu tiesību uz titulu, jo īstais pretendents bez samaņas guļot Bristoles slimnīcā un neesot spējīgs aizstāvēt savas tiesības.

��Kāda gan daļa leiboristu pēram gar to, kur� manto titulu, es vai D�ailss?

��Kad preses pārstāvji viņam uzdeva �o pa�u jautājumu,���sacīja lords Hārvijs,���viņ� paskaidroja, ka gadījumā, ja D�ailss mantos titulu, tas būs klasisks �ķiru aizspriedumu piemērs un ka būs tikai godīgi, ja dokera dēls pieteiks savas tiesības.

��Tas ta�u ir neloģiski,���iebilda Harijs.���Ja reiz es esmu dokera dēls, tad tituls �ā vai tā pienākas D�ailsam!

��Vairāki cilvēki rakstīja uz The Times un pauda tie�i to pa�u argumentu, � apliecināja lords Hārvijs. � Lai kā arī būtu, mūsu zemē tuvojas vispārējās vēlē�anas, un iek�lietu ministrs, vēlēdamies izvairīties no personiskas atbildības, paziņoja savam augstdzimu�ajam draugam, ka ziņos par �o jautājumu lordkancleram. Viņ� savukārt nodeva lietu Apelācijas tiesas lordiem. Notika balso�ana, kurā piedalījās septiņi izglītoti vīri un ilgi lēma, līdz galīgā balso�ana noslēdzās ar rezultātu trīs pret �etri. Tavā labā, Harij.

��Tas ta�u ir kaut kāds ārprāts! Kāpēc neviens nekonsultējās ar mani?

��Tu biji bezsamaņā, ��lords Hārvijs viņam atgādināja.���Jebkurā gadījumā, viņi jautājumu izskatīja no likuma viedokļa, nevis taviem uzskatiem. Spriedums stāsies spēkā, ja vien netiks pārsūdzēts Lordu palātā. ��Harijs likās zaudējis valodu.���Situācija pa�laik ir tāda,���turpināja lords Hārvijs,���ka tu esi sers Harijs. Un arī lielākais akcionārs Beringtonu un Hārviju kompānijā. Turklāt vēl arī Beringtonu mui�as īpa�nieks �ar visu, kas tur piederas�, kā minēts testamentā.

��Tad man nāksies iesniegt apelācijas prasību,���strikti sacīja Harijs,���un paziņot, ka es pilnībā atsakos no titula.

��Ironiskākais �ajā lietā ir tas,���iebilda D�ailss,���ka tu to nevari izdarīt. To varu tikai es, bet man nebija ne mazākā nodoma to darīt līdz brīdim, kad bū�u saņēmis tavu svētību.

��Pats par sevi saprotams, ka tu saņem manu svētību,���apliecināja Harijs.���Tomēr man ienāca prātā daudz vieglāks risinājums.���Visi klāteso�ie noraudzījās uz Hariju.���Es varētu izdarīt pa�nāvību.

��Man gan tā neliekas,���Emma sacīja un apsēdās uz Harija gultas malas.���Tu jau divas reizes to mēģināji. Un paskaties, kas no tā visa iznāca.

Emma iebrāzās bibliotēkā, rokā cie�i turēdama vēstuli. Viņa ļoti reti traucēja Hariju darbā, tāpēc viņ� zināja, ka iemeslam jābūt nopietnam, un nolika pildspalvu.

��Piedod, dārgais,���Emma teica un pievilka tuvāk krēslu.���Ta�u es tikko saņēmu svarīgas ziņas un vēlējos tās pavēstīt arī tev.

Harijs uzsmaidīja sievietei, kuru viņ� dievināja. �Svarīgs� viņai varēja būt gan tas, ka Sebastjans kaķim uzlēja ūdeni, gan tas, ka ir piezvanījis kāds no lordkanclera biroja un nekavējoties vēlas runāt ar Hariju. Viņ� ērtāk atzvila krēslā un gaidīja, pie kuras kategorijas vēstis piederēs �ajā reizē.

��Es tikko saņēmu vēstuli no Filisas,���paskaidroja Emma.

��No tās pa�as, kuru mēs tik ļoti godājam,���ķircinājās Harijs.

��Nesmejies, bērns!���jokojot rājās Emma.���Viņa vēstulē pieminējusi kaut ko tādu, kas varētu pierādīt, ka Papa nebija tavs tēvs. � Harijs pārstāja smieties, bet Emma turpināja: � Mēs zinām, ka tava un tavas mātes asins grupa ir rēzus negatīva. Ja mans tēvs ir rēzus pozitīvs, viņ� nekādi nevar būt arī tavs tēvs.

���o jautājumu mēs esam apspriedu�i jau neskaitāmas reizes,���atgādināja Harijs.

��Ja mums izdotos pierādīt, ka mana tēva asins grupa nebija tāda pati kā tavējā, mēs varētu apprecēties. Pieņemot, ka tu vēl joprojām to vēlies.

���orīt gan ne, mana dārgā, ��uzspēlēti garlaikoti atteica Harijs.���Saproti, trūkst pavisam nedaudz, un es pastrādā�u noziegumu.���Viņ� pasmaidīja.���Lai kā tas arī būtu, mums nav ne mazākās nojausmas, kāda asins grupa bija tavam tēvam. Gan tava māte, gan arī sers Volters nopietni pūlējās viņu pierunāt �o testu veikt, ta�u, par spīti �iem vērā ņemamajiem pūliņiem, viņ� vienmēr atteicās. Laikam jau tev nāksies aizrakstīt Filisai un paskaidrot, ka tas acīmredzot arī paliks noslēpumā tīts.

��Neesi nu tik pārliecināts,���Emma nepiekāpīgi turpināja.

��Filisa ļoti rūpīgi seko līdzi visam un domā, ka var piedāvāt risinājumu, kāds mums nevienam vēl prātā nav ienācis.

��Viņa katru rītu avī�u stendā uz ielas stūra paņem Bristol Evening News, vai ne?

��Nē, ta�u viņa lasa The Times, � attrauca Emma, joprojām nepiekāpdamās, � un tas nekas, ja tā ir nedēļu veca.

��Un?���nepacietīgi vaicāja Harijs, jo vēlējās atgriezties pie nozieguma pastrādā�anas savā literārajā darbā.

��Vectēva māsa teica, ka tagad zinātniekiem esot iespējams noteikt cilvēka asins grupu arī ilgu laiku pēc viņa nāves.

��Vai mums vajadzētu ekshumēt viņa līķi, mana dārgā? Vai tev padomā tas?

��Nē, ne jau tas,���Emma paskaidroja.���Filisa norādīja, ka slepkavības pastrādā�anas brīdī liels asiņu daudzums nonāca gan uz paklāja, gan arī uz drēbēm, kas tobrīd bija viņam mugurā.

Harijs piecēlās, pārgāja pāri istabai un pacēla telefona klausuli.

��Kam tu zvani?���Emma vaicāja.

��Galvenajam inspektoram detektīvam Blekmoram, kur� toreiz vadīja lietas izmeklē�anu. Iespēja kaut ko noskaidrot varētu nebūt liela, ta�u es zvēru, ka vairs nekad neapsmie�u tavu radinieci Filisu.

��Vai neiebildīsiet, ja es smēķē�u, ser Harij?

��Nekādā ziņā, inspektor.

Blekmors aizdedzināja cigareti un dziļi ievilka dūmus. � Briesmīgs paradums, � viņ� noteica. � Tā ir sera Voltera vaina.

��Sera Voltera?���pārvaicāja Harijs.

��Roliju, ne jau Beringtonu. Vai saprotat?

Harijs iesmējās un apsēdās krēslā pretī detektīvam.

��Tātad� kā varu būt jums noderīgs, ser Harij?

��Es dodu priek�roku uzrunai �Kliftona kungs�.

��Kā vēlaties, ser.

��Cerēju, ka varēsiet man palīdzēt ar informāciju par Hugo Beringtona nāves apstākļiem.

��Baidos, ka tas būs atkarīgs no cilvēka, ar kuru runā�u. �āda saruna pilnībā iespējama ar seru Hariju Beringtonu, ta�u ar Kliftona kungu ne.

��Un kālab tad tā?

��Tāpēc, ka �ās lietas detaļas es drīkstu apspriest tikai ar ģimenes piederīgajiem.

��Tādā gadījumā es atkal pārvērtī�os par seru Hariju.

��Un kā varu jums pakalpot, ser Harij?

��Kad Beringtons tika nogalināts�

��Viņ� netika nogalināts,���atteica galvenais inspektors.

��Ziņas, ko lasīju laikrakstos, lika man secināt�

��Svarīgi ir tas, ko laikraksti neziņoja. Tomēr atklātības labad jāteic, ka viņiem arī nebija iespējas izpētīt nozieguma vietu. Ja viņi to būtu darīju�i,���Blekmors sacīja, apsteidzot Harija nākamo jautājumu,���tad pamanītu leņķi, kādā vēstuļu nazis bija ietriecies sera Hugo kaklā un pār�ķēlis artēriju.

��Kālab tas ir tik svarīgi?

��Līķa apskatē es secināju, ka vēstuļu na�a asmens bija vērsts aug�up, nevis lejup. Ja es vēlētos kādu nogalināt,���turpināja Blekmors, pieceldamies no krēsla un paņemdams lineālu,���turklāt būtu garāks un smagāks nekā paredzamais upuris, es paceltu roku un ietriektu nazi viņam kaklā. Lūk, �ādi. Ta�u, ja es būtu īsāks un vieglāks� Un, kas vēl svarīgāk, aizstāvētos����Blekmors notupās un paskatījās uz Hariju, kā mērķēdams viņam kaklā. ��Tas izskaidrotu leņķi, kādā asmens ietriecās sera Hugo miesā. �āds leņķis norāda arī uz iespēju, ka viņ� pats uzkrita uz asmens. Tas vedina mani domāt, ka tā drīzāk bija pa�aizsardzība, nevis slepkavība.

Harijs apdomāja galvenā inspektora sacīto un tad vaicāja: � Jūs lietojāt vārdus �īsāks un vieglāks� un �aizstāvētos�. Vai jūs domājat, ka Beringtona nāvē varētu būt vainīga sieviete?

��No jums iznāktu lielisks detektīvs,���uzslavēja Blekmors.

��Vai jūs zināt, kas ir �ī sieviete?���vaicāja Harijs.

��Man ir aizdomas,���atzina Blekmors.

��Tad kālab jūs viņu nearestējāt?

��Ir samērā grūti apcietināt kādu, kur� meties zem Londonas ekspre�a riteņiem.

��Ak Dievs!���noteica Harijs.���Man nekad ne prātā nenāca sasaistīt �os divus nelaimes gadījumus.

��Un kālab lai tā būtu? Jūs ta�u tolaik pat neatradāties Anglijā.

��Tas tiesa. Tomēr pēc izrakstī�anas no hospitāļa es izlasīju visus pieejamos laikrakstus, kuros kaut kas bija ziņots par sera Hugo nāvi. Vai jūs noskaidrojāt, kas bija �ī dāma?

��Nē, līķis bija tādā stāvoklī, ka personību nebija iespējams identificēt. Tomēr kāds mans kolēģis no Skotlendjarda, kur� tolaik arī izmeklēja kādu lietu, ziņoja, ka sers Hugo Londonā vairāk nekā gadu dzīvojis kopā ar sievieti. Viņa dzemdējusi bērnu. Meitu. Un tas noticis neilgi pirms Beringtona atgrie�anās Bristolē.

��Vai tas bija bērns, ko atrada Beringtona kabinetā?

��Tas pats,���atbildēja Blekmors.

��Kur bērns ir tagad?

��Man nav ne mazākās nojausmas.

��Vai jūs man vismaz varat pateikt, kā sauca to sievieti, ar kuru Beringtons dzīvoja kopā?

��Nē, to darīt man tiesību nav,���attrauca Blekmors un nodzēsa cigareti pelnutraukā, kur� jau tā bija pārpilns izdeguļiem.���Lai kā arī būtu, nav noslēpums, ka Hugo Beringtons bija noalgojis privātdetektīvu, kur� tagad ir palicis bez darba un dro�i vien būs gatavs runāt. Par nelielu atlīdzību.

��Klibais vīrs,���secināja Harijs.

��Dereks Mi�els. Viņ� savulaik bija sasodīti lielisks policists, bet tika ievainots un atvaļināts no dienesta.

��Tomēr ir kāds jautājums, uz kuru Mi�els man nespēs atbildēt. Jums, kā nojau�u, tas būs pa spēkam. Jūs sacījāt, ka vēstuļu nazis bija pār�ķēlis artēriju, tātad visapkārt bija ļoti daudz asiņu.

��Jā, ser. Asiņu patie�ām tur netrūka,���atbildēja galvenais inspektors.���Kad es ierados, sers Hugo jau gulēja asiņu peļķē.

��Vai jums ir zināms, kas notika ar to uzvalku, kur� seram Hugo tobrīd bija mugurā? Vai varbūt varat pateikt, kur palika paklājs, kur� bija uz grīdas?

��Nē, kungs. Kad slepkavības izmeklē�ana tiek pabeigta, visas nelaiķa personīgās mantas nodod viņa tuvākajiem radiniekiem. Ja runājam par paklāju, tad tas vēl bija savā vietā, kad pieliku punktu �ās lietas izmeklē�anai.

��Jūs bijāt ļoti izpalīdzīgs, galvenais inspektor. Esmu jums ļoti pateicīgs.

��Darīju to ar prieku, ser Harij,���Blekmors piecēlās un pavadīja Hariju līdz kabineta durvīm.���Atļau�os sacīt, ka man ļoti patika jūsu �Cietumnieka dienasgrāmata�. Lai gan es nemēdzu klausīties baumās, tomēr esmu dzirdējis, ka rakstāt detektīvromānu. Pēc mūsu �āsdienas sarunas gaidī�u to ar lielu nepacietību.

��Vai jūs būtu ar mieru apskatīt pirmās iestrādes un pateikt savu profesionāļa viedokli?

��Agrāk, ser Harij, jūsu ģimenei mans profesionāļa viedoklis neko daudz neinteresēja.

��Esiet pilnīgi dro�s, ka Kliftona kungam tas interesē pat ļoti,���Harijs atbildēja.

Harijs izgāja no policijas iecirkņa un devās atpakaļ uz Menorhausu, lai izstāstītu Emmai, ko noskaidrojis. Emma uzmanīgi noklausījās visu un pēc tam pārsteidza Hariju ar jautājumu.

��Vai galvenais inspektors tev izstāstīja, kas notika ar to mazo meitenīti?

��Nē, neizskatījās, ka viņu tas īpa�i interesētu. Un kāpēc tu par to raizējies?

��Tāpēc, ka viņa varētu būt Beringtone. Un tātad mana pusmāsa!

��Cik gan nevērīgs es esmu!���noteica Harijs un apskāva Emmu.���Man tas pat prātā neienāca.

��Tie�ām, kāpēc tev būtu jāiedomājas par ko tādu,���sacīja Emma.���Tev pa�am satraukumu gana. Varbūt vispirms piezvani manam vectēvam un pavaicā, kas notika ar to paklāju. Par meitenīti raizē�os es.

��Vai zini, man patie�ām ir ļoti paveicies,���Harijs noteica un ļoti negribīgi atlaida Emmu vaļā.

��Pierodi pie tā! ��attrauca Emma.

Kad Harijs piezvanīja lordam Hārvijam un vaicāja par paklāju, viņam jau atkal nācās piedzīvot pārsteigumu.

��Es to nomainīju da�as dienas pēc tam, kad policija bija beigusi izmeklē�anu.

��Un kas notika ar veco?���Harijs taujāja.

��Pats personīgi iemetu to vienā no doku krāsnīm un noskatījos, kā tas sadeg un pārvēr�as pelnos,���lords Hārvijs izjusti paskaidroja.

Harijam gribējās izsaukties: �Nolādēts!� Ta�u viņ� neteica neko.

Pie pusdienu galda Harijs pavaicāja Beringtones kundzei, kas tika izdarīts ar sera Hugo drānām. Viņa pastāstīja, ka devusi policijai norādes ar tām izrīkoties pēc viņu ieskatiem. Pēc pusdienām Harijs atgriezās Beringtonholā, piezvanīja uz vietējo policijas iecirkni un pavaicāja de�urējo�ajam ser�antam, vai viņ� atceras, kas noticis ar sera Hugo drēbēm, kad izmeklē�ana pabeigta.

��Visam ir jābūt reģistrētam �urnālā, ser Harij. Mirklīti uzgaidiet, es pārbaudī�u.

Pagāja vien da�i mirkļi, un ser�ants atgriezās pie telefona. � Cik ātri gan steidzas laiks! � viņ� noteica. � Biju jau aizmirsis, cik sens ir �is notikums. Un tomēr man izdevās atrast noderīgas ziņas. � Harijs aizturēja elpu. � Mēs izmetām ārā kreklu, apak�veļu un zeķes. Pelēks mētelis (viens), cepure filca, brūna (viena), uzvalks tvīda, dzeltenīgi zaļ� (viens) un pāris izturīgu ādas apavu no brūnas ādas nodoti Penheliganas jaunkundzes rīcībā. Pestī�anas armijas vārdā viņa visas nepieprasītās mantas izdala nabadzīgajiem. Tai sievietei gan ir raksturiņ�� � ser�ants vēl piebilda, vairāk neko nepaskaidrojot.

Uz letes bija uzlikta plāksnīte un uz tās bija rakstīts: �Penheliganas jaunkundze.�

��Tas ir ārkārtīgi neierasti, ser Harij,���sacīja �ā vārda īpa�niece.���Ārkārtīgi neierasti.

Harijs priecājās, ka bija paņēmis Emmu līdzi. � Tas mums varētu būt neaptverami nozīmīgi, � viņ� skaidroja un saņēma Emmas roku savējā.

��Par to es nemaz ne�aubos, ser Harij. Un tomēr tas ir ārkārtīgi neierasti. Pat nespēju iztēloties, ko par to sacīs mans vadītājs.

Savukārt Harijs nespēja iztēloties, ka Penheliganas jaunkundzei varētu būt vadītājs. Viņa pagrieza apmeklētājiem muguru un pievērsās kārtīgai dokumentu mapju rindai plauktā, kurā nebija ļauts nosēsties ne puteklītim. Beidzot viņa izņēma kādu mapi, uz kuras bija rakstīts �1943�, un nolika to uz letes. Viņa pār�ķīra vairākas lapas, līdz atrada meklēto.

��Kā liekas, neviens nevēlējās ņemt brūno filca cepuri,���viņa paziņoja.���Mani pieraksti liecina, ka tā joprojām atrodas pie mums. Mētelis tika atdots Stīvensona kungam, uzvalks nonāca pie kāda, kuru sauc Vecais D�ojs, bet brūnie apavi pie Vatsona kunga.

��Vai jums ir kāda nojausma par to, kur mēs varētu meklēt �os kungus?���vaicāja Emma.

��Viņi reti ir sastopami pa vienam,���sacīja Penheliganas jaunkundze.���Vasarā viņi gandrīz vienmēr uzturas pilsētas parka tuvumā, bet ziemā mēs viņus izmitinām mūsu hostelī. Esmu gandrīz pārliecināta, ka �ajā gada laikā jūs atradīsiet viņus parkā.

��Paldies, Penheliganas jaunkundz,���Harijs tencināja un silti uzsmaidīja sievietei.���Jūs ļoti mums palīdzējāt.

Penheliganas jaunkundzes sejā uzplauka plats smaids.�� Es to darīju ar prieku, ser Harij.

��Es varētu pierast pie tā, ka mani dēvē par seru Henriju,���viņ� sacīja Emmai, kad abi gāja ārā no ēkas.

��Ne tādā gadījumā, ja vēl ceri apprecēties ar mani,���Emma aizrādīja.���Man nav nekādas vēlē�anās būt lēdijai Beringtonei.

Harijs pamanīja vīrieti, kur� gulēja uz parka soliņa ar muguru pret viņiem. Sve�ais bija ietinies pelēkā mētelī.

��Atvainojiet, ka jūs traucēju, Stīvensona kungs,���ierunājās Harijs un uzmanīgi pieskārās vīrie�a plecam,���bet mums nepiecie�ama jūsu palīdzība.

Vīrs pa�āva uz aug�u netīru roku, ta�u nepagriezās pret runātāju. Pastieptajā delnā Harijs ielika puskronas monētu. Stīvensona kungs ar zobiem pārbaudīja monētu un tad paslēja aug�up galvu, lai palūkotos uz Hariju. � Ko jums vajag? � vīrs noprasīja.

��Mēs meklējam Veco D�oju,���Emma klusā balsī paskaidroja.

��Kaprālim pieder soliņ� numur viens, ņemot vērā viņa vecumu un augstāko stāvokli. �is ir soliņ� numur divi un pieder man, bet es pārņem�u pirmo soliņu pēc D�oja nāves, un tā vairs nav ilgi jāgaida. Vatsona kungam tagad ir soliņ� numur trīs, bet viņ� tiks pie otrā soliņa, kad es pārvāk�os uz pirmo.

��Varbūt jūs zināt, vai Vecajam D�ojam joprojām pieder zaļgans tvīda uzvalks?���vaicāja Harijs.

��Viņ� to nekad nenovelk,���paskaidroja Stīvensons.���Varētu sacīt, ir saaudzis kopā ar to,���viņ� piebilda un īsi iesmējās.����im tika uzvalks, man mētelis, bet Vatsonam apavi. Viņ� teic, ka tie ir nedaudz par cie�u, ta�u viņ� nesūdzas. Cepuri gan mēs neviens negribējām.

��Kur lai atrodam soliņu numur viens?���vaicāja Emma.

��Turpat, kur tas alla� stāvējis. Estrādē. Zem nojumes. D�ojs to sauc par savu pili. Ta�u viņam prātiņ� mazliet sa�ķobījies, un nav nekāds brīnums, jo viņ� joprojām nav attapies no kontūzijas.���Stīvensona kungs pagrieza viņiem muguru, jo laikam jau uzskatīja, ka savu puskronu ir nopelnījis.

Emmai un Harijam nebija grūti sameklēt estrādi un Veco D�oju, kur�, kā izrādījās, tur bija vienīgais iemītnieks. Viņ�, izslējies taisni, sēdēja pa�ā soliņa numur viens vidū. Glu�i kā tronī. Emmai nebija nepiecie�ams skatīt pabalēju�os brūnganos traipus uz auduma, lai pazītu tvīda uzvalku, kur� reiz bija piederējis viņas tēvam. Nebija skaidrs vienīgi tas, kā viņi piespiedīs �o vīru no iemīļotā apģērba atteikties.

��Ko jums vajag?���Vecais D�ojs aizdomīgi noprasīja, kad viņi bija uzkāpu�i aug�ā un iegāju�i viņa karaļvalstī. ��Ja esat nāku�i mana soliņa dēļ, tad dro�i varat �o ieceri izmest no prāta. Kā nemitējas atgādināt vecais Stīvensons, īpa�nieks var būt tikai viens.

��Nē, ��Emma klusi bilda,���mēs neesam nāku�i pēc soliņa, Vecais D�oj. Mēs tikai vēlējāmies uzzināt, vai jūs gribētu tikt pie jauna uzvalka.

��Nē, jaunkundz, paldies! Es esmu ļoti laimīgs ar �o pa�u, kas man mugurā. Tas ir silts, un man nevajag citu.

��Bet mēs jums sagādāsim jaunu, kur� būs tikpat silts kā �is,���skaidroja Harijs.

��Vecais D�ojs nav izdarījis neko sliktu,���vīrs noteica un pagriezās pret Hariju.

Viņ� ieraudzīja medaļu rindu, kas rotāja Vecā D�oja krūtis. � Man nepiecie�ama jūsu palīdzība, kaprāl, � Harijs ierunājās.

Uzrunātais tūdaļ izslējās miera stājā, militāri salutēja un teica: � Durklis ir gatavībā, kungs! Jums atliek vien pavēlēt. Pui�i ir gatavi cīņai.

Harijam kļuva kauns.

Nākamajā dienā Harijs kopā ar Emmu atkal ieradās pie Vecā D�oja un atnesa jaunu mēteli skujiņu rakstā, jaunu tvīda uzvalku un jaunas kurpes. Stīvensona kungs pastaigājās pa parku savā jaunajā bleizerā un pelēkās vilnas flaneļa biksēs. Vatsons, soliņa numur trīs iemītnieks, saņēma jaunu sporta jaku ar dubultu aizdari un jātnieka stila bikses. Tā kā jaunus apavus viņam nevajadzēja, viņ� palūdza, lai tos labāk atdod Stīvensona kungam. Pārējo sera Hugo garderobē paliku�o mantību Emma atdeva pateicības pilnajai Penheliganas jaunkundzei.

No parka Harijs izgāja, nesdams līdzi sera Hugo veco, asinīm notriepto tvīda uzvalku.

Profesors In�keips krietnu laiku mikroskopā pētīja asiņainos traipus. Beidzot viņ� sacīja: � Man būs nepiecie�ams veikt vēl vairākas pārbaudes, tikai tad varē�u paziņot galīgo rezultātu. Tomēr jau pēc pirmreizējās apskates gandrīz dro�i varu apgalvot, ka spē�u jums pateikt, pie kādas asins grupas pieder �ie paraugi.

��Jūtos atvieglots,���noteica Harijs.���Un cik ilgs laiks paies, līdz uzzināsiet rezultātus?

��Domāju, kādas pāris dienas,���atbildēja profesors.���Ilgākais, trīs. Tiklīdz viss būs skaidrs, es jums piezvanī�u, ser Harij.

��Cerēsim, ka zvanīsiet Kliftona kungam.

��Es zvanīju uz lordkanclera biroju,���sacīja lords Hārvijs,���un pavēstīju viņiem, ka tiek veiktas asins analīzes no paraugiem, kas atrodami uz sera Hugo uzvalka. Ja asinis izrādīsies rēzus pozitīvas, viņ� noteikti liks Apelācijas tiesas lordiem pārskatīt lēmumu, jo lietai pievienoti jauni pierādījumi.

��Bet� ja nu rezultāti nebūs tādi, kā ceram?���vaicāja Harijs.���Ko darīsim tad?

��Lordkanclers iekļaus parlamentārie�u dienaskārtībā diskusiju par �o jautājumu, tiklīdz pēc vēlē�anām darbs atkal būs iegājis normālā ritmā. Tomēr cerēsim, ka profesora In�keipa atklājums ļaus izvairīties no �iem sare�ģījumiem. Starp citu, vai D�ailsam ir zināms, ko esi iecerējis?

��Nē, kungs. Ta�u �o pēcpusdienu mēs pavadīsim kopā un man būs lieliska iespēja viņam izstāstīt visus jaunumus.

��Tikai nesaki man, ka viņ� tevi grasās aģitēt saistībā ar gaidāmajām vēlē�anām.

��Diem�ēl laikam tā ir, lai gan viņ� skaidri zina, ka es vēlē�anās balso�u par torijiem. Tomēr esmu viņam apsolījis, ka mana māte un tēvocis Stens viņu atbalstīs.

��Tikai presei gan neizpaud, ka par D�ailsu nebalsosi. Viņi izmantos katru iespēju, lai nostādītu jūs vienu pret otru. Sirdsdraugu ataino�ana viņu dienaskārtībā neietilpst.

��Vēl viens iemesls cerēt, ka profesors paziņos mums labus jaunumus un mēs beidzot varēsim atviegloti uzelpot.

��Āmen,���noteica lords Hārvijs.

Viljams Voriks jau gandrīz bija atklājis noziegumu, kad iezvanījās telefons. Joprojām rokā turēdams pistoli, Harijs �ķērsoja istabu un pacēla klausuli.

��Runā profesors In�keips. Vai varu pārmīt kādu vārdu ar seru Hariju?

Iztēles pasauli nekavējoties aizstāja ne�ēlīgā realitāte. Harijam vairs nebija vajadzības uzklausīt testa rezultātus. � Runājiet, � viņ� sacīja.

��Diem�ēl ziņas, ko varu jums pavēstīt, nebūs tādas, kā cerējāt,���profesors teica.���Sera Hugo asins paraugi izrādījās rēzus negatīvi. Tādējādi �is fakts nevarēs kalpot par pierādījumu tam, ka viņ� nav jūsu tēvs.

Harijs piezvanīja uz E�komholu.

��Lords Hārvijs pie telefona.����o balsi Harijs pazina ļoti labi.

��Runā Harijs, ser. Diem�ēl jums nāksies zvanīt lordkancleram un sacīt, ka jāieplāno debates.

D�ailss bija pilnībā aizņemts ar gatavo�anos vēlē�anām, un Harijs iegrimis romāna �Viljams Voriks un aklā liecinieka lieta� rakstī�anā. Saņēmu�i lorda Hārvija uzaicinājumu svētdienā ierasties viņa lauku īpa�umā uz kopīgām pusdienām, abi nosprieda, ka tas paredzēts kā ģimenes sanāk�anas pasākums. Tomēr, kad viņi ieradās E�komholā, nevienu citu no ģimenes viņi tur nesastapa.

Losons abus nepavadīja ne uz viesistabu, ne arī uz ēdamistabu, bet veda uz nama saimnieka darba kabinetu. Lords Hārvijs sēdēja pie rakstāmgalda, un tam pretī bija novietoti divi tuk�i ādas krēsli. Tuk�ām pieklājības frāzēm laiks netika tērēts.

��Lordkanclera birojā mani informēja, ka sestajā septembrī parlamentārie�u darba kalendārā ieplānots laiks debatēm par to, kur� no jums abiem mantos ģimenes titulu. Mums ir divi mēne�i laika sagatavoties. Diskusiju atklā�u es,���sacīja lords Hārvijs,���un es sagaidu, ka mans oponents būs lords Prestons.

��Ko viņ� cer panākt?���vaicāja Harijs.

��Viņ� vēlas iedragāt iedibināto manto�anas sistēmu. To viņ� ir paudis pavisam skaidri.

��Un� ja nu es sarunātu tik�anos ar viņu?���minēja Harijs.���Ja paustu viņam savus argumentus�

��Viņam nav nekādas intereses satikt tevi vai uzklausīt tavus uzskatus,���iebilda lords Hārvijs.���Viņ� vienkār�i vēlas izmantot debates, lai izplatītu savus vispārzināmos uzskatus par tradicionālo mantojuma pie�ķir�anas sistēmu.

��Ja es viņam uzrakstītu�

��Es to jau izdarīju,���ierunājās D�ailss,���un viņ� man pat nepapūlējās atbildēt, lai gan it kā esam vienas partijas biedri.

��Viņa uztverē �ī lieta ir daudz svarīgāka par katra individuālajām problēmām,���sacīja lords Hārvijs.

��Vai tad tik nesamierināma pozīcija nav pretrunā ar viņa pa�a stāvokli?���vaicāja Harijs.

��Nav teikts,���atbildēja lords Hārvijs.���Līdz brīdim, kad Remzijs Makdonalds piedāvāja viņam vietu Lordu palātā, Prestons bija arodbiedrību darbonis, īsts kūdītājs. Alla� bijis grūti pārspējams orators. Tagad, kad viņ� pievienojies mums uz sarkanajiem soliem, viņu nedrīkst novērtēt par zemu.

��Vai tev ir kaut mazākā nojausma, kāds varētu būt lēmums?���vaicāja D�ailss.

��Dzirdēju, ka būs vairākuma balsojums. Leiboristi atbalstīs Prestonu, jo viņi nedrīkst publiski parādīties kā tradicionālās mantojuma tiesību sistēmas piekritēji.

��Un toriji?���vaicāja Harijs.

��Lielākā daļa atbalstīs mani. Viņiem nemaz nav vajadzīgs, lai pa�u dārziņā uzsprāgst �āda manto�anas sistēmas bumba. Lai gan ir arī viens otrs �aubīgais, ar ko man nāksies pastrādāt.

��Un liberāļi?���taujāja D�ailss.

��Tas zināms vien Dievam. Lai gan viņi ir vēstīju�i, ka balsojums būs brīvs.

��Brīvs balsojums?���atkārtoja Harijs.

��Nebūs norādījumu no partijas vadības par to, kā jābalso,���paskaidroja D�ailss.���Katrs pats izlems, kādi principi viņam tuvāki, un atkarībā no tiem arī balsos.

��Visbeidzot paliek neatkarīgie,���turpināja lords Hārvijs.���Viņi iedziļināsies abu pu�u argumentos un pēc tam noslieksies par labu kādam, klausot savai sirdsapziņai. Kāds būs viņu balsojums, mēs uzzināsim tikai procesa laikā.

��Ko mēs varētu darīt, lai palīdzētu?���interesējās Harijs.

��Tu, Harij, esi rakstnieks. Tu, D�ails, esi politiķis. Jūs abi varētu man palīdzēt sagatavot runu. Jebkādi ieteikumi, kas nāks par labu mūsu kopējai lietai, tiks ar pateicību pieņemti. Pie pusdienām varam sākt ar to, ka ieskicēsim darbības plānu.

Pa ceļam uz ēdamistabu ne D�ailss, ne Harijs neuzskatīja par nepiecie�amu atgādināt mājastēvam par tādiem sīkumiem kā tuvojo�ās vēlē�anas un sabiedriskā apsprie�ana.

��Kad tiks izdota tava grāmata?���vaicāja D�ailss, kad vēlāk tajā pa�ā pēcpusdienā abi brauca projām no E�komholas.

��Divdesmitajā jūlijā, ��atbildēja Harijs.���Tikai pēc vēlē�anām. Mans izdevējs vēlas, lai apbraukāju valsti. Tiks rīkoti autogrāfu izsnieg�anas pasākumi, būs arī da�as intervijas presē.

��Esi uzmanīgs!���D�ailss brīdināja.����urnālisti tev neko nevaicās par grāmatu. Viņi gribēs zināt tikai tavus uzskatus jautājumā par to, kuram jāmanto tituls.

��Cik gan bie�i man viņiem jāatkārto, ka mani interesē tikai Emma un ka es ziedo�u jebko, lai tikai atliku�o dzīvi varētu pavadīt kopā ar viņu?���teica Harijs, pūlēdamies neizrādīt aizkaitinājumu.���Tu mierīgi vari dabūt titulu, tu vari ņemt visu īpa�umu un �visu, kas tur piederas,� ja vien man ir Emma.

Grāmatu �Viljams Voriks un aklā liecinieka lieta� kritiķi uzņēma atsaucīgi, tomēr izrādījās, ka D�ailsam ir taisnība. Preses pārstāvjus pārāk neinteresēja jaunais, ambiciozais Bristoles detektīvs. Viņiem daudz aizraujo�āks likās autors, D�ailss Beringtons un katra pretendenta izredzes iegūt ģimenes titulu. Ik reizi, kad Harijs pūlējās pārliecināt presi, ka nevēlas iegūt titulu, visi ar vēl lielāku pārliecību uzskatīja glu�i pretējo.

�Kauju par Beringtonu titulu�, kā to bija nodēvēju�i �urnālisti, atspoguļoja visi laikraksti, izņemot Daily Telegraph. Viņi atbalstīja izskatīgo, drosmīgo, populāro, gudro ģimnāzijas audzēkni, kur�, kā viņi nemitīgi atgādināja lasītājiem, ir izaudzis Bristoles nomalē.

Harijs tiem pa�iem �urnālistiem ik reizi, kad vien tāda iespēja radās, atgādināja, ka arī D�ailss ir tās pa�as ģimnāzijas audzēknis un tagad kļuvis par leiboristu partijas pārstāvi, ir apbalvots par nopelniem kaujas laukā, atzinīgi vērtēts Oksfordas universitātē un nepavisam nav atbildīgs par to, kādā ģimenē piedzimis. Harija uzticība un draugam paustais atbalsts padarīja viņu tikai vēl iecienītāku sabiedrībā un preses pārstāvju rindās.

Lai gan ar vairāk nekā trīs tūksto�iem balsu ievēlēts parlamenta apak�palātā un jau ieņēma vietu uz zaļā sola, D�ailss zināja, ka pēc mēne�a gaidāmajās debatēs tiks izlemta viņa un Harija nākotne.

Mosties Harijs bija pieradis no putnu dziesmām, kas skanēja kokos ap Beringtonholu, vai Sebastjana negaidītās un nepieteiktās iebrā�anās bibliotēkā, vai arī viņu modināja Emmas iera�anās uz brokastīm pēc agra rīta izjādes.

Tajā dienā bija citādi.

No miega viņu izrāva laternu gaisma, satiksmes plūsmas troksnis, Lielais Bens, kur� ik pēc piecpadsmit minūtēm dimdināja, vēstot laiku un atgādinot viņam, cik ilgi vēl jāgaida līdz brīdim, kad lords Hārvijs uzsāks debates. Un pēc tām kāds cilvēks, kuru Harijs agrāk pat redzējis nebija, paziņos par balso�anu, kurā iz�ķirsies viņa un D�ailsa liktenis uz mū�īgiem laikiem.

Harijs ilgi mazgājās vannā, jo bija pārāk agrs, lai dotos brokastīs. Viņ� saģērbās un piezvanīja uz Beringtonholu. Virssulainis pavēstīja, ka Beringtones jaunkundze jau devusies uz staciju. Harijs bija neizpratnē. Kāpēc gan Emmai vajadzēja steigties uz agro vilcienu, ja satikties viņi bija plānoju�i tikai ap len�a laiku? Iegājis brokastu telpā, Harijs nejutās pārsteigts, ieraugot tur D�ailsu, kur� pārskatīja rīta laikrakstus.

��Vai tavs vecaistēvs jau piecēlies?���Harijs vaicāja.

��Man ir aizdomas, ka viņ� to izdarīja krietni agrāk par mums abiem. Kad pēc se�iem kāpu lejā, viņa kabinetā jau dega gaisma. Kad �is briesmīgais murgs būs garām, lai kāds arī būtu iznākums, mums vajadzēs ļaut viņam kādu laiku pavadīt Malgelrijas pilī un izbaudīt godam nopelnīto atpūtu.

��Laba doma,���piekrita Harijs un ieslīga tuvākajā klubkrēslā, bet tūlīt jau atkal piecēlās kājās, jo istabā ienāca lords Hārvijs.

��Laiks brokastot, pui�i. Nav prāta darbs uz karātavām doties ar tuk�u vēderu.

Par spīti lorda Hārvija ieteikumam, neviens no trijiem neko daudz neēda, jo prātā bija tikai domas par gaidāmās dienas notikumiem. Lords Hārvijs atkārtoti izmēģināja da�as frāzes no paredzamās runas, bet Harijs un D�ailss vēl ieteica, kas uzlabojams, izņemams vai glu�i otrādi � pievienojams.

��Kaut es varētu viņiem pateikt, cik liels bijis jūsu abu ieguldījums,���sacīja lords Hārvijs, kad bija pievienojis vēl pāris teikumu savas runas noslēguma daļai.���Tā, pui�i, ir laiks posties.

Abi nervozēja.

��Es cerēju, ka jūs varēsiet man palīdzēt,���sacīja Emma, nespēdama ieskatīties viņam acīs.

��Palīdzē�u, ja vien tas būs manos spēkos, jaunkundz,���viņ� atteica.

Emma paraudzījās uz vīrieti. Viņ� bija gludi noskuvies, kurpes bija kārtīgi nospodrinātas �ajā pa�ā rītā, ta�u krekla apkaklīte bija apspurusi un krietni panēsātā uzvalka bikses izskatījās viņam par platu.

��Kad mans tēvs nomira����Emma nespēja piespiesties, lai pateiktu, ka viņ� tika nogalināts.���Policija viņa kabinetā atrada bērnu. Vai jums ir kaut mazākā nojausma, kas ar viņu ir noticis?

��Nē, ��atteica vīrietis,���ta�u policijai neizdevās sameklēt viņas tuvākos radiniekus un tas nozīmē, ka viņa, visticamāk, nodota adopcijai.

��Vai jums ir zināms, kādā bāreņu namā viņa nonāca?���Emma taujāja.

��Nē, bet es vienmēr varu uzzināt, ja vien�

��Cik naudas mans tēvs palika jums parādā?

��Trīsdesmit septiņas mārciņas un vienpadsmit �iliņus,���atbildēja privātdetektīvs un no �aketes iek�kabatas izņēma rēķinu �ūksnīti.

Emma ar �estu atvairīja tos, atvēra somiņu un no tās izņēma divas �auksto�as piecu mārciņu naudas zīmes. � Nākamreiz, kad tiksimies, es atdo�u jums atliku�o summu.

��Paldies, Beringtones jaunkundz,���Mi�els teica un piecēlās kājās, jo uzskatīja, ka tik�anās ir galā. ��Tiklīdz kaut ko noskaidro�u, es ar jums sazinā�os.

��Tikai vēl viens jautājums,���Emma turpināja, skatīdamās uz privātdetektīvu.���Vai jūs zināt, kā sauc to meitenīti?

��D�esika Smita,���viņ� atbildēja.

��Kāpēc tie�i Smita?

��Tādu uzvārdu viņi parasti liek neviena negribētiem bērniem.

Atliku�o rīta daļu lords Hārvijs pavadīja, ieslēdzies savā darba kabinetā Kvīnstauerā. Viņ� no turienes neizgāja pat tādēļ, lai pievienotos Harijam, D�ailsam un Emmai pusdienās, un deva priek�roku vienkār�ai sviestmaizei un viskijam, bet pa�u galveno uzmanību veltīja savas runas pārskatī�anai vēl pēdējo reizi pirms uzstā�anās.

D�ailss un Harijs apsēdās uz zaļajiem soliem Pārstāvju palātas centrālajā foajē, kur draudzīgi sarunājās un gaidīja, kad viņiem pievienosies Emma. Harijs cerēja, ka ikvienam, kur� viņus tur redzēja, neradās ne mazākās �aubas, ka abus vieno cie�as draudzības saites.

Ik pa brīdim Harijs ieskatījās rokaspulkstenī, jo zināja, ka viņiem jādodas uz apmeklētāju vietām Lordu palātā vēl pirms tam, kad lordkanclers pulksten divos ieņems savējo uz vilnas maisa.

Harijs pasmaidīja, kad īsi pirms vieniem ieradās Emma. D�ailss pamāja māsai ar roku, un abi vīrie�i piecēlās, lai sasveicinātos ar viņu.

��Ko tu īsti darīji �ajā laikā? ��Harijs pajautāja, vēl pat nepieliecies, lai viņu noskūpstītu.

��Pusdienu laikā izstāstī�u,���Emma apsolīja un piebilda: ��Vispirms es gribu dzirdēt jūsu jaunumus.

��Nekas nav iepriek� paredzams. Tāda laikam ir galvenā doma,���sacīja D�ailss, vezdams abus uz viesu ēdamzāli.���Tomēr ilgi vairs nebūs jāgaida un mēs visi uzzināsim, kāds liktenis mūs sagaida,���viņ� padrūmi piemetināja.

Lordu palāta bija pārpilna jau ilgi pirms tam, kad Lielais Bens vēstīja par otro dienas stundu. Kad zālē ienāca lordkanclers, vairs nebija iespējams atrast nevienu tuk�u sēdvietu. Soli bija aizņemti. Da�i bija pat spiesti stāvēt kājās. Lords Hārvijs paraudzījās uz telpas otru malu, kur pamanīja Red�u Prestonu, kas viņam uzsmaidīja, līdzinādamies lauvam, kur� tikko ieraudzījis medījumu.

Visi piecēlās kājās, gaidīdami, kamēr lordkanclers ieņem savu vietu.

Lordkanclers atvēra no sarkanas ādas darinātus vākus, kas bija izrotāti zelta pu�ķiem.

��Mani kungi, mēs esam sanāku�i, lai izspriestu, kuram pēc tiesas un taisnības pienākas mantot ģimenes titulu un dzimtas īpa�umus, D�ailsam Beringtonam vai Harijam Kliftonam.

Lords Hārvijs paraudzījās uz Hariju, D�ailsu un Emmu, kuriem bija ierādītas vietas apmeklētāju galerijas pirmajā rindā. Mazmeita viņam silti uzsmaidīja un bez skaņas noteica: � Lai tev veicas, vecotēv!

��Es izsaucu lordu Hārviju, lai viņ� uzsāk �īs debates!���paziņoja lordkanclers un apsēdās uz sava īpa�ā vilnas maisa.

Tanī brīdī Lords Hārvijs piecēlās no savas vietas pirmajā rindā. Kolēģi aiz viņa sveica savu augstdzimu�o un galanto biedru ar uzmundrino�iem saucieniem: �Pareizi! Pareizi!� Lords Hārvijs pārlaida skatienu zālei, jo apzinājās, ka tūdaļ sacīs savā mū�ā nozīmīgāko runu.

��Milordi!���viņ� iesāka.����odien es nācu jūsu priek�ā kā sava radinieka D�ailsa Beringtona kunga pārstāvis. Viņ� ir arī prasītājs lietā par Beringtonu titula un dzimtas īpa�umu pie�ķir�anu manto�anas kārtībā. Mani kungi, ļaujiet jums izskaidrot visus apstākļus, kuru dēļ �ī lieta nonākusi jūsu izskatī�anā. Tūksto� astoņi simti septiņdesmit septītajā gadā karaliene Viktorija D�o�ua Beringtonam pie�ķīra baroneta titulu par ieguldījumu kravu pārvadājumu biznesā. Tas ietver Beringtonu kuģniecību un okeāna kuģu floti, kuras bāzes vieta līdz �ai baltai dienai atrodas Bristoles ostā. D�o�ua bija piektais deviņu bērnu ģimenē, un jau septiņu gadu vecumā viņam vajadzēja pamest skolu, lai gan viņ� vēl nemācēja ne rakstīt, ne lasīt. Viņ� uzsāka mācekļa gaitas Koldvotera kuģu kompānijā. Apkārtējiem pavisam drīz kļuva skaidrs, ka viņ� nav parasts zēns. Trīsdesmit gadu vecumā viņ� jau bija ieguvis maģistra grādu, bet �etrdesmit divu gadu vecumā tika uzaicināts Koldvotera kompānijas valdē. Tobrīd kompānijai klājās grūti. Nākamo desmit gadu laikā viņ� faktiski viens pats izglāba �o uzņēmumu no bankrota un vēl nākamos divdesmit divus gadus strādāja par valdes locekli. Mani kungi, jums tomēr vajadzētu zināt vēl kaut ko par seru D�o�ua Beringtonu, lai skaidri saprastu, kālab �odien esam sapulcēju�ies. Viņ� bija dievbijīgs cilvēks, kur� uzskatīja, ka dotais vārds ir jātur. Seram D�o�ua pietika vien ar rokasspiedienu, lai apliecinātu, ka līgums ir apstiprināts. Vai �odien vēl kaut kur ir sastopami �ādi cilvēki, cienījamie lordi?

��Pareizi! Pareizi!���skanēja visapkārt.

��Līdzīgi kā daudzi veiksmīgi vīri, cienījamie milordi, sers D�o�ua pārāk vēlu aptvēra nenovēr�amo patiesību, ka arī viņ� ir tikai parasts mirstīgais.����o paziņojumu klausītāji sveica ar aplausiem.���Kad nu pienāca laiks rakstīt viņa pirmo un vienīgo testamentu, �o uzdevumu viņ�, tāpat kā visu pārējo, veica ar lielu nopietnību, un tajā kā alla� izpaudās viņa dzīvesspars un iztēle. Viņ� pieaicināja seru Izaju Voldgreivu, advokātu, kur�, es uzsveru, glu�i kā jūs����Lords Hārvijs pievērsās uz vilnas maisa sēdo�ajam.����vēlāk kļuva par lordkancleru. Es akcentēju �o faktu, mani kungi, lai visiem būtu pilnīgi skaidrs, ka sera D�o�ua testaments ir likumīgs un autoritatīvs dokuments, ko nevar ap�aubīt neviens viņa pēctecis. Savā testamentā viņ� visu novēlēja savam pirmdzimtajam dēlam Volteram Beringtonam, manam senākajam un labākajam draugam. Tajā tika ietverts gan tituls, gan kuģniecība, gan mui�a un �viss, kas tur piederas�, kā bija sacīts tekstā. Mani kungi, debates ir nevis par to, vai �is testaments ir likumīgs, bet gan par to, kuram pēc likuma pienākas tiesības mantot. �ajā saistībā, milordi, vēlos jums sacīt ko tādu, par ko dievbijīgais sers D�o�ua Beringtons nekad nebija iedomājies. Proti, ka reiz kādam no viņa likumīgajiem mantiniekiem varētu rasties ārlaulības dēls. Kad tūksto� deviņi simti astoņpadsmitajā gadā Hugo Beringtona vecākais brālis Nikolass tika nogalināts kaujā pie Ipras, pēc likuma par mantinieku kļuva Hugo. Tūksto� deviņi simti �etrdesmit otrajā gadā, kad nomira viņa tēvs sers Volters, Hugo Beringtons mantoja titulu. Un tagad jūs tiksiet aicināti izlemt, kuram pēc tiesas un taisnības pienākas būt titula nākamajam īpa�niekam. Manam mazdēlam D�ailsam Beringtona kungam, kur� ir dzimis sera Hugo Beringtona un manas vienīgās meitas Elizabetes Hārvijas likumīgā laulībā, vai Harijam Kliftona kungam, kur�, domājams, ir likumīgais Meizijas Kliftones un Artura Kliftona dēls. �ajā sakarībā es vēlētos lūgt jūs, lai esat iecietīgi un uzklausāt, ko gribu sacīt par savu mazdēlu D�ailsu Beringtonu. Viņ� mācījās Bristoles klasiskajā ģimnāzijā un ieguva stipendiju studijām Oksfordā. Viņ� tā arī netika pie zinātniskā grāda, jo nolēma atstāt mācības, lai pievienotos Veseksas pulkam jau tūdaļ pēc mūsu valsts iesaistī�anās karā. Kā jauns leitnants viņ� cīnījās Tobrukā un tika apbalvots ar Militāro Krustu par izrādīto varonību kaujā pret Rommela Āfrikas korpusu. Vēlāk viņ� nokļuva gūstā un tika aizvests uz Veinbergas karagūstekņu nometni Vācijā. No turienes viņam izdevās izbēgt un atgriezties Anglijā, kur viņ� atkal pievienojās savam pulkam, lai pabeigtu cīņu ar ienaidnieku. Viņ� piedalījās vispārējās vēlē�anās un, protams, arī tika ievēlēts kā godājams Bristoles doku rajona pārstāvis.

No klausītāju vidus atkal atskanēja skaļi saucieni: � Pareizi! Pareizi!

��Pēc tēva nāves D�ailss Beringtons mantoja titulu bez nekādām �aubām, jo pla�i bija izziņots, ka Harijs Kliftons ir apglabāts jūrā neilgi pēc mūsu valsts iesaistī�anās karā. Viena no dzīves ironijām ir tāda, ka tie�i mana mazmeita Emma, izrādīdama milzīgu apņēmību un centību, noskaidroja, ka Harijs joprojām ir dzīvs. Glu�i nevil�us tie�i viņa iekustināja to notikumu lavīnu, kas galu galā likusi mums pulcēties �eit.���Lords Hārvijs paraudzījās uz galeriju un dāvāja savai mazmeitai siltu smaidu.���Mani kungi, nav apsprie�ams tas fakts, ka Harijs Kliftons ir piedzimis agrāk nekā D�ailss Beringtons. Tomēr nav tik skaidrs jautājums par to, vai Harijs Kliftons patie�ām ir sera Hugo Beringtona un Meizijas Tenkokas, vēlākās Artura Kliftona kundzes, mīlas sakara auglis. �im faktam pagaidām nav neapstrīdamu pierādījumu. Kliftones kundze nenoliedz, ka viņai tūksto� deviņi simti deviņpadsmitajā gadā vienu reizi bijis seksuāls sakars ar Hugo Beringtonu. Ta�u tā bijusi tikai viena vienīga reize. Pēc da�ām nedēļām viņa apprecējās ar Arturu Kliftonu, un �ajā savienībā piedzima dēls, kura vārds dokumentos fiksēts kā Harijs Arturs Kliftons. Un tātad, mani kungi, no vienas puses, mums ir D�ailss Beringtons. Sera Hugo Beringtons likumīgais pēcnācējs. Un, no otras, ir Harijs Kliftons. Iespējams, viņ� varētu būt sera Hugo pēcnācējs. Par to, ka tāds ir D�ailss Beringtons, nekādu �aubu nav. Vai jūs esat gatavi uzņemties �ādu risku, mani kungi? Ja atbilde ir apstiprino�a, ļaujiet, mani kungi, piebilst vēl kaut ko, kas jums palīdzēs izlemt, kurā pusē nosliekties deba�u noslēgumā. Harijs Kliftons, kur� pa�laik atrodas galerijā, savu nostāju ir paudis atkārtoti, skaidri un nepārprotami. Viņam nav ne mazākās intereses, pa�a vārdiem sakot, �uzņemties �o nastu� un mantot titulu. Viņ� pilnībā uzskata, ka tas pienākas viņa tuvam draugam D�ailsam Beringtonam.

Vairāki pēri paraudzījās aug�up uz D�ailsu un Emmu Beringtoniem, kuri sēdēja katrs savā pusē Harijam Kliftonam. Viņ� savukārt piekrīto�i māja ar galvu. Lords Hārvijs neturpināja savu runu, kamēr klausītāju uzmanība atkal pilnībā nebija pievērsta viņam.

��Tātad, mani kungi! Vēlāk, kad �ajā dienā izlemsiet, kā balsot, aicinu jūs ņemt vērā Harija Kliftona vēlē�anos un sera D�o�ua Beringtona nodomus, tādējādi nosvērties par labu manam mazdēlam D�ailsam Beringtonam. Pateicos par iecietību!

Lords Hārvijs apsēdās savā vietā uz sola un tika apsveikts ar skaļiem uzmundrinājuma saucieniem un sēdes dienaskārtības lapu vicinā�anu. Harijs jutās pārliecināts, ka �ī diena ir viņam labvēlīga.

Kad visi nomierinājās, piecēlās lordkanclers un sacīja:

��Aicinu lordu Prestonu atbildes runai!

Harijs paskatījās lejup un vēroja, kā cilvēks, kuru viņ� nekad agrāk nebija redzējis, lēnām pieceļas no opozīcijas puses. Lords Prestons nebija ne collu garāks par piecām pēdām, druknais un muskuļotais augums un skarbie sejas vaibsti liecināja par to, ka visu savu darba mū�u viņ� bijis strādnieks. Toties ķildīgā izteiksme runāja par to, ka viņam nav bail ne no viena.

Red�s Prestons mirkli vēroja opozīcijas solos sēdo�os, gandrīz kā ierindnieks, kur� paceļ galvu pār brustvēru, lai cie�āk nopētītu ienaidnieku.

��Mani kungi, vispirms es vēlos apsveikt lordu Hārviju ar lielisko un aizkustino�o runu! Un tomēr man gribētos aizrādīt, ka tie�i izcilība arī bija runas vājā puse, kas rosinās tās atspēko�anu. Augstdzimu�ā lorda pūliņi bija patie�ām aizkustino�i, bet ar katru teikumu vairāk un vairāk viņ� sāka līdzināties advokātam, kur� pārāk labi apzinās, ka viņa pozīcijas konkrētajā lietā ir ļoti nedro�as.���Prestonam bija izdevies panākt pilnīgu klusumu zālē, kas lordam Hārvijam neizdevās.���Mani kungi, aicinu jūs apsvērt da�us faktus, kurus tik piemēroti mums nosauca lords Hārvijs. Neviens neapstrīd faktu, ka jaunajam Hugo Beringtonam bija seksuāls sakars ar Meiziju Tenkoku se�as nedēļas pirms viņas kāzām ar Arturu Kliftonu. Nedz arī to, ka pēc deviņiem mēne�iem viņa dzemdēja dēlu un viņa dzim�anas apliecībā ierakstīts vārds �Harijs Arturs Kliftons�. Jā, te rodas neliela problēma, vai ne, mani kungi? Ja Meizija Kliftone bērnu ieņēma savā kāzu naktī, viņ� ir piedzimis pēc septiņus mēne�us un divpadsmit dienu ilgu�as grūtniecības. Mani kungi, es pirmais esmu gatavs pieņemt �ādu varbūtību, tomēr, ja man nāktos saderēt, tad, izvēloties starp deviņiem mēne�iem un septiņiem mēne�iem un divpadsmit dienām, skaidri zinu pareizo uzvaras likmi. Un domāju, ka arī bukmeikeri man piekristu.

No leiboristu sēdvietu puses atskanēja klusi smiekli.

��Vēl, mani kungi, jāpiebilst, ka �is bērns svēra deviņas mārciņas un �etras unces. Nu nemaz neizskatās pēc priek�laicīgi dzimu�a. Vismaz man tā neliekas.

Atskanēja jau skaļāki smiekli.

��Un padomāsim vēl par kādu faktu, kas laikam jau būs paslīdējis garām lorda Hārvija asajam prātam. Hugo Beringtonam glu�i tāpat kā viņa tēvam un arī tēva tēvam bija pārmantota liga, proti, krāsu aklums, kā to mēdz dēvēt. Tāda ir arī D�ailsam Beringtonam. Un Harijam Kliftonam. Svaru kausi pamazām nosliecas uz citu pusi, mani kungi!

Atkal atskanēja smiekli, un klāteso�ie sāka sa�ukstēties. Lords Hārvijs drūmi skatījās un gaidīja nākamo triecienu.

��Mani, kungi! Sa�ūposim �os svaru kausus vēl vairāk. Lieliskais doktors Milns no Svētā Tomasa slimnīcas atklāja, ka gadījumā, ja vecākiem ir rēzus negatīvas asinis, tad arī viņu bērnam tās būs rēzus negatīvas. Kliftones kundze ir rēzus negatīva. Un kāds pārsteigums! Arī Harijs Kliftons ir rēzus negatīvs! Un tikai divpadsmit procentiem britu ir rēzus negatīvas asinis. Man liekas, ka bukmeikeri noteikti paaugstinātu likmes.

Smiekli kļuva skaļāki, un lords Hārvijs sakumpa savā vietā. Viņ� dusmojās pats uz sevi, jo runā nebija iekļāvis faktu par to, ka arī Arturam Kliftonam biju�as rēzus negatīvas asinis.

��Tagad, mani kungi, es runā�u par jautājumu, kurā manas domas pilnībā saskan ar lorda Hārvija uzskatiem. Nevienam nav tiesību apstrīdēt D�o�ua Beringtona testamenta likumību. Tie�i tālab mums visiem jāpadomā, ko tie�i nozīmē �pirmdzimtais� un �tuvākais asinsradinieks�. Lielākā daļa klāteso�o zina manu stingro nostāju, kad runājam par manto�anas principiem.���Prestons pasmaidīja un piebilda: ��Es uzskatu, ka tur nav nekādu principu.

�ajā reizē smiekli atskanēja tikai no vienas telpas puses, kamēr otra sēdēja akmens stingā klusumā.

��Mani kungi, vai tie�ām jums vajadzētu ignorēt likumīgu precedentu un aizskart vēsturiskas tradīcijas tikai tālab, lai pa�iem būtu ērtāk? Tādējādi jūs aptraipītu manto�anas kārtības principus, un visa �ī ēka pamazām sabruks uz jūsu labdzimtību galvām,���viņ� sacīja un norādīja uz opozīcijas solos sēdo�ajiem. Tad nu padomāsim par diviem jaunajiem cilvēkiem, kuri bēdīgā kārtā ir iesaistīti �ajā diskusijā, kuru, mani kungi, atļau�os piebilst, pa�i nav izraisīju�i. Kā mums sacīts, Harijs Kliftons gribētu, lai titulu manto viņa draugs D�ailss Beringtons. �āda nostāja ir tik ļoti atbilsto�a viņam! Ta�u neaizmirsīsim, ka Harijs Kliftons ir ļoti godājams cilvēks. Vai mēs, mani kungi, dosimies pa �o ceļu? Katram augstdzimu�am pēram �ajā valstī nākotnē būs jāspēj izlemt, kuram pēcnācējam dot priek�roku. Un tas, mani kungi, ir ceļ� uz nekurieni.

Telpā valdīja pilnīgs klusums, un Prestonam bija iespēja runāt gandrīz �ukstus.

��Vai �is godājamais jaunais cilvēks, Harijs Kliftons, loloja kādu slepenu motīvu, sacīdams visai pasaulei, ka vēlas, lai tie�i viņa draugs D�ailss Beringtons tiktu atzīts par pirmdzimto?

Visas acis bija pievērstas lordam Prestonam.

��Redziet, mani kungi, Anglijas baznīca neļauj Harijam Kliftonam precēties ar sievieti, kuru viņ� mīl. Tā ir D�ailsa Beringtona māsa Emma Beringtone. Un iemesls ir pavisam vienkār�s. Viņi ne�aubījās, ka �iem diviem ir viens tēvs.

Harijs savā mū�ā vēl ne reizi nebija tik ļoti ienīdis kādu cilvēku.

��Es redzu, ka garīdznieku vietas �odien te ir pilnas, mani kungi,���turpināja Prestons un pagriezās pret baznīcas pārstāvjiem.���Man būtu ļoti interesanti uzzināt garīdzniecības viedokli �ajā jautājumā, jo tāds var būt tikai viens.���Kā likās, da�i bīskapi jutās neērti.���Runājot par Harija Kliftona radurakstiem, man jāteic, ka viņ� ir glu�i tāds pats pretendents kā D�ailss Beringtons, pilnīgi līdzvērtīgs viņam. Harijs Kliftons ir izaudzis Bristoles nomalē, par spīti visām grūtībām, ieguvis stipendiju mācībām Bristoles klasiskajā ģimnāzijā un pēc pieciem gadiem arī sācis studijas Oksfordā. Turklāt jaunais Harijs pat negaidīja, kad kar� tiks pieteikts oficiāli, un pameta studijas universitātē, lai cīnītos par savu valsti. Viņa nodomu izjauca vienīgi ienaidnieka torpēda, kas trāpīja kuģī un tādējādi deva iespēju lordam Hārvijam un pārējai Beringtonu ģimenei domāt, ka viņ� ir miris un radis mieru jūras dzelmē. Katrs, kur� lasījis Kliftona kunga sarakstīto �Cietumnieka dienasgrāmatu�, zina aizkustino�o stāstu par to, kā galu galā viņ� nokļuva Amerikas Savienoto Valstu armijā, kur nopelnīja Sudraba Zvaigzni. Pēc tam viņ� tika ievainots vācu mīnas sprādziena laikā da�as nedēļas pirms miera līguma noslēg�anas. Vācie�iem neizdevās Hariju Kliftonu tik viegli nogalināt, un arī mums nevajadzētu to darīt.

No leiboristu vietām atskanēja īstas ovācijas, un lords Prestons nogaidīja, līdz zālē atkal iestājās klusums.

��Un visbeidzot, mani kungi, mums jājautā pa�iem sev, kālab esam �eit sanāku�i? Un es jums to pateik�u. Tālab, ka D�ailss Beringtons nolēma apstrīdēt septiņu gudru prātu pieņemto lēmumu, septiņu mūsu vado�o tiesne�u spriedumu. Arī �o faktu lords Hārvijs aizmirsa pieminēt savā sirdi ploso�ajā runā. Bet es jums atgādinā�u, ka �ie Apelācijas tiesas lordi savā viedumā bija pieņēmu�i lēmumu par labu Harijam Kliftonam un spriedu�i, ka tie�i viņam jāmanto tituls. Ja lemsiet pārskatīt �o spriedumu, mani kungi, jums jābūt pārliecinātiem, ka �ie tiesne�i savā darbā ir pieļāvu�i kādu liktenīgu kļūdu. Tātad, mani kungi,���turpināja Prestons,���kad balsosiet par to, kuram no �iem abiem jaunajiem vīrie�iem pienāktos mantot Beringtonu titulu, pamatojiet savu lēmumu nevis ar kaut kādām konkrētām ērtībām un interesēm, bet tikai un vienīgi ar reāliem faktiem. Un tādā gadījumā jūs redzēsiet, ka nevis D�ailsam Beringtonam, bet Harijam Kliftonam ir visas priek�rocības iegūt mantojumā titulu. Un noslēgumā, mani kungi,���viņ� sacīja un izaicino�i paraudzījās uz opozīcijas pusē sēdo�ajiem,���uzdro�inā�os ieteikt jums, dodoties uz balso�anas telpu, ņemt līdzi savu sirdsapziņu, bet aiz durvīm atstāt politiskos uzskatus.

Lords Prestons apsēdās savu domubiedru skaļās piekri�anas pavadībā. Arī opozīcijas pusē bija redzams, ka vairāki pēri piekrīto�i māj ar galvu.

Lords Hārvijs uzrakstīja Prestonam zīmīti � apsveica viņu ar spēcīgo runu, kuru jo īpa�i pārliecino�u darīja oratora personiskā nostāja. Pēc palātā valdo�ās kārtības abiem oponentiem bija jāpaliek savās vietās un jāuzklausa nākamie runātāji.

Izrādījās, ka atbalstu vēlas paust vairāki abu pu�u pārstāvji. Tas lordam Hārvijam lika vēl vairāk �aubīties par gaidāmo balso�anas iznākumu. Vienu no runām, kurai tika veltīta nedalīta uzmanība, sacīja Bristoles bīskaps, un viņu nesatricināmi atbalstīja augsti godājamie draugi no garīdzniecības aprindām, kuri sēdēja viņam blakus.

��Mani kungi,���sacīja bīskaps,���ja jūs savā viedumā �odienas balso�anā lemsiet par labu D�ailsam Beringtona kungam un spriedīsiet, ka tituls jāmanto viņam, mani augsti godājamie draugi un es būsim spiesti noraidīt baznīcas iebildumus pret Harija Kliftona un Emmas Beringtones laulības noslēg�anu. Jo, mani kungi, ja jūs lemsiet, ka Harijs Kliftons nav Hugo Beringtona dēls, vairs nebūs nekādu argumentu, kas neļautu apstiprināt �o cilvēku savienību svētajām laulības saitēm.

��Bet� kā gan viņi nobalsos?���lords Hārvijs �ukstus vaicāja kādam savam kolēģim, kur� sēdēja viņam blakus pirmajā rindā.

��Mani kolēģi un es uzskatām, ka neesam kompetenti lemt ne tiesiskā, ne politiskā ziņā.

��Un kā tad ar morāli?���sacīja lords Prestons pietiekami skaļā balsī, lai taptu sadzirdēts arī bīskapu vietās. �is beidzot bija jautājums, kurā gan viņam, gan lordam Hārvijam bija vienoti uzskati.

Klausītājus pārsteidza vēl kāds orators, lords Hjūss, kādreizējais Britu Mediķu asociācijas prezidents.

��Mani kungi, uzskatu, ka man jūs jāinformē par pēdējiem zinātniskajiem pētījumiem, kas pierāda, ka daltonisms tiek nodots pēcnācējiem tikai pa sievie�u līniju.

Lordkanclers atvēra sarkanos dokumentu vākus un atzīmēja tikko dzirdēto.

��Tāpēc ir aplams lorda Prestona arguments par seram Hugo Beringtonam piemitu�o krāsu aklumu kā pierādījumu viņa asinsradniecībai ar Hariju Kliftonu. Tas ir noraidāms, un fakts uzskatāms vienīgi par nejau�u sakritību.

Kad Lielais Bens skaitīja jau desmito stundu, joprojām vēl bija parlamenta locekļi, kas vēlējās pievērst lordkanclera uzmanību. Viņ� nosprieda, ka būs pareizāk ļaut debatēm ritēt savā gaitā. Pēdējais orators apsēdās savā vietā, kad pulkstenis jau rādīja tre�o stundu nākamajā rītā.

Tiklīdz beidzot ieskanējās zvans, kas aicināja uz balso�anu, noguru�ie Lordu palātas pārstāvji cēlās kājās, lai dotos uz vēlē�anu telpu. Harijs joprojām sēdēja galerijā un pamanīja, ka lords Hārvijs ir ieslīdzis snaudā. Neviens neizteica nekādus komentārus. Galu galā viņ� savā vietā bija pavadījis trīspadsmit stundas.

��Cerēsim, ka viņ� pamodīsies uz balso�anas laiku,���noteica D�ailss un pūlējās apslāpēt smieklus, skatoties, kā vectēvs sakumpis uz sola.

Tika izsaukti ātrās palīdzības mediķi, un divi tiesas izpildītāji uzmanīgi uzlika lordu Hārviju uz nestuvēm.

Harijs, D�ailss un Emma devās projām no galerijas un noskrēja pa kāpnēm tie�i brīdī, kad nesēji jau gandrīz bija izgāju�i no zāles. Visi trīs pavadīja lordu Hārviju ārā no ēkas un līdz gaido�ajai ātrās palīdzības automa�īnai.

Savu izvēli izdarīju�i un nobalsoju�i, Lordu palātas locekļi lēnām devās atpakaļ uz lielo zāli. Nevienam negribējās doties projām, kamēr nebūs pasludināti rezultāti. Oponējo�o pu�u pārstāvji bija izbrīnīti, kad solu pirmajā rindā neieraudzīja lordu Hārviju.

Zālē paklusām izplatījās baumas. Uzzinājis jaunumus, lords Prestons kļuva pelnu pelēks.

Pēc da�ām minūtēm ieradās �etri de�urējo�ie partiju organizatori, lai informētu par balso�anas rezultātiem. Viņi iemar�ēja glu�i vai militārā solī kā gvardes virsnieki, kādi reiz biju�i, un nostājās miera stājā lordkanclera priek�ā.

Zālē valdīja klusums.

Atbildīgais pārstāvis pacēla balso�anas lapu un skaļā balsī pavēstīja: � Divsimt septiņdesmit trīs nobalsoju�i �par�. Divsimt septiņdesmit trīs �pret�.

Zālē un galerijā sacēlās pamatīgs troksnis. Nebija saprotams, kas gaidāms. Pieredzēju�ākie sprieda, ka lordkancleram jāpau� savs viedoklis. Viņ� sēdēja uz sava vilnas maisa. Sejas izteiksme neizdibināma, pats glu�i nekustīgs, bet apkārt viņam nevaldāms troksnis.

Lordkanclers pacietīgi gaidīja, līdz iestāsies miers un klusums. Kad beidzot bija izskanējis vēl pēdējais �uksts, lordkanclers piecēlās kājās, sakārtoja savu parūku, nogludināja amata tērpu un tad pievērsās Lordu palātas locekļiem. Visi klāteso�ie uzmanīgi viņu vēroja. Pārpildītajā galerijā skatītāji, kuriem bija paveicies dabūt biļeti, liecās pāri margām, lai labāk visu redzētu. Īpa�o viesu galerijā bija trīs tuk�as vietas. �o cilvēku nākotne tagad bija lordkanclera rokās.

��Mani kungi,���viņ� ierunājās,���es uzmanīgi un ar interesi uzklausīju katru viedokli, kas tika pausts �o garo un aizraujo�o deba�u laikā. Es izvērtēju visus aizrautīgi un kaismīgi paustos argumentus, ko mums izteica abas lietā iesaistītās puses. Nu esmu nonācis dilemmas priek�ā un vēlos dalīties savās ba�ās ar jums visiem. Normālos apstākļos, ja balsojums izrādītos neiz�ķirts, es ne�aubīgi nosvērtos par labu jau agrāk pieņemtajam Apelācijas tiesas lordu lēmumam, kad viņi ar �etrām balsīm pret trijām nosprieda, ka Beringtonu tituls jāmanto Harijam Kliftonam. Citādi rīkoties būtu bezatbildīgi. Tomēr ir radu�ies zināmi apstākļi. Cienījamie lordi, jūs varbūt nezināt, ka lords Hārvijs tikko aizvests uz slimnīcu, jo viņam negaidīti kļuva slikti. Viņ� tātad nebija spējīgs piedalīties balso�anā. Nevienam no mums nav ne mazāko �aubu, kāds būtu bijis viņa balsojums, un tādējādi uzvara �ajā dienā būtu viņa pusē. Tituls pienāktos viņa mazdēlam D�ailsam Beringtonam. Mani kungi, esmu pārliecināts, ka piekritīsiet� man būs nepiecie�ama Zālamana gudrība, lai pieņemtu lēmumu �ajā lietā.

Atskanēja apslāpēti saucieni: � Pareizi! Pareizi!

��Un tomēr man jāsaka,���lordkanclers turpināja,���es joprojām neesmu izlēmis, kuru dēlu būtu gatavs sacirst uz pusēm, bet kuram pie�ķirt visas tiesības.

Zālē atskanēja klusi smiekli un sasprindzinājums mazliet atslāba.

��Tālab, mani kungi,���viņ� sacīja, kad atkal visu klāteso�o uzmanība bija pievērsta viņam,���savu lēmumu lietā �Beringtons pret Kliftonu� es paziņo�u �ajā rītā pulksten desmitos.���Lordkanclers apklusa un palika sē�am uz vilnas maisa. Galvenais tiesu izpildītājs trīs reizes noskandēja zvanu, ta�u tā skaņas tikpat kā nebija dzirdamas apkārt valdo�ā trok�ņa dēļ.

��Lordu palātas locekļi atkal pulcēsies pulksten desmitos �ajā rītā, ��viņ� skaļi sauca,���kad lordkanclers paziņos savu lēmumu lietā �Beringtons pret Kliftonu�. Lordu palātas sēde atsāksies.

Lordkanclers piecēlās no savas vietas, paklanījās, un lordi viņam atbildēja ar tādiem pa�iem cieņas apliecinājumiem.

Tiesu izpildītājs atkal trīs reizes nodimdināja zvanu.

��Lordu palātas sēde ir slēgta.