PAR NENOVĒRTĒJAMIEM PADOMIEM UN PALĪDZĪBU PĒTĪJUMU VEIK�ANĀ ES PATEICOS �ĀDIEM CILVĒKIEM:

SAIMONAM BEINBRID�AM, ROBERTAM BOUMENAM, ELEANORAI DRAIDENAI, ELISONEI PRINSAI, MARĪ ROBERTSAI UN SŪZANAI VOTAI.

�Ja kādam ir zināmi iemesli, kālab �ie divi cilvēki nedrīkstētu tikt vienoti svētajām laulības saitēm, lai saka to tagad, vai pēc tam klusē mū�īgi.�

Harijs Kliftons nekad neaizmirsīs pirmo reizi, kad klausījās �ajos vārdos � tikai pēc da�iem mirkļiem visa viņa dzīve sagriezās kājām gaisā. Vecais D�eks, kur� glu�i tāpat kā D�ord�s Va�ingtons nekad nemeloja, sakristejā bija sarīkojis ārkārtas apspriedi un paskaidrojis, ka Emma Beringtone � Harija iemīļotā un dievinātā topo�ā sieva � varētu būt viņa pusmāsa.

Elles vārti Harija priek�ā atvērās, kad viņa māte publiski atzina, ka patie�ām vienu reizi ir stājusies seksuālās attiecībās ar Emmas tēvu Hugo Beringtonu. Tādējādi patie�ām pastāvēja iespēja, ka Harijs un Emma ir viena tēva pēcnācēji.

Bet vienlaikus Harija māte satikās arī ar Arturu Kliftonu � ostas krāvēju, kur� strādāja Beringtonu kuģniecībā. Par spīti faktam, ka Meizija drīz pēc tam apprecējās ar jau minēto Arturu Kliftonu, mācītājs atteicās turpināt laulību ceremoniju, jo uzskatīja, ka tas būtu pretrunā ar gadsimtus seniem baznīcas likumiem asinsradniecības jautājumā.

Pēc īsa mirkļa Emmas tēvs Hugo Beringtons izlavījās no baznīcas pa dienesta izeju glu�i kā gļēvulis, kas aizbēg no kaujas lauka. Emma kopā ar māti aizbrauca uz Skotiju, bet

Harijs, pagalam sagrauts, palika koled�ā Oksfordā. Viņ� nezināja, ko iesākt. Un viņa vietā visu izlēma Ādolfs Hitlers.

Jau pēc da�ām dienām Harijs savu studenta ietērpu nomainīja pret vienkār�u jūrnieka formu, tomēr jūrnieka gaitas turpinājās nepilnas divas nedēļas. Vācu raidīta torpēda nogremdēja viņu kuģi, un Harija Kliftona vārds iekļuva bojāgāju�o sarakstā.

�Vai tu ņem �o sievieti par likumīgi laulātu sievu un apsolies viņu godāt un mīlēt, līdz nāve jūs �ķirs?� � �Jā.�

Tikai pa�ās kara beigās, ievainots atgriezies dzimtenē, Harijs uzzināja, ka Emma dzemdējusi viņam dēlu � Sebastjanu Arturu Kliftonu. Tikai tad, kad Harijs bija pilnībā atlabis, viņam pavēstīja, ka Hugo Beringtons ir nonāvēts visai briesmīgos apstākļos. Ģimenei tas nozīmēja atkal jaunu problēmu, kas Harijam bija ne mazāk posto�a kā aizliegums precēt mīļoto sievieti.

Harijs nekad nebija pievērsis īpa�u uzmanību tam, ka ir da�as nedēļas vecāks par savu labāko draugu D�ailsu Beringtonu, Emmas brāli, ta�u tad uzzināja, ka tie�i viņ� � Harijs � varētu būt tie�ākais titula un īpa�uma mantinieks. Harijs nekavējoties pavēstīja, ka nav ieinteresēts mantot Beringtonu titulu un mantu, tādējādi atsakoties par labu D�ailsam Beringtonam. Likās, ka Heraldikas palātas vadītājs varētu apmierināt �o prasību un viss būtu izvērties labi, ja vien neiejauktos liktenis Leiboristu partijas pārstāvja lorda Prestona personā, kur�, pat nekonsultējies ar pa�u Hariju, nolieca svaru kausus par labu viņam.

��Tas ir principa jautājums,���lords Prestons paskaidroja laikrakstu korespondentiem, kuri viņu iztaujāja.

�Vai tu ņem �o vīrieti par savu likumīgu laulātu vīru, lai dzīvotu kopā ar viņu, kā Dievs noteicis, svētajā laulības institūcijā?� � �Jā.�

Visu �o laiku Harijs un D�ailss palika ne�ķirami draugi, par spīti tam, ka pilnīgi oficiāli bija pretnostatīti viens otram gan Valsts Augstākajā tiesā, gan nacionālo preses izdevumu pirmajās lappusēs.

Par lordkanclera lēmumu Harijs un D�ailss būtu līksmoju�i, ja Emmas un D�ailsa vecaistēvs lords Hārvijs joprojām atrastos savā vietā pirmajā solu rindā, lai kopā ar visiem noklausītos pasludināto spriedumu. Diem�ēl viņam tā arī nebija lemts izbaudīt �o triumfa mirkli. Nācija palika sa�ķelta divās nometnēs, bet divām ģimenēm bija jāsavienojas.

Lordkanclera lēmumam bija vēl kādas sekas, kurām �urnālisti ātri vien pievērsa savu alkatīgo lasītāju uzmanību. Valsts Augstākās tiesas lēmums noteica arī to, ka Harijs un Emma nav asinsradinieki. Bet tas nozīmēja, ka viņ� drīkst lūgt, lai Emma kļūtu par viņa likumīgu sievu.

�Es dāvāju tev �o gredzenu un apliecinu��

Un tomēr gan Harijs, gan Emma zināja, ka lordkanclera pieņemtais lēmums nenozīmē arī pierādījumu, ka Hugo Beringtons nav Harija tēvs. Abi jaunie cilvēki bija kristie�i un raizējās, ka varētu pārkāpt Dieva noliktos bau�ļus.

Visas pārciestās nedienas nebija mazināju�as viņu savstarpējo mīlestību. Glu�i pretēji, tā bija kļuvusi tikai stiprāka. Savas mātes Elizabetes un Harija mātes Meizijas svētības iedro�ināta, Emma pieņēma Harija bildinājumu. Viņu skumdināja vien tas, ka abu viņas vecmāmiņu dzīves ceļ� bija aprāvies ātrāk un viņām nebija iespējams piedalīties mazmeitas laulību ceremonijā.

Tā nenotika Oksfordā, kā bija paredzēts iepriek�, un tādējādi izpalika ar to saistītā greznība, kā arī nenovēr�amā skaļā publicitāte. Ceremonija notika reģistrācijas birojā Bristolē, kurā piedalījās vien tuvākie ģimenes piederīgie un da�i senākie draugi.

Iespējams, abu laulāto skumjākais lēmums bija tāds, ka Sebastjans Arturs Kliftons būs viņu vienīgais bērns.

Harijs un Emma aizbrauca uz Skotiju, lai medusmēnesi pavadītu Malgelrijas pilī, Emmas vecvecāku lorda un lēdijas Hārviju sen�u namā. Mazais Sebastjans tika atstāts Elizabetes uzticamajās rokās.

Pils atsauca atmiņā daudzos laimīgos brī�us, ko viņi tur bija pavadīju�i brīvdienās pirms Harija do�anās uz Oksfordu. Viņi devās garās pastaigās kalnos un parasti atgriezās pilī vien tad, kad saule bija pazudusi aiz augstākās virsotnes. Paēdu�i vakariņas un uzklausīju�i pavāra atmiņas par to, ka Kliftona kungam pirmajā apciemojuma reizē ļoti gājusi pie sirds kalnie�u gaumē gatavotā vira un viņ� notiesājis pat trīs porcijas citu pēc citas, viņi sēdēja pie kamīna, kurā rūco�as uguns liesmas glāstīja lielas malkas pagales, un lasīja Īvlina Vo, Greiema Grīna un Harija iemīļotākā rakstnieka Pelema Grenvila Vudhausa darbus.

Pēc divām nedēļām, kuru laikā viņiem vairāk gadījās sastapties ar govīm, vēr�iem un aitām, kas ganījās leknajā zālē, nekā ieraudzīt kādu cilvēku, abi visai negribīgi posās atpakaļ garajā ceļā uz Bristoli. Viņi atgriezās Menorhausā un cerēja tur vadīt mājas miera pārpilnas dienas. Tomēr tam nebija lemts piepildīties.

Elizabete atzinās, ka ar nepacietību gaidījusi brīdi, kad varēs Sebastjanu atkal atdot vecāku gādībā. Zēns esot pārāk bie�i niķojies pirms gulētie�anas, un viņai bijis grūti apklusināt raudā�anu. Viņas kaķene, siāmiete Kleopatra, ielēca saimniecei klēpī un tūdaļ aizmiga. � Godīgi sakot, jūs ieradāties tie�i laikā, � Emmas māte piebilda. � �o divu nedēļu garumā es pat neesmu paguvusi aizpildīt The Times krustvārdu mīklu.

Harijs pateicās sievasmātei par sapratni, pēc tam abi paņēma savu pārmēru aktīvo piecgadīgo dēlu un devās uz Beringtonholu.

Vēl pirms Harija un Emmas kāzām D�ailss uzstāja, ka viņiem Beringtonhola jāuzskata par savām mājām, jo pats viņ� vairāk laika pavadīja Londonā, kā jau Leiboristu partijas pārstāvim parlamentā tas piedien.

Desmit tūksto�u vienību liela bibliotēka, pla�s parks un ietilpīgi staļļi � tā bija ideāla vieta viņiem. Harijs mierīgi varēja rakstīt detektīvromānus par Viljamu Voriku, bet Emma katru dienu devās izjādēs, toties Sebastjans rotaļājās pla�ajā teritorijā un regulāri veda mājās da�ādus dzīvniekus, lai tie pievienotos viņam tējas dzer�anā.

D�ailss uz Bristoli parasti brauca piektdienas vakarā, un viņi kopīgi baudīja maltīti. Sestdienu rītos viņ� mēdza tikties ar saviem vēlētājiem, bet pēc tam devās uz ostas strādnieku klubu, lai iemalkotu pāris pin�u kopā ar savu aģentu Grifu Haskinsu. Pēcpusdienā viņ� kopā ar Grifu pievienojās desmit tūksto�iem savu vēlētāju Īstvilas stadionā, lai noraudzītos, kā Bristol Rovers komanda zaudē daudz vairāk rei�u, nekā svin uzvaru. D�ailss nebūtu atzinies pat savam aģentam, ka daudz labprātāk sestdienas pēcpusdienā skatītos, kā Bristoles komanda spēlē regbiju. Tiesa, ja viņ� tā darītu, Grifs viņam atgādinātu, ka skatītāju skaits Piemiņas sporta laukumā reti pārsniedza divus tūksto�us, turklāt vairums no viņiem balsoja par Konservatīvo partiju.

Svētdienu rītos D�ailsu varēja redzēt uz ceļiem nometu�os Svētās Marijas Redklifas baznīcā, un turpat viņam blakus bija arī Harijs un Emma. Harijs gan uzskatīja, ka D�ailsam �ī ir tikai kārtējā iespēja izrādīties saviem vēlētājiem, jo skolas laikā draugs bija vienmēr izmantojis katru iemeslu, lai izvairītos no baznīcas apmeklējuma. Un patie�ām, nebija noliedzams, ka D�ailss ātri vien iegūst apzinīga un strādīga parlamenta locekļa slavu.

Un tad, glu�i negaidot, D�ailsa braucieni nedēļas nogalēs kļuva aizvien retāki un neregulārāki. Kad vien Emma brālim vaicāja par to, viņ� kaut ko neskaidri atrunājās par pienākumiem parlamentā. Hariju tas nepārliecināja, un viņ� cerēja, ka �āda nevērība pret vēlētājiem sievas brālim sāpīgi neatspēlēsies nākamajās vēlē�anās.

Un tad kādā piektdienas vakarā viņi uzzināja iemeslu ne pārāk bie�ajiem apmeklējumiem.

Viņ� piezvanīja Emmai un brīdināja, ka nedēļas beigās ieradīsies Bristolē un pievienosies viņiem piektdienas vakariņās. Tiesa, viņ� nepateica, ka nebūs viens.

Parasti Emmai patika brāļa draudzenes. Viņas gandrīz vienmēr bija glītas vaigā, bie�i vien arī ne pārāk gudras, turklāt visas kā viena dievināja D�ailsu, lai gan �īs attiecības nekad neturpinājās tik ilgi, lai viņas varētu iepazīt labāk. Ta�u �ajā reizē bija citādi.

Kad piektdienas vakarā D�ailss iepazīstināja Vird�īniju ar Emmu, bija grūti saprast, ko gan brālis �ajā sievietē tādu saskatījis. Skaista un labi veidota � to Emma nebūtu noliegusi, tomēr� Viņi vēl nebija paguvu�i apsēsties pie galda, bet Vird�īnija jau paspēja pavēstīt visiem vairāk nekā vienu reizi, ka tūksto� deviņi simti trīsdesmit ceturtajā ir bijusi �Gada debitante�, un trīs reizes uzsvēra, ka viņa ir Fenvikas grāfa meita.

Emma būtu to visu uzskatījusi par nervozitātes izpausmi, ja maltītes laikā Vird�īnija nebūtu uzsvērti dzenājusi ēdienu pa �ķīvi un �ukstējusi ausī D�ailsam � tā, lai tas būtu dzirdams arī visiem pārējiem, � cik grūti Gloster�īrā atrast piemērotus mājkalpotājus. Emmai par lielu pārsteigumu D�ailss tikai smaidīja un ne reizi viņai neiebilda. Daudz netrūka, lai Emma pateiktu kaut ko tādu, kas vēlāk būtu jāno�ēlo, bet Vird�īnija piepe�i paziņoja, ka ir pārgurusi pēc tik garas dienas un grib atpūsties.

Kad vie�ņa bija piecēlusies un devusies ārā no ēdamistabas, bet kopā ar viņu arī D�ailss, Emma iegāja viesistabā, ielēja sev lielu glāzi viskija un apsēdās tuvākajā krēslā.

��Dievs vien zina, ko mana māte teiks par lēdiju Vird�īniju.

Harijs pasmaidīja. � Elizabetes domas nebūs pārāk svarīgas, jo man ir tāda sajūta, ka Vird�īnija nenoturēsies ilgāk par citām D�ailsa draudzenēm.

��Es par to vis nebūtu tik pārliecināta,���iebilda Emma.���Mani interesē kas cits. Kālab viņai ir vajadzīgs D�ailss, jo skaidri ir redzams, ka viņa manu brāli nemīl?

Kad svētdienas vakarā D�ailss un Vird�īnija devās projām, Emma ātri vien aizmirsa par Fenvikas grāfa meitu, jo bija radusies problēma, ko steig�us vajadzēja risināt. Kārtējā auklīte iesniedza atlūgumu un paziņoja, ka pēdējais piliens bijis ezis viņas gultā. Harijam nabaga sievietes bija pat mazliet �ēl.

��Nav labi, ka Sebastjans ir vienīgais bērns ģimenē, ��Emma sacīja vakarā, kad bija nolikusi dēlu gulēt.���Rotaļāties vienam pa�am nevarētu būt visai jautri.

��Man tas nekad neradīja raizes,���noteica Harijs, nepaceldams acis no grāmatas.

��Tava māte raksturoja tevi kā īstu sodību laikā pirms mācībām Svētā Bedas skolā. Un toreiz, kad tev bija tik gadu, cik tagad mūsu dēlam, tu vairāk laika pavadīji dokos, nevis mājās.

��Vairs jau nav ilgi jāgaida, līdz arī viņ� uzsāks mācības Svētā Bedas skolā.

��Un tikmēr? Ko tu iesaki man darīt? Ik rītu aizvest viņu uz dokiem?

��Nemaz nav tik slikta doma.

��Kļūsti ta�u nopietns, dārgais! Ja nebijis Vecā D�eka, tu vēl joprojām uzturētos dokos.

��Taisnība,���piekrita Harijs un pacēla glāzi, pieminot lielisko cilvēku.���Bet� ko gan mēs varam iesākt?

Emma atbildēja tikai pēc krietna laika, un Harijam pat �ķita, ka viņa ir iemigusi. � Varbūt ir pienācis laiks mūsu ģimenē ienākt vēl kādam bērnam.

Hariju �āds paziņojums pārsteidza tik ļoti, ka viņ� aizvēra savu grāmatu un cie�i palūkojās uz sievu, jo nebija pārliecināts, ka dzirdējis pareizi. � Man likās, ka mēs vienojāmies�

��Jā, mēs vienojāmies. Es neesmu mainījusi savas domas, ta�u nav ne mazākā iemesla, kālab mēs nevarētu apsvērt adopcijas iespēju.

��Kur tev radu�ās tādas domas, mīļā?

��Man neizdodas aizgainīt no prāta to mazo meitenīti, kuru mana tēva kabinetā atrada tajā naktī, kad viņ� nomira,���Emma nespēja piespiest sevi un izrunāt vārdus �tika noslepkavots�, ��un iespēju, ka viņa ir mana tēva bērns.

��Tam ta�u nav nekādu pierādījumu. Turklāt es nespēju ne iedomāties, kā tu varēsi viņu sameklēt. Ir pagājis tik ilgs laiks.

��Man ienāca prātā, ka es varētu konsultēties ar pla�i pazīstamo detektīvromānu rakstnieku un palūgt padomu viņam.

Harijs apdomājās un sacīja: � Viljams Voriks dro�i vien ieteiktu uzmeklēt Dereka Mi�ela pēdas.

��Tu ta�u noteikti atceries, ka Mi�els reiz strādāja mana tēva uzdevumā, un diezin vai viņa intereses sakrīt ar mūsējām.

��Taisnība,���piekrita Harijs.���Un tie�i tāpēc es lūgtu viņa padomu. Galu galā viņam zināmi daudzi noslēpumi.

Viņi vienojās par tik�anos viesnīcā Grand Hotel. Emma ieradās da�as minūtes agrāk par norunāto laiku un apsēdās pie galdiņa telpas stūrī, lai neviens nevarētu noklausīties viņu sarunu. Viņa gaidīja un prātā pārcilāja visus jautājumus, kurus grasījās uzdot.

Tie�i pulksten �etros zālē ienāca Mi�els. Lai gan viņ� izrādījās mazliet pieņēmies svarā un nosirmojis, labi pamanāmā klibo�ana bija kā viņa firmas zīme. Vispirms Emma iedomājās, ka viņ� daudz vairāk līdzinās bankas mened�erim, nevis privātdetektīvam. Bija skaidri redzams, ka viņ� Emmu ir pazinis, jo devās taisnā ceļā pie viņas.

��Priecājos jūs atkal satikt, Kliftones kundze,���viņ� sacīja.

��Lūdzu, apsēdieties!���Emma aicināja. �Nez, vai arī viņ� ir tikpat satraukts, kā es pati?� viņa nodomāja. Viņa nolēma uzreiz runāt par galveno.���Mi�ela kungs, es vēlējos jūs satikt, jo man ir nepiecie�ami privātdetektīva pakalpojumi.���Mi�els sagrozījās savā krēslā. Bija redzams, ka viņ� jūtas neērti, bet Emma turpināja: ��Kad iepriek�ējo reizi tikāmies, es apsolīju, ka nokārto�u sava tēva parādu.���Tāds bija Harija ierosinājums. Viņ� teica, ka tas Mi�elam dos pārliecību, ka viņas nodoms nolīgt privātdetektīvu ir uztverams pavisam nopietni. Emma atvēra rokassomiņu, izņēma no tās aploksni un pasniedza Mi�elam.

��Paldies!���Mi�els pateicās un izskatījās patiesi pārsteigts.���Jūs noteikti atcerēsieties, ka mūsu pēdējās tik�anās laikā runājām par mazuli, kas tika atrasts groziņā mana tēva darba kabinetā, ��Emma sacīja.���Esmu pārliecināta, ka atceraties arī detektīvu Blekmoru, kur� izmeklēja �o lietu. Viņ� manam vīram sacīja, ka par mazo parūpēsies vietējās varas iestādes.

��Tāda ir standarta procedūra, kas tiek veikta, ja neviens nepiesaka savas tiesības uz �ādu bērnu.

��Jā, tik daudz jau esmu noskaidrojusi arī es pati. Vakar biju pilsētas mērijā, ta�u viņi man atteicās dot jebkādas ziņas par mazo meitenīti un viņas pa�reizējo atra�anās vietu.

��Tā dro�i vien ir noteikts instrukcijā, lai pasargātu bērnu no uzmācīgiem �urnālistiem. Tas tomēr nenozīmē, ka nav iespējams noskaidrot, kur viņa meklējama.

��Priecājos to dzirdēt.���Emma brīdi vilcinājās.���Ta�u, pirms mēs turpinām darboties �ajā virzienā, es vēlētos būt dro�a, ka �ī mazā meitenīte bija mana tēva meita.

��Varu apliecināt, Kliftones kundze, ka par to nav ne mazāko �aubu.

��Kā gan jūs varat būt tik ļoti pārliecināts?

��Es varu jums atklāt visus faktus, ta�u gribu jūs brīdināt, ka varbūt jutīsieties neērti.

��Mi�ela kungs, nedomāju, ka jebkas, ko jūs varētu man atklāt par manu tēvu, spētu mani pārsteigt.

Privātdetektīvs klusēja kādu laiku un beidzot atkal ierunājās: � Jūs noteikti zināt, ka laikā, kad strādāju seram Hugo, viņ� pārcēlās uz Londonu.

��Manā kāzu dienā aizbēga. Tāds būtu precīzāks apzīmējums.

�o piebildi Mi�els nekomentēja. � Apmēram pēc gada viņ� uzsāka kopdzīvi ar Olgu Petrovskas jaunkundzi Laundskvērā.

��Kā gan viņ� varēja atļauties ko tādu, ja mans vecaistēvs viņam vairs nedeva ne penija?

��Nevarēja. Runājot pilnīgi skaidru valodu� viņ� nevis dzīvoja kopā ar Petrovskas jaunkundzi, bet gan dzīvoja uz viņas rēķina.

��Vai varat man kaut ko pastāstīt par �o dāmu?

��Diezgan daudz. Viņa bija dzimusi Polijā un tūksto� deviņi simti �etrdesmit pirmajā gadā aizbēga no Var�avas drīz pēc tam, kad tika arestēti viņas vecāki.

��Par ko viņus apsūdzēja?

��Par to, ka viņi bija ebreji,���bezkaislīgi pavēstīja Mi�els.

��Viņai izdevās tikt pāri robe�ai un līdzi paņemt pat zināmu daudzumu ģimenes dārglietu. Viņa devās uz Londonu un tur noīrēja dzīvokli Laundskvērā. Drīz viņa kādās viesībās pie kopīgiem paziņām sastapa jūsu tēvu. Viņ� aplidoja dāmu vairākas nedēļas un pēc tam pārcēlās uz viņas dzīvokli, apsolījis, ka abi apprecēsies, tiklīdz viņ� būs noformējis �ķir�anos no sievas.

��Es sacīju, ka nekas mani nespēs pārsteigt. Jāatzīst, ka es kļūdījos.

��Un būs vēl ļaunāk,���noteica Mi�els.���Kad nomira jūsu vecaistēvs, sers Hugo nekavējoties pameta Petrovskas jaunkundzi un atgriezās Bristolē, lai pieteiktu savas mantojuma tiesības un kļūtu par Beringtonu kuģniecības valdes priek�sēdētāju. Ta�u pirms tam viņ� no Petrovskas kundzes dzīvokļa nozaga juvelierizstrādājumus un vairākas vērtīgas gleznas.

��Ja tā ir taisnība, kālab viņ� netika arestēts?

��Viņu arestēja,���paskaidroja Mi�els,���viņ� atradās apcietinājumā, kad viņa līdzdalībnieks Tobijs Dansteibls naktī pirms tiesas procesa uzsāk�anās savā kamerā izdarīja pa�nāvību.���Emma nolieca galvu.���Kliftones kundze, vai vēlaties, lai es tālāk nestāstu?

��Nē, nē, turpiniet,���sacīja Emma un cie�i paraudzījās uz viņu.���Man jāzina viss.

��Kad jūsu tēvs atgriezās Bristolē, Petrovskas jaunkundze bija stāvoklī, tiesa, viņam tas nebija zināms. Viņa dzemdēja meitenīti, un dzim�anas apliecībā ir ierakstīts, ka mazās vārds ir D�esika Petrovska.

��Kā jūs to zināt?

��Petrovskas jaunkundze nolīga mani, kad jūsu tēvs vairs nespēja samaksāt manus rēķinus. Ironiski bija tas, ka viņai izbeidzās nauda tie�i tad, kad jūsu tēvs tika pie mantojuma. Tie�i tālab viņa ieradās Bristolē kopā ar D�esiku. Viņa vēlējās, lai sers Hugo zinātu, ka viņam ir vēl viena meita, un uzņemtos atbildību par viņas audzinā�anu.

��Un tagad �ī atbildība gulst uz maniem pleciem,���klusi noteica Emma. Pēc mirkļa viņa turpināja: ��Ta�u man nav ne mazākās nojausmas, kā viņu atrast. Es cerēju, ka jūs man palīdzēsiet.

��Es darī�u visu, kas būs manos spēkos, Kliftones kundze. Ta�u ir pagājis jau ļoti ilgs laiks, un tas nebūs viegli. Ja man būs kādi jaunumi, jūs par tiem uzzināsiet pirmā, ��piebilda privātdetektīvs un cēlās kājās.

Kad Mi�els aizkliboja, Emma sajutās mazliet vainīga. Viņa nebija piedāvājusi pat tasi tējas iedzert.

Emma nespēja vien sagaidīt, līdz nokļūs mājās un varēs izstāstīt Harijam par savu tik�anos ar Mi�elu. Kad viņa iebrāzās Beringtonholas bibliotēkā, Harijs nolika telefona klausuli. Viņa sejā rotājās tik plats smaids, ka Emma noteica: � Tu pirmais.

��Mans amerikāņu izdevējs vēlas, lai dodos braucienā pa Amerikas Savienotajām Valstīm un reklamēju savu jauno grāmatu. Jau nākamajā mēnesī.

��Dārgais, tie ir brīni�ķīgi jaunumi! Beidzot tu varēsi iepazīties ar mana vecātēva māsu Filisu, nemaz jau nerunājot par Elisteru.

��Gaidu ar nepacietību.

��Nesmejies, bērns!���Tas bija kā atgādinājums par Filisu, kura �o izteicienu bija ļoti iemīļojusi.

��Man nenāk ne prātā smieties. Izdevējs ierosināja, ka arī tu varētu braukt līdzi. Tātad arī tev būs iespēja viņus satikt!

��Es ar lielāko prieku dotos tev līdzi, mīļais, ta�u laiks tam ir pilnīgi nepiemērots. Auklīte Raiena jau ir sasaiņojusi savas somas, un man pat kauns atzīties, ka aģentūrā mēs esam izsvītroti no sarakstiem.

��Varbūt man izdosies panākt, lai izdevējs piekrīt, ka ar mums kopā brauc arī Sebastjans.

��Un tas beigsies ar to, ka mūs visus no turienes deportēs,���noteica Emma.���Nē, es ar Sebastjanu palik�u mājās.

Toties tu dosies iekarot kolonijas.

Harijs apskāva sievu. � �ēl. Un es jau biju sapriecājies par otro medusmēnesi. Starp citu, kā pagāja tava tik�anās ar Mi�elu?

Kad Harijs jau Edinburgā piedalījās literārā pēcpusdienā, Dereks Mi�els piezvanīja Emmai.

��Iespējams, es atradu pavedienu,���viņ� paziņoja, pat nenosaucis savu vārdu.���Kad varam satikties?

��Rīt desmitos tajā pa�ā vietā?

Emma tik tikko bija paguvusi nolikt klausuli, kad tālrunis ied�inkstējās atkal. Izrādījās, ka zvanītāja ir viņas māsa.

��Cik patīkams pārsteigums, Greisa! Tomēr es esmu pārliecināta, ka bez iemesla tu nebūtu zvanījusi.

��Da�i strādā pilnu slodzi,���Greisa atgādināja.���Bet tev taisnība. Vakar es apmeklēju profesora Sairusa Feldmena lekciju.

��Divu Pulicera prēmiju ieguvēju?���pārjautāja Emma, cerot atstāt iespaidu uz māsu.���Ja pareizi atceros, viņ� ir no Stenforda Universitātes.

��Apbrīnojami,���Greisa atzina.���Tevi apburtu arī viņa runa.

��Viņ� ir ekonomists, vai ne?���Emma pavaicāja, pūlēdamās izrādīt savas zinā�anas.���Tas ta�u nav mans lauciņ�!

��Arī manējais nav, bet tad profesors sāka runāt par transportu�

��Izklausās saisto�i.

��Tā arī bija.���Greisa nelikās zinis par sarkasmu Emmas balsī. ��Īpa�i brīdī, kad viņ� pieminēja kuģniecību nākotni apstākļos, kad Britu Transokeāna gaisa satiksmes korporācija plāno sākt regulārus reisus no Londonas uz Ņujorku.

Piepe�i Emma atskārta, kādēļ māsa piezvanījusi.

��Vai ir iespējams tikt pie lekcijas pierakstiem?

��Ir labāks variants. Nākamā uzstā�anās viņam paredzēta Bristolē, tātad tu pati varēsi aiziet un paklausīties.

��Un pēc lekcijas varbūt aprunāties. Es daudz ko viņam gribētu pajautāt!���Emma iesaucās.

��Lieliska ideja, ta�u esi piesardzīga. Lai gan profesors ir viens no tiem vīriem, kam smadzenes ir lielākas par olām, viņam ir jau ceturtā sieva, kuru vakar gan neviens nav redzējis.

Emma iesmējās.

��Tu esi ne�ēlīga, māsiņ, bet paldies par padomu.

Nākamajā rītā Harijs no Edinburgas ar vilcienu devās uz Man�estru un pēc tam, kad bija teicis runu nelielajam sanāku�o pulciņam pilsētas bibliotēkā, bija gatavs atbildēt uz jautājumiem.

Nenovēr�ami pirmo uzdeva masu mediju pārstāvis. �urnālisti ne pārāk bie�i viņu uzrunāja. Likās, ka viņus maz vai vispār nemaz neinteresē Harija Kliftona uzrakstītā jaunākā grāmata. �ajā dienā bija Manchester Guardian kārta.

��Kā klājas Kliftones kundzei?

��Paldies, viņai klājas labi,���Harijs piesardzīgi atbildēja.���Vai taisnība, ka jūs abi dzīvojat tajā pa�ā mājā, kurā dzīvo arī sers D�ailss Beringtons?

��Tā ir visai liela māja.

��Vai jūtaties aizvainots par to, ka seram D�ailsam ticis viss tēva atstātais mantojums, bet jūs nesaņēmāt neko?

��Nekādā ziņā. Man ir Emma, un tikai viņu es vienmēr esmu vēlējies.

Likās, ka �āda atbilde uz mirkli apklusinājusi �urnālistu un devusi iespēju ar savu jautājumu iespraukties arī kādam citam no publikas.

��Kad Viljams Voriks dabūs vecākā inspektora Devenporta vietu?

��Nākamajā grāmatā tas nenotiks,���Harijs ar smaidu teica.���To es varu apgalvot pilnīgi dro�i.

��Kliftona kungs, vai tiesa, ka pēdējo triju gadu laikā no darba pie jums aizgāju�as septiņas auklītes?

Pats par sevi saprotams � Man�estrā ir vairāk nekā viens laikraksts.

Ceļā atpakaļ uz staciju Harijs īgņojās par preses uzbāzību, lai gan viņa pārstāvis Man�estrā norādīja, ka �āda publicitāte nebūt neietekmē pārdo�anas rādītājus. Tomēr Harijs zināja, ka Emma ir sākusi raizēties par nebeidzamo uzmanību, kādu viņiem pievēr� preses pārstāvji, un to, kādu iespaidu tas viss atstās uz Sebastjanu, kad zēns uzsāks mācības skolā.

��Mazi zēni spēj būt ļoti ne�ēlīgi,���viņa atgādināja Harijam.

��Nu, viņu vismaz neapsmies par izēstas putras bļodiņas izlaizī�anu,���noteica Harijs.

Lai gan Emma bija ieradusies da�as minūtes agrāk par norunāto laiku, Mi�els jau sēdēja alkovā. Viņa piegāja pie galdiņa, un Mi�els piecēlās. Emma, vēl nepaguvusi apsēsties, sacīja: � Vai jūs vēlētos kādu tasi tējas, Mi�ela kungs?

��Nē, paldies, Kliftones kundze,���attrauca detektīvs, kur� nepiederēja pie cilvēkiem, kam patīk saviesīgi papļāpāt. Viņ� atkal apsēdās un atvēra savu piezīmju grāmatiņu.���Izskatās, ka vietējās varas D�esiku Smitu�

��Smitu?���pārvaicāja Emma ��Kālab tad ne Petrovska vai vismaz Beringtone?

��Pieņemu, ka tādēļ, lai nebūtu tik viegli atrast pēdas. Manuprāt, koroners uzstāja uz anonimitātes saglabā�anu. Tātad� vietējās varas pārstāvji,���viņ� turpināja,���aizsūtīja Smitas jaunkundzi uz doktora Barnardo namu Brid�voterā.

��Kāpēc Brid�voterā?

��Iespējams, tas bija tuvākais aprūpes nams, kurā tobrīd bija brīvas vietas.

��Vai viņa joprojām atrodas tur?

��Jā. Cik nu man izdevās noskaidrot. Ta�u pavisam nesen es uzzināju, ka tuvākajā laikā no Barnardo nama plānots sūtīt vairākas meitenes uz aud�uģimenēm Austrālijā.

��Kālab lai viņi tā rīkotos?

��Tā ir daļa no Austrālijas imigrācijas politikas. Samaksā desmit mārciņu, lai jauni cilvēki nonāktu viņu valstī. Viņi īpa�i vēlas meitenes.

��Man likās, ka viņus vairāk varētu interesēt zēni.

��Kā izskatās, zēnu viņiem jau pietiek,���noteica Mi�els un pasmaidīja, un to viņ� darīja ļoti reti.

��Tad jau mums jādodas uz Brid�voteru, cik drīz vien iespējams.

��Rāmāk, Kliftones kundze. Ja būsiet pārāk aizrautīga, viņi var secināt, kālab esat tik ieinteresēta dabūt Smitas jaunkundzi, un nolemt, ka jūs ar Kliftona kungu neesat piemēroti aud�uvecāku lomai.

��Kāda iemesla pēc viņi varētu mūs noraidīt?

��Vispirms jūsu vārda dēļ. Nemaz jau nerunājot par to, ka jūsu un Kliftona kunga dēls piedzima tad, kad jūs vēl nemaz nebijāt precēju�ies.

��Ko tad jūs iesakāt?���Emma klusi vaicāja.

��Uzrakstiet pieteikumu un ļaujiet visam ritēt procedūrā noteikto gaitu. Izliecieties, ka nekur nesteidzaties, un panāciet, lai izskatās tā, ka lēmuma pieņēmēji ir tie�i viņi.

��Bet� kā mēs zināsim, ka viņi vienalga mūs nenoraidīs?���Jums vajadzēs viņus pabikstīt, lai skatās pareizajā virzienā. Vai ne, Kliftones kundze?

��Kad pretendents aizpilda pieteikuma anketu, viņam jāatbild uz jautājumiem par to, kādas ir viņa vēlmes, kam viņ� dod priek�roku. Tas palīdz izvairīties no daudzām nepatik�anām, kā arī ietaupa laiku. Ja skaidri norādīsiet, ka meklējat aptuveni piecus vai se�us gadus vecu meiteni, jo jums jau ir nedaudz vecāks dēls, tas palīdzēs sa�aurināt meklējumu loku.

��Vai varat ieteikt vēl kaut ko?

��Jā, ��atbildēja Mi�els.���Jautājumā par reliģiju atzīmējiet, ka jums nav izteiktu favorītu.

��Kāpēc tas varētu būt noderīgi?

��D�esikas Smitas jaunkundzes dokumentos minēts, ka viņas māte ir ebrejiete un tēvs nezināms.

��Kā gan tas nākas, ka anglis saņēmis Sudraba zvaigzni?���vaicāja imigrācijas dienesta virsnieks Aidlvaildā, pārbaudīdams Harija iebrauk�anas vīzu.

��Tas ir gar� stāsts,���atteica Harijs un nodomāja, ka nepavisam nebūtu gudri vēstīt par iepriek�ējo reizi, kad viņ� ieradās Ņujorkā un, tikko spēris kāju uz cietzemes, tika apcietināts par slepkavību.

��Novēlu jums lieliski pavadīt laiku Amerikas Savienotajās Valstīs,���noteica virsnieks un paspieda Harijam roku.

��Paldies,���sacīja Harijs un pūlējās neizrādīt pārsteigumu, ejot cauri imigrācijas dienesta postenim un dodoties uz bagā�as saņem�anas vietu, kā tas bija minēts norādēs. Gaidīdams, kad varēs paņemt savu ceļasomu, Harijs vēl reizi pārskatīja instrukciju par to, kas darāms pēc iera�anās. Bija paredzēts, ka viņu sagaidīs Viking�s izdevniecības vecākais reklāmas aģents, kur� pavadīs viņu uz viesnīcu un iedos paredzēto pasākumu sarakstu. Ik reizi, kad Harijs ieradās kādā Lielbritānijas pilsētā, viņu tur pavadīja vietējais grāmatu tirdzniecības pārstāvis, tāpēc Harijs nebija īsti pārliecināts par to, kas īsti ir reklāmas aģents.

Dabūjis savu veco skolas laiku ceļasomu, Harijs devās uz muitas posteni. Virsnieks lika atvērt ceļasomu, pavir�i apskatīja tās saturu un tad uz somas sāniem ar krītu uzvilka lielu baltu krustu, bet pēc tam mudināja doties tālāk. Uz pusapļa formas zīmes virs izejas bija uzrakstīti vārdi: �Esiet sveicināti Ņujorkā!� Un zem tās rotājās smaido�ā pilsētas mēra Viljama O�Dvaiera fotoattēls.

Sagaidī�anas zālē Harijs ieraudzīja daudzus uniformās tērptus �oferus, kuri rokās turēja plāksnītes ar sagaidāmā cilvēka vārdu. Harijs ar skatienu meklēja uzvārdu �Kliftons� un, to pamanījis, uzsmaidīja �oferim. � Tas esmu es.

��Priecājos jūs satikt, Kliftona kungs. Mani sauc �ārlijs.���Harija pamatīgo ceļasomu viņ� pacēla ar tādu vieglumu, it kā tas būtu vien nieka portfelis.���Un �ī ir jūsu reklāmas aģente. Natālija.

Harijs pagriezās un ieraudzīja jaunu sievieti, kura norādēs bija minēta vienkār�i kā �N. Redvuda�. Viņa bija gandrīz vienā augumā ar Hariju, īsiem, moderni apgrieztiem, blondiem matiem, zilām acīm un tik pareizi veidotiem un baltiem zobiem, kādus viņam vēl nebija nācies redzēt nevienam cilvēkam, ja nu vienīgi kādā zobupastas reklāmas plakātā. Turklāt viņas augums bija lielisks, tā formas līdzinājās smil�u pulkstenim. Pēckara trūcīgo apstākļu māktajā Lielbritānijā Harijs nebija redzējis nevienu viņai līdzīgu.

��Priecājos ar jums iepazīties, Redvudas jaunkundz!���viņ� teica un paspieda Natālijas plaukstu.

��Un es priecājos iepazīties ar jums, Harij,���viņa atbildēja.���Sauciet mani par Natāliju,���viņa vēl piebilda, kad abi, sekojot �ārlijam, devās ārā no vestibila.���Es esmu patie�ām liela jūsu darbu cienītāja. Esmu vienkār�i iemīlējusies Viljamā Vorikā un nemaz ne�aubos, ka arī jūsu nākamo grāmatu gaida izcila veiksme.

Kad viņi piegāja pie ietves malas, �ārlijs atvēra aizmugurējās durvis tik garam limuzīnam, kādu Harijs vēl nekad nebija redzējis. Viņ� mazliet pagāja malā un ļāva Natālijai pirmajai iekāpt automa�īnā.

��Ak, es patie�ām mīlu angļu valodu!���viņa sacīja, kad arī Harijs bija apsēdies un auto lēnām pievienojās satiksmes plūsmai, kas virzījās uz Ņujorku. � Vispirms mēs brauksim uz jūsu viesnīcu. Esmu jums rezervējusi numuru Pierre. Vienpadsmitajā stāvā. Jūsu dienaskārtībā esmu ieplānojusi pietiekami daudz laika, lai jūs varētu atsvaidzināties pirms tik�anās ar Gincburga kungu Hārvarda klubā. Starp citu, viņ� ar nepacietību gaida �o tik�anos.

��Un es tie�i tāpat,���noteica Harijs.���Viņ� publicēja manu grāmatu �Cietumnieka dienasgrāmata�, kā arī pirmo romānu par Viljamu Voriku. Es esmu viņam lielu pateicību parādā.

��Turklāt viņ� iegulda daudz laika un naudas, lai �Kas neriskē�� arī nonāktu vislabāk pārdoto grāmatu sarakstos. Viņ� lūdza, lai ātri informēju jūs par mūsu plāniem �ajā saistībā.

��Jā, lūdzu,���Harijs sacīja un paraudzījās ārā, lai papriecātos par skatiem, kurus pagātnē bija redzējis pa cietuma dzeltenā autobusa logu. Toreiz viņ� tika vests uz ieslodzījuma vietas kameru, bet tagad uz smalku numuru viesnīcā Pierre.

Natālija pieskārās Harija kājai. � Līdz brīdim, kad tiksieties ar Gincburga kungu, mums vēl daudz kas jāpaspēj. � Viņa pasniedza Harijam biezu zilu mapi. � Sāksim ar to, ka es jums izstāstī�u, kā esam iecerēju�i panākt, lai jūsu grāmata iekļūst pārdotāko grāmatu sarakstos, jo pie mums viss notiek pilnīgi citādi, nekā jūs to darāt Anglijā.

Harijs atvēra mapi un pūlējās koncentrēties. Nekad agrāk viņ� nebija sēdējis blakus sievietei, kura ģērbusies tik �aurā kleitā, kas pieguļ augumam gandrīz kā otra āda.

��Amerikā, ��Natālija turpināja,���jums ir tikai trīs nedēļas laika, lai parūpētos, ka grāmata iekļūst New York Times bestselleru sarakstā. Ja �ajā laikā grāmata neiekļūst labāko piecpadsmitniekā, pārdevēji iesaiņos neizpirktos sējumus un nosūtīs atpakaļ izdevējam.

��Kaut kāds ārprāts!���iesaucās Harijs.���Anglijā veikalnieks, kur� pasūtījis grāmatas, tās tirgo, kamēr vien izdevējs ir ieinteresēts sadarboties.

��Jūs grāmatu veikaliem nepiedāvājat iespēju rīkot izpārdo�anas vai atdot atpakaļ neizpirktās grāmatas?

��Nekādā ziņā! ��Harijs atbildēja, redzami satriekts par �ādu variantu.

��Un tas, ka joprojām tirgojat grāmatas, nepiedāvājot nekādas atlaides, arī ir taisnība?

��Jā, protams.

��Nu, lūk. �eit jūs redzēsiet, ka tā ir otra milzīgā at�ķirība. Ja jūsu darbs ir iekļuvis pārdotāko piecpadsmit grāmatu sarakstā, uz vāka norādītā cena nekavējoties tiek samazināta uz pusi, un jūsu grāmata uzreiz tiek pārvietota uz grāmatu veikala tālāko malu.

��Kāpēc? Skaidrs ta�u, ka pieprasīta grāmata ir jāizliek goda vietā, pat skatlogā, un nekādā ziņā to nedrīkst nocenot.

��Bet reiz reklāmas aģenti pamanīja, ka tad, ja pārdotākā grāmata tiek novietota tirdzniecības zāles tālākajā malā, viens pircējs no pieciem atceļā uz kasi paņem vēl divas citas grāmatas, savukārt viens no trijiem paņem vēl vienu citu grāmatu.

��Saprātīgi, tomēr es neesmu pārliecināts, ka Anglijā kādreiz varētu darboties �āda sistēma. Tur kaut ko tādu nesaprastu.

��Man ir aizdomas, ka tas ir tikai laika jautājums, tomēr tagad jums vismaz ir saprotams, kālab ir tik svarīgi iekļūt pārdotāko grāmatu piecpadsmitniekā, cik vien ātri iespējams. Tiklīdz cena tiks samazināta uz pusi, jūsu grāmata �ajā topā turēsies vēl vismaz vairākas nedēļas. Patiesībā grūtāk ir izkļūt no �ā saraksta, nekā tajā iekļūt. Ja neizdosies, �Kas neriskē�� mēne�a laikā pazudīs no grāmatu veikaliem, un mēs būsim zaudēju�i lielu naudu.

��Es sapratu,���Harijs atbildēja. Limuzīns lēnām �ķērsoja Bruklinas tiltu.

��Visu vēl grūtāku padara tas, ka mums divdesmit vienas dienas laikā jāapbraukā septiņpadsmit pilsētas.

��Mums?

��Jā. Ceļojuma laikā es vadā�u jūs pie rokas,���Natālija glu�i ikdieni�ķi sacīja.���Parasti gan es palieku Ņujorkā un ļauju vietējiem reklāmas aģentiem parūpēties par viesautoriem. Ta�u �ajā reizē ir citādi. Gincburga kungs uzstāja, lai es būtu jums blakus.���Viņa atkal viegli pieskārās Harija kājai un pēc tam pār�ķīra lappusi mapē, ko turēja sev klēpī.

Harijs paraudzījās uz Natāliju, un viņa koķeti pasmaidīja. �Vai viņa flirtē? Nē, tas nudien nav iespējams. Galu galā, mēs ta�u tikko iepazināmies.�

��Esmu jau sarunājusi vairākas radiointervijas, ieskaitot arī �Meta D�eikobsa �ovu�. Viņus katru rītu klausās septiņus miljonus liela auditorija. Grāmatu reklamē�anā Metam nav līdzīgu.

Bija vairāki jautājumi, uz kuriem Harijs labprāt būtu saņēmis atbildes, ta�u Natālija bija kā Vin�estera modeļa �autene � ikreiz, kad viņ� pacēla galvu, pār to no�alca lode.

��Gribu jūs brīdināt,���viņa, elpu neatvilkusi, turpināja,���vairums lielāko �ovu jums atvēlēs vien piecas minūtes. At�ķirībā no jūsu BBC. �Dziļākā būtība� viņiem nav saprotami vārdi. Un atcerieties, ka jums atvēlētajā laikā grāmatas nosaukums jāatkārto tik bie�i, cik vien tas iespējams.

Harijs sāka �ķirstīt lapas, kas atradās viņam iedotajā mapē. Viņa ceļojuma plāns. Kā izskatījās, katra diena sākās kādā citā pilsētā, kur viņam jāpiedalās agrā rīta radioprogrammā, kurai seko vēl neskaitāmas citas intervijas un tik�anās � līdz brīdim, kad pienācis laiks atkal doties uz lidostu.

��Vai jūs tik nopietni rūpējaties par visiem autoriem?

��Nekādā ziņā, ��atteica Natālija un atkal uzlika roku Harijam uz kājas.���Un tas liek man pieminēt lielāko problēmu, kas saistīta ar jums.

��Es radu jums kādas problēmas?

��Tā ir. Lielākā daļa intervētāju vēlēsies vaicāt, kā jūs nonācāt cietumā un kā tikāt pie Sudraba zvaigznes, bet jums vienmēr jāatceras, ka jāvirza saruna atpakaļ pie grāmatas.

��Anglijā to uzskatītu par diezgan rupju izturē�anos.

��Amerikā tie�i rupjība palīdz jums iekļūt pārdotāko autoru sarakstos.

��Vai tad intervētāji nevēlēsies runāt par grāmatu?

��Harij, jums jāpieņem, ka neviens no viņiem �o grāmatu nebūs lasījis. Katru dienu uz viņu rakstāmgaldiem tiek nolikti du�iem jaunu romānu. Ja viņi būs izlasīju�i kaut mazliet vairāk par nosaukumu, jums būs ļoti paveicies. Un, ja viņi atcerēsies jūsu vārdu, tas būs papildu bonusa punkts. Viņi piekrita jūs aicināt uz savu �ovu tikai tālab, ka esat biju�ais ieslodzītais, kur� vēlāk saņēmis Sudraba zvaigzni. Tāpēc izmantosim to jūsu labā. Ķerieties pie katras iespējas un kā neprātīgs atgādiniet par savu jauno grāmatu,���viņa pamācīja brīdī, kad limuzīns piestāja pie viesnīcas.

Tanī brīdī Harijs jau ilgojās atgriezties Anglijā.

Automa�īnas vadītājs izkāpa un atvēra bagā�nieku. Pienāca viesnīcas portjē. Natālija ieveda Hariju viesnīcā un pāri vestibilam pavadīja pie reģistrācijas galdiņa, kur viņam atlika vien parādīt savu pasi un parakstīt veidlapu. Izskatījās, ka Natālija būtu visu sagatavojusi vai pa�a Dieva uzņem�anai.

��Laipni lūdzam Pierre, Kliftona kungs, � sacīja reģistrators un pasniedza Harijam lielu atslēgu.

��Gaidī�u jūs �eit pat vestibilā, ��Natālija sacīja un ieskatījās pulkstenī, ��pēc stundas. Tad limuzīns jūs aizvizinās uz Hārvarda klubu, kur jums paredzētas kopīgas pusdienas ar Gincburga kungu.

��Paldies,���tencināja Harijs un noskatījās, kā Natālija dodas pāri vestibilam, tad ārā pa durvīm un iziet uz ielas. Viņ� pamanīja, ka nebija vienīgais vīrietis, kur� no viņas nespēja ne acu novērst.

Portjē pavadīja Hariju uz vienpadsmito stāvu, ieveda numurā un izskaidroja, kā darbināmas tajā atrodamās ierīces. Harijs vēl ne reizi nebija apmeties viesnīcā, kuras numurā ir gan vanna, gan du�a. Viņ� nolēma sīki pierakstīt tur redzamo un piedzīvoto, lai pēc atgrie�anās Bristolē varētu mātei izstāstīt pilnīgi visu par �o jauno pieredzi. Harijs pateicās portjē un iedeva viņam vienīgo dolāru, kas bija pie rokas.

Pat vēl neizsaiņojis ceļasomu, Harijs pieteica telefonsarunu ar Emmu.

��Es jums atzvanī�u aptuveni pēc piecpadsmit minūtēm, kungs,���sacīja operatore okeāna otrā krastā.

Harijs ļoti ilgi mazgājās du�ā un, kad bija noslaucījies milzīgākajā dvielī, kādu jebkad bija redzējis, sāka izsaiņot ceļasomu. Iezvanījās telefons.

��Jūsu pieteiktā tālsaruna, kungs,���sacīja operatore. Tūliņ pēc tam viņ� izdzirdēja Emmas balsi.

��Vai tas esi tu, mīļais? Vai tu mani dzirdi?

��Protams, mīļumiņ! ��smaidot atteica Harijs.

��Tu jau tagad izklausies pēc amerikāņa. Nespēju ne iedomāties, kas būs pēc trijām nedēļām.

��Tad es bū�u gatavs atgriezties Bristolē. Tā es sacītu. Jo īpa�i tad, ja romāns neiekļūs pārdotāko grāmatu sarakstā.

��Un ja nu patie�ām neiekļūst?

��Tad es dro�i vien atgriezī�os mājās ātrāk.

��Pēc manām domām, tas nemaz nebūtu slikti. No kurienes tu tagad zvani?

��No Pierre. Viņi ierādīju�i man vislielāko viesnīcas numuru, kādu vispār esmu redzējis. Tajā gultā varētu iekārtoties �etri cilvēki.

��Tikai parūpējies, lai tu tur gulētu viens pats.

��Vannas istabā ir gaisa kondicionētājs un radio. Kaut kas neaptverams! Es vēl pat neesmu apguvis, kā to visu ieslēgt.

Vai izslēgt.

��Tev vajadzēja ņemt līdzi Sebastjanu. Viņam jau sen viss būtu skaidrs.

��Vai arī viņ� būtu visu izjaucis pa daļām un atnesis man, lai salieku atkal kopā. Un kā puikam klājas?

��Viss kārtībā. Jāteic, ka bez auklītes viņ� uzvedas pat labāk.

��Lieliski. Es jūtos atvieglots, to dzirdot. Un kā sokas tavi Smitas jaunkundzes meklējumi?

��Lēnām. Tomēr esmu uzaicināta uz interviju rīt pēcpusdienā Barnardo namā.

��Izklausās daudzsolo�i.

��No rīta satik�os ar Mi�ela kungu, lai noskaidrotu, ko sacīt. Un, vēl svarīgāk, lai zinātu, ko nevajag teikt.

��Tev viss izdosies, Emma. Tikai atceries, ka viņu pienākums ir atrast bērniem labas mājas. Es ba�ījos vienīgi par to, ko sacīs Sebastjans, kad uzzinās, ko esi iecerējusi.

��Viņ� to jau zina. Uzsāku sarunu par to vakar, īsi pirms tam, kad viņ� devās pie miera. Man par lielu pārsteigumu izskatījās, ka viņam �ī iecere patie�ām patīk. Tomēr, kad kaut kas saistās ar Sebastjanu, alla� uzrodas kāda problēma.

��Un kāda tā ir �ajā reizē?

��Viņ� gaida, ka izvēles brīdī varēs teikt savu vārdu par to, kuru mēs ņemsim. Labās ziņas ir tādas, ka viņ� vēlas māsu.

��Ja nu viņam iepatiksies kāda cita, nevis Smitas jaunkundze? Tas varētu izrādīties visai sare�ģīti.

��Ja tā notiks, es pat nezinu, ko mēs iesāksim.

��Mums kaut kā nāksies viņu pārliecināt, ka viņ� izvēlējies tie�i D�esiku.

��Kā tu iesaki rīkoties, lai to panāktu?

��Es padomā�u.

��Atceries, ka nedrīkst viņu novērtēt par zemu. Ja tā būs, mēs pavisam viegli varam nonākt zaudētājos.

��Parunāsim par to, kad atgriezī�os,���teica Harijs.���Tagad man jāsteidzas. Es pusdieno�u kopā ar Haroldu Gincburgu.

��Nodod viņam mīļus sveicienus no manis un atceries, ka arī viņ� ir no tiem, kuru nedrīkst novērtēt par zemu. Un neaizmirsti viņam pavaicāt, kas notika ar�

��Es neesmu aizmirsis.

��Lai tev veicas, mīļais,���novēlēja Emma.���Un izdari visu, lai tava grāmata iekļūst tajā sarakstā!

��Tu esi vēl sliktāka par Natāliju.

��Kas ir �ī Natālija?

��Valdzino�a blondīne, kura nemitējas man pieskarties un nespēj vien rimties.

��Tu nu gan proti sacerēt da�ādus stāstus, Harij Klifton.

Emma bija starp pirmajiem apmeklētājiem, kas tajā vakarā ieradās universitātes auditorijā uz profesora Sairusa Feldmena lekciju par tematu �Vai, uzvarējusi karā, Lielbritānija zaudēja mieru?�.

Viņa ieņēma malējo vietu daudzo solu rindu vidū. Līdz lekcijas sākumam vēl bija krietns sprīdis laika, bet telpa piepildījās tik strauji, ka pēdējiem klausīties gribētājiem nācās sēdēt uz kāpnītēm, kas veda uz aug�ējām solu rindām, un da�i pat pamanījās ieņemt vietas uz palodzēm.

Telpā ienāca divkārtējais Pulicera prēmijas laureāts universitātes rektora vietnieka pavadībā. Atskanēja nevaldāmi aplausi. Pamazām ovācijas norima, un sers Filips Moriss iepazīstināja klāteso�os ar viesi, īsi izklāstīdams viņa spo�o karjeras ceļu no studijām Prinstonā un jaunākā profesora vietas Stenfordā līdz otrās Pulicera prēmijas saņem�anai iepriek�ējā gadā. Atkal atskanēja ilgsto�a aplausu vētra. Profesors Feldmens piecēlās no krēsla un devās uz paaugstinājumu.

Pirmais, ko Emma pamanīja, kamēr vēl Sairuss Feldmens nebija sācis savu runu, bija tas, ka viņ� ir ļoti izskatīgs vīrietis � augumā mazliet vairāk par se�ām pēdām, bieziem, sirmiem matiem. Greisa, piezvanījusi māsai un aicinājusi uz �o pasākumu, par to nebija ne ieminējusies. Viņa glīti iesauļotā seja visiem lika skaidri noprast, kurā universitātē viņ� strādā par pasniedzēju. Tik atlētiska miesasbūve nedarītu kaunu pat gados daudz jaunākam cilvēkam, un tas vedināja uz domām par to, ka viņ� sporta zālē pavada tikpat daudz laika, cik bibliotēkā.

Ar pirmo mirkli, kad viņ� sāka runāt, Emmu aizrāva viņa neslēptais enerģiskums. Jau drīz visi auditorijā eso�ie, elpu aizturēju�i, klausījās viņa vārdos un kaismīgi pierakstīja itin visu. Emma no�ēloja, ka nav paņēmusi līdzi ne bloknotu, ne arī pildspalvu.

Profesors runāja, neizmantojot piezīmes, viņ� viegli un veikli pārgāja no viena temata pie cita. Volstrīta nozīme pēckara laikā, dolārs kā jaunā pasaules valūta, nafta kā patēriņa prece gadsimta otrajā pusē un, iespējams, arī pēc tam, Starptautiskā Valūtas fonda nozīme un fiksēta �Zelta standarta� saglabā�ana Amerikā.

Kad lekcija beidzās, Emma no�ēloja vienīgi to, ka runātājs tikai garāmejot pieskāries transporta jautājumam un vien īsi pieminējis lidaparātus, kas mainīs jauno pasaules kārtību gan biznesa, gan tūrisma jomā. Tomēr, kā īstam profesionālim pieklājas, viņ� neaizmirsa visus informēt, ka par �o tematu ir uzrakstījis grāmatu. Emma negrasījās gaidīt līdz Ziemassvētkiem, lai vienu tādu dabūtu arī savā īpa�umā. Viņa atkal iedomājās par Hariju un cerēja, ka viņa grāmatai Amerikā būs labi panākumi.

Viņa iegādājās grāmatas �Jaunā pasaules kārtība� eksemplāru un nostājās garajā gaidītāju rindā, lai saņemtu autogrāfu. Brīdī, kad viņa atradās pa�ā rindas sākumā, pirmā nodaļa grāmatā jau bija izlasīta. Viņa iedomājās, ka varbūt profesors būs tik laipns un ziedos da�us mirkļus, lai pla�āk izskaidrotu savu viedokli par kravu pārvadā�anas nākotni Lielbritānijā.

Emma nolika grāmatu profesoram priek�ā uz galda, un viņ� draudzīgi pasmaidīja.

��Kam būs veltīts �is ieraksts?

Izlēmusi, ka jāizmanto iespēja, viņa sacīja: � Emmai Beringtonei.

Profesors ieskatījās cie�āk. � Vai varētu būt tā, ka esat radiniece mū�ībā aizgāju�ajam seram Volteram Beringtonam?

��Viņ� bija mans vecaistēvs,���Emma ar lepnumu paziņoja.���Pirms daudziem gadiem es klausījos viņa lekciju par pre�u piegādes industrijas nozīmi un par to, vai Amerikai būtu jāiesaistās Pirmajā pasaules karā. Tolaik es vēl biju students, un viņ� vienā stundā man iemācīja vairāk, nekā maniem pasniedzējiem izdevās iemācīt semestra laikā.

��Arī man viņ� ir daudz iemācījis,���Emma atbildēja un uzsmaidīja profesoram.

��Man gribējās viņam uzdot tik daudzus jautājumus,���piebilda Feldmens,���ta�u viņam tovakar bija jāpagūst uz Va�ingtonas vilcienu. Vēlreiz ar viņu satikties man tā arī neizdevās.

��Un arī man ir daudz jautājumu, kurus es vēlos jums uzdot,���sacīja Emma.���Patiesībā vārdi �man nepiecie�ams uzdot� būtu piemērotāki.

Feldmens paraudzījās uz garo rindu. � Domāju, ka tas man aizņems vairāk nekā pusstundu. Tā kā es �ovakar nesteidzos uz Va�ingtonas vilcienu, mēs varbūt varētu atrast brīdi privātai sarunai, Beringtones jaunkundz.

��Un kā klājas manai dārgajai Emmai?���vaicāja Herolds Gincburgs, kad bija sagaidījis Hariju Hārvarda klubā.

��Pirms brī�a runāju ar viņu pa telefonu,���atbildēja Harijs.���Viņa jums sūta mīļus sveicienus. Diem�ēl viņa nevarēja mums pievienoties.

��Arī man ir �ēl, ka tā. Lūdzu, pasakiet viņai, ka nākamajā reizē es nepieņem�u nekādas atrunas.���Gincburgs vadīja savu viesi cauri ēdamzālei uz, kā varēja redzēt, viņa ierasto galdiņu telpas pa�ā stūrī. ��Ceru, ka Pierre atbilst jūsu gaumei, � viņ� sacīja, kad viesmīlis abiem pasniedza ēdienkartes.

��Viss būtu labi, ja vien es zinātu, kā izslēdzama du�a.

Gincburgs iesmējās. � Varbūt jums vajadzētu palūgt, lai Redvudas jaunkundze ierodas kā glābēja.

��Ja tā notiktu, tad es neesmu dro�s, ka zinā�u, kā izslēdzama viņa�

��Ahā, tad jau viņa ir paguvusi jums izstāstīt, cik svarīgi, lai �Kas neriskē�� pēc iespējas ātrāk iekļūtu pārdotāko grāmatu sarakstā.

��Grūti pieveicama dāma.

��Tie�i tālab es viņu iecēlu par direktori,���atteica Gincburgs.���Par spīti vairākiem citiem direktoriem, kuri nevēlējās, lai valdē būtu sieviete.

��Emma ar jums lepotos,���sacīja Harijs.���Teik�u arī to, ka Redvudas jaunkundze mani brīdināja, kas notiks, ja mana grāmata neiekļūs �ajā sarakstā.

��Tas ir tie�i Natālijas stilā. Un atcerieties, ka viņa vienpersoniski izlems, vai mājup dosieties ar lidma�īnu vai airu laivā.

Harijs būtu smējies, tomēr nejutās pārliecināts, ka izdevējs patie�ām joko.

��Es būtu viņu uzaicinājis kopā ar mums pusdienot,���teica Gincburgs,���ta�u, kā jau noteikti būsiet pamanījis, Hārvarda kluba telpās sievietes netiek ielaistas. Tikai nesakiet to Emmai.

��Man ir aizdomas, ka sievietes Hārvarda klubā parādīsies daudz ātrāk, nekā jums izdosies kādu no viņām pamanīt jebkurā no Londonas slavenajiem vīrie�u klubiem.

��Pirms mēs sākam runāt par jūsu reklāmas tūri,���sacīja Gincburgs,���es vēlos dzirdēt visu par to, kā Emmai klājies kop� aizbrauk�anas no Ņujorkas. Kā jūs ieguvāt Sudraba zvaigzni? Vai Emma strādā algotu darbu? Kāda bija Sebastjana reakcija, kad viņ� pirmo reizi sastapa savu tēvu? Un�

��Un Emma teica, lai neatgrie�os Anglijā, pirms neesmu noskaidrojis visu par to, kas noticis ar Seftonu D�elksu.

��Vai varam vispirms pasūtīt? Ar tuk�u vēderu man negribas domāt par Seftonu D�elksu.

��Es patie�ām nesteidzos uz Va�ingtonas vilcienu, bet diem�ēl man noteikti �ovakar jāatgrie�as Londonā, Beringtones jaunkundz,���teica profesors Feldmens, kad bija parakstījis pēdējo grāmatu.���No rīta desmitos man jābūt Londonas Ekonomikas skolā. Tad nu iznāk, ka varu jums veltīt vien da�as minūtes.���Emma centās neizrādīt vil�anos, bet Feldmens piebilda: ��Ja vien�

��Ja vien?

��Varbūt jūs būtu gatava pievienoties man braucienā uz

Londonu? Tādā gadījumā jums mana nedalītā uzmanība piederētu vismaz divas stundas.

Emma svārstījās. � Man jāpiezvana.

Jau pēc divdesmit minūtēm viņa sēdēja pretī profesoram Feldmenam pirmās klases vagonā. Viņ� bija pirmais, kur� sāka uzdot jautājumus.

��Beringtones jaunkundz, vai jūsu ģimenei joprojām pieder kuģniecība, kas jūsu vārdu padarījusi slavenu?

��Jā, manai mātei pieder divdesmit divi procenti.

��Ar to ir vairāk nekā pietiekami, lai nodro�inātu, ka jūsu ģimene kontrolē visu, kas organizācijā notiek. Vismaz tikmēr, kamēr neviena cita rokās nav nonāku�i vairāk par divdesmit diviem procentiem.

��Mans brālis D�ailss neizrāda pārāk lielu interesi par norisēm kompānijā. Viņ� ir parlamenta loceklis un pat neierodas uz ikgadējām pārskata sapulcēm. Toties es tajās piedalos, un tālab man jārunā ar jums.

��Lūdzu, sauciet mani par Sairusu! Es jau esmu tajā vecumā, kad nevēlos no jaunas un skaistas lēdijas mutes dzirdēt atgādinājumu par saviem gadiem.

�Vienā ziņā Greisai noteikti bija taisnība,� nodomāja Emma un nolēma �o faktu izmantot savā labā. Viņa uzsmaidīja profesoram un pēc tam pavaicāja: � Kādas problēmas, jūsuprāt, nākamajā desmitgadē sagaida kuģu būves industriju?

Mūsu jaunais valdes priek�sēdētājs sers Viljams Treverss�

��Augstākā klase. Kjūnārds bija īsts muļķis, kad ļāva tik labam profesionālim aiziet projām,���viņu pārtrauca Feldmens.

��Sers Viljams apsver, vai mūsu flotei vajadzētu pievienot jaunu pasa�ieru kuģi.

��Tas ir neprāts,���Feldmens attrauca un ar dūrē sa�ņaugtiem pirkstiem iebelza pa sēdekli sev blakus. Gaisā uzvilnīja putekļu mākonis. Emma nepaguva pavaicāt pēc paskaidrojuma, jo viņ� jau steig�us turpināja: ��Ja vien jums nav nopietnu papildu līdzekļu, ko ziedot �im mērķim. Vai varbūt ir parādīju�ies kādi nodokļu atvieglojumi, kas saistīti ar Lielbritānijas kuģniecību darbību, bet man neviens par tiem nav pavēstījis.

��Arī man par tādiem nekas nav zināms,���atzina Emma.���Tad ir pienācis laiks jums ar skaidru skatienu paraudzīties uz faktiem. Lidma�īnas pārvērtīs kuģus par peldo�iem dinozauriem. Kālab gan pie pilna saprāta eso�am cilvēkam būtu jāziedo piecas dienas, lai �ķērsotu Atlantijas okeānu, ja to pa�u ceļojumu var veikt astoņpadsmit stundās ar lidma�īnu?

��Jūras brauciena laikā varbūt ir vairāk iespēju atslābināties? Kādam ir bailes no lidojuma? Galapunktā cilvēks ierodas labākā fiziskā formā? ��minēja Emma, atsaukdama atmiņā sera Viljama argumentus gada pārskata sapulcē.

��Tie ir novecoju�i uzskati, jaunā dāma,���iebilda Feldmens.���Ja grasāties pārliecināt mani, jums jāizdomā kaut kas labāks. Patiesība ir tāda, ka modernie darījumu cilvēki un pat dēkaināki ceļotāji vēlas samazināt laiku, kas viņus �ķir no galamērķa. Un paies tikai da�i gadi, kamēr ļaudis pie �ās domas pieradīs, un es tie�ām domāju, ka tie būs tikai da�i gadi� Pēc tam jau tiks atvērtas pasa�ieru aviolīnijas. Nākotnes bizness.

��Bet ilgtermiņā?

��Tik daudz laika jums nebūs.

��Ko tad jūs iesakāt?

��Visu brīvo naudu, kas jums pieejama, investējiet kravas kuģos. Ar lidma�īnām nevarēs pārvadāt tik smagas kravas kā automa�īnas, lauksaimniecības tehniku. Pat pārtiku.

��Kā lai seru Viljamsu par to pārliecina?

��Nākamajā valdes sēdē skaidri paudiet savu nostāju,���norādīja Feldmens un ar dūri atkal iebelza pa sēdekli.

��Bet es nemaz neesmu valdes locekle.

��Jūs neesat valdē?

��Nē, un es nespēju pat iztēloties, ka Beringtoniem valdē jel kad būs sieviete.

��Viņiem nav izvēles,���sacīja Feldmens paceltā balsī. ��Jūsu mātei pieder divdesmit divi procenti kompānijas akciju. Jūs varat pieprasīt vietu valdē.

��Man nav nepiecie�amās kvalifikācijas, un divu stundu ilgs mācību brauciens to nevarēs mainīt pat tad, ja mans ceļabiedrs ir Pulicera prēmijas ieguvējs.

��Tad ir pienācis laiks �ādu kvalifikāciju iegūt.

��Kā jūs to domājat?���vaicāja Emma.���Anglijā, cik man zināms, nav universitātes, kur varētu iegūt zinātnisko grādu biznesā.

��Tad jums nāksies ziedot trīs gadus un pievienoties man Stenforda Universitātē.

��Diezin vai manam vīram un mazajam dēlam �āda iecere patiktu,���atteica Emma, vairs nevēlēdamās slēpties aiz maskas.

�is paziņojums lika profesoram mirkli paklusēt, bet pēc brī�a viņ� vaicāja: � Vai desmit centus vērtu pastmarku jūs varētu atļauties?

��Jā, ��piesardzīgi atbildēja Emma, īsti nesaprazdama, kas profesoram padomā.

��Tad es ar lielāko prieku �ajā rudenī ieskaitī�u jūs savā studentu grupā Stenfordā.

��Bet, kā jau es paskaidroju�

��Jūs bez vilcinā�anās apstiprinājāt, ka varat atļauties desmit centus vērtu pastmarku.���Emma pamāja ar galvu.���Kongress tikko pieņēma likumu, kas ļaus amerikāņiem, kuri ir dienestā ārpus valsts robe�ām, pieteikties uz biznesa apmācību kursu un nepiedalīties kontaktlekcijās.

��Bet es ta�u neesmu amerikāniete un pavisam noteikti neesmu armijas dienestā ārzemēs!

��Taisnība,���piekrita Feldmens,���ta�u likuma tekstā sīkiem burtiem pie �Īpa�iem gadījumiem� ierakstīts �Ārzem-

nieki�. Jūs to noteikti pamanītu, rūpīgi visu izlasot. Manuprāt, mēs to varētu izmantot savā labā. Protams, pieņemot, ka jums attiecībā uz ģimenei piedero�o kompāniju ir ilgtermiņa plāni.

��Jā, tādi man patie�ām ir,���apstiprināja Emma.���Bet� kas tiks prasīts no manis?

��Kad būsiet pierakstīta Stenforda Universitātes studentu pulkā, es nosūtī�u jums pirmā studiju gada mācību materiālus un kopā ar tiem arī visu manis vadīto lekciju ierakstus. Katru nedēļu es uzdo�u jums rakstīt pa esejai un, kad bū�u to izlasījis un izlabojis, atsūtī�u jums atpakaļ. Ja varat atļauties vairāk nekā desmit centus, tad reizēm runāsim arī pa telefonu.

��Kad es varē�u sākt mācības?

���ajā rudenī, bet ziniet, ka ik ceturksni nāksies izpildīt pārbaudes darbu, kas palīdzēs noteikt, vai jums tiks atļauts turpināt �ā kursa apguvi.���Kamēr viņ� to stāstīja, vilciens ieripoja Pedingtonas stacijā. ��Ja jūsu veikums neatbildīs prasībām, jūs tiksiet atskaitīta no grupas.

��Un tikai tāpēc, ka vienu reizi sastapāties ar manu vecotēvu, jūs esat gatavs to darīt manā labā?

��Labi, atzī�os, ka cerēju ar jums kopā �ovakar ieturēt maltīti Savoy viesnīcas restorānā. Tad mēs par kuģubūves nākotni varētu parunāt daudz detalizētāk.

��Patie�ām jauka doma!���atzinīgi noteica Emma un noskūpstīja profesoru uz vaiga.���Tikai es esmu nopirkusi biļeti arī atpakaļceļam un �ovakar atgriezī�os mājās pie vīra.

Harijs gan vēl nebija attapis, kā ieslēdzams radio, tomēr ar aukstā un karstā ūdens krāniem du�ā tika skaidrībā.

Viņ� noslaucījās un izvēlējās svaigi izgludinātu kreklu, zīda kaklasaiti, ko Emma viņam bija dāvinājusi dzim�anas dienā, un uzvalku, ko viņa māte raksturotu kā �svētdienas labāko izejamo kārtu�. Ielūkojies spogulī, viņ� secināja � gan vienā, gan otrā Atlantijas okeāna krastā viņ� tiktu atzīts par visai modernu.

Īsi pirms astoņiem Harijs no viesnīcas Pierre izgāja uz Piektās avēnijas un sāka soļot uz Se�desmit ceturtās ielas un Parka avēnijas pusi. Jau pēc da�ām minūtēm viņ� bija nonācis pie iespaidīgas sarkanbrūnas smil�akmens ēkas. Viņ� ieskatījās pulkstenī, pūlēdamies izspriest, cik ilga nokavē�anās Ņujorkā tiek uzskatīta par modernu. Emma bija stāstījusi par savu milzīgo satraukumu pirms tik�anās ar vectēva māsu Filisu un ilgsto�u staigā�anu ap kvartālu, līdz beidzot bija saņēmusi drosmi, lai uzkāptu līdz parādes durvīm � un pat tad nospiedusi tikai to zvana pogu, virs kuras bija uzraksts �Tirgotājiem�.

Harijs uzkāpa pa kāpnēm un ar misiņa klauvēkli bra�i pieklaudzināja pie durvīm. Gaidīdams, kad durvis tiks atvērtas, viņ� atcerējās, kā Emma bija sacījusi: �Nesmejies, bērns.�

Durvis atvērās. Frakā tērpts virssulainis, kur� nepārprotami viņu bija gaidījis, sacīja: � Labvakar, Kliftona kungs. Stjuartas kundze jūs gaida viesistabā. Esiet tik laipns un sekojiet man.

��Labvakar, Pārker,���Harijs atbildēja, lai gan �o cilvēku nekad iepriek� nebija saticis. Viņam likās, ka virssulaiņa sejā pamanījis smaida atblāzmu, kad Pārkers pa gaiteni veda viņu uz atvērto liftu. Kad abi bija tajā iekāpu�i, Pārkers aizvēra re�ģi, nospieda pogu un nebilda ne vārda, līdz viņi sasniedza tre�o stāvu. Virssulainis attaisīja re�ģi, pavadīja Hariju uz viesistabu un pavēstīja: ��Kundze, ieradies Harijs Kliftona kungs.

Gara auguma sieviete elegantās drānās stāvēja istabas vidū un sarunājās ar vīrieti, kas, pēc Harija domām, varēja būt viņas dēls.

Filisa nekavējoties pārtrauca sarunu un nāca pretī Harijam. Ne vārda nesacījusi, viņa iekļāva Hariju īstā lā�a skāvienā, par kādu nekaunētos pat amerikāņu futbola spēlētājs.

Beidzot atslābinājusi tvērienu, viņa stādīja priek�ā savu dēlu Elisteru, kur� dāvāja viesim siltu rokasspiedienu.

��Jūtos pagodināts, sastopot cilvēku, kur� pielika punktu Seftona D�elksa karjerai,���sacīja Harijs.

Elisters viegli paklanījās.

���ā vīra nogā�anā no pjedestāla arī man bija sava neliela lomiņa,���pavīpsnāja Filisa. Pārkers pasniedza viesim �erija glāzi.���Bet nesāksim runāt par D�elksu,���viņa aizrādīja un vedināja Hariju uz ērtiem krēsliem pie uguns.���Daudz vairāk mani interesē, kā klājas Emmai un ko viņa �ajā laikā darījusi.

Krietnu brīdi Harijs klāstīja Filisai par visu, ko Emma darījusi pēc atgrie�anās no Ņujorkas. Ar mazāku informācijas devu nebūtu pieticis � gan Filisa, gan Elisters uzdeva arī neskaitāmus jautājumus. Tikai mirklī, kad ieradās virssulainis un pavēstīja, ka vakariņu galds ir klāts, viņi mainīja sarunas tematu.

��Un kā norit tava vizīte Amerikā? ��vaicāja Elisters, kad viņi bija ieņēmu�i vietas pie ēdamgalda.

��Laikam jau labāk bija, kad mani arestēja par slepkavību,���atteica Harijs.���Bija vieglāk tikt galā.

��Tie�ām tik ļauni?

��Zināmā mērā pat ļaunāk. Saproti, es neesmu sevi�ķi labs speciālists �ādā sevis pārdo�anā, ��atzinās Harijs, kad kalpone viņam priek�ā nolika bļodu ar Skotijā iecienītu virumu.���Es cerēju, ka grāmata varētu runāt pati par sevi.

��Padomā vēlreiz,���ieteica Filisa.���Un atceries, ka Ņujorka nav Bloomsbury izdevniecības piedēklis. Aizmirsti par izsmalcinātību, aizmirsti par bailēm sevi pārvērtēt un aizmirsti par ironiju! Lai cik ļoti tas arī būtu pretrunā ar tavu iek�ējo būtību, tev nāksies iemācīties pārdot savus garadarbus gandrīz tāpat, kā savu preci prot iztirgot Īstendas ielu tirgotāji.

��Es lepojos, ka esmu Anglijas veiksmīgākais rakstnieks,���piebilda Elisters.

��Bet es tāds nemaz neesmu,���iebilda Harijs,���ne tuvu.

��Un esmu sajūsmā par to, cik atzinīgi Amerikas ļaudis uzņēma manu �Kas neriskē�� ���arādei pievienojās arī Filisa.

��Tas viss tikai tālab, ka neviens to grāmatu nav lasījis,���iejaucās Harijs.

��Esmu pārliecināts, ka Amerika kļūs par manu darbu lielāko noieta tirgu, glu�i tāpat kā tas bija ar Dikensu, Konanu Doilu un Vaildu,���turpināja Elisters.

��Mārkethārbro es esmu pārdevis vairāk grāmatu nekā Ņujorkā, ��Harijs sacīja, kad tuk�ā viras bļoda tika aiznesta projām.���Ir neap�aubāmi skaidrs, ka Filisai jāieņem mana vieta grāmatas reklamē�anas braucienā, bet mani jāsūta atpakaļ uz Angliju.

��Es ar prieku to darītu,���atbildēja Filisa.����ēl tikai, ka man nav tava talanta,���viņa sapņaini piebilda.

Harijs nogrieza �ķēli liellopa cepe�a un uzlika uz sava �ķīvja arī krietni daudz kartupeļu. Jau pavisam drīz viņ� sāka justies brīvāk. Filisa un Elisters papildus mieloja Hariju ar stāstiem par Emmas varoņdarbiem Ņujorkā, meklējot viņu. Bija uzjautrino�i klausīties viņu stāsta versijā par �iem notikumiem, un Harijs iedomājās, cik gan ļoti viņam reiz paveicās Svētā Bedas skolā, kad viņa gulta izrādījās blakus D�ailsa Beringtona gultai. Ja nebūtu uzaicināts uz Menorhausu nosvinēt D�ailsa dzim�anas dienu, viņ� tā arī nekad nebūtu iepazinies ar Emmu. Lai gan minētajā apciemojuma reizē viņ� uz Emmu tā īsti nemaz nebija paskatījies.

��Tu saproti, ka nekad nebūsi tik labs, cik viņa ir pelnījusi,���Filisa sacīja un aizsmēķēja cigāru.

Tagad Harijs skaidri saprata, kālab �ī nelokāmās gribas dāma bija kļuvusi par Emmas Veco D�eku. �Aizsūtīta karā, Filisa noteikti atgrieztos ar Sudraba zvaigzni pie krūtīm,� viņ� sprieda.

Pulkstenis vēstīja, ka ir jau vienpadsmitā nakts stunda.

Harijs, kur� bija izdzēris kādu brendija glāzi par daudz, piecēlās un nostājās uz ļodzīgajām kājām. Vajadzēja doties pie miera, jo se�os no rīta Natālija gaidīs viesnīcas vestibilā, lai vestu viņu uz tās dienas pirmo radiointerviju. Viņ� pateicās Emmas radiniekiem par neaizmirstamo vakaru un saņēma kārtējo cie�o apskāvienu no Filisas.

��Un atceries, ka ik reizi, kad tevi intervē, domā kā brits, bet rīkojies kā ebrejs. Un� ja tev ievajagas plecu, uz kura paraudāt vai iebaudīt puslīdz cie�amu maltīti, nāc pie mums.

Mēs glu�i kā Windmill teātris esam atvērti augu diennakti.

��Paldies,���pateicās Harijs.

��Un, kad tu nākamreiz runāsi ar Emmu,���sacīja Elisters,���atceries viņu pasveicināt no mums un norāj par to, ka viņa tev nepievienojās �ajā ceļojumā.

Harijs nolēma, ka �is nav piemērots brīdis, lai viņiem stāstītu par Sebastjanam diagnosticēto hiperaktivitāti.

Visi trīs iespiedās lifta kabīnē, un Filisa vēlreiz apskāva Hariju, tad Pārkers atvēra durvis, un Harijs jau bija uz ielas Manhetenā.

��Velns,���viņ� nikni izgrūda, kad tikai da�us soļus bija pagājis uz priek�u Parka avēnijā. Viņ� pagriezās un skrie�us metās atpakaļ uz Filisas māju, aug�up pa kāpnēm un klaudzināja pie durvīm. �ajā reizē virssulainis bija jāgaida ilgāk.

��Man nekavējoties jāsatiek Stjuartas kundze,���paziņoja Harijs.���Ceru, ka viņa vēl nav devusies pie miera.

��Cik man zināms, tad ne, kungs,���atteica Pārkers.���Lūdzu, sekojiet man!���Viņ� glu�i kā iepriek�ējā reizē veda Hariju pa gaiteni uz liftu un nospieda pogu, lai lifts viņus paceltu tre�ajā stāvā.

Filisa stāvēja pie kamīna un smēķēja cigāru. Tagad bija viņas kārta pārsteiguma izrādī�anai.

��Es ļoti atvainojos,���Harijs sacīja,���ta�u Emma man nemū�am nepiedos, ja atgriezī�os Anglijā, tā arī nenoskaidro-

jis, kas īsti notika ar to advokātu, kur� tik muļķīgā kārtā novērtēja viņu par zemu.

��Seftons D�elkss,���noteica Elisters, raudzīdamies uz Hariju no krēsla pie uguns.���Tas sasodītais vīrs galu galā atteicās no vecākā partnera vietas advokātu firmā �D�elkss, Maierss un Ebernetijs�, lai gan darīja to ļoti nelabprāt.

��Drīz pēc tam viņ� devās uz Minesotu,���papildināja Filisa.

��Un tuvākajā laikā neatgriezīsies,���noteica Elisters.

��Pirms da�iem mēne�iem viņ� nomira.

��Man dēls ir tipisks jurists,���sacīja Filisa un nodzēsa izsmēķēto cigāru.���Viņ� vienmēr atklāj tikai daļu no stāsta. D�elksa pārciestā pirmā sirdslēkme pavisam skopi bija pieminēta New York Times, bet tikai pēc tre�ās viņ� izpelnījās īsu un ne pārāk glaimojo�u rindkopu pa�ā nekrologu lappuses apak�ā.

��Un arī tas bija vairāk, nekā viņ� būtu pelnījis.

��Piekrītu,���sacīja Filisa.���Es biju patie�ām apmierināta, kad uzzināju, ka uz viņa bērēm ieradu�ies vien �etri cilvēki.

��Kā tu to uzzināji?���vaicāja Elisters.

��Es biju viena no viņiem,���paskaidroja Filisa.

��Tu brauci visu to gaisa gabalu uz Minesotu, lai piedalītos Seftona D�elksa bērēs?���neticīgi pārvaicāja Harijs.

��Pilnīgi noteikti.���Bet kāpēc gan?

��Seftonam D�elksam nedrīkstēja uzticēties,���viņa paskaidroja.���Es nevarēju būt pilnībā pārliecināta par viņa nāvi, ja nebiju savām acīm redzējusi, kā viņa zārks tiek guldīts zemes klēpī. Un pēc tam es vēl sagaidīju, līdz kapra�i visu kārtīgi aizbēra ciet.

��Lūdzu, apsēdieties, Kliftones kundze.

��Paldies,���atteica Emma un iekārtojās koka krēslā iepretī trijiem internāta pārziņiem, kuri bija ieņēmu�i ērtus sēdekļus uz paaugstinājuma gara galda otrā pusē.

��Mani sauc Deivids Sleiters,���sacīja vīrietis, kur� bija pa�ā vidū. ��Un es vadī�u �ās pēcpusdienas tik�anos. Ļaujiet, es iepazīstinā�u jūs ar maniem kolēģiem. Tie ir Breitveitas jaunkundze un Nīdema kungs.

Emma centās ātri novērtēt visus trīs pārraugus. Tik�anās vadītājam mugurā bija trīsdaļīgs uzvalks. �Vecmodīgs,� Emma secināja. Viņ� izskatījās pēc tāda, kura vadībā bija ne �ī valde vien. Breitveitas jaunkundze, kura sēdēja viņam labajā pusē, bija ģērbusies pirmskara �uvuma tvīda kostīmā, kājās viņai bija biezas vilnas zeķes, bet mati savīti cie�ā mezglā uz pakau�a, un Emmai neradās ne mazākās �aubas, ka viņa ir vecmeita, turklāt sakniebtās lūpas liecināja, cik reti �ās sievietes sejā parādās smaids. Vīrietis, kur� atradās no vadītāja pa kreisi, bija jaunāks par saviem kolēģiem, un viņa izskats atgādināja Emmai, ka Lielbritānija glu�i nesen piedalījusies karā. Viņa kuplās ūsas vedināja domāt, ka viņ� dienējis Karaliskajos gaisa spēkos.

��Valde ar interesi izskatīja jūsu pieteikumu, Kliftones kundze,���ierunājās priek�sēdētājs.���Ja atļausiet, mēs vēlētos uzdot jums da�us jautājumus.

��Jā, protams,���atteica Emma, pūlēdamās nomierināties.���Cik ilgu laiku esat apsvērusi adopcijas iespēju, Kliftones kundze?

��Kop� brī�a, kad uzzināju, ka man pa�ai vairāk bērnu nevarēs būt,���atbildēja Emma, neko sīkāk nepaskaidrojot. Abi vīrie�i līdzjūtīgi pasmaidīja, bet sievietes sejas izteiksme saglabājās nemainīgi sāja.

��Savā pieteikumā jūs paziņojat,���turpināja priek�sēdētājs, skatīdamies dokumentos,���ka labprātāk adoptētu apmēram piecus vai se�us gadus vecu meiteni. Vai tam ir kāds īpa�s iemesls?

��Jā, ��atbildēja Emma.���Sebastjans ir mūsu vienīgais bērns, un mēs ar vīru uzskatām, ka viņam būtu labi uzaugt kopā ar kādu, kuram nav tādu privilēģiju un priek�rocību, kādas jau kop� dzim�anas ir dāvātas viņam.���Emma cerēja, ka �ī atbilde ne�ķitīs pārlieku iestudēta. Viņa bija vai gatava apzvērēt, ka priek�sēdētājs kādā ailītē ievilka ķeksīti.

��Vai no jūsu atbildes varam secināt,���turpināja priek�sēdētājs,���ka nav nekādu finansiālu grūtību, kuras varētu kavēt otra bērna veiksmīgu pieņem�anu ģimenē un audzinā�anu?

��Nekādu. Mēs ar manu vīru esam labi nodro�ināti, priek�sēdētāja kungs.���Emma pamanīja, ka tiek ievilkts kārtējais ķeksītis.

��Man atlicis vairs tikai viens jautājums,���sacīja priek�sēdētājs.���Jūsu pieteikumā minēts, ka jums ir vienaldzīga bērna reliģiskā piederība. Vai drīkstu vaicāt� Jūs pati piederat pie kādas konkrētas konfesijas?

��Tāpat kā doktors Barnardo,���atteica Emma,���es esmu kristiete. Mans vīrs bija kora klases stipendiāts un dziedāja Svētās Marijas Redklifas baznīcas korī. ��Skatoties tie�i uz priek�sēdētāju, viņa piebilda: ��Pirms viņ� devās uz Bristoles klasisko ģimnāziju, kur kļuva par kora vecāko. Es ieguvu izglītību Redmeidas skolā un pēc tam ieguvu stipendiju studijām Oksfordā.

Priek�sēdētājs pieskārās savai kaklasaitei, un Emmai likās, ka viss noris tik labi, cik vien iespējams, ta�u tad Breitveitas jaunkundze ar pildspalvu pieklaudzināja pie galda. Priek�sēdētājs ar galvas mājienu deva atļauju iesaistīties iztaujā�anā.

��Jūs pieminējāt savu vīru, Kliftones kundze. Vai drīkstu vaicāt, kālab viņ� nav ieradies kopā ar jums?

��Viņ� pa�laik ir Amerikas Savienotajās Valstīs, lai reklamētu savu jaunāko grāmatu, un atgriezīsies pēc divām nedēļām.

��Vai viņ� bie�i atrodas prom no mājām?

��Nē. Patiesību sakot, tādi gadījumi ir pat ļoti reti. Mans vīrs pēc profesijas ir rakstnieks un līdz ar to ļoti daudz laika pavada tie�i mājās.

��Nu, reizēm ta�u viņam vismaz uz bibliotēku ir jāaiziet,���minēja Breitveitas jaunkundze, un viņas sejā parādījās kas tāds, ko varētu nodēvēt par smaidu.

��Nē, mums mājās ir pa�iem sava bibliotēka,���paskaidroja Emma un jau uzreiz no�ēloja, ka to pateikusi.

��Vai jūs pati strādājat?���noprasīja Breitveitas jaunkundze tādā tonī, kas vedināja uz domām, ka tas būtu īsts noziegums.

��Nē, kaut gan cen�os palīdzēt vīram, cik vien spēju. Lai nu kā, bet es mātes un sievas pienākumus uztveru kā pilnas slodzes darbu.����ādi sacīt bija ieteicis Harijs, tomēr viņ� skaidri apzinājās, ka Emma tā nebūt neuzskata. Un pēc tik�anās ar Sairusu Feldmenu viņas pārliecība tikai pastiprinājās.

��Cik ilgi jau esat precējusies, Kliftones kundze?���neatlaidās Breitveitas jaunkundze.

��Mazliet vairāk nekā trīs gadus.

��Bet jūsu pieteikumā es lasīju, ka jūsu dēlam Sebastjanam ir jau astoņi gadi.

��Jā, tā tas ir. Mēs ar Hariju saderinājāmies tūksto� deviņi simti trīsdesmit devītajā gadā, bet viņ� uzskatīja par savu pienākumu pieteikties armijā jau tad, kad Anglija īsti vēl nebija iesaistījusies karā.

Breitveitas jaunkundze jau grasījās tincinā�anu turpināt, bet vīrietis, kas sēdēja priek�sēdētājam kreisajā pusē, paliecās uz priek�u un teica: � Tātad jūs apprecējāties drīz pēc kara beigām, Kliftones kundze?

��Diem�ēl tā nenotika,���stāstīja Emma un paskatījās uz vīrieti, kuram bija tikai viena roka.���Mans vīrs smagi cieta vācu kājnieku mīnas sprādzienā tikai da�as dienas pirms kara beigām. Aizritēja zināms laiks, līdz viņ� bija tiktāl atlabis, lai varētu izrakstīties no hospitāļa.

Breitveitas jaunkundze sēdēja nekustīgi. Emmai ienāca prātā, ka varbūt vajadzētu� Viņa izlēma uzņemties risku, lai gan zināja, ka Harijs �ādu rīcību nebūtu atbalstījis.

��Bet, Nīdema kungs,���viņa nenovērsusies sacīja,���es uzskatu, ka piederu pie veiksmīgajām. Mana sirds vai lūzt, kad iedomājos par tām sievietēm, kuru vīri, līgavaiņi vai mīļotie neatgriezās pie savas ģimenes un atdeva dzimtenei pa�u dārgāko, proti, dzīvību.

To dzirdot, Breitveitas jaunkundze nolieca galvu, un priek�sēdētājs sacīja: � Paldies, Kliftones kundze. Drīzumā kāds ar jums sazināsies.

Se�os no rīta Natālija stāvēja viesnīcas vestibilā un gaidīja Hariju. Viņa izskatījās tie�i tikpat mo�a un rosīga kā tajā brīdī, kad dienu iepriek� devās projām. Kad viņi bija iekārtoju�ies limuzīna aizmugures sēdeklī, viņa uzreiz atvēra neiztrūksto�o dokumentu mapi.

��Tava diena sāksies ar interviju pie Meta D�eikobsa NBC, tas ir brokastu �ovs ar visaugstākajiem reitingiem visā valstī. Labā ziņa ir tāda, ka tev atvēlēts labākais laiks un tu runāsi starp septiņiem �etrdesmit un astoņiem. Ne tik labās ziņas ir tādas, ka �o laiku tev nāksies dalīt ar Klārku Geiblu un Melu Blanku, proti, Blīk�ķu Banija un Putniņa Tvītija balsi. Geibls reklamēs savu jaunāko filmu, kurā viņ� spēlē kopā ar Lanu Tērneri.

��Un Mels Blanks?���vaicāja Harijs, pulēdamies nesmieties.

��Viņ� atzīmē desmitgadi, kas aizvadīta, strādājot studijā Warner Brothers. Ņemot vērā sponsoriem atvēlēto reklāmas laiku, es rēķinu, ka tev būs jārunā apmēram �etras vai piecas minūtes. Tev par tām jādomā kā par divsimt �etrdesmit vai trīssimt sekundēm. Pat nevaru pienācīgi uzsvērt, � turpināja Natālija, � to, cik svarīga visai mūsu reklāmas kampaņai būs �ī intervija. Visās nākamajās trīs nedēļās tev nebūs veicams nekas būtiskāks. Veiksme �ajā intervijā noteikti palīdzēs iekļūt pārdotāko grāmatu topā, turklāt pēc tam tevi vēlēsies uzņemt kā viesi itin visi valstī pazīstamākie �ovi. Harijs juta, ka viņa sirds ar katru sekundi pukst aizvien straujāk.

��Tev tikai jāpamanās atrast ieganstu, lai pieminētu �Kas neriskē�� ��viņa piebilda, kad limuzīns apstājās pie NBC studijas Rokfellera centrā.

Izkāpis no limuzīna, Harijs teju nespēja noticēt pats savām acīm. �aurā ieeja ēkā bija norobe�ota, un pie abām tās pusēm drūzmējās fanu pūļi. �Protams, deviņdesmit procenti skaļo jūsmotāju atnāku�i, lai ieraudzītu Klārku Geiblu,� Harijs sprieda, �deviņi procenti ieradu�ies Mela Blanka dēļ un viens procents��.

��Kas viņ� tāds?���atskanēja jautājums, kad Harijs gāja garām.

�Laikam jau pat ne domātais viens procents.�

Kad Harijs bez starpgadījumiem bija nonācis ēkā, stāva de�urants pavadīja viņu uz �Zaļo istabu� un īsi izstāstīja par laika sadalījumu.

��Geibls septiņos �etrdesmit. Blanks pēc viņa septiņos piecdesmit. Mēs ceram iedabūt jūs septiņos piecdesmit piecās, pirms ziņu izlaiduma.

��Pateicos,���sacīja Harijs, tad apsēdās un mēģināja koncentrēties.

Septiņos trīsdesmit �Zaļajā istabā� ienāca Mels Blanks un paskatījās uz Hariju tik cie�i, it kā gaidītu, ka viņ� lūgs autogrāfu. Pēc da�ām minūtēm savas svītas pavadībā ieradās arī Klārks Geibls. Hariju pārsteidza tas, ka ekrāna elks ir ģērbies smokingā un viņam rokā ir viskija glāze. Geibls paskaidroja Blankam, ka tā nav nekāda dzer�ana no agra rīta, jo viņ� nemaz neesot devies gulēt. Skanēja smiekli, un viņ� tika aicināts uz interviju. Harijs palika viens ar Melu.

��Uzmanīgi ieklausies, kā Geibls runā, ��Mels vērsās pie Harija.���Tiklīdz iedegas sarkanā spuldzīte, neviens, ieskai-

tot arī studijā eso�os, pat neiedomāsies, ka viņ� dzēris kaut ko vairāk par apelsīnu sulu. Un tad, kad viņ� nāks ārā no studijas, pilnīgi visi vēlēsies noskatīties viņa jauno filmu.

Izrādījās, ka Melam ir taisnība. Geibls bija izcils profesionālis, un viņa jaunākās filmas nosaukums izskanēja vismaz ik pēc katrām trīsdesmit sekundēm. Lai gan Harijs bija lasījis, ka Tērneres jaunkundze un Geibla kungs nespēj viens otru ne acu galā paciest, aktieris par savu ekrāna partneri izteicās tik labi, ka pat lielākajam ciniķim nerastos aizdomas par nesaskaņām. Neapmierināta bija vienīgi Natālija, jo Geibls pārtērēja viņam atvēlēto laiku par �etrdesmit divām sekundēm.

Reklāmas pauzes laikā Melu pavadīja uz studijas telpu. No viņa teiktā Harijs mācījās daudz derīga, tomēr visiespaidīgākais bija tas, ka pēc Meta D�eikoba uzdotā pēdējā jautājuma Mels tikai turpināja runāt un nozaga vēl trīsdesmit septiņas sekundes no tik vērtīgā Harijam atvēlētā ētera laika.

Nākamās reklāmas pauzes laikā Harijs apsēdās pretī studijas saimniekam un nervozi pasmaidīja. D�eikobss �ķirstīja �Kas neriskē�� eksemplāru, un bija skaidri redzams, ka iepriek� viņ� �o grāmatu nav rokās turējis. D�eikobss paraudzījās aug�up un uzsmaidīja Harijam.

��Kad iedegsies sarkanā spuldzīte, jūs būsiet ēterā, ��viņ� pateica un ieskatījās grāmatas pirmajā lappusē. Harijs paraudzījās uz studijas pulksteni. Bija bez �etrām minūtēm astoņi. Viņ� klausījās Nescafe reklāmu, bet D�eikobss tikmēr kaut ko pierakstīja savās piezīmēs. Reklāmas beigās tika atskaņots pazīstams d�ingls, un tad iedegās sarkanā spuldzīte. Harijam likās, ka prāts ir tuk�s kā izslaucīts. Viņ� vēlējās, kaut atrastos mājās un pusdienotu kopā ar Emmu. Pat stā�anās pretī tūksto� vācu karavīriem kaujas laukā vairs nelikās tik briesmīga, ja to salīdzināja ar stā�anos pretī vienpadsmit miljoniem amerikāņu viņu brokastu laikā.

��Labrīt!���savā mikrofonā sacīja sveicienu D�eikobss.����is nu gan ir bijis ra�ens rīts! Vispirms Geibls, tad Mels, bet nu, �ā brokastu �ova stundas noslēgumā, pie mums ieradies īpa�s viesis no Lielbritānijas. Harijs����Viņ� ātri uzmeta skatienu grāmatas vākam.����Kliftons. Pirms sākam runāt par jūsu jauno grāmatu, Harij, vai varat apstiprināt faktu, ka pirmajā reizē, kad bijāt Amerikas Savienotajās Valstīs, jūs apcietināja par slepkavību?

��Tā ir, ta�u tas bija milzīgs pārpratums,���ātri nobēra Harijs.

��Tā jau visi saka,���noteica D�eikobss un, samulsinot Hariju, iesmējās.���Tomēr mani vienpadsmit miljoni klausītāju vēlas zināt, vai jums tagad ir padomā sastapties ar kādreizējiem ieslodzījuma biedriem.

��Nē, ne jau tādēļ esmu ieradies Amerikā, ��Harijs iesāka stāstīt.���Es esmu sarakstījis�

��Tātad, Harij, pastāstiet man par iespaidiem, otrreiz ierodoties Amerikā!

��Lieliska valsts,���atbildēja Harijs.���Ņujorkas iedzīvotāji mani sagaidīja patie�ām silti un�

��Pat taksometra �oferi?

��Pat taksometra �oferi,���atkārtoja Harijs.���Un �ajā rītā man bija izdevība sastapt Klārku Geiblu.���Vai Geibls arī Anglijā tiek uzskatīts par lielu zvaigzni?���vaicāja Mets.

��Jā gan. Viņ� ir ļoti populārs, un Tērneres jaunkundze tāpat. Patiesībā nevaru vien sagaidīt, līdz varē�u noskatīties viņu jaunāko filmu.

���eit mēs sakām �kinofilma�, Harij. Bet, pie joda, kāda gan starpība����D�eikobss apklusa un paraudzījās uz pulksteni, bet pēc tam sacīja: ��Harij, lieliski, ka atnācāt uz mūsu �ovu! Lai jūsu jaunajai grāmatai labi panākumi! Tagad kāds vārds no mūsu sponsoriem, un gaidiet mūs astoņos ar ziņām! Es, Mets D�eikobss, no jums atvados. Lai jums lieliska �ī diena!

Sarkanā spuldzīte nodzisa.

D�eikobss piecēlās kājās un paspieda Harijam roku. � Atvainojiet, ka nevarējām vairāk laika veltīt sarunai par jūsu grāmatu. Bet tās vāks man patie�ām patika!

Iemalkojusi rīta kafiju, Emma atvēra vēstuli.

Emmai gribējās nekavējoties zvanīt Harijam, bet Amerikā tobrīd bija pusnakts. Turklāt viņa pat īsti nezināja, kurā pilsētā viņ� atrodas.

Bija vajadzīgs tikai viens telefona zvans Mi�elam, lai noskaidrotu, ka D�esika Smita joprojām atrodas Barnardo namā Brid�voterā, ta�u ir ieskaitīta pie kandidātēm, kuras varētu doties uz Austrāliju. Emma pievērsās pulkstenim. Sarunu ar Hariju nāksies gaidīt līdz pusdienai, kamēr viņ� piezvanīs.

Pēc tam viņa pievērsās otrai vēstulei. Uz aploksnes bija desmit centus vērta marka. Viņai nekas nebija jāpārbauda, jo tāpat bija skaidrs, kas ir sūtītājs.

Kad Harijs ieradās �ikāgā, �Kas neriskē�� jau bija iekļuvusi New York Times pārdotāko grāmatu saraksta trīsdesmit tre�ajā pozīcijā. Un Natālija vairs neturēja roku Harijam uz kājas.

��Nav nekādas vajadzības celt paniku,���viņa mierināja Hariju.���Otrā nedēļa vienmēr ir pati svarīgākā. Tomēr, ja gribam līdz nākamajai svētdienai grāmatu iedabūt vismaz piecpadsmitajā vietā, mums vēl ir ļoti daudz darāmā.

Denvera, Dalasa, Sanfrancisko � un arī otrā nedēļa bija teju vai beigusies. Līdz tam Harijs jau pārliecinājās par to, ka arī Natālija viņa grāmatu nemaz nav lasījusi. Da�i populāri �ovi pārcēla interviju ar Hariju uz pēdējo ētera minūti, aizvien vairāk laika viņam nācās pavadīt grāmatu veikalos, kas ar katru reizi bija mazāki un mazāki. Neliels bija arī parakstīto grāmatu skaits. Viens otrs veikala īpa�nieks nemaz neatvēlēja Harijam autogrāfu snieg�anas prieku. Natālija paskaidroja, ka tas esot tālab, lai �nesabojātu� preci, jo izdevēji tādas grāmatas atpakaļ nepieņem�ot.

Kad viņi bija Losand�elosā, �Kas neriskē�� bija glieme�a gaitā uzrāpusies līdz divdesmit astotajai saraksta vietai. Rezervē bija vairs tikai viena nedēļa. Natālija pat neslēpa, cik ļoti vīlusies jūtas, un sāka izteikt mājienus, ka grāmatu pārāk lēnām izpērk. Viss kļuva vēl skaidrāks, kad Harijs no rīta devās uz brokastīm un viņam pretī apsēdās kāds cilvēks, vārdā D�astins.

��Natālija naktī devās atpakaļ uz Ņujorku,���D�astins paskaidroja.���Viņai paredzēta tik�anās ar vēl kādu autoru.���To, ka �is autors, visticamāk, tiks saraksta piecpadsmitajā vietā, viņ� nepiebilda. Harijs nebija gatavs pārāk bargi tiesāt Natāliju.

Pēdējās brauciena nedēļas laikā Harijs līkumoja pa valsti un piedalījās da�ādos �ovos Sietlā, Sandjego, Roli, Maiami un visbeidzot arī Va�ingtonā. Kad blakus nebija Natālijas, Harijs pamazām sāka justies brīvāk, jo nebija pastāvīgi jāuzklausa atgādinājumi par iekļū�anu topā. Viņ� pat pamanījās da�u garāku interviju laikā grāmatu pieminēt vairāk nekā tikai vienu reizi. Diem�ēl tie bija tikai vietējas nozīmes �ovi.

Kad brauciena pēdējā dienā Harijs atgriezās Ņujorkā, D�astins iemitināja viņu lidostas motelī, iedeva ekonomiskās klases biļeti atpakaļceļam un novēlēja veiksmi.

Aizpildījusi Stenforda Universitātes pieteikuma anketu, Emma uzrakstīja garu pateicības vēstuli Sairusam. Pēc tam viņa pievērsās biezai aploksnei, kurā bija informācija par Sofiju Bārtoni, Sandru Deivisu un D�esiku Smitu. Pietika ar pavir�u pārskatī�anu, lai skaidri saprastu, kura kandidāte ir bāreņu nama pārzines favorīte. Un tā pavisam noteikti nebija D�esika Smita.

�Kas notiks, ja Sebastjans domās tāpat kā pārzine? Vai pat vēl ļaunāk � būs nolēmis, ka viņam labāk patīk kāda �ajā sarakstā neiekļautā?� Emma gulēja nomodā un ilgojās, kaut piezvanītu Harijs.

Harijs iedomājās, ka vajadzētu piezvanīt Emmai, bet nosprieda, ka sieva jau būs devusies pie miera. Viņ� sāka saiņot mantas, lai viss būtu kārtībā un no rīta varētu doties uz agro reisu. Pēc tam viņ� apgūlās un sāka prātot par to, kā labāk pārliecināt Sebastjanu, ka tie�i D�esika Smita ir meitene, kuru viņ� izvēlas ideālas māsas lomai. Turklāt viņa ir pirmā izvēle.

Viņ� pievēra acis, tomēr uz miegu nebija ne mazāko cerību. Gaisa kondicionētājs dunēja dobji konstantā ritmā un neļāva aizmigt. Harijs gulēja uz plānā, kunkuļainā matra�a, galvu atbalstījis uz sūklim līdzīga spilvena, kas piekļāvās viņa ausīm. �ajā motelī pavisam noteikti nenāksies izvēlēties starp vannu un du�u, jo bija tikai izlietne ar ūdens krānu, no kura nemitējās lāsot brūngans �ķidrums.

Domas atgriezās pie tikko aizritēju�ajās trijās nedēļās piedzīvotā; pa fragmentam vien viņ� atcerējās visu, ainas zibēja gandrīz kā melnbaltā kino kadri. Krāsu nebija. Īsta laika un naudas iz�ķie�ana. Vajadzēja atzīt, ka viņ� nav piemērots �ādiem reklāmas pasākumiem un pat ar visām radiointervijām un intervijām drukātajos medijos nebija spējis panākt pat to, lai viņa grāmata iekļūst pirktāko piecpadsmitniekā. Varbūt tomēr jāatzīst, ka ir laiks sūtīt Viljamu Voriku un galveno inspektoru Devenportu pensijā, bet pa�am pievērsties īsta darba meklējumiem.

Svētā Bedas skolas direktors vēl glu�i nesen bija izteicies, ka viņiem būtu vajadzīgs jauns angļu valodas pasniedzējs. Tiesa, Harijs apzinājās, ka nav piemērots skolotāja lomai. D�ailss vairākkārt bija cēlsirdīgi piedāvājis iesaistīties Beringtonu kompānijas valdes darbā un tādējādi pārstāvēt ģimenes intereses. Tomēr patiesība bija tāda, ka viņ� nav Beringtons un jebkurā gadījumā alla� vēlējies kļūt par rakstnieku, nevis darījumu cilvēku.

Pietika jau ar dzīvo�anu Beringtonholā. Grāmatu rakstī�ana joprojām neienesa tik daudz, lai varētu iegādāties Emmas cienīgu māju. Arī Sebastjana glu�i nevainīgie bērni�ķā naivumā uzdotie jautājumi, kāpēc tētis katru rītu neiet uz darbu kā citu viņam pazīstamo bērnu tēvi, nebija iepriecino�i. Reizēm Harijam tas viss lika justies kā izmantotājam.

Bija krietni pēc pusnakts, un Harijam izmisīgi gribējās piezvanīt Emmai, lai dalītos pārdomās, tomēr Bristolē bija tikai pieci no rīta. Viņ� nolēma palikt nomodā un piezvanīt sievai pēc pāris stundām. Brīdī, kad viņ� jau grasījās nodzēst gaismu, pie durvīm atskanēja kluss klauvējiens. Harijs būtu gatavs apzvērēt, ka uzlicis uz durvju roktura zīmi �netraucēt�, tomēr uzvilka rītasvārkus un devās pie durvīm.

��Sirsnīgi apsveicu!���Tie bija viņas vienīgie vārdi.

Aiz durvīm stāvēja Natālija. Viņai rokā bija �ampanie�a pudele, bet mugurā ļoti �aura kleita ar rāvējslēdzēju priek�pusē, un izskatījās, ka nav nepiecie�ams īpa�s uzaicinājums, lai to drīkstētu atdarīt.

��Par ko?���vaicāja Harijs.

��Tikko lasīju svētdienas New York Times. �Kas neriskē�� ir iekļuvusi �etrpadsmitajā vietā. Tev tomēr izdevās!

��Paldies,���Harijs tencināja, vēl īsti neaptvēris viņas vārdu patieso nozīmi.

��Tā kā es alla� esmu bijusi viena no tavas daiļrades lielākajām cienītājām, nodomāju, ka varbūt tev gribēsies to nosvinēt.

Harijam ausīs skanēja Filisas vārdi: �Tu saproti, ka nekad nebūsi tik labs, cik viņa ir pelnījusi.�

��Tā ir patie�ām jauka doma,���noteica Harijs.���Man vajadzīgs tikai viens mirklis,���viņ� piebilda un devās atpakaļ numurā. Sameklējis grāmatu, viņ� atgriezās pie Natālijas, paņēma �ampanie�a pudeli un uzsmaidīja viņai.���Ja reiz tu vienmēr esi bijusi manas daiļrades lielākā cienītāja, varbūt ir pienācis laiks beidzot izlasīt �o,���viņ� teica, pasniedza viņai savas grāmatas eksemplāru un pēc tam klusi aizvēra durvis.

Apsēdies uz gultas, Harijs ielēja sev �ampanieti un pieteica tālsarunu. Kad beidzot izdevās Emmu sazvanīt, viņ� bija iztuk�ojis gandrīz visu pudeli.

��Mana grāmata ir uzrāpusies līdz topa �etrpadsmitajai vietai,���viņ� diezgan neskaidri sacīja.

��Tie ta�u ir brīni�ķīgi jaunumi,���atteica Emma, apspiezdama �āvas.

��Un tepat gaitenī stāv uzmācīga blondīne ar �ampanie�a pudeli rokās. Viņa ir gatava teju vai durvis izgāzt.

��Jā, protams, viņa tur ir, mīļais. Starp citu, tu nemū�am neuzminēsi, kur� piedāvāja man pavadīt nakti kopā ar viņu.

Durvis atvēra sieviete tum�i zilā uniformā ar baltu iestīvinātu apkaklīti. � Es esmu �ī nama pārzine, � viņa paziņoja.

Pēc saroko�anās Harijs iepazīstināja viņu ar savu sievu un dēlu.

��Nāciet, lūdzu, uz manu kabinetu,���viņa sacīja.���Tur varēsim aprunāties, bet pēc tam jums būs iespēja tikties ar meitenēm.

Pārzine veda viņu pa gaiteni, kur pie sienām rindojās ko�i bērnu zīmējumi.

��Man patīk �ī, ��sacīja Sebastjans, apstājies pie viena no tiem. Pārzine neatbildēja, un bija skaidri redzams, ka viņa no sirds piekrīt uzskatam, ka bērniem jābūt redzamiem, bet ne dzirdamiem.

Visi trīs sekoja viņai kabinetā.

Kad durvis bija aizvērtas, Harijs sāka stāstīt pārzinei, cik ļoti viņi visi gaidīju�i �o apmeklējumu.

��Cik man zināms, bērni noteikti,���viņa atbildēja.���Vispirms es izskaidro�u jums da�us noteikumus, ko ievērojam �ajā namā. Mūsu bērnu labāko intere�u vārdā.

��Jā, protams,���atteica Harijs.���Viss jūsu rokās.

��Sandra, Sofija un D�esika, trīs meitenes, par kurām jūs esat izrādīju�i interesi, pa�laik ir mākslas nodarbībā. Tāpēc jums būs iespēja pavērot viņas citu bērnu sabiedrībā. Kad mēs viņām pievienosimies, jāļauj, lai viņas turpina darboties. Nedrīkst radīt iespaidu, ka sākusies sacensība bērnu starpā. Citādi viss beigsies vienīgi ar asarām, turklāt radīs ilgsto�as nevēlamas sekas. Viņi jau vienu reizi ir biju�i kādam lieki, un nav vajadzības par to atkal atgādināt. Redzot ģimenes �eit staigājam, protams, bērni zina, ka �ie cilvēki domā par adopciju. Citādi kālab viņi būtu �urp brauku�i? Bet bērniem nav nepiecie�ams uzzināt, ka izvēlēsieties tikai no trijām vai divām meitenēm. Un, protams, kad būsiet iepazinu�ies ar mūsu audzēknēm, jūs dro�i vien vēlēsieties doties uz Tontonu un Ekseteru, lai tikai pēc tam izlemtu.

Harijam gribējās sacīt, ka viņi jau ir izlēmu�i, lai gan cerēja, ka izdosies radīt iespaidu, ka tie�i Sebastjans ir tas, kura lēmums būs iz�ķiro�ais.

��Vai esat gatavi doties uz mākslas stundu?

��Jā! ��iesaucās Sebastjans un metās uz durvju pusi.

��Kā mēs zināsim, kura ir kura?���vaicāja Emma, lēnām pieceldamās no krēsla.

Pārzine dusmīgi noskatījās uz Sebastjanu un tad sacīja: � Es jūs iepazīstinā�u ar bērniem tā, lai viņiem nerastos iespaids, ka viens vai divi tiek īpa�i izcelti. Pirms dodamies turp, varbūt vēlaties vēl kaut ko vaicāt?

Brīnumainā kārtā Sebastjans nesāka bērt jautājumu pēc jautājuma, tikai stāvēja pie durvīm un nepacietīgi gaidīja.

Gaitenī Sebastjans aizskrēja pieaugu�ajiem pa priek�u.

Bērnunama pārzine atvēra durvis, viņi iegāja klasē un klusi nostājās aizmugurē. Pārzine ar galvas mājienu vērsās pie skolotājas, un viņa sacīja: � Bērni, mums ir da�i viesi.

��Labdien, Kliftona kungs un kundze!���bērni vienā balsī sveicināja. Da�i paraudzījās apkārt, bet vairums tikai turpināja zīmēt.

��Labdien!���sveicināja Emma un Harijs, bet Sebastjans bija viņam neierasti kluss.

Harijs pamanīja, ka lielākā daļa bērnu tā arī nepacēla galvu un izskatījās iebiedēti. Viņ� paspēra soli uz priek�u un paraudzījās, kā zēns zīmē futbola ma�u. Bija redzams, ka viņ� ir Bristol City komandas atbalstītājs, un tas Harija sejā ievilināja smaidu.

Emma izlikās skatāmies uz kādu topo�u pīli � varbūt tas bija kaķis �, tomēr patiesībā centās uzminēt, kura no meitenēm ir D�esika Smita. Diem�ēl viņai tas neizdevās. Pienāca pārzine un sacīja: � �ī ir Sandra.

��Cik skaists zīmējums, Sandra!���Emma uzslavēja. Meitenes sejā uzplauka milzum plats smaids, bet Sebastjans pieliecās, lai palūkotos tuvāk.

Piegājis pie Sandras, Harijs uzsāka sarunu, bet Emma un Sebastjans tika iepazīstināti ar Sofiju.

��Tas ir kamielis,���viņa pārliecināti sacīja, pirms kāds bija paguvis kaut ko pavaicāt.

��Dromedārs vai baktriāns?

��Baktriāns,���Sofija atbildēja ar tikpat lielu pārliecību.���Bet viņam ir tikai viens kupris,���aizrādīja Sebastjans.

Sofija pasmaidīja un steig�us piezīmēja kamielim vēl vienu kupri. � Kurā skolā tu mācies? � viņa vaicāja.

��Septembrī sāk�u mācīties Svētā Bedas skolā, ��Sebastjans paskaidroja.

Harijs vēroja dēlu, kur� nenoliedzami labi sapratās ar Sofiju, un jau ba�ījās, ka zēns ir izvēlējies māsu. Piepe�i viņa dēla uzmanību piesaistīja kāda zēna zīmējums. Tajā brīdī pārzine iepazīstināja Hariju ar D�esiku. Viņa bija tik ļoti iegrimusi savā darbā, ka nemaz nepacēla galvu, lai paskatītos uz viesi. Harijs ļoti pūlējās, ta�u meitene pievērsa uzmanību tikai savam darbam. �Vai viņa ir tik ļoti kautrīga? Vai varbūt pat pārbijusies?� Harijam nebija iespējas to noskaidrot.

Tobrīd Emma ar Sofiju sarunājās par kamieli. Meitene vaicāja, vai Harijam labāk patīk kamielis ar vienu kupri vai tomēr ar diviem. Kamēr Harijs domāja, ko atbildēt, Emma de-

vās pie D�esikas. Glu�i tāpat kā Harijam, arī viņai neizdevās no meitenes izdabūt ne vārda. Emma jau iedomājās, ka acīmredzot D�esika tomēr aizbrauks uz Austrāliju, bet viņu ģimenē ienāks Sofija.

Emma piegāja pie zēna, vārdā Tomijs, un aprunājās ar viņu par zīmējumā redzamo vulkāna izvirdumu. Lielākajā daļā lapas bija attēlotas milzīgas, sarkanas liesmas. Emmai ienāca prātā, ka �o bērnu dro�i vien labprāt adoptētu Freids, jo mazais savā darbā pievienoja vēl vairāk sarkano laukumu.

Viņa paskatījās uz D�esiku un ieraudzīja, ka ar meiteni sarunājas Sebastjans, turklāt dēls cie�i raudzījās uz viņas uzzīmēto Noasa �ķirstu.

Likās, ka meitene klausās, ko viņ� saka, tomēr galvu pacēlusi nebija. Sebastjans devās projām no D�esikas, vēl reizi uzmeta skatienu Sandras un Sofijas zīmējumiem un tad nostājās pie durvīm.

Pēc da�ām minūtēm nama pārzine aicināja viņus doties uz kabinetu un iedzert pa tasei tējas.

Viņa ielēja tēju trijās krūzītēs, piedāvāja viesiem Bath Oliver cepumus un sacīja: � Mēs sapratīsim, ja vēlēsieties doties mājup, visu kārtīgi apsvērt un atgriezties kādu citu reizi. Varbūt arī aizbraukt uz citiem mūsu namiem un tikai pēc tam izdarīt galīgo izvēli.

Harijs klusēja un gaidīja, ko sacīs Sebastjans.

��Manuprāt, visas trīs meitenes bija patie�ām jaukas,���teica Emma.���Ir gandrīz neiespējami izvēlēties.

��Piekrītu,���apstiprināja Harijs.���Varbūt mums patie�ām vajadzētu paklausīt jūsu ieteikumam, mājās visu kārtīgi pārrunāt un pēc tam izlemt.

��Tā ta�u būtu tikai laika tērē�ana.���Sebastjans izrādīja savu pārgudra bērna loģiku.���Mums visiem vislabāk patika viena un tā pati meitene.

��Vai tas nozīmē, ka tu esi izlēmis?���Harijs vaicāja. �Ja arī Sebastjans būs paudis savu vēlmi, mēs ar Emmu varē-

sim izmantot savu balsu vairākumu. Un tas, protams, nebūtu labākais veids, kā D�esikai uzsākt dzīvi Beringtonholā.�

��Pirms izlemjat,���ierunājās nama pārzine,���varbūt noderēs nedaudz papildinformācijas par visām trim meitenēm. Sandru būs visvieglāk audzināt. Sofija ir sabiedriskāka, tomēr arī gaisīgāka.

��Un D�esika?���vaicāja Harijs.

��Neap�aubāmi, viņa ir vistalantīgākā no �īm meitenēm. Tikai mīt pati savā pasaulē, un viņai ir grūtības ar draugu iegū�anu. Salīdzinot visas trīs, manuprāt, jums vispiemērotākā būtu Sandra.

Harijs vēroja, kā dēla sejā iegulst aizvien drūmāka izteiksme. Viņ� mainīja taktiku.

��Jā, domāju, ka nākas jums piekrist, pārzines kundze,���teica Harijs.���Laikam arī es izvēlos Sandru.

��Man �ķiet, ka tieku plosīta uz pusēm,���ieteicās Emma.

��Man labāk patika Sofija. Tik dzirksto�i jautra.

Emma un Harijs a�i saskatījās. � Tā, nu viss tavās rokās, Sebastjan. Sandra vai Sofija? � vaicāja Harijs.

��Ne viena, ne otra. Man labāk patīk D�esika,���viņ� pateica, tad pietrausās kājās un izskrēja no kabineta, atstājot durvis atvērtas.

Pārzine piecēlās no savas vietas. Bija skaidri redzams, ka viņa noteikti sacītu Sebastjanam kādu skarbāku vārdu, ja vien tas būtu viņas varā.

��Viņ� vēl nav īsti sapratis, ko nozīmē demokrātija,���noteica Harijs, pūlēdamies saspringto gaisotni padarīt kaut mazliet jaukāku. Pārzine gāja uz durvju pusi. Izskatījās, ka viņa nav īsti pārliecināta, ko vajadzētu darīt. Harijs un Emma sekoja viņai gaitenī. Iegājusi klasē, pārzine bija patiesi pārsteigta. D�esika savu zīmējumu dāvināja Sebastjanam.

��Ko tu viņai dosi pretī? ��Harijs vaicāja dēlam, kad zēns gāja viņam garām, sa�ņaudzis rokā Noasa �ķirstu.

��Es apsolīju, ka viņa varēs nobaudīt savu iemīļotāko ēdienu, ja vien rīt ieradīsies pie mums uz tēju.

��Un kāds ir viņas iemīļotākais ēdiens?���vaicāja Emma.

��Karstas apaļmaizītes ar sviestu un aveņu ievārījumu.���Vai tā rīkoties būtu pareizi?���Harijs vaicāja pārzinei.

��Jā, bet varbūt labāk būs, ja brauks visas trīs,���sacīja nama pārzine.

��Nē, paldies, pārzines kundze,���iebilda Emma.���Būs labi arī ar D�esiku vienu pa�u.

��Kā vēlaties,���atteica pārzine, nespēdama noslēpt pārsteigumu.

Mājupceļā uz Beringtonholu Harijs vaicāja dēlam, kālab viņ� izvēlējies D�esiku.

��Sandra bija diezgan jauka,���zēns sacīja.���Un Sofija bija patie�ām jautra, tomēr līdz mēne�a beigām man jau būtu garlaicīgi gan ar vienu, gan otru.

��Un D�esika?

��Viņa man atgādināja tevi, mammu.

Kad D�esika ieradās uz tēju, Sebastjans stāvēja pie parādes durvīm.

Viņa spēra soļus uz kāpnēm, ar vienu roku turēdamās pie pārzines, bet otrā nesa kādu no saviem zīmējumiem.

��Nāc man līdzi,���sacīja Sebastjans, bet meitene stāvēja uz aug�ējā pakāpiena, it kā būtu tur pielīmēta. Viņa izskatījās pārbijusies un neizkustējās no vietas, līdz Sebastjans atkal pienāca pie viņas.

��Tas tev,���viņa sacīja un pasniedza viņam zīmējumu.

��Paldies,���tencināja Sebastjans, pazinis zīmējumu, kas viņam bija iepaticies doktora Barnardo namā. ��Būs tomēr labāk, ja tu nāksi iek�ā, jo man nebūs pa spēkam apēst visas maizītes.

Pavisam piesardzīgi D�esika spēra soli vestibilā un palika stāvam ar pavērtu muti. Un iemesls bija nevis apaļmaizītes, bet gan daudzās īstās eļļas gleznas pie visām sienām.

��Vēlāk varēsi tās apskatīt,���apsolīja Sebastjans.���Maizītes atdzisīs.

Viesistabā Emma un Harijs piecēlās, lai sasveicinātos ar D�esiku, un atkal jau meitene nespēja novērst skatienu no gleznām. Beidzot viņa apsēdās blakus Sebastjanam un ilgpilni vērās uz svaigi ceptajām maizītēm. Viņa nekustīgi sēdēja līdz brīdim, kad Emma viņai pasniedza �ķīvi, pēc tam maizīti, tad arī nazi un sviestu, bet pēc tam trauciņu ar aveņu ievārījumu.

D�esika jau grasījās apēst pirmo kumosu, bet bāreņu nama pārzine veltīja viņai drūmu skatienu.

��Paldies, Kliftones kundze,���D�esika noteica. Pēc tam viņa notiesāja vēl divas maizītes un katru pavadīja ar vārdiem: �Paldies, Kliftones kundze.�

Kad meitene noraidīja ceturto maizīti, Emma nejutās īsti dro�a, vai mazā patie�ām vairs nevēlējās ēst, vai arī klausīja bāreņu nama pārzines pavēlei neņemt vairāk par trijām.

��Vai tu esi dzirdējusi par Tērneru?���Sebastjans vaicāja, kad D�esika bija iztuk�ojusi otro glāzi Tizer limonādes. Viņa nolieca galvu un neatbildēja. Sebastjans piecēlās, piegāja pie meitenes, paņēma viņu aiz rokas un izveda no istabas. � Patiesībā Tērners ir visai labs, � viņ� paziņoja. � Tomēr ne tik labs kā tu.

��Vienkār�i nespēju noticēt,���sacīja bāreņu nama pārzine, kad aiz bērniem aizvērās durvis.���Nekad vēl es neesmu viņu redzējusi tik atbrīvotu.

��Bet viņa nav pateikusi gandrīz ne vārda,���iebilda Harijs.���Ticiet man, Kliftona kungs, jūs tikko esat pieredzēju�i īsteni daudzbalsīgu kori D�esikas izpratnē.

Emma iesmējās. � Viņa ir visai apburo�a. Ja pastāv iespēja, ka viņa kļūst par mūsu ģimenes piederīgo, kā mums vajadzētu rīkoties tālāk?

��Diem�ēl tas ir visai gar� process,���atteica bāreņu nama pārzine.���Un ne katru reizi rezultāts ir apmierino�s. Sāksiet ar to, ka laiku pa laikam uzaicināsiet viņu ciemos. Ja viss noritēs labi, varēsiet apsvērt, vai esat gatavi viņu uzņemt arī, kā mēs to saucam, uz visu nedēļas nogali. Pēc tam vairs nebūs atpakaļceļa, jo mēs neatbalstām veltīgu cerību lolo�anu.

��Mēs rīkosimies jūsu vadībā, pārzines kundze,���teica Harijs,���jo pavisam noteikti vēlamies pamēģināt.

��Tad es darī�u visu, kas manos spēkos,���pārzine atbildēja. Kad viņa bija izdzērusi jau tre�o tasi tējas un apēdusi otro maizīti, Emmai un Harijam bija pilnībā skaidrs, kas no viņiem tiek gaidīts.

��Kur palicis Sebastjans un D�esika?���vaicāja Emma, kad bāreņu nama pārzine ieminējās, ka viņām būtu laiks doties projām.

��Aizie�u paskatīties,���pieteicās Harijs, bet tajā brīdī abi bērni iebrāzās istabā.

��Mums laiks doties mājup, jaunā dāma,���sacīja bāreņu nama pārzine un piecēlās.���Jāpaspēj uz vakariņām.

D�esika nebija ar mieru atlaist Sebastjana roku. � Man vairs negribas ēst, � meitene sacīja.

Pārzinei pietrūka vārdu.

Harijs aizveda D�esiku uz vestibilu un palīdzēja uzvilkt mēteli. Kad pārzine jau stāvēja parādes durvīs, meitene izplūda asarās.

��Ak nē� ��noteica Emma.���Un man likās, ka viss būs labi.

��Labāk nemaz nevarēja būt,���no�ukstēja pārzine.���Viņi raud tikai tad, ja nevēlas doties projām. Klausiet manam padomam! Ja jūs abi esat vienisprātis, tad aizpildiet visus pieteikumus pēc iespējas ātrāk.

D�esika pagriezās un atvadoties pamāja ar roku, bet pēc tam iekāpa bāreņu nama pārzines nelielajā Austin 7. Pār meitenes vaigiem joprojām plūda asaras.

��Laba izvēle, Sebastjan,���uzslavēja Harijs, apskāvis dēla plecus. Abi noraudzījās, kā auto pazūd skatienam.

Pagāja pieci mēne�i līdz brīdim, kad bāreņu nama pārzine pēdējo reizi devās projām no Beringtonholas un doktora Barnardo namā atgriezās viena pati, laimīgi atstājot kārtējo audzēkni jaunajās mājās. Nu, varbūt arī ne glu�i laimīgi, jo drīz vien Emma un Harijs pamanīja, ka D�esikai ir zināmas problēmas, turklāt nopietnākas nekā Sebastjanam.

Viņiem pat prātā nebija ienācis, ka D�esika nekad nav gulējusi viena pati istabā. Pirmajā naktī, ko D�esika pavadīja Beringtonholā, viņa atstāja bērnistabas durvis vaļā un raudāja, līdz miegs tomēr viņu pievārēja. Harijs un Emma jau drīz pierada pie tā, ka no rīta drīz pēc pamo�anās gultā starp viņiem ieslīdēja silts augumiņ�. �ie apciemojumi kļuva retāki, kad Sebastjans atdeva viņai savu iemīļoto lācīti Vinstonu.

D�esika dievināja Vinstonu, viņ� bija otrais uzreiz pēc Sebastjana. Viņas lielais brālis bija paziņojis: � Es esmu pārāk pieaudzis, lai rotaļātos ar lāci. Jau pēc da�ām nedēļām es sāk�u mācīties skolā.

Arī D�esika gribēja kopā ar Sebastjanu doties uz Svētā Bedas skolu, ta�u viņ� paskaidroja, ka zēni un meitenes nemācās vienā skolā.

��Kāpēc ne?���D�esika vēlējās zināt.

��Patie�ām, kāpēc ne?���piebalsoja arī Emma.

Beidzot pienāca gaidītā diena. Emma raudzījās uz savu lielo dēlu un domāja, kur gan aizskrējis laiks. Zēnam mugurā bija sarkana �akete, sarkana cepure un pelēkas vilnas flaneļa īsbikses. Viņa kurpes mirdzēja. Bija mācību semestra pirmā diena. D�esika stāvēja uz kāpnēm pie namdurvīm un māja ar roku tik ilgi, kamēr automa�īna izbrauca pa vārtiem un pazuda skatienam. Pēc tam viņa apsēdās uz aug�ējā pakāpiena un gaidīja Sebastjana atgrie�anos.

Zēns bija uzstājis, ka nevēlas, lai māte pievienojas viņam un Harijam ceļā uz skolu. Kad Harijs vaicāja dēlam, kāpēc tā, viņ� atteica: � Nevēlos, lai citi zēni redz, kā mamma mani skūpsta.

Harijs uzskatītu dēla iebildumus par pamatotiem, ja vien neatcerētos pats savu pirmo dienu Svētā Bedas skolā. Viņ� kopā ar māti brauca tramvajā no Stilhausleinas un lūdza mātei, vai nevarētu izkāpt vienu pieturu ātrāk un pēdējos simt jardus iet kājām, lai pārējie zēni neattaptu, ka viņiem nav automa�īnas. Piecpadsmit jardus no skolas vārtiem viņ� ļāva, lai māte viņu noskūpsta, tad a�i atvadījās un atstāja māti stāvam. Pirmo reizi piegājis pie Svētā Bedas skolas vārtiem, viņ� redzēja, ka klasesbiedri izkāpj no skaistām karietēm un automa�īnām. Viens bija atvests pat ar Rolls-Royce, kam pie stūres sēdēja �oferis livrejā.

Arī Harijam pirmā nakts projām no mājām toreiz bija grūta. At�ķirībā no D�esikas, viņ� nekad nebija gulējis vienā telpā ar citiem bērniem.

Tiesa, alfabēta secība bija viņam ļoti labvēlīga, jo guļamistabā viņa gulta atradās starp Beringtonu no vienas puses un Dīkinsu no otras. Tik labi gan neveicās ar guļamistabas de�urantu. Pirmajā skolas nedēļā katru otro nakti Alekss Fi�ers iekaustīja Hariju tikai tā vienkār�ā iemesla pēc, ka zēna tēvs bija doku strādnieks. Fi�ers uzskatīja, ka tas nedod Harijam tiesības mācīties tajā pa�ā skolā, kurā mācās viņ� � nekustamo īpa�umu pārdo�anas aģenta dēls. Reizēm Harijs prātoja par to, kas notika ar Fi�eru pēc mācībām Svētā Bedas skolā. Viņ� zināja, ka Fi�era un D�ailsa ceļ� bija krustojies kara laikā, dienot vienā armijas pulkā Tobrukā. Harijs pieņēma, ka Fi�ers dzīvo Bristolē, jo vēl pavisam nesen biju�o Svētā Bedas audzēkņu salidojumā bija izvairījies no sarunas ar viņu.

Sebastjans vismaz uz skolu tika aizvests ar automa�īnu. Turklāt viņam nenāksies ciest �Fi�era problēmu�, jo viņ� katru vakaru atgriezīsies mājās Beringtonholā un sare�ģījumi guļamistabā izpaliks. Un tomēr Harijs juta, ka arī viņa dēlam dienas Svētā Bedas skolā neliksies tik saldas, lai gan glu�i citādu iemeslu pēc.

Kad automobilis jau tuvojās skolas vārtiem, Sebastjans izmetās no automa�īnas, iekams tēvs bija paguvis kārtīgi nobremzēt. Harijs noraudzījās, kā viņa dēls ieskrien pa vārtiem, iejūk daudzu citu sarkanās �aketēs ģērbtu zēnu pūlī un ne reizi neatskatās. Harijam nācās to pieņemt. Tāda ir cilvēka daba�

Viņ� uzsāka atpakaļceļu uz Beringtonholu un braucot prātoja par savu jauno grāmatu. Vai būtu laiks Viljama Vorika paaugstinājumam?

Piebraucis pie mājas, Harijs pamanīja, ka uz kāpņu aug�ējā pakāpiena sē� D�esika. Viņ� apturēja automa�īnu, uzsmaidīja meitenei un izkāpa. Mazā uzreiz jautāja: � Kur ir Sebastjans?

Katru dienu, kamēr Sebastjans bija skolā, D�esika laiku pavadīja pati savā pasaulē. Gaidot zēna atgrie�anos no skolas, viņa Vinstonam lasīja priek�ā par citiem dzīvniekiem � Vinniju Pūku, Krupja kungu, balto trusi, marmelādes kaķi Orlando un krokodilu, kur� norija pulksteni.

Kad Vinstons aizmiga, viņa ielika to gultā, bet pati atgriezās pie molberta un pievērsās glezno�anai. Atkal un atkal. Patiesībā telpa, ko Emma reiz bija atvēlējusi bērnistabai, pārvērtās par mākslas studiju. Ar zīmuli, krītiņiem vai krāsām apzīmējusi katru viņai pieejamo papīra lapu, ieskaitot arī Harija vecos manuskriptus (jaunos viņam nācās turēt ieslēgtus), D�esika ņēmās pārveidot telpas sienas.

Harijam nepavisam negribējās apspiest viņas entuziasmu, tomēr viņ� atgādināja Emmai, ka Beringtonhola nepieder viņiem un vajadzētu apspriesties ar D�ailsu.

Iepriecināts par jaunpienācēju, D�ailss sacīja, ka neiebilst, ja viņa pārkrāso visu Beringtonholu gan no iek�puses, gan ārpuses.

��Dieva dēļ, nevajag viņu iedro�ināt!���aizrādīja Emma.���Sebastjans jau ir palūdzis, lai D�esika pārkrāso viņa istabu.

��Un kad tu grasies viņai izstāstīt patiesību?���D�ailss vaicāja, kad viņi bija apsēdu�ies pie vakariņu galda.

��Pagaidām mēs neredzam iemeslu to darīt,���teica Harijs.���Viņai ir tikko se�i gadi. Un viņa vēl nav te īsti iedzīvojusies.

��Neatlieciet to pārāk ilgi,���D�ailss brīdināja.���Viņa jau tagad jūs ar Emmu uzskata par saviem vecākiem, bet Sebastjanu par brāli. Mani viņa sauc par tēvoci D�ailsu, lai gan patiesībā viņa man ir pusmāsa, bet D�ailsam krustmāte.

Harijs iesmējās. � Domāju, ka paies vēl zināms laiks, līdz viņa to spētu aptvert.

��Ceru, ka viņai nekad to nenāksies darīt,���teica Emma.���D�esika ta�u zina vien to, ka viņas īstie vecāki ir miru�i. Kāpēc lai kaut ko mainītu, ja patiesību zinām tikai mēs trīs?

��Nenovērtē par zemu Sebastjanu. Drīz vien arī viņ� visu sapratīs.

Harijs un Emma bija pārsteigti, kad Svētā Bedas skolas direktors Sebastjana pirmā mācību semestra beigās uzaicināja viņus uz tēju. Abi ātri vien atskārta, ka tas nebija domāts kā saviesīgs pasākums.

��Jūsu dēls ir mazliet vienpatis,���paziņoja doktors Hedlijs, kad apkalpotāja bija ielējusi viņiem tēju un izgājusi no telpas.���Patiesībā jāteic, ka viņ� labprātāk draudzējas ar zēnu no ārzemēm, nevis ar īstenu bristolieti.

��Kālab gan tā? ��vaicāja Emma.

��Zēni, kas ieradu�ies no tālienes, nekad nav dzirdēju�i ne par Kliftona kungu, ne arī par Kliftones kundzi, glu�i tāpat kā par viņa slaveno tēvoci D�ailsu,���paskaidroja skolas direktors.���Tomēr �ajā saistībā jāatzīmē arī kaut kas pozitīvs. Mēs esam pamanīju�i, ka Sebastjanam piemīt dabisks talants sve�valodu apgū�anā, un mēs to varbūt nebūtu pamanīju�i citos apstākļos. Patiesības labad jāatzīst, ka Sebastjans ir vienīgais zēns skolā, kur� ar Lu Janu var sarunāties viņa dzimtajā valodā.

Harijs iesmējās, bet Emma atskārta, ka skolas direktors pat nav pasmaidījis.

��Lai nu kā, ��turpināja direktors,���varētu rasties problēmas, kad Sebastjanam būs jākārto iestājeksāmens Bristoles klasiskajā ģimnāzijā.

��Bet angļu, fran�u un latīņu valodā viņ� ir viens no labākajiem skolēniem,���ar lepnumu atgādināja Emma.

��Un matemātikā viņ� ir nopelnījis simt punktus,���piebilda Harijs.

��Tas ir pat ļoti slavējami, diem�ēl vēsturē viņ� ir pie atpalicējiem, tāpat arī ģeogrāfijā un dabas zinībās. Un tie visi ir obligātie mācību priek�meti. Ja viņ� divos vai vairākos priek�metos nesaņems apmierino�u atzīmi gala pārbaudījumos, viņam nav cerību uz iekļū�anu ģimnāzijā. Zinu, ka tas būs liels sarūgtinājums jums abiem, glu�i tāpat kā viņa tēvocim.

��Liels sarūgtinājums� tas vēl ir pārāk maigi sacīts,���noteica Harijs.

��Tie�i tā, ��piekrita doktors Hedlijs.

��Vai viņi kādreiz mēdz izdarīt izņēmumus un atkāpties no noteikumiem?���vaicāja Emma.

��Es savā darba mū�ā atceros tikai vienu �ādu gadījumu,���teica skolas direktors.���Zēns vasaras semestrī ik sestdienu ieguva simts punktus.

Harijs iesmējās, jo pats bija sēdējis zālē un vērojis D�ailsu kriketa laukumā.

��Mums tātad jāparūpējas, lai viņ� saprastu, kādas sekas būs vērtējumam �nesekmīgs divos vai vairākos obligātajos priek�metos�.

��Turklāt nav jau tā, ka viņam pietrūktu gudrības,���turpināja direktors.���Vienkār�i zēnam ātri kļūst garlaicīgi, ja priek�mets neliekas saisto�s. Ironiski, bet ar �ādu talantu valodu apguvē es viņam paredzu studenta nākotni Oksfordā. Tikai mums jāpanāk, lai viņ� vispirms iekļūst Bristoles klasiskajā ģimnāzijā.

Pēc zināmas pierunā�anas no tēva puses un uzpirk�anas no vecāsmātes puses Sebastjans pamanījās divos no trijiem obligātajiem priek�metiem pavirzīties da�as pozīcijas augstāk no pēdējās vietas. Viņ� bija sapratis, ka vienā priek�metā drīkstēs saņemt neapmierino�u vērtējumu, un tās izrādījās dabas zinības.

Kad beigām tuvojās Sebastjana otrais mācību gads, Svētā Bedas skolas direktors bija pārliecināts, ka, vēl mazliet papūloties, zēns iegūs nepiecie�amo punktu skaitu piecos no se�iem eksāmenu priek�metiem. Arī viņ� vairs necerēja, ka Sebastjans dabūs labu atzīmi dabas zinībās. Harijs un Emma nākotnē sāka raudzīties cerīgāk, tomēr joprojām pūlējās panākt, lai Sebastjana atzīmes uzlabotos. Un arī direktors varēja apliecināt, ka optimismam ir pamats, ja vien pēdējā mācību gadā nenotiktu divi starpgadījumi.

��Vai tā ir tava tēva grāmata?

Sebastjans paraudzījās uz kaudzē saliktajiem romāniem grāmatu veikala skatlogā. Uzraksts vēstīja: ��Nekas nav iegūts�. Harijs Kliftons. Cena 3 �iliņi 6 pensi. Jaunākie Viljama Vorika piedzīvojumi.�

��Jā, ��Sebastjans ar lepnumu apstiprināja.���Vai vēlies vienu?

��Jā, lūdzu,���atteica Lu Jans.

Veikalā tuvu ieejai bija sakrauti kaudzē Sebastjana tēva jaunākā romāna eksemplāri cietajā iesējumā, turpat blakus bija arī mīkstajos vākos iesietā �Aklā liecinieka lieta� un �Kas neriskē�� � pirmās divas Viljama Vorika sērijas grāmatas.

Pa vienai no visām trijām grāmatām Sebastjans pasniedza draugam. Drīz vien viņiem jau bija pievienoju�ies vēl vairāki klasesbiedri. Sebastjans visiem izdalīja pa jaunākās grāmatas eksemplāram un da�os gadījumos arī pa vienam no pārējām. Kaudze strauji plaka, bet tad no letes otras puses iznāca vīrietis vidējos gados, sagrāba Sebastjanu aiz apkakles un aizvilka nost.

��Kā tev liekas, ko tu dari?���vīrietis kliedza.

��Viss kārtībā, ��mierināja Sebastjans.���Tās ir mana tēva grāmatas.

��Nu esmu dzirdējis pietiekami,���noteica veikala vadītājs un veda Sebastjanu veikala dziļumā. Viņ� pagriezās pret pārdevēju un sacīja: ��Izsauc policiju! Es te noķēru zagli nozieguma vietā. Un tad paraugies, vai vari atgūt grāmatas, kuras viņa drauģeļi aizbēgot paķēra līdzi.���Veikala vadītājs iestūma Sebastjanu kabinetā un nogrūda uz dīvāna.���Pat nedomā kustēties!���viņ� noteica un izgāja no kabineta, spēcīgi aizcirtis durvis.

Sebastjans dzirdēja, kā slēdzenē pagrie�as atslēga. Viņ� piecēlās, piegāja pie veikala vadītāja galda, paņēma vienu grāmatas eksemplāru, apsēdās atkal uz dīvāna un sāka lasīt. Viņ� bija ticis līdz devītajai lappusei, kad telpā atgriezās triumfējo�ais veikala vadītājs ar smīnu sejā.

��Te nu viņ� ir, vecākais inspektor. Pieķēru tie�i nozieguma vietā. ��Vecākais inspektors Blekmors pūlējās saglabāt nopietnu sejas izteiksmi, kad veikala vadītājs vēl piebilda: ��Viņ� uzdrīkstējās man pateikt, ka tās grāmatas piederot viņa tēvam.

��Viņ� nemeloja,���vecākais inspektors Blekmors atzina.���Tas ir Harija Kliftona puika.���Stingri raudzīdamies uz Sebastjanu, viņ� piemetināja: ��Tomēr tas nav nekāds attaisnojums tavai rīcībai, jaunais cilvēk.

��Pat ja viņa tēvs ir Harijs Kliftons, man joprojām ir iztrūkums vienas mārciņas un astoņpadsmit �iliņu apmērā, ���ēlojās veikala vadītājs.���Ko jūs grasāties iesākt �ajā lietā? ��viņ� vaicāja un apsūdzo�i norādīja ar pirkstu uz Sebastjanu.

��Es jau esmu sazinājies ar Kliftona kungu,���teica Blekmors.���Domāju, ka pavisam drīz �is jautājums būs nokārtots. Kamēr mēs gaidām viņa iera�anos, jūs viņa dēlam varētu izskaidrot grāmatu tirdzniecības ekonomiskos pamatus. Izskatījās, ka veikala vadītājs ir mazliet nomierinājies, un pēc brī�a viņ� jau apsēdās pie sava rakstāmgalda.

��Kad tavs tēvs uzraksta grāmatu,���veikala vadītājs sacīja,���izdevējs samaksā viņam avansā un pēc tam vēl procentus no pārdotajām grāmatām. Tava tēva gadījumā, manuprāt, tie varētu būt apmēram desmit procenti. Izdevējam ir jāsamaksā arī pārdevējiem, redakcijas komandai un tiem, kas virza grāmatu tirgū, tāpat iespiedējam, reklamētājiem un piegādātājiem.

��Un cik daudz jūs maksājat par grāmatu?���Sebastjans vaicāja.

Blekmors nevarēja vien sagaidīt, kāda būs atbilde. Veikala vadītājs vilcinājās, bet tad sacīja: � Apmēram divas tre�daļas no grāmatas cenas.

Sebastjans piemiedza plakstus. � Tātad mans tēvs saņem tikai desmit procentus, bet jūsu kabatā ieripo veseli trīsdesmit trīs procenti?

��Jā, ta�u man ir jāsedz īres nauda un komunālie maksājumi par �īm telpām, kā arī maniem darbiniekiem algas,���veikala vadītājs aizstāvēdamies skaidroja.

��Tad jau manam tēvam lētāk būtu atlikt grāmatas atpakaļ, nevis maksāt jums visu to naudu?

Vecākais inspektors Blekmors iedomājās, cik labi būtu, ja sers Volters Beringtons vēl būtu dzīvs. Viņam �ī vārdu apmaiņa sagādātu patiesu baudījumu.

��Varbūt jūs varētu man pateikt,���turpināja Sebastjans,���cik grāmatu jāatliek atpakaļ?

��Astoņas cietajā iesējumā un vienpadsmit mīkstajos vākos,���paskaidroja veikala vadītājs. Kabinetā ienāca Harijs. Blekmors viņam paskaidroja, kas atgadījies, un tad piebilda: ���ajā reizē es zēnam neizvirzī�u apsūdzību zādzībā, tikai izteik�u brīdinājumu, Kliftona kungs. Jūsu ziņā ir parūpēties par to, lai viņ� nekad vairs tik bezatbildīgi nerīkotos.

��Protams, vecākais inspektor,���atteica Harijs.���Es esmu ļoti pateicīgs un lūg�u izdevēju, lai nekavējoties atgādā trūksto�ās grāmatas. Un tev, manu zēn, vairs nebūs kabatas naudas tik ilgi, līdz pēdējais penijs būs samaksāts,���viņ� piemetināja un paskatījās uz Sebastjanu.

Zēns kodīja lūpu.

��Paldies, Kliftona kungs,���pateicās veikala vadītājs un tad mazliet kautrīgi pajautāja: ��Ja reiz esat �eit, vai būsiet tik laipns un parakstīsiet atliku�ās grāmatas?

Emmas māte Elizabete devās uz slimnīcu veikt pārbaudes, un viņai nācās pārliecināt meitu, ka nekas nopietns nav atgadījies un nav jāraizējas. Viņa lūdza, lai Emma neko nesaka ne bērniem, ne arī Harijam, lai lieki nesatrauktu viņus. Tas viss patie�ām darīja Emmu ba�īgu, un pēc atgrie�anās Beringtonholā viņa piezvanīja D�ailsam un pēc tam arī savai māsai uz Kembrid�u. Abi pameta iesāktos darbus un steidzās uz Bristoli.

��Cerēsim, ka lieki netērēju jūsu laiku,���sacīja Emma, kad bija viņus sagaidījusi Templmīdsas stacijā.

��Drīzāk jau cerēsim, ka tu tērē mūsu laiku velti,���izlaboja Greisa.

D�ailss izskatījās noraizējies un brauciena laikā raudzījās ārā pa logu. Viņi klusēja, jo vārdiem nebija vietas.

Pat pirms tam, kad Lengborna kungs bija aizvēris sava kabineta durvis, Emma juta, ka ziņas nebūs labas.

��Es vēlētos, kaut būtu iespējams to pavēstīt jums kaut kā saudzīgāk,���mediķis sacīja, kad viņi bija apsēdu�ies.���Diem�ēl tā nav. Doktors Reibērns, kur� jau gadiem ilgi ir bijis jūsu mātes ģimenes ārsts, veica parastās pārbaudes un pēc analī�u rezultātu saņem�anas norīkoja jūsu māti pie manis, lai es veiktu sīkāku izmeklē�anu.

Emma sa�ņaudza pirkstus dūrēs. Tā viņa mēdza darīt jau skolas laikā, kad bija satraukta vai nobijusies.

��Vakar,���ārsts turpināja,���man no klīnikas laboratorijas atsūtīja analī�u rezultātus. Doktora Reibērna aizdomas pilnībā ir apstiprināju�ās. Jūsu mātei ir krūts vēzis.

��Vai to var ārstēt?���Emma nekavējoties vaicāja.

��Pagaidām mēs nespējam izārstēt �ādus pacientus viņas vecumā, ��atbildēja Lengborns.���Kaut kad nākotnē zinātnieki cer uz progresīvu virzību �ajā jautājumā, tomēr baidos, ka jūsu mātes gadījumā viss būs par vēlu.

��Vai ir kas tāds, ko mēs varam darīt?���vaicāja Greisa.

Emma pieliecās pie māsas un saņēma viņas roku.

���ajā laikā viņai būs vajadzīga visa mīlestība un atbalsts, kādu vien jūs, ģimene, spējat sniegt. Elizabete ir izcila sieviete un pēc visa, ko viņai nācies pārciest, ir pelnījusi pa�u labāko. Viņa nesūdzas, tas nav viņas dabā. Viņa ir īsta Hārvija.

��Cik ilgi viņa vēl būs kopā ar mums?���vaicāja Emma.

��Diem�ēl,���sacīja Lengborns,���runa varētu būt drīzāk par nedēļām, nevis mēne�iem.

��Tad mans pienākums ir viņai kaut ko pateikt,���ierunājās D�ailss, kur� visu laiku bija klusējis.

Par incidentu grāmatu veikalā kļuva zināms arī Svētā Bedas skolā, un Sebastjans no savrupnieka kļuva par varoni. Tagad zēni, kuri agrāk nepievērsa viņam uzmanību, aicināja pievienoties viņu grupējumiem. Harijs jau sāka cerēt, ka �is būs pavērsiena punkts. Diem�ēl zēns atkal ierāvās sevī, tiklīdz uzzināja, ka vecmāmiņai atliku�as vien da�as nedēļas dzīves.

D�esika pirmo semestri mācījās Redmeidas skolā. Viņa bija daudz centīgāka nekā Sebastjans, tomēr nevienā priek�metā nesasniedza izcilus rezultātus un nebija labāko audzēkņu vidū. Skolas direktore izteica no�ēlu par to, ka glezno�ana netiek atzīta par mācību priek�metu, jo D�esika savos astoņos gados ir daudz talantīgāka, nekā Emma bijusi pēdējā koled�as semestrī.

Emma nolēma �o sarunu neatstāstīt D�esikai, bet ļaut, lai meitene pati laika gaitā apzinās savas spējas. Sebastjans nemitējās atkārtot, cik viņa ir ģeniāla, bet � vai tad viņ� to varēja zināt? Viņ� jau arī Stenliju Metjūsu uzskatīja par ģēniju.

Pēc mēne�a Sebastjans nenokārtoja trīs izmēģinājuma eksāmenus, un tas notika vien da�as nedēļas pirms cerētās iestā�anās Bristoles klasiskajā ģimnāzijā. Ne Emma, ne arī Harijs nejutās spējīgi dēlu piespiest laikā, kad viņ� bija tik ļoti nomākts vecmāmiņas veselības stāvokļa dēļ. Katru pēcpusdienu, kad Emma bija sagaidījusi dēlu pēc skolas, viņi abi kopā devās uz slimnīcu. Zēns apsēdās uz vecmāmiņas gultas un lasīja priek�ā viņas iemīļotākās grāmatas, līdz viņa ieslīga miegā.

D�esika katru rītu pirms skolas aiznesa vecmāmiņai uz slimnīcu jaunu zīmējumu. Ap semestra beigām uz palātas sienām bija vairs tikai da�as brīvas vietas.

D�ailss neieradās uz vairākām parlamenta sēdēm, Greisa atcēla neskaitāmas privātstundas, Harijs nebeidzami mainīja grāmatas nodo�anas termiņus, un Emma reizēm neatbildēja uz Sairusa Feldmena iknedēļas vēstulēm. Tomēr visvairāk Elizabete gaidīja tik�anos ar Sebastjanu. Harijs nejutās īsti pārliecināts, kur� ir lielāks ieguvējs � viņa dēls vai sievasmāte.

Kā jau Svētā Bedas skolas direktors bija paredzējis, Sebastjana rezultāti iestājeksāmenos Bristoles klasiskajā ģimnāzijā bija da�ādi. Latīņu, fran�u, angļu valodā un matemātikā zēna sekmes bija tādas, ka dro�i varēja pretendēt uz stipendiju, savukārt vēsturē viņ� tik tikko ieguva apmierino�u vērtējumu, ģeogrāfijā pārbaudījumu nenokārtoja, bet dabas zinībās atbildēja tikai uz deviņiem procentiem jautājumu.

Īsu brīdi pēc tam, kad pārbaudījumu rezultātu lapa bija piesprausta pie Svētā Bedas skolas paziņojumu dēļa, doktors Hedlijs piezvanīja Harijam uz Beringtonholu.

��Man bija privāta saruna ar D�onu Geretu no Bristoles klasiskās ģimnāzijas. Es viņam atgādināju, ka Sebastjanam ir simt procenti latīņu valodā un matemātikā. Un to, ka, manuprāt, īstajā laikā viņ� varēs pretendēt pat uz stipendiju universitātē.

��Jums vajadzēja viņam atgādināt arī to,���sacīja Harijs,���ka Sebastjana tēvocis un arī tēvs ir pabeigu�i �o mācību iestādi, turklāt viņa vecaistēvs sers Volters Beringtons reiz bija �ās ģimnāzijas valdes priek�sēdētājs.

��Nedomāju, ka viņam bija nepiecie�ams tāds atgādinājums,���noteica Hedlijs,���ta�u es uzsvēru faktu, ka Sebastjanam eksāmeni bija jākārto laikā, kad viņa vecmāmiņa atradās slimnīcā. Mums atliek vienīgi cerēt, ka viņ� manu vērtējumu ņems vērā.

Tā arī notika. Doktors Hedlijs piezvanīja Harijam nedēļas beigās un pavēstīja, ka Bristoles klasiskās ģimnāzijas direktors ieteicis valdei piedāvāt Sebastjanam vietu pirmā akadēmiskā gada pirmajam semestrim, lai gan viņ� nav nokārtojis divus obligātos pārbaudījumus.

��Pateicos,���tencināja Harijs.����ī ir pirmā labā ziņa, ko esmu uzklausījis vairāku nedēļu laikā.

��Bet,���Hedlijs piebilda,���Gerets man tomēr atgādināja, ka par uzņem�anu vēl lems valde.

Tovakar Harijs bija pēdējais Elizabetes apmeklētājs. Viņ� jau grasījās doties projām, kad sievasmāte no�ukstēja: � Vai vari uzkavēties vēl da�as minūtes, dārgais? Man ar tevi kaut kas jāpārrunā.

��Jā, protams,���atteica Harijs un atkal apsēdās uz gultas malas.

���o rītu es pavadīju kopā ar Dezmondu Sidonsu, mūsu ģimenes advokātu,���Elizabete sacīja, ar grūtībām izrunājot vārdus.���Un es vēlos, lai tu zinātu, ka esmu likusi uzrakstīt jaunu testamentu, jo nespēju paciest domu, ka tā briesmīgā sieviete Vird�īnija Fenvika varētu sildīt rokas pie tā, kas reiz piederējis man.

��Manuprāt, tagad tā vairs nav uzskatāma par problēmu.

Mēs jau nedēļām ilgi neesam nedz ko dzirdēju�i par �o Vird�īniju, nedz arī viņu sastapu�i, tāpēc es pieņemu, ka tur viss ir beidzies.

��Iemesls tam, kālab jūs neesat par viņu dzirdēju�i un neesat viņu sastapu�i, ir tāds, ka viņa vēlas, lai man rastos iespaids par �o attiecību galu. Ne jau sagadī�anās pēc viņa pazuda no skatuves īsi pēc tam, kad D�ailss uzzināja, ka manas dienas ir skaitītas.

��Es esmu pārliecināts, ka tu pārspīlē, Elizabet. Nespēju noticēt, ka Vird�īnija varētu būt tik zemiska.

��Mans dārgais Harij, tu alla� visos centies saskatīt to labāko, jo tev pa�am piemīt tik dāsna dvēsele. Tā bija Emmas veiksmes diena, kad viņa iepazinās ar tevi.

��Jauki, Elizabet, ka tu tā saki, tomēr esmu pārliecināts, ka pēc laika�

��Un tie�i laika man vairs nav.

��Varbūt mums jālūdz, lai Vird�īnija atbrauc tevi apciemot?

��Es D�ailsam esmu vairākkārt devusi mājienus, ka labprāt sastaptos ar Vird�īniju, tomēr ik reizi viņ� atrunājās ar visda�ādākajiem ieganstiem. Un tie kļūst aizvien muļķīgāki un neticamāki. Kā tu domā, kāpēc tā? Nemaz nepūlies atbildēt, Harij. Jo tu būsi pēdējais, kur� izsecinās Vird�īnijas patiesos rīcības iemeslus. Vari būt pārliecināts, ka viņa savu gājienu izdarīs tikai tad, kad es jau bū�u zemes klēpī. ��Smaida atblāzma pazibēja Elizabetes sejā, un viņa vēl piebilda: ��Tomēr man piedurknē joprojām ir viena kārts un to es izspēlē�u tikai tad, kad bū�u jau apbedīta, bet mans gars atgriezīsies kā atriebes eņģelis.���Elizabete sakopoja atliku�os spēkus un sadabūja aploksni, ko bija glabājusi zem spilvena.���Tagad klausies uzmanīgi, Harij,���viņa teica,���tev noteikti jāizpilda mani norādījumi, kas attiecas uz �o vēstuli.���Viņa satvēra Harija roku.���Ja D�ailss vēlētos apstrīdēt manu pēdējo gribu�

��Kālab lai tā būtu?

��Viņ� ir Beringtons, un Beringtoni vienmēr biju�i vāji, kad runa ir par sievietēm. Tātad, ja viņ� vēlētos apstrīdēt manu pēdējo gribu,���Elizabete atkārtoja,���tev �ī vēstule jānodod tiesnesim, kur� izlems, kam jāmanto mans īpa�ums.

��Un� ja viņ� neko nepūlēsies apstrīdēt?���Harijs vaicāja.���Tev �ī vēstule jāiznīcina,���atbildēja Elizabete. Viņas elpa kļuva seklāka ar katru brīdi.���Tu nedrīksti to atvērt un nedrīksti Emmai vai D�ailsam stāstīt par tās eksistenci.���Viņa cie�āk saspieda Harija roku un jau teju nesaklausāmi no�ukstēja: ��Tagad apsoli, Harij Klifton, ka izpildīsi manu lūgumu! Es zinu, ka Vecais D�eks tev iemācīja apzināties godavārda cenu. Ja tu dosi man vārdu, ar to būs pietiekami.

��Es apsolu,���Harijs apliecināja un ielika vēstuli �aketes iek�ējā kabatā.

Elizabete atslābināja tvērienu un atslīga uz spilvena. Viņa smaidīja. Drīz pēc �ās sarunas viņa aizmiga mū�a miegā.

Brokastu laikā Harijs atvēra vēstuli.

Bristoles klasiskā ģimnāzija

Universitātes ceļ�

Bristole

1951. gada 27. jūlijā

Dārgais Kliftona kungs!

Diem�ēl esmu spiests paziņot, ka Jūsu dēls Sebastjans nav�

Harijs spēji piecēlās no krēsla un aizsteidzās pie telefona. Viņ� zvanīja uz vēstules beigās norādīto telefona numuru.

��Direktora kabinets,���kāds atbildēja.

��Vai varu runāt ar Gereta kungu?

��Kas, lūdzu, zvana?

��Harijs Kliftons.

��Es savieno�u, kungs.

��Labrīt, direktor! Mani sauc Harijs Kliftons.

��Labrīt, Kliftona kungs! Es jau gaidīju, ka piezvanīsiet.

��Nespēju aptvert, kā valde varēja pieņemt tik aplamu lēmumu.

��Godīgi sakot, arī es to nespēju, Kliftona kungs. Jo īpa�i tāpēc, ka biju par jūsu dēlu izteicis īpa�u lūgumu.

��Kādu atraidījuma iemeslu viņi minēja?

��Viņi nevar pieļaut izņēmumus kāda iepriek�ējā izlaiduma audzēkņa dēla labā, ja �is zēns nav nokārtojis eksāmenu divos obligātajos priek�metos.

��Un tas bija vienīgais iemesls?

��Nē, ��atteica direktors.���Kāds no valdes locekļiem pieminēja reizi, kad jūsu dēlu aizturēja policija par zādzību veikalā.

���im starpgadījumam ta�u ir pavisam nevainīgs izskaidrojums,���sacīja Harijs, pūlēdamies nezaudēt savaldību.

��Es par to nemaz ne�aubos,���noteica Gerets,���tomēr mūsu jauno valdes priek�sēdētāju tas nekādi neietekmētu.

��Tad es viņam piezvanī�u, kad būsim beigu�i �o sarunu.

Kāds ir viņa vārds?

��Majors Alekss Fi�ers.

D�ailss jutās iepriecināts, tomēr nebija pārsteigts par faktu, ka Svētā Endrū baznīca, kur Elizabete Hārvija reiz tika laulāta un kur kristīti un gāju�i iesvētībā viņas bērni, bija cilvēku pilna. Ģimene, draugi, ikviens, kur� vēlējies izrādīt godu.

Mācītājs Donaldsons cienīgi atgādināja klāteso�ajiem par to, cik daudz Elizabete Beringtone dzīves laikā ir darījusi vietējās sabiedrības labā. Viņ� piebilda, ka bez Elizabetes dāsnajiem ziedojumiem baznīcas torņa atjauno�ana vispār nebūtu iespējama un ka neskaitāmi daudziem cilvēkiem Elizabete ir palīdzējusi, būdama vietējās slimnīcas mecenāte. Tāpat viņ� neaizmirsa atgādināt to, cik liela nozīme Elizabetei bijusi ģimenē, jo īpa�i pēc lorda Hārvija nāves. D�ailss un daudzi citi klāteso�ie jutās atviegloti, ka mācītājs savā runā nebija iekļāvis Hugo Beringtona vārdu.

Savu runu Mācītājs Donaldsons beidza ar vārdiem: � Elizabetes dzīve spēji aprāvās piecdesmit viena gada vecumā, bet nav mūsu ziņā apspriest Visaugstākā lēmumus.

Pēc tam gan D�ailss, gan Sebastjans nolasīja pa nodaļai no Lūkas evaņģēlija. Emma un Greisa nolasīja rindas no mātes iemīļotāko dzejnieku darbiem. Emma bija izvēlējusies �ellija, bet Greisa � Kītsa vārsmas.

Pēc piemiņas dievkalpojuma ļaudis pamazām plūda ārā no baznīcas, un vairāki apvaicājās, kas ir tā pievilcīgā sieviete blakus D�ailsam. Harijs nespēja nedomāt par to, ka Elizabetes pareģojums jau sāk piepildīties. Vird�īnija bija ģērbusies melnā tērpā un stāvēja D�ailsam labajā pusē, kad Elizabetes zārks tika guldīts zemes klēpī. Harijs atcerējās savas sievasmātes vārdus par kārti, kas joprojām paslēpta viņas piedurknē.

Kad bēru ceremonija bija galā, ģimene un da�i tuvākie draugi tika aicināti pievienoties Emmai, D�ailsam un Greisai Beringtonholā, lai kopīgi pieminētu aizgājēju. Vird�īnija gāja no viena viesa pie nākamā un stādījās priek�ā glu�i kā pilntiesīga mājas saimniece. Izskatījās, ka D�ailss to pat nemana vai, ja tomēr mana, nekādā ziņā nav neapmierināts.

��Labdien, esmu lēdija Vird�īnija Fenvika,���viņa sacīja, kad pirmo reizi sastapās ar Harija māti.���Un jūs būtu?

��Es esmu Holkoma kundze,���atbildēja Meizija.���Harijs ir mans dēls.

��Ak, jā. Protams,���atteica Vird�īnija.���Jūs laikam esat viesmīle vai kaut kas tamlīdzīgs?

��Pareizāk būtu sacīt, ka es esmu Grand Hotel mened�ere, � Meizija paskaidroja tonī, kādā tika galā ar apnicīgiem apmeklētājiem.

��Jā, protams, protams. Tomēr man vēl nepiecie�ams mazliet laika, lai pierastu, ka arī sievietes strādā algotu darbu. Redziet, manā ģimenē sievietes nekad nav strādāju�as,���Vird�īnija noteica un ātri devās pie citiem viesiem, lai Meizija neko nepagūtu pateikt.

��Kas jūs esat?���vaicāja Sebastjans.

��Es esmu lēdija Vird�īnija Fenvika. Bet kas esi tu, jaunais cilvēk?

��Sebastjans Kliftons.

��Ak, jā. Vai tavam tēvam beidzot izdevās sameklēt skolu, kura būtu gatava tevi uzņemt?

��Septembrī es uzsāk�u mācības Bī�kroftas abatijā, ��attrauca Sebastjans.

��Tā nav slikta skola,���teica Vird�īnija,���tomēr nav no iecienītāko mācību iestā�u virknes. Mani trīs brāļi izglītojās Herovā, glu�i kā visi pārējie Fenviki septiņās mūsu ģimenes paaudzēs.

��Un kur mācījāties jūs?���vaicāja Sebastjans, kad pie viņiem piesteidzās D�esika.

��Sebastjan, vai esi redzējis Konstabla darbus?���viņa taujāja.���Meitenīt, nepārtrauc mani, kad runāju,���aizrādīja Vird�īnija.���Tas ir �ausmīgi nepieklājīgi.

��Atvainojiet, jaunkundz,���sacīja D�esika.

��Es neesmu nekāda jaunkundze! Kad vērsies pie manis, tev vienmēr jāsaka �lēdija Vird�īnija�.

��Lēdija Vird�īnija, vai jūs redzējāt Konstabla darbus?

��Jā, noteikti. Un �eit skatāmais neatpaliek no trijiem, kas ir manas ģimenes kolekcijā. Tomēr tas nav tik labs kā mūsu Tērners. Vai esi dzirdējusi par Tērneru?

��Jā, lēdija Vird�īnija,���atteica D�esika.���D�ozefs Melords Viljams Tērners. Iespējams, sava laikmeta di�ākais ainavists.

��Mana māsa ir māksliniece,���paskaidroja Sebastjans.

��Es domāju, ka viņa ir tikpat laba kā Tērners.

D�esika iesmējās. � Atvainojiet viņu, lēdija Vird�īnija! Mamma vienmēr atgādina, ka viņam ir tieksme visu pārspīlēt.

��Noteikti,���sacīja Vird�īnija un devās uzmeklēt D�ailsu, jo uzskatīja, ka pienācis laiks viesiem doties projām.

D�ailss pavadīja mācītāju līdz durvīm, un pārējiem vēl paliku�ajiem bēru viesiem tas bija uzskatāms mājiens, ka arī viņiem jāiet. Aizvēris durvis aiz pēdējā aizgāju�ā viesa, viņ� atviegloti nopūtās un atgriezās viesistabā pie ģimenes.

��Man liekas, ka viss bija tik labi, cik vien tas �ādos apstākļos iespējams,���viņ� sacīja.

��Lai gan bija arī da�i tādi, kas piemiņas pasākumu vairāk uztvēra kā svinības,���piebilda Vird�īnija.

��Veco zēn, vai tev nebūtu iebildumu,���D�ailss vērsās pie Harija,���ja mēs pārģērbtos vakariņām? Vird�īnija �ādas lietas ievēro ļoti stingri.

��Mēs nevaram atļauties pārkāpt standartus,���sarunā iejaucās Vird�īnija.

��Mans tēvs gan tos pārkāpa, cik vien spēja,���sacīja Greisa, un Harijam nācās apslāpēt smieklus.���Vēlos brīdināt, lai ar mani nerēķināties. Jādodas atpakaļ uz Kembrid�u, jāgatavojas pārbaudei. Jebkurā gadījumā, ��viņa piebilda,���es esmu ģērbusies piemēroti bērēm, bet ne viesībām. Nepūlieties mani pavadīt, es pati atradī�u ceļu.

Kad Harijs un Emma nokāpa lejā uz vakariņām, D�ailss viņus gaidīja viesistabā.

Mārsdens ielēja visiem pa glāzei sausā �erija, bet pēc tam izgāja no istabas, lai pārliecinātos, ka viss norit nevainojami un ēdiens tiks pasniegts laikus.

��Tik skumj� notikums,���ierunājās Harijs.���Iedzersim �o glāzi, pieminot lielisko lēdiju!

��Par lielisko lēdiju,���piebalsoja D�ailss un Emma, paceldami glāzes. Istabā līganā gaitā ienāca Vird�īnija.

��Vai jūs runājāt par mani?���viņa vaicāja bez mazākās ironijas.

D�ailss iesmējās, bet Emma ar apbrīnu noraudzījās uz Vird�īnijas lielisko tērpu, kas bija �ūts no brīni�ķīga zīda tafta un aizslaucīja jebkādas atmiņas par viņas valkātajām sēru drānām. Vird�īnija pieskārās savai briljantu un rubīnu kaklarotai, lai būtu pilnīgi dro�a, ka Emma to ir pamanījusi.

��Cik brīni�ķīgs juveliermākslas paraugs,���uzslavēja Emma, uztvērusi mājienu, bet D�ailss pasniedza Vird�īnijai d�inu ar toniku.

��Paldies!���atteica Vird�īnija.���Tā reiz piederēja manai vecvecmāmiņai atraitnei grāfienei no Vestmorlendas, kura savā testamentā to novēlēja man.���Mārsden,���viņa sacīja, vērsdamās pie virssulaiņa, kur� bija tikko atgriezies viesistabā, ��ziedi manā istabā ir sāku�i vīst. Jūs varētu tos nomainīt, pirms es �ovakar do�os pie miera.

��Protams, milēdij. Ser D�ails, ja vien esat gatavi, ēdiens ir galdā.

��Nezinu, kā jūs,���teica Vird�īnija,���bet es esmu izsalkusi. Vai varam doties pie galda?���Nesagaidījusi atbildi, viņa pieķērās D�ailsam pie rokas un vedināja visus ārā no viesistabas.

Maltītes laikā Vird�īnija mieloja visus ar stāstiem par saviem sen�iem, un pēc viņas vārdiem varēja secināt, ka tie�i viņi biju�i Britu impērijas mugurkauls. Ģenerāļi, bīskapi, ministri� protams, arī da�as melnās avis � to viņa atzina � kurā ģimenē gan tādu nav? Līdz brīdim, kad deserts bija gandrīz galā, viņai īsti neatlika laika ne elpu atvilkt no runā�anas. Un tad D�ailss paziņoja satrieco�us jaunumus. Viņ� ar karoti pieskandināja pie savas vīna glāzes, lai būtu dro�s, ka visi uzmanīgi klausās.

��Man ir da�as brīni�ķīgas ziņas, un es vēlos dalīties ar jums,���viņ� pavēstīja.���Vird�īnija ir izrādījusi man lielu godu un piekritusi kļūt par manu dzīvesbiedri.

Telpā iestājās neveikls klusums. Beidzot Harijs saņēmās un sacīja: � No sirds apsveicu. � Emmai kaut kā izdevās izmocīt vārgu smaidu. Kamēr Mārsdens atkorķēja �ampanieti un piepildīja glāzes, Harijs nevil�us iedomājās par to, ka ir aizritēju�as vien da�as stundas, kop� Elizabete guldīta zemes klēpī, bet Vird�īnija jau rīkojas tie�i tā, kā aizgājēja bija paredzējusi.

��Protams, kad mēs būsim apprecēju�ies,���ierunājās Vird�īnija un maigi pieskārās D�ailsa vaigam,����eit notiks zināmas izmaiņas. Tomēr es nespēju iedomāties, ka jums �ī vēsts nāk kā pārsteigums,���viņa turpināja un silti uzsmaidīja Emmai.

Izskatījās, ka D�ailss glu�i kā apburts klausās katrā viņas vārdā un ik teikuma beigās tikai atzinīgi pamāj ar galvu.

��D�ailss un es,���Vird�īnija klāstīja,���mēs esam ieplānoju�i pavisam drīz pēc laulībām pārcelties uz Beringtonholu, bet priek�ā vēl ir vispārējās vēlē�anas, tādēļ kāzas uz da�iem mēne�iem nāksies atlikt. Tātad jums laika būs vairāk nekā pietiekami, lai atrastu citu vietu dzīvo�anai.

Emma nolika savu �ampanie�a glāzi un paraudzījās uz brāli, kur� izvairījās no viņas skatiena.

��Esmu pārliecināts, Emma, ka tu sapratīsi,���viņ� sacīja,���mēs gribam sākt mūsu laulības dzīvi ar to, ka Vird�īnija kļūst par pilntiesīgu saimnieci Beringtonholā.

��Protams,���atteica Emma.���Godīgi sakot, es bū�u pat ļoti laimīga atkal atgriezties Menorhausā, kur bērnībā esmu pavadījusi tik daudzas laimīgas stundas.

Vird�īnija nikni palūkojās uz savu līgavaini.

��Ak����D�ailss beidzot izstomīja.���Es biju nodomājis Menorhausu pasniegt Vird�īnijai kā dāvanu par godu mūsu kāzām.

Emma un Harijs raudzījās viens uz otru, bet neviens no viņiem nepaguva kaut ko sacīt, jo ierunājās Vird�īnija. � Man ir divas padzīvoju�as krustmātes. Abas glu�i nesen kļuvu�as par atraitnēm. Viņām tā būtu ārkārtīgi piemērota vieta.

��D�ails, vai tu kaut reizi padomāji par to, kas būtu piemēroti man un Harijam?���vaicāja Emma un cie�i skatījās uz savu brāli.

��Varbūt jūs varētu pārcelties uz kādu no koted�ām, kas atrodas īpa�uma teritorijā? ��ierosināja D�ailss.

��Manuprāt, tas nebūtu pieņemami, dārgais,���iebilda Vird�īnija un saņēma D�ailsu aiz rokas.���Mēs nedrīkstam aizmirst, ka es esmu ieplānojusi pla�u saimniecību. Tādu, kas atbilstu manam statusam. Es ta�u esmu grāfa meita!

��Man nav nekādas vēlē�anās dzīvot koted�ā, ��sacīja Emma, teju vai izspļaudama �os vārdus.���Mēs pa�i varam atļauties nopirkt sev māju dzīvo�anai. Paldies.

��Ne�aubos, ka jūs to varat, dārgā, ��piekrita Vird�īnija.���Galu galā, D�ailss man ir sacījis, ka Harijs ir visai veiksmīgs rakstnieks.

Emma izlikās nedzirdam viņas piezīmi, bet pagriezās pret savu brāli un teica: � Kā gan tu vari būt tik ļoti pārliecināts, ka varēsi Menorhausu dāvināt? Kāpēc esi tik dro�s, ka tā ir tava?

��Jo pirms kāda laika mamma parādīja man savu testamentu un es to izlasīju teikumu pa teikumam. Es labprāt izstāstī�u, kas tajā rakstīts, ja vien jūs ar Hariju to vēlaties un tas jums palīdzētu nākotnes plāno�anā.

��Patie�ām nedomāju, ka mammas bēru diena ir pats labākais laiks viņas testamenta noteikumu apsprie�anai.

��Dārgais, es nevēlos izskatīties neiejūtīga,���iejaucās Vird�īnija,���tomēr vēlos atgādināt, ka rīt no rīta es atgrie�os Londonā, bet pēc tam gandrīz viss mans laiks būs vajadzīgs, lai sagatavotos kāzām, tāpēc, manuprāt, �o jautājumu apsprie�ana būtu ļoti nepiecie�ama tie�i tagad, kad esam visi kopā. ��Viņa pagriezās pret D�ailsu un viņam mīļi uzsmaidīja.

��Es piekrītu Vird�īnijai,���viņ� teica.���Tagad ir īstais laiks. Varu apliecināt, Emma, ka māte ir paredzējusi ļoti adekvātu daļu gan tev, gan Greisai. Katrai ir atstāti desmit tūksto�i mārciņu un katrai vienāda daļa viņas dārglietu. Sebastjanam viņa ir atstājusi piecus tūksto�us, kurus viņ� mantos, kad būs sasniedzis atbilstīgu vecumu.

���im bērnam patie�ām paveicies!���Vird�īnija noteica.���D�esikai viņa ir novēlējusi savu Tērnera gleznu. Tomēr tā paliks ģimenē, līdz meitene būs sasniegusi divdesmit viena gada vecumu.���Ar �o teikumu Vird�īnija pilnībā atklāja to, ka D�ailss ir viņai visos sīkumos izstāstījis mātes testamentā minēto vēl ilgi pirms tam, kad grasījās par to stāstīt māsām.���Patie�ām dāsni,���Vird�īnija nerimās.���Turklāt jāatceras, ka D�esika pat nav �ās ģimenes piederīgā.

��Mēs uz D�esiku raugāmies kā uz meitu,���asi iebilda Harijs.���Un tie�i tā pret viņu arī izturamies.

��Pusmāsa. Laikam jau tas būtu precīzāks apzīmējums,���paziņoja Vird�īnija.���Mēs nedrīkstam aizmirst, ka viņa ir no Barnardo bāreņu nama, turklāt vēl arī ebrejiete. Es esmu no Jork�īras, un laikam jau tāpēc man patīk visu saukt īstajos vārdos.

��Bet es esmu no Gloster�īras, un laikam tāpēc man ir tieksme,���atcirta Emma,���viltīgas draņķes dēvēt par viltīgām draņķēm.

Emma piecēlās un noteiktā solī izgāja no istabas. Pirmo reizi tā vakara laikā D�ailss izskatījās apmulsis. Tagad Harijs bija pilnīgi pārliecināts � ne D�ailss, ne arī Vird�īnija nezina par Elizabetes jauno testamentu. Viņ� rūpīgi apdomāja vārdus un tad sacīja: � Emma pēc bērēm ir pārāk uzbudināta. Esmu pārliecināts, ka rīt viņa jutīsies jau labāk.

Viņ� salocīja salveti, novēlēja viņiem labu nakti un aizgāja, vairs ne vārda nesacīdams.

Vird�īnija paraudzījās uz savu līgavaini. � Tu biji lielisks, Trusīt. Man tomēr jāteic, ka tavā ģimenē gan visi ir viegli aizvainojami. Bet laikam jau pēc visa, ko viņiem nācies piedzīvot, tas nav nekas neparasts. Lai nu kā, tomēr es paredzu, ka nākotnei tas neko labu nesola.

�Raida BBC. �īs ir ziņas, un tās lasa Alvars Lidels. �orīt pulksten desmitos premjerministrs Etlija kungs audiencē pie karaļa lūdza atļauju Viņa Majestātei atlaist parlamentu un izsludināt vispārējās vēlē�anas valstī. Etlija kungs atgriezās valdības ēkā un paziņoja, ka vēlē�anas notiks ceturtdien, divdesmit piektajā oktobrī.�

Nākamajā dienā se�i simti divdesmit divi parlamenta locekļi sakravāja somas, atvadījās no kolēģiem un atgriezās savos vēlē�anu apgabalos, lai sagatavotos cīņai. Viņu vidū bija arī sers D�ailss Beringtons, Leiboristu partijas kandidāts, Bristoles doku strādnieku pārstāvis.

Kādā rītā pie brokastīm D�ailss pateica Harijam un Emmai, ka Vird�īnija viņam nepievienosies pirmsvēlē�anu kampaņā. Emma pat necentās slēpt savu atvieglojumu.

��Vird�īnijai liekas, ka viņas klātbūtnes dēļ es pat varētu zaudēt kādu vēlētāju balsis,���atzinās D�ailss.���Galu galā neviens no viņas ģimenes nekad nav balsojis par leiboristiem. Viens vai divi, iespējams, atbalstīju�i liberāļus, ta�u leiboristus nekad.

Harijs iesmējās. � Vismaz kaut kas kopīgs mums ir.

��Ja leiboristi vēlē�anās uzvarēs,���sacīja Emma,���kā tev �ķiet, vai Etlija kungs varētu uzaicināt tevi pievienoties Ministru kabinetam?

��Dievam vien zināms. Tas cilvēks savas kārtis tur tik cie�i piespiestas sev pie krūtīm, ka arī pats tās saskata tikai ar grūtībām. Lai nu kā, bet vēlē�anas jau ir pavisam tuvu, un nav nekādas nozīmes prātot par to, kas būs. Jāgaida rezultāti.

��Man jau liekas,���sacīja Harijs,���ka �ajā reizē atgriezīsies �ēr�ils. Tikai briti ir spējīgi izslēgt no spēles premjerministru pēc tam, kad viņ� tikko izvedis tautu no kara.

D�ailss ieskatījās pulkstenī. � Es nevaru atļauties te sēdēt un pļāpāt, � viņ� teica. � Mani gaida Kronē�anas ielā.

Vai pievienosies man, Harij? � viņ� smaidot vaicāja.

��Vai tu joko? Es nespēju iztēloties sevi aicinām cilvēkus, lai viņi balso par tevi. Es aizbiedē�u vairāk cilvēku nekā Vird�īnija.

��Kāpēc tad tā? ��jautāja Emma.���Tu tikko esi izdevējam iesniedzis savu jauno manuskriptu. Un alla� apgalvo, ka personiskā pieredze ir daudz vairāk vērta, nekā sēdē�ana bibliotēkā, lai nebeidzami pārbaudītu faktus.

��Bet man paredzēta ļoti aizņemta diena,���iebilda Harijs.

��Protams,���neatlaidās Emma.���Tad paskatīsimies. Tev no rīta jāaizved D�esika uz skolu un� ak jā, pēcpusdienā jāaizbrauc viņai pakaļ un jāatved uz mājām.

��Labi, labi. Es tev pievieno�os, D�ails,���padevās Harijs.���Ta�u tikai kā novērotājs. Tev tas ir jāsaprot.

��Labdien, kungs! Mani sauc D�ailss Beringtons. Ceru, ka divdesmit piektā oktobra vēlē�anās varu rēķināties ar jūsu atbalstu,���viņ� sacīja, kad bija apstājies, lai aprunātos ar kādu potenciālo vēlētāju.

��Pavisam noteikti jūs to varat, Beringtona kungs. Es vienmēr balsoju par torijiem.

��Paldies,���tencināja D�ailss un veicīgi pārmetās pie cita potenciālā vēlētāja.

��Bet tu ta�u esi leiboristu kandidāts!���Harijs atgādināja sievas brālim.

��Vēlē�anu biļetenā nekas nav minēts par piederību partijām,���atteica D�ailss,���tur ir tikai kandidātu saraksts. Kāpēc lai es būtu sagrāvis viņa ilūzijas? Labdien, mani sauc D�ailss Beringtons un es ceru, ka�

��Turpini vien cerēt, jo es netaisos balsot par sapuvu�o sabiedrības krējumu!

��Bet es ta�u esmu leiboristu kandidāts!���protestēja D�ailss.

��Tas tev netraucē būt tādam pa�am kā citi! Tu glu�i vienkār�i esi savas �ķiras nodevējs!

Harijs pūlējās nesmieties, kad neapmierinātais cilvēks devās projām.

��Labdien, kundze! Mani sauc D�ailss Beringtons.

��Cik patīkami ar jums iepazīties, ser D�ails! Esmu jūs apbrīnojusi jau kop� jūsu varonīgās rīcības Tobrukā. ��D�ailss zemu paklanījās.���Lai gan parasti es balsoju par liberāļiem, �ajā gadījumā jūs varat rēķināties ar manu balsi.

��Paldies, kundze!���D�ailss tencināja.

Sieviete pagriezās pret Hariju, kur� pacēla cepuri un uzsmaidīja viņai. � Un manā priek�ā jums nav jāpaceļ cepure, Kliftona kungs. Es zinu, ka esat dzimis Stilhausleinā, bet apkaunojo�ā kārtā balsojat par torijiem. Jūs esat savas �ķiras nodevējs, � viņa piebilda un aizsoļoja projām.

Nu bija pienākusi D�ailsa kārta smieties.

��Es laikam neesmu radīts politikai,���noteica Harijs.

��Labdien, kungs! Mani sauc�

��D�ailss Beringtons. Jā, es zinu,���vīrietis atteica un izvairījās paspiest D�ailsa pastiepto roku.���Jūs jau pirms pusstundas ar mani sasveicinājāties. Beringtona kungs, es jums jau sacīju, ka par jums balso�u. Tikai tagad vairs par to neesmu tik dro�s.

��Vai vienmēr ir tik ļauni?���vaicāja Harijs.

��Ak, var būt pat ļaunāk. Ja reiz esi izlicis savu galvu vairāksolī�anā, nebrīnies, ja kāds sadomās tev iemest ar sapuvu�u tomātu.

��Es nekad nevarētu kļūt par politiķi,���teica Harijs,���jo visu uztveru pārāk personiski.

��Tad jau tu dro�i vien nokļūsi Lordu palātā, ��minēja D�ailss un apstājās pie kroga.���Domāju, ka mums noderētu kāda pinte alus, pirms atkal atgrie�amies kaujas laukā.

��Manuprāt, es �ajā krogā vēl nekad neesmu bijis,���sacīja Harijs, skatīdamies uz izkārtni, uz kuras attēlotais brīvprātīgais aicināja viņus iek�ā.

��Es arī ne. Bet līdz vēlē�anu dienai man nāksies izstaigāt visus krodziņus, kas atrodas manā vēlē�anu apgabalā. �ādu iestā�u īpa�niekiem vienmēr patīk paust savu viedokli.

��Kuram gan gribas kļūt par parlamenta locekli?

��Ja tev jāuzdod �āds jautājums,���atzina D�ailss, kad abi iegāja pa durvīm,���tu nekad nesapratīsi, cik aizraujo�as trīsas rada pirmsvēlē�anu cīņa, pa�as vēlē�anas, pēc tam vietas ieņem�ana parlamentā un nozīmīgas lomas spēlē�ana neatkarīgi no tā, cik mazu apgabalu pārstāvi. Tas gandrīz līdzinās karo�anai. Tikai bez lodēm.

Harijs ieņēma vietu klusā alkovā kroga dziļumā, bet D�ailss izvēlējās bāru. Viņ� pļāpāja ar bārmeni, kad Harijs bija nolēmis atgriezties, un pievienojās viņam.

��Atvaino, veco zēn! Es nedrīkstu slapstīties pa kaktiem. Man jābūt redzamam visu laiku. Pat tad, ja nolemju mazliet atpūsties.

��Bet es biju cerējis ar tevi pārrunāt da�as konfidenciālas lietas,���sacīja Harijs.

��Tad tev nāksies vienkār�i runāt klusākā balsī. Bārmen, divas puspintes rūgtā, lūdzu!���pasūtīja D�ailss un tad pievērsās Harijam, lai uzklausītu, kas viņam sakāms.

Laiku pa laikam kāds papliķēja D�ailsam pa muguru � ne visi no viņiem bija skaidrā � un ieteica, kā vadīt valsti. Viņ� tika uzrunāts visda�ādākajos vārdos, sākot ar �ser� un beidzot ar �tu, draņķi�.

��Nu, kā manam māsasdēlam klājas jaunajā skolā? ��vaicāja D�ailss, kad bija iztuk�ojis savu glāzi.

��Neizskatās, ka Bī�krofta viņam patiktu labāk par Svētā Bedas skolu. Es runāju ar direktoru, un viņ� pateica tikai to, ka Sebastjans ir ļoti gudrs un viņam gandrīz dro�i tiks piedāvāta vieta Oksfordā. Puikam joprojām sagādā grūtības atrast draugus.

��Man �ēl, ka tā, ��sacīja D�ailss.���Varbūt viņ� glu�i vienkār�i ir kautrīgs. Kad tu pirmo reizi ieradies Svētā Bedas skolā, arī tevi neviens nemīlēja.���Viņ� atkal pievērsās bārmenim: ��Vēl divas puspintes, lūdzu.

��Tūdaļ, ser!

��Un kā klājas manai labākajai draudzenei?���vaicāja D�ailss.

��Ja tu runā par D�esiku,���teica Harijs,���tev nāksies stāties garā cienītāju rindā. �o mazo meitenīti mīl pilnīgi visi, sākot no Kleopatras un beidzot ar pastnieku. Tomēr viņa mīl tikai savu tēti.

��Kad tu viņai pateiksi, kur� ir viņas īstais tēvs?���D�ailss vaicāja, pieklusinājis balsi.

��Es nemitīgi vaicāju sev to pa�u. Un nemaz nevajag atgādināt, ka es tikai radu nākotnes problēmas. Man neviens brīdis neliekas īsti piemērots.

��Tāda īstā brī�a nemaz nebūs,���aizrādīja D�ailss.���Tikai neatliec to pārāk ilgi, jo vari būt dro�s, ka Emma viņai nekad neko neteiks. Un par Sebastjanu varu sacīt, ka viņ� noteikti pats ir visu sapratis.

��Kāpēc tu tā saki?

��To mēs �eit nevaram apspriest,���D�ailss noteica, kad jau kārtējais potenciālais vēlētājs uzsita viņam pa muguru.

Bārmenis uzlika uz letes divas puspintes. � Deviņi pensi, ser.

Tā kā Harijs bija maksājis par pirmajiem dzērieniem, tad pieņēma, ka tagad būtu kārta maku atdarīt D�ailsam.

��Piedod,���teica D�ailss,���bet man nav atļauts maksāt.

��Nav atļauts maksāt?

��Nav. Pirmsvēlē�anu kampaņas laikā neviens kandidāts nedrīkst pirkt alkoholiskos dzērienus.

��Ak tā, ��bilda Harijs.���Nu es redzu, kāpēc kļū�ana par mūsu parlamenta locekli varētu likties kārdino�a.

��Kāds vēl nodomātu, ka es vēlos nopirkt tavu balsi. Tas ir iegājies no vēlē�anu apgabalu reformas laikiem.

��Man nu gan vajadzētu vairāk nekā tikai puspinti, lai es balsotu par tevi!���paziņoja Harijs.

��Runā klusāk,���aizrādīja D�ailss.���Ja pat manas māsas vīrs negrasās balsot par mani, tad presei ir pilnas tiesības vaicāt, kāpēc lai vispār kāds to vēlētos darīt.

���is noteikti nav piemērots brīdis, lai apspriestu ģimenes lietas. Vai pievienosies mums ar Emmu svētdienas vakariņās?

��Nav ne mazāko cerību. Man svētdien jāierodas uz trim dievkalpojumiem. Un neaizmirsti, ka tā ir pēdējā svētdiena pirms vēlē�anām!

��Ak Dievs!���noteica Harijs.���Vai vēlē�anas ir jau nākamajā ceturtdienā?

��Sasodīts!���izgrūda D�ailss.���Ir tāds zelta likums, ka torijam nekad nedrīkst atgādināt par vēlē�anu datumu. Tagad man jāpaļaujas uz Dieva �ēlastību, un es joprojām nezinu, kura pusē viņ� ir nostājies. Man nāksies svētdien krist ceļos un kaismīgi lūgties, lai vēlē�anu iznākums būtu man labvēlīgs.

��Vai tev patie�ām tas viss jādara, lai iegūtu vien da�as papildu balsis?

��Protams, ka jādara, ja tu pārstāvi marginālu vēlē�anu apgabalu. Un neaizmirsti, ka baznīcu apmeklē daudzkārt vairāk cilvēku, nekā jebkad ierodas uz manām politiskajām sanāksmēm.

��Un man likās, ka baznīcai jāpaliek neitrālai.

��Tā tie�ām vajadzētu būt. Mācītāji alla� apgalvo, ka par politiku vispār neinteresējas, tomēr līdz nelabumam nopūlas paziņot savai draudzei, par kādu partiju viņi balsos.

��Vai vēlies vēl puspinti? Ja reiz es maksāju�

��Nē. Es nedrīkstu tērēt vēl vairāk laika pļāpā�anai ar tevi. Tu pat neesi no �ā vēlē�anu apgabala. Un pat ja būtu, vienalga par mani nebalsotu.���D�ailss piecēlās no krēsla, paspieda roku bārmenim un izsteidzās uz ielas. Tur viņ� uzsmaidīja jau pirmajam sastaptajam cilvēkam.���Labdien, kungs! Mani sauc D�ailss Beringtons, un es ceru, ka nākamās ceturtdienas vēlē�anās varē�u rēķināties ar jūsu atbalstu.

��Es nedzīvoju �ajā vēlē�anu apgabalā. Uz vienu dienu esmu ieradies no Birmingemas.

Vēlē�anu dienā D�ailsa aģents Grifs Haskinss viņam sacīja, ka ir pārliecināts par vēlētājiem no Bristoles doku apgabala. Viņi cīnīsies par savu kandidātu, jo vēlēsies panākt, lai viņ� atkal atgrie�as Pārstāvju palātā. Pat tad, ja balsu pārsvars nebūs tik liels. Tomēr viņ� nebija pārliecināts, ka Leiboristu partija saņems varas gro�us.

Grifam izrādījās taisnība. Tūksto� deviņi simti piecdesmit pirmā gada divdesmit septītajā oktobrī trijos naktī tika pasludināts, ka pēc trīskārtējas balsu pārskaitī�anas sers D�ailss Beringtons ar �etrsimt �etrpadsmit balsīm ir ievēlēts parlamentā, kur pārstāvēs Bristoles doku apgabalu.

Kad visi rezultāti bija apkopoti, izrādījās, ka lielu balsu pārsvaru un līdz ar to septiņpadsmit vietas parlamentā ir ieguvusi Konservatīvā parija un Vinstons �ēr�ils kā �ās partijas līderis atkal ieņems premjerministra amatu.

Nākamajā pirmdienā D�ailss atgriezās Londonā un ieņēma savu vietu parlamenta Pārstāvju palātā. Varas gaiteņos sa�ukstējās, ka torijiem nepavisam nav gājis tik veiksmīgi kā cerēts un dro�i vien nenāksies gaidīt ilgi līdz jaunām vēlē�anām.

D�ailss zināja, ka ar tik mazu balsu skaitu, kādu bija ieguvis viņ�, vajadzēs ļoti cīnīties par savu politisko nākotni. Ja viņam neizdosies uzvarēt, tas varētu nozīmēt arī to, ka pienāku�as beigas viņa darbam parlamentā.

Virssulainis uz sudraba paplātes atnesa D�ailsam pasta sūtījumus. D�ailss visu ātri izskatīja, kā bija pieradis to darīt katru rītu. Garenās brūnās aploksnes viņ� nolika vienā malā, bet baltās kvadrātveidīgās � otrā, lai uzreiz izlasītu. Tajā rītā viņa uzmanību piesaistīja kāda garena balta un plāna aploksne ar Bristoles marku uz tās. D�ailss to atvēra.

Viņ� izņēma vienu papīra lapu, kas bija adresēta �Visām iesaistītajām personām�. Vēstuli izlasījis, viņ� pacēla galvu un uzsmaidīja Vird�īnijai, kura bija pievienojusies viņam pie brokastu galda.

��Jau nākamajā tre�dienā viss būs nokārtots,���viņ� pavēstīja.

Vird�īnija turpināja lasīt Daily Express un pat neparaudzījās uz D�ailsu. Viņa alla� rītu iesāka ar melnas kafijas tasi un tenku sleju, lai zinātu, ko dara viņas draugi un kādas debitantes tajā gadā tiks pie aplidotājiem, bet kurām nav nekādu cerību.

��Kas būs nokārtots?���viņa vaicāja, nepārtraukdama lasī�anu.

��Mammas testamenta lieta.

Vird�īnija piepe�i aizmirsa par debitantēm, salocīja laikrakstu un mīļi uzsmaidīja D�ailsam. � Pastāsti, mīļais!

��Testamenta atvēr�ana un nolasī�ana notiks Bristolē nā-

kamajā tre�dienā. Mēs varam aizbraukt turp jau otrdienas vakarā, pārnak�ņot Beringtonholā un nākamajā dienā doties uz nolasī�anu.

��Cikos tā paredzēta?

��Vienpadsmitos no rīta. �Mār�ala, Beikera un Sidonsa� birojā, ��D�ailss atbildēja, vēlreiz ieskatījies vēstulē.

��Trusīt, vai tev būtu milzīgi iebildumi, ja mēs brauktu agri tre�dienas rītā? Nedomāju, ka spē�u paciest vēl vienu vakaru kopā ar tavu ne�petno māsu un izturēties jauki pret viņu.

D�ailss jau grasījās kaut ko sacīt, tomēr pārdomāja. � Protams, mīļotā.

��Pārstāj mani saukt par �mīļoto�, Trusīt! Tas ir tik ļoti nodrāzts vārds.

��Ko esi ieplānojusi �ai dienai, dārgā?

��Mana diena būs rosīga, kā jau parasti. Liekas, man tagad vairs nav ne mirkļa atelpas. �orīt paredzēta kārtējā kleitas uzlaiko�ana, pēc tam pusdienas kopā ar līgavas māsām, bet vēlāk jātiekas ar ēdiena piegādātājiem. Viņi mani vai beidz nost ar jautājumiem par viesu skaitu!

��Un kādas ir pēdējās aplēses?���vaicāja D�ailss.

��No manas puses vairāk par diviem simtiem, simt trīsdesmit no tavējās. Es gribētu nākamajā nedēļā nosūtīt ielūgumus.

��Man nekas nav iebilstams,���atteica D�ailss.���Runājot par to� tikko atcerējos,���viņ� piebilda.���Es saņēmu apsolījumu, ka drīkstēsim pieņem�anu rīkot apak�nama terasē. Laikam jau man jāuzaicina arī Pārstāvju palātas priek�sēdētājs.

��Protams, Trusīt. Viņ� galu galā ir no Konservatīvo partijas.

��Un dro�i vien arī Etlija kungu,���D�ailss piesardzīgi ieminējās.

��Neesmu gan īsti dro�a, kā tētis reaģēs, ja uz viņa vienīgās meitas kāzām ieradīsies Leiboristu partijas līderis. Man dro�i vien vajadzēs palūgt, lai viņ� uzaicina �ēr�ila kungu.

Nākamajā tre�dienā D�ailss savā Jaguar brauca pa Kadagangārdenu un apturēja auto pie mājas, kurā atradās Vird�īnijas dzīvoklis. Viņ� piezvanīja pie ārdurvīm un cerēja sagaidīt līgavas uzaicinājumu pievienoties viņai brokastīs.

��Lēdija Vird�īnija vēl nav nākusi lejā, ��sacīja virssulainis.���Ja jūs pagaidītu viesistabā, es jums atnestu tasi kafijas un rīta laikrakstus.

��Paldies, Meison,���D�ailss pateicās virssulainim, kur� reiz privātā sarunā bija atzinies, ka ir balsojis par leiboristiem.

D�ailss iekārtojās ērtā krēslā, un viņam tika piedāvāts izvēlēties Express vai Telegraph. Viņ� izlēma par labu Telegraph, jo viņa uzmanību piesaistīja kāds virsraksts pirmajā lappusē. Eizenhauers bija paziņojis, ka atbalstīs prezidentu. �āds lēmums D�ailsu nepārsteidza, lai gan viņam labāk būtu paticis uzzināt, ka ģenerālis paudīs atbalstu republikāņiem. Vēl pavisam nesen nevienam nebija īsti skaidrs, kuras partijas atbalstītājs viņ� ir. Gan demokrāti, gan arī republikāņi bija ieinteresēti viņu piesaistīt.

Ik pa brīdim D�ailss skatījās pulkstenī, tomēr no Vird�īnijas nebija ne miņas. Kad pulkstenis uz kamīna malas vēstīja, ka pagājusi jau pusstunda, viņ� sāka lasīt rakstu septītajā lappusē. Tajā bija teikts, ka Lielbritānija apsverot iespēju izbūvēt savu pirmo automaģistrāli. Lappusēs, kurās tika atspoguļotas norises parlamentā, bija raksts par Korejas karu, kas nonācis strupceļā. Bija publicēta arī D�ailsa runa, kurā viņ� aicināja ieviest �etrdesmit astoņu stundu darba nedēļu un katru stundu, kas pārsniegtu �o limitu, uzskatīt par virsstundu un attiecīgi maksāt par to. Tur bija arī D�ailsam neglaimojo�s redakcijas komentārs par �o tematu. Viņ� pasmaidīja. Galu galā, ko gan citu varēja gaidīt no Telegraph. Brīdī, kad D�ailss lasīja par princesi Elizabeti, kura posās janvārī doties jūras ceļojumā uz Āfriku, istabā iesteidzās Vird�īnija.

��Piedod, dārgais, ka liku tev gaidīt! Es nekādi nevarēju izlemt, ko vilkt mugurā.

Viņ� piecēlās un noskūpstīja līgavu uz abiem vaigiem, pakāpās soli atpakaļ un kārtējo reizi nodomāja, ka viņam ir ļoti palaimējies, jo �ī skaistā sieviete dāvājusi viņam uzmanību.

��Tu izskaties pasakaini,���viņ� uzslavēja, apbrīnodams dzelteno kleitu, kura izcēla sievietes slaido, graciozo augumu. �o tērpu viņ� vēl nebija redzējis ne reizi.

��Uz testamenta atvēr�anu varbūt mazliet riskanti ierasties �ādā tērpā? ��vaicāja Vird�īnija un apgriezās, lai apģērbu labāk varētu novērtēt.

��Nekādā ziņā, ��teica D�ailss.���Kad tu ienāksi, neviens vairs nespēs domāt par kaut ko citu.

��Cerēsim, ka tā, ��sacīja Vird�īnija un ieskatījās savā pulkstenī. ��Dievs! Vai tie�ām jau ir tik vēls? Laikam būs pareizāk brokastis aizmirst, ja vien vēlamies ierasties laikus. Lai arī mēs jau zinām, kas sacīts tavas mātes testamentā, tomēr būs jārada iespaids, ka tā nepavisam nav.

Pa ceļam uz Bristoli Vird�īnija stāstīja par gatavo�anos kāzām un pēdējiem ar to saistītajiem jaunumiem. D�ailss jutās nedaudz vīlies, ka līgava neko nejautāja par viņa iepriek�ējās dienas runu parlamentā. Bet � ko gan varēja gaidīt, ja tenku slejas autors nebija piedalījies �ajā sēdē� Kad viņi bija nokļuvu�i uz Lielās Rietumu �osejas, Vird�īnija pateica ko tādu, kas pilnībā piesaistīja D�ailsa uzmanību.

��Kad testaments būs nolasīts, mēs vispirms sameklēsim kādu, kur� nomainīs Mārsdenu.

��Bet viņ� mūsu ģimenē kalpo jau vairāk nekā trīsdesmit gadus,���atgādināja D�ailss.���Es pat nespēju atcerēties laiku, kad viņa tur nebija.

��Tie�i tā arī ir daļa no problēmas. Tu neraizējies, dār-

gais, es esmu pārliecināta, ka pati atradī�u viņam ideālu aizvietotāju.

��Bet�

��Ja reiz tev tik ļoti �ēl Mārsdena, viņ� vienmēr var dabūt vietu Menorhausā pie manām krustmātēm.

��Bet�

��Un, runājot par aizstā�anu,���Vird�īnija turpināja,���ir īstā reize atcerēties par D�ekiju.

��Manu privātsekretāri?

��Pēc manām domām, viņa ir pārāk �privāta�. Es nespēju izlikties, ka man �ķiet pieņemama �ī modernā tendence, kad padotie sauc priek�nieku kristītajā vārdā. Bez �aubām, tā ir daļa no Leiboristu partijas vienlīdzības teorijas. Man alla� viņai ir jāatgādina, lai sauc mani par lēdiju Vird�īniju.

��Man �ēl,���sacīja D�ailss.���Viņa vienmēr ir ļoti pieklājīga.

��Ar tevi varbūt, bet vakar, kad es piezvanīju, viņa man lika uzgaidīt. Man! Es neesmu pieradusi to darīt.

��Es viņai pateik�u.

��Ak� lūdzu, nepūlies,���par atvieglojumu D�ailsam teica Vird�īnija.���Es negrasos vairs zvanīt uz tavu biroju, kamēr tur būs viņa.

��Vai tas nav mazliet pārspīlēti? Viņa ir augstākās klases darbiniece, un man būs gandrīz neiespējami atrast viņai aizvietotāju.

Vird�īnija pieliecās un noskūpstīja D�ailsu uz vaiga. � Ceru, dārgais, ka tie�i es bū�u tā, kuru ir gandrīz neiespējami aizstāt.

Sidonsa kungs iegāja kabinetā un nejutās pārsteigts, ieraugot, ka visi, kam viņ� bija nosūtījis vēstules, ir ieradu�ies. Viņ� apsēdās un pavērās uz cerību pilnajām sejām.

Pirmajā rindā atradās sers D�ailss un viņa līgava lēdija Vird�īnija Fenvika, kura dzīvē izskatījās vēl uzkrīto�āk nekā fotogrāfijā, ko bija publicējis �urnāls Country Life īsi pēc tam, kad bija izsludināta ziņa par �ī pāra saderinā�anos. Sidonsa kungs gaidīja brīdi, kad tiks iepazīstināts ar �o lēdiju.

Otrajā rindā tie�i aiz viņiem sēdēja Harijs Kliftona kungs un viņa sieva Emma, bet viņai blakus bija māsa Greisa. Advokātam �ķita uzjautrino�i, ka Beringtones jaunkundzei kājās bija zilas zeķes.

Holkoma kungs ar kundzi sēdēja tre�ajā rindā, līdzās mācītājam Donaldsonam un kādai dāmai, kas bija ģērbusies internāta pārzines formastērpā. Pēdējā rindā bija iekārtoju�ies kalpotāji, kuri Beringtonu ģimenē strādāju�i daudzus gadus. Sēdvietu izvēle norādīja uz viņu statusu.

Sidonsa kungs uzbīdīja pusmēness formas brilles uz degungala un atklepojās, tādējādi norādīdams, ka grasās sākt procedūru.

Pāri brillēm viņ� paraudzījās uz visiem sanāku�ajiem un grasījās sacīt ievadvārdus. Nekādas piezīmes viņ� nebija sagatavojis, jo �ādas procedūras ietilpa viņa ikdienas darbā.

��Dāmas un kungi!���viņ� sāka.���Mani sauc Dezmonds Sidonss. Man ir bijusi tā privilēģija pēdējos divdesmit trīs gadus būt par Beringtonu ģimenes advokātu, lai gan sava tēva praksi pārņēmu jau agrāk, bet viņ� sadarbojās ar seru Volteru un seru Hugo Beringtoniem� Liekas, esmu novirzījies no temata����Sidonsa kungs nodomāja, ka lēdijas Vird�īnijas sejas izteiksme liecina par pilnīgu piekri�anu.���Pie manis glabājas lēdijas Elizabetes Beringtones pēdējā griba un testaments, kuru es sagatavoju pēc viņas pieprasījuma un kur� parakstīts divu neatkarīgu liecinieku klātbūtnē. Tālab �is dokuments,���viņ� turpināja, turēdams testamentu visiem saskatāmā augstumā, ��padara par spēkā neeso�iem visus iepriek�ējos. Es nekavē�u jūsu laiku ar juridiskajiem terminiem, bet pievērsī�os konkrētiem lēdijas paustiem novēlējumiem. Ja kāds no klāteso�ajiem vēlāk gribētu detalizēti iepazīties ar pilnu testamenta tekstu, tiekat laipni aicināti.���Sidonsa kungs paraudzījās lejup, pār�ķīra lappusi un sakārtoja brilles. Pēc tam viņ� turpināja: ��Testamentā iekļauti novēlējumi da�iem aizgājējas sirdij tuviem saņēmējiem. Svētā Endrū baznīca, Doktora Barnardo bāreņu nams un slimnīca, kuras mecenāte lēdija Beringtone savā līdzcietībā bija vairāk nekā piecus gadus, līdz pat savai aizie�anai aizsaulē. Minētajām iestādēm tiek pie�ķirta summa piecu simtu mārciņu apmērā. ��Sidonsa kungs atkal sakārtoja brilles.���Tagad pievērsī�os cilvēkiem, kuri daudzu gadu laikā strādāju�i Beringtonu ģimenē. Katrs kalpotājs, kura dienesta laiks pārsniedz piecus gadus, saņems summu, kas līdzvērtīga viena gada algai. Virssulainis un saimniecības pārzine, kuri turpina darbu ģimenes īpa�umā, saņem piecsimt mārciņas katrs.

Mārsdens nolieca galvu un bez skaņas pateica: � Paldies, milēdij.

��Tagad es pievērsī�os Holkomas kundzei, agrākajai Kliftones kundzei. Viņai tiek novēlēta Viktorijas laikmeta piespraude, kuru lēdija Elizabete valkāja savas meitas kāzu dienā. Un� citēju testamenta tekstu: �Ceru, ka tā viņai atgādinās par daudzajām laimīgajām kopā pavadītajām stundām.�

Meizija pasmaidīja, bet nespēja iedomāties pasākumu, uz kuru varētu ierasties, rotājusies ar tik lielisku juveliermākslas paraugu.

Sidonsa kungs pār�ķīra nākamo lappusi un pabīdīja brilles tālāk uz degungala. � �D�esikai Kliftonei, dzimu�ai Petrovskai, novēlu mana vecātēva iemīļoto Tērnera gleznu. Ticu, ka tā viņai sniegs iedvesmu un palīdzēs noticēt savam talantam un ļaus tam uzplaukt visā pilnībā.�

D�ailss pamāja ar galvu. Viņ� labi atcerējās �os savas mātes vārdus un paskaidrojumu, kālab viņa vēlas, lai D�esika mantotu Tērnera gleznu.

���Manam mazdēlam Sebastjanam Arturam Kliftonam,� � Sidonsa kungs turpināja lasī�anu, � �es novēlu piecus tūksto�us mārciņu, kurus viņ� saņems, kad būs sasniedzis pilngadību. Tūksto� deviņi simti se�desmit pirmā gada devītajā martā.�

D�ailss atkal pamāja ar galvu. �Nekādu pārsteigumu,� viņ� nodomāja.

���Manu atliku�o īpa�umu, ieskaitot divdesmit divus procentus Beringtonu kuģniecības akciju, kā arī Menorhausu�� � Sidonsa kungs nenoturējās un paraudzījās uz lēdiju Vird�īniju Fenviku, kura jau bija apsēdusies uz pa�as krēsla maliņas, � ��novēlu savām mīļajām meitām Emmai un Greisai, lai viņas rīkojas ar to, kā uzskata par piemērotu. Manu Siāmas kaķeni Kleopatru es novēlu lēdijai Vird�īnijai Fenvikai, jo viņām abām ir ļoti daudz kopīga. Abas ir skaistas, labi koptas, uzpūtīgas, viltīgas un manipulatīvas plēsoņas, kuras uzskata, ka visi pārējie uz �ās zemes atrodas vienīgi tāpēc, lai viņām kalpotu (ieskaitot arī manu apmāto dēlu). Varu vienīgi cerēt, ka viņ� atbrīvosies no �iem burvju valgiem, kamēr vēl nebūs par vēlu.�

Pēc satriektajām sejas izteiksmēm un sa�ukstē�anās Sidonsa kungam bija pilnīgi skaidrs, ka neviens neko tādu nav gaidījis. Viņ� pamanīja, ka vienīgi Kliftona kungs palicis nesatricināmi mierīgs. Toties vārdu �mierīga� nekādi nevarēja attiecināt uz lēdiju Vird�īniju Fenviku, kura kaut ko kaismīgi �ukstēja D�ailsam ausī.

��Ar �o tiek noslēgta testamenta nolasī�anas procedūra,���sacīja Sidonsa kungs.���Ja jums ir kādi jautājumi, es labprāt atbildē�u.

��Man ir tikai viens jautājums,���ierunājās D�ailss.���Cik daudz laika man ir, lai apstrīdētu testamentu?

��Jūs varat iesniegt prasību Augstākajā tiesā nākamo divdesmit astoņu dienu laikā, ser D�ails,���paskaidroja Sidonsa kungs, kur� jau bija gaidījis �ādu jautājumu tie�i no �ī cilvēka.

Ja arī kāds uzdeva vēl jautājumus, ne lēdija Vird�īnija, ne D�ailss tos nedzirdēja, jo bez neviena vārda izbrāzās no kabineta.

��Es darī�u visu, mana dārgā, ��viņ� sacīja,���tikai, lūdzu, neatsauc mūsu saderinā�anos!

��Kā lai es tagad skatos pasaulei acīs? Pēc tā pazemojuma, ko man sagādāja tava māte tavas ģimenes, draugu un pat kalpotāju klātbūtnē?

��Es saprotu,���teica D�ailss,���protams, ka saprotu. Ta�u māte pavisam noteikti nav bijusi pie skaidras sapra�anas. Viņa neapjēdza, ko pati dara.

��Tu teici, ka darīsi pilnīgi visu?���pārvaicāja Vird�īnija, spēlēdamās ar savu saderinā�anās gredzenu.

��Jebko, mana dārgā.

��Pirmkārt, tev jāatlai� no darba tava sekretāre. Un viņas vietā pieņemsi kādu, kas būs man pa prātam.

��Uzskati, ka tas jau ir izdarīts,���D�ailss pakļāvīgi noteica.

��Un rīt tu norunāsi tik�anos vado�ajā advokātu firmā, lai vienotos par testamenta apstrīdē�anu. Ar zobiem un nagiem tu cīnīsies, lai uzvarētu. Lai ko tas arī prasītu un kādas tam būtu sekas.

��Es jau esmu konsultējies ar seru Katbertu Meikinsu.

��Ar zobiem un nagiem,���atkārtoja Vird�īnija.

��Ar zobiem un nagiem,���noteica arī D�ailss.���Vai vēl kas?

��Jā. Kad nākamnedēļ sūtīsim ielūgumus kāzu viesiem, tikai es, uzsveru� es viena pati apstiprinā�u uzaicināmo personu sarakstu.

��Bet tas nozīmē, ka�

��Jā, nozīmē gan. Es vēlos, lai visi, kas atradās tajā telpā, saprot, ko nozīmē būt atraidītam!���D�ailss nolieca galvu.���Ak tā� Nu man kļūst skaidrs,���noteica Vird�īnija un noņēma savu saderinā�anās gredzenu.���Kad teici, ka darīsi jebko, tu to nemaz nedomāji nopietni.

��Dārgā, es to sacīju patie�ām nopietni. Es piekrītu, ka tu vienpersoniski izlemsi, kur� nāks uz mūsu kāzām.

��Un visbeidzot,���turpināja Vird�īnija,���tu Sidonsa kungam dosi rīkojumu sagādāt tiesas lēmumu, kas nosaka visu Kliftonu ģimenes locekļu izlik�anu no Beringtonholas.

��Kur tad viņi dzīvos?

��Nolādēts, mani ne mazākajā mērā neinteresē, kur viņi dzīvos!���atcirta Vird�īnija.���Beidzot ir pienācis laiks izlemt, vai atliku�o dzīvi tu vēlies pavadīt kopā ar mani vai kopā ar viņiem!

��Es vēlos pavadīt savu atliku�o dzīvi kopā ar tevi,���atbildēja D�ailss.

��Tātad tas nu būtu nokārtots, Trusīt,���noteica Vird�īnija, uzlika saderinā�anās gredzenu atpakaļ pirkstā un sāka pogāt vaļā kleitu.

Harijs lasīja The Times, un Emma � Telegraph, kad iezvanījās telefons. Atvērās durvis, un brokastu telpā ienāca Denbijs.

��Zvana jūsu izdevējs Kolinsa kungs, ser. Viņ� vaicāja, vai varētu pārmīt kādu vārdu ar jums.

��Ļoti �aubos, ka viņ� to pateica �ādiem vārdiem,���Harijs sacīja un salocīja laikrakstu.

Emma bija tik ļoti aizrāvusies ar raksta lasī�anu, ka īsti pat nepacēla galvu, kad vīrs izgāja no istabas. Kad viņ� atgriezās, Emma jau bija tikusi līdz publikācijas beigām.

��Billijam ir zvanīju�i no lielākās daļas nacionālo laikrakstu, kā arī no BBC, ��Harijs pavēstīja.���Viņi vaicā, vai es gribot nākt klajā ar paziņojumu.

��Ko tu sacīji?

��Bez komentāriem. Pateicu viņam, ka nav nepiecie�ams pieliet eļļu ugunij, kura jau tā kvēl pilnās liesmās.

��Nespēju iedomāties, ka Billijam Kolinsam tā �ķita laba atbilde,���sacīja Emma.���Viņu interesē tikai grāmatu pārdo�ana.

��Viņ� neko citu nemaz nebija gaidījis un ne�ēlojas. Vien pavēstīja, ka grāmatas tre�o izlaidumu mīkstajos vākos nogādās veikalos nākamās nedēļas sākumā.

��Vai vēlies dzirdēt, kā to atreferē Telegraph?

��Vai man būtu jāgrib?���atvaicāja Harijs un apsēdās pie brokastu galda.

Emma izlikās nedzirdējusi vīra piezīmi un sāka lasīt balsī: � �Vakar notika parlamenta apak�palātas locekļa sera D�ailsa Beringtona un lēdijas Vird�īnijas Fenvikas, devītā Fenvikas grāfa vienīgās meitas, laulības. Līgavai mugurā bija kleita, ko radījis Normens��

��Vismaz to man aiztaupi!

Emma izlaida pāris rindkopas. � �Uz ceremoniju Vestminsterā Svētās Mārgaretas baznīcā ieradās �etri simti viesu. To vadīja svētaistēvs D�ord�s Heistingss, Riponas bīskaps. Svinību saviesīgā daļa notika parlamenta ēkas terasē. Viesu vidū bija arī Viņas augstība princese Mārgareta, grāfs Mountbatens no Birmas, augsti godājamais Klements Etlijs, opozīcijas līderis, tāpat apak�nama priek�sēdētājs Viljams Morisona kungs un daudzi citi. Viesu saraksts ir patiesi interesanta lasāmviela, tomēr daudz aizraujo�āk ir uzzināt vārdus tiem cilvēkiem, kuri nebija ieradu�ies vai nu tālab, ka nesaņēma ielūgumus, vai arī tālab, ka glu�i vienkār�i nevēlējās �o pasākumu pagodināt ar savu klātbūtni. No Beringtonu ģimenes, atskaitot pa�u seru D�ailsu Beringtonu, viesu sarakstā nebija neviena. Viņa māsu Greisas Beringtones jaunkundzes un Emmas Kliftones kundzes, kā arī viņa māsas vīra, populārā rakstnieka Harija Kliftona kunga, neiera�anās tomēr paliek noslēpumā tīta. Jo īpa�i pēc tam, kad vēl glu�i nesen Kliftona kungs bija paziņojis, ka būs sera D�ailsa vedējs kāzās.�

��Kur� tad bija vedējs?���vaicāja Harijs.

��Doktors Eld�ernons Dīkinss no Beliolas koled�as Oksfordā.

��Mīļais Dīkinss,���noteica Harijs.���Izcila izvēle. Viņ� noteikti ieradās precīzi noteiktajā laikā, un nebija pat domājams, ka viņ� varētu būt nevietā nolicis laulību gredzenus. Vai rakstā ir vēl kaut kas?

��Diem�ēl ir gan. �Jo dīvaināk tas liekas tāpēc, ka pirms se�iem gadiem, kad Lordu palātā tika izskatīta lieta �Beringtons pret Kliftonu�, kurā bija jānoteic, kam pienākas mantot Beringtonu ģimenes titulu un dzimtas īpa�umus, likās, ka starp seru D�ailsu Beringtonu un Hariju Kliftona kungu valda visbrīni�ķīgākā saskaņa. Kad tika izlemts par labu seram D�ailsam, viņi likās patie�ām apmierināti. Laimīgais pāris,� ��Emma turpināja,����medusmēnesi pavadīs sera D�ailsa villā Toskānā.�

��Tas jau ir par traku,���noteica Emma un pacēla galvu.���Villa tika novēlēta man un Greisai, lai rīkojamies ar to pēc saviem ieskatiem.

��Valdies, Emma!���sacīja Harijs.���Tu piekriti, ka D�ailss izmanto villu apmaiņā pret atļauju mums ievākties Menorhausā, un tā būs līdz brīdim, kad tiesa izlems, cik likumīgs bijis testaments. Vai ne?

��Nē, pats labākais vēl tikai būs. �Pa�laik izskatās, ka ģimenē pēc lēdijas Elizabetes, sera D�ailsa mātes, nāves radusies pamatīga plaisa. Lēdijas Beringtones atstātajā testamentā redzams, ka lielāko sava īpa�uma daļu viņa atstājusi divām meitām Emmai un Greisai, savukārt vienīgajam dēlam nav novēlējusi pilnīgi neko. Sers D�ailss ir nolēmis likumīgā kārtā apstrīdēt �o testamentu, un lietas izskatī�ana paredzēta Augstākajā tiesā nākamajā mēnesī.� Tas ir viss. Un Times?

��Daudz atturīgāks. Tikai fakti, nekādu pieņēmumu. Billijs sacīja, ka Mail un Express pirmajās lapās ir ievietota Kleopatras fotogrāfija un Mirror rakstam dots nosaukums �Kaķeņu cīņas�.

��Kā gan viss nonāca tik tālu?���vaicāja Emma.���Es nespēju saprast to, kā D�ailss pieļāva, lai tā sieviete panāk, ka viņa pa�a ģimene netiek aicināta uz kāzām!

��Tas nav saprotams arī man,���piekrita Harijs.���Bet es nekad arī neesmu sapratis, kā Velsas princis spēja atteikties no troņa �ķirtas amerikānietes dēļ� Domāju, ka tavai mātei bija taisnība, kad viņa sacīja, ka D�ailsu tā sieviete ir glu�i vienkār�i apstulbinājusi.

��Ja mana māte gribētu, lai �ķiros no tevis,���atzinās Emma,���es nepakļautos viņas varai.���Viņa mīļi uzsmaidīja Harijam.���Tāpēc zināmā mērā jūtu līdzi savam brālim.

Nākamajās divās nedēļās sera D�ailsa un viņa sievas lēdijas Vird�īnijas fotogrāfijas no viņu medusmēne�a Toskānā parādījās lielākajā daļā nacionālo laikrakstu.

Harija jaunākais romāns �Spēcīgāks par zobenu� tika laists klajā dienā, kad Beringtoni atgriezās no Itālijas. Nākamajā dienā fotogrāfijas parādījās gandrīz visu laikrakstu pirmajās lappusēs. To nebija vienīgi The Times.

Laimīgais pāris no vilciena izkāpa Vaterlo stacijā, un pa ceļam uz automa�īnu viņiem bija jāiet garām V. H. Smita grāmatu veikalam. Pla�ajā skatlogā daudzskaitlīgi bija izlikta tikai viena nosaukuma grāmatas. Pēc nedēļas �Spēcīgāks par zobenu� iekļuva pārdotāko grāmatu sarakstā un palika tur līdz pat noliktajai tiesas prāvas dienai.

Harijam atlika vien secināt, ka neviens neprot reklamēt grāmatas labāk par Billiju Kolinsu.

Vienā jautājumā Emma un Harijs panāca pilnīgu vienprātību. Abi uzskatīja, ka gudrāk būtu piekrist, lai lietu izskata viens tiesnesis slēgtā sēdē, nekā uzņemties risku un paļauties uz zvērināto �ūrijas neparedzamajiem spriedumiem, kā arī pakļaut sevi nemitīgiem preses uzbrukumiem. �ās lietas izskatī�ana nonāca godājamā Augstākās tiesas tiesne�a Kemerona rokās. Abi advokāti apliecināja saviem klientiem, ka viņ� ir krietns un gudrs cilvēks un �īs īpa�ības viņam piemīt vienādā mērā.

Lai gan preses pārstāvji lielā skaitā spietoja pie sestās tiesas zāles, vienīgie izteikumi, ko viņiem izdevās dzirdēt kā no vienas, tā otras lietā iesaistītās puses, bija �labrīt� un �uz redzē�anos�.

D�ailsu pārstāvēja karaļa ieceltais advokāts sers Katberts Meikinss, savukārt Emma un Greisa bija izvēlēju�ās karaļa iecelto advokātu Saimonu Todu. Tiesa gan, Greisa bija paziņojusi, ka lietas izskatī�anas prāvās nepiedalīsies, jo viņai veicami daudzkārt svarīgāki darbi.

��Piemēram, kādi?���vaicāja Emma.

��Piemēram, gudru bērnu mācī�ana, kas man liekas interesantāka nekā bērni�ķīgu pieaugu�o strīdu uzklausī�ana. Ja tas būtu manā varā, es glu�i vienkār�i jūs abus sasistu kopā ar pierēm.���Un tas bija viņas pēdējais komentārs �ajā lietā.

Kad pulkstenis aiz tiesne�a krēsla pirmajā lietas izskatī�anas dienā dimdināja pirmo no desmit reizēm, zālē ienāca tiesnesis Kemerons. Abi karaļa ieceltie advokāti piecēlās kājās un godbijīgi paklanījās viņa augstībai tiesnesim; tāpat rīkojās arī pārējie klāteso�ie. Atbildējis cieņas apliecinājumam, viņ� apsēdās ādas krēslā ar augstu atzveltni, aiz kura pie sienas bija piestiprināts karaliskais ģerbonis. Tiesnesis sakārtoja parūku, atvēra viņam priek�ā nolikto biezo, sarkano mapi un iedzēra ūdens malku. Pēc tam viņ� vērsās pie abām lietā iesaistītajām pusēm.

��Dāmas un kungi!���viņ� sacīja.���Mans pienākums ir uzklausīt abu pu�u advokātu paustos argumentus, izvērtēt liecinieku teikto un izlemt, kādi likuma punkti piemērojami izskatāmajā lietā. Man jāsāk ar jautājumu, ko uzdo�u gan prasītāja, gan atbildētāja advokātam. Vai tika darīts pilnīgi viss, lai mēģinātu panākt izlīgumu bez tiesas iesaistī�anās?

Sers Katberts Meikinss lēnām piecēlās no savas vietas un pirms vēr�anās pie tiesas sakārtoja sava garā melnā tērpa baltās apkakles stūrus. � Es runāju abu pu�u vārdā, kad apgalvoju, ka diem�ēl, milord, tas nebija iespējams.

��Tādā gadījumā, ser Katbert, sāksim lietas izskatī�anu ar jūsu paziņojumu.

��Kā jums labpatīk, jūsu godība. �ajā lietā es pārstāvu prasītāju seru D�ailsu Beringtonu. Milord, jautājums ir par to, cik likumīgs ir testaments, un par to, vai tie�ām nelaiķe lēdija Elizabete Beringtone bija pie skaidra prāta, kad parakstīja tik garu un komplicētu dokumentu tikai da�as stundas pirms savas aizie�anas. Es, milord, atļau�os izteikt pieņēmumu, ka �ī vārgā un slimības nomocītā sieviete nebija tādā stāvoklī, lai izdarītu tik nopietnu lēmumu, kas ietekmē daudzu cilvēku dzīvi. Es uzrādī�u arī lēdijas Beringtones iepriek�ējo testamentu, kas tapis apmēram divpadsmit mēne�us pirms viņas nāves, kad viņa bija pie labas veselības un viņai bija pietiekami daudz laika, lai apsvērtu savu rīcību. Un visbeidzot, milord, es vēlētos aicināt savu pirmo liecinieku, Maiklu Pima kungu.

Tiesas zālē ienāca sirms eleganti ģērbies gara auguma vīrietis. Vēl neieņēmis lieciniekiem atvēlēto vietu, viņ� paguva radīt tie�i tik cienījama un uzticama cilvēka iespaidu, uz kādu bija cerējis advokāts Katberts Meikinss.

Pēc tam, kad liecinieks bija nodevis zvērestu, sers Katberts viņam laipni uzsmaidīja.

��Pima kungs, lūdzu, nosauciet savu vārdu un nodarbo�anos, lai to var ierakstīt tiesas sēdes materiālos!

��Mani sauc Maikls Pims, un es esmu galvenais ķirurgs Londonas Gaja slimnīcā.

��Cik ilgi jūs tur strādājat?

��Se�padsmit gadus.

��Tātad jūs esat cilvēks ar lielu pieredzi savā darbības jomā. Patie�ām, mēs varam sacīt, ka�

��Ser Katbert, es pieņemu jūsu apgalvojumu, ka Pima kungs ir savas jomas eksperts. Tagad pietiks par to, turpiniet,���sacīja tiesnesis.

��Pima kungs,���ātri atguvies, advokāts atkal vērsās pie liecinieka,���vai jūs, lūdzu, varētu tiesai pastāstīt, ko nākas izciest pacientam pēdējās dzīves nedēļās, ja �o cilvēku nomoka tik smaga slimība kā vēzis, kas sagādā ārkārtīgas sāpes un neticami novājina organismu?

��Protams, iespējamas da�ādas nianses, tomēr kopumā jāteic, ka vairums pacientu �ādos gadījumos tikai daļēji ir pie apziņas vai pat atrodas pilnīgā bezsamaņā. Nomoda mirkļos viņi parasti apzinās, ka vada savas dzīves pēdējos mirkļus, bet citādi ir pilnīgi iespējams, ka viņi zaudē jebkādu saikni ar realitāti.

��Vai, jūsuprāt, �ādā stāvoklī eso�am pacientam ir pa spēkam pieņemt ļoti svarīgus lēmumus, piemēram, tādus kā testamenta sastādī�ana un parakstī�ana?

��Uzskatu, ka nē, ��atbildēja Pims.���Ja man nepiecie�ams, lai pacients paraksta dokumentu, kurā apstiprina, ka piekrīt tādām vai citādām medicīniskām manipulācijām, es alla� rūpējos, lai tas notiek pirms tam, kad slimnieka stāvoklis kļuvis kritisks.

��Milord, man vairāk jautājumu nav,���sacīja sers Katberts un apsēdās savā vietā.

��Pima kungs,���ierunājās tiesnesis un paliecās uz priek�u,���vai jūs apgalvojat, ka nekādu izņēmumu �ādos gadījumos nevar būt?

��Izņēmumi tikai apstiprina likumu, milord.

��Tā tas ir,���piekrita tiesnesis. Viņ� pievērsās Toda kungam un vaicāja: ��Vai jums būs kādi jautājumi lieciniekam?

��Katrā ziņā, milord,���atbildēja advokāts Tods un piecēlās no savas vietas.���Pima kungs, vai jūsu un lēdijas Elizabetes Beringtones ceļi kādreiz ir krustoju�ies? Profesionālā vai sociālā ziņā?

��Nē, bet�

��Tātad jums nav bijis iespējams izstudēt viņas slimības vēsturi?

��Protams, ka nē. Viņa nebija mana paciente, tātad �āda pētī�ana būtu pretrunā ar Medicīnas padomes iedibināto kārtību un noteikumiem.

��Tātad jūs ne reizi neesat sastapis lēdiju Beringtoni un nepārzināt viņas slimības vēsturi?

��Tā tas ir, ser.

��Tātad, Pima kungs, ir pilnībā iespējams, ka tie�i viņa ir �āds izņēmums, kur� apstiprina likumu?

��Iespējami, ta�u augstākajā mērā neticami.

��Man vairs nav jautājumu, milord.

Sers Tods apsēdās, un sera Katberta sejā parādījās smaids.

��Ser Katbert, vai aicināsiet vēl kādus lieciniekus ekspertus?���vaicāja tiesnesis.

��Nē, milord. Domāju, ka būtisko es esmu parādījis. Tur-

klāt tajā dokumentu komplektā, kuru jums iesniedzu, ir vēl triju profesionālu ekspertu liecības. Ja jums, milord, vai Toda kungam rastos vēlē�anās viņus redzēt �ajā tiesas zālē, viņi ir gatavi ierasties.

��Labi, ser Katbert. Es esmu izlasījis visus trīs liecinieku ziņojumu. Tie visi apstiprina Pima kunga sacīto. Toda kungs, vai vēlaties uzaicināt visus �os trīs lieciniekus vai varbūt kādu vienu no viņiem?

��Milord, tas nebūs nepiecie�ams,���atteica Tods.���Lai gan� Varbūt kāds no viņiem personīgi pazina lēdiju Beringtoni vai arī pārzina viņas slimības vēsturi?

Tiesnesis paraudzījās uz advokātu Katbertu Meikinsu, kur� papurināja galvu. � Vairāk liecinieku man nav, milord.

��Tad jūs varat uzaicināt savu pirmo liecinieku, Toda kungs,���atvēlēja tiesnesis.

��Paldies, milord. Es izsaucu Kenetu Lengbornu.

�is cilvēks bija pilnīgs pretstats Pima kungam. Augumā nepadevies, turklāt viņa vestei trūka pāris pogu, kas lika domāt, ka viņ� nesen pieņēmies svarā vai arī ir vecpuisis. Un pat tās da�as matu �ķipsnas, kuras vēl bija paliku�as uz viņa galvas, izskatījās tik nekoptas, it kā nekad nebūtu pazinu�as ķemmes pieskārienus.

��Nosauciet, lūdzu, savu vārdu un nodarbo�anos!

��Mani sauc Kenets Lengborns, un es esmu Bristoles Karaliskās slimnīcas galvenais ķirurgs.

��Cik ilgi jūs tur strādājat, Lengborna kungs?

��Deviņus gadus.

��Vai jūs bijāt lēdijas Beringtones ārsts, kamēr viņa atradās Bristoles Karaliskajā slimnīcā?

��Jā. Pie manis viņu nosūtīja doktors Reibērns, viņas ģimenes ārsts.

��Vai man ir taisnība, kad saku, ka jūs pēc vairāku analī�u rezultātu saņem�anas apstiprinājāt lēdijas Beringtones ģimenes ārsta noteikto diagnozi, proti, krūts vēzis? Kā arī informējāt pacienti, ka viņas dzīve ilgs vairs tikai da�as nedēļas?

��Jā, pacientu informē�ana par prognozēm ir viens no ķirurga darba neapskau�amajiem uzdevumiem. Vēl grūtāk ir tad, ja �āds pacients ir arī sens draugs.

��Vai jūs varat pastāstīt viņa godībai, kā lēdija Beringtone uzņēma �īs ziņas?

��Stoiski. Tas būtu vārds, kādu es izvēlētos, lai raksturotu viņas reakciju. Pieņēmusi savu likteni, viņa nolēma, ka vēl ir paveicams kaut kas svarīgs un nedrīkst zaudēt ne mirkli laika.

��Lengborna kungs, viņai ta�u noteikti vajadzēja būt nepārejo�o sāpju nomocītai un arī miegainai saņemto medicīnisko preparātu iespaidā.

��Jā, viņa ilgsto�i atradās miegā, ta�u, kad bija nomodā, viņa lieliski spēja lasīt The Times. Kad pie viņas ieradās apmeklētāji, tie�i viņi aizgāja noguru�i.

��Kā jūs to skaidrojat, Lengborna kungs?

��Es to nevaru izskaidrot. Vienīgi varu sacīt, ka ir patie�ām apbrīnojama cilvēku reakcija pēc tam, kad viņi uzzināju�i letālu diagnozi un samierināju�ies ar to.

��Tā kā lieliski pārzināt lēdijas Beringtones slimības vēsturi, vai varat sacīt, ka lēdija Beringtone bija pilnīgi rīcībspējīga un viņas spriestspējas atbilda tādām, lai varētu iedziļināties komplicēta juridiska dokumenta� konkrēti runājot, testamenta finesēs un, esot pie pilnas apziņas, to parakstīt?

��Neredzu ne mazāko iemeslu, kālab tā nevarētu būt. Slimnīcā pavadītajā laikā viņa uzrakstīja vairākas vēstules un aicināja mani būt par liecinieku, kad viņa advokāta klātbūtnē parakstīja savu testamentu.

��Vai �ādus uzdevumus jums nākas uzņemties regulāri?

��Es to daru tikai tādos gadījumos, kad esmu pilnībā pārliecināts, ka pacients ir pie skaidras apziņas un ne�aubīgi saprot, kādu dokumentu paraksta. Citādi es no �āda uzdevuma atteiktos.

��Un �ajā konkrētajā gadījumā jūs bijāt pilnībā apmierināts ar lēdijas Beringtones garīgo stabilitāti un redzējāt, ka viņa skaidri un nepārprotami apzinās, ko dara?

��Jā, tie�i tā.

��Milord, man vairs nav jautājumu �im lieciniekam.

��Ser Katbert, vai vēlaties iztaujāt �o liecinieku?

��Man ir tikai viens jautājums, milord,���atteica sers Katberts.���Lengborna kungs, cik ilgi lēdija Beringtone nodzīvoja pēc tam, kad bijāt apliecinājis viņas parakstu testamentā?

��Viņa nomira tās pa�as dienas naktī.

��Tās pa�a dienas naktī, ��atkārtoja sers Katberts.���Tātad runa bija par stundām?

��Jā.

��Vairāk jautājumu nav, milord.

��Vai aicināsiet jūsu nākamo liecinieku, Toda kungs?

��Jā, milord. Dezmonds Sidonss.

Advokāts ienāca zālē tik pārliecināti, it kā būtu izgājis uz sava nama lieveņa, un zvērestu nodeva tik dro�i, it kā būtu �ajā lietā īsts profesionālis.

��Lūdzu, vai nosauksiet savu vārdu un nodarbo�anos?

��Mani sauc Dezmonds Sidonss. Es esmu advokātu firmas �Mār�als, Beikers un Sidonss� vecākais partneris. Beringtonu ģimenes advokāts es esmu jau divdesmit trīs gadus.

��Sāk�u ar to, Sidonsa kungs, ka vaicā�u jums, vai jūs noformējāt lēdijas Beringtones iepriek�ējo testamentu, kur�, kā apgalvo sers D�ailss, ir īstais un vienīgais lēdijas Beringtones testaments.

��Jā, to noformēju es.

��Pirms cik ilga laika tas notika?

��Mazliet vairāk nekā gadu pirms lēdijas Beringtones nāves.

��Un vēlāk lēdija Beringtone sazinājās ar jums, lai pavēstītu, ka grasās rakstīt citu novēlējumu?

��Jā, ser, tā patie�ām bija. Tikai da�as dienas pirms viņas nāves.

��Un kā �is jaunais testaments, kur� tagad ir strīda objekts, at�ķīrās no tā, ko bijāt noformējis pirms gada?

��Visi novēlējumi labdarībai, apkalpojo�ajam personālam, mazbērniem un viņas draugiem palika nemainīgi. Jāteic, ka testamentā parādījās tikai viena būtiska at�ķirība.

��Un tā būtu, Sidonsa kungs?

��Hārviju īpa�uma lielākā daļa vairs netika novēlēta seram D�ailsam, lēdijas Beringtones dēlam, bet gan viņas abām meitām Emmai, Harija Kliftona laulātajai draudzenei, un Greisai Beringtones jaunkundzei.

��Pilnīgas skaidrības labad es vaicāju,���sacīja Toda kungs,���vai, izņemot �o vienu at�ķirību, patie�ām būtisko at�ķirību, iepriek� noformētais dokuments palicis nemainīts?

��Tie�i tā, advokāta kungs.

��Kā jūs raksturotu lēdijas Beringtones gara spējas brīdī, kad viņa lūdza, lai maināt �o testamenta punktu?

��Milord, es iebilstu!���iesaucās sers Katberts un pielēca kājās.���Kā gan Sidonsa kungs var dot vērtējumu par lēdijas Beringtones gara spējām? Viņ� ta�u ir advokāts, nevis psihiatrs!

��Piekrītu,���sacīja tiesnesis,���ta�u Sidonsa kungs lēdiju Beringtoni pazina divdesmit trīs gadus, tādēļ man būtu interesanti uzzināt viņa viedokli.

��Viņa bija ļoti nogurusi,���sacīja Sidonss,���un, lai izteiktos, viņai bija nepiecie�ams daudz vairāk laika nekā iepriek�. Ta�u viņa pilnīgi skaidri pauda vēlē�anos, lai ātri tiktu sastādīts jauns testaments.

��Ātri? Tas ir jūsu izvēlēts vārds? Vai arī tā sacīja viņa?

��Tā sacīja viņa, milord. Viņa bie�i man aizrādīja, ka pietiktu ar vienu teikumu, kur es rakstīju veselu rindkopu.

��Tātad jūs ātri sagatavojāt jauno testamentu?

��Protams. Jo apzinājos, ka laiks nav mūsu sabiedrotais.

��Vai jūs bijāt klāt, kad liecinieki apstiprināja testamenta īstumu?

��Jā, es biju tur klāt. Liecinieki bija Lengborna kungs un nodaļas pārzine Ramboldas jaunkundze.

��Un jūs joprojām bijāt pārliecināts, ka lēdija Beringtone skaidri apzinās savu rīcību un saprot, kādu dokumentu paraksta?

��Vairāk nekā pārliecināts,���Sidonss strikti apstiprināja.���Pretējā gadījumā es nemaz nebūtu tiesīgs �o procedūru virzīt.

��Taisnība. Vairāk man jautājumu nav, milord,���sacīja Toda kungs.

��Liecinieks ir jūsu rīcībā, ser Katbert.

��Paldies, milord. Sidonsa kungs, jūs sacījāt tiesai, ka izjutāt manāmu spiedienu, jo jaunajam testamentam bija jātop sagatavotam un parakstītam steidzamā kārtā. Un �ā iemesla pēc jūs to noformējāt �ātri�, lietojot jūsu pa�a izmantoto vārdu.

��Jā, Lenghorna kungs mani informēja, ka lēdijai Beringtonei vairs daudz laika nav atlicis.

��Tātad ir pa�saprotami pieņemt, ka darījāt visu, kas ir jūsu spēkos, lai paātrinātu testamenta pārrakstī�anas procesu.

��Man nebija lielas izvēles.

��Par to es ne�aubos, Sidonsa kungs. Vai drīkstu vaicāt, cik ilgs laiks bija nepiecie�ams, lai noformētu iepriek�ējo testamentu? To, kuru mans klients uzskata par vienīgo vērā ņemamo lēdijas Beringtones testamentu?

Sidonss mirkli svārstījās, bet tad sacīja: � Trīs, iespējams pat �etri mēne�i.

��Un to laikā jūs, neap�aubāmi, regulāri konsultējāties ar lēdiju Beringtoni?

��Jā, viņa bija cilvēks, kas detaļām pievēr� ļoti lielu uzmanību.

��Tā noteikti bija, esmu par to pilnīgi pārliecināts. Tomēr pēdējā testamenta detaļu apdomā�anai viņai nebija daudz laika. Piecas dienas, ja runājam precīzi.

��Jā, tomēr neaizmirsīsim, ka�

��Un pēdējā dienā viņa vien parakstīja �o testamentu. Tas bija pavisam īss laika sprīdis. Vai tā?

��Jā, domāju, ka tā var sacīt.

Sers Katberts pagriezās pret tiesas ierēdni. � Esiet tik laipns un pasniedziet Sidonsa kungam abus lēdijas Beringtones testamentus!

Advokāts nogaidīja, līdz abi dokumenti bija iedoti lieciniekam, un tad turpināja iztaujā�anu.

��Vai piekritīsiet man, ja sacī�u, ka lēdijas Beringtones paraksts uz pirmā testamenta ir daudz skaidrāk salasāms un dro�ākas rokas rakstīts, nekā �īsajā laika sprīdī� uzvilktais? Patiesībā ir pat grūti noticēt, ka abi paraksti tapu�i ar vienas un tās pa�as personas roku.

��Vai jūs, ser Katbert, vēlaties norādīt, ka otro testamentu nemaz nav parakstījusi lēdija Beringtone?

��Nekādā ziņā, milord! Es vienīgi vēlos norādīt, ka viņai nav bijis ne jausmas par to, kādu dokumentu viņa paraksta.

��Sidonsa kungs,���sers Katberts turpināja, pievērsies advokātam, kur� nu jau ar abām rokām bija pieķēries pie liecinieka nodalījuma malas,���kad bijāt pabeidzis sasteigtā testamenta noformē�anu, vai jūs iepazīstinājāt lēdiju Beringtoni ar visām tā klauzulām, ar citu pēc citas?

��Nē, to es nedarīju. Galu galā testamentā bija tikai viena vienīga būtiska at�ķirība, kas nesakrita ar iepriek�ējā testamenta tekstu.

��Ja jūs lēdiju Beringtoni neiepazīstinājāt ar visām klauzulām, ļaujot izlasīt citu pēc citas, tad, Sidonsa kungs, mums atliek vien paļauties uz jūsu vārdiem.

��Milord, tas nu ir patie�ām ārkārtējs apgalvojums!���iejaucās advokāts Tods, kur� bija pielēcis kājās.���Sidonsa kungam bijusi gara un nevainojama profesionālā karjera. Viņ� nav pelnījis �ādu apkaunojo�u attieksmi.

��Piekrītu jums, Toda kungs,���sacīja tiesnesis.���Ser Katbert, jūs �o paziņojumu anulēsiet.

��Es atvainojos, milord,���teica sers Katberts un viegli paklanījās tiesnesim, bet pēc tam atkal pievērsās lieciniekam.���Sidonsa kungs, kur� ierosināja pirmā testamenta visās trīsdesmit se�ās lappusēs atzīmēt iniciāļus �E. B.�?

��Domāju, ka tas bija mans ierosinājums,���atbildēja Sidonss, mazliet uztraucies.

��Tomēr jūs neuzstājāt, lai �ī stingrā procedūra tiktu ievērota otrajā gadījumā, kad testaments tika noformēts steidzamā kārtā?

��Man nelikās, ka tas ir nepiecie�ams. Kā jau sacīju, tekstā bija ieviesta tikai viena būtiska at�ķirība.

��Un kurā lappusē mēs varam skatīt �o būtisko at�ķirību, Sidonsa kungs?

Sidonss pār�ķirstīja testamentu un pasmaidīja. � Divdesmit pirmajā lappusē, septītajā klauzulā.

��Jā gan. Tā ir man tepat acu priek�ā, ��noteica sers Katberts.���Tomēr es nekur neredzu iniciāļus �E. B.�. To nav ne lappuses apak�ā, ne arī pie jau pieminētās klauzulas. Varbūt, ka lēdija Beringtone bija pārāk novārgusi un viņai pietrūka spēka diviem parakstiem vienā dienā?

Izskatījās, ka Sidonss vēlas iebilst, tomēr viņ� neko neteica.

��Sakiet, Sidonsa kungs, cik daudzas reizes savas garās un ievērojamās advokāta karjeras laikā jūs neesat ieteicis saviem klientiem uz katras testamenta lappuses uzrakstīt iniciāļus?

Tā kā Sidonss neatbildēja, sers Katberts vispirms paraudzījās uz advokātu Todu, tad uz tiesnesi un pēc tam viņa skatiens atgriezās pie liecinieka. � Ser, es joprojām gaidu.

Pagalam izmisis, Sidonss paraudzījās aug�up un ātri izgrūda: � Jūsu godība, ja jūs izlasītu vēstuli, kuru lēdija Beringtone ir adresējusi jums, tad varbūt jums būtu vieglāk izspriest, vai viņa patie�ām apzinājās savu rīcību.

��Vēstuli?���pārvaicāja tiesnesis. Izskatījās, ka viņ� īsti nesaprot, par ko ir runa.���Par �ādu vēstuli man nekas nav zināms. �ās lietas dokumentos, kas man pieejami, tās noteikti nav. Vai jums ir zināms par �ādas vēstules eksistenci, ser Katbert?

���ī ir pirmā reize, kad par tādu dzirdu, milord. Esmu tikpat lielā neziņā kā jūs.

��Tas ir tādēļ, ��Sidonss turpināja,���ka man to iedeva tikai �ajā rītā un man nebija laika pat brīdināt Toda kungu par �ādas vēstules esamību.

��Par ko jūs tagad runājat, kungs?���jautāja tiesnesis.

Visu klāteso�o acis bija pievērstas Sidonsam. Viņ� izņēma vēstuli no �aketes iek�kabatas un turēja to paceltu gaisā, it kā aploksni grasītos aprīt liesmas. � Lūk, aploksne, kas man tika iedota �ajā rītā, milord.

��Kur� jums to iedeva, Sidons?���tiesnesis bargi vaicāja.

��Harijs Kliftona kungs. Viņ� man pastāstīja, ka lēdija Beringtone viņam to iedeva vien da�as stundas pirms nāves.

��Vai esat aploksni atvēris, Sidonsa kungs?

��Nē, es to neesmu atvēris. Tā ir adresēta jums. Tiesnesim, kur� izskata lietu.

��Saprotu,���noteica tiesnesis.���Toda kungs un ser Katbert, esiet tik laipni un sekojiet man uz kabinetu!

���ī ir savāda lieta, kungi,���atzina tiesnesis, kad bija nolicis aploksni uz sava galda iepretī abiem advokātiem.���Ņemot vērā apstākļus, es atzīstos, ka nezinu, kāds būtu pareizākais rīcības virziens.

��Mēs abi,���ierunājās Toda kungs,���varētu iesniegt prasību �o vēstuli neatzīt par vērā ņemamu pierādījumu.

��Piekrītu,���apstiprināja sers Katberts,���bet� sasodīts, lai mēs esam nolādēti, ja tā darīsim! Un� lai mēs esam nolādēti, ja tā nerīkosimies! Tagad, kad �ī vēstule ir nonākusi tiesā� lai kādas izmaiņas tā rosinātu jebkuras puses pārsvaram, visādā ziņā būs pamatots iemesls pārsūdzē�anai.

��Diem�ēl tie�i tā varētu būt,���sacīja tiesnesis,���Saimon, ja piekrītat, no jūsu puses varētu būt gudri tagad par liecinieku aicināt Kliftona kungu un likt viņam nodot zvērestu. Tad paskatīsimies, vai viņ� spēs ienest gaismu �ajā tum�ajā lietā. Vispirms jau pastāstot, kā pie viņa nonākusi �ī vēstule. Kā jūs domājat, Katbert?

��Man nekas nav iebilstams,���atbildēja sers Katberts.

��Labi. Varu jums apliecināt,���turpināja tiesnesis,���ka neatvēr�u �o vēstuli, kamēr nebū�u noklausījies Kliftona kunga liecību. Turklāt lasī�u to tikai tad, ja bū�u saņēmis jūsu abu piekri�anu. Un, ja man to nāksies darīt, tad tas notiks visu iesaistīto personu klātbūtnē, jo viņus tie�ā veidā ietekmēs procesa iznākums.

��Tiek izsaukts Harijs Kliftona kungs!

Emma cie�i paspieda Harija roku, pirms viņ� piecēlās un devās uz liecinieka vietu. Kad Harijs bija nodevis zvērestu, tiesnesis paliecās uz priek�u un teica: � Kliftona kungs, es uzdo�u jums da�us jautājumus. Ja pēc tam advokātu kungiem radīsies vēlē�anās noskaidrot kādas nianses, viņi būs aicināti to darīt. Apstipriniet, lai to var ierakstīt tiesas sēdes protokolā� jūs esat Emmas Kliftones vīrs un Greisas Beringtones jaunkundzes māsas vīrs, un abas minētās dāmas ir atbildētājas �ajā procesā.

��Tie�i tā, godība. Es esmu arī sera D�ailsa Beringtona, mana senā un tuvā drauga, māsas vīrs.

��Vai varat tiesai pastāstīt par savām attiecībām ar lēdiju Beringtoni?

��Kad pirmo reizi viņu sastapu, man bija divpadsmit gadi, un es biju uzaicināts uz D�ailsa dzim�anas dienas svinībām. Tātad varu sacīt, ka pazinu �o lēdiju gandrīz divdesmit gadus.

��Tā nav atbilde uz manu jautājumu,���uzstāja tiesnesis.

��Es uzskatīju Elizabeti par tuvu un dārgu draugu. Par viņas pāragro aizie�anu es sēroju tikpat dziļi kā visi pārējie ģimenes locekļi. Viņa bija patie�ām ievērojama sieviete un, ja viņa būtu piedzimusi vēlākā paaudzē, tad ģimenei pēc lēdijas Elizabetes vīra nāves nebūtu nācies meklēt kuģniecības valdes priek�sēdētāju ārpus ģimenes.

��Paldies,���sacīja tiesnesis.���Un tagad es vaicā�u jums par �o vēstuli,���viņ� turpināja, pacēlis aploksni,���un to, kādos apstākļos tā nonāca pie jums.

��Vakaros es bie�i devos uz slimnīcu apraudzīt Elizabeti. Sagadījās tā, ka mans pēdējais apmeklējums sakrita ar pēdējo viņas dzīves dienu.

��Palātā bijāt tikai jūs divi?

��Tajā brīdī, jā. Viņas meita Greisa tikko bija aizgājusi.

��Pastāstiet tiesai, kas notika!

��Elizabete man pastāstīja, ka tajā dienā pie viņas ir bijis advokāts Sidonss un viņa ir parakstījusi jaunu testamentu.

��Vai mēs runājam par ceturtdienas, divdesmit sestā jūlija, vakaru?

��Jā, jūsu godība, tas bija da�as stundas pirms Elizabetes aizie�anas mū�ībā.

��Vai varat tiesai pastāstīt, kas vēl notika �ā jūsu apmeklējuma laikā?

��Viņa man sagādāja pārsteigumu, jo no spilvena apak�as izņēma aizlīmētu aploksni un lūdza to paglabāt.

��Vai lēdija Beringtone paskaidroja, kālab dod jums �o vēstuli?

��Viņa tikai sacīja, ka gadījumā, ja D�ailss apstrīdēs viņas jauno novēlējumu, lai es nododu �o vēstuli tiesnesim, kuram lieta būs nodota izskatī�anai.

��Vai viņa jums deva vēl kādas norādes �ajā saistībā?

��Viņa norādīja, ka nedrīkstu to atvērt un nedrīkstu stāstīt par vēstuli ne D�ailsam, ne arī savai sievai Emmai.

��Un kas notiktu, ja sers D�ailss nebūtu apstrīdējis testamentu?

��Viņa lika man vēstuli iznīcināt un paturēt noslēpumā, ka tāda vispār bijusi.

��Tātad jums nav ne jausmas, kāds ir vēstules saturs, Kliftona kungs?���vaicāja tiesnesis, atkal pacēlis vēstuli.

��Ne vismazākās.

��Un mums būtu jātic!���no�ņācās Vird�īnija gana skaļi, lai to saklausītu visi klāteso�ie.

��Aizvien interesantāk,���piebilda tiesnesis, neņemdams vērā viņas izlēcienu.���Man vairs jautājumu nav, Kliftona kungs. Toda kungs?

��Paldies, milord,���sacīja advokāts Tods un piecēlās no savas vietas.���Jūs, Kliftona kungs, viņa godībai sacījāt, ka lēdija Beringtone jums pavēstījusi par jauno testamentu. Vai viņa minēja kādu iemeslu, kālab �āds dokuments tapis?

��Es ne�aubīgi zinu, ka Elizabete mīlēja savu dēlu, ta�u viņa man atzinās bailēs no iespējas, ka viņ� varētu apprecēties ar to briesmīgo lēdiju Vird�īniju�

��Milord!���iejaucās Katberts Meikinss, pielēcis kājās.���Tās ir baumas! Un nav ņemamas vērā.

��Piekrītu. Tas tiks svītrots no protokola.

��Tomēr, milord,���iejaucās Toda kungs.���Tas fakts, ka lēdija Beringtone novēlējusi lēdijai Vird�īnijai Siāmas kaķeni, arī norāda uz�

��Jūs paudāt savu viedokli, Toda kungs,���teica tiesnesis.

��Ser Katbert, vai jums ir jautājumi lieciniekam?

��Tikai viens, milord.���Skatīdamies tie�i Harijam acīs, sers Katberts vaicāja: ��Vai iepriek�ējā testamentā jums bija kaut kas novēlēts?

��Nē, ser.

��Milord, man vairs nav jautājumu Kliftona kungam. Tomēr lūg�u� Pirms izlemjat, vai vēstuli atvērt, ļaujiet man aicināt vēl kādu liecinieku.

��Par kādu liecinieku jūs runājat, ser Katbert?���vaicāja tiesnesis.

��Par cilvēku, kur� zaudētu visvairāk, ja jūsu spriedums nebūtu viņam labvēlīgs. Par D�ailsu Beringtonu.

��Man nav iebildumu. Pieņemu, ka arī Toda kungs piekrīt?���Es varu tikai atbalstīt �ādu aicinājumu,���atteica Tods, apzinādamies, ka ar iebildumiem nekas nebūs līdzēts.

D�ailss lēnām devās uz liecinieka vietu un zvērestu nodeva tik svinīgi, it kā atrastos parlamenta apak�palātā. Sers Katberts sveica viņu ar laipnu smaidu.

��Tiesas protokolam nosauciet, lūdzu, savu vārdu un nodarbo�anos!

��Sers D�ailss Beringtons. Parlamenta loceklis, pārstāvu Bristoles doku strādniekus.

��Kad jūs pēdējo reizi tikāties ar savu māti?���vaicāja sers Katberts.

Tiesnesis smaidīja.

��Apmeklēju viņu no rīta tajā dienā, kad viņa aizgāja mū�ībā.

��Vai viņa kaut ar vārdu minēja, ka noformējusi jaunu testamentu?

��Nekādā ziņā.

��Tātad laikā, kad devāties projām, jūs bijāt nesatricināmi pārliecināts, ka pastāv tikai viens vienīgs testaments. Tas, kuru visos sīkumos bijāt ar māti pārrunāju�i jau vairāk nekā pirms gada.

��Godīgi sakot, ser Katbert, tobrīd mātes testaments bija pēdējais, par ko es būtu iedomājies.

��Patie�ām. Tomēr man jāvaicā, kāds bija jūsu mātes veselības stāvoklis tajā rītā, kad viņu apmeklējāt.

��Viņa bija ļoti izvārgusi. Stundas laikā, ko pavadīju pie mātes, viņa gandrīz nepateica ne vārda.

��Tad jau jūs bijāt ļoti pārsteigts, kad uzzinājāt, ka tikai īsu brīdi pēc jūsu aizie�anas no slimnīcas lēdija Beringtone ir parakstījusi sare�ģītu trīsdesmit se�as lappuses garu dokumentu.

��Man tas likās neiedomājami,���atbildēja D�ailss.���Un tie�i tāpat es uzskatu joprojām.

��Vai jūs mīlējāt savu māti, ser D�ails?

��Es viņu dievināju. Viņa bija mūsu ģimenes stiprā klints. Kaut viņa joprojām būtu kopā ar mums! Tad �ī no�ēlojamā lieta vispār nebūtu jāizskata.

��Paldies, ser D�ails. Lūdzu, palieciet savā vietā, jo varbūt Toda kungs vēlēsies jums uzdot kādu jautājumu.

��Diem�ēl man laikam nāksies riskēt,���Tods pa�ukstēja Sidonsam un pēc tam piecēlās, lai vērstos pie liecinieka.���Ser D�ails, vispirms es vēlos vaicāt, vai jums būtu kādi iebildumi, ja viņa godība atvērtu viņam adresēto vēstuli.

��Protams, ka viņam tādi būtu!���iesaucās Vird�īnija.

��Nē, es neiebilstu pret vēstules atvēr�anu,���atbildēja sers D�ailss, ignorējot sievas izlēcienu.���Ja tā uzrakstīta manas mātes nāves dienā, tad noteikti apstiprinās, ka viņa nebija spējīga parakstīt tik svarīgu dokumentu, kāds ir testaments. Bet, ja tā ir uzrakstīta pirms divdesmit sestā jūlija, tajā mēs noteikti neizlasīsim neko svarīgu.

��Vai tas nozīmē, ka, jūsuprāt, pēc jūsu pēdējās tik�anās ar māti tālākie notikumi norisinājās tā, kā tos atspoguļoja Kliftona kungs?

��Nē, tas nekādā ziņā to nenozīmē! ��Vird�īnija atkal nespēja savaldīties.

��Kundze, jums nāksies atturēties no �ādas iejauk�anās!���pavēstīja tiesnesis un veltīja Vird�īnijai niknu skatienu.���Jūs drīkstēsiet izteikties, kad būsiet uzaicināta liecināt, bet, kamēr tas nav noticis, vairs nepaudīsiet savu viedokli! Pretējā gadījumā es bū�u spiests jūs izraidīt no tiesas zāles. Vai es izteicos skaidri?

Vird�īnija nolieca galvu. Tas bija tie�i tas, ko tiesnesis Kemerons bija cerējis sagaidīt no viņas.

��Toda kungs, jūs varat atkārtot savu jautājumu.

��Tas nav nepiecie�ams, milord,���sacīja sers D�ailss.���Ja Harijs sacīja, ka mana māte viņam iedeva �o vēstuli, tad tie�i tā arī bija.

��Paldies, ser D�ails. Jautājumu vairāk nav.

Tiesnesis aicināja abus advokātus piecelties. � Mēs esam uzklausīju�i sera D�ailsa Beringtona liecību, un, ja neviens neiebilst, es ierosinu atvērt vēstuli.

Abi advokāti ar galvas mājienu apliecināja piekri�anu, jo apzinājās, ka jebkādi iebildumi tikai radītu iemeslu lietas pārsūdzē�anai. Turklāt abi advokāti bija pilnīgi pārliecināti, ka visā valstī neatrastos tiesnesis, kur� nenoraidītu visus iebildumus �ādu vēstuli atvērt.

Kemerons pacēla aploksni tā, lai visiem būtu labi redzams. Viņ� to atvēra un izņēma vienu vienīgu papīra lapu, kuru nolika uz galda sev priek�ā. Viņ� izlasīja to trīs reizes un tikai pēc tam ierunājās.

��Sidonsa kungs,���tiesnesis beidzot sacīja.

Beringtonu ģimenes advokāts nervozi piecēlās no savas vietas.

��Vai varat man nosaukt precīzu datumu un laiku, kad no mums �ķīrās lēdija Beringtone?

Mazliet pa�ķirstījis dokumentus, Sidonss atrada vajadzīgo, paraudzījās uz tiesnesi un teica: � Varu apliecināt, ka mir�anas apliecība parakstīta ceturtdienā, divdesmit sestajā jūlijā, divdesmit divos divdesmit se�ās minūtēs.

��Pateicos, Sidonsa kungs. Tagad man jādodas uz savu kabinetu, lai izspriestu, cik liela nozīme �im dokumentam ir kā pierādījumam. Tiesas sēde tiek pārtraukta uz pusstundu.

��Man tā nemaz neizskatījās pēc vēstules,���teica Emma, tiklīdz tiesnesis bija aizgājis.���Drīzāk tas līdzinājās oficiālam dokumentam. Vai tajā dienā viņa parakstīja vēl kaut ko, Sidonsa kungs?

Advokāts pa�ūpoja galvu. � Vismaz manā klātbūtnē nekas tāds nenotika. Vai jums ir kādi pieņēmumi, Toda kungs?

��Aploksne bija ļoti plāna. Tas varētu būt izgriezums no kāda laikraksta, ta�u nevaru apgalvot, jo attālums bija pārāk liels.

��Kāpēc tu, D�ails, piekriti vēstules atvēr�anai?���Vird�īnija �ņāca tiesas zāles otrā pusē.

��Ņemot vērā apstākļus, lēdija Vird�īnija, jūsu vīram nebija sevi�ķas izvēles,���noteica sers Katberts.���Lai gan līdz pat pēdējam mirklim es biju pārliecināts, ka mums uzvara jau rokā.

��Ko tiesnesis tik ilgi tur dara?���Emma vaicāja, nespēdama noslēpt, cik ļoti satraukusies viņa ir.

Harijs saņēma savas sievas roku. � Nu jau vairs nebūs ilgi, dārgā.

��Ja lēmums nebūs mums labvēlīgs,���vaicāja Vird�īnija,���vai mēs varēsim to pārsūdzēt, apgalvojot, ka �ī vēstule nav ņemama vērā kā pierādījums?

��Uz �o jautājumu es nevaru atbildēt,���sacīja sers Katberts,���iekams man neradīsies iespēja izpētīt tekstu. Tikpat labi var gadīties, ka vēstule tikai apstiprina jūsu vīra pārliecību par to, ka viņa māte savas dzīves pēdējās stundās nebija tādā stāvoklī, lai būtu spējīga parakstīt nopietnu juridisku dokumentu. Tādā gadījumā tie�i pretējai pusei nāksies izlemt, vai viņi pārsūdzēs lēmumu.

Lietā iesaistītās puses katra savā zāles stūrī joprojām sa�ukstējās � glu�i kā bokseri, kas gaida signālu par pēdējā raunda sākumu, � kad atvērās durvis aiz tiesne�a krēsla un atgriezās Kemerons.

Visi piecēlās kājās un paklanījās, bet pēc tam tiesnesis apsēdās savā vietā. Viņ� paraudzījās uz daudzajām gaidpilnajām sejām.

��Tagad man bija iespēja izpētīt vēstules saturu.���Visi klāteso�ie cie�i lūkojās uz viņu.���Man bija interesanti uzzināt, ka mums ar lēdiju Beringtoni ir vienāds vaļasprieks, lai gan man nākas atzīties, ka viņa �ajā jomā bijusi krietni vien spējīgāka par mani, jo tajā ceturtdienā, divdesmit sestajā jūlijā, The Times krustvārdu mīklu aizpildījusi gandrīz visu, atstājot tikai vienu neatminētu vārdu. Un es esmu pārliecināts, ka viņa to darījusi ar nodomu. Iemesls, kālab man nācās atstāt tiesas zāli, bija nepiecie�amība doties uz bibliotēku, lai sameklētu nākamās dienas, proti, divdesmit septītā jūlija The Times numuru. Tas iznāca dienā pēc lēdijas Beringtones nāves. Es vēlējos pārliecināties, vai viņa ir pieļāvusi kādas kļūdas, risinot �o krustvārdu mīklu. Kļūdu nebija. Tāpat es gribēju pārliecināties par vārdu, kas ierakstāms rindā, ko viņa atstāja neaizpildītu. To visu darīdams, es nonācu pie absolūtas pārliecības, ka lēdija Beringtone bija ne tikai spējīga parakstīt testamentu, bet pilnībā apzinājās �ā dokumenta satura nozīmību. Tālab es esmu gatavs pavēstīt savu spriedumu �ajā lietā.

Sers Katberts ātri piecēlās kājās. � Milord, es ļoti vēlētos uzzināt, kāds bija formulējums iztrūksto�ajam vārdam, ko vajadzēja uzminēt un kur� palīdzēja jums pieņemt lēmumu. Tiesnesis Kemerons ieskatījās krustvārdu mīklā. � �Izplatīti kaitēkļi, kas mani mulsina, pie skaidra saprāta esot.�

To dzirdot, sers Katberts pamāja ar galvu, bet Harija sejā parādījās smaids.

��Lietā �Beringtons pret Kliftoni un Beringtoni� es lemju par labu Emmai, Harolda Kliftona kundzei, un Greisai Beringtones jaunkundzei.

��Mums noteikti jāiesniedz protests!���paziņoja Vird�īnija, kad sers Katberts un Toda kungs paklanījās.

��Es nekādus protestus neiesnieg�u!���attrauca D�ailss.���Tas glu�i vienkār�i nav pieļaujams.

��Tu biji no�ēlojams,���nikni sodījās Vird�īnija, kad steidzās ārā no tiesas zāles.

��Bet Harijs ir mans senākais draugs,���D�ailss taisnojās, cenzdamies turēties viņai nopakaļ.

��Un es esmu tava sieva! Varbūt esi to aizmirsis?���Vird�īnija pa virpuļdurvīm izmetās uz ielas.

��Ko mēs vēl varējām darīt, ņemot vērā apstākļus, kas bija radu�ies?���viņ� noprasīja, kad beidzot bija Vird�īniju panācis.

��Tu varēji ar zobiem un nagiem cīnīties par to, kas tev pienācās pēc tiesas un taisnības. Tā, kā biji man solījis,���Vird�īnija atgādināja vīram. Tobrīd viņa mēģināja apturēt taksometru.

��Varbūt tiesnesim bija taisnība? Iespējams, mana māte patie�ām pilnībā apzinājās savu rīcību.

��Ja tu tam tici, D�ails,���teica Vird�īnija un ieskatījās viņam sejā, ��tad acīmredzami esi tikpat sliktās domās par mani kā viņa.

D�ailss uz mirkli zaudēja valodu. Piebrauca taksometrs, Vird�īnija atvēra durvis, iekāpa automa�īnā un attaisīja logu. � Es da�as dienas palik�u pie savas mātes. Ja līdz brīdim, kad atgriezī�os, tu nebūsi iesniedzis protestu, tad iesaku tev konsultēties ar �ķir�anās lietu advokātu!

Pie durvīm kāds viegli, bet uzstājīgi klaudzināja. Pulkstenis rādīja divdesmit pāri septiņiem vakarā. �Kur� gan tas varētu būt?� Uz vakariņām viņ� nevienu nebija aicinājis, un arī parlamentā uz noslēguma runām viņu negaidīja ātrāk kā deviņos. Klauvē�ana nemitējās. D�ailss atcerējās, ka mājkalpotājai ir brīvdiena. Viņ� nolika uz galda iepriek�ējās dienas sē�u protokolus, piecēlās no krēsla un devās uz gaiteni.

��Uzgaidiet!���D�ailss sacīja, tad atvēra durvis un ieraudzīja cilvēku, kuru nekādā ziņā nebija gaidījis atnākam uz Smitskvēru.

��Greisa?���viņ� neticīgi noteica, pat neslēpdams pārsteigumu.

��Jūtos atvieglota, jo tu joprojām atceries manu vārdu,���sacīja viņa māsa un pārkāpa slieksnim.

D�ailss pūlējās izdomāt kaut ko tikpat dzedru atbildei, tomēr viņam nācās atzīt, ka māsai ir tiesības tā izturēties, jo kop� mātes bērēm viņi nebija tiku�ies. Patiesību sakot, viņ� ar ģimenes locekļiem nebija sazinājies kop� brī�a, kad Vird�īnija no tiesas zāles izskrēja uz ielas un atstāja viņu stāvam uz ietves.

��Kādi vēji tevi atpūtu�i uz Londonu, Greisa?���viņ� neveikli apvaicājās, pavadīdams māsu pa gaiteni uz viesistabu.

��Tu,���viņa īsi teica.���Ja Muhameds nenāk pie� un tā tālāk.

��Vai piedāvāt tev kaut ko dzeramu?���viņ� jautāja, joprojām nespēdams secināt, kāds gan īsti ir māsas vizītes iemesls.

��Paldies, sausais �erijs būs īsti laikā pēc tik draņķīgi nomāco�a brauciena vilcienā.

D�ailss piegāja pie bufetes un ielēja viņai �eriju, bet sev piepildīja pusglāzi viskija. Viņ� izmisīgi pūlējās izdomāt kādu sarunas tematu. � Desmitos ir balsojums, � viņ� beidzot teica un pasniedza Greisai dzērienu. Jaunākās māsas klātbūtnē viņ� vienmēr jutās kā nerātns skolēns, kuru direktors pieķēris smēķējam.

��Tātad laika ir vairāk nekā pietiekami, lai es pateiktu visu, kas man sakāms.

��Vai atnāci pieteikt savas tiesības un izmest mani no mājas?

��Nē, brāļuk, es ierados, lai mēģinātu tavā cietajā paurī iedabūt kaut mazliet veselā saprāta.

��Klausos tevi ļoti uzmanīgi.���D�ailss sabruka krēslā un iedzēra malku viskija.

��Nākamajā nedēļā ir mana trīsdesmitā dzim�anas diena. To tu noteikti nebūsi pamanījis.

��Tu brauci visu to gaisa gabalu tikai tāpēc, lai man pateiktu, kādu dāvanu vēlies?���D�ailss iesaucās, mēģinādams atmosfēru padarīt kaut mazliet jaukāku.

��Tie�i tā, ��atteica Greisa, jau otro reizi sagādādama viņam pārsteigumu.

��Un ko īpa�u tu esi izdomājusi?���D�ailss vaicāja, joprojām juzdamies neomulīgi.

��Es gribu, lai tu ierodies uz manām viesībām.

��Bet parlamenta sesija rit pilnā sparā, turklāt es esmu dabūjis vietu pirmajā rindā, no manis tiek gaidīts�

��Ieradīsies Harijs un Emma,���turpināja Greisa, neklausīdamās brāļa atrunās.���Būs glu�i kā vecajos laikos.

D�ailss iedzēra vēl malku viskija. � Nekad vairs nebūs tā, kā vecajos laikos.

��Tas tomēr ir iespējams, muļķi, jo tu esi vienīgais, kur� neļauj tam notikt.

��Vai viņi vēlas mani satikt?

��Un kāpēc lai viņi negribētu?���pajautāja Greisa.���Naido�anās ir ieilgusi, un tie�i tālab es vēlos jūs visus savest kopā. Kamēr nav par vēlu.

��Kādus viesus tu esi aicinājusi?

��Sebastjans un D�esika, da�i draugi, galvenokārt no akadēmiskajām aprindām, bet tev nebūs obligāti ar viņiem jārunā. Izņēmums varētu būt tavs senais draugs Dīkinss. Tomēr,���viņa piebilda,���ir viena persona, kuru es neaicinu. Starp citu, kur tā maita ir?

D�ailss jau bija nospriedis, ka māsa vairs neko �okējo�u nepateiks. Viņ� patie�ām bija kļūdījies.

��Man nav ne jausmas,���viņ� beidzot atbildēja.���Vird�īnija vairāk nekā gadu nav ar mani sazinājusies. Ta�u, ja ticam tam, kas publicēts Daily Express, viņa pa�laik ir Sentropēzā kopā ar kādu itālie�u grāfu.

��Esmu pārliecināta, ka viņi ir lielisks pāris. Turklāt �is fakts dod tev pamatu pieprasīt �ķir�anos.

��Es nekad nevarē�u no Vird�īnijas iz�ķirties, pat tad, ja es to gribētu. Neaizmirsti, ko mammai nācās izciest! Tādu pieredzi man negribas atkārtot.

��Ak tā. Saprotu,���sacīja Greisa.���Viss ir kārtībā, ja Vird�īnija blandās pa Francijas dienvidiem kopā ar savu itālie�u mīlnieku, bet nekas vairs nav labi, ja viņas vīrs vēlas �ķirties.

��Vari mani izsmiet,���teica D�ailss,���bet tie�i tā jāuzvedas d�entlmenim.

��Nesmīdini mani! Diezin vai par d�entlmenisku rīcību varēja nosaukt to, kā tu mani un Emmu vazāji pa tiesām, lai apstrīdētu mammas testamentu!

��Tas jau ir sitiens zem jostasvietas,���pa�ēlojās D�ailss un iedzēra krietnu malku viskija.���Bet laikam jau esmu to pelnījis,���viņ� piebilda.���Un es to no�ēlo�u visu atliku�o mū�u. Vai tu man kādreiz spēsi piedot?

��Es tev piedo�u, ja tu ieradīsies uz manām viesībām un atvainosies māsai, kā arī savam senākajam draugam par to, ka esi izturējies kā pilnīgs stulbenis.

��Neesmu pārliecināts, ka spē�u skatīties viņiem acīs.

��Tu stājies pretī vācu armijas divīzijai, lai gan biji bruņojies tikai ar da�ām granātām un pistoli.

��Un es to darītu atkal, ja vien tas palīdzētu man izlūgties Emmas un Harija piedo�anu.

Greisa piecēlās, piegāja pie brāļa un notupās. � Protams, ka viņi tev piedos, muļķa lempi! � Kad māsa apskāva brāli, viņ� nolieca galvu. � Tu ļoti labi zini, ka mamma negribētu, lai tās sievietes dēļ mēs nekad vairs nebūtu vienoti.

D�ailss pabrauca garām norādei �Kembrid�a� un nodomāja, ka joprojām nav par vēlu griezties atpakaļ. Tomēr viņ� apzinājās, � ja tagad spers tādu soli, otra iespēja viņam vairs netiks dāvāta.

Iebraucis universitātes pilsētiņā, viņ� sajuta īpa�o koled�as atmosfēru. Visos virzienos steidzās jauni vīrie�i un sievietes da�ādu garumu studentu tērpos. Atmiņā atausa viņa pa�a Oksfordā pavadītais laiks, kad Hitlera dēļ viss izvērtās glu�i citādi, nekā cerēts.

Kad pēc pieciem gadiem D�ailss bija izbēdzis no gūstekņu nometnes un atgriezies Anglijā, Breiznouzas direktors bija piedāvājis viņam atsākt mācības un saņemt zinātnisko grādu. Tomēr viņ� divdesmit piecu gadu vecumā jau bija kara veterāns un likās, ka viņa laiks ir pagājis. Glu�i tāpat kā daudziem citiem viņa paaudzes pui�iem, ieskatot Hariju. Un tad parādījās iespēja uzvarēt kādā citā kaujā. Viņ� nespēja turēties pretī izaicinājumam un piedalīties cīņā par nokļū�anu parlamenta apak�palātas zaļajos solos. �Nav vērts no�ēlot,� nodomāja D�ailss. �Kaut gan� Vienmēr jau bija kāds iemesls no�ēlai.�

Kādu gabalu viņ� pabrauca pa Greind�roudu, pagriezās pa labi un novietoja automa�īnu Sid�vikas avēnijā. Viņ� izgāja cauri arkai, pie kuras bija uzraksts �Ņūnemas koled�a�. Celta tūksto� astoņsimt septiņdesmit pirmajā gadā. Daudz agrāk nekā sievietēm bija iespēja iegūt zinātnisko grādu, tomēr koled�as dibinātājs cerēja, ka �is sapnis piepildīsies viņa dzīves laikā. Diem�ēl tas nenotika.

D�ailss apstājās pie sarga namiņa un jau grasījās vaicāt, kur notiek Greisas Beringtones viesības, kad apsargs sacīja: � Labvakar, ser D�ails. Jums jāiet uz Sid�vika telpu.

Apsargs viņu bija pazinis. �Atpakaļceļa vairs nav,� D�ailss secināja.

��Taisni pa gaiteni, tad aug�up pa kāpnēm, tre�ās durvis pa kreisi. Kļūdīties nebūs iespējams.

Garām daudzām pēdējā kursa studentēm, kurām mugurā bija gari melni svārki, baltas blūzes un melni apmetņi, D�ailss sekoja norādēm. Meitenes pat nepaskatījās uz viņu. Un kālab lai skatītos? Viņam bija trīsdesmit trīs gadi, viņām � gandrīz divas reizes mazāk.

Nonācis uz aug�ējā pakāpiena, D�ailss saprata, ka nekādi norādījumi viņam vairs nav nepiecie�ami. Jau ilgi pirms tam, kad bija sasniedzis tre�ās durvis pa kreisi, viņ� saklausīja skaļas balsis un smieklus. Viņ� dziļi ieelpoja un centās ieiet tā, lai nepievērstu sev lieku uzmanību.

Pirmā viņu pamanīja D�esika. Viņa metās pāri istabai un sauca: � Tēvoci D�ails, tēvoci D�ails, kur gan tu biji pazudis?

�Jā, patie�ām, kur?� D�ailss nodomāja, skatīdamies uz brīni�ķīgo jauno meiteni � vēl īsti ne gulbi, ta�u noteikti vairs ne pīlēnu. Viņa palēcās un apskāva tēvo�a kaklu. Pāri meitenes plecam D�ailss redzēja, ka viņam tuvojas Greisa un Emma. Visas trīs mēģināja apskaut viņu vienlaikus. Pārējie viesi tikai noraudzījās, pūlēdamies saprast, kas īsti atgadījies.

��Man patie�ām �ēl,���teica D�ailss, kad bija sarokojies ar Hariju,���ka manis dēļ jums vajadzēja pārciest nepatīkamus brī�us.

��Vairs par to nedomā, ��sacīja Harijs.���Un, godīgi runājot, mēs ar tevi esam piedzīvoju�i arī daudz ļaunākas lietas. D�ailss jutās izbrīnījies, cik ātri viņ� nomierinājās sava senā drauga sabiedrībā. Viņi pļāpāja par Pīteru Meju glu�i kā vecajos laikos, kad viņ� pamanīja� Pēc tam D�ailss vairs nespēja ne acu no viņas novērst.

��Labākais sitiens, kādu man nācies redzēt,���Harijs sacīja. Izbīdījis kreiso kāju uz priek�u, viņ� mēģināja nodemonstrēt redzēto, kaut rokā viņam nebija nūjas. Viņ� pat nebija pamanījis, ka D�ailsa uzmanība ir pievērsta kaut kam citam.

��Jā, es biju Hedingli stadionā, kad notika �ī spēle.

��Arī es to redzēju,���sacīja kāds vecāks mācībspēks, kur� bija viņiem pievienojies.���Visai iespaidīgi.

Aizslīdējis no viņiem projām, D�ailss apstaigāja viesību telpu un mirkli parunājās ar Sebastjanu, apvaicādamies par sekmēm mācībās. Jaunietis likās daudz atbrīvotāks un par sevi pārliecinātāks, nekā bija palicis D�ailsam atmiņā.

D�ailss jau sāka ba�īties, ka viņa būs devusies projām, iekams viņam radīsies iespēja iepazīties. Kad Sebastjans pievērsās uzkodām, D�ailss devās tālāk un nevil�us atradās viņai blakus. Viņa sarunājās ar kādu padzīvoju�u dāmu un �ķita nepamanījusi D�ailsa klātbūtni. Tā viņ� tur stāvēja, kā mēli norijis, un domāja par to, kāpēc gan angļiem ir tik ļoti grūti stādīties priek�ā sievietei. Jo īpa�i gadījumos, ja �ī sieviete ir skaista.

��Nedomāju, ka �varckopas balss diapazons atbilst �ai lomai,���otra sieviete teica.

��Iespējams, ka jums taisnība, tomēr es būtu gatava atdot pusi no savas gada stipendijas, lai tikai dzirdētu viņas dziedā�anu.

Vecākā sieviete paraudzījās uz D�ailsu un, kā zinādama, uzsāka sarunu ar kādu citu. D�ailss stādījās priek�ā un cerēja, ka viņiem nepievienosies neviens cits. Abi sarokojās. Tikai pieskāriens viņai�

��Sveicināta! Es esmu D�ailss Beringtons.

��Jūs noteikti esat Greisas brālis, parlamenta loceklis. Esmu lasījusi par jums un jūsu radikālajiem uzskatiem. Bet es esmu Gvineta,���viņa sacīja.

��Vai esat pēdējā kursā?

��Jūs man glaimojat,���viņa atbildēja un uzsmaidīja D�ailsam.���Es tikai rakstu savu doktora darbu. Jūsu māsa ir mana darba vadītāja.

��Kāda ir tēma?

��Matemātikas un filosofijas saiknes Senajā Grieķijā.

��Man ļoti gribētos to izlasīt.

��Es parūpē�os, lai saņemat pirmo kopiju.

��Kas tā par meiteni, ar kuru sarunājas D�ailss?���Emma vaicāja savai māsai.

Greisa pagriezās un paraudzījās pāri istabai. � Gvineta Hjūsa. Viena no manām spo�ākajām filosofijas doktorantēm. Viņ� noteikti pamanīs at�ķirību starp Gvinetu un lēdiju Vird�īniju. Viņa ir Velsas ogļra�a meita. Un alla� mēdz atkārtot, ka labi zina vārdu compos mentis nozīmi.

��Viņa ir ļoti pievilcīga,���atzina Emma.���Tu ta�u nedomā, ka�

��Augstā debess! Nē, ta�u. Kas tad viņiem var būt kopējs!

Emma pasmaidīja un tad vaicāja: � Vai atdevi D�ailsam savus vienpadsmit procentus no kompānijas akcijām?

��Jā, ��atbildēja Greisa,���un tāpat savas tiesības uz vecātēva māju Smitskvērā, kā biju vienojusies ar mammu. Tiklīdz biju pārliecināta, ka tas muļķa puika ir atbrīvojies no Vird�īnijas.

Kādu mirkli Emma klusēja. � Tātad tu visu laiku zināji mammas jaunā testamenta noteikumus?

��Un arī to, kas atrodas aploksnē, ��glu�i ikdieni�ķi atteica Greisa.���Un tie�i tālab es nevarēju ierasties tiesā.

��Cik gan labi mamma tevi pazina!

��Cik labi viņa pazina mūs visus trīs!���papildināja Greisa un pāri istabai paraudzījās uz brāli.

��Vai varat to visu nokārtot?���vaicāja D�ailss.

��Jā, kungs. Atstājiet to manā ziņā.

��Es gribētu pielikt punktu, cik ātri vien iespējams.

��Protams, ser.

��Tik derdzīga lieta! Kaut jel būtu kāds civilizētāks veids, kā to visu atrisināt.

��Jāmaina likums, ser D�ails. Un tas, godīgi sakot, vairāk ir jūsu ziņā. Ne manējā.

D�ailss zināja, ka tā ir taisnība, un neap�aubāmi pienāks tāds laiks, kad likums tiks mainīts, ta�u Vird�īnija bija visu pateikusi ļoti skaidri. Viņa negaidīs. Pēc daudziem mēne�iem, kas bija aizritēju�i, pilnībā ignorējot D�ailsa eksistenci, viņa piepe�i uzradās kā no zila gaisa, lai pavēstītu, kālab vēlas �ķirties. Viņai pat nebija vajadzības paskaidrot, kas tiek gaidīts no D�ailsa.

��Paldies, Trusīt. Es zināju, ka uz tevi var paļauties,���viņa bija sacījusi un tad nolikusi klausuli.

��Kad jūs kaut ko varēsiet pavēstīt?���D�ailss vaicāja.

��Ap nedēļas beigām,���vīrietis atbildēja un iztuk�oja savu pinti alus. Viņ� piecēlās kājās, mazliet paklanījās un aizkliboja projām.

D�ailsa �aketes pogcaurumā bija iesprausts liels sarkans neļķes zieds, lai nekādā ziņā nebūtu iespējams, ka viņa D�ailsu nepamana. Viņ� skatījās uz visām sievietēm, kurām bija mazāk par trīsdesmit gadiem un kuras tuvojās viņam. Ilgi neviena neveltīja D�ailsam pat pavir�u mirkli, tomēr beidzot kautrīga jauna sieviete apstājās viņam tie�i blakus.

��Brauna kungs?���viņa vaicāja.

��Jā, ��D�ailss atbildēja.

��Es esmu Holtas jaunkundze. No aģentūras.

Vairāk neteikusi ne vārda, viņa ielika roku D�ailsa elkonī un pa peronu veda viņu uz priek�u līdz pirmās klases vagonam. Kad viņi bija ieņēmu�i vietas pretī viens otram, D�ailss vairs īsti nezināja, kas būtu darāms tālāk. Bija piektdienas vakars, un visas pārējās sēdvietas bija aizņemtas jau ilgi pirms tam, kad vilciens izbrauca no stacijas. Holtas jaunkundze visu ceļu klusēja.

Tiklīdz vilciens ieripoja Braitonā, viņa bija viena no pirmajiem, kas cēlās kājās. D�ailss kontrolierim pie barjeras atdeva abas biļetes un sekoja viņai uz taksometru stāvvietu. Bija skaidrs, ka Holtas jaunkundze ir to darījusi arī iepriek� un ne reizi vien. Kad viņi bija apsēdu�ies taksometra aizmugures sēdeklī, viņa beidzot atkal ierunājās, tomēr nevērsās pie D�ailsa.

��Grand Hotel.

Viesnīcā D�ailss reģistrēja abus kā Brauna kungu un kundzi.

��Trīsdesmit pirmais numurs, ser,���teica reģistratūras darbinieks. Izskatījās, ka viņ� vēlas piemiegt ar aci, tomēr vienīgi novēlēja: ��Lai jums laba nakts, kungs!

Portjē nogādāja viņu somas tre�ajā stāvā. Tikai tad, kad portjē bija saņēmis dzeramnaudu un devies projām, viņa apsēdās gultas galā, izslējās taisni ierunājās atkal: � Mans vārds ir And�ela Holta.

D�ailss palika stāvam un skatījās uz sievieti, kura nebūt nelīdzinājās tādai, ar kuru viņ� vēlētos pavadīt neķītru nedēļas nogali Braitonā. � Vai izstāstīsiet man, kāda ir visa procedūra? � viņ� vaicāja.

��Noteikti, ser D�ails,���Holtas jaunkundze atbildēja tik lieti�ķi, it kā viņ� būtu lūdzis, lai viņa kaut ko pieraksta.���Pulksten astoņos mēs nokāpsim lejā uz vakariņām. Es esmu rezervējusi mums galdiņu telpas centrā un ceru, ka jūs kāds varētu pazīt. Pēc vakariņām mēs atgriezīsimies guļamistabā. Es visu laiku palik�u apģērbusies, bet jūs, ja vien pats to vēlēsieties, varēsiet ieiet vannas istabā un uzvilkt gan pid�amu, gan rītasvārkus. Pulksten desmitos es lik�os gultā, bet jūs iekārtosieties uz dīvāna. Pulksten divos naktī jūs piezvanīsiet apkalpotājam un lūgsiet, lai uz numuru atnes labu �ampanieti, puspinti Guinness alus un sviestmaizes ar �ķiņķi. Kad pasūtījums tiks piegādāts, jūs iebildīsiet, ka pasūtījāt sviestmaizes ar Marmite pastu un tomātiem, un liksiet viņam nekavējoties piegādāt to, ko esat pasūtījis. Kad viņ� atgriezīsies, jūs pateiksities viņam un iedosiet piecas mārciņas.

��Kāpēc tad tik lielu dzeramnaudu?

��Jo gadījumā, ja viss nonāks līdz tiesai, nakts portjē noteikti tiks izsaukts liecināt, un mums jābūt pārliecinātiem, ka viņ� jūs atcerēsies.

��Sapratu.

��No rīta mēs kopā brokastosim. Kad maksāsiet, izrakstiet �eku, jo visam jābūt viegli izsekojamam. Kad dosimies projām no viesnīcas, jūs mani vairākkārt apskausiet un noskūpstīsiet. Pēc tam jūs iekāpsiet taksometrā un pamāsiet man ardievas.

��Kāpēc vairākas reizes?

��Mums jābūt dro�iem, ka jūsu sievas privātdetektīvs pagūst uzņemt labus kadrus, kuros mēs skaidri esam redzami kopā. Vai jums ir vēl kādi jautājumi, ser D�ails, pirms dodamies vakariņās?

��Jā, Holtas jaunkundz. Vai drīkstu vaicāt, cik bie�i jūs darāt ko līdzīgu?

���ajā nedēļā jūs esat mans tre�ais d�entlmenis, un aģentūra mani pierakstījusi arī pāris reizēm nākamajā nedēļā.

��Kaut kāds vājprāts. Mūsu likumi attiecībā uz laulības �ķir�anu ir glu�i vienkār�i barbariski. Valdībai steig�us kaut kas jādara lietas labā! Ir nepiecie�ami jauni likumi.

��Es gan ceru, ka tā nenotiks,���atteica Holtas jaunkundze.���Ja tiks pieņemti jauni likumi, es palik�u bez darba.

��Es vienkār�i vēlos viņu iznīcināt,���viņa sacīja.���Ne ar ko mazāku es nebū�u mierā.

��Varu jums apliecināt, lēdija Vird�īnija, ka darī�u visu, kas manos spēkos, lai palīdzētu.

��Ir labi to apzināties, major. Ja reiz mēs strādāsim kopā, mums būs nepiecie�ama savstarpēja uzticē�anās. Nekādu noslēpumu. Diem�ēl man joprojām pietrūkst īstas pārliecības, ka esat tie�i tas cilvēks, kur� man nepiecie�ams �im darbam. Pastāstiet, kālab esat tik dro�s, ka jūsu kvalifikācija atbilst �īm vajadzībām!

��Domāju, ka drīz jūs atzīsiet manu kvalifikāciju par īpa�i augstu, milēdij,���sacīja Fi�ers.���Manām attiecībām ar Beringtonu ir sena vēsture.

��Tad sāciet no pa�a sākuma un izstāstiet visu sīkumos, lai cik nenozīmīgi tie arī liktos.

��Viss sākās, kad mēs mācījāmies Svētā Bedas skolā un Beringtons sadraudzējās ar doku strādnieka dēlu.

��Hariju Kliftonu.���Vird�īnija teju izspļāva �os vārdus.

��Beringtonam draudēja izslēg�ana no Svētā Bedas skolas.

��Kāpēc?���vaicāja Vird�īnija.

��Viņ� tika pieķerts zogam no skolas veikaliņa, tomēr izspruka cauri sveikā.

��Kā viņam tas izdevās?

��Viņa tēvs, Hugo Beringtons, tāds pats noziedznieks, izrakstīja �eku par tūksto� mārciņām, tādējādi nodro�inot iespēju skolai uzcelt jaunu kriketa laukuma tribīni. Tāpēc direktors pievēra acis uz pārkāpumu un Beringtonam ceļ� uz Oksfordu bija vaļā.

��Vai arī jūs mācījāties Oksfordā?

��Nē, es iestājos armijā. Tomēr mūsu ceļi krustojās kara laikā, kad abi dienējām vienā pulkā Tobrukā.

��Tur viņ� ieguva slavu, saņēma Militāro Krustu un vēlāk aizbēga no karagūstekņu nometnes?

��Tam vajadzēja būt manam Militārajam Krustam,���teica Fi�ers, piemiedzis acis.���Es biju viņa komandieris un biju atbildīgs par uzbrukuma vadību. Pēc tam, kad biju sagūstījis ienaidniekus, pulkvedis mani ieteica apbalvo�anai ar Militāro Krustu, bet kaprālis Beitss� Beringtona draugs� atteicās apstiprināt manu notikumu izklāstu, es tiku pazemināts amatā, un manu apbalvojumu saņēma Beringtons.

D�ailss par �o dienu stāstīja pilnīgi kaut ko citu, tomēr Vird�īnijai bija skaidrs, kuram viņa vēlēsies ticēt. � Vai pēc tam vēl esat tiku�ies?

��Nē. Es paliku dienestā, bet vēlāk, kad sapratu, ka viņ� ir izpostījis manas cerības uz jebkādiem paaugstinājumiem, izmantoju priek�laicīgas demobilizē�anās iespēju.

��Ar ko jūs nodarbojaties pa�laik, major?

��Esmu bir�as brokeris un Bristoles klasiskās ģimnāzijas valdes loceklis. Tāpat esmu iesaistījies arī vietējā Konservatīvo partijas komitejā. Iestājos partijā, lai arī es varētu pielikt roku un panākt, ka nākamajās vēlē�anās Beringtons netiek ievēlēts.

��Tas būtu lieliski,���sacīja Vird�īnija.���Jo tam cilvēkam ļoti rūp savas vietas saglabā�ana parlamentā. Viņ� ir cie�i pārliecināts, ka Etlijs viņam piedāvās vietu Ministru kabinetā, ja leiboristi nākamajās vēlē�anās uzvarēs.

��Tikai pār manu līķi.

��Nedomāju, ka būs nepiecie�ami tik galēji līdzekļi. Beigu beigās, ja viņ� nākamo vēlē�anu rezultātā zaudēs savu vietu parlamentā, maz ticams, ka viņam pēc tam vēl būs iespēja atgriezties, un tas savukārt nozīmēs viņa politiskās karjeras krahu.

��Āmen!���noteica Fi�ers.���Tomēr atgādinu, ka viņ� joprojām savā vēlē�anu apgabalā ir visnotaļ populārs, lai arī ievēlēts ar nelielu balsu pārsvaru.

��Paskatīsimies, cik populārs viņ� būs, kad tiesā nonāks lieta par laulības pārkāp�anu.

��Tam viņ� jau gatavojas pilnā sparā. Visiem stāsta, kā Braitonā sarīkojis �arādi, lai saudzētu jūsu reputāciju. Viņ� pat ir uzsācis kampaņu, lai tiktu mainīti laulības �ķir�anas likumi.

��Bet kā viņa vēlētāji reaģēs, kad uzzinās, ka pēdējā gada laikā viņam ir bijusi dēka ar Kembrid�as studenti?

��Kad jūsu laulība būs �ķirta, nevienam tas ne nieka nerūpēs.

��Bet pagaidām tā vēl nav �ķirta. Ja es pavēstī�u, ka izmisīgi pūlos panākt sapra�anos un glābt mūsu laulību�

��Tas pilnībā mainītu situāciju,���atteica Fi�ers.���Varat paļauties uz mani. Esiet dro�a, ka stāsts par jūsu skumjo situāciju nonāks dzirdīgās ausīs.

��Lieliski. Mūsu plāniem ilgtermiņā noteikti nāktu par labu tas, ka jūs kļūtu par Bristoles doku apgabala Konservatīvo partijas komitejas priek�sēdētāju.

��Nav nekā, ko es vēlētos vēl vairāk. Vienīgā problēma ir tā, ka politiskajām aktivitātēm nevaru veltīt tik daudz laika, cik nepiecie�ams, jo man jāpelna iztika,���Fi�ers atteica, cenzdamies, lai �ie vārdi neizskanētu pārāk mulsino�i.

��Kad būsiet iekļuvis Beringtonu kuģniecības valdē, jums par to vairs nebūs jāraizējas.

��Tas ir maz ticams, jo, izdzirdējis piedāvājumā manu uzvārdu, Beringtons tūdaļ izmantos savas veto tiesības.

��Tā kā man pieder septiņi ar pusi procenti kompānijas akciju, viņam nav iespējas tādas tiesības izmantot.

��Neesmu dro�s, ka sapratu.

��Es jums paskaidro�u, major. Pēdējos se�os mēne�os es inkognito uzpērku Beringtonu kompānijas akcijas. Tagad man pieder septiņi ar pusi procenti akciju. Ja palasīsiet viņu noteikumus, tad redzēsiet, ka man tagad ir tiesības ieteikt valdes locekļa amata kandidātu. Un es, major, nespēju pat iedomāties nevienu, kur� manas intereses tur pārstāvētu labāk.

��Kā lai sāku jums pateikties?

��Viss ir ļoti vienkār�i. Īsā laikā jūs izmantosiet jums pieejamās iespējas un kļūsiet par Bristoles doku apgabala Konservatīvo partijas komitejas priek�sēdētāju. Kad būsiet to panācis, jūsu vienīgais mērķis būs parūpēties par to, lai Bristoles doku apgabala vēlētāji nākamajās vēlē�anās vairs nebalso par savu kandidātu, tādējādi liedzot Beringtonam iespēju atgriezties parlamentā.

��Un ilgtermiņā?

��Man ir kāda laba ideja, kas jums noteikti patiks. Tomēr, pirms neesat kļuvis par komitejas priek�sēdētāju, mēs to nevaram apsvērt.

��Tad jau būs labāk, ja atgriezī�os Bristolē un nekavējoties ķer�os pie darba. Tomēr vispirms vēl gribu jums ko pavaicāt.

��Jā, protams,���Vird�īnija atvēlēja,���jautājiet dro�i.

��Kālab �im darbam jūs izraudzījāties tie�i mani?

��Major, tas ir pavisam vienkār�i. Reiz D�ailss man atzinās, ka jūs esot bijis vienīgais cilvēks, kuru viņ� ienīdis.

��D�entlmeņi,���sacīja Bills Hokinss, Konservatīvo partijas komitejas priek�sēdētājs un ar āmuriņu uzsita pa galdu,���aicinu ievērot kārtību! Sāksim ar to, ka lūgsim mūsu godājamo sekretāru majoru Fi�eru īsi atgādināt mums, kas rakstīts iepriek�ējās sanāksmes protokolā.

��Paldies, priek�sēdētāja kungs! Mūsu iepriek�ējā sanāksmē, kas notika tūksto� deviņi simti piecdesmit ceturtā gada �etrpadsmitajā jūnijā, komitejas vārdā man tika uzticēts uzrakstīt un nosūtīt uz Londonas Centrālo biroju vēstuli ar lūgumu mums atsūtīt kandidātu sarakstu, kas �ajā apgabalā pārstāvēs partiju nākamajās vispārējās vēlē�anās. Pēc da�ām dienām tika saņemts oficiālais kandidātu saraksts. Es to iedevu izskatī�anai mūsu biedriem, lai �āvakara sapulcē mēs varētu apspriest kandidātus.

��Tika panākta vieno�anās, ka pavasara svinības �ogad tiks organizētas Kāslkūmā, jo godātā miertiesnese HārtlijaBūta mums dāsni devusi atļauju. Pēc tam sekoja diskusija par loterijas biļe�u cenām, tad notika balso�ana un tika pieņemts lēmums, ka vienas loterijas biļetes cena būs se�i pensi. Divi ar pusi �iliņi par se�ām. Pēc tam mūsu kasieris Meinarda kungs ziņoja par to, ka partijas bankas kontā ir �etrdesmit septiņas mārciņas un divpadsmit �iliņi un biedriem, kuri nav veiku�i noteiktās iemaksas, viņ� nosūtījis atgādinājuma vēstuli. Vairāk jautājumu dienaskārtībā nebija, un sapulce beidzās divpadsmit minūtes pāri desmitiem.

��Paldies, major,���sacīja priek�sēdētājs.���Tagad pāriesim pie otrā jautājuma jeb, konkrēti, pie Centrālā biroja ieteikto kandidātu saraksta. Jums visiem bija vairākas dienas laika apsvērt un lemt par piemērotākajiem kandidātiem. Tāpēc sāksim apsprie�anu, lai varam izvēlēties tos cilvēkus, ko aicināsim uz pārrunām.

Fi�ers jau bija kandidātu sarakstu parādījis lēdijai Vird�īnijai, un viņi bija izlēmu�i, kāds cilvēks viņiem ilgtermiņā būtu visnoderīgākais. Fi�ers sēdēja un uzmanīgi klausījās, kā viņa biedri pau� savu viedokli, apcerot katra kandidāta nopelnus un pieminot vājās vietas. Ātri vien kļuva skaidrs, ka viņa izvēle nesakritīs ar pārējo favorītiem, ta�u, par laimi, neviens nebija tie�i nostājies pret �o kandidātu.

��Vai vēlaties piedāvāt arī savu viedokli, major?���Hokinss vaicāja.

��Paldies, priek�sēdētāja kungs. Es piekrītu kolēģiem, kuri uzskata, ka Simpsona kungs pagāju�ajās vēlē�anās sevi parādīja no labākās puses un ir pelnījis aicinājumu uz pārrunām, tomēr, manuprāt, mums vajadzētu padomāt arī par Daneta kunga kandidatūru. Viņa sieva ir vietējā un tādējādi dod vērā ņemamas priek�rocības, jo īpa�i tad, ja ņemam vērā sera D�ailsa Beringtona pa�reizējās laulības peripetijas.

Vairāki pie galda sēdo�ie pauda savu atbalstu.

Pēc �etrdesmit minūtēm Gregorijs Danets jau bija iekļauts uz pārrunām aicināmo sarakstā kopā ar Simpsona kungu, kādu vietējo advokātu (bezcerīgs gadījums), kādu vecpuisi pēc �etrdesmit (bezcerīgs gadījums) un vienu sievieti, kā tas pēc likuma pienācās (pilnīgi bezcerīgs gadījums). Tagad Fi�eram atlika vien izdomāt kādu pieņemamu iemeslu, lai pārējie piekristu neizvirzīt Simpsonu.

Kad sapulce tuvojās beigām, priek�sēdētājs aicināja pāriet pie dienaskārtības sadaļas �Da�ādi jautājumi�.

��Man ir kaut kas ziņojams,���sacīja Fi�ers, uzskrūvēdams pildspalvas uzgali.���Tomēr, manuprāt, būtu gudrāk to neierakstīt sapulces protokolā.

��Esmu pārliecināts, major, ka jūs �ajā ziņā esat viskompetentākais spriedējs,���sacīja priek�sēdētājs un paraudzījās uz visiem pie galda sēdo�ajiem, lai pārliecinātos, ka arī viņi piekrīt.

��Pagāju�ajā nedēļā es biju savā klubā Londonā, ��stāstīja Fi�ers,���un no kāda uzticama avota uzzināju satrauco�as vēstis par D�ailsu Beringtonu.���Visi sapulces dalībnieki ļoti uzmanīgi klausījās viņā. ��Kā jau jums zināms, D�ailsam Beringtonam tuvākajā laikā ir gaidāma laulības �ķir�ana, jo viņa un sievas savienība diem�ēl izrādījās diezgan neveiksmīga.

Gandrīz visi mēs izjutām zināmu līdzcietību, kad viņ� izlēma �iet Beringtonu ceļu�, jo īpa�i pēc tam, kad paziņoja� manā skatījumā gan visai netaktiski� ka viņ� tā rīkojas, lai pasargātu savas sievas reputāciju. Mēs esam pieaugu�i cilvēki un saprotam, ka �ķir�anās likumi patie�ām ir reformējami, tomēr tagad es noskaidroju, ka atklātībai nodota tikai stāsta viena puse. Kā izskatās, seram D�ailsam ir dēka ar kādu jaunu Kembrid�as universitātes studenti, kaut gan viņa sieva nopūlas, lai meklētu ceļu uz samierinā�anos un saglābtu laulību.

��Augstais Dievs! Tas cilvēks nu gan ir nekauņa!���iesaucās Bills Hokinss.���Viņam pieklātos atkāpties no amata!

��Pilnībā esmu ar jums vienisprātis, priek�sēdētāja kungs. Ja viņ� būtu Konservatīvo partijas kandidāts viņam vispār vairs nebūtu nekādu izred�u.���Telpā atskanēja klusinātu balsu murdoņa, un priek�sēdētājs vairākas reizes uzsita ar āmuriņu pa galdu, lai dalībniekiem atgādinātu par kārtību. Fi�ers turpināja: ��Gribu paust cerību, ka tas, ko tikko sacīju, nekļūs zināms nevienam ārpus �īm sienām. Domāju, ka varu uz jums paļauties.

��Protams, protams,���novilka priek�sēdētājs.���Tas ta�u ir pats par sevi saprotams.

Fi�ers atslīga krēslā, būdams pilnīgi pārliecināts, ka jau pēc da�ām stundām stāsts nonāks ausīs vairākiem Leiboristu partijas pārstāvjiem augstos amatos. Un tas savukārt dro�i garantēja to, ka līdz nedēļas beigām par D�ailsa Beringtona dēku būs uzzinājusi vismaz puse viņa vēlētāju.

Kad priek�sēdētājs bija pasludinājis sapulci par slēgtu un lielākā daļa tās dalībnieku mēroja ceļu uz ielas otrā pusē eso�o vietējo krogu, komitejas kasieris Pīters Meinards piegāja pie Fi�era un vaicāja, vai viņi varētu klusi pārmīt kādu vārdu.

��Protams, veco zēn! Kā varu būt noderīgs?���vaicāja Alekss.

��Kā jau tev zināms, mūsu priek�sēdētājs vairākkārt minēja, ka vēlētos atkāpties no amata vēl pirms nākamajām vispārējām vēlē�anām.

��Jā, esmu par to dzirdējis.

��Mēs te da�i uzskatām, ka tas ir darbs gados jaunākam cilvēkam, un es esmu deleģēts tev pavaicāt, vai tu būtu ar mieru kandidēt uz �o amatu.

��Pīter, tas ir patie�ām laipni no tavas puses. Ja reiz lielākā daļa manu kolēģu uzskata, ka es būtu piemērots kandidāts, tad, protams, es apsvēr�u iespēju uzņemties �o smago darbu. Tomēr, ja komitejas pārējie biedri nebūtu ar jums vienisprātis, tad, saprotams, es to nedrīkstu uzņemties. Tu ta�u to sapratīsi.

Saņēmis pirmo �eku par savu pienākumu pildī�anu Beringtonu kompānijas valdē, Alekss slēdza savu rēķinu Midlendas bankā un devās pāri ielai uz Bārklija banku � tā pārvaldīja Beringtonu kompānijas kontus, kā arī Konservatīvo partijas komitejas kontu. Turklāt pārvaldnieks deva Fi�eram iespēju izmantot arī īstermiņa kredītu, kas pārsniedz bankas kontā eso�o summu.

Nākamajā dienā Fi�ers devās uz Londonu un drēbnieku firmā Gieves & Hawkes pasūtīja trīs jaunus uzvalkus, smokingu un mēteli. Visam bija jābūt melnā krāsā. Pēc pusdienām Army & Navy viņ� veikalā Hilditch & Key izvēlējās pusduci kreklu, divas pid�amas, rītasvārkus un zīda kaklasai�u izlasi. Parakstījis �eku, viņ� devās uz apavu darbnīcu John Lobb, un tur viņam vajadzēja pavadīt zināmu laiku, jo tika noņemti mēri, lai pagatavotu divus pārus kurpju no nemītas ādas. Vienu pāri melnas, bet otru � brūnas.

��Būs gatavas apmēram pēc trijiem mēne�iem, major,���viņam sacīja.

Nākamo �etru nedēļu laikā viņ� katru komitejas biedru pa kārtai aicināja uz kopīgām vakariņām vai pusdienām. Viņ� maksāja ar Vird�īnijas dotu naudu un �ā perioda beigās jau jutās pietiekami pārliecināts, ka visi komitejas locekļi atbalstīs Gregoriju Danetu kā tuvējo vēlē�anu kandidātu no Konservatīvo partijas. Da�iem viņ� bija otrais vēlamākais, bet da�iem pat favorīts.

Pēc pusdienām malkojot brendiju kopā ar partijas komitejas kasieri Pīteru Meinardu, Fi�ers uzzināja par kolēģa īslaicīgajām finansiālajām grūtībām. Fi�ers aizbrauca uz Londonu, un pēc diskrētas sarunas ar lēdiju Vird�īniju �īs problēmas kļuva par pagātni. Un viens no komitejas locekļiem bija Fi�era parādnieks.

Bija pagāju�i vien da�i mēne�i kop� iekļū�anas Beringtonu kompānijas valdē, kad Alekss pamanīja iespēju, kura lēdijai Vird�īnijai varētu �ķist pievilcīga.

�ajā laikā viņ� centīgi bija apmeklējis katru valdes sēdi, izlasījis katru atskaiti un balsojot vienmēr pieslējies vairākumam, tādējādi nevienam neradās ne mazākās aizdomas par viņa patiesajiem nodomiem.

Vird�īnija ne�aubījās, ka D�ailss kļūs aizdomīgs, kad par valdes locekli tiks nominēts Fi�ers. Viņa pat iedomājās par to, vai D�ailss mēģinās noskaidrot, kuram īsti pieder �ie septiņi ar pus procenti akciju un kura intereses Alekss pārstāv. Ja viņ� to mēģinātu, viņam neizdotos iegūt pārāk daudz informācijas. Tomēr D�ailss nebija ne akls, ne arī dumj�, tātad viņam nenāktos grūti aptvert patiesību.

Lai arī valdes priek�sēdētājs mēģināja pārliecināt D�ailsu, ka Fi�ers �ķiet glu�i pieņemams cilvēks, reti kaut ko saka valdes sēdēs un nekādā ziņā nesagādā problēmas, D�ailss nejutās tik dro�s. Viņ� neticēja, ka Fi�ers būtu spējīgs mainīt savus tikumus. Tomēr, ņemot vērā toriju lieliskās izredzes uz būtiskiem panākumiem vēlē�anās un noslēpumaino Vird�īnijas kavē�anos parakstīt laulības �ķir�anas dokumentus, kaut gan tie�i viņa bija uzstājusi sagādāt pamatu procesa likumīgai ierosinā�anai, Fi�ers bija mazākā no viņa problēmām.

��D�entlmeņi,���Beringtonu kompānijas valdes priek�sēdētājs sacīja,���diez vai būtu pārspīlēti uzskatīt, ka tas, ko �odien grasos ierosināt, varētu izvērsties par pagrieziena punktu kompānijas vēsturē. Mūsu rīkotājdirektora Komptona kunga izteiktais priek�likums ir kaut kas pilnīgi jauns un vēl nebijis. Un es to pilnībā atbalstu. Es lūg�u arī valdi balsot par ieceri mūsu kompānijai uzbūvēt pirmo pasa�ieru kuģi kop� kara laikiem, lai līdzvērtīgi konkurētu ar mūsu nopietnajiem sāncen�iem, Kunerda kompāniju un P&O. Man gribētos ticēt, ka mūsu kompānijas dibinātājs D�o�ua Beringtons aplaudētu par godu �ādai iniciatīvai.

Alekss uzmanīgi klausījās. Viņ� bija sācis cienīt seru Viljamu Traversu, Hugo Beringtona pēcteci � tiesa, biju�o priek�sēdētāju nemēdza sarunās pieminēt. Viņ� bija vērīgs un gudrs vadītājs, turklāt viņu novērtēja gan kolēģi, kas strādāja tajā pa�ā jomā, gan arī Sitijā, Londonas finan�u un darījumu centrā, jo uzskatīja par dro�u un uzticamu partneri.

��Kapitāla ieguldī�ana neap�aubāmi patuk�os mūsu rezerves,���turpināja sers Viljams,���tomēr mūsu baņķieri ir gatavi sniegt mums atbalstu. Skaitļi rāda, ka mēs atpelnīsim savus ieguldījumus piecu gadu laikā pat tādā gadījumā, ja spēsim pārdot tikai �etrdesmit procentus vietu jaunajā kuģī. Tagad es ar prieku atbildē�u uz visiem valdes locekļu jautājumiem.

��Vai cilvēku atmiņā joprojām nav saglabāju�ās bailes, kas saistītas ar �Titānika� likteni un varētu traucēt vēlmei ceļot ar jauno kuģi?���vaicāja Fi�ers.

��Prātīgs iebildums, major,���atbildēja sers Viljams.���Tomēr Kjūnārda nesenais lēmums pievienot viņu flotei vēl vienu kuģi varētu liecināt par to, ka tagadējā ceļotāju paaudze ir pamanījusi uzlabojumus, proti, kop� tūksto� deviņi simti divpadsmitā gada briesmīgās nelaimes nav notikusi neviena milzīga kuģu katastrofa.

��Cik ilgs laiks mums būs nepiecie�ams, lai �ādu kuģi uzbūvētu?

��Ja valde akceptēs �o lēmumu, mēs nekavējoties varēsim uzsākt darbus un slēgt līgumus. Cerēsim, ka uz gada beigām mums izdosies piesaistīt kādu no labākajiem kuģu projektē�anas speciālistiem. Tādējādi triju gadu laikā mēs varētu jauno kuģi pabeigt.

Alekss gaidīja, līdz kāds cits no valdes locekļiem uzdos jautājumu, kuru viņ� nevēlējās uzdot pats.

��Un kādas ir paredzamās izmaksas?

��Precīzu skaitli nosaukt ir grūti,���atzina sers Viljams,���bet mūsu bud�ets atļauj rēķināties ar trim miljoniem mārciņu. Tomēr domāju, ka tik daudz nemaz nebūs nepiecie�ams.

��Cerēsim, ka tā, ��noteica kāds cits valdes loceklis.

��Mums par savu ieceri būs jāinformē visi daļu turētāji.

��Piekrītu,���sers Viljams sacīja,���es to izdarī�u ikgadējā pārskata sapulcē, kas paredzēta nākamajā mēnesī. Tās laikā es arī uzsvēr�u, ka mūsu peļņas apjoms ir iedro�ino�s un �ā iemesla pēc nav pamata daļu turētājiem neizmaksāt tikpat lielas dividendes kā pagāju�ajā gadā. Tomēr mums jāpatur prātā, ka da�i daļu turētāji varētu satraukties par kompānijas darbības virziena maiņu, nemaz jau nerunājot par tik pamatīgiem kapitālieguldījumiem. Tas varētu novest pie mūsu akciju cenu kri�anās. Ta�u, tiklīdz Sitijā kļūs skaidrs, ka mums pietiek resursu, lai tiktu galā ar īslaicīgām grūtībām, jau drīz vien mūsu akciju cena atkal pacelsies iepriek�ējā līmenī. �ajā gadījumā runa ir tikai par laiku. Vai būs vēl kādi jautājumi?

��Vai ir domāts par kompānijas jaunās pasa�ieru kuģu līnijas nosaukumu un vārdu pirmajam kuģim?���vaicāja Fi�ers.

��Jauno nodaļu mēs plānojam saukt par �Pils līniju� un mūsu pirmo laineri nodēvēt par �Bakingemu�, tādējādi norādot uz kompānijas saistību ar jauno Elizabetes ēru.

�ajā jautājumā valde bija vienisprātis.

��Paskaidrojiet vēlreiz,���sacīja Vird�īnija.

��Gada pārskata sapulcē, kas notiks nākamajā ceturtdienā, sers Viljams paziņos par Beringtonu kompānijas ieceri būvēt luksusa klases pasa�ieru kuģi, lai pilnībā varētu konkurēt ar Kjūnārda un P&O kompānijām, kuras jau ir uzsāku�as tādu politiku. Plānotās projekta izmaksas ir trīs miljoni mārciņu.

��Man tas izklausās pēc dro�as un rado�as pieejas.

��Tomēr da�iem tas liekas riskants solis, jo lielākā daļa investoru nav apveltīti ne ar drosmi, ne rado�umu. Viņi satrauksies, kad darba procesā augs projekta izmaksas vai vēlāk nebūs iespējams pārdot kuģa biļetes tik izdevīgi, lai atpelnītu kapitālieguldījumus. Tomēr, ja viņi rūpīgi papētītu Beringtonu kompānijas finanses, tad pamanītu, ka tai ir visas iespējas tikt galā ar īstermiņa zudumiem.

��Tad kālab jūs iesakāt man pārdot savas akcijas?

��Kad trīs nedēļas pēc pārdo�anas atpirksiet tās, jūs varēsiet izdarīt nāvējo�u gājienu.

���ī daļa man nav īsti saprotama,���sacīja Vird�īnija.

��Ļaujiet, es paskaidro�u,���teica Alekss.���Kad jūs nopērkat akcijas, jums trīs nedēļas vēl nav jāieskaita nauda kontā. Tie�i tāpat ir, kad jūs akcijas pārdodat, proti, trīs nedēļas jūsu kontā nauda vēl netiek ieskaitīta. �ajā posmā jums ir iespēja vēl nodarboties ar tirgo�anu, neieguldot nekādus līdzekļus. Tā kā mums ir zināma iek�ējā situācija, mēs varam no tā gūt labumu.

��Tātad ko jūs iesakāt?

��Beringtonu kompānijas ikgadējā pārskata sapulce sāksies nākamajā ceturtdienā pulksten desmitos no rīta. Domāju, ka da�u stundu laikā akciju cena no �etrām mārciņām nokritīsies apmēram līdz trīs mārciņām un desmit �iliņiem par vienu akciju. Ja tajā pa�ā dienā, kad pulksten deviņos no rīta atvērsies bir�a, jūs pārdosiet savus septiņus ar pusi procentus akciju, cena nokritīs pat vēl straujāk, iespējams, zem trijām mārciņām. Tad jūs pagaidīsiet, līdz akciju cena būs sasniegusi zemāko punktu, un pēc tam iegādāsieties visas pieejamās akcijas par vismazāko cenu, un jums atkal piederēs jūsu septiņi ar pusi procenti.

��Vai brokeriem neradīsies kādas aizdomas? Viņi varētu pavēstīt Beringtonu kompānijas valdei par mūsu nodomiem.

��Viņi neko neteiks, ja vien saņems vienu komisijas maksu, kad notiks akciju pārdo�ana, un otru brīdī, kad akcijas atkal tiks nopirktas. Viņi neko nezaudē jebkurā gadījumā.

��Bet mēs?

��Mēs varētu zaudēt tikai gadījumā, ja pēc valdes priek�sēdētāja gadskārtējās atskaites akciju cenas paceltos. Tad jums vajadzētu maksāt vairāk, lai savas akcijas atgūtu. Tomēr man jāsaka pavisam godīgi, ka tas diezin vai ir iespējams, ja sapulcē tiks paziņots par kompānijas nodomu pakļaut riskam trīs miljonus mārciņu sava kapitāla.

��Un kas man jādara?

��Ja jūs mani pilnvarosiet strādāt jūsu interesēs, tad es sazinā�os ar pazīstamu brokeri Honkongā, un viņ� izdarīs visu vajadzīgo. Tādējādi būs grūti atrast pēdas, kas vestu pie mums.

��D�ailss sapratīs, kas mums padomā. Viņ� nav muļķis.

��Diezin vai, ja pēc trim nedēļām viņ� redzēs, ka jūsu īpa�umā eso�ie septiņi ar pusi procenti akciju joprojām ir turpat, kur biju�i. Turklāt viņam pa�laik ir daudz aktuālākas problēmas risināmas.

��Piemēram?

��Esmu dzirdējis, ka vietējā Leiboristu partijas komitejā notiks uzticības balsojums par D�ailsa Beringtona atbilstību. Viņiem ir kļuvusi zināma D�ailsa dēka ar Gvinetu Hjūsas jaunkundzi. Pastāv pat iespēja, ka viņ� nākamajās vēlē�anās nemaz nepiedalīsies. Pieņemot, ka jūs vēl neesat parakstījusi laulības �ķir�anas dokumentus.

��Vai jūs, major Fi�er, varat man apliecināt, ka �ī izmeklē�ana nekādā ziņā nav saistīta ne ar seru D�ailsu Beringtonu, ne Hariju Kliftona kungu? Es abus �os kungus esmu reiz pārstāvējis, tādējādi varētu rasties glu�i nepieļaujams intere�u konflikts.

��Maniem meklējumiem nav nekā kopīga ar Beringtonu ģimeni,���atteica Fi�ers.���Konservatīvo partijas vietējā komiteja ir izvēlējusies divus potenciālos kandidātus, kas varētu pārstāvēt Bristoles doku apgabalu. Es esmu �ās komitejas sekretārs, un man jābūt pilnībā pārliecinātam, ka ar �iem cilvēkiem nesaistās nekas tāds, kas nākotnē varētu radīt problēmas.

��Vai meklējat kaut ko pavisam konkrētu, major?

��Ņemot vērā jūsu sakarus, es domāju, ka varēsiet uzzināt, vai �o cilvēku vārdi nav atrodami policijas dokumentos.

��Vai tas attiecas arī uz sodu par ma�īnas novieto�anu neatļautā vietā un tamlīdzīgiem sīkākiem pārkāpumiem?

��Jebkas, ko Leiboristu partija varētu izmantot pirmsvēlē�anu kampaņā, lai paaugstinātu savus reitingus.

��Es visu sapratu,���sacīja Mi�els.���Cik daudz laika man ir?

��Atlases periods varētu ilgt kādus pāris mēne�us, iespējams, ka trīs. Ta�u man jau daudz agrāk būs nepiecie�ams uzzināt, vai esat kaut ko atradis,���sacīja Fi�ers un pasniedza Mi�elam papīra lapu, uz kuras bija uzrakstīti divu cilvēku vārdi.

Mi�els tos izlasīja, salocīja papīru un ielika sev kabatā. Vairs neteicis ne vārda, viņ� izgāja no telpas.

Dienā, kad notika Beringtonu kompānijas gadskārtējā pārskata sapulce, jau pulksten deviņos Fi�ers piezvanīja uz kādu privātu numuru Honkongā. Izdzirdējis pazīstamu balsi, viņ� sacīja: � Benij, te majors zvana.

��Kā klājas, major! Sen neesi dzirdēts.

��Bija iemesls,���atteica Fi�ers,���un es visu paskaidro�u, kad tu nākamreiz būsi Londonā. Pa�laik man vajadzīgs, lai tu pārdotu da�as akcijas.

��Protams, es esmu gatavs pierakstīt,���apliecināja Benijs.���Es gribu pārdot divsimt tūksto�us Beringtonu kuģniecības akciju brīdī, kad tiks atvērta Londonas bir�a.

Benijs iesvilpās. � Uzskati, ka tas jau ir izdarīts, � viņ� teica.

��Kad būsi to izdarījis, es gribu, lai nākamās divdesmit vienas dienas laikā tu atpirktu atpakaļ visu nosaukto akciju skaitu, bet tikai tad, ja būsi pārliecinājies, ka cena sasniegusi minimumu.

��Sapratu. Tikai viens jautājums, major. Vai Benijam arī vajadzētu likt uz �o zirdziņu?

��Tas atkarīgs no tevis. Tikai nekļūsti alkatīgs, jo te vēl gaidāms bagātīgāks ķēriens.

Majors nolika klausuli, izgāja no sava kluba un ar taksometru devās uz Savoy. Viņ� pievienojās pārējiem valdes locekļiem viesnīcas konferen�u zālē tikai da�as minūtes pirms tam, kad piecēlās valdes priek�sēdētājs un vērsās pie akcionāriem, sākdams Beringtonu kuģniecības gadskārtējo pārskata sapulci.

�Konstitūcijas zāle� Deivisstrītā bija pārpildīta. Da�iem partijas biedriem pat nācās stāvēt starp solu rindām vai telpas aizmugurē. Da�i pat bija apsēdu�ies uz palodzēm, lai labāk visu redzētu.

Abi kandidāti � Nevils Simpsons un Gregorijs Danets � bija teiku�i iespaidīgas runas, un Fi�ers manīja, ka viņa favorīts konkrētajā mirklī ir palicis iepakaļ Simpsonam. �is advokāts no Londonas bija da�us gadus vecāks par Danetu un lieliski parādīja sevi kara laikā, turklāt jau vienā pirmsvēlē�anu cīņā Ebūveilā guvis pārsvaru. Ta�u Mi�els bija sagādājis Fi�eram pietiekami daudz informācijas, lai kaitētu �ā cilvēka panākumam.

Simpsons un Danets sēdēja pie galda uz skatuves katrs savā pusē priek�sēdētājam, komitejas locekļi � zāles pirmajā rindā. Ziņa, ka D�ailss Beringtons tomēr ir izturējis uzticības balsojumu vietējās Leiboristu partijas komitejas sanāksmē, Fi�eram likās iepriecino�a. Tiesa, �ādas attieksmes iemeslu viņ� neatklāja nevienam, izņemot lēdiju Vird�īniju. Viņ� bija ieplānojis sabojāt D�ailsa Beringtona publisko tēlu pa�ā pirmsvēlē�anu kampaņas karstumā, kas noteikti būtu iespaidīgāk nekā viņa izbalso�ana krēslainā Leiboristu partijas komitejas telpā. �is plāns būs realizējams vienīgi tādā gadījumā, ja Danets kļūs par toriju kandidātu. Un �is rezultāts joprojām nebija nodro�ināts.

Priek�sēdētājs piecēlās kājās un uzsmaidīja auditorijai. Viņ� vispirms atklepojās un tad vērsās pie klāteso�ajiem.

��Iekams aicinā�u uzdot jautājumus, es vēlos jums pavēstīt, ka �ī būs mana pēdējā sapulce priek�sēdētāja amatā. Jūtu, ka mūsu komitejai uz nākamajām vēlē�anām jādodas gan ar jaunu kandidātu, gan jaunu priek�sēdētāju, vēlams tādu, kur� būtu daudz jaunāks par mani.���Viņ� apklusa un raudzījās, vai kāds nemēģinās viņu atrunāt, tomēr nekas tāds nenotika, un viņ� negribīgi turpināja.���Tagad mēs esam nonāku�i pie sapulces noslēguma fāzes, jo mums jāizraugās cilvēks, kur� cīnīsies par mūsu lietu nākamajās vēlē�anās. Biedriem būs iespēja uzdot jautājumus diviem potenciālajiem kandidātiem.

Zāles aizmugurē kājās pielēca kāds gara auguma vīrietis un sāka runāt vēl pirms Billa Hokinsa aicinājuma.

��Priek�sēdētāja kungs, es vēlos vaicāt abiem kandidātiem, vai gadījumā, ja viņi iegūs �o vietu, viņi dzīvos vēlē�anu apgabalā.

Pirmais atbildēja Simpsons. � Es noteikti nopirktu māju vēlē�anu apgabalā, � viņ� sacīja. � Bet man tomēr vajadzēs apmesties parlamenta apak�palātā.

�ī atbilde izpelnījās smieklu vētru un aplausus.

��Es pagāju�ajā nedēļā atļāvos tikties ar nekustamā īpa�uma aģentu,���teica Danets.���Ne jau tālab, ka gaidītu ievēlē�anu, bet tālab, ka ceru uz ievēlē�anu.

Fi�ers sāka aplaudēt, un viņam sekoja arī citi, tomēr bija skaidri redzams, ka auditorija ir sadalījusies nometnēs.

Priek�sēdētājs ar rokas mājienu norādīja uz sievieti tre�ajā rindā, kura �ādās sapulcēs ne reizi nelaida garām iespēju uzdot jautājumus. Viņ� bija nolēmis jau laikus iesaistīt �o dāmu.

��Tā kā viens no jums ir veiksmīgs advokāts, bet otrs apdro�inā�anas brokeris, vai jums būs gana daudz laika, ko veltīt priek�vēlē�anu kampaņai?

��Ja tik�u izraudzīts, �onakt Londonā neatgriezī�os,���paziņoja Danets.���Katru nomoda stundu es veltī�u pozitīva rezultāta sasnieg�anai vēlē�anās un darī�u visu, lai D�ailss Beringtons nekad vairs neiegūtu vietu parlamentā.

�ajā reizē aplausi bija ilgsto�āki, un Fi�ers pirmo reizi mazliet atslābinājās.

��Nav runa par stundu skaitu,���ieteicās Simpsons.���Būtiski ir tas, kā jūs aizpildāt �īs stundas. Es jau vienu reizi esmu pārspējis ļoti nopietnu oponentu, tālab zinu, ko varu sagaidīt. Ir svarīgi, lai izraugāties kādu, kur� ātri visu apgūst un �īs zinā�anas spēj izmantot pret D�ailsu Beringtonu, un �o vietu iegūst Konservatīvo partija.

Fi�eram radās sajūta, ka Danetam, lai pārspētu Simpsonu, būs nepiecie�ama palīdzīga roka. Nākamo jautājumu pēc priek�sēdētāja mājiena uzdeva kāds labi pazīstams vietējais biznesmenis.

��Kā jums liekas, kur� būtu piemērotākais kandidāts, lai nomainītu mūsu līderi Vinstonu �ēr�ilu?

��Nemaz nezināju, ka �āda vakance ir pieejama,���noteica Simpsons, kura vārdi tika uzņemti ar smiekliem un aplausiem. Pēc tam viņ� piebilda jau daudz nopietnākā tonī: ��Būtu muļķīgi domāt par lieliskākā premjerministra nomaiņu, ja �ādai rīcībai nav pamatota iemesla.

Atskanēja īsta aplausu vētra, un pagāja zināms laiks, līdz Danets vispār tika pie vārda.

��Manuprāt, �ēr�ila kungs ir visai skaidri pateicis, ka tad, ja būs pienācis īstais laiks �ādai nomaiņai, labākais kandidāts būtu Entonijs Īdens, mūsu izcilais un apbrīnas vērtais ārlietu ministrs. Ja �ēr�ils �o kandidatūru uzskata par piemērotu, tad arī man ir pamats uzskatīt tāpat.

Aplausi vairs nebija tik skaļi.

Nākamo trīsdesmit minū�u laikā jautājumu birums turpinājās, un Fi�ers juta, ka Simpsona pārsvars kļūs aizvien manāmāks. Tomēr viņ� bija pārliecināts, ka pēdējie trīs jautājumi palīdzēs viņa favorītam. Viņ� bija parūpējies, lai divus no tiem obligāti uzdotu citi, turklāt bija vienojies ar priek�sēdētāju, ka pēdējo uzdos pats.

Bills Hokinss ieskatījās pulkstenī. � Domāju, ka mums vēl ir laiks trim jautājumiem. � Viņ� pamāja cilvēkam pēdējā rindā, kur� jau labu laiku pūlējās notvert priek�sēdētāja skatienu. Fi�ers pasmaidīja.

��Vai kandidāti varētu paust savu viedokli par ieteiktajiem labojumiem laulības �ķir�anas likumos?

Zālē sēdo�ie skaļi noelsās, tad cits citu klusināja. Da�iem nebija skaidrs, vai �is jautājums mērķēts pret D�ailsu Beringtonu vai domāts abiem kandidātiem.

��Man patie�ām nepatīk mūsu valsts vecmodīgie likumi laulības �ķir�anas jomā, un es uzskatu, ka neap�aubāmi vajag tos reformēt,���sacīja advokāts.���Vienīgi ceru, ka �is temats priek�vēlē�anu kampaņas laikā nebūs galvenais mūsu apgabalā. Es vēlētos pārspēt Beringtonu ar saviem darbiem, nevis ar baumām vai tuk�iem pārspriedumiem.

Fi�eram nebija grūti saprast, kālab Centrālā komiteja tie�i Simpsonu uzskatīja par iespējamo nākamo ministru, tomēr viņ� zināja arī to, ka �ī kandidāta sniegtā atbilde nebija tā, ko vēlējās dzirdēt vietējā publika.

Danets ātri uztvēra auditorijas reakciju un sacīja: � Lielā mērā es piekrītu tam, ko tikko sacīja Simpsona kungs, tomēr uzskatu, ka mūsu apgabala vēlētājiem ir tiesības pirms balso�anas zināt taisnību par Beringtona ģimenes konfliktiem. Un nevis pēc tam.

Aplausi skaidri rādīja, ka �ajā reizē Danets ir favorīta kārtā.

Priek�sēdētājs pamāja Pīteram Meinardam, kur� sēdēja pirmās rindas vidū.

��Mums, mūsu vēlē�anu apgabalā, ir vajadzīgs kas vairāk nekā tikai parlamenta loceklis,���Meinards lasīja jau iepriek� sagatavotu tekstu.���Mums nepiecie�ama partnerī-

ba, komanda. Vai abi kandidāti var apliecināt, ka vēlē�anu kampaņas laikā pastāvīgi kopā ar viņiem redzēsim arī viņu sievas? Jo, piemēram, lēdiju Beringtoni mēs nekad tā arī nesastapām.

Atskanēja aplausi.

��Mana sieva jau tagad ir tepat līdzās,���atteica Danets un norādīja uz pievilcīgu jaunu sievieti otrajā rindā, ��un tā būs arī kampaņas laikā. Patiesību sakot, ja es kļū�u par parlamenta deputātu, jūs Koniju dro�i vien redzēsiet pat bie�āk nekā mani.

Fi�ers smaidīja. Viņ� zināja, ka �is jautājums parāda Daneta spēku un akcentē Simpsona vājumu. Rakstot vēstules ar uzaicinājumu ierasties uz sapulci, viņ� vienu bija adresējis �Daneta kungam ar kundzi�, bet otru tikai �eskvairam N. Simpsona kungam�.

��Mana sieva strādā par pasniedzēju Londonas ekonomikas skolā, ��sacīja Simpsons,���ta�u vairumā nedēļas nogaļu viņai būs laiks kopā ar mani apmeklēt vēlē�anu apgabalu, tāpat arī laikā, kad augstskolā ir brīvlaiks.���Fi�ers juta, kā balsis atkal izslīd no rokām.���Un domāju, jūs piekritīsiet, ka nav cēlāka aicinājuma par jaunās paaudzes izglīto�anu.

Aplausi liecināja, ka ne visi tomēr ir vienisprātis ar kandidātu.

��Un visbeidzot,���ierunājās priek�sēdētājs.���Es zinu, ka mūsu sekretāram Fi�era kungam ir kāds jautājums abiem kandidātiem.

���orīt izlasīju Daily Mail, � sacīja Fi�ers, � tādēļ ļoti iespējams, ka tā nemaz nav taisnība. � Abi kandidāti pienākuma pēc iesmējās. � Londonas Fulemas centrālajā vēlē�anu apgabalā arī jau esot izveidots saraksts, un viņi pirmdien intervē�ot perspektīvākos kandidātus. Man gribētos uzzināt, vai kāds no jums ir arī �ajā sarakstā. Ja atbilde ir apstiprino�a, vai jūs būtu gatavi izstāties no �ās sacensības vēl pirms �īvakara balsojuma?

��Es neesmu pieteikts Fulemas Centrālajā apgabalā, jo alla� esmu gribējis pārstāvēt valsts Rietumu daļu, kurā dzimusi un augusi mana sieva un kur mēs ceram kopīgi audzināt mūsu bērnus.

Fi�ers pamāja ar galvu. Simpsonam nācās gaidīt, līdz norimst aplausi.

��Major Fi�er, es esmu iekļauts jūsu pieminētajā sarakstā, ��ierunājās Simpsons,���un uzskatu, ka tik ātri atsaukt savu kandidatūru bez pamatota iemesla nebūtu pieklājīgi. Toties, ja �ajā vakarā tie�i man smaidīs veiksme �eit, tad nebūs labāka iemesla, lai atkāptos.

�Viņam izdevās labi izkļūt no situācijas,� nodomāja Fi�ers, klausīdamies aplausos, kas sekoja pēc �ā paziņojuma. �Bet� vai ar to būs pietiekami?�

Priek�sēdētājs piecēlās no savas vietas. � Esmu pārliecināts, ka jūs visi tāpat kā es pateiksieties mūsu kandidātiem ne vien par to, ka viņi atrada laiku, lai ierastos pie mums, bet arī par viņu sniegto ieguldījumu. Man nav nekādu �aubu, ka viņi kļūs par parlamenta locekļiem, diem�ēl mums ir iespēja izvirzīt tikai vienu. � Atkal skanēja aplausi. � Un tā nu pienācis laiks balso�anai. Ar jūsu atļauju es paskaidro�u, kā notiks procedūra. Ja biedri būs tik laipni un dosies uz zāles priek�pusi, mūsu komitejas sekretārs majors Fi�ers jums izsniegs vēlē�anu biļetenus. Jūs pievilksiet krustiņu blakus sava izvēlētā kandidāta vārdam. Pēc tam, lūdzu, iemetiet biļetenu balso�anas urnā. Kad balsis būs saskaitītas un mēs kopā ar sekretāru būsim visu pārbaudīju�i� un tam nevajadzētu aizņemt ilgu laiku� es paziņo�u, kur� kandidāts no Konservatīvo partijas ir izraudzīts pārstāvēt Bristoles doku vēlē�anu apgabalu tuvējās vispārējās vēlē�anās.

Biedri izveidoja kārtīgu rindu, un Fi�ers izdalīja apmēram trīs simtus vēlē�anu biļetenu. Kad pēdējais bija iemests balso�anas urnā, priek�sēdētājs lūdza pārzini to aiznest uz privātu telpu aiz skatuves.

Pēc da�ām minūtēm tajā iegāja priek�sēdētājs un sekretārs, un balso�anas urna jau atradās galda centrā pārziņa modrā uzraudzībā. Viņi apsēdās uz diviem koka krēsliem, kas bija novietoti viens otram priek�ā. Pārzinis atslēdza balso�anas urnu. To izdarījis, viņ� devās ārā no telpas un aizvēra durvis.

Tiklīdz durvis bija ciet, priek�sēdētājs piecēlās un izbēra balso�anas biļetenus uz galda. Atkal apsēdies vietā, viņ� vaicāja Fi�eram: � Kā jūs vēlaties, lai veicam skaitī�anu?

��Es ierosinu, ka jūs varētu saskaitīt par Simpsonu atdotās balsis, bet es pievērsī�os Danetam.

Priek�sēdētājs ar galvas mājienu apliecināja piekri�anu, un viņi sāka darbu. Jau ātri Fi�eram kļuva skaidrs, ka Simpsons varētu gūt uzvaru ar divdesmit vai trīsdesmit balsu pārsvaru. Viņ� saprata, ka jābūt pacietīgam un jāgaida īstais brīdis. Tāds brīdis pienāca, kad priek�sēdētājs pieliecās un nolika balso�anas urnu uz grīdas, lai pārbaudītu, vai tajā nejau�i nav paliku�i vēl kādi biļeteni. Ar �īm da�ām sekundēm pietika, lai Fi�ers pagūtu ieslidināt roku savas �aketes kabatā un neuzkrīto�i izņemt �ūksni balso�anas biļetenu, kurus par labu Danetam bija aizpildījis jau priek�pusdienā. �o nelielo operāciju viņ� bija izmēģinājis spoguļa priek�ā un tagad prasmīgi pievienoja papildinājumu kaudzītē pie pārējiem biļeteniem, gan nebūdams īsti pārliecināts, vai ar tiem būs pietiekami.

��Tātad,���ierunājās Fi�ers,���cik balsu ir saņēmis Simpsons?

��Simt se�desmit astoņas,���atbildēja priek�sēdētājs.���Un cik ir Danetam?

��Simt septiņdesmit trīs.

Bills Hokinss izskatījās pārsteigts.

��Ja reiz balsu skaita starpība ir tik maza, priek�sēdētāj, varbūt mums vajadzētu visu pārbaudīt atkārtoti, lai vēlāk nebūtu nekādu pārmetumu.

��Visā pilnībā piekrītu,���atteica priek�sēdētājs.���Vai mainīsimies vietām?

To izdarīju�i, viņi ķērās pie otrreizējas skaitī�anas.

Pēc da�ām minūtēm Hokinss teica: � Tie�i tā, Fi�er, simt septiņdesmit trīs balsis par Danetu.

��Un es apstiprinu jūsu iepriek� nosaukto skaitli. Simt se�desmit astoņas balsis par Simpsonu.

��Zināt, man pat prātā nebūtu ienācis, ka telpā ir tik daudz cilvēku.

��Pa�ā aizmugurē vēl bija vesels lērums,���Fi�ers atteica.

��Un vairāki bija sasēdu�ies arī ejās starp rindām.

��Dro�i vien tas arī ir izskaidrojums,���sacīja priek�sēdētājs.���Bet jums, veco zēn, es zem �etrām acī pateik�u, ka balsoju par Simpsonu.

��Glu�i tāpat kā es,���teica Fi�ers.���Bet tāda nu ir demokrātija�

Priek�sēdētājs iesmējās. � Nu ko, laikam būs labāk, ja iesim un paziņosim viņiem rezultātus, lai vietējie nekļūst nemierīgi.

��Varbūt gudrāk būtu tikai pateikt, kur� uzvarējis, bet neminēt, cik tuvi biju�i abi rezultāti? Protams, kad rakstī�u protokolu, es tajā fiksē�u konkrētos skaitļus.

��Prātīga doma, Fi�er.

��Man patie�ām �ēl, ka nākas jums zvanīt tik agrā svētdienas rītā, lēdija Vird�īnija, ta�u kaut kas ir atgadījies un, ja vēlamies to izmantot savā labā, man būs nepiecie�ams jūsu akcepts nekavējo�ai rīcībai.

��Ļoti ceru, ka �ī ziņa patie�ām ir ko vērta,���lēdija miegainā balsī sacīja.

��Tikko dzirdēju, ka sers Viljams Traverss, Beringtonu kuģniecības valdes�

��Es zinu, kas ir Viljams Traverss.

���pirms pāris stundām nomiris no sirdslēkmes.

��Tās ir labas vai sliktas ziņas?���lēdija Vird�īnija vaicāja, un balsī piepe�i vairs nebija ne miņas no miegainuma.

��Neap�aubāmi labas. Tiklīdz prese to uzodīs, akciju cenas nekavējoties kritīs. Tie�i tālab es arī zvanu, jo mums ir tikai da�as stundas laika.

��Pieņemu, ka tagad jūs vēlaties atkal pārdot manas akcijas?

��Tie�i tā. Man ta�u nevajadzēs jums atgādināt, ka pagāju�ajā reizē jūs guvāt vērā ņemamu peļņu, turklāt vēl pabojājāt kompānijas reputāciju.

��Ja es tagad atkal tās pārdo�u, cik liela ir iespējama, ka cenas pēc tam kāps?

��Kad publiskas organizācijas valdes priek�sēdētājs nomirst, akciju cenas mainās tikai vienā virzienā. Un jo īpa�i tad, ja nāves cēlonis ir sirdstrieka, lēdija Vird�īnija.

��Tad uz priek�u! Pārdodiet akcijas.

D�ailss māsai bija apsolījis, ka uz tik�anos ieradīsies laikā. Viņ� apturēja savu Jaguar automa�īnu uz grantētā ceļa pie galvenās ēkas un novietoja blakus Emmas Morris Traveller. Pārņēma prieks par to, ka viņa jau ieradusies. Lai gan viņiem katram piederēja vienpadsmit procenti kompānijas akciju, Emma par Beringtonu kuģniecību izrādīja daudz lielāku interesi nekā brālis. Vēl lielāka �ī interese kļuva pēc tam, kad viņa uzsāka mācības Stenfordā pie divkārtējā Pulicera prēmijas laureāta. Vārdu �im cilvēkam viņ� nespēja atcerēties.

��Tu ļoti labi atcerētos Sairusa Feldmena vārdu, ja viņ� dzīvotu tavā vēlē�anu apgabalā, ��Emma bija jokojot aizrādījusi. Viņ� pat nemēģināja atvairīt �o apvainojumu.

Pasmaidījis D�ailss izkāpa no automa�īnas un pamanīja bērnus, kas iznāca no vilciena vagona, kurā reiz bija mitinājies Vecais D�eks. Laikā, kad D�ailsa tēvs bija noteicējs pār visu, vagons kļuva krietni nolaists, ta�u pēc tam tika atjaunots un atguva savu agrāko spozmi. Tur bija ierīkots muzejs par godu di�ajam cilvēkam. Turp regulāri tika vesti skolēni un notika lekcijas par Būru karu. �Pēc cik ilga laika viņiem vēstures stundās mācīs par Otro pasaules karu?�

Steidzoties uz galveno ēku, D�ailss atcerējās, kālab Emma tik�anos ar jauno valdes priek�sēdētāju bija uzskatījusi par tik svarīgu tie�i tagad.

D�ailsam nebija nekas daudz zināms par Rosu Bjūkenanu. Studējis ekonomiku Edinburgas universitātē, pēc tam firmā P&O strādājis par praktikantu. Beringtonu kompānijā viņa karjera sākusies no pa�as apak�as, un beidzot viņ� izcīnījis vietu valdē un vēlāk nominēts valdes priek�sēdētāja amatam. Visnotaļ bie�i viņ� bijis tuvu tam, lai par tādu arī kļūtu, tomēr alla� kāds no ģimenes izlēma, ka pats vēlas strādāt �ajā amatā.

Kad Bjūkenans pieņēma Beringtonu kompānijas valdes priek�likumu stāties sera Viljama Traversa vietā, kompānijas akciju cena jau uzreiz pēc �ā paziņojuma pakāpās par pieciem �iliņiem. Mēne�a laikā cena sasniedza līmeni, kāds bija pirms sera Viljama Traversa nāves.

D�ailss ieskatījās savā rokaspulkstenī. Un ne jau tikai tāpēc, ka bija mazliet nokavējies, bet arī tālab, ka �ajā vakarā viņam bija paredzētas vēl trīs tik�anās. Turklāt viena no tām bija paredzēta ar doku strādnieku apvienības pārstāvjiem, kuri nebūt nepriecājās, kad viņiem nākas gaidīt. Lai gan D�ailss iestājās par �etrdesmit astoņu stundu darba nedēļas ievie�anu un garantēta divu nedēļu apmaksāta atvaļinājuma nepiecie�amību katram apvienības biedram, viņi pret savu pārstāvi parlamentā joprojām izturējās ar aizdomām. Tas, ka Beringtonu kuģniecības nosaukumā bija viņa uzvārds, aizdomas nemazināja, kaut arī vairāk nekā gada laikā �ī bija pirmā reize, kad D�ailss vispār parādījās kompānijas mītnē. Viņ� pamanīja, ka viss izskatās daudz citādāk. Un izmaiņas nenozīmēja tikai ātru jaunas krāsas kārtas uzklā�anu sienām. Iegājis pa durvīm, viņ� uzkāpa uz bieza, pūkaina, paklāja zilā un zelta krāsā. Uz tā rotājās jaunās �Pils līnijas� ģerbonis. Viņ� iekāpa liftā un nospieda aug�ējā stāva pogu. Izrādījās, ka beidzot lifts kustas normāli, nevis rada iespaidu par negribīgiem galeru vergiem, kas to stumj ar milzu piepūli. D�ailss izkāpa no lifta un iedomājās par savu vectēvu, godājamo kādreizējo valdes priek�sēdētāju, kur� ievadīja kompāniju divdesmitajā gadsimtā, līdz tā kļuva par publisku kapitālsabiedrību. Un uzreiz glu�i nevil�us domas aizklīda arī pie tēva Hugo Beringtona, kur� pamanījās apmēram divtik īsā laikā nospiest kompāniju uz ceļiem. Ta�u D�ailsa ļaunākās atmiņas, kuru dēļ viņ� vairījās spert kāju �ajā ēkā, saistījās ar to, ka tie�i te tika nogalināts viņa tēvs. Pēc visa �ā briesmīgā atgadījuma bija tikai viens labums � D�esika.

D�ailss bija pirmais Beringtons, kur� nekļuva par valdes priek�sēdētāju, tomēr jāatceras, ka ar politiku viņ� vēlējās nodarboties jau kop� tik�anās ar Vinstonu �ēr�ilu Bristoles klasiskajā ģimnāzijā, kad lielais politiķis pasniedza audzēkņiem balvas, bet D�ailss bija skolas kapteinis. Bet tie�i viņa tuvais draugs, kaprālis Beitss, kur� tika nogalināts, kad mēģināja aizbēgt no vācu gūsta, glu�i nevil�us mainīja D�ailsa politisko nostāju.

Viņ� iesteidzās kabinetā un cie�i apskāva māsu, bet pēc tam paspieda roku Rejam Komptonam, kur� bija kompānijas rīkotājdirektors kop� tik seniem laikiem, cik vien sniedzās D�ailsa atmiņa.

Pirmais, kas iekrita acīs D�ailsam, kad viņ� sarokojās ar Rosu Bjūkenanu, bija tas, cik daudzkārt jaunāks �is cilvēks izskatījās par saviem piecdesmit diviem gadiem. Un tad D�ailss atcerējās � Financial Times bija uzsvērts, ka Bjūkenans nesmēķē un nelieto alkoholiskos dzērienus, trīs reizes nedēļā spēlē skvo�u, gaisma viņa guļamistabā tiekot izslēgta desmitos trīsdesmit vakarā, bet ceļas viņ� ik rītu jau pulksten se�os. Tāds re�īms politiķim būtu pilnībā nepieņemams.

��Priecājos ar jums beidzot iepazīties, ser D�ails,���sacīja Bjūkenans.

��Doku strādnieki mani sauc vienkār�i par D�ailsu. Tad jau domājams, arī vadībai vajadzētu rīkoties tāpat.

Smiekli mazliet gaisināja saspringto atmosfēru, ko noteica D�ailsa politiķa statuss. D�ailss bija pieņēmis, ka paredzē-

ta parasta tik�anās, kurā viņ� beidzot varēs iepazīties ar Bjūkenanu, tomēr abu pārējo sejas liecināja to, cik lieta būs nopietna.

��Neizskatās labi,���noteica D�ails un atkrita krēslā blakus Emmai.

��Diem�ēl laikam tā ir,���piebalsoja Bjūkenans.���Es nebūtu traucējis jūs tagad, kad vēlē�anas ir tik ļoti tuvu, ja nebūtu pārliecināts, ka man nekavējoties jūs jāinformē. Ķer�os uzreiz pie lietas būtības. Jūs noteikti būsiet pamanījis, ka pēc mana priek�gājēja nāves kompānijas akciju cena dramatiski nokritās.

��Jā, es to ievēroju,���atzina D�ailss.���Tomēr pieņēmu, ka tas nav nekas neparasts.

��Normālos apstākļos jums varētu piekrist. Ta�u neparasti bija tas, cik strauji un cik zemu tās nokritās.

��Bet tagad, kad esat pārņēmis vadību, akciju cenas atkal ir nonāku�as iepriek�ējā līmenī.

��Tā ir,���apstiprināja valdes priek�sēdētājs,���tomēr nedomāju, ka mana darbība bija galvenais iemesls cenu aug�anai. Es sāku prātot, vai varētu būt vēl kāds izskaidrojums tik nesaprotamai akciju cenas noslīdē�anai uzreiz pēc sera Viljama nāves. Jo īpa�i tas likās interesanti pēc tam, kad Rejs pievērsa manu uzmanību faktam, ka �is nebūt nav vienīgais tāds gadījums.

��Tie�i tā, valdes priek�sēdētāj,���apstiprināja Komptons.���Tikpat negaidīti akciju cenas nokritās pēc tam, kad mēs paziņojām, ka grasāmies pievērsties pasa�ieru pārvadā�anas biznesam.

��Ja pareizi atceros, tās glu�i tāpat kā tagad atkal sasniedza augstu rādītāju.

��Patiesi,���noteica Bjūkenans.���Tomēr līdz brīdim, kad tās pilnībā bija atguvu�as agrāko cenu, pagāja vairāki mēne�i. Un kompānijas reputācijai tas nenāca par labu. Kad �āda novirze notiek vienu reizi, vēl ir iespējams pieņemt to par negadījumu, bet otrajā reizē jāsāk domāt, vai te nav runa par sistēmu. Man nav tik daudz laika, lai pastāvīgi skatītos pār plecu un ba�ītos, vai kaut kas līdzīgs notiks atkal.���Bjūkenans izlaida pirkstus caur saviem biezajiem smil�u krāsas matiem.���Es vadu publisku kapitālsabiedrību, nevis kazino.

��Un tagad jūs grasāties man paziņot, ka abi �ie starpgadījumi notika pēc tam, kad Alekss Fi�ers kļuva par valdes locekli.

��Jūs pazīstat majoru Fi�eru?

��Tas ir pārāk sare�ģīts stāsts, lai tagad dalītos tajā ar jums. Uz tik�anos ar doku strādniekiem es vēlos ierasties agrāk par pusnakti.

��Viss norāda uz Fi�eru,���sacīja Bjūkenans.���Abos gadījumos tika pārdoti divsimt tūksto�i akciju, kas ir apmēram septiņi ar pusi procenti, un tie�i tik pieder viņa pārstāvētajai kompānijai. Pirmā pārdo�ana notika tikai da�as stundas pirms tam, kad gadskārtējā pārskata sapulcē tika paziņots par plānoto biznesa virziena maiņu, bet otra uzreiz pēc sera Viljama pāragrās nāves.

��Tas vairs nepavisam neizskatās pēc vienkār�as sagadī�anās,���secināja Emma.

��Un tas vēl nav viss,���turpināja Bjūkenans.���Abos minētajos gadījumos trīs nedēļu laikā cenu spējā krituma brokeris, kur� akcijas pārdeva, atkal iegādājas precīzi to pa�u skaitu. Un viņa klients tādējādi iegūst ievērojamu peļņu.

��Jūs domājat, ka tas klients ir Fi�ers?���vaicāja Emma.

��Nē, viņam tas ir pārāk liels darījums,���iebilda D�ailss.���Esmu pārliecināts, ka jums ir taisnība,���piekrita Bjūkenans.���Viņ� noteikti darbojas kāda cita interesēs.

��Lēdijas Vird�īnijas Beringtones interesēs. Tāds būtu mans minējums,���teica D�ailss.

��Arī man tas ienāca prātā, ��atzinās Bjūkenans.���Un es varu pierādīt, ka aiz �iem darījumiem slēpjas Fi�ers.

��Kā?

��Es esmu pārbaudījis bir�as dokumentu izrakstus par abiem �iem gadījumiem trīs nedēļu periodā, ��teica Komptons.���Abi darījumi notiku�i Honkongā. Dīlera vārds ir Benijs Driskols. Nebija nemaz tik ļoti jānopūlas, lai atrastu informāciju par to, ka ne pārāk senā pagātnē �is Benijs Driskols steigā pameta Dublinu tikai da�as stundas pirms tam, kad pēc viņa ieradās policija. Ir skaidrs, ka viņ� tuvākajā nākotnē noteikti nevēlēsies atgriezties Smaragdzaļajā salā.

��Tikai pateicoties jūsu māsai, mēs spējām aizrakties līdz lietas būtībai,���sacīja Bjūkenans, un D�ailss pārsteigti paraudzījās uz Emmu.���Viņa ieteica, lai nolīgstam Dereku Mi�elu, kur� jau agrāk bija viņai palīdzējis. Pēc mūsu lūguma Mi�els aizlidoja uz Honkongu. Kad viņ� bija atradis bāru, kurā pārdod Guinness alu, bija nepiecie�ama vien nedēļa un vairākas iztuk�otas alus kastes, lai uzzinātu Benija Driskola lielākā klienta vārdu.

��Tad jau beidzot mēs varēsim Fi�eru dabūt ārā no valdes,���minēja D�ailss.

��Es vēlētos, kaut tas būtu tik vienkār�i,���sacīja Bjūkenans.���Viņam ir tiesības uz vietu valdē, kamēr vien viņ� pārstāv kādu, kam pieder �ie septiņi ar pusi procenti kompānijas akciju. Turklāt vienīgais pierādījums pret viņu mums ir Honkongā dzīvojo�a piedzēru�a brokera liecība.

��Vai tas nozīmē, ka mēs neko nevaram iesākt?

��Tik ļauni nav, nepavisam,���atbildēja Bjūkenans.���Tie�i tālab es vēlējos nekavējoties sastapt gan jūs, gan Kliftones kundzi. Domāju, ka tagad ir pienācis laiks likt majoram Fi�eram paspēlēt pa�a izdomāto spēlīti.

��Es piedalos.

��Pirms izlemju, es vēlētos uzzināt, kas jums padomā, ��sacīja Emma.

��Protams,���Bjūkenans atvēra mapi, kas bija nolikta viņam priek�ā. ��Jums abiem kopā pieder divdesmit divi procenti kompānijas akciju. Tādējādi ir saprotams, ka jūs esat daudz ietekmīgāki akcionāri, un es nevirzī�u nekādus plānus, neapspriedies ar jums.

��Mēs ne�aubāmies,���ierunājās Rejs Komptons,���ka lēdijas Vird�īnijas ilgtermiņa plānā ietilpst kaitē�ana kompānijai ar regulāriem uzbrukumiem mūsu akciju pozīcijām, līdz zudīs uzticība mūsu kompānijas stabilitātei.

��Un jūs domājat, ka viņa tā rīkojas vien tāpēc, lai man atriebtos?���vaicāja D�ailss.

��Tik ilgi, kamēr viņai ir savs cilvēks kompānijā, viņa skaidri zina, kur un kā izdarāms trieciens,���teica Bjūkenans, izvairīdamies atbildēt uz D�ailsa jautājumu.

��Vai tad viņa, izmantojot �ādu taktiku, neriskē pazaudēt lielas naudas summas?���vaicāja Emma.

��Tas Vird�īnijai nerūp ne mazākajā mērā, ��noteica D�ailss.���Ja viņai būs iespēja iznīcināt kompāniju un mani kopā ar to, viņa būs tikai apmierināta. Mana māte to bija sapratusi vēl ilgi pirms manis.

��Ļaunākais ir tas,���paskaidroja valdes priek�sēdētājs,���ka iepriek�ējie uzbrukumi akciju tirgum ir nesu�i viņai septiņdesmit tūksto�us mārciņu lielu peļņu. Tie�i tas liek mums rīkoties, iekams viņa paguvusi izdarīt nākamo gājienu.

��Kāds ir jūsu plāns?���Emma vaicāja.

��Pieņemsim,���ierunājās Komptons,���ka Fi�ers tikai gaida brīdi, kad atkal varēs uzzināt kādus bēdīgus jaunumus, kurus tūdaļ atreferēt tālāk, lai pēc tam atkārtotu visu shēmu no jauna.

��Un ja mēs viņam tos piegādātu����ierosināja Bjūkenans.

��Kā tas varētu palīdzēt mums?���vaicāja Emma.

���ī būtu mūsu kārta rīkoties kā informētiem bir�as mākleriem,���paskaidroja Komptons.

��Kad Driskols lēdijas Vird�īnijas septiņus ar pusi procentus laidīs tirgū, mēs tos nekavējoties nopirksim. Un akciju cena kāps, nevis kritīs.

��Tas ta�u var maksāt veselu bagātību!���iebilda Emma.

��Ne tādā gadījumā, ja iebarosim Fi�eram nepatiesu informāciju,���atteica Bjūkenans.���Ar jūsu svētību es mēģinā�u viņu pārliecināt, ka mūsu kompānija ir nonākusi finan�u krīzes situācijā, turklāt tik smagā, ka ir apdraudēta uzņēmuma eksistence. Es pastāstī�u viņam, ka �ajā gadā �Bakingemas� izmaksu dēļ mēs nevarēsim ziņot par peļņu. Jau tagad ir pārtērēti divdesmit procenti bud�eta, un akciju turētājiem mēs �ogad nevarēsim izmaksāt dividendes.

��Jūsuprāt, �āda rīcība,���sacīja Emma,���liks viņam mudināt lēdiju Vird�īniju pārdot akcijas un cerēt, ka tās trīs nedēļu laikā atkal varēs atpirkt atpakaļ par ļoti zemu cenu.

��Tie�i tā. Bet, ja �o trīs nedēļu laikā akciju cena kāps,���turpināja Rejs,���iespējams, ka lēdija Vird�īnija vairs tik labprāt neatpirks savas akcijas. Un tādā gadījumā Fi�ers zaudēs savu vietu valdē, un mēs būsim tiku�i vaļā no abiem.

��Cik daudz naudas jums vajadzēs, lai to realizētu?���vaicāja D�ailss.

��Esmu pārliecināts,���teica Bjūkenans,���ka pietiktu ar pusmiljonu mārciņu, un mēs varēsim turēt viņus pa gabalu.

��Un laiks?

��Sliktās ziņas es vēstī�u nākamajā valdes sēdē un uzsvēr�u, ka ir nepiecie�ams sasaukt kopsapulci, lai informētu akcionārus.

��Kad paredzēta �ī sapulce?

���ajā ziņā man vajadzīgs jūsu padoms, ser D�ails. Vai jums ir zināms, kad tiks izziņotas vispārējās vēlē�anas?

��Būtu gatavs saderēt, ka divdesmit sestajā maijā. Tas pavisam noteikti ir datums, ar kuru es rēķinos.

��Kad tas būs zināms pilnīgi skaidri?���vaicāja Bjūkenans.���Mēnesi pirms parlamenta atlai�anas tiek izziņots brīdinājums.

��Labi. Tātad valdes sēdi es sasauk�u����valdes priek�sēdētājs pār�ķīra da�as lappuses plānotājā, ���astoņpadsmitajā aprīlī un ieplāno�u kopsapulci piektajā maijā.

��Kālab kopsapulcei būtu jānotiek pirmsvēlē�anu kampaņas laikā? ��vaicāja Emma.

��Tas ir laiks, kad vēlē�anu apgabala priek�sēdētājs nevarēs ierasties.

��Priek�sēdētājs?���pārvaicāja D�ailss jau daudz ieinteresētāk.

��Ir skaidri redzams, ka jūs neesat lasījis vakara laikrakstu,���teica Rejs Komptons un pasniedza D�ailsam Bristol Evening Post eksemplāru.

D�ailss izlasīja virsrakstu: �Biju�ais Tobrukas varonis, Bristoles Konservatīvo partijas komitejas priek�sēdētājs majors Alekss Fi�ers vienbalsīgi ievēlēts��

��Kas gan tam cilvēkam padomā? ��viņ� norūca.

��Viņ� pieņem, ka jūs vēlē�anās zaudēsiet, un vēlas būt par priek�sēdētāju, kad�

��Ja tā būtu taisnība, viņ� būtu atbalstījis Nevilu Simpsonu, nevis Gregu Danetu kā Konservatīvo partijas kandidātu. Simpsons ir daudz nopietnāks un grūtāk pieveicams oponents par Danetu. Viņ� ir kaut ko ieplānojis.

��Ko jūs gribētu, lai mēs darām, Bjūkenana kungs?���vaicāja Emma, atcerējusies iemeslu, kālab viņa un D�ailss uzaicināti uz tik�anos pie valdes priek�sēdētāja.

��Man nepiecie�ams jūsu akcepts, lai iegādātos pilnīgi visas mūsu uzņēmuma akcijas, kuras piektajā maijā nonāks tirgū, un turpinātu pirk�anu vēl nākamās trīs nedēļas pēc tam.

��Cik lieli varētu būt mūsu iespējamie zaudējumi?

��Baidos, ka divdesmit vai pat trīsdesmit tūksto�i mārciņu. Ta�u �ajā reizē mēs būsim izvēlēju�ies gan cīņas dienu, gan arī kaujas lauku, tāpēc varēsim pārciest arī ļaunāko. Un ir iespējams, ka arī gūt zināmu labumu.

��Ja tas nozīmē Fi�era pazu�anu no valdes,���noteica D�ailss,���turklāt vēl arī iespēju izsist Vird�īnijai no rokām iero�us� trīsdesmit tūksto�i mārciņu vēl ir uzskatāma par zemu cenu.

��Ja reiz runājam par valdi bez Fi�era, tad viņa vietā�

��Ar mani nevar rēķināties,���iebilda D�ailss,���pat gadījumā, ja es zaudēju vietu parlamentā.

��Es nebiju domājis jūs, ser D�ails. Es cerēju, ka Kliftones kundze varētu pievienoties mums valdē.

��Tie�i tā, kā jūs paredzējāt,���noteica Vird�īnija un izslēdza radio.���Kad jūs grasāties nabaga neveiksminiekam Daneta kungam pavēstīt, ko esat viņam iecerējis?

��Pareiza laika izvēle nosaka visu,���atbildēja Fi�ers.���Domāju, ka pagaidī�u līdz svētdienas pēcpusdienai un tad lūg�u, lai viņ� ierodas pie manis.

��Kāpēc tie�i svētdienas pēcpusdienā?

��Negribu, lai klāt būtu vēl arī citi komitejas locekļi.

��Makjavelli būtu lepns, ja jūs būtu viņa organizētas komitejas priek�sēdētājs,���uzslavēja Vird�īnija.

��Makjavelli komitejām neuzticējās.

Vird�īnija iesmējās. � Un kad jūs grasāties zvanīt mūsu draugam Honkongā?

��Es Benijam piezvanī�u naktī pirms pārskata sapulces. Ir svarīgi, lai viņ� sāk pārdo�anu jau brīdī, kad Bjūkenans vērsīsies pie sanāksmes dalībniekiem.

Izņēmusi Passing Cloud cigareti no kārbiņas, Vird�īnija pagaidīja, lai Fi�ers uz�ķiļ sērkociņu. Viņa pāris rei�u ievilka dūmu un pēc tam sacīja: � Vai jums, major, tā izskatās pēc sagadī�anās, ka viss tik veiksmīgi sakrīt tie�i vienā dienā?

��Danet, paldies, ka ieradāties tik ātri. Ņemot vērā, ka ir svētdienas pēcpusdiena�

��Darīju to ar prieku, priek�sēdētāja kungs. Zinu, jums būs patīkami dzirdēt par to, cik veiksmīgi norit mūsu priek�vēlē�anu kampaņa. Provizoriskie dati liecina, ka mēs iegūsim kāroto vietu ar apmēram tūksto� balsu pārsvaru.

��Cerēsim, ka jums taisnība, Danet, partijas intere�u vārdā. Jo diem�ēl manas ziņas nav tik labas. Varbūt apsēdieties.

Priecīgais smaids kandidāta sejā pagaisa, un to aizstāja neizpratnes pilna izteiksme. � Kas atgadījies, priek�sēdētāja kungs? � viņ� vaicāja, kad bija apsēdies pretī Fi�eram.

��Manuprāt, jūs pat ļoti labi zināt, kāda ir problēma.���Danets skatījās uz komitejas priek�sēdētāju un kodīja apak�lūpu.���Piesakoties �ai kampaņai un komitejai iesniedzot savu dzīves un darba aprakstu,���turpināja Fi�ers,���jūs nebijāt pilnībā atklāts pret mums, un tagad tas ir nācis gaismā. ��Tikai vēl vienu reizi mū�ā Fi�ers bija redzējis, kā cilvēks kļūst tik ārkārtīgi bāls, un tas bija kaujas laukā. ��Jūs noteikti neesat aizmirsis, ka tikāt lūgts pastāstīt par savu ieguldījumu karā. ��Fi�ers paņēma Daneta iesniegto dzīves un darba aprakstu un sāka lasīt balsī: ���Regbija spēles laikā gūtas traumas dēļ man nebija citas izvēles, kā tikai pievieno�anās Karaliskajam Medicīnas korpusam.� ��Danets saguma krēslā, glu�i kā marionete, kad pārgrieztas aukliņas, ar kurām tā vadīta.���Pavisam nesen es uzzināju, ka �is jūsu paziņojums vērtējams kā lielākie meli un divkosība,���Fi�ers turpināja, un Danets aizvēra acis.���Patiesība ir tāda, ka jūs atteicāties dienēt armijā un tālab se�us mēne�us pavadījāt ieslodzījumā. Tikai pēc tam, kad bijāt no turienes atbrīvots, jūs pievienojāties Medicīnas korpusam.

��Tas ta�u bija pirms vairāk nekā desmit gadiem,���izmisīgi centās iebilst Danets.���Nav ne mazākā iemesla domāt, ka to varētu uzzināt vēl kāds.

��Ja vien tā būtu, Danet! Diem�ēl mēs esam saņēmu�i vēstuli no kāda cilvēka, kur� kopā ar jums izcietis sodu Pārkhērstas cietumā, ��sacīja Fi�ers un pacēla aploksni, kurā bija vien rēķins par izmantoto gāzi.���Ja es izlik�os, ka neko nezinu par jūsu krāp�anos, Danet, tas nozīmēs, ka es atbalstu jūsu negodīgumu. Ja patiesība nāks gaismā kampaņas laikā vai, kas vēl ļaunāk, kad jūs būsiet kļuvis parlamenta loceklis, es bū�u spiests kolēģiem atzīties, ka esmu par to visu bijis informēts. Protams, ka viņi ar pilnām tiesībām pieprasīs manu atkāp�anos no amata.

��Es ta�u varu uzvarēt �ajās vēlē�anās, ja jūs mani turpinātu atbalstīt.

��Un Beringtons gūs spo�u pārsvaru Leiboristu partijas labā, kad visi uzzinās par jūsu blēdībām. Neaizmirstiet, ka viņam ir vērā ņemama politiskā pieredze, turklāt viņam kara laikā izdevās izbēgt no vācu karagūstekņu nometnes.���Danets nokāra galvu un sāka �ņukstēt.���Saņemieties, Danet!���Fi�ers uzsauca.���Esiet ta�u d�entlmenis! Ir viens godājams veids, kā izkļūt no �ās situācijas.

Danets paraudzījās aug�up, un īsu mirkli viņa sejā pazibēja cerība. Fi�ers paņēma papīra lapu, pastūma to Danetam un noskrūvēja uzgali pildspalvai.

��Mēs to varētu izdarīt kopīgi,���komitejas priek�sēdētājs noteica un pasniedza Danetam pildspalvu.���Dārgais priek�sēdētāja kungs!���Fi�ers diktēja, un Danets ļoti negribīgi sāka rakstīt,���ar vislielāko no�ēlu man nākas atteikties no iespējas pārstāvēt Konservatīvo partiju nākamajās vispārējās vēlē�anās.���Fi�ers apklusa un pēc brī�a piebilda: ��Veselības stāvokļa dēļ. ��Danets pacēla galvu.���Vai jūsu sievai ir zināms, ka atteicāties dienēt armijā? ��Tiklīdz Danets papurināja galvu, Fi�ers viņam dāvāja sapratnes pilnu smaidu.���Lai tā arī paliek, vai ne? Turpinām. Vēlos sacīt, ka apzinos, cik lielas neērtības komitejai sagādāju ar savu paziņojumu tik īsu laiku pirms vēlē�anām.���Fi�ers atkal apklusa un vēroja, kā Daneta trīco�ā roka slīd pār lapu.���Cilvēkam, kuram būs tā veiksme ieņemt manu vietu, es novēlu visu to labāko. Patiesā cieņā, Jūsu����Līdz brīdim, kad lapas apak�malā parādījās Daneta paraksts, Fi�ers vairs neteica ne vārda.

Pēc tam Fi�ers paņēma vēstuli un uzmanīgi izlasīja tekstu. Apmierināts viņ� ielika vēstuli aploksnē un pāri galdam pastūma aploksni Danetam.

��Uz tās uzrakstiet: �Priek�sēdētājam. Privāti. Personiski.�

Danets paklausīja, nu jau pilnībā samierinājies ar likteni.

��Man �ēl, Danet,���teica Fi�ers un uzskrūvēja pildspalvai uzgali.���Es patie�ām jūtu jums līdzi.���Aploksni viņ� ielika rakstāmgalda aug�ējā atvilktnē, kuru pēc tam aizslēdza.���Galvu aug�ā, veco zēn!���Viņ� piecēlās no krēsla un paņēma Danetu zem elkoņa.���Ceru, ka saprotat, cik ļoti man rūp jūsu intereses.���Viņ� lēnām vadīja Danetu uz durvju pusi.���Būtu patie�ām gudri, ja jūs pamestu �o vēlē�anu apgabalu, cik ātri vien iespējams. Mēs ta�u nevēlētos, lai kāds ziņkārīgs �urnālists bā� savu degunu �ajā lietā. Vai ne?

Izskatījās, ka Danetu pārņēmu�as īstas �ausmas.

��Un, pirms jūs vaicājat, Greg� Uz manu diskrētumu jūs alla� varat paļauties.

��Paldies, priek�sēdētāja kungs,���sacīja Danets un izgāja pa durvīm.

Fi�ers atgriezās kabinetā, paņēma klausuli un sastādīja numuru, kas bija uzrakstīts uz papīra lapiņas viņam priek�ā.

��Pīter, te Alekss. Atvainojos, ka traucēju svētdienas pēcpusdienā, bet ir radusies kāda problēma, un man steidzami ar jums jārunā. Vai jums atradīsies brīvs laiks, lai pievienotos man vakariņās?

��D�entlmeņi, ar vislielāko no�ēlu esmu spiests pavēstīt, ka vakar pie manis bija ieradies Gregorijs Danets un paziņoja par atteik�anos no kandidē�anas parlamenta vēlē�anās. Un tas ir �īs ārkārtas sapulces sasauk�anas galvenais iemesls. Gandrīz visi komitejas locekļi sāka runāt vienlaikus. Visvairāk bija dzirdams vārds �kāpēc�.

Fi�ers pacietīgi gaidīja, līdz atjaunojās kārtība, un tikai tad ķērās pie skaidro�anas. � Danets man atzinās, ka ir maldinājis komiteju, kad sacījis, ka dienējis Medicīnas korpusā, lai gan patiesībā par atteik�anos dienēt armijā pavadījis se�us mēne�us ieslodzījumā. Tagad viņam bija kļuvis zināms, ka viens no viņa kādreizējiem ieslodzījuma biedriem grasās vērsties pie preses ar �ādu paziņojumu. Tādējādi Danetam vairs nebija citas iespējas, kā vien atkāpties pa�am.

Nākamais vārdu izvirdums bija vēl skaļāks un nevaldāmāks par iepriek�ējo. Fi�ers atkal nogaidīja. Viņ� to varēja atļauties. Tie�i viņ� bija �ā scenārija autors un zināja, kas lasāms nākamajā lappusē.

��Man nebija izvēles un nācās vien pieņemt �o atkāp�anos. Mēs vienojāmies, ka viņam jāpamet vēlē�anu apgabals visdrīzākajā laikā. Ceru, jūs nedomājat, ka esmu izrādījis pārāk lielu iecietību.

��Kā mēs tik īsā laikā atradīsim citu kandidātu?���vaicāja Pīters Meinards, klausot saņemtajiem norādījumiem.

��Tie�i tāda bija arī mana pirmā reakcija,���sacīja Fi�ers.���Tāpēc es nekavējoties piezvanīju uz partijas centrālo biroju, lai noskaidrotu viņu viedokli. Tiesa, svētdienas pēcpusdienā tur nebija visai daudz cilvēku. Tomēr man izdevās parunāt ar juridiskās daļas pārstāvi, un tas jums varētu �ķist būtiski. Ja mēs nespēsim sagatavot kandidātu līdz ceturtdienai, divdesmit sestajam maijam, mēs tiksim diskvalificēti un nedrīkstēsim piedalīties vēlē�anās. Kas savukārt būs garantija tam, ka Beringtons gūs pārliecino�u uzvaru, jo viņa vienīgais oponents būs liberāļu kandidāts.���Troksnis pie galda sasniedza apogeju, un Fi�ers tie�i to arī bija gaidījis. Kad bija atjaunojusies kārtība, viņ� turpināja: ��Pēc tam es piezvanīju Nevilam Simpsonam.

Da�u komitejas locekļu sejā parādījās cerību pilns smaids. � Diem�ēl viņ� jau ir Fulemas Centrālā apgabala kandidāts un jau ir parakstījis attiecīgos dokumentus. Pēc tam es pārskatīju no Centrālās komitejas atsūtīto sarakstu un secināju, ka labākie kandidāti jau ir iekļāvu�ies cīņā, bet tie, kuri joprojām pieejami, godīgi sakot, Beringtonam būtu vien viegla uzkoda. Tā nu, d�entlmeņi, es esmu jūsu rokās.

Gaisā pa�āvās vairākas rokas, un Fi�ers pamāja Pīteram Meinardam, it kā tie�i viņu būtu pamanījis pirmo.

��Priek�sēdētāja kungs, �ī ir skumja diena mūsu partijai, tomēr domāju, ka �ajā delikātajā situācijā labāk par jums neviens cits nebūtu ticis galā.

Pie galda atskanēja piekrīto�a murdoņa.

��Cik patīkami vārdi, Meinarda kungs! Es vienkār�i darīju to, kas, manuprāt, bija labākais mūsu komitejai.

��Protams, priek�sēdētāja kungs, es varu runāt tikai savā vārdā, ��turpināja Meinards,���tomēr sacī�u, ka �ajos sare�ģītajos apstākļos tie�i jūs varētu stāties aizgāju�ā kandidāta vietā.

��Nē, nē, ��atgaiņājās Fi�ers.���Ne�aubos, ka atradīsiet kādu daudz kvalificētāku cilvēku, kur� varētu jūs pārstāvēt.

��Neviens cits tik labi nepārzina �o vēlē�anu apgabalu un nepazīst mūsu oponentus tik dziļi kā jūs, priek�sēdētāja kungs.

Fi�ers ļāva, lai izskan vēl da�i līdzīgi emocionāli apgalvojumi un partijas sekretāra vārdi: � Es piekrītu Pīteram. Mēs nekādā ziņā nedrīkstam zaudēt vēl vairāk laika. Jo ilgāk mēs vilcināsimies, jo laimīgāks būs Beringtons.

Guvis pārliecību, ka viņa viedokli atbalstīs komitejas locekļu vairākums, Fi�ers nolieca galvu, kas bija zīme Meinardam, kur� piecēlās un sacīja: � Es ierosinu majoru Fi�eru izvirzīt par Konservatīvo partijas Bristoles doku apgabala kandidātu �ajās parlamenta vēlē�anās. � Citu priek�likumu nebija. Sekretārs ķērās pie savu pienākumu pildī�anas. � Tātad, � sacīja Meinards. Vairākas rokas pa�āvās aug�up. Meinards pagaidīja, līdz pārējām negribīgi pievienojās arī pēdējo balsotāju rokas, un tad teica: � Paziņoju, ka balsojums ir vienprātīgs. � Pēc �iem vārdiem atskanēja skaļi aplausi.

��Es patie�ām esmu aizkustināts, kungi,���sacīja Fi�ers,���un pazemīgi pieņemu uzticē�anos, ko esat man dāvāju�i. Jūs labi zināt, ka partijas intereses man alla� biju�as pirmajā vietā, un �ādu iznākumu es nudien nebiju gaidījis. Un tomēr jūs varat būt pārliecināti,���viņ� turpināja,���ka darī�u visu, kas manos spēkos, lai sakautu D�ailsu Beringtonu �ajās vēlē�anās un cienīgi pārstāvētu Bristoles doku apgabalu Konservatīvo partijas nodaļu parlamentā� ���o runu Fi�ers bija izmēģinājis vairākas reizes, jo zināja, ka nedrīkstēs atļauties nekādu ieskatī�anos piezīmēs.

Komitejas locekļi cēlās kājās un skaļi aplaudēja. Fi�ers nolieca galvu un smaidīja. �Uzreiz pēc iera�anās mājās es piezvanī�u Vird�īnijai un pavēstī�u, ka nelielais materiālais pabalsts Mi�elam, lai viņ� noskaidrotu iespējamos kandidātu grēkus, kas varētu kaitēt partijas interesēm, izrādījies vairāk nekā lietderīgs.� Tagad Fi�ers jutās pārliecināts, ka spēs pazemot Beringtonu, un ne jau kaujas laukā.

��Benij, te zvana majors.

��Vienmēr priecājos jūs dzirdēt, major. Jo īpa�i tad, ja kāds putniņ� pa�iepstējis, ka ir pamats apsveikumiem.

��Paldies,���atteica Fi�ers,���bet ne jau tālab es zvanu.

��Protams. Es esmu gatavs pierakstīt, major.

��Es vēlos, lai jūs veiktu tādu pa�u transakciju kā iepriek�. Tikai �ajā reizē, manuprāt, nav iemesla, lai jūs nepalutinātu arī pats sevi.

��Tad jau jums jābūt ļoti pārliecinātam, major,���teica Benijs. Nesagaidījis atbildi, viņ� turpināja: ��Tātad jāpārdod divi simti tūksto�u Beringtonu kuģniecības akciju.

��Tie�i tā, ��apstiprināja Fi�ers.���Un kārtējo reizi jāteic, ka laika izvēle ir būtiski svarīga.

��Runājiet, major! Un es rīko�os.

��Piektajā maijā. Beringtonu kompānijas valdes ārkārtas sanāksmes dienā. Un ir svarīgi, lai transakcija notiktu līdz desmitiem tajā rītā.

��Uzskatiet, ka tas jau ir izdarīts.���Pēc īsas pauzes Benijs vaicāja: ��Tātad visa transakcija būs pabeigta vēlē�anu dienā?

��Tie�i tā.

��Ideāla diena, lai ar vienu �āvienu nobeigtu divus zaķus.

Telefons iezvanījās īsi pēc pusnakts. D�ailss zināja, ka ir tikai viens cilvēks, kur� uzdrīkstētos zvanīt viņam tik vēlā stundā.

��Grif, vai tu vispār nekad neguli?

��Ne tādā gadījumā, kad Konservatīvo kandidāts pusceļā uz vēlē�anām izstājas no spēles,���atbildēja viņa aģents.

��Par ko tu runā? ��vaicāja D�ailss, kur� piepe�i jutās pilnībā pamodies.

��Gregs Danets izstājies no spēles, aizbildinoties ar veselības problēmām. Tomēr es domāju, ka tur slēpjas krietni lielākas lietas, ja reiz viņa vietu ieņēmis Fi�ers. Pamēģini mazliet pagulēt, jo septiņos es gaidī�u tevi birojā, lai varam izspriest, kā rīkosimies �ajā situācijā. Godīgi sakot, tagad tā būs pilnīgi cita spēle.

D�ailss tomēr negulēja. Viņam jau kādu laiku bija aizdomas, ka Fi�ers kaut ko plāno, bet tagad kļuva skaidrs, kas tie�i viņam padomā. Viņ� jau no pa�a sākuma noteikti bija iecerējis kļūt par kandidātu. Danets nebija nekas vairāk par upurjēru.

Cīņai, kurā viņa pārsvars varētu būt tikai kādas �etrsimt �etrpadsmit balsis, D�ailss jau bija sagatavojies, ta�u nu zināja, ka jāstājas pretī cilvēkam, kur� nedomājot sūtīs citus kapā, ja vien pa�am tas būs izdevīgi. Viņa pēdējais upuris bija Gregorijs Danets.

Nākamajā rītā Beringtonholā ieradās Harijs un Emma. Viņi sastapa D�ailsu brokastojam.

��Turpmākajās trīs nedēļās vairs nebūs nekādu pusdienu un vakariņu,���pavēstīja D�ailss, apziezdams nākamo grauzdiņu.���Tikai kurpju pazoļu deldē�ana uz cietajām ietvēm un saroko�anās ar neskaitāmiem potenciāliem vēlētājiem. Un netrāpieties man ceļā! Man nav nepiecie�ams atgādinājums, ka mana māsa un viņas vīrs ir nelokāmi toriju atbalstītāji.

��Mēs arī būsim aizņemti strādājot, lai piepildītu to, kam ticam,���atteica Emma.

��Man vairāk nekas arī nav vajadzīgs.

��Tiklīdz mēs uzzinājām, ka Fi�ers kļuvis par Konservatīvo partijas kandidātu, tā nolēmām kļūt par pilntiesīgiem Leiboristu partijas biedriem,���sacīja Harijs.���Mēs pat nosūtījām ziedojumu uz tavu atbalsta fondu.���D�ailss pārtrauca ē�anu.���Un nākamās trīs nedēļas mēs esam nolēmu�i dienu un nakti strādāt tavā labā. Līdz brīdim, kad balso�ana būs beigusies. Ja vien tas palīdzēs nodro�ināt to, ka Fi�ers �ajā cīņā neuzvar.

��Ta�u,���piebilda Emma,���ir da�i nosacījumi, lai mēs atkāptos no saviem senajiem principiem un atbalstītu tevi.

��Es jau zināju, ka sekos kaut kas tāds,���noteica D�ailss un pielēja sev lielu krūzi ar melnu kafiju.

��Atliku�ajā kampaņas laikā tu pārcelsies uz dzīvi pie mums Menorhausā. Citādi, ja par tevi rūpēsies vienīgi Grifs Haskinss, tu drīz vien pārtiksi vienīgi no ceptiem kartupeļiem un zivīm, dzersi pārāk daudz alus un gulēsi uz vēlē�anu apgabala biroja grīdas.

��Laikam jau tev taisnība. Ta�u es brīdinu, ka mājās alla� ierodos tikai pēc pusnakts.

��Nekas. Tikai pacenties neuzmodināt D�esiku.

��Sarunāts.���D�ailss piecēlās kājās. Vienā rokā viņam bija grauzdiņ�, bet otrā viņ� turēja laikrakstu.���Tiksimies vakarā.

��Necelies no galda, kamēr neesi paēdis,���aizrādīja Emma, izklausīdamās tie�i kā viņu māte.

D�ailss iesmējās. � Mammai nekad nebija jāizcīna uzvara vēlē�anās, � viņ� atgādināja māsai.

��No viņas būtu iznākusi krietna parlamenta locekle,���sacīja Harijs.

��Te nu mēs visi laikam būsim vienisprātis,���noteica D�ailss un izgāja no istabas, joprojām ar grauzdiņu rokā.

Īsi aprunājies ar Denbiju, D�ailss izsteidzās no mājas un pamanīja, ka viņa Jaguar aizmugurē jau sē� Harijs un Emma.

��Ko jūs abi darāt?���viņ� vaicāja, apsēdies pie stūres un ieslēdzis dzinēju.

��Mēs dodamies uz darbu,���paskaidroja Emma.���Mums nepiecie�ams, lai kāds mūs aizved, ja reiz būsim brīvprātīgie palīgi.

��Vai jūs apzināties,���teica D�ailss, izbraucot uz galvenā ceļa,���ka tas ir astoņpadsmit stundu darbs, turklāt jums par to neviens nemaksās?

Pēc divdesmit minūtēm, kad Emma un Harijs sekoja D�ailsam vēlē�anu apgabala biroja telpās, viņi bija pārsteigti, ieraudzīju�i tik daudz da�ādu vecumu, dzimumu, izmēru un apjomu brīvprātīgo palīgu, kuri aizņemti rosījās un steidzās savās gaitās. D�ailss pavadīja Emmu un Hariju uz Grifa Haskinsa kabinetu un iepazīstināja viņus.

��Vēl divi brīvprātīgie,���viņ� sacīja.

��Mums pievienoju�ies vairāki pilnīgi sve�i ļaudis, kop� kļuva zināms, ka Alekss Fi�ers kandidē no torijiem. Laipni lūdzam uz klāja, Kliftona kungs un kundze! Vai kādreiz iepriek� jau esat nodarboju�ies ar balsu vāk�anu?

��Nē, nekad,���atzinās Harijs.���Pat torijiem ne.

��Tad nāciet man līdzi,���aicināja Grifs un veda abus atpakaļ uz galveno telpu. Viņ� apstājās pie steķu galda, uz kura rindās bija saliktas plan�etmapes.���Katra ir veltīta kādai vēlē�anu apgabala adresei,���viņ� skaidroja un pasniedza abiem pa mapei, kā arī sarkanu, zaļu un zilu pildspalvu komplektu.����ī ir jūsu laimīgā diena,���turpināja Grifs.���Jums tikusi Vudbaina mui�as teritorija, kas uzskatāma par vienu no mūsu stiprākajiem balstiem. Paskaidro�u jums pamatnoteikumus. Kad klaudzināsiet pie durvīm �ajā dienas laikā, visticamāk, jums atvērs sieva, jo viņas vīrs dro�i vien būs darbā. Ja durvis atvērs vīrietis, tātad varam pieņemt, ka viņam darba nav, un tas savukārt nozīmē, ka viņ� drīzāk būs Leiboristu atbalstītājs. Tomēr, lai kas arī durvis atvērtu, jums jāsaka vienīgi: �Labrīt, esmu ieradusies vai ieradies, lai runātu D�ailsa Beringtona vārdā.� Nekad nesakiet �sera Beringtona�! �Viņ� ir Leiboristu partijas kandidāts vēlē�anās, kuras notiks ceturtdien, divdesmit sestajā maijā.� Un vienmēr uzsveriet datumu. Vēl sakiet: �Es ceru, ka jūs viņu atbalstīsiet.� Pēc tam būs pienācis laiks likt lietā prātu. Ja viņi saka: �Visu mū�u esmu atbalstījis leiboristus, varat uz mani paļauties�, jūs �ā cilvēka vārdu atzīmējiet ar sarkanas krāsas pildspalvu. Ja cilvēki ir jau gados, pavaicājiet, vai viņiem vēlē�anu dienā būtu nepiecie�ama ma�īna, kas nogādātu viņus līdz vēlē�anu iecirknim. Ja viņi atbild apstiprino�i, blakus uzvārdam pierakstiet arī vārdu �ma�īna�. Ja viņi apgalvo, ka pagāju�ajā reizē balsoja par leiboristiem, ta�u tagad īsti nav pārliecināti, jūs uzvārdu pierakstiet ar zaļu. �ī krāsa apzīmē neizlēmu�os. Vietējais mūsu partijas konsultants viņiem piezvanīs tuvākajās dienās. Ja viņi iebilst, ka nekad neielai�as diskusijās par politiku, vēlas padomāt vai nav vēl izlēmu�i, tad jāsecina, ka tie ir toriju atbalstītāji. Pierakstiet viņus ar zilu tinti un vairs netērējiet laiku sarunām ar viņiem. Vai tik tālu viss ir skaidrs?���Abi pamāja ar galvu.����ie pieraksti ir ārkārtīgi būtiski,���turpināja Grifs,���jo vēlē�anu dienā mēs visus �sarkanos� apmeklēsim atkārtoti, lai pārliecinātos, ka viņi ir nobalsoju�i. Ja viņi to nebūs izdarīju�i, mēs viņus pamudināsim doties uz vēlē�anu iecirkni. Ja par kādu potenciālo vēlētāju �aubāties, pierakstiet viņa vārdu ar zaļu, kā visus neizlēmu�os. Mums nekādā ziņā nav nepiecie�ams atgādināt cilvēkiem par balso�anu un do�anos uz vēlē�anu iecirkni, ja tie nav mūsu atbalstītāji.

Kāds jauns brīvprātīgais piecēlās kājās un pasniedza Grifam papīra lapu. � Ko man iesākt ar �o? � viņ� vaicāja.

Grifs izlasīja un pamācīja: � Saki, lai liekas mierā. Viņ� ir labi zināms toriju atbalstītājs un tikai cen�as izniekot tavu laiku. Starp citu, � viņ� piebilda, pievērsdamies atkal Emmai un Harijam, � ja kāds jūs uz sliek�ņa aizkavē vairāk nekā se�desmit sekundes un stāsta, ka vēlētos, lai jūs viņus pārliecināt vai sīkāk izklāstāt leiboristu partijas nostādnes, vai grib uzzināt vairāk par kandidātu, jūsu priek�ā atkal, domājams, ir toriju atbalstītājs, kur� tikai pūlas lieki patērēt jūsu laiku. Tādiem novēliet labu rītu un dodieties tālāk. Lai jums veicas! Atgriezieties, kad būsiet visus apstaigāju�i.

��Labrīt, mans vārds ir Ross Bjūkenans, un es esmu Beringtonu kuģniecības uzņēmumu grupas priek�sēdētājs. Vēlos sveikt jūs visus kompānijas pārskata sapulcē. Uz galda jums visiem ir noliktas mūsu kompānijas darbības gada pārskata kopijas. Es labprāt pievērstu jūsu uzmanību da�iem punktiem. �ajā gadā mūsu peļņa no simt astoņiem tūksto�iem mārciņu ir pieaugusi līdz simt divdesmit diviem tūksto�iem mārciņu. Divpadsmit procentu pieaugums. Mēs esam nolīgu�i projektētājus, kas izstrādās mūsu pirmo luksusa klases laineri, un viņu ieteikumus mēs gaidām jau apmēram pēc se�iem mēne�iem. Tāpat es gribu apliecināt akcionāriem, ka mēs neturpināsim �ā projekta izstrādi, kamēr nebūsim pilnībā pārliecināti par tā dzīvotspēju. �ajā sakarībā vēlos arī pavēstīt, ka mūsu akcionāru dividendes �ajā gadā tiks palielinātas par pieciem procentiem. Man nav ne mazākā pamata domāt, ka nākamā gada laikā mūsu kompānija varētu kļūt vājāka. Glu�i pretēji, varētu būt gaidāma nopietna izaugsme.

Aplausu vētras pavadībā Bjūkenans pār�ķīra lappusi un ieskatījās piezīmēs par runas turpmāko daļu. Pacēlis galvu, viņ� pamanīja da�us finan�u nozares �urnālistus izskrienam no telpas � visi alka nodro�ināties, ka tie�i viņu izdevums pirmais publicēs svaigās ziņas. Tātad viņi bija pārliecināti, ka valdes priek�sēdētājs pa�u galveno jau pateicis un sekos tikai detalizētāks izklāsts.

Kad Bjūkenans bija beidzis savu runu, viņam un Rejam Komptonam vēl �etrdesmit minūtes vajadzēja atbildēt uz da�ādiem jautājumiem. Tiklīdz sanāksme bija galā, priek�sēdētājs apmierināti pamanīja, ka lielākā daļa akcionāru aiziet ar smaidu sejā.

Bjūkenans nokāpa no konferen�u zāles skatuves. Viņa sekretārs pielēca kājās, piesteidzās pie viņa un teica: � Steidzams zvans no Honkongas. Operators gaida, līdz varēs jūs savienot.

No savas pirmās balsu vāk�anas operācijas Harijs un Emma partijas nodaļas biroja ēkā atgriezās pārguru�i.

��Kā jums veicās?���vaicāja Grifs, ar profesionālu skatienu novērtēdams viņu pierakstus.

��Nebija tik ļauni,���atteica Harijs.���Ja Vudbaina mui�a būtu noteico�ā, mums ne par ko vairs nenāktos raizēties.

��Kaut nu tā būtu,���atteica Grifs.���Mui�as teritorija varbūt arī ir labs mūsu balsts, bet rīt jums būs jādodas uz Arkādijas avēniju, un tur jūs varēsiet redzēt, ar ko mums nākas cīnīties. Labāko �odien dzirdēto atbildi pierakstiet un piespraudiet pie ziņojumu dēļa. Uzvarētājs saņems Cadbury�s �okolādes konfektes Milk Tray.

Emmas sejā atmirdzēja smaids. � Kāda sieviete sacīja: �Mans vīrs vienmēr balso par torijiem, bet es alla� atbalstu seru D�ailsu. Lai ko jūs darītu, tikai nesakiet to manam vīram.�

Pasmaidīja arī Grifs. � Tas ir diezgan raksturīgi, � viņ� teica. � Un atcerieties, Emma, jūsu svarīgākais darbs ir pārliecināties, ka mūsu kandidāts ir paēdis un labi izgulējies.

��Un es?���noprasīja Harijs, kad telpā iesteidzās D�ailss.���Par jums es pārāk neinteresējos,���Grifs attrauca.���Ne jau jūsu vārds ir vēlē�anu biļetenā.

��Cik sanāksmēs man �ovakar jāpiedalās?���D�ailss vaicāja.

��Trijās,���atbildēja Grifs, pat neieskatījies piezīmēs.���Jaunu vīrie�u kristīgajā savienībā Hemondstrītā septiņos, snūkera klubā Kenonroudā pulksten astoņos un Strādājo�o vīrie�u klubā pulksten deviņos. Visur ierodies laikā un pirms pusnakts esi mājās savā gultā!

��Interesanti, pa kuru laiku Grifs pagūst arī pagulēt?���ieteicās Emma, kad aģents bija aizsteidzies risināt kādu krīzes situāciju.

��Viņ� neguļ, ��pa�ukstēja D�ailss.���Viņ� ir vampīrs.

Kad Ross Bjūkenans iegāja savā viesnīcas numurā, iezvanījās telefons. Viņ� steig�us �ķērsoja telpu un paķēra klausuli.

��Zvans no Honkongas, ser.

��Labvakar, Bjūkenana kungs.���Par spīti sprak�ķiem, bija labi saklausāms runātāja skotu akcents.���Te Sendijs Makbraids. Nolēmu piezvanīt un informēt, ka viss noritēja tie�i tā, kā paredzējāt. Patiesībā gandrīz ar minūtes precizitāti.

��Un brokera vārds?

��Benijs Driskols.

��Tas mani nepārsteidz,���atteica Bjūkenans.���Tagad stāstiet!

��Tiklīdz atvērās Londonas bir�a, pienāca paziņojums par divsimt tūksto�u Beringtonu kuģniecības akciju pārdo�anu. Kā jau bijām instruēti, mēs visas iegādājāmies.

��Un cena?

���etras mārciņas un trīs �iliņi par vienu akciju.

��Vai tirgū ir parādīju�ās vēl akcijas?

��Necik daudz. Un, godīgi runājot, vairāk bija to, kas vēlējās pirkt, nevis pārdot. Pēc tik spīdo�iem gada rezultātiem, par ko tika paziņots pārskata sapulcē.

��Kāda pa�laik ir akciju cena?���Bjūkenans vaicāja un dzirdēja, kā fonā klik�ķ drukājamā ierīce.

���etras mārciņas un se�i �iliņi,���atbildēja Makbraids.���Izskatās, ka apmēram tā arī varētu palikt.

��Labi,���sacīja Bjūkenans.���Vairāk nepērciet, ja vien cena atkal nenokrīt līdz �etrām mārciņām un trijiem �iliņiem.

��Sapratu, ser.

��Tas majoram laupīs naktsmieru uz nākamajām trijām nedēļām.

��Majoram?���pārvaicāja brokeris, bet Bjūkenans jau bija nolicis klausuli.

Arkādijas avēnijā, kā jau Grifs bija brīdinājis, jautās ļoti spēcīgs atbalsts torijiem, tomēr uz partijas biroja telpām Harijs un Emma neatgriezās tuk�ām rokām.

Pārskatījis abu pierakstus, Grifs veltīja viņiem neizpratnes pilnu skatienu.

��Mēs strikti izpildījām jūsu norādījumus,���Harijs sacīja.���Ja mums radās kaut mazākās �aubas, mēs viņus pierakstījām ar zaļu. Neizlēmu�ie.

��Ja jums ir taisnība, tad vietai parlamentā esam daudz tuvāk, nekā rāda provizoriskie dati,���noteica Grifs. Telpā glu�i aizelsies iebrāzās D�ailss, vicinādams rokā laikrakstu Bristol Evening Post.

��Vai esi redzējis pirmo lappusi, Grif?���viņ� vaicāja savam aģentam un pastiepa avīzi.

Grifs izlasīja virsrakstu un atdeva laikrakstu atpakaļ D�ailsam. Viņ� teica: � Ignorē to. Neko nesaki, neko nedari. Tāds ir mans padoms.

Pāri brāļa plecam Emma paraudzījās uz virsrakstu. �Fi�ers izaicina Beringtonu uz debatēm.� � Izklausās interesanti, � viņa noteica.

��Tas būtu interesanti. Tomēr tikai tādā gadījumā, ja D�ailsam pietiktu muļķības �o izaicinājumu pieņemt.

��Un kāpēc lai viņ� to nepieņemtu?���vaicāja Harijs.���Viņ� ir daudz labāks debatētājs par Fi�eru. Turklāt arī politiskās pieredzes viņam ir krietni vien vairāk.

��Varbūt, ka tā ir,���sacīja Grifs,���tomēr labāk ir nedot oponentam iespēju izteikties publiski. Kā parlamenta deputāts D�ailss var diktēt noteikumus.

��Vai esi lasījis, ko tas izdzimtenis tur pau�? ��prasīja D�ailss.

��Kāpēc lai es tērētu savu laiku Fi�era dēļ, ��atteica Grifs,���ja tādu deba�u nemaz nebūs?

D�ailss neņēma vērā Grifa izteikumu un sāka balsī lasīt rakstu: � �Beringtonam nāksies atbildēt uz daudziem jautājumiem, ja viņ� joprojām cer iekļūt parlamentā, lai pārstāvētu Bristoles doku apgabala vēlētājus. Es viņu pazīstu labi un ne�aubos, ka Tobrukas varonis nevairīsies no izaicinājuma. Nākamajā ceturtdienā, deviņpadsmitajā maijā, es bū�u Kolstonholā un ar prieku atbildē�u uz visiem jautājumiem, ko man uzdos publika. Uz skatuves būs trīs krēsli. Ja sers D�ailss neparādīsies, es ne�aubos, ka vēlētāji spēs izdarīt savus secinājumus.�

��Trīs krēsli?���pārvaicāja Emma.

��Fi�ers zina, ka liberāļi ieradīsies, jo viņiem tāpat nav ko zaudēt,���paskaidroja Grifs.���Un tomēr mans padoms paliek iepriek�ējais. Neņem to draņķi vērā. Nākamajā laikrakstā jau būs cits galvenais virsraksts, un tad,���viņ� noteica, rādīdams uz avīzi,����is noderēs vienīgi tam, lai ietītu zivi un ceptus kartupeļus.

Ross Bjūkenans sēdēja pie sava rakstāmgalda un pārlūkoja Harland and Wolf firmas pēdējos ziņojumus, kad pa iek�ējo sakaru līniju viņam piezvanīja sekretāre.

��Ar jums vēlas runāt Sendijs Makbraids no Honkongas.

Vai savienot?

��Savienojiet!

��Labrīt, ser! Vēlējos informēt, ka Benijs Driskols zvana ik pēc da�ām stundām un vaicā, vai mums pārdo�anā ir kādas Beringtonu kuģniecības akcijas. Manā rīcībā joprojām ir tie divsimt tūksto�i akciju, kuru cena nepārtraukti turpina augt. Gribēju vaicāt, vai jūs vēlētos kādas no tām realizēt.

��Tikai pēc tam, kad būs aizritēju�as noteiktās trīs nedēļas un tiks atvērts jauns rēķins. Līdz tam brīdim mēs esam pircēji, nevis pārdevēji.

Nākamajā dienā ieraudzījis virsrakstu Evening Post, D�ailss saprata, ka vairs neizdosies izvairīties no tie�as konfrontācijas ar Fi�eru. �Bristoles bīskaps vadīs pirmsvēlē�anu debates�. �ajā reizē Grifs pirmo lappusi izlasīja daudz uzmanīgāk.

�Bristoles bīskaps, viņa svētība Frederiks Kokins ir piekritis būt par vadītāju deviņpadsmitajā maijā deviņpadsmitos trīsdesmit Kolstonholā. Savu piedalī�anos jau apstiprināju�i Konservatīvo partijas delegāts majors Alekss Fi�ers un Liberālās partijas kandidāts Red�inalds Elsvērtija kungs. Savukārt Leiboristu partijas kandidāts sers D�ailss Beringtons vēl nav atbildējis uz aicinājumu.�

��Es joprojām uzskatu, ka tev būtu tas jāignorē, ��sacīja Grifs.

��Bet paskaties uz attēlu pirmajā lappusē! ��attrauca D�ailss un atkal iegrūda laikrakstu rokās savam aģentam.

Grifs paraudzījās uz attēlu, kurā varēja redzēt Kolstonholas zāles skatuvi un tās centrā novietotu tuk�u krēslu gaismas lokā. Paraksts zem attēla vaicāja: �Vai sers D�ailss ieradīsies?�

��Vari būt dro�s, ka viņiem būs īsts pļaujas laiks, ja es neparādī�os.

��Un tad, ja tu ieradīsies, viņi būs panāku�i savu.���Grifs mirkli klusēja.���Ja tomēr tu izvēlies turp doties, ja esi apņēmies piedalīties, mums �is pasākums jāizmanto savā labā.

��Kā mēs to izdarīsim?

��Tu �o paziņojumu sniegsi presei rīt septiņos no rīta. Pārmaiņas pēc virsraksts būs mūsu.

��Un ko es sacī�u?

��Ka ar prieku pieņem �o izaicinājumu, jo tas dos tev iespēju parādīt īstajā gaismā toriju politikas vadlīnijas, atklāt, cik tās patiesībā vērtas, un dot Bristoles iedzīvotājiem iespēju izlemt, kur� būs īstais viņu pārstāvis parlamentā.

��Kas lika tev pārdomāt?���vaicāja D�ailss.

��Es pārlūkoju pēdējos provizoriskos datus, un tie rāda, ka tev draud zaudējums par kādām tūksto� balsīm. Tagad tu esi nevis favorīts, bet gan vienkār�i pretendents.

��Kas gan vēl varētu noiet greizi?

��Varētu ierasties tava sieva, apsēsties pirmajā rindā un uzdot pirmo jautājumu. Tad varētu parādīties tava draudzene un iecirst viņai pļauku sejā. Un tādā gadījumā tev nebūtu vairs jāraizējas par Bristol Evening Post, jo tu būtu redzams pilnīgi visu mūsu valsts laikrakstu pirmajās lappusēs.

Skaļiem aplausiem skanot, D�ailss ieņēma savu vietu uz skatuves. Viņa runa pārpildītajā zālē tika uzņemta ar lielu sajūsmu un atstāja lielisku iespaidu, turklāt tas, ka viņ� uzstājās pēdējais, izrādījās par lielu ieguvumu.

Visi trīs kandidāti bija ieradu�ies pusstundu pirms noteiktā laika un pēc tam riņķoju�i cits citam apkārt glu�i kā skolas puikas savā pirmajā deju stundā. Bīskaps, kuram bija uzticēta diskusijas vadī�ana, viņus beidzot saaicināja kopā un paskaidroja, kā pasākums iecerēts.

��Jūs visus pēc kārtas es aicinā�u teikt ievadrunu, kurai nevajadzētu ilgt vairāk par astoņām minūtēm. Kad septītā minūte būs galā, es pa�ķindinā�u zvaniņu.���Bīskaps nodemonstrēja, kā tie�i tas būs.���Otro reizi es to �ķindinā�u, kad būs aizritēju�as astoņas minūtes, lai uzskatāmi nodemonstrētu, ka jūsu runai atvēlētais laiks ir galā. Kad visi būsiet tiku�i galā ar ievadrunu, es atklā�u sanāksmes jautājumu daļu, un zālē sēdo�ie varēs jūs izvaicāt.

��Kā tiks izvēlēta uzstā�anās secība?���vaicāja Fi�ers.

��Jūs vilksiet salmiņu.���Bīskaps atbildēja un parādīja dūri ar trīs salmiņiem tajā. Viņ� aicināja katru dalībnieku izvēlēties vienu.

Fi�ers izvilka īsāko salmiņu.

��Tātad jūs uzsāksiet cīņu, major Fi�er,���paziņoja bīskaps,

��bet Elsvērtija kungs runās nākamais. Un, ser D�ails, jūs savu runu teiksiet pēdējais.

D�ailss uzsmaidīja Fi�eram un noteica: � Nepaveicās, veco zēn.

��Nē, es tie�i vēlējos būt pirmais,���protestēja Fi�ers, un pēc �ā paziņojuma pat bīskaps iepleta acis.

Pulkstenis rādīja deviņpadsmit un divdesmit piecas minūtes. Bīskaps pavadīja visus trīs deba�u dalībniekus uz skatuvi, un tas laikam bija vienīgais brīdis, kad pilnīgi visi zālē sēdo�ie aplaudēja. D�ailss apsēdās vietā un paraudzījās uz klausītājiem. Pēc viņa aptuvenajām aplēsēm uz triju kandidātu spēko�anos bija ieradies apmēram tūkstotis cilvēku.

D�ailss zināja, ka visas trīs partijas saviem atbalstītājiem bija izsūtīju�as divsimt biļe�u, kas nozīmēja, ka apmēram �etri simti klāteso�o bija no �neizlēmu�ajiem� un tas bija apmēram tikpat daudz, kā viņa pārsvars pagāju�ajās vēlē�anās.

Pusastoņos bīskaps sāka debates. Vispirms viņ� iepazīstināja visus ar kandidātiem, pēc tam uzaicināja majoru Fi�eru teikt ievadrunu.

Fi�ers lēnām devās uz skatuves priek�pusi, nolika lapas ar sagatavotās runas tekstu tam paredzētajā vietā un pieklaudzināja pie mikrofona. Viņ� savu tekstu norunāja nervozi, galvu noliecis. Bija skaidri redzams, ka viņ� baidās zaudēt savu vietu.

Kad bīskaps paskandināja zvaniņu par zīmi, ka runas laiks tuvojas beigām, Fi�ers sāka steigties un tādējādi arī stostīties. D�ailss viņam varētu izskaidrot zelta likumu: �Ja tavai runai atvēlētas astoņas minūtes, gatavojies runāt septiņas.� Daudz labāk ir runu beigt mazliet par ātru nekā pieļaut, ka tevi pārtrauc pusvārdā. Par spīti tam, Fi�ers tika apbalvots ar ilgiem atbalstītāju aplausiem.

D�ailsu pārsteidza Red�s Elsvērtijs no liberāļiem. Viņ� nebija sagatavojis tekstu, viņam pat nebija piezīmju, lai runājot tajās ieskatītos vai neaizmirstu galvenos punktus, kurus plānots pieminēt. Viņ� glu�i vienkār�i sāka runāt par da�ādiem vietējas nozīmes tematiem un, kad atskanēja zvans, aprāvās pusteikumā un devās atpakaļ uz savu vietu. Elsvērtijs bija panācis kaut ko tādu, kas, D�ailsaprāt, nemaz nebija iespējams. Elsvērtijs bija licis Fi�eram izskatīties labi, bet arī liberāļa runa tika sveikta ar atbalstītāju aplausiem.

D�ailss piecēlās, un viņu jo silti sveica viņa divsimt atbalstītāji, tomēr daudzi klāteso�ie aplaudēt nemaz negrasījās. Pie tādas attieksmes D�ailss jau bija pieradis, kad parlamentā vērsās pie valdības. Viņ� piecēlās un sāka runāt, tikai retumis ieskatīdamies savās piezīmēs un iesākdams ar to, ka atgādināja par Konservatīvo partijas neveiksmēm un akcentēja risinājumus, kādus piedāvās Leiboristu partija. Pēc tam viņ� pievērsās vietējām norisēm un pat paguva izteikt dzēlīgu piezīmi par liberāļu lielajiem tēriņiem. Pārpildītā zāle atbildēja ar smiekliem. Kad D�ailss runu beidza, jau vismaz puse zāles viņam aplaudēja. Ja tās vienlaikus būtu arī visas sanāksmes beigas, uzvarētājs būtu tikai viens.

��Tagad kandidāti atbildēs uz klāteso�o jautājumiem,���bīskaps pavēstīja.���Ceru, ka viss norisēs cienījami un kārtīgi.

Trīsdesmit D�ailsa atbalstītāji pielēca kājās un pa�āva rokas gaisā. Viņiem visiem bija iepriek� sagatavoti jautājumi, kas palīdzētu viņu kandidātam izskatīties labi, bet pretinieku kandidātus nostādītu nevēlamā gaismā. Bija tikai viena problēma � vienlaikus gaisā pa�āvās vēl se�desmit tikpat kaismīgi noskaņotu cilvēku rokas.

Bīskaps bija pietiekami vērīgs, lai pamanītu, kur atrodas visi trīs atbalstītāju bloki, un prasmīgi izraudzījās jautātājus no nepartejiskajiem sapulces dalībniekiem. Cilvēki vēlējās zināt kandidātu attieksmi pret maksas stāvvietu ievie�anu Bristolē (�ajā ziņā paspīdēt izdevās liberālim), par taupības re�īma beig�anu (te visi kandidāti bija vienisprātis) un par elektrovilcienu satiksmes attīstību (nevienam nebija īpa�u priek�rocību).

Tomēr D�ailss zināja, kāda bulta galu galā tiks iz�auta viņa virzienā, tādēļ bija jāpanāk, lai tā nesasniegtu mērķi.

��Vai sers D�ailss varētu paskaidrot, kāpēc pēdējās parlamentārās sesijas laikā viņ� Kembrid�u apmeklēja daudz bie�āk nekā pats savu vēlē�anu apgabalu?���vaicāja gara auguma vīrietis vidējos gados, kur� D�ailsam likās kaut kur redzēts.

Mirkli D�ailss sēdēja mierīgi un jau grasījās celties kājās, kad to izdarīja Fi�ers. Bija skaidri redzams, ka viņu �āds jautājums nemaz nav pārsteidzis, un viņ� izturējās tik pa�pārliecināti, it kā pilnīgi visiem klāteso�ajiem būtu skaidrs �is mājiens.

��Es vēlos visiem apliecināt, ka daudz vairāk laika pavadī�u Bristolē nekā jebkurā citā pilsētā, lai kādi vilinājumi mani sauktu citur.

Zālē D�ailss ieraudzīja vien neizteiksmīgas sejas. Izskatījās, ka publikai nav ne jausmas, par ko Fi�ers runā.

Nākamais piecēlās liberāļu kandidāts. Bija skaidri redzams, ka viņ� nav sapratis jautājuma būtību, jo tikai noteica: � Tā kā esmu Oksfordas iedzīvotājs, es nekad nebraucu uz citām pilsētām, ja vien tas nav obligāti nepiecie�ams.

Da�i iesmējās.

Abi D�ailsa oponenti bija viņam sagādāju�i iero�us pretsitienam. Viņ� piecēlās un pievērsās Fi�eram.

��Man tagad jājautā majoram Fi�eram� Ja reiz viņ�, kā pats sacīja, plānojis Bristolē pavadīt daudzkārt vairāk laika nekā jebkurā citā pilsētā, vai tas nozīmē, ka pēc ievēlē�anas parlamentā viņ� nebrauks uz Londonu?���D�ailss apklusa un pagaidīja, līdz noklust aplausi un smiekli, bet pēc tam piebilda: ��Es esmu pārliecināts, ka nav nepiecie�ams Konservatīvo partijas kandidātam atgādināt Edmunda Bērka vārdus: �Es tiku ievēlēts, lai Vestminsterā pārstāvētu Bristoles iedzīvotājus, nevis tālab, lai Bristolē pārstāvētu vestminsterie�us.� �im Konservatīvo partijas pārstāvim es no tiesas piekrītu.���D�ailss apsēdās. Apkārt skanēja aplausi. Viņ� gan apzinājās, ka uz jautājumu pilnībā nav atbildējis, tomēr juta, ka ir izsprucis sveikā.

��Manuprāt, laika ir palicis vairs tikai vienam jautājumam,���sacīja bīskaps un norādīja uz sievieti, kura sēdēja zāles vidū un viņam izskatījās neitrāli noskaņota.

��Vai visi trīs kandidāti varētu mums pateikt, kur �ovakar atrodas viņu sievas?

Fi�ers atzvēlās krēslā un sakrustoja rokas uz krūtīm. Elsvērtijs izskatījās apmulsis. Bīskaps pievērsās D�ailsam un sacīja: � Domāju, ka �ī būtu reize, kad jums jāsāk pirmajam.

D�ailss piecēlās un paraudzījās tie�i uz sievieti, kura bija jautājumu uzdevusi.

��Mēs ar sievu,���viņ� iesāka,���pa�laik esam uzsāku�i laulības �ķir�anas procesu. Es ceru, ka tuvākajā laikā tas noslēgsies.

Viņ� apsēdās. Zālē valdīja neomulīgs klusums.

Elsvērtijs pielēca kājās un pavēstīja: � Jāatzīstas, ka man kop� dienas, kad esmu liberāļu kandidāts, ir ļoti grūti atrast kādu sievieti, kura būtu gatava pavadīt laiku kopā ar mani, nemaz jau nerunājot par precībām.

�is paziņojums tika uzņemts ar dārdo�iem smiekliem un vareniem aplausiem. Uz brīdi D�ailsam likās, ka Elsvērtijs ir palīdzējis mazināt saspīlējumu.

Fi�ers lēnām piecēlās.

��Mana draudzene,���viņ� teica un ar �ie vārdiem pārsteidza D�ailsu,����ovakar ir kopā ar mani �eit un sē� pirmajā rindā, un būs kopā ar mani visas pirmsvēlē�anu kampaņas laikā. D�enij, piecelies un paklanies!

Piecēlās pievilcīga jauna sieviete, pagriezās ar seju pret auditoriju un pamāja visiem. Viņu sveica ar aplausiem.

��Kur gan es �o sievieti jau esmu redzējusi?���no�ukstēja Emma, bet Harija uzmanība bija pievērsta Fi�eram, kur� vēl neatgriezās savā vietā, un bija skaidri redzams, ka viņam ir vēl kas sakāms.

��Jums noteikti būs interesanti uzzināt, ka �orīt es saņēmu vēstuli no lēdijas Beringtones.

Zālē iestājās tik visaptvero�s klusums, kādu līdz �im vēl nevienam �āvakara kandidātam panākt nebija izdevies. D�ailss bija apsēdies uz pa�as krēsla maliņas. Fi�ers no �aketes iek�kabatas izņēma vēstuli, lēnām atlocīja un sāka lasīt.

���Dārgais major Fi�er! Rakstu Jums, lai paustu apbrīnu par to, cik galantu priek�vēlē�anu kampaņu Jūs aizvadāt Konservatīvo partijas vārdā. Vēlos paziņot, ka gadījumā, ja es dzīvotu Bristolē, noteikti balsotu tikai par Jums, jo cie�i esmu pārliecināta, ka tie�i Jūs esat vislabākais kandidāts. Ar nepacietību gaidu, līdz Jūs ieņemsiet godam nopelnīto vietu parlamentā. Patiesi Jūsu Vird�īnija Beringtone.�

Zālē sacēlās nevaldāms troksnis. D�ailss atskārta, ka viss, ko viņ� bija iepriek� panācis, ir tikai nieks vien. Fi�ers pacēla gaisā vēstuli, pēc tam to salocīja, ielika atpakaļ kabatā un atgriezās savā vietā. Bīskaps nesekmīgi centās visus saukt pie kārtības, ta�u Fi�era atbalstītāji nemitējās trok�ņaini paust prieku, tādējādi liekot D�ailsa atbalstītājiem izskatīties no�ēlojamiem.

Grifam bija izrādījusies taisnība. Nekad nedrīkst dot iespēju oponentam publiski uzstāties.

��Vai tev izdevās atpirkt kaut vai daļu to akciju?

��Vēl ne,���atbildēja Benijs.���Beringtonu kompānijai joprojām sokas labi, ir cerības uz peļņas pieaugumu un toriju uzvaru vēlē�anās.

��Kāda ir pa�reizējā cena?

��Apmēram �etras mārciņas un septiņi �iliņi, un es neredzu iemeslu, lai tuvākajā laikā tā kristos.

��Kādas ir prognozes par to, cik daudz mēs zaudēsim?

��Mēs? Ne jau mēs,���atteica Benijs.���Tikai jūs. Lēdija Vird�īnija nezaudēs pilnīgi neko. Viņa savas akcijas pārdeva par daudz lielāku cenu, nekā sākotnēji bija par tām samaksājusi.

��Ta�u es zaudē�u savu vietu valdē, ja viņa tās neatpirks.���Un atpirkt viņa tās varēs tikai ar lielu piemaksu pie nomināla. Es iztēlojos, cik ļoti apmierināta viņa par to būs����Benija pagaidīja da�as sekundes un tad piebilda: ��Centieties paskatīties uz visu no gai�ās puses, major. Nākamajā nedēļā apmēram �ajā laikā jūs jau būsiet parlamenta loceklis.

Nākamajā dienā divi vietējie laikraksti nebija sagādāju�i labas ziņas eso�ajiem parlamenta deputātiem. D�ailsa runa bija pieminēta tikai garāmejot, toties bija ievietota liela lēdijas Vird�īnijas fotogrāfija pirmajā lappusē. Viņa izskatījās �ilbino�i. Zem fotogrāfijas bija nodrukāta viņas vēstule Fi�eram.

��Nepār�ķir lappusi,���sacīja Grifs.

D�ailss nekavējoties pār�ķīra nākamo lappusi un ieraudzīja prognozes, kas vēstīja, ka paredzams toriju atbalstītāju skaita pieaugums un viņi varētu iegūt divdesmit trīs vietas parlamentā.

��Deputāts neko daudz nevar iesākt, ja sabiedriskā doma pavēr�as pret viņa partiju,���sacīja Grifs, kad D�ailss bija izlasījis rakstu.���Rēķinu, ka labs kandidāts ir papildu tūksto�a balsu vērts, bet nabaga opozīcijas kandidāts tūkstoti var zaudēt pavisam viegli. Godīgi sakot, es neesmu pārliecināts, ka pat lieki divi tūksto�i varētu ko līdzēt. Tomēr tas nekavēs mūs divdesmit piektajā maijā cīnīties par pēdējo balsi līdz pat deviņiem vakarā. Tāpēc ne mirkli nezaudē modrību. Ej ielās un sarokojies ar visiem, kas tur staigā apkārt! Izņemot Aleksu Fi�eru. Ja saskriesies ar �o cilvēku, es tev atļauju viņu no�ņaugt.

��Vai esat atpircis Beringtonu akcijas?

��Diem�ēl nē, major. Cena nekrīt zemāk par �etrām mārciņām un trim �iliņiem.

��Tad jau es esmu zaudējis savu vietu valdē.

��Domāju, jūs sapratīsiet, ka tāds arī bija Beringtona plāns,���noteica Benijs.

��Kā tas jāsaprot?

��Sendijs Makbraids nopirka jūsu akcijas, tiklīdz tās parādījās tirgū, un pēdējās divdesmit vienas dienas laikā viņ� bija galvenais pircējs. Visiem zināms, ka viņ� ir Beringtona brokeris.

��Tas nu gan ir nelietis!

��Viņi dro�i vien ievēroja jūsu rīko�anos, major. Tomēr nav tikai ļaunas ziņas vien, jo lēdija Beringtone no �ā darījuma ir ieguvusi septiņdesmit tūksto�us mārciņu lielu peļņu. Tā nu pieņemu, ka viņa jums ir mazliet parādā.

Pirmsvēlē�anu pēdējās nedēļas laikā D�ailss smagi nopūlējās un brī�iem jutās teju kā Sīzifs, kas veļ akmeni pret kalnu.

Balso�anas dienā ierodoties partijas birojā, D�ailss pirmo reizi redzēja Grifu ieslīgu�u depresīvās pārdomās.

��Desmit tūksto�i �ādu papīru vakar bija iemesti pastkastītēs visā vēlē�anu apgabalā, lai būtu dro�i, ka neviens nav palicis neziņā.

D�ailss paraudzījās uz Bristol Evening Post pirmajā lappusē publicētā attēla kopiju. Vird�īnijas fotogrāfija un zem tās viņas vēstule Fi�eram. Paraksts: �Ja gribat, lai jūs parlamentā pārstāv godīgs un cienījams cilvēks, balsojiet par Fi�eru.�

��Tas cilvēks ir viens īstens mēslu pikucis,���noteica Grifs.���Un no liela augstuma ir nomests mums tie�i pa�ā priek�ā, ��viņ� piebilda, kad ienāca viens no brīvprātīgajiem palīgiem, nesot rīta laikrakstus.

D�ailss saguma krēslā un aizvēra acis. Jau nākamajā mirklī viņ� būtu gatavs apzvērēt, ka dzirdējis Grifu smejamies. Un aģents patie�ām smējās. D�ailss atvēra acis, un Grifs pasniedza viņam Daily Mail eksemplāru. � Mēs jau bijām pavisam tuvu bezdibeņa malai, bet nu atkal esam atgriezu�ies uz skrejceļa.

Pirmajā mirklī D�ailss nepazina pievilcīgo meiteni, kuras fotogrāfija bija redzama pirmajā lappusē. Izrādījās, ka D�enija tikko izraudzīta par Benija Hila �ova zvaigzni un korespondentam pastāstījusi par to, ko darījusi lielā pārtraukuma laikā.

��Man maksāja desmit mārciņu dienā, lai es pavadītu toriju kandidātu viņa vēlē�anu apgabalā un visiem stāstītu, ka esmu viņa draudzene.

��ī nav pati labākā Fi�era fotogrāfija,� D�ailss nosprieda.

Ieraudzījis Daily Mail pirmo lappusi, Fi�ers skaļi nolamājās. Viņ� izdzēra tre�o melnas kafijas krūzi un posās ceļā uz partijas mītni, bet tad izdzirdēja, kā uz paklājiņa nokrīt rīta pasta sūtījumi. Visas vēstules varēja gaidīt līdz vakaram, kad viņam būs laiks tās izlasīt, bet piepe�i viņ� pamanīja aploksni ar Beringtonu kompānijas ģerboni, noliecās, pacēla to un atgriezās virtuvē. Sūtījumā bija divi �eki. Viens par tūksto� mārciņām � tās viņam pienācās kā ceturk�ņa samaksa par darbu direktoru valdē. Otrs par septiņiem tūksto�iem trīs simt �etrdesmit vienu mārciņu, kas pienācās lēdijai Beringtonei kā ikgadējās dividendes. Tiesa, arī tas bija adresēts majoram Aleksam Fi�eram, lai neviens nezinātu, ka tie�i Vird�īnijai piedero�ie septiņi ar pusi procenti akciju dod iespēju viņam atrasties kompānijas valdē. Tagad tas bija beidzies.

�Vakarā, atgriezies mājās, es uzrakstī�u �eku par tādu pa�u summu, lai nosūtītu lēdijai Vird�īnijai. Varbūt nav pārāk agrs, lai piezvanītu viņai?� Majors ieskatījās pulkstenī. Bija da�as minūtes pāri astoņiem, un viņam bija jāstāv pie Templmīdsas stacijas, lai sagaidītu cilvēkus, kas dodas uz darbu. �Gan jau viņa ir piecēlusies.� Viņ� paņēma klausuli un sastādīja Kensingtonas numuru.

Pēc ilgsto�iem signāliem beidzot atskanēja miegaina balss. Fi�ers gandrīz bija gatavs nolikt klausuli.

��Kas zvana?���Vird�īnija nikni vaicāja.

��Alekss Fi�ers. Nodomāju, ka jāpaziņo jums, jo esmu pārdevis visas jūsu Beringtonu kompānijas akcijas un �is darījums ir nesis jums vairāk nekā septiņdesmit tūksto�us mārciņu lielu peļņu.���Viņ� gaidīja pateicības vārdus, ta�u to nebija.���Gribēju uzzināt, vai esat ieplānojusi atpirkt savas akcijas. Galu galā, kamēr es biju valdē, jums no tā atlēca visai ievērojams labums.

��Jums, major, tie�i tāpat. Esmu pārliecināta, ka tas jums nemaz nav jāatgādina. Tomēr mani nākotnes plāni ir mainīju�ies un vairs nekādi nesaistās ar Beringtoniem.

��Ja jūs neatpirksiet savus septiņus ar pusi procentus akciju, es zaudē�u vietu valdē!

��Manu naktsmieru tas nekādi nebojās, major.

��Bet, ņemot vērā apstākļus, es iedomājos�

��Kādus apstākļus?

��Varbūt jūs uzskatītu par pieņemamu nelielu bonusu man,���viņ� sacīja, skatīdamies uz �eku, kas bija septiņus tūksto�us trīssimt �etrdesmit vienu mārciņu vērts.

��Cik nelielu?

��Nu, es iedomājos, ka tie varētu būt pieci tūksto�i mārciņu.

��Es par to padomā�u.���Iestājās klusums, un Alekss pat nosprieda, ka savienojums ir pārtraukts. Beidzot Vird�īnija sacīja: ��Es par to padomāju un nolēmu, ka neesmu ar mieru.

��Tad varbūt aizdevumu����viņ� neatkāpās, pūlēdamies neizklausīties pavisam izmisis.

��Vai tad jums auklīte neiemācīja, ka nevajag ne aizdot, ne aizņemties? Nē, protams, ka ne. Jums ta�u nemaz nebija auklītes.���Vird�īnija pagriezās un trīs reizes skaļi piesita pie koka gultas galvgaļa.���Tikko atnāca kalpone un atnesa man brokastis, major, tāpēc man tagad jāatvadās. Kad es saku �jāatvadās�, es patie�ām domāju, ka jāatvadās.

Fi�ers dzirdēja klik�ķi. Viņ� skatījās uz �eku un atcerējās Benija vārdus: �Viņa tev ir mazliet parādā.�

Vēlē�anu dienā D�ailss bija piecēlies jau pulksten piecos no rīta. Viņ� glu�i vienkār�i nespēja gulēt.

Kad viņ� nokāpa lejasstāvā, Denbijs atvēra durvis uz brokastu telpu un sveicināja: � Labrīt, ser D�ails. � Tas izklausījās tik ikdieni�ķi, it kā vispārējās vēlē�anas notiktu katru mīļu dienu.

D�ailss iegāja ēdamistabā, paņēma bļodiņu un piepildīja to ar graudu pārslām un augļiem. Brīdī, kad viņ� pārskatīja dienas darbu plānus, atvērās durvis un ienāca Sebastjans. Viņam mugurā bija elegants zils bleizers un kājās pelēka vilnas flaneļa bikses.

��Sebastjan. Kad tu atgriezies?

��Vakar vēlu naktī, tēvoci D�ails. Daudzās mācību iestādēs iekārtoti vēlē�anu iecirkņi, tāpēc audzēkņiem ir brīvdiena. Es palūdzu, vai varu atgriezties mājās, lai tev palīdzētu.

��Ko tu vēlētos darīt?���vaicāja D�ailss. Denbijs nolika viņam priek�ā �ķīvi ar olām un bekonu.

��Jebko, kas tev varētu būt noderīgi.

��Ja tie�ām gribi man palīdzēt, tad klausies uzmanīgi. Vēlē�anu dienā partijai visā apgabalā ir astoņi vēlē�anu �tābi, kuros pārsvarā atrodas brīvprātīgie palīgi. Daudziem no viņiem ir liela pieredze no iepriek�ējām vēlē�anām. Viņiem jāatjauno informācija no rajoniem, par kuriem viņi ir atbildīgi. Būs atzīmētas visas ielas, ceļi, adreses, kur dzīvo mūsu atbalstītāji. Arī pie katra vēlē�anu iecirkņa sē� viens mūsu brīvprātīgais palīgs un pārbauda pēc vārda, kuri cilvēki jau nobalsoju�i. Mūsu lielākā problēma ir �ā saraksta nogāde atpakaļ komitejas birojā, lai mēs varētu izsekot, kuri mūsu atbalstītāji vēl nav nobalsoju�i, un līdz brīdim, kad pulksten deviņos tiks slēgti vēlē�anu iecirkņi, aizvest viņus turp balso�anai. Galvenais likums ir tāds,���turpināja D�ailss,���ka lielākā daļa mūsu cilvēku balso laikā starp astoņiem un desmitiem no rīta, drīz pēc vēlē�anu iecirkņu atvēr�anas. Ap desmitiem sāk parādīties toriju piekritēji un nāk apmēram līdz pulksten �etriem pēcpusdienā. Savukārt tajā posmā, kad strādnieki atgrie�as no darba, ir mūsu svarīgākais periods, jo gadījumā, ja viņi nenobalso mājupceļā, ir teju neiespējami viņus pēc tam atsaukt atpakaļ, ��viņ� piebilda. Tobrīd istabā ienāca Emma un Harijs.���Ko Grifs jums abiem ir uzticējis �odienai?���D�ailss vaicāja.

��Man būs jāstrādā vienā no vēlē�anu �tābiem,���sacīja Emma.

��Un es tramdī�u �sarkanos� vēlētājus,���atbildēja Harijs.���Ja viņiem būs nepiecie�ams transports, es viņus aizvedī�u uz vēlē�anu iecirkni.

��Neaizmirsti,���brīdināja D�ailss,���ka da�iem pēdējā reize, kad viņi brauca ar automa�īnu, dro�i vien bija pagāju�ās vēlē�anas, ja vien �o �etru gadu laikā viņu ģimenē nav biju�as kādas kāzas vai bēres. Uz kuru �tābu Grifs norīkoja tevi?���viņ� pievērsās Emmai.

��Es palīdzē�u Peri�as jaunkundzei ar Vudbaina mui�as teritorijas cilvēkiem.

��Tev būtu jājūtas glaimotai,���noteica D�ailss.���Peri�as jaunkundze ir īsta leģenda. Pieaugu�i vīrie�i sāk baidīties par savu dzīvību, ja viņiem gadījies aizmirst par nobalso�anu. Starp citu, Sebastjans pieteicās būt par vienu no jūsu palīgiem. Es jau viņam paskaidroju, kādi būs viņa pienākumi.���Emma uzsmaidīja savam dēlam.���Es dodos projām,���sacīja D�ailss un spēji piecēlās no krēsla, tomēr pirms tam vēl paguva ielikt divus bekona gabaliņus starp divām rupjās maizes �ķēlēm.

Emma apzinājās, ka tikai Elizabetei būtu izdevies pierunāt, lai viņ� tā nedara. Un vēlē�anu dienā pat viņai tas varbūt nebūtu pa spēkam.

��Es dienas laikā iegriezī�os katrā mūsu partijas vēlē�anu �tābā, ��viņ� paziņoja, steigdamies projām,���tad jau vēlāk tiksimies!

Denbijs viņu gaidīja pie izejas durvīm.

��Atvainojiet, ser, ka nākas jūs traucēt. Es ceru, tas neradīs neērtības, ja apkalpojo�ais personāls �ajā pēcpusdienā paņems brīvu pusstundu laikā starp �etriem un �etriem trīsdesmit.

��Kāda iemesla pēc?

��Lai dotos nobalsot.

D�ailss izskatījās apmulsis. � Cik daudz balsu? � viņ� no�ukstēja.

��Se�as par jums, ser. Un viens neizlēmu�ais.���D�ailss iepleta acis.���Jaunais dārznieks. Viņ� sliecas domāt, ka ir torijs.

��Tad atliek vien cerēt, ka es nezaudē�u ar vienas balss starpību,���noteica D�ailss un izskrēja pa durvīm.

Kā jau katru rītu, D�esika stāvēja uz pievedceļa un pieturēja atvērtas automa�īnas durvis. � Vai drīkstu braukt tev līdzi, tēvoci D�ails? � viņa vaicāja.

���oreiz ne. Ta�u apsolu, ka nākamajās vēlē�anās tu būsi man blakus. Es pateik�u visiem, ka tu esi mana draudzene, un noteikti gū�u stabilu uzvaru.

��Varbūt tomēr es kaut kā varētu palīdzēt?

��Nē� Jā. Vai tu pazīsti mūsu dārznieku?

��Albertu? Jā, viņ� ir ļoti jauks.

��Viņ� sliecas balsot par konservatīvajiem. Pamēģini mainīt viņa nostāju līdz �etriem pēcpusdienā.

��Es to izdarī�u, es izdarī�u,���D�esika noskandēja, un D�ailss ieņēma vietu pie automa�īnas stūres.

Īsi pirms septiņiem D�ailss apturēja automa�īnu pie ieejas dokos un sarokojās ar katru strādnieku, pirms viņi bija reģistrēju�ies rīta maiņai, kā arī sasveicinājās ar visiem, kas jau bija beigu�i darbu nakts maiņā. D�ailss jutās pārsteigts, cik daudzi dokeri vēlējās ar viņu parunāt.

��Es jūs nepievil�u.

���ajā reizē varat uz mani paļauties.

��Es jau esmu ceļā uz vēlē�anu iecirkni.

Kad nakts maiņas brigadieris Deivs Kolmens reģistrējās kopā ar maiņu beigu�ajiem, D�ailss pasauca viņu sānis un vaicāja, vai viņam nav zināms vīru dedzīguma iemesls.

��Daudzi no viņiem domā, ka ir beidzot pienācis laiks jums atrisināt savas laulības dzīves problēmas,���paskaidroja Kolmens, kur� bija izslavēts ar savu taisno valodu.���Turklāt viņi ļoti ienīst majoru Fi�eru un nevēlas, lai �is kungs viņus pārstāvētu parlamentā. Personiski es varu sacīt,���Kolmens piebilda,���ka cienītu Fi�eru daudz vairāk, ja viņam būtu pieticis drosmes parādīties pie mums, dokos. Arodbiedrībā mums te ir da�i toriji, ta�u �is pat nepapūlējās noskaidrot, kas tie par cilvēkiem.

Pēc vizītes W.D. & H.O. Wills cigare�u rūpnīcā D�ailss jutās iedvesmots. Un tie�i tāpat bija arī pēc Bristoles Lidma�īnu kompānijas apmeklējuma. Ta�u viņ� zināja arī to, ka vispārējo vēlē�anu dienā katrs kandidāts ir pārliecināts par savu uzvaru, pat liberāļi.

Pirmajā partijas vēlē�anu �tābā D�ailss ieradās da�as minūtes pēc desmitiem no rīta. Vietējais atbildīgais pārstāvis viņam pavēstīja, ka divdesmit divi procenti no zināmajiem atbalstītājiem jau ir nobalsoju�i. �is rādītājs līdzinājās tūksto� deviņi simti piecdesmit pirmā gada vēlē�anām, kad D�ailss uzvarēja ar �etrsimt �etrpadsmit balsu pārsvaru.

��Un toriji?���D�ailss vaicāja.

��Se�padsmit procenti.

��Kā tas izskatās pret �piecdesmit vienu?�

��Viņi ir pakāpu�ies par vienu procentu.

Kad D�ailss ieradās astotajā partijas vēlē�anu �tābā, jau bija mazliet pāri pulksten �etriem. Peri�as jaunkundze stāvēja durvīs un viņu gaidīja. Vienā rokā viņai bija �ķīvis ar siera un tomātu maizītēm, bet otrā viņa turēja lielu glāzi ar pienu. Peri�as jaunkundze bija viena no tiem Vudbaina mui�as teritorijas ļaudīm, kurai piederēja ledusskapis.

��Kā sokas?���D�ailss vaicāja.

��Paldies Dievam, ka no desmitiem līdz �etriem lija. Tagad gan saule atkal parādījusies. Es sāku domāt, ka Dievs tomēr ir sociālists. Mums vēl ir ļoti daudz darba, lai pēdējās piecās stundās glābtu, kas glābjams.

��Jūs nekad neesat devusi nepareizu vēlē�anu prognozi. Kā jums liekas, kāds būs rezultāts �ajā reizē, Airisa?

��Gribat dzirdēt patiesību?

��Tikai patiesību.

��Konkurenti ir pārāk tuvu, lai es varētu kaut ko prognozēt.

��Tad atgrie�amies pie darba,���D�ailss apstaigāja visus telpā eso�os palīgus un katram pateicās.

��Jūsu ģimenes iesaistī�anās bija kā labas trumpja kārtis spēlē, ��sacīja Peri�as jaunkundze.���Viņi ta�u ir toriju piekritēji.

��Emmai izdodas viss, pie kā viņa ķeras.

��Viņa ir lieliska,���atzina Peri�as jaunkundze. D�ailss vēroja, kā Emma pārraksta provizorisko rezultātu skaitļus no ziņojuma lapas uz tāfeles.���Ta�u īstā superzvaigzne ir jaunais Sebastjans. Ja mums būtu desmit tādi kā viņ�, par zaudējumu nekad nenāktos ba�īties.

D�ailss pasmaidīja. � Kur tad jaunais cilvēks ir pa�laik?

��Vai nu ceļā uz balso�anas iecirkni, vai arī atceļā no tā. Viņ� nespēj palikt uz vietas.

Tie�i tobrīd Sebastjans stāvēja uz vietas un gaidīja, līdz balsu skaitītājs iedos viņam pēdējās ziņas par atnāku�ajiem vēlētājiem, lai �o sarakstu varētu nogādāt Peri�as jaunkundzei, kura cienāja viņu ar �okolādi � kaut gan mātes neapmierinātības pilnais skatiens liecināja, ka viņa to neatbalsta.

��Lieta tāda,���balsu skaitītājs stāstīja kādam savam draugam, kur� tikko bija nobalsojis,���ka Milleri no divdesmit pirmā numura, visi se�i, pat nespēj tik daudz, kā ielai pāriet, ta�u nemitējas sūdzēties par toriju valdību. Ja mēs būsim zaudēju�i pusduci balsu, tad zināsim, kas pie tā vainojams.

��Kāpēc tu viņiem neuzlaid Peri�as jaunkundzi?���draugs vaicāja.

��Viņai jau tāpat darba pilnas rokas, nevar prasīt, lai viņa nāktu arī �urp. Es to izdarītu pats, ta�u nedrīkstu atstāt savu posteni.

Sebastjans pagriezās un devās pāri ielai. Viņ� apstājās pie divdesmit pirmā numura, ta�u bija vajadzīgs zināms laiks, lai saņemtu drosmi un pieklaudzinātu pie durvīm. Pamanījis vīrieti, kur� atvēra durvis, Sebastjans teju vai bija gatavs bēgt.

��Ko tu gribi, puika?���vīrietis uzkliedza.

��Es pārstāvu majoru Fi�eru, Konservatīvo partijas kandidātu,���atbildēja Sebastjans.���Viņ� patie�ām cerēja, ka jūs viņu �odien atbalstīsiet. Un nu jau izskatās, ka balso�anas iecirkņu darba laiks tuvojas beigām.

��Taisies, ka tiec! Citādi es tevi saplūk�u aiz ausīm!���noauroja Millera kungs un aizcirta durvis puisim deguna priek�ā.

Sebastjans aizskrēja atpakaļ uz ielas otro pusi, lai paņemtu atjauninātos sarakstus ar pēdējiem skaitļiem. Viņ� pama-

nīja, ka divdesmit pirmā numura durvis atveras un Millera kungs ved savus pārējos piecus ģimenes piederīgos pāri ielai. Pirms atgrie�anās partijas vēlē�anu �tābā, Sebastjans pieskaitīja vēl se�as balsis sarakstā.

Se�os vakarā D�ailss jau atkal bija dokos, lai sagaidītu dienas maiņas beidzējus un tos, kas devās uz nakts maiņu.

��Vai tu stāvēji te visu dienu, ko?���kāds pajokoja.

��Varētu būt, ka tā, ��D�ailss atteica un paspieda vēl kāda strādnieka roku.

Da�i atskatījās uz D�ailsu, kur� joprojām sarokojās ar strādniekiem, un steidzīgi devās uz balso�anas iecirkni. Tie, kas nāca ārā no dokiem, �ķita ejam vienā virzienā, turklāt tas nebija tuvākais krogs.

Pulksten pusseptiņos, kad strādnieki bija vai nu aizgāju�i projām, vai uzsāku�i darbu nakts maiņā, D�ailss darīja to, ko bija darījis arī iepriek�ējās divās vēlē�anās. Viņ� iekāpa divstāvu autobusā un brauca uz pilsētu.

Pirmajā stāvā viņ� sarokojās ar vairākiem pasa�ieriem, kuri izskatījās visai pārsteigti. Sasveicinājies arī ar otrā stāva pasa�ieriem, D�ailss nākamajā pieturā izkāpa no autobusa un iekāpa citā, kas devās pretējā virzienā. Tā viņ� braukāja ar autobusiem vēl nākamās divas ar pusi stundas, aprunādamies ar pasa�ieriem, līdz pulkstenis jau rādīja vienu minūti pāri deviņiem.

D�ailss izkāpa no autobusa un vientulīgs sēdēja pieturā. �ajās vēlē�anās viņ� vairs neko nespēja izdarīt.

Saklausījis vientulīgu zvana skaņu tālumā, D�ailss ieskatījās pulkstenī. Deviņi trīsdesmit. Laiks kustēties. Viņ� secināja, ka nespēs izturēt brauk�anu vēl kādā autobusā, un tāpēc lēnām devās pilsētas centra virzienā, cerēdams, ka vakara gaiss palīdzēs izvēdināt galvu. Vēl bija priek�ā balsu skaitī�ana.

Policijas spēki jau vāca kopā balso�anas urnas no visiem vēlē�anu iecirkņiem, lai nogādātu tās pilsētas municipalitātes ēkā. �im procesam bija nepiecie�ama vairāk nekā stunda. Kad viss bija piegādāts, pārbaudīts un pēc tam pārbaudīts atkārtoti, municipalitātes ierēdnis Veinraita kungs deva zīmi, ka drīkst atplēst zīmogus. Balsu skaitī�ana bija sākusies. Ja rezultāti tiktu paziņoti pirms vieniem naktī, varētu uzskatīt, ka noticis brīnums.

Sems Veinraits nebija no tiem cilvēkiem, kuriem lemti ātruma rekordi � ne jūrā, ne arī uz zemes. �Lēnām, bet dro�i.� �ādi vārdi varētu būt iekalti uz viņa kapakmens. D�ailss ar �o municipalitātes ierēdni pēdējo desmit gadu laikā bija ticies daudzas reizes, tomēr joprojām nezināja, kuras partijas atbalstītājs viņ� ir. Bija aizdomas, ka Veinraits vispār nepiedalās vēlē�anās. Toties D�ailss zināja to, ka �īs būs Veinraita pēdējās vēlē�anas municipalitātes ierēdņa statusā, jo viņ� gada nogalē grasījās doties pensijā. Pēc D�ailsa domām, būtu ļoti labi, ja municipalitātei izdotos atrast viņam vērtīgu aizstājēju. �Kāds varētu Veinraitu nomainīt, ta�u neviens nevar viņu aizstāt.� Līdzīgus vārdus bija sacījis Tomass D�efersons, kad Bend�amina Franklina vietā stājās pie Amerikas sūtņa pienākumu pildī�anas Francijā.

Da�i garāmgājēji pamāja D�ailsam ar roku, kad viņ� turpināja ceļu uz municipalitātes ēku. Da�i izlikās viņu neredzam. Viņ� sāka domāt par savu dzīvi un to, kas notiks, ja viņ� tomēr vairs neiekļūs parlamentā un nepārstāvēs tur Bristoles doku apgabala vēlētāju intereses. �Pēc pāris nedēļām man būs trīsdesmit pieci gadi. Tiesa, tas nav nekāds lielais vecums, tomēr kop� atgrie�anās no kara Bristolē man ir bijis tikai viens darbs. Un, godīgi sakot, nav kvalifikācijas kāda cita darba veik�anai. Mū�īgā problēma tiem deputātiem, kuri nevar būt dro�i par savu vietu parlamentā.�

Domas pievērsās Vird�īnijai. �Viņa varēja padarīt manu dzīvi daudzkārt vieglāku, ja glu�i vienkār�i būtu parakstījusi laulības �ķir�anas dokumentus jau pirms se�iem mēne�iem. Tagad ir skaidrs, ka nekas tāds vispār nav bijis Vird�īnijas plānos. Viņa vienmēr bija gribējusi sagaidīt vēlē�anu beigas, lai sagādātu man iespējami lielāku kaunu.� D�ailss beidzot bija pilnīgi pārliecināts, ka tie�i viņa ir atbildīga par Fi�era nonāk�anu Beringtonu kompānijas valdē. �Un viņa ir sējusi Fi�era prātā ideju par vajadzību uzvarēt vēlē�anās un atņemt man vietu parlamentā. Tagad viņa dro�i vien sē� mājās Londonā un gaida vēlē�anu rezultātus. Tiesa, viņai svarīgs ir tikai viens jaunums. Vai viņa gatavo kārtējo uzbrukumu, lai ilgtermiņā nospiestu Beringtonu ģimeni uz ceļgaliem?� D�ailss bija pārliecināts, ka Ross Bjūkenans un Emma būs viņai cienīgi pretinieki.

Tie�i Greisai izdevās beidzot brālim atvērt acis un ieraudzīt Vird�īniju īstajā gaismā. Pēc tam māsa vairs ne reizi to nepieminēja. Māsai D�ailss bija pateicīgs arī par to, ka iepazinies ar Gvinetu. Viņa kaismīgi alka braukt uz Bristoli un palīdzēt D�ailsam iegūt vietu parlamentā, tomēr saprata arī to, ka vienīgais ieguvējs būs Fi�ers, ja viņa kopā ar D�ailsu aģitēs potenciālos vēlētājus.

Katru rītu pirms do�anās uz biroju D�ailss zvanīja Gvinetai. Vēlu naktī, pēc atgrie�anās mājās, viņ� to nekad nedarīja, par spīti viņas vārdiem, ka neapvainosies par pamodinā�anu. �Ja �ī nakts būs nesusi zaudējumus, es jau no rīta do�os pie Gvinetas un izkratī�u sirdi. Ja tomēr bū�u uzvarējis, tad pievieno�os Gvinetai pēcpusdienā un kopā ar viņu nosvinē�u savu triumfu.� Lai kāds būtu vēlē�anu rezultāts, viņ� negrasījās Gvinetu zaudēt.

��Lai veicas, ser D�ails!���kāds garāmgājējs novēlēja, un �ī balss atsauca viņu atpakaļ realitātē. ��Ne�aubos, ka jūs esat ievēlēts.���D�ailss viņam dāvāja pārliecināta cilvēka smaidu, lai gan tāds nemaz nejutās.

Nu jau viņ� redzēja, kā priek�ā parādās masīvā municipalitātes ēka. Uz tās jumta katrā malā bija divi zelta vienrad�i. Ar katru D�ailsa pieveikto soli ēka kļuva lielāka.

Brīvprātīgie, kas iecelti par palīgiem balsu skaitī�anā, jau bija ieradu�ies. Tika uzskatīts, ka tā ir milzīga atbildība, un parasti �o procesu pārraudzīja vietējās padomes locekļi un partiju augstākās amatpersonas. Peri�as jaunkundzes ziņā bija nodoti se�i Leiboristu partijas balsu skaitītāji, glu�i tāpat kā bijis �etrās iepriek�ējās vēlē�anās. Komandai aicināti pievienoties arī Harijs un Emma.

��Es būtu lūgusi arī Sebastjanu,���viņa bija paskaidrojusi D�ailsam,���ta�u viņ� vēl ir pārāk jauns.

��Liela vil�anās viņam,���atteica D�ailss.

��Jā, viņ� bija vīlies,���sacīja Peri�as jaunkundze,���bet es viņam iedevu caurlaidi, un viņ� visu varēs vērot no balkona.

��Paldies!

��Nevajag man pateikties,���bilda Peri�as jaunkundze.���Varu vienīgi no�ēlot, ka viņ� nebija kopā ar mums visu kampaņas laiku.

D�ailss dziļi ieelpoja un spēra soli uz municipalitātes ēkas kāpnēm. Lai kāds būtu rezultāts, nedrīkst aizmirst pateikties daudzajiem cilvēkiem, kuri sniedza atbalstu, bet kuru vienīgā balva būtu uzvara. Viņ� atcerējās Vecā D�eka vārdus pēc skaistas un ļoti veiksmīgas kriketa spēles: �Katrs var kļūt par labu uzvarētāju. Par cilvēka di�umu liecina tas, kā viņ� prot pieņemt zaudējumu.�

Grifs Haskinss soļoja �urpu turpu pa municipalitātes ēkas vestibilu. D�ailss tuvojās viņam. Abi paspieda viens otram roku tik dedzīgi, itin kā nebūtu redzēju�ies nedēļām ilgi.

��Ja es uzvarē�u,���teica D�ailss,���tu�

��Nekļūsti nu sentimentāls,���sacīja Grifs.���Mums vēl ir ļoti daudz darba.

Pa virpuļdurvīm abi iegāja galvenajā auditorijā un ievēroja, ka parasto tūksto� sēdekļu vietā tagad telpā rindās izvietoti divpadsmit steķu galdi un tiem katrā pusē salikti koka krēsli.

Sems Veinraits, rokas uz gurniem salicis un kājas iepletis, stāvēja skatuves vidū. Viņ� nosvilpās, tādējādi dodot zīmi, ka skaitī�ana ir sākusies. Parādījās �ķēres, tika nogriezti zīmogi, vēlē�anu urnas tika atvērtas, apvērstas otrādi, ļaujot tūksto�iem nelielu papīra strēmeļu ar trim kandidātu vārdiem uz tām izslīdēt ārā un noklāties uz galda skaitītāju priek�ā.

Pirmais uzdevums bija visu biļetenu sakārto�ana trijās kaudzēs, jo tikai pēc tam skaitī�ana varēja sākties. Vienā galda galā tika liktas kopā vēlē�anu zīmes, kurās par favorītu atzīts Fi�ers. Otrā � Beringtons. Atrast biļetenus ar atzīmētu Elsvērtija vārdu jau bija grūtāk, un tas prasīja ilgāku laiku. D�ailss kopā ar Grifu nervozi staigāja pa telpu un pēc biļetenu kaud�u lieluma pūlējās noteikt, kur� ir vadībā. Pēc vienas pilnas apgaitas abiem kļuva skaidrs, ka izteikta līdera pagaidām nav. Ja paraudzījās uz vēlē�anu biļeteniem, kas bija atvesti no Vudbaina mui�as rajona, D�ailss bija izvirzījies priek�galā. Savukārt pārliecino�s līderis bija Fi�ers, ja paraudzījās uz biļeteniem, kas atgādāti no Arkādijas avēnijas administratīvā rajona. Pēc nākamā apļa viņi nebija kļuvu�i necik gudrāki. Vienīgais, par ko viņi varēja justies dro�i, bija tas, ka liberāļi paliks tre�ajā vietā.

Izdzirdējis aplausus, kas atskanēja zāles pretējā malā, D�ailss pacēla galvu. Tikko bija ienācis Fi�ers kopā ar savu aģentu un vairākiem nopietnākajiem atbalstītājiem. Da�us no viņiem D�ailss atcerējās no deba�u vakara. D�ailsam nepaslīdēja garām nepamanīts tas, ka Fi�ers ir pārģērbies � uzvilcis spodru kreklu un divrindu uzvalku. Viņ� jau �ajā mirklī izskatījās kā īsts parlamenta loceklis. Parunājis ar da�iem balsu skaitītājiem, arī viņ� sāka apstaigāt galdus, ļoti uzmanīdamies, lai nesaskrietos ar Beringtonu.

D�ailss, Grifs, Peri�as jaunkundze, Emma un Harijs kopā turpināja lēnām apstaigāt zāli un rūpīgi skatījās, kā biļeteni tiek salikti pa desmit, bet katrs simts aplikts ar dzeltenu, sarkanu vai zilu lenti, lai būtu viegli identificējams. Pēc tam tos salika pa pieciem simtiem rindās, un nu tie līdzinājās kareivjiem parādē.

Katrs skaitītājs pārbaudīja pa rindai, lai desmitniekā nebūtu deviņi vai vienpadsmit. Un vēl svarīgāk � lai simtā nebūtu simt desmit vai tikai deviņdesmit. Ja likās, ka ieviesusies kļūda, viņi drīkstēja lūgt, lai �ī kaudze tiek pārskaitīta Veinraita kunga vai kāda viņa vietnieka uzraudzībā. �Tas nebūs viegli,� savu komandu bija brīdinājusi Peri�as jaunkundze.

Pēc divām skaitī�anas stundām, kad D�ailss �ukstus vaicāja Grifam, kā, viņaprāt, ir veicies, atbilde bija vien plecu paraustī�ana. Tūksto� deviņi simti piecdesmit pirmajā gadā �ajā laikā viņ� jau bija spējis D�ailsam pateikt, ka uzvara ir rokā.

Visus �piecsimtniekus� sakārtoju�i glītās kaudzītēs, skaitītāji pacēla roku, lai municipalitātes ierēdnis zinātu, ka uzdevums ir veikts un viņi ir gatavi apstiprināt rezultātu. Kad beidzot bija pacelta pēdējā roka, Veinraita kungs atkal skaļi iepūta svilpē un sacīja: � Tagad katru kaudzi rūpīgi pārbaudiet vēl vienu reizi. � Pēc tam viņ� piebilda: � Lūdzu kandidātus un viņu aģentus man pievienoties uz skatuves!

D�ailss un Grifs pirmie uzkāpa uz skatuves, viņiem nopakaļ gāja arī Fi�ers un Elsvērtijs. Skatuves centrā uz galda visiem labi saskatāmā vietā atradās neliela kaudzīte balso�anas biļetenu. �Ne vairāk par duci,� D�ailss novērtēja.

��Kungi!���paziņoja municipalitātes ierēdnis.����ie ir sabojātie biļeteni. Vēlē�anu likums noteic, ka tikai es vienpersoniski drīkstu izlemt, vai kāds no tiem būs pievienojams pēdējā skaitī�anā. Protams, jums ir tiesības nepiekrist maniem spriedumiem, lai kādi tie būtu.

Veinraits nostājās pie kaudzītes, sakārtoja brilles un nopētīja aug�ējo biļetenu. Tajā krustiņ� bija ievilkts iepretī Fi�era uzvārdam, tomēr uz biļetena vēl bija uz�ņāpti vārdi: �Dievs, sargi karalieni!�

���is cilvēks acīmredzami ir balsojis par mani!���teica Fi�ers, iekams Veinraits paguva paust savu viedokli.

Municipalitātes ierēdnis paraudzījās uz D�ailsu un Elsvērtiju. Abi piekrīto�i pamāja ar galvu. Ierēdnis biļetenu nolika sev labajā pusē. Nākamajā biļetenā rūtiņā iepretī Fi�era uzvārdam bija ievilkts ķeksītis, nevis krustiņ�.

��Skaidri redzams, ka balsots par mani,���atkal strikti sacīja Fi�ers. D�ailss un Elsvērtijs pamāja.

Veinraits biļetenu nolika pie Fi�era atbalstītāju vēlē�anu zīmēm. Konservatīvo partijas kandidāta sejā ievilkās smaids, kur� pazuda, kad viņ� pamanīja, ka nākamajos trijos biļetenos balsots par Beringtonu.

Vienā biļetenā visu kandidātu vārdi bija nosvītroti un vietā uzrakstīts aicinājums: �Balsojiet par neprātīgo Denu!� Kandidāti bija vienisprātis, ka �is biļetens uzskatāms par sabojātu. Nākamajā bija atzīmēts Elsvērtija vārds, un tika panākta vieno�anās, ka �is ir balsojums par liberāļiem. Uz astotā biļetena bija rakstīts: �Atcelt pakār�anu!� Arī �o biļetenu visi bez iebildēm atzina par sabojātu. Devītajā par favorītu bija atzīmēts Beringtons, un Fi�eram atlika vien piekrist tā ieskaitī�anai. Pagaidām rezultāts bija ��etri pret divi� D�ailsa labā. Paliku�i bija divi biļeteni. Pirmajā bija atzīmēts Beringtona vārds, bet iepretī Fi�era uzvārdam vīdēja: �Nemū�am!�

��Tam jābūt sabojātam biļetenam,���paziņoja Fi�ers.

��Un tādā gadījumā uzraksts �Dievs, sargi karalieni!� vērtējams tie�i tāpat,���aizrādīja municipalitātes ierēdnis.

��Loģiski,���piekrita Elsvērtijs.���Labāk ņemiet abus ārā. ��Piekrītu majoram Fi�eram,���noteica D�ailss, labi apzinādamies, ka tādējādi viņa pārsvars palielinās no ��etri pret divi� par ��etri pret viens�. Izskatījās, ka Fi�ers grasās iebilst, tomēr neko neteica.

Visi palūkojās uz pēdējo vēlē�anu biļetenu. Veinraits smaidīja. � Vismaz ne manas dzīves laikā, � viņ� sacīja. Vārdi �Neatkarību Skotijai!� panāca to, ka biļetens tiek uzskatīts par sabojātu. Pēc tam Veinraits vēlreiz pārskatīja visus biļetenus un tad teica: � Tātad, �etras balsis par Beringtonu, viena par Fi�eru un viena par Elsvērtiju. � Viņ� pierakstīja skaitļus savā piezīmju grāmatā. � Paldies, d�entlmeņi!

��Cerēsim, ka �ī nav tava vienīgā uzvara �ovakar,���Grifs pa�ukstēja D�ailsam, kad viņi kāpa nost no skatuves, lai pievienotos Peri�as jaunkundzei un viņas palīgiem.

Municipalitātes ierēdnis atgriezās skatuves centrā, un kārtējo reizi atskanēja svilpe. Viņa vietnieki nekavējoties sāka staigāt pa ejām starp galdiem un pierakstīt galīgos skaitļus, ko pateica katrs skaitītājs. Pēc tam viņi visus datus nogādāja uz skatuvi ierēdnim.

Veinraita kungs visus skaitļus rūpīgi pārskatīja un tikai tad ievadīja milzīga izmēra aritmometrā � tas bija vienīgais izņēmums, kā viņ� bija gatavs piekāpties modernajam laikmetam. Pēdējo reizi piespiedis saskaitī�anas pogu, Veinraits pierakstīja skaitļus pie katra kandidāta uzvārda, mirkli apsvēra rezultātu un pēc tam aicināja kandidātus atkal viņam pievienoties uz skatuves.

Viņ� pavēstīja konkrētos skaitļus un piekrita D�ailsa lūgumam.

Peri�as jaunkundze sadrūma, ieraudzījusi, kā Fi�ers saviem atbalstītājiem parāda paceltu īk�ķi � zīmi, ka ir veicies glu�i labi. Viņa atskārta, ka tas nozīmē sakāvi viņiem, un paraudzījās uz galeriju, kur pamanīja Sebastjanu, kur� viņai enerģiski māja ar roku. Viņa pamāja pretī, bet novērsa skatienu, kad Veinraita kungs piesita pie mikrofona, tādējādi apklusinot kņadu gaidpilnajā zālē.

��Es, municipalitātes ierēdnis, kas kontrolē vēlē�anu norisi Bristoles doku vēlē�anu apgabalā, paziņoju galējos skaitļus, kas liecina par �o vēlē�anu rezultātiem. Par seru D�ailsu Beringtonu ir nobalsoju�i astoņpadsmit tūksto�i septiņi simti �etrpadsmit vēlētāji. Par Red�inaldu Elsvērtija kungu ir nobalsoju�i trīs tūksto�i �etri simti septiņdesmit divi vēlētāji. Par majoru Aleksandru Fi�eru ir nobalsoju�i astoņpadsmit tūksto�i deviņi simti astoņi vēlētāji.

Fi�era atbalstītāji sacēla pamatīgu troksni. Skanēja aplausi un apsveikuma izsaucieni. Veinraits nogaidīja, līdz atjaunojas kārtība zālē, un tad piebilda: � Iepriek�ējā sasaukuma parlamenta deputāts lūdza balsis pārskaitīt, un es �ādu piekri�anu devu. Katrs balsu skaitītājs savas biļetenu kaudzītes pārskatīs ar lielu rūpību un pārliecināsies, ka nav ieviesusies ne vissīkākā kļūda.

Skaitītāji sāka pārbaudīt �desmitnieku�, �simtnieku� un visbeidzot �piecsimtnieku� kaudzītes un pēc tam izstiepa roku aug�up, lai vēstītu, ka tiku�i galā ar uzdevumu otro reizi.

D�ailss pacēla acis pret debesīm klusā lūg�anā un pamanīja Sebastjanu, kur� izmisīgi māja viņam ar roku, bet tad Grifa vārdi novērsa viņa uzmanību. � Tev jādomā par runu, ko sacīsi, � atgādināja Grifs. � Tev jāpateicas municipalitātes ierēdnim, viņa darbiniekiem, taviem darbiniekiem. Ja reiz Fi�ers ir uzvarējis, tev jāizskatās augstsirdīgam. Galu galā vienmēr jau seko nākamās vēlē�anas.

Tomēr D�ailss nebija tik ļoti pārliecināts, ka nākamās vēlē�anas vairs attieksies uz viņu, un jau grasījās par to pateikt, ta�u pamanīja tuvojamies Peri�as jaunkundzi.

��Atvainojiet, ka pārtraucu,���viņa sacīja.����ķiet, ka Sebastjans cen�as pievērst jūsu uzmanību.

D�ailss un Grifs paraudzījās aug�up, kur Sebastjans, pārliecies tālu pāri galerijas malai, gandrīz lūdzās, lai kāds viņam pievienojas.

��Varbūt uzkāp aug�ā un paskaties, kas viņam sakāms,���Grifs noteica.���Mēs ar D�ailsu gatavosimies jaunajai situācijai.

Peri�as jaunkundze nonāca galerijā, kur Sebastjans viņu sagaidīja uz aug�ējā pakāpiena. Viņ� satvēra jaunkundzi aiz rokas un aizvilka līdz margām, lai parādītu kaut ko lejā. Tas bija kāds cilvēks zālē. � Vai redzat to vīrieti tre�ajā solu rindā? Ar zaļu kreklu mugurā?

��Jā. ��Peri�as jaunkundze paskatījās norādītajā virzienā. ��Kas tad ir?

��Viņ� krāpās.

��Kāpēc tu tā saki?���vaicāja Peri�as jaunkundze, pūlēdamās izklausīties mierīga.

��Viņ� vienam no municipalitātes ierēdņa vietniekiem paziņoja, ka viņam ir pieci simti balsu par Fi�eru.

��Jā, tā bija,���apstiprināja Peri�as jaunkundze.���Viņam priek�ā ir piecas kaudzītes. Katrā pa simt biļeteniem.

��Es zinu,���sacīja Sebastjans,���ta�u vienai no tām aug�ā ir uzlikts biļetens ar balsojumu par labu Fi�eram, bet zem tā atrodas deviņdesmit deviņi par labu tēvocim D�ailsam.

��Vai tu esi par to dro�s?���pārvaicāja Peri�as jaunkundze.���Ja Grifs lūgs pārbaudīt konkrēti �os biļetenus un izrādīsies, ka tu esi kļūdījies�

��Pilnīgi.

Peri�as jaunkundze joprojām īsti pārliecināta neizskatījās, tomēr metās gandrīz skrie�us, ko nebija darījusi jau vairākus gadus. Nonākusi lejā, viņa traucās pie D�ailsa, kur� sarunājās ar Emmu un Grifu, pūloties apvaldīt nervozitāti. Viņa pavēstīja par Sebastjana aizdomām, un viņu sejās ieraudzīja neticību. Pats Sebastjans balkonā joprojām izmisīgi rādīja uz vīrieti zaļajā kreklā.

��Tam, ko Sebastjans saka, ir viegli noticēt,���atzina Emma.

��Kāpēc?���vaicāja Grifs.���Vai jūs redzējāt, ka viņ� uz kaudzītes ar mūsu balsotāju biļeteniem uzliek biļetenu ar Fi�era vārdu favorītos?

��Nē, to es neredzēju. Toties es viņu ievēroju pagāju�ās ceturtdienas debatēs. Tie�i viņ� vaicāja, kālab D�ailss iepriek�ējā parlamenta pilnvaru laikā uz Kembrid�u brauca bie�āk nekā uz Bristoli.

D�ailss cie�āk ieskatījās norādītajā vīrietī. Tostarp aizvien vairāk roku pacēlās, vēstot, ka balsis pārskaitītas.

��Domāju, ka tev taisnība,���viņ� beidzot sacīja.

Neteicis vairs ne vārda, Grifs pameta viņus vienus un ātrā solī devās uz skatuvi, kur municipalitātes ierēdnim lūdza iespēju pārmīt kādu vārdu zem �etrām acīm.

Kad aģents bija izklāstījis savus argumentus, Veinraita kungs paraudzījās uz Sebastjanu un pēc tam pievērsa skatienu balsu skaitītājam, kur� sēdēja tre�ās rindas pēdējā galda galā.

��Tas ir ļoti nopietns apvainojums, turklāt pierādījumos ir tikai bērna vārdi,���viņ� secināja, atkal palūkodamies uz Sebastjanu.

��Viņ� nav bērns,���iebilda Grifs.���Viņ� ir jauns vīrietis. Un jebkurā gadījumā tas ir oficiāls pieprasījums, lai jūs veicat pārbaudi.

��Uz jūsu atbildību,���noteica Veinraits, vēl reizi pievērsies balsu skaitītājam. Tad viņ� paaicināja divus savus vietniekus un bez jebkādiem paskaidrojumiem pavēlēja: ��Nāciet man līdzi!

Visi trīs vīrie�i nokāpa no skatuves un taisnā ceļā devās pie tre�ās rindas pēdējā galda. D�ailss un Grifs atpalika tikai par soli. Municipalitātes ierēdnis paskatījās uz vīrieti zaļajā kreklā un vaicāja: � Vai jūs atļautu man ieņemt jūsu vietu? Sera D�ailsa aģents palūdza, lai jūsu skaitītos biļetenus es pārbaudu pats personīgi.

Vīrietis lēnām piecēlās un pakāpās sāņus, Vainraits apsēdās viņa vietā un sāka pētīt biļetenus � piecas kaudzītes, kas bija noliktas viņam priek�ā uz galda.

Tad viņ� pirmajai paciņai noņēma zilo elastīgo lenti. Bija nepiecie�ams tikai pavir�s acu uzmetiens, lai secinātu, ka visi biļeteni patie�ām attiecas uz Fi�eru. Otrais un tre�ais mēģinājums beidzās tie�i tāpat, bet Sebastjans, kur� vēl aizvien atradās balkonā un vēroja lejā notieko�o, joprojām izskatījās visai pārliecināts.

Kad Veinraits noņēma aug�ējo biļetenu no ceturtās kaudzes, atklājās krustiņ�, kas ievilkts pretī Beringtona uzvārdam. Viņ� lēnām un ļoti rūpīgi pārbaudīja pārējos biļetenus �ajā kaudzē un pārliecinājās, ka deviņdesmit deviņi no tiem ir attiecināmi uz Beringtonu. Pēc tam viņ� pārskatīja piekto kaudzi, kurā bija tikai balsojumi par Fi�eru.

Neviena nemanīts, pie galda bija pienācis arī Konservatīvo partijas kandidāts.

��Vai radu�ās kādas problēmas?���vaicāja Fi�ers.

��Nekas tāds, ar ko es nevarētu tikt galā, ��atteica municipalitātes ierēdnis un pievērsās vienam no saviem vietniekiem.���Palūdziet policiju, lai pavada �o d�entlmeni ārā no �īm telpām!

Viņ� pārmija da�us vārdus ar savu sekretāru, tad atgriezās uz skatuves, no jauna ieņēma vietu pie aritmometra un atkal ievadīja ma�īnā visus skaitļus, ko viņam bija sagādāju�i vietnieki. Pēc tam viņ� pretī katra kandidāta vārdam ierakstīja jaunos skaitļus un beidzot, apmierināts ar padarīto, aicināja kandidātus uz skatuvi. �ajā reizē, uzklausījis informāciju par iegūtajiem skaitļiem, D�ailss nelūdza neko pārskaitīt.

Veinraits atgriezās pie mikrofona, lai pavēstītu otrās skaitī�anas rezultātus auditorijai, kura jau nepacietīgi tos gaidīja.

���katra kandidāta iegūtais balsu skaits ir �āds. Seram D�ailsam Beringtonam astoņpadsmit tūksto�i astoņi simti trīspadsmit. Red�inaldam Elsvērtija kungam trīs tūksto�i �etrsimt septiņdesmit divas. Majoram Aleksandram Fi�eram astoņpadsmit tūksto�i astoņi simti deviņas.

Nu skaļas ovācijas sarīkoja leiboristu atbalstītāji. Sajūsmas izpausmes turpinājās vairākas minūtes, bet pēc tam Veinraitam nācās paziņot, ka majors Fi�ers pieprasa balsis pārskaitīt.

��Balsu skaitītāji, lūdzu, pārlūkojiet uzmanīgi biļetenus tre�o reizi un nekavējoties ziņojiet maniem vietniekiem, ja ir kādas izmaiņas.

Kad municipalitātes ierēdnis atgriezās savā vietā pie galda, viņa sekretārs pasniedza viņam bro�ēto �Vēlē�anu likumu�. Veinraits pār�ķīra vairākas lappuses un apstājās pie kādas vietas, ko bija atzīmējis jau agrāk pēcpusdienā, � tur bija uzskaitīti pienākumi, kas jāveic par vēlē�anām atbildīgajam ierēdnim. Tikmēr Fi�era balsu skaitītāji pārstaigāja galdu rindas un pieprasīja viņiem parādīt otro biļetenu visās kaudzītēs, kurās bija biļeteni ar atzīmētu Beringtona vārdu.

Par spīti visiem �iem pūliņiem, pēc �etrdesmit minūtēm Veinraits varēja paziņot, ka rezultāti nav mainīju�ies un neat�ķiras no otrās skaitī�anas rezultātiem. Fi�ers nekavējoties pieprasīja vēl vienu pārskaitī�anu.

��Es nedrīkstu �o lūgumu akceptēt,���Veinraits sacīja.

��Balsis ir pārskaitītas trīs reizes.

��Tas ta�u nevar būt par pamatu noraidījumam!���iebļāvās Fi�ers.���Tikai divas reizes var uzskatīt par vērā ņemamām. Jūs ta�u atceraties, ka pirmajā reizē mans pārsvars bija iespaidīgs!

��Visas trīs reizes ir vienlīdz ņemamas vērā, ��apliecināja Veinraits.���Mums jāatceras neveiklā kļūda, ko jūsu kolēģis pieļāva pirmajā skaitī�anā.

��Mans kolēģis?���pārvaicāja Fi�ers.���Tā ir negodīga aprunā�ana! Es to cilvēku nekad iepriek� neesmu sastapis! Ja jūs neatsauksiet �o apgalvojumu un nepiekritīsiet balsu atkārtotai pārskaitī�anai, es bū�u spiests no rīta vērsties pie sava advokāta.

��Tas nu gan būtu �ēl,���noteica Veinraits,���jo es negribētu redzēt partijas padomes locekli Pīteru Meinardu liecinieku solā, kur viņam nāksies paskaidrot, kāpēc viņ� ne reizi nav sastapies ar savas partijas vietējās komitejas priek�sēdētāju, kur�, kāda sagadī�anās, turklāt ir arī daudzsolo�s kandidāts parlamenta vēlē�anās.

Fi�era seja kļuva ko�i sarkana, un viņ� izsteidzās no zāles.

Veinraita kungs lēnām piecēlās no savas vietas, nostājās pie skatuves malas un pēdējo reizi pieklaudzināja pie mikrofona. Viņ� atklepojās un paziņoja: � Es, ierēdnis, kur� atbild par vēlē�anu norisi Bristoles doku apgabalā, oficiāli pavēstu, ka par katru kandidātu �ajās vēlē�anās ir atdots �āds balsu skaits. Seram D�ailsam Beringtonam astoņpadsmit tūksto�i astoņi simti trīspadsmit balsu. Red�inaldam Elsvērtija kungam trīs tūksto�i �etri simti septiņdesmit divas. Majoram Aleksandram Fi�eram astoņpadsmit tūksto�i astoņi simti deviņas. Ar �o paziņoju, ka sers D�ailss Beringtons ir likumīgā kārtā ievēlēts par parlamenta locekli, lai pārstāvētu Bristoles doku vēlē�anu apgabalu.

Jaunievēlētais deputāts paskatījās aug�up uz balkonu un zemu paklanījās Sebastjanam.

��Pacelsim glāzes par cilvēku, kur� uzvarēja vēlē�anās!���iesaucās Grifs, kas bīstami līgojās uz galda istabas vidū, vienā rokā turēdams �ampanie�a glāzi, bet otrā cigareti.

��Par Sebastjanu!���visi kā viens atbalstīja tostu. Skanēja smiekli un aplausi.

��Vai tu kādreiz jau esi dzēris �ampanieti?���vaicāja Grifs, kad bija norāpies no galda un pievienojies Sebastjanam.

��Tikai vienu reizi,���atzinās Sebastjans,���kad savu piecpadsmito dzim�anas dienu svinēja mans draugs Bruno un viņa tēvs mūs abus aizveda vakariņās uz vietējo krodziņu. �ī laikam ir mana otrā glāze.

��Paklausi manam padomam,���sacīja Grifs.���Nepierodi pie tā! Tas ir bagāto nektārs. Mēs esam strādnieku �ķiras pui�i,���viņ� noteica un apskāva Sebastjana plecus,���un varam cerēt tikai uz kādām pāris glāzēm gadā. Un arī tad uz kāda cita rēķina.

��Bet es esmu nolēmis būt bagāts.

��Nez kāpēc mani tas nemaz nepārsteidz,���noteica Grifs un atkal piepildīja savu glāzi.���Tādā gadījumā tev nāksies kļūt par �ampanie�a sociālistu. Dievs zina, ka mums partijā tādu nav mazums.

��Es neesmu jūsu partijā, ��Sebastjans strikti paziņoja.

��Jo es esmu torijs visos gadījumos, kad tas neskar vietu, uz kuru kandidē tēvocis D�ailss.

��Tad jau tev nāksies pārcelties uz dzīvi Bristolē, ��paziņoja Grifs, kad pie viņiem pienāca jaunievēlētais parlamenta loceklis.

��Uz to nevajadzētu pārāk paļauties,���iebilda D�ailss.���Viņa vecāki pamatoti cer, ka zēns iegūs stipendiju mācībām Kembrid�ā. Tā viņi pa�i man stāstīja.

��Ja reiz tā būs drīzāk Kembrid�a, nevis Bristole, tad jau tu savu tēvoci sastapsi daudz bie�āk nekā mēs.

��Grif, tu esi pārāk daudz iedzēris,���noteica D�ailss un papliķēja savam aģentam pa muguru.

��Tomēr ne tik, cik izdzertu, ja mēs būtu zaudēju�i,���attrauca Grifs un iztuk�oja glāzi.���Un pacenties neaizmirst, ka tie sasodītie toriji tomēr ir palielināju�i pārsvaru parlamentā.

��Sebastjan, mums jādodas mājup, ja vien tu rīt gribi būt kaut cik pieņemamā formā, lai ietu uz nodarbībām. Dievs vien zina, cik daudz noteikumu tu esi pārkāpis da�u pēdējo stundu laikā.

��Vai drīkstu atvadīties no Peri�as jaunkundzes?

��Jā, protams. Tu varētu aiziet un to izdarīt, kamēr es samaksāju par dzērieniem. Tagad, kad vēlē�anas ir galā, tie ir uz mana rēķina.

Sebastjans līkumoja starp brīvprātīgo grupiņām. Da�i no viņiem līgojās kā koki vējā, da�i, galvu nolieku�i, sēdēja pie tuvākajiem galdiem, kamēr citi bija pilnīgi atslēgu�ies, vairs nespēdami ne pakustēties. Sebastjans pamanīja Peri�as jaunkundzi sē�am alkovā, telpas tālākajā galā. Kompānijā ar viņu bija divas tuk�as �ampanie�a glāzes. Piegājis klāt, Sebastjans nejutās īsti pārliecināts, vai Peri�as jaunkundze maz viņu pazīst.

��Peri�as jaunkundz, es tikai vēlējos pateikt paldies par to, ka ļāvāt man iesaistīties jūsu komandā! Es no jums iemācījos ļoti daudz. Kaut jūs būtu starp maniem pasniedzējiem abatijā!

��Tas, Sebastjan, patie�ām ir kompliments,���Peri�as jaunkundze sacīja.���Diem�ēl es laikam esmu piedzimusi nepareizajā gadsimtā. Baidos, ka paies vēl ilgs laiks, līdz sievietēm tiks piedāvāta iespēja mācīt zēnu skolā. ��Viņa piecēlās un cie�i apskāva Sebastjanu.���Lai tev veicas!���viņa novēlēja.���Ceru, ka tu dabūsi to stipendiju mācībām Kembrid�ā.

��Kā Peri�as jaunkundze bija domājusi frāzi par piedzim�anu nepareizā gadsimtā? ��Sebastjans vaicāja, kad D�ailss veda viņu atpakaļ uz Menorhausu.

��Viņas paaudzes sievietēm nav dotas visas iespējas karjeras veido�anai,���atbildēja D�ailss.���Viņa būtu varējusi kļūt par izcilu skolotāju un simtiem bērnu gūtu daudz labuma no tik gudras un saprātīgas pasniedzējas. Patiesība ir tāda, ka divas vīrie�u paaudzes ir zudu�as pasaules karos un divas sievie�u paaudzes nav tiku�as pie iespējas ieņemt savas īstās vietas.

��Lieliski vārdi, tēvoci D�ails, bet� ko tu grasies darīt lietas labā?

D�ailss iesmējās. � Es varētu darīt krietni vien vairāk, ja mūsu partija būtu uzvarējusi vēlē�anās. Tādā gadījumā es jau rīt, visticamāk, būtu kļuvis par ministru. Tagad man nāksies būt apmierinātam par to, ka sē�u opozīcijas solā.

��Vai māte arī saskaras ar to pa�u problēmu?���vaicāja Sebastjans.���No viņas būtu iznācis viens sasodīti labs parlamenta loceklis.

��Nē, lai gan es nespēju iedomāties, ka viņa vēlētos iekļūt parlamentā. Baidos, ka viņa nespēj mierīgi pieciest muļķus, bet �is pienākums diem�ēl tur ir iekļauts darba aprakstā. Tomēr man ir sajūta, ka viņa mūs visus vēl pamatīgi pārsteigs.

Apturējis automa�īnu pie Menorhausas, D�ailss izslēdza dzinēju un uzlika pirkstu uz lūpām. � Ku�. Es tavai mātei apsolīju, ka nepamodinā�u D�esiku.

Abi uz pirkstgaliem pārgāja grantēto celiņu, D�ailss uzmanīgi atvēra ieejas durvis, cerēdams, ka tās ne�īkstēs. Viņi bija tiku�i vestibilam līdz pusei, kad D�ailss ieraudzīja meiteni saritināju�os klubkrēslā iepretī kamīnam, kurā vēl gailēja pēdējās ogles. Viņa bija iemigusi. D�ailss uzmanīgi paņēma D�esiku rokās un pa kāpnēm uznesa aug�ā uz viņas istabu. Sebastjans aizskrēja pa priek�u, atvēra guļamistabas durvis un atlocīja segu, bet D�ailss ielika D�esiku gultā. Viņ� jau grasījās aizvērt durvis aiz sevis, kad izdzirdēja jautājumu: � Vai mēs uzvarējām, tēvoci D�ails?

��Jā, D�esika,���D�ailss �ukstus atbildēja.���Ar �etru balsu pārsvaru.

��Viena no tām bija mana,���gari no�āvājusies, piebilda D�esika,���jo es panācu, ka Alberts nobalso par tevi.

��Tad jau tas ir divu balsu vērts,���noteica Sebastjans. Ta�u viņ� nepaguva paskaidrot, kālab tā, jo D�esika atkal iegrima miegā.

Nākamajā rītā, kad D�ailss devās uz brokastīm, pēc laika tās drīzāk varēja raksturot kā agras pusdienas.

��Labrīt, labrīt, labrīt!���D�ailss sacīja, ejot apkārt galdam. No galdiņa pie sienas viņ� paņēma �ķīvi, tad cēla no traukiem sudraba vākus un glu�i kā skolas puika piepildīja to ar krietnu porciju olu kulteņa, cepta bekona �ķēlēm un pupiņām. Viņ� apsēdās starp Sebastjanu un D�esiku.

��Mamma teica, ka tev jāizdzer glāze svaigi spiestas apelsīnu sulas un jāapēd graudu pārslas ar pienu un tikai tad tu drīksti ķerties pie siltajiem ēdieniem,���aizrādīja D�esika.

��Un viņai ir taisnība,���piekrita D�ailss,���ta�u tas mani nekavēs sēdēt blakus manai iemīļotākajai meitenei.

��Es neesmu tava iemīļotākā meitene,���attrauca D�esika, un �ī frāze D�ailsu apklusināja daudz efektīvāk, nekā tas jebkad bija izdevies toriju ministram.���Mamma teica, ka tava iemīļotākā meitene ir Gvineta. Politiķi����viņa atdarinādama piebilda, tādējādi sasmīdinot Emmu.

D�ailss pūlējās atgriezties pie dro�ākiem sarunu tematiem un pievērsās Sebastjanam: � Vai �ajā gadā tu iekļūsi labāko vienpadsmit spēlētāju grupā?

��Nē, ja vien mēs gribam kādu ma�u arī uzvarēt,���Sebastjans atbildēja.���Nē, man lielākā uzmanība jāpievēr� mācībām, ja vien vēlos tikt tālāk.

��Tas iepriecinās tavu krustmāti Greisu.

��Nemaz jau nerunājot par viņa māti,���piebilda Emma, joprojām cītīgi lasīdama laikrakstu.

��Kādu priek�metu tu izvēlēsies par galveno, ja tiksi tālāk?���turpināja izvaicāt D�ailss, vēl aizvien pūlēdamies izrāpties no bedres.

��Modernās valodas un matemātiku atbalstam.

��Ja tu dabūsi stipendiju mācībām Kembrid�ā, tad būsi ticis tālāk gan par savu tēvu, gan mani.

��Bet ne manu mammu un krustmāti Greisu,���Sebastjans viņam atgādināja.

��Taisnība,���atzina D�ailss. Beidzot viņ� nolēma labāk paklusēt un pievērsties rīta pastam, ko Mārsdens bija atgādājis no Beringtonholas. Viņ� paņēma iegarenu baltu aploksni, atplēsa to un izņēma vienu papīra lapu, ko bija gaidījis jau se�us mēne�us. Uzmanīgi pārlasījis dokumentu otru reizi, viņ� priecīgi palēcās gaisā. Visi pārtrauca ē�anu un paraudzījās uz viņu.

Beigu beigās Harijs ievaicājās: � Vai karaliene uzdevusi tev valdības sastādī�anu?

��Nē, �īs ziņas ir daudzkārt labākas!���atteica D�ailss.���Vird�īnija beidzot ir parakstījusi laulības �ķir�anas dokumentus. Es tagad atkal esmu brīvs cilvēks!

��Tā vien liekas, ka viņa tos parakstījusi īstajā brīdī, ��aizrādīja Emma, novērsdama skatienu no Daily Express.

��Kā tu to domāji?���vaicāja D�ailss.

��Te baumu slejā ir viņas fotogrāfija. Izskatās, ka viņa ir apmēram septītajā grūtniecības mēnesī.

��Vai tur minēts arī gaidāmā bērna tēvs?

��Nē, bet �ajā fotogrāfijā viņai uz pleca ir Areco grāfa roka.���Emma pasniedza laikrakstu brālim.����ķiet, ka viņ� ir gatavs paziņot vai visai pasaulei, ka ir laimīgākais cilvēks, kādu vien var iedomāties.

��Tikai otrais laimīgākais,���iebilda D�ailss.

��Vai tas nozīmē, ka man vairs nekad nevajadzēs runāt ar lēdiju Vird�īniju?���vaicāja D�esika.

��Jā, tie�i to tas nozīmē, ��apstiprināja D�ailss.

��Urrāā! ��iesaucās D�esika.

D�ailss atvēra vēl kādu aploksni un izņēma �eku. Izpētījis to, viņ� pacēla savu kafijas tasi par savu vectēvu seru Volteru Beringtonu un Rosu Bjūkenanu.

Emma pamāja ar galvu, kad viņ� to pacēla augstāk, lai parādītu māsai. Viņa ar lūpām vien pateica: � Arī es tādu saņēmu.

Pēc da�iem mirkļiem atvērās durvis, un ienāca Denbijs.

��Ser D�ails, atvainojiet, ka nākas jūs traucēt. Jums zvana doktore Hjūsa.

��Es jau grasījos pats viņai zvanīt,���noteica D�ailss, paņēma savu rīta pastu un devās uz durvju pusi.

��Tu ta�u vari parunāt arī manā kabinetā, ��ierosināja Harijs.���Tur neviens tevi netraucēs.

��Paldies!���pateicās D�ailss un gandrīz skrie�us izsteidzās no telpas.

��Un mums jau jādodas ceļā, Sebastjan,���atgādināja Harijs.���Ja vien tu joprojām vēlies laikā nokļūt atpakaļ.

Sebastjans nevērīgi ļāva, lai māte viņu uz atvadām noskūpsta, bet pēc tam devās aug�up pa kāpnēm, lai paņemtu savu ceļasomu. Kad viņ� atgriezās, Denbijs turēja atvērtas parādes durvis.

��Uz redzē�anos, Sebastjana kungs!���viņ� teica.���Gaidīsim jūs atkal vasaras brīvdienās.

��Paldies, Denbij!���atbildēja Sebastjans un aizskrēja pie automa�īnas, kur D�esika jau stāvēja pie pasa�iera puses durvīm. Viņ� cie�i apskāva meiteni un tad iekārtojās blakus tēvam priek�ējā sēdeklī.

��Un noliec visus eksāmenus!���piekodināja D�esika.���Lai varu palielīties draugiem, cik gudrs ir mans lielais brālis.

Mācību iestādes direktors būtu pirmais, kur� noteikti atzītu, ka zēns, kas palūdzis pāris brīvdienu, lai palīdzētu savam tēvocim vēlē�anu noslēguma posmā, nebija tas pats jaunais cilvēks, kur� atgriezās Bī�kroftas abatijā pēc pienākuma izpildes.

Sebastjana internāta vadītājs Ri�ardsa kungs to nodēvēja par īstu Dieva brīnumu, jo Kliftons, atgriezies mācību iestādē un sācis gatavoties noslēguma eksāmeniem, vairs nepaļāvās uz savām izcilajām spējām apgūt valodas un talantu matemātikā un pirmo reizi dzīvē mācījās tikpat nopietni kā viņa mazāk apdāvinātie biedri Bruno Martiness un Viks Kaufmans.

Kad eksāmenu rezultāti tika izlikti uz ziņojumu dēļa, nevienam nebija pārsteigums, ka visi trīs draugi nākamajā akadēmiskajā gadā turpinās mācības sestajā klasē. Tiesa, da�i, neskaitot Sebastjana krustmāti Greisu, jutās izbrīnīti, kad uzzināja, ka viņ� uzaicināts pievienoties īpa�ajai potenciālo Kembrid�as stipendiātu grupai.

Internāta vadītājs piekrita, ka mācību gada laikā Kliftons, Kaufmans un Martiness drīkstēs dzīvot vienā istabā. Lai gan likās, ka Sebastjans mācās tikpat centīgi kā abi draugi, Ri�ardsa kungs mācību iestādes direktoram pauda savas raizes par �o jaunekli, kur� varētu atgriezties pie agrākajiem paradumiem. �īs ba�as varēja palikt nepamatotas, ja vien pēdējā mācību gada laikā Bī�kroftas abatijā neatgadītos �etri incidenti. Un tie ietekmēja Sebastjana nākotni.

Pirmais norisinājās pa�ā semestra sākumā, kad Bruno uzaicināja Sebastjanu un Viku uz Bī�kroftārmsu pievienoties viņam un viņa tēvam pusdienās par godu eksaminētāju pārspē�anai. Sebastjans �o uzaicinājumu ar patiesu prieku pieņēma un nepacietīgi gaidīja tālāku iepazī�anos ar �ampanie�a dāvātajiem priekiem. Svinības pēdējā mirklī tomēr tika atceltas. Bruno paskaidroja, ka tēvam atgadījies kaut kas pavisam nopietns.

��Visticamāk, ka viņ� glu�i vienkār�i pārdomāja,���sacīja Viks, kad Bruno bija devies uz kora mēģinājumu.

��Ko tu man vēlies pateikt?���vaicāja Sebastjans, novērsies no mājasdarbu pildī�anas.

��Manuprāt, arī tu nonāksi pie līdzīga secinājuma. Proti, Martinesa kungs ir uzzinājis, ka es esmu ebrejs, bet Bruno bez manis nav ar mieru piedalīties svinībās, un tēvs atcēla ieplānoto pasākumu.

��Es pilnībā saprastu, ja viņ� būtu atcēlis pasākumu, jo uzzināja, ka tu esi dzērājs un pīpmanis, Kaufman! bet� kāda gan kuram daļa par to, ka tu esi ebrejs!

��Tas ir svarīgi daudzkārt vairāk cilvēkiem, nekā tu spēj iedomāties!���noteica Viks.���Vai atceries, kad Bruno tevi ielūdza uz savu piecpadsmitās dzim�anas dienas ballīti? Viņ� paskaidroja, ka drīkst aicināt tikai vienu viesi un nākamreiz bū�ot mana kārta. Mēs, ebreji, tādas lietas neaizmirstam.

��Un tomēr es nespēju noticēt, ka Martinesa kungs atcēla viesības tikai tavas tautības dēļ.

��Protams, ka tu nespēj, Sebastjan. Ta�u tikai tālab, ka tavi vecāki ir civilizēti cilvēki. Viņi nevērtē pārējos pēc būdiņas, kurā katrs ir dzimis. Un �o brīvību no aizspriedumiem viņi ir ieaudzināju�i arī tev, lai gan tu pats nemaz to neapzinies. Diem�ēl tādu kā tu ir mazākums. Pat �ajā skolā. ��Sebastjans jau grasījās iebilst, tomēr viņa draugam par �o tematu bija sakāms vēl kaut kas.���Ir cilvēki, kuri domā, ka ebreji ir paranoiski attiecībā uz holokaustu. Bet� kur� gan uzdro�ināsies mūs par to vainot pēc tam, kad nāca gaismā visas �ausmas, kuras notika hitleriskajās koncentrācijas nometnēs? Ta�u tici man, Sebastjan, es antisemītu sajūtu trīsdesmit pēdu attālumā. Un nepaies nemaz tik ilgs laiks, kamēr arī tava māsa saskarsies ar tām pa�ām problēmām.

Sebastjans sāka smieties. � D�esika nav ebrejiete! Viņa ir mazliet bohēmiska, ta�u nav ebrejiete.

��Kaut gan ticies ar viņu tikai vienu reizi, es varu tev pilnīgi dro�i apliecināt, ka viņa ir ebrejiete.

Lai panāktu, ka Sebastjans uz laiku zaudē valodu, bija nepiecie�ams krietni nopūlēties, bet Vikam tas bija izdevies.

Otrais starpgadījums norisinājās vasaras brīvlaika sākumā, kad Sebastjans kopā ar tēvu viņa kabinetā izskatīja semestra atzīmju kopsavilkumu. Sebastjans lūkojās uz daudzajām ģimenes fotogrāfijām, kas atradās uz Harija rakstāmgalda. Viena no tām īpa�i piesaistīja viņa uzmanību. Māte rokrokā ar tēvu un tēvocis D�ailss Menorhausas zālienā. Mammai tolaik dro�i vien bija gadi divpadsmit vai trīspadsmit. Viņai mugurā bija Redmeidas skolnieces formastērps. Vienu mirkli Sebastjanam likās, ka tā ir D�esika. Abas bija ļoti līdzīgas. Tā gan varēja būt kāda gaismas spēle, ta�u tad viņ� atcerējās viņu kopīgo braucienu uz Barnardo namu. Un to, cik ātri vecāki piekāpās, kad viņ� uzstāja, ka tikai D�esika un vienīgi viņa ir īstā, kas varētu kļūt viņam par māsu.

��Kopumā viss ir ļoti apmierino�i,���noteica Harijs, kad bija izpētījis pēdējo lappusi.����ēl, ka tu vairs nemācies latīņu valodu, ta�u domāju, ka direktoram būs biju�i konkrēti iemesli �ādai nomaiņai. Un es piekrītu doktoram BenksamViljamsam� ja tu turpināsi strādāt tikpat cītīgi, tad patie�ām varēsi iegūt stipendiju mācībām Kembrid�ā. ��Harijs pasmaidīja.���Benkss-Viljamss nav no tiem cilvēkiem, kuri mēdz pārspīlēt, bet man sacīja, ka cen�as nokārtot, lai tu nākamajā semestrī varētu apmeklēt koled�u. Viņ� cer, ka tu iesi viņa pēdās Pīterhausā. Viņ� tur esot bijis stipendiāts.���Sebastjans joprojām cie�i pētīja fotogrāfiju, tādēļ Harijs pavaicāja: ��Vai tu vispār dzirdēji, ko es tikko sacīju?

��Tēt,���Sebastjans klusi noteica,���vai tev neliekas, ka ir pienācis laiks atklāt man patiesību par D�esiku?���Viņa skatiens no fotogrāfijas pārslīdēja pie tēva.

Harijs pastūma atzīmju kopsavilkumu malā, mirkli svārstījās, tad atslīga krēslā un izstāstīja Sebastjanam visu patiesību. Par to, kā Sebastjana vecaistēvs miris no Olgas Petrovskas rokas; par mazo meitenīti, kura atrasta grozā viņa kabinetā; par to, kā Emma uzgāja viņas pēdas un atrada Barnardo namā Brid�voterā. Kad Harija stāsts bija galā, Sebastjans uzdeva tikai vienu jautājumu: � Un kad tu viņai to pastāstīsi?

��Es �o jautājumu uzdodu sev katru dienu.

��Kāpēc vajadzēja tik ilgi gaidīt, tēt?

��Tāpēc, ka es nevēlos, lai viņai būtu jāizcie� tas, ko tavs draugs Viks Kaufmans izcie� katru dienu.

��D�esikai būs daudzkārt ļaunāk, ja viņa patiesībai nejau�i uzdursies pati,���aizrādīja Sebastjans.���Dēla nākamais jautājums satrieca Hariju.���Vai vēlies, lai viņai to pasaku es? �Pa kuru laiku gan bērns kļūst pieaudzis?� Harijs neticīgi raudzījās uz savu septiņpadsmitgadīgo dēlu.

��Nē, ��Harijs tomēr pateica.����ī atbildība ir jāuzņemas man un tavai mātei. Mums tikai jāatrod īstais brīdis.

��Īstā brī�a nebūs,���sacīja Sebastjans.

Harijs pūlējās atcerēties, kad pēdējo reizi dzirdējis �os vārdus.

Tre�ais starpgadījums bija tad, kad Sebastjans pirmo reizi iemīlējās. Un ne jau sievietē. Viņ� iemīlējās pilsētā. Tā bija mīlestība no pirmā skatiena, jo neko tik skaistu, tik prasīgu, vilino�u un kārdino�u viņ� vēl nebija redzējis. Pēc atgrie�anās Bī�kroftā viņu pildīja vēl lielāka apņēmība ieraudzīt savu vārdu uz zelta lapas, kas piesprausta pie skolas goda dēļa.

Atbraucis no Kembrid�as, Sebastjans sāka strādāt kā apsēsts un mācībām veltīja arī tās stundas, par kuru eksistenci nebija pat zinājis. Arī direktors sāka ticēt, ka neiespējamais tomēr ir iespējams. Bet tad Sebastjans satika savu otro mīlestību, kuras dēļ radās pēdējais no minētajiem starpgadījumiem.

Jau kādu laiku viņ� zināja, ka tāda Rūbija ir, tomēr īsti pamanīja meiteni tikai sava Bī�kroftas pēdējā semestra laikā. Tas nebūtu noticis, ja viņa nepieskartos Sebastjana rokai, gaidot, kad tiks piepildīta viņa bļodiņa ar putru. Viņ� to būtu uzskatījis par pavisam nejau�u negadījumu, ja vien tas neatkārtotos arī nākamajā dienā.

Viņ� jau otru reizi stāvēja rindā pēc papildporcijas, par spīti tam, ka Rūbija viņam jau pirmajā reizē bija ielikusi tik daudz putras kā nevienam citam. Kad viņ� pagriezās, lai dotos atpakaļ uz savu vietu, Rūbija viņam plaukstā ieslidināja zīmīti. Viņ� to izlasīja tikai tad, kad pēc brokastīm bija palicis viens pats savā istabā.

�Tiekamies Skūlleinā piecos?�

Sebastjans zināja, ka Skūlleina atrodas ārpus universitātes robe�ām un pieķer�anas gadījumā viņ� saņemtu sodu no internāta vadītāja.

Kad zvans bija pavēstījis par pēdējās stundas beigām, Sebastjans devās ārā no klases un pa gariem apkārtceļiem nonāca pie koka �oga. Viņ� uzmanīgi tam pārrāpās un nolēca uz kraujā Skūlleinas krasta. Viņ� bija ieradies ar piecpadsmit minū�u nokavē�anos, ta�u Rūbija parādījās jau uzreiz. Acīmredzot viņa bija stāvējusi aiz kāda koka, bet nu taisnā ceļā steidzās pie Sebastjana. Meitene izskatījās citāda un ne jau tikai tālab, ka bija nevis apsējusi priek�autu, bet pārģērbusies baltā blūzē un melnos plisētos svārkos. Viņa bija arī izlaidusi matus, un pirmo reizi Sebastjans redzēja, ka viņa ir nokrāsojusi lūpas.

Daudz sarunu tematu nebija, ta�u viņi turpināja satikties divas vai pat trīs reizes nedēļā. �īs tik�anās nekad nevilkās ilgāk par pusstundu, jo abiem bija jāatgrie�as uz vakariņām se�os.

Sebastjans vairākkārt bija vienkār�i noskūpstījis Rūbiju, un tad viņa iepazīstināja puisi ar tām satrauco�ajām sajūtām, kas raisījās mirklī, kad lūpas mazliet pavērās un mēles saskārās. Tomēr viņ� nebija pārāk steidzīgs un netraucās izzināt vairāk viņas auguma, kamēr abi slēpās kāda koka ēnā. Kad līdz semestra beigām bija paliku�as vien divas nedēļas, Rūbija atļāva Sebastjanam atpogāt viņas blūzi un uzlikt plaukstu viņai uz krūtīm. Vēl pēc nedēļas viņ� jau bija nokļuvis līdz krū�tura aizdarei. Sebastjans nosprieda, ka pēc eksāmeniem viņ� būs ieguvis izglītību divās jomās.

Un tad viss sagriezās �ķērsām.

��Es esmu atstādināts?

��Klifton, man nebija citas iespējas, jo tu pats par to parūpējies.

��Bet, kungs! Līdz semestra beigām ir paliku�as vairs tikai �etras dienas.

��Un Dievam vien zināms, ko tu būtu sastrādājis �ajās �etrās dienās, ja es tevi nebūtu atstādinājis!���uzstāja direktors.

��Ko es tādu esmu izdarījis, lai būtu nopelnījis tik drastisku soda mēru, kungs?

��Man jau liekas, ka tu pats labi apzinies, cik daudz skolas noteikumu tu �ajās pēdējās dienās esi pārkāpis. Ta�u, ja vēlies, es visus uzskaitī�u.

Atceroties savu pēdējo pārdro�o soli, Sebastjans nevil�us pasmaidīja.

Doktors Benkss-Viljamss pielieca galvu un ieskatījās savās piezīmēs, ko bija veicis pirms jaunekļa aicinā�anas kabinetā uz sarunu. Brīdi klusējis, viņ� turpināja:

��Tā kā līdz semestra beigām vairs nav palikusi pat pilna nedēļa, Klifton, un tu esi nokārtojis gala eksāmenus, es varētu pievērt acis un izlikties nezinām, ka tu esi smēķējis vecajā paviljonā. Es pat varētu ignorēt faktu, ka zem tavas gultas tika atrasta tuk�a alus pudele. Ta�u tava pēdējā neapdomība nav glu�i tāda, ko varētu tik viegli izlikties nemanām.

��Mana pēdējā neapdomība?���Sebastjans pārvaicāja. Viņam sagādāja prieku tas, ka direktors jutās neērti.

��Tevi pieķēra istabā kopā ar ēdiena izsniedzēju laikā, kad gaismas jau bija izdzēstas.

Sebastjanam gribējās pavaicāt, vai gadījumā, ja viņa nebūtu ēdiena izsniedzēja un visas gaismas spo�i degtu, tas vairs nebūtu pārkāpums. Tomēr viņ� apjauta, ka tik izteikta nekaunība iedzītu viņu vēl lielākā strupceļā. Ja viņ� nebūtu ieguvis stipendiju mācībām Kembrid�ā � tāds gadījums �ās skolas vēsturē bija pirmais vienas paaudzes laikā �, viņ� būtu ne tikai atstādināts, bet pat pilnībā izslēgts no skolas. Ta�u tagad viņ� apsvēra, kā savu atstādinā�anu no kaunpilna notikuma pārvērst par lepnuma zīmi. Pēc tam, kad Rūbija skaidri bija likusi saprast, ka par nelielu samaksu būtu gatava sniegt viņam zināmus priekus, Sebastjans labprāt piekrita viņas noteikumiem. Viņa savukārt bija ar mieru pa logu ierāpties viņa istabā, kad gaismas būs nodzēstas. Tā bija pirmā reize, kad Sebastjans savām acīm skatīja kailu sievieti, tomēr viņam ātri kļuva skaidrs, ka Rūbija pa logu ir rāpusies jau arī iepriek�. Skolas direktors pārtrauca jaunekļa pārdomas.

��Gribu tev kaut ko vaicāt kā vīrietis vīrietim,���BenkssViljamss sacīja, un �ie vārdi no viņa mutes izskanēja pat vēl pompozāk, nekā viņ� mēdza runāt parasti.���Tava atbilde ļoti ietekmēs manu lēmumu par to, vai ieteik�u Kembrid�as atbildīgajam darbiniekam atcelt lēmumu par tev pie�ķirto stipendiju, kas mums Bī�kroftā būtu patie�ām bēdīgs notikums. Un tomēr mans augstākais pienākums ir rūpē�anās par mūsu skolas reputāciju.

Atstādinā�ana ir kaut kas viens, bet zaudēt mācību vietu Kembrid�ā� Sebastjans sa�ņaudza plaukstas dūrēs un pūlējās saglabāt mieru, stāvēja un gaidīja, kad direktors turpinās savu runu.

��Pirms atbildi uz manu nākamo jautājumu, Klifton, padomā ļoti labi, jo vari krasi mainīt savu nākotni. Vai Kaufmanam vai Martinesam arī bija kāda loma tavās����direktors svārstījās, un bija skaidri redzams, ka viņ� meklē piemērotu vārdu,����neapdomībās?

Sebastjans apslēpa smaidu. Doma par to, ka Viktors Kaufmans varētu izteikt skaļi vārdu �apak�biksītes�, nemaz nerunājot par minētā veļas gabala novilk�anu Rūbijai, būtu pilnīgi neticama un radītu pamatīgu jautrību pat piektās klases audzēkņos.

��Varu apliecināt, direktora kungs,���sacīja Sebastjans,���ka Viktors, vismaz cik man zināms, nekad nav izsmēķējis cigareti vai iemalkojis alu. Un, runājot par sievietēm� viņ� ļoti kautrējas pat tad, ja ir jāizģērbjas internāta pārraudzes klātbūtnē.

Direktors pasmaidīja. Viņ� no Kliftona bija sagaidījis tie�i tādu atbildi. Un likās, ka tā patie�ām varētu būt taisnība.

��Bet Martiness?

Tā kā Sebastjans nekādi nevēlējās iegāzt savu labāko draugu, vajadzēja cie�i padomāt, ko sacīt. Ar Bruno viņi bija ne�ķirami jau kop� dienas, kad Sebastjans metās viņu aizstāvēt pirmajās spilvenu cīņās zēnu guļamistabā un jaunā skolēna vienīgais noziegums tika pasludināts ar vārdu �sve�inieks�, turklāt stāvokli ļaunāku padarīja arī tas, ka Bruno bija ieradies no valsts, kurā nespēlē kriketu. Arī Sebastjanam �is laika pavadī�anas veids nebija pats mīļākais, un tas abus zēnus saistīja vēl cie�āk. Sebastjans zināja, ka Bruno pa laikam izsmēķē kādu cigareti, turklāt vienu reizi viņ� kopā ar Sebastjanu bija aizgājis arī uz vietējo krodziņu. Ta�u tikai pēc eksāmeniem. Un, protams, Bruno nespētu atteikties no Rūbijas piedāvājuma. Sebastjanam īsti nebija skaidrs vienīgi tas, cik daudz ir zināms skolas direktoram. Turklāt arī Bruno no septembra bija piedāvāta mācību vieta Kembrid�ā. Drauga tēvu Sebastjans bija sastapis tikai vienu reizi, tomēr nepavisam nevēlējās būt atbildīgs par to, lai Bruno neiekļūst Kembrid�ā.

��Un Martiness?���direktors atkārtoja jau mazliet striktākā tonī.

��Kā jūs noteikti zināt, direktora kungs, Bruno ir pārliecināts Romas katolis. Viņ� man vairākas reizes ir uzsvērti paskaidrojis, ka pirmā sieviete, ar kuru viņ� pārgulēs, būs viņa sieva.���Un tas patie�ām bija taisnība, lai gan �os vārdus draugs bija sacījis diezgan sen.

Direktors domīgi pamāja ar galvu. Kādu mirkli Sebastjanam likās, ka varbūt viņ� tomēr ir ticis cauri sveikā, bet tad doktors Benkss-Viljamss piebilda: � Bet� ja runājam par dzer�anu un smēķē�anu?

��Reiz brīvdienu laikā viņ� pamēģināja cigareti,���atzina Sebastjans.���No tās viņam kļuva slikti. Cik zinu, viņ� vairs nav atkārtojis centienus uzsmēķēt.���Sebastjanam uzmācās kārdinājums piebilst: �Līdz pagāju�ajai naktij.� Izskatījās, ka direktoru tas nav pārliecinājis. Sebastjans turpināja: ��Un vienu reizi es redzēju, ka viņ� izdzēra glāzi �ampanie�a. Tas bija toreiz, kad viņ� uzzināja par piedāvājumu mācīties Kembrid�ā. Turklāt viņ� bija kopā ar savu tēvu.

Jauneklis gan neatzinās, ka tajā vakarā, kad Martinesa kungs savā sarkanajā Rolls-Royce atveda zēnus atpakaļ uz skolu, Sebastjans bija slepus ienesis viņu istabā to pudeli �ampanie�a un vēlāk viņi to iztuk�oja. Tēva sacerētie detektīvromāni vedināja ticēt, ka vainīgie parasti nodod sevi, pasakot tie�i vienu teikumu par daudz.

��Klifton, man patīk tavs godīgums. Noteikti nav viegli, kad tevi iztaujā par draugu. Nevienam nepatīk sūdzmaņi.���Sekoja kārtējā ilgā pauze, ta�u Sebastjans to necentās pārtraukt.���Ir skaidrs, ka man nav nekāda iemesla satraukt Kaufmanu,���direktors galu galā atzina,���tomēr ar Martinesu nāksies kādu vārdu pārmīt. Lai pārliecinātos, ka savās pēdējās mācību dienās mūsu skolā viņ� nepārkāps noteikumus.���Sebastjans pasmaidīja. Pār viņa degunu noritēja sviedru lāsīte.���Tomēr es biju spiests uzrakstīt tavam tēvam vēstuli, kurā paskaidroju, kālab tu pārradīsies mājās da�as dienas agrāk. Ta�u, pateicoties tavai atklātībai un skaidri redzamajai no�ēlai, es neinformē�u Kembrid�as atbildīgo ierēdni par to, ka esi atstādināts.

��Esmu ārkārtīgi pateicīgs, kungs,���teica Sebastjans, un pēc balss bija labi noprotams, ka viņ� jūtas patiesi atvieglots.

��Tagad tu atgriezīsies savā istabā, sakravāsi mantas un posīsies prombrauk�anai. Tavs internāta pārzinis ir brīdināts un būs jau sagatavojis visu, kas nepiecie�ams, lai tu varētu doties uz Bristoli.

��Paldies, kungs,���pateicās Sebastjans, noliecis galvu, jo baidījās, ka skolas direktors varētu pamanīt smīnu viņa sejā.

��Pirms pametīsi skolas telpas, nemēģini sastapties ne ar Kaufmanu, ne Martinesu. Un vēl kas, Klifton. Līdz pa�ai pēdējai mācību semestra dienai uz tevi joprojām attiecas mūsu skolā iedibinātie noteikumi. Ja tu pārkāpsi kaut vienu no tiem, es pārskatī�u savu lēmumu attiecībā uz Kembrid�u. Vai saprati?

��Pilnībā, ��apstiprināja Sebastjans.

��Cerēsim, ka �ī pieredze tev kaut ko būs iemācījusi, Klifton, un tas tev noderēs nākotnē.

��Cerēsim,���piebalsoja Sebastjans. Skolas direktors piecēlās no krēsla un pasniedza viņam vēstuli.

��Lūdzu, atdod to savam tēvam, tiklīdz būsi mājās.

��Es to noteikti izdarī�u,���solījās Sebastjans un ielika vēstuli �aketes kabatā.

Skolas direktors pastiepa roku un Sebastjans to paspieda, ta�u bez īpa�as sajūsmas.

��Lai tev veicas!���ne pārāk pārliecino�i novēlēja skolas direktors.

��Paldies, kungs!���Sebastjans noteica un aizvēra durvis.

Skolas direktors atkal apsēdās pie rakstāmgalda. Viņ� jutās pilnībā apmierināts ar to, kā bija norisējusi saruna. Pārņēma atvieglojums, uzzinot, ka �ajā incidentā nav iesaistīts Kaufmans. Īpa�i jau tālab, ka jaunekļa tēvs Sols Kaufmans bija skolas pārvaldnieks, turklāt vēl arī Kaufmana bankas valdes priek�sēdētājs. Un �ī banka bija viena no Londonas cienījamākajām finan�u iestādēm.

Arī ar Martinesa tēvu Benkss-Viljamss nekādā ziņā nevēlējās konfliktēt, jo �is cilvēks vēl pavisam nesen bija devis mājienu, ka skolas bibliotēkai ziedos desmit tūksto�us mārciņu, ja vien viņa dēlam tiks piedāvāta mācību vieta Kembrid�ā. Direktors gan nebija īsti dro�s par to, kā dons Pedro Martiness pie savas lielās bagātības ticis, ta�u viņ� visus maksājumus alla� veica laikā.

Savukārt Kliftons bija radījis problēmas jau pirmajā dienā, kad iesoļoja pa skolas vārtiem. Direktors vienmēr bija pūlējies izturēties ar sapratni un ņemt vērā smagos notikumus, ko pārdzīvoju�i zēna vecāki. Tomēr bija robe�as, cik tālu skolas pretimnāk�ana varēja sniegties. Patiesību sakot, ja Kliftons nebūtu potenciālais Kembrid�as stipendiāts, direktors viņu būtu izslēdzis no skolas jau pirms laba laika. Benkss-Viljamss priecājās, ka Kliftona gaitas �ajā skolā nu jau ir beigu�ās. Atlika vien cerēt, ka Kliftons nepievienosies �Vecajiem zēniem�.

���Vecie zēni�, � direktors noteica skaļi, gremdēdamies atmiņās. Vakarā viņam jāsaka runa �ās biedrības gadskārtējās kopīgajās vakariņās, atskaitoties par semestri. Jau piecpadsmit gadus viņ� ir bijis skolas direktors, un �ī atskaite būs pēdējā �ajā periodā. Viņu pārāk neuztrauca velsietis, kur� bija izraudzīts par viņa pēcteci. �is cilvēks nebija stingru noteikumu piekritējs un laikam jau Kliftonu būtu palaidis tikai ar vienkār�u brīdinājumu.

Sekretāre bija uzdrukājusi viņa runas paraugu un atstājusi lapu uz rakstāmgalda, ja viņ� vēlētos ieviest tur kādas izmaiņas. Viņ� labprāt būtu izlasījis to vēl vienu reizi, tomēr vairs nepietika laika, jo tas bija iztērēts sarunai ar Kliftonu. Pēdējos labojumus, ja tādi būs, viņ� pierakstīs ar roku, jau sēdēdams Londonas vilcienā.

Direktors ieskatījās pulkstenī, ielika pierakstus portfelī un devās aug�up pa kāpnēm uz savām privātajām telpām. Viņ� nopriecājās, kad ieraudzīja, ka sieva jau ielikusi ceļasomā viņa smokingu, bikses, iestīvināto balto kreklu, tauriņu, papildu zeķu pāri un higiēnas piederumu somiņu. Savu nostāju viņ� bija skaidri paudis �Veco zēnu� priek�sēdētājam un pateicis, ka neatbalsta nostā�anos pret balta tauriņa un smokinga valkā�anu ikgadējās vakariņās.

Sieva aizveda viņu uz staciju, un viņi tur ieradās tikai īsu mirkli pirms tam, kad vilciens devās ceļā uz Pedingtonas staciju. Benkss-Viljamss nopirka pirmās klases biļeti un steidzās uz tālāko platformu, kur tikko bija piestājis vilciens un pasa�ieri kāpa ārā. Uz perona viņ� atkal ieskatījās pulkstenī. Vēl paliku�as �etras minūtes. Viņ� pamāja stacijas de�urantam, kur� sarkano karodziņu bija nomainījis pret zaļu.

��Visiem iekāpt!���de�urants nokliedzās, un skolas direktors devās uz pirmās klases vagonu, kas atradās vilciena sastāva sākumā.

Vagonā Benkss-Viljamss iekārtojās stūra vietā. Viņu apņēma uzmācīgs dūmu mākonis. Tracino�s paradums. Viņ� pilnībā piekrita The Times korespondentam, kur� pavisam nesen bija ierosinājis, ka Great Western Railway kompānijai vajadzētu norīkot vairāk nesmēķētājiem paredzētu vagonu pirmās klases pasa�ieru ērtībām.

Direktors no somas izņēma lapas ar uzdrukāto runas tekstu un nolika dokumentus sev uz ceļgaliem. Kad dūmi bija izklīdu�i, viņ� pacēla galvu un otrā vagona pusē ieraudzīja�

Sebastjans izrāva cigareti no mutes, to ātri nodzēsa un pielēca kājās, paķēra savu ceļasomu no bagā�as plaukta virs sēdekļiem un, ne vārda nesacījis, izmetās no vagona. Viņ� sāpīgi apzinājās to, ka direktora skatiens viņam sekoja, lai gan neizskanēja neviens vārds.

Nesdams somu, viņ� spraucās cauri vairākiem vagoniem līdz tālākajam vilciena galam un beidzot iespiedās pārpildītā tre�ās klases vagonā. Viņ� raudzījās ārā pa logu un prātoja, vai ir iespējams atrast kādu pozitīvu risinājumu pa�reizējai nelāgajai situācijai.

�Varbūt vajadzētu atgriezties un direktoram paskaidrot, ka grasos da�as dienas pavadīt Londonā kopā ar savu tēvoci, parlamenta locekli D�ailsu Beringtonu? Ta�u� kālab lai es turp dotos, ja esmu saņēmis skaidrus norādījumus atgriezties Bristolē un nodot tēvam doktora Benksa�Viljamsa vēstuli?� Patiesība bija tāda, ka Sebastjana vecāki atradās Losand�elosā, kur viņa mātei svinīgā ceremonijā tika pie�ķirts grāds biznesa zinībās ar visaugstāko novērtējumu. Summa cum laude. Anglijā viņi atgriezīsies tikai nedēļas beigās.

Viņ� domās jau dzirdēja, kā direktors vaicā: �Un kālab tu man to neteici uzreiz? Internāta vadītājs tev sagādātu atbilsto�u biļeti.� Tālab, ka Sebastjans bija nolēmis atgriezties mājās semestra pēdējā dienā. Vecāki ierastos svētdienā un neko nezinātu par nelāgo starpgadījumu. Viss patie�ām būtu izgājis gludi, ja vien viņ� nebūtu iekāpis pirmās klases vagonā. Un vēl arī smēķējis. �Direktors mani brīdināja par to, kas notiks, ja līdz semestra beigām pārkāp�u vēl kādus skolas noteikumus� Semestra beigas. Es tikai stundas laikā esmu pārkāpis trīs noteikumus! Bet es nebiju iedomājies, ka vēl kādreiz dzīvē sastap�os ar skolas direktoru.�

Sebastjans vēlējās pateikt: �Tagad es piederu pie �Vecajiem zēniem� un daru, kā man tīk.� Tomēr viņ� labi zināja, ka tas neko nelīdzēs. �Turklāt, ja es atkal parādī�os pirmās klases vagonā, skolas direktors varētu uzzināt, ka man ir tikai tre�ās klases biļete.� �ādu triku Sebastjans alla� mēdza izstrādāt, kad atgriezās no skolas mājās semestra beigās vai devās uz mācībām semestra sākumā.

Parasti viņ� ieņēma vietu pirmās klases vagona stūrī � tā, lai būtu labi pārskatāma eja. Brīdī, kad parādījās biļe�u kontrolieris, Sebastjans veicīgi izslīdēja no vagona un pazuda tuvākajā tualetē, neaizslēdzot durvis un atstājot zīmi �brīvs� visiem redzamu. Kad kontrolieris devās uz nākamo vagonu, Sebastjans iznāca no tualetes un atkal iekārtojās pirmajā klasē, kur arī pavadīja visu atliku�o brauciena laiku. Tā kā pa ceļam nebija pieturu, �is triks alla� izdevās. Reiz tomēr viņam gandrīz nepaveicās. Kāds īpa�i acīgs biļe�u kontrolieris bija nolēmis veikt dubultu pārbaudi un notvēra zēnu neatbilsto�ā vagonā. Sebastjans, tikai vienpadsmit gadus vecs, nekavējoties bija laidis darbā asaras un atvaino�anās jūru, skaidrodams, ka viņa tēvs un māte alla� ceļo pirmajā klasē un viņam neesot bijis ne jausmas, ka ir arī tāda tre�ā klase. Tagad viņam bija jau septiņpadsmit. Viņam nenoticētu neviens, ne tikai biļe�u kontrolieris.

Tātad nekādu cerību uz situācijas glāb�anu nebija, un Sebastjans samierinājās, ka septembrī uz Kembrid�u nedosies. Viņ� sāka apsvērt, ko darīs, kad vilciens piestās Pedingtonas stacijā.

Vilciens pa lauku rajoniem traucās uz galvaspilsētu, bet skolas direktors pat neieskatījās sagatavotajā runas tekstā. �Vai tagad vajadzētu uzmeklēt puisi un pieprasīt paskaidrojumus?� Viņ� zināja, ka internāta pārzinis bija iedevis Kliftonam tre�ās klases biļeti braucienam uz Bristoli. �Ko viņ� darīja pirmās klases vagonā Londonas vilcienā? Vai viņ� būtu kļūdījies un nejau�i iekāpis citā vilcienā? Nē, tas zēns vienmēr zina, kurp dodas. Un �oreiz nebija gaidījis, ka tiks pieķerts. Turklāt viņ� smēķēja, lai gan tika nepārprotami brīdināts, ka skolas noteikumi attiecas uz viņu līdz pēdējai mācību semestra dienai. Zēns pat nebija pagaidījis stundu, lai atkal mestu man izaicinājumu! Nekādu vainu mīkstino�u apstākļu nav. Kliftons neatstāj man izvēles iespējas.�

Benkss-Viljamss apņēmās nākamajā dienā sapulces laikā paziņot par Kliftona izslēg�anu no skolas. �Tad es piezvanī�u uz Pīterhausas administrāciju atbildīgajam ierēdnim un pēc tam arī zēna tēvam, lai pateiktu, ka Sebastjanam vairs nepienākas Kembrid�as stipendija. Man ta�u jādomā par savas skolas labo slavu!�

Viņ� pār�ķīra vairākas izdrukātās runas lappuses, līdz atrada vajadzīgo vietu un izlasīja vārdus, ko bija veltījis Kliftona sasniegumiem, tad mirkli vilcinājās un pārsvītroja tos.

Sebastjans prātoja, vai labāk būtu Pedingtonā izkāpt no vilciena pirmajam vai tomēr pēdējam. Tiesa, tam vairs nebūtu tik lielas nozīmes, ja vien viņ� pamanītos neuzskriet virsū skolas direktoram.

Viņ� tomēr nolēma, ka būs labāk, ja izkāps pirmais, un brauciena pēdējās divdesmit minūtes nervozi trinās uz pa�as sola malas. Iztaustījis savas kabatas, viņ� secināja, ka pie rokas ir viena mārciņa, divpadsmit �iliņi un se�i pensi. Tas bija daudz vairāk nekā parasti, jo internāta pārzinis bija atdevis jauneklim visu vēl neiztērēto kabatas naudu.

Da�as dienas Sebastjans bija plānojis pavadīt Londonā un pēc tam atgriezties Bristolē mācību semestra pēdējā dienā un nepavisam nebija domājis skolas direktora vēstuli atdot savam tēvam. Viņ� izņēma aploksni no kabatas. Uz tās bija rakstīts: �H.A.Kliftonam. Eskvairam. Privāti.� Vispirms pārliecinājies, ka neviens uz viņu neskatās, Sebastjans atplēsa aploksni, lēnām izlasīja direktora rakstītos vārdus un pēc tam izdarīja to atkārtoti. Vēstule bija uzrakstīta taktiski, godīgi atspoguļojot faktus. Turklāt ne ar vārdu nebija pieminēta Rūbija. �Ja es būtu braucis ar Bristoles vilcienu, devies mājup un atdevis tēvam vēstuli, kad vecāki atgrieztos no Amerikas, viss būtu pilnīgi citādi. Nolādēts! Ko gan skolas direktors vispār darīja vilcienā?�

Ielicis vēstuli atpakaļ kabatā, Sebastjans pūlējās izdomāt, ko īsti iesāks Londonā. Viņ� noteikti negrasījās atgriezties Bristolē līdz brīdim, kad viss būs noklusis, un tas nozīmēja ilgu laiku. Tikai� �Cik ilgi es varētu izdzīvot ar vienu mārciņu divpadsmit �iliņiem un se�iem pensiem? To tagad nāksies noskaidrot.�

Jau krietnu laika sprīdi pirms nonāk�anas Pedingtonas stacijā Sebastjans stāvēja pie vagona durvīm un atvēra tās, kamēr vilciens vēl īsti nebija apstājies. Viņ� izmetās uz perona un traucās uz barjeras pusi tik ātri, cik smagā soma to ļāva, tad pasniedza kontrolierim biļeti un veikli iejuka pūlī.

Iepriek� Sebastjans Londonā bija viesojies tikai vienu reizi un arī tad kopā ar vecākiem. Todien viņus sagaidīja un ar automa�īnu aizveda uz Smitskvēru, kur atradās tēvo�a D�ailsa pilsētas māja. Tēvocis D�ailss bija aizvedis Sebastjanu uz Taueru apskatīt Kroņa dārgumus un pēc tam uz Tiso kundzes muzeju, lai apbrīnotu vaskā darināto slavenību tēlus, bet vēlāk viņi Regent Palace viesnīcā bija baudīju�i tēju un gardas maizītes. Nākamajā dienā viņ� visus trīs bija aizvedis uz parlamenta ēku, un viņi bija redzēju�i Vinstonu �ēr�ilu nikni raugāmies no pirmā sola. Sebastjanu bija pārsteidzis tas, cik maza auguma ir �is vīrs.

Kad pienāca laiks atgriezties, Sebastjans bija sacījis tēvocim, ka ar nepacietību gaidīs dienu, kad atkal varēs ierasties Londonā. Un tagad viņ� bija klāt. Nebija automa�īnas, kas viņu kaut kur aizvestu, un tēvocis nebija tas cilvēks, pie kura varētu doties bez pieteik�anās. Sebastjanam nebija ne mazākās nojausmas, kur viņ� pavadīs nakti.

Kamēr Sebastjans spraucās cauri pūlim, kāds uzgrūdās viņam virsū, gandrīz notriecot no kājām. Viņ� ieraudzīja, kā projām aizsteidzas kāds jauns vīrietis, pat nepapūlējies atvainoties.

Ielas malā pie stacijas rindojās viktoriānisma laikmeta mājas. Da�ām logos bija redzamas izkārtnes �Naktsmājas un brokastis�. Sebastjans izvēlējās vienu, kurai pie durvīm bija spo�āk nospodrinātais klauvēklis un rūpīgāk piestādītas puķu kastes. Piemīlīga sieviete puķainā mājas tērpā atvēra durvis, kad viņ� bija pieklaudzinājis, un sveica potenciālo viesi ar siltu smaidu. Ja arī viņa bija pārsteigta, uz sava sliek�ņa ieraudzījusi jaunekli skolas formā, tad neizrādīja to.

��Ienāciet,���viņa aicināja.���Kungs, vai meklējat vietu, kur apmesties?

��Jā, ��atteica Sebastjans, kuru pārsteidza uzruna �kungs�. ��Man nepiecie�ama istaba vienai naktij, un es vēlētos zināt, cik jūs par to prasāt.

���etri �iliņi par nakti, ieskaitot arī brokastis. Vai mārciņa par nedēļu.

��Man istaba vajadzīga tikai vienai naktij,���atteica Sebastjans, kur� nolēma, ka no rīta jāmeklē kāda lētāka apme�anās vieta, ja viņ� vēlētos palikt Londonā ilgāk.

��Protams,���sieviete sacīja, paņēma klienta ceļasomu un devās uz priek�u pa gaiteni.

Nekad iepriek� Sebastjans nebija redzējis sievieti nesam ceļasomu, ta�u viņa tik veikli aizsteidzās pa priek�u un pieveica pusi kāpņu, ka viņ� pat attapties nepaguva.

��Es esmu Tibetas kundze,���viņa sacīja.���Ta�u pastāvīgie iemītnieki sauc mani par Tibiju.���Sasniegusi pirmā stāva kāpņu laukumiņu, viņa piebilda: ��Es jums ierādī�u septīto numuru mājas otrā pusē. Tad būs mazāka iespēja, ka jūs iztraucē rīta satiksmes troksnis.

Sebastjanam nebija ne jausmas, par ko sieviete runā, jo viņu vēl nekad dzīvē nebija pamodinājis satiksmes troksnis.

Tibetas kundze atslēdza septītā numura durvis un pakāpās sāņus, ļaudama viesim ieiet. Istaba bija mazāka nekā tā, kas viņam bija Bī�kroftā, bet, glu�i tāpat kā īpa�niece, tā bija glīti saposta un kārtīga. Gulta ar tīriem palagiem un istabas stūrī izlietne.

��Vannasistaba ir gaiteņa galā, ��Tibetas kundze paskaidroja, pirms viņ� bija paguvis vaicāt.

��Es pārdomāju, Tibetas kundze,���Sebastjans teica.���Es ņem�u istabu uz nedēļu.

Viņa no mājas tērpa kabatas izņēma atslēgu un sniedza Sebastjanam. � Tad jāmaksā viena mārciņa. Jau tagad.

��Jā, protams,���atbildēja Sebastjans un iebāza roku bik�u kabatā, bet saprata, ka tā ir tuk�a. Viņ� pārbaudīja vēl vienu kabatu, tad vēl vienu, tomēr nekur naudas nebija. Beidzot viņ� nometās uz ceļgaliem, atvēra savu ceļasomu un izmisīgi sāka meklēt naudu starp savām mantām.

Viesnīcniece iespieda rokas sānos, un smaids pazuda no viņas sejas. Sebastjans veltīgi rakņājās pa savām drēbēm un beidzot padevās. Viņ� sabruka gultā un klusībā lūdzās, lai Tibija izrādītos līdzjūtīgāka nekā viņa skolas direktors.

Skolas direktors iekārtojās savā istabā Reformu klubā un pēc ātras noskalo�anās du�ā uzvilka smokingu. Virs izlietnes pieliktajā spogulī viņ� pārliecinājās, vai tauriņ� uzlikts pienācīgi, un tad nokāpa lejup, lai pievienotos saimniekam.

�Veco zēnu� biedrības priek�sēdētājs Niks D�ads gaidīja pie kāpnēm un savu goda viesi pavadīja uz pieņem�anas zāli, kur jau bija sapulcēju�ies pārējie biedrības locekļi.

��Ko jūs dzersiet, direktor?���vaicāja priek�sēdētājs.

��Sauso �eriju, lūdzu.

D�ada nākamie vārdi viņu samulsināja. � Ļaujiet man būt pirmajam, kas jūs apsveic, � viņ� sacīja pēc tam, kad bija pasūtījis dzērienus. � Skolā ir parādījies Pīterhausas stipendiāts! Tas nu patie�ām ir vērtīgs jūsu pēdējā darba gada pūliņu vainagojums.

Direktors nesacīja neko, tomēr apjauta, ka trīs nosvītrotās rindas viņa runas tekstā vajadzēs atjaunot. Ziņām par Kliftona izslēg�anu nebija steidzīgi jāizplatās. Galu galā tas zēns patie�ām ieguva stipendiju mācībām Kembrid�ā un tas nemainīsies līdz pat sarunai ar atbildīgo ierēdni nākamajā rītā.

Diem�ēl priek�sēdētājs nebija vienīgais, kur� atsaucās uz jaunumiem par Kliftona sasniegumu, un drīz vien direktoram kļuva skaidrs, ka nav iemesla zālē sanāku�ajiem izpaust to, ko viņ� grasījās darīt nākamajā dienā. Viņ� bija pārsteigts, ka paziņojums par stipendiātu izpelnījās tik ilgsto�us aplausus.

Runa izdevās patie�ām labi. Tiklīdz doktors Benkss-Viljamss apsēdās vietā, tik daudzi �Vecie zēni� vēlējās kāpt tribīnē un novēlēt viņam laimīgas dienas pensijā, ka viņ� teju vai nokavēja pēdējo vilcienu uz Bī�kroftu. Tikai tad, kad viņ� bija iekārtojies pirmās klases vagonā, domas atkal pievērsās Sebastjanam Kliftonam. Viņ� sāka pierakstīt da�as frāzes rīta sanāksmei. �Standarti�, �atbilstība�, �gods � un �disciplīna�. Tādi vārdi bija viņam prātā. Kad vilciens piestāja Bī�kroftas stacijā, pirmais runas uzmetums viņam jau bija gatavs.

Viņ� kontrolierim pie barjeras pasniedza savu biļeti un priecīgi pamanīja, ka sieva viņu gaida, par spīti vēlajai stundai.

��Kā tev veicās?���viņa vaicāja, iekams vīrs paguva aizvērt automa�īnas durvis.

��Ņemot vērā apstākļus, domāju, ka mana runa izdevās glu�i labi.

��Ņemot vērā apstākļus?

Pa ceļam uz mājām Benkss-Viljamss paguva izstāstīt sievai par nepatīkamo tik�anos ar Kliftonu Londonas vilcienā.

��Ko tu esi nodomājis darīt �ajā lietā? ��sieva pavaicāja un atslēdza parādes durvis.

��Viņ� man nav atstājis izvēli. No rīta paredzētajā sanāksmē man būs jāziņo, ka Kliftons ir izslēgts un �ā iemesla pēc diem�ēl septembrī neuzsāks mācības Kembrid�ā.

��Vai tas nav mazliet par traku?���Benksas�Viljamsas kundze minēja.���Varbūt viņam bija pat ļoti pamatots iemesls atrasties tajā Londonas vilcienā.

��Tad kālab viņ� pameta vagonu, tiklīdz ieraudzīja mani?���Dro�i vien nevēlējās visu ceļu pavadīt kopā ar tevi, mans dārgais.

��Tikai neaizmirsti, ka es pieķēru viņu arī smēķējam!���direktors atgādināja, izlikdamies nedzirdam viņas piebildi.

��Un kāpēc lai viņ� to nedrīkstētu? Viņ� neatradās skolas telpās un vairs nebija in statu pupillari. Viņ� vairs nav tavs uzraugāmais.

��Es viņam ļoti skaidri liku saprast, ka skolas noteikumi uz viņu attiecas līdz pat pēdējai semestra dienai un, tos pārkāpjot, viņam jārēķinās ar sekām.

��Vai tu gribēsi glāzīti kāda stiprāka dzēriena, dārgais?

��Nē, paldies. Mēģinā�u labi izgulēties. Rīt gaidāma sare�ģīta diena.

��Tev vai Kliftonam?���sieva vēl pavaicāja un tad nodzēsa gaismu.

Sebastjans sēdēja uz gultas malas un Tibetas kundzei izstāstīja visu, kas tajā dienā bija atgadījies. Viņ� neslēpa pilnīgi neko, pat parādīja viņai skolas direktora vēstuli.

��Vai tev neliekas, ka būtu gudri doties uz mājām? Vecāki ta�u ārkārtīgi uztrauksies, kad pārradīsies, bet tevis tur nebūs. Un tu nevari būt pilnīgi dro�s, ka direktors tevi patie�ām izslēgs no skolas.

��Ticiet man, Tibetas kundze. Viņ� jau ir izlēmis un rīt sanāksmē paziņos �os jaunumus.

��Tomēr tev vajadzētu doties uz mājām.

��Es ta�u nevaru! Tagad, kad esmu tik ļoti pievīlis vecākus. Viņi vienmēr ir gribēju�i, lai es mācos Kembrid�ā. �o izgā�anos viņi man nemū�am nepiedos.

��Es gan tik pārliecināta nebūtu,���atteica Tibetas kundze.���Mans tēvs alla� mēdza sacīt: �Ja tevi kaut kas nomāc, izgulies un lēmumu pieņem no rīta, citādi izdarīsi ko tādu, ko vēlāk nāksies no�ēlot.� Rīts gudrāks par vakaru.

��Man ta�u pat nav, kur pārlaist nakti.

��Neesi nu tāds muļķis.���Tibetas kundze apskāva viņa plecus.���Tu vari pārnak�ņot �eit. Tikai ne jau ar tuk�u vēderu. Kad būsi izsaiņojis mantas, nāc lejā un pievienojies man virtuvē.

��Man ir problēmas ar tre�o galdiņu,���pavēstīja viesmīle, kad bija atgrūdusi vaļā durvis un ienākusi virtuvē.

��Kādas problēmas, D�enisa?���Tibetas kundze rimti vaicāja, pār�ķeldama divu olu �aumalas un to saturu uzliedama uz lielas pannas.

��Es nespēju saprast ne vārda no tā, ko viņi saka.

��Ak, jā. Ferēra kungs un kundze. Man liekas, ka viņi ir francū�i. Tev jāzina tikai divi vārdi. Deux un oeuf. � D�enisa neizskatījās pārliecināta. � Tu tikai runā lēnām, � brīdināja Tibetas kundze, � un nepacel balsi. Viņi ta�u nav vainīgi, ja nespēj sarunāties angļu valodā.

��Vai jūs gribētu, lai es ar viņiem aprunājos?���vaicāja Sebastjans, kad bija nolicis nazi un dak�iņu.

��Vai tu zini fran�u valodu?���vaicāja Tibetas kundze un nolika pannu uz plīts.

��Jā, zinu gan.

��Tad, laipni lūdzu!

Sebastjans piecēlās no galda un sekoja D�enisai uz ēdamistabu. Visi deviņi galdiņi bija aizņemti. D�enisa tuvojās pusmū�a pārim, kas sēdēja pie galdiņa telpas tālākajā stūrī.

��Bonjour, monsieur, � Sebastjans sacīja fran�u valodā. � Comment puis-je vous aider? ��Viņ� sveicināja un vaicāja, kā var palīdzēt.

Pārsteigtais viesis veltīja Sebastjanam iztrūcinātu skatienu. � Somos español.

��Buenas dias, señor. C�mo puedo ayudarle? ��turpināja Sebastjans. D�enisa nogaidīja, līdz Ferēra kungs un kundze bija beigu�i sarunu ar Sebastjanu. � Volver� en uno momento, ��viņ� noteica un atgriezās virtuvē.

��Ko tad tavi fran�u draugi vēlējās?���Tibetas kundze vaicāja un pārsita vēl divas olas.

��Viņi ir spāņi, nevis francū�i,���paskaidroja Sebastjans.���Un gribēja mazliet apgrauzdētu tum�o maizi, divas olas, kas vārītas trīs minūtes, un divas tases melnas kafijas.

��Vai vēl kaut ko?

��Jā, viņi gribēja uzzināt, kā nokļūt līdz Spānijas vēstniecībai.

��D�enisa, tu parūpējies par kafiju un tostermaizi, bet es sagatavo�u olas.

��Ko es varu palīdzēt?���vaicāja Sebastjans.

��Vestibilā uz galda ir telefonu grāmata. Sameklē Spānijas vēstniecību, pēc tam atrodi to kartē un paskaidro viņiem, kā turp nokļūt.

��Starp citu,���piebilda Sebastjans un nolika uz galda se�u pensu monētu,���viņi man iedeva �o.

Tibetas kundze pasmaidīja. � Tava pirmā dzeramnauda.

��Mana pirmā nopelnītā nauda,���precizēja Sebastjans un pastūma monētu pāri galdam.���Tagad esmu jums parādā jau mazāk.���Viņ� izgāja no virtuves, vairs nesacījis ne vārda, un paņēma telefonu grāmatu no vestibila galda, atrada Spānijas vēstniecības adresi, tad izpētīja kartē, kur tā atrodas, un Ferēra kungam ar kundzi izstāstīja, kurp jādodas. Pēc da�iem mirkļiem viņ� atgriezās virtuvē ar kārtējo se�u pensu monētu saujā.

��Tā tik turpini,���sacīja Tibetas kundze,���un es tevi ņem�u par savu partneri.

Sebastjans novilka �aketi, uzrotīja piedurknes un piegāja pie izlietnes.

��Ko tu tagad darīsi?

��Nomazgā�u traukus,���viņ� paskaidroja un atgrieza karstā ūdens krānu.���Vai tad filmās nerāda, ka viesnīcas iemītnieki, kuri nevar samaksāt rēķinu, mazgā traukus?

��Varu saderēt, ka �ī tev ir vēl viena pirmā reize,���noteica Tibetas kundze un uz divām ceptajām olām uzlika divas bekona �ķēles.���Pirmais galdiņ�. Remsbotoma kungs ar kundzi no Jork�īras. Arī no viņu sacītā es nespēju saprast ne vārda. Pasaki man, Sebastjan,���viņa vaicāja, kad D�enisa izgāja no virtuves,���vai tu runā vēl kādās sve�valodās?

��Vācu, itālie�u, fran�u un ivritā.

��Ivritā? Vai tu esi ebrejs?

��Nē, neesmu. Ta�u skolā man bija viens draugs ebrejs, kur� ķīmijas stundu laikā man �o to iemācīja.

Tibetas kundze iesmējās. � Es domāju, ka tev pēc iespējas ātrāk jādodas uz Kembrid�u, jo tu neesi pietiekami kvalificēts, lai strādātu par trauku mazgātāju!

��Es nedo�os uz Kembrid�u, Tibetas kundze,���Sebastjans viņai atgādināja,���un vainot varu vienīgi pats sevi. Es plānoju doties uz Ītonskvēru un noskaidrot, kur dzīvo mans draugs Bruno Martiness. Piektdien pievakarē viņam vajadzētu būt mājās no skolas.

��Laba doma,���piekrita Tibetas kundze.���Viņ� jau nu noteikti zinās, vai tu esi izslēgts no skolas vai tikai� kāds bija tas otrs vārds?

��Atstādināts,���paskaidroja Sebastjans. Tobrīd virtuvē atgriezās D�enisa ar diviem tuk�iem �ķīvjiem, labāko novērtējumu, kādu vien pavārs var vēlēties. Viņa tos pasniedza Sebastjanam un tad paņēma nākamo vārīto olu porciju.

��Piektais galdiņ�, ��Tibetas kundze viņai atgādināja.

��Un devītais galdiņ� vēlas papildinājumu brokastu pārslām,���D�enisa piebilda.

��Tad paņem jaunu iepakojumu no pieliekamā, miegainā aitasgalva!

Trauku mazgā�anu Sebastjans pabeidza, kad bija jau pāri desmitiem. � Ko tagad? � viņ� vaicāja.

��D�enisa ar putekļusūcēju iztīrīs ēdamzāli un uzklās galdiņus rītdienas brokastīm, bet es sakop�u virtuvi. Izrakstī�anās no viesnīcas ir divpadsmitos. Kad viesi būs devu�ies projām, mēs nomainīsim gultas veļu, saklāsim gultas un aplaistīsim kastēs iedēstītās puķes.

��Un kas būtu darāms man?���Sebastjans vaicāja, nolocīdams piedurknes uz leju.

��Ar autobusu jāaizbrauc uz Ītonskvēru un jāuzzina, vai tavs draugs atgriezīsies piektdien.���Sebastjans uzvilka �aketi.���Tikai vispirms saklāj savu gultu un sakārto istabu.

Viņ� iesmējās. � Jūs jau sākat runāt glu�i kā mana māte.

��Es to uztver�u kā komplimentu. Tikai papūlies atgriezties līdz pulksten vieniem. Es te gaidu da�us vācie�us, un tu varētu būt noderīgs.���Sebastjans devās uz durvju pusi.���Tev būs vajadzīgas �īs,���viņa sacīja un sniedza Sebastjanam divas se�pensu monētas.���Protams, ja vien tu negribi no Ītonskvēra atpakaļ nākt kājām.

��Paldies, Tibetas kundze.

��Tibija. Ir ta�u pavisam skaidri redzams, ka tu te būsi pastāvīgais iemītnieks.

Sebastjans ielika naudu kabatā un nomutēja sievieti uz abiem vaigiem. Tas pirmo reizi lika Tibetas kundzei zaudēt valodu.

Iekams viņa bija attapusies, Sebastjans izgāja no virtuves, devās aug�up pa kāpnēm, saklāja gultu un sakārtoja istabu. Pēc tam viņ� atgriezās vestibilā un pievērsās kartes pētī�anai.

Pirms viņ� devās ārā, Tibetas kundze viņam ieteica braukt ar trīsdesmit sesto autobusu līdz pieturai �Slounskvērs� un tālāk iet kājām.

Aizvēris viesu nama durvis, Sebastjans tūdaļ ievēroja, cik daudz cilvēku steidzas savās gaitās visos virzienos, turklāt pilnīgi at�ķirīgā gaitā, nekā to darīja Bristoles iedzīvotāji. Viņ� iestājās autobusa gaidītāju rindā un pētīja, kā aizbrauc vairāki sarkani divstāvu autobusi, līdz parādījās viens ar numuru trīsdesmit se�i. Viņ� uzkāpa otrajā stāvā un apsēdās pa�ā priek�ā, jo vēlējās labi saskatīt visu, kas notiek.

��Kur braucam, jaunais cilvēk?���kontrolieris vaicāja.

��Uz Slounskvēru,���atbildēja Sebastjans.���Un, lūdzu, vai jūs man varētu pateikt, kad jāizkāpj?

��Divi pensi.

Sebastjans ar sajūsmu noskatījās garāmslīdo�ajās ainavās. Marmora arka, Parkleina, Haidparka stūris. Tomēr viņ� centās koncentrēties un izdomāt, ko īsti iesāks, kad būs nonācis savā galamērķī. Viņ� gan zināja, ka Bruno dzīvo Ītonskvērā, ta�u precīzu adresi pat nenojauta un glu�i vienkār�i cerēja, ka laukums nebūs pla�s.

��Slounskvērs!���uzsauca kontrolieris, kad autobuss piebremzēja pieturā.

Sebastjans ātri nosteidzās lejā pa kāpnēm. Nonācis uz ietves, viņ� sāka meklēt norādes. Skatiens aizkavējās pie Royal Court teātra ēkas, kur D�ona Plauraita spēlēja izrādē �Krēsli�. Viņ� ieskatījās kartē, pagāja garām teātra ēkai un devās pa labi, aprēķinājis, ka Ītonskvērs ir tikai pāris simtus jardu attālumā. To sasniedzis, viņ� palēnināja gaitu un cerēja kaut kur ieraudzīt dona Pedro sarkano Rolls-Royce, ta�u no �īs automa�īnas nebija ne vēsts. Sebastjans secināja, ka nāksies stundām ilgi meklēt vajadzīgo numuru, ja vien viņam neuzsmaidīs īpa�a veiksme.

Ejot pa ietvi, viņ� pamanīja, ka apmēram puse ēku pārbūvētas par daudzdzīvokļu namiem, pie kuru durvīm blakus zvana pogai ir izliktas plāksnītes ar iemītnieku uzvārdiem. Pārējām bija tikai misiņa klauvēkļi un plāksnīte ar uzrakstu �Tirgotājiem�. Sebastjans nojauta, ka Bruno tēvs nepieder pie cilvēkiem, kuri dalītu parādes durvis ar vēl kādu citu.

Viņ� stāvēja uz pirmā numura ēkas kāpņu aug�ējā pakāpiena un nospieda tirgotājiem paredzēto zvana pogu. Pēc da�iem mirkļiem durvis atvēra virssulainis melnā garā �aketē un baltā kaklasaitē. Sebastjanam tas atgādināja Mārsdenu un Beringtonholu.

��Es meklēju Martinesa kungu,���Sebastjans pieklājīgi sacīja.

���eit nedzīvo tāds kungs,���virssulainis atteica un aizvēra durvis, iekams Sebastjans paguva vaicāt, vai viņ� gadījumā nezina, kur Martinesa kungu varētu meklēt.

Nākamās stundas laikā Sebastjans uzklausīja ļoti daudz ko. Sākot ar �tāds te nedzīvo!� un durvju aizcir�anu viņam pa�ā deguna priek�ā. Otrā stunda jau tuvojās beigām. Viņ� bija sasniedzis laukuma tālāko galu. Kādā namā uz viņa jautājumu kalpone atbildēja ar pretjautājumu: � Vai tas ārzemju kungs, kur� brauc ar sarkanu Rolls-Royce?

��Jā, tas ir viņ�, ��Sebastjans apstiprināja, atvieglojuma pārņemts.

��Domāju, ka atradīsiet viņu �etrdesmit ceturtajā numurā. Divas mājas tālāk,���paskaidroja kalpone un ar �estu norādīja pa labi.

��Ļoti pateicos!���Sebastjans sacīja un veiklā solī devās uz �etrdesmit ceturto numuru, uzsteidzās aug�up pa kāpnēm, dziļi ieelpoja un ar misiņa klauvēkli divreiz piesita pie durvīm.

Pagāja zināms laiks, līdz durvis atvērās un Sebastjana priek�ā nostājās smagnējas miesasbūves cilvēks, augumā krietni pāri se�ām pēdām, turklāt viņ� daudz vairāk līdzinājās bokserim, nevis virssulainim.

��Ko jūs vēlaties?���viņ� vaicāja. Tādu akcentu Sebastjans vēl nebija dzirdējis un tālab neatpazina.

��Gribēju vaicāt, vai �eit dzīvo Bruno Martiness.

��Un kur� pēc viņa vaicā?

��Mani sauc Sebastjans Kliftons.

Vīrie�a balss tonis piepe�i mainījās. � Jā, esmu dzirdējis, ka viņ� jūs sarunās piemin, tikai pa�laik viņa nav.

��Vai jūs zināt, kad viņ� tiek gaidīts atgrie�amies?

��Manuprāt, dzirdēju Martinesa kungu sakām, ka viņ� atgriezīsies piektdien pievakarē.

Nolēmis vairs jautājumus neuzdot, Sebastjans glu�i vienkār�i pateicās par informāciju. Milzis mazliet palocīja galvu un spēcīgi aizcirta durvis.

Sebastjans skrie�us traucās atpakaļ uz Slounskvēra pieturas pusi, jo vēlējās atgriezties laikus un palīdzēt Tibetas kundzei sazināties ar viesiem vācie�iem. Viņ� iekāpa pirmajā autobusā, kas brauca Pedingtonas virzienā. Viesu namā viņ� pievienojās Tibetas jaunkundzei un D�enisai virtuvē.

��Vai tev paveicās, Sebastjan?���viesnīcniece vaicāja, iekams viņ� bija paguvis apsēsties.

��Man izdevās atrast, kur dzīvo Bruno,���triumfējot atbildēja Sebastjans,���un�

��Ītonskvērā, �etrdesmit �etri,���pateica Tibetas kundze un nolika Sebastjanam priek�ā �ķīvi ar cīsiņiem un kartupeļu biezeni.

��Kā jūs to zināt?

��Arī telefonu grāmatā ir minēts kāds Martinesa kungs, bet es iedomājos to par vēlu. Tu jau biji aizgājis. Vai tu noskaidroji, kad viņ� atgriezīsies?

��Jā, kaut kad piektdien pievakarē.

��Tad jau es esmu saistīta ar tevi vēl pāris dienas.���Sebastjans izskatījās apmulsis, un Tibetas kundze piebilda: ��Un tas būs gau�ām labi, jo vācie�i paliks līdz piektdienas pēcpusdienai. Tad nu tu����Kāds spēcīgi pieklaudzināja pie durvīm.���Ja nekļūdos, tad tas dro�i vien ir Krolla kungs ar saviem draugiem. Nāc nu līdzi, Sebastjan, paskatīsimies, vai tu spēsi saprast kaut vārdu no tā, ko viņi sacīs!

Sebastjans negribīgi pameta cīsiņus un biezeni, lai sekotu Tibetas kundzei. Tiklīdz durvis vērās vaļā, viņ� jau stāvēja viesnīcniecei blakus.

Nākamo �etrdesmit astoņu stundu laikā Sebastjanam izdevās noķert tikai da�us miega mirkļus. Viņ� nesa ceļasomas aug�up un lejup pa kāpnēm, pasūtīja taksometrus, pasniedza dzērienus un, kas bija vissvarīgākais, tulkoja virkni visda�ādāko jautājumu. Uz lielāko daļu no tiem Tibetas kundze prata atbildēt, pat neielūkojoties uzziņu krājumos. Ceturtdienas vakarā Sebastjanam tika uzdots jautājums, uz kuru viņ� nespēja atbildēt. Viņ� nosarka. Palīgā piesteidzās Tibetas kundze.

��Pateic, ka meitenes viņi atradīs Soho Windmill teātrī.

Vācie�i zemu paklanījās.

Kad vācie�i piektdienas pēcpusdienā devās projām, Krolla kungs iedeva Sebastjanam mārciņu un draudzīgi paspieda roku. Sebastjans sniedza naudu Tibetas kundzei, ta�u viņa atteicās to pieņemt un sacīja: � Tā ir tava. Tu to esi vairāk nekā pelnījis.

��Bet es joprojām neesmu norēķinājies par istabu un ēdienu. Ja es to neizdarī�u, tad mana vecmāmiņa, kas reiz bija mened�ere viesnīcā Bristolē, man to nepiedos.

Tibetas kundze apskāva jaunekli. � Lai tev veicas, Sebastjan! � viņa novēlēja. Beidzot palaidusi viņu vaļā, kundze pakāpās sāņus un piebilda: � Novelc bikses!

Sebastjans izskatījās vēl vairāk apmulsis, nekā tad, kad Krolla kungs bija vaicājis, kur var atrast striptīza dejotājas.

��Man tās noteikti jāizgludina, ja vien tu negribi izskatīties, kā tikko no darba pārnācis.

��Es īsti neesmu pārliecināts, vai viņ� ir mājās,���teica vīrs, kuru Sebastjans nespētu aizmirst nekad,���ta�u es paskatī�os.

��Sebastjan!���vārds atbalsojās marmorētajā gaitenī. ��Es tik ļoti priecājos tevi redzēt, veco zēn!���Bruno piebilda, kad draudzīgi spieda viesim roku.���Jau baidījos, ka nekad tevi vairs neredzē�u, ja baumas izrādīsies patiesas.

��Kādas baumas?

��Karl, lūdzu, parūpējies, lai Elena mums uzklāj galdu viesistabā.

Bruno vadīja draugu dziļāk mājā. Bī�kroftā līderis alla� bija Sebastjans, bet Bruno viņam sekoja. Tagad lomas bija mainīju�ās, un ciemiņ� pa pēdām namatēvam gāja uz viesistabu. Sebastjans vienmēr bija domājis, ka audzis komforta apstākļos, pat varētu teikt, ar zināmu luksu, ta�u tajā viesistabā ieraudzītais laikam arī kādas zemes valdniekam liktu izbrīnā noelsties. Gleznas, mēbeles, pat paklāji lieliski iederētos muzejā.

��Kādas baumas?���Sebastjans nervozi atkārtoja savu jautājumu un apsēdās uz pa�as dīvāna maliņas.

��Pēc mirkļa es to pateik�u,���Bruno sacīja.���Vispirms paskaidro, kālab tu tik piepe�i pazudi? Tikko tu vēl kopā ar mani un Viku sēdēji istabā, bet jau nākamajā izgaisi.

��Vai direktors nākamās dienas sanāksmē neko nesacīja?

��Nepieminēja ne ar vārdu. Un tas tikai vairoja noslēpumainību. Katram, protams, bija sava teorija. Internāta vadītājs un Benkss-Viljamss klusēja, kā ūdeni mutē ieņēmu�i. Neviens nezināja, kādi ir fakti un kas tikai izdomāts. Es pavaicāju internāta pārraudzei, ta�u viņa, tiklīdz tika pieminēts tavs vārds, vairs nebija piedabūjama neko pateikt. Un tas nu nekādi nav viņai raksturīgi. Viks ba�ījās par ļaunāko. Ta�u tu jau zini� viņam glāze vienmēr ir pustuk�a. Viņ� bija pārliecināts, ka tu esi izslēgts no skolas un mēs par tevi vairs neko nedzirdēsim. Tomēr es viņam teicu, ka mēs visi vēl satiksimies Kembrid�ā.

��Baidos, ka tā vis nebūs,���iebilda Sebastjans.���Vikam bija taisnība.���Un viņ� izstāstīja draugam visu, kas bija atgadījies kop� sarunas ar skolas direktoru. Bruno nebija ne mazāko �aubu par to, cik izmisis draugs juties par zaudēto mācību vietu universitātē.

Kad Sebastjana stāsts bija galā, Bruno teica: � Tad tālab direktors mani iesauca savā kabinetā pēc tre�dienas rīta sapulces.

��Kādu sodu dabūji tu?

��Tika anulēts mans grupas vecākā statuss, turklāt arī izteikts brīdinājums par to, ka jebkādas jaunas neapdomības man nozīmēs atstādinā�anu.

��Un es būtu ticis sveikā tikai ar atstādinā�anu,���noteica Sebastjans.���Ja vien direktors nebūtu mani pieķēris smēķējam Londonas vilcienā.

��Kāpēc tu brauci uz Londonu, ja reiz tev bija biļete uz Bristoli?

��Es te grasījos padzīvoties līdz piektdienai un tad pēdējā semestra dienā atgriezties mājās. Mammai un tētim līdz rītdienai jau vajadzētu būt atpakaļ no Amerikas. Tad nu es nospriedu, ka viņi nemaz neuzzinātu par notiku�o. Ja es vilcienā nebūtu saskrējies ar skolas direktoru, tad būtu izsprucis cauri sveikā.

��Bet, ja tu �odien ar vilcienu aizbrauksi uz Bristoli, viņi joprojām būs neziņā par notiku�o.

��Tas nav iespējams,���iebilda Sebastjans.���Neaizmirsti, ko teica direktors. �Noteikumi attiecas uz tevi līdz pat pēdējai semestra dienai!� ��Viņ� attēloja direktoru.����Ja tu pārkāpsi kaut vienu no tiem, es pārskatī�u savu lēmumu attiecībā uz Kembrid�u. Vai saprati?� Un tikai stundu pēc tam, kad biju izgājis no viņa kabineta, es pārkāpu veselus trīs noteikumus viņam pa�ā deguna galā.

Istabā ienāca kalpone, nesdama lielu sudraba paplāti, kas bija piekrauta ar ēdienu, kādu neviens no viņiem Bī�kroftā pat necerētu ieraudzīt.

Bruno apzieda ar sviestu vēl glu�i siltu mafinu. � Kad būsim padzēru�i tēju, tev vajadzētu doties atpakaļ uz viesu namu un paņemt savas mantas. �onakt tu varēsi palikt �eit. Un mēs mēģināsim izdomāt, kā rīkoties tālāk.

��Ko tavs tēvs par to sacīs?

��Mājupceļā es viņam pateicu, ka, nebijis tevis, es septembrī nemaz nevarētu doties uz Kembrid�u, jo tu uzņēmies visu vainu. Viņ� sacīja, ka man ir paveicies ar tādu draugu un viņ� personīgi vēlētos tev pateikties.

��Ja Benkss-Viljamss tevi būtu izsaucis pirmo, tu būtu rīkojies tie�i tāpat.

��Ne jau tur tā lieta, Sebastjan. Tevi ķēra pirmo, es tiku cauri ar nelielām nepatik�anām, bet Viks vispār izspruka sveikā. Un tie�i laikā, jo arī Viks bija cerējis ar Rūbiju iepazīties intīmākos apstākļos.

��Rūbija,���atkārtoja Sebastjans.���Vai uzzināji, kas notika ar viņu?

��Pazuda tajā pa�ā dienā, kad tu. Pavārs teica, ka mēs viņu vairs neredzē�ot.

��Un tu joprojām domā, ka man ir cerības mācīties Kembrid�ā?

Abi pui�i apklusa.

��Elena,���sacīja Bruno, kad kalpone ienāca ar milzīgu augļu kūku uz �ķīvja.���Mans draugs atgriezīsies Pedingtonā, lai paņemtu savas mantas. Palūdz �oferim, lai viņu turp aizved! Un tikmēr sakārto viesu guļamistabu.

��Diem�ēl �oferis tikko devās uz biroju pakaļ tavam tēvam. Domāju, ka viņi neatgriezīsies ātrāk kā uz vakariņu laiku.

��Tad tev nāksies braukt ar taksometru,���secināja Bruno.���Ta�u vispirms tev jānogar�o mūsu pavāra ceptā augļu kūka.

��Man tik tikko pietiek naudas autobusam, kur nu vēl taksometram,���no�ukstēja Sebastjans.

��Es pasūtī�u taksometru un lik�u, lai pieskaita mana tēva rēķinam,���noteica Bruno un paņēma tortes nazi.

��Tie ta�u ir brīni�ķīgi jaunumi,���sacīja Tibetas kundze, kad Sebastjans viņai bija izstāstījis visu, ko tikko piedzīvojis.���Tomēr es joprojām domāju, ka tev jāpiezvana saviem vecākiem un jāpasaka, kur tu esi. Galu galā tu vēl aizvien skaidri nezini, vai patie�ām esi zaudējis savu vietu Kembrid�ā.

��Rūbija ir atlaista no darba, mans internāta pārzinis nevēlas par �o tematu runāt, pat pārraudze, kura nekad nekavējas paust savu viedokli, nesaka ne vārda. Varu dro�i apliecināt, Tibetas kundze, ka uz Kembrid�u man nebūs jādodas. Jebkurā gadījumā, mani vecāki no Amerikas būs atgriezu�ies tikai rīt, tāpēc es nevarētu ar viņiem sazināties pat tad, ja ļoti vēlētos.

Tibetas kundze tomēr uzstāja, ka tas ir labs padoms. � Ja reiz tu tagad aizbrauc, � viņa sacīja, � tad jau dodies uz istabu un paņem savas lietas, lai varu to istabu izmantot. Man jau nācās atraidīt trīs potenciālos klientus.

��Rīko�os tik ātri, cik vien varē�u.���Sebastjans izgāja no virtuves un uzskrēja aug�ā pa kāpnēm. Visu sakārtojis un salicis mantas somā, viņ� uzkopa istabu un atgriezās pie Tibetas kundzes un D�enisas, kuras viņu jau gaidīja vestibilā.

���ī bija atmiņā palieko�a nedēļa. Patie�ām atmiņā palieko�a,���noteica Tibetas kundze un atvēra parādes durvis.���Mēs ar D�enisu to diezin vai aizmirsīsim.

��Kad es rakstī�u memuārus, Tibij, tev būs veltīta vesela nodaļa,���Sebastjans sacīja, kad abi kopā bija izgāju�i uz ietves.

��Tu mūs abas aizmirsīsi vēl krietni pirms tam,���viesnīcniece sapņaini noteica.

��Pat neceri. �īs kļūs par manām otrajām mājām. Tu vēl redzēsi.���Sebastjans uzspieda skūpstu D�enisai uz vaiga un pēc tam cie�i apskāva Tibetas kundzi.���No manis tik viegli vis vaļā netiksiet!���viņ� piebilda.

Taksometrs uzsāka ceļu uz Ītonskvēru. Tibetas kundze un D�enisa māja atvadas. Tibijai gribējās vēlreiz atgādināt, lai ta�u Sebastjans piezvana mātei, tiklīdz viņa būs atgriezusies no Amerikas, tomēr viņa zināja, ka tāda runā�ana būtu bezjēdzīga.

��D�enisa, ej un nomaini gultas veļu septītajā numurā, ��viņa sacīja, kad taksometrs ielas galā pagriezās pa labi un izzuda skatienam. Tibetas kundze ātri iesteidzās mājā. �Ja Sebastjans negrasās sazināties ar māti, tad to izdarī�u es,� viņa nosprieda.

Tajā vakarā Bruno tēvs aizveda jaunekļus vakariņās uz Ritz. Atkal �ampanietis un Sebastjana pirmā pieredze austeru ē�anā. Dons Pedro vēlreiz pateicās dēla draugam par vainas uzņem�anos un līdz ar to saglabāto iespēju Bruno mācīties Kembrid�ā. � Tik raksturīgi britiem, � viņ� nemitējās atkārtot.

Bruno klusi ēda un sarunā tikpat kā neiesaistījās. Visa iepriek� izrādītā pārliecība par sevi tēva klātbūtnē likās pazudusi. Vakara lielākais pārsteigums izrādījās tas, ka Bruno ir arī divi vecākie brāļi, kā pavēstīja dons Pedro. Djego un Luiss. Par viņiem dons Pedro nekad iepriek� nebija runājis, un pavisam noteikti viņi Bruno nebija apciemoju�i Bī�kroftas abatijā. Sebastjans vēlējās pavaicāt par iemesliem, bet ieraudzīja, ka draugs sē� ar nodurtu galvu, un nolēma pagaidīt līdz brīdim, kad abi būs paliku�i divatā.

��Viņi kopā ar mani strādā mūsu ģimenes biznesā, ��dons Pedro skaidroja.

��Un kāds ir jūsu ģimenes bizness?���Sebastjans glu�i nevainīgi jautāja.

��Imports un eksports,���dons Pedro pateica, sīkāk neko nepaskaidrojot.

Dons Pedro savam jaunajam viesim piedāvāja pirmo reizi pamēģināt cigāru un vēlējās zināt, ko Sebastjans ir nodomājis darīt tagad, kad ceļ� uz Kembrid�u ir slēgts. Starp klepo�anas lēkmēm Sebastjans pamanījās atbildēt: � Laikam jau vajadzēs meklēt darbu.

��Varbūt tu gribētu nopelnīt kādas simt mārciņas skaidrā naudā? Man Buenosairesā ir kāds darbiņ�, ko tu varētu paveikt. Mēne�a beigās tu jau būtu atpakaļ Anglijā.

��Paldies, kungs. Tas ir patie�ām dāsns piedāvājums. Kas man būs jādara, ja maksāsiet tik lielu summu?

��Nākamajā pirmdienā brauc ar mani kopā uz Buenosairesu, da�as dienas paviesojies manā mājā, pēc tam ar kuģi �Karaliene Mērija� atgriezies Sauthemptonā un atved kādu sainīti.

��Kāpēc tie�i es? Skaidrs, ka ar tik vienkār�u uzdevumu tiktu galā jebkur� no jūsu padotajiem.

��Tāpēc ka sainītī būs dzimtas īpa�ums,���nekavējoties atbildēja dons Pedro.���Un man ir nepiecie�ams kāds, kur� runā gan spāņu, gan angļu valodā, un turklāt viņam jābūt uzticamam. Tas, kā tu izturējies, kad Bruno bija nelaimē, mani pārliecināja, ka tu esi īstais cilvēks.���Paskatījies uz Bruno, viņ� piebilda: ��Un varbūt tādējādi es varu tev pateikties.

��Kungs, jūs esat ļoti laipns,���sacīja Sebastjans, nespēdams noticēt savai veiksmei.

��Es tev iedo�u desmit mārciņas avansā, ��dons Pedro teica un izņēma no kabatas naudas maku.���Atliku�ās deviņdesmit mārciņas tu saņemsi dienā, kad kuģosi atpakaļ uz Angliju.���Viņ� sadabūja divas piecu mārciņu banknotes un pastūma pāri galdam. Tik daudz naudas Sebastjanam nebija piederējis vēl nekad dzīvē. ��Izklaidējieties abi ar Bruno �ajā nedēļas nogalē! Galu galā, esat to nopelnīju�i.

Bruno neko neteica.

Tiklīdz pēdējais viesis bija apkalpots, Tibetas kundze deva rīkojumu D�enisai ar putekļusūcēju iztīrīt ēdamzāli un saklāt galdus nākamajām brokastīm. Vēl piekodinājusi neaizmirst par trauku mazgā�anu, Tibetas kundze uzsteidzās aug�stāvā. D�enisa pieņēma, ka viņa dodas uz savu kabinetu, lai sagatavotu iepirk�anās sarakstu nākamajam rītam. Ta�u viesnīcniece tikai apsēdās pie rakstāmgalda un skatījās uz telefonu. Viņa ielēja sev glāzi viskija, un to viņa reti darīja, iekams pēdējais viesis bija devies pie miera. Tibija iedzēra lielu malku un paņēma telefona klausuli.

��Savienojiet mani ar izziņu biroju,���viņa sacīja un gaidīja, kad atskanēs atbilde.

��Kā sauc to cilvēku?���viņai vaicāja.���Harijs Kliftona kungs,���viņa teica.

��Kurā pilsētā?

��Bristolē. ��Adrese?

��Man tā nav zināma, ta�u viņ� ir slavens rakstnieks,���paskaidroja Tibetas kundze, pūlēdamās izklausīties pēc senas Kliftonu paziņas. Viņa kādu laiku gaidīja un jau sāka ba�īties, ka savienojums ir pārtraukts.

Tad atkal kāds sacīja: � Diem�ēl liekas, ka nevarē�u jūs savienot. Telefona numurs nav pieejams izziņu meklētājiem.

���is ir ārkārtas gadījums.

��Atvainojiet, kundze, bet es nevarētu jūs savienot pat tad, ja jūs būtu Anglijas karaliene.

Tibetas kundze nolika telefona klausuli. Viņa sēdēja un prātoja, vai tie�ām ir tikai viens veids, kā sazināties ar Kliftona kungu. Tad viņa iedomājās par D�enisu un atgriezās virtuvē.

��Kur tu parasti pērc tās grāmatas mīkstajos vākos, kuras lasi, kad vien rodas iespēja?���viņa vaicāja D�enisai.

��Stacijā, pa ceļam uz darbu,���D�enisa atteica, turpinādama trauku mazgā�anu. Tibetas kundze notīrīja AGA plīti un pārdomāja D�enisas vārdus. Apmierināta ar paveikto, viņa nosēja un rūpīgi salocīja priek�autu, paņēma iepirkumu grozu un pavēstīja: � Es dodos uz veikaliem.

Izgājusi no viesu nama, viņa nepagriezās pa labi, kā bija ieradusi darīt katru rītu, lai steigtos pie miesnieka, kur izvēlētos labāko dāņu bekonu, bet pēc tam ietu uz augļu un dārzeņu veikalu, kur iegādātos svaigākos augļus, tad uz maiznīcu pēc karstiem klaipiņiem, kas tikko izņemti no krāsns � un pat tādā gadījumā viņa tos nopirktu tikai tad, ja cena būtu pieņemama. Ta�u tajā dienā viņa pagriezās pa kreisi un aizsoļoja Pedingtonas stacijas virzienā.

Viņa cie�i turēja somu rokā, jo viesi itin bie�i bija brīdināju�i, ka, sperot kāju Londonas ielās, ir ļoti jāuzmanās no zagļiem. Un Sebastjans bija jaunākais piemērs. Puisis savam vecumam bija ļoti pieaudzis, ta�u joprojām glu�i naivs.

Tibetas kundzi pārņēma satraukums, kad viņa �ķērsoja ielu un iekļāvās gājēju straumē, kas devās uz staciju. Varbūt viņa nervozēja, jo nekad agrāk nebija iegājusi grāmatu veikalā? Kop� viņas vīrs un mazais dēliņ� pirms piecpadsmit gadiem tika nogalināti uzlidojumā, kad ienaidnieka lidma�īnas bombardēja Īstendu, viņai nebija īpa�i daudz laika lasī�anai. Ja viņas puisēns būtu palicis dzīvs, viņ� būtu apmēram Sebastjana vecumā.

Palikusi bez pajumtes, Tibija devās uz rietumiem, glu�i kā putns, kas meklē vietu, kur vairāk barības. Viņa sāka strādāt viesu namā �Dro�ais patvērums�, kur veica visādus darbus. Pēc trijiem gadiem viņa kļuva par viesmīli. Kad viesu nama īpa�nieks nomira, viņa ne tik daudz mantoja �o īpa�umu, kā glu�i vienkār�i to pārņēma, jo banka meklēja kādu, kur� būtu gatavs turpināt kredīta maksājumus.

Viņai neklājās viegli, likās, ka bankrots vairs nav aiz kalniem, bet tūksto� deviņi simti piecdesmit pirmajā gadā kā negaidīts glābiņ� nāca Britu festivāls, kas Londonai piesaistīja miljons papildu tūristu. Viesu namam pirmo reizi radās iespēja gūt peļņu. Tā pieauga ar katru gadu, kaut tikai mazliet, un beidzot kredīts bija nomaksāts. Viesnīca pilnībā piederēja viņai. Ziemā izdzīvot palīdzēja regulārie apmeklētāji, uz kuriem viņa varēja paļauties. Viņa bija jau sen ielāgojusi, vērojot citu pieredzi, ka nevar paļauties tikai uz īslaicīgas peļņas iespējām.

Stacijā nokļuvusi, Tibetas kundze pārtrauca gremdē�anos atmiņās un sāka ar skatienu meklēt grāmatveikalu. Beidzot viņa pamanīja izkārtni � �V. H. Smits�. Viņa vēroja, kā rūdītie ceļotāji steidzas veikalā un ārā no tā. Lielākā daļa bija iegādāju�ies vien rīta laikrakstu par puspeniju, ta�u bija arī tādi, kas veikala dziļumā staigāja gar grāmatu plauktiem.

Beidzot viņa iegāja veikalā, bet palika bezpalīdzīgi stāvam telpas vidū, citiem apmeklētājiem ceļā. Pamanījusi sievieti, kura telpas tālākajā galā izlika grāmatas plauktos, Tibija devās pie viņas, ta�u netraucēja viņas darbu.

Pārdevēja pacēla galvu. � Vai varu jums palīdzēt, kundze? � viņa pieklājīgi vaicāja.

��Vai esat dzirdējusi par rakstnieku Hariju Kliftonu?

��Jā, gan,���pārdevēja atteica.���Viņ� ir viens no mūsu pircēju iecienītākajiem autoriem. Vai jūs meklējat kādu konkrētu grāmatu?���Tibetas kundze papurināja galvu.���Tad nāciet, aiziesim un paskatīsimies, kas mums te veikalā pieejams.���Pārdevēja gāja uz veikala otru pusi, un Tibetas kundze sekoja viņas pēdās. Abas apstājās pie nodaļas, kas bija atzīmēta ar uzrakstu �Detektīvliteratūra�. �Viljama Vorika noslēpumi�. Grāmatas bija saliktas kārtīgā rindā, kur vīdēja vairākas tuk�as vietas, kas liecināja par autora popularitāti.���Un, protams,���turpināja pārdevēja.���Te ir cietuma dienasgrāmatas, arī lorda Prestona sarakstītais biogrāfiskais darbs ar nosaukumu �Manto�anas princips�, kurā stāstīts par aizraujo�o Beringtona un Kliftona mantojuma lietu. Jūs dro�i vien to atceraties? Avīzes par to rakstīja nedēļām ilgi, tie bija galvenie virsraksti.

��Un kādus Kliftona kunga romānus jūs ieteiktu?

��Ik reizi, kad man uzdod �ādu jautājumu par jebkura rakstnieka darbiem,���atbildēja pārdevēja,���es alla� iesaku sākt ar pirmo.���Viņa paņēma no plaukta grāmatu �Viljams Voriks un aklā liecinieka lieta�.

��Vai no tās otras grāmatas par mantojuma lietu es varētu uzzināt kaut ko vairāk par Kliftona ģimeni?

��Jā, un jūs redzēsiet, ka tā ir tikpat aizraujo�a kā jebkur� romāns,���pārdevēja paskaidroja un devās pie plaukta, kur atradās biogrāfiskie darbi.���Tas maksās trīs �iliņus, kundze,���pārdevēja teica un sniedza viņai abas grāmatas.

Īsi pirms pusdienām Tibetas kundze atgriezās viesu namā, un D�enisa bija pārsteigta, kad ieraudzīja, ka viņas iepirkumu grozs ir tuk�s. Vēl lielāku izbrīnu viņai sagādāja tas, ka Tibetas kundze ieslēdzās savā kabinetā un no tā iznāca vienīgi tad, kad pie parādes durvīm atskanēja klauvējiens, kas varēja liecināt par potenciāla klienta iera�anos.

Pēc divām dienām un naktīm viņa bija izlasījusi Red�a Prestona sarakstīto �Manto�anas principu� un sapratusi, ka vajadzēs doties uz vēl kādu vietu, kurā viņa nekad iepriek� nav spērusi kāju. Un tas būs daudz satrauco�āks gājiens nekā grāmatu veikala apmeklējums.

Pirmdienas rītā Sebastjans uz brokastīm nokāpa agrāk, jo vēlējās ar Bruno tēvu pārmīt da�us vārdus, iekams senjors devies uz darbu.

��Labrīt, kungs,���Sebastjans sveicināja un apsēdās pie brokastu galda.

��Labrīt, Sebastjan,���atbildēja dons Pedro un nolika laikrakstu.���Vai esi izlēmis par do�anos uz Buenosairesu kopā ar mani?

��Jā, kungs, esmu. Es labprāt brauktu jums līdzi.

��Tad esi gatavs ceļam, kad es atgriezī�os no darba,���attrauca dons Pedro.

��Cikos mēs dosimies projām, kungs?

��Apmēram piecos.

��Es gaidī�u,���teica Sebastjans. Istabā ienāca Bruno.

��Tu priecāsies, uzzinājis, ka tavs draugs Sebastjans kopā ar mani brauks uz Buenosairesu,���pavēstīja dons Pedro, kad viņa dēls bija apsēdies pie galda.���Londonā viņ� atgriezīsies mēne�a beigās. Tad tu varēsi parūpēties par viņu!

Bruno grasījās kaut ko sacīt, bet tajā brīdī Elena atnesa grauzdētas maizes �ķēles, kas bija saliktas īpa�ā statīvā, un novietoja to galda centrā.

��Ko jūs vēlētos ēst brokastīs, kungs?���viņa vaicāja Bruno.

��Divas vārītas olas, lūdzu.

��Arī man, lūdzu,���piebalsoja Sebastjans.

��Man tagad jāiet,���pavēstīja dons Pedro un piecēlās no savas vietas galda galā. ��Man ir tik�anās Bondstrītā. ��Viņ� pievērsās Sebastjanam un piebilda: ��Piecos esi gatavs doties ceļā! Mēs nedrīkstam nokavēt paisumu.

��Nevaru vien sagaidīt!���atbildēja Sebastjans, izklausīdamies patie�ām sajūsmināts.

��Lai tev laba diena, tēt!���Bruno novēlēja. Līdz brīdim, kad aizveroties noklak�ķēja parādes durvis, viņ� vairs neteica ne vārda. Kad bija skaidrs, ka dons Pedro ir projām, Bruno paskatījās pāri galdam un sacīja draugam: ��Vai tu esi pārliecināts, ka izlēmi pareizi?

Tibetas kundze trīcēja. Viņa nejutās dro�a, ka viņai vajadzētu to visu darīt. Tajā rītā, kad viņas viesi apsēdās pie brokastu galda, viņiem tika pasniegtas cieti novārītas olas, apdegu�i grauzdiņi un tikko silta tēja. Vainu galu galā nācās uzņemties D�enisai. Pēdējās divās dienās Tibetas kundze nebija gājusi arī iepirkties, tādēļ situācija kļuva arvien nelāgāka. Maize bija sakaltusi, augļi pārāk mīksti, un bekona �ķēles izbeigu�ās. D�enisa bija laimīga, kad pēdējais neapmierinātais viesis devās ārā no brokastu telpas. Viens no viņiem pat atteicās maksāt rēķinu.

Viesmīle devās lejā uz virtuvi, lai apraudzītu Tibetas kundzi, ta�u tur nebija ne vēsts no saimnieces. �Interesanti, kur gan viņa varētu būt?� nodomāja D�enisa.

Savukārt Tibetas kundze sēdēja simt �etrdesmit astotā numura autobusā, kas devās uz Vaitholu. Viņa joprojām nejutās pārliecināta, vai tas patie�ām jādara. �Ja arī viņ� piekristu tikties, ko gan es sacī�u? Galu galā, kāda man tur varētu būt daļa?� Viņa bija ļoti noraizējusies un izkāpa no autobusa tad, kad tas jau bija �ķērsojis Vestminsteras tiltu. Viņa lēnām devās atpakaļ pāri Temzai. Tūristi nesteidzīgi soļoja, apbrīnodami skatus, kas pavērās no tilta. Arī Tibetas kundzes solis nebija raitāks, tikai iemesls bija glu�i cits.

Viņa nonāca Parlamenta laukumā un līdz tam brīdim jau vairākas reizes bija mainījusi savu lēmumu. Solis kļuva lēnāks un lēnāks, līdz viņa apstājās pie ieejas parlamenta ēkā, kur glu�i kā Lata sieva pārvērtās sālsstabā.

Vecākais durvju sargs, kas jau bija pieradis pie ļaudīm, kurus pārņēmusi pārāk liela bijība, pirmo reizi nostājoties pie Vestminsteras pils ieejas durvīm, vaicāja sastingu�ajai statujai: � Kā varu jums palīdzēt, kundze?

��Vai �eit ir iespējams sastapties ar parlamenta locekļiem?

��Vai jums ir norunāta tik�anās?

��Nē, nav gan,���atteica Tibetas kundze, cerēdama, ka tiks aizraidīta projām.

��Neraizējieties, ne jau daudziem cilvēkiem tik�anās ir sarunātas. Jācer tikai, ka viņ� pa�laik ir parlamenta ēkā un viņam ir laiks, lai varētu jūs pieņemt. Ja jūs nostāsieties tajā rindā, mans kolēģis jums labprāt palīdzēs.

Tibetas kundze devās aug�up pa kāpnēm, pagāja garām Vestminsterholai un nostājās garā klusējo�u cilvēku rindā. Apmēram pēc stundas viņa bija nonākusi rindas sākumā un piepe�i atcerējās, ka nav pateikusi D�enisai, kurp dodas.

Viņa tika pavadīta uz centrālo vestibilu, kur kāds ierēdnis viņu aicināja pie reģistratora galda.

��Labdien, kundze!���sveicināja de�urējo�ais ierēdnis.

��Kuru parlamenta locekli jūs vēlētos sastapt?

��Seru D�ailsu Beringtonu.

��Vai jūs esat no viņa vēlē�anu apgabala?

�Vēl viena iespēja aizbēgt!� Tibetas kundzei ie�āvās prātā. � Nē, man ar viņu jārunā personīgā lietā.

��Saprotu,���atteica ierēdnis, it kā viņu nekas nespētu pārsteigt.���Ja pateiksiet, kā jūs sauc, es izrakstī�u jums apmeklētāja karti.

��Florensa Tibetas kundze.

��Un jūsu adrese, lūdzu?

��Predstrīta, trīsdesmit septiņi. Pedingtona.

��Kādu jautājumu jūs vēlētos apspriest ar seru D�ailsu?

��Runa ir par viņa māsas dēlu Sebastjanu Kliftonu.

Ierēdnis aizpildīja karti un pēc tam iedeva to ziņnesim.

��Cik ilgi man būs jāgaida?���viņa vaicāja.

��Ja parlamenta locekļi atrodas ēkā, tad parasti atbild visai drīz. Tomēr jūs varbūt gribēsiet apsēsties, lai pagaidītu?���viņ� piedāvāja un norādīja uz zaļiem soliem, kas bija salikti gar vestibila sienu.

Ziņnesis soļoja pa garu gaiteni uz apak�palātu. Iegājis priek�telpā, viņ� pasniedza apmeklētāja karti kādam savam kolēģim, kas to ienesa tālāk palātas sē�u telpā.

Otrs ziņnesis pamanīja seru D�ailsu, kur� sēdēja savā parastajā vietā, un pasniedza karti kādam parlamenta loceklim tre�ās rindas sākumā. No turienes karte sāka savu lēno ceļu uz priek�u pa pilnajām solu rindām, kur katrs parlamenta loceklis izlasīja uz tās rakstīto vārdu, un tad pasniedza tālāk, līdz karte nonāca pie īstā adresāta.

Bristoles doku apgabala pārstāvis iebāza karti �aketes kabatā un pielēca kājās brīdī, kad Ārlietu ministrijas valsts sekretārs bija ticis galā ar iepriek�ējo jautājumu. Sers D�ailss pūlējās pievērst parlamenta palātas priek�sēdētāja uzmanību.

��Ser D�ails Berington!���palātas priek�sēdētājs sauca.

��Vai ārlietu ministrs varētu parlamenta locekļiem vēlreiz paskaidrot, kā prezidenta paziņojums ietekmēs Britu industriju un konkrēti tos cilvēkus, kuri strādā aizsardzības sfērā?

Selvins Loids atkal cēlās kājās un teica: � Godājamajam d�entlmenim es varu sacīt, ka nepārtraukti sazinos ar mūsu vēstnieku Va�ingtonā un viņ� man apliecināja�

Kad Loida kungs pēc apmēram �etrdesmit minūtēm bija atbildējis uz pēdējo jautājumu, D�ailss jau bija gandrīz aizmirsis par saņemto apmeklētāja karti.

Vēl pēc stundas viņ� kopā ar kolēģiem konditorejā malkoja tēju. Brīdī, kad viņ� izņēma no kabatas naudas maku, uz grīdas nejau�i izkrita apmeklētāja karte. Viņ� to pacēla, ta�u Tibetas kundzes uzvārds viņam neko neizteica. Izlasījis ziņu kartes otrā pusē, D�ailss steig�us pielēca kājās un skrēja visu ceļu līdz centrālajam vestibilam. Viņ� klusībā lūdzās, lai tikai �ī kundze nebūtu atmetusi ar roku un aizgājusi. Pie de�uranta galda viņ� vaicāja pēc Tibetas kundzes.

��Man �ēl, ser D�ails, bet dāma pirms da�iem mirkļiem aizgāja. Viņa sacīja, ka esot jāatgrie�as darbā.

��Sasodīts!���nosūkstījās D�ailss, tad pagrieza karti otrādi un izlasīja adresi.

��Predstrīta, Pedingtona,���sacīja D�ailss, kad bija iekāpis taksometrā pie parlamenta ēkas ieejas.���Un es jau kavēju,���viņ� piebilda,���tāpēc nevilcinieties.

��Jūs ta�u negribēsiet, lai es pārkāpju ātruma ierobe�ojumus, kungs?���vaicāja taksometra �oferis, izbraucot pa galvenajiem vārtiem un nonākot Parlamenta laukumā.

D�ailsam gribējās sacīt, ka viņ� to labprāt lūgtu gan, tomēr viņ� savaldījās. Uzzinājis, ka Tibetas kundze jau devusies projām, viņ� piezvanīja savam māsas vīram un pastāstīja par dīvaino ziņu, ko saņēmis. Harijs tūdaļ pat bija gatavs mesties uz Londonas vilcienu, bet D�ailss ieteica nogaidīt, jo tā varēja izrādīties viltus trauksme. D�ailss norādīja uz iespējamību, ka Sebastjans jau ir devies ceļā uz mājām.

D�ailss nervozi sēdēja automa�īnā un vēlējās, kaut luksoforos mirdzētu tikai zaļā gaisma, un visur mudināja vadītāju ceļu saīsināt kaut par da�iem jardiem, kur vien saskatīja tādu iespēju. Viņ� nespēja nedomāt par to, cik gan briesmīgas �īs pēdējās pāris dienas biju�as Harijam un Emmai. �Vai viņi ir izstāstīju�i D�esikai? Ja tā, viņa noteikti sē� uz Menorhausas nama aug�ējā pakāpiena un gaida Sebastjana pārnāk�anu.�

Taksometrs nobremzēja pie trīsdesmit septītā numura, un �oferis nekādi nespēja saprast, kas gan parlamenta loceklim meklējams viesu namā Pedingtonā. Ta�u tā vairs nebija viņa darī�ana, jo īpa�i pēc tam, kad bija saņēmis visai dāsnu dzeramnaudu.

D�ailss izmetās no taksometra, uzskrēja pa kāpnēm un vairākas reizes pieklaudzināja pie durvīm. Pēc da�iem mirkļiem durvis atvēra jauna sieviete, kura sacīja: � Man ļoti �ēl, kungs, bet pēdējā istaba arī jau ir aizņemta.

��Es nemeklēju istabu,���D�ailss paskaidroja.���Es cerēju sastapt����Viņ� vēlreiz ieskatījās apmeklētāja kartē. ��Tibetas kundzi.

��Kā jūs pieteikt?

��Sers D�ailss Beringtons.

��Lūdzu, mirkli uzgaidiet! Es viņai pateik�u,���sieviete sacīja un aizvēra durvis.

D�ailss stāvēja uz ietves un domāja, vai tie�ām Sebastjans visu �o laiku bijis tikai simt jardu attālumā no Pedingtonas stacijas. Gaidīt nācās vien pāris minūtes. Durvis atkal atvērās.

��Atvainojiet, ser D�ails,���teica Tibetas kundze, izklausīdamās ļoti uztraukta.���D�enisai nebija ne jausmas, kas jūs esat. Lūdzu, nāciet!

Kad D�ailss bija iekārtojies ērtā krēslā ar augstu atzveltni, Tibetas kundze piedāvāja viņam tēju.

��Nē, pateicos,���viņ� sacīja.���Es nepacietīgi vēlos noskaidrot, kas jums zināms par Sebastjanu. Viņa vecāki ir pārnervozēju�ies glu�i slimi.

��Protams, ka viņi uztraucas, nabadziņi,���atteica Tibetas kundze.���Es viņam vairākas reizes sacīju, lai sazinās ar māti, bet�

��Bet?

��Tas ir gar� stāsts, ser D�ails, bet es pacentī�os to izstāstīt, cik vien ātri spē�u.

Pēc desmit minūtēm Tibetas kundze viņam jau apgalvoja, ka pēdējo reizi redzējusi Sebastjanu brīdī, kad viņ� iekāpa taksometrā, lai brauktu uz Ītonskvēru. Kop� tā laika viņai vairs neesot ziņu no �ī patīkamā jaunekļa.

��Tātad, cik jums zināms, viņ� ir pie sava drauga Bruno Martinesa Ītonskvērā.

��Tā tas ir, ser D�ails. Bet es�

��Es esmu jums parādā, ��teica D�ailss, piecēlās kājās un izņēma naudas maku.

��Kungs, jūs man neko neesat parādā, ��atgaiņājās Tibetas kundze.���Es to visu darīju Sebastjana labā, ne jūsu dēļ. Tomēr, ja drīkstu dot jums kādu padomu�

��Jā, protams,���atteica D�ailss un atkal apsēdās.

��Sebastjans raizējas, ka vecāki būs dusmīgi, jo viņ� ir palaidis vējā iespēju mācīties Kembrid�ā un�

��Bet viņ� nav zaudējis vietu Kembrid�ā! ��iesaucās D�ailss.

��Tās ir lieliskākās ziņas, ko dzirdu �ās nedēļas laikā. Būs labāk, ja iespējami ātri Sebastjanu uzmeklēsiet un pateiksiet to viņam. Viņ� nevēlas atgriezties mājās, jo domā, ka vecāki dusmosies uz viņu.

��Mans nākamais galamērķis būs Ītonskvērs, �etrdesmit �etri,���sacīja D�ailss un jau atkal piecēlās kājās.

��Pirms ejat,���Tibetas kundze, joprojām neizkustējusies no savas vietas, vēl piebilda,���jums jāzina, ka puisis uzņēmās sava drauga vainu un tālab Bruno Martiness nesaņēma tādu pa�u sodu. Laikam jau Sebastjans drīzāk pelnījis uzslavu nekā nopēlumu.

��Jūs izniekojat savu talantu, Tibetas kundze,���noteica D�ailss.���Jums vajadzētu pievienoties diplomātiskajam korpusam.

��Un jūs esat īsts glaimotājs, ser D�ails, glu�i tāpat kā lielākā daļa parlamenta locekļu. Lai gan nekad iepriek� man ar viņiem nav bijusi iespēja tikties,���Tibetas kundze atzina.���Neļaujiet, lai kavēju jūs vēl ilgāk.

��Vēlreiz pateicos! Kad bū�u atradis Sebastjanu un visu nokārtojis,���D�ailss ieminējās un piecēlās tre�o reizi,���jūs varbūt atkal atbrauksiet uz parlamenta ēku un pievienosieties mums uz tēju?

��Jūs patie�ām esat ļoti laipns, ser D�ails,���viņa sacīja.

��Ta�u divas brīvdienas nedēļā es nevaru atļauties.

��Tad nākamajā nedēļā, ��noteica D�ailss, kad viņa atvēra durvis un abi izgāja uz ielas.���Es atsūtī�u jums pakaļ ma�īnu.

��Ārkārtīgi laipni, bet����iebilda Tibetas kundze.

��Nekādus �bet�! Sebastjanam paveicās, patie�ām ļoti paveicās, kad viņ� apmetās trīsdesmit septītajā numurā.

Iezvanījās telefons. Dons Pedro devās pāri istabai, bet nepacēla klausuli, iekams nebija pārliecinājies, ka durvis ir cie�i aizvērtas.

��Tālsaruna ar Buenosairesu, kungs!

Vispirms atskanēja klik�ķis, un tad kāds sacīja: � Runā Djego.

��Klausies uzmanīgi. Viss ir savās vietās. Ieskaitot arī Trojas zirgu.

��Vai tas nozīmē, ka no Sotheby�s saņemta piekri�ana�

��Skulptūra viņu izsolē nonāks �ā mēne�a beigās.

��Tātad mums tagad nepiecie�ams vienīgi kurjers?

��Domāju, ka esmu atradis ideālo personu. Tas ir Bruno draugs, kuram nepiecie�ams darbs un kur� teko�i runā spāņu valodā. Un vēl� viņa tēvocis ir parlamenta loceklis, bet vecaistēvs bija lords. Puisis ir no tiem, kuriem, kā angļi uzskata, dzīslās rit �zilās asinis�. Un tas mums var ļoti noderēt.

��Vai viņ� zina, kālab tu viņu uzaicināji?

��Nē. Tas ir lielākais noslēpums,���atbildēja dons Pedro.���Tas mums ļaus labāk uzraudzīt visu pasākumu.

��Kad viņ� ieradīsies Buenosairesā?

���ovakar viņ� kopā ar mani kāps uz kuģa. Mēne�a beigās viņ� sveiks un vesels atgriezīsies Anglijā, neviens pat nebūs paguvis attapties un saprast, kas mums padomā.

��Vai tu uzskati, ka viņ� ir gana pieaudzis, lai tiktu galā ar tik nozīmīgu uzdevumu?

��Tas zēns ir saviem gadiem ļoti nobriedis, turklāt viņam arī patīk riskēt.

��Izklausās ideāli. Vai tu par saviem plāniem pastāstīji arī Bruno?

��Nē. Jo mazāk viņ� zina, jo labāk.

��Piekrītu,���teica Djego.���Vai vēlies, lai līdz tavai atbrauk�anai izdaru vēl kaut ko?

��Tikai parūpējies par to, lai �Karaliene Mērija� var uzņemt mūsu kravu, un rezervē vietu atpakaļceļam.

��Un banknotes?

Donu Pedro no pārdomām izrāva kluss klauvējiens pie durvīm. Viņ� pagriezās un ieraudzīja Sebastjanu, kur� ienāca istabā.

��Ceru, ka neiztraucēju, kungs.

��Nē, nē, ��atteica dons Pedro, nolika klausuli un uzsmaidīja jauneklim, kur� bija kļuvis par viņa veidotās mozaīkas pēdējo gabaliņu.

D�ailsam ienāca prātā, ka vajadzētu apstāties pie tuvākā telefona automāta un piezvanīt Harijam, lai pavēstītu par Sebastjana atra�anās vietu, tomēr viņ� vispirms vēlējās pats parunāt ar māsas dēlu un tikai tad ar viņa tēvu.

Parkleina bija automa�īnu pārpilna, un taksometra �oferis neizrādīja pat niecīgāko vēlē�anos lavierēt starp tām, nemaz jau nerunājot par brauk�anu pie dzeltenās gaismas. D�ailss dziļi ieelpoja. �Ko gan iz�ķir da�as minūtes?� viņ� nosprieda, kad automa�īna brauca gar Haidparka stūri.

Beidzot taksometrs piestāja pie Ītonskvēra �etrdesmit ceturtā numura. D�ailss samaksāja precīzu skaitītājā norādīto summu, tad devās aug�up pa kāpnēm un pieklaudzināja pie durvīm. Milzīga auguma vīrs atvēra durvis un uzsmaidīja D�ailsam tik sirsnīgi, it kā tie�i viņu būtu gaidījis parādāmies.

��Vai varu jums pakalpot, kungs?

��Es meklēju savu māsas dēlu Sebastjanu Kliftonu, kur�, kā noprotu, ir �eit apmeties pie sava drauga Bruno Martinesa.

��Jā, viņ� te bija apmeties, ser,���virssulainis pieklājīgi atbildēja.���Bet viņi pirms divdesmit minūtēm aizbrauca uz Londonas lidostu.

��Vai jūs zināt, uz kādu reisu viņi devās?���D�ailss vaicāja.

��Man nav ne jausmas, ser D�ails.���Varbūt jūs zināt, kurp viņi lidos?

��Ser, es nevaicāju.

��Paldies,���pateicās D�ailss, kur� lieliski prata at�ķirt situācijas, kad ir nepārprotami skaidrs, ka sarunbiedrs neko negrasās atklāt. Viņ� raudzījās pēc nākamā taksometra, un milzīgais vīrs aizvēra mājas durvis. D�ailss pamanīja aicino�o dzelteno at�ķirības zīmi un pamāja vadītājam. Automa�īna nekavējoties veica U-veida pagriezienu un apstājās pie D�ailsa.

��Uz Londonas lidostu,���viņ� pateica un ātri iekāpa taksometra aizmugurē. ��Un es samaksā�u jums divreiz vairāk nekā rādīs skaitītājs, ja nogādāsiet mani turp �etrdesmit minūtēs.���Viņi sāka braukt, bet tajā brīdī atvērās �etrdesmit ceturtā numura durvis un pa kāpnēm lejup noskrēja kāds jauneklis, izmisīgi mādams ar roku.

��Apstājies!���D�ailss uzsauca. Riepām nokaucot, taksometrs nobremzēja.

��Tad nu izdomājiet, ko īsti gribat, kungs.

D�ailss atvēra logu. Jauneklis tuvojās.

��Mani sauc Bruno Martiness,���viņ� teica.���Viņi neaizbrauca uz lidostu. Viņi dodas uz Sauthemptonu, lai kāptu uz tvaikoņa �Dienvidamerika� klāja.

��Cikos tas dodas projām?���vaicāja D�ailss.

��Ap deviņiem vakarā, kad sāksies pēdējais �āsdienas paisums.

��Paldies!���tencināja sers D�ailss.���Es pateik�u Sebastjanam�

��Nē, ser! Lūdzu, nevajag!���sacīja Bruno.���Un nekādā gadījumā nesakiet manam tēvam, ka es ar jums runāju.

Ne D�ailss, ne arī Bruno nepamanīja, ka no �etrdesmit ceturtā nama loga viņus kāds vēro.

Sebastjans izbaudīja braucienu Rolls-Royce aizmugures sēdeklī, ta�u jutās pārsteigts, kad auto apstājās Betersi.

��Vai tu kaut reizi iepriek� esi lidojis ar helikopteru?���vaicāja dons Pedro.

��Nē, kungs. Nekad.

��Tas mūsu braucienu saīsinās par divām stundām. Ja tu strādāsi pie manis, tad ātri vien iemācīsies, ka laiks ir nauda. Helikopters pacēlās gaisā, mazliet sasvērās uz labo pusi un tad devās uz Sauthemptonu. Sebastjans noskatījās uz pievakares transporta plūsmu, kas savā glieme�a gaitā turpināja virzīties uz Londonu.

��Uz Sauthemptonu �etrdesmit minūtēs es nevaru aizbraukt, kungs!���teica taksometra �oferis.

��Taisnība,���piekrita D�ailss.���Ta�u, ja aizvedīsi mani uz ostu, iekams �Dienvidamerika� iziet jūrā, joprojām paliek spēkā solījums par dubultu samaksu.

Taksometra vadītājs lika automa�īnai traukties uz priek�u glu�i kā tīrasiņu zirgam, kur� nostāvējies stallī un vairs nespēj palikt uz vietas. �oferis pūlējās, cik spēja, lai pieveiktu blīvo satiksmes plūsmu, tomēr aizritēja vairāk nekā stunda, līdz viņi bija sasniegu�i Vin�esteras �oseju. Tur viņi ieraudzīja, ka satiksme ir iespējama tikai pa vienu joslu, jo ceļ� tiek remontēts. Ātrumu nācās samazināt līdz pēdējai robe�ai. Skatoties pa logu, D�ailss gan nemanīja, ka darbi kaut nedaudz virzītos uz priek�u.

Viņ� nemitējās skatīties pulkstenī, tomēr izredzes nokļūt piestātnē pirms deviņiem saruka ar katru aizritēju�o brīdi, jo vienīgais, kas vispār kustējās uz priek�u, bija pulksteņa mazais rādītājs. D�ailss klusībā lūdzās, kaut kuģis uz mirkli aizkavētos, lai gan zināja, ka tvaikoņa kapteinis nedrīkst palaist garām paisumu.

D�ailss sēdēja un domāja par Bruno vārdiem. �Nekādā gadījumā nesakiet manam tēvam, ka es ar jums runāju!� Sebastjans nevarētu prasīt no drauga vairāk. Viņ� atkal ieskatījās pulkstenī. �Septiņi trīsdesmit. Kā gan virssulainis varēja tā kļūdīties un pateikt, ka viņi aizbrauku�i uz Londonas lidostu? Septiņi �etrdesmit piecas minūtes. Tā nekādā ziņā nebija kļūda, jo vīrietis bija lietojis uzrunu �ser D�ails�. Lai gan viņam nevarēja būt ne mazākās nojausmas, ka es vispār varētu parādīties uz nama sliek�ņa. Ja vien� Astoņi. Un kalpotājs teica: �Viņi aizbrauca uz Londonas lidostu.� Kur� bija tas otrais? Vai Bruno tēvs? Astoņi piecpadsmit.� D�ailsam nebija atbildes ne uz vienu no �iem jautājumiem, kad taksometrs nogriezās no Vin�esteras �osejas un devās uz dokiem. Astoņi trīsdesmit. D�ailss pūlējās aizgainīt visas ļaunās nojautas un domāja par to, kas būtu darāms, ja tomēr izdotos ierasties piestātnē, pirms kuģis pacēlis enkuru. Astoņi �etrdesmit piecas.

��Ātrāk!���mudināja D�ailss, lai gan viņam bija sajūta, ka �oferis jau gāzes pedāli iespiedis grīdā. Beidzot viņ� pamanīja milzu laineri un sāka ticēt, ka viņiem izdevies ierasties laikā. Un tad viņ� saklausīja dūkoņu, ko bija baidījies izdzirdēt. Trīs garus miglas taures signālus.

��Laiks un paisums nevienu negaida,���noteica taksometra vadītājs. Bez �ī atgādinājuma D�ailss būtu itin labi varējis iztikt. Taksometrs spēji nobremzēja pie tvaikoņa sāniem. Pasa�ieru traps jau bija pacelts un tauvas atsietas, lai kuģis netraucēti varētu iziet atklātā jūrā. D�ailss bezpalīdzīgi vēroja, kā divi lo�u kuģi vada laineri platajā upes grīvā. Līdzinādamies skudrām, kas izved ziloni dro�ībā.

��Uz ostas priek�nieka biroju!���D�ailss iesaucās, pat nenojauzdams, kur tāds atrodams. Taksometra vadītājam divas reizes nācās apturēt automa�īnu, lai pavaicātu ceļu, un beidzot viņ� apturēja auto pie vienīgās biroju ēkas, kurā vēl dega gaisma.

D�ailss izlēca no taksometra un bez klauvē�anas iesteidzās ostas priek�nieka birojā. Telpā viņ� sastapās ar trim iztrūcinātiem vīrie�iem.

��Kas jūs tāds esat?���valdonīgā tonī vaicāja vīrietis virsnieka formastērpā, kas liecināja par augstu ieņemamo amatu un bija izrotāts ar daudz vairāk zeltītām tresēm, nekā to bija uz viņa kolēģu uniformām.

��Esmu sers D�ailss Beringtons. Mans māsas dēls atrodas uz tā kuģa,���viņ� sacīja, ar roku norādot laukā pa logu.���Vai pastāv kāda iespēja dabūt viņu no turienes projām?

��Es uz to nepaļautos, ser. Ja vien kuģa kapteinis nebūs ar mieru apturēt laineri un ļaut, lai puisis pārsē�as vienā no mūsu lo�u kuģiem. Tomēr domāju, ka tas ir maz ticams. Ta�u es pamēģinā�u. Kā sauc pasa�ieri?

��Sebastjans Kliftons. Viņ� ir nepilngadīgs, un es pārstāvu viņa vecākus, tādējādi man ir tiesības pieprasīt viņa nokāp�anu no kuģa.

Ostas priek�nieks paņēma mikrofonu un sāka spiest da�ādus slēd�us uz kontrolpaneļa, pūlēdamies sazināties ar lainera kapteini.

��Negribu lieki modināt jūsos cerības, ta�u mēs ar �ā kuģa kapteini kopā dienējām jūras spēkos un�

��Runā tvaikoņa �Dienvidamerika� kapteinis,���atskanēja ļoti angliska balss.

��Te Bobs Volterss, kaptein! Mums ir radusies zināma problēma, un es bū�u jums ļoti pateicīgs, ja varēsiet mums palīdzēt,���sacīja ostas priek�nieks un tad izstāstīja sera D�ailsa lūgumu.

��Normālos apstākļos es ar prieku paklausītu, Bob,���atbildēja kapteinis.���Bet uz kapteiņa tiltiņa atrodas kuģa īpa�nieks, un man jāprasa viņam atļauja.

��Paldies!���teica D�ailss un ostas priek�nieks vienā balsī sacīja, un tad saruna pārtrūka.

��Kādos apstākļos jums ir lielāka vara nekā pa�am kapteinim?���vaicāja D�ailss, kamēr viņi gaidīja.

��Tikai laikā, kad kuģis atrodas grīvā. Kad tas ir nokļuvis tālāk par ziemeļu bāku, tiek uzskatīts, ka tas jau atrodas Laman�ā un vairs nav manā jurisdikcijā.

��Ta�u, kamēr kuģis atrodas grīvā, jums ir tiesības kapteinim pavēlēt?

��Jā, ser, tomēr jums jāatceras, ka tas ir ārzemju kuģis un mums nav nepiecie�ams diplomātisks incidents. Es būtu gatavs pavēlēt kapteinim tikai tādā gadījumā, ja zinātu, ka noticis kriminālnoziegums.

��Kāpēc viņi tik ilgi neatbild?���vaicāja D�ailss, jo minūtes ritēja, bet nekas nemainījās. Piepe�i sarunu iekārtā ie�ērkstējās kāda balss.

��Piedod, Bob. Kuģa īpa�nieks nevēlas klausīt tavam lūgumam, mēs jau tuvojamies ostas robe�ai un tūdaļ būsim Laman�ā.

D�ailss izrāva mikrofonu ostas priek�niekam no rokas. � Mani sauc sers D�ailss Beringtons. Lūdzu, savienojiet mani ar kuģa īpa�nieku! Es vēlos personīgi ar viņu runāt.

��Man patie�ām �ēl, ser D�ails,���teica kapteinis,���bet Martinesa kungs jau ir aizgājis no kapteiņa tiltiņa un devies uz savu kajīti. Viņ� man cie�i piekodināja, ka nevēlas tikt traucēts.

Harijam bija licies, ka nekas nespēs pārsniegt to lepnumu, kādu viņ� izjuta, kad uzzināja par Sebastjana stipendiju mācībām Kembrid�ā. Viņ� kļūdījās. Tie�i tikpat lielu lepnumu viņ� izjuta arī brīdī, kad sieva uzkāpa uz skatuves, lai saņemtu diplomu par iegūto grādu biznesa zinībās. Summa cum laude. Ar izcilību. Viņai to pasniedza Stenforda Universitātes rektors Voliss Stērlings.

Labāk nekā jebkur� cits Harijs zināja, cik daudz Emma bija ziedojusi, lai atbilstu gandrīz neiespējami augstajiem standartiem, kādus sev un saviem studentiem bija noteicis profesors Feldmens. Turklāt no Emmas viņ� bija gaidījis pat vairāk nekā no pārējiem studentiem un pats to apliecināja �o gadu laikā.

Skatiens no sievas pārslīdēja pie cienījamā biznesa zinību profesora, kur� uz skatuves sēdēja tikai pāris vietu attālumā no rektora. Sairuss Feldmens neslēpa savas izjūtas, kad runa bija par viņa iemīļotākajiem studentiem. Viņ� pirmais piecēlās kājās un aplaudēja Emmai, kā arī bija pēdējais, kur� pēc tam apsēdās. Harijs bie�i brīnījās, kā gan Emma glu�i veikli spēj panākt, ka ietekmīgi vīrie�i rīkojas pēc viņas prāta. Sākot ar Pulicera prēmijas laureātu un beidzot ar valdes priek�sēdētāju � viņi paklausīja Emmai.

Elizabete būtu patie�ām ļoti lepna par savas meitas sasniegumiem. Ta�u arī Harija māte varēja lepoties tikpat lielā mērā, jo bija nogājusi visu grūto ceļu līdz brīdim, kad aiz sava uzvārda drīkstēja pierakstīt arī iegūto akadēmisko grādu.

Harijs un Emma iepriek�ējā vakarā bija ieturēju�i maltīti kopā ar profesoru Feldmenu un viņa daudzcietu�o sievu Elenu. Feldmens nebija spējis ne acu novērst no Emmas un pat bija ierosinājis, ka viņai jāatgrie�as Stenfordā, lai viņa personiskā vadībā uzrakstītu doktora disertāciju.

��Un kā tad mans nabaga vīrs?���Emma bija vaicājusi, ielikdama roku Harijam elkonī.

��Viņam glu�i vienkār�i jāiemācās pāris gadus dzīvot bez tevis,���atbildēja Feldmens, pat nepūlēdamies slēpt savus nodomus. Daudzi karstasinīgi angļu vīrie�i pēc �āda priek�likuma izteik�anas sievai būtu pacienāju�i Feldmenu ar dūri, un kundze, kas nebūtu tik iecietīga kā Feldmena sieva, sāktu risināt ar laulības �ķir�anu saistītus jautājumus. Tie�i tā bija rīkoju�ās viņas trīs priek�gājējas. Harijs tikai smaidīja, bet Feldmena kundze izlikās, ka neko nav manījusi.

Harijs piekrita Emmas vēlmei atgriezties Anglijā uzreiz pēc svinīgās ceremonijas, jo viņa gribēja ierasties Menorhausā, iekams no Bī�kroftas atbraucis Sebastjans. Dēls vairs nebija skolēns. Tikai trīs mēne�i viņu �ķīra no studenta dzīves.

Kad diplomu izsnieg�anas ceremonija bija galā, Emma pastaigājās pa mauriņu, izbaudīja svētku atmosfēru un aprunājās ar saviem nu jau biju�ajiem studiju biedriem, kuri neskaitāmas stundas mācīju�ies tālmācībā un tagad pirmo reizi sastapās. Viņi iepazīstināja cits citu ar saviem dzīvesbiedriem, tika rādītas ģimenes fotogrāfijas, pierakstītas adreses. Ap pulksten se�iem pēcpusdienā, kad viesmīļi jau sāka vākt kopā krēslus un izdzertās �ampanie�a pudeles, kā arī kārtot iztuk�otos �ķīvjus kaudzēs, Harijs ierosināja, ka būtu laiks doties prom.

Emma pļāpāja visu ceļu uz viesnīcu Fairmont un arī pēc tam, kad kravāja somā viņu mantas, tāpat brauciena laikā ar taksometru uz lidostu un gaidot reisu pirmās klases pasa�ieru telpā. Tad viņi iekāpa lidma�īnā, apsēdās savās vietās un aizsprādzēja dro�ības jostas. Drīz vien Emma cie�i iemiga.

��Tu izklausies pēc vīra vidējos gados. Pozitīvā nozīmē, ��sacīja Emma, kad viņi jau bija uzsāku�i garo atpakaļceļu no Londonas lidostas uz Menorhausu.

��Es jau arī esmu vīrs vidējos gados,���atteica Harijs.���Man it trīsdesmit septiņi. Un pats ļaunākais, ka jaunas sievietes mani jau uzrunā ar vārdu �kungs�.

��Nu, es gan nejūtos kā sieviete vidējos gados,���attrauca Emma, skatīdamās kartē. ��Pie luksofora pagriezies pa labi un nokļūsi uz Lielā Bātas ceļa.

��Tas tāpēc, ka tev dzīve ir tikko sākusies.

��Kā tu to domāji?

��Precīzi tā, kā pateicu. Tu tikko esi saņēmusi savu biznesa grādu un ievēlēta Beringtonu kompānijas valdē. Abi �ie notikumi ir vistie�ākajā veidā atvēru�i tev ceļu uz pilnīgi jaunu dzīvi. Skatīsimies patiesībai acīs! Pirms divdesmit gadiem ne viena, ne otra lieta nebūtu pieejama.

��Tas ir kļuvis iespējams tikai tālab, ka Sairuss Feldmens un Ross Bjūkenans ir cilvēki, kuriem �ajā jautājumā ir progresīvi uzskati un kuri gan sievietes, gan vīrie�us vērtē vienādi. Tāpat tev nevajadzētu aizmirst, ka man un D�ailsam kopā pieder divdesmit divi procenti kompānijas akciju, bet mans brālis nekad nav izrādījis kaut mazāko interesi par darbo�anos valdē.

��Tā jau tas varētu būt, bet tava sekmīgā darbība varētu palīdzēt arī citu val�u priek�sēdētājus pārliecināt par līdzīgu soli.

��Nemēģini apmānīt pats sevi. Vēl aizritēs desmitiem gadu, līdz kompetentas sievietes varēs ieņemt nekompetentu vīrie�u vietas.

��Tad vismaz lūgsim Visaugstajam, lai kaut D�esikai viss izrādītos citādi. Es patie�ām ceru, ka pēc skolas beig�anas viņas galvenais dzīves mērķis nebūs iemācīties gatavot ēdienu un atrast piemērotu vīru.

��Vai tu domā, ka tie bija mani galvenie mērķi dzīvē?

��Ja tā, tad tu esi izgāzusies abos,���noteica Harijs.���Un neaizmirsti, ka tu mani izraudzījies jau vienpadsmit gadu vecumā.

��Desmit,���precizēja Emma,���bet tev vajadzēja septiņus, lai to saprastu.

��Lai kā arī būtu,���turpināja Harijs,���mums neklātos pieņemt kā pa�u par sevi saprotamu faktu, ka arī D�esika vēlēsies iet mūsu pēdās, kaut gan mēs abi reiz ieguvām iespēju izglītoties Oksfordā un Greisa ir mācībspēks Kembrid�ā.

��Kāpēc lai viņa to darītu, ja viņai piemīt tik liels talants? Es zinu, ka viņa apbrīno Sebastjana sasniegto, ta�u viņas pa�as elki ir Barbara Hepvērta un Mērija Kasata. Tie�i tālab es apsveru alternatīvus ceļus, kas viņai ir atvērti.���Emma atkal ieskatījās kartē. ��Apmēram pēc pusjūdzes pagriezies pa labi. Vajadzētu būt norādei uz Redingu.

��Ko jūs abas esat izperināju�as man aiz muguras?���Harijs vaicāja.

��Ja D�esika ir gana spējīga, un viņas mākslas skolotājs to apgalvo, mācību iestāde vēlētos, lai viņa piesakās Karaliskajā Mākslas koled�ā vai arī Sleida Mākslas skolā Londonā.

��Vai Fīldingas jaunkundze arī mācījās Sleida Mākslas skolā?

��Jā, un viņa nemitīgi man atgādina, ka D�esika savos piecpadsmit gados ir daudzkārt labāka māksliniece, nekā bijusi viņa pati laikā, kad absolvējusi �o mācību iestādi.

��Tam vajadzētu būt mazliet aizskaro�i.

��Tipiska vīrie�a reakcija. Fīldingas jaunkundze patiesībā grib vienīgi to, lai D�esikai būtu iespēja realizēt savu potenciālu. Viņa vēlas, lai D�esika ir pirmā Redmeidas skolniece, kura ieguvusi stipendiju Karaliskajā Mākslas koled�ā.

��Divi pionieri, dubults panākums,���noteica Harijs.���Tā kā Sebastjans ir pirmais zēns no Bī�kroftas abatijas, kur� ieguvis stipendiju mācībām Kembrid�ā.

��Pirmais kop� tūksto� deviņi simti divdesmit otrā gada,���Emma precizēja.���Nākamajā aplī griezies pa kreisi.

��Beringtonu kompānijas valdē tevi patie�ām iemīlēs,���noteica Harijs.���Starp citu, gadījumā, ja esi piemirsusi� Nākamajā nedēļā pārdo�anā parādīsies mana jaunākā grāmata.

��Vai tevi sūtīs uz kādu interesantu vietu, lai grāmatu reklamētu?

��Piektdien es teik�u runu Yorkshire Post literārajās pusdienās. Man teica, ka esot pārdots tik daudz biļe�u, ka no vietējās viesnīcas pasākumu nācies pārcelt uz Jorkas hipodromu.

Emma pieliecās un noskūpstīja vīru uz vaiga. � Apsveicu, dārgais!

��Ar mani tam nav nekāda sakara. Baidos, ka es nebū�u vienīgais runātājs.

��Pasaki man sava konkurenta vārdu, lai varu viņu nogalināt!

��Viņas vārds ir Agata Kristi.

��Tad jau Viljams Voriks beidzot ir metis izaicinājumu Erkilam Puaro?

��Pagaidām dro�i vien ne. Diem�ēl. Ta�u jāņem vērā, ka Kristi jaunkundze ir uzrakstījusi jau �etrdesmit deviņus romānus, kamēr es vēl tikai pabeidzu savu piekto.

��Pieļauju, ka jūs kļūsiet līdzvērtīgi, tiklīdz tu būsi uzrakstījis �etrdesmit devīto.

��Tā patie�ām būtu veiksme. Un ko darīsi tu, kamēr es klejo�u apkārt, reklamēdams savu grāmatu un pūlēdamies iekļūt bestselleru sarakstos?

��Es teicu Rosam, ka pirmdien bū�u birojā un tik�os ar viņu. Mēģinā�u pārliecināt, lai viņ� nevirza uz priek�u �Bakingemas� projektu.

��Kāpēc?

��Tagad nav īstais laiks ieguldīt tik milzīgus līdzekļus pasa�ieru kuģa būvniecībā. �obrīd visi cen�as pārmesties uz lidma�īnām.

��Saprotu tavu viedokli, tomēr es uz Ņujorku daudz labprātāk brauktu ar kuģi, nevis izmantotu lidma�īnu.

��Tas ir tikai tālab, ka tu jau esi pusmū�ā, ��noteica Emma un papliķēja viņam pa kāju.���Vēl esmu apsolījusi D�ailsam, ka iebrauk�u Beringtonholā un paraudzī�os, vai Mārsdens visu sagatavojis nedēļas nogalei, kad tur ieradīsies D�ailss kopā ar Gvinetu.

��Mārsdens būs pat vairāk nekā gatavs viņus uzņemt.

��Viņam nākamgad jau būs se�desmit, un es zinu, ka viņ� domā par ie�anu pensijā.

��Nebūs viegli atrast viņam aizstājēju,���sacīja Harijs, kad viņi pabrauca garām pirmajai ceļazīmei ar uzrakstu �Bristole�.

��Gvineta nevēlas meklēt viņam aizstājēju. Viņa teic, ka D�ailsam ir laiks dzīvot atbilsto�i divdesmitā gadsimta otrajai pusei.

��Ko tas īsti nozīmē?

��Viņa domā, ka pēc nākamajām vēlē�anām pie varas varētu nākt leiboristu valdība un tādā gadījumā D�ailss gandrīz noteikti kļūtu par ministru. Un viņa grasās sagatavot manu brāli �im uzdevumam, bet tas nozīmē, ka viņu nedrīkst lutināt kalpotāju uzmanība. Gvineta grib, lai nākotnē vienīgie, kas viņam kalpotu, būtu ierēdņi.

��D�ailsam paveicās, ka viņ� iepazinās ar Gvinetu.

��Vai beidzot nebūtu pienācis laiks viņam bildināt to nabaga meiteni?

��Jā, ir gan, ta�u viņ� joprojām nav atguvies no sāpīgās pieredzes ar Vird�īniju, un man liekas, ka viņ� vēl nav īsti gatavs jaunām saistībām.

��Būtu labāk, ja viņ� tomēr saņemtos, jo tik labas sievietes kā Gvineta nemaz negadās bie�i sastapt,���noteica Emma un atkal ieskatījās kartē.

Harijs palielināja brauk�anas ātrumu un apsteidza kravas automobili. � Es vēl nespēju pierast pie domas, ka Sebastjans vairs nav mazs skolas puika.

��Vai esi kaut ko ieplānojis viņa pirmajai nedēļas nogalei mājās?

��Biju nodomājis rīt aizvest viņu uz Grāfistes kriketa laukumu noskatīties, kā Gloster�īra spēlē ar Blekhītu.

Emma iesmējās. � Skatī�anās, kā spēlē komanda, kura vairāk zaudē nekā uzvar, ir noderīga rakstura audzinā�anai.

��Un kādu vakaru nākamajā nedēļā mēs visi varbūt varētu aiziet uz Old Vic teātri, � viņ� piebilda, neņemdams vērā sievas piezīmi.

��Ko tur rāda?

��Hamletu.

��Un kas spēlē princi?

��Kāds jauns aktieris, vārdā Pīters O�Tūls. Sebastjans par viņu teica �īsta �telle�, lai ko tas arī nozīmētu.

��Patie�ām brīni�ķīgi, ka vasarā Sebastjans būs kopā ar mums. Varbūt pirms do�anās uz Kembrid�u vajadzētu viņam par godu sarīkot ballīti? Dot viņam iespēju iepazīties ar meitenēm.

��Meitenēm viņ� varēs atvēlēt laiku vairāk nekā pietiekami. Manuprāt, tas, ka valdība pārtraukusi jaunie�u iesauk�anu armijā, ir kliedzo�a aplamība. Sebastjans varēja kļūt par labu virsnieku, tas iemācītu viņam uzņemties atbildību par citiem cilvēkiem.

��Tu neesi pusmū�a vīrs,���teica Emma, kad viņi iegriezās pievedceļā. ��Tu pavisam noteikti esi aizvēsturisks.

Harijs smiedamies apturēja automa�īnu pie Menorhausas un nopriecājās redzot, ka D�esika sē� uz aug�ējā pakāpiena un viņus gaida.

��Kur Sebastjans?���Tāds bija Emmas pirmais jautājums, kad viņa izkāpa no automa�īnas un cie�i apskāva D�esiku.

��Vakar viņ� neatgriezās no skolas. Varbūt tūdaļ devās uz Beringtonholu un nak�ņoja pie tēvo�a D�ailsa.

��Man likās, ka D�ailss ir Londonā, ��teica Harijs.���Es viņam piezvanī�u un pajautā�u, vai viņi pievienosies mums vakariņās.

Harijs devās aug�up pa kāpnēm un iegāja mājā. Viņ� paņēma klausuli un sastādīja vietējo numuru.

��Mēs esam atgriezu�ies,���viņ� sacīja, izdzirdējis D�ailsa balsi.

��Esi sveicināts, mājās, Harij! Vai labi pavadījāt laiku �tatos?

��Labāk nemaz nevarēja būt. Emma bija īsta zvaigzne.

Man liekas, Feldmens vēlētos viņu sev par piekto sievu.

��Tas varētu dot zināmas priek�rocības,���noteica D�ailss.���Saistības ar tādu cilvēku kā viņ� nekad nav ilgas, un Kalifornijā ir visai maigi laulības �ķir�anas likumi.

Harijs iesmējās. � Jā, starp citu, vai Sebastjans ir kopā ar tevi?

��Nē, nav gan. Mēs kādu laiku neesam tiku�ies. Ta�u esmu pārliecināts, ka nekur tālu viņ� nav noslēpies. Kāpēc tu nesazinies ar skolu un nepavaicā, vai viņ� joprojām ir tur? Piezvani man pēc tam, kad būsi uzzinājis, kur viņ� atrodas. Man ir da�i jaunumi.

��Labi,���Harijs atteica, nolika klausuli un sāka meklēt skolas direktora telefona numuru.

��Neuztraucies, dārgā! Viņ� ta�u vairs nav nekāds skolas puika. To tu man pati nemitīgi atgādini,���viņ� aizrādīja, pamanījis satraukumu Emmas sejā. ��Es esmu pārliecināts, ka visam ir glu�i vienkār�s izskaidrojums.���Harijs piezvanīja uz Bī�kroftu viens, viens, septiņi un, gaidot, līdz kāds pacels klausuli, apskāva sievu.

��Runā doktors Benkss-Viljamss.

��Direktor, te zvana Harijs Kliftons. Man �ēl, ka jātraucē jūs pēc mācību laika beigām, bet es vēlējos pavaicāt, vai jūs zināt, kur varētu būt Sebastjans.

��Man nav ne jausmas, Kliftona kungs. Neesmu viņu sastapis kop� nedēļas sākuma, kad paziņoju viņam par atstādinā�anu.

��Atstādinā�anu?

��Diem�ēl, jā, Kliftona kungs. Man nebija citas izvēles.

��Bet� ko viņ� bija nogrēkojies, lai būtu pelnījis �ādu sodu?

��Vairāki nopietni pārkāpumi, tostarp arī smēķē�ana.

��Un kādi vēl nopietni pārkāpumi?

��Viņ� tika pieķerts savā istabā lietojam alkoholu kopā ar ēdiena izsniedzēju.

��Tas patie�ām bija atstādinā�anas vērts pārkāpums?

��Es būtu pievēris acis uz �o starpgadījumu, jo bija ta�u pēdējā semestra nedēļa, tomēr vainu pastiprināja tas apstāklis, ka jaunie cilvēki bija pilnīgi bez drānām.

Harijs apspieda smieklus un nopriecājās, ka Emma nedzird otru runātāju.

��Kad viņ� nākamajā dienā ieradās manā kabinetā, es viņam paziņoju, ka pēc zināmām pārdomām un apsprie�anās ar viņa internāta vadītāju man nav citas izvēles un ir jāatstādina viņ� no mācībām. Pēc tam es viņam iedevu vēstuli un lūdzu, lai viņ� aizved to jums. Tagad ir skaidrs, ka viņ� to nav izdarījis.

��Bet� kur viņ� varētu būt?���vaicāja Harijs, pirmo reizi �ās sarunas laikā sākdams nopietni uztraukties.

��Nespēju iedomāties. Varu jums vienīgi pateikt, ka internāta pārzinis iedeva viņam tre�ās klases biļeti līdz Templmīdsas stacijai. Un man likās, ka tā būs pēdējā reize, kad viņu satiksim, bet tajā pa�ā pēcpusdienā man vajadzēja doties uz Londonu, lai piedalītos �Veco zēnu� sanāksmē. Biju patiesi pārsteigts, kad sastapu Sebastjanu vilcienā.

��Vai jūs pavaicājāt, kālab viņ� dodas uz Londonu?

��Es to noteikti būtu izdarījis,���bezkaislīgi atteica skolas direktors,���ja vien viņ� nebūtu izsteidzies no vagona, tiklīdz ieraudzīja mani.

��Kāpēc viņam vajadzēja tā rīkoties?

��Laikam jau smēķē�anas dēļ, jo iepriek� es biju viņu brīdinājis, ka vēl viens skolas noteikumu pārkāpums atliku�ajās semestra dienās viņam nozīmēs izslēg�anu. Un viņ� ļoti labi zināja, ka tādā gadījumā es piezvanī�u uz Kembrid�u atbildīgajam ierēdnim. Tiks atsaukta pie�ķirtā stipendija, un studiju vieta vairs nebūs pieejama.

��Vai jūs tā izdarījāt?

��Nē. Par to jums jāpateicas manai sievai. Ja es būtu rīkojies pēc saviem uzskatiem, Sebastjans būtu izslēgts no skolas un zaudētu mācību vietu Kembrid�ā.

��Par smēķē�anu, turklāt pat ne skolas telpās?

��Tas jau nebija vienīgais pārkāpums. Viņ� bija apsēdies pirmās klases vagonā, lai gan viņam nebija naudas tādas biļetes iegādei. Un pirms tam viņ� bija melojis internāta vadītājam, ka taisnā ceļā dosies uz Bristoli. Tas un visi pārējie pārkāpumi pārliecināja mani, ka viņ� nav cienīgs mācīties senajā universitātē. Un es nemaz ne�aubos, ka man nāksies no�ēlot savu iecietību.

��Tā bija pēdējā reize, kad viņu redzējāt?���vaicāja Harijs, pūlēdamies saglabāt mieru.

��Jā, ��atbildēja skolas direktors un nolika klausuli.

Harijs atstāstīja Emmai sarunu, izlaizdams vienīgi vietu, kur nāktos pieminēt ēdienu izsniedzēju.

��Kur viņ� varētu būt?���Emma satraukti vaicāja.

��Vispirms es piezvanī�u D�ailsam un izstāstī�u par notiku�o, pēc tam lemsim, ko iesākt tālāk.���Harijs atkal paņēma telefona klausuli, piezvanīja draugam un gandrīz vārdu pa vārdam atstāstīja sarunu ar skolas direktoru.

D�ailss kādu laiku klusēja. � Nav grūti iztēloties, kas notika Sebastjana prātā, kad viņ� vilcienā sastapa Benksu-Viljamsu.

��Sasodīts, es gan to nevaru!���attrauca Harijs.

��Iedomājies, ka esi viņa vietā, ��teica D�ailss.���Viņ� nosprieda, ka pēc satik�anās Londonas vilcienā ar savu skolas direktoru viņ� noteikti tiks izslēgts no skolas un zaudēs mācību vietu Kembrid�ā. Pieļauju, ka sapratīsi� viņ� baidījās atgriezties mājās, jo nāktos tev un Emmai izstāstīt visu patiesību.

���ī problēma vairs nepastāv. Tagad mums viņ� ir jāatrod un viss viņam jāizstāsta. Ja es tūdaļ pat brauktu uz Londonu, vai varētu palikt Smitskvērā?

��Protams, Harij. Ta�u tam nav nekādas jēgas. Tu labāk paliec Menorhausā pie Emmas. Es do�os uz Londonu, un tad viss arī nokārtosies.

��Jums ar Gvinetu ta�u bija paredzēts pavadīt kopīgu nedēļas nogali. Tu ta�u nebūsi par to aizmirsis?

��Un Sebastjans ir mans māsas dēls, Harij. Tu ta�u nebūsi par to aizmirsis?

��Paldies,���tencināja Harijs.

��Es tev piezvanī�u uzreiz pēc tam, kad bū�u ieradies Londonā.

��Tu sacīji, ka tev ir kaut kādi jaunumi.

��Tas nebija nekas svarīgs. Nu� vismaz ne tik svarīgs kā Sebastjana atra�ana.

Tajā vakarā D�ailss ieradās Smitskvērā, un viņa mājas pārvaldnieks sacīja, ka Sebastjans nav uz turieni nācis.

Telefonsarunā to pastāstījis Harijam, D�ailss piezvanīja Skotlendjarda vadītāja palīgam. �is cilvēks izrādīja patie�ām vērā ņemamu iejūtību, tomēr atgādināja, ka Londonā katru dienu du�iem bērnu tiek izziņoti par pazudu�iem, turklāt daudzi no viņiem pat krietni jaunāki nekā Sebastjans. Pilsētā ar astoņiem miljoniem iedzīvotāju pūliņi atrast vienu puisi līdzinās adatas meklē�anai siena kaudzē. Tomēr viņ� apsolīja, ka izsūtīs brīdinājumus visiem policijas iecirkņiem attiecīgajā rajonā.

Harijs un Emma līdz vēlai naktij palika nomodā. Viņi zvanīja Sebastjana vecmāmiņai Meizijai, viņa krustmātei Greisai, Dīkinsam, Rosam Bjūkenanam, Grifam Haskinsam un pat Peri�as jaunkundzei un vēlējās noskaidrot, vai Sebastjans ar kādu no �iem cilvēkiem ir sazinājies. Nākamajā dienā vairākas reizes Harijs runāja ar D�ailsu, tomēr viņam nebija nekādu jaunumu. �Adata siena kaudzē,� viņ� atkārtoja.

��Kā Emma jūtas?

��Ne pārāk labi. Ar katru stundu ba�as par visļaunāko aug augumā.

��Un D�esika?

��Nav nomierināma.

��Tiklīdz parādīsies kaut kādi jaunumi, es tev nekavējoties zvanī�u.

Nākamajā pēcpusdienā D�ailss piezvanīja Harijam no parlamenta ēkas, lai pavēstītu, ka steidzas uz Pedingtonu satikties ar kādu sievieti, kurai it kā esot ziņas par Sebastjanu.

Harijs un Emma neatgāja no telefona un gaidīja, ka D�ailss piezvanīs stundas laikā. Ta�u viņ� piezvanīja tikai pēc pulksten deviņiem vakarā.

��Saki, ka viņ� ir sveiks un vesels,���lūdza Emma, kad bija izķērusi telefona klausuli Harijam no rokas.

��Viņ� ir sveiks un vesels,���apstiprināja D�ailss.���Tomēr man jāteic, ka �īs laikam ir vienīgās labās ziņas. Sebastjans ir ceļā uz Buenosairesu.

��Ko tu tagad runā? ��Emma nesaprata.���Kālab gan Sebastjanam būtu jābrauc uz Buenosairesu?

��Man nav ne jausmas. Varu tev pateikt vienīgi to, ka Sebastjans atrodas uz tvaikoņa �Dienvidamerika� klāja kopā ar Pedro Martinesu, viņa skolas drauga tēvu.

��Bruno,���noteica Emma.���Vai arī viņ� dodas uz Argentīnu?

��Nē, tas nav iespējams. Es to zēnu sastapu Ītonskvērā.

��Mēs nekavējoties brauksim uz Londonu,���paziņoja Emma.���Un no pa�a rīta varēsim doties pie Bruno.

��Domāju, ka �ajos apstākļos tā nebūs pati gudrākā rīcība,���iebilda D�ailss.

��Kāpēc ne?���Emma noprasīja.

��Ir vairāki iemesli. Un nebūt ne mazākais no tiem ir tas, ka man zvanīja parlamentārais sekretārs sers Elans Redmeins. Viņ� vaicāja, vai mēs varētu ierasties pie viņa Dauningstrītā. Rīt pulksten desmitos no rīta. Neticu, ka tā varētu būt vienkār�a sakritība.

��Labdien, ser Elan,���sveicināja D�ailss, kad viņi tika ieaicināti parlamentārā sekretāra kabinetā. ��Atļaujiet jūs iepazīstināt! �ī ir mana māsa Emma, bet �is ir manas māsas vīrs Harijs Kliftons.

Sers Elans Redmeins sarokojās ar Emmu un Hariju, pēc tam iepazīstināja viņus ar Hjū Spensera kungu.

��Spensera kungs ir finan�u ministra vietnieks,���sers Elans paskaidroja,���un viņa klātbūtnes iemeslu jūs tūdaļ sapratīsiet.

Visi apsēdās pie apaļā galda telpas centrā.

���īs tik�anās iemesls ir ļoti nopietns,���sacīja sers Elans.���Pirms ķer�os pie galvenā, es vēlos jums, Kliftona kungs, sacīt, ka esmu kaislīgs Viljama Vorika cienītājs. Jūsu jaunākā grāmata pa�laik atrodas uz manas sievas naktsgaldiņa, tāpēc man pagaidām nav ļauts to lasīt. Jāgaida, kamēr viņa būs pār�ķīrusi pēdējo lappusi.

��Jūs esat ļoti laipns, ser.

��Un tagad ļaujiet man paskaidrot, kālab tik steidzami vēlējos jūs satikt,���sacīja sers Elans, un viņa balss tonis mainījās.���Gribu apliecināt, Kliftona kungs un kundze, ka par jūsu dēla labklā�anos mēs esam tikpat noraizēju�ies kā jūs, lai gan mūsu intereses ir visai at�ķirīgas no jūsējām. Valdība interesējas par tādu donu Pedro Martinesu. Viņ� ir sildījis ro-

kas tik daudzās kabatās, ka mums vajadzēja izveidot īpa�u nodaļu, lai parūpētos par viņu. Martinesa kungs ir Argentīnas pilsonis, kuram ir dzīvoklis Ītonskvērā, lauku īpa�ums �ilingfordā, trīs pasa�ieru kuģi, polo poniji, kuri izmitināti staļļos Gvardes polo klubā Vindzoras Lielajā parkā, un privāta lo�a Karaliskajā Eskotas hipodromā. Viņ� sezonas laikā vienmēr ierodas Londonā, viņam ir daudz draugu un kompanjonu, kuri tic, ka viņ� ir lielsaimnieks, liellopu audzētājs. Un kāpēc lai viņi tam neticētu? Viņam Argentīnas pampās pieder trīs simti tūksto�i akru zemes un apmēram pieci simti tūksto�i liellopu. �ī joma ienes viņam vērā ņemamus līdzekļus, tomēr ir tikai aizsegs daudz nekrietnākām aktivitātēm.

��Kādām tie�i?���vaicāja D�ailss.

��Runājot bez aplinkiem, ser D�ails, viņ� ir starptautiska mēroga krāpnieks. Konana-Doila radītais ļaunuma iemiesojums doktors Moriartijs, salīdzinājumā ar viņu, izskatās pēc kora zēna. Tagad es pastāstī�u jums mazliet vairāk par �o Martinesa kungu un pēc tam ar prieku atbildē�u uz jautājumiem. Mūsu ceļi pirmo reizi krustojās tūksto� deviņi simti trīsdesmit piektajā gadā, kad es pēc īpa�a norīkojuma strādāju Kara kabinetā. Es atklāju, ka viņam ir darījumi ar Vāciju. Viņam bija cie�as attiecības ar SS vadītāju Heinrihu Himleru, un mums ir zināms, ka vismaz trīs reizes viņ� ir ticies ar Hitleru. Kara laikā viņ� sapelnīja īstu bagātību, piegādājot vācie�iem visda�ādākos izejmateriālus. Un turpināja dzīvot Ītonskvērā.

��Kāpēc jūs viņu nearestējāt?���vaicāja D�ailss.

��Tas neatbilda mūsu mērķiem,���atteica sers Elans.���Mums ļoti vajadzēja noskaidrot viņa kontaktpersonas Lielbritānijā, kā arī to, kas viņiem padomā. Kad beidzās kar�, Martiness atgriezās Argentīnā un turpināja savu liellopu biznesu. Pēc tam, kad sabiedroto karaspēks iesoļoja Berlīnē, viņ� uz Vāciju vairs ne reizi nedevās, bet mūsu valsti apmeklēja visai regulāri un pat sūtīja trīs savus dēlus �ejienes skolās, un pa�laik Anglijā mācās viņa meita.

��Piedodiet, ka jūs pārtraucu,���ierunājās Emma,���ta�u kāda saistība Sebastjanam ar �o cilvēku?

��Tādas nebija, Kliftones kundze, līdz pagāju�ajai nedēļai, kad Sebastjans negaidīti ieradās Ītonskvēra �etrdesmit ceturtajā namā un draugs Bruno uzaicināja viņu tur palikt.

��Es da�as reizes esmu saticies ar Bruno,���sacīja Harijs.

��Un man likās, ka viņ� ir brīni�ķīgs jauns cilvēks.

��Es ne�aubos, ka tie�i tā arī ir,���teica sers Elans.���Un tas Martinesa tēlam tikai pie�ķir papildu pievilcību. Kārtīgs ģimenes cilvēks, kur� mīl Angliju. Lai kā arī būtu, jūsu dēls, otrreiz sastopoties ar donu Pedro Martinesu, ir nevil�us iesaistījies operācijā, kuru mūsu likumsargājo�ās iestādes ir gatavoju�as vairākus gadus.

��Otrreiz?���pārvaicāja D�ailss.

��Tūksto� deviņi simti piecdesmit ceturtā gada astoņpadsmitajā jūnijā, ��stāstīja sers Elans, ieskatījies piezīmēs,���Martiness uzaicināja Sebastjanu uz Bī�kroftārmsu svinēt Bruno piecpadsmito dzim�anas dienu.

��Jūs tik cie�i uzmanāt �o Martinesu?���sacīja D�ailss.

��Tā patie�ām ir,���apstiprināja sers Elans. Viņ� izņēma no dokumentu kaudzes brūnu aploksni, izcēla no tās divas piecu mārciņu banknotes un nolika uz galda.���Un �īs Martinesa kungs jūsu dēlam iedeva piektdienas vakarā.

��Tas ta�u ir daudz vairāk, nekā Sebastjanam piederējis visas viņa dzīves laikā! ��iesaucās Emma.���Mēs viņam katru nedēļu kabatas naudai dodam tikai puskronu.

��Pieņemu, ka Martiness �ādu summu uzskatīja par pietiekamu, lai sagrozītu jaunajam cilvēkam galvu. Un pēc tam viņ� uzaicināja zēnu pievienoties braucienā uz Buenosairesu. Laika posmā, kad jauneklis bija visvieglāk ievainojams.

��Kā jūs ieguvāt �īs divas nejau�i gadīju�ās banknotes, kuras Martiness iedeva manam dēlam?���vaicāja Harijs.

��Tās nav nejau�i gadīju�ās,���pirmo reizi sarunā iesaistījās Spensera kungs.���Aizgāju�o astoņu gadu laikā mēs esam ieguvu�i jau vairāk nekā desmit tūksto�us tādu bankno�u, pateicoties �dro�iem avotiem�, kā tos laikam dēvē policijā.

��Kas ir �ie �dro�ie avoti�? ��uzstāja D�ailss.

��Vai kādreiz esat dzirdējis par SS majoru Bernhardu Krīgeru? � vaicāja Spensers.

Klusums, kas iestājās pēc �iem vārdiem, liecināja, ka nevienam par �o cilvēku nekas nav zināms.

��Majors Krīgers ir attapīgs un gudrs cilvēks. Pirms iestā�anās SS dienestā viņ� bija Berlīnes policijas inspektors, bet galu galā kļuva pat par pretvilto�anas nodaļas vadītāju. Kad Lielbritānija pieteica karu Vācijai, viņ� pārliecināja Himleru, ka nacisti varētu destabilizēt britu ekonomiku, iepludinot mūsu valstī ideāli viltotas piecu mārciņu naudaszīmes. Tikai ar noteikumu, ka viņam ļaus izvēlēties izcilākos meistarus ar naudas vilto�anu saistītajā arodā. �os cilvēkus viņ� ņēma no Zaksenhauzenes koncentrācijas nometnes, kurā pildīja komandanta pienākumus. Viņa lielākais ieguvums bija vilto�anas meistars Solomons Smoļjanovs. Dienējot Berlīnes policijā, �o cilvēku viņ� bija arestējis un nosūtījis uz cietumu pat trīs reizes. Kad komandai bija pievienots Smoļjanovs, Krīgera cilvēki spēja noviltot divdesmit septiņus miljonus piecu mārciņu bankno�u simt trīsdesmit piecu miljonu mārciņu vērtībā.

Harijs aiz cieņas noelsās.

��Ap tūksto� deviņi simti �etrdesmit piekto gadu, kad sabiedroto karaspēks jau tuvojās Berlīnei, Hitlers pavēlēja iznīcināt tehniku, ar kuras palīdzību tika viltota nauda. Un mums nav nekāda pamata neticēt, ka tas arī tika izdarīts. Da�as nedēļas pirms Vācijas kapitulācijas Krīgers tika arestēts, kad mēģināja �ķērsot Vācijas un �veices robe�u. Viņam līdzi bija �emodāns ar viltoto naudu. Divus gadus viņ� pavadīja ieslodzījumā Berlīnē, britu okupācijas zonā. Mēs laikam būtu zaudēju�i interesi par viņu, ja vien Anglijas banka nesāktu celt trauksmi. Viņi mūs informēja, ka Krīgera �emodānā atrastā nauda patiesībā bija īsta. Toreizējais bankas vadītājs apgalvoja, ka britu piecu mārciņu zīmes viltot nav iespējams nevienam, un par pretējo viņ� nebija pārliecināms nekādiem līdzekļiem. Mēs vaicājām Krīgeram, cik �ādu piecu mārciņu bankno�u ir apgrozībā, ta�u viņ� vispirms prasmīgi sāka risināt sarunas par savu iespējamo atbrīvo�anu, kas būtu apmaiņā pret �ādu informāciju. Donu Pedro Martinesu viņ� izmantoja par savu trumpja kārti.���Spensera kungs iedzēra malku ūdens.���Vieno�anās noteica, ka Krīgers tiek atbrīvots, ieslodzījumā izcietis tikai trīs gadus no piespriestajiem septiņiem. Arestants mums pastāstīja, ka Martiness vienojies ar Himleru, ka izvedīs no Vācijas divdesmit miljonus viltotu piecu mārciņu bankno�u, nogādās �o naudu Argentīnā un gaidīs turpmākos rīkojumus. �āds uzdevums nebija grūts cilvēkam, kur� kontrabandas ceļā varēja Vācijā ievest gan tanku, gan krievu zemūdeni. Apmaiņā pret solījumu par vēl vienu gadu saīsināt ieslodzījumu Krīgers pastāstīja, ka Himlers kopā ar citām augstām nacistu amatpersonām, iespējams, pat ar pa�u Hitleru, cerēja izbēgt savam liktenim un nokļūt Buenosairesā. Tur viņi varētu dzīvot bez bēdu, izmantojot Anglijas bankas līdzekļus. Kad kļuva skaidrs, ka ne Himlers, ne viņa līdzgaitnieki Argentīnā tomēr neieradīsies, Martinesa īpa�umā palika divdesmit miljoni viltotu mārciņu. No tām viņam vajadzēja atbrīvoties. Un tas nemaz nebija tik viegls uzdevums. Sākumā es pieņēmu, ka Krīgers �o stāstu ir sacerējis, lai glābtu savu ādu, ta�u gadu gaitā aizvien vairāk un vairāk viltoto bankno�u parādījās tirgū ikreiz, kad Martiness bija Londonā vai viņa dēls Luiss spēlēja kazino Montekarlo, un mēs atskārtām, cik problēma ir nopietna. To pierādīja arī gadījums, kad Sebastjans iztērēja �o piecu mārciņu banknoti veikalā, ta�u pārdevējs pat nenojauta, ka tā nav īsta.

��Pirms diviem gadiem,���iestarpināja sers Elans,���es ar �ēr�ila kungu pārrunāju �o problēmu, pieminot Anglijas bankas nostāju. Viņ� nāca klajā ar ģeniālu ieteikumu, ka visīsākajā laikā jāievie� jaunas piecu mārciņu banknotes. Protams, �āda mēroga pasākums nenotiek vienā naktī. Kad Anglijas banka beidzot paziņoja par jaunu piecu mārciņu bankno�u ievie�anu, Martinesam bija skaidrs, ka palicis pavisam nedaudz laika, lai atbrīvotos no viltotajām naudaszīmēm.

��Un tad �ie āksti no Anglijas bankas paziņoja,���emocionāli turpināja Spensera kungs,���ka visas vecās piecu mārciņu banknotes, kuras bankā tiks iesniegtas līdz tūksto� deviņi simti piecdesmit septītā gada trīsdesmit pirmajam decembrim, tiks nomainītas ar jaunām. Tagad Martinesam atlika vien kontrabandas ceļā ievest savas viltotās banknotes mūsu valstī, kur Anglijas banka priecīgu prātu tās apmainītu pret legālām. Pēc mūsu aprēķiniem sprie�ot, pēdējo desmit gadu laikā Martinesam izdevies atbrīvoties no pieciem līdz desmit miljoniem �ās naudas. Tomēr viņam joprojām ir apmēram astoņi, bet varbūt pat deviņi miljoni Argentīnā. Kad bijām sapratu�i, ka ar bankas nostāju nekas nav darāms, mēs pagāju�ā gada bud�etā iestrādājām papildinājumu ar īpa�u mērķi, proti, apgrūtināt Martinesa uzdevumu. Kop� pagāju�ā gada aprīļa neviens nedrīkst legāli ievest Lielbritānijā vairāk par tūkstoti skaidras naudas. Un nesen viņ� atklāja, ka ne pats, ne arī viņa sabiedrotie nevarēs �ķērsot robe�u, ja muitas ierēdņi nebūs pārbaudīju�i bagā�u.

��Diem�ēl mums joprojām nav skaidrs, kas Sebastjanam darāms Buenosairesā, ��teica Harijs.

��Mums ir iemesls uzskatīt, Kliftona kungs, ka jūsu dēls ir ievilkts Martinesa tīklā, ��paskaidroja Spensers.���Mēs domājam, ka dons Pedro viņu izmantos, lai Anglijā nelegāli ievestu pēdējos astoņus vai deviņus miljonus viltoto bankno�u. Tomēr mēs nezinām, kā tas notiks un kur tas būs.

��Tad jau Sebastjanam draud patie�ām lielas briesmas,���Emma sacīja parlamentārajam sekretāram.

��Gan jā, gan nē, ��atbildēja sers Elans.���Kamēr vien viņ� nezina, kāpēc Martiness viņu sūta uz Buenosairesu, no viņa galvas nenokritīs ne matiņ�. Ja Sebastjans atskārtīs patiesību jau Argentīnā� un, pēc visa sprie�ot, viņ� ir gudrs, attapīgs zēns� mēs nekavējoties nogādāsim viņu dro�ībā uz mūsu valsts vēstniecību.

��Kāpēc jūs to nevarētu izdarīt jau brīdī, kad viņ� izkāps krastā? ��vaicāja Emma.���Mūsu dēls ir daudz vairāk vērts par kaut kādiem desmit miljoniem jebkādās banknotēs,���viņa piebilda un paraudzījās uz Hariju, meklēdama atbalstu.

��Tas liktu Martinesam saprast, ka mums ir zināms par viņa plāniem,���atbildēja Spensers.

��Bet pastāv ta�u risks, ka noteiktos apstākļos Sebastjans var kļūt par upurjēru. Ja, piemēram, jūs vairs nespētu kontrolēt situāciju.

��Nekas tāds neatgadīsies, kamēr vien notikumu gaita ir paredzama. Mēs esam pārliecināti, ka bez jūsu dēla palīdzības Martiness nespēs pārvest �o naudu. Sebastjans ir mūsu iespēja noskaidrot, kā tie�i dons Pedro grasās to paveikt.

��Viņam ir septiņpadsmit gadi,���Emma bezpalīdzīgi noteica.

��Nav daudz jaunāks par jūsu vīru, kad viņ� tika apcietināts par slepkavību, vai par seru D�ailsu, kad viņ� guva vērā ņemamus panākumus sportā.

��Tie ta�u bija pilnīgi citādi apstākļi!���nepiekāpās Emma.

��Bet pretinieki ir tie pa�i,���atteica sers Elans.

��Mēs zinām, ka Sebastjans vēlētos palīdzēt, cik vien tas ir viņa spēkos,���sacīja Harijs un satvēra sievas roku,���bet ne jau tas ir galvenais. Risks ir krietni par lielu.

��Jums, protams, taisnība,���sacīja parlamentārais sekretārs.���Ja sacīsiet, ka vēlaties, lai jūsu dēls tiek aizturēts, tiklīdz izkāps krastā, es nekavējoties do�u tādu pavēli. Bet,���viņ� turpināja, nedodams iespēju Emmai paust piekri�anu,���mums ir plāns. Ja tomēr nebūsiet ar mieru sadarboties, tas būs lemts neveiksmei.���Viņ� gaidīja atskanam iebildumus, ta�u viesi klusēja.����Dienvidamerika� Buenosairesā neieradīsies vēl piecas dienas. Lai plāns izdotos, mums vēl pirms kuģa piestā�anas krastā jānogādā ziņa mūsu valsts vēstniekam.

��Kālab jūs nevarētu viņam piezvanīt?���vaicāja D�ailss.

��Kaut viss būtu tik vienkār�i! Starptautiskajā sakaru centrālē Buenosairesā strādā divpadsmit sievietes. Un Martiness viņām visām maksā. Tas pats attiecas arī uz telegrāfu. Sakarnieku pienākumos ietilpst informācijas plūsmā atlasīt katru sīkumu, kas varētu būt noderīgs Martinesam. Informāciju par politiķiem, baņķieriem, biznesmeņiem, pat par policijas iecerētajām operācijām. Tādējādi viņam rodas iespēja izmantot �o informāciju savā labā un iegūt vēl vairāk naudas. Tikai viņa vārda pieminē�ana telefona sarunā līdzināsies trauksmes zvanam, un viņa dēls Djego saņems �o ziņu jau pēc da�ām minūtēm. Patiesības labad jāteic, ka ir biju�i gadījumi, kad mēs �o situāciju esam izmantoju�i savās interesēs un Martinesam iebaroju�i viltus informāciju. Tomēr �ajā reizē tas ir pārāk riskanti.

��Ser Elan,���ieminējās Spensera kungs,���varbūt pasakiet Kliftona kungam un kundzei, ko esam iecerēju�i, un ļausim viņiem pieņemt lēmumu.

Viņ� iegāja Londonas lidostā un taisnā ceļā devās plāksnītes �Tikai komandai� virzienā.

��Labrīt, kapteini Mej,���sacīja de�urējo�ais virsnieks, kad bija pārbaudījis viņa pasi.���Kurp lidosiet �odien, kungs?

��Uz Buenosairesu.

��Lai jums veiksmīgs lidojums!

Pēc somu pārbaudes viņ� no muitas posteņa devās uz vienpadsmito izeju. �Neapstājieties, neskatieties apkārt, nepievērsiet sev apkārtējo ļau�u uzmanību,� bija instruējis viņu cilvēks, kur� daudz vairāk bija pieradis strādāt ar slepenajiem aģentiem, nevis rakstniekiem.

Pēdējās �etrdesmit astoņas stundas bija aizritēju�as vienā vienīgā rosībā, un Emma, lai arī ļoti negribīgi, beidzot bija piekritusi ļaut Harijam piedalīties operācijā �Pēdējais termiņ��. Un kop� tā laika viņa kājas vairs nebija pieskāru�ās zemei.

Vienu no �īm stundām aizpildīja Lielbritānijas Gaisa flotes kapteiņa formastērpa pielāgo�ana, otru � fotografē�anās viltotajai pasei, trīs stundas � jaunā dzīves stāsta sacerē�ana, ieskaitot arī detaļas par �ķirto sievu un diviem bērniem; jaunāko laiku lidma�īnas kapteiņa pienākumu apguvei tika atvēlētas trīs stundas, informācijas iegaumē�anai par Buenosairesu � viena stunda. Kopīgo vakariņu laikā ar seru Elanu viņa klubā Harijs joprojām uzdeva neskaitāmus jautājumus.

Harijs jau dzīrās doties projām no Atēnas kluba, lai pavadītu bezmiega nakti D�ailsa mājā Smitskvērā, un sers Elans pasniedza viņam biezu mapi, portfeli un atslēgu.

��Pa ceļam uz Buenosairesu izlasiet visu, kas atrodams �ajā mapē, bet pēc tam atdodiet vēstniekam, kur� to iznīcinās. Jums rezervēts numurs Milonga viesnīcā. Mūsu vēstnieks Filips Metjūss jūs gaidīs vēstniecībā sestdien desmitos no rīta. Jūs viņam atdosiet arī �o vēstuli no ārlietu ministra Selvina Loida kunga. Tajā būs izskaidrots, kālab jūs esat ieradies Argentīnā.

Nonācis pie izejas, viņ� uzreiz devās pie de�urējo�ās virsnieces, kas sēdēja pie galdiņa.

��Labrīt, kapteini,���viņa sveicināja, lai gan Harijs vēl nebija paguvis atvērt savu pasi.���Ceru, ka jūsu lidojums būs patīkams.

Viņ� devās ārā, pa trapu iekāpa lidma�īnā un iegāja tuk�ajā pirmās klases salonā.

��Labrīt, kapteini Mej!���sveicināja pievilcīga jauna sieviete.���Mani sauc Anabella Kerika. Es esmu lidojuma pavadone.

Gan uniforma, gan disciplīnas ievēro�ana lika viņam sajusties atkal kā armijā. Tiesa, �ajā reizē pretinieks bija glu�i cits. Vai arī � kā bija sacījis sers Elans � tomēr tas pats?

��Vai drīkstu jūs pavadīt uz jūsu vietu?

��Paldies, Kerikas jaunkundz,���viņ� patencināja, kad tika vests uz salona tālāko galu. Divas tuk�as sēdvietas. Viņ� zināja, ka tikai viena no tām būs aizņemta. Sers Elans nebija no tiem, kuri mēdz paļauties uz nejau�ībām.

��Lidojuma pirmā daļa ilgs aptuveni septiņas stundas,���sacīja pavadone.���Vai atnest jums kādu dzērienu pirms pacel�anās, kapteini?

��Pateicos! Tikai glāzi ūdens, lūdzu.���Viņ� noņēma cepuri un nolika sev blakus uz sēdekļa, pēc tam novietoja portfeli zem sava sēdekļa. Viņ� tika brīdināts to neatvērt, kamēr lidma�īna nebūs pacēlusies gaisā, un lasīt dokumentus vien tādā gadījumā, ja būs pilnīgi dro�s, ka neviens cits nevarēs tajos ieskatīties. Martiness gan nebija pieminēts nevienā no lappusēm. Viņam bija izvēlēts apzīmējums �subjekts�. Pēc da�iem mirkļiem salonā sakāpa arī pārējie pasa�ieri, nākamo divdesmit minū�u laikā viņi ieņēma savas sēdvietas, salika mantas tam īpa�i paredzētajos plauktos virs sēdekļiem, novilka mēteļus, da�i noģērba arī �aketes. Visi iekārtojās, nobaudīja pa glāzei �ampanie�a, aizsprādzēja dro�ības jostas, izvēlējās kādu laikrakstu vai �urnālu un gaidīja, kad atskanēs vārdi: �Runā jūsu kapteinis��

Harijs pasmaidīja, iedomājies, ka lidojuma laikā �im kapteinim piepe�i varētu kļūt slikti un pavadone atsteigtos pie viņa, lai lūgtu palīdzēt. Kā gan viņa reaģētu, ja uzzinātu, ka Harijs ir dienējis uz britu tirdzniecības kuģa un vēl arī Amerikas Savienoto Valstu armijā, bet nekad gaisa spēkos?

Lidma�īna traucās pa skrejceļu. Harijs savu portfeli atvēra tikai tad, kad viņi jau bija pacēlu�ies gaisā un kapteinis bija devis atļauju atsprādzēt dro�ības jostas. Sameklējis biezo mapi, Harijs ķērās pie tās satura studē�anas, glu�i tāpat kā būtu gatavojies eksāmenam.

Dokumenti izrādījās tikpat aizraujo�i kā Iana Fleminga romāns. Vienīgā at�ķirība bija tā, ka Harijs �oreiz bija izraudzīts D�eimsa Bonda lomai. Lappusi pēc lappuses �ķirot, Harija priek�ā izpletās Martinesa dzīve. Pārtraucis lasī�anu pusdienu dēļ, viņ� nevil�us nodomāja, ka Emmai bijusi taisnība � nevajadzēja atļaut, lai Sebastjans paliek iesaistīts jel kādos darījumos ar �o vīru. Risks bija pārmēru augsts.

Ar sievu Harijs bija vienojies, ka tūdaļ vedīs Sebastjanu mājās, ja jutīs, ka pār dēla galvu savelkas pārāk biezi briesmu mākoņi un viņa dzīvība būs apdraudēta. Harijs paraudzījās pa logu. Torīt viņam un Viljamam Vorikam vajadzēja doties uz ziemeļiem, lai uzsāktu grāmatas reklamē�anas braucienu, ta�u viņ� lidoja uz dienvidiem. Viņ� bija ļoti gaidījis tik�anos ar Agatu Kristi Yorkshire Post literārajās pusdienās, tomēr tagad viņ� bija ceļā uz Dienvidameriku un cerēja, ka izdosies izvairīties no tik�anās ar donu Pedro Martinesu.

Harijs aizvēra mapi, ielika to atpakaļ portfelī, paslidināja zem sola un ieslīga snaudā, tomēr �subjekts� no viņa neatkāpās. �etrpadsmit gadu vecumā Martiness bija pametis skolu un kļuvis par mācekli miesnieka veikalā. Pēc da�iem mēne�iem viņ� atlaists kāda nenoskaidrota iemesla pēc. Dodoties projām, viņ� paņēma līdzi vienīgi kautķermeņa sadalī�anas prasmi. Bezdarbnieka dienās �subjekts� pamanījās veikt sīkus likuma pārkāpumus, tostarp arī zādzības un laupī�anas, kā arī aizrāvās ar spēļu automātiem. Visa tā rezultātā viņ� tika apcietināts un se�us mēne�us pavadīja cietumā.

Tur viņ� nonāca vienā kamerā ar kriminālo autoritāti Huanu Delgado, kur� aiz restēm bija pavadījis vairāk gadu nekā brīvībā. Pēc iznāk�anas no cietuma Martiness pievienojās Huana bandai un drīz vien kļuva par vienu no viņa uzticamākajiem palīgiem. Kad Huans kārtējo reizi tika apcietināts un nogādāts aiz restēm, Martinesam bija uzticēta atbildība par viņa noziedzīgo impēriju. Tolaik viņam bija septiņpadsmit gadi, un viņ� bija stingri nostājies uz noziedzības ceļa. Tomēr liktenim patika izspēlēt glu�i negaidītu pavērsienu. Martiness iemīlējās Konsuelā Torresā � operatorē, kura strādāja starptautiskajā telefonu centrālē. Konsuelas tēvs, vietējais politiķis, kur� mērķēja uz Buenosairesas mēra vietu, pilnīgi skaidri lika saprast, ka nevēlas, lai noziedzīgās pasaules pārstāvis kļūtu par viņa znotu.

Konsuela tēva iebildumus neņēma vērā, apprecējās ar Pedro Martinesu un dzemdēja viņam �etrus bērnus, turklāt pat Dienvidamerikā par īsti pareizu uzskatītā secībā � vispirms bija trīs zēni, pēc tam meita. Sievastēva cieņu Martinesam beidzot izdevās iegūt tad, kad viņ� ar prāviem naudas līdzekļiem palīdzēja tam nodro�ināt uzvaru vēlē�anās un nokļū�anu mēra krēslā.

Kad nu sievastēvs laimīgi bija sācis saimniekot municipalitātē, vairs nebija neviena svarīga līguma, kuram Martiness nebūtu pielicis roku. Un alla� ar �divdesmit piecus procentus lielu pakalpojuma maksu�. Tomēr nepagāja ilgs laiks, un Martinesam apnika gan Konsuela, gan vietējie politiķi. Viņ� sāka lūkoties uz Eiropas pusi, kur notieko�ais kar� pavēra nebeidzamas izredzes tiem, kas it kā bija pasludināju�i neitralitāti.

Lai gan Martiness bija nosliecies atbalstīt britus, iespēju viņa nelielo kapitālu pārvērst milzīgā piedāvāja tie�i Vācija. Nacistu re�īmam bija nepiecie�ami draugi, kuri veiktu piegādes. �Subjektam� bija vēl tikai divdesmit divi gadi, kad viņ� pirmo reizi ieradās Berlīnē ar tuk�u pasūtījumu grāmatu. Jau pēc pāris mēne�iem viņ� devās projām ar neskaitāmiem pieteikumiem � sākot ar Itālijā ra�otām caurulēm un beidzot ar grieķu degvielas tankeri. Katru reizi, kad tika slēgts darījums, �subjekts� neaizmirsa piebilst, ka ir tuvos draugos ar SS vadītāju reihsfīreru Henrihu Himleru, turklāt vairākkārt ir personīgi ticies ar pa�u Hitleru.

Nākamos desmit gadus �subjekts� gulēja lidma�īnās, kuģos, vilcienos, autobusos un reiz pat zirga pajūgā, jo viņam nācās ceļot pa pasauli, izpildot vācu klientu pasūtījumus.

Viņa tik�anās ar Himleru kļuva aizvien regulārākas. Kad kar� jau tuvojās beigām un kļuva skaidrs, ka sabiedroto spēku uzvara ir nenovēr�ama, reihsmarka zaudēja vērtību, un SS vadītājs sāka maksāt Martinesam skaidrā naudā � �auksto�ās britu piecu mārciņu banknotēs, kas vēl bija glu�i siltas un tikko nāku�as no viltotāju drukātavas ieslodzīto nometnē. �Subjekts� pēc tam �ķērsoja robe�u un �enēvā �o naudu noguldīja bankā, kur tā tika konvertēta �veicie�u frankos.

Vēl ilgi pirms kara beigām dons Pedro bija uzkrājis īstu kapitālu. Kad sabiedroto karaspēks jau atradās rokas stiepiena attālumā no Vācijas galvaspilsētas, Himlers piedāvāja viņam iespēju, kāda gadās tikai vienu reizi mū�ā. Abi vīri sarokojās, apliecinādami, ka darījums ir noticis, un �subjekts� devās projām no Vācijas ar divdesmit miljoniem viltotu piecu mārciņu naudaszīmēm. Viņam bija pie�ķirta pa�am sava zemūdene un palīgos jauns leitnants no Himlera personiskā kontingenta. �im virsniekam vairs nekad nebija lemts spert kāju uz dzimtās zemes.

Atgriezies Buenosairesā, �subjekts� par piecdesmit miljoniem peso iegādājās kādu panīku�u banku, tur noglabāja savus divdesmit miljonus mārciņu un gaidīja, kad Buenosairesā ieradīsies izdzīvoju�ie nacistu varas pārstāvji, lai saņemtu savus pensijas iekrājumus.

Vēstnieks paskatījās uz telegrāfa aparātu, kas atradās tālākajā kabineta stūrī.

Ziņa bija pienākusi tie�i no Londonas. Ta�u, ņemot vērā norādījumus, viņam nāksies lasīt starp rindām, jo visiem bija skaidrs, ka arī Argentīnas slepenais dienests ir saņēmis tie�i to pa�u ziņojumu savā birojā, kas atrodas tikai simt jardus tālāk.

�Angļu kriketa komandas kapteinis Pīters Mejs �ajā sestdienā pulksten desmitos no rīta Lorda kriketa laukumā atklās testa ma�a pirmo dienu. Man ir divas biļetes uz �o spēli, un es ceru, ka jums varēs pievienoties arī kapteinis Mejs.�

Vēstnieks pasmaidīja. Viņ�, tāpat kā jebkur� angļu skolas puika, labi zināja, ka Lorda kriketa laukumā testa ma�i alla� sākas vienpadsmitos trīsdesmit ceturtdienās. Un Pīters Mejs neatklāj ma�u. Lai gan� Lielbritānija nekad nebija karojusi ar nāciju, kurā spēlē kriketu.

��Vai mēs būtu jau iepriek� tiku�ies, veco zēn?

Harijs ātri aizvēra dokumentu mapi un paraudzījās uz pusmū�a vīrieti, kur� acīmredzami dzīvoja uz kāda cita rēķina. Ar vienu roku viņ� bija pieķēries pie tuk�ā sēdekļa atzveltnes Harijam blakus, bet otrajā turēja sarkanvīna glāzi.

��Diez vai tā varētu būt,���atteica Harijs.

��Es būtu gatavs apzvērēt, ka tomēr esam,���vīrietis sacīja, skatīdamies uz Hariju.���Bet var jau būt, ka esmu jūs sajaucis ar kādu citu.

Vīrietis paraustīja plecus un nedro�ā gaitā devās uz savu vietu salona priek�galā. Harijs atviegloti uzelpoja un jau grasījās atkal atvērt mapi un studēt tālāk Martinesa lietu, kad vīrietis piepe�i pagriezās un lēnām nāca atpakaļ.

��Vai jūs esat slavens?

��Tas nu ir pilnīgi neiespējami.���Harijs iesmējās.���Kā redzat, es esmu pilots. Un tāds esmu bijis jau pēdējos divpadsmit gadus.

��Tātad jūs neesat no Bristoles?

��Nē, ��atteica Harijs, ķerdamies pie savas jaunās dzīves apraksta.���Es esmu dzimis Epsomā un tagad dzīvoju Jūvelā.

��Pēc mirkļa es atcerē�os, kuru jūs man īsti atgādināt.���Jau atkal vīrietis posās atpakaļ uz savu vietu.

Harijs atvēra mapi, bet vīrietis jau nākamajā mirklī atgriezās tre�o reizi, paņēma Harija formas cepuri un iegāzās viņam līdzās krēslā.

��Vai jūs gadījumā nerakstāt grāmatas?

��Nē, ��attrauca Harijs pat vēl striktāk nekā iepriek�. Tajā brīdī parādījās Kerikas jaunkundze ar dzērienu paplāti rokās. Harijs paraudzījās uz jauno sievieti ar skatienu, kas pauda: �Lūdzu, glābiet!�

��Jūs man atgādināt kādu rakstnieku, kur� ir no Bristoles. Lai esmu nolādēts, ta�u nekādi nespēju atcerēties viņa uzvārdu! Vai jūs noteikti apgalvojat, ka neesat no Bristoles?���Vīrietis cie�i paraudzījās uz Hariju un tad iepūta viņam sejā dūmu mākoni.

Tobrīd Kerikas jaunkundze atvēra pilota kabīnes durvis.

��Lidotājam gan laikam ir interesanta dzīve�

��Runā kapteinis. Iespējama turbulence, tālab visi pasa�ieri tiek lūgti atgriezties savās vietās un piesprādzēt dro�ības jostas.

Salonā atkal atgriezās Kerikas jaunkundze un taisnā ceļā devās uz pirmās klases pasa�ieru nodalījuma beigām.

��Atvainojiet, kungs, ka nākas jūs apgrūtināt, bet kapteinis lika visiem pasa�ieriem�

��Jā, es dzirdēju, ko viņ� sacīja,���atbildēja vīrietis un slējās kājās, ta�u vispirms Harija virzienā atkal raidīja biezu dūmu mākoni.���Es tomēr atcerē�os, kuru jūs man atgādināt!���viņ� paziņoja un pēc tam lēnām aizgāja atpakaļ uz savu vietu.

Otrajā ceļojuma posmā Harijs pabeidza lasīt dona Pedro Martinesa lietu.

Pēc kara �subjekts� dzīvoja Argentīnā un nogaidīja, sē�ot uz sava naudas kalna. Himlers pirms Nirnbergas tiesas procesa bija izdarījis pa�nāvību, se�iem viņa rokaspui�iem tika piespriests nāvessods. Vēl astoņpadsmit citi saņēma cietumsodu, tostarp arī majors Bernhards Krīgers. Neviens neklaudzināja pie dona Pedro durvīm un nepieprasīja savu apdro�inā�anas naudu.

Harijs pār�ķīra lappusi un saprata, ka nākamā nodaļa veltīta �subjekta� ģimenei. Viņ� brīdi atpūtās un tad turpināja lasī�anu.

Martinesam bija �etri bērni. Pirmdzimtais Djego tika izslēgts no Herovas par to, ka bija piesējis kādu jauno skolēnu pie zvērojo�i karsta radiatora, un atgriezās dzimtenē, neieguvis izglītību. Tur viņ� pievienojās savam tēvam un pēc trim gadiem ar izcilību ieguva grādu kriminālajās nodarbēs. Lai gan Djego mēdza valkāt laba drēbnieka pa�ūtus smalki svītrotus uzvalkus, lielākoties viņam tomēr būtu vajadzējis ģērbties cietumnieka tērpā, ja vien tēva algu sarakstā nebūtu atrodami neskaitāmi daudzu tiesne�u, policistu un politiķu uzvārdi.

Viņa otrais dēls Luiss no zēna glu�i viegli pārtapa par bagātu izpriecu meklētāju � pēc tam, kad vienu vasaru brīvdienas bija pavadījis Rivjērā. Tagad viņ� lielāko laika daļu pavadīja Montekarlo pie ruletes galdiem, izmantojot sava tēva piecu mārciņu banknotes un tādējādi mēģinot tās pārvērst citā valūtā.

Katru reizi, kad Luisam kabatā ieplūda Monako franki, tie ātri vien atrada ceļu uz dona Pedro kontu �enēvas bankā. Tomēr veco Martinesu joprojām kaitināja tas, ka lielāku peļņu no �ādām operācijām guva kazino, nevis viņ�.

Tre�ais dēls Bruno nebija kauls no viņa kaula, jo daudz vairāk īpa�ību bija pārmantojis no mātes nekā no sava samaitātā tēva. Tomēr Martiness labprāt draugiem atgādināja, ka viņa dēls septembrī uzsāks mācības Kembrid�ā.

Par ceturto bērnu � meitu Mariju Teresu � daudz ziņu nebija. Viņa joprojām mācījās Roudīnas skolā un visas brīvdienas pavadīja kopā ar savu māti.

Harijs pārtrauca lietas materiālu studē�anu, kad Kerikas jaunkundze atnesa viņam vakariņas, ta�u arī maltītes laikā domas par to nolādēto vīru nekādi nevēlējās pazust no prāta.

Pēckara gados Martiness nodarbojās ar savas bankas kapitāla papildinā�anu. Fermeriem draudzīga ģimenes banka pārvaldīja kontus, ko atvēra fermeri, kuriem piederēja zeme, ta�u nebija skaidras naudas. Martinesa metodes bija skarbas, toties efektīvas. Viņ� fermeriem aizdeva naudu pret nesamērīgi lieliem procentiem, tādēļ beigās parādnieki aizņēmumu dzēsa, atvēlot bankai zemes platību.

Ja klients nespēja bankā ieskaitīt ceturk�ņa maksu, viņam tika nosūtīts dokuments par to, ka tiks zaudētas tiesības izpirkt ķīlu zīmi. Tika dots arī deviņdesmit dienu ilgs laiks, lai nokārtotu atliku�o parādu. Ja klientam to izdarīt nebija pa spēkam, un visbie�āk tie�i tā arī bija, banka konfiscēja klientam piedero�ās platības un pievienoja tās jau tāpat milzīgajam Martinesa īpa�umam. Ja kāds iedro�inājās �ēloties, tad viņu drīzumā apciemoja Djego un veica �ā cilvēka sejas īpa�u korekciju. Tas Martinesam iznāca daudz lētāk un krietni efektīvāk nekā advokātu algo�ana.

Augļotāja un liellopu audzētāja Martinesa labo tēlu, kuru viņ� tik cītīgi pūlējās uzturēt Londonā, bojāja tikai viņa sieva Konsuela, kas tomēr bija nonākusi pie secinājuma, ka viņas tēvam jau no pa�a sākuma bijusi taisnība, un iesniegusi tiesā prasību par laulības �ķir�anu. Process norisinājās Buenosairesā, un Londonā Martiness visiem jautātājiem stāstīja, ka diem�ēl Konsuela nomirusi no vē�a. Un tad jau vairs nebija jābaidās no kādu apkaunojo�u sīkumu nāk�anas atklātībā, jo visam pāri pletās sabiedrības līdzjūtība.

Pēc tam, kad Konsuelas tēvam neizdevās atkārtoti kļūt par mēru � Martiness bija atbalstījis opozīcijas kandidātu �, viņa pārcēlās uz dzīvi kādā mazā ciematā netālu no Buenosairesas. Senjora saņēma ikmēne�a pabalstu, kur� nebija tik liels, lai viņa varētu atļauties bie�i doties uz galvaspilsētu iepirkties, nemaz jau nerunājot par iespēju ceļot uz ārzemēm. Par lielu apbēdinājumu Konsuelai, tikai viens no viņas dēliem izrādīja interesi par māti un sazinājās ar viņu, ta�u zēns dzīvoja Anglijā.

Sava nodaļa Harija dokumentu mapē bija atvēlēta vīram, kur� nepiederēja pie Martinesa ģimenes. Tas bija Karls Ramiress. �Subjekta� virssulainis un cilvēks, kur� veic da�ādus citus pienākumus. Lai gan Ramiresam bija Argentīnas pase, viņ� ļoti līdzinājās Karlam Otto Lunsdorfam, kur� tūksto� deviņi simti trīsdesmit sestajā gadā startēja Olimpiskajās spēlēs vācu cīkstoņu komandas sastāvā, vēlāk kļuva par SS leitnantu un specializējās apcietināto nopratinā�anā. Ramiresa dosjē bija gandrīz tikpat iespaidīgs kā pa�am Martinesam, un pavisam noteikti ziņas bija nāku�as no viena avota.

Kerikas jaunkundze novāca traukus un piedāvāja kapteinim Mejam brendiju un cigāru. No �ā piedāvājuma viņ� pie-

klājīgi atsacījās, tomēr pateicās par gadījumu ar turbulenci. Viņa pasmaidīja.

��Tā neizrādījās tik nopietna, kā bija paredzējis kapteinis,���viņa teica, slēpdama smaidu.���Viņ� palūdza, lai informēju jūs, ka tiekat aicināts uz mūsu autobusu, ja esat apmeties Milonga viesnīcā. Tādējādi jūs noteikti varēsiet izvairīties no Boltona kunga.���Harijs iepleta acis.���Tā vīrie�a no Bristoles, kur� ir pilnīgi pārliecināts, ka jau iepriek� ir ar jums sastapies.

Harijs nevarēja nepamanīt, ka pavadone vairākkārt uzmet skatienu viņa kreisajai rokai. Smalkā, gai�ā svītriņa uz pirksta skaidri liecināja par noņemtu laulības gredzenu. Kapteinis Pīters Mejs no savas sievas End�elas bija �ķīries jau vairāk nekā divus gadus. Viņiem bija divi bērni. Desmitgadīgais D�ims, kur� cerēja reiz mācīties Epsomas koled�ā, un astoņus gadus vecā Sallija, kurai piederēja pa�ai savs ponijs. Viņam līdzi pat bija fotogrāfija, lai savus vārdus apstiprinātu. Savu gredzenu Harijs īsi pirms do�anās projām bija atdevis Emmai, lai noglabā dro�ā vietā. Citādu rīcību viņa nebūtu atbalstījusi.

��Londona vēlas, lai norunāju tik�anos ar kapteini Meju rīt desmitos no rīta,���teica vēstnieks.

Viņa sekretāre to atzīmēja dienu plānotājā. � Vai man nepiecie�ams apkopot kādas piezīmes par kapteini Meju?

��Nē, jo man nav ne mazākās nojausmas, kas viņ� tāds ir un kālab Londonas amatpersonas vēlas, lai es ar viņu satiktos. Tikai atvediet viņu uz manu kabinetu, tiklīdz viņ� būs ieradies.

Harijs pagaidīja, līdz pēdējais pasa�ieris bija izkāpis no lidma�īnas, un tad pievienojās komandai. Pēc bagā�as pārbaudes viņ� izgāja no lidostas un pamanīja minibusu, kas gaidīja ietves malā.

Tā vadītājs Harija somu ielika bagā�as nodalījumā, bet pats Harijs iekāpa autobusā, kur viņu priecīgi sveica Kerikas jaunkundze.

��Vai drīkstu jums pievienoties?���viņ� vaicāja.

��Jā, protams,���viņa atvēlēja un pavirzījās tālāk, lai atbrīvotu vietu.

��Mani sauc Pīters,���viņ� sacīja, kad abi sarokojās.

��Anabela. Kas jūs atvedis uz Argentīnu?���viņa vaicāja, kad autobuss jau bija ceļā uz pilsētu.

���eit strādā mans brālis Diks. Mēs neesam redzēju�ies jau pārāk ilgus gadus, tādēļ es nolēmu, ka man jāpapūlas. �ī būs viņa �etrdesmitā dzim�anas diena.

��Jūsu vecākais brālis?���noteica Anabela un pasmaidīja.

��Ar ko viņ� nodarbojas?

��Viņ� ir mehānikas in�enieris un jau piecus gadus strādā projektā �Paranas dambis�.

��Nekad neesmu par tādu dzirdējusi.

��Pilnīgi iespējams. Tas atrodas kaut kādā nekurienes vidū.

��Tad jau viņam būs jāpiedzīvo kaut kas līdzīgs kultūr�okam, kad viņ� ieradīsies Buenosairesā, jo tā ir viena no viskosmopolitiskākajām pilsētām pasaulē. Un pavisam noteikti tā ir mana iemīļotākā apstā�anās vieta.

��Cik ilgi jūs tur paliksiet �ajā reizē? ��Harijs ievaicājās, vēlēdamies mainīt sarunas tematu, iekams viņa zinā�anas par izdomāto ģimeni būtu izsīku�as.

���etrdesmit astoņas stundas. Vai jūs pazīstat Buenosairesu, Pīter? Ja ne, jums noteikti būs ļoti interesanti.

��Nē, Buenosairesā es esmu pirmo reizi,���atbildēja Harijs. Pagaidām viss izdevās ideāli.

�Visu laiku koncentrējieties,� sers Elans bija brīdinājis. �Pretējā gadījumā viegli var iekrist.�

��Kādā mar�rutā jūs parasti lidojat?

��Transatlantiskie reisi. Ņujorka, Bostona, Va�ingtona.���Kāds cilvēks no Ārlietu ministrijas, kura vārdu Harijs nezināja, bija ieteicis �ādu variantu, jo tika ietvertas trīs pilsētas, kuras Harijs bija apmeklējis savas grāmatas reklamē�anas braucienā.

��Izklausās jautri. Bet Buenosairesā noteikti izbaudiet arī kaut ko no �ejienes nakts dzīves! Argentīnie�i prot panākt, ka jenkiji izskatītos konservatīvi.

��Vai varat ieteikt kādu konkrētu vietu, kurp man būtu vērts aizvest savu brāli?

���Ķirzakā� ir vislabākie tango dejotāji, bet man ir sacīts, ka vislabākā virtuve ir �Majestātiskajā�. Diem�ēl pati es nekad neesmu tur bijusi. Mūsu lidma�īnas komanda parasti iet uz �Matadora klubu�, kas atrodas Neatkarības avēnijā. Ja jums un jūsu brālim būs laiks, esat laipni aicināti mums pievienoties.

��Paldies,���teica Harijs, kad autobuss apstājās pie viesnīcas.���Turē�u jūs pie vārda.

Viņ� aiznesa Anabelas ceļasomu uz viesnīcu.

���ī vieta ir lēta un jauka,���viņa sacīja, kamēr abi piereģistrējās.���Ja gribat nomazgāties vannā, ta�u nevēlaties gaidīt, līdz sasils ūdens, tad labāk �o darbiņu atstājiet uz vēlu nakti vai arī izdariet no pa�a agra rīta,���viņa vēl piebilda, kad abi iekāpa vienā no liftiem.

Ceturtajā stāvā Harijs atvadījās no Anabelas, izkāpa vāji apgaismotā gaitenī un devās uz �etri simti se�desmit devīto numuru. Un atklāja, ka istaba nav neko daudz labāka par gaiteni. Telpas vidū atradās milzīga divguļamā gulta, no krāna pilēja brūnas ūdens lāses, uz dvieļu pakaramā bija viens vienīgs sejas dvielis. Uz plāksnītes uzrakstītā informācija vēstīja, ka vannas istaba atrodas gaiteņa galā. Harijs atcerējās sera Elana vārdus: �Mēs rezervējām jums numuru tādā viesnīcā, kurā Martinesa vīri nespertu savu kāju.� Tagad Harijs skaidri saprata iemeslu. �ai vietai par mened�eri bija vajadzīga viņa māte, un vislabāk būtu, ja viņa pie �ī pienākuma būtu ķērusies jau vakar.

Harijs noņēma savu formas cepuri un apsēdās uz gultas malas. Ļoti gribējās piezvanīt Emmai, bet sers Elans bija nepārprotami piekodinājis � nekādu telefona zvanu, nekādu naktsklubu, nekādu ekskursiju pa pilsētu, nekādas iepirk�anās. Pat no viesnīcas nedrīkstēja iziet ātrāk par brīdi, kad jādodas pie vēstnieka. Viņ� iecēla kājas gultā un atlaidās uz spilvena. Domas vijās ap Sebastjanu, Emmu, seru Elanu, Martinesu, �Matadoru klubu�� Kapteinis Mejs ieslīga miegā.

Pamodies Harijs vispirms ieslēdza lampiņu, kas atradās pie gultas, un paskatījās pulkstenī. Divi un divdesmit piecas minūtes pēc pusnakts. Sapratis, ka gulējis drēbēs, viņ� klusi nosodījās.

Harijs strauji piecēlās, piegāja pie loga un paraudzījās uz pilsētu. Sprie�ot pēc satiksmes trok�ņiem un mirgojo�ajām gaismām, naktsmiers tai nebija ne prātā. Viņ� aizvilka aizkarus, noģērbās, ierāpās atpakaļ gultā un cerēja, ka atkal ātri aizmigs. Ta�u domas par Martinesu, Sebastjanu, Emmu, D�ailsu, seru Elanu un D�esiku to neļāva. Jo vairāk viņ� pūlējās atslābināties un aizgainīt visus no prāta, jo uzstājīgāk viņi atgriezās un pieprasīja uzmanību.

Puspiecos no rīta Harijs jau gandrīz padevās un sprieda, ka vajadzētu nomazgāties vannā, ta�u piepe�i viņu pieveica miegs. Pamodies viņ� izlēca no gultas un atvilka aizkarus. Rīta saules stari jau slacīja pilsētu. Pulkstenis rādīja desmit pāri septiņiem. Viņ� sajutās netīrs, un doma par ilgu, patīkamu mazgā�anos karstā vannā lika viņam pasmaidīt.

Viņ� centās atrast kādu peldmēteli, ta�u viesnīca bija sarūpējusi vien plānu dvieli un nelielu ziepju gabaliņu. Harijs izgāja gaitenī un devās līdz vannas istabai. Uz durvju roktura bija uzkarināta zīme �Aizņemts�. Harijs dzirdēja, ka iek�ā kāds �ļakstinās ar ūdeni, un nolēma pagaidīt, lai neviens nepagūtu ieņemt viņa vietu rindā. Kad apmēram pēc divdesmit minūtēm durvis beidzot atvērās, Harijs aci pret aci atradās ar vīrieti, kuru bija cerējis nekad mū�ā vairs nesatikt.

��Labrīt, kapteini!���Boltons sveicināja, durvīs aizstādamies priek�ā Harijam un nedodams iespēju ieiet vannas istabā.

��Labrīt, Boltona kungs,���Harijs atņēma sveicienu un centās aizspraukties vīrietim garām.

��Ne tik strauji, veco zēn,���vīrietis teica.���Būs nepiecie�ams stundas ceturksnis, lai no vannas izplūstu ūdens un pēc tam vēl piecpadsmit, lai to atkal piepildītu.���Harijs neatbildēja, jo cerēja, ka Boltons uztvers klusē�anu kā mājienu un dosies projām. Tā nenotika.���Jūsu ideālais dubultnieks,���uzstājīgais nekauņa sacīja,���raksta detektīvromānus. Dīvainākais ir tas, ka es atceros, kā sauca to detektīvu. Viljams Voriks. Bet, sasodīts, autora uzvārdu es nekādi nespēju atcerēties! Lai gan mēles galā ir.

Kad bija dzirdams, kā pēdējās ūdens straumītes iztek no vannas, Boltons negribīgi pakāpās malā un beidzot ļāva Harijam iekļūt vannas istabā.

��Lai gan mēles galā ir,���ejot pa gaiteni, Boltons atkārtoja.

Harijs aizvēra un aizslēdza durvis. Viņ� tikko bija paguvis atgriezt ūdens krānu, kad pie durvīm atskanēja klaudzinā�ana.

��Cik ilgi jūs tur paliksiet?

Beidzot vannā bija pietiekami daudz ūdens, lai varētu tajā iekāpt. Aiz durvīm Harijs dzirdēja sarunājamies divus cilvēkus. Vai varbūt pat trīs?

Ziepju gabaliņ� neticami ātri tika izlietots, un noslaucīties viņam arī kārtīgi neizdevās, jo dvielis bija neiedomājami mazs un gandrīz tūdaļ kļuva nepatīkami slapj�.

Viņ� atvēra durvis un aiz tām ieraudzīja rindā neapmierinātus viesnīcas iemītniekus, bet pūlējās nedomāt par to, cikos pēdējais no viņiem būs gatavs doties uz brokastīm. Kerikas jaunkundzei bija taisnība � vajadzēja iet mazgāties, kad viņ� pamodās pusnaktī.

Atgriezies savā istabā, Harijs veikli noskuvās un apģērbās. Piepe�i viņ� atskārta, ka neko nav ēdis kop� maltītes lidma�īnā. Viņ� aizslēdza numuru, ar liftu nobrauca pirmajā stāvā un pāri vestibilam devās uz brokastu telpu. Pirmais cilvēks, kuru Harijs tur pamanīja, bija Boltons, kas sēdēja viens pats un zieda marmelādi uz grauzdiņa. Harijs pagriezās un ātri devās projām, iedomājies par apkalpo�anu numurā, ta�u �ai idejai bija ļoti īss mū�s. Tik�anās ar vēstnieku bija paredzēta tikai desmitos, un Harijs no savām piezīmēm zināja � lai aizietu uz vēstniecību, viņam būs nepiecie�amas desmit vai piecpadsmit minūtes. Harijs labprāt dotos īsā pastaigā un uzmeklētu kādu kafejnīcu, ta�u sera Elana instrukcijas strikti liedza jelkādu lieku parādī�anos uz ielas. Tomēr Harijs nolēma no viesnīcas iziet nedaudz agrāk un ļoti lēnā solī. Viņ� apmierināti secināja, ka Boltons neuzglūn ne vestibilā, ne liftā, ne arī gaitenī, tālab pamest viesnīcu izdevās, atkārtoti nesastopot �o cilvēku.

Trīs kvartālus uz labo pusi, pēc tam vēl divus pa kreisi, un tad viņam vajadzēja nonākt Maija laukumā. Vismaz tā apgalvoja tūrisma ceļvedis. Pēc desmit minūtēm izrādījās, ka tā bijusi taisnība. Karogu mastos plīvoja Apvienotās Karalistes karogi, un Harijam atlika vien nobrīnīties, kāpēc tā.

Viņ� pārgāja pāri ielai, kas nemaz nebija tik viegli izdarāms � pilsēta lepojās ar to, ka tajā nav luksoforu. Pēc tam viņ� pa Konstitūcijas avēniju devās uz priek�u, brīdi pakavēdamies pie statujas, kas attēloja cilvēku, uzvārdā Estrada. Vēl pēc divsimt jardiem viņam vajadzēja nonākt pie dzelzī kaltiem vārtiem, uz kuriem būs karaliskais ģerbonis.

Pie vēstniecības Harijs bija ieradies deviņos trīsdesmit trijās minūtēs. Viens aplis pa kvartālu. Deviņi �etrdesmit trīs.

Vēlreiz. Pat vēl lēnāk. Deviņi piecdesmit se�as. Beidzot viņ� iegāja pa vārtiem, �ķērsoja oļiem klāto pagalmu, pieveica kādu duci pakāpienu, un tad jau sargi viņam atvēra milzīgas dubultdurvis. Medaļas pie viņu formastērpiem liecināja, ka arī �ie cilvēki piedalīju�ies nesenajā karā. Teksasas reind�eru leitnants Harijs Kliftons labprāt būtu apstājies un ar viņiem parunājies. Tikai ne tajā dienā. Kad Harijs devās sekretāres galda virzienā, jauna sieviete panācās uz priek�u un vaicāja: � Vai jūs esat kapteinis Mejs?

��Jā, esmu.

��Mani sauc Bekija �ova. Es esmu vēstnieka privātsekretāre, un viņ� lūdza, lai pavadu jūs uz viņa kabinetu.

��Paldies,���atteica Harijs un sekoja sievietei pa sarkano paklāju līdz pat gaiteņa galam, kur viņa apstājās pie iespaidīgām durvīm, klusi pieklauvēja un, negaidot atbildi, iegāja iek�ā. Visas Harija ba�as par to, ka vēstnieks varbūt viņu nemaz negaida, izrādījās pilnīgi nepamatotas.

Harijs iegāja pla�ā, elegantā telpā un ieraudzīja vēstnieku, kur� sēdēja pie rakstāmgalda, kas bija novietots pretī lieliem pusapļa formas logiem. Ekselence Filips Metjūss bija neliela auguma vīrietis ar stūrainu zodu. Likās, ka �is cilvēks teju izstaro enerģiju. Viņ� piecēlās un ātriem soļiem devās sveikt apmeklētāju.

��Cik patīkami jūs satikt, kapteini Mej!���vēstnieks sacīja un cie�i paspieda Harijam roku.���Vai jūs vēlētos kafiju un arī kādu ingvera cepumu?

��Ingvera cepumu,���atkārtoja Harijs.���Jā, lūdzu.

Metjūss pamāja ar galvu, un viņa sekretāre veikli izgāja no kabineta, aiz sevis aizvērdama durvis.

��Un tagad man nāksies pret jums būt pilnīgi atklātam, veco zēn,���sacīja Metjūss, vedinādams Hariju pie ērtiem krēsliem, kuri bija novietoti tā, lai būtu labi saskatāms rūpīgi koptais vēstniecības zāliens un ro�u dobes tajā. Tādas ainavas aiz loga bija raksturīgas dienvidaustrumu Anglijā un

Londonas tuvumā. � Man nav ne mazākās nojausmas, kālab bija nepiecie�ama mūsu tik�anās. Zinu tikai to, ka parlamentārais sekretārs vēlējās, lai es nekavējoties ar jums satiekos. Tātad lieta ir patie�ām nopietna. Viņ� nav no tiem cilvēkiem, kuri mēdz velti tērēt kāda cita laiku.

Harijs izņēma no �aketes kabatas aploksni un pasniedza vēstniekam kopā ar biezo mapi.

��Daudz �ādu vēstuļu man nav nācies saņemt,���teica viņa ekselence, aploksnes aizmugurē paskatījies uz zīmogu ar ģerboni.

Atvērās durvis. Ienāca Bekija, nesdama paplāti ar kafijas traukiem un cepumiem, un nolika to uz galdiņa starp abiem vīrie�iem. Vēstnieks atplēsa un izlasīja vēstuli, ta�u neteica ne vārda, kamēr Bekija nebija izgājusi no kabineta.

��Man likās, ka par donu Pedro Martinesu vairs neuzzinā�u neko jaunu, bet izskatās, ka jūs pierādīsiet man pretējo. Varbūt tad sāciet no pa�a sākuma, kapteini Mej.

��Mani sauc Harijs Kliftons,���viņ� ierunājās, tad pēc divām izdzertām kafijas tasēm un se�iem apēstiem cepumiem paskaidroja, kālab apmeties Milonga viesnīcā un nav drīkstējis piezvanīt savam dēlam, lai paskaidrotu, kāpēc viņam nekavējoties jāatgrie�as Anglijā.

Metjūsa atbilde pārsteidza Hariju. � Vai zināt, Klifton? Ja es būtu saņēmis pavēli iznīcināt Martinesu, tad izpildītu to ar patiesu prieku. Es nespēju ne iztēloties, cik daudzu cilvēku dzīvi viņ� ir izpostījis!

��Un es baidos, ka nākamais �ajā sarakstā varētu būt mans dēls.

��Tikai ne tādā gadījumā, ja man �ajā lietā būs savs vārds sakāms. Mūsu pirmā prioritāte acīmredzot ir saistīta ar jūsu dēla dro�ību. Otrā� nojau�u, ka seram Elanam ne mazāk būtiskā� ir noskaidrot, kā Martiness grasās izvest tik vērā ņemamu summu no valsts. Tātad, pēc sera Elana domām����Vēstnieks ieskatījās vēstulē. ��Jūsu dēls varētu būt tas cilvēks, kur� noskaidros, kā dons Pedro ieplānojis to izdarīt. Vai tā varētu būt?

��Jā, ser. Tomēr Sebastjans to nevarēs izdarīt, ja man neizdosies ar viņu parunāt tā, lai par to netaptu zināms Martinesam.

��Saprotu.���Metjūss atlaidās krēslā, aizvēra plakstus un salika kopā plaukstas gandrīz kā lūg�anā. ��Mēs izstrādāsim kādu viltību,���viņ� sacīja, neatvēris acis.���Piedāvāsim Martinesam kaut ko tādu, kas nav nopērkams par naudu.

Vēstnieks pielēca kājās, steidzīgiem soļiem �ķērsoja kabinetu, piegāja pie loga un sāka raudzīties uz zālienu, kur vairāki viņa padotie bija aizņemti ar gatavo�anos dārza viesībām.

��Jūs teicāt, ka Martiness un jūsu dēls Buenosairesā ieradīsies tikai rīt?

��Tvaikonis �Dienvidamerika� ostā ienāks se�os no rīta.���Es ne�aubos, ka jums zināms par ieplānoto princeses Mārgaretas oficiālo vizīti.

��Tad tālab Maija laukumā bija tik daudz Anglijas karogu!

��Viņas karaliskā augstība pie mums viesosies tikai �etrdesmit astoņas stundas.���Vēstnieks pasmaidīja.���Princeses Mārgaretas vizīte vainagosies ar dārza viesībām, ko mēs rīkosim viņai par godu pirmdienas pēcpusdienā. Uz tām tiks ielūgti Buenosairesas lielie un varenie. Martinesa lūgto viesu sarakstā nav, ņemot vērā acīmredzamus iemeslus, tomēr viņ� neskaitāmas reizes ir uzskatāmi licis saprast, cik ļoti vēlētos �ādu uzaicinājumu saņemt. Tagad, lai mans plāns izdotos, mums jārīkojas un ļoti steidzīgi.

Metjūss apcirtās apkārt un nospieda pogu, kas atradās zem viņa rakstāmgalda. Jau pēc da�iem mirkļiem atkal ieradās �ovas jaunkundze, un �oreiz viņai rokā bija plan�etmape un pildspalva.

��Es gribu, lai nosūtāt donam Pedro Martinesam ielūgumu uz pirmdienas karaliskajām dārza viesībām.���Ja arī sekretāre bija pārsteigta, tad to nekādi neizrādīja.���Un vienlaikus vēlos viņam nosūtīt arī vēstuli.���Vēstnieks aizvēra acis, un bija skaidri redzams, ka prātā viņ� pārskata �ās vēstules tekstu.���Dārgais don Pedro! Man ir liels prieks� nē� īpa�s prieks pievienot ielūgumu uz vēstniecības rīkotajiem dārza svētkiem, kuros mēs būsim īpa�i� Nē, nē! Es jau tikko lietoju �o vārdu! Sevi�ķi pagodināti ar Viņas Majestātes princeses Mārgaretas klātbūtni. Nākamajā rindkopā. Kā redzēsiet, �is ielūgums domāts Jums un vēl kādam viesim. Nevēlos Jums neko ieteikt, bet varbūt Jūsu tuvākajās aprindās ir kāds anglis, kur� varētu ierasties kopā ar Jums. Manuprāt, Viņas Karaliskajai Augstībai tas varētu �ķist atbilstīgi. Gaidu tik�anos ar Jums, Jūsu� un tā tālāk un tā joprojām. Vai izklausījās gana pompozi?

��Jā, ��atbildēja �ovas jaunkundze un pamāja ar galvu.

��Un, �ovas jaunkundz, es to parakstī�u, tiklīdz jūs būsiet to uzdrukājusi. Parūpējieties, lai �ī vēstule un ielūgums nekavējoties tiek nogādāti uz viņa biroju. Tā, lai tie atrastos uz viņa rakstāmgalda, kad viņ� ieradīsies nākamajā rītā.

��Kādu datumu man rakstīt, ser?

��Saprātīga pieeja,���uzslavēja vēstnieks un ieskatījās kalendārā, kas atradās uz viņa rakstāmgalda.���Kādā datumā jūsu dēls izbrauca no Anglijas, kapteini Mej?

��Pirmdienā, desmitajā jūnijā, ser.

Vēstnieks atkal ieskatījās kalendārā. � Rakstiet septīto. Vēlo piegādi alla� varam norakstīt uz pasta rēķina. Tā dara visi. � Viņ� apklusa un neteica vairs ne vārda, kamēr sekretāre nebija aizgājusi. � Tā, Kliftona kungs, tagad es jums izstāstī�u, ko esmu iecerējis.

To, kā Sebastjans kopā ar Martinesu nākamajā rītā nokāpa no tvaikoņa klāja, Harijs savām acīm neredzēja, ta�u Bekija �ova gan. Vēlāk viņa Harijam uz viesnīcu piegādāja ziņu ar apstiprinājumu, ka viņi patie�ām ir ieradu�ies, un lūdza, lai Harijs pulksten divos nākamajā dienā, stundu pirms noteiktā dārza viesību sākuma, būtu Doktora Luisa Agotes ielā pie vēstniecības sānu ieejas.

Harijs sēdēja uz gultas malas un prātoja, vai vēstniekam izrādīsies taisnība un Martiness uzķersies uz viņam pasviestā āķa.

��Kad �is ielūgums tika atsūtīts?���Martiness kliedza, pacēlis kartīti gaisā.

��To vakar no rīta personīgi piegādāja kāds vēstnieka padotais,���atbildēja sekretāre.

��Tas nemaz neizskatās pēc britiem. Viņi nemēdz ielūgumus izsūtīt tik vēlu,���Martiness aizdomīgi noteica.

��Mums piezvanīja vēstnieka privātsekretāre un atvainojās. Viņa sacīja, ka no mums nebija saņēmu�i apstiprinājumu par iera�anos un nospriedu�i, ka iepriek�ējais sūtījums pastā noklīdis. Un vēl viņa brīdināja, ka pasts varbūt piegādās vēl vienu ielūgumu, bet tas neesot jāņem vērā.

��Nolādētais pasts!���izgrūda Martiness. Viņ� pasniedza ielūgumu savam dēlam un sāka lasīt vēstnieka vēstuli.

��Kā tu redzi,���sacīja Martiness,���es drīkstu ņemt līdzi kādu viesi. Vai tu vēlētos man pievienoties?

��Tu laikam joko?���noteica Djego.���Tad jau es labāk liecu ceļgalus katedrālē mesas laikā, nekā klanos un zemojos kaut kādās angļu dārza viesībās.

��Tad varbūt es paņem�u līdzi to puiku Sebastjanu. Viņ� galu galā ir lorda mazdēls. Nenāks par ļaunu parādīt, ka man ir labas attiecības ar britu aristokrātijas pārstāvjiem.

��Kur viņ� ir patlaban?

��Uz pāris dienām es viņam noīrēju numuru Royal viesnīcā.

��Un kādu brauciena iemeslu tu viņam minēji?

��Teicu, ka viņ� varēs izbaudīt da�as brīvdienas Buenosairesā, bet pēc tam atgriezīsies Anglijā ar viņam uzticēto sūtījumu, kur� man jānogādā Sotheby�s. Un viņam tiks labi samaksāts.

��Vai tu grasies viņam pateikt, kas būs tajā pakā? ��Nenāk ne prātā! Jo mazāk viņ� zinās, jo labāk.

��Varbūt man vajadzētu braukt kopā ar viņu, lai nodro�inātos no jebkādām nejau�ībām.

��Nē, tā mēs visu tikai sabojātu. Zēns ar �Karalieni Mēriju� atgriezīsies Anglijā, bet mēs izlidosim uz Londonu da�as dienas vēlāk. Tādējādi viņam būs iespēja izslīdēt cauri tīklam, jo britu muitnieki visu uzmanību veltīs mums. Un mēs Londonā ieradīsimies laikus, lai pagūtu uz izsoli.

��Vai tu joprojām gribi, lai piedalos tavā vārdā?

��Jā, es nedrīkstu riskēt un iesaistīt kādu, kur� pie ģimenes nepieder.

��Bet� vai nepastāv iespēja, ka mani kāds varētu pazīt?

��Nē, ja vien tu izsolē piedalīsies, izmantojot telefonu.

��Prezidenta kungs, ja jūs būtu tik laipns un nostātos �eit,���sacīja vēstnieks.���Viņas Karaliskā Augstība pie jums pienāks vispirms. Ne�aubos, ka jums būs daudz kas pārrunājams.

��Manas angļu valodas zinā�anas nav pārāk labas,���atteica prezidents.

��Neraizējieties, prezidenta kungs. Viņas Karaliskā Augstība ir pieradusi pie �ādām situācijām.

Metjūss paspēra soli pa labi. � Labvakar, premjerministra kungs! Jūs būsiet nākamais, kuru iepazīstināsim ar princesi, kad viņa būs beigusi sarunu ar prezidentu.

��Vai jūs varētu man atgādināt, kā pareizi jāvēr�as pie Viņas Majestātes?

��Jā, protams, kungs!���atteica vēstnieks, neizlabodams premjerministra pieļauto kļūdu.���Viņas Karaliskā Augstība sacīs: �Labvakar, premjerministra kungs!� Pirms saroko�anās jums ir jāpaklanās.���Vēstnieks nodemonstrēja, kā tas būtu darāms. Da�i cilvēki, kuri atradās līdzās, sāka izmēģināt �o kustību. Ja nu tas izrādītos noderīgi.���Kad būsiet paklanījies, jūs sacīsiet: �Labvakar, Jūsu Karaliskā Augstība!� Viņa uzsāks sarunu par pa�as izraudzītu tematu, un jums tikai jāizvēlas atbilstīgas replikas. No jūsu puses nebūtu pieklājīgi uzdot viņai jautājumus, un jums pie viņas jāvēr�as, izmantojot uzrunu �kundze�. Kad viņa pēc sarunas ar jums dosies pie pilsētas mēra, jums vēlreiz jāpaklanās un jāsaka: �Uz redzē�anos, Jūsu Karaliskā Augstība!�

Premjerministrs izskatījās samulsis.

��Viņas Karaliskā Augstība pie mums ieradīsies jau pēc da�ām minūtēm,���paziņoja vēstnieks un devās pie Buenosairesas mēra, kur� saņēma tie�i tos pa�us ieteikumus.����ajā pasākumā jūs būsiet pēdējais, ar kuru princese tiks oficiāli iepazīstināta.

Vēstnieks nevarēja nepamanīt Martinesu, kur� bija nostājies tikai pāris pēdas aiz pilsētas mēra un kuram blakus atradās Harija Kliftona dēls. Martiness taisnā ceļā devās pie vēstnieka, atstājot Sebastjanu vienu.

��Vai es varē�u sastapt Viņas Majestāti?���Martiness vaicāja.

��Es biju iecerējis Viņas Karalisko Augstību iepazīstināt ar jums. Ja vien jūs paliktu tie�i tajā vietā, kur bijāt, Martinesa kungs. Es viņu pavadī�u pie jums, tiklīdz viņa būs beigusi sarunu ar pilsētas mēru. Tomēr baidos, ka uz jūsu viesi �ī iepazīstinā�ana neattieksies. Princese nav pieradusi �ādos pasākumos runāt ar diviem cilvēkiem vienlaikus. Jaunais d�entlmenis varētu būt tik laipns un pakāpties da�us soļus atpakaļ.

��Protams, ka viņ� to darīs,���atteica Martiness, pat nevaicādams Sebastjanam.

��Tagad man patie�ām jāiet, lai varam sākt �īs viesības.���Metjūss devās atpakaļ pāri zālienam, izvairīdamies uzkāpt uz sarkanā paklāja, un atgriezās savā kabinetā.

Goda vie�ņa sēdēja telpas stūrī, smēķēja cigareti un tērzēja ar vēstnieka sievu. Viņas balti cimdotajā rokā vīdēja elegants ziloņkaula cigare�u iemutis.

Vēstnieks paklanījās. � Mēs esam gatavi, kundze. Ja vien jūs esat gatava.

��Tad tiksim ar to galā, vai ne?���noteica princese un nodzēsa cigareti tuvākajā pelnu traukā.

Metjūss pavadīja vie�ņu uz balkona, kur viņi uz mirkli apstājās. Skotu gvardes komandieris pacēla zizli, un orķestris sāka spēlēt vie�ņas pārstāvētās valsts himnu. Visi apklusa. Daudzi, noskatīju�ies no vēstnieka, ieņēma miera stāju.

Kad pēdējais akords bija izskanējis, Viņas Karaliskā Augstība pa sarkano paklāju lēnām devās uz zālienu, kur vēstnieks viņu vispirms iepazīstināja ar valsts prezidentu Pedro Aramburu.

��Prezidenta kungs! Cik patīkami jūs atkal sastapt,���princese uzsāka sarunu.���Pateicos par sagādāto brīni�ķīgo rītu! Man patie�ām bija interesanti vērot valdības sēdi un pēc tam ieturēt len�u kopā ar jums un jūsu kabineta ministriem.

��Mums bija liels gods uzņemt tādu vie�ņu kā jūs, kundze,���Aramburu sacīja, atkārtodams vienu teikumu no tiem, ko bija izmēģinājis iepriek�.

��Un man jāpiekrīt jums, prezidenta kungs, ka jūsu valstī audzēto liellopu gaļa neatpaliek no tās, ko mēs izaudzējam Skotijas Hailendsā.

Abi iesmējās, lai gan prezidents īsti neattapa iemeslu.

Pāri prezidenta plecam vēstnieks pārliecinājās, vai premjerministrs, pilsētas mērs un Martiness atrodas viņiem paredzētajās vietās. Izrādījās, ka Martiness no princeses nespēj ne acu novērst. Vēstnieks ar galvas mājienu deva zīmi Bekijai, un viņa nekavējoties paspēra soli uz priek�u, nostājās aiz Sebastjana un no�ukstēja: � Kliftona kungs?

Jauneklis apcirtās apkārt. � Jā? � viņ� atteica, pārsteigts par to, ka �ajā vietā kāds zina viņa uzvārdu.

��Es esmu vēstnieka privātsekretāre. Viņ� vaicāja, vai jūs būtu tik laipns un nāktu man līdzi.

��Vai man jāinformē dons Pedro?

��Nē, ��Bekija strikti attrauca.���Tas prasīs tikai da�as minūtes.

Sebastjans neizskatījās pārliecināts, tomēr sekoja Bekijai garām viesiem uzvalkos un kokteiļkleitās. Vēstniecībā viņi iegāja pa sānu durvīm, kuras jau bija atvērtas. Metjūss smaidīja. Viņu iepriecināja tas, ka plāna pirmā daļa bija veiksmīgi realizēta.

��Es Viņas Majestātei nodo�u sveicienus no jums,���sacīja princese, un pēc tam vēstnieks viņu pieveda pie premjerministra. Metjūss centās ieklausīties katrā vārdā, ko sacīja princese, gadījumam, ja būtu nepiecie�ams reaģēt, tomēr laiku pa laikam viņ� paraudzījās uz sava kabineta logu un cerēja, ka Bekija tūliņ iznāks atpakaļ uz terases. Tā bija norunātā zīme, ka tēva un dēla tik�anās ir izdevusies.

Kad princese bija pietiekami daudz parunājusi ar premjerministru, vēstnieks pieveda viņu pie pilsētas mēra.

��Patīkami ar jums iepazīties!���sacīja princese.���Vēl tikai pagāju�ajā nedēļā Londonas mērs man stāstīja, cik ļoti viņam patikusi jūsu pilsēta, kad viņ� tajā viesojās.

��Paldies, kundze!���mērs atbildēja.���Ceru, ka nākamgad es varē�u veltīt �ādu komplimentu Londonai.

Vēstnieks atkal paraudzījās uz terasi. Bekija joprojām nebija manāma.

Princeses saruna ar mēru nebija ilga. Viņa diskrēti lika noprast, ka vēlas doties pie nākamā viesa. Vēstniekam atlika vien glu�i negribīgi paklausīt.

��Ja atļausiet, kundze, es iepazīstinā�u jūs ar vienu no vado�ajiem pilsētas baņķieriem, donu Pedro Martinesu. Domāju, jums būs interesanti uzzināt, ka viņ� katru gadu vienu sezonu pavada Londonā.

��Tas patie�ām ir milzīgs pagodinājums, Jūsu Majestāte,���teica Martiness un zemu paklanījās, iekams princesei radās iespēja bilst kādu vārdu.

��Kur Londonā atrodas jūsu māja?���vaicāja princese.

��Ītonskvērā, Jūsu Majestāte.

��Cik jauki! Man ir daudz draugu, kuri dzīvo �ajā pilsētas rajonā.

��Tādā gadījumā varbūt jūs, Majestāte, būsiet tik laipna un kādu vakaru man pievienosieties uz vakariņām? Un uzaiciniet līdzi, ko vien jūs vēlētos!

Metjūss nespēja vien sagaidīt, kāda būs princeses atbilde.

��Interesanta doma!���viņa bilda un ātri devās tālāk.

Martiness atkal zemu paklanījās. Vēstnieks steidzīgi sekoja karaliskajai vie�ņai. Kad princese apstājās, lai parunātu ar viņa sievu, varēja mazliet atslābināties. Sadzirdēt izdevās tikai vienu teikumu: � Cik biedējo�i nepatīkams cilvēciņ�! Kā gan viņ� vispār tika pie ielūguma?

Vēstnieks jau atkal pavērās uz sava kabineta logu un atviegloti nopūtās, jo Bekija iznāca uz terases un ar noteiktu galvas mājienu apliecināja, ka viss izdevies. Viņ� pūlējās koncentrēties un klausīties, ko princese stāsta viņa sievai.

��Mārd�erij, man izmisīgi gribas kādu cigareti! Kā jums liekas, vai es varētu uz kādu mirkli no �ejienes pazust?

��Protams, kundze! Vai iesim atpakaļ uz vēstniecību?

Kad viņas devās projām, vēstnieks pagriezās un paskatījās uz Martinesu. Laimes apreibinātais vīrietis nebija pakustējies ne par collu. Viņa acis joprojām bija pievērstas tikai princesei, un nelikās, ka viņ� būtu pamanījis Sebastjanu, kur� tikko atgriezās un klusām nostājās savā vietā da�us soļus aiz muguras donam Pedro.

Tiklīdz princese bija aizgājusi, Martiness pagriezās un ar mājienu aicināja Sebastjanu viņam pievienoties.

��Es biju ceturtais cilvēks, ar kuru iepazīstināja princesi,���dons Pedro palielījās.���Pirms manis bija tikai prezidents, premjerministrs un pilsētas mērs.

��Patie�ām liels pagodinājums, kungs!���noteica Sebastjans.���Jūs noteikti esat ļoti lepns.

��Satriekts,���atteica Martiness.����ī ir viena no manas dzīves izcilākajām dienām. Vai zini,���viņ� piebilda,���man liekas, Viņas Majestāte piekrita vakariņot kopā ar mani nākamajā reizē, kad bū�u Londonā.

��Es jūtos vainīgs,���teica Sebastjans.

��Vainīgs?

��Jā, kungs. Tam vajadzēja būt Bruno, kur� kopā ar jums dalītos �ajā triumfa mirklī. Ne man.

��Kad būsi atgriezies Londonā, varēsi Bruno visu izstāstīt.

Sebastjans vēroja, kā vēstnieks un viņa sekretāre ieiet atpakaļ vēstniecības telpās, un domāja par to, vai viņa tēvs joprojām atrodas tur.

���eit es varu būt tikai to brīdi, kamēr princese izsmēķē cigareti,���Metjūss paziņoja, iesteidzies kabinetā, ��ta�u nespēju sagaidīt, kad uzzinā�u, kā noritēja jūsu tik�anās ar dēlu.

��Sāk�u ar to, ka viņ� bija satriekts,���sacīja Harijs un atkal uzvilka pilota formastērpa �aketi.���Kad pateicu viņam, ka no skolas viņ� netika izslēgts un septembrī varēs uzsākt mācības Kembrid�ā, viņ� mazliet nomierinājās. Es ierosināju, lai viņ� kopā ar mani atgrie�as Londonā, bet viņ� sacīja, ka esot apsolījis braukt ar �Karalieni Mēriju� un nogādāt kādu sūtījumu Sauthemptonā. Tā kā Martinesa kungs esot bijis tik laipns pret viņu, tas esot mazākais, kā viņ� varot atdarīt.

��Sauthemptona,���atkārtoja vēstnieks.���Vai viņ� jums pateica, kas būs tajā sūtījumā?

��Nē, un es neuzstāju, lai dēls nenojaustu patieso iemeslu, kura dēļ es veicu visu �o garo ceļu.

��Gudrs lēmums.

��Man ienāca prātā, ka varbūt arī es varētu atgriezties ar �Karalieni Mēriju�, tomēr nospriedu, ka tādā gadījumā Martiness drīz vien nojaustu, kāpēc es biju ieradies Argentīnā.

��Piekrītu,���noteica vēstnieks.���Ko tad jūs īsti norunājāt?

��Apsolīju, ka Sauthemptonā sagaidī�u viņu, kad �Karaliene Mērija� ieradīsies ostā.

��Kā jums liekas, ko sacīs Martiness, kad uzzinās, ka esat Buenosairesā?

��Es ieteicu, lai Sebastjans viņam neko nestāsta, jo pretējā gadījumā dons Pedro varētu uzstāt, lai zēns uz Londonu lido kopā ar mani. Viņ� piekrita klusēt.

��Tagad, pirms dodaties uz Londonu, man atliek vienīgi noskaidrot, kas īsti atrodas tajā sūtījumā. Un ātri, kamēr neviens vēl nav jūs pazinis.

��Nespēju vien jums pateikties, ser,���teica Harijs.���Es ļoti labi apzinos, ka sagādāju jums problēmas, bez kurām jūs pa�laik itin labi varētu iztikt.

��Vairs par to nedomājiet, Harij. Jau gadiem ilgi es neesmu tik labi juties. Un tomēr būtu prātīgi, ja jūs tagad nemanāmi pazustu, kamēr�

Atvērās durvis, un telpā ienāca princese. Vēstnieks paklanījās, bet karaliskā persona raudzījās uz cilvēku gaisa flotes kapteiņa formastērpā.

��Vai drīkstu jūs iepazīstināt ar kapteini Meju, Jūsu Augstība?���sacīja vēstnieks, ne mirkli neizrādīdams mulsumu.

Harijs paklanījās.

Princese izņēma iemuti no lūpām. � Kapteini Mej, patīkami ar jums iepazīties! � Cie�āk paskatījusies uz Hariju, viņa piebilda: � Vai mēs esam jau tiku�ies?

��Nē, kundze,���atbildēja Harijs.���Ja tā būtu, es to nekādi nevarētu aizmirst.

��Cik ērmoti, kapteini Mej.���Viņa sirsnīgi uzsmaidīja Harijam un tad nodzēsa cigareti.���Nu ko, vēstniek. Skandējiet zvanu. Domāju, ir laiks otrajam raundam.

Metjūsa kungs pavadīja princesi pie viesiem, bet Bekija veda Hariju pretējā virzienā. Lejup pa dienesta kāpnēm, cauri virtuvei un uz tirgotājiem paredzēto ieeju.

��Ceru, ka lidojums mājup būs patīkams, kapteini Mej.

Harijs lēnām soļoja atpakaļ uz viesnīcu. Prātā jaucās pretrunīgas domas. Viņam ļoti gribējās piezvanīt Emmai, lai pavēstītu, ka Sebastjans ir sveiks un vesels un pēc da�ām dienām atgriezīsies Anglijā.

Ieradies viesnīcā, viņ� salika ceļasomā savas mantas, nokāpa lejā pie viesnīcas konsjer�a un vaicāja, vai �ajā vakarā ir kāds lidma�īnas reiss uz Londonu.

��Diem�ēl nu jau būs pārāk vēls, lai jūs tiktu uz kādu Londonas reisu,���viņ� atbildēja,���ta�u varu rezervēt jums biļeti uz Pan Am Ņujorkas reisu pusnaktī, no Ņujorkas jūs varēsiet�

��Harijs!

Pagalam iztrūcies, Harijs apcirtās apkārt.

��Harijs Kliftons. Es ta�u zināju, ka tas esat jūs. Vai tie�ām neatceraties? Mēs tikāmies, kad jūs teicāt uzrunu britu Rotari klubā pagāju�ajā gadā.

��Jūs esat pārskatījies, Boltona kungs,���Harijs sacīja.���Mani sauc Pīters Mejs,���viņ� piebilda, kad garām pagāja Anabela, nesot savu ceļasomu. Harijs piesteidzās pie viņas, it kā tik�anās būtu jau iepriek� sarunāta.���Ļaujiet, es jums palīdzē�u,���viņ� piedāvājās, paņēma Anabelas ceļasomu un kopā ar viņu izgāja no viesnīcas.

��Paldies!���tencināja Anabela, lai gan izskatījās mazliet pārsteigta.

��Es to darīju ar prieku,���Harijs pasniedza abu ceļasomas autobusa vadītājam un sekoja viņai autobusā.

��Nezināju, ka atpakaļ lidosiet kopā ar mums, Pīter.

�Es tāpat,� Harijam gribējās pateikt. � Manam brālim nācās atgriezties. Kaut kāda problēma ar aizsprosta būvi. Bet pagāju�ajā naktī mums bija lieliska ballīte. Pateicoties jums!

��Kurp tad jūs devāties?

��Aizvedu viņu uz �Majestātisko�. Jums bija taisnība.

Ēdiens tur patie�ām ir sensacionāli labs.

��Pastāstiet! Es alla� esmu gribējusi tur ieturēt maltīti.

Brauciena laikā uz lidostu Harijam nācās izgudrot dāvanu �etrdesmit gadu jubilejā (Ingersoll pulksteni) un maltīti no trīs ēdieniem � kūpināts lasis, steiks, protams, un citronu torte. Harijs pats brīnījās par to, cik dzīva ir viņa kulinārā iztēle, un priecājās par to, ka Anabela nevaicāja par vīniem.

Vēl viņ� pastāstīja, ka gulēt aizgājis tikai trijos naktī.

��Kaut es būtu paklausījis arī jūsu padomam par iespējām ieiet vannā! ��Harijs noteica.���Un būtu to izdarījis, pirms aizgāju gulēt.

��Es nomazgājos pulksten �etros no rīta. Jūs varējāt man pievienoties,���viņa sacīja. Tobrīd autobuss piestāja lidostā.

Izejot muitas kontroli un dodoties uz lidma�īnu, Harijs turējās kopā ar komandu. Viņ� atkal apsēdās labās puses stūra sēdeklī un prātoja par to, vai rīkojies pareizi. �Varbūt vajadzēja palikt? Bet sers Elans bie�i atkārtoja, ka jādodas prom, ja operācija ir apdraudēta.� Harijs nosprieda, ka ir izdarījis pareizi. �Tas balamute tagad staigās pa pilsētu un visiem klāstīs, ka ir redzējis Hariju Kliftonu, kur� izlikās par britu lidkompānijas kapteini.�

Kad pārējie pasa�ieri bija ieņēmu�i savas vietas, lidma�īna izbrauca uz skrejceļa. Harijs aizvēra acis. Portfelis bija tuk�s, dokumenti iznīcināti. Viņ� aizsprādzēja dro�ības jostu un gatavojās ilgam, netraucētam miegam.

��Runā kapteinis! Pasa�ieri drīkst atsprādzēt dro�ības jostas un pārvietoties pa lidma�īnas salonu.

Harijs atkal aizvēra acis. Viņ� jau slīga snaudā, kad izdzirdēja, kā blakus sēdeklī kāds iezveļas.

��Es visu sapratu,���blakussēdētājs sacīja, kad Harijs atvēra vienu aci.���Uz Buenosairesu jūs bijāt aizbraucis, lai veiktu izpēti savai nākamajai grāmatai. Vai man ir taisnība? Nu, man ta�u ir taisnība, vai ne?

Dons Pedro bija viens no pēdējiem, kas devās projām no dārza viesībām. Turklāt tikai tad, kad bija pārliecinājies, ka princese vairs neatgriezīsies.

Sebastjans kopā ar viņu iekārtojās Rolls-Royce aizmugures sēdeklī. � �ī bija viena no mana mū�a lielākajām dienām, � dons Pedro atkārtoja, bet Sebastjans klusēja, jo nespēja izdomāt neko jaunu, ko vēl piebilst jau daudzkārt pateiktajam. Dons Pedro bija patie�ām apreibis. Ja ne no vīna, tad no apziņas par tik�anos ar karalisku personu gan. Sebastjanu pārsteidza tas, ka tik veiksmīgs cilvēks bija viegli iepriecināms. Piepe�i Martiness mainīja sarunas tematu.

��Es gribu, lai tu zinātu, manu zēn, ka Buenosairesā tev vienmēr atradīsies darbs. Izvēle ir tikai tavās rokās. Tu varētu kļūt par kovboju vai arī par baņķieri. Ja tā padomā, at�ķirība nemaz nav tik liela,���viņ� noteica un sāka smieties pats par savu joku.

��Jūs esat patie�ām laipns, kungs,���atbildēja Sebastjans. Tiesa, viņam būtu gribējies pastāstīt, ka viņ� tomēr varēs kopā ar Bruno mācīties Kembrid�ā. Bet nācās klusēt, lai nevajadzētu paskaidrot, kā viņ� to uzzinājis. Vēl Sebastjans sāka prātot par to, vai tie�ām tēvs veicis visu to ceļu pāri puspasaulei tikai tālab, lai pavēstītu �os jaunumus� Dons Pedro pārtrauca viņa apceres, izņemot no kabatas �ūksnīti ar banknotēm. Viņ� noskaitīja deviņdesmit mārciņas un sniedza tās Sebastjanam.

��Man alla� licies, ka priek�apmaksa ir pati labākā.

��Bet, kungs� es ta�u vēl neko neesmu izdarījis.

��Es zinu, ka tu pildīsi, ko esi apņēmies.���Un �ie vārdi Sebastjanam lika justies vēl vainīgākam par savu mazo noslēpumu. Ja auto nebūtu apstājies pie dona Martinesa biroja ēkas, jauneklis būtu aizmirsis par tēva padomu.

��Aizved Kliftona kungu uz viesnīcu,���dons Pedro instruēja �oferi. Pagriezies pret Sebastjanu, viņ� sacīja: ��Tre�dien pēcpusdienā pēc tevis atbrauks ma�īna un aizvedīs uz piestātni. Izpriecājies labi Buenosairesā! �ai pilsētai ir ļoti daudz piedāvājumu jaunam cilvēkam.

Harijs nebija no tiem cilvēkiem, kuri uzskata, ka rupjības ir iekļaujamas viņu leksikā vai grāmatās. Viņa dievticīgā māte to noteikti nebūtu atbalstījusi. Tomēr pēc Teda Boltona se�u stundu garā monologa par savu dzīvi un uzskatiem Harijs beidzot neizturēja.

Viņ� atvēra acis, izslējās sēdeklī taisnāk un vaicāja: � Boltona kungs, kāpēc jūs vienreiz nevācaties projām?

Par lielu atvieglojumu Harijam, Boltons piecēlās un paklausīgi devās atpakaļ uz savu vietu, vairs nesacījis ne vārda. Harijs gandrīz tūdaļ iegrima miegā.

Sebastjans nolēma paklausīt dona Pedro padomam un pilnībā izmantot savas pēdējās divas dienas Buenosairesā, jo strauji tuvojās brīdis, kad būs jākāpj uz �Karalienes Mērijas� klāja un jāatgrie�as mājās.

Nākamajā rītā pēc brokastīm viņ� �etras piecu mārciņu zīmes samainīja pret trijiem simtiem peso, pēc tam izgāja no viesnīcas, lai sameklētu �Spāņu pasā�u�, kur cerēja iegādāties dāvanas. Viņ� nopirka mātei piesprau�u komplektu ar bāli sārtiem rodonīta kristāliem, un pārdevējs apgalvoja, ka tādu nav iespējams iegādāties nekur citur pasaulē. Cena gan likās glu�i vai satrieco�a, ta�u Sebastjans paturēja prātā, ko mātei viņa dēļ nācies izciest �ajās pēdējās nedēļās.

Viņ� pastaigas solī gāja atpakaļ uz viesnīcu, un skatienu piesaistīja kāda glezna galerijas skatlogā. Viņ� iedomājās par D�esiku un iegāja iek�ā, lai apskatītos tuvāk. Pārdevējs apgalvoja, ka jaunajam māksliniekam esot gaidāma spo�a nākotne un �āda darba iegāde uzskatāma par labu ieguldījumu. Un, jā, viņ� pieņemot Anglijas naudu. Sebastjanam atlika vien cerēt, ka arī D�esikai par Fernando Botero darbu �Trauks ar apelsīniem� būs tāds pats viedoklis kā tirgotājam.

Vienīgā lieta, ko viņ� iegādājās pats sev, bija izcila ādas josta ar īpa�o ran�o īpa�niekiem raksturīgo sprādzi. Tā nebija lēta, ta�u viņ� nespēja noturēties pretī kārdinājumam to nopirkt.

Kādā ielas kafejnīcā viņ� ieturēja pusdienas un apēda pārāk daudz argentīnie�u liellopu gaļas un izlasīja vecu The Times numuru. Dubultās dzeltenās līnijas tagad būs redzamas visās lielākajās britu pilsētās. Sebastjans nespēja noticēt, ka arī viņa tēvocis D�ailss balsojis par �āda lēmuma pieņem�anu.

Pēc pusdienām viņ� ar tūrisma ceļve�a palīdzību uzmeklēja vienīgo Buenosairesas kinoteātri, kurā tika demonstrētas filmas angļu valodā. Viņ� viens pats sēdēja pēdējā rindā, skatījās filmu �Vieta zem saules� un iemīlējās Elizabetē Teilorē, un prātoja, kā dzīvē ir iespējams sastapt tādu meiteni.

Mājupceļā uz viesnīcu Sebastjans iegāja kādā grāmatu antikvariātā, kurā bija arī plaukts ar angļu romāniem. Izrādījās, ka pirmā viņa tēva sarakstītā grāmata ir nocenota līdz trijiem peso. Sebastjans pasmaidīja. No veikala viņ� izgāja, nopircis grāmatu �Virsnieki un d�entlmeņi�.

Vēlāk Sebastjans pavakariņoja viesnīcas restorānā un ar tūrisma ceļve�a palīdzību izvēlējās vairākas vietas, kuras vēl cerēja apskatīt, ja vien pietiks laika. Donam Pedro bija taisnība � �ai pilsētai piedāvājumā patie�ām bija daudz interesantu lietu.

Viņ� samaksāja rēķinu un nolēma atgriezties numurā, lai turpinātu lasīt Īvlinu Vo. Tie�i to Sebastjans arī būtu izdarījis, bet� Viņa sēdēja pie bāra. Un veltīja Sebastjanam koķetu skatienu, kas lika viņam apstāties. Otrs smaids jau līdzinājās magnētam, un pēc da�ām sekundēm viņ� stāvēja sievietei līdzās. Viņa varēja būt tikpat veca kā Rūbija, tomēr likās daudzkārt valdzino�āka.

��Vai jūs būtu ar mieru man izmaksāt kādu dzērienu?���viņa vaicāja.

Pamājis Sebastjans apsēdās viņai blakus. Viņa pievērsās bārmenim un pasūtīja divas glāzes �ampanie�a.

��Mani sauc Gabriela.

��Sebastjans.���Viņ� pastiepa sveicienam roku. Gabriela to paspieda. Līdz �im Sebastjanam nebija ne jausmas, ka vienkār�s sievietes pieskāriens var atstāt tik satrauco�u iespaidu uz viņu.

��No kurienes tu esi?

��No Anglijas,���viņ� atbildēja.

��Reiz es noteikti uz turieni aizbrauk�u. Londonas Tauers un Bakingemas pils����Gabriela noteica, kad bārmenis ielēja viņiem �ampanieti.���Priekā!

Sebastjans pacēla glāzi un atkārtoja: � Priekā! � Viņam bija grūti novērst skatienu no sievietes skaistajām slaidajām kājām. Viņam gribējās tām pieskarties.

��Vai tu esi apmeties �ajā viesnīcā? ��Gabriela vaicāja un uzlika roku viņam uz gurna.

Bāra apgaismojums bija visai dūmakains, un Gabriela nevarēja redzēt, cik ko�i pietvīkusi ir viņa seja. � Jā, esmu gan.

��Vai tu esi viens pats?���viņa turpināja vaicāt.

��Jā, ��Sebastjans ar grūtībām izstomīja.

��Vai tu vēlētos, lai es kopā ar tevi dodos uz tavu numuru, Sebastjan?

Jauneklis pat nespēja noticēt savai veiksmei. Buenosairesā viņ� ir sastapis kārtējo Rūbiju, turklāt skolas direktors atradās septiņus tūksto�us jūd�u tālumā! Atbildēt nenācās, jo Gabriela jau bija noslīdējusi no bāra krēsla, paņēmusi viņu aiz rokas un veda ārā no telpas.

Viņi devās uz vestibila tālāko daļu, kur atradās lifti.

��Kāds ir tavas istabas numurs, Sebastjan?

��Viens, viens, septiņi, nulle,���viņ� atbildēja, kad abi bija iekāpu�i liftā.

Istaba atradās vienpadsmitajā stāvā. Sebastjans neveikli centās atslēgt numura durvis. Gabriela sāka skūpstīt Sebastjanu vēl pirms tam, kad abi iekļuva istabā. Un turpināja skūpstīt, izveicīgi novelkot viņam �aketi un atdarot jostu, bet mitējās vienīgi brīdī, kad bikses nokrita uz grīdas.

Kad Sebastjans atvēra acis, izrādījās, ka viņas blūze un svārki atrodas turpat blakus viņa biksēm. Sebastjanam gribējās stāvēt un apbrīnot viņas augumu, ta�u Gabriela atkal paņēma puisi pie rokas un veda uz gultu. Viņ� noņēma kaklasaiti un novilka kreklu, izmisīgi vēlēdamies beidzot pieskarties katrai viņas auguma vietai. Gabriela iekrita uz muguras gultā un uzrāva Sebastjanu virsū. Pēc da�iem mirkļiem viņam izlauzās skaļa nopūta.

Vairākas sekundes viņ� gulēja pavisam mierīgi, pēc tam Gabriela izslīdēja no savas vietas, savāca drēbes un pazuda vannas istabā. Sebastjans apsedza kailo augumu ar palagu un gaidīja Gabrielu atgrie�amies. Viņ� jau cerēja, ka varēs kopā ar �o dievieti pavadīt visu atliku�o nakti, un prātoja, cik rei�u pagūs vēl mīlēties. Ta�u, kad vannas istabas durvis atvērās, Gabriela jau bija pilnībā apģērbusies. Izskatījās, ka viņa grasās doties projām.

��Vai tā tev bija pirmā reize?���viņa vaicāja.

��Protams, ka ne.

��Tā jau man likās,���Gabriela atteica.���Tik un tā jāmaksā trīs simti peso.���Sebastjans piecēlās sēdus, nespēdams īsti saprast, ko viņa saka. Gabriela paskaidroja: ��Tu ta�u nebūsi nolēmis, ka tikai tavs glītais vaigs un angļu pui�a �arms pamudināja mani nākt aug�ā kopā ar tevi?

��Nē, protams, ka ne,���atteica Sebastjans. Viņ� pietrausās no gultas, pacēla no grīdas tur nomesto �aketi, izņēma no kabatas naudas maku un skatījās uz atliku�ajām piecu mārciņu banknotēm.

��Divdesmit mārciņas,���Gabriela noteica, jo nepārprotami ar līdzīgām situācijām bija saskārusies arī iepriek�.

Sebastjans noskaitīja �etras banknotes un sniedza Gabrielai.

Viņa paņēma naudu un pazuda pat vēl veiklāk, nekā viņ� bija sasniedzis orgasmu.

Kad lidma�īna nolaidās Londonas lidostā, Harijs izmantoja sava formastērpa dotās priek�rocības un pievienojās komandai. Viņi, neviena neaizkavēti, izgāja cauri muitas kontroles punktam. Harijs noraidīja Anabelas ierosinājumu uz Londonu doties kopā vienā autobusā, bet pievienojās garajai taksometra gaidītāju rindai.

Pēc �etrdesmit minūtēm taksometrs piestāja pie D�ailsa mājas Smitskvērā. Harijs ilgojās pēc kārtīgas nomazgā�anās vannā, īsta angļu ēdiena un labas izgulē�anās. Viņ� ar misiņa klauvēkli piesita pie durvīm un cerēja, ka D�ailss ir mājās.

Pēc da�iem mirkļiem durvis atvērās. Ieraudzījis Hariju, D�ailss sāka aizrautīgi smieties, nostājās miera stājā un militāri salutēja.

��Esat laipni sveicināts mājās, kapteini!

Nākamajā rītā Sebastjans vispirms pārbaudīja sava naudas maka saturu. Viņam bija atliku�as vien desmit mārciņas. Un viņ� bija cerējis dzīvi Kembrid�ā uzsākt ar sataupītām astoņdesmit! Skatiens pievērsās drēbēm, kas izmētātas uz grīdas� pat viņa smalkā josta bija zaudējusi savu pievilcību. Tātad aplūkot viņ� varēs tikai tās Buenosairesas vietas, kurās netiek prasīta ieejas maksa.

Tēvocim D�ailsam bija taisnība � ikviena cilvēka dzīvē ir konkrēti mirkļi, kad viņ� par sevi uzzina kaut ko jaunu un �īs zinā�anas noglabā kā vērtīgu ieguvumu, lai vēlāk nepiecie�amības gadījumā tās izmantotu.

Kad Sebastjans bija sakravājis savas nedaudzās mantas un nopirktās dāvanas, viņa domas atkal pievērsās Anglijai un gaidāmajai studenta dzīvei. Viņ� nespēja vien nociesties. Iznācis no lifta lejasstāvā, viņ� bija pārsteigts, kad ieraudzīja vestibilā dona Pedro �oferi stāvam ar padusē iespiestu formas cepuri. Ieraudzījis Sebastjanu, viņ� uzreiz uzlika cepuri galvā un teica: � Boss vēlas jūs sastapt.

Sebastjans iekāpa Rolls-Royce aizmugures sēdeklī un nopriecājās par to, ka vēlreiz būs iespēja pateikties donam Pedro par visu. Tomēr viņ� nebija gatavs atzīties, ka notērējis gandrīz visu savu naudu un atliku�as vien desmit mārciņas. Pēc iera�anās dona Pedro mājā viņu tūdaļ pavadīja uz Martinesa kabinetu.

��Man �ēl, ka vajadzēja tevi �ādi atraut �urp, ta�u ir radusies neliela problēma.

Drosme Sebastjanam saplaka papē�os un uzmācās ba�as, ka vairs nebūs iespējams aizbēgt. � Problēma?

���orīt piezvanīja mans draugs Metjūsa kungs no britu vēstniecības. Viņ� aizrādīja, ka tu esot ieradies valstī bez pases. Es viņam paskaidroju, ka tu atbrauci ar manu kuģi un Buenosairesā esi mans viesis, bet, kā izrādījās, tas nepalīdzēs tev atgriezties Anglijā.

��Vai tas nozīmē, ka paredzētais kuģis aizbrauks bez manis?���Sebastjans vaicāja, nespēdams noslēpt ba�as.

��Nekādā ziņā, ��atteica Martiness.���Pa ceļam uz ostu mans �oferis tevi aizvedīs uz vēstniecību. Pats Metjūss man apsolīja, ka sekretariātā tevi jau gaidīs sagatavota pase.

��Paldies,���tencināja Sebastjans.

��Protams, ir ļoti noderīgi, ja esi draugos ar vēstnieku,���Martiness ar smaidu sejā piebilda. Pēc tam viņ� Sebastjanam pasniedza biezu aploksni un sacīja: ���o noteikti atdod muitas kontroles punktā, kad būsi Sauthemptonā.

��Vai tas ir sūtījums, kur� man jānogādā Anglijā? ��Sebastjans vaicāja.

��Nē, nē, ��iesmējās Martiness.���Tajā ir tikai pavaddokumenti, kas apliecina sūtījuma saturu. Tev tie jāiesniedz muitā, pēc tam Sotheby�s pa�i pārņems iniciatīvu.

Tādu nosaukumu Sebastjans nekad nebija dzirdējis.

��Vakar zvanīja Bruno un sacīja, ka jau gaida atkalredzē�anos ar tevi Londonā. Viņ� izteica cerību, ka tu apmetīsies pie viņa Ītonskvērā. Tā tomēr būs labāka alternatīva par viesu namu Pedingtonā.

Sebastjans iedomājās par Tibiju un būtu vēlējies pateikt donam Pedro Martinesam, ka viesu nams �Dro�ais patvērums� ne ar ko neatpaliek no Majestic viesnīcas Buenosairesā. � Paldies! � viņ� sacīja, ta�u par Pedingtonu neminēja ne vārda.

��Bon voyage, un parūpējies, lai Sotheby�s saņem manu sūtījumu! Kad atgriezīsies Londonā, paziņo Karlam, ka esi sūtījumu piegādājis un atgādini viņam par manu iera�anos pirmdien.

Dons Pedro piecēlās no rakstāmgalda, satvēra Sebastjana plecus un noskūpstīja viņu uz abiem vaigiem. � Es tevi jau redzu kā savu ceturto dēlu.

Viņa pirmais dēls stāvēja pie sava kabineta loga stāvu zemāk, kad Sebastjans izgāja no ēkas, nesdams rokā biezo aploksni ar dokumentiem par astoņus miljonus mārciņu vērtu priek�metu. Djego vēroja, kā Sebastjans iekāpj Rolls-Royce, ta�u palika uz vietas līdz brīdim, kad automa�īna pievienojās rīta satiksmes plūsmai.

Djego uzskrēja pa kāpnēm un pievienojās savam tēvam.

��Vai statuja ir dro�i novietota uz klāja?���dons Pedro vaicāja, kad durvis bija aizvērtas.

���orīt es noskatījos, kā to iestiprina turētājā. Un tomēr es vēl joprojām neesmu pārliecināts.

��Par ko?

��Tajā statujā ir paslēpti astoņi miljoni mārciņu tavas naudas, bet neviens no mūsu cilvēkiem uz klāja to nepieskata. Tu visu atbildību par operāciju esi uzticējis pui�elim, kas tik tikko beidzis skolu!

��Un tie�i tas arī ir iemesls, kālab neviens nepievērsīs uzmanību ne viņam, ne pa�ai statujai,���paskaidroja dons Pedro.���Dokumenti ir uz Sebastjana Kliftona vārda. Viņam atliek vienīgi tos iesniegt muitas postenī, parakstīt nepiecie�amo veidlapu. Pēc tam jau rīkosies Sotheby�s. Un nebūs ne mazākās norādes, ka esam iesaistīti mēs.

��Cerēsim, ka tev ir taisnība.

��Varu saderēt, ka pirmdien Londonas lidostā ap mums lo�ņās vismaz kāds ducis muitas darbinieku un izkratīs mūsu bagā�u,���turpināja dons Pedro.���Bet viņi atradīs tikai manu iecienīto pēcskū�anās līdzekli, savukārt statuja jau tobrīd būs nogādāta Sotheby�s un mierīgi gaidīs izsoles sākumu.

Sebastjans iegāja vēstniecībā un jutās pārsteigts, ieraudzījis Bekiju, kura stāvēja pie sekretāres galda. � Labrīt, � viņa sacīja. � Vēstnieks gaida tik�anos ar jums. � Vairāk neko nepaskaidrojusi, viņa pagriezās un devās pa gaiteni uz priek�u līdz sera Metjūsa kabinetam.

Sekodams viņai, Sebastjans prātoja, vai arī tagad viņu gaida tik�anās ar tēvu un viņi kopā dosies uz Angliju. Viņ� cerēja, ka tā būs. Bekija klusi pieklaudzināja pie durvīm, atvēra tās un pakāpās malā.

Kad Sebastjans iegāja kabinetā, vēstnieks raudzījās ārā pa logu. Izdzirdējis, ka durvis atveras, viņ� pagriezās, devās pie Sebastjana un sarokojās ar viņu.

��Priecājos ar jums beidzot iepazīties,���viņ� teica.���Es gribēju pats personīgi jums to atdot,���viņ� sacīja un nolika uz galda pasi.

��Paldies, ser!���iesaucās Sebastjans.

��Vai jūs nepārbaudītu, lai būtu dro�s, ka uz Angliju neizvedat vairāk par tūksto� mārciņām skaidrā naudā? Es nevēlētos, lai pārkāpjat likumu.

��Diem�ēl es visu esmu iztērējis. Man atliku�as vien desmit mārciņas,���atzinās Sebastjans.

��Ja jums nekā cita deklarējama nav, tad iziet muitas kontroli vajadzētu pavisam vienkār�i.

��Man vēl jāpiegādā skulptūra dona Pedro uzdevumā un jāparūpējas, lai tā nonāk Sotheby�s. Es par to vairāk neko nezinu, bet dokumentos tai minēts nosaukums �Domātājs�. Tā sver divas tonnas.

��Vairs nekavē�u jūs,���sacīja vēstnieks un pavadīja Sebastjanu līdz durvīm.���Starp citu, Sebastjan, kāds ir jūsu otrais vārds?

��Arturs, ser,���viņ� atbildēja, jau izgājis gaitenī. ���is vārds tika dots, godinot manu vectēvu.

��Novēlu jauku ceļojumu, manu zēn!���Jau nākamajā mirklī Metjūss aizvēra durvis, atgriezās pie rakstāmgalda un pierakstīja trīs vārdus.

���o oficiālo paziņojumu es vakarrīt saņēmu no Filipa Metjūsa, mūsu vēstnieka Argentīnā, ��sacīja parlamentārais sekretārs un visiem pie galda sēdo�ajiem izsniedza pa kopijai.���Lūdzu, izlasiet to ļoti uzmanīgi.

Saņēmis se�u lappu�u garo oficiālo paziņojumu, sers Elans pārējo rīta daļu rūpīgi to lasīja. Rindkopu pēc rindkopas. Viņ� zināja, ka meklētais ir paslēpts starp rindām, kas vēstīja par da�ādiem nenozīmīgiem faktiem par princeses Mārgaretas oficiālo vizīti Buenosairesā.

Nesapratni raisīja tas, ka vēstnieks uzaicinājis Pedro Martinesu uz dārza svētkiem, bet vēl lielāku pārsteigumu sagādāja viņa iepazīstinā�ana ar Viņas Karalisko Augstību. �Acīmredzot Metjūsam bijis ļoti pamatots iemesls, lai �ādi apietu protokolu. No sirds ceru, ka nebūs nevienas fotogrāfijas, kas �o mirkli padarītu pieejamu apskatei arī pēc gadiem,� nodomāja sers Elans.

Tikai ap pusdienlaiku viņ� atskārta, kura ir meklētā rindkopa. Viņ� lika, lai sekretāre atceļ pusdienlaikā ieplānoto tik�anos. �Viņas Karaliskā Augstība bija tik ļoti laipna, ka pastāstīja man par pirmā pārbaudes ma�a rezultātiem Lorda kriketa laukumā,� rakstīja vēstnieks. �Kapteinis Pīters Mejs uzrādīja izcilus sasniegumus, tikai �ēl, ka pēdējā mirklī viņam nācās izstāties.�

Sers Elans pacēla galvu un uzsmaidīja Harijam Kliftonam, kur� arī bija pieminēts oficiālajā ziņojumā.

�Biju iepriecināts, kad uzzināju, ka Arturs Beringtons atgriezīsies uz otro spēli Sauthemptonā svētdien, divdesmit tre�ajā jūnijā, jo viņa sasniegtie vidējie rādītāji ir augstāki par astoņi un var radīt lielas izmaiņas Anglijai.�

Parlamentārais sekretārs pasvītroja vārdus �Arturs�, �svētdiena�, �Sauthemptona� un �astoņi�. Pēc tam viņ� turpināja lasīt.

�Es aizdomājos, kad Viņas Karaliskā Augstība pavēstīja, ka Teits spēlēs ar piekto numuru un viņai to sacījis pats direktors D�ons Roten�teins.�

Sers Elans pasvītroja vārdus �Teits, �piektais numurs� un �Roten�teins� un atkal ķērās pie lasī�anas.

�Londonā atgriezī�os ogustā, tie�i laikā, lai noskatītos pēdējo spēli Milbenkā. Domāju, ka līdz tam brīdim būsim uzvarēju�i deviņu sitienu sērijā. Starp citu, lai uztvertu pēdējo, būs nepiecie�ama divas tonnas smaga nūja.�

�ajā reizē sers Elans pasvītroja �augustā�, �Milbenkā�, �deviņi� un �divas tonnas�.

Viņ� jau sāka prātot, ka tagad ļoti noderētu zinā�anas par kriketu. Diem�ēl skolā viņ� aizrāvās ar airē�anu. Mierināja vien doma, ka sers D�ailss ir īsts kriketa speciālists un visu paskaidros.

Visi jau bija pabeigu�i oficiālā paziņojuma lasī�anu, lai gan Kliftones kundze vēl izdarīja kādas piezīmes.

��Domāju, ka esmu sapratis, ko mūsu pārstāvis Buenosairesā ir vēlējies mums pateikt,���sers Elans iesāka.���Tomēr ir kādas divas vietas, kas man nav īsti skaidras. Piemēram, Arturs Beringtons. Pat man ir zināms, ka labāko sitēju testa ma�os sauc Kens.

��Sebastjana otrais vārds ir Arturs,���paskaidroja Harijs.���Manuprāt, no teksta varam izsecināt, ka viņ� svētdien, divdesmit tre�ajā jūnijā, ieradīsies Sauthemptonā. Pārbaudes spēles nekad nenotiek svētdienās, turklāt Sauthemptonā vispār nav �āda kriketa laukuma.

Sers Elans pamāja ar galvu.

��Un �astoņi� varētu nozīmēt to, cik miljonus mārciņu, pēc vēstnieka domām, mēģinās izvest,���ierunājās D�ailss, kur� sēdēja galda tālākajā galā. ��Jo Kena vidējais trāpījumu skaits ir augstāks par piecdesmit.

��Ļoti labi,���noteica sers Elans un kaut ko pierakstīja.���Tomēr es nespēju izskaidrot, kālab Metjūss pieļāvis gramatiskas kļūdas, piemēram, �ogustā�.

��Un vēl par Teitu,���piebilda D�ailss.���Moriss Teits spēlē ar devīto numuru, nekādā ziņā ne ar piekto.

��Arī mani tas paklupināja,���noteica sers Elans, pats nopriecādamies par savu nelielo joku.���Vai kāds tomēr varētu izskaidrot gramatikas neprecizitātes tekstā?

��Domāju, ka es to varētu,���ierunājās Emma.���Mana meita D�esika ir māksliniece un reiz stāstīja, ka daudzu skulptoru darbiem tiek izgatavoti deviņi atlējumi, katram no tiem tiek pie�ķirts kārtas numurs, un atlējums tiek arī apzīmogots. Un �ogusts� varētu būt mājiens uz mākslinieka vārdu.

��Nevaru sacīt, ka pa�laik man saprotams vairāk nekā iepriek�, ��teica sers Elans. Pārējo sejas izteiksmes liecināja, ka viņ� nebūt nav vientuļ� �ajā ziņā.

��Tam jābūt Renuāram vai Rodēnam,���paskaidroja Emma.���Tā kā astoņus miljonus mārciņu noslēpt eļļas gleznā nekādi nebūtu iespējams, tad man ir aizdomas, ka tie noglabāti divas tonnas smagā Ogista Rodēna skulptūrā.

��Tālāk. Vai vēstnieks dod mājienu, ka sers D�ons Roten�teins, Teita galerijas direktors Milbenkā, varētu man pateikt, kurā skulptūrā?

��Viņ� to mums jau ir pateicis,���Emma triumfējo�i piebilda.���Viens no tiem vārdiem, kuru jūs nebijāt pasvītrojis.���Emma nespēja noslēpt smaidu.���Mana nelaiķe māte to būtu pamanījusi daudz ātrāk par mani, pat uz nāves gultas gulēdama.

Harijs un D�ailss pasmaidīja.

��Un kur� vārds tas bija, Kliftones kundze?

Emma atbildēja uz viņa jautājumu, parlamentārais sekretārs pacēla telefona klausuli un pateica: � Piezvaniet D�onam Roten�teinam uz Teita galeriju un norunājiet man tik�anos �ovakar pēc galerijas slēg�anas laika. � Sers Elans nolika klausuli un uzsmaidīja Emmai. � Vienmēr es esmu aizstāvējis uzskatu, ka ierēdniecībā būtu nepiecie�ams nodarbināt daudz vairāk sievie�u.

��Es ceru, ka �ajā izteikumā jūs pasvītrotu vārdus �vairāk� un �sievie�u�.

Sebastjans stāvēja uz �Karalienes Mērijas� klāja un, pārliecies pār reliņiem, raudzījās, kā Buenosairesa aizvien vairāk attālinās un drīz sāka izskatīties pēc sīkas līnijas, ko arhitekts uzskicējis uz papīra lapas.

Īsajā laikā no dienas, kad viņ� tika atstādināts no mācībām Bī�kroftā, bija atgadījies tik daudz� Tomēr Sebastjans joprojām nebija sapratis, kādēļ tēvs veicis tik tālu ceļu, ja vēlējās tikai pateikt, ka mācību vieta Kembrid�ā nav zaudēta. �Vai tad nebūtu daudz vienkār�āk piezvanīt vēstniekam, kur�, pēc visa sprie�ot, labi pazīst donu Pedro? Un kālab vēstnieks personīgi pasniedza man pasi, ja Bekija vienkār�i varēja to iedot jau sekretariātā? Un, vēl dīvaināk, kālab vēstniekam vajadzēja zināt manu otro vārdu?� Buenosairesa bija izgaisusi skatienam, bet Sebastjans joprojām nebija atradis atbildi ne uz vienu no �iem jautājumiem.

Domas pievērsās nākotnei. Pirmais pienākums � tie�i tas, kuram viņ� tik laipni tika izvēlēts, � bija pārliecināties par dona Pedro skulptūras dro�u nogādā�anu caur muitas punktu. Sebastjans bija nolēmis neaizbraukt no ostas, kamēr Sotheby�s nebūs skulptūru paņēmu�i.

Pagaidām viņ� alka atslābināties un izbaudīt ceļojumu. Viņ� grasījās izlasīt da�as �Virsnieku un d�entlmeņu� atliku�ās lappuses un cerēja, ka lainera bibliotēkā varēs atrast arī pirmo sējumu.

Ceļā uz mājām bija jāpadomā arī par to, kādi panākumi viņam būtu jāsasniedz savā pirmajā mācību gadā Kembrid�ā, lai atstātu iespaidu uz māti. Pēc visām viņai sagādātajām sirdssāpēm tas bija mazākais, ko viņ� varēja darīt.

���Domātājs�, � bilda Teita galerijas direktors sers D�ons Roten�teins. � Daudzi kritiķi to uzskata par vienu no ikoniskākajiem Rodēna darbiem. Tas bija iecerēts kā daļa no �Elles vārtu� sērijas, un sākotnēji tam tika dots nosaukums �Dzejnieks�, jo mākslinieks vēlējās izrādīt cieņu savam varonim Dantem.

Sers Elans apgāja apkārt lielajai skulptūrai. � Palabojiet, ja saku nepareizi, ser D�on, bet� vai �is ir piektais no deviņiem atlējumiem?

��Tie�i ir, ser Elan. Daudzi atlējumi pēc Rodēna darinātā parauga tika radīti viņa dzīves laikā, galvenokārt ar to nodarbojās Aleksis Ridjē savā Parīzes metāllietuvē. Pēc Rodēna nāves diem�ēl� tā uzskatu es� Francijas valdība atļāva arī citās lietuvēs izgatavot ierobe�otu daudzumu �ādu atlējumu. Tomēr nopietni kolekcionāri tos nevērtē tik augstu kā mākslinieka dzīves laikā tapu�os.

��Vai ir zināms, kur pa�laik atrodas �ie deviņi oriģinālie atveidojumi?

��Jā gan,���atbildēja direktors.���Trīs apskatāmi Parīzē. Proti, Luvrā, Rodēna muzejā un Medonā. Viens ir Metropolitēna muzejā Ņujorkā, bet vēl viens Ermitā�ā Ļeņingradā, savukārt trīs atrodas privātu kolekcionāru rokās.

��Vai ir zināms, kam pieder �īs trīs skulptūras?

��Viena ir barona de Rot�ilda kolekcijā, bet otras īpa�nieks ir Pols Melons. Tre�ās skulptūras atra�anās vieta ilgu laiku mums ir noslēpumā tīta. Skaidri zināms ir tikai tas, ka �is atlējums tapis autora dzīves laikā un pirms apmēram desmit gadiem pārdots privātam kolekcionāram. Lai nu kā, �is noslēpuma plīvurs jau nākamajā nedēļā tiks noņemts.

��Neesmu dro�s, ka sapratu jūs, ser D�on.

��Pirmdienas vakarā Sotheby�s izsolē nonāks tūksto� deviņi simti otrajā gadā tapu�ais �Domātāja� atlējums.

��Un kam tas pieder?���sers Elans glu�i nevainīgi vaicāja.���Man nav ne mazākās nojausmas,���atzinās Roten�teins.

��Katalogā atzīmēts vienkār�i �kāds d�entlmenis�.

Parlamentārais sekretārs pasmaidīja par �ādu izteikumu, bet pavaicāja: � Ko tas nozīmē?

��Ka pārdevējs vēlas palikt anonīms. Bie�i izrādās, ka tas ir kāds aristokrāts, kur� negrib atzīt nonāk�anu grūtībās un nepiecie�amību atteikties no kādas sava sen�u mantojuma daļas.

��Jūsuprāt, kāda varētu būt �ā darba cena?

��To ir grūti pateikt. Jau vairākus gadus tirgū nekas tik nozīmīgs nav parādījies. Tomēr es būtu pārsteigts, ja skulptūra tiktu pārdota par mazāk nekā simts tūksto�iem mārciņu.

��Vai lajam būtu pa spēkam noteikt at�ķirību starp �o����sers Elans ar apbrīnu paraudzījās uz bronzas statuju, kas atradās viņa priek�ā, ���un to eksemplāru, kas nonāks izsolē?

��Nekādas at�ķirības nav,���atbildēja Teita galerijas direktors.���Vienīgi kārtas numurs. Citādi skulptūras ir pilnīgi identiskas.

Parlamentārais sekretārs vēl vairākas reizes apgāja apkārt monumentālajam darbam, pēc tam uzsita pa masīvo koka pamatni, uz kuras sēdēja �Domātājs�. Tagad viņ� skaidri zināja, kurā vietā Martiness noslēpis astoņus miljonus mārciņu. Viņ� paspēra soli atpakaļ un cie�āk nopētīja skulptūru. � Vai visi deviņi atlējumi ir novietoti uz vienādām pamatnēm?

��Manuprāt, ne glu�i vienādām, bet līdzīgām noteikti. Katrā galerijā un katram īpa�niekam var būt personiskais viedoklis par to, kā �o darbu izstādīt. Mēs izvēlējāmies vienkār�u koka pamatni, lai tā harmonētu ar apkārtni.

��Kādā veidā pamatne ir savienota ar skulptūru?

��Tik liela izmēra bronzas statujai parasti izmanto �etrus tērauda stiprinājumus, kas iekausēti statujas apak�ējās daļas centrā. Vajag tik atbilsto�as skrūves, uzgrie�ņus un �etras atbilstīga lieluma atveres pamatnē. Katrs prasmīgs meistars spēj �ādu darbu paveikt.

��Tātad, ja kāds vēlas atdalīt skulptūru no pamatnes, ir tikai jāatskrūvē �īs skrūves.

��Jā, domāju, ka tā, ��atbildēja sers D�ons.���Tikai� kālab tas kādam būtu vajadzīgs?

��Patie�ām, kālab gan?���atteica sers Elans un atļāvās tikko jau�ami pasmaidīt. Tagad viņ� zināja, kur Martiness paslēpis naudu un kādā veidā iecerējis to ievest Anglijā. Turklāt nu bija skaidrs arī tas, kā Martiness iecerējis atkal tikt pie saviem astoņiem miljoniem viltoto mārciņu.���Gudrs cilvēks,���viņ� noteica un vēl pēdējo reizi uzsita pa dobo bronzas statuju.

��Ģēnijs,���piebalsoja galerijas direktors.

��Nu� tik skaļu vārdu es laikam nelietotu,���iebilda sers Elans. Taisnības labad gan jāteic, ka viņi runāja par da�ādiem cilvēkiem.

Baltā Bedford minivena vadītājs piebrauca pie Grīnpārkas metro stacijas Pikadili laukumā. Dzinēju viņ� atstāja neizslēgtu un divas reizes nomirdzināja priek�ējo lukturu gaismas.

Trīs vīrie�i, kuri nekad nemēdza nokavēt, ar da�ādām mantām rokās izsteidzās no metro stacijas un ātri devās pie minivena aizmugures durvīm. Tās jau laikus bija atslēgtas. Viņi tur ievietoja ogļu krāsniņu, benzīna kannu, darbarīku somu, kāpnes, kārtīgu virves rituli un Swan Westa sērkociņu kārbu. Pēc tam viņi pievienojās savam komandierim.

Ja kāds būtu viņus nopētījis uzmanīgāk, tad būtu pieņēmis, ka viņi ir vienkār�i amatnieki. Svētdienā se�os no rīta gan neviens to nedarīja, bet interesanti, ka savulaik �ie vīri patie�ām pelnīju�i iztiku amatniecībā � pirms iesaistī�anās Apvienotās Karalistes Speciālajā dienestā. Kaprālis Krons bija galdnieks, ser�ants Robertss bija lietuves strādnieks, bet kapteinis Hārtlijs � in�enieris konstruktors.

��Labrīt, kungi!���sveicināja pulkvedis Skots-Hopkinss, kad visi trīs vīri bija iekāpu�i minivenā.

��Labrīt, pulkvedi!���viņi atbildēja vienā balsī. Minivens devās ceļā uz Sauthemptonu.

Līdz brīdim, kad no �Karalienes Mērijas� tika nolaists traps, Sebastjans jau pāris stundas bija pavadījis uz kuģa klāja. Viņ� bija viens no pirmajiem, kur� izkāpa krastā un ātri steidzās uz muitas punktu. Statujas izve�anai nepiecie�amos pavaddokumentus viņ� pasniedza gados jaunam virsniekam, kur� tos ātri caurskatīja un tad cie�āk uzlūkoja Sebastjanu.

��Lūdzu, uzgaidiet �eit,���viņ� sacīja un iegāja kādā kabinetā. Pēc neilga brī�a no tā pa�a kabineta iznāca gados vecāks virsnieks ar trīs sudraba svītrām uz formastērpa piedurknes. Viņ� palūdza Sebastjana pasi un, salīdzinājis fotogrāfiju ar oriģinālu, uzreiz parakstīja nepiecie�amos dokumentus.

��Kliftona kungs, mans kolēģis jūs pavadīs līdz vietai, kur sūtījums tiks izkrauts.

Kopā ar gados jauno virsnieku Sebastjans izgāja no muitas punkta un redzēja, kā ceļamkrāns nolai� strēli �Karalienes Mērijas� kravas telpā. Pēc divdesmit minūtēm tika izcelta masīva koka kaste, kuru Sebastjans nekad iepriek� nebija redzējis. Tā lēnām tika nolaista krastā un novietota sestajā iekrau�anas vietā.

Vairāki ostas strādnieki atbrīvoja kasti no ķēdēm, kas to bija turēju�as. Autokrāvējs, kur� jau gaidīja savu kārtu, kasti nogādāja �etrdesmitajā angārā. Viss process bija aizņēmis �etrdesmit trīs minūtes. Virsnieks lūdza, lai Sebastjans vēlreiz kopā ar viņu dodas uz muitas punktu, jo vēl bija jānokārto da�as formalitātes.

Policijas automa�īnas sirēna lika piebremzēt Sotheby�s transportam, kur� no Londonas devās uz Sauthemptonu, un apstāties ceļa malā.

Kad minivens bija apstājies, no policijas automa�īnas izkāpa divi virsnieki. Pirmais devās uz vadītāja pusi, bet otrs � uz transportlīdzekļa aizmuguri. Otrais virsnieks no kabatas izņēma �veicē ra�otu armijas nazi un spēcīgi iegrūda tā asmeni aizmugures kreisajā riepā. Izdzirdējis �ņākoņu, viņ� atgriezās policijas automa�īnā.

Minivena vadītājs atvēra logu un neizpratnē paraudzījās uz policistu. � Man likās, ka ātruma ierobe�ojumu es nepārkāpu, virsniek!

��Nē, kungs! Jūs patie�ām to nepārkāpāt. Es tikai vēlējos jūs informēt, ka jūsu auto kreisā aizmugures riepa ir bojāta. Vadītājs izkāpa no minivena un kādu brīdi neticīgi raudzījās uz saplaku�o riepu.

��Ziniet, virsniek, es neko tādu pat nepamanīju.

��Tā parasti notiek, ja gaiss pa atveri izplūst lēnām,���policists noteica, un tajā brīdī viņiem garām pabrauca balts Bedford minivens. Viņ� salutēja un noteica: � Bija prieks palīdzēt, kungs! � Pēc tam viņ� pievienojās savam kolēģim patruļma�īnā un aizbrauca.

Ja Sotheby�s autovadītājs būtu palūdzis apskatīt policista apliecību, tad izlasītu, ka viņ� ir no Metropoles policijas Ro�esterrovā. Tātad viņ� atradās jūdzēm tālu no vietas, kur bija spēkā viņa pilnvaras. Diem�ēl sers Elans bija atklājis, ka tikai da�i policijas virsnieki, kas savulaik kalpoju�i viņam Speciālajā dienestā, tagad strādāja Hemp�īras policijas spēkos, turklāt ne katrs svētdienas rītā nekavējoties varēja ierasties vajadzīgajā vietā.

Dons Pedro un Djego tika aizvesti uz Ministra Pistarīni vārdā nosaukto starptautisko lidostu. Se�as milzīgas ceļasomas muitas kontroles punktā netika pārbaudītas un pēc tam tika nogādātas lidma�īnā, kas devās uz Londonu.

��Es alla� esmu devis priek�roku ceļo�anai ar Anglijas gaisa kuģiem,���dons Pedro sacīja, kad viņam tika ierādīta vieta pirmās klases nodalījumā.

Boeing Stratocruiser gaisā pacēlās pulksten piecos un �etrdesmit trijās minūtēs. Tikai da�as minūtes vēlāk, nekā bija paredzēts lidojumu sarakstā.

Baltā Bedford vadītājs iestūrēja spēkratu ostas teritorijā un taisnā ceļā brauca uz �etrdesmito angāru, kur� atradās doku tālākajā galā. Nevienu minivena pasa�ieri ne mazākajā mērā neizbrīnīja tas, ka pulkvedis Skots-Hopkinss labi zina, kurp jādodas. Viss bija izpētīts un pārbaudīts jau pirms �etrdesmit astoņām stundām. Viņ� bija no tiem, kuri pat sīkumus neatstāj neievērotus un nepaļaujas uz nejau�ībām.

Kad minivens apstājās, pulkvedis iedeva kapteinim Hārtlijam atslēgu. Pēc pakāpes otrs augstākais virsnieks izkāpa no transportlīdzekļa un atslēdza angāra dubultdurvis. Pulkvedis iestūrēja minivenu pla�ajā angārā. Telpas centrā bija novietota masīva kaste no koka.

In�enieris aizslēdza durvis, un no auto izkāpa arī pārējie trīs viņa biedri, ņemdami līdzi aprīkojumu.

Galdnieks pret kasti atslēja kāpnes un uzrāpās līdz aug�ai, kur ar īpa�i tādam nolūkam paredzētu āmuru vilka naglas ārā no kastes vāka, tikmēr pulkvedis aizgāja uz angāra tālāko malu, kur iepriek�ējā naktī bija novietots neliels ceļamkrāns, un ar to piebrauca pie kastes.

Tad in�enieris no minivena aizmugures izcēla smago virves rituli, izveidoja cilpu vienā galā un pārsvieda to sev pār plecu. Viņ� nostājās sāņus un gaidīja, kad varēs sākt bendes pienākumu izpildi. Galdniekam bija vajadzīgas astoņas minūtes, lai no biezā koka vāka izrautu visas tajā sadzītās naglas. Visbeidzot viņ� nokāpa lejā un kastes vāku nolika zemē. Viņa vietu uz kāpnēm ieņēma in�enieris, kuram pār kreiso plecu joprojām karājās virves cilpa. Sasniedzis kastes aug�ējo malu, viņ� noliecās un ieslīdēja kastē, pēc tam resno virvi dro�i izvēra zem abām �Domātāja� rokām. Daudz labprātāk viņ� būtu izmantojis ķēdes, ta�u pulkvedis bija aizrādījis, ka tādējādi varētu skulptūru sabojāt, bet tas nekādā gadījumā nav pieļaujams.

Pārliecinājies, ka viss ir dro�i, in�enieris sasēja īpa�u dubulto mezglu un pacēla cilpu gaisā, lai pavēstītu, ka ir gatavs. Pulkvedis mazā ceļamkrāna strēli nolaida pie pa�as kastes aug�ējās malas, un tās āķis �ūpojās tikai da�as collas virs atvēruma. In�enieris uzlika cilpu uz āķa un paslēja gaisā abus īk�ķus, tātad apliecinādams, ka viss ir kārtībā.

Pulkvedis collu pa collai cēla ārā statuju no kastes. Vispirms parādījās noliektā galva, plaukstā atbalstītais zods, pēc tam torss, muskuļotās kājas un tad arī lielais bronzas uzkalns, uz kura sēdēja �Domātājs�. Pati pēdējā skatienam atklājās koka pamatne, pie kuras bija piestiprināta statuja. Kad visa skulptūra bija izcelta no kastes, pulkvedis lēnām laida to lejup, līdz tā karājās tikai pāris pēdu augstumā virs zemes.

Metāllietuves strādnieks nogūlās uz muguras, palīda zem statujas un izpētīja �etras stiprinājuma skrūves. Pēc tam viņ� no somas izņēma knaibles.

��Turiet to draņķi mierā! ��viņ� noteica.

In�enieris ar rokām aptvēra statujas ceļgalus, galdnieks pieķērās pie �Domātāja� pēcpuses � cerībā noturēt statuju nekustīgi. Metāllietuves strādnieks lēnām un uzmanīgi pūlējās noskrūvēt vienu uzgriezni. Iesākumā tas pagriezās tikai par puscollu, pēc tam jau vēl par puscollu, un galu galā skrūve kļuva vaļīga. To pa�u viņ� atkārtoja ar visām pārējām skrūvēm un tad piepe�i koka pamatne uzvēlās viņam virsū, ta�u triju viņa kolēģu uzmanību piesaistīja glu�i kas cits. Pēc sekundes daļas no statujas sāka birt jaunas piecu mārciņu banknotes un pilnībā apraka viņu.

��Vai tas nozīmē, ka es beidzot varu saņemt savu nopelnīto karavīra pensiju?���galdnieks vaicāja, neticīgi raudzīdamies uz naudas kalnu.

Pulkvedis greizi pasmaidīja un vēroja, kā no naudas biruma apak�as izkūņojas viņa biedrs.

��Diem�ēl ne, Kron. Es esmu saņēmis skaidru pavēli,���atteica pulkvedis, izkāpdams no ceļamkrāna kabīnes.����īs visas līdz pēdējai ir jāiznīcina.���Ja Speciālā dienesta virsnieki kādreiz bija izjutu�i kārdinājumu nepaklausīt pavēlei, tad �is noteikti varēja būt tāds gadījums.

Noskrūvējis vāciņu benzīna kannai, in�enieris ļoti negribīgi uzpilināja da�as lāses uz oglēm krāsniņā, tad uz�ķīla sērkociņu un pakāpās nost, kad gaisā uzvijās liesmas. Pulkvedis uzņēmās vadību un iemeta tajās pirmos piecdesmit tūksto�us. Pēc da�iem mirkļiem arī pārējie trīs gausi un negribīgi viņam pievienojās. Tūksto�i un atkal tūksto�i mārciņu iekrita nepiesātināmās uguns skavās.

Kad pēdējā banknote bija sabirzusi plēksnēs, �etri vīri kādu brīdi klusi stāvēja, vērās uz pelnu kaudzi un pūlējās nedomāt par to, ko viņi tikko bija izdarīju�i.

Klusumu pārtrauca galdnieks: � �is man atklāja pilnīgi jaunu nozīmi frāzei �gaisā izkūpējusi nauda�.

Iesmējās visi, izņemot pulkvedi, kur� strikti noteica: � Pabeigsim darbiņu!

Metāllietuves strādnieks atkal nolaidās guļus un palīda zem statujas. Gandrīz kā svarcēlājs viņ� paņēma rokās koka pamatni un paslēja to aug�up, savukārt in�enieris un galdnieks iegrozīja statuju tā, lai nelielie tērauda stieņi ieslīdētu tiem paredzētajās atverēs.

��Turiet cie�i!���metāllietuves strādnieks nokomandēja. In�enieris un galdnieks satvēra pamatnes malas un nelaida vaļā, līdz kolēģis bija uzskrūvējis vietā visus �etrus uzgrie�ņus. Vispirms tikai ar pirkstiem, pēc tam jau ar instrumentu. Pārliecinājies, ka stingrāk pievilkt vairs nav iespējams, viņ� izlīda no statujas apak�as un parādīja pulkvedim paceltus īk�ķus.

Pulkvedis ar ceļamkrānu atkal pacēla statuju gaisā un apturēja kustību, kad �Domātājs� �ūpojās tikai da�as collas no vaļējās kastes aug�ējās malas. In�enieris atkal uzrāpās pa kāpnēm, bet pulkvedis sāka lēnām ievirzīt skulptūru kastē, savukārt kapteinis Hārtlijs tai uzmanīgi palīdzēja iegrozīties pareizi. Kad virve bija noņemta, in�eniera vietu uz kāpnēm ieņēma galdnieks un aiznagloja smago vāku.

��Nu ko, kungi! Sāksim sakop�anu, kamēr kaprālis ir aizņemts ar savu darbu.

Viņi nodzēsa uguni, saslaucīja grīdu un visu, kas jau bija izmantots, novietoja atpakaļ minivenā.

Visbeidzot tur nonāca arī kāpnes, āmurs un trīs liekas naglas. Pulkvedis novietoja ceļamkrānu tie�i tur, kur tas bija atradies iepriek�, galdnieks un metāllietuves strādnieks iekāpa minivenā. In�enieris atslēdza angāra durvis un pakāpās sāņus, lai pulkvedis varētu izbraukt ārā. Kad angāra durvis atkal bija aizslēgtas, in�enieris apsēdās pulkvedim blakus minivenā.

Automobilis lēnām brauca pa ostas teritoriju, līdz sasniedza muitas punktu. Pulkvedis izkāpa no auto, iegāja muitas punktā un virsniekam ar trijām sudraba svītrām uz formastērpa piedurknes pasniedza angāra atslēgu.

��Paldies, Geret!���sacīja pulkvedis.���Es zinu, ka sers Elans to augstu novērtēs un pats jums pateiksies, kad visi satiksimies oktobrī mūsu gadskārtējās svinībās.���Muitas virsnieks salutēja, un pulkvedis Skots-Hopkinss izgāja no kabineta. Viņ� atkal apsēdās pie baltā Bedford stūres, ieslēdza aizdedzi un devās atpakaļceļā uz Londonu.

Sotheby�s minivens ar svaigi nomainītu riepu ostā ieradās �etrdesmit minūtes vēlāk, nekā bija paredzēts.

Kad minivens piestāja pie �etrdesmitā angāra, �oferis pārsteigti ieraudzīja, ka sūtījumu, kuru viņam paredzēts paņemt, ielenku�i daudzi muitas dienesta virsnieki.

Viņ� pagriezās pret savu pārinieku un teica: � Kaut kas ir atgadījies, Bērt.

Abi kungi izkāpa no minivena. Tobrīd autokrāvējs pacēla masīvo kasti un, vairākiem muitas dienesta darbiniekiem piepalīdzot � pēc Bērta domām, viņu bija krietni vien par daudz �, to ievietoja minivena aizmugurē. Procedūra, kas parasti būtu aizņēmusi apmēram pāris stundas, tagad prasīja vien divdesmit minūtes, ieskaitot dokumentu noformē�anai paredzēto laiku.

��Kas gan varētu būt tajā kastē? ��ierunājās Bērts, kad viņi jau brauca projām.

��Nav ne mazākās nojausmas,���atteica automa�īnas vadītājs.���Bet es nesūdzos, jo tagad mēs pagūsim laikā, lai pa radio noklausītos Henriju Holu.

Arī Sebastjanu pārsteidza ātrums un profesionalitāte, ar kādu visa �ī procedūra tika paveikta. Viņam atlika vien pieņemt, ka statuja ir ļoti vērtīga. Bet varbūt dona Pedro ietekme Sauthemptonā ir tikpat liela kā Buenosairesā.

Pateicies virsniekam, kuram uz formastērpa piedurknes bija trīs sudraba svītras, Sebastjans devās atpakaļ uz termināli, kur pievienojās da�iem vēl atliku�ajiem pasa�ieriem, kas gaidīja pasu pārbaudi. Pirmais zīmogs pirmajā pasē � Sebastjans pasmaidīja. Un drīz smaids pārvērtās asarās, jo viņ� izgāja sagaidī�anas zālē un ieraudzīja savus vecākus. Viņ� pateica, cik izmisīgi no�ēlo savu rīcību, un jau pēc da�iem mirkļiem viss bija atkal tik lieliski, it kā viņ� nekur pat nebūtu braucis.

Mājupceļā uz Bristoli viņam bija tik daudz stāstāma: Tibija, D�enisa, Bruno, Martinesa kungs, princese Mārgareta, vēstnieks, muitas punkta virsnieks� Visiem bija sava vieta Sebastjana piedzīvojumos. Gabrielu gan viņ� bija izlēmis nepieminēt. �o detaļu viņ� pietaupīja vēlākam laikam, kad sastapsies ar Bruno.

Pirmā, ko Sebastjans ieraudzīja, kad viņi bija iebrauku�i pa Menorhausas vārtiem, bija D�esika, kura skrēja viņiem pretī.

��Man pat prātā nebija ienācis, ka es tik ļoti ilgo�os pēc tevis!���viņ� teica, kad bija izkāpis no automa�īnas un apskāvis meiteni.

Mazliet pēc septiņiem vakarā Sotheby�s minivens iegriezās Bondstrītā. Automa�īnas vadītājs nebija pārsteigts, kad ieraudzīja, ka uz ietves gaida apmēram pusducis nesēju. Lai gan viņiem visiem bija pieņemts strādāt virsstundas, katrs tomēr tiecās ātrāk steigties uz mājām.

Impresionistu nodaļas vadītājs Dikensa kungs uzraudzīja kastes pārvieto�anu no automa�īnas uz noliktavas telpām izsoles namā. Viņ� pacietīgi nogaidīja, līdz koka līstes tika noņemtas un skaidas aizslaucītas projām, lai pēc tam salīdzinātu katalogā minēto mākslas darba numuru ar to, kas bija redzams uz statujas. Skaitlis �se�i� bija iegravēts bronzā blakus Ogista Rodēna parakstam. Dikenss pasmaidīja un ievilka ķeksīti dokumentā.

��Liels paldies, pui�i,���viņ� teica.���Tagad jūs varat doties uz mājām. Ar dokumentāciju es tik�u galā rīt.

Tovakar Dikensa kungs bija pēdējais, kur� izgāja no izsoles ēkas, tādēļ viņ� rūpīgi aizslēdza durvis un pēc tam devās Grīnpārkas stacijas virzienā. Viņ� pat nemanīja, ka pie antikvariāta ieejas ielas pretējā pusē stāv kāds cilvēks.

Kad Dikensa kungs jau bija pazudis skatienam, vīrietis iznāca no ēnas un aizsteidzās pie telefona automāta Kerzonstrītā. Viņam jau bija sagatavoti �etri peniji, ta�u tas nebija nekas neparasts � viņ� nekad nepaļāvās uz nejau�ību. Vajadzīgo numuru viņ� zināja no galvas. Izdzirdējis balsi, viņ� nospieda pogu un sacīja: � Tuk�ais �Domātājs� pavadīs nakti Bondstrītā, ser.

��Paldies, pulkvedi,���atteica sers Elans.���Ir vēl kāds darbs, ko es vēlos jums uzticēt. Drīzumā sazināsimies.���Un savienojums pārtrūka.

Nākamajā rītā septiņi simti �etrpadsmitā reisa lidma�īna no Buenosairesas nolaidās Londonas lidostā, un dons Pedro nepavisam nejutās pārsteigts, ka pilnīgi visas viņa un Djego somas centīgi muitas darbinieki pārbaudīja vairākkārt.

Kad beidzot uz pēdējās no tām bija ar krītu uzvilkta zīme, dons Pedro pat pamanīja muitnieku sejā pazibam vil�anos. Kopā ar Djego viņ� izgāja no lidostas.

Kad viņi jau bija iekārtoju�ies Rolls-Royce un brauca uz Ītonskvēru, dons Pedro pagriezās pret Djego un teica: � Viss, ko tev vajadzētu atcerēties par britiem, ir tas, ka viņiem pilnīgi trūkst iztēles.

Lai gan izsoles sākums bija paredzēts tikai septiņos vakarā, trīs simti izsoļu nama sēdvietu jau ilgi pirms tam bija aizņemti. Lielās impresionistu darbu izpārdo�anas reizēs tā notika vienmēr.

Kungi bija ģērbu�ies smokingos, un daudzām dāmām mugurā bija garie vakartērpi. Viņas tikpat labi būtu varēju�as doties uz kādu operas pirmizrādi, lai gan arī izsoles zālē gaidāmie notikumi solījās būt tikpat dramatiski kā tie, kādus varēja piedāvāt Koventgārdena. Lai arī viss notika pēc scenārija, alla� bija cilvēki, kuriem tika labākie teksti.

Lūgtos viesus varēja iedalīt vairākās at�ķirīgās kategorijās. Nopietnie solītāji parasti ieradās vēlāk, jo sēdvietas bija rezervēju�i iepriek� un viņus neinteresēja izsoles sākumā piedāvātie priek�meti, kuri glu�i kā otrā plāna tēli �ekspīra lugās ir paredzēti tikai tālab, lai iesildītu auditoriju. Darbu izplatītāji un galeriju īpa�nieki deva priek�roku stāvē�anai aizmugurē un savā starpā sadalīja to, kas palika pāri no bagātnieku dzīrēm, kad izsoles priek�meta cena tomēr nesasniedza cerētos augstumus. Bija arī tādi, kuri izsoli uzskatīja par labu iemeslu iziet sabiedrībā. Viņus neinteresēja piedalī�anās izsolē, ta�u viņiem patika vērot izrādi, kurā superbagātnieki sacentās cits ar citu.

Un visļaunākā no �īm grupām, turklāt tāda, kas vēl dalījās apak�grupās, bija sievas, kas ieradās noskatīties, cik daudz naudas vīri tērē par lietām, kuras viņām ne�ķita intereses vērtas. Viņas labprātāk sava vīra naudu tērētu citos namos, kas atradās tajā pa�ā ielā. Bija arī mīļākās, kuras sēdēja glu�i klusas, jo cerēja reiz kļūt par sievām. Un visbeidzot vienkār�i skaistules, kurām dzīvē vienīgais mērķis bija dabūt nost no ceļa sievas un mīļākās.

Tomēr � kā jau visur dzīvē � bija arī izņēmumi. Viens no tādiem bija arī sers Elans Redmeins, kur� bija ieradies, lai pārstāvētu savas valsts intereses. Viņ� grasījās solīt par priek�metu numur divdesmit deviņi, tomēr nebija izlēmis, līdz kādai summai turpinās solī�anu.

Seram Elanam nebija sve�i Vestendas izsoļu nami un to dīvainās tradīcijas. Gadu gaitā viņ� bija izveidojis nelielu astoņpadsmitā gadsimta Anglijas akvarelistu darbu kolekciju. Reizēm viņ� arī piedalījās vairāksolī�anā valdības vārdā, lai iegūtu kādu gleznu vai skulptūru, kuru izve�ana no valsts netika uzskatīta par pieļaujamu. Lai kā arī būtu bijis iepriek�, tagad bija pienākusi pirmā reize viņa karjeras ritējumā, kad viņ� grasījās piedalīties vairāksolī�anā par izsoles galveno priek�metu un cerēja, ka viņu pārsolīs kāds cilvēks no ārzemēm.

Tās dienas rītā laikraksts The Times bija publicējis prognozi par to, ka Rodēna �Domātāju� varētu pārdot par simt tūksto�iem mārciņu � rekordlielu summu, kas kādreiz samaksāta par fran�u mākslinieka darbu. Laikrakstam gan nebija zināms, ka sers Elans grasījās solīt tikmēr, kamēr summa būs pakāpusies augstāk par simts tūksto�iem mārciņu, jo tikai pēc tam viņ� varēja justies dro�s, ka solī�anu turpina vienīgi dons Pedro Martiness, svēti ticēdams, ka statujas patiesā vērtība ir vairāk nekā astoņi miljoni mārciņu.

D�ailss seram Elanam bija uzdevis kādu jautājumu, uz kuru viņ� vairījās atbildēt. � Ja nu tomēr jūs pārsolīsiet Martinesu, ko tādā gadījumā iesāksiet ar skulptūru?

��Par tās mājvietu kļūs Skotijas Nacionālā galerija,���sers Elans bija atteicis.���Tā būs daļa no valdības mākslas darbu iegādes politikas. Par to jūs varēsiet rakstīt savos memuāros, ta�u tikai tad, kad es jau bū�u miris.

��Un� ja jums izrādīsies taisnība?

��Tādā gadījumā �ā notikuma apraksts aizņems veselu nodaļu manos memuāros.

Sers Elans iegāja izsoļu namā un ieslīdēja savā vietā, kas atradās zāles aizmugurē, kreisajā pusē. Iepriek� viņ� bija piezvanījis Vilsona kungam un paziņojis, ka solīs par divdesmit devīto priek�metu un sēdēs savā parastajā vietā.

Pieci pakāpieni, un Vilsona kungs bija ieņēmis savu vietu tribīnē. Vairums nopietno solītāju tajā laikā jau bija apsēdu�ies savos krēslos. Izsoles vadītājam abās pusēs bija sastāju�ies Sotheby�s izsoļu nama kalpotāji. Lielākā daļa �o cilvēku pārstāvēs klientus, kuri nevarēja ierasties personīgi, un solīs viņu interesēs. Vai arī to cilvēku vārdā, kuri nejutās dro�i par to, ka spēs apstāties un neturpinās solī�anu pat tad, ja summa pārsniegs pa�u iecerētos solī�anas griestus. Telpas kreisajā pusē uz paaugstinājuma atradās gar� galds, pie kura sēdēja pieredzēju�ākie un atbildīgākie izsoļu nama kolektīva locekļi. Viņiem priek�ā uz galda bija nolikti balti telefoni. Tie tiks izmantoti vien brī�os, kad izsolīs priek�metus, par kuriem viņu klienti izrādīju�i interesi.

No savas vietas zāles aizmugurē sers Elans varēja redzēt, ka tre�ajā rindā vēl bija paliku�as trīs tuk�as sēdvietas, kuras acīmredzot rezervētas svarīgiem klientiem. Viņ� nodomāja, ka būs interesanti paskatīties, kas gan sēdēs abās pusēs donam Pedro Martinesam. Sers Elans pār�ķirstīja kataloga lappuses, līdz nonāca pie Rodēna �Domātāja� � izsoles priek�meta numur divdesmit deviņi. Laika vēl bija vairāk nekā pietiekami, lai Martiness pagūtu ierasties.

Precīzi pulksten septiņos Vilsona kungs paraudzījās uz saviem klientiem un līdzīgi pāvestam veltīja viņiem laipni pieglaimīgu smaidu. Viņ� pabungoja pa mikrofonu un sacīja: � Labvakar, dāmas un kungi! Esiet sveicināti Sotheby�s impresionistu darbu izsolē! Pirmais izsoles priek�mets, � viņ� vēstīja un paraudzījās pa kreisi, lai pārliecinātos, ka asistents uz paaugstinājuma nolicis vajadzīgo gleznu, � ir brīni�ķīgs Degā pastelis, kurā attēlotas divas balerīnas mēģinājumā Trokadero. Solī�anu sāksim ar pieciem tūksto�iem mārciņu. Se�i tūksto�i. Septiņi tūksto�i. Astoņi tūksto�i�

Gandrīz visiem pirmajiem izsoles priek�metiem sākotnēji noteiktā cena tika pārsniegta, tādējādi pierādot, ka The Times no rīta publicētais viedoklis ir pareizs. Radusies jauna kolekcionāru grupa � �ie cilvēki kop� kara gadiem vairoju�i savu bagātību un tagad vēlas parādīt, ka ir ieradu�ies investēt naudu mākslas darbos.

Kad tika izsolīts divpadsmitais priek�mets, zālē ienāca dons Pedro Martiness divu jaunu vīrie�u pavadībā. Sers Elans pazina Martinesa jaunāko dēlu Bruno un pieņēma, ka otrs ir Sebastjans Kliftons. Sebastjana klātbūtne bija kā apliecinājums Martinesa pārliecībai par to, ka nauda joprojām dro�i glabājas statujā.

Mākslas darbu pārdevēji un galeriju īpa�nieki sāka apspriesties un minēja, kas donu Pedro Martinesu interesē vairāk � izsoles priek�mets numur divdesmit astoņi, proti, Vinsenta van Goga glezna vai arī Rodēna �Domātājs�.

Sers Elans alla� bija uzskatījis par mierīgu vīru, kas stresa apstākļos prot saglabāt vēsu prātu, ta�u nu juta, ka brīdī, kad nākamais izsoles priek�mets tiek nolikts uz paaugstinājuma, viņa sirds jau tā straujais ritms palielinās. Tika nosaukta van Goga gleznas sākumcena � astoņdesmit tūksto�i mārciņu �, un izsoles āmurs pēdējo reizi noskanēja, kad summa bija sasniegusi simt �etrdesmit tūksto�us mārciņu. Sers Elans izņēma kabatlakatiņu un nosusināja pieri.

��Divdesmit devītais numurs. Ogists Rodēns �Domātājs�, ��Vilsona kungs noteica.���Ieskatīju�ies savos katalogos, jūs izlasīsiet, ka �is ir Alek�a Ridjē darinātais atlējums. Statuja ir apskatāma pie zāles ieejas,���izsoles vadītājs piebilda. Vairāki klāteso�ie pagrieza galvu, lai apbrīnotu masīvo bronzas skulptūru.���Par �o mākslas darbu ir izrādīta vērā ņemama interese, tālab izsoli sāk�u ar �etrdesmit tūksto�iem mārciņu. Paldies, ser!���izsoles vadītājs sacīja, norādījis uz kādu vīrieti, kur� sēdēja tie�i pretī viņam zāles centrā. Vairāki citi atkal pagrieza galvu, jo vēlējās redzēt solītāju. Sers Elans viegli, tikko manāmi palocīja galvu.���Piecdesmit tūksto�i,���izsoles vadītājs paziņoja un lūkojās uz vīrieti zāles centrā. �is cilvēks jau atkal bija pacēlis roku.���Se�desmit tūksto�i!���Īss, mirklīgs skatiens sera Elana virzienā. Vilsona kungam tika veltīts tāds pats tikko manāms galvas mājiens. Viņ� atkal pievērsās solītājam centrā. ��Astoņdesmit tūksto�i mārciņu.���Drūms, vil�anās pilns skatiens un strikti noliedzo�a galvas �ūpo�ana.���Septiņdesmit tūksto�i,���viņ� noteica un paraudzījās uz seru Elanu, kuram prātā jau zaglīgi lavījās �aubas. Tad Vilsona kungs palūkojās pa kreisi un paziņoja: ��Astoņdesmit tūksto�i mārciņu. Kāds solītājs pa telefonu piedāvā astoņdesmit tūksto�us mārciņu!���Izsoles vadītājs nekavējoties pievērsa uzmanību seram Elanam.���Deviņdesmit tūksto�i?

Sers Elans pamāja.

Vilsons atkal paskatījās uz telefonu galdu. Pēc da�ām sekundēm tur sēdo�ais cilvēks pacēla roku. � Simts tūksto�i mārciņu. Simt desmit tūksto�i? � viņ� vaicāja, raugoties uz seru Elanu un veltot viņam savu labāko �e�īras kaķa smaidu.

�Vai es drīkstu uzņemties �ādu risku?� Pirmo reizi mū�ā sers Elans ļāvās vilinājumam. Viņ� pamāja ar galvu.

��Simt desmit tūksto�i,���Vilsona kungs paziņoja, skatīdamies tie�i uz Sotheby�s darbinieku, kur� pieņēma likmes pa telefonu.

Martiness pagriezās, lai ieraudzītu, kur� viņu cen�as pārsolīt.

Kādu brīdi norisinājās pieklusināta telefonsaruna. Katra aizritējusī sekunde lika seram Elanam nervozēt aizvien vairāk. Viņ� pūlējās nedomāt par to, ka Martiness pārspējis viņu viltībā, astoņus miljonus mārciņu ievedis valstī kādā citādā ceļā, bet viņa cilvēki sadedzināju�i nekam nederīgus papīriņus. Laiks, kur� likās velkamies stundas garumā, patiesībā izrādījās vien īsas divdesmit sekundes. Un tad telefonlikmju pieņēmējs pacēla roku.

��Simt divdesmit tūksto�i pa telefonu,���paziņoja Vilsons, pūlēdamies, lai viņa balsī neskan triumfa notis. Viņ� atkal paraudzījās uz seru Elanu, kur� vairs nepakustināja ne muskuli.���Solītājs pa telefonu nosaucis simt divdesmit tūksto�us,���Vilsons atkārtoja.���Es pārdo�u �o mākslas darbu par simt divdesmit tūksto�iem mārciņu. �ī ir jūsu pēdējā iespēja,���viņ� brīdināja, skatīdamies tie�i uz seru Elanu, kur� bija atgriezies pie ierastākas lomas un vairs neizrādīja emocijas.

��Pārdots par simt divdesmit tūksto�iem,���pavēstīja Vilsons un spēcīgi piesita ar āmuru, it kā tādējādi nosūtīdams savu smaidu anonīmajam solītājam.

Sers Elans atviegloti uzelpoja un priecīgi vēroja dona Pedro Martinesa sejā ievelkamies pa�apmierinātu smaidu. Tātad argentīnietis jutās pārliecināts, ka par nieka simt divdesmit tūksto�iem iegādājies pats savu statuju, kurā paslēpti astoņi miljoni mārciņu.

Tika izsolīti vēl da�i priek�meti, pēc tam dons Pedro Martiness piecēlās no savas vietas tre�ajā rindā un nevērīgā solī devās projām, apmierinājuma smaidam nenozūdot no sejas. Abi jaunekļi, kuri viņam sekoja, izskatījās nokaunēju�ies. Viņiem bija vairāk godaprāta.

Pagaidījis, līdz apmēram pusducis izsoles priek�metu iegūst jaunus īpa�niekus, sers Elans klusi izslīdēja no zāles. Izgājis uz Bondstrītas, viņ� pamanīja, ka vakars ir patiesi brīni�ķīgs, un nolēma kājām doties uz savu klubu, lai apbalvotu sevi ar duci austeru un kādu glāzi �ampanie�a. Viņ� būtu gatavs atteikties no savas mēne�algas, lai redzētu Martinesa seju brīdī, kad kļūs skaidrs, ka uzvara pārvērtusies par īstu sakāvi.

Nākamajā rītā anonīmais telefonizsoles dalībnieks piezvanīja trijiem adresātiem. Da�as minūtes pēc desmitiem viņ� devās projām no Ītonskvēra �etrdesmit ceturtā numura. Apturējis taksometru, viņ� lika braukt uz Sentd�eimsstrītu deviņpadsmit. Kad automa�īna apstājās pie Midlendas bankas, taksometra �oferim tika dots rīkojums pagaidīt.

Viņu nepārsteidza tas, ka bankas mened�eris bija uzreiz gatavs tikties. Galu galā nebija nemaz tik daudz klientu, kuri nekad nezaudēja savaldību. � Kam vēlēsieties adresēt �eku?

��Sotheby�s.

Mened�eris aizpildīja �eku, parakstīja, ielika aploksnē un pēc tam pasniedza jaunajam Martinesa kungam. Djego ielika aploksni �aketes iek�ējā kabatā un, vairs ne vārda nesacījis, izgāja no kabineta.

��Sotheby�s, � viņ� paziņoja, kad atkal bija iekāpis taksometrā un ieslīdzis aizmugures sēdeklī.

Kad taksometrs apstājās Bondstrītā iepretī izsoļu namam, Djego kārtējo reizi lika vadītājam pagaidīt. Viņ� izkāpa, iegāja pa parādes durvīm un taisnā ceļā devās pie norēķinu galda.

��Kā varu jums pakalpot, kungs?���vaicāja pie galda sēdo�ais jaunais vīrietis.

��Vakardien es nopirku divdesmit devīto izsoles priek�metu,���paziņoja Djego,���un vēlos samaksāt rēķinu.

Jaunais vīrietis pār�ķirstīja katalogu.

��Ak, jā. Rodēna �Domātājs�. ��Djego prātā pārlika, cik daudzi priek�meti tāpat izpelnīju�ies tik vienaldzīgu attieksmi.���Simt divdesmit tūksto�i mārciņu, kungs.

��Protams,���Djego atteica, izņēma no kabatas aploksni, bet no tās bankas mened�era parakstīto �eku. Dokumentu, pēc kura pircēju nebūs iespējams izsekot.

��Vai vēlaties, lai jums piegādājam pirkumu? Vai arī labprātāk to paņemsiet pats?

��Stundas laikā es ieradī�os tam pakaļ.

��Neesmu pārliecināts, ka tas būs iespējams,���jaunais vīrietis iebilda.���Saprotiet, dienu pēc galvenās izsoles mēs vienmēr esam ļoti pārslogoti. Krītam vai no kājām.

Djego izņēma naudas maku un uz galda nolika piecu mārciņu zīmi, kas dro�i vien bija lielāka summa, nekā jaunais cilvēks nopelnīja nedēļā.

��Parūpējieties, lai �īs kājas skrien manā virzienā, ��Pedro Martinesa dēls piekodināja.���Ja pēc stundas mans pirkums būs iesaiņots un mani jau gaidīs, �ai pievienosies vēl divas tādas pa�as.

Jaunais vīrietis banknoti ieslidināja bik�u aizmugures kabatā, tādējādi apliecinādams, ka darījums ir noslēgts.

Pēc tam Djego atgriezās gaido�ajā taksometrā un lika braukt uz Viktorijas rajonu. Kad automa�īna nobremzēja pie ēkas, viņ� izkāpa un norēķinājās ar kārtējo sava tēva piecu mārciņu zīmi. Viņ� pagaidīja, līdz taksometra �oferis atdeva atlikumu, un ieslidināja makā divas īstas mārciņu banknotes, bet vadītājam iedeva se�u pensu monētu. Tad puisis iegāja ēkā un devās pie vienīgās tobrīd brīvās darbinieces.

��Kā varu jums pakalpot?���vaicāja jaunā sieviete, kas bija ģērbusies brūni dzeltenā uniformā.

��Mans uzvārds ir Martiness,���viņ� sacīja.���Es �orīt zvanīju un rezervēju kravas ma�īnu.

Aizpildījis nepiecie�amo veidlapu, Djego atkal norēķinājās ar piecu mārciņu zīmi. Atpakaļ saņemtās trīs pavisam legālās viņ� ielika savā naudas makā.

��Paldies, kungs. Ma�īnu atradīsiet pagalmā. Tā ir novietota septiņdesmit pirmajā iebrauktuvē. ��Darbiniece pasniedza viņam atslēgu.

Djego iegāja pagalmā, atrada vajadzīgo automobili, atslēdza durvis un ieskatījās iek�ā. Viss atbilda paredzētajam uzdevumam. Viņ� apsēdās pie stūres, iedarbināja dzinēju un devās atpakaļ uz Sotheby�s izsoļu namu. Pēc divdesmit minūtēm viņ� novietoja automa�īnu pie dienesta izejas D�ord�strītā.

Tiklīdz Djego izkāpa no automa�īnas, atvērās izsoļu nama durvis, un uz ietves tika izstumts milzīgs iepakojums ar vairākām sarkanām uzlīmēm �Pārdots�. Ap to cīnījās se�i spēcīgi vīri zaļos garos uzsvār�os. Viņi visi izskatījās pēc profesionāliem bokseriem, kas beigu�i karjeru un stāju�ies darbā Sotheby�s izsoļu namā.

Vīri no ratiņiem izcēla iepakojumu ar tādu vieglumu, it kā tajā būtu paslēpta vien putekļu otiņa, un to pārvietoja uz automa�īnu. Djego paņēma divas piecu mārciņu banknotes un iedeva tās jaunajam vīrietim, ar kuru bija ticies pie darījumu galda.

Apsēdies pie stūres, Djego ieskatījās pulkstenī. Vienpadsmit un �etrdesmit viena minūte. Nebija nekādu iemeslu tam, lai viņ� pāris stundu laikā nevarētu nokļūt �ilingfordā. Viņ� gan zināja, ka tēvs jau krietni pirms tam �urpu turpu staigās pa pievedceļu.

Starp piegādātajiem pasta sūtījumiem pamanījis aploksni ar gai�i zilo Kembrid�as Universitātes zīmi, Sebastjans to paķēra neviltotā dedzībā. Sākot lasīt jebkuru vēstuli, viņ� vispirms paskatījās uz parakstu. Braiens Ped�ents. �ā cilvēka vārds Sebastjanam bija sve�s.

Dārgais Kliftona kungs!

Izlasījis vēstuli otru reizi, Sebastjans nolēma piezvanīt Bruno un pavaicāt, vai arī draugs saņēmis tādu pa�u, un piedāvāt kopā doties uz Kembrid�u.

Djego nemaz nepārsteidza tas, ka tēvs izskrēja pa mājas durvīm jau mirklī, kad automa�īna vēl tikai iebrauca pa vārtiem. Ta�u neparasti bija tas, ka viņam da�us soļus iepakaļ sekoja Luiss, kā arī visi �ilingfordholā nodarbinātie. Karlam rokā bija ādas soma.

��Vai dabūji statuju?���vaicāja tēvs, iekams Djego bija paguvis izkāpt no automa�īnas.

��Jā, ��Djego atteica, tad sarokojās ar brāli un devās pie kravas nodalījuma. Viņ� atslēdza durvis, un skatienam pavērās masīva kaste ar daudzām sarkanām uzlīmēm. �Pārdots!� Dons Pedro smaidot papliķēja pa kasti tik maigi, it kā vēlētos samīļot kādu no saviem suņiem. Pēc tam viņ� pakāpās sāņus un ļāva, lai citi veic smago darbu.

Djego vadīja grupas darbu, ļaudis stūma un vilka, līdz collu pa collai kaste jau bija gandrīz sa�ķiebusies pāri malai. Karls un Luiss ātri pieķērās tai pie diviem stūriem, bet Djego un pavārs pie atliku�ajiem diviem otrā pusē. �oferis un dārznieks cie�i turēja kasti malas vidū.

Se�i nepiemērotie nesēji steberēja apkārt mājai, kur nometa kasti zālāja vidū. Dārznieks par �ādu pavērsienu neizskatījās iepriecināts.

��Vai vēlies, lai paceļam to stāvus?���Djego vaicāja, kad viņi bija atguvu�i elpu.

��Nē, ��dons Pedro atteica,���atstājiet to tāpat uz sāniem, tad būs vieglāk noņemt pamatni.

Karls no somas izņēma instrumentu un ķērās pie darba, izceļot dziļi sadzītās naglas, kuras saturēja kopā kastes dēļus. Pavārs, dārznieks un �oferis cēla nost jau atdalītos.

Kad pēdējais dēlis bija aizvākts, visi atkāpās un pievērsa skatienu �Domātājam�, kur� izrādījās noguldīts uz muguras. Dona Pedro acis bija kā piekaltas statujas koka pamatnei. Viņ� pieliecās un palūkojās mazliet cie�āk, ta�u nemanīja neko tādu, kas liecinātu par nevēlamu iepriek�ēju iejauk�anos. Viņ� pievērsās Karlam un pamāja ar galvu.

Uzticamais miesassargs noliecās un nopētīja �etras lielās skrūves, no darbarīku somas izņēma skrūvgriezi un sāka strādāt. Sākumā pirmā skrūve kustējās visai negribīgi, bet pēc tam jau veiklāk un beidzot izvēlās no vietas un nogāzās zālē. To pa�u viņ� atkārtoja vēl trīs reizes. Skrūves bija izņemtas. Ļoti īsu mirkli Karls vilcinājās, tad ar visu spēku pieķērās pamatnes abām malām un rāva to nost no statujas, līdz koka daļa ieslīga zālē. Ar apmierinātības smaidu sejā viņ� pakāpās malā, ļaudams savam saimniekam pirmajam ieskatīties slēptuvē.

Martiness nometās uz ceļgaliem. Djego un pārējā komanda gaidīja tālākos rīkojumus. Pagāja tikai brīdis, un no dona Pedro mutes atskanēja tik spalgs kliedziens, ka noteikti spētu atmodināt pat tos, kas nāves miegā atdusējās tuvējās baznīcas kapsētā. Se�i vīrie�i, kuru sejās atspoguļojās at�ķirīgas baiļu pakāpes, skatījās uz viņu. Neviens nesaprata, kas īsti izraisījis �ādu reakciju. Beidzot Martiness, pārpūlējis balsi līdz pēdējai iespējai, iebrēcās: � Kur ir mana nauda?

Djego vēl nekad nebija redzējis tēvu tik ļoti pārskaitu�os. Viņ� veicīgi nometās ceļos un taustījās statujas iek�ienē. Atrast izdevās vienu vienīgu piecu mārciņu banknoti, kas glu�i nejau�i bija pieķērusies pie bronzas sienas.

��Kur, pie velna, palikusi nauda?���Djego nespēja saprast.

��Kāds to ir nozadzis,���secināja Luiss.

��Pie joda, tas ta�u ir acīmredzams!���bļāva dons Pedro.

Neviens vairs neuzdrīkstējās paust kādu viedokli, bet viņ� tikai turpināja blenzt tuk�ajā melnumā, joprojām nespēdams samierināties, ka pēc gadu ilgu�as gatavo�anās viņ� ir ieraudzījis vien nieka viltotu piecu mārciņu banknoti. Pēc da�ām minūtēm dons Pedro grīļīgi piecēlās kājās. Kad vārdi atskanēja no lūpām, viņ� likās atguvis savaldību.

��Es nezinu, kur� to ir pastrādājis, ta�u es viņus atradī�u un sauk�u pie atbildības, lai arī tas būs pēdējais, ko es vispār paveik�u savā dzīvē.

Nākamajā mirklī dons Pedro pagrieza statujai muguru un aizsoļoja mājas virzienā. Viņam sekot uzdro�inājās tikai Djego, Luiss un Karls. Vecais Martiness �ķērsoja vestibilu, devās uz dzīvojamo istabu un nostājās pretī Tiso mīļākās Ketlīnas Ņūtones portretam, tad nocēla gleznu no sienas un atbalstīja pret palodzi, pēc tam vairākas reizes grozīja pogu gan pa labi, gan pa kreisi, līdz izdzirdēja raksturīgo klik�ķi, un smagās seifa durvis atvērās. Martiness raudzījās uz viltotajām piecu mārciņu banknotēm, kas bija rūpīgi sakārtotas kaudzītēs. �īs naudaszīmes, pateicoties viņa ģimenes piederīgo un uzticības personu pūliņiem, pēdējo desmit gadu laikā bija ievestas Anglijā. Viņ� izņēma trīs pamatīgas kaudzes un vienu no tām pasniedza Djego, otru iedeva Luisam, bet tre�ā nonāca Karla rokās. Martiness stingri uzlūkoja visus trīs vīrie�us.

��Neviens lai neuzdrīkstas atslābināties līdz brīdim, kad būsim uzzināju�i, kur� ir atbildīgs par naudas nozag�anu. Katrs dodiet savu ieguldījumu un tiksiet par to atalgoti!���Viņ� pievērsās Karlam.���Tu noskaidro, kur� informēja D�ailsu Beringtonu par to, ka viņa māsas dēls ir ceļā uz Sauthemptonu, nevis Londonas lidostu.���Karls pamāja ar galvu, bet Martiness apsviedās apkārt un ieskatījās sejā Luisam.���Tu jau �ovakar dosies uz Bristoli un noskaidrosi, kas ir Beringtona ienaidnieki. Parlamenta locekļiem vienmēr ir ienaidnieki, turklāt neaizmirsti, ka daudzi no viņiem atrodas tajā pa�ā pusē, kur viņ�. Kamēr būsi tur, mēģini savākt visu iespējamo informāciju par ģimenei piedero�o kuģniecību. Vai viņi pārcie� kādas finansiālas grūtības? Vai viņiem ir kādas nepatik�anas ar arodbiedrībām? Vai valdes locekļu attiecībās jūtamas nesaskaņas? Vai akcionāri �ēloju�ies, ka viņiem nav pienācīgi samaksātas dividendes? Roc dziļi, Luis. Atceries, ka nedrīkst sakustināt tikai ūdens virspusi, ja gribi tikt līdz kaut kam būtiskam. Djego,���viņ� teica, pievērsies savam vecākajam dēlam,���dodies atkal uz Sotheby�s un uzzini, kur� vēl solīja par divdesmit devīto izsoles priek�metu. Viņiem noteikti jau bija zināms, ka statujā naudas vairs nav, pretējā gadījumā viņi neriskētu ar tik augstām likmēm.

Mirkli paklusējis, dons Pedro ar rādītājpirkstu iebikstīja Djego krūtīs. � Tomēr tavs galvenais uzdevums būs tādas komandas izveido�ana, kura man palīdzēs iznīcināt nelietīgo zagli. Sāc ar labākajiem advokātiem, jo viņi, glu�i tāpat kā nenotverami noziedznieki pazīst noderīgus policistus. Turklāt viņi neuzdos pārāk daudz jautājumu. Vismaz tik ilgi, kamēr vien viņu kabatās ripos nauda. Pēc tam es bū�u gatavs rīkoties.

��Simt divdesmit tūksto�i mārciņu,���noteica Harijs.���Solīts pa telefonu. The Times, kā liekas, nezina, kur� varētu būt �is pircējs.

��Ir tikai viens cilvēks, kur� varēja atļauties par �o darbu iztērēt tik milzīgu summu,���atsaucās Emma.���Un tagad Martinesa kungs jau noteikti ir uzzinājis, ka nav saņēmis to, par ko samaksājis.���Harijs novērsa skatienu no laikraksta un pamanīja, ka sieva dreb.���Un par vienu mēs varam būt pilnīgi dro�i,���Emma turpināja.����is cilvēks vēlēsies noskaidrot, kur� ir nozadzis viņa naudu.

��Bet viņam nav ne mazākā iemesla domāt, ka Sebastjans bijis lietā iesaistīts. Es Buenosairesā pavadīju tikai da�as stundas, un neviens, izņemot vēstnieku, pat nezināja manu vārdu.

��Izņemot to uzmācīgo kungu� kā viņu sauca?

��Boltons. Bet mēs Londonā atgriezāmies ar vienu un to pa�u reisu.

��Ja es būtu Martinesa vietā, ��sacīja Emma,���tad pirmais, uz kuru kristu manas aizdomas, būtu Sebastjans.

��Kāpēc? Jāņem vērā, ka viņ� patie�ām nebija iejaukts.

��Tāpēc, ka viņ� bija pēdējais, kur� redzēja statuju, pirms tā nonāca pie Sotheby�s darbiniekiem.

��Tas vēl neko nepierāda.

��Tici man, Martinesam ar �ādu pierādījumu būs pietiekami. Domāju, ka mums nav citas izvēles. Ir jābrīdina Sebastjans, lai�

Atvērās durvis un istabā iebrāzās D�esika.

��Mammu, tu nemū�am neuzminēsi, kurp rītdien dosies Sebastjans!

��Luis, ziņo man par visu, ko uzzināji Bristolē!

��Lielāko laika daļu es pavadīju, izvandot visus akmeņus, lai noskaidrotu, vai zem tiem kāds nav paslēpies.

��Un kādas bija sekmes? Vai kaut ko atradi?

��Jā. Lai gan Beringtons tiek labi ieredzēts un cienīts �ajā vēlē�anu apgabalā, viņ� tomēr ir pamanījies iegūt vairākus ienaidniekus. Viena no viņiem ir Beringtona bijusī sieva un�

��Kālab tā?

��Radās iespaids, ka dusmas ir saistītas ar Beringtona mātes testamentu. Turklāt viņai ir neiespējami samierināties ar to, ka aizstāta ar Velsas ogļra�a meitu.

��Tad jau tev vajadzētu ar viņu sazināties.

��Jau mēģināju, ta�u tas ir samērā grūti izdarāms. Angļu augstākās sabiedrības pārstāvji alla� gaida, ka ar pagaidām nezināmiem cilvēkiem viņus iepazīstinās kāds, kuru viņi jau pazīst. Un Bristolē es sastapos ar piemērotu personu.

��Kā sauc to cilvēku?

��Majors Alekss Fi�ers.

��Kā viņ� saistīts ar Beringtonu?

��Iepriek�ējās vēlē�anās viņ� bija Konservatīvo partijas kandidāts, bet Beringtons viņu ar �etrām balsīm pārspēja. Fi�ers apgalvo, ka Beringtons krāpies. Man radās iespaids, ka �is Fi�ers būtu gatavs darīt gandrīz jebko, lai tikai atriebtos.

��Tad jau mums viņam �ajā ziņā būs jāpalīdz,���noteica dons Pedro.

��Vēl es noskaidroju, ka pēc vēlē�anām Fi�ers ir iegrimis milzu parādos, Bristolē aizņēmies no visiem, kas vien biju�i gatavi aizdot. Tagad viņam ūdens smeļas mutē un izmisīgi nepiecie�ams glāb�anas riņķis.

��Tad pasviedīsim, ko?���sacīja dons Pedro.���Un ko tu vari pastāstīt par Beringtona draudzeni?

��Doktore Gvineta Hjūsa. Svētā Pola meiteņu skolā Londonā viņa māca matemātiku. Vietējā Leiboristu partijas komiteja paziņojumu par viņu kopīgo nākotni gaida jau kop� dienas, kad Beringtons iz�ķīrās no sievas, bet, citējot komitejas pārstāvi, ar kuru es tikos: �Viņa nav nekāda muļķa gaisagrābsle.�

��Aizmirsti viņu,���teica dons Pedro.���Viņa mums nekādi nebūs noderīga, ja vien tuvākajā laikā Beringtons viņu nepametīs. Pievērsies viņa biju�ajai sievai! Noskaidro, ko viņa vēlas, naudu vai atriebību. Gandrīz visas biju�ās sievas kāro pēc viena vai otra. Daudzos gadījumos pat pēc abiem.���Viņ� uzsmaidīja Luisam un pēc tam piebilda: ��Labi pastrādāts, manu zēn!���Pagriezies pret Djego, viņ� vaicāja: ��Un ko tu esi sagādājis?

��Bet es vēl neesmu izstāstījis visu līdz galam,���iebilda Luiss Viņ� izklausījās mazliet sarūgtināts.���Es atradu arī kādu cilvēku, kur� par Beringtonu ģimeni zina vairāk nekā viņi pa�i.

��Kur� tas būtu?

��Privātdetektīvs Dereks Mi�els. Viņ� ir izpildījis gan Beringtonu, gan Kliftonu uzdevumus. Es esmu pārliecināts, ka, ar atbilstīgu naudas summu paskubināts, viņ� piekritīs�

��Viņam labāk met līkumu,���brīdināja dons Pedro.���Ja reiz viņ� ir gatavs izpaust informāciju par abiem biju�ajiem darba devējiem, tad kāda var būt garantija, ka tāpat viņ� neizrīkosies ar mums, ja vien tas viņam būs izdevīgi? Tomēr tas nenozīmē, ka tev nevajadzētu �o cilvēku paturēt acīs. Luiss pamāja ar galvu, lai gan bija skaidri redzams, ka viņ� ir patiesi vīlies.

��Djego?

��Anglijas aviācijas pilots Pīters Mejs divas naktis pavadīja viesnīcā Milonga, un tie�i tajā pa�ā laikā Sebastjans Kliftons uzturējās Buenosairesā.

��Un kas par to?

��Tas pats cilvēks tika redzēts ejam ārā pa Lielbritānijas vēstniecības dienesta durvīm dienā, kad notika dārza svētki.

��Varbūt vienkār�a sagadī�anās.

��Un viesnīcas Milonga konsjer�s nejau�i dzirdējis kādu, kur� �o cilvēku uzrunājis par Hariju Kliftonu. Un Sebastjana tēvu sauc tie�i tā.

��Tas vairs nemaz neizskatās pēc sagadī�anās.

��Tiklīdz �ī maskē�anās bija atklāta, tas cilvēks nekavējoties atgriezās Londonā.

��Par sagadī�anos to patie�ām nenosauksi.

��Un vēl svarīgāk ir tas, ka Kliftona kungs nesamaksāja viesnīcas rēķinu, kuru pēc tam pārņēma Lielbritānijas vēstniecība. Tas pierāda ne vien to, ka tēvs un dēls Buenosairesā atradās vienā un tajā pa�ā laikā, bet arī to, ka viņi darboju�ies kopīgi.

��Kāpēc viņi neapmetās vienā un tajā pa�ā viesnīcā? ��vaicāja Luiss.

��Jo nevēlējās, lai kāds viņus redz kopā. Varu saderēt,���noteica dons Pedro. Mirkli klusējis, viņ� uzslavēja: ��Malacis, Djego! Un �is Harijs Kliftons� Vai arī viņ� piedalījās vairāksolī�anā par manu statuju?

��Nedomāju vis. Sotheby�s valdes priek�sēdētājam neesot ne jausmas, kur� tas bijis. Es gan devu mājienu par atlīdzību, ta�u Vilsona kungs pavisam noteikti nav no tiem, kuri iekārdināmi ar kukuļo�anas palīdzību. Nojau�u, ka, sajuties apdraudēts, viņ� uzreiz piezvanītu uz Skotlendjardu. � Dons Pedro drūmi sarauca pieri, bet Djego turpināja: � Tomēr es Vilsona aizsardzībā atradu vājo vietu. Es itin kā nejau�i ieminējos, ka tu varbūt atkal izliksi �Domātāju� pārdo�anā, un viņ� nevil�us izrunājās par britu valdības ieinteresētību �ajā lietā.

Dons Pedro pilnībā zaudēja savaldī�anos un izgrūda tādu lamu vārdu tirādi, kuru dzirdot, pat cietuma priek�nieks justos pārsteigts. Viņ� nomierinājās tikai pēc krietna laika un tad teju �ukstus sacīja: � Tagad mēs zinām, kur� nozaga manu naudu. Nu jau viņi ir paguvu�i banknotes iznīcināt vai arī ir nodevu�i tās Anglijas bankai. Citiem vārdiem sakot, � viņ� teju izspļāva, � mēs nemū�am vairs neredzēsim ne penija no tās naudas.

��Tomēr pat Lielbritānijas valdībai �ī operācija nebūtu pa spēkam, ja viņiem nepalīdzētu Beringtons un Kliftonu ģimene,���aizrādīja Djego.���Mūsu mērķis joprojām ir skaidrs.

��Piekrītu. Vai grupu izveidoji?���viņ� vaicāja, steig�us mainīdams sarunas tematu.

��Man te salasījās tāda neliela grupiņa cilvēku, kam nepatīk maksāt nodokļus.���Pārējie trīs Martinesi pirmo reizi tajā rītā iesmējās.���Pagaidām es viņiem iedevu avansu. Pui�i būs gatavi rīkoties, kad vien tu pavēlēsi.

��Vai viņiem ir kāda nojausma, kas ir viņu darba devējs?���Nē. Viņi domā, ka es esmu ārzemnieks, kuram ir pārāk daudz naudas. Godīgi sakot, viņi nav īpa�i ziņkārīgi un neaizraujas ar vaicājumiem, ja vien nauda laikus iegulst viņu makā.

��Būs labi,���dons Pedro sacīja un tad pievērsās Karlam.���Vai tev izdevās noskaidrot, kur� Beringtonam izpļāpājās, ka viņa māsas dēls ir devies ceļā uz Sauthemptonu, nevis Londonu?

��Pierādīt es to nevaru,���atbildēja Karls,���tomēr ar no�ēlu man jāteic, ka sarakstā vienīgais vārds ir �Bruno�.

��Puika vienmēr ir bijis pārmēru godīgs, un tas nenāk viņam par labu. Vainīga ir viņa māte. Turpmāk mums jāuzmanās, kad viņ� ir tuvumā. Tad mēs nedrīkstam runāt par maniem plāniem.

��Bet nevienam no mums nav ne jausmas, kādi īsti ir tavi plāni!���aizrādīja Djego.

Dons Pedro pasmaidīja. � Nekad neaizmirsti, ka, vēloties impēriju nostādīt uz ceļgaliem, ir jāsāk ar to, kur� pirmais mantos troni.

Pulkstenis rādīja vienu minūti pāri desmitiem. Pie ārdurvīm ie�ķindējās zvans, un Karls steidzās atvērt.

��Labrīt, kungs!���viņ� sveicināja.���Kā varu pakalpot?

��Man desmitos norunāta tik�anās ar Martinesa kungu.

Karls viegli palocīja galvu un pakāpās malā, ļaudams apmeklētājam ieiet. Pēc tam viņ� vīrieti pavadīja pāri vestibilam, pieklaudzināja pie kabineta durvīm un teica:� Kungs, jūsu viesis ir ieradies.

Martiness piecēlās no krēsla un pastiepa roku sveicienam.

��Labrīt! Es ar nepacietību gaidīju mūsu tik�anos.

Miesassargs aizvēra kabineta durvis un devās uz virtuvi, paejot garām Bruno, kur� bija iegrimis telefonsarunā.

���tēvs iedeva man divas biļetes uz rītdienas pusfināla ma�u Vimbldonā. Viņ� ieteica uzaicināt tevi.

��Tas ir patie�ām jauks �ests,���sacīja Sebastjans,���bet man piektdien norunāta tik�anās ar pasniedzēju Kembrid�ā, tāpēc nedomāju, ka varē�u tev pievienoties.

��Neesi nu tāds nīkulis,���noteica Bruno.���Spēle sāksies tikai divos. Ja pagūsi ierasties Londonā līdz vienpadsmitiem, tev laika būs vairāk nekā pietiekami.

��Tomēr nākamās dienas vidū man jābūt Kembrid�ā.

��Tad tu vari pārnak�ņot te, bet Karls tevi aizvedīs uz Liverpūlstrītu. Tas būs pirmais uzdevums viņa piektdienas darbu sarakstā.

��Kas spēlē?

��Freizers pret Kūperu. Tur noteikti ies karsti. Ja tu uzvedīsies patie�ām labi, tad uz Vimbldonu es tevi aizvedī�u savā �vītīgajā, jaunajā ma�īnā.

��Tev ir pa�am sava ma�īna?���Sebastjans neticīgi vaicāja.���Oran�a MGA, divas durvis, nolai�ams jumts. Tētis man to uzdāvināja astoņpadsmitajā dzim�anas dienā.

��Laimīgais nelieti!���izsaucās Sebastjans.���Man tēvs uz maniem astoņpadsmit uzdāvināja Prusta Kopoto rakstu pilno izdevumu.

Bruno iesmējās. � Vēl es apsolu pa ceļam tev pastāstīt par savu pēdējo draudzeni.

��Pēdējo draudzeni?���izmēdīja Sebastjans.���Lai teiktu, ka tev ir pēdējā, jābūt vēl vismaz vienai pirms tam.

��Vai tikai es nesaklausīju skaudības pieskaņu tavā balsī? ��To es tev pateik�u pēc tam, kad bū�u ar viņu iepazinies.

��Tādas iespējas tev nemaz nebūs, jo es ar viņu satik�os tikai piektdien, kad tu jau sēdēsi vilcienā uz Kembrid�u. Nu ko� tad līdz rītam? Vienpadsmitos!

Bruno nolika klausuli un bija ceļā uz savu istabu, kad atvērās kabineta durvis un pa tām iznāca viņa tēvs kopā ar kādu vīrieti, kas izskatījās pēc armijnieka. Martiness bija aplicis roku �im cilvēkam ap pleciem. Ja vien Bruno nebūtu dzirdējis pieminam Beringtonu, viņam ne prātā nenāktu noklausīties tēva un sve�ā vīrie�a sarunu.

��Mēs panāksim, ka jau pēc pavisam īsa laika jūs atkal būsiet valdē, ��Bruno tēvs sacīja, pavadīdams viesi līdz parādes durvīm.

��To mirkli es patie�ām izbaudī�u no sirds.

��Tomēr es vēlos jums, major, atgādināt, ka neesmu ieinteresēts vienkār�ā Beringtonu ģimenes apkauno�anā. Mans ilgtermiņa plāns ir �ās kompānijas pārņem�ana un valdes priek�sēdētāja amata nodro�inā�ana jums. Kā jums patīk?

��Ja tas satrieks D�ailsu Beringtonu pī�ļos, tad lielāku prieku es nemaz nevaru iztēloties.

��Ne jau tikai Beringtonu,���paskaidroja Martiness.

��Mans mērķis ir visu ģimenes piederīgo iznīcinā�ana.

��Tas ir pat vēl labāk,���piebalsoja majors.

��Jūsu pirmais darbs tagad būs Beringtonu kompānijas akciju pirk�ana, kad vien tās parādīsies tirgū. Tiklīdz jūsu rīcībā būs septiņi ar pusi procenti �o akciju, es jūs ielik�u valdē kā manu pārstāvi.

��Paldies, kungs.

��Nesauciet mani par �kungu�. Draugiem es esmu Pedro.

��Un es esmu Alekss.

��Tikai atceries, Aleks, ka tagad mēs ar tevi esam partneri un mums ir viens kopīgs mērķis.

��Neko labāku es nemaz nevaru vēlēties, Pedro,���atteica majors, un abi vīrie�i sarokojās. Kad Fi�ers devās projām, dons Pedro bija gatavs apzvērēt, ka dzirdējis viņu svilpojam.

Iegājis atpakaļ mājā, dons Pedro pamanīja vestibilā Karlu.

��Mums jāpārmij kāds vārds, kungs.

��Iesim uz manu kabinetu.

Dialogs sākās vien brīdī, kad durvis bija cie�i aizvērtas. Karls atstāstīja Bruno un Sebastjana sarunu, ko bija noklausījies.

��Es jau zināju, ka biļetes uz Vimbldonu būs neatvairāms iemesls.���Martiness pacēla telefona klausuli.���Pasauciet Djego! Un tagad paraudzīsim, vai protam iekārdināt to puiku ar kaut ko vēl neatvairāmāku,���viņ� piebilda, gaidīdams, kamēr dēls pienāks pie telefona.

��Kā varu tev pakalpot, tēvs?

��Jaunais Kliftons nenoturējās un rīt ieradīsies Londonā, lai dotos uz Vimbldonu. Ja Bruno spēs pārliecināt viņu, lai pieņem arī manu otru piedāvājumu, vai varēsi visu sagatavot līdz piektdienai?

Sebastjanam nācās no mātes aizņemties modinātāju, lai būtu dro�s, ka nenokavēs Pedingtonas vilcienu septiņos divdesmit trijās. Emma viņu jau gaidīja vestibilā un piedāvājās aizvest uz Templmīdsu.

��Vai Londonā tu satiksies arī ar Martinesa kungu?

��Gandrīz noteikti,���atbildēja Sebastjans,���jo tie�i viņ� ieteica, lai Bruno mani uzaicina kopā doties uz Vimbldonu. Kāpēc tu vaicā?

��Tāpat bez kāda īpa�a iemesla.

Lai arī alkdams pavaicāt, kālab mamma tik daudz raizējas par Martinesa kungu, Sebastjans tomēr nojauta, ka saņems tādu pa�u atbildi. �Bez kāda īpa�a iemesla.�

��Vai tev iznāks laiks apciemot krustmāti Greisu, kad būsi Kembrid�ā? ��pārāk viegli mainīdama sarunas tematu, iejautājās viņa māte.

��Viņa ir ielūgusi mani uz tēju Ņūnemā sestdien pēcpusdienā.

��Neaizmirsti nodot viņai mīļus sveicienus no manis,���Emma atgādināja, kad viņi jau bija piebrauku�i pie stacijas.

Vilcienā iekāpis un vagona stūrī iekārtojies, Sebastjans sāka prātot par to, kālab viņa vecāki �ķiet tik ļoti satrauku�ies, tiklīdz tiek pieminēts cilvēks, ko viņi nekad nav sastapu�i. Viņ� nolēma apvaicāties Bruno, kur� ne reizi nepauda īpa�u pārliecību par to, ka do�anās uz Buenosairesu ir laba iecere.

Kad vilciens ieripoja Pedingtonas stacijā, Sebastjans joprojām nebija nonācis pie kāda sakarīga atbildes varianta. Kontrolierim pie barjeras viņ� iedeva savu biļeti, izgāja no stacijas, �ķērsoja ielu, apstājās un pieklaudzināja pie trīsdesmit septītā nama durvīm.

��Augstā debess!���iesaucās Tibetas kundze, kad bija ieraudzījusi, kur� nostājies uz viņas sliek�ņa. Viņa apskāva negaidīto viesi.���Man jau likās, ka tevi vairs nemū�am nesastap�u, Sebastjan!

��Vai �ajā iestādē pasniedz brokastis nabadzīgiem pirmā kursa studentiem?

��Ja tas nozīmē, ka tu tomēr mācīsies Kembrid�ā, tad palūko�u, ko varu sadabūt.���Sebastjans sekoja viņai mājā. ��Un aizver durvis aiz sevis,���viņa piebilda.���Citādi kāds vēl nodomās, ka esi dzimis �ķūnī.

Sebastjans veikli devās atpakaļ un aizvēra durvis, bet pēc tam uzsteidzās pa kāpnēm un pievienojās Tibijai virtuvē. D�enisa ieraudzīja Sebastjanu un sacīja: � Paskaties tikai, kas pie mums atnācis! � Viņa cie�i apskāva Sebastjanu un pasniedza viņam brokastis. Tās bija labākās kop� dienas, kad viņ� pēdējo reizi ieturējās �ajā virtuvē.

��Kā tad tev ir klājies visu �o laiku?���vaicāja Tibetas kundze.

��Es biju aizbraucis uz Argentīnu un sastapu princesi Mārgaretu.

��Kur atrodas Argentīna?���vaicāja D�enisa.

��Ļoti tālu no �ejienes,���Tibetas kundze atteica.

��Un septembrī es do�os uz Kembrid�u,���viņ� piebilda ēzdams.���Pateicoties tev, Tibij.

��Ceru, tu neiebilsti, ka sazinājos ar tavu tēvoci. Vēl trakāk bija tas, ka viņ� galu galā ieradās pie manis Pedingtonā.

��Paldies Dievam, ka tu tā izdarīji! Pretējā gadījumā es joprojām būtu Argentīnā.

��Un kas tevi �ajā reizē atsaucis uz Londonu?���vaicāja D�enisa.

��Es tik ļoti ilgojos pēc jums abām, ka man noteikti vajadzēja atgriezties,���teica Sebastjans.���Un� kur gan citur es varētu sameklēt pieklājīgas brokastis?

��Tas skan labi, ta�u bija vēl kaut kas, vai ne?���vaicāja Tibetas kundze, ar dak�iņu uzlikdama jau tre�o cīsiņu uz Sebastjana �ķīvja.

��Jā, bija vēl kāds iemesls,���atzina Sebastjans.���Bruno uzaicināja mani uz Vimbldonu, kur �ovakar sacen�as Freizers ar Kūperu.

��Es esmu iemīlējusies E�lijā Kūperā, ��iesaucās D�enisa un nometa trauku dvieli.

��Tu iemīlētos jebkurā, kas tiek līdz pusfinālam,���aizrādīja Tibetas kundze.

��Tā nemaz nav! Nīlu Freizeru es noteikti nemīlētu!

Sebastjans iesmējās, un smiekli turpinājās vēl visu nākamo stundu. Tie�i tālab Ītonskvērā viņ� ieradās tikai pusdivpadsmitos. Kad Bruno atvēra durvis, Sebastjans teica: � Mea culpa! Esmu vainīgs, tomēr savai aizstāvībai varu sacīt, ka mani aizkavēja divas manas draudzenes.

��Izstāsti man visu vēl vienu reizi,���mudināja Martiness,���un neaizmirsti nevienu sīkumu!

��Pagāju�onedēļ trīs pieredzēju�u autovadītāju komanda veica vairākus treniņbraucienus,���klāstīja Djego.����ajā pēcpusdienā viņi vēl reizi precizēs laiku.

��Kas varētu neizdoties?

��Ja Kliftons nepieņems tavu priek�likumu, visu nāksies atcelt.

��Ja es to puiku pazīstu, viņ� nespēs turēties pretī kam tādam. Tikai parūpējies par to, lai mēs nesaskrienamies no rīta, kad viņ� dodas projām uz Kembrid�u. Citādi es negarantēju, ka viņu neno�ņaug�u!

��Es esmu ļoti pacenties visu izdarīt tā, lai jūsu ceļi nekrustotos. �ovakar tu restorānā Savoy vakariņo kopā ar majoru Fi�eru, bet rīt tev ir tik�anās pilsētā. Advokāts tev izskaidros par likumīgajām tiesībām, kādas ir cilvēkam, kad viņa īpa�umā nonāk septiņi ar pusi procentu Beringtonu kompānijas akciju.

��Un pēcpusdienā?

��Mēs abi dosimies uz Vimbldonu. Ne jau tāpēc, lai noskatītos sievie�u spēļu finālu, bet tālab, lai tev būtu vismaz desmit tūksto�i alibi.

��Kur būs Bruno?

��Kopā ar savu draudzeni ies uz kino. Filma sākas piecpadsmit pāri diviem un beidzas ap pieciem. Skumjās ziņas par savu draugu viņ� dzirdēs tikai tad, kad jau būs vakarā atgriezies mājās.

Tajā naktī Sebastjans nespēja aizmigt. Glu�i kā mēmajā filmā acu priek�ā rindojās fragments pēc fragmenta. Visi dienas notikumi. Brokastis kopā ar Tibiju un D�enisu, brauciens ar drauga jauno automobili uz Vimbldonu, spēle un Kūpera uzvara � astoņi pret se�i. Dienas beigās D�od�o kundzes iestādes apmeklējums, kur bija du�iem tādu kā Gabriela. Kaut kas tāds, ko viņ� nekad nestāstītu savai mātei.

Un pēc tam sekoja Bruno piedāvājums, kas pārspēja pilnīgi visu citu. Draugs vaicāja, vai Sebastjans nākamajā rītā vēlētos pats sēsties pie jaunā automobiļa stūres, lai dotos uz Kembrid�u.

��Vai tavs tēvs neiebildīs?

��Viņ� pats to ierosināja.

Nākamajā rītā pie brokastīm Sebastjans bija vīlies, jo uzzināja, ka dons Pedro jau devies uz tik�anos Sitijā. Sebastjans alka pateikties viņam par visu izrādīto laipnību un nolēma, ka, tiklīdz būs atgriezies Bristolē, uzrakstīs donam Pedro vēstuli.

��Vakar mēs brīni�ķīgi pavadījām laiku,���noteica Sebastjans, kad bija piepildījis bļodiņu ar brokastu pārslām un apsēdies blakus Bruno.

��Pie joda to vakardienu!���atteica draugs.����odiena mani satrauc krietni vairāk.

��Kas par lietu?

��Vai man pateikt Sallijai, ko pret viņu jūtu? Varbūt labāk pieņemt, ka viņa to zina jau tāpat?���Bruno izgrūda.

��Vai ir tik ļauni?

��Tev tas nebūtu nekas. Tev �ajās lietās ir daudz vairāk pieredzes nekā man.

��Taisnība,���atzina Sebastjans.

��Izbeidz to smīkņā�anu, vai arī es neļau�u tev aizņemties manu ma�īnu!���Sebastjans pūlējās izskatīties nopietns. Bruno paliecās pāri galdam un vaicāja: ��Kā tev liekas, kādas drēbes man vajadzētu izvēlēties?

��Kaut ko ikdieni�ķu, bet tomēr elegantu. Kaklasaites vietā drīzāk vajadzētu ņemt lakatiņu,���ieteica Sebastjans. Vestibilā iezvanījās telefons.���Un neaizmirsti, ka arī Sallija raizēsies par to, kas būtu velkams mugurā, ��viņ� piebilda.

Ienāca Karls. � Bruno kungs, jums zvana Torntones jaunkundze.

Sebastjans iesmējās, bet Bruno padevīgi izsteidzās no istabas un atgriezās brīdī, kad Sebastjans zieda marmelādi jau uz otrās maizes �ķēles. Bija aizritēju�as vien da�as minūtes. Draugs atkārtoja tikai vienu vārdu: � Sasodīts! Sasodīts! Sasodīts!

��Kas atgadījies?

��Sallija nevarēs nākt. Viņa ir saaukstējusies un mokās ar augstu temperatūru.

��Vasaras vidū? ��vaicāja Sebastjans.���Man tas vairāk izklausās pēc atrunas, lai nebūtu jāiet uz tik�anos ar tevi.

��Tu kļūdies. Viņa teica, ka rīt viss jau bū�ot kārtībā. Viņa nevarot vien sagaidīt, kad mani atkal ieraudzīs.

��Tad kāpēc tu nevarētu kopā ar mani braukt uz Kembrid�u? Man ir glu�i vienalga, kas tev mugurā.

Bruno pasmaidīja. � Tu esi visai no�ēlojams Sallijas aizstājējs, tomēr nekā labāka, ko darīt, man arī nav.

��Nolādēts, nolādēts, nolādēts!���sodījās Karls, nākdams no virtuves un pūlēdamies saprast, kas īsti atgadījies. Viņ� ieradās tie�i laikā, lai redzētu, kā abi zēni dodas ārā pa mājas durvīm. Izskrējis uz ietves, viņ� paguva pamanīt vien to, ka oran�ais automobilis izkustas no vietas un pie stūres sē� Sebastjans.

��Bruno kungs!���sauca Karls, pārsniedzot savas balss iespējas, bet neviens no zēniem galvu nepagrieza. Sebastjans bija ieslēdzis radio, lai abi varētu noklausīties pēdējās ziņas no Vimbldonas turnīra. Karls izskrēja uz ceļa un kā neprātīgs vicinājās ar rokām, ta�u auto ātrums nesamazinājās. Luksoforā bija iedegusies zaļā gaisma, kas automa�īnai ļāva brīvi traukties uz priek�u.���Sarkano!���Karls lūdzās. Tā iedegās, ta�u Sebastjans jau bija paguvis veikt kreiso pagriezienu un devās Haidparka virzienā. Karlam nācās pieņemt nepatīkamo patiesību, ka zēni ir aizbēgu�i. �Varbūt Bruno ir lūdzis, lai viņu izlai� kādā vietā, un tad Sebastjans viens pats dosies uz Kembrid�u? Bija ta�u ieplānots, ka Bruno �ajā pēcpusdienā ved savu draudzeni uz kino. Nē, tāds risks nav pieļaujams.�

Viņ� kā neprātīgs aizskrēja atpakaļ uz māju, pa ceļam pūlēdamies atcerēties, kur �ajā dienas laikā varētu atrasties

Martinesa kungs. �Protams, Vimbldonā skatīsies spēli. Ta�u nē�� Karls atcerējās, ka saimniekam vēl pirms do�anās uz Vimbldonu paredzēta tik�anās Sitijā. �Tātad iespējams, ka viņ� joprojām atrodas savā birojā.� Cilvēks, kur� Dievam neticēja, tagad lūdzās, kaut Martiness vēl nebūtu paguvis doties ceļā uz Vimbldonu.

Karls iebrāzās pa durvīm, vestibilā pagrāba telefona klausuli un sastādīja Martinesa biroja numuru. Jau pēc da�ām minūtēm atbildēja dona Pedro sekretāre.

��Man jārunā ar priek�nieku. Steidzami! Steidzami!���viņ� atkārtoja.

��Martinesa kungs kopā ar Djego pirms da�ām minūtēm jau devās uz Vimbldonu!

��Sebastjan, man ar tevi pārsprie�ama kāda lieta, kas man nedod mieru.

��Kāpēc man liekas ne pārāk ticami, ka rīt Sallija tomēr ieradīsies uz tik�anos?

��Nē, daudz nopietnāks temats,���atteica Bruno. Lai gan pamanījis drauga balss toņa izmaiņas, Sebastjans nedrīkstēja cie�āk ieskatīties Bruno sejā, jo tie�i tobrīd pirmo reizi dzīvē manevrēja automa�īnu Haidparka stūrī.

��Es nesaprotu, kas tam par iemeslu, ta�u kop� dienas, kad tu esi Londonā, man rodas iespaids, ka tēvs izvairās ar tevi sastapties.

��Tas ta�u izklausās bezjēdzīgi! Tie�i viņ� ieteica, lai tu mani uzaicini uz Vimbldonu,���Sebastjans atgādināja. Viņi traucās uz priek�u pa Parkleinu.

��Zinu. Un arī tas, lai �odien aizdodu tev savu automobili, bija tēva ierosinājums. Varbūt Buenosairesā ir noticis kaut kas tāds, kas viņu aizkaitinājis?

��Cik man zināms, nekā tāda nebija,���atteica Sebastjans, mainīdams brauk�anas joslu.

��Un man joprojām nav skaidrs, kālab tavs tēvs brauca to milzu gaisa gabalu, lai tevi sastaptu, lai gan pietiktu ar vienu telefona zvanu.

��Es viņam gribēju to pavaicāt, ta�u viņ� bija pārāk aizņemts. Gatavojās nākamajai grāmatas reklamē�anas tūrei Amerikā. Kad sāku par �o tematu iztaujāt māti, viņa izlikās par dumju. Un es tev varu pateikt vienu� Dumja viņa noteikti nav.

��Es nesaprotu vēl kaut ko. Kāpēc tu paliki Buenosairesā, lai gan tev vajadzēja atgriezties Anglijā kopā ar savu tēvu?

��Jo es tavam tēvam biju apsolījis piegādāt kādu lielu sūtījumu uz Sauthemptonu un nevēlējos viņu pievilt pēc visa, ko viņ� manā labā bija darījis.

��Tā dro�i vien bija statuja, kuru es redzēju guļam zālē �ilingfordā. Ta�u noslēpumainību tas tikai vairo. Kālab manam tēvam vajadzēja, lai tu �o statuju atgādā no Argentīnas, ja viņ� to pēc tam pārdeva izsolē, bet galu galā nopirka pats?

��Man nav ne mazākās nojausmas. Es parakstīju nepiecie�amos ieve�anas dokumentus, kā viņ� man bija lūdzis, un kopā ar vecākiem braucu uz Bristoli. Kālab tu par to uztraucies? Es izdarīju tikai to, ko tavs tēvs lūdza.

��Vakar manu tēvu apciemoja kāds vīrs, un es dzirdēju pieminam vārdu �Beringtons�.

Nākamajā luksoforā iedegās sarkanā gaisma, un Sebastjans apturēja automa�īnu. � Vai tev ir kāda nojausma, kas bija �is cilvēks?

��Nē, nekad agrāk nebiju viņu redzējis, ta�u dzirdēju, ka tēvs sauca viņu par majoru.

��Uzmanību, uzmanību! Klausieties paziņojumu!���balss skaļrunī vēstīja. Pūlis apklusa, lai gan Gibsones jaunkundze gatavojās servei.���Martinesa kungs, lūdzu nekavējoties ierasties sekretariātā!

Dons Pedro neatsaucās uzreiz. Viņ� lēnām piecēlās un tad norūca: � Kaut kas laikam nogājis greizi. � Neteicis vairs ne vārda, viņ� sāka spraukties garām pārējiem līdzjutējiem, lai nokļūtu pie tuvējās izejas. Tikai soli aiz viņa sekoja Djego. Netālu stāvo�ajam programmiņu pārdevējam dons Pedro apvaicājās, kā sameklēt sekretariātu.

��Tā ir liela ēka ar zaļu jumtu, kungs,���atteica jaunais vīrietis un norādīja pa labi.���Jūs noteikti to atradīsiet.

Lai izietu no centrālā korta teritorijas, dons Pedro steidzās lejup pa kāpnēm. Djego bija paguvis aizsteigties viņam priek�ā un ātriem soļiem mēroja ceļu uz māju, kas bija patie�ām labi pamanāma. Pa reizei viņ� atskatījās, lai pārliecinātos, ka tēvs nav palicis pārāk tālu iepakaļ.

Pamanījis uniformā tērptu ierēdni, kas stāvēja pie dubultajām durvīm, viņ� palēnināja gaitu un uzsauca: � Kur te ir sekretariāts?

��Tre�ās durvis pa kreisi, kungs.

Djego turpināja straujo gājienu, līdz ieraudzīja uz durvīm uzrakstu �Kluba sekretariāts�.

��Mans uzvārds ir Martiness,���Djego sacīja vīrietim elegantā violetā �aketē ar zaļu apdari.���Tikko pa skaļruni ziņoja, lai ierodos sekretariātā.

��Jā, kungs. Zvanīja Karls Ramiresa kungs un lūdza, lai nekavējoties viņam piezvanāt. Viņ� uzsvēra, ka tas ir ārkārtīgi svarīgi.

Brīdī, kad Djego paķēra telefona klausuli, pa durvīm iesteidzās arī viņa tēvs. Seja kvēloja piepūles sarkanumā.

��Kas tik ārkārtējs atgadījies?���viņ�, vēl īsti neatguvis elpu, vaicāja.

��Vēl nezinu. Tikai saņēmu norādījumu piezvanīt Karlam uz mājām.

Dons Pedro pārķēra klausuli, tiklīdz tajā atskanēja miesassarga balss.

��Jā, tas esmu es,���viņ� sacīja un uzmanīgi noklausījās Karla vēstījumu.

��Kas atgadījies?���Djego, pūlēdamies saglabāt mieru, vaicāja, lai gan pamanīja, ka tēvs kļuvis pelnu pelēks un ar pirkstiem pieķēries sekretāra galda malai.

��Bruno arī ir tajā ma�īnā.

��Es to pavaicā�u tēvam, kad �ovakar atgriezī�os,���teica Bruno.���Galu galā, ko gan tu tādu varēji izdarīt, lai viņu sadusmotu, ja tikai izpildīji viņa lūgumu.

��Man nav ne jausmas,���atteica Sebastjans un iekļāvās divvirzienu satiksmē. Viņ� palielināja brauk�anas ātrumu un izbaudīja vēju, kas bu�ināja viņam matus.

��Var jau būt, ka es pārspīlēju,���pieļāva Bruno,���tomēr man labāk patiktu, ja vairs nebūtu nekādu noslēpumu.

��Ja majora uzvārds ir Fi�ers,���ierunājās Sebastjans,���tad es varu tev apliecināt, ka pat tev neizdosies visu nokārtot.

��Es nesaprotu. Kas, pie velna, ir tas Fi�ers?

��Konservatīvo partijas kandidāts, kur� pēdējās vēlē�anās sacentās ar manu tēvoci. Vai neatceries? Es tev visu par viņu izstāstīju.

��Tas �alis, kur� ar krāp�anos un viltotu balsojumu mēģināja pārspēt tavu tēvoci?

��Tas pats. Turklāt viņ� arī centās destabilizēt Beringtonu kompānijas darbību. Viņ� pirka un pārdeva kompānijas akcijas katru reizi, kad tai radās kādas grūtības. Beigu beigās valdes priek�sēdētājam izdevās no viņa atbrīvoties, un vietu valdē ieņēma mana māte.

��Kāpēc manam tēvam vajadzētu sadarboties ar tādu kretīnu?

��Var jau gadīties, ka tas nemaz nav Fi�ers. Un tādējādi sanāk, ka pārspīlējam mēs abi.

��Cerēsim, ka tev taisnība. Tomēr es uzskatu, ka mums jātur acis un ausis vaļā. Gadījumam, ja tomēr pamanām kaut ko tādu, kas palīdzētu izprast visu �o mīklu.

��Laba doma. Jo vienu es zinu pavisam skaidri. Man negribētos iepazīt tavu tēvu no sliktās puses.

��Ja kādam no mums gadīsies noskaidrot, ka starp mūsu ģimenēm notiek kaut kas nelāgs, tas nepavisam nenozīmē, ka arī mums tajā visā jāiesaistās.

��Pilnībā piekrītu,���apstiprināja Sebastjans, vēl vairāk palielinot brauk�anas ātrumu un izbaudot kārtējo jauno pieredzi.���Ko sacīja tavs pasniedzējs? Cik daudz grāmatu tev vēl jāizlasa līdz semestra sākumam?���viņ� vaicāja un sāka apdzīt trīs kravas automa�īnas, kas brauca rindā cita aiz citas.

��Viņ� ieteica apmēram duci, ta�u man ir tāda nojausma, ka ne jau līdz pirmajai semestra dienai tās būtu izlasāmas.

Tobrīd Sebastjans sāka manevru, lai apsteigtu pirmo kravas auto, ta�u viņam nācās spēji bremzēt, jo vidējā transportlīdzekļa vadītājs piepe�i palielināja brauk�anas ātrumu un pūlējās izrauties vadībā. Brīdī, kad jau likās, ka �ī automa�īna būs apdzinusi pirmo un atkal iekļāvusies normālajā satiksmes plūsmā, Sebastjans atpakaļskata spogulī pamanīja, ka tre�ais auto arī izslīd no rindas.

Pirmā automa�īna brauca tā, lai Sebastjans ar savu auto varētu turēties blakus otrajai. Sebastjans paraudzījās atpakaļskata spogulī un juta, ka satraukums pieaug. Aizmugurē brauco�ais kravas auto noslēdza iespēju izrauties.

Bruno apsviedās sēdeklī un, nikni vicinot rokas, kliedza, cik skaļi vien spēja: � Atpakaļ!

Tre�ās kravas automa�īnas �ofera sejā nemainījās ne vaibsts; tā palika tikpat neizteiksmīga, cik bijusi. Viņa auto aizvien cie�āk tuvojās MG, par spīti tam, ka pirmā automa�īna joprojām vēl nebija īsti apsteigusi otro.

��Dieva dēļ! Kusties ta�u uz priek�u!���kliedza Sebastjans un spieda signāltauri, lai gan bija pilnībā pārliecināts, ka pirmās kravas automa�īnas vadītājs tāpat nevar saklausīt viņa vārdus. Atkal paraudzījies atpakaļskata spogulī, viņ� ar �ausmām konstatēja, ka aizmugurē brauco�ā kravas automa�īna jau atrodas vien da�u collu attālumā no MG aizmugures aizsargstieņa. Priek�ā apsteig�anas manevrs turpinājās, tātad Sebastjanam nebija ne mazāko izred�u palielināt ātrumu, lai izrautos no �ī neprāta. Tagad jau Bruno izmisīgi māja ar rokām, vēr�oties pie smagās automa�īnas �ofera, kas brauca viņiem kreisajā pusē, ta�u velti. �oferim nesagādātu ne mazākās grūtības noņemt kāju no gāzes pedāļa un ļaut nelielajam MG izlauzties dro�ībā, ta�u viņ� ne reizi pat nepaskatījās vieglā automobiļa virzienā.

Kad aizmugurē brauco�ais kravas auto ietriecās MG aizmugures aizsargstienī un pastūma auto uz priek�u, Sebastjans cie�āk ieķērās stūrē. Numura zīme aizlidoja pa gaisu. Sebastjans pūlējās pavirzīties vismaz da�as collas tālāk, ta�u tas nebija iespējams, neietriecoties priek�ā brauco�ajā automa�īnā. Tad viņi tiktu saspiesti kā akordeona plē�as.

Pagāja da�as sekundes, un viņi tika atkal pagrūsti uz priek�u, jo aizmugurē brauco�ais kravas auto kārtējo reizi ietriecās MG aizsargstienī, tikai tagad jau ar lielāku spēku. No priek�ā brauco�ās automa�īnas viņus �ķīra vairs tikai viena pēda. Pēc tre�ā trieciena Sebastjana prātā uzplaiksnīja Bruno vārdi: �Vai esi pārliecināts, ka izlēmi pareizi?� Viņ� paskatījās uz draugu, kur� tagad jau ar abām rokām bija ieķēries priek�ējā panelī.

��Viņi cen�as mūs nogalināt!���Bruno kliedza.���Sebastjan, Dieva dēļ, dari ta�u kaut ko!

Sebastjans bezpalīdzīgi skatījās uz automa�īnām, kas vienmērīgā plūdumā brauca pretī.

Kad priek�ā brauco�ais kravas auto samazināja ātrumu, viņ� saprata, ka ir jāpieņem kāds lēmums, turklāt nekavējoties. Varbūt, ka tomēr ir kāda iespēja izglābties�

Vecākajam pasniedzējam, kur� bija atbildīgs par pirmā kursa studentiem, nācās pildīt neapskau�amo uzdevumu � zvanīt zēna tēvam, lai pavēstītu, ka dēls gājis bojā satiksmes negadījumā.