Anne Zurudi

Atēnu vēstnesis

"Teica tā viņ�, un klausīja tūdaļ tam vēstnesis Hermejs. Ātri pie dievi�ķām kājām viņ� piesēja sandales krā�ņas, Brīni�ķas, zelta, kas aiznesa viņu kā pūtiena elpa Visur � gan pāri pār zemi jo pla�o, gan pāri pār jūru.

� viņ� metās no gaisa uz jūru, Steidzīgi aizlaidās projām pa viļņiem kā lokanā kaija, Ķerdama barībai zivis, kas skraida pa bangainiem lī�iem, Bie�i vien ūdenī sāļā sev slapinot spēcīgos spārnus � Līdzīgi viņai �eit aizlaidās Hermejs pār pla�ajām bangām."

Homērs "Odiseja"

.

Tas bija pavasarī, gaiss likās tīrs un spirgts, kalnu augi vienos zie�dos. Tā bija pārāk skaista diena, lai dzīvotos pa māju.

Viņa bija laukā jau divas dienas.

Beidzot �ie ļautiņi bija viņu atradu�i, ta�u tie neizturējās ar cieņu � tā, kā pienāktos. Kā lai viņi to varētu? Zem helikoptera, kas cēlās aug�up, viņa �ūpojās starp kareivja kājām aizsargkrāsas biksēs, iepletusi rokas, glu�i kā aicinot; ari viņas kājas bija plati pavērtas visu skatieniem. Apdullino�ā rotoru dūkoņa, atbalsodamās aizas sienās, pieņēmās spēkā, nomākdama balsu skaņas; viri no meklētāju pulciņa jau bija pieklusu�i � tagad tie cēla viņu aug�ā. Cilvēki gaidīja ceļa malā, kur nebija �oga, � mazās, tum�ās grupiņās: kareivji, policisti, civilisti, vērdamies pāri nogruvuma vietai, lejup uz sauso, klin�aino upes gultni, kur viņa tika atrasta.

Tuvodamies netīrajam ceļam, helikopters sacēla gaisā gru�us, pu�tekļus, akmeņus, ar saknēm izrautus augus. Caur vecas, melnas toijotas vējstiklu varēja redzēt �oferi, kas bija aplicis roku ap pleciem vīram ar sarkani saraudātiem plakstiem � tas saviebies novērsa seju.

Sargājot acis, armijas virsnieks izkliedza rīkojumus jaunu kāj�nieku grupai: � Līdzināties, �etrus soļus sānis, ierindā! � Ta�u viņa vārdus noslāpēja rotējo�ās lāpstiņas, un tie nebija saklausāmi. Pie�skrējis klāt, glu�i neprātīgs aiz nepacietības, viņ� saķēra vienu puisi aiz rokas un iebīdīja vietā, stumdīdams pārējos, lai tie nostātos divās rindās, kā viņ� bija ieplānojis.

� Uzķeriet viņu, kad nolaidīsies! � virsnieks sauca. � Un ne�blenziet uz aug�u!

Kareivji viņu nedzirdēja. Virsniekam aiz muguras tie vaikstljās un rādīja nepieklājīgus �estus. Jaunie Nacionālo bruņoto spēku pārstāvji ar pelēcīgiem, nesen apcirptiem matiem un vēl nenobrie�du�iem muskuļiem bija izkārtoju�ies divās ļodzīgās rindās � pār�liecināti par sevi, ar strauji puksto�ām sirdīm, pastiepu�i rokas, lai viņu satvertu.

Ar cieņu � viņiem bija piekodināts. Godbijīgi, kā pienākas.

Citi vīri gan vērās aug�up.

Viņa sāka nolaisties. Platā auduma cilpa zem viņas padusēm tu�rēja viņu tādā leņķī, ka pirmās nāca lejā ieplestās kājas. Puiciskie kareivī�i mulsa � kā palūkoties turp un saķert viņu, neskatoties zem svārkiem? Ar pienācīgo cieņu, kā tad. Kad viņa tuvojās, savirpināto putekļu vētra kļuva vēl niknāka, vēl necie�amāka. Iz�ķaudīdami gru��us no nāsīm, spļaudami smiltis uz ceļa, jaunie vīrie�i nepamanīja brīdi, kad viņas kājas bija rokas stiepiena attālumā. No aug�as vin�as vīrs sauca: � Ķeriet viņu, jūs, nejēgas! � Pui�i viņu nedzirdēja. Tad viņas kājas jau bija turpat pie kareivju sejām, atrisinot radu�os sare��ģījumu, kā neblenzt sievietei zem svārkiem, bet radot jaunu, kā turp�māk domāt par dāmu kājām, neredzot acu priek�ā �īs � ar cauri ādai izlīdu�ajiem satraik�ķītajiem kauliem, saliektajiem lieliem, ziliem un dzelteniem plankumiem klātu ādu, tum�u purpura toni aizmugurē uz gurniem un aug�stilbiem � tur, kur bija uzkrāju�ās asinis�

Piespiezdami savas rokas pieskarties miru�ās miesai, viņi uz�tvēra �o svaru. Sievietes kailās rokas bija aukstas, un tikai. Gatavo�damies noņemt cilpu, pui�i saņēmās � viņi bija nolēmu�i, ka ļau�nākais jau pāri. Tad divi pirmie apjēdza savu kļūdu: viņas acis nebija vis ciet, kā domāts, bet to vienkār�i nebija � izēstas. Pui�i iekliegda�mies atrāva rokas. Sievietes galva atslīga atpakaļ. Virsnieks, kas bija novietojies dro�ā atstatumā, atvēra muti, viņ� gribēja nolamāties, ta�u neviens neko nedzirdēja. Vīrs metās uz priek�u, trenkādams pui�us, kuri rīstījās, un stumdams tos atpakaļ vietās, ieplādams vi�ņas galvu tiem plaukstās, kamēr pārējie pūlējās atbrīvot sievieti no cilpas.

Tas tika izdarīts. Virsnieks pamāja helikoptera komandai, kas uz�vilka aug�ā savējo un pagrieza lidaparātu uz dienvidiem, uz atklātās jūras pusi.

Pēc helikoptera aizlido�anas iestājās pilnīgs klusums. Nesagata�voti tik piepe�am bezvārdu brīdim, viri sāka klepot, meklēt cigaretes un lūkoties apkārt. Viņi visi gaidīja kādu rīcību. Atrastā bija te � un ko tagad? Zēniskie kareivl�i turēja viņu aiz vidukļa novērsu�ies un viebdamies.

Piegājis pie armijas virsnieka, policijas priek�nieks notrauca pu�tekļus no svārku piedurknēm un pieglauda matus. Patlaban gaiss kļuva tīrāks, un no viņas apkārt sāka izplatīties nelāga smaka. Nez no kurienes uzradās mu�as un sēdās viņai uz sejas.

��� Kas viņu novedīs lejā? � virsnieks noprasīja. Viņ� pārzināja vietējos ticējumus, aizspriedumus un liegumus.

��� Apjautā�os, ko par to teiks Lakis.

Lakis bija krētietis, citurienietis. Tas par naudu darīs visu ko.

Policijas priek�nieks pamāja gara auguma cilvēkam ar pliku pa�kausi, kur� plātījās pie baltas ma�īnas, un norādīja uz līķi un uz auto ar rokas kustību, ko pavadīja ar klusu jautājumu grieķu valodā. Lakis piekrīto�i palocīja galvu.

Virsnieks deva zīmi puiciskajiem kareivī�iem. Piesteberēju�i pie auto aizmugures, viņi ieslidināja nelaiķi ar seju aug�up ma�īnā uz netīrās grīdas.

Policijas priek�nieks pasauca melnā tērpu�os garīdznieku � jaunu, bārdainu cilvēku, kas sēdēja uz klints, smēķēdams tievu, pa�vir�i satītu cigareti. Svētais tēvs piecēlās, purinādams pelnus no garā amattērpa. Viņ� tuvojās ma�īnai, apskatīja sievieti un pieliecās, lai sakrustotu viņas rokas uz krūtīm. Pacēlis roku, viņ� pēc pareizticīgo paraduma lēnām trīsreiz pārkrustīja līķi. Visi vīrie�i pielieca galvu un arī pārmeta krustu.

Lakis iekārtojās pie stūres. Paraudams aug�up garo ģērbu, mācī�tājs ieņēma vietu viņam līdzās, abiem sekoja ari policijas priek�nieks. Viņi lēnām brauca projām, lejup pa kalna nogāzi, un tad cits aiz cita sarindojās pārējie auto, ripodami nopakaļ, � armijas smagās ma�īnas un meklētāju d�ipi.

Nebija īstais laiks jokiem, bet, ieslēdzis ātrumu, Lakis nesavaldī�jās un izteica ne�ēlīgu piezīmi par smaku, kas nāca no miru�ās. Viņi vēl nebija tiku�i līdz ceļa līkumam, kad krētietis, garīdznieks un poli�cists jau smējās pilnā kaklā.

Agrs rīts un tum�as debesis. Jūra, sūrā vēja dzīta, iepletusies smil�u sērē, iekrāsojusies tum�ā tonī. Lēni brauco�ās atkritumu savāk��anas ma�īnas riepas platām �altīm �ļāca ūdeni no vakardienas lietus atstātajām peļķēm. Tas strūkloja lejup ari pa sarūsēju�o jumta noteku uz Nacionālās bankas kāpnēm un uz tuk�ā zivju tirgus galdiņiem. Te�rasē pie kafejnīcas kumpa sieva slaucīja mitrās lapas, kas bija sabiru��as no platānas, vientulīgs baznīcas zvans aicināja uz dievkalpojumu. Mazās laiviņas piestātnē līgojās un zvāļojās, raustīdamās pie tauvām. Aiz zemesraga tuvodamies taurēja prāmis, neredzams aiz viļņu un lietus �ļākām.

Uz aug�klāja, pārliecies pār margām kuģa pakaļgalā, stāvēja sve��inieks � apaļīgs vīrs. Viņ� tur atradās kop� pa�as rītausmas, kad nespodrā gaisma ļāva saskatīt tum�o jūru tālu lejā, un, cerot saskatīt ceļamērķi, noraudzījās, kā putās sakultais ūdens cēlās un krita. �ad tad viņ� izvilka no plando�ā lietusmēteļa kabatas cigare�u paciņu un aizsmēķēja vienu, ta�u tā skarbajā vējā ātri izdega. Ieraudzījis kādu kuģi, viņ� draudzīgi pacēla roku, it kā sveicinot.

Kad prāmis piestāja, viņ� nepievienojās mazajam, nepacietīgajam ļau�u pulciņam, kas lejā gaidīja, kad tiks nolaists traps, bet kavējās un vēroja, kā pasa�ieri plūst ārā krastmalā.

Kāds jūrnieks no komandas, ar skrūvgriezi rokā tuvodamies enkura vin�ai, viņam uzsauca:

� Brauciens ir galā, draugs!

Ducīgais virs pasmaidīja.

� Tad jau� vēlu jums labu dienu! � viņ� sacīja. Un, pacēlis ceļasomu, kas atradās viņam pie kājām, devās uz metāla kāpnēm, ku�ras veda lejup.

Vīrs stāvēja atstatu, paglābies no lietus zem miesnieka tirgotavas nojumes. Oda pēc asinīm un hlora. Pūlis kļuva retāks, cilvēki klai�gāja, sasveicinādamies un atvadīdamies, stiepdami pārsietus saiņus, pārtikas pre�u somas, niķīgus bērnus un augļu kastes. Tad burzma apsīka, un vīrs palika viens.

Viņ� iznāca no patvēruma, atrazdamies tie�i lietū.

Viņ� sākumā ne visai saprata, kur ko meklēt, ta�u viss noskaid�rojās pats no sevis. Ostas galā, augstā dambja aizvēnī bija savietoju��ās kādas divpadsmit ma�īnas, starp tām, itin kā paslēpu�ās, bija arī da�as ar at�ķirības zīmēm. Kad viņ� pienāca tuvāk, uzraksts auto priek�galā bija skaidri saskatāms: ASTINOMIA. Policija.

Ēkas sienu kreisajā pusē atdzīvināja ziedo�i vīteņi ar blāvi ro�ai�nām ziedu taurītēm, un turpat, stīgu aptīņāta, zaļumu aizēnota, bija arī plāksne, kas vēstīja: POLICIJA. Un bultiņa, kas norādīja aug�up, � turp veda stāvas akmens kāpnes.

Druknais vīrs glu�i viegliem soļiem uzskrēja pa tām un ieraudzīja smagas durvis bez uzraksta. Viņ� pavilka tās un iegāja.

Telpas bija diezgan pla�as, ta�u pieticīgi iekārtotas. Augstajiem griestiem bija ģip�a rotājumi, bet nelakotā grīda � kaila, ar naglām, kas saliektas, uzsitot ar āmuru, it kā no tās būtu norauts segums, pa�klājs vai linolejs, kas pēcāk nav uzlikts atpakaļ. �ī iestāde varēja būt te ievākusies tikai vakar vai gatavojās pārcelties rīt, vai varbūt atradās te jau gadiem, neliekoties zinis par to, ka �aurajiem, garajiem logiem nav aizvirtņu, kas nosegtu iesprāgu�ās rūtis. Pa tām varēja redzēt jūru. Lampai nebija aba�ūra � caurvējā �ūpojās tikai spuldze garā vadā. Te nemanīja ne plauktus ar aktu vākiem, ne rokasgrāmatas, ne plakātus un zīmītes pie baltajām sienām, ne arī apmeklētājiem domātus krēslus.

Viņ� nostājās istabas vidū un saudzīgi nolika somu sev pie kājām, it kā tajā atrastos kaut kas plīsto�s. Trīs policisti viņu vēroja � klusi un nedraudzīgi, glu�i kā cilvēku, kas ielauzies pie viņiem kādas svarīgas sarunas iz�ķiro�ajā brīdī. Sīks vīrelis sēdēja pie durvīm � pie parasta galda ar alvas virsmu, viņa uniforma, pārāk liela niecīgajam stāvam, it kā samazināja viņu vēl vairāk. Viņ� bungoja pa alvu ar strupu, ap�grauztu zīmuli, izsitot lēnu ritmu ilgsto�ajā klusumā. Viņa skatiens klīda no re�ņa līdz durvīm, it kā viņ� grasītos iziet, tikko radīsies izde�vība. Viss, kas atradās uz galda � skavotājs, zīmoga spilventiņ�, pats zīmogs � un vairāk nekas, � liecināja, ka viņu tur nekas nesaista. Tie�i viņam pretī, elkoņus atbalstījis pret tikpat tuk�u galdu, kluknēja drukns zellis ar tādu kā vēr�a galvu un masīvu zodu, bieziem un bal�tiem matiem. Viņa tum�ās uzacis izskatījās gandrīz vai jocīgi. �im vī�ram priek�ā atradās trīs lodī�u pildspalvas, visas ar kārtīgi uzliktiem uzgaļiem, divas atplēstas vēstules aploksnēs, vecs bakelīta telefona aparāts, kura raibais vads aizstiepās lejup starp viņa kājām un tālāk nozuda sienā izurbtā caurumā aiz sēdētāja muguras. Viņa mitrās, sār�tās lūpas bija ļenganas, tās vedināja domāt par buļļa lēnīgumu un ne�atlaidīgo dabu. Kad sve�ais ienāca, policists sakustējās, un uz formas jakas piedurknes paspīdēja sudrabainas ser�anta uz�uves. Tā bija apzi�nāta rīcība � lai resnais virs noteikti pamanītu viņa dienesta pakāpi.

Un telpas galā � tik tālu no loga, ka viss grima ēnā, � �urnēja tre�ais. Tas bija izstiepis savas garās, tievās kājas, sakrustojis tās pie po�tītēm un izbāzis pa caurumu ietilpīgā, senatnīgā rakstāmgalda vidū starp divām rindām mazu atvilktnī�u ar misiņa rokturl�iem un slēdzenltēm. Pa labi un pa kreisi no viņa slējās papīru grēdas � aktu vāki no kartona, veidlapas, aizpildīti un parakstīti formulāri vairākos eksemplāros, iesniegumi brauk�anas tiesību un da�ādu licen�u sa�ņem�anai, protokoli par satiksmes pārkāpumiem, piezīmes no prati�nā�anām, iztiesājamo lietu saraksti, pavadzīmes, vēstules, vizītkartes, datorizdrukas. Uz grīdas pie viņa kājām kaudzēs bija sakrauti vēl citi dokumenti un dosjē ar datumiem, numuriem vai vārdiem uz vāku muguriņām. Galda vidū uz nodilu�ās, zeltaini inkrustētās ādas virs�mas gulēja viens no tiem � aizsaitēts, ar uzrakstu, kas uzvilkts bie�ziem, melniem verzāliem burtiem: ASIMAKOPOULOS. No �ā papīru blāķu ielenkuma, blenzdams kā �urka no alas, viņ� nopētīja resno vīru. Ēnā policista seja izskatījās ērmīgi bāla, �aurās acis glu�i melnas, apgrieztās ūsas spurojās, it kā būtu uzzīmētas ar tinti uz balta papīra.

Tum�ie redzokļi aplūkoja sve�inieku no galvas līdz kājām � ap�brīnodami lielo augumu, uzvalku � īpa�i tā piegriezumu, kas darīja apaļumus ne tik uzkrīto�us, un audumu � smalku, pelēku vilnu. Tā kvalitāte bija tik augsta, ka tajās reizēs, kad resnis sakustējās, tas spīdēja ar zaļganu � tādu kā lavandas vizmu. Viņa acis novērtēja arī sporta kreklu zem druknā vīra �aketes � tas bija tum�ā purpurkrāsā, ar mazu, zaļu krokodilu kreisajā pusē uz krūtīm. Viņ� redzēja arī bik�u jostu, kuru saturēja itālie�u siksna � no īstas ādas, ar sprā�dzi. Ta�u ienācēja sirmās matu cirtas, viņaprāt, bija pārāk garas, bet smalkie briļļu rāmji � izgāju�i no modes. Un apavi � tie bija satrie�co�i. Tas gan ir ekscentriķis, ja staigā tik lieliski pa�ūtā uzvalkā un� tenis�ībās! Senilās balta audekla kedās!

Ducīgais vīrs paraudzījās apkārt uz viņiem visiem � un pasmai�dīja. Ser�ants izslējās taisni savā krēslā un pakratīja jakas piedurkni, lai svītras uz tās iezīmētos vēl skaidrāk.

��� Kā varu jums palīdzēt, kungs? � viņ� noprasīja.

��� Esmu te ieradies, lai satiktu policijas priek�nieku. � Resnā vīra izruna bija skaidra, tā liecināja par labu audzinā�anu. Viņ� pa�reizi izrunāja katru vārdu, glu�i kā grieķu diktors, kas lasa ziņas. Pēc precīzās valodas policisti noprata � ienācējs nav no �īm salām, pat no tuvākās apkārtnes divsimt jūd�u robe�ās ne.

��� Policijas priek�nieks esmu es! � Vīrs, kas sēdēja ēnā, runāja klusi, tomēr gana pa�apzinīgi. Viņ� pavilka garās kājas zem krēsla un arī apsēdās taisni.

Resnais vīrs pārkāpa pāri savai ceļasomai, �ķērsoja telpu un nostājās pie pārkrautā galda. Un pastiepa roku. Koptie nagi bija apvīlēti stūraini, ar gai�ām maliņām, nopulēti gandrīz necaurre�dzami.

��� Mani sauc Hermejs Diaktors, � viņ� sacīja. � Mani norīkoja pie jums no Atēnām � lai nāku talkā Irīni Asimakopulas nāves gadī�juma izmeklē�anā.

Pie durvīm sēdo�ajam konsteblam nokrita zemē zīmulis. Tas gra�bēdams ripoja projām pa grīdas dēļiem uz durvju pusi, it kā gribētu aizbēgt.

Policijas priek�nieks, paliecies uz priek�u, lai saņemtu resnā vira roku, saminstinājās. Mazākais policists uzlēca kājās, gribēdams pa�celt savu zīmuli, un �efs viņu pikti uzlūkoja. Tad beidzot viņ� saņēma ienācēja roku, cie�i saspieda un pakratīja, savilcis lūpas, it kā vēlētos kaut ko sacīt. Tomēr neko nepiebilda.

Resnais virs turpināja: � Jūs dro�i vien pārsteidza mans vārds un uzvārds: Hermejs Ziņnesis. Mans tēvs bija joku cienītājs. Kā jau klasikas pasniedzējs.

Policijas priek�nieks vēl aizvien neko neteica. Viņam nebija ne jausmas, par ko sve�inieks runā. Konstebls, atgriezies savā krēslā, klauvēja ar zīmuli pa galdu.

��� �īs te es saucu par savām spārnotajām sandalēm. � Atbrau�ku�ais vīrs norādīja uz teniskurpēm, starojo�i pasmaidīdams par �o asprātību. Telpā valdīja klusums.

��� Atvainojiet, � viņ� sacīja policijas �efam, � es nedzirdēju jūsu vārdu.

��� Panajotis Zafiridis, � priek�nieks attrauca. Un norādīja uz vērsim līdzīgo ser�antu: � Tas ir Haris Hadarakis. � Pēc tam uz mazo konsteblu: � Bet tas � Dmitris Ksantoss.

��� Man ir patiess prieks! � resnis sacīja.

Policijas �efs noliecās uz priek�u pāri galdam. � Kāpēc metro�poles policiju interesē Asimakopulas kundzes bojāeja? � viņ� nopra�sīja. � Tur nekādā ziņā nav nekā aizdomīga. Baidos, ka jūs velti būsiet braucis tik garu ceļu. Ja jūs vispirms būtu piezvanījis, es jums �o ko�mandējumu aiztaupītu.

Viņ� ar no�ēlas izteiksmi sejā paraustīja plecus. � Jūsu lielākās nepatik�anas ir tās, ka tagad līdz piektdienai prāmja nebūs. � �efs saminstinājās, it kā kaut ko prātodams, tad norādīja uz telefona apa�rātu, kas atradās uz ser�anta galda. � Varbūt mums izdosies pierunāt krasta sardzi, lai tā ar savu kuteri jūs �ovakar aizrauj līdz Kosai. Viens no viņiem man ir pateicību parādā. No turienes varēsiet aizlidot uz Atēnām bez grūtībām. Hari, sazvani man Ostas policiju.

Ser�anta roka jau atradās uz klausules, bet atēnietis pagriezās, lai viņu apturētu.

��� Vienu mirklīti, lūdzu! � viņ� ierunājās. Un atkal pievērsās priek�niekam. � Kur ir līķis? � viņ� klusā balsi noprasīja.

Klauvējo�ais zīmulis tagad sita takti ātrāk.

�efs sapīcis, pieri raukdams, pasniedzās pēc bloknota un plast�masas lodī�spalvas.

��� Kur� paziņoja metropoles policijai par �o nāves gadījumu? � viņ� noprasīja, �vlkādams ar rakstāmo, līdz pasta sāka ķēpāt papīru. Jautājums skanēja satraukti. � �ķiet, mums vajadzētu tur kaut ko da�rīt. Veltīga izmeklētāju laika tērē�ana ir nosodāma parādība.

Resnais virs spēra soli uz priek�u un, atspiedis visu desmit pirk�stu galus pret policijas �efa galdu, pieliecās tam tuvāk.

��� Mēs runājām par līķi, � vīrietis atgādināja. � Es gribētu to apskatīt, cik drīz vien iespējams. Tad būs skaidrs, kā turpināt izmek�lē�anu.

Zīmuļa klauvējieni apklusa. Priek�nieks mirkli svārstījās, tad no�plātīja rokas.

��� Tā sieviete vakar tika apglabāta, � viņ� pavēstīja. � Nebija iemesla kavēties. Kā jau teicu, �ī nāve nebija aizdomīga.

�� Nav svarīgi. � Atēnietis negribēja strīdēties. � Iztik�u ar sek�cijas atskaiti.

Abi � ser�ants un konstebls � reizē atvēra savu galdu atvilk�tnes, sagrābstīja kaut kādus papīrus un sāka lasīt.

��� Vai drīkstu apsēsties? � tuklais virs pieklājīgi palūdza.

Policijas priek�nieks nopūzdamies piecēlās un izvilka no tum�ā

kakta pītu klūgu krēslu, kas stāvēja viņam aiz muguras.

��� Paldies, � noteica resnis, novietodams krēslu slīpi pretī gal�dam un iekārtodamies tajā. � Es lūkoju, vai jums te nav kāds pelnu trauks, ko es varētu lietot?

Atvēris vienu no atvilktnēm, kurām bija misiņa rokturi, policijas priek�nieks izvilka smagu slīpēta stikla trauku, kas jau bija līdz pusei ar pelēkiem pelniem un brūni nokūpēju�iem smēķu galiem.

Vīrs pagrābstljās pa kabatu un izņēma cigare�u kārbu, kas ne�kādi nesaderējās ar divdesmitā gadsimta beigām, � veclaicīgu kasti, uz kuras vāciņa bija redzama �etrdesmito gadu aktrisītes galviņa un kailie pleci, viņas viegli cirtotie platīna mati apņēma kautru smaidu. Zem ra�otāja vārda ("Tas noteikti," domāja policijas �efs, "jau sen ir mitējies darboties �ajā jomā.") bija lasāms antīkiem burtiem iespiests sauklis: "Cigarete vīram, kur� pazīst īstu dūmu." Sameklējis sērko�ciņu kārbiņu un pakratījis to, resnais cilvēks sadrūma, nedzirdot tajā atbildes graboņu. Viņ� nolika kārbiņu uz galda un vēlreiz pameklēja �aketes kabatā. Parādījās garenas zelta �ķiltavas. Vīrs piesita pie galda ar cigaretes galu, aizdedza to un noslēpa �ķiltavas.

�� Ja runājam par to autopsijas atskaiti, � viņ� turpināja, izpūtis dūmus, � man gribētos dabūt vienu eksemplāru izpētī�anai.

Policijas priek�nieks pasmaidīja un atgāzās ērtāk krēslā.

��� Vai zināt, � viņ� teica, � mēs te dzīvojam salās un �o to darām citādi, nekā pieņemts lielpilsētā. Mums patīk personiskāka pieeja. Mēs esam daudz tuvāk tiem, kurus sargājam.

�� Un tie�i no kurienes jūs esat, �ef?

��� No Patmosas, � vīrs atbildēja. � Esmu no Patmosas.

�� Cik ilgi jūs jau te strādājat?

�� Jau vairāk nekā gadu.

�� Tātad jums �ķiet, ka esat labi iepazinis �ejienes cilvēkus tik īsā brītiņā?

Policists izlikās jautājumu nedzirdējis. Viņ� turpināja:

��� �ādos gadījumos mūsu pienākums prasa paglābt ģimeni no skandāla. �iem ļaudīm viņu godīgais vārds ir ļoti svarīgs.

��� Kur ir tas sekcijas akts, �ef? � Izklausījās, ka atbraucējs sāk kļūt nepacietīgs.

�� Labi, � sacīja priek�nieks, � atzīstos � es nolēmu, ka tas nav nepiecie�ams. Nekādas pēcnāves sekcijas nebija.

Resnā vīra sejas izteiksme mainījās � tā vairs nelikās laipna, bet drīzāk kļuva draudīga.

��� Kā tas var būt? � viņ� noprasīja. � Asimakopulas kundze ta�u bija jauna, vesela sieviete, vai ne?

Policijas priek�nieks piekrīto�i pamāja.

�� Jūsu uzdevums bija nosūtīt līķi uz ekspertīzi. Jūs lieliski zināt, ka tā ir. Paskaidrojiet man, kāpēc sekcija netika izdarīta.

�efs jutās dro�s, ka visi dū�i ir viņam rokā, un uzvaro�i pasmai�dīja.

��� Tāpēc, � viņ� gandrīz izsmejo�i norūca, � ka nāves cēlonis bija skaidrs. Kaut gan ne glu�i tas, kas rakstīts mir�anas apliecībā. Bija jāizturas smalkjūtīgi.

��� Un kas tad ir lasāms mir�anas apliecībā?

�� Nāve iestājusies nelaimes gadījuma dēļ.

��� Un kāds, jūsuprāt, bija īstais iemesls?

��� Pa�nāvība.

�� Suicīds?

�� Viņa nolēca no klints. � Priek�nieks paraustīja plecus. � Par to nav nekādu �aubu. Skaidrs kā diena.

��� Pat ja tā būtu noticis, � aizrādīja resnis, ar dego�ās cigaretes galu ru�inādamies pa pelniem, � kas var būt skaidrs, ja �ādā mazā, slēgtā sīkpilsētas sabiedrībā sieviete atņem sev dzīvību? Kādēļ lai viņa tā rīkotos?

�� Tā bija atdarinā�anas tieksme. Viņa aizguva �o ideju no past�nieka.

�� Kāda pastnieka?

��� No ve�uka, kur� arī izdarīja pa�nāvību.

��� Un kāds bija motīvs?

��� Kas to lai zina? Neuzticīga sieva, naudas grūtības�

��� Tātad Asimakopulas kundzes vīram bija cita? Varbūt viņai trūka naudas?

Priek�nieks atkal izslējās krēslā.

�� Asimakopulas kundze pati bija neuzticīga sieva! � viņ� pazi�ņoja.

��� Patiesi? Ar ko tad viņa �o krāpa?

��� Dro�i vien man nevajadzētu par to runāt.

Resnis viņu uzmanīgi nopētīja. � Vai visas sievas, kuras varbūt krāpj vīrus, te lec lejā no klintīm?

Policijas priek�nieks iesmējās.

�� Ja tā notiktu, te būtu paliku�i tikai mēs, vīrie�i.

Treknulis nepasmaidīja. � Tad kāpēc to izdarīja �ī?

�� Viņa bija apprecējusi vietējo. Te dzīvo viņas radi, tie ari abus iepazīstināja. Tomēr viņa pati nav no �ejienes, viņa nāca no cietzemes.

�� Vai jums �ķiet, ka tas ir pietiekams iemesls, lai darītu sev galu?

�� Iespējams. Varbūt viņa ilgojās pēc mājām. Un tāpēc jutās glu�i slima.

��� Cik ilgi viņa te dzīvoja?

��� Nav ne jausmas. Gadu vai desmit, kāda at�ķirība? Hari!

Smagnējais ser�ants, kur� uzkliedziena brīdi centās iestiprināt

krekla krū�u kabatiņā vienu no savām lētajām lodī�pildspalvām, pār�trauca �o nodarbi un saviebās.

�� Es ne�aubos, ka tu vari mums to pavēstīt, � policijas priek��nieks sacīja ser�antam. � Cik ilgi Asimakopulas kundze te dzīvoja?

Ser�ants uzlūkoja vispirms �efu, tad resni, pastiepis apak�lūpu, it kā aplē�ot.

��� Divus gadus, � viņ� beidzot sacīja. � Es nedomāju, ka vai�rāk.

�� Nē, vismaz trīs! � ierunājās augumā sīkais konstebls. � Ma�nas sievasmātes brālis mitinājās tajā mājā pirms tam, kad to noīrēja Asimakopuli, un viņ� jau pasen ir miris. Gadus trīs, varbūt pat �et�rus.

Ser�ants pavēra ļenganās, mitrās lūpas, lai iebilstu, bet priek��nieks pacēla roku, apklusinot viņu, un atkal pievērsās atbraucējam.

�� Tātad atbilde uz jūsu jautājumu ir tāda, ka viņa te nedzīvoja sen, � �efs sacīja.

�� Tomēr pietiekami ilgi, lai iekārtotos un nodibinātu ģimeni � resnis secināja. � Vai viņai bija bērni?

��� Neliekas vis. � Viņ� pavērās uz ser�antu, kur� lēni pa�ūpoja galvu.

���� �ajā pasaules daļā tā ir diezgan neparasta parādība � vai jums tā ne�ķiet � jaunai dāmai, kas nesen apprecējusies, nav atva�u? ]a viņa bija neauglīga, tas varētu būt svarīgs cēlonis depresijai. Bet jūs ta�u apspriedāties ar nelaiķes ārstu par viņas garīgo stāvokli? Ja viņai bija psihiski sare�ģījumi, esmu dro�s, ka mediķis jums to pateiktu, � vai tad ne?

Ser�ants atkal pievērsa uzmanību savām pildspalvām, bet konstebls noliecās zem galda, lai sasietu kurpju saites.

�� Mūsu doktors ir ļoti aizņemts cilvēks, jūs ta�u to sapratīsiet, � izvairīgi nobēra �efs. � Bet Asimakopula kungs bija vecāks par sievu. Da�i teiktu � viņam palaimējās dabūt jaunāku sievu, lai tā viņu naktīs sildītu. Bet� kas zina� Varbūt viņam trūka� potences� kāda mēdz būt �iperlgākam bra�ulim. Tāds vīrs būtu ticis galā, kur �is ne�tika, � ja būtu gadījies īstais�

Priek�nieka sejas izteiksme atplauka, iegrimstot tik baudkārās do�mās, bet, kad resnis sarauca pieri, viņ� novērsās un pakasīja aiz auss, it kā tur niezētu.

��� Cik veca bija Asimakopulas kundze? � resnais virs nopra�sīja.

��� Viņai bija divdesmit pieci vai divdesmit se�i gadi, � �efs pa�smaidīdams noteica. � Precīzi nezinu. Manuprāt, miroņus nevar pie�spiest atbildēt uz jautājumiem tikai tāpēc, lai aizpildītu kādu anketu.

��� Vai ģimeni jūs neiztaujājāt?

��� Nē.

��� Un ko jūs vispār prasījāt tuviniekiem?

�� Man likās, ka būs labāk, ja ļau�u tiem mierīgi dzīvot tālāk.

��� Jūsu domas dara jums godu, �ef, ta�u tās nenorāda, ka esat labs policists. Varbūt jūs pastāstītu mums � esiet tik laipns, � resnis pagriezās un pamāja abiem pārējiem, kuri �ķietami bija iegrimu�i pa�pīros, � cik saņēmāt par tādu iejūtību? Itin kā mēs to nezinātu�

Sārtums ieplūda policijas priek�nieka vaigos, bet resnais vīrs nepārprotami negaidīja atbildi, viņ� piecēlās un nospieda izsmēķi traukā.

��� Ja esat cienīgs nēsāt �etonu, varbūt jums vajadzētu uzdot sev jautājumu, par kuru jūs dro�i vien aizmirsāt, �ef. Pavaicāt sev, kā tur īsti bija � viņa nokrita vai tika pagrūsta?

Priek�nieks izspieda nicīgu smiekliņu. � Kāda traģēdija, Diaktora kungs! Slepkavība un uzpirk�ana! Un tas viss miegainajās grieķu salās! Manuprāt, jūs pārāk ilgi esat staigājis pa nelādzlbu pilnajām Atēnu ielām.

Resnis pacēla savu ceļasomu un pievērsās mazajam konsteblam. -

�� Es prātoju, � viņ� teica, � vai jūs varētu man ieteikt viesnīcu, kurā ir pieņemamas istabas?

Ta�u policijas priek�nieks viņu pārtrauca.

�� Es jau jums teicu, ka ostas sardzes kuteris�

Resnis piegāja pie konstebla un uzlika roku uz viņa pleca.

�� Nāciet man līdzi! � viņ� izrīkoja. � Un parādiet ceļu.

Kad durvis aiz atbraucēja un konstebla aizkrita, �efs pievilka pelnu trauku sev tuvāk un, izņēmis no saburzītas paciņas cigareti, centās to iztaisnot. Viņ� paņēma sērkociņu kārbiņu, ko atēnietis bija atstājis uz viņa galda, un atvēra to.

Milzīgs prusaks ar gariem taustekļiem naski izlēca no tās un trakā ātrumā pāri policista delnai traucās uz aktu vākiem, kas gulēja viņam klēpī.

�� Jēzus Kristus!

Vīrietis �ausmās nogrūda pretekli uz grīdas, kur tas metās meklēt patvērumu starp datorizdrukām ko�i svītrotajos iesaiņoju�mos.

Kamēr ser�ants izbrīnā noskatījās, satracinātais �efs lēkādams vajāja kukaini, mīdams ar kāju tur, tur un atkal tur, līdz beidzot mūdzis izmuka pilnīgi un galīgi, nozūdot starp dokumentu vāciņu grēdām.

Mazais konstebls aizveda resno vīru uz viesnīcu "Kaija" � tā bija atvērta visu gadu un piederēja policista otrās pakāpes brālēnam. Abi kopā cie�i plecu pie pleca apstaigāja ostu. Konsteblam gribējās uzdot bezgala daudzus jautājumus, tomēr viņ� neuzdrīkstējās. Viņa acis ba��īgi pētīja durvju ailas, balkonus, alejas un velves, lai redzētu, kas gājējus novēro. Resnis soļoja pa�pārliecināti, metot līkumu tikai ap lietus ūdens pilnajām notekām, un laipni sveicinādams katru satikto cilvēku.

Pie ieejas viesnīcā resnais vīrs pateicās konsteblam un sacīja, ka viņ� varot iet, bet pēc tam nolūkojās, kā uniformā tērptais policists

lēnām devās atpakaļ uz iecirkni, �ur tur apstādamies, lai aprunātos: pie tirgotāja, kas pārdeva augļus un saknes, elektrotehnikas veikaliņa īpa�nieka, kafejnīcu terasēs pie saimniekiem. Tērzēdams viņ� norā�dīja uz viesnīcu, un galvas pagriezās uz resnā vīra pusi. Tas noprata, ka izvēlējies īsto pavadoni, � �is konstebls būs lielisks palīgs, visā ap�kaimē izplatīdams ziņas par izmeklētāja atbrauk�anu.

Viesnīcas vestibilā bija tum�s, tur nebija kurināts, un sieviete aiz letes bija iepogājusies vairākās biezās ar rokām adītās vilnas ja�kās. Leti klāja sadzeltējusi avīze, uz kuras stāvēja �etri drukni sve�u gali un aizkorķēta tintes bla�ķe. Sieviete nopētīja viesi ar bargu ska�tienu cauri pusmēne�brillēm un, atiezusies kā vilcene, uzsmaidīja ar tādu sejas izteiksmi, it kā apmierinājumā berzētu rokas. Viņas aug��oklī nebija priek�zobu, tikai ilkņi, un runājot mute nelāgi dvakoja.

���� Labdien, kungs, sveicināti! � saimniece sacīja, nolikdama slaukāmo lupatu. � Vai jūs meklējat istabu? Man ir brīva viena jauka, otrajā stāvā, ļoti tīra, ar skaistu skatu pa logu. Visā Grieķijā nav burvīgāka!

Viņa pacēla avīzes malu un izvilka ādas vākos iesietu reģistra grāmatu. Ar tinti notrieptie pirksti �ķīra lappuses � nedēļu pēc ne�dēļas � no janvāra līdz �īsdienas datumam. Visas bija tuk�as.

��� Vai jūs paliksiet ilgi?

Resnis paraudzījās apkārt � uz nelietoto glā�u rindām mazā bāra plauktos, uz noputēju�u mākslīgu puķu vāzēm uz palodzēm un nomocītā Kristus attēlu � svētbildi virs ieejas tualetē.

�� Varbūt da�as dienas, � viņ� atbildēja. � Noteikti ne ilgāk par nedēļu!

��� Ja pavadīsiet te vairāk par divām naktīm, varu dot jums at�laidi. īsajās vieso�anās reizēs veļas mazgā�ana iznāk dārgāk. � Sie�viete nosauca cenu. Tā bija ļoti augsta. � Esmu pārliecināta � tā ir daudz mazāka nekā Atēnās!

��� Nav ne jausmas, � viņ� attrauca. � Atēnās es neapmetos viesnīcā. Maksā�u jums pusi no �īs cenas, ja pasniegsiet arī brokastis un katru dienu mainīsiet veļu.

Viņ� gaidīja tielē�anos, ta�u tā nesekoja. Sieviete uzsmaidīja res�najam vīram, un viņ� noprata, ka tiek aptīrīts.

� Ie�u pasaukt vīru, � saimniece sacīja, � viņ� jūs aizvedīs uz jūsu istabu.

Tā bija auksta un bez ērtībām. Grīda bija kaila, klāta flīzēm, bez paklāja, kas sildītu kājas, mazajā vannasistabā pilēja krāni, porcelāns bija plankumains, gulta likās cieta un �aura, vienīgais spilvens zem stērķelētā apvalka � zaudējis krāsu no daudzu galvu izdalītajiem sviedriem un citiem �ķidrumiem. Durvis, kas veda uz balkonu, bija nosēdu�ās, ziemas lietos sabriedu�as � vajadzēja pamatīgi iespert, lai tās atvērtos. Izgājis ārā, pārliecies pār sarūsēju�ajām kaltas dzelzs mar�gām, viņ� aizdedza cigareti un ļāva skatienam brīvi klaidot no ostas līdz atklātai jūrai un tālāk � turp, kur slējās Turcijas sniegotās kalnu galotnes. Ta�u skaisto skatu bojāja saules trūkums un zemu slīdo�ie, pelēkie mākonī�i, kas atgādināja zirnekļa tīmekļus un noklāja visas debesis līdz pa�am apvārsnim. Viņ� noskurinājās un, atgriezies istabā, nodzēsa smēķi pelnu traukā, kas atradās uz naktsgaldiņa. Tad, pacēlis savu ceļasomu, devās ārā no viesnīcas un gāja pa ostmalu uz priek�u.

Tūrisma centru mitekļu slēģi bija ciet, neslaucītās �ķērsieliņas � piekaisītas vēja sanestiem gru�iem. Lieldienu līksmības vēl bija pārāk tālu, vietumis sienu nolupu�ais balsinājums plēksnēm bira no māju sienām kā blaugznas, atklājot akmeņu un ķieģeļu klājumu.

Vīrs nonāca pie kafejnīcas, kur mazais policists bija runājies ar īpa�nieku. Nelielā kafenion bija iekārtota sengrieķu stilā, uz izkārtnes virs durvīm bija rakstīts saimnieka vārds: Jakos Kipriotis. Koka gal�diņus gan ārā, gan iek�telpās sedza svītraini vaskadrānas galdauti. Lai vēj� neaiznestu projām, tie bija piesieti ar elastīgo saiti, savelkot mezglus apak�pusē. Starp stiklotām ledusskapju vitrīnām, kurās go�zējās ievests alus, minerālūdens un fanta, pār izlietni bija nolīcis vīrs, kas agrāk neap�aubāmi bijis gana izskatīgs. Viņa mati bija saziesti ar breolīnu, bet sejas apak�daļu rotāja Erola Flinna cienīgas ūsas. Viņ� blenza ārā pa pavērtajām durvīm � pāri jūrai, it kā viņa sirds un domas būtu kaut kur tālu projām.

Viens no trijiem terases galdiņiem bija aizņemts � pie tā sēdēja tris ve�uki. Starp viņiem atradās puslitra pudele ar lētu vīnu, gandrīz jau iztuk�ota, un katram pretī stāvēja glāze ar dzeltenu �ķidrumu. Res�nis atvilka krēslu no blakus galdiņa un apsēdās, ta�u vecie viri tūlīt apklusa. Vīrs pavērās atpakaļ � uz īpa�nieka pusi.

Tad viens no trijotnes pagriezās.

�� Priecājos ar jums iepazīties! � viņ� ar platu vientie�a smaidu sacīja, jautri vicinādams pacelto roku. Resnis pieklājīgi palocījās un atkal ielūkojās kafejnīcā, kur kavējās saimnieks.

Ve�uks piecēlās un, pastiepis roku, grīļīgā gaitā tuvojās apalītim. Abi pārējie, paliku�i pie galdiņa, �aubīgi grozīja galvu.

�� Sēdi, senilais muļķi! � viens no viņiem sacīja. � Liec to cil�vēku mierā!

Ta�u runīgais zellis smīnēdams jau sniedza roku.

�� Tas ir liels prieks � ar jums tikties! � vientiesis paziņoja.

Druknais saņēma viņa roku un pakratīja to.

��� Es arī priecājos, � viņ� atbildēja. Naivulis starodams kluburoja atpakaļ uz savu vietu. Resnais virs pavērās pār plecu uz īpa�nieku, kas stāvēja nekustīgi.

Ve�uks, kur� vēl nebija runājis, ar drebo�u roku pacēla glāzi un iemalkoja vīnu. Viņ� pieliecās tuvāk resnim.

���� Jums vajadzētu uzsaukt, � viņ� no�ļupstēja. � Citādi �is visu dienu tur stāvēs un izliksies, ka nav jūs pamanījis. Jakos! Tev ir klients!

Saimnieks negribīgi atrāva skatienu no apvār�ņa un pienāca pie durvīm. Viņ� nīgri nopētīja resni un jautājo�i uzrāva uzacis.

�� Grieķu kafiju, lūdzu, bez cukura, � sacīja viesis. � Un pudeli vīna �iem kungiem. � Viņ� norādīja uz ve�ukiem. Saimnieks pauda nepatiku pat no mugurpuses � kad pagriezās, lai ietu iek�ā. Vientie�sis uzlēca kājās, ķerdamies īpa�niekam piedurknē.

��� Jakos, man prieks jūs satikt! Man patie�ām prieks! � Vien�tiesis sniedza roku, bet saimnieks nelikās par to zinis � izrāvies no ve�uka tvēriena, viņ� ar sarauktu pieri devās pie plīts.

Runīgais ve�uks nomākts apsēdās.

Tre�ais vīrs atkal iedzēra no glāzes un �ķielēdams uzlūkoja pie�nācēju. Viņa acis grima dziļās ādas krokās, it kā viņ� būtu radis tās samiegt vai ciestu no tuvredzības. Varbūt vainīgi bija dūmi, jo nule aizdegts smēķis gruzdēja tabakas notraipītajos pirkstos, kamēr aizmir�stais nodegulis vēl kūpēja pelnu traukā, vai arī viņ� centās uztvert res�nuļa būtību, no�ķirot to no divām vai trijām aprisēm, kas vairākkār�ojās viņa redzeslaukā. Vīra tievais stāvs atgādināja maiksti un liecināja par ilgsto�u ēdiena trūkumu, viņa pirksti, kas turēja cigareti, trīsēja.

��� Tagad, kad jūs paspiedāt viņa roku, esat ieguvis draugu uz mū�u! � viņ� norūca, uzsitot ar plaukstu vientiesim pa muguru. � Bet jums būs pamatīgi jānopūlas, lai no viņa kaut ko izdabūtu, � ja nu vienīgi "Man prieks jūs satikt!" Viņ� ir vecs muļķis. Es to saku kā cilvēks, kas pazinis viņu gan zēna gados, gan kā pieaugu�o. Jau�nībā viņ� bija dumj� puisis. Un nu ir padzīvojis plānprātiņ�, kas krīt uz nerviem. Vēl arvien. Mēs esam tādi, kādus Dievs mūs radījis.

�� Tā ir, � piekrita resnis.

��� Jūs esat no Atēnām! � vecais uzvaras priekā pavēstīja, it kā būtu gatavojies pārsteigt resno apmeklētāju ar savu gai�redzību. Un tas arī savilka izbrīnītu seju, liekot ve�ukam pasmaidīt. � Es vienreiz biju aizbraucis uz Atēnām! � viņ� piebilda.

Ta�u tre�ais vīrs tūlīt sāka strīdēties pretī.

��� Tu nekad neesi tur bijis, melīgā niecība! Tu neesi bijis tālāk par Svētā Vasiļa klosteri! � Tas atradās piecu jūd�u attālumā, salas tālākajā galā. �im cilvēkam piemita pārsteidzo�s fizisks trūkums � viņ� bija kuprītis. Nespēdams runājot pagriezt galvu, viņ� valbīja acis, kamēr ķermeņa aug�daļa palika nekustīga, sastingusi uz vietas. �ī īpatnība vērta viņu gan jocīgu, gan ērmīgu, kaut arī kādreiz tas dro�i vien bijis izskatīgs zellis.

�� Es varēju gan pabūt Atēnās! � smēķētājs iebilda. Bet, nevēlē�damies turpināt sarunu par �o tēmu, viņ� nolēma, ka pienācis īstais laiks iepazīties.

���� Mans vārds ir Tāsis, � vīrs sacīja resnim. � �etrpirkstu Tāsis. � Viņ� pastiepa kreiso roku uz priek�u, parādot stumbeni vietā, kur bijis rādītājpirksts.

��� Un �is ir mans draugs Adonids. � Resnā vira acis zobgalīgi iepletās, dzirdot kuprī�a vārdu. [1] � Adonīds Iz�ķērdētājs � tā viņu godā. Noslēgts kā mūķenes klēpis Lielajā piektdienā. Un tas tur, � viņ� norādīja uz vientiesi, � ir Stavross. Kuram prieks tikties�

Stavross starodams pielēca kājās.

�� Man prieks ar jums iepazīties, � viņ� izdvesa, un resnis pa�kratīja viņa roku.

Saimnieks viesim pretī uz galda nolika ūdens glāzi un mazu, baltu porcelāna tasīti. Tum�ā kafija bija kā darva un saldi smar�oja pēc piesvilu�a cukura. Viņ� norāva korķi no aprasoju�ās vīna pudeles un novietoja to starp ve�ukiem, tad atspiedās ar plecu pret durvju stenderi un vērās tālumā � jūrā.

�etrpirkstu Tāsis paķēra pudeli un pacēla to, uzlūkodams resni.

��� Paldies jums, kungs! � Tāsis sacīja. � Vēlu jums labu vese�lību! � Viņ� salēja vīnu glāzēs, visi tās pacēla un iedzēra.

Resnis malkoja kafiju.

��� Cik noprotu, jums te jāveic kāds uzdevums, � ieminējās Adonīds, paskatījies uz viņa pusi.

Atbraucējs noliecās pie savas somas, atvilka rāvējslēdzēju un sāka rakņāties tajā. Viņ� izvilka pudelīti ar tenis�lbu balinātāju. Glu�i kā dejotājs pastiepa kreiso kāju, pēc tam labo, nopētīdams sporta kurpes. Noskrūvējis plastmasas korķi, viņ� rūpīgi samitrināja sūkli un apstrā�dāja ar to no�mulēto kedas purngalu un mazu dubļu traipiņu uz otras. Saliecis kājas, viņ� pārbaudīja, vai nav redzami vēl kādi netīrumi. Neko neatradis, viņ� ielika flakonu somas kabatiņā un aizvilka slēdzēju.

Vecie vīri aizrautīgi blenza viņā, skatienu neatraudami. Viņi jau bija aizmirsu�i Adonlda jautājumu, kad duclgais sve�inieks apsēdās un atbildēja.

��� Esmu te, lai izmeklētu Irlni Asimakopulas nāvi.

Kafejnīcas īpa�nieks mitējās pētīt tālo apvārsni.

��� Kas tad tur vēl būtu noskaidrojams? � viņ� apvaicājās. � Tā dāma ta�u nokrita no klints � vai tad ne? Tā var gadīties ar katru.

Tāsis iespurdzās un izsprauslāja pa gaisu savu dzērienu, ta�u res�nais vīrs neko neteica.

Un saimnieks nenocietās. � Ko tad jūs domājat? � viņ� nopra�sīja.

Adonīds, būdams apķērīgs vīrs, pasmaidīja.

��� Mūsu viesis gudro, ka �o kāds pagrūdis, � viņ� novilka.

��� Un kur� tas varētu būt? � kafejnīcas īpa�nieks izaicino�i apjautājās. Un Tāsis, neraugoties uz nepārprotamo dzērumu, tūlīt

atsaucās:

�� Teo Hacistratim ir sieva, kas mīļuprāt to izdarītu! � viņ� pa�ziņoja. Un atkal iesmējās.

Ta�u �īm irgām neviens nepiebalsoja. Pagrūdis pļāpu ar elkoni, Adonīds pievērsa skatienu sakņu pārdevējas galdiņam, pie kura kāda sieviete pukojās par tārpainiem ziedkāpostiem.

�� Ko lai tur piebilst? � Tāsis apvaicājās.

Saimnieks klusām nozuda palīgtelpās.

�� Kāpēc lai Teo sieva mestu Asimakopulas kundzi lejā no klints, Tasi? � ducīgais vīrs noprasīja.

��� Un kā jums liekas? � Tāsis atsaucās. Viņ� pēk�ņi kļuva rau�dulīgs un nokāra galvu. � Sievi�ķi� Visi ir vienādi� Es drīzāk būtu gatavs bāzt roku maisā ar �ūskām nekā uzticēties �īm�

��� Vai jūs gribat sacīt, ka Asimakopulas kundzei bija sakars ar Teo Hacistrati? � resnais pajautāja Adonīdam.

�� Es jau visu pateicu, � Adonīds attrauca. Viņ� iztuk�oja glāzi un nolika to uz galda ar skaļu blīk�ķi.

Kādu mirkli valdīja klusums. Tāsis sāka dungot kādu meldiņu � bēdīgu dziesmu par neuzticīgu meiteni. Viņa dūk�ana kļuva aizvien skaļāka, līdz pārvērtās auro�anā � viņ� izkliedza vārdus pilnā kaklā � visā vecīgās, aizsmaku�ās balss spēkā.

Resnis iegāja kafejnīcā un samaksāja īpa�niekam. Kad viņ� atva�dīdamies novēlēja ve�ukiem jauku dienu, atbildes nebija.

No jūras Timinas sala atgādināja tie�i to, kas tā patiesībā bija, � klinti, milzīgu viengabala akmeni, kuru bija sagrauzis Dienvidegejas jūras sālsūdens, tāpēc likās, ka tā, straumes dzīta, brīvi peld viļņos, te celdamās, te iegrimdama dziļāk. Lielākoties tās kraujie krasti bija pavisam stāvi; tur, kur nogāzes bija slīpākas, tās sedza atlūzu un putekļu kārta. Nekā daudz vairāk tur nebija, tikai da�as melnas priedes sakņojās nokalnē, sliedamās neticamos leņķos, un starp bluķiem kuploja dzeloņaini, nokareni krūmi. Un tomēr �ur tur atradās pa kādam krāsainam pārsteigumam � mazai, baltai kapelai tuk�ā krastā, kur starp mū�zaļiem, svaigiem dārzu augiem ziedēja fuksijas.

Tā bija sala, kurai trūka pa�ai sava skaistuma, bet visapkārt lī�os jūra laistījās visu zilo toņu gammā � tirkīzu un lazurītu, safīru, ultra�marīna un kobalta nokrāsās �, un ūdens un saules starojums daudz ko mainīja. Pelēkās krasta klintis sudrabaini mirdzēja, bet tum�ajās nogā�u kraujās uzmirdzēja dzeltenas dzīslas. Māņu zelts. Gaismas rotaļas.

Bija tikai viens veids, kā uz turieni nokļūt un tikt projām, � pa jūru. Piecu jūd�u attālumā no jebkura navigācijas ceļa un no �īs sa�las lī�iem pat lielākie tankkuģi, kas devās uz naftas pilnajām arābu zemēm, izskatījās kā sīciņi silueti. Naktīs to tālīnās ugunis atgādināja dimantu virtenes, kas lēnām slīd projām uz pasaules malu.

Gadu pirms tam, kad resnis ieradās Timinā, Andreass Asimakopuls posās iziet jūrā.

��� Noteikti, � viņ� klāstīja, raisīdams vaļā eļļaino tauvu, kas turēja laivu pie piestātnes, � bū�u atpakaļ pie tevis tre�dien.

Irīni saķēra vīra roku, viņ� ar sausām lūpām pieskārās sievas vai�gam. Apkārt jau vēdīja zivju smārds, lai gan viņ� vēl tikai gatavojās izbraukt.

��� Esi uzmanīgs! � viņa sacīja. � Sekmīgu zveju!

Viņa noraudzījās pakaļ laivai, līdz tā nozuda skatienam, apliek�dama loku ap zemesragu; tajā mirklī, kad vīrs pagaisa, viņa vēlreiz pamāja, vēlot veiksmi. Alla�, kad viņ� brauca projām, sieva prātoja, cik labi būtu, ja viņ� varētu palikt, jo vīra prombūtne bēra sāli vientu�lības cirstajās rētās.

Tad otrdienas naktī uznāca vētra. Sieviete gulēja gultā, klausīda�mās vēja gaudās, tam traucoties caur eikaliptu koku audzēm ceļmalās, un lietus bungo�anā, kad lāses sitās pret rūtīm. Viņa nesatraucās par vīra dro�ību, jo Andreass pats prata par to pienācīgi parūpēties. Varbūt tikai ba�ījās, ka māja varētu zaudēt da�us jumta dakstiņus, bet nebūs, kas tos atliktu atpakaļ vietā. Un vēl � ka koks var uzkrist mājai, un tad viņa nomirs viena pati. Pusnaktī viņa uzsildīja pienu un ielēja to glāzē, saldinādama ar medu; ierīkojusies spilvenos � savējos un vīra �, viņa malkoja dzērienu un snauduļoja.

Kad nakts bija pārlaista, sieviete devās pastaigā � pa tuk�o ceļu līdz jūrai. Vēj� joprojām pūta ne�petni, tas bija jūtams, kad viņa gāja garām eikaliptiem, kur bālie stumbri un lokanie zari vaidēja kā cietējas dvēseles.

�is sauspūtis bija salts. Tas vilka cauri sievietes jakai un pārējām vi�ņas drēbju kārtām. Tas knaibīja viņas pirkstus, sadzina asinis sejā un de�gungalā, atstājot vaigus no�uvu�us un nobālu�us. Kad sieviete nonāca ūdensmalā, pat pusmēness formā izliektajā lī�a krastā sakultās bangas bija putu sarmojuma klātas. Labajā pusē, kur akmeņainais liedags bija �aurāks un ceļa segums zemāks, ik septītais vilnis, balts un gluds kā krējums, plūda tam pāri līdz baznīcas sienai, kas bija kļuvusi par dro�u valni, lai tos apturētu. Pie baznīcas krājās izskaloti koka gabali, plastmasas priek�meti, glieme�vāki, ūdenszāļu virtenes, pudeles un rūsējo�as kārbas. Tur, kur būtu jāpietur autobusam, bija izveidojusies dziļa lāma, pie tās, savārtīts smiltīs, gulēja samud�ināts dzeltens zvejas tīkls, un tajā bija ieķēru�ies balti astoņkāja skeleta kauli. Sieviete ar zā�baka purngalu pagrieza sapiņķēju�os masu, atbrīvojot mazu, zaļganu krabi, kur� nobijās no gaismas un naski kājoja prom uz ūdens pusi.

Torņa pulkstenis nozvanīja devīto stundu. Virs galvas biezēja tūce � tuvojās lietus.

Viņa zināja, ka vīrs vēl nav atgriezies. Piestātnē nebija laivu. Aiz krasta sēkļiem rēgojās tikai vientulīgas jahtas masts, un pāri klājam, labajam bortam un lūkai kā metronoma svārsts vēzējās satītās buras stūris.

Sieviete devās uz priek�u apkārt Svētā Savas līcim, vērodama ze�mesraga galu, � vai viņ� tomēr nebrauc, jo tā varētu notikt, un tad viņa �onakt nebūtu viena. Te bija da�as balti krāsotas mājas, to slēģi cie�i aizdarīti, durvis vērstas uz jūras pusi, tauvas garuma attālumā no steķiem � un aizslēgtas. Uz mazas viesnīciņas terases saimniece nesteidzīgi slaucīja mitrās lapas, kas bija sabiru�as no mandeļkoka, kur� pārkāries pāri sētai. Patvērumā � pussagruvu�ajā sprostā � gailis klaigāja uz drebo�ām vistām.

Laivu novietne bija pilna, tās rindojās sausumā � no jūras izvilk�tas vecavas, gatavas te pārlaist ziemu. Te, kur laivas vairs nebija savā elementā, to sānu izliekumi �ķita plakani, plūdenās aprises � stin�gas; krāsojumu bija saēdusi sāls, tas lupa nost, lobīdamies kā sausa, tulznaina āda. Oļi starp laivu korpusiem bija notraipīti ar izlaistītu eļļu un dīzeļdegvielu.

Pagāju�ajās Lieldienās viņi te ķildojās. Un iemesli strīdam bija tie pa�i, kas alla�, � pirms precībām dotie solījumi, kurus viņ� tagad labprātāk aizmirsa. Vīrs bija zvērējis, ka viņi dosies prom no �ejienes un apskatīs pasauli, ta�u tagad ikreiz, kad sieva pieminēja �os plānus, vīrs tikai smējās. Tie�i �ī zvaigā�ana viņu sadusmoja.

Ārā pie darbnīcas viņa noglaudīja sarkani krāsotās pusgatavās laivas ribas. Iek�ā strādāja vīri, paglābu�ies no aukstuma, � tur dimdēja skaļi veseru un āmuru sitieni, vaidēja ripzāģis, �ķēlēdams dēļus.

Viņi darbojās, tātad tur ir uguns. Jā gan, telpas dziļumā bija pa�vards ar nodeguļiem, uz kuriem sakrauti svaigi nokapāti prie�u zari, un saldeni smar�ojo�ie sveķu dūmi no skursteņa zilganām gristīm aizlocījās vējā. Iegājusi viņa pastiepa plaukstas tuvāk liesmām un aiz�vēra acis, lai tajās nekostu sūrme, ostīdama karstās darvas tvaikus no melnā, piesvēpu�ā spaiņa pie varkaļa kājām.

Ripzāģa vaimanas pieklusa, nograbēja darbnīcas durvju aiz�au�jamais.

Viņai negribējās runāties ar vīriem. Tie zināja, ka Andreass ir projām. Vecākajam � tam, kuram izpuvu�i zobi, ir pārlieku īpatnēja humora izjūta, bet tas, kuram trūkst da�u pirkstu, piedāvās viņai sevi.

"Es un tu," viņ� murminās. "Neviens nenojautīs, es neesmu tāds, kas pļāpā. Mēs labi pavadīsim laiku. Tikai pasaki, kad atnākt."

Sieviete atrāva rokas no pavarda siltuma un izgāja laukā.

Māja ceļa galā bija liela, kādreiz tā noteikti bijusi arī grezna. Tās pla�ā terase stiepās līdz pa�ai jūrai un bija mūrēta no jūras oļiem. Pie pārsedzes bija piestiprināta izkārtne "Nika kafejnīca". Terases galā � iespējami tālāk no ūdens � stāvēja vientulīgs galdiņ� un �etri krēsli. Pie tā, silti saģērbies, seju apslēpis zem aitādas cepures, sēdēja padzīvojis vīrietis.

Viņa uzmanīgi tuvojās � varbūt vecais kungs ir aizmidzis? No�vietojusies līdzās, sieviete noraudzījās, kā elpojot lēni cilājas viņa krūtis. Bridi pagaidījusi, viņa uzlika roku vīrietim uz pleca.

Viņ� pabīdīja cepuri augstāk � tas izskatījās it kā viņ� lēnām pa�vērtu vienu aci.

�� Tēvoci Niko! � viņa ierunājās. � Kali mēra!*

Ve�uks no�ķaudījās un noslaucīja iesnaino degunu.

�� Man likās, ka tu guli, � viņa turpināja. � Ja vēlies pasnaust, es ie�u projām.

�� Nekļūsti smieklīga! � vecais norūca. � Tikai neprātis varētu aizmigt te ārā, �ajā aukstumā! Nolādētais vēj�! Tas ņem cauri līdz kaulam! Sēdies, Irīnaki! Es tevi vēroju � tur ārā uz ceļa.

��� Ko tu izdarīji ar visiem pārējiem galdiņiem?

�� Es tos sakrāvu aiz mājas, aizvējā. Drīz nesī�u �urp. � Vīrs uz�lika plaukstas uz krēsla paroceņiem, it kā grasītos celties aug�ā. Viņa sejā savilkās kāds muskulis, tā saviebās. Viņa pirksti atslāba. � Pa�mazītēm, � viņ� turpināja, � jo vēl arvien pū�. Esmu par vecu, lai zvejotu mēbeles ārā no viļņiem.

��� Es meklēju Andreasu. Viņ� nav pārnācis.

Ve�uks pavērās pāri pla�ajam ūdens klaidam kā vētrās rūdīts jū�ras vilks, kas piesūcies ar sāli līdz kaulam, ilgu laiku pavadīdams uz kuģiem. Nekā tamlīdzīga nebija, bet viņam patika spēlēt �ādu lomu.

�� Nē, � viņ� novilka. � �odien viņa nebūs. Laiks nomierinās. Dro�i vien līdz sestdienai viņ� nepārradīsies.

�� Nelaimīgā kārtā, � sieviete nopūtās.

��� Visu ziemu jūra tur mūs gūstā, � vecais sacīja. � Ne iek�ā, ne ārā.

Viņ� papliķēja sievietes celi. � Apsēdies uz mirklīti. Es uzvārī�u mums abiem kafiju. Un pielie�u tai kaut ko, lai mums kļūtu siltāk.

�� Man ne, � viņa atvēcinājās. � Andreasam nepatīk, ka es dzeru.

���� Labi, labi, � ve�uks pasmaidīdams atbildēja, � kur� gan viņam to stāstīs? Kad runcis ir projām, mana dārgā, pele dara, kā tai tīk.

Ve�uks piecēlās no krēsla un smagi, piesardzīgi kā jau slims, pa�dzīvojis cilvēks iekluburoja ar flīzēm izliktajā virtuvē.

Tā nebija vēlme nopelnīt, bet pakavēt laiku. �is vīrs dēvēja savu māju par kafejnīcu, izlika tās terasē krēslus un galdiņus, pasniegdams dzērienus ikvienam, kur� tur apsēdās, bet tajās dienās, kad viņam negribējās ne tenkot, ne vārīt kafiju vai arī viņ� domāja, ka veiksies kalmāru zveja, �ī ieskrietuve bija ciet.

Aizvien bie�āk tajās reizēs, kad apmeklētāji atrada virtuves dur�vis aizslēgtas un māju tuk�u un klusu, vecais vīrs vainoja calamari. Ta�u klusībā viņ� apzinājās, ka viņam atvēlētais laiks sarūk. Naktīs viņa miegu pārlieku bie�i traucēja sāpes kuņģi, bet pēc tam pa dienu bija grūti darboties. Tad viņ� "devās mak�ķerēt" � ieslēdzās guļam�istabā mājas otrā pusē, aizvilka aizkarus, ienesa tur dzeramā ūdens krūzi un naktspodu un snauduļoja, sapņoja, gremdējās atmiņās. Da��kārt viņam �ķita, ka nekad vairs neizdosies piecelties. Citreiz viņ� strēba kādu kaļķainu, skābi neitralizējo�u līdzekli tie�i no pudeles un pateicās Dievam par nelielo atvieglojumu. Ta�u viņa izkārnījumos bija asinis, bet ēstgribas vairs nebija vispār. Tas bija nobiedēts cilvēks, kuram bail iet pie ārsta un kur� bīstas naktī nomirt viens pats, bet ku�ram vēl vairāk negribas izrādīt vājumu un alkas pēc sabiedrības.

Vecais ar karotīti iestrēba kafiju no tases un izcēla no plaukta brendija pudeli. Ta�u tas nebija viņa netikums, jo viņ� ik pa brītiņam atskrūvēja zilo zāļu bla�ķi ar magnēziju un, pagriezis terasei muguru, dzēra kā �ūpa.

Sieviete saņēma tasi rokās, lai tās sasildītu, bet �ķidrums, kuru bija atvēsinājis piens un brendijs, vairs nebija karsts. Vecais bija pie�vienojis pārmēru daudz alkohola, tas lika viņas vaigiem karsti pie�tvīkt kā ugunī, dedzinādams iek�as. Un drīz vien tas iedarbojās glu�i maģiski. Aizplīvurotais skats vairs nelikās nekas svarīgs.

Ve�uks izvilka no kārbiņas cigareti un uz�ķīla liesmiņu, izņēmis no kastītes sērkociņu, sargādams to no vēja. Viņa rokas trīcēja, pie�pampu�ās locītavas padarīja kustības neveiklas, ta�u �ajā mākā viņ� bija vingrinājies daudzus gadus. Vecais ievilka dūmu.

��� Tā, � viņ� ieminējās, ar pirkstu berzēdams degunu. � Vai runāji ar savu māti?

�� Telefons joprojām nestrādā. Biju aizgājusi uz biroju to pateikt. Jau divreiz. Viņi apsolīja, ka atnāk�ot. Ta�u nav rādīju�ies.

�� Tie nu gan ir dienaszagļi. � Ve�uks nokratīja pelnus uz mit�rās akmens grīdas. � Piestaigā vēl! Kļūsti apnicīga!

��� Dro�i vien nekādas starpības nebūs. Manis dēļ viņi nenāks. Viņi nevēlas strādāt sve�iniekiem. Uz turieni varētu doties Andreass, kad atgriezīsies. � Sieviete paskatījās uz cietzemes pusi, kuru slēpa lietus mākoņi. � Ja būtu skaidrs laiks, mēs no �ejienes varētu redzēt mūsu ciemu. Reizēm esmu to ieraudzījusi.

Ve�uks nometa cigaretes galu peļķē pie kājām un nolūkojās, kā zīdpapīrs, uzsūkdams ūdeni, pārvēr�as no balta pelēkā. Sievietes acis bija mitras. Viņ� nolēma, ka vainīgs ir vēj�, kas abus stindzina.

�� Tu maldījies, � vecais aizrādīja. � Mūsu ciems atrodas piec�padsmit jūdzes tālāk pa krastu. � Viņ� samina cigaretes galu ar kāju. � Tev vajadzētu sazvanīt māti. Viņa raizēsies, ja to neizdarīsi. Iz�manto automātu. Ja kāds no tiem darbojas.

��� Tagad, kad viņai vairs nav par mani jārūpējas, viņa vairs tā nesatraucas.

��� Viņai tevis pietrūkst. Tāpat kā tev � Andreasa.

��� Kad viņ� ir projām, man nav nekā ko iesākt.

��� Viena otra būtne, � ve�uks novilka, � priecātos, ka vīrs ir gabalā, un izmantotu brīvību. Nav jānoņemas ar ēdiena gatavo�anu. Nav jāmazgā krekli. Pietiek laika pastaigām un sarunām ar mani.

��� Kad tu ieradies te, tēvoc, kāpēc paliki?

����������� Tas ir vienkār�i: iemīlēju tavu krustmāmiņu. Un �o vietu. Paskaties uz to� � Viņ� norādīja ar roku uz līci. � Visu �o skais�tumu. Un paklausies! � Pret dambi sitās plīsto�as bangas, līci plīvoja atrisusi jahtas bura. � Klusums! Nekādu satiksmes trok�ņu! Nedz pūļu! Miers un klusums. Laimīgas dzīves noslēpums. Ko vēl varētu gribēt?

��� Rosību, � sieviete attrauca. � Asas izjūtas.

��� Tās ir pieejamas visur, pat par daudz, � ve�uks nomurmi�nāja. � Paņem tās no manis.

�� Un vēl dekorāciju maiņu. Atēnas, Austrāliju�

Vecais atmeta ar roku, it kā aizmēzdams abas.

�� Aizmirsti to visu, � viņ� teica. � Izmet no prāta! Tas cilvēks ir apprecējis citu. Tu esi te un tagad. Andreass nav nekāds ceļotājs.

��� Man viņ� stāstīja, ka ar prieku to darītu. Ka aizvedī�ot mani jebkur, kur vien vēlē�os.

��� Kad vīrie�i ir iemīlēju�ies, viņi apsola visu ko. Tagad tev jā�dzīvo te.

�� Tev ir viegli tā runāt. Tu esi izbraukājies visur. Apskatījis pa�sauli.

� Dauzījos apkārt darba dēļ. Uz Venecuēlu, Kostariku, Brazīliju. Man bija grūti būt projām.

Un sievietes � visas tās skaistās, vēlīgās sievietes. Bija sare�ģīti tikt atpakaļ.

Viņ� izķeksēja no kārbiņas nākamo cigareti. Sieviete piecēlās un ienesa kafijas tasītes mājā, kamēr vecais gremdējās atmiņās. Naktīs viņ� bija spēlējis pokeru piesmēķētos, apskretu�os bāros, kur varēja dabūt lētu rumu, un staigules, kurām bija sarkani krāsotas lūpas, klausījās salsu, darbinot mūzikas kastes. Vai kārtis nāca vai nenāca, veicās vai ne, viņ� vienmēr turēja kabatās gana daudz naudaszīmju, lai pietiktu, ja sagribētos aizvest uz savu istabu kādu meiteni. �īs la�tiņu skuķes bija gatavas darboties visu nakti, laizīt, sūkt un jāt, līdz lēca saule un viņam vairs gribējās tikai gulēt. Tās netēloja kaislību kā grieķu palaistuves, kuras ielaidās tikai peļņas dēļ. Grieķu mei�as bija pārāk apvaldītas, pārlieku ticīgas. Bet latīņu draiskulēm glu�i vien�kār�i patika drāzties. Kāda, vārdā Flora, ar kuru viņ� īsu laiciņu tikās, būtne ar tievu vidukli un platiem gurniem, lūgtin lūdzās, lai viņ� to dara. Un pēdējā nakti pirms �ķir�anās viņa atveda ari savu māsu, lai padarītu �o izklaidi neaizmirstamu. Tik tie�ām, tā arī bija! Abas pie�sēja viņu pie gultas un lika skatīties, kā pa�as kaitējas, atpogādamas viena otrai blūzes, skūpstīdamas ci�us un spēlēdamās ar vāverltēm � māsas, lai Dievs piedod! � līdz viņ� sāka lūgties, lai ņem �o talkā. Un skuķes atstāja viņu piesietu, pēc kārtas jādīdamas visu nakti, ne�steidzīgi gūdamas, ko vēlējās, līdz viņa miesa kļuva jēla un bija jālūdz rimties. Nākamajā dienā �ī ķermeņdaļa bija tā piepampusi, ka viņ� tik tikko jaudāja paiet un vajadzēja braukt uz staciju ar taksometru. �oferis pazina meitenes, par kurām viņ� ieminējās, � tas ieblieza vi�ņam pa muguru, uzjautrinādamies par �īm neērtībām, un piebilda � tas esot prātīgi, ka viņ� braucot projām, jo divas naktis pēc kārtas ar �im abām neviens vīri�ķis nepārlaistu dzīvs.

Vecais sajuta patīkamu kņudoņu biksēs � ja nebūtu vie�ņas, viņ� varētu likties gultā, parotaļāties � un varbūt kaut kas sanāktu. Ta�u viņa bija te � atkal apsēdās līdzās. Atmiņas jāatliek uz to laiku, kad apmeklētāja būs projām.

��� Bija grūti tur, tālumā, � vecais sacīja. � Vīriem jāupurējas, lai uzturētu savu ģimeni.

��� Varbūt laulība nav piemērota katram, � sieviete aizrādīja. � Ne jau katrs ir gatavs palikt vienā vietā. Es zinu, kas jums prātā, tēvoc. Tu domā, ka es nevaru aizmirst Tomasu. Arī māte ir pārlie�cināta, ka tā ir. Ta�u tas nav tiesa. Es nebiju viņā iemīlējusies. Viņ� pārāk ilgi bija projām. Bet tās kartītes � ar da�ādām pilsētām, plud�malēm un uzrakstiem� viņ� bija to visu redzējis, daudz ko darījis� Es arī būtu gribējusi tur pabūt. Varbūt neklīst apkārt vienmēr, tomēr paskatīties savām acīm. Tev liekas � nevajag lolot tādus sapņus? Andreass ir tāds pats. Reizēm es apceru, kāda būtu mana dzīve, ja es nebūtu apprecējusi Andreasu.

��� Kāda jēga tagad par to gudrot? � vecais apjautājās. � Tev nevajadzētu nodoties tādām domām. Mēs ejam to ceļu, uz kura esam nostāju�ies. To izvēlēju�ies, cen�amies, cik vien varam. Nav jēgas lau�zīt galvu, kur būtu novedusi tā taka, pa kuru neejam. �ā vai tā visas sievietes apprecas. Kad nāks pasaulē pirmais bērns, tu sapratīsi, ka man ir taisnība. Ikkatras sievietes prieks ir viņas ģimene.

��� Mazie piesaista māti pie mājām uz visiem laikiem, � viņa atteica.

�� Tu būsi pārsteigta, � vecais iebilda, � atklājusi, ka tev negri�bas būt nekur citur.

Sieviete kodīja nagu. Nebija nekā, ko sacīt. Tēmas par apelsīnu cenām, premjerministra mīļāko, pastnieka piepe�o nāvi bija izsmel�tas jau pirms vairākām dienām. Bet viņai nebija citas vietas, kurp iet, tāpēc viņa neposās projām, un vecajam nebija citas sabiedrības, tādēļ viņ� gribēja, lai Irīni paliktu.

Un viņa ierunājās: � Vai lai pastāstu tev, ko es pagāju�ajā naktī sapņoju? Tu varētu pateikt, ko tas nozīmē.

Ve�uks ieinteresēti noliecās krēslā uz priek�u un salika kopā pirk�stu galus. Viņ� bija sev izgudrojis sapņu tulka spējas, skaidrodams re�dzētā jēgu un izsacīdams brīdinājumus. Vecais apgalvoja, ka �o māku apguvis ceļojumos. Ta�u viņa talants nebija vis gai�redzības jomā, bet gan pārliecinā�anā, ka viņam tā piemīt. �im vīram nebija īpa�u zinā��anu � ja nu vienīgi no populāriem psiholoģijas �urnāliem un vecu sievu pļāpām ņemtās: zivs vēsti nelaimi, krabis � grūtības aplido�a�nas centienos, ķirzaka � ienaidnieka dūci mugurā. Ar pa�slavinā�anos viņ� panāca, ka varēja apmierināt savu lūriķa cienīgo ziņkāri un aizrau�anos ar tenkām, tādējādi alla� gūstot bagātīgu baumu ra�u par visām salas nebū�anām. Bet ar laiku vecā vīra paradums uzklausīt sirds kratītājus, modrā ievērība, ko viņ� pie�ķīra naksnīgiem piedzī�vojumiem kaimiņos, ilgajā dzīvē uzkrātā pieredze un izpratne par to, kas no kā var iznākt, ja sapņotāji bija uzticēju�ies, nesa augļus. Divreiz viņ� bija uztvēris, ka tie paredzēju�i pa�i savu nāvi. Bet bija cietis klusu. Un laiks pierādīja, ka viņam taisnība. Vecais zināja node�vības un neuzticības simbolus, atmaskoja skūpstus un zādzības, pa�me�anas briesmas un nojausmas. Viņa novērojumi bija ļoti trāpīgi. Ne jau katrs gribēja dzirdēt patiesību. Tomēr reizumis kādā sarunā ve�cais ielēja darvas karoti medus mucā, pasniedzot �o sajaukumu kopā ar vīna glāzi, vai pa�ukstēja kādu aizplīvurotu mājienu, novākdams pelnu trauku. Gudrajam ar vienu vārdu bija gana. Tas, kur� tī�i izlie�kas akls, labprāt izvēlas tāds palikt.

�� Es sapņoju, � sieviete iesāka, � ka sē�u brīni�ķīgi ērtā krēslā. Tas bija patīkamākais, kādā jebkad gadījies ieslīgt. Tas bija itin kā radīts tie�i man � es tajā jutos tik laimīga! � Sieviete sakustējās uz cietā klūgu sēdekļa. � Vai zini, tēvoc, �ie te gan nav nekādi mīlīgie. Pārāk cieti, lai uz tiem ilgi kluknētu. Tev vajadzētu nopirkt da�us jaunus.

��� Rau, tur, � viņ� iesaucās, uzvaro�i norādot ar pirkstu uz de�besim � ir mans meistardarbs! Gadiem esmu par to domājis, pat ļoti daudz. � Vecais iezvēla ar dūri pa lietus samērcēto galdu. � Saproti! Iejūties, mana dārgā, to cilvēku ādā, kuri apmeklē manis iekārtoto ka�fejnīcu! Tie lielākoties ir slinkākie ļautiņi pasaulē. Tie nav tādi kā pā�rējie, pat ne tādi kā citi grieķi, un at�ķirīgāku tautību pārstāvji � vā�cie�i vai japāņi � ne tik. Te viņi sē� stundām pie vienas kafijas tasītes un stāsta, cik smagi esot strādāju�i un cik noguru�i jūtoties. Kad līst, viņi neko nedara, un pat bērni neiet uz skolu. Uzdevumu, ko vācie�tis paveiktu desmit minūtēs, jebkur� no �iem pildītu pusotru dienu.

Un tagad es gribu, lai tu iztēlojies, kas notiktu, ja tas krēsls, uz kura tu sēdi, būtu ērts. Tev �odien nav nekādu pienākumu. Tu iekārtotos tā pamatīgāk � un nemū�am neietu projām! Es visu dienu nestu tev kafiju! Un vēlāk tu palūgtu man segas un spilvenu un gulētu turpat! Kad autobusa �oferis D�ord�s ierastos iedzert aliņu, viņ� te apmestos, ierīkotos ērti � un nolemtu �odien vairs nekur nebraukt! Protams, santehniķis Atīmijs darītu to pa�u! Uz �īs salas vairs nebūtu nekāda transporta, aizsērēju�ie ūdensvadi tādi paliktu alla�! Un es kādā ap�skaidrības brīdī attapos! Sameklēju un atvedu neērtākos krēslus, kā�dus vien spēju atrast. Tas nebija grūti � mēs, grieķi, esam ļoti ra�īgi cietu mēbeļu ra�otāji. Tu neatradīsi nevienu no �iem sē�amajiem, kura visas �etras kājas būtu vienāda garuma. Tie neļauj noturēties līdzsvarā, tāpēc cilvēks nespēj pilnīgi atslābināties. Pusstundas laikā mugura notirpst. Jāpieceļas, lai to atpūtinātu. Un, ja reiz �ī persona ir piecēlusies, kāpēc lai tā nedotos paveikt savu darbiņu. Tā ir rūpīgi ap�domāta rīcība, kas vēl nekad nav sagādājusi vil�anos. Lieliski der, lai dabūtu projām gan apnicīgus nūģus, gan �ūpas. Tik iedarbīga stratē�ģija, tāpēc es aizrakstīju valdības vīriem, ka nevajadzētu ne atļaut, ne pārdot nekādus ērtus zviļņus. Vai vari apjēgt, kādas pārmaiņas darba ra�īgumā tad iestātos? Grieķu rūpniecība būtu pirmā pasaulē! Ta�u jābūt godīgam � �amējie vēl nav atbildēju�i. Varbūt kāds godkārīgs politiķis nozadzis manu ideju un nodro�ina sev karjeru, iztirgojot to par savējo. � Iestājās īss klusuma brīdis.

Sieviete uzsmaidīja viņam. � Un kur� varētu viņu vainot?

Vecais pasmīnēja un aizdedza nākamo cigareti.

���� Un tātad, � viņa turpināja, � es sēdēju savā ērtajā krēslā kādā pazīstamā vietā, iespējams, mūsu virtuvē. Ta�u nekādu citu mē�beļu tur nebija. Tad es pavēros aug�up un ieraudzīju sievieti, kas atra�dās man pretī. Viņa bija iekārtojusies uz koka ķebļa � viena no tiem, kam nekad nav biju�as vienāda garuma kājas. Un tas bija neērts.

�� Tie�i tāpat kā �itie, � vecais iestarpināja.

�� Tā gan. Un tā bija visskaistākā būtne, kādu vien var iedomāties. Viņa nebija jauna, kaut gan viņas sejā neredzēja krunkas, � arī tad, kad viņa smaidīja. Viņas āda bija gluda kā porcelāns un veselīga � tā laistījās, to bija skāris tikko jau�ams zeltains iedegums, it kā viņu būtu noskūpstījusi saule. Sievietes mati bija tik gai�i kā Skandināvijas iedzīvotājām, tajos bija jauki ievītas puķes. Un viņas seja� lūpas bija pilnīgas kā meitenei, bet acis � stindzino�as, hipnotizējo�as� Tik burvīga, valdzino�a seja� Uz viņas rokas dilba bija izlocīta sprādze � sudraba �ūska ar dārgakmeņu acīm, tas viss izskatījās tik jauki, ka es blenzu un blenzu uz viņu. Es gribēju tādus matus un aproci, es vēlē�jos būt tāda kā viņa. Nē, neko vairāk. Tikai alku būt viņa.

Ta�u es zināju, ka viņa apsēdusies uz nepareizā krēsla. Viņa ne�runāja ar mani, bet es apzinājos, ka mums būtu jāmainās vietām. Es to darīt nekāroju � nebūt ne. Labprātāk paliktu savā ērtajā vietā, lai gan sapratu, ka tā jāatdod viņai. Un tā es izrausos no sava mīkstā zviļņa, un viņa atnāca un ierīkojās tajā, bet es � uz cietā ķebļa. Tad viņa man uzsmaidīja un norādīja uz manām kājām. Pie tām atradās kāds sainītis, kuru es nebiju pamanījusi. Tāda kā dāvana kārbiņā, grezni ietīta celofānā un apsieta ar lentēm, un es apjēdzu, ka tā ir man.

Viņa apklusa, pūlēdamās atcerēties.

�� Vai tu to attaisīji? � Niks noprasīja.

�� Nē.

Vecais paliecās uz priek�u, lai teiktais izklausītos zīmīgāk. � Ņem vērā veca vīra padomu, Irīnaki. Nedari to.

Abi kādu brīdi klusēja. Kļuva vēsāks.

�� Afrodīte sapņos alla� ir bīstama, � ve�uks piebilda. � It īpa�i precētām.

�� Afrodīte?

��� Kas gan vēl tā varētu būt? Paklausi mani, Irīni! Es runāju pil�nīgi nopietni. Tev par katru cenu jāatkratās no mīlestības veltes, ko viņa tev atnesīs. Tā salauzīs tavu sirdi. Pieķeries savam vīram. Viņ� ir labs cilvēks.

��� Jā, ir jau gan, � viņa piekrita. Bet � mīlestība?

Viņa lūkojās ve�ukam garām, prātodama, vai �īs jūtas varētu būt vērtīgas vai tikai bālas dziļāko � īsto aizstājējas.

��� Laikam, � viņa turpināja, � vecums tevi dara aizdomīgu. Dievu nemaz nav.

��� Kāpēc tu tik pārliecināti to saki? Paklau� � Viņ� norādīja uz kalnu nogāzēm un uz atklāto jūru. � Tur ir viņu valstība. Viņi nebūt nav tik tālu. Da�i apgalvo, ka kop� tiem laikiem, kad ļaudis pārstāja tiem ticēt, to vairs neesot. Ta�u tāds uzskats bija jau tad, kad Jāsons uzbūvēja kuģi "Argo" un Minotaurs labirintā ēda jauna�vas. Aizritēju�i divi tūksto�i gadu, bet nekas nav mainījies. Nedomā, ka viņi ir projām! Pareizticība ir tikai ārpuse, ap�uvums. Paveries apkārt � tā vērīgāk paveries! � Vecais norādīja uz savas pieres vidu. � Liec lietā to aci, tad redzēsi! Viņi ir te. Un noskatās. Un iejaucas norisēs.

Vecā vīra kuņģi iedūrās sāpe � it kā nīgrs pirksts būtu to uztaus�tījis un bakstītu tie�i slimo vietu.

�■ Dievi joprojām rotaļājas ar mums, � viņ� turpināja. � Un nespēlē godīgi. Kristietība prasa kārtīgu uzvedību un sola taisnīgu norēķinu beigās. Tāpēc bija tik viegli pārliecināt cilvēkus, lai tie at�sakās no Zeva un viņa samaitātās ģimenes par labu izraēlim. Senie dievi bija savtīgi un atriebīgi. Ar retiem izņēmumiem. Da�kārt, kad nodarīts liels posts, vecais Zevs to izlabo. �ad tad viņ� rīkojas pareizi. Tas vienmēr bijis viņam raksturīgi.

�� Tev nevajadzētu tā runāt, � sieviete attrauca. � Māte domās, ka tu vedini mani uz pagānismu. Mēs tagad esam kristie�i.

��� Jā, bet kāpēc? � viņ� uzstāja. � Kāpēc mēs mainījām pie�derību? Es tev pateik�u. Paļāvības dēļ. Ielai�oties ar Kristu, viss ir skaidrs. Vadi godīgu, tīru dzīvi un būsi nopircis caurlaidi uz paradīzi. Ar agrākajiem dieviem bija tā, ka tikumība darīja viņus greizsirdīgus. Un ar laimi bija vēl sliktāk. Tiem nepatīk redzēt mirstīgo priekus. Ja kāds ir pārāk veiksmīgs, tie izvaro viņa sievu, nogalina lopus vai no�gremdē kuģus. Nav brīnums, ka viņi tika izstumti. Tikai viņi nekur tālu nav aizgāju�i.

�� Bet, ja viņi ir tepat, � sieviete sacīja, � kāpēc tad mēs viņus neredzam? Senatnē ļaudis nemitīgi ar tiem saskārās. Nekad neesmu satikusi nevienu, kur� būtu sastapis kādu dievu.

��� Varbūt ar tevi pa�u tā ir noticis, � vecais iebilda. � Pagāju��ajā naktī, sapnī. Ja tev kāds pagadītos uz ielas, es pieņemu, ka viņ� iz�skatītos pavisam parasts. Bez spo�ām gaismām, nimbiem un eņģeļu pūļiem � vai ne? To visu viņi atstāju�i sāncensim. Viņi ir pieticīgāki un pieejamāki. Smalkjūtīgāki. Viltīgāki.

Baznīcas pulkstenis nozvanīja desmit. Sieviete aizvēra acis un, ielocīdama sala sastindzinātās pirkstu locītavas, pagrieza seju pret debesīm, it kā blāvā saule varētu to sasildīt. Pie kroga divi vīri tērzēja ar tā saimnieci. Un, kamēr tie valodoja, viņa turpināja slaucīt, viņas rokas vēzēja slotu turp un atpakaļ, kā bija paradu�as. Kad garākais atmeta galvu, vēj� atnesa viņa smieklus līdz galdiņam, un likās, ka tie nekādi nav saistīti ar �o cilvēku. Un, tā kā sieviete joprojām prātoja par tēvo�a dīvaino aizstāvības runu, apsprie�ot sen atmiru�ās dievī�bas, Irīni likās, ka aiz viņas krēsla nostājies un smejas kāds cits, nevis tas vīrs, kuru viņa varēja redzēt.

Viņa nodrebinājās. Abi sve�inieki jau bija uz celiņa, tie tuvojās.

��� Mums būs sabiedrība, � ve�uks teica, samiedzis plakstiņus, lai skaidrāk saskatītu. � Mūsu cienījamā priek�niecība, kurai paga�lam nepatīk strādāt.

��� Man jāiet, � viņa pieceldamās paziņoja.

��� Irīni. � Viņ� satvēra sievietes roku un paturēja to savās. Vecā vīra āda bija bāla, pārvilkta pār kauliem, un vēnas izspiedu�ās. � Es lūdzu kādu pretimnāk�anu, mana dārgā. Aizej manā vietā uz kapsētu un aiznes savai krustmāmiņai da�us ziedus. Es pats nevaru. Manas vecās kājas tik tālu gājienu neizturēs. � Vecais palaida vaļā viņas plaukstu un pagrābājās bik�u kabatā.

��� Dzeltenas. Tā bija viņas mīļākā krāsa.

��� Pagāju�ajā reizē tu teici, ka sārtas.

�� Vai tie�ām? Labi. Kā mēdz sacīt, mums visiem patīk pārmai�ņas. � Niks pasniedza viņai sīku naudaszīmi.

�� Kaut kad tev vajadzētu aiziet arī pa�am, � sieviete atbildēja. Un nopētīja mazvērtīgo banknoti. Māte bija stāstījusi, ka vecais esot paslēpis veselu bagātību skurstenī. � Tu varētu izsaukt takso�metru.

��� Tfū! � Vecais ar pirkstiem paknibināja mēli, it kā noņem�dams no tās mutē iekļuvu�u matu, tad pagriezās krēslā un nospļāvās. � Tā ir grūti pelnītas naudas iznieko�ana. Pastaiga tev nāks par labu. Un piezvani mātei. Neaizmirsti! Pasveicini viņu no manis.

�� Kāpēc tu pats viņai nepiegriez? � Viņa piestūma savu krēslu pie galda. � Mātei noteikti patiktu patriekties ari ar tevi.

�� Es to izdarītu, ja varētu, � vecais sacīja. � Tu ta�u zini, ka tā ir, bet es jau mēnesi gaidu, kad �ie atnāks un salabos to telefonu.

Panajotis Zafiridis � pa�reizējais policijas priek�nieks � ticēja pirmā iespaida nozīmīgumam. Viņam patika ietekmēt dāmas, di�o�joties jaunā ādas jakā, ar asi iegludinātām bik�u vīlēm, īsi apgrieztiem un gludiem matiem � tā visi apgalvoja. Konstebls Stellioss Lizardis ticēja izrādī�anās varai. Viņ� savilka jostu augstu jo augstu, lai dzimum�orgāni izteiksmīgi izspiestos. Kad abi viri uz ceļa gāja garām Irlni, viņi goddevīgi pasveicināja, bet, kad bija paspēru�i da�us soļus tālāk, poli�cijas priek�nieks apstājās un pagriezās, lai sievieti pamatīgāk nopētītu.

Ķemme, kas saturēja viņas matus, bija izslīdējusi, un spo�i melns vilnis koķeti slēpa vienu tum�o aci. Vīrietis novērtēja viņas plato gurnu līganos apaļumus un pārvilka mēli pār plānajām lūpām.

��� Palūk vien, � viņ� ieteicās, � vai nevarētu�

Lizardis saķēra viņa roku.

�� �eit tā nerunā! Tā ir ve�uka māsasmeita. � Viņ� pielieca galvu, norādot uz Nika mājas pusi, kur saimnieks varēja sadzirdēt viņu vār�dus, ja tos turp pāri ūdenim aiznestu vēj�.

Viņi bija sasniegu�i laivu novietni. Darbnīcā valdīja klusums.

�� Viņ� būtu varējis mūs iepazīstināt, � policijas priek�nieks sacīja.

�� Viņa ir precējusies.

�� Man patīk tie�i tādas. Tas prasa mazāk laika.

Lizardis bija godkārīgs. Un, lai atstātu iespaidu, gatavs iztapīgi iepazīstināt jauno �efu ar savām zinā�anām par vietējiem.

��� Es jums varu pastāstīt par viņu, � konstebls sacīja. � Kad �ī dāmiņa vēl dzīvoja kontinentā, mana brāļa drauga brālis viņu labi pazina. Tāpat kā visu ģimeni.

Policijas priek�nieks satvēra Lizardi aiz rokas un parāva, ievelkot aiz kādas krastā izvilktas laivas sāna.

�� Te neviens nedzirdēs, � viņ� nomurmināja. � Cik tuvu tas zellis �ai bija ticis?

Lizardis paraustīja plecus.

��� Viņ� dienēja bruņotajos spēkos netālu no tā ciema. Un, tā kā viņam bija kaut kāds sakars ar to ģimeni, viņ� �ad tad ieradās viesos. Reiz esot mēģinājis lakstoties. Ta�u necik tālu neesot ticis.

�� Tātad �is nepārzināja smalkumus. � Tādai sievietei vajadzīga rūpīga pieeja.

Lizardis papurināja galvu.

���� Vaina bija citur. Viņa jau bija ar kādu saderināta. Vismaz likusi noprast, ka tā. Vai �ie jau bija apmainīju�ies gredzeniem vai ne, to es nezinu. Bet tuvinieki tādēļ neesot jutu�ies laimīgi � līga�vainis no mātes puses mantojis �igānu asinis. Viņ� devies uz Aus�trāliju, lai tur kļūtu bagāts. Dzirdēju, ka viņas ģimene samaksājusi par biļeti, lai dabūtu �o nost no ceļa. �is bijis projām ilgi � gadiem, mei�a sēdējusi mājās un gaidījusi, kad viņ� sauks, lai brauc un pie�vienojas līgavainim. Ta�u piezvanījusi līgavaiņa māsa, lai pateiktu, ka brālis precoties ar citu. Radi, protams, neesot viņai to teiku�i, tomēr priecāju�ies, visu �o laiku gribēju�i viņu izdot pie kāda piemē�rotāka, uz kuru viņa nemaz nav skatījusies. Un, tikko padzirdēju�i, ka �igāns ir gabalā, aizlaidu�i ziņu tam otram. Biju�i gatavi tūlīt iet pie priestera un izziņot saderinā�anos. Lai jaunais pāris dzīvotu ilgi un laimīgi.

��� Pie tā otra? Vai tu runā par to pa�u zelli, ar kuru viņa tagad ir precējusies?

Lizardis papurināja galvu.

��� Nē, bija radu�ies sare�ģījumi. Vai nu tā ir patiesība, vai ne, klīda baumas, ka viņa ar to �igānu pirms aizceļo�anas bijusi vairāk nekā draudzīga.

��� Vai tu gribi sacīt, ka �iem bija sakars?

��� Tā ļaudis melsa. Un ģimenes ieceres izjuka. Bojāta manta. Meita bija gara un tieva, arī jaunāka nekļuva. Esot notikusi liela radu sanāk�ana, un �ie nolēmu�i izdot viņu pie Asimakopula. Viņ� tobrīd meklējis sievu. Vecais Niks viņu iepazīstinājis ar �o ģimeni.

�� Tad jau �īs laulības nav vis slēgtas debesīs, vai ne? � Policijas priek�nieka balss skanēja cerīgi.

�� Tas ir kārtīgs cilvēks.

�� Bet viņa ta�u bija draiskojusies apkārt, vai ne? Un, ja �ai dāmiņai patīk �igāni, tad viņai var būt karstas asinis, kuras tikai gaida īsto, kaislīgo vīru�

Lizardis izskatījās �aubīgs.

��� Tas nebija tīrasiņu �igāns, � viņ� sacīja. � Sajauk�anās bija notikusi pirms vairākām paaudzēm. Un mana brāļa drauga brālis neko nedabūja, ja nu vienīgi pļauku sejā.

��� Pat ja tā, � policijas priek�nieks norūca un uzsita Lizardim pa muguru. � Mums ar kaut ko jāsāk, vai ne?

Abi �ķērsoja krastmalu un tuvojās kafejnīcai, kur pie galdiņa no�gaido�i sēdēja Niks.

��� Policijas priek�nieks! � Niks ierunājās. � Labrīt! Un kā iet tev, Stellios?

Niks plati smaidīja. Tādi viesi kafejnīcā vienmēr bija gaidīti. �efs Niku interesēja, turklāt viņ� bija pamanījis, ka Zafiridis ir tik saspringts un modrs, kāds parasti darbā nemēdza būt, tāpēc �āds uzbudinājums nebija viegli izskaidrojams. "Priek�nieks," Niks prātoja, "nav glu�i tāds, kā liekas. Tas ir vīrs, kuram ir kas slēpjams, � viņ� kaut ko negrib atklāt." Tas bija kāds izaicinājums, kuru varētu pieņemt, ja spēlētu uz�manīgi, � ja rūpīgi piestrādātu, �efs dro�i vien sevi atmaskotu. Dubultvīrs � tāds, kas melo, � alla� ir viegli ievainojams un pieļauj kļūdas. Ja tāds ieņem nopietnu amatu, tas ir cālis, kas prasās būt noplūcams.

Niks piedāvāja tiem labākos no saviem ap�aubāmajiem krēsliem. Zafiridis, atvirzījis savējo no galda, pārlika vienu kāju pār otru. Virs īsās smil�krāsas zeķes liels bija balts, tikko jau�ami klāts maziem, mel�niem matiņiem; starp tiem līkumoja mezglaina vēna, piepampusi un iekaisusi.

Vēj� norausa pelnu plēnes no Nika cigaretes. Tās nosēdās Zafiridim uz ceļiem kā blaugznu birums.

��� Kas bija tā skaistā, jaunā dāma, kurai mēs pagājām garām, nākdami �urp, Niko? � pajautāja policijas priek�nieks, aizslaucīdams prom pelnus.

Pavadonis zem galda piegrūda viņa kājai savējo.

�� Jūs laikam domājat manu māsasmeitu Irīni, � Niks bezrūpīgi attrauca. � Viņa ir jauka � vai ne? Un precējusies ar manu draugu � zvejnieku Andreasu Asimakopulu. Viņi dzīvo tur tālāk � pa ceļu uz priek�u. � Viņ� ar īk�ķi norādīja virzienu. � Un kā iet jūsu ģimenei, �ef? Pēdējā reizē, kad tikāmies, jūs teicāt, ka jūsu sieva drīz atbrauk��ot. Vai viņa joprojām nav ieradusies?

Vecais nopētīja �efa labo roku un pārliecinājās, ka Zafiridis uz tre�ā pirksta tie�ām nenēsā zelta riņķi.

��� Sievai nepatīk doties �urp tik nelāgā laikā, � Zafiridis atbil�dēja.

�� Jums noteikti viņas pietrūkst, � Niks aizrādīja. � Sakiet, vai esat jau nomēģinājis kādu no mūsu vietējiem na�ķiem?

Viņa balss skanēja blēdīgi. Policists salti pavērās.

��� Jums katrā ziņā ies pie sirds mūsu austeres, � Niks turpi�nāja. � Pateik�u Andreasam, lai jums tās aiznes, kad viņ� atgrie�zīsies.

��� Viņam tāds darbs, ka viņ� vēl labu brīdi būs projām, tas jūsu draugs, � Zafiridis novilka. � Jūsu radiniece dro�i vien jūtas ļoti vientuļa.

�� Viņai esmu es. Mēs viens otru izklaidējam.

��� Piedod, Nik, bet tēvocis nav tas pats, kas vīrs.

���� Jūsu rūpes par manas māsasmeitas sadzīvi ir aizkustino�as, �ef. Vai jums ir bail, ka viņai mājupceļā kāds varētu piesieties? Vai arī jūsu interese ir� personiskāka?

Lizardis skaļi noklepojās. Priek�nieka plānā mute izliecās � glu�i kā mak�ķere, � un �ajā smaidā nebija siltuma.

�� Es tikai daru savu darbu, Niko, � viņ� noteica. � Tas ir mans pienākums � aizsargāt cilvēkus.

��� Labi, labi, � atcirta Niks, savukārt atsegdams zobus saltā smaidā, � neplānojiet piedāvāt savu aizsardzību manai māsasmeitai.

Jo tā jūs apvainotu mani. Katrā ziņā ņemiet vērā, ka viņa ir kārtīga meitene un nav paredzēta jums samaitā�anai.

Policijas priek�nieks iesmējās. � Cik sliktās domās jūs esat par mani, Niko! Un cik augstās par sievietēm! Jūs un es � mēs abi zinām, ka �ite, � viņ� ar pirkstu piesita tur, kur vajadzēja atrasties viņa sirdij, � visas ir padauzas! Un pieejamas īstajam piedāvājumam! Kā būtu, ja jūs pagatavotu mums kafiju?

* * *

Mājās Irīni bija viena pati. Diena, pamazām sadildama, lēni dzisa. Cīrulis, kuru Andreass turēja skaisto dziesmu dēļ, likās sanīcis savā mazajā bambusa būrītī. Irīni piepildīja ar sēklām putna ēdamtrauku un iebāza pirkstus starp stienī�iem, lai pabu�inātu spārnaini, rosinot to ēst, bet tas pagrieza galviņu projām un palika nekustīgi sē�am uz laktas.

Sieviete apsēdās pie loga un noraudzījās, kā zirneklis zem palo�dzes au� tīklu, bet pēc tam � kā cīnās tajā iemaldījies taurenītis. Viņa notrauca sūnu no nojumes jumta un aizslaucīja no sētas kāpnēm no�biru�ās ģerāniju lapas. Tad noplūca un sasēja salviju pu�ķi un no da��ām lapiņām uzvārīja karstu tēju, ta�u slapjās lapas līda mutē, tāpēc viņa tās izzvejoja un aizmeta. Viņa domāja par Andreasu � vai vīra drānas ir sausas, un par Niku � vai tēvocim ir silti.

Kad pienāca vakars, vairs bija dzirdamas tikai mājas soļa radītās skaņas � krūzītes un apak�tasītes tink�ķi, kad viņa tās noņēma no galda, aplausi � rādīja televīzijas spēli � ūdens tecē�ana izlietnē, un tad aizvien vairāk sabiezēja klusums. Tas ar katru dienu kļuva spal�gāks, un bija gandrīz klāt laiks, kad sieviete apjēgs: tā patiesībā ir aiz�vien pieaugo�ā tuk�uma kaukoņa.

Ikreiz, kad sieva iziet no mājas, viņa man uzsauc: "Es eju, Teo!", it kā es gribētu to zināt. Viņa nesteidzas, bet tik un tā aizmirst no�pirkt man cigaretes vai ko citu, tāpēc vēlāk viņai jāiet atkal un viņa pukojas � pieprasa, lai vedu ar ma�īnu. Bet es atbildu, ka pastaigas nāk par labu veselībai, un tad viņa vēlētos sacīt: "Lieliski, tad ej tu!", ta�u neuzdrīkstas. Vn es vēroju sievu pa logu, kamēr viņa kāpj lejup pa taciņu, un tad viņa liekulīgi savelk bēdīgu seju, lai parādītu, cik gau�i cie�.

Sieva stāsta � viņai esot grūti te dzīvot. Es attraucu, ka tas nevie�nam nav viegli.

"Ta�u tu to nesaskati."

Glu�i kā atmiņa, sārti ietonēta un bīstama, kad iztēle izkropļo pa�tiesību, lai tu, ceļotāj, uzburtu to, ko gribētu redzēt. Tas ir tavs ciems � nobalsinātu nameļu puduris, pie visiem sakuploju�as krā�ņas, �ilbino��as ģerānijas � stalta kalna pakājē, ar skatu lejup uz zilo, mirdzīgo jūru.

Nē. Dzīvo te un mācies. Tāda patiesība un tādas sekas. Tas ir mans ciems � augstu paugurā, atklāts visiem vējiem, lai ko tie nestu. �ī vieta bija nevainojami izvēlēta, lai gadu simteņiem uzmanītu marodieru tu�vo�anos, ta�u laiks ritējis uz priek�u, un kraujais ceļ�, joprojām tikpat grūti veicams, padara katru gājienu un nācienu par pārbaudījumu. Jauko, bruģēto ieliņu me�ģi aizrauj un skubina pētīt � kurp ved �ī taka? Un �ī aleja � uz kurieni tā aizvijas? Uz �o pusi vai to? Tādas pa�staigas nogurdina vecas kājas un sievas, kuras nes smagas iepirkumu somas. Un dīvainās, cie�i kopā sabūvētās mājiņas, kur kaimiņi mīt tik tuvu, ka labāk turēt savu degunu tīru, veco sienu spraugās un plaisās slēpj visu veidu kaitēkļus. Naktī mēs iemiegam, vaboļu skraidelē�anas un �urku grabinā�anās ieaijāti.

Todoris Hacistratis � Teo � bija dzimis uz �īs salas, un �ķita, ka viņ� tepat arī nomirs. Viņa tēvs un tēvatēvs, tāpat tēvatēva tēvs � visi lauksaimnieki � bija nāku�i pasaulē tepat, apveltīti ar mazpilsētnieku garu � apprecēju�i vietējās meitenes un saglabāju�i asins tīrību, nejauk�damies ar sve�iem. Un sagūlu�i visi pēc kārtas tajā pa�ā kapsētā, kurā pa�liks grieķu pareizticīgajiem noteikto laiku � septiņus vai desmit gadus, un tad viņu kauli, to radījumu apkrimsti, kuri nokopj mūsu trūdus, tiks izrakti un izvietoti kambarī, kur jau atradās priek�te�u tibia un fibula � no tēviem un mātēm, māsām un sievām, tikpat tuvi nāvē kā dzīvē.

Jau kop� agras bērnības zināt savu nākamo kapavietu � tāda apjausma spēcīgi ietekmē cilvēku. Likt puķes vietā, kur kādudien at�dusēsies arī viņ� pats, � �āda rīcība dvēselei liek ticēt nenovēr�ama�jam un dzīvi iekrāso tum�ās krāsās. Godkāre un dzīvesprieks atvirzās malā. Jo kāda tam visam jēga? Uz �īs salas � te, aug�ā kalnā, � alla� bijusi skaidri saskatāma mū�a beigu daļa. Atraujoties no smagajiem darbiem vai rotaļām, acis alla� ievēroja stāvās, baltās kapsētas �oga sienas, aiz kurām ikkatra līķi gaidīja ģimenes kaps. Visi zināja, kurp tie�i esība viņus ved. Ē�ana, dzer�ana, miesaskāre, rūpes un raizes, darbs un alkas kaut ko mainīt, kāre pēc kaut kā vairāk ir tikai soļi uz �ā �aurā ceļa. Jo visi kopā devās uz nekropoles vārtu pusi.

Kop� vecvectēva izrak�anas bija aizritēju�i da�i gadi. �ajā dienā vectēvam vajadzēja ieņemt atbrīvotu vietu. Viņ� auksts un stīvs gulēja prie�koka zārkā lielajā istabā uz galda. Parasta izmēra �ķirsts viņam bija par garu. Tas sniedzās pāri galda galiem, sērotāji nāca un gāja, dur�vīm reizumis atduroties pret zārka malu. Krēsli no visas mājas bija sanesti �ajā telpā � tie stāvēja pie sienām zem zeltītajām svētbildēm; sievietes sēdēja turpat, kur bija kluknēju�as visu nakti, sarkani sarau�dātām acīm, kas iekaisu�as arī no miega trūkuma. Dedzinot garas, brūnas sveces un ostot nodeguļus, �īs sievas sargāja vectēva dvēseli, lai to nenozog nelabais.

Redzot viņu tā guļam, Teo smeldza sirds.

Viņ� pieliecās, lai noskūpstītu vecā vira pieri. Āda, kurai pieskārās viņa lūpas, bija sausa un sadzeltējusi kā cālim, kas barots ar kukurū�zas graudiem. Krunkas vectēva sejā bija izlīdzināju�ās, visas grum�biņas � dzīves laikā tik dziļas, ka spētu noturēt sērkociņu, � pazu�du�as. Seja bija kļuvusi jauna. Sievietes viņu bija padarīju�as cienīgu daudz lielākā mērā, nekā viņ� pats centās būt mū�a pēdējos gados: noskuvu�as, nomazgāju�as, apgriezu�as viņam nagus, uzģērbu�as uz�valku � kāzu drānas (citu nebija, un vecums bija samazinājis viņa apmērus; piedurknes sedza viņa artrīta sakropļotās rokas gandrīz vai līdz pirkstgaliem). Viņam mugurā bija balts krekls, no rīta nopirkts tie�i �ai vajadzībai; sievietes bija izgludināju�as tam katru krociņu, un saldā stērķeles smar�a jaucās ar sve�u dūmiem. Cie�i aizpogātā apkaklīte vaļīgi atkārās no kakla.

Ap viņa nāsīm lo�ņāja trekna mu�a.

Sievietes � viņa māte un krustmāmiņa Marija, Annas tante un nabaga radiniece Sofija � vāķēja viņu klusēdamas. Elplda � Teo sieva � �āvājās. Viņ� būtu palūdzis, lai nevelk �os svārkus, jo tie ne�nosedza viņas ceļus. Teo paspraucās viņai garām � turp, kur sānu rindā sēdēja vecāmāte. Viņ� saspieda ve�iņas rokas, viegli pieskardamies tās vaigam ar savējo � labajā un kreisajā pusē; uz mazdēla vai�giem palika viņas asaru vēsais miklums.

�� Teo, � viņa no�ukstēja. � Teo mou, agapi mou.* Viņam nebija skaidrs, kuru vecāmāte domājusi, � viņu vai vecotēvu. Jo mazdēls bija kristīts vectēva vārdā, un tagad kļuvis par pieminekli priek�te�a laikam uz �īs zemes.

�� Lai viņam mū�īga piemiņa! � Teo sacīja. � Nu viņ� jau ir pie svētajiem, vecomāt.

No ielas varēja saklausīt balsis. Krustmāmiņa pacēla aizkaru � tas bija roku darbs, tamborēts � un pār plecu pavērās ārā.

�� Garīdznieks ir klāt, � viņa noteica.

Sievietes sāka vaimanāt.

Virtuvē tēvs Filips sagatavoja savus amatrlkus. Tas bija gar�, sali�cis virs ar kalsnu seju un blāvām acīm dziļos, ēnainos dobumos. Bēr�niem bija no viņa bail. Ja tēvs Filips tos pieķēra nedarbos, viņ� knieba tiem ar saviem kaulainajiem pirkstiem. Viņ� nekad neapprecējās, jo esot vilies mīlestībā. Vecojot �ī vil�anās bija tēvu Filipu aptīklojusi kā efeja.

��� Jūtu līdzi, Teo, � mācītājs sacīja. Viņa balss skanēja lēni un slimīgi. � Jūsu vectēvs bija labs cilvēks.

Viņ� nolika grezno kvēpekli uz krāsns, tam līdzās sērkociņus, og�les stienīti un �ķirstiņu ar vīraku. Teo atskrūvēja skotu viskija pudeles korķi un pasniedza bla�ķi garīdzniekam.

�� Vai jūs dzersiet, tēvs?

��� Tikai mazu glāzīti, Teo. Man netik alkohols, kad pildu savu pienākumu.

Uz nelielas paplātltes, kas bija pārsegta ar iz�ūtu audumu, sievie�tes bija saliku�as rindas ar stikla glāzītēm, kuras ne�ķita pārāk līdzī�gas, � sanestas no citām mājām, aizlienētas no kaimiņiem. Teo ielēja abiem pa pirksta tiesai. Tēvs Filips uz�ķīla sērkociņu un pielika to pie ogles � turēja, līdz pa�ķīda spo�as dzirkstis, pēc tam ielika stienīti kvēpekli. Izmeklēja kārbiņā blāvu vīraka gabaliņu ziloņkaula krāsā, piesardzīgi novietoja uz karstās ogles un aizvēra vāciņu. Smagie, pēc rozēm dvakojo�ie dūmi vilnījot plūda cauri sīkajiem filigrāna cauru�miņiem.

Tēvs Filips norija viskija malku un, saņēmis aiz ķēdītēm, iesvār�stīja kvēpekli. Viņ� uz mirkli aizmiedza acis, �ukstēdams izmēģinot da�us vārdus:

��� Augstais Dievs, Svētais Gars, Mū�īgais Kungs, esi mums �ē�līgs� � Tad, atvēris istabas durvis, uzsāka sēru dziedājumu no mi�ru�o izvadī�anas dievkalpojuma.

Vīri bija sapulcēju�ies ārpusē. Viņi smēķēja, sūca viskiju un nezi�nāja, ko teikt. Teo tēvs � Mihaēlis kopā ar tēvoci Jani bija atspiedu��ies pret mājas sienu, apķēru�i viens otram plecus, uz abu vaigiem jau parādījās sēru laika bārdas rugāji. Tēvocis Jānis raudāja, tēva acis bija .īsinīm pieplūdu�as. Teo brālis Takis stāvēja līdzās brālēnam Lūkam. Tas godbijības dēļ bija nomazgājis rokas, ta�u uz delmiem joprojām bija kvēpi, tie veidoja tādas kā aproces. Takis bija atglaudis matus .itpakaļ un izskatījās kā savedējs. Viņ� svārstīja rokā vācu alus kārbu un pamirk�ķināja Teo. "Ak, visdvēseļu un visu mirstīgo Dievs, kas pievīli nāvi un satrieci nelabo, dodot dzīvību pasaulei, ak, Kungs, dod atdusu sava kalpa Teodora garam, kas iemidzis gaismas un zaļo ganību vietā, kas ir tik svaiga un kur nevajag maizes, rūpju un no�pūtu."

Vēj� pūta no ziemeļiem, tas bija spīvs, debesis lietus pierietēju��us; viņpus aizvērtā loga ar aizvilktajiem aizkariem garīdznieka balss vēl aizvien dziedo�i dūca.

Uz plastmasas krēsla zem ozola viens pats sēdēja vectēva tuvā�kais draugs Nikolass. Viņ� turēja rokā dārzā saplūktu puķu pu�ķīti � baltas margrietiņas, savvaļas orhidejas, dzeltenās magones � to kāti bija ievīstīti saburnītā papīra maisiņā. Magones jau bija zaudēju�as spirgtumu un apvītu�as. Teo devās paspiest Nikolasam roku, bet ve�cais vīrs, iegrimis domās par zaudējumu, nelikās viņu pazīstam.

No sliek�ņa māja krustmāmiņa Sofija, bāla savās melnajās at�raitnes drānās, kas bija izbalēju�as no daudzajām mazgā�anas rei�zēm. Gar pa�as �ūto svārku aug�malu spraucās ārā viņas bālzaļo neilona bik�u me�ģīnes, ko�i izceldamās pret audumu, kas reiz bijis melns. Viņai rokā bija paplāte, uz kuras novietot degvīna glāzes, kas tiks savāktas no viesiem. Kad Teo tuvojās tantei, tā saķēra viņa elkoni.

��� Teo, � viņa steig�us ierunājās, � viss jau gandrīz galā. Tik�pat kā.

Kamēr viņa to teica, iek�ā jau skanēja beigu vārdi: "Mū�īgā pie�miņā, dārgais brāli." Tiem pievienojās vesels kāsētāju koris, kad sie�vietes, kas pazemīgi bija lūgu�as Dievu noliektu galvu, izklepoja no rīkles sve�u dūmus un vīraku.

�� Tad savāciet glāzītes labi ātri, krustmāmiņ, � Teo sacīja. Viņ� pagrieza tai muguru un, līkumodams starp vīriem, uzsita ar roku uz pleca tiem �etriem, kuriem jānāk palīgā nest zārku.

��� Ir laiks, � viņ� nomurmināja, � ir laiks.

Smaidīdama, alla� smaidīdama, krustmāmiņa Sofija kustējās starp kungiem, pastiepjot pretī alvas paplāti, līdz tā bija pilna ar glāzī�tēm un smaga. Tad vecīgo, tievo roku �ļauganie muskuļi sāka smelgt, un viņa, bīdamās nomest kaut ko zemē un sadauzīt, nolika to uz krēsla, uz kura neviens nesēdēja.

Sievietes izgāja uz ielas. Marijas tantes skatiens apstājās pie krustmāmiņas Sofijas � tās vaigi bija piesārtu�i, un roku viņa bija piespie�dusi pie sirds. Tantes trekni ļumīgie �okļi noplandīja � viņa metās turp, kur stāvēja Sofija, un paķēra paplāti. Viena glāze nokrita. Kad tā sa�ķīda, visi sērotāji pagriezās un uzlūkoja Mariju, bet pēc tam lauskas uz bruģa.

Krustmāmiņas Marijas seja pietvīka.

�� Es baidījos, ka tā notiks, � bikli izdvesa Sofija. � Tā paplāte ir ļoti smaga � vai ne, Marij?

��� Paveries, ko tu izdarīji! � Marija no�ņāca. � Pavei, kāda cūcība! Ej un atnes slotu � te ir jāsatīra!

Marija nolika paplāti atpakaļ uz krēsla. Nesēji nodzēsa cigaretes un iegāja mājā.

Zārcinieks sekoja viņiem, nesot āmuru un �ķīsto�ās kafijas kār�biņu, kurā grabēja naglas.

Tēvocis Jānis norausa no vaigiem asaras. Mihaēlis bija piesārtis no viskija un kodīgā vēja dzēlieniem. Viņa acis zaudēja redzes asumu, raugoties uz Teo, vīriem un sievām durvju priek�ā.

�� Vai viss jau ir gatavs? � tēvocis Jānis noprasīja.

��� Jā, krusttēv. Ir laiks.

Radinieks uzsita Teo pa muguru.

��� Tu esi lāga zellis, Teo, � viņ� novilka. � Vectēva mīļākais mazdēls.

��� Viņ� visiem radiem pieaudzis pie sirds, � Takis attrauca. Pie dārza sētas biezi un augsti kuploja dzelk�ņaini dad�i, viņ� iemeta ta�jos tuk�o pudeli, un tā klusi iekrita �ajos suk�ņos un bruk�ņos, palik�dama tur nesaplīsusi un apslēpta.

��� Mūsu pa�u svētais Todoris!

Mihaēlis pagriezās, lai viņu iedunkātu, bet izdzertais alkohols bija padarījis viņa kustības lēnākas, un Takis paguva izlocīties.

��� Ko tu atļaujies? � kad Mihaēlis runāja, teikumi skanēja ne�skaidri, galotnes tika norītas, skaņas saplūda ar nākamajām, un tā neko nevarēja skaidri saklausīt. � Kā tu uzdro�inies �ādā dienā velti valkāt �o vārdu?

�� Liec viņu mierā, Miki, � tēvocis Jānis norūca. � Viņ� tā glu�i nedomāja. � Brālēnam Lūkam bija tāda slava, ka viņ� alla� runājot patiesību.

�� Viņ� pateica tie�i to, ko gribēja, � tas sacīja. � Viņ� ir greiz�sirdīgs.

��� Greizsirdīgs? � Takis no�ņāca. � Kādēļ gan lai es tāds būtu?

Vīri neatbildēja. Galvu nolieku�i, visi kopā devās iek�ā mājā.

Lielajā istabā zārka vākā tika iedzīta pirmā nagla � to pienācās

izdarīt mājās.

Svētā Tanasija baznīca laistījās vienās sve�u ugunis, to liesmas izvilka no neapgaismotajiem kaktiem garas ēnas, pārvēr�ot izgrebtās sen miru�o taisnprātīgo sejas galvaskausos. Nesēji nolika zārku uz īpa�a paaugstinājuma, kas bija apklāts ar drānu. Kancelē tēvs Filips at�ķīra teļādā iesietās grāmatas vajadzīgo lappusi.

"Mēs ta�u raugāmies nevis uz redzamo, bet gan uz neredzamo, jo redzamais pāriet, bet neredzamais ir mū�īgs. Mēs zinām: ja mūsu laicīgās dzīves miteklis sabrūk, tad no Dieva mums debesis ir mū�ī�gas mājas, kas nav ar rokām celtas. Tādēļ mēs tagad nopū�amies, ilgo�damies būt ietērpti savā mājokli, kas ir no debesim. Kungs, uzklausi mūsu lūg�anu, lai tie, kuru miesas �eit vai citur atdusas, atrod mū�īgo mieru."

Pirms se�iem gadiem Teo bija salaulājies �ajā baznīcā. Viņ� atce�rējās savu kāzu dienu, it kā tas viss būtu noticis ar kādu citu, ar tādu personu, kuru viņ� reiz labi pazinis, bet ar kuru zaudējis saistību un tagad spēj iztēloties diezgan neskaidri. Teo varēja aplūkot tās nori�ses, it kā atkārtoti skatītos filmu, apturot kadrus. Tāda lieliska diena, vislabākā, brīni�ķi silta, pa�ā vasaras sākumā. Viņ� atcerējās, kā brālis iekluburoja abu kopīgajā guļamistabā, kurā līdz precībām bija mitis arī viņ�. Takis oda pēc cigaretēm un alus, viņ� neskopojās pamācī�bām, kā apieties ar jauno sievu kāzu naktī, bet pēc tam aizmiga neiz�ģērbies. Viņ� pārcilāja atmiņā, kā agri no rīta kopā ar māti bija sēdējis pie virtuves galda, vērodams saullēktu. Māte bija pagatavojusi tie�i tādu kafiju, kāda dēlam patika, � ne pārāk saldu, un nolika viņam pretī cigaretes, �ķiltavas un tīru pelnu trauku. Viņam prātā palikusi gāzes �ņākoņa � tā bija mazā plītiņa, ko māte lietoja tikai kafijas vā�rī�anai, � un burbulē�ana traukā, kad kafija uzvirda. Teo iedomājās tās izjūtas, kuras pat nespēja nosaukt vārdā, � varbūt tā bija no�ēla. Viņ� bija turējis mātes roku un pateicies viņai, un tad māte bija aprau�dājusies. Teo gara acīm redzēja ēdienu � jūras e�us, ko tēvocis Jānis bija atnesis, lai viņa locekļi iegūtu izturību, � un radus, kas pulcējās apkārt un nolūkojās, kā viņ� tos notiesā, nodro�inot vīri�ķo spēku, lai neapkaunotu savu ģimeni. Atmiņā bija paliku�as skaļās buzuku skaņas mazajā namiņā, kad visi uzrāva iecienītās dziesmas � ve�uku izvēlētās � un kā tie bija vilku�i līdzi. Tās bija neķītri miesaskāras, skumjas � par nelaimīgu mīlestību, romantiskas � par jūrniekiem, ko cie�as saites velk atpakaļ uz mājām, ilgojoties pēc mātes smaida. Viņ� atcerējās pirmo mirkli, kad bija ieraudzījis Elpīdu kāzu tērpā. Viņa bija īsta princese� tik skaista, tik brīni�ķa baltajā kleitā, kautri smaidīdama tēvam pie rokas. Tajā pa�ā brīdī viņu bija pārņēmusi mī�lestība � vismaz uz �o dienu �, un, kad pienāca laiks apmainīties zvērestiem, viņ� spēja noticēt pats saviem vārdiem. Teo atminējās, ka pēc ceremonijas, kad viņ� un Elpīda jau divas minūtes bija precēju��ies, uz visiem laikiem sasieti kopā ar zīda lentēm no pomeran�ziedu kroņiem, kamēr klāteso�ie bārstīja pār abiem cukurotas mandeles, kāds rieksts trāpīja viņam tie�i acī. Tik sāpīgi, ka gribējās raudāt, ta�u viņ� zināja, ka asaras liet nav ļauts: tās kāzu dienā piesaistīs tikai ļaunu likteni. Viņ� atvedināja prātā dejo�anu ar līgavu � sakarsis no lētās metaksas un sarkanvīna, viņ� bija izmeties vienā kreklā, bet draugi, satupu�i lokā visapkārt, sita plaukstas. Teo bija dejojis gan ar sev pielaulāto, gan visām citām sievietēm. Viņ� iztēlojās cienasta �ķīvjus � mīksti izsutinātu astoņkāji, jēra cepeti, cāļus, gar�zālēs ma�rinētas olīvas, sālītas zivis, kaba�us ķiploku mērcē, biezo bakla�ānu sautējumu, sīkās gliemenes vāciņos � un arī to, ka pats neko nebija ēdis, jo juta, ka beidzot sāk dzīvot, un viņam negribējās tērēt laiku mielasta baudī�anai.

Un atcerējās, kā bija kails, divatā ar Elpīdu. Elpīda gribēja izpa�tikt jaunajam vīram, ta�u viņai nebija nekādas sajēgas par to, kas no sievas tiek gaidīts. Ieraudzījusi locekļa apmērus, viņa pārbijās, ievadī��ana bija grūta, viņai tā sagādāja lielas sāpes. Viņa raudāja � pārdzī�voja, ka nav attaisnojusi vīra cerības un tas varētu sūtīt viņu atpakaļ uz vecāku mājām. Satrauku�ies un nelaimīgi abi aizmiga � divi sve��inieki, kas atstāti kopā, lai dara, ko vēlas.

Sieva stāvēja tepat blakus � viņam līdzās. Kad Teo pavērās turp, Elpīda tikko jau�ami pasmaidīja. Bet viņa seja neatplauka. Viņ� bija redzējis, kā brālis baznīcā pasmīkņā uz viņas pusi un kā Elpīda mulsi nolai� plakstus un savelk lūpas, it kā atbildot, ar tik siltu izteiksmi, kādu viņam nebija veltījusi nekad.

Kad dievkalpojums bija galā, vectēvs aiznests uz kapsētu un no�laists bedrē, vīrie�i atstāja sievietes pie tās. Viņas drūzmējās un rau�dāja, sarūpēdamas eļļu kvēpekļos, izkārtodamas puķes tā, lai tās būtu labāk apskatāmas. Vecāmāte histērijā gūlās dubļos un zvērēja nemū��am neiet prom no kapsētas.

Kaimiņi izklīda pa mājām. Teo gāja lēnām � viņ� kopā ar tēvu un tēvoci Jani devās uz ciema kafenion, vecais Nikolass un vēl da�i sekoja viņiem. Ta�u Takis ne. Viņu neviens nebija manījis, kop� visi iznāca no baznīcas. Vīri gandrīz neko neteica, viņi jutās noskumu�i. Mihaēlis pasūtīja viskiju. Viesmīlis atnesa pudeli.

Viņi kādu brīdi dzēra klusēdami, bet, kad alkohols jau bija aiz�miglojis bēdu robe�as, sāka stāstīt da�ādus notikumus par vectēvu � par to, kāds viņ� bijis un ko darījis.

� Vecais vientiesis un viņa zobi, � novaidējās tēvocis Jānis. � To dienu es nekad neaizmirsī�u! Kad ar tiem zobiem kļuva tik ļauni, ka tie glu�i vienkār�i sāka birt ārā, �is ļāva tam negantniekam 'lasim sevi pierunāt, jo �amējais apgalvoja, ka zinot, kā tos nostipri�nāt. Un devās uz liedagu, sakūra uguni no izskalotās malkas un sa�vāca visus glieme�us, ko varēja atrast. Sakarsēja vākus liesmās, līdz tie nokaita, � un sāka grauzt ar sapuvu�ajiem zobiem, lai izdedzinātu trunējumu!

Vīri korī iesmējās.

�� Tas vecais muļķis!

��� Kā tad! Viņa mute bija pagalam! �ulgās un sāpīga uz dau�dzām dienām! Bet �is bija par lepnu vai arī pārāk nobijies, lai dotos uz Kosu pie zobārsta, un viss palika, kā bijis. Zobi viņam smeldza vien�mēr � tā ta�u bija? �is pēdējos gadus pavadīja, ēdot mērcētu maizi un putriņas. Reizumis pievienoja kādu nieku no zivs. Kā viņ� mēdza sacīt, Miki? "Tikai kāds nieks krustnagliņu eļļas � un būs līdzēts!" Vecais nesapra�a!

Iestājās klusums. Virs bāra iedziedājās būrī ieslodzītais kanārij�putniņ�. Mihaēlis paņēma pudeli un ielēja visiem glāzēs viskiju.

��� Iedzersim par viņu! Par veco dumiķi, lai kur �is atrastos!

Un tā viņi dzēra visu vakaru, līdz atkal jutās priecīgi un omulīgi. Teo sāka sāpēt galva, un viņ� vēlējās doties projām, ta�u uz mājām iet negribējās, un viņ� palika. Pa atvērtajām durvīm viņ� redzēja kādu sievieti, kas gāja pa ielu. Viņai bija gari un kupli mati, un viņ� no�lūkojās tai nopakaļ, līdz tā pagriezās ap stūri un nozuda skatienam. Vīri sēdēja un kūkoja, biedrodamies un dalīdamies atmiņās, līdz no�dārdēja pērkons un uznāca lietus.

Joprojām lija, it kā no aug�as kāds �urātu. Mēs sēdējām mājās. Tā turpinājās jau trīs dienas.

Nekas nemainās. Kā gadi sākas, tāpat arī beidzas. Un �ī ziema bija tāda pati kā iepriek�ējā. Un nākamā nebūs citāda. �īs vecās mūra mājas ir saltas kā nāve. Aukstums iesūcas tevī � zem ādas un kaulos, līdz tie smeldz. Mēs ietinamies mēteļos, tērpjamies tajos katru dienu, iedami iek�ā un ārā. Mēs nevaram nomainīt drānas, ir pārāk drēgns, lai izģērbtos, pat mūsu tīrās drēbes ir valgas, tās o� pēc pelējuma. Ne�kur nav tik sauss, lai tās izvēdinātu. Tur, kur guļamistabas sienai piekļaujas ūdens tvertne, to klāj pelēki, slapji plankumi. Mēs visi kle�pojam � plau�as necie� mitrumu. Lietus nemitējas � it kā būtu pārņē�mis pilsētu savā varā. Ūdens tek iek�ā pa durvju apak�u, spie�as garām logu rāmjiem. Paklāji sarullēti un salikti istabas vidū. Visur pievilgu�i dvieļi, kas uztver tērcītes un vēl pastiprina drēgnumu. Ik pēc stundas Elpīda iet pēc spaiņa un izgrie� lupatas. Viņas rokas ir sarkanas no �īs darbo�anās, asas un sasprēgāju�as, starp pirkstiem ir plaisas. Grīdsegu nav, tāpēc vēj� velk pa spraugām starp dēļiem, grabinot glāzes trauku skapī.

No rīta mēs pieradināmies pie aukstuma, es guļu uz dīvāna, man virsū sakrautas segas. Skatos televizoru, smēķēju. Elpīda gatavo krāju�mus ziemai. Vāra ziedkāpostus. Lēcas. Zirņus. Cep olas. Sautē kāpos�tus. Mizo apelsīnus. Es sapņoju par gaļu, biezu vēr�gaļas sautējumu, varbūt ceptu jēru. Ta�u tad, kad līst, mēs nestrādājam. Un, ja to neda�rām, mums nav naudas tādiem gardumiem. Kad Elpīda nenoņemas ar ēdienu, viņa saimnieko savā nodabā � tīra visu, ko vien iespējams iedomāties, � lampas, krēslu kājas. Ikreiz, kad starp diviem gāzieniem ārā pierimst lietus, viņa skrien pie maiznieka. Un es � pēc kā varētu aiztraukties es?

Pēcpusdienā, kad Panajica pārrodas no skolas, mēs ejam pie Elpīdas mātes. Televizors tur vienmēr ir ieslēgts, bet to nekad neviens neskatās, jo kāds alla� tērgā par neko � kā kaimiņiene lai� bērnus laukā smīlātājā, kā nekad nenotīra ietvi mājas priek�ā, kā sievietes rīt dosies uz Svētās Katerīnas svētkiem, vai prāmis atvedīs svaigus augļus. Es daudz smēķēju un lielos daudzumos dzeru salvijas tēju. Da�kārt Elpīda ieslēdz elektrisko sildītāju (tikai vienu no diviem radiatoriem), mēs visi pievelkam tam klāt krēslus � es, Elpīda, sievasmāte un tēvs, Panajica un Elpīdas vecāmāte � no�ēlojama, prātu izdzīvojusi ve�a. Sievasmāte no elektrības neko nejēdz, ja nu vienīgi to, ka tā ir dārga. Viņa naktīs atslēdz ledusskapi no strāvas, lai taupītu naudu. Kad lietus mitējas, tēvs iziet sētā, nokurina kādu stumbru, līdz paliek tikai nodeguļi, ienes iek�ā karstos pelnus, un drīz vien dūmu ir tik daudz, ka mēs nevaram saskatīt cits citu. Ja mēs pacietīgi gaidām, vakars pienāk diez�gan ātri. Mēs atgrie�amies mājās, Elpīda un Panajica liekas gultā � lai būtu siltāk, abas kopā. Es zvilnu uz dīvāna zem segām, saldams tumsā, smēķēdams un gaidīdams.

Ja es dotos ārā � kurp gan lai es ietu? Garlaicība ir nāvējo�a, tā mani sagrau� no iek�as � nav nekā, ko darīt � nekā, ko iesākt � it nekā.

Vakar iegriezās mans draugs Druknais D�ord�s, mēs kādu brītiņu pakulstījām mēles. Viņ� kopā ar Garo D�ord�u brauk�ot uz Kosu, lai pavadītu tur da�as dienas � tāpat pārmaiņas pēc. Kad nebiju precē�jies, es devos viņiem līdzi. Mēs lieliski nositām laiku � naktsklubā, dzerot bāros, braukājot pa salu ar motocikliem. Gājām uz kino, uz veikaliem, lai nopirktu jaunas drēbes. Reizumis atradām pa kādai meitenei.

Tagad esmu pielaulāts vīrs � nopietns cilvēks, man ir ģimene. Tā dzīve man vairs nav pieejama. Ko es tur varu mainīt?

Es tikai novēlēju viņam laimīgu ceļu.

Tāpēc, ka māju nebija ne �ur, ne tur � pat klusajā ostas apkaimē ne, kur mazākās laivas slīdēja �urpu turpu, ne arī pa�ā ciema sirdī, kur ielās �umēja un mud�ēja sievi�ķi un ka�ķīgi bērni, � �o dēvēja par pusceļnamu. Pa �o ielu tikai retumis kāds gāja: da�s vecs vīrs trip�ināja uz ielejas dārziem, kas jau bija aplaistīti � mitri no nakts lietus, citkārt aizbrauca kāds auto, smagā kravas ma�īna, taksometrs vai furgons. Darbdienās ap pulksten vienpadsmitiem parādījās pastnieks ar mo�pēdu. Un reizi stundā nodzīts, grabo�s autobuss ar divpadsmit vietām.

Vasarā, kad valdīja neizturams karstums un no kalniem nepūta dzīvino�ais vējiņ�, līdz pa�ām vakarstundām, kad beidzās siesta, �ī māja bija labu labā � to apēnoja lielais eikalipts, pārkāries tai pāri no ceļa malas. Sētas pusē māju aizsargāja olīvkoku birzs un sparīgi vīnstīgu vijumi, kuri nemēdza briedēt ogas. Bet ziemā te dzīvot bija gatavais pārbaudījums. Brāzmas trieca lietus ūdeni iek�ā pa neaizdrīvētajām durvju un logu rāmju spraugām, tas plūda pa marmora grīdu un flīzēm. Viņa aizbāza �ķirbas ar dvieļiem, kurus pēc tam vajadzēja izgriezt un kaut kā iz�āvēt, un vairākkārt mazgāja arī grīdu, susinā�dama to ar sausām lupatām. Ta�u mitrums, ja reiz ticis iek�ā, iesū�cās dziļi sienās, kur tam nevarēja piekļūt un nosusināt ar dvieļiem, � to ievilka sevī apmetums un ģipsis, un tur tas palika, ik pa laikam parādīdamies melna, smirdīga pelējuma veidā. �ie traipi rāpās aug��up pa sienām, izplatījās pa griestiem, to sporas kā lipīga sērga pieķē�rās drēbēm, izmazgātajai veļai, grīdsegām un paklājiem, ko viņa bija darinājusi ar rokām. Mitruma dēļ mājā alla� bija auksti un drēgni, saulainā laikā viņi parasti sēdēja ārā, jo tur bija siltāk. Tā dro�i vien jutās bezpajumtnieki. Bet īpa�nieks dzīvoja Atēnās un nekad �eit nerādījās. Un � kas vēl svarīgāk � īres maksa bija ļoti zema. Pagai�dām � viņ� bija teicis � ar to pietiks. Un, protams, ja abi dzīvo�ot taupīgi, tad varē�ot uzcelt pa�i savu sapņu māju.

Izkāpis uz sauszemes, Andreass nosmēla loma "krējumu" � pa�matīgu kuprlasi, divus palielus ēdamos bruņurupu�us, jaunu parasto lasi, slaiku un sudrabainu plaudi un neizskatīgos D�ona Dorija krab�jus � vietējās pasugas, bez spīlēm � tie bija ielīdu�i viņa murdā. Vēl jūras e�us un austeres, ko viņam bija izdevies savākt. Daļu peļņas vajadzēs izdot par visnepiecie�amāko � jaunu ledus krājumu, svaigi ceptas maizes klaipiem. Viņ� saveda kārtībā tīklus un pārējo aprīko�jumu un uzvilka buru, lai dotos uz māju pusi.

Okeānā viņ� jutās tikpat labi kā zivis. Vienā mierā vadīja laivu, kad tā �ūpojās viļņos stiprāka pūtiena laikā, un tikpat nosvērti sagai�dīja bangas, ko sacēla garām brauco�ie kuģi un prāmji. Visur, kur vien atradās zeme � saliņas, pussalas �, Andreass to pazina sīki un smalki � mēdza tai pietuvoties, lai izmantotu aizvēju. Tur, kur tās nebija, viņ� stūrēja taisni uz priek�u, kompasā neskatīdamies, it kā viļņos redzētu ceļu. Kad bija jāpietauvojas, viņ� atcerējās nostūrus, kur klints varēja noturēt laivas enkuru, un arī tos, kur tas vilkās pa smiltīm, ļaujot laivai slīdēt uz priek�u. Viņam bija paliku�as prātā vietas, kur veicies zvejā, � mazi līcī�i un attekas, kur zvejoti lielāki lomi � un tie�i tur viņ� centās izmest tīklus.

Andreass prata savu darbu. Viņ� bija izpētījis zivju paradumus, ko un kad tās ēd, kāds laiks tām patīk, kādā dziļumā tās radu�as pel�dēt. Viņ� bija iegaumējis, kāda ēsma tām īpa�i iet pie sirds, � cukuro�tas gliemja drumslas, spīdīgs pievilinātājs astoņkāja apveidā, maizes drupa�as vai �ķiņķa atliekas. Viņam �īs viltības �ķita kā sacensības, kurās uzvar gudrākais. Kad zivis noknibināja ēsmu un aizpeldēja sveikas un veselas, viņ� lādējās. Bet diezgan bie�i tās kļuva par svaru, kas vilka lejup tīklu, tas drebēja un raustījās, tā bija zīme, ka uzvarē�tājs varētu būt viņ�, ja vien rīkosies gana ātri, ieraudams neganti lēkā�jo�ās un lakstījo�ās zivis laivā, iekams tās paguvu�as atbrīvoties.

Viņ� ievilka tās iek�ā un turēja, slidenās, elpojo�ās radības, vilk�dams āķus ārā no to kaulainajām lūpām. Viņa tulznainās rokas kļuva glumas no taukiem; ja kāda lielāka zivs asiņoja, tā caur atplēstajām �aunām no�ķieda zvejnieku ar savu dzīvības sulu. Dalī�anās tajā � uzskatīja Andreass � bija svarīga viņa amata sastāvdaļa. Un visu zve�jas laiku viņ� tās ēda � jēlus jūras e�us no �aulām, uz liesmas apcep�tas sardīnes, makreļu konservus no kārbas� un viņa kuņģa skābe sagremoja gan asakas, gan ādu. Tādējādi, viņ� sacīja, notiekot savie�no�anās ar ūdens būtnēm, to noslēpumi pārejot viņā.

Andreasa dzīve bija �eit � pie jūras radībām. Saplūstot ar to garu un spējām klusēt. Kādā citā dzīvē viņ� mīļuprāt būtu kļuvis par vāravu ķēniņu.

Sestdienā agri no rīta, kamēr sieva vēl gulēja siltajā migā, Andre�ass pārradās mājās. Durvīs nograbēja atslēga, tās atvērās un bez trok��ņa aizkrita. Viņa izkāpa no gultas; istaba bija auksta, tāpēc sieviete tūlīt uzvilka īsās zeķes un kurpes. Uz virtuves grīdas noskrapstēja krēsla kājas, nosprakstēja �ķiltavas, vīrs ieklepojās. Sieva sameklēja kleitu, pagrozījās pie spoguļa un pieglauda naktī izspūru�os matus. Kad vīra cigaretes dūmi jau bija sasniegu�i griestus, viņa atradās tam blakus � turēja viņa roku un atbildēja uz viņa smaidu.

Vīrs viegli noskūpstīja sievu ar sāls izkaltētām lūpām. Garās, sen neapcirptās ūsas skrāpēja viņas vaigu. Vīrs izskatījās me�onīgs, vēju ārdēts, saules aprauts, netīrs. Viņa acis, no bezmiega pietūku�as un maisiņu apņemtas, atgādināja spraugas � tās bija sasarku�as un sūr�sto�as. Viss � vīra ķermenis, elpa, drēbes � smirdēja pēc sviedriem, eļļas, sīpoliem, mīzaliem. Un zivīm.

��� Labdien, siev, � viņ� sacīja, joprojām smaidīdams.

��� Sveiks mājās. � Viņa pasmaidīja pretī. � Es priecājos, ka tu esi te.

Sieva pagatavoja viņam tēju un uzcepa olas. Kamēr vīrs ēda, viņ� īsumā pastāstīja par braucienu � kur kuģojis, ko sazvejojis, ko nav noķēris� un �ajā laikā smārds cēlās no viņa aug�up kā ga�raiņi.

Kad vīrs bija paēdis, viņ� izvilka no vīnājiem koka ķerru. Abi kopā viņi klusēdami un draudzīgi soļoja uz jūru, iedami garām sievas izlik�tajiem podiem ar mēļām vijolītēm un baltajām margrietiņām. Ta�u viņ� nelikās zinis par puķēm. �odien ne.

Piestātnē Andreass pievilka laivu tuvāk krastam un piekrāva ķerru. Plastmasas kastēs skalojās duļķains, zvīņains ūdens, tajās bija pārējais loms: snitkas, liesas sardīnes, zilganie nēģi � gari un tievi kā caurules, un pelēkās makreles (tās būs jāpārdod lēti, jo cilvēkiem ne�patīk) � visas �īs radības ar nespodrām acīm gulēja uz ledus �ķem�bām, zaudēju�as spīdumu un tvirtumu, tuvu iznīcībai.

No mazās kajītes, kur zvejnieks gulēja, sieva izvilka no matra�a plastikāta pārvalka segas un spilvenu, izklādama tos uz motora koka pārsega, lai iz�āvētu. Laiva tikko manāmi �ūpojās līdz ar jūras svār�stībām; tās tilpnē skalojās netīrs ūdens kā vīna mieles kausā ar visu buķeti: degvielas atliekām un zivju iek�ām. Sieva paņēma kuģotāja vienīgo �ķīvi � uz tā malas vēl bija redzams melns īk�ķa nospiedums, viņa glāzi un tasi, nazi, dak�iņu un karoti, tuk�ās ūdens pudeles un alus bund�as, konservu kārbas ar liellopu gaļu, kuras viņ� nebija iz�ēdis, saziedēju�ās maizes atliekas, ābola mizas.

Sieva reizēm bija lūgusi, lai Andreass ņem viņu līdzi, jo viņa sa�skatīja �o dzīvi romantiskā gaismā � glu�i kā kādu pētniecības darbu.

Bet vīrs, kur� zināja patiesību, atteicās.

��� Tas ir vīrie�u amats, � viņ� attrauca. � Tev tur būs pārāk maz ērtību. (Un sievietes jūrā nes nelaimi. Tās pārāk daudz tērgā un ir jutīgas pret aukstumu. Tās satraucas, kad jūra sāk viļņoties, un tām uzbrūk jūras slimība.)

Tagad viņa jau saprata, cik �is darbs ir netīrs, � viņa visu sakopa un vairs nekad neprasījās līdzi. Vīra dzīve tur, projām no viņas, bija cīņa par izdzīvo�anu.

��� Es bū�u mājās uz pusdienām, � viņ� sacīja un stūma ķerru projām gar krastmalu. Un, tā iedams, uzsauca saimniecēm: � Zivis! Svaigas zivis!

Irīni nolūkojās, kā viņ� aiziet. Namamātes parādījās durvīs ar makiem rokās, flirtējot ar viņu, lai dabūtu labāku preci vai svaru ar uzviju. Viņa redzēja, kā virs smaida, � kautri un priecīgi. Viņ� no�rāva savu vilnas cepuri un pārvilka roku pār pliko pakausi, bet, kad viena sieviete smiedamās pastiepa roku un pieskārās gludajai galvai, greizsirdība, ko viņa reizēm juta, bija kaut kur pazudusi.

Otrpus līcim kafejnīcas terasē pie Nika galdiņa joprojām stāvēja �etri tuk�i krēsli.

Irlni devās mājup viena pati.

Viņa bija gandarīta, ka ir ar ko nodarboties. Viņa pagatavoja vīram pasticcio � treknus, dobus makaronus ar biezu gaļas mērci un sieru. Viņ� stūma ēdienu mutē, it kā būtu cietis badu, tiesādams no klaipa nogrieztas maizes rikas un izslaucīdams ar maizi tīru �ķīvi. Zem galda atradās viena no vira dāvanām viņai � astoņkājis, kam vajadzēja tikt satraik�ķītam ziepēm līdzīgā masā. Otrā velte kā leopards plankumains zutis � gulēja uz paplātes ledusskapī, stin�gri notīts, tam aug�lūpā joprojām rēgojās āķis ar ko�i zilu neilona auklu.

�� Biju spiests pārgriezt auklu, � viņ� teica, � negribēju, lai tas no�kostu man pirkstu. � Andreasam bija bail no �im �ūskveida zivīm � pirms gada, kad viens tāds bija iekodies viņam rokā, to neizdevās dabūt nost, līdz viņ� sa�ķaidīja zutim galvu ar uzgrie�ņu atslēgu. Sāpīgais ievainojums iekaisa, tas neļāva Andreasam strādāt desmit dienas. Delnā bija palikusi rēta � mazu zobu pēdas �okļa apveidā � izliektā lokā.

�īs dāvanas bija pasniegtas, lai sievu iepriecinātu, un viņa centās būt priecīga, ta�u priek�ā bija ķidā�ana, dīrā�ana, izdauzī�ana, galvas atdalī�ana, vārī�ana un cep�ana, tikai pēc tam varēs tās nobaudīt. Viņa būtu noskūpstījusi vīru, ja saņemtu naudu jaunām kurpēm.

Andreass atstūma tuk�o �ķīvi un izvilka no kabatas naudaszīmju rullīti. Un pārskaitīja tās turpat uz galda. Glu�i laba peļņa.

��� Padod man kārbu, siev! � viņ� sacīja.

Viņa noņēma no plaukta biskvītu bund�u. Vīrs pasniedza viņai desmittūksto� drahmu un iebāza rullīti pie pārējiem jau pilnajā krā�tuvē.

�� Vai tu neesi ņēmusi nevienu, kamēr biju projām? � viņ� no�prasīja.

�� Nē, � viņa meloja.

�� Āre�e, � vīrs turpināja, � mēs jau drīz varēsim nopirkt zemi. Un tad jau būsim pusceļā.

Sievai viņ� nebija iedevis pietiekami. Tā notika vienmēr. Viņ� nezināja, cik maksā gaļa, piens un apelsīni. Tādiem sīkumiem nebija nozīmes. Ja kaut ko vajadzēja, kārba alla� bija tur.

Andreass nolupināja garozu no maizes gabaliņa un, nokabinājis putna būrīti no āķa, iznesa to ārā. Viņ� pakāra to pie vīnstīgām, kur saule bija vissiltākā. Un, saņēmis drusciņu starp īk�ķi un rādītāj�pirkstu, cauri restītēm piedāvāja to klusējo�ajam cīrulim.

�� Āre, Milo! � viņ� labinājās. � Tev cienasts, bet man � dzies�miņa!

Putns piesardzīgi pavērās viņā, tad tuvojās, lēkādams pa laktu, un paknibināja maizi no saimnieka rokas.

��� Lāga zellis, � vīrietis sacīja. � Tas atkal ir mans puisītis.

Cīrulis ieknābāja vēl, pēc tam vēl mazliet. Kad Andreass iegāja

atpakaļ mājā, putns pacēla galvu un sāka dziedāt.

Tas nebija ne prieks, ne pretīgums, drīzāk nevēlē�anās. Viņa juta nepatiku, izģērbjoties �ajā diennakts laikā; tā bija nelādzība � kailai likties mitrajos, saltajos guļamistabas palagos. Ta�u tāds bija viņas pienākums � tāpat kā ēdiena gatavo�ana un drēbju gludinā�ana. Tā bija diezgan parasta vieno�anās � sievietes padevība pret vīra naudu.

Viņ� darīja, ko varēja, � centās būt vilino�s, �ķietami nevērīgi at�laidies gultā ar smieklīgi uzslietu locekli zem viduklim aptītā dvieļa. Vannas istabā viņ� bija savedis sevi kārtībā � nodzinis bārdu, iztīrījis nagus, viņa izmazgātie mati gludi pieglaudās galvai, visapkārt vēdīja salda ziepju un odekolona smar�a.

Viņa uzplāja sev uz sejas smaidu � tas palika tur tik ilgi, kamēr turpinājās izģērb�anās. Vīrs izpleta rokas, sieva piebiedrojās viņam � piekļāvās pie lipīgās ādas. Viņ� uzvilka abiem virsū segas un uzspieda savu muti viņējai, iespiezdams mēli starp sievas zobiem.

�� Siev� � viņ� izdvesa, palaizdams savu otro pusi vaļā, pateicīgi un laipnīgi. Vīra smaids bija tāds pats kā pirms stundas, kad laulātā draudzene pasniedza viņam makaronus. Nometis dvieli, pagrābājās pats ap sevi un iestūmās viņā. Irīni saviebās. Vīrietis sagrāba viņas krūtis, rokas bija aukstas� un sāka stumdīties. Kamēr �ī norise vēl bija lēna, sieviete vērās sienā; kad tā kļuva ātrāka, viņa pievienojās ar gurnu kustībām, to pasteidzinot. Vīrs izbaudīja �o brīdi, bet Irīni izlēmīgi kāpināja tempu, un, vēl nepaguvis attapties, viņ� jau bija saverk�ķījis seju ķēmīgā vieplī � viss bija galā.

Kad viņ� atvēra acis, sieva smaidīja � siltāk nekā pirmīt. Viņ� aplika roku sievai ap pleciem un pievilka sev klāt.

�� Siev, � viņ� novilka, � manu sieviņ� � Un pārvilka plauk�stu � tā bija raupja kā haizivs āda � pār viņas kailo vēderu. � Es �odien jūtos tik laimīgs� It kā �ī būtu mūsu abu lielā diena. �ajā braucienā uzgāju austeru perētavu � kādu pusduci jaunuļu � un paturēju tās sev. Tās vīrietim nāk par labu � nav nekā cita tik spēci�no�a. Un nodomāju�

Viņa vārdus pārmāca �āvas.

��� Tev jāpaguļ, � Irīni atteica. Un mierino�i noglaudīja vīram galvu.

�� Es spēju gulēt tikai tad, kad esmu kopā ar tevi, � viņ� sacīja. Pagāja minūte � un viņ� jau bija projām � iegrimis miegā, klusi krākdams.

Kādu mirkli viņa turēja vīru, piespiedusi sev klāt; mīlējoties gulta bija sasilusi, viņai tajā likās patīkami. Pleca iedobē ādu klāja sviedri, viņa roka bija atmesta atpakaļ � tā dusēja uz spilvena, bet no paduses, glu�i kā vilks no me�a � zag�us, par spīti ziepēm un odeko�lonam, lavījās ārā viņa īstā smar�a � vīri�ķīga, ar muskusa piedevu. Tā sievu pievilka, viņa to ostīja kā suns. Ta�u bez tās bija vēl kāds alla� klāteso�s smārds, ko nevarēja sajaukt ne ar vienu citu, � zivju smaka.

Irīni izkāpa no gultas un aiznesa savas drēbes uz vannasistabu. Tur viņa nomazgāja no sevis lipīgās sulas un apģērbās. Klusītēm no�cēla no plaukta virs televizora sudrabaino Svētās Elizabetes attēlu � tajā Elizabete bija padzīvojusi un grūta. Ieklausīdamās Andreasa krāk�anā, viņa atlocīja klip�us, kas turēja kopā ģīmetni un rāmīti, un izņēma starp tiem aiz kartona paslēpto table�u iepakojumu. Tas bija pustuk�s. Mazās, baltās pilulas folijas padziļinājumos nodevīgi gra�bēja. Viņa izspieda no iedobes vienu.

Irīni domāja par Andreasu, kur� viens pats zvejoja tur ārā, klin��ainajā līcī, rīdams austeres, lai stiprinātu savu dzimumspēju, un no�sprieda, ka �ie gliemji tomēr nespēj mēroties spēkā ar to, kas piemīt sīkajai tabletītei viņas rokā. Viņa �aubījās, tāpat kā katru dienu, ap�svērdama tēvo�a vārdus, un ap�aubīja ve�uka apgalvojumu, ka bērns esot dvēseles miera atslēga.

Viņai nepatika mānīt Andreasu. Tāda rīcība bija neglīta, tā pa�darīja viņu par krāpnieci, un viņa negribēja tāda būt. Pie visa vainīga bija viņas sirds, likdama tā darīt un cie�i tverdamās pie sapņiem par iespējām, kas nekad nekļūs par dzīves īstenību, ja viņa zaudēs brī�vību.

Irīni norija tableti un zag�us nolika vietā svētbildi kopā ar tās noslēpumiem. Ēnas istabā kustējās �urpu turpu � saulei pāri slīdēja mākoņi, un Svētās Elizabetes seja bija mainījusies, ta�u, vai attēls smaidīja vai bēdājās, Irīni nevarēja pasacīt.

Ap pulksten �etriem saule jau laidās rietā, aizvilkdama prom gaismu no ielejas un no istabas. Sieviete kādu brīdi sēdēja pakrēslī, cenzdamās atgainīt uzmācīgu nemieru, � viņai uzmācās vēlme kaut ko pasākt, ta�u pulksteņa rādītāji bija itin kā apstāju�ies uz vietas, un viņai nenāca prātā nekāds laika kavēklis, ar ko noņemties līdz gulēt�ie�anai. Viņa uzvārīja vēl tēju, paņēma tasi un kūkoja pie loga, vērda�mās ārā, kur vilkās projām pēcpusdiena, kļūdama par pievakari, un nespēja izdomāt neko, lai pasteidzinātu tās beigas un �ī nīk�ana reiz būtu galā.

Andreass palika mājās aptuveni nedēļu. Loms bija labs, visas zi�vis bija pārdotas. Viņam kabatā bija nauda. Un nekādas vajadzības doties jūrā. Divas dienas viņ� gulēja, atstādams gultu tikai tad, kad bija jāsē�as pie galda un jāpaēd, līdz sārtums izzuda no viņa acīm, bet miega trūkuma izraisītais apdullums no galvas.

Tad viņi katru rītu apmeklēja vīramātes māju, kur tērzēja par laika apstākļiem, zivju cenām un pārtikas krājumiem. Abi uzvilka sporta kurpes un kāpa klin�ainajā kalnā, kur mita Profitis Iliass, lai sagādātu apelsīnus marmelādei. Viņi iegriezās pie ostas sīkpre�u tir�gotāja, iedzēra kafiju kafenion, kur ve�i trina mēles. Aizgāja līdz Nika mājai un pasēdēja kopā ar viņu stundiņu vai divas, kamēr viņ� izstās�tīja visas tenkas, ko bija saklausījies.

Bet pēc septiņām dienām Andreasu jau grauza tā pati garlaicība un nemiers, kas viņa prombūtnē urdīja Irīni. Viņam bija laiks doties jūrā.

Vīrs sāka gatavo�anās darbus. Viņ� aizsūtīja Irīni nopirkt gaļas un zivju konservus, augļus un kafiju, bet pats iekārtojās piestātnē, �ū�dams ciet caurumus, ko tīklos bija izrāvu�as klin�u radzes.

Ta�u viņ� nepaspēja izbraukt � sākās nelāga laiks.

Tās bija ziemas pēdējās dienas; mandeļkoki jau briedēja sārtus pumpurus. Viesuļvētra bija negaidīti spēcīga. Jūras ūdeņi izsprāga pāri ostas sienām, pārplūdināja veikalus un namus ar netīru sālsūdeni. Gaudojo�ie vēji nogāza elektrolīniju stabus un sapostīja vadus, bet strādnieki atteicās tos labot. Strāva pienāca ar pārtraukumiem, beigās tās nebija gandrīz nemaz. Telefoni nedarbojās, un neviens no meista�riem negāja ārā no mājām tos pārbaudīt. Visiem kuģiem bija aizliegts atstāt ostu, laivām tāpat, tās nekustējās ne iek�ā, ne ārā, un likās, ka drīz vairs nebūs nekādu svaigu ēdmaņu. Tirgotavās sievietes izvāca no jau tāpat patuk�ajiem plauktiem iebiezināto pienu un makaronus, pēcāk vārīja tos uz gāzes plīts un cēla galdā ar margarīnu un sacietē�ju�a siera saka�ņiem. Vēj� purināja ēkas, putekļi nosēdās uz visām virsmām, bira pārtikā, kas tika gatavota vai stāvēja uz galda, un pēcāk �irkstēja zobos. Gulēt bija grūti � vecie nami �īkstēja un vaidēja, to durvis un logi virinoties rībēja un dārdēja, cilvēki gulēja nomodā un klausījās, kā krita un plīsa dakstiņi un krakstēdami lūza koki.

Andreass kārtīgi novietoja laivu krastā un pārnesa mājās senatnī�gos eļļas gaismekļus no kajītes. Lai būtu siltāk, viņ� savāca nodeguļus no laivu mājas un pielika tiem pēdējās ogles. Tad viņ� likās gultā. Zvilnēja ar visām drēbēm, novilcis tikai zābakus, ietinies segās kā kūniņa, snauda un krāca netīkamajā istabā.

Viņ� tā atpūtās un atpūtās. Ceļmalā eikaliptu koki pārcieta vēju krak�ķēdami un brak�ķēdami, noplēstā miza lobījās nost baltām plēksnēm kā saules apdedzināta āda. Irīni sēdēja pie loga, reizumis ieklausīdamās Svētā Tanasija baznīcas zvanos, kas skaitīja dieni�ķās stundas, kamēr niknais vēj� sēca un elsa, un gaidīdama, līdz vētra pāries.

Resnais vīrs devās projām no kafenion viesnīcas "Kaija" virzienā.

Vēlais rīta cēliens pamazām pārtapa tādā kā ziemas siestas laikā, augļu un sakņu tirgotājs aizvēra nepārdoto pre�u kastes, kraudams apelsīnu un vēl nepiesārtu�o tomātu iepakojumus noliktavā ar ak�mens grīdu, kur jau karājās tīkliņi ar apspuru�iem sīpoliem un stā�vēja stīvi papīra maisi ar kartupeļiem. Zili krāsotie sīkpre�u veikala slēģi bija ciet, aptiekas durvis, jau tāpat pamatīgi nostiprinātas, rotāja vēl arī sarūsējusi priek�karamā atslēga.

Vīrs pagāja garām savai viesnīcai un, apmetis loku pa ostmalas ceļu, nonāca bruģētā laukumiņā, kuru no trim pusēm norobe�oja augstas, �auras celtnes. To durvis bija paredzētas ķerrām un vago�netēm, �īs ēkas agrāk bija izmantotas par noliktavām, to sūtība bija skaidra, ta�u tagad jumtu sijas trunēja vietās, kur trūka dakstiņu, bet spraugas sienās rēgojās tik platas, ka tajās varēja iebāzt vīrie�a roku. Pie netīrā loga, ko gandrīz pavisam bija aizaudu�i ciet smagi zirnekļa tīkli, rēgojās izkārtne ar uzrakstu "Pārdod" � tā bija nobrukusi un nosvērusies, zaudējusi krāsu un gadu gaitā pārklājusies mitruma plankumiem.

Laukuma stūrī atradās kiosks � maza būdiņa, aplīmēta ar ko��iem cigare�u un atspirdzino�u dzērienu reklāmas sludinājumiem, tās durvis bija nokarinātas ar plastmasas �ķiltavu iepakojumiem, tū�ristu kartēm, bet plauktos pie sienām bija �okolādes tāfelītes, filmi�ņas, ko�ļājamā gumija, un smalkjūtīgi novietoti aiz tilla aizkariņa, arī itālie�u kondomi. Priek�pusē bija ierīkots koplieto�anas tele�fons, un aiz �aurās letes uz augsta ķeblī�a sēdēja pusauga meitene � skaista, bet izlēmīgi nesmaidlga, iespiedusi klausuli starp plecu un ausi.

Kad tuklais virs pienāca klāt, viņa izteica klausulē tikai vienu vārdu:

��� Pagaidi!

Resnis uzsmaidīja pārdevējai un palūdza savu iecienīto cigare�u paciņu.

Meitene kādu bridi vērās viņā, it kā apsvērtu, vai neatteikt. Tad nopūtās, nolika telefona klausuli uz letes, tad atkal pacēla un ierunāja tajā:

�� Vienu mirklīti!

�� Tās markas mums nav, � meitene sacīja.

��� Jūs būtu pārsteigta, � virs attrauca, � ja zinātu, cik daudzi tabakas tirgotāji tā saka! Un tomēr atrod kādu kārbiņu, ja kārtlgāk apskatās. Tāpēc es būtu jums pateicīgs, mīļā jaunā dāma, ja jūs būtu tik laipna un pameklētu.

Viņa atkal nopūtās un, pagriezusi muguru, sāka rakņāties ciga�re�u grēdās. Augstākā plaukta galā, paslēptas aiz vairāk pirktajām, bija arī �is � ar nepierasto nosaukumu, varakrāsas iepakojumā, zem izbalēju�a ietinamā papīra. Meitene nopūta putekļus un atplēsa to, pēc tam nomezdama uz letes paciņu, uz kuras nepiespiesti, tomēr bikli rādīja zobus platlnblonda daiļava.

��� Un divas sērkociņu kastītes! � iespaidīgais klients smaidī�dams piebilda.

Meitene uzlika tās uz cigaretēm.

�� �ķiet, man vajadzētu arī vienu karti. Ja jūs būtu tik laipna.

Viņa pasniedzās un izņēma no skatloga vienu no tām. Nolikusi

to līdzās cigaretēm un sērkociņiem, skuķe uzlūkoja vīru, acis samiegusi.

Iebāzis roku �aketes iek�kabatā, resnis izvilka mīkstas teļādas maku un izvēlējās vērtīgu naudaszīmi. Viņ� pasniedza to pārdevējai.

��� Es ļoti atvainojos, � viņ� sacīja, � bet mazākas man nav.

Meitene nospieda �etras pogas un, kad atvilktne atlēca vaļā, pa�cēla monētu kastīti un paslēpa banknoti zem tās. Atlaidusi atsperi, viņa atbrīvoja kaudzīti ar tūksto� drahmu zīmēm un noskaitīja vai�rākas, pēc tam pagrabināja monētas un uzbēra uz papīrnaudas sīku bronzas kaudzīti.

Viņa paņēma klausuli.

�� Es prātoju, � resnis smaidīdams ierunājās, � vai jums būtu �okolāde ar mandelēm? Labāk ar veselām, nevis sakapātām.

Meitene �ķībi paskatījās un nolika klausuli. Viņa uzmeklēja plāksnīti sārtā iesaiņojumā, ko rotāja mandeles zieds, un nolika to uz letes. Vīrs sniedza viņai atpakaļ vienu no izdotajām banknotēm.

��� Vai jūs, lūdzu, to izmainītu? � viņ� pajautāja. � Man vaja�dzēs lielu lērumu sīcenes. Dzeramnaudām.

Meitene nospieda divas pogas, un atvilktne pavērās. Viņa ielika naudaszīmi pie pārējām, atkal sākdama �ķindināt bronzu, lai sarū�pētu lielāku kaudzīti.

Resnulis sagrāba to un ie�ķūrēja sev kabatā.

��� Liels paldies, � viņ� sacīja.

Meitene pacēla klausuli.

�� Te es esmu, � viņa iesaucās. � Kalē? Vai tu tur esi?

Bija skaidrs, ka viņa dzird tikai vienmuļus pīkstienus. Ducīgais vīrs smaidīdams novēlēja viņai jauku dienu.

Pie kioska atradās atkritumu urna. Resnis atvēra vispirms vienu sērkociņu kastīti, pēc tam otru un izpurināja to saturu. Pēc tam viņ� iebāza tuk�ās kārbiņas �aketes kabatā.

Atvēris karti, viņ� atklāja, ka būtu varējis pataupīt naudu. Tā bija tik vienkār�ota kā pirātu norāde par apraktu mantu � zeme ūdens ielokā un viens pats ceļ�, kas vijās aug�up no ostas, � uz tā viņ� pat�laban stāvēja, pagriezies pret kalna nogāzi, kuras galā bija ciems. �ajā vietā iela sadalījās � pirmais atzars veda lejup uz Svētā Savas miestu, nākamais � uz Svētā Vasiļa klosteri salas tālākajā galā. Aiz �iem māju puduriem bija augstāki kalni un lauzītām līnijām iezīmētas dubļainas takas � tikai pa tām varēja piekļūt mazajiem zemes gabaliņiem un attālākām kapelām. Kartes apak�malā bija da�as rindiņas � izziņai. Par salas izmēriem, tās augstāko virsotni. Un saraksts � visas baznī�cas, katedrāles un klosteri, kas atradās �ajā apkaimē. Simt trīsdesmit divi, resnis norūca, un gandrīz vai katrs piemineklis veltīts kādam moceklim vai svētajam. Un zem lūg�anu vietām pa rindkopai vai tei�cienam � ar norādi "turp var tikt pa to ceļu".

"No galvenās ostas uz mazo Svētā Savas piestātni ir regulāra auto�busu satiksme," viņ� lasīja.

Un tur, resnais vīrs nolēma, sākt varētu tikpat labi kā jebkur citur.

Autobuss jau gaidīja pieturā � tas bija mazs, skārds virs riteņiem rūsas saēsts, bet riepas nodilu�as. �oferis � virs ar sāpīgi saviebtu, izdilu�u seju � bija izliecies pa vaļējo logu. Neskūtos vaigus klāja priek�laikus nosirmoju�i bārdas rugāji. Viņ� vēroja sve�inieka tuvo��anos, ta�u asinīm pieplūdu�ajās acīs, zem kurām rēgojās sa�ļuku�i maisiņi, nemanīja nekādu interesi.

Aizmugures sēdekļos divas sievietes sazvērnieciski sa�ukstējās, apķēru�as somas ar siltiem maizes klaipiem un spiezdamas tās pie krūtīm.

Vīrs nostājās pie �ofera loga. Tā elpā joprojām bija stingri jūtams vakar iebaudītā viskija smārds�

��� Labdien, draugs, � resnis sacīja. � Vai �is autobuss iet uz Svētā Savas piestātni?

Braucējs palocīja galvu. Tā gan.

�� Cikos dosimies ceļā?

�� No ostas ik apaļā stundā, tikko sitīs pulkstenis. No Svētā Savas miesta tāpat, kad zvana pusstundu. No diviem līdz �etriem autobusu nav. � �o sarakstu vīrs noskaitīja kā nodziedādams.

Resnis iekāpa un ar pūlēm iespiedās sēdeklī aiz �ofera. Viņ� glu�i viegli aizpildīja divas tre�daļas sola, kas bija paredzēts diviem cilvē�kiem. Atliku�ajā tre�daļā viņ� novietoja savu ceļasomu.

Un uzsita �oferim uz pleca.

�� Cik maksā biļete līdz galapunktam?

��� Simt drahmu.

Resnis izvilka monētu no sīknaudas saujas, kas bija viņam ka�batā, un pasniedza to �oferim.

Kāds ve�uks ar avīzē ietītu mazu zivteļu saini elsodams ierausās sēdeklī ejas otrā pusē � tie�i pretī resnim. Paciņu viņ� turēja klēpī, un �ķidrums ar zvīņām, spurām, iek�ām un asakām jau sūcās cauri papīram, atstājot uz viņa biksēm tum�us traipus.

���� Labdien, labdien visiem! � viņ� uzsauca, pagriezdamies un aplūkodams pārējos braucējus, kas atradās autobusā. � Āre�e, D�ord�, � viņ� uzrunāja �oferi, � es gandrīz nositos, skriedams pa�kaļ, lai tevi noķertu, bet mēs te vienā mierā stāvam, it kā laika būtu gana. Iedarbini motoru, puis, un aiziet!

��� Man pēc pulksteņa vēl atliku�as divas minūtes, � attrauca D�ord�s, un gan viņ�, gan abas sievietes, gan sve�ais visi reizē pa�grieza galvu pret baznīcas torni ostas viņā galā.

��� Viņam ir taisnība, Vasili, � piebilda viena kundzīte. � Vēl pāris minū�u.

��� Āre�e, sasodīts, � vecais nomurmināja, � tad man nebija vajadzības skriet pa galvu, pa kaklu.

�� Tā te iet, � �oferis naidīgi nomurmināja, neatraudams ska�tienu no pulksteņa. � Tie, kuri ir laikā, mēdz pieprasīt, lai atstāju pā�rējos. Tie, kas nepagūst laikā, grib mani piedabūt, lai pagaidu! Visiem pa prātam nekad neizdarīsi.

Resnis pasmaidīja � pieklājīgi un līdzjūtīgi, tomēr, neticis skaid�rībā, vai �ofera runa domāta viņam, neko neatbildēja. Un tā trīs viri kādu mirkli sēdēja klusēdami, bet aiz viņiem sievietes sa�ukstējās par noslēpumiem, kurus drīz zinās visi.

Pāri ūdenim atlidoja vientulīga, dobja skaņa � zvans vēstīja pirmo pēcpusdienas stundu.

Autobusa vadītājs iedarbināja motoru, un ma�īna sāka lēni ripot gar kuģu stacijas priek�pusi un tālāk pa kraujo, līkumaino ceļu cauri visai salai uz Svētā Savas līci.

Kad braucamais atradās augstu virs ostas, resnis pa logu aplū�koja lietaini duļķainos, zilos ūdeņus. Otrpus ceļam klin�ainās grēdas virsotnē slējās cilindrisku vējdzirnava rinda, glu�i kā sekstes robo�jums uz ķirzakas galvas, bet vēju ārdētās sienas kā hameleoni bija piemēroju�ās grubuļainajām kalnu nogāzēm. Ta�u, gadu desmitiem nelietotas, dzirnas drupa kopā, spārnu re�ģi jau sen bija zaudēju�i audeklus, reiz konusveida jumti atvērti vērās debesīs.

Aiz dzirnavām ceļ� pavērsās lejup. �oferis lielā ātrumā veica pa�griezienu. Resnis aizmiedza plakstus, izjūtot stāvās kraujas līkumus tā, it kā viņa kuņģis ik pa brīdim paceltos uz aug�u. Tad līmenis izlī�dzinājās, �oferis nobremzēja un apstādināja autobusu.

Resnais vīrs atvēra acis.

Autobuss apstājās akmeņiem bruģētā skvērā, nami rindojās vis�apkārt. Tur bija neliels veikaliņ� un maza viesnīca, kuras pagalmiņā bija sakritu�as lapas. Tirgotavas īpa�nieka sieva, kura tajā brīdī pie veikala pārlūkoja kasti ar bakla�āniem, pārtrauca darboties un vērās, kā pasa�ieri izkāpj, � it kā gaidītu kādu.

Apķēru�as savus maizes klaipus, sievietes samaksāja �oferim ar sīkām monētām un izrāpās ārā.

��� Vai �ī jau ir Svētā Savas piestātne? � resnis pajautāja �ofe�rim.

�� Nē, nē, vēl ne! � iejaucās vecais vīrs, grābādamies pa kabatu. � �is ir miests. Palieciet, kur esat, kungs, nekustiet no turienes! Līdz galapunktam vēl kādu brītiņu jābrauc.

��� Ei, � �oferis uzrunāja ve�uku, � tu turpināsi ceļu vai kāpsi

ārā?

�� Es tikai meklēju naudu, � vecais atteica. Viņ� ieskatījās saujā, nopētīdams to, ko bija izvilcis, un izvēlējās trīs divdesmit drahmu monētas. Pasniedzis tās �oferim, viņ� piecēlās un pasita padusē mitro saini. Viņa bik�u priek�a bija tum�a no zivjūdens.

��� Atlikumu paturiet! � viņ� uzsauca, kad autobuss jau ripoja projām.

�� Vecais muļķis! � �oferis nomurmināja.

Viņi līkumoja pa �aurajām ieliņām starp mājām, kas atradās tik tuvu, ka garāmbraucot varētu tām pieskarties ar pastieptu roku, traukdamies tālāk uz seklo ieleju, līdz iela atkal kļuva par lauku ceļu. Kamēr autobuss grabēja, zvāļodamies lejā no kalna, izmeklētājs vē�rās ārā, pētīdams to, kas bija palicis no lauksaimniecības: aitu ganī�bas, sudrabotos olīvu kokus un to ra�u, kas vēl nebija novākta, kvie�u sējumus terasēs, kur spīdēja nenopļautas zāles stiebri un gu�ņas; robe�krāvumi bija nobruku�i, mazajos vlnadārzos vairs neredzēja vīnogulājus. Viņi pabrauca garām vējā drebo�u eikaliptu rindai un pusceļmājai, drīz atkal nonākdami pie jūras, kur �oferis pagriezās pa labi un apstājās. Viņ� izslēdza motoru un gurdi izliecās pa logu, it kā pasa�iera tur nemaz nebūtu. Ma�īna atdziestot krak�ķēja un brak��ķēja. Krastmalā pret asajiem, pelēkajiem zvirgzdiem pa�ā ceļa malā plak�ķēja sīki vilnī�i.

��� Paldies, draugs! � sacīja pasa�ieris, izrāpies no autobusa un aizcirtis durvis.

Ta�u �oferis neatbildēja.

Vīrs devās uz priek�u pa līkumoto taku gar jūras malu. Piestātnē starp otrādi apsviestajām laivām un krāsu bund�ām ka�ņājās cāļi. Kūpo�ajā ugunskura vietā vēl kvēloja nodeguļi. Vīrs apstājās, lai ap�lūkotu salabotās airu laivas ribas un, pieri raukdams, pabakstīja puspabeigtu lāpījumu divvietīgas motorlaivas korpusā. Virs galvas riņ�ķoja balta kaija. Noņēmis no kreisās kurpes zoles sausu aļģu grīsti, viņ� devās tālāk, līdz nonāca pie lielās mājas pa�ā novietnes galā. Uz durvju pārsedzes bija kāds gleznojums ar izbalēju�u uzrakstu, no kura nobirusi sasprēgājusī krāsa, � tas vairs nebija izlasāms. Terase bija izveidota no jūras oļiem, tās otrā pusē stāvēja vientulīgs galdiņ� un �etri krēsli, tur sēdēja virs, ietinies siltā, smagā mētelī, seju paslē�pis smailā aitādas cepurē.

���� Labdien! � resnis pieklājīgi sacīja. � Es prātoju, vai esmu īstajā vietā, lai iedzertu tasi kafijas?

Niks pastūma mici nost no sejas un uzlūkoja pienācēju.

���� Sve�inieks paradīzē, � viņ� novilka. � �is nav apmeklētāju gadalaiks. Bet kafiju varam sarūpēt ziemā vai vasarā. Kādu jūs vē�laties?

��� Grieķu, bez cukura, � ducīgais vīrs atbildēja. � Pateicos!

Niks izrausās no krēsla un iekliboja virtuvē. Zem krēsla, kuru

viņ� bija atbrīvojis, rūsgans kaķis ar asarojo�ām, iekaisu�ām acīm laizīja plāni apspalvotu sānu. Laivu piestātnes galā autobuss pagrie�zās ap stūri un nozuda uz ostas ceļa. Vēj� saņirbināja lietus peļķes bedrītēs starp terases akmeņiem, radot tajās apļus. Izmeklētājs nodrebinājās.

Niks atnesa kafiju, ūdeni un tīru pelnu trauku, ko nolika uz gal�diņa, bet pats apsēdās blakus resnim. Un pastiepa roku.

��� Niks Velianidis.

��� Hermejs Diaktors. Tāpēc �īs spārnotās sandales. � Viņ� no�rādīja uz savām teniskurpēm. Niks pasmaidīja, it kā būtu sapratis �o joku.

Resnis norādīja uz līci un kalniem, kuru virsotnes slēpās zemu peldo�ajās tūcēs.

�� Te ir visnotaļ skaisti, � viņ� sacīja. � Mierīgi. Man ļoti pa�tiktu �āda vietiņa.

�� Vai ne? � Niks apjautājās. � Mjā� Es jums kaut ko pateik�u. Ja katrs no tiem, kuri tā sacīju�i, būtu man iedevis tūksto� drahmas, es tagad būtu bagāts virs. Jūs ta�u zināt, kā cilvēki runā. Citur zāle alla� zaļāka.

��� Reizēm tā ir taisnība, � resnis aizrādīja.

�� Te ierodas daudzi ārzemnieki, � Niks turpināja, � kuri domā, ka viņiem patiktu �āda dzīve. Tik dīka. Un ilgas pēc ērtībām ātri vien aizvilina viņus atpakaļ uz mājām.

�� Te noteikti ir ļoti kluss.

�� Vienmēr tā nav bijis. Reiz �ī sala bija liels rūpniecības centrs.

��� Tie�ām? � Resnis pārprasīja, lupinādams nost celofānu no jaunās cigare�u paciņas un piedāvādams vienu Nikam, kur� to pa�ņēma. Niks pacēla zelta �ķiltaviņas, kas iedegās ar mazu, līdzenu lies�miņu, un ducīgais vīrs noliecās uz viņa pusi, lai aizkvēlinātu smēķi. � Ta�u man jāatzīstas, ka tajā laikā, kad �eit vēl notika ra�o�ana, es te pavadīju tikai īsu brītiņu.

��� Sūkļi, � Niks turpināja. � Tie bija starptautiski darījumi. Mēs tos zvejojām, tīrījām, saiņojām un kuģos sūtījām projām. Te no tiem pārtika tūksto�iem cilvēku, un tie visi labi nopelnīja. Mēs bijām tirgotāji un di�i eksportētāji. � Resnis iedomājās pamestās nolikta�vas, ko bija redzējis piestātnē. � Tagad mēs tikai importējam. No Vā�cijas, Anglijas un Holandes. Vedam iek�ā saldējumu, aukstu alu un sauļo�anās piederumus. Attiecīgajā sezonā noder. Pēc se�iem smaga darba mēne�iem mēs tikpat ilgi pakaļu nepieceļam, gaidot uzplūstam nākamo vilni. � Viņ� ievilka dūmu. � Bet jūs, � viņ� turpināja, � ja drīkstu tā izteikties � neesat no tipiskajiem mūsu klientiem. No Atēnām pie mums reti kāds brauc.

�� Jaunas ziņas izplatās ātri.

�� Klausieties, � Niks sacīja, � jūs nevarat te visur bāzt degunu tā, lai visi par to nezinātu. Un es noprotu, ka policijas priek�niekam snuķis ievērts durvīs, ja jau jūs esat �eit.

Resnītis iemalkoja kafiju un rūpīgi nolika krūzīti atpakaļ uz ta�sītes.

�� Nav mana darī�ana, kādā stāvoklī ir Zafirida smeceris, � viņ� novilka.

��� Nedomāju vis, � noteica Niks. � Tas ir viens interesants

vīrs.

Vecais sakrustoja rokas uz vēdera un nogaidīja, vai sve�inieks būs uztvēris mājienu. Ducīgais vīrs pasmaidīja un iekodās izliktajā ēsmā.

��� Kādā veidā? Man likās, ka viņam trūkst gan iznesības, gan saprāta.

��� Protams, nekā tāda viņam nav, viņ� ir stulbs, � Niks apstipri�nāja, aizgainīdams sarunu biedra apsvērumus kopā ar viņa cigaretes dūmiem. � Bet �im vīram ir noslēpumi.

�� Jā, � resnis neizteiksmīgi piekrita. � Ir jau gan.

Niks pavērās viņā.

�� Tātad jums tas ir zināms?

�� Jā, ir gan. Tāpat kā jums� Vai tad jūs negribējāt man par tiem pastāstīt?

Niks nodzēsa cigareti.

��� Man jānorij savs lepnums, � viņ� atbildēja, � un jāatzīstas, ka nezinu vis. Tāpēc, ja jums viss ir skaidrs, lūdzu, apmieriniet manas ziņkārības alkas. Policijas priek�nieks ir mīkla, kuru esmu centies uz�minēt jau sen� Ne�aubos, ka viņ� nav tāds, kāds liekas. Bet cilvēks ir kā vēzis vientuļnieks � jo vairāk cen�aties izķeksēt �o ārā, jo dziļāk

�is ierokas. Tas ir virs, kuram ir ko slēpt. Nelaimīgā kārtā viņ� prot meistarīgi izlikties. Ja jūs saprotat, kas tas slēpjamais būtu, tad ieprie�ciniet mani � ziņkārīgu vecu vīru.

Kādu mirkli resnais virs slēpa muti aiz paceltas plaukstas un aplūkoja Niku � vērtējo�i un domīgi. 'j

�� Es prātoju, � viņ� beidzot sacīja, � vai jūs esat tāds vīrs, kuram var uzticēt cita cilvēka noslēpumus?

��� Es nekad neesmu pievīlis neviena uzticē�anos. � Niks pie�liecās un noglaudīja kaķi zem sava krēsla, tā piesegdams vieglu pietvīkumu, kas pārskrēja sejas ādai. Runcis paostīja ve�uka roku, tad piecēlās un aizslāja uz virtuves durvju pusi.

Bet resnis, �ķiet, bija ņēmis viņa vārdus par pilnu.

�� Tā sauktais Zafiridis, � viņ� sacīja, nepiespiesti atliecies at�pakaļ, � glabā neparastu noslēpumu pat tad, ja runa ir par mūsu nāciju, kurai melo�ana ir dzīvesveids. Viņ� nemaz nav Zafiridis no Patmosas, kā apgalvo, bet gan Ksantoss no Sifnosas.

Niks svētlaimīgi pasmaidīja.

��� Krāpnieks!

���� Tā gan. Viņ� un īstais Zafiridis satikās uz prāmja pie Pirejas. ļ Ksantoss devās uz mājām pie sievas, kuru nevarēja ciest. Turklāt vi-1 ņam bija nepatik�anas ar nodokļu inspektoriem. Zafiridis devās uz �ejieni, lai stātos savā jaunajā policijas priek�nieka postenī, bet arī viņam bija visādas rūpes � it īpa�i par kādu meiteni, kas nebija viņa cienīga, ta�u zellis to atklāja tikai tad, kad bija iztērējis pēdējo drahmu. Abi sāka runāties, tad arī dzert, īpa�i Zafiridis, tas ir, īstais Zafiridis. Un pilnīgi pietempās. Viņi muldēja par Zafirida nozīmēi jumu, un �is vairākkārt paziņoja, ka policijas priek�nieks varot būt ari dresēts mērkaķis. Iespējams, viņam ir taisnība � to var redzēt, pa�skatoties uz jūsējo. Tad piedzēru�ais, ta�u izmisu�ais Zafiridis izteica vēlmi mirt. Bez mīļotās, �is atzinies, viņa dzīvei vairs neesot vērtības, ; Un mūsu viltnieks turējis �o pie vārda � kad līdz Halkidiki atlicis , aptuveni divpadsmit jūd�u, viņ� piepalīdzējis tam pārkrist pār bortu. Ta�u vispirms viņ� pievācis nelaimīgā dokumentus. Un pēc tam pie�teicies �eit par policijas �efu, palikdams līdz pat �ai dienai.

Resnais vīrs izdzēra savu kafijas tasi. Nika acis uzbudinājumā spīdēja.

��� Kā viņ� to dabūja gatavu? � viņ� noprasīja. � Un kas no�tiktu, ja te ierastos kāds, kas pazīst īsto Zafiridi?

Resnais vīrs nolaizīja pirksta galu un parīvēja ar to traipiņu uz

savas labās kājas kurpes.

��� Viltus Zafiridis nav gudrs, toties ir blēdīgs. Un veikli iemanī�jies nozust, kad draud briesmas. Ta�u viņa dzīve te nebija nekāda crtā. Lielākoties bija jāuzmanās un jāskatās pār plecu. Liktenis un veiksme vienmēr ir tuvumā, gatavi pasniegt roku, bet ar veiksmi ne�viens nekad nevar dro�i rēķināties un iekrāt to priek�dienām. Beigās pa�a grēki viņu atradīs. Viņa laiks pienāks. Agrāk vai vēlāk.

Niks sarauca pieri.

�� Kā jūs to visu zināt? Resnais vīrs pasmaidīja.

�� Tas ir pavisam vienkār�i. Es lasu viņa domas. Niks pasmīkņāja pretī.

�� Tas ir gau�i labs pastāsts. Lielisks, patie�ām. Jūs varētu sapel�nīt pusdienas kādam mēnesim, klājot to vaļā, �aubu nav. Bet vai tas

ir patiess?

Vīrs paraustīja plecus.

�� Var būt. Un var ari nebūt. Izvēlieties jūs. Vai tam vispār ir kāda

nozīme, kā jums �ķiet?

īsu mirkli valdīja klusums, un Nikam bija nepatīkama sajūta � it kā viņ� būtu norāts. Ta�u ziņkārība neatstājās.

��� Bet, ja tas nav Zafiridis, kura dēļ jūs braucāt �urp, kas tad jūs atveda �urp? � viņ� apvaicājās. � Ja vien man ļauts jautāt.

Treknulis lūkojās pāri jūrai. Pie attālā apvār�ņa lēni kustējās ku�ģis kā sīks siluets � un paslīdēja garām.

�� Esmu �eit, � viņ� atteica, � lai aizstāvētu kādas jaunas sievie�tes � Irīni Asimakopulas intereses.

��� Ak tā. � Viss mo�ums pazuda no Nika sejas. Tajā parādījās bēdu vaibsts, un viņ� centās notraukt asaras � tāpat kā nogurumu.

�� Jūs viņu pazināt.

�� Irinaki mou, � Niks nopūtās. Viņ� trīsreiz pārmeta krustu un uzlika roku uz sirds. � Jā, es viņu pazinu. Tā mīļā meitene bija mana māsasmeita.

�� Man ļoti �ēl.

�� Vai drīkstu jums piedāvāt kādu graķīti? � Niks pēk�ņi iemi�nējās. � Metaksu, vīnu? Viskiju?

�� Mazu glāzīti viskija.

Niks aizkliboja uz māju, un resnis da�as minūtes palika viens. Kad Niks atkal parādījās, viņ� nesa divas glāzītes un pudeli Johny Walker Red � tajā vēl bija trīs ceturtdaļas satura. Vecais nolika glāzes uz galda, noskrūvēja korķīti un ielēja divus dāsnus mēriņus.

Viņ� apsēdās un pacēla savējo pret resnīti.

��� Pieminēsim Irīni, lai Dievs mielo viņas dvēseli! � viņ� sa�cīja.

�� Par Irīni, � būdīgais pievienojās. Abi saskandināja glāzes un iedzēra.

�� Pastāstiet man par viņu! � klusi palūdza resnis. � Es gribētu uzzināt, kā viņa nomira.

Niks viņu nemierīgi uzlūkoja.

��� Par to es neesmu ticis nekādā skaidrībā, � viņ� atbildēja.

��� Bet ko jūs domājat? Ko �ukst jūsu iek�ējā balss?

�� Visu ko � bet tas nav nekas labs. Tā saka� visdrīzāk tas nav nekāds nelaimes gadījums. Jo kāpēc gan es ne reizi mū�ā, visos tajos gados, ko esmu te pavadījis, neesmu redzējis nevienu nokrītam no kalna? Vismaz nejau�i ne. Un ne tajā vietā. Tas stulbais Stefanoss no ostas vīnu veikala nokrita no tā savā auto, bet viņ� tajā reizē bija pie�sūcies kā lūsis. Un pat �is tika cauri sveikā. Viņam nebija ne skrambiņas�

Dūcīgais vīrs iedzēra vēl vienu malku viskija un pagaidīja, līdz siltums izstaroja krū�kurvī.

��� Zafiridis man sacīja, ka tā bijusi pa�nāvība, � vecais turpi�nāja. � Vai jūs zināt, ka viņi visi tā apgalvo?

Niks lēnām pamāja.

�� Varbūt viņiem ir taisnība?

�� Jūs ta�u esat detektīvs.

�� Bet jūs viņu pazināt.

��� Es domāju, ka jā. Kā mazu meitenīti. Es daudzus gadus strā�dāju ārzemēs. Kad atgriezos, viņa jau bija pieaugusi. Mēs neesam �ejienie�i, jūs dro�i vien esat par to dzirdējis. Mēs ieradāmies no kon�tinenta. Tas nav ļoti tālu � un tomēr ir pārāk tālu�

��� Kā tā?

�� �iem īsajiem prātiņiem. Ar to pietiek, lai �ie mūs uzskatītu par sve�iniekiem. Jebkura vieta �iem ir ārzemes.

��� Vai tam ir kāda nozīme, ja jūs neiederaties? Vai viņa neiekļā�vās sabiedrībā?

Niks saminstinājās.

��� Ļaujiet man pastāstīt, ko es domāju par dzīvi. Katram gribas būt laimīgam. Mū�īgi un galīgi. Ta�u tā nenotiek. Mēs visi to zinām. Tomēr da�i samierinās vieglāk nekā citi. Gandarījums ir kaut kas tāds, ko var izbaudīt pa drusciņai, ne jau visu laiku. Jūs esat laimīgs, kad jums piedzimst bērns. Esat sajūsmā. Bet pēc divām dienām, kad neesat izgulējies, jo �is bļauj bez mitas, sievai birst asaras, bet jūs jū�taties no�ēlojami. Gau�ām nelāgi, beigās jūs būtu gatavi mest to sīko pret sienu, iziet pa durvīm un nekad vairs neatgriezties. Ta�u ir par vēlu. Jūs nevarat pagriezt laiku atpakaļ un nolikt visu, kā bijis. Un jūs ejat uz priek�u. Gana dro�i var apgalvot, ka pēcnācējs sagādās jums laimīgus brī�us. Pirmoreiz, kad dēls nosauca mani par tēti, es apraudājos � slaucīju asaras. Ta�u gadās � �ie mūs apvemj� Mēs pamazām pierodam un vairs nevaram bez viņiem iztikt, ta�u mums jānes upuri. Reizēm tie ir� nozīmīgi. Vai saprotat, ko es gribu teikt? Ka cilvēki meklē� es to sauk�u par "apmierinājumu". To zinot, varam izsvērt zaudējumus un ieguvumus, un var gadīties, ka viss ir labi, kā ir. Nav jēgas bez rimas glūnēt pār �ogu, lai redzētu, vai citiem zeļļiem ir kas tāds, kā jums nav. Jo tā var sablenzt vienīgi sirdssāpes. Atliek samierināties ar to, kas jums ir.

��� Tas ir tikai jūsu uzskats, draugs, � iebilda resnais vīrs. � Bet kas notiks, ja ikviens samierināsies ar eso�o? Kā tad ar cilvēces lielajiem atklājumiem � medicīnā, literatūrā, mākslā? Bez tiem, kuri atsakās palikt pie tā, kas ir, mēs vēl �obaltdien domātu, ka �ī zeme ir plakana, bet jūras pilnas pūķiem. Mēs joprojām gaidām kādu, kas no jauna izgudros riteni.

Niks pasmaidīja.

��� Trāpīts! � viņ� noteica. � Āre�e, Irīni visu darīja greizi � apprecējās, tad nolēma, ka viņa nav gatava �ādai dzīvei. Viņa iedo�mājās, ka varēs pārliecināt Andreasu, ka naudu, ko viņ� krājis gadiem, būtu vislabāk iztērēt, lai apskatītu pasauli. Viņam gan tā nelikās. Vīrs ilgojās pēc mierīgas omulības, savas mājas, da�iem bērneļiem, pus�dienām galdā. Bet tā meitene bija spītīga. Ja viņa kaut ko vēlējās, tad neatmeta �o ideju. Un, ja viņa kaut ko negribēja, tad to nedarīja. Ne�gāja baznīcā � teica, ka tā viņu garlaikojot. Bet tā ta�u jūtas visi � vai tad ne? Arī mani tā garlaiko līdz nāvei. Neviens neiet tur tāpēc, ka viņam patiktu. Bet �eit sievietes to apmeklē � tā tas ir. Tā ir viņu izklaide � iespēja iziet no mājas. Tas ir viņu klubs. Ta�u Irīni tur ne�rādījās.

�� Tātad viņa nebija laimīga?

��� Sākumā bija. Andreass bija laba partija daudzējādā ziņā. Es nepieļautu, ka Irīni saistās ar zelli, kur� nebūtu viņai piemērots. Viņ� ir vienkār�s, lādzīgs cilvēks. Irīni vīrs nopelnīja gana daudz, lai sa�gādātu sievai ērtības. Viņam nav parādu, viņ� rēķinus maksā laikā. Tāpēc, kad māsa meklēja meitai līgavaini, es aizrunāju par viņu. Mēs ar māsu abi izkārtojām �īs laulības.

��� Un Irīni bija mierā ar jūsu izvēli?

�� Viņa ieradās baznīcā. Manuprāt, �ī rīcība norāda, ka Irīni ta�u bija laimīga.

��� Mūsu draugs Zafiridis, izmeklēdams Irīni nāvi, �ķiet, nav at�klājis neko derīgu, bet es no viņa dzirdēju, ka jūsu māsasmeita appre�cējusies pavēlu, �eit domā, ka gandrīz jau aizsēdējusies vecavās. Vai �ādām runām bija pamats?

Niks saminstinājās.

��� Bija arī kāds cits, � viņ� beidzot sacīja. � Kāds, kuru viņa gaidīja. Iz�ķie�ot tā zeļļa dēļ daudz laika.

�� Tad jau viņai bija lauzta sirds.

�� Drīzāk � lauzti solījumi. Pirms da�iem gadiem tas tips patie��ām Irlni daudz nozīmēja. Ta�u tad, kad �is atstāja viņu, es teiktu � Irlni viņ� vairs neaizrāva. Glu�i tāpat kā viņa aizbraucēju.

�� Tātad vai ir iespējams, ka� atvainojiet, ka Andreass viņai bija pēdējā iespēja atrast miera ostu?

Niks pētīja savu roku: pie pirkstu kauliņiem bija tum�s, ovāls zi�lums, kura izcelsmi viņ� vairs neatcerējās. Vecais ar īk�ķi to paber�zēja.

��� Jūs nepazināt Irlni, � viņ� sacīja, � tāpēc ir saprotams, ka jūs tā domājat. Bet Irīni ticēja, ka palikt vecmeitās� un mēs abi apjē�dzam, kādu zīmogu sievietei uzspie� �ī loma, � ir labāk nekā dzīvot ar kuru katru. Manai māsai bija prātā cits precinieks � no kārtīgas ģimenes, pārtiku�as un labi ieredzētas, bet Irlni nepiekrita pat paska�tīties uz viņu. Un atraidīja �o priek�likumu. Māsa bija nobēdājusies. �is notikums māti ļoti sarūgtināja un radīja starp viņu un meitu tādu plaisu, ko viņām tā arī neizdevās pārvarēt. � Viņ� aprāvās un ielūkojās resnim sejā. � Tās ir privātas darī�anas, � viņ� teica. � Es jums to stāstu tāpēc, ka uzticos � jūs darāt, ko varat manas Irīni dēļ.

�� Esmu gatavs jums dot goda vārdu, ka tā ir, � resnais vīrs ap�liecināja.

��� Un jūs dro�i varat rēķināties ar manu smalkjūtību.

Niks iedzēra malku no savas glāzes.

��� Viss sare�ģījās, � viņ� sacīja. � Lai saglābtu pa�lepnumu, atstumtā vīrie�a ģimene izplatīja baumas, ka tā noniecinājusi Irīni, nevis otrādi. Un cilvēki ticēja, ka tā arī bijis. Mana māsa vainoja Irīni, ka viņa pazudinājusi savas dzimtas labo slavu. Un, kad sākās tenkas, jāpiebilst, ka vairāk viņas rokas tīkotāju nebija.

�� Tikai Andreass?

Niks palocīja galvu.

��� Tā gan. Viņ� ņēma par pilnu manis teikto, ka Irīni pagātnē nav nekā tāda, kā dēļ viņu nevarētu ņemt par sievu. Abi sastapās un iepatikās viens otram. Zinu, ka mājās viņai bija grūti, ta�u nē � An�dreass nebija pēdējais glābiņ�. Viņi sapratās. Tas cilvēks ir vienkār�s un ļoti prasmīgs savā darbā, viņai tāda izveicība gāja pie sirds. Tie abi varēja dzīvot laimīgi līdz mū�a galam.

�� Ja viņa sākumā jutās apmierināta, kas tad vēlāk mainījās?

�� Par to gan es neko nezinu teikt, � Niks gurdi atbildēja. � Var�būt nekas. Ir ta�u gadījumi, kad vainojama garlaicība, � vai tad ne?

���� Vai viņu varēja mākt tik liela apnicība, lai ie�autos prātā darīt sev galu? � ducīgais vīrs noprasīja.

Niks padomāja.

��� Nē, ne�ķiet vis. Bet� ko gan es zinu? Ko otrs var saprast par kāda garastāvokli, ja �is, piemēram, to slēpj? Tomēr tādu nolūku būtu grūti paturēt pie sevis. It īpa�i �eit.

�� Vai ir tiesa, ka viņai bija romāns?

Niks iesmējās. � Tā, tā, � vecais novilka. � Jūs jau esat �o to uzgājis � taciņa iemīta, zem jūsu kājām zāle nav augusi.

Viņ� paņēma viskija pudeli un ielēja abās glāzēs pa mēriņam.

�� Tātad tā ir patiesība, Nik? � resnis neatlaidās.

��� Ir tikai divi cilvēki, kas varētu izsmeļo�i atbildēt uz �o jautā�jumu. Viens no tiem ir miris. Labāk būs vaicāt otram. Uz veselību.

Atēnietis pacēla savu glāzi un pievienojās tostam.

�� Lai notiek. Bet vai viņ� man sacīs patiesību?

��� Es viņa vietā to nedarītu.

Resnais vīrs pasmaidīja un iemalkoja viskiju.

��� Kāds viņ� ir � tas Teo Hacistratis?

�� Tātad jūs izdibinājāt vārdu? -Jā.

��� Labi paveikts darbs. Tas ir kluss zellis. Nav nekāds brun�u mednieks. Bet� ko mātes parasti piekodina savām meitām? Lai ne�kad neuzticas miera mikām.

�� Kā jums �ķiet � vai starp viņiem kaut kas bija?

��� Iespējams. Viņa garlaikojās, un velns atrod, ko ielikt bezdar�bīgās rokās. Un citās ķermeņa daļās. Bet, ja Irīni ar �o ielaidās, tad darīja aplam. Viņa apprecēja Andreasu, kur� viņai ticēja, un solījās būt uzticīga. Un te tev nu bija �ierauga kādu, kas iepatīkas, un prom ir, padarot vīru par muļķi. Sliktākais, ko sieva var izdarīt, � pārvērst lauleni par ragnesi. Ja mana sieva ko tādu nostrādātu, es viņu no�sistu.

Resnis sarauca uzacis.

�� Tā gan ir tikai tāda runā�ana, � Niks izlaboja.

�� Kā ar mīļāko? Vai viņ� ir precējies?

�� Jā, viņam ir kārtīga sieva. Un meitiņa. Bet cilvēkiem viss ap�nīk � vai ne? Viņu mēs nevaram vainot. Ar vīrie�iem tas ir citādi.

�� Vai jūs esat precējies, Nik?

�� Atraitnis.

�� Vai jūs bijāt uzticīgs savai sievai?

Niks iesmējās. � Es? Nemū�am! Protams, tagad būtu vieglāk. Ar prātu gan gribētu padraiskoties, bet vecumā vīrie�a miesa prātam nepakļaujas. Jūs dro�i vien gribat sacīt, ka esmu divkosis. Esmu jau ari. Liekulība ir cilvēka dabā. Klausieties manos vārdos, neskatieties uz maniem vārdiem.

�� Varbūt viņa un Hacistratis iemīlēja viens otru?

�� Phē!

�� Jūs neesat sentimentāls � vai ne, Nik?

�� Tā ir muļķiem raksturīga īpa�ība.

Abi kādu mirkli klusēja. Resnais vīrs ielūkojās pulksteni. No di�viem līdz �etriem autobusa nebūs. Un viņam vēl gar� gājiens priek�ā.

��� Kur es varētu atrast viņas vīru? � resnis noprasīja. � Un to mīlnieku?

Niks visos sīkumos pastāstīja, kā atrast abus vīrus.

Viņa viesis izdzēra atliku�o viskiju, tad noliecās uz priek�u, lai uzdotu vēl vienu jautājumu.

��� Kā viņa aizgāja bojā, Nik? � viņ� sacīja.

�� Es viņu mīlēju, � ve�uks nomurmināja. � Irīni man bija kā meita. Man viņas pietrūkst. Iedzeriet vēl kaut ko.

��� Paldies, nē, man jau jābūt ceļā. Bet mēs vēl parunāsimies. � Viņ� piecēlās un piestūma savu krēslu pie galda. Izņēmis no �aketes kabatas naudu, viņ� nolika to blakus tuk�ajai glāzei.

��� Vēlu jums jauku dienu, Nik, � viesis noteica, pagriezās un devās projām.

Ta�u vecais vīrs sagrāba viņa �aketes piedurkni un parāva to. � Es jums kaut ko pastāstī�u, � viņ� klusi sacīja, � ta�u jūs neesat to dzirdējis no manis.

�� Jūs varat pilnīgi paļauties uz mani, � resnis apsolīja.

Niks viņu �aubīgi uzlūkoja, bet vīrs nosvērti raudzījās viņam

sejā.

��� Uzticieties man, � resnis sacīja. � Jums tas jādara � Irīni

dēļ.

Niks pagrieza galvu pa kreisi un pa labi, pārlūkoja jūras malu, vai kaut kur nepamanīs nevēlamus klausītājus. Neviena nebija.

Viņ� pamāja savam sarunu biedram, lai tas pieliecas tuvāk, un ie�ukstēja tam ausī:

�� Aizejiet uz to namu, kur mīt Profitis Iliass. Tas vīrs, kas dzīvo aug�ā kalnā. Viņu dēvē par Trako Lūkasu, jums viņ� liksies tāds jo�cīgs. Bet viņ� zina ko tādu, kas jūs interesēs. Viņ� kaut ko ir redzējis. Tas ir � kādu. Ejiet un pajautājiet, kuru, � tur, uz grēdas, tie�i tajā vietā, kur tika atrasts Irīni līķis.

Joprojām pūta negants vēj�, kaut gan debesis bija dzidri zilas. Ceļa malā eikalipti �īkstēja un stenēja, pie loga Irlni cauri vēja gaudām sa�klausīja �ķindu � Svētā Tanasija baznīcas pulkstenis nozvanīja desmit. Guļamistabā Andreass vēl snauduļoja. Un tad atskanēja skaļ� brīk�ķis, pēk�ņa sausu lapu �alkoņa un tādi kā �uksti, kas iedvesa bailes; tad sekoja dobj� būk�ķis, kad nolūzu�ais stumbrs atsitās pret betonu, jo vēt�ras aizrautais koks kā aiz�ķērsis bija pārkritis pāri ceļam. �aurās lapiņas satraik�ķltajos zaros plivinājās vējā kā izbalēju�i, sadriskāti vimpelī�i.

Viņa traucās uz guļamistabu. Andreass zvilnēja uz muguras, viņa mute bija vaļā, elpa dziļa un lēna. Vira neskūto seju klāja krunciņas, miegā viņ� izskatījās viegli ievainojams kā bērns vai ve�uks. Likās ne�lāgi viņu modināt, tāpēc Irlni atgriezās virtuvē, uzvilka savu siltāko jaku un viena pati izgāja vētrā.

Kodīgais vēj� iecirtās viņai acīs, piebērdams tās ar putekļiem, kas grauza un berza, līdz sāka tecēt asaras, bet mati pārklāja seju kā plī�vurs. Sieviete stāvēja, brāzmu pletnēta, un drebinājās starp nolauzta�jiem zariem, rausdama �ķipsnas nost no vaigiem. Viņai bija skaidrs, ka saviem spēkiem dabūt koku nost no ceļa nav cerību. Un, nolēmusi tomēr celt aug�ā Andreasu, Irlni pagriezās uz mājas pusi. Ta�u gau�dojo�ajā vējā viņa izdzirdēja skaņu, kas lika apstāties; tā un briesmas tuvojās. Klusā ma�īnas rūkoņa pieņēmās spēkā.

Ceļ� līkumoja neprātīgi, ta�u braucēji tādi nebija.

Teo Hacistratis meklēja zāģētavu � pagāju�ajā reizē viņam bija atsūtīju�i nepareiza garuma baļķus � tie visi bija par īsu. Viņ� vēlējās parunāt ar Malvili un pārbaudīt, vai pasūtījums nodots pareizi. Un grasījās apspriesties ar Buskoti no noliktavas, lai piekodinātu pārlie�cināties, ka tad, kad vētra būs galā un izbrauks pirmā laiva, viss va�jadzīgais būs sarūpēts. Numurs bija uzskrāpēts ar zīmuli uz papīra salvetes, kas atradās �aketes kabatā, � tā gulēja uz pasa�ieru sēdekļa. Viņ� apgrieza �aketi, lai varētu iebāzt roku un to izvilkt. Kad viņ� at�kal pievērsās ceļam, tas bija aiz�ķērsots.

Bremzes vajadzēja uzmanīt � viņ� bija domājis par to nedēļām, bet bija par maz laika, lai dauzītos apkārt pa darbnīcām, medījot Stavrosu, kas guļ uz muguras zem �īs vai tās ma�īnas, zaudējot skrūv�grie�us un padarot visu vēl sare�ģītāku, nekā jau bijis.

Teo spieda bremzi, mina uz tās � līdz grīdai. Ma�īna slīdēja, pa�ķīda grants, nokaucās riepas. Viņ� aizvēra acis un satvēra stūri, gatavodamies triecienam, bet juta tikai vieglu, rotaļīgu atsitienu, priek�galam ar kaut ko saskaroties.

Viņ� atvēra plakstus. Auto bija atdūries pret zaļganpelēkām lapām klātiem eikalipta zariem. Aiz tiem stāvēja sieviete, izbīli acis iepletusi, aiz�āvusi roku priek�ā mutei, kas atgādināja burtu "o".

Teo izslēdza motoru. Kad viņ� izkāpa no ma�īnas, �ī būtne sa�vāca kopā savus brīnumskaistos matus � tādus, kuros var paslēpt seju � un, nepacietīgi savīkstījusi tos uz viena pleca, tur arī atstāja. Vēj� pūta no mugurpuses, tas itin kā grūda viņu uz priek�u un pie�spieda paspert soli viņai pretī.

Teo pazina �o sievieti un atcerējās, kas viņa ir, lai gan bija pie�mirsis viņas vārdu. Saprata, ka tā ir Andreasa Zivinieka sieva. Tā, ko viņ� sev bija atvedis no cietzemes. Tagad viņ� redzēja, ka �ī būtne bija atve�anas vērta. Vīrietis varēja to pielūgt. Izgar�ot. Apmīļot.

Vēj� atkal ietriecās viņam mugurā, dzīdams uz priek�u. Pēc nā�kamā soļa viņ� juta, ka nespēj pretoties.

Es visā vainoju vēju � tas nolauza zaru un nometa pāri ceļam kā slazdu. Es viņu nepazinu, nekad agrāk nebiju ievērojusi �o seju, un tomēr � kad mēs stāvējām viens otram pretī, starp mums kaut kas notika � pārlēca kāda dzirksts: atzī�ana, izpratne, sīks jūtu lādiņ�, kas mūs pārvērta tādos kā sazvērniekos. Ta�u �ī atskārsme vienā mir�klī pagaisa, un es paliku stāvam un lūkojamies uz �o vīru, kas man bija sve�s. Viņ� bija gara auguma un jaunāks par Andreasu. Viņam bija pilnbārda, neapcirpta kā sērotājam, melnās uzacis likās smag�nējas, it kā �im cilvēkam būtu eksotiski sen�i. Arābu asinis no pal�mām apaugu�ām oāzēm un smar�īgiem musulmaņu harēmiem. Virs deguna bija divas dziļas rievas, kas lika domāt, ka �is cilvēks pārāk bie�i rauc pieri, un tad �īs asi iegrebtās līnijas piepe�i pagaisa un parā�dījās maigākas � no pārmērīgas smaidī�anas � tum�o, skaisto acu kaktiņos.

Un tad es attapos, ka blen�u uz viņu, tāpēc vēros lejup, ta�u jutu, ka sve�ais joprojām uz mani skatās. �is vīrs �ķita dro�āks, nekā viņam vajadzētu būt, � tāpat kā laivu būvētāji, ta�u pret Teo nekautrību vi�ņai nez kāpēc nebija iebildumu.

"Sveiki!" viņ� iesaucās. Bija jākliedz, lai �ādā vējā kaut ko varētu dzirdēt.

"Mums te ir nepatik�anas!" viņ� turpināja kliegt, pamatīgi iesper�dams pa zaru, � laikam cerībā, ka tas sāks ripot un atbrīvos ceļu. Ta�u zars bija liels, smags, nekustīgs, un vīra seja saverk�ķījās sāpēs � viņ� nolamāja sevi un savu muļķību. Tad viņ� uzsmaidīja man, un es nesavaldījos � iesmējos.

Viņ� man skaļi teica vēl kaut ko, bet vēj� aizrāva viņa vārdus pro�jām, un es neko nesapratu, lai gan raudzījos uz viņa lūpām. Viņ� pa��ķīra lapas un spēra soli cauri sīkajiem zariņiem, nostādamies tik tuvu man, ka es varēju saost koksnes smar�u, kas no viņa vēdīja, � svaigus prie�u sveķus un cigare�u dūmus. Viņa pirkstā es ieraudzīju laulības gredzenu � cie�u, smagu baltā zelta riņķi.

Es sacīju viņam, ka redzēju, kā zars krita, � es skatījos pa logu.

Vīrs apvaicājās, kur ir Andreass, un es attraucu, ka guļ. Viņ� norūca, ka Andreass esot slinks dienaszaglis un būtu jāizceļ no gul�tas.

Viņ� devās projām. Viņa gurni bija slaiki, gaita līgana, plūsto�a. Es nolūkojos, kā viņ� aiziet. Kā atver manas mājas durvis, ieiet tajā, it kā tā piederētu viņam, un es negrasījos iebilst pret �o ielau�anos.

Viņa viena pati stāvēja uz ceļa un gaidīja, līdz viri iznāca ārā kopā. Andreass savilka jakas jostu un smējās. Sve�inieks parāva durvis, un tās aiz abiem aizvērās.

Vienmēr tas pats � tagad viņi te bija divatā, un sievieti vairs ne�redzēja neviens no abiem. Tie viņu neuzrunāja, bet stāvēja gabaliņu tālāk, plātījās rokām, sprieda � vēj� atnesa līdz viņas ausim teikumu driskas.

�� Ja mēs varētu aizņemties celtni�

��� �piesiet to pie jūsu ma�īnas�

��� �darbnīcā� desmit minūtēs�

Bija auksti, brāzmas glu�i moko�as. Irlni devās iek�ā, lai vērotu abus no dro�ā patvēruma virtuvē, ta�u līdz tam brīdim, kad viņa sasniedza savu krēslu pie loga, vīri vairs nebija redzami � tie bija aizstaigāju�i pa ceļu uz lī�a pusi.

Kad abi atgriezās, viņa jauca mīklu citronu kūkai, kuldama mar�garīnu ar cukuru blāvā krēmveida masā. Kāds motors gaudoja vēl ne�gantāk par vēju � pie mājās bija piebraucis banāndzeltens, sarūsējis auto. Kravas kastē, noslēpu�ies aiz kabīnes, Andreass un sve�inieks, aukstumā piesārtu�i, ar izspūru�iem matiem, kas bija saslēju�ies gaisā, izskatījās smieklīgi. Ma�īnā sēdēja divi laivu būvētāji no Svētā Savas miesta. Mazākais � tas, kuram trūka pirkstu, lūrēja logā, pie kura stāvēja viņa, un, sievieti ieraudzījis, pacēla roku draudzīgā sveicienā, it kā nekad nebūtu murminājis viņai pie auss bezkaunībās, kad An�dreass bija projām.

Andreass līkājās uz ceļa. No auto sve�inieks izcēla motorzāģi � garu un smagu, ar robotu asmeni � un pasniedza Andreasam, pēc tam nolēca zemē.

�etri vīri sanāca kopā, galvu pielieku�i pret vēju, un runājās. Irīni noskatījās, kā Andreass plātās, rādot garo, balto plīsumu stumbrā, kur daļa tā bija no�ķēlusies kopā ar nokritu�o zaru. Viņi bakstīja zaru ar kurpju purngaliem, ar plaukstām norādīdami, kur to vajadzētu sa�ķēlēt. Pa�apzinīgi sakrustoju�i rokas, viņi apsprieda da�ādas iespē�jas. Viņi spļāva zemē un pārtrauca cits citu. Piezoboja laivu meistaru,

! kuram trūka pirkstu, saukdami viņu par malaka[2], līdz beidzot �ķita vienoju�ies par kādu plānu.

Andreass pacēla zāģi un aplūkoja to, bet viens no laivu būvētā�jiem � tas, kuram bija bojāti zobi, � kļuva nepacietīgs un atņēma to. Turēdams zāģi patālāk no sevis, ar draudīgo asmeni pret pulciņa vidu, viņ� pilnā sparā parāva startera auklu. Nekas nenotika. Viņ� pavilka atkal. Ne nieka. Vīrs nolaida ierīci, un tad sve�inieks norādīja uz mazu, melnu motoru. Meistars nospieda pogu, turēdams zāģi pa�celtu pārējo vīru sejas līmenī, un jau tre�oreiz parāva virvi.

Andreass, sve�inieks un laivu būvētājs, kuram trūka pirkstu, atlēca atpakaļ, lai nebūtu sasniedzami, un Irīni dzirdēja motorzāģa kaucienu. Meistars tuvināja asmeni zaram, pa�ķīda skaidu strūkla ar atlūzām � un pirmais koka gabals nokrita.

Viņi smiedamies sanāca virtuvē, pievilka krēslus pie galda un apsēdās. Ārā � tur, kur bija ziedēju�as sārtās Alpu vijolītes, tagad slējās malkas grēda. Uz ceļa vēj� virpināja mīkstu zāģskaidu vērpetes prom no izveidotajām kaudzītēm, nesot tās pa gaisu kā smalku pul�veri.

Andreass nolika uz galda pelnu trauku un pār plecu uzrunāja Irīni.

� Uzvāri mums kafiju, siev! � viņ� sacīja.

Viņi atgāzās krēslos, kājas izpletu�i, grābādamies �aketēs pēc ci�garetēm un �ķiltavām. Andreass, kur� pirmais atrada savējās, sniedza apkārt Assos paciņu ar sarkanām un zilām svītrām � lētu grieķu ra�o�jumu, kurā slikta vietējā tabaka bija tik nelāgi apstrādāta, ka da�kārt filtri nokrita, palikdami smēķētāja mutē. Irīni lūkojās, kā Andreass norauj vaļīgo, balto galu cigaretei, kuru gatavojās aizkvēlināt. Ja viņi būtu divatā, vīrs nelauztu to nost, jo sieva bārtos. Smēķi bez filtra pa�darīja viņa klepu vēl asāku, un Irīni viņu strostētu par ikrīta ierasto kraukā�anos un spļaudī�anos, pēc kuras tualetes izlietnē palika gļo�tainas krēpas.

Gaisā biezēja pelēku dūmu mākuļi. Viņa aizdedza gāzi, ar ka�rotīti iemērīja smar�īgu kafiju un mitru cukuru ar ūdeni pielietajā traukā un uzlika to vārīties. No viesistabas kumodes Irīni izņēma �etras puķēm apgleznotas pasteļkrāsas porcelāna krūzītes (tās bija kāzu dāvana no māsas) un noslaucīja.

Vīri tērzēdami kļuva skaļāki, mazais piedzīvojums bija tos uzbu�dinājis, turklāt viņi satraucās par vētras postījumiem.

��� Petross bija atnācis pie mums pēc brezenta, viņa jaunuzceltajai vannasistabai esot norauts jumts! � ieteicās laivu būvētājs ar izpu�vu�ajiem zobiem. � Es �im iedevu, bet arī to aizpūta. Viņ� nebija to kārtīgi piesējis. Es ta�u piekodināju netaupīt virves�

��� Un kā ar veco Panteli � Tomātvīru? � Andreass noprasīja. � Tā vētra �o nogāza no kātiem! Lauztas trīs ribas! Un rokas locī�tava! Ta�u nav laivas, lai aizvestu viņu uz cietzemi pie daktera�

��� Stavross Sīktirgonis pagāju�ajā gadā nopirka jaunu laivu, bet tā norauta no enkura, � paziņoja laivu būvētājs, kuram trūka pirk�stu. � Un uzmesta uz klintīm. Skāde patie�ām pamatīga. Tie�ām � pamatīgai Tā viņam būs laba mācība, vairs neizvairīsies no maksā�a�nas par stāvvietu, vecais sīkstulis! �is rudenī sacīja � mēs prasot pā�rāk daudz! Es atbildēju, ka neplē�u deviņas ādas, bet tagad naudiņa tik un tā iekritīs manā makā�

Irīni vēroja vijīgos tvaiku mākulī�us, kas kūpēja no kafijas virs�mas, gaidīdama mirkli, kad tā uzvārīsies un uzburbuļos, paceldamās līdz trauka malām. Pāri telpai Teo raudzījās viņā � kautri vai blēdīgi, nokarenās uzacis slēpa viņa acis. Kafija sāka kūsāt, un viņa nocēla trauku no liesmas, rūpīgi saliedama �ķidrumu smalkajās krūzītēs. Kad Irīni, izpilinājusi pēdējo lāsīti, palūkojās uz to pusi, viņa nez kā�pēc nejutās pārsteigta, sastapusi �ā vīrie�a skatienu.

Andreass atstūma krēslu no galda un piecēlās.

�� Iedzersim! � viņ� iesaucās. � Manuprāt, mēs esam pelnīju�i kādu mēriņu, pui�i!

Irīni nolika vīriem priek�ā kafiju. Neviens viņai nepateicās. An�dreass pakampa no plaukta pudeli labas metaksas un �etras glāzes, nolika vienu katram pretī un ielēja.

�� Yammas\ Esiet sveiki! � viņ� apsēzdamies noteica, pacēlis sa�vējo. � Uz veselību!

Ta�u, kad viņi pacēla brendiju pie lūpām, pie durvīm pieklau�vēja.

Andreass iztuk�oja pusi glāzes.

�� Atver, siev! � viņ� izrīkoja.

Irlni paklausīja, atspiezdama pret durvīm kāju, lai vēj� tās neiz�rautu no eņģēm, � attaisīja da�u collu platumā, bet vīrs, kas stāvēja ārā, bija nepacietīgs.

�� Laidiet mani iek�ā, Dieva dēļ! � viņ� uzkliedza, ar roku atspie��ot durvis pla�i vaļā. Pa tām brāzma ienesa sausu lapu un zāģskaidu virpuli. Irīni aizvēra durvis. Viri pie galda nolaida glāzes un klusē�dami pievērsās ienācējam. Tas bija drukns un plikpaurains, tikai virs garenajām ausīm sprogojās sirmi mati. Viņam mugurā bija jauna cil�vēka apģērbs: smalka itālie�u ādas jaka, lina krekls ar vaļēju apkakli. Labās rokas mazā pirkstiņa nags bija gar�, stūraini apvīlēts. Tā bija zīme, ka �is cilvēks nav melnstrādnieks.

Viesis uzsmaidīja visiem, parādīdams da�us ar zelta kroņiem ap�vilktus zobus.

�� Āre�e, � ienācējs sacīja. � Cik jauka sapulce! Jums te ir viesī�bas, kungi? Irlni, dārgā, � kā jums iet?

Sasveicinoties viņ� ļengani saņēma sievietes pirkstgalus savējos un piespieda mīkstu, gludi skūtu vaigu pie viņas vaiga. Vīrie�a āda saldi smar�oja pēc vijolītēm un Nivea losjona.

��� Krisaksa kungs, � viņa sacīja. � Vai drīkstu jums piedāvāt kafiju?

�� Nē, nē, mana dārgā, paldies. � Viņ� pēc kārtas noskatīja vīrus pie galda. Neviens joprojām neteica ne vārda. � Es meklēju, � viņ� sacīja, � to muļķi, kur� ar savu ma�īnu ir aizsprostojis ceļu. Un �ķiet, ka tas pakaļa ir tepat, � vai tā, krustdēl?

Teo piesarcis piecēlās no krēsla.

��� Piedod, tēvoci Lūis, � viņ� attrauca, iedams krusttēvam ga�rām, � es aizrāvos. � Vecākais virs sa�ņaudza viņa plecu, itin kā izrādot pieķer�anos. Vai pārmetot.

���� Yassas! � uzsauca Teo, ātri izspraukdamies pa durvīm, un prom bija.

��� Āre�e, � turpināja Lūiss Krisakss. � Mēs nevaram zaudēt dienu dzerot. Da�iem no mums ir ari jāstrādā. Nepiesūcieties pavisam, kungi. � Viņ� parāva aug�up �aketes piedurkni, lai parādītu zelta pulksteni uz locītavas. � Dievs �ēlīgais, vai tie�ām jau ir tik vēls? Atvaino, ka es tevi iztraucēju, Irīni, kādreiz atnāc un iedzer kafiju ar Annu. Viņai patiks ar tevi patērgāt.

Viņi blenza, līdz durvis aiz �ā vira aizvērās.

��� Vecais pediķis! � norūca laivu būvētājs, kuram trūka pirkstu.

��� Izdibenos visu, kas kustas! �im norunāta tik�anās ar jaunka�reivja pakaļu, esmu gatavs derēt uz naudu, ka tā!

��� Man gan drīzāk �ķiet, ka ar savu pa�a labo roku, � iebilda laivu būvētājs ar izpuvu�ajiem zobiem. Visi iesmējās, tikai Irīni ne. Viņa paņēma no galda sve�inieka krūzīti un glāzi, lai nestu uz izlietni izmazgāt.

Laivu būvētāji iztuk�oja savējās.

��� Ejam atpakaļ strādāt! � sacīja vīrs ar bojātajiem zobiem.

Kad viesi gāja projām, laivu meistars, kuram trūka pirkstu, uz�sauca: "Uz redzē�anos!", ta�u durvis aizvēra Andreass, un sieviete neatbildēja.

No dūmvada kamīnā iekrita sodrēju un ķieģeļu putekļu lēve�nis.

��� Nevaru ciest tādus tipus kā �is Krisakss! � ierunājās Andre�ass, izņemdams no paciņas cigareti. Viņ� pacēla to pie mutes un aiz�dedzināja. � Kop� ticis pie naudas, �is jūtas par mums visiem galvas tiesu pārāks.

�� Tava māte apgalvo, ka viņam esot ķēriens darījumu lietās, � Irīni aizrādīja.

��� Nevis darījumos, bet gan zag�anā un krāp�anā. Tas vecais homiķis apstrādās ikvienu, līdz aizdabūs tur, kur nodomājis. Viņam ir sliktas asinis, �ai ģimenei skapjos ir vairāk skeletu nekā visiem pārē�jiem salas iedzīvotājiem kopā. Tici man, kādu dienu tie visi izrāpsies ārā, lai viņu apglabātu. Un es labprāt �iem aizdotu lāpstu, lai tas tiktu pienācīgi paveikts. � Viņ� ievilka dūmu no cigaretes un notrauca plē�nes pelnu traukā. � �im būtu vajadzīgas tās pa�as zāles, kas izārstēja viņa tēvu. Vecā svētīgā mācība � tā ļoti noderētu.

Irīni ielēja izlietnē ūdeni.

��� Kas notika ar viņa tēvu? � sieviete pajautāja.

�� Tas gan bija samaitāts cauruncauri, � Andreass atteica. � Viņa vārds bija Tasoss. Ar novirzēm. Citādas beigas nemaz nebija iespē�jamas.

Irīni atkāpās no izlietnes un piebiedrojās vīram pie galda.

�� Pastāsti! � viņa lūdza.

Vīrs ielēja sev vēl metaksu un pasniedza otru glāzi sievai. Irīni iebaudīja malku maigā, brūnā �ķidruma, Andreass iztuk�oja pusi no atliku�ā.

�� Tas draudziņ� Lūiss glu�i vienkār�i ir pederasts, � viņ� turpi�nāja. � Un pat vairs nemēģina to slēpt. Bet tēva novirzes bija daudz smagākas, ta�u ģimene glabāja �o noslēpumu. Da�i ļautiņi apgalvo, ka visus savus trikus �is vispirms izmēģinājis ar Lūisu un viņa māsu. Laiku pa laikam paklīda runas, kaimiņi bija �o to dzirdēju�i. Dēls un meita auga, ta�u vecajam patika vienīgi mazi bērni. �is sāka knakstīties ap krustmeitas meitiņu, kas bija tikai se�us gadus veca. Iemānīja pie sevis ar solījumiem un �okolādi. Kad radiniece ienāca, �im bikses bija nolaistas līdz ceļiem un pusizģērbtais bērns raudāja.

�� Mans Dievs! � Irīni izdvesa. � Vai viņa izsauca policiju?

���� Policiju? � Vīrs nokratīja pelnus no cigaretes gala. � Ko gan tā līdzētu? Vecajam Tasim bija nauda, viņ� samaksātu advokā�tam, lai tas melo viņa uzdevumā, un tiktu brīvībā. Nē, pēc likumkalpiem nebija vajadzības. Ieradās mazās tēvs kopā ar vectēvu un izvilka netīro suni no viņa slēptuves, kas bija ierīkota pagrabā. �ie piesēja izvirtuli parkā pie koka un atstāja, kamēr apkārt salasījās pūlis; pa to laiku viņi sadabūja lielu, sa�ākstēju�u gaili � īsto put�niņu, lai nelietis dabūtu pasvīst, un viņa acu priek�ā pārgrieza tam rīkli. Un, kad �is sāka drebēt un lūgties, bērna tēvam bija tas gods notriept �im galvu ar darvu, un tad viņi noplūca gaili un izbēra spal�vas Tasim uz galvas.

Pēcāk �ie uzsēdināja viņu uz mūļa un izvadāja pa visu pilsētu, arī garām pa�a mājai, lai sieva redzētu. Viņa pa logu spļāva �im virsū un aizveda bērnus � mūsu draugu Lūisu ar māsu � uz mājām pie savas mātes. Protams, viņa no neķītreļa �ķīrās. Ģimene neizturētu tādu kaunu.

�� Un kas tad beigās ar viņu notika?

�� Jā, tas ir jautājums! � Andreass izdzēra pēdējo metaksas lāsi. � Kad veco palaidu�i vaļā, �is aizsteberējis projām un nekad vairs nav redzēts. Da�i stāsta, ka viņ� joprojām ir tepat, paslēpts kādā tā�lākā radinieku mājas istabā, pārāk nokaunējies, lai rādītu savu ģīmi ārā. Bet es domāju, ka viņ� sen ir aizbraucis � jau pirms gadiem, kaut kur labi tālu, un tur, kā visi trimdā izraidītie grieķi, ilgojas atgriezties mājās. Bet viņ� nekad nepārnāks. Nemū�am neuzdrīkstēsies.

Iestājās klusums, viņ� ievilka un atkal izpūta cigaretes dūmu.

�� Klau, tu no viņa uzmanies! � vīrs piekodināja. � Viņ� ir me�tis aci uz tevi.

Viņa iesmējās.

��� Ko tas vecais āzis varētu gribēt no manis? � sieviete nopra�sīja. � Es neesmu viņa gaumē.

Ta�u, kad Andreass pakāra jaku atpakaļ uz vad�a un devās ieslēgt televizoru, Irīni likās, ka vīrs domājis kādu citu, nevis Lūisu Krisaksu.

Tīrā pirmdiena � Lielā gavēņa sākums � bargas atturē�anās laiks, kad jāiztīra kuņģis un jāsagatavo ķermenis badinā�anai. Debesis nebija mākoņu, Irlni bija gaidījusi, ka saule dos kādu nieku siltuma, ta�u pat aizvējā � nokalnē pie kapelas sienas � nebija glābiņa no mit�rajām, saltajām brāzmām. Starp klintīm pinkainas avis krimta jaunos zāļu dzinumus un dzietus, apaļīgie jēri raustīja zldekļus. Kraujas pa�kājē, kur stiepās izsusējusī upes gultne, bērni �āva mērķī � uz ra�dzēm, plaisām, saplēstu siksniņkurpi, valrieksta zariem, cenzdamies notriekt pēdējos paliku�os riekstus (tie bija augstu un nemū�am ne�būtu sasniedzami).

Andreasa māte � Angeliki � bija notīrījusi līdzenu smil�ainās zemes klajumiņu, sametot lielākos akmeņus pla�i kuplojo�ajos mār�silu krūmos, kas pletās pāri izlocītiem raudeņu kātiem un ar savām smar�īgajām lapiņām nosedza aitu mēslus. Patlaban viņa bija izklājusi lupatsegu un meklēja mārsilos smagākus oļus, ar kuriem piespiest tās stūrus. Stratija � Irlni svaine � uz mirkli bija atmetusi dusmu vaib�stu, ko mēdza rādīt saviem bērniem; locīdamās ma�īnas aizmugurē, viņa cēla ārā atspirdzinājumus, kas paredzēti viesībām. Zem svārku malas varēja redzēt viņas bālos un �ļauganos lielus, uz kājām rēgojās resni vēnu mezgli.

Irīni izvietoja uz segas plastmasas traukus un glāzes un izlika ga�vēņa ēdienus: bez eļļas, bez taukiem, bez gaļas vai zivīm. Viņi bija atne�su�i olīvas � resnas, skābas, gaļīgas, sa�okuroju�ās, ari melnās, kas bija maigākas, tur bija arī burkāni, ziedkāposti, sālītie asie pipari, mazas bietītes burkās, etiķī marinēti gurķī�i, zivju ikri tūbiņās. Arī Andreasa noķertais astoņkājis un melnsvītrotas, ūsainas garneles. Tur bija dār�zeņi un salāti, ko Angeliki norāvusi dārzā, saldie pipari, sārtie redīsi un bāli violetie rāceņi. Irīni bija izvārījusi kartupeļus, uzkaisījusi tiem sāli un apslacījusi ar citrona sulu; Stratija � izsautējusi svaigas glieme�nes ar lauru lapām un sīpoliem. Bija arī lipīgas, saldas vaniļas halvas gabali ar kakao, plakani un nelīdzeni gavēņa maizes klaipi, kā arī, ietī�tas aukstā ūdenī samērcētos dvieļos, pudeles ar vēsu vīnu un limonādi.

Ta�u Angeliki sirdījās.

��� Te nepietiks ēdamā. Mums vajadzēja paņemt vairāk maizes. Stratija, es aizmirsu sāli.

��� Re, kur tā ir, māt!

�� Tavam tēvam negar�os tie gliemji, kas sautēti ar lauru lapām. Viņ� tās nevar ciest.

��� Lai ēd kaut ko citu.

�� Un �ie salāti ir pagalam sacaurumoti. Glieme�us nav iespējams dabūt no tiem projām, turklāt vēl tik mitrā laikā! Es tos nomazgāju, un pamatīgi! Bet es neticu, ka tavs tēvs tos ēdīs ar visiem caurumiem. � Stratijas sejā atgriezās nīgrā izteiksme.

�� Ak, Dieva dēļ, māt! � viņa izdvesa.

Līkādamās pār kritu�u zaru kaudzi, viņas savāca �agarus ieku�ram, bet vīrie�i � Andreass, viņa tēvs Vasilis, Stratijas vīrs Sokratis � sakrāva sārtu no sausajiem kokiem un kūlas. Andreass aizdedza ci�gareti un pielika �ķiltavas ugunskuram. Dūmi viļņoja apkārt, aizse�dzot viņus, tad tie pagaisa, un viņi kļuva saskatāmi � kā ēnas, izklīstot mākoņiem, � te iezīmēdamies, te nozuzdami. Sokratis pacēla dzelo�ņainu kaperkrūma sakni un iemeta to liesmās, no tās gaisā uzsprikstīja vesela �alts kraksto�u dzirksteļu. Kāda dzirkstele kvēlodama uzkrita Vasilim uz rokas, un viņ� lādēdamies to notrauca, nolaizīdams ādu apdegu�ajā vietā. Andreass un Sokratis iesmējās.

Tuvodamies sievietēm, Andreass joprojām smaidīja. Uzlicis ro�kas Irīni uz pleciem, vīrs noskūpstīja viņas deguna galiņu. Ja nebūtu dūmu, kas jau bija paguvu�i iesūkties matos, viņ� smar�otu iedro�i�no�i un mierino�i. Irīni apskāva vīra vidukli (tas gadu gaitā jau bija sācis mazliet piebriest), it kā gatavotos dejot.

Cauri apģērba audumam viņa viegli ieknieba mīkstajā spilven�tiņā.

�� Kas tas? � Irlni, zobgalīgi smaidīdama, noprasīja.

��� Manas sievas gatavotie ēdieni, � viņ� sacīja. Un skāra viņas lūpas ar savējām.

�� Pienācis laiks iedzert. Stratija, sameklē glāzes! Iebaudīsim vīnu!

��� Es negribu! � Angeliki paziņoja. � Man no tā sākas galvas�sāpes.

��� Kamēr mēs te visu piebeigsim, tev tās būs klāt tik un tā, �aubu nav! � Andreass atbildēja. Viņ� piemiedza sievai ar aci, āda acs kak�tiņā sakrunkojās.

��� Labāk iedzer glāzi vīna � tas tev patiks.

Stratija sniedza apkārt papes kausiņus.

�� Lai notiek, bet tikai mazliet! � Angeliki piekrita.

Kad no ugunskura bija atliku�i vienīgi sarkani nokvēlu�i nodeguļi, Sokratis izpleta astoņkāji uz restītēm un novietoja virs oglēm. Zem valriekstkoka bērni ar zāles stiebriem bakstīja skudru pūzni. No kapelas, pie kuras barojās kazas, skanēja dobja zvanu duna. Astoņkāja miesa lēnām mainīja krāsu, no nespodri sārtas kļūdama tum�i sarkana, no tās sula �ņākdama pilēja uz malkas.

Sokratis dzēra no sava kausiņa, ar īk�ķi notraukdams no degun�gala kādu rāpojo�u kukaini. Viņam bija īsts boksera deguns � greizs un bezveidīgs. Tas piestāvēja viņa slavai � �o cilvēku visi uzskatīja par bargu viru. Pirms laulībām viņ� Stratijas dēļ bija piekāvis sāncensi ar dzelzs stieni � tas tagad kliboja un slikti redzēja ar vienu aci. Ta�u laika gaitā Sokratis un piekautais zellis bija sāku�i spiest viens otram roku un nereti ari kopā iedzert. Sokratis nebija virs, kas ilgi nēsātu sevī aizvainojumu. Un ne jau nu tad, kad viņ� bija ņēmis virsroku.

Otrpus ielejai pie apvār�ņa uz pamestas olīvkoku birzs �oga fona parādījās kāds stāvs. Tas kā Bībeles pravietis bija atspiedies uz garas nūjas un, nostājies kā sargkareivis, raudzījās lejup uz viņiem. Sokra�tis, piesedzis acis ar plaukstu, palūkojās turp, lai tiktu skaidrībā, kas ir �is vērotājs. Viņ� kaut ko norūca un klusēdams pabakstīja ogles ar zaru. Andreasa redze vairs nebija tik laba kā agrāk, un �ādā attālumā viņ� nespēja pazīt �o cilvēku.

�� Kas tas tāds? � viņ� apjautājās.

Vasilis uzmanīgāk paskatījās turp un nospļāvās zemē.

�� Lūkass, � viņ� attrauca. � Ejam ēst! Kad viņ� tiks līdz �ejie�nei, tur nekas vairs nebūs atlicis.

Vērotājs pacēla roku un pamāja, viņ� kaut ko uzsauca, ta�u vārdi nebija saklausāmi.

��� Kur tava smalkā audzinā�ana, tēvs? � Stratija apvaicājās. � Aicini viņu �urp!

��� Kā tev �ķiet, ja viņ� atnāks, vai pietiks cienasta? � Angeliki �aubīgi noprasīja.

��� Dieva dēļ, māt! � Stratija izdvesa. � Andreas, sauc viņu, lai

nāk!

Atspie�oties pret nūju, stāvs sāka rāpties lejā no kalna. Viņa gaita bija nevienmērīga � ne glu�i kropla, bet klibojo�a gan.

�� Nav vajadzības, � Vasilis novilka. � Viņ� jau ir gandrīz klāt.

* * *

Stratija pasniedza Lūkasam vīna kausiņu, un viņ�, lūkodamies turp, kur Sokratis kruķēja uguni, pateicās. Viņ� novietoja papes glāzi starp saviem biezzoļu zābakiem � tie bija melni, apskrambāti un pu�tekļaini, lēti pirkti no demobilizēta Nacionālās armijas kareivja. Un, pacēlis salveti, kas pārklāja dzērienu, ar netīro pirkstu paberzēja krei�sās acs plakstiņu. Arī zenītnieku formas jaku un haki krāsas bikses viņ� bija iegādājies tā pa�a darījuma reizē, ta�u �īs ūzas slikti piegu�lēja, tās saturēja ādas siksna, kas bija savilkta tie�i ap krū�kurvi, bet bik�u ķīlis atradās pārāk augstu. Tāpēc, ka tas bija tik neatbilsto�ā vietā, zem staru galiem virs zābaku saitēm palika tuk�ums, kur uz apak�stilbu ādas rēgojās bāli sārtas rētas. Vientuļnieka dzīves laikā viņ� par sevi nerūpējās un bija izdilis pārāk tievs. Ja kāds piedāvāja cienastu, viņ� ēda, bet vakaros mēdza pavadīt pārāk daudz laika dzē�rāju sabiedrībā. Viņ� nelāgi oda � pēc nemazgātas miesas un savām kazām. Tomēr viņam netrūka pa�apziņas, viņ� lepojās ar saviem ma�tiem, kas mezglainām, saules izbalinātām pitnēm nokarājās pār ple�ciem. Un plātījās, ka atpinot tos tikai vienreiz gadā. �im vīram bija krustmāte, kura viņu mīlēja, un katrās Lieldienās viņai bija ļauts matus izmazgāt un apgriezt uz pusi īsākus.

Viņ� noliecās paņemt vīnu un dzēra, lejup vērdamies.

�� Vai paēdisiet kopā ar mums? � Stratija pajautāja.

Ta�u Lūkass atteicās.

�� Man jau jāiet, � viņ� atteica. � Jāpadzirdina divdesmit kazu tur aug�ā, Agijas Annas miestā.

Vasilis nolauza krauk�ķīgo maizes klaipa galu un, neko neteicis, iekodās tajā.

��� Kazas vēl kādu brītiņu gaidīs, � sacīja Stratija. Un piedāvāja viņam kausiņu ar olīvām kopā ar maizes riku no kukuļa, no kura tēvs bija nolauzis galu. � Ēdiet! � viņa skubināja.

Lūkass noknieba nieciņu mīkstuma un paņēma sauju olīvu. Sokratis ar knaiblēm nocēla cepto astoņkāji un uzmeta uz �ķīvja. Viņ� pasniedza �ķīvi Angeliki, kura to nolika cienastu vidū.

Sokratis pasmīnēdams papliķēja Lūkasam pa muguru. Lūkass saviebās.

�� Kā tev iet, brālēn? � Sokratis apjautājās. � Vai vēl neesi pre�cējies?

Angeliki nogrieza astoņkāja taustekļus un sa�ķēlēja ķermeni; gaļa bija spo�i balta pret sarkano un melni apgruzdu�o ādu. Uzspiedusi citrona sulu, Angeliki uzbēra tam izkaltu�ās raudenes lapas, raujot tās turpat no krūma.

�� Ēdiet! � viņa izrīkoja. � Ieturieties visi! Stratija, pasauc bērnus!

��� Lai paliek! � Sokratis attrauca. � Tie var iekost vēlāk.

Da�as minūtes viņi ēda klusēdami.

Irīni nolūkojās, kā Lūkass plucina maizi un mērcē to astoņkāja mērcē, kas bija sajaukusies ar citrona sulu, pēc tam apzie� nākamo riku ar mencas ikriem.

��� Tātad, � sacīja Vasilis, � līdz jūsu matu cirp�anai ir palicis �etrdesmit dienu, Lūkas.

Lūkasam mute bija pilna ar pussako�ļātu maizi.

�� �ajā gadā es varu par to neraizēties, � viņ� atteica. Un, pacēlis roku pie galvas, aptaustīja netīro pini.

�� Ja tā izaugs daudz garāka, tev draud briesmas tajā sapīties un nokrist! � Andreass iestarpināja.

��� Āre�e, Lūkas, � ieminējās Stratija, � apspriedīsim jaunās ziņas! Par ko viņi tērgā tur, pilsētā?

Kamēr viņa runāja, Lūkasa sejā iezagās tikko jau�ams sārtums. Viņ� sniedzās pēc vīna pudeles un piepildīja savu glāzi.

�� Es neko daudz nezinu, � viņ� sacīja.

�� Kā tad, kā tad, � Andreass novilka. � Uz priek�u! Klāj vaļā!

Sokratis piecēlās.

�� Es uzlik�u uz restēm garneles, � viņ� pavēstīja. � Klausoties viņa pātaro�anā, var nomirt badā. � Un viņ� devās uz ugunskura pusi.

�� Raugiet, � Lūkass norūca. Viņ� uzdūra uz dak�iņas astoņkāja taustekļa galu un iekodās tajā. � Protams, jūs visi zināt, ka Manolis Mandrakis iekūlies ķezā ar savu sievu?

��� Kur� Manolis Mandrakis? � Stratija apvaicājās. � Vai jūs domājat māju krāsotāju?

�� Jā, � Lūkass apstiprināja. � Tas jaunākais.

Irīni �o cilvēku pazina. Un tāpat viņa sievu � garu, tievu, nīgru mei�u, kura izpelnījusies vispārēju nosodījumu, valkādama garās bikses.

Viņa gaidīja. Lūkass iztina lipīgo halvu, no�ķēla gabalu un iebāza mutē.

�� Un tātad? � Andreass skubināja.

�� Un tā, � Lūkass izdvesa, � Mandrakis pieķēris savu sievu ar policijas priek�nieku!

Angeliki strauji ievilka elpu.

�� Nevar būt! � viņa nomurmināja.

�� Tā ir taisnība, � Lūkass apstiprināja. � �is abus atradis pus�kailus viņas tēva veikala palīgtelpās. Vecajam miesniekam ir tirgotava blakus ledus fabrikai.

Angeliki trīsreiz ātri pārkrustījās.

�� Mandrakis neuzdrīkstējās ne pirksta pielikt tam policijas draņ�ķim, tas ir saprotams, � Lūkass turpināja. � Tikai teica, lai viņ� iet ārā un aiztaisa durvis. Tad viņ� ieslēdzās tur kopā ar sievu un piekāva lauleni zili melnu.

Iestājās klusums.

�� �aubu nav, ka vīrs no viņas �ķirsies. Sievas ģimenei tas ir bries�mīgs kauns. Mātei bija sirdslēkme, un vajadzēja izsaukt ārstu.

�� Mans Dievs! � Andreass novaidējās.

��� Tam policijas nelietim būtu kārtīgi jāsadod, � Vasilis no�burk�ķēja.

�� Kāpēc Mandrakis neuzrīda �im savus brāļus? Viņam to ir gana daudz.

�� Viens brālis ir bāra īpa�nieks, � Lūkass paziņoja. � Tam ne�piecie�ama licence dzērienu tirgo�anai. Tas nelādzis var panākt, ka viņa krogs tiek slēgts.

Kad pēcpusdiena bija galā, vīna pudeles izrādījās iztuk�otas. Vīri dzēra pēdējās paliekas un pļāpāja, Lūkass gulēja uz muguras ēnā pie kapelas sienas � viņ� bija aizmidzis. No skābā ēdiena, olīvām un gurķiem, citrona sulas un sausā vīna Irīni juta asas sāpes kuņģī. Viņa izstiepās, izbaudot saules pieskārienus savām kājām un rokām, un aizvēra acis. Irīni iztēlojās Mandraki un viņa nīgro sievu piekautu un asiņainu, prātodama, vai sieviete kliedza un raudāja vai klusēdama pakļāvās sodam, jo zināja, ka neviens viņai nepalīdzēs.

Irīni, kura zināja savus pienākumus, apciemoja vīramāti. Viņa to darīja negribīgi, ta�u Andreass atkal bija projām, un viņai uzmā�cās ilgas pēc sabiedrības. Starp abām sievietēm valdīja tāda kā neērtī�bas izjūta (tas pats vecais stāsts � nekad neviena viņam nebūs gana laba), un Irīni domāja, ka viņu, kā vienmēr, uzņems vēsi. Ta�u viņa nebija veiksmīgi izvēlējusies laiku. Viņas vīramāte uzņēma vedeklu glaimīgi.

�� Nāc iek�ā, Irīni! � skubināja Angeliki. � Pasteidzies! Tavam vīratēvam ir vajadzīga palīdzība.

Māte bija sīka auguma būtne ar smalkiem kauliem un trauslu prātu. Ārsts jau gadiem ilgi parakstīja viņai valiumu. Zāles pada�rīja viņu izklaidīgu un aizmār�īgu, tāpēc mājā alla� bija puspaveikti darbi � līdz galam nenospodrināti katli un neizgludināta veļa, pusnotīrīti kartupeļi, reizumis viņa no rīta divreiz devās uz veikalu pēc maizes, ko bija jau nopirkusi. Tajā dienā telpās oda pēc sviluma � uz plīts �ņāca un burbuļoja aizmirsts kastrolis. Pagalmā izmisīgi blēja kaza.

Angeliki pasniedza Irīni salocītu katūna priek�autu un plastma�sas spaini.

���� Apsien �ito galdautu, � viņa izrīkoja. � Tu ta�u negribēsi notraipīt drēbes. Ja cilvēks neuzmanās, tad neganti nosu�ķējas. Viņ� jau būs gatavs sākt. Cik noprotu, viņ� laikam gaida mani. � Angeliki uzlika mazo rociņu Irīni uz muguras un stūma uz sētas durvju pusi. Pieskāriens bija maigs, bet uzstājīgs � it kā viņu bīdītu peles ķepa. Irīni kustējās naski � lai no tās atbrīvotos.

Citronkoka zaros karājās kaza, piesieta ar virvi, kas bija apmesta pakaļkājām. Pareizāk sakot, vecs āzis, kas oda pēc muskusa un mī�zaliem, ko tas bailēs bija iz�ļācis, iztuk�odams pūsli. Izstiepto kāju nagi vēzējās vairāku collu attālumā no zemes, ko kustonis nevarēja sasniegt. Tas lēnām griezās virves galā, veicot pilnu apli pulksteņrā�dītāja virzienā, pēc tam pretējā, blenzdams lejup caur dīvaino, dzel�teno acu melnajiem �ķēlumiem. Tā brēcieni skanēja ar noteiktiem starplaikiem, ritmiski kā pulss. Iespējams, dzīvnieks jau kādu brītiņu tā karājās.

Vīratēvs līkājās turpat, asinādams mednieka nazi ar āķveida smaili uz plakanas galodas, kas bija samitrināta ar siekalām. Lai gan saule nebija spēcīga, viņa seja bija sarkana, retiem matiem klātā galva un plikā piere � mitra, no viņa krekla apak�as (tā audumu izspīlēja apaļīgi izliektais vēders) Irīni saoda ā�a smakai tik līdzīgu muskusa smārdu, tikai maigāku, saldenāku, tomēr pamatā tādu pa�u. Viņ� pa�glūnēja uz nācēju, it kā nepriecātos vedeklu redzēt, ta�u Irīni zināja, ka viņam vienalga, kas palīdz, � viņa vai Angeliki. �im cilvēkam visas sievietes likās vienādi nevērtīgas.

��� Atnāci talkā? � vīratēvs noprasīja. � Tad atnes spaini un paturi to!

Viņ� pārvilka asmeni pār īk�ķa spilventiņu, kur tas atstāja sar�kanu asins svītru. Stāvot viņ� izlieca muguru, pukodamies par sā�po�ajām nierēm. Un atzinās, ka �orīt esot bijis grūti nolaist ūdeni. Būtu jāiet pie ārsta. Aiz viņa blēja āzis, un brēcieni izklausījās kā izsmiekls.

Irīni gribējās nomierināt lopiņu, paglāstīt tam galvu. Bet kāda jēga? Viņa pastiepa Vasilim spaini.

�� Are�e, aiziet! � vīratēvs izrīkoja. � Vai esam sagatavoju�ies? Atkāpies!

Viņ� pazina da�u labu vīru, kas �ādā mirklī, spēlējot Dievu, pa�cēlis nazi, kamēr dvēsele atstāja miesu, svētīja lopiņu, vēlēdams tam Visaugstā labvēlību. "Visi plānā prātā," viņ� domāja, "Pediņi. �is te ir kustonis, tas arī viss." Viņam �ī dzīvība nenozīmēja neko vairāk par apelsīnu, kurā viņ� iekodies.

Āzis, kur� juta, ka viņa laiks ir klāt, bailēs skaļi kliedza. Irīni lūkojās uz citronkoka zariem, pievērsusies spīdo�ajiem augļiem, la�pām un zariem. Sekoja klusa, �virkstam līdzīga skaņa un �ķidruma plak�ķis putekļos. Blējieni vairs atskanēja tikai �ad un tad, un tos pār�trauca izmisīgi gārdzieni, kad āzis centās ievilkt gaisu, vairs nespē�dams paelpot. Drīz vairs nebija dzirdams nekas.

Vasilis pukodamies pastiepās aug�up un rūkņādams pārgrieza cie�i nostiepto virvi. Lops nokrita, siltas asinis ap�ļāca Irīni apak�stilbus un kurpes.

�� Atnes tur to galdautu, Irīni! A�i! � vīratēvs sacīja, norādīdams uz zili rūtainu plastikāta gabalu pie sētas durvīm. Viņa to izpleta tur, kur asinis bija liju�as visbagātīgāk. Vasilis saķēra dzīvnieku aiz priek�kājām un nometa uz plastmasas plēves.

Vīratēvs sodīdamies notupās blakus liemenim. Ar na�a galu viņ� ie�ņāpa pirmos griezienus kāju iek�pusē � vieglus �ķēlienus, lai �ķirtu ādu no miesas. Rūpīgi izdarīja seklu iegriezumu vēderā. Tad, viegli paraudams, sāka plēst nost virskārtu � lietpratīgi, kā pieredzē�jis dīrātājs, lobīdams nost spalvaino kārtu, atklājot krēmkrāsas tauku slāni ar gaisa burbuļiem, kas krakstēja kā elektrības spraksti.

Viņ� pasniedza silto ādu Irīni.

�� Pakar to tur, uz auklas! � Viņ� norādīja ar roku uz veļas virvi, pie kuras, plivinādamies vējā, karājās divi balti segas pārklāji. Tur ne�bija vietas, un Irīni rokas bija asiņainas, tāpēc viņa nevarēja salocīt palagus un pakāra ādu citronkoka zemākajos zaros.

��� Spaini!

Viņa notupās. Vīratēvs pagrieza kustoņa liemeni uz muguras.

�� Saņem kājas, � viņ� pavēlēja, � un turi cie�i!

Ta�u ķermenis bija smags, tauki viņas plaukstās slīdēja. Ā�a sa�vādās acis joprojām spīdēja, tās bija izvelbtas un asi iezīmējās kailajā galvaskausā ar krampjaini sakostiem zobiem, kas atņirdzās kā smīnā.

Vasilis izdarīja dziļu iegriezumu no krū�kurvja līdz pat �ekumam, izgā�ot smirdīgās iek�as. Irīni palaida vaļā kustoņa kājas, lai iedabūtu iek�as spainī, ta�u ar vienu roku to nebija iespējams izdarīt. Tās gāzās kā ūdens, slīdot pāri malai glu�i kā dzīvas būtnes.

Vasilis nolamājās un nolamāja ari āzi. Viņa krekls padusēs bija mitrs, zem piedurknēm pletās sviedru pusmēne�i, un muskusa smaka bija īpa�i spēcīga. Viņ� iecēla iz�ļuku�ās zarnas spainī, tad iebāza rokas ķermeņa dobumā, taustīdamies tur ar nazi, lai ar �ņāpienu tās atbrīvotu un izvilktu atliku�ās � pelēkas kā tauvas, pilnas ar mēsliem, izņemtu sūklim līdzīgās plau�as un dzīvnieka apklusu�o sirdi.

��� Viss ir galā, � viņ� noteica. � Es tagad aizie�u pēc zāģa.

Pagalma vidū bija aka; metāla kanna, ar kuru mēdza vilkt ārā ūdeni, tuk�a stāvēja uz groda. Turēdama rokā zilo neilona virvi, viņa nometa smeļamtrauku lejā, kur tas neredzams tumsā atsitās pret ūdens virsmu un piepildīdamies smagi grima dziļumā. Irīni izvilka kannu un uzlēja tās salto saturu savām lipīgajām rokām.

Angeliki atnesa tējas tasi un mazgā�anas līdzekli. Ar atliku�o ūdeni viņa noskaloja ziepes no Irīni rokām, kamēr jaunā sieviete tās berzēja. Aiz viņas nagiem bija asinis, tum�as kā netīrumi, un, lai gan viņa trina un skaloja pirkstus, tās tur palika.

�� Vai saņēmāt kādu ziņu no mātes? � Angeliki pajautāja. � Mēs ar viņu kādu laiku neesam tiku�ies.

Viņa sniedza Irīni dvieli. Tā raksts bija izbalējis, audums kļuvis gandrīz ass no bie�ās mazgā�anas.

Irīni noslaucīja rokas.

�� Es ar viņu runāju pirms divām dienām, � Irīni atteica. � Viņa brauk�ot uz Atēnām tikties ar manu māsu. Mātei patīk pavadīt laiku kopā ar mazbērniem.

��� Bērni ir liela svētība, � Angeliki novilka. � Manuprāt, viņai atradīsies vairāk laika apciemojumiem, kad jums abiem piedzims sa�vējie.

�� Pirms precībām es mēdzu braukt viņai līdzi. Arī man gribētos apraudzīt bērnus. Un man patīk pilsēta. Māsa reizēm ņēma mani līdzi uz dejām. Vienvakar tik daudz dejoju, ka man kājas sāka asi�ņot�

Angeliki nicīgi no�ņācās.

��� Pilsēta ir netīra! � viņa nomurmināja. � Visi tie pūļi un ma�īnas� Un es nezinu, kas tas ir par vīrieti, ar kuru precējusies tava māsa. Kur� laulātais būs ar mieru, ka viņa sieva kopā ar neprecēto māsu dosies dejot? Kas tad jūs turp pavadīja?

�� Viņ� pats, � Irlni attrauca. � Manam svainim patīk dejas.

Paņēmusi no Irīni dvieli, Angeliki to salocīja, precīzi pielikdama

stūri pie stūra.

�� Andreass nekad nav bijis nekāds aizrautīgais dejotājs, � viņa noteica.

��� Un es neesmu augstās domās par precētām sievām, kuras skraida pa deju vakariem. Es nebūtu pārsteigta, ja atklātos, ka tur cēlu�ās visas tās tavas apak�gala vainas. Brīnos, ka tavai māsai vispār pieticis laika tikt pie bērniem, ja viņa katru vakaru dejo.

�� Tik bie�i gan ne, � Irīni iebilda. � �ad un tad.

��� Un pat ja tā. �eit nav daudz tādu sievie�u, kas būtu ar mieru riskēt ar savu labo slavu, lai pa vakariem pamētātu kājas, piesitot pa�pē�us.

��� Man �ķiet, ka tas nav nekāds kauns, � Irīni novilka. � Kāds deju vakars ik pa laikam mums visiem nāktu par svētību. Dzīve ne�būtu tik vienmuļīga.

�� Nesaprotu, ko tu ar to domā, � Angeliki ērclgi norūca. � Mēs jūtamies laimīgi arī tā, kā ir.

Ejot pa taku uz mājām, viņa stiepa savu nokautā dzīvnieka daļu, turēdama to izstieptā rokā. Cauri plastikāta maisiņam bija izdūries nevī�īgi pārzāģēts ribas gals, pa caurumu pilēja asinis, iezīmējot ceļu lejā no kalna, lai būtu skaidrs, kā viņa gājusi, � kur pagriezusies pa kreisi, bet kur nogriezu�ies malā, lai varētu pabraukt garām motocik�lists.

Kad Irīni jau iztālēm redzēja mājas, viņa izdzirdēja ma�īnas mo�tora rūkoņu. Viņai garām paripoja sarkans kravas auto, tā vadītājs signalizēja un pamāja. Irīni �o cilvēku nepazina. Kad viņa bija atce�rējusies Teo un pagriezās, lai pavicinātu ar roku, tas jau bija nozudis aiz līkuma.

Pēc da�ām dienām Irlni nāca mājās no Svētā Savas piestātnes. Viņa bie�i devās turp, kamēr Andreass bija projām: viņai bija izvei�dojies tāds paradums � aizstaigāt turp, lai pavērtos, vai laiva nav atgriezusies ostā, ari tad, ja zināja, ka tā vēl nevar būt klāt, jo virs ir projām tikai neilgu laiku. Un tā viņa lēni, dīki soļoja, aplūkodama augus ceļa malās, reizumis noplūkdama da�as skābeņu vai nātru la�pas salātiem, kā ari pa lauku ziediņam vāzei uz galda. Krastmalas galā Irlni da�as minūtes pasēdēja uz kāda stabiņa, vērdamās apvār�snī, kaut gan zināja, ka laivu nesaskatīs. To neredzēdama, viņa klīda pa �auro liedagu, slinki meklēdama glieme�vākus asajās smiltīs un astoņkājus seklumā. Nereti viņa ieradās ciemos pie Nika, bet citkārt devās uz otru pusi � kalnup. Kad pulkstenis nozvanīja divpadsmit, viņa sāka iet atpakaļ pa ceļu, gribēdama pusdienu laikā būt mājās, kā bija ieradusi.

�ajā reizē, kad tuvojās sarkanais auto, Irlni pagriezās tam pretī. Viņa ieraudzīja vīrie�a tum�o seju, kas smaidīja aiz vējstikla, un svei�cienā pacelto roku.

Viņa pamāja pretī. Un, kad ma�īna nozuda likumā, attapās, ka arī smaida.

Tā tas sākās � nevainīgi. Es da�reiz manīju viņu uz ceļa � staigā�jam. Viņa nelikās vientuļa, tas nav īstais vārds. Drīzāk � noslēgusies sevī. Viņa izskatījās tā, it kā domās būtu kaut kur tālu projām. Viņa alla� gāja viena, it kā klīstu apkārt pa�as klī�anas dēļ � bez mērķa. īsi�not laiku. Es viņai pamāju. Un pasmaidīju. Es neko sliktu nedomāju, ta�u sirds dziļumos nojautu, ka tas viss ir kaut kas slēpjams. Ja man līdzi ma�īnā būtu vēl kāds, es izliktos, ka viņu neredzu. Es sākumā biju piesardzīgs, dro�i vien mazliet apjucis �ajā vietā, kur vīrie�i un sie�vietes nedrīkst būt draugi. Kad viņa pirmoreiz pasmaidīja, kāda daļa no manis likās atdzīvojusies, es jutos tik laimīgs kā nekad agrāk. Jūs, protams, teiksiet � man būtu vajadzējis saskatīt briesmas. Ta�u, kad tumsā iedegas svece, kuram gan gribas to nopūst? Un kāds ļaunums no tādas liesmas varētu rasties? Tas ta�u nav pārāk daudz prasīts � reizi mū�ā ieraudzīt tādu gaismiņu?

Es tikai spēlējos, es valdīju pār sevi.

Ta�u tā svecīte uzliesmoja, un kaut kas aizdegās. Kur� būtu varējis uzminēt, ka tāda maza uguntiņa tumsā varētu kādudien uz�virkstēt un iznīcināt visas manas dzīves audumu?

Kas īsti mani vilka pie viņas � nav zināms. Es nekad to neizpratu, bet gandrīz vai kop� tā brī�a, kad viņu pirmoreiz ieraudzīju, vairāk par visu pasaulē man gribējās saņemt viņas roku.

Sākumā viņ� tikai �ad un tad ielauzās jaunās sievietes domās. Kad kāds no strādniekiem sauca otru, kur� nebija redzams, un skaņa atbalsojās visā ielejā, viņa prātoja: "Vai tas esi tu?"

Bet tad sākās pārmaiņas. Sekoja nevajadzīgas izie�anas no mājas, lai pirktu preces, kas viņai nebija nepiecie�amas, jo kaut kur varēja ieraudzīt viņu. Irlni rūpīgi ģērbās, krāsoja lūpas. Pamazām un nema�not, neatlaidīgi viņ� kļuva par galveno dienas notikumu. Viņ� bija pārņēmis savā varā sievietes domas daudz lielākā mērā, nekā pienāk�tos. Un �ajos redzējumos aizvien vairāk pieauga tāda kā saldkaisles pieskaņa. Irlni gribēja zināt, kā viņ� izskatās bez drēbēm. Gadījās, kad spīdēja karsta saule, viņ� bija uzrotījis piedurknes un no ma�īnas loga braucot izkarināja cieti muskuļotu, kailu roku. Viņa vēlējās pa�sniegties un tai pieskarties.

Tā viss turpinājās � līdz �im. Un kop� tās liktenīgās vētras abi nebija pārmiju�i ne vārda.

Redzēju viņu karnevālā. Devos turp kopā ar Elpīdu un Panajicu. Panajica bija pārģērbusies par turku princesi � viscaur �ifonā, ar zel�tītu bizi. Un viņa bija tur. Biju pamanījis arī viņas veco � viņ� ostmalā pārdeva zivis � darīja, ko varēja, pirms cilvēki gavēņa laikā pārstā�ju�i ēst zivis. Starp ļaudīm, kas bija uzcirtu�ies labākajās svētdienas drānās, viņ� izskatījās pēc putnu biedēkļa: drēbes bija netīras, un vīrs nebija skuvies vairākas dienas. Ta�u viņ� dosies mājās pie �īs sievietes.

Es cerēju, ka viņa tur būs. Turēju aiz rokas Panajicu � baidījos �ajā pūlī pazaudēt meitu. Viņa �inkstēja � mazajai bija auksti, bet viņa nebija ar mieru uzvilkt mēteli, ko Elpīda bija atnesusi līdzi, jo tad nevarētu redzēt viņas kostīmu. Es nopirku kanēļa pīrādziņus, lai viņa stāvētu klusu. Meitenīte tos ēda, pilinādama medu un birdinādama kanēli it visur. Elpīda bija aizskrējusi meklēt māti, viņa noteikti dus�mosies uz mani, ka esmu ļāvis Panajicai tā noķēpāties.

Tad pēk�ņi es pūlī ieraudzīju viņu. Viņa nāca uz manu pusi, lūko�damās man sejā. Un piepe�i atradās man līdzās, it kā iedama garām, un pavērās manī ar tādu jauku smaidu, sak, "priecājos jūs redzēt". Nosauca manu vārdu un pateica kādu sveicienu, arī es pasmīnēju un atbildēju. Pēc tam viņa labu brīdi skatījās man acīs � atceros, ka nodo�māju � cik skaistas ir viņējās. Tajā mirklī es sapratu, ka manās jūtās pret �o sievieti un arī viņas interesē par mani nekas vairs nav nevainīgi. Es saspringu. Kad viņa devās projām, es degu vienās ugunīs.

Tajā rītā � pēc dienas, kad resnis pirmoreiz sastapa Niku, viņ�

jutās tā, it kā atrastos zem ūdens. Slimība, kas viņu mocīja, bija pa�iedvesta. Kad satumsa vakars, viņ� bija devies staigāt pa neapgais�motajām, �aurajām ieliņām un alejām, kas veda uz galveno ostu, un atradis vienu atvērtu tavernu. Viņ� bija ieturējies vīrie�u sabiedrībā � tur bija divi padzīvoju�i vecpui�i, atraitnis un precēts vīrs, kas mājās garlaikojās. Un divi sabozu�ies jaunuļi, kuriem nebija, kurp iet. Viņi sēdēja pie ļodzīgiem galdiņiem starp saasnoju�u kartupeļu maisiem, papīra salve�u kārbām, mājas vīna un minerālūdens kastēm, tērgādami un vērdamies tumsā � tuk�ajā pagalmā, kur vasarā viesi mē�dza vēlu aizsēdēties pie grieķu salātiem un atspirdzinājumiem. Tagad gar kaudzēs sakrauto krēslu kājām no izstīdzēju�ajām vīnstīgām vērpās sausas, miru�as, vēja dzītas lapas.

Resnais vīrs bija izsalcis, bet pavāram vairs negribējās neko ga�tavot.

��� Tagad ta�u nav sezona! � viņ� gremzās. Tas bija izģindis, nopietns vīrelis, kuram, kā resnis nolēma, būtu kārtīgi jāpaēd. Gan fiziskā, gan garīgā stāvokļa uzlabo�anas nolūkā. � Ir cūkas karbo�nāde! Un nekā cita! Ja gribat � ņemiet, ja ne, tad ne! � Pavārs ar garo nagu urķējās degunā.

�� Lai būtu! � sacīja duclgais vīrs. � Ja vien tas suķis ir svaigs. Un dzeramo � labi daudz ūdens, esiet tik laipns! � Viņ� apsēdās stūri pie durvīm ar uzrakstu WC. No to spraugas vilka caurvēj�, kas saldēja potītes un līdz pat viņa galdiņam atnesa tikko jau�amu, sīvu urīna smārdu.

Pavārs negribīgi uzmeta karbonādi uz kūpo�ā ogļu grila restītēm un, uzgriezis liesmu zem pannas ar jau ne reizi vien lietotu eļļu, no�mizoja pārīti sliktas kvalitātes kartupeļu, ar na�a galu ķeksēdams ārā "melnās acis" un nematodes izurbinātos caurumus.

Resnis malkoja dzērienu no savas glāzes un ēda gaļu. To noko�pis, viņ� kādu brīdi �urnēja un klausījās, kā saimnieks ķircinājās ar apmeklētājiem. �esti vai arī alkohols iedarbojās glu�i maģiski. Un uz re�ņa galdiņa parādījās nelieli trauciņi ar delikatesēm: olīveļļā sautēti jūras e�i ar citronu, savvaļas zaļo augu salāti, grauzdētas maizītes ar ķiploku mērci, gabals cepta, sālīta zu�a. Apalītis sēdēja, knibinādams cienastu, klausīdamies un malkodams dzērienu, līdz vakars pama�zām bija pārvērties par nakti. Viņ� samaksāja rēķinu un atstāja līdzās �ķīvim bagātīgu dzeramnaudu, bet pēc tam, slādams bīstami tuvu dziļajam, melnajam ūdenim gar ostmalu, atgriezās viesnīcā � savas istabas nemīlīgajā saltumā.

Un tā �ajā rītā viņ� pamodās ar sāpo�u galvu un nelabumu kuņģī, turpinādams snauduļot vēl pēc tam, kad torņa pulkstenis nozvanīja sesto stundu. No du�as krāna nāca tikai remdens ūdens, tomēr resnis ļāva tam tecēt uz galvas, līdz smeldzoņa mitējās; viņ� drebinādamies noslaucījās ar vienīgo dvieli, kas numurā bija atrodams.

Viņ� ģērbās rūpīgi � izņēma no somas ko�i zilu kreklu, ietēr�pās uzvalkā, kura neatkārtojamais, gludeni pelēcīgais spīdums vairs ne�ķita zaļgans, bet glu�i piemērots kreklam. Atvēris mazu dozīti, viņ� iegrūda tajā pirkstgalu, izķeksēja kādu nieku pomādes, kas oda pēc rozēm un apelsīnu ziediem, un ietriepa to savās mitrajās cirtās. Iztīrījis panadzes ar vīlītes galu, viņ� noberza nagus ar ziemi�ķādu. Uz zobu sukas vīrs uzbēra pulveri, kas bija atsvaidzināts ar krust�nagliņām un salvijām. Teniskurpes viņ� apstrādāja ar balinātāju; ka�mēr tās ap�uva, viņ� zeķēs stāvēja uz savas istabas balkona un vēroja ainavu.

Rīts bija skaists, bet vēss. Resnītis devās uz kafenion pie Jakosa, kur atrada sev vietu starp strādniekiem, kuri pirms dienas darba iestiprinājās ar spēcīgu kafiju un cigaretēm. Viņ� izdzēra vienu tasi, pēc tam pasūtīja nākamo. Aizsmēķēja, ta�u paģiras izpaudās sliktas dū�as uzplūdā. Resnis noprata, ka nav jēgas turpināt, un nodzēsa ci�gareti.

Strādnieki pa vienam, pa diviem izklīda � aizsoļoja uz būvlau�kumu un liellaivu pusi, lai līdzinātu ceļus un krāsotu mājas. Kad pēdējais izgāja no kafejnīcas, Jakoss ienesa iek�ā viņa tuk�o krūzi un smēķu galiem pilno pelnu trauku. Resnis dzirdēja, kā izlietnē klinkstēja porcelāna tases. Tad Jakoss atkal parādījās durvīs un, atspiedies pret stenderi, vērās uz jūru, it kā viņa sirds un domas būtu tālu projām.

�� Cik esmu jums parādā? � ducīgais vīrs apjautājās.

Jakoss uzlūkoja viņu un izslēja zodu.

�� Trīs simtus, � viņ� norūca. � Dodiet simtniekus.

Resnais vīrs nolika līdzās savam �ķīvītim piecsimt drahmu zīmi.

��� Varbūt jūs varēsiet man palīdzēt? � viņ� ierunājās. � Man būtu kāds jāatrod.

��� Un kur� tas ir?

��� Kāds Todoris Hacistratis. Esmu pārliecināts, ka jūs zināt, kas viņ� ir.

����� Es pazīstu Teo, � Jakoss apstiprināja. Viņa skatiens no jauna aizklīda pie tālīnā apvār�ņa, kur sārtās debesis saplūda kopā ar ūdeni. � Ta�u viņ� nepriecāsies, jūs redzot. Viņam pieder galdniekdarbnīca � pretī sīkpre�u tirgotavai. Tas ir tuvu tam krodzi�ņam, kur jūs vakar ieturējāties. � Apalītis saprata mājienu: dzērāji pļāpāju�i. � �ajā laikā jūs viņu tur atradīsiet! Tikai nesakiet viņam, ka es jums pateicu, kur viņu meklēt!

��� Es nekad neatklāju savus ziņu avotus, � resnis attrauca. Un, novēlējis kafejnīcas saimniekam veiksmīgu dienu, devās projām � medīt savu upuri.

Galdniecību viņ� uzgāja bez pūlēm. Tā bija apskretu�as ēkas apak�stāvā. Darbnīcas logi no netīrumiem bija necaurredzami, un baļķu kaudzes � da�i bija gai�i, nesen aptēsti, citi � pelēcīgi, lietu un vēju aprauti � bija atslietas pret sienām. Durvis rotāja mākslinie�ciski grebumi, ta�u tās gadiem ilgi nebija krāsotas, un kokā kā melni plankumi rēgojās ķirmju grauzumi. Virs milzīgā, dekoratīvā atslēgas cauruma karājās senatnīgs klauvēklis lauvas galvas veidolā.

Duclgais virs pagrūda durvis un atklāja, ka tās ir ciet. Viņ� tu�vojās loga rūtij, ar pirksta galu izberza mazu, tīru laukumiņu un piespieda pie tā aci.

��� Kā es varu jums palīdzēt?

Resnis ātri atkāpās no loga un apsviedās, pievērsdamies vīram, kas stāvēja viņam aiz muguras. Tas bija tum�matis ar biezām, nokare�nām uzacīm, kas vedināja uz domām par arābu asinīm. Viņu varētu saukt par skaistu, ta�u �ajā sejā mū�īgā Igņo�anās bija atstājusi dziļas rievas, un tās bojāja izskatu. Ari tagad viņ� rauca pieri.

Resnais virs viņam laipni uzsmaidīja un pastiepa roku.

�� Kā noprotu, jūs esat Teo Hacistratis? � viņ� pajautāja.

Jaunais vīrietis sniegto plaukstu nesaņēma. Viņ� turēja vecu, ļoti

garu atslēgu, kuras aug�gala gredzens kalpoja par riņķi kādam ducim citu. Teo iebāza to greznajā caurumā un pagrieza.

��� Kādas darī�anas jūs atvedu�as pie manis? � viņ� apvaicājās.

Vīrs nolaida pacelto roku.

�� Mani sauc Diaktors � Hermejs Diaktors. Es gribētu ar jums parunāt, ja būtu iespējams.

�� Par ko? � Teo atstūma vaļā darbnīcas durvis. Iek�ā resnis sa�oda zāģu skaidu, lakas un tikko jau�amu mitra pelējuma smaku.

�� Esmu atsūtīts no Atēnām, � viņ� turpināja, � izmeklēt Irīni Asimakopulas nāvi.

Teo kādu mirkli stāvēja, pagriezis atēnietim muguru, un aplūkoja darbnīcu. Kad viņ� pagriezās, viņa seju rotāja noslēpumains smaids.

��� Un kāpēc tādā gadījumā jūs vēlaties pratināt mani? � vīrs noprasīja.

Resnis nejutās labi, tāpēc diplomātija viņam nebija prātā. Viņ� negrasljās ļauties nekādai apvārdo�anai un tūlīt ķērās vērsim pie ra�giem.

�� Tāpēc, ka �ī sieviete ir mirusi, bet jums bija sakars ar viņu.

No Teo sejas nozuda smaids.

��� Sasodīts, tie ir meli! � viņ� auksti atcirta.

Resnis spēra soli uz Teo pusi. � Kas tie�i ir meli? � viņ� pār�prasīja. � Irīni ta�u ir mirusi, vai tad ne? Un nenoliedzami trūd tur, kapsētā. Vai tad tā nav?

Teo novērsās un aizvilka darbnīcas durvis ciet.

��� Es teiktu, ka viņu ar jums saistīja mīlestība, � resnais vīrs neatlaidās. � Varbūt pat liela. Domāju, ka arī jūs bijāt aizrāvies. Iespē�jams, esat joprojām. Kā tad ir, Teo?

Teo pagrieza senatnīgo atslēgu un izvilka to no cauruma.

��� Es pat nepazinu to sievieti! � viņ� attrauca. � Tāpēc iesaku jums turpināt savu izmeklē�anu citur un netraucēt tādus godīgus pil�soņus kā mani.

Un, ieslidinājis atslēgu �aketes kabatā, viņ� slāja projām.

Hermeja Diaktora dzīves pieredze bija tāda, ka nekas nenomierina sakaitinātu un niķīgu kuņģi svētīgāk par gludu, saldu un maigu olu krēmu.

Konditorejā viņ� nolūkoja glu�i nevainojamu na�ķi, pamatīgi no�bārstītu ar pūdercukuru un kanēli. Viņ� ēda ar baudu, birdinādams baltos putekļus uz �aketes atlokiem un krekla. Resnais vīrs kārtīgi pārlocīja uz pusēm papīra maisiņu, kurā bija atradies nopirktais kā�rums, un iebāza to somas nodalījumā vēlākai lieto�anai, pēc tam iz�vilka no aug�kabatas zili raibu zīda mutautiņu un norausa cukuru no apģērba, paņēma savu nesamo un samiedza plakstus, it kā saspringti censtos kaut ko atsaukt atmiņā. Tad, atvēris acis, viņ� mērķtiecīgi de�vās uz to pusi, kur atradās Jakosa kafejnīca.

Teo bija tur, viens pats pie divvietīga galdiņa. Resnis apsēdās pie viņa. Teo blenza viņam garām, bērni�ķīgi izlikdamies, ka ienācējs ir neredzams.

Apalītis noliecās uz priek�u un klusi ierunājās.

�� Man nav daļas, Teo, � viņ� sacīja, � vai jūs skatāties uz mani vai ne, kad es ar jums tērzēju, ja vien klausāties. Man ir jāstrādā. Un mans darbs ir � atklāt, kur� nogalinājis Irīni Asimakopulu. Varbūt viņa izdarījusi pa�nāvību. Varbūt viņu esat noslepkavojis jūs. Vai arī kāds cits. Es to noskaidro�u. Ta�u ar to vēl viss nebeigsies, jo es ne�gribu izdibināt tikai to. Es vēlos atklāt, kur� ir atbildīgs par viņas nāvi. Tas var nebūt viens un tas pats cilvēks. Un �eit ieganstam var būt iz�ķi�ro�ā nozīme, Teo. Un tā � es grasos jūs uz kādu brīdi atstāt, lai varat dziļi un pamatīgi apdomāt savu lomu �ajos notikumos. Jo es zinu, ka jums �ajā traģēdijā ir vado�ie nopelni, mans draugs, un nākamreiz, kad mēs redzēsimies, izrunāsimies no sirds!

Resnis piecēlās.

� Do�u jums padomu, � viņ� piebilda. � Nemēģiniet no ma�nis atkratīties! Jo tādā gadījumā es kļūstu uzstājīgs.

Un ducīgais vīrs svilpodams devās projām uz autobusa pieturas pusi.

Viņa sevi nodeva neskaitāmos veidos. Tajā laikā sāka ieveidot matus un krāsoties, ko agrāk darīja reti, tērēja naudu par sejas un ķermeņa losjoniem. Un apdilu�ās drēbes aizmeta projām, pirkdama to vietā jaunas, kas viņai labāk piestāvēja. Visi saimniecības darbi tika pamesti novārtā, viņai bija vienalga, kāds ēdiens ir galdā, viņa nepavadīja laiku kopā ar vīru un bija projām, kad laiva ienāca ostā. Sieva ātri likās gultā, lai tad, kad vīrs piebiedrosies, varētu tē�lot, ka ir aizmigusi dziļā miegā, un tai vairs nepatika, ja dienā viņu aizskāra, apskāva un skūpstīja. Ta�u visskaidrāk tas bija redzams acīs, to izteiksmē � tā rādīja, ka mīlestība pret vīru ir zudusi, bet radu�ās jūtas, kas veltītas jaunai kaislībai, kādam citam � kaut kur. Vīram tas bija sāpīgākais un cietsirdīgākais sitiens � redzēt, kā sie�vas pieķer�anās gaist un tās vietā stājas auksta vienaldzība un nici�nājums.

Kad Mīlestība parādīja savu neglīto sejas pusi, Irīni to nepazina un ielaida iek�ā. Savā klusajā dzīvē, kur dzirksts, ko bija pametis pa�rasta, ieinteresēta, nesmalkjūtīga vīrie�a smaids, pieauga līdz nepiere�dzētiem apmēriem, un tad Mīlestība, sajutusi iespēju, veikli kā �urka iespruka pa atvērto durvju �ķirbu.

Bija grūti noteikt, tie�i kur un kad pārmaiņa notika. Tomēr kaut kādā veidā �is cilvēks bija aizņēmis visas viņas domas: pirmo, kad Irīni pamodās, un pēdējo, kad grima miegā. Lēni un pamazām viņa zaudēja savu sirdi un jebkādu brīvību � gan prāta, gan rīcības. Irīni vairs nespēja sevi apvaldīt.

Neņēmusi vērā vecā Nika gudro padomu, viņa bija izsaiņojusi skaisto, spo�o dāvanu, ko viņas sapnī bija atnesusi sve�iniece. Ērtais klubkrēsls � viņas laulība � bija jāpamet. Klusās, garlaicīgās un mierīgās dienas, kad viņa pastaigājās, �uva, cepa un �ēlojās, ka nav ko darīt, bija kļuvu�as par atmiņām. Viņa bija īsinājusi laiku, sē�ot pie loga un gaidot, kad tas cilvēks ies garām, bīdamās nokavēt �o mirkli.

Glu�i kā Pandora viņa bija pavērusi Mīlestības prieku lādi un atklājusi, ka tiem ir daudzas un da�ādas gar�as. Tas vīrietis skatījās viņai acis un smaidīja, bet viņa grima Ekstāzē un Eiforijā. Cik saldas tās bija! Abas izbaudījusi, Irīni atdzīvojās. Viņas gaita kļuva viegla, rīti likās burvīgi. Kad tas vīrietis uz ielas novērsās, izlikdamies viņu nepazīstam, Irīni izjuta rūgtu Izmisumu un Nomāktību, nokāpdama tumsā. Dzīve vairs nelikās neko vērta, ja tas vīrs viņu nemīl.

Viņa izmēģināja gan Cerību, gan Maldus � spīdīgākos niekus no vientie�u zeltlietu �ķirsta. Kādu dienu viņi būs kopā, Irīni ne�au�bījās, ka tā notiks. Abu mīlestība ilgs mū�īgi, protams, tā būs. Viņi dzīvos laimīgi, aizies un sāks visu no jauna. Skaidrs, ka tā.

Viņa lietoja Sapni � �īs spēcīgās miegazāles. Tās aizvedināja Irīni līdz krēslam pie loga un atstāja tur, raugoties ārā, sargājot un gaidot � stundu pēc stundas. Sapņo�ana �ķirstiņā atradās blakus Ap�mātībai un Apsēstībai. Kopā �ī trijotne veidoja liktenīgu sajaukumu un darīja viņu pakļāvīgu. Abas pēdējās nedeva viņai mieru un neļāva atslābināties, sava�ojot un liekot turpināt uzsākto ceļu tālāk pa �im sliedēm, līdz Cerība vēlu naktī viņu pameta, atlai�ot pie gultas stā�vo�o apsardzi.

Ta�u ne jau miega varā. Jo dziļākajā, tum�ākajā �ķirsta stūrī bija apslēpta visasākā Bauda, kas dega kā kvēlojo�as ogles. Un to nevarēja apdzēst ar ūdeni. Tai vajadzēja izplēnēt pa�ai � Laiks un Pieradums bija vienīgie līdzekļi pret to.

Tā bija Kaislība � bīstama un nīdējama, nelūgta un noziedzīga. Tā ieperinājās tie�i viņas klēpi un mājoja tur, liesmodama kā uzkarsis akmens, kas prasa pēc veldzējo�a vēsa ledus pieskāriena, ko varēja sniegt tikai viens cilvēks. �I uguns spiedās ārā no ķermeņa cauri ādai, līdz viņa tvīka vēlmē un alkās pēc pieskāriena, lūpām, rokām. Pēc viņa, tikai viņa � un �is ilgas bija tik negantas, ka izplatījās kā vīruss, kā nezāle nekoptā dārzā, līdz Irlni vairs bija vien nokaitusi, baudkāra miesa, kas prasīja apmierinājumu. Naktis viņa dega.

Andreass, nebūdams glu�i dumj�, saoda puvumu, kas bija iepe�rinājies viņu mājās. Viņ� zināja, ka nav vainojams �ajās pārmaiņās, kas piemeklēju�as sievu. Un pats nebija pārvērties. Viņa gan. Mīles�tība, izspēlēdama savus netīros trikus, viņa acis padarīja sievu vēl pievilcīgāku. Irīni tik skaisti ģērbās, smar�ojās, viņas redzokļos bija uzradusies tāda gaisma, kuras agrāk tur nebija. Bet, kad viņ� gribēja apskaut sievu, tā neatpleta rokas, lai apņemtu viru, bet ļāvās kā ostas staigule � vienaldzīgi, aci nepamirk�ķinādama, pacieta �o norisi un pēc tam atstāja viņu gultā vienu pa�u un pazemotu.

Virs nojauta, kur� ir atbildīgs par notiku�o, un izteica apsūdzī�bas, ta�u Irīni smiedamās visu noliedza. Viņam nebija pierādījumu. �is stāvoklis viņu darīja vai traku. Kad vīrs sāka kliegt, Irīni nicīgi uzmeta lūpu un novērsās.

��� Uz kurieni tu dosies? � Andreasa klusā balss atskanēja no tum�ās istabas durvju ailas. Viņa bija domājusi, ka vīrs guļ.

�� Laukā!

�� Un kālab?

�� Mājās nav piena.

Viņ� lēnām pamāja, vērodams sievu caur zemu nolaistiem plak�stiem. Andreass pacēla plaukstu pie mutes un noklepojās, viņa roka drebēja � virs bija iedzēris pārāk daudz viskija un par maz laika vel�tījis miegam. Viņ� bija izspūris un nekopts. Andreasa sejas ādā bija palicis sārts iespiedums no segas, ko viņ� bija palicis pagalvī spilvena vietā. Viņa krekls bija saburzīts un notraipīts, bik�u priek�a vaļā.

Viņ� tuvojās sievai. Viņa jau gandrīz bija uzvilkusi mēteli � to�brīd bāza kreiso roku piedurknē.

��� Vienu mirklīti, kundzīt! � Tāds sarkasms bija kas jauns � uzsvērts un tracino�s. � Nāc �urp! � Viņ� māja � pārspīlēti, ar rādītājpirkstu. Andreasa acis bija piesarku�as no �ūpo�anas un ne�gulē�anas. � Nāc, siev\

Irlni jutās neērti un nekustējās no vietas.

��� Es drīz atgriezī�os! � viņa attrauca. Te bija vajadzīgs nepie�spiests tonis, un viņa pateica savu sakāmo glu�i nesaspringti.

�� �urp! � viņ� uzbļāva.

Irlni nesaprata, kas viru tā sadusmojis, un tie�i tāpat nesaprata, kā varētu viņu nomierināt. Pēdējā laikā bie�i notika tra�i � te pret zemi saplīsa �ķīvis, te dūre triecās galdā � tie bija mazi niknuma izvirdumi. Tas vīrietī mil�a klusi, bet nerimtīgi. Sieva tādos brī�os baidījās no vīra, ta�u nicinājums darīja viņu stūrgalvīgu, viņa uzve�dās izaicino�i, uz priek�u, iesit man, ja jau to tu vēlies, nevis centās piedāvāt Andreasam kādu atvieglojumu.

Ta�u tagad kaut kas bija citādi, jo vīrs likās savādāks nekā parasti.

Nu viņa mēģināja vīru nomierināt, sākdama vilkt nost mēteli. � Ja tu negribi, lai es eju, � viņa paziņoja, tēlodama pilnīgu vienal�dzību un nevainību, � es neie�u.

��� Es teicu � nāc �urp!

Andreass tvēra pēc viņas, sagrābjot matus pie pa�ām saknēm, pavisam klāt pie galvas ādas, un vilka seju tuvāk savējai. Viņ� stiepa �ņuksto�o sievu cauri virtuvei uz pieliekamo kambari un atrāva tā durvis.

�� Vai apskatīsimies, ko? � Viņa savaldība bija mākslota, ar tādu kā neprāta pieskaņu. � Pavērsimies kopā, vai mums te ir piens.

Sievas seja bija izvaikstīta, jo galvas āda sāpēja, un gara acīm viņa jau redzēja, kas notiks nākamajās minūtēs. Daļa viņas būtnes �uk�stēja: "Necīnies ar viru, nepretojies, tad nebūs tik slikti!" Ta�u matu saknes smeldza splvi, pat ļoti, un grābiens bija tik spēcīgs, ka kļuva skaidrs � Andreass ar viņu var izdarīt visu, ko vēlas. Vīra ziņā ir, vai viņai būs dzīvot vai mirt, un no Andreasa plūda tāds vardarbības sta�rojums, it kā būtu gaidāms sprādziens.

Irlni zināja, ko viņ� atradīs plauktā. Tāpēc, ka apmātība un va�jadzība atrast viņu, redzēt viņu darīja sievieti neapdomīgu, bet par bezrūpību pienācās maksāt. Tomēr �is brīdis tuvojās lēni � tas vilkās minūtes, varbūt stundas � vīrs pārmeklēja pieliekamo, un tad viņ� atrada to, kas tur bija, � protams, viņ� ne�aubījās, ka tas tur būs.

Viņ� paķēra piena kārbu � no tām, kurās bija pie kafijas leja�mais piens, un svieda pāri istabai. Tā triecās pret sienu, pat izsitot apmetumā robu, un nokrita uz grīdas.

� "Nav piena!" � virs bērni�ķīgi mēdījās, atdarinot viņas balsi, nevainīgo toni, nepatieso apgalvojumu. � �I teiks, ka te neesot tā saso�dītā piena! �e! � Pagrābis no plaukta vēl vienu kārbu, viņ� ari to meta pret sienu. � Tu melīgā kuce, tev ir suņu laiks! Pilns plaukts ar to nolā�dēto draņķi, bet �ī muld, ka neesot! � Viņ� atkal pagrābājās kambarī. Irīni �ausmās sāka klusi raudāt par savu muļķīgo mānī�anos, jo viņ� atrada kartona iepakojumu � veselu litru � ar ko�u, sarkani baltu govi. Vīrs turēja to viņai pie sejas; tad pēk�ņi, negaidot blieza ar to sievai pa galvu. Irīni iekliedzās. Viņ� sita atkal � pa muguru, tad nometa pienu, jo bija nolēmis labāk likt lietā dūri. Nostādījis Irīni seju tie�i sev pretī, viņ� belza. Sieviete manīja, ka lūpa pār�ķeļas, mēle izgar�o siltās asinis. Viņa bija gaidījusi, ka tur, kur ķers sitiens, sāpēs. Ta�u seja bija sastingusi un nejūtīga. Andreass krāva vēlreiz, trāpīdams pa galvu, un viņai sāka asiņot auss. Irīni nokrita uz ceļiem, pēc tam �etrrāpus, mēģinādama rāpties. Kādu mirkli virs rāva viņu atpakaļ aiz matiem, līdz kum�ķis palika viņam rokā, un tad Irīni izspruka. An�dreass pacēla plaukstu, lai apskatītos, cik �ķipsnu izrāvis. Redzēdama iespēju izmukt, viņa centās ieslīdēt pagaldē, ta�u vīrs viņai spēcīgi iespēra pa mugurgalu starp mīkstumiem. Irīni iekliedzās atkal vai ari turpināja, iespējams, viņa bija bļāvusi visu laiku, kas likās pilnīgi ticami. Andreass pieliecās, lai satvertu sievas kāju, nogāza viņu uz vē�dera visā garumā un rāva atpakaļ � līdz telpas vidum, kur varēja tikt viņai klāt. Vīrs spēra viņai pa ribām, un labajā pusē kaut kas asi iesā�pējās. Viņa savilkās kamolā, cik mazā vien spēja, apsegusi ar rokām asiņojo�o galvu, bet vīrs turpināja spārdīt, piepūlē elsodams. Viņai sāka zust samaņa, un kāda nezināma balss galvā skandēja: "Drīz viss būs cauri, drīz viss būs galā!" Tad spērieni pierima.

Viņa palika, kur bijusi, � cie�i savilkusies, ar plaukstām apkļāvusi galvu. Viņa gaidīja � nekustēdamās, cenzdamās apjaust, kur vīrs atrodas, ko viņ� dara un ko domā. Minūtes aizritēja klusumā� Bailes no jauna uzbrukuma pamazām atkāpās.

Irīni nolaida rokas un atvēra acis. Viņa varēja redzēt vīra kājas, tas joprojām stāvēja turpat � viņai pretī. Irīni skatiens slīdēja tālāk. Vīra galva bija noliekta uz krūtīm, dūres sa�ņaugtas. Andreass rau�dāja.

Nelikdama skaidrībā, kā kustēties, lai sāpes būtu mazākas, viņa vispirms paslējās uz ceļiem, pēc tam aptupās uz papē�iem. Apdullusi un nespēcīga viņa ilgāku laiku nekustīgi kluknēja. Andreass gribēja tuvoties, bet viņa brīdino�i pacēla roku, un vīrs apstājās. Saviebusies, saķērusi ribas vietā, kur sāpēja visnegantāk, Irīni satvēra galda stūri un uzslējās stāvus. Viņa iekliboja guļamistabā un izstiepās gultā.

Tad nokrakstēja grīdas dēļi, un vīrs parādījās uz sliek�ņa. Viņa pagrieza galvu uz to pusi. Adreasa acis bija pietūku�as, viņ� jutās atmaidzis un vainīgs.

��� Irīni, � viņ� nomurmināja, � Irīnaki� Kā tu jūties? � Viņa novērsās. Vīrs smagi apsēdās uz gultas malas un mēģināja saņemt viņas roku. Viņa to atrāva.

�� Vai tev ko atnest?

��� Tikai atstāj mani vienu, � viņa atbildēja. Irīni balss skanēja dīvaini, tā neizklausījās tāda kā agrāk.

��� Irīni� � Viņa acis atkal pildījās asarām. � Irīni, es vairs to nespēju izturēt! Es nevaru paciest domu par tevi un viņu!

��� Liec mani mierā! � viņa uzkliedza.

Vīrs piecēlās, vēl kādu mirkli pakavējās durvīs, bīdamies ko sa�cīt, jo negribēja sievu zaudēt. Viņa dzirdēja, kā Andreass �ļūkā pro�jām � kā ve�uks � uz lielo istabu, tur nokrakstēja dīvāns, viņam apguļoties.

Irīni domāja, ka sāpju un satraukuma dēļ nespēs gulēt, ta�u miegs tomēr uznāca, jo no tā viņu pamodināja vīrs. Tur aug�ā uz jumta, kur vasaras naktīs abi bija sēdēju�i kopā, rokās sadevu�ies. Viņ� bija tur ārā, viens pats aukstumā, un dziedāja. Vārdi nebija saprotami, varbūt tādu nemaz nebija, ta�u balss skaņas bija tīras un bezcerības piegar�a vēl skaidrāka. Skanējumā bija visa viņa dvēsele un salauztā sirds, zaudējums, bēdas un posts, jebkas. Arī bez teksta dzejiskums bija nepārprotams: vīrs viņu mīlēja, viņa bija tam vajadzīga, �is cil�vēks nespēja atteikties no savas sievas, bet Irīni viņu vairs negribēja. Viņ� saprata, ka izredzētā aiziet, un izdziedāja savas sāpes kalniem.

Viņa slaucīja asaras. Vīra mokas izraisīja atbalsi � negaidīti spalgu sāpi, kas draudēja izspiest no sirds pa�taisnās dusmas, ko viņa juta pēc pārciestās vardarbības, � tās bija vienīgais līdzeklis, lai at�vairītu kaunu un vainas apziņu. Vīrs neizturami cieta, un tas notika viņas dēļ. Sieva viņu mānīja, izpostīdama kluso pieķer�anos un mie�rīgo dzīvīti, ko abi bija baudīju�i. Viņa bija atļāvusies iemīlēt citu. Andreass to juta, un, lai uz vīru nekristu negods, viņai jārīkojas un jāaiziet. Tagad viņa vairs nevar palikt.

Viņa kādu laiku gulēdama apraudāja sevi, Andreasu, �o viņu lau�lības bēdīgo traģēdiju, līdz iedomājās, ka jāiet pie viņa un jāmēģina izrunāties. Ta�u tūlīt pat iejaucās Mīlestība, iedve�ot citu ideju � at�gādinot, ka jebkāda pieļāvīga rīcība pret Andreasu būs samierinā�a�nās ar nenovēr�amajām sekām.

Irīni nevar un nedrīkst viņu pamest. Izeja, Mīlestība �ukstēja, meklējama divkosībā. Andreasu viņa var �ēlot no sirds un izmantot �o atmaigumu, lai padarītu kopdzīvi izturamu un mīlētāji varētu sle�pus tikties.

Andreasa serenāde turpinājās. Izdzēris pēdējo pirksta platuma tiesu, kas vēl bija atlikusi viskija pudelē, viņ� to aizmeta tumsā. Tā sa�ķīda kaut kur pret klinti, un viņ� sāka izmisīgi �ņukstēt.

Irīni sacīja sev, ka viņu rauj uz pusēm vecā un jaunā mīlestība, ta�u necēlās no gultas, lai vīru nomierinātu. Irīni teica sev, ka viss notiek uz labu. Ta�u viņas sirds negribēja pievilties un neļāva grem�dēties ilūzijās � patiesības gaisma spīdēja gana spo�i, parādot viņai sevi tādu, kāda viņa īstenībā bija, � ne�ēlīgu, savtīgu būtni, par kādu viņu pārvērtusi Mīlestība.

Resnais vīrs samaksāja autobusa �oferim D�ord�am par braucienu

un palūdza izsēdināt viņu tur, kur ceļ� sāks vīties lejup, � tūlīt pēc vējdzirnavām. Kad ma�īna līklo�iem rāpās aug�up kalnā, viņ� lūkojās uz gandrīz pilnīgi tuk�o ostu. Apkārt zemesragam pa ko�baltzilajiem ūdeņiem uz piestātnes pusi lēnām slīdēja liels trīsklāju prāmis.

Aiz vējdzirnavām D�ord�s nogrieza malā un piestāja pieturā. Resnis izķepurojās no sēdekļa un, pateicies �oferim, izkāpa no auto�busa, kas aiztraucās lejup uz ciema centra pusi.

Līdz pa�am ceļam pletās zālaina pļava, kuru �ķina trīs slaucamas kazas, katra bija piesieta aiz priek�kājas. Pļavai pāri veda dubļaina, izmīņāta taka, apbārstīta ragaiņu mēsliem.

Resnis iedomājās par savām svaigi izbalinātajām kurpēm un saminstinājās. Tajā mirklī redzeslokā aiz dzirnavām parādījās ma�īna, kas ripoja uz ciemu, � tai uz sāniem balti burti veidoja uzrakstu: ASTINOMIA.

Viņ� gaidīja, kad auto iegriezās līkumā. Kad braucējs pamanīja resno vīru, viņ� pagausināja ma�īnas gaitu un apstādināja to.

Policijas priek�nieks nolaida loga stiklu un pazibināja smaidu, ta�u viņa acis nesmaidīja.

��� Labrīt, � viņ� novilka. � Esmu pārsteigts, redzot jūs vēl �e�pat. Domāju, ka jau kāpjat uz tā prāmja, kur� nupat piestāja.

��� �ef, jūs mani novērtējat pārāk zemu, � treknulis norūca. � Es ta�u nebrauktu projām, neziņojis jums par saviem atradu�miem.

�� Tātad jūs joprojām sparīgi izmeklējat? � Policijas priek�nieks turpināja smaidīt. � Vai drīkstu jautāt, ko tad jūs tādu esat atklājis?

��� Patiesībā maz ko, � resnis atteica. � Ta�u �īs ir tikai pirmās dienas, pats sākums. Pasakiet, kura ir Asimakopula māja?

Policijas priek�nieks izslēja zodu un iesmējās.

��� Ak tad tāpēc jūs esat te aug�ā, � viņ� teica. � Uz karstām pēdām. Cik noprotu, virs ir aizdomās turamais numur viens. Nepū�lieties. Viņ� to nav pastrādājis.

��� Bet kāpēc jūs esat par to tik pārliecināts? � resnis noprasīja. � Vai tāpēc, ka viņ� jums tā teica?

��� Es jums saku, netērējiet laiku. Viņ� nav tas tips.

�� Katrs var būt tas tips, ja ir spiests, � resnais vīrs sacīja. � Pa�stāv tā sauktais kaislības noziegums. Nesavaldības reizē. Goda glāb�a�nai. Kā �ķiet, jums �ajā jomā varētu būt zināma pieredze.

Policijas priek�nieks labu brītiņu pētīja nekauņu, tad paraustīja plecus.

��� Izrunājieties ar viņu, ja vēlaties, � �efs novilka. � Ta�u viņ� to neizdarīja. Tur neviens nav vainojams. Tā bija pa�nāvība.

��� Kura tad ir tā māja?

��� To no �ejienes nevar redzēt. Pavaicājiet kaimiņiem! � Viņ� pagrieza aizdedzes atslēgu un iedarbināja motoru.

�� Ak jā, � resnis uzsauca. � Jūs esot no Patmosas?

Policijas priek�nieks sarauca pieri un notrauca no bik�u staras

puteklīti.

��� Jā, mana ģimene ir no Patmosas, � viņ� nelabprāt piekrita.

��� Tur man ir labi draugi, � resnis ieminējās. � Varbūt jūs viņus pazīstat?

�� Tā ir liela sala, � �efs nobēra. � Nav iespējams atcerēties vi�sus. Vēlu jums veiksmīgas medības, detektīv. Mani gaida darī�anas.

Viņ� atlaida sajūgu un brauca projām. Resnais vīrs devās pāri pļavai, rūpīgi laipodams dubļos starp kazu mēsliem.

Taka aizveda līdz oļiem bruģētai gatvei ar pakāpieniem � divi veda aug�up, tad trīs � lejup, sekojot kalna stāvumam. Mājas ik pa gabaliņam bija iebūvētas klints padziļinājumos � laukumiņos ar te�ra�u dārziem un skatu uz ieleju un kalnu grēdu pāri iepretim. Tur atradās ari balto mūru apjoztā kapsēta. Virs māla kārniņu jumtiem brēkādamas �audījās bezdelīgas. Resnim, kūkumu uzmetis, tuvojās bezsugas suns. Galvu nodūris, luncinādamies tas apostīja viņa kur�pes. Plānais apmatojums vietumis bija nokasīts, un tur, kur blusas bija uzbruku�as īpa�i nikni, rēgojās kailas vietas. Zem acs bija notecē�ju�i krēmveida izdalījumi. Resnis pieliecās, lai paglaudītu suni, ta�u tas aizmuka, nozūdot aiz apskretu�a nameļa, pie kura durvīm, poga�ļas nokāru�i, kuploja augsti dad�i. Viņ� uzsvilpa krancim un pasauca to atpakaļ, ta�u no tuk�ās mājas atbildēja vienīgi klusums.

Viņ� devās tālāk pa ielu. Uz trim pakāpieniem spēlējās mazs bērns, ripinādams pa tiem dzeltenu rotaļu pa�izgāzēju, kuram bija pagatavojis garā�u no plakaniem akmeņiem, saliekot tos citu uz cita. Ma�īnas asis bija sarūsēju�as, jo tā dro�i vien bija stāvējusi ārā lietū. Zēna seja bija netīra � sarkanos putekļos, kas nāca no kalniem, vi�ņam tecēja deguns un puņķi stiepās līdz pat aug�lūpai. Kad resnis tuvojās, puika uz viņu neuzticīgi paskatījās, ar svītera piedurkni no�slaucīdams degunu.

Ducīgais virs plati pasmaidīja un pietupās, lai abu acis atrastos vienā līmenī. Zēnam tās bija spo�as un ko�i zilas, bet seja � svinīgi nopietna.

�� Sveiks, dēliņ, � resnis sacīja. � Cik tev te ir jauka ma�īniņa! Kad es biju mazs, tādu nebija.

Zēns klusēdams viņu uzlūkoja.

��� Vai drīkstu to apskatīt?

Pēk�ņi mazais paslēpa ma�īnu aiz muguras, naidīgi saviebis lūpas.

�� Tu esi gudrs puika! � vīrs uzslavēja. � Nekad neuztici sve�i�niekam savu vērtīgāko īpa�umu. Vai tev gar�o �okolāde?

Zēns neatbildēja. Resnais vīrs atsprādzēja savu ceļasomu un iz�vilka no tās piena �okolādes tāfelīti, kas bija iesaiņota sudraba folijā un ietinamā papīrā ar krāsainiem, ākstīgiem klauniem.

Pui�elis pavērās viņam acīs.

�� Tā ir tev! � resnis paziņoja. � Bet vispirms pajautā mātei, vai tu drīksti to ņemt.

Zēns samirk�ķināja acis.

��� Uz priek�u! � vīrietis sacīja. � Ej un paprasi viņai. Esmu dro�s, ka viņa atļaus.

Zēns nometa ma�īniņu, kas no�ļerkstēja uz oļiem, un ieskrēja pa atvērtajām durvīm tuvākajā mājā. Resnis pacēla mazo auto un do�mīgi pagrozīja plastmasas ritenī�us � vispirms priek�ējos, tad aiz�mugures.

��� Kā varu jums palīdzēt? � Tā bija jauna meitene, kurai ne�varēja būt vairāk par septiņpadsmit gadiem. Viņa stāvēja durvīs, tu�rēdama dēlu rokās. Viņa bija uzlocījusi piedurknes līdz elkoņiem, piesarku�ās plaukstas pilēja. Tum�i mēļā laka uz viņas nagiem bija nolupusi un nolobījusies, nagi apko�ļāti līdz ādai.

Vīrs nolika ma�īniņu uz kāpnēm pie garā�as un parādīja �oko�lādi.

�� Es piedāvāju �o jūsu dēlam, � viņ� teica, � ta�u piekodināju vispirms palūgt atļauju jums.

Zēns rādīja uz tāfelīti un spirinājās, gribēdams tikt zemē.'Jaunā sieviete �aubījās un stingri spieda viņu savās skavās.

�� Es meklēju Asimakopula namu, � resnis sacīja. � Varbūt jūs varētu man parādīt īsto virzienu?

Mei�a palaida vaļā bērnu, un tas, tikko māte bija viņu noslidinā�jusi zemē, metās pie re�ņa ar pastieptu roku. Vīrs iedeva viņam sudrabpapīrā ietīto kārumu, un puika apsēdās uz pakāpiena, plosīdams foliju.

��� Saki paldies, Petro, � mei�a atgādināja, ta�u bērns neatsau�cās. Tas bija nolauzis gabalu �okolādes un gremoja, atkal slaucīdams degunu ar no�murgāto piedurkni.

�� Tā ir trīs mājas tālāk, � meitene attrauca. � Durvis ir zaļas.

�� Ļoti pateicos, � resnais vīrs novilka, sperot soli viņas norādī�tajā virzienā. Bet mei�a negāja vis atpakaļ saimniekot � viņa sakrus�toja rokas un nostājās pavērot, kā puika tiesā �okolādi.

Resnis vilcinājās.

�� Es prātoju, � viņ� noteica, � vai �ajā laikā atradī�u to ģimeni

mājās?

�� Ak jā, viņi būs gan tur, � mei�a atteica. � Angeliki parasti ir tur, ja vien nav devusies iepirkties.

��� Man vajadzīgs Andreass Asimakopuls, � ducīgais vīrs pa�skaidroja. � Man stāstīja, ka es viņu atradī�u te.

��� Tā, � mei�a novilka. � Viņu� � Un, atlaidusi uz krūtīm sakrustotās rokas, uzsauca puikam: � Petro, nenoķēpājies ar to �o�kolādi!

�� Dro�i vien Asimakopula kungs ir satriekts par sievas nāvi, � resnis turpināja. � Vai tad ne?

Mei�a pie�ķieba galvu, ļaudama noprast, kāda koķete viņa bijusi, kamēr vēl nebija nomocījusies ar saimniecības darbiem.

��� Viņ� visādi izrāda, ka tā ir, � viņa sacīja. � Kā ir patiesībā, kas to lai zina.

�� Tātad viņ� nemīlēja savu sievu, vai ne? Es gan dzirdēju, ka tā bijis.

��� Kur� jums lika tā domāt?

�� Cilvēki, � resnis nenoteikti norūca. � Vietējie.

�� Andreass viņu sita, � mei�a ieminējās. � Par daudz iedzēra un tad iekaustīja. Vai jūs esat no apdro�inā�anas?

��� No kurienes? � vīrietis pārvaicāja.

��� Manuprāt, tie�i tā tas notika� � mei�a novilka. � Viņ� ap�dro�ināja sievas dzīvību un pēc tam nometa viņu no kraujas, lai dabūtu naudu. � Mei�a paņēma slotu, kas bija atslieta pret ārsienu, un sāka slaucīt bruģi pie durvīm.

��� Nemaksājiet viņam. Es jūsu vietā to nedarītu. Viņ� nav pelnī�jis nevienu drahmu.

�� Es ņem�u jūsu vārdus vērā, � resnis sacīja. Un, piemiedzis ar aci zēnam, kas bija notriepies ar �okolādi, viņ� turpināja ceļu.

No rubīnsarkanajām ģerānijām terakotas podos būtu jāno�grie� nokaltu�ie ziediņi, neviens nebija arī centies aizslaucīt sausās, nodzeltēju�ās lapas, ko tās bija nobirdināju�as. Apalītis pieklauvēja � jau otrreiz �odien � un izdzirdēja Asimakopulu mājas iek�pusē sie�vietes soļus � vieglus, bet lēnus.

Angeliki pavēra durvis tikai mazliet, viņas seja palika ēnā. Sie�vietes mutes kaktiņā spīdēja siekalu pilieniņi.

�� Asimakopulas kundze?

-Jā.

�� Mani sauc Hermejs Diaktors. Esmu ieradies no Atēnām.

��� Es negribu neko pirkt, � viņa paziņoja. Sievietes balss bija nesteidzīga, neskaidra. � Es nekad nepērku to, ko nes klāt.

�� Es negrasos neko pārdot, � resnītis paskaidroja. � Ja būtu iespējams, es vēlētos parunāt ar jūsu dēlu Andreasu.

�� Nedomāju vis, ka viņ� patlaban ilgojas kādu redzēt, � Ange�liki nedro�i nomurmināja. � Man ļoti �ēl, bet�

��� Man vajadzētu ar jūsu dēlu parunāt par viņa sievu. Par Irīni.

�� Tie likumkalpi ta�u teica, ka vairāk jautājumu neesot. Zafirida kungs mums apgalvoja�

�� Es nestrādāju kopā ar Zafirida kungu! � resnais vīrs pavēs�tīja.

��� Manuprāt, Andreass vairs negribēs runāt ne ar kādiem po�licistiem. Mans vīrs teica, ka nevienam no mums nav ko tiem stās�tīt.

Viņai aiz muguras atskanēja vīrie�a balss � pārāk klusa, lai tuklenis varētu sadzirdēt atsevi�ķus vārdus.

Angeliki pavērās pār plecu � atpakaļ mājā.

�� Tas ir tikai tirdzniecības aģents! � viņa atsaucās.

Bet resnis viņai garām uzsauca: � Andreas Asimakopul, vai tas esat jūs? Esmu �eit, lai jums palīdzētu! Atbraucu izmeklēt jūsu sievas nāvi!

Neviens nerunāja, tad atskanēja skrapstoņa � no galda tika at�bīdīts krēsls. Liela, melniem matiņiem apaugusi roka atrāva Angeliki smalko plaukstu no durvju stenderes, un viņas sejas vietā parādījās vīrie�a seja. Uz tās bija sadīgu�i sirmi bārdas rugāji, kas varēja būt augu�i jau dienas piecas. Viņa acis bija apsarku�as, ļenganā āda zem tām skumji sakrunkojusies.

�� Es vairs neatbildē�u ne uz kādiem jautājumiem, � viņ� uz�sauca, raudamies atpakaļ aiz slēgtajām durvīm.

��� Pagaidiet! � virs uzkliedza. � Esmu ieradies no Atēnām, lai jūs atbalstītu! Un lai noskaidrotu, kur� nogalināja jūsu sievu!

Durvis atkal atvērās, un Andreass nostājās sve�iniekam pretī. Viņ� rūgti pasmaidīja.

��� Jūs gribat zināt, kur� vainojams manas sievas nāvē? Lieliski, tad nāciet iek�ā, es jums to pateik�u!

Visu logu slēģi bija ciet, gaisma krēslaina, istaba � vēsa, it kā te jau ilgi būtu valdīju�as skumjas. Uz galda bija viskija pudele, trīs ceturtdaļas tās satura jau iztuk�otas, glāzē mazliet ieliets. Andreass resnim norādīja uz krēslu.

�� Vai iedzersim? � viņ� piedāvāja. � Es nule iemetu krauk�ķlti � prāta skaidrībai. �odien tas man bija pirmais.

��� Vienu mirklīti, Andreas! Lūdzu! � ienācējs sacīja.

Angeliki stāvēja aiz viņa krēsla, satraukti lauzot rokas. Resnais

vīrs pagriezās pret viņu. Namamāte bija nepareizi aizpogājusi blūzes pogas, pie kakla viena izrādījās lieka, tāpat pogcaurums zem jostas.

�� Lūdzu, kundze, � sacīja resnis, � vai jūs būtu ar mieru uzvā�rīt mums kafiju? Es dzeru bez cukura. Kādu iecienījis jūsu dēls, jums dro�i vien būs zināms.

Viņa klusi izgāja, atstājot abus divatā. Andreass pasniedzās pēc glāzēm, bet viņa viesis pārklāja tās ar plaukstu.

��� Pag! � viņ� brīdināja. � Pirms jūs iedzerat, mums jāapru�nājas.

Andreass pārvilka mēli pār lūpām.

�� Tad sakiet ātri, kas jums uz sirds, � viņ� attrauca, � jo man slāpst.

�� Es gribu, lai jūs man izstāstāt, kas notika ar Irīni. Visu, ko va�rat pateikt par viņas nāvi.

Andreass atmeta galvu un tik smagi ievilka elpu, it kā visu mū�u nestu pasaules cie�anas. � Es jau visu esmu izstāstījis Zafiridim, � viņ� atbildēja.

�� Zafiridis nav runājis ar mani. Mēs nestrādājam kopā.

Andreass pasmaidīja.

�� Nestāstiet nu pasakas, � viņ� atcirta. � Policija ir policija, lai no kurienes būtu.

�� Es neesmu policists, Andreas.

Andreass izslējās taisnāk krēslā un sa�utis uzlūkoja resni.

�� Ja jūs neesat no policijas, kāda jums daļa par manu sievu?

�� Es darbojos citā sistēmā, � sve�ais paskaidroja. � Augstākā. Varat saukt mani par privātdetektīvu, ja vēlaties.

��� Tātad jūs sūtījusi viņas ģimene. Jūs rīkojaties tās uzdevumā.

�� Es noteikti aizstāvu ģimenes intereses.

�� Viņi domā, ka esmu tur vainojams, � vai tad tā nav?

�� Nav svarīgi, kādi ir viņu uzskati, � jūs redzēsiet, ka esmu pil�nīgi objektīvs. Esmu nolēmis atklāt, kas īstenībā noticis.

Andreass atspieda elkoņus pret galdu un uzlika galvu uz rokām, slēpjot seju no resnā vīra. Viņam ap kaklu bija zeltīta ķēde ar spo�u krucifiksu, kas pa pusei bija nozudis sirmojo�ajās spalviņās.

�� Tur nav ko izmeklēt, � Andreass gurdi novilka. � Viņa no�mira� Un viss. Tā ir tikai mana darī�ana, neviena cita. Lieciet mani mierā, lai varu netraucēts sērot. Un, Dieva dēļ, ļaujiet man iedzert.

Ta�u resnis atbīdīja glāzes tālāk.

��� Zafirida kungs man apgalvoja, ka jūsu sieva izdarījusi pa�nā�vību, � viņ� turpināja. � Bet es nedomāju vis, ka viņa būtu nogali�nājusi sevi. Manuprāt, kāds viņai palīdzēja. � Resnais vīrs aprāvās. � Da�i patiesi jūtas pārliecināti, ka �is kāds bijāt jūs.

Andreass izslēja galvu un asarainām acīm uzlūkoja savu viesi.

��� Āre�e, � viņ� norūca, � lai viņi visi iet dirst. Es ļoti mīlēju savu sievu. Man nebija iemesla�

Viņ� aprāvās.

��� Jūs te stāstāt, � vīrs iebilda, � ka jums nebija iemesla viņu noslepkavot. Nebija motīva. Bet man �ķiet, ka bija gan, Andreas. Tur�klāt � nopietnākais, kāds vien vīram var būt. Greizsirdība.

Andreass klusi, rejo�i iesmējās.

��� Jūs esat ieradies, lai mani �anta�ētu, � viņ� iesaucās, � bet velti zaudējat laiku! Es jau samaksāju Zafiridim, un gana daudz! Viņ� apsolīja gādāt, lai mūsu vārds paliek tīrs. Un teica, ka vairāk nekādu jautājumu nebūs. Tagad jūs esat te, un liekas, ka nauda izmesta vējā � vai jūs nepiekrītat? Labi, es jums pastāstī�u to pa�u, ko teicu viņam. Es sievu nenogalināju. Viņa nolēca no klints tāpēc, ka tas nelietis viņu izmantoja un aizmeta projām. Es zinu, kur� tas bija, un gan pienāks arī viņa laiks, ticiet man. Viņ� tikpat dro�i varēja pielikt iero�a stobru pie Irīni galvas un nospiest gaili. Viņ� ir vainīgais! Ja jūs meklējat slepkavu, tad �is ir īstais vīrs! Ejiet un runājiet par manas sievas nāvi ar viņu!

�� Varat būt dro�s, � resnis apstiprināja, � ka viņ� atrodas mana saraksta aug�galā. Kur jūs bijāt, kad mira jūsu sieva?

��� Es nebiju kopā ar viņu, � Andreass sacīja. Un lēnām papu�rināja galvu. � Tas ir viss, ko es zinu. Es nebiju pie viņas, lai gan vajadzēja būt�

�� Vai jūs bijāt klāt, kad� Irīni atrada?

Andreass saviebās, to atcerēdamies. Troksnis, putekļi. Trūdi.

��� Jā, � viņ� nomurmināja. � Tāda ir maksa par maniem grē�kiem, es tur biju. Kad pārrados no Plati, es paziņoju par viņas pazu��anu. Jo viņas nebija. Nodomāju, ka viņa no manis aizgājusi. Sākumā nospriedu, ka sieva ir gabalā kopā ar to tipu.

��� Kā jūs noskaidrojāt, ka tā nav?

��� Tāpēc, ka viņ� trāpījās man ceļā. Kamēr es skraidīju apkārt, kā muļķis meklēdams savu sievu, �is vienā mierā staigāja savās darī��anās, it kā nekas nebūtu bijis. Un es tā nopriecājos, �o redzēdams, jo tas nozīmēja, ka abi nav kopā. Iedomājos, ka viņa devusies pie mātes, un piezvanīju, es biju pārliecināts, ka viņa atradīsies, bet nekā. Un vi�ņas māte paziņoja policijai.

��� Kāpēc jūs pats to nedarījāt?

�� Tāpēc, ka man bija nojauta, � ir ta�u intuīcija, vai tad ne? Es neticēju, ka tā ir policijas darī�ana. Zināju, kādas ir mūsu attiecības. Un sapratu, ka tikai brīnumainā kārtā tas nebija noticis jau agrāk.

�� Vai jūs sitāt savu sievu, Andreas?

Ie�ķindējās porcelāns � Angeliki no virtuves ienesa paplāti. Viņa nolika to uz galda, piepūlē izbāzusi mēles galu pār lūpām, glu�i kā mazs bērns, kas cen�as iespējami labāk paveikt uzdoto. Viņa nolika resnim pretī kafiju un ūdeni, Andreasam � tikai kafiju.

��� Viņ� to nedzers, � māte sacīja. � �ajās dienās viņam padod vai nu viskiju, vai neko. Viņ� tā nodzersies, ka pāragri nonāks kapā.

Andreass nolaida galvu uz rokām, bet Angeliki nelikās traucēties, viņa turpināja.

�� Nogar�ojiet ūdeni, kungs, � viņa piedāvāja ciemiņam. � Tas ir no mūsu pa�u akas. Gar�īgāka nav nekur.

Resnis paklausīgi iedzēra malciņu no glāzes. �ķidrums bija auksts un gar�oja pēc akmens.

�� Tas ir lielisks! � pieklājīgi atzina ciemiņ�. � īsts dievu atspir�dzinājums.

Namamāte viņus atstāja, apmierināti smaidīdama. No kafijas cēlās vijīgas tvaika strūkliņas. Resnis to uzmanīgi nogar�oja. Tā bija salda.

Andreasa skatiens kavējās pie viskija pudeles.

�� Vai jūs sitāt viņu, Andreas? � resnis klusi pārvaicāja.

�� Ak jā, visi jums to stāstīs, � Andreass rūgti novilka. � Tādu viņi mani tagad redz. Kausli, kas, tā saka māte, novedis sievu pāragri kapā. Kā jums �ķiet � vai man bija vajadzība viņu tur nogādāt?

��� Nē, tā vis neliekas, � treknulis sacīja. � Kāpēc lai jūs man nepastāstītu, kā bija patiesībā?

��� Es mīlēju savu sievu, lūk, tā tas bija. Mēs bijām laimīgi. Es tā jutos. Manuprāt, viņa ari. Āre�e, bet no malas izskatās� � Viņ� no�ņaukājās un ar cieto, sastrādāto roku paberzēja degunu. Resnis do�māja par mazo puiku, kas uz ielas spēlējās ar savu ma�īniņu. � Ta�u viss mainījās. Ne jau vienā naktī, tomēr diezgan ātri. Kādu dienu vi�ņai vairs negribējās mani aprūpēt, bet nākamajā, kad ienācu istabā, viņa gāja no tās ārā. Parādījās jaunas drēbes un smiņķi, viņas nekad nebija mājās. Vienmēr laukā, projām, vienmēr kaut kur �audījās� Kad viņa neklīda apkārt, tad dirnēja pie loga, gaidot �o. Klausieties, es esmu dzimis un audzis salinieks, tomēr neesmu muļķis. Apjēdzu, ka ir cits vīrietis, pat varēju viņu saost. Sajūta bija tāda, it kā viņ� nemitīgi atrastos mājā kopā ar mums. Es nespēju to izturēt � viņas izturē�anos un nicību pret mani. Viņa nevēlējās, lai es būtu tuvumā. Es tie�ām viņu iekaustīju. Tikai vienreiz.

��� Arī tā bija lieka, mans draugs, � treknulis stingri noteica.

��� Starp vīrieti un sievieti nevajadzētu būt nekādai vardarbībai. Sitot viņai, jūs zaimojāt to mīlestību, kuru, kā pats apgalvojat, pret viņu jūtat.

��� Kā jūs varat domāt, ka es to neno�ēloju? Āre�e, ļaujiet man aizrādīt � es to no�ēloju vairāk nekā jebko citu, ko esmu pastrādājis. Neviens nekad nav par kaut ko bēdājies vairāk. Mani nokaitināja me�lo�ana un doma, ka sieva dodas uz tik�anos ar viņu, � tā mani pada�rīja vai traku! Es vairs to neatkārtoju. Pēc tam es atstāju viņu vienu. Devos projām, pavadīju laiku jūrā, �ad tad pārrados un pārbaudīju � ak vai, kāds vientiesis biju, jo cerēju, ka iestāsies kādas pārmaiņas. Ti�cēju, ka viņa varētu tikt tam pāri. Ka reiz pārbrauk�u � un tas posts būs galā. Lūdzu Dievu, lai tā notiek. Un biju tik dumj�, ka pieņēmu: viņ� būs manā pusē. � Vīrs atkal iesmējās � tie bija skumji smiekli.

��� Kungs un tētīt! Kāds zaļknābis un neglābjams ragnesis es biju! Es nospriedu, ka labāk būs, ja kādu brīdi lik�u abus mierā. Atkāp�os no ceļa. Man būtu vajadzējis paņemt tēva bisi un nobliezt �o kā suni. Tie�i sirdī.

��� Un kāpēc jūs to neizdarījāt? � resnais vīrs noprasīja. Andreass blenza uz viskija glāzi, kas atradās pārāk tālu, lai to

varētu sasniegt ar roku, � tuvumā bija tikai kafijas tase. Viņ� paķēra to un iedzēra.

�� Mana māte gatavo nelāgu kafiju, � viņ� nopūtās. � Tā vien�mēr ir pārāk salda. Irīni vārīja gar�īgāku. Āre�e. � Viņ� atmeta galvu un vērās griestos, no kuriem nokarājās zirnekļu tīkli.

��� Un tā � kāpēc jūs viņu neno�āvāt? � vīrs vaicāja vēlreiz.

�� Nedomājiet, ka man negribējās, � Andreass sacīja. � Es prā�toju par to dienu un nakti. �ķiet, ja būtu pieķēris abus kopā, es būtu no�miedzis abus. Kamēr zvejoju, par to vien gudroju � kā nogalināt viņu. Nav nekādu cēlu motīvu, kuru dēļ es tomēr to nepaveicu. Tā bija gļēvulība un vēlme saglabāt pa�lepnumu. Ja es būtu viņu no�āvis, tad ikvienam būtu skaidrs, ka �is tips drātējis manu sievu.

Iestājās klusums. Andreass nolieca galvu un sāka berzēt acis ar delnām.

�� Es jums neticu, � resnais vīrs klusi sacīja.

�� Tā? � Andreass smaidot attrauca. � Tā, draugs, ir jūsu izvēle.

��� Es neticu, � atkārtoja resnis, � ka jums nebija nekādu cēlu motīvu, nemeklējot izskaidro�anos ar viņu. Man ne�ķiet, ka jūs esat gļēvulis, Andreas. Es neticu, ka jūs būtu spējis viņu no�aut. Bet, ja jūs viņu kārtīgi iemizotu, jūs neviens nenosodītu. Es domāju, ka vaina ir citur. � Andreass atkal iedzēra no tases, bet neko neatbildēja. � Esmu pārliecināts � jūs neaizskārāt to zelli tāpēc, ka zinājāt: tādējādi paze�mosiet savu sievu. Jums tad būtu no viņas jā�ķiras, vai ne? Ar visām somām jāsūta viņa atpakaļ pie mātes.

Andreass iesmējās.

�� Jūs mani atmaskojat, � viņ� teica. Viņa acīs mirdzēja asaras. � Saucat pie kārtības. Esmu vainīgs. �ēlojiet mani! Vīrietis, kas nav tāds vārda pilnā nozīmē � bez pautiem, jo mīlējis savu sievu tik ļoti, ka paturējis otra atstātās atliekas. Tāds es esmu. Nabaga muļķis. Es ticēju, ka tad, ja pietiekami ilgi nogaidī�u, mēs abi varēsim salasīt sa�vas salauztās dzīves lauskas. Ta�u tādu nebija� nav � vai ne? Tagad padodiet �urp to glāzi, draugs.

�� Vēl vienu mirklīti, � ducīgais vīrs iebilda.

Viņ� pieliecās, atvēra savu ceļasomu un izņēma no tās mazu zāļu maisiņu � tajā bija sausas puķu pogaļas, sēklas, mazi zariņi un lapi�ņas, un to visu viņ� izlika pretī Andreasam.

�� Es teicu, ka gribu jums palīdzēt, Andreas, � vīrs sacīja. � Un es to darī�u. Es ticu � neraugoties uz jūsu uzbrukumu sievai, jums ir laba un uzticīga sirds. � Bēdu nomocītais Andreass nopūtās. � Es saprotu, ka jūsu sirds ir salauzta. Mīlestība pret jums bijusi cietsir�dīga � gandrīz vai neticami ne�ēlīga. Reizēm liktenim nav attaisno�juma, tas nav pelnījis piedo�anu. Jūsu sāpes ir neizturamas, un jūs meklējat glābiņu glāzītē. Tas ir dabiski. Bet dzer�ana jūs nobeigs. Man ir kaut kas labāks. �ie te, � viņ� ar roku papliķēja mazo maisiņu, � ir augi, ko jūs vēl nepazīstat. Ceļodams esmu tos savācis. Tie jums palī�dzēs aizmigt un nomierinās prātu. Pielieciet tos pie tējas un iedzeriet mazliet � tikai nedaudz, kad nepiecie�ams, kad jums visvairāk sāp sirds. Un, tikko būs izdevība, atkal brauciet jūrā. Dariet savu darbu un gaidiet, lai paiet laiks. Jūs atradīsiet jaunu mīlestību, dodu jums vārdu. Kādu dienu jūs pietauvosiet laivu ostā netālu no �ejienes, un viņa būs tur. Ne jau Irini � neviens no mums nevar dabūt viņu at�pakaļ. Bet viņa gribētu, lai jūs atkal esat laimīgs un mīlēts. Un tā būs, Andreas. Vēlāk tā notiks.

Andreass pievērsās resnim, kur� aplika roku viņam ap pleciem un uz mirkli pievilka sev tuvāk.

� Drosmi, puis! � viņ� sacīja. � Saņemiet dū�u!

Virs piecēlās. Viņ� klusi izgāja no mājas. Uz ielas vēj� kļuva ar�vien vēsāks, aiz kalniem mil�a augstas lietus mākoņu grēdas. Ne no mazā zēna, ne viņa mātes nebija ne ziņas, ne miņas. Kad resnis aiz�vēra durvis, iedziedājās gailēns, un tad �ī skaņa noslāpa; varēja sa�klausīt, kā Andreass istabā raud.

Teo! Teo! � Vīrietis mitējās ar pirkstu vilkt līdzi virtuves galdadrānas rakstiem. Tur bija zili trīsstūri.

�� Vai tev ir? � Elpida nepacietīgi stāvēja pie krāsns, sievas iz�skats liecināja par sliktu omu, un �o �inkstē�anu viņ� nevarēja ciest. Pannā kaut kas klusi �urkstēja, kārdino�i smar�oja pēc karstā eļļā ceptiem sīpoliem. No katliņa, kurā maigi burbulēja virums, cēlās ga�raiņi. Tur, kur vēl nupat viņ� bija zīmējis klucī�us, jau rāpoja trekna mu�a.

��� Kas gan?

��� Kaut cik naudas?

��� Kādam nolūkam?

��� Vai tad tu neklausījies, Teo?

Teo neko nebija dzirdējis. Viņa domas bija citur. Viņ� kaut ko prātoja, plānoja, aplēsa. Par kaut ko lauzīja galvu. Sapņoja par to sie�vieti, kuru iekāroja. Neganti un uzbudināti. Un nevēlējās, lai Elpida to ievēro.

��� Kam tev vajadzīga tā nauda? � Teo noprasīja.

��� Kurpēm.

�� Tev to ir pārāk daudz.

��� Dieva dēļ, Teo! Ne jau man! Panajicai!

Viņam negribējās ķildoties. Teo izslējās, iebāza roku d�insu ka�batā un izvilka visu, kas tur atradās � divas tūksto� drahmu zīmes un da�as monētas � un nolika uz galda.

�� Vai ar to pietiek? � Viņ� kļuva nepacietīgs. �ajās dienās tādi sīkumi viņam likās kā gatavās mocības.

� Nē. � Sieva �ķita apmulsusi un norūpējusies. Virs ta�u noteikti zināja, cik maksā kurpes. Viņa piedāvātās summas pietiktu apmēram ceturtajai daļai to cenas.

Teo negribēja būt viņas tuvumā, mājā viņ� kļuva nemierīgs. Vī�ram likās, ka viņam izdodas to noslēpt, bet tie bija maldi. Viņam ne�gribējās skatīties uz sievu, jo tā itin kā bija mainījusies, zaudējot visas vērtīgās īpa�ības, ko Teo jebkad bija viņā cienījis. Un �o virtuvi, kurā Teo bija juties tik omulīgi visas savas precēta cilvēka dzīves laikā, viņ� tagad aplūkoja nīgrām acīm � garu telpu, kurai bija zemi griesti un visādas citas vainas. Prie�koka grīda bija gau�ām slīpa, un Teo pirms vairākiem gadiem � tajās dienās, kad abi laulātie vēl bija laimīgi, pa�cēla plīts tālāko galu, iedzenot koka ķīļus, lai katliņi, kad sieva gatavoja ēdienu, nestāvētu slīpi. Viss bija tīrs un tika berzts katru dienu, tādi bija viņas pienākumi � kaktos, kur saule nekad neiespīdēja, nebija zirnekļu, putekļi nekrājās arī dēļu spraugās. Viņi te alla� dzīvoja ar nepadzenamām saimnieko�anas smar�ām nāsis � veļas ziepju, balinātāja, stērķeles, amonjaka� un ar kaitino�o bezgaumību acu priek�ā � to sievai bija ieaudzinājusi māte � ar uzkrīto�iem rotāju�miem, apkran�otām svētbildītēm un apaļām tamborētām sedziņām it visur. Virs pavarda karājās lieli, nokūpēju�i vara katli un pannas, kas reiz piederēja sievas vecaimātei, � liecības par ģimenes sai�u ne�pārtrauktību un viņas aicinājumu. Teo tas viss likās neglīti. Viņam atausa atmiņā ainas, kad Elpīda spodrināja �os traukus, notriepusies melna, lepna, smaido�a. Tagad viņ� nicināja sievu par �o plātību, un viņa sirds sa�ņaudzās vainas apziņā.

Viņam �ķita, ka istabas o� pēc nabadzības un sīkstulības, pēc trūcības. Plānie aizkari turējās pie mak�ķerauklas, kas bija nostiepta starp divām apdrupu�ā ģip�a apmetumā iesistām naglām. Galda virsu veidoja no vecām durvīm izzāģēti dēļi, un zem zilrūtotās drā�nas iezīmējās eņģu apveidi. Niedru krēslu pītie sēdekļi bija izdilu�i, caurumus nosedza Elpīdas pagatavotie spilveni. Viņa bija izgriezusi pārvalkus no vecām drēbēm un piebāzusi tos ar saplīsu�u segu at�liekām.

Teo skatījās uz �o iedzīvi tādām acīm kā sve�inieks.

��� Vai tas ir viss, kas mums ir? � viņ� domāja. � Vai tik vien esmu spējis sagādāt?

��� Ja gribi ieturēties, ķeries klāt, � sieva sacīja.

Bet viņam bija nospļauties par ēdienu.

�� Es uzkodī�u vēlāk, � viņ� meloja. Teo piecēlās un paņēma no vad�a �aketi. � Es izie�u.

��� Kāpēc tu dodies ārā tagad, kad pusdienas tūlīt būs galdā?

Viņ� nezināja, ko atbildēt, jo viņam nebija ne jausmas. Tāpēc Teo

teica:

�� Ie�u uz banku.

�� To pirms stundas slēdza, � viņa aizrādīja.

Atbildi viņa nesagaidīja. Vīrs jau bija projām.

Sieva apmaisīja zirņus, kas vārījās, ar karoti izvilka vienu, iebāza mutē un pārkoda. Tas bija mīksts. Viņa aizgrieza gāzes degli. Ārā uz ielas varēja dzirdēt Panajicas spiedzienus � meitiņa tur spēlējās kopā ar citiem bērniem.

Sieviete atvēra durvis un uzsauca: � Panajica! Laiks ēst!

Ta�u viņas kliedzienu neviens nesaklausīja � bērni bļaustījās, dziedāja un brēkāja, kā jau alla� pēcpusdienas rotaļās.

Ārā zem loga riepas krakstināja nesakārtotā ceļa oļus un granti. Ma�īna palēnināja gaitu un apstājās. Tā vēl rūca, ta�u �o troksni pār�māca magnetofona skaņas � tā bija lente ar tautisko mūziku � lēnu un �ēlu.

Elpīda piegāja pie loga. Teo pagalmā stāvēja sudrabains merse�dess. Savā laikā tas bijis satrieco�s: ar mīkstu tapsējumu � sarkanas ādas sēdekļiem, valriekstkoka un pulēta hroma apdari. Tagad tas bija retums: filmās, ko rādīja pēc pusnakts, tādos braukāja melnbalti tērpu��ies miljardieri. Elpīda atcerējās �o auto un braucēju. Tas bija Mikaelis Kipreoss, viņu pazina katrs.

Kipreoss izslēdza motoru. Mūzika apklusa. Pie atpakaļskata spo�gulī�a karājās talismani � ar tirkīziem izrotāts krucifikss: maza, la�kota svētbildīte ar sārtvaidzi dievmāti un sauso smar�u maisiņ�. Tie mitējās �ūpoties.

Elpīda izslēdza gludekli, nometa �ības un uzvilka kurpes. Pie vienas zoles bija pielipis salmiņ� kopā ar �ūsto�u vistu mēslu pikuci.

Kipreoss stāvēja uz ceļa, rokas sānos iespiedis, un vērās logā. Tas bija liela auguma, neizskatīgs vīrs. "Ģīmis kā astoņkāja apak�puse!" ļaudis sacīja. Protams, acīs viņam neviens neko tādu neteica. Kip�reoss bija naudīgs un ietekmīgs cilvēks. Citiem viņ� nepatika, ta�u nauda bija pārāka par cieņu.

Kipreoss sāka kliegt uz loga pusi:

�� Galdniek! Galdniek! Sasodīts, vai tu tur esi?

Elpīda izvilka pirkstus caur taisnajiem matiem un izgāja sētā. Kad Kipreoss devās sievietei pretī, viņa pla�i atvēra durvis.

Kipreoss bija tāds vīrs, kur� nekad nebija apmierināts. Viņ� vien�mēr gribēja ko vairāk. Viņ� bija sapelnījis naudu kaut kur Āfrikā, bet pēc tam pacēlis enkuru un nozudis � tad, kad iedzimtie grasīju��ies gūt gandarījumu. Āfrikā, viņ� stāstīja, tam piederējusi lielveikalu ķēde, bet ļaudis mēļoja par iero�u tirdzniecību un nelikumīgām dar�bībām dimantu raktuvēs. Āfrikā, viņ� apgalvoja, viņa mājā biju�i kal�potāji. Te viņam bija villa ar zelta krāniem vannasistabā. Visi melsa, ka viņ� kopā ar jauno, skaisto sievu guļot ūdensgultā, kurā varētu satilpt �etri. Sievai, ļaudis bija izdibināju�i, esot romāns ar prāmja kapteini, bet nevienam nebija drosmes pavēstīt par to vīram.

Kipreoss bija ieguldījis līdzekļus, iepirkdams zemi gar piekrasti. Viņ� grasījās atvērt tūrisma firmu un sākt īres namu būvi vācu akciju sabiedrībai, ar kuru viņam jau bijusi darī�ana. Teo bija runājis ar viņu un pārliecinājis uzticēt viņam galdnieka pienākumus: durvis, logus, slēģus. Tas bija vērtīgs līgums � Teo cerēja uz lielu guvumu. Ta�u Kipreosam bija savi uzskati, cik un par ko viņam jāmaksā.

�� Klau, � viņ� teica Teo, kad abi apsprieda noteikumus, � no�runāsim par darījumu. Ja pabeigsi marta vidū, do�u tev par piecdes�mit procentiem vairāk, nekā vienojāmies sākumā. Ja viss būs gatavs pēc pirmā aprīļa, maksā�u tikai pusi. Ja strādāsi ātri, būsi laimējis.

Abi paspieda viens otram roku. Kipreoss uzsita Teo pa muguru un devās projām smiedamies, jo jutās pārliecināts, ka viņa nauda ir dro�ībā. Jo kur� gan bija redzējis, ka �ie amatnieki kaut ko izdarītu laikā? Bet Teo bija apmierināts un smaidīja.

��� Esmu nolēmis visu pabeigt pirms nolīgtā laika, � vīrs sacīja Elpīdai.

�� Es gribētu zināt, kāda izskatīsies Kipreosa seja, kad viņam būs jāizsniedz nauda.

�ad tad Kipreoss apvaicājās, kā veicas.

�� Es strādāju katru dienu, kamēr vien ir gai�s, � Teo atbildēja. � Es raujos kā traks, lai ātrāk tiktu galā.

��� Kur ir Hacistratis? � Kipreoss alla� taurēja skaļi, bet �odien viņ� bļāva. Viņa piesarku�ajā sejā kvēloja niknums un samiegtajās, ne�ēlīgajās acīs tāpat.

��� Kur tas slinkais kucesdēls palicis?

Viņ� stāvēja sievietei pārāk tuvu � oda pēc sviedriem, siltas ādas un anīsu degvīna. Viņa krekls bija atpogāts pārāk tālu tik vecam res�nim, gandrīz vai līdz treknajam vēderam, un smagā zelta ķēdē karā�jās liels zelta medaljons ar Maķedonijas zvaigzni. Kipreoss muldēja, ka tas esot piederējis Aleksandram Lielajam, un da�i vientie�i viņam ticēja. Patiesībā to �im vīram bija izgatavojis zeltkalis, kura brālis vi�ņam bija parādā naudu.

��� Viņa te nav, � Elpīda attrauca. � Viņ� izgāja pirms kādas stundas.

�� Tā? Un kur tad tas vazaņķis devās? � Kipreoss kliedza. � Laiks ir nauda!

�� Es nezinu, � Elpīda novilka. � Man nav ne jausmas. Ja gribat ienākt un pagaidīt�

�� Man nav laika sēdēt un kavēties, ja galdnieki nenāk! � Kip�reoss auroja. � Vari viņam pateikt � ja darbs rīt nebūs galā, es atradī�u citu, kur� to paveiks. Stiklinieks nevar sākt savējo, jo puse logu rāmju joprojām mētājas tepat pie sienas! Viņ� jau �etras dienas nav bijis tiem ne tuvumā! Solīja visu pabeigt jau pirms trim nedē�ļām. Vari pavēstīt: ja rīt viss nebūs gatavs, viņ� no manis nedabūs ne gra�a!

Viņa atstāja kurpes ārā pie virtuves durvīm, vienās zeķēs aizlaipoja līdz lielās istabas dīvānam un atlaidās uz tā. Deniņos klauvēja � viņa jau juta galvassāpes. Kipreosa bļāvieni skanēja apkārt, uzdodot jautājumus, uz kuriem nebija atbil�u. Teo nebija, viņ� nestrādāja. Un, kad teica, ka būs un darīs, nebija vis.

Kur gan viņ� atradās?

Un nauda � viņ� ir to zaudējis. Un lietas, ko par to varētu no�pirkt. Tik daudzas rūpes tā aizgainītu! Bet tagad tās nebūs. Nebūs nekā.

Pulss deniņos kļuva spēcīgāks, un sāpes sākās zem labās acs. Ja Elpīda zinātu, kur vīrs �obrīd ir, tad� nogalinātu viņu. Ta�u tā nebija smalkā balstiņa, kas �ukstēja par iespēju, ka viņa ir piekrāpta, un uz ko viņa paļāvās, � labāk bija nelikties par to zinis. Vīrs jau bija zau�dējis ziemas izpeļņu, un sieva par to niknojās tik ļoti, ka uzliesmoja gruzdo�ā dumpības ogle, kas jau sen kvēloja viņas sirdī.

Eleni atrada viņu tur, joprojām zvilnot uz dīvāna un spie�ot pirkstus pie deniņiem.

�� Vai esi slima? � viņa noprasīja. Pārliekusies pāri meitai, viņa uzlika roku tai uz pieres, jo vēl aizvien Elpīda bija viņas mazā meite�nīte. Mātes plauksta bija vēsa, Elpīda saoda viņas elpā etiķi.

�� Tu neizskaties necik spirgta, � Eleni sacīja. � Pagatavo�u tev

tēju.

�� Kāpēc tu nopirki �o stērķeli? � Eleni pacēlusi turēja ko�i dzel�teno baloniņu un aplūkoja mazo, balto uzlīmi uz cenas zīmes. Lasīt sīkus burtiņus kļuva ar katru dienu grūtāk � arī samiedzot acis, ci�pari tik un tā palika izplūdu�i. � Es ta�u teicu, lai tu to neņem! Prasi "Evriku", kā mācīju. Tā ir daudz labāka. �ī te aizķepē baloniņu. Un noteikti arī maksā dārgāk. Kāpēc maksāt vairāk, ja var to nedarīt?

��� Man patīk �īs smar�a.

Elpīda iemalkoja zaļgano, smar�ojo�o salviju tēju. Tā gar�oja rūgti, jo māte bija noturējusi uzlējumu uz lapām pārāk ilgi. Sāpes bija pārvietoju�ās uz virsdeguni, un viņa savilka uzacis, pūlēdamās atbrī�vot saspringu�os pieres muskuļus, kuru dēļ viņa izskatījās tik nīgra.

Eleni uzrotīja piedurknes līdz elkoņiem. Elplda noskatījās, kā māte noliecas pār pīto veļas kurvi no plastikāta sloksnēm un izceļ vienu no saburzītajiem Teo krekliem, izklāj uz gludināmā dēļa un uz��ļāc aerosola strūklu. Eleni pacēla gludekli. Viņas rokas cīpslas savil�kās un zilganās vēnas pietūka, āda bija nevis ziedu, bet ziemasbalta. Elpīdai ienāca prātā, ka mātes fiziskais spēks nepiestāvētu smalkai dāmai, arī viņas vasarraibumi un tauki ne (māte, par spīti ārstu no�rādījumiem, turpināja pieņemties svarā). Elpīda pavērās lejup uz savām rokām. Tās bija sarkanas un sasprēgāju�as, pirkstu galos un plaukstu mīkstajā daļā āda bija sausa un cieta, izbalējusi un vietām apbrūnējusi no kapātu sīpolu sulas.

Viņa ieklausījās klusumā, gludekļa dzelzs slīdēja pa kokvilnu, aerosols �ņāca: "P��! P��!" un tvaiki tāpat. Vējā iz�uvusi veļa vēl izteiksmīgāk oda pēc svaiguma, uzvēdīja skumjas, atmiņas par pēc�pusdienām, kad viņa sēdēja un pildīja ienīstos mājasdarbus: Eleni gludināja, un viņa paslepus vēroja māti.

��� Kipreoss pirms brītiņa bija te, � Elpīda ierunājās.

�� Tā? � Māte salocīja kreklu, rūpīgi sakārtodama piedurknes. Un nolika apģērba gabalu uz dīvāna gala. To varētu ievietot celofāna iesaiņojumā un pārdot kā jaunu.

��� Viņ� meklēja Teo.

�� Vai tad Teo nav būvlaukumā?

Elpīda neatbildēja.

�� Elpīda?

�� Viņ� tur nav bijis vairākas dienas.

Eleni nolika gludekli uz paliktņa un izņēma no kurvja mazu, sārtu T krekliņu.

��� Un kur tad viņ� bija? � māte apvaicājās.

��� Es nezinu, māt. � Elpīda paknaibīja virsdeguni, ta�u sāpes nepārgāja.

�� Kipreoss teica � ja rīt viss nebū�ot pabeigts, viņ� vispār neko nemaksā�ot.

Eleni izgludināja T krekla piedurknes � vispirms labo, tad kreiso.

��� Man likās � tas darbs ir vērts miljonu, � viņa sacīja.

�� Tā ari ir. Ko lai es tagad daru, māmiņ? Ja es atļau�os Teo kaut ko aizrādīt, viņ� uz mani kliegs.

Eleni noklāja salocīto T kreklu līdzās katūna kreklam un izcēla sarkansvītrotas apak�bikses.

�� Atstāj viņu manā ziņā, � māte attrauca.

�� Māt, � Elpīda turpināja, � kāpēc sievietēm ir jāprecas?

Viņa nule bija jautājusi sev, vai �is vīrietis viņai jebkad būtu pa�ticis un vai viņa būtu patikusi tam. Elpīda skaidri redzēja, kādu �is cilvēks viņu saskata: padevīgu, viegli lokāmu � tādu būtni, par kādu pats to padarījis. Viņa paņēmieni bija diezgan vienkār�i, bet kā ar Elpīdu? Vai viņa bija iemīlējusies� vai nobijusies? Ikreiz, kad Elpīda neprata vīram izdabāt, uzminēt viņa vēlmes un untumus, viņ� izņēma no aizskapes ceļasomu un ielika to gultā. Vēstījums bija skaidrs: ja nespēj man izpatikt, dodies atpakaļ pie mātes. Elpīda nevarēja pie�ļaut, ka viņas ģimenes labais vārds tiktu aptraipīts. Un mācījās darīt visu, kas tika no viņas prasīts.

Vīrs bija nelietis, bet ne no pirmās abu laulības dienas � no as�totās. Bija pagājusi nedēļa kop� viņu kāzām, agrs rīts. Uz galda bija cigaretes un pelnu trauks. Kafija uz plītiņas. Tāda, kādu mēdza gata�vot māte � kā viņa mācīja. Economia. "Tikai puskaroti vienai tasei, Elpīda!" viņa piekodināja. "Tad paciņa tuk�osies divreiz lēnāk." Viņ� visu nedēļu katru dienu bija lūdzis uzvārīt stiprāku dziru. Bet viņa pretojās, jo māte bija likusi citādi. Arī torīt viņa pasniedza tādu pa�u kā parasti. Vīrs nogar�oja kafiju un nolika krūzīti atpakaļ uz apak�ta�ses. Tad, lēni piecēlies, viņ� uzvilka �aketi, mierīgi aizdedza cigareti, iebāza paciņu kabatā un ar delnu noslaucīja no galda uz grīdas pil�nīgi visu, arī jauno, kāzu dienā dāvanā saņemto porcelānu. Elpīda vēl tagad atcerējās plīsto�o trauku troksni, zemē līsto�o kafiju, dur�vju blīk�ķi, kad viņ� tās aizcirta. Viņa izbijās, ka vīrs nekad vairs ne�atgriezīsies. Tīrīdama un vākdama suķes, viņa raudāja un turpināja �ņukstēt visu rītu � līdz brīdim, kad Eleni viņu atrada.

Kad Elpīda pastāstīja Eleni par notiku�o, māte sāka smieties.

�� Manu meitiņ, � viņa izdvesa, � visi vīrie�i ir tādi. Tavs pie�nākums ir darīt visu, kā viņ� grib. Uzmanies, citādi viņ� ēdienreizēs sāks skriet pie savas mātes � iedomājies, kāds kauns tad būs mūsu ģimenei!

Maltītes, ko Elpīda bija vīram sarūpējusi pusdienām un vaka�riņām, sasala taukos un tika izmestas cāļiem, iekams viņ� paguva pārnākt. Un pārradies viņ� ar sievu nerunāja, jo nebija nekā, ko ēst. Viņa izcepa omleti � vīrs sēdēja pie galda un vēroja, kā tā top. Kad sieva nolika �ķīvi viņam pretī uz galda, viņ� piecēlās un smaidīdams izmeta tā saturu atkritumos.

Tagad pārestības apziņa moko�i grauza. Elpīda jutās piekrāpta un nodota, jo viņa bija pildījusi savus pienākumus, nesaņemot neko. �ī vieno�anās nebija izdevusies. Vīrs bija auksts, tam nebija intereses par viņu, nevērīgs. Nemīlo�s.

Eleni izvilka no kurvja Teo bikses.

�� Tik un tā sievietes precas, � māte sacīja. � Viņas tā darīju�as vienmēr.

�� Bet kāpēc gan? � Elpīda pavaicāja. � Vīrie�i mūs nemīl. Viņi vispār daudz par mums nedomā.

Vīrs viņu nemīlēja. Izrunādama �os vārdus, viņa ne�aubījās, ka tā ir patiesība.

Māte iesmējās.

�� Protams, dārgā, � viņa apstiprināja, � �ie mūs nemīl. Laulī�bai nav sakara ne ar kaislību, ne romantiku. Tā dod dro�ības un ģime�nes sajūtu, iztik�anu. Lielākoties tā vajadzīga, lai radītu bērnus. Tāpēc sievietes precas. Jo tā ir vērtīgākā dāvana, ko mūsu vīri var mums pasniegt, manu meit. Viņi dod mums pēcnācējus. Tajos mēs rodam mīlestību, dārgumiņ, un saņemam cieņu no tiem. Nekam citam nav nozīmes. Savu atva�u dēļ sievietes samierinās ar visu.

Andreass bija aizgājis, neko neteikdams par atgrie�anos. Nebija nedz atvadu skūpsta, nedz mājienu no krastmalas, tikai klusi aizvērās durvis un ārā uz ceļa nodipēja soļi, nokļūstot tālumā. Uz sievas spilvena viņ� bija atstājis zīmiti. "Dodu Tev laiku padomāt," tur bija rakstīts. "Es mīlu Tevi. Tavs vīrs Andreass." It kā sieva vairs neatcerētos, kas viņ� ir.

Aizritēja divpadsmit dienas. Sākumā Andreasa prombūtne Irīni iepriecināja. Tā viņai ļāva brīvi nodoties apsēstībai un uzmācīgajām tieksmēm. Ta�u dienas bija garas un vientulīgas, nakts trok�ņi � ķir�mju skribinā�anās, veco baļķu nopūtas, zāles un lapu �auksti un �aboņa � biedēja kā nekad agrāk.

Tad sāka līt. Gāza nemitīgi un aumaļām, līdz pa�am rītam. Kad tas uzausa, lietus turpinājās, neatlaidīgi �ļācot no smagajiem māko�ņiem, kas peldēja tik zemu, ka skāra kalnu galotnes. Diena bija skumja, apnicīga un salta, Irīni nekur negāja un ne ar vienu nerunāja. Vakars pienāca agri, un lija joprojām. Irīni izvārīja zupu un, zvejo�dama tievos makaronus no trauka, domāja par Andreasu un prātoja, kur viņ� varētu būt.

Istaba bija tum�a, to apgaismoja tikai drebelīgās ēnas no televi�zora. Spēles vadītājs māksloti izteica līdzjūtību zaudētājam, atskanēja mūzika, parādījās titri. Lietus plak�ķēja uz jumta dakstiņiem, ūdens �urkstēja notekā, un klusi atvērās ārdurvis. Pārraides dalībnieki jo�projām aplaudēja, un brīdī, kad tās zvaigzne smaidot māja ardievas un novēlēja Irīni labunakti, kāds stāvs nedzirdami �ķērsoja virtuvi un uz mirkli sastinga, vērodams viņu. Tālāk, diktors paziņoja, seko�ot ziņas un laika prognoze lauksaimniekiem.

�� Irini�

Viņa balss bija skaļa, aizsmakusi un zema, bet sieviete to pazina un tomēr jutās tik nepatīkami pārsteigta, ka viņas sirds sāka vētraini sisties. Irīni pagriezās pret viņu. Virs izskatījās spocīgi. Viņa drēbes, izmirku�as lietū, lipa pie locekļiem kā dēles, seja bija mirdzo�i bāla, zilganā gaisma no ekrāna izgaismoja tikai galvaskausa kaulus, un acu dobumi palika melni.

�� Andreas!

Tā bija dīvaina pusgaisma, un piepe�ais izbrīns radīja ilūziju � vienu mirkli Irini likās, ka viņa redz spoku.

"Viņ� būs noslīcis," sieviete domāja. "Un tagad ieradies ņemt mani sev līdzi."

Ta�u smārds, ko �is rēgainais Andreass bija atnesis līdzi, likās pazīstams. Oda pēc zivīm un sastāvēju�as tabakas. Un skāņiem, ko�dīgiem vēmekļiem.

�� Vai tas esi tu, Andreas? � viņa noprasīja.

Stāvs pastiepa roku un nospieda slēdzi. Labākā apgaismojumā vīra seja �ķita pelēka. Lai sasildītos, viņ� bija apķēris savu ķermeni, bet tik un tā drebinājās un tikko jau�ami zvāļojās, it kā joprojām būtu laivā un jūrā. Pagājis sievai garām, Andreass grīļīgi ieslīdēja istabā un iekrita gultā, ar rokām saķēris vēderu. Viņa vaigos dega sarkani dru�d�a plankumi. Acis aizvēris, viņ� paknaibīja virsdeguni, atvairīdams galvassāpes.

Andreass pastiepa plaukstu pretī sievai, un viņa to saņēma. Vīra delna bija ledus auksta, to izraiboja purpursārti plankumi.

��� Irīni, � viņ� ierunājās, � man vajag sasildīties. Man visas iek�as stingst no aukstuma.

Irīni saspieda vīra roku, atsprādzēja viņam zābakus un norāva tos no kājām.

�� Velc nost tās slapjās drānas. � Viņa izņēma no skapja tīru veļu. Vannasistabā viņa atrada tikai aspirīna pudelīti. Irini uzvārīja kumelī�u tēju un aiznesa to vīram uz paplātes kopā ar ūdeni un vienu tableti.

Viņa sakārtoja spilvenus vīram aiz muguras un palīdzēja viņam piecelties sēdus, iedzert zāles un iemalkot tēju.

��� Man bija jātiek mājās, � Andreass nomurmināja. � Jutos pārāk slims, lai vēl paliktu projām. � Viņa saklausīja �o vārdu jēgu � taisno�anos � un manīja skaudru pa�pārmetumu dzeloņa dūrienu.

�� Cik ilgi tev jau ir tik slikti? � viņa pavaicāja.

��� Pirms divām dienām es kaut ko ieēdu�

Viņ� atdeva sievai tasi un metās ārā no gultas. Tverdamies pie sienas pēc atbalsta, aizsedzis muti ar roku, viņ� ietenterēja tualetē un tur ieslēdzās.

Kad Andreass atgriezās gultā, viņa seja bija mitra no sviedriem. Viņ� atslīga spilvenos, ātri un sekli elpodams. Kad sieva piedāvāja tēju, viņ� papurināja galvu. Un aizvēra acis.

��� Labāk atved māti, � viņ� sacīja. � Tā zinās, ko darīt.

Sieva noliecās pār Andreasu un piespieda lūpas pie karstās pieres.

��� Es tūlīt bū�u atpakaļ! � viņa sacīja.

Lietus bija mitējies, ta�u ūdens joprojām pilēja no eikaliptu za�riem un tērcītes bija iegrauzu�as jaunas gultnes akmenscietajos ceļ�malas dubļos. Lukturī�a gaismā klājuma virsma spo�i vizmoja. Nakts bija vēsa, koku zaļās lapas un zāle svaigi smar�oja, dārzos uz dzīrēm izrāpoja glieme�i. Ciemā valdīja klusums, skanēja tikai tālas suņa re�jas, un daudzās mājās logi jau bija tum�i.

Ta�u vīramātes namā vēl dega gaisma. Pie galda sēdēja �etri vīri, blenzdami kārtīs, ko turēja rokā. Galda vidū gulēja naudas kaudzīte � banknotes un monētas, un pelnu trauks bija apdzēstu izsmēķu pilns. Vasilim pie elkoņa stāvēja metaksas glāze, pudele pie viņa kājām bija gandrīz tuk�a. Arī citiem vīriem priek�ā bija dzērieni, uz galdauta iz�vietotās pērleņvāku pusītēs � sabērti apgrauzdēti riekstiņi. Sēdo�ie blenza ienācējā, ta�u neko neteica. Vasilis bija tum�i piesarcis, viņa aug�lūpu klāja sviedru pērlītes. Viņ� ar plīk�ķi nometa kārti uz galda � krei�a desmitnieku. Viens no viņa pretiniekiem, blēdīgi smaidīdams, pievienoja naudaszīmju kaudzei vēl vienu.

Angeliki klusēdama sēdēja kaktā. Ro�ainā jaka, ko viņa bija ap�metu�i ap pleciem, izskatījās no�ķiesta ar eļļu, sievietes rokas kustē�jās � viņa darināja me�ģīnes.

Namamāte piecēlās, lai apsveicinātos ar Irīni.

�� Lūdzu, lūdzu! � Angeliki sacīja. � Nāc, sēdies. � Viņa ba��īgi pavērās apkārt, meklēdama krēslu vedeklai. Visus sē�amos bija aizņēmu�i vīri.

��� Iekārtojies tepat! � viņa turpināja. � Manā krēslā. Es varu pastāvēt. Visu dienu esmu sēdējusi.

�� Andreass saslimis, � Irīni paziņoja. � Viņ� vaicāja pēc jums. Atnācu jums pakaļ.

��� Lai Dievs �ēlīgs! � Angeliki iesaucās. Un pārmeta krustu. � Protams, es tūlīt nāku! Vasili, vai tu dzirdēji? Andreass sasirdzis! Viņ� mani saucot! Ie�u apskatīties, kas tur darāms.

Vasilis izveicīgi sakļāva savu kār�u vēdekli un piespieda to sev pie krūtīm.

��� Kas tad viņam lēcies? � tēvs noprasīja.

�� Ak vai! � Angeliki izdvesa. � Es nezinu!

��� Kā tev �ķiet � varbūt labāk apjautāties, par ko ir runa, un tikai tad skriet turp? Irīni, kas ar viņu noticis?

���� Nav ne jausmas, � Irīni atzinās. � Viņu moka briesmī�gas galvassāpes. Un ir slikti ar kuņģi. Domāju, ka viņ� ko nelāgu ieēdis.

�� Tātad viņ� ir saindējies! Ak, augstais Dievs debesīs! Vai saauk�stējies, noķēris vēdergripu. Tā var gadīties. Vai viņ� staigāja apkārt �ajā lietū?

��� Velc mugurā mēteli, sieva! � Vasilis izrīkoja. � Un ej, nevis stāvi te, klabinot muti. Tu mū�dien par daudz runā! Sotiri, tavs gā�jiens! � Viņ� atkal izveidoja no kārtīm vēdekli.

Angeliki bija satraukusies, viņu uzbudināja �ī retā iespēja � būt kādam vajadzīgai. Mērķtiecība pie�ķīra sievietes sejai mirdzumu. Uz ielas tikusi, viņa traucās uz priek�u, a�i cilādama kājas.

�� Vai jums mājās ir citroni? � viņa noprasīja. � Un kas stip�rāks? Mums vajadzēs abus. Ja nav, tad skrien un nopērc. Labi daudz citronu � to sula �ādā reizē ģeldēs! Es steig�os turp un pasēdē�u pie nabadziņa. Un, Irīni, nekavējies � pa ceļam nepļāpā ne ar vienu!

Irīni ātri soļoja pa tum�ajām ielām. Alejās atbalsojās ļaunu vēs�to�i neredzamu kaķu brēcieni, netālu no būvlaukuma aizspruka gluda, spīdīga �urka, meklēdama patvērumu. Sīkpre�u veikala dur�vis bija vaļā, dzeltena gaisma apspīdēja celiņu ar lietus peļķēm, kas satecēju�as bruģa padziļinājumos. Aukstuma vitrīnā nekā daudz nebija (apkaltu�i �āvētu desu gali, vēl nesagriezts cietā siera ritulis, papīrā ietīts fetas siera gabals). Panajotis sēdēja uz augstā ķebļa. Tas bija no�ēlojama izskata vīrelis: salts kā auksta gaļa. Viņ� noteikti ne�lutinās pircējus ar svaigu preci, kamēr �ī nebūs pārdota. Tirgotavas tālākajās telpās (tur viņ� turēja tīrī�anas līdzekļus un saimniecības preces � veļas pulveri, balinātāju un papīra salvetes) bija tum�s. Ja Irīni dotos turp, viņ� pieceltos un iedegtu gaismu, ko nodzēstu, tikko ienācēja būtu kaut ko izvēlējusies. Viņ� uzlūkoja Irīni un, pa�sveicinājis klienti, pār�ķīra lappusi, viņ� lasīja lētu grāmatiņu mīkstā iesējumā. Uz vāka bija attēlots jauneklis ar kovboja cepuri galvā � no viņa krita melna ēna, iezīmēdamās pret saules rietu, un autoru sauca par Zeinu Greju. Starp konservētu burkānu un zirnī�u kār�bām sprakstēja mazs tranzistoru radioaparāts � komentētājs stās�tīja par futbola spēli.

Irīni izraudzījās se�us citronus no kastes, kas stāvēja pie durvīm, un uzlika tos uz svariem; aiz iepakojumiem ar mājas apstākļos lieto�jamu matu krāsu viņa atrada pudeli medicīniskā spirta un aspirīna tabletes.

Panajotis ielika starp grāmatas lapām ko�ļājamās gumijas papī�riņu, lai vēlāk atrastu vietu, kur beidzis lasīt. No�ļūcis no ķebļa, vei�kalnieks paņēma zīmuli, kas bija aizbāzts aiz auss. Tā bija pieaugusi ar matu ku�ķiem. Viņ� uzrakstīja kopējo summu uz papīra maisiņa. Irīni nebija līdzi naudas. Tirgotājs nopūtās, izņēma kādu sarakstu, kas bija paslēpts zem letes, �ķirstīja to, līdz starp skribelējumiem at�rada viņas vārdu. Sieviete noskatījās, kā viņ� rūpīgi pieraksta datumu un summu, ko viņa tagad būs parādā. Bija jāseko visam, jo �is virs mēdza nadzīgi pievienot �ādas tādas cenas par precēm, ko neviens ne acis nebija redzējis.

Irini novēlēja viņam labunakti. Panajotis paņēma savu vesternu mīkstajos vākos un atkal sāka lasīt.

Ceļ� bija tuk�s, nakts klusumu traucēja tikai ūdens burzgulē�ana ielu renstelēs un notekās un vēl viņas soļi. Ciems palika aiz mugu�ras. Cēlās vēj�, tas paretināja mākoņus, un uz bridi ieleju apgaismoja spo�s pilnmēness, dzeloņkrūmi un kaktusi meta dīvainas, zaglīgas ēnas.

Viņa jau bija gandrīz mājās � aiz līkuma tās varētu saskatīt, bet tajā brīdī aizmugurē atskanēja motora rūkoņa. Viņa nepalūkojās atpa�kaļ, bet nogriezās dubļainā ceļa malā un gaidīja, lai ma�īna pabrauc garām. No auto lukturiem plūda zaļgani gaismas staru kūļi, atgainī�dami tumsu.

Ta�u tas netraucās vis garām, bet palēnināja gaitu un pieripoja pie gājējas. �oferis izliecās ārā un atvēra durvis pasa�iera pusē.

Tas bija viņ�.

Irīni vērās �ajā cilvēkā, kura seja pa pusei slēpās ēnā un �ķita ļoti skaista. Viņa juta, ka vīrie�a acis viņu pētī. Viņai drebēja rokas, sirds pukstēja pārāk ātri. Beidzot dievi parādīja labvēlību, un (ilgi, ak vai, cik ilgi!) kārotais mirklis bija klāt, ta�u tagad � iz�ķiro�ajā bridi � viņa svārstījās. Irīni raudzījās uz ceļu un baiļojās, ka viņu kāds pamanīs, kaut gan tur neviena nebija. Tas laiks bija klāt un �ķita tik kārdino�s, salds un neatvairāms. Cik apkaunojo�i, netikumīgi un nodevīgi!

Viņai rokā bija maisiņ� ar citroniem � vienīgais enkurs, kas tu�rēja pie dzīves īstenības.

Irīni ielika to ma�īnā � tur, kur jāatrodas pasa�iera kājām, un iekāpa.

Parāvusi durvis, viņa tās aizcirta. Beidzot abi bija divatā.

Vīrietis pieliecās un maigi saspieda viņas roku, likās, ka viņ� prot lasīt domas. Irīni jutās tā, it kā viņai pieskartos dievība, un ap�lūkoja savu delnu, �ķietami pārsteigta, ka tā nekādi nav mainījusies.

Neviens no abiem neko neteica � pēc tik ilgas gaidī�anas vārdi tikai apgānītu �o mirkli.

Kad viņ� sievieti noskūpstīja, viņa apjauta � sapņi kļūst par īste�nību. Irīni tik daudzkārt bija pārņēmis karstums, iztēlojoties �o skūp�stu, un tagad vīrie�a lūpas piespiedās viņējām, un mēle jau bija viņas mutē. "Esmu mirusi," viņa domāja, "un te ir debesis!" Irīni gribējās uzsūkt viņu, uzņemt sevī, skart ikkatru viņa ķermeņa vietiņu. Sieviete glāstīja viņa matus un raustīja tos, vilka plaukstas pār muskuļoto mu�guru un pleciem. Pacēla vīrie�a kreklu un glaudīja gludo ādu. Abi elpoja dziļi un ātri, knibināja, laizīja, zīda kailās miesas katru vietiņu, ko varēja atrast. Viņ� koda tai kaklā, Irīni pacēla roku pie viņa sejas un sūkāja pirkstus. Teo plaukstas uzgūla viņas gurniem, tad ieslīdēja starp tiem, pavēra tos, un viņa ar prieku ļāvās. Vīrietis norāva drēbes no viņas krūtīm un uzspieda muti te vienam, te otram cietajam ga�lam, pēc tam atkal lūpām � koda tajās un skūpstīja tā, it kā no tām nekad negribētu �ķirties. Dievi ir tik laipni, �o cilvēku mutēm vairs nebūs jāatraujas, jo abi pazudīs �ajā svētlaimē!

Cik daudz laika aizritēja? Sekundes vai minūtes? Neviens no abiem to nebūtu varējis pateikt, viņi grima nemaņā. Viņiem �ķita, ka pasaule deg, pārvēr�ot visu, kas apkārt, baltkvēlē; viņu mīlestība pati no sevis liesmoja spo�ās ugunīs, lai abi labāk redzētu un iepazītu viens otru.

Nē! Mirdzums, kas pārplūdināja kabīni, nāca no ma�īnas luktu�riem � tā bija parādījusies aizmugurē. Un �oferis uztaurēja.

�� Mēsli! � vīrietis norūca. Sieviete sakārtoja drēbes un saglauda matus, Teo ieslēdza ātrumu un uzbrauca uz ceļa. Auto paripoja ga�rām, tā sarkanās signālugunis nozuda tālumā kā pūķa acis.

��� Es nu labāk ie�u, � viņa sacīja. Teo nopūtās.

Kad Irīni atvēra auto durvis, vīrietis ieminējās: � Mēs kaut ko izdomāsim. � Viņ� saķēra Irīni plaukstu un piespieda to pie sava karstā, cietā locekļa.

Viņa ar to pa�u roku paķēra maisiņu ar citroniem. Kad Teo aiztraucās viņai garām pa ceļu, Irīni skūpstīja gaisu, kuram cauri viņ� aizslīdēja.

Andreass bija ieslēdzies tualetē, Angeliki stāvēja pie izlietnes, skalodama to ar mazgā�anas līdzekli. Mājā skāņi oda pēc vēmekļiem un zālēm, pēc Andreasa slimības.

Bet nekam vairs nebija nozīmes. Viņ� to mīlēja! Viņ� to gribēja! Viņ� kvēloja alkās pēc tās! Un trīsas, svētlaime, atmiņas par viņa pie�skārienu pavadīs Irīni, lai ko viņa darītu, � pat kopjot nabaga Andreasu.

Autobuss pamatīgi kavējās, un gaidī�ana krastmalā bija ilga. īsais soliņ� zem koka nojumes pieturā jau bija aizņemts � uz tā sē�dēja apcerīga jauna meitene un �ūpoja pie krūtīm piespiestu aizmi�gu�u bērnu. Viņai blakus bija iekārtojies sadrūmis puisis, kuram viena roka bija apsaitēta un pakārta kaklā, viņa seja likās saraudāta.

Resnais vīrs apmetās uz akmens kāpieniem, kas veda lejup līdz ūdenim, un vērās, kā viņam pie kājām spēlējās zivis. Bariņ� sīku, spo�u mazuļu ņudzinājās kā viendabīga masa � virpuļojo�a bumba, līdzīga �ūnai, kas redzama mikroskopā. �ie jaunuļi kustējās ātri un visi reizē; tie slīdēja �urpu turpu, neviens cīnītājs nekur nelauzās, ne�jauca kārtību, nemaisījās starpā, visi peldēja kopā, jo no �īs uzvedības bija atkarīga viņu izdzīvo�ana. "Tas ir zīmīgi," prātoja vīrietis, "tā rī�kojas pārāk daudzi cilvēki � meklē glābiņu, piemērojoties apkārtnei, alla� skrienot līdzi pūlim. Viņ� domāja par Niku � par ve�uka sludi�nātajiem uzskatiem, ka ikkatram dzīvē jāsamierinās ar to, kas viņam dots; tad pēk�ņi viņam uzmācās ba�as par �o vīru, un resnis sāka raizēties, vai ar Niku viss ir kārtībā. Viņ� bija solījis pirms aizbrauk��anas to apmeklēt vēlreiz � varētu tur iegriezties jau �odien, ja pēc �odienas galveno uzdevumu veik�anas pietiks laika.

Kad pienāca autobuss, mazais pasa�ieru pulciņ� bija papildinā�jies. Tie pirmo iestūma apcerīgi noskaņoto meiteni, lai viņa izvēlas sev sēdekli. Kamēr viņa kāpa iek�ā, guļo�ais puisēns miegā kustināja lūpas, itin kā sūcot krūti vai veltījot skūpstus savai gādīgajai mātei.

Sieviete, kas turēja rokā aptiekas maisiņu ar zālēm, tērzēja ar �oferi.

��� Tu esi novēlojies, D�ord�, � viņa sacīja. Sieviete tāpēc ne�satraucās (viņai nekur neesot jāsteidzas). Un uzrunātais neminēja kavē�anās iemeslu, tikai klusēdams paņēma pasniegto sīknaudu.

Resnis iespllējās savā iemīļotajā sēdekli �oferim aiz muguras. Bē�dīgais jauneklis ierāpās salonā pēdējais un iedeva D�ord�am naudas�zīmi, lai samaksātu par braucienu.

D�ord�s pavērās puisim sejā un netīksmi pasmaidīja.

��� Tā, tā, tā, � viņ� norūca, � skat, kur tu esi � atpakaļ pie mums pēc pamatīga laika. Kur tad tavs mopēds, Sosti?

Zellis pietvīka no kakla līdz matu saknēm.

�oferis iebāza naudaszīmi kabatā un sāka skaitīt monētas.

��� Zini, � viņ� turpināja, joprojām smīnēdams, � es vakar re�dzēju vienu tie�i tādu park�ķi, kāds bija tavējais. Bet tas nevarēja būt tavs. Jo tas gulēja grāvī.

Jaunie�a �oklis saspringa. Viņ� pastiepa roku pēc naudas atli�kuma, bet �oferis to turēja, cie�i sa�ņaudzis saujā.

��� Bet kur tad tagad ir tavs spurk�ķis, Sosti? Veikalā? Varbūt degviela beigusies, ko? �e! � Viņ� ļāva monētām iebirt pui�a saujā.

��� Lai �ī tev būtu mācība.

Jaunietis virzījās tālāk uz tuk�a sēdekļa pusi.

��� Nav jēgas �itiem kaut ko sacīt, � autobusa vadītājs noburk��ķēja. Viņ� atlaida rokas bremzi, un ma�īna izkustējās no vietas.

��� �ie viemēr ir pārliecināti par savu taisnību.

Bērns pie mātes krūts glāsmaini nopūtās.

* * *

Autobuss ieripoja ciema skvērā. Sīktirgotāja sieva pie mazā vei�kaliņa kārtoja pasteļtoņos nokrāsotus slotaskātus, viņa pārtrauca savu nodarbi un lūkojās, kā pasa�ieri izkāpj, it kā gaidītu kādu paziņu. Viesnīcas pagalmā sabiru�ās lapas bija aizslaucītas projām, pie ārsie�nas pieslietas alumīnija kāpnes vietā, kur uz bālzilā apmetuma �uva svaiga krāsa. Laukumiņā uz notraipīta sola atpūtās vientuļ� vecs vīrs ar zilu jūrnieka cepuri galvā, viņam rokās bija baltu margrietiņu pu�ķis, kura vidū slējās dārza roze � sārta un smar�īga. Kad pasa�ieri iz�kāpa, vecītis kliboja cauri skvēram uz autobusa pusi.

Resnis pieskārās �ofera plecam.

��� Es domāju, D�ord�, � viņ� sacīja, � vai jūs varētu dot man padomu. Es meklēju kazu ganu, kura vārds ir Lūkass. Man �ķiet, jums vajadzētu viņu pazīt.

D�ord�s no�ņācās, it kā aizpūstu no nāss tur ielīdu�u kukaini, un paberzēja piesarku�o acu plakstiņus ar saliektu pirkstu.

�� Ak jā, � viņ� atbildēja. � Es zinu, kur� tas ir. Dieva dēļ � kas jums no viņa vajadzīgs?

�� Gribu viņu sameklēt, � resnis attrauca.

��� Tas tips ir ķerts! � D�ord�s piesita sev pie deniņiem. � Vai jums neviens to nepateica?

�� Nē, � vīrs novilka. � Neko tādu neesmu dzirdējis.

Pēdējie pasa�ieri jau bija projām. Palicis tikai resnais vīrs.

Vecais vīrs uzlika roku uz durvīm, vienu kāju � uz kāpnēm un

aizelsies gaidīja, kad �oferis lūgs viņu iek�ā.

D�ord�s uzspieda ar kāju uz akseleratora, iedarbinot motoru, un strostēja ve�uku.

���� Rāpies aug�ā, Nikolas, lai Dievs tev palīdz! � viņ� burk��ķēja. � Mēs jau tāpat esam nokavēju�ies, kā lai vēl minstināmies tevis dēļ?

Resnis izlocījās no sava sēdekļa un saķēra vecā vīra elkoni, lai uzvilktu viņu aug�ā. Zem plānā �aketes auduma bija sataustāmi tikai kauli un ļengana āda.

�� Atļaujiet, kungs. � Apalītis viņam uzsmaidīja. Vīra iekritu�ie vaigi vēl vairāk iegrima tuk�ajās smaganās kopā ar muti. Matu at�liekas atgādināja vēja raustītus zirnekļu tīmekļus. Resnis palīdzēja ve�ukam nokļūt sēdeklī salona otrā pusē � pretī viņējam.

���� Tu brauc uz kapiem � vai ne, Nikolas? � �oferis apjautā�jās.

���� Jā, � vecais apstiprināja. � Uz kapsētu, lūdzami. � Un, gaidot neilgo ceļojumu, pasmīkņāja glu�i kā bērns, kuram apsolīts cienasts.

D�ord�s iegrieza autobusu �aurajā alejā skvēra tālākajā galā. Viņ� pacēla balsi, gandrīz vai iekliegdamies, lai pārspētu nodzītā motora troksni, jo viņam bija jārunā, sē�ot ar muguru pret pasa�ieriem.

��� Nesaprotu, kāpēc tu neapmeties tur aug�ā? � viņ� auroja. � Tad mums nevajadzētu tevi stiept, kad pienāks laiks! � No ve��uka sejas nozuda smaids, un �oferis iesmējās.

Resnis uzlika roku uz vecā vīra pleca un pieliecās tuvāk, sākot �ukstēt viņam pie auss.

�� Neklausieties viņā, draugs! � viņ� sacīja. � Es redzu, ka jums vēl priek�ā da�i labi gadiņi. � Piespiezdams pirkstu pie lūpām, sazvēr�nieciski skarot degunu, druknais vīrs piemiedza aci. � Puķu pu�ķis ir ļoti skaists, � viņ� jau skaļāk piebilda. � Jūsu sievai ir laimējies.

Bet ve�uks papurināja galvu.

�� Es nekad neesmu bijis precējies, kungs, � viņ� attrauca. � Tāda svētība man nav tikusi dāvāta. Ziedus es nesu, lai godinātu labu draugu, kas nesen aizgāja.

�� Tas nebija vis tik nesen, � D�ord�s izaicino�i aizrādīja. � Vis�maz pirms gada.

��� Laiks aizrit, � resnis sacīja. � Jo vecāks kļūstu, jo ātrāk tas skrien. Pastāstiet man, braucēj, kā atrast to Lūkasu.

���� Es ceru, ka jums kājās ir staigā�anai piemēroti apavi! � D�ord�s uzsauca.

��� Ir � manas uzticamās spārnotās sandales, � ducīgais vīrs atteica, pastiepdams labo kāju. Teniskurpes bija svaigi izbalinātas, saites � pilnīgi jaunas, bez kādas vainas. Ve�uks pavērās uz �o �ību un pasmaidīja. � Un tā � ja jūs paskaidrotu, kur viņu atrast, es būtu pateicīgs.

��� Viņam ir namelis � īsta būdele, pavisam mazītiņa. Nezinu, kā jūs to nosauktu � tur, kur atrodas klosteris, kura aizgādnis ir Profitis Iliass, � D�ord�s valodoja. � Tik tālu es jūs nevaru vest. Tur nav kārtīga ceļa, ar �ādu vecu auto tur nemaz nevar izbraukt. Aizvizinā�u jūs līdz Svētās Annas pieturai. No turienes būs apmēram pusstundas gājiens. Varbūt pat mazāk. Ta�u �ajā stundā viņa nebūs mājās. Viņam jābūt ārā � ar ganāmpulku.

�� Pusdienās viņ� noteikti atnāk, � resnis novilka. � Kad es tur nokļū�u, vairs nebūs ilgi jāgaida.

Tur, kur ceļ� veda lejup uz Svētā Savas līci, D�ord�s sazarojumā pagriezās uz kalnu pusi, līkumojot starp granātkoku rindām un ne�pabeigtajām celtnēm uz ciema robe�as.

Pie kapsētas vārtiem apalītis saņēma ve�uka roku un palīdzēja tam izkāpt. Vecais cie�i sa�ņaudza viņa plaukstu savējās.

��� Lai Dievs jūs svētī, kungs, � viņ� nomurmināja. � Lai pa�dara jūs par svēto!

Resnis atvēcinājās.

��� Tas nebija itin nekas, � viņ� attrauca. � Katrs ta�u gribētu jums palīdzēt!

D�ord�s uzspieda kāju uz akseleratora un iedarbināja motoru.

Kad autobuss lēnām rāpās aug�ā kalnā, skatienam atkal atklājās kapsēta. Resnais vīrs noraudzījās, kā tālu lejā Nikolass virzījās uz priek�u starp marmora plāksnēm, līdz atrada draugu, noņēma ce�puri un, ceļos nometies, klanīja galvu, nolicis vīsto�o pu�ķi uz aukstā, baltā akmens.

* * *

Kādas pusjūdzes attālumā no ciema lejup uz jūru vērās sena ka�pela. Tās jumts bija apaļ�, māla dakstiņu kupols zaļ� no ķērpjiem, virs zemajām durvīm karājās zvans, tā aukla bija saritināta un uzmesta uz sienā iedzīta gaļas kā�a.

�� Tā ir Svētās Annas baznīca, � �oferis paskaidroja. � Ejiet pa �o ceļu, līdz nonāksiet pie mūļu takas � tā ir pa labi. Tur ir tas kloste�ris, kura aizgādnis ir Profitis Iliass. Pēc tam būs tā jūsu gana māja � pati pirmā. Tā ir vienīgā, kas tur atrodas! Tai ir grūti paiet garām � pat sve�inieks uzskries virsū.

��� Liels paldies, D�ord�, � resnis sacīja. � Cik esmu jums pa�rādā?

�oferis apsvēra.

�� Ar trim simtiem pietiktu, � viņ� noburk�ķēja. � Jā, dodiet trīs.

Virs nolika uz vadības paneļa tūksto� drahmu zīmi.

� Atlikumu varat paturēt, � viņ� paziņoja.

Kad motora rūkoņa noklusa tālumā, resnltis ieklausījās mū�am rosīgo kalnu skaņās. Vēj� �ūpoja priedes, �abinādams skujas, sīlis brēkādams pacēlās spārnos, un to plīk�ķi atbalsojās no�ļauptajā klin�tainē, kas sniedzās līdz pa�am okeānam.

Viņ� ātri sasniedza mūļu taku, iedams gariem, naskiem soļiem, apbrīnojami veikli tik liela auguma vīram. Te pietika vietas ar nas�tām apkrautam ēzelītim, celiņ� bija līdzens, precīzi izlikts ar aptēs�tiem �etrstūrainiem akmeņiem. �is bruģējums bija gan amatnieka, gan mākslinieka darbs � pacietības atstāts mantojums no laika, kas pavadīts citā ērā, kura �oviet likās nule aizgrimusi aiz apvār�ņa. �eit slēpās daļa Grieķijas sirds � tās, kura bija nemainīga, gadsimtu ne�ietekmēta, � ar kalnu smailēm pret skaidrām debesim, mirdzo�u sa�fīra jūru, zaļo augu smar�u, ko uzvēdīja vēj�. Un klusumu � ja nu vienīgi �vīkstēja vēsmiņas �ķirstītā zāle � sastingums bija pilnīgs, un tomēr resnis saklausīja skaņu, kas atgādināja gaisto�u mūziku, it kā �eit vēl nupat būtu spēlēta Pāna flauta.

Mūļu taka veda pāri pauguriem � uz klosteri, kura aizbildnis esot Profitis Iliass, � �īs baltās sienas gadiem slēpu�as sevī mūku ko�pienas. Ducīgais vīrs � viņ� bija ziņkārīgs! � pagrūda kaltus dzelzs vārtus, kas veda uz kapelas iek�pagalmu. Rozmarīna krūmā drūzmē�jās bites, lo�ņādamas pa zilganajiem ziediņiem. Pie garās ēdamzāles akā bija iekārts virvē piesiets kauss, un resnais vīrs, nocēlis vāku, uzvilka to aug�ā un iemalkoja vēso, tīro ūdeni. Viņ� paklaiņoja pa krēslaino, auksto kapelu, kur nopietnais Profitis Iliass blenza lejup no apsvēpu�ās sienas. Gaiss bija pilns sastāvēju�a vīraka, kā jau pa�reizticīgās baznīcas dievnamā, virs galvas karājās sve�turi un grezni misiņa kvēpināmie trauki.

Resnis ni�ā uzmeklēja sveci, ta�u neiemeta ziedojumu kastītē monētu. Viņ� aizdedza sveci ar savām �ķiltavām un pacēla gaismeklīti pret sienu � tur, kur atradās izliektā durvju arka. Visu mūri aiz�pildīja viduslaiku freska, kuras spilgtās krāsas joprojām bija kā tikko klātas. Tā attēloja nolādētos ellē; pa�ā aug�ā sēdēja Kristus, kuru bija ielenku�i svētie. Neviens nesmaidīja, neiejaucās nekādās norisēs, visi blenza lejup uz mirstīgajiem (tie bija kaili, to pa�u veco grēku iezī�mēti � baudkāres, alkatības, lepnības, skopuma pārņemti) � tos sa�īdzis eņģelis raidīja atvērtā, biedējo�ā, zivij līdzīga briesmoņa mutē. �is monstrs peldēja sarkanas un dzeltenas uguns ezerā, purpursārti velni bija bruņoju�ies ar dak�ām un moku rīkiem (to lietojumu neva�rēja iedomāties), tie zobgalīgi ķiķināja un bakstīja pūli, kas devās uz elli. Pāri visam slējās Kristus, glu�i kā karaliska persona, kas saodusi nelabu smaku, ta�u izliekas neko nemanām.

Resnis nolaida sveci zemāk, lai aplūkotu grīdu � melnu un baltu oļu mozaīku, kas attēloja dziļumu radības, � lielu, biezlūpainu ūdensspļāvēju vali, astoņkāji un lēkājo�u delfīnu. Vīrs pasmaidīja. Grieķi, kuri būvēja �o baznīcu, bija tikai pa pusei pievērsu�ies kristietībai un nebijās no elles uguns � būdami gana gudri, viņi piesedza savus agrākos uzskatus. Un �ī grīda iemiesoja viņu mierinājumu senajiem dieviem � okeāna būtnes nozīmēja veltījumu Poseidonam.

Netālu no kapelas, kuras gādnieks bija Profitis Iliass, viņ� atrada mazu mūra mājeli, tajā bija iekārtojies Lūkass. Vieta bija vientulīga, no loga skats pavērās uz tuk�ajiem kalniem un pla�ajām, bezgalīga�jām debesīm. Jauns kazlēns � skaists dzīvnieciņ� savā mīkstajā bērnī�bas ka�ociņā � bija ievietots sētiņā, tādā kā putnu būrī no stieplēm. Kāja tam bija apsaitēta � viņ� to nelika pie zemes un ieblējās, kad atnācējs pakasīja pinkaino galviņu.

Uz jūras pusi lēnus lokus grieza vientulīgs ērglis. Pie aizvērtajām durvīm stāvēja zili krāsots koka sols, ko rotāja uzgleznoti smalki zie�diņi un sīkie kolibri. Resnis apsēdās pie puķītēm un gaidot aplūkoja ainavu.

No lejas atskanēja spalgs svilpiens un sauciens. Resnais vīrs bija aizsnaudies, un pa �o laiku viņa pulksteņa rādītāji bija pavirzīju�ies pusstundu uz priek�u. Garkājains suns spriņģoja starp nogāzes krū�miem, ar rudo ka�oku ķerdamies aiz dzeloņkrūmiem. Tam sekoja vīrietis. Viņa gaita bija ļodzīga, tā vedināja uz domām� ne glu�i par kroplumu, bet par klibumu. Ieraudzījis sve�inieku, suns apstājās un, paostījis gaisu, sāka riet. Nācējs atspiedās ar nūju pret zemi un pavē�rās uz re�ņa pusi. Tas pacēla roku sveicienam, ta�u gans neatbildēja, tikai apklusināja kranci un virzījās aug�up pa nokalni. Viņa mati ne�tīrās cirtās krita uz pleciem, armijas apģērbs bija izdilis un novalkāts, kareivja zābaki � noputēju�i glu�i balti. Vīrietis nostājās līdzās res�nim � gans nelāgi oda pēc kazu muskusa un skāņiem sviedriem, to�mēr �ajā smakā varēja uztvert ari pļavas siena un svaiga piena maigās smar�as. Ganam uz vienas acs bija melns pārsējs, bet otra spīdēja spo�i zila un skaidra. Ar to viņ� pētīja savu ciemiņu.

��� Kā varu jums līdzēt? � viņ� noprasīja.

Resnais virs sniedza viņam roku.

�� Esmu Hermejs Diaktors no Atēnām, � viņ� sacīja.

�� Es sapratu, kas jūs esat � tagad, kad redzu jūs tuvumā, � vīrs attrauca, izvairīdamies no re�ņa pastieptās rokas, un uzsvilpa sunim. Tas pienāca un elsodams apsēdās pie viņa kājām.

Duclgais ciemiņ� nolaida plaukstu.

�� Mazā ciemā valodas izplatās ātri, � viņ� teica. � Jūs jau mani pazīstat, tāpat kā es jūs, Lūkas.

Lūkass neatbildēja. Viņ� uzlika roku sunim uz galvas un pakasīja tam aiz auss.

��� Vai drīkstu jūs apgrūtināt, palūdzot glāzi ūdens, � apjau�tājās resnis, aicinot uz viesmīlību. Atteikt �ādos gadījumos nebija pieņemts.

Lūkass izvilka no kabatas smagu atslēgu, pagrieza to un atvēra koka durvis. Viņ� iegāja iek�ā un aizcirta tās aiz sevis, bet pēc mirkļa atkal parādījās, nesot prasīto, ko pasniedza resnim. Kad viņ� bija to izdzēris, Lūkass paķēra tuk�o glāzi.

�� Tagad ejiet! � viņ� pavēlēja.

Resnais vīrs sakrustoja rokas uz krūtīm.

��� Bet pirms tam, � viņ� paziņoja, � mums jāaprunājas. Par Irīni Asimakopulu.

��� Man nav laika pļāpāt, � Lūkass norūca. � Ir ļoti daudz da�rāmā. Jābaro kustoņi. � Viņ� pavērās uz putnu sprosta pusi, kurā bēdīgi blēja kazlēns.

��� Es negrasos jūs velli kavēt, � resnis sacīja. � Gribu uzdot tikai da�us jautājumus.

Lūkass nolaida roku un pakasīja vēdera lejasdaļu. Suns apvēlās uz sāna, pacēla vienu pakaļkāju un arī paskrāpēja turpat.

��� Atvainojiet, ka esmu tik atklāts, � Lūkass turpināja. � Ta�u visi zina, ka es tā daru. Es nerunāju ar policistiem. Nekad. Es viņiem neuzticos. � Gans uzsauca kazlēnam, kura blējieni kļuva aizvien sē�rīgāki un izmisīgāki. � Es jau nāku, mīlulīt! � viņ� teica. Un likās, ka lopiņ� sapratis, jo bļaustī�anās mitējās. Viņ� pagriezās atpakaļ un novilka: � Neapvainojieties!

��� Nav īsti par ko, � resnis jautri attrauca. � Mums abiem ir daudz kopīga. Arī es nepaļaujos uz policistiem. Tie�i tāpēc esmu te.

��� Tur, lejā, saka � jūs esot no augstākajiem ierēdņiem. Kam prātā pārtrumpot Zafiridi.

��� To varētu, ja man rastos iespēja, � resnis piekrita. � Bet es esmu izmeklētājs, nevis policists. Esmu �eit, lai noskaidrotu, kā Irīni nomira. Jūs dro�i vien zināt, ka policija lietu slēgusi. � Viņ� ar plaukstu uzsita sev pa gurnu. � Gandrīz aizmirsu! Es jums kaut ko atnesu! � Resnais vīrs pasniedzās pēc somas un, atsprādzējis to, iz�vilka krauk�ķīgu svaigi ceptas maizes klaipu, un iedeva to Lūkasam. � Gadījumam, ja jūs �odien nebūtu paguvis aiziet līdz veikalam.

Lūkass klusēdams uzlūkoja resni. Viņ� paņēma dāvanu un iegāja mājā. Nākdams atpakaļ, viņ� nesa rokā bērnu pudelīti ar pienu un iespieda to apalītim rokā.

��� Ja jūs pabarotu And�elīnu, es paskatītos, ko ar to maizi kopā varētu iekost, � viņ� sacīja. Resnis pasmaidīja.

Kopā ar maizes rikām viņi iebaudīja fetas sieru un olīvas. Ducīgais vīrs izturējās pacietīgi un ko�ļāja klusēdams. Kad puse kukuļa bija nokopta, Lūkass izspļāva olīvas kauliņu un noprasīja:

��� Un kāda jums daļa par Irīni?

�� Es gribu zināt, kā viņa aizgāja bojā, � resnis paskaidroja. � Un arī to, kāpēc tā notika.

Lūkass paraustīja plecus, it kā par to viss būtu skaidrs.

��� Da�i apgalvo, ka tas bijis nelaimes gadījums, citi � ka pa�nā�vība.

�� Vai jūs tam ticat, Lūkas? Vai jūs domājat, ka viņa pati sev pie�lika rokas?

Lūkass neatbildēja.

Resnis pētīja vientulīgo ainavu.

��� Dzīvojot te aug�ā, � viņ� ieminējās, � varu derēt � cilvēks pierod pamanīt ik sīkumu. To, ko pārējie neredz.

��� Man ir asas acis, � gans palielījās. � Nekad nav biju�as va�jadzīgas brilles. Kā manai krustmātei. Viņai ir vāja redze. Un būtu nepiecie�ama operācija, bet viņa neļauj to taisīt. � Vīrs nogrieza vēl vienu maizes riku un gabalu siera.

�� Vai jūs �ad tad redzējāt Irīni?

Lūkass iekodās maizē.

��� Pēdējā laikā reizēm ieraudzīju, � viņ� atzinās. � Viņa bija sev iekopusi dārziņu te aug�ā, virs ciema. Es gāju tur garām, kad de�vos pie krustmāmiņas. Ja Irīni bija tur, piestājos parunāties. Devu da�us padomus, kā audzēt dārzeņus. Kazu mēsli, es teicu, der tomā�tiem. Bet saknes viņu īpa�i neinteresēja. Viņa vēlējās audzēt puķes. Es gan neredzu jēgu to darīt. Tās ta�u nevar ēst � vai ne?

��� Es saskatu loģiku jūsu viedokli, � viņa ciemiņ� piebalsoja, � tur ta�u nav nekādas vientiesības. Kāpēc ciematnieki jūs dēvē par traku?

��� Tas ir saprotami. � Suns mierīgi gulēja pie Lūkasa kājām. Saimnieks pieliecās un maigi paglaudīja tam galvu. � Tāpēc, ka esmu at�ķirīgs. Viņi neapjēdz, ka cilvēks var būt citāds, tāpēc muld, ka es esot jucis. Pareizāk būtu teikt "savādnieks Lūkass". Tomēr tas dro�i vien nozīmētu to pa�u � vai ne? Tikai norādītu uz viņu aizspriedu�miem � tā ta�u ir? Un ļautiņiem nepatīk apcerēt savu aprobe�otību. Viņi netiek skaidrībā, kāpēc es dzīvoju �eit, tālu no viņiem. Ta�u iemesls ir pavisam vienkār�s � viņu radītais troksnis, ķildas, sasodī�tie baznīcu zvani. Tie dara mani traku. Te aug�ā cilvēks var domāt. Es biedrojos ar dzīvniekiem. Tie lielākoties ir patīkamāki.

��� Daudzi atrod sev sabiedrību apprecoties, � resnis teica.

��� Tā ir otra mana dīvainība, viņuprāt, protams. Es nekad ne�esmu bijis precējies.

Duclgais vīrs notrauca no krūte�as maizes drupa�as.

��� Un kāpēc jūs neprecaties? � viņ� noprasīja.

�� Vai jums ir sieva? � Lūkass pajautāja. -Nē.

��� Kāpēc tad vaicājat? Man �ķiet, ka jūs zināt cēloni, kādēļ ne�vajag precēties. Un es jums pateik�u savējo. Vīrie�i un sievietes nesa�protas. Viņi nedomā vienādi un nevēlas vienu un to pa�u. Sievietes grib mājas un bērnus. Vīrie�i � ēdienu un seksu. Te visi laulājas, lai varētu mīlēties. Cik ilgi tas turpinās? Se�us mēne�us? Gadu? Kad sie�viete ir stāvokli, vīrietis tai vairs nav nepiecie�ams. Tā tas ir. Tad viss ir cauri. Ta�u viņi ir saistīti visus nākamos piecdesmit gadus. Viņiem būtu jādzīvo atsevi�ķi. Un jāsatiekas nedēļas nogalē, lai nokārtotu to lietu ar pārgulē�anu.

��� Un kā ar mīlestību, Lūkas? � viņa viesis klusi apjautājās. � Jūsu ideālajā pasaulē tās nav daudz.

��� Vai zināt, ko es domāju? � Lūkass sacīja, atlaidies krēslā un pacēlis rokas aiz galvas. � Mīlestība ir lielākais cilvēces posts. Dzī�ves smagākais lāsts. Es reiz biju iemīlējies. � Viņ� mirkli klusēja, novērsis seju no ciemiņa. � Tagad viņa ir precējusies � ar kādu citu.

��� Man �ēl.

Lūkass atkal pagriezās pret resno vīru un pasmīkņāja, ta�u kazu gana sejas muskuļi bija savilku�ies un �ķietamais smaids nesaderējās ar skumjām, kas aizplīvuroja viņa acis.

�� Nav ko no�ēlot, draugs, � viņ� nomurmināja. � Atzīstos, ka man sekmīgi izdevās izbēgt. Dzīve ir vienkār�a. Es ņemu to, ko varu dabūt. Tūrisma sezonas laikā izklai�u pietiek visiem. Ja man liktos, ka atkal grasos iemīlēties, es kāptu nākamajā kuģī un dotos projām no �ejienes.

��� Esmu vienisprātis ar jums, Lūkas, � tāda rīcība tie�ām būtu sakarīga, � resnis apstiprināja. � Bet citi nav tik piesardzīgi. Es apmeklēju jūsu brālēnu Andreasu. Irīni zaudējums viņam atņēmis gandrīz visu dzīvotgribu. Viņ� to pārcie� smagi. � Vīrs pa�ūpoja galvu. � Pat ļoti.

��� Es biju izvadī�anā, � Lūkass sacīja. � Un viņu redzēju.

�� Irīni ir mirusi � nabaga meitene, un jūsu brālēns ir satriekts, � resnis noteica. � Vai jums ne�ķiet, ka vainīgais būtu jāatrod un jā�soda?

��� Protams, � Lūkass sparīgi apliecināja. � To nevēlētos tikai stulbenis.

�� Tad jums man jāpalīdz.

Lūkasa rokas no�ļuka uz ceļiem.

��� Sasodīts, es jums neko nevaru stāstīt, � viņ� atbildēja. � Ja kaut ko teik�u, mana dzīvība vairs nebūs ne nieka vērta.

�� Bet jūs kaut ko redzējāt.

Lūkass saminstinājās. � Kaut ko manīju gan.

��� Un kas tas bija?

Viņa krekla piedurknes aprocei vietā, kur audums izdilis, bija atiris kokvilnas diegs. Gans bija to saņēmis starp īk�ķi un rādītājpirk�stu, viļādams bumbiņu �urpu turpu.

�� Tajā brīdī tas neko nenozīmēja, � Lūkass novilka. � Es nezi�nāju, ka viņa ir mirusi.

Resnais vīrs uzlika roku uz Lūkasa pleca un to viegli saspieda.

Gans ielūkojās resnim tie�i sejā.

��� Ja es jums uzticē�os, � viņ� teica, � jums būs jāzvēr nemū��am neatkārtot to, ko jums teik�u. Un nekādā ziņā nedrīkstēsiet pie�minēt manu vārdu. Ja tā nedarīsiet, būs, kas parūpēsies, lai manis vairs te nebūtu un es otrreiz nevarētu savu liecību atkārtot.

�� Dodu jums vārdu. Tagad pastāstiet. Ko jūs redzējāt?

��� Nākamajā dienā pēc tam, kad viņa pazuda, es ievēroju polici�jas ma�īnu � suzuki.

�� Vai tā meklēja Irīni?

��� Tā varētu domāt. Ta�u tas bija pa�ā agrumā, gaismai svīstot. Es biju netālu. Biju tur piesējis da�as kazas, devos tās izslaukt un pa�dzirdīt. Ieraudzīju arī kādu, kur� iekāpa tajā ma�īnā. Tas nebija tērpies uniformā, bet es viņu tik un tā pazinu. Tas bija Haris Hadarakis.

��� Ak tā. � Resnais virs atsauca atmiņā �o cilvēku � tas bija vērsim līdzīgais ser�ants pie de�uranta galda. � Un ko tad �is Hadarakis darīja?

�� Neko. Tikai ierausās iek�ā, apgrieza auto un brauca projām. Es viņu aplūkoju tikpat skaidri, kā tagad redzu jūs. Ma�īna bija piestūrēta pie tās klints galotnes, no kuras viņa esot nokritusi. Ta�u tas notika divas dienas pirms tam, kad viņa tika atrasta. Kad apjēdzu, kur �ie viņu uzgāja, es pārbijos. Policijai būtu viņa jāmeklē, bet man �ķita � �ie visu laiku zināja, kur viņa ir. Tāpēc es turēju muti ciet. Pateicu tikai Nikam. Viņ� ieteica aizmirst visu, ko noskatījos. Un, ja jūs to at�klāsiet, es bū�u pagalam. Bet es saprotu sava nabaga brālēna mokas, ja tie nelie�i�

��� Lūkas, � resnis viņu pārtrauca, � paklausieties. Es izmanto��u to, ko jūs man pateicāt, ta�u neviens nekad neuzzinās, kur esmu dabūjis �o informāciju. To es apsolu. � Viņ� pavērās pulkstenī. � Man jādodas ceļā. Atpakaļ līdz ciemam ir labs gabals, ko soļot. Bet es jums kaut ko atstā�u. Nelielu pateicību par saņemto palīdzību. � Resnis izvilka no �aketes iek�kabatas pintes tilpuma pudeli ar zeltainu �ķid�rumu. Tai nebija etiķetes. Viņ� pasniedza to Lūkasam. � Jums ir laba sirds, draugs, � apalltis sacīja, � jūs to novērtēsiet. Tas ir mazpazīs�tams na�ķis no ziemeļiem.

Paņēmis pudeli, Lūkass atskrūvēja vāciņu un paostīja tās saturu.

�� Tas o�, � viņ� noteica, � pēc silta medus.

Gans jau gribēja celt to pie lūpām, ta�u resnis apturēja viņu, pirkstu kratīdams.

��� Tas nav ikdienas lieto�anai, � viņ� teica. � Jums jāizturas pret �o dzērienu ar cieņu. Tur, no kurienes es nāku, to lieto kā pret�indi mīlestībai. Ja jums ceļā gadīsies sieviete, kura mīdīs jūsu sirdi kājām, tad ieņemiet malciņu � un jūsu sirds paliks tur, kur tā piede�rīga, � pie jums!

Abi pasmējās, un Lūkass uzsita ciemiņam uz pleca. Tad resnis paņēma savu somu un pieliecās, lai pakasītu krancim pazodi.

Ceļa līkumā viņ� atskatījās un būtu pamājis uz atvadām, ta�u vientulīgajā kalna nogāzē vairs nebija ne vīra, ne suņa.

Hermejs Diaktors sparīgi aizsoļoja līdz ceļam un devās uz ciema pusi. Tuvodamies Svētā Savas līcim, viņ� ieskatījās apzeltītajā ro�kas pulkstenī un nosprieda, ka ir pietiekami gai�s, lai apmeklētu vēl kādu.

Jūras krastā pūta auksts vēj�. Nika terase bija tuk�a, bet virtuves durvis paliku�as pavērtas, no turienes skanēja mūzika � radio rai�dīja salinieku tautas meldiņus � spalgi �īgāja vijoles, kāda sieviete dziedāja balsī ar deguna pieskaņu. Resnis piegāja un pieklaudzināja. Radio tūlīt apklusa.

�� Niko!

Viņ� dzirdēja stikla tink�ķi � pudele tika nolikta atpakaļ starp pārējām. Tad bija dzirdama tāda kā klusa atraugā�anās un lamas.

Ducīgais vīrs pieklauvēja atkal.

�� Nik! Tas esmu es, Diaktors! Vai jūs tur esat?

�� Esmu te! � Niks nostājās uz sliek�ņa. Viņa smaids bija nepār�liecino�s, ādas krokas zem acīm liecināja par bezmiegu.

Resnis sarauca uzacis.

��� Piedodiet manu nesmalkjūtību, � viņ� sacīja, � bet jūs iz�skatāties nelāgi, mans draugs.

Niks pārvilka roku pār vēderu.

��� Mani reizēm moka sāpes, � viņ� atzinās. � Tās uznāk un pāriet, bet pēdējā laikā negrib rimties. � Viņ� nobālēja un saviebās.

Resnais vīrs saņēma ve�uka elkoni un veda viņu uz terasi � pie krēsliem.

�� Sēdieties, � viņ� sacīja. � Atpūtieties. Ja atļausiet, es uzvārī�u jums tēju.

Niks pakratīja galvu.

��� Nevajag, � viņ� nomurmināja. � Es neko negribu. Bet iele�jiet sev kaut ko no bāriņa � viskiju, metaksu, ko vēlaties. Pēc tam nāciet un iekārtojieties pie manis. Jūs novērsīsiet manas domas no tā, kas darās manās iek�ās. Jums būs interesanti dzirdēt da�as jaunas ziņas, ko esmu saņēmis no jūsu uzticamā kolēģa Zafirida.

Niks aizvēra acis un gaidīja, kamēr sāpes mitēsies. Resnis nolika ceļasomu un pagriezās tā, lai ve�uks to neredzētu; atsprādzējis vienu no kabatiņām, viņ� izvilka zilu stikla mēģeni, kas bija aizbāzta ar kor�ķīti, un paslēpa to saujā. Nekārtīgajā virtuvē viņ� ielēja sev nelielu mēriņu viskija, tad no lēni teko�ā krāna piepildīja otru glāzi ar ūdeni. Attaisījis mēģeni, viņ� ļāva trim pilieniem ieritēt tajā � �ķidrums iz�platījās kā dūmi, atstājot viegli iesārtu nokrāsu.

��� Es atnesu jums ūdeni, � apalltis sacīja, apsēzdamies pie gal�diņa, � jo man nepatīk dzert vienam. Yammas\ � Viņ� pacēla savu glāzi un � par spīti paradumam � pieskandināja tai savējo. Resnis nogar�oja viskiju, Niks ievilka pamatīgu malku �ķidruma, un viesis pasmaidīja.

��� Biju ciemos pie Lūkasa, � viņ� paziņoja. � Mums bija ļoti aizraujo�a saruna. Patiesībā � visnotaļ noderīga.

��� Man prieks to dzirdēt, � Niks nomurmināja. Bālums sāka gaist no vecā vīra sejas, vaigos parādījās sārtums, it kā tajos beidzot būtu ieplūdis ilgi nemanīts siltums.

��� Jūs teicāt, jums esot jaunas ziņas no Zafirida, � resnais vīrs atgādināja.

Sāpes Nika kuņģi bija rimu�ās. Viņ� atslīga atpakaļ krēslā, iz�stiepa kājas uz priek�u un sakrustoja rokas uz vēdera.

��� Tie�ām gan, � viņ� apstiprināja. � Ja varam ticēt autobusa �oferim D�ord�am, tad mūsu cienījamajam policijas priek�niekam biju�as kādas nepatik�anas ar ma�īnu.

Resnis sarauca pieri, atcerēdamies pelēko auto, kas bija pilnīgā kārtībā.

��� Vai kaut kas ar motoru?

��� istenībā, � Niks turpināja, � viņa ma�īnai kāds noņēmis visus riteņus.

Ducīgais virs iesmējās un atkal pacēla glāzi.

�� Uz zaglēna veselību! � viņ� noteica. Un iedzēra viskiju, vēro�dams Niku, kur� arī iebaudīja savu dzērienu. � Varbūt mēs zinām viņa vārdu vai nojau�am nozieguma motīvu?

�� Patiesībā mums ir nojausma par abiem. Un mēs saprotam arī, kāds sods varētu viņu gaidīt. Baidos, ka tur nekā smieklīga nebūtu. Esot bijis kāds strīds par naudu. Kā rādās, Zafiridis, kas ir gana nadzīgs nodevu un kukuļu ievācējs, nepavisam nesteidzas maksāt pats savus parādus.

�� Tas ir nepiedodami, � resnis iestarpināja, � ja ņemam vērā, cik nasks viņ� ir uz summām, kuras viņam nemaz nepienākas. Infor�mācija par �o cilvēku ir tāda, ka viņ�, ja ņemam vērā amatu, ir kļuvis neparasti turīgs.

�� Tas nav nekas pārsteidzo�s, � Niks sacīja. � Policisti tak ar to ir slaveni. Bet dīvaini ir tas, ka viņ� par �o gadu tikpat kā nav maksājis Iri. Viņa mājas īpa�nieks ir D�ord�s Psaross � visi zina, ka tam vīram ir grūti ar līdzekļiem. �is bija lauksaimnieks � tāds sīkzemnieks, bet nesen meta �o nodarbi pie malas. Viņ� zaudēja kāju diabēta dēļ. Un māja, ko Zafiridis īrē, ir viņa vienīgais ienākumu avots. Ģimene jau palīdzējusi ve�ukam, kā vien jaudājusi. Un vakarvakarā abi viņa dēli pēc iedzer�anas devu�ies atprasīt parādu � savā vīzē. Nospēru�i policijas auto riteņus un atstāju�i zīmīti ar summu, kas jāsamaksā, lai tos atgūtu. Tā, kuru Zafiridis ir parādā viņu tēvam par īri.

��� No visas sirds atbalstu, � resnis atbildēja. � Plāns ir asprā�tīgs. Bet jautrība uz Zafirida rēķina ir bīstama bū�ana � �is nav tas vīrs, kur� ļaus par sevi smieties. � Viņ� izvilka no kabatas smēķus un �ķiltavas, aizkūpināja cigareti un ievilka dūmu. � Un kas tur iz�nāca?

���� Jannis � jaunākais dēls � ir arestēts. �ie viņu ieslodzīju�i iecirkņa aresta telpās. Vecākajam � Petram � Zafiridis piekodinā�jis nolikt riteņus atpakaļ un aizsūtījis �o projām. Petrs to arī izda�rījis � nolēmis, ka pietiekami nokauninājis Zafiridi, lai tas atdotu parādus. Ta�u tagad policijas priek�nieks draud sūtīt Janni uz konti�nentu, apsūdzot viņu zādzībā, paturot arestā un tā tālāk. Taisās ielikt puisi cietumā. Un īri joprojām nav samaksājis.

��� Kā rādās, � sacīja resnis, � �is zellis, kas valkā uniformu, ir veiklāks zaglis nekā viņa gūsteknis. Un kāda jēga bija iespundēt vienu brāli, nevis otru? Vai Jannais nodarījis ko vairāk par Petru?

Niks papurināja galvu.

�� Tam nav sakara ar vainas pakāpi. Nelaime tā, ka Zafiridim ir� nosliece. Nabaga Jannis ir smagi kļūdījies, nonākot viņa varā, � ieskrējis tie�i ķetnās. Kamēr Jannis būs gabalā, dro�i iespundēts ķurķī uz cietzemes, � Zafiridis izmantos iespēju, �aubu nav. Cik zinu, viņ� jau ir mēģinājis.

��� Kādā veidā gan?

��� Jaunajam Jannim ir gau�ām pievilcīga sieva. Es domāju, ka Zafiridis ar prieku iesēdinās vīru, lai tuvotos kundzei, solīdams tai likt lietā savu ietekmi, lai izpestītu laulāto no tā cietuma.

Re�ņa sejas izteiksme bija tapusi domīga. Viņ� atkal ievilka dūmu.

��� Kā rādās, mūsu policijas priek�niekam patīk citu sievas, � Niks norūca.

��� Nelaimīgā kārtā aizliegtais auglis �ķiet salds, bet cilvēkam ar �ādu amatu uzmākties neaizsargātām sievietēm ir nepiedodami. Vai mūsu draugam izveidojies tāds paradums?

Niks padomāja.

�� Vismaz vēl viens gadījums bija, � viņ� sacīja. � To vīru, kura sievu viņ� bija ieskatījis, sauc Manolis Mandrakis. Tas ir krāsotājs � ar lēnu apjēg�anu, bet labs strādnieks. Viņ� pieķēra sievu kopā ar �o tipu viņas tēva veikala telpās. Drīz pēc tam bija �ķir�anās. Tajā laikā neviens nesaprata, kāpēc viņa ielaidusies ar Zafiridi, un �ī lieta pa�lika noslēpumā tīta. Manuprāt, viņa pievilcība lielākoties ir pa�a iztē�les auglis. Ta�u jau vairākas nedēļas klīst baumas, ka viņa tikusi pie�spiesta, jo tēva darījumi likti uz spēles. Varbūt tās palaidusi ģimene, lai atjaunotu meitas godu. Vai ari tā bijusi patiesība.

Re�ņa cigarete bija nogruzdējusi gandrīz līdz filtram. Viņ� ievilka vēl vienu dūmu un negribīgi to nodzēsa.

��� Es vairākkārt sacīju Zafiridim, � Niks turpināja, � ka viņ� pievēr� pārāk daudz uzmanības manai Irīni. Es teicu, ka tas ir nepie�dienīgi, bet viņu neietekmēja kaut kādi veca vīra brīdinājumi. � Viņ� nopūtās. � Tagad tam vairs nav nozīmes. Irīni ļaunums vairs nesa�sniegs.

�� Jā, tā ir, � ducīgais vīrs piekrita, � un mēs jau esam par soli tuvāk tam, kur� viņu tur nogādāja. Es pierunāju Lūkasu patērzēt ar mani, apsolot klusēt par to, kur ieguvu ziņas. Viņ� baidījās, ka viņam kāds varētu atriebties par palīdzē�anu.

Niks sakoda zobus un izstiepa vienas rokas pirkstus, ielocīdams aukstuma sastindzinātās locītavas.

�� Jūs sakāt � viņ� bija noderīgs, � vecais virs ieminējās. � Un es prātoju, vai neesmu noklusējis kaut ko tādu, kas varētu jums no�derēt.

�� Tad pasakiet to tagad.

�� Man likās � tam nav sakara ar Irlni. Cīrulis tomēr piederēja Andreasam.

��� Kas?

���� Andreasam bija cīrulis, kuram viņ� bija ļoti pieķēries. Viņ� sauca putnu par Milo. Pats bija to noķēris, notriepdams zaru ar līmi. Irlni alla� teica, ka Milo dziedot tikai Andreasam, nevis viņai. Kad Milo nomira, man likās � kāds to nogalinājis, lai sariebtu Andre�asam. Kāds par kaut ko apvainojies un tik zemiski atspēlējies. Jo �e�jienie�i tādi ir � sīkākais nieks var tikt uzpūsts līdz milzīgiem apmē�riem. Ta�u pēdējā laikā man uzmācās doma� �ajās dienās bija gana daudz iespēju paprātot� vai cilvēks, kur� nebija tuvu pazīstams ar abiem, varētu zināt, ka putns piederēja Andreasam, nevis viņa sievai?

�� Kas liek jums domāt, ka to kāds pastrādājis tī�ām? Būros ieslo�dzīti putni iet bojā katru dienu.

�� Ne �ādā kārtā. Tam bija apgriezts kakls. Un tas bija izdarīts ar cilvēka roku, atstājot būri vaļā. Toreiz tāda rīcība �ķita riebīga� un maziska, es teiktu. Bet patlaban, kad uz to visu atskatos, tā liekas� ļaunu vēsto�a.

Vakarīgā gaisma jau dzisa. Ārā pie kafejnīcas viens vienīgs ielas lukturis meta uz ceļa bālas ēnas. Pirmoreiz pēc daudzām dienām sā�pes Nika kuņģī bija rimu�ās, viņ� jutās miegains � varētu pat aiz�migt, ja atgultos. Viņ� no�āvājās.

Resnis piecēlās.

��� Es darī�u, ko varē�u, lai Jannis tiktu cauri sveikā, � viņ� sa�cīja. � Un arī viņa sieva. Bet jums jāatpū�as. Da�as stundas miega atjaunos jūsu spēkus.

Ducīgais vīrs pastiepa roku, Niks to saņēma. Re�ņa tvēriens bija cie�s, viņa roka silta � par spīti vēsumam.

��� Es vēl te ielūko�os, un drīz vien, � viņ� apsolīja.

�� Ne�aubieties, ka jūs mani te atradīsiet, � Niks sacīja. � Ne�kur tālu es neeju. Un priecā�os jūs redzēt, mans draugs. �ķiet, jūsu sabiedrība man jūtami nāk par labu.

Tajā nakti � pirmoreiz pēc vairākām nedēļām � Niks mierīgi nogulēja daudzas stundas.

Viesnīcā "Kaija" viesa gulta bija cieta un auksta, viņ� dzirdēja, kā pulkstenis nozvana vienpadsmit rei�u, pēc tam divpadsmit, un tikai tad aizmiga.

Harula Psarosa bija nomodā, jo miegs viņai nenāca. Pusvienos jaunā sieviete saklausīja pie mājas apstājamies ma�īnu. Tā rūca, līdz Harula izkāpa no gultas, uzvilka rītakleitu, piegāja pie loga un pavē�rās ārā. Kad viņa palūkojās laukā, policijas auto lukturi apdzisa un motors tika izslēgts.

Viņa priecīgi metās sagaidīt Janni. Ta�u, kad Harula atslēdza mājas durvis, ma�īnas durvis atvērās tikai vienā pusē un pa vārtiem ienāca tum�s stāvs.

��� Psarosa kundze�

Policijas priek�nieks noņēma cepuri un pasita to padusē. Viņa saeļļotie mati spīdēja dzeltenīgajā lampas gaismā, no viņa nāca spē�cīga citrusu pēcskū�anās losjona smar�a, it kā tas būtu nule lietots. Nopētīdams sievieti, viņ� smaidīja.

Viņa cie�āk ietīstījās rītatērpā un savilka augstāk tā apkakli. �I būtne neatbildēja uz viņa smaidu.

��� Kur ir Jannis? � viņa noprasīja.

�� Vai drīkstu ienākt? � Viņ� spēra soli uz namamātes pusi, un tā, sajūtot viņu pārāk tuvu, atkāpās. � Baidos, ka Jannis joprojām ir aresta telpās. Vēl kārtojami visādi dokumenti. Formalitātes. Es do�māju, ka jūs saprotat.

��� Kad viņ� būs mājās?

Vīrie�a smaids kļuva platāks.

�� Tagad tas, � viņ� sacīja, � ir atkarīgs tikai nojums. Pēc likuma ir tā, ka rīt man viņ� jānodod cietzemes policijas spēkiem. Tur viņam tiks uzrādīta apsūdzība. Bet es domāju� Esmu pretimnāko�s cilvēks, pat ļoti. Ar jūsu gādību no visām �īm nepatik�anām varētu izvairīties. Un tā � vai drīkstu ienākt?

Viņai gribējās iespļaut �im cilvēkam sejā un aizcirst durvis, ta�u Jannis sēdēja aukstajā kamerā, bet prāmis uz kontinentu dosies ceļa rīt no rīta.

Ja tas Janni aizvedīs, kur� varēs teikt, ka zina, kad viņ� atgrie�zīsies.

�� Es kopā ar jums brauk�u uz iecirkni, � Harula sacīja, � tikai dodiet man minūti laika, lai varu apģērbties.

�� Tas nebūs nepiecie�ams, � viņ� teica.

Viņ� spēra vēl vienu soli uz sievietes pusi un jau bija iek�ā pa dur�vīm. Un ar spo�i notīrītā zābaka purngalu tās aizcirta. Viņa pirksti glāstīja roku, kas turēja ciet kleitu, un virzījās tālāk � pie garajiem, izlaistajiem matiem.

Pieskāriens sievieti sadusmoja.

�� Skaisti, � viņ� nopūtās. � Pat ļoti. Apsēdīsimies un iekārto�simies ērtāk. Mums abiem ir daudz ko apspriest, lai Jannis rīt būtu mājās pie jums.

Kad mans brālis Takis ieradās man pakaļ, es biju izgājis pagalmā.

Atmiņas par to dienu nekad nezudīs man no atmiņas. Es biju sasniedzis robe�u. Ik brīdi gaidīju nepatik�anas, jo sirds dziļumos zi�nāju, ka tikt cauri sveikā nebūs iespējams un drīz vien pār manu galvu brāzīsies vētra.

Es veltīju daudz laika pārdomām, cenzdamies izprast, kas ar mani notiek, un paskatīties uz to no malas. Beidzot sapratu, par ko tiek dzie�dāts visu veidu mīlestības dziesmās, � tagad man bija skaidrs, kāpēc to vārdi vēstī par deg�anu un liesmām. Jo es kvēloju. Man nemitīgi smeldza kājstarpe, diņķis visu laiku bija ciets, es miegā slapinājos. Un atvieglojuma nebija. To varēja sniegt tikai viena persona � Irīni. Es vadīju dienas, cīnīdamies ar vēlmi doties pie �īs sievietes, uzmeklēt viņu, lai darītu to, kas �ādā gadījumā pienākas.

Ta�u mums nebija, kurp iet, man nebija, uz kurieni viņu vest. Visu redzo�as acis vērās no ikviena kakta. Es būtu varējis doties uz viņas māju, kamēr vecais ir projām, un iekāpt pa guļamistabas logu, ta�u man bija bail. Un es negribēju, lai viss notiek tā. Man prātā bija romantika, sagrozītais priek�stats par godu � ka �āda aizrau�anās ne�drīkst būt netīra, lēta, ar vienu aci veroties pulkstenī, ar otru � uz durvīm. Es sapņoju par ilgu, nebeidzamu mīlestību ērtā vidē. Vēlējos platu, mīkstu gultu ar baltiem palagiem. Un nesteigties. Dievs zina, es būtu gaidījis � un ilgi, bet gribēju to izgar�ot. Kā smalku vīnu, lielis�kas pusdienas � atslābināties, izbaudīt un izjust viņu, un pēcāk aiz�migt, turot �o sievieti skavās.

Likās, ka atbildes nav, nav arī kāda risinājuma, kas nebūtu bīs�tams. Un es nebiju pārliecināts � vismaz dro�i � par to, kam vaja�dzētu notikt tālāk. Es ilgojos pēc pa�a labākā. Lai varētu paturēt savu sievu un bērnu, brīvi tiekot pie savas mīļākās. Ta�u es nebiju tik dumj�, lai noticētu, ka tā arī notiks. Zinu gana daudz nelādzību, kas notiku��as ar laulības pārkāpējiem, kad viņu laksto�anās nākusi klajā, tāpēc sapratu, ka iekārotais nebija sasniedzamības attālumā. Man vajadzēja pieņemt lēmumu. Un izdarīt izvēli.

Tā bija robe�līnija. Nelaime tā, ka manas �aubas, neizlēmība, bai�les no pieķer�anas, nespēja rīkoties un pārējās sasodītās nelādzības, kad vajadzēja būt gudrākam, nekā biju, mani atmaskoja, vēl pirms pa�guvu sagrēkot. Es, nabaga muļķis, nekad pilnībā neizgar�oju aizliegto augli visā tā saldumā. Nekad netiku viņu ieguvis. īstenībā nebiju vai�nojams nekur, ja nu vienīgi nopietnu nolūku lolo�anā.

Es domāju par krustmāmiņu Sofiju. Iepriek�ējā naktī pirms tā va�kara, kad brālis atnāca man pakaļ, es sapņoju par viņu. Redzēju ar �ogu apjoztu pļavu. Bija pavasaris, brīni�ķa diena, zāle pļavā � zaļa un svaiga. Varēju to saost � pat sapnī. Krustmāmiņa Sofija plūca sav�vaļas puķes, viņai rokā bija pu�ķis � ziedi purpursārtos, zilos un rozīgos toņos, smar�īgi un pasakaini. Viņa izskatījās laimīga, ne glu�i tāda kā dzīvē, jo parasti viņa tāda neliekas. Viņa kaut ko dziedāja sev, un es gribēju pievienoties, arī pats noraut da�as puķes tajā spirgtajā, vilino�ajā pļavā. Ta�u siena ap �o pļavu � akmens mūris � bija manu plecu augstumā, tāpēc es meklēju vārtus. Sāku iet apkārt un lūkoties, kā ieiet iek�ā. Es visu laiku saucu Sofijas tanti: "Krustmāmiņ, krustmāmiņ, parādiet man vārtus!" Ta�u viņa mani nedzirdēja vai arī nepie�vērsa uzmanību un turpināja plūkt ziedus. Klīdu apkārt vēl un vēl, bet ieeju neatradu.

Nevaru pateikt, kāpēc, bet jutos kā murgā. Tas padarīja mani nervozu. Sofijas tante bija man prātā, kad es izmetu druskas mūsu kārnajiem cāļiem.

Krustmāmiņa Sofija agri kļuva atraitne. Neatceros, kāds bija tē�vocis Stamatis � viņ� nomira labu laiku pirms manas piedzim�anas.

Stāsts bija tāds, ka viņ� esot pazudis Biskajas lī�a ūdeņos. Tas nekad netika ap�aubīts � pietika pieminēt �os platuma grādus un piere�dzēju�u jūrnieku acīs parādījās baiļu atblāzma � viņi pa�i bija tur kuģoju�i.

Tad � kādā vasaras naktī pirms vairākiem gadiem � mans tēvs sēdēja un dzēra kopā ar veco krusttēvu D�ord�u. Un, glāzes tuk�o�dami, viņi runājās. Tad es padzirdēju kaut ko tādu, kas lika domāt, ka mūsu ģimenes vēstījums par nabaga noslīku�o tēvocīti Stamati ir tikai mīts.

Krusttēvs D�ord�s nebija nekāds īpa�ais dzērājs. Viņ� apgalvoja, ka �ūpo�ana tam radot galvassāpes. Ta�u Lieldienās viņ� bija pavei�cis kādu darbu Svētā Vasiļa baznīcas īpa�umos, un viens no garīdznie�kiem tam iedeva da�as pudeles viņu izturētā vīna. Tēvocis D�ord�s bija nolēmis, ka �ajā vakarā varētu tās iztuk�ot, un tēvs, kuram bija parādīts tas gods, ielūdzot talkā, mīļuprāt pievienojās. Tur brūvē lie�lisku vīnu � maigu un izsmalcinātu, darot tikai mucu vai divas gadā. Tēvs un krusttēvs D�ord�s to pienācīgi novērtēja, sēdēdami kopā vai�rākas stundas, malkojot un runājoties.

Es sēdēju pagalmā un ēdu tum�ās vīģes, ko tēvocis D�ord�s bija pa�ņēmis līdzi. Abi jau bija tiku�i līdz otrās pudeles pusei, un tad krusttētiņ� D�ord�s izmeta jociņu par tanti Sofiju. Tā esot atraitne-jaunava � tie�i tādiem vārdiem viņ� izteicās. Iespējams, viņ� sacīja, vajadzētu pa�nākt, lai Stavross � tas vientiesis, kuram, tā visi vīri apgalvojot � esot diņķis kā ērzelim, apstrādā Sofiju. Varbūt, viņ� prātoja, Stavross tik�ot galā tur, kur tēvocis Stamatis atkāpies. Kur� gan neņemtu kājas pār pleciem, viņ� vaicāja, bēgot no tādas J'rigidas vecas raganas? Tad no virtuves izsteidzās māte un lika vecajam muļķim aizvērt muti, ta�u es jau biju dzirdējis pietiekami, lai visu saprastu.

Gadiem ilgi nebiju pamanījis, ka krustmāmiņa Sofija ir mūsu ģi�menes kraupainā avs. Man likās, ka tā ir skumja būtne, kura nāca �urp katru dienu un sēdēja mūsu mājā, neko neteikdama. Viņa bija mātes māsa, bet sve�inieks būtu viņu noturējis par vecmāmiņu. Man viņa at�gādināja vecu, sirmūsainu suni, kur� labi kalpojis. Lai gan tagad iznāk dārgi to uzturēt, tomēr nevienam nepietiek dū�as suni aizvest uz kādu kaktu un no�aut, lai atbrīvotu no nīkuļo�anas. �ī sieviete izskatījās ta, it kā viņai tie�i tas būtu nepiecie�ams, atsvabinā�ana no cie�anām, ta�u manas mātes pienākums bija parūpēties par viņu. Tā es domāju. Ļau tini muldēja, ka viņa esot mazliet ķerta. Da�kārt viņai uznāca "niķi" � tad viņa dienām ilgi tikai klusi raudāja. Mēs iemācījāmies nelikties zi nis, dzīvot un gaidīt, kad viņa dosies mājās. Tikai vienreiz bija runa par Lerosas patversmi. Māte atvēcinājās no �īs domas. Viņa negribēja tādu kauna traipu kā garīgu kaiti ģimenē.

Bet tad vajadzēja slēpt nelaimi, kas bija piemeklējusi Sofiju. Viņu bija pametis vīrs. Viņa nebija spējusi vīru noturēt. Tas devās projām, atstādams sievu viņas liktenim.

Un tā mana ģimene uzvilka tantei mugurā godājamas atraitnes tērpu, lai gan viņa bija pa�ā plaukumā. Vecākai sievai dzīves nogalē atturīgā dzīve nekādas mokas nesagādā. Jaunai meitenei bez bērniem, kāda bija Sofija, tā �ķita cietsirdīga. Alla� ģērbties melnā, neiet sabied�rībā, lielākoties pavadīt laiku vienai vecajā mājā aug�pus ciema un to visu paciest aiz cienības pret vīru, kas nav to pelnījis, turklāt � viņa to zināja tikpat labi kā pārējā ģimene � nemaz nav miris. Vairāk nekā trīsdesmit gadu viņa spēlēja savu lomu ar apziņu, ka vīrs kādu dienu varētu atgriezties salā un pakļaut viņu izsmieklam un kaunam. Radi lika viņai glabāt dzimtas godu, kaut gan būtu varēju�i prasīt atpakaļ pūru un pasludināt laulību par nenotiku�u. Būdama jaunava, Sofija būtu varējusi atrast citu precinieku, laist pasaulē bērnus, viņai pie�dzimtu meita, kas par viņu rūpētos, un rastos mazbērni vecumdienu priekam � kristībām un kāzām� To visu tuvinieki viņai liedza.

Laikam tas bija sestais prāts, kas man lika domāt par Sofijas tanti, jo tajā rītā brālis atnesa jauno ziņu par skandālu un manu apkauno�jumu.

Viņ� kādu brīdi mani vēroja ar to pārākuma pilno, nekautrīgo ska�tienu, kas vienmēr viņa acīs man uzdzina vēlmi viņam iekraut. Brā�lis uzskata sevi par augstāku, it kā stāvētu pāri tādiem pazemojo�iem mājas darbiem kā cāļu baro�ana. Brīvais gars, vecais A�aisvaris. Gan jau pienāks arī viņa laiks, un es jau padzirdēju, ka māte metusi aci uz kādu, ko viņam nolūkojusi, un �is to pat nenojau�. Viņ� aizdedza cigareti, bet es atceros, ka man gan nepiedāvāja. Es ar viņu nerunāju, jo cerēju, ka viņ� dosies projām.

Viņ� izsmēķēja to un nometa galu putekļos, piemīdāms ar kāju.

��� Un kas tev bija prātā? � viņ� noprasīja. Brāļa ģīmis izskatījās aplam blēdīgs, ta�u tāds tas bija bie�i.

Es sākumā nesapratu teiktā nozīmi. Nodomāju, ka viņ� vaicā tā�pat vien, tāpēc tikai attraucu: � Nekas daudz!

��� Tu drāzi zivju Andreasa sievu, neko daudz neprātojot?

�is jautājums nāca kā blieziens tie�i pa muti. Viņa cietsirdība mani nepārsteidza, ta�u sadusmoja gan. Viņ� ir tāds vīrietis, ta�u necieņa pret Irīni bija stindzino�a. Brālis ar �o teikumu pazemoja viņu līdz āt�ras nojā�anās līmenim, kamēr man viņa bija� viss.

Ta�u bija kaut kas vēl ļaunāks. Ļautiņi bija saistīju�i mūsu vār�dus, un tagad tuvojās vētra. Man vajadzēja uzzināt, kādi pierādījumi tiem pret mani bija, ta�u neesmu tik dumj�, lai par to jautātu. Man bija jāizdibina, kur� runā. Es gribēju noskaidrot, kur� kaut ko nojautis vai domā, ka tā. Nebūtu nekādas jēgas iebilst, ka es neesmu ar viņu gulējis. Jutos vainīgs, jo biju nopietni ieskatījies sve�ā sievietē. Vēlējos saprast, cik dziļi mēslos esmu. Vai viņas vīrs kaut ko apjēdzis un nāks ar mani izrēķināties?

Zināju, ka mana seja dro�i vien runā skaidru valodu. Jutu, ka asinis atplūst man no vaigiem � glu�i kā ūdens, kas iztek no spaiņa. Centos saņemties, turēdams galvu noliektu, it kā meklētu olas smirdīgajā vistu pērklī.

Kamēr tā vēros lejup, es nolēmu, ka mana atbilde būs � nekāda.

��� Tā ir, vai ne? � viņ� noprasīja.

��� Kas ir? � Es pagriezos un ielūkojos viņam tie�i acīs.

��� Ar tevi un zivju Andreasa sievu?

Es iesmējos.

��� Kur tu rāvi �o cūcību? � es apvaicājos. � Lasies lapās, kamēr Elpīda nav izdzirdējusi!

��� Tēvs tevi gaida, lai aprunātos! � Viņ� pasmīnēja, priecādamies par atnestajām sliktajām ziņām. Iespējams viņ� meloja, tāpēc es neli�kos dzirdam.

��� Mājās, � viņ� sacīja. � Tūlīt!

Es pastūmu viņu malā ar plecu, iedams garām, un �ķietami bezrū�pīgi devos iek�ā. Pateicu Elpīdai, ka man ir kārtojamas kādas darī�a�nas, tāpēc īsu brītiņu bū�u projām. Protams, viņa gribēja zināt, kādas, bet es izlikos jautājumu nemanām. Takis sekoja man līdz ma�īnai un ierausās pasa�ieru sēdeklī. Es aizdedzu cigareti pirms iekāp�anas, jo negribēju, lai viņ� redz, kā man dreb rokas.

Braucot uz mātes māju, mēs nesarunājāmies. Brālis nekādu pa�domu nedeva, un viņ� būtu pēdējais cilvēks, kuram es tādu lūgtu.

Radi mani jau gaidīja. Tēvs, protams, bija klāt, tāpat krusttētiņ� Jannis un tēvs Filips � garīdznieks. Man par brīnumu � arī tēvocis Lūiss. Viņi visi sēdēja pie galda, izskatījās nopietni un smēķēja. Tiem pretī stāvēja tuk�as kafijas tasītes. Tēvam Filipam tā vēl bija pilna, bet tai līdzās � iesākta glāze ar viskiju, ko lēja no pudeles viņiem pa vidu. Kad mēs ar Taki ienācām, viņ� iesūca pamatīgu malku. Sofijas tante sēdēja savā parastajā vietā � kaktā pie durvīm. Māte bija vir�tuvē, es nevarēju viņu redzēt, ta�u neērtības sajūtas pilnajā klusumā varēju dzirdēt trauku un katliņu �ķindu. Cik vien spēju atcerēties, �ī bija pirmā reize, kad viņa neiznāca apsveicināties ar mani un nesauca manu vārdu. Tas vēl vairāk lika iesmelgties manai sirdij. Es sacīju sev, ka tagad būs slikti.

Mans tēvs blenza galdā un bilda: � Nāc iek�ā, dēls. Nāc un ap�sēdies. � Viņ� negribēja lūkoties manī, bet tēvocis Jannis gan � tas paraustīja plecus, itin kā teiktu: "Labāk dari, kā viņ� liek, ta�u tam visam nav nekāda sakara ar mani." Viņ� ielēja vēl viskiju garīdznieka glāzē, tad pacēla pudeli un piedāvāja arī man. Es papurināju galvu un ierīkojos līdzās tēvam. Takis apsēdās pie loga, vīpsnādams un gaidī�dams, kā turpināsies �ī sanāk�ana. Tēvs ieklepojās un norausa pelnus no cigaretes gala. Viņ� dro�i vien saspringti domāja, ar ko sākt. Māte mitējās grabināt �ķīvjus. Virtuvē valdīja klusums.

���� Kas notiek, dēls? � tēvs vaicāja. � Mēs dzirdējām, ka tu esot gulējis ar kādu sievieti. � Vārdu izvēle bija pieklājīga, glu�i nerak�sturīga viņam � cik nopratu, aiz cieņas pret tēvu Filipu un dāmām. Ja mēs būtu divatā, viņ� noteikti runātu rupjāk.

��� Kur� to apgalvo? � es no�ņācos. Tā bija dumja un bērni�ķīga attieksme, ta�u viņi izturējās pret mani kā pret puiku. Un glūnēja uz mani. Jutu, ka mana seja piesarkusi, daļēji aizvainojuma un sa��utuma dēļ � kā viņi drīkst tā izturēties? Ta�u lielākoties vainīgs bija mulsums. Iztirzāt manus iespējamos dzimumsakarus ģimenes (it īpa�i mātes) un ciema priestera klātbūtnē � tas bija par daudz! Glu�i kā murgs, kad cilvēks sapnī skraida apkārt kails, bet pārējie ir apģēr�bu�ies.

Mans sapīkums vērsās pret �o vīrie�u liekulību, ja nu vienīgi izņe�mot tēvu Filipu (iespējams, nevis ne�aubīgi). Viņiem visiem bija mīļā�kās. Manam tēvam, cik zinu, bija divas, tēvocim Jannim vairāk, nekā es spēju saskaitīt. Un tēvocis Lūiss noteikti atceras, ka esmu dzirdējis par viņa seksuālajiem piedzīvojumiem � armijas nometnē tie nebija noslēpjami. Vai viņ� domā, ka esmu aizmirsis to reizi, kad pieķēru viņu ar vaļējām biksēm beķerejas palīgtelpā, no kuras iznāca jaunulis, skai�tīdams naudiņu?

Bet kā es varēju viņus izaicināt, atgādinot pa�u neķītrības? Mana māte virtuvē ausījās. Un tomēr � biju saīdzis. Tie visi atminējās, ka ir vainojami daudzos tādos pārkāpumos, par kuriem tiku apsūdzēts es. Kas tad manā gadījumā bija tik īpa�s?

���� Tēvocis Lūiss esot redzējis, ka tu viņu skūpsti! � tēvs turpi�nāja.

Ak tā. Ma�īna aiz mums uz ceļa. Es nikni pablenzu uz tēvoci Lūisu. Viņ� grābstījās gar kajijas tases rokturi. Nebija jēgas liegties tālāk.

��� Un tad? � es noprasīju. � Ja arī tā bija, kāpēc tu neturēji savu lielo muti ciet? Kas tev lika te muldēt? Kāds, pie velna, tam sakars ar tevi?

Viņ� �ķita sāpināts un aizbildnieciski noskaņots.

��� Tas bija mans pienākums, � viņ� nomurmināja. � �īs ģime�nes gods ir likts uz spēles.

Tik tie�ām � tas nu bija par traku!

���� �īs ģimenes gods? � Es pavēros apkārt ap galdu, nopētīdams katru pēc kārtas. � Kādā veidā jūs, tikumīgie kundziņi, esat to glabā�ju�i, drāzdamies apkārt uz visām pusēm?

Tēvs mani auksti uzlūkoja. Takis pie loga rejo�i iesmējās. Tēvs krēslā apsviedās.

��� Ej tu! � viņ� iebļāvās. � Ārā! Laukā no �īs mājas, līdz teik�u, ka drīksti nākt atpakaļ!

Takis izlocījās no sava krēsla, vienaldzīgi smaidīdams, un slāja uz durvju pusi. Tēvs bija izrīkojies nesaprātīgi. Tagad brālis dosies pie sa�viem draugiem, lai pastāstītu tiem �īs jaunās ziņas.

Tēvocis Lūiss vēl nebija beidzis savu sakāmo.

��� Kad es redzēju tevi kopā ar to sievieti, � viņ� noburk�ķēja, � es nebiju viens. Anna bija kopā ar mani.

Vairāk nebija ko piebilst. Anna � viņa sieva. Manējās māsīca.

Pēk�ņi es jutos drīzāk nobijies nekā sa�utis vai sadusmots � man bija bail no tā, kas būs, kad runas par notiku�o sasniegs Elpīdas ausis. Mani �ausmināja asaras un scēnas garajās nomoda naktīs, kad sieva �ņukstēs man līdzās. Un sievastēva ķildīgums � tāpat kā sievasmātes drūmā klusē�ana. Un sa�ukstē�anās, kad ie�u ļautiņiem garām pa ielu. Un stājas zaudē�ana, apkaunojums, kad nav, kur bēgt.

��� Vai viņa kaut ko teica? � es noprasīju.

��� Vēl ne, � tēvs atbildēja.

Es nesvārstījos.

��� Ko jūs gribat, lai es daru? � apjautājos.

Tēvs bija to visu ieplānojis, viņa vārdi skanēja tik cēli kā draņķīgā lugā, kad viņ� sāka savu vēstījumu.

�� Zvēri, � viņ� paziņoja, � pie savas meitas dzīvības un Kristus asi�nīm, ka nekad vairs netuvosies tai sievietei, un tad mēs tevi aizsargāsim!

Un es apzvērēju. Tas bija viegli izdarāms, tīrās gļēvulības dēļ. Tēvs Filips atrāvās no viskija glāzes un pastiepa roku, � es noskūpstīju viņa gredzenu, lai apzīmogotu vieno�anos. Viņi bija mani pieķēru�i un iespie�du�i stūrī trijās minūtēs.

Tajās pirmajās atmasko�anas stundās manas jūtas pret Irīni glu�i vienkār�i pagaisa. Es jutos pateicīgs, ticis no tām vaļā � un arī no tās drausmīgās miesaskāres. Bailes ir lieliska pretinde alkām pēc baudas. Es ticēju, ka viegli viņu aizmirsī�u un viņa mani tāpat. Mēs ta�u bijām tikai nevainīgi rotaļāju�ies. Tajā brīdī es vēlējos, kaut nekad nebūtu viņa vairs jāredz.

Ta�u, kad izgāju no mātes mājas un mīkstām kājām devos pie ma�īnas, kāds mani pasauca. Tā bija krustmāmiņa Sofija.

��� Teol Teo, pagaidi! � viņa kliedza. Man nebija pacietības ņem�ties ar viņu. Es negribēju ne ar vienu runāt. Cerēju, ka zeme atvērsies un viņu aprīs.

��� Kas ir, krustmāmiņ? � es vaicāju. Viņa pieķērās man pie rokas un ielūkojās sejā.

��� Teo, paklausies, � viņa sacīja. � Es tev ko teik�u. Padomā par to, ko esi izdarījis un uz ko viņi tevi spie�.

Lepnums lika man saslieties.

��� Tas nebija nekas tāds, ko es nebūtu gribējis, � atbildēju.

���� Teo, paskaties uz mani! � viņa turpināja. � Es jau visu esmu nokavējusi. Bet tu vari mācīties no manām kļūdām. Par �o to ir vērts pacīnīties, dēls. Ja tu mīli to sievieti, neļauj viņiem sevi atrunāt. Aiz�stāvies! Aizved viņu prom no �ejienes! Tikai uz priek�u, Teo! Ej ringā, puis, un kaujies par viņu!

Es pavēros krustmāmiņā. Kā rādās, dzirdēju tikai viņas vārdus, nevis to, ko viņa teica. Un tad attraucu ko briesmīgu. Tobrīd sākās nopietna melo�ana. Es papliķēju viņas plecu un nomurmināju: � Ne�raizējies, tante! Tā sieviete man neko nenozīmē.

Tad es pēk�ņi iedomājos, ka viņa sāks raudāt. Tāpēc es laipni pa�griezu viņu apkārt un palūdzu: � Ej atpakaļ iek�ā, tante, kamēr neesi saaukstējusies un nomirusi.

Beigās gan nebija svarīgi, ko mēs nolēmām un ko biju apsolījis, ka�mēr tā sēdējām pie apaļā galda. Runas jau klīda apkārt. Pārāk daudzi bija uzzināju�i. Takis, protams, izpļāpājās, ta�u kopumā tā nebija tikai viņa vaina. Ikkatrs no viņiem � tēvs, tēvo�i, garīdznieks � varēja kā�dam parādīt �o dārgakmeni, ko nēsāt klusējot �ķita par grūtu, � no tā�das nastas gribējās ātrāk atbrīvoties, uzticoties paziņām un piekodinot nestāstīt tālāk. Un Anna � Lūisa sieva � laikam jau paguvusi izplatīt baumas savā ģimenē, tāpat aiz pārprastas pienākuma izjūtas.

Sekas es manīju jau nākamajā dienā. Vīri, kurus es tik tikko pa�zinu, vēlēja labu rītu, nāca klāt uz ielas un kā sazvērnieki saņēma manu elkoni un �ukstēja:

� Vai tas ir tiesa, draugs, ka tu esi bijis kopā ar zivju Andreasa sievu? Kāda viņa ir?

Es stūmu �os prom un smējos. Teicu visiem vienu un to pa�u: lai gan man būtu tāda vēlē�anās, tā tomēr nav taisnība. Ja viņi noticēja (da�i, iespējams, bija gatavi), tad izskatījās vīlu�ies un devās projām. Ja ne, � miedza aci un pliķēja man muguru, saukādami par vaislas runci. Viņu acīs es biju pievienojies īsto zeļļu � apkārtstaiguļu rin�dām, piebiedrodamies tiem, kas izmantoja sievietes tam, kam tās do�mātas, � brun�u medniekiem, kas uzdro�inājās tādi būt, nepiesātinā�miem laulības pārkāpējiem ar pārāk lielu sēklas krājumu, lai atstātu to vienai partnerei.

Mana dzīve likās no�ēlojama. Gribējās no tās aizbēgt, ta�u nebija, kurp iet. Ikreiz, kad man bija jāieiet pa�a mājās vai sievasmātes namā, jutos slims no bailēm, ka jaunās ziņas jau iekļuvu�as �ajā citadelē un tad sāksies īstais posts un �ausmas. Es nespēju uzvesties nepiespiesti, jo nejaudāju atcerēties, kāda ir nepiespiesta, bezrūpīga izturē�anās, kad nenomāc vainas izjūta. Ja Elpīda man neuzsmaidīja, kad ienācu, es urķējos un urdījos, lai noskaidrotu, kāpēc, kaitinot un sadusmojot viņu. Sieva kļuva aizdomīga. Un aizrādīja, ka man vēl nesen bija glu�i vienalga, vai viņa smaida vai ne. Es diezgan nesmalkjūtīgi centos attu�rēt viņu no izie�anas, radu apciemo�anas, pat baznīcas apmeklē�anas. Tie�i katedrāles bija visbīstamākās vietas. Visas tās kulstīgās mēles, sa�vāku�ās kopā vienā vietā. Ta�u sieva devās projām pret manu gribu, un es soļoju �urpu turpu pa māju, līdz viņa atgriezās, un vaicāju pats sev, kāda iemesla dēļ visas tās asredzīgās, viltīgās būtnes atteiktos no tāda prieka � pastāstīt Elpīdai, ko dzirdēju�as. Katra varētu viņai to pa�ukstēt � viena vai otra aiz pārprastām draudzības jūtām, pā�rējās � par spīti.

Es neieslēdzu televizoru � tas būtu pārkliedzis ielas trok�ņus, bal�sis un soļus, ja kāds tuvotos mājai. Gribēju pārtvert ik apmeklētāju, izvadīt slikto ziņu piegādātājus, no�aut vēstne�us. Apmetos virtuvē, stādamies sardzē pie galda. Novedu Elpīdu līdz baltkvēlei. Kad viņa mēģināja kaut ko darīt, es maisījos pa kājām. Ta�u tā bija vienīgā iespēja mazliet atpūsties, kad varēju turēt notieko�o savās rokās. Es redzēju viņu un durvis arī.

Nedēļām ilgi nebiju kārtīgi izgulējies, bet agrāk man lika pa�likt nomodā kāre pēc Irīni miesas un tīkamas iztēles rotaļas par sek�suālām attiecībām, turpretī tagad man uzmācās murgainas fantāzi�jas par traci un lamā�anos. Tomēr, kad aizmigu, bie�i redzēju sapņos Irīni, ta�u tie man vairs nesagādāja prieku. Es vienmēr d�inos viņai pakaļ, jo zināju, kur viņa ir, un biju ceļā pie viņas, ta�u alla� pamodos, viņu neatradis, turklāt pilnīgi iztuk�ots. Strādāju, bet nespēju sakopot domas, pieļāvu daudzas muļķīgas kļūdas, līdz tēvs uzsauca, lai es sa�ņemos un dodos mājās. Es negribēju turp iet, vismaz darba laikā ne. Braucu aug�ā kalnos un slēpos tur, kaut gan sapratu, ka ikviens, kas mani tur ievēros, nolems � esmu norunājis tik�anos, un tad viss būs vēl ļaunāk. Reiz iegriezos pat Svētā Leftera baznīcā, iededzu sveces un no visas sirds lūdzos, lai man būtu ļauts izkļūt no �īs nejēdzības. Vai es guvu �o iespēju?

Es ēdu maz, pārāk daudz smēķēju, mans garastāvoklis svārstījās no pārspīlēti lieliskas omas līdz nelāgai un skumjai.

Elpīda ātri izdarīja vienīgo loģisko secinājumu. Kādudien viņa, asaras liedama, paziņoja mātei, ka es esot atradis citu sievieti.

�ķiet, Teo izturē�anās pret mani pārvērtās vienā dienā. Visiem ci�tiem tā likās tāda pati kā pārējās dienās, bet man iezīmējās pirmās ilgu un rūgtu beigu stundas. Viņ� pagāja man garām pa ielu bez svei�ciena un smaida, pat neatskatīdamies. Viņ� novērsa seju � pagriezās projām! Un aizsoļoja, it kā nebūtu mani pazinis, it kā es būtu sve�i�niece. Un es jutos mazliet grīļīga � no bailēm, man acīs riesās asaras, es niknojos uz viņu un tomēr piedevu � drīz vien, jo atradu aizbildi�nājumus rupjajai attieksmei. Teicu sev, ka viņam jāuzmanās, jo spiegu acis un ausis ir visur.

Un tad kādā rītā es gaidīju pastā � stāvēju rindā, un ienāca arī viņ�. Man nevajadzēja pat pavērties uz to pusi � pazinu viņa balsi, kad viņ� kaut ko uzsauca darbiniekam pie lodziņa. Es to uztvēru � tā lika maniem vaigiem tum�i pietvīkt un pirkstiem drebēt.

Rinda bija gara, jaunā meitene, kas strādāja nesen, vilka laiku, pļāpādama ar katru klientu pat tad, ja tas pirka tikai vienu vienīgu marku. Teo kļuva nepacietīgs, viņ� no rindas beigām uzkliedza priek��niekam. Es atcerējos �o balsi un vārdus � kop� tā brī�a nebiju no viņa mutes neko vairāk dzirdējusi.

� Stellios, � viņ� bļāva, � atdod man aploksni, ko �orīt atnesa mana sieva. Viņa aizmirsa ielikt tajā �eku!

Pastmeistars atrāvās no saiņu svēr�anas, paķēra kaudzīti ar apzīmogotām vēstulēm un �ķirstīja to, līdz atrada Teo sievas sūtī�jumu.

Viņ� sniedza to Teo.

Un Teo, stumdamies tuvāk letei, uzkāpa man uz kājas.

Likās, ka viņ� nav pamanījis ne mani, ne sāpes, ko man nodarījis. Nepateica "Atvainojiet" vai "Man ļoti �ēl", kā rīkotos labi audzināts cil�vēks pat tad, ja es būtu sve�iniece.

Un es sāku saprast, ka viņ� vēlas, lai mēs nebūtu pazīstami.

Ārā viņu gaidīja draugi. Viņam rokā joprojām bija aploksne, viņ� klausījās �o zeļļu jociņos, un, kad bija jāsmejas, dzirdēju viņu zviedzam skaļāk par pārējiem.

Nebūtu tik bēdīgi, ja viņ� tikai nesveicinātu, un arī tad, ja neskatī�tos uz manu pusi. Bet tas, ko viņ� izdarīja, bija daudz sliktāk: �is vīrs redzēja mani, ta�u pagrieza man muguru.

Dienas aizritēja, bet viņ� joprojām bija atturīgs. Sieviete sākumā tiecās pēc saskarsmes, pēc kādas tikko jau�amas zīmes, ka viņa jo�projām tiek mīlēta. Laikam ejot, viņa būtu pateicīga pat par to, ja viņ� ļautu noprast, ka zina, � viņa vēl pastāv. Jo likās, ka �im cilvēkam viņa kļuvusi neredzama un sve�a. Viņ� to pameta bez neviena paskaidro�juma vārda, bez draudzīga smaida un vienkār�ām atvadām.

Viņa nedrīkstēja pieļaut, lai �im vīram kaut kas tāds tik lēti iz�dotos. Sieviete meklēja viņu it visur � tajās vietās, kur dro�i cerēja atrast, ta�u viņa nebija. Stundām ilgi gaidīja un vērās logā, bet �is cilvēks nekad negāja garām. Izmisumā viņa kļuva bezrūpīga � gāja garām tā mājai, novilka ar roku pār ma�īnas sānu, pat blenza iek�ā pa logu, lai atkal redzētu burvīgo abu saskares vietu. Ta�u tā nebija nekāda īpa�ā � parasts furgoniņ�. Pie priek�ējā spoguļa karājās zils stikla amulets pret ļaunu aci, uz grīdas gulēja tuk�a aveņu piena kārba. No tā vīrie�a, par kuru viņa bija domājusi, ka tas viņu mīl, ne�bija nekādu pēdu.

Kad sieviete soļoja uz māju pusi, viņai aiz muguras nobremzēja auto. Irīni sirds salēcās � jausmā, ka tas ir viņ�, ta�u �ī ma�īna bija pelēka, un pie stūres sēdēja Zafiridis. Cerīgi noskaņots, jo bija dzirdējis tenkas par viņas netikumību. Ja viņa padevusies vienam, noteikti būs gatava pakalpot ari viņam.

� Kāpiet iek�ā! � viņ� sacīja. � Es jūs aizvedī�u! Brauk�u ga�rām jūsu mājai.

Viņa elpa bija cukuraini salda no piparmētru konfektēm, bet pie smaganām zobstarpas klāja biezs aplikums.

��� Es mīļuprāt pastaigājos, � sieviete attrauca. � Paldies.

�� Tas nav nekāds apgrūtinājums. Kāpiet iek�ā!

Vīrie�a acu skatiens slīdēja pār viņas augumu, kājām � un ap�stājās pie krūtīm.

��� Nē, � viņa atkārtoja, � es labāk ie�u kājām.

Zafiridis ar patiku nolūkojās, kā viņa ejot kustina gurnus, tad apgrieza auto un aiztraucās tajā pa�ā virzienā, no kura bija ieradies. Sievietes atteikums viņam bija saprotams � ar zaudētu reputāciju tā nevarēja nekur rādīties kopā ar kādu vīri�ķi. Ta�u pēc Irīni sejas viņ� nosprieda, ka tā viņu vēlas, tikai �is nav īstais laiks. �ī būtne ilgojās pēc mīlestības romāna un laipnības, tādām nodarbēm piemērotāka ir nakts � viņ� varētu ierasties un nozust, un neviens pat nenojaustu, ka abi biju�i kopā.

Tas bija grūtākais, ko jebkad esmu darījis. Sākumā man likās, ka tas būs viegli, jo es baidījos no atmasko�anas un nicinājuma. Raudzī�jos pēc izejas no labirinta, pūlēdamies noticēt, ka �ī maldī�anās bijusi tikai spēle un es tik�u ārā sveikā. "Kaut tikai viņa nesaceltu troksni!"es domāju. "Kaut tikai nepadarītu visu vēl smagāku!"

Viņa to nedarīja. Biju atņēmis �ai sievietei kaut ko, pats to negri�bēdams. Ikreiz, kad satiku viņu uz ielas, es manīju, ka viņa iek�ēji sa�raujas, lai gan pūlējās savaldīties, izslējās un izlikās, ka neliekas zinis, jo domāja, ka man ir vienalga. Un sākumā tā arī bija. Nolēmu, ka viņa tiks tam pāri. Tā jābūt. Bet es redzēju, ka tā nenotiek, un sirds dziļu�mos ar mani bija tāpat. Mēs abi bijām ievainoti pārāk dziļi.

Es izlikos viņu neredzam, un bez apstiprino�iem pierādījumiem tenkas pamazām aprima. Ta�u atgadījās kaut kas negaidīts: kad ma�nas bailes no atklātības mitējās, man sāka viņas trūkt � vairāk, nekā es spēju izstāstīt. Manai dzīvei bija atņemts viss, kas tai nebija dots agrāk, � nepalika nekā, ko gaidīt, � tikai nebeidzama vienādu dienu virtene, trulās ikdienas darī�anas. Tajās nebija nekāda gai�uma, ne�viena prieka mirkļa ne sirdij, ne dvēselei, ieraugot viņas smaidu. Tā kā biju redzējis, kā tas pagaist, pats vairs nespēju smaidīt. Da�kārt, kad gāju viņai garām, seju novērsis, man �ķita, ka jūtu viņas pārmeto�o skatienu. Sapratu � ja pavēr�os turp, tad ieraudzī�u acīs jautājumu. "Kāpēc?" Kā nopērts suns viņa satrūkās, mani pamanot, bet, roku uz krūtīm liekot, varu apliecināt � nekad neesmu izturējies pret savu kranci tā kā pret viņu.

Es, protams, gribēju to viņai paskaidrot. Vēlējos kaut kur pasēdēt kopā ar viņu un pastāstīt, kādēļ tā vajag.

Bet man bija bail runāt ar Irīni, un es tā arī nesaņēmos. Mēs neti�kām pārmiju�i nevienu vārdu.

Ko jūs tagad domājat? Vaicājat sev, kāpēc es negāju pie viņas, lai mēs būtu kopā, bet paliku pie sievas, kuru nemīlēju? Vai jums �ķiet, ka es vēl būtu to varējis un viss būtu beidzies labi? Vai liekas, ka ilgākā laikposmā tā būtu labāk mums visiem? Vai jūs sakāt � Teo, neesi muļķis, neļauj viņai aizslīdēt projām, skrien pie viņas � mīlestība spēj visu?

Ne �ajā reizē, mans draugs. �ajā gadījumā tur nekas nebūtu iznācis.

Es atceros savus pienākumus pret sievu un bērnu, pret savu ģi�meni. Kur� gan parūpētos par Elpīdu un Panajicu, apgādātu viņas? Vai būtu taisnīgi uzkraut atbildību par abām sievastēvam � uzlikt �ādu nastu vecam vīram viņa mū�a galā? Ko gan Elpīda nodarījusi, lai atmaksa būtu tāds negods un pame�ana? Viņa vienmēr godprātīgi veikusi visu, ko uzņēmusies, savā veidā mīlēdama mani.

Un kurp lai mēs ar Irīni dotos? Palikt te būtu neiespējami, uz ielas ļautiņi spļautu viņai virsū un vairītos no viņas. Varbūt mēs būtu va�rēju�i braukt uz Kosu vai Atēnām? Vai uz ārzemēm � uz Austrāliju vai Ameriku. Bet es esmu �ejienietis, �ī ir mana dzimtā vieta. Kā lai uz visiem laikiem pagrie�u muguru tai, saviem draugiem un radiem? Zinu � �ī sala nekad nelaistu mani vaļā, tā vienmēr mani vajātu un sauktu atpakaļ.

Un vai mēs ar Irīni turpinātu mīlēt viens otru arī pēc tam, kad kaut kur tālu būtu iekārtoju�i kopīgu māju? Varbūt mēs nonāktu līdz naidam? Tas ir jautājums, uz kuru nav atbildes. ]o man bija bail mē�ģināt.

Es devu priek�roku ierastajam, nevis mīlestībai.

Vai es to no�ēloju?

Kā jums �ķiet?

Kādā rītā, kad viņa tā paagrāk iegāja slkpre�u veikaliņā, viņ� viens pats sēdēja kafejnīcas pusē pie galdiņa. Aizmirsusies viņa blenza uz vī�rieti ar kārām acīm. Viņ� pagriezās uz letes pusi un uzsauca, lai atne�sot rēķinu. Drebēdama, noba�ījusies viņa devās tālāk. Apkalpo�ana bija lēna, ta�u, kad Irlni nāca atpakaļ, viņ� jau bija projām. Bet tase, no kuras viņ� bija dzēris, vēl atradās turpat, un stikla pelnu traukā tai blakus bija viņa smēķētais cigaretes gals.

Vai uzdro�ināties� un apsēsties viņa vietā? Noilgojusies, izmisīgi alkdama pēc sabiedrības, viņa vēlējās svētlaimīgi pieskarties priek��metam, kuram nule bija piedūries viņ�. Pieķerties krūzītei, pacelt to pie savām lūpām, izdibināt no tās kaut ko par viņu� Un sieviete zag��us ieskatījās tajā, cerēdama pēc biezumiem noskaidrot, kādu kafiju viņ� dzēris, � ar pienu vai bez? Ar cukuru vai bez? �ie viņa ikdienas dzīves sīkumi Irlni nebija zināmi. Kafejnīcas īpa�nieks par viņu zi�nāja vairāk, jo bija pieņēmis pasūtījumu.

Un cigaretes gals � viņa lūpas bija to skāru�as desmitiem rei�u� Irlni tas būtu vērtīgs ieguvums � kāds nieks no viņa, ko paglabāt. Viņa iekāroja �o bezvērtīgo, smirdo�o atkritumu kā sava svētā relik�viju � tā ticīgais alktu iegūt Kristus krusta �ķēpeli. Bet kā lai to pa�ņem? Viņai aiz muguras vecie vīri jau bija uzsāku�i triktraka spēli, tie noteikti pamanīs visu, ko viņa darīs.

Kafejnīcas īpa�nieks pienāca pie galdiņa bez smaida, apvaicājās par pasūtījumu, paņēma Teo tasi un aizvāca pelnu trauku kopā ar relikviju. Ve�uki grabināja kauliņus � sakratīja un meta uz dēļa, ka�mēr aiz letes saimnieks izlietnē mazgāja netīros porcelāna traukus un iesvieda izsmēķi atkritumos.

Viņa gaidīja savu kafiju ar asarām acis � �īs lāses nedrīkstēja noritēt. Kad dzēriens tika atnests, tas bija auksts un rūgts. Irlni to iemalkoja skata pēc un viena pati devās mājup pa ceļu, pa kuru alla� mēdza braukt viņ�.

Andreasam tas bija moko�i � noskatīties uz sievu, kas jutās ne�laimīga, viņam atlika tikai minēt tāda noskaņojuma iemeslu. Mājās Irlni atgādināja parādību � raudulīgu un ne no �īs pasaules. Vīrs neko nejautāja � nebija vajadzības, jo sirds dziļumos viņ� zināja. Un baidījās dzirdēt atbildi, kas izskanētu, ja viņ� vaicātu. Tāpēc Andreass to nemēģināja un necentās ari sievu mierināt. Viņ� turējās iztālēm, lūkodams netrāpīties viņai ceļā.

Tad kādā rītā, iedams uz ostu, viņ� pagāja garām mājai, kuras durvis bija atvērtas. Ieskatījies pa tām, viņ� jutās pārsteigts. Pagalmā podos ziedēja vesels Ēdenes dārzs. Tum�i sarkanas, ro�ainas un baltas ģerānijas, sikrozītes un slaikas lilijas auga starp plakaniem un adatainiem kaktusiem, gari grī�ļi kuploja kopā ar leknām papardēm. Nelielā citronkokā karājās mazs, dzeltens auglītis, gardēnijas ar krēmkrāsas ziedlapām sadzīvoja ar smar�īgu jasmīnu, bet virs galvas bija no�stiepts re�ģis ar zaļumu vijumiem, kas lepojās ar brīni�ķām pupurkrāsas ziedu taurēm. Andreass satriekts stāvēja un apbrīnoja �o māk�slas darbu � mazo, skaisto dārzu. Tas bija rūpigs mīlestības veikums.

Ostas florista veikalā viņ� nopirka sēklas, trūdzemi un māla podus.

���� Manai sievai vajadzīga nodarbo�anās, � viņ� sacīja pārde�vējai. � Kaut kas, lai viņa negarlaikotos. Kamēr esmu projām, viņai ir tik vientulīgi.

Veikalniece uzlūkoja viņu ar zino�u skatienu. Viņ� izsauca tak�sometru, lai pārvestu mājās dārzam domātos piederumus, un atstāja tos zem stīdzējo�ajiem me�vlniem � gan tie Irlni uzrunās pa�i, ja vien viņa būs gatava ieklausīties.

Andreass devās jūrā, viņ� bija projām daudzas dienas, līdz kādā vakarā, kad bezdelīgas �audījās pa ūdens virsu un sasaucās virs iele�jas, sieva izdzirdēja viņa soļus sev aiz muguras. Zaļie asni no sēklām jau bija sāku�i dīgt, viņa laistīja saulespuķes podos. Viņ� pacēla vienu no tiem un maigi ar pirkstgalu pataustīja augu.

��� Tie attīstās lieliski, � viņ� sacīja.

Sieva pagriezās.

��� Varbūt tev ir dotības. Zaļie pirkstiņi.

��� Nedomāju vis.

Vīrs tajās dienās reti viņai pieskārās, ta�u �ajā reizē viņ� uzlika roku sievai uz pleca, un viņa Jāva tai tur palikt.

���� Es priecājos, ka tu esi atradusi nodarbi, Irīni, � vīrs teica. � Gribu, lai tu atkal būtu laimīga. Un lai mēs abi tādi kļūtu.

Viņa pavērās lejup uz savām rokām un uz asniem, kas spraucās trauciņos, izdzenot lapu asmeņus, un apsvēra savus vārdus. "Laime," viņa domāja, "ir paredzēta citiem cilvēkiem."

Sieva ieskatījās viņam sejā, un, kad no Irīni acīm sāka birt asaras, vīrs viņu apskāva un pievilka sev klāt.

�� Es joprojām gribu tevi, Irīni. � Viņas raudas pieņēmās spēkā, un Andreass jutās gandarīts, ka pārvērties par to plecu, uz kura viņai izraudāties.

Irīni atrada vietu dārzam virs ciema, pie Svētā Fanurisa kapelas, kur platās terases ar labības lauku pēdām vēl iezīmēja kalna aprises. Andreass atnesa viņai darbarīkus un devās līdzi uzrakt cieto zemi, izcirst sakuploju�os vīģu zarus, izraut dzeloņkrūmus un pamatīgi iesakņoju�ās nezāles.

Viņa katru dienu gāja svētceļojumā, nesot ar spaini ūdeni no kape�las akas. Kad augi saņēmās, Irīni tos izstādīja ārā un ravēja tik ilgi, līdz atlika tikai �ad tad pakaplēt starp rindām un gaidīt, kad dārzs uzziedēs.

Viņas darbo�anās uzurdīja baumas, jo Irīni ta�u bija kritusi sieviete un viņas nolūki bija ap�aubāmi.

��� Tā nav viņas zeme! � burk�ķēja sievas sīkpre�u tirgotāja vei�kaliņā.

��� Viņa to piesavinājusies. Uzcirtis apkārt �ogu un sēdēs tur kā savā īpa�umā. Pēc desmit gadiem tas tie�ām piederēs viņai. Jūs redzēsiet!

Saimnieks, grābdams no maisa baltos rīsus un svērdams tos, no�prasīja:

��� Bet kuram tad tas gabals pieder?

To neviena nezināja. Zeme sen bija neapstrādāta, pamesta kara laikā, un vairs nebija tādu cilvēku, kas atcerētos, kur� tur strādājis, kad tajā vietā vēl auga kvie�i.

Jaunie vīrie�i bāros apgalvoja, ka tas esot dūmu aizsegs.

��� Viņa tur ar kādu satiekas! � tie mēļoja. � �is viņu drā� ka�pelā!

Ta�u tur nekad netika redzēts auto, tāpēc mīlnieku nevarēja no�saukt vārdā. (Ja viņai bijis viens, tad tagad ņems pretī jebkuru.) Bet viņiem bija gadījies ieraudzīt �o sievieti tikai kopā ar vīru.

Neatrodot līdzvainīgo, tie sāka ap�aubīt Irīni garīgo veselību.

��� �ī ir ķerta! � viņi spriedelēja. � Kur� gan, būdams pie pilna prāta, katru dienu kātotu tādu ceļa gabalu tikai tādēļ, lai izaudzētu da�us tomātus?

Bet ve�uki Irīni aizstāvēja.

��� Jūs visi esat gļēvi un izlutu�i, � viņi purpināja. � Ar saviem motocikliem, lielveikaliem un televīziju. Mūsu dienās mēs tāpat gā�jām jūdzēm tālu, lai nopļautu labību. Rāvāmies, līdz rokas sāka asi�ņot, � visos gadalaikos, jebkuros apstākļos, ja vajadzēja vākt ra�u. Bija jāsoļo un jādara � vai arī nebija, ko ēst. �ī sieviete neslinko, kā jūs to darāt, lieciet viņu mierā.

Gani, kas nāca no kalniem, iegriezās pie viņas, lai aplūkotu dārzu. Kafejnīcās tie stāstīja, ko redzēju�i. Irīni bija smagi strādājusi, viņai bija labi veicies � apmeklētāji teica, ka esot sajūsmā.

Teo padzirdēja, ka viņa mīlniece kļuvusi par dārzkopi. Nebija jā�uzdod jautājumi, atlika tikai klausīties, un ātri vien bija skaidrs, kur zemesgabals atrodas. Viņ� brauca turp, lai apskatītos. Teo baidījās no visuredzo�ajām acīm, tāpēc neapstājās uz ceļa, tikai pie terasēm pagausināja ma�īnas gaitu. Viņ� redzēja cieto augsni, kas bija labi ap�strādāta, augi iestādīti taisnās rindās uzbērtā zemē, stūros da�i jau ziedēja bālziliem �emiem, kurus no tālienes nebija iespējams pazīt.

Bet no pa�as dārznieces nebija ne miņas.

* * *

Laika prognoze nākamajai nedēļai bija laba, vēj� beidzot sāka zaudēt ziemas spīvumu, gaiss kļuva svaigs un mīlīgs, uzplauka Alpu vijolītes.

Andreass bija piekrāvis laivu ar omāru slazdiem, viņ� viegli no�skūpstīja sievu uz vaiga un devās jūrā, pirms saule paguva izlauzties gar apvār�ņa malu.

��� Dro�i gaidi mani atpakaļ piektdien, � virs sacīja, atsiedams eļļaino virvi, kas laivu turēja pie steķiem.

Irīni saķēra vīra roku un piespieda sausās lūpas pie viņa vaiga; ap Andreasu jau vēdīja zivju smārds, kaut gan viņ� vēl nebija selgā.

��� Esi piesardzīgs! � sieviete noteica. � Lai tev veicas zvejā!

Pēcāk, kad saule bija kļuvusi siltāka, Irīni paņēma jauno, sarkano

lejkannu, ko vīrs bija viņai nopircis, un lēnām devās garajā ceļā uz savu dārzu.

Kāds bija tur ieradies agrāk.

Visi vārie tomātu stādi bija aplauzti, bakla�āni un saulespuķes � ar saknēm gaisā. To vīsto�ās lapas jau bija zaudēju�as spo�umu, ko��ais zaļums pārvērties mirsto�u augu pelēkumā. Vīnsarkanie salāti bija samīdīti, un vijīgie zirnī�i, kas tik labi padevās, satraik�ķīti un izmētāti pār dobēm, kuras Irīni bija iezīmējusi ar akmeņiem. Pipar�mētru pods smirdēja pēc �ūsto�iem mīzaliem.

Viņa apsēdās uz plakanās klints, kur pēdējā laikā bija pavadījusi daudzas stundas, un aplūkoja savu izpostīto dārzu. Sieviete lūkojās tālu pāri terasēm, tur kā smaili torņi slējās kalni. Aiz kapelas blēja aizmirsta kaza, piesieta pie mietiņa un cerēdama tikt brīvībā. Tālu lejā spilgti zilā jūra likās mierīga. Tur kaut kur zvejoja Andreass � viens pats, bet viņa bija te, kur visapkārt netrūka cilvēku, tomēr vēl vientuļāka nekā vīrs.

Virs galvas peldēja mākonītis un meta vēsu ēnu, aizklādams sauli. Tālāk pa ceļu, bet ne pārāk lielā atstatumā gāja divas melnās drānās tērpu�ās sievietes un runājās, vērdamās lejup.

Irīni nopūtās, apbrīnodama �īs vietas skaistumu � tur, viņpus līcim, uz cietzemes būtu tik daudz iespēju. Tur varētu pieņemami dzī�vot kopā ar Andreasu� viņa centās izstumt no prāta to otro vīrieti, kur� likās nozīmīgāks. Tabletes, kuras tika rūpīgi slēptas aiz Svētās Elizabetes attēla, viņa bija aizmetu�i projām, tagad tā būs laimes spēle. Varbūt Nikam ir taisnība, un tad, kad Irīni kļūs māte, viņa atgūs dvēseles mieru.

Viņa �ķērsoja izārdīto dārzu, meklēdama kaut ko, kas palicis ne�sabojāts, lai to izglābtu. Sākumā �ķita, ka nekā nav. Ta�u, kārtīgi ieskatījusies, pamanīja saknes, kas zemē nebija skartas, un stiebrus, kas vēl slējās stāvus, un bāli zilas neaizmirstulītes kādā stūrī � postī�tāju neievērotas, tās joprojām ziedēja.

Irīni salasīja salauztos zirņu stublājus.

Melnā tērptās sievietes, kas nāca pa ceļu, jau bija tuvu.

Ducīgais vīrs atrada Teo tur, kur viņa informētājs bija norādījis.

Kādu brītiņu resnis no otras pagalma puses lūkojās, kā viņ� strādā. Celtnieki savu darbu jau bija beigu�i, bet atstāju�i gru�us � �ūsto�u smil�u kaudzi ar pēdu nospiedumiem, salauztu ķieģeļu drum�slām, putekļiem, tuk�ām cigare�u paciņām, mitru izsmēķu �upām. Teo bija izņēmis izpuvu�o rāmi ar izsisto rūti; jaunais � no prie�koka (to viņ� bija izgatavojis), atsliets stāvēja turpat pie svaigi apmes�tās, gludās, bet vēl mitrās sienas. Viņ� turēja rokā kaltu un āmuru, ņemdamies ap raupjajiem akmeņiem, kas ietvēra tuk�o logailu. Tink�ķi, metālam atsitoties pret tiem, skanēja glu�i mierino�i. Tad Teo mitējās darboties, viņa plaukstas noslīga gar sāniem. Piespiedis pieri pie vēsā mūra, viņ� aizvēra acis, it kā būtu pārāk noguris, lai turpinātu.

Resnais vīrs spēra soli uz priek�u, un zem viņa pēdas salūza stikla lauska, Teo pārsteigts salēcās. Viņ� pagriezās. Ieraugot atnācēju, viņa pleci saspringa. Ne vārda neteicis, viņ� pielika pie sienas kaltu un blieza pa to ar āmuru.

�� Un tā mēs atkal tiekamies. � Resnis runāja lāga vīra tonī, lai ļautu noprast, ka agrākās pārestības laiks aizmirst. � Atnācu ap�skatīties, vai esat gatavs ar mani patērzēt, Teo.

Teo neatbildēja un turpināja skaldīt akmeni.

��� Vai jūs strādājat viens?

Saule meta Teo sejā tum�u ēnu.

�� Kā jūs izdibinājāt, kur mani var atrast? � viņ� noprasīja. Jo�projām stāvot ar muguru pret resni, viņ� it kā vaicāja tuk�ajai mājai,

kur vārdi dobji atbalsojās telpā starp nekrāsotiem griestiem un kaila�jām dēļu grīdām.

��� Jūsu brālis man pateica, � resnais virs paskaidroja. � Esmu viņam ļoti pateicīgs par palīdzību.

Teo divreiz nikni uzblieza ar āmuru pa kaltu.

��� Es jūs brīdinu, � viņ� glu�i mierīgi sacīja. � Turieties tālāk no manas ģimenes! Jums nav tiesību nākt �urp un mani traucēt! Lai kādu darī�anu dēļ jūs esat te palicis, tās nav saistītas ar mani. Esmu laimīgi precējies.

Resnis uzrāva vienu uzaci, nicino�i pavīpsnādams.

Pagalma stūri auga olīvkoks, tā blāvi lapotie zari meta ēnu tur, kur reiz bijusi aka. Vecais koka stumbrs bija iemūrēts sienā � kaktā, kuru veidoja divas mūra plaknes. Gadu gaitā mezglainais, lēni augo��ais stumbrs apņēma akmeni, ar kuru saskārās, nosegdams tā aso leņķi.

Ducīgais vīrs stāvēja zem olīvas un vilka ar pirkstu pa līkumota�jām gropēm koka mizā. Starp lapām vidēja da�i cieti, zaļi augļi. Apalītis vienu norāva un, pacēlis to pie acīm, grozīja un pētīja tā aprises un formu.

��� Tāds vecs, jauks koks, vai ne? � viņ� apvaicājās, ta�u Teo neat�bildēja. � Kaut gan es vienmēr esmu uzskatījis, ka �is ir visdumjākais augu valsts pārstāvis.

Teo uz mirkli mitējās dauzīt, un resnis juta, ka viņam gribas at�cirst un aizstāvēt apvainoto koku. Tomēr Teo klusēja un atkal iezvēla pa kaltu.

��� Padomājiet par apelsīnkoku, � druknais virs turpināja. � Tas saprot, cik svarīgi ir būt skaistam un apburo�am. Tā ziedu smar�a ir kā maiguma metafora. Un auglis ir tik pavedino�s, tas vilina un liek pastiept roku aug�up, lai to satvertu. "Lūdzu, apēd mani!" tas saka. Un kāpēc? Tāpēc, ka zina � tā vajag, lai izplatītos tā sēklas. � Viņ� piedūra pirkstu pie deniņiem. � Tāpēc, ka tā ir prātīgi. Tas saprot, ka palīdzīga roka reizēm ir noderīga. Jebkurā gadījumā apelsīns nokritis zemē, tas ir skaidrs. Bet vecais, gudrais koks vēlas, lai tā sēklas aizceļo tālu, un prot to panākt. Tas pūlas, lai auglis tiktu norauts, bet sēklas aiznestas projām. Tas ir izstrādājis savu taktiku lidz pilnībai. Dod un ņem. Jūs ta�u apjēdzat, par ko es runāju, Teo?

Teo pacēla kaltu sev virs galvas un zvēla pa to. Sitiens nobirdi�nāja veselu strūklu javas putekļu, kas nosniga uz palodzes un viņa rokām.

���� Jums derētu pasargāt acis, kad strādājat, � resnis aizrādīja. � Un, lūk, �is te, � viņ� papliķēja olīvkoka stumbru, � tas ir spītīgs vecs muļķis. Nav nekā nepievilcīgāka par augļiem tā zarā. � Viņ� pacēla norauto. � �is ir tik sūrs, ka to pat kaza neaiztiks. Iekodiet tajā, un jūsu mēle sa�ervelēsies kā rozīne. � Druknais vīrs pārsvieda olīvu pār sētu. � Un tomēr �im nūģim ir tie pa�i dzīves mērķi, kas apelsīnkokam. Tas grib izplatīt savas sēklas. Un mēs vēlamies tā aug�ļus. Varētu domāt � ja tie ir tik nebaudāmi, koks padarīs tos mīkstā�kus, lai tie kļūtu iekārojami. Bet nekā. Tie ir neganti cieti. Kā lai mēs tos dabūjam? Mēs sitam �o nabaga ve�uku ar nūjām! Apsveriet pats � tāds godājams sirmgalvis un nikna kaustī�ana ik ra�as laikā. Vai �im nemaz nav smadzeņu? Tas ir mums vajadzīgs, un mēs � tam. Kāpēc tik cie�i turēties pie savām sēklām? Kāpēc laipni neatdot veikumu, kā to dara apelsīnkoks? Vai zināt ko, Teo? Manuprāt, jūs esat kā viens no �īs dzīves olīvkokiem. Jūs nav viegli applucināt. Vai man vajadzēs jūs sist, lai dabūtu, ko gribu?

Teo nolika darbarīkus uz palodzes.

��� Pastāstiet man par sevi un par Irīni.

Teo pagriezās pret resno vīru un, lēni savācis siekalas vaigu iek��pusē, nospļāvās zemē.

��� Es jau jums teicu, � viņ� attrauca, � un neesmu gatavs bezga�līgi atkārtot. Es nepazinu to sievieti. Ņemiet par labu, grieziet apkārt savu trekno sievi�ķa pakaļu un vācieties projām!

Vīrs norāva olīvkoka lapu un ļāva tai nokrist zemē.

���� Lai būtu, kā jūs vēlaties, Teo, � viņ� novilka. � Pagaidām. Mēs vēl tiksimies. Un, kad tas notiks� � izgājis cauri pagalmam un nonācis uz ielas, kur lietus ūdens peļķē gulēja nomestā olīva, viņ� pa�beidza: � Varbūt es beidzot sapratī�u, ko viņa jūsos bija saskatījusi.

Bija dienvidus un ostas biroji slēgti � sākusies siesta. Pie pulk�steņa torņa jauns puisis bija iemetis eļļainajā ūdenī mak�ķeri. Mazas, mirdzo�as zivteles mirkli ņudzinājās, knibinot ēsmu, pēc tam nozuda ēnā starp pietauvotajām laivām. Policijas auto neatradās tur, kur tas parasti mēdza stāvēt, � tikai sauss, �etrstūrains laukumiņ� veidoja gai�āku saliņu uz lietus samitrinātā krastmalas bruģa.

Hermejs Diaktors nopriecājās, ieraudzīdams meklēto vīru iecirknī vienu. Ser�ants sēdēja pie sava pustuk�ā galda, viņa formas jaka bija cie�i aizpogāta, iespīlējot tajā plato krū�kurvi. Trīs sudrabotās uz�uves uz piedurknes bija redzamas jau no durvīm. Pāri lodī�spalvām, ku�ras � itin visas � nosedza vāciņi, bija izplāta avīze Ta Nea, atvērta sporta lappusē. Hadarakis lasīja, tum�ās uzacis saraucis, vilkdams ar resno rādītājpirkstu pa rindiņām, un mitrās, sarkanās lūpas murmi�nāja līdzi.

Kad resnais vīrs ienāca, ser�ants atrāvās no raksta. Ieraugot ienā�cēju, viņa sejā parādījās blēdīga gandarījuma izteiksme.

���� �efs jūs meklēja, � viņ� sacīja. Aizvēris avīzi, ser�ants to pārlocīja uz pusēm un pārvilka roku pār liekuma vietu.

���� Cita starpā, � resnis aizrādīja, � arī es lūkojos pēc kāda cilvēka. Un �ķiet, ka esmu atradis, pirms jūsu priek�nieks paguvis pārtvert mani, jo tas esat jūs, ser�ant Hadaraki.

Tomēr Hadarakis neizrādīja ziņkāri par darī�anām, kas drukno vīru atvedu�as pie viņa.

��� �efs zvanīja Metam uz Atēnām, � viņ� paziņoja, � un vai�cāja, kāpēc jūs interesējaties par Asimakopulas lietu. Gribēja izdibināt, kāpēc esat atsūtīts �urp. Ta�u Atēnās neviens par jums neesot neko dzirdējis! Tāpēc �efs medī jūs, mans draugs. � Viņ� atzvēlās krēslā, sakrustodams rokas uz resnā vēdera.

��� Kādas muļķības! � vīrs attrauca. � Protams, Atēnās ir ļaudis, kas mani pazīst. Tikai tie nav saistīti ar metropoles policiju. Ja jums nav nekas pretī, es apsēdī�os.

Apsvērdams ienācēja vārdus, ser�ants neizpratnē savilka tum�ās uzacis.

Vīrs nolika ceļasomu uz grīdas, paņēma krēslu, kas stāvēja aiz milzīgā, tuk�ā galda, novietoja to pretī ser�antam un apsēdās.

Viņ� pasmaidīja.

��� Un kāpēc gan, � viņ� turpināja, � �ejienes policijas priek��niekam būtu mani jāmedī tādēļ, ka es nestrādāju galvaspilsētas pār�valdē? Tūksto�iem ierēdņu darbojas nevis tur, bet citās iestādēs. Lielākā daļa iedzīvotāju, patiesību sakot. Vai viņ� vajā ari tos?

��� Jūs gan tēlojāt policijas virsnieku! � ser�ants iesaucās, pār�traukdams viņu un pieceldamies no galda. Viņ� noņēma vāciņu vienai savai pildspalvai un atvēra atvilktni, kurā atradās veidlapas. � Tas ir likumpārkāpums.

��� Atļau�os ar visu cieņu aizrādīt, ka es nevienu netēloju, � res�nais virs atteica. � Vai jūs gribat sacīt, ka priek�nieks noturēja mani par policijas virsnieku? Brīnos, kāpēc gan? Nē, Hari, ceru, ka jums nav nekas pretī, ja godā�u jūs vārdā? Jūsu �efa pieņēmums, ka esmu viņa kolēģis, ir maldīgs. Kad redzēsiet viņu, lūdzu pasakiet, ka es strā�dāju citas instances uzdevumā. Un, cita starpā, kur tad viņ� ir? Vai �opēcpusdien atgriezīsies iecirknī? Man ar viņu būtu �is tas pārrunā�jams. Lai gan īstenībā tas skar jūs.

��� Mani? � Ser�ants bija kļuvis tramīgs.

���� Es domāju, mans pilsoņa pienākums ir aizrādīt, ka jūs esat braucis ar policijas auto savās darī�anās.

��� Kā tā?

��� Un � kas ir vēl interesantāk � esat redzēts uz klints tajā vietā, kur tika atrasta Irīni Asimakopula.

Ser�anta skatiens lēnām pievērsās vīra sejai, viņ� piespieda zodu pie krūtīm. Viņa �okļi sa�ņaudzās turpat virs cie�i aizpogātās formas svārku apkaklītes.

���� Protams, es tur biju, � viņ� piesardzīgi paziņoja. � Es pie�biedrojos meklētājiem. � Skaidrs, ka es tur atrados.

��� Man ir tāda informācija, � resnis atbildēja, � ka jūs apstei�dzāt pārējos par veselām divām dienām.

Ser�ants saspringti pasmaidīja, sakniebis lūpas, un no viņa mutes kaktiņa līdz zodam notecēja tieva siekalu strūkliņa. Viņ� aizslaucīja slapjumu ar rokas delmu.

��� Es nesaprotu, ko jūs ar to gribat teikt, � viņ� izdvesa.

��� Jūs bijāt tur aug�ā � policijas auto, ģērbies civildrēbēs. Viens. Vismaz man �ķiet, ka bijāt bez pārinieka.

��� Varat domāt, ko vien gribat.

��� Ir liecinieks, kas jūs tur redzējis.

Ser�ants Hadarakis ieķiķinājās un tēlotā izmisumā noplātīja rokas. � Kāpēc lai es tur būtu?

��� Raugiet, tas, � druknais vīrs iestarpināja, � tie�ām ir būtisks jautājums.

Viņa kreisā kurpe bija no�ķiesta � izskatījās kā zaļ� zāles traips vai nospiedums no kazas vai aitas spirām. Resnais vīrs izvilka no so�mas balinātāju un, noliecies zem galda, notīrīja apķērnāto vietu. No galdapak�as viņa balss skanēja neskaidri, bet ser�ants klausījās tik uzmanīgi, ka tvēra katru vārdu.

��� Kārtīga meklē�ana ar armijas un helikopteru piedalī�anos ir dārgs pasākums, � no apak�as turpināja resnis. � Jo tādu lidaparātu piesaistī�ana rada lielu caurumu tādā bud�etā, kāds ir jums. Naudas trūkst, esmu par to pārliecināts. � Viņ� uzpūta balinātāju arī uz otras kurpes. � Tāpēc es prātoju, ko gan policijas priek�nieks teiks, kad no�skaidrosies, ka helikopters nemaz nebija vajadzīgs? Ka visu naudu, kas �im nolūkam iztērēta, bija iespējams ietaupīt? Esmu dro�s, ka �ī nauda būtu noderējusi kaut kam citam. Varbūt pāris jauniem galdiem? Vai motociklam ar ziliem lukturiem, kas dāmām liktos varen iespaidīgs?

Ducīgais virs uzskrūvēja balinātāja flakonam vāciņu un iemeta to atpakaļ somā. Ser�ants vairs nesmaidīja.

��� Es gribēju apjautāties, Hari, � resnis ieminējās, pagrābādamies kabatā un izvilkdams cigaretes un �ķiltavas. � Vai jūs neiebildlsiet, ja uzsmēķē�u?

Ser�ants pakratīja galvu, vērodams resno vīru, kur� aizdedza smēķi un ar manāmu patiku ievilka dūmu.

Vīrs izņēma to no mutes un pacēla pie acīm.

��� �is un tas �ajā dzīvē ir ļoti jauks, � viņ� sacīja, � un tomēr nāk mums par sliktu. Es tādām nodarbēm esmu pārāk vecs, tās da��kārt kavē darāmo. Vai tad tā nav? Tēvs alla� man saka, lai atmetu. �ķiet, tā tie�ām būtu jārīkojas. Kādu dienu. Bet ne tagad.

Viņ� pacēla cigareti pie lūpām un atkal ievilka dūmu.

���� Ko es teicu? � viņ� atsāka. � Ak jā! Es gudroju, cik dro�i jūs jūtaties savā darbā, Hari. Zinu, ka �ī ir laba vieta. Cilvēks, kas pie tā�das ticis, bauda lielu cieņu. Ir gana� godājams. Ir iespēja pamatīgi nopelnīt. Pa mazai dāvaniņai �ur un tur � kaut kas uz Jaungadu, kaut kas � uz Lieldienām. Lieliska pensija, ko gaidīt. �ī uniforma vien ir ko vērta! Baidos, ka to zaudēt būtu sāpīgi. Bet kas notiks, ja policijas priek�nieks uzzinās, ka esat ņēmis auto savām vajadzībām, Hari? Var�būt viņam ir draugi, kas to vien gaida, lai iesēstos jūsu krēslā? Brālēni un sievasbrāļi Patmosā, kas cer uz tādu ērtu, patīkamu vietiņu kā �ī? Pietiktu ar vienu vārdu par jūsu pārkāpumu, kas nonāktu viņa ausī, un � finita la tnusical Jūs kristu ne�ēlastībā, Hari. Un dzīve tad vairs neliktos tik salda, vai ne tā?

Resnais vīrs atkal ievilka dūmu no cigaretes un izpūta kodīgu mākoni uz ser�anta pusi. Tas divreiz lēnām samirk�ķināja plakstus, lai pasargātu acis.

Resnis viņam uzsmaidīja.

��� Tā ir, Hari. � Labu laiciņu viņ� neko vairāk neteica. Ser�ants ba�īgi sniedzās pēc pildspalvas.

��� Runājiet ar mani, Hari! � vīrs uzstāja. � Vai arī es padarī�u jūsu dzīvi necie�amu.

��� Man nav nekas jums sakāms, � ser�ants drūmi norūca.

��� Pastāstiet, ko jūs zināt!

Ser�ants nolika rakstāmo atpakaļ vietā.

��� Nevaru, � viņ� novilka.

��� Kāpēc ne? Vai tad jūs nogalinājāt to sievieti?

Ser�ants gurdi papurināja galvu.

��� Es to neizdarīju.

��� Bet jums ir skaidrs, kur� tas bija, vai tad ne?

Ser�ants ar rai�pilnu skatienu pavērās uz durvju pusi. Resnis no�liecās uz priek�u un tuvināja savu seju viņējai.

��� Pasakiet man, Hari! � viņ� sacīja. � Mani piekodinājumi nekad nepaliek bez sekām.

Ser�ants ielūkojās resnajam vīram acīs, pēc tam � ārā pa logu uz jūru un pelēkajām debesīm. Viņa sejas izteiksme bija skumja un no�ēlu pilna. Resnis nodzēsa cigaretes galu un gaidīja, ko ser�ants teiks.

��� Es viņu nenogalināju, � viņ� beidzot atbildēja. � Es aizvedu līķi. Tas arī viss!

��� No kurienes � kurp?

��� No turienes, kur tas bija, uz turieni, kur tas tika atrasts.

Druknis nokāra galvu, berzēdams deguna starpsienu, līdz kņu-

doņa pārgāja.

���� Vai jūs atzīstat, � viņ� noprasīja, � ka nomētāt Irīni no klints?

Ser�ants pārvilka roku pār seju, tad, pievēris plakstus, pakasīja pieri.

��� Kāda tam nozīme? � viņ� apvaicājās. � Viņa jau bija mirusi.

��� Vai jums ir meita, Hari?

��� Divas.

��� Domāju, ka viņas ir skaistas jaunavas. Bet ja nu kāda no vi�ņām negaidot nomirtu�

��� Dievs �ēlīgais! � ser�ants iesaucās. � Lai Dievs nedod!

��� Bet ja nu tomēr kāda no viņām aizietu bojā? Ja ar kādu notiktu tāds negadījums, par kādu mēs �eit runājam? Kā, jūsuprāt, vajadzētu rīkoties ar jūsu meitu? Manuprāt, jūs gribētu, lai viņa būtu mājās pie jums, kur jūs ar sievu varētu par viņu parūpēties. Jūsu sieva, �ķiet, vēlētos viņu saģērbt labākajās drānās un uzaicināt ģimenes locekļus uz vāķē�anu, pasaukt priesteri, kas lūgtu par viņu. Vai tad tā nebūtu?

Ser�ants klusēja.

��� Tātad, ja tā būtu jūsu meita � es prasu, lai jūs būtu pret mani pilnīgi godīgs � vai būtu svarīgi, ja kāds� piemēram, policijas virs�nieks, nomestu viņas mirstīgās atliekas no klints? Vai tad būtu no�zīme faktam, ka viņa jau ir pagalam?

Ser�ants nodrebinājās, it kā atkal būtu sajutis Irīni atdzisu�ās miesas aukstumu.

��� Vai jūs esat tik ciets vīrs, Hari, tik bezsirdīgs? Vai arī jums trūkst spējas iedziļināties un iztēles? Kā jūs varat man sacīt, ka tam nav nozīmes?

��� Viņa bija mirusi! Tas nebija būtiski� Ne tik svarīgi tad, ja�

Viņ� aprāvās. Un, sapratis, ka pateicis pārāk daudz, saķēra galvu

rokās.

��� Tad, ja� kas, Hari? � resnis neatlaidās. � Ja ir jāpasargā kāds, kas ir vainīgs? Tagad pastāstiet man, kāpēc jums, likuma kalpam, būtu jāpiesedz kāds, kas pastrādājis slepkavību?

Ser�ants atkal neko nesacīja.

��� Labi, ļaujiet man pa�am atbildēt uz savu jautājumu. Par naudu jūs to nedaritu. Cilvēka nogalinā�ana ir pārāk nopietns noziegums. Kas tad atliek? �Viņ� pielieca vienu pirkstu, pēc tam otru un tre�o, skaitot: � Var būt runa par mīlestību, par ģimeni. Vai abām.

Ser�ants joprojām nerunāja.

��� Sakiet, kur� ir tas, ko jūs cen�aties pasargāt, Hari? � resnais vīrs uzstāja. � Vai arī es par �o noziegumu apsūdzē�u jūs!

Ser�ants izslēja galvu, viņa acīs mirdzēja asaras.

��� Jūs nevarat tā rīkoties! � viņ� izdvesa.

���� Protams, varu, � resnis smīnēdams sacīja. � Man ir lieci�nieks, kas jūs redzējis tajā vietā. Tāds, kuram nepatīk policisti. Un viņ� būs gatavs zvērēt, ka redzējis jūs metam lejā nabaga Irīni līķi! Avīzēm tā būs aizraujo�a ziņa, Hari, visā valstī! Es pats esmu spējīgs sacerēt virsrakstus � POLICISTS NOGALINA JAUNU SIEVU. Jūsu seja būs apskatāma katra mūsu zemes izdevuma pirmajā lappusē. Tas neliks jūsu meitām ar jums lepoties, vai ne? Labāk pasakiet man.

Ser�anta �aubas ilga tikai īsu bridi.

��� Tas bija negadījums, � viņ� sacīja. � Esmu par to pārliecināts.

Resnais virs nopūtās.

��� Izstāstiet man visu, � viņ� skubināja.

Kad resnis gāja ārā, viņ� uz policijas ēkas kāpnēm satika priek��nieku, kas nāca iek�ā.

��� Labdien, �ef! � viņ� pieklājīgi sveicināja. � Man prieks jūs satikt.

Priek�nieks uzlūkoja viņu ar spītīgu skatienu.

���� Tad nāciet atpakaļ, � viņ� attrauca. Viņa elpā bija jūtama brendija smaka. � Cik noprotu, mums vēl ir �is tas apsprie�ams.

��� Jums taisnība, � resnais virs atteica. � Bet es neredzu iemeslu, kāpēc mēs to nevarētu pārrunāt tepat. Tas ir pavisam vienkār�i. Es gribu, lai jūs atdodat naudu, ko paņēmāt no Andreasa Asimakopula par viņa sievas mir�anas apliecības vilto�anu. Prasīt to bija ne tikai amorāli, bet ari nelikumīgi, pats zināt. Un nevajadzīgi. Kā jau teicu tūlīt pēc tam, kad atbraucu, tā nebija pa�nāvība. Tāpat es vēlos, lai jūs izlai�at ārā Janni Psarosu, ja vēl neesat to izdarījis, un samaksājat parādu viņa tēvam.

Policijas priek�nieks neizdibināmi smīkņāja.

��� Laimīgā kārtā, � viņ� atteica, � man radās iespēja Janni �orīt atbrīvot. Es viņu atsvabināju no visām apsūdzībām, par ko viņ� man bija īpa�i pateicīgs. Ta�u jums nav tiesību dot man rīkojumus � jūs dro�i vien to saprotat? Manuprāt, jums būtu jāzina, ka es ievācu ziņas par jūsu amatu, un noskaidroju, ka jūs neesat tas, par ko uzdodaties. Tā ir blēdība, un es personiski parūpē�os, lai jums par to būtu jāat�bild.

Ducīgais virs iesmējās.

��� Ser�ants Hadarakis man pastāstīja, ka jūs esat maldījies, sprie��ot par manu identitāti, � viņ� sacīja. � Nespēju noticēt, ka jūs mani noturējāt par policistu! Vai tad es pēc tāda izskatos? Ja jums licies, ka es rīkojos kā jūsu kolēģis, man būtu kauns. Es netiku neko apgalvojis par to, kas esmu. Varat izvēlēties man profesiju. Varbūt es esmu filan�trops. Vai bagātnieks, kam patīk jaukties citu dzīvē, palīdzot tiem, kam nav tik ļoti veicies. Vai arī valdība izmanto manus pakalpoju�mus, lai apkarotu korupciju nomaļos policijas posteņos. Iespējams, ka esmu tā visa apvienojums. Vai nekas tamlīdzīgs. Jo mani tomēr sūtīja �urp augstākā pavēlniecība. Vislielākāl Nav tik viegli apjēgt, poli�cijas �ef? Var gadīties� � vīrs piemiedza vienu aci, � ka esmu te, lai izmeklētu jūsu lietu.

Smīniņ� jau sen bija nozudis no policijas priek�nieka sejas. Tas saņēma kreiso dūri labajā un saspieda tā, ka nokrakstēja kauli.

��� Man liekas, jums jau pirms laba laika vajadzēja aizbraukt no �īs salas, � viņ� nomurmināja. Un klusi piebilda: � Draugs!

��� Ja jūs mēģināt norādīt, ka man būtu no �ejienes jāpazūd, � ducīgais vīrs sacīja, uzacis raukdams, � tad esat uz slidenas taciņas. �ī, vai zināt, ir brīva zeme.

��� Tikai tik ilgi, kamēr es ļauju.

�� Jums ir pārspīlēti uzskati par savām pilnvarām, policijas priek��niek. Atdodiet kukuli. Lai man jums nebūtu par to jāatgādina.

Resnis spēra kāju uz priek�u � uz zemāko pakāpienu, ta�u �efs atspieda plaukstu pret sienu, aiz�ķērsodams ceļu lejup.

��� Uzmanieties ejot! � viņ� no�ņāca. � Te mēdz notikt nelai�mes gadījumi.

��� Patiesi, � resnis piekrita, � ta�u ne ar mani. Laimīgā kārtā es stingri stāvu uz kājām.

��� Man vajadzēja jūs iespundēt tuptūzī. Par jauk�anos policijas darī�anās.

��� Ta�u te tas bija nepiecie�ams, vai tad ne tā? � druknais vīrs saprātīgi aizrādīja. � Ja policija pati netiek ar tām galā. Un tagad at�vainojiet mani, policijas priek�niek.

Viņ� nogaido�i uzlūkoja Zafiridi, un tas negribīgi atkāpās, bet resnis domīgi pielika pirkstu pie lūpām.

��� Ir tikai viens jautājums, ko es jums vēl gribētu uzdot, � viņ� sacīja. � Vai jums patīk putni?

��� Putni?

��� Putniņi būros � dziedātāji. Kanāriņi. Cīrulī�i. Policijas priek�nieks viņu aizdomīgi nopētīja.

��� Īstenībā, � �efs norūca, � es tos nevaru ciest. Man ir alerģija pret spalvām. Kāpēc jūs par to vaicājat?

Apalītis pasmaidīja.

��� Tikai ziņkāres pēc, � viņ� attrauca, veikli noskriedams pa kāpnēm.

Kad austrumpusē debess sāka blāvot, balts gailēns izstiepa kaklu un ieķērcās. Pie�ķiebis galvu, tas samirk�ķināja acis un it kā ieklausījās � drīz kaut kur no atstatuma atsaucās cita gailēna atbildes dziesma, pēc tam otrā un tre�ā.

Resnā vīra istabas logs bija vaļā, pa to iek�ā plūda nakts un jūras kā no aizkapa nāko�ais saltums. Treknulis drebinādamies ģērbās, cik a�i vien jaudāja, vilkdams mugurā drēbes, kuras bija piesūku�ās ar neredzamu mitrumu. Viņ� iemeta kabatā tuk�o sērkociņu kastīti un vieglā solī steidzās lejā pa kāpnēm � uz tuk�ās ostmalas pusi. Klu�sumā viļņi burbulēja un �ļakstinājās gar piestātni, bet tālāk selgā mir�guļoja zaļas un sarkanas gaismas � to ritmā līgojās kāda zvejas laiva.

Resnis devās uz cietzemes pusi, kur kailā klintaine atklāpās, do�dot vietu līdzenākiem klajumiem. Tur laiksprīdī, kamēr aukstasiņu radījumi vēl gulēja, viņ� meklēja zem akmeņiem, līdz atrada vaja�dzīgo. Tad ar vislielāko rūpību izvilka laupījumu no tum�ā midzeņa un ieslodzīja to sērkociņu kastītē.

Sāka skanēt zvani, aicinot uz agro rīta dievkalpojumu. Tie ieskandēja svētdienu visā salā, un dimdēja gan lielākie, kuru mēles raustīja virves, gan sīciņie, automātiski darbināmie.

Savas kafenion durvīs kādreiz visnotaļ izskatīgais Jakoss pie�glauda ar breolīnu saziestos matus un vērās jūrā, it kā gan viņa sirds, gan domas kavētos tālu projām.

Resnis apsēdās pie galda un, piesedzis �ķiltavas ar delnu, lai vēja brāzma neapdzēstu liesmu, aizdedza cigareti. Jakoss klusēdams ienāca un nostājās viņam līdzās. Tagad viņa sveicienā nemanīja ne smaidu, ne jautrību, un Jakoss neatbildēja, tikai klusēdams gaidīja, ko viesis pasūtīs.

��� Kafiju! � resnais vīrs sacīja. � Un omleti, ja ir olas. Ar sieru un �ķiņķi, bet bez tomātiem.

��� Olas ir, � Jakoss nīgri novilka, � bet maize nav svaiga. �odien ir svētdiena.

��� Tad uzgrauzdējiet to. Un neaizmirstiet � nekādu tomātu!

Omlete likās laba, tā lieliski smar�oja un bija ko�i dzeltena, no pa��u saimniecības vistu olām. Resnis aizdedzināja vēl vienu cigareti un palūdza Jakosam otru kafijas tasi. Jakoss, nolicis to uz galda, apsēdās viņam blakus un atkal vērās uz jūru.

Apalītis iemalkoja rūgto dzērienu.

��� Es �orīt domāju par mak�ķerē�anas vietām, � viņ� turpināja.

��� Ja vien kāds varētu pateikt priek�ā, kur būtu vērts to darīt.

Jakoss atrāva skatienu no selgas un uzlūkoja brokastotāju.

��� Jūs �orīt esat nācis par vēlu, lai zvejotu, kaptein, � viņ� no�rūca. � Zivis paēda brokastis jau pirms vairākām stundām.

��� Tās, par kurām es domāju, svētdienās brokastis neēd, � res�nis sacīja.

���� Vismaz līdz brīdim, kad pārnāks no dievkalpojuma. Vienas vārds varētu būt Elēni Tsavaris.

Jakoss pakasīja aiz auss, tad ar pirkstu nogludināja ūsu līniju.

���� Tas ir liels loms, draugs, � viņ� noteica. � Jums būs vaja�dzīga pamatīga aukla, lai to izvilktu.

��� Tā man ir, � resnais vīrs novilka. � Bet vēl paliek jautājums

��� kur noķert �o zivi?

��� Ja es būtu jūsu vietā, � Jakoss nomurmināja, � es pamēģi�nātu baznīcā. Ja man būtu jāuzmin, kurā, es meklētu laimi pie Svētā Leftera.

Viesis izvilka maku un atstāja blakus pelnu traukam dāsnu summu.

��� Liels paldies! � viņ� piebilda.

��� Joprojām dzenat pēdas? � Jakoss ziņkāri noprasīja. � Jums �ķiet, ka tajā lietā kaut kas nav kārtībā?

���� Nav gan, un kā vēl! � resnais vīrs noteica. Viņ� piecēlās, uzlika labo roku uz sirds, bet kreiso pastiepa, nostādamies klasiskā aktiera pozā.

��� Palūkojiet, � viņ� skaitīja, � mirstīgie vaino dievus, jo stāsta, ka ļaunums nākot no mums, bet patiesībā tiem savu pa�a vainu ir gana, tās rodas viņu muļķības dēļ. Apmēram tā sacījis Homērs. Viņ� labi pazina cilvēku dabu.

Jakoss neizpratnē blenza uz viņu, un resnis, kur� apjēdza, ka vīrs neko nav sapratis, atvadījās no viņa.

Bet Jakoss saķēra viņa roku.

���� Kur� tad to izdarīja? � viņ� vaicāja. � Vai jūs noskaidrojāt vainīgo?

���� Jā, sev par gandarījumu, � resnais vīrs apstiprināja. � Tā

gan.

��� Un kur� tas ir?

��� Es ne�aubos, ka jūs zināt, Jakos, � resnis attrauca, � es ne�drīkstu jums atklāt �ādu informāciju. Ta�u varat būt dro�s: drīz viss būs skaidrs � tiem, kuriem tā jāsaņem.

Daudzo sve�u gaismā draudzes sievas neslēpti garlaikojās. Kan�celē stāvēja vīrs ar biezstiklu brillēm uz acīm un dziedāja senus tek�stus no ādā iesieta, ar roku rakstīta sējuma. Priesteris amattērpā pie�balsoja katram Kyrie eleison un �vadzināja kūpo�ā kvēpināmā trauka ķēdi. Gaiss bija biezs no vīraka un kūsto�a vaska dūmiem, no sienām vērās zeltītie Svētā Leftera attēli � katrā no tiem viņa sejas izteiksme bija drūma, it kā viņ� justos izmisis par patiesas dievbijības trūkumu. Bērni spēlējās ar sve�u galiem, skraidīdami �urpu turpu pa ejām, bet sievietes trinās, sa�ukstējās un pēla kleitas, kas bija mugurā kaimi�ņienēm.

Telpas galā stāvēja smil�u kaste ar smiltīm un tievām svecītēm, kas drupa un bruka savā karstumā. Ziedojumu trauks bija pilns ar monētām un banknotēm, turpat blakus � skārda kārbas ar sve�u sai�ķiem. Kāda izspūrusi ve�a bez vajadzības aptekāja smil�u kasti, ostīdama daktis, reizumis uzspļāva uz pirkstiem un apdzēsa kādu sveci, ērtāk izkārtodama atliku�os nodeguļus � garākos vidū, zemā�kos � priek�pusē.

Kādu mirkli resnais vīrs velvē klausījās liturģijas murdoņā, tad aprūpētāja, kas uzmanīja daktis, kasīdama no pirkstiem parafīna �ļa�katas, pacēla sauju ar slaidām, baltām svecēm un pamāja viņam.

Dievkalpojums ducināja tālāk, pieminot visus, kas izturēju�ies netaisni pret saviem kaimiņiem, darīju�i gau�i bāreņiem, izlēju�i nevainīgo asinis, atmaksāju�i par naidu ar to pa�u, un solot Dieva atmaksu, jo to prāti un sirdis tik�ot apgaismoti, apskaidrojot dvē�seles ar mīlestību pat pret ienaidniekiem, lai lūdzamies� Resnais vīrs �ķērsoja sarkanbalti rūtoto grīdu, pavicinot roku, lai atraidītu vecās sievietes piedāvātās sveces. Viņ� nenolika naudu uz ziedo�jumu �ķīvja, neskūpstīja svētbildes un trīsreiz nepārkrustījās. Viņ� laipni saņēma ve�u aiz kaulainā dilba, pievilka sev klāt un ie�uk�stēja ausī:

��� Pasauciet man Elēni Tsavaris! Pasakiet viņai, ka es gaidu pa�galmā.

Ārā debesis bija apmāku�ās, ta�u pēc krēslainajām iek�telpām tās likās glu�i gai�as. Pie purpura ziedos plauksto�as bugenvilejas bija akmens sols, no kura resnis notrauca nobiru�ās lapiņas un apsēdās, lai pagaidītu. Drīz vien no baznīcas iznāca sieviete � pusmū�a, maza auguma un aptaukojusies. Viņai mugurā bija sūnzaļ� vilnas kostīms, kājās melnas kurpes, padusē ie�ņaugtu viņa nesa vecmodīgu somiņu. Mati bija ļoti īsi apgriezti, mitri, ar slapjas ķemmes pēdām, viņas āda �ķita bāli pelēka, it kā saules stari to nekad nebūtu skāru�i.

Resnais vīrs piecēlās un pastiepa viņai pretī roku. Sieviete �ķēr�soja pagalmu un pienāca klāt, ta�u plaukstu nesaņēma.

��� Vai jūs esat Elēni Tsavaris? � vīrietis apjautājās.

���� Jūs atrāvāt mani no pienākumu pildī�anas � es lūdzu To Kungu, � viņa skarbi sacīja. � Sakiet, kas jums no manis vajadzīgs, lai �ī bū�ana ātrāk būtu galā. Citādi ļaudis sāks melst.

Apalītis ar roku norādīja uz solu, lūdzot viņu apsēsties, ta�u pie�nācēja izlikās �o kustību neredzējusi. Lepni zodu izslējusi, lūpas sa�kniebusi, turēdama somu augumam priek�ā kā aiz�ķērsi. Un resnais vīrs pieklājīgi pamāja ar galvu, likdams noprast, ka ievēros viņas vēlmi palikt stāvus.

��� Mans vārds, � viņ� paziņoja, � ir Hermejs Diaktors. Es gribu parunāt ar jums par Irini Asimakopulas nāvi.

Sieviete samirk�ķināja acis un pārvilka mēles galiņu pār virslūpu, kur auga da�i vīri�ķīgi tum�i matiņi.

��� Kāpēc jūs mani iztaujājat tagad? � viņa noprasīja.

Tomēr sieviete apsēdās uz sola un nolika somu sev blakus. Kad viņa cie�i saņēma vienas rokas plaukstu ar otru, resnais vīrs pama�nīja, ka viņas pirksti dreb.

Sve�ais atradās viņai tie�i līdzās, noliecies uz priek�u un apķēris ceļgalus, bet sieviete, uzsvērdama savu atturību, salikusi savējos cie�i kopā � un potītes tāpat. Viņas kājas virs �aurajām kurpēm bija piesārtu�as, apavu purngali un papē�i, ilgajā valkā�anas laikā nobru�ā�ju�ies, blāvi spīdēja cauri biezajai ziedes kārtai, kas slēpa apdilumu. Uz viņas �aketes atloka spīdēja maza piespraude ar mākslīgām pēr�lēm.

��� Vai jūs pazināt Irīni? � viņ� pajautāja.

��� Nē. Es viņu nepazinu.

��� Tomēr bijāt par viņu dzirdējusi, vai ne? Un zināt, ka viņa ir mirusi?

Sieviete paraustīja plecus.

��� Protams. �is ir neliels ciems. Par to ir stāstīts visiem.

��� Kā viņa aizgāja bojā?

��� Kāpēc jūs to prasāt man?

��� Ko jūs par to teiksiet?

��� Da�i apgalvo, ka tas bijis negadījums. Citi � ka pa�nāvība.

��� Vai jums bija nācis ausīs, ka jūsu meitas vīram esot sakars ar Irīni?

�� Tas, � sieviete nikni attrauca, � ir apvainojums manai meitai un visas mūsu ģimenes godam! Jums nav tiesību man sacīt kaut ko tādu!

Elēni sakustējās, lai pieceltos, ta�u resnais vīrs pieskārās viņas elkonim.

��� Vienu mirklīti, Elēni! � viņ� teica. � Vai arī es izvilk�u Elpīdu no baznīcas. Cik noprotu, viņa bija tur kopā ar jums? Un pavēstī�u vi�ņai visu, ko izdibināju, kop� ierados.

Elēni no�ņaukājās un izrāva roku. Tagad abas viņas plaukstas atradās klēpī. Pirksta kauliņ� virs laulības gredzena bija iekaisis un pietūcis, varbūt no artrīta, tāpēc �aurais zelta riņķis dziļi iegrauzās miesā.

��� Pastāstiet man par Irīni Asimakopulu.

���� Es jums nevaru neko par viņu pateikt. Netieku gudra, kāpēc jums �ķiet, ka es to spētu.

���� Varbūt tāpēc, ka es vakar pavadīju labu brīdi, tērzēdams ar jūsu brāli, ar Hari.

��� Mans brālis neko nesajēdz un ir dumj�. Netērējiet laiku, klau�soties viņa muldē�anā.

��� Būdams likumkalps, viņ� sevi ir smagi kompromitējis, � ducīgais vīrs aizrādīja, � ta�u nav tik liels muļķis, kā jums liekas. Viņ� ir gudrs diezgan, lai apjēgtu, ka no �ā nodarījuma nav kur paslēpties. Un ar jums ir tāpat.

��� Es nesaprotu, ko jūs gribat teikt.

���� Laikam man nevajadzēja runāt ar jums, bet ar jūsu meitu. Varbūt jūsu brālis, kā jūs sakāt, neko nezina. Jo Elpīda ir tā, kurai bija motīvs. Vai Elpīda ir vainīgā, Elēni?

��� Elpīdas nemaz tur nebija!

��� Kur, Elēni? � resnis neatlaidās. � Kur viņas nebija?

Sieviete neatbildēja. Viņa norāva bugenvilejas lapu un nometa

zemē.

���� Ļaujiet man jūs mazliet nomierināt, � apalītis teica. � Es neesmu no policijas.

��� Tad jums nav tiesību uzdot man jautājumus. Jums nav piln�varu. Un tādā gadījumā�

���� Ļaujiet man pabeigt, � resnis viņu pārtrauca. � Esmu pri�vātdetektīvs. Lai ko jūs man sacītu, par to jums nebūs jāiet cietumā. To varu apliecināt. Ta�u es noskaidro�u patiesību. Ja jūs pati man pastāstīsiet � brīvprātīgi �, jo labāk jums.

��� Bet jums nav pilnvaru.

-�is zemes likumdo�anā tās nav ierakstītas, jā gan. Ta�u, kad likums vairs nenodro�ina taisnīgumu, jo virsroku ņem korupcija, muļķība, birokrātija vai bailes, lai kādi būtu iemesli, mans pienākums ir raudzīties, lai tas tiktu iedibināts.

��� Vainīgo sodī�ana ir Mūsu Kunga Jēzus Kristus ziņā, � Elēni atbildēja. Viņa pārmeta krustu, tad pavērās aug�up, it kā atbalstu meklējot. � Un tagad, ja atļausiet, es atgriezī�os pie savām lūg�a�nām.

��� Vēl ne, Elēni, � ducīgais virs atteica. � Ja jūs ar mani neru�nāsiet, es seko�u jums baznīcā un pavēstī�u visai draudzei, kas, pēc mana slēdziena, ir noticis ar Irīni Asimakopulu. Paziņo�u savas do�mas par to, kā un kāpēc viņa nomira un kur� tur vainojams.

Viņas smaids likās nepatīkams.

��� Jums nav nekādu pierādījumu, kas mūs saistītu ar �īs sievietes nāvi, � viņa atcirta.

��� Glu�i otrādi. Ir jūsu brāļa liecība. Un nemēģiniet novelt visu uz viņu, Elēni. Viņ� iekūlies pamatīgās sprukās. Un nevēlas atbildēt par noziegumu, kuru nav pastrādājis. Manuprāt, es zinu, kā viss notika. Es stāstī�u, bet, ja kļūdī�os, jūs izlabosiet, jo man vajadzīga pareiza aina. Un paturiet vērā � ja melosiet, būs ļaunāk jums: ja mēģināsiet, es tūlīt to pamanī�u.

Elēni neko neteica, tikai spēlējās ar viltoto pērļu piespraudi, tais�nodama un atāķēdama to. Aiz baznīcas sētas klaigāja bērni, nodipēja soļi un izgaisa tālumā.

��� Ar jūsu meitas laulību nav labi, vai ne? � resnais vīrs nopra�sīja. � Elpīda nedara Teo laimīgu � tā ta�u ir? Varbūt viņam ar sievu vien nepietiek. Kā jums liekas?

Apalītim �ķita, ka viņa neatbildēs, ta�u Elēni pagriezās un sacīja: � Teo ir sapņotājs. Da�iem vienmēr �ķiet, ka citur zāle ir zaļāka.

Viņ� gaidīja turpinājumu, ta�u sieviete apklusa.

��� Viņ� rīkojās tāpat kā daudzi citi vīri � vai ne tā? � resnais virs ieminējās. � Aizgāja pa kreisi. Parasts gadījums, nekā nepieredzēta. Iespējams, jūsu vīrs ir darījis tāpat. � Viņas uzacis saraucās, bet sejas izteiksme liecināja par gurdu piekri�anu. � Ta�u beigās viņi visi pār�rodas mājās pie pavarda.

��� Visi vīrie�i ir vienādi, � viņa novilka. � Tā alla� bijis un ari būs. Un atradīsies tādas padauzas. � Patiesībā viņa lietoja vēl stip�rāku vārdu � "maukas", kā mēdz runāt kazarmās un bāros. � Ja atļausiet, es jums pastāstī�u par savu lauleni. Savu vīru. Es ar to sa�mierinājos gadiem � ar viņa skraidī�anu pakaļ katrai ielenei, kas no�met brun�us, tikko kāds piemiedz ar aci vai pasmaida. Vecais nebija izvēlīgs. Devās līdzi katrai, kas vien ņēma pretī. Vilktos arī tagad, ja tikai kāda būtu ar mieru. Da�kārt �is tika pieķerts. Dabūja kāvienu no kādas uzdzīvotājas vīra, pārradās vienās asinis un zilumos, pēc tam nedēļu nejaudāja pasteberēt � kule bija uzpampusi, jo pa to ticis sperts. Un es? � Viņa nolieca galvu pār piespraudi, atkal sa�ķieba to, pēc tam atlieca atpakaļ. � Bet kauns bija man! Nosodījums pienācās sievai! "Elēni neprot savu veco noturēt mājās!" Zinu, kas tika gvelzts man aiz muguras. Ta�u es biju stipra. Rādīju �iem, ka man vienalga, � viņa noknik�ķināja pirkstus, � lai ko �ie melstu. Cīnījāmies tālāk, un es izturēju. Mums bija bērni. Un es zināju, ka vīrs vienmēr atgriezī�sies. Tāpēc es biju neuzvarama. Bet Elpīda� Ar viņu ir citādi. Un Teo ir at�ķirīgs. Es izvēlējos viņu savai meitai, jo viņ� nelikās tāds kā visi. Viņ� bija tāds kluss puisis. Nekad nebija vazājies apkārt � ne�ķita brun�u mednieks. Negribēju, lai Elpīdai būtu jāpieredz tas, ko biju piedzīvojusi pati. Es nespētu paciest, ja viņa tiktu tik ļoti sāpināta. Es vēlējos viņu pasargāt. Ta�u man neizdevās. Kad uzzināju, kas notiek, tā mauka jau bija dabūjusi Teo savos nagos.

Sieviete pasniedzās, norāva purpursārtu ziedkopu un nolika to uz plaukstas � guļot tur, atdalīta no zara, tā vairs ne�ķita tik skaista, pēc mirkļa burvīgais veidojums jau bija sa�ļucis.

��� Ja runājam par Teo� � Viņa pa�ūpoja galvu un sakostiem zobiem nopūtās.

��� Tātad Teo tomēr nebija citāds.

��� Nē, bija gan. Kā izrādījās. Teo neklīda apkārt tāpat vien, lai nodrāztos. Teo bija vajadzīga mīlestība. Viss vai nekas. Es vienā reizē ierados, kad viņ� raudāja, sabrucis uz virtuves galda. �ņukstēja kā meitene. Es sapratu, ka briest nepatik�anas. Tā kuce jau bija pārņē�musi viņa miesu un dvēseli. Vīrie�i nemēdz kaukt par neko. Kad re�dzēju viņu tā elsojam, es apjautu, ka viņ� Elpīdu pametīs.

Elēni virpināja nolauzto ķekaru, turot kātu starp īk�ķi un rādītāj�pirkstu.

��� Es nespētu izturēt, ja ar manu meitu tā notiktu. To kaunu. Viņa ir laba meitene, jauka. Un nav to pelnījusi. Bet es nezināju, ko iesākt. Tikai sapratu, ka ir kaut kas jādara. Tad paklīda baumas. D�ord�s ka�fejnīcās padzirdēja runas, ka Teo redzēts kopā ar �o sievieti. Un tad es attapos. Sapratu, kur ir ienaidnieks. Arī Elpīda manīja, ka vairs nav lāgā. Viņa tikai netika skaidrībā, kas īsti notiek. Viņa mīl Teo jo�projām. Bet viņ� nemīl sievu. Nedomāju, ka jebkad ir mīlējis. Bet tas nebija svarīgi � tā glu�i vienkār�i bija. Es viņai to teicu. Tomēr tas kļuva būtiski vēlāk, kad viņ� ieskatījās citā. Kur� lai turpmāk gādā par manu Elpīdu, par mūsu mazo Panajicu, ja Teo viņas pamestu? Ja es nomir�u, kas par viņām rūpēsies? Bērni ir pirmajā vietā. Pa�a pēcnā�cēji. Un, kad es izdibināju, kas �ī ir, mēs devāmies brīdināt, lai turas tālāk. Gājām �o meklēt. Un aprunāties.

��� Mēs?

��� Es. Un mana otrā meita � Jorgija. Un mana māte. Tā ir ve�a ar krampi. Izskatās tik trausla kā kanārijputniņ�, ta�u āriene viļ. Mans tēvs bija tāds pats apkārtstaigulis kā D�ord�s, mū�dien bāza diņķi tur, kur tam nevajadzēja būt. Bet māte bija stipra, viņa tika ar �o galā. Bija vērts.

Elēni nometa ziedu, savītu�ās un spīdumu zaudēju�ās lapiņas noplaka uz aukstajiem akmeņiem.

��� Mēs zinājām, kur to sievi�ķi atrast. Viņai bija tāds dārziņ�, tur aug�ā, virs ciema.

��� Es to redzēju, � resnis apstiprināja.

��� Visi melsa, ka viņa tur tiekoties ar Teo. Mēs cerējām abus pie�ķert kopā. Ta�u pirmajā reizē, kad uzkāpām, viņas tur nebija. Mēs gaidījām, bet viņa nenāca. Tad mēs norāvām da�as puķes, salauzām tomātu stādus, izvilkām �ādas tādas saknes. Devāmies uz māju � mums bija ar viņu jānoskaidro attiecības, ta�u arī tur neviena nebija.

��� Vai mājā jūs neiegājāt?

Elēni samirk�ķināja acis.

��� Nē.

��� Vai esat pārliecināta?

���� Mēs iegriezāmies pagalmā. Saucām viņu, bet neviens neat�bildēja.

��� Un ko jūs darījāt, kad noskaidrojāt, ka saimnieku nav?

��� Mēs gājām projām.

���� Vai pirms aizie�anas neko vairāk neuzsākāt? Piemēram, vai pamanījāt putnu būrītī?

Elēni novērsās.

���� Man nepatīk skatīties uz ieslodzītiem dziedonī�iem, � viņa attrauca.

��� Tātad jūs palaidāt nabaga gūstekni vaļā, vai ne?

Elēni lēni un rūgti pasmaidīja.

��� Savā ziņā tā bija � jā gan. Es tam atdevu brīvību. Par vakariņu barības devu tas vairs nedziedāja, vai ne? Tas bija brīdinājums Irīni, nekas vairāk. Varbūt mēs būtu aprobe�oju�ās ar to. Ta�u māte teica, ka mums jāiet atpakaļ uz dārzu un jāiedzen tai maukai �ausmas. īsti nezinu, ko viņa ar to domāja, varbūt arī pati nenojauta. Un tā mēs abas nākamajā dienā devāmies turp vēlreiz. Un �ī bija tur.

Augstākajos zaros cipreses galotnē ūboja dūja. Elēni pavērās turp, kur tā tupēja, tad pavērās lejup uz savām rokām un, izpletu�i pirk�stus, aplūkoja tos, it kā redzētu pirmoreiz.

��� Izstāstiet visu, Elēni! � resnais vīrs skubināja.

���� Mēs gājām turp pa ceļu. Irīni vāca nost zirņus, kurus mēs iepriek�ējā dienā bijām nolauzu�as. Viņa raudzījās, kā mēs tuvoja�mies pa taciņu. Irīni mūs nepazina, dro�i vien prātoja, kas mēs tādas esam. Viņa �ķita glu�i parasta, nepavisam ne tik skaista kā mana Elpīda. Da�kārt jābrīnās � kas vīrie�iem uznāk?

Elēni uzdeva �o jautājumu tā, it kā resnais vīrs zinātu uz to atbildi, bet, kad viņ� neko neteica, turpināja:

��� Irīni sākumā izturējās pieklājīgi. Sacīja man "labdien". Bet tad iejaucās māte. Brīdināja, lai Irīni turas tālāk no Teo, ka viņ� nav pāris tai, bet mūsu Elpkiai, nosauca �o par mauku un kuci, un vēl visādos vārdos. Tad Irīni sāka kaut ko saprast. Vaicāja, kas mēs esam, rokas sā�nos iespiedusi un degunu gaisā saslējusi. Prasīja, kāds, pie velna, tam visam sakars ar mums, un es atbildēju, ka esam ģimenes locekles. Ka mūsu dzimta necietīs mājas pavarda izpostī�anu. Viņa attrauca, ka neesot neko tādu izdarījusi. Sacīja, ka Teo ar viņu nemaz nerunājot un neliekoties redzam, ja kādā brīdī satiekot. Viss esot galā, pavisam. Bet es atcirtu, ka viņa ir mele un palaistuve.

��� Man gan �ķiet, ka viņa, visticamāk, teica patiesību, � resnis iestarpināja. � Vismaz viņai tā likās.

��� Bet kā to var zināt? Kas jums liek tā domāt? Tādas vazaņķes kā viņa ir gatavas zvērēt pat pie savu bērnu dzīvības, ka melns ir balts. Taisnība tām neko nenozīmē. Vienīgi meli. � Elēni seja bija piesar�kusi, sarūgtinājums to darīja neglītu. Runājot siekalas �ķīda apkārt un krita uz vīrie�a drēbēm. � Mēs viņai par to aizrādījām. Māte uz�kliedza, ka �ī esot melīga suņmātīte. Un sāka mīdīt dārzu. Un tad tā mauka sāka b|aut: "Prom no �ejienes, vācieties!" Un sagrāba māti aiz rokas. Jā, māte ir kalsna, viņas kauli trausli. Viņa varēja kaut ko salauzt. Tāpēc es uzsaucu: "Neuzdro�inieties aiztikt manu māti!" Un iesitu pļauku pa seju. Ne jau stipri, bet viņai nebija patīkami. Irīni sāka iet � devās projām. Māte bija saniknota par viņai parādīto ne�cieņu. Viņa pacēla zemes kamu. � Parādīsim �ai, kā bija parasts agrā�kajos laikos, � lai redz, kā klājās tādām kucēm kā viņa!" Un svieda to smil�u murskuli. Metiens bija pamatīgs, trāpīja pa muguru, un tad tā mauka pa īstam apskaitās. Viņa nāca atpakaļ, saukdama: "Kura tā bija? Kura to meta?" Tad māte paķēra akmeni, ieaurojās: "Es!" un laida ar to viņai � tas ķēra roku. Viņa izskatījās satriekta, un es do�māju: "Lai zina, ka mēs runājam nopietni!" Tad es ari aizlingoju ak�meni. Tādu nelielu. Bet mātei jau bija plaukstā lielāks, un viņa svieda ar to �ai pa pieri. Viņa sagrīļojās un ķēra pie galvas, tā bija pu�u, te�cēja asinis. Irīni uzlūkoja mūs un izdvesa: "Pie velna, ko jūs darāt?" Un tad māte meta nākamo. Un es arī. Ne jau ar spēku, bet akmeņi viņu ievainoja, un es par to priecājos. Mēs tos ķērām pa diviem un pa trim un metām. Viņa kliedza: "Palīgā, palīgā!" Bet tur aug�ā ne�bija neviena, kas varētu dzirdēt. Viņa sāka spiegt un mēģināja bēgt. Bet nevarēja ātri paskriet � mēs bijām trāpīju�as pa ceļgaliem, viņa kliboja. Un es viņu apsteidzu. Neļāvu aizbēgt. Tad viņa sāka lūgties. "Dieva dēļ, gana!" Bet māte uzbļāva: "Nepiesauc Visaugsto � tādām kā tev Dieva nav!"

Sieviete aprāvās. Cipreses galotni sa�ūpoja vēj�, un dūja, pacē�lusies spārnos, aizlaidās uz jūras pusi.

��� Elēni?

��� Irini saritinājās kamoliņā. Gulēja, saķērusi galvu rokās. Viņa �ņukstēja � redzēju, kā raustās viņas ķermenis. Un murmināja: "Lū�dzu, beidziet, nevajag!" vēl un vēl. Irini bija netīra, viņas drēbes bija asinīs. Iespēru viņai ar kāju, un viņa iesmilkstējās kā suns. Tad es teicu: "Diezgan, viņa jau ir dabūjusi mācību!" Bet māte nespēja apstāties. Viņa bija saniknota, satrakojusies. Mauka bija zemē, un māte pacēla klints bluķi. Kad tas jau bija virs paklīdenes galvas, es iekliedzos: "Nē!" Un atņēmu to viņai � izrāvu. Domāju: "Tas viņai ir par smagu, viņa to nosviedīs!" Tas bija manās rokās, es atceros tā svaru. Grasījos to nolikt, nolaist zemē kaut kur sānis, ta�u tad man ie�āvās prātā, ka laikam esam darīju�as par maz. Da�as rētas derētu par palieko�u atmiņu � tās katru dienu atgādinātu, ka jāturas tālāk no mums. Irīni seja bija pavērsta aug�up, pret mani, un es prātoju, kur � pa vaigu vai zodu� Viņa saprata, ko es gudroju, un iesaucās: "Nē!" Tajā mirklī es nometu to klints gabalu. � Elēni izaicino�i uzlū�koja resni. � Kā es varēju zināt, kādu postu tas nodarīs? Mēs gribē�jām tikai viņu pabaidīt, tas viss.

���� Jūs nomētājāt Irīni ar akmeņiem. � Resnā vira balss bija neskanīga. � Līdz nāvei.

Elēni neatbildēja. Virs piecēlās un, pagriezis sievietei muguru, aizdedza cigareti. Viņ� kādu mirkli klusēja.

���� Un tā jūs atrisinājāt savus sare�ģījumus, � viņ� beidzot sa�cīja.

��� Tikai� bija līķis.

��� Mēs nosedzām viņu ar augiem, ko bijām izrāvu�as, un es de�vos uzmeklēt Hari. Es zināju, ka viņ� palīdzēs. Brālis noteikti nevēlas traci. Un darīs visu, lai no tā izvairītos. Un nākamajā dienā pirms ausmas mēs ar viņu atnācām divatā. Par viņas pazu�anu vēl nebija ziņots. Jo virs bija projām. � Resnis domāja par nabaga Andreasu, kura vienīgā sabiedrība laivā bija viskija pudele. � Mēs iesēdinājām Irlni policijas ma�īnā, priek�ā � un Haris uzveda viņu kalnā. Teicu � ja viņa nokritīs, tad mūsu uzdauzītie zilumi nebūs pamanāmi.

Ducīgais vīrs dziļi ievilka cigaretes dūmus un pagriezās pret sievieti.

��� Elēni, � viņ� sacīja. � Paskatieties uz mani. Jūs izdarījāt ciet�sirdīgu slepkavību.

���� Nē, � viņa vēsi atteica. � Mēs negribējām viņu nogalināt. Tas bija nelaimes gadījums.

��� Nekā nebija, � vīrs attrauca. � Tā vis nav. Jūs ar māti domā�jāt, ka jūsu nelaimīgā dzīve dod jums tiesības sodīt citus. Tomēr jūs pati nule apgalvojāt, ka �ādas tiesības ir tikai Dievam. Bet jūs atriebā�ties par savām cie�anām.

��� Es darīju tikai to, kas bija vajadzīgs, lai aizstāvētu savu bērnu. Un tāpat rīkotos atkal. Es neko neno�ēloju.

��� Jūs par �o noziegumu būtu jātiesā.

��� Bet jums nav pierādījumu. Un nav likumīgu pilnvaru. � Pie�cēlusies no sola, viņa nogludināja svārkus.

Resnais vīrs skumīgi pa�ūpoja galvu.

��� Nē. Pierādījumu nav. Ir tikai sirdsapziņa. Bet, ja jums tie�ām tās trūkst un jūs neko sev nepārmetat, ko lai es jums saku? Lūdzu. Ejiet.

Vīrietis sniedza viņai somiņu, ta�u tik neveikli, ka nospieda slē�dzi, somiņa atvērās, un viss saturs izbira uz pagalma akmeņiem. Viņ� ātri pieliecās un salasīja �is mantas � mutautu, pūdernlcu, da�as mo�nētas, mazu ercenģeļa Miķeļa svētbildīti, � un ielika to visu atpakaļ, pēc tam aizspie�ot somu.

��� Ejiet vien.

Vīrs noskatījās, kā viņa nesteidzīgi devās projām, nozūdot atvēr�tajās baznīcas durvīs un iepeldot tumsā kā zivs, kas no sauszemes at�grie�as ierastajos ūdeņos. Kad viņa iegāja, resnis paņēma savu ne�ļavu un sekoja sievietei baznīcas priek�telpā, kur apstājās un nolūkojās, kā turpinās snaudulīgā liturģija.

"Kungs, pieņem �o trīskārt svētīgo himnu no mūsu, grēcinieku, lūpām un nāc pie mums savā �ēlsirdībā!"

Ve�a, kas aprūpēja daktis, paņēma ziedojumu �ķīvi un sniedza sve�u sai�ķi jaunai meitenei sārtā kleitā. Abas kopā apstaigāja draudzi.

"Piedod mūsu tī�os un nevil�os pārkāpumus, svēti mūsu dvēseli un miesu, ļauj mums kalpot un Tevi pielūgt Tavā svētumā visas mūsu dzīves dienas�"

Sievietes atvēra savas svētdienas somiņas un grābājās tajās, mek�lējot monētas, lai samaksātu par svecītēm.

Resnis gaidīja.

Atskanēja kliedziens, pēc tam vaids un murminā�ana, kas bei�dzās ar skaļiem izsaucieniem. Dūkoņa mitējās, sākās uztrauktu sie�vie�u balsu sacelta kņada. Ve�a spiedza, bet mei�a, kas bija nesusi sveces, paskrēja resnajam vīram garām.

Resnis ieslīdēja baznīcā un devās uz priek�u pa eju � turp, kur draudzes locekles pulcējās ap vaimanātāju, kas bija saķērusi roku.

Pāri klāteso�o galvām viņ� tai uzsauca: � Vai esat ievainota, Elēni?

Sievietes atbildēja, un viņu mirdzo�ās acis liecināja, ka �is dra�matiskais notikums ieviesis kādu da�ādību �ajā vienveidībā.

��� Skorpions! � viņas nobēra. � Tas bija �ai dāmai somiņā! Kad viņa taustījās pēc sīknaudas, tas viņai iekoda!

���� Glu�i neticami! � resnis nomurmināja. � Vai jums sāp, Elēni?

Ta�u Elēni nelikās ne viņu dzirdam, ne pazīstam, tāpēc vīrietis uzrunāja tuvāko ve�u.

��� Cik noprotu, tad skorpiona dzēlums sagādā negantas mokas, � viņ� teica.

Tā ar gandarījumu piekrita.

��� Mana tēva brālēns tā nomira, � viņa turpināja. � Viņa roka uzpampa kā balons, sākās asinssaindē�anās. Ārsts ieradās par vēlu � viņu vairs nevarēja glābt.

��� Vienam tas nav nekas, tikai tāds adatas dūriens, � sacīja res�nis, � otram tas var kļūt liktenīgi. Nekad nevar zināt. Ta�u �ajā dzīvē neko nevar uzskatīt par dro�u, vai ne?

Viņ� ielūkojās pulkstenī.

��� Man vairs nav daudz laika! � resnais vīrs noteica. � Es jūs atstā�u. Nododiet Elēni kundzei manus labākos vēlējumus.

Ārā starp mākoņiem bija parādījusies saule. Aiz baznīcas mūra vēsmiņa vēdīja agri uzziedēju�a jasmīna smar�u. Vīrs izvilka no so�mas mandeļu �okolādes tāfelīti un, nogar�odams pirmo kvadrātiņu, devās projām.

Teo Hacistrata mājā resnis nevienu neatrada, tāpēc uzrakstīja zīmīti, rūpīgi izvēlēdamies vārdus:

"Esiet tik laipns un atnāciet uz tik�anos ar mani Svētā Savas piestātnē rīt pulksten 10. Mums daudz kas apsprie�ams, un mans uzturē�anās laiks �eit ir ierobe�ots."

Un apak�ā grezniem burtiem uzvilka � "Hermejs Diaktors � izmeklētājs", pēc tam iemeta lapiņu vēstuļkastē, kur tā noteikti tiks pamanīta.

Kuģniecības logā izliktais saraksts liecināja, ka �ovakar jābūt prāmim. No telefona automāta pie pasta resnis piezvanīja uz policijas iecirkni. Atbildēja mazais konstebls. Fonā spēlēja radio.

�� Labrīt! � ducīgais vīrs sacīja. � Vai es, lūdzu, varētu parunāt ar �efu Zafiridi?

�� Viņa nav! � vīrelis norūca. � Mēģiniet piezvanīt rīt.

��� Varbūt jūs nodosiet viņam ziņu, � resnis turpināja, � no Hermeja Diaktora, atēnie�a. Jūs dro�i vien mani atceraties.

Sekoja īss klusumbrīdis. Radio turpināja spēlēt � sieviete dzie�dāja par mīlestību.

��� Es to izdarī�u, � konstebls sacīja. � Ja tas ir steidzīgi.

��� Vai jūs, lūdzu, pateiksiet viņam, ka es ceru uz tik�anos prāmju pieturā, sagaidot senu viņa draugu no Patmosas, man ar viņu ir kārto�jamas darī�anas. Es pieminēju Zafirida vārdu, un �is paziņa ļoti vēlas viņu redzēt. Pavaicājiet Zafirida kungam, vai viņ� būtu ar mieru ietu�rēt vakariņas kopā ar mums pēc tam, kad kuģis pienāks?

��� Es viņam pateik�u, � konstebls apsolīja.

Resnais virs kājām devās uz attālo kalnaini. Apkārt valdīja klu�sums, kuru pārtrauca tikai skaņas no saimniecības, kas atradās aiz mūriem, jo mājas logi bija vaļā, sētā kāds dauzīja paklāju, uz izstiep�tas auklas �uva sega, �ļakstēja no spaiņa liets ūdens, klaudzēja kapā�jamais nazis uz koka dēlī�a, uz bruģa akmeņiem �vīkstēja zaru slota. Gar stāvajām, oļainajām takām kuploja nezāles, un tām pāri liecās mandeļkoki, granāti un mespili.

Apalītis pagāja garām kioskam, kuru sieviete bija atvērusi diez�gan negribīgi un tagad sēdēja, lobīdama garas, zaļas pākstis. Pelēcīgās, nierveida pupas krita bļodā. Veikalniece gan norādīja virzienu, ta�u izteicās visnotaļ sare�ģīti, un, ātri aizmirsis viņas stāstīto, resnais vīrs lūdza kādam jaunulim, lai parāda ceļu. Puisis veda viņu uz priek�u pa brik�ņiem, līdz abi nonāca pie kaltiem dzelzs vārtiņiem mūrī.

� �eit, � pusaudzis sacīja, � viņa dzīvo te.

Vīrs iedeva viņam dzeramnaudu un noraudzījās, kā puika no�zūd, � aizelsies aiztraucas pa takām, skrejo�ajiem soļiem nokļūstot tālumā. Atvilcis bultu, resnis pagrūda sarūsēju�ās restes un ieslīdēja dārzā, kas bija pilns ziedo�iem dad�iem un vējauzām, starp kurām sārtojās savvaļas magones. Cietā taka veda uz pussabruku�u māju � no jumta �ukura līdz durvju aplodai stiepās dziļa plaisa, un aiz izļodzītajiem aug�stāva logu slēģiem spraucās efejstīgas.

Durvis daudzus gadus nebija krāsotas, un pārpalikusī krāsa bija nolobījusies asām plēksnēm, starp rāmi un sienu zirnekļa tīklā �ūpo�jās iz�uvis mu�as līķis, bet āmuriņ� bija tikko jau�ami nosūbējis � tas attēloja mazu, elegantu, cimdā tērptu cilvēka dūri, un to klāja ne�spodri, zaļgani nosēdumi. Resnais vīrs pacēla klauvēkli un ļāva tam krist, bet pēc tam trīsreiz pieklaudzināja ar pirkstu kauliņiem.

Likās, ka �ī būtne lēni veic it visu � �ļūkājot ar �ībās tērptajām kājām, lai atvērtu, atvelkot ieķīlēju�ās bultas un meklējot atslēgu. Ka�mēr sieviete grābājās pēc tās, viņa uzsauca, ka nākot, un sāka kaut ko murmināt, klusiem soļiem mīņādamās aiz durvīm. Viņa pavēstīja, ka atradusi vajadzīgo, ta�u runāja pati ar sevi, nevis ar nācēju, un resnis dzirdēja metāla �ķindu, kad viņa nometa atslēgu uz flī�u grīdas, bet pēc tam sūkstījās par pa�as neveiklību, liekdamās to pacelt.

Nograbēja slēdzene, un viņa ielaida viesi. Viņa mazliet �ķielēja un mirk�ķināja acis kā nakts radījums, ko izbiedējusi dienas gaisma. Sievietes sirmie mati pakausi bija pieplacināti, it kā viņa būtu gulē�jusi. Zem mājās �ūto svārku nelīdzenās malas rēgojās spo�i balta me�ģlņotu bik�u maliņa, asi iezīmēdamās uz melnā, izbalēju�ā sar�a auduma fona. -Jā?

��� Sofija? � ienācējs noprasīja. � Vai Sofija Bakasa?

Viņa pētīja viesi, seju grumbās savilkusi.

��� Vai es jūs pazīstu? � �o jautājumu viņa uzdeva sev pa�ai, ne�vis ienācējam; uzacis savilkusi, sieviete nesteidzīgi rakņājās atmiņā.

��� Nē, � resnais vīrs sacīja. � Jūs nevarat mani atcerēties. Mans vārds ir Hermejs Diaktors. Esmu ieradies no Atēnām. Gribu ar jums parunāt, ja drīkstu.

���� Labi, nav svarīgi, nāciet iek�ā, � sieviete noteica. � Nāciet vien.

Atnācējs sekoja viņai virtuvē, kur nepārprotami oda pēc peļu midzeņiem. �is smārds kopā ar pelējuma sporām no tum�ā plan�kuma griestos kutināja rīkli. Viņ� ieklepojās un pacēla roku pie pa�krūtes.

��� Atvainojiet! � resnis ieminējās. � Es da�u pēdējo dienu laikā cie�u no saaukstē�anās.

��� Varbūt jūs vēlaties tēju? � saimniece nedro�i pajautāja. � Salviju uzlējums tādās reizēs vienmēr labi der.

Viņ� pasmaidīja.

��� Paldies. Jūs esat ļoti laipna.

Viņa no pilo�a krāna piepildīja mazu katliņu un uzlika ūdeni vārīties, pēc tam lēnām devās pie bufetes, kur bija izvietota lēta por�celāna servīze. Aiz atvērtajām durtiņām atklājās nolaistiba: starp tasī�tēm bija izkaisīti melni peļu spiru graudiņi. Sieviete pagatavoja tēju, neteikdama ne vārda, it kā tērzē�anas māka viņai būtu aizmirsusies un ik nenozīmīgais darbiņ� � karotītes noskalo�ana, galda noslaucī��ana � iegūtu pārliecīgu svarīgumu, jo tika veikts pamazām, neļau�jot sevi traucēt, � laika tai netrūka.

Viņa pasniedza dzērienu un piedāvāja ari vienkār�us biskvī�tus no atplēsta celofāna iepakojuma. Vīrietis smaidīdams paņēma vienu un iekodās tajā � tas bija mīksts, mitrs, ar pelējuma pie�gar�u.

Sofija sēdēja viesim pretī un noraudzījās, kā viņ� malko tēju.

��� Jūs dro�i vien brīnāties, kāpēc esmu �eit, � resnais virs ieru�nājās, lai gan bija skaidrs, ka nekāda ziņkāre namamāti nemoka.

��� Vai tēja ir gana salda? � viņa pajautāja. � Varu pielikt vēl cukuru, ja gribat.

��� Nē, nē, � viņ� atteicās. � Sofija, man jums nododamas jau�nas ziņas. Par jūsu vīru. Stamati.

Nepiespiestā izturē�anās piepe�i pagaisa, viņa sadrūma un pēk��ņi izskatījās noraizējusies. Viņas apak�lūpa satraukumā drebēja, it kā asaru plūdi nebūtu tālu. Lai slēptu savu noskaņojumu, sieviete pa�cēla roku pie zoda.

��� Jaunas, � viņa nomurmināja. � Ziņas. � Un plauksta no lūpām pārceļoja pie krūtīm � itin kā sargājot, un viņa noprasīja: � Kādas gan?

��� Labas vai sliktas, to es nezinu, � resnis turpināja. � Stamatis ir miris.

Sofija �aubīgi pajautāja: � Vai esat par to pārliecināts? Vai jūs nekļūdāties � tas tie�ām ir viņ�?

Resnulis izvilka no kabatas apbru�ātu tum�zilu kārbiņu, uz ku�ras ar zeltainiem, vītiem burtiem bija iespiests zeltkaļa vārds, un pastūma to pāri galdam uz sievietes pusi. Viņa uzmanīgi pacēla vā�ciņu un izņēma no baltā atlasa pamatnes riņķi, pie�ķiebdama to, lai izlasītu gravējumu uz iek�ējās virsmas: "Stamatis � Sofija 1966". Sieviete izpleta labās rokas pirkstus un nolika uz galda laulības gre�dzenu, ko bija valkājusi zeltnesī. Tas bija �aurāks, ta�u noteikti tāds pats.

Viņa aizvēra plakstus un ļāva sejai atplaukt smaidā.

��� Paldies Dievam! � Sofija izdvesa. � Beidzot! Tencinu Radī�tāju!

��� Jūs esat brīva, Sofija.

Viņa aizsedza acis ar rokām un sāka raudāt.

Resnais virs notupās pie krēsla un, lai cik netaktiski likās �ādā brīdī sievietei pieskarties, apķēra ar roku viņas sagumu�os plecus. Ka�mēr Sofija raudāja, apalītis turēja viņu, cie�i piespiedis sev klāt, līdz juta, ka ļaunākais ir garām, un pēc tam iespieda viņai saujā savu zīda mutautu.

Kad namamāte sāka slaucīt degunu un slapjās acis, viesis atgrie�zās savā vietā.

��� Lai Dievs jūs svētī, kungs! � viņa iesaucās. � Par to, ka atne�sāt tādas labas ziņas! � Viņas vaigi bija satraukumā pietvīku�i. � Ak vai, ko es saku! � viņa no�ukstēja. � Ko gan jūs par mani domāsiet? Nabaga Stamatis. Nelaimīgais, nelaimīgais Stamatis!

Bet vīrietis papurināja galvu.

���� Nav vajadzības izlikties, Sofija. Varu tikai minēt, cik no�ēlo�jama bijusi jūsu ģimenes dzīve un kā jūs esat cietusi.

���� Divdesmit astoņus gadus, � viņa nopūtās, � tik ilgu laiku bija jāgaida, lai tas notiktu. Ar viru, kur� neatgriezās.

��� Jā, Sofij, tā ir.

Viņa saņēma mutautu aiz stūriem un sāka to locīt mazākos �etrstūrl�os.

��� Nepagāja ne diena, kad es neraizējos, ka viņ� varētu pārrasties. Tad es nonāktu vēl lielākā postā nekā tad, kad viņ� nozuda, � kaunā un muļķes lomā. Mēs pavadījām kopā tikai nedēļu. Un par to es samaksāju ar visu savu dzīvi! Nav bērnu, nav mazbērnu, nav naudas. Nekad nav bijis pieklājīgu drēbju, nekādu deju vakaros. Atraitnes � vecas sievas mū�s. Man bija septiņpadsmit. Lai Dievs man piedod, bet es ienīdu to viru! Tomēr es sargāju viņa godu. Ne�vaicājiet, kāpēc, � es jums nevarē�u atbildēt. Vainīgais bija viņ�, ne es. Viņ� nebija radīts sievietei, viņam tās nepatika, tāpēc es viņu atgrūdu. Cilvēki melsa, ka es neesot gana skaista, ka nebū�ot vīram izdabājusi. Tā viņi teica, līdz es pati sāku tam ticēt, jo biju tikai lauku meitene, kas no tā visa neko daudz nesapratu. Es biju nevai�nīga. Bet tagad mēs zinām vairāk, vai ne? Pa televizoru rāda jebko. Vienvakar pie Marijas redzēju pārraidi par kādu skandālu ap vienu politiķi un viņa drauģeļiem. Mans svainis par viņu teica: poustis. Es prasīju: "Kas tas tāds?" Un viņ� smiedamies atbildēja: "Pederasts," un, kad es netiku gudra arī par to, paskaidroja: "Tas ir vīrietis, ku�ram nepatīk sievietes, � tāds var kaut ko pasākt tikai ar citiem pui��iem." Tas tik bija atklājums � gatavā apgaismība! Un es sacīju: "Tad, lūk, kas bija Stamatis!" Viņi visi pavērās manī. Tādām acīm, it kā būtu izbrīnīju�ies un sa�utu�i. Es turpināju: "Māte mani appre�cināja ar poustirastul" Visi iebļāvās: "Sofija! Ku�! Ja tava vīra ģimene padzirdēs, ka tu tā runā, mūs iesūdzēs tiesā!" Un Marija noskaldīja: "Nenovel savas nemākulības sekas uz citiem!"

Iestājās klusums. Kabatlakatiņ� bija satūcīts pavisam mazā �etrstūrītī. Viņa nolika to galda vidū.

��� Man jums nododams vēl kaut kas, � tuklītis ieminējās.

No krū�u kabatiņas viņ� izvilka vizītkarti.

Sofija ieskatījās tajā. Tur bija vārds, uzvārds un adrese. Atēnās.

��� Jūs esat jurists?

��� Nē, ne jau es, � resnais vīrs atvēcinājās, � esmu tikai ziņne�sis. Stamatim bija notārs � tā ir viņa kartīte. Tā kā jūs joprojām esat viņa likumīgā sieva, tad būsiet arī mantiniece. Jums pienākas viss vīra īpa�ums.

��� Viņa manta? Vai tad tās ir daudz?

��� Nezinu teikt, Sofij. Varbūt nav nekā.

��� Nē. Es arī domāju, ka nebūs.

��� Bet tikpat labi var būt vesela bagātība. Zināt, Sofij, jūsu dzīve vēl nav galā.

��� Jūs kļūdāties, � sieviete attrauca. � Tā bija galā tajā pa�ā dienā, kad viņ� aizgāja no mājām. Tā bija vecas nīkuļo�ana � un esmu par tādu kļuvusi.

Apalītis pieliecās tuvāk un uzlika plaukstu uz viņas rokas.

���� Uzklausiet mani, Sofij. Jūs esat zaudējusi daudzus gadus, es jums piekrītu, ta�u vēl būs izdevības. Būs iespējas. �ī dzīve ir likteņa pagriezienu un pārsteigumu pilna. Jums nav jāliekas gultā un jāmirst nost. Ņemiet kartīti un piezvaniet pa �o numuru. Izdibiniet, kas jums pienākas. Tāds ir mans padoms. Man ir sajūta, ka jūsu ceļa pagrie�ziens jau ir klāt. Un iegaumējiet � �ī nav vienīgā vieta pasaulē. Jūsu kājas nav pieķēdētas pie �īs salas � un klints. Ir citas pilsētas, salas un valstis, ja esat drosmīga�

��� Bet es neesmu, � viņa bēdīgi novilka. � Nekad neesmu bijusi nekur projām no �ejienes. Un man nav neviena, ar ko kopā varētu kaut kur braukt.

��� Klausieties, � resnais vīrs iebilda, � jūs maldāties. Nevajag steigties, un atradīsiet ceļabiedru. Tikai mazliet pagaidiet, tas arī viss. � Viņ� piecēlās un sniedza Sofijai roku. Kad sieviete nedro�i pasniedza pirkstgalus, viņ� pacēla tos pie lūpām un noskūpstīja.

���� Paldies jums par pūlēm, ka uzņēmāties mani uzmeklēt, � Sofija sacīja. � Un neaizmirstiet savu mutautu.

��� Lūdzu, paturiet to, � viņ� attrauca. � Jūs atrast nebija nekas sare�ģīts, drīzāk gan � patiess prieks.

Abi kopā viņi �ķērsoja pagalmu. Pie vārtiem resnais vīrs pagrie�zās pret Sofiju.

��� Raugieties nākotnē, Sofij, � viņ� skubināja. � Tā var būt gai�a, ja jūs gribēsiet to tādu padarīt.

No nezāļu jūkļa viņ� izķeksēja sarkanu magoni un pasniedza to sievietei.

��� Es centī�os, cik vien varē�u, � viņa pasmaidīja. � Varat man ticēt.

Kad pienāca vakars, dienas siltums pagaisa. Hermejs Diaktors ieradās ostmalas krodziņā ļoti agri � galdiņi vēl nebija uzklāti, pagā�ju�ajā naktī izmestie atkritumi smirdīgos maisos stāvēja blakus vīna un ūdens traukiem.

Viesmīlis pārstāja lasīt avīzi. Atnācējs palūdza galdiņu terasē trim cilvēkiem.

��� �ādā laikā? � apkalpotājs brīnījās. � Dro�i vien labāk būtu iek�ā. Mēs varētu iekurt uguni kamīnā.

Ta�u resnais vīrs uzstāja.

��� Un uzklājiet tur, no kurienes var redzēt prāmju piestātni. Es gaidu kādu paziņu un negribu palaist viņu garām.

Viesmīlis izvilka galdu terasē un izpurināja galdautu vējā. Viņ� uzlika trīs galda piederumu komplektus un atnesa krēslus. Resnis iz�vēlējās to, kurā sē�ot varēja pārlūkot apkārtni, izņēma no ceļasomas romānu un atvēra to uz labu laimi. Tum�ajos ostas ūdeņos ņirbinājās sīki vilnī�i, kuros atspīdēja lukturu ugunis; viesmīlis iededza sarkanu stikla lampu, tās rubīnkrāsas staru kūlis lika ap vīru dejot velni�ķī�gām ēnām. Pagaldē ap viņa kājām berzējās apskretis melns kaķis un ņaudēja pēc barības. Vēj� pieņēmās spēkā, tas �ķirstīja grāmatas lapas kā neprātīgs lasītājs.

Krastmalā pulcējās prāmja pasa�ieri. Taurēdama piebrauca smagā ma�īna ar tuk�ām redeļu kastēm, pāri terasei vēlās kodīgi izpūtēja dūmi, parādījās taksometrs ar trim amattērpos ģērbtiem mācītājiem, tas signalizēja, biedējot klejojo�u suni. Apalītis uzmanīja katru, kas ieradās, � cilvēki iznāca no ēnas, iedami viņam garām, un piebied�rojās tiem, kuri jau vēroja tum�o apvārsni, kur jūra sastapās ar nak�snīgajām debesīm. Ta�u tur vēl neko nevarēja saskatīt. Vecmāmiņa ganīja niķīgu mazuli. Trīs jauniesauktie ar skūtu galvu smiedamies izrāpās no armijas d�ipa un pliķēja pa muguru �oferim, kur� posās projām.

Pretī lampas apgaismotajam galdiņam apstājās divi vīri � viens drukns, otrs pavecāks un aizelsies.

��� Piestāj uz mirkli! � sacīja ve�uks. � Tu ej pārāk ātri, es ne�tieku tev līdzi.

��� Es aizvedī�u tevi mājās, � jaunākais attrauca. � Un brauk�u rīt.

Vecais turēja roku uz dēla pleca.

��� Tas viss ir uz labu, Manoli, � viņ� atbildēja. � Tu kādu laiku būsi projām, un tev būs jauna iespēja.

Druknais purināja galvu un vērās lejup uz savām kājām.

��� Nemū�am nebiju domājis, ka viņa ir no tādām sievietēm, � vīrs norūca, � darīju visu, lai viņa būtu laimīga. Viņa man bija laba sieva� līdz uzradās tas tips. Bet kā viņa varēja �im atteikt? � Viņa roka bija sa�ņaugusies dūrē, seja kļuva barga un nikna. � Man vaja�dzēja nosist to nelādzi, kad bija izdevība.

��� Ja tu būtu �im kaut vai pirkstu pielicis, tad tagad jau sēdētu cie�tumā! � viņa tēvs aizrādīja. � Dari, kā es tev saku, dēls, � uz brītiņu attālinies, lai putekļi nosē�as. Nepagūsi ne attapties, kad viss jau būs aizmirsies un tu atkal būsi atpakaļ mājās pie mātes un manis.

��� Man jūsu pietrūks.

Vecais vīrs saķēra viņu aiz elkoņa un rāva uz priek�u.

��� Jūrā ir daudz zivju, � viņ� sacīja, kad abi devās tālāk. � Strādā cītīgi un nopelni naudiņu. Tu drīz atgriezīsies.

Resnis noraudzījās, kā viņi aiziet, � dēls gāja negribīgi, it kā do�tos pretī nevēlamam liktenim. Zem krēsla ieņaudējās melnais kaķis, un tad no tumsas iznāca kāds vientuļ� stāvs. Spiezdamies pie sienām, vairīdamies no ielas lukturu blāvās gaismas, tas klusām lavījās apkārt ostai uz dokiem.

Resnis turēja pirkstus starp grāmatas lappusēm un bija nodūris galvu, itin kā būtu iegrimis lasī�anā. Vīrietis ēnā viņu pamanīja un saminstinājās, tad novērsa seju un spēra soli sarkanās lampas gaismas kūlī. Neuzkrīto�i, vērdamies lejup, apalītis lūkojās, kā viņ� paiet vēl mazliet tālāk; kad gājējs jau bija gandrīz garām un gatavojās nozust pūlī, resnis viņu pasauca.

��� Policijas priek�niek! �ef Zafiridi!

Tas apstājās un pēc mirkļa pagriezās pret resno vīru.

Apalītis turpināja:

��� Labvakar, policijas priek�niek! Uz vienu vārdu! Aprunāsimies, lūdzu!

�efs nāca atpakaļ un iegāja rubīnsārtajā gaismā, ar kādu lampa apspīdēja galdiņu. Viņa mati bija gludi saķemmēti un sazieķēti, sejā plats smaids, kas atsedza zobus, ta�u viņa acis liecināja par glu�i citu noskaņojumu.

���� Di�ais detektīvs! � Zafiridis sarkastiski no�ņāca. � Jūs gan agri vakariņojat!

�� Nē, vēl ne, � resnais vīrs jautri attrauca. � Cik noprotu, jūs sa�ņēmāt manu ziņu. �eit viena vieta sagatavota jums. Sēdieties, lūdzu.

��� Man nodeva jūsu ielūgumu. Tikai �ķiet, ka �ovakar bū�u aiz�ņemts. Citreiz.

��� Nāciet, nāciet! � apalītis aicināja. � Draugam ļoti gribas jūs satikt. Viņ� teica, ka ilgi neesot par jums neko dzirdējis. Patiesībā kop� tām dienām, kad stājāties �ajā amatā.

Tālumā atskanēja prāmja sirēna. Policijas priek�nieks vērās ap�vārsnī.

���� Man nudien bija daudz darba, � viņ� norūca. � Un tāpēc sabiedriskā dzīve mēdz ciest, jūs noteikti to zināt. Ta�u sena drauga dēļ�

�� Tad sēdieties! � resnais vīrs atkārtoja, pavilkdams krēslu nost no galda. � Kad prāmis pietauvosies, iesim kopā viņu sagaidīt.

��� Es jums pievieno�os pēc brītiņa, � �efs nobēra. � Tiklīdz va�rē�u. Man vēl �is tas kārtojams iecirknī.

Resnis pastiepa roku.

��� Tad atstājiet savu somu. Es par to parūpē�os, kamēr būsiet projām.

Policijas priek�nieks palūkojās uz to, it kā būtu pārsteigts, pats savu nesamo ieraudzīdams.

��� Uniforma, � viņ� sacīja. � Tīri krekli, tie būtu jāiekar skapī. Drīz tiksimies.

Viņ� spēra soli uz doku pusi.

��� Policijas priek�niek, � resnis uzsauca. � Jūs aizmirsāt pavai�cāt sava drauga vārdu!

Ta�u �efs traucās uz priek�u, it kā nebūtu neko dzirdējis, � iejuka pūlī un nozuda skatienam.

Līcī jau spīdēja trīsklāju prāmja ugunis � tas tuvojās. Sirēna at�kal iemāvās � dobji un sēri.

Ducīgais vīrs aizvēra grāmatu un pabāza savu somu dziļāk zem krēsla. Viņ� pamāja viesmīlim, ka atgriezīsies, un sekoja policijas priek�niekam.

Kad lielais, baltais kuģis ienāca piestātnē, pūlis devās uz ūdens malu. Skanēja uzkliedzieni un saucieni, jūrnieki no apak�klāja iz�meta tauvas, vin�a dārdināja lejup enkurķēdi.

Resnis izslīdēja no drūzmas un devās aug�up pa kāpnēm uz iecirkni. Pusceļā viņ� apstājās un atspieda muguru pret sienu. Palik�dams ēnā, viņ� no turienes lūkojās, kā tiek nolaists traps un pasa�ieri kāpj ārā. Un pētīja tos, kuri devās aug�up uz klāju: plātlgos jaunos kareivjus, kas pirmīt bija pagāju�i garām, trīs svinīgos priesterus, vec�māmiņu ar noguru�o bērnu, drukno jauno vīrieti, kas gāja negribīgi un mulsi. Viņ� noskatījās, kā tika izkrauta un ielādēta krava, izbrauca ma�īnas un to vietu ieņēma citas. Vērās, līdz prāmis bija gatavs aiz�brauk�anai.

Iespiedzās svilpe, uz klāja no�ķindēja zvans.

Tad no pulksteņa torņa steig�us atdalījās kāds stāvs un traucās uz kuģa pusi � tas bija vīrietis, kur� nesa sporta somu, viņa saziestie mati laistījās uguņu atspldumos. Kad prāmis sāka slīdēt projām no krasta, �is cilvēks uzlēca uz klāja un ieslīdēja tumsā.

Resnais vīrs noraudzījās, kā viņ� nozūd, un pasmaidīja.

Krodziņā abi � gan viesmīlis, gan pavārs � bija iegāju�i iek�tel�pās, kur sildīja muguras pie uguns.

� Izrādās, ka es vakariņo�u viens, � apalītis paziņoja. � Mani biedri nevarēs pievienoties. Un es redzu, ka par tiem laikapstākjiem jums ir taisnība. Zināt, es labāk tomēr ēdī�u te iek�ā, nevis ārā auk�stumā.

Policijas priek�nieks stāvēja pie aug�klāja margām un vērās uz os�tas ugunīm, kas attālinājās, kļūdamas par spīdo�iem punktiem. Nakts uz jūras bija kodīgi auksta. Reliņi bija slapji no �ļakatām, grīda � slidena no putām. Virs galvas aizvien pieaugo�ajā vējā plandījās apskretis valsts karogs, kuģis cēlās un grima, krakstēja un vaidēja.

�efs ieslīdēja �aurā ejā tuvu pie priek�gala, tur viņ� varēja kavēties vienatnē un izvairīties no ļaudīm, kas varētu viņu pazīt. Apak�klāja televīzijas salonā blark�ķēja mūzika, vīrie�u balsis strīdējās par po�kera partiju, bet �oviet bija tikai negantas brāzmas, sprikstis un vēja �ņākas, un spokaini krak�ķi, kuģim slidot pāri bangām.

Uz dzelzs kāpnēm nodipēja lēni un smagi soļi. Policijas priek��nieks palūkojās uz to pusi, no kuras parādījās vīrietis � drukns, neliela auguma. Tas turējās pie glumajām margām, lai saglabātu līdz�svaru, jo kuģis zvāļojās uz nebēdu. Laukumiņā nācējs saminstinājās.

Viņam nepatika dzeļo�ais vēj� un saltums, tāpēc viņ� griezās atpakaļ, lai ietu uz kopējo telpu, ta�u tajā bridi klājs sasvērās uz vienu pusi. Depīgais virs sagrīļojās, it kā būtu saņēmis grūdienu mugurā, � viņ� nedro�i paspēra da�us soļus gar reliņiem un apstājās netālu no turie�nes, kur atradās �efs.

Tas novērsa seju, lai netiktu pamanīts, � viņ� lūkojās uz zvaig�znājiem, kuru nosaukumus bija apguvis bērnībā: Orions, Lielais Lācis, Plejādes � tā dēvētais Sietiņ�.

Turpat blakus uz klāja druknais cilvēks izvilka no kabatas plakanu pintes tilpuma pudeli un iedzēra pamatīgu malku. Cie�i pieķēries slapjajām margām, viņ� nopūtās un ari pievērsās zvaigznēm.

Pie policijas �efa kājām bija virvju kāpnes. Kāds jūrnieks laikam bija aizmirsis tās nokabināt. Notrieptas ar krāsu, tās �ūpojās virs tum�ā, viļņojo�ā ūdens, dobji un neritmiski grabinādamas koka sprai�ļus pret bortu. Priek�nieks raudzījās pēc kādām cietzemes pazī�mēm � mirk�ķino�ām gaismām, maigiem atspīdumiem virs kādas pilsētas vai ciemata, ta�u nekā tāda nebija.

�efs nodrebinājās un, rokas saņēmis, uzpūta tām, lai sasildītu, tad iebāza tās dziļi �aketes kabatās. Roka sataustīja atslēgas � viņ� tās izvilka, lai pārliktu krū�u kabatā, jo tai varēja aizvilkt rāvējslēdzēju.

Viņam sala pirksti, tie bija sarkani un stīvi. Sai�ķis izslīdēja no tiem un no�ķindēja uz grīdas.

Druknais virs pagriezās.

��� Labvakar! � viņ� sacīja.

Policijas �efs neatbildēja, bet pieliecās, lai paceltu atslēgas. Viņ� dzirdēja tuvojamies soļus; kad priek�nieks pavērās aug�up, otrs jau bija viņam līdzās.

Depīgais laikam meklēja sabiedrību, � viņ� smaidīdams sniedza atskrūvēto bla�ķi.

��� Dzersi? � viņ� noprasīja.

Uzrunātais viņu nopētīja. Vīram bija �ļaugans vēderiņ� un atslā�bu�i �okļi. Viņ� varēja lepoties ar plakanu boksera degunu, kura gals slējās aug�up kā āķis, viņa acis bija piesarku�as no paģirām, plaksti pietūku�i un sakrunkoju�ies.

Policijas �efs viņu tūlīt pazina, jo labi atcerējās �o cilvēku. Mandrakis, Manolis Mandrakis. Miesnieka veikalā ar viņu bija sanāku�as nelielas nepatik�anas � viņa sieva raudāja aiz saldētavas durvīm, kamēr viņas veļa nodevīgi mētājās uz grīdas. �efs pats bija bezpa�līdzīgs, muļķīgā stāvoklī ar nolaistām biksēm līdz ceļiem. Turpat blakus bija kapājamie na�i un dū�i, tikai uniforma un amats viņu paglāba, citādi Mandrakis dro�i vien viņu sacirstu gabalos. Bet pie�krāptā vīra dusmas bija viņu nobiedēju�as � viņ� saprata, ka tik tikko izsprucis sveikā. Sieviete nebija skaista, tomēr patīkama � un darīja visu, ko viņ� lika. Un tie�i �ajā mirklī �efam paspruka pār lū�pām viņas vārds.

Mandrakis uzlūkoja policijas �efu, smaids nozuda no viņa sejas, un smagie plaksti pacēlās, atklājot acis, kas pēk�ņi bija kļuvu�as mo��as un vērīgas.

��� Tu? � vīrs noprasīja. Viņ� paskatījās apkārt. Gan sev aiz mu�guras, gan aiz policijas priek�nieka. Redzēdams, ka viņi ir vieni, vīrs atkal plati pasmaidīja.

�� Sasodīts, lai esmu nolādēts! � viņ� norūca. � Tas tik ir celiņ� � uz elli un atpakaļ!

��� Kā jums iet, Manoli? � �efs klusi apjautājās.

��� Kā man iet, ko? � Manolis neticīgi pārprasīja. Viņ� spēra soli uz Zafirida pusi un norādīja ar pirkstu uz priek�nieka krūtīm, tomēr nepieskardamies tām.

��� Es tev pateik�u, kā man klājas, pakaļplēsi! Mana dzīve ir izpos�tīta, di�ais diņķi, lūk, tā tas ir! Es pametu mājas tāpēc, ka vairs nevaru izturēt apkārtējo ķiķinā�anu un nekautrīgos jociņus. Mājas! Patiesībā man vairs tādu nav, kop� nav sievas! Un mēs abi zinām, kāpēc nav, vai ne? � Viņ� atkal iebakstīja �efam vēderā, un �ajā reizē iedūra pa�visam dziļi. Zafiridis vairīdamies atkāpās.

��� Esmu zaudējis savu otro pusi, � �ķendējās Mandrakis, � jo kaut kāds blieķis iedomājās, ka viņa �im derētu, lai noblieķētos! Viens diņķis, kas nolēma, ka jāgrābj, ko var dabūt. Un tas blieķis nosprieda, ka viņam tas numurs ies cauri tāpēc, ka �is ir tādā amatā. Un vēl valkā uniformu!

Viņ� pieliecās tuvāk Zafiridim un parāva to aiz �aketes atloka, at�klājot parasta krekla pogas, smalku zelta ķēdīti un mazu krucifiksu. Viņa smaids pārvērtās smīnā.

��� Un kur tad �ovakar ir tavas uz�uves, virsniek?

Vīrs iesūca pamatīgu �ļuku no pudeles un ielūkojās policijas priek�niekam acīs.

��� Es ceru, ka tas viss bija pūļu vērts, mēsliniek! � vīrs no�ņāca. � Tu, blieķējo�ais diņķa gabals!

Mandrakis apmeta pudeli otrādi, un zeltaini brūnais dzēriens izlija uz klāja, ap�ļākdams viņa kurpes un pildīdams gaisu ar siltu, svaigu un spēcīgu smar�u. Viņ� saķēra bla�ķi aiz �aurā kakliņa, trieca pret margām un satraik�ķīja. Tā saplīsa, bet puse palika vīram rokā � asi robaina un īsti laba, lai liktu to lietā.

Zafiridis pacēla rokas.

��� Beidziet, Manoli! � viņ� iesaucās. � Mēs varam par to paru�nāties.

Mandrakis ieņēma cīkstoņa stāju, turēdams no�ķelto pudeli priek�ā savai sejai. No viņa deguna tecēja gļotas. Satracinātais vīrs tās noslaucīja ar delnu.

��� Aiziet, kārtībnieki � viņ� ierēcās. � Paskaidro!

��� Nav tā, kā jums liekas! � Zafiridis iesāka. � Viņa�

Mandrakis metās uz priek�u un iezvēla �efam pa seju. Sāpes

�ķita apdullino�as, un apjukumā Zafiridis iedomājās, ka trāpīts tikai ar dūri, ta�u viņa acs bija kļuvusi akla. Pa seju strūkloja karsts, lipīgs �ķidrums. Viņ� viegli pieskārās savainotajām acīm, un sajūta likās glu�i dzeļo�a. Nolaidis roku, viņ� saskatīja kaut ko tum�u plūstam pār pirkstu galiem. Siltas, glumas asinis pludoja pa viņa kaklu un lija krekla iek�pusē un uz krūtīm. No viņa zoda tās lēni pilēja uz klāja.

��� Kā tad ir � vai viņa bija tā vērta, policist? � Mandrakis klie�dza. � Un dabūsi vēl! �e tev!

Sekoja nākamais izklupiens, Zafiridis saņēma bliezienu pa plecu un sagrīļojās. Galvu noliecis, viņ� aizsedza to ar rokām, lai pasar�gātu.

Mandrakis iesmējās.

� Ei tu, mīkstvēdera blieķi! � viņ� iebļāvās. � Cīnies! Aiziet � sit pretī! � Viņ� mērķēja pa �okli, izaicinot pretinieku. � Kur vien vēlies! Savācies, nelieti � uzvari mani!

Pie policijas �efa kājām �urpu turpu �ūpojās ar krāsu notraipītās virvju kāpnes, ar dobju skaņu pletnēdamas kuģa korpusu. Līdz apak�klājam � salona bāram, palīdzībai un dro�ībai veda tikai kāds ducis pakāpienu, ne vairāk.

Priek�nieks notupās pie reliņiem un, cie�i turēdamies pie tiem, rāpās lejā. Ta�u viņa labās kurpes pazole uz slidenā, sāļā ūdens iz�mērcētā koka paslīdēja uz slapjās virves pusi. Ar kreisās purngalu viņ� lūkoja pēc nākamā, bet kustējās pārāk ātri, lai a�āk tiktu pro�jām, � izmisīgi ķerdamies pie sprai�ļiem, viņ� laidās lejā.

Kāpnes bija nedro�as, tās savijās, viņa svara nostieptas. Tajā brīdī uz�ļāca liels vilnis, no�ķie�ot viņu ar sīkām, ledainām sprikstīm. Mandrakis no aug�as vērās uz viņu, turpinādams izkliegt draudus, apak�ā salonā spo�i dega gaisma, jūra viļņojās, ma�īntelpa nerimtīgi dārdēja, tur smējās vīri. Pie labā borta karājās laiva.

Kāpnes �ūpojās kā pulksteņa svārsts, smagums tās iekustināja vēl vairāk � Zafiridis lidoja divu rokas stiepienu attālumā no kuģa korpusa.

Laiva zvāļojās, tai atsitoties pret kāpnēm, koka sprai�ļi triecās pret metālu, sadragājot Zafirida pirkstu locītavas. Viņ� ieaurojās sāpēs, redzēdams, kā viņa rokas atlai�as no pakāpiena.

Kādu mirkli Zafiridis lidoja gaisā. Ūdens, kad viņ� iekrita tajā, bija stindzino�i salts. Kad policijas �efs grima dziļumā, viņam ausīs skanēja �alkas, ta�u, iznirstot atpakaļ virspusē, tās aizstāja duna, jo viņam griezdamās tuvojās dzenskrūves lāpstiņas.

Mandrakis noskatījās, kā viņ� nokrīt. Turpat līdzās pie metāla kāpnēm auklās karājās glāb�anas veste. Viņ� pavērās lejup uz viļņiem, kaut ko apsvērdams. Prāmis kustējās ātri, un policijas priek�nieks jau bija tālu aizmugurē.

Mandrakis nocēla vesti no āķa un kādu mirkli turēja rokās. Nakts bija tum�a, atstatums starp kuģi un cilvēku aiz borta nemitīgi palielinājās.

Mandrakis pakāra vesti atpakaļ vietā un devās lejā uz salonu.

Pirmdienas rītā resnais virs ar pirmo autobusu devās uz Svētā Sa�vas piestātni. Vēj�, kas pūta nakti, bija rimies, bet jūra joprojām viļņojās un putoja, iz�ļākdamās liedagā.

Viņ� pa taciņu devās uz Nika māju un iedams lūkojās zvirgzdainajās smiltis, meklēdams glieme�vāciņus. Terase bija tuk�a. Krēsli bija salocīti un saslieti pie sienas, pie aizvērtajām durvīm ņaudēja tievs, rūsgans kaķis, kas gribēja tikt iek�ā.

Vīrs pieklaudzināja un gaidīja. Dzīvnieks tīņājās ap viņa kājām un murrādams trinās ap apak�stilbiem. Viņ� pieklauvēja vēl un, pārliecinājies, ka atbildes nebūs, nospieda rokturi un pēto�i atvēra durvis.

��� Nik!

Balss skaņa dobji nodunēja, atgriezdamās pie viņa no tuk�ajām istabām, bet, kad iestājās klusums, viņ� tālākajā telpā saklausīja �a�bo�u, zaglīgu kustību.

Un iegāja tajā.

��� Nik! Tas esmu es, Diaktors!

Kaķis paskrēja viņam garām un metās pie �ķīvī�a ar sakaltu�ām gaļas driskām un tuk�a trauciņa ar saskābu�a piena nosēdumiem. Resnis paostīja gaisu. Varēja samanīt smaku � kā no tualetes.

��� Nik!

��� Esmu te!

Resnais vīrs pagrūda guļamistabas durvis. Tur zvilnēja Niks, at�ļucis spilvenos bez pārvalkiem, savilcis sev virsū raupjas segas. Viņam mugurā bija siltā jaka, galvā aitādas cepure, bet viņ� tik un tā bija apķēris plecus, lai savaldītu sauso lūpu trīsas. Pie guļvietas stāvēja spainis, gandrīz līdz aug�ai pilns ar tum�u urīnu. Ūdens ka�rafe uz naktsgaldiņa bija tuk�a. Vīrs uzmanīgi apsēdās uz gultas maliņas.

��� Kā jums iet, draugs? � viņ� apvaicājās.

Niks piespiesti pasmaidīja, ta�u tikai mirkli. Pēc tam viņa seja saverk�ķījās grimasē.

��� Nav labi, � viņ� attrauca, � pats redzat. Jūs mani pārsteidzāt neērtā stāvoklī.

��� Glu�i otrādi, � apalītis noteica. � Man ir kauns par sevi. Va�jadzēja atnākt agrāk. Es zināju, ka vajadzētu, bet neierados gana ātri. Vai jums sāp?

���� Nelāgi, � vecais atbildēja, mēģinādams pasmieties. � Ta�u viss pārējais ir vēl sliktāk.

Resnis kādu brītiņu klusēja.

���� Kā �ķiet, vai jums vajadzētu ārstu? � viņ� noprasīja. � Es atvedī�u, ja vēlaties.

Niks nolieca galvu un paslēpa acis zem smailās cepures.

���� Patlaban no viņa nebūtu nekādas jēgas, � ve�uks novilka.

��� Es �urāju asinis, un uzpampums pieaug ar katru dienu. Gribu tikai siltumu, vienīgi to.

��� Tad jums ir jādodas man līdzi, � resnais vīrs sacīja.

��� Kurp lai mēs dotos? � Niks apjautājās. � Zvejot? Tie�ām � derētu izvilkt vēl kādu zivi, iekams�

�� Nē, mak�ķerēt ne, � resnis noteica. � Aizvedī�u jūs pie māsas. Jums būtu jāpārceļas uz turieni.

��� Viņa mani negribēs, � Niks spīvi iebilda. � Kur� gan vēlētos pieņemt cilvēku �ādā stāvoklī? Viņa to nedarīs.

Apalītis caur segām papliķēja ve�ukam kājas.

���� Paļaujieties uz mani! � viņ� apgalvoja. � Viņa jūs pieņems atplestām rokām. Tur būs tīri palagi, silta māja un kaut kas pret sāpēm.

���� Un kā jūs grasāties mani turp aizgādāt? � vecais apvaicājās.

��� Ja es nevaru pat aiziet līdz labierīcībām, lai pa�urātu?

��� Mēs bez pūlēm dabūsim kādu ma�īnu, � resnis novilka. � Jūs brauksiet kopā ar mani, ar ērtībām. Iedodiet man savas māsas tele�fona numuru, es piezvanī�u viņai, lai mūs sagaida.

Niks nopūtās un atlaidās spilvenos.

��� Viņa mani neņems, � ve�uks tiepās. � Esmu pārāk smaga nasta. Atnāciet rit un pasūtiet �ķirstu, lai mani iznestu!

���� Nik, � resnis laipni ierunājās. � Uzklausiet mani. Jums nav nekādas vajadzības pārciest to visu vienatnē. Lai cik da�ādi jūs esat, māsa jūs mīl. Viņa ir zaudējusi Irlni. Nepieļaujiet, lai viņa apglabā arī jūs, nenokārtojot attiecības.

Vecais vīrs pavilka cepuri augstāk, atsedzot acis.

��� No tāda iznākuma vienmēr esmu baidījies visvairāk, � Niks atzinās. � Ka nomir�u viens. Un tagad tas mirklis ir klāt. Es saprotu, ka ne jau pamestība, bet mir�ana ir grūti pārcie�ama. Es bez mitas domāju � vēl kādu zivi, vēl dzēriena glāzi� Mazu nieku no visa, tā būtu vesela dzīve!

��� Vēl pietiks laika, � viesis sacīja. � Daudz kam. Gan mēriņam, gan lomiem. Un mīlo�as būtnes rūpēm. Jums atliek izraudzīties � aiziet vientulībā, guļot pa�a mīzalos, vai nākt man līdzi.

��� Tātad jūs mūs pametat, � Niks novilka.

��� Man ir jauns norīkojums, drīz jāsāk strādāt, � resnais vīrs nobeidza.

���� Pēc pāris stundām te viss tiks iztīrīts. Tikai mazliet pacietie�ties � neilgi, un es atsūtī�u pui�us, lai sagatavo jūs ceļam.

Piestātnē pietauvojās stalts okeāna kreiseris. Balto, slaiko sānu rotāja �auras zeltītas un jūraszilas joslas, bet priek�galā zelta bur�tiem bija uzkrāsots uzraksts "Afrodīte". Divi matro�i baltās uni�formās nostiprināja virves priek�galā un pakaļgalā. Abi darbojās reizē � kā labi sagatavota komanda. Viens bija neliela auguma, tum�matains, ar baudkāru muti un satīra uzacīm, tas deva pavēles otram � iznesīgam, zilacainam jaunietim, kur� izskatījās glu�i ne�samaitāts.

��� Enriko, Ilias, kali mera sas! � Resnais virs draudzīgi papliķēja jūrnieku muguras. � Bet jūs esat nokavēju�ies. Es jau nodomāju, ka esat nomaldīju�ies.

Druknais, tumsnējais Enriko vilka virvi, cie�i saņēmis to, un piesēja.

��� Mums �orīt neklājās viegli, � viņ� attrauca. � Lielākoties ku�ģojām pret vēju. Ilias, uzvāri kafiju, dēliņ.

Tālāk baznīcas tornī pulkstenis no�ķindināja desmit rei�u. Kamēr skanēja pirmais zvana sitiens, resnis aizrādīja:

��� Vēl nav pienācis kafijas dzer�anas laiks. Tam vīram tūlīt jābūt

klāt.

Viņi turpināja gaidīt, vēl kādu brīdi kavēdamies turpat. Resnis aizsoļoja līdz piestātnes galam un, lūkodamies dziļajā, skaidrajā ūdenī, pētīja sīkās zivteles, kas �audījās, meklējot ēdmaņu.

Baznīcas pulksteņa rādītāji virzījās uz priek�u, ta�u apkārt viss bija klusu un mierīgi. Resnais vīrs aizdedza cigareti un sarauca uz�acis. Iliass izvilka īsu metāla vīlīti un izka�ņāja no bālganās naga ap�males kādu nieku tur aizķēru�ās ma�īneļļas.

Līkumā parādījās auto � sarkans kravas furgons. Tas ātri tu�vojās krastmalai un piepe�i apstājās, riteņiem slīdot pa smiltīm un granti.

Teo izlēca ārā un aizcirta durvis. Viņa seja bija niknumā saspringta.

��� Ei, jūs! � viņ� uzbļāva, norādīdams uz izmeklētāju.

�� Jūs esat novēlojies, Teo, � resnais vīrs mierīgi atbildēja. � Man nepatīk gaidīt. �ie zēni jums to apliecinās.

��� Ejiet ellē! � Teo uzsauca. � Esmu te tikai tāpēc, lai jums pa�teiktu � vācieties projām!

Viņ� nostājās pretī ducīgajam vīram, bakstīdams ar pirkstu tam krūtīs. Resnis atkāpās un ar neslēptu netīksmi pārlaida roku pār savu kreklu, it kā notīrīdams no tā spļāvienu.

Ta�u Teo tuvojās atkal.

��� Es ta�u jums jau teicu � turieties tālāk no manas ģimenes! Ko jūs iedomājaties, atstājot manā mājā kaut kādas zīmītes? Kā lai es to visu izskaidroju savai sievai? Pazūdiet no manas dzīves un vairs nerādieties tajā!

Teo kādu mirkli palika stāvam, smagi elpodams, it kā viņu būtu pārsteidzis pa�a dusmu izvirdums.

��� Nāciet man līdzi, Teo! � resnais virs sacīja.

Viņ� iesmējās. � Iet kaut kur kopā ar jums? Ejiet ellē!

Teo pagriezās pret savu auto. Enriko bija nevērīgi atspiedies pret durvīm. Iliass, rokas sakrustojis, bija atbalstījis dibenu pret spārnu.

Teo devās atpakaļ.

��� Ko tas nozīmē � vai tā ir banda? Mafija? Ko? Sauc projām savus suņus, bos! Lai tie pazūd man no ceļa!

��� Teo, iesim. � Resnā vīra balsī bija parādījusies kāda pieskaņa � tā kā saīgums, kā nepacietība. � Jūs varat izrunāties ar mani tagad, vai ari es do�os patērzēt ar jūsu sievu. Izvēle ir jūsu ziņā.

Teo �aubījās tikai īsu brīdi.

��� Labi, bos. Es jūs pavadī�u. Bet neko nestāstī�u.

��� Gļēvulis līdz pēdējam, � apalītis sacīja. � Tikko draud ma�zākā attiecību skaidro�ana mājās, lielais un varenais bra�ulis saplok. Nāciet. Es zinu tādu vietu, kur mūs neviens nevarēs iztraucēt, nedz arī noklausīties.

Resnis saķēra Teo elkoni un virzīja viņu uz liedaga pusi, bet Teo atgrūda viņa roku.

��� Neaiztieciet mani! � viņ� no�ņāca.

��� Kā vēlaties.

Tuklītis rādīja ceļu, iedams uz priek�u pa taciņu, kas veda uz jūru, � līdz laivu stāvvietai. Teo vilkās lēni, atstatums starp viņu un resno vīru aizvien pieauga, ta�u abi jūrnieki sekoja cie�i aiz muguras. Jo vairāk viņ� atpalika no re�ņa, jo tuvāk tie pienāca.

Teo uzsauca:

��� Ko mafijai no manis vajag?

��� �ie zēni ir mani palīgi � gadījumam, ja mums būtu grūti sa�prasties. Kaut gan ne�ķiet vis, ka tā būs.

Pagāju�i garām otrādi apvērstajām laivām, kas ziemo�anai bija izvilktas krastā, viņi sasniedza darbnīcas. Durvis bija ciet, ēkas likās pamestas. Pagalmā ka�ņājās se�i kaulaini cāļi, meklēdami druskas. Pie ieejas dega sārts, kurā gruzdēja prie�koka atlūzas, � liesmas bija noplaku�as zemu.

Resnais virs atvilka bultu un atvēra durvis.

��� Ejam iek�ā, � viņ� skubināja.

��� Kālab? � Teo noprasīja.

��� Te mūs neviens netraucēs. Jūs ta�u gribējāt, lai tā būtu, vai ne, Teo?

Telpā bija tum�s, gaisma spīdēja iek�ā tikai pa lodziņu, kuru aiz�sedza maisa audums, un spēcīgi oda pēc svaigi zāģēta koka un darvas.

��� Es jums piedāvāju apsēsties, � resnis teica. � Būs ērtāk.

Tur atradās tikai viens krēsls � veclaicīgs, ar griezumiem, tā ādas

tapsējums bija sasprēgājis un ieplīsis.

��� Un tagad, � vīrs turpināja, � klājiet vaļā visu par sevi un par Irīni.

Teo piecēlās.

��� Es jau jums atkārtoju vienu un to pa�u līdz nelabumam, un nav jēgas to sacīt vēl � es to sievieti nepazinu.

Uz jumta iedziedājās gailēns. Resnā vīra uzacis pacēlās, izveido�jot glu�i vai Mefistofeļa cienīgus lokus, viņ� pasmaidīja.

��� Vai jums ne�ķiet, ka tas līdzinās bibliskam mērogam, Teo? � viņ� noprasīja. � Gailis dzied, kad jūs noliedzat Irīni tre�o reizi.

Jūrnieki ienāca, aizvēra durvis un no iek�puses aiz�āva bultas. Enriko nolika uz skrūvsola vētras lukturi. Tā vārais, dzeltenīgais spī�dums meta ēnas resnā vīra sejā, padziļinot rievas tajā. Iliass turēja rokā avīzes lapā ietītu sainīti un neilona virvi ar cilpu.

��� Sēdiet, Teo! � vīrs sacīja. Teo vilcinājās. Enriko tuvojās vi�ņam.

��� Lūdzu, sēdiet, cienītais, � Enriko aizrādīja. � Vai arī es bū�u spiests jums palīdzēt.

Teo nospļāvās zāģskaidās un atkal ieņēma iepriek�ējo vietu.

��� Piesieniet viņu! � resnis izrīkoja.

Enriko no aizmugures piesaistīja Teo pie krēsla, bet Iliass cie�i pietina viņa delmus pie paroceņiem.

���� Jūs, nelie�i! � Teo neganti auroja. � Ko jūs, pretekļi, da�rāt? Atsaitējiet mani, pretīgie jākļi, vai ari es zvanī�u sasodītajai po�licijai!

Viņ� spēra, ta�u abi zeļļi nebija sasniedzami.

���� Teo, Teo! � mierino�i iesmējās resnais vīrs. Viņ� uzlika plaukstu uz Teo galvas un lēni noglaudīja matus. � Ku�, Teo, ku�! Nav nekādas vajadzības saukt policiju. Patlaban kārtībnieks esmu es.

Teo neprātīgi purināja galvu, pūlēdamies atbrīvoties no �ā glāsta, bet resnais vīrs glaudīja un glaudīja, līdz Teo mitējās raustīties. Un tad virs izvilka no kabatas sarkanu zīda lakatu un iebāza to viņam mutē.

Resnis un jūrnieki klusēdami stāvēja un vēroja Teo.

Teo bija kļuvis pavisam kluss.

��� Sarkanā, Teo, � vīrs beidzot sacīja, � ir kaislības krāsa. Tā piedien sirdīm, kas strauji sitas! Asiņu krāsa.

Uz sola Iliass sāka iztīt savu avī�papīra paciņu.

���� Mums abiem ir ko apspriest, draugs. Jo tu nerunā patiesību, vai ne? � Teo grabināja krēsla kājas, cenzdamies tikt aug�ā, ta�u Enriko piegāja klāt un turēja viņa plecus, lai nebūtu iespējams izslieties.

��� Zināt, � resnais vīrs turpināja, � ja jūs būtu teicis: "Es mīlēju Irīni, bos, ar visu savu sirdi un dvēseli! Viņa bija mans prieks, mana pasaule un dzīve!" � ja jūs būtu to pasacījis, tad tagad te neatrastos. Bet jūs neatzināties, vai ne? Jūs apgalvojāt, ka viņu nepazīstat. Un es prātoju, kā gan justos nabaga Irīni, to dzirdot?

Teo cauri lakatam mēģināja kaut ko kliegt, ta�u vīk�ķis apslāpēja viņa vārdus.

��� Kā jums liekas, Teo, kā viņa nomira? Vai man jums to pastās�tīt? Jums �ķita, ka jūs to zināt. Jūs domājāt, ka viņa padarīja sev galu, vai ne? Nospriedāt, ka Irīni nogalinājās tāpēc, ka mīlēja jūs.

Teo neganti purināja galvu, viņa acis iepletās.

���� Es vēl neesmu ticis ar jums galā, vai ne, Teo? � Resnis iz�vilka cigareti un pārliecās pār solu, lai piesmēķētu. Dūmus izpūtis, viņ� novilka: � Man nav nekādas intereses par jūsu no�ēlojamajām pūlēm saglabāt savu status quo. Ir pienācis laiks noskaidrot patiesību. Īstenību, Teo. �is jēdziens gan nav no tiem, kam jūsu pasaulē bijusi liela nozīme. Līdz �im. Ļaujiet man pavēstīt, kā viss notika. Es zinu, ka viņa jums rādās miegā. Es redzu jūsu sapņus. Zinu � jūs turat viņu skavās un pamodies raudat, kad atklājat � tā nebija realitāte. Ne�aubos � jūs ieraugāt viņu aiz katra ielas stūra, kur viņa nozūd skatienam. Saprotu � jūs veraties sejā ik sievietei, meklējot viņu, � �o muti, �īs acis. Viņas smaidu, Teo. To, ko jūs aizmetāt projām. Ma�nuprāt, jūs būtu ar mieru atdot labo roku par vienu stundu kopā ar viņu, vai ne? Ja es spētu viņu jums parādīt, atdzīvināt, ko jūs man dotu? Kāda būtu atbilsto�ā cena? Viens pirksts? Vai tomēr roka?

Resnis kutino�i pārvilka pirkstgalus pār Teo nosaitēto delmu. Sarkanais lakats apslāpēja izkliegtos iebildumus, vīrietis saspringa, raustīdams virves, un miesā starp izspīlētajiem kauliem iezīmējās zil�ganas vēnas.

Hermejs Diaktors iesmējās un papliķēja Teo delmu.

��� Nē, nē. Jūs mani pārprotat. Nekas tik vardarbīgs nenotiks. Vismaz ne glu�i tik moko�s.

Resnais vīrs pieliecās tuvāk pie Teo auss, un viņa sejā parādījās dusmu izteiksme.

��� Tāpēc, ka ir par vēlu, vai ne? � viņ� no�ņāca. � Kas izdarīts, izdarīts. Es nevaru viņu uzcelt, tāpat kā jūs � dabūt atpakaļ. Bet ne�kādas no�ēlas nav, ko? Nav � tā ta�u ir, Teo?

Teo blenza lejup uz saviem ceļgaliem, lai noslēptu asaras acīs, bet resnis pabāza dūri viņam zem zoda un rupji pagrūda to aug�up.

��� Asaras, Teo? Kungs Dievs! Par ko tad tās rit, dēls, � par viņu vai tevi?

Resnais vīrs palaida viņa zodu vaļā un pamāja palīgiem.

��� Noskujiet viņu!

Iliass attina papīru un izņēma sainī�a saturu. �ķēres. Un putas. Un asu bārdas nazi.

��� Es saprotu jūsu grūtības, � resnis turpināja. � Jums ir di�a mīlētāja sirds, bet gļēvuļa dvēsele. Un tie abi kopā rada nepatik�anas. Jūs esat Romeo, kas slēpjas skapī, Teo, tāds mīlētājs, kuram trūkst drosmes jebko pasākt. Tāpēc esmu gatavs jūs pa�ēlot � uztveriet to tā. Es jūsu vietā atrisinā�u sare�ģījumus. Izvilk�u jūs no skapja. Un tagad sēdiet pavisam mierīgi.

Iliass paņēma �ķēres un nogrieza Teo matus. Pavisam tuvu ādai, metot mīkstās, melnās cirtas zāģskaidās un koka atgriezumos. Mati tagad atgādināja rugājus � tie bija nelīdzeni un ku�ķaini.

Uz Teo ceļgala nokrita asara. Resnis nodzēsa izsmēķi un samina to zem teniskurpes zoles.

��� Man ir divkārt kauns pārjums, � viņ� sacīja, atspiedies pret ēvelsolu.

��� Jūs raudat par saviem matiem, bet kur bija jūsu asaras par Irīni?

Iliass atskrūvēja tūbiņu ar putām un, iespiedis saujā baltās, �aga�nās pītes, sāka ieziest ar tām Teo galvu.

��� Ja jūs kaut vienu pa�u mirkli būtu bijis godīgs, � apalītis tur�pināja, � devies pie Irīni un pateicis, ka viņu mīlat, bet esat pārāk gļēvs, lai stātos pretī ciema ļau�u nosodījumam un paliktu kopā ar viņu, tad� jūsu tagad te nebūtu.

Iliass atvāza bārdas nazi un pārvilka asmeni pār pirksta galu. Pa�rādījās �aura, sārta asins �vīka. Un viņ� noskuva pirmo gludo joslu Teo galvvidū.

���� Vai arī � ja jūs būtu aizgājis pie Irīni vīra un teicis, ka mīlat viņa sievu un gribat vest viņu projām, bet pēc tam saņēmis kāvienu, jo viņ� dro�i vien jums sadotu, jūs �eit neatrastos.

Iliass pret darbgalda stūri norausa putas un stublājus no na�a asmens. Tur, kur tas bija gājis pāri, rēgojās Teo pelēcīgā āda. Iliass turpināja savu nodarbi.

���� Ja jūs būtu sacēlies pret tēva iejauk�anos un paziņojis, ka vē�laties būt kopā ar sievieti, kuru mīlat, jūs nenonāktu �eit. Ja jūs būtu slepeni aizbēdzis kopā ar viņu, lai sāktu jaunu dzīvi kaut kur citur. Ja jūs būtu iestājies par Irīni un atspēkojis runas, kad jūsu draugi viņu saukāja par palaistuvi� Ja būtu riskējis ar visu un devies viņu samī�ļot � kaut vienu pa�u reizīti� Ja atzītos sievai visā un tad mēģinājis stiprināt savu laulību. Ja būtu izdarījis jebko no tā visa � vismaz kādā sīkumā izturējies kā vīrietis � neatkarīgs, nevis tāds, kur� raizējas par sevi � un tikai, � jūs nebūtu te nokļuvis!

Jūs iegalvojāt sev, ka esat godavīrs, steig�us pamezdams mīļoto, nepasakot ne vārda. Jo jums ir sieva un bērns. Ta�u jūsu "cienījamā" rīcība bija tikai gļēvulība. Jūsu vienīgā rūpe bija, lai pa�am nesanāk nepatik�anas un tracis mājās. Tā nav kārtīga cilvēka uzvedība. Un vistīrākā savtība. Atzīstiet to, Teo.

Teo aizvēra acis un lēni pamāja.

��� Labi.

Skū�ana bija pabeigta. Resnais vīrs uzmanīgi izvilka no Teo mutes lakatu. Sarkanais zīds bija kļuvis purpursārts � to bija nokrāsoju�as asaras un siekalas.

��� Jūs nenovērtējāt kaislības spēku, vai ne? Tā ir vērtīga dāvana, kas netiek pasniegta kuram katram. Jums tā bija par smagu. Jūs nebi�jāt tik vīri�ķīgs, lai to saņemtu. Tagad ir pienācis atmaksas laiks � jā�parāda stāja un jāatbild. To lomu, ko jūs izvēlējāties, esat notēlojis ļoti labi. Ta�u ne jau spēle bija vajadzīga. Tā ir glābiņ� tiem, kas vēlas piemānīt ne tikai citus, bet arī sevi. It īpa�i sevi. Bet nojums, Teo, tika prasīts godīgums. Un varbūt kāds nieks laipnības.

Teo klusēja. Tad viņ� ierunājās:

��� Varbūt, ja es beigās būtu pret Irīni izturējies laipnāk, viņa ne�atņemtu sev dzīvību. Tā bija mana vaina. Es viņu nogalināju.

��� Nē, Teo, es teiktu, ka jūs sev glaimojat. Irīni neizdarīja pa�nā�vību. Ne jūsu, ne kāda cita iemesla dēļ.

��� Tātad tas bija nelaimes gadījums?

Resnais vīrs mirkli apsvēra.

��� Varētu uzskatīt arī tā. Pieņemsim.

��� Tad jau tā nebija mana vaina?

��� Uzmanieties! Jūs nevarat atkratīties no atbildības tikai tāpēc, ka viņa neņēma galu pēc savas pa�as izvēles. Ja jūsu nebūtu, viņa pa�liktu dzīva.

Apalītis pamāja palīgiem, kas atvilka durvju bultas un izgāja.

��� �is ir atzī�anās brīdis. Tas laiks, kad varēja slēpties, tēlot un melot, ir garām. Es gribu, lai jūs saņemat sodu kā godavīrs � tāds, par kādu pats sevi uzlūkojāt � vismaz ieskaidrojāt sev, ka tāds esat. Irlni jūsu dēļ zaudēja savu labo slavu un vārdu un to pacieta. �odien sākas jauns posms jūsu mū�ā. Iespējams, jums tiks atņemts viss, ko jūs tā baidījāties aptraipīt, tas, kas jums likās visdārgākais, � repu�tācija, dzimtas nevainojamais vārds, varbūt pat ģimene. Tāpēc, ka jūs �īs bū�anas vērtējāt pārāk augstu, es jums tās atņem�u. Dzīvē viss ir pārejo�s. Un ir jācen�as at�ķirt svarīgāko. Ir briljanti, kas nav sa�maksājami, un ir spīguļi, kas nemaksā neko. Abi spīd un dzirksteļo. Pagātnē jūs esat pievīlies. Var gadīties, ka jums vairs nebūs citas iz�devības. Bet, ja nākotnē kāda būs, izvēlieties gudrāk. Un turpmāk turieties drosmīgi!

Enriko bija uzvilcis ādas cimdus, viņ� iestiepa alumīnija spaini, kas līdz pusei bija pilns ar karstu, melnu darvu. No tās cēlās svaigu, visu dezinficējo�u dūmu grīstes. Iliass ienesa saru suku un kādu sai�nīti, ko slēpa aiz muguras.

Abi nostājās aiz Teo krēsla un sāka triept viņa kailo galvu ar darvu. Tā apdedzināja ādu, kur vien pieskārās, � gan pakausi, gan kaklu, kur tecēja lejup cietējo�ie strautiņi; dūmi koda acīs. Sajūta bija tāda, it kā asiņotu arī tās.

Viņi zieķēja, līdz galva bija spo�i melna. Tad Iliass pasniedza resna�jam vīram savu sainīti, un tas, augstu pacēlis maisiņu, izbēra pāri Teo

vistu spalvas � sarkanbrūnas un baltas, tik mīkstas kā sniega pārslas.

* * *

Piestātnē resnis iedeva Enriko Teo ma�īnas atslēgas.

� Iesēdiniet viņu aizmugurē, kur visi ļaudis var ieraudzīt, un ve�diet mājās pa garāko ceļu, kādu varat atrast. Ta�u nekavējieties ilgāk par stundu. Mums vēl jāaprūpē Niks Velianidis, un viņa laiks ir ļoti dārgs � tā atlicis maz. Tad varēsim doties ceļā. �ķiet, te mana palī�dzība vairs nevienam nav nepiecie�ama. Vismaz �obrīd ne.

D�ord�s nepacietīgi traucās izplatīt tālāk jaunās ziņas � autobusa �oferis, ienācis kafenion pie Jakosa, a�i pievilka krēslu pie galdiņa.

Iekarsu�ais Lūkass sagatavojās klausīties kopā ar pārējiem � �etrpirkstu Tasi, Stavrosu Priecājos-jūs-redzēt, kaulaino Adonīdu, kas bija tā iegrozījies, lai varētu dzirdēt ik sīkāko nieku. Tikai Jakoss neiz�rādīja nekādu interesi, viņ� nolika D�ord�a pasūtīto ēdienu starp puspielietajām vīna glāzēm un tuk�ajiem kausiem, bet pēc tam iegāja atpakaļ virtuvē un ieslēdza skaļu mūziku � dziļu skumju pilnus duetus.

D�ord�s nogar�oja kafiju un paņēma nazi, lai sagrieztu lipīgo pīrāgu.

���� Protams, sieva viņu pametīs, � �oferis novilka. � Kad �ie brauca garām, viņa nāca ārā no maiznīcas, bet no vīra pilēja piķis, un �im uz galvas bija izbērts spilvens ar spalvām. Sieva pameta iepirku�mus turpat, kur stāvēja, � viņai uznāca histērija. Vajadzēja meklēt ārstu, lai tas iedotu viņai nervu zāles.

��� Bet kas tad to izdarīja? � Lūkass apvaicājās. � Un kāpēc?

Kādu mirkli valdīja klusums.

��� Varbūt to visu sarīkojis Krisaksoss, � Tāsis ieminējās, aizseg�dams muti, lai apslēptu atraugas. � Vai pa�a ģimene. Sliktas asinis.

���� Kāds kauns, � Adonīds norūca. � Cik neķītri! Pretīgi. Ne�viens vīrietis nedrīkstētu savai ģimenei sagādāt tādu negodu.

Viņi visi piekrīto�i klanīja galvu, tikai ne Lūkass, kur� domīgi blenza uz savas kurpes nobrāzto purngalu.

��� Un pie Svētā Savas lī�a vairs nevarēs iedzert kafiju, � D�ord�s sūkstījās, � Niks ir projām un atpakaļ nesteigsies � veselība neļau�jot. Tie tipi �o uznesa uz atēnie�a � tā treknā zeļļa � jahtas. Es jums teik�u� � Viņ� iebāza mutē vēl vienu medus rau�a gabalu, un mīk�stajā riekstu masā vārdi izplūda. � �amējam te bija vesels kuģis � ne�izsakāms skaistums! Viņam naudas netrūkst, ja var tādu atļauties. Un kur �is ņēmis tādus līdzekļus?

��� Es jums pateik�u, ko domāju, � sacīja Tāsis. Viņ� zino�i uzlū�koja biedrus ar noguru�ām un piesarku�ām acīm. � �is ir no di�as dzimtas. Vai saprotat, ko es domāju?

Viņ� uzsita ar pirktgalu pa deguna sānu un piemiedza Stavrosam ar aci.

��� Kādas tad?

��� Viņam nav nekāda priek�stata, no kādas ģimenes tas resnais ir, � Adonlds iestarpināja. � Neklausieties viņā!

��� Un uz kurieni tad �is aizkuģo? � Lūkass noprasīja.

��� Es viņam neprasīju, un �is man neteica, � D�ord�s attrauca. � Te kafija nebija tik laba kā pie Nika. � Ostas pusē torņa pulkstenis no�ķindināja stundu.

��� Jēzus Kristus, vai tie�ām ir tik vēls? Mani pakārs, ja es par minūti nokavē�os.

Lūkass iztuk�oja savu kafijas tasīti līdz pēdējām biezajām nogul�snēm.

���� Es brauk�u kopā ar jums, � viņ� paziņoja. � Ja Niks atstāj Timinosu, es gribu no viņa atvadīties, iekams viņ� devies projām.

Autobusā bija tikai da�i pasa�ieri. Lūkass ieņēma vietu, kuru bija iecienījis resnais vīrs, � D�ord�am aiz muguras. Ma�īna lēnām virzī�jās uz priek�u pa gatvi, kas veda uz piestātni, rāpās aug�up kalnā un atkal ripoja lejā uz ciemu. Kad viņi sasniedza māju pusceļā, Lūkass trīskārt pārkrustījās.

Bet krastmala, kad viņi tur nonāca, bija tuk�a. Nika namiņa slēģi ciet, un dzelzs aiz�ķēr�i priek�ā. �oferis bezrūpīgi piestūrēja autobusu pie pieturas, izvilka no sēdekļa apak�as avīzi un atzvila sēdeklī, lai to lasītu.

Lūkass izkāpa no ma�īnas un paspēra da�us soļus uz pludmales pusi. Jūra bija tum�a, ūdens necaurspīdīgs � tajā atspoguļojās sma�gie mākoņi, un seklumā viļņos svaidījās pietauvotās zvejas laivas.

No �īs vietas bija redzama iespaidīgā jahta "Afrodīte", kas peldēja projām no Svētā Savas lī�a, ātri attālinādamās atklātas jūras virzienā. Tās augstā masta galā plivinājās zili baltais Grieķijas karogs un vēl kāds � zilganzeltains, ko Lūkass nepazina. Uz klāja, no attāluma iz�skatīdamies pavisam mazs, stāvēja resnais vīrs.

Lūkass aizskrēja līdz piestātnes galam un māja ar rokām, vērda�mies turp.

���� Yassou, mans draugs! � viņ� sauca. � Yassou, Nik! Laimīgu ceļu!

Kādu mirkli viņam likās, ka vēlējums nav sadzirdēts, bet tad resnis pacēla plaukstu pie pieres, itin kā salutējot, un pavicināja to ardievojoties.

Pietuvojusies cietzemei lī�a galā, jahta veica pagriezienu pa labi. Spirgtais vēj� bija pa�ķīris mākoņus, un to plaisās parādījās da�i nī�kulīgi saules stari, apgaismodami "Afrodītes" klāju. Resnis tuvojās priek�galam un nostājās tur, kājas iepletis, rokas sānos iespiedis, glu�i kā flotes komandieris, kas pēto�i vēro jūru.

Kamēr Lūkass raudzījās turp, tūces atkal savilkās, spo�ums ap�dzisa. "Afrodīte" aizslīdēja aiz zemesraga un kopā ar resno vīru nozuda skatienam.

EPILOGS

Es atceros to dienu. Kur� gan jebkad spētu to aizmirst � tādu kaunu? Ta�u patiesībā es jutu dīvainu atvieglojumu. Skanot irgām un smiekliem, spiedzieniem un klaigām, es jutos brīvs. Apjēdzu, ka vairs nav jāslēpjas. Maskē�anās ir galā.

Elpīda, protams, mani padzina. Vai man bija grūti aiziet? Bija �ēl sevis un arī viņas tā briesmīgā pārdzīvojuma dēļ, kas, kā mēs abi domājām, viņai nekad nebūs jāpieredz. Kad māte mani aplūkoja, viņa sāka raudāt, bet tēvs tā saniknojās, ka metās man virsū un kliedza, ka nemū�am nelaidī�ot iek�ā mājā. Ta�u māte iestājās pret viņu kā vēl nekad. Un panāca, ka tēvs man atļāva palikt. Jo viņa mani mīl.

Māte piezvanīja ārstam un pajautāja, ko darīt, pēc tam nomaz�gāja man galvu ar eļļu un apsaitēja. Viņa katru dienu mani aprūpēja, apkopa, pārsēja. Pamazām spalvas atlaidās, un pēc nedēļas vai divām lielākā daļa darvas nonāca nost. Mati sāka augt. Es izskatījos tāpat kā agrāk.

Ta�u es vairs nebiju tas pats.

Zvejoju un domāju. Pavadīju daudzas jo daudzas dienas tur ārā, uz ūdens, ļaujot jūrai sevi mierināt. Bie�i vien agros rītos, kad uz�ķīlās pirmie saules stari, tie nevis aizslīdēja pa ūdens līmeni, bet caursita to kā slaikas bultas, nolai�oties dzīlē un atstājot baltas svēdras. Reizēm jutu kārdinājumu sekot un ienirt skaistajā zilgmē. �ī doma mani nebie�dēja. Tā drīzāk solīja glāsmainu miegu, nevis moko�u nāvi. Tas bija piedāvājums, un es nolēmu, ka varētu to kādu dienu pieņemt.

Laiks aizritēja, un māte gribēja, lai es satiekos ar Elpīdu. Viņa vēlējās, lai mēs izrunājamies, � kā pati atzinās, viņa sirds dziļumos ilgojās, lai viss atkal būtu, kā bija agrāk. Bet es biju pārāk mainījies, lai iederētos �ajā nepiepildītajā laulībā. Ko gan es sacītu Elpīdai, ja nemelotu? Tāpēc es atteicos iet. Un vēl � tur ir Elēni. Tā sākusi lūgties baznīcās � nakti un dienu, gavējot un neguļot, uz ceļiem, līdz tie ap�kaltu�i asinīm, bet viņa pati nelāgi o� nemazgā�anās dēļ. Visu gavēni viņa tā zemojusies, ar savu dievbijību izraisot apbrīnu. Tomēr viņa ne�mitējās arī Lieldienās, un tad piederīgie ieslēdza viņu mājā un izsauca ārstu. Tas diagnosticēja vecuma plānprātību un smadzeņu asiņo�anu, turpretī tēvs Filips apgalvoja, ka tas esot viņas patiesais aicinājums un Visvarenā �ēlastība. Arī pēc vairākiem mēne�iem nekādu pārmaiņu nebija. Cilvēki stāsta � namā esot tāda sajūta kā katedrālē � tas ir pilns ar vīraku un svecēm, visas sienas apkarinātas svētbildēm. īsta dievbijības demence, lai kā uz to raudzītos. Mana sievasmāte pati sevi padarījusi par cietumnieci, dzīdamās pēc svētās oreola. Ja runājam par Elpīdu, viņa ir glu�i laimīga � tāda nasta kā juku�ās mātes kop�ana tai nodro�ina mocekles slavu.

Un es palieku viens.

Jūs dro�i vien zināt � mūsu valoda ir pilna ar maziem, viediem teicieniem, kas lieti der zāļu vietā, izmisu�o un sāpināto mierinā�anai, kā arī parastiem bēduļiem neveiksminiekiem � tādiem kā es. Pēc simt gadiem tas viss būs aizmirsts � mēdz sacīt vecie ļaudis. Tomēr tā nav, uz �īs salas ne � tā nekādā ziņā nav.

Patiesība ir tāda: mēs, kas esam biju�i necienīgi, turpinām tādi būt � tā ir lemts, jo �ādi jaunumi ir mū�īgi zemē, kur nenotiek nekas ievērības vērts.

* * *

Uz kādas salas, netālu no mājām, Andreass bija labi pārdevis savu nelielo lomu. Viņ� sēdēja pilsētas skvēra kafejnīcā pie gal�diņa, ko apēnoja platānas zari, un, izvilcis no kabatas naudu � da��as banknotes un lielāku daudzumu sudrabainu monētu, ņēmās to skaitīt.

� Jūs drīz būsiet bagāts vīrs!

Viņa stāvēja Andreasam preti, turēdama padusē paplāti. Sievietes īsi apgrieztie mati bija sāku�i sirmot. Kad viņa pasmaidīja, grumbas sejā kļuva dziļākas.

Vīrietis pavērās aug�up uz viņu un savukārt pasmīkņāja.

��� Es nekad tāds nekļū�u, � viņ� atbildēja. � Un, ja ari kļūtu, tad tāpēc nebū�u laimīgāks.

��� Tātad jūs esat nelaimīgs? � viņa apvaicājās. �is jautājums nelikās virspusējs, it kā �ai būtnei nebūtu vienalga.

�� Es pagāju�ajā gadā zaudēju sievu, � viņ� sacīja. � Vientulībā dzīve vairs nav tāda, kāda tā bija.

�� Jums viņas trūks vēl kādu laiku, es zinu, � sieviete paziņoja. � Man vajadzēja �etrus gadus, lai attaptos, un es vēl tagad gaidu, kad mans vīrs ienāks pa durvīm. Ko lai jums atnesu?

"�īs acis," viņ� nodomāja, "ir tādas pa�as kā Irini."

��� Kafiju, � Andreass noteica. � Un, ja vien neesmu pārlieku steidzīgs, vai drīkstu izmaksāt jums kādu dzērienu? Nedomājiet, jums nav jāsē� ar mani kopā, ja jums bail, ka ļautiņi sāks runāt.

Viņas smaids kļuva platāks.

�� Mēs ta�u neesam bērni, � sieviete attrauca. � Nedz es kāda sarksto�a jaunava.

Abi draudzīgi pasēdēja. Tērzē�ana vedās viegli un nepiespiesti, līdz Andreasam bija laiks atraisīt laivu un doties projām.

�� Es nākamajā nedēļā piebrauk�u atkal, � viņ� sacīja. � Ja tikai pūtiens būs labs.

��� Jūs vienmēr mani �eit atradīsiet, � viņa apsolīja. � Prasiet pēc Zoē.

Iedams uz priek�u pa krastmalu, Andreass pacēla roku un pa�māja ardievas.

Bet, kafejnīcas durvīs stāvēdams, viņam pakaļ noraudzījās viesu apkalpotājas tēvs.

��� Vai tu tici liktenim? � viņa noprasīja, novākdama galdiņu.

�� Tu būtu sasodīti dumja, ja to nedarītu, � tēvs atbildēja. � Lai ko �ī dzīve tev piedāvā, manu meitenlt, reizēm dievi mēdz būt laipnīgi.

Stāvēdams pie kaltajiem dzelzs vārtiņiem, Teo aplūkoja dārzu, kuru viņ� atcerējās glu�i citādu � pilnu ar nezālēm, kas stiepās līdz krūtīm, un dzeloņainiem dad�iem. Tagad �ie augi bija nopļauti un trunēja pie sienas. Starp to asajiem, sakaltu�ajiem, apcirstajiem stub�lājiem spraucās jaunās zāles dīgsti. Taciņa, kas veda uz māju, bija no�slaucīta, un to rotāja podi ar ziedo�ām Alpu vijolītēm.

Teo pa atvērtajām durvīm iegāja saules spo�i piegaismotajā vir�tuvē, kur smar�oja grieztie ziedi un koks, kas bija spodrināts ar bi�u vasku.

��� Krustmāmiņ Sofij!

Viņa atsaucās tūlīt, pienāca noskūpstīt Teo uz pieres zem īsiņo matu līnijas. Likās, ka viņa atmetusi melno atraitnes kleitu � tērpu�sies zaļganos un dzeltenos toņos, viņas degunu klāja pūderis, bet no vaigiem viņa noberza krā�ļus.

��� Kā tev iet, Teo? � viņa apvaicājās. Un norādīja viesim uz krēslu un iekārtojās viņam līdzās. Sniegdamās pie Teo sejas, lai to ap�taustītu, tante ierunājās: � Man �ķiet, ka tu neizskaties īpa�i spirgts, mīļumiņ. Es pagatavo�u tēju.

�� Es nemaz to negribu. � Uz viņa delma nosēdās mu�a, un kādu mirkli viņ� ļāva tai tur palikt. � Es prātoju, ka varētu doties projām. Kaut vai uz laiku. Lai mainītu dekorācijas.

��� Lieliska doma, � krustmāmiņa atteica. � Kāpēc gan ne? Ta�vas kājas nav pieķēdētas pie �īs salas un �īs klints. Ir citas pilsētas un salas. Un pat valstis, ja tev būtu drosme�

�� Tad būtu vajadzīga nauda, � Teo atbildēja. Viņ� aizdzina mu�u no piedurknes. � Un tās man nav.

Uz kumodes gulēja izmazgāts un izgludināts zīda lakatiņ�, bet uz tā � kartīte ar notāra adresi Atēnās.

�� Patiesībā, � krustmāmiņa sacīja, � es esmu saņēmusi nelielu mantojumu un pati prātoju par kādu ceļojumu. Ja tu domā, ka tev derētu sabiedrība� Pasaulē reizumis liekas aplam vientulīgi� Varbūt mēs varētu braukt kopā. Kaut kur labi tālu, Teo. Varam izvēlēties jeb�kuru virzienu.

Sofija apskāva Teo plecus un pievilka viņu sev klāt � glu�i tāpat, kā bija darījusi, apkopdama viņa brūces � ievainojumus, zilumus, sasitumus �, kad viņ� vēl bija zēns.

Teo Jāva galvai noslīgt uz viņas pleca.

���� Tu vari par mani smieties, � viņ� ieminējās, � bet man ir bail. �ī ir vienīgā vieta, ko es pazīstu. Tā mani padarījusi tādu, kāds esmu, un tagad, kā stāsta, �eit man vairs neesot, ko darīt. Man būtu jādodas projām, ta�u tā būtu trimda, un es apzinos, ka ikkatru dienu, ko pavadī�u kaut kur citur, tā sauks mani atpakaļ mājās.

Sofija noskūpstīja viņa galvvidu.

��� Tad mēs abi ilgosimies pēc tās kopā, � viņa atteica. � Un tad, kad tie�ām kļūsim nostalģiski, piezvanīsim tavai mātei � viņa mums pastāstīs par visām baumām un tra�iem. Un kādu dienu, kad būs aizritējis laiks, mēs atgriezīsimies �eit un atkal sauksim �o salu par savu dzimteni. Bet tagad� tev taisnība � mums ir laiks aizceļot. Mēs ta�u esam viens otram, Teo. Vēl vairāk � mums būs arī kāda nākotne.

Ostā vienu pa�u reizi stiepti un sēri notaurēja jūrā izejo�ais prā�mis.

��� Ej un saiņo mantas, � Sofija turpināja. � Un atvadies no tiem, kuriem jāpasaka ardievas. Mēs abi aizbrauksim ar nākamo kuģi, kas no �ejienes aties. Paļaujies uz mani, mīļais � agapi mou. Gan atra�dīsim, kur esam vajadzīgi, pat būdami sve�inieki� tur, kur neviens nenojautīs, kāda bijusi mūsu dzīve.

[1] adonīds � grieķu mitoloģijā dabas dievs, kur� tika uzskatīts par ļoti skaistu jaunekli (tulk. piez.).

[1] Sveiki � grieķu vai. tulk. piez.).

[1] Teo mans, mans mīļais (grieķu vai).

[2] grieķu lamuvārds (tulk. piez.).