KOSMOSA TIRGOŅI

F. POLS M.KORNBLŪTS

fantastikas pasaulē

Torīt ģērbdamies, es domās pār�cilāju garu statistikas skaitļu rindu, visu noklusējamo un pār�spīlējamo � visu to, ko viņi vēlējās dzirdēt manā pārskatā. Mana no�daļa � Ra�o�anas sektors � bija ļoti cie�tusi darbinieku bie�ās mainī�anās un slimo��anas dēļ, bet darbs neveicas, ja nav cilvēku, kas strādā. Tomēr bija maz ticams, ka valde to uzskatīs par attaisnojo�u iemeslu.

Es ieberzēju seju ar depilatorajām ziepēm un pabāzu zem strūkliņas, kas lēnām tecēja no saldūdens krāna. Tā, protams, bija iz�ķēr�dība, bet es ta�u maksāju nodokļus, turklāt no sālsūdens man iekaisa sejas āda. Vēl ne�biju noskalojis pēdējo ziepjaino bārdas ru�gāju, kad ūdens strūkliņa apsīka. Klusi lādē�damies, pabeidzu skaloties sālsūdenī. Pēdējā laikā tā atgadījās visai bie�i; da�i te vainoja �konsu� sabotierus. Visā Ņujorkas Ūdens ap�gādes korporācijā tika pārbaudīta pilsoņu lojalitāte, tomēr līdz �im no tā labāk nebija kļuvis.

Uz brīdi manu uzmanību piesaistīja tele�vīzijas rīta ziņas uz ekrāna, kas atradās virs tualetes spoguļa. Prezidenta vakardienas runa, kadrs ar masīvo, sudraboto Venēras raķeti Arizonas smiltājos, nemieri Pa�namā � Tiklīdz skaņu lentē bija noskanējis stundas ceturk�ņa signāls, es izslēdzu tele�vizoru.

Liekas, atkal nokavē�os. Tas, protams, nenoskaņos valdes vīrus man par labu.

Piecas minūtes es gan ietaupīju, uzvHk- dams to pa�u vakardienas kreklu, lai neva�jadzētu pārlikt apro�u pogas tīrajā, un atstā�dams neizdzertu brokastu sulu uz galda, kur tā sasils un saglumēs. Toties piecas minūtes aizkavējos, pūlēdamies sazvanīt Ketiju. Ne�viens nenāca pie telefona, un darbā es iera�dos ar nokavē�anos.

Par laimi � un tas bija nepieredzēts ga�dījums � arī pats Faulers Sokens nosebojās.

Faulers bija mūsu iestādē ieviesis para�u reizi nedēļā pirms darba sākuma uz piec�padsmit minūtēm sapulcināt valdes locekļus. Kantora darbiniekus un stenogrāfistes tas turēja pastāvīgā sasprindzinājumā, bet pa�am Fauleram nekādas grūtības nesagādāja. Viņ� tikpat katru rītu ieradās kantorī, un �rīts� viņam sākās līdz ar saules lēktu.

Bet torīt es vēl paspēju pirms sanāksmes paķert no galda sekretāres sastādīto pār�skatu. Kad Faulers �okens ienāca, pieklājīgi atvainodamies par nosebo�anos, es jau sēdēju savā vietā galda galā mierīgs un pa�pārlie�cināts, kā jau Faulera �okena darbiniekam pieklājas.

��� Labrīt, � Faulers sveicināja, un mēs visi vienpadsmit tikpat idiotiski kā vienmēr nomurminājām atbildi. Viņ� neapsēdās, bet, kājās stāvēdams, kādu minūti vai pat ilgāk vērīgi un tēvi�ķi noraudzījās uz mums. Tad kā vienas dienas tūrists lielpilsētā viņ� cie�i un jūsmīgi pārlūkoja visu telpu.

��� Esmu bie�i domājis par mūsu konfe�ren�u zāli, � viņ� beidzot ierunājās, un arī mēs visi pārlaidām acis telpai. Tā nav ne liela, nedz arī maza, apmēram desmit reiz divpadsmit metru. Bet tā ir vēsa, labi apgais�mota un visai impozanti iekārtota. Gaisa re�gulē�anas ierīces veikli noslēptas aiz atjau�tīgi izveidotām frīzēm. Grīdsegas mīkstas un biezas. Visas mēbeles līdz pēdējam sīku�mam izgatavotas no īsta laba, dabiska koka.

Faulers Sokens turpināja:

��� Mums ir jauka konferen�u zāle, draugi. Tā arī jābūt, jo Faulera Sokena asociācija ir lielākā reklāmas aģentūra visā pilsētā. Mēs gadā nopelnām par veselu miljonu vairāk nekā pārējie. Un, � viņa skatiens atkal pār�slīdēja visiem klāteso�ajiem, � man liekas, jūs visi piekritīsiet, ka tas ir pūļu vērts. Sajā zālē laikam gan neatradīsies neviens, kuram nebūtu vismaz divistabu dzīvoklis. � Viņ� pamirk�ķināja man ar aci. � Pat vecpui�iem. Runājot par sevi, varu teikt: esmu iekārto�jies labi. Mana vasarnīca atrodas pie viena no lielākajiem Longailendas parkiem. Jar gadiem ilgi uzturā lietoju olbaltumvielas tikai svaigas gaļas veidā. Ja vēlos izlaist līkumu, tad braucu savā �kadiljakā�. Trū�kums pie manām durvīm nekad nav klauvē�jis. Un ikviens no jums, manuprāt, var apliecināt to pa�u. Taisnība, vai ne?

Noieta pētījumu nodaļas vadītāja roka uz��āvās gaisā, un Faulers pamāja viņam ar galvu.

��� Ko teiksiet, Metjū?

Mets Ransteds ļoti labi zināja, kas jādara, lai tiktu pie treknāka kumosa. Viņ� izaicino�i palūkojās apkārt.

��� Es tikai gribu apliecināt, � un lūdzu to protokolēt, � ka pilnīgi piekrītu misteram Sokenam, simtprocentīgi un bez ierunām, � viņ� kā skaldīt noskaldīja.

Faulers �okens nolieca galvu. � Paldies, Metjū! � �oreiz pateicība bija neviltota. Pa�gāja kāds brīdis, līdz viņ� varēja turpināt. � Mēs visi zinām, � viņ� sacīja, � kam mums par to jāpateicas. Mēs visi atceramies �Starrzelius� vēsturi, atceramies, kā iezīmē�jām kartē �Indiastriju�. Pirmo sfērisko trestu! Apvienojām visa kontinenta dzīles vienā ra�o�anas kompleksā. Abos pasākumos celmlau�i bija Sokena līdzstrādnieki. Ne�viens nevar apgalvot, ka mēs būtu peldēju�i pa straumi. Bet tā jau ir pagātne.

Draugi! Gribu jums ko jautāt. Atbildiet man pavisam atklāti. Vai tie�ām mēs sākam iz�ākstēt?

Viņ� nesteidzīgi ielūkojās katrā sejā un likās neredzam pacelto roku me�u. Lai dievs man piedod, to vidū bija arī manējā. Pēc tam viņ� pamāja vīram, kas . sēdēja viņam labajā pusē.

��� Izsakieties jūs pirmais, Ben, � viņ� teica.

Bens Vinstons piecēlās un patīkamā bari�tonā iesāka:

��� Runājot Rūpnieciskās antropoloģijas nodaļas vārdā, sacī�u: noteikti nē. Paklausie�ties pusdienas ziņu biļetenu par mūsu jaunā�kajiem sasniegumiem! Bet labāk atļaujiet man pa�am īsi par to pastāstīt. Saskaņā ar naktī saņemtajām ziņām visās pamatskolās austrumos no Misisipi tagad lieto mūsu ieteiktos skolēnu brokastu sainī�us. Sojas de�siņas un atjaunotās gaļas bif�teks (pie galda nebija neviena, kas nenodrebinātos, iedomā�joties sojas desiņas un atjaunotās gaļas bif��tekus) iesaiņoti tādas pa�as zaļuma nokrā�sas turziņās kā firmas �Universal� produkti. Bet konfektes, saldējumu un �okolādes ciga�retes bērniem var nopirkt �Starrzelius� kom�pānijas spilgti sarkanajā iesaiņojumā. Kad �ie bērni būs lieli, � viņ� triumfēdams pacēla acis no savām piezīmēm, � un tas, pamato�joties uz mūsu datiem, būs apmēram pēc piecpadsmit gadiem, firmas �Universal� ra��ojumus neviens vairs nepirks, tā bankrotēs un galīgi pazudīs no pasaules tirgus!

Skaļu aplausu pavadīts, Bens Vinstons ap�sēdās. Arī �okens sita plaukstas un līksmi vērās mūsos. Es cītīgi paliecos uz priek�u ar sejas izteiksmi �numur viens�, kura pauda dedzību, saprātu un kompetenci. Bet biju pū�lējies velti. Faulers pamāja kalsnajam cilvē�kam, kas sēdēja blakus Vinstonam � Harvijam Bruneram.

� Lieki atgādināt, ka Pārdo�anas noda�ļai ir savas specifiskas problēmas, � Har- vijs iesāka, piepūzdams plānos vaigus.

�� Varu apzvērēt, ka visa mūsu sasodītā val�dība �um un mud� no �konsiem�. Jūs jau. zināt, ko tā izdarījusi: aizliegusi radio reklā�mas pārraidēs pircēju ietekmē�anai lietot in�fraskaņas, kuras, neiedarbojoties uz dzirdes orgāniem, iespie�as patērētāju apziņā. Mēs savukārt atbildējām ar tādu vārdu sarakstu, kuri asociējas ar visparastākajiem neirozes un psihisku traumu gadījumiem mūsdienu Amerikas dzīvē. Valdība tomēr paklausīja dro�ības dienesta dīvaiņiem un aizliedza pro�jicēt mūsu reklāmas uz lidma�īnu logiem, bet mēs devāmies prettriecienā. No laborato�rijas man ziņo, � viņ� pamāja pāri galdam Pētniecības nodaļas direktoram, � ka drīz izmēģināsim jaunu sistēmu, kura iedarbosies tie�i uz acs tīkleni.

Un ne tikai to vien, mēs iesim vēl tālāk. Kā piemēru gribētu minēt kafita reklā � � viņ� pusvārdā aprāvās un turpināja �ukstus:

��� Piedodiet, mister �oken, vai firmas Dro��ības dienests ir pārbaudījis �o telpu?

Faulers �okens pamāja ar galvu. � Viss ir pilnīgā kārtībā. �eit nav nekā cita kā vie�nīgi Valsts departamenta un Pārstāvju palā�tas ierīkotās parastās noklausī�anās ierīces. Bet tās mēs, protams, barojam ar iepriek� sa�gatavotu informāciju.

Harvijs nomierinājās.

� Tātad par to pa�u kafitu, � viņ� sacīja. � Mēs to reklamējam piecpadsmit lielākajās pilsētās. Mūsu noteikumi ir visparastākie: ikvienam, kur� to vēlas, mēs trīspadsmit ne�dēļas pēc kārtas piesūtām nobaudī�anai bez�maksas kafita paraugus, pēc tam iz-sniedzam tūksto� dolāru prēmiju skaidrā naudā un fi�nansējam nedēļas nogales atpūtu Ligūrijas Rivjerā. Bet� un te nu es jums uzticē�u to, kas, manuprāt, padara �o pasākumu pa�tie�ām grandiozu: katrs kafita paraugs satur trīs miligramus vienkār�a alkaloīda. Tas ir pilnīgi nekaitīgs, tomēr nenovēr�ami izveido ieradumu. Pēc desmit nedēļām patērētājs ir mums kabatā uz mū�u. Izārstē�anās maksātu vismaz piecus tūksto�us dolāru, tāpēc viņam izdevīgāk dzert kafitu arī turpmāk � trīs tases katrā ēdienreizē un pa krūzei katru nakti pie gultas. Tie�i tā, kā rakstīts uz kārbas.

Faulers �okens staroja, un es atkal uzplāju sev uz sejas izteiksmi �numur viens�. Har- vijam blakus sēdēja Tildija Matisa � �okena personīgi izraudzītā kadru pārzine. Bet viņ� sievietēm nekad neļāva runāt valdes sēdēs, un Tildijai blakus sēdēju es.

Domās jau sacerēju savas pirmās frāzes, kad Faulers �okens, man vārdu nedevis, smaidīdams noteica:

� Es neuzklausī�u katru sekciju atsevi�ķi. Mums nav tik daudz laika. Bet jūs jau esat atbildēju�i, d�entlmeņi. Un atbilde man pa�tīk. Līdz �im jūs esat veiku�i ikvienu uzde�vumu. Tāpēc gribu jums �odien izvirzīt jaunu.

Viņ� piespieda kādu pogu uz vadības pults un apsviedās apkārt grozāmajā krēslā. Telpā nodzisa gaisma. Projicētā Pikaso glezna aiz �okena krēsla pamazām izzuda, atsegdama ekrāna virmojo�o virsmu. Uz tās lēnām sāka veidoties jauns attēls.

Es to �odien jau biju redzējis sava televi�zora ekrānā virs tualetes spoguļa.

Tā bija Venēras raķete, tūksto�pēdu bries�monis, seno laiku slaidā Fau-2 un druknās Mēness raķetes uzblīdusi atvase. To vēl ie�tvēra tērauda un alumīnija sastatnes, kuras mud�ēt mud�ēja no sīkām figūriņām, kas zi�bināja zili baltas metinātāju liesmas. Kadri acīm redzami bija filmēti senāk, jo rādīja ra�ķeti tap�anas stadijā � tādu, kāda tā bija pirms vairākām nedēļām vai mēne�iem, ne�vis startam sagatavotu, kādu to biju redz�jis �orīt.

Balss no ekrāna svinīgi, bet nebēdājot par formulējuma precizitāti apgalvoja:

��is ir kuģis, kas metīs tiltu uz zvaig�znēm!�

Pēc dobjās balss pazinu vienu no Skaņu efektu nodaļas diktoriem, bet tekstu, bez �au�bām, bija sacerējusi kāda no Tildijas scenā- ristēm. Nepārspējamā pavir�ība, kas jāva Venēru sajaukt ar zvaigzni, liecināja, ka au�tore var būt tikai kāda no Tildijas darbi�niecēm.

�Ar �o kuģi mūsdienu kolumbi dosies kos�mosā,� balss turpināja. �Se�arpus miljonu tonnu tērauda un iegro�ota zibens � pārvieto��anās līdzeklis un mājoklis tūksto� astoņi simti cilvēkiem līdz ar visu, kas nepiecie�ams dzīves uzsāk�anai pavisam citā pasaulē. Kas ceļos �ajā kuģī? Kuri būs tie laimīgie, kas pirmie iekaros jaunās pasaules bagātās, ne�skartās zemes? Atļaujiet jūs iepazīstināt ar da�iem no viņiem: vīrs un sieva � divi dros�minieki ��

Balss nerimās. Uz ekrāna parādījās pa�prāva priek�pilsētas istaba agrā rīta stundā. Bija redzams, kā vīrs iebīda gultu sienā un noņem bērnu stūrī�a aiz�ogojumu, bet sieva uzgrie� automātiskā brokastu izsniedzēja nu�muru un sastata galdu. Sēdēdami pie galda, uz kura starp sulu traukiem un bērnu azaidu, protams, kūpēja arī pa krūzītei karsta ka�fita katram, viņi, it kā viens otru pārliecinā�dami, runāja par to, cik gudri un drosmīgi rīkoju�ies, pieteikdamies par Venēras raķe�tes pasa�ieriem. Pēdējam jautājumam no ma�zuļa mutes (�Māmiņ, kad es izaug�u liels, vai es drīkstē�u ņemt līdzi savus mazos pui�sī�us un meitiņas uz kādu tikpat jauku vietu kā Venēra?�) sekoja vesela virkne fantas�tisku ainavu, kas rādīja Venēru tādu, kāda tā izskatīsies ap to laiku, kad mazais būs pieaudzis, � ar zaļām ielejām, kristāldzid�riem ezeriem, brīni�ķām kalnu tālēm.

Reportā�a nenoliedza, bet arī ne ar vārdu nepieminēja hidroponiku un desmitiem gadu ilgsto�as neērtības hermētiski noslēgtajās kabīnēs, grūtības, kas būs jāizcie� pirma�jiem pārceļotājiem, apgūstot Venēras bez- skābekļa atmosfēru un darbojoties bezūdens apstākļos.

Raidījumam sākoties, pavisam neapzināti biju iedarbinājis sava pulksteņa hronometru. Kad seanss beidzās, uzmetu acis rādītājiem: deviņas minūtes! Tas bija trīsreiz ilgāk par likumīgi atļauto komercsludinājumu laiku. Veselu minūti ilgāk par mūsu parastajiem raidījumiem.

Tikai krietnu brīdi pēc tam, kad bija iede�gusies gaisma, sāku�as kūpēt cigaretes un Faulers �okens jau iesilis uzmundrino�ā runā, es atskārtu, kā tas vispār bijis iespē�jams.

Faulers �okens sāka nesteidzīgi, pa ap�linkus ceļiem, kas bija kļuvu�i par mūsu pro�fesionālās mākas neatņemamu sastāvdaļu. �efs aicināja mūs atcerēties reklāmas vēs�turi � sākot ar pārdevējas primitīvo uzde�vumu iztirgot mājamatniecības ra�ojumus un beidzot ar mūsdienām, kad reklāma ra�dījusi jaunas rūpniecības nozares un pa�os pamatos pārvērtusi visas pasaules tautu iera�as, lai apmierinātu komercijas vajadzī�bas. Savā runā viņ� neaizmirsa pieminet, kādu ieguldījumu reklāmas attīstībā devusi

Faulera Sokena asociācija ar savu vareno iz�augsmi. Pēc tam viņ� atgādināja:

��� Jūs visi, mani kungi, zināt veco teicienu �pasaule ir mūsu austere�. Mēs to tie�ām esam padarīju�i par savu. Bet nu mēs esam �o austeri jau noriju�i. � Viņ� rūpīgi iz�dzēsa cigareti. � Esam to noriju�i, � viņ� atkārtoja. � Mēs vārda tie�ā un pārnestā nozīmē esam iekaroju�i zemeslodi un, tāpat kā Aleksandrs Lielais, brēcam pēc jaunām teritorijām, kuras varētu iekarot. Un tur, � viņ� pamāja uz ekrānu sev aiz muguras,

��� tur jūs redzējāt pirmo no �īm jaunajām pasaulēm.

Kā jūs jau būsiet nomanīju�i, nekad ne�esmu izjutis simpātijas pret Metu Ranstedu. Viņ� ir visīstākais misters Spiegs, un man ir aizdomas, ka viņ� noklausās pat mūsu iek�ējās telefona sarunas. Viņ� noteikti jau sen bija izspiegojis Venēras projektu, jo pat cilvēks ar ģeniālu uztveri un reakcijas spēju nebūtu varējis sacerēt tādu runu tik īsā laika sprīdī. Kamēr mēs pārējie vēl cen�tāmies sagremot to, ko Faulers �okens bija mums pavēstījis, Ransteds jau atkal rausās kājās.

��� D�entlmeņi, � viņ� dedzīgi iesāka,

��� tas patie�ām ir ģēnija cienīgs darbs. Tā nav vis kaut kāda Indija. Un tā nav parastā prece, kas �oreiz jāreklamē. Ir pārdodama ve�sela planēta! Es apsveicu jūs, Fauler �oken, jūs, jaunās pasaules Klaivu, Bolivaru, D�onu D�eikobu Astoru!

Kā jau teicu, Mets runāja pirmais, bet tad cits pēc cita cēlās kājās pārējie un atkārtoja aptuveni to pa�u. Ari es. Tas bija viegli, es to biju darījis gadiem ilgi, Ketija mani ne�parko negribēja saprast, un es jokojot centos viņai ieskaidrot, ka tas ir tikpat kā reliģisks rituāls vai tradīcija � līdzīga �ampānie�a pudeles sadauzī�anai pret kuģa priek�galu vai nevainīgas meitenes upurē�anai pļaujas svētkos. Bet pat jokojot es nekad neatļāvos salīdzinājumu, ka pats esmu apmēram tāds kā upurjērs. Domāju, ka neviens no mums, izņemot varbūt Metu Ranstedu, nebūtu ar mieru iedzīvo�anās dēļ vien barot ļaudis ar narkotiskām vielām. Bet, klausīdamies Fau�lera Sokena runā, pa�i savu aizrautīgo rep�liku apmāti, mēs bijām spējīgi uz visu, lai tikai pakalpotu savam biznesa dievam.

Es ar to negribu teikt, ka esam noziedz�nieki. Alkaloīds kafitā, kā norādīja Harvijs, nav organismam kaitīgs.

Kad visi bijām pateiku�i savu sakāmo, Faulers Sokens nospieda citu pogu un pa�rādīja mums kādu rasējumu. Viņ� rūpīgi un pamatīgi izskaidroja to, rādīja mums tabulas, shēmas un diagrammas par jauno Faulera �okena asociācijas filiāli, kuru paredzēts nodibināt, lai pārņemtu visu Venēras izpēti un ekspluatāciju. Viņ� sīki izklāstīja, cik grūti bijis sameklēt Kongresa locekļu vidū labvēļus un tos attiecīgi ietekmēt, līdz bei�dzot izdevies panākt monopoltiesības iegūt visus iespējamos labumus no �īs planētas, un

es sāku apjēgt, kādēļ viņ� varēja atjauties deviņas minūtes ilgu reklāmas raidījumu. Viņ� paskaidroja, ka valdība � dīvaini, ka mēs vēl joprojām domājam un runājam par �o da�ādu spiedienu reģistrācijas iestādi kā par orgānu ar savu gribu un principiem, �� ka valdiba gribot, lai Venēra būtu amerikāņu planēta, un tādēļ nolēmusi izmantot ameri�kāņu sevi�ķo reklāmas mākslu. Klausoties Sokena vārdos, arī mums pielipa viņa de�dzība. Es apskaudu to cilvēku, kam uzticēs vadīt Venēras nodaļu; mēs visi justos pago�dināti, ja mums piedāvātu �o posteni.

Faulers Sokens pastāstīja, cik grūti bijis tikt galā ar Dipona ķīmijas sindikāta sena�toru, kuram kongresā biju�as �etrdesmit pie�cas balsis, un di�ojās ar vieglo uzvaru pār firmas �Nash-Kelvinator� pārstāvi, kuram bi�ju�as tikai se�as balsis. Viņ� ar lepnumu ru�nāja par �konsu� inscenēto demonstrāciju pret Fauleru �okenu, kas palīdzējusi dabūt mūsu pusē iek�lietu ministru, fanātisku �konsu� nīdēju. Lai gan Vizuālās reklāmas nodaļa bija lieliski atlasījusi un rezumē�jusi visu nepiecie�amo informāciju, ta�u pagāja gandrīz vesela stunda, kamēr iepa�zināmies ar tabulām un noklausījāmies, ko Faulers stāsta par saviem plāniem un no�domiem.

Beidzot viņ� izslēdza projekcijas aparātu un paziņoja:

� Esmu beidzis. Tāds ir mūsu jaunais Uz�devums. Turklāt tā izpildī�ana jāsāk tūlīt,

�ajā bridi. Vēl tikai viens paziņojums, un tad visi varēsim sākt darbu.

Faulers �okens ir lielisks aktieris. Viņ� ne�steigdamies sameklēja kādu papīra strēmeli un tāpat nesteigdamies nolasīja teikumu, kuru mūsu viszemākās kategorijas reklāmas darbinieks nobērtu vienā elpas vilcienā: par Venēras nodaļas vadītāju iecelts Mi�els Kur- tenejs.

Tas bija vislielākais pārsteigums, jo Mi�els Kurtenejs esmu es.

amēr pārējie valdes vīri iz�klīda pa savām nodaļām, es pāris minūtes pakavējos pie Faulera, un brauciens liftā no

sanāksmju telpas līdz manai nodaļai as�toņdesmit sestajā stāvā ilga vēl da�as sekun�des. Tāpēc, kad ierados savā kabinetā, Es- tere jau bija paspējusi novākt visus papīrus no mana rakstāmgalda.

� Apsveicu, mister Kuitenej, � viņa teica. � Jūs pārceļaties uz astoņdesmit de�vīto stāvu. Vai tas nav brīni�ķīgi? Tagad arī man būs sava personiskā darbistaba.

Pateicos viņai un, pārliecies pār galdu, pa�cēlu telefona klausuli. Vispirms man būtu vajadzējis sapulcināt savu personālu un no�dot Ra�o�anas nodaļas vadības gro�us; amatu secībā nākamais bija Toms D�ilspajs. Bet es vispirms atkal mēģināju sazvanīt Ke- tiju. Joprojām neviens neatbildēja, tāpēc iesaucu savus darbiniekus.

Viņi, kā pieklājas, no�ēloja manu aizie�anu, lai gan vienlaikus priecājās, ka visi var pavirzīties pakāpienu augstāk pa karjeras kāpnēm.

Un tad jau bija klāt len�a laiks, tāpēc atliku Venēras problēmas uz pēcpusdienu.

Piezvanīju vēlreiz, tad ātri paēdu mūsu ēdnīcā, ar liftu nobraucu līdz apak�zemes vil�cienam un ar to � kādus se�padsmit kvar�tālus dienvidu virzienā. Iznākdams uz ielas, atcerējos, ka �odien pirmo reizi esmu svaigā gaisā, un sameklēju pretsodrēju aizsargus, tomēr tos neieslēdzu. Mazliet lija, un gaiss �ķita kļuvis tīrāks. Bija karsta un tveicīga vasaras diena, cilvēki, kas drūzmējās uz ietvēm, tikpat nepacietīgi kā es tiecās atkal patverties kādā ēkā. Man ar spēku vajadzēja lauzties pāri ielai, lai iekļūtu pretējās mājas vestibilā.

Lifts uzveda mani �etrpadsmitajā stāvā. Ēka bija veca, ar nepilnīgu gaisa kondicio�nē�anas iekārtu, un es miklajā uzvalkā sāku salt. Man ie�āvās prātā, ka sadomātā stāsta vietā par sava nāciena iemeslu varētu iz�mantot arī saaukstē�anos, ta�u �o domu drīz atmetu.

Kad iegāju uzgaidāmajās telpās, baltā, iecietinātā virsvalkā ģērbusies meitene pacēla galvu.

Mans vārds ir Silvers, Volters P. Sil- vers, � es teicu. � Esmu iepriek� pieteicies.

� Jā, mister Silver, � viņa atcerējās.

Jūs �ēlojāties par sirdi un teicāt, ka stā�voklis esot ļoti nopietns.

������� Jā. Protams, cēloņi varbūt ir psihoso- mātiskas dabas, bet es sajutu �

������� Saprotu. � Viņa norādīja uz krēslu. � Doktore Nevina jūs tūlīt pieņems.

Pagāja desmit minūtes. No ārstes kabi�neta iznāca jauna sieviete, un tur iegāja vī�rietis, kur� uzgaidāmajā istabā bija atradies pirms manis; kad viņ� iznāca, māsa uzrunāja mani:

��� Lūdzu, tagad jūsu kārta.

Es iegāju. Ārstes virsvalkā Ketija izska�tījās ]oti glīta un pievilcīga. Viņa pa�reiz lika atvilktnē kādu slimības vēsturi, bet, pa�cēlusi skatienu, nepatīkami pārsteigta, iesau�cās:

��� Tu, Mi�!

������� Sameloju tikai vienu reizi, � es viņai atbildēju, � nosaucot savu uzvārdu. Bet stā�voklis ir nopietns. Un tam tie�ām ir sakars ar manu sirdi.

Ketijas lūpas viegli notrīsēja, ta�u nesa- vilkās smaidā.

�1 Ne no medicīnas viedokļa, � viņa sa�cīja.

�- Es jau teicu tavai māsiņai, ka tas var�būt ir kaut kas* psihosomātisks. Bet viņa sa�cīja, lai ejot vien iek�ā.

������� Es ar viņu par to vēl parunā�u. Mi�, tu labi zini, ka nevaru ar tevi tikties darba laikā. Tagad, lūdzu �

Es apsēdos pie viņas galda.

������ Tu vairs nekad nevēlies ar mani tikties, Ketij. Kas noticis?

������� Nekas nav noticis. Lūdzu, ej projām, Mi�. Esmu ārste, man jāstrādā.

������� Darbs nekur neaizbēgs. Zvanīju tev va�kar vakarā un �orīt visu rītu.

Manī neskatīdamās, Ketija aizkūpināja cigareti. (

��� Nebiju mājās, � viņa atbildēja.

��� Jā, mājās tu tie�ām nebiji.

Paliecos uz priek�u, izņēmu Ketijai no pirkstiem cigareti un ievilku dūmu. Viņa pa�raustīja plecus, mirkli vilcinājās, tad aiz�smēķēja jaunu.

������� Es varbūt nedrīkstu zināt, kur mana sieva pavada savu brīvo laiku? � es sacīju.

Ketija aizsvilās:

��� Nu zini, Mi� . ..

Ieskanējās telefons. Viņa uz mirkli piemie�dza acis. Tad, atlaidusies krēslā un skatī�damās kaut kur pāri istabai, pacēla klausuli. Ārste, kas mierino�ā balsī runā ar pacientu. Saruna ilga tikai da�us mirkļus. Bet ar to pietika, lai Ketija atkal būtu pati nosvērtība.

������� Lūdzu, ej projām, � viņa teica, izdzēs�dama cigareti.

������� Neie�u, pirms nebūsi pateikusi, kad va�rē�u tevi satikt.

Man .. . nav laika satikties ar tevi, Mi�. Es neesmu tava sieva. Tev nav tiesību mani tā vajāt. Varu likt tevi izraidīt vai apcietināt.

Neaizmirsti, ka esmu iesniedzis pastā�vīgas laulības pieteikumu, � es atgādināju.

��������� - Bet es neesmu, un tas nekad nenotiks.

Tiklīdz beigsies pārbaudes gads, viss būs cauri.

������� Man tev jāpastāsta kas svarīgs. � No pieredzes zināju, ka Ketijas vājība ir ziņ�kārība.

Iestājās gara pauze, un tad, neatkārtojusi vairs: �Lūdzu, ej projām�, viņa vaicāja:

��� Kas tas ir?

Atbildēju: � Kaut kas ievērojams. To va�jadzētu pienācīgi atzīmēt. Un atzīstos � gribu to izmantot, lai �ovakar kaut uz brīdi satiktu tevi. Lūdzu, Ketij, � es tevi ļoti mīlu un apsolu nerīkot scēnas.

��� � Nē.

Bet viņa bija mazliet vilcinājusies, tapec es atkārtoju:

��� Lūdzu! Jā?

��� Nu�

Kamēr viņa domaja, ko teikt, atkal ieska�nējās telefona zvans.

������� Labi, � viņa izmeta, � piezvani man uz māju. Septiņos. Bet tagad ļauj man pa�rūpēties par slimniekiem.

Ketija nocēla klausuli. Es atstāju istabu, bet viņa runāja un uz mani pat nepaskatījās.

Kad iegāju Faulera �okena kabinetā, viņ�, noliecies pār galdu, aplūkoja �Tontona Ne�dēļas apskata� jaunāko numuru. �urnāla vāks mirguļoja visādos toņos, jo krāsu ne�saistītās molekulas pa mazai drusciņai sa�vāca fotonus un tad atbrīvoja tos # visus

pēk�ņi un uzreiz. Viņ� pavicināja man gar degunu vizuļojo�ās lappuses un jautāja:

��� Ko jūs par to teiksiet, Mi�?

�� Bezgaumīga reklāma, � es nekavējoties atbildēju. � Ja mums būtu jānoslīd tik zemu un jāizdod tāds �urnāls kā �is, es iesniegtu atlūgumu. Tas ir pārāk lēts triks.

��� Hm. � Faulers �okens apgrieza �ur�nālu otrādi un nolika uz galda. Zaigojo�ās krāsas vēlreiz iemirdzējās, tad apdzisa, jo tām vairs nepiekļuva gaismas viļņi.

��� Jā, lēts tas ir, � viņ� domīgi piebilda, � bet nevar noliegt, ka Tontons ir uzņēmīgs un ar izdomu. Saviem iknedēļas sludināju�miem viņ� prot piesaistīt se�padsmitarpus miljonu lasītāju. Tie visi ir viņa, Tontona, klienti. Ceru, ka jūsu vārdi par atlūgumu ne�bija nopietni domāti. Tikko devu Harvijam rīkojumu par mūsu iknedēļas �urnāla ��oks� sagatavo�anu. Pirmais numurs iznāks ru�denī, apmēram divdesmit miljonu eksem�plāru lielā tirā�ā. Nē� � Viņ� augstsirdīgi pacēla roku, pārtraukdams manu neveiklo mēģinājumu paskaidrot savus vārdus. � Es saprotu, Mi�, ko jūs gribējāt teikt. Jūs esat pret lētu reklāmu. Es arī. Tontons manās acīs simbolizē visu to, kas kavē reklāmu ieņemt mūsu sadzīvē savu likumīgo vietu blakus reliģijai, medicīnai un tiesai. Tontons gatavs uz vislētākajiem trikiem, sākot ar ties�ne�a piekukuļo�anu un beidzot ar atbildīga darbinieka nolaupī�anu. Un tomēr viņ�, Mi�, ir cilvēks, kas jums jāpatur acīs.

��� Kādēļ? Tas ir, kādēļ tie�i viņ�?

�okens iesmējās sīku smiekliņu.

��� Tādēļ, ka mēs viņam nozagām Venēru, Lūk, kādēļ! Es jau teicu, ka viņ� ir ļoti uz�ņēmīgs. Viņam radās tā pati ideja, kas man. Nebija nemaz tik viegli pārliecināt valdību, ka Venērai jākļūst tie�i par mūsu kumosu.

��� Saprotu, � es atbildēju. Un es to pa�tie�ām sapratu. Mūsu valdo�ā pārstāvju pa�lāta pārstāv iedzīvotājus pilnīgāk nekā jeb�kad agrāk vēsturē. Ta�u tā nav pārstāvība per capita [1] , bet gan ad valorem[2]. ja jums patīk filozofiskas problēmas, tad mēģiniet atrisināt �o: vai visu vēlētāju balsis būtu jā�vērtē vienādi, kā apgalvots likumu kodeksos un kā esot vēlēju�ies mūsu valsts dibinātāji? Vai nebūtu lietderīgāk vērtēt balsis pēc vē�lētāju gudrības, varas un ietekmes, proti, pēc naudas, kas katram pieder? Saprotiet, ka tā ir filozofiska problēma jums, nevis man. Es esmu pragmatiķis, turklāt pragmatiķis, ku�ram algu maksā Faulers �.okens.

Tomēr viena doma man nedeva miera. � Vai nav iespējams, ka Tontons mēģi�nās � kaut ko iesākt?

��� Protams, viņ� mēģinās Venēru savu�kārt nozagt mums, � Faulers rāmi atbil�dēja.

��� Es nedomāju to. Jus ta�u atceraties, kas notika ar Antarktikas ekspluatāciju?

��� Es pats biju tur klāt. Simts �etrdesmit kritu�o mums un dievs vien zina, cik viņiem.

��� Un tas bija tikai viens kontinents. Ar Tontonu nav nekādi joki. Ja jau viņ� uzsāka tik niknu cīņu nieka apledoju�as teritorijas dēļ, tad ko gan varam sagaidīt, ja runa ir par veselu planētu?

�� Nē, Mi�, viņ� to neiedro�ināsies, � Faulers pacietīgi turpināja. � Niknās cīņas maksā bargu naudu. Bez tam mēs nedosim viņam nekādu iemeslu, vismaz neko tādu, kas būtu izmantojams tiesā. Un visbeidzot� mēs viņu kārtīgi pie�miegsim.

��� Saprotams, � es nomurmināju un ju�tos atkal dro�āks. Ticiet man, esmu lojāls Faulera �okena asociācijas ierēdnis. Jau kop� mācekļa dienām esmu centies veltīt savu dzīvi �kompānijai un komercijai�. Bet konkurences kari � pat mūsu profesijā � var būt ļoti nepatīkami. Nebūs nemaz pagā�ju�i pārdesmit gadi, kop� kāda maza, bet iespaidīga Londonas reklāmas aģentūra pie�teica atklātu cīņu firmas �Bārtons, Bārtons, Dendijs un Osborns� Anglijas filiālei un, iz�ņemot divus Bārtonus un vienu mazgadīgu Osbornu, iznīcināja visus līdz pēdējam vīram. Turklāt stāsta, ka uz galvenās pasta ēkas kāpnēm vēl tagad esot redzami asins traipi, kas paliku�i pēc kautiņa starp �Western Union� un �American Railway Express� kompānijām par pasta sūtījumu pārvadā�a�nas tiesībām.

�okens atkal atsāka:

��� Toties jums jāpatur acis visādi pratu izkūkoju�i fanātiķi. Alūsu projekts tos katrā ziņā pievilinās. Jebkura pustraka organizā�cija, sākot ar �konsiem� un beidzot ar repub�likāņiem, izteiksies vai nu par, vai pret �o projektu. Jums jāpanāk, lai viņi būtu par; viņi var nosvērt svaru kausu mūsu pusē.

��� Pat �konsi�? � es iesaucos.

��� Tie, protams, ne, tā es nedomāju; tie mums drīzāk būs kā akmens pie kājām.

Viņa sirmie mati ievizējās, kad viņ� do�mīgi nolieca galvu.

��� Hm � Jūs varētu palaist valodas, ka li�dojumi kosmosā un konservacionisms jeb �konsi�, kā sauc �ī uzskata piekritējus, ir dia�metrāli pretējas lietas. Lidojumi kosmosā patērē daudz izejvielu, līdz ar to pazemina dzīves standartu, nu, jūs jau zināt� Neaiz�mirstiet pieminēt, ka degvielai vajadzīgi or�ganiskie savienojumi, kurus, pēc �konsu� domām, ieteicamāk izmantot mākslīgā mēs�lojuma ra�o�anai�

Man patīk vērot, kā strādā īsts lietpratējs. Faulers �okens ar pāris teikumiem ieskicēja pla�as propagandas kampaņas galvenās lī�nijas; man atlika padomāt tikai par sīku�miem. Ar konservacionistiem nebija ko cere- monēties � likums tos neaizsargāja� �ie fanātiķi ar izvalbītajām acīm sludināja, ka modernā civilizācija zināmā mērā �izlaupot� zemeslodi. Kādas �ausmīgas muļķības! Zi�nātne vienmēr atrod izeju, ja izbeidzas da�bas bagātības. Galu galā, kad dabiska gaļa sāka kļūt retums, mums jau bija sagatavotas sojas desiņas. Kad izsīka naftas krājumi, izgudrojām kebu � kājminamo vieglo auto�ma�īnu.

Arī es savā laikā biju aizrāvies ar �konsu� sentimentālajām idejām un zināju, ka visi viņu argumenti tiecas pierādīt vienu: dabis�kais dzīves veids ir vienīgais pareizais. Muļ�ķīgi! Ja �daba� būtu gribējusi, lai mēs ēdam tikai svaigus dārzeņus, tā nebūtu mums de�vusi niacīnu vai askorbīnskābi.

Vēl kādas divdesmit minūtes klausījos �o�kena iedvesmojo�ā runā un atstāju viņa ka�binetu ar atziņu, pie kuras biju nonācis jau vairākkārt: viņ� - īsi un izsmeļo�i izklāstīja katru faktu, sniedzot visu man vajadzīgo informāciju.

Sīkumus viņ� atstāja manā ziņā, un es savu darbu pratu.

Mēs gribējām, lai Venēru kolonizētu ame�rikāņi. �ā mērķa sasnieg�anai bija nepiecie��ami trīs faktori � kolonisti, transports, kas tos nogādātu uz Venēru, un darbs, kad tie būs nokļuvu�i galā.

Pirmo varēja sagādāt itin viegli ar tie�as reklāmas palīdzību. �okena televīzijas rai�dījumi bija �ajā ziņā pati pilnība, un tos mēs varējām izmantot kā bāzi savas ietekmes iz�platī�anai. Ikviens ir ar mieru noticēt, ka labāk ir tur, kur mūsu nav. Es jau biju uz�metis plānu pasākumiem, kas neizmaksātu pat vienu miljonu dolāru. Prasīt vairāk būtu iz�ķērdība.

Otrs faktors tikai daļēji attiecās uz mums. Raķetes projektēja Republikas aviācijas kom�pānija, Bela telefona laboratorijas un Savie�noto Valstu Tērauda korporācija. Biju pār�liecināts, ka viņiem ir līgums ar Aizsardzī�bas departamentu. Mūsu uzdevums bija ne�vis aiztransportēt cilvēkus uz Venēru, bet darīt visu, lai viņus turp vilinātu. Kad mā�jasmāte uzzina, ka izdegu�ā hromētā mai�zī�u grauzdētāja vietā nevar nopirkt citu, jo hroms nepiecie�ams Venēras raķetes dzi�nējam, vai kādas sīkas, panīku�as firmas ievēlētais mū�īgi neapmierinātais kongres- mens sāk vicināt valdības piesūtīto paziņo�jumu par atskaitījumiem un runā par tās ne�prātīgajiem pasākumiem � tie�i tad sākas mūsu darbs. Mums jāpārliecina mājasmāte, ka raķetes ir daudz svarīgākas par maizī�u grauzdētājiem, mums jāpārliecina kongres- rnena pārstāvētā firma, ka tās taktika nav pareiza un var nest tikai zaudējumus.

Ie�āvās prātā doma par askētisma kam�paņu, bet es pats no tās tūlīt atteicos. Tad varētu ciest citi mūsu pasākumi. Varbūt de�rētu aizsākt reliģisku kustību, kas dotu zi�nāmu morālu kompensāciju tiem astoņsimts miljoniem cilvēku, kuri pa�i nedosies kos�mosā �

To es atzīmēju. Bruners �ai ziņā varēs pa�līdzēt. Pēc tam sāku pārdomāt tre�o faktoru. Kolonistus uz Venēras vajadzēja kaut kā no�darbināt.

Zināju, ka tie�i �is jautājums ir arī Fau- lera �okena uzmanības centrā. Valdības sub�sīdija būtu jauks papildinājums mūsu gada bud�etam, bet �okens bija pārāk liels gars, lai apmierinātos ar vienu pa�u kumosu. Mūsu mērķis bija radīt lielu industriālu kompleksu, kas gadu no gada nestu ievērojamu peļņu, pārvērst pārceļotājus un viņu bērnus par mūsu peļņas sastāvdaļu. Faulers, protams, cerēja atkārtot vēl pla�ākā mērogā satrie�co�os panākumus, kurus savā laikā guvām, nodibinot �Indiastriju�. Faulers ar savu valdi toreiz apvienoja visu Indiju milzīgā kartelī, kur katru nopīto grozu, katru iri- dija stieni un katru sara�oto opija kārbiņu reklamēja Faulers �okens. Tagad to pa�u varētu atkārtot uz Venēras. �āds pasākums solīja peļņu, kas līdzinātos visas pasaules dolāru krājumiem. Vesela jauna planēta, tik�pat liela un dro�i vien arī tikpat bagāta kā Zeme, un katrs tās mikrons, katrs miligrams piederētu mums!

Paskatījos pulkstenī. Tas rādīja gandrīz �etri; ar Ketiju biju norunājis tikties sep�tiņos. Man atlika ļoti maz laika. Uzgriezu Fsteres numuru un liku, lai viņa pasūta man vietu reaktīvajā Va�ingtonas lidma�īnā, pats tikmēr sazvanījos ar vīru, par kuru bija ru�nājis Faulers. Tas bija D�eks O'�ī, pagai�dām vienīgais cilvēks, kur� bijis uz Venēras. Zēniskā un augstprātīgā balsī viņ� norunāja ar mani satik�anos-.

Mums vajadzēja pavadīt liekas piecas mi�nūtes gaisā virs Va�ingtonas lidlauka, pirms varējām nosēsties. Kad beidzot nolaidāmies un pieveda trapu, ap to izcēlās liela burzma. Brinka organizācijas aģenti drūzmējās ap mūsu lidma�īnu, un viņu leitnants piepra�sīja, lai katrs pasa�ieris uzrāda dokumentus. Kad pienāca mana kārta, gribēju noskaidrot, kas �eit īsti notiek. Viņ� domīgi ielūkojās manā sabiedriskās uzticamības kartē un, ieraudzīdams tās mazo numuru, godbijīgi sveicināja.

��� Piedodiet, ka mums iznāca mazliet ap�grūtināt jūs, mister Kurtenej, � viņ� at�vainojās, � bet �konsi� pie Topekas izdarī�ju�i diversiju. Mums ziņoja, ka vainīgais varētu atrasties reaktīvajā lidma�īnā, kas atiet no Ņujorkas �etros un piecās minūtēs. Acīmredzot tā bijusi tikai pīle.

��� Ko tad viņi �oreiz uzspridzināju�i?

��� Dipona izejvielu resursus � mēs esam noslēgu�i līgumu par viņa rūpnīcu apsargā��anu. Tur kompānija viņai piedero�ajā kvie�u laukā gribēja atklāt jaunu ogļraktuvi. Viss iesākās ar jauku ceremoniju, bet, tiklīdz hid�rauliskā ogļu ieguves ma�īna sāka drupināt zemes virsējo slāni, kāds no pūļa meta bumbu. Ma�īnas vadītājs, viņa palīgs un kāds viceprezidents nogalināti. Bumbas me�tējs iejuka pūlī, tomēr mani ļaudis paspēja viņu ievērot. Gan �ajās -dienās viņu notver�sim.

������ Labu veiksmi, leitnanti � es novēlēju un steidzos uz lidostas bāru. O'�ī jau sēdēja pie galdiņa loga tuvumā .un, acīm redzami aizvainots, gaidīja mani, bet, kad es atvai�nojos, viņ� pasmaidīja.

��� Tas var gadīties katram, � viņ� teica un, �ūpodams īsās kājeles, griezīgā balsī pasauca viesmīli. Kad bijām pasūtīju�i, ko vēlējāmies, viņ� atlaidās krēslā un ievaicājās:

��� Nu?

Pari galdam paveros viņa, tad ara pa logu. Dienvidu pamalē, mirk�ķinādams sarkanas signāluguntiņas, vīdēja piemineklis Frankli- nam Delāno Ruzveltam, aiz tā varēja saskatīt senlaicīgā Kapitola mazo, nespodro kupolu. Biju izveicīgs un daiļrunīgs reklamētājs, ta�u �oreiz man saruna nevedās. O'Sī tas sagādāja prieku.

��� Nu? � viņ� uzjautrināts atkārtoja jau�tājumu, un es uzminēju viņa domas: �Tagad jums tomēr jānāk pie manis, bet tas pārmai�ņas dēļ nav nemaz tik slikti.�

Es sadū�ojos.

��� Kas tad īsti ir uz Venēras?

�� Smiltis un dūmi, � viņ� nedomādams atbildēja. � Vai tad jūs nelasījāt manu zi�ņojumu?

��� Lasīju, bet gribu zināt vairāk.

�� Viss jau ir pateikts. Dieviņ tētiņ, kad es atgriezos, viņi mani noturēja izmeķlē�a- nas centrā veselas trīs dienas. Ja es arī ko nepateicu, tad tagad viss ir pilnīgi izkūpējis.

�� Tas nav tas, ko es domāju, D�ek. Kur� gribēs zaudēt laiku, lasot ziņojumus? Manā

Zinātniskās informācijas nodaļā ir piecpads�mit darbinieki, kuru vienīgais uzdevums ir rūpīgi izlasīt katru man vajadzīgo rakstu. Bet es gribu zināt vairāk. Gribu sajust �īs planētas pulsu, un te varat līdzēt tikai jūs, jo jūs esat vienīgais cilvēks, kas tur, bijis.

��� Bet es da�kārt vēlos, kaut labāk tur ne�kad nebūtu bijis, � O'�ī gurdi atbildēja. � Nu labi, ar ko lai sāku? Jūs jau zināt, kādēļ izvēlējās tie�i mani � esmu vienīgais punduris ar lidotāja tiesībām. Par raķeti jūs arī visu zināt. Tāpat esat redzējis manis at�vesto ie�u paraugu analīzes. Nevar gan ap�galvot, ka tām ir liela nozīme. Es nolaidos tikai vienā vietā, un piecas jūdzes tālāk var�būt ir pavisam citāda ģeoloģiskā aina.

��� To visu es zinu. Bet redziet, D�ek, ap�svērsim �o jautājumu no cita viedokļa. Pie�ņemsim, ka jūs gribētu pārvietot uz Venēru cilvēkus, daudz cilvēku. Ko jūs viņiem par to pastāstītu?

Viņ� iesmējās.

��� Es viņiem melotu uz velna parau�anu. Bet labāk runāsim pilnīgi atklāti, jā? Ko jūs īsti vēlaties?

33

Es pastāstīju viņam par �okena asociācijas nodomiem, un visu laiku viņa mazās, apaļās acis vērīgi lūkojās manī no mazās, apaļās sejas. Punduriem mēdz būt porcelāna figū�riņām līdzīgi vaibsti, �ķiet, ka liktenis, radī�dams viņus tik mazus, tajā pa�ā laikā izvei�dojis viņu ārieni daudz rūpīgāk nekā paras�tajiem cilvēkiem, lai pierādītu, ka sīkais

3 - 2048

augums nebūt nenozīme kvalitātes trūkumu. Viņ� dzēra lēnām, pa malciņam, kamēr es iztuk�oju savu glāzi ātri, stāstījuma starp�laikos.

Pateicis visu, kas man bija sakāms, vēl joprojām skaidri nezināju, vai O'Sī ir manā pusē vai nav, bet viņa atbalsts mums bija ļoti nepiecie�ams. Viņ� nebija ierēdnis-ma- rionete, ko Faulers �okens varētu dancināt pēc sava prāta. Viņ� nebija arī privātper�sona, kuru varētu uzpirkt par da�ām mūsu firmas akcijām. Faulers viņam savā laikā gan bija palīdzējis ieraust kādu lieku dolāru, izdodams viņa grāmatas un sarīkodams pub�liskas lekcijas, tā ka viņ� mums bija parādā mazliet pateicības, bet ne vairāk.

��� Es jums labprāt palīdzētu, � O'�ī ieru�nājās, un �ie vārdi visu padarīja daudz vien�kār�āku.

�- To jūs varat, � es teicu. � Tie�i tādēļ jau esmu �eit. Pastāstiet, ko īsti varam sa�gaidīt no Venēras.

�� Sasodīti maz. � Un mazā cilvēka glu�dajā pierē iezīmējās tikko jau�ama rieva. � Ar ko lai sāku? Vai pastāstīt jums par at�mosfēru? Tur ir tīrs formaldehīds, varbūt esat dzirdējis � tā ir balzamējo�a viela. Vai par karstumu? Tas pārsniedz ūdens vārī�anās temperatūru, tas ir, ja uz Venēras būtu ūdens. Bet tā tur nav. Vismaz pieejamā veidā ne. Vai par vēju? Es izmērīju � tā ātrums ir pieci simti jūd�u stundā.

��� Nē, ne glu�i par to, � es atbildēju.

� To esmu dzirdējis. Un zinu, ka uz visiem �iem jautājumiem ir atbildes, D�ek. Es gribu zināt, kā jūtas cilvēks, kad tas nonāk uz Ve�nēras, par ko jūs domājāt, kādas sajūtas iz�raisīja redzētais. Stāstiet visu pēc kārtas, un es jūs pārtrauk�u, tiklīdz bū�u uzzinājis va�jadzīgo.

Viņ� iekoda zobos sārtam marmoram līdzīgo apak�lūpu.

� Labi, tad sāk�u no sākuma. Varbūt jūs pasūtītu vēl mazliet dzeramā?

Pienāca viesmīlis, pieņēma pasūtījumu un drīz atgriezās ar glāzēm. D�eks, bungādams ar pirkstu galiem pa galdu, iedzēra malku reinvīna ar zelteri un sāka stāstīt.

Vispirms par sava lidojuma priek�vēsturi, un tas bija ļoti labi. Es gribēju uzzināt kaut ko par tā dziļāko būtību, dzirdēt par gandrīz netveramajiem personīgajiem pārdzīvoju�miem, kas nebija atspoguļoti viņa tehniskajos ziņojumos par Venēru, izprast galvenās sa�jūtas, lai, operējot ar to visu, padarītu mūsu projektu vilino�u un neatvairāmu.

3�

35

Viņ� pastāstīja man par savu se�as pēdas garo tēvu � ķīmijas in�enieri � un māti � tuklu, ķildīgu mājsaimnieci. Par vecāku iz- mi�umu un viņu pa�aizliedzīgo mīlestību pret trīsdesmit piecas collas garo dēlu. Viņam bija vienpadsmit gadu, kad vecāki ierunājās par dēla nākotni. Viņ� atcerējās vecāku ne�laimīgās sejas, kad pirmo reizi, daudz nedomā�dams, kā neizbēgamu ļaunumu bija nosaucis cirku. Bet vēlāk tas nekad netika pieminēts.

Patiesu prieku viņiem sagadāja D�eka vēlāk nobriedusi apņem�anās studēt as�tronautiku un ballistiku, lai kļūtu par lido�tāju izmēģinātāju. Savu apņem�anos viņ� arī realizēja, lai gan izglītībai vajadzēja daudz naudas, bija jāpārvar atklātais izsmiekls un daudzu mācību iestā�u atteik�anās uzņemt D�eku par studentu.

Protams, lidojums uz Venēru to visu bagā�tīgi atlīdzināja.

Venēras raķetes būvētāji bija sadūru�ies ar nepārvaramām grūtībām. Novadīt raķeti uz apmēram ceturtdaļmiljonu jūd�u attālo Mē�nesi izrādījās samērā viegli. Teorētiski nekā�das grūtības nevarēja sagādāt arī ceļojums uz otru tuvāko planētu Venēru. Galvenā pro�blēma bija orbītas izraudzī�ana un laiks, kas nepiecie�ams raķetes braucienam turp un at�pakaļ. īsta dilemma. Kosmosa kuģis varēja aizlidot uz Venēru da�ās dienās, bet tas nozī�mētu tik milzīgu degvielas patēriņu, ka tās piegādei vien būtu vajadzīgas desmit raķetes. Varēja arī ļaut raķetei brīvu kustību pa pa��as orbītu, kā mēdz pludināt baļķus rāmā upē, � tas ietaupītu degvielu, ta�u paildzinātu ceļojumu par vairākiem mēne�iem. Bet cil�vēks astoņdesmit dienās izlieto uzturu, kura svars ir divreiz lielāks nekā pa�a miesas svars, ieelpo deviņas reizes vairāk gaisa, nekā sver, un izdzer tik daudz ūdens, ka tajā brīvi va�rētu braukt ar laivu. Jūs teiksiet � ūdeni var iegūt destilējot atkritumvielas, ap�mēram tāpat var tikt pie pārtikas un gaisa. Piedodiet, bet attiecīgās ierīces sver vairāk nekā nepiecie�amā pārtika, gaiss un ūdens kopā. Tātad skaidrs, ka kuģi nevarēja pilo�tēt cilvēks.

Tad grupa izgudrotāju sāka strādāt pie automātiska pilota būves. Tas tika radīts un darbojās labi. Bet svēra �etrarpus tonnas, kaut arī bija izmantotas iespiestās shēmas un zem mikroskopa izgatavoti releji.

Zinātniekiem pietrūka padoma, līdz kādam ienāca prātā izmantot vispilnīgāko mehā�nismu � liliputu, kas sver se�desmit mārci�ņas. D�eks svēra trīsreiz mazāk nekā pieau�dzis cilvēks, līdz ar to patērēja arī trīsreiz mazāk barības un ieelpoja trīsreiz mazāk skā�bekļa. Vienkār�otie gaisa un ūdens attīrītāji kopā ar sīciņo D�eku tie�i iekļāvās atļautā svara robe�ās un tādējādi iemantoja sev ne�vīsto�u slavu.

Viegli iereibis, jo viņa sīkajam augumam pat divas glāzītes at�ķaidīta alkohola jau bija par daudz, D�eks teica:

� Viņi iebāza mani raķetē kā pirkstu cimdā. Jūs jau zināt, kāds izskatījās kuģis. Bet vai zināt, ka mani ievietoja ar rāvējslē�dzēju aizvelkamā sēdeklī? Tas būtībā atgādi�nāja nevis sēdekli, bet ūdenslīdēja tērpu. Visā kuģī nebija vairāk gaisa kā tikai tas, kas manā tērpā. Ūdeni man piegādāja ar cauru�līti, kuras galu varēju aizsniegt ar lūpām. Tā ietaupīja svaru . . .

Nākamās astoņdesmit dienas viņ� pavadīja �ajā tērpā. Tas viņu baroja un dzirdīja, uz�sūca sviedrus, izvadīja atkritumus. Nepiecie��amības gadījumā tas spēja ie�ļircināt no- vokaīnu lauztā rokā, uzlikt spaili pārrautai iegurņa artērijai vai piegādāt gaisu bojātai plau�ai. Tas bija tikpat kā atrasties placentā, turklāt velni�ķi neērtā.

Apvalkā viņ� pavadīja trīsdesmit trīs die�nas, lidojot uz Venēru, un �etrdesmit vienu � atceļā. Un tas viss se�u uz Venēras nodzīvotu dienu dēļ!

D�eks bija nosēdies uz labu laimi � gā�zes mutuļi traucēja redzamību, radari ne�spēja normāli darboties, un tomēr viņ� lai�mīgi sasniedza nepazīstamo pasauli. Tikai tūksto� pēdu attālumā no Venēras viņ� dzel�tenajos mutuļos samanīja pa�u planēti!. Tad nolaidās un izslēdza dzinējus.

�i No kuģa es, protams, neizkāpu, � viņ� teica. � Varētu uzskaitīt savus �etrdesmit vai piecdesmit iemeslus, kuru dēļ kādam citam, nevis man būs lemts spert pirmos so�ļus uz �īs planētas. Kādam, kur� var iztikt arī bez elpo�anas. Ta�u, lai būtu kā būdams, es biju uz Venēras un redzēju to pats savām acīm.

Viņ� samulsis paraustīja plecus un klusu nolamājās.

� Esmu to visu lekcijās pārstāstījis jau desmitiem rei�u, ta�u pats īsti nespēju tikt tam pāri. Esmu teicis, ka tur izskatās kā tuksnesī. Varbūt tā patie�ām ir, lai gan es tuksnesi esmu redzējis tikai bildēs.

Vēj� uz Venēras plosās visai nikni un at�rauj veselus klints gabalus. Trauslākie ie�i tiek sadrupināti un aiznesti. Tā rodas smil�u vētras. Virs zemes izslēju�ies visdīvaināko formu un krāsu klints slāņi. Da�i no tiem ir līdzīgi milzu pieminekļiēm. Kalni un plaisas tur ir tik ērmīgi, cik ērmīgi vien var būt. Tie atgādina tādas kā apgaismotas apak�zemes alas. Gaisma tur ir,*tikai ārkārtīgi dīvaina. Uz Zemes neviens tādu nav redzējis. Oran�i brūngana, spo�a, ļoti spo�a gaisma, tajā ir pat kaut kas baismīgs. Kaut kas līdzīgs drau�dīgām, satumsu�ām debesīm vasaras pieva�karē īsi pirms pērkona negaisa. Bet pērkona negaisu tur nekad nav, jo nav ta�u ne pi�liena ūdens.

Viņ� brīdi vilcinājās, tad turpināja:

Zibeni gan var redzēt. Zibeņo ļoti bie�i, bet nekad nelīst� Nezinu, Mi�, � viņ� pēk�ņi aprāvās, � vai viss, ko te stāstu, maz var jūs interesēt.

Es nesteidzos atbildēt. Paskatījos pulk�stenī un redzēju, ka mana lidma�īna tūlīt aties, tādēļ izslēdzu kabatas magnetofonu.

� Tas mani ļoti, ļoti interesē, D�ek. Bet man vajadzēs vēl vairāk informācijas. Un nu man jāiet. Vai jūs nevarētu atbraukt uz Ņu�jorku un pastrādāt kādu laiku kopā ar mani? Viss, ko jūs teicāt, ir ierakstīts lentē, bet man nepiecie�ami arī uzskates materiāli. Mūsu mākslinieki varētu uzskicēt lieliskas ainas pēc tā materiāla, ko jau esat mums devis, bet vajadzētu vēl vairāk vielas. Un jūs pats mums esat daudz vērtīgāks nekā visas mūsu rīcībā eso�ās fotogrāfijas. � Es viņam ne�teicu, ka mūsu mākslinieki atveidos planētu tādu, kādai tai vajadzētu izskatīties, kaut arī tas neatbilstu īstenībai. � Nu, ko jūs par to domājat?

Atgāzies krēslā, D�eks atgādināja ķerubu, bet, lai gan viņ� pamatīgi pārbaudīja manu pacietību, uzskaitīdams visas vietas, kur tu�vāko nedēļu laikā viņa mened�ers esot ieplā�nojis lekcijas par Venēru, tomēr beidzot bija ar mieru. Da�as intervijas varot atlikt, un tikties ar spoku stāstu autoriem varot tikpat labi Va�ingtonā, kā Ņujorkā.

Tikko bijām norunāju�i sastap�anos nāka�majā dienā, uzliesmoja neona informācijas skala, paziņodama, ka mana lidma�īna ga�tava lidojumam.

� Es jūs pavadī�u līdz lidma�īnai, � D�eks piedāvājās. Viņ� norausās no sēdekļa un uzmeta uz galda naudaszīmi viesmīlim. Abi kopā izspraucāmies caur galdiņu rindām un izgājām lidlaukā. D�eks apmierināts ņirdza un izgāza krūtis, kad no visām pusēm atskanēja �ak� un �vai� izsaucieni, liecinot, ka cilvēki viņu pazinu�i. Lidlauks bija gan�drīz tum�s, un tālās Va�ingtonas ugunis meta nenoteiktu gaismu uz lidma�īnām, kas riņķoja virs mūsu galvām. No pre�u stacijas puses mums pretī traucās milzīgs piecdesmit- ionnīgs transporta helikopters ar piekabinātu kravas konteineru; tas vizuļoja da�neda�ā�dās krāsās, atspoguļodams lejā mirgojo�ās ugunis. Helikopters lidoja ne augstāk kā piecdesmit pēdas virs mums, un man vaja�dzēja stingri pieturēt cepuri, lai spēcīgās gaisa strāvas to nenopūstu.

���� Ir nu gan ķerra, � D�eks noņurdēja, paraudzīdamies uz helikopteru. � Ar tādiem braucamajiem rīkiem vajadzētu lidot tikai virs pre�u aerodromiem. Tādēļ vien, ka heli�kopteri viegli vadāmi, �ie cirka akrobāti iedo�mājas, ka var plivināties, kur ienāk prātā. Ja es sāktu tā vadīt savu reaktīvo� Bēdziet! Bēdziet! � O'�ī pēk�ņi ieaurojās un ar savām mazajām roķelēm iedeva man spēcīgu dunku pa vēderu. Es pārsteigts pablenzu uz viņu; tas notika pārāk pēk�ņi un negaidīti, lai kaut ko varētu saprast. Viņ� pagrūda mani ar visu sava mazā ķermeņa spēku, un es pastrei- puļoju da�us soļus sānis.

���� Ko tas nozīmē?� � es apvainots iesaucos, bet nedzirdēju vairs pats savu balsi. Visu apslāpēja nejēdzīga dārdoņa un motora rēkoņa, tad sekoja visskaļākais brīk- �ķis, kādu jebkad biju dzirdējis, jo helikop�tera kravas konteiners nogāzās uz betona apmēram metru no tās vietas, kur mēs stāvē�jām. Uz visām pusēm pajuka mūsu reklamētie �Starrzelius� auzu pārslu sainī�i. Viena no sarkanajām cilindriskajām kārbām atripoja pie manām kājām, un es apmulsis paņēmu to rokā un sāku aplūkot.

Kļuvis vieglāks, apgaismotais helikopters pacēlās augstāk un aizlidoja, bet es to nemaz nemanīju.

� Dieva dēļ, palīdziet viņiem tikt laukā! � D�eks kliedza, raustīdams mani. Mēs lid�laukā nebijām biju�i vienīgie. No sadragātā konteinera alumīnija atlieku kaudzes rēgojās ārā kāda roka ar portfeli, un cauri visda�ā�dāko trok�ņu jūklim' manas ausis uztvēra izmisīgus vaidus. Tad, lūk, par ko D�eks ru�nāja. Vajadzēja palīdzēt �iem cilvēkiem tikt laukā. Ļāvu viņam aizvilkt sevi pie sadauzītā metāla kaudzes, un mēs pūlējāmies to iz�kustināt. Saskrāpēju sev roku un saplēsu �a�keti, līdz ieradās lidostas darbinieki un strupi mūs aizraidīja. ,

Neatceros, kā bijām tur nokļuvu�i, tikai pa�mazām apjēdzu, ka sē�u uz kādas ceļa somas, ar muguru atspiedies pret lidostas ēkas sienu, un D�eks visu laiku uzbudināti cen�as man ko ieskaidrot. Viņ� lādējās par trans�porta helikopteru pilotiem, zākāja mani, jo es esot stāvējis kā zemē ieaudzis, kaut gan viņ� skaidri redzējis, kā atveras konteinera skava, un vēl daudz ko citu � es visu tikpat nespēju aptvert. Atcerējos, cik nepacietīgi viņ� man izsita no rokām sarkano auzu pār�slu kārbu. Nervu ārsti nekad nav uzskatīju�i mani nedz par pārlieku bailīgu, nedz par neparasti jūtīgu, bet līdz pat brīdim, kamēr D�eks mani iedabūja lidma�īnā, jutos kā ap�māts.

Vēlāk lidma�īnas pavadone man pastās�tīja, ka konteinera drupās bojā gāju�i pieci cilvēki un �is notikums sacel�ot lielu brēku. Bet to uzzināju tikai tad, kad jau atradāmies pusceļā uz Ņujorku. Tobrīd vienīgais, ko at�cerējos, vienīgais, kas �ķita svarīgs, bija D�eka vardi, kurus viņ� dusmās un ar dziļu ;i�utumu porcelānam līdzīgajā sejā atkār�toja vairākas reizes: � Pasaulē ir pārāk daudz cilvēku, Mi�! Un sasodīti maz vietas! l'smu ar sirdi un dvēseli par jūsu projektu. Mums vajadzīga Venēra, Mi�, mums vaja�dzīga telpa �

ketijas dzīvoklis Bensonherstā, pilsētas centrā, nebija liels, bet ļoti ērts. Tas bija skaisti, mājīgi un racionāli iekārtots. Kas gan cits to zinātu labāk par mani? Piespiedu zvana pogu virs plāksnītes ar uzrakstu �Dr. Nevina� un uzsmaidīju Ketijai, kad viņa atvēra durvis.

Ketija nesmaidīja, bet tūlīt izteica divus pārmetumus: �Tu nokavējies, Mi� un �Es domāju, ka tu man iepriek� piezvanīsi�. Iegāju un apsēdos.

� Nokavējos tādēļ, ka gandrīz dabūju galu, un nezvanīju tādēļ, ka nokavējos. Vai tas tevi apmierina? � Viņa uzdeva man tie�i to jautājumu, kuru biju gaidījis, un es! pastāstīju, kā tikai par mata tiesu �ovakar izglābos no nāves.

Ketija ir skaista sieviete ar sirsnīgu, at-ļ klātu seju, divu nokrāsu blondiem, vienmēr nevainojami sasukātiem matiem un smaido��ām acīm. Esmu bie�i lūkojies viņā, bet ne�

kad nebiju to darījis tik vērīgi kā tagad, stāstot par kravas konteinera katastrofu lid�laukā. Un jāatzīstas, ka biju vīlies. Viņa, bez �aubām, juta man līdzi. Bet tāpat viņa būtu jutusi līdzi simtiem citu cilvēku, un es nere�dzēju viņas sejā nekā tāda, kas liecinātu, ka manis dēļ viņa būtu noraizējusies vairāk nekā par jebkuru citu vecu paziņu.

Pēc tam es viņai pastāstīju savu otro jau�numu � par Venēru *� un to, ka �ī pasā�kuma vadība uzticēta man. �oreiz guvu lie�lākus panākumus. Viņa bija pārsteigta, sa�traukta un laimīga un pēk�ņā jūtu uzplūdā mani pat noskūpstīja. Bet, kad es noskūpstīju viņu, kā jau sen biju ilgojies, viņa atrāvās no manis un apsēdās istabas pretējā stūrī, it kā tādēļ, lai pa automātu pasūtītu dzē�rienus. .

��� Tas ir jāapslaka, Mi�, � viņa smai�dīdama teica. � Vismaz ar �ampanieti. Mī�ļais Mi�, tās ta�u ir brīni�ķīgas vēstis!

Es tūlīt izmantoju izdevību.

�� Vai mēs to nevarētu nosvinēt kopā? Tā īsti nosvinēt?

Viņas brūnās acis kļuva atturīgas.

��� Hm, � viņa novilka, bet tad piekrita: Protams, Mi�. Paklaiņosim pa pilsētu,

bet tikai ar vienu noteikumu: maksāju es, un nemaz nemēģini strīdēties pretī. Ta�u at�stā�u tevi tie�i pulksten divdesmit �etros. Nakti pavadī�u slimnīcā. Rīt no rīta man jā�operē, tāpēc nedrīkstu pārāk ilgi palikt aug�ā un arī pārāk daudz dzert.

Bet viņa smaidīja.

Un es atkal nolēmu neizaicināt likteni.

� Lieliski, � es, nemaz neizlikdamies,' teicu. Ar Ketiju bija patīkami klejot pa iz�priecu vietām. � Vai drīkstu piezvanīt?

Pirms ķērāmies pie dzērieniem, es paspēju pasūtīt kino biļetes, rezervēt galdiņu resto�rānā un nodro�ināt mums vietas naktslo�kālā, kur pēc tam pasēdēt.

Ketija �aubīdamās palūkojās manī. � Ļoti pla�a programma piecām stundām, .� viņa teica. � Ko teiks mans pacients, ja man trī�cēs rokas?

Es viņu tomēr pierunāju. Ketija spēj iz�turēt ne to vien. Reiz pēc vētrainas nakts, ko bijām pavadīju�i nepārtraukti strīdēda�mies, viņa lieliski izdarīja trepanāciju.

Vakariņas nebija izdevu�ās. Negribu ap�galvot, ka esmu liels gardēdis, kur� atzīst ti�kai svaigus olbaltumus. Bet, ja man par svaiga proteīna cenām iesmērē atjaunotus produktus, mans pacietības mērs ir pilns, �a�liks, ko bijām pasūtīju�i, izskatījās ļoti jauks, bet gar�oja nejēdzīgi. Uz visiem lai�kiem izsvītroju �o restorānu no sava sa�raksta un lūdzu Ketijai piedo�anu. Bet viņa tikai pasmējās. Toties filma bija jauka. Kino- hipnozes parasti arvien rada galvassāpes, ta�u �oreiz es iegrimu transā, tiklīdz sākās filma, un arī pēc tam nejutu ne mazākā ne�labuma.

Naktslokāls bija pārpildīts, un zāles pār�zinis bija sajaucis mūsu iera�anās laiku. Mums vajadzēj'a piecas minūtes uzkavēties priek�telpā, un Ketija noraido�i purināja galvu, kad mēģināju viņu pierunāt, lai pasē� ar mani kādu stundiņu ilgāk. Kad beidzot zā�les pārzinis, izmeklētiem vārdiem atvainoda�mies un muguru desmit līkumos saliecis, ierā�dīja mums vietas un atnesa pasūtītos dzērie�nus, Ketija pieliecās un mani vēlreiz noskūp�stīja. Jutos kā septītajās debesīs.

��� Pateicos, Mi�, � viņa sacīja. � Tas bija brīni�ķīgs vakars. Pacenties bie�āk da�būt paaugstinājumus. Man tas ļoti patīk.

Aizsmēķējis cigareti Ketijai un sev, jau pavēru muti, lai kaut ko teiktu. Ta�u aprā�vos.

Ketija mani skubināja:

�� Dro�i, dro�i, saki vien, kas tev uz sirds.

�� Gribēju tikai teikt, ka mums abiem kopā vienmēr bijis labi.

��� To jau es gaidīju. Un es savukārt gribu teikt, ka ļoti labi zinu, uz ko tu tēmē, un ka atbilde tomēr būs � nē.

��� Arī es to gaidīju, � es drūmi noteicu. � Ejam!

Ketija samaksāja rēķinu, un mēs devāmies projām. Kad nonācām uz ielas, piestiprinā�jām pretsodrēju filtrus.

�� Vai pasaukt kebu? � piedāvājās �vei�cars.

��� Jā, lūdzu, � teica Ketija, � tandēmu.

Viņ� pasvilpa divvīru kājminamo kebu, un

Ketija nosauca savas slimnīcas adresi. � Vari mani pavadīt, Mi�, ja vēlies, � viņa teica, un es apsēdos viņai blakus. �veicars iestūma kebu no mugurpuses, un kebmeni no�sēkdamies uzņēma ātrumu.

Neaicināts pārvilkti kebam jumtu. īsu brīdi likās, ka viss ir atkal tā, kā mūsu drau�dzības sākumā: tīkamā tumsa, pēc putek�ļiem smar�ojo�ais audekla jumts, atsperu �īkstoņa. Bet tas ilga tikai mirkli.

�� Neaizmirsties, Mi�, � viņa mani brī�dināja.

��� Lūdzu, Ketij, � es piesardzīgi ieru�nājos, � ļauj man vismaz tev to pateikt. Tas neprasīs daudz laika. � Viņa neteica �nē�.

��� Pirms astoņiem mēne�iem mēs appre�cējāmies. Jā, labi, � es ātri turpināju, kad viņa mēģināja ko iebilst, � tā ir pagaidu laulība. Bet mēs tomēr devām solījumu. Vai tu vēl atceries, kādēļ mēs to darījām?

Mirkli klusējusi, viņa iecietīgi atbildēja:

��� Mēs viens otru mīlējām.

��� Pilnīgi pareizi, � apstiprināju, � es mīlēju tevi, un tu mīlēji mani. Bet mums kat�ram vajadzēja domāt par savu darbu, un tādēļ reizēm bijām neiecietīgi viens pret otru. Tāpēc nolēmām laulību iesākt ar pārbaudes laiku un pēc gada izlemt, vai ir vērts saistīt mūsu dzīves. � Pieskāros viņas rokai, un �oreiz viņa to neatrāva.

�� Ketij, dārgā, vai tu domā, ka mēs toreiz nezinājām, ko darām? Vai tad nevaram vis�

maz nogaidīt, kamēr gads beigsies? Atliku�i tikai �etri mēne�i. Pamēģināsim. Ja izmē�ģinājuma gada beigās tu negribēsi piekrist laulībām, tad es vismaz nevarē�u teikt, ka tu man nebūtu devusi iespēju. Es esmu izlēmis, man nav ko �aubīties. Esmu iesniedzis savu piekri�anas rakstu un to neatsauk�u.

Braucot garām ielas apgaismojuma spul�dzei, redzēju, ka Ketijas lūpās iegūlusi sve��āda izteiksme.

� Nerunāsim vairs par to, � viņa nelai�mīgā balsī teica, � es jau zinu, ka tu paliksi pie sava. Un tādēļ tas ir tik drausmīgi. Vai tie�ām mums jāķildojas, lai tu beidzot sa�prastu, ka tas ir bezcerīgi? Vai man vēl jā�atgādina, ka tev ir slikts raksturs, ka tu esi pa�taisns, viltīgs, īsts Makiavelli, vārdu sa�kot, egoistisks nelietis, ar kuru kopā nav iespējams dzīvot? Sākumā domāju, ka tu esi jauks puisis, Mi�. Ideālists, kuram dzīvē galvenais ir principi un goda jūtas, nevis nauda. Man bija pamats tam ticēt. Tu ari pats tik pārliecino�i par to runāji. Tu veltīji uzmanību manam darbam. Sāki nopietni in�teresēties par medicīnu. Trīsreiz nedēļā nāci noskatīties, kā es operēju. Tu manā klāt�būtnē stāstīji visiem saviem draugiem, cik ļoti lepojoties ar to, ka tava sieva ir ķirurģe. Tikai pēc trim mēne�iem es sapratu, ko tu īs�tenībā ar to domāji. Kur� katrs var noprecēt meiteni, kas kops viņa māju, bet jābūt Mi�e- lam Kurtenejam, lai apprecētu ievērojamu ķirurģi un tad padarītu to par mājsaimnieci. � Viņas balss iedrebējās. � Ar to, Mi�, es nevaru un nekad nevarē�u samieri�nāties. Ne ar strīdiem, ne īgnumu, ne pa�stāvīgo cīņu mūsu starpā. Esmu ārste. Da��brīd no manis ir atkarīga cilvēka dzīvība.] Bet, ja strīdi ar vīru laupa man dvēselesa mieru, tad �ī dzīvība vairs nav dro�ās rokās,] Mi�. Vai tu to tie�ām nesaproti?

Balsī varēja saklausīt apvaldītas elsas.

��� Ketij, vai tu mani vairs nemīli? � es: klusi jautāju.

Labu brīdi viņa neatbildēja. Tad īsi un sa-l traukti iesmējās.

��� Slimnīca jau klāt, Mi�, � viņa noteica. � Ir pusnakts.

Atbīdīju keba jumtu, un mēs izkāpām.

��� Pagaidiet, � uzsaucu vecākajam keb- menam un pavadīju Ketiju līdz slimnīcas] ieejai. Viņa atvadoties atteicās mani noskūp-j stīt un arī nenorunāja satik�anos. Pakavējos] vēl kādas divdesmit minūtes priek�telpās, lai pārliecinātos, vai viņa patie�ām paliks] pa nakti slimnīcā, pēc tam iekāpu kebā un liku sevi aizvest uz tuvāko apak�zemes 3 dzelzceļa staciju. Manu drūmo garastāvokli! neuzlaboja arī vecākais kebmens, kur�, sa- ļ ņēmis samaksu, glu�i nevainīgi iejautājās:

��� Sakiet, mister, � kas īsti ir Mak� Makiavelli?

��� Spāniski tas nozīmē � �nebāz degunu1 citu darī�anās�, � skarbi atbildēju. Vilcienā: es saskābis prātoju, cik bagātam man vajadzētu būt, lai spētu sev nopirkt savrupību.:

Mana oma nemaz nebija uzlabojusies, kad

nākamajā rītā ierados kantorī. Esterei vaja�dzēja likt lietā visu savu prasmi, lai es jau pirmajās minūtēs nenorautu viņai galvu, un dieva laime, ka �orīt nebija valdes sēdes. Kamēr pārlūkoju rīta pastu un starpnodaļu ziņas, kas bija sakrāju�ās pa nakti, Estere uz mirkli -pazuda. Atgriezusies viņa man pa�sniedza tasi kafijas � īstu, dabisku, smar��īgu kafiju.

��� Dāmu istabas uzraudze to paslepus vāra, � viņa paskaidroja. � Parasti gan neļauj nest ārā, jo baidās no kafita ļaudīm. Bet tagad, kad jūs esat liels priek�nieks �

Es pateicos un palūdzu, lai D�eka ierunāto lenti nodod tālākai apstrādei. Tad ķēros pie darba.

Vispirms bija jānoskaidro mūsu paraugu izplatī�anas rajoni, un te nu man nopietnas galvassāpes sagādāja Mets Ransteds. Viņ� vadīja Noieta pētījumu nodaļu, un man bija ar viņu jāsadarbojas. Ta�u viņ� neizrādīja ne mazāko interesi par kopdarbību. Ievietoju projekcijas aparātā Dienvidkalifornijas karti, kamēr Mets ar saviem diviem bezpersoniska�jiem palīgiem birdināja cigare�u pelnus uz mana kabineta grīdas.

Ar rādāmo kociņu apvilku apkārt pārbau�des teritorijai un norādīju mūsu kontroles rajonus.

��� Sandjego, Tihuānu ieskaitot, apmēram puse no Losand�elosas apkārtnes un Monte- rejas lejasdaļa. Tie būs kontrolrajoni. Pārējo

Kalifornijas�Meksikas daļu uz dienvidiem no Losand�elosas izlietosim izmēģināju�miem. Domāju, ka jums, Met, vajadzēs būt tur uz vietas. Es ieteiktu kā centru izmantot mūsu Sandjego filiāli. Tur saimnieko Ter- ners, un viņ� ir labs darbinieks.

Ransteds norūca:

��� Kur cauru gadu neredz ne sniega pār- sliņas, tur nav iespējams pārdot mēteli pat tad, ja piedevām izsniedz daiļu verdzeni. Velns parāvis! Kādēļ jūs neuzticat noieta pē�tī�anu cilvēkam, kas no tā kaut ko saprot? Vai tad jūs neredzat, ka klimats te pārvelk svītru visiem jūsu nodomiem?

Jaunākais no alvas^zaldātiņiem līdzīga�jiem Meta palīgiem dzīrās atbalstīt priek��nieku, bet es viņu tūlīt pārtraucu. Izmēģinā�jumu teritoriju jautājumos Ranstedu vaja�dzēja uzklausīt � tas bija viņa tie�ais darbs. Turpretī Venēra bija mans projekts, un to es gribēju realizēt pats. Es mazliet indīgi tur�pināju:

��� Vietējie un visas pasaules ienākumi, iedzīvotāju vecums un izvietojums, veselības stāvoklis, psiholoģiskās īpatnības, cilvēku iedalījums vecuma grupās un mirstības cē�loņi � tie ir mūsu aroda priek�nosacījumi, Met. Kalifornija un Meksika ir pa�a dieva iz�raudzīts lielisks reklāmas izmēģinājuma lauks. �ajā mazajā zemes stūrītī ar nepil�niem simts miljoniem iedzīvotāju ir sakon�centrētas visas Ziemeļamerikas ģeogrāfiskās iezīmes. Tādēļ nedomāju grozīt savu pro- jcktu un mēs paliksim pie apvidus, kuru es norādīju. � Sevi�ķi izcēlu vārdiņu �es�.

Mets iebilda:

�� Tur nekas neiznāks. Galvenais faktors ir temperatūra. To kuram katram vajadzētu saprast. *

�� Es neesmu kur� katrs, Met. Es esmu �ī pasākuma vadītājs.

Mets Ransteds izdzēsa cigareti pelnu traukā un piecēlās.

��� Parunāsim ar Fauleru, � viņ� noteica un izgāja ārā. Man neatlika nekas cits kā se�kot. Ejot ārā pa durvīm, dzirdēju, kā vecā�kais no viņa palīgiem zvana Faulera sekre�tārei un paziņo, ka esam ceļā. Ranstedam bija labi izdresēti zēni, gods kam gods. No�domāju, ka arī man derētu �ādi pui�i, un ti�kai tad sāku apsvērt, kā to visu celt priek�ā Fauleram.

Fauleram ir universāla iek�ējo ķildu likvi�dē�anas metode. Un to viņ� lietoja arī �oreiz. Kad iegājām, viņ� mūs jūsmīgi apsveica:

��� Te nu jūs abi esat! Tie�i tie, kurus tik ļoti vēlējos redzēt. Met, vai varat man palī�dzēt tikt ārā no ķezas? Runa būs par Ameri�kas Ginekoloģijas institūta ļaudīm. Viņi ap�galvo, ka mūsu kontraceptīna reklāma kai�tējot viņu interesēm. Un solās atteikties no mūsu pakalpojumiem un pāriet pie Tontona, ja mēs neizbeig�ot ieteikt kontraceptīnu. Ienākums no viņiem jau nav nekāds lielais, bet man kāds putniņ� pa�ivināja, ka viņiem to visu iestāstījis Tontons.

Pēc tam viņ� sīki izklāstīja sare�ģījumus, kas mums bija radu�ies ar Amerikas Gineko�loģijas institūtu. Es klausījos bez sevi�ķas intereses; mūsu kampaņa �zēns vai mei�tene � pēc vēlē�anās�, kurā mēs pēc viņu pasūtījuma reklamējām institūta jauno pa�ņēmienu nākamo bērnu dzimuma noteik�anai, bija palielinājusi dzimstību apmēram par divdesmit procentiem. Tāpēc institūtam tagad vajadzētu izturēties pret mums solidāri. Ran�steds domāja tāpat.

Viņ� teica: � Viņiem nav nekāda pamata sūdzībai, Fauler. Varētu teikt, ka mēs pārdo�dam tiklab alkoholiskos dzērienus, kā zāles pret paģirām. Viņiem nav nekādu tiesību bāzt degunu mūsu darī�anās. Turklāt kāds tam visam sakars ar noieta pētī�anu?

Faulers priecīgi iesmējās. � Tur jau tas suns aprakts, � viņ� nodūdoja. � Mēs vir ņus novirzīsim uz citām sliedēm. Viņi kā parasti gaida atbildi no finansu orgāniem, bet mēs �oreiz uzdosim to nokārtot jums. Pa�rādiet viņiem veselu kaudzi diagrammu un sīku statistikas datu, kas pierādītu, ka kontr- aceptīns nebūt nemazina bērnu dzimstību, tas tikai dod laulātajiem iespēju nogaidīt līdz tam laikam, kad viņi varēs atļauties bērnu. Citiem vārdiem, institūta ienākumu kopīgā summa augs, bet darbības apjoms paliks tas pats. Tas Tontonam būs pamatīgs pliķis, un rezultāts � viens nulle mūsu labā. Turklāt juristus vēl diskvalificēs par .to, ka viņi aizstāvēju�i abas ieinteresētās puses.

Da�am labam no viņiem tas maksās krietnu naudiņu. Mums tiem jāparāda, ka tamlīdzīgi mēģinājumi kaitēt mūsu aroda principiem liks iznīcināti pa�ā dīglī. Kā jums �ķiet, vai varēsiet palīdzēt savam vecajam bosam, Met?

�� Saprotams, � norūca Mets. � Bet kā paliek ar Venēru?

Faulers pamirk�ķināja man ar aci.

�� Jā, kā tad tur īsti ir? Vai jūs nevarētu Metu uz kādu laiciņu aizdot man?

��� Kaut vai uz visiem laikiem, � es at�bildēju. � Taisnību sakot, tie�i tādēļ atnācu pie jums. Metam bail no Dienvidkalifornijas.

Ransteds nosvieda zemē cigareti, un zem tās savilkās �okurā Faulera neilona paklāja pūkas. � Kādas jums, velns parāvis� � viņ� saniknots iesāka.

��� Lūdzu, mieru, � aizrādīja Faulers.

�� Labāk paklausīsimies, Met.

Ransteds nikni paskatījās uz mani.

��� Es tikai teicu, ka Dienvidkalifornija nav piemērots objekts. Kur tad ir galvenā at�ķirība starp Zemi un Venēru? Karstumā. Mūsu izmēģinājumiem nepiecie�ams apvidus ar mērenu kontinentālu klimatu. Jaunangli- jas iedzīvotājs, bez �aubām, būs sajūsmināts par karstumu uz Venēras, turpretī tihuānie- tis � nekad. Kalifornijas un Meksikas ra�jonā jau tā ir sasodīti karsts.

��� Hm, � noņurdēja Faulers Sokens.

��� Ziniet ko, Met, �is jautājums prasa rūpīgu iedziļinā�anos, bet jums būs jānoņemas ar

AGI. Pameklējiet sev piemērota vietnieku Venēras nodaļai, kamēr tiekat galā ar AGI, bet galīgi visu izlemsim rīt pēcpusdienas sēdē. Jā, starp citu, � Faulers paskatījās galda pulkstenī, � senators Dantons mani gaida jau septiņas minūtes. Nu, vai esat apmierināts?

Mets, protams, nebija apmierināts, un es līdz pa�am vakaram jutos pacilāts. Darbs vedās. Atklājumu nodaļa iesniedza ziņojumu par materiāliem, kurus tie bija ieguvu�i no manas sarunas ar D�eku, kā arī no citiem iespējamiem avotiem. Bija cerības noorgani�zēt uz Venēras vairākas ra�o�anas nozares. Piemēram, suvenīru izgatavo�anu no nepa�stāvīgām, viegli sairsto�ām organiskām vie�lām, kuras peldēja � kā mēs to jokojot ap�zīmējām � Venēras �gaisā�. Bet varēja ra�ot arī ko citu no pastāvīgiem savieno�jumiem � kādā paraugā bija konstatēta pat pilnīgi tīra dzelzs: nevis 9,9 un arī ne 99,99 procentu, bet absolūti tīra dzelzs, kādu nav iespējams nedz atrast, nedz arī izgata�vot uz tādas planētas kā Zeme, kur ir daudz skābekļa. Laboratorijas par to maksātu labi. Turklāt Atklājumu nodaļa nebija atklājusi, bet atradusi kādu ievērības cienīgu sī�kumu � tā saucamo Hil�a maksimālā āt�ruma cauruli. Nepatērējot nekādu citu ener�ģiju, �ī ierīce varētu atdzesēt pārceļotāju mājokļus ar Venēras karsto viesuļvētru palī�dzību. Tā bija pavisam vienkār�a ierīce, kura kop� 1943. gada bija mētājusies novārtā.

Līdz �im to nekur nevarēja izmantot, jo ne�kur nebija tādu vētru.

Treisijs Koljers, Atklājumu nodaļas pār�stāvis Venēras sekcijā, centās man kaut ko ieskaidrot arī par slāpekļa katalizatoriem. Es laiku pa laikam pamāju ar galvu un ne�skaidri nopratu, ka uz Venēras izkliedēts platīns mijiedarbībā ar �ausmīgajiem zibe�ņiem izraisītu slāpekļskābes sāls �sniega� un ogļūdeņra�a �lietus� ra�anos, tā attīrot Venēras atmosfēru no formaldehīda un amonjaka.

�� Vai nebūs drusku par dārgu? � es piesardzīgi apjautājos.

��� Tas atkarīgs no mums, � viņ� atbil�dēja: � Platīns zudumā neiet. Vienu gramu var lietot miljoniem gadu. Bet, lietojot vai�rāk platīna, ietaupīsim laiku.

Es būtībā nekā nesapratu, bet nojautu, ka tas ir kaut kas vērtīgs. Uzsitu Koljeram uz pleca un liku turpināt darbu.

Bet Rūpnieciskās antropoloģijas nodaļa man sagādāja vil�anos. Bens Vinstons sū�dzējās:

��� Nav iespējams ietekmēt cilvēkus tā, lai tie pēk�ņi vēlētos dzīvot ar tvaiku apsildītās sardīņu kārbās. Tas ir pretrunā ar mūsu tau�tas tradīcijām. Kur� gan gribēs doties �ajā se�desmit miljonu jūd�u garajā ceļojumā, lai mū�a atliku�o daļu pavadītu iesprostots al�vas būrī, ja viņ� var dzīvot tepat uz Zemes, kur viņam ir gaiteņi, lifti, ielas, jumti un tik daudz pla�uma, cik vien cilvēks var vēlēties? Tas ir pretrunā ar cilvēka dabu, Mi�!

Es strīdējos viņam pretī. Tas neko nelī�dzēja. Viņ� nemitējās jūsmot par amerikā�nisko dzīves veidu, pieveda mani pie loga un norādīja uz daudzajiem namu jumtiem, kur sievietes un vīrie�i varēja pastaigāties svaigā gaisā, iespraudu�i nāsīs tikai vien�kār�us sodrējus aizturētājus filtrus, nevis apkrāvu�ies ar smagām skābekļa mas�kām.

Beidzot es aizsvilos un izgrūdu:

� Acīmredzot kāds tomēr gribēs lidot uz Venēru. Vai tad citādi cilvēki tik ļoti pirktu D�eka O'Sī grāmatu? Vai tad citādi vēlētāji klusētu, kad raķe�u būvei izlieto tik milzīgus līdzekļus? Mans pienākums nav jūs mācīt, un es jums do�u tikai da�us padomus, kā rī�koties: uzmanīgi pavērojiet cilvēkus, kas pērk �īs grāmatas, cilvēkus, kas vairākkārt skatās televīzijas pārraides par O'Sī brau�cienu uz Venēru, tos, kuri pirmie ierodas uz viņa lekcijām un pēc tam paliek priek�telpās gaidām, lai ar viņu vēl aprunātos. D�ekam mēs maksājam algu � izspiediet no viņa visu, ko vien varat. Izziniet visu par Mēn.ess kolonijām, noskaidrojiet, kas tie par cilvē�kiem, kas tur dzīvo. Un tad mēs beidzot zi�nāsim, kādi cilvēki mums ar savām reklā�mām jāietekmē. Sakiet, � vai jums vēl ir kādi iebildumi?

Iebildumu nebija.

Estere bija brīnum labi izplānojusi �o pirmo darba dienu, un katra mana saruna ar nodalu vadītājiem deva arvien jaunus re�zultātus. Diem�ēl Estere nevarēja manā vietā izlasīt man adresētos papīrus, un, kad pienāca darba beigas, uz galda bija sakrā�jusies biezum biezā dokumentu kaudze. Viņa piedāvājās vēl palikt, bet �ajā darbā neviens man nevarēja palīdzēt. Tāpēc, palūdzis, lai atnes man pāris sviestmaizī�u un vēl vienu tasi kafijas, atlaidu viņu mājās.

Kad biju ticis ar visu galā, pulkstenis jau rādīja vienpadsmit.

Pirms devos mājup, iegriezos nakts ēdnīcā piecpadsmitajā stāvā, bezlogu kastei līdzīgā telpā, kur kafija oda pēc rauga, no kura tā arī bija pagatavota, un �ķiņķis uz manas sviestmaizes gar�oja pēc sojas pupām. Bet tas bija tikai nenozīmīgs sīkums, un es to ātri aizmirsu, jo, tiklīdz atvēru sava dzīvokja durvis, atskanēja sauss sprak�ķis, sekoja eksplozija, - un kaut kas ietriecās stenderē pavisam tuvu manai galvai. Es pieliecos un iekliedzos. Aiz loga redzēju lēni attālināmies cilvēku, kas karājās virves kāpnēs un turēja rokā pistoli.

Savā mujķībā piesteidzos pie loga un pa�guvu saskatīt, ka helikopters aiznes uzbru�cēju. Ja tas �ajā brīdī atrastos stabilākā pozā un varētu iz�aut, es būtu lielisks mēr�ķis.

Pats brīnīdamies par savu mieru, piezva�nīju Municipalitātes Pilsoņu aizsardzības korporācijai.

�� Vai esat mūsu klients, ser? � opera- tore jautāja.

��� Jā, velns lai parauj, jau se�us gadus.

��� Vienu mirkli, mister Kurtenej � Mis�ters Mi�els Kurtenejs, augstākās kategorijas reklāmas darbinieks?

��� Nē, � es sarūgtināts atbildēju, � mana tagadējā nodarbo�anās ir būt par mērķi. Vai jūs nebūtu tik laipni un neatsūtītu kādu no saviem pui�iem, pirms �is tips nav atgriezies un mani nogalinājis?

��� Piedodiet, mister Kurtenej, � turpināja mīlīgā, nesteidzīgā balss, � vai jūs teicāt, ka neesat augstākās kategorijas reklāmas darbinieks?

Zobus griezdams, atzinos: � Augstākās kategorijas gan.

��� Pateicos, ser. Pa�reiz es skatos jūsu personīgajā kartītē. Man ļoti �ēl, ser, bet jūs esat mums parādā. Mēs nepieņemam augstā�kās kategorijas darbinieku maksājumus pēc parastā tarifa, jo mums, ser, jārēķinās ar iespējamo konkurences naidu. � Runātāja nosauca tādu summu, ka man mati saslējās stāvus.

Bet es nejāvu vāju sa�utumam, jo viņa bija tikai rīkojumu izpildītāja.

��� Pateicos, � es smagi nopūtos un no�liku klausuli. Pēc tam nodevu Programmētās informācijas centram attiecīgās ziņas, ievie�toju automātiskajā adre�u meklētājā telefonu grāmatu, lai sazinātos ar iedzīvotāju per�sonīgās apsardzes aģentūrām, un gaidīju zvanu. Trīs vai �etras mani noraidīja, līdz beidzot kāds samiegojies privātdetektīvs par bargu maksu bija ar mieru ierasties.

Pēc pusstundas viņ� bija klāt, un es sa�maksāju, bet tik vien viņ� prata kā kaitināt mani ar neatbildamiem jautājumiem un mek�lēt neeso�us pirkstu nospiedumus. Pēc brī�a viņ� aizgāja, sacīdams, ka turpinā�ot pēdu dzī�anu.

Likos gultā un aizmigu, domās atkārto�dams vienu un to pa�u jautājumu: kam tad īsti vajadzēja dabūt pie malas tādu vien�kār�u, nekaitīgu reklamētāju kā es?

saņēmu dū�u un raitā solī devos pa koridoru uz Faulera -�okena kabinetu. Man bija vajadzīga skaidrība, un vie�nīgi viņ� varēja man palīdzēt. Varbūt mani izmetīs ārā par tādu pārdro�ību. Bet skaid�rība bija nepiecie�ama.

Acīmredzot pa�reiz gan nebija īstais laiks izjautāt Fauleru. Taisni man degungalā at�sprāga vaļā viņa kabineta durvis un ārā iz�metās Tildija Matisa. Viņas seja satraukumā raustījās. Lai gan viņa skatījās manī platām acīm, varu zvērēt, ka nepazina.

� Pārrakstīt, � viņa nikni izgrūda. � Es �īs vecās, sirmās �urkas dēļ lienu vai no ādas laukā, bet kas man jādzird? Pār�rakstīt � �Tas ir labs darbs, bet no jums es prasu vēl labāku. Pārrakstiet,� viņ� saka. �Vairāk spilgtu krāsu. Vairāk spraiguma un dailes, vairāk cilvēcisku jūtu, sajūsmas un visu jūsu sievi�ķīgās sirds maigumu. Un to visu piecpadsmit vārdos.�

Es viņam parādī�u �piecpadsmit vār�dus�, � Tildija elsoja un aizdrāzās man ga�rām. � Es �im vecajam svētulim, li�ķim, teatrālajam tark�ķim, tēvi�ķīgajam talantu cepējam, atbildīgu amatu fabricētājam, ģē�niju rijējam Moloham, vecajam �

Diem�ēl aizcirsto durvju troksnis nejāva saklausīt pēdējo vārdu. Tas dro�i vien bija īsti sulīgs.

Nokrek�ķinājos, pieklauvēju un iegāju Faulera kabinetā. Smaidā, kuru viņ� man veltīja, sarau�anās ar Tildiju nebija atstājusi nekādas pēdas. Viņa sārtā seja un skaidrais skatiens izkliedēja manas aizdomas, un to�mēr � vakarējais �āviens ta�u bija īstenība.

��� Neaizkavē�u jūs ilgi, mister Fauler, �< es ierunājos, � gribēju tikai pajautāt, vai cīņā pret Tontona asociāciju neesat uzsācis pārāk pārdro�u spēli.

�� Es arvien spēlēju pārdro�i. � Viņa acis iedzirkstījās. � Pārdro�i, bet tīri.

-� Es gribēju jautāt, vai neesat lietojis ne�atļautus līdzekļus. Vai neesat, par piemēru, licis novākt no ceļa kādu no viņa darbinie�kiem?

��� Mi�! Un to jūs jautājat man!

�� Jā, jautāju, � es stūrgalvīgi turpināju, jo pagāju�ā naktī kāds snaiperis no he�likoptera mēģināja nokniebt mani, kad par- rados mājās. Manuprāt, tas _ ir Tontona pirksts, neko citu nespēju izdomāt.

��� Blēņas, � viņ� ne�aubīdamies atteica.

Es dziļi ievilku elpu. � Mister Fauler, � ar mokām izgrūdu, � sakiet kā virs vīram, vai jūs par to nebijāt brīdināts? Varbūt at�ļaujos par daudz, bet nevaru nejautāt. Runa ta�u nav par mani. Runa ir par Venēras pro�jektu.

Faulera ro�ainie vaigi uz īsu brīdi nobā�lēja, un viņa acīs es varēju lasīt, ka mans darbs un augstākā kategorija karājas mata galā.

�� Mi�, es jums pie�ķīru augstako kate�goriju, jo domāju, ka tiksiet galā ar grūtī�bām, kas ar to saistītas. Ne tikai darbā vien. Zinu, tas jums iet no rokas. Bet visai jūsu dzīvei jābūt saskaņā ar komerciālo kodeksu.

Mans liktenis vēl nebija izlemts.

��� Saprotu, ser.

Faulers apsēdās un aizdedzināja firmas �Starrzelius� cigareti. Tad pēc īsas vilcinā��anās pabīdīja paciņu uz manu pusi.

�� Mi�, jūs vēl esat jauneklis un augstāko kategoriju ieguvāt tikai nesen. Bet jums ir dota vara. Ar pāris vārdiem jūs da�ās ne�dēļās vai mēne�os spējat pilnīgi izmainīt ve�sela pusmiljona patērētāju dzīves veidu. Tā ir vara, Mi�, absolūta vara. Un jūs zināt veco teicienu � vara dara di�ciltīgu. Absolūta vara arī di�ciltību dara absolūtu.

�� Jā, ser, � es atbildēju. Man bija zināmi visi vecie teicieni. Bet es arī zināju, ka galu galā viņ� tomēr atbildēs uz manu jautājumu.

��� Ai Mi�, � viņ� sapņaini izdvesa, vēci�nādams cigareti, � mūsu darbs nav domā�jams bez saviem priek�noteikumiem, saviem

pienākumiem un arī zināma riska. Tie nav atdalāmi viens no otra. Ja nebūtu konkuren�ces naida, visa mūsu sare�ģītā sistēma izie�tu no sliedēm.

��� Fauler, � es teicu, labi apjauzdams savu pārdro�ību, � jūs� zināt, ka man nav nekādu iebildumu pret �o sistēmu. Tā sevi attaisno, un tas ir viss, ko par to var sacīt. Saprotu, ka mums ir nepiecie�ams konku�rences naids. Un, ja Tontons pieteic mums karu, jums jārīkojas saskaņā ar kodeksu. Jūs nevarat to klaji paziņot, jo tad katrs darbi�nieks domās tikai par savu dro�ību un nekā nedarīs. Bet Venēras projekts eksistē tikai manā galvā, Fauler. Tā tas ātrāk virzās uz priek�u. Ja katrs sīkums jāuzraksta uz pa�pīra, nenieka nevar padarīt.

��� Saprotams, � viņ� piekrita.

��� Pieņemsim, ka jūs esat brīdināts, un pieņemsim, ka es bū�u pirmais, kuru Tontons novāks no ceļa. Kas notiks ar Venēras pro�jektu?

��� Jums varbūt ir sava taisnība, � viņ� piekrita. � Bū�u pilnīgi atklāts pret jums, Mi�. Neesmu saņēmis neviena brīdinājuma.

��� Paldies, Fauler, � es sirsnīgi teicu. � Bet uz mani tomēr �āva. Arī nelaimes ga�dījums Va�ingtonā varbūt nemaz nebija ne�laimes gadījums. Vai nav iespējams, ka Tontons sāk rīkoties, nemaz nebrīdinājis jūs?

��� Es Tontona ļaudis neesmu tik tālu iz�aicinājis, un viņi tā nerīkotos. Tie ir viegli pērkami blē�i, bet ievēro spēles noteikumus.

Slepkavot konkurences cīņā nav pieņemts. Slepkavība bez iepriek�ēja brīdinājuma ir komerciāls noziegums, likuma pārkāp�ana komercijas pasaulē. Bet vai jūs gadījumā ne�esat kādreiz samainījis gultas?

��� Nē, � es atbildēju. � Mana dzīve ir ļoti vienmuļa. Sis notikums atgādina sliktu sapni. Te jābūt kādai kļūdai. Bet lai �āvējs būtu kas būdams, priecājos, ka viņam ir �ķība roka.

��� Es arī, Mi�, es arī. Bet nu pietiek runāt par jūsu personīgo dzīvi. Darbs gaida. Vai esat saticis O'�ī? � Manas likstas viņu vairs nenodarbināja.

�� Jā, esmu. Viņ� �odien būs �eit. Un mēs strādāsim cie�ā kontaktā.

��� Lieliski! Daļa no viņa slavas tad tiks arī Faulera �okena asociācijai, ja vien pra�tīsim izspēlēt pareizās kārtis. Ķerieties pie darba! Kā � tas man gan laikam nebūs jums jāmāca.

Līdz ar to mūsu saruna bija beigusies.

Mana kabineta priek�telpā gaidīja O'Sī. Viņam gāja jautri. Visapkārt bija sapulcē�ju�ās kantora darbinieces, un viņ� pats, uz galda stūra uzsēdies, vīri�ķīgi un pa�pārlie�cināti kaut ko stāstīja. Meiteņu skatienus ne�varēja pārprast. Viņ� bija trīsdesmit piecas collas gar� liliputs, bet viņam bija nauda un slava � tātad tie�i tas, ko mēs nepārtraukti cildinām, apgalvodami, ka dzīvē nav nekā

svarīgāka par to. O'�ī varētu izvēlēties jeb�kuru no viņām. Klusībā minēju, cik viņ� jau i/.vēlējies kop� savas slavas vainagotās at�grie�anās uz Zemes.

Mūsu uzņēmumā valda stingra disciplīna, bet meitenes izklīda tikai tad, kad ieklepojos.

� � brīt, Mi�, � O'�ī man uzsauca. - Vai izbailes jau pāri?

�� Jā, ta�u tūlīt piedzīvoju jaunas. Mani mēģināja no�aut. � Pastāstīju par notiku�o, un viņ� domīgi norūca:

��� Vai esat padomājis par miesassargu?

�� Esmu, bet iztik�u bez viņa. Tas dro�i vien bija pārpratums.

��� Tāds pats kā ar transporta helikopteru?

Es mirkli klusēju, tad teicu: � D�ek, labāk

par to nerunāsim. Tas mani satrauc.

��� Lai notiek, � viņ� plati pasmaidīja, ķersimies pie darba. Ar ko sāksim?

�� Vispirms ar vārdiem. Runājot par Ve�nēru, mums vajadzīgi jauni vārdi, vārdi, kas cilvēkus ieintriģētu. Kas liktu tiem sākt au�sīties. Prātot par pārmaiņām, par kosmosu un citu nesaprotamu vārdu jēgu. Mums va�jadzīgi tādi vārdi, kas izraisītu cilvēkos ne�apmierinātību ar to, kas viņi ir, un liktu sapņot par to, kas viņi varētu kļūt. Tādi vārdi, kas liktu viņiem lepoties ar savām iz�jutām un nevis kaunēties no tām. Vārdi, kas iespētu ne to vien, vārdi, kas modinātu cil�vēkos prieku par �Indiastrijas�, �Starrzelius� un Faulera �okena asociāciju eksistenci un

sa�utumu par to, ka pastāv tādas firmas kā Tontona asociācija un �Universal Products�.

Viņ� skatījās uz mani, muti atplētis. � Jūs ta�u to nedomājat nopietni! � viņ� beidzot iesaucās. ' j

��� Tagad arī jūs esat mūsējais, � es glu�i; klaji teicu. � Tā mēs strādājam. Ar tādiem; pa�iem paņēmieniem mēs apstrādājām arī jūs.

-� Ko jūs ar to gribat teikt?

��� Jūs valkājat firmas �Starrzelius� ap-ļ ģērbus un kurpes, D�ek. Tas nozīmē, ka esam jūs pārliecināju�i. Jūs apstrādāja gan Tontons un �Universal�, gan �Starrzelius� un Sokens, un jūs izvēlējāties �Starrzelius�, ra�ojumus. Tātad mūsu reklāma ir iedarbo�jusies. Glu�i nemanot jūs nonācāt pie pār�liecības, ka �Starrzelius� apģērbiem un apa�viem piemīt kaut kas loti patīkams, turpretī firmas �Universal� precēm � glu�i pretējas īpa�ības.

��� Es nekad nelasu sludinājumus, � viņ� izaicino�i teica.

Es pasmaidīju. � Tā ir visaugstākā uz�slava mūsu profesijai.

��� Es svēti apsolu, � O'Sī paziņoja,

���� ka, tiklīdz atgriezī�os viesnīcā, tūlīt iesviedī�u visas savas drēbes atkritumu vadā.

��� Un ceļa somas arī? � es ievaicājos.

�� Firmas �Starrzelius� ceja somas?

Brīdi viņ� glu�i pārsteigts nolūkojās manī, bet tad atguvās. � Arī �Starrzelius� somas. Un tad es nocel�u klausuli un pasūtī�u firmai ^Universal� somas līdz ar visu pārējo. Un jūs tur nekā nevarēsiet darīt.

�v Man nenāk ne prātā kaut ko darīt, D�ek. �Starrzelius� no tā tikai iegūs. Varu jums pastāstīt, kas notiks tālāk. Jūs iegādā�sieties �Universal� soma's, apģērbu un visu pārējo. Kādu laiku arī valkāsiet �īs drēbes un lietosiet somas, bet kaut kur dziji zem�apziņā izjutīsiet neskaidru, neizprotamu ne�apmierinātību. Tā pat ietekmēs jūsu vīri�ķību, jo �Starrzelius� reklāmas, lai gan jūs ap�galvojat, ka tās nelasot, ir tomēr jūs pārlie�cināju�as, ka īsts vīrietis iepērkas tikai �īs firmas veikalos. Cietīs jūsu pa�apziņa, kaut kur sirds dziļumos jūs jutīsiet, ka nevalkājat vislabāko. Jūsu zemapziņa atklāti nesacel- sies, bet jūs sāksiet palēnām �pazaudēt� firmas �Universal� veikalos pirktos drēbju gabalus. Velkot kājā bikses, jūs �nejau�i� noplēsīsiet atloku. Kravājoties jūs pārblīvē�siet ceļa somu un klusībā lādēsieties, ka tā tik maza. Kādu dienu jūs iesteigsieties vei�kalā un, atceroties �o sarunu, daudz nedo�mādams, nopirksiet �Starrzelius� preces. Tā tas būs.

O'�ī mulsi iesmējās. � Un to visu jūs pa�nācāt ar vārdiem?

�� Ar vārdiem un attēliem. Ietekmējot redzi un dzirdi, o�u, tausti un gar�u. Galve�nais tomēr ir vārdi. Vai jūs lasāt dzeju?

�� Mans dievs, protams, ka ne. Vai tad to vispār kāds lasa?

������� Es nedomāju mūsdienu ra�ojumus, par tiem nav ko runāt. Bet Kītsu, Svinbērnu, Vailiju � lielos liriķus.

��� Kādreiz lasīju, � viņ� piesardzīgi at�zinās. � Un kas tad ir?

��� Gribu lūgt jūs pavadīt rīta cēlienu un arī pēcpusdienu kopā ar vienu no pasaules lielākajām liriskajām dzejniecēm, ar mei�u, vārdā Tildija Matisa. Viņa gan pati neap�zinās, ka ir dzejniece, un domā, ka ir atbil�dīga darbiniece � reklāmu sacerētāja. Ne�mēģiniet viņu apskaidrot. Viņa jutīsies joti nelaimīga.

Tu miera nevainīgā līgava, Tu klusuma un gausā laika pabērns �

Tā viņa būtu varējusi rakstīt pirmsrek- lāmas laikmetā. Reklāmai uzaustot, liriskā dzeja norietēja. So parādību sakarība ir acīm redzama. Nav daudz cilvēku, kas prot salikt vārdus tā, lai tie skanētu kā mūzika, satrauktu un saviļņotu. Tiklīdz, izmantojot �īs dotības reklāmas jomā, cilvēkam radās iespēja labi nopelnīt, liriskās dzejas laukā par saimniekiem kļuva neapdāvināti skri�benti, kuriem vajadzēja pilnā rīklē kliegt un sacensties muļķīgās dīvainībās, lai kaut cik piesaistītu sev uzmanību.

�- KādēJ jūs man to visu stāstāt? � viņ� jautāja.

��� Es jau teicu, D�ek, ka tagad jūs esat mūsējais. Un līdz ar varu uz jūsu pleciem gulstas atbildība. Mūsu profesijas ļaudis ielau�as cilvēku dvēselēs. Un to mēs panā�kam, izmantojot talantus, virzot tos sev vē�lamā virzienā. Nevienam nav tiesību rota�ļāties ar cilvēkiem, tā kā mēs to darām, ja vien tas nenotiek augstāku ideālu vārdā.

��� Skaidrs, � O'�ī rāmi noteica. � Ne�raizējieties par maniem ideāliem. Nepiedalos �ajā pasākumā ne naudas, ne slavas dēļ. Daru to tikai tādēļ, lai dotu cilvēkiem maz�liet vairāk dzīves telpas, lai tie atgūtu savu cilvēka cieņu.

��� Tie�i tā, � es piekritu, uzplādams sev uz sejas izteiksmi �numur viens�. Bet iek�ēji jutos pārsteigts. �Augstākais ideāls�, par kuru jau dzīros runāt, bija � noiets.

Piespiedu zvana pogu, lai atsauktu Tildiju.

��� Parunājiet ar viņu, � es teicu D�ekam.

��� Atbildiet uz viņas jautājumiem. Jautājiet pats. Ar vārdu sakot, izrunājieties no sirds. Dalieties ar viņu savā pieredzē. Pati to ne�apzinādamās, viņa ietērps jūsu domas dzejas vārsmās, kas iedarbosies uz lasītāja sirdi un dvēseli. Esiet ar viņu pavisam vaļsirdīgs.

�� Protams, Mi�, bet vai viņa pret mani izturēsies tikpat vaļsirdīgi? � O'�ī seja at�gādināja jauna, porcelānā veidota satīra sejiņu.

�� Noteikti, � es svinīgi apgalvoju. Tildiju pazina visi.

�ajā pēcpusdienā pirmo reizi �etru mēne�u laikā man piezvanīja Ketija.

��� Vai kas noticis? � es strauji jautāju.

��� Vai varu tev kaut kā palīdzēt?

Viņa iesmējās.

: �i Nē, Mi�, es tikai gribēju apsveicināties un pateikt paldies par jauko vakaru.

������� Vai mēs nevarētu to atkārtot? � es kalu dzelzi, kamēr tā karsta.

������� Vai tu būtu ar mieru �ovakar pusdienot manās mājās?

������� Jā. Noteikti jā. Kādas krāsas kleita tev būs mugurā? Gribu tev nopirkt dabiskus ziedus.

������� O, Mi�, nevajag būt tik iz�ķērdīgam. Pirmā jūsma mums jau aiz muguras, un es tāpat zinu, ka naudas tev ir vairāk nekā pa��am dievam. Bet ir kaut kas tāds, ko tu varētu gan man atvest.

��� Un tas būtu?

������� D�eks O'�ī. Vai tu domā, ka viņ� nāktu? Redzēju televizorā, kā viņ� �orīt ieradās pil�sētā, un nodomāju, ka jūs dro�i vien strā�dāsiet kopā.

Pavisam no�ļucis atbildēju: � Tā ir. Sa�zinā�os ar viņu un tad tev piezvanī�u. Vai esi slimnīcā?

������� Jā, un paldies tev par pūlēm. Es ļoti priecātos viņu satikt.

D�eku notvēru pa telefonu Tildijas kabi�netā.

������� Vai �ovakar esat aizņemts? � es jautāju.

�������� Hm� Iespējams, � viņ� atbildēja. Acīmredzot arī viņ� sāka iepazīt Tildiju.

������� Man ir priek�likums: paēdīsim klusas pusdienas mājas apstākļos � tikai jūs, es un mana sieva. Viņa, starp citu, ir skaista, turklāt laba mājasmāte, pirmklasīga ķirurģe un lielisks sarunu biedrs.

�� Lai notiek!

Es tūlīt piezvanīju Ketij ai un pateicu, ka ieradī�os kopā ar sabiedrības lauvu ap sep�tiņiem.

Se�os O'�ī iesojoja manā kabinetā, rūk�dams:

��� Nu gan man pienākas pamatīgas pus�dienas, Mi�. Jūsu mis Matisa ir valdzino�a. Bet dzīvo kā pa mākoņiem. Vai viņai ir kaut lik daudz saprāta, lai neklaiņotu apkārt pa miglu un dūmiem?

��� Domāju, ka nav, >� es atbildēju, � bet Kītsu nomak�ķerēja viltīga intrigante, Bai- rons bija tik nesaprātīgs, ka nemācēja iz�vairīties no venēriskajām slimībām, Svin- bērns pārvērta savu dzīvi nebeidzamā tra�ģēdijā. Vai turpināt?

��� Labāk ne. Kādu laulību jūs esat no�slēdzis?

��� Pagaidu, � es atteicu, un glu�i ne�gribot manā balsī ieskanējās sarūgtinājums.

Viņ� mazliet sarauca uzacis. � Iespējams, ka tā ir audzinā�anas vaina, bet, dzirdot par �īm pagaidu laulībām, man �ermuļi skrien pār kauliem.

��� Man arī, � piebildu, � vismaz do�mājot par sevi. Tildija jau būs jums pastās�tījusi, ka mana apburo�ā un talantīgā sieva negrib noformēt mūsu laulību kā pastāvīgu. Mēs nedzīvojam kopā, un, ja man neizdosies grozīt viņas prātu, tad pēc �etriem mēne�iem mēs būsim �ķirti ļaudis. ;

��� To Tildija man vēl nav paguvusi izstās�tīt, � viņ� teica. � Un jums tas viss dro�i vien pamatīgi ķeras pie sirds? $

Es gandrīz vai sāku pats sevi �ēlot. Gan-ļ drīz vai sāku ilgoties pēc viņa līdzcietības.: Gandrīz vai sāku klāstīt, cik grūta bija mana dzīve un cik kvēla mana mīlestība,! kā Ketija nedeva man iespēju to pierādīt, kā biju izmēģinājis visu, ko vien varēju iedo�māties, un tomēr bez panākumiem. Ta�u tad aptvēru, kas ir mans sarunu biedrs � sīks liliputs, kur�, ja arī apprecētos, kļūtu par savas sievas rotaļlietu vai apsmiekla objektu.

��� Mazliet tomēr, � es atbildēju. � Bet nu iesim, D�ek. Pa cejam vēl iedzersim pa glāzei un tad prom uz apak�zemes vil�cienu.

Ketija izskatījās vienreizēji jauka, un es jau no�ēloju, ka biju ļāvis sevi atrunāt un nebiju aizlaidis divu dienu algu par pu�ķīti dzīvu ziedu, ko piespraust pie viņas tērpa.

Viņa sasveicinājās ar D�eku, un viņ� tūlīt skali un atklāti paziņoja:

� Jūs man patīkat. Jūsu acīs nav node�vīgā mirdzuma, kas saka: �Vai viņ� nav die�vi�ķīgs?� vai arī: �Katrai meitenei ir tiesības reiz pamēģināt�, vārdu sakot, � es patīku jums, un jūs patīkat man. Ķā redzams, D�eks bija mazliet iereibis.

��� Es Jūs pamielo�u ar kafiju, mister O'Sī, � Ketija paziņoja. � Gandrīz bankro�tēju, iegādādamās dabiskas cūkga]as desi�ņas un īstu ābolu mērci, un tas viss jums būs jānogar�o.

��� Kafiju? � D�eks iesaucās. � Man tikai kafitu, kundze. Dzerot kafiju, es izturētos nelojāli pret ievērojamo firmu �Faulera �o�kena asociācija�, ar kuru tagad esmu sais�tīts. Vai nav tiesa, Mi�?

��� �oreiz es piedodu jums grēkus, � es teicu. � Bez tam Ketija netic, ka nekaitīgie alkaloīdi kafitā patie�ām ir nekaitīgi. � Man par laimi, �ajā brīdī viņa bija virtuves ni�ā ar muguru pret mums un manus vārdus vai nu tie�ām nedzirdēja, vai arī izlikās nedzir�dam, jo reiz mēs �etras stundas �ausmīgi strīdējāmies par �o pa�u kafitu. Darbā tika laisti tādi izteicieni kā �bērnu indētājs�, �ju- ku�ais reformists� un citi, kas bija īsāki, toties dzēlīgāki.

Ketija pasniedza kafiju, un tā mazliet ap�dzēsa D�eka kvēli. Pusdienas bija lieliskas, pēc tām visi jutāmies brīvāk.

�� Jūs, protams, esat bijis uz Mēness? � Ketija jautāja O'Sī.

�� Vēl ne. Bet �ajās dienās do�os uz tu�rieni.

��� Tur nekā nav, � iemetu starpā. � Tā ir tikai velta laika �ķie�ana. Tas ir viens no visklusākajiem un neienesīgākajiem nostū�riem. Manuprāt, mēs no Mēness neatteicā�mies vienīgi tādēļ, lai tur iegūto pieredzi vēlāk izmantotu uz Venēras. Pāris tūksto�u cilvēku, kuri nodarbināti raktuvēs, � tas ir viss.

������� Atvainojiet, � O'Sī ieteicās un izgāja no istabas.

Tūlīt izmantoju izdevību.

�������� Ketij, dārgā, � es izdvesu, � tu esi tie�ām mīļa, ka mani ielūdzi. Vai tas nozīmē,. ka drīkstu cerēt?

Viņa paberzēja labo īk�ķi pret rādītāja pirkstu, un es zināju, ka viss, ko viņa tagad teiks, būs meli.

��� Iespējams, Mi�, � viņa laipni meloja,

�� tikai nesteidzini mani.

Es vairs nespēju valdīties.

������� Tu melo, � es sa�utis izgrūdu. *� Es nezinu, kā tas ir ar citiem cilvēkiem, bet katru reizi, kad tu melo man, tu izdari �o kustību.

Es atkārtoju viņas �estu, un viņa iesmējās.

� Atklātību pret atklātību, � viņa sar�kastiski teica. � Es nezinu, kā tas ir ar ta�viem klientiem un darba biedriem, bet, kad tu melo man, tu katrreiz aizturi elpu un ska�ties man tie�i acīs.

O'Sī atgriezās un tūlīt sajuta sasprindzi�nāto atmosfēru.

��� Man nu būtu jāiet, � viņ� paziņoja.

�� Vai jūs arī nāksiet, Mi�?

Ketija pamāja ar galvu, un es piekritu.

Atvadoties apmainījāmies ar parastajām

pieklājības frāzēm, un Ketija mani uz �ķir��anos noskūpstīja. Tas bija ilgs, mīļ� un de�dzīgs skūpsts; tāds būtu piemērots vakara ievadam, nevis nobeigumam. Arī Ketij ai pa�ai sirds sāka pukstēt-straujāk, es to jutu! Bet viņa vēsi aizvēra aiz mums durvis.

�� Vai esat padomājis par miesas�sargu? � O'Sī jautāja.

�� Tas bija tikai pārpratums, � es stūr�galvīgi atkārtoju.

�� Varbūt iedzersim pa glāzītei jūsu mā�jās, � viņ� sirsnīgi ierosināja.

Tas bija gandrīz aizkustino�i. Liliputs D�eks O'Sī uzņemas mana miesassarga lomu.

�- Norunāts! � es iesaucos.

Mēs iekāpām apak�zemes vilcienā.

Viņ� pirmais iegāja manā istabā un uzde�dzināja gaismu, bet nekas nenotika. Sūk�dams ļoti vāju viskiju ar sodu, viņ� klaiņoja pa istabu, pārbaudīja logu bultas, viras un ielūkojās visos kaktos.

���� Krēsls labāk izskatītos �ajā vietā, � viņ� teica. �Sajā vietā�, protams, nozīmēja tur, kur, �aujot no loga, nebija iespējams trāpīt.

Es to pārvietoju.

��� Piesargieties, Mi�, � viņ� �ķiroties sniedza man roku. � Jūsu jaukā sieva un draugi skums, ja kaut kas atgadīsies.

Atgadījās tikai tas, ka nobrāzu kāju, sa�statīdams gultu, un tā nebija pirmā reize. Pat

Ketija ar savām apdomīgajām, noteiktajām ķirurģes kustībām nebija pratusi izvairīties no traumām, kas apdraud cilvēku pilsētas dzīvoklī. Katru rītu gulta jānovāc, katru va�karu jāsastata, galds brokastīm jāsaliek un, lai izkļūtu ārā pa durvīm, atkal jānovāc. �Nav brīnums, ka da�i tuvredzīgi cilvēki ar ilgo�anos atceras vecos laikus, kad cilvēkiem vietas bija papilnam,� es nodomāju, ar baudu izstiepdamies gultā.

vienu nedēļu viss gāja kā pa sviestu. Ticis vaļā no Ran- steda, kur� tagad nodarbojās ar skandālu ap kontraceptīnu

un AGI, es varēju pa īstam saņemt vadības gro�us savās rokās.

Tildijas mei�as un zēni cītīgi sacerēja re�klāmās. Viņiem piemita īsti māksliniecisks temperaments: te ar mokām izspieda vienu rindu, te, acīm mirdzot, glu�i kā apsēsti, cepa aug�ā lappusi pēc lappuses. Tildija pār�baudīja un rediģēja viņu produkciju, un, at�lasījusi labāko no labākā, apgādāja mani ar deviņas minūtes ilgām komercreklāmām, luntastiskām miniatūrām, skrejlapu, plakātu un afi�u tekstiem, gan pieklājīgām, gan rūp�am epigrammām, pantiņiem un vārdu spē- ein, kuras es savukārt virzīju tālāk pa visu /.omi.

Viskarstākais darba laiks bija Vizuālās reklāmas nodaļai. Televīzijas un kino dar�binieki ar lielu sajūsmu veidoja stāstu par kādu planētu. Tas bija nepiecie�ams reklā-

mas raidījumam ar nosaukumu �Pirms un! pēc�, un visus tā veidotājus bija aizrāvusi vēsture.

Atklājumu nodaļa sagādāja mums arvien jaunus pārsteigumus. Kad reiz Koljeram aiz-ļ rādīju, lai neļaujas pārāk lielam optimis-' mam, viņ� man paskaidroja:

� Galvenais ir enerģija, mister Kurtenej. Uz Venēras ir milzums enerģijas. Tā atrodas1 tuvāk Saulei. Un Saule atdod �ai planētai savu enerģiju siltuma, ātru elementārdaļiņu! un brīvu radikāļu veidā. Mums uz Zemes nav tādas enerģijas. Atmosfēras kinētisko ener�ģiju mēs iegūstam ar vējdzirnavām. Uz Ve-j nēras mēs izmantosim turbīnas. Lai iegūtu; elektrību, pietiks uzbūvēt akumulatoru, pie�likt zibeņnovedēju un laikā palēkt nost, lai strāva nenogalina. Tur būs pavisam cits vēriens.

Noieta pētījumu un Rūpnieciskās antro�poloģijas nodaļas darbojās Sandjego, veicot izmēģinājumus Kalifornijas�Meksikas ra�jonā un lietojot Tildijas sacerējumus, Vizu�ālās reklāmas nodaļas maketus un filmas, kā arī izdarot iedzīvotāju aptaujas un ap�strādājot viņu izteiktos priek�likumus. Man bija tie�ais vads ar Hemu Harisu, Ransteda vietnieku Sandjego.

Parastā darba diena Venēras nodaļā sākās ar apspriedi. Es teicu uzmundrino�u runu, darbinieki ziņoja par panākumiem, noklau�sījās kritiku un citu nodaļu vadītāju priek��likumus. Hariss pa telefonu aizrādīja TildiIii, ka teiciens �rāma atmosfēra� neesot piemērots reklāmas vajadzībām un ka viņai Vajadzētu iesniegt sarakstu ar papildu iero- �inājumiem. Tildija savukārt jautāja Koljernm, vai fantastiskā miniatūrā, kura liktu lasītājam nojaust, ka Venēra ik uz soja slēpj dārgakmeņus un pusdārgakmeņus, būtu ietei�cams lietot vārdus �topāza smiltis�. Koljers ieminējās, ka atmosfēru Vizuālās reklāmas nodaļai panorāmā �Pirms� vajadzētu iekrā�sot mazliet sarkanāku. Es savukārt aizrādīju viņam, ka �oreiz kritika nav pamatota, jo viss tiek darīts saskaņā ar reglamentu�

Pēc apspriedes visi pievērsās saviem tie��ajiem uzdevumiem, bet man diena pagāja, noskaidrojot da�ādus sare�ģījumus, kārtojot savstarpējās saistības, koordinējot nodaļu darbu un sīki izskaidrojot savus norādījumus katram darbiniekam. Darba dienas beigās notika vēl viena apspriede, kurā iztirzājām kadu mūsu nodaļai specifisku tematu, pie�mēram, ��Starrzelius� ra�ojumu iekļau�ana \ enēras ekonomikā� vai �Venēras kolonistu ienākumu līmenis un viņu optimālā pirkt�spēja pēc divdesmit gadiem�.

Pēc tam sekoja dienas jaukākā daļa. Es atkal regulāri satikos ar Ketiju. Vēl jopro�jām dzīvojām katrs zem sava jumta, bet biju vairāk nekā pārliecināts, ka �āds stāvoklis vairs nevilksies ilgi. Da�reiz viņa uzmeklēja mani, da�reiz es viņu. Mēs bie�i staigājām pa restorāniem un jauki pavadījām laiku � I bi ēdām, dzērām labus dzērienus un labi jutāmies, apzinādamies, ka esam izska�tīgi un nevainojami ģērbti. Nekādas nopiet�nas sarunas mēs nerisinājām. Ketija mani uz tām nevedināja, un es arī neuzmācos. Biju pārliecināts, ka laiks strādā manā labā. Reiz) man par lielu prieku pirms do�anās uz Mai-,; ami mums piebiedrojās D�eks O'Sī, kuram tur vajadzēja nolasīt lekciju. Mēs ar Ketiju ta�u bijām izskatīgi labākās sabiedrības ļau-i dis ar pietiekami augstu dzīves līmeni, lai' spētu izklaidēt arī �ādu pirmā lielumal zvaigzni. Dzīve bija jauka.

Pēc nedēļu ilga sekmīga, intensīva darba paziņoju Ketijai, ka man jādodas uz mūsu visattālākajiem objektiem � uz raķe�u bāzi Arizonā un reklāmu izmēģinājumu centru Sandjego.

� Lieliski! � viņa iesaucās. � Vai varu , braukt līdzi?

Es priecājos kā bērns, jo cerēju, ka nu laimīgas beigas vairs nav tālu.

Raķe�u bāzes apmeklē�ana bija tikai for-1 malitāte. Tur atradās da�r no mūsu cilvē-ļ kiem, kas uzturēja sakarus ar Bruņotajiem spēkiem, Republikas aviāciju, Bela telefona laboratorijām un Savienoto Valstu Tērauda' korporāciju. Viņi izrādīja mums ar Ketiju �o briesmoni un bija daiļrunīgi kā īsti gidi: �� milzīga tērauda �aula � lielāka kuba�tūra nekā vidēja lieluma Ņujorkas kantoru ēkai� slēgtā cikla barības, ūdens un gaisa atjauno�ana � tre�daļa degvielas, tre�daļa kravas, tre�daļa dzīvojamās telpas� varo�

nīgie pionieri .. . vientulība . . . izolācija . . . saules siltuma pārvades, sūkņi� nepiere�dzēts rūpniecisks pasākums . .. nācijas pa��uzupurē�anās. . . valsts dro�ība . . .�

Dīvainā kārtā uz mani vislielāko iespaidu atstāja nevis pati raķete, bet pla�ais klajums ap to. Veselas jūdzes apkaimē viss bija no- tirīts no zemes virsas � ne māju, ne siltum�nīcu, ne pārtikas noliktavu, ne saules ener�ģijas uztvērēju. Tas bija darīts daļēji dro�ī�bas, daļēji radiācijas dēļ. �īs �ilbino�ās, apūdeņo�anas cauruļu �ķērsotās smiltis iz�skatījās dīvaini. Visā Ziemeļamerikā nebūtu iespējams sameklēt īpatnējāku skatu. Man sapēja acis. Jau gadiem ilgi tās nebija ska�tīju�ās tālāk par da�iem jardiem.

�� Cik jocīgi, � brīnījās Ketija. � Varbūt mēs varētu tur pastaigāties?

��� Diem�ēl, doktore Nevina, � sacīja viens no sakaru vīriem, � tas ir aizliegts. Sargiem tornī ir pavēlēts �aut uz katru, kas tur parādās.

��� Tad atceliet �o pavēli! � es teicu. � Mēs ar doktori Nevinu gribam tur mazliet pastaigāties.

��� Labi, mister Kurtenej, � vīrs noraizē�jies teica, � darī�u, ko varē�u, bet tas nav tik vienkār�i. Pavēles jāsaskaņo ar KID, Flo�tes pretizlūko�anu, CIP, FIB, AEK, Dro�ības dienestu �

Es paskatījos uz Ketiju, un viņa uzjautri�nāta paraustīja plecus.

<� Lai paliek, � es nomierināju savu sa�karnieku.

��� Paldies dievam! � viņ� nopūtās. � At�vainojiet, mister Kurtenej. Kaut kas tam�līdzīgs nekad vēl nav darīts, tādēļ arī būtu grūti noskaidrot, kam īsti jāprasa atjauja. Un jūs zināt, ko tas nozīmē.

��� Patie�ām, � no visas sirds piekritu.

��� Sakiet, lūdzu, vai visa �ī piesardzība sevi attaisno?

���� �ķiet gan, mister Kurtenej. Mums nav zināms neviens ārvalstu, nedz arī �konsu� kaitniecības vai izspiego�anas mēģinājums.�� Viņ� uzsita ar labās rokas kauliņiem pa skaisti darinātu ozolkoka saderinā�anas gre- < dzenu savas kreisās rokas zeltnesī. Domās teicu sev, ka jāpārbauda �ī pui�a finanses. Darbiniekam ar viņa algu nebija tiesības valkāt tik dārgas rotas lietas.

��� Vai �konsi� izrāda kādu interesi? � es vaicāju.

��� Kas to lai zina? KID, CIP un AEK ap�galvo, ka izradot. Flotes pretizlūko�ana, FIB un dro�ības iestādes ir pretējās domās. Vai jūs nevēlētos parunāties ar komisāru Mak- donaldu? Viņ� ir vietējais FPN priek�nieks un speciālists �konsu� jautājumā.

�� Vai tu gribētu parunāties ar �konsu� speciālistu, Ketij?

�< Ja mums vēl ir laiks, � viņa atbildēja.

��� Vajadzības gadījumā lik�u aizkavēt lid�ma�īnu, � sakaru darbinieks apsolīja, de- (l/īgi mēģinādams izlabot savu neveiksmi ar torņa sargiem. Viņ� mūs izvadīja cauri pa- gaidceltņu mud�eklim un noliktavu me�am, garām septiņiem sargposteņiem un tālāk līdz pat administrācijas ēkām.

Makdonalds bija viens no tiem virsniekiem, kas augstu uzkāpis pa karjeras kāpnēm un arī jums liek izjust gandarījumu par to, ka esat Amerikas pilsonis; viņ� bija mierīgs, lietpratīgs, stingrs. Pēc viņa uzple�iem un zīmotnēm redzēju, ka viņ� kā pretizlūko��anas speciālists �eit strādā jau pēc tre�ā piecgadu līguma ar Pinkertona detektīvu aģentūru. Makdonalds bija kadru virsnieks; viņ� nēsāja savai kategorijai atbilsto�o Pin�kertona Speciālās izmeklē�anas un militārās i/lūko�anas skolas gredzenu. Tas bija da�rināts no priedes koka ar iegravētu �vienmēr modro aci�; citu, banālu izrotājumu tam ne�bija. Bet tas ir tikpat kā firmas zīme. Pierā�dījums tam, ka jums darī�ana ar augstu kva�litāti.

��� Jus velaties kaut ko uzzināt par �kon- siem�? � viņ� mierīgi vaicāja. � Tad esmu jūsu rīcībā. Visa mana dzīve veltīta cīņai ar tiem.

��� Vai personīgu iemeslu dēļ, komisār? � es jautāju, domādams, ka dzirdē�u aizrau�jo�u melodrāmu.

��� Nē, tikai aiz tāda no modes izgāju�a principa kā amata lepnums. Starp citu, man patīk vajā�anas azarts, bet nekāda lielā va�jā�ana jau neiznāk. �Konsus� parasti noķer lamatās. Vai esat ko dzirdējis par Topekas atentātu? Man, protams, nevajadzētu nopelt kolēģus, tomēr sargiem bija jāzina, ka tie�i �ādas situācijas �konsi� arvien mēģina iz�mantot.

��� Kādēļ tā, komisār? � Ketija jautāja.

Viņ� viszino�i pasmaidīja. � Nojauta, �

viņ� atbildēja. � Kaut kas tāds, ko vārdos grūti formulēt. �Konsiem� nekad nav patikusi hidrauliskā izrakteņu ieguve. Viņi izmantos katru izdevību, lai izrādītu �o nepatiku.

��� Bet kādēļ viņiem tā nepatīk? � Ketija neatlaidās. � Mums ta�u vajadzīgas akmeņ�ogles un dzelzs?

��� Tagad, � viņ� sacīja, savilkdams seju jocīgā, izmisīgā grimasē, � jūs man prasāt, lai izskaidroju jums �konsu� domā�anas veidu. Mūsu nopratinā�anas telpā esmu kād�reiz ar tiem noņēmies pat se�as stundas no vietas, bet nekad viņi nav pateiku�i neko prātīgu. Ja es, piemēram, noķertu kādu To�pekas �konsu�, viņ� runātu labprāt, bet viss būtu tīrās muļķības. Viņ� teiktu, ka hidrau�liskā izrakteņu ieguve iznīcina augsnes virs�kārtu. Es viņam atbildētu: �Jā, un kas par to?� Viņ� man atjautātu: �Vai jūs nesapro�tat?� � �Ko tad?� es noprasītu. Viņ� cen�stos man ieskaidrot, ka augsnes virskārtu ne�var atjaunot. Es apgalvotu, ka var, ja tas ir nepiecie�ams, lai gan bezaugsnes lauksaim�niecība ir izdevīgāka. Viņ� atbildētu, ka bez�augsnes lauksaimniecība nedod patvērumu dzīvajai radībai, un tā tālāk. Sarunas beigās viņ� mēģinātu pārliecināt mani, ka pasaule iet uz "elli kā pa laipu un cilvēkiem tas jāaprot. Es savukārt mēģinātu ieskaidrot vi�ņam, ka mēs arvien esam atradu�i izeju un liav iemesla domāt, ka neatradīsim to arī lurpmāk.

Ketija neticīgi iesmējās, un komisārs tur�pināja:

� Gudri viņi nav, bet siksti gan. Un dis�ciplīna viņiem arī ir � pēc �ūnu sistēmas, la noķerat vienu �konsu�, tad dro�i dabūsiet vel divus trīs no tās pa�as �ūnas," bet reti kad vairāk. Starp �ūnām sakaru nav, un ar augstākstāvo�iem orgāniem tos uztur starp�nieki. Domāju � es nemaldī�os, teikdams, ka pazīstu tos kā raibus suņus, un tādēļ es no viņu kaitniecības un diversijas aktiem pārāk nebaidos. �eit tas viss ir veltīgi.

Ērti atlaidu�ies sēdekļos, mēs ar Ketiju vērojām, kā acu augstumā gar lidma�īnas salona sienu slīd reklāmas. Starp tām bija arī vecā labā bērnu �okolādes cigare�u rek�lāmā, kuru biju sacerējis pirms daudziem p.adiem, būdams vēl māceklis. Piebikstīju Ketijai un Viktorijas Herbertes populārā

Rotaļlietu valstības mar�a� pavadībā pa�stāstīju viņai par to.

Pēk�ņi visas reklāmas nozuda, un bez ska�ņas parādījās oficiāls paziņojums:

SASKAŅĀ AR FEDERĀLO LIKUMU INFORMĒJAM PASA�IERUS, KA PA�REIZ NO SANANDREAS IEPLAKAS IELIDOJAM

ZEMESTRĪ�U RAJONĀ UN KA NEVIENA APDRO�INĀ�ANAS SABIEDRĪBA NEAT�LĪDZINĀS -5AJĀ TERITORIJĀ RADU�OS ZAUDĒJUMUS UN BOJĀJUMUS. �IE NOTEIKUMI PALIEK SPĒKĀ, KAMĒR ATRODAMIES �AJĀ APGABALĀ.

Pēc tam reklāmas atsaka savu raibo deju.:

��� Kaut kur dro�i vien ir arī piezīme, �; Ketija teica, � ka apdro�inā�ana pret jaku kodieniem ir spēkā visur, izņemot Tibetu.

��� Apdro�inā�ana pret jaku kodieniem? � es izbrīnījies jautāju. � Kam tev tā vaja�dzīga?

Kā lai vientu|a meitene zina, kad viņai būs jāsastopas ar naidīgu jaku?

�- Pieņemu, ka tu joko, � es cienīgi at�teicu. � Mums pēc da�ām minūtēm jāno�lai�as. Gribētu pārsteigt Hemu Harisu ne�sagatavotu. Viņ� ir kārtīgs zēns, baidos ti�kai, vai viņam nav pielipusi Ransteda bezcerība. Tas ir visbīstamākais mūsu arodā.

�� Ja drīkstētu, es labprāt ietu tev līdzi, Mi�.

Kā ziņkārīgi tūristi mēs kāri skatījāmies pa logiem, kad mūsu reaktīvā lidma�īna ieslīdēja Sandjego satiksmes tīklā un sāka monotoni riņķot virs pilsētas, gaidot atļauju nosēsties. Ketija bija �eit pirmo reizi, es � otro, ta�u �ādā pilsētā vienmēr ir daudz jauna ko redzēt, jo vecās celtnes ātri sabrūk un to vietā cej jaunas. Pie tam kādas celtnes! Tās atgādina plastikāta teltis uz plastmasas karkasiem. Kad zemestrīce drebina Dienvid- kaliforniju, tāda veida konstrukcijas padodas mi tikai �ūpojas, ta�u nesagrūst un nesa�gā�as. Bet, ja zemestrīce ir ļoti stipra un pat �īs konstrukcijas neiztur, tad kas gan ir zau�dēts? Tikai da�as plastikāta loksnes, kas pārplīsu�ās sastiprinājuma vietās, un da�as plastmasas sastatņu daļas, kuras var viegli nomainīt un kuras ir tik lētas, ka tas nav liels zaudējums.

Visa kontinenta ekonomikas interesēs ir lietderīgi neradīt Dienvidkalifornijā pārāk sare�ģītas celtnes. Kop� ūdeņra�a bumbu izmēģinājumi nodarīju�i Sanandreas ieplakai pamatīgus zaudējumus, pastāv iespēja, ka �is apgabals var kuru katru brīdi nemanot ieslīdēt Klusajā okeānā. Bet, palūkoju�ies lejup no lidma�īnas, pārliecinājāmies, ka pil�sēta vēl joprojām atrodas vecajā vietā un dro�i vien paliks tur līdz pat mūsu aizbrauk��anai. Stāsta, ka toreiz, kad manis vēl nav bijis �ajā saulē, zemestrīces, atkārtodamās arvien bie�āk, izraisīju�as ļaudīs paniku, bet. es domāju, ka panikā vainojamas senlaicīgās konstrukcijas celtnes, kuras sabrūkot atstāja lielas gruve�u kaudzes. Pamazām cilvēki pie�rada pie zemestrīcēm un tagad, kā to var sagaidīt Dienvidkalifornijā, � pat lepojas ar tām. Vietējie iedzīvotāji noskaitīs jums garu garās skaitļu rindas un pierādīs, ka ir daudz lielākas iespējas dabūt galu no zibens vai meteorīta, nekā aiziet bojā zemestrīcē.

Mums laimējās dabūt ātru trīsvīru limu�zīnu, kas mūs bez kavē�anās aizrāva uz vie�tējo Faulera �okena asociācijas nodaļu. Mana klusā nojauta par Noieta pētījumu no�daļas vājo darbu izvērtās par aizdomām, ka Hemam Harisam lidostā varētu būt kāds zi�ņotājs, kur� varētu to savlaicīgi informēt, tā dodot laiku sagatavoties �ai revīzijai. Bet re-] vīzija, par kuru revidējamais brīdināts, ir ne vien lieka, bet pat kaitīga.

Pirmo triecienu saņēmu no Hema sekre-i tāres. Viņa mani nepazina, un pat rn^ns vārds, kad to nosaucu, viņai nekā neizteica. Viņa laiski novilka:

��� Paskatī�os, vai misters Hariss nav aiz�ņemts, mister Konelij.

�� Misters Kurtenejs, jaunkundz. Un mis�tera Harisa boss.

Mēs ar Ketiju iekļuvām tādā dīkdienības un laiskuma atmosfērā, ka man mati sacēlās stāvus.

Hariss, izmeties kreklā, spēlēja kārtis ar diviem zemākas kategorijas ierēdņiem. Divi citi stiklainiem skatieniem blenza hipno- televīzijas ekrānā un acīmredzot bija ieslī�gu�i dziļā transā. Vēl kāds cits negribīgi ar vienu pirkstu spaidīja aritmometru.

��� Haris! � es nodārdināju pērkona balsī.

Visi, izņemot abus transā ieslīgu�os ierēd�ņus, mutes iepletu�i, apsviedās apkārt savos grozāmajos krēslos. Piegāju pie hipnotele- vizora un izslēdzu to. Abi sāka lēnām atjēg�ties.

���� Mu � mē � inmēs, mister Kurtenej, iii �mēs negaidījām � � sastomījās Hariss.

��� To es redzu. Jūs, pārējie, atsāciet darbu. Met mēs, Haris, ieiesim jūsu kabinetā!

Ketija mums neuzkrīto�i sekoja.

���� Haris, � es teicu,�� laba darba dēļ daudz ko var piedot. Un jūs pie �ā projekta esat teicami strādājis. Bet es esmu norū�pējies, dziļi norūpējies par atmosfēru, kāda �eit valda. Ta�u to visu vēl var labot. .,

Sajā brīdī iezvanījās telefons. Es nocēlu klausuli.

Kāda balss uztraukti nobēra: �Hem? Viņ� ir klāt. Nezaudē laiku! Viņ� iekāpa limuzīnā.�

���� Paldies, � es noteicu un noliku klau- siili. � Jūsu ziņotājs no lidostas, � es pa�skaidroju Harisam. Viņ� nobālēja.

���� Uzrādiet man reklāmu kopijas. Aptau�jas lapas. Perfokar�u kodus. Speciālistu sa�rakstus. Pamatattīstības tabulas. Ar vārdu sakot, visu. Visu to, ko jūs negribētu, lai es parbaudu. Velciet ārā!

Viņ� ilgu laiku mīņājās uz vietas, līdz beidzot sacīja:

��� Man to nav.

��� Ko tad jūs īsti varat parādīt?

���� Secinājumus, � viņ� nomurmināja, -< kopsavilkumus.

���� Jūs gribat teikt � viltojumus? Pasa�ciņas, līdzīgas tām, ar kurām barojāt mūs savās telegrammās? � Hariss pamāja, un viņa seja kļuva pelnu pelēka.

�� Kā jūs to varējāt izdarīt, Haris? � esj vaicāju. � Kā jūs to varējāt?

Pār viņa lūpām sāka plūst nesakarīgu vārdu straume. Viņ� neesot ļauni domājis. Tas esot viņa pirmais patstāvīgais darbs] Viņ� laikam nebū�ot tam piemērots. Esot; mēģinājis pielabināt kalpotājus, lai varētu sīkāk iepazīties ar visu, bet no tā nekas ne�esot iznācis; ierēdņi ātri aptvēru�i, kur sunsj aprakts, un kļuvu�i nekaunīgi. Bet viņ� ne-ļ esot iedro�inājies tiem aizrādīt. Pēk�ņi viņai �ēlabainais tonis mainījās un kļuva pat mazi liet izaicino�s. Vai tad visam tam vispār esot! kāda jēga? Tā ta�u esot tikai tāda papīraI smērē�ana. Neviens nevarot pateikt, kas no; tā iznāk�ot. Galu galā viss �is projekts va-j rot vēl izkūpēt gaisā. Un kas par to, ka viņ�] gribējis tikt cauri pa glumo? Viņ� varot de-j rēt, ka ļoti daudzi darot tāpat, bet beigās visiļ tiekot cauri.

��� Nē, � es teicu, � jūs maldāties, un jums tas pa�am jāsaprot. Reklamē�ana ir māksla, bet tā balstās uz zinātniskiem pa-j matiem � uz reklāmu paraugu sagatavo! �anu, teritorijas izpēti un pircēju kontinl genta iepazī�anu. Jūs esat iznīcinājis mūsu projekta balstus. Mēs mēģināsim glābt, kasļ vēl glābjams, un tad sāksim no jauna.

Viņ� vēl mēģināja aizsargāties:

�� Tā jūs tikai veltīgi iz�ķiedīsiet laiku,! mister Kurtenej. Esmu ilgi strādājis kopā ar misteru Ranstedu. Es zinu, ko viņ� domā, un viņ� ir tikpat liels vīrs kā jūs. Viņ� uz- kata, ka visa �ī papīru aprakstī�ana ir tīrās nu|ķības, lai gan maksā bargu naudu. I s pārāk labi pazinu Metu Ranstedu. Zi- aju, ka viņ� ir uzticams darbinieks, un to ia�u apgalvotu ikviens.

-�� Vai jūsu rīcībā ir materiāli, kas to ap- liprina? � es skarbi jautāju. � Vēstules? U;muāri? Telefona sarunu ieraksti?

����� Manuprāt, kaut kam tādam jābūt, � I īriss sacīja un sāka rakņāties pa savu rak- lāmgaldu. Viņ� ātri �ķirstīja vēstules, pie- nnes, vairākas minūtes noņēmās ar magne- ;>fona lentēm, atskaņodams no katras pa ruskai, bet baiļu un izmisuma izteiksme Iņa sejā kļuva ar katru brīdi jūtamāka, leidzot viņ�, galīgi apmulsis, teica: � Ne�aru neko atrast, bet esmu pārliecināts �

Protams, ka viņ� bija pārliecināts. Tur iii slēpjas mūsu mākslas lielums, ka pircējs it'k apstrādāts, pa�am nemaz nemanot. �im ļēvulim Ransteds bija nemanāmi iedvesis arliecību, ka projekts ir nereāls, un tad at- ūlijis viņu uz �ejieni, lai manu projektu iz- jaztu.

���� Jūs esat atlaists, Haris, � es viņam aziņoju. � Lasieties, un lai es pat jūsu ēnu airs neredzētu. Turklāt es jums ieteiktu pēc isa notiku�ā nemeklēt darbu reklāmas no-

arē.

Tad izgāju kantora telpā un teicu:

-�� Jūs esat atbrīvoti no darba. Visi. Savā- iet savas mantas un atstājiet kantori. Ap- ēķinu saņemsiet pa pastu.

Visi skatijās, mutes atpletu�i.

Ketija man blakus nomurmināja:

��� Vai tas tie�ām ir tik nepiecie�ami, Mi�1

��� Sasodīti nepiecie�ami. Vai kāds no vi ņiem ziņoja mums, kas �eit notiek? Neviens Viņi vienkār�i izlaidās un peldēja pa straumi. Vai es neteicu, ka tā ir lipīga sli mība? Un tā ir.

Hems Hariss devās mums garām u durvju pusi. Viņa sejā atspoguļojās aizvai nojums un neizpratne. Viņ� ta�u bija tik pār liecināts, ka Ransteds viņu atbalstīs. Vien rokā viņ� nesa piebāztu portfeli, otrā lietus mēteli. Uz mani viņ� pat nepaskatījās.

Es iegāju viņa tuk�ajā kabinetā un pa tie�o vadu izsaucu Ņujorku.

��� Estere? �eit Kurtenejs. Nupat atlaidu no darba visu Sandjego nodaļu. Paziņojiet to Kadru nodaļai un pasakiet, lai nokārto ga līgos aprēķinus. Bet tagad savienojiet mani ar misteru Ranstedu.

Gaidīdams es veselu minūti nepacietīgi bungāju ar pirkstiem pa galdu, līdz beidzot atskanēja Esteres balss:

��� Piedodiet, mister Kurtenej, ka liku jums tik ilgi gaidīt. Mistera Ransteda sekretāre sacīja, ka misters Ransteds aizbraucis eks kursijā uz Mazo Ameriku. Viņ� esot likv dējis konfliktu ar Amerikas Ginekoloģijas institūtu un gribot mazliet atpūsties.

�< Atpūsties! Visvarenais dievs! Ester, re zervējiet man vietu pasa�ieru raķetē uz Mazo Ameriku. Ar nākamo reaktīvo lidma�īnu do '.os uz Ņujorku. Iekārtojiet tā, lai man būtu lazaudē pēc iespējas mazāk laika. Sapratāt?

�� Jā, mister Kurtenej.

Noliku klausuli un pamanīju, ka Ketija skatās uz mani ar lielām acīm.

�� Zini ko, Mi�? Esmu bijusi netaisna pret tevi, �ēlodamās par tavu slikto raksturu. Ja �is gadījums ir tipisks, tad es visu saprotu.

�� Nē, tas nav tipisks, � es iebildu. � Tā ii visbēdīgākā kaitniecība, kādu jebkad esmu pieredzējis. Bet rūpju jau pietiek vienmēr. Vienmēr kāds cen�as iebāzt otram sprungu�ļus spieķos. Tagad, dārgā, man jāsteidzas uz. lidlauku un par katru cenu jāizcīna vieta pirmajā lidma�īnā, kas dodas uz austru�miem. Vai tu brauksi man līdzi?

Viņa brīdi vilcinājās.

�� Vai tev nebūtu nekas pretī, ja es pa�liktu un uz savu roku paklejotu pa pilsētu?

��� Protams, ne. Atpūties labi, un, kad tu atgriezīsies Ņujorkā, es bū�u jau priek�ā.

Noskūpstīju Ketiju un izdrāzos ārā. Kan�toris nu bija tuk�s, un es uzdevu mājas pār�valdniekam pēc Ketijas aizbrauk�anas to noslēgt līdz turpmāko rīkojumu saņem�anai.

Izgājis uz ielas, pacēlu galvu, un Ketija pamāja man ar roku pa dīvainās, trauslās celtnes logu.

kad Ņujorkā nolēcu no lidma��īnas trapa, Estere mani jau gaidīja.

� Lieliski, � es teicu. � Kad atiet raķete uz Polu?

������� Pēc divpadsmit minūtēm no sestā starta laukuma, mister Kurtenej. Te ir jūsu biļete un iesē�anās talons. Un mazliet ēdamā gadījumam, ja �

�� Jauki. Es patie�ām neesmu ēdis.

Mēs devāmies uz sesto starta laukumu, un es pa ceļam gremoju atjaunotā siera sviestmaizi.

������� Kas jauns kantori? � es ar pilnu muti iejautājos.

������� Liels uztraukums par to, ka esat at�laidis Sandjego darbiniekus. Kadru nodaļa iesūtīja sūdzību misteram �okenam, un viņ� jūs aizstāvēja � Vēja stiprums apmēram �etras balles.

Tas nebija visai daudz. Divpadsmit bal�les � orkāns � tas būtu bijis pamatīgs brā-

zicns no Faulera kabineta un skanētu ap�mēram tā: �Kā jūs, nejēgas, iedro�ināties ap�aubīt valdes locekļa rīcību, kad viņ� strādā pie sava projekta? Ja vēl dzirdē�u ko lamlīdzīgu, es�� un tā tālāk. �etras bal�les � spēcīgas brāzmas, mazākie kuģi meklē patvērumu ostā � varētu izklausīties aptu�veni �ādi: �D�entlmeņi, esmu pārliecināts, ka misteram Kurtenejam bija zināms pamats la rīkoties. 'Mūsu organizācijas ierindas dar�biniekiem bie�i vien zūd kopaina par to, ko darām��

Es pavaicāju Esterei:

�� Vai Ransteda sekretāre ir tikai algots darbinieks, vai viena no viņa, � gribēju jau sacīt �ielikteņiem�, bet laikā atjēdzos, � viena no viņa uzticības personām?

�� Viņiem ir diezgan tuvas attiecības, � l .stere piesardzīgi atbildēja.

�� Kā viņa izturējās pret Sandjego noti�kumiem?

�� Man teica, ka viņa esot smējusies, vē�deru turēdama, mister Kurtenej.

Nemēģināju turpināt iztaujā�anu. Izzināt, ko par mani domā lielā priek�niecība, tas ir pilnīgi likumīgi. Bet ievākt ziņas par ierin�das darbiniekiem būtu tas pats, kas mudināt I steri tos izspiegot. Protams, netrūka jau arī lādu meiteņu, kas to darītu labprāt.

�� Domāju, ka drīz vien bū�u atpakaļ, � es viņai sacīju, � man tikai jānoskaidro da�i jautājumi ar Ranstedu.

�� Vai jūsu sieva nebrauks jums līdzi? � viņa jautāja.

�< Nē. Viņa ir ārste. Es gatavojos saplosīt Ranstedu gabalos. Ja mana sieva būs klāt, viņai var ienākt prātā tos atkal sa�ūt kopā. Estere pieklājīgi pasmējās un novēlēja:

��� Patīkamu ceļojumu, mister Kurtenej! Bijām sasniegu�i sesto starta laukumu.

Tas nebija patīkams ceļojums; tas bija no��ēlojams ceļojums no�ēlojamā, pārāk �aurā tūristu raķetē. Mēs lidojām zemu, un pie visiem sēdekļiem bija prizmatiskie logi, kas manī arvien izraisīju�i nelabumu. Ja pagrie� galvu un lūkojas ārā, rodas iespaids, it kā skatītos tie�i uz zemi. Stāvokli vēl paslikti�nāja tas, ka visas reklāmas bija Tontona firmas darinājumi. Tikko, pārliecinājis savu kuņģi, ka viss ir kārtībā, un sevi pa�u, ka ai�nava, kas paveras skatienam, ļoti interesanta,- tu pacel acis, kad pēk�ņi bezgaumīgs, pārspī�lēti erotisks Tontona sludinājums par kādu nevajadzīgu krāmu aizsedz logu un ausīs grie�as kaut kādas muļķīgas per�as.

Virs Amacones ielejas mēs tuvojāmies da��ām ļoti interesantām vietām, un es patla�ban aplūkoju Tre�ās elektriskās spēkstacijas aizsprostu, kur�, starp citu, ir lielākais pa�saulē, kad pēk�ņi atkal iebaurojās mikrofons:

Krū�turi, krū�turi, Izturīgi, moderni!

Jaunību tie saglabā, Neļauj noslīgt gurdumā.

Reklāma, kura rādīja sievietes krūtis pirms un pēc attiecīgo krū�turu valkā�anas, bija tik bezgaumīga, ka es jutos laimīgs, ka strā�dāju Faulera �okena asociācijā.

Tas pats atkārtojās pie Ugunszemes. Mēs virzījāmies lielā lokā, lai pasa�ieri varētu paskatīties uz valzivju audzē�anas iecirk�ņiem � milzīgiem, ie�ogotiem jūras pla�u�miem, kur brīvi iekļuva planktons, bet no kurienes vaļi ārā netika. Aizrautīgi vēroju, kā vaļu māte baro savu mazuli � tas man atgādināja degvielas uzņem�anas operāciju. Tad logus atkal aizsedza cita Tontona rek�lāmā un ausīs griezās cits Tontona bezgau�mības paraugs:

Sī smaka, pīlīt, nav jauka � Tā mīlītim liekas kā pļauka!

Gaisā izplatījās pretīga smaka, un man las bija pēdējais piliens kausā. Vajadzēja ķerties pie papīra turziņas, kamēr sīkā balss �iepstēja:

Neviens to tev neteiks acīs, Bet mūsu līdzeklis sacīs.

Saldi sērīgs trio val�a ritmā turpināja:

Svīsti, cik tīk, svīstir cik tīk,

Tik tā, lai tas mīļajam neapnīk�

�o asprātību noslēdza parupja, prozaiska medicīniska pamācība:

Nemēģiniet. apturēt svī�anu. Tā ir pa�nāvība. Ars// iesaka lietot deodorantus, nevis astrin-ļ d�entus.

Viss nobeidzās ar iepriek�ējās reklāmas pirmo rindu un riebīgo smaku. Ta�u �oreiz ļaunās sekas izpalika � mans kuņģis bija tuk�s.

Tontons bija nepārspējams reklāmu izrai- binā�anā ar medicīniskiem padomiem. Va�rētu domāt, ka tie visi ir viņa atklājumi.

Mans blakus sēdētājs, glu�i ikdieni�ķs pa�tērētājs firmas �Universal� ra�otā uzvalkā, uzjautrināts nolūkojās, kā es atviegloju kuņģi.

��� Ak nevar vis turēt? � viņ� noteica ar to necie�amo pārākuma apziņu, kura tik labi pazīstama visiem, kas nepanes lidojumus.

��� Uh � � es novaidējos.

��� Da�a laba no �īm reklāmām patie�ām var radīt nelabumu, � viņ� teica, manas dziļ�domīgās atbildes iedro�ināts. � To es vairs nevarēju paciest.

� Ko jūs īsti gribat teikt ar savu pie�zīmi? � es uzsvērti mierīgi vaicāju.

Tas viņu sabiedēja. � Gribu tikai teikt, ka smaka bija pārāk spēcīga, � viņ� stei�dzīgi paskaidroja. � Domāju tie�i �o sludi�nājumu. Man nav nekādu iebildumu pret reklāmām vispār. Man nav nekādu ļaunu nodomu, draugs!

��� Jo labāk jums, � noteicu un pagriezui viņam muguru.

Viņ� tomēr nespēja nomierināties un pie�bilda:

��� Varat man ticēt, draugs. Nāku no labas ģimenes, mācījos kārtīgā skolā. Tagad pats strādāju ra�o�anā � esmu zīmogu izgata�votājs Filadelfijā � un saprotu, ka preces jāpārdod. Sadales kanāli, tirgus izveido��ana, vertikālās integrācijas princips� Kā redzat, esmu lietas kursā.

��� Labi, labi, � es norūcu. � Tad pie�valdiet mēli!

Viņ� ierāvās savā sēdeklī. Neizjutu nekādu prieku par to, ka biju viņu apklusinājis, bet ias bija principa jautājums. Viņam pa�am to vajadzēja saprast.

Mūsu raķeti aizturēja gaisā virs Mazās Amerikas, kamēr nosēdās da�as citas tūristu raķetes. Viena bija no Indijas, un, to vēro�dams, es atmaigu. Kuģis no deguna līdz pat astei bija �Indiastrijas� būvēts. Apkalpi bija izmeklējusi un apmācījusi �Indiastrija�. Pa�sa�ieriem, kuri atradās �ajā raķetē, ik mirkli vajadzēja atzīt �Indiastrijas� varenību. Bet līdz ar to viņi bija spiesti atzīt arī Faulera �okena asociācijas varenību.

īpa�a ma�īna ievilka mūs lielā plastikāta kupolā ar dubultsienām, kur� arī bija Mazā Amerika. Tajā atradās tikai viens kontrol�punkts. Mazā Amerika ir vieta, kur ārzemju tūristiem iztērēt dolārus, vieta bez jebkādas militāras nozīmes. (�eit ir gan da�as mili�tārās polārās bāzes, bet tās ir mazas, iz�kaisītas pla�ākā teritorijā un atrodas dziļi zem ledus.) Mazs torija reaktors dod �ail vietai enerģiju un apsilda to. Pat, ja kādai! nācijai rastos ārkārtīga nepiecie�amība pēcļ skaldāmā materiāla un tai ienāktu prātā re-ļ aktoru sagrābt, militāras nozīmes �im faktam' nebūtu. Vēja dzinēji var aizstāt torija reak-ļ toru, un kaut kādi �karstuma sūkņi�, kuru konstrukcija man nav saprotama, var savu-jj kārt papildināt vēja dzinēju ra�oto enerģiju/

Kontrolpunktā apvaicājos par Ranstedu.] Ierēdnis uzmeklēja viņa vārdu sarakstā uni teica:

�� Viņ� ir ieradies divu dienu ekskursijā; no Ņujorkas. Tomasa Kuka ceļojumu aģen-i tūra. Adrese III-C-2205.

Ierēdnis izvilka vietējo karti un parādīja man �o vietu: tre�ais loks, tre�ais stāvs,! piektais sektors, divdesmit otrā istaba.

�� Apmaldīties nav iespējams. Varu jums* piedāvāt istabu blakus �ai, mister Kurtenej.

��� Paldies, vēlāk.

Izspiedos cauri pūlim, kurā dzirdēja vis�maz duci valodu, un piezvanīju pie III-C- 2205. Atbildes nebija.

Piepe�i mani uzrunāja patīkams jauns cii-, vēks.

�� Mans vārds ir Kamerons, esmu eks�kursiju biroja vadītājs. Vai varu jums iz�palīdzēt?

�� Kur misters Ransteds? Man ar viņu kārtojamas svarīgas darī�anas.

������ Ai, ai, mēs ta�u �eit mēģinām no tāmļ izvairīties. Bet uzgaidiet mazliet, palūko�os sarakstā.

Viņ� uzveda mani savā kantorī, kas reizē bija arī guļamā un vannas istaba, un pār��ķirstīja da�us papīrus.

��� �Starrzelius� ledāja mar�ruts. Tā tas ir. Viņ� devies turp viens. Izgājis pulksten septiņos nulle nulle, ģērbies elektriski ap�sildāmajā tērpā, līdzi ņemot radiopelengatoru un pārtiku. Viņam jābūt atpakaļ pēc piecām stundām. Vai esat jau nokārtojis istabas jautājumu, mister �?

�� Vēl ne. Gribu sekot Ranstedam. Tas ir ļoti svarīgi.

Tas tie�ām bija patiesība. Jutu, ka mani ķers trieka, ja tūlīt nedabū�u viņu rokā.

Uzbudinātais ekskursiju biroja vadītājs nopūlējās minūtes piecas, lai pārliecinātu mani, ka vispareizāk būtu pievienoties viņa vadītajai ekskursijai un ka tādā gadījumā viņ� visu nokārtotu. Citādi man bū�ot jāiet no Poncija pie Pilāta, lai iegādātos vai no�mātu nepiecie�amos piederumus no da�ādiem starpniekiem, un arī tad mani kontrolpunktā dro�i vien nelaidī�ot cauri, un, kamēr es tad sameklē�ot iznomātājus, mans atvaļinājums bū�ot cauri. Es piekritu, un ekskursiju biroja vadītājs staroja priekā. Viņ� man ierādīja samērā greznu istabu. To varētu pat uzskatīt par lielu, ja tā nebūtu ķīļveida. Pēc nedaudz mirkļiem viņ� man jau izsniedza visus ne�piecie�amos piederumus.

������� Te būs siltuma enerģijas baterija, � piestipriniet to, lūk, �ādi. Tā ir vienīgā lieta, kas var sabojāties. Ja tas notiktu, ieņemiet miega zāles un neuztraucieties. Jūs sasalsiet, bet mēs jūs atradīsim, pirms radīsies audu bojājumi. Te būs zābaki. Tie jāpieslēdz pie enerģijas avota �ādi. Tad cimdi. Pieslēdziet tos arī. Virsvalks. Kapuce. Sniega brilles. Radiopelengators. Pasakiet kontrolpunkta sargam: ��Starrzelius� ledājs�, un viņ� pe- lengatoru noregulēs. Seit ir divi vienkār�i slēd�i ar uzrakstiem �turp� un �atpakaļ�. Turpcelā signāls būs pi-pi � virziens kal�nup! Atpakaļ nākot, jūs dzirdēsiet pī-pl � virziens lejup! Tas ir ļoti vienkār�i, un jā�atceras tikai viens � virzoties pa ledāju aug�up, tonis ir kāpjo�s, virzoties lejup, tas ir krīto�s. Briesmu signāls ir �is sarkanais rokturis. Paraujiet to, un radio tūlīt sāks no�raidīt signālus. Lidma�īnas būs klāt pēc piecpadsmit minūtēm. Par meklē�anu un glāb�anu jāmaksā papildus, tā ka es neie�teiktu raustīt rokturi tādēļ vien, lai ērtāk no�kļūtu mājās. Vienmēr iespējams atpūsties, iedzerot malku kafita, un tad atkal turpināt ceļu. �eit ir karte ar atzīmētu mar�rutu, slē�pes, �irokompass un pārtikas devas. Mister Kurtenej, jūs esat apgādāts. Aizvedī�u jūs uz kontrolpunktu.

Ietērps nebija nemaz 'tik neērts, kā iz�skatījās. Kad ziemu �ikāgā sāka pūst ezera vēji, vajadzēja satuntuļoties vēl vairāk. Ne- parocīgie priek�meti � enerģijas baterija, radiopelengators, pārtikas devas � bija labi izvietoti. Slēpes, kuras ērti ietilpa maksti uz muguras, pēc vajadzības varēja salocīt tā, ka tās izveidoja nūjas ar tērauda uzgaļiem un bija piemērotas kāp�anai ledājos.

Pārbaude bija pamatīga. Sāka ar manu sirdi un tad apskatīja pēc kārtas visus pie�derumus, sevi�ķu uzmanību pievēr�ot ener�ģijas baterijai. Pārbaudi es izturēju. Sargi iestādīja radiopelengatoru uz �Starrzelius� ledāju un nobrīdināja mani būt piesardzī�gam.

Auksti nebija, vismaz virsvalka iek�puse ne. Pamēģināju pacelt sejas aizsargu. Zvāks! lis to tūlīt atkal nolaidu. Kontrolpunktā man leica, ka esot ap 40� zem nulles. �is skaitlis pats par sevi neko neizsaka, līdz sals ne- iekniebj degungalā. Lielā plastikāta kupola tuvumā man slēpes nebija vajadzīgas. Nag�lotajos zābakos te itin ērti varēja iet pa sērsnu. Orientējies kartē ar �irokompasa pa�līdzību, nospraudu kursu un devos lielajā pla�umā. Laiku pa laikam pataustīju savu kreiso piedurkni, piespiezdams radiopelenga- lora slēdzi, un kapuces iek�pusē tūlīt atska�nēja uzmundrino�ais pi-pi, pi-pi, pi-pi.

Pagāju garām jautram ļau�u pulciņam un draudzīgi pamāju viņiem ar roku. �ķita, ka tie ir indie�i vai ķīnie�i. Viņiem nu gan tas laikam �ķita varens piedzīvojums! Bet glu�i tāpat, kā peldētnepratējs baidās palaist vaļā plostu, tā viņi līksmojās tepat Mazās Ameri�kas sienu paēnā. Gabalu tālāk da�i cilvēki bija aizrāvu�ies ar spēli, kuru es nepazinu.

Taisnstūra laukuma abos galos bija novietoti stabi un pie tiem piestiprināti grozi bez di�beniem. Spēlētājiem vajadzēja iemest �ajos grozos lielu silikona bumbu. Vēl tālāk trel nējās liela slēpotāju grupa, kuru apmācīja instruktori sarkanos tērpos.

�ķita, ka es būtu soļojis tikai da�as minū-1 tes, bet, paskatoties atpakaļ, sarkanos tērpusi vairs nevarēja saredzēt. Arī Mazā Amerika! vīdēja tālumā kā tikko jau�ama, bāli pelē-' cīga ēna. Pi-pi � pīkstēja mans pelengatorsj un es turpināju ceļu. Ransteds drīz vien da-i būs trūkties.

�ī vienatnības sajūta bija pavisam ērmīga,; ta�u par nepatīkamu saukt to nevarēja. Mazo* Ameriku nu vairs nevarēja samanīt pat kā' izplūdu�u, bāli pelēcīgu ēnu. Bet mani tasi neuztrauca. Vai apmēram tāpat nebija juties! D�eks O'�ī? Vai tādēļ viņam, runājot par Venēru, bija tik grūti atrast īstos vārdus, un vai tādēļ viņ� pats nekad nebija apmierināts ar savu stāstījumu?

Kājas iestiga kupenā, tāpēc es atraisīju unļ sakārtoju slēpes. Ar klusu klik�ķi tās pa�as piegūla zābakiem, un pēc da�iem neveikliem soļiem es sāku vieglām, �ļūco�ām kustībām virzīties uz priek�u pa irdeno sniegu. Tas bija ārkārtīgi patīkams pārvieto�anās veids.; To Nevarēja saukt par slīdē�anu. Bet tā ne�bija arī pazoļu klaboņa uz asfalta � vienī�gais ie�anas veids, kādu biju pazinis savā vairāk nekā trīsdesmit gadu garajā mū�ā.

Nenovirzīdamies no kursa, es izraudzīju da�ādus orientierus: dīvaini veidotu ledus blāķi, zilganas ēnas uz sniega sanesuma. Pelengators nepārtraukti apliecināja mana virziena pareizību. No lepnuma, ka spēju tik labi orientēties �ādā tuksnesī, biju piepūties kā tītars, un nepagāja ne stunda, kad pēk�ņi sajutu negantu izsalkumu.

Man vajadzēja tikai atvērt zvanveida si- likona auduma telti, kas mani apņēma no visām pusēm. Laiku pa laikam uzmanīgi iz�bāzdams degunu no kapuces, pārliecinājos, ka piecās minūtēs gaiss iek�pusē pietiekami sasilis. Kāri apriju automātiski uzsildīto sau�tēto gaļu un tēju, mēģināju aizsmēķēt ciga�reti. Bet pēc īsa brī�a mazā telts bija pilna dūmu, un man acīs sariesās asaras. Ar no�ēlu izdzēsu cigareti pret zābaka zoli, aizvēru se�jas aizsegu, sakjāvu telti un apmierināts iz- slējos.

Vēlreiz pārbaudījis koordinātes, atkal de�vos ceļā.

�Pie joda,� es pats sev teicu. �Sis konflikts ar Ranstedu radies tikai raksturu at�ķirības dēļ. Viņ� neprot saskatīt mūsu projekta nā�kotnes perspektīvas tā, kā tās redzu es. Ļaunprātības te nav. Viņ� to uzskata par traku ideju, jo netic, ka ir cilvēki, kuri stāv un krīt par to. Es viņam to visu paskaid�ro�u.�

�is labsajūtas izraisītais arguments iz��ķīda kā ziepju burbulis, tiklīdz to saprātīgi pārdomāju. Ransteds bija �eit uz ledāja. Tātad arī viņ� prata izdarīt tālejo�us seci�nājumus, ja no visas pasaules nomalēm bija izvēlējies tie�i �Starrzelius� ledāju. Nekas, drīz viņam būs jāatklāj savas kārtis. Pi -pi.

Palūkojos kompasā un izvēlējos melnu, ne�kustīgu priek�metu, kas atradās tie�i manā cejā. Nevarēju saprast, kas tas varētu būt, bet tik daudz bija skaidrs, ka tas nekustas. Sāku skriet �ļūco�iem soļiem, bet ātri aizkusu un man negribot vajadzēja palēnināt gaitu. Tas bija cilvēks.

Kad atrados divdesmit jardu no viņa, cil�vēks nepacietīgi palūkojās savā pulkstenī,1 un es atkal sāku neveikli skriet.

��� Met! � es iesaucos. � Met Ransted!

��� Tie�i tā, Mi�, � viņ� teica savā ieras-ļ tajā, indīgajā tonī. � Jūs �odien esat apbrī-i nojami precīzs.

Cie�i un uzmanīgi viņā nolūkojos, pārdo�mādams, kā vislabāk sākt.

Ranstedam blakus sniegā bija iedurtas viņa saliekamās slēpes.

��� Kas � Ko? � es stostījos.

��� Man laika pietiek, � viņ� sacīja, � bet jūs savējo jau esat pietiekami izniekojis; Sveiki, Mi�!

Kamēr es apmulsis skatījos, viņ� paķēra slēpes, atvēzējās ar tām un tad kā ar cirvi iezvēla man pa galvu. Nokritu atmuguriski, aklu dusmu, pārsteiguma un sāpju plosīts. Vēl manīju, ka viņ� taustās man gar krūtīm, pēc tam viss satumsa.

Atmodos ar domu, ka man noslīdējusi sega un ka iestājies �im gadalaikam nepa�rasts aukstums. Ta�u man acis ap�ilbināja ledus zilās Antarktikas debesis, un es sama�nīju zem sevis gurksto�o sniegu. Tātad tā bija īstenība. Man �ausmīgi sāpēja galva, un es salu. Ļoti salu. Taustījos pēc enerģijas baterijas un konstatēju, ka tās vairs nav. Ne mans apģērbs, ne cimdi un zābaki vairs sil�tumu nesaņēma. Pelengators nerādīja vir�zienu. Arī briesmu signāls nedarbojās.

Ar mokām uzslējos kājās un sajutu, ka aukstums sagrābj mani savās ledainajās ķetnās. Sniegā redzēju pēdas, bet kurp tās veda? Turpat bija arī manu slēpju sliedes. Neveikli spēru pirmo soli, cenzdamies iet pa lām atpakaļ, pēc tam vēl un vēl vienu.

Pārtikas devas! Es varētu tās iebāzt ap�ģērbā, izraut termosa aizbāzni un piepildīt apģērbu ar tā izdalīto siltumu. Soli pa solim vilkdamies uz priek�u, prātoju, ko darīt � apstāties un atpūsties, kamēr sasildos, vai turpināt ceļu?

�Tev nepiecie�ama atpūta,� es sev teicu. �Noticis kaut kas neiedomājams, galva sāp. Jutī�os labāk, ja uz brītiņu apsēdī�os, atvēr�u vienu vai divas pārtikas devas un tad do�os tālāk.�

Bet es neapsēdos, jo labi apzinājos, ko tas nozīmētu. Ar lielām mokām sperdams soli pēc soļa, sastingu�iem pirkstiem, kas nemaz vairs negribēja klausīt, izvilku kafita kārbu 110 apvalka un neveikli iebāzu savā virs�valkā. �ķita, ka īk�ķim nebūs spēka atlauzt trauka aizbāzni, un es sev atkal teicu:

�Mazliet jāpasē� un jāuzkrāj spēki. Es negulē�u, lai cik patīkami tas būtu.� Beidzot aizbāznis padevās, un siltums, kas mani ap�ņēma, sagādāja sāpes.

Acīs sāka ņirbēt dīvaini plankumi. Atlauzu vēl da�us traukus, bet tad vairs nespēju tos izvilkt no apvalkiem. Vienu reizi apsēdos un tūlīt atkal piecēlos kājās. Ta�u drīz apsēdos no jauna, juzdamies apkaunots un vainīgs par savu vājumu. Mēģināju sevi pārliecināt, ka Ketijas dēj man tūlīt jābūt kājās � pēc| vienas sekundes, pēc divām, trim �

Bet es vairs nepiecēlos.

es iemigu uz ledus kalna, bet pamodos klabo�ā, dārdo�ā ellē, kur netrūka ne uguns spel�tes, ne velnu krāsnkuru. Tā bija tie�i tāda vieta, uz kuru es labprāt aizraidītu jebkuru Tontona reklāmu sacerētāju. Bet kā�dēļ te atrados es?

Ilgi lauzīt galvu man neiznāca. Viens no velniem rupji paraustīja mani aiz pleca.

������� Hei, miegamice! Vai nenāksi man pa�līgā?

Pēk�ņi es aptveru, ka velns ir tikai ze�mākās kategorijas patērētājs, varbūt kāds apkopējs slimnīcā.

��� Kas �ī par vietu? � es viņam jautāju.

�� Vai esam Mazajā Amerikā?

-� Tavu traku muldē�anu! � viņ� izmeta.

��� Nu, vai nāksi man palīgā?

������� Protams, ka ne. Esmu augstākās kate�gorijas reklāmu darbinieks, � es at�cirtu.

Viņ� līdzjūtīgi paskatījās uz mani un,

noteicis: � Jocīgais, � nozuda dārdo�ajā, sārtas atblāzmas pielietajā pustumsā.

Es grīļodamies piecēlos un paspēju no�grābt aiz elkoņa kādu ēnu, kura bija tikko iznirusi no tumsas un grasījās tajā atkal, iegrimt.

��� Atvainojiet, � es vaicāju, � kur mēs; atrodamies? Vai te ir slimnīca? � Arī �is vīrs bija patērētājs, tikai niknāks par pirmo.

��� Vai laidīsi vaļā! � viņ� �ņāca. Es pa�klausīju. � Ja tev vajadzīgs ārsts, tad gaidi, kamēr tiksim zemē.

��� Zemē?

�� Jā, zemē� Jocīgais, vai tad tu pats nezini, kādu līgumu esi parakstījis?

��� Līgumu? Nē, neko nezinu. Bet nerunā�jiet ar mani tādā tonī. Esmu augstākās ka�tegorijas reklāmas darbinieks.

Viņa seja pārvērtās. � Aha, � viņ� zino�i noteica. � To es varu nokārtot. Vienu mir�klīti, vecais. Tūlīt bū�u klāt ar to �

Pēc īsa brī�a viņ� atgriezās. �Tas� bija mazs, zaļ� zirnītis.

��� Tikai pieci simtiņi, -� viņ� diedelēja. � Otru tādu tu uz visa kuģa nesameklēsi. Izdrebinās tā, ka labāk nevajag. Un pa�līdzēs, kamēr tiksim galā.

��� Kādā galā? � es brēcu. � Ko tas viss nozīmē? Es neko nesaprotu, un jūsu narko�tika man nav vajadzīga. Pasakiet tikai, kur atrodos un ko esmu parakstījis, iespējams, ka tad sāk�u kaut ko apjēgt.

Viņ� cie�i paskatījās manī un tad teica:

� Tev laikam viss nav mājā! Vai neesi dabūjis pa dullo? Tu atrodies darbaspēka transporta kuģa �Tomass R. Maltuss� sestaja kravas telpā. Vēj� vai vētra, virzienu ne�mainām. Kurss divsimt septiņdesmit trīs crādi, ātrums trīssimt mezglu, gala mērķis Kostarika, krava � tādi muļķi kā tu un es � darbaspēks plantācijai �Hlorella�. [ Tas izklausījās pēc jūrnieka muldoņas vai pec ne�ēlīga joka. [ � Jūs esat� � es vilcinājos. I � Degradēts, � viņ� ar rūgtumu nobeidza leikumu un blenza uz zirnīti savā delnā. Tad vienā mirklī norija to un turpināja: � Ne�kas, gan es vēl parādī�u, ko varu. [ Viņa acis iemirdzējās: I � Ieviesī�u jaunas, daudz ra�īgākas me�todes plantācijā. Nedēļas laikā bū�u priek��strādnieks. Mēne�a laikā � pārvaldnieks, (i.ida laikā � direktors. Tad nopirk�u Ku- fiarda sabiedrību un lik�u apkalt visas viņu ffaķetes ar zelta plāksnēm. Visi pasa�ieri ce�ļos tikai pirmajā klasē. Visiem tiks sagādā�tus maksimālās ērtibas. Reiz pats pratu no�turēt kursu Atlantijas okeānā, un tev, �om. es uz sava flagmaņa ierīko�u karalisku kajīti lirā zeltā. Priek� sava drauga man nekā nav īēl. Ja tev nepatīk zelts, dabūsim platīnu, ja tev nepatīk �

Lēni atvirzījos nost, bet viņ� to pat nema�nīja un penterēja tālāk. �Cik labi, ka neesmu pieradinājies pie narkotikas,� es nodomāju.

Aiztaustījos līdz starpsienai un bezcerīgā iz-ļ misumā atslīgu pret to.

Kāds piesēdās man blakus un omulīgā! balsī uzsauca:

��� Sveiks, brālīt!

��� Sveiks, � es atbildēju. � Sakiet, � vi mēs patie�ām dodamies uz Kostariku? Kāļ es varētu sameklēt kādu kuģa virsnieku? T< noticis pārpratums.

� Nu, nu, � sacīja sve�nieks, � kādēļ jāuztraucas? Dzīvo pats un Jauj dzīvot ci�tiem. Mana devīzē ir � ēd, dzer un līk�smojies.

��� Neķeries man klāt! � es viņu brīdi�nāju.

Viņ� sāka spalga balsī lamaties, bet es pie cēlos un virzījos uz priek�u, klupdams pāri; kājām un ķermeņiem.

Man ienāca prātā doma, ka agrāk neesmu pazinis nevienu patērētāju, izņemot tos īsos brī�us, kad izmantoju viņu pakalpojumus Atcerējos, ka biju uzskatījis viņu noslieci uz pretdabiskām tieksmēm par normālu parā�dību un centies to izmantot reklāmas vaja�dzībām, nekad nopietnāk par to nepadomā�dams. Man par katru cenu gribējās izkļūt no sestās kravas telpas. Gribējās tikt atpaķal uz Ņujorku un noskaidrot, ko īsti Ransteds pa4 strādājis un kādēļ; gribējās tikt atpakaļ pie Ketijas un D�eka O'Sī, un sava atbildīgā darba Faulera Sokena asociācijā. Tik daudz kas vēl bija darāms.

Viena no sarkanajām ugunīm norādīja,!

kur atrodas rezerves izeja. Iedomājos, kas notiktu avārijas gadījumā, ja visi tie simti, kas te bija sabāzti, vienlaikus mēģinātu iz�kļūt ārā, un man pārskrēja �ermuļi pār kau�liem.

��� Piedod, draugs, -�- kāds aizsmaku�ā balsī teica, � labāk paej mazliet tālāk. � Viņ� sāka vemt. Acīmredzot darbaspēka transporta kuģos �ādām vajadzībām tver�tnes nebija paredzētas. Atrāvis vaļā rezerves durvis, es izslīdēju laukā.

��� Ko vajag? � milzīgs detektīvu aģen�tūras uzraugs norūca.

��� Vēlos sastapt kādu no kuģa virsnie�kiem, � es paskaidroju. � Esmu �eit aiz pārpratuma. Mans vārds ir Mi�els Kurtenejs. Esmu Faulera �okena reklāmu asociācijas darbinieks.

��� Jūsu numurs? � viņ� strupi noprasīja.

��� 16-156-187, � atbildēju, un, atzīstos, manā balsī skanēja lepnums par to, ka tas ir tik mazs. Var zaudēt naudu un veselību, un draugus, bet neviens nevar atņemt cilvē�kam viņa sabiedriskās uzticamības nu�muru �

Viņ� glu�i pieklājīgi uzrotīja manu pie�durkni. Bet nākamajā brīdī saņēmu sejā pa�matīgu pļauku un ietriecos starpsienā.

��� Lasies atpakaļ uz kravas telpu, pin�tiķi! � uzraugs kliedza. � Tu te neesi ne�kādā ekskursijā un pasaciņas nemēģini man stāstīt!

Neizpratnē skatījos uz savu elkoni. Adā bija ietetovēts �1304-9974-1416-156-187723�. Mans numurs pazuda starp �iem skaitļiem, un krāsa bija pielāgota ļoti labi. Vienīgi skaitļu rakstība mazliet at�ķīrās, bet to va�rēju pamanīt tikai es.

��� Ko vēl gaidi? � uzraugs bļāva. � Savu numuru neesi redzējis?

��� Neesmu, � es mierīgi atbildēju, bet manas kājas trīcēja. Mani sagrāba bailes, briesmīgas bailes.

��� �os skaitļus redzu pirmo reizi. Tie ir ietetovēti blakus manam īstajam numuram. Atkārtoju vēlreiz � esmu Kurtenejs. Varu to pierādīt. Es jums samaksā�u �

Iebāzu rokas kabatās, bet naudas tur ne�bija. Pēk�ņi atskārtu, ka man mugurā ir sve�s, apnēsāts, viscaur notraipīts firmas �Universal� uzvalks.

��� Nu, tad maksā, � uzraugs vienaldzīgi noteica.

�� Samaksā�u vēlāk, tikai aizvediet mani pie kāda no priek�niecības.

�aurajā koridorā ielūkojās jauns, �vītīgs leitnants lidotāja formā.

��� Kas �eit notiek? � viņ� noprasīja uz�raugam. � Izejas lūkas ugunis vēl deg. Vai tie�ām nevarat ievest kārtību starpklājā? Ne�aizmirstiet, ka jūsu aģentūra saņem no mums ziņojumus.

Par mani viņ� nelikās zinis.

��� Es, atvainojos, mister Kobler, � uzraugs pieņēma pamatstāju un pielika pirk�stus pie cepures. � Sis tips, liekas, galīgi apdullis. Apgalvo, ka esot augstākās kate�gorijas reklāmu sacerētājs un �eit atrodo�ties aiz pārpratuma.

������� Paskatieties uz manu numuru, � es uzbrēcu leitnantam.

Viņ� saviebās, kad es' pagrūdu savu kailo elkoni viņam zem deguna.

Uzraugs sagrāba mani un no�ņācās:

��� Vai liksies mierā!

������� Laidiet viņu, � virsnieks sacīja. � Es to nokārto�u. Tev, puis, ir liels numurs. Ko tu gribi panākt, to rādīdams?

������� Tam ir pievienoti citi skaitļi. Mans īs�tais numurs ir 16-156-187. Vai redzat? Pirms un pēc tā ir savādāka skaitļu rakstība. Tas ir viltojums!

Elpu aizturējis, leitnants ļoti uzmanīgi ap�lūkoja skaitļus.

������� Hm, glu�i neiespējami tas nav� Nā�ciet līdzi!

Uzraugs pasteidzās atvērt mums koridora durvis. Viņ� izskatījās izbijies.

Leitnants izveda mani cauri dārdo�ajām ma�īntelpām līdz mazam kantorītim ar uz�rakstu �Inspektors�. Inspektors bija sīks vī�relis asiem vaibstiem, un formas tērps ap viņa augumu nokarājās kā maiss.

������� Parādiet viņam savu numuru, � leit�nants pavēlēja, un es paklausīju.

Tad viņ� pagriezās pret inspektoru:

��� Kas jums par viņu zināms?

Inspektors ievietoja mikroprojektorā kādu

lentes rituli un pagrieza kloķi.

��� 1304-9974-1416-156-187723, � viņ� sāka lasīt. � Viljams D�ord�s Grobijs; 26 gadi vecs; neprecējies; audzis bez tēva; tre�ais no pieciem pēcnācējiem; garīgi mazattīstīts; fi�ziskā izturība � 1; veselība � 2,9; darba stā�s � septiņi gadi otrās kategorijas arodā,; 3 mēne�i 1,5 kategorijas arodā; izglītība � 9; parakstījis darba līgumu �B�. � Viņ� pacēla acis uz lidotāju virsnieku.

��� Pavisam ikdieni�ķs profils, leitnant. Vai ir kāds sevi�ķs iemesls, kura dēj mums va-j jadzētu par viņu interesēties?

Leitnants atbildēja:

��� Viņ� stāsta, ka esot reklāmu darbinieks un nokjuvis �eit aiz pārskatī�anās. Turklāt apgalvo, ka viņa numuru kāds esot viltojis. Jāatzīst, ka viņa valoda tie�ām liecina par mazliet augstāku izglītības līmeni, nekā mi�nēts dokumentā.

��� Ticiet man, � inspektors noteica, � par to nu gan nav vērts uztraukties. Bērns no iziru�as zemāko slāņu ģimenes, īpa�i vi�dējā atvase, nepārtraukti lasa un vēro, cenz�damies izglītoties. Bet jūs ievērosiet�

��� Nu man vienreiz pietiek, � es no�ņā- cos, nespēdams vairāk izturēt. � Esmu Mi��els Kurtenejs. Varu nopirkt jūs ar visu jūsu kuģi, un mans bankas rēķins nemaz nebūs no tā daudz cietis. Es vadu Faulera �okena asociācijas Venēras nodaļu. Pieprasu, lai jūs man tūlīt dotu sarunu ar Ņujorku un izbeigtu �o komēdiju! Kustieties, velns parāvis!

Leitnants izskatījās nobijies un sniedzās pēc telefona klausules, bet inspektors pa�smaidīja un pastūma aparātu tālāk. , � Ak jūs esat Mi�els Kurtenejs? � viņ� laipni jautāja. Tad pasniedzās vēl pēc viena lentes rituļa un ievietoja to mikroprojektorā. Nedaudz pagriezis kloķi, viņ� teica: � Te las ir!

Mēs ar leitnantu skatījāmies.

Tā bija �New York Times� pirmā lappuse. Pa�ā pirmajā slejā ieraudzīju nekrologu Mi- i'elam Kurtenejam, Faulera �okena asociā�cijas Venēras nodaļas vadītājam. Mani bija atradu�i nosalu�u uz �Starrzelius� ledāja, netālu no Mazās Amerikas. Es esot nepras�mīgi rīkojies ar enerģijas bateriju, un tā sa�bojājusies. Leitnantam ātri apnika lasīt, bet es vēl turpināju. Venēras nodaļu pārņēmis Mets Ransteds. Mana nāve esot smags zau�dējums reklāmas pasaulei. Mana sieva ārste Nevina atteikusies sniegt interviju. Avīze ci�tēja arī slavas dziesmu, kuru man dziedājis Faulers Sokens. Es esot bijis personīgs draugs Venēras pionierim D�ekam O'�ī, kur� jūtoties dziļi satriekts un noskumis par manu nāvi.

� Es to dabūju Keiptaunā, � inspektors teica. � Leitnant, esiet tik laipns, aizvāciet �o tipu atpakaļ uz kravas telpām.

Ieradās uzraugs. Viņ� mani dauzīja un spārdīja visu ceļu līdz pat sestajai kravas telpai. Tad iegrūda pa durvīm sarkanīgajā pustumsā, un es uzvēlos virsū kādam gulo��am ķermenim. Pēc svaigā gaisa ārpusē

sevi�ķi asi izjutu kravas telpas �ausmīgo smirdoņu.

��� Ko tu tur darīji? � pieceldamies kājās, man draudzīgi jautāja cilvēks, kuram biju uzkritis virsū.

��� Mēģināju priek�niekiem izskaidrot, kasi es esmu� � Bet tūdaļ sapratu, ka visa stāstī�ana lieka, tādēļ apjautājos: � Kas ar] mums notiks?

��� Mēs nolaidīsimies zemē. Mums ierādīs, mitekļus. Sāksim strādāt. Kāds līgums tev? ir?

��� Teica, ka �B�.

Viņ� iesvilpās.

��� Tu nu gan esi iekritis!

��� Ko tas nozīmē? Kā to lai saprot?

�� Vai tu, lempi, akls biji, vai? Tādu postu! �B� līgums ir uz pieciem gadiem. To paraksta tikai bēgļi, plānprātiņi un viens otrs lētti-jļ cīgais, kuru tiem izdodas ap�maukt. Līgumā ir paredzēti sodi par nepaklausību. Man arīļ piedāvāja �B�, bet es vervētājiem skaidri pa-i teicu, ka tādā gadījumā labāk eju uz Brinkaj �Express�. Galu galā izspiedu �F�. Kompā-| nijai laikam ārkārtīgi vajadzīgi strādnieki, ļ Tas ir līgums uz vienu gadu, turklāt pare-| dzēti da�ādi atvieglojumi � var iepirkties nel tikai kompānijas veikalos vien, bet pēc izvē-i Ies arī citos.

Saņēmu galvu rokās, jo �ķita, ka tā tūlīt, plīsīs.

������� Darba apstākļiem tur nevajadzētu būt sliktiem, � es ieminējos. � Lauku dzīve, darbs svaigā gaisā, saule �

��� Hm, � vīrs mulsi nokrek�ķinājās. � Var jau būt, ka labāk nekā ķīmiskajās rūpnīcās. Lai gan sliktāk nekā raktuvēs. Bet to tu pats ātri vien izdibināsi.

Viņ� aizgāja, un es laidos snaudā, vairs nelauzīdams galvu par nākotni.

Pirms nosē�anās nebija nekāda brīdinā�juma signāla. Gaisakuģis pēk�ņi atdūrās pret zemi, un trieciens bija pamatīgs.

Kravas tilpnes lūkas atvērās, ielai�ot �il�bino�i spo�u tropisko gaismu. Pēc drūmās tumsas tās bija īstas elles mocības. Bet līdz ar saules stariem kravas tilpnēs neieplūda vis svaigais lauku gaiss, bet gan insekticīda aerosola strūkla. Es izkūņojos no kurno�u strādnieku burzmas un kopā ar pārējiem lēni virzījos uz lūku.

��� Pagaidi, muļķi! � uzsauca drūma iz�skata vīrs ar rūpnīcas apsardzes nozīmi pie krūtīm. Viņ� uzmauca man kaklā auklā iesietu plāksnīti ar numuru. Tādu saņēma katrs, un pēc tam visi sastājāmies rindā pie galda, kas bija nolikts ārpusē pie gaisakuģa. Viss notika milzīgas astoņdesmit stāvu aug�stas �Hlorella� ēkas paēnā. Ēka atgādināja reibino�ā augstumā sakrautus ienāko�o un izejo�o rakstu groziņus. Katrā lokā bija no�vietoti saules atstarotāji spoguļi. Arī milzī�gajai celtnei visapkārt bija �ilbino�as gais�mas josla. Atskārtu, ka to izveido neskaitāmi atstarotāji, kuri savukārt nogādā saules sta�rus ēkas iek�puse un tad talak fotosintēzes; kublos.

Skatoties no gaisa, tā �ķita gleznaina, lai ari diezgan parasta ainava. Uz zemes tā bija tīrā elle. Par katru cenu vajadzēja kaut ko" izdomāt. Bet galvā nemitīgi atbalsojās vārdi:

�No saules pielietajām Kostarikas plantā-l cijām, kuras ar lepnumu kopj neatkarīgo fer�meru �aklās rokas, mēs saņemam sulīgos, kārdino�os �Hlorellas� proteīna gardu�mus .,.�

Jā, reiz es pats to biju sacerējis.

������� Nu, kustās, kustās! � iebaurojās kāds no rūpnīcas apsardzes vīriem. � Nav ko stā-| vēt, nolāpītie putu smēlēji! Tālāk!

Aizsedzu acis ar roku un kopā ar pārējiem vilkos uz priek�u, garām galdam.

Kāds vīrs tum�ās acenēs jautāja:

��� Vārds?

��� Mi�els Kurt. ..

������� Tas pats, par kuru jums stāstīju, � at-ļ skanēja inspektora balss.

��� Aha, paldies!

Tad, pagriezies pret mani, viņ� turpināja: � Grobij, tavai zinā�anai, arī pirms tevis mums ir biju�i mēģinājumi lauzt līgumu �B�. Bet vainīgie to arvien rūgti no�ēloju�i. Vai tu, starp citu, zini, kāds ir Kostarikas ikga�dējais bud�ets?

��� Nezinu, � es nomurmināju.

������� Apmēram simts astoņdesmit trīs mil�jardi dolāru. Bet varbūt tu zināsi, cik lieli ir �Hlorellas� korporācijas ikgadējie nodokļi?

��� Nē. Velns parāvis, tas �

Viņ� mani pārtrauca:

�� Apmēram simts astoņdesmit miljardi. Ņemot to vērā, tik attapīgam puisim kā tu vajadzētu saprast, ka Kostarikas valdība un liesa dara visu tā, kā vēlas �Hlorella�. Ja mums jāsoda līguma lauzēji par brīdinājumu citiem, iestādes to ar vislielāko prieku izda�rīs. Varu likt galvu ķīlā. Nu, kā tevi sauc, Grobij?

��� Grobijs, � es aizsmacis teicu.

��� Vārds? Izglītība? Attīstības līmenis?

�� Neatceros, bet, ja jūs man to visu uz�rakstīsiet uz papīra gabaliņa, es iemācī�os.

Dzirdēju, kā inspektors iesmējās un no�teica: � Darīts!

�> Būs labi, Grobij, � laipni turpināja vīrs tum�ajās acenēs. � Iztiksim bez naida. �eit ir tava anketa un norīkojums. Gan mēs no tevis iztaisīsim kārtīgu putu smēlēju. Un tagad kusties!

Un es kustējos. Uzraugs izrāva man no rokām norīkojumu un uzkliedza:

��� Putu smēlēji, �urp!

��urp� nozīmēja � zem celtnes pirmā loka, kur gaisma �ilbināja vēl ne�ēlīgāk nekā ārpusē, lejup pa koridoru, garām sekliem, pretīgi smirdo�iem baseiniem un beidzot cauri kādām durvīm celtnes centrālajā daļā. Te atradās kāda labi apgaismota telpa, ta�u pēc trīskārt atstarotās saules gaismas ārpusē tā �ķita pavisam krēslaina.

��� Putinieks? � kāds vīrs jautāja.

Ap�ilbis mirk�ķināju acis un pamaju ar galvu.

��� Esmu Muleins, maiņas meistars. Man ir jautājums, Grobij, � viņ� palūrēja uz manu anketu. � Mums vajadzīgs putiniekst se�desmit septītajā lokā, un mums vajadzīgs f putinieks �etrdesmit pirmajā lokā. Tava guļ-J vieta atradīsies �etrdesmit tre�ajā lokā. Nu,| pasaki_ atklāti, kur tu gribētu strādāt? Man* gan jāpiebilst, ka putiniekiem un pārējiem! otras kategorijas ļaudīm lifti nav paredzēti.!

��� �etrdesmit pirmajā, � atbildēju, cenz�damies ieskatīties viņa sejā.

��� Tas ir ļoti prātīgi, � viņ� uzslavēja,) � joti, ļoti prātīgi.

Labu brīdi viņ� nekā neteica, tikai stāvēja! un gaidīja. Tad piebilda:

��� Man patīk, ka prātīgs vīrs rīkojas prāj tīgi. � Tad atkal sekoja gara pauze.

�� Man nav ne centa pie dvēseles, � es! galu galā izdvesu.

��� Tā ir maza bēda, � viņ� teica. � Es tev ajzdo�u. Tikai paraksti �o zīmīti, un algas* dienā mēs bez lieka trok�ņa norēķināsimies! Pieci dolāri � tas ir tīrais sīkums.

Es izlasīju zīmīti un parakstījos. Ta�u man atkal vajadzēja palūkoties anketā, jo bijuļ aizmirsis savu vārdu. Muleins ņipri uz�ņāpa uz mana norīkojuma �41.� un savus iniciā�ļus, tad aizsteidzās, aizmirsis iedot man ap- ] solītos piecus dolārus. PakaJ es viņam ne-ļ d�inos.

������ Esmu misis Horoka, kopmītnes saim- j uiece, � kāda sieviete man mīlīgi paziņoja. � Apsveicu jūs �Hlorellas� saimē, mister Grobij. Ceru, ka jūs pie mums pavadīsiet daudz laimīgu gadu. Bet tagad pie lietas. Misters Muleins jau būs jums teicis, ka �o sala�ņu bandu � gribēju teikt, pa�reiz at�vesto darbinieku grupu � laikam izvietos �etrdesmit tre�ajā stāvā. Mans uzdevums ir rūpēties par to, lai jūs dzīvotu kopā ar patī�kamiem, sev līdzīgiem biedriem.

Viņa runāja tālāk, �ai brīdī mazliet atgādi�nādama tarantulu.

�� Mums ir brīva vieta septītajā guļam- telpā. Septītajā gulamtelpā ir tik jauki, jauni cilvēki. Iespējams, ka jums patiks tie�i tur. Ir ta�u ārkārtīgi patīkami atrasties starp pa�u ļaudim.

> Es nojautu, uz ko viņa. tēmē, un teicu, ka nevēlos gulēt septītajā telpā, i Viņa �irgti turpināja:

��� Tad mums ir vēl. divpadsmitā gujam- lelpa. Tur gan dzīvo parupji pui�i, bet jūs pa�reiz daudz nevarat izvēlēties. Viņi prie�cātos par tādu jauku, jaunu cilvēku kā jūs. M-jā � Bet jūs jau varat nēsāt klāt nazi vai kaut ko tamlīdzīgu. Tātad � uz divpadsmito telpu, mister Grobij, vai ne?

��� Nē, � es teicu. � Ko jūs vēl varat pie�dāvāt? Starp citu, vai jūs man neaizdotu pie�cus dolārus līdz algas dienai?

��� Es jūs nozīmē�u uz desmito, � viņa atbildēja, skribelēdama kaut ko uz mana no�rīkojuma. � Un jūsu lūgumu, protams, izpildi�u. Vai ar desmit dolāriem pietiks? Tikaiļ parakstieties �eit un atstājiet sava īk�ķa,no�spiedumu, mister Grobij. Pateicos!

Viņa aizsteidzās meklēt jaunu upuri.

Kāds vīrs ar sarkanu seju nogrāba maniļ pie rokas un aizsmaku�ā balsī sacīja:

��� Brāli, apsveicu tevi Panamerikas Ap�vienotās pelējuma proteīna ra�otāju organi�zācijas �Chlorella Costa Ri�a Local� rindās �ī bro�ūra tev izskaidros, kā mūsu organi�zācija aizsargā savus biedrus pret neskaitā- mājām nelikumībām un netaisnībām, kuras kā sērga plosās mūsu rūpniecībā. Iestā�anās naudu un biedru maksas atvilks no algas, bet par �o bro�ūru jāmaksā atsevi�ķi.

Es viņam jautāju:

��� Brāli, bet kas būs, ja es to nenopirk�u?

� Kritiens no �etrdesmit tre�ā stāva, �viņ� bez aplinkiem atbildēja un aizdeva man piecus dolārus bro�ūras iegādei.

Nokļū�ana �etrdesmit tre�ajā lokā bija sa�re�ģīta. Otrās kategorijas ļaudīm lifts nebija domāts, bet mēs varējām izmantot nepār�trauktas darbības kravas celtni. Vajadzēja drosmi, lai uzlēktu un nolēktu no tā, pie tam �ahta bija �aura. Ja kāda ķermeņa daļa pai lika ārpusē, no tās bija jāatvadās.

Guļamtelpā atradās ap se�desmit nāru, kas bija sablīvētas trijos stāvos. Tā kā strā-j dāja vienīgi dienas gaismā, guļvietas netikai izmantotas uz maiņām. Nāra bija manā rī-j �ībā visas divdesmit �etras stundas. Kāda greznība!

Kad es iegāju, vecs virs ar skābu sejas iz�teiksmi nevī�īgi slaucīja centrālo eju.

��� Jaunais? � viņ� jautāja un paskatījās manos papīros. � �eit būs tava nāra. Mans vārds Pains. Dieninieks. Vai putas proti no�ņemt?

�� Nē, � es atbildēju. � Sakiet, mister Pain, vai no �ejienes var piezvanīt?

��� Tur, � viņ� pamāja ar īk�ķi. Es iegāju atpūtas telpā. Tur atradās telefons, paprāvs hipnotelevizors, mikroiekārtu rituļi, �urnāli. Kad statīvā iedzirkstījās Tontona nedēļas �urnāls, es sakodu zobus. Telefons, protams, bija maksas automāts. Iedrā�os atpakaļ gu- ļamtelpā.

�' Mister Pain, vai jūs nevarat man aiz�dot apmēram divdesmit dolāru sīknaudā? Man vajadzīga tālsaruna.

��� Divdesmit pret divdesmit pieciem? � viņ� viltīgi jautāja.

��� Cik vien gribat.

Viņ� lēni uz�ņāpa rēķinu, es to parakstīju un piespiedu īk�ķi. Tad viņ� izņēma no savām milzīgajām kabatām naudu un rūpīgi pār�skaitīja.

Gribēju zvanīt Ketij ai, bet baidījos riskēt. Viņa varēja būt savā dzīvoklī, bet tikpat labi arī slimnīcā. Nebiju dro�s, ka viņu notver�u. Pēc tam kad biju iemetis telefonā veselu straumi �vadzo�u monētu un uzgriezis Fau�lera �okena asociācijas piecpadsmitciparu numuru, es gaidīju, ka atskanēs parastie vārdi: �Faulera �okena asociācija. Labdien!

Faulera �okena asociacijai un tās klientiem katra diena ir laba. Ar ko varu pakalpot?�

Bet gaidītie vārdi neatskanēja. To vietā es dzirdēj u:

� Su nutnero de prioridad, por favor?[3]

Tālsarunām vajadzīgs paroles numurs. Man tāda nebija. Tikai firmas ar pārbaudītu maksātspēju, kuru kapitāls ir ne mazāks par vienu miljardu, varēja izmantot �etrciparu paroles tie�o vadu. Pasaules tālsarunu līni�jas bija tā noslogotas, ka privātas personas �ādu paroli nevarēja iegūt. Pats par sevi sa- j protams, ka tajos laikos, kad pieprasīju tāl�sarunas, izmantodams Faulera �okena pa�roli, es par to nedomāju. Tālsarunas nu būs' viena no tām greznībām, bez kurām jāmācās , dzīvot.

Lēni iekāru klausuli. Sīknauda palika au�tomātā.

Man ienāca prātā, ka es ta�u varu rakstīt; vēstules, kam vien gribu. Ketijai, D�ekam, Fauleram �okenam, Koljeram, Esterei un Tildijai. Varu izmēģināt visas iespējas.

Dārgā sieva (godājamais priek�niek)! Ar �o gribu paziņot, ka Jūsu vīrs (darbinieks), kuru jūs uzskatāt par miru�u, īstenībā nav miris, bet neizskaidrojamā kārtā kļuvis par Kostarikas �Hlorellas� līgumstrādnieku. Lū�dzu, steidzīgi dariet visu iespējamo, lai viņu atbrīvotu. Sekotu paraksts � Jūsu mīlo�ais vīrs (uzticamais darbinieks) Mi�els Kur- tenejs.

Bet kompānijai ta�u bija sava vēstuļu cen�zūra!

Apjucis atgriezos guļamtelpā. Arī pārējie iemītnieki sāka pārrastie^ mājās.

�� Zaļais! � mani pamanījis, viens iebrē�cās.

��� Uzmanību, tiesa nāk! � auroja cits.

Par to, kas sekoja, es viņus nevainoju. Ta

bija tradīcija, niecīga pārmaiņa ikdienas vien�muļībā, iespēja atmaksāt kādam citam, daudz no�ēlojamākam un vārgākam, par to, ko pa�i izcietu�i. Varu iedomāties, ka septītajā guļamtelpā �is rituāls būtu bijis sevi�ķi pre�tīgs. Divpadsmitajā tas, iespējams, būtu man maksājis dzīvību. Desmitās iemītnieki vien�kār�i bija ļoti labā omā. Es nomaksāju �sodu� � vēl vienu parādzīmi, saņēmu bel�zienus, atkārtoju zaimojo�u zvērestu un kļuvu par �īs istabas pilntiesīgu iemītnieku.

Es nemar�ēju kopā ar pārējiem uz ēdam�telpu. Es paliku guļot uz savas nāras un vēlējos, kaut būtu miris ne tikai pasaules acīs, bet arī īstenībā.

putu nosmel�anu nebija grūti iemācīties. Mēs cēlāmies rīt�ausmā. Steidzīgi norijām da��as nesen no Mazās Vistiņas nogrieztas proteīna masas �ķēles un uzdzē�rām malku kafita. Tad uzģērbām virsvalkus un ar kravas celtni nokļuvām līdz attiecīga�jam lokam. �ilbino�ā tveicē, kas te valdīja no saules lēkta līdz pat saules rietam, apstai�gājām pla�os, lēzenos baseinus, kuru platība sniedzās vairākos akros un kuri bija pārklāti ar aļģēm. Lēni virzoties gar baseiniem, ik pēc trīsdesmit sekundēm varēja pamanīt no�gatavoju�ās vietas, no kurām izdalījās ogļ�hidrāti. Ar īpa�u smeļamo vajadzēja noņemt virsējo kārtu un ieliet to speciālā tvertnē. Tālāk �o masu vai nu nopildīja, vai pārstrā�dāja glikozē, ar ko barot Mazo Vistiņu, bet no tas savukārt nogrieza �ķēles, glīti iepa�koja un izsūtīja pa visu zemeslodi no Bafin- zemes līdz Mazajai Amerikai. Ik pēc stundas drīkstējām iedzert ūdeni no bla�ķes un ieņemt

vienu sāls tableti, ik pa divām stundām � piecas minūtes atpūsties. Kad pienāca saules riets, nodevām virsvalkus un gājām pus�dienās, kas sastāvēja no da�ām �ķēlēm Ma�zās Vistiņas; pēc tam bijām brīvi. Varējām lasīt, pļāpāt, iegrimt transā, skatoties hipno- televizoru atpūtas telpā, iepirkties, izkauties vai arī dzīt sevi ārprātā, domājot par to, kāda tagad būtu varējusi būt mūsu dzīve, un vis�beidzot, varējām gulēt.

Tie�i to es arī visbie�āk darīju.

Rakstīju daudz vēstuļu un centos daudz gulēt. Algas diena pienāca kā pārsteigums. Nebiju pat manījis, ka aizritēju�as jau divas nedēļas. Pēc algas izmaksas konstatēju, ka �Hlorellas� proteīna audzētavai esmu parādā tikai astoņdesmit dolāru un da�us centus. Nemaz nerunājot par parādu kārto�anu, va�jadzēja maksāt biedra naudu Strādājo�o lab�klājības fondam, no kura, cik varēju saprast, �Hlorella� daļēji sedza savus nodokļus. No manis iekasēja arodbiedrības maksas un iestā�anās naudu, ienākuma nodokli un iemaksas par varbūtēju uzturē�anos slimnīcā (�Bet pamēģini tikt tur iek�ā,� teica vecie strādnieki), kā arī atskaitījumus vecuma pa�balstam.

Viens no maniem mierinājumiem bija doma par laiku, kad � �kad� arvien pauda cie�u apņēmību � tik�u no �ejienes ārā un bū�u lielākais patērētāju dzīves pazinējs visu rek�lāmas speciālistu vidū. Tiesa gan, Faulera Sokena asociācijā strādāja arī darbinieki no

viszemākajiem slāņiem, tie, kuri bija ieguvu�i| izglītību ar stipendijas palīdzību. Ta�u tagad sapratu, ka �ie pui�i biju�i pārāk lepni, lai stāstītu man patiesību par vienkār�o patērē-; tāju dzīvi un domām. Vai arī nav vēlēju�ies! atzīties pat sev, kas pa�i kādreiz biju�i.

Tagad aptvēru, ka reklāma iedarbojas uz'j cilvēka zemapziņu daudz spēcīgāk, nekā mēs, speciālisti, bijām domāju�i. Ne vienu reizi vien mani pārņēma patiess sa�utums, dzir�dot, ka �ie ļaudis nosauc reklāmas par tīra�jām blēņām. Tāpēc sākumā jutos pārsteigts, bet vēlāk gandarīts, jo galu galā reklāmā, savu mērķi sasniedza. Visvairāk mani, pro�tams, interesēja jautājums, kā patērētājus ietekmē Venēras projekta reklāma. Izmantoju] katru iespēju, lai novērstu augo�o entuziasmu, tais cilvēkos, kuri pa�i nekad nedosies uz Venēru un arī nepazīst neviena, kas to varētu; darīt. Dzirdēju, ka viņi smējās par īsajiem,' asprātīgajiem pantiņiem, kurus izplatīja Fau�lera �okena asociācija:

Pundur�okejs D�eks O'Sī Samīlējies milzenī � vai:

Puisis jautā mei�ai savai: Kādēļ skumsti, kā tev trūkst?

Tie visi slēpa sevī solījumu, ka Venēra stipro dzimumu darīs patiesi vīri�ķīgu. Bena ; Vinstona Reklāmas apak�sekcija pla�ām tau-1 tas masām bija pati talantīgākā visā �okena asociācijā.

�ai nodaļai sevi�ķi labi padevās miklas, piemēram:

� Kādēļ Venēru sauc par sērojo�o zvaig�zni?

Miklas jēga nav aptverama, redzot to ie�spiestu [4] , bet vārdu spēbe vienmēr bijusi hu�mora pamatā, tāpat kā attiecības starp pre�tējiem dzimumiem � cilvēces attīstības pa�matā. Un kas gan dzīvē ir svarīgāks par cilvēku slēptāko jūtu strāvojumu ievirzī�anu pareizā gultnē un virzienā? (Es neattaisnoju atkritējus, kuri, cenzdamies izplatīt savus ra�ojumus, daiļrunīgi pļāpā par kaut kādām �nāves ilgām�. Tās es atstaju mūsu profe�sijas Tontoniem; tas ir negodīgi, tas ir amo�rāli, man ar to nav nekā kopīga. Turklāt, ja viņi pa�i iedziļinātos �ajās problēmās,- tad saprastu, ka �īs taktikas rezultāts tomēr ir patērētāju skaita samazinā�anās.)

Nav �aubu, ka prasme sasaistīt cilvēku vēlē�anos iepirkties ar viņu dzīves lielākajām ilgām panāk daudz vairāk nekā pre�u pār�do�ana vien: tā pamodina pircēja iztēli un ievirza to pareizajā gultnē, tā padara viņa izvēli apzinīgu. Līdz ar to mēs esam nodro��ināti ar nepārtrauktu ikgadēju patērētāju skaita pieaugumu, kas tik ļoti nepiecie�ams reklāmas nozares aug�upejai.

Man bija patīkami uzzināt, ka �Hlorella� �ajā jomā darījusi ļoti daudz. Ēdienam

pievienoja attiecīgus hormonus, un ēkas piec�desmitajā stāvā bija iekārtots skaists atpū�tas un izpriecu centrs ar tūksto� gultām. Kompānijas vienīgais noteikums bija, ka plantācijā dzimis bērns automātiski kļūst par tās īpa�umu, ja viens no vecākiem līdz viņa desmitajai dzim�anas dienai vēl ir �Hlo�rellas� darbinieks. . fļ

Bet man nebija laika atpūtai un izpriecām. Es cītīgi pētīju visu �o sistēmu, iepazinos ar apstākļiem un gaidīju izdevīgu gadījumu. Bet, ja tāds tik drīz nenāktu, nolēmu radīt to pats saviem spēkiem. Ta�u pagaidām va�jadzēja vērot un mācīties.

Vienlaikus uzmanīgi sekoju visam, kam bija kāds sakars ar Venēras kampaņu. Kādu laiku viss ritēja patie�ām lieliski. Asprātīgie pantiņi, fantastiskās miniatūras �urnālos, jautrās dziesmiņas patika daudziem.

Pēc tam kaut kas sagāja grīstē. Sekoja at�slābums. Man pietika ar vienu dienu, lai to pamanītu, un ar vienu nedēļu, lai pārlieci-� nātos, ka tā ir patiesība. Vārds �Venēra� iz�zuda no ikdienas sarunām. Runājot par kos�mosa raķeti, bie�i tika pieminēta �staru sli�mība�, �nodokļi�, �upuris�.

Pla�ām tautas masām domātajā materiālā uzpeldēja jauna, bīstama tēma: �Vai dzir�dēji par �ali, kur� savā kosmosa tērpā aizgā�jis pie tēviem?�

Vienkār�am pre�u patērētājam bija grūti izprast, kas īsti notiek, un arī Fauleram 5o- kenam, kas lasīja tikai kopsavilkumus un ik�dienas ziņojumus par Venēras projekta neap�turamo progresu, nebija nekāda pamata kaui ko ap�aubīt vai kaut kam neticēt. Turpretī man Venēras projekts bija tuvs. Un es sa�pratu, kas notiek.

Sācis darboties Mets Ransteds.

Desmitās guļamtelpas aristokrāts bija. Erera. Pēc desmit �Hlorellā� pavadītajiem gadiem viņ� bija izsities uz aug�u � precīzi izsakoties, vajadzētu gan teikt uz leju - un kļuvis par �ķēlētāju meistaru. Viņ� ar saviem palīgiem strādāja lielajā, vēsajā pagraba velvē, kur auga Mazā Vistiņa. Erera vicināja milzīgu, tikai ar abām rokām noturamu zo�benam līdzīgu nazi, ar kuru atdalīja lielus olbaltuma masas gabalus. Tālāk �ie gabali nonāca sagatavotāju, iesaiņotāju un viņu ne�kvalificēto palīgu rokās, un tos svēra, grieza �ķēlēs, saldēja, cepa, pievienoja vajadzīgās gar�vielas, iesaiņoja un nosūtīja pēc saraksta uz tām vietām, kuras to bija pieprasīju�as.

Erera nebija nodarbināts tikai ra�o�anā vien. Viņ� savā ziņā izpildīja arī �dro�ības vārstuļa� funkcijas. Mazā Vistiņa �eit auga un attīstījās jau desmitiem gadu. Sākusi vei�doties no maza serdes kamoliņa, tā nemitīgi pieņēmās miesās un iekļāva tajās katru sve��ķermeni. �ūnām daloties, tā nepārtraukti at�tīstījās pla�umā, piepildot �im nolūkam pa�redzēto betona ligzdu. Kamēr vien pielika barības, �is process turpinājās. Erera rūpējas,

lai Mazā Vistiņa izveidotos apaļa un mīksta, lai pirms �ķēļu nogrie�anas audi nekļūtu veci un sīksti, lai abas puses attīstītos vienmē�rīgi.

Tas bija atbildīgs darbs, par kuru Erera saņēma labu algu, un tomēr viņ� nebija ne apprecējies, ne arī pārgājis uz vienu no at�sevi�ķajiem dzīvokļiem celtnes centrālās da- .ļas aug�ējos stāvos. Viņ� devās izbraucienos, kuri viņa prombūtnē deva vielu neķītriem spriedelējumiem, bet kurus viņam klāt esot nekad nepieminēja bez izmeklētas pieklājī�bas. Viņ� vienmēr nēsāja līdzi savu cērtamo nazi un laiku pa laikam nesteidzīgi pār�brauca ar galodu pār tā asmeni. Tas bija vīrs, ar kuru nolēmu iepazīties. Tas bija vīrs, kuram netrūka naudas, � sprie�ot pēc viņa desmit gadu stā�a, tā tam vajadzēja būt �; un �i nauda man bija vajadzīga.

�B� līguma būtība man tagad bija galīgi skaidra. Tas neļāva cilvēkam izkļūt no parā�diem. �īs sistēmas pamatā bija viegli iegūs�tami - aizņēmumi un acīm tīkamas preces. Ja es nedēļā aizņem�os tikai desmit dolārus, tad, līgumam izbeidzoties, bū�u kompānijai pa- radā apmēram tūksto� viens simts dolāru, un man vajadzēs turpināt darbu, lai tos at�maksātu. Bet strādājot uzkrātos jauns pa�rāds.

Man bija nepiecie�ama Ereras nauda, lai tiktu prom no �ejienes, atpakaļ uz Ņujorku, pie savas sievas Ketijas, pie darba Venēras nodaļā. Ransteda rīcība mani uztrauca. Un

dievs vien zina, ko darīja Ketija, kas tagad uzskatīja sevi par atraitni. Par D�eku O'�ī un Ketiju es centos nedomāt. Mazais vīriņ� tagad varēja atriebties pretējam dzimumam par garajiem nicinājuma gadiem. Līdz div�desmit piecu gadu vecumam viņu bija uzska�tīju�i par smieklīgu, nenozīmīgu knisli, kur�, pateicoties stūrgalvībai, kļuvis par lidotā]u- izmēģinātāju, bet tādēļ nav mazāk grotesks. Divdesmit se�u gadu vecumā viņ� pēk�ņi kļuva par pasaules slavenību, par pirmo cil�vēku, kur� bijis uz Venēras, tā iemantodams uemirstību vēl pirms brieduma. Tagad viņam bija jāatgūst nokavētie mīlas prieki. Ļaudis melsa par viņa neskaitāmajām dēkām lek�ciju ceļojumu laikā. Man �īs tenkas nepatika. AAan nepatika arī tas, ka viņ� jūsmoja par Ketiju, bet Ketija � par viņu.

Un tā ritēja manas dienas: cel�anās rīt�ausmā, brokastis, virsvalks, aizsargbrilles, kravas celtnis, bezgalīgās stundas, kas aiz�ritēja �ausmīgajā tveicē, smeļot putas, pēc lam pusdienas, atpūtas telpa un, ja laimējās tā izkārtot, kāds vārdiņ� ar Ereru.

�� Tev ir pamatīgi ass cērtamais, Gustav. Pasaulē ir tikai divas ļau�u kategorijas � tie, kuri atstāj savus darba rīkus novārtā, un īstie amata meistari.

Viņa acīs zem actekiem raksturīgās uzacu līnijas pavīdēja aizdomas.

�� Darbu darīt kārtīgi vienmēr atmaksājas. Vai tu no jaunajiem?

������� Jā. Pirmo reizi �eit. Vai tu domā, ka: būtu vērts palikt?

Erera mani nesaprata: � Te ir jāpaliek. Līgums. � Un viņ� piegāja pie �urnālu sta�tīva.

Nekas, rīt arī ir diena.

��� Sveiks, Gustavi Piekusi?

�������� Sveiks, �or�! Mazliet. Desmit stunda; vicināt �o rīku nav nekāds joks. Rokas ka svina pielietas.

������� Varu iedomāties. Noputo�ana ir viegla bet tā nav nekāda lielā māksla.

�������� Ko var zināt, varbūt pēc laika tu tiec uz aug�u. Pasēdē�u pie hipnotelevizora.

Pienāca nākamā diena.

��� Sveiks, Zor�i, kā svie�as?

������� Nevaru �ēloties, Gustav. Saules vannai par velti.

������� To var redzēt. Drīz tu būsi tikpat melns kā es. Ha, ha! Vai tas tev patiktu?

��� Porque no, amigo?[5]

������� Ko, tu hablas espatļol? Cuado apren- diste la lengua?**

�������� Ne tik strauji, Gustav. Protu tikai da��us vārdus. Labprāt gribētu iemācīties vairāk. Kad iekrāsies skano�ais, jāaizlai� uz pilsētu pie meitenēm.

������� Tās visas buldurē angliski. Bet, ja tev palaimētos atrast pastāvīgu draudzeni, tad

rētu papļāpāt arī spāniski. Meiteni tas (■priecinātu. Gandrīz visas prot dziedāt �D�immij, D�immij, iedod dolāru� un zina liugļu pantinu, kurā teikts, ko par dolāru var dabūt. Ha, ha!

Un tad pienaca vēl viena diena � diena nr pārsteigumiem.

Atkal izmaksāja algu, un mans parāds bija pieaudzis vēl par astoņiem dolāriem. Prātoju, i lir paliek visa mana nauda, ta�u sirds dzi�ļumos es to labi zināju. Pēc maiņas atgriezos U'alīgi izslāpis, kā tam pēc administrācijas .1 prēķiniem arī vajadzēja būt. Tūlīt devos pie dzērienu automata un paņēmu glāzi �Popsi� � tas maksāja divdesmit piecus centus. Bet viena glāze neremdēja slāpes � i/.dzēru otru, un nu jau bija par piecdesmit centiem mazāk. Pusdienas bija bezgar�īgas. Ar mokām noriju tikai da�us kumosus Mazās Vistiņas olbaltuma masas. Bet pēc brī�a man atkal gribējās ēst. Tad devos uz bufeti, kur n/ parāda varēja dabūt sālītu krauk�ķo�o ce�pumu paciņas. Pēc cepumiem drīz vien sāka mocīt slāpes, kuras varēja dzesēt tikai ar divām glāzēm �Popsi�. Bet no �Popsi� kļuva saji ap dū�u, un tad vajadzēja uzsmēķēt ci�garetes �Starr�. Pēc tam uznāca ārkārtīga kāre pēc krauk�ķiem .. .

Nez, vai Faulers �okens to tie�i tā bija paredzējis, dibinot �Starrzelius�, pirmo sfē�risko trestu? No �Popsi� pie krauk�ķiem, no krauk�ķiem pie cigaretēm �Starr�, no tām atkal pie �Popsi� . ..

Un klāt pie parādu summas vēl jāmaksļ se�i procenti.

Kaut kam bija jānotiek, turklāt drīz. neizrau�os no �ejienes tuvākajā nākotnē, ta< netik�u prom nekad. Sajutu, ka mana uzņēj mība, īpa�ība, kas bija mana �es� būtība, sāk lēni izsīkt. Niecīgās alkaloīda devas pamj zām vājināja gribu. Mani nomāca bezcerība] apziņa, ka neko nav iespējams izmainīt ui ka galu galā tik ļauni nemaz nav, vienmēf ta�u var paglābties transā vai kārtīgi pie tempties �Popsi�, vai arī pamēģināt vienii no tiem zaļajiem zirnī�iem, kuri ar da�ādieļ nosaukumiem ceļo no rokas rokā. Pārdevējj labprāt pagaidītu līdz algas dienai.

Kaut kam bija jānotiek, turklāt drīz.

��� Como' sta, Guslavo?

Erera apsēdās, un viņa acteka sejā

plaiksnīja smaids.

��� Como' sta, amigo Jorge? Se juma?

Viņ� pastiepa roku ar cigare�u paciņu.

nebija mana marka. Nedomādams atbildēju:] � Pateicos, es smēķēju �Starr�, tās ir aromātiskākas.

Un automātiski vienu tūlīt aizsmēķēju. Es sāku kļūt par tādu patērētāju, kādi Fauler� reklāmu firmai bija vajadzīgi. Vēlē�anā! smēķēt asociējas ar cigaretēm �Starr�, un tu tūdaļ aizsmēķē cigareti �Starr�; pēc cigaļ retes �Starr� domās iezogas �Popsi� � uri tu izdzer glāzi �Popsi�, tad rodas apetīte uz krauk�ķiem � un tu nopērc paciņu krauk�ķu! kad cepumi apēsti, rodas vēlē�anās uzsmēķēt, un tu aizsmēķē cigareti �Starr�, un uz satra soļa tevi pavada �o pre�u slavinājumi, ir ko tev piedziedātas pilnas ausis, kas ie�spiedu�ies katra porā.

�Smēķēju cigaretes �Starr� � tās ir vis�labākās. Dzeru �Popsi� �*tas ir visatspirdzi- flo�ākais. Ēdu krauk�ķus � tie ir visgar�ī�gākie. Smēķēju . . .�

Gustavs ieteicās:

Tu neizskaties sevi�ķi laimīgs, 2or�. | - Tāds es arī neesmu, amigo. | Beidzot gaidītais brīdis bija klāt.

��� Esmu nokļuvis ļoti dīvainā stāvoklī.

Tagad vajadzēja nogaidīt, ko viņ�- teiks.

-��� Man jau tā �ķita, ka ar tevi kaut kas nav kārtībā. Saprātīgs puisis, kur� redzējis pasauli. Varbūt es tev varu palīdzēt?

Lieliski, brīni�ķīgi.

� To tu neno�ēlosi, Gustav. Tu, protams, riskē, bet tu to nekādā ziņā neno�ēlosi. Es tev visu izstāstī�u �

Sss. Ne �eit! � viņ� mani apsauca, tad turpināja klusā balsī:

-���� Tas vienmēr ir risks. Bet ir vērts riskēt, ja tu redzi, ka jauns, gudrs cilvēks sāk do�māt un darboties. Reiz es iekritī�u, seguro, un iespējams, ka tad viņi man piededzinās smadzenes. Bet rauj viņus velns, nospļauties man par viņiem. Savu esmu padarījis. Ņem. Domāju, man nav tev jāpiesaka būt piesar�dzīgam, to atverot.

Erera paspieda man roku, un es jutu, kaļ pie manas delnas pielīp mazs vīstoklītis.

Pēc tam viņ� devās pie hipnotelevizora un, iepriek� izsitis savā norēķinu kartītē pus�stundu transa, ieslīga sēdeklī blakus pārē-ļ jiem.

Es devos uz mazgājamo telpu, kur samakl sāju par desmit minū�u ilgu uzturē�anos du�as kabīnē, � mana alga atkal saruka pafļ da�ām monētām � un iegāju iek�ā. Ar izo� lācijas lenti aptītais vīstoklītis izrādījās sa�locīts zīdpapīrs ar �ādu tekstu:

Cilvēka dzīvība ir jūsu rokās.

�is aicinājums Nr. 1 dod jums iespēju no dibināt sakarus ar Pasaules konservacionistu asociāciju, kas tautā pazīstama ar nosaukumi �konsi�. �o lapu jūs esat saņēmis no PKA biedra, kur� novērojis, ka jūs esat a) saprā�tīgs, b) nemierā ar pa�reizējo pasaules stā�vokli, c) varbūtējs vērtīgs papildinājums mūsu rindām. Sī cilvēka dzīvība tagad ir jūsu rokās. Lūdzam jūs izlasīt visu līdz gai lam, pirms sākat kaut ko darīt.

Patiesība par PKA.

PKA ir slepena organizācija, kuru vajā visas pa-J saules valdības. Tā uzskata, ka dabas resursu nesau-i dziga izlaupī�ana radījusi nabadzību un nevajadzīgas! cilvēku cie�anas. Tā uzskata, ka �ādas dabas resursu izlaupī�anas sekas būs cilvēku dzimuma iznīcinā�anai uz Zemes. Tā uzskata, ka to visu varētu novērst, ja cilvēkus izdotos pacelt līdz tādai apzinīguma pakāpei,

kad tie pa�i pieprasītu pasaules iedzīvotāju pieauguma pl.mo�anu, me�u masīvu atjauno�anu, noplicinātās augsnes uzlabo�anu, iedzīvotāju skaita samazinā�anu pilsētās, palielinot iedzīvotāju skaitu laukos, greznuma priek�metu, kā arī kārumu ra�o�anas pārtrauk�anu, jo jlo nav cilvēkiem nepiecie�ami. PKA �o izskaidro�anas darbu veic ar propagandas palīdzību � izplatot �ādus nicinājumus, pielietojot vardarbību un sabotējot darbu (Bjās rūpnīcās, kur ra�o greznumlietas.

Baumas par PKA.

Jūs būsiet dzirdēju�i, ka �konsi� ir slepkavas, psi�hopāti un nesaprātīgi ļaudis, kuri iznīcina vērtības un Blogalina cilvēkus bez kāda iemesla vai ari aiz skau�dības. Tie ir meli. PKA biedri ir humāni, nosvērti cil- v6ki, daudzi no tiem iemantoju�i cieņu sabiedrības ncis. Ļaunprātīgās baumas dedzīgi atbalsta tie ļaudis, kuri iedzīvojas no dabas resursu izlaupī�anas, kuru iius ceram izbeigt. Pasaulē ir nesaprātīgi, nenosvērti un noziedzīgi elementi, kuri izdara nelikumības vai nu kndu ideālu vārdā, vai aiz vienkār�as laupī�anas kāres mi pēc tam apgalvo, ka viņi esot �konsi�. PKA nav liekā kopīga ar tādiem cilvēkiem, un tā ar sa�utumu nosoda viņu rīcību.

Ko jūs tagad darīsiet?

Tas ir jūsu ziņā. Jūs varat a) nodot cilvēku, kur� Jlims iedeva aicinājumu, b) iznīcināt �o lapu un visu �izmirst, c) doties pie personas, kura jums �o aicinā�jumu iedeva, un iegūt papildu informāciju. Pirms jūs izlemjat, ko darīt, lūdzam jūs labi apdomāties.

Es domāju, intensīvi domāju. Un nācu pie secinājuma, ka �ī lapa ir a) neinteresantā�kais, sliktākais reklāmas sacerējums, kādu jebkad esmu lasījis, b) neganta patiesības sagrozī�ana, c) pavediens, kas var mani aiz�vest prom no �Hlorelias� un atpakaļ pie Ketijas.

Tad, lūk, kādi bija �ie briesmīgie �konsi�! Un viņu pretrunīgajā muldoņā tomēr bija ari kaut kas pievilcīgs. �is aicinājums � dro�i vien glu�i neapzināti, � bija uzrakstīts tādā stilā, kādā mēs saceram jaunu medicīnas pre| parātu reklāmas ārstiem. Nosvērti, profesio nālā līmenī � mēs visi spējam saprātīg spriest, mums ir dziļas zinā�anas, mēs varam runāt atklāti par nopietniem jautājumiem. Va jūsu pacients cie� no hiperspazmām, doktor;

�is aicinājums apelēja pie saprāta, un tas vienmēr ir bīstami. Saprātam nevar uzticē ties. No reklāmu pasaules tas jau sen ir iz skausts, un mēs nekad neesam izjutu�i trūkumu.

Acīmredzot man bija divas iespējas. Vaļ rēju doties uz galveno kantori un nodot Ereru. Varbūt es kļūtu populārs, varbūt mani uz�klausītu un noticētu maniem vārdiem tiktāl, lai pārbaudītu to pareizību.

Bet tad atcerējos, ka arī �konsu� denunciē- tājiem profilakses nolūkā mēdza piededzināt smadzenes, jo viņi tomēr bija saskāru�ies ai^ �o vīrusu un nevarēja zināt, kā tas iedarbo�sies vēlāk, kaut arī pirmā reakcija bija nega-ļ tīva. Tas man nederēja.

Man atlika daudz riskantāks, toties varo-ļ nīgāks ceļ� � pieņemt uzaicinājumu un dar-l boties viņu organizācijas iek�ienē. Ja viņiem tie�ām bija tik pla�i sakari, kā viņi di�ojāsj tad es neredzēju iemesla, kas liegtu man no-l

kļūt Ņujorkā un iegūt pietiekami daudz ma�teriāla, lai atmaskotu visu �o bandu.

Nevienu mirkli mani nemāca �aubas par to, ka es varētu neizvirzīties. Pirksti niezēja da�būt kādu zīmuļa galu un pārlabot �o aicinā�jumu, izvēloties trāpīgākus izteicienus, iznī�dējot no tā garlaicību, pie�ķirot tekstam dzī�vību ar vārdiem, kurus lasītājs redz, dzird, aptausta un sajūt uz mēles. �im sacerējumam tas nāktu par labu.

Manas kabīnes durvis atsprāga vajā; des�mit minūtes bija pagāju�as. Steidzīgi aiz�skaloju lapu notekā un izgāju atpūtas telpā. Erera joprojām sēdēja transā pie televizora.

Gaidīju kādas divdesmit minūtes. Beidzot viņ� sagrozījās, samirk�ķināja acis, palūkojās apkārt un ieraudzīja mani, bet viņa seja pa�lika nekustīga kā granīts. Es pasmaidīju un pamāju, un viņ� pienāca man klāt.

�� Kārtībā, cotnpanero? � viņ� klusi vai�cāja.

��� Kārtībā, � es atbildēju. � Kad vien tu vēlies, Gust.

��� Tas būs drīz, � viņ� teica. � �ādās reizēs es nevaru iztikt bez transa. Nespēju panest moko�o gaidī�anu. Kas zina, kādu dienu es varbūt atmodī�os un bū�u jau �piku nagos. � Viņ� sāka ar kabatas galodu asināt savu nazi.

Man atausa gaisma.

��� Un tas domāts �pikiem? � es jautāju.

Viņa seja pauda sa�utumu.

��� Nē, � viņ� teica, � tu mani pārprati, �or�. Tas domāts man. Lai nekļūtu par no�devēju.

Tie bija cēli vārdi pat �āda cilvēka mutē. Es_ ienīdu fanātiķus, kuri bija sakropļoju�i, dvēseli tik krietnam patērētājam kā Gustavs. Tā bija gandrīz vai slepkavība. Viņ� būtu varējis atrast savu vietu dzīvē, iepirkties, pa�tērēt, strādāt un vairot savu līdzpilsoņu peļņu visā pla�ajā pasaulē, viņa vēlē�anās un vaja�dzības būtu vienmēr pieaugu�as, nepārtraukti palielinot ienākumus tiem, kuri strādā reklā�mas nozarē, viņam būtu ģimene, bērni, kuri savukārt kļūtu par kārtīgiem patērētājiem.: Bija sāpīgi redzēt, kā �ie �konsi� viņu pār-� vērtu�i neauglīgā fanātiķi.

Nolēmu viņam palīdzēt, cik vien spē�u,' kad �konsu� dziesmiņa būs nodziedāta. Viņ� ta�u nebija vainīgs. Atbildēt vajadzēja tiem, kuri bija viņu uzkūdīju�i pret visu pasauli. Dro�i vien tādus �konsus� kā Gustavs, kas bija vienkār�i apmānīti, varēja atkal uzvest uz pareizā ceļa. Es par to painteresē�os; nē, labāk ne. Ļaudis varētu izdarīt pārsteidzīgus secinājumus. Jau tagad dzirdu, kā viņi sprie-, dēlēs: �Es nedomāju, ka Mi�s ir neuzticams, tomēr viņ� �āvis pār strīpu.� �Jā, ja cilvēks reiz bijis �konss�, tad tas arvien būs �konss�.� �To katrs zina. Es nedomāju, ka Mi�s būtu nelojāls, to es nesaku, bet��

Pie velna Ereru. Lai izstrebj vien pats, ko ievārījis. Tam, kas mēģina apgriezt pasauli ar kājām gaisā, nav ko �ēloties, ja gadas pakļūt zem riteņiem.

sienas vilkās kā nedēļas. Erera runāja maz, līdz pēk�ņi kādu vakaru atpūtas telpā iejau�tājās:

� Vai esi kādreiz redzējis �Gallinu� [6] ? Tā bija Mazā Vistiņa,� � Nē.

� Tad ejam. Varu tev parādīt. Tas ir va�rens skats.

�Mēs izgājām cauri vairākiem koridoriem, kad ielēcām lejup ejo�ā kravas celtnī. Es cie�i nizvēru acis. Vajadzēja tikai paskatīties lejup, mi tūdaļ pārņēma augstuma bailes. �etr�desmitais stāvs, trīsdesmitais, divdesmitais, desmitais, zeme, mīnus desmitais �

� Lec nu, Zor�, � Erera sacīja, � zem mīnus desmitā atrodas ma�īntelpas. Es lēcu.

Mīnus desmitais stāvs bija drūms, betona sienas aprasoju�as. Jumtu balstīja milzīgas sijas. Mēs atradāmies gaitenī, kuru piepil dīja cauruļu mud�eklis.

���� Pa tām plūst barojo�ais �ķidrums, J Erera paskaidroja.

Apvaicājos, no kā taisīti masīvie griesti

���� No betona un svina. Tie aiztur radio aktīvus starus. Da�kārt Mazā Vistiņa saļ slimst ar vēzi. � Viņ� nospļāvās. � Tā kļūs nederīga uzturam, un, ja slimību laikā neap tur, viss jāsadedzina. � Rādīdams, kā taļ jādara, Erera ar savu cērtamo aprakstīj gaisā svelpjo�u loku.

Tad atgrūda kādas durvis.

���� Lūk, te ir viņas ligzda, � viņ� lepn teica.

Es aiz pārsteiguma gandrīz aizrijos

Redzēju lielu betonētu, kupolveida telp ar betona grīdu. Mazā Vistiņa to aizņem gandrīz līdz pa�ai aug�ai. Tā bija brūngarl pelēka, it kā no gumijas masas veidota pus lode apmēram piecpadsmit jardu diametrā Du�iem cauruļu pazuda tās pulsējo�ā miesā Varēja redzēt, ka tā ir dzīva.

Erera man paskaidroja:

���� Visu dienu es staigāju tai apkārt. Tik līdz pamanu kādu vietu, kas ātri aug, ku masa izskatās laba un sulīga, tā nocērtļ �ķēli.

Viņa nazis atkal iesvilpās un �oreiz at�ķēli collu biezu Mazās Vistiņas bif�teka gabalu]

���� Palīgstrādnieki, kuri mani pavada, to ar ķeksi uztver, sagrie� gabalos un novieto uz slīdlentes.

Visapkārt kupolveida telpai pavērās ieejas tuneļos, pa kuriem redzēja aizslīdam lentes. I � Vai viņa aug ari naktī?

�� Nē, barības piegādi attiecīgi noregulē tin ļauj sakrāties organiskiem atkritumiem. Katru nakti tā gandrīz aiziet bojā. Katru rītu ka svētais Lācars tā atkal atgūst dzīvību. Ti�kai neviens viņu nepielūdz kā svēto.

�Viņ� mīlīgi paplik�ķināja pa gumijai līdzīgo masu ar sava cērtamā plakanisko daļu. I � Vai tev viņa patīk? � es muļķīgi ievai- lajos.

�� Protams, 2or�. Es tai esmu iemācījis Visādus trikus.

Viņ� pavērās apkārt, tad apstaigāja visu ligzdu, ielūkodamies katrā tuneļa mutē. Pēc tam paņēma īsu stieni un nostiprināja ar to ligzdas izejas durvis. Stieņa viens gals at�balstījās pret durvju �ķērskoku un otrs pret tikko jau�amu rievu betona grīdā. Durvis bija likpat kā aizslēgtas.

� Vienu triku es tev parādī�u, � Erera Ifica, un viņa melnīgsnējā seja savilkās smaidā.

�Veikli kā burvju mākslinieks viņ� izņēma no kabatas kaut ko līdzīgu svilpei. Iemuta Ini nebija, bet gan gaisa rezervuārs, kuru va�rēja piepildīt ar maza rokas sūkņa palīdzību.

��� Ne jau es to izgudroju, � viņ� steidzās paskaidrot. � To sauc par Galtona svilpi, bet kas ir Galtons, to es nezinu. Skaties� un klausies.

Viņ� iedarbināja sūkni un pavērsa svilpi pret Mazo Vistiņu. Nekas nebija dzirdams! bet es nodrebinājos, redzēdams, ka gumijai' līdzīgajā protoplazmā pakāpeniski izveidojas pusloka iedobums.

��� Nebaidies, companero, � Erera no-| teica. � Seko man.

Viņ� sūknēja spēcīgāk un pasniedza man kabatas spuldzīti, kuru es apmulsis iededzi�nāju. Svilpes nedzirdamā skaņu plūsma kāļ spēcīga ūdens strūkla triecās pret Mazo Vis�tiņu. Masa ierāvās vēl vairāk, līdz izveidoja! I velvētu eju, kuras grīda bija ligzdas betona I pamatne.

Erera iegāja ejā, uzsaukdams man:

��� Nāc!

Es paklausīju, bet sirds neganti dauzījās. Viņ� lēni virzījās uz priek�u, nemitīgi darbi�nādams sūkni, un eja ap mums arvien papla�inājās, pārvērzdamās par velvi. Bet aiz mums tā kļuva ar katru mirkli �aurāka� �aurāka � �aurāka �

Tagad mēs atradāmies milzīga burbuja vidū, kas lēni slīdēja uz priek�u pa elastīgo, pelēcīgi brūngano, simts tonnu smago Mazās Vistiņas miesu.

��� Apgaismo grīdu, companero, � Erera pavēlēja, un es ļāvu gaismas staru kūlim noslīdēt lejup. Betonā bija ie�vīkātas da�ādas līnijas, kas likās glu�i nenozīmīgas, ta�uļ Ereram palīdzēja orientēties. Soli pa solimļ mēs virzījāmies uz priek�u, un es spilgti iz tēlojos, kas notiktu, ja Galtona svilpei pēk�ņi rastos sūce..,

Pēc ilga laika, kas man �ķita kā mū�ība, baterijas gaismā uz grīdas ievizējās metāla pusloks. Erera svilpdams atbrīvoja to no Vistiņas miesas, un tas kļuva par disku. Jo�projām sūknēdams, viņ� trīs reizes piesita ar kāju. Disks atsprāga kā lūkas vāks.

��� Lec pirmais, � Erera teica, un es me�tos iek�ā, nezinādams un nedomādams, vai kritiens būs mīksts vai ciets. Tas bija mīksts, im es trīcēdams paliku zemē guļot. Brīdi vē�lāk Erera nolēca man blakus, un lūka virs inums aizcirtās. Viņ� pirmais piecēlās kājās un sāka masēt savu roku.

��� Smags darbs, � viņ� noteica. � Tu tikai sūknē, bet nedzirdi nekā. Kādā jaukā dienā svilpe samaitāsies, un es to pamanī�u tikai tad, kad � � Viņ� atkal pasmīnēja.

�� D�ord�s Grobijs, � Erera mani iepa�zīstināja, � un Ronijs Bouens.

Tas bija pamaza auguma flegmātisks patērētājs lētā kantora darbinieka uzvalkā.

��� Un tas ir Arturo Denzers.

Denzers bija ļoti jauns un nervozs.

Mēs atradāmies labi apgaismotā betona is�tabiņā ar gaisa reģeneratoriem, rakstām�galdiem un sakaru ierīcēm. Bija grūti ticēt, ka vienīgo ieeju �ajā telpā aizsprosto pro- toplazmas kalni virs mums. Un vēl grūtāk bija ticēt, ka nedzirdamas augstfrekvences skaņas var likt �im nejūtīgajam blāķim* at�kāpties.

��� Priecājos jūs redzēt mūsu vidū, Gro�bij, � ierunājās Bouens. � Erera apgalvo, ka jums esot gai�a galva. Mēs gan esam pret visādām birokrātiskām formalitātēm, tomēr gribu zināt jūsu biogrāfiju.

Atkārtoju stāstu par Grobiju, un viņ� to pierakstīja. Kad nonācu līdz zemajam izglī�tības līmenim, viņa lūpas neticīgi savilkās.

��� Bū�u atklāts, � viņ� teica. � Jūs ne�runājat kā neizglītots cilvēks.

��� Pusaud�i ir da�ādi, � es atbildēju. � Es daudz lasīju, daudz skatījos televizoru.^ Ir grūti būt vidējai atvasei piecu bērnu ģi�menē. Tu neesi ne pietiekami vecs, lai tevi. respektētu, ne arī pietiekami jauns, lai tevi lutinātu. Nevarēju atrast savu īsto vietu, tā�dēļ nepārtraukti centos mācīties.

Tas viņu pārliecināja.

��� Diezgan ticami. Bet ko jūs protat?

�� Es, manuprāt, varētu uzrakstīt labāku aicinājumu nekā jūsējais.

��� Patie�ām? Un ko vēl?

��� Propagandas darbu visumā. Mēs varētu izplatīt, baumas, un cilvēki nezinātu, ka tās nāk no kon � � no mums. Baumas, kas iz�raisītu viņos neapmierinātību un liktu domāt.

��� Ļoti interesanta ideja. Vai jūs nevarētu dot kādu konkrētu piemēru?

Mana galva strādāja kā pulkstenis.

��� Ēdamistabā jāizplata baumas, ka at�rasts jauns proteīna izgatavo�anas paņē�miens. Jāapgalvo, ka tas gar�os tie�i kā rost- bifs un to varēs iegādāties par dolāru mār�ciņā. Un ka oficiālais paziņojums gaidāms pēc trim dienām. Kad �īs trīs dienas paies un nekāda paziņojuma nebūs, var palaist kādu asprātību, piemēram: �Kāda ir starpība starp iostbifu un Mazo Vistiņu?� Atbilde: �Simts piecdesmit gadu ilgs progress.� Tas paliks prātā un atsauks atmiņā vecos labos laikus.

Izdomāt tādus jokus � tas man ir tīrais nieks. Sī nebija pirmā reize, kad es izlietoju savas dotības, reklamējot tādus ra�ojumus, kas man personīgi nemaz nepatīk.

Bouens visu pierakstīja uz beztrok�ņa rak�stāmma�īnas.

��� Ļoti atjautīgi, Grobij, � viņ� atzina,

������� to mēs izmēģināsim. Bet kādēļ tie�i �trīs dienas�?

Es ta�u nevarēju atbildēt, ka trīs dienas ir optimāli labākais laiks, lai baumas, kas ieva�dītas �aurā sabiedrības lokā, veiktu pilnu apli. Tā būtu atbilde no reklāmu teorijas grāmatas. Tāpēc es tikai mulsi nomurmināju:

��� Man tā ienāca prātā.

��� Labi, to mēs izmēģināsim. Tagad, Gro�bij, jums būs jāmācās. Vispirms vajadzētu sākt ar konservacionistu klasiķiem, un jums būs jālasa tie.

Bet ir. arī speciāli izdevumi, kas raksta par mums tuvām tēmām un kurus jums va�jadzēs regulāri izskatīt. Tādi ir: �Statistiskā analīze�, �Kosmisko lidojumu �urnāls�, �Bio- metrika�, �Zemkopības biļetens� un vēl daudzi citi. Ja rodas grūtības, � un esmu pārliecināts, ka tā būs, -� jautājiet mums.

Ar laiku jums vajadzētu izvēlēties tēmu, kura jūs interesē, un specializēties tajā tā, lai vēlāk varētu domāt par zinātnisku darbu �ajā virzienā. Izglītots konservacionists ir derīgs konservacionists.

��� Bet kam mums vajadzīgs �Kosmisko lidojumu �urnāls�? � es augo�ā satraukumā jautāju. Piepe�i man �ķita, ka �eit meklējams izskaidrojums Ransteda sabotā�ai, manai no�laupī�anai, kā arī pastāvīgajām neveiksmēm un kavēkjiem Venēras projekta realizācijā. Vai tas būtu �konsu� darbs? Vai tie�ām tie savos mazattīstītajos, loģiskai domai nepie�ejamos prātos būtu nospriedu�i, ka kosmosa ceļojumi kaitēs viņu �dzīvības saglabā�anai zemes virsū� vai kā nu viņi to dēvēja�?

�� Tā ir ļoti svarīga tēma, � Bouens teica. � Par to jums jācen�as uzzināt pēc iespējas vairāk.

Es pra�ņāju tālāk: � Vai tāpēc, lai iz�jauktu �os lidojumus?

��� Nebūt ne! � Bouens iesaucās. � Aug�stais dievs, Grobij, padomājiet tikai, ko Ve�nēra mums nozīmē � vesela nesamaitāta planēta ar visām dabas bagātībām, kas ne�piecie�amas cilvēku dzimumam, ar laukiem um pļavām, un dabisku pārtiku, un izejvie�lām. Domājiet ar galvu!

��� Ak tā, � es atbildēju, bet Gordija mezgls palika nepārcirsts.

Ierīkojies ērtāk, sāku lasīt �Biometrikas� fotokopijas un laiku pa laikam �o to pajau�tāju, lai gan izskaidrojums man nemaz nebija vajadzīgs. �Biometrika� ir ikviena reklāmu sacerētāja rokasgrāmata. Tā ziņo par izmai�ņām iedzīvotāju sastāvā, izglītības stāvoklī, mirstībā, par nāves cēloņiem un tamlīdzīgām lietām. Gandrīz katrā numurā bija labas ziņas mums � tas ir, reklamētājiem, tās pa��as ziņas, par kurām �konsi� smagi pūta. No mūsu viedokļa iedzīvotāju pieaugums vienmēr nozīmēja labas ziņas. Jo vairāk ļau�u, jo lielāka peļņa. Jo zemāks attīstības līmenis, jo izdevīgāka tirgo�anās. Bet �ie ekscentriskie fanātiķi nespēja to saprast, un man vajadzēja izlikties, ka skatos pasaulē ar viņu acīm.

Pēc tam pievērsos �Kosmisko lidojumu �urnālam�. �eit ziņas bija bēdīgas � visas gau�ām bēdīgas. �urnāls skaidri atspogu�ļoja publikas apātiju. Un iedzīvotājos augo�o protestu, ko izraisīja nodokļu nastas palieli�nā�ana sakarā ar Venēras raķetes būvi. Un neticību Venēras kolonijas iespējamībai. Un �aubas par tās lietderību, ja � par spīti vi�sam � to tomēr izdotos nodibināt.

Nolādētais Ransteds!

Bet vistraģiskākās ziņas mani gaidīja uz jaunākā numura vāka. Teksts zem attēla paskaidroja:

�D�eks O'�ī smaida. Viņ� tikko saņēmis no prezidenta rokām Goda medaļu, un skaistā draudzene viņu apsveic ar skūpstu.� �Skaistā draudzene� bija mana sieva Ketija. Nekad viņa nebija izskatījusies tik daiļa.

Iekļuvis �konsu� �ūniņā, es tūlīt sāku darboties. Pēc trim dienām apmeklētāji pa�klusām kurnēja par ēdieniem. Pēc nedēļas te varēja dzirdēt apmēram tādus izteicienus:

�Velns parāvis, cik �ēl, ka neesmu piedzi�mis simts gadus agrāk .. .�

�Velns parāvis, kāpēc mums jāmokās tik sasodīti pārpildītā guļamtelpā ��

�Velns parāvis, kā gribētos tikt pa�am pie sava personīgā zemes gabaliņa kaut kur uz laukiem un pa�am to apstrādāt��

Mūsu mazajā �ūniņā valdīja pacilātība. Acīmredzot es nedēļas laikā biju paveicis vairāk nekā viņi veselā gadā. Bouens � viņ� strādāja kadru nodaļā -�- man reiz teica:

� Mums vajadzīga tāda galva kā jūsējā, Grobij. Un nevar pieļaut, ka jūs iz�ķie�at sa�vus spēkus, smalstīdams putas. �ajās dienās strādnieku izvieto�anas daļas priek�nieks jj jums jautās, vai jums ir kāda jēga par uz�turvielu ķīmiju. Atbildiet, ka ir. Es jūs ātri iepazīstinā�u ar visu, kas būs nepiecie�ams. : Ilgi jums vairs nevajadzēs cepināties kar�stajā saulē.

Nākamajā nedēļā strādnieki apmainījās ar �ādām piezīmēm:

�Cik jauki tagad būtu pastaigāties pa me�u. Padomā tikai, kas agrāk biju�i par kokiem!� Vai arī: �Ak, �īs nolādētās sāls�ūdens ziepes!� � lai gan līdz �im visi bija tās lietoju�i un nevienam nebija ienācis prātā �ēloties.

Strādnieku izvieto�anas dajas priek�nieks pienāca pie manis un vaicāja:

�� Grobij, vai jūs kaut ko jēdzat no uz�turvielu ķīmijas?

��� Cik dīvaini, ka jūs tie�i man par to jau�tājat, � es atbildēju. � Patie�ām esmu par �o nozari interesējies, zinu attiecīgās sēra, fosfora, oglekļa, skābekļa, ūdeņra�a un slā�pekļa devas, kuras nepiecie�amas hlorellas aug�anai. Zinu minimālās un maksimālās temperatūras un citas tehnoloģijas detaļas.

Acīmredzot tas bija vairāk, nekā viņ� pats zināja. Viņ� tikai norūca: � Ak tā? � un pārsteigts aizgāja.

Pēc nedēļas no mutes mutē ceļoja pajēla anekdote par �Starrzelius� trestu, un mani pārcēla uz astoņstundu darbu ēkas centrā�lajā daļā, kur man vajadzēja sekot mērin�strumentiem un grozīt da�ādus vārstuļus, lai regulētu barības piegādi hlorellas basei�niem. Tas bija tīrāks un vieglāks darbs. Savu brīvo laiku pavadīju zem Mazās Vistiņas � tur nokļuvu pats ar savas Galtona svilpes palīdzību un gandrīz bez bailēm, � pārstrā�dādams �konsu� pārsteidzo�i nemākulīgi uzrakstīto aicinājumu Nr.l.

Vai jums ir cerības sasniegt dzīvē visaugstākās virsotnes?

Jūs un vienīgi jūs varat atbildēt uz svarīgajiem jautājumiem, kas seko tālāk:

Vai jūs esat saprātīgs un tālredzīgs vīrietis (sie�viete) vecumā no �etrpadsmit līdz piecdesmit gadiem?

Vai jums ir nepiecie�amā enerģija un godkāre, lai spētu veikt īsti DI20S UZDEVUMUS, kurus mums izvirza nākotne?

Vai jums var uzticēt � pavisam dro�i uzticēt � mūsu laikmeta svarīgākos, daudzsolo�ākos faktus?

Ja Jūs nevarat piecelties un ska]ā balsī atbildēt �jā� uz katru no �iem jautājumiem, tālāk nelasietl

Bet, ja varat, tad jūs un jūsu draugi vai jūsu ģi�mene var iekļūt mūsu organizācijas pamat pakāpē�

Tādā pa�ā garā skanēja arī viss turpmā�kais. Bouens palika ar vaļēju muti.

��� Bet vai jums neliekas, ka, runājot tikai par �visaugstākajām virsotnēm�, mēs iero�be�ojam aicinājuma adresātu skaitu? �� viņ� ba�īgi jautāja.

Es nemaz necentos viņam izskaidrot, ka at�ķirība starp reklāmu, kas domāta aug�stākās kategorijas cilvēkiem, un to, kas do�māta zemākās kategorijas strādniekiem, ir vienīgi tā, ka pēdējie to uztver ar dzirdi, jo lasīt neprot.

Atbildēju, ka man gan tā neliekas. Viņ� pamāja ar galvu.

�� Jūs esat dzimis rakstnieks, Grobij, � viņ� svinīgi teica. � Konservacionistu Ame�rikā jūs piederētu pie augstākās kategorijas ļaudīm.

Es kautrīgi nolaidu acis.

Viņ� turpināja:

��� Mēs nevaram jūs paturēt tikai sev. Mūsu pienākums ir izvirzīt jūs atbildīgākiem uzdevumiem. Nebūtu pareizi izniekot jūsu talantu vienā �ūniņā. Esmu jau nodevis zi�ņojumu, � viņ� norādīja uz sakaru ierīci, � un ceru, ka jūs izsauks. Tā tam jābūt. Lai gan man ļoti �ēl no jums �ķirties, tomēr daru visu, kas manos spēkos, lai virzītu jūs uz aug�u. �eit ir �Hlorellas� klientūras rokas�grāmata �

Mana sirds salēcās. Zināju, ka �Hlorellai� ir izejvielu piegādes līgumi ar daudzām Ņu�jorkas firmām.

�� Pateicos, � es nomurmināju. � Gribu strādāt tur, kur varu būt visnoderīgāks.

����� To es zinu, Grobij, � viņ� glaimīgi 1 teica. � Hm . .. bet, pirms mēs �ķiramies,

man ir lūgums. Tas nav nekas oficiāls, D�ord�, bet� redziet, arī es �o to rakstu � Man te ir � tos varbūt varētu saukt par ske�iem� un es būtu jums ļoti pateicīgs, ja jūs tos paņemtu līdzi un �

Beidzot es tiku laukā, un bez klientūras rokasgrāmatas man bija līdzi tikai �etrpa�dsmit Bouena gara ra�ojumi. Tie bija primi�tīvi skribelējumi un, cik es sapratu, bez jeb�kādas komerciālas vērtības. Bouens apgal�voja, ka viņam esot vēl daudz sacerējumu, pie kuriem mēs kopīgi varētu pastrādāt.

Ar lielu cītību ņēmos pētīt klientūras ro�kasgrāmatu.

Vārstuju uzraudzī�ana mani tā nenogur�dināja kā putu smalstī�ana, un Bouens rū�pējās, lai mani par daudz nenoslogotu ar ^ �konsu� uzdevumiem un es varētu veltīt lie�lāku uzmanību viņa �ske�iem�. Tā rezultātā | man pirmo reizi radās pietiekami daudz brīva laika, lai varētu iepazīties ar apkārtni. Erera ; mani reiz paņēma līdzi uz pilsētu, un es

�uzzināju, ko viņ� dara noslēpumainajās ne�dējas nogalēs. Atklājums mani pārsteidza, ta�u �is pārsteigums nebija nepatīkams. Es tikai lieku reizi pārliecinājos, ka plaisu, kas �ķir vienkār�u patērētāju no vado�a darbi�nieka, nevar pārvarēt ar tādu abstraktu un nereālu jēdzienu kā �draudzība�.

Izkāpu�i no vecmodīgā pneimatiskā apak��zemes vilciena sīka lietus piemiglotajās Kos�tarikas ielās, mēs vispirms iegājām kādā tre��ās �ķiras restorānā ieturēt pusdienas. Erera pasūtīja mums katram pa kartupelim un par katru cenu gribēja pats tēriņu arī samaksāt.

� 2or�, man �odien ir svētki. Tu ta�u mani nenodevi, kad iespiedu tev saujā aici�nājumu, vai ne? Un to mēs �odien nosvi�nēsim.

Maltītes laikā Erera bija apburo�s, saru�nas ne mirkli neapsīka, un asprātības sprē�gāt sprēgāja � gan angliski, runājot ar mani, gan spāniski, grie�oties pie viesmīļiem.; Ar savām mirdzo�ajām acīm, nevaldāmajiem runas plūdiem un sirsnīgajiem smiekliem, kas skanēja bez kāda pamudinājuma, Erera atgādināja jaunekli, kur� ieradies uz satik��anos �

Jā, jauneklis, kur� ieradies uz satik�a�nos� Atcerējos savu pirmo satik�anos ar Ketiju Centrālajā parkā, garo pēcpusdienu, kad, roku rokā saķēru�ies, klejojām pa krēs�lainajiem celiņiem, atcerējos dejas zāli un mū�ībai līdzīgo stundu pie viņas mājas dur�vīm �

Pārliecies pār galdiņu, Erera uzsita man uz pleca, un es redzēju, ka viņi abi ar viesmīli smejas. Kad arī es kā attaisnodamies pa�smaidīju, viņi ierēcās vēl skaļāk. Acīmredzot jautrības objekts biju es.

�� Neņem ļaunā, 2or�l, � Erera teica, kļūdams nopietns. � Mēs tūlīt iesim. Un do�māju, ka tas, ko tagad darīsim, tev patiks. � Viņ� samaksāja rēķinu, un viesmīlis jautā�jo�i paskatījās.

��� Uz otru galu?

��� Uz otru, � Erera pamāja ar galvu.

Iesim, Zor�i.

Uzmanīgi līkumodams starp galdiem, vies�mīlis gāja mums pa priek�u, un mēs sekojām. Viņ� atvēra kādas durvis un spāniski ātri ie�ukstēja Ereram kaut ko ausī.

�� Neraizējies, � Erera atbildēja. � Mēs nebūsim ilgi. � Izrādījās, ka �otrs gals� ir bibliotēka.

Manīju, ka Ereras acis pievērstas man, un esmu pārliecināts, ka neizrādīju to, ko jutu. Es pat nosēdēju tur kādu stundu, kamēr viņ�, acis nepacēlis, lasīja sadzeltēju�u sējumu ar nosaukumu �Mobijs Diks�, un iz�ķirstīju pie�cus se�us vecus �urnālus. Klasika mani ar�vien uztrauc, un nedaudz nomierināties iz�devās tikai tad, kad uzdūros kādam senam rakstam �Vai arī jums atgadās �ādas kļūdas angļu valodā?� un labi izdomātajam aiz�rādījumam �Neklepojiet satiksmes līdzekļos�, kuri pat tagad noderētu par rotājumu manam kabinetam Faulera aģentūrā. Bet es nevaru

11 - 2048

justies labi, redzot ap sevi tik daudz grā�matu, kurās nav ne vārda par reklāmu. Man nav nekādu iebildumu pret paslepenām iz�priecām, ja tās kalpo kādam mērķim. Bet katrai iecietībai ir savas robe�as.

Erera, man likās, nojauta, ka, sūdzēdamies par galvassāpēm, es meloju. Kad viņ� vēli naktī klupdams krizdams ienāca guļamistabā, es novērsos. Pēc tam mēs vairs tikpat kaļ nesarunājāmies.

Nedēļu vēlāk, kad ēdamtelpā tik tikkol neizcēlās nemieri sakarā ar baumām par zāģu skaidu piejaukumu rauga plāceņiem, mani izsauca uz pārvaldi.

Nogaidīju veselu stundu, līdz mani pie�ņēma kāds vado�s darbinieks.

��� Grobijs?

��� Tie�i tā, mister Milo.

��� Jūs esat paveiku�i lielas lietas. Patie-, �ām ievērojamas. Skatos, ka jūsu spēju vēr�tējumos ir tikai �etrinieki.

Tas bija Bouena darbs. Viņ� pārraudzīja ierakstus personīgajās lietās. Viņam bija! vajadzējis nopūlēties veselus piecus gadus,� lai iekārtotos �ajā vietā.

��� Pateicos, mister Milo.

��� Apsveicami, ļoti apsveicami. Mums, hmļ tuvākajā laikā atbrīvosies viena vieta. Jā-ļ aizvieto kāds no mūsējiem Ziemeļos. Kā redzu, tad viņam darbs vairs nevedas.

Tas jau nebija viņa darbs, bet �ī darba fikcija; papīri, kas to �ķietami atspoguļoja,! papīri, kurus rūpīgi laboja un papildināja

Bouens. Tikai tagad sāku īsti saprast, cik liela ir �konsu� vara.

��� Vai jūs, starp citu, esat kādreiz intere�sējies par pre�u realizāciju, Grobij?

��� Kāda sagadī�anās, ka jūs to jautājat tie�i man, mister Milo, es bez stomī�anās atbildēj u. � Man vienmer bijusi pārliecībā, ka tas ir mans aicinājums. Domāju, ka gū�u �ajā nozarē panākumus.

Tā bija diezgan nodrāzta atbilde, un mis�ters Milo uz mani paskatījās skeptiski. Tad saka bombardēt mani ar jautājumiem, un es attiecīgi atgremoju atbildes no �Hlorellas� rokasgrāmatas. Vifi� �īs gudrības bija ap�guvis pirms vairāk nekā divdesmit gadiem, es � tikai pirms nedējas. Viņ� man nebija pretinieks. Pēc stundas viņ� vairs ne�aubī�jās, ka D�ord�s Grobijs ir �Hlorellas Prote�īna� vienīgā cerība un īstais vīrs, ar ko aizpildīt radu�os robu.

Tajā pa�ā naktī es pastāstīju par �o sa�runu savai �ūniņai.

�� Tas nozīmē Ņujorku, � Bouens pārlie�cināti sacīja. � Tas nozīmē Ņujorku.

�Tas nozīmē Ketiju,� es domās sev teicu, nespēdams apvaldīt atvieglojuma nopūtu.

Viņ� nevērīgi turpināja:

�� Tagad iepazīstinā�u jūs ar da�iem mūsu darba noslēpumiem, vispirms ar pa�zī�anās signāliem.

Es tos iegaumēju. Tuvumā � speciāls ro�kas spiediens. Vidējiem attālumiem � īpa�s sauciens. Lielākiem attālumiem � diezgan

asprātīgi �ifri avīzēs. Viņ� lika man vin-1 grināties pazī�anās zīmju lieto�anā un at- j cerēties �ifrus no galvas. Tā mēs darbojāmies! līdz vēlai naktij. Dodoties atpakaļ cauri Ma-J zajai Vistiņai, es pēk�ņi atcerējos, ka visu 1 dienu netiku redzējis Ereru. Kad bijām iz-ļ nāku�i ārā, es apvaicājos, kas ar viņu no-8 ticis.

�� Viņ� neizturēja, � Bouens vienkār�i! atbildēja.

Es klusēju. �os vārdus �konsi� lietoja kā sava veida mutisku stenogrammu. �Tāds unļ tāds neizturēja.� Tas nozīmēja: �Tāds un tāds vergoja gadiem ilgi PKA labā. Tau-j pīja katru centu. Atteicās no niecīgā algas] pārpalikuma un pat no tām nedaudzajām] izpriecām, ko varētu sev atļauties. Viņ� ne-'j apprecējās, un viņam nebija mīļākās, jo tas] varēja apdraudēt konspirāciju. Tad viņu ļ sāka mocīt slepenas �aubas, kuras viņ� ne-� uzdro�inājās uzticēt ne mums, ne pats sev. ■ �aubu un baiļu izjūta pastiprinājās. Tā kļuva 1 aizvien moco�āka, un beidzot viņ� padarīja ! sev galu,�

��� Erera neizturēja, � es stulbi atkārtoju.!

�� Neprātojiet par to daudz, � Bouens 1 skarbi izmeta. � Jūs dosieties uz Ziemeļiem. I Tur jūs gaida darbs.

Jā, tur mani patie�ām gaidīja darbs.

es braucu uz Ņujorku gandrīz kā cienījams pilsonis � lētā ierēdņa uzvalkā, ar biļeti tū�ristu raķetes apak�ējās kabī�nēs. Turīgie Kostarikas patērētāji, kas ce�ļoja labākajās kabīnēs, jūsmīgi klaigāja par skatu, kas pavērās pa prizmatiskajiem lo�giem, vai arī noraizēju�ies skaitīja centus un prātoja, cik daudz no tām izpriecām, kuras piedāvāja Ziemeļu milzenis, viņi varēs sev atļauties.

Apak�ējā klāja publika bija daudz pelēcī�gāka. un vienkār�āka, ta�u to nevarēja salī�dzināt ar pūli darbaspēka transporta kuģī. Logu �eit trūka, toties pie griestiem mirdzēja elektriskās spuldzes, un ceļotāju rīcībā bija pre�u automāti un arī spaiņi. Pirms iekāp��anas mūs uzrunāja kāds rūpnīcas apsardzes darbinieks.

� Jūs, pui�i, dodaties uz Ziemeļiem, uz teritoriju, kur Kostarikas likumi nav spēkā. Jūs esat nozīmēti labākā darbā. Bet neaiz�

mirstiet, ka braucat uz turieni darbā. Un pa�turiet prātā, ka esat parakstīju�i līgumu ur, ka �Hlorellas� prasībām ir pirmtiesības. Tas, kur� iedomājas, ka varēs �o līgumu lauzt, drīz vien pārliecināsies, cik ātri un nevaino�jami darbojas varas iestādes komerciālu pār�kāpumu gadījumos. Bet, ja kādam galvā ie�aujas doma vienkār�i pazust, lai tikai pa�mēģina. �Hlorella� maksā Bernsa detektīvu aģentūrai septiņus miljardus dolāru gadā, un Bernss piegādā mums katru bēgli. Mēs, kā redzat, esam sagatavoti un jūs pienācīgi sa�gaidīsim. Vai viss skaidrs?

Viss bija skaidrs.

� Nu labi, pui�i. Kāpiet iek�ā, un lai jums labi sokas. Norīkojumus esat saņēmu�i. Svei�ciens Brodvejai! 1

Raķete nosēdās Montokas kosmodromā bez kādiem starpgadījumiem. Mums vajadzēja sēdēt apak�ējā klājā un gaidīt, kamēr izkāps tūristu klases patērētāji ar savām ceļa so�mām. Pēc tam mums vajadzēja gaidīt, kamēr pārtikas muitas inspektori, kuriem ap pie�durknēm bija sarkanbaltās lidostas darbi- i nieku lentes, dedzīgi strīdējās ar mūsu pava- doņiem par atliku�ajām pārtikas devām, jo �etri pasa�ieri cejā bija miru�i un mūsu pa�vadoņi, protams, pievāku�i viņu Mazās Vis�tiņas kotletes, lai pārdotu tās melnajā tirgū. Tad mēs atkal sēdējām un gaidījām.

Beidzot pienāca pavēle pulcēties grupās pa piecdesmit. Mēs sastājāmies rindās, un uz mūsu roku locītavām uzspieda iebrauk�anas atļaujas zīmes. Tad tāpat grupās soļojām uz apak�zemes dzelzceļu, lai dotos uz pilsētu. Man mazliet laimējās. Mana grupa iekļuva kādā pre�u vagonā.

Darba bir�ā mūs sa�ķiroja un nogādāja tālāk pēc piederības. Visi bija krietni nobi�ju�ies, kad uzzināja, ka �Hlorella� pārdevusi divdesmit līgumus koncernam �I. G. Farben� � neviens negrib strādāt urāna rak�tuvēs, � bet es neuztraucos. Man blakus stāvo�ais cilvēks drūmi noskatījās, kā sargi no�ķir un aizdzen nelaimīgos divdesmit vī�rus.

� Apietas kā ar vergiem, � viņ� sarūg�tināts teica, paraustīdams mani aiz piedur�knes. � Tas ta�u ir noziegums. Vai tu, draugs, tā nedomā? Tas pazemo cilvēka cieņu.

Es uz viņu nikni paskatījos. Tas noteikti bija �konss�, skaidrs kā diena. Ta�u tad at�cerējos, ka arī es pagaidām esmu �konss�. Brīdi pārliku, vai neizmantot slepeno rokas spiedienu, bet tad nosprie'du, ka nav kur steigties. Viņ� varētu būt noderīgs, ja man ievajadzēsies palīdzības, bet, ja es sevi at�klā�u pirmais, viņ� var izmantot mani.

Mēs devāmies ceļā uz �Hlorellas� barakām, kas atradās Ņujorkas priek�pilsētā Njakā.

Labā saimniecībā nekas neiet zudumā. Zem Ņujorkas, tāpat kā zem ikvienas citas liel�pilsētas kanalizācijas tīkla, caurules izbeidzas

daudzos �ķiro�anas baseinos un krātuvēs. Un es, tāpat kā ikviens pilsonis, zināju, ka div�desmit trīs miljonu iedzīvotāju organiskie at�kritumi, ūdens nesti, plūst pa kanalizācijas caurulēm � �īm pilsētas vēnām, ka sāļus nei�tralizē ar jonu apmaiņas palīdzību, ka atli�ku�o �ķīdumu pārsūknē uz brūnaļģu fermām Longailendā un ka nogulsnes iepilda tank�kuģos, lai nogādātu �Hlorellai�. To visu es zināju, bet ar savām acīm nekad netiku skatījis.

Mans tagadējais amats saucās �devītās! kategorijas izejvielu ekspeditors�. Mans pie-1 nākums bija savienot elastīgās �ļūtenes, pa kurām plūda nogulsnes. Pēc pirmās darba dienas es iz�ķērdēju veselas nedēļas peļņu, lai iegādātos sodrēju filtrus; tie neaizturēja visu smirdoņu, tomēr padarīja uzturē�anos �ajā ellē iespējamu.

Tre�ajā dienā tūlīt pēc maiņas beigām de�vos uz du�u. To es jau biju .izdomājis ie�priek�. Pēc se�u stundu darba pie rezervuā�riem, kur nebija neviena pārtikas automāta vienkār�i tādēļ, ka �ajā gaisā nevarēja ne ēst, ne dzert, ne smēķēt, strādnieki bija tā nodzinu�ies, ka pa kaklu pa galvu metās prom pēc �Popsi�, krauk�ķiem un cigaretēm �Starr�, un paies vismaz pusstunda, iekams kāds iedomāsies par du�u. Es pats apņēmīgi apspiedu �o tieksmi, kura manī nebija vēl paspējusi iesakņoties tik dziļi kā citos, jo atrados �eit samērā neilgu laiku, un tā man izdevās izmantot du�u gandrīz netraucēti.

Kad ieradās viss bars, es devos pie pārtikas automātiem. Līdzīgos gadījumos vajadzēja tikai domāt ar galvu, un �eit, lūk, izpaudās at�ķirība starp reklāmu sacerētāju un ikdie�ni�ķu patērētāju. Protams, kā jau pieminēju, manī �ie ieradumi vēl >nebija iesakņoju�ies.

Du�as telpā bez manis atradās vēl viens cilvēks, bet, tā kā bijām tikai divi, mēs viens otram gandrīz nepieskārāmies. Kad es iegāju, viņ� pasniedza man ziepes, es iezie- pējos un nostājos zem spēcīgās strūklas no ūdens atjauno�anas tīkla. Biju gandrīz aiz�mirsis par viņa klātbūtni. Bet, kad atdevu ziepes, jutu, ka viņa tre�ais pirksts pieska�ras manas plaukstas locītavai un rādītāja pirksts velk loku ap manu īk�ķi.

� Ai, � es muļķīgi iesaucos un atbildēju ar norunāto zīmi. � Vai jūs esat mans �kon ��?

� S��, � viņ� no�ņāca un aizkaitināts pamāja uz noklausī�anās ierīci, kas karā�jās pie griestiem. Tad pagrieza man muguru un atkal rūpīgi ieziepējās. Kad viņ� iedeva ziepes man, pie tām bija pielipis papīra ga�baliņ�. Ģērbtuvē es to iz�ņaudzīju sausu un izklāju uz plaukstas. Tur bija rakstīts:

��ovakar atļaus atstāt kopmītnes. Dodies uz Metropolitēna muzeju, klasiskās mākslas nodaļu. Piecas minūtes pirms slēg�anas esi pie lielā sievietes torsa.�

Tiklīdz biju apģērbies, pievienojos rindai, kas stāvēja pie pārrauga galda. Nepilnas pusstundas laikā man rokā bija caurlaide ar zīmogu, kas deva tiesības izpalikt no kār�tējās vakara pārbaudes. Atgriezos savā gu�ļamvietā, lai savāktu mantas un brīdinātu nāras jauno iemītnieku, ka gulētājs virs ma�nis miegā runā, nodevu savu somu glabā�tavā un noķēru piepilsētas vilcienu uz Bronks- vilu. Nākamajā stacijā es pārkāpu citā, kas devās ziemeļu virzienā. Pēc tam vēlreiz mai�nīju vilcienus un beidzot izkāpu pie �okena augstceltnes. Liekas, neviens man nesekoja. Es jau arī neticēju, ka tas būtu iespējams, tomēr piesardzību aizmirst nedrīkstēja.

Līdz muzeja slēg�anai man vēl bija �et�ras stundas laika.

Es stāvēju vestibilā, kamēr kāds policists, nicīgi nopētījis manu lēto uzvalku, sāka vir�zīties uz manu pusi. Biju cerējis, ka Estere vai pats Faulers �okens varētu paiet garām, bet kas to deva!

Es, protams, redzēju daudzas pazīstamas sejas, bet neviens no �iem cilvēkiem nebija tāds, kuram varētu uzticēties. Un, kamēr es nebiju uzzinājis, kas slēpjas aiz nodevības uz �Starrzelius� ledāja, man nebija nekādas vēlē�anās atklāt, ka esmu dzīvs.

Policists uzbrēca:

�� Tev laikam �okena firmai pasūtījums nododams? Baigi daudz naudas, jā?

��� Atvainojiet, � es nomurmināju un de vos uz izejas durvju pusi. Es nedomāju, ka viņ� sekos man cauri lau�u drūzmai, un ne�biju maldījies. Izmetos cauri atpūtas zālei kur grupa patērētāju, baudīdami kafita pa raugus, skatījās vieglu mīlestības filmu, kas reklamēja kontraceptīnu, un iespruku die�nesta liftā.

�� Astoņdesmito, � teicu lifta vadītājam un tūlīt sapratu, ka estnu izdarījis kļūdu.

Lifta vadītāja balss mikrofonā skarbi aiz�rādīja:

��� Jūsu zinā�anai, braucēj piektajā kabīnē, dienesta lifts iet tikai līdz septiņdesmitajam stāvam. Ko jums vajag?

��� Esmu izsūtāmais, � es izmisis meloju. � Man jāsaņem sūtījums no mistera �okena kantora. Es viņiem teicu, ka tādu puisi kā es neielaidīs mistera �okena kantorī. Es viņiem teicu: �Misteram �okenam dro�i vien ir vis�maz divdesmit piecas sakratāres, kurām man jātiek garām, lai nokļūtu p'ie viņa.� Es teicu �

��� Pasta sūtījumu daļa atrodas �etrdesmit piektajā stāvā, � lifta vadītājs paskaidroja mazliet laipnāk. � Nostājieties pie durvīm, lai varu jūs redzēt.

Pārvietojos uz norādīto vietu. Darīju to ar nepatiku, bet neredzēju citas izejas. Man �ķita, ka mikrofonā atskan klik�ķis, bet es par to nebiju pārliecināts. Nekad nebiju re�dzējis lifta vadītāja telpu, kas atradās tūk�sto� pēdu zem manis un kur tika nospies�tas pogas, liekot liftiem traukties aug�up un lejup pa daudzajām �ahtām; tagad es būtu atdevis vesela gada algu, lai varētu tur ielū�koties.

Kādu pusminūti nostāvēju pie kabīnes

durvīm. Tad lifta vadītājs neizteiksmīgā balsī noteica:

� Viss kārtībā. Ejiet atpakaļ liftā. �etr�desmit piektais, pirmais slīdceļ� pa kreisi.

Pārējie kabīnes pasa�ieri mani pētīja ka�fita apmiglotām, vienaldzīgām acīm, līdz pienāca �etrdesmit piektais stāvs. Izkāpu uz kreisā virziena slīdceļa un, pabraukdams garām durvīm ar uzrakstu �Pasta daļa�, no-' kļuvu koridora galā, kur slīdceļ� izbeidzās. Nevarēju uzreiz atrast kāpnes, bet tā nebija nekāda nelaime, tie�i otrādi � jutu vaja- dzību vispirms pamatīgi nolamāties. Vēlreiz lietot liftu neuzdrīkstējos.

Vai jums kādreiz ir gadījies uzkāpt līdz trīsdesmit piektajam stāvam?

Uz beigām gāja pavisam grūti. Ļaunākais nebija tas, ka man sāpēja visas maliņas un ka es zaudēju dārgo laiku, kura man jau tā nebija daudz. Pulkstenis tuvojās desmitiem, un patērētāji, kuru miteklis atradās kāpņu telpās, sāka pulcēties uz naktsguļu. Uzmanī�jos, cik spēju, un tomēr septiņdesmit cetur�tajā stāvā man gandrīz iznāca kautiņ� ar tre�ā pakāpiena iemītnieku, kura kājas izrā�dījās garākas, nekā biju aprēķinājis.

Laimīgā kārtā augstāk par septiņdesmit astoto stāvu pārnak�ņotāji nedrīkstēja uz�turēties. Te es jau atrados vadītāju valstībā.

Paslepus �agos uz priek�u pa koridoriem, būdams pilnīgi pārliecināts, ka pirmais cil�vēks, ko satik�u, mani vai nu pazīs, vai iz�metīs laukā. Bet koridorā sastapu tikai sīkos ierēdņus, un neviens no tiem mani neuzzī- mēja. Tātad laime mani vēl nebija pametusi.

Bet prieki izrādījās pāragri.

Faulera �okena kabiriets bija aizslēgts.

Ielavījos viņa sekretāres tuk�ajā istabā un visu labi pārdomāju. Faulers pēc darba parasti spēlēja golfu brīvdabas klubā. Bija jau gan krietni vēls, tomēr nolēmu riskēt � klubs atradās tikai �etrus stāvus augstāk.

Godam veicu arī �o posmu. Brīvdabas klubs ir pārsteidzo�i iekārtots, par ko nav jābrīnās, jo arī biedru maksa ir pārsteidzo�a. Bez golfam, tenisam un citām sporta spēlēm paredzētajiem laukumiem te ir arī �me�s�, kas aizņem visu telpas ziemeļu daļu, � da�i desmiti ārkārtīgi dabiski atveidotu koku un starp tiem kādas divdesmit atpūtas kabīnes lasī�anai, filmu demonstrē�anai un citām re�dzes izpriecām.

Golfa laukumā pa�reiz notika jaukta du�bultspēle. Cik vien neuzkrīto�i iespējams, tuvojos spēlētāju sēdekļiem. Viņi ar lielu aiz�rautību darbojās gar spiedpogām un slē�d�iem, tā vadīdami savus spēlētājus � ma�rionetes. Ar smagu sirdi nolasīju rezultātus. Visiem jau bija pāri par deviņdesmit punk�tiem. Tātad iesācēji. Faulers parasti beidza spēli, nesasniedzis ne astoņdesmit. Skaidrs, ka viņa spēlētāju vidū nebija. Piegājis tuvāk, es tie�ām pārliecinājos, ka vīrie�i man ir sve�i. Mirkli vilcinājos, apdomādams, ko tagad iesākt. Sokens nebija nekur redzams. Iespējams, ka viņ� atradās kādā no atpūtas kabīnēm, bet es ta�u nevarēju tās visas pār�meklēt; pietiktu man ielauzties vienā aiz�ņemtā kabīnē, lai nākamajā brīdī mani iz�lingotu no �ejienes ārā, protams, izņemot gadījumu, ja tur atrastos Faulers.

Līdz manai apziņai nonāca spēlētāju skaļā �ala. Viena no meitenēm bija iesitusi bumļ biņu trīspadsmitajā bedrītē un, laimīgi smaiļ dīdama par pārējo komplimentiem, priecājās par uzvaru. Viņa paliecās uz priek�u, lai no-! spiestu slēdzi, kas lika spēlētājiem mario-i netēm atgriezties izejas pozīcijās, un pār�kārtoja laukumu nākamajam gājienam. �ajā brīdī paspēju ievērot viņas seju. Tā bija Es-ļ tere, mana sekretāre.

Tas atviegloja stāvokli; Nevarēju īsti ap�tvert, kā viņa nokļuvusi brīvdabas klubā, ta�u, kas attiecas uz visu pārējo, tad Estere man bija kā uz delnas. Paslēpos ni�ā dāmu istabas tuvumā un nebiju gaidījis ilgāk par desmit minūtēm, kad viņa ieradās.

Meitene, protams, noģība. Pukodamies iestiepu viņu kādā no kabīnēm, noliku uz dī�vāna un aizvēru durvis.

Atguvusi samaņu, Estere neizpratnē mirk��ķināja acis.

��� Mi�, t viņa izdvesa balsī, kas bija kaut kas vidējs starp �ukstu un kliedzienu.

������� Es neesmu miris, � pasteidzos izskaid�rot, � miris ir kāds cits, tikai viņi mūs sa�mainīju�i. Nezinu, kas tie �viņi� tādi ir, ta�u es esmu dzīvs. Jā, jā, tas patiesi esmu es � Mi�els Kurtenejs, jūsu priek�nieks. Varu to pierādīt. Piemēram, atcerieties pagāju�ā gada Ziemsvētkus, kad jūs bijāt noraizējusies par.. .

��� Ticu, ticu, � viņa steidzīgi piebilda. � Ak dievs, Mi� atvainojiet, mister Kur�tenej �

��� Ir jau labi arī tā, � es sacīju, palaiz�dams vaļā viņas roku, kuru biju masējis, un viņa uzslējās sēdus, lai labāk varētu redzēt mani.

��� Bet tagad klausieties, � es steidzīgi turpināju. � Dzīvs gan esmu, ta�u mans stā�voklis ir visai neapskau�ams. Man katrā ziņā jāsatiek Faulers �okens. Vai jūs man varat izkārtot �o satik�anos un pēc iespējas ātrāk?

��� Ak! � Viņa norija siekalas un atgū- damās pasniedzās pēc cigaretes. Arī es au�tomātiski aizsmēķēju �Starr�.

��� Tas nav iespējams, Mi�. Misters �okens atrodas uz Mēness. Tas ir liels noslēpums, bet domāju, ka jums varu to uzticēt. �im ceļojumam ir kaut kāds sakars ar Venēras projektu. Kad jūs nogalināja � jūs jau sa�protat, ko gribu teikt, � viņ� jūsu vietā no�zīmēja misteru Ranstedu, bet tad sākās vi�sādas neveiksmes, un viņ� nolēma pārņemt projektu savās rokās. Es iedevu viņam visas jūsu piezīmes. Cik saprotu, vienā no tām bija kaut kas par Mēnesi, un jau pagāju�as vai�rākas dienas, kop� viņ� aizlidojis.

� Nolādēts! � es iesaucos. � Kuru tad viņ� atstāja savā vietā? Harviju Bruneru? Vai jūs varētu . . .

Estere purināja galvu.

��� Nē, Mi�, ne misteru Bruneru. Misteru Ranstedu. Misters �okens ārkārtīgi steidzās, un, izņemot misteru Ranstedu, nebija ne�viena, kas varētu pārņemt vadību. Ja vēla�ties, es viņu tūlīt sameklē�u.

�� Tikai ne to, � es teicu. Palūkojos savā pulkstenī un novaidējos. Bija pēdējais laiks doties uz Metropolitēnu.

��� Paklausieties, � es teicu, � man ir jāiet. Bet nesakiet nevienam ne vārda. Skaidrs? Izdomā�u, ko darīt, un tad jums piezvanī�u. Un norunāsim tā � kad es zva�nī�u, teik�u, ka esmu jūsu mātes ārsts� kā viņu sauca? Liekas, misters Galants. Tad mēs norunāsim, kur satikties un kā rīkoties tālāk. Es ta�u varu uz jums paļauties, Ester, vai ne?

�� Protams, Mi�! � viņa sacīja, elpai uz�traukumā aizraujoties.

�� Jauki, � es uzslavēju. � Bet tagad jums vajadzēs novest mani lejā ar liftu. Kāp��anai man nav vairs laika, un, ja mani no�tvertu �eit, var iznākt nepatik�anas� � Es aprāvos un paraudzījos viņā. � Starp citu, ko tad jūs te darāt?

Estere nosarka.

������ Jūs ta�u zināt, kā tas notiek, � viņa

skumji paskaidroja. � Kad jūs pazudāt, es paliku bez darba. Pārējiem nodaļu vadītājiem jau bija sekretāres, un vienkār�a patērētāja dzīvi es vairs nespēju dzīvot, turklāt jāmaksā arī parādi. Tad�,�eit radās vakanta vieta un �

�� Ak jā, � es nopūtos. Ceru, ka mana seja palika vienaldzīga. Es ļoti centos neko neizrādīt. �Kaut tu būtu trīsreiz nolādēts, Ransted!� es klusībā sodījos, iedomādamies Esteres māti un jauno vīrieti, kur�, iespē�jams, reiz viņu apprecēs, un necie�amo ne�taisnību, kuru pastrādājis �is Ransteds, sa�grābdams savās rokās varu un izpostīdams dzīvi ne tikai vado�ajiem darbiniekiem pie�mēram, man, � bet arī mazākajiem gari�ņiem, � piemēram, Esterei, � un degradē�jot mūs līdz vienkār�a patērētāja līmenim.

���� Neraizējieties, Ester, � es maigi teicu.

� Esmu jums daudz pateicības parādā. Ti�ciet man, jums tas nebūs jāatgādina. Jūsu pūles tiks bagātīgi atlīdzinātas.

Es jau zināju, kā to izdarīt. Daudzas mei�tenes, kuras noslēgu�as tā saucamo �ZZ lī�gumu�, prot izvairīties no tā automātiskas ; atjauno�anas vai no algas pazeminā�anas. Par līguma lau�anu pirms noteiktā termiņa jāmaksā �ausmīga summa, tā ka �is ceļ� at�krita. Bet da�ām meitenēm, kas nostrādāju�as vienu gadu pēc līguma, izdodas iekārtoties pie kāda vado�a darbinieka par personīgajām ^ sekretārēm. Un es biju pietiekami augstu stāvo�a persona, lai kāds nodaļas vadītājs vai biroja priek�nieks nerēķinātos ar manu ieteikumu vai izturētos slikti pret Esteri.

Dienesta lietās es neatzīstu sentimentali�tāti, bet, kā jūs redzat, personīgajās attiel �ībās esmu ārkārtīgi jūtīgs.

Estere man iespieda saujā da�us dolārus,� tā ka varēju braukt ar kebu un ierados Met-ļ ropolitēnā pat pirms noteiktā laika. Lai gan biju samaksājis keba vadītājam jau iepriek�," man izkāpjot, viņ� atļāvās da�as kodīgas pieļ zīmes par patērētājiem, kuri dzīvojot pāri saviem līdzekļiem. Ja manu prātu �ajā brīdī] nebūtu nodarbināju�i svarīgāki jautājumi, esj būtu viņam pamatīgi sadevis.

Metropolitēna muzejs man vienmēr bijis] mīļ�. Reliģija mani nespēj aizraut, iespējams/ tādēļ, ka Tontons to izmanto savā reklāmā, bet, aplūkojot vecos, di�os meistarus, es vien-ļ mēr izjūtu dvēseles pacilātību un apskaidrību.! Kā jau teicu, biju ieradies mazliet agrāk parj noteikto laiku. Sos mirkļus izmantoju, laifl klusucie�ot aplūkotu D�ord�a Va�ingtona;� ITilla, reklāmas tēva, krū�utēlu, un pirmo� reizi kop� tās pēcpusdienas uz Dienvidpola� atkal jutu, ka esmu cilvēks.

Precīzi piecas minūtes pirms pusnakts esjļ stāvēju lielā sievietes torsa priek�ā � ka-� talogā tas ir atzīmēts kā vēlīnā perioda darbs I ar trīsdesmit piekto numuru, �Sapņotāja pieļ āliņģa�, � kacl izdzirdēju koridorā kādu I svilpojam. Melodija bija nenozīmīga, bet tajā� nemitīgi atkārtojās viens no �konsu� pazī��anās signāliem, kurus biju iemācījies pa�slēptuvē zem Mazās Vistiņas.

Pagriezis galvu, redzēju, ka garām aizsoļo kāda no muzeja darbiniecēm. Nākamajā mirklī viņa atskatījās un man uzsmaidīja.

Nejau�am novērotājam tas liktos tikai vis�parastākais sievietes un vīrie�a iepazī�anās veids. Saņēmu viņu aiz elkoņa un jutu, ka viņas pirksti, pieskardamies manai locītavai, noraida �ifrētu ziņojumu: �Nerunā � kad � aizie�u � dodies � uz � zāles � galu � apsēdies �gaidi.�

Es pamāju ar galvu. Viņa aizveda mani līdz kādām ar plastmasas paneli klātām dur�vīm, atgrūda tās vajā un pamāja, lai eju iek�ā. Es iegāju.

Vienkār�os krēslos sēdēja desmit, piec�padsmit patērētāji un klausījās lekciju, ko viņiem lasīja kāds cits pavecs patērētājs ar mazu kazas bārdiņu. Zāles galā atradu brīvu vietu un apsēdos. Neviens man nepievērsa uzmanību.

Lektors stāstīja par kāda sevi�ķi garlai�cīga pirmsreklāmas perioda sasniegumiem. Klausījos ar vienu ausi, mēģinādams saskatīt kādu līdzību da�ādajos tipos, kas sēdēja vis�apkārt. Biju pilnīgi pārliecināts, ka tie visi ir �konsi�, jo vai gan citādi es būtu aicināts �urp! Ta�u ārējās pazīmes, pēc kurām parasti pazīst apslēptu fanātiķi, nevienā no tiem ne�bija samanāmas. Visi likās ikdieni�ķi patē�rētāji ar iekritu�ām sejām, kādas izveidojas

pēc ilgsto�as sojas desiņu un rauga plāceņu lieto�anas. Uz ielas es neatskatīdamies būtu pagājis garām jebkuram no viņiem. Ta�u tagad es atrados Ņujorkā, un Bouens bija licis noprast, ka �konsi�, ar kuriem te sa- stap�os, būs no diezgan augstiem plauktiem, sava veida trocki un tomi peini.

To nedrīkstēja aizmirst. Kad izkul�os no �īs ķezas, kad sastap�os ar Fauleru Sokenu un atkal kļū�u par to, kas biju, varē�u uz�spert gaisā visu �o riebīgo organizāciju, ja vien tagad rīko�os ar prātu. Vēlreiz rūpīgi nopētīju visus, kas atradās �ajā telpā, mē�ģinādams iegaumēt katru seju. Gribēju viņus nekļūdīgi pazīt, ja gadītos vēlreiz sastapties.

Acīmredzot bija dota kāda slepena zīme, kuru es nepamanīju. Runātājs aprāvās pus�vārdā, pirmajā rindā piecēlās paresns vīrs ar kazas bārdiņu.

� Pietiek, � viņ� ikdieni�ķā balsī pazi�ņoja. � Visi ir ieradu�ies, un nav ko velti �ķiest laiku. Mēs cīnāmies pret jebkuru iz��ķērdību, un tie�i �ī iemesla dēļ arī esam sa�pulcēju�ies. � Neiecietīga kustība lika ap�klust smiekliņiem, kas �ur tur ieskanējās.

�� Tikai bez trok�ņa, � viņ� brīdināja, � un bez uzvārdiem. �ajā sapulcē mēs lietosim nu�murus. Es esmu �Pirmais�, jūs � �Ot�rais�, � viņ� norādīja uz blakus sēdētāju,

����� un tā tālāk, līdz pēdējam sēdeklim. Skaidrs? Nu tad klausieties tagad uzmanīgi! Aicinājām jūs �urpu tādēļ, ka visi esat iesā�cēji. Tagad jūs būsiet lielas apvienības lo�cekļi. �eit, Ņujorkā, atrodas mūsu organi�zācijas Vispasaules operatīvais centrs. Aug�stāku orgānu vairs nav. Ikviens no jums ir izraudzīts kādas sevi�ķas īpa�ības dēļ. Kāda tā ir, to jūs pa�i zināt vislabāk. �onakt jūs saņemsiet uzdevumus. Bet pirms tam gribu jūs brīdināt. Mēs viens otru nepazīstam. Jums visiem ir lieliskas rekomendācijas no jūsu �ūniņām, bet da�kārt mūsu ierindas ļau�dis pārāk aizraujas. Ja viņi būtu kļūdīju��ies� Nu, jūs jau pa�i saprotat, vai ne?

Visi pamāja. Es arī, ta�u visa mana uz�manība bija pievērsta resnītim ar kazas bār�diņu, kura ģīmi es nekādā ziņā nedrīkstēju aizmirst. Visus izsauca pēc numuriem, cits pēc cita iesācēji piecēlās, īsu brīdi apspriedās ar kazas bārdiņu un tad pa pāriem vai tri�jatā atstāja telpu, lai dotos pildīt saņemtos uzdevumus. Es biju gandrīz beidzamais. Bez manis te vēl sēdēja tikai �ķielace meitene ar spilgti oran�iem matiem.

��� Bet tagad jūs abi, � vīrs ar kazas bārdiņu teica. � Jūs strādāsiet kopā, tā ka varu jūs iepazīstināt. Grobij, �ī ir Korvina. Grobiju varētu saukt par literātu. Sīlija ir māksliniece.

� Lai iet, � meitene piekrita, aizsmēķē�dama jaunu cigareti �Starr� pie vēl kvēlojo�a gala, kas iezaigojās fosforizētā gaismā. Lie�lisks patērētājas tips, ja vien �ie fanātiķi ne�būtu viņu samaitāju�i. Pamanīju, ka viņa pat smēķēdama gremo ko�ļājamo gumiju.

��� Mēs sastrādāsimies, es apgalvoju.

� Protams, � noteica kazas bārdiņa.! � Jums tas būs jādara. Jūs pa�i saprotat, Grobij, ka, lai dotu jums iespēju sevi parā-ļ dīt, mums vajadzēs jūs iepazīstināt ar dau�dziem materiāliem, kuri nav domāti publi�cē�anai rīta avīzēs. Ja jūs, zinot visus! noslēpumus, nestrādāsiet mūsu labā, Grobij, �| viņ� laipni turpināja, � mums vajadzēs ķer- , ties pie citiem līdzekļiem. � Viņ� viegli pie�klaudzināja pie galda mazu pudelīti ar kādu bezkrāsainu �ķidrumu. Mana balss atbildot bija vēl klusāka par �o sīko troksni: � Jā, ser, � es teicu, jo zināju, kādi �ķidrumi mēdzi atrasties �ādās pudelītēs.

Veicamais darbs izrādījās gau�ām vien-| kār�s. Kad �ajā telpā bija pavadītas trīs safj sprindzinājuma pilnas stundas, es ieminējos, ka man būtu laiks doties atpakaļ uz bara-j kām, jo citādi varu nokavēt rīta pārbaudi un \ tad būs jāmaksā pamatīgs sods. Man atļāva iet.

Rīta pārbaudē es tomēr nenokļuvu. Kad ,ļ iznācu no muzeja, pār pilsētu blāzmoja brī-j ni�ķīga pavasara ausma, un es � par spīti vi- ļ sam � jutos glu�i apmierināts ar dzīvi. Pēk- : �ņi no miglas iznira kāds stāvs un ielūkojās ļ man sejā. Pazinu ņirdzīgo keba vadītāju,'] kur� vakarā bija mani atvedis �urp. � Labrīt, ! mister Kurtenej! � viņ� mundri sveicināja,! un tajā pa�ā mirklī man uz galvas uzgāzās fl obelisks no muzeja skvēra vai kaut kas tikpat masīvs.

nekas, pēc pāris minūtēm būs aug�ā, � dzirdēju kādu balsi sakām.

� Vai viņ� jau sagatavots Hedijai?

��� Mīļais dievs, protams, ne!

��� Es tikai pajautāju.

������� Tev ta�u tas jāzina. Vispirms tie kār�tīgi jāsazājo ar amfetamīnu, plazmīnu, bet da�reiz ar meganīta niacīnu. Tikai tad tie ir sagatavoti. Hedijai nepatīk, ja tie zaudē samaņu, tad viņa dusmojas.

Atskanēja nervozi, ļauni smiekli.

������� Paldies dievam, � es nopūtos, atvēris acis, jo tāda pelēkuma griesti, kādus es redzēju, mēdza būt tikai reklāmu aģentūru konferen�u telpās. Tātad biju dro�ībā, laimīgi nokļuvis Faulera �okena asociācijas darbi�nieku rokās. Jeb varbūt es maldījos? Es ne�pazinu seju, kas noliecās pār mani.

��� Kādēļ tu rādi tik apmierinātu ģīmi, Kurtenej? tā apvaicājās. � Vai tad ne�zini, kur atrodies?

Nu vairs nebija grūti uzminēt.

��� Pie Tontona, � es iegārdzos.

��� Pilnīgi pareizi.

Pamēģināju pakustināt rokas un kājas, bet locekli neklausīja. Tātad biju vai nu sazā�ļots, vai iebāzts plastikāta apvalkā.

�- Paklausieties, � es teicu pavisam sa�valdīgi, � nezinu, kas jums īsti padomā, bet ieteiktu jums �o spēlīti izbeigt. Acīmredzot esmu nolaupīts aiz komerciāliem iemesliem. Un jums atliek mani vai nu nogalināt, vai at�brīvot. Ja jūs nogalināsiet mani bez iepriek��ējā brīdinājuma, jums pa�iem draud cereb- rīns, tā ka tas atkrīt. Jums tikpat vajadzēs mani atbrīvot, tāpēc iesaku to darīt tūlīt.

��� Nogalināt tevi, Kurtenej? � seja savil�kās ņirdzīgā izbrīnā. � Kā gan mēs to va�rētu izdarīt? Tu ta�u jau esi miris. Katrs to zina. Aizgājis bojā uz �Starrzelius� ledāja, vai tad pats vairs neatceries?

Veltīgi mēģināju atbrīvoties.

��� Jums piededzinās smadzenes, � es kliedzu. � Vai jūs patie�ām esat traki? Kur� cilvēks grib, lai tam piededzina smadzenes!

Vīrs vienaldzīgi atbildēja: 1 Tu vēl redzēsi brīnumus. � Un tajā pa�ā brīdī, pievērsies kādam citam, izmeta:

�� Pasakiet Hedijai, ka viņ� drīz būs sa�gatavots. � Manīju, ka man blakus kaut kas tiek darīts, tad atskanēja sauss klik�ķis un mani uzrāva sēdus. Sajūtot velko�u spiedienu locītavās, sapratu, ka atrodos plēves apvalkā un ka jātaupa spēki. Nebija jēgas cīnīties.

Iedūcās signāls, un kāda balss man bargi uzsauca:

��� Tagad, Kurtenej, pievaldi muti! Mis�ters Tontons nāk.

Tontons ietenterēja galīgi piedzēries. Viņ� bija tāds pats, kādu biju to no tālienes redzē�jis neskaitāmos banketos: skaļ�, masīvs, bez�gaumīgi ģērbies un piedzēries.

Kājas plati iepletis, rokas gurnos iespiedis un viegli grīļodamies, viņ� mani vērīgi ap�lūkoja.

��� Kurtenej, � viņ� sēca, � slikti, slikti. Tu būtu varējis tikt dzīvē tālu, ja nebūtu sa�pinies ar �o blēdīgo, nelietīgo �okenu. Ļoti

slikti.

Viņ� bija piedzēries, viņ� apkaunoja visu mūsu profesiju, uz viņu gūlās atbildība par neskaitāmiem noziegumiem, tomēr manā balsī neviļus ieskanējās cieņa, kādu pelnījis uzņēmīgs cilvēks.

���� Ser, � es mierīgi teicu. � �eit, acīm redzot, noticis pārpratums. Tontona asociā�cijai ta�u nav ne mazākā pamata ķerties pie komercslepkavības, vai nav tiesa?

��� Nē, � viņ� sakniebtām lūpām izgrūda, visu laiku viegli grīļodamies. � No likuma viedokļa pamata nav. Izdzimtenis �okens tikai iespiedies manā darba laukā, apvār�dojis manus senatorus, piekukuļojis manus lieciniekus un nolaupījis man Venēru! � Pē�dējos vārdus viņ� gandrīz izkliedza. Pēc tam normālā balsī turpināja: � Nē, nē, nekāda� pamata mums nav. �okens ir pārāk piesardzīgs, lai nogalinātu kādu no maniem cilvēkiem. Viltīgais �okens, svētulīgais �okens,! nolādētais �okens! � viņ� dziedo�ā balsī! skandēja.

Stiklainās acis stingi vērās manī. � Ak tu, izdzimteni! � viņ� piepe�i ieaurojās

��� No viszemiskākajām, riebīgākajām, nego-i dīgākajām blēdībām, kādas jebkad esmu ? pieredzējis, tavējā bija visnejaukākā. Es, �m viņ� dauzīja sev pa krūtīm, uz mirkli gan-* drīz zaudēdams līdzsvaru, � es biju izplā-fl nojis nevainojamu komercslepkavību, bet tu| aizmuki krūmos kā pārbiedēta �urka. Tu aiz-B laidies lapās kā trusis, draņķis tāds!

�� Ser, � es izmisis taisnojos, � nudien nesaprotu, par ko jūs runājat.

Man ie�āvās prātā, ka nu laikam sāku�as! izpausties gadiem ilgās �ūpo�anas sekas. Tā� runāt varēja tikai plānprātiņ�.

Tontons dzīrās apsēsties, un viens no vīriem vēl laikā 'paspēja pagrūst krēslu zemi viņa milzīgā rumpja. Paplētis rokas izteiksmīgā �estā, viņ� sacīja:

��� Kurtenej, būtībā es esmu mākslinieks.!

Man gandrīz automātiski paspruka vārdi:!

��� Protams, mister� � Gribēju jau teikt:! ��oken.� Nosacījuma reflekss bija labi no-! stiprinājies. � Protams, mister Tonton.

��� Būtībā, � viņ� domīgi atkārtoja, � bū�tībā esmu mākslinieks. Sapņotājs. Fantasts.!

Viņa vārdi izraisīja manī -baismīgu div-ļ kār�a tēla vīziju. Man pēk�ņi �ķita, ka krēslā sēd �okens, nevis viņa pretinieks Tontons, kur� bija pret visu to, par ko cīnījās �okens.

��� Man vajadzīga Venēra, un es to da�bū�u, Kurtenej. �okens man to nozaga, bet es to atkal atgū�u. Par Paulera �okena izda�rībām ar Venēras kolonizācijas projektu jau kaķim jāsmej. Neviena �okena asociācijai būvētā raķete nepacelsies gaisā, kaut arī man vajadzētu uzpirkt visus viņa padotos un no�galināt visus nodaļu vadītājus, jo būtībā es esmu mākslinieks.

��� Mister Tonton, � es, cik vien iespē�jams mierīgi, iebildu, � jūs nevarēsiet tik vienkār�i nogalināt visus nodaļu vadītājus. Jums piededzinās smadzenes. Sodīs, ie�ļir- cinot cerebrīnu. Jūs neatradīsiet nevienu cil�vēku, kur� jūsu dēļ uzņemsies tādu risku. Neviens negribēs divdesmit gadus ciest elles mokas!

Bet viņ� tikai sapņaini turpināja: � Es ta�u sadabūju helikoptera mehāniķi, kas bija gatavs nospiest tevi kā blakti! Es ta�u pie�runāju klaidoni bezdarbnieku nokniebt tevi caur tavas istabas logu, vai ne? Diem�ēl ne vienam, ne otram tas neizdevās. Bet pēc tam tu man sajauci pēdas, �izlaizdams garu� uz ledāja.

Es klusēju. �Gara izlai�ana� uz ledāja ne�bija mana ideja. Dievs vien zina, kam bija ievajadzējies, lai Ransteds mani apdul�lina, nodod vervētājiem un atstāj manā vietā uz ledāja kāda sve�inieka līķi.

��� Tev gandriz izdevās izbēgt, � Tontons! domīgi konstatēja. � Ja mums nebūtu pali- 9 dzēju�i da�i mazi, bet uzticami gari, piemē-J ram, keba vadītājs un vēl citi, mēs nekad ne-1 būtu tevi noķēru�i. Bet mēs darbojamies pēc I pārbaudītiem paņēmieniem, Kurtenej. Da�-1 kārt tie ir labāki, da�kārt sliktāki, bet liktenis 1 man lēmis būt par sapņotāju un fantastu.� Mākslinieka di�ums slēpjas vienkār�ībā, Kur-! tenej. Tu man saki: �Neviens negrib, lai vi-1 ņam piededzina smadzenes.� Tā var teikt tika� viduvējs cilvēks. Bet es saku: �Sameklējiet tādu, kur� grib, lai viņam piededzina smadzenes, un izmantojiet to.� Un tādēļ esmu liels cilvēks.

��� Grib, lai piededzina smadzenes, � ea apmulsis murmināju. � Grib, lai piededzina, smadzenes�

��� Paskaidro, � Tontons pavēlēja kādam� palīgam. � Gribu, lai viņ� saprastu, ka mēsl nejokojam.

Viens no viņiem lieti�ķi iesāka: � Viss] atkarīgs no iedzīvotājiem, Kurtenej. Vai esat] dzirdējis par Albertu Fi�u?

��� Nē.

-� Fi�s bija reta paradība civilizācijas rītausmā, saprāta laikmeta sākumā � ap tūk- 1 sto� deviņi simti divdesmito gadu. Viņ� dur-J stīja sevi ar adatām, dedzināja ar spirtā sa-jl mērcētiem vates ku�ķiem, �austīja savu i miesu, jo mocības sagādāja viņam bauclu. i Varu derēt, ka smadzeņu piededzinā�ana vi- 9 ņam būtu patikusi. Viņ� to izjustu kā svētlaimi, ja divdesmit gadus no vietas varētu ciest mokas. Tas būtu viņa sapņa piepildī�jums.

Tajos laikos bija tikai viens Alberts Fi�s. Ir nepiecie�ama ārkārtīgu spaidu un sa�spīlējuma atmosfēra, lai" tāds Alberts Fi�s varētu rasties. Un būtu muļķīgi sagaidīt, ka pie tik zema iedzīvotāju skaita un blīvuma � toreiz pasaulē bija tikai nepilni trīs miljardi iedzīvotāju � varētu rasties vairāki Alberti 1 Fi�i. Mūsdienās, kad iedzīvotāju skaits stipri pieaudzis, apkārt klīst daudzi Alberti Fi�i.� Tie tikai jāatrod. Un Tontona asociācijas nepārspējamie izlūko�anas orgāni ir samek�lēju�i vairākus. Parasti tie nonāk slimnīcās, da�kārt visai dīvainā stāvoklī. �ādi cilvēki ar vislielāko prieku uzņemas pastrādāt no�ziegumu. Viņi grib izbaudīt soda tīksmi. Tādi kā tu apgalvo, ka neesot iespējams sa- ļ līgt slepkavas, jo tie baidoties no soda. Bet misters Tontons tikko pierādīja, ka to var iz- ļ darīt, ja atrod kādu, kuram soda izcie�ana� sagādā baudu. Turklāt visinteresantākais ir� tas, ka tie, kuri pa�i labprāt izjūt sāpes, loti labprāt nodara tās arī citiem. Piemēram, tev.

Tas viss skanēja tik ticami, ka asinis stinga dzīslās. Mūsu paaudzei gan vajadzēja būt pieradu�ai pie brīnumiem. Radio un televī- � zija katru dienu ziņo kā par neiedomājamas varonības, tā neizsakāmas ne�ēlības gadīju�miem. Zināju no vēstures, ka senāk nav pa�zinu�i ne tādu drosmi, ne tādu samaitātību. Man tas bija licies dīvaini. Mūsu dienās

dzīvo tādi cilvēki kā Malone, kur� se�us ga�dus no vietas klusiņām raka pazemes eju, lai kādā svētdienas rītā uzspridzinātu bankas ēku Ņud�ersijā. Un tikai tāpēc vien, ka reiz kāds no Brinka policistiem satiksmes re�gulētājiem bija viņu nokaitinājis. Bet, no otras puses, mums ir arī tādi kā D�eimss Revirs, kas parādīja lielu varonību, avarējot �Baltajam mākonim�. Kautrīgais, trauslais tūristu klases stjuarts iznesa uz saviem ple�ciem septiņdesmit se�us pasa�ierus, atkal un atkal atgriezdamies liesmās, kaut gan pats bija apdedzis līdz kaulam, zaudējis acu gaismu un taustījās uz priek�u starp nokal�tu�ajiem lidma�īnu sēdekļiem tikai ar roku stumbeņu palīdzību.

Tontonam bija taisnība. Ja vien ir pietie�kami daudz cilvēku, vienmēr varēs atrast tādus, kuri spēs un gribēs izpildīt ikkatru uzdoto pienākumu. Tontons bija mākslinieks. Viņ� saprata �o vienkār�o patiesību un prata to izmantot. Tas nozīmēja, ka manas stun�das ir skaitītas.

�Ketija,� es domāju, �mana Ketija.�

Manas pārdomas pārtrauca Tontona pie- smakusī balss.

� Vai beidzot esi visu aptvēris? � viņ� jautāja. � Visā pilnībā? Līdz galam? Līdz pamatiem? Tad sapratīsi arī pa�u galveno � Venērai atkal jākļūst par manu īpa�umu. Un tagad sākumam pastāsti visu, ko zini par �okena aģentūru. Visus tās mazos noslē�pumus, vārīgās vietas, visu līdz pēdējam sī- kūmam � kādi darbinieki uzpērkami, kādi asignējumi pie�ķirti, kādi tai sakari Va�ing�tonā � tu ta�u zini, ko man vajag.

Man tikpat bija beigas, un zaudēt neko vairs nevarēju.

��� Nē, � es atbildēju.

Viens no Tontona vīriem strupi noteica: � Tagad viņ� ir gatavs sastapties ar Hediju. � Tad piecēlās un izgāja no istabas.

Tontons pagriezās pret mani.

��� Tu esi studējis seno laiku vēsturi, Kur�tenej. Zila de Rē vārds tev dro�i vien nav sve�s. � Tas nebija man sve�s, un mani pār�ņēma tāda sajūta, it kā galvā būtu uzmaukta pieguļo�a tērauda ķivere, kura pamazām sa��ņaudzas arvien cie�āk. � Visā seno laiku periodā, kopā ņemot, dzīvoju�i apmēram pieci miljardi cilvēku, � Tontons piezīmēja. � Bet visu �o piecu miljardu vidū radās tikai viens Zils de Rē, kuru tu varbūt dēvē par Zilbārdi. Tagad mums ir vairāki tādi, un mēs varam iz�vēlēties. Sevi�ķi svarīgu uzdevumu veik�anai esmu izraudzījis Hediju. Tu pats redzēsi, kādēļ.

Durvis atvērās, un tajās parādījās bāla, slimīga izskata meitene ar blondiem, taisniem matiem. Viņa muļķīgi smaidīja. Viņai bija plānas, bezkrāsainas lūpas. Vienā rokā viņa turēja plastmasas �ļirci ar apmēram se�as collas garu adatu.

Paskatījos viņai acīs un sāku nelabā balsī kliegt. Kliedzu tik ilgi, kamēr viņu aizveda un aizvēra durvis. Mana pretestiba bija sa�lauzta.

�� Tonton, � es beidzot izdvesu. � Lū�dzu . ..

Viņ� ērti atlaidās krēslā un teica:"

��� Nu, klāj vaļā!

Es mēģināju, bet nevarēju. Balss saites nedarbojās, atmiņa bija zudusi. Nespēju pat atcerēties, vai strādāju firmā �Faulers �o�kens� jeb ��okens Faulers�.

Beidzot Tontons piecēlās un noteica:

��� Mēs tevi mazliet atdzesēsim, Kurtenej, lai vari atjēgties. Man pa�am arī jāiedzer kāda lāse. � Viņ� nevil�us nodrebinājās, tad pasmaidīja: � Apdomā visu labi, � viņ� nomurmināja un, viegli grīļodamies, izgāja.

Divi vīri aizstiepa mani no pratinā�anas telpas cauri garam koridoram uz mazu ka- būzi ar ļoti pamatīgām durvīm. �ķita, ka augstāko priek�nieku pasaulē iestājusies nakts. Visas telpas, kurām devāmies garām, bija tuk�as, gaisma izdzēsta, un tikai kori�dora galā pie galdiņa �āvājās vientuļ� de��urants.

Es nedro�i ievaicājos vīriem, kas mani veda:

��� Vai jūs nenoņemtu apvalku? Nota�ķī��os no galvas līdz kājām, ja netik�u no tā ārā.

��� Tāda rīkojuma nav, � viens skarbi at�bildēja. Tad viņi aizcirta un aizslēdza sma�gās durvis.

Sāku vāļāties pa kabū�a grīdu, cerēdams

uzvelties virsū kādam asumam un pārplēst plēvi, bet nekā tamlīdzīga neatradu. Kad labu laiku biju locījies kā tārps un daudzas reizes sāpīgi kritis, pārliecinājos, ka piecel�ties kājās man neizdosies. Durvju rokturis, uz kuru biju raudzījies ar vāju cerības sta�riņu, tikpat labi varēja atrasties miljoniem kilometru tālu.

Mi�els Kurtenejs � reklāmas aģentūras darbinieks! Mi�els Kurtenejs � Venēras no�daļas vadītājs! Mi�els Kurtenejs. � varbū�tējais �konsu� iznīcinātājs! Mi�els Kurte�nejs, kur� nu vāļājās pa grīdu visnegodī�gākajā, visap�aubāmākajā reklāmu aģentūrā, kāda jebkad aptraipījusi �īs profesijas godu, un kuru nākotnē gaidīja tikai nodevība un, ja laimēsies, �ēlīgā nāve. Bet Ketija to nekad neuzzinās. Viņa domās, ka esmu gājis bojā uz ledāja, nemākulīgi darbodamies ap bate�riju, kuru man vispār nevajadzēja aiztikt�

Ārpusē kāds ilgi grabinājās ap slēdzeni. Tie atnāku�i man pakal.

Ta�u, kad durvis atvērās, es, uz grīdas gu�lēdams, redzēju nevis biksēs ieģērbtu kāju me�u, bet divus neilona zeķēs ietērptus stil�bus � tievus kā skali.

�< Es mīlu tevi, � �ukstēja dīvaina, ne�dzīva sievietes balss. �* Man lika gaidīt, bet es to nespēju.

Tā bija Hedija ar visu adatu.

Mēģināju saukt palīgā, bet, kad viņa gai- lējo�ām acīm notupās man blakus, sauciens aizķērās rīklē. Likās, it kā telpā pēk�ņi būtu kļuvis par desmit grādiem aukstāks. Viņai aizspieda man muti ar savām bezkrāsainajām ; lūpām; tās kvēloja kā nokaitēta dzelzs. Pēk�ņi man �ķita, ka man kāds norautu sejas un galvas kreiso pusi. Sī sajūta ilga tikai da-ļ �as sekundes, manas acis aizplīvuroja sarkana migla, un es zaudēju samaņu.

� Mosties, � nedzīvā balss pavēlēja. � Es tevi mīlu. Mosties!

Manu labo elkoni ķēra zibens, es atguvu samaņu un strauji atrāvu roku. Mana roka] kustējās .. .

Roka kustējās.

Bālās lūpas atkal meklēja manējās, un] adata atkal iedūrās manā �oklī, meklēdamaJ un arī atrazdama sejas trijzaru nervu. Esi turējos pretī sarkanajai miglai, kas drau-j dēja mani aprīt. Roka bija kustējusies. Tā-i tad Hedija bija pārdūrusi apvalka plāno! plēvi un tagad es to varēju pārplēst. Sekoja] jauns dūriens, un �oreiz sāpes ietriecās manā \ labajā rokā. Spējā rāvienā to atbrīvoju.

Cik varu atcerēties, satvēru Mediju aiz spranda un �ņaudzu. Bet es par to neesmu īsti pārliecināts. Un arī negribu būt pāriie-ļ cināts. Ta�u pēc piecām minūtēm viņa un viņas mīlestība beidza eksistēt. Es rāvu un ! plēsu apvalka plēvi, ar mokām kustinādams] sastingu�os locekļus, un pamazām slējos kājās.

No gaiteņa de�uranta es nebaidījos. Ja viņ� nebija paklausījis maniem palīgā san-; cieniem, tad viņ� nenāks arī tagad. Izgāju

no kabū�a un redzēju sargu guļam ar seju uz galda. Kad es pārliecos pār viņu, pama�nīju starp divām vecīgā pakau�a dzīslām sarecēju�as asinis. Ar vienu dūrienu iegare�najās smadzenēs bija pieticis, lai Hedija viņu nonāvētu. Tas liecināja, 'ka viņas zinā�anas nervu sistēmas anatomijā biju�as patie�ām lieliskas.

Sargam bija klāt pistole, ta�u, mirkli vil�cinājies, nolēmu to neņemt. Viņa kabatās atradās da�i dolāri, kas varēja būt man daudz noderīgāki. Pēc tam steidzīgi izgāju kāpņu telpā. Galda pulkstenis tajā brīdī rā�dīja se�i un piecas minūtes.

Es jau zināju, kāda ir sajūta, dodoties pa kāpnēm aug�up. Tagad dabūju izbaudīt kāp��anu lejup. Ja sirds ir kārtībā, tad starp ie�anu aug�ā un kāp�anu lejā nekādas lielas at�ķirības nav. Man tagadējā stāvoklī pa�gāja savas trīsdesmit minūtes, līdz no aug�stāko priek�nieku teritorijas nokļuvu apdzī�votajās kāpņu telpās zemākajos stāvos. Te īdzīgi patērētāji pēc naktsguļas jau posās ceļā uz darbu. Vairākās vietās risinājās nik�nas dūru cīņas, un reiz redzēju pamirdzam pat na�u asmeņus. Ļaudis, kas pavadīja nak�tis Tontona aģentūras kāpņu telpās, bija no�ēlojami, skrandaini sala�ņas, kurus �o�kena augstceltnes kāpņu telpās nemaz ne�laistu iek�ā. Bet man tas �oreiz nāca tikai par labu. Neviens man nepievērsa nekādu uzmanību, kad gāju garām savās netīrajās drēbēs, ar skaidri saredzamu svaigu brūci

sejā. Tikai paris ielasmeitu uzsvilpa, bet tas bija viss. Ja es būtu pagadījies pa rokai ļau�dīm, kurus var sastapt tādos vecos, līdz pē�dējam nodzīvotos graustos kā Amerikas Radio korporācijas vai �Empire State� ēkas, tie būtu mani pamatīgi apstrādāju�i.

Mans aprēķins izrādījās pareizs. Kad no�kļuvu līdz lejai, pa durvīm ārā plūda blīva ļau�u straume, kuru apak�zemes vilciens drīz nogādās viņu no�ēlojamās darba vietās. Man �ķita, ka da�i Tontona apsardzes detek�tīvi civilā mūs novēro no otrā stāva logiem, bet es nepacēlu galvu un laimīgi nokļuvu stacijā.

Kasē samainīju visus dolārus sīknaudā un iegāju du�as telpā.

� Ņemsim vienu du�u par abiem, ja? � ierosināja kāda meitene.

Man �ausmīgi gribējās izmantot pilnu du��as laiku, bet baidījos radīt aizdomas, ka esmu augstākas kategorijas cilvēks. Same�tām naudu piecu minū�u sālsūdens/un pus�minūtes saldūdens du�ai ar ziepēm. Glu�i neapzināti es vienā laidā berzēju savu labo roku. Kad aukstais ūdens pieskārās sejas kreisajai pusei, sāpes kļuva nepanesamas.

Pēc du�as iesēdos apak�zemes vilcienā un divas stundas braukāju krustām �ķērsām pa pilsētu." Mana pēdējā pietura bija pie Taimz- skvēra, tirgus rajona centrā. So pieturu iz�mantoja galvenokārt kā pre�u staciju. Kamēr ikdieni�ķie patērētāji lādēdamies un sūro�damies krāva proteīna saiņus uz slīdo�ajām lentēm, lai nogādātu tos da�ādās pilsētas daļās, es atkal mēģināju sazvanīt Ketiju. Un atkal viņas nebija mājās.

Toties notvēru Esteri �okena aģentūras augstceltnē. Es viņai teicu:

��� Savāciet, cik vien lielu summu varat. Aizņemieties no citiem, realizējiet visus sa�vus ietaupījumus, nopērciet man pilnu �Starr�zelius� firmas apģērbu komplektu un pēc iespējas ātrāk ierodieties tajā vietā, kur jūsu māte pirms diviem gadiem lauza kāju. Tie�i tajā pa�ā vietā. Vai atceraties?

��� Protams, ka atceros, Mi�, � viņa at�bildēja. � Bet mans līgums �

��� Nelieciet sevi lūgt, Ester, � es diede�lēju. � Uzticieties man. Ar mani jūs nepa�zudīsiet. Tikai, dieva dēļ, steidzieties! Un� ja redzat, ka esmu iekritis, tad izliecieties, ka mani nepazīstat. Tagad pie darba!

Iekāru klausuli un pārguris atzvēlos pret telefona būdiņas sienu, kamēr nākamais zva�nītājs dusmīgi dauzījās pie durvīm. Pēc tam lēni pastaigājos pa staciju, izdzēru tasi ka�fita, apēdu siera maizīti un avī�u kioskā pa�ņēmu rīta laikrakstu. Tre�ajā lapā atradu par sevi mazu, garlaicīgu rakstiņu ar virs�rakstu �Meklē līguma lauzēju un sievietes slepkavu�.

Tajā bija teikts, ka �Hlorellas� Proteīna korporācija meklē kādu D�ord�u Grobiju, kur� neesot atgriezies no atvaļinājuma, bet izmantojis brīvo laiku, l.ai apzagtu augstā�kās administrācijas telpas Tontona aģen- turas ēkā. Viņ� esot nogalinājis kādu sekre�tāri, kura gadījusies ceļa, un pēc tam aizbē�dzis.

Pēc pusstundas Estere mani sagaidīja pie pre�u izkrau�anas lūkas, kur pirms diviem gadiem bija nogāzusies kravas kaste, pār�lauzdama viņas mātei kāju. Mei�a izskatījās ārkārtīgi noraizējusies. Juridiski tagad arī viņu, tāpat kā �D�ord�u Grobiju�, varēja ap�vainot līguma lau�anā.

Es paņēmu apģērbu kārbu un jautāju:

�� Vai jums vēl ir atliku�i kādi tūksto� pieci simti dolāru?

�� Apmēram tik daudz būs. Māte bija iz�misusi �

��� Tad pasūtiet mums abiem biļetes uz Mēnesi, ja iespējams � jau �odien. Satik�simies �ajā pa�ā vietā. Ieradī�os jaunajās drēbēs.

��� Mums? Uz Mēnesi? � viņa iespiedzās.

��� Jā. Mums. Man jātiek prom no Zemes, pirms vēl neesmu nogalināts. �oreiz tas būs pa īstam.

mana mazā Estere iztaisnoja plecus un devās prom, lai atkal pastrādātu brīnumus. Pēc desmit stundām mēs

jau sēdējām viens otram blakus kosmosa kuģī �Dāvids Rikardo� un stenējām no ne�ierastās sajūtas, ko rada paātrinājums. Viņa bija sevi aukstasinīgi uzdevusi par Sokena darbinieci, kura lido speciālā uzdevumā uz Mēnesi, un mani par Grobiju, sestās katego�rijas pre�u noieta statistiķi. Dabiski, ka, tvarstot devītās kategorijas ekspeditoru Gro�biju, nevienam neftāca prātā meklēt viņu kosmodromā �Astorija�. Cilvēkam, kur� strādā kanalizācijas sistēmā un bēguļo par līguma lau�anu un slepkavību, protams, ne�var būt tik daudz naudas, lai atļautos lido�jumu ar kosmosa kuģi.

Estere bija pasūtījusi mums atsevi�ķu ka�bīni un maksimālās uzturdevas. �Dāvids Ri�kardo� bija iekārtots tā, ka lielākā daļa pa�sa�ieru ceļoja kabīnēs un maksāja par mak-

simālajām uzturdevām. Tas nebija nekāds izpriecu brauciens dikdieņiem un nebija do�māts ari zemes iedzīvotāju nabadzīgajam vairākumam. Mēnesi apmeklēja galvenokārt tādēļ, lai kārtotu veikala darījumus � tie pa lielākai daļai saistījās ar izrakteņu ieguvi � un tikai pa retam tūrisma nolūkos. Mūsu ceļa biedri, kurus redzējām iekāpjot, bija pā�ris nevaļīgu in�enieru, da�i strādnieki raķe�tes ceturtās klases kabīnē un vairāki pār�bagāti vīrie�i un sievietes, kuri gribēja palie�līties ar to, ka biju�i uz Mēness.

Pēc pacel�anās Estere kādu brīdi bija his�tēriski jautra, bet tad sākās reakcija. Viņa atbalstīja galvu uz mana pleca un �ņukstēja, satraukta par ārkārtējo soli, kuru bija spē�rusi. Uzaugusi stingri tikumiskā ģimenē, kas bija iepotējusi meitenei bijību pret biznesu un tā likumiem, viņa nevarēja bez sirdsapziņas pārmetumiem samierināties ar to, ka lauzusi līgumu un tā pastrādājusi komercnoziegumu.

�� Mister Kurtenej, � viņa vaimanāja, � Mi�, ja vien es varētu būt pārliecināta, ka esmu darījusi pareizi. Zinu, ka jūs arvien esat bijis labs pret mani un ka uz jums var paļauties, bet esmu tik nobaidījusies un ne�laimīga!

Nosusināju ar kabatas lakatiņu meitenes acis un nolēmu uzticēties viņai.

��� Es jums, Ester, visu izskaidro�u, � es teicu. � Tad spriediet man tiesu. Tontons izdarījis briesmīgu atklājumu. Viņ� konsta�tējis, ka eksistē cilvēki, kuri ir ar mieru iz�darīt nepamatotu komercslepkavību un ne�baidās no smadzeņu piededzinā�anas ar ce- rebrīnu. Viņ� uzskata, ka misters Sokens no�zadzis viņam Venēras projektu, un tagad darīs visu, lai dabūtu to atpakaļ. Viņ� jau vismaz divas reizes mēģinājis mani nogali�nāt. Reiz domāju, ka Ransteds ir viens no viņa aģentiem, kam uzdots sabotēt Sokena Venēras projektu. Bet tagad �aubos. Ran�steds iegāza man pa galvu, kad panācu viņu Dienvidpolā, brīnumainā ceļā ar sve�u vārdu nogādāja mani uz savervētā darbaspēka transporta raķetes, manā vietā atstādams kādu līķi. Turklāt, � es pavisam �ukstus teicu, � �ajā lietā iejaukti arī �konsi�.

Viņa klusi iekliedzās.

�� Nezinu, kāda īsti ir viņu loma, � es turpināju, � bet pats arī biju vienā no �konsu� �ūniņām.

��� Mister Kurtenej!

�� Tikai lai maskētos, � es steidzīgi pa�skaidroju. � Nekādi nevarēju izrauties no �Hlorellas� proteīna audzētavas Kostarikā, vienīgais ceļ� uz Ziemeļiem veda caur �konsu� tīklu. Audzētavā viņiem bija �ūniņa, es tajā iestājos, liku lietā savas dotības un panācu, ka mani pārceļ uz Ņujorku. Pārējo jūs zināt.

Estere ilgu laiku klusēja un tad ievaicājās:

�� Vai jūs esat pārliecināts, ka tagad viss kārtībā?

Izmisīgi vēlēdamies, lai tā būtu patiesība, es apņēmīgi atbildēju:

��� Protams, Ester!

Viņa man uzsmaidīja kā līdzzinātāja.

��� Tagad atnesī�u mūsu devas, � viņa sacīja, atsprādzēdama sēdekļa siksnu. � Jūs labāk palieciet �eit.

Pēc �etrdesmit stundu lidojuma es sacīju Esterei:

��� Pie velna, tas nu ir par daudz, ko tas spekulants, tas mūsu stjuarts īsti iedomājas! Paskatieties! � Rādīju viņai savu ūdens termosu un ēdamvielu kārbiņu. Plombēs abiem iesaiņojumiem nenoliedzami bija bo�jātas un termosā acīmredzot trūka ūdensl

��� Maksimālās devas skaitās nodro�inātas pret zagļiem, � es ar patosu turpināju, � bet kā gan to lai nosauc, ja ne par zā�dzību? Kā izskatās jūsu iesaiņojumi?

��� Glu�i tāpat, � viņa vienaldzīgi atbil�dēja. � Tur nekā nevar darīt. Varbūt ēdīsim mazliet vēlāk, mister Kurtenej? � Viņa uz�krīto�i pūlējās būt jautra. � Vai tagad iz�spēlēsim partiju tenisa?

��� Lai iet, � es norūcu un uzstādīju spē-1 Ies laukumu, ko bijām noīrēju�i atpūtas kajītē. Estere spēlēja labāk par mani, bet �o�reiz es viņu uzvarēju pavisam viegli. Viņa nespēja koncentrēties. Mēģinādama raidīt bumbu �ķērsām pāri laukumam, viņa bie�i vien aizmirsa nospiest pogu vai arī iesita bumbiņu tīklā, nepaspēdama ar kreiso roku ieslēgt pietiekami spēcīgu strāvu reostatā.

Spēle nāca mums par labu. Pēc pusstundas viņas garastāvoklis uzlabojās, un mēs pa�ēdām.

Tenisa partija pirms ēdienreizēm izvērtās mums par tradīciju. Mūsu niecīgajā mitekli nebija daudz iespēju izklaidēties. Ik pēc as�toņām stundām Estere atnesa pārtikas devas. Katru reizi rūcu par iztrūkumiem un bojāto plombi, tad, izspēlēju�i pa setam, ieturējām maltīti. Pārējais laiks pagāja, skatoties, kā uz sienām parādās un pazūd reklāmas, tikai �okena asociācijas reklāmas.

�Gan viss būs labi,� es domāju. ��okens atrodas uz Mēness, un tur es tik�u viņam klāt. Tas nav tik pārapdzīvots.� Mēness � �okens� Ketija � un atkal ierunājās jū�tas. Es būtu varējis Esterei neuzkrīto�i pa�vaicāt, ko viņa dzirdējusi par D�eku O'�ī, bet es to nedarīju. Baidījos, ka mani varētu apbēdināt tas, ko viņa zina par varonīgo punduri un tā triumfālo virzī�anos no pilsē�tas uz pilsētu un no sievietes pie sievietes.

Reklāmu raito virkni beidzot pārtrauca kāds garlaicīgs dienesta ziņojums:

PAVĀRIEM IERASTIES KUĢA VIR�TUVE! (�Dāvids Rikardo� bija britu kuģis.) SAGATAVOT PĒDĒJĀS �ĶIDRAS BARĪ�BAS DEVAS. ATRODAMIES ZONĀ H-8, LĪDZ LIDOJUMA NOBEIGUMAM NAV IETEICAMS NE ĒST, NE DZERT.

Estere pasmaidīja, paņēma paplāti un iz�gāja.

Ka parasti aizritēja vismaz desmit minūtes, pirins viņa atgriezās. Sāka iedarboties Mē�ness pievilk�anas spēks, turklāt pietiekami spēcīgi, lai man samestos nelaba dū�a. Es�teri gaidīdams, es rīstījos kā nabags. Viņa atnesa divus kafita traukus un jautri pār�meta:

���� Mi�, kādēļ jūs neesat uzstādījis tenisa laukumu?

�. Man negribas. Labāk paēdīsim. � Snie�dzos pēc trauka. Vina man to nedeva.

��� Nu?

��� Tikai vienu setu! � viņa lūdzās.

�> Beidziet muļķoties, jūs ta�u dzirdējāt, ko teicu, � es skarbi izmetu. � Neaizmir�stiet, kas jūs esat! � Laikam gan tādus vār�dus nekad nebūtu teicis, ja nebūtu bijis ka�fita.

Redzot firmas �Starrzelius� sarkano ter�mosu, jutu, ka zarnas sagrie�as, un �ķita, ka tūlīt sāk�u vemt. Ilgi nebiju baudījis �o dzērienu, bet kas tad atsakās no kafita?

Estere sarāvās.

��� Piedodiet, mister Kurtenej �

Pēk�ņi viņa saķēra vidukli, viņas seja sa��ķobījās. Pagalam pārsteigts, satvēru Es- teres rokas. Viņa bija pavisam bāla un �ļau�gana un vaidēja no sāpēm.

���� Ester! � es kliedzu. � Kas jums noti�cis? Kas �

���� Nedzeriet to, � viņa gārdza, turēdama vēderu.

���� Kafits� Inde� Jūsu devas� Es tās vienmēr nogar�oju. � Viņas pirksti pār�plēsa neilona veļu, pēc tam nepanesamas sā�pēs iecirtās ādā.

��� Ārstu! � es kliedzu kabīnes mikrofonā.

�� Seit mirst sieviete!

Vecākā stjuarta balss .man atbildēja:

��� Kuģa ārsts tūlīt ieradīsies, ser. Esteres sāpēs savilktā seja lēnām atslāba,

un mani pārņēma drausmīgas bailes. Pavi�sam klusi viņa izdvesa:

������� Draņķe Ketija. Viņa nodeva jūs � Mi�. Jūs un �ī draņķe� Dīvaini� Jūs esat vi�ņai par labu. Viņa to nebūtu darījusi. Mana dzīvība � Jūsējā,..

Esteres seja savilkās jaunā sāpju lēkmē.

��� Sieva pret sekretāri� Smieklīgi. Tie�ām. Jūs neesat mani pat noskūpstījis �

Arī �oreiz es to nepaguvu. Viņa jau bija mirusi, kad, turēdamies pie satiksmes tuneļa sienai piestiprinātas virves, atsteidzās kuģa ārsts. Viņ� saduga. Mēs aiz�nesām Esteri uz medicīnas punktu, un ārsts pievienoja viņai sirds darbības atjaunotāju aparātu. Sirds sāka atkal pukstēt, krūtis ci�lāties, un Estere atvēra acis.

������� Kur jūs esat? � ārsts jautāja skaļi un skaidri. Viņa mazliet pagrozīja galvu, un man atkal atausa cerība.

������� Vai tā bija atbilde? � es �ukstus vai�cāju ārstam.

������� Tikai reflekss, �- viņ� profesionāli lie�ti�ķi atbildēja. Viņam bija taisnība. Estere vēl mazliet pakustināja galvu, skropstas

nemierīgi ietrīsējās, bet viņa pati to neapzi�nājās.

Ārsts tomēr neatlaidās.

����� Kas jūs esat?

Esteres lūpas ietrīsējās, starp acīm izvei�dojās grumbiņa, bet tas bija viss. Pēc īsa, mānīga dzīvības atgrie�anās brī�a Estere bija mirusi.

Ārsts mēģināja man saudzīgi paskaidrot:

�' Es tagad atvieno�u aparātu. Nedomā�jiet, ka ir vēl kāda cerība. Seit acīmredzot iestājusies nenovēr�ama klīniskā nāve. Mēs bie�i nespējam ticēt, ka no mums �ķīries cil�vēks, kuru esam mīlēju�i�

Skatījos, kā Esteres plakstiņi trīs, viens lēnāk, otrs ātrāk.

��� Atvienojiet to, � es aizsmacis teicu.

Ar �to� es domāju Esteri, nevis ma�īnu.

Viņ� izslēdza strāvu un izvilka adatu.

��� Viņai kļuva nelabi? � ārsts vaicāja.

Es pamāju ar galvu.

������� Un �is bija viņas pirmais kosmiskais lidojums?

Es pamāju.

��� Sāpes vēderā?

Es atkal pamāju.

��� Vai agrāk konstatēts kas tamlīdzīgs?

Es pakratīju galvu.

��� Reiboņi ir biju�i?

Es pamāju, lai gan to nezināju. Ārstam bija kaut kas padomā. Viņ� turpināja izjau�tāt, un atbildes, kuras viņ� cerēja saņemt, bija tikpat nepārprotamas kā spēļu kārts,

kuru jums pastumj burvju mākslinieks. Aler�ģija, slikta asins recē�ana, galvas sāpes, mo�ko�as mēne�reizes, nogurums pēcpusdie�nās.. . un beidzot ārsts noteikti paziņoja:

��� Esmu pārliecināts, ka viņai bijusi Flei�- mana slimība. Pagaidām 1ā vēl maz izpētīta. Domā, ka tā rodas no traucējumiem virsnieru dziedzeru garozas funkcijās, kas savukārt iz�raisa neatbilstību audos un ietekmē mugur�kaula �ķidruma sastāvu . ..

Viņ� paskatījās uz mani un turpināja citā tonī.

��� Man te ir spirts, � viņ� sacīja, izņem�dams no skapī�a kādu kolbu. � Varbūt jūs vēlētos �

Es jau pastiepu roku, -bet tad notiku�ā ietekmē teicu:

��� Iedzeriet arī jūs kopā ar mani.

Viņ� palocīja galvu un bez vilcinā�anās iedzēra krietnu malku no kolbas. Es redzēju, kā rijot viņam kustas gāmurs.

�� Tikai ar mēru, � viņ� brīdināja. � Drīz nolaidīsimies.

Es vēl brīdi vilcinājos, turpinādams sarunu un viņu vērodams, tad vienā paņēmienā iedzēru gandrīz divi simti gramu tīra spirta un tikai ar mokām aizvilkos uz savu kabīni.

Paģiras, bēdas, bailes un birokrātiskā per�sonības pārbaudes ceremonija, kurai bija jā�pakļaujas, ierodoties uz Mēness, mani galīgi nomāca. Es dro�i vien uzvedos ļoti muļķīgi. Vairākas reizes dzirdēju apkalpes vīrus sa�kām lidostas darbiniekiem:

� Palaidiet �o puisi mazliet vieglāk. Vi�ņam lidojuma laikā nomira meitene.

Atbildot uz neskaitāmajiem jautājumiem pārpildītajā kontroles telpā, es apgalvoju, ka nekā nezinu par savu uzdevumu uz Mēness.* Es biju Grobijs, sestās kategorijas statisti�ķis, un pareizākais būtu nogādāt mani pie Faulera �okena. Cik zināju, tad mums vaja�dzēja saņemt uzdevumu no viņa. Lidostas darbinieki tikai pasmējās un lika man ap�sēsties uz soliņa un gaidīt, kamēr pienāks atbilde no Faulera �okena filiāles Lunasitijā Es gaidīju, vēroju un mēģināju domāt. Ta nebija viegli. Rosīgais lau�u bars, kas pie pildīja kontroles telpas, sastāvēja no ciivē kiem, kuri ar attiecīgu norīkojumu kabata devās no vienas vietas uz otru. Es at�ķīros no tiem. Es biju kā baltais zvirbulis. Mani te cauri nelaidīs �

Uz galda da�us metrus no manis ieklik �ķējās un sāka darboties teletaips. Caur puspievērtiem plakstiem lasīju: �N-o F-a-u-l-e-r-a �-o-k-e-n-a a-ģ-e-n-t-ū r-a-s f-i-l-i-ā-l-e-s. I-e-b-r-a-u-c-ē-j-u k-o-n t-r-o-l-p-u-n-k-t-a-m. P-i-e-p-r-a-s-ī-t-a i-z z-i-ņ-a. A-r �-o r-a-ķ-e-t-i n-e-v-i-e-n-u n-e g-a-i-d-ā-m. G-r-o-b-i-j-a m-ū-s-u �-t-a-t-o- n-a-v. �-o-k-e-n-u �-ā-d-o-s j-a-u-t-ā-j-u- m-o-s n-e-a-p-g-r-ū-t-i-n-ā-m. Z-e-m-ā-k-ā-s k-a-t-e-g-o-r-i-j-a-s d-a-r-b-i-n-i-e-k-a i-e-r-a- �-a-n-ā-s s-l-e-p-e-n-ā n-o-r-ī-k-o-j-u-m-ā n-e-i-e-s-p-ē-j-a-m-a. R-ī-k-o-j-i-e-t-i-e-s p-ē-c

s-a-v-i-e-m i-e-s-k-a-t-i-e-m. A-c-ī-m-r-e- d-z-o-t n-a-v m-ū-s-ē-j-a-i-s. B-e-i-g-a-s.�

Patie�ām beigas. Ierēdņi uzmeta man pāris aizdomīgu skatienu un klusi sarunājās. Tūlīt viņi pasauks Bernsa aģentūras detektīvus, kas neuzkrīto�i grozījās tepat apkārt.

Es piecēlos no sola un iejuku pūlī. Man atlika tikai viens ceļ�, un tas pats mani bie�dēja. Pacēlu roku un neuzkrīto�i izdarīju kustības, kuras noteiktā secībā un tempā sa�stāda �konsu� ārkārtējo briesmu signālu.

Pēk�ņi kāds detektīvs izlauzās cauri pūlim un uzlika savu plaukstu man uz pleca.

�� Gribi sacelt nekārtības? � viņ� nopra�sīja.

�� Nē-, � es ar mokām izdvesu. � Rādiet ceļu.

Viņ� familiāri pavicināja ar roku uz galda pusi, un ierēdņi smīnēdami pavicināja pretī. Detektīvs izveda mani cauri izbiedētajam pūlim, laiku pa laikam iebakstīdams ar steku mugurā. Mēmi ļāvu aizvest sevi no kontroles telpas uz tunelim līdzīgu ielu, kurā atradās daudz veikalu. LUNAS SUVENĪRI � VISLĒ�TĀKIE PILSĒTĀ.

UZ MĒNESS IR LAB' DZĪVO- SAN'

UN VĒL JO LABĀK' IEPIRK- sAN\

LASIET VIETĒJO AVĪZI.

�EIT IZNOMĀ MĒNESS TĒR�PUS.

GARANTIJAS LAIKS � piecdes�mit gadu.

* IZTURĪGU MĒNESS TĒRPU IZ�NOMĀ�ANAS KOMPĀNIJA. Garantijas laiks � septiņdesmit trīs gadi.

MĒNESS MODES JAUNĀM MEI�TENĒM.

�ilbino�i paraugi. Pierādiet, ka esat biju�i uz Mē�ness.

V or ens A st rotīs � astrologs. Pieņem tikai pēc iepriek�ējai pierakstī�anās.

Veikalu vitrīnās �īs reklāmas mirdzēja un vizuļoja, vilinādamas jaunatbraucējus, kuri,! mutes atpletu�i, klaiņoja �urpu turpu.

��� Stāvi! � pēk�ņi norūca detektīvs.

Mēs apstājāmies iepretim Vorena Astronai izkārtnei, un viņ� pēk�ņi �ukstēja:

���� Izrauj man no rokām steku. Iekrauj pa-J matīgi pa galvu, vienu lādiņu ielaid ielas ap-* gaismojuma spuldzē. Meties iek�ā pie Astronai un sarokojies ar slepeno rokas., spiedienu.I Labu veiksmi, un papūlies neiedragāt man galvaskausu.

��� Jūs � jūs � � es stostījos.

��� Jā, � viņ� sausi izmeta. � Kaut esJ labāk nebūtu redzējis tavu signālu. Tas man maksās divas uz�uves un paaugstinājumu. Nu, ko gaidi!

Es negaidīju. Izrāvu viņam no rokām steku un iebelzu pa galvu ar tādu aprēķinu, lai si�tiens nebūtu ne pārāk viegls, ne arī pārāk smags. No steka viena gala iz�āvu lādiņu skro�u, kas sadragāja spuldzi man virs gal�vas un garāmgājējiem lika izbailēs iekliegties. Velvētajā ielā �āviens atbalsojās līdzīgi pēr�kona grāvienam. Pēk�ņajā aptumsumā es iedrā�os pa Astrona uzņēmuma �ķīsti bal�tajām durvīm un apmulsis blisināju acis, ieraudzīdams gara auguma slaidu vīru ar kazas bārdiņu.

��� Ko tas nozīmē? � viņ� jautāja. � Lasu horoskopus tikai pēc iepriek�ējas pierakstī��anās.

Saspiedu viņa roku ar zināmo tvērienu.

��� Patvērumu? � viņ� steidzīgi jautāja, pēk�ņi atmezdams savu nervozo profesionālo toni.

��� Jā. Tūlīt.

Cauri pieņem�anas istabai viņ� aizveda mani uz mazu, augstu observatoriju ar caur�spīdīgu kupolu, kur bez dioptiskā teleskopa atradās hindu zvaig�ņu kartes, vairāki pulk�steņi un galdi. Vienu no �iem galdiem viņ� ar spēcīgu rāvienu pacēla, un tas apgriezās eņģēs. Zem galda atradās. bedre un tās ma�lās atbalsti rokām.

��� �igli zemē, � viņ� steidzināja.

Vienā mirklī biju bedrē. Tā bija apmēram se�as pēdas dziļa, tikpat gara un pēdas �et�ras plata. �ķita, ka vēl pavisam nesen te kāds strādājis. Pie sienas bija piesliets lauznis un

lāpsta, tiem blakus atradās divi spaiņi ar Mēness klin�u �ķembām. Acīmredzot darbs vēl nebija pabeigts.

Es apgriezu apkārt vienu spaini un tumsā apsēdos. Saskaitīju pieci simti septiņdesmit se�us pulsa sitienus, tad novietojos uz grīdas un pārtraucu skaitī�anu. Kad arī uz grīdas! kļuva pārāk neērti, mēģināju novākt Mēness klin�u �ķembas sāņus un apgulties. Kad biju reizes piecas izgājis cauri visām �īm fāzēm, pēk�ņi izdzirdu virs sevis balsis. Viena bija Astrofta nervozā, lieti�ķā balss, otra varētu piederēt untumainai, resnai sievietei. Viņi laikam bija apsēdu�ies pie galda, kas aiz�sedza manu paslēptuvi.

��� � �ķiet mazliet par daudz, mīļo dok�tor.

��� Kā cienītā kundze vēlas. Ja atļausiet, atgriezī�os pie saviem astroloģiskajiem no�vērojumiem.

��� Bet, mister Astron, es ta�u negribu teikt, ka �

��� Cienītā kundze piedos manus pārstei�dzīgos secinājumus, bet es sapratu, ka jūs ne�vēlaties atalgot mani ar ierasto honorāru� Nu tad viss ir kārtībā. Jūsu dzim�anas diena un stunda?

Viņa kaut ko neskaidri nomurmināja, un man ie�āvās prātā, ka Astronam dro�i vien tīrais negals ar sievietēm, kuras aizvien slēpj savu vecumu.

�� Tā � Venēra Marsa stāvoklī� Mer- kurijs, kas uzaust trīskārtīgajā �

��� Kas tad tas? � viņa spalgā, aizdomu pilnā balsī iesaucās. � Es zinu diezgan daudz par Lielo pareģo�anas mākslu, bet kaut ko tamlīdzīgu vēl nekad neesmu dzir�dējusi.

Astrons vēsi, bet pieklājīgi paskaidroja:

��� Cienītajai kundzei jāsaprot, ka Mēness observatorijā kļūst iespējams da'udz kas tāds, par ko jūs agrāk neesat dzirdējusi. Līdz ar novērojumiem uz Mēness kļuvis iespējams gūt Lielajā mākslā tādus panākumus, par ku�riem uz Zemes nevarēja pat sapņot, jo tur mūs traucēja biezais, netīrais atmosfēras slā�nis.

��� Protams� protams. Es par to esmu dzirdējusi. Lūdzu, turpiniet, mister Astron. Vai man būs iespējams palūkoties jūsu te�leskopā un atrast savas zvaigznes?

��� Mazliet vēlāk, cienītā kundze. Tātad� Merkurijs. Tā ir strīdu un intrigu planēta, bet, ja tā atrodas Jupitera, bagātības nesēja, ceļā, tad �

Pareģo�ana ilga apmēram pusstundu, tad sekoja vēl divi seansi, un pēc tam iestājās klusums. Es iesnaudos un gulēju, kamēr kāda balss mani uzmodināja. Galds atkal bija nobīdīts, un taisnstūrainajā lūkas cau�rumā asi iezīmējās Astrona galva.

��� Kāpiet ārā, � viņ� sacīja. � Tagad jūs divpadsmit stundas esat dro�ībā.

Glu�i stīvs izrāpos no bedres un ievēroju, ka observatorijas kupols kļuvis necaurre�dzams.

��� Jūs tātad esat Grobijs! � viņ� noteica. ;

��� Jā, � es aizkapa balsi atbildēju.

��� Mēs saņēmām par jums ziņojumu ar kurjeru, kur� ieradās ar �Rikardo�. Dievs vien zina, kas jums padomā. Man tas nav sa- j protams.

Ievēroju, ka viņ� tur roku bik�u kabatā.

��� Jūs pēk�ņi uzrodaties �Hlorellā�, izrā-' dāties dzimis reklāmu sacerētājs, jūs pārceļ uz Ņujorku, jūs nolaupa Metropolitēna durvju priek�ā � pa īstam vai �ķietami, kas lai zina, jūs nogalināt meiteni, pazūdat un tagad atro�daties uz Mēness. Dievs vien zina, kas jums padomā. Man tas nav izprotams. Drīz �eit ieradīsies Centra pārstāvis, lai noskaidrotu, kas jūs īsti esat par putnu. Vai varbūt gribat �! ko papildināt? Piemēram, atzīties, ka esat;' provokators? Vai arī ka esat pakļauts mania- j kāli depresīvām psihozēm?

Es neatbildēju.

��� Nu labi, � Astrons noteica. Kaut kur atvērās un aizvērās durvis. � Tā būs viņa, �ļ Astrons paziņoja.

Un observatorijā ienāca mana sieva Ketija.

mi�, � viņa apjukusi teica. � Mans dievs, Mi�! � Tad histēriski iesmējās. � Nu, protams, tu neesi no tiem, kas var gaidīt. Tu nepaliksi apak�ā.

Astrologs izvilka no kabatas revolveri. � Vai ir kas . . .?

������� Nē, Voren. Viss kārtībā. Es viņu pa�zīstu. Atstājiet mūs vienus, lūdzu.

Viņ� izgāja. Ketija trīcēdama atslīga krēslā. Es jutos kā paralizēts. Mana sieva � viena no �konsu� pirmā lieluma zvaigznēm. Es visu laiku domāju, ka viņu pazīstu, bet nu izrādījās, ka biju kļūdījies. Viņa bija man nepārtraukti melojusi, un es to pat nenojautu.

������� Vai tev nekas nav man sakāms? � es strupi jautāju.

Ketija pamazām atguvās.

������� Tu esi satriekts? � viņa vaicāja. � Tu, augstākās kategorijas reklāmas darbinieks, esi draudzējies ar �konsu�! Vai baidies, ka

tas kļūs visiem zināms un kaitēs tavai kar�jerai?

Viņa izmocīja zobgalīgu smaidu, kas pa�zuda, tiklīdz es paskatījos.

������� Sasodīts! � viņa aizsvilās. � Vienī�gais, ko es tev lūdzu, pēc tam kad nācu pie prāta, bija: atstāj mani un nejaucies manā dzīvē. Tā bija lielākā kļūda, ka izglābu tevi no Tontona.

������� Tātad tu liki Ranstedam atdot mani vervētājiem?

�������� Kāda muļķe es biju! Bet pasaki, ko tu �eit īsti meklē? Ko nozīmē visi tavi ārprā�tīgie gājieni? Un kādēļ tu mani vajā? � Iz- , runājot pēdējos vārdus, viņa jau kliedza.

Ketija ir �konss�. Ransteds ir �konss�. Abi ; apsprie�as, un � viens, divi, Mi�a liktenis izlemts. Tontons nav labāks � arī viņ� iejau�cas Mi�a liktenī. Bīda mani kā bandinieku , pa �aha galdiņu.

������� Ak tu �aha karaliene! � es iesaucos, uzrāvu viņu kājās un iecirtu pļauku. Viņas sejā izzuda cie�ā, saspringtā izteiksme, ta�gad tajā atspoguļojās tikai izbrīns.

��� Sauc �urp to tipu! � es pavēlēju.

��� Mi�, ko tu gribi darīt?

Nu viņa atkal runāja kā senā Ketija.

��� Sauc viņu �urp!

� Tu man neesi nekāds pavēlnieks �

��� Ei! � es uzbrēcu. � Pū�ļotāj, iek�ā!

Viņ� nāca teciņus vien, un manai dūrei

tie�i pa sitienam.

Ketija kā me�a kaķe uzklupa man no mu�guras, kad sāku pārmeklēt saļimu�o. Izvilku ieroci � 0,25 kalibra ma�īnpistoli un, strauji pavērsies, nogāzu Ketiju uz grīdas. Berzē�dama sasisto gurnu, viņa pārsteigta noska�tījās manī.

��� Esi nu gan tu neģēlis, � viņa domīgi

teica.

������� Jā, pēk�ņi esmu par tādu kļuvis, � es piekritu. � Vai Faulers Sokens zina, ka tu esi uz Mēness?

������� Nē, � viņa atbildēja, berzēdama rādī�tājpirkstu pret īk�ķi.

��� Tu melo!

������� Manu mīļo melu mednieki � viņa iz�smejo�i dūdoja. � Manu mazo, bra�o re�klāmu sacerētāj!

������� Runā nopietni, � es kliedzu, � citādi dabūsi ar �o te pa seju!

������� Ak dievs! � viņa ievaidējās. � Uz to tu patie�ām esi spējīgs!

Skatīdamās uz ieroci, viņa lēni aizklāja seju ar roku.

������� Priecājos, ka esam sapratu�ies. Vai Faulers �okens zina, ka tu esi uz Mēness?

������� Ne glu�i, � viņa atbildēja, joprojām nenovērsdama acis no ma�īnpistoles. � Bet viņ� bija tas, kas ieteica man �o ceļojumu, lai būtu vieglāk pārciest zaudējuma sāpes.

��� Piezvani viņam. Dabū viņu �urp.

Viņa neatbildēja un pie telefona negāja.

������� Paklausies, � es teicu. � Tagad runā Grobijs. Grobijs, uz kuru �āva, kuram uz�bruka ar nazi, kuru apzaga un beidzot nolaupīja. Pirms da�ām stundām viņ� re�dzēja, kā noindē viņa vienīgo, īsto draugu �ajā pasaulē. Viņ� tika izraudzīts par laika kavēkli sadistei, kura bija teicami apguvusi anatomiju. Viņ� nelieti nogalināja un �o rī�cību nemaz neno�ēlo. Viņ� ir �Hlorellai� pa�rādā tik daudz naudas, ka nekad netiks no �iem parādiem ārā. Viņ� apsūdzēts slepka�vībā un līguma lau�anā. Sieviete, kuru viņ� uzskatīja par savu mīļoto, izrādās fanātiķe un draņķe. Grobijam nav ko zaudēt. Es varu ielaist pistoles kārtu griestos, un brīni�ķīgajā �gaisā� mēs visi plātīsim mutes kā zivis. Es 'varu iziet uz ielas, pieteikties un izstāstīt visu, ko zinu. Man neticēs, tomēr uzsāks iz�meklē�anu, lai pārliecinātos, un agrāk vai vēlāk viss nāks gaismā. Iespējams, ka es tad nebū�u vairs starp dzīvajiem, bet man par to nospļauties. Man nav ko zaudēt.

�� Bet ko tu ar to iegūsi? � viņa iejau�tājās nedzīvā balsī.

��� Beidz izlocīties! Zvani �okenam!

��� Tikai pēc tam, kad bū�u vēlreiz mēģi�nājusi tev atvērt acis, Mi�. Mani sevi�ķi aiz�vainoja vārds �fanātiķe�. Man bija divi iemesli, kādēļ pierunāju Ranstedu nogādāt tevi pie vervētājiem. Pirmkārt, gribēju tevi pasargāt no Tontona slepkavām. Un, otrkārt, gribēju, lai tu izbaudi uz savas ādas vien�kār�a patērētāja dzīvi. Es domāju � nezinu, ko īsti# � Cerēju, ka tu sapratīsi, cik_ nejē�dzīga 'kļuvusi mūsu pasaule. Augstākās ka�tegorijas darbiniekam to grūti saskatīt. No apak�as viss redzams daudz skaidrāk. Es ce�rēju, ka man izdosies atrast ar tevi kopīgu valodu pēc tam, kad būsim palīdzēju�i tev atgriezties dzīvē, un mēs abi kopīgi strādā�sim vienīgā cēlā mērķa labā. Bet no tā ne�kas neiznāca. Ak, tavs sasodītais prāts � tik ass un tomēr tik kropls! Tavs vienīgais mēr�ķis ir atgūt savu augstāko kategoriju, lai va�rētu ēst un dzert labāk par citiem, gulēt vai�rāk par citiem. Cik �ēl. ka arī tu neesi fanā�tiķis! Tu joprojām esi tas pats vecais Mi�s. Nu, tas bija mans pēdējais mēģinājums.

Tagad tu vari rīkoties tā, kā atzīsti par pareizu. Neraizējies, ka tas varētu mani sā�pināt. Nebūs jau ļaunāk kā tajās naktīs, kad mēs nemitīgi ķildojāmies. Vai tajās reizēs, kad es izpildīju �konsu� uzdevumus un ne�drīkstēju tev to atklāt, lai gan redzēju, ka tu mocies greizsirdībā. Vai arī tad, kad no�gādāju tevi uz �Hlorellu� cerībā, ka no tevis vēl varētu iztaisīt saprātīgu, normālu cil�vēku par spīti tam, ko ar tevi izdarīju�as rek�lāmas. Vai arī tad, kad nedrīkstēju tevi mī�lēt tā, kā to vēlējos � noslēpums nelāva man atraisīties ne garīgi, ne fiziski. Tu mani esi daudz sāpinājis. Sitiens ar pistoli būtu tikai nieks, salīdzinot ar to, ko esmu pārcietusi.

Iestājās klusums, kur�, kā likās, nekad ne�beigsies.

� Zvani �okenam, � es nedro�i teicu. � Saki, lai viņ� ierodas �eit. Pēc tam pa- zūdi un pievāc arī to zvaig�ņu ķīķerētāju. Es � es vēl nezinu, ko teik�u �okenam. Bet esmu nolēmis dot tev un taviem draugiem pāris dienu laika, lai jūs paspētu pārvietot savu �tābu, mainīt sazinā�anās signālus un citas tamlīdzīgas blēņas. Piezvani �okenam un ej prom. Es tevi nekad vairs negribu sa�stapt.

Ketijas sejas izteiksme, kad viņa noņēma klausuli un uzgrieza numuru, nebija man iz�protama.

��� Mistera �okena tre�o sekretāri, lū�dzu, � viņa sacīja, � runā ārste Nevina, mistera Kurteneja atraitne. Mans vārds ir tie�o sarunu sarakstā � pateicos. Lūdzu mistera �okena otro sekretāri. Runā ārste Nevina, mistera Kurteneja atraitne. Vai es varētu runāt ar mistera �okena sekretāri? Esmu sarakstā. Pateicos� Hallo, mis Graisa, te ārste Nevina. Vai varu runāt ar misteru �okenu? � Saprotams � Patei�cos �

Viņa pagriezās pret mani un sacīja:

��� Mazliet jāpagaida.

Mēs sēdējam un klusējām, tad viņa turpi�nāja:

��� Sveicināti, mister �oken � pateicos. Vai jums nebūtu iespējams ierasties pie ma�nis? Man ar jums jārunā � tas ir joti no�pietni� tiklab darba, kā personīgajās inte�resēs � jo ātrāk, jo labāk, manuprāt. Pir�majā Veikalu ielā, netālu no Pieņem�anas � pie doktora Astrona � Nē, nekas tamlīdzīgs. Tā ir tikai parocīga satik�anās vieta. Ļoti pateicos, mister �oken.

Es izrāvu klausuli viņai no rokas un dzir�dēju Faulera �okena balsi. � Tātad noru�nāts, dārgā. �I noslēpumainība ir ļoti intri�ģējo�a. Uz redzē�anos. � Klik�ķis. Viņ� no�lika klausuli. Ketija bija pietiekami gudra, lai sarunu ar Fauleru hotēlotu, ta�u �oreiz to nebija darījusi. Pazinu viņa balsi. Atmiņā atausa rīta sanāksmes, kurās pilnībā izpau�dās viņa vadītāja talants, grūtā, bet aug�līgā darba stundas, kuras vainagoja viņa uz�mundrino�ais �Labi paveikts�, prasmīgā va�dība, kas neļāva uzdurties mūsu profesijas zemūdens akmeņiem. Pēk�ņi izjutu spēcīgas ilgas pēc visa tā. Nu jau es biju tikpat kā mājās. *

Klusi un lietpratīgi Ketija uzvēla sev ple�cos zvaig�ņu pētnieka �ļaugano ķermeni. Klusēdama viņa izgāja no observatorijas. Kaut kur atvērās un atkal aizvērās durvis.

Lai iet pie velna �

Pagāja vairākas minūtes, un tad atskanēja Faulera �okena enerģiskā balss:

��� Ketij, kur jūs esat?

��� Ienāciet! � es viņam uzsaucu.

Divu Brinka aģentūras miesassargu pava�dībā iesoļoja Faulers �okens. Viņa sejā pēk��ņi parādījās sarkani plankumi.

'� Kur tad� � viņ� iesāka, tūlīt pie�bilzdams: � Jūs izskatāties kā� jūs esat Mi�s!

Viņ� apkampa mani un pēk�ņā sajūsma sāka griezt apkārt pa istabu, kamēr sargi, mutes iepletu�i, noskatījās uz mums.

��� Esat gan jūs izspēlējis pamatīgu joku ar vecu vīru! Ko tas viss nozīmē? Kur Ke�tija? � Viņ� apklusa, jo pat �eit, uz Mēness, bija aizelsies.

��� Veicu kādu slepenu misiju, � es at�bildēju. � Bet tagad esmu iekļuvis pamatīgā ķezā. Vai jūs neataicinātu vēl da�us sargus? Mums var iznākt saķer�anās ar Lunasitijas Bernsa aģentūras detektīviem.

Brinka vīriem kā īstiem sava amata meis�tariem �ī piezīme izraisīja pa�apmierinātu smaidu.

��� Protams, Mi�! Nokārtojiet to, � viņ� izrīkoja ser�antu, kur� bez vilcinā�anās pie-' gāja pie telefona. � Paskaidrojiet, ko tas viss īsti nozīmē?

��� Pieņemsim, ka biju ceļojumā, kas slikti beidzās. Pieņemsim, ka, uz laiku pats sevi pazeminājis, es devos pie patērētājiem, lai izpētītu to domas par Venēras projektu, un netiku vairs atpakaļ. Fauler, lūdzu, nepra�siet sīkākus paskaidrojumus. Esmu galīgi no- dzinies � izsalcis, noguris, iebiedēts, netīrs.

��� Būs labi, Mi�. Jūs zināt manu metodi. Jāatrod gudra galva, jāļauj tai rīkoties un, cik vien iespējams, jāatbalsta. Jūs nekad ne�esat mani pievīlis, un, ticiet man, esmu prie�cīgs jūs atkal redzēt. Venēras nodaļai jūs esat vajadzīgs. Tur viss sācis iet �ķībi un greizi. Mūsu akciju kurss Ziemeļamerikā no�slīdējis uz 3,77, kad tam vajadzētu turēties uz 4,0 vai vēl augstāk. Un pre�u apgrozī�jums? Nav vērts par to runāt! Esmu �eit,

lai sameklētu noderīgus darbiniekus: pārlū�koju Lunasitijas Mēness raktuves un citas vietas, kur varētu atrast speciālistus ar pie�redzi kosmosa apgū�anā.

Cik labi būt atkal kopā ar savējiem!

��� Kas tagad ir * Venēras nodaļas vadī�tājs? � es vaicāju.

��� Es. Izmēģināju �ajā amatā vairākus valdes vīrus, bet neviens nebija piemērots. Kaut arī man darba jau tā atliku likām, va�jadzēja pārņemt Venēras nodaļas vadību sa�vās rokās. Tāpēc tik ļoti priecājos, jūs redzot!

��� Kur ir Ransteds?

��� Viņ�, nabadziņ�, mani atvieto. Un kas jums par nepatik�anām ar policiju? Kur Ketija?

��� Ludzu, par to velak � Uz Zemes mani apsūdz sievietes slepkavībā un līguma lau��anā. �eit esmu aizdomīga persona bez do-. kumentiem. Bez tam es pretojos, kad mani arestēja, iegāzu pa galvu policistam un no�darīju zaudējumus Lunasitijai, sadauzīdams spuldzi.

�okens sadrūma.

��� Man nepatīk runas par līguma lau��anu, � viņ� teica. � Ceru vismaz, ka �ajā līgumā bija kāda nepilnība.

��� Pat vairākas, � es viņu nomierināju.

Viņ� pasmaidīja.

�� Par pārkāpumiem atpirksimies ar naudu,� bet par līguma lau�anu, ja tas būs vaja�dzīgs, cīnīsimies pat līdz Tirdzniecības ka�merai. Kas tā par firmu?

��� Kostarikas �Hlorella�.

��� Hm� Vidēji liela, bet solīda. Lieliski ļaudis. Ar viņiem kārtot veikala lietas ir īsta bauda.

�Tikai ne tad, kad esi viņu padotais,� nodomāju, bet nekā neteicu.

��� Esmu pārliecināts, ka viņi būs saprātīgi. Bet, ja ne, � man pieder liela daja viņu akciju. Par ieguldīto kapitālu ta�u man pie- nāktos arī kas pretī, vai ne?

Viltīgi smaidīdams, Faulers iegrūda man dunku sānos. Viņ� jutās ārkārtīgi atvieglots, ka Venēras nodaļu beidzot dabūjis nostj no sava kakla.

�Sajā brīdī istabā iemar�ēja kāds ducis Brinka detektīvu.

��� Nu vajadzētu pietikt, � Faulers �okens. ar starojo�u smaidu teica. � Leitnant, iespējams, ka Bernsa vīri te, Lufiasitijā, mēģinās] mums atņemt misteru Kurteneju. Mēs ta�u to nepieļausim, vai ne?

��� Nekādā gadījumā, ser, � leitnants bez'ļ vilcinā�anās noskaldīja.

��� Tad dosimies ceļā.

Mēs soļojām lejup pa Pirmo Veikalu ielu, izbiedēdami vairākus vēlīnus tūristus, kas� klīda apkārt kā pūces. Pirmā Veikalu iela iz�gāja uz Pirmo Dzīvojamo, tad uz Otro un Tre�o un, beidzot, uz Pirmo Komercdarījumu ielu.

��� Ei, jūs tur! � man uzsauca kāds vien�tuļ� Bernsa patruļnieks. Mēs gājām izklai�

dus. Viņ� acīmredzot neaptvēra, ka mani pa�vada Brinka vīri.

��� Ej vien, dēliņ, uz citām trepēm spēlē�ties, � mūsu ser�ants viņam atbildēja. Vīrs nobālēja, nosvilpa trauksmes signālu, bet, dūru sitienu notriekts, noģāzās zemē.

Bernsa detektīvi skrēja �urp pa tunelim līdzīgo ielu, komiski cilādami kājas. Durvīs parādījās ziņkā rigie. Mu�u iero�u pārzinis deva īsu komandu, un viņa zēni vilka ārā apģērbos paslēptus stobrus, munīcijas lentes, mehānismus, balstus. Klik, klik, klik� un divi lo�metēji jau bija kaujas gatavībā un kontrolēja visu ielu. Labu gabalu no mums Lunasitijas sargi neveikli apstājās un nelai�mīgi mīņājās, vicinādami stekus.

Mūsu leitnants uzsauca:

��� Kādēļ tāds uztraukums, d�entlmeņi?

Viens no Bernsa aģentūras varasvīriem no�prasīja:

��� Vai tas ir D�ord�s Grobijs?

�� Vai jūs esat D�ord�s Grobijs? � leit�nants man vaicāja.

��� Nē, es esmu Mi�els Kurtenejs.

��� Jūs dzirdējāt, ko viņ� teica, � sauca leitnants. Lo�metējnieki pēc sava komandiera norādījuma pārbīdīja dro�inātājus. Velvēs at�balsojās divi klik�ķi, un pēdējie ziņkārīgie pazuda durvīs.

��� Ak tā� � novilka mūsu pretinieks, pavisam sa�ļucis. � Tad viss kārtībā. Varat turpināt ceļu. � Viņ� pagriezās pret savē�jiem.

��� Nu, ko jūs vēl stāvat kā muļķi? Vai ne- f dzirdējāt, ko teicu?

Viņi nozuda, un mēs, bruņotajiem sargiem ; turot iero�us gatavībā, turpinājām ceļu paļ Pirmo Komercdarījumu ielu. Svilpodami iegājām septiņdesmit piektajā numurā, kur atradās Faulera Sokena asociācijas Lunasi- tijas filiāle. Vīri uzstādīja lo�metējus priek�telpā.

Tas viss atgādināja fantastisku izrādi. Kaut ko tamlīdzīgu nebiju nekad redzējis. Faulers �okens, vezdams mani uz aģentūras centrālajām telpām, izskaidroja apstākļus.;

��� Te viss ir kā Me�onīgajos rietumos! pirms daudziem, daudziem gadiem, Mi�. �ejienes gars jums noteikti jāatspoguļo re-ļ klāmā. Te to mēdz saukt, par �Nolīdzinātāju�. Cilvēka sabiedriskajam stāvoklim �eit maza nozīme. Tas, kam ir spēks, pats nosaka li�kumus. Mēs atgrie�amies primitīvajā pagātnē, kad cilvēks bija tikai cilvēks un neviens neprasīja, kāds ir viņa sociālās uzticamības numurs.

Mēs pagājām garām kādām durvīm.

��� O'�ī istaba, � �okens norādīja. � Saimnieka, protams, nav mājās. Viņ� vēl i steidz plūkt puķītes, kamēr var, un ilgi tāsi viņam vairs neziedēs. Pagaidām viņ� ir vienīgais cilvēks, kas bijis uz Venēras. Bet mēs viņam izgriezīsim pogas, vai ne, Mi�?

�okens ieveda mani mazā, kabīnei līdzīga istabelē un pats ar savām rokām nolaida� gultu.

��� Iesākumam iemetiet acis �ajās, � viņ� sacīja, izņemdams no krū�u kabatas aprak�stītas papīra lapiņas. � Tās ir tikai piezīmes, bet jūs jau sapratīsiet. Atsūtī�u ēdamo un kafitu. Pastrādājiet pāris stundas, tad varē�siet kārtīgi nosnausties.

��� Labi, mister Soken!

Viņ� man uzsmaidīja un, aizvilcis aizka�rus, izgāja. Apjucis skatījos uz piezīmēm.

�Se�krās. dubultprosp. Neizpaust iepriek�, neveiksmes. Pastāstīt par Līroidu 1959, Holdenu 1961, Makd�ilu 2002, un pārējo pion. Izc. pa�uzupurē�. utt. utt. Nepieminēt Maiera- Vaita neveiksmi 2010. g., �ķērsojot Mēness orb. Likt izņemt M. V. no arhīviem un vēstu�res grām.? Aprēķināt izmaksas. Sameklēt arhīvos� fotogrāfijas. Vajadzīgi: blonds, brūnēts, sarkanmatis. Fonā raķetes, lilakus skaistule skumjām acīm, bet pionieru dro�ais skatiens vērsts kosmosā. Pikanti sī�kumi ��

Kabīnē tālredzīgi jau bija atstāts zīmulis un papīrs. Negribēdams sāku rakstīt:

�Mēs bijām pavisam ikdieni�ķi zēni. Mēs mīlējām zemi un labumus, kurus tā mums sniedza. Rīta kafita patīkamo gar�u� Ci�garetes �Starr� pirmo dūmu� Firmas �Starrzelius� sīki svītrotā uzvalka paaso drānu� Spilgtā, pavasarīgā kleitā tērptas meitenes glāsto�o smaidu. Bet ar to nepie�lika. Mēs ilgojāmies pēc tālām zemēm, mēs liecāmies iepazīt neizzināto. �is neliela au�duma puisis ir Līroids, 1959. gadā. Es esmu

Holdens, 1962. gadā. Jauneklis ar platajiem pleciem un sarkanajiem matiem ir Makd�ils, 201(1 gadā. Jā, mēs esam miru�i. Bet mēs no�kļuvām zilgajās tālēs un pirms nāves uzzinā�jām to, pēc kā alkām. Nesērojiet par mums �mēs devāmies turp jūsu dēļ. Garmatainajiem astronomiem Venēra bija mīkla. Viņi stāstīja par indīgām gāzēm, par vējiem, tik karstiem, ka mati uzliesmo, un tik spēcīgiem, ka tie aiznes cilvēku pa gaisu kā salmiņu. Bet viņi nebija pārliecināti. Un ko dara cilvēks, ja tas nav pārliecināts? Aizbrauc un apskatās.�

Ienāca �okena sūtīts vīrs ar sviestmaizī�tēm un kafitu. Ar vienu roku cēlu pie mutes krūzīti, ar otru rakstīju.

�Toreizējiem laikiem mums bija pietiekami labas raķetes. Mūs ievietoja kabīnēs, mūs ap�gādāja ar degvielu, kuras pietika līdz pa�ai Venērai. Atpakaļceļam tā nebija paredzēta. Bet nesērojiet par mums. Mēs gribējām iz�pētīt neizzināto. Varēja ta�u gadīties, ka gar�matainie kļūdās un mēs varētu iziet no sa�vām raķetēm, ieelpot svaigu gaisu, izpeldē�ties vēsā ūdenī, pēc tam iegūt degvielu un atgriezties ar �īm labajām ziņām mājās. Mēs. maldījāmies. Izrādījās, ka garmatainie zina ju�i, ko runā. Līroids negaidīja bada nāvi: ierakstījis raķetes �urnālā savus novēroju�mus, viņ� atvēra lūku un ieelpoja metānu. Mana raķete bija vieglāka. To satvēra vētras brāzma un sa�ķaidīja pret klintīm kopā ar mani. Makd�ilam bija papildu pārtikas devas un smagāka raķete. Viņ� rakstīja veselu ne�dēļu un pēc tam� nu, pēc divu raķe�u ne�veiksmes viss bija pārāk skaidrs. Makd�ils bija paņēmis līdz ciānkāliju. Bet nesērojiet par mums! Mēs devāmies turp, mēs redzējām Venēru un ar savu bojā <y'u esam visu pa�vēstīju�i. Tagad jūs, cilvēki, zināt, ko darīt un kā darīt. Jūs zināt, ka garmatainie nebija kļūdīju�ies. Venēra ir viltīga dāma, un, lai viņu savaldītu, jābūt apbruņotam ar zinā�a�nām un daudz ko citu. Tikai tad viņa iztu�rēsies pret jums labvēlīgi. Ja atradīsiet mūs un mūsu raķetes, nesērojiet daudz. Mēs turp devāmies jūsu dēļ. Mēs zinājām, ka jūs mūs nepievilsiet.�

Es atkal biju savā elementā.

Viņ� cie�i paskatījas mani. � Labi, Mi�, � viņ� teica,

��� Es nevienam neuztiepju savu gribu.

Faulers atkal nodemonstrēja vienu no īpa��ībām, kura bija padarījusi viņu par bosu. Viņ� prata apvaldīt savu dego�o ziņkāri un neizpra�ņāja mani par to, kur esmu bijis un ko darījis.

� Labi uzrakstīts, � viņ� uzsita ar plauk�stu pa manu iepriek�ējās nakts darbu.

��� Varbūt jūs konsultētos ar O'�ī? Viņ� la�bāk par ikkatru citu spēs padarīt to visu re�dzamu, dzirdamu un taustāmu. Un sakra�vājiet ceja somas, mēs lidosim ar �Vilfredo Pareto�. Ak, pavisam piemirsās! Jums ta�u nav nekā, ko kravāt. Ņemiet, te būs nauda, un, kad iznāk, iepērcieties. Tikai neejiet viens. Atcerieties �Nolīdzinātāju�. � Viņ� man pa�mirk�ķināja ar aci.

ludzu, Fauler, � es teicu. � �o�dien vēl ne. Rīt.

Iegāju blakus telpā pie O'�ī un atradu

viņu kā kaķēnu saritināju�os normālam cil�vēkam domātā guļvietā. Kad sīkais cilvēciņ� pagriezās un pietūku�ām acīm paskatījās uz mani, caur galvu izskrēja doma, ka viņ� iz�skatās pavisam sa�ļucis.

�� Mi�, � viņ� dobji iesaucās. � Nu jau atkal sāk rādīties.

�� D�ek! � es noteiktā balsī sacīju. � Mostieties, D�ek!

Viņ� kā bulta uz�āvās sēdus un blenza manī.

��� Ko tas nozīmē? Sveiks, Mi�. Ā-a, nu es atceros. �orīt, kad atgriezos mājā, kāds man jau teica, ka jūs esot atradies.

Pēk�ņi viņ� aptvēra ar rokām savu mazo galviņu. � Ak, man ir beigas, � viņ� vārgi izdvesa. � Sadabūjiet man kaut ko dze�ramu. Un pirms nāves do�u jums labu pa�domu � necentieties kļūt par varoni. Tam jūs esat par labu.

Liliputs atkal iegrima pusnemaņā, viegli svārstīdamies līdzi katram pulsa sitienam. Devos uz virtuvi un pārtikas automātā iegā�dājos kafitu, minerālūdeni un �ķēlīti sintē�tiskās maizes. Pusceļā atgriezos, iegāju bārā un paņēmu glāzīti viskija.

O'�ī skatījās uz paplāti un �agojās.

��� Kas tas par draņķi? � viņ� dvesa, rā�dīdams uz kafitu, minerālūdeni un sintētisko maizi. Viskiju viņ� izmeta kā ogu un no�skurinājās.

��� Ilgi neesam redzēju�ies, D�ek, � es sa�cīju.

�� Ai-ai, � viņ� stenēja. � Tie�i tas- man bija vajadzīgs. Kāpēc jūs savās reklāmās arvien tā apjūsmojat paģiras?

Viņ� mēģināja piecelties un izslieties visā savā trīsdesmit piecu collu garajā augumiņā, bet tūlīt sabruka atpakaļ guļvietā un palika tur sē�am, kājas pār malu pārkāris.

��� Mana nabaga mugura! � viņ� gaudās. � Laikam būs jāiet klosterī. Cen�os dzīvot atbilsto�i savai reputācijai, un tas mani pa�mazām iedzīs kapā. Ak, �ī trakā tūriste no Jaunās Skotijas! Tagad ir pavasaris, vai ne? Vai jūs domājat, ka tas izskaidrojams ar to? Bet varbūt viņas dzīslās rit eskimosu asinis.

��� Tagad ir vēls rudens.

��� Hm. Varbūt viņai nav kalendāra� Pa�dodiet man kafitu.

Viņ� neteica ne �lūdzu�, ne �paldies�. It kā visiem vajadzētu viņa priek�ā dancot. D�eks bija pārvērties.

��� Kā jums �ķiet, vai būsiet spējīgs �orīt arī mazliet pastrādāt? � es atturīgi vaicāju.

��� Var pamēģināt, � viņ� vienaldzīgi at�bildēja. � Galu galā Sokens ta�u maksā. Bet kāds velns īsti bija jūs parāvis?

��� Nodarbojos ar pētniecību, � es sacīju.

��� Vai Ketiju esat saticis? � viņ� intere�sējās. � Jā, ir gan jums jauka sieva, Mi�. � Viņa smaids �ķita patīkamu atmiņu izraisīts. Man tas nepatika, nemaz nepatika.

��� Priecājos, ka esat pratis viņu novēr�tēt, � es strupi sacīju. � Atnāciet kādreiz ciemos.

Viņ� aizrijās ar kafitu un tad, rūpīgi noli�cis tasīti, jautāja:

��� Kas tas par darbu, ko jūs pirmīt piemi�nējāt?

Parādīju viņam savu sacerējumu. Viņ� iz�dzēra minerālūdeni, sā^ka lasīt un acīm redzami atlaba. '

��� Jūs te visu esat saputrojis, � viņ� bei�dzot nicīgi iesaucās. � Es nekā nezinu ne par Līroidu, ne Holdenu, ne Makd�ilu, bet varu derēt, ka viņi nebija nekādi pa�aizliedzīgie pētnieki. Neviens uz Venēru nelido labprā�tīgi. Uz turieni aizsūta.

Viņ� sēdēja sakrustotām kājām, domās iegrimis.

��� Mēs pieņemam, ka tomēr labprātīgi, � es sacīju. � Un, ar jūsu atļauju, centīsimies par to pārliecināt arī publiku. No jums mēs prasām tikai to, lai jūs reklāmu izskaistinātu ar savām personiskajām izjūtām. Ja jums va�jadzētu atbildēt nedomājot, ko jūs teiktu, kā�das sajūtas jūsos izraisīja Venēra?

��� Nelabumu, � viņ� no�āvājās. � Pa�sūtiet man du�u, Mi�. Desmit minūtes sald�ūdens, stipri karstu. Cena nekrīt svarā. Jūs arī varat kļūt par slavenību. Ja vien jums laimēsies tāpat kā man.

Viņ� �ūpoja īsās kājeles gar gultas malu un aplūkoja savus īk�ķus, kas atradās kādas se�as collas no zemes.

�� Tā ir, � viņ� nopūtās, � jādzīvo, ka�mēr var.

��� Un ka paliek ar rakstu? � es jautāju.

������� Pameklējiet manos ziņojumos. Kā būs ar du�u?

������� Pameklējiet sev sulaini, � es atteicu un, dusmās vārīdamies, aizcirtu durvis.

Savā kambarītī es nopūlējos pāris stundas, lai uzrakstītajam pie�ķirtu vairāk tie�uma, un tad miesassargu pavadībā devos iepirkties. �oreiz negadījās saķerties ar patruļu. Ievē�roju, ka Vorena Astrona veikala skatlogu grezno jauns uzraksts:

Dr. Astrons ar no�ēlu paziņo, ka neatlie�kamas darī�anas viņu pēk�ņi aizsauku- �as atpakaļ uz Zemi.

Es pavaicāju vienam no saviem pavado�ņiem:

��� Vai �Rikardo� ir jau aizlidojis?

������� Pirms da�ām stundām, mister Kurtenej. Nākamais būs �Pareto� � rīt.

Tagad man rokas bija brīvas.

Es izstāstīju Fauleram Sokenam visu, ko biju piedzīvojis.

Viņ� neticēja nevienam vārdam.

Viņ� izturējās smalkjūtīgi un centās mani neaizvainot.

� Neviens jums, Mi�, neko nepārmet, � viņ� laipni teica. � Jūs esat daudz pārdzī�vojis. Tāda nelaime �ajā cīņā ar īstenību var piemeklēt ikvienu no mums. Bet nebaidie�ties, manu zēn, jūs neesat viens. Mēs to visu nokārtosim. Pienāk laiks, kad ikvienam ir vajadzīga palīdzība. Mans psihiatrs �

�ķiet, ka es viņam kaut ko uzbrēcu.

��� Nekas, nekas, � viņ� mani mierināja, būdams joprojām laipns un saproto�s. � Ne�speciālistiem gan nevajadzētu jaukties tā�dās lietās, bet es arī �o to saprotu �ajā jomā un varu spriest pavisam objektīvi. Laiku īsi�nādams, pacentī�os jums visu izskaidrot�

��� Izskaidrojiet labāk, ko nozīmē tas! � � es kliedzu, pagrūzdams viņam zem de�guna savu izmainīto sociālās uzticamības numura tetovējumu.

��� Ar prieku, � viņ� rāmi turpināja. � Tā ir tikai viena daļa no jūsu � kā sacīt� bēg��anas no īstenības. Jūs acīmredzot pārdzīvo�jāt psiholoģisku �oku. Jūs bēgāt pats no se�vis. Jūs iedomājāties sevi cita cilvēka ādā un izvēlējāties personu, kas būtu, cik vien iespē�jams, tālu-no jūsu normālās, grūtās, smaga darba pilnās apdāvinātas personības ikdie�nas. Jūs izvēlējāties bezbēdīgo, laisko putu smēlēja dzīvi, miegaino darbu tropiskajā saulē�

Tagad man kļuva skaidrs, kur� bija zau�dējis sakarus ar īstenību.

��� Cilvēkam, kur�� hm� kaut cik iz�prot reklāmu ietekmi uz cilvēka zemapziņu, ir pilnīgi skaidrs, kāpēc jūs tik briesmīgi ap�melojāt Tontonu. Tas nozīmē, ka jūs atroda�ties pusceļā uz savu īsto �es�. Kāds ir mūsu galvenais uzdevums � Mi�ela Kurteneja, reklāmu sacerētāja, galvenais uzdevums? Pie�veikt pretiniekus! Satriekt konkurējo�ās fir�mas! Iznīcināt tās! Jūsu izdomas par Ton- tonu � hm � kompetentam cilvēkam pie�rāda, ka jūs neapzinīgi tiecaties atkal kļūt par īsto Mi�elu Kurteneju, reklāmas darbi�nieku. Izteikti simbolos, noslēpumainas zem�apziņas aptum�oti, jūsu aplamie murgi par Tontonu tomēr ir ļoti viegli izprotami. Bet jūsu iedomāto tik�anos ar �Hediju� varētu minēt kā klasisku piemēru mācību grāmatās.

��� Pie joda, � es iebļāvos, � paskatieties uz manu �okli! Vai redzat dūriena pēdas? Rēta vēl joprojām sāp.

Viņ� tikai smaidīja.

��� Priecāsimies, ka jūs nenodarījāt sev ko ļaunāku, Mi�. Jūs saprotat � iedoma�

��� Un kā ar Ketiju? � es aizsmacis vai�cāju. � Kā ar sīko informāciju par �kon- siem�? Viņu rokas spiedieniem, sasveicinā��anās veidiem, zīmēm, parolēm, satik�anās vietām?

��� Mi�, � viņ� kļuva nopietns, � kā jau teicu, man nevajadzētu par to runāt, bet tur nav nekā reāla. Greizsirdība, kas radās per�sonības sa�ķel�anās rezultātā, jūsu iedomātā Grobija-Kurteneja dzīve lika'jums identificēt savu sievu ar visdrausmīgākajiem un ienīs�tākajiem ienaidniekiem � ar �konsiem�. Un �Grobijs� rūpīgi izkārtoja visu tā, ka jūsu pieminētos datus par �konsiem� nav iespē�jams pārbaudīt un līdz ar to atmaskot. �Gro�bijs� panāca to, ka jūsu īstais �es� neizpauda �o noslēpumu tikmēr, kamēr �konsi� būs vi�sus savus simbolus izmainīju�i. �Grobijs� tā rīkojās pa�aizsardzības instinkta mudināts. Kurtenejs pamazām atgriezās un pats to labi apzinājās. �Grobijs� juta, ka tiek arvien vai�rāk �izspiests�. Lai, viņ� ir ar mieru gaidīt. Viņ� izkārto visu tā, lai kuru katru brīdi va�rētu atkal ierasties �

��� Es neesmu jucis!

. � Mans psihiatrs �

��� Ticiet ta�u man!

��� �ie zemapziņas konflikti�

������� Es jums saku, ka Tontons uzpērk slep�kavas �

������� Vai zināt, Mi�, kas mani pārliecināja, ka jūs tie�ām esat slims?

������� Kas tad? � es ar rūgtumu balsī jau�tāju.

������� Stāsts par �konsu� �ūniņu Mazajā Vis�tiņā. �is simbols� � viņ� mazliet pietvīka, � to nekādā ziņā nevar pārprast.

Es vairs necentos neko pierādīt, tikai jau�tāju:

������� Vai ļaudis vēl joprojām cen�as iztapt prātā juku�ajiem, mister �oken?

������� Jūs neesat prātā jucis, manu zēn. Jums nepiecie�ama� palīdzība, tāpat kā dau�dziem �

������� Izteik�os skaidrāk. Vai esat ar mieru izdabāt man vienā konkrētā punktā?

��� Saprotams! � Viņ� vēlīgi smaidīja.

������� Sargājiet sevi un arī mani. Tontons uz�pērk slepkavas, tā tas ir. Vienalga, kas to apgalvotu � es, Grobijs vai kāds cits. Faktu, ka Tontonam ir algoti slepkavas, tas ne�groza. Ja jūs uzklausīsiet manu lūgumu un norīkosiet mums miesassargus, tad apsolu, ka uzvedī�os prātīgi � nerāp�os gar sienām, nerunā�u muļķības. Aizie�u pat pie jūsu psi�hiatra.

� Norunāts, � viņ� tikpat vēlīgi atbil�dēja.

Nabaga vecais Faulers! Vai tad viņu va�rēja vainot? Katrs mans vārds ta�u grāva viņa iedomāto sapņu pasauli. Viss, ko stās�tīju, viņa ausīs skanēja kā Biznesa dieva zai�mo�ana. Viņ� nespēja tam ticēt, ne arī ap�tvert, ka es, mans īstais �es�, tam ticu. Kā gan Mi�els Kurtenejs, augstākās kategorijas reklāmas darbinieks, varētu teikt viņam acīs tādas briesmu lietas kā:

Ra�otāju intereses neatbilst patērētāju in�teresēm.

Lielākā daļa pasaules iedzīvotāju ir ne�laimīgi.

Strādnieki nemaz tik viegli neatrod sev atbilsto�u darbu.

Uzņēmēji rīkojas negodīgi un neievēro li�kumus.

�Konsi� ir pavisam normāli, saprātīgi un labi organizēti.

Visi �ie apgalvojumi bija kā vesera trie�cieni Faulera uzskatiem, bet �ie uzskati iz�rādījās ārkārtīgi elastīgi. Veseris momentā atlēca atpakaļ, un trieciena pēdas ātri izlī�dzinājās. Visam atradās savs izskaidrojums, bizness nevarēja nodarīt cilvēcei nekādu ļau�numu. Un tādēļ tas nebija Mi�els Kurtenejs, kas stāstīja viņam visas �īs pasakas. Tā bija Mi�ela Kurteneja ļaunā, neapvaldītā zemap�ziņa vai velni�ķais �D�ord�s Grobijs�, vai vēl kāds cits, tikai ne Kurtenejs.

Sa�ķeltai personībai tik raksturīgā veidā, par ko Faulers Sokens un viņa psihiatrs būtu lielā sajūsmā, es sāku sarunāties pats ar sevi:

�� Zini, Mi�, tu tagad runā kā īsts �konss�.

Un pats atbildēju: � Tāds jau es arī esmu. Tas ir �ausmīgi.

�� Ak tā? � es brīnījos. � Neesmu par to pārliecināts. Bet varbūt arī�

�� Jā, � pats domīgi piebildu. � Varbūt arī�

Fakti kļūst saskatāmi tikai uz kontrastē�jo�a fona � tā ir viena no mana aroda aksio�mām. Piemēram, pa�reiz Faulera �okena uzskati un domas ir fons maniem uzskatiem un domām!

�Izdabā man, Fauler,� es klusībā lū�dzos. �Apsargā mani. Es nekad vairs nevēlos sastapties ar tādu savas fantāzijas augli kā Hedija. Iespējams, ka viņa bija tikai sim�bols, bet �is simbols man sāpīgi dūra ar savu mazo, simbolisko adatu.�

kad mūsu mazā procesija ieradās �okena augstceltnes vado�o darbinieku valstībā/ Ransteda tur nebija. Fauleru,

marn, D�eku O'�ī un sekretāres pavadīja bruņoti sargi, kurus es biju pieprasījis.

Ransteda sekretāre paskaidroja, ka �efs atrodoties kaut kur koridora otrā galā, un mēs gaidījām � gaidījām � un gaidījām. Pēc kādas stundas es ieminējos, ka viņ� dro�i vien vairs neatgriezīsies. Vēl pēc stundas mūs sasniedza ziņa, ka uz kādas no augst�celtnes platformām simtiem pēdu zem mums atrasts sadragāts ķermenis. Identificēt to esot ļoti grūti.

Sekretāre, histēriski raudādama, atvēra Ransteda seifu un atvilktnes. Citu papīru vidū mēs atradām dienasgrāmatu, kuru viņ� bija rakstījis savas dzīves pēdējos mēne�os. Starp atsevi�ķām piezīmēm par darbu, mīlas dēkām, turpmāko pasākumu uzmetumiem,

labu restorānu adresēm pilsētas nomalēs un citiem sīkumiem bija arī �ādi ieraksti:

�Pagāju�ajā naktī viņ� atkal ieradās. Lika man drosmīgāk izmantot pārsteiguma mo�mentu reklamē�anā. Man no viņa bail� Viņ� apgalvo, ka �Starrzelius� kampaņas rea�lizē�anai bijusi nepiecie�ama liela vīri�ķība. Man ir �ausmīgas bailes. Tagad saprotu, kā visi viņa priek�ā trīcēja, kad viņ� vēl bija dzīvs� Vakar vakarā D�.V.H. parādījās at�kal � Pirmo reizi redzēju viņu dienas gaismā. Salēcos un iekliedzos, bet neviens to nepamanīja. Kaut viņ� liktu mani mierā � D�.V.H. zobi �odien izskatījās daudz lielāki un asāki. Man nepiecie�ama palīdzība� Viņ� sacīja, ka es nekam nederot, es apkau�nojot mūsu profesiju ��

Pēc brī�a mēs aptvērām, ka �viņ�� bija mūsu profesijas ciltstēva, muzikālo reklāmu izgudrotāja, pārsteiguma momenta un daudzu citu jauninājumu ieviesēja D�ord�a Va�ing�tona Hilla gars.

��� Nabaga zēns, � Sokens nobālis sacīja. � Mūsu nabaga, nabaga zēns. Kā viņ� ir cietis! Cik �ēl, ka es to nezināju. Cik �ēl, ka viņ� neuzticēja man savas bēdas!

Pēdējais ieraksts bija grūti salasāms: �Es nekam nederot. Zinu, ka tas ir taisnība. Ne�esmu mūsu profesijas cienīgs. Visi to zina! Varu to izlasīt viņu sejās. Ikviens to zina. Viņ� visiem to pastāstījis. Lai viņ� nolādēts. Lai nolādēts viņ� un viņa zobi. Nolādēts ��

��� Nabaga nelaimīgais zēns, � �okens gandrīz elsoja. Tad pagriezās pret mani. � Jūs redzat, kur var novest mūsu sasprin�dzinātais darbs.

Bija nu gan ko redzēt! Speciāli mums sa�cerēta dienasgrāmata un neidentificējama protoplazmas kotlete, kas tikpat labi varēja būt simtastoņdesmit mārciņas smags Mazās Vistiņas gabals. Bet to teikt nozīmētu tikai veltīgi dzesināt muti. Izdabādams Fauleram, es nopietni pamāju.

Mani atkal iecēla par Venēras nodaļas va�dītāju.

Katru dienu apmeklēju Faulera psihiatru. Nespēru ne soli bez bruņotu sargu pavadības. Pārrunu brī�os vecais Faulers asaru pilnām acīm mācīja mani: � Jums jātiek vaļā no �ī simbola. Tas ir vienīgais, kas vēl stāv starp jums un īstenību, Mi�. Doktors Lolers man teica �

Doktors Lolers bija stāstījis Fauleram So- kenam to, ko es biju stāstījis viņam. To tad nu uzskatīja par manas �integrācijas� lēno procesu. Es maksāju kādam medicīnas stu�dentam, lai tas izdomātu manas garīgās sa�slim�anas simptomus, sākot no brī�a, kad pārvērtos par patērētāju. Da�i no tiem bija tīrās pērles. No da�iem vajadzēja atteikties, jo tie nebija pieņemami manai pa�cieņai, bet arī ar atliku�ajiem pietika, lai ārsts brī�iem aiz pārsteiguma nomestu zīmuli uz galda. Pamazām mēs no tiem atbrīvojāmies, un ne�kad mani nekas tā nebija garlaikojis kā �īs sarunas.

Ta�u no apgalvojuma, ka mana un Faulera �okena dzīvība ir briesmās, es neatkāpos.

Kā tas da�kārt gadās, mēs ar Fauleru kļu�vām arvien tuvāki. Viņ� domāja, ka atgriezis mani dzīvē. Es jutos neērti, ka vazāju viņu tā aiz deguna. Viņ� ta�u izturējās pret mani tik labi. Bet tas bija dzīvības vai nāves jau�tājums. Visam pārējam nebija nekādas no�zīmes.

Beidzot pienāca diena, kad Faulers �okens laipni teica:

��� Mi�, es domāju, ka laiks kļūt drosmī�gākiem. Es neprasu, lai jūs nojauktu �ogu, kas jūs �ķir no īstenības. Bet es gan esmu nolēmis atteikties no saviem sargiem.

�� Viņi jūs nogalinās, Fauler! � man spēji izlauzās pār lūpām.

Viņ� lēnīgi papurināja galvu.

��� Gan redzēsiet. Es nemaz nebaidos.

Viņ� nebija pārliecināms. Kad labu brīdi

biju nopūlējies, viņ�, pamatodamies uz veselo saprātu, paziņoja apsardzes leitnantam:

��� Man jūs vairs nebūsiet vajadzīgi. Lū�dzu, piesakieties ar saviem vīriem Apsardzes daļā jauna norīkojuma saņem�anai. Pateicos par uzticību un uzmanību, ko jūs man parā�dījāt �ajās nedēļās.

Leitnants militāri sveicināja, ta�u ne viņ�, ne viņa padotie neizskatījās laimīgi. No vieglā, patīkamā darba augstākās vadības mītnē viņiem tagad vajadzēja pāriet uz pat�ruļdienestu priek�telpās, uz naktssardzēm, pasta sūtījumu apsargā�anu un speciāliem

norīkojumiem visneiedomājamākās stundās.] Viņi aizsoļoja, un es zināju, ka Faulera �o- kena dienas ir skaitītas.

Naktī ceļā uz mājām viņu nogalināja kāds nezināms uzbrucējs, kur� jau iepriek� bija nonāvējis �oferi un pats piesēdies pie Fau�lera Sokena �kadiljaka� stūres. Slepkava acīmredzot bija pusvājprātīgs, jo aresta laikā pretojās policistiem un muļķīgi smējās, kad tie viņu sasita līdz nāvei. Sī tipa sociālās uz�ticamības numurs nebija salasāms, un identi�ficēt viņu izrādījās neiespējami.

Viegli iedomāties, cik daudz darba mums': bija kantorī nākamajā dienā. Sasaucām Soļ kena piemiņai veltītu svinīgu valdes sēdi, pieņēmām rezolūcijas, kurās nosaucām no-! tiku�o par neaizmirstamu kaunu, solījām, ka mūsu cildenā profesija �o ļaundarību nekad neaizmirsīs, un tā tālāk un tā joprojām. Sa�ņēmām līdzjūtības apliecinājumus no citām aģentūrām, tai skaitā arī no Tontona. Mani apveltīja ar izbrīna pilniem skatieniem, kad es, saburzījis Tontona telegrammu saujā, iz�grūdu da�us spēcīgus vārdus. Arī konku�rences naidam ir savas robe�as! Mēs visi klāteso�ie, protams, esam d�entlmeņi. Un asā, bet godīgā cīņā uzvarēs labākā aģen�tūra.

Bet neviens no valdes locekļiem neveltīja tam sevi�ķu uzmanību. Visi domāja par vienu � par Sokena balsstiesīgajām akcijām.

Faulera Sokena apvienības pamatkapitāls bija 7 X 1012 megadolāru, balsstiesīgās ak�cijas bija par simttūksto� dolāriem katra, re�zultātā pavisam 7 X 1013 akcijas. No tām 3,5 X 1013 + 1 varēja iegūt tikai personas, kas parakstīju�as AAAA līgumu, jeb, vienkār��āk izsakoties, � visaugstākās kategorijas reklāmas darbinieki. Atliku�ās akcijas ar val�dības rīkojumu bija pārdodamas atklātā tirgū, lai nevarētu teikt, ka Faulera Sokena aģentūrā nav iesaistītas pla�as patērētāju masas. Kad �īs akcijas nokļuva bir�ā, Fau�lers �okens ar savu uzticības personu palī�dzību pats tās uzpirka.

Uz sava vārda Faulers �okens turēja tikai visai pieticīgu akciju skaitu � 0,75 X 1013 , pārējās ar devīgu roku izdalīdams. Es te biju viens no jaunākajiem un, lai gan ieņēmu otru nozīmīgāko amatu mūsu firmā, ar gratifi�kāciju un veicinā�anas prēmiju palīdzību biju uzkrājis tikai 0,857 X 1012 akciju. Visbagātā�kais valdes vīru vidū laikam bija Harvijs IJruners. Viņ� bija �okena vecākais partne�ris un pa �iem gadiem samedījis 0,83 X 1013 akciju. (Formāli tas darīja viņu spēcīgāku par Fauleru, bet viņ� ļoti labi apzinājās, ka �;o pārākumu izmantot nevar, jo pārējo akciju īpa�nieku pilnvarnieki ar noslēpumainu vien�prātību atbalstītu Fauleru �okenu. Bez tam Harvijs Bruners bija lojāls �okena asociā�cijas darbinieks.) Viņ� acīmredzot uzskatīja �>(v vi par piemērotāko �okena pēcteci, un nai�vākie Atklājumu un attīstības nodaļas darbinieki, muļķi tādi, jau centās viņam da-f �ādi pielabināties. Bet Harvijs Bruners bija ļoti ikdieni�ķs cilvēks bez izcilām spējām � j vienkār�s, godīgs darba zirgs. Viņa lempī-ļ gājās rokās tāds komplicēts uzņēmums, kādsļ bija Faulera Sokena asociācija, izputētu gada laikā.

Ja man vajadzētu likt kārti uz vienu no viņiem, es izvēlētos Masu ietekmē�anas no�daļas vadītāju Sileriju, jo viņ� arvien bijaļ atbalstījis Sokena bloku. Nākamais iespēja-ļ mais kandidāts varētu būt es pats,, bet attie�cībā uz sevi es tik dro�s nebiju. Tāpat, ie�spējams, domāja arī citi, izņemot saniknotai Bruneru un da�us muļķus. Varēja manīt, ka ap Sileriju jau pulcējas neliela svīta, kas, bez �aubām, atcerējās tādus Faulera iztei�cienus kā: �Masu ietekmē�ana, d�entlmeņi, ir visu pamatu pamats� vai �Masu ietekmē� �anas līdzekļu atra�anai nepiecie�ams prātffl reklāmas sacerē�anai � talants�.

Es savā galda galā jutos kā izolēts leprafl slimnieks, un mani miesassargi ar interesļ sekoja visam, kas notika. Silerijs uzmeta tiem ( skatienu, un es varēju lasīt viņa acīs kā atvērtā grāmatā:

�Tas nu ir turpinājies pietiekami ilgi. Mūs� pirmais uzdevums būs likvidēt �os eksceritriskos untumus.�

Beidzot ieradās tie, kurus mēs visu laiki! gaidījām. D�entlmeņi no Amerikas Arbitrā�as asociācijas Testamentu lietu sekcijas.!

Viņi visi, kā tas pēc tradīcijas pieklājas, bija savilku�i drūmas sejas. Vai nu amatā gūtā rūdījuma, vai katras humora izjūtas trū�kuma dēj tās palika tikpat stingas ari tad, kad Silcrijs viņus apsveica, izsacīdams no��ēlu par nepiecie�amību sastapties tik skumjā brīdī un cerību, ka viņiem būs lemts satikties vēlreiz priecīgākos apstākļos un tā joprojām.

Viņi ātri nolasīja testamentu un pēc tam iz�dalīja mums tā norakstus. Es vispirms uz�meklēju vietu, kur bija minēts mans vārds.

�Savam draugam un kompanjonam Mi- �elam Kurtenejam es atstāju un novēlu ozol�koka gredzenu ar ziloņkaula izrotājumiem (inventāra numurs 56.987) kopā ar septiņ�desmit piecām veicinā�anas akcijām Ņujor�kas Bezpeļņas korporācijā ietilpsto�ajā iestā�dījumā � Psihoanalītisko zinātņu izplatī�a�nas institūtā, � ar noteikumu, ka viņ� savā brīvajā laikā aktīvi piedalīsies �īs organizā�cijas darbā un tās cēlo mērķu īsteno�anā.�

�Mi�,� es sev sacīju, �cauri ir ar tevi.�

Uzmetu testamenta kopiju uz galda un do�mās aplēsu savu realizējamo akciju stāvokli.

� Jums neveicas, mister Kurtenej, � ieminējās kāds drosmīgs un iejūtīgs Atklā�jumu nodaļas darbinieks, kuru es tikai pa�vir�i pazinu. � Misters Silerijs, kā liekas, gan ir ļoti apmierināts.

Paskatījos uz Silerijam veltīto testamenta daļu � pirmo paragrāfu. Kā citādi, viņ� sa�ņēma visas Faulera personīgās akcijas un sindikātā �Managerial Investment� ieguldītā kapitāla lielāko daļu, Apdro�inā�anas uzņēmumu korporācijas un vēi da�u citu uzņēmumu akcijas.

Vīrs no Atklājumu nodaļas pētīja manu testamenta eksemplāru.

������� Neņemiet ļaunā, mister Kurtenej, � viņ� teica, � bet vecais varēja gan izturēties pret jums labāk. Pirmo reizi mū�ā dzirdu par �ādu uzņēmumu, kaut gan diezgan labi pār�zinu psihoanalīzes nozari.

Man �ķita, ka tepat blakus dzirdu Fauleru apmierināti smejam, un gandrīz pielēcu stā�vus. �Ak tu, vecais blēdi!� es neskanīgi elsu.

Dot visam glu�i negaidītu noslēgumu � tas mats matā saskanēja ar viņa īpatnējo humora izjūtu.

Silerijs ieklepojās, un valdes telpā tūlīt iestājās klusums.

Tad di�ais cilvēks sacīja:

������� Seit ir pārāk daudz ļau�u, d�entlmeņi. Varbūt kāds ierosinās, lai visi citi, izņemot valdes locekļus, atstāj �

Es piecēlos un pārtraucu viņu:

������� Labprāt aiztaupī�u jums pūles, Silerij. Ejam, zēni! Bet iespējams, ka es vēl atgrie�zī�os.

Tad kopā ar apsardzi atstāju telpu.

Noskaidrojās, ka Ņujorkas Bezpeļņas kor�porācijā ietilpsto�ais Psihoanalītisko zinātņu izplatī�anas institūts ir nabadzīgs trīsistabu dzīvoklis Jonkersā, Ņujorkas nomalē. Kan�tora telpā ērmīga vecmeita klabināja rak�stāmma�īnu. Visa atmosfēra atgādināja Dikensa romānus. Vecā, ļodzīgā avī�u statīvā atradās da�as mu�u notraipītas bro�ūras.

������� Esmu no Faulera Sokena asociācijas, � es stādījos priek�ā.

Viņa pietrūkās kājās.

������� Piedodiet, ser! Es jūs nepamanīju. Kā klājas misteram �okenam?

Es izstāstīju, kā viņam klājas, un vecais ērms sāka birdināt asaras. Esot bijis tik labs cilvēks, tik devīgi ziedojis lielajam mērķim. Ko gan viņa un viņas nabaga brālis lai ta�gad iesākot? Nabaga misters Sokens! Un viņa pati, nabadzīte! Un viņas nabaga brālis!

������� Viss ta�u vēl nav zaudēts, � es teicu. � Kas �eit ir atbildīgais?

�ņukstēdama viņa izdvesa, ka brāli varot sastapt blakus istabā.

������� Lūdzu, pavēstiet viņam par notiku�o |oti saudzīgi, mister Kurtenej. Viņ� ir tik trausls un jūtīgs �

Atbildēju, ka pacentī�os, un atvēru durvis� Brālis bija piedzēries un, uzmeties uz galda, krāca. Purināju viņu, kamēr tas uzmodās un sāka blenzt manī ar apmiglotu, cinisku ska�tienu.

��� Kotvajag?

������� Esmu no Faulera Sokena asociācijas. Vēlos ieskatīties jūsu iestādes dokumentos.

Viņ� enerģiski pakratīja galvu.-

������� Nē, ser. Tikai vecais d�entlmenis per�soniski var tos dabūt.

��� Viņ� ir miris, � es viņam teicu. � Te ir testaments. � Parādīju viņam attiecīgo] paragrāfu un savus personības dokumentus.:

��� Ko lai dara, � viņ� noteica. � Prieki i beigu�ies. Bet varbūt jūs turpināsiet tādā pa�ā garā? Jūs redzat, mister Kurtenej, kas! �eit rakstīts? Viņ� uzliek jums par pienā-ļ kumu �

��� Redzu, � es viņu skarbi pārtraucuļ � Lūdzu dokumentāciju!

Viņ� izņēma dokumentāciju un grāmatas, no labi noslēpta, aiz vienkār�ām durvīm ierī�kota seifa. Pēc trīs stundu melna darba saj pratu, ka pēc Faulera Sokena untumainā prāta institūts pastāv tikai tādēļ, lai kontro�lētu piecdesmit se�us procentus Ņuarkas Ģe�nerālās fosfāta redukcijas korporācijas akciju.

Es izgāju koridorā un devu rīkojumu sa- : viem miesassargiem:

�� Aiziet, zēni! Tagad uz Ņuarku.

Neapgrūtinā�u jūs ar visiem sīkumiem.!

Sādā veidā iepazinos ar trim uzņēmumiem,* pēc tam pēdas sazarojās. Viena līnija, izgā-'| jusi cauri divām pakāpēm, izbeidzās Frank-1 fortas Lietoto ma�īnu daļu tirdzniecības kom-ļ pānijā, kura kontrolēja trīsdesmit divus pro- 4 centus no Faulera Sokena asociācijas apgro- i zībā eso�ajām akcijām. Otrai līnijai bija vēl viena pakāpe, tad tā vēlreiz sazarojās un iz- | beidzās ar Apvienoto koncesiju korporāciju un Vokeganas Zobārstniecības un ortodon- | tijas koled�u, kuri kontrolēja atliku�ās ak�cijas.

Divas nedējas vēlāk rīta sēdes laikā es savu miesassargu pavadībā iesoļoju valdes telpā.

Sēdi vadīja Silerijs. Viņ� izskatījās sakri�ties un pārguris, it kā nevienu nakti �o pāris nedēļu laikā nebūtu gulējis, bet nepārtraukti kaut ko meklējis.

��� Kurtenej, � viņ� no�ņācās, � es do�māju, jūs sapratāt, ka armija jāatstāj aiz durvīm.

Es pamāju ar galvu vecajam, godīgajam, neattapīgajam Harvijam Bruneram, kuram biju iepriek� visu izstāstījis. Būdams uzticīgs �okenam un man, viņ� nobēra:

��� Priek�sēdētāja kungs, ierosinu, lai val�des locekļiem atļauj ierasties kopā ar ap�sargiem tādā skaitā, kādu viņi atzīst par nepiecie�amu personīgajai dro�ībai.

��� Atbalstu �o priek�likumu, priek�sēdē�tāja kungs, � es paziņoju. � Nu, zēni, stie�piet iek�ā!

Mani sargi, plati smaidīdami, sāka nest iek�ā mapes, kurās atradās manas pilnvaras. Redzot, ka kaudze kļūst arvien lielāka, valdes vīriem izspiedās acis un atpletās mutes. Pa�gāja ilgs laiks, kamēr visu saskaitīja un pār�baudīja. Pēc tam sākās balso�ana. Balso��anas galīgie rezultāti izrādījās �ādi: par � 5,73 X 1013 , pret � 1,27 X 1013 .

Visas balsis �pret� piedereja Silerijam un tikai Silerijam. Tādu, kas atturētos, nebija.

Pārējie pārsviedās manā pusē, it kā tiem zeme degtu zem kājām.

Uzticamais vecais Harvijs ierosināja, lai es pārņemu sēdes vadību, un visi tam piekrita. Pēc tam viņ� ierosināja, ka Silerijam būtu laiks iet pensijā un firma varētu atpirkt vi�ņam piedero�ās akcijas par to nominālo vēr�tību un ieskaitīt prēmiju fondā. Priek�likumu pieņēma vienbalsīgi. Tad � pārējiem par brī�dinājumu � viņ� ierosināja pazemināt amatā un izslēgt no valdes Tomasu Hizerbiju, jau�nāko māksliniecisko līdzstrādnieku, kur� pā�rāk nekaunīgi bija pielīdis Silerijam, bet Hi- zerbijam piedero�ās nedaudzās balsstiesīgās akcijas � konfiscēt. Priek�likumu pieņēma vienbalsīgi. Hizerbijs neiedro�inājās pat iepīkstēties. �Labāk zīle rokā nekā mednis kokā,� viņ� dro�i vien sev teica, rīdams dus�mas.

Tas nu bija noticis. Es tagad skaitījos Fau�lera Sokena asociācijas kungs un pavēlnieks. Tikai pa �o laiku biju iemācījies nicināt visu, ko tā sevī iemiesoja.

elegramma, mister Kurte�nej, � ieskanējās manas sekretāres balss. Piespiedu slēdzi pultī uz sava galda.

��� Olbenijā uz kaimiņa denunciācijas pa�mata arestēts kāds �konss�. Vai nodibināt ar turieni sakarus?

��� Nolādēts! � es eksplodēju. � Cik rei�zes man vajadzēs atkārtot savas pavēles? Nekavējoties jānodibina sakari! Kāda velna pēc jūs vēl jautājat?

Viņas balss iedrebējās:

��� Piedodiet, mister Kurtenej � domāju, ka tas ir pārāk tālu �

�� Tad izbeidziet domā�anu. Izsauciet he�likopteru.

Iespējams, ka biju pārāk rupj�, bet es gri�bēju atrast Ketiju, kaut arī man vajadzētu pārmeklēt katru �konsu� �ūniņu valstī. Bai�lēs, ka es varētu viņu nodot, Ketija bija

aizgājusi pagrīdē. Tagad es vēlējos viņu atkal dabūt atpakaļ.

Pēc stundas biju Valsts Vidienes sav�starpējās dro�ības asociācijas galvenajā mītnē. �ī organizācija apkalpoja ne tikai savu tie�o rajonu, bet bija noslēgusi vairākus līgumus arī ar citām �īs apkaimes pilsētām, tai skaitā ar Olbeniju. Asociācijas valdes priek�sēdētājs pats personiski sagaidīja mani un manus sargus pie lifta.

��� Kāds gods! � viņ� murmināja. � Kāds milzīgs pagodinājums, mister Kurtenej! Ar ko varētu pakalpot?

��� Mana sekretāre jūs lūdza nesākt no�pratinā�anu pirms manas iera�anās. Vai esat to darīju�i?

��� Protams, ne, mister Kurtenej. Iespē�jams, ka manējie uz savu roku arestēto maz�liet pakutināju�i, bet viņ� vēl ir glu�i labā formā.

��� Gribu viņu redzēt.

Priek�sēdētājs norūpējies rādīja ceļu. Viņ� gribēja ko sacīt, laikam cerēdams iekļūt Fau�lera Sokena firmas klientūrā, bet neiedro�i�nājās vērt vaļā muti.

Aizdomās turētais sēdēja uz taburetes zem neiztrūksto�ā �ilbino�i spo�ā pro�ektora. Tas bija apmēram trīsdesmit gadus vecs pārticis patērētājs. Viņa seju rotāja vairāki zilumi.

��� Izslēdziet gaismu, � es norādīju.

Izmeklētāja stūrainā seja savilkās izbrīnā.

��� Bet mēs vienmēr �

Viens no maniem miesassargiem, lieki ne�tērēdams vārdus, pastūma viņu sāņus un iz�slēdza gaismu.

��� Viss kārtībā, Lombardo, � steig�us iejaucās priek�sēdētājs. � Tev jāsadarbojas ar �iem d�entlmeņiem.

��� Krēslu, � es pavēlēju un apsēdos iepre�tim arestantam. � Mani sauc Kurtenejs. Un jūs?

Viņ� paskatījas manī, un viņa acu zīlītes sāka atgūt normālu izskatu.

��� Filmors, � viņ� nevilcinādamies atbil�dēja. � Augusts Filmors. Vai jūs varat man pateikt, ko tas viss nozīmē?

��� Jūs tur aizdomās par piederību �kon�siem�.

Visi VVSDA vīri, kas atradās istabā, �aus�mās novaidējās.

Pateikdams arestētajam, par ko viņu ap�sūdz, biju pārkāpis viselementārākos izmek�lē�anas noteikumus. Es nemaz netaisījos tos ievērot, kaut zināju glu�i labi.

�Smieklīgi, � Filmors nospļāvās. � Esmu cienījams ģimenes cilvēks, astoņu bērnu tēvs, drīzumā gaidām devīto. Kas gan jums varēja sastāstīt tādas muļķības?

�� Vai jūs viņam to nepateiktu? � es uz�runāju valdes priek�sēdētāju.

Priek�sēdētājs stingi blenza manī, nespē�dams ticēt savām ausīm.

�� Mister Kurtenej, � viņ� beidzot iz�dvesa. � Es jūs ļoti cienu, bet nevaru uz�ņemties atbildību par �ādu rīcību. Tas ir kaut kas nedzirdēts. Visas tiesu iestādes, res-i peldēdamas ziņu pienesēju tiesības �

������� Es uzņemos visu atbildību. Vai jūs gri- j bat rakstisku apliecinājumu?

������� Nē, nē, nē! Neko tamlīdzīgu! Bet, mis-ļ ter Kurtenej, ja nu es jums pateiktu ziņu pie-J nesēja vārdu, būdams pārliecināts, ka jūs] zināt likumus un esat atbildīga persona, un1 tad � izietu no istabas?

������� Man glu�i vienalga, kādā veidā jūs to darāt.

Viņ� izlīdzino�i pasmaidīja un ie�ukstēja man ausī:

������� Kāda misis Vorleja. Abas ģimenes dzīvo vienā istabā. Tikai, lūdzu, esiet pie-B sardzīgs, mister Kurtenej!

��� Pateicos.

Viņ� nervozi palūkojās visapkārt un tad kopā ar saviem padotajiem atstāja istabu.

������� Nu, Filmor, � es pievērsos aizturētajam, � priek�sēdētājs teica, ka tā esot misis Vorleja.

Arestētais sāka sodīties, bet es viņu pārtraucu:

������� Esmu aizņemts cilvēks. Jums ta�u skaidrs, ka jūsu dziesmiņa nodziedāta, vai ne? Vai zināt, ko Vogts saka par konserva- cionisma būtību?

�is vārds viņam acīmredzot neko neizteica.!

������� Kas tas tāds? � viņ� apmulsis ievaicājās.

������� Lai paliek. Runāsim par ko citu. Man� ir daudz naudas. Es varu nodro�ināt jūsu ģimeni jūsu prombūtnes laikā, ja vien sa�darbosieties ar mani un atzīsiet, ka esat �konss�.

Viņ� da�us mirkļus sasprindzināti domāja, tad teica:

��� Protams, ka esmu �konss�. Un kas par to? Vainīgs vai nevainīgs, pazudis esmu tā kā tā, kādēļ tad vēl slēpties?

��� Ja jūs esat tāds dedzīgs �konss�, tad varbūt varēsiet nocitēt kādu vietu no Os- borna darbiem?

Viņ� nekad nebija dzirdējis par Osbornu, bet, izlikdamies, ka mēģina atcerēties, pū�lējās kaut ko sagudrot:

��� Piemēram, ir tāda vieta, kas sākas ar vārdiem: ��Konsu� galvenais uzdevums ir� ē � sagatavot vispārēju sacel�anos .. .� Ne�varu atcerēties turpinājumu, bet tā sākas.

��� Diezgan precīzi. Bet tagad par jūsu �ūniņas sanāksmēm. Kas tajās piedalās?

��� Vārdus es nezinu, � viņ� atbildēja daudz dro�āk. � Mums katram ir savs nu�murs. Vadītājs ir tāds tum�matains zellis, un �

Lieliska izrāde! Tikai tajā nebija nekā no pusmistiskajiem konservacionistu vadoņiem Vogta un Osborna, kuru grāmatas vajadzēja studēt katrā �ūniņā, kur vien bija iespējams tās sadabūt.

Kopā ar saviem miesassargiem izgāju no� istabas.

Valdes priek�sēdētājam, kur� noba�ījies grozījās gaitenī, es teicu:

��� Nedomāju, ka tas ir �konss�.

Es biju Faulera Sokena asociācijas pre�zidents, un viņ� � tikai niecīgas, vietējas no�zīmes dro�ības asociācijas priek�sēdētājs, tomēr kas par daudz, tas par daudz. Izslējies visā augumā, viņ� cienīgi atbildēja:

��� Mēs sprie�am tiesu, mister Kurtenej. Un viens no pirmajiem un galvenajiem prin�cipiem, kas tiesnesim jāatceras, ir: �Labāk sodīt tūkstoti nevainīgo, nekā ļaut vienam noziedzniekam izbēgt no soda�.

��� Man �is bauslis ir zināms! � es atcirtu.

Sveiki.

��� Hallo, hallo, � atkārtoja mans sakaru virsnieks, saklausījis speciālo steidzamās, tie�ās telefona sarunas signālu, un pasniedza man klausuli. Tā bija mana sekretāre no So-, kena augstceltnes; viņa ziņoja par jaunu arestu � �oreiz Pailsitijā 3, kas atradās netālu no Kolās Raga.

Mēs izlidojām uz Pailsitiju 3, kuru tajā dienā ap�ļāca vareni viļņi. Es ienīstu �īs pil�sētas uz jūras, jo, kā jau teicu, nepanesu ne�pārtrauktās �ūpas.

Arestētais, kuru dēvēja par �konsu�, �oreiz izrādījās vienkār�s noziedznieks. Viņ� bija mēģinājis aplaupīt kādu juvelierveikalu un gribējis aiznest veselu kārbu ar vērtīgām ozola un sarkankoka piespraudēm, atstājot draudu vēstuli ar brīdinājumiem par �konsu�

atriebību bagātniekiem. I as viss bija izdo�māts, lai novērstu aizdomas.

Viņ� bija rīkojies ļoti muļķīgi.

�o pilsētu apsargāja Bernsa aģentūra, un es piesardzīgi aprunājos,ar vietējās nodaļas priek�nieku. Vispirms viņ� pastāstīja, .ka pē�dējā mēne�a laikā �konsu� arestu lielākā daļa biju�i līdzīgi �im, bet vēlāk atklāti at�zinās, ka visi �konsu� aresti pēdējos mēne�os biju�i tikai tādi. Agrāk katru nedēļu esot iz�devies atklāt pa �konsu� �ūniņai. Viņ� izteica domas, ka tā varētu būt pārejo�a parādība.

No �ejienes mēs devāmies atpakaļ uz Ņu�jorku, kur bija iekritis vēl viens �konss�. Aiz�gāju paskatīties uz viņu un da�us mirkļus paklausījos viņa lielīgajā pļāpā�anā. Viņ� labi pārzināja �konsu� vēsturi un varēja ci�tēt Vogtu un Osbornu veselām lappusēm. Viņ� apgalvoja arī, ka esot dieva izredzētais un gribot noslaucīt visus iz�ķērdētājus no Zemes mātes vaiga. Viņ� esot �konsu� or�ganizācijas biedrs, bet drīzāk mir�ot, nekā at�klā�ot kādu noslēpumu. Biju pārliecināts, ka tā arī notiks, jo neviena noslēpuma viņ� ne�zināja. Pat tad, ja �konsu� organizācija būtu sarukusi līdz trim locekļiem un viens no tiem jau taisītos izlaist garu, viņi nebūtu uzņē�mu�i savās rindās tik nenosvērtu tipu.

Mēs atgriezāmies �okena augstceltnē ap saules rietu, un mani sargi nomainījās. Tā bija draņķīga diena. Rezultātu ziņā tie�i tāda pati kā visas pārējās, kop� biju mantojis aģentūru.

Vēl vajadzēja ierasties kādā sēdē. Es ļoti negribēju turp iet, bet mani mocīja sirdsap�ziņa, tiklīdz iedomājos lepnumu un uzticību, ar kādu Faulers �okens tie�i mani bija iz�raudzījis par sava darba turpinātāju. Pirms do�anās uz valdes telpām es vēl sazinājos ar darbinieku no speciālā �tata, kuru biju pie�ņēmis Komerciālās izspiego�anas centrā.

��� Nekā jauna, ser, � skanēja atbilde. � Nekādu pēdu, kas novestu pie jūsu � pie ārstes Nevinas. Izsekotājs, kuru mēs piestip�rinājām �Hlorellas� personāla �efam, pa�zudis. Vai meklējumus turpināt?

��� Katrā ziņā turpiniet, � es teicu. � Ja jums trūkst līdzekļu vai nepiecie�ams lielāks, darbinieku skaits, nekavējoties informējiet mani. Bet izdariet visu pamatīgi.

Viņ� apliecināja man savu uzticību un no�lika klausuli, dro�i vien nodomādams, ka boss ir vecs muļķis, ja sēro pēc sievas, ar kuru pat nav īsti salaulājies un kura nolē�musi pazust no apvār�ņa. Ko viņ� domāja par pārējiem cilvēkiem, kurus biju uzdevis viņam meklēt, man nebija ne jausmas. Zi�nāju tikai to, ka visi kontakti, kurus biju no�dibinājis Kostarikā, Ņujorkas kanalizācijas strādnieku vidū un uz Mēness, pazudu�i. Ke- tija vairs neatgriezās ne savā dzīvoklī, ne slimnīcā. Vorens Astrons nebija redzēts vien�tie�u mānītavā Pirmajā Veikalu ielā, mani �Hlorellas� �ūniņas biedri bija pazudu�i d�ungļos, un tādas pa�as neveiksmes mani sagaidīja arī visos pārējos gadījumos.

Valdes sēde.

��� Piedodiet par novēlo�anos, d�entlmeņi. Runāsim īsi un kodolīgi. Carlij, kā veicas ar Venēras jautājumu Izgudrojumu un atklā�jumu nodaļā?

Viņ� piecēlās.

��� Mister Kurtenej, d�entlmeņi! Pazemīgi ziņoju, ka nodaļa raujas vaiga sviedros un mani zēni dara godu Faulera �okena aso�ciācijai. Konkrēti runājot, esam atradu�i ceļu, kā samazināt karstumu uz Venēras. Tas ir grandiozs projekts. Eksperimenti in vitro[7] ir apstiprināju�i mūsu talantīgo Fizikālās ķī�mijas un termodinamikas apak�nodaļu hipo�tēzes, kas tika izstrādātas, balstoties uz teo�rētiskiem secinājumiem un matemātiskiem aprēķiniem. Ja ap Venēru �etrdesmit tūksto� pēdu augstumā izveidos apmēram pusotra centimetra biezu ogļskābās gāzes apvalku, kam piemīt ievērojama stabilitāte un pa�re- gulē�anas spēja, tad gada laikā �is apvalks pazeminās virsmas temperatūru par kādiem pieciem grādiem, līdz būs sasniegti astoņ�desmit astoņdesmit pieci grādi pēc Fāren- heita. Tagad mēs pētām, kā �o milzīgo gāzes daudzumu iegūt un kā ievadīt Venēras stra�tosfērā. Aplūkojot �o problēmu lielos vilcie�nos, jāsaka, ka varam atrast dabisko CO2, varam to iegūt mākslīgi vai arī izmantot abas iespējas vienlaicīgi. Es personīgi esmu par dabisko resursu izmanto�anu. Uz Venē�ras konstatēta aktīva vulkānu darbība, bet domājams, ka izvirdumi saturēs �ķidru NH4 , kas izveidojies gravitācijas iespaidā un tad iesūcies vieglākās ie�u formācijās, pa sprau�gām nokļūdams porainās klintīs un tur iz�raisīdams eksplozijas un izvirdumus. Ta�u esam pārliecināti, ka dziļurbumi dos mums iespēju atklāt lielus �ķidrās ogļskābes krā�jumus �

��� Vai ir kāds pamats tādai pārliecībai?

��� Pavisam noteikts, mister Kurtenej, � �arlijs atbildēja, tikko spēdams apslēpt pā�rākuma smaidu, ar kādu tehnisko speciali�tā�u ļaudis parasti apveltī nezinātājus. � Sīki analizējot D�eka O'Sī ziņojumus

Es atkal pārtraucu viņu:

�� Vai jūs dotos uz Venēru, bruņojies tikai ar �o pārliecību, ja viss pārējais būtu no-J skaidrots?

�� Bez �aubām, � viņ� atbildēja, mazliet aizvainots. � Vai lai izklāstu jums visu tehnisko procesu?

�� Nē, pateicos, Carlij. Turpiniet vien tādā pa�ā garā.

�� Jā � Pa�reiz mēs strādājam pie karstūma likvidē�anas problēmas galvenokārt divos virzienos: sagatavojam iespējami precīzākas urbumu vietu kartes un projektējam automātisku tipveida ma�īnu dziļurbumiem. Galvenās prasības, kuras es uzstādu saviem padotajiem �ajā darbā, ir lētums, pa�ra�ota enerģija un tālvadī�ana. Ceru, ka tas jūs apmierinās?

��� Jā, pilnīgi. Pateicos, Carlij. Vēl tikai viens jautājums. Ja mēs �o vielu tur tie�ām atradīsim un tās būs daudz, mums draud jaunas nepatik�anas. Lielie krājumi, kā arī vieglā ieguve var radīt priek�noteikumus �ķidrā C02 eksportam uz Zemi, bet to mēs noteikti nevēlamies. C02 uz Zemes ir pietie�kami lielos krājumos, un nav nekādas vaja�dzības nosist tam cenu. Vienmēr jāpatur prātā, ka no Venēras mēs sagaidām izejvie�las, kuru uz Zemes trūkst, bet tā nekādā ziņā nedrīkst konkurēt cenu ziņā ar Zemes pro�dukciju. Dzelzi � lūdzu. Nitrātus � ar lie�lāko prieku. Par tiem mēs maksāsim pietie�kami augstas cenas, lai pārceļotāji varētu iegādāties uz Zemes ra�otās preces un iz�mantot Zemes baņķieru, apdro�inā�anas sa�biedrību un transporta pakalpojumus. Bet nekad nevajag aizmirst, ka mēs apgūstam Venēru, lai to izmantotu, un nedrīkst pat pie�ļaut domu, ka varētu būt otrādi.-Es gribētu, lai jūs, Carlij, konsultētos ar Finansu daļu un noskaidrotu, vai �ķidrā CO2 pazemes krā�jumu izmanto�ana var novest pie �īs vielas eksporta uz Zemi. Ja tas ir iespējams un cena būs zemāka par mūsējo, tad jūsu pa�reizējie plāni nav pieņemami. Jums jāpanāk līdzīgs efekts, izmantojot Venēras apvalkam māk�slīgā un, iespējams, dārgākā ceļā ra�otu gāzi.

��� Saprotu, mister Kurtenej, � Carlijs at�bildēja, cītīgi skribelēdams savā bloknotā.

�� Labi! Vai sakarā ar Venēras pro�grammu vēl kāds gribētu izteikties?

Bernhards, mūsu galvenais gramatvedis, pacēla roku, un es pamāju.

��� Jautājums par misteru O'Sī, � viņ� norūca. � Mēs nodarbinām viņu kā konsul�tantu un maksājam milzīgu algu. Esmu iz�darījis aptauju � ceru, ka nebū�u rīkojies nepareizi, mister Kurtenej, bet tāds nu ir mans darbs, � esmu izdarījis aptauju un uz�zinājis, ka viņ� ne velna nedara. Starp citu, man arī jāziņo, ka pēdējo nedēju laikā viņ� izņēmis diezgan lielas avansa summas. Ja mēs viņu padzīsim, uzteiksim viņam līgumu, tad viņ� būs mūsu parādnieks. Bez tam, � tas varbūt ir tikai sīkums, ta�u diezgan labi raksturo viņu � manas nodaļas meitenes sūdzas par viņa uzmācību.

Es saraucu uzacis.

��� Esmu tajās domās, Ben, ka O'Sī kā konsultants mums tomēr jāpatur, kaut arī viņa ziedu laiks, kā liekas, pagājis. Bet jau�nus avansus viņam vairs nedodiet. Un, kas attiecas uz meitenēm, tad esmu pārsteigts. Vēl pavisam nesen viņas nemaz ne�ēlojās, kad D�eks izrādīja viņām savu uzmanību.

�� Vai esat O'Sī pēdējā laikā redzējis? � Bernhards aizsmacis jautāja.

�� Nē. � Aptvēru, ka tie�ām neesmu viņu ilgi saticis.

Pārējie jautājumi tika izskatīti ātri, un sa�nāksme beidzās.

Atgriezies savā kabinetā, apvaicājos nakts maiņas sekretārei, vai D�eks pa�reiz atrodas augstceltnē, un, ja tā būtu, lūdzu atsūtīt viņu pie manis.

Viņ� ienāca, alkohola dvingas apņemts un skaļi lādēdamies.

��� Mi�, kas par daudz, tas par daudz! Iegriezos tikai tādēļ, lai uz nakti paķertu līdzi kādu skuķīti, bet man tūlīt ķeras pie dziesmas. Vai jūs ne�aujat pār strīpu ar visām tām konsultācijām? Jūs ta�u varat iz�mantot manu vārdu. Ko vēl vajadzēs?

Viņ� izskatījās briesmīgs. Viņ� izskatījās kā Elbas salas Napoleona miniatūra � uz�bildis, saīdzis, noplucis. Bet dīvaini, ka līdz ar D�eka ienāk�anu es nespēju domāt ne par ko citu kā vienīgi par Ketiju. Pagāja labs brī�dis, pirms sapratu, kādēļ.

��� Nu? � viņ� uzstāja. � Ko jūs tā blen��at? Vai man lūpu krāsa nepareizi uzziesta, vai?

Cauri degvīna dvingai es samanīju par�fīmu �Mēnage ā Deux� [8] , kuru uz manu spe- ciālpasūtījumu Ketij ai, un tikai viņai vienai, izgatavoja Parīzē, kad abi tur bijām. Viņai �īs smar�as ļoti patika, un da�kārt viņa tās lietoja diezgan iz�ķērdīgi. Man �ķita, ka dzirdu viņu sakām: �Es tur neko nevaru da�rīt, dārgais, tās ir daudz patīkamākas par formalīnu, pēc kura. es parasti o�u, beidzo�ties darba dienai slimnīcā.�

��� Piedodiet, D�ek, � es mierīgi teicu.

��� Nezināju, ka izjaucu jums iniias priekus. Darījumus atliksim. Izklaidējieties!

O'Sī sarauca seju ņirdzīgā grimasē un, gāzelēdamies uz īsajām kājelēm, izgāja.

Tūlīt satvēru telefona klausuli un dabūju savienojumu ar Komerciālā izspiego�anas centra specdaļas darbinieku. � Izsekojiet D�eku O'Sī, � es pavēlēju.

�� Viņ� tūlīt atstās mūsu ēku. Sekojiet viņam un katram, ar ko viņ� satiekas. Nepārtraukti, dienu un nakti. Ja jūs �oreiz neizgāzīsieties, dabūsiet paaugstinājumu un prēmijas. Bet nedod dievs, ja snauduļosiet.

biju kļuvis tāds, ka visi bēga no manis pa gabalu. Bet tur nekā nevarēja darīt. Mani interesēja tikai viens � kār�tējie ziņojumi par O'Sī gaitām. Ikviens cits jautājums, kam pieķēros, mani garlaikoja un padarīja nervozu.

Pēc nedēļas jau divdesmit �etri cilvēki no�vēroja D�eku un ļaudis, ar kuriem viņ� sa�stapās. Tie bija zāles pārziņi restorānos, viņa lekciju organizētāji, meitenes, kāds vecs draugs, � arī lidotājs izmēģinātājs, kur� bija apmeties viesnīcā �Astorija�, policists, ar kuru D�eks kādu nakti reibumā bija saķī�vējies, � bet vai viņ� patie�ām bija piedzē�ries un vai viņi patie�ām ķīvējās? � un citi neievērojami ļautiņi.

Kādu nakti sarakstu papildināja jauns, ne�uzkrīto�s ieraksts: �Sieviete patērētāja, ap�mēram trīsdesmit gadus veca, piecas pēdas �etras collas gara, svars aptuveni simts div�desmit mārciņas, sarkaniem matiem, acu

krāsa nav ievērota, vienkār�i ģērbusies. Pulksten astoņpadsmitos un trīsdesmit sep�tiņās minūtēs pēc �etrpadsmit minū�u gai�dī�anas ārpusē novērojamā persona iegāja restorānā �Kotle�u paradīze� un tūlīt apsē�dās pie tikko atbrīvota galdiņa, kuru apkal�poja iepriek� aprakstītā sieviete. Radās iespaids, ka novērojamā persona interesējas galvenām kārtām par �o oficianti, jo, lai gan pasūtīja porciju kotle�u, ēda maz un, pārmi�ju�i da�us vārdus ar minēto oficianti, aiz�gāja. Iespējams, ka viņas apmainījās zīmī�tēm, bet no novēro�anas punkta to nevarēja konstatēt. Oficianti izseko.�

Ap trīsdesmit piecas pēdas �etras collas, simts divdesmit mārciņu. Tā varētu būt viņa.

Piezvanīju specdajai un brīdināju:

��� Neizlaidiet viņu no acīm. Steidzīgi zi�ņojiet par ikvienu jaunumu. Vai nav iespē-j jams kaut ko uzzināt no restorāna kalpo�tājiem?

Specdaļas darbinieks samulsis centās man izskaidrot, ka darīt jau viņi to varot, ja es! tā vēloties, bet tā nebūtu pareiza taktika. PaJ rasti izsekotā persona to uzzinot, un tad..

�� Nu labi, � es piekritu. � Rīkojieties, kā atzīstat par labāku.

��� Lūdzu,, nenolieciet klausuli, mister Kur�tenej! Nupat kā atgriezusies mūsu aģente. Izsekojamā persona aizgājusi mājās uz Ton�tona augstceltni. Viņa apdzīvo trīsdesmit piektā stāva septiņpadsmito un astoņpa�dsmito pakāpienu.

��� Kam domāts trīsdesmit piektais stāvs?

��� Precētiem pāriem.

��� Vai viņa ir .. .

��� Viņa ir viena, mister Kurtenej. Mūsu aģente pieprasījusi brīvo vietu sev. Bet viņai paskaidroju�i, ka misis no septiņpadsmitā re�zervējot astoņpadsmito pakāpienu savam vīram, kur� esot izbraucis no pilsētas ra�as novāk�anas talkā.

�� Kad slēdz Tontona augstceltnes ieejas? es jautāju.

��� Divdesmit divos, mister Kurtenej.

Es palūkojos galda pulkstenī.

�� Atsauciet aģentu, � es sacīju. � Tas pagaidām ir viss.

Tad piecēlies teicu saviem sargiem:

��� Es tagad izie�u bez jums, d�entlmeņi. Lūdzu, gaidiet mani �eit. Leitnant, vai jūs man aizdosiet savu pistoli?

��� Protams, mister Kurtenej. � Viņ� pa�sniedza man savu 0,25 kalibra automātisko pistoli. Es pārbaudīju aptveri un viens pats devos ceļā.

Kad atstāju Sokena augstceltnes vestibilu, kāds neuzkrīto�a izskata jauns cilvēks atgāja no sienas un sekoja man. Es viņu samulsi�nāju, iziedams tuk�ajā ielā, kas līdzīgi tum��ai, �aurai spraugai aizstiepās starp milzī�gajām pilsētas centra ēkām. Nekondicionētajā, izgarojumu un dūmu pilnajā gaisā bija smagi elpot. Bet es iebāzu nāsīs pretsodrēju filtrus. Viņam to nebija. Dzirdēju, kā viņ� krietnu gabalu aiz manis �ņaukājās. Pa

retam garām aizbrauca kads slēgts kebs, kura vadītājs elsdams smagi mina pedāļus.

Neskatīdamies atpakaļ, es pagriezos gar �okena augstceltnes stūri un cie�i piespiedos pie sienas. Mana ēna aizslīdēja man garām un sastinga, izbrīnā vērdamās drūmajā tumsā.

Es no visa spēka iegāzu ar garo pistoles stobru viņam pa kaklu un turpināju ceļu. Iespējams, ka tas bija kāds no maniem ap�sargiem, bet �oreiz man pavadoņi nebija va�jadzīgi.

Nokļuvu pie Tontona augstceltnes nak�ņo�tāju ieejas divdesmit vienos piecdesmit de�viņās minūtēs. Aiz manis tūlīt automātiski aizcirtās durvis. Niecīgs maksas lifts nogā-< dāja cilvēkus aug�ējos stāvos. Es iemetu automātā divdesmit piecu centu monētu un, kamēr lifts �īkstēdams virzījās aug�up, la�sīju uz lifta sienām izliktos paziņojumus:

�Pārnak�ņotājiem pa�iem jā-; gādā par savu dro�ību. Ādminis-' trācija neatbild par izdarītajām zādzībām, miesas bojājumiem vai izvaro�anu.� �Pārnak�ņotājiem jā�ievēro, ka barjeras paceļ 2 210 , un saskaņā ar to jānokārto dabiskās vajadzības.� �īre jāsamaksā par nakti uz priek�u automātiskajā īres maksas savācējā.� �Adminis�trācija patur sev tiesības atteikt naktsmītni firmas �Starrzelius� ra�ojumu cienītājiem.�

Trīsdesmit piektajā stāvā lifta durvis at�vērās. Kāpņu telpa, kuru ieraudzīju, atgā�dināja tārpainu sieru. Cilvēki � vīrie�i un sievietes � �eit drūzmējās, cie�i saspiesti cits pie cita, cenzdamies iekārtoties cik iespē�jams ērtāk, pirms pacelsies barjeras. Paska�tījos savā pulkstenī � divdesmit divi un astoņas minūtes. Es ļoti uzmanīgi laipoju uz priek�u pa vāji apgaismotajām kāpnēm, kāpdams pāri ķermeņiem, aizķerdamies aiz rokām un kājām, vienā laidā atvainodamies un skaitīdams � Kad pārkāpu pāri sakņu�pu�am stāvam uz septiņpadsmitā pakāpiena, mans pulkstenis rādīja divdesmit divi un desmit minūtes.

�vadzēdamas pacēlās barjeras un atdalīja arī septiņpadsmito un astoņpadsmito pakā�pienu, uz kura atrados es un �

Izbijusies un dusmīga sieviete piecēlās sē�dus un pastiepa man pretī roku ar mazu re�volveri.

��� Ketij! � es iesaucos.

Revolveris izkrita viņai no rokas. � Mi�, ak tu muļķi! � Viņas balss bija klusa un satraukta. � Ko tu �eit dari? Tevi joprojām meklē. Tevi var nogalināt.

��� Es zinu. Lieku uz spēles visu. Bā�u galvu lauvas mutē, lai tu man ticētu, kad teik�u: tev bija taisnība, un es esmu kļūdījies.

�� Kā tu mani atradi? � viņa aizdomīgi ievaicājās.

�� No O'Sī vēdīja tavas smar�as. �Mēnage ā Deux�.

Viņa pārlaida skatienu neērtajam, noslēg�tajam guļamsprostam un iesmējās.

������� Ļoti atbilsto�as pa�reizējam momen�tam.

�������� Neprāts norimis, Ketij. Es neesmu iera�dies, lai vajātu tevi ar savu mīlestību bez ta�vas atļaujas vai ar to. Esmu �eit, lai pateiktu, ka esmu tavā pusē. Saki, ko tu vēlies, un tu to dabūsi.

Viņa paskatījās uz mani piemiegtām acīm. � Venēru.

��� Vari uzskatīt to par savu.

��� Mi�, ja tu tagad melo, ja tu melo�

������� To tu uzzināsi rīt, ja vien dzīvi izkļū�sim no �ejienes. Bet pagaidām par to nav nozīmes runāt. Nakts jāpārlai� tepat.

�������� Jā, � viņa piekrita. � Nakts jāpārlai� tepat. � Un pēk�ņi dedzīgi iesaucās: � Mans dievs, kā biju noilgojusies pēc tevis!

Se�os no rīta spalga sirēna modināja nak��ņotājus. Infraskaņas plēsa vai ausis pu�u, neļaudamas gul�ņātājiem te uzturēties ne mirkli ilgāk.

Ketija steidzīgi novietoja gultas piederu�mus zem pakāpieniem.

������� Barjeras pacelsies pēc piecām minū�tēm. � Viņa atvēra septiņpadsmitā pakā�piena kastes vāku un, brīdi tur kaut ko mek�lējusi, izvilka plakanu kārbu ar tualetes pie�derumiem.

��� Stāvi mierā!

Es iebrēcos, kad pār manu labo uzaci pār�slīdēja bārdas na�a asmens.

��� Stāvi mierā! � Svīks! Tas nopļāva man kreiso uzaci. Ketija sāka veikli rīkoties gar manu seju ar dīvainām otām.

��� Ā-a, � es iekunkstējos, kad viņa pa�vilka manu aug�ējo lūpu un pabāza zem tās plastmasas tamponu. Divas lipekļa lentes pievilka manas ausis pie galvas ādas.

�� Tā, � Ketija noteica un parādīja man spoguli.

��� Lieliski! � es atbildēju. � Reiz man jau izdevās izmukt no �ejienes rīta burzmas laikā. Ceru, ka arī �oreiz mums laimēsies.

��� Barjeras, � viņa uztraukti �ukstēja, saklausījusi skaņas, kas manām nepieradu- �ajām ausīm bija paslīdēju�as garām.

Barjeras lark�ķēdamas nolaidās. Visā trīs�desmit piektajā stāvā vairs neredzēja neviena pārnak�ņotāja. Bet vieni mēs nebijām. Tur�pat blakus stāvēja Tontons ar diviem rokas�pui�iem. Sarkanā seja bija savilkta ņirdzīgā smīnā, augums viegli grīļojās kā arvien. Abi pui�i bija pavērsu�i pret mani savu automātu stobrus.

Tontons no�agojās un teica:

��� Esi nu gan atradis īsto vietu, kur dzī�ties pakaļ brun�iem, Kurtenej, veco zēn! Cī�ņai ar tādiem nelūgtiem viesiem kā tu mums te darbojas īpa�a foto reģistrācija. Jaunkun�dzīt, pavirzieties sāņus �

Bet Ketija nepavirzījās sāņus. Paspērusi soli uz priek�u, viņa piespieda iero�a stobru pie Tontona resnā vēdera. Tontona sarkanā seja kļuva pelēka.

�� Kas jādara tālāk, to jūs pats zināt, � 1 viņa draudīgi teica.

�� Zēni, � Tontons vārgi izdvesa, � me�tiet zemē automātus. Dieva dēļ, metiet tos \ zemē!

Viņi_ saskatījās.

�� Ātrāk! � viņ� lūdzās.

�ķita, ka viņi kustas lēni kā glieme�i, ta�u beidzot iero�i bija nolikti. Tontons sāka �ņukstēt.

��� Pagrieziet muguras, � es pui�iem uz- j saucu, � un gulieties zemē. � Tagad arī es� izvilku pistoli, kuru biju aizņēmies no leitnanta. Sajūta bija lieliska.

Liftā pārāk viegli varēja iepludināt nāvē- i jo�u gāzi, tādēļ devāmies lejup kājām. Vilkāmies lēnām kā uz bērēm, kaut gan visi pārnak�ņotāji bija izdzīti no �ejienes jau pirms j vairākām stundām, lai netraucētu Tontonam rīkoties. Visu ceļu viņ� nepārstāja �ņukstēt i un kaut ko penterēt. Kad nonācām līdz des- ; mitajam stāvam, viņ� sāka diedelēt:

�� Man noteikti jādabū kāds malciņ�, Kur�tenej. Es mirstu no slāpēm. Tepat netālu ir bārs, tu vari turēt savu pistoli�

Ketija sausi iesmējās par �o priek�likumu,� un mēs soli pa solim turpinājām savu ceļu.

Lai gan bija ziema, es pie pārnak�ņotāju izejas noģērbu mēteli un pārmetu to pār Ke- tijas roku, kura turēja pistoli.

�� Viss kārtībā, � Tontons trīco�ā balsī uzsauca pārsteigtajam sargam, kur� grasījās

skriet pie mums. � Sie ļaudis ir mani draugi. Viss pilnīgā kārtībā.

Visi kopā aizgājām līdz apak�zemes dzelz�ceļa ieejai un tad, atstāju�i Tontonu bālu un nosvīdu�u uz ielas, ienirām tajā. Mūs pa�glāba lielās ļau�u masas. Lai tagad mūs no�vāktu, būtu jāuzspridzina viss apak�zemes dzelzceļ�, bet tam viņ� nebija sagatavojies. Veselu stundu braukājām pa visādām līni�jām, tad no kādas stacijas es piezvanīju uz kantori un izsaucu savus apsargus. Pēc piec�padsmit minūtēm mēs jau bijām Sokena augstceltnē.

Pirmo smaidu mūsu sejās izraisīja kāda rīta avīze. Līdzās citiem jaunumiem izlasī�jām, ka pagāju�o nakti pulksten trijos Ton�tona augstceltnes kāpņu telpās pēk�ņi kon�statēts indīgu vielu izplūdums. B. J. Tontons, riskēdams ar dzīvību, personīgi vadījis nakts iemītnieku evakuāciju, kas veikta rekorda laikā un bez upuriem.

Ieturot brokastis kabinetā pie mana darba galda, es Ketijai teicu:

�� Tavi mati izskatās drausmīgi. Vai �o krāsu iespējams nomazgāt?

��� Pietiek tēlot mīlētājus, � viņa atbil�dēja. � Tu man apsolīji, ka Venēra būs mūsu. Es to domāju nopietni, Mi�. Un Ve�nera patie�ām pienākas mums. Mēs esam vienīgie, kas zina, ko ar to darīt, un no mūsu vidus nāk arī pirmais cilvēks; kur� tur no�kļuva. O'�ī ir mūsējais, Mi�.

��� Kop� kura laika?

��� Kop� tā laika, kad viņa vecāki saprata, ka viņ� vairāk neaugs. Viņi zināja, ka PKA bus nepiecie�ami kosmonauti, un jo mazāki tie būs, jo labāk. Zeme neatklāja Venēru. To izdarīja PKA. Un mēs pieprasām tiesības rīkoties ar to pēc sava prāta. Vai tu vari mums palīdzēt?

��� Protams, � es atbildēju. � Bet viegli tas nebūs. Saraksti jau sastādīti, simtiem de�dzīgu pārceļotāju kvēlo nepacietībā nokļūt uz Venēras un drīzāk sākt savu verga darbu Zemes un Faulera Sokena asociācijas intere�sēs. Bet gan atradī�u kādu izeju.

Pa iek�ējo sakaru tīklu izsaucu Atklājumu un attīstības nodaļu.

�� Carlij! Pāris vārdu par varbūtējo kon�kurenci C02 iegū�anā starp Venēru un Zemi. Izmet to no galvas. Uzzināju, ka lielākā daļa C02 ra�otāju ir Tontona klienti.

��� Lieliski, mister Kurtenej, � �arlijs priecīgi iesaucās. � Iepriek�ējie pētījumi lie�cina, ka mēs viņiem varēsim pamatīgi iegriezt.

Pievērsos Ketijai:

��� Vai tu nevarētu uzmodināt no miroņiem Ranstedu? Es nezinu, kur PKA viņu noslē�pusi, bet viņ� te pa�reiz ir ļoti vajadzīgs. Darbs, kas mūs gaida, nav no vieglajiem. Reklāmas darbinieka augstākā māksla ir iespaidot cilvēkus tā, lai viņi pa�i nemaz ne�pamanītu, ka ir jau iespaidoti. Tagad man jāpanāk, lai mani sacerētāji palīdzētu viņiem atbrīvoties no �ī iespaida, un jādara tas tā, lai ne pa�i sacerētāji, ne ļaudis nenojaustu, kas notiek. Sajā darbā man nepiecie�ams palīgs � kvalificēts speciālists, ar kuru varētu visu atklāti pārrunāt.

�� To var nokārtot, � Ketija teica, maigi mani noskūpstīdama. � Tas par to, ka tu teici �mums�.

��� Hm! Vai tad es teicu �mums�? � Tad sapratu. � Paklausies, dārgā. Man tepat pāris stāvus augstāk ir elegants un samērā ērts dzīvoklītis. Tu pārlaidi grūtu nakti. Uz�kāp aug�ā un kādu brīdi nosnaudies. Bet mani tagad gaida milzums darba.

Viņa atkal mani noskūpstīja un teica:

��� Nenopūlies tikai par daudz, Mi�. Uz re�dzē�anos vakarā!

bez Ransteda es to visu nebūtu iespējis paveikt � vismaz noteiktajā laikā ne. Viņ� svil�podams atgriezās no �ikāgas, kur bija uzturējies slepenībā kop� tā brī�a, kad pēc Ketijas signāla bija inscenēta pa��nāvība. Ransteds ieradās tie�i valdes sēdes laikā, mēs sarokojāmies, un valde mierīgi no�ticēja pasaciņai par slepeno uzdevumu, kura veik�ana bijusi saistīta ar īslaicīgu prom�būtni. Galu galā vienreiz jau viņi bija ļāvu�i sevi tā apmuļķot. Uzdevums viņam bija skaidrs. Viņ� ķērās pie tā ar sajūsmu.

Sirdī es uzskatīju Ranstedu par nodevēju, vai nu ar �konsu� svētību, vai bez tās. Tomēr biju spiests atzīt, ka darbs strauji virzās uz priek�u.

Oficiāli Faulera Sokena asociācija izslu�dināja milzīgu konkursu par labāko lozungu lidojumam uz Venēru. Bija paredzētas tūk�sto� pieci simti pirmās prēmijas � ceļazīmes lidojumam uz Venēru. Prēmiju kopskaits sa�

sniedza astoņsimt tūksto�us, bet pārējās bija maznozīmīgas. Rezultātu noteik�ana un prēmiju pie�ķir�ana bija uzticēta neitrālai firmai, kas nodarbojās ar sabiedriskās domas analīzi un kuras vadītājs, kā vēlāk noskaid�rojās, bija Ransteda drauga māsas vīrs. Mets man pastāstīja, ka no tūksto� pieci simti pirmo prēmiju ieguvējiem tikai tūksto� �etri simti esot īsti, dzīvi �konsi�. Atliku�ais simts esot tikai fiktīvi uzvārdi, lai nodro�inātu mūs ar nelielu rezervi neparedzētiem gadījumiem.

Es paņēmu Ketiju līdzi uz Va�ingtonu, lai nokārtotu pēdējās formalitātes sakarā ar raķetes startu, bet Ransteds tikmēr vadīja darbu Ņujorkā.

Uz Va�ingtonu biju lidojis diezgan bie�i, bet nekad nebiju uzturējies tur ilgāk par pā�ris stundām vai, labākajā gadījumā, vienu pēcpusdienu. �oreiz gatavojos palikt te divas dienas un priecājos par tām kā bērns. Novie�toju Ketiju viesnīcā un piekodināju, lai bez manis neiet ekskursijā pa pilsētu, tad sēdos kebā un devos uz Valsts departamentu. Priek�telpā sēdēja saīdzis maza auguma vī�relis ar katliņu galvā. Izdzirdējis manu vārdu, viņ� steidzīgi piecēlās un piedāvāja man savu vietu.

�Kā viss ir izmainījies kop� senajām �Hlorellas� dienām, Mi�, veco zēn,� es no�domāju. Mūsu pārstāvis kongresā ļoti sa�traukts izsteidzās priek�telpā apsveikt mani. Es viņu nomierināju un paskaidroju, kādēļ esmu ieradies.

��� Visvieglāk nokārtojamais jautājums pa�saulē, mister Kurtenej, � viņ� man apgal�voja. � Pēcpusdienā iesnieg�u likumprojektu komisijai, un var gadīties, ka jau �ovakar pat to apstiprina gan aug�namā, gan apak��namā.

��� Jauki, � es draudzīgā tonī teicu. � Vai jums nepiecie�ama kāda palīdzība?

��� Domāju, ka ne, mister Kurtenej. Bet būtu patīkami, ja jūs rīt uzstātos ar vēstī�jumu kongresam, ja vien varat atlicināt laiku. Kongresmeni ar sajūsmu noklausītos jūsu runu, un tas paātrinātu jautājuma nokār�to�anu.

��� Labprāt, � es atbildēju un liecos pēc savas somas. Vīrs katliņā aizsteidzās man priek�ā un, pazemīgi paklanījies, jau stiepa man to pretī. � Pasakiet tikai laiku, EibeI, � es teicu kongresmenam. � Bū�u klāt kā nagla.

�� Sirsnīgi pateicos, mister Kurtenej.

Viņ� atvēra man durvis. Sajā brīdī sīkais

vīrelis nedro�i ieteicās:

�� Mister Eibel?

Uzrunātais papurināja galvu.

�� Jūs ta�u redzat, ka esmu aizņemts, � viņ� laipni sacīja. � Pienāciet rīt.

Vīrelis pateicīgi pasmaidīja un līdz ar mani izgāja pa durvīm. Abi reizē pacēlām rokas, lai pasauktu kebu, un viņ� man atvēra durtiņas. Jūs jau zināt, cik grūti Va�ingtonā dabūt kebu, tāpēc es jautāju: � Vai varu jūs pa ceļam kaut kur aizvest?

�� Jūs esat Joti laipns, � viņ� atbildēja un nosēdās man blakus.

�oferis satvēra stūri un jautājo�i paskatī�jās uz mums. � Uz �Starr� parku, � es sa�cīju, � bet vispirms aizvedīsim �o d�entl�meni.

�� Labi. � �oferis pamāja ar galvu. � Uz Balto namu, prezidenta kungs?

��� Jā, lūdzu, � sacīja vīrelis. � Nemaz nespēju izteikt, cik Joti mani iepriecina �ī sastap�anās, mister Kurtenej, � viņ� turpi�nāja. � Dzirdēju jūsu sarunu ar misteru Ei- belu. Man bija interesanti uzzināt, ka raķete lidojumam uz Venēru jau gandrīz pilnīgi sa�gatavota. Kongress sen vairs neinformē mani par to, kas notiek valstī. Protams, es zinu, ka viņi visi ļoti aizņemti ar saviem pē�tījumiem un citiem jautājumiem. Tomēr � � viņ� pasmaidīja, bet pēc tam �ķelmīgi pie�bilda:

�� Es piedalījos jūsu konkursa, mister Kurtenej. Mans lozungs skan:

Es spulgām acīm zvaigznēs raugos,

Ar visu sirdi Zemei uzticīgs.

Bet es dro�i vien nevarētu lidot uz Venēru pat tad, ja saņemtu prēmiju.

��� Kādēļ jūs tā domājat? � es nemākslotā sirsnībā iesaucos un pēc tam jau mākslotā sirsnībā piebildu: � Nedrīkst aizmirst, ka jūs �eit esat ārkārtīgi vajadzīgs.

�� Ne pārāk. Janvārī .gan ir daudz darba. Kā jums zināms, tad es sasaucu kongresu un man nolasa vēstījumu. Bet pārējie mēne�i paiet diezgan vienmuļi. Vai jūs patie�ām rit runāsiet kongresā, mister Kurtenej? Tas no�zīmē, ka tiks noturēta abu palātu kopīga sēde, un tajā man parasti atļauj pieda�līties.

��� Priecā�os, ja pagodināsiet mani ar savu klātbūtni, � es laipni atbildēju.

Mazā cilvēciņa acis aiz briļļu stikliem iemirdzējās siltā smaidā. Kebs apstājās, un prezidents, cie�i paspiedis man roku, izkāpa. Tad vēlreiz pabāza galvu pa ma�īnas durvīm un, piesardzīgi lūkodamies braucējā, �uk�stēja: � Jūs bijāt tik laipns. Es varbūt at�ļaujos par daudz, bet gribētu dot jums nelielu padomu � es �o to sajēdzu no astronomijas, tas ir mans jājamais zirdziņ� � būtu labi, ja jūs nenokavētu kuģa ievadī�anu orbītā, kamēr Venēra vēl atrodas pa�reizējā stā�voklī.

Es iepletu acis. No opozīcijas Venēra bija pavērsusies prom par desmit grādiem un ta-'j gad turpināja attālināties no Zemes, bet tam nebija nekādas lielas nozīmes; jo ceļa lielāko daļu kuģis tāpat veiks brīvā lidojumā, bez dzinējiem.

Viņ� pielika pirkstu pie lūpām.

��� Uz redzē�anos, ser.

Atliku�o laiku es skatījos uz braucēja spal�vaino ausu ļipiņām un prātoju, ko gan ma�zais vīrelis bija gribējis teikt.

Vakaru mēs ar Ketiju veltījām pilsētas ap�skatei. Mani tā ne sevi�ķi sajūsmināja. Iz�slavētie ķir�u ziedi bija skaisti, to nevarēja

noliegt, bet manām tagadējām konservacio- nista acīm tas viss �ķita pārmērīgi grezns.

��� Ar kādu duci-būtu pilnīgi pieticis, � es neapmierināts sacīju Ketijai. � Sabāzt �os ziedus tik daudzās vāzēs un tad izvietot pa malu malām � tā ta�u. ir neapdomīga no�dokļu maksātāju naudas �ķie�ana. Vai tu maz zini, cik viņi pie Tifanija [9] maksā?

Ketija iesmējās.

��� Mi�, Mi�! Pagaidi, kad apgūsim Ve�nēru. Vai tu esi kādreiz padomājis, kā tas būs, kad uz veselas planētas varēsim audzēt, ko vien gribēsim? Hektāriem puķu, koku �

Kāda resna, skolmeistariska izskata sie�viete, kura, atspiedusies uz margām, stāvēja turpat netālu, saslējās, nikni paskatījās uz mums, nicīgi pavīpsnāja un aizgāja.

��� Esi uzmanīgāka, ne tik skaļi, � es brī�dināju Ketiju. � Pirms neesam iekūlu�ies ķezā, dosimies labāk� dosimies atpakaļ uz viesnīcu.

Mani pamodināja Ketijas skaļā spieg�ana.

� Mi�, � viņa sauca no vannas istabas, un pāri dvielim, kurā viņa bija ietinusies, manī raudzījās divas apaļas, sajūsmas pilnas acis. � Seit ir vanna! Es atvēru durvis uz du�as telpām, bet tā nemaz nebija du�a. Vai es drīkstu, Mi�? Lūdzu!

Mēdz būt brī�i, kad pat ticīgs konservacio- nists izjūt prieku par to, ka viņ� ir Fau�lera Sokena asociācijas direktors rīkotājs. Es no�āvājos un pametu Ketijai gaisa skūp�stu.

��� Protams. Un ņem tikai svaigu ūdeni, dzirdi?

Ketija tēloja man, ka ģībst, to dzirdot, bet es ievēroju, ka viņa bez vilcinā�anās uz�grie� pakalpojumu biroja numuru. Kamēr vanna pildījās ar ūdeni, es apģērbos. Pēc tam mēs omulīgi paēdām brokastis un, roku rokā saķēru�ies, devāmies uz Kapitolu.

Sadabūju Ketijai vietu preses pārstāvju lo�ā un pats virzījos uz prezidija pusi. Iz�spraucies cauri pūlim, pie manis pienāca mūsu lobistu līderis Va�ingtonā. Viņ� ie�spieda man saujā telegrammas lenti.

�� Jums, mister Kurtenej, � viņ� teica. � Vai viss kārtībā?

��� Vislabākajā, � es atbildēju. Pēc tam atlaidu viņu un ieskatījos lentē. To sūtīja Dikens no kosmodroma.

�Pasa�ieri un apkalpe sagatavoti lidoju�mam. Pasa�ieru iekāp�ana sāksies 11.45 pēc austrumu standartlaika, beigsies 16.45. Degvielu un pārtikas uzņem�ana pabeigta 9.15. Dro�ības orgāni brīdināti, bet MIA [10] , cic [11] un korporācija �Timelife� apmainīju��ies �ifrētiem ziņojumiem. Kuģa vadība lūdz jums atgādināt, ka pacel�anās iespējama ti�kai no 12.00 naktī līdz 12.00 dienā.�

Es paberzēju lenti starp pirkstiem. Tā sa- birza pelnos. Kad devos uz runātāju tribīni, kāds parāva mani aiz piedurknes. Tas izrā�dījās prezidents, kas bija izliecies no savas greznās lo�as.

� Mister Kurtenej, � viņ� �ukstēja, un ierastais smaids kā maska sedza viņa seju. � Ceru, jūs sapratāt, ko es jums vakar kebā centos pateikt. Priecājos, ka raķete sagata�vota lidojumam. Un� � smaids kļuva vēl platāks, kad viņ� palocīja galvu kā valstsvīrs, kur� saka parastās pieklājības frāzes ievē�rojamam viesim, � jūs dro�i vien to jau zi�nāt, bet � viņ� ir �eit.

Man nebija izdevības- noskaidrot, kas tas �viņ�� īsti ir. Kad kongresa priek�sēdētājs, pastiepis roku sveicienam, smaidīdams nāca uz manu pusi un no kongresmenu vietām at�skanēja aplausi, arī es savilku seju smaidā. Bet tas bija tikai attiecīgo muskuļu grupu reflekss. Man nebija par ko smaidīt, ja ziņas par Venēras raķeti jau varēju�as nonākt līdz prezidentam.

Faulers �okens bija vecs, svētulīgs lieku�lis, Faulers �okens bija bezkaunīgs blēdis, bet, ja nebūtu bijis Faulera �okena, es nekad netiktu galā ar �o runu. Ausīs skanēja viņa vārdi: �Pārdod viņiem, Mi�. Tu vienmēr va�rēsi viņiem pārdot, ja iegaumēsi, ka viņi grib pirkt.�

Un es cēlu priek�ā �eit sapulcētajiem likumdevējiem tie�i to, ko viņi vēlējās dzirdēt, īsi pakavējies pie amerikāņu uzņēmības un mūsu pa�u zemes, es piedāvāju viņiem iz�laupī�anai jaunu pasauli un, kad Faulera So�kena bra�ie celmlau�i būs izcirtu�i uz turieni ceļu, veselu aplaupāmu universu. Mani vārdi viņu fantāzijā uzbūra lielisku ainu: cita pēc citas aizslīd planētas, un tās pieder mums, tās pārvaldām mēs, uzņēmīgie amerikāņu biznesmeni, kuru pūles civilizāciju padarī�ju�as cildenu. Visi bija sajūsmā. Sākās ne�iedomājama aplausu vētra.

Kad pirmās brāzmas norima, zālē bija pie�cēlu�ies kājās kāds ducis vīru, kuri sita plaukstas un mēģināja pievērst sev priek��sēdētāja uzmanību. Es viņus gandrīz neievē�roju, jo pārsteigts konstatēju, ka Ketija no preses lo�as nozudusi. Priek�sēdētājs izrau�dzījās veco sirmo Kolbiju, izkaltu�u un cie�nīgu, �etrus gadu desmitus uzcītīgi nokal�poju�u kongresmenu.

�� Sapulces vadība dod vārdu d�entlme�nim no Jumikolas.

��� Ļoti pateicos, priek�sēdētāja kungs.

Kolbija seja laipni smaidīja, bet acis bija

kā �ūskai. Jumikola oficiāli bija viens no lielajiem, neatkarīgajiem uzņēmumiem, bet Faulers Sokens reiz bija ieminējies, ka �īs firmas reklāmas paņēmieni pārsteidzo�i at�gādinot Tontonu.

��� Ar jūsu laipnu atļauju, runādams pa�lātas vārdā, gribu tencināt mūsu ievērojamo viesi par �eit gudri izteiktajām domām. Esmu cie�i pārliecināts, ka mēs visi izjutām patiesu baudu, klausoties tik izcilu un augstu stā�vo�u personu.

�Brauc tu pupās ar visu savu Berlica sko�las akcentu, vecais ķēms!� es domās sodījos. Kad Kolbijs atkal vēra muti, es jutu, ka pār manu galvu sabiezē mākoņi.

�� Ar priek�sēdētāja atļauju man gribētos uzstādīt mūsu viesim da�us jautājumus sa�karā ar projektu, kuru apspriest esam �eit ieradu�ies.

�Vai tu maz esi spējīgs ko apspriest!� es klusībā lādējos.

Nu jau pat galerijas bija aptvēru�as, kas ie pa�laik norisinās. Man gandrīz vairs ne�vajadzēja noklausīties līdz galam, lai uzmi�nētu, kas tagad sekos.

��� Varbūt jūs to nebūsiet pamanīju�i, bet pie mums ieradies vēl viens viesis. Es runāju par misteru Tontonu.

Viņ� ar cēlu �estu norādīja uz viesu bal�konu, kur starp diviem masīviem stāviem parādījās Tontona sarkanā seja. Kā gan es agrāk nebiju pamanījis �os viņa miesas�sargus!

�� īsā sarunā pirms mūsu sanāksmes mis�ters Tontons mani iepazīstināja ar da�iem laktiem, un es gribētu lūgt, lai misters Kur�tenejs tos mums �eit apgaismo. Pirmkārt, � �ūskas acis tagad bija kļuvu�as cietas kā tē�rauds, � es gribētu jautāt misteram Kurte- uejam, vai viņ� ir kaut ko dzirdējis par D�ord�u Grobiju, kuru tiesu iestādes meklē par līguma lau�anu un sievietes nogalinā��anu. Otrkārt, es gribētu jautāt, vai misters Kurtenejs pats nav �is misters Grobijs. Tre��kārt, es gribētu jautāt misteram Kurtenejam, vai ziņas, kuras esmu saņēmis no dro�iem avotiem un kuru patiesīgumu apliecina mis�ters Tontons, atbilst patiesībai un misters Kurtenejs patie�ām pieder pie Pasaules kon- servacionistu apvienības, kuru mēs, lojālie amerikāņi, pazīstam ar nosaukumu �

Pat Kolbijs pats laikam vairs nedzirdēja savus pēdējos vārdus. Troksnis zālē atgā�dināja bumbas sprādzienu.

tagad mierīgi pārdomājot to, kas notika nākamajā trakajā stundas ceturksnī,*acu priek�ā viss �ķiet mirgojam kā kalei�doskopā. Bet da�as ainas, atsevi�ķi momenti, kuri savā starpā it ka nemaz nesaistās, tomēr iespiedu�ies atmiņā.

Ienaids un nicinājums, kuru sajutu sev vis�apkārt, prezidenta pārvērstā seja, kad viņ� kaut ko kliedza skaņu operatoram mazā ka�bīnē, priek�sēdētāja ļaunais skatiens, kad viņ� man draudīgi tuvojās.

Sis tracis spēji norima, kad no visiem skaļ�ruņiem ar maksimālu pastiprinājumu nodār�dēja prezidenta balss: � Paziņoju sēdi par slēgtu! Līdz pat �ai dienai redzu apjuku�os likum�devējus, kuri nespēja aptvert tādu neticamu pārdro�ību. �ai mazajā cilvēkā mita liels gars. Pirms kāds paguva kaut ko teikt vai darīt, viņ� sasita plaukstas � caur skaļruni tas atbalsojās zālē kā atombumbas spra-

dziens, � un mani pēk�ņi ielenca greznās formās tērptu sargu vienība.

��� Aizvediet viņu, � prezidents ar iz�teiksmīgu �estu pavēlēja, un nākamajā brīdī sargi ielenca mani un nobīdīja no paaugsti�nājuma. Prezidents pavadīja mūs līdz dur�vīm, kamēr zāle centās apjēgt notiku�o. Mazā vīra seja bija bāla aiz bailēm, bet viņ� man pa�ukstēja:

��� Es nevaru to apturēt, bet, kamēr viņi saņems pilnvaras no Tirdzniecības kameras, paies visa pēcpusdiena. Lai dievs jus sargā, mister Kurtenej.

Un viņ� pagriezās, lai uzlūkotu klāteso�os. Nedomāju, ka kristie�i, kuri, Kaligulas sūtīti, devās arēnā pie lauvām, būtu izrādīju�i lie�lāku drosmi.

Tie bija prezidenta personiskie miesassargi, Brinka vado�o kadru akadēmijas izcilākie audzēkņi. Leitnants ar mani nerunāja ne vārda, bet es redzēju viņa sejā apvaldītu rie-, bumu, kad viņ� lasīja no prezidenta saņemto zīmīti. Sapratu, ka viņam nepatīk �ī pavēle, bet zināju, ka viņ� to izpildīs.

Mani nogādāja Anakostas lidostā un iesē�dināja prezidenta personīgajā lidma�īnā. Ap�sardze visu laiku bija pie manis, gādāja par ēdienu, spēlēja ar mani kārtis, kamēr ārpusē rēca turbīnas un mēs arvien vairāk attālinā�jāmies no Va�ingtonas. Bet neviens no vi�ņiem nevēlējās pārmīt ar mani ne vārda.

Tas bija ilgs lidojums neveiklajā, vecmo�dīgi greznajā gaisakuģi, kas pēc �tradīci�jas� pienācās prezidentam. Daudz laika bija aizņēmusi arī pacel�anās, un tagad, raugo�ties uz leju, es redzēju, kā pār zemi slīd ne�tveramā gaismas un tumsas robe�līnija. Kad nolaidāmies, bija jau melna nakts. Tomēr vēl nebija pienācis gals gaidī�anai, nedz arī raizēm par to, vai Ketija izkļuvu�i sveikā un vai es viņu vēl kādreiz redzē�u. Atstājis mani lidma�īnā, leitnants viens pats kaut kur aiz�gāja. Viņ� bija prom loti ilgi.

Es pavadīju laiku, pārcilādams savā prātā jautājumus, kas man bija radu�ies jau agrāk, bet kurus es arvien biju centies at�vairīt. Tagad, kad par laika trūkumu neva�rēju �ēloties un nākotni tina neziņas migla, es tos pa vienam vilku dienas gaismā un sāku aplūkot.

Piemēram.

Ketijas, Meta Ransteda un D�eka O'Sī sa�zvērestības rezultātā es vārda tie�ā nozīmē tiku nolikts uz ledus. Labi, tas izskaidroja daudz no tā, kas mani agrāk bija mulsinājis. Bet tas nekādi neizskaidroja gadījumu ar Es�teri. Un, labāk padomājot, tas pilnīgi neiz�skaidroja arī Ransteda rīcību.

�Konsi� atbalstīja lidojumus kosmosā. Bet Ransteds bija sabotējis Venēras projekta re�klāmas eksperimentus Meksikas�Kaliforni- jas rajonā. Par to nevarēja būt nekādu �aubu. Viņa ieliktenis, kuru padzinu no darba, ta�u tikpat kā atzinās. Bet varbūt tā bija viltība? Varbūt Ransteds tikai tēlo �konsu�, kas tēlo reklāmu sacerētāju, bet īstenība ir� ja, kas tad?

Tagad es vēlējos satikt Ketiju pavisam cita iemesla dēj.

Kad atgriezās leitnants, bija jau pusnakts.

��� Viss kārtībā, � viņ� mani uzrunāja. � Ārpusē gaida kebs. Braucējs zina, kur jūs nogādāt.

Es izkāpu no lidma�īnas un izstaipījos.

��� Paldies, � es neveikli pateicos.

Leitnants slaidi nospļāvās man starp kā�jām. Durvis aizcirtās, un es manījos prom no skrejce]a.

Keba braucējs bija meksikānis. Sāku viņu iztaujāt, bet velti � viņ� nesaprata angļu valodu. Tad izmēģinājos savā �Hlorellas� laika spāņu valodā. Viņ� tikai paskatījās uz mani platām acīm. Bija pietiekami daudz iemeslu, kuru dēļ es nevēlējos doties viņam līdzi, nezinādams, kurp mani ved. Ta�u, ja labi apdomā, man ta�u nekas cits neatlika. Leitnants rīkojumu bija izpildījis. Bet tagad viņa aprobe�otais militārista prāts dro�i vien jau sacer ziņojumu iestādēm ar norādījumu, kur meklēt slaveno �konsu� Mi�elu Kurteneju.

Viņi mani saņemtu ciet kā cāli; jautājums tikai, kur� ierastos pirmais � Tontons vai policija. Sīs izvēles dēļ nedomāju daudz lau�zīt galvu. Es iekāpu kebā.

Jums varbūt �ķiet, ka jau tas fakts vien, ka braucējs bija meksikānis, varēja vedināt mani uz pareizām domām. Tomēr tā neno�tika. Tikai ieraudzīdams milzīgo raķetes kor�pusu, kurā atspoguļojās zvaig�ņotā debess, sapratu, ka atrodos Arizonā un ko prezidents manā labā izdarījis.

Apsardzes vienība, kas sastāvēja no Pin- kertona darbiniekiem un mūsu pa�u ļaudīm, ielenca mani un aizveda garām visiem kon�trolpunktiem, pāri tuk�ajam laukumam līdz pa�ai raķetei.

Atbildīgais virsnieks ar īk�ķi un rādāmo pirkstu izveidoja pusmēnesi, kas nozīmēja, ka viss kārtībā, un teica:

��� Tagad jūs esat dro�ībā, mister Kurtenej.

��� Bet es negribu lidot uz Venēru! � es protestēju.

Viņ� skaļi iesmējās.

Vispirms drausmīga steiga, pēc tam moko��as gaidas. Un atkal steiga, un atkal gaidas. Garā, drūmā lidojuma laikā visi dzīvības- procesi �ķita apstāju�ies, bei notikumi pirms un pēc tā risinājās tādā ārprātīgā tempā, ka domas netika līdzi. Arī �eit nedabūju atjēg�ties. Jutu, ka mani sagrābj aiz bik�u dibena un ieceļ raķetē. Tad drīzāk aizvelk nekā aiz�ved līdz kabīnei, iegrū� guļamtīklā, kurā pasa�ieriem jāatrodas paātrinājuma laikā, piesprādzē un atstāj �

Guļamtīkls �ūpojās un mētājās, un es jutos tā, it kā man uz krūtīm būtu uzgūlu�i div�padsmit mil�i. Paliec sveika, Ketij! Paliec sveika, Sokena augstceltne! Vai nu es to gri�bēju vai ne, atrados ceļā uz Venēru.

Bet no Ketijas biju atsveicinājies par agru.

Tiklīdz pirmās �ūpas un grūdieni bija pāri, viņa pati ieradās, lai izlaistu mani brīvībā.

Es izrāpos no gujamtīkla un bezsvara stā�voklī neveikli kārpījos gaisā, berzēdams sā�po�o muguru. Tad atvēru muti glu�i ikdie�ni�ķam sveicienam, bet pār manām lūpām izlauzās tikai aizsmacis �uksts:

��� Ketij!

Nekada spo�ā runa man neizdevās, bet ne�bija jau arī laika. Mūsu lūpas sastapās.

Kad tās negribīgi �ķīrās, lai Jautu mums atvilkt elpu, es jautāju:

������� Ar kādiem alkaloīdiem tu tagad mani baro?

Bet mana asprātība neaizsniedza mērķi. Ketija gribēja, lai es viņu vēlreiz noskūpstu. Un es paklausīju.

Stāvus to nemaz nebija tik viegli izdarīt. Katru reizi, kad viņa mazliet pakustējās, mēs atdūrāmies pret starpsienu vai arī pilnīgi at- rāvāmies no grīdas. Darbojās tikai viens dzi�nējs, un viss atradās bezsvara stāvoklī.

Mēs apsēdāmies.

Pēc brītiņa sākām sarunāties.

Izstaipījos un paraudzījos visapkārt.

������� Glu�i jauka ligzdiņa, � es beidzot teicu. � Tagad, kad vairs nav jādomā ne par ko citu, gribu kaut ko noskaidrot. Mani moka divi jautājumi. � Un es pateicu viņai, kādi tie ir.

Izstāstīju, kā Ransteds bija salaidis dēlī pasākumu Sandjego filiālē un Venēras pro�jektu. Neslēpu arī, kādos apstakļos aizgaja bojā Estere.

���� Ai Mi�! � Ketija iesaucās. � Ar ko lai es sāku? Nesaprotu, kā tu vispār esi kļu�vis par augstākās kategorijas darbinieku!

��� Mācījos vakarskolā, � es atbildēju. � Stāsti!

���� Domāju, ka tev pa�am vajadzēja visu saprast. Protams, mēs, �konsi�, atbalstījām lidojumus kosmosā. Cilvēku ciltij nepiecie��ama Venēra. Viņiem nepiecie�ama nesa�maitāta, neizpostīta, neizmantota, neizlau- pīta, ne �

��� O! � es iesaucos.

����� � nenoplicināta, nesagandēta � nu, tu jau saproti. Protams, mēs gribējām, lai uz Venēru dotos �ī raķete. Bet mēs negribējām, lai uz Venēras būtu Faulers Sokens. Ne arī Mi�els Kurtenejs. Vismaz tikmēr ne, kamēr viņ� pāris biljonu dolāru peļņas dēļ bija ga�tavs rīkoties kā laupītājs. Mūsu tuvumā nav pārāk daudz planētu, kur cilvēki varētu ap�mesties. Mēs nevarējām pieļaut, ka Faulera Sokena Venēras projekts tiek realizēts.

���� Hm, � es norūcu, sākdams saprast no�tikumu sakarību. � Bet Esteres nāve?

Ketija pa�ūpoja galvu.

��� Izdomā pats.

��� Vai tad to tu nevari izskaidrot?

��� Varu gan. Tas nemaz nav grūti.

Centos viņu pielabināt, lai izstāsta, bet

veltīgi. Tad sākām atkal skūpstīties, līdz mūs iztraucēja kāds smīno�s tips ar kuģa virs�nieka zīmotnēm uz pleciem.

��� Vai nevēlaties palūkoties zvaigznēs, jaunie cilvēki? � viņ� jautāja gidiem tik rak�sturīgajā tonī, kuru es nevaru ciest. No�spriedu, ka nav vērts skaidrot, ar ko viņam darī�ana; kuģu virsnieki arvien izturas tā, it kā būtu pārāki par citiem, tādēļ, nebija ērti viņam to pārmest. Turklāt. ..

Jā, turklāt�

Sī doma mani piepe�i atvēsināja. Biju pie�radis pie sava augstākās kategorijas darbi�nieka stāvokļa. Nebūs nemaz tik patīkami ap�zināties, ka esi tikai viens no daudzajiem. Domās ātri pārcilāju �konsu� teorijas. Nē, tur nebija nekā tāda, kas dotu iespēju cerēt, ka mani sevi�ķi godās vai aprūpēs.

��� Priecājos tevi redzēt, Ketij! Paliec sveika, Faulera �okena augstceltne!

Mēs uzkāpām kuģa priek�ējā novēro�anas salonā. Neredzēju nevienas pazīstamas sejas. Raķetēm, kas dodas uz Mēnesi, nav logu, tām ir radari, no attāluma vadāmas nosē�anās ierīces; nevienam nevajadzīgais zvaig�ņu skaistums te upurēts lielākai kuģa virsmas izturībai. Lidojot izplatījumā, es vēl nekad nebiju redzējis zvaigznes.

Bet �eit pa iluminatoru vērāmies �ilbino�i baltā naktī. Spo�as zvaigznes mirdzēja uz sīko un vissīkāko zvaig�ņu fona. �eit nebija ne visniecīgākā debesu gabaliņa, kur valdītu tumsa. Viss mirguļoja un laistījās. Ugunī�gais loks gar vienu iluminatora malu norā�dīja, kurā pusē atrodas saule.

Pēc brī�a pagriezām muguru neparastajai ainai.

�� Kur atrodas Mets Ransteds? � es vai�cāju.

Ketija klusi iesmejas.

�� Viņ� ir atpakaļ Sokena augstceltnē, rij pretmiega līdzekļus un pūlas tur atkal ieviest kārtību. Kādam ta�u vajadzēja palikt uz Ze�mes, Mi�. Par laimi Mets var izmantot tavas pilnvaras. Va�ingtonā paspējām vēl drusku parunāties. Bet viņam būs kaudze jautājumu un nebūs neviena, kas varētu uz tiem atbildēt.

Es izbrīnā iepletu acis.

��� Ko tad Ransteds darīja Va�ingtonā?

�� Organizēja tavu bēg�anu, Mi�. Pēc tam kad D�eks O'Sī neizturēja �

��� D�eks O'Sī � ko?

�� Ak kungs! Klausies visu pēc kārtas. O'Sī neizturēja. Kādu vakaru viņ� atkal bija sadzēries un nebija varējis atrast rokā vietu, kuru jau nebūtu skāru�as morfija injekcijas, tikai, par nelaimi, viņ� nebija izvēlējies īsto mei�u, kurai atvieglot sirdi. No viņa izspieda visu. Par tevi, par mani, par raķeti, vārdu sakot � visu.

��� Kas to izdarīja?

�� Tavs ievērojamais un labais draugs Tontons.

Ketija nervozi uzrāva sērkociņu, lai aiz�smēķētu cigareti. Es varēju uzminēt, ko viņa domā. Liliputs D�eks O'�I, sīkais, se�desmit mārciņu smagais porcelāna un kausēta vaska vīriņ�, trīsdesmitpieccollīgais vīri�ķības un bērni�ķības sajaukums! Manā mū�ā bija brī�i, kad es viņu ienīdu. Bet, iedomājoties �o sīko cilvēciņu Tontona antropoīdu ķetnās, es to izsvītroju no atmiņas; viņ� par visu bija dārgi samaksājis.

��� Tontons uzzināja visu, � Ketija tur�pināja. � Visu, kam bija kāda nozīme. Ja Ranstedam nebūtu bijis mikrofons Tontona pratinā�anas telpās, mēs būtu pazudu�i. Bet Mets paspēja nokļūt Va�ingtonā un brīdināt mani un prezidentu. Nē, prezidents nav �konss�, bet viņ� ir lāga vīrs. Viņ� jau nav vainīgs, ka piedzimis par prezidentu. Un � te nu mēs esam.

Mūs pārtrauca kapteinis.

��� Pēc piecām minūtēm mainīsim kursu. Labāk atgriezieties savos guļamtīklos. Korek�cijas grūdiens var arī nebūt sevi�ķi jūtams, tomēr nekad nevar zināt.

Ketija pamāja ar galvu un veda mani prom. Es izņēmu cigareti viņai no lūpām, bet, ievilcis vienu dūmu, atkal atdevu at�pakaļ.

��� Kāpēc tā, Mi�?

��� Esmu pāraudzināts, � es paskaidroju. � Tikai, lūdzu, Ketij, atbildi vēl uz vienu jautājumu. Tas gan nav patīkams �

Viņa nopūtās, tad teica: � Ak, tas pats, kas starp tevi un Esteri.

Es jautāju:

��� Vai tev bija kas ar�?

��� Tu dzirdēji, ko es teicu. Starp D�eku un mani bija tas pats, kas starp tevi un Es�teri. Mīla bez pretmīlas. Varbūt D�eks mani milēja. Iespējams. Bet rņan viņ� bija vien�aldzīgs. � Tad, vairs nevaldīdama pār sevi, viņa pēk�ņā jūtu uzplūdā iesaucās: � Tā�pēc ka es pārāk neprātīgi mīlēju tevi!

�� Ak! � es izdvesu. �ķita, ka atkal pie�nācis brīdis noskūpstīt Ketiju, bet iespējams, ka es kļūdījos, jo viņa mani atgrūda. Mana galva atsitās pret koridora sienu.

��� Ai! � es iekliedzos.

��� Vai nu tu redzi, kāds muļķis esi bi�jis? � Ketija jautāja. � D�eks mani mīlēja, bet es ilgojos tikai pēc tevis. Ta�u tev nepie�tika sapra�anas, lai to redzētu, glu�i tāpat kā tu neapjēdzi, cik ļoti tevi mīl Estere. Ne�laimīgā, v.iņa zināja, ka viņai nekad nebūs lemts tevi iegūt. Ak kungs, Mi�, cik akls gan var būt cilvēks!

��� Estere mani mīlēja?

�� Jā, pie velna! Vai tad citādi viņa būtu izdarījusi pa�nāvību?

Ketija dusmās pat piespēra kāju un tūdaļ pacēlās kādu collu virs grīdas.

Es apmulsis berzēju deniņus.

�� Tā � � Neko prātīgāku es nebiju spē�jīgs pateikt.

Ieskanējās signāls, kas vēstīja, ka līdz kursa maiņai atliku�as se�desmit sekundes.

������ Guļamtīklos! � iesaucās Ketija, un asaras no viņas acīm aizlidoja pa gaisu. Es apliku rokujviņai ap vidukli.

��� Tas ir drausmīgi nepateicīgs uzde�vums, � viņa nopūtās. � Man atlikusi tie�i viena minūte, lai tevi noskūpstītu un salīgtu mieru, tiktu galā ar taviem jautājumiem un atbildēm, pavēstītu, ka man ir atsevi�ķa div�vietīga kabīne, un iesprādzētu mūs abus gu�ļamtīklos.

Es strauji saslējos.

�� Minūte ir pietiekami ilgs laiks, irijā, � es viņu mierināju.

Lai salīgtu mieru, nevajadzēja pat tik daudz.

Ф. Поол. С. М. Корнблат ОПЕРАЦИЯ �ВЕНЕРА� Москва 1965

Ф. Поол, С. М. Корнблат ТОРГОВЦЫ КОСМОСА Издательство �Зинатне�

На латышском языке

Izdots saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadē�mijas Redakciju un izdevumu padomes 1966. g. 16. jūnija lēmumu.

F. Pols un S. M. Kornblūts KOSMOSA TIRGOŅI

Redaktors O. Jansons. Māksi, redaktore Sk. Elere. Tehn. redaktore M. Andersone. Korektore R. Agule. Nodota salik�anai 1967. g. 21. nnverrbri. Parak�stīta iespie�anai 1968. g. 19. martā. Tipogr. pa�pīrs Nr. 2, formāts 7b X 90/32. 9,5 fiz. Iespiedi.; 11,12 uzsk. Iespiedi.; 10,64 izdevn. 1. Metiens 50000 eks. Maksa 54 kap. Izdevniecība �Zinātne� Rīgā, Tur- geņeva Ielā 19. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Preses komitejas Poligrāfiskās rūpniecī�bas pārvaldes 6. tipogrāfijā Rīgā, Gorkija ielā 6. Pa�ūt. Nr 2048. A.(Amer)

A.��� Azimovs. Es, robots Tulk. no angļu valo�das. 11 1.

K. Zandners. Signāls no kosmosa. Tulk. no vācu valodas. 7,5 1.

R. Bredberijs. Marsie�u hronikas. Tulk. no angļu valodas. 11 1.

R. Bredberijs. Kaleidoskops. Tulk. no angļu valodas. 7 1.

M. Jernceus un J. Parnovs. Pulkve�a Foseta pēdējais ceļojums. Tulk. no krievu valodas. 8 1.

Kobo Abe. Ceturtais ledus laikmets. Tulk. no krievu valodas. 9,5 1.

5. Lems. Petaura medības. Tulk. no poļu va�lodas. 12 1.

L. Obuhova. Lilita. Tulk. no krievu valodas.

drīzumā sērijā �fantastikas pasaulē�

IZNĀKS sādas grāmatas:

G. Martinovs. Viesis no bezgalības. Tulkojums no krievu valodas. 23 I.

Romāns par cilvēku dzīvi uz mūsu planētas pēc divtūksto� gadiem.

J. Nesvadba. Ein�teina smadzenes. Tulkojums no �ehu valodas. 15 1.

Krājumā sakopotie stāsti iepazīstina lasītāju ar pasauli, kur ceļojums kosmosā ir pavisam pa�rasta lieta, kur roboti nomainīju�i cilvēkus un kur laiks un telpa ir pakļauti cilvēkam.

R. Vormsers. Pans Satiruss. Tulkojums no angļu valodas. 8. 1.

Satīrisks romāns par amerikāņu sabiedrību, it īpa�i par amerikāņu militāristiem.

�Ekspedīcija uz Zemi�. Tulkojums no angļu valodas. 12 1.

Krājumā sakopoti populārāko angļu un ameri�kāņu fantastu 11 stāsti. To galvenais temats � cilvēks un tehnika, cilvēks un kosmoss.

1968. gadā izdevniecība �Zinātne� laidīs klajā arī D. Veinlanda it īpa�i jaunatnei domāto stāstu �Rulamans�. Tuikojums no vācu valodas. 13 1.

Tas ir stāsts par seno cilvēku dzīvi Viduseropā. Saisto�ie sadzīves tēlojumi balstās uz autora bagāto pieredzi, kas gūta, ceļojot un iepazīstot da�ādu tautu dzīvi. Grāmata ilustrēta. Teksta la�bākai izpratnei paredzēti pa�a autora un tulkotāja komentāri.

[1] per capita� pēc iedzīvotāju skaita. (Latīņu vai.)

[2] ad valorem �- pēo vērtības. (Latīņu vai.)

[3] lūdzu, paroles numuru. (Spāņu vai.)

[4] angliski vārdus mourning (sērojo�s) un morning (rīts) izrunā vienādi. (Tulk)

[5] kādēļ gan ne, draugs? (Spāņu vai.)

[5] Seguro � bez �aubām. (Spāņu vai.)

[6] gallina � vista. (Spāņu vai.)

[7] laboratorijas apstākļos. (Tulk.)

[8] laulātie divatā. (Fran�u vai.)

[9] greznākais juvelierizstrādājumu veikals Ņujorkā. (Tulk.)

[10] mia � jūras izlūko�anas dienests. (Tulk.)

[11] cic � pretizlūko�anas dienests.