Diāna Gabaldone

Sve�zemniece

Veltu savas mātes �aklīnas Saiksas Gabaldones piemiņai, jo viņa iemācīja man lasīt

Cilvēki pazūd nepārtraukti. Pajautājiet jebkuram poli�cistam. Ta�u vēl labāk jautājiet �urnālistam. Cilvēku pazu��ana ir �urnālista dieni�ķā maize.

No mājām aizbēg jaunas meitenes. Mazi bērni noklīst no vecākiem, un viņus neviens nekad vairs neatrod. Māj�saimnie�u pacietība izsīkst, viņas paņem saimniecības naudu, iesē�as taksometrā un dodas uz staciju. Starptau�tiska mēroga baņķieri maina vārdu un izgaist sve�zemju cigāru dūmu miglā.

Daudzus no pazudu�ajiem tomēr atrod, dzīvus vai miru�us. Galu galā cilvēka pazu�anai ir izskaidrojums.

Parasti.

*

Ne�ķita, ka �ajā vietā kāds varētu pazust, vismaz ne no pirmā acu uzmetiena. Bērda kundzes pansija līdzinājās tūksto�iem citu Hailendas viesu māju, kur 1945. gadā varēja dabūt gultu un brokastis; tīra un klusa, ar izbalēju�ām ziedu rakstu tapetēm, spodrām grīdām, tualetē atradās karstā ūdens aparāts, kas darbojās, ja tajā iemeta monētu. Pati Bērda kundze bija ducīga un runātīga, viņai nebija iebildumu, ka Frenks dzīvojamā istabā tapetes ar sīko rozī�u rakstu aizsedza, nokraujot pie sienas desmitiem ķīpu ar grāmatām un dokumentiem, kurus viņ� visur vadāja līdzi.

Ejot ārā, priek�namā satiku Bērda kundzi. Viņa mani apturēja, satverot ar tuklo roku aiz elkoņa, tad noglauda man matus.

-��� Mīļo stundiņ, Rendela kundze, jūs tak nevarat iet uz ielas �itādā paskatā! Ļaujiet man te drusku piekārtot. Tā! Nu jau ir labāk. Ziniet, māsīca man stāstīja par tiem jaunajiem ilgviļņiem, viņa esot izmēģinā�jusi, izskatās smuki un turas stingri, vienkār�i sapnis; varbūt nākam�reiz jums vajadzētu tos pamēģināt.

Man pietrūka dū�as pateikt, ka manu gai�brūno, sprogaino matu izlaidība bija tikai un vienīgi dabas kļūda, nevis ilgviļņu ruļļu ra�o�tāju neprasme. Viņas pa�as cie�i "iecepinātās" lokās �āda nepiedienība nebija skārusi.

-�� Jā, tā arī turpmāk darī�u, Bērda kundze, es meloju. Bet es eju tikai lejā uz ciemu, mēs ar Frenku sarunājām tur satikties. Uz tēju būsim atpakaļ. Izspruku pa durvīm un steidzos projām pa taku, iekams saimniece bija paguvusi pamanīt vēl kādas nepilnības manā nekārtīgajā ārienē. Pēc �etriem gadiem, ko nodienēju Lielbritānijas Bru�ņotajos spēkos kā medmāsa, priecājoties, ka pienācis gals formas tērpu un kartī�u laikiem, es aizrāvos ar ko�i rakstainām, plānām kokvilnas kleitiņām, kas bija pilnīgi nepiemērotas bri�anai pa vir�u laukiem.

Es gan nebiju plānojusi tik daudz laika veltīt staigā�anai; manas domas vairāk rosījās ap rītiem, kad varē�u ilgāk pagulēt, un garām, dīkām pēcpusdienām, kuras pavadī�u gultā ar Frenku, protams, ne jau miegā. Ta�u izrādījās, ka nav viegli saglabāt atbilsto�u, romantiski tvīksmīgu noskaņu, kad aiz durvīm �akli darbojas Bērda kundze ar putekļsūcēju.

"Tas noteikti ir visnetīrākais paklājs visā Skotijas kalnienē," Frenks bija ieminējies no rīta, kad mēs gulējām gultā un klausījāmies, kā gai�tenī nikni rūc putekļsūcējs.

"Gandrīz tikpat netīrs kā mūsu saimnieces iztēle," es biju vienis�prātis ar vīru. "Varbūt tomēr vajadzēja braukt uz Braitonu." Brīvdienas, pirms Frenks sāks vēstures pasniedzēja darbu Oksfordā, bijām izvēlē�ju�ies pavadīt Hailendā tāpēc, ka kar� Skotijā, kā mums �ķita, nebija atstājis glu�i tik daudz postījumu kā citās Lielbritānijas daļās, un tāpēc, ka te varētu būt mazāk jūtamas pēckara neprātīgās jautrības izpaus�mes, kas bija saindēju�as gandrīz visas iecienītākās atpūtas vietas.

Tāpat ari mēs, kaut nebijām to apspriedu�i, jutām, ka te būs sim�boliska vieta, kur atjaunot mūsu laulību; pirms septiņiem gadiem mēs Hailendā apprecējāmies un pavadījām divu dienu medusmēnesi, bet drīz pēc tam sākās kar�. Mierīgs patvērums, mēs spriedām, kur no jauna iepazīt vienam otru, neaptverot, ka Skotijas populārākie sporta veidi brīvā dabā ir golfs un mak�ķerē�ana, bet zem jumta tenko�ana. Un, ja līst tik bie�i kā Skotijā, tad cilvēki ļoti daudz laika pavada zem jumta.

"Kur tu iesi?" es jautāju, kad Frenks piecēlās sēdus.

"Ļoti negribētos sagādāt vecajai dāmai vil�anos," viņ� atbildēja. Sēdēdams uz mū�vecās gultas malas, viņ� viegli pa�ūpojās aug�ā lejā, un atsperes atsaucās ar ritmisku �īkstē�anu. Putekļsūcēja rūkoņa gai�tenī spēji apklusa. Vēl pāris rei�u pa�ūpojies, Frenks izdvesa skaļu, teatrālu vaidu un atmuguriski ievēlās gultā, atsperēm protestā notrink�ķot. Es, nespēdama valdīt smieklus, ķiķināju spilvenā, lai neiztraucētu aiz durvīm valdo�o absolūto klusumu.

Frenks savilka uz aug�u uzacis.

"Tev tagad vajadzētu ekstāzē elsot, nevis ķiķināt," viņ� mani �uk�stus norāja. "Viņa vēl nodomās, ka esmu slikts mīlētājs."

"Ja gribi sagaidīt, lai es ekstāzē elsoju, tad tev tas jādara ilgāk," es aizrādīju. "Divas minūtes neko vairāk par ķiķinā�anu nav pelnīju�as."

"Ak tu neiejūtīgā skuķe. Neaizmirsti, ka es te braucu atpūsties."

"Sliņķis tāds. Ja nekļūsi drusciņ �aklāks, tev nemū�am neizdosies izaudzēt jaunu zaru savam dzimtas kokam."

Frenka kaislīgā aizrau�anās ar ģenealoģiju bija vēl viens iemesls, kāpēc brīvdienām bijām izvēlēju�ies Hailendu. Nosmulēta papīra skranda, kuru mans vīrs visur staipīja līdzi, vēstīja, ka kādam no viņa apnicīgajiem sen�iem 18. gadsimtā vai varbūt 17. gadsimta vidū bijis �āds vai tāds sakars ar �o apgabalu.

"Ja es savā dzimtas kokā palik�u kā bezbērnu stumbenis, tad tā pil�nīgi noteikti būs mūsu nenogurdināmi �aklās namamātes vaina. Galu galā mēs esam precēju�ies gandrīz astoņus gadus. Frenks juniors būtu pilnīgi likumīgs bērns, pat ja tiktu ieņemts bez aculiecinieku klātbūtnes."

"Ja viņ� vispār tiks ieņemts," es pesimistiski novilku. Nedēļu pirms do�anās uz patvērumu Hailendā mēs kārtējo reizi bijām piedzīvoju�i vil�anos.

"Kad mums ir tik daudz spirdzino�a svaiga gaisa un veselīga ēdiena, mēs nemaz nevaram izvairīties no ieņem�anas!" Vakariņās bija pasniegta siļķe, cepta. Pusdienās bija siļķe, marinēta. Un sīvais aro�māts, kas cēlās aug�up gaitenī, gandrīz nepārprotami vēstīja, ka arī brokastīs būs siļķe, kūpināta.

"Ja vien tu neesi iecerējis atkārtot savu izrādi Bērda kundzes izglī�to�anai," es ieminējos, "tev būtu laiks sākt ģērbties. Vai tad desmi�tos neesi sarunājis tikties ar to cienīgtēvu?" Vietējās draudzes vikārs Dr. Red�inalds Veikfīlds bija apsolījis ļaut Frenkam izpētīt bezgala sais�to�us kristību reģistrus, un kur vēl spo�ās izredzes, ka mācītājs būs izracis kādas apsvilu�as armijas depe�as vai kaut ko tamlīdzīgu, kur būtu minēts bēdīgi slavenais sencis.

"Pasaki vēlreiz, kā sauca to tavu vecvecvecvecvectēvu?" es jautāju. "To, kur� te klīda vienas sacel�anās laikā? Nevaru atcerēties, kā viņu dēvēja par Villiju vai Valteru."

"Patiesību sakot, viņ� bija D�onatans." Manu pilnīgo vienaldzību pret dzimtas vēsturi Frenks uztvēra mierīgi, ta�u viņ� vienmēr bija modrs, gatavs izmantot manu vismazāko ziņkārības izpausmi, uzska�tot to par iemeslu, lai izklāstītu visus līdz �im zināmos faktus par pir�majiem Rendeliem un viņu atzariem. Pogājot kreklu, vira acis iespīdējās fanātiska lektora entuziasmā.

"D�onatans Vulvertons Rendels Vulvertons nāk no viņa mātes tēvo�a, nenozīmīga Saseksas bruņinieka. Ta�u vairāk viņu pazina pēc uzkrīto�ās iesaukas "Melnais D�eks", to viņ� ieguva armijā, visticamāk, �eit." Es nometos gultā uz vēdera un izlikos, ka krācu. Nelikdamies ne zinis par manām izdarībām, Frenks turpināja savu zinātnisko ekseģēzi.

"Savu dienesta pakāpi viņ� nopirka trīsdesmito gadu vidū tas ir, 18. gadsimta 30. gados un kļuva par dragūnu kapteini. Sprie�ot pēc vecajām vēstulēm, ko man atsūtīja māsīca Meja, armijā viņ� guvis panākumus. Otrajam dēlam tā ir laba izvēle; jaunākais brālis, arī ievē�rojot tradīciju, kļuva par palīgmācītāju, bet par viņu es vēl neko daudz neesmu noskaidrojis. Zini, Sendringemas hercogs ļoti slavējis D�eku Rendelu par viņa darbību pirms 1745. gada otrās jakobītu sacel�a�nās laikā." Tas bija paskaidrojums muļķiem, tas ir, man. "Tu ta�u zini, "skaistais princis" �ārlijs un visa tā bū�ana."

"Diez skoti ir pamanīju�i, ka zaudēju�i troni," es neļāvu Frenkam pabeigt, piecēlos sēdus un mēģināju savaldīt matus. "Es skaidri dzir�dēju, kā krodzinieks vakar mūs nosauca par Armalie�iem."

"Nu kāpēc gan lai viņ� tā nedarītu?" Frenku tas nesatrauca. "Galu galā tas nozīmē tikai "angļi" vai, ļaunākajā gadījumā, "sve�zem�nieki", un mēs esam gan vieni, gan otri."

"Es zinu, ko tas nozīmē. Man bija iebildumi vienīgi pret viņa balss toni."

Frenks kumodes atvilktnē meklēja siksnu.

"Viņ� bija dusmīgs, jo es teicu, ka alus ir �vaks. Teicu: lai iegūtu īstu kalnie�u brūvējumu, mucā jāiemet vecs zābaks un �ķidrums pēc tam jāizfiltrē caur labi pavalkātām apak�biksēm."

"Tad tāpēc rēķins bija tik liels!"

"Nu, es izteicos mazliet izmeklētākā formā, bet tikai tādēļ, ka gēlu valodā nav vārda, kas apzīmētu apak�bikses."

Es ieintriģēta pastiepu roku pēc savējām.

"Kāpēc nav? Vai tad senie gēli veļu nevalkāja?"

Frenks uzmeta man divdomigu skatienu.

"Vai tu neesi dzirdējusi veco dziesmu par to, ko skoti velk zem kiltiem?"

"Acīmredzot ne jau garās apak�bikses," es sausi noteicu. "Varbūt man, kamēr tu nosit laiku ar vikāriem, iet pameklēt kādu vietējo veci kiltos un pajautāt?"

"Tikai uzmanies, lai tevi nearestē, Klēra! Svētā D�ailza koled�as dekānam tas gau�ām nepatiktu."

Sagadījās tā, ka neviens kiltos ģērbies vecis neslaistījās pa pilsētas skvēru, nedz ari ko meklēja veikalos ap to. Ta�u tur bija vairāki citi cil�vēki, tādas pa�as mājsaimnieces kā Bērda kundze, kuras bija sanāku�as iepirkts. �īs pļāpīgās, tenku kārās un konservatīvi apdrukātā kokvilnā ģērbu�ās sievas pildīja veikalus ar omulīgu sirsnību; viņas veidoja tādu kā buferi pret auksto rīta dūmaku, kas valdīja uz ielas.

Tā kā man pa�ai savu māju, ko uzturēt kārtībā, vēl nebija, tad mani pirkumi bija nenozīmīgi, bet es labprāt aplūkoju no jauna piepildītos plauktus, un prieku man sagādāja jau tas vien, ka atkal pārdo�anai bija izlikts tik daudz mantu. Ilgi bija valdījis taupības re�īms, kad nācās iztikt bez pavisam ikdieni�ķām lietām, piemēram, ziepēm vai olām, un vēl ilgāks laiks pagājis, kad vajadzēja samierināties, ka trūkst sīku luksuspre�u, tādu kā smar�as L'Heure Bleu.

Kavējos pie skatloga ar saimniecības piederumiem iz�ūtiem trauku dvieļiem, tējkannu sildītājiem, krūkām un glāzēm, kaudzi visai neizskatīgām pīrāgu veidnēm un trīs vā�u komplektu.

Man nekad mū�ā nebija piederējusi vāze. Kara laikā es, protams, biju dzīvojusi medmāsu kopmītnēs, vispirms Pembrukas hospitālī, vēlāk lauka hospitālī Francijā. Bet vēl pirms tam mēs nekur nebijām nodzīvoju�i pietiekami ilgi, lai attaisnotos tāda priek�meta iegāde. Ja man būtu piederējusi vāze, es iedomājos, tēvocis Lems to būtu piebēris ar antīku podu lauskām, iekams es paspētu tur ielikt margrietiņu pu�ķi.

Kventins Lemberts Bī�ems. Arheoloģijas studentiem un draugiem viņ� bija vienkār�i "K". Savukārt "Doktors Bī�ems" zinātnieku aprindās.

kurās viņ� grozījās, lasīja lekcijas un dzīvoja. Bet man tikai un vienīgi tēvocis Lems.

Mana tēva vienīgais brālis un tolaik mans vienīgais dzīvais radi�nieks. Viņ� palika ar mani, piecgadīgu meitēnu, "uz rokām", kad vecāki gāja bojā autoavārijā. Tā kā viņ� tobrīd gatavojās doties uz Tuvajiem Austrumiem, tad ieturēja tik garu pauzi, lai sarīkotu bēres, atbrīvotos no manu vecāku atstātā nekustamā īpa�uma un piereģistrētu mani kār�tīgā meiteņu internātskolā. Ta�u es kategoriski atteicos to apmeklēt.

Saskāries ar nepiecie�amību atlauzt manus tuklos pirkstiņus no ma�īnas durvju roktura un ar varu uzstiept pa skolas kāpnēm, tēvocis Lems, kur� ciest nevarēja jebkādus personiskus konfliktus, bija bezpa�līdzīgi nopūties, tad pēdīgi paraustījis plecus un izmetis pa logu savu prātīgo lēmumu kopā ar manu nesen pirkto salmenīcu.

"Pretīga," viņ� nopurpināja, atpakaļskata spoguli noraugoties, kā salmenīca jautri aizripo, auto strauji uzņemot ātrumu. "Man vienmēr riebu�ās sievie�u cepures." Tad tēvocis palūkojās lejup uz mani un ar savu nikno skatienu glu�i vai piekala mani pie sēdekļa.

"Vienu ņem vērā," viņ� teica draudīgā tonī. "Tu nedrīksti spēlēties ar manām persie�u kapu figūriņām. Jebko, tikai ne to. Saprati?"

Apmierināta pamāju ar galvu. Un devos viņam līdzi uz Tuvajiem Austrumiem, Dienvidameriku un vairākiem desmitiem citu pētniecī�bas vietu visā pasaulē. Mācījos lasīt un rakstīt no �urnāliem gatavotu publikāciju melnrakstiem, rakt atejas bedres, vārīt ūdeni un vēl vairā�kas citas lietas, kas jaunai, augstdzimu�ai dāmai nebūtu jāprot, līdz iepazinos ar glīto, tum�mataino vēsturnieku, kur� nāca konsultēties pie tēvo�a Lema jautājumos par fran�u filozofijas saistību ar ēģiptie�u reli�ģisko praksi.

Pat pēc kāzām mēs ar Frenku piekopām nomadisku fakultātes asis�tenta dzīvesveidu, ceļojot starp konferencēm kontinentā un pagaidu dzīvokļiem, līdz kara sākumā Frenku aizsūtīja uz Virsnieku treniņno�metni un Izlūko�anas vienību M16, bet mani uz medmāsu kursiem. Kaut arī bijām precēts pāris gandrīz astoņus gadus, jaunais nams Oksfordā būs mūsu pirmā īstā mājvieta.

Cie�i iespiedusi padusē rokassomiņu, es iesoļoju veikalā un nopirku vāzes.

Frenku es satiku Lielās ielas un D�erisaidas ceļa krustojumā, un tālāk mēs gājām kopā. Ieraudzījis manu pirkumu, viņ� sarauca uzacis.

-��� Vāzes? Viņ� pasmaidīja. Brīni�ķīgi. Varbūt tagad tu beigsi likt puķes manās grāmatās.

-���� Es nelieku puķes, bet paraugus. Un tie�i tu ieteici man pievērsties botānikai. Lai man būtu nodarbo�anās, jo vairs nav jāstrādā par med�māsu, es atgādināju.

-���� Tiesa. Frenks vēlīgi pamāja ar galvu. Bet es nezināju, ka ikreiz, kad atvēr�u kādu uzziņu grāmatu, man klēpī birs lapas. Kā sauca to briesmīgi trauslo brūno plēksnīti, ko tu biji ielikusi Taskemā un Benksā?

-���� Gār�a. Labi der pret hemoroīdiem.

-��� Jau gatavojies manam nenovēr�amajam vecumam? Cik tu esi apdomīga, Klēra.

Mēs smiedamies iegājām pa vārtiņiem, un Frenks palaida mani pa priek�u, ļaujot pirmajai uzkāpt pa �aurajām kāpnītēm.

Pēk�ņi viņ� satvēra manu roku.

-���� Skaties! Neiekāp!

Es uzmanīgi cēlu kāju pāri brūngani sarkanam traipam uz aug�ējā pakāpiena.

-��� Cik savādi, es teicu. Bērda kundze katru rītu nober� kāpnītes; redzēju pati savām acīm. Kā tu domā, kas tas ir?

Frenks pieliecās pie pakāpiena un viegli pao�ņāja.

-���� Pēc pirmā skata liekas, ka tās ir asinis.

-���� Asinis! Es atlēcu soli atpakaļ. Kā asinis tās ir? Nervozi palū�kojos uz māju. Tu domā, ka Bērda kundzei gadījusies kāda nelaime? Nespēju iedomāties, ka mūsu pedantiskā saimniece atstātu asins trai�pus �ūstam uz sliek�ņa, ja vien nav gadījusies kāda nopietna liksta, tāpēc man ie�āvās prātā, ka dzīvojamā istabā �obrīd ieperinājies traks slepkava ar cirvi rokā un tagad gatavojas mesties mums virsū ar klie�dzienu, no kura �ermuļi skrien pār kauliem.

Frenks papurināja galvu. Viņ� pastiepās uz pirkstgaliem, lai pāri dzīv�ogam ieskatītos kaimiņu dārzā.

-���� Diezin vai. Tāds pats traips redzams ari uz Kolinsu kāpnēm.

-���� Patie�ām? Piegāju tuvāk Frenkam, jo gribēju gan palūkoties pāri dzīv�ogam, gan ari gūt morālu atbalstu. Nez vai Hailenda būtu tā vieta, kur varētu notikt masu slepkavības, ta�u �aubos, vai tādi ļau�dis, izvēloties vietu saviem briesmu darbiem, balstījās uz loģiskiem apsvērumiem. Tas ir visai� nepatīkami, es izteicu savu vērtējumu. Blakusmājā nebija manāmas dzīvības pazīmes. Kā tu domā, kas no�ticis?

Frenks, pieri saraucis, brīdi prātoja, tad, kā pēk�ņas iedvesmas pār�ņemts, uzplāja ar plaukstu pa bik�u staru.

-��� Man �ķiet, es zinu! Pagaidi mani te. Atstājis mani stāvam pie sliek�ņa, viņ� iz�āvās pa vārtiņiem un rik�iem vien metās projām pa ceļu.

Pēc īsa brī�a viņ� atgriezās, laimīgs, ka viņa pieņēmums bija apstip�rinājies.

-��� Jā, tā ir, tā jābūt. Tādi ir visām mājām �ajā ielā.

-��� Kas tad? Visās ielauzies maniaks? Es runāju diezgan skarbi, jo aizvien vēl jutos satraukta, ka tiku tā pēk�ņi pamesta viena pie liela asins traipa.

Frenks sāka smieties.

-��� Nē, tas ir upurē�anas rituāls. Kolosāli! Viņ� jau bija nometies �etrrāpus zālē un ar interesi pētīja traipu.

�āds izskaidrojums man nelikās neko daudz labāks par maniaku. Notupos vīram blakus un no smakas saraucu degunu. Mu�ām vēl bija par agru, bet pāris lielo, gauso Hailendas odu gan riņķoja ap asins lāmu.

-���� "Upurē�anas rituāls", ko tu ar to gribi teikt? es gribēju zināt. Bērda kundze kārtīgi apmeklē baznīcu, un visi kaimiņi tāpat. Zini, te nav nekāda druīdu kalna vai kaut kā tamlīdzīga.

Frenks piecēlās kājās un purināja no biksēm zāles stiebrus.

-��� Tik to vien tu zini, meitēn, viņ� sacīja. Pasaulē nav otras tādas vietas, kur senas māņticīgas izdarības un burvestības būtu tā ieviju�ās ikdienas dzīvē kā Skotijas Hailendā. Baznīcā vai ārpus tās Bērda kundze ievēro vecās para�as un viņas kaimiņi tāpat. Ar mirdzo�i nospodrinātās kurpes purngalu viņ� pabakstīja asins traipu. Melna gaiļa asinis. Viņa sejā atspoguļojās apmierinājums. Redzi, mājas ir jaunas. No moduļiem.

Uzmetu vīram saltu skatienu.

-��� Ja tu iedomājies, ka tas visu izskaidro, tad tu maldies. Kāda nozīme tam, cik veca ir māja? Un kur, pie joda, visi paliku�i?

-���� Krodziņā. Aiziesim paskatīties? Saņēmis aiz rokas, Frenks izvilka mani pa vārtiņiem, un mēs sākām iet pa D�erisaidas ceļu.

-���� Vecos laikos, viņ� stāstīja, un arī vēl ne tik sen bija parasts, ceļot māju, nokaut kādu dzīvnieku un ielikt pamatos, lai pielabinātos vietējiem zemes gariem. Tu ta�u zini: "Pamatus lai viņ� liek tai par sava pirmdzimu�ā un vārtus lai ieceļ tai par sava jaunākā dēla dzīvību!" Tas paradums ir vecs kā pasaule.

�ie vārdi uzdzina man �ermuļus.

-���� Tad jau laikam viņi rīkojas kā ļoti mūsdienīgi un izglītoti cilvēki, ja tagad kauj tikai vistas. Tu gribi teikt, ka mājas ir salīdzino�i jaunas, tāpēc zem tām nekas nav apglabāts, un iedzīvotāji tagad cen�as �o trūkumu novērst?

-��� Jā, tie�i tā. Frenks, likās, priecājās, ka esmu tik apķērīga, un paplik�ķināja man pa muguru. Ja var ticēt vikāram, daudzi vietējie uzskata, ka kar� daļēji sākās tāpēc, ka ļaudis novērsu�ies no savām sak�nēm un vairs nesper pareizos piesardzības soļus, piemēram, neapglabā māju pamatos upuri vai nededzina uz plīts asakas protams, ne jau mencu, viņ� piebilda, aizrāvies ar stāstījumu. Mencu asakas nekad nededzina vai tu to zināji? citādi �o zivi nemū�am vairs neredzēsi. Tāpēc mencu asakas vienmēr ierok zemē.

-��� Paturē�u to prātā, es teicu. Pasaki, kas jādara, lai nekad vairs neredzētu siļķi, un es to tūlīt izdarī�u.

Frenks papurināja galvu, iegrimis vienā no atmiņu uzplūdiem. Tie bija īsi zinātniskās sajūsmas periodi, kad viņ� zaudēja saikni ar apkār�tējo pasauli, sevi pilnībā veltīdams tam, lai no visiem iespējamiem avo�tiem smeltos zinā�anas.

-���� Par siļķēm neko nezinu, viņ� joprojām kavējās savās domās. Ta�u pret pelēm jāizkarina buntītes ar trīsulenēm. "Pakar trīsuli pie sienas, mājās peles nav nevienas," tu jau zini. No �īs para�as līķi māju pamatos cēlu�ies daudzi vietējie spoki. Zini Mauntd�eraldu, to milzīgo māju Lielās ielas galā? Tur mīt spoks, celtnieks, ko nogalināja, lai kā upuri iemūrētu pamatos. Kaut kad 18. gadsimtā. Nav nemaz tik sen, viņ� domīgi piebilda. Stāsta, ka mājas īpa�nieks pavēlējis uzcelt vispirms vienu sienu un no tās tika nomests akmens bluķis kādam no celtniekiem uz galvas dro�i vien par upuri izraudzījās nepatīkamu cilvēku; nelaiķi apbedīja pagrabā un virsū uzcēla māju. Viņ� spokojas vietā, kur ticis nogalināts, izņemot savā nāves gadadienā un �etrās Tra�dīciju dienās.

-��� Tradīciju dienās?

-��� Tās ir senas svinamās dienas, Frenks paskaidroja, joprojām ka�vēdamies savos iztēles pierakstos. Hogmonejs ir Jaunais gads, Vasa�ras saulgrie�i, Maija diena un Visu svēto diena. Druīdi, auklas keramikas kultūras cilvēki, pirmie pikti cik mums zināms, viņi visi svinēja saules un uguns svētkus. Lai nu kā, svētajās dienās spoki tiek atbrīvoti un viņi var klejot, kur vien vēlas, var darīt labu vai ļaunu, kā iepatīkas. Frenks gausi paberzēja zodu. Tuvojas Maija diena tas ir ap pavasara saul�grie�iem. Labāk esi vērīga, kad nākamajā reizē iesi garām kapiem. Viņa acis iedzirkstījās, un es sapratu, ka viņ� ir iznācis no transa.

Es sāku smieties.

-��� Tad te ir vairāki vietējie rēgi?

Frenks paraustīja plecus.

-���� Es nezinu. Nākamreiz pajautāsim vikāram, labi?

Vikāru mēs satikām pavisam drīz. Viņ� kopā ar citiem ciema iedzī�votājiem sēdēja krodziņā un dzēra alu, svinot māju iesvētī�anu.

Viņ� jutās neērti, ka pieķerts, izrādot iecietību pagānisma izpaus�mēm, bet veikli atrunājās, nosaucot to par vietējo iera�u ar vēsturisku kolorītu, tāpat kā āboliņa valkā�ana pie cepures.

-��� Vai zināt, tas ir aizraujo�i! viņ� mums pa�ukstēja, un es, pie sevis nopūtusies, atpazinu zinātnieka dziesmu, kas bija tikpat node�vīga kā strazda svilpo�ana. Atsaucoties radniecīgas dvēseles aicināju�mam, Frenks uzreiz metās akadēmiskā riesta dejā, un drīz vien viņi bija līdz kaklam iegrimu�i seno māņticīgo ticējumu un mūsdienu reli�ģiju arhetipos un paralēlēs. Es paraustīju plecus, cauri pūlim izlauzos līdz bāram un atkal atpakaļ, katrā rokā nesot pa lielai glāzei at�ķaidīta brendija.

No pieredzes zinādama, cik grūti novērst Frenka uzmanību no �ādām sarunām, es vienkār�i satvēru viņa roku, apliecu pirkstus ap glāzes kājiņu un atstāju viņu savā vaļā.

Bērda kundzi es atradu sē�am uz plata sola netālu no loga un drau�dzīgi tuk�ojam alus kausu kopā ar pavecāku vīru, kuru viņa man stā�dīja priek�ā kā Kruķa tēvu.

-���� Par �o kungu es jau jums stāstīju, Rendela kundze, sieviete sacīja, acīm spo�i mirdzot no alkohola un sabiedrības. Viņ� pazīst visādīgus augus.

-��� Rendela kundze ļoti interesējas par puķītēm, viņa pastāstīja savam sarunu biedram, kur� pielieca galvu �estā, kas liecināja gan par pieklājību, gan kurlumu. Nospie� tās starp grāmatu lapām vai kā citādi.

-��� Tie�ām? Kruķa tēvs pārjautāja, ieinteresēts savilcis vienu spu�raino, balto uzaci. Man ir preses pie tam riktīgās augiem un tam�līdzīgi. Dabūju no brāļadēla, kad viņ� bija atbraucis universitātes brīv�dienās. Atveda priek� manis, bet man nebija dū�as pateikt, ka nekad tādus verķus nelietoju. Zālītēm pats labākais ir karāties buntītēs, sapro�ties, vai atkal, ja iz�āvē uz rāmja, tad saber marles kulītēs vai burkās, bet, kamdēļ zālītes jāspie� plakanas, man nav skaidrs.

-���� Nu varbūtās, lai paskatītos, Bērda kundze laipni piebilda. Ren�dela kundze uztaisīja jaukus paraudziņus no malvu un vijolī�u ziediem tāpatam kā tu, tad var salikt rāmī un pakārt pie sienas.

-���� Mmmphmm. �ķita, ka Kruķa tēva krunkainā seja pau� �ī iztei�kuma ap�aubāmo iespējamību. Nu, ja jums tās preses ģeldētu, kundzīt, varat dabūt, laipni lūgtu. Projām mest negribas, bet jāsaka, ka man nav, kur viņas likt.

Apgalvoju Kruķa tēvam, ka ar lielāko prieku izmantotu preses un vēl vairāk priecātos, ja viņ� man parādītu, kur �ajā apkaimē atrodami kādi retāki augi. Vecais vīrs, galvu pie�ķiebis kā piekūns, mirkli mani cie�i nopētīja, bet laikam jau pēdīgi nosprieda, ka mana interese ir patiesa, un mēs sarunājām satikties no rīta, lai dotos ekspedīcijā uz tuvējo krūmāju. Es zināju, ka Frenks bija nodomājis visu dienu Invernesā pētīt kaut kādus reģistrus pilsētas mērijā, tāpēc nopriecājos, ka man būs iemesls neiet viņam līdzi. Manās acīs visi reģistri bija vienādi.

Drīz pēc tam Frenks atbrīvojās no vikāra sabiedrības un mēs trijatā ar Bērda kundzi devāmies mājup. Man negribējās pieminēt ar gaiļa asi�nīm apslacīto slieksni, bet Frenks no tādas atturības necieta un dedzīgi iztaujāja mūsu saimnieci par �o para�u.

-��� Laikam jau tā ir ļoti sena tradīcija? viņ� minēja, ar nūju vilk�dams pa ceļmalas zāli. Balandas un retējs jau ziedēja, es redzēju, ka arī slotzara pumpuri drīz sprāgs vaļā; vēl nedēļa, un �īs puķes būs pilnos ziedos.

-���� Nu kā tad! Bērda kundze itin raiti tika uz priek�u savā gā�zelīgajā gaitā, neprasīdama �ēlastību mūsu jaunajām kājām. Ne�viens nezina, cik sena, Rendela kungs. Tā sākusies jau pirms mil�u laikiem.

-���� Mil�u laikiem? es ieprasījos.

-��� Kā tad. Nu, Fins ar saviem karavīriem.

-���� Gēlu tautas pasakas. Frenka balss liecināja par interesi. Tā sa�kot, varoņi. Dro�i vien saknes meklējamas Skandināvijā. �ajā apkārtnē jūtama stipra ziemeļnieku ietekme, līdz pa�ai rietumu piekrastei. Zini, da�i vietu nosaukumi ir skandināviskas izcelsmes, nevis gēlu.

Es izbolīju acis, juzdama, ka sekos vēl viens vēstures faktu izvir�dums, bet Bērda kundze mīlīgi pasmaidīja un iedro�ināja Frenku, sacī�dama, ka tas esot tiesa, ka viņa bijusi ziemeļos un redzējusi Divu brāļu akmeni, un tas ta�u nāk no vikingu laikiem, vai ne?

-���� Laikā starp mūsu ēras 50. un 1300. gadu ziemeļnieki izkāpa �ajā krastā simtiem rei�u, Frenks sacīja, sapņaini lūkodamies uz apvārsni, vēja nestajā mākonī saskatot kuģi, kura priek�gals izgrebts kā pūķis. Vikingi. Un viņi atveda sev līdzi daudzus mītus. �ī zeme ir piemērota mītiem. �ķiet, tiem patīk �eit iesakņoties.

Tam es ticēju. Sāka krēslot, un tuvojās negaiss. Spokainajā gaismā zem mākoņiem pat glu�i mūsdienīgās mājas ceļa malā izskatījās tikpat senas un biedējo�as kā daudz pieredzēju�ais piktu akmens simts pēdu tālāk; tas stāvēja, sargādams krustceles, un bija tur stāvējis jau tūksto��iem gadu. Likās, ka �ādā naktī labāk sēdēt mājā aiz cie�i aizdarītiem slēģiem.

Ta�u Frenks labāk vēlējās doties uz norunāto satik�anos ar Beinbrid�a kungu, juristu, kur� interesējās par vietējās vēstures dokumentiem, nekā sēdēt mājīgajā Bērda kundzes viesistabā un skatīties Pērtas ostas diapozitīvus. Atceroties savu iepriek�ējo tik�anos ar Beinbrid�u, es izvēlējos palikt pansijā kopā ar Pērtas ostu.

-���� Mēģini tikt mājās, pirms sākas negaiss, es pieteicu, uz atvadām noskūpstīdama viru. Un pasveicini no manis Beinbrid�a kungu.

-���� Mmm, jā. Jā, protams. Tī�uprāt vairoties no mana skatiena, Frenks uzvilka mēteli, paņēma no statīva lietussargu un izgāja.

Es aizvēru durvis, bet neaizslēdzu, lai viņ� var tikt iek�ā. Nestei�dzīgi atgriezos viesistabā, prātodama: Frenks noteikti izliksies, ka viņam sievas nav, un �im teātrim pievienosies arī Beinbrid�a kungs. Un tur nu es neko nevarēju pārmest.

Sākumā mūsu vieso�anās Beinbrid�a kunga mājā vakar pēcpus�dienā ritēja gludi. Es biju kautrīga, pieklājīga, inteliģenta, bet neuz�krīto�a, kopta un atturīgi ģērbusies tie�i tāda, kādai vajadzēja būt ideālai pasniedzēja sievai. Līdz brīdim, kad tika padota tēja.

Pavērsu uz aug�u labās rokas plaukstu un skumīgi pētīju milzīgu tulznu, kas aptvēra visu �etru pirkstu pamatni. Galu galā nebija mana vaina, ka atraitnis Beinbrid�a kungs iztika ar lētu skārda tējkannu, ne�vis izmantoja kārtīgu fajansa kannu. Es nebiju vainīga ari pie tā, ka vecais jurists, vēlēdamies būt galants, lūdza man saliet tēju. Un arī pie tā, ka polsterētajam turētājam bija radies caurums un tādējādi sarkani nokaitētais kannas rokturis nonāca tie�ā kontaktā ar manu roku.

Nē, es nolēmu. Tas, ka es nometu tējkannu, bija pilnīgi normāla reakcija. Tas, ka iemetu kannu namatēvam klēpī, bija tikai apstākļu sagadī�anās; kaut kur ta�u man vajadzēja to nomest. Bet mans izsau�ciens "pretīgā sūda kanna!", turklāt skaļāk par Beinbrid�a kunga sirdi ploso�o kliedzienu, lika Frenkam pāri kūciņām raidīt uz mani niknu skatienu.

Atguvies no �oka, Beinbrid�a kungs izrādīja zināmu augstsirdību, raizējoties par manu roku un ignorējot Frenka mēģinājumus atvaino�ties par maniem izteicieniem, aizbildinoties ar faktu, ka es gandrīz divus gadus dienēju lauka hospitālī. "Baidos, ka mana sieva no jeņķiem piesavinājusies da�us� ē� kolorītus izteicienus," Frenks, nervozi smai�dīdams, taisnojās.

"Tiesa," es izspiedu caur sakostiem zobiem, tinot ap roku ūdeni samērcētu salveti. "Vīrie�i, kuriem lasa no brūcēm �rapneļa �ķembas, kļūst ļoti "kolorīti"."

Beinbrid�a kungs taktiski mēģināja novirzīt sarunu uz neitrālu vēs�turisku tematu, apgalvojot, ka viņu vienmēr interesēju�as valodas, kas cauri gadsimtiem uzskatītas par necenzētu runu, variācijas, piemēram, viņ� minēja "dies'pas'", kas ne pārāk sen izveidojies no frāzes "Dievs, pasargā!".

"Jā, protams," Frenks pateicīgi pieņēma piedāvāto izeju no neveiklās situācijas. "Cukuru nevajag, paldies, Klēra. Un kā tad ar "velna mil�tiem"? Pirmā daļa, protams, ir skaidra, bet "milti"�"

"Ziniet," iejaucās jurists, "man ienāca prātā, ka tas varētu būt kāds pārveidots sens vārds. Tam būtu kaut kāda jēga, vai ne?"

Frenks pamāja ar galvu, ļaujot �ķipsnai nokrist pār pieri, zinātnie�kam tas gan nepiestāvēja. Viņ� automātiski to atstūma. "Interesanti, kā lamā�anās evolucionē."

"Jā, un evolūcija vēl nav beigusies," es iesaistījos sarunā, uzmanīgi ar knaiblitēm paņemot cukura graudiņu.

"Ak tā?" Beinbrid�a kungs pieklājīgi atsaucās. "Vai saskārāties ar kādām interesantām variācijām savas� ē� kara pieredzes laikā?"

"0 jā," es sacīju. "Iecienītāko izteicienu es aizguvu no kāda jeņķa. Viņu sauca Viljamsons, �ķiet, viņ� bija no Ņujorkas. Viņ� �o izteicienu lietoja ikreiz, kad mainīju viņam pārsēju."

"Un kāds tas bija?"

"Jēzus H. Rūzvelts Kristus," es atbildēju un akurāti iemetu cukura graudiņu Frenka kafijas tasē.

Pēc mierīgas un diezgan tīkamas pasēdē�anas ar Bērda kundzi es devos aug�ā uz savu istabu, lai sakārtotos pirms Frenka pārnāk�anas. Es zināju, ka �eriju viņ� nedzers vairāk par divām glāzēm, tāpēc pare�dzēju, ka drīz viņ� būs mājās.

Cēlās vēj�, un �ķita, ka gaiss istabā ir elektrizēts. Vilku suku cauri matiem, tie sprak�ķēja, metās mezglos un briesmīgi sapinkājās. �ovakar nesanāks simts reizes ķemmēt matus, es nodomāju. �ādos laikapstākļos apmierinā�os ar zobu tlri�anu. Matu �ķipsnas lipa pie vaigiem un spītīgi turējās pretī, kad mēģināju tās atglaust.

Krūze bija tuk�a. Frenks visu ūdeni bija izlietojis, po�oties uz tik��anos ar Beinbrid�u, un es nebiju piepildījusi krūzi no tualetes krāna. Paņēmu flakonu un dāsni ielēju sev plaukstā fran�u smar�ūdeni. A�i saberzēju rokas, lai aromāts neizgaist, un izbraucu tās cauri matiem. Vēl kādu drusku uzpilināju uz ķemmes un atsukāju matus aiz ausīm.

Jā. Tā ir labāk, es nospriedu, grozīdama galvu, lai plankumainajā spogulī nopētītu rezultātu. Mitrums bija izkliedējis no matiem elek�trību, un tie tagad smagos, spo�os viļņos apņēma manu seju. Iztvaiko�ju�ais alkohols bija atstājis gaisā ļoti patīkamu aromātu. Frenkam patiks, es nodomāju. �is ir viņa iecienītākais parfīms.

Pēk�ņi pavisam tuvu noplaiksnīja zibens, tam tūdaļ sekoja pērkona dārds, un mājā nodzisa gaisma. Klusi lādēdamās, es sāku �amdīties pa atvilktnēm.

Biju redzējusi kaut kur sveces un sērkociņus; Hailendā elektrības traucējumi gadījās tik bie�i, ka sveces bija pirmās nepiecie�amības prece visās pansiju un viesnīcu istabās. Biju tās redzējusi pat smalkā�kajos hoteļos, tur sveces smar�oja pēc sausser�iem un bija ievietotas matēta stikla sve�turos ar vizuļojo�iem piekariņiem.

Bērda kundzes piedāvātie gaismekļi bija nesalīdzināmi praktiskāki vienkār�as baltas sveces -, toties to bija daudz, un turpat atradās arī trīs aploksnītes ar sērkociņiem. �ādos apstākļos es nebiju sevi�ķi izvēlīga.

Nākamā zibens uzliesmojuma laikā es vienu sveci iestiprināju zilā keramikas sve�turī uz tualetes galdiņa, tad apstaigāju istabu, iededzot pārējās, un drīz visu telpu pildīja maiga, lāktījo�a gaisma. Ļoti roman�tiski, es nopriecājos un apdomīgi nospiedu lampas slēdzi, lai kādā nepiemērotā brīdī mūs nepārsteigtu pēk�ņi uzradusies elektrība.

Sveces nebija nodegu�as pat puscollu, kad atsprāga durvis un istabā iebrāzās Frenks. Vārda tie�ā nozīmē, jo vēja brāzma, kas sekoja viņam aug�ā pa kāpnēm, nodzēsa trīs sveces.

Ar skaļu blīk�ķi aizcirtās durvis, nodzē�ot vēl divas sveces, un viņ�, iegrūdis pirkstus izjuku�ajos matos, centās kaut ko saskatīt strauji sabiezēju�ajā puskrēslā. Es piecēlos un atkal aizdedzināju sveces, rāmā balsī izteikdama saudzīgas piezīmes par veidu, kā viņ� iebrāzās istabā. Tikai tad, kad pagriezos pajautāt, vai Frenks nevēlas kaut ko iedzert, pamanīju, ka viņ� izskatās bāls un satraukts.

-���� Kas noticis? Redzēji spoku?

-��� Zini, viņ� vilcinoties atbildēja, nevaru apgalvot, ka neredzēju. Izklaidīgi viņ� paņēma manu suku un pacēla uz aug�u, gribēdams sa�ķemmēt matus. Bet tad nāsīs iesitās smar�ūdens aromāts, viņ� sarauca degunu, nolika suku un izvēlējās izmantot savu kabatas ķemmīti.

Pametu skatienu ārā pa logu, kur gobas locījās kā kārklu vicas. Mājas otrā pusē blīk�ķēja nenostiprināts slēģis, un man ienāca prātā, varbūt mums vajadzētu aizvērt savējos, lai ari bija visai satrauco�i vērot dabas plosī�anos aiz loga.

-���� Manuprāt, spokiem laiks ir pārāk vējains, es ieminējos. Vai tad viņiem nepatīk klusi, miglaini vakari kapsētās?

Frenks nedaudz sakaunējies iesmējās.

-���� Nu, laikam jau vainīgi Beinbrid�a stāsti un �erijs, ko iedzēru maz�liet par daudz. Dro�i vien viss ir kārtībā.

Mani pamodās ziņkāre.

-���� Ko tad tu tādu redzēji? es jautāju, apsē�oties uz soliņa pie spoguļgaldiņa. Mazliet saraukusi uzacis, es norādīju uz viskija pudeli, un Frenks bez kavē�anās sameklēja divas glāzes.

-��� Nu, atklāti sakot, tikai kādu vīrieti, Frenks sāka stāstīt, ielejot sev vienu mēriņu, man divus. Viņ� stāvēja ārā uz ceļa.

-���� Ko, pie mājas? Es smējos. Tad jau noteikti būs spoks. Nespēju iedomāties, kur� cilvēks �ādā laikā gribētu stāvēt ārā zem klajas debess.

Frenks pacēla virs glāzes krūzi, bet, kad ūdens nelija, veltīja man pārmeto�u skatienu.

-���� Neskaties uz mani, es aizstāvējos. Tu izlēji visu ūdeni. Man, piemēram, nav iebildumu dzert neat�ķaidītu. Un es iedzēru malku, lai pierādītu, ka tā patiesi domāju.

Izskatījās, ka Frenks juta kārdinājumu noskriet uz tualeti pēc ūdens, bet tad atmeta �o domu un turpināja stāstu, palaikam piesar�dzīgi iedzerdams malciņu, it kā glāzē būtu vitriols, nevis labākais Glenfiddich iesala viskijs.

-��� Jā, viņ� stāvēja dārza malā, �aipus �ogam. Man likās� Frenks saminstinājās, vērdamies savā glāzē, man likās, ka viņ� lūkojas aug�up uz tavu logu.

-���� Manu logu? Ārprāts! Nespēju nomākt drebuļus un devos aiz�vērt slēģus, lai ari �ķita, ka nu jau vairs nav vērts. Frenks, joprojām runādams, sekoja man.

-��� Jā, es no lejas tevi redzēju. Tu ķemmēji matus un purpināji, jo tie slējās stāvus gaisā.

-��� Tādā gadījumā tas lūrētājs pamatīgi izsmējās, es dzēlīgi izmetu. Frenks papurināja galvu, ta�u pasmaidīja un pārlaida ar roku man pār matiem.

-���� Nē, viņ� nesmējās. Patiesību sakot, viņ� �ķita par kaut ko bries�mīgi nobēdājies. Seju es nevarēju īsti saskatīt, bet tā likās pēc stājas. Es piegāju no aizmugures un, kad viņ� nekustējās, pieklājīgi pajautāju, vai varu kā palīdzēt. Sākumā vīrietis izturējās tā, it kā nebūtu dzirdē�jis, un es nodomāju, ka varbūt arī nav dzirdējis vēja dēļ, tāpēc jautāju vēlreiz, gribēju uzsist viņam uz pleca, nu, lai pievērstu sev uzmanību, un pastiepu roku. Bet nepaguvu pieskarties, kad viņ� pēk�ņi apcirtās, pabrāzās man garām un aizsoļoja pa ceļu.

-��� Izklausās mazliet nepieklājīgi, bet ne īsti spocīgi, es izteicu savas domas un iztuk�oju glāzi. Kā viņ� izskatījās?

-���� Liela auguma, Frenks, pieri saraucis, pūlējās atcerēties. Skots, visā Hailendas godībā, netrūka ne sporana, ne ārkārtīgi skaistas pie�spraudes skrejo�a brie�a izskatā. Gribēju pajautāt, kur viņ� tādu ņēmis, bet nepaguvu.

Frenks piegāja pie rakstāmgalda un ielēja sev vēl vienu glāzi viskija.

-��� Nu, �ajā apkārtnē tāds apģērbs nav nekas neparasts, vai ne? Es tādus cilvēkus esmu �ad tad redzējusi ciemā.

-���� Nēēē� Frenka balsī jautās �aubas. Nē, ne jau apģērbs likās ērmots. Kad viņ� spraucās man garām, varu zvērēt, ka viņ� bija pietie�kami tuvu, lai es sajustu pieskārienu piedurknei; bet es neko nejutu. Un biju gana ieinteresēts, lai pagrieztos un noskatītos, kā viņ� aiziet. Viņ� gāja pa D�erisaidas ceļu, bet pagriezienā tas vīrs� izgaisa. Tad gan man pārskrēja �ermuļi.

-��� Varbūt uz sekundi kaut kas novērsa tavu uzmanību un skots iegāja ēnā, es minēju. Pie tā pagrieziena aug daudz koku.

-��� Varu zvērēt, ka ne uz mirkli nenovērsu skatienu, Frenks murmi�nāja. Tad pēk�ņi pacēla galvu. Es zinu! Atceros, kāpēc man viņ� likās tik savāds, lai arī tad to neapzinājos.

-��� Kāpēc? Man tas spoks pamazām jau sāka apnikt, un es vēlējos pievērsties saisto�ākām tēmām, piemēram, gultai.

-��� Vēj� purināja kokus, bet viņa apģērbs kilti un pleds vispār neplandījās, sakustējās tikai tad, kad viņ� gāja.

Mēs blenzām viens otrā.

-���� Nu� es beidzot pārtraucu klusumu, tas gan ir mazliet rēgaini.

Frenks paraustīja plecus un negaidīti pasmaidīja, liekot saprast, ka tēma izsmelta.

-��� Vismaz būs, ko nākamajā reizē pastāstīt vikāram. Varbūt tas ir vietējais spoks un mācītājs man atklās viņa asiņaino dzīvesstāstu. Frenks paskatījās pulkstenī. Es teiktu, ka būtu laiks likties gultā.

-���� Ir gan, es nomurmināju.

Vēroju spogulī, kā Frenks novelk kreklu un pastiepj roku pēc paka�ramā. Pēk�ņi viņ� pārtrauca ģērb�anos.

-��� Klēra, vai tu esi aprūpējusi daudzus skotus? viņ� strupi nopra�sīja. Lauka hospitālī vai Pembrukā?

-���� Protams, mazliet apmulsusi atbildēju. Amjēnas hospitālī bija Sīforti un Kameroni, un tad mazliet vēlāk pēc Kānas mums bija daudz Gordonu. Vairums patīkami pui�i. Vispār viņi dzīvi uztver stoiskā mierā, bet drausmīgi baidās no �pricēm. Es pasmaidīju, jo atcerējos vienu īpa�u gadījumu.

-���� Mums bija viens� patiesībā pavecs, iesīkstējis karavīrs no 3. Sīfortu brigādes kas necieta durstī�anu, īpa�i dibenā. Stundām ilgi viņ� jutās briesmīgi neērti, ka pielaidis sev klāt kādu ar adatu, un mēģināja mūs pierunāt, lai duram rokā, kaut arī injicēt vajadzēja muskulī. Atcerē�jusies kaprāli �izemu, es iesmējos. Viņ� man sacīja: "Ja man jāguļ ar ģīmi uz leju un pliku pakaļu, tad es gribu, lai mei�a ir zem manis, nevis stāv man aiz muguras ar cepures adatu rokā!"

Frenks pasmaidīja, ta�u izskatījās mazliet sakaunējies, kā bie�i gadījās, klausoties manos parupjajos stāstos par karu.

-��� Neraizējies, redzot �o skatienu, es viņu mierināju, pasnie�dzēju istabā pie tējas es to nestāstī�u.

Smaids kļuva gai�āks, un Frenks nostājās man aiz muguras pie spo�guļa, kur es sēdēju. Viņ� noskūpstīja mani uz pakau�a.

-���� Neraizējies, viņ� mani mazliet paķircināja. Pasniedzēju istabā tevi mīlēs neatkarīgi no tā, ko tu stāstīsi. Mmmmm. Cik jauki smar�o tavi mati.

-��� Tad tev tomēr patīk? Par atbildi viņa rokas noslīdēja no maniem pleciem un saņēma plānajā naktskreklā tērptās krūtis. Spogulī redzēju viņa seju virs savējās, viņ� bija atspiedis zodu man uz galvas.

-���� Man pie tevis patīk itin viss, Frenks piesmaku�ā balsī sacīja. Zini, sve�u gaismā tu izskaties burvīga. Tavas acis ir kā kristālā iesal�dēti ķir�i, bet āda vizmo kā ziloņkauls. Tu esi īsta sve�u ragana. Varbūt man vispār vajadzētu atvienot lampas no elektrības.

-���� Būs grūti gultā lasīt, es iebildu, sirdij strauji sitoties.

-���� Es zinu labākas lietas, ko gultā var darīt, viņ� nomurmināja.

-��� Ak tā? es teicu, piecēlos un apskāvu viņa kaklu. Un kas tās būtu?

Vēlāk, kad mēs gulējām, kopā saklāvu�ies, dro�i aiz aizvērtiem slēģiem, es atrāvu galvu no Frenka pleca un ierunājos:

-��� Kāpēc tu man pirmīt to jautāji? Nu, vai man ir bijusi kāda darī��ana ar skotiem tu ta�u noteikti zini, ka hospitāļos ievietoja visda�ā�dāko tautību karavīrus.

Viņ� sakustējās un maigi noglāstīja manu muguru.

-���� Mmm. Ak, patiesībā nekas. Vienkār�i, ieraugot to zelli pie mājas, man ie�āvās prātā, ka viņ� varētu būt� Frenks sastomījās, apskāviens kļuva mazliet cie�āks, �ē� zini, ka tu varbūt esi viņu kopusi, varbūt� iespējams, viņ� padzirdējis, ka tu esi te, un ieradies apraudzīt� vai tamlīdzīgi.

-��� Tādā gadījumā, es lieti�ķi sacīju, kāpēc viņ� nenāca iek�ā un nemeklēja mani?

-���� Nu, Frenka balss skanēja nevērīgi, varbūt viņ� nevēlējās satikt mani.

Es paslējos uz elkoņa un raudzījos vīrā. Vienu sveci bijām atstā�ju�i degam, un es redzēju gana labi. Viņ� bija pagriezis galvu un "tik nevērīgi" raudzījās uz "skaistā prin�a" �ārlija hromolitogrāfiju, ar kuru Bērda kundze bija nolēmusi izrotāt mūsu istabas sienu.

Es satvēru viņu aiz zoda un pagriezu ar seju pret sevi. Tēlotā izbrīnā viņ� iepleta acis.

-��� Vai tu gribi teikt, es uzstājīgi noprasīju, ka man ar to vīrieti, kas stāvēja pie mājas, bijusi tāda, tāda kā� es sastomījos, meklēdama īsto vārdu.

-��� Dēka? Frenks izpalīdzīgi piedāvāja.

-���� Romantiska interese? es pabeidzu teikumu.

-���� Nē, nē, nekādā gadījumā, viņ� nepārliecino�i taisnojās. Atbrī�vojis seju no tvēriena, Frenks gribēja mani noskūpstīt, bet nu bija pie�nākusi mana kārta griezt prom galvu. Viņ� ar varu noguldīja mani sev blakus.

-��� Tikai� viņ� iesāka. Nu, zini. Klēra, pagāju�i se�i gadi. Mēs tikāmies tikai trīs reizes un pēdējā reizē tikai vienu dienu. Nebūtu nekāds brīnums, ja� saproti, visi zina, ka ārsti un medmāsiņas ārkārtas situācijās piedzīvo milzīgu sasprindzinājumu un� nu, es� tikai� nu, zini, es saprastu, ja kaut kas� ē� spontāns�

Es �o murmulē�anu pārtraucu, izraujoties brīvībā un strauji izlecot no gultas.

-��� Vai tu gribi teikt, ka esmu bijusi tev neuzticīga? es noprasīju skaidri un gai�i. Vai tā tu domā? Ja tā, tad vari tūlīt vākties ārā no �īs istabas. No �īs mājas! Kā tu uzdrīksties iedomāties kaut ko tādu? Es vārījos dusmās, un Frenks, piecēlies sēdus, pastiepa rokas pēc manis, lai mēģinātu nomierināt.

-��� Nepieskaries man! es noskaldīju. Pasaki: vai, balstoties uz faktu, ka sve�s vīrietis nejau�i paskatījies manā logā, tu domā, ka man ar kādu no slimniekiem ir bijusi svelmaina mīlas dēka?

Frenks izkāpa no gultas un apskāva mani. Paliku sastingusi kā Lata sieva, bet viņ� nelikās mierā, glāstīja man matus un berzēja plecus, jo zināja, ka man tas patīk.

-��� Nē, neko tādu es nedomāju, viņ� apgalvoja. Tad piekļāva mani cie�āk, un es mazliet atslābu, bet ne tik daudz, lai apskautu viņu.

Pēc krietna brī�a Frenks murmināja manos matos:

-���� Nē, es zinu, ka tu neko tādu nedarītu. Es tikai gribēju teikt, ka, pat ja darītu� Klēra, tam nebūtu nozīmes. Es tevi tik ļoti mīlu. Tu neva�rētu izdarīt neko tādu, lai es pārtrauktu tevi mīlēt. Viņ� saņēma rokās manu seju būdams tikai �etras collas garāks par mani, Frenks viegli varēja ieskatīties man acīs un maigi sacīja: Piedosi? Viņa elpa, kurā tik tikko varēja jaust viskija sīvumu, skāra manu seju, un viņa lūpas, pilnīgas un aicino�as, atradās satrauco�i tuvu.

Kārtējais uzliesmojums ārpusē vēstīja negaisa sākumu, un lietus gāzmas skaļi rībināja jumta plāksnes.

Lēni apskāvu vīra vidukli.

-���� "Nav �ēlastībai jābūt piespiestai", es nocitēju. "Kā lietus maigs un divkārt svētīgs/Pār zemi nolīst tā�"

Frenks sāka smieties un palūkojās uz aug�u; traipi uz griestiem, kas pārklāja cits citu, vēstīja, ka diez vai visu nakti varēsim nogulēt sausā gultā.

-��� Ja tāda ir tava �ēlsirdība, viņ� teica, negribētos redzēt tavu atriebību. Kā atbildot viņa vārdiem, pērkons nodārdināja kā mīnme�tēju zalve, un mēs abi, atguvu�i labo noskaņu, sākām smieties.

Tikai vēlāk, klausoties, kā man blakus gultā vienmērīgi un dziļi elpo Frenks, es atkal sāku domāt. Kā jau biju teikusi, pat nepieļāvu domu par neuzticību no manas puses. Manas. Bet se�i gadi, kā Frenks izteicās, bija ilgs laiks.

Nākamajā rītā tie�i septiņos, kā bija runāts, pēc manis ieradās Kruķa tēvs.

Kamēr purenēm vēl nav nogājusi rasa, zeltenīt, viņ� sacīja, vecmodīgā manierīgumā piemiedzot aci. Vecais virs bija atbraucis ar motociklu apmēram savos gados, un tam vajadzēja mūs nogādāt pļa�vās. Milzīgā braucamrīka abās pusēs kā velkoņa buferi turējās akurāti piestiprinātas augu preses. Ekskursija izvērtās nesteidzīgā pastaigā pa klusām pļavām, kas vēl jo klusākas likās, kad spēji apklusa Kruķa tēva braucamā pērkonīgā dārdoņa. Es atklāju, ka ve�uka zinā�anas par vie�tējiem augiem ir patie�ām izcilas. Viņ� zināja ne tikai vietas, kur tos mek�lēt, bet ari to ārstnieciskās īpa�ības un pagatavo�anas receptes. No�ēloju, ka nebiju paņēmusi līdzi piezīmju grāmatiņu, kur pierakstīt, bet, liekot paraugus smagajās augu presēs, es ļoti uzmanīgi klausījos, ko stāstīja �ērksto�ā, veci�ķā balss, un visiem spēkiem centos paturēt to atmiņā.

Pie pakalna ar savādi plakanu virsotni apmetāmies ieturēt līdzpa�ņemto launagu. Kalns, tāpat kā tā kaimiņi, bija zaļi noaudzis, ar tādiem pa�iem klin�u ragiem un laukakmeņiem, tam tomēr bija ari viena at�ķi�rība: labi iemīta taka pa nogāzi veda aug�up un nozuda aiz granīta atseguma.

-���� Kas ir tur aug�ā? es jautāju, norādot ar roku, kurā turēju �ķiņķa sviestmaizi. Tur gan laikam būtu grūti sarīkot pikniku.

-���� Ak, tur. Kruķa tēvs pameta skatienu uz kalnu. Tas ir Kreignedans, zeltenīt. Gribēju tev to parādīt pēc launaga.

-��� Tie�ām? Vai tas ir īpa�s?

-��� 0 jā, mans pavadonis atbildēja, bet nevēlējās neko paskaidrot tuvāk, tikai noteica, ka gan jau pati redzē�ot.

Mazliet ba�ījos, vai ve�uks spēs uzkāpt pa tik stāvu taku, bet manas ba�as pagaisa, kad elsdama un pūzdama rausos kalnā viņam aiz mugu�ras. Beidzot Kruķa tēvs pastiepa mezglaino plaukstu un uzrāva mani pa�ā virsotnē.

-��� Te nu tas ir. Viņ� pamāja ar roku tā, it kā kalns piederētu viņam.

-��� Bet tas ta�u kromlehs [1] ! es iesaucos sajūsmā. Miniatūrs kromlehs!

Kara dēļ bija pagāju�i jau vairāki gadi, kop� pēdējo reizi biju apmek�lējusi Solsberi līdzenumu, bet abi ar Frenku Stounhend�u apskatījām drīz pēc kāzām. Tāpat kā citi ekskursanti, kas mēmi no sajūsmas klīda starp milzīgajiem, stāvo�ajiem akmeņiem, mēs pavērtām mutēm apbrī�nojām Altāri ("kur senie druīdu priesteri izpildīja briesmīgo "cileku upurē�anas" rituālu," kā skanīgi koknejie�u izloksnē nodeklamēja gids, vadādams veselu autobusu itāļu tūristu, kas visi paklausīgi fotografēja parastu akmens bluķi).

Tā pati tieksme uz precizitāti, kas urdīja Frenku nolīdzināt kaklasai�tes uz pakaramā tā, lai visas sniegtos vienā garumā, lika mums veikt nogurdino�u ceļu pa apļa līniju, soli pa solim nostaigājot attālumu no Z bedrītēm līdz Y bedrītēm, saskaitīt pārsedzes Sarsēnu aplī ārējā monstrozo akmens stabu riņķī.

Pēc trim stundām mēs zinājām, cik ir Y un cik Z bedrī�u (piecdesmit deviņas, ja jūs tas interesē; mani neinteresēja), bet nebijām kļuvu�i ne par mata tiesu gudrāki par �īs būves nolūku, glu�i tāpat kā tie desmiti arheologu gan amatieri, gan profesionāļi kas pēdējo piecsimt gadu laikā bija izrāpoju�i �o vietu krustu �ķērsu.

Hipotē�u netrūka. Kopdzīve ar akadēmiska darba darītājiem bija man iemācījusi, ka prasmīgi noformulēta hipotēze parasti ir labāka par slikti noformulētu faktu, vismaz attiecībā uz profesionālo progresu.

Templis. Apbedījuma vieta. Astronomijas observatorija. Vieta, kur izpilda nāvessodu (no tā arī neatbilsto�i nosauktais "upurakmens", kas atrodas vienā malā, daļēji iegrimis zem sava svara). Tirgus laukums.

Pēdējais pieņēmums man patika, es iztēlojos megalitu laikmeta saim�nieces, kas, paņēmu�as uz rokas grozu, lēni staigā starp stabiem, rūpīgi izpēta jaunākā pieveduma māla krūku glazūru un skeptiski klausās, kā savu preci slavina akmens laikmeta maiznieki un tirgotāji, kuri pārdod no brie�a kaula grebtas lāpstiņas un dzintara krelles.

Vienīgais, kas, manuprāt, runāja pretī �ai hipotēzei, bija fakts, ka zem Altāra bija atrasti līķi un Z bedrītēs cilvēku pelni. Ja vien tās nebija no�ēlojamas mirstīgās atliekas no tirgotājiem, kas sodīti par pircēju ap�krāp�anu, likās diezgan nehigiēniski apbedīt cilvēkus tirgus laukumā.

Miniatūrajā kromlehā kalna virsotnē nekas neliecināja, ka te būtu apbedījums. Ar vārdu "miniatūrs" es domāju tikai to, ka stāvakmeņu aplis bija mazāks par Stounhend�u katrs akmens bija divreiz aug�stāks par mani un ļoti masīvs.

No kāda cita Stounhend�as tūristu gida biju dzirdējusi, ka �ādi akmeņu loki atrodami visā Lielbritānijā un Eiropā vieni saglabāju�ies labāk, citi sliktāk, da�i mazliet at�ķiras izvietojumā pret debespusēm vai formā, bet to nolūks un izcelsme nav zināma.

Kruķa tēvs stāvēja un labsirdīgi smaidīja, kamēr es lo�ņāju starp akmeņiem, �ad tad apstādamās, lai kādam milzenim viegli piedurtu plaukstu, it kā mans pieskāriens varētu atstāt monumentālajos bluķos nospiedumu.

Da�i no augstajiem akmeņiem bija svītraini, ar gai�ākas krāsas �vīkām. Citus izraibināja vizlas plēksnītes, kas, uztvēru�as rīta saules starus, priecīgi vizuļoja. Visi tie ievērojami at�ķīrās no vietējiem lauk�akmeņu kūkumiem, kurus varēja redzēt krūmos ap kromlehu. Lai kas un kāda iemesla dēļ būtu izveidojis akmens apļus, viņ� bija uzskatī�jis, ka ir pietiekami svarīgi �os īpa�os akmens stabus izlauzt raktuvēs, pie�ķirt tiem formu un atgādāt �urp, lai uzstādītu par godu savai pie�miņai. Pie�ķirta forma kā? Atgādāti kā? Un no kādiem neiedomāja�miem tālumiem?

Mans vīrs būtu sajūsmā, es sacīju Kruķa tēvam, pienākusi, lai pateiktos, ka viņ� man parādījis �o vietu un augus. Es vēlāk viņu atve�dī�u �urp. Salīku�ais ve�uks taciņas aug�galā galanti piedāvāja man elkoni. Un es to pieņēmu, jo, pametusi skatienu lejup uz kraujo nogāzi, nolēmu, ka, par spīti vecumam, viņ� uz kājām turas labāk par mani.

Tajā pēcpusdienā es raitā solī devos uz ciemu, jo bijām sarunāju�i ar Frenku satikties vikāra mājā un kopā atgriezties pansijā. Es priecīga vilku plau�ās reibino�o Hailendas gaisu ar vir�u, salvijas un slotzaru aromātu maisījumu, kuram �ad tad, kad gāju garām reti izkaisītajām mājām, pikantāku niansi pie�ķīra no skursteņiem kāpjo�o dūmu un ceptu siļķu sīvums. Ciems gulēja ieritinājies nelielā ielejā pie viena no stāvajiem klintājiem, kas izraibināja Hailendas tīreļus. Tās mājas, kas rindojās ceļa malā, izskatījās glītas. Pēc kara uzplaukusi labklājība bija tikusi tik tālu, ka cilvēki varēja atļauties svaigu krāsas kārtu savam miteklim, un pat vismaz simts gadu vecās mācītāja mājas �ķībie logu rāmji izcēlās ar ko�i dzeltenām apmalēm.

Durvis atvēra vikāra saimniecības vadītāja, gara auguma, stiegraina sieviete ar trim mākslīgo pērļu virtenēm ap kaklu. Izdzirdējusi, kas es esmu, viņa aicināja mani iek�ā un veda pa garu, �auru, tum�u gaiteni. Tā sienas klāja sēpijas gravīras, kurās redzamie cilvēki, iespējams, savā laikā biju�i ievērojamas personas vai pa�reizējā vikāra mīļotie tuvi�nieki, bet tikpat labi tie varēja būt arī karaliskās ģimenes locekļi, cik es pustumsā spēju saskatīt viņu sejas.

Turpretī vikāra kabinetā ap�ilba acis, jo gaisma plūda pa milzī�giem logiem, kas aizņēma vienu sienu gandrīz no grīdas līdz griestiem. Netālu no kamīna stāvēja molberts ar nepabeigtu eļļas gleznu melnas klintis uz vakara debesu fona un vēstīja, kādēļ te, noteikti ilgi pēc mājas uzcel�anas, ierīkoti tik lieli logi.

Frenks un maza auguma drukns vīriņ� ar garīdznieka balto apkak�līti saskanīgi pētīja apdriskātu papīru, kas kaudzē gulēja uz rakstām�galda pie tālākās sienas. Mans vīrs tik tikko pacēla galvu, lai sasveici�nātos, bet vikārs pieklājīgi pārtrauca savus skaidrojumus, steidzās man pretī, sniedza roku, un viņa apaļā seja staroja draudzīgā sajūsmā.

-��� Rendela kundze! Namatēva rokasspiediens bija sirsnīgs. Kā es priecājos jūs atkal redzēt. Turklāt esat ieradusies tie�i laikā, lai uzklau�sītu jaunas ziņas!

-��� jaunas ziņas? Uzmetusi skatienu papīriem, pēc to nolietojuma un burtu tipa, es �īs jaunās ziņas datēju aptuveni ar 1750. gadu. Tātad ne glu�i tādas, kuras avīzes labprāt publicētu kā sensāciju.

-��� Jā gan! Ar attiecīgā perioda armijas depe�u palīdzību mēs esam sadzinu�i pēdas jūsu vīra sencim D�ekam Rendelam. Vikārs pieliecās man pavisam tuvu klāt un turpmāko pateica ar vienu mutes kaktiņu kā gangsteris amerikāņu filmās. Es� ē� "aizņēmos" depe�u oriģinālus no Vēstures biedrības arhīva. Jūs ta�u nevienam to neteiksiet?

Uzjautrināta es piekritu neatklāt viņa nāvīgo noslēpumu un ar ska�tienu meklēju kādu krēslu, kurā ērti iekārtoties, lai uzklausītu pēdējos atklājumus no 18. gadsimta. Atzveltnes krēsls netālu no loga likās �im nolūkam piemērots, bet, kad es gribēju to pagriezt pret rakstāmgaldu, ieraudzīju, ka tas jau ir aizņemts. Krēsla dziļumā saritinājies saldi gulēja mazs zēns ar spo�u, melnu matu ērkuli.

-��� Rod�er! Vikārs, kur� gribēja man palīdzēt, bija tikpat izbrīnīts. No miega iztraucētais zēns, plati iepletis sūnu krāsas acis, uz�āvās sēdus.

-��� Ko tu te dari, rakari? vikārs mīļi rājās. Ak, atkal aizmigi, lasot savus komiksus? Mācītājs savāca ko�i krāsainās lapas un sniedza zēnam. Skrien nu, Rod�er, man ir darī�anas ar Rendeliem. Ak, pagaidi, aizmirsu jūs iepazīstināt! Rendela kundze, �is ir mans dēls Rod�ers.

Jutos nedaudz izbrīnīta. Ja vispār kādreiz biju redzējusi pārliecinātu vecpuisi, tad tas bija reverends Veikfīlds. Tomēr es saņēmu pieklājīgi pastiepto ķepu, sirsnīgi to paspiedu un nomācu vēlē�anos noslaucīt plaukstu pie svārkiem, jo tā kļuva lipīga.

Reverends Veikfīlds ar mīlestību noskatījās pakaļ zēnam, kas attāli�nājās virtuves virzienā.

-���� Patiesībā viņ� ir manas māsasmeitas dēls, mācītājs atzinās. Tēvu no�āva pie Laman�a, bet māte gāja bojā bombardē�anas laikā, tāpēc es viņu paņēmu pie sevis.

-��� Jūs gan esat labs, es nomurmināju, domādama par tēvoci Lemu. Arī viņ� gāja bojā bombardē�anā, bumba iekrita Britu muzeja audito�rijā, kurā viņ� lasīja lekciju. Pazīstot tēvoci, es domāju, ka vienīgais, ko viņ� juta, bija apmierinājums, ka blakusspārns, kur glabājas Persijas senlietas, palika neskarts.

-��� Ko jūs, ko jūs! Vikārs apjukumā atgaiņājās. Ir patīkami, ja mājās apgrozās kāds gados jaunāks cilvēks. Un tagad, lūdzu, sēdieties.

Frenks sāka runāt, nepagaidījis pat tik daudz, kamēr es nolieku somu.

-��� Neiedomājama veiksme, Klēra, viņ� kūsāja sajūsmā, �ķirstī�dams kaudzīti nobru�ātu lapu. Vikārs uzgājis veselu lērumu militāru depe�u, kurās minēts D�onatans Rendels.

-��� Nu, izskatās, ka labu tiesu no varoņdarbiem veicis pats kapteinis Rendels, vikārs piezīmēja, paņemdams no Frenka da�us dokumen�tus. Aptuveni �etrus gadus viņ� bija Fortviljamas garnizona koman�dieris, bet, �ķiet, krietnu daļu sava laika viņ� vadījis, Kroņa vārdā tira�nizējot skotu lauku iedzīvotājus aiz Bordersas. �ajā kaudzītē, viņ� ar redzamu nepatiku nodalīja da�us papīrus un nolika uz galda, ir sūdzības, kuras par kapteini iesniegu�as da�ādas ģimenes un zemju īpa�nieki, vainodami viņu visādos pārkāpumos, sākot ar to, ka garni�zona karavīri uzmāku�ies kalponēm, un beidzot ar tie�u apsūdzību zirgu zag�anā, nemaz nerunājot par "apvainojumiem", kas nav konkre�tizēti.

Man nāca smiekli.

-��� Tātad tavā dzimtas kokā ir leģendārais zirgu zaglis? es uzru�nāju Frenku.

Viņ� vienaldzīgi paraustīja plecus.

-��� Kāds nu viņ� bija, tāds bija, es tur neko nevaru darīt. Es tikai gribu zināt. Tolaik �ādas sūdzības nebija nekas neparasts; Hailendā angļus vispār un armiju jo īpa�i diez ko nemīlēja. Nē, dīvaini ir kas cits sūdzības nekad netika izskatītas, pat nopietnās ne.

Vikārs, kas nespēja ilgāku laiku palikt mierā, iejaucās:

-���� Pareizi. Nav jau gan tā, ka karavīriem tolaik vajadzēja uzvesties atbilsto�i mūsdienu likumdo�anai; nenozīmīgos jautājumos viņiem bija diezgan brīvas rokas. Bet tas ir savādi. Ne tas, ka sūdzības būtu izska�tītas un noraidītas; tās nav vairs pat pieminētas. Rendel, jūs jau zināt, kādas ir manas domas? Jūsu sencim bijis aizbildnis. Kāds, kur� spēja pasargāt viņu no priek�nieku aizrādījumiem.

Frenks, galvu kasīdams, pūlējās salasīt depe�as.

-��� Jums varētu būt taisnība. Ta�u tad tam vajadzēja būt ļoti ietekmī�gam cilvēkam. Varbūt augstu stāvo�a persona militārajās aprindās vai ari kāds aristokrāts.

-��� Jā, vai arī� Vikāra teoriju izklāstu pārtrauca saimniecības vadī�tājas Greiema kundzes iera�anās.

-��� Atnesu jums ko nebūt uzēst, kungi, viņa paziņoja, nolikdama rakstāmgalda vidū paplāti ar tēju; vikāram pēdējā brīdi izdevās paglābt dārgās depe�as. Greiema kundze noskatīja mani ar vērīgu aci, novēr�tējot nemierīgās roku un kāju kustības un viegli aizmigloto skatienu.

-��� Es atnesu divas tasītes, jo iedomājos, ka Rendela kundze varbūt labāk vēlētos tēju iedzert virtuvē kopā ar mani. Man ir mazliet� Es negaidīju, kad viņa pabeigs savu uzaicinājumu, un dedzīgi pielēcu kājās. Ejot uz mui�as virtuvi, dzirdēju, ka man aiz muguras atsākas teoretizē�ana.

Tēja bija zaļa, karsta un aromātiska, un tajā, lēni grie�oties, peldēja sīkas lapiņas.

-���� Mmm, es izdvesu, noliekot tasīti. Sen nebiju baudījusi Oolong.

Greiema kundze pamāja ar galvu, starodama, ka tik augstu novēr�tēju viņas piedāvājumu. Skaidri bija redzams, ka saimniecības vadītāja pūlējusies, klājot galdu ar tamborētu me�ģīņu salvetēm, plānām kā olas �aumala tasītēm un sagādājot pie maizītēm biezu krējumu.

-��� Kā ta'! Ziniet, kara laikā tā nebija dabūjama. Zīlē�anai tā ir vis�labākā. Ar Earl Grey man gāja briesmīgi. Lapiņas tik ātri iz�ķīda, ka es neko nepaguvu pateikt.

-���� 0, jūs zīlējat tējas biezumos?! mazliet uzjautrināta apvaicājos. Kur� vēl mazāk varēja līdzināties �igānu zīlniecei kā Greiema kundze ar īsajiem, tēraudpelēkajiem ilgviļņiem un trīskār�o pērļu rotu ap kaklu? Varēja redzēt, kā tējas malks noslīd pa garo, stiegraino kaklu un nozūd zem spo�ajām pērlēm.

-���� Nu, protams, sirsniņ. To man iemācīja vecāmāte un viņai viņas vecāmāte. Izdzeriet savu tasi, un es paskatī�os, kas jums tur ir.

Viņa ilgu laiku klusēja, pa brīdim pagā�ot krūzīti pret gaismu un lēnām grozot kalsnajās plaukstās, lai paskatītos no cita skatleņķa.

Greiema kundze nolika tasīti uzmanīgi, it kā baidītos, ka tā var uzsprāgt un lauskas ielidos viņai sejā. Rievas abās mutes pusēs bija kļuvu�as dziļākas, un uzacis savilku�ās kā neizpratnē.

-��� Nu, viņa beidzot ierunājās. Tik savādu veidojumu reti gadās redzēt.

-��� Ak tā? Joprojām jutos uzjautrināta, tomēr manī pamodās ari ziņkāre. Es satik�u gara auguma tum�mati vai varbūt do�os pāri jūrai?

-��� Tā varētu būt. Greiema kundze bija uztvērusi manā balsī ska�no�o ironiju. Un varētu ari nebūt. Tie�i tāpēc jūsu tasīte, mana dārgā, �ķiet tik savāda. Vienas vienīgas pretrunas. Te ir izliekta lapiņa, kas nozīmē ceļojumu, bet to �ķērso salauzta lapiņa, kas nozīmē, ka nekur nebrauksiet. Un ari sve�inieku pilnīgi noteikti netrūkst, ir pat vairāki. Viens no tiem ir jūsu vīrs, ja lasu pareizi.

Man smiekli vairs tik ļoti nenāca. Pēc se�iem �ķir�anās gadiem un se�iem kopā pavadītiem mēne�iem man vīrs vēl bija pasve�s. Kaut ari nespēju saprast, kā to var zināt tējas lapiņa.

Greiema kundzes piere joprojām palika saraukta.

-���� Parādiet savu roku, bērns! viņa sacīja.

Plauksta, kas saņēma manu delnu, bija kaulaina, bet pārsteidzo�i silta. Vecā dāma nolieca pār manu roku galvu ar sirmajiem, gludi saķemmētajiem matiem, no kuriem plūda viegls lavandas ūdens aro�māts. Viņa diezgan ilgi lūkojās manā delnā, �ad tad ar pirkstu vilkdama pa kādu no līnijām kā uz kartes, kurā visi ceļi izbeidzas smil�ainās pludmalēs un tuksne�ainos klajumos.

-��� Nu, kas tad tur ir? es jautāju, pūloties saglabāt balsī bezrūpīgu noskaņu. Vai arī mans liktenis ir pārāk briesmīgs, lai to atklātu?

Greiema kundze pacēla pēto�u skatienu un domīgi lūkojās man sejā, bet roku neatlaida. Sakniebusi lūpas, viņa papurināja galvu.

-��� Ak nē, sirsniņ. Ne jau liktenis ir jūsu rokā. Tikai tā aizmetnis. Galva pārdomās bija pie�ķiebta glu�i kā putnam. Ziniet, jūsu rokas līnijas mainās. Kādā dzīves posmā tās varēja būt mazliet citādas, nekā ir tagad.

-��� To es nezināju. Biju domājusi, ka līnijas iedzimst un paliek uz mū�u. Apspiedu vēlē�anos izraut roku. Kāda jēga tad zīlēt pēc plaukstas? Negribēju būt nepieklājīga, bet �ī pētī�ana darīja mani mazliet nemierīgu, īpa�i uzreiz pēc zīlē�anas tējas biezumos. Greiema kundze negaidot pasmaidīja un saspieda manus pirkstus.

-��� Mīļā, rokas līnijas rāda, kas jūs esat. Tāpēc jau tās mainās parei�zāk būtu teikt, tām ir jāmainās. Da�iem cilvēkiem tā nenotiek; tie ir nelaimīgi, ka nekas viņos nemainās, bet tādu ir maz. Viņa manu dūrē savilkto plaukstu saspieda un noglāstīja. �aubos, vai tas attiecas uz jums. Jūsu roka jau tagad rāda daudz izmaiņu tik jaunam cilvēkam. Pie tā, protams, vainojams kar�, viņa noteica it kā pie sevis.

Mani atkal bija atmodināta ziņkāre, un es labprātīgi pavēru delnu.

-���� Kas tad es, pēc plaukstas sprie�ot, esmu?

Greiema kundze savilka pieri, bet manu plaukstu vairs nesatvēra.

-��� Nevaru pateikt. Savādi, bet gandrīz visas rokas ir līdzīgas. Ņemiet vērā, es nesaku, ka visas ir pēc vienas "�nites", bet tā ir bie�i ziniet, noteikti raksti. Viņa negaidīti pasmaidīja savādi pievilcīgu smaidu, atklājot ļoti baltus un nepārprotami mākslīgus zobus.

-��� Tie�i tā strādā zīlnieki. Es to daru katru gadu baznīcas svētkos, pareizāk sakot darīju, pirms kara. Bet dro�i vien darī�u atkal. Teltī ienāk meitene un tur sē�u es, sapucējusies, galvā turbāns ar pāva spalvu, ko esmu aizņēmusies no Donaldsona kunga, "austrumnieciski krā�ņās drānās" tie ir vikāra rītasvārki, saules dzelteni un viscaur vienos pāvos. Kamēr izliekos pētām klientes roku, es viņu noskatu un redzu, ka blūzes izgriezums līdz nabai, smar�as lētas, auskari nokāru��ies līdz pleciem. Man nav vajadzīga kristāla lode, lai pateiktu, ka līdz nākamā gada svētkiem viņai būs bērns. Greiema kundze apklusa, bet pelēkās acis draiskulīgi mirdzēja. Ta�u, ja rokā, ko pētāt, nav gredzena, tad pieklājība prasa, lai vispirms pareģojat, ka viņa drīz apprecēsies.

Es sāku smieties, un vecā dāma man pievienojās.

-��� Tātad jūs vispār neskatāties rokā? es jautāju. Tikai pārbaudāt, vai pirkstā ir gredzens?

Greiema kundze izskatījās izbrīnīta.

-���� Nē, protams, skatos. Vienkār�i jau iepriek� zināms, ko tur ierau�dzī�u. Parasti. Viņa pamāja ar galvu uz manu atvērto plaukstu. Bet �ādas līnijas es nekad vēl neesmu redzējusi. Prāvs īk�ķis, viņa mazliet paliecās uz priek�u un viegli tam pieskārās, tas daudz neko nemainī�sies. Tas nozīmē, ka jums ir sava galva uz pleciem un griba, kuru nav tik viegli salauzt. Viņa piemiedza man ar aci. Dro�i vien vīrs jums jau to ir teicis. Un tāpat par �o. Zīlētāja norādīja uz uzkalniņu īk�ķa pamatnē.

-���� Kas tas ir?

-��� To sauc par Veneras pauguru. Vikāra saimniecības vadītāja kautrīgi saknieba plānās lūpas, ta�u mutes kaktiņi nebija novaldāmi un savilkās uz aug�u. Vīrietim varētu teikt, ka viņam patīk meitenes. Sie�vieti tas raksturo citādi. Lai paskaidrotu pieklājīgi, es atļau�os pareģot, ka vīrs diez vai vēlēsies apmainīt jūsu gultu pret citu. Viņa iesmējās pārsteidzo�i zemu un tik baudkāri, ka es viegli pietvīku.

Pavecā sieviete atkal pētīja manu delnu, �ur tur iedurot spi�u rādī�tājpirkstu, lai paskaidrotu savus vārdus.

-��� Tātad �eit ir izteikta dzīves līnija: jums ir laba veselība un dro�i vien tāda ari saglabāsies. Dzīves līnija ir pārtraukta, un tas nozīmē, ka būs lielas pārmaiņas nu, to jau var teikt par mums visiem, vai ne? Bet jūsējā ir tāda kā saraustīta, tādas reti var redzēt vienos mazos gabaliņos. Un sirds līnija, viņa atkal nogrozīja galvu, tā ir sadalīta; tas nav nekas neparasts; nozīmē divas laulības�

Es reaģēju tik tikko jūtami un uzreiz savaldījos, bet viņa sajuta noraustī�anos un pacēla skatienu. Nodomāju, ka viņa dro�i vien turklāt ir gudra zīlniece. Sirmā galva mierino�i klanījās.

-��� Nē, nē, sirsniņ. Tas nenozīmē, ka ar jūsu cienīto atgadīsies kas slikts. Tas nozīmē tikai to, "ja" tā gadītos, viņa, viegli saspie�ot manu roku, uzsvēra "ja", jūs nevaimanāsiet un visu atliku�o mū�u nepava�dīsiet sērās. Tas nozīmē, ka esat sieviete, kas spēj iemīlēt no jauna, ja pirmā mīlestība ir zudusi.

Greiema kundze, tuvredzīgi samiegusi acis, ar īsi apgrieztu, rievotu nagu vilka pa dziļo sirds līniju.

-���� Dalītās līnijas parasti ir pārtrauktas, bet jūsējā sazarojas kā dak�a. Sieviete pacēla galvu, un lūpās viņai bija iegūlis blēdīgs smaids. Vai jūs gadījumā neesat slepena bigāmijas piekritēja?

Es smejoties papurināju galvu.

-��� Nē. Kur es tam ņemtu laiku? Tad es pagriezu roku, parādīdama ārējo malu.

-��� Esmu dzirdējusi, ka mazas rieviņas plaukstas malā parāda bērnu skaitu. Es cerēju, ka ir izdevies pie�ķirt balsij nevērīgu toni. Manas delnas mala bija nomāco�i gluda.

Greiema kundze par �ādu iedomu nicīgi novēcināja roku.

-���� Phe! Kad bērniņi piedzimu�i, tad tur var parādīties kāda rieviņa. Vēl ticamāk, ka tās parādīsies jums sejā. Pirms tam tur nekā nav.

-���� Ak tā? Muļķīgi, bet sajutu atvieglojumu. Jau grasījos jautāt, vai dziļās rievas pie plaukstu locītavām kaut ko nozīmē (iespējama pa�nā�vība?), bet mūs pārtrauca, jo virtuvē ar tuk�ajām tējas tasēm ienāca vikārs. Viņ� nolika tās uz trauku �āvētāja un sāka skaļi un neveikli krā�mēties pa skapīti, acīmredzot cerot, ka kāds nāks palīgā.

Greiema kundze pielēca kājās, metoties sargāt savas virtuves svē�tumu, un, veikli pagrūdusi mācītāju malā, sāka kārtot tējas traukus uz paplātes, lai varētu nest uz kabinetu. Veikfīlds, lai nemaisītos pa kājām, pakāpās malā.

-��� Vai nenāksiet man līdzi uz kabinetu, Rendela kundze, izdzert vēl vienu tasi kopā ar mani un savu vīru? Mēs esam izdarīju�i patie�ām nozīmīgu atklājumu.

Redzēju, ka, par spīti ārējai savaldībai, viņ� vai plīsa no prieka par to, ko atklāju�i, glu�i kā mazs zēns, kas kabatā noslēpis krupi. Skaidrs, ka man vajadzēs lasīt kapteiņa D�onatana Rendela veļas mazgā�anas rēķinu, kvīti par zābaku labo�anu vai kādu citu tikpat aizraujo�u dokumentu.

Kad es iegāju kabinetā, Frenks bija tā iegrimis nobru�āto doku�mentu pētī�anā, ka tikai mazliet pacēla galvu. Viņ� negribīgi nodeva papīrus vikāra tuklajās rokās un, nostājies Veikfīldam aiz muguras, ska�tījās viņam pār plecu, it kā nespētu izturēt, ka kaut uz brīdi jāizlai� dokumenti no rokām.

-��� Jā? es pieklājīgi painteresējos, aptaustīdama netīrās papīra lapas. Mmm, jā, ļoti interesanti. Patiesībā taustekļiem līdzīgais rok�raksts bija tik izdzisis un sare�ģīts, ka likās: nav vērts to nemaz at�ifrēt. Vienai lappusei, kas bija saglabājusies labāk, aug�ējā malā bija tāds kā ornaments.

-���� Hercogs� Sendringems, vai tie�ām? es iesaucos, pētīdama pa�bālēju�o ornamentu gulo�o leopardu un uzrakstu apak�ā, kas bija labāk salasāms nekā rokraksts.

-��� Jā, patie�ām, vikārs, vēl vairāk starodams, apstiprināja. Jūs jau zināt, ka �āds tituls vairs neeksistē.

To es nezināju, tomēr gudri palocīju galvu, jo man nebija sve�i vēs�turnieki, kuri nokļuvu�i atklā�anas mānijas tvērienos. Reti kad vaja�dzēja darīt ko vairāk kā tikai laiku pa laikam pamāt ar galvu un atbil�sto�ās vietās teikt: "Tie�ām?" vai arī: "Cik neiedomājami aizraujo�i!"

Pēc zināmas pieklājīgas minstinā�anās starp Frenku un vikāru, pēdējais ieguva godpilno iespēju pastāstīt man par atklājumu. Acīm�redzot �ī apdriskāto papīru kaudze vedināja domāt, ka Frenka sencis, slavenais nelietis Melnais D�eks Rendels, bijis ne tikai drosmīgs Kroņa kareivis, bet arī uzticams un slepens Sendringemas hercoga aģents.

-��� Gandrīz provokators, vai jūs tā neteiktu, Rendel? Vikārs augst�sirdīgi pameta bumbu atkal Frenkam, kur� to dedzīgi satvēra.

-��� Jā gan. Teksti, protams, ir ļoti piesardzīgi� Viņ� maigi ar tīri nomazgātu rādītājpirkstu �ķīra lappuses.

-��� Tie�ām? es iestarpināju.

-���� Bet tas, ko varam lasīt �eit, liek domāt, ka D�onatanam Rendelam bijis uzticēts uzdevums modināt jakobītu patriotiskās jūtas, ja tādas vispār eksistēja, �ī apgabala ievērojamākajās skotu ģimenēs. Ar nolūku izkvēpināt no alām jebkādus baronetus vai klanu vadoņus, kas varētu lolot slepenu līdzjūtību tajā virzienā. Bet tas ir savādi. Vai tad Sendringemu pa�u neturēja aizdomās par simpatizē�anu jakobītiem? Frenks, savilcis seju jautājo�ā grimasē, vērsās pie vikāra. Mācītāja gludais, kai�lais pauris sakrunkojās, pau�ot tādu pa�u neizpratni.

-��� Nūjā, domāju, ka jums ir taisnība. Bet, pag, pārbaudīsim Kameronu� viņ� metās pie grāmatplaukta, kas bija cie�i piebāzts ar sēju�miem teļādas vākos, �viņ� noteikti minēs Sendringemu.

-���� Cik neiedomājami aizraujo�i, es nomurmināju, ļaujot uzma�nībai aizklīst līdz milzīgajam korķa panelim, kas sedza visu kabineta sienu no grīdas līdz pat griestiem.

Tur piestiprināto lietu daudzveidība mani izbrīnīja; vairākums bija da�ādi papīri gāzes rēķini, vēstules, zīmītes no diacēzes padomes, romānu lapas, piezīmes pa�a vikāra rokrakstā -, bet bija ari ar sprau�dītēm un aukliņām piestiprināti sīki priek�meti, piemēram, atslēgas, pudeļu korķi un, �ķiet, sīkas automa�īnu detaļas.

Dīki pētīju �o mistrojumu, ar pusausi klausīdamās diskusijā, kas risinājās man aiz muguras. (Sendringemas hercogs, visticamāk, bijis jakobīts, abi vīri nosprieda.) Manu uzmanību piesaistīja ģenealoģiskā tabula, kas bija piesprausta sāņus no pārējiem priek�metiem, bet īpa�i rūpīgi, ar �etrām spraudītēm, pa vienai katrā stūri. Tur bija kāds vārds, pa�ā apak�ā: Rod�ers V. (Makenzijs) Veikfīlds.

-��� Atvainojiet, es ieminējos, pārtraucot diskusijas pēdējo spurtu par to, vai leopards hercoga ģerbonī ķepā tur liliju vai ari tas varētu būt krokuss. Vai tas ir jūsu dēla dzimtas koks?

-���� Ē? 0, nūjā, jā. Iztraucētais mācītājs steidzās pie manis, atkal starodams pa visu seju. Viņ� ļoti saudzīgi noņēma no sienas shēmu un izklāja man priek�ā uz galda.

-���� Redziet, es negribēju, ka viņ� aizmirst savu ģimeni, Veikfīlds skaidroja. Radniecības līnija aizstiepjas diezgan tālu, līdz tūksto� se��simtajam gadam. Strupais rādītājpirksts gandrīz bijīgi vilka pa līnijām.

-���� Devu zēnam savu vārdu, tā likās vispareizāk, jo viņ� dzīvo �eit, bet es nevēlos, lai Rod�ers aizmirstu, no kurienes ir cēlies. Viņ� kā atvainodamies saviebās. Diem�ēl es ar savu ģimeni vēsturiskā aspektā nevaru lepoties. Vikāri un palīgmācītāji, da�ādībai piemests pa kādam bukinistam, un izsekot bija iespējams tikai apmēram līdz 1762. gadam. Nu, visai trūcīgi reģistri. Veikfīlds ar no�ēlu papurināja galvu par savu sen�u kūtrumu.

Bija jau diezgan vēls, kad mēs beidzot devāmies mājās, un vikārs mūs pavadīja ar solījumiem, ka rīt no pa�a rīta ies uz pilsētu uztaisīt vēstulēm kopijas. Gandrīz visu ceļu līdz Bērda kundzes pansijai Frenks priecīgi pļāpāja par spiegiem un jakobītiem. Ta�u pēdīgi viņ� pamanīja manu klusē�anu.

-���� Kas noticis, mīļā? viņ� jautāja, gādīgi satvēris manu roku. Nejūties labi? Jautājums izskanēja balsī, kurā jaucās rūpes un ce�rības.

-��� Nē, man nekas nekai�. Es tikai domāju� Brīdi svārstījos, jo bijām �o tēmu apspriedu�i jau agrāk. Es domāju par Rod�eru.

-���� Par Rod�eru?

Nepacietīgi nopūtos.

-��� Nu, Frenk! Kā tu vari būt tik� neuzmanīgs! Rod�ers, Veikfīlda dēls.

-��� Ak tā. Jā, protams, viņ� izklaidīgi sacīja. Burvīgs puika. Kas ir ar viņu?

-���� Nu� tikai tas, ka tādu bērnu ir daudz. Nu, bāreņu.

Frenks uzmeta man asu skatienu un papurināja galvu.

-��� Nē, Klēra. Patie�ām, es labprāt, bet esmu tev jau teicis, ko domāju par adopciju. Tas ir� Es nevaru just patiesas jūtas pret bērnu, kas nav�

nu, nav manu asiņu. Tas, bez �aubām, ir muļķīgi un savtīgi, bet tā ir. Varbūt ar laiku es domā�u citādi, bet tagad� Mēs paspērām da�us soļus naidīgā klusumā. Pēk�ņi Frenks apstājās, pagriezās pret mani un satvēra manas rokas.

-���� Klēra, viņ� piesmacis sacīja, es gribu mūsu bērnu. Tu man visā pasaulē esi vissvarīgākā. Visvairāk es vēlos, lai tu būtu laimīga, bet es gribu� nu, es gribu paturēt tevi sev. Baidos, ka bērns no ārpuses, kuram nav īstas radniecības ar mums, liksies kā ienācējs un man viņ� nepatiks. Bet, ja es spētu dot tev bērnu, skatīties, kā tas aug tevī, kā piedzimst� tad man liktos, ka tas ir vairāk nekā� varbūt tavs turpinā�jums. Un mans. īsta ģimenes sastāvdaļa. Frenka plati ieplestajās acīs bija redzams lūgums.

-��� Jā, labi. Es saprotu. Gribēju beigt �o tēmu pagaidām. Es pagriezos, lai ietu uz priek�u, bet Frenks mani aizturēja un ap�skāva.

-��� Klēra. Es tevi mīlu. Maigums viņa balsī bija neatvairāms, un es piespiedu pieri pie viņa �aketes, izjūtot roku, kuru apskāvienā atrados, siltumu un spēku.

-��� Es ari tevi mīlu. Brīdi mēs stāvējām sakļāvu�ies, viegli �ūpo�damies vējā, kas pūta uz ielas. Pēk�ņi Frenks atkāpās un smaidīdams raudzījās manī no aug�as.

-��� Turklāt, viņ� klusi ierunājās, atglauzdams man matus no pie�res, ko vēj� bija izpurinājis, mēs ta�u vēl neesam padevu�ies, vai ne?

Arī es pasmaidīju.

-���� Nē.

Viņ� saņēma manu roku, cie�i piespieda ar elkoni pie sāniem, un mēs pagriezāmies uz māju pusi.

-���� Vai tev ir noskaņojums pamēģināt vēlreiz?

-��� Jā. Kāpēc ne? Rokās sadevu�ies, mēs soļojām uz D�erisaidas ceļu. Ieraudzīju Bāregmoru, piktu akmeni, kas stāvēja krustcelēs. Tas man atgādināja par senatni.

-���� Gandrīz aizmirsu! skali iesaucos. Es gribu parādīt tev kaut ko interesantu. Frenks palūkojās manī no aug�as un pievilka sev klāt. Viņ� saspieda manu roku.

-���� Es arī. Viņ� smaidīja. Tu man varēsi parādīt rit.

Ta�u, kad pienāca rītdiena, mums bija darāmas citas lietas. Bijū piemirsusi, ka grasījāmies doties vienas dienas ekskursijā uz Lohnesas Greitglenu.

Tā kā ielejas apskatei vajadzēja daudz laika, ceļā mēs devāmies agri, saule vēl nebija uzlēkusi. Ritausmā valdīja liels aukstums, un, kad tiku ma�īnā, kas jau gaidīja, mani pārņēma milzīga labsajūta, ka varu atlaisties zem segas un sajust, kā rokās un kājās atgrie�as sil�tums. Reizē ar to atnāca salds snaudiens, tāpēc es, atbalstījusi galvu Frenkam uz pleca, svētlaimīgi laidos miegā, un pēdējais, ko uztvēra mana apziņa, bija vadītāja galvas sarkanais siluets uz austo�ās saules iekrāsotajām debesīm.

Bija jau pāri deviņiem, kad sasniedzām galamērķi, un gids, ar kuru Frenks bija vienojies pa telefonu, gaidīja mūs ezera malā mazā laiviņā.

-��� Ja jums nav iebildumu, kungs, palaidīsim kādu gabaliņu gar krastu līdz Ērkatas pilij. Pēcāk tur kaut ko uzkodīsim un tad dosimies tālāk. Gids, maza auguma vīrs apvalkātā katūna kreklā un velveta biksēs, ar skābu seju, rūpīgi novietoja zem sola piknika grozu, tad snie�dza man tulznainu roku, lai palīdzētu iekāpt laivā.

Diena bija skaista, ūdens rievotajā virsmā neskaidri atspīdēja stāvie krasti ar plauksto�o lapu zaļumu. Mūsu pavadonis, kaut arī izskatījās īgns, bija zino�s un runīgs, viņ� stāstīja par salām, cietok�ņiem un dru�pām garā, �aurā ezera krastos.

-��� Tur priek�ā ir Ērkatas pils. Viņ� norādīja uz gludu akmens sienu, ko caur kokiem varēja saskatīt tikai ar grūtībām. Pareizāk būtu teikt, tas, kas no pils atlicis. Pār to gūlās ielejas raganu lāsts, un tur notika nelaime pēc nelaimes.

Viņ� mums pastāstīja par Mēriju Grāntu, Ērkatas pilskunga meitu, un viņas iemīļoto, dzejnieku Bohutinas Makdonalda dēlu Donaldu Donnu. Jaunie�iem bija liegts satikties, jo tēvam bija iebildumi pret Donna iedabu "spert" lopus (vecs un godājams Hailendas amats, gids mums mēģināja iegalvot), tomēr viņi pārkāpa aizliegumu. Tēvs to padzirdē�jis, un Donalds saņēmis uzaicinājumu uz viltus tik�anos, kuras laikā viņu saņēma ciet. Būdams uz nāvi notiesāts, Donns lūdzies, lai viņam nocērt galvu kā d�entlmenim, nevis pakar kā noziedznieku. Lūgums ticis apmierināts, un, kamēr viņu vedu�i pie bendes bluķa, nelaimīgais nemitējies atkārtot: "Velns paraus Grānta kungu, un Donaldu Donnu nepakārs." Tā ari notika, leģenda vēsta, ka, nocirstajai galvai noripojot no bluķa, tā runājusi: "Mērij, pacel manu galvu!"

Es nodrebinājos, un Frenks apskāva manus plecus.

-��� Viens no dzejoļiem saglabājies līdz mūsu dienām, viņ� klusi ieminējās. Donalda Donna dzejolis. Tas skan �ādi:

Rīt es bū�u kalnā bez galvas,

Vai nav jums �ēl manas skumsto�ās meitenes,

Manas Mērijas, gai�ajiem matiem, maigajām acīm?

Saņēmu un viegli saspiedu vīra roku.

Cits citam sekoja neskaitāmi stāsti par nodevībām, slepkavībām un vardarbību, un man sāka likties, ka ezers savu slikto slavu ir pel�nījis.

-��� Un kā tad ar briesmoni? es jautāju, pāri laivas malai lūkodamās duļķainajās dzīlēs. Likās, ka nezvērs �ādā vidē pilnībā iederētos.

Mūsu gids paraustīja plecus un nospļāvās ūdenī.

-��� Nu, ezers ir ērmots, nav vārdam vietas. Protama lieta, ka ļaudis mel� par vecu un ļaunu radījumu, kas mitis tā dzīlēs. Tam tika pie�nesti upuri kāda gotele un savureiz pat bērniņ� kārklu grozā ielaists dzelmē. Viņ� vēlreiz nospļāvās. Da�i gvel�, ka ezeram neesot dibena tikai caurums pa�ā vidū, dziļākas vietas Skotijā neesot. Tomēr� krun�kas ap gida acīm kļuva dziļākas, �pirms da�iem gadiem kāda ģimene no Lanka�īras iebrāzās policijas iecirknī Invermoristonā, bļaudami un brēkdami, ka redzēju�i briesmoni iznākam no ūdens un paslēpjamies brik�ņos. Esot bijis baismīgs radījums, sarkanām spalvām apaudzis un briesmīgiem ragiem, kaut ko gremojis, asinis esot pilēju�as no mutes. Gids pacēla roku, apklusinot manus �ausmu izsaucienus.

-��� Konstebls, ko aizsūtīja �iem līdzi, atgriezies sacīja, ja nebūtu pilo��ās asinis, apraksts būtu mats matā, mūsu pavadonis apklusa, lai atstātu lielāku iespaidu, kā vienai jaukai Hailendas govij, kas brik�ņos gremo zāli!

Mēs nobraucām apmēram pusi ezera garuma, tad izkāpām krastā ieturēt pavēlākas pusdienas. Tur iesēdāmies savā ma�īnā un braucām atpakaļ cauri ielejai, neredzot neko ļaunāku par sarkanu lapsu uz ceļa, kas iztraucēta pacēla galvu, kad iznirām no līkuma; mutē tai karājās kāds �ļaugans dzīvnieciņ�. Lapsa metās uz ceļa malu un �igli kā ēna uzskrēja stāvajā nogāzē.

Bija jau patie�ām vēls, kad, viegli streipuļodami, gājām pa taku uz Bērda kundzes pansiju. Balstoties viens pie otra, mēs bijām nonāku�i pie sliek�ņa un, kamēr Frenks meklēja atslēgu, joprojām smējāmies par dienā piedzīvoto.

Tikai tad, kad bijām jau izģērbu�ies, lai liktos gulēt, es atcerējos ieminēties Frenkam par nelielo kromlehu Kreignedanu. Viņa nogurums pagaisa kā nebijis.

-���� Tie�ām? Un tu zini, kur tas atrodas? Cik brīni�ķīgi, Klēra! Frenks starodams sāka grabināties pa savu �emodānu.

-��� Ko tu meklē?

-��� Modinātājpulksteni, viņ� atbildēja, beidzot atradis meklēto.

-��� Kāpēc? es izbrīnīta jautāju.

-��� Gribu piecelties laikā, lai viņas redzētu.

-��� Ko tad?

-��� Raganas.

-��� Raganas? Kas tev teica, ka tur ir raganas?

-���� Vikārs, Frenks atbildēja, acīmredzot priecādamies par joku. Viena no tām ir viņa saimniecības vadītāja.

Es iedomājos par cienīgo Greiema kundzi un nicino�i nosprauslojos.

-��� Nerunā muļķības!

-���� Ne nu glu�i raganas. Simtiem gadu visā Skotijā ir �umējis un mu�d�ējis no raganām tās tika dedzinātas pat vēl 18. gadsimtā -, bet �īs kundzītes it kā esot druīdi vai kaut kas līdzīgs. Nedomāju, ka tā būtu īsta raganu nakts tas ir, ne glu�i velna pielūg�ana. Bet vikārs stāstīja, ka daļa vietējo joprojām ievērojot vecos saulgrie�u rituālus. Zini, sava amata dēļ viņ� nevar izrādīt lielu interesi par �ādiem notikumiem, bet viņ� ir pārāk zinātkārs, lai vispār tiem nepievērstu uzmanību. Viņ� nezina, kur �īs ceremonijas notiek, bet, ja te tuvumā atrodas akmens loks, tad tas noteikti ir tur. Frenks nepacietībā saberzēja rokas. Kāda veiksme!

Vienu reizi celties no gultas vēl tumsā, lai dotos meklēt piedzīvoju�mus, ir aizraujo�i. Divreiz divās dienās jau o� pēc mazohisma.

Turklāt �oreiz nebija ne siltas segas ma�īnā, ne termosa. Samie�gojusies Frenkam aiz muguras klumzāju aug�up kalnā, kājas ķērās aiz koku saknēm, un purngali sāpīgi atsitās pret akmeņiem. Bija auksts un miglains, tāpēc sabāzu rokas dziļāk adītās jakas kabatās.

Vēl pēdējā piepūle, un iznācām kalna galā; mums tie�i pretī tik tikko nojau�ams pirmsausmas nespodrajā puskrēslā vērās milzu akmeņu loks. Frenks stāvēja kā sasalis, apbrīnodams akmens stabus, tikmēr es, smagi elsdama, atslīgu uz sēdē�anai piemērota klintsbluķa.

-��� Skaisti, viņ� izdvesa. Frenks klusiņām lavījās uz loka ārmalu, un viņa ēna tūdaļ saplūda ar lielākajām akmeņu ēnām. Patiesi �ie mil�zeņi bija skaisti un arī sasodīti pārdabiski. Mani sapurināja drebuļi un ne tikai aukstuma dēļ. Ja tie, kas akmeņus te izkārtoja, bija vēlēju�ies atstāt iespaidu, tad viņi zināja, ko dara.

Pēc mirkļa Frenks bija atpakaļ.

-��� Neviena vēl nav, es satrūkos, kad viņ� negaidīti man aiz muguras no�ukstēja. Nāc, es atradu vietiņu, no kuras varēsim visu noskatīties.

Austrumu pusē jau sāka svīst gaisma, tikai par mata tiesu gai�āks pelēkums pamalē, bet ar to pietika, lai es vairs nekluptu, kad Frenks mani ieveda pa spraugu alk�ņu krūmā netālu no vietas, kur beidzās taka. Koku pudurī bija pavisam mazs laukumiņ�, tur tik tikko pietika vietas mums abiem, ja stāvējām, cie�i saspiedu�ies. Ta�u taka bija skaidri pārredzama un tāpat arī akmens loka iek�puse, kas atradās ne vairāk kā divdesmit pēdu no mums. Ne jau pirmo reizi man radās jau�tājums: kādi īsti biju�i Frenka pienākumi kara laikā? Izskatījās, ka viņ� ļoti labi zina, kā tumsā pārvietoties bez trok�ņa.

Kaudamās ar miegu, es nevēlējos itin neko citu kā vien saritināties zem piemērota krūma un gulēt. Ta�u te nepietika vietas, tāpēc es tur�pināju stāvēt, cie�i skatoties uz stāvo taku, lai nepalaistu garām tuvo�jo�os druīdus. Man mugurā iemetās krika un kājas sāka sāpēt, bet ilgi, �ķiet, nebija vairs jāgaida; gai�ā josla austrumos bija iekrāsojusies blāvi sārta, un es lēsu, ka līdz saullēktam atlikusi ne vairāk kā pusstunda.

Pirmā nācēja kustējās gandrīz tikpat klusi kā Frenks pirmīt. Atska�nēja tikko dzirdams krak�ķis, kad viņas kāja izkustināja kādu oli netālu no kalna virsotnes, un tad pilnīgā klusumā mūsu redzeslokā parādījās sirmā galva ar kārtīgo frizūru. Greiema kundze. Tātad tā bija taisnība. Vikāra saimniecības vadītāja bija saprātīgi ģērbusies tvīda svārkos un vilnas jakā, padusē viņa nesa baltu saini. Klusi kā rēgs viņa aizslīdēja aiz viena no stāvajiem akmeņiem.

Pēc tam viņas nāca ik pa brītiņam, pa vienai, divām vai trijām, uz takas skanēja slāpēti smiekli un �uksti, kas, viņām iznākot akmens lokā, uzreiz noklusa.

Da�as es pazinu. Pasta priek�niece Bjūkenena kundze, kuras gai�ie mati nesen bija ieveidoti ilgviļņos un spēcīgi izplatīja "Vakars Parīzē" aromātu. Es apspiedu smieklus. Lūk, kā izskatās mūsdienu druīdi!

Kopā sanāca piecpadsmit cilvēku, visas sievietes, un vecuma ziņā no Greiema kundzes, kurai bija mazliet pāri par se�desmit, līdz jaunai māmiņai ap gadiem divdesmit, kuru pirms divām dienām biju redzē�jusi pie veikala stumjam bērnu ratiņus. Viņas visas bija ģērbu�ās, it kā grasītos doties tālā ceļā, un visas bija padusē pasitu�as baltu saini. Gandrīz nesakot ne vārda, sievietes pazuda aiz akmeņiem vai krūmiem un iznira tuk�ām rokām, kas bija kailas līdz pleciem, ģērbu�ās viscaur baltā. Kad viena no sievietēm gāja garām mūsu paslēptuvei krūmos, man degunā iesitās veļas ziepju smārds, un es redzēju, ka viņas tērps ir uz pleca sasiets palags.

Sievietes sastājās rindā ārpus akmens loka, no vecākās līdz jaunā�kajai, un klusēdamas gaidīja. Austrumu pamale kļuva gai�āka.

Kamēr saule gausi virzījās pa savu ceļu debesīs, arī sievie�u rinda sakustējās un lēnām izslīdēja starp diviem akmeņiem. Vadītāja aizveda visas uz pa�u loka centru, tad vadāja uz riņķi, joprojām lēni, lēni; sie�vietes cēli kā gulbji virzījās apļa gājienā.

Pēk�ņi pirmā sieviete apstājās, pacēla rokas un izgāja apļa vidū. Pagriezusi seju pret diviem vistālāk uz austrumiem stāvo�iem akme�ņiem, viņa spalgi kaut ko uzsauca. Ne skaļi, bet pietiekami skaidri, lai dzirdētu visā lokā. Sastingusi migla uztvēra vārdus un meta atpa�kaļ atbalsi; likās, ka skaņas nāktu no visām pusēm, no pa�iem akme�ņiem.

Nezinu, ko nozīmēja viņas kliedziens, bet dejotājas to atkārtoja. Jo viņas tagad bija kļuvu�as par dejotājām. Izstiepu�as rokas cita pret citu, tomēr nesaskaroties, sievietes, joprojām stāvēdamas aplī, locījās un vijās. Pēk�ņi aplis sadalījās divās daļās. Septiņas dejotājas virzījās pulksteņa rādītāju kustības virzienā pa loku. Pārējās kustējās pretējā virzienā. Divi pusapļi slīdēja viens otram garām arvien ātrāk, reizēm izveidojot vienu apli, reizēm divkār�u līniju. Vadītāja, kas kā sastin�gusi atradās loka vidū, tikai atkal un atkal izkliedza sērīgo, spalgo klie�dzienu sen miru�ā valodā.

Tādas izdarības noteikti izskatītos muļķīgi, un varbūt tā ari bija. Palagos satinu�os sievie�u bariņ� (daudzas bija apaļīgas un nebūt ne veiklas) grie� deju riņķus kalna virsotnē. Bet, atskanot kliedzienam, man uz skausta saslējās matiņi.

Visas kā viena apstājās un pavērsa sejas pret austo�o sauli, sievie�tes bija izveidoju�as divus pusapļus, un pa vidu starp abām pusēm stie�pās skaidri redzama taka. Saulei kāpjot augstāk, plata gaismas straume plūda starp austrumpuses akmeņiem, kā ar nazi pārdalot dejotāju loku divās daļās, un skāra lielo, sa�ķelto akmeni kromleha pretējā pusē.

Kādu brīdi dejotājas nekustīgi stāvēja ēnās abpus gaismas kūlim. Tad Greiema kundze atkal tajā pa�ā savādajā valodā kaut ko pateica, bet �oreiz kā runājot. Viņa apcirtās un, stalti izslietu augumu, sudra�bainajiem matu viļņiem zaigojot saulē, gāja pa gaismas taku. Nesakot ne vārda, dejotājas viņai sekoja. Pa vienai viņas izgāja pa plaisu galve�najā akmenī un pazuda klusumā.

Mēs tupējām alk�ņu pudurī, līdz sievietes, tagad glu�i parasti sme�joties un tērzējot, bija atkal apģērbu�ās un bariņā pametu�as kalnu, lai dotos uz vikāra māju dzert kafiju.

-��� Ap�ēliņ! Es izstaipījos, cen�oties iekustināt savilkto muskuļu mezglus mugurā un kājās. Tas tik bija skats, vai ne?

-��� Vienreizīgs! Frenks jūsmoja. Ne par kādu naudu pasaulē es negribētu to palaist garām. Pametis mani staipāmies, viņ� kā �ūska izslīdēja no krūmāja un apskrēja akmens loka iek�pusi, degunu zemei piegrūdis kā medību suns.

-��� Ko tu meklē? es uzsaucu. Mirkli svārstījusies, iegāju loka vidū. Diena bija pilnībā ataususi, un, kaut akmens milzeņi joprojām izskatījās iespaidīgi, krietnu tiesu no sava rītausmā izstarotā drūmā draudīguma tie jau bija zaudēju�i.

-��� Zimes, viņ� atbildēja, nometies �etrrāpus; skatiens kā piekalts ka�vējās pie īsās zāles klājiena. Kā viņas zināja, kur sākt un kur apstāties?

-���� Labs jautājums. Es neko neredzu. Ta�u, lai�ot skatienu pa zemi, es kāda augsta akmens pakājē ieraudzīju interesantu augu. Purva neaiz�mirstule? Nē, dro�i vien ne; �ai ir oran�i vidiņi un tum�zilas ziedlapas. Ieinteresēta es devos pie puķītes. Frenks, kuram bija asāka dzirde, pie�lēca kājās, saķēra mani aiz rokas un izrāva no loka, mirkli pirms no otras puses ienāca viena no rita dejotājām.

Tā bija Grānta jaunkundze, mazā, apaļīgā sieviete, kurai atbilsto�i tam, kā viņa izskatījās, Lielajā ielā piederēja saldumu un konditorejas veikals. Viņa tuvredzīgām acīm paskatījās apkārt, tad taustījās kabatā pēc brillēm. Uzspraudusi acenes uz deguna, viņa soļoja pa loku, līdz uzgāja pazaudēto matu sprādzi, pēc kuras bija atgriezusies. Atlikusi to atpakaļ savā vietā biezajās, spo�ajās lokās, Grānta jaunkundze nemaz nesteidzās atgriezties pie darba, bet apsēdās uz klintsbluķa, paļāvīgi atspieda muguru pret gigantisko akmeni un dīki aizsmēķēja cigareti.

Man blakus stāvo�ais Frenks izmisumā slāpēti nopūtās.

-��� Nu, viņ� samierinājies noteica, labāk iesim. Pēc visa sprie��ot, viņa te var nosēdēt līdz pusdienai. Un personiski es nekādas zīmes neredzēju.

-��� Varbūt varam atnākt �urp vēlāk, es ieminējos, man joprojām nedeva miera zilā, stīgojo�ā puķīte.

-��� Jā, labi. Bet skaidri varēja redzēt, ka Frenks bija zaudējis interesi par pa�u akmens loku, jo nu bija iegrimis ceremonijas detaļās. Pa ceļam lejā no kalna viņ� nemitējās mani iztaujāt, mudinot pēc iespējas precī�zāk atsaukt atmiņā izkliegtos vārdus un dejas figūru ilgumu.

-���� Ziemeļi, viņ� beidzot apmierināts noteica. Atslēgas vārdi ir senie ziemeļnieki, esmu par to gandrīz pārliecināts. Bet deja, viņ� prātodams papurināja galvu. Nē, deja ir daudz senāka. Vikingiem gan ir riņķa dejas. Viņ� kritiski savilka uzacis, it kā es būtu apgalvojusi pretējo. Bet tas �ūpojo�ais raksts ar divkār�o rindu, tas ir� hmm, tas atgādina� nu, da�i raksti auklu keramikas kultūras māla trauku izstādē bija gandrīz tādi pa�i, bet atkal� hmm�

Frenks kārtējo reizi bija iegrimis vienā no saviem zinātniskajiem transiem un laiku pa laikam pie sevis kaut ko nomurmināja. Transs izklīda tikai tad, kad viņ� nejau�i paklupa aiz kāda �ķēr�ļa gandrīz pa�ā kalna pakājē. Sabijies viņ� iekliedzās un izstiepa rokas, bet kājas saļima, un atliku�ās da�as pēdas viņ� noripoja, līdz apstājās zirdzeņu pudurī.

Metos pa nogāzi vīram pakaļ, bet, kad tiku lejā, viņ� jau sēdēja starp drebelīgajiem kātiem.

-��� Vai tu sasities? es jautāju, lai arī redzēju, ka viņam nekas nekai�.

-���� Laikam. Viņ� apdullis pārlaida ar roku pierei, atglau�ot tum�os matus. Aiz kā es aizķēros?

-���� Aiz �itās. Pacēlu sardīņu kārbu, ko bija pametis kāds apmeklē�tājs. Aiz viena no civilizācijas ļaunumiem.

-���� A. Frenks paņēma no manis konservu kārbu, ieskatījās iek�ā un pārmeta pāri plecam. �ēl, ka tuk�a. Pēc ekskursijas stipri gribas ēst. Vai paskatīsimies, ko Bērda kundze var mums piedāvāt vēlīnās brokastīs?

-���� Varētu pamēģināt, es noteicu, saglau�ot viņam matus. Bet vēl mēs varētu pamēģināt agrīnas pusdienas. Mūsu skatieni satikās.

-���� A, Frenks atkal novilka jau pavisam citādā tonī. Viņ� lēnām pār�laida plaukstu man pa roku un gar kaklu, īk�ķis viegli pakutināja manu auss ļipiņu. To mēs varam.

-��� Ja vien tev pārāk stipri negribas ēst, es viņu ķircināju. Otra roka atrada ceļu man aiz muguras. Pirkstus izpletis, viņ� piekļāva mani sev klāt, un delna slīdēja zemāk un zemāk. Frenka lūpas mazliet pavērās un pūta, pavisam viegli, man kleitas izgriezumā, siltā elpa kutināja man krū�u galus.

Viņ� lēnām noguldīja mani zālē, likās, ka smalkie zirdzenes ziediņi peld gaisā viņam ap galvu. Viņ� paliecās uz priek�u, maigi noskūpstīja mani un turpināja skūpstīt, pogu pa pogai verot vaļā kleitu, tad meta mieru, iebāza roku aiz malas un paspēlējās ar maniem piebriedu�ajiem krū�u galiņiem. Beidzot kleita no kakla līdz viduklim bija vaļā.

-���� A, viņ� vēlreiz izdvesa, atkal citā tonī. Kā balts samts. Balss bija piesmakusi, un mati atkal sakrita uz priek�u, bet viņ� nepūlējās tos atbīdīt atpakaļ.

Ar vienu prasmīgu īk�ķa kustību Frenks atāķēja man krū�turi un pieliecās, lai izrādītu manām krūtīm pienācīgo cieņu. Tad izslējās un, saņēmis krūtis ar abām rokām, lēnām vilka uz leju, lai plaukstas satik�tos starp abiem apaļumiem, pēc tam neapstājoties vilka atkal tās maigi uz aug�u, izsekodams krū�kurvja līnijai līdz mugurai. Aug�up lejup, lejup un apkārt, kamēr es sāku vaidēt un pagriezos pret viņu. Mūsu lūpas sakļāvās, viņ� spieda mani sev klāt, līdz mūsu gurni saskārās. Frenks pieliecās pie manis, knibinādamies ap auss ļipiņu.

Rokas, kas glāstīja manu muguru, slīdēja zemāk un zemāk, bet pēk��ņi pārsteigumā apstājās. Atkal to sajutis, Frenks pacēla galvu un smai�dot skatījās lejup uz mani.

-��� Kas tas ir? viņ� jautāja, tēlodams ciema policistu. Vai arī pareizāk būtu teikt: kā nav?

-��� Esmu tikai sagatavojusies, �ķīsti noteicu. Medmāsas ir mācī�tas būt gatavas visām nejau�ībām.

-��� Nudien, Klēra, viņ� nomurmināja, pabāzis roku man zem svārkiem, un slidināja to aug�up pa cisku līdz maigajai, neaizsargā�tajai vietiņai starp kājām, tu esi visburvīgākā praktiskā sieviete, ko pazīstu.

Tovakar, kad ar grāmatu klēpī sēdēju viesistabā atzveltnes krēslā, pienāca Frenks un nostājās man aiz muguras.

-���� Ko tu dari? viņ� jautāja. Rokas maigi uzgūla man uz pleciem.

-���� Meklēju to puķi, es atbildēju, ielikusi pirkstu starp lapām, lai nepazaudētu vietu, kur lasīju. To, kuru redzēju akmens lokā. Paska�ties� Es atvēru grāmatu. Tā varētu būt no pulkstenītēm vai genciānām, kāpnī�u vai skarbjlapu dzimtas tomēr, visticamāk, neaizmirs�tules bet, iespējams, kāds variants no Anemone patens. Es norādīju uz krāsainu silpurenes fotogrāfiju. Nedomāju, ka tā ir kāda no genciānām; ziedlapiņas nav apaļas, bet�

-��� Tu ta�u vēlreiz vari aiziet uz turieni un paskatīties, Frenks iemi�nējās. Kruķa tēvs tev aizdos savu veco klaberkasti, varbūt, vai� nē, man ir labāka ideja. Aizņemies no Bērda kundzes ma�īnu, tā būs dro��āk. No ceļa līdz kalnam nav tālu.

-���� Un tad kādi tūksto� jardi jārāpjas stāvā kalnā, es novaikstījos. Kāpēc tevi tas tik ļoti interesē? Es pagriezos pret vīru. Viesistabas lampa apņēma viņa galvu ar �auru, zeltainu līniju kā svētajam vidus�laiku gravīrā.

-��� Ne jau puķe mani interesē. Bet, ja tu tāpat iesi uz turieni, tad varbūt uzmetīsi aci ārējam lokam.

-���� Labi, es piekāpos. Kas man tur jāmeklē?

-���� Ugunskura pēdas, Frenks sacīja. Rakstos, ko man gadījies lasīt par pavasara saulgrie�iem, visos rituālos minēti ugunskuri, bet �orīt redzētās sievietes uguni nekūra. Iedomājos, varbūt viņas svētku uguns�kuru kurināja jau iepriek�ējā naktī, bet �orīt atgriezās uzdejot. Lai gan vēsturiski uguni kur govju gani. Loka iek�pusē nebija nodzēsta uguns�kura, viņ� piebilda. Bet mēs aizgājām, kad man vēl nebija ienācis prātā pārbaudīt loka ārpusi.

-��� Labi, es atkal piekritu un no�āvājos. Divas reizes divās dienās tik agra mo�anās nevarēja palikt bez sekām. Es aizvēru grāmatu un piecēlos. Ja vien man nav jākāpj ārā no gultas pirms deviņiem.

Bet bija jau gandrīz vienpadsmit, kad es nonācu pie akmens loka. Smidzināja lietus, un es biju izmirku�i līdz ādai, jo nebiju iedomājusies paņemt lietusmēteli. Pavir�i pārlaidu skatienu zālei loka ārpusē, bet, ja te kādreiz kurināts ugunskurs, tad kāds bija papūlējies novākt visas pēdas.

Puķi atrast bija vieglāk. Tā auga tur, kur man bija licies, visaugstākā akmens apak�ā. Es nogriezu vairākus gabaliņus no stīgas un pagaidām ietinu kabatlakatā, nodomājusi salikt tos kārtīgāk, kad iekāp�u Bērda kundzes mazajā ma�īnā, kurā biju atstājusi smagās augu preses.

�ajā augstajā akmenī bija plaisa, vertikāls �ķēlums sadalīja masīvo bluķi divos gabalos. Savādi, tie kaut kādā veidā bija atbīdīti. Lai arī varēja redzēt, ka malas sakrita, tās �ķīra divas vai trīs pēdas plata plaisa.

Kaut kur netālu skanēja dobja dūk�ana. Iedomājos, ka klintsbluķa plaisā iemitinājies bi�u spiets, atspiedos ar roku pret akmeni un palie�cos tuvāk.

Akmens iespiedzās.

Atsprāgu atpakaļ tik ātri, ka paklupu aiz īsa zāles ku�ķa un smagi nosēdos zemē. Sviedriem noplūdusi, skatījos uz akmeni.

Nekad nebiju dzirdējusi kādu dzīvu būtni radām tādu skaņu. To nav iespējams aprakstīt, var vienīgi pateikt, ka tāds kliedziens sagaidāms tikai no akmens. Tas bija baismīgs.

Arī pārējie akmeņi sāka kliegt. Skanēja kaujas troksnis, mirsto�u viru un sakropļotu zirgu vaimanas.

Spēcīgi papurināju galvu, lai noskaidrotu domas, bet troksnis tur�pinājās. Uzrausos kājās un streipuļoju uz akmens loka malu. Visapkārt skanēja troksnis, no tā man sāka smelgt zobi un griezties galva. Acu priek�ā viss pamazām izplūda.

Tagad es vairs nezinu, vai es devos uz plaisu galvenajā akmeni vai ari tas notika nejau�i, akli klistot cauri trok�ņa miglai.

Reiz nakti braucu ma�īnā, sēdēju priek�ējā sēdeklī; motora rūk�a�nas un kustības ieaijāta, es iemigu, un man radās rāma bezsvara stā�vokļa ilūzija. Ma�īnas vadītājs pārāk strauji uzbrauca uz tilta, nespēja novaldīt ma�īnu, es uztrūkos no plūsto�ā sapņa un nokļuvu tie�i tālo gaismu naidīgajā spo�umā un �ķebīgajā ātra kritiena sajūtā. �ī negai�dītā pāreja ir tuvākais salīdzinājums, ko es spēju atrast, lai aprakstītu piedzīvoto sajūtu, ta�u tas ir tikai no�ēlojams mēģinājums.

Varu pateikt, ka mans redzeslauks sarāvās līdz vienam tum�am punktam, tad pazuda pavisam, atstājot nevis tumsu, bet spo�u tuk��umu. Jutos kā iekļuvusi virpulī vai it kā kāds mani izvērstu uz āru. Tas viss atbilst patiesībai, ta�u neviens no �iem aprakstiem nesniedz pilnīgo sabruk�anas sajūtu, it kā mani triektu pret kaut ko, kā tur nav.

Patiesība ir tāda, ka nekas nekustējās, nekas nemainījās, likās, ka nekas nenotiek, un tomēr es piedzīvoju tik lielas pirmatnējas bailes, ka zaudēju jebkādu apjēgu, kas es biju un kur atrados. Es biju nonākusi pa�ā haosa centrā, un nekāda prāta vai ķermeņa spēks pret to neko nenozīmēja.

Nevarētu teikt, ka zaudēju samaņu, bet katrā ziņā kādu laiku es sevi neapzinājos. Es "pamodos", ja tas ir pareizais vārds, kad paklupu uz akmens netālu no kalna pakājes. Pa pusei skrēju, pa pusei slidēju da�as atliku�ās pēdas un nokļuvu starp biezu zāli apaugu�iem ciņiem.

Man bija slikta dū�a un griezās galva. Aizrāpoju līdz jaunu ozoliņu birztalai un atspiedos pret vienu kociņu. Netālu skanēja kliedzienu jūk�lis, kas man atgādināja skaņas, ko dzirdēju un jutu akmens lokā. Ta�u tas neatgādināja vardarbību; izklausījās pēc parasta konflikta, un es pagriezos uz to pusi.

E

s viņus ieraudzīju jau pa lielu gabalu. Divi vai trīs kiltos ģērbu��ies vīrie�i kā plēsti joņoja pāri nelielai kucītei. Tālumā skanēja blīk�ķi; miglaini apjautu, ka tie ir �āvieni.'

Biju pārliecināta, ka joprojām redzu halucinācijas, kad troksnim pa pēdām, vicinot pa gaisu musketes, parādījās pieci se�i vīri sarkanos kamzoļos un biksēs līdz ceļgaliem. Samirk�ķināju plakstus un blenzu �ajā parādībā. Pacēlu roku un izslēju acu priek�ā divus pirkstus. Redzēju divus pirkstus viss, kā nākas. Redze skaidra. Piesardzīgi pao�ņāju gaisu. Stipra plauksto�u lapu smar�a un viegla dvesma, kas uzvējoja no āboliņa pudura turpat man pie kājām. Nekādu o�as halucināciju.

Aptaustīju galvu. Nekur nekas nesāpēja. Tātad diez vai tas ir sma�dzeņu satricinājums. Pulss mazliet paātrināts, bet stabils.

Pēk�ņi attālo bļaustī�anos nomainīja cits troksnis. Dimdēja pakavi, un tie�i man virsū traucās vairāki zirgi ar jātniekiem kiltos ģērbtiem skotiem, kas kaut ko jodelēja gēlu valodā. Es pamuku malā tik �igli, ka par fiziskiem ievainojumiem, �ķiet, nevarēja būt ne runas, lai arī kāds būtu mans garīgais stāvoklis.

Un tad, kad viens no sarkansvār�iem, kuru bija nogrūdis zemē bēgo�s skots, uzrausās kājās un teatrāli kratīja nopakaļ zirgiem dūri, es visu sapratu. Protams. Filmē�ana! Nogrozīju galvu par savu neattapību. Viss ir gau�ām vienkār�i, �eit tiek uzņemta kostīmfilma. Bez �aubām, kārtējā par tēmu ""skaistais princis" virsājā".

Labi. Lai kāda būtu filmas mākslinieciskā vērtība, grupa man pal�dies neteiks, ka kadros esmu ieviesusi vēsturei neatbilsto�us elementus.

Kāpos atpakaļ me�ā, jo gribēju ar pla�u loku apiet klajumu un nokļūt uz ceļa, kur biju atstājusi ma�īnu. Ta�u iet izrādījās grūtāk, nekā biju iedomājusies. Koki nebija nekādi lielie, un pame�a augi ķērās man drē�bēs. Nācās uzmanīgi spraukties starp tievajām atvasēm un laiku pa laikam atbrīvot zaros ieķēru�os svārku stērbeles.

Ja viņ� būtu �ūska, tad es būtu uzkāpusi viņam virsū. Vīrietis tievo kociņu saaudzē stāvēja tik kluss, it kā pats būtu viens no tiem, un es viņu pamanīju tikai tad, kad kāds ar zibenīgu kustību satvēra manu roku.

Otra roka uzgūla manai mutei, un es atmuguriski tiku ievilkta ozolu birzī, kaut ari, panikas pārņemta, sparīgi turējos pretī. Gūstītājs, lai kas viņ� ari būtu, likās augumā nebija diez ko garāks par mani, bet loti spēcīgs. Es saodu vieglu puķu, līdzīgu kā lavandas smar�ūdens, aro�mātu sajaukumā ar asāku vīrie�a sviedru dvaku. Ta�u, kamēr aiz mums sakļāvās koku zari, ievēroju, ka roka un apak�delms, kas turēja manu vidukli, �ķiet tādi kā redzēti.

Purinot galvu, es atbrīvojos no delnas, kas sedza manu muti.

-���� Frenk! es iebļāvos. Nolādēts, ko tu te āksties? Mani plosīja pret�runīgas jūtas atvieglojums, ka esmu satikusi vīru, un dusmas par rup�jajām izdarībām. Tā kā joprojām nebiju atguvusi līdzsvaru pēc piedzīvotā akmeņu lokā, man nebija noskaņojuma nodoties skarbām spēlītēm.

Rokas atlaidās, bet, jau grie�oties apkārt, es jautu, ka kaut kas nav kārtībā. Tā lika domāt ne vien sve�ais odekolona aromāts, bet vēl kaut kas netveramāks. Es stāvēju kā sastingusi un jutu, ka mati uz skausta slienas stāvus.

-��� Jūs neesat Frenks, es no�ukstēju.

-���� Nē, neesmu gan, vīrietis piekrita, ar neslēptu interesi pētot mani. Ta�u man ir brālēns ar tādu vārdu. Tomēr �aubos, kundze, vai jūs mani sajaucāt ar viņu. Mēs necik daudz neesam līdzīgi.

Lai kam ari līdzinātos �ī vīrie�a brālēns, pats viņ� varēja būt pat Frenka brālis. Tāds pats lokans, kalsns augums un smalki kauli, tādi pa�i klasiski sejas vaibsti, taisnas uzacis un brūnas acis un tādi pa�i tum�i, pierei gludi pārķemmēti mati.

Vienīgi �im vīrietim mati bija gari un sasieti pakausī ar ādas sik�sniņu. �igāniski tumsnējā ādas krāsa liecināja, ka iedegums ieēdies uz palik�anu, tas iegūts daudzu mēne�u, nē, gadu garumā, dzīvojot zem klajas debess, ne tas zeltainais tonis, kādu Frenks bija ieguvis mūsu brīvdienu laikā Skotijā.

-���� Kas jūs tāds esat? es noprasīju, jūtoties pavisam neomulīgi. Frenkam gan bija neskaitāmi radi un paziņas, ta�u domāju, ka ģimenes atzaru, kas dzīvoja Lielbritānijā, es pazinu. Skaidrs, ka viņu vidū nebija neviena, kas izskatītos tā kā �is sve�inieks. Frenks ta�u noteikti būtu ieminējies, ja Hailendā dzīvotu kāds tuvs radagabals, vai ne? Ko runāt par ieminē�anos, viņ� nebūtu licies mierā, ka mums �is cilvēks jāap�ciemo, ņemot līdzi parasto ģenealoģisko shēmu un piezīmju krājumu, jo Frenku ne uz mirkli nepameta alkas uzzināt itin visus sīkumus, ko dzimtas vēsture varētu atklāt par slaveno Melno D�eku Rendelu.

Sve�inieks par atbildi uz manu jautājumu savilka uzacis.

-��� Kas es esmu? Kundze, tādu pa�u jautājumu es varētu uzdot jums, turklāt ar nesalīdzināmi lielāku pamatojumu. Viņ� ar acīm mani gan�drīz aptaustīja, tās slīdēja man pāri no galvas līdz kājām, ar nekaunī�gas atzinības izteiksmi sejā viņ� noskatīja plāno, peoniju ziedu raksta katūna kleitu, un pēdīgi skatiens, kas pauda savādu uzjautrinājumu, apstājās man pie kājām. Es neizpratu �o skatienu, bet tas darīja mani ārkārtīgi nervozu, tāpēc es kāpos atpakaļ, līdz biju spiesta apstāties, kad atdūros pret koka stumbru.

Vīrietis pēdīgi novērsās un pagriezās sāņus. Jutos tā, it kā viņ� būtu palaidis mani vaļā, un es izdvesu atvieglojuma nopūtu; līdz �im brīdim nebiju pat apzinājusies, ka esmu aizturējusi elpu.

Viņ� bija pagriezies, lai paņemtu savus svārkus, kas bija pārmesti pār maza ozoliņa apak�ējo zaru. Notraucis no svārkiem da�as sausas lapas, viņ� vilka tos mugurā.

Laikam jau biju noelsusies, jo vīrietis atkal paskatījās uz mani. Svārki bija tum�sarkanā krāsā, ar garu aizmugurējo daļu, bez atlokiem un priek�pusē aizāķējami. Atloku dzeltenbrūnie ap�uvumi nosedza krietnas se�as collas no piedurknes garuma, un pie viena uzple�a karā�jās neliels zeltītas pīnes līkums. Tas bija dragūnu formas tērpa frencis, virsnieka frencis. Tad es attapos protams, viņ� ta�u bija aktieris no tās kompānijas, ko biju redzējusi otrpus me�am. Lai gan īsais zobens, ko viņ� �obrīd stiprināja pie jostas, likās daudz īstāks nekā līdz �im redzētie rekvizīti.

Kļāvos pie koka, kas auga man aiz muguras, tas sniedza man mieri�no�u atbalstu. Kā aizsargājoties sakrustoju rokas uz krūtim.

-��� Velns un elle, kas jūs tāds esat? es vēlreiz noprasīju. �oreiz jau�tājums izskanēja ķērcienā, kas pat manām ausīm izklausījās pilns baiļu.

It kā nebūtu dzirdējis, vīrietis ignorēja manu jautājumu un nestei�dzīgi āķēja ciet savu frenci. Tikai beidzis darboties, viņ� atkal pievērsa uzmanību man. Roku krūtīm piespiedis, viņ� izsmējīgi man paklanījās.

-��� Es, kundze, esmu D�onatans Rendels, eskvairs, Viņa Majestātes 8. dragūnu pulka kapteinis. Jūsu padevīgs kalps, kundze.

Metos skriet. Elpa sēca man krūtīs, kad lauzos cauri ozolu un alk��ņu bie�ņai, neliekoties ne zinis ne par kazenājiem, ne nātrēm, ne akmeņiem, ne kritu�iem koku stumbriem, nemanot neko, kas trāpījās ceļā. Kaut kur aiz muguras dzirdēju kliedzienu, bet, panikas pārņemta, nespēju noteikt, no kuras puses tas skan.

Kā akla traucos uz priek�u, zari skrāpēja man seju un rokas, potī�tes me�ģījās, kad iekāpu bedrītēs vai uzminu uz akmeņiem. Galvā nebija vietas nevienai racionālai domai; gribēju tikai tikt tālāk no sve�ā vīrie�a.

Kaut kas smags trāpīja man pa krustiem, un es kritu uz priek�u, nostiepos gar�ļaukus tā, ka aizsitās elpa. Rupji tiku apgriezta uz mugu�ras, un kapteinis D�onatans Rendels uzmetās ar ceļiem man virsū. Viņ� smagi elsa un skrējienā bija pazaudējis zobenu. �vītīgais virsnieks izskatījās saburzījies, netīrs un briesmīgi nikns.

-��� Nolādēts, vai iedomājāties, ka varēsiet aizmukt? viņ� noprasīja. Bieza tum�i brūno matu �ķipsna bija noslīgusi pāri pierei, vēl vairāk pastiprinot nepatikamo līdzību ar Frenku.

Rendels paliecās uz priek�u un satvēra mani aiz rokām. Lai gan vēl joprojām īsti nebiju atguvusi elpu, es visiem spēkiem centos atbrīvo�ties, bet panācu tikai to, ka uzrāvu uzbrucēju sev virsū.

Viņ� zaudēja līdzsvaru un visā augumā uzkrita man virsū, atkal piespie�ot mani pie zemes. Lai cik neticami tas liktos, �ķita, ka viņa dusmas pagaisu�as.

-��� 0, tev tas patīk, vai ne? viņ� iesmējās. Es ar lielāko prieku tev pakalpotu, merģelīt, bet sanācis tā, ka tu esi izvēlējusies visnepiemēro�tāko bridi. Vīrie�a svars spieda manus gurnus pie zemes, un mugurā sāpīgi dūrās neliels olis. Es sāku locīties, lai atbrīvotos no sāpēm. Vīrie�tis kļāva savus gurnus pie manējiem un ar rokām turēja manus plecus pie zemes. Man no aizvainojuma atdarījās mute.

-��� Ko tu� es iesāku, bet viņ� nolieca galvu un ar skūpstu aprāva manus protestus. Mēle ietriecās man mutē un ar nekaunīgu familiaritāti pētīja, taustoties, spie�oties dziļāk, atkāpjoties un atkal metoties uzbrukumā. Tad, tikpat pēk�ņi kā sācis, viņ� atliecās.

Rendels viegli paplik�ķināja man pa vaigu.

-��� Tīri patīkami, merģelīt. Varbūt vēlāk, kad man būs brīvs brītiņ� tevi kārtīgi apkalpot.

Tagad jau biju atguvusi elpu un liku to lietā. Iekliedzu uzmākulim tie�i ausī, un viņ� sarāvās, it kā es būtu iedūrusi viņam ar nokaitētu adatu. Izmantoju bridi un triecu ar saliektu celi viņam pa neaizsargāto sānu, nogrū�ot viņu gar�ļaukus uz satrūdēju�o lapu paklāja.

Neveikli uzslējos stāvus. Rendels veikli pavēlās un bija kājās reizē ar mani. Izmisīgi vēros apkārt, meklēdama ceļu uz glābiņu, bet mēs bijām nonāku�i pie viena no tiem augstajiem granīta klintsbluķiem, kas Skotijas kalnienē glu�i vai izaug no zemes. Vajātājs bija notvēris mani vietā, kur klints siena liecās uz iek�u, veidojot seklu iedobi. Atspiedis izplestas rokas pret iedobes malām, viņ� aiz�ķērsoja man ceļu, bet glītā, tumsnējā seja pauda vienlaikus dusmas un ziņkāri.

-���� Pie kā tu biji? viņ� skarbi prasīja. Pie tā sazin kāda Frenka? Manā rotā nav neviena Frenka. Vai arī tas ir kāds vietējais? Rendels nicīgi iesmējās. Tava āda nesmird pēc mēsliem, tātad ar algādzi tu neesi pinusies. Turklāt tu izskaties mazliet dārgāka, nekā �ejienes zem�nieki var atļauties.

Es savilku rokas dūrēs un izslēju zodu. Lai kas �im jokdarim bija padomā, es to netaisījos paciest.

-��� Man nav ne mazākās jausmas, par ko jūs runājat, un es būtu pateicīga, ja jūs nekavējoties ļautu man iet! es teicu savā visval�donīgākajā virsmāsas toni. Tas parasti iedarbojās uz nepaklausīgiem sanitāriem un jauniem interniem, bet likās, ka kapteini Rendelu mana izturē�anās tikai uzjautrina. Es apņēmīgi apspiedu bailes un apjukumu, kas drebēja man zem ribām kā izbiedētu vistu bars.

Viņ� lēnām grozīja galvu, atkal mani sīki pētīdams.

-��� Vēl mazliet jāpagaida, merģelīt. Es sev jautāju, viņ� draudzīgi sacīja, kādēļ gan padauza, kas izgājusi no mājas kreklā, ir apāvusi kurpes? Turklāt diezgan smalkas, viņ� piebilda, pametis skatienu uz manām vienkār�ajām, brūnajām kurpēm.

-���� Ko! es iekliedzos.

Virsnieks izlikās kurls pret manu izsaucienu. Skatiens bija atgrie�zies pie manas sejas, pēk�ņi viņ� spēra soli uz priek�u un satvēra mani aiz zoda. Es ieķēros viņa rokā un parāvu.

-���� Laid vaļā! Vīrie�a pirksti bija stipri kā tērauds. Nepievēr�ot uzmanību manām pūlēm atbrīvoties, viņ� grozīja manu seju uz vienu un otru pusi, lai to apspīdētu gaisto�ā pēcpusdienas gaisma.

-���� Ada nudien kā dāmai, viņ� purpināja. Paliecies uz priek�u, viņ� pao�ņāja gaisu. Un matos fran�u smar�as. Tad tvēriens atlaidās un es sāku dusmīgi berzēt zodu, it kā gribēdama izdzēst pieskārienu, ko joprojām jutu uz ādas.

-���� To var nopirkt par tava patrona naudu, viņ� pie sevis prātoja, ta�u arī valoda tev kā dāmai.

-��� Milzīgs paldies! es izsmējīgi pateicos. Nost no ceļa! Mani gaida vīrs; ja neatgriezī�os desmit minū�u laikā, viņ� nāks mani meklēt.

-��� Ak vīrs? Nicīgā apbrīna viņa sejā mazinājās, ta�u pavisam neiz�zuda. Un kā tad, lūgtum, sauc tavu vīru? Un kur viņ� ir? Kāpēc viņ� ļauj savai sievai vienai un pusplikai klīst pa me�a biezokņiem?

Līdz �im biju mēģinājusi apklusināt to smadzeņu daļu, kas plīsa vai gabalos, cen�oties kaut cik sakarīgi izskaidrot pēcpusdienas notiku�mus. Tagad tai uz brīdi izdevās izlauzties brīvībā un pavēstīt, ka, par spīti �o pa�u smadzeņu izdarītajiem, manuprāt, absurdajiem secinā�jumiem, iekul�os vēl lielākās nepatik�anās, ja nosauk�u �im cilvēkam Frenka uzvārdu, tādu pa�u kā sve�ajam. Tāpēc es atstāju Rendela jau�tājumu bez ievērības un centos paspraukties viņam garām. Bet viena viņa muskuļotā roka aiz�ķērsoja ceļu un otra sniedzās pēc manis.

Piepe�i gaisā kaut kas no�vīkstēja, man gar acīm nozibēja neskaidra ēna un atskanēja dobj� būk�ķis. Kapteinis Rendels gulēja man pie kājām zem kustīgas masas, kas izskatījās pēc veca, skrandās saplēsta pleda vik�ķa. No vīstokļa iz�āvās brūna, kā akmens cieta dūre, un, sprie�ot pēc krak�ķa, kas tūlīt atskanēja, tā ar milzu spēku triecās pret kaulu. Kapteiņa kājas nospodrinātajos, brūnajos stulmeņos, kas visu laiku bija spirināju�ās pa gaisu, spēji norima.

Attapos, ka man pretī veras divas spo�as, melnas acis. Stiegrainā roka, kas uz laiku bija pārtraukusi kapteiņa nevēlamos uzmanības apliecinājumus, turējās man pie delma kā piesūkusies dēle.

-���� Sasodīts, un kas jūs tāds būtu? man pārsteigumā izlauzās. Mans glābējs, ja es viņu varētu tā godāt, augumā bija da�as collas īsāks par mani un diezgan kārns, bet kailās rokas, kuras neapsedza noskrandu�ais krekls, izskatījās kā muskuļu kamoli, un stāvs radīja iespaidu, ka viņ� veidots no tāda pa�a elastīga materiāla kā gultas atsperes. Nekāds skaistulis ar bakurētaino seju, zemo pieri un �auro �okli viņ� vis nebija.

-���� Nāc �u'. Viņ� paraustīja mani aiz rokas, un es paklausīgi sekoju, jo biju glu�i apdullusi no straujās notikumu maiņas.

Mans jaunais pavadonis veikli atbrīvoja mums ceļu cauri alk�ņu bie�ņai, apmeta loku ap lielu akmensbluķi, un mēs atradāmies uz takas. Aizaugusi ar irbulenēm un vir�iem un tik līkumota, ka nekad nebija redzama vairāk kā se�as pēdas uz priek�u, tomēr tā pilnīgi noteikti bija taka, kas veda stāvus aug�ā uz kalna kori.

Tikai tad, kad jau uzmanīgi kāpām lejup otrā kalna pusē, es beidzot biju atguvusi pietiekami daudz elpas un sprie�anas spēju, lai pajautātu, uz kurieni mēs ejam. Nesaņēmusi no ceļabiedra atbildi, es atkārtoju jau skaļāk:

-���� Pie velna, uz kurieni mēs ejam?

Man par lielu izbrīnu, vīriņ� saviebies apcirtās riņķī un nogrūda mani no takas. Kad pavēru muti, lai protestētu, viņ� aizspieda to ar plaukstu, norāva mani zemē un uzvēlās virsū.

Atkal! man caur galvu iz�āvās doma, un es sāku izmisīgi raustīties aug�ā lejā, cen�oties atbrīvoties, bet tad saklausīju to, ko skrandainis bija dzirdējis jau agrāk, tāpēc paliku rāmi guļam. Cilvēku sasauk�anās, soļu dunē�ana un �ļakstinā�anās. Tās nepārprotami bija angļu balsis. Sparīgi cīnījos nokratīt roku, kas sedza manu muti. Iecirtu gūstītāja plaukstā zobus, un man pietika tikai tik daudz laika, lai aptvertu, ka viņ� ar pirkstiem ēdis marinētu siļķi, kad kaut kas atsitās man pret pakausi un viss satumsa.

Pēk�ņi naksnīgajā dūmakā man tie�i priek�ā iznira akmens māja. Tikai gar cie�i aizdarīto slēģu malu spiedās tieva gaismas stldziņa. Man nebija ne jausmas, cik ilgi biju bez samaņas, tāpēc nevarēju pateikt, cik tālu bijām no Kreignedana kalna vai Invernesas. Es sēdēju savam gūstītājam priek�ā uz zirga, rokas man bija piesietas pie seglu loka; tā kā ceļa nebija, tad virzījāmies uz priek�u lēnām.

Laikam jau samaņu biju zaudējusi tikai uz īsu bridi; nekādus sim�ptomus, kas liecinātu par smadzeņu satricinājumu, nejutu, vienīgās sekas no trieciena pa galvu bija sāpīgs pakausis. Mans sagūstltājs, pēc dabas nerunīgs, uz maniem jautājumiem, prasībām un skarbajām pie�zīmēm bija atbildējis ar visiem gadījumiem piemērotu skotiem rakstu�rīgu ņurdienu, ko fonētiski vislabāk varētu attēlot kā "mmmfmmmm". Ja man būtu kaut mazākās �aubas par �ī cilvēka tautību, tad to kliedē�anai pietiktu ar �o skaņu vien.

Kamēr zirgs, nedro�i liekot soļus, starp akmeņiem un irbulenēm meklēja ceļu, manas acis pamazām bija pieradu�as pie biezējo�ās krēs�las, tāpēc es, no teju pilnīgas tumsas nonākusi apgaismotajā mājā, kas man �ķita �ilbino�i gai�a, jutos kā triecienu saņēmusi. Kad atkal atguvu skaidru redzi, konstatēju, ka vienīgo telpu apgaismo uguns pavardā, vairākas sveces un bīstama, vecmodīga petrolejas lampa.

-���� Kas tev tur ir, Mērteg?

Zebiekstei līdzīgais vīriņ� sagrāba mani aiz rokas un izstūma gais�mas lokā, kur es stāvēju un mirk�ķināju plakstus.

-��� Sprie�ot pēc valodas, kāda Ārmalie�u merga, Dūgal. Istabā atradās vairāki vīrie�i, un visi, �ķiet, blenza uz mani da�i ziņkāri, citi ar nepārprotamu iekāri. Pēcpusdienas notikumu gaitā mana kleita bija saplēsta vairākās vietās, un es a�i novērtēju bojājumus. Pametusi skatienu lejup, redzēju, ka pa vienu plīsumu skaidri jautās krūts apa�ļums, un vīriem tas noteikti nepaslīdēja garām nemanīts. Nolēmu, ka, cen�oties savilkt plīsuma malas kopā, tikai vēl vairāk pievērsī�u sev uzmanību, tāpēc es uz labu laimi izvēlējos kādu seju un dro�i skatījos tajā, tādējādi cerot novērst vai nu vīrie�a, vai savu uzmanību.

-���� Mm, smuka gan, kaut ar' Armaliete, noteica resns, aptauko�jies vīrelis, kas sēdēja pie pavarda. Viņ� turēja rokā maizes ņuku un pat nepapūlējās to nolikt malā, tuvojoties man. Ar delnas virspusi viņ� pastūma uz aug�u manu zodu un atbidīja no sejas matus. Da�as dru�patas no maizes donas aizbira man aiz kleitas. Arī pārējie vīri sanāca ap mani, lērums rūtainu brun�u un spurainu ūsu, kas stipri oda pēc sviedriem un alkohola. Tikai tad es pamanīju, ka viņi visi ģērbu�ies kiltos tas likās savādi pat �ai Hailendas daļā. Vai es būtu nejau�i iekļuvusi kādas klana biedrības sanāk�anā vai varbūt karavīru salido�jumā?

-���� Panāc nu �u', zeltenīt. Netālu no loga pie galda sēdēja liela auguma vīrietis ar tum�u bārdu, viņ� nepiecēlās, bet aicināja mani pie sevis. Sprie�ot pēc valdonīgās izturē�anās, viņ� varēja būt �ī bara vadī�tājs. Vīri negribīgi, tomēr, acīmredzot respektējot Mērtega kā sagūstītāja tiesības, pa�ķīrās, kad viņ� stūma mani tuvāk bārdainim.

Tumsnējais vīrs mani uzmanīgi nopētīja. Glīts, es nodomāju, un nav naidīgi noskaņots. Ta�u starp uzacīm viņam bija iegrauzu�ās rūpju rievas, un �ādu seju redzēt dusmās savilktu gan man negribētos.

-���� Kā tevi sauc, zeltenīt? Balss skanēja pārsteidzo�i viegli tik liela auguma cilvēkam; no mucai līdzīgā krū�kurvja es būtu sagaidījusi dobju basu.

-���� Klēra� Klēra Bī�ema, es stādījos priek�ā, intuitīvi izlēmusi nosaukt savu meitasvārdu. Ja viņi cerēja uz izpirk�anas maksu, tad es nevēlējos palīdzēt, minot uzvārdu, kas varētu novest pie Frenka. Nebiju pārliecināta, ka vēlos, lai �ie skarbie vīri zinātu, kas es esmu, iekams nezinu, kas ir viņi. Un kas jūs tādi esat� Melnīgsnējais nepie�vērsa man uzmanību, tādējādi radot situāciju, kas man loti drīz sāka apnikt.

-���� Bo�āma? Biezās uzacis savilkās, un visi pārējie izbrīnā sakustē�jās. Tas ta�u ir fran�u vārds, vai ne? Faktiski viņ� bija manu uzvārdu izrunājis pareizā fran�u valodā, lai gan es to pateicu tā, kā mēdz runāt angļi "Bī�ema".

-��� Jā, pareizi, mazliet izbrīnīta, atbildēju.

-��� Kur tu atradi �o mei�u? Dūgals noprasīja, spēji pagriezies pret Mērtegu, kas atspirdzinājās no ādas bla�ķes.

Mazais, melnīgsnējais vīrelis paraustīja plecus.

-���� Kreignedana pakājē. Viņa ka�ķējās ar zināmo dragūnu kapteini, kuru es sagadī�anās dēļ pazīstu, viņ� vēl piebilda. Likās, viņi netika gudri, vai �itā preilene ir padauza vai nav.

Dūgals vēlreiz mani cie�i noskatīja, īpa�u uzmanību veltot raibajai kokvilnas kleitai un izturīgajām kurpēm.

-��� Skaidrs. Un kāds bija dāmas viedoklis �ajā diskusijā? viņ� apjautājās, izsmējīgi uzsverot vārdu "dāma", bet man tas bija vienalga. Ievēroju, ka viņa skotu izcelsme valodu neietekmēja tik stipri kā vīram, vārdā Mērtegs, bet akcents bija pietiekami jūtams, un �is vārds izklau�sījās gandrīz kā "dēma".

Likās, ka Mērtegs uzskata to par drūmu joku; vismaz viens plāno lūpu kaktiņ� savilkās uz aug�u.

-��� �ī teica, ka neesmot. Kapteinis gan �aubījās, ta�u viņ� bija noska�ņots to pārbaudīt.

-���� Mēs ar' varam darīt tāpat, ja tiktāl nonāks. Resnais ar melno bārdu, zobus atiezis smaidā, paspēra soli uz manu pusi, rokas jau gramstījās gar siksnu. Es steig�us atkāpos, cik tālu varēju, un, ņemot vērā mājiņas izmērus, daudz tas nebija.

-���� Nu jau pietiks, Rupert. Dūgals joprojām nikni lūrēja uz mani, bet balsī skanēja zināma varas apziņa, un Ruperts, komiski saviebis seju vil�anās grimasē, pārtrauca savus gājienus.

-��� Man nepatīk varas darbi, turklāt mums nav laika. Priecājos dzir�dēt �o uzvedības kodeksa postulātu, lai cik ap�aubāma morāle būtu tā pamatā, tomēr mazliet nervozēju, redzot atklāti baudkārās grimases pā�rējo vīru sejās. Jutos neērti, it kā būtu iznākusi cilvēkos apak�veļā. Un, kamēr man nebija ne mazākās nojautas, ko �ie Hailendas bandīti sado�māju�i, man viņi likās sasodīti bīstami. Es iekodu mēlē, lai apvaldītu vairākas visai nesaprātīgas piezīmes, kas grasījās izsprukt pār lūpām.

-��� Ko teiksi, Mērteg? Dūgals prasīja manam sagūstītājam. Ruperts, redz, viņai neiepatikās.

-��� Tas vēl neko nenozīmē, iebilda maza auguma vīrs ar papliku pauri. Viņ� nepiedāvāja maksāt. Nevari tak gaidīt, lai sievi�ķis ņemtu pretī tādu kā Ruperts bez kārtīgas samaksas uz priek�u. �I piebilde viņa biedros izraisīja pamatīgu smieklu brāzmu. Ta�u Dūgals ar strupu rokas mājienu aprāva jautrību un pamāja ar galvu uz durvīm. Plikpau�ris, joprojām smaidīdams, paklausīgi izslīdēja ārā tumsā.

Mērtegs, kur� nebija pievienojies smējējiem, pieri saraucis, mani pē�tīja. Viņ� papurināja galvu, un plānā matu �ķipsna uz pieres sa�ūpojās.

-��� Nē. Viņ� bija pieņēmis lēmumu. Nav ne jausmas, kas vai kāda viņa varētum būt, bet lieku uz savu labāko kreklu, ka padauza viņa nav. Tādā gadījumā es cerēju, ka viņa labākais krekls nav tas, kas viņam �obrīd mugurā, jo neizskatījās, ka uz to būtu vērts derēt.

-��� Nū, tu jau gan zināsi, Mērteg, tu �īs esi redzējis veseliem lēve�ņiem, Ruperts pazobojās, bet Dūgals īgni viņu apklusināja.

-��� Ar to tiksim skaidrībā vēlāk, viņ� asi noteica. Mums �onakt vēl krietns gabals jānojāj un kaut kas jādara ar D�eimiju, �itāds viņ� zirgā nevar kāpt.

Ierāvos ēnās netālu no pavarda, cerot patverties no vīru uzmanī�bas. Pirms mēs iegājām mājā, par Mērtegu sauktais vīrelis bija atsējis man rokas. Varbūt izdosies klusiņām pazust, kamēr bandīti būs aiz�ņemti ar citiem darbiem. Visa uzmanība bija pievērsta jaunam puisim, kas sakņupis sēdēja uz ķebļa kaktā. Kamēr mani iztaujāja, viņ� gandrīz nebija pacēlis skatienu, bet, galvu nokāris un ar roku aptvēris plecu, sāpēs �ūpojās �urpu turpu.

Dūgals saudzīgi atstūma roku, kas turēja plecu. Kad viens no vīriem pavilka nost pledu, atklājās netīrs, ar asins traipiem izraibināts lina krekls. Kusls vīriņ� ar kuplām ūsām pienāca puisim no mugurpuses ar nazi rokā, satvēra kreklu aiz apkakles, pārgrieza tā priek�u un pie�durkni, un audums noslīdēja no pleca.

Es un vairāki vīri noelsāmies. Plecs bija ievainots; aug�ā bija dziļa brūce ar saplosītām malām, un pa jaunā vīrie�a krūtīm plūda asinis. Bet visbriesmīgāk izskatījās locītava. Vienā malā bija izspiedies draus�mīgs puns, un roka karājās pilnīgi neiedomājamā leņķī.

Dūgals nokrem�ļojās.

-��� Mmphmm. Izme�ģīta, nabaga zellis. Jauneklis pirmo reizi pacēla galvu. Kaut arī sāpēs sa�ķobīta un apaugusi sarkaniem bārdas rugājiem, tā bija stipra un labsirdīga cilvēka seja.

-��� Musketes lode izsita mani no segliem, un es uzgāzos uz izstiep�tas rokas. Ar visu svaru, un atskanēja krak�!

-���� Kā tad, ka krak�. Ūsains skots, kur�, sprie�ot pēc runas veida, bija baudījis kaut kādu jel izglītību, taustīja pui�a plecu, liekot viņam sāpēs saviebties. Ievainojums ir nieks. Lode izgājusi ārā, brūce ir tīra asinis plūst diezgan brīvi. Vīrs paņēma no galda netīru lupatu vīk�ķi un noslaucīja asinis. Ta�u es īsti nezinu, ko lai iesāk ar izme�ģī�jumu. Mums vajadzēs balbieri, kas to kārtīgi ievilktu vietā. Tā tu neva�rēsi jāt, vai ne, D�eimij, puis?

Musketes lode? es truli domās atkārtoju. Balbieris?

Ievainotais nobālējis purināja galvu.

-��� Jau tāpat, mierīgi sē�ot, ellīgi sāp. Zirgā es netik�u. Viņ� samiedza acis un iekoda apak�lūpā.

Nepacietīgi sarunā iejaucās Mērtegs:

-��� Bet te tak ar' nevaram viņu atstāt. Sarkansvār�i pa tumsu pēdas diez ko neredz, bet agrāk vai vēlāk, kaut ar' slēģi ir ciet, viņi �ito būdu uzies. Un ar �iten tādu caurumu kamiesī D�eimiju diezi vai kāds notu�rēs par algādzi.

-���� Nekreņķējies nu velti, Dūgals attrauca. Man ne prātā nenāk viņu te atstāt.

Ūsainis nopūtās.

-��� Tad nekā. Mums jāmēģina iespiest locītavu atpakaļ. Mērteg un Rupert, turiet viņu; es pamēģinā�u.

Līdzjūtīgi skatījos, kā viņ�, saņēmis jaunekļa plaukstas locītavu un elkoni, spie� roku uz aug�u. Leņķis bija pilnīgi nepareizs, sāpes noteikti bija drausmīgas. Jaunajam vīrietim seja pludoja sviedros, bet viņ� tikai pavisam klusi ievaidējās. Pēk�ņi viņ� sakņupa uz priek�u un nenokrita uz grīdas vien tāpēc, ka vīri viņu turēja.

Viens atkorķēja ādas bla�ķi un pielika D�eimijam pie lūpām. Es stāvēju krietni tālu, bet pat es saodu stipru alkohola dvaku. D�eimijs klepoja un rīstījās, tomēr norija dzintaraino �ķidrumu, atliku�o daļu uzlejot sev uz krekla.

-��� Nu ko, mēģinām vēlreiz, puis? plikpauris jautāja. Vai var�būt �oreiz lai velk Ruperts, viņ� ieteica, pagriezies pret drukno ban�dītu.

Ruperts, �ādi uzrunāts, izlocīja pirkstus, it kā grasītos mest baļķi, un saņēma jaunekļa plaukstu pie pamatnes, viņ� nepārprotami gatavo�jās ievilkt locītavu ar spēku; skaidrs, ka �ādas izdarības roku pārlauztu kā slotas kātu.

-���� Neuzdro�inieties! Profesionālas dusmas pārmāca domas par bēg�anu, es metos uz priek�u, nemanīdama apkārt stāvo�o vīru iztrū�cinātos skatienus.

-���� Ko tas nozīmē? noskaldīja plikpauris, acīm redzami saniknots par manu iejauk�anos.

-��� Ja jūs tā darīsiet, tad salauzīsiet viņam roku, es cirtu pretī. Paejiet, lūdzu, malā! Ar elkoni atbīdīju Rupertu un pati saņēmu pui�a locītavu. Slimnieks izskatījās tikpat izbrīnījies kā pārējie, bet nepretojās. Nospriedu, ka viņa roka ir ļoti silta, bet drud�a nav.

-���� Aug�delma kauls jāsagrie� noteiktā leņķī, tikai tad tas ieslīdēs atpakaļ locītavā, es piepūlē izdvesu, velkot delnas locītavu uz aug�u un elkoni uz iek�u. Jaunais skots bija liela auguma, roka bija smaga kā svina pielieta.

-��� Tagad nāks visnepatīkamākais, es brīdināju pacientu. Apņēmu ar plaukstu elkoni, sagatavojusies raut to uz aug�u un iek�ā.

D�eimija lūpas sakustējās, glu�i smaids tas nebija.

-���� Trakāk jau vairs nevar sāpēt. Dari, kas jādara. Tagad sviedri klāja ari manu seju. Pleca locītavas ievilk�ana ir smags darbs pat vis�labākajos apstākļos. Liela auguma vīrietim, kur� izme�ģījis roku pirms vairākām stundām, muskuļi jau satūku�i un velk locītavu uz leju, tāpēc �ī manipulācija prasīja visus manus spēkus. Uguns bija bīstami tuvu; cerams, ka mēs abi neievelsimies pavarda mutē, ja locītava ielēks ar rāvienu.

Pēk�ņi plecs klusi nostrink�ķēja �ņirks! un locītava ieslīdēja savā vietā. Slimnieks izskatījās ļoti izbrīnījies. Neticēdams viņ� pacēla roku, lai pārbaudītu, ka viss kārtībā.

-���� Vairs nesāp! Sejā atplauka plats sajūsmas un atvieglojuma smaids, bet vīri sāka klaigāt un aplaudēt.

-���� Nekur nepaliks, gan vēl sāpēs. No piepūles biju nosvīdusi, bet jutos lepna par rezultātu. Vairākas dienas plecs vēl būs jutīgs. Divas trīs dienas jūs nedrīkstat stiept locītavu; kad atkal to darīsiet, sāciet pavisam lēnām. Ja sāk sāpēt, uzreiz pārtrauciet un katru dienu lieciet siltas kompreses.

Dodot padomus, kā turpmāk rīkoties, es pamanīju, ka slimnieks godbijīgi klausās, bet pārējie vīri mani pētīja, un viņu skatienos jautās da�ādas jūtas no apbrīnas līdz neslēptām aizdomām.

-��� Redziet, es esmu medmāsa, es paskaidroju, nez kādēļ juzdama, ka vajag aizstāvēties.

Dūgala un arī Ruperta skatiens noslīdēja līdz manām krūtīm un palika tur kā piekalti �ausmu pilnā aizrautībā. Viņi saskatījās, tad Dūgals atkal pievērsās manai sejai.

-��� Lai būtu kā būdams, viņ� sacīja, saraucis uzacis. Ja tu esi zīdītāja, tad �ķiet, pieproti arī ārstē�anu. Vai vari savest kārtībā puikas brūci, lai viņ� var sēdēt zirgā?

-��� Jā, varu ievainojumu pārsiet, teicu visai skarbi. Ja vien jums ir, ar ko. Bet ko jūs domājāt, sakot, ka esmu zīdītāja? Un kāpēc jūs vis�pār iedomājaties, ka gribu jums palīdzēt?

Man neviens nepievērsa uzmanību, jo Dūgals vērsās pie kaktā ierā�vu�ās sievietes, uzrunājot viņu, kā es nojautu, gēlu valodā. Vīru bara apstāta, agrāk nebiju viņu ievērojusi. Manuprāt, sieviete bija savādi ģērbusies garos, noskretu�os lindrakos un garpiedurkņu blūzē, ko daļēji paslēpa kaut kas līdzīgs korsetei vai kamzolim. Viss bija tāds nosmulēts, arī seja. Pārlaidusi skatienu telpai, es pamanīju, ka mājā nav ne elektrības, ne arī kādas santehnikas ierīces; varbūt �ai netīrībai bija attaisnojums.

Sieviete a�i pakniksēja un teciņiem garām Rupertam un Mērtegam aizsteidzās līdz pavardam, kur stāvēja krāsota koka lāde; viņa sāka pa to rakņāties, līdz beidzot izslējās ar no�ēlojamu lupatu vī�ķi rokā.

-��� Nē, tas neder. Es ar nepatiku aptaustīju lupatas. Brūce vis�pirms jādezinficē un tad, ja nav sterilu pārsienamo materiālu, jāpārsien ar tīru audumu.

Klāteso�ie izbrīnā savilka uzacis.

-���� Dezinficēt? mazais vīrelis lēnām izrunāja �o vārdu.

-��� Jā, dezinficēt, es stingri noteicu; kaut ari viņ� runāja kā izglī�tots cilvēks, man viņ� likās drusku pastulbs. Brūce jāiztīra, un jāuz�liek zāles, kas iznīcina baciļus un veicina dzī�anu.

-���� Un kādas tās būtu?

-���� Piemēram, jods, es atbildēju. Redzot, ka pretim stāvo�o cilvēku sejās apskaidrība neparādās, mēģināju vēlreiz. Tiomersāls? Karbola �ķīdums? es minēju. Tad varbūt viskijs? Tagad vīru acīs uzplaik�snīja atvieglojums. Beidzot biju atradusi vārdu, kuru viņi, �ķiet, pazina. Mērtegs iegrūda man rokā savu ādas bla�ķi. Nepacietīgi nopūtos. Es zināju, ka Hailenda ir primitīva nomale, bet tāda tumsonība �ķita neti�cama.

-���� Klausieties, es teicu, cik savaldīgi vien spēju. Kāpēc nevar viņu vienkār�i aizvest uz pilsētu? Tas ta�u nav tālu, un tur noteikti atrastos ārsts, kas ievainojumu apskatītu.

Sieviete pavērtu muti blenza manī.

-���� Kādu pilsētu?

Vīrs, kuru sauca par Dūgalu, nepievērsa uzmanību �ai vārdu apmai�ņai, bet gar aizkara malu centās kaut ko saskatīt ārā tumsā. Tad palaida aizkaru vaļā un klusām piegāja pie durvīm. Kad Dūgals izgāja ārā, visi apklusa.

Pēc mirkļa viņ� jau bija atpakaļ kopā ar plikgalvi, un līdz ar viņiem telpā ieplūda sīva tum�o prie�u smar�a. Par atbildi uz vaicājo�ajiem skatieniem Dūgals noraido�i papurināja galvu.

-���� Nē, tuvumā nekā nemana. Mēs tūdaļ dosimies ceļā, kamēr vēl ir

dro�i.

Ieraudzījis mani, viņ� aprāvās un mirkli domāja. Drīz vien, pieņē�mis lēmumu, strupi pamāja ar galvu uz manu pusi.

-���� Viņa dosies mums līdzi, Dūgals paziņoja. Parakņājies pa lupatu kaudzi uz galda, viņ� izvilka netīru strēmeli; izskatījās pēc kaklauta, kas reiz pieredzējis labākas dienas.

Likās, ka ūsainais gan negribēja ņemt mani līdzi uz turieni, kur viņi devās.

-���� Kāpēc mēs nevaram to spindzeli atstāt te?

Dūgals uzmeta viņam nepacietīgu skatienu, bet paskaidrot ļāva Mērtegam.

-���� Kas zin', kur sarkansvār�i slapstās, bet gan jau ausmiņā būs klāt kā likts, un nav jau ar' nekāds lielais gabals, ja tā padomā. Ja sievi�ķis ir angļu ok�ķeris, mēs nevaram atstāt viņu te, lai �ī izstāsta, kur mēs palikām. Bet, ja viņa ar �iem nav uz vienu roku� viņ� �aubīgi mani noskatīja, �mēs nekādlgi nevaram meitieti vienā kreklā pamest to blandoņu ziņā. Aptaustījis mana apģērba audumu, viņ� kļuva mazliet priecīgāks. Varbūt varētum dabūt par viņu izpirk�anas naudu; tas mazumiņ�, kas viņai mugurā, ir makten smalks.

-��� Turklāt, Dūgals pārtrauca Mērtegu, ceļā viņa var noderēt; izskatās, ka kundzīte �o to saprot no dakterē�anas. Bet tagad mums nav laika ņemties ar pu�umiem. Domāju, ka tev, D�eimij, vajadzēs doties ceļā nedezinficētam. Viņ� uzsita jauneklim pa plecu. Vai ar vienu roku varēsi jāt?

-���� Kā ta.

-��� Malacis. �e! Viņ� pameta man taukaino lupatu. Apsien brūci, bet a�i. Tūlīt jāsim prom. Atvediet zirgus, viņ� norīkoja vīru ar zebiek�stes ģīmi un resni, kuru sauca Ruperts.

Ar pretīgumu grozīju rokā lupatu.

-��� Tā neder, es pasūdzējos. Lupata ir netīra.

Kustību nepamanīju, bet attapos, kad lielais tēvainis bija sagrābis manu plecu un tum�ās acis atradās collu no manām.

-���� Dari, ko tev liek!

Dūgals atlaida manu plecu un viegli pagrūda, tad aizsoļoja uz dur�vīm, pa kurām nupat bija izgāju�i abi viņa rokaspui�i. Krietni satraukta un sabijusies, es pagriezos, lai pārsietu ievainojumu, cik labi vien pratu. Mana medicīniskā izglītība nepieļāva pat domu, ka varētu izmantot �o netīro �alli. Mēģināju noslēpt apjukumu un bailes, meklējot kaut ko pie�mērotāku, tomēr pēdīgi pēc neilgas, bet veltīgas rakņā�anās pa lupatu kaudzi nolēmu palikt pie mākslīgā zīda saitēm, kuras noplēsu no sava kombinē apak�ējās malas. Lai arī �is pārsējs nebija sterils, tomēr nesa�līdzināmi tīrāks par jebkuru audumu, ko varēja atrast �ajā mājā.

Slimnieka krekls bija vecs un jau labi pavalkāts, tomēr pārsteidzo�i izturīgs. Nācās mazliet pacīnīties, līdz man izdevās pārplēst to, kas bija atlicis no piedurknes, un es sameistaroju no tās saiti, kur iekārt roku. Soli atkāpos, lai novērtētu savu improvizēto kaujas lauka pārsēju, un uzgrūdos lielajam vīram, kur� bija klusi ienācis un skatījās.

Viņ� atzinīgi aplūkoja manu roku darbu.

-���� Labs darbiņ�, zeltenīt. Nāc, mēs esam gatavi.

Dūgals pasniedza sievietei monētu un skubināja mani pamest māju; lēnākā soli un vēl mazliet pabāls mums sekoja D�eimijs. Piecēlies no soliņa, mans pacients izrādījās visai slaida auguma; vairākas collas garāks par Dūgalu, kur� ari nebija nekāds mazais.

Tumsā pie mājas melnbārdainais Ruperts un Mērtegs turēja aiz pavadām se�us zirgus un klusi bubināja tiem gēlu valodā mierinājuma vārdus. Mēness nebija redzams, bet zvaigznes atspidēja metāliskajās iejūga detaļās kā dzīvsudrabs. Es atgāzu galvu, un no brīnumiem man aizsitās elpa; nakts debesis bija biezi nokaisītas ar krā�ņām zvaigznēm. Pārlai�ot skatienu me�am, kas mūs ieskāva no visām pusēm, es pēk�ņi sapratu. Tā kā tuvumā nebija nevienas pilsētas, kas izgaismotu debesis, zvaigznes netraucēti varēja valdīt pār nakti.

Un tad es sastingu kā zemē iemieta, mani pārņēma tāds aukstums, ko nevarēja norakstīt uz nakts dzestrumu. Nav pilsētas uguņu. "Kāda pilsēta?" sieviete mājā bija jautājusi. Tā kā kara gados biju pieradusi pie bie�iem elektrības pārrāvumiem un uzlidojumiem, sākumā gaismas trūkumu nebiju ievērojusi. Bet tagad valdīja miers, un Invernesas ugu�ņus noteikti varēja redzēt jūdzēm tālu.

Vīru stāvi tumsā likās izplūdu�i. Apsvēru iespēju ieslīdēt starp kokiem, bet Dūgals, acīmredzot nojautis manas domas, satvēra mani aiz elkoņa un aizvilka pie zirgiem.

D�eimij, rausies nu aug�ā, viņ� uzsauca. Mei�a jās kopā ar tevi. Viņa pirksti saspieda manu elkoni. Tu varēsi turēt gro�us, ja D�eimijam ar vienu roku neveiksies, bet raugies neatpalikt. Ja mēģināsi darīt kādas blēņas, es pārgriezī�u tev rīkli. Vai saprati?

Es tikai pamāju ar galvu, jo mute bija tik izkaltusi, ka nevarēju atbildēt. Balss neskanēja pārāk draudīgi, bet es ticēju katram Dūgala vārdam. Jo mazāk "mēģināt darīt kādas blēņas" mani vilināja tas, ka man nebija ne jausmas, ko es varētu darīt. Es nezināju ne to, kur atro�dos, ne to, kas bija mani ceļabiedri, ne to, kāpēc mēs dodamies projām tādā steigā, un arī to ne, uz kurieni mēs steidzamies, bet man nebija cita saprātīga piedāvājuma, lai nedotos viņiem līdzi. Es raizējos par Frenku, kur� noteikti jau sen mani meklē, bet likās, ka �is nav īstais bridis viņu pieminēt.

Dūgals dro�i vien juta piekrīto�o galvas mājienu, jo palaida vaļā manu roku un pēk�ņi pieliecās man tuvāk. Es stāvēju un stulbi blenzu viņā, līdz izdzirdu �ņācienu:

-��� Kāju, skuķi! Dod savu kāju! Kreiso, viņ� ar riebumu piebilda. Es steidzos izraut labo kāju no viņa rokas un ielikt tur kreiso. Ar klusu ņurdienu Dūgals uzstūma mani seglos D�eimijam priek�ā, kur� ar veselo roku cie�i pievilka mani sev klāt.

Kaut arī atrados visai neveiklā situācijā, priecājos par siltumu, kas plūda no jaunā skota auguma. Viņ� oda pēc ugunskura dūmiem, asinīm un vīrie�a, kas kādu laiku nav mazgājies, bet nakts gaiss spiedās cauri manai plānajai kleitai, tāpēc es biju laimīga, ka varu atspiesties pret D�eimij u.

Gandrīz bez trok�ņa, tikai pavisam klusi ied�inkstoties pavadām, mēs uzsākām ceļu zvaig�ņotajā naktī. Vīri nesarunājās, varēja vien jaust, ka visi izturas ļoti piesardzīgi. Tiklīdz tikām uz ceļa, zirgi uzņēma vieglu riksīti un mani sāka �ūpot, jutos pārāk neērti, lai vēlētos runāt, pat ja kāds gribētu manī klausīties.

�ķiet, mans ceļabiedrs nekādas neērtības nejuta, kaut arī labā roka nebija lietojama. Ar muguru jutu, ka viņ� laiku pa laikam, vadot zirgu, pakustina kājas vai saspie� ceļgalus. Cie�i iekrampējos seglu īsajā malā, lai noturētos zirga mugurā; es biju jājusi jau agrāk, bet nekādā gadī�jumā nebiju tik prasmiga jātniece kā D�eimijs.

Pēc kāda laika mūsu pulciņ� sasniedza krustceles, kur uz brīdi apstājāmies, kamēr plikpauris ar vadītāju klusās balsīs apspriedās. D�eimijs pārmeta gro�us pār zirga kaklu un ļāva tam tuvoties ceļmalai, kur auga zāle, bet pats man aiz muguras grozījās un locījās.

-��� Uzmanīgi! es aizrādīju. Negrozies tik stipri, citādi nokritīs pārsējs! Ko tu gribi?

-���� Dabūt pledu, lai apsegtu tevi, viņ� atbildēja. Tu drebi. Bet ar vienu roku man nesanāk. Vai vari aizsniegt manu saspraudi?

Ar krietnu raustī�anu un neveiklu �ļūkā�anu pa zirga muguru mēs beidzot dabūjām pledu. D�eimijs pārsteidzo�i veikli to atlocīja, izplāja un uzmeta kā �alli sev uz pleciem. Tad abus galus pārklāja man un kār�tīgi pabāza zem seglu malas, nu mēs abi bijām silti ietinu�ies.

-���� Tā! viņ� noteica. Vēl sasalsi ragā, kamēr tiksim galā.

-���� Paldies, es pateicos par segu. Bet uz kurieni mēs jājam?

Es nevarēju redzēt jaunā vīrie�a seju viņ� atradās man aiz mugu�ras -, bet kādu bridi viņ� apdomājās.

Beidzot viņ� īsi iesmējās.

-��� Taisnību sakot, zeltenīt, es nezinu. Kad būsim tiku�i galā, tad jau laikam mēs to uzzināsim, vai ne?

Apkārtne man likās tā kā pazīstama. Es ta�u noteikti biju redzējusi �o mūsu priek�ā izniru�o milzu klin�u blāķi, kas atgādina gaiļa asti?

-���� Koknemonas klints! es iesaucos.

-���� Kā ta\ tā pati, mans pavadonis piekrita, bet �is atklājums viņu atstāja vienaldzīgu.

-��� Vai angļi to neizmanto kā slēpni? es jautāju, cen�oties atcerē�ties vietējās vēstures garlaicīgās epizodes, ar kurām pēdējās nedēļās Frenks mani stundām ilgi baroja. Ja tuvumā ir angļu patruļa� es sastomījos. Ja tuvumā ir angļu patruļa, tad varbūt es rīkojos nepa�reizi, pievēr�ot �im faktam uzmanību. Tomēr, ja notiktu uzbrukums, tad mani nemaz nevar pamanīt kā atsevi�ķu cilvēku, jo mēs ar D�eimiju esam satinu�ies vienā pledā. Atkal atcerējos kapteini D�onatanu Rendelu un nevil�us nodrebinājos. Itin viss, ko biju pieredzējusi, kop� ienācu pa plaisu akmenī, vedināja izdarīt pilnīgi iracionālu secinājumu, ka me�ā satiktais vīrietis patiesībā ir Frenka vectēvs sestajā augumā. Es stūrgalvīgi cīnījos pretī �im izskaidrojumam, bet nespēju rast citu, kas atbilstu faktiem.

Sākumā es domāju, ka vienkār�i redzu dzīvāku sapni, bet Rendela skūpsts, it kā pazīstams un pilnīgi reāls, bija �o pieņēmumu izkliedējis. Tāpat es nevarēju nosapņot Mērtega sitienu pa galvu; sāpes pakausī saistījās ar nobrāzumiem uz ciskām, kas berzējās gar segliem, un tas nu nepavisam nelikās sapņaini. Tad vēl asinis; jā, es pietiekami labi pazinu asinis, lai būtu tās redzējusi sapnī jau agrāk. Bet nekad miegā nebiju jutusi asiņu dvaku �o silto, metālisko smārdu, kas joprojām uzvējoja no vīrie�a, kas sēdēja man aiz muguras.

-��� JVū, viņ� pamudināja zirgu, panāca vadoni un, piejājis blakus, sāka gēlu valodā klusi sarunāties ar masīvo ēnu. Zirgi palēnināja soli.

Pēc vadoņa zīmes D�eimijs, Mērtegs un mazais vīriņ� ar pliko pauri atpalika, kamēr divi citi iecirta zirgiem sānos pie�us un aizauļoja līdz klintij, kas slējās kādu ceturtdaļjūdzi tālāk labajā pusē. Debesīs bija parādījies pusmēness, un bija pietiekami gai�s, lai saskatītu ceļmalā augo�ās malvas lapas, bet klints plaisu mestās ēnas varēja slēpt jebko.

Tiklīdz auļojo�o jātnieku silueti pārslīdēja klintij, no kādas iedobes uzsprak�ķēja musketes �āviens. Man tie�i aiz muguras atskanēja asinis stindzino�s kliedziens, un mūsu zirgs metās uz priek�u, it kā kāds tam būtu iedūris ar asu mietu. Pēk�ņi mēs traucāmies pāri vir�iem tie�i uz priek�ā eso�o klinti, Mērtegs un otrs vīrs auļoja mums blakus, nakts gaisu pār�ķēla spalgi kliedzieni un dobji auri, no kuriem mati slējās stāvus.

Turējos pie seglu loka, it kā no tā būtu atkarīga mana dzīvība. Iepretī kuplam irbuleņu krūmam D�eimijs negaidīti pievilka gro�us, sagrāba mani ap vidukli un bez ceremonijām iemeta krūmā. Zirgs spēji apcirtās un atkal aizjoņoja, metot loku klintij pa otru pusi. Saskatīju, ka jātnieks, zirgam pazūdot klints ēnā, bija zemu pieliecies seglos. Bet, kad zirgs, joprojām pilnos auļos, iznira no tumsas, segli bija tuk�i.

Klints virsmu izroboja ēnas; skanēja kliedzieni, un pa retam muske�u �āvieni, bet kas tur kustējās, vīri vai ēnas, ko meta nīkulīgi, akmensbluķu plaisās iesakņoju�ies ozoliņi, pateikt nevarēju.

Ar zināmām grūtībām izrausos no krūma un atbrīvoju matus un kleitu no asajām irbuleņu adatām. Nolaizīju saskrāpēto roku, prāto�dama, ko, pie joda, lai tagad daru. Varēju pagaidīt, līdz pie klints iz�ķi�ras kaujas liktenis. Ja uzvaru gūs vai vismaz paliks dzīvi skoti, tad viņi dro�i vien atgriezīsies pēc manis. Ja viņu nebūs, tad varbūt vērsties pie angļiem, bet tie itin labi varētu uzskatīt, ka esmu uz vienu roku ar sko�tiem, jo ceļoju kopā ar viņiem. Uz vienu roku, lai darītu to, par ko man nebija ne jausmas, bet viru izturē�anās pie mājiņas skaidri liecināja, ka to, ko viņi pasāku�i, angļi, visticamāk, vērtētu negatīvi.

Varbūt �ajā konfliktā labāk izvairīties no abām pusēm. Galu galā tagad es zināju, kur atrodos, man bija zināmas izredzes kaut arī vajadzētu iet kājām tikt līdz kādai pazīstamai pilsētai vai ciemam. Apņēmīgi devos uz ceļu, klūpot pār neskaitāmiem granīta gabaliem, nelikumīgām Koknemonas klints atvasēm.

Mēnesnīcas lietā gaisma bija maldino�a; kaut ari ļoti labi varēju saskatīt zemi, trūka dziļuma izjūtas; plakani augi un robaini akmeņi izskatījās vienā augstumā, tāpēc es nevajadzīgi augstu cēlu kājas pāri neeksistējo�iem �ķēr�ļiem un atsitu purngalus pret klints izvirzīju�miem. Gāju, cik ātri spēju, klausīdamās, vai man kāds neseko.

Kamēr tiku līdz ceļam, kaujas trok�ņi jau bija apklusu�i. Sapratu, ka klajā vietā esmu ļoti labi redzama, bet, ja gribēju nokļūt pilsētā, man nebija citas iespējas kā iet pa ceļu. Tumsā es nepratu noteikt virzienu, nekad nebiju Frenkam pajautājusi, kā orientēties pēc zvaigznēm. Iedo�mājoties par vīru, sagribējās raudāt, tāpēc es, lai novērstu uzmanību, centos rast loģisku izskaidrojumu pēcpusdienas notikumiem.

Likās prātam neaptverami, bet viss norādīja uz to, ka esmu nonākusi vietā, kur joprojām liela ietekme ir 18. gadsimta otrās puses para�ām un politikai. Es domātu, ka tas ir kaut kāds karnevāls, ja vien jaunais vīrietis, vārdā D�eimijs, nebūtu tik smagi ievainots. Brūce bija tāda, kādu tie�ām varēja radīt musketes lode. Arī vīrie�u uzvedība mājiņā nesaskanēja ar spēles noteikumiem. Viņi bija nopietni vīri, dun�i un zobeni bija īsti.

Vai te varētu būt kāds noslēgts anklāvs, kur ciema iedzīvotāji perio�diski izspēlē savu vēsturi? Biju dzirdējusi, ka kaut kas līdzīgs notiek Vācijā, ta�u Skotijā nekad. "Un to, ka aktieri cits citu ap�auda ar musketēm, tu ta�u arī nekad neesi dzirdējusi, vai ne?" nepatīkami racionālais prāts paņirgājās.

Es atskatījos uz klinti, lai novērtētu noieto attālumu, tad pavēros priek�ā uz pamali, un man asinis sastinga dzīslās. Tur nekā nebija, vie�nīgi spalvām līdzīgās prie�u skujas, kas uz zvaig�ņu paklāja fona izska�tījās necaurredzami melnas. Kur paliku�as Invernesas ugunis? Ja man aiz muguras atradās Koknemonas klints un es zināju, ka tā bija, tad Invernesai vajadzēja atrasties nepilnas trīs jūdzes uz dienvidrietu�miem. �ādā attālumā man vajadzēja redzēt pilsētas gaismu atblāzmu debesīs. Ja tā tur bija.

Dusmīgi sapurināju sevi un apņēmu ar rokām, lai sasildītos. Pat ja uz mirkli pieņemtu pilnīgi nesaprātīgo domu, ka esmu nokļuvusi citā laikā, Invernesa tagadējā vietā atrodas jau se�simt gadu. Tā tur bija. Bet acīmredzot nebija gaismas. �ajos apstākļos tāds fakts nopietni lika apsvērt iespēju, ka elektriskā gaisma nav iespējama. Lūk, vēl viens pie�rādījums, ja man tādu vajadzēja. Pierādījums kam?

Man priek�ā no tumsas iznira kāds stāvs, turklāt tik tuvu, ka es gandrīz uzskrēju tam virsū. Apslāpējusi kliedzienu, es pagriezos, lai mestos bēgt, bet liela roka sagrāba mani un turēja ciet.

-��� Nebīsties, zeltenīt. Tas esmu es.

-��� No tā jau es baidījos, nikni attraucu, lai ari patiesībā jutos atvieglota, ka tum�ais tēls izrādījies D�eimijs. Viņ� man neiedvesa tik lielas bailes kā pārējie, kaut viņ� izskatījās tikpat bīstams. Tomēr puisis bija jauns, pat jaunāks par mani, es spriedu. Un no cilvēka, kur� pavi�sam nesen bijis mans pacients, bīties likās smieklīgi.

-��� Cerams, tu neesi samocījis savu plecu, sacīju hospitāļa virsmāsas pārmeto�ajā tonī. Ja izdotos runāt pietiekami autoritatīvi, varbūt varētu viņu pierunāt palaist mani vaļā.

-��� �itais lērums manam kamiesim par labu vis nenāca, D�eimijs atzina, ar brīvo roku braucīdams plecu.

Tajā brīdī viņ� iznāca mēnesnīcas apspīdētā laukumiņā, un es redzēju uz krekla priek�as izpletu�os milzīgu asins traipu. Arteriālā asi�ņo�ana, uzreiz konstatēju, bet kāpēc tad viņ� vēl nav pakritis?

-��� Tu esi ievainots! man izlauzās kliedziens. Tev atvēries pleca ievainojums vai arī esi dabūjis jaunu? Apsēdies, es apskatī�os! Stūmu viņu pie laukakmeņu kaudzes, a�i prātā atkārtodama pirmās palīdzī�bas snieg�anas secību kaujas apstākļos. Pie rokas nebija nekādu pārsie�namo, izņemot manas drēbes. Es jau sniedzos pēc tā, kas bija atlicis no mana kombinē, lai apturētu asiņo�anu, bet D�eimijs iesmējās.

-��� Nē, liecies nu mierā, zeltenīt. �itās nav manas asinis. Nu, varbūt kāda lāsīte, viņ� piebilda, ar nepatiku atraujot piemirku�o audumu no ādas.

Es noriju siekalas, juzdama vieglu nelabumu.

-��� Dūgals ar pārējiem jau gaida mūs pie ceļa. Ejam. Viņ� paņēma mani pie rokas, tas bija ne tik daudz galants �ests, cik līdzeklis pie�spiest mani iet līdzi. Nolēmu izmantot gadījumu un atspērusies turējos pretī.

-��� Nē! Nekur es neie�u!

Izbrīnījies par manu preto�anos, D�eimijs apstājās.

-��� Nāksi gan. Mana iespītē�anās, �ķiet, viņu nemaz nesatrauca; patiesībā viņam nāca smiekli par to, ka iebilstu pret atkārtotu nolau�pī�anu.

-���� Bet ja nu es neie�u? Vai tu man pārgriezīsi rīkli? es uzstājīgi noprasīju. Viņ� apsvēra visas iespējas un rāmā balsī atbildēja:

-��� Nu nē! Liekas, ka neesi smaga. Ja nenāksi ar labu, es tevi pārme�tī�u pār plecu un aiznesī�u. Vai to tu gribi? Jaunais vīrietis paspēra soli uz manu pusi, un es steidzīgi atkāpos. Man nebija ne mazāko �aubu, ka viņ�, par spīti ievainojumam, to izdarītu.

-���� Nē! To tu nedrīksti; tu kaitēsi savam plecam.

Seju nevarēju skaidri saskatīt, bet mēness uzmirdzināja pui�a bal�tos zobus, kad viņ� savilka lūpas smaidā.

-��� Nu tad jau tas laikam nozīmē, ka nāksi man līdzi, ja nevēlies, lai es sev ko nodaru? Izmisīgi meklēju atbildi, bet nepaguvu. Viņ� atkal stingri saņēma manu roku, un mēs devāmies uz ceļu.

D�eimijs cie�i turēja manu plaukstu un ikreiz, kad es klupu pār akmeņiem vai augu ku�ķiem, uzrāva kājās. Pats viņ� gāja tā, it kā grumbuļainais tīrelis būtu bruģēts ceļ� gai�ā dienas laikā. �ī pui�a dzīs�lās rit kaķa asinis, es īgni nodomāju, tikai tāpēc viņ� spēja man tik klusi piezagties tumsā.

Kā jau teikts, netālu mūs gaidīja pārējie vīri ar zirgiem; acīmredzot nebija nekādu zaudējumu vai ievainojumu, jo visi bija uz vietas. Ne pārāk glīti uzrāpos zirgam mugurā un atkal ievēlos seglos. Ar galvu nejau�i iesitu D�eimijam pa sāpo�o plecu, un viņ� skaļi nosēcās.

Nepatiku par to, ka esmu noķerta, un pa�pārmetumus, ka nodarīju sāpes D�eimijam, mēģināju noslēpt ar nekaunīgi uzmācīgu izturē�anos.

-��� Tā tev vajag, ka rīko tra�us un dzenājies pa klintīm un krūmiem. Es tev teicu, lai nekustini to locītavu; tagad tev dro�i vien ir ne vien zilumi, bet arī muskuļu plīsumi.

�ķiet, mana rā�anās D�eimiju uzjautrināja.

-��� Nu ne jau no brīvas gribas. Ja es nebūtu kustinājis plecu, tad ne�kad vairs nekustinātu neko citu. Ar vienu roku varu nolikt gar zemi sarkansvārci nu, varbūt divus, viņ� mazliet palielījās, bet ne jau trīs.

-��� Turklāt, viņ� turpināja, piekļaujot mani ar sakaltu�ām asinīm klātajam kreklam, tu atkal varēsi pārsiet, kad tiksim galā.

-��� Tā tu domā, es vēsi atteicu, atraujoties no lipīgā auduma. Viņ� uzklak�ķināja zirgam, un mēs atkal devāmies ceļā. Viri pēc kaujas bija neganti labā noskaņojumā, bie�i smējās un jokojās. Mana pieticīgā loma slēpņa atklā�anā tika briesmīgi slavēta, man par godu tika cilātas bla�ķes.

Ari man tika piedāvāta tā dzira, bet es sākumā atteicos, atrunājo�ties, ka man jau skaidrā prātā grūti noturēties seglos. Pēc vīru sarunām nopratu, ka tā bijusi neliela patruļa aptuveni desmit ar musketēm un zobeniem bruņoju�ies angļu karavīri.

Kāds padeva bla�ķi arī D�eimijam, un nāsīs man iesitās sīva grauz�dējuma dvaka. Dzert man negribējās, bet vieglais medus aromāts atgā�dināja, ka �ausmīgi gribas ēst, turklāt jau labi sen. Kuņģis mulsino�i skaļi iekurkstējās, iebilzdams pret tādu nevērību.

-��� Ei, D�eimij! Māga tuk�a, ko? Vai ari tev līdzi ir dūdas? Ruperts uzsauca, kļūdīdamies trok�ņa avota noteik�anā.

-��� Zini, vēders man tik tuk�s, ka es varētu dūdas apēst, D�eimijs atsmēja, galanti uzņemoties vainu. Pēc mirkļa man priek�ā atkal parā�dījās roka, kas turēja bla�ķi.

-��� Ierauj mazu malciņu, viņ� man pa�ukstēja. Vēders pilnāks nekļūs, bet piemirsīsies, ka gribas ēst.

Un vēl �is tas, es cerēju. Pacēlu bla�ķi pie lūpām un noriju da�us malkus.

Manam pavadonim izrādījās taisnība viskijs sakūra nelielu uguns�kuru, kas mierino�i sildīja kuņģi, notrulinot izsalkuma dūrienus. Pār�maiņus gan turot gro�us, gan tuk�ojot viskija bla�ķi, mums izdevās bez starpgadījumiem nojāt vairākas jūdzes. Ta�u netālu no kādas mājas drupām mana ceļabiedra elpa pakāpeniski pārvērtās aprautā elso�anā. Nedro�ais līdzsvars, kur� līdz �im izpaudās kā ritmiska �ūpo�anās, negaidīti kļuva pavisam nestabils. Biju apjukusi; ja es nebiju apreibusi, tad diez vai viņ� varētu būt piedzēries.

Apstājieties! Palīgā! es iebļāvos. Viņ� krīt zemē! Atcerējos iepriek�ējo neparedzēto nokāp�anu no zirga un nolēmu, ka nevēlos to atkārtot.

Mūs apstāja kustīgi, tum�i stāvi, kas apjuku�i kaut ko murmināja. D�eimijs slīdēja zemē ar galvu pa priek�u kā akmeņu maiss, bet, par laimi, kāds no vīriem viņu uztvēra. Kamēr es izrausos no segliem, pārējie jau bija nokāpu�i no zirgiem un noguldīju�i D�eimiju uz lauka.

-��� Elpo, kāda balss paziņoja.

-��� Tas nu gan ir labi, es ironiski izmetu, melnajā tumsā drud�aini cenzdamās sataustīt pulsu. Beidzot man izdevās, tas bija paātrināts, bet diezgan stiprs. Uzlikusi roku D�eimijam uz krū�kurvja un pietuvi�nājusi ausi mutei, es jutu regulāru cilā�anos, un elso�ana arī bija mazi�nājusies. Es izslējos.

-���� Domāju, ka tas ir tikai ģībonis, es teicu. Palieciet viņam zem kājām seglu somu un, ja jums ir ūdens, tad dodiet �urp. Ar izbrīnu redzēju, ka mani rīkojumi tika nekavējoties izpildīti. Acīmredzot puisis viņiem daudz nozīmēja. Noģību�ais ievaidējās un atvēra acis, spo�ajā zvaig�ņu gaismā tās likās kā melni caurumi. Vājajā apgaismojumā seja atgādināja galvaskausu, baltā āda bija cie�i nostiepta pār asajiem kau�liem ap acu dobumiem.

-���� Man nav nekādas vainas, viņ� sacīja, mēģinot piecelties. Tikai drusku sareiba galva. Es pagrūdu viņu atpakaļ, uzliekot roku uz krūtīm.

-���� Guli rāms, es pavēlēju. Ātri ar tausti viņu izmeklēju, tad paslējos uz ceļiem un pagriezos pret tumsto�o apveidu, kur�, sprie�ot pēc apmēriem, bija �īs grupas vadonis Dūgals.

-���� �autā brūce atkal asiņojusi, un �is idiots ir vēl arī sadurts. Domāju, ka nav nekā nopietna, bet asiņu zaudēts daudz. Krekls galīgi piemircis, tikai nezinu, cik no tām ir viņējās. Puisim nepiecie�ama atpūta un miers; mums jāpaliek te vismaz līdz rītam. Apveids izda�rīja noraido�u �estu.

-���� Nē. Garnizons tik tālu neuzdro�ināsies nākt, bet no patruļas tomēr jāuzmanās. Atliku�as vēl piecpadsmit jūdzes. Bezkaislīgo seju pavērsis pret debesīm, Dūgals lēsa zvaig�ņu kustību.

-��� Vēl piecas stundas pats mazākais -, bet ticamāk, ka septiņas. Mēs varam palikt tik ilgi, lai tu apturi asiņo�anu un vēlreiz pārsien brūci, bet ne ilgāk.

Es, pikti purpinādama sev zem deguna, ķēros pie darba, bet Dūgals, klusi kaut ko noteicis, aizsūtīja vienu no ēnainajiem stāviem sargāt ceļmalā atstātos zirgus. Pārējie uz bridi atslāba, klusi pļāpāja un atkal cilāja bla�ķes. Zebiekstei līdzīgais Mērtegs man palīdzēja, plēsa strēme�lēs audumu, atnesa vēl ūdeni un pacēla slimnieku, kad vajadzēja apsiet pārsēju, jo D�eimijam pa�am kustēties bija aizliegts, kaut ari viņ� ņur�dēja, ka viņam nekas nekai�ot.

-���� Tev kai� gan, un nav jau arī brīnums, es pukojos, ļaujot vaļu bailēm un dusmām. Kāds idiots ļauj sevi sadurt un pat neapstājas, lai apkoptu brūci? Vai tu nevarēji pateikt, ka tev stipri tek asinis? Tev vei�cies, ka neesi pagalam, joņodams visu nakti pa laukiem, kaujoties, �au�joties un krītot no zirgiem� paliec rāms, sasodītais stulbeni! Auduma strēmeles, kuras izmantoju pārsie�anai, tumsā visu laiku kaut kur zuda. Tās slīdēja man no pirkstiem kā zivs, kas aiz�aujas dzelmē, izsmējīgi pazibinot baltu vēderu. Kaut ari bija vēss, man norasoja kakls. Beidzot es nostiprināju vienu galu un pastiepu roku pēc otra, kas turpināja slīdēt projām pār slimnieka muguru. Nāc atpakaļ, tu� ak tu, nolādē�tais maitasgabals! D�eimijs bija pakustējies, un nostiprinātais gals atsējās.

Uz mirkli vīri satriekti apklusa.

-��� Jēziņ, izdvesa resnais Ruperts. Nekad mū�ā neesmu dzirdējis sievi�ķi �itā lamājamies.

-��� Tad tu nepazīsti manu krustmāti Grizelu, sacīja cita, uzjautri�nāta balss.

-��� Nu, sieviete, tavam vīram vajadzētu tevi nosloksnēt, no tumsas zem kokiem atskanēja vēl kāda barga balss: Pāvils saka: "Sievas lai cie� klusu�"

-��� Paturiet savas pamācības pie sevis, es no�ņācu, sviedriem pilot gar kaklu, un to pa�u lai dara sasodītais Pāvils. Ar piedurkni noslaucīju pieri. Pagriez viņu uz kreiso pusi. Un, ja tu, es uzrunāju pacientu, pakustināsi kaut vienu muskulīti, kamēr es mēģinu tevi pārsiet, es tevi no�ņaug�u.

-��� Jā, jā, viņ� padevīgi nomurmināja.

Pēdējo strēmeli pavilku pārāk stingri, un viss pārsējs kārtējo reizi nomuka nost.

-��� Lai iet viss uz elli! es ieaurojos, dusmās triekdama dūri pret zemi. Atkal iestājās bijības pilns klusums, un tad, kad es tumsā taustījos pēc pārsēja vaļējiem galiem, atskanēja komentāri par manu nesievi�ķlgo izrunā�anos.

-���� Varbūt mums vajadzētu viņu sūtīt uz Svētās Annas klosteri, Dūgal, ieminējās viens no stāviem, kur� tupēja ceļmalā un kura seja nebija saskatāma. Neesmu dzirdējis D�eimiju lamājamies, kop� pametām piekrasti, un viņ� agrāk brūķēja tādu muti, ka sita pu�u pat jūrniekus. Laikam jau �etri mēne�i klosteri kaut ko iemāca. Tu tak vairs velti nevalkā Tā Kunga vārdu, vai ne, puis?

-���� Tu ar' pārstātu, ja tev savs grēks būtu jāizpērk, pusnakti guļot trīs stundas vienā kreklā uz akmens grīdas kapelā, turklāt vēl februāri, atbildēja ievainotais.

Visi sāka smieties, bet D�eimijs turpināja:

-���� Par sodu man vajadzēja gulēt tikai divas stundas, bet pagāja vēl divas, līdz es beidzot uzslējos kājās; jau nospriedu, ka mans� ē� ka esmu piesalis pie flīzēm, bet izrādījās, ka tikai kauli kļuvu�i stīvi.

Viņ� acīmredzot jutās labāk. Negribot pasmaidīju, tomēr turpināju runāt stingri.

-���� Klusē, citādi atkal sāks sāpēt. D�eimijs uzmanīgi pieskārās pār�sējam, bet es uz�āvu viņam pa pirkstiem.

-���� Oho, tu man draudi? viņ� izaicino�i noprasīja. Un es vēl tev devu dzert savu viskiju.

Bla�ķe beidza ceļojumu pa riņķi. Nometies man blakus ceļos, Dūgals uzmanīgi to pagāza, lai slimnieks varētu iedzert. Uzvilnīja sīva gruzduma dvaka no ļoti jēla viskija, un es uzliku roku uz bla�ķes, to ap�turot.

-��� Vairs nekādu dzer�anu, es sacīju. Tagad vajadzīga tēja vai ļaunākajā gadījumā ūdens. Nevis alkohols.

Dūgals, neliekoties par maniem vārdiem ne zinis, izrāva bla�ķi man no rokas un ielēja ievērojamu �ļuku asi smakojo�ā �ķidruma rīklē slim�niekam, kas uzreiz sāka klepot. Pagaidījis tikai tik ilgi, lai zemē gulo�ais atgūst elpu, Dūgals padeva viņam bla�ķi vēlreiz.

-��� Izbeidz! Es atkal sniedzos pēc dziras trauka. Vai tu gribi, lai D�eimijs tā piedzeras, ka nevar piecelties?

Tiku nikni pagrūsta ar elkoni malā.

-��� Viena ka�ķīga maita! Mans pacients izklausījās uzjautrināts.

-��� Dari savu darbu, sieviete, Dūgals pavēlēja. Mums vēl �onakt labs gabals jājams, un puikam vajadzēs visus spēkus, ko viskijs var dot.

Bridi, kad pārsēji bija nostiprināti, ievainotais mēģināja piecelties sēdus. Es atgrūdu viņu atpakaļ un ar celi uzspiedu viņam uz krūtīm.

-��� Tu nedrīksti kustēties, es nikni uzbrēcu. Sagrābu Dūgala kiltu malu un stipri parāvu, liekot viņam palikt blakus man uz ceļiem.

-��� Paskaties uz to, es teicu, no visa spēka tēlodama virsmāsu. Iemetu viņam rokā samirku�ā krekla vīstokli. Dūgals, riebumā iesau�cies, to nometa.

Saņēmu viņa roku un uzliku slimniekam uz pleca.

-��� Un te ari. Kāds asmens izdurts cauri tie�i trapecveida muskulim.

-���� Durklis, ievainotais man palīdzēja.

-���� Durklis! es izsaucos. Un kāpēc tu man neko neteici?

D�eimijs paraustīja plecus un, klusi sāpēs novaidējies, apklusa.

-��� Jutu, ka ieduras, bet nezināju, vai stipri; necik daudz nesāpēja.

-��� Vai tagad sāp?

-��� Jā, viņ� īsi atteica.

-��� Labi. Es biju briesmīgi dusmīga. Tā tev vajag. Varbūt tad tu zināsi, kā joņot pa laukiem, zogot jaunas sievietes, g-galējot cilvēkus un� Jutu, ka esmu muļķīgi tuvu asarām, un apklusu, lai atgūtu pa��savaldī�anos.

Dūgalam mūsu saruna sāka apnikt.

-��� Vai varēsi noturēties zirgā, puis?

-��� Viņ� nekur nevar jāt! es nikni protestēju. Viņam jāguļ slim�nīcā. Viņ� nekādā ziņā nevar�

Kā parasti, manos iebildumos neviens neklausījās.

-��� Vai varēsi jāt? Dūgals atkārtoja.

-��� Jā, ja nocelsiet man no krūtīm �ito mergu un iedosiet tiru kreklu.

T

urpmāk nekādi notikumi neatgadījās, ja vien par notikumu nesauc jā�anu piecpadsmit jūdzes pa me�onīgu apvidu nakti, kad itin bie�i nav iespējams izmantot priek�rocības, ko piedāvā ceļ� kopā ar kiltos ģērbtiem, līdz zobiem bruņotiem vīriem, turklāt vēl sē�ot uz viena zirga ar ievainoto. Tomēr labi, ka mums neuzbruka lielceļa laupītāji, mēs nesaskrējāmies ar me�a zvēriem un neizmirkām lietū. Pēc vispārējiem uzskatiem, pie kuriem jau sāku pierast, ceļojums bija visai garlaicīgs.

Miglā, kas sedza tīreli, saullēkts ievilka gan izplūdu�as, gan ko�as krāsu svēdras. Priek�ā draudīgi slējās mūsu ceļa mērķis milzīgs tum�a akmens blāķis, kas asi izcēlās pelēkajā nokrēslī.

Apkārtne vairs nebija ne klusa, ne pamesta. Tievā tērcītē uz pili plūda vienkār�i ģērbu�ies ļaudis. Viņi nogāja �aurā ceļa malā, lai palaistu garām zirgus, un, pavēru�i mutes, blenza uz manu apģērbu, nepārprotami uzskatīdami to par ārzemniecisku ākstību.

Kā jau ierasts, apkārtne tinās diezgan biezā miglā, tomēr gaismas pietika, lai varētu saskatīt izliektu akmens tiltiņu pār nelielu, strauju upīti, kas gar pili un kādu ceturtdaļjūdzi tālāk ieplūda blāvi vizo�ā ezerā.

Pils ēka bija smagnēja un masīva. Ne greznu tornī�u, ne robainu mūru. Pils drīzāk atgādināja milzīgu nocietinātu celtni ar biezām akmens sienām un augstiem, �auriem logiem. No jumta gludajām flīzēm pacēlās vairāki apaļi skursteņi, kas kūpināja dūmus, tādējādi vēl pastiprinot ainavas vispārējo pelēcīgumu.

Galvenie vārti bija pietiekami plati, lai pa tiem blakus viens otram varētu iebraukt divi rati. Varu to dro�i apgalvot: kad mēs jājām pāri tiltam, tie�i tā ari notika. Viens no vēr�u pajūgiem bija piekrauts ar mucām, otrs ar sienu. Mūsu mazā kavalkāde drūzmējās uz tilta, nepacietīgi gaidīdama, kamēr rati gausi ielīgos pa vārtiem.

Kad mūsu zirgi beidzot klabināja pa pieliju�ā pagalma slidenajiem bruģakmeņiem, es riskēju uzdot jautājumu. Kop� brī�a, kad grāvmalā steigā biju pārsējusi viņa ievainojumu, es ar savu ceļabiedru nebiju pārmiju�i ne vārda. Arī puisis bija klusējis, vienīgi �ad tad iekunkstē�jies, kad zirgam samisējās solis un mēs sazvārojāmies.

-��� Kur mēs esam? es ie�ērkstējos, jo mana balss bija piesmakusi no aukstuma un klusē�anas.

-���� Leohas pilī, jaunais skots strupi izmeta.

Leohas pils. Nu tagad es vismaz zināju, kur atrodos. Es Leohas pili biju redzējusi tikai kā gleznainas drupas apmēram trīsdesmit jūdzes no Bārgrenenas. �obrīd tā bija ievērojami skaistāka, kaut arī cūkas rakņājās ap cietok�ņa mūriem un visu kompleksu apņēma uzmācīga kanalizācijas smaka. Lai cik neticami tas liktos, es pamazām sāku pie�ņemt faktu, ka esmu atgriezusies pagātnē apmēram 18. gadsimta vidū.

Biju pilnīgi pārliecināta, ka 1945. gadā Skotijā, pat par spīti bom�bardē�anai, nekur nav sastopama tāda netīrība un haoss. Mēs noteikti bijām Skotijā; par to �aubīties neļāva pagalmā sanāku�o ļau�u izloksne.

-��� Ei, Dūgal! kliedza skrandains zirgu puisis, skriedams pretī sa�ņemt pirmā zirga pavadu. Tu nu gan esi ātri atpakaļam; pirms Saieta tevi negaidījām!

Mūsu mazās grupiņas vadonis noslīdēja no zirga, atstājot gro�us jaunā �muļa ziņā.

-��� Nūjā, veiksme mums gan uzsmaidīja, gan reizēm uzgrieza mu�guru. Es eju pie brāļa. Esi nu tik labs un pasauc Fica kundzi, lai pabaro pui�us. Tagad viņiem vajadzīgs brokasts un cisas.

Ar rokas mājienu Dūgals paaicināja līdzi Mērtegu un Rupertu, un trijotne nozuda velvētajā ejā, kas veda iek�ā pilī.

Mēs, pārējie, nokāpām no zirgiem un desmit minūtes kūpēdami stāvējām pieliju�ajā pagalmā, līdz beidzot mūs ar savu iera�anos pagodināja mīklainā Fica kundze. Mūs apstāja bariņ� ziņkārīgu bēr�neļu, kas skaļi prātuļoja par manu izcel�anos un noderību. Dro�ākie jau bija saņēmu�i tik daudz dū�as, ka mēģināja paraustīt mani aiz svārkiem, kad pagalmā izsteidzās gara auguma, drukna sieviete brūnās pa�austās lina drānās un aizgaiņāja mazos nekauņas.

-��� Villij, mīļais! viņa sauca jau pa gabalu. Kāds prieks tevi redzēt! Un, Nedij! Bra�ā sieva tik sirsnīgi sabu�oja mazo plikgalvi, ka viņ� tikai ar grūtībām noturējās kājās. Izskatās, ka tev vajadzēs brokasta. Ķēķī ēdamā netrūkst; ejiet un ēdiet. Pagriezusies pret mani un D�eimiju, sieviete satrūkās, it kā �ūskas sadzelta. Fica kundze vaļēju muti blenza uz mani, tad palūkojās uz D�eimiju, gaidīdama, ka tas izskaid�ros �īs parādības klātbūtni.

-���� Klēra, D�eimijs sacīja, īsi pamādams uz mani ar galvu. Un Ficgibonas kundze, mājiens uz otru pusi. Mērtegs vakar viņu atrada, un Dūgals noteica, ka jāņem līdzi, D�eimijs piebilda, liekot skaidri saprast, ka viņ� pie tā nav vainojams.

Ficgibonas kundze aizvēra muti un ar skadru, vērtējo�u skatienu nomērīja mani no galvas līdz kājām. Acīmredzot viņa nosprieda, ka, par spīti savādajai un nepiedienīgajai ārienei, izskatos glu�i nekaitīga, jo pasmaidīja laipni, kaut arī ar da�iem tuk�umiem zobu vietā un saņēma mani aiz rokas.

-���� Nu tad, Klēra. Esi sveicināta. Nāc man līdzi, un mēs palūkosim kaut ko maķenīt� mmm. Galvu grozīdama, Ficgibonas kundze ska�tījās uz maniem īsajiem svārkiem un nepiemērotajiem apaviem.

Viņa jau stingru roku veda mani projām, kad es atcerējos savu pacientu.

-��� Ai, lūdzu, pagaidiet! Es aizmirsu D�eimiju!

Ficgibonas kundze bija izbrīnīta.

-���� D�eimijs pats var par sevi parūpēties. Viņ� zin', kur dabūt ēdamo, un gan jau kāds ierādīs viņam guļasvietu.

-���� Bet viņ� ir ievainots. Vakar viņu sa�āva un naktī sadūra. Es pār�sēju ievainojumu, lai viņ� var jāt, bet man nebija laika to ne iztīrīt, ne, kā nākas, pārsiet. Tas jāizdara tūlīt, iekams nav sākusies infekcija.

-��� Infekcija?

-��� Jā, nu, iekaisums, ziniet, strutas, pietūkums, drudzis.

-��� Ak tā, jā, es saprotu, ko tu domā. Bet vai tu gribi teikt, ka zini, kas darāms, lai tas nenotiktu? Vai tad tu esi zintniece? No BItoniem?

-��� Kaut kas uz to pusi. Man nebija ne jausmas, kas tas BItons tāds varētu būt, un man ari nebija ne mazākās vēlē�anās ārā, aukstajā lietū, kas bija atsācis smidzināt, sīki un smalki stāstīt par savu medicīnisko kvalifikāciju. Likās, ka Ficgibonas kundze domāja līdzīgi, jo pasauca atpakaļ D�eimiju, kur� jau bija devies pretējā virzienā, saņēma ari viņu aiz rokas un ievilka mūs abus pilī.

Pēc ilgas ie�anas pa aukstiem, �auriem gaiteņiem, kurus blāvi apgaismoja �auri lodziņi, mēs nonācām diezgan pla�ā telpā, kurā atra�dās gulta, pāris ķebļu, bet galvenais pavards.

Uz mirkli pametu savu pacientu novārtā, lai sasildītu rokas. Ficgi�bonas kundze, kura acīmredzot pret aukstumu bija imūna, nosēdināja D�eimiju uz ķebļa tuvāk ugunij, saudzīgi atbrīvoja no saplēstā krekla atliekām un apsedza ar siltu stepētu segu, ko paņēma no gultas. Ierau�dzījusi zilo, pietūku�o plecu, viņa noklak�ķināja mēli un pabakstīja manu neveiklo pārsēju.

Es novērsos no pavarda.

-��� Laikam vajadzēs atmērcēt un tad brūci izmazgāt ar� �ķīdumu, kas novēr� drudzi.

No Ficgibonas kundzes būtu iznākusi lieliska medmāsa.

-��� Ko tev vajadzēs? viņa tikai pajautāja.

Es iegrimu nopietnās pārdomās. Par to, ko, Dieva dēļ, cilvēki darīja, lai novērstu infekciju, pirms "uz skatuves" bija uznāku�as antibiotikas. Un par tiem ierobe�otajiem zāļu maisījumiem, kas varētu būt dabūjami primitīvā skotu pilī agrā rītausmā.

-��� Ķiploki! es uzvaro�i iesaucos. Ķiplokus un, ja ir, tad burvju lazdu. Vēl man vajadzēs vairākas tīras lupatas un katlu, kur uzvārīt ūdeni.

-��� Domāju, ka to dabūsim; varbūt arī kādu drusku tauksaknes. Kā būtu ar krastkaņepju vai kumelī�u tēju? Puika izskatās galīgi pārguris.

Jaunais vīrietis patiesībā jau zvārojās no noguruma, pārāk piekusis, lai iebilstu pret to, ka apsprie�am viņu kā nedzīvu lietu.

Ficgibonas kundze drīz atgriezās, nesot priek�autā ķiploku galvi�ņas, plāna auduma maisiņus ar zāļu tējām un strēmelēs saplēstu vecu lina audumu. Vienā gaļīgajā rokā viņa nesa mazu, melnu katliņu, un pamatīgu pudeli ar ūdeni viņa cilāja viegli kā spalviņu.

-���� Nu, mīlīt, kas man jādara? viņa mundrā balsī noprasīja. Liku uzvārīt ūdeni un nomizot ķiploku daiviņas, kamēr es pētīju maisiņu sa�turu. Tur bija burvju lazda, ko biju lūgusi, krastkaņepes un tauksakne tējai un kaut kas tāds, ko es nepārliecino�i nodēvēju par ķir�a mizu.

-���� Līdzeklis pret sāpēm, es priecīga nomurmināju, atcerējusies, kā Kruķa tēvs bija stāstījis par mizu un zālī�u izmanto�anu. Labi, tas mums derēs.

Katlā, kurā vārījās burvju lazda, es iemetu da�as nomizotās ķip�loku daiviņas, tad �ajā maisījumā iemērcu auduma strēmeles. Krastka�ņepes, tauksakne un ķir�a miza sutinājās mazā katliņā ar karstu ūdeni uz pavarda. Darbo�anās bija mani nedaudz nomierinājusi. Ja es skaidri nezināju, kur atrodos vai kāpēc esmu te, tad vismaz zināju, ko darīt nākamās piecpadsmit minūtes.

-���� Paldies� ē� Ficgibonas kundze, es ar cieņu sacīju. Ja jums darāms kas cits, es tik�u galā. Cēlā dāma sāka tā smieties, ka krūtis vien cilājās.

-��� Ak, zeltenīt! Man darāmā nekad netrūkst! Es uzsūtī�u jums abiem zupiņu. Tu tak dosi ziņu, ja ko savajadzēsies, vai ne? Viņa pārsteidzo�i ātrā solī aizgāzelējās līdz durvīm un pazuda, lai ķertos pie saviem darbiem.

Cik saudzīgi spēju, ņēmu nost pārsējus. Ta�u vairākkārt salocītā mākslīgā zīda strēmele bija pielipusi pie ādas, un, kad es to atrāvu, klusi nokrak�ķēja sakaltusi krevele. Ap brūces malām sakrājās svaigu asiņu lāsītes, un es atvainojos, ka biju nodarījusi D�eimijam sāpes, kaut arī viņ� nebija ne pakustējies, ne izdvesis kādu skaņu.

Viņ� viegli, varbūt pat mazliet koķeti pasmaidīja.

Nieks vien, zeltenīt. Man ir sāpējis krietni vien stiprāk un no pulka neglītāku cilvēku rokas. Viņ� paliecās uz priek�u, lai varu ar ķiploku novārījumu izmazgāt brūci, un sega noslīdēja no pleca.

Es uzreiz redzēju, ka tikko izteiktā piezīme, vai viņ� to bija domā�jis kā komplimentu vai ne, bija fakta konstatējums; viņ� tie�ām bija cietis stiprākas sāpes. Muguras aug�ējo daļu krustu �ķērsu sa�vīkoja baltas līnijas. �is cilvēks ticis me�onīgi pērts, turklāt ne vienu reizi vien. Da�as vietas iezīmēja smalkas sudrabainu rētaudu svītriņas, kur pātagas atstātās vātis bija �ķērsoju�as cita citu, un arī izplūdu�i lau�kumi, kur sitiens bija trāpījis vairākas reizes vienā un tajā pa�ā vietā, noraujot ādu un bojājot muskuli.

Protams, būdama karalauka medmāsa, es biju redzējusi visda�ā�dākos ievainojumus un brūces, bet �īs rētas liecināja par me�onību. Laikam jau, ieraugot �o skatu, biju �ausmās noelsusies, jo D�eimijs pa�grieza galvu un redzēja, ka pētu viņa muguru. Viņ� paraustīja veselo plecu.

-��� Sarkansvār�i. Divas reizes vienā nedēļā dabūju pērienu. Dro�i vien viņi labprāt būtu pēru�i divas reizes vienā dienā, ja vien nebītos, ka izlaidī�u garu. Mironi pērt nav nekāda prieka.

Kamēr tīrīju brūci, centos runāt mierīgi.

-��� �aubos, vai tādu briesmu darbu kāds dara sava prieka pēc.

-��� Tu netici? Tev būtu vajadzējis viņu redzēt.

-��� Ko tad?

-��� Sarkansvār�u kapteini, kas nomauca man ādu. Labi, labi, var jau būt, ka viņ� akurāt nepriecājās, bet vismaz jutās ar sevi ļoti apmieri�nāts. Vairāk nekā es ar sevi, D�eimijs saviebies piebilda. Viņu sauca Rendels.

-��� Rendels! Nespēju noslēpt, cik satriekta jutos. Manī cie�i vērās saltas, zilas acis.

-��� Tu viņu pazīsti? pēk�ņi D�eimija balsī ieskanējās aizdomas.

-��� Nē, nē! Pazinu vienu ģimeni, kurai bija tāds uzvārds, sen� ē� ļoti sen. Satraukumā man izkrita no rokām mazgājamais vīk�ķis.

-��� Velns parāvis, vajadzēs atkal vārīt. Paķēru no grīdas nokritu�o vīk�ķi un steidzos pie pavarda, cen�oties apjukumu noslēpt aiz rosī�a�nās. Vai �is kapteinis Rendels varēja būt Frenka sencis, izcilais karavīrs, drosminieks kaujas laukā, kas izpelnījies hercogu uzslavas? Un, ja tā, vai tie�ām cilvēks, kas ir rados ar manu mīļo Frenku, spētu atstāt tādas �au�alīgas rētas uz �ī pui�a muguras?

Darbojos ap pavardu iemetu katlā pāris sauju ar ķiplokiem un burvju lazdu, tad iemērcu �ķidrumā vēl kādus pārsējus. Kad jutu, ka spēju valdīt balsi un sejas vaibstus, ar slapjo vīk�ķi rokā atgriezos pie D�eimija.

-��� Kāpēc tevi pēra? es strupi noprasīju.

Diez cik taktiski tas neskanēja, bet es ļoti gribēju to zināt un biju pārāk nogurusi, lai meklētu diplomātiskākus vārdus.

D�eimijs nopūtās, neveikli pagrozīdams plecu, ko es tīrīju. Arī viņ� bija noguris, un, lai cik uzmanīgi es strādāju, viņam noteikti sāpēja.

-��� Pirmajā reizē par bēg�anu, otrajā par zag�anu tā vismaz bij teikts apsūdzības rakstā.

-��� No kā tad tu bēgi?

-��� No angļiem. Viņ� ironiski savilka uz aug�u uzaci. Ja tu gribēji prasīt, no kurienes es bēgu, tad atbilde ir no Fortviljamas.

-��� Es sapratu, ka no angļiem, pieskaņojos sarunu biedra ironiska|am tonim. Un ko tu Fortviljamā vispār darīji?

Ar brīvo roku D�eimijs paberzēja pieri.

-��� Ko darīju? Laikam jau biju aizturēts.

-��� Aizturē�ana, bēg�ana, zādzība. Izklausās, ka tu esi bīstams tips, es viegli attraucu, cerot tādējādi novērst viņa uzmanību no brūces tīrī��anas.

Un man izdevās, kaut mazliet; viens platās mutes kaktiņ� savilkās uz aug�u, un viena tum�a acs uzdzalkstīja pār plecu.

-��� Kā tad, ka esmu, viņ� jokodamies apstiprināja. Brīnums, ka tu nebaidies uzturēties ar mani vienā istabā, turklāt būdama angļu preilene.

-��� �obrīd tu izskaties gana nekaitīgs. Glu�i patiesība tā vis nebija; bez krekla, rētains un notraipījies ar asinīm, bārdas rugājiem noau�du�iem vaigiem, apsarku�iem plakstiņiem, D�eimijs izskatījās stipri bīstams. Lai ari noguris, viņ� likās pilnīgi spējīgs turpināt kauties, ja rastos tāda vajadzība.

Jaunais skots sāka smieties pārsteidzo�i dziļus un lipīgus smieklus.

-���� Nekaitīgs kā perējo�a dūja, viņ� piekrita. Man pārlieku gribas ost, lai kādu apdraudētu, ja nu vienīgi brokastis. Ja pa rokai gadītos kads nomaldījies plācenis, tad gan es par sekām neatbildētu. Au!

-��� Piedod, es nomurmināju. Durtā brūce ir dziļa un netīra.

-��� Nekas. Bet pat vara krāsas rugāji, kas klāja pui�a vaigus, nespēja noslēpt bālumu. Mēģināju atkal iesaistīt pacientu sarunā.

-��� Ko īsti tā aizturē�ana nozīmē? es māksloti nevērīgi ievaicājos. Jāteic, pēc smaga nozieguma neizklausās.

D�eimijs dziļi ievilka elpu un piekala skatienu izgrieztajam gultas stabam, kad iebraucu brūcē dziļāk.

-��� Ak. Tas ir angļu vārds. Manā gadījumā tas nozīmēja savas ģime�nes un īpa�uma aizstāvē�anu, un par to mani gandrīz nogalēja. Puisis saknieba lūpas, it kā nevēlētos pateikt ko lieku, tomēr pēc brī�a tur�pināja, meklēdams tēmu, vienalga kādu, kam piesaistīt uzmanību, lai tikai nevajadzētu domāt par plecu.

-���� Nu jau gandrīz �etri gadi pagāju�i. Mui�ām ap Fortviljamu tika uzlikti nodokļi ēdiens garnizonam, zirgi un tamlīdzīgas lietas. Neteiktu, ka daudzi par to priecātos, bet vairums deva, kas bij. Pulciņ� karavīru ar virsnieku un vienu vai diviem ratiem apbraukāja mājas, lai savāktu ēdamo un mantas. Kādā oktobra dienā �is kapteinis Ren�dels ieradās L� puisis aprāvās un pameta skatienu uz mani, mūsu mājā.

Nenovērsusi skatienu no darāmā, es iedro�ino�i pamāju ar galvu.

-��� Bijām cerēju�i, ka tik tālu viņi nenāks, jo mēs dzīvojam krietnu gabalu no forta un tur grūti aizkļūt. Tomēr viņi atnāca gan.

D�eimijs uz mirkli aizvēra acis.

-��� Tēva nebij mājās� bij devies pie kaimiņiem uz bērēm. Mēs, gan�drīz visi vīri, strādājām uz lauka, jo vajadzēja gatavoties ra�as novāk�a�nai un darba netrūka. Tāpēc mājās bija mana māsa viena pati ar divām vai trim kalponēm, un tās visas, ieraudzīju�as sarkansvār�us, metās aug�ā uz istabām un pabāza galvu zem spilvena. Domāja, ka karavīrus atsūtījis nelabais, un es nesaku, ka viņām nebij taisnība.

Es noliku mazgājamo vīk�ķi. Grūtākais bija padarīts; tagad tikai vajadzēja dabūt kādu ziedi tā kā nebija ne joda, ne penicilīna, neko vairāk, lai novērstu brūces inficē�anos, es darīt nevarēju. Likās, ka jaunais vīrietis nebija pamanījis, ka viss beidzies, jo acis viņam bija ciet.

-��� Es tuvojos mājai no aizmugures, jo gribēju paņemt no �ķūņa kādu zirglietu, kad pēk�ņi izdzirdēju iek�ā klaigā�anu un māsas kliedzienus.

-��� Ak tā? Centos pie�ķirt balsij cik iespējams klusu un neuzbāzīgu toni. Es ļoti gribēju uzzināt ko vairāk par �o kapteini Rendelu; līdz �im D�eimija stāsts necik nebija mainījis pirmo iespaidu par viņu.

-���� Ienācu caur ķēķi un ieraudzīju, ka divi karavīri rīkojas pa pie�liekamo, bā� maisos miltus un speķi. Vienam iebelzu pa galvu, otru izsviedu pa logu ar visu maisu. Tad ieskrēju dzīvojamā istabā, kur atradu divus no sarkanajiem ar manu māsu D�eniju. Viņai bij saplēsta kleita, un vienam karavīram saskrāpēts ģīmis.

D�eimijs atvēra acis un pasmaidīja, gan padrūmi.

-��� Es neko nejautāju. Mēs riņķojām pa istabu, un man veicās tīri labi, kaut arī viņi bij divi, bet tad ienāca Rendels.

Kapteinis bija iz�ķīris kautiņu, izmantojot vienkār�u paņēmienu, pieliekot pistoles stobru D�enijai pie galvas. Tā kā D�eimijs bija spiests padoties, tad abi karavīri viņu veikli sagrāba un sasēja. Rendels bija apburo�i uzsmaidījis gūsteknim un sacījis: "Nu, nu. Kas tad mums te ir, divi nikni me�a kaķi, ko? Varu derēt, ka smags darbs uzlabos tavu raksturu, bet, ja ne, nu tad nāksies iepazīties ar vienu citu kaķi, tādu .ir deviņām astēm. Bet tiem citiem kaķiem ir paredzēti citi ārstniecības līdzekļi, vai ne, manu saldo mincīt?"

D�eimijs uz mirkli apklusa, bet zods viņam raustījās.

-��� Viņ� turēja D�enijas roku izgrieztu aiz muguras, tad atlaida un sāka gramstīties viņai ap kleitas priek�u. Atcerēdamies notiku�o, viņ� negaidīti pasmaidīja un turpināja stāstu: Tāpēc D�enija uzmina viņam uz kājas un pamatīgi iebelza ar elkoni pa vēderu. Nelietis sāka klepot un saliecās uz priek�u, bet D�enija pa to laiku apcirtās un ar celi iesita �im pa debesu zvaniem. D�eimijs bridi spurca smieklos.

-��� Pēc tiem belzieniem viņam iz�ļuka no rokas pistole, D�enija gri�bēja to verķi paķert, bet viens no dragūniem, kas mani turēja, paguva pirmais.

Biju beigusi pārsie�anu un klusi stāvēju D�eimijam aiz muguras, roku uzlikusi uz pui�a veselā pleca. Man bija svarīgi noklausīties visu stāstu, bet es baidījos, ka viņ� apklusīs, ja atgādinā�u par savu klāt�būtni.

-��� Kad Rendels atguva elpu un spēju runāt, viņ� lika saviem vīriem mūs abus izsviest no mājas. Viņi norāva man kreklu, piesēja pie ratu dīseles, un Rendels sita man ar plakaniski pagrieztu zobenu pa muguru. Viņ� no dusmām bij samācies melns kā negaisa mākonis, bet varētu teikt, ka ar katru reizi sitiens bija vājāks. Bi�ķi mugura svila, bet ilgi viņ� nespēja turēt.

īsais uzjautrinājuma mirklis bija pagaisis, un plecs, uz kura gulēja mana roka, sasprindzinājumā kļuva ciets.

-���� Kad Rendels beidza mani zvetēt, viņ� pagriezās pret D�eniju viens no dragūniem viņu turēja un jautāja, vai viņa grib paskatīties vēl vai arī labāk ies iek�ā mājā un piedāvās viņam labāku izklaidē�a�nos? Plecs satraukumā noraustījās.

-��� Es necik nevarēju pakustēties, bet uzkliedzu D�enijai, ka man nesāp nebij jau ar' tik traki un viņa nekur nedrīkst ar to maitasgabalu iet, pat ja man viņas acu priek�ā pārgrieztu rīkli.

Viņi turēja māsu man aiz muguras, tāpēc es neredzēju, bet, sprie��ot pēc skaņas, viņa iespļāva kapteinim ģīmī. Citādi nevarēja būt, jo es nepaguvu ne attapties, kad viņ� sagrāba mani aiz matiem, parāva galvu atpakaļ un piespieda man pie rīkles nazi.

"Gribēju darīt, kā tu ieteici," Rendels no�ņāca caur zobiem un paspieda nazi tik daudz, lai asmens galiņ� iedurtos ādā un parādītos asinis.

-���� Redzēju dunci sev pie pa�as sejas, D�eimijs turpināja, un musturi, kādā zem ratiem sapilēja manas asinis. Viņ� runāja gandrīz kā aizsapņojies, un es sapratu, ka no noguruma un sāpēm puisis bija nonācis hipnozei līdzīgā stāvoklī. Viņ� pat neatcerējās, ka es tur esmu.

-���� Saņēmos un uzsaucu māsai, ka es daudz labāk mirstu nekā pie�ļauju, ka viņa sevi apkauno ar tādu mēslu. Rendels noņēma nazi man no rīkles un iebāza asmeni starp zobiem, lai nevaru runāt. D�eimijs nobrauca ar roku pār lūpām, it kā joprojām justu tērauda rūgto gar�u. Viņ� apklusa un skatījās tie�i uz priek�u.

-��� Un kas notika tālāk? �is nebija piemērots brīdis runā�anai, bet man vajadzēja zināt.

Viņ� noskurinājās kā cilvēks, kas mostas no dziļa miega, un ar lielo plaukstu noguris pārbrauca sev pār skaustu.

-��� D�enija aizgāja viņam līdzi, D�eimijs strupi noteica. Domāja, ka Rendels grib mani nogalināt, un varbūt viņai bij taisnība. Nezinu, kas notika pēc tam. Viens no dragūniem iebelza man pa galvu ar musketes spalu. Kad at�irgu, redzēju, ka esmu sasiets un iemests pie cāļiem ratos, kuri kratījās pa ceļu uz Fortviļjamu.

-��� Skaidrs, es klusi noteicu. Piedod. Tu noteikti juties bries�mīgi.

Pēk�ņi D�eimija sejā atplauka smaids, noguruma migla bija pagai-

susi.

-���� 0 jā. Cāļi nav labākie ceļabiedri, īpa�i, ja tālu jābrauc. Pamanī�jis, ka plecs pārsiets, viņ� iemēģinot to pakustināja un saviebās.

-��� Tā nedari! es satraukta iesaucos. Tu nekādā gadījumā nedrīk�sti kustināt plecu. Zini, es uzmetu skatienu galdam, lai pārliecinātos, ka da�as sausa auduma strēmeles vēl atliku�as, es piesie�u roku tev pie sāniem. Nekusties.

D�eimijs neko neteica, bet, sapratis, ka tas nesāpēs, mazliet atslāba manās rokās. Jutu savādu tuvību ar �o nepazīstamo jauno skotu, dro�i vien, es spriedu, daļēji tikko dzirdētā briesmīgā stāsta dēļ un daļēji tāpēc, ka ilgi, gandrīz aizmigu�i un klusi, sakļāvu�ies bijām jāju�i tumsā uz viena zirga. Nebiju gulējusi ar daudziem vīrie�iem, bet jau agrāk biju ievērojusi, ka miegs, tie�i miegs rada �ādu tuvības sajūtu ar c ilvēku, it kā sapņi būtu izplūdu�i no tevis, sajauku�ies ar otra sapņiem un ietinu�i jūs abus neapzinātas pazī�anas segā. Zināmā mērā tas bija atavisms. Senākos, primitīvākos laikos (primitīvākos nekā �ie? jautāja kāda daļa mana prāta) cita cilvēka klātbūtnē ļauties miegam nozīmēja apliecināt savu uzticību. Ja uzticē�anās bija abpusēja, miegā pavadīts laiks var radīt lielāku tuvību nekā ķermeņu saplū�ana.

Beigusi pārsie�anu, es palīdzēju savam pacientam tikt raupjajā linu kreklā, pārvelkot pāri ievainotajam plecam. Viņ� piecēlās un ar vienu roku aizbāza to aiz kiltiem un smaidīdams pavērās manī no aug�as.

-��� Tencinu, Klēra. Tev ir viegla roka. Viņ� sakustējās, it kā gribētu pieskarties manai sejai, bet tad, �ķiet, pārdomāja; roka notrīsēja un noslīga gar sāniem. Acīmredzot arī viņ� bija jutis to pa�u savādo tuvī�bas uzplūdu. Es steig�us novērsos, ar �estu sakot: "Tas nekas."

Mans skatiens slīdēja pa telpu, pamanot dūmos nomelnēju�o pavardu, �auros logus bez rūtīm un smagās ozolkoka mēbeles. Nekādu elektrības ierī�u. Ne paklāju. Ne vara bumbu uz gultas galvgaļa.

Faktiski �ī telpa izskatījās kā 18. gadsimta pili. Bet kā tad ar Frenku? Me�ā satiktais vīrietis izskatījās nepatīkami līdzīgs viņam, bet D�eimija aprakstītais kapteinis Rendels kardināli at�ķīrās no mana iejūtīgā, miermīlīgā vīra. Bet, ja tā ir patiesība un es jau sāku pieļaut, pat sev, ka tā varētu būt patiesība, tad īstenībā viņ� varēja būt jebkas. Vīrietim, ko pazinu tikai kā dzimtas koka atzaru, nevajadzēja obligāti līdzināties saviem pēcte�iem uzvedības ziņā.

Bet �ajā brīdī es raizējos par Frenku. Ja es patie�ām esmu nonā�kusi 18. gadsimtā, kur tad atrodas viņ�? Ko viņ� darītu, ja es neat�grieztos Bērda kundzes pansijā? Vai es jebkad viņu vēl redzē�u? Domas par Frenku bija pēdējais piliens manā bēdu kausā. Kop� brī�a, kad es iegāju pa plaisu akmenī un parastā dzīve beidza eksistēt, man bija uzbruku�i, draudēju�i, es biju nolaupīta un grūstīta. Vairāk nekā dien�nakti nebiju ne kārtīgi ēdusi, ne gulējusi. Centos savaldīties, bet lūpa sāka drebēt, un, par spīti manām pūlēm saglabāt mieru, acis pieplūda asarām.

Pagriezos pret pavardu, lai noslēptu seju, bet bija jau par vēlu. D�eimijs saņēma manu roku un maigā balsi apjautājās, kās noticis. Mans zelta laulības gredzens uzzaigoja liesmas atspīdumā, un es sāku stipri raudāt.

-��� Ak, es� viss būs labi, viss ir labi, tas� tikai mana� mans vīrs� es ne�

-��� Ak, zeltenīt, vai tad tu neesi atraitne? Pui�a balsī skanēja tik daudz līdzjūtīgu rūpju, ka es pilnīgi zaudēju savaldī�anos.

-��� Nē� jā� tas ir, es ne� jā, laikam jau esmu! Emociju un nogu�ruma pieveikta, es, histēriskās elsās raustīdamās, piekļāvos D�eimijam.

Puisis bija jauks. Viņ� nevis apjuka vai sauca kādu palīgā, bet apsē�dās un ar veselo roku iesēdināja mani sev klēpī, viegli �ūpoja, �ukstē�dams man ausī vārdus gēlu valodā, un glāstīja man matus. Es rūgti rau�dāju, uz brīdi padodamās savām bailēm, sirdssāpēm un apjukumam, ta�u, kad D�eimija roka glāstā skāra manu kaklu, muguru un piedā�vāja mierinājumu pie savām platajām, siltajām krūtīm, pamazām pieklusu. �ņuksti pierima, un es sāku sevi mierināt, nogurumā kļaujoties pie D�eimija pleca. Nav brīnums, ka viņ� tik labi saprotas ar zirgiem, es neskaidri nodomāju, juzdama, kā viņa pirksti maigi berzē mani aiz ausim, un ieklausīdamās mierino�ajā, nesaprotamajā runā�anā. Ja es būtu zirgs, es viņu nestu jebkur.

�ī absurdā doma neveiksmīgi sakrita ar lēnu apjausmu, ka jaunais vīrietis galu galā nav pavisam pārguris. Atklāti sakot, tas kļuva jūtams mums abiem, radot neveiklību. Es noklepojos, lai atgūtu balsi, noslauciju piedurknē acis un noslīdēju viņam no ceļiem.

-���� Lūdzu, piedod� tas ir, es gribēju teikt, paldies� bet� es dego��iem vaigiem buldurēju un kāpos atpakaļ. Jauneklis bija mazliet pie�tvīcis, bet ne samulsis. Viņ� saņēma manu roku un atvilka pie sevis. Piesargādamies, lai nepieskartos kaut kur citur, viņ� saņēma manu zodu un pacēla seju pret savējo.

-��� No manis tev nav jābaidās, viņ� klusi sacīja. Un no citiem ari ne, kamēr vien esmu te. D�eimijs atlaida manu roku un pagriezās pret uguni.

-���� Tev, zeltenīt, jāiedzer kas karsts, viņ� lieti�ķi ierunājās, un jāuzēd. Pilns vēders būs labākās zāles. Drebelīgi iesmējos, kā viņ� ar vienu roku mēģināja ieliet man buljonu, un gāju viņam palīgā. D�eimijam bija taisnība ēdiens tie�ām nāca man par labu. Draudzīgā klu�sumā mēs pa malciņam dzērām buljonu, piekodām maizi un abi baudī�jām arvien pieaugo�o siltumu un sātu.

Beidzot viņ� piecēlās un paņēma vatēto segu, kas bija noslīdējusi zemē. Uzmeta to uz gultas un pamāja, lai liekos gulēt.

-��� Pagūli mazliet, Klēra. Tu esi nomocījusies, un dro�i vien drīzumā kāds gribēs ar tevi aprunāties.

�ie vārdi skarbi atgādināja par manu bīstamo stāvokli, bet biju pārāk nogurusi, lai pa īstam uztrauktos. Es izteicu tikai pieklājīgus iebildumus, ka aizņemu gultu; nekad mū�ā man nekas nebija licies tik vilino�s. D�eimijs mani pārliecināja, ka atradīs guļvietu citur. Ar galvu iekritu segu kaudzē un biju aizmigusi, iekams D�eimijs paguva iziet no istabas.

Kad pamodos, jutos pilnīgi apjukusi. Neskaidri apjautu, ka kaut kas nogājis galīgi greizi, bet nespēju atcerēties, kas. Patiesību sakot, biju gulējusi tik cie�i, ka uz mirkli man bija piemirsies, kas es esmu, nemaz nerunājot par to, ka spētu atcerēties, kur atrodos. Man bija silti, bet istabā valdīja svelo�s aukstums. Mēģināju ievikstlties atpakaļ segu kokonā, ta�u balss, kas bija mani uzmodinājusi, nelikās mierā.

Mosties, zeltenit! Mosties nu, jāceļas! Zemā, labdabīgi uzstājīgā balss atgādināja aitusuņa rie�anu. Negribīgi pavēru spraudziņā vienu aci un ieraudzīju brūnu, pa�austu drēbju gubu.

Ficgibonas kundze! Viņu ieraugot, jutos tik satriekta, ka atmodos pilnīgi un ari atmiņa atgriezās. Tātad nekas nebija mainījies, tā bija patiesība.

Ietinusies segā, lai nenosaltu, es izrāpos no gultas un, cik ātri spēju, metos pie pavarda. Ficgibonas kundze bija man sagatavojusi tasi karsta buljona; maziem malciņiem dzēru virumu un jutos kā izdzīvojusi pēc aviācijas uzlidojuma, Ficgibonas kundze tikām klāja uz gultas veselu kaudzi drēbju. Tur bija gar�, dzeltenīgs linu krekls ar �auru me�ģīņu maliņu, smalkas kokvilnas apak�svārki, divi da�ādu nokrāsu svārki un gai�i citrondzeltens ņieburs. Ansambli noslēdza pāris brūni svītrotu vil�nas zeķu un dzeltenas ie�ļūcenes.

Pat nepieļaudama iebildumus, kundze izvīkstlja mani no nepiemē�rotajām drēbēm un uzraudzīja visu ģērb�anās procesu, sākot ar apak��veļu. Tad soli atkāpās un apmierināta nopētīja savu roku darbu.

-��� Dzeltens tev, zeltenīt, piestāv; man jau tā likās. Labi piedien brū�najiem matiem un izceļ zeltainos punktiņus acīs. Paga, tev vajag kādu lenti. Izgriezusi uz āru kabatu, milzīgu kā maiss, viņa sadabūja sauju lentī�u un sīku rotaslietu.

Biju pārāk satriekta, lai pretotos, tāpēc ļāvu sakārtot sev matus: Fic�gibonas kundze saņēma cirtas uz pakau�a, sasēja ar bāli dzeltenu lenti un nosodo�i noklak�ķināja mēli, ka mani mati apgriezti tik nesievi�ķīgi īsi līdz pleciem.

-��� Ap�ēliņ, mīlīt, ko gan tu domāji, nogrie�ot matus �itik īsus! Vai tu maskējies, vai? Esmu dzirdējusi, ka da�as mei�as, dodoties ceļā, mēdzot pārģērbties, lai noslēptu, ka ir sievietes, un tā nodro�inoties pret tiem sasodītajiem sarkansvār�iem. Es tik saku, ir nu gan laiki pienāku�i, kad sievie�i uz ceļa nevar justies dro�i. Viņa turpināja purpināt, �ur tur pieglauzdama man matus, nostiprinot kādu cirtu vai sakārtojot �ķip�snu. Beidzot viss bija tā, kā Ficgibonas kundzei patika.

-���� Nu re, dikti labi. Tagadiņ tev ir laiks kaut ko iekost, pēcāk man jāved tevi pie pa�a.

-��� Pie pa�a? Es nesapratu. Man �is vārds diez ko nepatika. Lai kas arī būtu Pats, viņ� noteikti uzdos grūti atbildamus jautājumus.

-��� Nu tak pie Makenzija. Pie kā gan cita?

Patie�ām pie kā gan cita? Neskaidri atcerējos, ka Leohas pils atro�das Makenziju klana īpa�umu vidū. Skaidrs, ka klana vadonis joprojām ir Makenzijs. Sāku saprast, kādēļ mūsu mazais jātnieku pulciņ� jāja visu nakti, lai tiktu līdz pilij; �ī vieta bija neiedragājams patvērums kroņa vajātiem vīriem. Neviens angļu virsnieks, kuram ir kaut kripatiņa smadzeņu, nevestu savus karotājus tik dziļi klanam piedero�ās zemēs. Tas nozīmētu riskēt ar dzīvību pie pirmā krūmu pudura, kur ierīkots slēpnis. Un tikai krietna armija uzdro�inātos ierasties pie pils vārtiem. Pūlējos atcerēties, vai kāda angļu armija jebkad ir atnākusi tik tālu, kad piepe�i aptvēru, ka pils liktenim salīdzinājumā ar manu tuvāko nākotni nav nekādas nozīmes.

Nevarēju ieēst ne plāceņus, ne auzu putru, ko Ficgibonas kundze bija sagādājusi man brokastīm, es tikai drupināju plāceni pa gabaliņam un izlikos, ka ēdu, lai iegūtu laiku apdomāties. Kad Ficgibonas kundze ieradās, lai vestu mani pie pa�a Makenzija, mans aptuvenais plāns bija gatavs.

Pa akmens pakāpieniem nonācu telpā, kurā mani pieņēma pils�kungs. Tā bija apaļa torņa zāle, kuras slīpās sienas bagātīgi rotāja glez�nas un gobelēni. Istabas pilī likās gana ērtas, ta�u mazliet patuk�as, turpretī �eit bija grezna pārpilnība, mēbeļu un rotājumu vesels lērums; ārā smidzināja lietus, tāpēc telpā valdīja puskrēsla, ko kliedēja pavarda uguns un sveces siltā gaisma. Ārējos pils mūros bija tikai �auras sprau�gas, kas piemērotas uzbrukumu atvairī�anai, bet �eit, iek�telpās, nesen bija veikta pārbūve un ielikti augsti verami logi, kas laida iek�ā dienas�gaismu, cik nu kuro reizi tās bija.

Manu uzmanību uzreiz piesaistīja milzīgs, ļoti meistarīgi darināts metāla būris, kur� visā telpas augstumā piekļāvās sienas izliekumam un kurā mājoja vairāki du�i mazu putniņu: �ubītes, stērstes, zīlītes un da�ādi dziedātājputni. Pieejot tuvāk, saskatīju apaļīgus, gludus spalvu kamoliņus un spo�as acu krellītes, kas kā dārgakmeņi izcēlās uz zaļa samta fona, visi �ie lidoņi �audījās pa ozolu, gobu un kastaņu lapotni; rūpīgi koptie koki auga podos uz būra grīdas. Putnu dzīvo un trok��ņaino sa�ivinā�anos laiku pa laikam pārtrauca spārnu �vīksti un lapu �aboņa, būra iemītniekiem lidinoties un lēkājot savā nodabā.

Varen rosīgas radībiņas, vai ne? Man aiz muguras atskanēja patīkama, zema balss; pagriezos pret runātāju ar smaidu un sastingu.

Kolamam Makenzijam bija tāda pati plata seja un augsta piere kā viņa brālim Dūgalam, tikai vitālais spēks, kas Dūgalu darīja augstprā�tīgu, Kolamā bija zaudējis skarbumu un izpaudās pieļāvīgākā, lai arī ne mazāk noteiktā stājā. Tumsnējāks, drīzāk balo�pelēkām nekā brū�nām acīm Kolams atstāja tādu pa�u spēcīgu iespaidu kā brālis, it kā viņ� stāvētu mazliet par tuvu, lai sarunu biedrs justos ērti. Ta�u manu pa�reizējo neērtības sajūtu radīja fakts, ka skaisti veidoto galvu un stalto torsu papildināja neiedomājami līkas un strupas kājas. Vīrietis, kuram vajadzēja būt se�as pēdas garam, sniedzās man tik tikko līdz plecam.

Kolams nenovērsa skatienu no putniem, tādējādi taktiski atvēlē�dams man ārkārtīgi nepiecie�amo laika sprīdi, lai es sejai atkal pie��ķirtu neitrālu izteiksmi. Protams, viņam jau vajadzēja aprast ar cilvēku izturē�anos, kuri redzēja viņu pirmo reizi. Apskatot istabu, man radās jautājums, cik bie�i tās saimnieks vispār tikās ar sve�iem cilvēkiem. �eit pilnīgi noteikti bija viņa patvērums; cilvēks, kuram ārējā pasaule likās netīkama vai neaizsniedzama -, bija radījis te pats savu pasauli.

-��� Esiet sveicināta, kundze! Makenzijs man viegli paklanījās. Mani sauc Kolams ben Kempbels Makenzijs, esmu �īs pils saimnieks. Ja pareizi esmu sapratis brāļa teikto, tad viņ� jūs satika� ē� diezgan tālu no �ejienes.

-��� Patiesību sakot, viņ� mani nolaupīja, es runāju atklāti. Labprāt būtu saglabājusi sarunas sirsnīgo noskaņu, tomēr vēl vairāk es vēlējos tikt projām no pils un atgriezties pakalnā pie akmeņu apļa. Nezināju, kas ar mani īsti bija noticis, bet atbilde ja tāda vispār rodama bija meklējama tur.

Pilskunga biezās uzacis mazliet savilkās un smalki veidotās lūpas izliecās smaidā.

-���� Lai nu būtu, viņ� neiebilda. Dūgals da�kārt ir mazliet� karst�galvīgs.

-��� Labi. Es pamāju ar roku, tādējādi augstsirdīgi izbeigdama dis�kusiju par �o tēmu. Esmu ar mieru atzīt, ka, iespējams, noticis pār�pratums. Bet es būtu ļoti pateicīga, ja mani nogādātu� atpakaļ, tur, no kurienes mani atveda.

-���� Mm. Joprojām savilcis uzacis, Kolams ar �estu aicināja mani apsēsties. Es, kaut arī negribīgi, paklausīju, un viņ� ar galvu pamāja vienam no kalpotājiem, kas nekavējoties izgāja no istabas.

-��� Aizsūtīju pēc atspirdzinājumiem, kundze� Bī�emas kundze, ja nemaldos? Cik saprotu, kad mans brālis un viņa vīri jūs atrada, jūs bijāt nokļuvusi� ē� neapskau�amā stāvoklī. Likās, ka viņ� cen�as slēpt smaidu, un man bija jādomā, nezin kā viņam aprakstīts mans it kā nepiedienīgais apģērbs.

Es dziļi ievilku elpu. Bija pienācis laiks likt priek�ā sagudroto izskaidrojumu. Pārdomājot situāciju, kurā biju nonākusi, es atcerē�jos Frenka stāstu, ka virsnieku apmācības programmas ietvaros viņ� bija apmeklējis kursu, kurā mācīja, kā izturēties pratinā�anas laikā. Ja nemaldos, tad pamatlikums bija, cik vien iespējams, runāt patiesību, izmainot tikai tās detaļas, kas paturamas noslēpumā. Tādējādi, kā paskaidrojis instruktors, samazinās risks kļūdīties, minot "leģendas" blakusapstākļus. Nu tagad mēs redzēsim, vai �is princips ir pareizs.

-��� Jā, tiesa. Redziet, man uzbruka.

Kolams pamāja ar galvu, seja pauda patiesu interesi.

-���� Ak tā? Un kas jums uzbruka?

Runā taisnību.

-��� Angļu karavīri. Konkrētāk vīrietis, vārdā Rendels.

Izdzirdot �o vārdu, patricie�a sejas izteiksme negaidīti izmainījās. Lai arī Kolama interese, likās, nebija zudusi, lūpas sakniebās un rievas ap muti kļuva dziļākas. Viņam �is vārds nepārprotami bija pazīstams. Makenziju klana vadonis mazliet atliecās, salika kopā pirkstu galus un pāri tiem cie�i mani nopētīja.

-��� Tie�ām? Pastāstiet tuvāk.

Un tā ar dievpalīgu es stāstīju. Ļoti sīki aprakstīju skotu sadursmi ar Rendela vīriem, jo to viņ� varēja pārbaudīt, pajautājot Dūgalam. Gal�venajos vilcienos atstāstīju sarunu ar Rendelu, jo nezināju, cik daudz bija dzirdējis vīrelis, kuru sauca par Mērtegu.

Kolams palocīja galvu, ļoti uzmanīgi klausīdamies.

-��� Ak tā, viņ� noteica. Bet kā jūs tur nonācāt? Tas ir krietnu gabalu no ceļa, kas ved uz Invernesu, pieņemu, ka gribējāt tikt uz kuģa? Es piekrīto�i pamāju ar galvu un dziļi ievilku elpu.

Piespiedu kārtā bijām nonāku�i iztēles valstībā. No�ēloju, ka nebiju uzmanīgāk klausījusies Frenka izteikumos par lielceļa laupītājiem, bet tagad man bija jādara, ko spēju. Atbildēju, ka esmu atraitne no Oksford�īras (tiktāl tas bija tiesa), kas kopā ar kalpu dodas pie attāliem radi�niekiem Francijā (tas likās pietiekami tālu, lai būtu dro�i). Ceļā mums uzbruka laupītāji, un mans kalps ir vai nu nogalināts, vai aizbēdzis. Es ar zirgu traucos uz me�u, tomēr pēc kāda laika mani notvēra. Lai arī man laimējies aizbēgt no bandītiem, biju spiesta pamest savu zirgu un mantu. Tā, klīstot pa me�u, diem�ēl biju satikusi kapteini Rendelu un viņa vīrus.

Apmierināta ar stāstu, es mazliet atslābinājos. Tas bija vienkār�s, skaidrs, un fakti, kurus varēja pārbaudīt, atbilda patiesībai. Kolama seja pauda pieklājīgu interesi, neko vairāk. Viņ� jau vēra muti, lai uzdotu nākamo jautājumu, kad pie durvīm kaut kas viegli no�abēja. Tur ar mazu ādas kārbiņu rokā stāvēja viens no vīriem, ko biju ievērojusi pagalmā, kad mēs ieradāmies.

Makenziju klana vadonis, galanti atvainojies, atstāja mani pētām putnus, bet apsolīja, ka tūlīt atgriezī�oties, lai turpinātu mūsu ārkārtīgi saisto�o sarunu.

Durvis vēl nebija aizvēru�ās Kolamam aiz muguras, kad es jau stā�vēju pie grāmatplaukta un ar roku vilku pa ādas sējumu muguriņām. �ajā plauktā to bija apmēram divi du�i. Steig�us vēru katras grāmatas pirmo lapu. Vairākās izdo�anas datums nebija minēts; pārējās bija izdo�tas laikā no 1720. līdz 1742. gadam. Kolamam Makenzijam acīmredzot patika greznība, bet nekas neliecināja, ka viņ� kolekcionētu senlietas. Iesējumi bija jauni, nemanīja ne saplaisāju�us vākus, ne apspūru�us lappu�u stūrus.

Tajā brīdī es biju piemirsusi par sirdsapziņu un bezkaunīgi rakņājos pa olīvkoka rakstāmgaldu, ausīdamās, vai nedzirdē�u istabas saimnieka

soļus.

To, ko, �ķiet, biju meklējusi, es atradu vidējā atvilktnē. Plūsto�ā rokrakstā rakstītu nepabeigtu vēstuli, kuras savādie burti un pilnīgais pieturzīmju trūkums neatvieglināja lasī�anu. Papīrs bija pavisam jauns un tīrs, tinte ko�i melna. Lai nu kā ar salasī�anu, bet datums lapas aug�ējā stūrī izcēlās tik skaidri, it kā būtu rakstīts ar ugunīgiem bur�tiem: 1743. gada 20. aprīlis.

Kad Kolams pēc pāris minūtēm atgriezās, viņ� atrada savu vie�ņu pieklājīgi klēpī saliktām rokām sē�am pie viena no sīkrū�u logiem. Es sēdēju, jo nespēju noturēties kājās. Rokas bija cie�i saņemtas, lai noslēptu drebē�anu, kas bija ievērojami apgrūtinājusi vēstules atlik��anu vietā.

Kolams bija atnesis paplāti ar cienastu: alu kausos un ar medu apziestus svaigus auzu plāceņus. Es mazliet paknibinājos ap vienu; kuņģis pārāk stipri griezās, lai es varētu kaut ko norīt.

Pāris vārdos atvainojies par prombūtni, Kolams izteica līdzjūtību par manu neveiksmi. Tad atlaidās pret krēsla atzveltni, domīgi mani noskatīja un pēdīgi pajautāja:

Bet kā tas nākas, Bī�emas kundze, ka mana brāļa vīri atrada jūs klīstam pa me�u apak�veļā? Laupītāji jums neuzmāktos, jo dro�i vien vēlētos saņemt par jums izpirkuma maksu. Un, kaut ari esmu dzirdējis par kapteini Rendelu visādas tenkas, tomēr būtu pārsteigts, ka angļu armijas virsnieks izvarotu ap maldīju�ās ceļinieces.

-���� Ak tā? es asi iesaucos. Nu, es nezinu, ko esat par viņu dzirdē�jis, bet, ticiet man, viņ� pilnīgi noteikti uz tādu rīcību ir spējīgs. Kad gudroju savu stāstu, jautājumu par apģērbu biju palaidusi garām neie�vērotu un tagad centos atcerēties, kurā manas un kapteiņa tik�anās brīdī Mērtegs mūs pamanīja.

-��� Ak, nu, Kolams piekāpās. Dro�i vien tas ir iespējams. �im vīram ir slikta slava.

-��� Iespējams? es pārjautāju. Kāpēc jūs tā sakāt? Vai jūs man neticat? Jo Makenziju klana vadoņa seja pauda vieglu, bet nepārpro�tamu skepsi.

-��� To es neesmu teicis, kundze, viņ� rāmi atbildēja. Bet man nebūtu izdevies noturēties liela klana priek�galā vairāk nekā divdesmit gadus, ja nebūtu iemācījies visu, ko man stāsta, neuztvert par baltu patiesību.

-��� Ja jau jūs neticat tam, ko es par sevi stāstu, tad, pie velna, kas, jūsuprāt, es esmu? es strupi noprasīju.

Manas skarbās valodas izbrīnīts, Kolams samirk�ķināja acis. Tad asie vaibsti atkal kļuva stingri.

-��� Tas vēl jānoskaidro. Bet pagaidām, kundze, jūtieties Leohas pili kā mājās. Viņ� pacēla roku �estā, kas augstsirdīgi noraidīja pateicību, un kalps, kur� alla� stāvēja pie durvīm, panāca uz priek�u, lai acīm�redzot vestu mani atpakaļ uz manām telpām.

Nākamos vārdus Kolams skaļi nepateica, bet būtu varējis. Tie, kad gāju projām, palika karājamies gaisā man aiz muguras, tik nepārpro�tami, it kā būtu izteikti:

"Līdz es noskaidro�u, kas tu patiesībā esi."

Ieradās zēns, kuru Ficgibonas kundze sauca par mazo Aleku, un aizveda mani vakariņās. Tās tika pasniegtas garā, �aurā zālē, kur gar sienām bija nolikti galdi; pa velvētajām durvīm abos ēdamzāles galos plūda nepārtraukta kalpotāju straume, kuri nesa ar ēdieniem pie�krautus koka �ķīvjus, paplātes un krūkas ar dzērienu. Vasaras sākumā saule rietēja vēlu, un tās stari strāvoja zālē pa augstajiem, �aurajiem logiem; zem tiem pie sienas turekļos bija saspraustas lāpas, kuras iedegs, kad dienasgaisma izdzisis.

Starp logiem sienas sedza karogi un tartāni, akmens mūrus izrai�bināja pledi un visda�ādāko krāsu ģerboņi. Pretēji telpas greznumam vairums ļau�u, kas bija sanāku�i te ieturēt vakariņas, bija ģērbu�ies praktiskās pelēku un brūnu toņu drēbēs vai ari gai�brūni un zaļi rūtai�nos medību kiltos; �ādas klusinātas krāsas labi derēja, lai varētu paslēp�ties vir�os.

Kad Aleks veda mani uz telpas tālāko galu, jutu sev mugurā duramies ziņkārīgus skatienus, tomēr lielākā tiesa ēdāju pieklājīgi raudzījās savos �ķīvjos. Likās, te nekādi noteikumi netiek ievēroti; ļaudis ēda, kā gribēja, ņēma ēdienu no lielajām bļodām vai ar saviem koka �ķīvjiem devās uz zāles otru galu, kur divi jaunekļi milzīgā pavarda mutē uz iesma cepa veselu aitu. Ap galdiem sēdēja apmēram �etrdesmit cilvēku, un varbūt vēl kādi desmit apkalpoja. Skaļi skanēja sarunas, galvenokārt gēlu valodā.

Kolams jau sēdēja zāles galā, īsās kājas paslēpis aiz saskrāpēta ozolkoka galda. Kad es parādījos, viņ� pieklājīgi palocīja galvu un ar rokas mājienu aicināja sēsties sev kreisajā pusē blakus apaļīgai, glītai sarkanmatei, kuru viņ� man stādīja priek�ā kā savu sievu Letīciju.

-��� Un �is ir mans dēls Heimi�s, Makenziju klana vadonis sacīja, uzlicis roku uz izskatīga septiņus astoņus gadus veca sarkanmataina zēna pleca, kur� novērsa skatienu no servējamā trauka tikai tik ilgi, lai ar īsu galvas mājienu parādītu, ka mani redzējis.

Ar interesi aplūkoju zēnu. Viņ� līdzinājās visiem līdz �im redzē�tajiem Makenziju vīrie�iem tāda pati plata seja ar plakaniem vaigu kauliem un dziļi iegrimu�ām acīm. Faktiski, ja neņemtu vērā at�ķirīgo matu krāsu, Heimi�s varētu būt sava tēvo�a Dūgala, kas sēdēja viņam blakus, mazāka kopija. Divas pusaugu meitenes, kas atradās Dūgalam pie otriem sāniem un ķiķināja un iedunkāja viena otru, kad tika iepa�zīstinātas ar mani, bija viņa meitas Mārgareta un Eleonora.

Dūgals veltīja man īsu, bet draudzīgu smaidu, tad paķēra �ķivi, kurā ar karoti gribēja iebraukt viena no viņa meitām, un pagrūda uz manu pusi.

-���� Nemaz vairs neproti uzvesties, skuķi? viņ� rājās. Viesiem priek�roka!

Es nedro�i saņēmu man piedāvāto lielo raga karoti. īsti nezināju, kāds ēdiens tiks pasniegts, tāpēc, ieraudzījusi uz �ķīvja veselu rindu parastās un tik labi pazīstamās kūpinātās siļķes, sajutu gandrīz vai atvieglojumu.

Nekad nebiju mēģinājusi ēst siļķi ar karoti, bet neko tādu, kas atgā�dinātu dak�u, es uz galda neredzēju un neskaidri apjautu, ka karotes ar zariem ikdienā nelietos vēl da�u labu gadu.

Vērojot vakariņotājus pie citiem galdiem, redzēju, ka gadījumos, kad karote izrādījās nelietojama, gaļas nogrie�anai vai kaulu notīrī�anai lietā tika likts vienmēr pa rokai eso�ais duncis. Tā kā dun�a man nebija, tad es apņēmos ēst piesardzīgi un paliecos uz priek�u, lai ar karoti paņemtu siļķi, bet pamanīju, ka manī apsūdzo�i raugās tum�zi�lās Heimi�a acis.

-���� Tu nenoskaitīji lūg�anu, viņ� paskarbi aizrādīja, mazo seju savilcis bargā grimasē. Acīmredzot puika mani uzskatīja par pagānu ja ne pavisam samaitātu, tad katrā ziņā bez sirdsapziņas.

-��� Ē� varbūt tu būtu tik labs un noskaitītu to manā vietā? es ris�kēju izteikt priek�likumu.

Rudzupuķu zilās acis izbrīnā iepletās, bet, brīdi apdomājies, viņ� piekrīto�i pamāja ar galvu un lieti�ķi salika rokas lūg�anā. Heimi�s nikni noskatīja ap galdu sēdo�os, pagaidīja, kad visi būs izrādīju�i pie�tiekamu cieņu, un nolieca galvu. Apmierināts viņ� noskandēja:

Da�iem ir gaļa, ko nevar ēst. Un da�i var ēst, kas to grib, Mums ir gaļa, un mēs varam ēst, Un tāpēc lai slavēts Dievs. Āmen.

Pacēlusi acis no savām godbijīgi saliktajām rokām, es nejau�i uztvēru Kolama skatienu un uzsmaidīju viņam, liekot saprast, ka atzi�nīgi novērtēju viņa atvases pa�cieņas pilno izturē�anos. Kolams noslēpa smaidu un nopietni palocīja galvu pret dēlu.

-��� Ļoti labi, puis. Vai nepasniegsi mums maizi?

Sarunas pie galda aprobe�ojās ar retiem lūgumiem kaut ko padot, jo visi ķērās pie ē�anas. Jutu, ka man ēstgriba vēl nav pilnībā atgriezu�sies daļēji satrieco�o apstākļu dēļ, kādos biju nokļuvusi, un daļēji tāpēc, ka man, ja runājam atklāti, siļķe diez ko negāja pie dū�as. Ta�u jēra gaļa gan bija laba un maize tikko cepta, ar krauk�ķīgu garoziņu un lielām svaiga, nesālīta sviesta pikām gar�oja brīni�ķīgi.

-���� Ceru, ka Maktevi�a kungs jūtas labāk, es ierunājos, kad uz mir�kli iestājās klusums. Ienākot es viņu neredzēju.

-���� Maktevi�s? Letīcijas �aurās uzacis savilkās virs apaļajām, zila�jām acīm. Drīzāk jutu nekā redzēju, ka Dūgals pievēr� man skatienu.

-��� Jaunais puisis D�eimijs, viņ� strupi izmeta un atkal pievērsās jēra kaulam, ko turēja rokā.

-���� D�eimijs? Kas tad viņam vainas? Letīcijas pilnīgā seja ba�īgi savilkās.

-���� Nekas, tikai tāda skramba, mīļā, Kolams mierino�i sacīja. Viņ� pameta pāri galdam skatienu uz brāli. Bet kur tad viņ� ir, Dūgal? Varbūt man tikai likās, ka tum�ajās acīs pavīd aizdomas.

Kolama brālis, joprojām nenovērsis acis no �ķīvja, paraustīja plecus.

-��� Aizsūtīju uz staļļiem, lai palīdz vecajam Alekam kopt zirgus. Man �ķita, ka �ajos apstākļos tā viņam būs piemērotākā vieta. Dūgals pacēla galvu un ieskatījās brālim acīs. Tev varbūt ir kas cits padomā?

Kolams, �ķiet, �aubījās.

-��� Uz staļļiem? Nūjā� tu viņam tā uzticies?

Dūgals nevērīgi ar delnu noslaucīja muti un pastiepās pēc maizes kukuļa.

-��� Ja tev, Kolam, mani rīkojumi nepatīk, tad domā pats.

Kolams uz mirkli saknieba lūpas, tomēr tikai noteica:

-���� Nē, laikam jau viņam tur būs labi, un atkal pievērsās maltītei.

Arī mani māca �aubas, vai staļļi ir piemērota uzturē�anās vieta cil�vēkam ar �autu brūci, bet �ajā sabiedrībā savu viedokli izteikt nevēlē�jos. Nolēmu, ka rīt no rīta uzmeklē�u minēto jauno cilvēku un pati pār�liecinā�os, vai viņ� ir pietiekami labi aprūpēts, cik nu �ādos apstākļos tas ir iespējams.

No pudiņa es atteicos un, aizbildinādamās ar nogurumu, kas nepa�visam nebija melots, devos projām. Biju tik pārguru�i, ka gandrīz nedzirdēju Kolama sacīto:

-��� Nu tad arlabunakti, Bī�emas kundze. Aizsūtī�u kādu, kas jūs rīt atvedīs uz "Lielo zāli".

Viena no kalponēm, redzēdama, ka es taustos pa gaiteni, meklē�dama ceļu uz savu istabu, laipni parādīja man gaismu. Viņa no savas sveces aizdedzināja to, kas stāvēja uz galda, un blāva, drebelīga gaisma apspīdēja sienu lielos akmeņus, uz mirkli radot iespaidu, ka atrodos kapenēs. Bet, kad kalpone aizgāja, es atvilku iz�ūto aizkaru, un līdz ar vēsā gaisa plūsmu no loga �ī sajūta pagaisa. Centos pārdomāt noti�ku�o, ta�u mans prāts atteicās darboties un bija ar mieru apsvērt vie�nīgi domu par miegu. Paslīdēju zem segām, nopūtu sveci un, vērojot mēness nesteidzīgo slīdē�anu pa debesjumu, aizmigu.

Un atkal būdīgā Ficgibonas kundze bija tā, kas mani no rīta modi�nāja un atnesa, �ķiet, pilnīgu tualetes piederumu klāstu, kāds pienākas augstdzimu�ai skotu dāmai. Svina ķemmes, ar ko iekrāsot tum�ākas uzacis un skropstas, podiņus ar kalmju sakņu pulveri un risu pūderi, pat stienīti, kas, manuprāt, bija paredzēts līnijas vilk�anai uz plaks�tiem, kaut nekad nebiju tādu redzējusi, un aizvākotu, ar zelta gulbjiem rotātu smalka porcelāna dozīti, kurā bija fran�u vaigu sārtums.

Tas vēl nebija viss, Ficgibonas kundze bija sagādājusi ari zaļi svīt�rainus svārkus, zīda ņieburu, dzeltenas smalkvilnas zeķes, lai es varētu nomainīt pa�austās drānas, ko biju dabūjusi iepriek�ējā dienā. Nezi�nāju, kas ir "Lielā zāle", tomēr likās, ka tas ir svarīgs notikums. Man radās kārdinājums uzstāt, ka ie�u pati savās drēbēs, vienkār�i tāpat, lai at�ķirtos, bet pietika ar atmiņām, kā resnais Ruperts bija uztvēris manu apģērbu, lai atturētos no �āda soļa.

Turklāt man tīri labi patika Kolams, par spīti tam, ka viņ� acīm�redzot bija nolēmis mani tuvākajā nākotnē paturēt �eit. Nu, to mēs vēl redzēsim, es nodomāju, cen�oties ar vaigu sārtumu uzlabot savu izskatu. Dūgals ieminējās, ka jauneklis, kuru biju ārstējusi, atrodas staļļos, vai ne? Tur dro�i vien ir zirgi, un ar tiem var aizjāt projām. Nolēmu tūlīt pēc "Lielās zāles" uzmeklēt D�eimiju Maktevi�u.

Izrādījās, ka "Lielā zāle" tie�i tas arī ir ēdamzāle, kur dienu iepriek� biju ieturējusi vakariņas. Tikai tagad tā bija pārveidota: galdi, soli un ķebļi piebīdīti pie sienām, Kolama galda vietā bija nolikts varens grebumiem rotāts krēsls no tum�a koka, pārklāts, �ķiet, ar Makenziju pledu tum�zaļā un melnā krāsā ar pavisam smalku gai�i sarkanu un baltu līniju rūtīm. Sienas rotāja akmeņozolu zariņi, un grīdas flīzes sedza svaigu niedru klājiens.

Aiz tuk�ā krēsla stāvēja gados jauns dūdinieks un pūta nelielas dūdas, kas vairāk gan elsa un sēca. Netālu no muzikanta bija izvietoju��ies, cik varēju spriest, Kolama padotie: pret sienu laiski balstījās vīrs ar kalsnu seju, rūtainās biksēs un krokotā kreklā; neliela auguma plik�pauris smalkos brokāta svārkos acīmredzot bija kaut kas līdzīgs rakst�vedim, jo sēdēja pie maza galdiņa, nodro�inājies ar tintes pudelīti, spal�vām un papīru; divi spēcīgi tēvaiņi kiltos izturējās kā miesassargi; bet mazliet nomaļus savu vietu bija ieņēmis viens no lielākajiem vīrie�iem, kādu jebkad biju redzējusi.

Blenzu uz milzi ar zināmu bijību. Cietie, melnie mati bija noau�gu�i tik zemu uz pieres, ka teju saplūda ar ķerrainajām uzacīm. Līdzīgs ērkulis sedza varenās rokas, ko atklāja atrotītās krekla piedurknes. At�ķirībā no citiem pilī redzētajiem vīrie�iem milzenis nebija bruņojies, izņemot mazu duncīti aiz zeķes; strupais spals melno sprogu bie�ņā zem ko�i rūtaino bik�u īsajām starām bija tikko manāms. Plata ādas siksna apjoza vidukli, kas noteikti bija aptuveni �etrdesmit collas resns, ta�u ne medību dun�a, ne zobena viņam nebija. Par spīti varenajam augumam, tēvaiņa sejas izteiksme bija visai miermīlīga, un likās, ka viņ� dzen jokus ar kārno vīreli, kur� blakus spēkavīram izskatījās kā sīka marionete.

Dūdinieks pēk�ņi sāka spēlēt vispirms no dūdām atskanēja tāda kā atrauga, kurai sekoja ausis ploso�s spiedziens, un tikai tad beidzot radās skaņas, kas attāli atgādināja melodiju.

Zālē atradās trīsdesmit �etrdesmit cilvēku, visi likās sakopu�ies un uzvilku�i labākas drēbes salīdzinājumā ar tiem ļaudīm, kas te vakar ieturēja maltīti. Visu galvas pagriezās uz telpas tālāko galu, un, mirkli pakavējies, lai ļautu melodijai ieskanēties dro�āk, zālē iesoļoja Kolams, un da�us soļus aiz viņa sekoja Dūgals.

Abi brāļi Makenziji nepārprotami bija �ai ceremonijai par godu saģērbu�ies tum�zaļos kiltos un laba piegriezuma svārkos Kolams gai�zaļos, Dūgals rūsganos -, abiem pār krūtīm bija pārmests pleds, uz viena pleca nostiprināts ar lielu dārgakmeņiem rotātu bro�u. Kolama tum�ie mati �odien bija atlaisti vaļā, rūpīgi ieziesti ar eļļu un kārtīgās sprogās slīga līdz pleciem. Dūgala mati joprojām bija sapīti bizē, kas bija gandrīz tie�i tādā pa�ā krāsā kā svārku rūsganais atlass.

Kolams lēnā solī gāja cauri zālei, mādams ar galvu un uzsmaidī�dams sejām abpus ejai. Palūkojusies uz telpas otru malu, es redzēju vēl vienu velvi, netālu no Kolama krēsla. Viņ�, protams, būtu varējis ienākt pa tām, nevis pa tālākajām durvīm. Tātad �ī kroplo kāju izrādī�ana un lempīgā gāzelē�anās garajā ceļā līdz krēslam nebija nejau�ība. Tāpat nejau�i nebija izcelts uzkrīto�ais kontrasts ar stalto, spēcīgo jaunāko brāli, kur�, neskatīdamies ne pa labi, ne pa kreisi, sekoja Kolamam un apstājās savā vietā aiz viņa krēsla.

Klana vadonis apsēdās un, mirkli nogaidījis, pacēla roku. Dūdu vai�manas ar sirdi ploso�u vaidu apklusa, un "Lielā zāle" sākās.

Drīz kļuva skaidrs, ka "Lielā zāle" ir regulārs notikums, kura laikā Leohas pilskungs sprie� taisnu tiesu pār saviem zemturiem un nomnie�kiem, uzklausa viņu sūdzības un atrisina domstarpības. �is pasākums norisa pēc noteiktas dienaskārtības plikpaurainais rakstvedis nolasīja vārdus un lietā iesaistītās puses pēc kārtas nāca priek�ā.

Da�i jautājumi tika izskatīti angliski, tomēr vairākums sarunu risi�nājās gēlu valodā. Biju jau pamanījusi, ka �ajā valodā ievērojamu lomu spēlē acu boll�ana un, lai radītu lielāku uzsvaru, kājas piecir�ana, tādēļ pēc dalībnieku izturē�anās man bija grūti noteikt, cik nopietna ir izska�tāmā lieta.

Tikko biju nospriedusi, ka kāds diezgan sagrabējis klana loceklis ar milzigu sporanu, kura izgatavo�anai patērēta vesela āp�a āda, apvaino savu kaimiņu pats mazākais slepkavībā, ļaunprātīgā dedzinā�anā un sievas zag�anā, kad Kolams savilka uzacis un a�i kaut ko nobēra gēlu valodā, bet gan sūdzētājs, gan atbildētājs par to smējās, vēderus turēdami. Beidzot sūdzētājs izslaucīja acis, pamāja ar galvu un sniedza pretiniekam roku, bet rakstvedis tikmēr, zoss spalvai skrapstot kā peļu nadziņiem, steig�us visu iereģistrēja.

Es biju dienaskārtības piektais punkts. Nodomāju, ka �ī secība bija rūpīgi izrēķināta, lai parādītu sanāku�ajiem, cik svarīga ir mana klāt�būtne pilī.

Manis dēļ izskatī�anas laikā tika lietota angļu valoda.

-��� Bī�emas kundze, esiet tik laipna un iznāciet priek�ā, izsauca rakstvedis.

Ficgibonas kundzes lielās rokas pagrūsta pilnīgi lieki -, es neveikli izgāju laukumiņā iepretī Kolamam un visai neprasmīgi izpildīju reve�ransu, jo biju redzējusi tā darām citas sievietes. Man iedotās kurpes nebija labajai un kreisajai kājai, bet tikai garenas formas ādas apavi, kas apgrūtināja graciozu kustību veik�anu. Pūlis ziņkārē saviļņojās, kad Kolams izrādīja man cieņu, pieceļoties no krēsla. Viņ� piedāvāja man roku, ko es satvēru, lai nenokristu uz deguna.

Kad izslējos no reveransa, domās lādēdama neveiklās �abatas, mans skatiens atdūrās Dūgala krūtīs. Acīmredzot viņam kā manam sagūstītājam vajadzēja oficiāli lūgt, lai mani pieņem pilī vai tur gūstā atkarībā no tā, kā uz to skatās. Ar zināmu interesi gaidīju, kā brāļi ir nolēmu�i izskaidrot manu atra�anos �eit.

-���� Ser, Dūgals sāka ar formālu paklani�anos Kolamam, mēs lūdzam jūsu iejūtību un �ēlastību attiecībā uz �o dāmu, kurai nepiecie��ams uzticams un dro�s patvērums. Klēra Bī�emas kundze, angļu dāma no Oksfordas, kas pēc tam, kad viņai uzbruka lielceļa laupītāji un viņas kalps nodevīgā kārtā tika nonāvēts, iebēga jums piedero�ajos me�os, kur es un mani vīri viņu atradām un izglābām. Mēs lūdzam, lai Leohas pils piedāvā �ai dāmai patvērumu, līdz� Dūgals apklusa, tad cinisks smaidiņ� sa�ķobīja viņa lūpas, �viņas angļu piederīgajiem tiek pazi�ņots par viņas atra�anās vietu un tiek nodro�ināta pārvieto�ana bez apdraudējuma.

Manai uzmanībai nepaslīdēja garām uzsvars uz vārda "angļu", un es ne�aubījos, ka nevienam visā zālē ari ne. Tātad mana klātbūtne jāpa�cie�, tomēr jābūt piesardzīgiem. Ja Dūgals būtu sacījis, ka mani radi ir fran�i, tad es tiktu uzskatīta par draudzīgu vai, ļaunākajā gadījumā, par nekaitīgu ienācēju. Iespējams, ka tikt projām no pils būs grūtāk, nekā biju iedomājusies.

Kolams galanti man paklanījās un piedāvāja baudīt neierobe�otu viesmīlību pie viņa pieticīgā pavarda vai kaut ko tādā garā. Vēlreiz pakniksēju, �oreiz jau man veicās labāk, un, ziņkārīgu, bet puslīdz draudzīgu skatienu pavadīta, devos atpakaļ uz savu vietu.

Līdz �im brīdim izskatāmās lietas, �ķiet, interesēja tikai iesaistītās personas. Skatītāji, gaidīdami savu kārtu, klusiņām sarunājās. Mana parādī�anās izraisīja da�ādus minējumus un, manuprāt, atzinīgu vēr�tējumu, tāpēc zālē sākās ieinteresēta murdē�ana.

Bet tad pūlis satraukumā saviļņojās. Tuk�ajā laukumiņā iznāca dū�īgs vīrs, aiz rokas vilkdams jaunu meiteni. Pēc izskata sprie�ot, meitenei varēja būt gadu se�padsmit, viņai bija glīta seja ar uzmestu lūpu un gari, ar zilu lenti pakausī sasieti dzelteni mati. Viņa negribīgi izgāja laukumiņā un stāvēja viena, kamēr vīrs viņai aiz muguras, vici�nādams rokas un laiku pa laikam norādīdams uz meiteni, kā ilustrējot savu apsūdzību, kaut ko klāstīja gēlu valodā. Visu runas laiku skatītāji klusām sarunājās.

Ficgibonas kundze, kuras druknais augums atradās uz stabila sola, ziņkārībā paliecās uz priek�u. Es pieliecos viņai pie auss un pa�uk�stēju:

Ko viņa izdarījusi?

Apjomīgā sieva atbildēja, tikpat kā nepakustinot lūpas un nenovēr��ot acis no notikumiem zāles priek�ā.

-���� Tēvs apsūdz meitēnu nepiedienīgā uzvedībā par pī�anos ar jauniem vīrie�iem pret tēva gribu, nomurmināja Ficgibonas kundze, liecoties vēl tālāk uz priek�u. Tēvs grib, lai Makenzijs soda meitu par nepaklausību.

-���� Soda? Kādā veidā? es �ukstēju, cik klusi varēju.

-���� Ku�!

Uzmanības centrā tagad atradās Kolams, kur� vēroja tēvu un meitu. Vērsdams skatienu te uz vienu, te otru, viņ� sāka runāt. Pieri saraucis, Kolams asi uzsita ar pirkstu kauliņiem pa krēsla roku balstu, un pūlis nodrebēja.

-���� Viņ� ir pieņēmis lēmumu, glu�i lieki �ukstēja Ficgibonas kun�dze. Un lēmuma saturs arī bija skaidrs; pirmo reizi darbībā iesaistī�jās milzis, viņ� lēnām atsprādzēja ādas jostu, kas apjoza vidukli. Abi sargi saņēma pārbiedēto meiteni aiz rokām un pagrieza ar muguru pret Kolamu un viņas tēvu. Apsūdzētā sāka raudāt, bet nelūdzās. Ļaudis notieko�ajā noraudzījās ar tādu dzīvu aizrautību, kādu parasti izraisa publiska nāves soda izpilde vai satiksmes negadījums. Pēk�ņi kaut kur pūļa ārmalā pāri kāju �ļūkā�anai un balsu murdoņai pacēlās balss, kas runāja gēlu valodā.

Galvas pagriezās, lai paskatītos, kas ir runātājs. Ficgibonas kundze izstiepa kaklu un, lai labāk redzētu, pat pacēlās uz pirkstgaliem. Nesa�pratu ne vārda no teiktā, bet man likās, ka dobjo, tomēr glāsmaino balsi, kas asi norija galotnes, es pazīstu.

Ļau�u drūzma pa�ķīrās, un brīvajā laukumiņā iznāca D�eimijs Maktevi�s. Viņ� ar cieņu nolieca galvu klana vadoņa Makenzija priek�ā, tad teica vēl kaut ko. Likās, ka tas izraisa domstarpības. Visi Kolams, Dūgals, mazais rakstvedis un meitenes tēvs iesaistījās notikumos.

-���� Kas par lietu? es �ukstus jautāju Ficgibonas kundzei. Mans pacients izskatījās krietni labāk nekā pēdējo reizi, kad viņu redzēju, ta�u, manuprāt, bija vēl pabāls. Kaut kur viņ� bija atradis tīru kreklu; tuk�ā labā piedurkne bija salocīta un aizbāzta aiz kiltu malas.

Fica kundze notieko�o vēroja ar lielu interesi.

-���� �is piedāvā izciest sodu merģeles vietā, viņa izklaidīgi izmeta, cen�oties kaut ko saredzēt gar kādu cilvēku, kas stāvēja mums priek�ā.

-��� Ko? Bet viņ� ir ievainots! Viņi ta�u nepieļaus kaut ko tādu! Runāju, cik nu ļau�u murdoņā klusi spēju.

Fica kundze papurināja galvu.

-��� Nezinu, meitēn. Viņi strīdas. Redzi, klana vīrietim ir atļauts izciest sodu cita cilvēka vietā, bet puisis nav Makenzijs.

-��� Ak tā? Nobrīnījos, naivi uzskatīdama, ka visi vīrie�i, kas mani sagūstīja, nāk no Leohas pils.

-��� Zināms, Fica kundze nepacietīgi attrauca. Vai tad neredzi viņa tartānu?

Protams, kad viņa uz to norādīja, ari es redzēju. Lai gan D�eimijs bija ģērbies medību kiltos zaļos un brūnos toņos, krāsas bija citādas nekā pārējiem klāteso�ajiem vīrie�iem. Tie bija tum�brūni, gandrīz kā koka miza, ar smalku zilu svītriņu.

Acīmredzot Dūgala viedoklis iz�ķīra meitenes likteni. Padomdevēju pulciņ� izjuka, un ļaudis apklusa gaidās. Abi sargi atlaida meiteni, kas iebēga atpakaļ drūzmā, bet D�eimijs pagāja uz priek�u un ieņēma viņas vietu starp vīriem. Ar �ausmām skatījos, kā viņi sakustas, lai saņemtu puisi aiz rokām, bet viņ� gēlu valodā uzrunāja vīrieti ar siksnu, un sargi atkāpās. Pārsteidzo�i, bet uz mirkli viņa plato seju apgaismoja nerātns smaids. Vēl dīvaināk likās tas, ka mil�a sejā pazibēja atbildes smaids.

-���� Ko viņ� teica? uzstājīgi prasīju savai tulkotājai.

-���� Siksnas vietā viņ� izvēlas dūres. Vīrietis var izvēlēties, bet sie�viete ne.

-��� Dūres? Vairāk jautājumu uzdot man nebija laika. Soda izpildī�tājs atvēzēja dūrē savilkto roku kā tādu �ķiņķa gabalu un iebelza D�eimijam pa vēderu, un puisis, palicis bez elpas, saliecās uz priek�u. Pagai�dījis, līdz D�eimijs iztaisnojas, vīrs atkal piegāja tuvāk un nobēra veselu kārtu asu sitienu sodāmajam pa ribām un rokām. D�eimijs nemaz nepūlējās aizstāvēties, tikai nostājās tā, lai trieciena laikā nezaudētu līdzsvaru un spētu noturēties kājās.

Nākamais sitiens bija mērķēts sejā. Kad D�ēimija galva atkrita atpa�kaļ, es nevil�us saviebos un aizmiedzu acis. Soda izpildītājs starp sitie�niem ieturēja pauzes, sita tā, lai nenotriektu upuri zemē un lai sitieni netrāpītu pārāk bie�i vienā un tajā pa�ā vietā. Tā bija zinātniski izstrā�dāta si�anas metodika, prasmīgi izveidota, lai radītu stipras sāpes, bet neatņemtu upurim darba spējas vai nesakroplotu. Viena acs D�eimijam ļ.iu pamazām aiztūka, elpa kļuva smaga, bet citādi likās, ka nekādu nopietnu ievainojumu nav.

Es mocījos bailēs, ka tikai kāds no sitieniem atkal netraumē izme��ģīto plecu. Manis liktais apsējs vēl nebija nokritis, bet ilgi tādu apie�a�nos tas neizturēs. Cik ilgi tas vilksies? Telpā valdīja klusums, ko laiku pa laikam pārtrauca būk�ķi, dūrei atsitoties pret cilvēka ķermeni, vai kluss ņurdiens.

-��� Engusiņ� metīs mieru tikai tad, kad izsprāgs asinis, no�ukstēja l ica kundze, acīmredzot nojautusi manu neizteikto jautājumu. Pa�rasti tad, kad salau� degunu.

-��� Tas ir me�onīgi, es nikni no�ņācos. Vairāki netālu stāvo�ie cil�vēki veltīja man nosodo�u skatienu.

Tobrīd Enguss laikam bija nolēmis, ka paredzētais soda laiks izsmelts. Viņ� spēra soli atpakaļ un deva pamatīgu triecienu; D�ei�mijs sa�ūpojās un nokrita uz ceļiem. Abi sargi metās klāt, lai nostādītu cietu�o uz kājām, un, kad viņ� pacēla galvu, redzēju, ka no sasista�jam lūpām tek asinis. Pūlis atvieglojumā noelsās, un soda izpildītājs, apmierināts ar savu darbu, atkāpās malā.

Viens no sargiem balstīja D�eimiju zem rokas, kamēr viņ� purināja galvu, lai atgūtos. Meitene bija pazudusi. Piekautais pacēla galvu un ieskatījās acīs sitējam. Savādi, bet D�eimijs atkal, kā nu spēja, pasmai�dīja. Asiņainās lūpas sakustējās.

-��� Tencinu, viņ� ar zināmām grūtībām izteica, ceremoniāli pakla�nījās milzim un devās projām. Ļau�u uzmanība atkal pievērsās Makenzijam un nākamajai lietai.

Redzēju, ka D�eimijs iziet pa durvīm zāles otrā galā. Tā kā mani vairāk interesēja pacients nekā te notieko�ais, es, pateikusi pāris vārdu Ficgibonas kundzei, pametu viņu un spraucos cauri drūzmai pāri visai zālei, lai sekotu D�eimijam.

Atradu puisi nelielā pagalmiņā pils sānos, viņ� stāvēja, atspiedies pret aku, un krekla apak�malā slaucīja lūpas.

-��� �e, ņem �o, es sniedzu viņam savu kabatlakatiņu.

-���� Umm. D�eimijs paņēma mutautiņu, izdve�ot troksni, ko es iztulkoju kā pateicību. Pie debesīm bija parādījusies bāla, ūdeņaina saule, un tās gaismā es uzmanīgi noskatīju jauno vīrieti. Pārsista lūpa un aiztūkusi acs likās esam smagākie ievainojumi, kaut arī uz zoda un kakla bija plankumi, kas drīz pārvērtīsies tum�os zilumos.

-��� Vai tev mute iek�pusē arī ir pu�u?

-��� Mhm-mm. Viņ� pieliecās, un es pavilku uz leju apak��okli, tad saudzīgi atlocīju un apskatīju apak�lūpu. Blāvi vizmojo�ajā vaiga gļot�ādā bija dziļa rieva, un lūpas sārtajā iek�pusē varēja redzēt pāris nobrāzumu. Asinis sajaucās ar siekalām, sakrājās un sāka līt pāri lūpai.

-��� Ūdeni, D�eimijs izmocīja, slaucīdams asiņaino tērcīti, kas slī�dēja lejup pa zodu.

-��� Pareizi. Par laimi, uz akas grodiem stāvēja spainis un ragā izgrebts smeļamais. D�eimijs vairākas reizes izskaloja muti un izspļāva, tad aplaistīja ar ūdeni seju.

-��� Kāpēc tu tā darīji? es ziņkāri jautāju.

-��� Ko tad? Viņ� izslējās un noslaucīja muti piedurknē. Tad piesar�dzīgi aptaustīja pārsisto lūpu un viegli saviebās.

-��� Kāpēc tu pieteicies izciest sodu meitenes vietā. Vai tu viņu pazīsti? Jutos diezgan neērti, uzdodot �o jautājumu, bet es patiesi gribēju zināt, kas slēpjas aiz �ī donkihotiskā �esta.

-��� Es zinu, kas viņa ir. Ta�u runāju�ies neesam.

-��� Tad kāpēc tu tā darīji?

D�eimijs paraustīja plecus, ari �ī kustība lika viņam saviebties.

-��� Merģelei saņemt sukas "Lielajā zālē" ir milzīgs kauns. Man tas kaulā neko�.

-��� Neko� kaulā? es neticīgi atkārtoju, skatoties sasistajā sejā. Pui�sis ar veselo roku uzmanīgi taustīja nozilinātos sānus, bet tad pacēla galvu un uzsmaidīja man ar vienu mutes kaktiņu.

-��� Nūjā. Skuķēns vēl pavisam jauniņ�. Viņa būtu apkaunota savējo priek�ā, un paietu ilgs laiks, iekams viņa tiktu tam pāri. Man sāp miesa, bet es neesmu stipri cietis; pēc pāris dienām atkal bū�u vesels.

-��� Bet kāpēc tie�i tu? es nerimos. Izskatījās, ka D�eimijam �is jau�tājums likās savāds.

-��� Un kāpēc ne? viņ� atbildēja ar pretjautājumu.

"Kāpēc ne?" es gribēju teikt. Tāpēc, ka tu viņu nepazīsti, viņa tev nekas nav. Tāpēc, ka tu esi ievainots. Tāpēc, ka jābūt ļoti stipram, lai

nostātos ļau�u pūļa priek�ā un vienalga kāda iemesla dēļ ļautu sist sev

pa seju.

-��� Nu, musketes lodes caur�auts trapecveida muskulis varētu būt labs aizbildinājums, es sausi noteicu.

Viņ� izskatījās uzjautrināts, ar pirkstiem aptaustot pieminēto vietu.

-��� Ak, tad to sauc par trapecveida muskuli. Nezināju.

-��� Te nu tu esi, puis! Redzu, ka dakteri esi jau atradis; varbūtam manis te nemaz nevajag. Ficgibonas kundze gāzelēdamās iesprau�cās pa �auro eju pagalmā. Viņa nesa paplāti ar da�iem podiņiem, lielu bļodu un tīru linu dvieli.

-��� Es tikai pasmēlu ūdeni, neko citu neesmu darījusi, teicu. Ma�nuprāt, ievainojumi nav nopietni, bet nezinu, kā mēs varētu viņam palīdzēt, tikai nomazgāt seju.

-��� Ak, alla� jau kaut kas uzrodas, alla� kaut ko var līdzēt, sie�viete mierino�i sacīja. Nu, puis, paskatīsimies uz �ito aci. D�eimijs paklausīgi apsēdās uz akas malas un pavērsa pret Fica kundzi seju. Pils saimniecības vadītājas tuklie pirksti saudzīgi izspaidīja violeto pietūkumu, tomēr miesā palika baltas iedobītes, kas drīz vien izzuda.

-��� Zem ādas vēl asiņo. Tad jau dēles noderēs. Ficgibonas kundze nocēla bļodai vāku, un tur �ķidrumā peldēja vairāki mazi, pāris collu Kari, tum�i, pretīgi, gļotaini radījumi. Sieviete a�i izcēla divus, vienu piespieda D�eimijam pie ādas tie�i zem pieres kaula un otru zem acs.

-��� Redz, Fica kundze man skaidroja, viens zilums jau it kā ir uz palik�anu, tur dēles vairs nelīdzēs. Bet te, kur ir �itāds tūkums, kas it ka vēl nav samilzis, tur gan var līdzēt. Tas nozīmē, ka zem ādas vēl tek asinis un dēles var tās izsūkt.

Skatījos, un manī cīnījās gan apbrīna, gan riebums.

-��� Vai nesāp? es jautāju D�eimijam. Viņ� papurināja galvu, un dēles pretīgi notirinājās.

-��� Nē. Tikai drusku tāds vēsumiņ�, un viss. Ficgibonas kundze rīkojās ap savām burciņām un pudelēm.

-��� Bie�i dēles lieto nepareizi, viņa man mācīja. Reizēm tās dikti labi palīdz, bet tur vajadzīga sava zinā�ana. Ja pieliek pie veca ziluma, tad �īs sūc veselās asinis un zilums nerūk. Tāpatās nedrīkst likt par daudz uz reizi; stipri slimu un to, kas jau tā zaudējis pulka asiņu, pada�rīs vājāku.

Klausījos ar cieņu pret saimniecības vadītājas zinā�anām, cen�oties paturēt prātā visu noderīgo, lai ari no sirds cerēju, ka man dēles nekad nevajadzēs likt lietā.

-���� Nu, puis, izskalo muti ar �ito; iztīrīs pu�umus un veldzēs sāpes. Vītolu mizas tēja, viņa sāņus izmeta kā paskaidrojumu man, un maķenīt maltu kalmju sakņu. Es pamāju ar galvu; neskaidri atcerē�jos, ka sen, botānikas lekcijā, biju dzirdējusi, ka vītola miza satur sali�cilskābi, aspirīna aktīvo vielu.

-��� Vai vītola miza neveicinās asiņo�anu? es pajautāju. Fica kundze atzinīgi pamāja ar galvu.

-��� Var gadīties. Reizum's tā notiek. Tādēļ pēc tās jādod sauja etiķī mērcētu asinszāļu; tā, ja vākta pilnmēnesī un kārtīgi samalta, aptur asiņo�anu. D�eimijs paklausīgi izskaloja muti ar savelko�o �ķīdumu, acis viņam asaroja no smar�īgā, bet asā etiķa smar�as.

Dēles jau bija pamatīgi piesūku�ās un kļuvu�as �etras reizes resnā�kas. Tum�ā, krunkainā āda tagad bija izstiepusies un spīdēja; tās atgā�dināja apaļus, nogludinātus oļus. Pēk�ņi viena dēle atkrita un noripoja zemē man pie kājām. Ficgibonas kundze, par spiti savam apjomīgajam augumam, veikli pieliekusies, tārpiņu paķēra un iemeta atpakaļ bļodā. Otru dēli viņa satvēra aiz �okļiem, viegli pavilka, un dēles galva izstiepās.

-���� Par daudz stipri raut nedrīkst, meitēn, viņa pamācīja. Rei�zēm tās pārsprāgst. To iedomājoties, es nevil�us nodrebēju. Bet, ja viņas teju pieriju�ās, reizēm viegli nonāk nost. Ja ne, atstāj, gan jau pati atkritīs. Dēle patie�ām viegli nonāca nost, vietā, kur bija turējusies, atstājot asins stīdziņu. Es nosusināju sīko brūcīti ar etiķa �ķīdumā samērcēta dvieļa stūri. Ar izbrīnu redzēju, ka dēļu pielik��ana bija nākusi par labu; tūkums ievērojami nokrities, un acs vismaz daļēji bija pavērusies, kaut ari plakstiņ� aizvien vēl bija nedaudz pietūcis. Fica kundze vērīgi nopētīja D�eimija seju un nolēma dēles vairs nelikt.

-��� Rīt tu, puis, izskatīsies briesmīgi, vari būt dro�s, viņa purināja galvu, bet vismaz varēsi ar to aci redzēt. Tagadiņ vajadzētu tev uz plaksta drusku jēlas gaļas un kādu lāsi zupas ar alu māgā, lai būtu spēks. Nāc man līdzi uz ķēķi, un es tev kaut ko salūko�u. Fica kundze paņēma savu paplāti, bet vēl mirkli pakavējās.

-��� Tu gan, puis, esi labs. Zini, Leigēra ir mana mazmeita; paldies tev no manis. Ta�u, ja merģele nav galīgi izlaista, tad viņai pa�ai vajadzētu tev pateikties. Druknā sieva noglauda D�eimijam vaigu un smagi aiz�stāja projām.

Rūpīgi apskatīju ievainoto; arhaiskā medicīniskā palīdzība izrādījās pārsteidzo�i iedarbīga. Pietūkums ap aci vēl bija manāms, bet zilums jau pavisam izbalējis, un brūce pārsistajā lūpā vairs bija vien tīra līnija, bez asinīm un tikai nedaudz tum�āka par apkārtējiem audiem.

-��� Kā tu jūties? es pajautāju.

-���� Labi. Laikam izskatījās, ka es ne visai tam ticu, jo D�eimijs, joprojām saudzēdams lūpu, pasmaidīja. Zini, tie ir tikai zilumi. Rādās, ka man atkal tev jāsaka paldies; sanāk tā, ka trīs dienu laikā tu esi mani dakterējusi trīs reizes. Tu noteikti domā, ka esmu īsts lempis.

Pieskāros violetajam plankumam uz viņa �okļa.

-��� Lempis gan tu neesi. Varbūt mazliet pārgalvīgs. Ar acs kaktiņu manīju tikko jau�amu sakustē�anos pie ieejas pagalmā; pazibēja kaut kas dzeltenzils. Meitene, vārdā Leigēra, mani ieraudzījusi, bikli atkāpās.

-��� Kāds laikam vēlas runāt ar tevi divatā, sacīju. Es nu ie�u. Ta�u rīt varēs ņemt nost pārsēju no pleca. Tad es tevi uzmeklē�u.

-��� Jā. Vēlreiz paldies. D�eimijs uz atvadām viegli paspieda man roku. Ejot uz vārtiem, uzmetu meitenei ziņkāru skatienu. Tuvumā viņa bija vēl skaistāka, ar glāsmainām, zilām acīm un ādu kā ro�u ziedla�piņas. Skatoties uz D�eimiju, viņa pietvīka. Izgāju no pagalma, prāto�dama, vai patiesībā jaunekļa drosmīgais solis maz bija tik nesavtīgs, kā sākumā domāju.

Nākamajā rītā, gaismai austot, mani pamodināja putnu �ivinā�ana aiz loga un cilvēku rosība pilī, es apģērbos un, meklēdama ceļu, pa vējainiem gaiteņiem devos uz zāli. Tā atkal bija pārtapusi par ierasto ēdamtelpu, kur dalīja milzīgos grāpjos vārītu putru un tepat uz pavarda ceptus plāceņus, kurus pēc tam apzieda ar melases sīrupu. Kūpo�ā ēdiena smar�a bija tik stipra, ka likās teju ar rokām aptaustāma.

Joprojām jutos izsista no līdzsvara un apjukusi, bet karstas brokastis spēcināja mani tiktāl, ka varēju mazliet sīkāk papētīt situāciju, kurā biju nokļuvusi.

Ficgibonas kundzi es atradu līdz grumbuļainajiem elkoņiem mil�tainā mīklā un paziņoju, ka meklēju D�eimiju, jo jānoņem pārsējs un jāapskata, kā dzīst �autā brūce. Viņa ar vienu lielās, miltiem notrieptās rokas mājienu pieaicināja kādu no saviem izpalīgiem.

-��� Alekiņ, aizskrej nu pēc D�eimija, jaunā zirgu pui�a. Saki, lai nāk tev līdzi, jāapskata plecs. Mēs būsim zālī�u dārziņā. Skaļ� knipis izdzina puiku klup�us meklēt manu pacientu.

Nodevusi mīklas mīcī�anu kalpones ziņā, Fica kundze noskaloja rokas un pievērsās man.

-��� Brisiņ� paies, kamēr �ie atnāks. Vai gribi iemest acis manā zālī�u dārziņā? Izskatās, ka tu ko saproti no zālītēm, un, ja vēlies, kādā vaļas brīdī vari man palīdzēt dārzā.

Gar�augu dārzs, vērtīgs ārstniecības un gar�vielu avots, bija sau�dzīgi paslēpts iek�pagalmā, kas bija gana liels, lai tur iespīdētu saule, bet vienlaikus pasargāts no pavasara vējiem, turklāt tur bija arī aka. Rietumu robe�u veidoja rozmarīna krūmi, dienvidos kuploja kumelītes, amaranti iezīmēja ziemeļu malu, pils mūris veidoja austrumu no�ogo�jumu un kalpoja kā papildu aizsargs pret valdo�ajiem vējiem. Es pazinu vēlo krokusu zaļos pīķus un skābeņu maigās lapiņas, kas spraucās no leknās, tum�ās augsnes. Fica kundze norādīja uz uzpirkstītēm, portulaku un sārmenēm, un vēl da�iem man nepazīstamiem augiem.

Pavasara nogale ir īstais stādī�anas laiks. Ficgibonas kundzei elkonī karājās grozs, pilns ar ķiploku galviņām no tām izaugs vasaras ra�a. Varenā sieva pasniedza man grozu un piķējamo mietiņu. Acīmredzot biju pietiekami ilgi slaistījusies pa pili; kamēr Kolams izdomās, ko ar mani iesākt, Fica kundze vienmēr spēja atrast darbu dīkām rokām.

-���� �e, sirsniņ. Iespraud tos tepatam dienvidu malā starp timiānu un uzpirkstītēm. Viņa parādīja, kā sadalīt galviņas atsevi�ķās daivi�ņās, lai neievainotu cieto miziņu, un kā stādīt. Likās pavisam vienkār�i, vajadzēja tikai katru daiviņu iespraust zemē apmēram pusotras col�las dziļumā ar strupo galu uz leju. Fica kundze izslējās un nopurināja savus kuplos brun�us.

-��� Kādas pāris galviņas pietaupi, viņa ieteica. Sadali un stādi daivas pa vienai, vietumis pa visu dārzu. Ķiploki aizbiedē kukaiņus no citiem augiem. Der ari sīpoli un pela�ķi. Un norauj novītu�ās samteņu galviņas, bet prom nemet, gan noderēs.

Samtenes, saplauku�as zeltainos burbuļos, ziedēja visās malās. Pajā brīdī, galīgi aizelsies no lielā skrējiena, pienāca pui�elis, kuru Fica kundze bija aizsūtījusi pēc D�eimija. Viņ� ziņoja, ka slimnieks atteicies pamest darbu.

-��� Viņ� teic, puika elsa, daktera �im nevaj'got, neesot tik slims, bet tencina par piedomā�anu. Fica kundze par �o ne visai ieprieci�no�o vēsti tikai paraustīja plecus.

-��� Nu, ja ne, ne. Ta�u, ja tu, meitēn, gribi, vari aiziet pusdienlaikā līdz zirgu aplokiem. Ārstē�anas dēļ varbūt viņ� darbu nepametīs, bet ē�anas dēļ gan, es tos jaunos pazīstu. Alekiņ� pusdienlaikā atnāks tev pakaļ un aizvedīs līdz aplokam. Atstājusi mani stādām atliku�os ķip�lokus, Fica kundze aizpeldēja kā galeona, un mazais Aleks aizlēkāja ķiļūdenī aiz viņas.

Mierīgi nostrādāju visu rīta cēlienu, stādīju ķiplokus, rāvu nost pārziedēju�o puķu galvas, raku nezāles un turpināju ikviena dārznieka nebeidzamo cīņu ar glieme�iem, zemesvē�iem un tamlīdzīgiem kai�tēkļiem. Tikai �eit cīņa notika kailām rokām, bez ķīmisko insekticīdu maisījumu palīdzības. Biju tā iegrimusi darbā, ka mazo Aleku, kas atkal bija parādījies, pamanīju tikai tad, kad viņ� pieklājīgi noklepojās, lai piesaistītu manu uzmanību. �is puika velti vārdus ne�ķieda, viņ� paka�vējās tikai mazu bridi, es gandrīz nepaguvu piecelties un nopurināt smiltis no svārkiem, kad viņ� jau pazuda pagalma vārtiņos.

Aploks, uz kuru zēns mani atveda, atradās leknā pļavā krietnu ga�balu no staļļiem. Netālu pa zālāju jautri spriņģoja trīs jauni kumeļi. Vel viens, tīra, bēra ķēvīte, stāvēja piesieta pie �oga ar vieglu segu pār muguru.

Ķēvītei no vieniem sāniem piesardzīgi klāt lavījās D�eimijs, un dzīv�nieks pui�a tuvo�anos vēroja ar lielām aizdomām. Viņ� viegli uzlika nīku zirdziņam uz muguras, klusi kaut ko runāja, gatavs atkāpties, ja ķēvei tas nepatiktu. Tā izbolīja acis un nosprauslojās, bet nekustējās. I.enām D�eimijs pārliecās pāri segai, joprojām klusi bubinādams, un pakāpeniski nolaida svaru zirgam uz muguras. Ķēve tā kā drusku paslējās pakaļkājās, pamlņājās, bet D�eimijs neatkāpās, ierunādamies mazu drusciņu skaļāk.

Tie�i tajā bridi ķēve pagrieza galvu un ieraudzīja tuvojamies mani ar zēnu. Saodusi briesmas, tā iezviedzās, saslējās pakaļkājās un apsvie�dās pret mums, spēcīgi triecot D�eimiju pret aploka �ogu. Sprauslā�dama un spārdīdamās ķēve lēkāja un spārdīja pinekļus, kas neļāva viņai kustēties. D�eimijs, lādēdamies gēlu valodā, paripoja zem �oga un pagriezās, lai apskatītos, kas īsti iztraucējis viņu darbā.

Kad D�eimijs ieraudzīja vainīgos, me�onīgo dusmu izteiksme sejā uzreiz pazuda un viņ� pieklājīgi izrādīja prieku, lai arī es nojautu, ka �is nebija pats piemērotākais brīdis apciemojumam. Fica kundzes, kura patie�ām pazina jaunus vīrie�us, tālredzīgi sagatavotais pusdienu grozs ievērojami palīdzēja D�eimijam atgūt savaldī�anos.

-��� Ak, mierā, vella māte, viņ� uzbrēca ķēvei, kas joprojām spraus�lāja un dancoja pinekļos. Ar draudzīgu dunku atlaidis Aleku, D�ei�mijs pacēla noslīdēju�o segu un, nopurinājis aploka putekļus, galanti noklāja to zemē, lai man būtu, kur apsēsties.

Es smalkjūtīgi izvairījos pieminēt neseno neveiksmi ar ķēvi, bet ielēju alu un piedāvāju maizes ņuku ar sieru.

D�eimijs visu uzmanību veltīja ē�anai, un tas man atgādināja, ka aizvakar nemanīju viņu ēdamzālē.

-���� Nogulēju, skanēja atbilde, kad apvaicājos, kur viņ� bijis. Pēc tam kad atstāju tevi pilī, uzreiz likos uz auss un pamodos tikai vakar no rīta. Pēc "Lielās zāles" drusku pastrādāju, tad apsēdos uz siena kau�dzes, lai pirms vakariņām atvilktu elpu. Viņ� iesmējās. �orīt turpat pamodos, kad zirgs skrubināja man ausi.

Nospriedu, ka atpūta nākusi jauneklim par labu; vakar soda laikā iegūtie zilumi bija tum�i, bet āda ap tiem veselīgā tonī, un ēstgriba viņam bija lieliska.

Noskatījos, kā D�eimijs nokopj maltītes atliekas, ar mitru pirksta galu uzlasot uz krekla sabiru�ās drupa�as un apēdot tās.

-��� Tev gan ir veselīga ēstgriba, es nosmējos. Ja nebūtu nekā cita, tu dro�i vien ēstu zāli.

-��� Nebūtu pirmā reize, viņ� visā nopietnībā sacīja. Negar�o slikti, tikai sāta gan nav.

Es satrūkos, tad nodomāju, ka viņ� mani ķircina.

-��� Kad tas bija? es gribēju zināt.

-��� Aizpērnā ziemā. Man grūti klājās nu, zini, me�ā ar� ar da�iem pui�iem, kas devās sirojumos pāri robe�ai. Vairāk nekā nedēļu neveicās, un mums nebij nekāda prātīga ēdiena. �ad tad no algād�a mājas dabūjām mazliet auzu putras, bet zemnieki pa�i ir tik trūcīgi, ka viņiem reti ir, ar ko dalīties. Ņem vērā, ka viņi vienmēr atradīs, ko iedot sve�iniekam, bet divdesmit sve�inieku ir maķenīt par daudz pat kalnie�u viesmīlībai.

Pēk�ņi D�eimija lūpas savilkās smaidā.

-��� Vai esi dzirdējusi� nē, nebūsi vis. Gribēju prasīt, vai esi dzirdē�jusi, kādu lūg�anu laucinieki skaita pie galda?

-��� Nē. Kāda tā ir?

Viņ� papurināja galvu, lai atmestu matus no acīm, un nodeklamēja:

Lai�am ēdienu ap galdu, Ēd, cik pulka apēst vari, Ēd, cik vari, neliec ķe�ā. Ēdam, ēdam. Āmen.

-��� Neliec ķe�ā? es uzjautrināta pārjautāju. Viņ� uzsita pa sporanu, kas karājās pie jostas.

-��� Liec vēderā, nevis kabatā, viņ� paskaidroja.

D�eimijs pastiepa roku, satvēra garu zāles stiebru un lēnām izvilka to no lapām. Tad nesteidzīgi virpināja to plaukstās tik ilgi, līdz mīkstās skaras nokrita no stiebra.

-��� Ziema togad atnāca vēlu un bij mīksta, tas bij labi, citādi mēs nebūtu izvilku�i. Alla� jau var slazdos noķert kādu pārīti tru�u rei�zēm, ja nedrīkstējām kurt uguni, apēdām tos jēlus -, �ad tad nomedī�sim briedi, bet tad dienām ilgi nekas netrāpījās.

Kvadrātveidīgie baltie zobi sako�ļāja zāles stiebru. Es arī vienu norāvu un sāku knibināt. Zāle bija saldeni skāba, bet tikai collu tik mīksta, ka to varēja ēst; diez vai daudz sāta no tādas varēja iegūt.

Aizmetis pusēsto stiebru, D�eimijs norāva vēl vienu un turpināja stāstīt:

-��� Da�as dienas pirms tam bij uzsnidzis plāns sniedziņ�; tikai tāda kārtiņa zem kokiem, bet visapkārt vieni dubļi. Es meklēju sēnes, tās lielās, oran�ās, kas reizēm aug uz koku saknēm, kāja izbrauca cauri sniega garozai un atdūrās ar zāli apaugu�ā laucītē starp kokiem; lai�kam jau klajumiņā retumis iespīdēja saule. Parasti tādas laucītes atrada brie�i. Viņi ar nagiem izka�ņā sniegu un nograu� zāli lidz saknēm. To pleķīti viņi vēl nebij uzgāju�i, un es iedomājos: ja jau brie�i tā pār�lai� ziemu, kāpēc es nevarētu? Biju gana izsalcis, lai izvārītu un apēstu savus zābakus, ja nevajadzētu aut tos kājās, tāpēc es ēdu zāli, grauzu līdz saknēm kā brie�i.

-��� Cik ilgi tu nebiji ēdis? es jautāju, apbrīnas un riebuma pār�ņemta.

-��� Trīs dienas ne miltumiņa; nedēļu tikai auzu putru sauja auzu un lāsīte piena. Jā, viņ� sacīja, apcerīgi skatīdamies uz zāles stiebru rokā, ziemā zāle ir cieta un skāba ne jau tāda -, bet es par to nedo�māju. Viņ� negaidīti man uzsmaidīja.

-��� Es daudz nedomāju ari par to, ka brie�iem ir �etras māgas, bet man tikai viena. Dabūju pamatīgas vēdergraizes, biju uzpūties kā bun�gas vairākas dienas. Kāds no vecākiem vīriem man vēlāk sacīja, ka zāli varot ēst tikai vārītu, bet toreiz es to nezināju. Un nebūtu jau arī sva�rīgi; pārāk stipri gribējās ēst, lai gaidītu. D�eimijs uzrausās kājās un sniedza roku, lai palīdzētu man piecelties.

-��� Labāk ķer�os atkal pie darba. Paldies par pusdienām, zeltenīt. D�eimijs atdeva man grozu un devās uz zirgu novietnēm, saule atspī�dēja jaunekļa matos kā zelta un vara monētu krājumā.

Es lēnām soļoju atpakaļ uz pili, domādama par vīriem, kas dzīvo aukstos dubļos un ēd zāli. Tikai ienākusi pagalmā, attapos, ka par ievai�noto plecu biju pavisam aizmirsusi.

Kad atgriezos pili, ar izbrīnu atklāju, ka mani gaida viens no Kolama kiltos ģērbtajiem karavīriem. Viņ� bija atnesis vēsti, ka pats Makenziju klana vadonis justos pagodināts, ja es ierastos viņa privātajās telpās.

Augstie slkrū�u logi pilskunga personiskajā svētnīcā bija atvērti, un vēj� �abinādamies un �ukstēdams lodāja pa ieslodzīto koku lapotni, radot ilūziju par atra�anos brīvā dabā.

Kabineta saimnieks sēdēja pie galda un rakstīja, bet, kad es ienācu, uzreiz nolika spalvu un piecēlās, lai sasveicinātos. Pēc da�ām pieklājī�bas frāzēm par veselību un pa�sajūtu Kolams pieveda mani pie sien�malē novietoto būru rindas, un mēs apbrīnojām sīkos putniņus, kas, priecādamies par vēju, �iepstēdami lēkāja pa zariem.

-��� Gan Dūgals, gan Fica kundze apgalvo, ka jūs esot prasmiga dzie�dinātāja, Kolams ieminējās sarunas gaitā, bā�ot pirkstu caur būra re�ģiem. Acīmredzot putni pie tādas rīcības bija pieradu�i, jo pielidoja maza, pelēka stērste un dro�i nosēdās uz pastieptā pirksta, ar sīkajiem nadziņiem ieķērās ādā un izpleta spārnus, lai noturētu līdzsvaru. Ar otras rokas raupjo rādītājpirkstu Kolams maigi glāstīja putniņa galvu. Redzēju sabiezējumu, kas ietvēra nagu, un nobrīnījos visai ap�au�bāmi, ka Kolams darītu fizisku darbu.

Es paraustīju plecus.

-���� Lai pārsietu vienkār�u ievainojumu, lielu māku nevajag.

Kolams pasmaidīja.

-��� Varbūt, ta�u, lai to izdarītu piķa melnā naktī ceļmalā, gan vajag �o to prast, vai ne? Un Fica kundze stāsta, ka jūs esot salikusi kādam puikam lauztu pirkstu un vēl �orīt pārsējusi ķēķa meitas applaucēto roku.

-���� Tas ari nav nekas sare�ģīts, es atbildēju, prātodama, uz ko viņ� tēmē. Kolams pamāja vienam no kalpotājiem, kur� veikli izņēma no kumodes atvilktnes nelielu cibiņu un atnesa kungam. Noņēmis vāku, Kolams sāka kaisīt būrī sēkliņas. Putniņi lidoja lejā no zariem kā kri�keta bumbiņas laukumā, un arī stērste pievienojās saviem kaimiņiem uz grīdas.

-��� Jums ta�u nav nekādas saistības ar Bītonu klanu, vai ne? Kolams atkal pievērsās man. Atcerējos, ka pirmajā tik�anās reizē Ficgibonas kundze bija jautājusi: "Vai tad tu esi vārdotāja? No Bītoniem?"

-���� Itin nekādas. Kāds Bītonu klanam sakars ar dziedinā�anu?

Kolams vērās manī ar izbrīnu.

-��� Vai neesat par viņiem neko dzirdējusi? Bītonu klana dziednieki ir slaveni visā Hailendā. Daudzi no viņiem ir ceļojo�ie dziednieki. Redziet, viens kādu laiku dzīvoja pie mums.

-���� Dzīvoja? Kas ar viņu notika? es jautāju.

-���� Nomira, Kolams lieti�ķi atteica. Saķēra drudzi un nedēļas laikā bija pagalam. Kop� tā laika mums vairs nav bijis dziednieka, vie�nīgi Fica kundze.

-��� Viņa, �ķiet, ir ļoti zino�a, es teicu, atcerējusies, cik lietpratīgi pils saimniecības vadītāja apkopa D�eimija ievainojumus. �ī doma sa�saistījās ar atmiņām, kur puisis �os ievainojumus bija guvis, un manī pēk�ņi modās nepatika pret Kolamu. Nepatika un piesardzība. �is vīrie�tis, es sev atgādināju, ir saviem pavalstniekiem likumu izdevējs, ties�nesis un soģis vienā personā un, protams, radis, ka viss notiek pēc viņa prāta.

Manu pārdomu objekts pamāja ar galvu, joprojām uzmanīgi vēro�dams putnus. Viņ� izbārstīja atliku�ās sēklas, pa�u pēdējo sauju atdo�dams kādam vēlu pielidoju�am zilpelēkam putniņam.

-���� 0 jā. Fica kundze mums �ādos gadījumos ļoti noder, bet viņai jau tā darba pāri galvai, izrīkojot visu pils saimniecību un cilvēkus mani ieskaitot, viņ� teica, pasmaidīdams pārsteidzo�i patīkamu smaidu.

-���� Es iedomājos, viņ� turpināja, nekavējoties izmantodams mana atbildes smaida sniegtās priek�rocības, redzot, ka �obrīd jums nav daudz, ko darīt, varbūt jūs vēlētos uzmest acis Deivija Bītona atstāta�jam lietām. Iespējams, jūs zinātu, kā izmantot kādas no zālēm vai rīkiem.

-��� Nu� varētu jau. Kāpēc ne? Atklāti sakot, man bija apnicis stai�gāt pa riņķi dārzs, pieliekamais, virtuve. Mani interesēja, ko mū�ībā aizgāju�ais Bītona kungs bija uzskatījis par noderīgu cilvēku ārstē�anai.

-��� Vai nu es, vai Enguss varam parādīt dāmai ceļu, kungs, ar cieņu sarunā iesaistījās kalps.

-���� Neraizējies, D�on. Kolams ar rokas mājienu pieklājīgi raidīja vīrieti projām. Es pats pavadī�u Bī�emas kundzi.

Viņ� kāpa lejup lēnām un ar acīm redzamām grūtībām. Tikpat nepārprotami bija tas, ka viņ� nevēlas manu palīdzību, un es arī to nepiedāvāju.

Nelaiķa Bītona darba telpa atradās pils attālākajā stūrī, nobēdzi�nāta no ziņkārīgām acīm aiz virtuves. Tuvumā nebija nekā cita kā vien kapsēta, kurā atdusējās arī lazaretes iepriek�ējais saimnieks. �aurajai, tum�ajai telpai bija tikai viens sīks lodziņ� pils ārējā sienā, tik augstu pie griestiem, ka horizontāls saules laukums pār�ķēla gaisu, atdalot velvēto griestu tum�o ēnojumu no vēl dziļākās tumsas lejā pie grīdas.

Cen�oties garām Kolamam ielūkoties lazaretes dzīlēs, es saskatīju lielu skapi ar desmitiem mazu atvilktnī�u, katrai no tām bija piestip�rināta etiķete, rakstīta vijumiem rotātā rokrakstā. Visādu formu un izmēru burciņas, kārbiņas un pudelītes bija kārtīgi saliktas plauktos virs galda, uz kura, sprie�ot pēc traipiem un piekaltu�a miezera, �ķiet, nelaiķis Bītons bijis radis jaukt zāļu mikstūras.

Kolams pirmais iegāja telpā. Viņ� sacēla putekļus, kas saules staru kūlī griezās vizuļojo�ā virpulī kā pī�ļi no uzlauztām kapenēm. Brīdi viņ� pastāvēja, ļaujot acīm aprast ar puskrēslu, tad, skatīdamies uz visām pusēm, lēnām spēra soli uz priek�u. Nodomāju, ka �ī, iespējams, ir pirmā reize, kad klana vadonis te ienāk.

Vērodama viņa gauso pārvieto�anos pa �auro telpu, es ieminējos:

-���� Ziniet, masā�a varētu nākt par labu. Es gribēju teikt: tā nedaudz mazinātu sāpes. Pamanīju, ka pelēkās acis nozibsnī, un vienu brīdi vēlējos, kaut nebūtu neko teikusi, bet skarbumu skatienā gandrīz tūlīt nomainīja ierastā pieklājīgā interese.

-��� jāmasē spēcīgi, es turpināju, īpa�i muguras lejasdaļā.

-���� Es zinu, viņ� noteica. Enguss Mhors mani vakaros masē. Kolams apklusa, grozīdams pirkstos kādu pudelīti. Bet izklausās, ka jūs tomēr �o to saprotat no dziedinā�anas.

-���� �o to. Izturējos piesardzīgi, cerot, ka Kolams nav nolēmis mani pārbaudīt, jautājot, kam paredzēti savāktie medikamenti. Pudelītei, ko viņ� turēja rokās, bija etiķete ar uzrakstu PURLES OVIS. Velns viņu zina, kas tas ir. Par laimi, Kolams nolika pudelīti atpakaļ plauktā un piesar�dzīgi pārvilka ar pirkstu pār putekļiem, kas klāja pie sienas novietoto lielo lādi.

-��� Sen te neviens nav nācis, viņ� secināja. Lik�u, lai Fica kundze atsūta savus meiteņus uzkopt, labi?

Atvēru skapī�a durvis un sāku klepot, jo uzvirmoja vesels mākonis putekļu.

-��� Jā, tā būs labāk, es piekritu. Apak�ējā plauktā gulēja bieza grā�mata zilā ādas iesējumā. Paņēmu to rokā un ieraudzīju zem tās mazāku grāmatiņu lētos melna auduma vākos un apdriskātām lappu�u malām.

Izrādījās, ka tas ir Bītona ikdienas darbu �urnāls, kurā viņ� ļoti pre�cīzi bija reģistrējis katra pacienta vārdu un sīku sūdzības un nozīmētās ārstē�anas aprakstu. Metodisks cilvēks, es atzinīgi nodomāju. Viens ieraksts vēstīja: "1741. g. 2. februāris. A. D. Sāra Greiema Makenzija; īk�ķa ievainojums, kas iegūts, cen�oties noķert vērpjamā ratiņa spoli. Vārītu palejas mētru apliekamie, pēc tam ziede, kas gatavota �ādi: pa vienai daļai no pela�ķa, asinszāles, maltām mitrenēm un peļu ausīm iemaisītām labos mālos." Mitrenes? Peļu ausis? Tās noteikti ir kādas no zālītēm, kas atrodamas uz plaukta.

-��� Vai Sāras Makenzijas īk�ķis dzija labi? es apjautājos Kolamam, aizverot �urnālu.

-���� Sāras? Ā, viņ� domīgi atbildēja. Nē, liekas, ka ne.

-��� Tie�ām? Tā jau domāju, es teicu. Varbūt vēlāk varu to ap�skatīt.

Viņ� noraido�i papurināja galvu, un man likās, ka manīju pazibam drūmu smīnu vaibstā ap pilnīgajām, izliektajām lūpām.

-��� Kāpēc? es nelikos mierā. Vai Sāra devusies projām?

-��� Tā varētu teikt, Kolams atbildēja. Tagad viņ� nepārprotami zobojās. Viņa ir mirusi.

Skatījos, kā Kolams pa putekļaino akmens grīdu dodas uz durvīm.

-��� Cerams, ka jums, Bī�emas kundze, dziedinā�ana sekmēsies labāk nekā nelaiķim Deivijam Bītonam. Viņ� apstājās pie durvīm, pagriezās un izsmējīgi mani noskatīja. Saules staru kūlis izgaismoja Makenziju vadoni kā skatuves pro�ektors.

-��� Atklāti sakot, sliktāk jau vienkār�i nav iespējams, viņ� piebilda un nozuda tumsā.

Lēnām staigāju pa �auro telpu un visu apskatīju. Dro�i vien lie�lākā tiesa no krājumiem bija metama laukā, bet varēja gadīties arī �is tas noderīgs, ko vērts saglabāt. Izvilku vienu no mazajām zāļu skapja atvilktnītēm, tādējādi izlai�ot gaisā kampara mākoni. Nu, tas man noderēs pilnīgi noteikti. Es atkal aizbīdīju atvilktni un nobraucu putek�ļainos pirkstus gar svārkiem. Varbūt vajadzētu pagaidīt, līdz Fica kun�dzes spriganās mei�as te visu uzkopj, un tikai tad turpināt pētī�anu.

Palūkojos gaitenī. Tuk�s kā izslaucīts. Arī dzirdams nekas nebija. Ta�u es nebiju tik naiva, lai noticētu, ka tuvumā neviena nav. Vai nu pavēle, vai smalkjūtība lika viņiem izturēties diezgan neuzkrīto�i, bet es zināju, ka tieku novērota. Kad gāju uz dārzu, kāds man sekoja. Kad kāpu aug�ā uz savu istabu, redzēju kādu it kā nejau�i palūkojamies uz aug�u, nez uz kuru pusi es pagriezī�os. Un, kad iejājām pilī, manai uzmanībai nebija paslīdēju�i garām bruņotie sargi, kas zem mūra pārkares tvērās no lietus. Nē, man pilnīgi noteikti neļaus tā vienkār�i no �ejienes aiziet, nemaz nerunājot par to, ka mani varētu apgādāt ar kādu pārvieto�anās līdzekli.

Nopūtos. Vismaz �obrīd biju viena. Un es ļoti ilgojos pēc vienatnes, vismaz nelielās devās.

Vairākkārt biju mēģinājusi pārdomāt visu, kas ar mani bija noticis kop� ienāk�anas caur spraugu akmenī. Bet te dzīve mutuļoja tik strauji, k.i man negadījās pat brītiņ�, kad pabūt vienai, ja nu vienīgi, kamēr gulēju.

Ta�u tagad acīmredzot man tāds brīdis iegadījies. Atvilku no sienas noputēju�o lādi un apsēdos, atspiedusi muguru pret mūri. Tas bija ļoti biezs. Pastiepusi rokas uz aizmuguri, es piekļāvu akmeņiem plaukstas un domās atgriezos pie klintsbluķu apļa, cen�oties atsaukt atmiņā vis�mazāko sīkumu no piedzīvotā.

Kliedzo�ie akmeņi patiesībā bija pēdējais, ko skaidri atcerējos. Un tomēr pat par to es �aubījos. Klieg�ana visu laiku bija skanējusi fonā. Iespējams, es spriedu, ka kliedza nevis akmeņi, bet� vienalga� kur biju iegājusi. Vai akmeņi bija vārti, kas kaut kur veda? Bet uz kurieni? Lai būtu kā būdams, man trūka vārdu, ar kuriem to aprakstīt. Varbūt tā bija plaisa laikā, jo pilnīgi skaidrs, ka es biju tad un nu esmu tagad un akmeņi bija vienīgais vienojo�ais posms.

Un skaņas. Tās bija visur, bet, skatoties atpakaļ no neliela attā�luma, man likās, ka tās ļoti līdzinās kaujas troksnim. Lauka hospitāli, kurā biju strādājusi, ap�audīja trīs reizes. Pat zinot, ka pagaidu būvju nedro�ās sienas neaizsargās, tomēr visi ārsti, māsas un sanitāri pie pirmā trauksmes signāla bija metu�ies iek�ā un saspiedu�ies kopā, lai nomāktu bailes. Drosmes krājumi ir ļoti mazi, kad virs galvas svilpj mīnmetēju lodes un turpat blakus sprāgst bumbas. Un toreiz izjustās bailes bija vistuvāk tām, ko jutu, atrodoties akmenī.

Tagad aptvēru, ka tomēr atceros gan �o to no ceļojuma cauri akme�nim. Kaut kādus sīkumus. Atcerējos sajūtu, ka fiziski cīnos, it kā būtu ierauta straumē. Jā, es biju ar �o spēku cīnījusies, lai kas tas arī bija. Domāju, ka straumē bija arī tēli. Ne glu�i attēli, drīzāk tādas kā nepa�beigtas domas. Da�as likās biedējo�as, un es visiem spēkiem pūlējos tikt projām, kamēr� nu, kamēr "pārgāju". Vai biju pūlējusies tikt pie pārējiem? Jutu, it kā būtu centusies iznirt virspusē. Vai es biju izvēlē�jusies ierasties tie�i �ajā laikā, jo tas piedāvāja zināmu patvērumu no apkārt trakojo�ā viesuļa?

Es papurināju galvu. Ar domā�anu vien par notiku�o es nespēju rast atbildes. Skaidrības nekādas, izņemot to, ka man vajadzēs atgriez�ties pie akmeņiem.

Kundze? No durvju puses atskanēja klusa balss skotu valodā, un es pacēlu galvu. Divas aptuveni se�padsmit septiņpadsmit gadus vecas meitenes bikli mīņājās uz sliek�ņa. Viņas bija ģērbu�ās raupjās drēbēs, ar koka tupelēm kājās un mājās austu �alli ap galvu. Tā, kas bija ierunājusies, rokās turēja slotu un vairākas salocītas lupatas, bet viņas biedrene nesa kūpo�u spaini. Fica kundzes meitenes ieradu�ās iztīrīt lazaretes telpu.

-��� Vai mēs tev, kundze, netraucēsim? viena noraizējusies jautāja.

-��� Nē, nē, atsaucos. Es jau tāpat grasījos doties projām.

-��� Tu nokavēji pusdienu, ierunājās ari otra. Bet Fica kundze lika teikt, ka ķēķī dabūsi uzēst, kad vien sagribēsies.

Pametu skatienu pa logu gaiteņa galā. Saule jau bija tikusi pāri aug�stākajam punktam, un es attapos, ka arvien vairāk gribas ēst. Uzsmai�dīju meitenēm.

-��� Tūlīt ie�u uz virtuvi. Paldies.

Es atkal aiznesu pusdienas uz pļavu, baidīdamās, ka D�eimijs var�būt līdz vakariņām nedabūs neko ēst. Apsēdusies zālē, es skatījos, kā puisis mielojas, tad pajautāju, kādēļ viņ� dzīvo tādu skarbu dzīvi, zogot un dzenot lopus otrpus robe�ai. Biju jau gana atskatījusies gan ļauti�ņus, kas nāca no tuvējā ciema, gan pils iemītniekus, lai varētu pateikt, ka D�eimijs piederēja pie augstākas kārtas un bija labāk izglītots nekā vairums �ejienie�u. Likās, ka viņ� cēlies no diezgan turīgas dzimtas, ja sprie� pēc viņa īsā stāstījuma par savu saimniecību. Kāpēc viņ� uzturē�jās tik tālu no mājām?

-���� Esmu izsludināts ārpus likuma. Viņ� likās izbrīnījies, ka es to vēl nezinu. Angļi izsludināju�i par manu galvu desmit sudraba mār�ciņas. Ne glu�i tik daudz, cik par lielceļa laupītāju, viņ� tēloti aizvai�nots sacīja, bet drusku vairāk nekā par kabatzagli gan.

-��� Tikai par preto�anos vien? Man bija grūti tam noticēt. Desmit sudraba mārciņas te bija puse no nelielas saimniecības gada ienāku�miem; nespēju iedomāties, ka viens izbēdzis cietumnieks Anglijas val�dībai būtu tik lielas naudas vērts.

-���� 0 nē. Par slepkavību. Es gandrīz aizrijos ar maizes kumosu. D�eimijs izpalīdzīgi pasita man pa muguru, līdz es atguvu elpu.

Acīm asarojot, es pajautāju:

-��� K-ko tad tu n-nogalināji?

Viņ� paraustīja plecus.

-��� Nu, tas ir tā drusku ērmoti. Patiesībā es nemaz nenobeidzu to vīru, par kura nogalinā�anu mani grib ieslodzīt. Ņem vērā, ka pa starpu esmu nomu�ījis vēl arī da�us sarkansvār�us, laikam jau esmu sodu pelnījis.

D�eimijs apklusa un sakustināja plecus, it kā berzētos pret nere�dzamu sienu. Biju ievērojusi viņu tā darām arī agrāk, pirmajā rītā, ko pavadīju pilī, kad biju apkopusi ievainojumu un ieraudzījusi neskaitā�mās rētas uz muguras.

-��� Tas notika Fortviljamā. Pēc otrās pēr�anas aptuveni pāris dienu gandrīz nevarēju pakustēties, un tad no ievainojumiem man piemetās drudzis. Ta�u, kad atkal tiku uz kājām, da�i� draugi iztaisīja vienu gājienu, lai dabūtu mani ārā no nometnes, izmantojot līdzekļus, par kuriem labāk klusē�u. Vārdu sakot, kad devāmies projām, sacēlās pama�tīgs tracis un tika no�auts viens angļu virsser�ants sagadījās tā, ka pirmajā reizē mani pēra viņ�. Ta�u es nebūtu viņu �āvis; es pret viņu neloloju ļaunas domas, turklāt es biju pārāk vāj� un spēju tikai karāties pāri zirga mugurai. Platā mute sakniebās tik cie�i, ka lūpas kļuva pavisam plānas. Ja tas būtu bijis kapteinis Rendels, tad gan es lai�kam būtu saņēmies. D�eimijs atslāba, raupjais lina krekls uz muguras nostiepās, un viņ� paraustīja plecus.

-��� Tā nu sanācis. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc turos pils tuvumā. Maz ticams, ka tik dziļi Hailendā iznāks saskrieties ar angļu patruļu, ta�u �ad un tad viņi pārnāk pāri robe�ai. Un kur tad vēl sardze, lai gan arī viņi pils tuvumā nerādītos. Tā kā Kolamam ir pa�am savi rokaspui�i, tad viņam sardzes pakalpojumi nav vajadzīgi. D�eimijs pasmaidīja un tik ilgi bu�ināja ko�sarkanos matus, līdz tie slējās stāvus gaisā kā dzeloņcūkas adatas.

-��� Zini, es neesmu glu�i nepamanāms. �aubos, vai pilī mīt sūdzētāji, bet kāds pārītis varētu atrasties laukos, kas ar lielāko prieku nopelnītu da�us pensus, dodot angļiem ziņu, kur atrodos, ja vien viņi zinātu, ka mani meklē. Viņ� apveltīja mani ar smaidu. Tu jau būsi sapratusi, ka mans uzvārds nav Maktevi�s?

-��� Vai pilskungs to zina?

-��� Ka esmu izraidītais? 0 jā, Kolams zina. Dro�i vien to zina vai�rums cilvēku �ajā Hailendas daļā; tas, kas toreiz notika Fortviljamā, sacēla lielu troksni, un ziņas te izplatās ļoti ātri. Bet to, ka meklētais ir D�eimijs Maktevi�s, viņi gan nezina; ja vien mani neredz neviens, kas pazīst ar īsto vārdu. Mati joprojām smieklīgi spurojās uz visām pusēm. Man pēk�ņi sagribējās tos saglaust, tomēr es to nedarīju.

-��� Kāpēc tev ir apgriezti mati? es pēk�ņi pajautāju un nosarku.

Piedod, tā nav mana darī�ana. Man tikai ie�āvās prātā tāda doma, jo

lielākajai daļai vīrie�u, ko te redzu, ir gari mati�

D�eimijs, tāds kā mazliet sakautrējies, nogludināja asos ku�ķī�us.

-��� Man arī agrāk bija gari. Tagad mati ir īsi, jo mūkiem vajadzēja noskūt man pakausi, un paiet vairāki mēne�i, līdz tie atkal ataug. Pui�sis paliecās uz priek�u, aicinādams apskatīt viņa pakausi.

-��� Stiepjas pāri visai galvai, redzi? Katrā ziņā es varēju rētu sataus�tīt un, kad pa�ķīru biezos matus, ari redzēt se�as collas gara nesen saaugu�u rētaudu līnija, vēl sārta un mazliet izciļņa. Viegli iztaustīju to visā garumā. Sadzijusi glīti, tas, kur� uzlicis �uves, savu darbu paveicis labi; tāda brūce noteikti bija atvērusies un stipri asiņoja.

-��� Vai tev mēdz sāpēt galva? es profesionāli apjautājos. D�eimijs atliecās un pieglauda matus virs rētas. Tad piekrīto�i pamāja.

-��� Palaikam, ta�u ne vairs tik stipri kā agrāk. Pirmo mēnesi pēc trie�ciena es biju akls un galva man visu laiku plīsa vai pu�u. Kad pama�zām atkal varēju redzēt, arī galva mitējās sāpēt. Viņ� vairākas reizes samirk�ķināja plakstus, it kā pārbaudīdams, vai redz labi.

-���� �ad tad acu priek�ā tā kā miglojas, viņ� stāstīja, kad esmu stipri piekusis. Gar malu izveidojas tāda kā dūmaka.

-���� Brīnums, ka tu paliki dzīvs, es teicu. Tev gan noteikti ir biezs galvaskauss.

-��� Tā ir. Cietpauris, kā saka mana māsa. Mēs abi sākām smieties.

-��� Kā tas notika? es turpināju pra�ņāt. D�eimijs sarauca pieri un, likās, samulsa.

-���� Nu, tur jau tā lieta, viņ�, gausi stiepdams vārdus, atbildēja. Es neko neatceros. Kopā ar da�iem pui�iem no Lohlegenas bijām pie Kerierikas pārejas. Pēdējais, ko atminos, ka rāpos aug�ā pa nelieliem brik�ņiem apaugu�u nogāzi; atceros, ka sadūru roku uz akmeņozola krūma un vēl nodomāju, ka asins piles izskatās pēc ogām. Un pēc tam es atmodos Francijā Svētās Annas de Buprē abatijā, galva man dunēja kā tuk�a muca, un cilvēks, kuru neredzēju, deva man dzert kaut ko vēsu.

Viņ� paberzēja pakausi, it kā atkal justu sāpes.

-���� Retumis kaut ko atminos lampu, kas �ūpojas virs galvas, tādu kā saldenu, kā eļļainu gar�u uz lūpām, cilvēki man kaut ko saka, bet es nezinu, vai tā patie�ām bij. Zinu, ka mūki deva man opiju, tāpēc es gandrīz visu laiku sapņoju. D�eimijs piespieda pirkstus pie aizvērta�jiem plakstiem.

-��� Vienu sapni es redzēju atkal un atkal. Galvai cauri aug trīs sak�nes, lielas un mezglainas, tās aug un ple�as, izlien man pa acīm ārā, smacējot spie�as rīklē. Sapnis vilkās bezgalīgi, saknes izlocījās, tinās ripuļos un nepārtraukti brieda lielākas. Beidzot tās kļuva tik milzīgas, ka, likās, pārplēsīs man galvaskausu un es pamodī�os no lūsto�u kaulu krak�ķē�anas. Viņ� saviebās. Tāda �ļerksto�a krak�ķē�ana, kā zem ūdens �aujot.

-���� Fui!

Pēk�ņi mums pāri pārslīdēja ēna un mūsu redzeslokā parādījās liels zābaks, es iebakstīju D�eimijam sānos.

-��� Ak tu slīmest, pienācējs bez dusmām sacīja, sit pa māgu, kamēr zirgi skraida nepieskatīti. Un kad tā ķēvele tiks iejāta, ko, puis?

-��� Ja man, Alek, kurkstēs vēders, viņa ātrāk nemācīsies, D�eimijs atteica. Bet pa to laiku uzkod ko nebūt; te jau visa kā gana. Viņ� ielika siera gabalu artrīta izkropļotā rokā. Līkie un stīvie pirksti satvēra sieru, un to īpa�nieks noslīga zālē.

D�eimijs mani ar viesi iepazīstināja pārsteidzo�i formāli: Aleks Makmāns Makenzijs, Leohas pils staļļmeistars.

Es nodomāju, ka druknajam vīram pusgarajās biksēs un raupja auduma kreklā, staļļmeistaram, bija pietiekami daudz pa�apziņas, lai savaldītu gandrīz jebkuru nepakļāvīgu ērzeli. "Un Marsa skatienu rāt un pavēlēt," man galvā pazibēja vārdi. Acs bija tikai viena, otru sedza melna auduma ielāps. It kā lai atlīdzinātu par zaudējumu, no pieres vidusdaļas kuploja biezas uzacis, garas un sirmas kā kukaiņu taustekļi, kas draudīgi māja no pamatā vēl brūnajiem ku�ķiem.

Iepazistoties vecais Aleks (jo D�eimijs, bez �aubām, viņu tā sauca, lai at�ķirtu no mazā Aleka, kas bija mani atvedis �urp) pamāja man ar galvu, bet vairs nelikās par mani ne zinis, uzmanību sadalīdams starp ēdienu un trijiem kumeļiem, kas pļavā vicināja astes. Es zaudēju inte�resi par abu viru nebeidzamo sarunu, kurā tika apspriesti gan vairāki neap�aubāmi izcilu rumaku vecāki, kuri �obrīd nebija �eit, sīki iztirzāti visa staļļa vairo�anās rekordi vairāku gadu garumā un vēl vairāki neiz�protami zirgu audzē�anas jautājumi, kas skāra cīpslas, skaustus, plecus un citas �o cēlo dzīvnieku ķermeņa daļas. Tā kā es, raugoties uz zirgu, pamanīju tikai purnu, asti un ausis, tad man �īs sarunas smalkās nian�ses neko neizteica.

Es atlaidos pusguļus un, atbalstījusies uz elkoņiem, gozējos sil�tajā pavasara saulītē. Todien valdīja neparasts miers, it kā viss ritētu savu gaitu, neprasot, lai cilvēks satraukumā un steigā iejaucas. Varbūt tas bija miers, ko cilvēks alla� rod dabas klēpī, tālu prom no ēkām un graba�ām. Varbūt �o klusā prieka izjūtu, ka vari pieskarties augiem, gandarījumu, ka palīdzi tiem zaļot, deva darbs dārzā. Varbūt tas glu�i vienkār�i bija atvieglojums, ka beidzot atradies darāmais, ka nav jāklīst pa pili, jājūtas liekai un acis krīto�ai kā tintes traipam uz pergamenta.

Kaut arī es nepiedalījos "zirdziskajā" sarunā, es nebūt nejutos lieka. Vecais Aleks izturējās tā, it kā es būtu tikai ainavas daļa, un, kaut arī D�eimijs pa brī�am uzmeta man iesāņus skatienu, arī viņ�, kad saruna ieslīdēja gēlu valodas līganajos ritmos, pamazām aizmirsa par mani, un tā bija dro�a zīme, ka skots ar sirdi un dvēseli iegrimis risināmajā tēmā. Tā kā man nebija ne mazākās nojausmas, par ko D�eimijs ar Aleku runā, valodas rāmais plūdums mani nomierināja tāpat kā bi�u dūk�ana vir�u ziedos. Dīvaini apmierināta un miegaina, es atbīdīju malā visus prātojumus par Kolama aizdomām, par savu nelaimīgo likteni un citām nepatik�anām. "Ikvienai dienai pietiek savu pa�as bēdu," es pussnaudā nodomāju, no kādām atmiņu dzīlēm izvelkot vārdus no Bībeles.

Kaut kad vēlāk mani atmodināja vai nu pāri slīdo�a mākoņa atnes�tais vēsums, vai kādas izmaiņas vīrie�u sarunas noskaņā. Viņi bija atgriezu�ies pie angļu valodas; tonis bija nopietns, tā vairs nebija zirgu apsēsto brīvi līkumojo�ā pļāpā�ana.

Līdz Saietam atlikusi vien nedēļa, puis, Aleks atgādināja. Vai esi jau ticis skaidrībā, ko tad darīsi?

D�eimijs smagi nopūtās.

-���� Nē, Alek, neesmu vis. Reizēm domāju �ādi, da�reiz atkal citādi. Zināms, te pie tevis un zirgiem ir labi. Jaunā vīrie�a balsi skanēja smaids, bet turpinot tas pazuda. Un Kolams man apsolīja� nu, nekad neko nevar zināt. Bet bu�ot zobenu, saukties par Makenziju un atteik�ties no visa, kam esmu dzimis? Nē, to es nevaru solīties.

-���� Kā ta', stūrgalvīgs kā tēvs, Aleks noburk�ķēja, kaut ari balsi skanēja parupja atzinība. Citkārt tu izskaties kā atsities viņā, kau� esi gar� un gai�iem matiem kā mātes radiem.

-��� Vai tad tu viņu pazini? D�eimija balsī ieskanējās interese.

-��� Ak, mazdrusciņ. Vairāk gan esmu par �o dzirdējis. Zini, es strā�dāju Leohas pilī vēl pirms tavu vecāku kāzām. Un, ja paklausās, ko Dūgals ar Kolamu mel� par Mello Braienu, varētu padomāt, ka �is bijis pats nelabais, ja ne vēl ļaunāk. Un tava māte būtu Jaunava Marija, kuru �is aizrāvis uz elli.

D�eimijs sāka smieties.

-���� Un vai tad es esmu viņam līdzīgs?

-��� Jā, jā, esi gan, puis. Nūjā, un es labi saprotu, kāpēc tev pārie�ana pie Kolama netīk kā suņanagla pakaļā. Bet ir jau arī citas lietas, vai ne? Ja, teiksim, nonāks līdz cīņai par Stjuartiem un Dūgalam būs vaļa darīt, kā ienāk prātā. Ja tajā kautiņā tu nostāsies pareizajā pusē, puis, tad dabūsim savu zemi atpakaļ un vēl vairāk, lai ko darītu Kolams.

D�eimijs atbildēja ar skaņu, ko biju nodēvējusi par "skotisku ņurdienu", �i neartikulētā skaņa veidojās dziļi rīklē un nozīmēja gandrīz jebko. �is konkrētais ņurdiens, �ķiet, pauda zināmas �aubas, ka �āds vēlams rezultāts būtu iespējams.

-��� Jā, viņ� teica, un, ja Dūgals nedabūs cauri to, ko grib, kas tad būs? Vai atkal ja kauja pavērsīsies pret Stjuartu namu?

Arī Aleks noņurdēja.

-��� Tad tu paliksi te, puis. Un būsi staļļmeistars manā vietā; ilgi es vairs te neķeip�u un nevienu labāku par tevi pie zirgiem neesmu re�dzējis.

D�eimija pieticīgais ņurdiens norādīja, ka viņ� ar komplimentu ir apmierināts.

Vecais turpināja, neņemot vērā �ādu iejauk�anos.

-��� Makenziji ir tev rada; tas jau nenozīmē, ka tu noliegsi savas asi�nis. Un tas vēl nav viss, tagad viņ� ķircināja jaunekli, piemēram, l.eigēras kundzene?

Par atbildi viņ� saņēma vēl vienu ņurdienu, �oreiz tas nozīmēja apjukumu un noliegumu.

-��� Nu jau, puis, jauns vīri�ķis neļaus sevi sloksnēt par skuķi, kas viņam ir tuk�a vieta. Un tu zini, ka tēvs viņai neļaus precēties ārpus klana.

-��� Viņa ir tik jauniņa, Alek, man sametās meitēna trakoti �ēl, D�ei�mijs taisnojās. Tas arī viss, nekā vairāk. �oreiz "skotisko ņurdienu" izpildīja Aleks, viņ� izdvesa guturālu skaņu, kas nepārprotami aplieci�nāja izsmējīgu neticību.

-��� To tu man nestāsti, puis; kāds cits ar tuk�āku galvu varbūt tev noticētu. Nu, pat ja nebūtu Leigēras un tu varēji izvēlēties krietni sliktāku, ņem vērā -, tev uz precībām būtu labākas izredzes, ja būtu maķenīt vairāk naudiņas un kāds nebūt nodro�inājums priek�dienām; un tāds tev būtu, ja kļūtu par nākamo staļļmeistaru. Tu varētu meitas izvēlēties pēc sirds patikas ja kāda nepagūs izvēlēties tevi! Aleks nospurcās slāpētā jautrībā, kā mēdz darīt cilvēki, kas reti smejas. Mu�as ap medus podu nevarētu ar tevi sacensties, puis! Kauc trūcīgs un bez vārda, meitie�i pū� un el� vien pēc tevis es esmu redzējis! Atkal �ņaukā�anās. Pat �itā ārmalie�u preilene nevar likt tevi mierā, kauc tikai nesen palikusi atraitnēs!

Vēlēdamās novērst to, ka man vajadzētu klausīties vēl veselu virkni arvien riebīgāku personiskas dabas izteikumu, es nolēmu, ka pienācis laiks "oficiāli" pamosties. Staipīdamās un �āvādamās es piecēlos sēdus, uzkrīto�i berzēju acis, lai nevajadzētu skatīties uz runātājiem.

-���� Mmmmmm. Laikam biju aizmigusi, es teicu, koķeti mirk�ķinā�dama plakstus. D�eimijs, kura ausis bija stipri pietvīku�as, izrādīja pār�spīlētu interesi par ēdiena atlieku salik�anu grozā. Vecais Aleks blenza manī no aug�as, acīmredzot pirmo reizi mani ievērojis.

-���� Vai tev, zeltenīt, patīk zirgi? viņ� tie�i noprasīja. �ajos apstāk�ļos es diez vai varēju atbildēt noliedzo�i. Pēc apliecinājuma, ka zirgi man �ķiet ļoti saisto�i, saņēmu īsu izklāstu par ķēvīti, kas �obrīd aplokā snauduļoja, ar asti palaikam aizdzenot kādu mu�u.

-���� Nāc vien dro�i �urpu, meitēn, skatīties, kad gribi, Aleks pabei�dza savu sakāmo, ja vien neej tik tuvu, ka novērs zirgu uzmanību. Zini, viņiem jādara darbs. �ī frāze nepārprotami bija domāta kā atļauja iet, bet es, atcerējusies, kāpēc vispār biju �urp nākusi, paliku savās pozīcijās.

-��� Jā, nākamreiz bū�u piesardzīgāka, nosolījos. Bet, pirms eju atpakaļ uz pili, es gribu apskatīt D�eimija plecu un noņemt pārsējus.

Aleks lēnām nolieca galvu, bet, man par pārsteigumu, tas bija D�ei�mijs, kur� atteicās no maniem pakalpojumiem, pagrie�oties, lai dotos atpakaļ uz aploku.

-���� Ak, nāksies vien pagaidīt, zeltenīt, viņ� novērsies atrunājās. �odien vēl daudz darāmā; varbūt vēlāk, pēc vakariņām, labi? Tas likās pavisam savādi; pirms tam viņ� nemaz nebija tā steidzies atgriez�ties pie darba. Bet es ta�u nevarēju piespiest slimnieku pakļauties, ja viņ� to nevēlas. Paraustījusi plecus, es piekritu satikties pēc vakariņām un pagriezos, lai kāptu atpakaļ kalnā uz pili.

Ejot aug�ā pakalnā, es domāju par rētas formu D�eimija galvā. Tā nebija taisna līnija, kādu atstātu angļu zobens. Brūce bija puslokā, tāda paliek pēc liekta asmens cirtiena. Piemēram, āvas. Bet, cik es zināju, tādus nāvējo�us iero�us nēsā nē, es izlaboju sevi, nēsāja vienīgi klana locekļi.

Tikai tad, kad jau gāju projām, es visu sapratu. Tik jaunam puisim, kur� turklāt vēl bēguļo un nepazīst savus ienaidniekus, D�eimijs pret mani bija izturējies pārsteidzo�i vaļsirdīgi.

Atstājusi ēdiena grozu virtuvē, es atgriezos nelaiķa Bītona laza�retē, kas tagad, pēc Fica kundzes sparīgo palīd�u vieso�anās, bija tīra un spodra. Pat vairāki du�i stikla pudelī�u skapītī mirdzēja pelēkajā gaismā, kas plūda iek�ā pa logu.

Zāļu skapītis arī likās piemērotākais, ar kuru sākt manā rīcībā eso�o drogu un medikamentu inventarizāciju. Vakar vakarā, pirms mani uzveica miegs, kādu brīdi biju �ķirstījusi zilos ādas vākos iesieto grā�matu, ko biju paņēmusi no �ejienes. Izrādījās, ka tas ir "Dziednieka ceļvedis un rokasgrāmata", kurā bija apkopotas receptes noteiktu sim�ptomu un slimību ārstē�anai un kuru sastāvdaļas acīmredzot atradās man priek�ā.

Grāmata sastāvēja no vairākām nodaļām: "Sviedrē�anas, vem�a�nas un klepus līdzekļi", "Dra�ejas un pastilas", "Da�ādi plāksteri un to iedarbība", "Tinktūras un uzlējumi" un visai pla�a kolekcija ar ļaunu vēsto�u nosaukumu vienā vienīgā vārdā "Klistīri".

Da�as no receptēm nepārprotami atklāja iemeslus, kādēļ nelaiķa Deivija Bītona pacienti neatguva veselību. "Pret galvassāpēm," kāda recepte ieteica, "ņem vienu zirgābolu, kārtīgi iz�āvē, saber� pulverī, iemaisa karstā alū un izdzer." "Bērniem pret krampjiem aiz katras auss ir jāpieliek piecas dēles." Un da�as lappuses tālāk "struteņu un kurkumas sakņu novārījums kopā ar 200 mitreņu sulu ļoti labi līdz pret dzelteno kaiti". Es aizvēru grāmatu, nespēdama vien nobrīnīties, cik tomēr daudzi no dziednieka pacientiem saskaņā ar pedantiski rakstīto �urnālu pēc nozīmētās ārstē�anas bija ne tikai paliku�i dzīvi, bet pat atveseļoju�ies no savas kaites.

Pa�ā priek�ā stāvēja liela, brūna stikla burka ar vairākām aizdo�mīga izskata pikām; ņemot vērā Bītona receptes, man likās, ka es pus�līdz dro�i zinu, kas tās ir. Pagriezusi burku, es uzvaras priekā izlasīju ar roku rakstītu etiķeti: ZIRGĀBOLI. Nospriedusi, ka �āda viela ar laiku diez vai kļūst labāka, es, pat neatvērusi trauku, ar riebumu noliku to malā.

Turpmākā pētī�ana apliecināja, ka PURLES OVIS ir latīnisks nosau�kums līdzīgai vielai, �oreiz no aitām. PEĻU AUSIS arī, izrādījās, ir dzīv�nieku, nevis augu izcelsmes; pretīgumā nodrebinājusies, atstūmu pude�līti ar sīkajām, sārtajām, kaltētajām austiņām.

Visu laiku lauzīju galvu par "mitrenēm", kas uz etiķetēm parādī�jās da�ādos variantos "mītrenes", "mittrenes" un "mītrienes" un likās esam svarīga vairāku zāļu sastāvdaļa, tāpēc nopriecājos, ieraugot caurspīdīgu, aizkorķētu pudeli ar �o uzrakstu. Pudele bija līdz pusei pilna ar tādām kā mazām, pelēkām tabletītēm. Katra bija ne vairāk kā ceturtdaļcollu diametrā un tik nevainojamas formas, ka es sāku apbrī�not Bītona farmaceita prasmi. Pacēlu pudeli pie acīm un nobrīnījos, ka tā ir tik viegla. Tad ieraudzīju, ka visas "tabletes" ir smalku līniju klātas un tām ir mikroskopiskas kājiņas, kas bija ielocītas centrālajā rievā. Es steig�us noliku pudelīti, noslaucīju rokas priek�autā un noglabāju atmiņā jauno faktu. "Mitrenes" lasi "kukaiņi".

Bītona burkās atradās diezgan daudz puslīdz nevainīgu vielu, da�ās bija kaltētas zālītes vai to izvilkumi, kas patiesi varēja noderēt. Atradu mazliet kalmju pulvera un aromātisko etiķi, ko Fica kundze bija izmantojusi D�eimija Maktevi�a ievainojumu apkop�anai. Tur bija di�zirdzene, vērmeles, rozmarīns un kaut kas, ko etiķete dēvēja par DVAKOJO�O AGARU. Korķi vilku ārā piesardzīgi, bet izrādījās, ka tur ir tikai egļu zaru mīkstie galiņi, un no neaizzīmogotā trauka pacēlās patī�kama balzama smar�a. Atstāju to vaļā un noliku uz galda, lai pie�ķir patīkamu aromātu gaisam mazajā, tum�ajā kambarītī, bet pati turpi�nāju krājumu izpēti.

Izmetu burkas ar kaltētiem glieme�iem, SLIEKU EĻĻU kas patie��ām bija no sliekām gatavots maisījums, VINUM MILLEPEDATUM sasmalcināti un vīnā mērcēti simtkāji, ĒĢIPTIE�U MŪMIJU PULVERI nenosakāma izskata putekļi, kuru izcelsme, manuprāt, bija dūņains upes krasts, nevis faraonu kapenes, BALO�U ASINIS, SKUDRU OLAS, vairākus sūnās ļoti rūpīgi ietītus iz�uvu�us krupjus un CILVĒKA GALVASKAUSU. Nez kuram tas bija piederējis?

Kamēr izpētīju mazā skapī�a un skapja ar daudzajām atvilktnēm saturu, pagāja gandrīz visa pēcpusdiena. Kad biju beigusi, gaitenī pie durvīm izme�anai bija sakrājusies liela kaudze ar nederīgām pudelēm, kārbiņām un bla�ķēm, bet krietni mazāka daļa trauku ar iespējami noderīgām zālēm bija saliktas atpakaļ skapītī.

Labu bridi nevarēju iz�ķirties, kurā kaudzē likt lielu saini ar zir�nekļa tīkliem. Bītona "Rokasgrāmata" apgalvoja un manas pa�as mig�lainās atmiņas par tautas medicīnu to apstiprināja, ka zirnekļa tīkli labi noder brū�u apkop�anā. Kaut es stipri sliecos domāt, ka �āda metode ir augstākajā mērā nehigiēniska, mana pieredze ar pārsējiem ceļmalā bija parādījusi, ka man ļoti būtu noderējis kaut kas lipīgs, ne tikai absorbē�jo�s. Beidzot es atliku paciņu ar tīkliem atpakaļ skapītī, nolēmusi pado�māt, vai tos nav iespējams sterilizēt. Vārīt nevarēs, es domāju. Varbūt tvaiks tos attīrītu, vienlaikus neiznīcinot lipīgumu?

Domās iegrimusi, trinu rokas priek�autā. Tagad biju jau gan�drīz visu uzskaitījusi izņemot koka lādi pie sienas. Atvēru vāku un atsprāgu atpakaļ, jo pretī vēlās �ausmīga smaka.

Lādē glabājās Bītona prakses ķirurģiskie instrumenti. Baismīga izskata zāģi, na�i, kalti un citi rīki, kas izskatījās piemērotāki celtnie�cībai, nevis darbam ar smalkiem cilvēka audiem. Smaka dro�i vien bija radusies tāpēc, ka Deivijs Bītons nebija saskatījis jēgu instrumentu tīrī�anā pēc to lieto�anas. Ieraugot tum�os traipus uz asmeņiem, es riebumā saviebos un aizcirtu lādes vāku.

Aizvilku to līdz durvīm, nolēmusi pateikt Fica kundzei, ka instru�menti, kad reiz būs dro�i novārīti, jāatdod pils galdniekam, ja te tāds vispār bija.

Man aiz muguras kaut kas sakustējās, un es kļuvu uzmanīga īstajā brīdī, lai nesadurtos ar cilvēku, kas tikko bija ienācis telpā. Es pagriezos un ieraudzīju divus jaunus vīrie�us, viens balstīja otru, kur� lēca uz vie�nas kājas. Savainotā kāja bija savīkstīta lupatu murskulī un notraipīta ar svaigām asinīm.

Es palūkojos apkārt, tad pamāju uz lādi, jo nekā cita, uz kā sēdēt, nebija.

Sēdies, es norīkoju. Acīmredzot jaunā Leohas pils dziedniece bija ķērusies pie darba.

Atlaidos gultā galīgi pārguru�i. Savādi, bet rakņā�anās pa Bītona

atstāto mantību man bija sagādājusi prieku, un nedaudzo

pacientu ārstē�ana, lai cik no�ēlojami bija manā rīcībā eso��ie medikamenti, ļāva man atkal stabili nostāties uz kājām un justies noderīgai. Pirkstu pieskārieni miesai un kauliem, pulsa skaitī�ana, mēles un acu pētī�ana ierastā izmeklē�anas procedūra bija krietni mazinājusi panikas radīto tuk�umu, kas nebija atstājies, kop� izkritu cauri akmens plaisai. Kaut arī atrados dīvainā situācijā un jutos gau�i neiederīga, bija ļoti nomierino�i apzināties, ka tie patiesi bija cilvēki. Ar siltu miesu, mataini, ar sirdīm, kuru pukstus varēja saklausīt, un plau�ām, kas skaļi elpoja. Da�i no viņiem nelabi oda, da�i bija utaini un netīri, bet man tas nebija nekas jauns. Katrā ziņā ne sliktāk kā karalauka hospitālī, un ievainojumi līdz �im izrādīju�ies iepriecino�i viegli. Tas, ka spēju mazināt pacientiem sāpes, ievilkt izme�ģītu locītavu vai pārsiet brūci, sniedza man milzīgu gandarījumu. Rūpes par citu cilvēku labsajūtu neļāva justies kā likteņa, kas bija atvedis mani �urp, prātam neaptveramo kaprī�u upurim, un es varēju pateikties Kolamam, ka viņ� man sagādājis �o nodarbo�anos.

Kolams Makenzijs. Tas nu gan bija viens neparasts cilvēks. Inteli�ģents, izsmalcinātām manierēm, ari smalkjūtīgs, tik atturīgs, ka viņam piemīto�ā dzelzs griba gandrīz palika nepamanīta. Krietni uzskatāmāk tā atklājās viņa brālī Dūgalā. Viņ� bija dzimis karavīrs. Un tomēr, redzot abus brāļus kopā, ne mirkli neradās �aubas, kur� no viņiem ir stiprākais. Kolams bija vadonis, līkas viņam kājas vai taisnas.

Tulūza-Lotreka sindroms. Nekad nebiju ar �o slimību saskārusies tie�i, bet par simptomiem biju dzirdējusi. �I kaite, kas saēda kaulus un deģenerēja saistaudus, bija nosaukta tās slavenākā slimnieka (es sev atgādināju, ka viņ� vēl nemaz nav dzimis) vārdā. Upuri bie�i �ķiet veseli, kaut arī pavārgi, līdz agrīnam pusaud�a vecumam, kad kāju garie kauli sāk rukt un drupt no spiediena, ko rada vajadzība noturēt augumu vertikālā stāvoklī.

Vēl viena no ārējām pazīmēm bija bāla, priek�laicīgu grumbu sakrunkota āda, ko izraisīja Tulūza-Lotreka sindromam raksturīgā sliktā asins cirkulācija. Tāpat biju jau agrāk pamanījusi roku sauso ādu ar sabiezējumiem pirkstu galos. Kāju kauliem izgrie�oties un sarūkot, mugurkauls tika pakļauts lielākam spiedienam un arī bie�i izliecās, radot sirdzējam milzīgu diskomfortu. Izklaidīgi piņķerēdama savēlu��ās matu �ķipsnas, es domās pārskatīju mācību grāmatā uzskaitītos simptomus. Zems balto asinsķermenī�u skaits, paaugstināta uzņēmība pret infekcijām, risks agri saslimt ar artrītu. Sliktās asins cirkulācijas un saistaudu deģenerācijas dēļ slimnieki vienmēr ir neauglīgi un bie�i arī impotenti.

Pēk�ņi es sastingu, jo atcerējos Heimi�u. "Mans dēls," iepazīsti�not ar zēnu, lepni bija sacījis Kolams. Mmm, es nodomāju. Nu, varbūt arī nav impotents. Vai ari ne glu�i. Bet Letīcijai paveicies, ka daudzi Makenziju vīrie�i stipri līdzinās cits citam.

�īs saisto�ās pārdomas iztraucēja negaidīts klauvējiens pie durvīm. Uz sliek�ņa stāvēja viens no, �ķiet, visureso�ajiem izsūtāmajiem zēniem ar ielūgumu no pa�a Kolama. Zālē notik�ot dziedā�ana, viņ� vēstīja, un Makenziju vadonis justos pagodināts, ja es ierastos.

Neseno pārdomu rezultātā izdarīto secinājumu dēļ man gribējās vēlreiz nopētīt Kolamu. Tāpēc pametu skatienu spogulī un veltīgi cen�tos pieglaust matus, aizvēru durvis un pa aukstajiem un līkumotajiem gaiteņiem sekoju mazajam ceļvedim.

Vakarā zāle izskatījās citāda, gandrīz vai kā svētkiem saposta, jo visā garumā pie sienām sprak�ķēdamas dega prie�u lāpas, laiku pa lai�kam uzplaiksnīja pa zilai liesmai, kad sakusa kāds sveķu pikucītis. Pie milzīgā, ar neskaitāmiem iesmiem un katliem aprīkotā pavarda vaka�riņu gatavo�anas drud�ainā rosība bija kļuvusi ievērojami rāmāka;

tagad tikai vienā mutē kurās uguns, kuru dzīvu uzturēja divi vareni, lēni dego�i baļķi, bet iesmi bija noglabāti tuk�ajā dūmenī.

Galdi un soli gan stāvēja turpat, tikai mazliet pabīdīti malā, lai atbrīvotu laukumiņu netālu no uguns; acīmredzot tur būs galvenā izklaides vieta, jo blakus bija nolikts Kolama kokgrebumiem rotātais krēsls. Tajā sēdēja pats klana vadonis ar siltu segu pār ceļiem, turpat pa rokai atradās mazs galdiņ� ar karafi un glāzēm.

Redzot, ka kavējos pie durvīm, Kolams aicināja mani pie sevis un ar laipnu �estu norādīja uz solu sev blakus.

-���� Priecājos, ka atnācāt, Klēras kundze, viņ� mani uzrunāja patī�kami draudzīgā tonī. Gvilins būs laimīgs, ka viņa dziesmas dzirdēs vēl kāds līdz �im nepazīstams cilvēks, kaut arī mēs vienmēr labprāt viņā klausāmies. Man likās, ka galvenais Makenzijs izskatījās nogu�ris platie pleci viegli uzkumpu�i un priek�laicīgās rievas sejā iegrau�zu�ās dziļāk.

Nomurmināju kādu neko neizsako�u pieklājības frāzi un pārlaidu skatienu zālei. Telpa pamazām pildījās ar cilvēkiem, pa kādam izgāja ārā, da�i stāvēja mazos pulciņos pļāpādami, citi bez steigas ieņēma vietas uz soliem gar sienu.

-��� Kā, lūdzu? Es pagriezos, pieaugo�ajā troksnī palaidusi garām Kolama vārdus, un redzēju, ka viņ� ir pastiepis uz manu pusi karafi, skaistu zvanveida trauku no gai�zaļa kristāla. �ķidrums tajā cauri stik�lam likās zaļ� kā jūras dzelme, bet, izliets glāzē, izrādījās skaisti gai�sārts ar izsmalcinātu buķeti. Gar�a pilnībā piepildīja visas cerības, un es svētlaimē aizvēru acis, izbaudīdama vīna garaiņu kņudinā�anu pie aukslējām, tad negribīgi ļāvu nektāra straumītei ietecēt rīklē.

-��� Labs, vai ne? Dobjā balsī ieskanējās tikko jau�ami smiekli, es atvēru acis un ieraudzīju, ka Kolams ar atzinīgu smaidu lūpās mani vēro.

Vēru muti, lai atbildētu, bet atklāju, ka liegā, izsmalcinātā gar�a izrādījusies maldino�a; vīns bija gana stiprs, lai izraisītu nelielu balss sai�u paralīzi.

-��� Bri� brīni�ķīgs, man izdevās izspiest.

Kolams pamāja ar galvu.

-��� Jā, tiesa. Reinas vīns. Nepazīstat? Es papurināju galvu, un viņ� no karafes piepildīja manu kausu ar vizo�i sārtu lāmu. Savu glāzi viņ� saņēma aiz kājiņas, pacēla acu augstumā un grozīja, lidz pavarda uguns aizdedzināja tās saturu ar spilgti sarkaniem zib�ņiem.

-��� Jūs tātad spējat novērtēt labu vīnu, Kolams secināja un pielieca glāzi, lai pats izbaudītu bagāto augļu aromātu. Bet laikam jau tas ir dabiski, ja esat augusi fran�u ģimenē. Vai, pareizāk būtu teikt, daļēji fran�u, viņ� ar smaidu lūpās sevi izlaboja. Kurā Francijas apgabalā ir jūsu dzimtas saknes?

Brīdi svārstījos, tad, izlēmusi, cik iespējams, turēties pie patiesības, atbildēju:

-���� Mūsu radniecība ir sena un ne sevi�ķi cie�a, bet mani tuvinieki nāk no ziemeļdaļas, netālu no Kompjeņas. Mazliet satrūkos, aptvē�rusi, ka �obrīd mani radinieki patiesi dzīvoja netālu no Kompjeņas. Jā, turies vien pie patiesības.

-��� Ahā. Ta�u pati tur nekad neesat bijusi?

Pieliecu glāzi, noraido�i purinādama galvu. Aizvēru acis un dziļi ieelpoju, ievilkdama plau�ās vīna smar�u.

-���� Nē, es joprojām aizvērtām acīm atteicu. Un arī neesmu tiku�sies ar radiem, kas tur dzīvo. Atvērusi acis, konstatēju, ka Kolams nenolai� no manis skatienu. Es jums jau stāstīju.

Viņ� pamāja ar galvu, nemaz nejuzdamies neērti.

-��� Jā, stāstījāt. Viņa acis bija skaisti gai�i pelēkā krāsā ar biezām, melnām skropstām. Kolams Makenzijs bija ļoti pievilcīgs vīrietis, vis�maz līdz jostasvietai. Mans skatiens pa�āvās garām sarunu biedram uz cilvēku grupiņu, kas pulcējās pie pavarda, tur starp vairākām sie�vietēm, kuras bija iesaistīju�ās dzīvā sarunā ar Dūgalu Makenziju (arī ļoti pievilcīgs vīrietis, turklāt vesels), es redzēju Kolama sievu Letīciju.

Atkal visu uzmanību veltīju Kolamam un ievēroju, ka viņ� izklaidīgi veras vienā no sienas rotājumiem.

-���� Un, kā es jau arī iepriek� tiku jums teikusi, es paskarbi ierunā�jos, izraujot viņu no īslaicīgās izklaidības, es vēlētos turpināt ceļu uz Franciju, cik drīz vien iespējams.

-��� Jā, jūs tā teicāt, viņ� pieklājīgi sacīja, paņēma karafi un jau�tājo�i savilka uz aug�u uzacis. Es ar stingru roku pacēlu savu glāzi, norādot līdz pusei, tādējādi likdama saprast, ka vēlos tikai mazliet, bet viņ� piepildīja smalko trauku gandrīz līdz malām. Kā es jums, Bī�emas kundze, teicu, viņ� turpināja, nenovērsdams skatienu no vīna, kas cēlās glāzē arvien augstāk, manuprāt, jums nāksies samierināties, ka kādu brīdi aizkavēsieties �eit, līdz tiks veikti zināmi pasākumi, lai varētu doties ceļā. Galu galā nekur jau nav jāsteidzas. Tagad ta�u tikai pavasaris, līdz rudens vētrām, kas padara bīstamu Laman�a �ķēr�so�anu, vēl vairāki mēne�i. Viņ� reizē pacēla skatienu un karafi un lūkojās manī ar neizprotamu sejas izteiksmi.

-���� Bet, ja jūs pateiktu man savu Francijas radu vārdus, iespējams, es varētu aizsūtīt ziņu lai viņi var sagatavoties jūsu uzņem�anai. Ko jūs par to teiksiet?

Saskaroties ar �ādu izaicinājumu, man nebija citas izejas kā vien nomurmināt "jā, varbūt vēlāk" vai kaut ko tādā garā un steig�us aizbil�dināties, ka, pirms sākas dziedā�ana, man jāapmeklē zināmas telpas. Viens nulle Kolama labā, bet tā vēl nav uzvara.

Aizbildinājumam minētais iemesls nebija glu�i izdomājums, un diezgan ilgi es klejoju pa pils tum�ajām zālēm, līdz atradu vajadzīgo telpu. Ar tausti meklējot ceļu atpakaļ, turklāt joprojām ar vīna glāzi rokā, es nonācu pie apgaismotas arkas, kas veda'zālē, bet tūlīt atklāju, ka esmu nonākusi pie ieejas, kas atrodas tie�i pretī Kolama vietai zāles otrā galā. �ajā situācijā man tas bija izdevīgi, un es nemanāmi ieslī�dēju garajā telpā. Cen�oties saplūst ar nelielajiem ļau�u pulciņiem, gar sienu virzījos uz vienu no soliem.

Pametusi skatienu uz zāles aug�ējo galu, es redzēju tur slaidu vīrieti, kas, sprie�ot pēc mazās arfas, ko viņ� turēja rokā, noteikti bija gaidī�tais bards Gvilins. Pēc Kolama mājiena kāds kalps steig�us atnesa ķebli, bards apsēdās un turpināja uzskaņot arfu, klusiņām strink�ķinot stīgas, galvu pieliecis pie instrumenta. Kolams no savas karafes piepildīja vēl vienu glāzi vīna un ar kārtējo rokas mājienu kalpam aizsūtīja to dzies�miniekam.

-��� O, viņ� prasīja pīpi, viņ� prasīja kausu un savus trīīīīs muzikan�tus, es bez pienācīgās godbijības pie sevis iedziedājos, ar to no jau�navas Leigēras izpelnoties neizpratnes pilnu skatienu. Viņa sēdēja zem gobelēna, kurā bija attēlots mednieks ar se�iem gariem, �ķielējo�iem suņiem, kas izmisigi trenca vienu zaķi.

-��� Mazliet pārspīlēti, vai ne? Es vieglprātīgi pamāju ar roku uz gobelēnu un smagi noslīgu Leigērai blakus uz sola.

-��� 0! Ē� jā, meitene atturīgi atbildēja, pavirzīdamās mazliet tālāk. Mēģināju iesaistīt kaimiņieni draudzīgā sarunā, bet viņa tikai izmeta pa vienzilblgam vārdam, pietvīkusi un sabijusies, ka biju viņu uzrunājusi, un es drīz vien likos mierā, jo manu uzmanību piesaistīja notieko�ais zāles otrā galā.

Noskaņojis arfu, Gvilins bija izņēmis no svārkiem trīs da�āda izmēra koka flautas un salicis uz galda, lai tās būtu pa rokai.

Pēk�ņi es ievēroju, ka Leigēru nemaz neinteresē tas, kas mani, bards ar saviem mūzikas instrumentiem. Nedaudz saspringusi un atlie�kusies atpakaļ, lai gobelēna mestajā ēnā paliktu nemanīta, viņa pāri manam plecam lūkojās uz zemo velvēto ieeju.

Ar acīm sekodama meitenes skatienam, es ieraudzīju gara auguma cilvēku ar sarkaniem matiem D�eimiju Maktevi�u, kur� pa�laik nāca iek�ā zālē.

-��� Ā! Bra�ais varonis! Tev viņ� patīk, vai ne? jautāju savai blakus�sēdētājam Viņa drud�aini papurināja galvu, bet ko�ais sārtums vaigos deva skaidru atbildi.

-���� Paskatīsimies, vai varam �ajā lietā ko darīt, labi? es teicu un jutos ārkārtīgi laipna un augstsirdīga. Es piecēlos un sāku sparīgi māt ar roku, lai piesaistītu D�eimija uzmanību.

Pamanījis mani, jauneklis smaidīdams spiedās cauri drūzmai. Es nezināju, kas starp jaunajiem ļaudīm bija noticis pagalmā, bet, manu�prāt, viņ� ar meiteni sasveicinājās sirsnīgi, kaut ari mazliet formāli. Man viņ� paklanījās brīvāk; pēc uzspiestās tuvības, kādā bijām dzīvo�ju�i līdz �ai dienai, diez vai viņ� varēja izturēties pret mani kā pret sve�u.

No zāles otra gala atskanēja da�as nedro�as notis, vēstot, ka kuru katru mirkli sāksies vakara izrāde, un mēs steidzāmies ieņemt savas vietas, D�eimijs apsēdās starp mani un Leigēru.

Gvilins nebija nekāds izskatīgais, trauslu miesasbūvi un peļu pelē�kiem matiem, bet, kad viņ� sāka dziedāt, izskats zaudēja jebkādu nozīmi. Viņ� bija tikai vieta, kur pievērst skatienu, kamēr ausis bau�dīja mūziku. Priek�nesums sākās ar vienkār�u dziesmiņu ritmā, kas izcēla gēlu valodas tekstu, pavadījumā skanēja pavisam viegls piesi�tiens arfas stigām, tikai tik daudz, lai katra aizskartā stiga vibrējot ar atbalsi sasaistītu dzejas rindiņas. Ari balss bija mānīgi vienkār�a. Sākumā varēja rasties iespaids, ka nekā īpa�a tajā nav patīkama, bet ne spēcīga. Un tad pēk�ņi pamani, ka skaņa iet caur sirdi, katra zilbe nozvana kristāldzidri, un nav svarīgi, ka to nesaproti, jo tā smeldzīgi atbalsojas prātā.

Dziesma izraisīja sirsnīgu aplausu brāzmu, un bards tūlīt uzsāka nākamo, �oreiz, cik varēju spriest, velsie�u dziesmu. Manām ausīm tā izklausījās kā ļoti muzikāla kakla skalo�ana, bet apkārtējie, �ķiet, uzņēma dziesmu labi; viņi, bez �aubām, bija to jau dzirdēju�i.

īsajā pauzītē, kas bija vajadzīga, lai uzskaņotu arfu, es klusi pajau�tāju D�eimijam:

-��� Vai Gvilins jau ilgi uzturas pili? Tad, kaut ko atcerējusies, es pati sevi izlaboju: Ak, tu jau to nevari zināt, vai ne? Aizmirsu, ka pats te esi nesen.

-���� Bet esmu te bijis jau agrāk, viņ� atbildēja, pagriezies pret mani. Kad man bij se�padsmit, es Leohā nodzīvoju gandrīz veselu gadu, un Gvilins tad jau bij te. Kolamam patīk mūzika. Viņ� maksā, lai Gvilins paliktu. Nekas cits neatliek; velsieti ar lielāko prieku uzņemtu jebkurā pilī, kur viņ� iegrieztos.

-���� Es atceros, kad tu te dzīvoji, atskanēja Leigēras balss, viņa joprojām bija pietvīkusi sārta, bet apņēmības pilna iesaistīties sarunā. D�eimijs, viegli smaidīdams, pagrieza galvu pret runātāju.

-��� Tie�ām? Tev nevarēja būt vairāk kā se�i vai septiņi gadi. Diez kas no manis toreiz nebij, ko redzēt, kur nu vēl atcerēties. Pieklājīgi vēr�oties pie manis, viņ� vaicāja: Vai tad tu saproti velsie�u valodu?

-��� Nu, bet es tomēr atceros, Leigēra turpināja savu. Tu bij� ē� ak� es gribēju teikt� vai tu mani atceries no tiem laikiem? Meitenes pirksti nervozi knibinājās ap svārku ielocēm. Es redzēju, ka viņai bija paradums grauzt nagus.

Likās, ka D�eimija uzmanību piesaistījusi grupiņa cilvēku, kas pre�tējā zāles malā strīdējās gēlu vai kādā citā valodā.

-��� Mmm? viņ� izklaidīgi noņurdēja. Nē, diez vai. Ta�u, viņ� smaidīja, atkal apņēmīgi pievēr�oties meitenei, tas nemaz nebūtu iespējams. Jauns gailēns ap se�padsmit ir pārāk aizņemts ar savu ārkār�tīgi nozimīgo esibu, lai veltītu uzmanību, viņaprāt, tādai niecībai kā nopuņķoju�ies bērneļi.

Es sapratu, ka D�eimijs ar �o piezīmi bija domājis nosodīt sevi, nevis klausītāju, bet iznākums bija pavisam citāds, nekā cerēts. Nospriedu, ka īsa atelpa varbūt ļautu Leigērai atgūt pa�apziņu, tāpēc es steig�us iejaucos:

-��� Nē, es neko nejēdzu no velsie�u valodas. Vai tev ir kāda nojauta, ko viņ� saka?

-��� 0 jā. Un D�eimijs nekavējoties sāka deklamēt dzeju, likās, ka tas ir precīzs tulkojums angļu valodā. Tā bija sena balāde, kas stāsta par jaunekli, kur� mīlējis meiteni (par ko gan citu?), bet, uzskatīdams, ka nav mīļotās vērts, jo ir trūcīgs, devies jūrā meklēt bagātību. Jaunā cilvēka kuģis gājis bojā, viņ� saticis draudīgas jūras�ūskas un apburo��as nāras, izbaudījis piedzīvojumus, atradis mantu, tad beidzot atgrie�zies mājās un uzzinājis, ka meitene izgājusi par sievu pie viņa labākā drauga, kuram, lai ari bijis mazāk naudas, toties acīmredzot vairāk veselā saprāta.

-��� Un ko tu darītu tādā situācijā? es mazliet paķircināju puisi. Kur� no viņiem būtu tu tas, kur� bez naudas neprecētos, vai tas, kur� paņemtu meiteni un uzspļautu naudai? Izskatījās, ka �is jautājums interesēja ari Leigēru, jo viņa pastiepa kaklu, lai dzirdētu atbildi, vien�laikus izliekoties, ka iegrimusi melodijā, ko uz flautas izspēlēja Gvilins.

-���� Es? D�eimiju jautājums uzjautrināja. Sāksim ar to, ka naudas man nav un izredzes kādreiz pie tās tikt ir stipri niecīgas, tad laikam jau es priecātos, ja man paveiktos dabūt zelteni, kas nāktu pie manis, neprasot bagātību. Viņ� smaidīdams papurināja galvu. Man nav dū�as stāties pretī jūras�ūskām.

D�eimijs jau pavēra muti, lai teiktu vēl kaut ko, bet viņu apklusi�nāja Leigēra, kas kautrīgi uzlika plaukstu viņam uz rokas, tad nosarka un atrāvās, it kā pui�a āda būtu nokaitēta.

-��� Ku�, viņa izdvesa. Tas ir� Gvilins tūlīt sāks stāstīt. Vai tu negribi paklausīties?

-��� O jā. D�eimijs nepacietībā mazliet paliecās uz priek�u, tad, aptvēris, ka aizsedz man skatu, uzstāja, lai sē�os viņam otrā pusē, pabīdot Leigēru tālāk uz sola. Redzēju, ka meitene nebūt nebija apmie�rināta par �o pārkārto�anos, tāpēc centos iebilst, ka man tepat ir labi, bet viņ� palika pie sava.

-��� Nē, no turienes tu labāk redzēsi un dzirdēsi. Un, ja viņ� runās gēlu valodā, es varē�u tev �ukstus pārtulkot.

Katru barda uzstā�anās numuru klausītāji uzņēma ar sirsnīgiem aplausiem, kaut arī dziedā�anas laikā cilvēki klusiņām sarunājās, radot dobji duno�u fonu dzidrajām, saldajām arfas skaņām. Bet tagad zāli pār�alca gaidpilna ku�inā�ana. Gvilina balss runājot bija tikpat skanīga kā dziedot, katrs vārds bija tā pateikts, ka tas bez piepūles aizskanēja līdz zāles, kurai bija augsti griesti un pa kuru staigāja caurvēj�, tālāka�jam stūrim.

-���� Tas notika pirms diviem simtiem gadu� Viņ� runāja angļu valodā, un mani pēk�ņi piemeklēja sajūta, ka esmu to kādreiz jau piedzīvojusi. Tie�i tāpat gids Lohnesā bija mums stāstījis Greitglenas leģendas.

Tikai Gvilins nerunāja par spokiem un varoņiem, bet par Mazajiem ļautiņiem.

-��� Netālu no Dandregenas dzīvoja Mazo ļautiņu klans, viņ� iesāka. To kalnu sauca pūķa vārdā, kas tur mitinājās, Fins to nokāva un apbedīja tur, kur pūķis krita, tāpēc pilskalnu tā arī nosauca. Un, kad Fins un Feini bija aizgāju�i mū�ībā, Mazie ļautiņi apmetās uz dzīvi pilskalnā, lai cilvēku mātes zīda viņu feju bērnus, jo, raugiet, cilvēkam ir kaut kas tāds, kā nav fejām, un Mazie ļautiņi domāja, ka ar mātes pienu tas nonāks viņu bērnos.

Kādu nakti Jūens Makdonalds no Dandregenas ārā apkopa savus lopus, jo viņa sieva laida pasaulē pirmdzimto dēlu. Sacēlās varena vēja auka, kurā Jūens saklausīja savas sievas nopūtu. Viņa pūta tāpat, kā bija pūtu�i pirms bērna dzim�anas; tā Jūens Makdonalds, izdzirdējis sievas nopūtas, apcirtās un, piesaucot Trīsvienību, dūra ar nazi vējā. Un sieva palika dzīva un vesela un nokrita viņam blakus zemē.

Stāsts beidzās, klausītāji izdvesa vienotu "āāā", un tūlīt sekoja leģendas par Mazo ļautiņu gudrību un atjautību un par viņu saskari ar cilvēku pasauli. Da�i nostāsti bija gēlu, da�i angļu valodā, acīmre�dzot tas bija atkarīgs no tā, kura valoda labāk iederējās vārdu ritmā, jo visiem bez satura nozīmes piemita skaists stāstījuma plūdums. Pildī�dams solījumu, gēlu stāstus man �ukstus tulkoja D�eimijs, tik ātri un viegli, kā var pārstāstīt tikai daudzas reizes dzirdēto.

Viens no nostāstiem man īpa�i palika atmiņā, tas vēstīja par vīrieti, kas vēlu naktī bija aizgājis uz Feju kalnu un dzirdējis no klintīm ska�nam sievietes dziedā�anu "skumju un �ēlabu pilnu". Vīrietis ieklausī�jās un dzirdēja vārdus:

Esmu Belneinas pilskunga sieva, Fejas mani atkal ir nolaupīju�as.

Viņ� aizsteidzies uz Belneinas pili un uzzinājis, ka tās kunga nav mājās un sieva ar mazo dēliņu pazudu�i. Vīrietis ar skubu devies uzmeklēt priesteri un aizvedis to uz Feju kalnu. Priesteris svētījis pils�kalna klintis un slacījis tās ar svētīto ūdeni. Pēk�ņi nakts kļuvusi tum��āka un skaļi nodārdējis pērkons. Tad no mākoņiem izniris mēness un apspīdējis kādu sievieti, Belneinas kunga sievu, kas bez spēka ar bērnu rokās gulējusi zālē. Sieviete bijusi nogurusi kā pēc tāla ceļa, bet nevarē�jusi pateikt, kur bijusi, nedz ari to, kā nokļuvusi pilskalnā.

Arī citiem bija savi stāsti stāstāmi, un Gvilins varēja atvilkt elpu; viņ� sēdēja uz ķebļa, malkoja vīnu, bet tikmēr runātāji cits pēc cita ieņēma vietu pie pavarda un ar savām leģendām apbūra klausītājus.

Da�us es gandrīz nemaz nedzirdēju. Es arī biju aizrāvusies tikai ar savām domām, kas vīna, mūzikas un feju leģendu iespaidā mutuļoja un veidoja da�ādas nākotnes ainas.

Tas notika pirms diviem simtiem gadu�

"Kalnie�u stāstos viss noticis pirms diviem simtiem gadu," manās atmiņās ieskanējās mācītāja Veikfīlda balss. "Apmēram tāpat kā "reiz sensenos laikos"."

Sievietes, kuras iekritu�as noburto klin�u lamatās, nostaigāju�as tālus ceļus un pārguru�as, kuras nezināja, kur biju�as, ne arī to, kā tur nokļuvu�as.

Jutu, ka uz rokām saceļas spalvas, it kā man saltu, un es sabijusies saberzēju sev aug�delmus. Divi simti gadu. No 1945. līdz 1743. gadam; jā, cik tur trūkst. Un tad vēl sievietes, kas ceļo cauri klintīm. "Vai vien�mēr tikai sievietes?" man pēk�ņi uzradās jautājums.

Un prātā ie�āvās vēl kaut kas. Sievietes atgriezās. Svētīts ūdens, burvju vārdi vai duncis, bet viņas atgriezās. Tad jau varbūt tikai var�būt tas ir iespējams. Man jātiek atpakaļ uz Kreignedanu. Jutu mosta�mies uztraukumu, kas viegli ap�ķebināja dū�u, un es pastiepu roku pēc vīna glāzes, lai nomierinātos.

-��� Uzmanīgi! Mani meklējo�ie pirksti pieskārās gandrīz pilnajai kristāla glāzei, ko biju nevērīgi nolikusi uz sola sev blakus. D�eimija garā roka pa�āvās pāri manam klēpim un paglāba glāzi par mata tiesu no katastrofas. Viņ� viegli ar diviem lieliem pirkstiem satvēra slaido kājiņu un pakustināja glāzi �urpu turpu sev zem deguna, tad savilka uzacis un atdeva man glāzi atpakaļ.

-���� Reinas vīns, es izpalīdzīgi paskaidroju.

-��� Jā, es zinu, D�eimijs atteica ar mīklainu sejas izteiksmi. Tas ir Kolama, vai ne?

-��� Nūjā. Vai negribi malciņu pagar�ot? Vīns ir ļoti labs. Es mazliet nedro�i pacēlu glāzi. Mirkli svārstījies, D�eimijs to paņēma un nodzēra mazu malciņu.

-��� Jā, labs gan. Viņ� atdeva glāzi atpakaļ. Un divreiz stiprāks nekā parasti. Kolams to dzer vakaros, jo viņam sāp kājas. Cik daudz tu izdzēri? D�eimijs jautāja, skatīdamies uz mani samiegtām acīm.

-��� Divas, nē, trīs glāzes, ar zināmu pa�apziņu atbildēju. Vai tu gribi teikt, ka es esmu apreibusi?

-���� Nē, skotu puisis atteica, bet uzacis joprojām palika savilktas, es brīnos, ka vēl esi skaidrā. Gandrīz visi, kas dzer kopā ar Kolamu, pēc divām glāzēm jau ir zem galda. Viņ� pastiepa roku un atkal atņēma man glāzi.

-��� Tomēr, viņ� stingrā balsī turpināja, domāju, ka būs labāk, ja vairs nedzersi, citādi nevarēsi uzkāpt pa kāpnēm. Viņ� pacēla trauku pie lūpām un uzsvērti izdzēra, tad tuk�o glāzi neskatīdamies atdeva Leigērai.

-���� Aiznes to atpakaļ, labi, meitēn? D�eimijs nevērīgi izmeta. Ir jau vēls; laikam vajadzēs aizvest Bī�emas kundzi uz viņas istabu. Un, saņēmis mani zem elkoņa, viņ� stūrēja uz durvīm, atstājot meiteni noskatāmies mums pakaļ, un viņas sejas izteiksme lika man atvieglo�jumā nopriecāties, ka ar skatienu nav iespējams nogalināt.

D�eimijs pavadija mani līdz istabai un, man par zināmu izbrīnu, ienāca arī iek�ā. Ta�u izbrīns izzuda, tiklīdz viņ� aizvēra durvis un norāva kreklu. Biju aizmirsusi pārsējus, ko jau vismaz divas dienas grasijos noņemt.

-���� Bū�u laimīgs, kad tik�u no tām lupatām vaļā, viņ� iesaucās, ber�zēdams sare�ģīto neilona un lina strēmeļu veidojumu padusē. Knie� jau dienām ilgi.

-��� Brīnums, ka tu pats to nenorāvi, es teicu un pacēlu rokas, lai atraisītu mezglus.

-���� Pēc bāriena pirmajā reizē es baidījos. Viņ�, bezkaunīgi smīnē�dams, vērās manī no aug�as. Domāju, ka dabū�u sukas, ja piedur�u pārsējam kaut pirkstu.

-���� Sukas tu dabūsi tūlīt, ja neapsēdīsies un nepaliksi mierā. Es tēloju stingro medmāsu. Uzliku abas rokas uz veselā pleca un mazliet nedro�i nosēdināju puisi uz ķebļa.

Noņēmu saiti, kas turēja roku, un piesardzīgi iztaustīju pleca locī�tavu. Pietūkums un zilganums vēl bija manāms, bet pazīmes, kas lieci�nātu par muskuļu plīsumu, par laimi, neredzēju.

-��� Ja tik ļoti gribēji tikt no pārsēja vaļā, kāpēc tad neļāvi man to noņemt vakar pēcpusdienā? D�eimija izturē�anās aplokā bija mani samulsinājusi un mulsināja joprojām, īpa�i tagad, kad redzēju apsārtu�us ādas laukumus, kur lina pārsēju asās malas bija noberzu�as to gandrīz jēlu. Uzmanīgi pacēlu saites, bet apak�ā viss bija kārtībā.

Puisis no sāniem pavērās manī, tad sakaunējies nodūra skatienu.

-��� Nu, tas ir� ē� es negribēju, Alekam redzot, vilkt nost kreklu.

-��� Ak tu esi tik kautrīgs? es sausi noteicu un liku viņam pacelt roku, lai pārbaudītu, vai locītava kustas. Viņ� mazliet saviebās, bet par manu piezīmi pasmaidīja.

-��� Ja es būtu kautrīgs, diez vai es puspliks sēdētu tavā istabā, vai ne? Nē, pie vainas ir mana rētainā mugura. Redzēdams, ka es neiz�pratnē savelku uzacis, viņ� paskaidroja: Aleks zina, kas esmu� tas ir, viņ� ir dzirdējis, ka mani pēra, bet nav redzējis. Zināt ir viena lieta, bet redzēt pa�am savām acīm pavisam cita. D�eimijs, novērsis skatienu, uzmanīgi taustīja sāpo�o plecu. Tad, pieri saraucis, lūkojās grīdā. Tas ir� varbūt tu nesapratīsi, ko es gribu teikt. Bet, ja tu zini, ka cilvēks cietis, tā ir tikai viena no lietām, ko tu par viņu zini, un tas nemaina tavas domas par viņu. To, ka esmu pērts, Aleks zina tāpat kā to, ka man ir sarkani mati, bet tāpēc viņ� neizturas pret mani citādi. Tajā brīdī D�eimijs pacēla skatienu, gaidīdams kādu zīmi, ka es saprotu.

-���� Bet, kad pats redzi, tad tas ir kā� jauneklis saminstinājās, mek�lējot īstos vārdus, �tas ir mazliet� tas vairāk skar tevi, laikam to es gribu pateikt. Es domāju� ja viņ� redzēs manas rētas, viņ� vairs neva�rēs skatīties uz mani, nedomājot par tām. Un es redzē�u, ka viņ� par tām domā, un arī es tās atcerē�os un� D�eimijs apklusa un paraustīja plecus.

-��� Nūjā. Laikam nepratu tev izskaidrot, vai ne? Lai nu kā, jāsaka, ka tas man ir ļoti sāpīgs jautājums. Galu galā pats es savu muguru nevaru redzēt; varbūt nav tik ļauni, kā iedomājos. Biju redzējusi uz ielas vīrus, kas centās pārvietoties ar kruķiem, un garāmgājējus nolai��am acis, un nodomāju, ka viņ� izskaidrojis diezgan labi.

-���� Bet pret to, ka tavu muguru redzu es, tev iebildumu nav?

-���� Nē. D�eimija balsī ieskanējās viegls izbrīns, un viņ� uz mir�kli apklusa, lai apdomātu manu jautājumu. Laikam jau� laikam jau tāpēc, ka tu proti parādīt, ka jūti man līdzi, bet neliec justies no�ēlo�jamam.

Viņ� pacietīgi gaidīja nekustēdamies, kamēr es nostājos viņam aiz muguras un izpētīju rētas. Nezināju, cik ļauni, viņaprāt, izskatījās, bet skats bija pietiekami nepatīkams. Kaut skatījos sveces blāvajā gaismā un biju jau reiz rētas redzējusi, mani pārņēma �ausmas. Pirmajā reizē biju apskatījusi tikai plecu. Rētas klāja visu muguru no pleciem līdz jostasvietai. Daudzas bija gandrīz izzudu�as, atstājot vien tievas, bālas svītriņas, bet nopietnākās brūces sadzīstot veidoja biezas, sudrabai�nas vagas, kas �ķērsoja gludos muskuļus. Ar no�ēlu secināju, ka agrāk mugura bijusi glīta. Ada bija gai�a un tvirta, kaulu un muskuļu līnijas joprojām bija vingras un spēcīgas, pleci gludi un stūraini, mugur�kauls līdzena, taisna un dziļa rieva starp noapaļotajām muskuļu �ķiedrām.

D�eimijam izrādījās taisnība. Skatoties uz �o perverso sakropļo�jumu, man gribot negribot acu priek�ā atainojās notikums, kas bija atstājis tādas pēdas. Centos neļauties iztēlei izplestas, uz aug�u paceltās muskuļotas rokas, piesietas pie staba, virves grau�as miesā, galva, ko apņem vara krāsas matu vainags, necie�amās sāpēs pie�spiesta kokam -, tomēr tādas ainas cita pēc citas raisījās acu priek�ā. Vai nelaimīgais pēr�anas laikā kliedza? Steig�us atvairīju �o domu. Pro�tams, biju dzirdējusi nostāstus, kas pēc kara pamazām līdz mums bija atklīdu�i no Vācijas, par zvērībām, kuras bija nesalīdzināmi briesmīgā�kas par �o pērienu, bet D�eimijam bija taisnība: dzirdēt ir pavisam kas cits nekā redzēt.

Nevil�us pastiepu roku, it kā spētu ar pieskārienu viņu dziedināt un ar pirkstiem izdzēst ievainojuma pēdas. Jaunais skots dziļi nopūtās, bet nepakustējās, kamēr es ar pirkstu pa kārtai vilku pa visām lielajām rētām, it kā lai parādītu nodarījuma apmērus, ko viņ� pats nevarēja novērtēt. Beidzot atstāju rokas viegli guļam viņam uz pleciem un klu�sēju, meklējot vārdus.

D�eimijs uzlika plaukstu manējai un viegli saspieda par zīmi, ka saprot to, ko nespēju izteikt.

-���� Ar citiem notiku�as vēl ļaunākas lietas, meitēn, viņ� klusi noteica. Tad palaida manu roku, un mirkļa burvība bija lauzta. Tāda sajūta, ka dzīst labi, viņ� sacīja, cen�oties no sāniem paskatīties uz pleca ievainojumu. Vairs tik traki nesāp.

-���� Tas ir labi, es teicu, atbrīvojusies no kāda kamola, kas likās iesprūdis rīklē. Dzīst labi, izveidojusies smuka krevele, un vairs nesulo. Turi tikai brūci tīru un vēl pāris dienu centies nesapūlēt roku. Uzsitu pa veselo plecu, tādējādi liekot saprast, ka viņ� var iet. Bez manas palīdzības uzvilcis kreklu, viņ� sabāza to kiltos.

Kad D�eimijs apstājās pie durvīm, nezinādams, ko teikt uz atva�dām, mūs uz mirkli pārņēma mulsums. Beidzot viņ� uzaicināja mani nākamajā dienā uz stalli apskatīt nesen atskrēju�o kumeļu. Es apsolīju, ka aizie�u, un mēs reizē novēlējām viens otram labu nakti. Pasmējāmies par to un muļķīgi mājām ar galvām, kamēr es aizvēru durvis. Uzreiz likos gultā un, apreibusi no vīna, tūlīt aizmigu, bet sapņoju bie�dējo�us sapņus, kurus no rīta vairs neatcerējos.

Nākamajā dienā pēc gara rīta cēiiena, ko pavadīju, ārstējot slimnie�kus, meklējot pieliekamajā zālītes, lai atjaunotu medikamentu skapja krājumus, un mazliet ceremoniāli rakstot atzīmes Deivija Bītona melnajā �urnālā, es, noilgojusies pēc svaiga gaisa un kustībām, pametu �auro kambarīti.

Tobrīd tuvumā neviena nemanīja, un es izmantoju izdevību papētīt pils aug�ējos stāvus, pabāzusi degunu tuk�ās istabās un vītņu kāpnēs, iztēlē veidoju pils karti. Plānojumam nepiemita itin nekāda struktūra, un tas vēl bija maigi teikts. Gadu gaitā da�ādās vietās bija piebūvēts pa kādai telpai, līdz vairs nebija iespējams noteikt, vai te vispār kādreiz bijis projekts. Piemēram, �ajā gaitenī sienā pie trepēm bija iekārtots alkovs, un tam acīmredzot nebija kāda noteikta mērķa kā vien lietde�rīgi izmantot telpu, kas dzīvo�anai bija par mazu.

Alkovu daļēji aizsedza svītrains lina aizkars; es būtu neapstājoties pagājusi tam garām, ja nepamanītu, ka aiz tā pazib kas balts. Nostā�jos pie pa�as aizkara malas un palūkojos, kas tur iek�ā notiek. Baltais plankums izrādījās D�eimija krekla piedurkne, kas aizslīdēja gar meite�nes muguru, kad viņ� to pievilka sev klāt, lai skūpstītu. Meitene sēdēja savam mīlniekam klēpī, un viņas dzeltenie mati, uztvēru�i pa �auro logu iespīdēju�os saules starus, novizēja kā foreļu strauts saulainā rītā.

Neziņā apstājos. Man nebija nekādas vēlē�anās jaunie�us izspie�got, bet es baidījos, ka soļi uz gaiteņa akmeņiem liktu viņiem saausīties. Kamēr es tā minstinājos, D�eimijs atraisījās no apskāviena un pacēla galvu. Mūsu skatieni satikās, un viņa sejā satraukumu nomai�nīja izteiksme, kas liecināja, ka viņ� mani pazinis. Savilcis uzacis un iro�niski viegli paraustījis plecus, viņ� uzsēdināja meiteni stingrāk uz ceļa un pieliecās, lai turpinātu iesākto. Es arī paraustīju plecus un uz pirkst�galiem aizlavījos projām. Nav mana darī�ana. Ta�u man bija stipras aizdomas, ka gan Kolams, gan meitenes tēvs �o "pazī�anos" uzskatītu par augstākajā mērā nepiedienīgu. Ja viņi rūpīgāk neizvēlēsies tik�anās vietu, tad nākamreiz D�eimijs pērienu dabūs savas vainas dēļ.

Kad todien aizgāju vakariņās, ieraudzīju D�eimiju ar veco Aleku un apsēdos abiem vīrie�iem pretī pie garā galda. Jauneklis mani diezgan priecīgi sveicināja, acis tomēr varēja manīt zināmu piesardzību. Vecais Aleks sagaidīja mani ar parasto "mphmmm". Sievietes, kā viņ� man bija pastāstījis aplokā, īpa�i neinteresējas par zirgiem, tāpēc ar viņām grūti atrast kopīgu valodu.

-���� Kā veicas ar zirgu iejā�anu? es jautāju, lai pārtrauktu �okļu cītīgo kustinā�anu galda otrā pusē.

-��� Tīri labi, D�eimijs piesardzīgi atbildēja.

Palūkojos viņā pāri �ķīvim ar vārītiem rāceņiem.

-��� Tavas lūpas, D�eimij, izskatās mazliet satūku�as. Zirgs pie vainas, vai? es �ķelmīgi jautāju.

-��� Kā ta'. Viņ� samiedza acis. Neredzēju, ka �is purina galvu. Puisis runāja rāmi, bet jutu, ka manai tupelei zem galda uzgulst liela kāja. Tā tur pakavējās tikai mirkli, bet brīdinājums bija nepārprotams.

-��� Nelāgi. Tādas ķēveles var būt bīstamas, es nevainīgi sacīju.

Kad ierunājās vecais Aleks, kāja smagi uzmina manējai.

-���� Ķēveles? Tu tak neiejāj ķēves, ko, puis? Izmantoju savu otru kāju kā sviru; tā kā man tas neizdevās, tad tikai iespēru D�eimijam pa potīti. Viņ� negaidīti sarāvās.

-��� Ko tu rausties? Aleks noprasīja.

-��� Iekodu mēlē, nomurmināja D�eimijs, nikni skatīdamies uz mani pāri rokai, ko bija piespiedis mutei.

-��� Jauns cilvēks, bet �itāds lempis. Ko citu gaidīt no stulbeņa, kur� pat nejēdz turēties pa gabalu no zirga, kad� Aleks purpināja vēl vai�rākas minūtes, apsūdzēdams savu palīgu neveiklībā, slinkumā, muļķībā un vispārējā neattapībā. D�eimijs, kur�, manuprāt, nemaz nebija lem�pīgs, visa �ī pentera laikā turēja galvu noliektu un flegmātiski ēda, lai ari vaigi kaisa. Es līdz maltītes beigām nosēdēju, kautrīgi pievērsusi acis savam �ķīvim.

Atteicies no otras porcijas sautējuma, D�eimijs pēk�ņi pameta galdu, tādējādi apraujot Aleka tirādi. Mēs ar staļļmeistaru kādu laiku klusē�dami ēdām. Ar pēdējo maizes kumosu izslaucījis �ķīvi, vecais vīrs iestūma to mutē, atliecās un izsmējīgi nopētīja mani ar savu vienīgo zilo aci.

-���� Zin', tev nevajadzēja tā dracelēt to puiku, viņ� ierunājās. Ja viņas tēvam vai Kolamam tas nāks ausīs, D�eimijs dabūs ko vairāk par zilumu zem acs.

-��� Piemēram, sievu? es jautāju, skatīdamās Alekam tie�i sejā. Vecais gausi pamāja ar galvu.

-��� Varētu būt. Un ne jau tādu, kāda viņam ģeldētu.

-��� Ak tā? Biju par to mazliet izbrīnīta, jo aplokā biju noklausīju�sies Aleka piezīmes.

-��� Nē, �itam �ķeistam vajag kārtīgu sievi�ķi, nevis tādu mergu. Un Leigēra pat vēl piecdesmit gadu vecumā būs skuķis. Alla� drūmā mute savilkās vaibstā, kas līdzinājās smaidam. Tu varbūtam domā, ka es visu mū�u esmu nodzīvojis pa stalli, bet man bij sieva, kas bij sieviete, un es ļoti labi zinu at�ķirību. Zilā acs nozibsnīja, kad viņ� uzslējās kājās. Un tu ar' to zini, meitēn.

Es instinktīvi izstiepu roku, lai viņu apturētu.

-���� Kā tu zini� es iesāku. Vecais Aleks nicīgi no�ņaukājās.

-��� Varbūtam man ir tikai viena acs, zeltenīt, bet tas nenozīmē, ka esmu akls. �ļūkādams kājas, viņ� devās projām un pa ceļam vēl �ad tad iespurcās. Es atradu kāpnes un devos uz savu istabu, lauzīdama galvu, ko vecais staļļmeistars bija gribējis pateikt ar pēdējo piezīmi, ja tai vispār bija kāda nozīme.

�ķita, ka mana dzīve ieiet, ja ne stingri noteiktā ritmā, tad vis�maz pamazām iegūst aptuvenas aprises. Cēlos rītausmā, kopā ar citiem pils iedzīvotājiem lielajā zālē ieturēju brokastis, tad, ja Fica kundze neatsūtīja man pacientus, devos uz milzīgajiem pils dār�ziem. Tur pastāvīgi strādāja vairākas sievietes ar veselu baru palīgu, da�āda vecuma zēnu, kuri visu laiku pārvietojās, staipot atkritumus, instrumentus un mēslu kravas. Es parasti dārzā strādāju dienā, da�kārt palīdzēju virtuvē sagatavot tikko novākto ra�u vai nu tūlītējai apē�a�nai, vai glabā�anai, ja vien kāds negadījums nelika steigties uz "Baciļu perēkli", kā biju iesaukusi Bītona �ausmu kambari.

Laiku pa laikam, izmantodama Aleka ielūgumu, es apmeklēju staļ�ļus vai aploku un ar prieku vēroju, kā zirgiem lieliem ku�ķiem nokrīt savēlusies ziemas vilna un kā tie, ēdot pavasara zāli, kļūst spēcīgi un viņu spalva spīdīga.

Gadījās, ka, dienas darbu nogurdināta, tūlīt pēc vakariņām likos gultā. �ad tad, ja spēju noturēt acis vaļā, pievienojos ļaudīm, kas pulcē�jās lielajā zālē, lai klausītos stāstus, dziesmas un arfas vai dūdu mūziku. Stundām ilgi kā apburta varēju klausīties barda velsie�a Gvilina balsī, kaut ari visbie�āk man nebija ne jausmas, ko viņ� runā.

Pamazām pils iemītnieki aprada ar manu klātbūtni un es pieradu pie viņiem, da�as sievietes sāka bikli izrādīt vēlmi sadraudzēties un iesaistīt mani sarunās. Skaidri varēja redzēt, ka cilvēkus moka ziņkāre, kas es tāda esmu, bet uz visiem nedro�i uzdotajiem jautājumiem es atbildēju, variējot to stāstu, ko biju atklājusi Kolamam, un pēc laiciņa

cilvēki samierinājās, ka neko vairāk neuzzinās. Aptvēru�as, ka es kaut ko saprotu no zālītēm un dziedinā�anas, sievietes lūdza man padomu, kā ārstēt da�ādas kaites, kas bija piemeklēju�as viņu bērnus, vīrus un mājdzīvniekus, vairumā gadījumu nozīmības ziņā pēdējos divus atstā�jot apmēram vienā līmenī.

Bez parastajiem jautājumiem un tenkām bie�i tika spriests par tuvojo�os Saietu, ciemojoties aplokā, biju dzirdējusi arī veco Aleku to pieminam. Nospriedu, ka Saiets ir nozīmīgs notikums, un, redzot, kādos mērogos noris gatavo�anās, par to vēlreiz pārliecinājos. Uz liela�jām virtuvēm nepārtrauktā straumē plūda produkti, lopkautuves �ķūnī aiz vieglu dūmu aizsega, kas aizbaidīja mu�as, karājās vairāk nekā divdesmit kautķermeņi ar nodīrātu ādu. Pils pagrabā sanesa ar ratiem atvestos alus kublus, no ciema dzirnavām piegādāja maisus ar bīdeļmiltiem pīrāgu cep�anai, un katru dienu no dārziem, kas atradās ārpus pils mūriem, nesa ar ķir�iem un aprikozēm pilnus grozus.

Mani uzaicināja piedalīties vienā no �īm augļu lasī�anas ekspedīci�jām kopā ar vairākām jaunām sievietēm no pils, un es ar lielāko prieku ielūgumu pieņēmu, jo ļoti gribēju izrauties no akmens mūru biedējo�ās ēnas.

Dārzs bija skaists, un es sajūsmināta staigāju pa Skotijai raksturīgi vēsā rīta dūmaku, meklēju koku mitrajās lapās paslēpu�os ko�os ķir�us un gludās, apaļīgās aprikozes, katru augli es viegli saspiedu pirkstos, lai noteiktu, vai tas ir nogatavojies. Mēs ņēmām tikai tos labākos, pie�krāvām pilnus grozus sulojo�u augļu, ēdām, cik gāja vēderā, un pārējo nesām uz pili, kur no tiem gatavoja kūkas un pīrāgus. Milzīgie pielie�kamā plaukti bija gandrīz pilni ar cepumiem, liķieriem, �ķiņķiem un citādām delikatesēm.

-��� Cik daudz cilvēku tad parasti ierodas uz Saietu? es jautāju Mag�dalēnai, vienai no meitenēm, ar kuru biju iedraudzējusies.

Viņa, savilkusi strupo, vasarraibumaino degunu, apdomājās.

-��� īsti nezinu. Iepriek�ējais lielais Saiets Leohas pilī notika pirms ga�diem divdesmit vai vairāk, un tad te bij, nu, varbūtam divi simti vīru nu, tas bij tad, kad nomira vecais D�eikobs un Kolams kļuva par pilskungu. �ogad varētu būt vairāk; bij laba ra�a, un ļaudis būs atliku�i kādu nebūt mazumiņu naudas, tāpēc daudzi ņems līdzi sievas un bērnus.

Dalībnieki jau pamazām saradās pili, lai ari biju dzirdējusi, ka Saieta oficiālā daļa zvēresta nodo�ana, "jakts" un spēles nesāksies vēl vaii akas dienas. Kolama izcilākie zemturi un nomnieki tika izmitināti pa�ā pili, bet trūcīgākie karakalpi un zemnieki izveidoja nometni papuvē pie strauta, kas ietecēja pils dīķi. Netālu no tilta ceļojo�i skārdnieki, � igāni un sīkpre�u tirgotāji bija uz ātru roku sarīkoju�i gadatirgu. Gan pils iedzīvotāji, gan ļaudis no netālā ciema pa vakariem, kad dienas darbi apdarīti, bija sāku�i te iegriezties, lai nopirktu kādu darbarīku vai greznumlietu, paskatītos �onglieru uzstā�anos un paklausītos jaunākās baumas.

Es cītīgi vēroju, kā ļaudis nāk un iet, tī�uprāt bie�i apmeklēju staļ�ļus un aploku. Tagad tie bija stāvgrūdām pilni, jo pils staļļos bija dota pajumte arī viesu zirgiem. Cerēju, ka Saieta saceltā jucekļa un nekār�tību dēļ man nebūs grūti atrast izdevību aizbēgt.

Ar Geilisu Dankenu es iepazinos vienā no augļu lasī�anas talkām. Zem alk�ņa saknēm uzgāju nelielu bariņu mu�miru un meklēju vēl. Ko�i sarkanās cepurītes drūzmējās nelielos pulciņos, pa �etrām piecām sēnēm kopā, bet �ajā dārza daļā garajā zālē es atradu tādus vairākus. Kamēr es, meklējot sēnes, virzījos uz dārza malu, te pieliecoties, te nometoties �etrrāpus, lai savāktu trauslos kātiņus, augļu lasītāju balsis kļuva klusākas.

-���� Tās it kā ir jiftīgas, man aiz muguras kāds ierunājās. Es izslējos, jo, lasot mu�mires, biju pieliekusies, un sāpīgi atsitu galvu pret priedes zaru, zem kura sēnes auga.

Kad acis noskaidrojās, redzēju, ka lielā smējēja ir slaida auguma jauna sieviete, varbūt da�us gadus vecāka par mani, gai�iem matiem un ādu, ar neredzēti skaistām, zaļām acīm.

-���� Piedod, ka smejos par tevi, viņa atvainojās, vaigos ievelkoties bedrītēm, un nokāpa iedobumā, kur stāvēju es. Nespēju noval�dīties.

-��� Laikam jau izskatos jocīga, es diezgan nelaipni atteicu, berzē�dama sāpo�o vietu, kur biju sasitusi galvu. Paldies par brīdinājumu, bet es zinu, ka �īs sēnes ir indīgas.

-��� Ak tā? Un kuru tad tu grasies piebeigt, ko? Varbūt savu viru? Ja izdosies, pasaki man, un es ari pamēģinā�u. Viņas smaids bija lipīgs, un es pamanīju, ka ari es esmu sākusi smaidīt.

Es paskaidroju, ka svaigas sēņu cepurītes patie�ām ir indīgas, bet no �āvētām sēnēm var pagatavot pulveri, kas ļoti labi palīdz apturēt asiņo�anu, ja uzkaisa uz brūces. Tā vismaz teica Fica kundze; un viņai es uzticējos vairāk nekā Deivija Bītona "Dziednieka rokasgrāmatai".

-��� Ko tu neteiksi! Jaunā paziņa joprojām smaidīja. Un vai tu zināji, ka �īs� viņa pieliecās un izslējās ar sauju sīku zilu ziediņu ar sirdsveida lapiņām, izsauc asiņo�anu?

-��� Nē! Es satrūkos. Kam tad vajag izsaukt asiņo�anu?

Sieviete paskatījās uz mani ar sejas izteiksmi, kas liecināja, ka viņas

pacietības mērs tūlīt būs pilns.

-���� Nu ta�u, lai tiktu vaļā no negribēta bērna. �is puķītes izsauc mēne�reizes, bet tikai pa�ā sākumā. Ja par vēlu, tad gan sieviete, gan bērns var aiziet pie tēviem.

-��� �ķiet, tu daudz zini par tādām lietām, es sacīju, joprojām neap�mierināta, ka izrādījos muļķe.

-��� �o un to. Mei�as no ciema mēdz nākt pie manis ar �ādām lietām, gadās ari pa kādai precētai sievai. Ļaudis sauc mani par raganu. Viņa tēlotā izbrīnā iepleta savas skaistās acis. Bet smaids no lūpām neno�zuda. Ta�u, tā kā mans vīrs ir apgabala prokurors, tad viņi nerunā pārāk skaļi.

-��� Un tas jaunais puisis, ar kuru tu kopā te ieradies, viņa turpi�nāja, atzinīgi pamājot ar galvu, tas, kura ieēdinā�anai gatavots da�s labs mīlas dzēriens. Vai viņ� ir tavējais?

-���� Manējais? Kur�? Tu domā� ē� D�eimiju? Es satrūkos.

Jaunā sieviete izskatījās uzjautrināta. Viņa apsēdās uz izgāzta koka stumbra un izklaidīgi tina ap rādītājpirkstu gai�o matu �ķipsnu.

-���� Nūjā. Ne mazums meiteņu labprāt izvēlētos puisi ar tādām acīm un matiem, tas nekas, ka par viņa galvu izsludināta atlīdzība un viņam nav plika gra�a pie dvēseles. Ta�u tēvi, protams, var būt citādās domās.

-���� Bet es, viņa turpināja, vērdamās tālumā, esmu lieti�ķa sie�viete. Es apprecēju vīrieti, kuram ir skaista māja, atlikts kāds mazumiņ� naudas un ari stāvoklis sabiedrībā. Ja runājam par matiem, viņam tādu nav, un acis, nekad neesmu ievērojusi, kādas tās ir, toties viņ� mani netraucē bie�i. Sve�ā pastiepa grozu, ko turēja rokā, lai varu redzēt, kas tur iek�ā. Pa�ā apak�ā gulēja �etri sakņu bumbuļi.

-���� Malvas saknes, viņa paskaidroja. Mans virs laiku pa laikam cie� no māgas kaites. Smirdina gaisu kā vērsis.

Nolēmu neturpināt sarunu par �o tēmu, kamēr neesam aizrunāju��ās pārāk tālu.

-���� Es vēl neesmu stādījusies priek�ā, teicu un pastiepu roku, lai palīdzētu sievietei piecelties. Mani sauc Klēra. Klēra Bī�ema.

Delna, kas saņēma manējo, bija slaida, ar slaikiem, baltiem pirk�stiem, tomēr ievēroju, ka to gali notriepti, dro�i vien ar to augu un ogu sulu, kas gulēja grozā blakus malvas saknēm.

-���� Es zinu, kas tu esi, viņa noteica. Kop� ieradies pilī, ciemā no ļau�u valodām dūc kā bi�u spietā. Mani sauc Geilisa, Geilisa Dankena. Viņa ielūkojās manā grozā. Ja tu meklē balgan-buachrach, es varu parādīt, kur tās aug griezdamās.

Es pieņēmu laipno piedāvājumu, un mēs kādu brīdi klejojām pa nelielām graviņām ap augļu dārzu, �amdījām zem satrunēju�iem stum�briem un rāpojām pa zaigojo�u ezeriņu krastiem, kur bagātīgi auga �īs sīkās suņusēnes. Geilisa ļoti labi pārzināja vietējos augus un to medicī�nisko pielietojumu, kaut arī da�i no viņas ieteikumiem man likās, maigi izsakoties, visai ap�aubāmi. Piemēram, es negribēju ticēt, ka sangvinārijai varētu būt tik spēcīga iedarbība, lai uz tava sāncen�a deguna parā�dītos kārpas, un tikpat neticami man likās, ka me�a sārmene varētu pārvērst krupjus par balo�iem. Kad zintniece stāstīja �os stāstus, acīs viņai dega nerātna uguntiņa, un tas liecināja, ka viņa pārbauda, cik pla��as ir manas zinā�anas, vai varbūt gribēja rast apstiprinājumu vietējo aizdomām, ka man piemīt burvju vara.

Par spīti tam, ka Geilisa laiku pa laikam pavilka mani uz zoba, viņa likās patīkama sarunu biedre, asprātīga un jautra, kaut ari uz dzīvi raudzījās mazliet ciniski. �ķiet, viņa par visiem ciemā, apgabalā un pilī zināja visu, ko bija vērts zināt; sēņojot mēs retumis apstājāmies atvilkt elpu, un �ajos brī�os Geilisa mani izklaidēja ar sūdzībām par vīra "māgas vainu" un smieklīgām, nedaudz ļaunprātīgām tenkām.

-���� Ļaudis mel�, ka Heimi�s neesot sava tēva dēls, viņa negaidīti ieminējās, runājot par Kolama vienīgo atvasi, sarkanmataino septi�ņus astoņus gadus veco pui�eli, kuru biju redzējusi zālē pie vakariņu galda.

�i ziņa mani īpa�i nepārsteidza, jo pati jau biju izdarījusi secinā�jumus. Brīnījos vienīgi par to, ka ir tikai viens bērns ar ap�aubāmu paternitāti, jādomā, ka Letīcijai veicies vai arī viņa bija gana gudra, lai laikus sameklētu tādu cilvēku kā Geilisa. Un es visai nesaprātīgi atklāju savus minējumus Geilisai.

Viņa atmeta garos, gai�os matus un sāka smieties.

-��� Nē, pie manis viņa nenāk. Tici man, gai�matainajai Letīcijai nav vajadzīga �āda palīdzība. Ja vietējiem ievajadzētos kādu raganu, tad viņi darītu prātīgāk, ja lūkotos pēc tās pilī, nevis ciemā.

Ļoti gribēju mainīt �o tēmu pret kādu dro�āku, tāpēc ierunājos par pirmo, kas ie�āvās prātā.

-��� Ja Heimi�s nav Kolama dēls, tad kur� ir tēvs? es jautāju, rāpjo�ties pāri lielu akmeņu kaudzei.

-���� Nu ta�u! Tas jaunais puisis. Sieviete pagriezās pret mani, mazā mute bija savilkta izsmējīgā smīnā, un ko�zaļās acis nerātni zibēja. D�eimijs.

Dārzā es atgriezos viena pati un satiku Magdalēnu, kurai mati spraucās no lakata apak�as un acis bailēs bija plati ieplestas.

-��� Ak te tu esi, viņa atvieglojumā izdvesa. Mēs jau gājām atpa�kaļ uz pili, kad attapos, ka esi pazudusi.

-��� Cik laipni, ka nācāt mani meklēt. Es pacēlu grozu ar ķir�iem, ko biju atstājusi zālē. Bet es ceļu zinu.

Magdalēna purināja galvu.

-��� Vienai pa me�u staigājot, mīļā, ļoti jāsargājas, jo uz Saietu sabrauku�i visi tie amatnieki un citādi ļau�i. Kolams vēlējis� Pēk�ņi meitene aiz�āva roku mutei priek�ā.

-���� Paturēt mani acīs? es klusā balsī pabeidzu iesākto teikumu. Viņa negribīgi pamāja ar galvu, acīmredzot baidīdamās, ka apvaino�os. Paraustīju plecus un mēģināju Magdalēnai mierino�i uzsmaidīt.

-��� Nu, laikam jau tas ir saprotami, es noteicu. Galu galā Kolams ta�u par to, kas esmu un kā te nonācu, zina tikai no manis pa�as stāstītā. Ziņkārība guva virsroku pār manu veselo saprātu, un man izspruka jautājums: Un kas, pēc viņa domām, es esmu? Bet Magda�lēna spēja tikai purināt galvu.

-��� Tu esi angliete, bija vienīgais, ko meitene pateica.

Nākamajā dienā es uz augļu dārzu vairs negāju. Ne jau tāpēc, ka

man būtu liegts pamest pili, bet tādēļ, ka pēk�ņi daudzi no iemītnie�kiem saindējās ar ēdienu un man vajadzēja kļūt par ārsti. Izdarījusi cietēju labā visu, ko spēju, es devos meklēt nelaimes izraisītāju.

Vainīgs izrādījās bojāts vērsis, ko atgādāja no kautuves �ķūņa. Nākamajā dienā biju �ķūnī un klāstīju galvenajam kūpinātājam visu, ko domāju par pienācīgām gaļas apstrādes metodēm, kad man aiz mugu�ras atsprāga durvis, uzgā�ot virsū biezu dūmu vilni, no kā man aizsitās elpa.

Es pagriezos un caur asaru miglu saskatīju Dūgala Makenzija stāvu, kas draudīgi vīdēja aiz dego�o ozola pagaļu dūmu mākoņiem.

-���� Pārraugi lopu slaktē�anu tāpat kā dakterē�anu, ko, gaspa�iņ? viņ� izsmējīgi jautāja. Drīz visa pils būs zem tava papē�a un Fica mātei vajadzēs meklēt citu darbu.

-��� Man nav nekādas vēlē�anās saistīties ar tavu draņķa pili, es atcirtu, slaucīdama asarojo�ās acis, un uz kabatlakata palika sodrēju svītras. Vienīgais, ko vēlos, ir tikt no �ejienes projām, cik drīz vien iespējams.

Dūgals, joprojām smīnēdams, manierīgi nolieca galvu.

-��� Nu, iespējams, ka man būs izdevība piepildīt tavu vēlē�anos, kun�dze. Vismaz uz laiku.

Es �ņaudzīju mutautu un skatījos uz vīrieti.

-���� Ko tas nozīmē?

Viņ� noklepojās un ar roku izgaiņāja dūmus, kas tagad mācās viņam virsū. Dūgals izveda mani no �ķūņa un pagrieza ar seju uz staļļiem.

-��� Tu vakar Kolamam sacīji, ka tev vajag sārmenes un citādus savā�dus lakstus, vai ne?

-��� Jā, lai pagatavotu zāles tiem, kas saindēju�ies. Kas tad ir? es, aizvien vēl aizdomu mākta, stingri noprasīju.

Viņ� labsirdīgi paraustīja plecus.

-���� Tikai tas, ka es dodos uz ciemu pie kalēja jāapkal trīs zirgi. Prokurora sieva ir tāda kā zintniece, un viņai ir da�ādas zālītes. Gan jau būs ari tādas vienkār�as drapes, kādas tev vajadzīgas. Un, ja vēlies, kundze, vari jāt ar vienu no zirgiem uz ciemu.

-���� Prokurora sieva? Dankena kundze? Es uzreiz jutos labāk. Kār�dinājumam tikt projām no pils, kaut uz īsu bridi, nebija iespējams pre�toties.

Steig�us noslaucīju seju un netīro kabatlakatu aizbāzu aiz jostas.

-��� Lai�am! es iesaucos.

Kaut arī diena bija pelēka un debesis apmāku�ās, īsā izjāde lejup uz Kreinsmūras ciemu sagādāja man prieku. Ari Dūgals bija labā omā un visu ceļu pļāpāja niekus un jokoja.

Vispirms mēs iegriezāmies pie kalēja, kur Dūgals atstāja trīs zirgus, tāpēc man vajadzēja sēsties zirgā viņam aiz muguras, lai pa Lielo ielu dotos uz Dankenu māju. Tā bija iespaidīga �etrstāvu koka ēka ar ele�gantām svina stikla logu rūtīm slīpēts stikls ūdeņainos violetos un zaļos toņos divos apak�ējos stāvos.

Geilisa uzņēma mūs ar lielu prieku, laimīga, ka atradusies sabied�rība tik drūmā dienā.

-���� Cik brīni�ķīgi! viņa iesaucās. Man taisni vajadzēja kādu iemeslu, lai ietu uz bēniņiem un �o to pakārtotu! Anna!

Pa durvīm, kuras iepriek� nebiju pamanījusi, jo tās bija paslēptas aiz skursteņa, iz�āvās maza auguma pusmū�a sieviete ar seju kā zie�mas ābols.

-���� Aizved Klēras kundzi uz bēniņiem, Geilisa pavēlēja, un tad atnes mums spaini ar avota ūdeni. Liec aiz auss, no avota, nevis no laukuma akas! Viņa pagriezās pret Dūgalu. Esmu atlikusi spēci�no�u līdzekli, ko apsolīju tavam brālim. Vai iznāksi man līdzi uz brīdi virtuvē?

Es sekoju kalpones sē�amvietai, kas atgādināja ķirbi, aug�ā pa �aurām koka kāpnītēm, kas pēk�ņi izbeidzās garā, pla�ā bēniņu telpā. At�ķirībā no pārējās mājas te bija sīkrū�u lodziņi, �obrīd aizvērti, lai nenāktu iek�ā mitrums, tomēr pa tiem ieplūda krietni vairāk gaismas nekā moderni krēslainajā viesistabā lejasstāvā.

Bija skaidrs, ka Geilisa labi prata savu zintnieces amatu. Istaba bija apgādāta ar gariem augu �āvējamiem rāmjiem, kas apvilkti ar plānu audumu un izvietoti virs neliela pavarda, lai �āvētu augus karstumā, un vaļējiem plauktiem gar sienām, kurās izurbti caurumi labākai gaisa cirkulācijai. Gaiss bija piesātināts ar izsmalcināto, aso �ūsto�a bazi�lika, rozmarīna un lavandas smar�u. Vienu sienu aizņēma pārsteidzo�i moderna lete, un uz tās bija redzams ievērojams krājums miezeru, piestu, bļodu un karo�u viss nevainojami tīrs.

Geilisa, pietvīkusi no kāp�anas pa kāpnēm, bet smaido�a priekā par gaidāmo garo pēcpusdienu, kad varēs jaukt zālītes un patenkot, parādī�jās tikai pēc krietna brī�a.

Sāka viegli līt, lietus lāses izraibināja augstos logus, bet te pavardā kūrās uguns un bija ļoti mājīgi. Geilisas sabiedrība man sagādāja lielu prieku; viņa uz pasauli raudzījās visai ciniski un savus uzskatus pauda ar asu mēli, bet tas bija atspirdzino�s pretstats pilī mīto�o klana sie�vie�u saldajām, biklajām runām, turklāt bija skaidri redzams, ka Gei�lisa, būdama sieviete, kas dzīvo tādā mazā miestā, ir labi izglītota.

Viņa zināja par visiem skandāliem, kas pēdējo desmit gadu laikā bija izcēlu�ies vai nu ciemā, vai pilī, un citu pēc cita stāstīja man uzjautrino�us atgadījumus. Savādi, ka par mani viņa tikpat kā neko nejautāja. Nodomāju, ka varbūt tas nav viņai raksturīgi; to, ko vēlēsies par mani zināt, viņa pajautās citiem.

Jau kādu laiciņu biju ievērojusi, ka no ielas skan troksnis, bet izskaidroju to ar cieminieku atgrie�anos no svētdienas mises; dievnams atradās ielas galā pie akas, un Lielā iela savienoja baznīcu ar laukumu, kur saplūda mazākas takas un celiņi.

Tā bija sanācis, ka, jājot uz smēdi un vērojot ieleju no aug�as, īsi�nāju laiku, salīdzinot ciema izkārtojumu ar apak�delma un plaukstas skeletu; Lielā iela bija spieķakauls, gar tā malām bija izkārtoju�ās tir�gotavas un darbnīcas un turīgāko iedzīvotāju mājas. Sv. Mārgaretas iela bija elkoņa kauls, kādā �aurākā ieliņā, kas veda paralēli Lielajai ielai, atradās smēde, ādu ģērētava un citu mazāk smalku amatnieku un meistaru darbnīcas. Ciema laukums (kur� kā visi ciema laukumi, kurus savā mū�ā biju redzējusi, nebija taisnstūris, bet ovāls) veidoja delnas un pirkstu kaulus, bet vairāki zemesceļi ar nelielām mājiņām kļuva par pirkstu falangām ar locītavām.

Dankenu nams, kā pienākas prokurora rezidencei, slējās centrālā laukuma malā. Tā atra�anās vietu diktēja gan ierēdņa sabiedriskais sta�tuss, gan ērtības; laukumu varēja izmantot tiem tiesu gadījumiem, kad vai nu sabiedrības intereses, vai juridiskas nepiecie�amības dēļ sanāca vairāk cilvēku, nekā spēja uzņemt Artūra Dankena ierobe�otais darba kabinets. Un, kā Dūgals paskaidroja, tas bija izdevīgi arī jaunās siekstas dēļ, tā bija pieticīga izskata koka konstrukcija, kas novietota uz neliela akmens paaugstinājuma laukuma centrā, turpat blakus bija uzsliets koka stabs, kuru izmantoja aiz lielas taupības kā pēr�anas vietu, Maija svētku stabu vai karoga mastu, tur varēja arī piesiet zirgu, kā nu kuro reizi vajadzēja.

Troksnis ārpusē bija kļuvis skaļāks un krietni juceklīgāks, nekā varētu sacelt ļaudis, kas mierīgi atgrie�as no dievnama, lai ieturētu maltīti. Geilisa nepacietībā izsaucās, nolika malā zāļu trauciņus un atgrūda logu, lai paskatītos, kas par iemeslu tādai trok�ņo�anai.

Es nostājos viņai blakus pie loga, redzēju, kā baznīcas apmeklēju�mam saposu�os tunikās, svārkos un aubēs ļau�u priek�galā soļo druknais tēvs Beins, priesteris, kas kalpoja gan ciema baznīcā, gan pilī. Viņ� bija aizturējis kādu apmēram divpadsmit gadus vecu puiku, viņa saplēstās bikses un notraipītais krekls liecināja, ka viņ� ir ādmiņa palīgs. Priesteris turēja viņu aiz apkakles, bet tas radīja zināmas grū�tības, jo puika bija nedaudz garāks par bargo gūstītāju. Pūlis abiem sekoja pa mazu gabaliņu, nosodo�i dūkdams kā garāmslīdo�a negaisa tūce, kas seko zibens �autrai.

Mēs ar Geilisu skatījāmies no aug�ējā stāva loga, un tēvs Beins ar zēnu, ienākot mājā, pazuda zem mums. Ļau�u bars palika ārpusē mur�minot un grūstoties. Da�i drosmīgākie aizķērās ar rokām aiz palodzēm un uzvilkās aug�ā, lai ieskatītos iek�ā.

Geilisa ar blīk�ķi aizsita logu, un uz mirkli gaidpilnā pūļa dūk�ana uz ielas mitējās.

Visticamāk, apzadzies, viņa īsi izmeta un atgriezās pie zālī�u galda. Ādmiņu zeļļiem tā bie�i gadās.

-��� Un kas ar viņu tagad notiks? gribēju zināt. Geilisa paraustīja plecus, burzīdama ar pirkstiem miezera traukā kaltētu rozmarīnu.

-��� Es teiktu, ka tas atkarīgs no Artūra māgas darbības. Ja brokastis biju�as labas, puika var tikt cauri ar pērienu. Bet, ja Artūram ir ciets vai uzpūties vēders, viņa riebumā saviebās, zeņķis, visticamāk, zaudēs ausi vai roku.

Mani pārņēma �ausmas, bet neuzdrīkstējos tie�i iejaukties. Biju sve�iniece, turklāt vēl angliete, domāju, ka pret mani kā pils iemītnieci izturētos ar cieņu, tomēr biju redzējusi, ka daudzi ciema ļaudis sle�pus sev pārmeta zīmi, kas aizsargā pret ļaunu, kad gāju garām. Mana iejauk�anās zēna situāciju drīzāk padarītu vēl ļaunāku.

-��� Vai tu neko nevari darīt? es vaicāju Geilisai. Nu parunā ar savu vīru, palūdz, lai viņ� ir� ē� iecietīgs!

Geilisa izbrīnīta atrāva skatienu no darba. Skaidri bija redzams, ka doma jaukties vīra darī�anās viņai nekad nebija ienākusi prātā.

-���� Kāda tev daļa gar to puiku? viņa jautāja, bet ziņkārīgi, nevis ar ļaunu zemtekstu.

-��� Protams, man ir daļa! es iesaucos. Viņ� ta�u vēl tikai bērns; lai ko viņ� būtu sastrādājis, palikt par kropli uz mū�u tas zēns nav pelnījis!

Geilisa savilka gai�ās uzacis; acīmredzot �is arguments nebija pār�liecino�s. Tomēr viņa paraustīja plecus un pasniedza man miezeri.

-���� Drauga dēļ var visu, viņa sacīja un izbolīja acis. Tad pār�laida skatienu plauktiem un izvēlējās pudeli ar zaļganu �ķidrumu, uz kuras etiķetes labi salasāmā, slīpā rokrakstā bija rakstīts PIPARMĒTRU TINKTŪRA.

-���� Ie�u un iedo�u Artūram zāles un pie viena paskatī�os, vai puikas labā var kaut ko darīt. Ta�u ņem vērā, varbūt jau ir par vēlu. Un, ja savu roku tur būs pielicis tas stulbais priesteris, viņ� prasīs visbargāko sodu. Es tomēr pamēģinā�u. Bet tu turpini. Rozmarīns jāber� veselu mū�ību.

Kad viņa izgāja, es paņēmu miezeri un sāku automātiski berzt un smalcināt, tikpat kā nepievēr�ot uzmanību rezultātam. Aizvērtais logs klusināja trok�ņus gan tos, ko radīja lietus, gan tos, ko sacēla lau�kumā sapulcēju�ies cilvēki; un kopā sanāca tāda ļaunu vēsto�a pak�ķo�a murdē�ana. Kā visi, kas mācīju�ies skolā, es biju lasījusi Dikensu. Arī citus pirms viņa rakstīju�us autorus un to, kā viņi attēloju�i, cik ne�ēlīgi tajos laikos bija likumi, kurus piemēroja visiem ļaundariem neatkarīgi no vecuma un nodarījuma apstākļiem. Bet lasīt par bērnu kār�anu un sakropļo�anu kā soda veidu, kad no tiem laikiem �ķir ērti ilgs simts vai divu simtu gadu attālums, ir pavisam kas cits nekā klusiņām berzt miezerī zālītes, kad �āds notikums risinās da�as pēdas zem tevis.

Vai es spētu piespiest sevi iejaukties, ja tiktu piespriests sods zēnam par sliktu? Ar miezeri rokā piegāju pie loga un pūlējos kaut ko saskatīt ārā. Pūlis bija pieaudzis, jo tirgotāji un mājsaimnieces, pama�nīju�i ļau�u pulcē�anos, arī iznāca Lielajā ielā, lai noskaidrotu, kas noti�cis. Jaunpienācēji klausījās, pielieku�ies tuvāk, kamēr tie, kas te atradās visu laiku, atstāstīja sīkumus, tad iejuka drūzmā, un nu vairāk seju ar gaidpilnu izteiksmi raudzījās uz prokurora mājas durvīm.

Skatoties lejup uz cilvēkiem, kas pacietīgi stāvēja smalkajā lietū, gaidīdami spriedumu, es pēk�ņi ļoti skaidri aptvēru kādu domu. Kā daudzi cilvēki, es ar �ausmām biju dzirdējusi stāstus, kas pamazām no pēckara Vācijas atklīda līdz Lielbritānijai, stāstus par deportāci�jām, par masu slepkavībām, par koncentrācijas nometnēm un dedzi�nā�anām. Un, tāpat kā daudzi gadiem ilgi vēl pirms manis, es uzdevu sev jautājumu, kuru uzdos vēl pēc gadu desmitiem: "Kā cilvēki varēja to pieļaut? Viņiem vajadzēja zināt, vajadzēja redzēt smagās ma�īnas, braukā�anu �urpu turpu, �ogus un dūmus. Kā viņi varēja stāvēt un neko nedarīt?" Nu tagad es to zināju.

�ajā gadījumā uz kārts pat nebija likta dzīvība vai nāve. Un Kolama prote�ē statuss dro�i vien novērstu jebkādu fizisku uzbrukumu, kas būtu vērsts manā virzienā. Bet rokas, kas turēja porcelāna bļodu, kļuva miklas, iedomājoties, ka izeju ārā, viena un bezspēcīga, lai stātos pretī cienījamu un tikumīgu pilsoņu baram, kad visus pārņēmu�as alkas pēc soda un asiņu izraisītajām trīsām, jo tas izgaiņātu ikdienas dzīves vien�muļību.

Nepiecie�amība cilvēkus pārvēr� zvēru barā. Kop� laikiem, kad cil�vēki mitinājās alās bez matiem, vāji un bezpalīdzīgi un viņu vienīgais ierocis bija viltība -, viņi bija izdzīvoju�i tikai tāpēc, ka turējās kopā; viņi, kā daudzi radījumi, kas citiem ir laupījums, zināja, ka dro�ību sniedz skaits, liels skaits. Un �ī kaulu smadzenēs iesūkusies apziņa ir bara likuma pamatā. Jo neskaitāmus gadu tūksto�us atpalikt no bara, kur nu vēl nostāties pret to, nozīmēja nāvi tam, kur� to uzdro�inājās. Lai stātos pretī pūlim, vajadzēja kaut ko vairāk par drosmi; vajadzēja kaut ko tādu, kas sniedzas tālāk par cilvēka instinktu. Es baidījos, ka man tāda iero�a nav, un kaunējos par �īm bailēm.

Likās, ka pagājusi vesela mū�ība, līdz atvērās durvis un ienāca Gei�lisa, viņa, kā parasti, izskatījās mierīga un nesatraukta, rokā viņai bija mazs ogles stienītis.

-���� Pēc vārī�anas vajadzēs �ķidrumu izfiltrēt, viņa ierunājās, it kā turpinātu mūsu iepriek�ējo sarunu. Domāju, liesim caur muslīnā ietītu ogli; tas ir vislabākais paņēmiens.

-���� Geilis! es nepacietīgi iesaucos. Nespīdzini mani. Kas notiks ar ādmiņa mācekli?

-���� Ak ar viņu. Viņa noraido�i pacēla uz aug�u plecu, bet lūpu kak�tiņos iegūla nerātns smaids. Tad atmeta izlik�anos un sāka smieties.

-����� Tev būtu vajadzējis mani redzēt, Geilisa ķiķināja. Tas bija vienreizīgi, kaut arī man jāsaka tas pa�ai. Sievas gādīguma un sievi��ķīgas laipnības iemiesojums, bi�ķi piemetu klāt māti�ķu �ēlumu. Ak, Artūr! viņa tēloja, -ja mūsu savienība būtu bijusi svētīta uz to gan, man jāsaka, nav ko cerēt, Geilisa uz mirkli nometa skumjo masku un ar galvas mājienu norādīja uz zālī�u plauktu, nu kā tu justos, mīļumiņ, ja pret tavu dēlu tā izturētos? Tikai izsalkums, bez �aubām, grūda puiku zagt. Ak, Artūr, vai tavā sirdī neatradīsies �ēlastība un tu esi pats taisnī�guma iemiesojums?

Prokurora sieva uzmetās uz ķebļa un smējās, sitot ar dūri pa kāju. Cik �ēl, ka te nevar spēlēt teātri!

Pūļa trok�ņo�anas raksturs atkal bija mainījies, tāpēc es, nepievērs�dama uzmanību Geilisas pa�slavinā�anai, piegāju pie loga, lai paskatī�tos, kas tur notiek.

Ļau�u drūzma pa�ķīrās, un starp priesteri un tiesnesi lēnām gāja ādmiņa zellis. Artūrs Dankens, piepūties no labvēlības, klanījās un māja ar galvu ievērojamākajiem cilvēkiem, kas stāvēja pūlī. Tēvs Beins, glu�i otrādi, atgādināja sarūgu�u kartupeli, brūnais ģīmis no aizvainojuma bija izsities puniem.

Mazā procesija virzījās uz laukuma vidu, kur ciema soģis D�ons Makrejs panāca viņiem pretī. Bende atbilsto�i savam amatam bija ģērbies atturīgi eleganti tum�ās biksēs līdz ceļiem, svārkos un pelēka samta cepuri galvā (�ajā gadījumā gan tā bija noņemta un paslēpta no lietus, saudzīgi pabā�ot zem svārku stūra). Viņ� nebija, kā sākumā biju iedomājusies, cietumsargs, lai arī vajadzības gadījumā �o amatu pildīja. Galvenokārt viņa pienākumos ietilpa tas, ko dara kārtībnieks, muit�nieks un, ja vajadzēja, bende; amata nosaukums pamatā bija saistīts ar soda izpildī�anu, ieslēdzot "siekstā", vai ķocīti, kas karājās viņam pie jostas un ar ko viņam bija tiesības paņemt daļu no katra graudu maisa un vēlāk to pārdot ceturtdienas tirgū; tā ari bija soģa alga.

To visu es biju uzzinājusi no viņa pa�a. Soģis tikai pirms da�ām die�nām bija ieradies pilī, lai noskaidrotu, vai varu līdzēt pret sastrutojumu pie īk�ķa naga, kas nekādi negribēja pāriet. Pārdūru augoni ar sterilu adatu, apziedu ar papeļu ziedu smēri un atklāju, ka Makrejs ir kautrīgs, pakluss vīrs ar patīkamu smaidu.

Ta�u �obrīd no smaida nebija ne vēsts; Makreja seja, kā prasīja gadījums, bija barga. Saprotams, es nodomāju, kur� gan grib redzēt smaido�u soda izpildītāju.

Ļaundari nostādīja uz paaugstinājuma laukuma centrā. Puika izska�tījās bāls un nobijies, bet nekustējās, kamēr Kreinmūras prokurors Atrūrs Dankens puslīdz cienīgi uzsvempa savu tuklo rumpi uz paaug�stinājuma un gatavojās pasludināt spriedumu.

-���� Kad es ienācu, tas pintiķis jau bija atzinies, man pie auss atska�nēja balss. Geilisa ar interesi skatījās man pār plecu. Tāpēc palaist viņu vaļā pavisam neizdevās. Ta�u es panācu iespējami vieglāko sodu: tikai stunda siekstā un viena auss pienaglota.

-���� Pienaglota auss! Pienaglota pie kā?

-��� Nu ta�u pie siekstas, protams. Viņa pa�āva uz manu pusi ziņ�kāru skatienu, bet tad atkal pagriezās pret logu, lai vērotu, kā tiek izpil�dīts �is "saudzīgais" spriedums, ko bija panākusi viņa ar savu vis�ēlīgo iejauk�anos.

Drūzmē�anās ap kauna stabu bija tik liela, ka no sodāmā neko daudz nevarēja redzēt, tomēr pūlis mazliet pavirzījās atpakaļ, lai atbrī�votu soģim vietu, kur atvēzēties, naglojot ausi. Puika siekstas �okļos izskatījās bāls un sīks, bailēs drebēdams, viņ� cie�i aizmiedza acis un nevēra tās vaļā. Kad tika iedzita nagla (un to varēja dzirdēt pat cauri aizvērtajam logam), nosodītais izdvesa klusu, smalku smilkstu un es ari nodrebēju.

Mēs ar Geilisu, tāpat kā vairums no skatītājiem, atgriezāmies pie darba, bet es nespēju turēties preti kārdinājumam laiku pa laikam pie�celties un pamest skatu ārā pa logu. Da�i dīkdieņi, kas gāja kauna sta�bam garām, uz mirkli apstājās, lai pakaitinātu upuri un apmētātu to ar dubļu pikām, �ad tad kāds atturīgāks pilsonis izmantoja izdevību, ejot dienas gaitās, parūpēties par mazgadīgā noziedznieka morālo audzinā��anu ar pāris labi izvēlētiem pārmetuma vai padoma vārdiem.

Līdz laikam, kad pavasara nogalē riet saule, bija atlikusi vēl stunda, un mēs pirmā stāva viesistabā dzērām tēju, kad klauvējieni pie dur�vīm ziņoja par apmeklētāja iera�anos. Lietusmākoņu dēļ diena bija tik tum�a, ka grūti bija noteikt, cik zemu ir saule. Ta�u Dankenu mājā bija tāds brīnums kā pulkstenis, brīni�ķīga ierīce no riekstkoka pane�ļiem, vara bumbām un ciparnīcas, kas bija rotāta ar eņģeļu kori, un tas rādīja, ka ir pusseptiņi.

Ķēķa meita atvēra durvis uz viesistabu un bez ceremonijām pazi�ņoja:

-��� Nāc teitan. Nākot iek�ā pa durvīm, D�eimijs Maktevi�s automā�tiski pielieca galvu, ko�i sarkanos matus lietus bija darījis tum�us kā apsūbēju�u bronzu. Viņ� bija ģērbies vecā, novalkātā mētelī, lai pasar�gātos no mitruma, bet padusē nesa smagu zaļa samta mēteli.

Kad es piecēlos un iepazīstināju viņu ar Geilisu, D�eimijs palocīja galvu.

-���� Dankena kundze, Bī�emas kundze. Viņ� ar roku norādīja uz logu. Redzu, ka �odien te kaut kas atgadījies.

-��� Vai viņ� vēl ir tur? es jautāju, cen�oties palūkoties ārā. Caur skatu kropļojo�o viesistabas loga rūti no zēna varēja redzēt tikai tum�u apveidu. Viņ� noteikti ir izmircis līdz ādai.

-��� Kā tad. D�eimijs pacēla un paturēja mēteli, lai varu uzvilkt to mugurā. Kolams domāja, ka tu arī vari izmirkt līdz ādai. Man ciemā bij �is tas darāms, tāpēc viņ� atsūtīja tev mēteli. Tev jājāj atpakaļ kopā ar mani.

-��� Jauki, ka Kolams tik gādīgs, es izklaidīgi noteicu, domās jopro�jām kavēdamās pie ādmiņa mācekļa.

-���� Cik ilgi viņam tur jāpaliek? jautāju Geilisai. Cik ilgi puikam jāpaliek siekstā? es nepacietīgi piebildu, redzot viņas tuk�o skatienu.

-��� Ak, puikam� Sieviete viegli sarauca pieri, ka biju ieminējusies par tik nesvarīgu sīkumu. Stundu, es jau teicu. Soģis jau būs viņu palaidis.

-��� Tā ir, D�eimijs apstiprināja. Es redzēju, kad nācu pāri lauku�mam. Tikai knēvelis vēl nav saņēmis dū�u atraut savu ausi no staba.

Man pavērās mute.

-��� Tu gribi teikt, ka naglu neviens neizvilks? Viņam, lai tiktu prom, tā jānoplē�?

-��� Nūjā, D�eimijs jautri izmeta. Vēl jau drusku viņ� bīstas, bet gan jau drīz iz�ķirsies. Ārā ir slapj�, un nu sāk arī tumst. Mums jādodas ceļā, citādi no vakariņām nekas nebūs atlicis. Viņ� paklanījās pret Geilisu un pagriezās uz durvju pusi.

-��� Pagaidi mazliet, viņa mani aizturēja. Tā kā mājās tevi vedīs tāds liels un stiprs puisis, tad iedo�u lādi ar �āvētiem purva kāpostiem un citām vienkār�ām zālītēm, ko apsolīju aizsūtīt uz pili Ficgibonas kundzei. Varbūt Maktevi�a kungs būs tik laipns?

Saņēmusi D�eimija piekri�anu, Geilisa pavēlēja kalpam no viņas darbistabas atnest lādi un iedeva viņam milzīgu kaltu dzelzs atslēgu. Kamēr kalps bija projām, viņa bridi kaut ko darīja pie neliela rakstām�galda telpas stūrī. Kad atnesa lādi, apjomīgu koka kasti ar dzelzs ska�vām, Geilisa bija zīmīti uzrakstījusi. Viņa a�i apkaisīja to ar smiltim, salocīja, aizzīmogoja ar vasku pie sveces un iespieda vēstuli man rokā.

-��� Tā, viņa sacīja. Tas ir rēķins. Vai nodosi Dūgalam no manis? Viņ� kārto visas naudas lietas. Nevienam citam nedod, citādi es nedē�ļām nesaņem�u naudu.

-��� Jā, protams.

Geilisa mani sirsnīgi apskāva un ar brīdinājumu nesasaldēties izva�dīja mūs pa durvīm.

Kamēr D�eimijs sēja lādi pie segliem, es stāvēju, patvērusies no lietus zem mājas dzegas. Lija stiprāk, un ūdens no jumta tecēja tik strauji, ka izskatījās kā vietām ieplēsts aizkars.

Nopētīju plato muguru un muskuļotos delmus, kad D�eimijs ar tikko manāmu piepūli pacēla smago lādi. Tad pavērsu skatienu uz paaug�stinājumu, kur ādmiņa māceklis, par spīti iedro�inājumiem no atkal sanāku�ajiem cilvēkiem, joprojām stāvēja, stingri piekalts. Protams, �ī nav jauka meitene ar mēnesnīcas krāsas matiem, bet D�eimija rīcība Kolama tiesas laikā vedināja mani uz domām, ka viņ� varētu just līdzi puikas mokām.

-���� Ē� Maktevi�a kungs? es nedro�i ierunājos. Nekādas atbildes. Glītajā sejā nekas nemainījās; platā mute palika mierīga, zilās acis lūko�jās uz siksnu, ko viņ� �obrīd nostiprināja.

-���� Ei, D�eimij? Es mēģināju vēlreiz, mazliet skaļāk, un viņ� uzreiz pacēla galvu. Tātad patiesībā �is cilvēks nemaz nav Maktevi�s. Nez kāds tad bija viņa īstais vārds.

-��� Jā? viņ� vaicāja.

-���� Tu esi� ē� diezgan liela auguma, vai ne? es teicu. Viegls smaidiņ� izlieca D�eimija lūpas, un viņ� pamāja ar galvu, acīmredzot prāto�dams, ko esmu sadomājusi.

-���� Pietiekami, lai man būtu pa spēkam gandrīz it viss, viņ� atbil�dēja.

Jutos saņēmusi iedro�inājumu un neuzkrīto�i pievirzījos tuvāk, lai mani nejau�i nesadzirdētu kāds no tiem, kas atklīdu�i no laukuma.

-��� Un ari pirksti tev ir stipri? es turpināju viņu tincināt.

Puisis pakustināja vienas rokas pirkstus, un viņa smaids kļuva platāks.

-���� Kā tad, tā ir gan. Vai tev gadījumā nav jāpārplē� da�i kastaņi? Viņ� skatījās uz mani no aug�as, un acis dzirkstīja jautri un viltīgi.

A�i pametu skatienu viņam garām uz skatītāju pulciņu laukumā.

-����� Drīzāk vajadzētu izcelt no uguns. Es pacēlu galvu un ieraudzīju jautājo�u zilo acu skatienu. Vai tu to vari?

Brīdi viņ�, joprojām smaidīdams, raudzījās manī, tad paraustīja plecus.

-���� Tikai tad, ja kājiņa ir tik gara, ka var satvert pirkstos. Bet vai tu vari dabūt prom tos ļautiņus? Iejauk�anās nevienam nepatiks, turklāt neesmu savējais.

Nebiju iedomājusies, ka mana lūguma izpildī�ana varētu apdraudēt D�eimiju, un es sāku �aubīties, bet likās, ka viņ� ir gana azartisks, lai, par spīti briesmām, mēģinātu.

-��� Ja mēs abi pieietu tuvāk paskatīties un ja es, ieraugot tādu bries�mīgu skatu, noģībtu, kā tu domā�?

-��� Vai tad tu neesi pieradusi pie asinīm? Viena uzacs izsmējīgi savilkās uz aug�u, un viņ� pasmaidīja. Jā, tā būs labi. Un vēl labāk būtu, ja tu varētu nogāzties no tās bīnes.

Atklāti sakot, jutu nelielu nelabumu, ka būs jāskatās uz puiku, bet nebija tik traki, kā biju baidījusies. Nagla bija stingri iedzīta cauri auss aug�ējai daļai, tuvu pie malas, un ārā bija paliku�as krietnas divas collas no naglas stūrainā kāta, bez galviņas. Asiņu gandrīz nemanīja, zēna seja liecināja, ka viņ� jūtas slikti un ir pārbijies, bet stipras sāpes viņu nemocīja. Sāku jau domāt, ka Geilisai, kura uzskatīja �o par visai maigu sodu, varbūt bijusi taisnība, ja ņem vērā tālaika skotu jurispru�dences vispārējās tendences, ta�u manu uzskatu, ka sods ir barbarisks, tas nemainīja ne par mata tiesu.

D�eimijs neuzkrīto�i spraucās cauri skatītāju bariņam. Pārmeto�i viņ� pakratīja galvu uz zēna pusi.

-���� Ei, tu puika! Viņ� noklak�ķināja mēli. Esi iekūlies pama�tīgā ķezā, ko? D�eimijs uzlika vienu lielo, stipro roku uz siekstas koka malas, it kā lai tuvāk apskatītu ausi. Ū, zeņķi, viņ� paļājo�i novilka, nav te, ko mocīties. Maķenīt parauj galvu sāņ�, un viss cauri. Nu, vai palīdzēt? Viņ� pastiepa roku, it kā gribētu satvert zēnu aiz matiem un paraut. Ādmiņa māceklis bailēs iesmilkstējās.

Sapratusi, ka D�eimijs man dod zīmi rīkoties, es atkāpos, tī�uprāt stipri uzminot uz kājas sievietei, kas stāvēja man aiz muguras, un, kad mana zābaka papēdis saspieda viņas metatarsālos kaulus, viņa sāpēs iekaucās.

-���� Lūdzu, atvainojiet, es izdvesu. Man� reibst galva! Lūdzu� Es novērsos no siekstas, paspēru divus trīs grīļīgus soļus un tvēros pie tuvāk stāvo�o piedurknēm. Paaugstinājuma mala bija tikai se�as collas no manis; cie�i pieķēros trauslai meitenei, kuru jau iepriek� biju noska�tījusi saviem nolūkiem, un ar galvu pa priek�u gāzos zemē, paraujot viņu sev līdzi.

Svārku un kliedzienu juceklī mēs ripojām pa slapjo zāli. Beidzot atlaidu meitenes blūzi un atkritu dramatiskā pozā ar izplestām rokām, lietus lāses kapāja manu aug�up pavērsto seju.

No trieciena es patiesi biju palikusi bez elpas meitene bija uzkri�tusi man virsū -, un, klausoties, kā ap mani skan satrauktas balsis, es cīnījos pēc skābekļa. Man pāri gāzās pieņēmumi, priek�likumi un satraukti izsaucieni stiprāk nekā ūdens gāzmas no debesīm, bet divas pazīstamas rokas piecēla mani sēdus, un es ielūkojos nopietnās, norū�pēju�ās zilās acīs, kad atvēru savējās. Viegla plakstu sakustē�anās deva man zīmi, ka uzdevums izpildīts, un es jau pati redzēju, ka ādmiņa zellis ar ausij piespiestu mutautu, pūļa, kas bija pagriezies pret jau�nās sensācijas vietu, nemanīts, lielā ātrumā joza uz savu mitekli.

Ciema iedzīvotāji, kas vēl nupat bija alku�i zēna asiņu, pret mani bija pati laipnība. Mani saudzīgi piecēla un ienesa atpakaļ Dankenu mājā, kur man iedeva brendiju un tēju, apsedza ar siltām segām un izrādīja līdzjūtību. Mani atlaida tikai tad, kad D�eimijs skaidri un gai�i pateica, ka mums jādodas projām, tad vārda tie�ā nozīmē pacēla mani no dīvāna un, neņemdams vērā namatēva un namamātes izsaucienus, devās uz durvīm.

Atkal sē�ot seglos D�eimijam priek�ā (manu zirgu vedām aiz pava�das), es mēģināju pateikties par palīdzību.

-��� Tas nebija grūti, meitēn, viņ� noraidīja manu pateicību.

-��� Bet tu riskēji, es paliku pie sava. Kad lūdzu tev palīdzēt, neie�domājos, ka tas var būt tev bīstami.

-��� Ak, D�eimijs izvairīgi atteica. Un pēc brī�a, gandrīz vai smie�damies, piebilda: Tu ta�u nedomā, ka bū�u lielāks zaķapastala nekā maza ārmalie�u merģele, vai ne?

Viņ� paskubināja zirgus rik�os, jo ceļmalā ēnas jau biezēja krēslā. Pēc tam mēs daudz nerunājām. Un, kad sasniedzām pili, viņ� atstāja mani pie vārtiem, vien klusā balsī nosmejoties:

-��� Visu labu, Ārmalie�u kundze. Bet man bija sajūta, ka dzimusi draudzība, kas bija mazliet nopietnāka nekā kopīga tenko�ana zem ābeles.

Nākamajās divās dienās pili valdīja briesmīgs juceklis, cilvēki staiIml gāja �urpu turpu, tika veikti visādi gatavo�anās darbi. Apmeklētāju skaits manā medicīniskajā praksē krasi samazinājās: saindē�anās upuri bija izveseļoju�ies, bet pārējie bija pārāk aizņemti, lai slimotu. Ja neņem vērā nelielu pacientu pieplūdumu, ko radīja zēni, kuri, stiepjot malku krāsnīm, bija pirkstos sarāvu�i skabargas, un apdegumi un applaucējumi ķēķa meitu vidū, nekādi negadījumi neno�tika.

Es ari pati jutos satraukta. �odien vakarā vajadzēja norisināties lie�lajam notikumam. Fica kundze man pastāstīja, ka visi Makenziju klana vīri, kas vien spējīgi nest iero�us, �ovakar sanāks zālē nodot uzticības zvērestu Kolamam. Kad pilī risināsies tik nozīmīga ceremonija, staļļi paliks nepieskatīti.

Palīdzot virtuvē un augļu dārzā, man bija izdevies nobēdzināt pie�tiekami lielu pārtikas krājumu, kas, manuprāt, būtu nodro�inājums vai�rākām dienām. Ūdens bla�ķes gan man nebija, bet es biju sameistaro�jusi aizstājēju no smagākās stikla krūzes, ko atradu savā ārsta kambari. Pateicoties Kolamam, man bija izturīgi zābaki un silts mētelis. Dabū�u vēl pieklājīgu zirgu; pēcpusdienās, kad apmeklēju staļļus, biju vienu noskatījusi. Naudas man nebija, bet slimnieki man bija sadevu�i sauju visādu sīkumu: lentes, kokgriezumus un rotaslietas. Vajadzības gadī�jumā es varētu tos apmainīt pret nepiecie�amajām lietām.

Jutos nelāgi, ka Kolamam par viesmīlību un pils iemītniekiem par draudzību atmaksāju, tā vienkār�i pazūdot bez viena vārda vai atvadu vēstules, bet ko es galu galā varētu teikt? Kādu laiku jau biju lauzījusi galvu par �o problēmu, tomēr izlēmu vienkār�i doties projām. Sāksim ar to, ka man nebija papīra, uz kā rakstīt, un es nevēlējos riskēt un iet to meklēt Kolama istabās.

Stundu pēc tumsas iestā�anās es piesardzīgi tuvojos staļļiem, sasprindzināti klausījos, vai nedzirdē�u kādas skaņas, kas liecinātu par cilvēka klātbūtni, ta�u likās, ka visi ir zālē un gatavojas ceremonijai. Staļļa durvis bija mazliet iestrēgu�as, tomēr, kad pagrūdu stingrāk, tās ādas virās klusi vērās uz iek�pusi.

Gaiss stallī bija silts, un varēja jaust aizmigu�o zirgu rāmās kustī�bas. Bet tur, kā mēdza teikt tēvocis Lems, bija arī tum�s kā buļļa vēderā. Tie da�i gaisa apmaiņai ierīkotie logi bija tikai �auras spraugas, pārāk mazi, lai ielaistu zvaig�ņu gaismu. Izstieptām rokām, velkot kājas pa salmiem, es gausi virzījos uz staļļa vidu.

Ļoti uzmanīgi taustījos, lai saprastu, kas atrodas man priek�ā, jo meklēju steliņģa malu, pēc kuras varētu orientēties. Rokas tvēra tikai tuk�u gaisu, bet apak�stilbi uzdūrās kādam lielam �ķērslim uz grīdas, un es, bailēs iekliegu�ies tā, ka atbalss uzlidoja vecās akmens celtnes sijās, nostiepos gar�ļaukus.

�ķērslis iztrūcināts nolamājās un pavēlās uz priek�u, tad sakampa manas rokas. Atjēdzos, piespiesta pie vīrie�a ķermeņa, un man ausi kutināja sve�a elpa.

-���� Kas tu esi? izdvesu, raujoties atpakaļ. Un ko tu te dari? Izdzirdējis manu balsi, neredzamais uzbrucējs atslābināja tvērienu.

-���� Es varētu jautāt to pa�u, Armaliet, zemā, klusā balsī atbildēja D�eimijs Maktevi�s, un es atvieglojumā mazliet aprimu. No�abēja salmi, un viņ� piecēlās sēdus.

-��� Man gan �ķiet, ka nav grūti uzminēt, viņ� vēsi piebilda. Kā tu domā, cik tālu tu, meitēn, tiktu �itik tum�ā naktī sve�a zirga mugurā, kad no rīta tev pakaļ liktos visi Makenziju klana vīri?

Es biju satriekta, turklāt ne tikai fiziski.

-���� Neviens man pakaļ nedzītos. Visi ir zālē, un, ja viens no pieciem vīriem līdz rītam būs gana skaidrā, lai noturētos kājās, nemaz nerunā�jot par zirga muguru, es būtu ārkārtīgi izbrīnīta.

D�eimijs sāka smieties un piecēlies pastiepa roku, lai palīdzētu ari man tikt uz kājām. Viņ� nopurināja salmus man no svārku aizmugures, mazliet stiprāk, nekā, pēc manām domām, bija nepiecie�ams.

-���� Nu to tu, Armaliet, esi labi apdomājusi, viņ� mani paslavēja; izklausījās, ka viņ� gandrīz brīnās par manu spēju saprātīgi domāt. Pareizāk sakot, būtu labi izdomāts, D�eimijs sevi izlaboja, ja vien Kolams nebūtu izlicis sargus ap pili un izkaisījis pa me�u. Diez vai viņ� gribētu atstāt pili nepieskatītu, kad iek�ā ir visa klana karavīri. Protama lieta, akmens jau nedeg tik labi kā baļķi�

Es sapratu, ka viņ� runā par kaunpilno Glenko slaktiņu, kad kāds D�ons Kempbels, pildot valdības pavēli, ar zobenu nogalināja trīsdes�mit astoņus Makdonalda klana piederīgos un nodedzināja viņu mājas. Es a�i aprēķināju. Tas būs noticis tikai mazliet vairāk nekā pirms piec�desmit gadiem; pietiekami nesen, lai attaisnotu jebkādus piesardzības soļus, ko Kolams spertu.

-���� Katrā ziņā tu nevarēji bēg�anai izvēlēties sliktāku nakti par �o, Maktevi�s turpināja. Likās, viņu galīgi neuztrauca fakts, ka es biju grasījusies bēgt, bet tikai iemesli, kāpēc mans mēģinājums nebūtu izde�vies, un tas man �ķita mazliet savādi. Ne jau tikai sargi un vislabākie jātnieki, kas te saradu�ies no malu malām, bet vēl ari ceļ� uz pili būs pilns ar cilvēkiem, jo viņi no laukiem nāk uz jakti un spēlēm.

-��� Uz jakti?

-��� Uz medībām. Parasti brie�u, bet �oreiz varbūt medīs me�akuiļus; staļļa puika vecajam Alekam stāstījis, ka austrumos me�ā manīts viens makans. D�eimijs uzlika plato plaukstu man uz muguras un pagrieza uz vaļējām durvīm, kas vīdēja kā tikko jau�ams, garens gai�āks plan�kums.

-��� Nāc, viņ� aicināja. Aizvedī�u tevi atpakaļ uz pili.

Es atrāvos.

-���� Nepūlies, es nelaipni attraucu. Pati atradī�u ceļu.

Bet puisis diezgan stingri satvēra manu elkoni.

-��� Skaidrs, ka atradīsi. Bet tu ta�u negribēsi viena pati satikt kādu no Kolama sargiem.

-���� Kādēļ tad ne? es noskaldīju. Neko sliktu es nedaru; likums ta�u neliedz iziet no pils, vai ne?

-���� Nē. �aubos, vai viņi gribēs darīt tev pāri, D�eimijs sacīja, domīgi vērdamies ēnās. Bet nav nekas neparasts, ka vīrs, kas dodas stāvēt sardzē, garlaicības kliedē�anai paņem līdzi bla�ķi. Un tam varbūt grā�dīgais noder, ta�u tas nav nekāds labais padomdevējs, kas atgādina par pieklājīgu uzvedību, kad tumsā tavā priek�ā viena pati uzrodas maza, smuka merģelīte.

-���� Bet ar tevi es tumsā saskrējos viena, atgādināju ar zināmu bra�vūru. Turklāt es neesmu ne īpa�i maza, ne smuka, vismaz ne �obrid.

-���� Es, redz', biju aizmidzis, nevis piedzēries, viņ� strupi noteica. Un, nerunājot par tavu dū�u, tu esi krietni mazāka nekā vairums Kolama sargu.

�o tēmu es atmetu kā neauglīgu un pamēģināju citā virzienā.

-���� Un kāpēc tu gulēji stallī? es uzdevu jautājumu. Vai nekur nevari atrast sev gultu? Tagad jau mēs bijām pienāku�i pie sakņu dārza, un es blāvajā gaismā varēju redzēt pavadoņa seju. Viņ� bija ļoti sasprindzis, ejot uzmanīgi pārbaudīja akmens arkas, bet pie maniem vārdiem spēji pavērsa skatienu uz mani.

-���� Kā nu ne. Un turpināja noteikti soļot uz priek�u, joprojām cie�i sakampis manu elkoni, tomēr pēc brī�a paskaidroja: Nospriedu, ka labāk būs, ja nemaisī�os pa kājām.

-���� Tāpēc, ka tu nemaz netaisies zvērēt uzticību Kolamam Makenzijam? es minēju. Un tādēļ nevēlies piedzīvot traci?

Jauneklis uzjautrināts paskatījās uz mani.

-��� Kaut kas uz to pusi, viņ� atzina.

Vieni no sānu vārtiņiem bija viesmīlīgi atvērti, un uz akmens plāk�snes blakus tiem uztupināta laterna, kas lēja uz taciņas dzeltenu gaismu. Bijām gandrīz tiku�i līdz �ai bākai, kad kāda roka man no mugurpuses aizspieda muti un es tiku nogāzta no kājām.

Mazliet pacīnījos pretī, bet gūstītājam bija biezi cimdi, un viņ�, kā jau D�eimijs paredzēja, bija krietni lielāks par mani.

Sprie�ot pēc trok�ņa, manam pavadonim pa�am bija gadīju�ās nelielas nepatik�anas. Ņurdē�anu un slāpētu lādē�anos pēk�ņi pār�trauca būk�ķis un treknu lamuvārdu straume gēlu valodā.

Tumsā varēja nojaust, ka cīņa ir beigusies, tad atskanēja nepazīs�tami smiekli.

-��� Pie visiem svētajiem, tas ta�* jaunulis Kolama svainēns! Tā pavēlāk ieradies uz zvēresta do�anu, ko, puis? Un kas tev līdzi?

-��� Skuķēns, sacīja virs, kas turēja mani. Sulīgs kumosiņ�, sprie�ot pēc svara. Roka atbrīvoja manu muti un izpildīja stipru spiedienu citā vietā. Es dusmās iespiedzos, pastiepu roku pāri plecam, satvēru viņa degunu un parāvu. Vīrs, izspļāvis kādu vārdu, noteikti ne tik svinīgu kā tos, ko �obrīd izteica zālē, a�i nolika mani zemē. Es atlēcu malā, jo man virsū vēlās viskija smakas vilnis, un pēk�ņi jutu uzplūstam pateicību, ka te ir D�eimijs. Varbūt viņ� tomēr darīja gudri, ka mani pavadīja.

Likās, viņ� domāja citādi, jo veltīgi mēģināja atbrīvoties no diviem sargiem, kas bija metu�ies viņam virsū un cie�i turēja. Cīniņ� nebija naidīgs, bet tas liecināja par stingrību. Sargi mērķtiecīgi virzījās uz atvērtajiem vārtiem, velkot gūstekni sevi līdzi.

-���� Ei, laidiet mani vaļā un ļaujiet pārģērbties, D�eimijs pretojās. Nebūs pieklājīgi, ja �itādā paskatā ie�u uz zvēresta do�anu.

Mēģinājumu diplomātiski atkāpties izjauca Ruperta parādī�anās ģērbies greznā, krokotā kreklā un svārkos ar zelta me�ģīnēm, viņ� izsprāga pa �aurajiem vārtiņiem kā korķis no pudeles.

-��� Par to nu, puis, nekreņķējies, viņ� teica, mirdzo�ām acīm noska�tīdams D�eimiju. Mēs tevi kārtīgi sapucēsim� iek�ā. Viņ� ar galvu pamāja uz vārtiem, un D�eimijs nozuda tajos, jo citas iespējas nebija. Varena roka satvēra manu elkoni, un es gribot negribot gāju tur, kur mani veda.

Izskatījās, ka Ruperts, tāpat kā citi vīrie�i pilī, bija lieliskā noskaņo�jumā. Kopā bija varbūt aptuveni se�desmit vai septiņdesmit viru, visi saposu�ies labākajās drānās, apkāru�ies ar dun�iem, zobeniem, pisto�lēm un sporaniem un grozījās pagalmā pie ieejas zālē. Ruperts norādīja uz durvīm, un sargi iestūma D�eimiju mazā, apgaismotā kambarītī. Tas acīmredzot tika izmantots par noliktavu; uz galdiem un plauktiem bija sakrauti visādi krāmi.

Ruperts kritisku aci noskatīja gūstekni, skatiens apstājās pie auzu salmiem matos un traipiem uz krekla. Redzēju, ka skatiens aizslīd līdz salmiem arī manos matos, un Ruperta seja savilkās ciniskā smīnā.

-��� Nav brīnums, puis, ka esi nokavējies. Viņ� iebikstīja D�eimijam ribās. Ne druskas tev nepārmetu.

-��� Villij! viņ� uzsauca vienam no ārpusē stāvo�ajiem vīriem.

Mums te vaj'ga drēbes. Kaut ko tādu, kas piedien pilskunga radaga�balam. Sagādā uz ātrāko!

D�eimijs, lūpas sakniebis, raudzījās uz vīriem, kas bija sastāju�ies viņam apkārt. Se�i klana locekļi, visi tuvu eiforijai par izredzēm nodot zvērestu un nevaldāmā, negantā Makenziju lepnuma pārņemti. Ievē�rojamais alus daudzums, kas bija uzņemts no mucas, ko biju redzē�jusi pagalmā, nenoliedzami bija veicinājis omas uzlabo�anos. D�eimija acis, ieraugot mani, kļuva priecīgākas, tomēr sejas izteiksme joprojām saglabājās drūma. Likās, tā teica tas ir tavs darbs.

Protams, viņ� varēja paziņot, ka negrasās dot zvērestu Kolamam, un doties atpakaļ uz savu silto migu staļļos. Ja viņ� vēlējās dabūt pamatīgu kāvienu vai nazi pie rīkles. Skatoties uz mani, jaunais puisis savilka vienu uzaci, paraustīja plecus un, neslēpjoties izrādot labvēlību, padevās Villijam, kur� piesteidzās, stiepdams klēpī kaudzi sniegbaltas veļas un rokā turēdams matu suku. Pa�ā aug�ā gozējās apjomīga zila samta berete, rotāta ar metāla kokardi, kura turēja akmeņozola zariņu. Kamēr D�eimijs stīvēja mugurā tīru kreklu un ar apspiestu niknumu ķemmēja matus, es paņēmu bereti, lai to tuvāk aplūkotu.

Apaļā kokarde bija rotāta ar pārsteidzo�i smalku gravējumu. Tās centrā bija redzami pieci vulkāni, kas spļāva ārkārtīgi reālas liesmas. Un malā bija rakstīts moto Luceo non Uro.

-��� Es spīdu, nevis degu, es skaļā balsī iztulkoju.

-��� Jā, zeltenīt, Makenziju moto, Villijs apstiprināja, atzinīgi mājot ar galvu. Viņ� atņēma man bereti un iegrūda to D�eimijam rokās, tad aizjoņoja meklēt citus apģērba gabalus.

-���� Ē� piedod, es klusiņām atvainojos, izmantodama Villija aizie��anu, lai pievirzītos tuvāk D�eimijam. Es negribēju�

D�eimijs, kur� ar nepatiku bija aplūkojis cepures piespraudi, parau�dzījās manī no aug�as, un drūmā mutes līnija mazliet atmaiga.

-���� Ak, manis dēļ nekreņķējies, Armaliet. Tas tāpat būtu noticis, agrāk vai vēlāk. Viņ� pagrieza kokardi, un tā notrūka, D�eimijs �ķībi pasmaidīja, to apskatīdams, un domīgi pasvārstīja rokā.

-��� Vai tu zini manu moto? viņ� jautāja. Tas ir, mana klana?

-��� Nē, satrūkusies es atbildēju. Kāds tas ir?

D�eimijs pasvieda kokardi gaisā, noķēra un ar precīzu kustību iemeta sporanā. Visai drūmi viņ� skatījās uz vaļējo arku, kur izjuku�ās rindās drūzmējās Makenziju klana vīri.

-Je suis prest, viņ� atbildēja pārsteidzo�i labā fran�u valodā. D�ei�mijs atskatījās un ieraudzīja ar nopietnu nolūku tuvojamies Rupertu un vēl vienu liela auguma Makenziju, kuru es nepazinu, abiem sejas bija pietvīku�as no pacilātības, ko izraisīja laba oma un vēl kaut kas cits. Ruperts nesa pamatīgu blāķi Makenziju tartāna auduma.

Bez kādiem ievadiem otrs vīrs ķērās pie D�eimija kiltu sprādzes.

-��� Labāk paej nostāk, Armaliet, viņ� strupi ieteica. Sievie�iem te nav, ko meklēt.

-��� Tā izskatās, es sausi noteicu un tiku apbalvota ar �ķību smaidiņu, kamēr D�eimija gurnus ietvēra jaunie kilti, bet vecie tika veikli izrauti no apak�as, tādējādi nepārkāpjot pieklājības normas. Ruperts ar draugu saņēma D�eimiju stingri aiz rokām un stūma uz arku.

Nekavējoties pagriezos un devos atpakaļ uz kāpnēm, kas veda uz menestrelu galeriju; ejot garām klana vīriem, es cītīgi vairījos no viņu skatieniem. Tikusi aiz stūra, apstājos un piekļāvos pie sienas, lai kļūtu nemanāma. Mirkli nogaidīju, līdz gaitenis uz brīdi kļuva tuk�s, tad ie�āvos pa durvīm, kas veda galerijā, un a�i aizvēru, iekams kāds ir iegriezies ap stūri un ieraudzījis, kur esmu palikusi. No aug�as krīto�ā blāzma vāji apgaismoja kāpnes, tāpēc man nebija grūti redzēt ceļu uz nomīdītajām flīzēm. Kāpu aug�ā, uz turieni, no kurienes nāca troksnis un gaisma, pārlikdama prātā pēdējo īso vārdu pārmaiņu.

-�� Je suis prest. Esmu gatavs. Es cerēju, ka tā ir.

Galeriju apgaismoja prie�u lāpu spo�ās liesmas, kas cēlās no kau�siņiem, uz sienas ap tiem bija izveidoju�ies iepriek�ējo lāpu atstāto melno sodrēju riņķi. Kad izniru no portjerām, kas sedza ieeju galerijas galā, vairākas sejas pagriezās, lai ap�ilbu�ām acīm paskatītos uz mani; cik varēja spriest, te bija sapulcēju�ās visas pils sievietes. Es pazinu jaunās meitenes Leigēru, Magdalēnu un vēl da�as, kuras biju satikusi virtuvē, un, protams, tuklo Ficgibonas kundzi, kas sēdēja goda vietā pie pa�ām margām.

Ieraudzījusi mani, viņa ar draudzīgu rokas mājienu aicināja pie sevis, un sievietes saspiedās cie�āk, lai es tiktu garām. No priek�ējās rindas es varēju pārskatīt visu zāli lejā.

Sienas rotāja mir�u, īvju un akmeņozolu zari, aug�up uz galeriju cēlās augu svaigais aromāts, sajaucies ar lāpu dūmiem un sīvo dvaku, kas plūda no vīriem. Viņu te bija desmitiem, da�i nāca, citi gāja projām, vēl citi stāvēja nelielos pulciņos un sarunājās, bet visiem apģērbā bija kaut kas no klana tartāna, lai tas būtu tikai pleds vai berete kopā ar vienkār�u darba kreklu vai notraipītām biksēm. Rūtojuma raksti bija da�neda�ādi, bet krāsas gan visumā palika vienādas tum�i zaļie toņi un balts.

Vairums, tāpat kā �obrīd D�eimijs, bija ģērbu�ies pilnā tērpa ansamblī kilti, pleds, berete un gandrīz visiem piespraude. Pama�nīju D�eimiju joprojām drūmu vaigu stāvam pie sienas. Ruperts bija iejucis drūzmā, bet abās pusēs puisim stāvēja divi stipri Makenziji, acīmredzot sargi.

Zālē valdo�ais juceklis pamazām ieguva noteiktu kārtību, jo pils iemīt�nieki bīdīja un veda jaunatnācējus uz viņu vietām telpas tālākajā galā.

�is vakars nepārprotami bija īpa�s notikums; jaunais zēns, kur� pieņem�anā reiz spēlēja dūdas, tagad bija saņēmis papildinājumu divu dūdinieku izskatā, viens no viņiem bija jau nobriedis vīrs, kura stāja un ar ziloņkaulu rotātais mūzikas instruments vēstīja, ka viņ� ir meis�tars. Vīrs pamāja ar galvu abiem pārējiem, un drīz zāli piepildīja dūdu spēcīgās skaņas. Dūdas, lai gan krietni mazākas par lielajām ziemeļu dūdām, kādas izmanto kaujas laukā, tomēr sacēla varenu troksni.

Dziedātāji pāri dūk�anai izlocīja tādus treļļus, ka asinis sāka dzīslās kūsāt. Apkārt stāvo�ās sievietes sakustējās, un man prātā ienāca rinda no "Megijas Loderas".

Ak, ļaudis sauc mani Rebu Balamuti, Un mei�as kļūst trakas, Kad palai�u rīkli.

Galerijā sanāku�ās sievietes glu�i trakas nekļuva, tomēr savu patiku neslēpa, un visapkārt skanēja apbrīnas pilna murminā�ana, kad viņas, pārlieku�ās pāri margām, norādīja uz vienu vai otru vīrieti, kas staigāja pa zāli savā greznajā tērpā. Kāda meitene pamanīja D�eimiju un, klusi iesaukusies, rādīja savām draudzenēm. Viņa parādī�anās izraisīja lielu �ukstē�anos un murminā�anu.

Da�as apbrīnoja jaunekļa patīkamo izskatu, bet vairums prātoja par viņa klātbūtni zvēresta do�anas ceremonijā. īpa�i manu uzmanību saistīja Leigēra, kas, vērojot D�eimiju, liesmoja kā svece, un es atcerē�jos Aleka aplokā sacītos vārdus: "Un tu zini, ka tēvs viņai nejaus precēties ārpus klana." Un vai tad D�eimijs nebija Kolama māsasdēls? Ar visu to jauneklis varēja būt labs ķēriens. Protams, ja atmet tādu sīkumu kā pasludinā�ana ārpus likuma.

Dūdu melodija drud�aini uzlidoja virsotnē un spēji aprāvās. Nāves klusumā, kas iestājās zālē, no velves telpas galā iznāca Kolams Makenzijs un noteiktā solī devās uz īpa�i �im gadījumam ierīkotu nelielu paaugstinājumu. Viņ� nepūlējās slēpt savu nepilnvērtību, bet �odien to arī neuzsvēra. Klana vadonis bija krā�ņi tērpies debeszilos svārkos, kas bija bagātīgi rotāti ar zeltītām me�ģīnēm, sudraba pogām un sārtām zīda aprocēm, kas sniedzās gandrīz līdz elkoņiem. Smalkvilnas rūtai�nie kilti nosedza ceļgalus, noslēpjot lielāko daļu no kājām un rūtai�najām zeķēm. Viņam bija zila berete, bet sudraba piespraude saturēja nevis akmeņozola zariņu, bet spalvas. Visi klāteso�ie aizturēja elpu, kad Kolams nostājās skatuvītes vidū. Lai nu ko, bet izrādīties Kolams Makenzijs prata.

Viņ� pagriezās pret sanāku�ajiem klana vīriem, pacēla rokas un sveicināja ar skaņu kliedzienu:

-���� Tulach Ard!

-��� Tulach Ard! skaļā brāzmā atbalsoja klans. Man blakus stāvo�ā sieviete nodrebēja.

�im sveicienam sekoja īsa runa gēlu valodā. To uzņēma ar perio�diskiem atzinības saucieniem, un pēc tam sākās zvēresta do�anas cere�monija.

Dūgals Makenzijs bija pirmais no vīriem, kur� tuvojās podestam, uz kura stāvēja Kolams. Nelielais paaugstinājums pacēla Kolamu pietie�kami augstu, lai brāļi satiktos aci pret aci. Dūgals bija tērpies greznā, bet vienlaikus neuzkrīto�ā kastaņkrāsas samta apģērbā bez zelta me��ģīnēm, lai nenovērstu uzmanību no Kolama krā�ņuma.

Dūgals ar pla�u �estu izvilka dunci, noslīga uz viena ceļa un, saņē�mis dunci aiz asmens, turēja paceltu uz aug�u. Balss viņam nebija tik spēcīga kā Kolamam, bet gana skaļa, lai varētu dzirdēt visā zālē.

Es zvēru pie mūsu Kunga Jēzus Kristus krusta un pie svētā tērauda, ko turu rokā, ka ar sirdi un dvēseli palik�u uzticīgs Makenziju klana vārdam. Es lūdzu, lai �is svētais tērauds caururbj manu sirdi, ja es kādreiz paceļu roku pret klanu.

Viņ� nolaida dunci, noskūpstīja to vietā, kur spals savienojas ar asmeni, un atkal iebāza makstī. Vēl joprojām stāvēdams uz ceļiem, Dūgals pastiepa kopā saņemtās rokas pret Kolamu, kur� tās satvēra un tuvināja lūpām, pieņemot zvērestu. Tad viņ� piecēla Dūgalu kājās.

Kolamam aiz mugras stāvēja ar tartānu pārklāts galds; viņ� pagrie�zās, lai paņemtu no tā lēzenu sudraba trauku. Ar abām rokām viņ� pacēla smago, osaino kausu, nodzēra no tā malku un sniedza brālim. Ari Dūgals iedzēra pamatīgu malku un deva biķeri atpakaļ. Tad vēl pēdējo reizi paklanījies Makenziju klana vadonim, Dūgals atkāpās malā, lai dotu vietu nākamajam zvērētājam.

�ī procedūra tika atkārtota neskaitāmas reizes, sākot ar solījuma vārdiem un beidzot ar ceremoniālo dzēriena malku. Redzot, cik daudz cilvēku gaida rindā, man atkal modās patiesa apbrīna par Kolama izturību. Centos izrēķināt, cik pin�u alkohola viņam būs jāpieveic līdz vakara noslēgumam, ja ar katru zvērestā devēju jāsadzer viens mal�ciņ�, kad ieraudzīju rindas priek�galam tuvojamies D�eimiju.

Dūgals, kad bija nodevis zvērestu, ieņēma vietu Kolamam aiz mugu�ras. Viņ� ieraudzīja D�eimiju nostājamies brāļa priek�ā, kur� �obrīd vēl bija aizņemts ar citu vīru, un es redzēju, ka Dūgals izbrīnā salecas. Viņ� piegāja Kolamam tuvu klāt un kaut ko pa�ukstēja. Klana vadonis nenovērsa acis no viņa priek�ā stāvo�ā vīrie�a, bet es redzēju, ka viņa augums mazliet saspringst. Ari viņ� bija izbrīnīts un, manuprāt, diez ko nepriecājās.

Zālē valdo�ās emocijas jau no pa�a sākuma sita augstu vilni, bet ceremonijas laikā tās bija uzbangoju�as vēl augstāk. Ja D�eimijam �ajā brīdī vajadzētu atteikties no zvēresta do�anas, es paredzēju, ka uzbu�dinātie klana vīri, daudz neprātodami, saplosītu puisi gabalos. Slepus noslaucīju plaukstas gar svārkiem, jo jutos vainīga, ka biju ievilkusi viņu �ajā bīstamajā situācijā.

D�eimijs likās mierīgs. Lai ari zālē bija ļoti karsts, viņ� nesvīda. Viņ� pacietīgi gaidīja rindā, un nekas neliecināja, ka puisis apzinātos draudo�ās briesmas, ka atrodas starp simt līdz zobiem apbruņotu vīru, kuri ilgi nekavētos, lai atmaksātu par jebkuru apvainojumu Makenziju vadonim un klanam. Patie�ām "Je suis prest". Vai varbūt viņ� nolēmis klausīt vecā Aleka padomam?

Kad pienāca D�eimija kārta, pamanīju, ka biju nagus dziļi iespie�dusi delnās.

Viņ� graciozi nometās uz viena ceļa un zemu palocījās Kolama priek�ā. Un nevis izvilka dunci, lai zvērētu, bet atkal piecēlās kājās un ieskatījās klana vadonim acīs. Izslējies visā augumā, viņ� par galvas un plecu tiesu bija garāks par vairumu no zālē sanāku�ajiem vīriem, bet par Kolamu ar visu paaugstinājumu pat vairākas collas. Pametu skatienu uz Leigēru. Viņa bija nobālējusi, kad D�eimijs piecēlās kājās, un es redzēju, ka arī viņa cie�i savilkusi dūres.

Visu acis bija pievērstas jauneklim, bet viņ� vērsās tikai pie Kolama. Balss skanēja tikpat dobji kā tēvocim, un katrs vārds bija skaidri dzirdams.

-��� Kolam Makenzij, es nāku pie tevis kā pie radinieka un sabied�rotā. Es tev nezvērē�u, jo mans zvērests ir dots tam vārdam, ko es nesu. Pūlis klusi, bet ļaunu vēsto�i iedūcās, D�eimijs tam nepievērsa uzmanību un turpināja: Ta�u es bagātīgi do�u tev no tā, kas man ir, palīdzību, labu gribu, kad vien tev to vajadzēs. Es dāvāju tev savu padevību kā radiniekam un vadonim un uzskatu, ka mani saista tavs vārds, kamēr vien manas kājas min Makenziju klana zemi.

Viņ� apklusa un stāvēja, gar� un stalts, rokas brīvi nolaidis gar sāniem. Bumba tagad bija Kolama pusē, es nodomāju. Viens viņa vārds, viens mājiens, un rīt no zāles grīdas plāksnēm vajadzēs berzt jaunā pārdro�nieka asinis.

Kolams brīdi stāvēja nekustīgi, tad pasmaidīja un izstiepa rokas. Mirkli �aubījies, D�eimijs viegli ielika savas rokas tēvo�a plaukstās.

-��� Mēs jūtamies pagodināti, ka piedāvā mums savu draudzību un labo gribu, Kolams skaidri sacīja. Mēs pieņemam tavu padevību un dāvāsim tev uzticību kā Makenziju klana sabiedrotajam.

Saspringums, kas līdz �im bija valdījis zālē, atslāba, un galeriju, kad Kolams iedzēra no biķera un piedāvāja to D�eimijam, pār�alca gan�drīz dzirdama atvieglojuma nopūta. Jaunais vīrietis pieņēma kausu ar smaidu. Lai ari nebaudīdams ceremoniālo malku, viņ� pacēla gandrīz pilno trauku, mazliet palieca un dzēra. Un turpināja dzert. Skatītāji cieņā un uzjautrinājumā noelsās, bet D�eimija spēcīgie kakla muskuļi turpināja kustēties. Kuru katru mirkli viņam ta�u vajadzēs ievilkt elpu, es domāju, bet nē. D�eimijs iztuk�oja smago kausu līdz pēdējai lāsei, atņēma no lūpām, ar sprādziena troksni ierāva plau�ās gaisu un snie�dza biķeri atpakaļ Kolamam.

-���� Pagodināts esmu es, viņ� teica viegli piesmaku�ā balsī, ka varu būt sabiedrotais klanam, kuram ir tik izsmalcināts viskijs.

Pēc �iem vārdiem atskanēja ovācijas un D�eimijs devās uz durvīm, pa ceļam saņemdams apsveikuma rokasspiedienus un draudzīgus uzsitienus pa plecu. Acīmredzot Kolams Makenzijs nebija vienīgais ģimenē, kuram piemita ķēriens uz teatrāliem trikiem.

No zālē valdo�ā karstuma un dūmojo�ajām lāpām man sāka sāpēt galva, vēl pirms garā zvēresta do�anas ceremonija noslēdzās, cik sapratu, ar da�iem aizkustino�iem Kolama vārdiem. Se�i viskija kausi, ko viņ� bija iztuk�ojis kopā ar vīriem, nebija atstāju�i nekādu iespaidu, un spēcīgā balss joprojām atbalsojās akmens sienās. Vismaz kājas, par spīti ilgajai stāvē�anai, viņam �onakt nesāpēs, man ienāca prātā.

Lejā atskanēja skaļ� kliedziens, sāka spiegt dūdas, un viss svinī�gums izjuka me�onīgā auro�anā, kas te uzplūda, te atplūda. Kad uz steķiem parādījās alus un viskija mucas, tās apsveica ar vēl skaļāku klaigā�anu, tūlīt tika ienesti arī �ķīvji ar kūpo�iem auzu plāceņiem, pil�dītiem aitu kuņģiem un gaļu. Fica kundze, kas noteikti bija atbildīga par �o pasākuma daļu, bīstami tālu pārliecās pāri margām un ar asu skatienu uzmanīja apkalpotājus, kas vairumā bija pui�i, pārāk jauni, lai nodotu oficiālu zvērestu.

-����� Un kur ta' paliku�i fazāni, ko? viņa pie sevis purpināja, noskatī�jusi ienestos �ķīvjus. Un pildītie zu�i? Velns rāvis to Mango Grāntu, es nomauk�u viņam ādu pār acīm, ja viņ� būs piededzinājis zu�us! Pie�ņēmusi lēmumu, Fica kundze pagriezās un sāka spiesties cauri drūzmai uz galerijas izeju, acīmredzot nevēlēdamās atstāt tādas svarīgas lietas kā mielasta organizē�ana Mango Grānta nemākulīgajās rokās.

Izmantojot izdevību, ka aiz varenās sievas palika plata brīva eja, es spraucos viņai līdzi. Ari citas sievietes priecīgas, ka radies labs iemesls, lai tiktu projām, mums pievienojās.

Kāpņu lejasgalā Fica kundze pagriezās un, ieraudzījusi aug�ā drūz�mējamies baru sievie�u, apveltīja tās ar niknu skatienu.

-��� Jūs, sīkaļas, taisieties, ka tiekat, uz savām istabām, viņa noko�mandēja. -Ja negribat palikt aug�ā, kur ir dro�i, un nekrist acīs, tad pa istabām. Un nekādas slaistī�anās pa koridoriem vai lūrē�anas ap stū�riem. Visi ve�i jau pamatīgi pielaku�ies, un pēc stundas ies vēl trakāk. �onakt skuķiem te nav, ko vazāties.

Atgrūdusi durvis, Fica kundze ziņkāri palūkojās gaitenī. Acīmredzot ceļ� bija tīrs, jo viņa izdzina sievietes kā vistas pa vienai ārā uz viņu guļamistabām aug�ējos stāvos.

-��� Vai nevajag palīdzēt? es pajautāju, kad nonācu Fica kundzei blakus. Es domāju, virtuvē.

Viņa noraido�i papurināja galvu, bet par piedāvājumu pasmai�dīja.

-��� Nē, nav vajadzības, meitēn. Un tagadiņ ej tu ar', tev jau ar' draud tādas pa�as briesmas. Un draudzīga dunka mugurā izstūma mani pustum�ajā gaitenī.

Pēc pagalmā piedzīvotās tik�anās ar sargu uzskatīju, ka prātīgāk būs paklausīt saimniecības vaditājas padomam. Vīri zālē dzīroja, dejoja un dzēra, nemaz nedomājot atturēties vai valdīties. Es piekritu, ka sie�vietei tur nav vietas.

Ta�u atrast ceļu uz savu istabu nepavisam nebija viegli. �ī pils daļa man bija sve�a, un, lai arī zināju, ka stāvu augstāk atrodas vaļēja pār�eja, kas savienoja �o spārnu ar to, kurā atradās mana istaba, es nespēju ieraudzit neko līdzīgu kāpnēm.

Pagriezos ap stūri un uzdūros baram vīru. �os vīrie�us es nepazinu, viņi bija ieradu�ies no klana teritorijas nomales un nebija pieradu�i pie pils galantajām manierēm. Pie �āda secinājuma es nonācu tikai tādēļ, ka viens no viņiem acīmredzot bija meklējis ateju, tad atmetis meklēju�miem ar roku un nu atvieglojās gaiteņa stūri.

Es apcirtos un gribēju doties atpakaļ, no kurienes biju nākusi, vien■ilga, ir tur kāpnes vai to nav. Ta�u vairākas rokas centās mani apturēt, un es attapos piespiesta pie gaiteņa sienas bārdainu kalnie�u ielen�kumā, viņu elpā jautās viskijs, bet prātā izvaro�ana.

Neredzēdams jēgu noņemties ar priek�spēli, pa�ā priek�ā stāvo�ais sagrāba mani ap vidu un iegrūda roku aiz ņiebura. Viņ� pieliecās pavi�sam tuvu, berzēdams savu bārdaino vaigu man gar ausi.

-��� Kā būtu ar vienu saldu bu�iņu Makenziju klana drosmīgajiem pui�iem? Tulach Ard!

-��� Erin go bragh! Lai dzīvo Īrija! es rupji atcirtu un no visa spēka atgrūdu uzmākuli. Viņ� bija piedzēries, tāpēc neturējās stingri uz kājām, atstreipuļoja atpakaļ un uzgrūdās vienam no saviem draugiem. Es parāvos sāņus un bēgu, pa ceļam nometot neveiklās tupeles.

Man priek�ā iznira cits draudīgs stāvs, un es saminstinājos. Ta�u likās, ka tur ir tikai viens vīrs, bet aiz muguras vismaz desmit, turklāt, par spīti lielajam patērētajam alkohola daudzumam, viņi strauji tuvo�jās. Es metos uz priek�u, nolēmusi pēdējā brīdī pa�auties viņam garām. Vīrietis pēk�ņi iznāca man pretī, un es apstājos tik strauji, ka ar rokām atspiedos viņam pret krūtīm, lai neuztriektos virsū. Tas bija Dūgals Makenzijs.

-��� Velns un elle� viņ� iesāka, bet tad, ieraudzījis vīrus, kas dzinās man pakaļ, pastūma mani aiz muguras un gēlu valodā kaut ko uzrēja sekotājiem. Tie tajā pa�ā valodā deva pretī, bet pēc īsas vārdu pārmai�ņas, kas izklausījās kā vilku ņurdē�ana, viņi atteicās no sava nodoma un devās projām meklēt labāku izklaidē�anos.

-���� Paldies, es, viegli samulsusi, teicu. Paldies. Es� Es nu ie�u. Man nevajadzēja te būt. Dūgals paskatījās uz mani no aug�as, saņēma manu roku un pagrieza ar seju pret sevi. Viņ� bija izspūris un nepārprotami piedalījies dzīro�anā.

-���� Tiesa gan, meitēn, viņ� piekrita. Tev te nevajadzēja atrasties. Bet, tā kā esi, nu tad tev būs jāmaksā sods, viņ�, acīm pustumsā kvēlojot, nomurmināja. Tad bez brīdinājuma piekļāva mani sev klāt un noskūpstīja. Skūpsts bija pietiekami spēcīgs, lai noberztu man lūpas un tās pavērtu. Mēle piekļāvās manējai, un mute pieplūda ar viskija sīvo gar�u. Viņa rokas stingri satvēra manus gurnus un piespieda cie�i sev klāt tā, ka es zem kiltiem cauri daudzajām manu svārku un apak��svārku kārtām sajutu stingro pauguru.

Tikpat pēk�ņi, kā bija apskāvis, Dūgals palaida mani vaļā. Viņ� palocija galvu un, mazliet saraustīti elpodams, ar roku norādīja lejā uz zāli. Pāri pierei bija noslīgusi rūsas krāsas matu �ķipsna, un viņ� atstūma to atpakaļ.

-��� Taisies nu projām, meitēn, viņ� mudināja. Iekams jāmaksā vēl vairāk.

Es basām kājām jozu projām.

Ņemot vērā pagāju�ās nakts svinības, biju iedomājusies, ka lie�lākā daļa no pils iemītniekiem nākamajā rītā modīsies vēlu, iespējams, izstreipuļos ārā, lai dabūtu kādu kausu atspirdzino�a alus tikai tad, kad saule jau būs krietni pakāpusies protams, ja tā vispār būs izlēmusi parādīties. Bet Makenziju klana kalnie�i bija taisīti no izturīgāka mate�riāla, nekā man bija licies, jo pils dūca kā bi�u spiets jau krietnu laiku pirms saullēkta. Gaiteņos skanēja kareivīgi saucieni, skaļi �vadzēja bru�ņas, un būk�ķēja zābaki, kad vīri gatavojās "jaktij".

Rīts bija auksts un miglains, bet Ruperts, kuru satiku pagalmā ceļā uz zāli, apgalvoja, ka �is esot pats piemērotākais laiks, kad iet uz me�a�cūkām.

-��� Tiem kustoņiem ka�oki ir dikti biezi, aukstums �iem neko nevar padarīt, viņ� skaidroja, uz kājminamas tecīlas cītīgi asinādams �ķēpa galu, un �ie jūtas dro�i, kad apkārt tāda bieza migla jo �ie, redz', nemana medniekus, kas tuvojas.

Es atturējos aizrādīt, ka tikpat labi arī mednieki neredzēs zvēru, kuram tuvojas, un ieraudzīs to tikai tad, kad būs gandrīz uzkāpu�i tam virsū.

Kad saule sāka ievilkt dūmakā asinssarkanas un zeltainas svītras, mednieku pulciņ� sanāca priek�ējā pagalmā, viņi vizēja no rasas, un acis gaidās spo�i mirdzēja. Nopriecājos, ka sievietēm nav jāpiedalās, bet var aprobe�oties tikai ar plāceņu un alus piedāvā�anu varoņiem, kas posās ceļā. Redzēdama, cik liels skaits vīru dodas uz austrumpu�ses me�iem, līdz zobiem apbruņoju�ies ar me�acūku �ķēpiem, cirvjiem, lokiem, bultu makiem un dun�iem, man sametās me�akuiļa maz�liet �ēl.

Ta�u pēc stundas, kad mani aicināja steig�us doties uz me�malu apkopt ievainojumus medniekam, kur�, �ķiet, bija miglā nejau�i uzkā�pis zvēram virsū, mana attieksme mainījās pret cieņas pilnu bijību.

-��� Kristu, ap�ēlojies! es iesaucos, apskatīdama vaļējo, saplosīto brūci, kas stiepās no ceļgala līdz pat potītei. Un to izdarīja dzīvnieks? Vai viņam ir nerūsējo�a tērauda zobi?

-���� Kas? Cietu�ais no �oka bija glu�i bāls un pārāk satriekts, lai man atbildētu, bet viens no medniekiem, kas bija palīdzējis nelaimīga�jam izkļūt no me�a, uzmeta man savādu skatienu.

-���� Nekas, es izvairījos un cie�i savilku spiedo�u pārsēju, ko biju aptinusi ap savainoto apak�stilbu. Aizved viņu uz pili, un mēs palūg�sim, lai Fica kundze iedod nabadziņam karstu buljonu un segas. Brūce jā�uj, bet man nav līdzi instrumentu.

Dzinēju ritmiskie kliedzieni joprojām atbalsojās pakalnu dūmakā tītajās nogāzēs. Pēk�ņi atskanēja spalgs kliedziens, kas izlauzās cauri miglas slāņiem un uz�āvās pāri koku galotnēm, no savas paslēptuves tur�pat netālu, biedējo�i spārnus plik�ķinādams, pacēlās izbiedēts fazāns.

-��� Dievs debesīs, kas nu atkal? Paķērusi pārsējus, pametu savu pacientu palīgu ziņā un no visa spēka skrēju uz me�u.

Zem zariem migla bija vēl biezāka, un es varēju redzēt tikai da�as pēdas uz priek�u, bet satraukta klaigā�ana un krūmu brīk�ķē�ana veda mani pareizajā virzienā.

Tas patraucās man garām no aizmugures. Tā kā biju koncentrēju�sies uz kliedzieniem, tad neko nebiju dzirdējusi un zvēru ieraudzīju tikai tad, kad tas bija paskrējis man garām, tum�a ēna, kas kustējās ar neiedomājamu ātrumu, absurdi sīkie nagi gandrīz nedzirdami mina slapjās lapas.

Biju tik ļoti izbrīnīta par negaidīto parādību, ka pirmajā brīdī man pat neienāca prātā baidīties. Es tikai blenzu miglā, kur bija pazudis melnais, sariem klātais briesmonis. Tad, pacēlusi roku, lai atbīdītu pie sejas pielipu�ās mitrās cirtas, es ieraudzīju uz tās izsmērētu sarkanu �vīku. Pavērsusi skatienu lejup, es līdzīgu �vīku redzēju ari uz svār�kiem. Dzīvnieks bija ievainots. Varbūt kliedzis bija me�akuilis?

Tomēr nē; es zināju, kā kliedz nāvīgi ievainots cilvēks. Un me�a�cūka pārāk veikli kustējās, skrienot man garām. Dziļi ievilku elpu un devos iek�ā miglas vālā meklēt ievainotu vīru.

Es atradu viņu lēzena pakalna pakājē kiltos ģērbtu mednieku pul�ciņa vidū. Viņi ievainoto bija sasegu�i ar plediem, bet audums, kas klāja kājas, bija pārāk tum�s no slapjuma, lai vēstītu ko labu. Plata melnu dubļu sliede aizvijās vietā, kur viņ� bija vēlies lejā no kalna, un izkārpītas, ar dubļainām lapām sajauku�ās zemes laukumiņ� rādīja, kur notikusi sadursme ar dzīvnieku. Nometos ceļos blakus ievainotajam medniekam, noņēmu segas un ķēros pie darba.

Tik tikko biju sākusi, kad apkārt stāvo�o vīru kliedzieni lika man pagriezties un es ieraudzīju murgaino tēlu, kas bez skaņas atkal iznira no kokiem.

�oreiz man pietika laika ieraudzīt dun�a spalu dzīvnieka sānos, iespējams, to bija atstājis zemē gulo�ais vīrs. Un draudīgus, dzeltenī�gus zobus, notraipītus tikpat sarkanus kā neprātīgās, mazās a�eles.

Lai cik pārsteigta biju es, vīru pulciņ� sakustējās un tvēra pēc iero��iem. Kāds gara auguma vīrietis izrādījās ātrāks par pārējiem, viņ� izrāva �ķēpu no rokām medniekam, kas stāvēja kā sasalis, un izgāja klajumā.

Tas bija Dūgals Makenzijs. Viņ� gāja gandrīz nevērīgi, nesot �ķēpu zemu nolaistu, gatavu triecienam abās rokās, it kā grasītos celt mēslu dak�as. Visu uzmanību viņ� bija pievērsis kuilim, klusām runādams ar to, murminādams kaut ko gēlu valodā, it kā labinādams dzīvnieku nākt ārā no koku patvēruma.

Pirmais uzbrukums bija spēj� kā sprādziens. Zvērs pa�āvās Dūgalam garām tik tuvu, ka brūnie medību kilti noplīvoja saceltajā vējā. Me�akuilis uzreiz apcirtās un traucās atpakaļ muskuļota niknuma masa. Dūgals kā matadors palēca malā un dūra uzbrucējam ar �ķēpu. Atpakaļ, uz priek�u un vēlreiz atpakaļ. Tas vairāk bija dancis nekā cīņa, abi pretinieki bija gana spēcīgi un tajā pa�ā laikā tik veikli, ka likās slīdam virs zemes.

Cīniņ� ilga tikai mazliet vairāk par minūti, kaut ari likās daudz ilgāk. Un beidzās ar to, ka Dūgals, kiltiem plandot, izvairījās no nāvī�gajiem ilkņiem, pacēla īso, resno �ķēpu un ietrieca starp zvēra slīpajām lāpstiņām. Nobūk�ķēja �ķēps, un atskanēja spalgs kvieciens; man spal�vas uz rokām saslējās stāvus. Cūkas mazās a�eles �audījās apkārt, me�onīgi meklējot ļauno likteni, un sīkie nagi iegrima dziļi dubļos, kad me�akuilis sagrīļojās un nokrita. Kviek�ana turpinājās, līdz sasniedza necilvēcisku spalgumu, kamēr smagais ķermenis nokrita uz sāniem, ietriecot iedurto dunci dziļāk sarainajā miesā. Smalkie nagi kārpīja zemi, sakuļot mitro augsni biezās pikās.

Kviecieni aprāvās pēk�ņi. Mirkli valdīja klusums, tad atskanēja īsti cūcisks ruk�ķējiens un rumpis palika nekustīgi guļam.

Dūgals negaidīja, lai pārliecinātos, vai dzīvnieks ir beigts, bet, apmetis līkumu ap drebo�o me�acūku, devās pie ievainotā mednieka. Viņ� nometās ceļos un aizlika roku aiz cietu�ā pleciem, nomainot to vīru, kur� tur sēdēja pirms tam. Augstos vaigu kaulus bija ap�ļākusi smalka asins strūkliņa, un vienā pusē matus bija salipināju�as sakal�tu�as asinis.

-��� Nu, D�ordij! Viņa skarbā balss pēk�ņi bija kļuvusi maiga. Nu. Es viņu piebeidzu. Viss kārtībā.

-��� Dūgal? Vai tas esi tu? Ievainotais pagrieza galvu runātāja vir�zienā un centās atvērt acis.

Biju izbrīnīta, to dzirdot, kamēr ātri pārbaudīju pulsu un dzīvības pazīmes. Negantais Dūgals, ne�ēlīgais Dūgals runāja ar vīrieti klusā balsī, atkārtoja mierinājuma vārdus, cie�i kļāva sev klāt un glāstīja izspūru�os matus.

Es notupos un pasniedzos pēc pārsēju kaudzes, kas gulēja man blakus zemē. Brūce bija dziļa, vismaz astoņas collas, no cirk�ņa lejup uz cisku, un no tās vienmērīgi plūda asinis. Tās ne�ļācās rāvieniem; cirk�ņa artērija nebija skarta, un tas nozīmēja, ka bija labas izredzes asiņo�anu apturēt.

Bet apturēt nevarēja sūk�anos no vēdera, kur asie zobi bija pārplē�su�i ādu, muskuļus, apzarni un zarnas. Lielie asinsvadi nebija traumēti, bet iek�ējie orgāni bija caurdurti; es to skaidri redzēju caur saplosīto brūci. �ādi vēdera ievainojumi bie�i beidzās ar nāvi pat modernās ope�rāciju zālēs, kur var uzlikt �uves un ir pieejamas antibiotikas. Bojā�tās zarnas saturs, izplūstot vēdera dobumā, vienkār�i saindē visu ap sevi un izraisa infekciju, kas gandrīz nenovēr�ami beidzas letāli. Un �eit, kur vienīgie ārstniecības līdzekļi bija ķiploka daiviņas un pela�ķu ziedi�

Mans skatiens satikās ar Dūgala skatienu, kad viņ� pētīja briesmīgo brūci. Viņa lūpas sakustējās, bez skaņas virs cietu�ā galvas veidojot vārdus: "Vai viņ� dzīvos?"

Es mēmi papurināju galvu. Vēl mirkli viņ� turēja D�ordiju apskautu, tad pastiepa roku un ar nolūku atsēja ārkārtas �ņaugu, ko biju uzlikusi mednieka kājai. Viņ� paskatījās uz mani, izaicinot iebilst, bet es nepa�kustējos, tikai viegli pamāju ar galvu. Es varēju apturēt asiņo�anu un ļaut, lai vīrieti nestuvēs nogādā pilī. Pilī, kur viņu mocītu arvien lielākas sāpes, kad vēdera ievainojums sastrutos tiktāl, ka infekcija izplatīsies pietiekami tālu, lai nogalinātu viņu, iespējams, dienām ilgās mokās. Varbūt vieglāka bija nāve, ko viņam piedāvāja Dūgals, nomirt tepat, zem debesīm, kad sirds asinis nokrāso tās pa�as lapas, ko sārtināju�as tā zvēra asinis, kas laupīja viņam dzīvību. Es pa mitrajām lapām aizrāpoju līdz D�ordija galvai un pusi no viņa svara pārliku uz savu roku.

-��� Drīz kļūs vieglāk, es teicu, un mana balss, kā vienmēr, skanēja mierīgi, tā man bija mācīts. Sāpes drīz pāries.

-��� Jā. Ir jau labāk� tagad. Vairs nejūtu kāju� rokas arī ne� Dūgal� vai tu esi te? Vai tu esi te? Nejūtīgās rokas akli kustējās pie sejas. Dūgals cie�i tās saņēma, pieliecās tuvāk un kaut ko klusi murmināja mirsto�ajam biedram ausī.

D�ordija mugura pēk�ņi izliecās, papē�i dziļi iespiedās dubļos, ķer�menis agresīvi protestēja pret to, ko prāts jau sāka pieņemt. Viņ� laiku pa laikam dziļi ievilka elpu, kā gaisu tver noasiņojo�s cilvēks, alkstot pēc ķermenim trūksto�ā skābekļa.

Me�ā valdīja dziļ� klusums. Miglā nedziedāja putni, un vīri, kas, pacietīgi gaidot, stāvēja koku ēnā, pa�i bija klusi kā koki. Mēs ar Dūgalu tālu pārliecāmies pāri nāves cīņā ierautajam ķermenim, dudinot mie�rinājuma vārdus, kopā pildot �o sirdi ploso�o un nepiecie�amo uzde�vumu palīdzēt cilvēkam nomirt.

Arī ceļā uz pili valdīja klusums. Es gāju blakus miru�ajam, ko nesa uz nestuvēm, kas bija sameistarotas no prie�u zariem. Mums aiz mugu�ras tika nestas tie�i tādas pa�as nestuves, kurās gulēja naidnieka rum�pis. Dūgals gāja pa priek�u, viens pats.

Ieejot pa vārtiem pils galvenajā pagalmā, es pamanīju pavīdam strupu stāvu, kas piederēja tēvam Beinam, ciema priesterim, kur� ar novēlo�anos steidzās palīgā kritu�ajam draudzes loceklim.

Dūgals apstājās, pastiepa roku, lai apturētu mani, kad es pagrie�zos uz kāpnēm, kas veda uz manu darba telpu. Nesēji ar D�ordija mirstīgajām atliekām, ko sedza pledi, pagāja garām uz kapelu, atstājot mūs tuk�ajā gaitenī. Dūgals satvēra mani pie delnas locītavas un cie�i noskatīja.

-��� Tu jau esi redzējusi cilvēkus mirstam, viņ� neizteiksmīgā balsī secināja. Vardarbīgā nāvē. Tas nebija jautājums, drīzāk apsūdzība.

-���� Daudzus, es atteicu tikpat neizteiksmīgi. Izrāvusi roku, atstāju viņu stāvam un devos parūpēties par dzīvo pacientu.

Lai cik briesmīga bija D�ordija nāve, tā tikai uz brīdi aptum�oja svi�nību noskaņu. Pēcpusdienā pils kapelā par aizgājēja dvēseli tika notu�rēta krā�ņa mise, un nākamajā rītā atsākās spēles.

No spēlēm es maz ko redzēju, jo biju aizņemta ar to dalībnieku lāpī�anu. Par īstām kalnie�u spēlēm dro�i es varēju teikt tikai to, ka tās spēlēja ārkārtīgi nopietni. Uzliku pārsēju kādam neveiklim, kuram bija izdevies sagriezties, mēģinot dejot starp zobeniem, sastiprināju lauztus kājas kaulus kādam neveiksminiekam, kur� bija patrāpījies ceļā nevērīgi mestam veserim, un izdalīju ricineļlu un kre�u sīrupu neskai�tāmiem bērniem, kas bija pārēdu�ies saldumus. Vēlā pēcpusdienā es biju tuvu spēku izsīkumam.

Uzrāpos savā ambulancē uz galda, lai izbāztu galvu pa mazo lodziņu un ieelpotu svaigu gaisu. Kliedzieni, smiekli un mūzika, kas plūda no lauka, kur notika spēles, bija apklusu�i. Labi. Jaunu pacientu vairs nebūs, vismaz līdz rītdienai. Ko Ruperts bija teicis ko viņi darīs pēc tam? �aus ar loku? Hmm. Pārbaudīju pārsēju krājumus un nogu�rusi aizvēru aiz sevis ambulances durvis.

Izgāju no pils un devos lejā uz staļļiem. Tagad labprāt pakavētos nerunājo�u un neasiņojo�u būtņu sabiedrībā. Man bija arī nodoms satikt D�eimiju, lai kāds būtu viņa uzvārds, un mēģināt vēlreiz atvai�noties par to, ka manis dēļ viņam vajadzēja piedalīties zvēresta do�anā.

Tiesa, D�eimijs to bija lieliski nokārtojis, bet skaidrs, ka viņ� turp vis�pār nebūtu devies, ja viņu liktu mierā. Par tenkām, ko Ruperts, iespē�jams, �obrīd izplatīja par mūsu mīlas dēku, es vairījos domāt.

Ari par savu nepatīkamo situāciju es labāk nedomāju, bet gan jau agrāk vai vēlāk vajadzēs to darīt. Tā kā tik krā�ņi bija izgāzies mans bēg�anas mēģinājums Saieta sākumā, es apsvēru, vai noslēgumā man nebūtu labākas izredzes. Jā, lielākā tiesa zirgu būs prom, jo viesi dosies mājās. Bet vēl jau varēs dabūt kādu no vairākiem pils zirgiem. Un, ja paveiksies, viena kumeļa pazu�ana tiks norakstīta uz kādu nejau�u zādzību; tirgus laukumā un spēlēs klaiņāja gana daudz aizdomīgu tipu, kas varēja perināt ļaunus nodomus. Un, pateicoties juceklim, kas sacel�tos, viesiem dodoties projām, varētu paiet krietns laiciņ�, iekams mana pazu�ana tiktu pamanīta.

Gausi cilādama kājas, gāju gar aploka �ogu, apcerēdama bēg�anas plānus. Grūtības, lai izdomātu, kur gribu nokļūt, radīja fakts, ka man bija tikai miglaina nojauta par pa�reizējo atra�anās vietu. Un, tā kā tagad, pateicoties manai dziednieces lomai spēļu laikā, mani pazina gandrīz visi Makenziji no Leohas līdz Bordersai, ceļu vaicāt es nedrīk�stē�u.

Pēk�ņi man radās jautājums, vai D�eimijs pastāstījis Kolamam vai Dūgalam par manu neveiksmīgo bēg�anas mēģinājumu zvēresta do�a�nas naktī. Neviens no brāļiem nebija man neko teicis, tāpēc varbūt viņ� bija klusējis.

Aplokā nebija zirgu. Atgrūdu staļļa durvis, un man sirds apmeta kūleni, ieraugot, ka D�eimijs ar Dūgalu plecu pie pleca sē� uz siena ķīpas. Mana parādī�anās viņus bija izbiedējusi gandrīz tikpat stipri kā mani, kad ieraudzīju abus vīrie�us, bet viņi galanti piecēlās kājās un piedāvāja man apsēsties.

-���� Nekas, nekas, es teicu, kāpjoties atpakaļ uz durvīm. Negribēju jūs traucēt.

-���� Nē, meitēn, Dūgals sacīja, tas, ko es tikko teicu D�eimijam, attiecas arī uz tevi.

Pametu a�u skatienu uz D�eimiju, kur� atbildēja ar tikko jau�amu galvas papurinā�anu. Tātad viņ� nebija Dūgalam neko teicis par manu bēg�anas mēģinājumu.

Es apsēdos, mazliet vairīdamās no Dūgala. Atcerējos nelielo scēnu gaitenī zvēresta nakti, lai gan viņ� nebija to atgādinājis ne ar vārdu, ne �estu.

-���� Pēc divām dienām es dodos projām, viņ� strupi pavēstīja. Un jūs abus ņemu līdzi.

-��� Uz kurieni? Es satrūkos. Mana sirds sāka sisties straujāk.

-���� Pa Makenziju zemēm. Kolams neceļo, tāpēc jāapmeklē zemturi un nomnieki, kas nevarēja ierasties uz Saietu, tas paliek manā ziņā. Un jāparūpējas par lietām �ur tur� Viņ� pamāja ar roku, norakstot �īs lietas kā nenozīmīgas.

-���� Bet kāpēc es? Tas ir, kāpēc mēs? es nelikos mierā.

Mirkli viņ� apdomājās un tikai tad atbildēja:

-���� Nu, D�eimijs labi prot apieties ar zirgiem. Un Kolams domā, ka būtu prātīgi tevi, meitēn, aizvest līdz Fortviljamai. Turienes koman�dants varētu� palīdzēt sameklēt tavu ģimeni Francijā. Vai palīdzēt tev, es nodomāju, noskaidrot, kas es īsti esmu. Un cik daudz tu man noklusē? Dūgals nenovēr�oties skatījās uz mani, acīmredzot gribēdams redzēt, kā es uzņem�u �os jaunumus.

-��� Labi, es rāmi noteicu. Lieliska doma. Ārēji mierīga, iek�ēji es gavilēju. Kāda veiksme! Tagad man nevajadzēs mēģināt bēgt no pils. Dūgals pats mani pavadīs lielāko ceļa gabalu. Un no Fortviljamas, lēsu, es bez grūtībām pati atradī�u ceļu. Uz Kreignedanu. Uz akmeņu apli. Un, ja paveiksies, uz mājām.

..

Pēc divām dienām īsi pirms rītausmas mēs izjājām pa Leohas pils vārtiem. Pulciņos pa diviem, trijiem vai �etriem mēs prātīgos soļos jājām pāri akmens tiltam, un mūs pavadīja atvadu saucieni un me�a zosu klaigas virs ezera. Laiku pa laikam es atskatījos, līdz pils apveids pēdīgi pazuda aiz dūmakas trīsuļojo�ā aizkara. Doma, ka nekad vairs neredzē�u �o drūmo akmeņu krāvumu vai tās iemītniekus, pildīja mani ar savādu no�ēlu.

Pakavu klaboņa likās kā miglā tīta. Balsis miklajā gaisā skanēja savādi, reizēm saucieni no garās zirgu virtenes viena gala līdz otram bija skaidri sadzirdami, bet tepat blakus risināta saruna izjuka saraus�tītā murminā�anā. Likās, it kā mēs jātu cauri tvaikiem, kur mitinās spoki. Gaisā planēja ķermenim nepiederīgas balsis, aizlidoja tālu, tad atskanēja neparasti tuvu.

Mana vieta iegadījās vidū, vienā pusē man jāja sargs, kura vārdu es nezināju, bet otrā Neds Gauens, mazais rakstvedis, ko biju redzējusi Kolama rīkotās pieņem�anas laikā. Kad sākām sarunāties, es uzzināju, ka viņ� ir kas vairāk par rakstvedi.

Neds Gauens bija advokāts. Dzimis, audzis un izglītojies Edinburgā un nevainojami atbilda savai lomai. Neliela auguma pavecs vīrs, aku�rāts un punktuāls, ģērbies smalkas vadmalas mētelī, smalkvilnas zeķēs, linu kreklā ar pavisam sīku me�ģīni priek�ā un biksēs līdz ceļiem, kas �ūdinātas no auduma, kura piemērotība bija veiksmīgi atrasts kompro�miss starp ceļojuma sagādātām grūtībām un valkātāja profesionālo sta�tusu. Zelta pusmēness brillītes, kārtīga matu lente un zila filca divstūru cepure darīja ansambli pilnīgu. Viņ� bija tik nevainojams likumu zinā�tāja iemiesojums, ka nespēju uz viņu skatīties bez smaida.

Viņ� jāja man blakus uz lēnīgas ķēves, pie segliem karājās divas milzīgas, nobru�ātas ādas somas. Neds Gauens paskaidroja, ka vienā atrodas viņa amata rīki tintes pudele, zosu rakstāmspalvas un papīrs.

-��� Un kādam nolūkam paredzēta otra soma? es jautāju, apskatot to tuvāk. Pirmā bija piebāzta glu�i apaļa, bet otra likās gandrīz tuk�a.

-��� Ak, tā paredzēta nomas maksai, advokāts atbildēja, uzsizdams ar plaukstu pa �ļaugano somu.

-���� Nu tad jau viņ� cer iekasēt krietnu summu, es izteicu minē�jumu. Gauena kungs labsirdīgi paraustīja plecus.

-��� Ne jau nu glu�i tik daudz, mīļā. Bet lielāko tiesu maksās gra�os, pensos un citās sīkās monētās. Un tās diem�ēl aizņem vairāk vietas nekā lielākas vērtības papīra nauda. Plānās, sausās lūpas uz īsu brīdi izliecās smaidā. Ar visu to, smago vara un sudraba nastu tomēr ir vieglāk pārvadāt nekā Viņa Augstības ienākumu lauvas tiesu.

Viņ� pagriezās un pāri plecam raidija caururbjo�u skatienu uz diviem lieliem, mūļu vilktiem ratiem, kas arī ietilpa mūsu grupā.

-���� Graudu maisiem un rāceņu sai�ķiem vismaz tik tā labuma, ka tie nekustas. Man nav iebildumu arī pret putniem, ja vien tie ir pie�nācīgi iesprostoti. Un pret kazām, kaut gan jāsaka, ka �o lopiņu vis�ēdāja daba reizēm rada neērtības; viena pērn notiesāja manu mutautu, jāatzīst gan, ka pats biju vainīgs, pieļaujot, ka tas manas nevērības dēļ bija izkāries no kabatas. Plānās lūpas sakniebās apņēmīgā vaib�stā. �ogad esmu devis nepārprotamus rīkojumus. Dzīvas cūkas mēs nepieņemsim.

Laikam jau nepiecie�amība pasargāt Gauena kunga seglu somas un divus ratus izskaidroja to, ka nomas maksas iekasētāju komandā bija iekļauts apmēram divdesmit vīru. Visi bruņoti jātnieki, vēl mūsu grupā bija vairāki nastu nesēji dzīvnieki, kas veda mums nepiecie�amos krā�jumus. Atvadī�anās un skaidro�anās jūklī Fica kundze bija man pastās�tījusi, ka ceļā mūsu pajumte būs vai nu ļoti primitīva, vai tādas vispār nebūs, jo daudzas naktis būs jāpavada ceļa malā iekārtotā nometnē.

Man ļoti gribējās uzzināt, kas tādam cilvēkam kā Gauena kungs ar viņa acīm redzamo profesionalitāti licis pieņemt vietu nomaļajā

Skotijas Hailendā, tālu no civilizētas dzīves ērtībām, pie kurām viņ� noteikti bija pieradis.

-���� Nu, ja runājam par to, viņ� atbildēja, kad biju apjautājusies, tad agrā jaunībā man bija neliela prakse Edinburgā. Ar me�ģīņu aiz�kariem pie logiem un mirdzo�u vara plāksnīti ar manu vārdu pie dur�vīm. Bet man apnika rakstīt testamentus, īpa�uma nodo�anas aktus un dienu pēc dienas uz ielas redzēt vienas un tās pa�as sejas. Tāpēc es devos projām, viņ� vienkār�i sacīja.

Gauena kungs bija nopircis zirgu, kādus jel krājumus un devies ceļā bez mazākās nojautas, kur nonāks un ko, tur nonācis, darīs.

-��� Redziet, man jāatzīstas, klīrīgi noslaucīdams degunu mutautā ar monogrammu, viņ� turpināja, ka man piemīt zināma patika uz� piedzīvojumiem. Ta�u ne mani fiziskie dotumi, ne ģimenes situācija nebija piemēroti lielceļa laupītāja vai jūrasbraucēja dzīvei, jo tolaik es tie�i �os arodus uzskatīju par aizraujo�ākajiem piedzīvojumu ziņā. Kā citu, labāku iespēju es saskatīju ceļojumu uz kalniem, uz Hailendu. Cerēju, ka ar laiku varbūt man izdosies pierunāt kādu no klana vado�ņiem, nu, atļaut kaut kādā veidā viņam pakalpot.

Un ceļojumu laikā viņam patiesi arī izdevās satikt tādu va�doni.

-��� D�eikobu Makenziju, viņ� sacīja ar smaidu, kas liecināja par patī�kamām atmiņām. Viņ� bija vecs, sarkanmatains negantnieks. Gau�ena kungs pamāja ar galvu uz rindas priek�galu, kur miglā liesmoja D�eimija Maktevi�a ko�ie mati. Ziniet, mazdēls ir viņam ļoti līdzīgs. Mēs ar D�eikobu iepazināmies pistoles stobra galā, kad viņ� mani aplau�pīja. Labprātīgi atdevu savu zirgu, somas, jo nekāda lielā izvēle man nebija. Bet laikam jau viņ� bija mazliet apmulsis, kad uzstāju, ka ie�u viņam līdzi, ja vajadzēs, pat kājām.

-��� D�eikobs Makenzijs. Tas būtu Kolama un Dūgala tēvs? es pre�cizēju.

Padzīvoju�ais advokāts piekrīto�i pamāja ar galvu.

-��� Jā. Tad viņ�, protams, nebija pilskungs. Par tādu viņ� kļuva pēc da�iem gadiem� ar nelielu palīdzību no manas puses, Neds Gauens pieticīgi piebilda. Tad dzīve vēl bija� tik sakārtota, viņ� nostalģiski sacīja.

-��� Ak tā? es pieklājīgi novilku. Un Kolams� ē� jūs, tā sakot, mantoja?

-��� Kaut kas uz to pusi, Gauena kungs piekrita. Redziet, kad D�eikobs nomira, sākās mērens juceklis. Kolams, zināms, bija Leohas man�tinieks, bet viņ�� Advokāts apklusa, pameta skatienu uz priek�u un atpakaļ, lai pārliecinātos, ka tuvumā nav neviena, kas varētu dzirdēt. Sargi bija pajāju�i gabaliņu uz priek�u parunāties ar citiem sargiem, un krietns �etru zirgu garumu attālums mūs �ķira no ratu ku�iera, kas brauca karavānas beigās.

-��� Līdz astoņpadsmit gadu vecumam Kolamam nekas nekaitēja, Gauena kungs atsāka, un tas deva pamatotas cerības, ka nākotnē viņ� kļūs par lielisku klana vadoni. Kā daļu no vieno�anās ar Kameroniem apņēma par sievu Letlciju es sastādīju laulibu līgumu, viņ� piebilda, glu�i kā rakstīdams zemsvītras piezīmi, bet drīz pēc laulībām Kolams kaujas laikā nelaimīgi krita. Viņ� salauza aug�stilbu, bet lūzums slikti dzija.

Es pamāju ar galvu. Protams, kā gan citādi.

-��� Un tad, Gauena kungs turpināja ar nopūtu, Kolams par ātru piecēlās no gultas, novēlās pa kāpnēm un salauza otru kāju. Gandrīz gadu viņ� nogulēja, bet drīz kļuva skaidrs, ka bojājums paliks uz mū�u. Un tad, kā par nelaimi, nomira D�eikobs.

Kalsnais vīrelis apklusa, lai sakopotu domas. Tad atkal pacēla ska�tienu, it kā kādu meklējot. Neatradis viņ� ērtāk iekārtojās seglos.

-��� Apmēram tajā pa�ā laikā sacēlās tracis ari par māsas precībām. Un Dūgals� nu, baidos, ka visas �is jezgas laikā Dūgals neuzvedās savaldīgi. Citādi par vadoni, iespējams, būtu izvēlēts viņ�, tomēr varēja manīt, ka viņam nepietiek prāta. Advokāts papurināja galvu. 0, tas bija viens pamatīgs lērums. Uz lielo Saietu sapulcējās brālēni, tēvo�i un zemturi, lai pieņemtu lēmumu.

-��� Galu galā viņi tomēr izvēlējās Kolamu? Es kārtējo reizi nobrī�nījos par Kolama Makenzija personības spēku. Un, pametusi skatienu uz sa�uvu�o vīriņu, kas jāja man blakus, es nodomāju, ka Kolamam paveicies ari ar sabiedroto izvēli.

-��� Jā, bet tikai tāpēc, ka brāļi cie�i turējās kopā. Redziet, neviens ne�aubījās par Kolama drosmi, ne arī par viņa prāta spējām, tikai par miesas varē�anu. Bija vairāk nekā skaidrs, ka viņ� vairs nekad nevarēs vadīt vīrus kaujā. Bet Dūgals bija vesels kā rutks, kaut arī mazliet pār�galvīgs un ātrsirdīgs. Un viņ� nostājās aiz brāļa krēsla, solīja klausīt Kolama teiktajam, būt par viņa kājām un zobenu kaujas laukā. Tāpēc tika izvirzīts priek�likums, ka Kolams var kļūt par vadoni, kā jau tam būtu vajadzējis notikt, un Dūgals būs karakungs, kas vadīs klanu kaujā. Tā bija bezprecedenta situācija, viņ� vēl klīrigi piebilda.

Pieticība, kādā viņ� izrunāja frāzi: "tika izvirzīts priek�likums�", skaidri vēstīja, kur� �o priek�likumu bija izvirzījis.

-���� Un kurā pusē stāvat jūs? es jautāju. Kolama vai Dūgala pusē?

-��� Manām interesēm jāsaistās ar Makenziju klanu kopumā, Gauena kungs izvairīgi atbildēja. Bet formāli esmu devis zvērestu Kolamam.

Formāli, ap�ēliņ, es nodomāju. Biju redzējusi zvērē�anas ceremo�niju, kaut ari pārējo vīru vidū jurista sīko augumu neatcerējos. Neviens vīrietis nevarēja piedalīties tajā ceremonijā un palikt vienaldzīgs, pat dzimis likuma kalps. Un sīkajam vīriņam uz bērās ķēves, lai arī viņ� varbūt bija tik sauss kā pa�a kauli un caur un cauri piesūcies ar likuma burtu, piemita romantiska dvēsele, kā viņ� pats to apliecināja.

-��� Jūs noteikti esat viņam ļoti labs palīgs, es diplomātiski pasla�vēju Gauena kungu.

-���� 0 jā, laiku pa laikam es viņam palīdzu, viņ� sacīja, pa druskai. Tāpat arī pārējiem. Ja arī jums pa�ai, mana miļā, ievajagas padoma, viņ�, sirsnīgi smaidīdams, sacīja, prasiet dro�i. Uz manu diskrēciju var paļauties, ticiet man. Viņ� savādi palocījās seglos.

-��� Vai tikpat lielā mērā kā uz jūsu uzticību Kolamam Makenzijam? Es savilku uzacis. Mazās brūnās acis ieskatījās manējās, un pabalēju�o redzokļu dzīlēs es saskatīju gan gudrību, gan humora dzirksti.

-���� Ak, nu, viņ� netaisnojās. Ir vērts pamēģināt.

-��� Laikam gan, man vairāk gribējās smieties nekā dusmoties. Bet ticiet man, Gauena kungs, man nav nekādas vajadzības pēc jūsu klusē��anas, vismaz pagaidām. Lipīgi, es nodomāju, dzirdēdama sevi. Esmu sākusi runāt glu�i tāpat kā viņ�.

-��� Es esmu angliete, stingri noteicu, un nekas vairāk. Kolams velti �ķie� savu un jūsu laiku, cen�oties izvilkt no manis noslēpumus, kādu man nemaz nav. Pareizāk sakot, tie ir, bet nav stāstāmi, pie sevis noteicu. Iespējams, ka Gauena kunga klusē�anas spējas ir bezgalīgas, bet ne viņa ticība.

-��� Viņ� ta�u nesūtīja jūs �ajā ceļā tikai tāpēc, lai izvilktu no manis apsūdzo�as atklāsmes, ko? es, pēk�ņas apjausmas pārņemta, tie�i noprasīju.

-���� 0 nē, Gauena kungs par �o iedomu īsi iesmējās. Nē, nudien, mīļā. Es pildu būtisku uzdevumu, Dūgala vietā kārtojot ierakstus un kvītis un izpildot sīkus juridiskus uzdevumus, kādi varētu rasties nomaļākās vietās mīto�iem klana piederīgajiem. Un baidos, ka es pat savā lielajā vecumā neesmu glu�i atbrīvojies no piedzīvojumu alkām. Tagad viss ir krietni mierīgāk nekā agrāk, viņ� nopūtās, ko varēja iztulkot kā no�ēlu, bet uz ceļa vienmēr pastāv iespēja tikt aplaupī�tam, pie robe�as var gadīties uzbrukums.

Viņ� uzsita ar plaukstu pa otru seglu somu.

-��� Ziniet, �ī soma nav glu�i tuk�a. Viņ� pacēla somas vāku tik daudz, lai es varētu saskatīt spo�us, vītus pistoļu rokturus, kas bija rūpīgi ievietoti blakuscilpā, lai būtu vieglāk paņemami.

Gauena kungs nomērīja mani ar skatienu, kas ietvēra visus mana apģērba un izskata sīkumus.

-��� Mīļā, jums ari noderētu ierocis. Viņa balsī jautās viegls pārme�tums. Ta�u Dūgals laikam domā, ka tas ir lieki� pagaidām. Es apru�nā�os ar viņu, advokāts apsolīja.

Atliku�o dienas daļu mēs aizvadījām patīkamās sarunās, kas kavē�jās atmiņās par jaukajām, senajām dienām, kad vīri bija vīri un Hailendas mīļajā, dabiskajā sejā civilizācijas nezāle vēl nebija sakuplojusi tik krā�ņi.

Tuvojoties naktij, mēs laukā pie ceļa uzcēlām nometni. Man aizmu�gurē pie segliem bija piestiprināta satīta sega, un ar to es sagatavojos pavadīt pirmo nakti brīvībā no pils. Kad pametu ugunskuru un devos uz vietu aiz kokiem, es jutu, ka man seko skatieni. �ķiet, ka pat zem klajas debess brīvībai ir savas robe�as.

Pirmo pieturu mēs sasniedzām otrajā dienā ap pusdienlaiku. Miestā bija tikai trīs �etri nameļi, kas uzslieti gabaliņu no ceļa nelielas gravas galā. No vienas mājeles iznesa ķebli Dūgalam, un diviem citiem ķeb�ļiem pārlika pāri dēli ko ļoti tālredzīgi veda līdzi ratos -, tādējādi izveidojot "rakstāmgaldu" Gauena kungam.

No svārku aizmugurējās kabatas advokāts izvilka milzīgu, iestlvinātu lina salveti un rūpīgi uzklāja to uz bluķa, kur� uz laiku tika atrauts no sava sākotnējā uzdevuma malkas skaldī�anas. Viņ� apsē�dās un sāka izkārtot tintnīcu, kantorgrāmatas un kvī�u grāmatiņu tik rāmi, it kā joprojām vēl strādātu aiz me�ģīņu aizkariem Edinburgā.

Pa vienam no tuvējām saimniecībām nāca vīri nokārtot savas gads�kārtējās saistības ar kunga pārstāvi. Tā bija gausa procedūra un risinā�jās krietni neoficiālāk nekā Leohas pils "Lielā zāle". Visi zemnieki nāca tie�i no lauka vai �ķūņa, paņēma brīvu ķebli, apsēdās blakus Dūgalam nepārprotami kā līdzīgs ar līdzīgu un deva paskaidrojumus, sūdzējās vai vienkār�i papļāpāja.

Da�s bija paņēmis līdzi labi noaugu�u dēlu vai pat divus, kas nesa maisus ar graudiem vai vilnu. Katras sarunas noslēgumā nenogurdi�nāmais Neds Gauens izrakstīja kvīti, ka gada nomas nauda samaksāta, akurāti iereģistrēta darījumu grāmatā, un pamāja ar pirkstu vienam no lopu dzinējiem, kas paklausīgi iekrāva maksu ratos. Retāk gadījās, ka, klusi no�vadzot, ādas somas dzīlēs pazuda sīka kaudzīte monētu. Sargi tikmēr laiskojās zem kokiem vai devās aug�up gar me�iem apaugu�o krastu �ķiet, lai medītu.

Turpmākajās dienās �i aina atkārtojās, tikai ar da�ādām variācijām. �ad tad mani ieaicināja mājā un pacienāja ar glāzi sidra vai piena, un vienīgā, mazā istabiņa pienāca pilna ar sievietēm, kas vēlējās ar mani parunāties. Gadījās, ka nemākulīgi celto namiņu puduris izrādījās pie�tiekami liels, lai uzturētu krogu vai pat iebraucamo vietu, kas uz vienu dienu kļuva par Dūgala �tābu.

Laiku pa laikam noma tika nomaksāta ar zirgu, aitu vai kādu citu dzīvu radību. Tos parasti tuvākajā apkārtnē apmainīja pret kaut ko vieglāk pārvietojamu vai, ja D�eimijs atzina zirgu par gana labu pils staļļiem, pievienoja mūsu kavalkādei.

īsti neizpratu D�eimija lomu mūsu grupā. Jauneklis labi pārzināja zirgu lietas, tomēr to varēja teikt ari par pārējiem mūsu komandas vīrie�iem, ieskaitot pa�u Dūgalu. Ņemot vērā, ka ar zirgu maksāja reti un parasti jau tas nebija labas �ķirnes dzīvnieks, man gribot negri�bot radās jautājums, kādēļ vajadzēja ņemt līdzi īpa�u lietpratēju. īsto iemeslu, kāpēc Dūgalam bija nepiecie�ams D�eimijs, es atklāju nedēļu pēc do�anās ceļā kādā ciemā ar neizrunājamu nosaukumu.

Ciems nebija nekāds lielais, tomēr tas bija gana liels, lai tajā būtu krogs, kurā bija divi trīs galdi un da�i izļodzīti soli. Te Dūgals uzklausīja sūdzības un ievāca nomu. Pēc visai negar�īgām pusdienām, kas sastā�vēja no sālītas liellopu gaļas un rāceņiem, Dūgals izmaksāja alu rent�niekiem un algād�iem, kas bija aizkavēju�ies, kārtojot darījumus, un da�iem ciema iedzīvotājiem, kas bija ieklīdu�i te pēc dienas darbiem, lai palūkotos uz sve�iniekiem un uzklausītu mūsu atnestos jaunumus.

Klusiņām sēdēju kaktā uz sola, dzēru pa malciņam skābenu alu un priecājos, ka varu atpūsties no jā�anas. Tikai pa ausu galam klausījos Dūgala runā�anā, kas brīvi mainījās no gēlu uz angļu valodu un atkal atpakaļ, par da�ādām tēmām, sākot no �ādām tādām tenkām, lauku darbiem un beidzot, kā man izklausījās, ar rupjām anekdotēm un smie�klīgiem stāstiem.

Dīki risināju domu: pēc cik ilga laika, ja virzīsimies uz priek�u �ādā tempā, mēs nokļūsim Fortviljamā. Un, kad bū�u tur nonākusi, kā vis�labāk atkratīties no Leohas pils skotu sabiedrības, vienlaikus pārāk nesasaistoties ar angļu armijas garnizonu. Nogrimusi savos prātoju�mos, nebiju pamanījusi, ka jau labu laiku Dūgals runā viens pats, it kā teiktu runu. Klāteso�ie viņā klausījās ļoti uzmanīgi, pa brī�am īsi kaut ko iestarpinot vai izsaucoties. Pamazām atgriezusies realitātē, es sapratu, ka Dūgals prasmīgi uzkurina savus klausītājus līdz augstam uzbudinājuma līmenim par kaut ko.

Aplaidu skatienu apkārt istabai. Resnais Ruperts un mazais advo�kāts Neds Gauens sēdēja pie sienas Dūgalam aiz muguras, alus kausi aizmirsti stāvēja viņiem blakus uz sola, un abi uzmanīgi klausījās. D�eimijs, sarauktu pieri, ar elkoņiem atbalstījies uz galda, raudzījās savā kausā. Lai ko Dūgals �obrīd sacītu, likās, ka D�eimijam tas bija vienalga.

Pēk�ņi Dūgals piecēlās kājās, satvēra D�eimija krekla apkakli un parāva. Vecais un visai nemākuligi �ūtais krekls saplīsa pa vīlēm. Pār�steigts nesagatavojies, D�eimijs sastinga. Jaunekļa acis samiedzās, un es redzēju, kā viņam saspringst �oklis, ta�u viņ� nepakustējās, kad Dūgals atlocīja saplēstā krekla skrandas, lai parādītu skatītājiem pui�a muguru.

Ieraugot rētaino muguru, visi korī noelsās, tad dusmās sāka sa�traukti dūkt. Es atvēru muti, bet, izdzirdējusi vārdu "ārmalietis", kas netika izrunāts īpa�i laipni, es atkal to aizvēru.

D�eimijs ar akmens cietu seju piecēlās un atkāpās no nelielā ļau�u pulciņa, kas bija sanāku�i ap viņu. Viņ� uzmanīgi atbrīvojās no krekla atliekām un savīkstīja audumu murskulī. Kāda vecāka sieviete, kas sniedzās D�eimijam līdz elkonim, purināja galvu un saudzīgi glāstīja viņa muguru, kaut ko runādama gēlu valodā, manuprāt, tie bija mieri�no�i vārdi. Ja tā, tad tie nepārprotami nesasniedza cerēto mērķi.

D�eimijs strupi atbildēja uz klāteso�o jautājumiem. Pāris mei�u, kas bija ienāku�as, lai aiznestu ģimenei alu, bija piespiedu�ās pie tālā�kās sienas un dzīvi sa�ukstējās, bie�i raidot plati ieplesto acu skatienus pāri telpai.

Uzmetis Dūgalam tādu skatienu, kuram patiesībā vajadzēja vecāko vīru pārvērst akmenī, D�eimijs ielidināja saņurcīto kreklu telpas stūri un trīs garos soļos izskrēja pa durvīm, atstājot cilvēku līdzjūtīgo mur�minā�anu sev aiz muguras.

Kad uzskates līdzeklis bija pazudis, uzmanība atgriezās pie Dūgala. Lielāko tiesu no runātā es nesapratu, kaut arī tie da�i vārdi, ko uztvēru, man likās vērsti pret angļiem. Mani plosīja divas pretrunīgas vēlē�a�nās sekot D�eimijam ārā pa durvīm un palikt neuzkrīto�i sē�am kak�tiņā. Tā kā �aubījos, vai viņ� �obrīd vispār vēlas kādu redzēt, tad paliku savā vietā, nodūru galvu un pētīju savu izplūdu�o, blāvo atspulgu alū.

Metāla �vadzē�ana lika man pacelt galvu. Viens no vīriem, ra�ena auguma zemnieks ādas biksēs, bija nometis Dūgalam priek�ā uz galda da�us naudas gabalus, un likās, ka arī viņ� saka runu. Tad viņ� paspēra soli atpakaļ, iebāza īk�ķus aiz jostas, it kā mudinādams citus uz rīcību. Pēc neveiklas pauzes viņa piemēram sekoja pāris drosmīgāko dvēseļu, tad vēl da�i, kas izņēma no makiem vai sporaniem vara gra�us un pensus. Dūgals sirsnīgi viņiem pateicās, ar rokas mājienu lika krodzi�niekam uzlikt visiem vēl pa kausam alus. Ievēroju, ka advokāts Neds Gauens iegūto naudu kārtīgi noglabā citā makā, ne tajā, kurā bija Kolama naudas lādēm paredzētās Makenziju nomas maksas, un sapratu Dūgala nelielās izrādes nolūku.

Sacel�anās, glu�i kā jebkura komerciāla darbība, prasa kapitālu. Lai izveidotu un apgādātu karaspēku, nepiecie�ams zelts, tas vajadzīgs arī vadoņu uzturē�anai. No tā mazumiņa, kas bija saglabājies atmiņā par jauno troņa pretendentu "skaisto princi" �ārliju, zināju, ka daļēji viņ� atbalstu saņēma no Francijas, bet daļa naudas, kas finansēja viņa neveiksmīgo sacel�anos, nāca no to ļau�u, kurus viņ� vēlējās pārvaldīt, seklajām un novalkātajām kabatām. Tātad Kolams, Dūgals vai abi divi bija jakobīti; viņi nostājās jaunā pretendenta, nevis likumīgā Anglijas troņa īpa�nieka D�ord�a II pusē.

Noslēgumā aizkavēju�ies zemnieki un nomnieki palēnām izklīda, dodoties mājās vakariņās, un Dūgals piecēlās, izstaipījās, izskatīdamies puslīdz apmierināts kā runcis, kas pamielojies ja ne ar krējumu, tad vis�maz ar pienu. Viņ� pasvārstīja rokā mazāko maisiņu un pameta Nedam Gauenam uzglabā�anai.

-��� Jā, nav slikti, viņ� noteica. No �itik maza miesta vairāk arī nevarēja cerēt. Bet, ja izdosies savākt vēl tikpat, tad cipars būs cie�nījams.

-��� Es gan nelietotu vārdu "cienījams", ierunājos, stīvi pieceldamās no kakta, no kura biju visu noskatījusies.

Dūgals pagriezās, it kā tikai tagad būtu mani pamanījis.

-��� Ak tā? Viņa lūpas uzjautrinājumā izliecās. Un kāpēc ne? Vai tev ir iebildumi, ka uzticīgi pavalstnieki ziedo kādu nieku sava vald�nieka atbalstam?

-��� Ne mazākie. Dro�i skatījos viņam acīs. Lai kur� valdnieks tas arī būtu. Man nepatīk tavi ziedojumu vāk�anas paņēmieni.

Dūgals uzmanīgi mani nopētīja, it kā mani vaibsti varētu viņam kaut ko atklāt.

-��� I.ai kur� valdnieks tas arī būtu? viņ� klusā balsī atkārtoja. Man likās, tu nesaproti gēlu valodu.

-��� Nesaprotu jau arī, īsi noteicu. Bet man no dzim�anas piemīt veselais saprāts un divas ausis, kas lieliski pilda savu uzdevumu. Lai kā arī gēlu valodā skanētu frāze "Karaļa D�ord�a veselība", �aubos, vai tas izklausās kā "Lai dzīvo Stjuarts".

Dūgals atgāza galvu un sāka smieties.

-��� Tas tiesa, viņ� atzina. Ar lielāko prieku pateiktu tev īsto gēlu vārdu, kā saukt tavu kungu un pavēlnieku, bet tas nav piemērots sie�vietes ausīm, kaut arī esi Armaliete.

Pieliecies viņ� izņēma no pavarda pelniem krekla vīk�ķi un nopuri�nāja lielāko tiesu kvēpu.

-��� Tā kā tev nepatīk mani paņēmieni, tad varbūt gribēsi tos labot, viņ� ieminējās, iegrū�ot man rokās saplēsto kreklu. Dabū no saimnie�ces adatu un salāpi.

-��� Lāpi pats! atgrūdu to viņam atpakaļ un pagriezos, lai ietu projām.

-���� Kā vēlies, Dūgals man aiz muguras patīkamā balsī sacīja. Ja jau tu negribi palīdzēt, tad D�eimijs pats var sa�ūt savu kreklu.

Es apstājos, negribīgi pagriezos un pastiepu roku.

-���� Labi, es iesāku, bet mani pārtrauca liela roka, kas kā �ūska izlocījās man pār plecu un izrāva kreklu no Dūgala tvēriena. Uzmetis mums abiem niknu skatienu, D�eimijs pasita kreklu padusē un izgāja tikpat klusi, kā bija ienācis.

Naktsmājas mēs atradām kāda zemnieka mājā. Pareizāk būtu teikt, ka es atradu. Vīri gulēja zem klajas debess siena kaudzēs, ratos vai krūmos. Aiz cieņas pret manu dzimumu vai daļēja gūstekņa statusu man pie�ķīra salmu mai�eli, ko nolikt uz grīdas netālu no pavarda.

Kaut mans maiss �ķita nesalīdzināmi labāks par vienīgo gultu, kurā gulēja se�u cilvēku ģimene, es apskaudu vīrus, ka viņi iekārtoju�ies zem klajas debess. Uguns kurtuvē nebija nodzēsta, tikai uz nakti aprausta ar pelniem, un gaiss istabā bija smacīgs no plīts izstarotā siltuma un aromātiem, un skaņām, kuru avots bija mājas iedzīvotāji, kas grozījās, mētājās, vaidēja, krāca, svīda un pirda.

Pēc kāda laika es atmetu domu par gulē�anu tādā dvakā. Piecēlos un, paņēmusi segu, klusiņām izzagos ārā. Gaiss pretstatā tam, kāds pildīja pārapdzīvoto istabu, bija tik svaigs, ka es atslīgu pret akmens sienu un pilnām mutēm tvēru saldo, vēso plūsmu.

Zem koka takas malā, kluss un modrs, sēdēja sargs, bet viņ� tikai pameta uz manu pusi skatienu. Acīmredzot nospriedis, ka vienā kreklā es nekur tālu neie�u, atsāka grebt kādu nelielu priek�metu. Spo�i spī�dēja mēness, un lapotnes ēnā zibēja nelielā sgian dhu asmens.

Apgāju apkārt mājai un pakāpos paugurā aiz tās, uzmanīgi skatīda�mās, kur lieku kāju, lai neuzkāptu virsū zālē gulo�ajiem vīriem. Atradu patīkamu, noslēgtu vietiņu starp diviem lieliem laukakmeņiem un izveidoju sev ērtu guļvietu no zāles klēpja un segas. Izstiepusies visā garumā zemē, es vēroju pilno mēnesi gausajā ceļojumā pa debesjumu.

Tie�i tāpat es biju vērojusi mēness lēktu pa Leohas pils logu pir�majā naktī, kad biju kļuvusi par nelūgtu vie�ņu Kolama namā. Tātad kop� nelaimīgās ienāk�anas caur akmens loku aizritējis jau mēnesis. Tagad man �ķita, ka vismaz zinu, kādēļ klintsbluķi tur uzslieti.

Acīmredzot pa�i par sevi būdami nenozīmīgi, akmeņi bija rādītāji. Glu�i tāpat kā stabs pie klints malas vēsta, ka iespējams nogruvums, stāvakmeņi bija novietoti kā brīdinājuma zīme. Vieta, kur� kas? Kur laika �aula bija ļoti plāna? Kur stāvēja vaļā pavērti vārti? Apļu licēji pa�i nezināja, ko viņi iezīmē. Viņiem �ī vieta noteikti saistījās ar bries�mīgiem noslēpumiem un spēcīgām burvestībām; vieta, kur cilvēki pazūd bez brīdinājuma. Vai arī parādās no zila gaisa.

Tā bija ideja. Kas būtu noticis, es iedomājos, ja kāds būtu bijis Kreignedana kalnā, kad es negaidot uzrados? Laikam jau tas bija atka�rīgs no iera�anās brī�a. Ja �ajos apstākļos mani būtu saticis kāds zem�nieks, tad es noteikti tiktu uzskatīta par raganu vai feju. Visticamāk, par feju, ņemot vērā pakalna, kurā uzrados, "reputāciju".

Un tikpat labi tie�i �ī iemesla dēļ kalns varbūt savu reputāciju iegu�vis, es risināju domu tālāk. Ja kādā noteiktā vietā gadu gaitā cilvēki pēk�ņi pazūd vai tikpat pēk�ņi uzrodas no nekurienes, tad tas varētu būt labs iemesls nosaukt to par apburtu.

Izbāzu kāju no segas apak�as un mēnesgaismā pakustināju lielos pirkstus. Pavisam neizskatās pēc fejas, es kritiski novērtēju. Piecas pēdas se�as collas, �iem laikiem es biju visai gara auguma sieviete, vienā garumā ar daudziem vīrie�iem. Tā kā es diez vai varēju tikt pie�skaitīta pie Mazajiem ļautiņiem, tad laikam gan mani uzskatītu par raganu vai kādu ļauno garu. Sprie�ot pēc tā mazumiņa, ko zināju par metodēm, kā te izturējās pret �ādām parādībām, es varēju tikai priecā�ties, ka faktiski neviens manu iera�anos neredzēja.

Dīki kavējos domās par iespējamiem scenārijiem, ja notikumi risi�nātos otrādā secībā. Ja kāds no �ī laika pazustu un uzrastos manējā? Galu galā tie�i to es grasījos darīt, ja vien tas vispār bija iespējams. Kā mūsdienu skotiete, piemēram, pasta priek�niece Bjūkenena kundze, izturētos, ja kāds tips, līdzīgs, piemēram, Mērtegam, negaidot iznirtu no zemes viņai pie kājām?

Manuprāt, cilvēki tad skrietu projām, izsauktu policiju vai varbūt vispār neko nedarītu, pat draugiem un kaimiņiem nestāstītu par �o neiedomājamo viņdien piedzīvoto notikumu�

Un kāda būtu atceļotāja reakcija? Nu, iespējams, ka viņam izdo�tos iekļauties mūsdienu laikmetā, nepiesaistot pārāk lielu interesi, ja viņ� būtu piesardzīgs un viņam uzsmaidītu veiksme. Kā nekā man ta�u ir izdevies izlikties par parastu �ī laika un vietas iedzīvotāju, kaut ari mans izskats un runas veids, protams, izraisa nopietnas aizdo�mas.

Bet ja nu pārvietotais cilvēks ir pārāk at�ķirīgs vai ari staigā apkārt, skaļi stāstīdams, kas ar viņu noticis? Ja cilvēks iznāktu primitīvā laik�metā, tad, visticamāk, acīs krīto�s sve�inieks uz vietas un bez jebkā�diem jautājumiem glu�i vienkār�i tiktu nogalināts. Bet izglītotākā sabiedrībā viņu dro�i vien uzskatītu par prātā juku�u un, ja viņ� negri�bētu turēt muti, nobēdzinātu kādā slēgta tipa iestādē.

Varbūt tādas lietas notiek, kop� pastāv Zeme, es prātoju. Pat ja pārceļo�anai uzrastos aculiecinieki, nekādu pierādījumu jau nebūtu; nekādu ziņu par notiku�o, jo vienīgais cilvēks, kas varētu kaut ko pastāstīt, būtu projām. Un, kas attiecas uz pazudu�ajiem, tad viņi, nonāku�i otrā galā, labāk turētu muti.

Dziļi domās nogrimusi, nebiju dzirdējusi klusas balsis vai soļus zālē un izbīlī salēcos, kad tikai da�us jardus no manis kāds ierunājās.

-��� Velns tevi rāvis, Dūgal Makenzij, �is cilvēks sacija. Tas nekas, ka esi man rada, es tev neko neesmu parādā. Balss bija klusa, bet dusmās saspringusi.

-���� Tad tu neesi ar mieru? otra balss, kurā skanēja viegls uzjautri�nājums, jautāja. �ķiet, ka man atmiņā nāk kāds solījums, kurā tu zvē�rēji padevību. "Kamēr vien manas kājas min Makenziju klana zemi," ja nemaldos, tā tas skanēja. Kaut kas dobji nobūk�ķēja, it kā kāds uz noblietētas zemes piesistu kāju. Un te, puis, ir Makenziju zeme.

-��� Es devu vārdu Kolamam, nevis tev. Tātad tas bija jaunais D�ei�mijs Maktevi�s, un trīs reizes varēju minēt, par ko viņ� tik stipri dus�mojās.

-��� Tas, cilvēk, ir viens un tas pats, un tu to labi zini. Noplīk�ķēja it kā viegla pļauka pa vaigu. Tu esi zvērējis paklausīt klana vadonim, un ārpus Leohas es esmu Kolama galva, rokas, pirksti un arīdzan kājas.

-���� Kur vēl labāku piemēru teicienam, ka labā roka nezina, ko dara kreisā, atskanēja a�a atbilde. Kaut arī runātāja tonis pauda rūgtumu, tajā jautās arī asprātība, kas atspoguļoja �o abu personību sadursmi. Kā tu domā, ko labā roka sacīs par to, ka kreisā vāc Stjuartiem zeltu?

Mirkli, pirms Dūgals atbildēja, valdīja klusums.

-��� Makenziji, Makbeileini un Makvini�i visi ir brīvi ļaudis. Neviens nevar pret viņu gribu piespiest viņus kaut ko dot un arī nedot. Un kas zina? Beigās var sanākt tā, ka Kolams par princi �ārlzu Edvardu iedod vairāk par visiem kopā.

-��� Jā, tā var sanākt, dobjākā balss piekrita. Tāpat rit var sākt līt uz aug�u, nevis otrādi. Bet tas nenozīmē, ka es stāvē�u uz kāpnēm ar savu spainīti, kas apgāzts uz mutes.

-��� Nē? Tev no Stjuartu kāp�anas tronī atlēks lielāks labums nekā man, puis. Un no angļiem tu nedabūsi itin neko, ja nu vienīgi cilpu. Ja tev nerūp pa�am savs muļķa kakls�

-��� Mans kakls ir mana darī�ana, D�eimijs dusmīgi pārtrauca Dūgalu. Un tāpat ari mana mugura.

-���� Bet, kamēr tu, mīļo puisīt, ceļo kopā ar mani, tā ir mana darī��ana, Dūgals viņu izsmēja. Ja gribi dzirdēt, kas Horoksam sakāms, tu darīsi, kā tev liek. Turklāt tas būtu gudri; varbūt tu labi proti rīkoties ar adatu, bet vairāk tev nav kā viens tīrs krekls.

Kaut kas sakustējās, it kā kāds pieceltos no akmens un klusiem soļiem aizietu pa zāli. Ta�u tikai viens cilvēks, es nodomāju. Pieslējos sēdus, cik klusi spēju, un piesardzīgi palūrēju gar akmeni, kas veidoja manu paslēptuvi.

D�eimijs joprojām bija turpat, sakumpis sēdēja uz akmens da�as pēdas no manis, elkoņus atspiedis uz ceļiem, zodu atbalstījis uz kopā saņemtajām rokām. Mugura gandrīz pilnīgi bija pagriezta pret mani. Nevēlēdamās traucēt viņa vienatni, jau sāku virzīties atpakaļ, kad D�ei�mijs pēk�ņi ierunājās:

Es zinu, ka tu tur esi. Ja gribi, nāc laukā. Pēc balss varēja saprast, ka viņam ir pilnīgi vienalga. Es piecēlos un gāju laukā no aizsega, un tikai tad aptvēru, ka biju gulējusi vienā kreklā. Iedomājusies, ka viņam jau tā pietiek rai�u, lai vēl sarktu, skatoties uz mani, es taktiski ietinos segā un tikai tad iznācu.

Apsēdos netālu no D�eimija un atspiedu muguru pret klinti, maz�liet bikli viņu vērodama. Puisis tikai īsi pamāja, ka mani redzējis, bet citādi nepievērsa uzmanību, pilnībā aizņemts ar savām domām, kas, sprie�ot pēc drūmās sejas izteiksmes, nebija nekādas tīkamās. Viena kāja nemierīgi sita pa akmeni, uz kura viņ� sēdēja, pirksti bija cie�i savilkti dūrē; tad viņ� tos izpleta ar tādu spēku, ka da�as no locītavām klusi nokrak�ķēja.

Tie�i krak�ķo�ās locītavas man atsauca atmiņā kapteini Mensonu. Viņ� bija apgādes daļas virsnieks lauka hospitālī, kur es strādāju. Kap�teinis Mensons krājumu trūkumu, neizpildītus pasūtījumus un armijas birokrātijas bezgalīgās idiotisma izpausmes uztvēra kā tie�i uz viņu mērķētas bultas un akmeņus. Kad vil�anās samilza pārāk liela, parasti tik klusais un patīkamais vīrietis uz īsu bridi noslēpās savā kabinetā un ieslēdzies ar visu spēku zvetēja pa sienu. Apmeklētāji uzgaidāmajā telpā sajūsmināti vēroja, kā no virsnieka sitienu spēka drebēja plānā kartona siena. Pēc da�ām minūtēm kapteinis Mensons iznāca, pirkstu kauliņi viņam bija jēli, bet gars atkal bija rāms, un viņ� varēja risi�nāt tābri�a krīzes situāciju. Kad viņu pārcēla uz citu vienību, siena aiz durvīm bija no vienas vietas izraibināta ar dūres lieluma cau�rumiem.

Vērodama jauno vīrieti, kas sēdēja uz akmens un centās izlauzt sev pirkstus, man dzīvi atmiņā uzplaiksnīja kapteinis, kuram bija radusies kāda neatrisināma piegādes problēma.

-��� Tev vajag sist, es ieteicu.

-��� Ko? D�eimijs izbrīnīts pacēla skatienu, acīmredzot aizmirsis manu klātbūtni.

-��� Sit pa kaut ko, vēlreiz devu padomu. Tad tu jutīsies labāk.

Viņa lūpas sa�ķobījās, it kā viņ� gribētu kaut ko teikt, bet tad pie�cēlās, noteiktiem soļiem piegāja pie resna ķir�a un pamatīgi iebelza pa stumbru. Acīmredzot sitiens kaut cik dziedēja viņa jūtas, jo viņ� pa drebo�o koku iegāza vēl da�as reizes, izraisot nevaldāmu gai�sārto ziedlapiņu birumu sev uz galvas.

Pēc brī�a D�eimijs nāca atpakaļ, laizīdams nobrāztu pirksta kauliņu.

-��� Tencinu, viņ� ar �ķību smaidu lūpās pateicās. Varbūt �onakt tomēr spē�u aizmigt.

-��� Vai tu savainojies? Piecēlos, lai to apskatītu, bet D�eimijs norai�do�i papurināja galvu, viegli braucīdams pirkstu kauliņus ar otru roku.

-��� Nē, nieks vien.

Mēs mirkli stāvējām neveiklā klusumā. Nevēlējos pieminēt sarunu, kuru biju nejau�i dzirdējusi, ne arī citus vakara notikumus. Beidzot es pārtraucu klusumu:

-��� Es nezināju, ka tu esi kreilis.

-��� Kreilis? Ā, tu domā, ķeiris. Jā, kop� dzim�anas. Skolmeistars sēja ar siksnu manu kreiso roku aiz muguras, lai piespiestu rakstīt ar labo.

-��� Vai tu vari? Es domāju rakstīt ar labo roku?

D�eimijs pamāja ar galvu, atkal paceldams ievainoto roku pie mutes.

-��� Jā. Ta�u tad man sāk sāpēt galva.

-��� Vai tu arī kaujies ar kreiso roku? es jautāju, vēloties izgaisi�nāt viņa drūmās pārdomas. Es domāju ar zobenu? �obrīd viņam nebija citu iero�u kā vien duncītis un mazais nazītis, bet pa dienu viņam bija gan zobens, gan pistoles tāpat kā gandrīz visiem mūsu pul�ciņa vīrie�iem.

-��� Nē, zobenu es vicinu vienlīdz labi ar abām rokām. Tam, kur� zobenu tur kreisajā rokā, ir sliktāk, saproti, ar mazu zobenu, jo tad tu esi pagriezis kreiso sānu pret ienaidnieku un tajā pusē ir sirds, vai ne?

Pārpilns nervozas enerģijas, tādēļ nespēdams nosēdēt mierā, D�ei�mijs bija sācis soļot pa laukumiņu, vēzēdams iedomātu zobenu.

-���� Ar plato zobenu ir apmēram tāpat. Viņ� izstiepa abas rokas taisnas sev priek�ā, saņēma kopā un trieca tās plakanā, graciozā arkā pa gaisu. Parasti izmanto abas rokas, viņ� skaidroja.

-���� Bet, ja esi pietiekami tuvu, lai cirstu tikai ar vienu roku, tad ir vienalga, ar kuru, jo asmens nāk no aug�as un cērt pa plecu. Nevis pa galvu, viņ� pamāco�i sacīja, jo asmens var viegli noslīdēt. Bet trāpi tie�i pa bedrīti� D�eimijs cirta ar plaukstas malu pa vietu, kur savie�nojās kakls ar plecu, �un viņ� ir pagalam. Ja arī neizdodas īsti labi, tomēr tajā dienā cilvēks vairs nebūs cīnītājs vai vēl ticamāk, nekad vairs, viņ� piebilda.

Kreisā roka nolaidās līdz jostai, un viņ� izrāva dunci ar tādu kus�tību, kas atgādināja ūdens izlie�anu no glāzes.

-���� Bet, cīnoties ar zobenu un dunci reizē, ja nav vairoga, kur paslēpt roku ar dunci, jāliek lietā labā roka ar mazo zobenu un, ja esi pietie�kami tuvu, no apak�as jādur ar dunci. Bet, ja roka ar dunci ir labi aizsar�gāta, tad vari tuvoties no abām pusēm un izlocīt augumu, viņ� spēji pieliecās, demonstrējot �o kustību, lai nelaistu ienaidnieka dunci sev klāt, bet dunci liec lietā tikai tad, ja pazaudē zobenu vai roku, kurā to turi.

D�eimijs spēji zemu pietupās un izdarija asu, slepkavniecisku dūrienu, kas apstājās tikai collu man no krūtīm. Kad es nevil�us atkā�pos, viņ� uzreiz izslējās, kā atvainodamies pasmaidīja un iebāza dunci makstī.

-���� Neņem ļaunā. Es izrādos. Negribēju tevi sabiedēt.

-���� Tu biji baigi labais, es no visas sirds viņu paslavēju. Kas tevi mācīja cīnīties? jautāju. Laikam jau vajag otru kreili, kas tevi varētu pamācīt.

-��� Jā, tas bij kreilis. Labākais, kādu esmu redzējis. Viņ� īsi, bez prieka pasmaidīja. Dūgals Makenzijs.

Gandrīz visi ķir�u ziedi jau bija izkritu�i no viņa matiem; tikai pāris rozā ziedlapiņu vēl turējās uz pleciem, un es pastiepos, lai tās noņemtu. Redzēju, ka krekla vīle bija kārtīgi, ja ne prasmīgi, sa�ūta. Pat saplēstais audums bija salāpīts.

-��� Vai viņ� to darīs atkal? es aprauti pajautāju, nespēdama ap�stāties.

D�eimijs bridi klusēja un tikai tad atbildēja, bet pat nedomāja izlik�ties, ka nebūtu sapratis, ko es domāju.

-��� 0 jā! Viņ� beidzot pamāja ar galvu. Redzi, tā viņ� dabū to, ko grib.

-��� Un tu ļausi? Ļausi sevi tā izmantot?

D�eimijs skatījās man garām lejup pa kalnu uz krogu, kur cauri dēļu spraugām vēl varēja redzēt degam vienu lampu. Viņa seja bija rāma un neizteiksmīga kā siena.

-��� Pagaidām.

Mēs turpinājām apgaitu, pavirzoties uz priek�u tikai da�as jūdzes dienā, bie�i apstājoties krustcelēs vai pie kādas mājas, kur Dūgals kār�toja darījumus un kur vairāki nomnieki sanāca ar graudu maisiem vai pa mazumiņam sakrātu naudu. Ātri slīdo�a zoss spalva, ko turēja Neda Gauena pirksti, visu precīzi iereģistrēja, un no viņa pergamenta un papīru somas tika izsniegtas vajadzīgās kvītis.

Kad mēs sasniedzām kādu miestu vai pietiekami lielu ciemu, kurā varēja atrast iebraucamo vietu vai krogu, Dūgals atkal darīja savu, uzsauca alu, stāstīja stāstus, teica runas un beidzot, ja redzēja, ka izre�dzes ir gana labas, piespieda D�eimiju piecelties un rādīt savas rētas. Un vēl da�i naudas gabali papildināja otru somu jeb maku, kuram vaja�dzēja nonākt Francijā un troņa pretendenta galmā.

Es mēģināju vērtēt, kā notikumi attīstās, un izgāju pirms kulmi�nācijas, jo publiska �austī�ana nekad nav bijusi manā gaumē. Kaut arī sākotnējā reakcija uz D�eimija muguru bija �ausmu caurvīts �ēlums, kuram sekoja pret angļiem un karali D�ord�u vērsts lamu izvirdums, bie�i vien tomēr piejaucās zināms nicinājums, ko pat es spēju sajust. Vienā reizē nejau�i dzirdēju, kā vīrs savam draugam angliski klusi izsaka piezīmi: "�au�alīgs skats, ko? Kristus, es izlaistu garu savās asinīs, bet neļautu vienam ārmalietim ar skābu ģīmi pret sevi tā izturēties."

D�eimijs, kur� jau no pa�a sākuma jutās aizkaitināts un nelaimīgs, ar katru dienu kļuva nomāktāks. Cik iespējams ātri, viņ� atkal uzrāva kreklu mugurā, izvairījās no jautājumiem un līdzjūtības apliecināju�miem, meklēja iemeslu pamest sanāku�os, nevēlējās nevienu redzēt, līdz nākamajā rītā mēs sēdāmies zirgiem mugurā.

Lūzums notika pēc da�ām dienām mazā ciematiņā Taneiga. �oreiz bridi, kad Dūgals vēl apvārdoja ļaudis, roku uzlicis uz D�eimija kailā pleca, viens no skatītājiem, jauns lamzaks ar gariem, netīri brūniem matiem izteica pāris D�eimijam mērķētu aizvainojo�u piezīmju. Nezinu, ko tie�i viņ� teica, bet reakcija nāca nekavējoties. D�eimijs izrāvās no Dūgala tvēriena un iebelza puisim pa vēderu, tas nogāzās zemē.

Es palēnām mācijos likt kopā gēlu vārdus, ta�u nekādā gadījumā nevarēju teikt, ka saprotu �o valodu. Tomēr biju ievērojusi: kaut ari vārdus nesapratu, pēc runātāja attieksmes bie�i vien varēju uzminēt, par ko ir runa.

"Slienies aug�ā un atkārto, ko tu teici" visur pasaulē izklausās vie�nādi, vai tas teikts skolas pagalmā, krogā vai �ķērsielā.

Tāpat ari "Tev taisnība, draugs" un "Ņemam viņu ciet, pui�i!".

D�eimijs pazuda zem notraipītu darba drēbju lavīnas, jo galds, pie kura maksāja nomu, ar troksni apgāzās zem brūnmatainā un divu viņa draugu svara. Nevainīgie vērotāji kāpās atpakaļ, spiedās gar kroga sie�nām un gatavojās izbaudīt izrādi. Lēnām virzījos tuvāk Nedam un Mērtegam, ar bailēm paturot acīs kustīgo locekļu ņudzekli. �ad tad roku un kāju kamolā pazibēja pa vientuļam sarkanam zibsnim.

-���� Vai jūs viņam nepalīdzēsiet? es klusi pajautāju Mērtegam ar mutes kaktiņu. Viņ� par �ādu domu likās izbrīnīts.

-���� Nē, kāpēc lai mēs to darītu?

-��� Ja vajadzēs, viņ� sauks palīgā, paskaidroja Neds Gauens, kur� rāmi vēroja kautiņu man otrā pusē.

-��� Ja jūs tā sakāt, es negribīgi piekāpos.

Nebiju īsti dro�a, vai D�eimijs spētu pasaukt palīgā, ja vajadzētu; �obrīd drukns puisis zaļās drēbēs spieda viņam ciet rīkli. Manas per�soniskās domas bija tādas, ka Dūgals drīz paliks bez viena no saviem galvenajiem eksponātiem, bet viņ�, kā izskatījās, par to neraizējās. Fak�tiski neviens no skatītājiem nelikās satraukts par traci, kas risinājās uz grīdas mums pie kājām. Tika noslēgtas da�as derības, bet vispārējā noskaņa bija kluss prieks par izklaidi.

Iepriecināta pamanīju, ka Ruperts it kā nejau�i aiz�ķērso ceļu pāris vīriem, kas likās prātojam, vai neiesaistīties kautiņā. Kad viņi spēra soli tuvāk kau�ļiem, Ruperts izklaidīgi aiz�ļūca viņiem priek�ā, rokai viegli guļot uz dun�a spala. Viņi atkāpās, nolēmu�i likt kau�ļus mierā.

Vispārējā attieksme bija tāda, ka trīs pret vienu ir saprātīga mēro��anās spēkiem. Ņemot vērā, ka tas viens bija liela auguma, prasmīgs kauslis un acīmredzot traku dusmu pārņemts, �āds viedoklis, iespē�jams, atbilda patiesībai.

Sacensība �ķita pamazām atrisināmies ar to, ka no bara pēk�ņi atdalījās druknais zellis zaļajās drēbēs; no pretinieka trāpīga elkoņa sitiena viņam pa degunu pilēja asinis.

Kautiņ� turpinājās vēl da�as minūtes, bet iznākums kļuva arvien skaidrāks, kad otrs kauslis, vaidēdams un satvēris kājstarpi, nokrita malā un paripoja zem galda. D�eimijs un viņa galvenais pretinieks joprojām istabas vidū nopietni zvetēja viens otru ar dūrēm, bet tie no skatītājiem, kas bija liku�i uz D�eimija uzvaru, jau ievāca laimēto naudu. Ar apak�delmu aizspiesta balsene, kuru pavadīja negants sitiens pa nierēm, pārliecināja brūnmataino, ka pieklājība ir drosmes labākā daļa.

Savai augo�ajai gēlu-angļu vārdnīcai es prātā pievienoju tulkojumu: "Pietiek, es padodos."

D�eimijs, kur� bija uzkritis virsū pēdējam pretiniekam, piecēlās, un pūlis viņu apsveica ar urravām. Aizelsies viņ� pateicoties pamāja ar galvu, sviedriem un asinīm noplūdīs aizstreipuļoja līdz solam, kur� vēl nebija apgāzts, nokrita uz tā un paņēma krodzinieka sniegto alus kausu. Lieliem malkiem padzēries, viņ� nolika to uz sola, paliecās uz priek�u, ar elkoņiem atspiedās uz ceļiem un saraustīti elpoja, rētas tik�mēr palika izaicino�i atklātas.

�ī bija reize, kad viņ� nesteidzās vilkt mugurā kreklu; kaut arī krogā bija vēss, D�eimijs palika puskails un apģērbās, tikai ārā ejot, kad pie�nāca laiks meklēt naktsmājas. Viņ� izgāja, cieņas pilnu "labvakar" kora pavadīts, un izskatījās mierīgāks nekā visās iepriek�ējās dienās par spīti sāpēm, ko sagādāja skrāpējumi, brūces un sasitumi.

-��� Viens noskrāpēts apak�stilbs, viena pārsista uzacs, viena pārsista lupa, viens asiņains deguns, se�i jēli pirkstu kauliņi, viens izme�ģīts īk�ķis un divi izkustināti zobi. Un neskaitāmi daudz sasitumu, es ar nopūtu beidzu inventarizāciju. Kā tu jūties? Mēs bijām vieni nelielā �.ķuni aiz iebraucamās vietas, kur biju viņu aizvedusi, lai sniegtu pirmo palīdzību.

-���� Labi, D�eimijs smaidīja. Viņ� jau cēlās kājās, bet pusceļā sastinga un saviebās. Nu labi. Varbūt maķenīt dur ribās.

-���� Protams, dur. Tu esi zili melns atkal. Kāpēc tu tā dari? Dieva dēļ, kā tev �ķiet, no kā tu esi taisīts? No dzelzs? es nikni no�prasīju.

Viņ� skumīgi pasmaidīja un pieskārās satūku�ajam degunam.

-��� Nē. Kaut nu tā būtu.

Es atkal nopūtos un saudzīgi iebakstīju viņam sānos.

-���� Nedomāju, ka ribas būtu lauztas; tie ir tikai zilumi. Ta�u katram gadījumam es tevi apsie�u. Nostājies taisni, uzloki uz aug�u kreklu un pacel rokas uz sāniem. Sāku plēst strēmelēs vecu �alli, ko biju dabū�jusi no krodzinieka sievas. Purpinādama pie sevis kaut ko par ģipsi un citiem civilizācijas jaukumiem, es improvizēju pārsēju, cie�i savelkot un nostiprinot ar apaļu spraudi no viņa pleda.

-��� Es nevaru paelpot, D�eimijs sūdzējās.

-��� Ja elposi, tad sāpēs. Nekusties. Kur tu iemācījies tā kauties? Atkal no Dūgala?

-���� Nē. Viņ� saviebies atrāvās no etiķa smakas, ko es smērēju uz pārsistās uzacs. To man iemācīja tēvs.

-��� Tie�ām? Kas tad bija tavs tēvs vietējais boksa �empions?

-���� Kas? Nē, viņ� bija zemnieks. Arī audzēja zirgus. D�eimijs ar troksni ievilka plau�ās gaisu, kamēr es turpināju ziest etiķi uz viņa aprepēju�ā apak�stilba.

-���� Kad es biju deviņus desmit gadus vecs, tēvs teica, ka es laikam bū�ot liela auguma kā mātes radi un tāpēc man jāmācās kauties. Tagad viņ� elpoja brīvāk un pastiepa roku, lai varu uz pirkstu kauli�ņiem uzziest kliņģeri�u ziedi.

-���� Tēvs teica tā: "Ja tu esi padevies tik varens augumā, tad viena puse no vīriem, ko satiksi, baidīsies no tevis, bet otra gribēs izmēģināt spēkus. Noguldi vienu zemē," viņ� piebilda, "un pārējie liks tev mieru. Bet iemācies to izdarīt a�i un tīri, citādi tu dabūsi kauties visu mū�u." Tāpēc viņ� aizveda mani uz �ķūni un ar sitienu notrieca salmos, līdz es iemācījos sist pretī. Au! Ko�.

-��� Nagu skrāpējumi ir nepatīkami, es sacīju, ātri tīrīdama brūces uz kakla. īpa�i, ja skrāpētājs nemēdz bie�i mazgāties. Un es �aubos, ka tas zellis ar taukainajiem matiem mazgājas kaut reizi gadā. "Ātri un tīri" nebūtu glu�i tie vārdi, ar kādiem es aprakstītu to, ko tu darīji �īva�kara kautiņā, bet iespaidīgi tas bija. Tēvs ar tevi lepotos.

Balsī jautās zināms sarkasms, un tāpēc es nobrīnījos, kad redzēju D�eimija sejai pārslīdam ēnu.

-���� Mans tēvs ir miris, viņ� bezkaislīgi noteica.

-��� Piedod. Beidzu tīrī�anu, tad klusi sacīju: Bet es tā patie�ām domāju. Viņ� lepotos ar tevi.

D�eimijs neatbildēja, bet tikko jau�ami pasmaidīja. Pēk�ņi viņ� likās ļoti jauns, un man bija jādomā, cik tad viņam īsti ir gadu. Jau grasījos to pajautāt, kad sauss kāss aiz muguras ziņoja, ka �ķūnī kāds ienācis.

Tas bija stiegrainais vīriņ�, vārdā Mērtegs. Viņ� mazliet uzjautri�nāti noskatīja D�eimija ribu apsēju un slaidā lokā iesvieda �ķūnī ādas somiņu. D�eimijs pacēla lielo roku un veikli to noķēra, somiņā kaut kas klusi no�vadzēja.

-���� Kas tas ir? viņ� jautāja.

Mērtegs savilka uz aug�u vienu plāno uzaci.

-��� Tava daļa no likmēm, kas tad vēl?

D�eimijs papurināja galvu un grasījās sviest maisiņu atpakaļ.

-���� Es negribu nekādas derības.

Mērtegs ar rokas mājienu viņu apturēja.

-��� Tu strādāji. Tagad visi grib tevi redzēt, vismaz tie, kas turēja par tevi īk�ķi.

-���� Bet es teiktu, ka Dūgals gan nav starp tiem, es iejaucos.

Mērtegs bija viens no tiem vīrie�iem, kas alla� likās izbrīnīts, ka

sievietēm ir balsis, ta�u viņ� pietiekami pieklājīgi pamāja ar galvu.

-���� Nūjā, tas tiesa. Ta�' nedomāju, ka tev par to būtu jālauza galva, viņ� sacīja D�eimijam.

-���� Ak tā? Vīri pārmija skatienus, kuru nozīmi es neizpratu. D�eimijs klusi izpūta caur zobiem elpu, lēnām pie sevis palocīdams galvu.

-���� Kad? viņ� jautāja.

-���� Pēc nedēļas. Varbūt pēc desmit dienām. Netālu no miesta, ko sauc par Legkrūmu. Tu zini, kur tas ir?

D�eimijs atkal pamāja ar galvu, sen nebiju redzējusi viņu tik apmie�rinātu. -Jā-

Skatījos te uz vienu, te otru, bet abas sejas palika noslēgtas un noslēpumainas. Tātad Mērtegs kaut ko bija uzzinājis. Varbūt tam bija kāds sakars ar noslēpumaino "Horoksu"? Es paraustīju plecus. Lai kāds būtu iemesls, likās, ka laiks, ko D�eimijs kalpoja par eksponātu, ir bei�dzies.

-���� Es domāju, ka Dūgals vienmēr, lai izklaidētu publiku, var uzraut vienu stepa danci, es noteicu.

-���� Ko? Noslēpumainību skatienos nomainīja aizdomas.

-���� Nekas. Saldu dusu. Paņēmu kasti ar saviem medikamentiem un devos meklēt vietu, kur pārlaist nakti.

Mēs tuvojāmies Fortviljamai, un es jau sāku nopietni aizdomā�ties par to, ko darīt, kad būsim tiku�i galā. Nolēmu, ka mans plāns būs atkarīgs no garnizona koman�diera rīcības. Ja viņ� noticēs, ka esmu nelaimē nonākusi di�ciltīga dāma, tad, iespējams, iedos uz laiku pavadoņus, kas palīdzēs man nokļūt pie�krastē, lai varu uzkāpt uz kuģa un it kā ceļot uz Franciju.

Bet tikpat labi mana negaidītā iera�anās kopā ar Makenzijiem viņam varētu likties stipri aizdomīga. Tomēr tas, ka neesmu skotiete, ir skaidrāks par skaidru; viņ� ta�u neuzskatītu mani par spiedzi? To ka esmu angļu spiedze acīmredzot domāja Kolams un Dūgals.

�is secinājums radīja jautājumu: ko tad man uzdots izspiegot? Nu, dro�i vien man jāziņo par nepatriotiskām darbībām; un viena no tādām pilnīgi noteikti bija naudas vāk�ana troņa pretendenta prin�a �ārlza Edvarda Stjuarta atbalstam.

Bet kāpēc tādā gadījumā Dūgals bija ļāvis man to noskatīties? Viņ� pavisam viegli varēja izsūtīt mani ārā, pirms ķērās pie savas misijas īsteno�anas. Protams, visa runā�ana notika gēlu valodā, es pati sev atgādināju.

Varbūt tie�i tur tas suns aprakts, es minēju. Atcerējos savādo spī�dumu Dūgala acīs un piezīmi: "Man likās, tu nesaproti gēlu valodu." Varbūt tā bija pārbaude, lai pārliecinātos, ka �ī valoda man patiesi ir sve�a. Jo mazticams, ka angļi sūtītu uz Hailendu spiegu, kur� nespētu sarunāties ar vismaz pusi no vietējiem iedzīvotājiem.

Tomēr nē D�eimija un Dūgala saruna, ko biju noklausījusies, likās apliecinām, ka Dūgals patie�ām ir jakobits, bet Kolams acīmredzot nebija pagaidām.

No visiem �iem minējumiem galva sāka dūkt, tāpēc nopriecājos, redzot, ka tuvojamies diezgan lielam ciemam. Cerams, ka tas nozīmēja puslīdz cie�amu iebraucamo vietu un kārtīgas vakariņas.

Pēc standartiem, pie kuriem jau biju pieradusi, iebraucamā vieta izrādījās ietilpīga. Lai gan gulta acīmredzot bija paredzēta punduriem turklāt blusu sakostiem -, tā vismaz atradās atsevi�ķā telpā. Vairākās no mazajām apme�anās vietām biju gulējusi uz sola kopējā istabā starp krāco�iem vīriem un pledos savīkstītiem kumpainiem stāviem.

Lai nu kādi kuro reizi bija apstākļi, parasti es uzreiz aizmigu, jo biju pārguru�i, visu dienu pavadot seglos un vakarā vērojot Dūgala poli�tisko kampaņu. Tikai pirmajā vakarā viesu mājā pusstundu nevarēju aizmigt, jo kā apburta klausījos, kādu apbrīnojamu skaņu da�ādību spēj radīt vīrie�u elpo�anas orgāni. Medmāsu pilnas kopmītnes nestā�vēja ne tuvu.

Klausoties �ajā korī, man ienāca prātā, ka vīrie�i slimnīcas palātā reti kad krāc. Smagi elpo, jā. Viņi el�, palaikam ievaidas un reizēm miegā ie�ņukstas vai iekliedzas. Bet ar �o veselīgo trādirldi to nav iespējams salīdzināt. Varbūt tāpēc, ka slimi vai ievainoti vīrie�i nevar aizmigt tik dziļā miegā, lai atslābinātos tiktāl, ka saceltos tāda jezga.

Ja �is novērojums bija pareizs, tad maniem ceļabiedriem acīmre�dzot bija lieliska veselība. Katrā ziņā viņi izskatījās veseli, rokas, kājas nevērīgi sakritu�as, sejas atslābu�as un sasārtu�as uguns gaismā. Pil�nīgā atdevība miega varai uz cietajiem dēļiem remdēja tikpat lielu izsalkumu, ar kādu viņi bija tiesāju�i pusdienas. �īs kakofonijas neiz�protami nomierināta, es savilku ceļojuma apmetni ap pleciem un ari pati iegrimu miegā.

�ajā savrupības greznībā, ko piedāvāja �aurie, dvakojo�ie bēniņi, zināmā mērā jutos pat diezgan vientuļa. Kaut biju noņēmusi gultas veļu un izdauzījusi matraci, lai atbrīvotos no jebkādiem nevēlamiem "gultasbiedriem", kad nopūtu sveci, atklāju, ka tik klusā un tum�ā telpā man grūti aizmigt.

No kopējās istabas divus stāvus zemāk laiku pa laikam atplūda klu�sas atbalsis, isu mirkli uzvirmoja troksnis un kustība, bet tas tikai vēl vairāk saasināja uzmanību uz manu izolāciju. Pirmoreiz kop� iera�anās pilī biju atstāta pilnīgi savā ziņā, un es nebūt nevarēju teikt, ka man tas patiktu.

Nemierīgi �ūpojos starp miegu un nomodu, kad manas ausis uz�tvēra aizdomīgu grīdas dēļu �īkstē�anu gaitenī pie istabas durvīm. Solis bija lēns un nedro�s, it kā miera traucētājs kavētos, katru reizi izvēloties iespējami stabilāko dēli, kur likt kāju. Es uz�āvos sēdus un pa tumsu meklēju pie gultas nolikto sveci un kramu.

Mana roka, akli taustoties pēc krama kārbiņas, to pagrūda, un tā klusi nobūk�ķēja uz grīdas. Es sastingu un tāpat arī zaglīgais nācējs.

Pie durvīm skanēja klusa �vīkstoņa, it kā kāds meklētu bultu. Es zināju, ka durvis nav aizbultējamas; skaviņas tur bija, bet aiz�aujamo es pirms do�anās pie miera izmeklējos veltīgi. Paķēru sve�turi, izrāvu no tā sveces galiņu un, cie�i satvērusi smago priek�metu, bez skaņas izslīdēju no gultas.

No�īkstēja durvju eņģes. Istabas vienīgais logs bija cie�i aizslēģots, lai pasargātu gulētāju gan no laikapstākļiem, gan gaismas; tomēr vietā, kur atvērās durvis, es spēju saskatīt gai�āku plankumu. Tas pletās lie�lāks, bet tad, man par izbrīnu, sarāvās un pazuda, jo durvis aizvērās. Un atkal iestājās klusums.

Labu brīdi, kas man likās velkamies veselu mū�ību, es stāvēju, elpu aizturējusi, piekļāvusies sienai un cen�oties saklausīt vēl kaut ko ne tikai savas sirds straujos pukstus. Beidzot sprīdi pa sprīdim es sāku uzmanīgi virzīties apkārt istabai gar sienu, jo cerēju, ka tur grīdas dēļi varbūt nebūs tik izļodzīju�ies, lēni tuvojoties durvīm. Katru reizi, spe�rot soli, es lēnām noliku kāju, pamazām pārnesot uz tās svaru, tad sastingu, ar basu kāju sataustīju spraugu starp dēļiem un tikai tad noliku otru kāju tik stabili, cik uzskatīju par dro�u.

Kad beidzot nonācu pie durvīm, es apstājos un piekļāvu ausi pie plānajiem dēļiem, ar rokām atspiedusies pret stenderēm, gatava pēk��ņam iebrukumam. Man likās, ka, iespējams, dzirdu kādu pavisam klusu skaņu, tomēr pārliecināta par to nebiju. Vai tās bija tikai atbalsis no rosības lejā vai arī slāpēta elpa un �is cilvēks stāvēja otrpus plānajam dēlim?

Pastāvīgā adrenalīna plūsma mani jau mazliet �ķebināja. Beidzot man �ī muļķo�anās apnika, es cie�āk sa�ņaudzu sve�turi, atrāvu durvis un izskrēju gaiteni.

Es teicu "izskrēju"; patiesībā es paspēru divus soļus, uzkāpu kaut kam mīkstam un gar�ļaukus nostiepos uz grīdas, nobrā�ot pirkstu kau�liņus un sāpīgi atsitot galvu pret kādu cietu priek�metu.

Piecēlos sēdus un ar abām rokām satvēru pieri pilnīgā vienaldzībā, ka kuru katru mirkli mani var noslepkavot.

Cilvēks, kuram biju uzkritusi virsū, slāpēti lamājās. Cauri sāpju miglai es neskaidri nojautu, ka viņ� (pēc auguma izmēra un sviedru dvakas biju pieņēmusi, ka tas ir vīrietis) ir piecēlies kājās un taustīda�mies meklē slēģu krampīti.

Negaidīta svaiga gaisa straume lika man saviebties un aizvērt acis. Kad atkal tās atvēru, no nakts debesim plūda pietiekami daudz gais�mas, lai es varētu saskatīt miera traucētāju.

-���� Ko tu te dari? es apsūdzo�ā tonī klupu viņam virsū.

Tajā pa�ā laikā tikpat apsūdzo�i atskanēja ari D�eimija jautājums:

-���� Cik tu sver, Armaliet?

Vēl apjukusi pēc kritiena, es teicu patiesību:

-���� Deviņus stonus. Un tikai tad man ienāca prātā pajautāt: Kāpēc tu tā prasi?

-��� Tu gandrīz sabradāji man aknas, viņ� atbildēja, uzmanīgi taus�tīdams cietu�o ķermeņa daļu. Par to, ka tu mani nobiedēji gandrīz līdz nāvei, vispār nerunāsim. Viņ� pastiepa roku un pierāva mani kājās. Tev nekas nekai�?

-���� Nē, tikai galvu sasitu. Berzēdama sāpo�o vietu, es apreibusi lūkojos apkārt tuk�ajā gaitenī. Aiz ko es atsitos? es uzdevu grama�tiski nepareizu jautājumu.

-���� Pret manu galvu, D�eimijs, kā man likās, diezgan pikti atcirta.

-��� Tā tev vajag, es nikni izgrūdu. Ko tu te lo�ņā gar manām durvim?

D�eimijs veltīja man dusmīgu skatienu.

-��� Es nelo�ņāju, Dieva dēļ. Es gulēju vismaz mēģināju. Viņ� taustīja deniņus, kur cēlās puns.

-��� Gulēji? �eit? Pārspīlētā uzjautrinājumā noskatīju auksto, kailo un netīro gaiteni. Tu nudien izraugies dīvainas vietas gulē�anai vis�pirms staļļi, tagad �itais.

-���� Varbūt tu gribēsi zināt, ka lejā, krogā, ieradies pulciņ� angļu dra�gūnu, D�eimijs vēsā balsī paziņoja. Viņi ir maķenīt uzņēmu�i uz krūts un izklaidējas ar divām sievietēm. Tā kā tur ir tikai divas zeltenes un pieci vīri, da�i no karavīriem likās noskaņoti doties aug�stāvā mek�lēt� teiksim, draudzenes. �aubos, vai tev tāda lustē�anās ies pie dū�as. Viņ� pārmeta pledu pār plecu un taisījās projām. Bet, ja esmu maldī�jies, tad piedod. Man nebija nodoma traucēt tavu miegu. Arlabunakti.

-���� Pagaidi. D�eimijs apstājās, bet nepagriezās, liekot man iet viņam apkārt. Puisis raudzījās manī no aug�as, pieklājīgi, bet atturīgi.

-���� Paldies, es pateicos. Tu biji ļoti laipns. Piedod, ka uzgāzos tev virsū.

Tad viņ� pasmaidīja, seja atkal mainījās no noraido�as maskas uz ierasto labdabīgo izteiksmi.

-��� Nieki, Ārmaliet. Viņ� atvairīja manu atvaino�anos. Tiklīdz pāries galvassāpes un sadzīs lauztās ribas, bū�u kā no jauna piedzimis.

D�eimijs pagriezās un atgrūda manas istabas durvis, kas pēc stei�dzīgās iznāk�anas bija aizvēru�ās, laikam tāpēc, ka iebraucamās vie�tas celtnieks acīmredzot bija strādājis bez līmeņrā�a. Visā ēkā nebija neviena taisna leņķa.

-��� Nu tad liecies atkal gultā, viņ� izrīkoja. Es palik�u te.

Palūkojos uz grīdu. Ozolkoka dēļi bija ne tikai cieti un auksti, tos

vēl izraibināja krēpu plankumi, iz�ļakstīts �ķidrums un tādi netīrumi, par kuru izcelsmi nemaz nevēlējos domāt. Celtnieks durvju pārsedzē bija iegravējis gadskaitli 1732, un tā pilnīgi noteikti bija pēdējā reize, kad grīda tīrīta.

-��� Tu ta�u nevari gulēt tur ārā, es iebildu. Nāc iek�ā; istabā vis�maz grīda nav tik briesmiga.

D�eimijs sastinga ar roku uz stenderes.

-���� Gulēt tavā istabā? Viņ� likās patiesi satriekts. To es nevaru! Tavs gods būs pagalam!

Viņ� patie�ām tā domāja. Es jau sāku smieties, bet tad pārvērtu to par smalkjūtīgu klepus lēkmi. Ņemot vērā apstākļus, ko uzspieda mūsu ceļo�anas veids, pārpildītās iebraucamās vietas, sanitāro telpu primitīvisms un pat to trūkums es biju dzīvojusi tādā fiziskā tuvībā ar �iem vīrie�iem, to skaitā ar D�eimiju -, ka doma par �ādu tikumību man likās ārkārtīgi smieklīga.

-��� Tu jau esi gulējis ar mani vienā istabā, es atguvusies atgādi�nāju. Tu un vēl divdesmit vīri.

Viņ� iespurcās.

-��� Tas nebūt nav viens un tas pats! Tas ir, tās bij kopējas istabas un� D�eimijs apklusa, kad viņam prātā ie�āvās briesmīga doma. Tu ta�u nedomā, ka es vēlējos ko nepiedienīgu? viņ� satraukts jautāja.

-��� Tici man, es�

-���� Nē, nē! Kur nu! Steidzos puisi nomierināt, ka neesmu apvaino�jusies.

Redzēdama, ka viņu nepierunā�u, es uzstāju, lai viņ� vismaz paņem no manas gultas segas, uz kurām gulēt. �ādam piedāvājumam D�eimijs negribīgi piekrita tikai tad, kad atkārtoti biju apgalvojusi, ka pati tās neizmanto�u un ka esmu nodomājusi gulēt apsegusies, kā parasti, tikai ar savu biezo ceļojuma apmetni.

Pirms atgrie�anās savā smirdīgajā svētnīcā, es apstājos pie impro�vizētās guļvietas un mēģināju vēlreiz pateikties, bet viņ� augstsirdīgi atmeta ar roku, noraidīdams manu pateicību.

-���� Zini, no manas puses tas nebij glu�i nesavtīgi, viņ� piebilda.

-��� Es arī pats labprāt nekristu acīs.

Man bija piemirsies, ka D�eimijam bija savi iemesli turēties pa gabalu no angļu karavīriem. Bet man nepaslīdēja garām nepamanīts fakts, ka daudz labāk, nemaz nerunājot par ērtāku gulē�anu, �o nolūku varētu īstenot siltajā un pla�ajā stallī, nevis uz grīdas pie manas istabas durvīm.

-���� Bet, ja kāds te tomēr uznāks, es nelikos mierā, tad tevi atradīs.

Viņ� pastiepa garo roku un aizvēra slēģus. Gaitenis iegrima melnā

tumsā, un D�eimijs kļuva vienīgi par bezveidīgu ēnu.

-���� Manu seju nevar saskatīt, viņ� atgādināja. Un viņi pa�laik ir tā sadzēru�ies, ka viņiem būtu vienaldzīgs mans vārds, pat ja es pateiktu īsto, ko, protams, netaisos darīt.

-���� Tiesa, es �aubīdamās piekritu. Bet vai viņi nebrīnīsies, ko tu te aug�ā tumsā dari? D�eimija seju es nevarēju redzēt, bet pēc balss jutu, ka viņ� smaida.

-���� Nē, Armaliet. Viņi domās, ka es gaidu savu rindu.

Es nosmējos un iegāju istabā. Likos gultā, saritinājos kamolā un aizmigu, prātodama, kas tas par cilvēku, kur� bārsta piedauzīgus jokus, bet saraujas no pieņēmuma, ka varētu gulēt ar mani vienā istabā.

Kad pamodos, D�eimijs jau bija projām. Devos lejā brokastīs, un kāpņu galā mani sagaidīja Dūgals.

-��� Ātri paēd brokastu, zeltenīt, viņ� sacīja. Mēs abi jājam uz Broktonu.

Viņ� atteicās paskaidrot kaut ko tuvāk, ta�u izskatījās, ka jūtas mazliet neērti. Es ātri pabrokastoju, un drīz vien mēs vieglā riksī jau jājām pa ceļu, pār kuru gūlās agra rīta dūmaka. Krūmos �akli rosījās putni, un gaiss solīja siltu vasaras dienu.

-���� Pie kā mēs dodamies? es jautāju. Tu man mierīgi vari to teikt: ja es nezinā�u, tad brīnī�os, bet, ja zinā�u, tad esmu pietiekami gudra, lai izbrīnu notēlotu.

Dūgals iesāņus palūrēja uz mani, bet nolēma, ka mans arguments ir saprātīgs.

-���� Pie Fortviljamas garnizona komandiera, viņ� teica.

Jutos kā saņēmusi mērenu triecienu. Tādam notikumu pavērsienam es nebiju glu�i gatava. Man likās, ka līdz fortam vēl jājamas dienas trīs.

-���� Bet mēs ta�u esam tālu no Fortviljamas! es iesaucos.

-��� Mmmpfmm.

Acīmredzot �is garnizona komandieris bija no enerģiskajiem tipiem. Viņu neapmierināja tas, ka var sēdēt mājās un rūpēties par savu gar�nizonu, viņam vajadzēja kopā ar dragūniem jādelēt pa laukiem un pār�baudīt, kas pasaulē notiek. Karavīri, kas vakarnakt dzīroja mūsu krogā, arī bija no �īs daļas, un viņi bija pateiku�i Dūgalam, ka komandieris pa�laik apmeties Broktonas iebraucamā vietā.

Tas nozīmēja sare�ģījumus, un es visu atliku�o ceļu klusēju, apsvēr�dama iegrozīju�os apstākļus. Biju rēķinājusies ar to, ka no Dūgala grupas spē�u atbrīvoties Fortviljamā, kura, pēc manām aplēsēm, atra�dās dienas gājiena attālumā no Kreignedana. Es spriedu, ka, pat nesa�gatavojusies dzīvo�anai zem klajas debess, bez pārtikas un citiem krā�jumiem, tik daudz es spētu noiet viena un atrast ceļu uz akmens loku. Par to, kas notiks pēc tam� nu, to nevarēja paredzēt, kaut ko noskaid�rot varēja, tikai nokļūstot galā.

Bet �āds notikumu pavērsiens negaidīti meta spieķi manos riteņos. Ja es �eit �ķirtos no Dūgala tas būtu iespējams -, tad es atrastos �etru, nevis vienas dienas jājiena attālumā no kalna. Man trūka paļāvī�bas uz savām orientē�anās spējām, nemaz nerunājot par izturību, lai riskētu kājām vienatnē doties ceļā, kas vestu starp me�onīgām klintīm un tīreļiem. Pēdējo nedēļu smagās ceļo�anas pieredze bija modinājusi manī piesardzīgu respektu pret klintsradzēm un Hailendas krā�aina�jiem strautiem, un kur nu vēl pret retumis satiktiem me�a zvēriem. Man nebija īpa�as vēlē�anās kādā neapdzīvotā gravā saskrieties aci pret aci, piemēram, ar me�akuili.

Kad iejājām Broktonā, bija jau priek�pusdiena. Dūmaka bija saulē iztvaikojusi un diena izvērtusies pietiekami gai�a, lai es justos opti�mistiski noskaņota. Galu galā varbūt man pavisam vienkār�i izdosies pierunāt garnizona komandieri pie�ķirt pavadoni, kas palīdzētu man nokļūt pie kalna.

Nebija grūti saprast, kādēļ komandieris par pagaidu �tābu bija izvē�lējies Broktonu. Ciems bija tik liels, ka tajā atradās pat veselas divas iebraucamās vietas, un viena no tām bija iespaidīga trīsstāvu ēka ar staļļiem. Te mēs ari apstājāmies, nodevām zirgus kopēja gādībā, kur� kustējās tik gausi, ka likās pārakmeņojies. Mēs ar Dūgalu jau bijām iegāju�i iek�ā un viņ� pasūtījis krodziniekam dzērienus, kad zirgu pui�sis bija tikai ticis līdz staļļa durvīm.

Mani atstāja lejā, veroties �ķīvī ar apkaltu�iem auzu plāceņiem, bet Dūgals tikmēr devās aug�ā uz komandiera svētnīcu. Jutos mazliet nepa�tīkami, ka viņ� iet projām. Kroga telpā sēdēja trīs �etri angļu karavīri, kas domīgi mani noskatīja un klusās balsīs sarunājās. Pēc mēne�a, ko biju pavadījusi Makenziju klana skotu vidū, angļu dragūnu klātbūtne darīja mani nervozu. Teicu sev, ka esmu muļķe. Galu galā viņi ir mani tautie�i, vienalga, kurā gadsimtā.

Tomēr attapos, ka ilgojos pēc labsirdīgā Gauena kunga sabiedrī�bas un D�eimija, lai kāds būtu viņa uzvārds, patīkamās familiaritātes. No�ēloju, ka �orīt nebija izdevības pirms do�anās projām no viņiem atvadīties, jo izdzirdēju Dūgalu kāpnēs saucam manu vārdu. Arī tagad viņ� stāvēja aug�ā un ar rokas mājienu aicināja mani pie sevis.

Dūgals, manuprāt, izskatījās drūmāks nekā parasti, kad, neko nesa�kot, soli atkāpās un ar roku pamāja, lai eju istabā. Garnizona komandie�ris stāvēja pie vaļēja loga, gaisma krita tā, ka slaidais, staltais augums bija tikai siluets. Ieraudzījis mani, viņ� īsi iesmējās.

-��� Jā, tā jau es domāju. Pēc Makenzija apraksta sprie�ot, tai vaja�dzēja būt jums. Durvis man aiz muguras aizvērās, un es paliku viena ar Viņa Majestātes 8. dragūnu pulka kapteini D�onatanu Rendelu.

�oreiz viņ� bija ģērbies sarkanbrūnā uniformā ar me�ģīnēm ap�ūtu krekla priek�u, galvā viņam bija akurāti ieveidota un sapūderēta parūka. Bet seja bija tā pati Frenka seja. Elpa man iestrēga kaklā. Ta�u nu es pamanīju ap muti mazas rieviņas, kas liecināja par ne�ēlību, un plecu izliekumā jautās zināma augstprātības deva. Tomēr kapteinis smaidīja diezgan pieklājīgi un aicināja mani apsēsties.

Istaba bija vienkār�i mēbelēta, tajā nekā daudz nebija tikai rak�stāmgalds un krēsls, gar� priedes galds un da�i ķebļi. Kapteinis Rendels pamāja jaunam kaprālim, kas miera stājā stāvēja pie durvīm, un tas neveikli ielēja kausā alu un nolika man priek�ā.

Kapteinis ar roku aizraidīja kaprāli savā vietā, sev alu ielēja pats un veikli apsēdās uz ķebļa man pretī otrpus galdam.

-���� Labi, viņ� patīkamā balsī ierunājās. Pastāstiet, kas jūs esat un kā tas nākas, ka atrodaties te!

Tā kā �ajā brīdī man nebija liela izvēle, es izstāstīju viņam to pa�u, ko biju teikusi Kolamam, vienīgi izlai�ot ne visai pieklājīgās piezīmes par viņa pa�a uzvedību; viņ� jau tāpat to zināja. Man nebija ne jaus�mas, cik daudz Dūgals bija Rendelam stāstījis, un nevēlējos riskēt ar iekri�anu slazdos.

Kapteinis likās diezgan pieklājīgs, tomēr visu laiku, kamēr stāstīju, klaji izrādīja savu skepsi. Es nospriedu, ka viņ� nepūlas slēpt neticibu glu�i tāpat kā Kolams. Apdomādamies garnizona komandieris �ūpojās uz ķebļa.

-��� Jūs sakāt, Oksford�lra. Es Oksford�īrā nepazīstu nevienu Bī�emu.

-���� Kā jūs varat to zināt? es noskaldīju. Pats esat no Saseksas.

Viņam izbrīnā iepletās acis. Vēlējos nokost sev mēli.

-��� Un, ja drīkstu jautāt, kā jūs to zināt? viņ� painteresējās.

-��� Ē, pēc valodas. Jā, pēc akcenta, es steig�us aizbildinājos. Pil�nīgi nepārprotami Saseksa.

Izliektās melnās uzacis gandrīz uzvilkās līdz parūkas lokām.

-���� Ne mani vecāki, ne skolotājs, kundze, nepriecātos, dzirdot, ka mana valoda tik skaidri vēsta par manu dzim�anas vietu, viņ� vēsi piezīmēja. Viņi pielika lielas pūles un izdeva daudz naudas, lai labotu �o defektu. Bet, ja jau jūs esat tāda lietpratēja vietējo izlok�ņu jautā�jumos, kapteinis pagriezās pret vīrieti, kur� stāvēja pie sienas, tad jau, bez �aubām, spēsiet noteikt, no kuras puses nāk mans raitnieks. Kaprāli Hokins, vai nebūsi tik laipns un nenorunāsi kādu dzejoli? Vien�alga ko, Rendels piebilda, redzēdams apmulsumu karavīra sejā. Var�būt kādu labi zināmu per�u?

Kaprālis, jauneklis ar stulbu, gaļīgu ģīmi un platiem pleciem, izmi�sīgi ar skatienu vērās apkārt pa istabu, meklējot iedvesmu, tad atkal nostājās miera stājā un noskandēja:

Ra�enā Mega mazgāja manas drānas Un aiznesa projām. Baiļu pārņemts, es gaidīju viņu, Tad tiku par visu samaksāt.

-��� Ē, pietiks, kaprāl, paldies. Rendels ar mājienu viņu atlaida, un kaprālis, pamatīgi nosvīdis, aizbēga atpakaļ pie sienas.

-���� Nu? Rendels vērsās pie manis ar jautājumu.

-���� Ē, �e�īra, es minēju.

-��� Gandrīz. Lanka�īra. Kapteinis, acis samiedzis, mani noskatīja. Salicis rokas aiz muguras, viņ� aizsoļoja līdz logam un palūkojās ārā. Iedomājos, varbūt pārbauda, vai Dūgals paņēmis līdzi kādus vīrus.

Pēk�ņi Rendels apcirtās pret mani ar aprautu frāzi:

-��� Parlez-vous franзais?[2]

-���� Trиs bien," es bez kavē�anās atbildēju. Un kas tad ir?

Galvu pie�ķiebis, viņ� mani uzmanīgi noskatīja.

-���� Lai velns mani parauj, ja es noticē�u, ka jūs esat francūziete, viņ� noteica it kā pie sevis. Laikam jau varētu būt, bet vēl neesmu saticis nevienu francūzi, kur� varētu pateikt at�ķirību starp kokneju un Kornvolas izloksni.

Rendela rūpīgi manikirētie pirksti bungāja pa galda virsmu.

-��� Kāds ir jūsu meitasvārds, Bī�emas kundze?

-���� Paklausieties, kaptein, teicu, smaidīdama, cik apburo�i spēju, lai cik jauki būtu spēlēt ar jums �arādes, man patiesi labāk patiktu noslēgt �o ievadu un nokārtot visu, lai es varētu turpināt ceļu. Es jau esmu krietni aizkavējusies un�

-��� Jūs savai lietai, kundze, nekādā veidā nepalīdzat, kļūstot fri�vola, viņ� mani pārtrauca un samiedza acis. Biju redzējusi tā darām Frenku, kad viņam kaut kas nepatika, un jutu, ka saļogās ceļi. Iespiedu rokas gurnos, lai uzmundrinātu sevi.

-���� Man nav nekāda lieta, kuru virzīt uz priek�u, es teicu, cik dro�i spēju. Es neko no jums, garnizona, neprasu un starp citu arī no Makenzijiem ne. Vienīgais, ko vēlos, lai ļauj man mierīgi turpināt ceļu. Un es neredzu iemeslu, kādēļ jums vajadzētu pret to iebilst.

Rendels, dusmās sakniebis lūpas, nikni paglūnēja uz mani.

-��� Ak, neredzat? Nu uz mirkli iedomājieties sevi manā vietā, kun�dze, un varbūt mani iebildumi jums kļūs skaidrāk saskatāmi. Pirms mēne�a es kopā ar saviem vīriem d�inos pakaļ bandai nezināmu skotu laupītāju, kas nozuda, paņemot līdzi bariņu lopu no kādas pierobe�as mui�as, kad�

-��� Ak, lūk, ko jūs tobrīd darījāt! es iesaucos. Un es nevarēju sa�prast, neveikli piebildu.

Kapteinis Rendels smagi elpoja, tad, �ķiet, nolēma neteikt to, ko bija gribējis, un turpināja savu stāstu.

-��� Tātad mēs likuma vārdā dzenamies pakaļ noziedzniekiem, viņ� savaldīgi klāstīja, un es satieku puskailu angļu sievieti vietā, kur nevienai anglietei nevajadzētu būt, pat pienācīgi pavadītai, kura pre�tojas maniem jautājumiem, uzbrūk man�

-��� Jūs pirmais uzbrukāt! es dedzīgi aizstāvējos.

-���� Kuras līdzzinātājs uzbrūk man, es zaudēju samaņu, tad viņa, nepārprotami saņēmusi palīdzību, aizbēg no �ī apvidus. Es ar saviem vīriem kārtīgi pārmeklēju apkārtni un, ticiet man, kundze, neatradu ne miņas no jūsu nogalinātā kalpa, nolaupītās bagā�as, pamestās kleitas, ne ari mazākās zīmes, kas ļautu kaut mazliet ticēt jūsu stāstam!

-��� 0? es pavārgā balsī izdvesu.

-��� Jā. Pēdējo �etru mēne�u laikā nav saņemti ziņojumi par kādiem bandītiem. Un tagad, kundze, jūs uzrodaties �eit kopā ar Makenziju klana karavadoni, kur� man stāsta, ka viņa brālis Kolams ir pārlieci�nāts, ka jūs esot spiedze, kura, visticamāk, darbojas manā labā!

-���� Nu, es ta�u tā neesmu, vai ne? es saprātīgi sacīju. Vismaz to jūs zināt.

-��� Jā, to es zinu, kapteinis Rendels pārspīlētā pacietībā piekrita. Bet es nezinu, kas, pie velna, jūs esat! Ta�u esmu apņēmies noskaidrot, kundze, par to varat būt dro�a. Es esmu garnizona komandieris. Un kā tādam man ir pilnvaras spert noteiktus soļus, lai nodro�inātu �o apvidu pret nodevējiem, spiegiem un citām personām, kuru izturē�anās man �ķiet aizdomīga. Un �os soļus, kundze, es esmu pilnībā apņēmies spert.

-���� Un kādi �ie soļi varētu būt? painteresējos. Es patie�ām vēlējos zināt, lai arī mana jautājuma tonis laikam izklausījās diezgan izaici�no�s.

Rendels piecēlās, mirkli mani no aug�as aplūkoja, tad apgāja apkārt galdam, izstiepa roku un piecēla mani kājās.

-���� Kaprāli Hokins, viņ� sacīja, nenovēr�ot no manis acis, man uz bridi nepiecie�ama tava palīdzība.

Jauneklis, kas stāvēja pie sienas, izskatījās briesmīgi nelaimīgs, tomēr sāniski mums tuvojās.

-���� Lūdzu, nostājies dāmai aiz muguras, kaprāli, Rendels izrīkoja, izklausīdamies garlaikots. Un saņem viņu stingri aiz elkoņiem.

Tad kapteinis atvēzējās un iesita man pa pakrūti.

Es neizdvesu ne skaņas, jo biju palikusi bez elpas, apsēdos uz grī�das saliekusies, cīnoties, lai dabūtu plau�ās gaisu. �oks mani satricināja daudz vairāk nekā sāpes, kuras pamazām sāku just un kuras apvie�nojumā ar reiboni uzdzina nelabumu. Manā visai raibajā dzivē man neviens vēl nebija sitis.

Kapteinis notupās man pretī. Viņa parūka bija mazliet sa�ķiebusies, bet �is defekts un zināms mirdzums acis bija vienīgās manāmās izmai�ņas viņa parastajā elegancē.

-��� Es ceru, ka neesat uz grūtām kājām, kundze, viņ� teica, it kā nekas nebūtu noticis, bet, ja esat, tad ilgi vairs nebūsiet.

Sāku izdvest diezgan savādas, sēco�as skaņas, kad pirmās skābekļa strūkliņas ar mokām atrada ceļu uz rīkli. Es sakņupu �etrrāpus un vārgi taustījos pēc galda malas. Kapteinis, uzmetis kaprālim nervozu ska�tienu, pastiepa roku, lai man palīdzētu.

Man likās, ka pāri telpai veļas melni viļņi. Es saļimu uz ķebļa un aizvēru acis.

-��� Skatieties uz mani! Balss skanēja tik gai�i un rāmi, it kā Rendels grasītos piedāvāt man tēju. Atvēru acis un caur vieglu miglu paskatījos uz viņu. Vīrietis bija nolicis rokas uz smalki veidotajiem gurniem.

-��� Vai jums, kundze, ir man kas sakāms? viņ� skarbi noprasīja.

-��� Jums sa�ķiebusies parūka, es sacīju un atkal aizvēru acis.

Sēdēju lejā kroga istabā, blenzu krūzē ar pienu un cīnījos ar nela�bas dū�as viļņiem.

jaunā, apaļīgā kaprāļa atbalstīta, es nokāpu lejā, Dūgals, uzme�tis tikai īsu skatienu manai sejai, stingriem soļiem pagāja man garām un devās aug�ā pa kāpnēm uz Rendela istabu. Iebraucamās vietas grī�das un sienas bija biezas un pamatīgi būvētas, tomēr es varēju dzirdēt aug�stāvā skanam paceltas balsis.

Satvēru piena krūzi, bet rokas vēl drebēja pārāk stipri, lai es varētu dabūt to pie lūpām.

Pamazām atguvos no trieciena fiziskajām sekām, bet ne no �oka. Es zināju, ka kapteinis nav mans vīrs, bet līdzība bija tik liela un mani paradumi tā iesakņoju�ies, ka biju gatava zināmā mērā viņam uzti�cēties, es biju runājusi tā, kā būtu runājusi ar Frenku, cerot pretī saņemt ja ne sirsnīgu līdzjūtību, tad vismaz pieklājību. Tie�i tas, ka ar vienu nodevīgu uzbrukumu �īs jūtas tika apgrieztas ar kājām gaisā, mani �obrīd darīja slimu.

Jutos slima un ari nobijusies. Kad kapteinis bija nometies man bla�kus uz grīdas, es redzēju viņa acis. To dzīlēs kaut kas bija sakustējies, tikai mirkli. Un tūlīt pagaisa, bet es nekad vairs nevēlējos to redzēt.

Aug�stāvā atvērās durvis, un �ī skaņa izrāva mani no nomoda sapņa. Vispirms nodunēja smagi soļi, tad parādījās Dūgals, kuram cie�i uz papē�iem sekoja kapteinis Rendels. Viņ� gāja tik tuvu, ka gan�drīz likās dzenamies skotam pakaļ, un sastinga kā zemē iemiets, kad Dūgals, ieraudzījis mani, spēji apstājās kāpņu galā.

Nikni palūrējis pāri plecam uz kapteini Rendelu, Dūgals a�i pie�nāca pie manis, uzmeta uz galda samaksai sīku monētu un, nesakot ne vārda, uzrāva mani kājās. Un izstūma mani pa durvīm; es paguvu vien ievērot, cik ārkārtīgi neparasta izteiksme iegūla sarkanajā uniformā ģērbtā virsnieka sejā, tajā atspoguļojās vērtējo�a iekāre.

Mēs jau sēdējām zirgos un jājām, iekams paguvu apņemt ap kājām platos svārkus, un tie vējā piepūtās kā milzīgs izpletnis pie nolai�a�nās. Dūgals klusēja, bet likās, ka zirgi uztvēru�i viņa steidzīgo noska�ņojumu; kad bijām tiku�i uz galvenā ceļa, daudz netrūka un mēs jau aulek�otu.

Netālu no krustcelēm, kurās slējās piktu krusts, Dūgals spēji pie�vilka pavadu un apturēja zirgu. Nokāpis zemē, viņ� satvēra gro�us un vaļīgi piesēja tos pie maza kociņa. Palīdzējis arī man nokāpt, viņ�, ar mājienu aicinādams mani sekot, pazuda krūmos.

Centos paturēt acīs kiltus, kas uz kalna nogāzes �ūpojās man acu priek�ā, ik pa brīdim pieliecos, lai izvairītos no Dūgala atliekta�jiem zariem, kas, palaisti vaļā, no�vīkstēja man virs galvas. Visa nokalne bija noaugusi ar ozoliem un sīkām priedītēm. Kreisajā pusē birztalā dzirdēju rosāmies zīlītes un bariņu sīļu, kas gabaliņu tālāk, meklējot barību, sasaucās. Zāle bija svaigi zaļa kā jau vasaras sākumā: starp akmeņiem spraucās lekni smilgu puduri un zem ozoliem pletās kā zaļ� ka�oks. Zem priedēm, protams, neauga nekas; skujas bija sabiru�as col�lām biezā kārtā, dodot patvērumu no saules un plēsoņām da�ādiem rāpojo�iem radījumiem.

Sīvās smar�as cirtās man rīklē. Ne jau pirmo reizi staigāju pa tādiem pakalniem un baudīju pavasara smar�as. Bet tad prie�u un zāles aro�mātu at�ķaidīja benzīna izgarojumu dvaka, kas cēlās no ceļa ielejā, un sīļu vietā klaigāja tūristi. Kad pēdējo reizi gāju pa tādu taku, tās malas bija piemētātas ar sviestmai�u papīriem un cigare�u galiem, nevis pie�bārstītas ar malvu un vijolī�u ziediem kā tagad. Sviestmai�u papīri, manuprāt, bija visai pieņemama cena par tādiem civilizācijas labu�miem kā antibiotikas un telefons, bet tie�i �obrīd es vēlējos palikt pie vijolītēm. Man ļoti, ļoti vajadzēja kaut nedaudz miera, un to es te jutu.

Kad līdz virsotnei bija atlicis mazs gabaliņ�, Dūgals pēk�ņi nogrie�zās sānis un pagaisa biezā slotzaru audzē. Ar zināmām grūtībām izspraukusies cauri bie�ņai, es atradu viņu sē�am pie maza ezeriņa, ko ietvēra pliena krasti. Viņam aiz muguras gulēja sa�ķiebies grumbuļains akmens bluķis, kura plankumainajā virsmā varēja jaust iegravētu blāvu un neskaidru cilvēka tēlu. Es sapratu, ka te ir svētavots. �is mazās, visda�ādākajiem svētajiem veltītās piemiņas vietas bija izkaisītas pa visu Hailendu un bie�i atradās nomaļus, tomēr pat te, tik augstu kalnā, pīlād�a zaros, kas liecās pār ūdeni, plandījās noplīsu�as auduma strē�meles; zīmes, ko atstāju�i apmeklētāji, kuri izlūdzās svētajam veselību vai aizsardzību ceļā.

Par zīmi, ka mani redzējis, Dūgals strupi pamāja ar galvu. Viņ� pār�meta sev krustu, nolieca galvu un piesmēla riek�avu ar ūdeni. Tam bija dīvaina tum�a krāsa un, vēl ļaunāk, smaka dro�i vien sēravots, es nospriedu. Ta�u diena bija karsta un man gribējās dzert, tāpēc es sekoju Dūgala paraugam. Ūdens gar�oja mazliet rūgteni, bet bija auksts un dzert varēja. Remdējusi slāpes, es apslacīju sev seju. Ceļ� bija putekļains.

Pacēlu galvu, no sejas man pilēja ūdens, un es redzēju, ka Dūgals ar dīvainu sejas izteiksmi mani cie�i vēro. Nodomāju, ka seja atspoguļo kaut ko vidēju starp ziņkāri un aprēķinu.

-��� Diezgan augstu jākāpj, lai padzertos, vai ne? es izmetu. Pie seg�liem bija pudeles ar ūdeni. Un man likās maz ticams, ka Dūgals būtu sadomājis izlūgties avota aizbildnim dro�u ceļu atpakaļ uz iebraucamo vietu. Viņ� atstāja tāda cilvēka iespaidu, kas paļaujas uz pasaulīgākām metodēm.

-��� Vai tu labi pazīsti kapteini? viņ� negaidīti noprasīja.

-��� Ne tik labi kā tu, es atcirtu. Esmu viņu satikusi tikai reizi, izņemot �odienu, un tad ari nejau�i. Mēs nesapratāmies.

Pārsteidzo�i, bet skota skarbā seja mazliet atmaiga.

-��� Nu, Dūgals atzina, nevaru teikt, ka man pa�am �is cilvēks ietu pie sirds. Viņ�, kaut ko apsvērdams, bungoja ar pirkstiem pa avota plienaino krastu. Ta�u ir cilvēki, kas par viņu ir augstās domās, viņ� teica un uzmanīgi vēroja mani. Drosmīgs karavīrs un labs kaujinieks, tā esmu dzirdējis.

Es savilku uzacis.

-��� Tā kā es neesmu angļu ģenerālis, tad uz mani �ādas īpa�ības iespaidu neatstāj. Dūgals smējās, atsegdams pārsteidzo�i baltus zobus. Troksnis izbiedēja trīs krauķus, kas sēdēja kokā viņam virs gal�vas, un tie, spārnus plik�ķinādami un ar ķērk�anu pauzdami savu neap�mierinātību, pacēlās gaisā.

-��� Tu esi angļu vai fran�u spiedze? Dūgals kārtējo reizi mulsino�i spēji mainīja sarunas tematu. Bet vismaz pārmaiņas pēc viņ� runāja tie�i.

-���� Kas par muļķībām, es nikni izsaucos. Esmu vienkār�i Klēra Bī�ema un nekas vairāk. Samērcēju avotā kabatlakatiņu un noslaucīju kaklu. Sīkas atspirdzino�a ūdens strūkliņas tecēja man pa muguru zem pelēkā sar�a ceļojuma apģērba. Piekļāvu slapjo mutautu pie krūtīm un saspiedu, gūstot līdzīgu atspirdzinājumu.

Dūgals vairākas minūtes klusēja, uzmanīgi vērodams, kā es veicu savādo �ķīstī�anās mazgā�anos.

-��� Tu redzēji D�eimija muguru, viņ� negaidīti ierunājās.

-��� Būtu bijis grūti to neredzēt, atteicu vēsā balsī. Vairs necentos izprātot, ko gan viņ� vēlas panākt ar �iem nesakarīgajiem jautājumiem. Dro�i vien pats pateiks, kad gribēs.

-��� Tu vēlējies jautāt, vai es zinu, ka tas ir Rendela roku darbs? Vai tu pats to zināji?

-��� Jā, es to zināju gan, viņ� atbildēja, rāmu garu mani vērtējot, bet es nebiju dro�s, ka tu zini.

Es paraustīju plecus, likdama saprast, ka tas, ko zinu vai nezinu, nav viņa darī�ana.

-���� Es, redz, biju tur klāt, viņ� nevērīgi izmeta.

-��� Kur?

-���� Fortviljamā. Man tur bija kārtojamas lietas, garnizonā. Ierēdnis zināja, ka D�eimijs ir man rada, un atsūtīja vēsti, ka viņ� saņemts ciet. Tāpēc es devos noskaidrot, vai varu viņam kā līdzēt.

-���� Acīmredzot nevarēji, es mazliet ka�ķīgi secināju.

Dūgals paraustīja plecus.

-��� Diem�ēl. Ja tas būtu parasts garnizona virsser�ants, domāju, ka es būtu pasargājis D�eimiju vismaz no otrās kārtas, bet Rendels tikko bij iecelts par komandieri. Viņ� mani nepazina un diez ko nebij noska�ņots manī klausīties. Toreiz nodomāju, ka viņ� tikai gribēja D�eimiju padarīt par paraugu, jau no pa�a sākuma visiem parādīt, ka nekādas mīkstsirdības nebūs. Dūgals uzsita pa īso zobenu, ko valkāja pie jos�tas. Visai saprātīga rīcība, ja tev padoti vīri. Pats pirmais, tev jāiegūst viņu cieņa. Un, ja to nevari, tad iedzen viņos bailes.

Atcerējos Rendela kaprāļa sejas izteiksmi un nodomāju, ka zinu, kuru no variantiem kapteinis bija izvēlējies.

Dūgala dziļi iegrimu�ās acis ar interesi pētīja manu seju.

-��� Tu zināji, ka to izdarījis Rendels. Vai D�eimijs tev izstāstīja?

-��� īsumā, es piesardzīgi atbildēju.

-���� Tu viņam patīc, Dūgals domīgi noteica. Parasti viņ� par to nerunā.

-���� Nesaprotu, kādēļ viņ� tā dara, es uzķēros uz āķa. Es aizvien vēl aizturēju elpu ikreiz, kad mēs tuvojāmies jaunai iebraucamai vietai vai krogam, līdz kļuva skaidrs, ka apmeklētāji noskaņoju�ies visu vakaru pie pavarda dzert un pļāpāt. Dūgals sardoniski pasmīnēja, acīmredzot zinādams, kas man padomā.

-���� Nu, man nevajadzēja neko stāstīt, vai ne? Jo es jau zināju. Viņ� iegremdēja roku savādajā, tum�ajā ūdenī, sakustinādams sēra izgaro�jumus.

-���� Nezinu, kā pieņemts Oksford�īrā, viņ� sacīja ar sarkastisku uzsvaru, kas man lika mazliet sarauties, bet �ajā pusē dāmām parasti neliek skatīties tādus skatus kā pēr�ana. Vai esi to redzējusi?

-���� Nē, un arī negribu, es asi noskaldīju. Ta�u varu iedomāties, kam jānotiek, lai uz D�eimija muguras paliktu tādas rētas.

Dūgals papurināja galvu un uz�ļakstināja no avota ūdeni kādam ziņkārīgam sīlim, kas bija uzdrīkstējies pienākt pārāk tuvu.

-���� Te nu tu maldies, zeltenīt, piedod, ka tā saku. Iedomāties ir varen labi, bet tas ne tuvu nav tas pats, kas redzēt viru, kuram mugura vie�nos pu�umos. Drausmigs skats pērienam jāsalau� cilvēks, un visbie��āk tas arī izdodas.

-���� Bet ar D�eimiju tā nenotika. Vārdi noskanēja skarbāk, nekā biju gribējusi. D�eimijs bija mans pacients un zināmā mērā arī draugs. Nejutu vēlē�anos apspriest viņa privātās lietas ar Dūgalu, ta�u, ja padomā, tad jāatzīst, ka zināma perversa ziņkāre mani mocīja. Nekad nebiju satikusi atklātāku un tajā pa�ā laikā noslēpumaināku cilvēku kā garais Maktevi�s.

Dūgals īsi iesmējās un izlaida slapjo roku cauri matiem, nogludinot �ķipsnas, kas bija izspūru�as mūsu bēg�anas jo es to par tādu uzska�tīju laikā no kroga.

-���� Nu, D�eimijs ir tāds pats stūrgalvis kā viņa ģimene kā klints, visi viņi tādi, un viņ� ir visnecie�amākais. Tomēr Dūgala balsī jautās zināma cieņa, lai arī visai negribīgi.

-���� D�eimijs tev teica, ka viņu pēra par izbēg�anu? -Jā-

-���� Nūjā, kad satumsa, viņ� pārrāpās pāri nometnes sētai tajā pa�ā dienā, kad dragūni viņu atveda. Tas nav nekāds retums, jo gūstekņu mītnes nav diez cik dro�as, tāpēc angļi katru nakti patrulē gar �ogu. Garnizona ierēdnis man stāstīja, ka D�eimijs esot bra�i turējies pretī, sprie�ot pēc tā, kā viņ� izskatījās, kad viņu atkal iemeta cietumā, bet cīņa gāja se�i pret vienu, un tiem se�iem bij musketes, tāpēc ilgi kau�tiņ� nevilkās. D�eimijs nakti pavadīja va�ās un no pa�a rīta tika aiz�vests pie staba pēr�anai. Dūgals apklusa; domāju, ka viņ� pārbaudīja, vai kādas pazīmes neliecina, ka tūlīt ģīb�u vai vem�u.

-��� Pēr�ana parasti notika tūlīt pēc rīta jundas, lai visi dienu varētu sākt ar pareizo noskaņojumu. Todien bij trīs sodāmie un D�eimijs bij pēdējais rindā.

-��� Un tu to patie�ām redzēji?

-��� O jā. Un tici man, zeltenīt, skatīties, kā per vīru, nav nekāda izprieca. Man pa�am paveicies, ka �āds piedzīvojums gājis secen, bet dro�i vien saņemt pērienu nav patīkami. Bet laikam jau visnepatīkamāk ir skatīties, ka per citu, un gaidīt savu kārtu.

-���� Neap�aubāmi, es nomurmināju.

Dūgals pamāja ar galvu.

-��� D�eimijs izskatījās drūms kā negaisa mākonis, bet viņ� pat acu nepamirk�ķināja, klausoties kliedzienos un citos trok�ņos vai tu zini, ka var dzirdēt, kā plīst miesa?

-Ufl

-���� Es ari tā domāju, zeltenīt, Dūgals teica un atceroties saviebās. Nemaz nerunājot par asinīm un zilumiem. Eh! Viņ� nospļāvās, parūpēdamies, lai netrāpa avotā vai tā malā. No tā skata man sagrie�zās dū�a, lai arī neesmu nekāds jūtelīgais.

Dūgals turpināja savu baismīgo stāstu:

-��� Kad pienāca D�eimija kārta, viņ� piegāja pie staba da�us vaja�dzējis vilkt ar varu, bet D�eimiju ne un pastiepa kaprālim rokas, lai atslēdz va�as. Kaprālis gribēja viņu pavilkt, it kā ieraut vietā, bet D�eimijs nopurināja viņa rokas un soli atkāpās. Gandrīz jau domāju, ka tūdaļ metīsies bēgt, bet viņ� tikai novilka kreklu. Tas bij saplēsts un netīrs kā lupata, bet viņ� to salocīja rūpīgi kā labāko svētdienas kārtu un nolika zemē. Tad piegāja pie staba noteiktu soli, kā karavīram pie�klājas, un pacēla rokas, lai var sasiet.

Dūgals apbrīnā nogrozīja galvu. Saules stari, kas spiedās cauri pīlā�d�a lapotnei, izraibināja viņu ar ēnu me�ģīnēm, tāpēc man likās, ka skatos uz viņu caur tamborētu sedziņu. �ī doma man lika pasmaidīt, un Dūgals atzinīgi pamāja ar galvu, uzskatīdams, ka smaids ir atbilde uz viņa stāstu.

-��� Jā, zeltenīt, tāda drosme ir liels retums. Ņem vērā, ne jau aiz nezinā�anas viņ� tā rīkojās; viņ� nule bij redzējis, kā per divus vīrus, un apzinājās, kas viņu sagaida. Viņ� vienkār�i bij nolēmis, ka nekur nespruks. Zini, drosme kaujas laukā skotam nav nekas neparasts, bet aukstasinīgi stāties pretī bailēm to var tikai retais. Toreiz puikam bij tikai deviņpadsmit, Dūgals vēl piebilda.

-��� Skatīties noteikti bija �au�alīgi, es paironizēju. Brīnos, ka tev nekļuva slikta dū�a.

Dūgals saklausīja ironiju, bet laida gar ausīm.

-���� Daudz jau netrūka, zeltenīt. Viņ� savilka tum�ās uzacis. Pēc pirmā pātagas cirtiena izsprāga asinis, un pēc minūtes puisim mugura jau bij sarkanzila. D�eimijs nekliedza, nelūdza �ēlastību, necentās izlo�cīties, lai pātaga netrāpītu. Viņ� tikai stipri piespieda pieri pie staba un stāvēja. Protams, kad pātaga skāra muguru, viņ� sarāvās, bet ne vairāk. Nezinu, vai es tā spētu, Dūgals atzina, un domāju, daudzi nespētu. Kad pēr�ana bij apmēram pusē, D�eimijs paģība, viņam uzgāza krūzi ūdens, lai atjēdzas, un turpināja si�anu līdz beigām.

-��� Patie�ām riebīgi, es izteicu savas domas. Kāpēc tu man to stāsti?

-��� Tas vēl nav viss. Dūgals izvilka aiz jostas aizbāzto dunci un sāka tīrīt nagus. Viņ� bija tīrīgs vīrietis, kaut ari ceļā tas nebija viegli.

-��� D�eimijs �ļaugani karājās striķos, asinis tecēja pa muguru un nosmērēja kiltus. Nedomāju, ka viņ� noģība, bet tikai uz brīdi bija pārāk ļengans, lai noturētos kājās. Un tie�i tad pagalmā iznāca kaptei�nis Rendels. Nezinu, kādēļ viņ� tur nebij no pa�a sākuma, varbūt kādas darī�anas aizkavēja. Vienalga, D�eimijs redzēja viņu nākam, un puikam pietika tik daudz prāta, lai aizvērtu acis un nokārtu galvu, it kā būtu zaudējis samaņu.

Dūgals sarauca uzacis, nikni koncentrējoties uz nepakļāvīgu ienadzi.

-��� Kapteinis bija drausmīgi pārskaities, ka viņi D�eimiju jau nopē�ru�i; likās, ka �o prieku viņ� bij gribējis pietaupīt sev. Ta�u tur neko vairs nevarēja līdzēt. Tad viņ� iedomājās noskaidrot, kā sanācis, ka D�eimijam bij izdevies izbēgt.

Dūgals pacēla dunci uz aug�u, nopētīja, vai tam nav kāda robiņa, tad sāka trīt pret akmeni, uz kura sēdēja.

-��� Vairāki karavīri pamatīgi dabūja trūkties, kamēr Rendels noskaid�roja patiesību jāsaka, ka �is vīrs prot strādāt.

-��� Tas tiesa, es sausi piezīmēju.

Duncis ritmiski strink�ķēja gar akmeni. Palaikam iz�āvās dzirkstele, kad metāls atsitās pret raupjāku akmens virsmu.

-��� Nu, �ī iztaujā�ana atklāja, ka D�eimijam bijusi maizes dona un gabaliņ� siera, kad viņ� noķerts, to viņ� bij paņēmis līdzi, rāpjoties pāri sienai. Kapteinis brīdi apdomājās un tad pasmaidīja tādu smaidu, ko es nevēlētos redzēt ne par kādu naudu. Viņ� paziņoja, ka zādzība ir ļoti nopietns noziegums, ka zaglim jāsaņem atbilsto�s sods, un uz vietas piesprieda D�eimijam vēl simts rīkstes.

Es nevil�us sarāvos.

-��� Tas ta�u viņu nobeigtu!

Dūgals pamāja ar galvu.

-��� Jā, tā teica arī garnizona ārsts. Viņ� sacīja, ka neko tādu nepieļau��ot; pēc taisnības cietumniekam jādod nedēļa laika, lai brūces mazliet apvelkas, un tikai tad viņ� var saņemt otru pērienu.

-��� Ak, cik humāni. Es nosmīnēju. Pēc taisnības, pie joda! Un ko par to domāja kapteinis Rendels?

-��� Sākumā viņ� diez ko nepriecājās, tomēr samierinājās. Pēc tam virsser�ants, kur� prata at�ķirt īstu ģīboni no tēlo�anas, bij D�eimiju |.iu atsējis. Puisis pastreipuļoja da�us soļus, bet noturējās kājās, un tie da�i vīri, kas tur stāvēja, uzgavilēja, kapteinim tas nu nepavisam negāja pie dū�as. Tāpat viņ� nebij diez ko priecīgs, kad ser�ants atdeva D�eimijam kreklu, kaut ari starp vīriem tā bij parasts.

Dūgals grozīja dunci, kritiski to pētīdams. Tad nolika uz ceļa un ieskatījās man tie�i acīs.

-���� Zini, zeltenīt, sē�ot siltā krogā pie kausa alus, ir viegli būt dros�mīgam. Bet, tupot aukstumā laukā, kad pāri galvai lido musketes lodes un vir�i kutina tev pakaļu, tik viegli vis nav. Un vēl grūtāk ir stāvēt aci pret aci ar ienaidnieku, kad pa�a asinis tek pa kājām.

-��� Tā varētu būt, es piekritu. Es nudien jutos mazliet apreibusi. Iegrūdu abas rokas ūdenī, ļaujot tum�ajam ūdenim veldzēt delnas.

-���� Vēlāk, tajā pa�ā nedēļā, es tomēr aizgāju pie Rendela, Dūgals aizstāvējās, it kā justu, ka vajag izskaidrot savu rīcību. Mēs tā drusku aprunājāmies, es pat piedāvāju viņam samaksāt�

-���� 0, cik augstsirdīgi, es nomurmināju, tomēr, kad viņ� uz mani ļauni paglūnēja, aprāvos. Nē, patie�ām. Tu rīkojies labi. Ta�u Rendels dro�i vien atteicās, vai ne?

-���� Kā tad. Un es aizvien vēl nezinu, kādēļ, jo man nav nācies satikt daudz angļu virsnieku, kas precīzi izpildītu likumus, ja runa ir par nau�das maku, bet drēbes, kādas kapteinis valkā, �o to maksā.

-��� Varbūt viņam ir� citi ienākuma avoti, es minēju.

-���� Jā, tā ir, Dūgals apstiprināja, pametot uz mani asu skatienu. Tomēr� viņ� saminstinājās, tad turpināja, bet jau daudz lēnāk:

-���� Pēc tam es atgriezos, lai būtu klāt, kad D�eimijam būs otru reizi jāstājas pie staba, kaut tobrīd es viņa nabaga velna labā neko nevarēju darīt. Otrajā reizē D�eimijs bij vienīgais peramais. Sargi viņu izveda ārā jau bez krekla, aukstā oktobra rītā, tūlīt pēc saullēkta.

-���� Redzēju, ka puisis pārbijies līdz nāvei, Dūgals stāstīja, kaut gāja viens pats un neļāva sargiem sev pieskarties. Manīju, ka viņu krata drebuļi gan no aukstuma, gan uztraukuma, rokas un krūtis klāja zosāda, bet seja bij nosvīdusi.

Pēc da�ām minūtēm iznāca Rendels, pātagu viņ� bij pasitis padusē, un pie katra soļa svina lodītes pletņu galos klusi nod�inkstēja. Viņ� saltu skatienu nopētīja D�eimiju, tad pamāja virsser�antam, lai pagrie� cietumnieku ar muguru pret viņu.

Dūgals saviebās.

-���� Tas bij baismīgs skats mugura vēl jēlās brūcēs, kas knapi apvil�ku�ās, kreveles melnas, bet apkārt dzelteni, izbalēju�i zilumi. Iedomā�joties, ka pātaga skar �o jēlumu, lielais vairums sanāku�o novērsās, es arī.

Tad Rendels pagriezās pret virsser�antu un sacīja: "Labi pastrādāts, ser�ant Vilks. Jāpaskatās, vai arī man sanāks tikpat labi." Ievērojot likuma burtu, viņ� pieaicināja garnizona dakteri un lika oficiāli apstip�rināt, ka D�eimijs ir pietiekami vesels, lai viņu varētu pērt.

-��� Vai esi redzējusi, kā kaķis spēlējas ar peli? Dūgals iejautājās. Tā darīja Rendels. Viņ� lēni apgāja apsūdzētajam apkārt, izsakot da�ā�das piezīmes, saprotams, ne jau tās patīkamākās. Bet D�eimijs stāvēja stingri kā ozols, nebilstot ne vārda, skatienu piekalis stabam, un vispār nepievērsa Rendelam uzmanību. D�eimijs bija apņēmis sevi ar rokām, lai apturētu drebuļus, skaidrs, ka ari Rendels to redzēja.

Viņ� savilka lūpas un sacīja: "Man �ķiet, ka �is ir tas pats jaunais cilvēks, kur� vēl pagāju�ajā nedēļā klaigāja, ka nāves nebaidās. Un cil�vēks, kur� nebaidās no nāves, ta�u noteikti nebaidās ari no pāris plet�nes cirtieniem." Un ar pātagas kātu iebakstīja D�eimijam vēderā.

D�eimijs ieskatījās Rendelam tie�i acis un atbildēja: "Nē, bet bai�dos, ka sasal�u ragā, līdz tu būsi izrunājies."

Dūgals nopūtās.

-���� Nu. Tas bij bra�i teikts, tomēr visumā neapdomīgi. Pēr�ana nav nekāda vieglā padarī�ana, ir paņēmieni, kā padarīt to vēl sāpīgāku; piemēram, var sist no sāniem un izraut gabalu miesas vai ar spēcīgu sitienu uzlaist pa nierēm. Viņ� pakratīja galvu. Ļoti nesmuki.

Dūgals savilka pieri un, rūpīgi izvēloties vārdus, turpināja:

-��� Rendela ģīmis bij pārņemts tā varētu teikt un tāds kā gai�s, tā vīrietis skatās uz skuķi, kas viņam iekritis sirdī, nu, tu jau saproti. It kā viņ� ar D�eimiju darītu ko daudzkārt ļaunāku nekā dzīvam mauktu nost ādu. Pēc piecpadsmitā cirtiena asinis tecēja puisim pa kājām, pa seju plūda ar sviedriem sajauku�ās asaras.

Es mazliet sa�ūpojos un atspiedos ar roku uz avota pliena malas.

-��� Labi, Dūgals, ieraudzījis manu sejas izteiksmi, strupi noteica, es neko vairs neteik�u, tikai to, ka viņ� palika dzīvs. Kad kaprālis atsēja D�eimijam rokas, daudz netrūka, ka viņ� būtu nogāzies gar zemi, bet kaprālis ar virsser�antu katrs no savas puses satvēra viņu aiz rokām un palīdzēja noturēties, līdz viņ� pats varēja nostāvēt. No sāpēm un aukstuma viņu kratīja briesmīgi drebuļi, bet galva bij augstu izslieta un acis liesmoja. Redzēju to no divdesmit pēdu attāluma. D�eimijs nenolaida skatienu no Rendela, kamēr viņam palīdzēja tikt lejā no paaugstinājuma, kur palika asiņaini pēdu nospiedumi, varētu domāt, ka tikai �is skatiens spētu noturēt viņu kājās. Rendela seja bij gandrīz tikpat balta kā D�eimijam, un ari viņ� nenovērsa skatienu it kā viens no viņiem nokristu, ja otrs nolaistu acis. Dūgala pa�a skatiens bija stings, viņ� joprojām acu priek�ā redzēja baismīgo ainu.

Mazajā ieplakā valdīja klusums, tikai vēj� viegli �abināja pīlād�a lapas. Es aizvēru acis un kādu brīdi klausījos.

-��� Kāpēc? es pēdīgi, joprojām neatvērusi acis, pajautāju. Kāpēc tu man to stāsti?

Kad atvēru acis, redzēju, ka Dūgals mani cie�i vēro. Atkal iemērcu avotā roku un pieliku pie deniņiem.

-��� Domāju, ka tā tu labāk sapratīsi to, ko dēvē par cilvēka rak�sturu, viņ� atbildēja.

-��� Rendela? Es īsi, skumīgi iesmējos. Tālāk vari neturpināt! �ī cilvēka raksturojums man nav vajadzīgs, liels paldies.

-��� Jā, Rendela, Dūgals piekrita, un arī D�eimija.

Pēk�ņi mani pārņēma nemiers un es paskatījos uz viņu.

-���� Redzi, man jāpilda pavēle, Dūgals ironiski uzsvēra pēdējo vārdu, ko devis labais kapteinis.

-���� Kāda pavēle? es jautāju, nemieram augot augumā.

-��� Nogādāt pirmdien, 18. jūnijā, Fortviljamā kādu personu, Anglijas pavalstnieci, vārdā Klēra Bī�ema. Nopratinā�anai.

Laikam izskatījos patie�ām slikti, jo Dūgals pielēca kājās un pie�nāca pie manis.

-��� Noliec galvu starp ceļiem, zeltenīt, viņ� mani izrīkoja, paspiezdams pie spranda, kamēr sliktums pāriet.

-���� Es zinu, kas darāms, aizkaitināta atteicu, tomēr paklausīju. Aiz�vēru acis un jutu, ka atplūdu�ās asinis atkal sāk pulsēt deniņos. Lipīgā sajūta uz sejas un ap ausim pamazām izgaisa, kaut ari rokas joprojām palika ledusaukstas. Koncentrēju uzmanību uz dziļu elpo�anu, skaitī�dama ieelpa viens-divi-trīs-�etri, izelpa viens-divi, ieelpa viens-divitrīs-�etri�

Beidzot es izslējos, jo jutu, ka vairāk vai mazāk atkal valdu pār visām savām maņām. Dūgals bija apsēdies uz akmeņainā krasta un pacietīgi gaidīja, uzmanīdams, lai es atmuguriski neieveļos avotā.

-���� Bet viena izeja ir, viņ� pēk�ņi ieteicās. Manuprāt, vienigā.

-���� Nu tad parādi man to! Es diezgan nepārliecino�i mēģināju pasmaidīt.

-��� Kā teiksi. Dūgals paliecās uz priek�u man tuvāk un sāka skaid�rot: Rendelam ir tiesības tevi nopratināt, jo tu esi angļu kroņa pavalst�niece. Tātad mums �is fakts jāmaina.

Neizpratnē vēros runātājā.

-��� Es nesaprotu. Tu ta�u arī esi kroņa pavalstnieks, vai ne? Ko te iespējams mainīt?

-���� Skotu likumi un angļu likumi ir ļoti līdzīgi, Dūgals, saraucis pieri, pūlējās man izskaidrot, bet glu�i vienādi tie nav. Angļu armijas virsniekam nav tiesību izrīkot skotu, ja vien nav neapgā�amu pierādī�jumu par nozieguma pastrādā�anu vai iemesls turēt to nopietnās aiz�domās. Un pat ar aizdomām nepietiek, lai viņ� liktu skotu pavalstnie�kam pamest klana zemes bez atbilsto�ā vadoņa atļaujas.

-��� Tu esi runājis ar Nedu Gauenu, es secināju un jutu atkal mostamies nemieru.

Dūgals pamāja ar galvu.

-��� Jā. Redz, man jau likās, ka var nonākt tik tālu. Un Neds apstip�rināja manas domas; vienīgais, kā es varu atteikties oficiāli atdot tevi Rendelam, ir pārvērst tevi no anglietes par skotieti.

-��� Par skotieti? Vieglā nemiera sajūta ātri sabiezēja par drausmī�gām aizdomām.

Dūgala nākamie vārdi tās apstiprināja.

-��� Jā. Viņ� ar galvas mājienu sniedza atbildi uz manu sejas izteiksmi. Tev jāprecas ar skotu. Ar D�eimiju.

-��� To es nevaru!

-���� Nu� Dūgals sarauktu pieri apdomāja manu atteik�anos. Lie�kas, ka vēl tu vari dabūt Rupertu. Viņ� ir atraitnis un nomā nelielu saimniecību. Ta�u viņ� ir krietni vecāks un�

-���� Es negribu precēt ari Rupertu! Tas ir� pilnīgi absurdi� Man pietrūka vārdu. Satraukumā pielēkusi kājās, es skraidīju �urpu turpu pa nelielo laukumiņu, un man zem kājām pauk�ķēdamas plīsa nobiru�ās pīlād�ogas.

-���� D�eimijs ir labs puisis, Dūgals centās mani pierunāt, joprojām sēdēdams uz avota krasta. Tiesa, �obrīd viņ� nav diez cik turīgs, bet viņam ir laba sirds. Viņ� pret tevi izturēsies labi. Un viņ� ir drosmīgs kara�vīrs, kuram ir pamatots iemesls ienīst Rendelu. Nē, kļūsti par viņa sievu, un D�eimijs kausies līdz pēdējam elpas vilcienam, lai tevi pasargātu.

-��� Bet� bet es vispār nevaru precēties! es izgrūdu.

Pēk�ņi Dūgala skatiens kļuva skarbs.

-��� Kāpēc tad ne, zeltenīt? Vai tavs vīrs vēl ir dzīvs?

-��� Nē. Tikai� tas ir smieklīgi! Tā nenotiek!

Kad es pateicu "nē", Dūgala sasprindzinājums atslāba. Tad viņ� palū�kojās uz sauli un piecēlās.

-���� Dosimies nu ceļā, zeltenīt. Mums �is tas jānokārto. Būs jāraksta atbrīvo�anas dokuments, viņ� it kā pie sevis noteica. Bet gan jau Neds tiks ar to galā.

Dūgals saņēma manu roku, joprojām kaut ko pie sevis murminā�dams. Es izrāvos.

-��� Es neprecē�os, stingri pateicu.

Likās, mana apņem�anās viņu neuztrauca, viņ� tikai savilka uzacis.

-��� Tu gribi, lai vedu tevi pie Rendela?

-���� Nē! Man kaut kas ienāca prātā. Tātad tu vismaz tici man, ka neesmu angļu spiedze?

-��� Tagad ticu. Viņ� uzsvēra pirmo vārdu.

-��� Kāpēc tagad tici, bet agrāk ne?

Viņ� pamāja ar galvu uz avotu un uz neskaidro tēlu akmenī. Gra�vējums noteikti bija vairākus simtus gadu vecs, krietni vecāks pat par milzīgo pīlādzi, kas apēnoja avotu un birdināja melnajā ūdenī baltos ziedus.

-���� Svētā Niniana avots. Tu dzēri no tā, iekams es tev to lūdzu.

Nu es biju pilnigi apjukusi.

-��� Kāds tad avotam sakars ar ticē�anu?

Dūgals izskatījās izbrīnījies, tad viņa lūpas izliecās smaidā.

-��� Tu nezināji? To sauc arī par meļu avotu. Ūdens o� pēc elles tvai�kiem. Ikviens, kur� dzer �o ūdeni un nestāsta patiesību, izbrucina rīkli.

-��� Skaidrs, es izspiedu caur zobiem. Nu, mana rīkle nav izbrucināta. Tātad tu vari man ticēt, ja es apgalvoju, ka nespiegoju ne angļu, ne fran�u labā. Un tu, Dūgal Makenzij, vari ticēt vēl vienam manam apgalvojumam. Es neprecē�os!

Viņ� manī nemaz neklausījās. Faktiski viņ� jau bija izlauzies cauri krūmiem, kas apslēpa avotu. Tikai ozola zars, kas vēl �ūpojās, norādīja, kur viņ� aizgājis. Dusmās vārīdamās, es viņam sekoju.

Es protestēju visu garo atceļu līdz iebraucamajai vietai. Pēdīgi Dūgals man ieteica pietaupīt elpu, lai būtu, ar ko atvēsināt putru, un turpmāk mēs jājām klusēdami.

Kad sasniedzām iebraucamo vietu, es nometu gro�us zemē un, skaļi sizdama kājas, aizbēgu uz savu patvērumu istabā.

�is rīcības plāns bija ne tikai stulbs, bet ari prātam neaptverams. Es staigāju uz riņķi pa �auro istabu un arvien vairāk jutos kā slazdā notverta �urka. Sasodīts, kāpēc man nepietika dū�as aizlaisties no sko�tiem jau agrāk, lai maksā ko maksādams?

Apsēdos uz gultas un mēģināju sakārtot domas. Raugoties uz situā�ciju tikai no Dūgala viedokļa, �im plānam bija savs racionāls grauds. Ja viņ� atteiktos atdot mani Rendelam tāpat vien, bez kāda aizbildinā�juma, kapteinis itin viegli varētu mēģināt aizturēt mani ar varu. Labi saprotams, ka neatkarīgi no tā, vai Dūgals ticēja man vai ne, viņ� nevē�lējās manis dēļ naidoties ar veselu baru angļu dragūnu.

Apsverot vēsu prātu, zināmā mērā plāns bija izdevīgs arī man. Ja bū�u precējusies ar skotu, tad mani dro�i vien vairs neuzmanīs un neizsekos. Tādā gadījumā būtu krietni vieglāk tikt projām, kad pienāktu īstais brīdis. Ja vēl jāprecas ar D�eimiju nu, viņam es acīmredzot patiku. Turklāt Hailendu viņ� pārzināja kā savus piecus pirkstus. Varbūt viņ� mani aizvestu uz Kreignedanu vai vismaz norādītu virzienu. Jā, iespējams, laulības bija labākais ceļ� uz manu mērķi.

Bet tikai tad, ja raudzījās uz to aukstasinīgi. Ta�u, lai kādas bija manas asinis, aukstas tās nebija. No dusmām un satraukuma tās mutu�ļoja, un es nespēju palikt mierā, bet staigāju pa istabu un grem�os, meklēdama izeju. Vienalga kādu. Pēc stundas mana seja bija satvīkusi sarkana un galva dunēja. Atgrūdusi logu, es izbāzu galvu, ļaujoties atvēsino�am vējam.

Man aiz muguras pie durvīm atskanēja skaļ� klauvējiens. Kad kāpos atpakaļ no loga, istabā ienāca Dūgals. Viņ� kā paplāti nesa kaudzīti biezu papīru, viņam sekoja Ruperts, un gājienu kā karaliskās ģimenes sulainis noslēdza pedantiskais Neds Gauens.

-���� Nāciet vien dro�i iek�ā, es pieklājīgi aicināju.

Kā parasti, nepievērsdams man uzmanību, Dūgals noņēma nakts�podu, kas stāvēja uz galda, un uz raupjā ozola virsmas ceremoniāli vēdekļveidā izklāja dokumentu lapas.

-��� Kārtībā, viņ� sacīja ar lepnumu, kādu izjūt cilvēks, kas veik�smīgi nokārtojis sare�ģītu uzdevumu. Neds ir sagatavojis papīrus; advokāts ir zelta vērts, ja vien viņ� ir tavā pusē, vai ne, Ned?

Vīrie�i smējās, acīmredzot viņi bija labā noskaņojumā.

-��� Zini, tas nebija grūti, Neds pieticīgi atrunājās. Tas jau tikai pavisam parasts kontrakts. Viņ� �ķirstīja lapas īpa�nieciskā manierē ar rādītājpirkstu, tad, pēk�ņi kaut ko iedomājies, mitējās un sarauca pieri grumbās.

-��� Jums Francijā nav zemes ipa�uma, vai ne? viņ� iejautājās, ba�īgi lūkodamies pāri pusmēness formas acenēm, ko valkāja, kad vajadzēja rakstīt vai lasīt. Es noraido�i papurināju galvu, un viņ� nomierinājies sabīdīja dokumentus atpakaļ kaudzē un rūpīgi nolīdzināja, pasizdams kaudzītes malu pret galdu.

-��� Tad tas būtu viss. Jums tikai jāparakstās te, apak�ā, un Dūgalam un Rupertam kā lieciniekiem.

Advokāts nolika līdzi atnesto tintnīcu, izrāva no kabatas jaunu spalvu un ar pompu sniedza to man.

-��� Un kas tas, lūdzu, būtu? es jautāju. Tas gan bija retorisks jau�tājums, jo uz papīru kaudzītes virsējās lapas bija rakstīts LAULĪBAS

KONTRAKTS skaidrā, kaligrāfiskā rokrakstā, burti divas collas augsti un ko�i melni.

Dūgals par manu nepakļāvlbu apspieda nopūtu.

-��� Tu labi zini, kas tas ir, viņ� īsi noteica. Un, ja vien tev nav citas spo�as domas, kā pasargāt sevi no Rendela nagiem, tad tu to parakstīsi un viss būs galā. Laika nav daudz.

�obrīd man spo�u ideju trūka, kaut veselu stundu biju par to lauzī�jusi galvu. Patiesi sāka izskatīties, ka �is neiedomājamais risinājums ir labākais, lai kā es spurotos.

-���� Bet es negribu precēties! stūrgalvīgi paliku pie sava. Tad man ienāca prātā, ka ne jau tikai man �ajā jautājumā ir kas sakāms. Atcerē�jos gai�mataino meiteni, kas pils alkovā skūpstījās ar D�eimiju.

-��� Un D�eimijs varbūt nevēlas precēties ar mani! es iesaucos. Kā tad ar to? Dūgals noraidīja �o iebildumu kā nesvarīgu.

-���� D�eimijs ir karavīrs viņ� darīs, kā viņam liks. Un tu arī, viņ� ar uzsvaru sacīja, ja vien, protams, tev labāk neiet pie sirds angļu cietums.

Es, smagi elpodama, nikni paglūnēju uz viņu. Kop� mūsu straujās aizie�anas no Rendela kabineta mani mocīja nemiers, nonākot aci pret aci ar izvēli, kas rakstīta melns uz balta, un mans satraukums bija ievē�rojami audzis.

-���� Gribu ar viņu aprunāties, es īsi sacīju. Dūgals izbrīnā savilka uzacis.

-��� Ar D�eimiju? Kāpēc?

-��� Kāpēc? Tāpēc, ka tu spied mani ar viņu precēties un, cik varu spriest, tu viņam pat neesi to pateicis!

Pēc Dūgala domām, tas acīmredzot bija sīkums, tomēr viņ� piekā�pās un, savu padoto pavadīts, aizgāja pēc D�eimija, kur� sēdēja lejā kroga lielajā istabā.

Drīz vien parādījās D�eimijs, glu�i dabiski, izskatīdamies apjucis.

-��� Vai tu zināji, ka Dūgals grib mūs apprecināt? es tie�i nopra�sīju.

Viņa sejas izteiksme noskaidrojās.

-���� 0 jā. Es zināju.

-��� Bet, es iesāku, tāds jauns cilvēks kā tu� es gribēju teikt, vai tad nav nevienas citas, kas tev� ē� tev patiktu? Vienu mirkli viņ�, �ķiet, nesaprata, ko es gribu teikt, tad aptvēra.

-��� Vai esmu kādai solījies? Nē, es neesmu nekāds labais preci�nieks, D�eimijs steidzās paskaidrot, it kā justu, ka viņa vārdi varētu izklausīties aizvainojo�i. Es gribu teikt, ka man nav zemes īpa�uma, ko būtu vērts pieminēt, un es dzīvoju tikai no karavīra algas.

Viņ� paberzēja zodu, aizdomīgi mani noskatīdams.

-���� Un vēl tāds nepatīkams sīkums, ka par manu galvu izsludināta atlīdzība. Neviens tēvs nevēlas, ka meita precas ar vīrieti, kuru jebkurā laikā var saņemt ciet un pakārt. Vai to tu domāji?

Es pamāju ar roku, noraidot jautājumu par likuma lietām kā neno�zīmīgu salīdzinājumā ar �o trako ideju. Man bija vēl pēdējais mēģinā�jums.

-��� Vai tevi satrauc tas, ka es neesmu nevainīga?

Puisis, pirms atbildēja, mirkli svārstījās.

-���� Nē, viņ� lēnām noteica, ja vien tevi neuztrauc tas, ka es esmu. Ieraudzījis, ka man mute palikusi vajā, viņ� pasmaidīja un devās uz durvīm.

-���� Re, kur' labi! Vismaz viens no mums zinās, kas darāms, viņ� sacīja. Durvis aiz viņa klusi aizvērās; acīmredzot cerē�anās bija bei�gusies.

Dokumentus parakstījusi, es nedro�i nokāpu pa iebraucamās vietas stāvajām kāpnēm un piegāju pie letes kroga istabā.

-���� Viskiju! es uzsaucu izspūru�ajam, simtgadīgajam radījumam aiz letes. Viņ� asarojo�ām acīm palūrēja uz mani, bet Dūgala piekrī�to�ais galvas mājiens ļāva pasniegt pudeli un glāzi. Tā bija no bieza, zaļgana stikla, mazliet nosmulēta, ar izsistu robiņu malā, bet aug�ā tai bija caurums, un tikai tas �obrīd bija svarīgi.

Kad pacilājo�ais efekts pēc stiprās dziras malka bija pagaisis, iestā�jās ap�aubāms miers. Es jutos kā cilvēks, kur� uz notikumiem rau�gās no tālienes, bet visādus sīkumus ap sevi es redzēju ļoti skaidri: nelielo vitrā�as lodziņu virs letes, kas meta krāsainas ēnas pār blēdīgo īpa�nieku un viņa precēm, izliekto rokturi smeļamajam ķipim ar vara dibenu, kas karājās pie sienas man blakus, zaļu mu�u, kas cīnījās par dzīvību uz galda satecēju�ā lipīgā peļķē. Juzdama zināmu līdzjūtību, es ar glāzes malu pabīdīju kukaini tālāk no briesmām.

Pamazām līdz manām ausīm atplūda paceltas balsis, kas skanēja aiz aizvērtām durvīm telpas otrā malā. Noslēdzis savu darījumu ar mani, Dūgals bija nozudis aiz tām, dro�i vien lai nostiprinātu sarunāto ar otru līgumslēdzēju pusi. Es priecājos dzirdēt, ka man iecerētais līga�vainis, sprie�ot pēc skaņas, izteicās skarbi par spīti tam, ka iepriek� viņam it kā nebija iebildumu. Varbūt viņ� nevēlējās mani aizvainot.

-��� Nepadodies, puis, es nomurmināju un noriju vēl vienu malku viskija.

Neskaidri manīju, ka kaut kad vēlāk kāda roka atliec manus pirk�stus, lai izņemtu no tiem zaļgano glāzi. Otra roka balstīja mani zem elkoņa.

-��� Jēziņ, viņa ir piesūkusies kā mārks, man pie auss ierunājās balss. Tā nepatīkami �erkstēja, it kā cilvēks būtu ēdis smil�papīru, es iedomājos. Klusi ieķiķinājos, jo man �is salīdzinājums likās jocīgs.

-��� Apklusti, sieviete! uzbrēca nepatīkami asā balss. Bet, kad īpa��nieks pagriezās, lai runātu ar kādu citu, tā kļuva klusāka. Pillā kā mārks un ķērc kā vārna ko tu gaidi?

Cita balss pārtrauca pirmo, bet es nevarēju saprast, ko tā saka, vārdi bija izplūdu�i un nesaprotami. Bet tā bija patīkama, dobja un zināmā mērā iedro�ino�a. Runātājs tuvojās, un es jau varēju iz�ķirt da�us vārdus. Pūlējos koncentrēties, bet uzmanība atkal aizklīda neceļos.

Mu�a bija atradusi ceļu atpakaļ uz peļķi un, bezcerīgi grimstot, pērās pa�ā vidū. Uz mu�u krita gaisma no vitrā�as, zaigojot uz sasprin�dzinātā zaļā vēdera. Mans skatiens apstājās pie sīkās dzirkstelītes, kas, mu�ai raustoties un cīnoties, likās pulsējam.

-��� Tev, draudziņ� nav izred�u, es teicu, un dzirksts apdzisa.

Kad pamodos, man virs galvas atradās zemas griestu sijas un zem zoda rūpīgi pabāzta vatētas segas mala. Mugurā man, �ķiet, bija vienīgi krekls. Cēlos aug�ā meklēt drēbes, bet, mazliet paslējusies, pārdomāju. Ļoti saudzīgi atkal atgūlos, aizvēru acis un satvēru rokās galvu, lai tā nenoripotu no spilvena un ar būk�ķi nenokristu uz grīdas.

Kaut kad vēlāk es pamodos vēlreiz, jo atvērās istabas durvis. Piesar�dzīgi atdarīju mazā spraudziņā vienu aci. Izplūdu�ais plankums pama�zām gultas kājgalī nostabilizējās īgnā Mērtega veidolā, kur� nosodo�i raudzījās manī. Es aizvēru aci. Dzirdēju klusu skotu ņurdienu, kas dro�i vien pauda dziļu pretīgumu, bet, kad es atkal paskatījos, Mērtega vairs nebija.

Es no jauna laimīga laidos nemaņā, kad durvis atkal atvērās, �oreiz lai ielaistu pusmū�a sievieti, manuprāt, krodzinieka sievu, ar krūzi un bļodu. Viņa lieliskā omā rosījās pa istabu un atgrūda slēģus ar tādu troksni, kas manu galvu sadrebināja kā bruņuma�īnu sadursme. Ener�ģiski, glu�i kā tanku divīzija, pieskrējusi pie gultas, krodziniece izrāva no maniem vārgajiem pirkstiem segu un pasvieda malā, atstājot mani kailu un drebo�u.

-���� Slienies nu aug�ām, mīlīt, viņa skubināja. Mums tevi tagadiņ jāsapucē. Viņa aizlika stipru delmu man aiz pleciem un uzstutēja sēdus. Vienu roku piespiedu pie galvas, otru pie vēdera.

-��� Jāsapucē? es izvēlu jautājumu no mutes, kas likās pilna ar satrunēju�ām sūnām. Sieviete sāka sparīgi mazgāt man seju.

-��� Nu kā tad. Tu tak negribēsi palaist garām savas kāzas, ko?

-��� Gribētu gan, es teicu, bet netiku uzklausita, jo viņa bez kādām ceremonijām norāva man kreklu un nostādīja istabas vidū, lai turpi�nātu sniegt man savus pakalpojumus, mazgājot diezgan intīmas vietas.

Vēl pēc brī�a es sēdēju uz gultas malas pilnībā apģērbta, jutos apreibusi un kareivigi noskaņota, bet, pateicoties glāzei portvīna, ko man iedeva labā sieviete, vismaz biju spējīga funkcionēt. Uzmanīgi pa malciņam tuk�oju otru glāzi, kad sieviete iegrūda ķemmi manā matu me�ā.

Es pielēcu kājās un nodrebinājos, izlaistīdama vīnu, tajā mirklī ar troksni vēlreiz vērās durvis. Nepatik�anas cita pēc citas, es ar nepatiku nodomāju. �oreiz vizītē ieradās divi, Mērtegs un Neds Gauens, abiem bija vienādas, nosodo�as sejas. Mēs ar Nedu pārmijām niknus skatie�nus, bet Mērtegs tikmēr ienāca istabā un lēnām apgāja apkārt gultai, cītīgi aplūkodams mani no visām pusēm. Viņ� atgriezās pie Neda un kaut ko nomurmināja, bet pārāk klusi, lai es dzirdētu. Pametu�i pēdējo izmisuma pilno skatienu manā virzienā, vīrie�i izgāja un aizvēra durvis.

Beidzot krodziniece jutās apmierināta ar manu matu sakārtojumu atsukāti no pieres un savīti mezglā uz galvas, sprogas slīga uz muguras un pie ausīm satītas rullī�os. Man likās, ka man tiks norauts skalps, tik cie�i sieviete savilka matus, bet sasuka, kad viņa man parādīja spoguli, nenoliedzami bija glīta. Pamazām sāku justies kā cilvēks un pat pie�spiedu sevi pateikties viņai par pūlēm. Atstājusi man spoguli, sieviete devās projām, bet pirms tam vēl piebilda, ka man paveicies precēties vasarā, vai ne, jo matos varēs saspraust daudz ziedu.

-���� "Nāvei nolemtie sveicina tevi", es uzrunāju savu atspulgu un nodemonstrēju sveicienu. Saļimu uz gultas, piespiedu sejai slapju drānu un atkal aizmigu.

Redzēju tīri jauku sapni, kaut ko par pļavām un savvaļas puķēm, kad attapos, ka tas, ko biju uzskatījusi par rotaļīgu vējiņu, kas rausta manas piedurknes, patiesībā bija divas ne visai maigas rokas. Strauji pierāvos sēdus, akli atgaiņādamās no uzmākuļa.

Kad atdabūju vaļā acis, redzēju, ka mans mazais dzīvojamais kambaris atgādina metrostaciju, pilns seju: Neds Gauens, Mērtegs, krodzinieks, krodzinieka sieva un kāds izstīdzējis jauns cilvēks, kur� izrādījās krodzinieka dēls, turēja veselu klēpi da�ādu ziedu, kas izskaid�roja, kāpēc sapni jutu smar�u. Te bija ari jauna sieviete ar klūdziņu grozu elkoni, viņa man draudzīgi uzsmaidija, atklājot da�u ļoti svarīgu zobu vietā tuk�umus.

Noskaidrojās, ka �ī sieviete ir ciema �uvēja, kas ataicināta, lai no�vērstu trūkumus manā garderobē, pielabojot kleitu, un, tikai pateico�ties krodzinieka vietējiem sakariem, viņa bija ieradusies tik drīz. Neds minēto kleitu bija pārlicis pār vienu roku, un tā nokarājās kā beigts dzīvnieks. Kad apģērba gabalu izklāja uz gultas, izrādījās, ka tā ir dziļi dekoltēta bieza atlasa krēmkrāsas kleita ar atsevi�ķu ņieburu, kas bija pogājams ar du�iem sīku, apvilktu podziņu, uz katras ar zeltu bija iz�ūta lilija. Kakla izgriezuma mala, zvanveida piedurknes un iz�ū�tie svārki no �okolādes krāsas samta bija bagātīgi rotāti ar me�ģīņu ri�ām. Krodzinieks, kas nesa apak�svārkus, gandriz pazuda kuplajā mā�konī; virs putojo�ajiem slāņiem tik tikko varēja redzēt viņa spurainās ūsas.

Skatījos uz portvīna traipu, kas bija palicis uz manas pelēkās sar�a kleitas, un uzpūtība svinēja uzvaru. Ja man patiesi vajadzēja precēties, tad es nevēlējos to darīt tādā izskatā kā ciema lupatlase.

Pēc īsas, drud�ainas rosī�anās, kad es stāvēju nekustīga kā drēb�nieka manekens un visi skraidīja ap mani, kaut ko atnesot, pienesot, nopeļot un klūpot cits pār citu, biju gatava, pilnīgi "nokomplektēta", ar baltām asterēm un dzeltenām rozēm matos un sirdij me�onīgi dau�zoties zem me�ģīņotā ņiebura. Kleita nepiegulēja glu�i tik labi, kā vaja�dzētu, un diezgan spēcīgi oda pēc iepriek�ējās īpa�nieces, bet atlass bija smags un apsedza apak�svārku slāņus, kas jauki �alca man ap kājām. Jutos glu�i kā karaliene un ari tīri glīta.

Jūs nevarat mani piespiest precēties, es draudīgi uz�ņācu Mēr�tega mugurai, ejot viņam pakaļ lejup pa kāpnēm, bet mēs abi zinājām, ka mani vārdi ir tikai ārēja bravūra. Ja man būtu pieticis rakstura stin�grības nepakļauties Dūgalam un riskēt satikties ar angļiem, tad tā būtu izsīkusi reizē ar izdzerto viskiju.

Dūgals, Neds un visi pārējie sēdēja galvenajā kroga zālē pie kāp�nēm, dzēra un apmainījās laipnībām ar da�iem ciema iedzīvotājiem, kuriem, �ķiet, nebija nekā labāka, ko pēcpusdienā darīt, kā vien slaistī�ties apkārt un pielieties.

Dūgals pamanīja mani lēnām kāpjam lejā pa kāpnēm un aprāvās pusvārdā. Ari pārējie apklusa, un es cēli ieslīdēju krogā ārkārtīgi glai�mojo�ā cieņpilnas apbrīnas gaisotnē. Viņa dziļi iegrimu�ās acis gausi slīdēja man pāri no galvas līdz pat kājām, tad skatiens atkal atgriezās pie sejas, un viņ�, pau�ot atklātu atzinību, vēlīgi palocīja galvu.

Ar pēdējā laika notikumiem jau bija pagājis krietns laiks, kop� vīrie�tis bija uz mani tā skatījies, un es atbildēju ar vis�ēlīgu galvas mā�jienu.

Kad pirmais pārsteigums, kas visiem aizdarīja muti, bija pārgājis, kroga apmeklētāji atguva runas spēju un skaļi pauda savu apbrīnu, pat Mērtegs atļāvās vieglu smaidiņu un, apmierināts ar savu pūliņu rezul�tātu, palocīja galvu. Un kas tevi ir iecēlis par modes redaktoru? es nikni nodomāju. Tomēr man bija jāatzīst, ka, pateicoties viņam, man nav jāprecas pelēkajā sar�a kleitā.

Jāprecas. Ak Dievs! Portvīna un krēmkrāsas me�ģīņu īslaicīgi ieprie�cināta, es uz brīdi biju piemirsusi notikuma nozīmīgumu. Tad es atkal no jauna to aptvēru tik spēji, it kā būtu saņēmusi sitienu pakrūtē, un pieķēros kāpņu margām.

Raugoties lejup uz cilvēku pūli, es pamanīju, ka trūkst kaut kā ļoti būtiska. Nekur neredzēja līgavaini. Smēlusies spēku cerībā, ka viņ� var�būt aizbēdzis pa logu un �obrīd atrodas jau jūdzēm tālu, es pieņēmu no krodzinieka uz atvadām sniegto glāzi vīna un sekoju Dūgalam ārā pa durvīm.

Neds un Ruperts aizgāja pēc zirgiem. Mērtegs bija pazudis, varbūt devies dzīt pēdas D�eimijam.

Dūgals turēja mani aiz rokas; ārēji, lai atbalstītu, ja es gadījumā savās atlasa kurpītēs pakluptu, bet patiesībā lai novērstu pēdējā brī�a mēģinājumu izlauzties brīvībā.

Bija "silta" Skotijas diena, tas nozīmēja, ka migla nebija glu�i tik bieza, lai to dēvētu par smidzinā�anu, tomēr daudz netrūka. Pēk�ņi ārdurvis atsprāga vaļā un D�eimija personā parādījās saule. Es biju sta�rojo�a līgava, savukārt līgavainis bija vienkār�i �ilbino�s. Man atvērās mute un palika vaļā.

Kalnietis pilnā ietērpā ir iespaidīgs skats vienalga, cik vecs, īgns vai neglīts no vaiga viņ� būtu. Gara auguma, stalts un nebūt ne saīdzis jauns kalnietis liek aizrauties elpai.

Biezie, sarkanzeltainie mati bija ķemmēti tik ilgi, līdz tie vienmērīgi vizēja, slīgstot pāri apkaklei, krekls bija no smalka batista, ar ielocēm rotātu krūte�u, zvanveida piedurknēm, kuru galos putoja me�ģīnes; tās saskanēja ar stīvinātā �abo kaskādi, ko pie kakla saturēja rubīna pie�spraude.

Viņa tartāns bija ko�i sarkans ar melnu rūtojumu, kas burtiski kvē�loja starp atturīgākajiem Makenziju zaļi baltajiem. Liesmojo�as krāsas vilnas pleds, piestiprināts ar apaļu sudraba piespraudi, graciozās kro�kās slīga pār labo plecu, tās uztvēra sudraba kniedēm rotāta zobena josta, un tālāk tās krita pār muskuļotiem vilnas zeķēs tērptiem apak�stilbiem un beidzās tikai mazu gabaliņu virs melnajiem ādas zābakiem ar sudraba sprādzēm. Kā pēdējais akcents ansamblī bija zobens, duncis un āp�a ādas sporans.

Krietnas se�as pēdas garu, platiem pleciem un satrieco�i glītiem sejas vaibstiem D�eimiju nebija iespējams salīdzināt ar to no�ņurku�o zirgu puisi, kuru biju radusi redzēt ikdienā, un viņ� to apzinājās. Pēc labākajām galma manierēm pastiepis labo kāju atpakaļ, viņ� nevai�nojami graciozi palocījās manā priek�ā līdz zemei un, acīm nerātni zibsnījot, nomurmināja:

-��� Jūsu padevīgs kalps, kundze.

-��� 0, es vārgi izdvesu.

Reti biju redzējusi nerunīgo Dūgalu meklējam vārdus. Biezās uzacis savilktas, seja jūtu pilnībā pārvērtusies, viņu �ī parādība likās apstulbi�nājusi tikpat daudz, cik mani.

-��� Vai tu, puis, esi prātu zaudējis? viņam beidzot izdevās izmo�cīt. -Ja nu tevi kāds ierauga!

D�eimijs izsmējīgi pavilka uz aug�u uzaci un palūkojās uz vecāko vīrieti.

-��� Nu, tēvoc, viņ� ierunājās. Apvainojumi? Un vēl manā kāzu dienā. Tu ta�u negribēsi, lai daru kaunu savai sievai, vai ne? Turklāt, viņ� piebilda, acīm ļauni zaigojot, �aubos, vai laulībām būtu likumīgs spēks, ja es precētos ar citu vārdu. Un tu ta�u gribi, lai viss būtu liku�mīgi, vai ne?

Ar acīm redzamām grūtībām Dūgals atguva pa�savaldī�anos.

-��� Ja tas ir viss, D�eimij, tad darīsim, kas jādara, viņ� tikai noteica.

Bet likās, ka līgavainis tomēr vēl nebija pateicis visu. Nepievērs�dams uzmanību Dūgala dusmām, D�eimijs no sporana izvilka īsu, baltu kreļļu virteni. Viņ� panāca uz priek�u un aplika rotu man ap kaklu. Paskatoties uz leju, es redzēju, ka tās bija mazas upes pērles da�ādas formas saldūdens pērienu graudi -, kuras mijās ar zelta lodītēm. No tām nokarājās mazākas pērlītes.

-��� Tās ir tikai skotu pērles, D�eimijs it kā atvainojās, bet tev tās smuki izskatās. Viņa pirksti mirkli pakavējās man uz kakla.

-��� Tās bija tavas mātes pērles! Dūgals iesaucās, nikni glūnēdams uz manu kaklu.

-��� Nūjā, D�eimijs mierīgi piekrita, un tagad tās pieder manai sievai. Iesim?

Es nezināju, kur mēs dodamies, bet izrādījās, ka mums jāiet kāds gabaliņ� no ciema. Bijām drūma kāzu procesija, jauno pāri no visām pusēm bija apstāju�i kāzinieki, it kā notiesātie tiktu vesti uz attālu cie�tumu. Visi klusēja, vienīgi D�eimijs pusbalsī atvainojās par kavē�anos un paskaidroja, ka bijis grūti atrast tīru kreklu un pietiekami lielus svārkus viņa augumam.

-��� �is krekls laikam pieder vietējā skvaira dēlam. Viņ� paplivināja me�ģīņu �abo. Diezgan �vītīgs.

Mēs nokāpām no zirgiem un atstājām tos neliela pakalna piekājē. Taciņa uz aug�u vijās cauri vir�u klājienam.

-��� Tu visu esi sarunājis? Dzirdēju, kā Dūgals paklusi vaicā Rupertam, kamēr viņi sapina zirgus.

-���� Nu kā tad. Melnajā bārdā pazibēja balti zobi. Mācītāju pie�runāt nenācās viegli, bet mēs parādījām �im īpa�o atļauju. Ruperts paplik�ķināja pa sporanu, kas muzikāli nod�inkstēja, un man radās nojauta, kas bija �ī īpa�ā atļauja.

Cauri smalkā lietus un dūmakas plīvuram es saskatīju vir�u tīreļa vidū kapelu. Pilnīgā apstulbumā raudzījos uz nolaideno dievnama jumtu un savādajiem, mazajiem sīkrū�u lodziņiem, kurus pēdējo reizi biju redzējusi skaistā, saulainā rītā, kad laulājos ar Frenku Rendelu.

-���� Nē! es iesaucos. Te ne! Es nevaru!

-��� Ku�, nu, ku�! Nebīsties nu, zeltenīt, nebīsties. Viss būs labi. Dūgals uzlika man uz pleca savu lielo ķepu, mierino�i pa skotu modei kaut ko dudinādams, it kā es būtu tramīgs zirgs. Tas, ka tu uztrau�cies, ir dabiski, viņ� teica tā, lai visi dzird. Ar stingru roku apņēmis mani no muguras, viņ� mudināja kāpt pa taciņu kalnā. Man kurpes �ļurkstēdamas grima mitrajā kritu�o lapu kārtā.

D�eimijs un Dūgals gāja man cie�i blakus katrs savā pusē, lai es ne�aizbēgtu. Ra�eno, pledos tērpto stāvu draudīgā klātbūtne krita uz ner�viem, un es jutu, ka man tuvojas histērijas lēkme. Aptuveni pēc divsimt gadiem es �ajā kapelā laulājos, toreiz mani bija apbūris �īs baznīciņas senlaicīgais gleznainums. Tagad kapelā viss �īkstēja tāpēc, ka bija tik jauns, grīdas dēļi vēl nebija nosēdu�ies, un es tūdaļ kļū�u par sievu div�desmit trīs gadus vecam nevainīgam Skotijas katolim, par kura galvu izsludināta atlīdzība, kas�

Pēk�ņas panikas pārņemta, apcirtos pret D�eimiju.

-���� Es nevaru precēties ar tevi! Es pat nezinu tavu uzvārdu!

Viņ� pavērās manī no aug�as un savilka vienu iesarkano uzaci.

-��� Ak tā. Mans uzvārds ir Freizers. D�eimss Aleksandrs Malkolms Makenzijs Freizers. Vārdu virkni viņ� nosauca ļoti formāli, lēnām un skaidri izrunādams katru zilbi.

Pilnīgi apjukusi, es pateicu:

-��� Klēra Elizabete Bī�ema, un idiotiski pastiepu roku. Acīmredzot uztvēris �o �estu kā lūgumu pēc atbalsta, D�eimijs satvēra manu roku un stingri ielika sev elkonī. Tā savaņģota, ka izbēgt nebija iespējams, es �ļakstinājos aug�ā pa taku uz savām kāzām.

Ruperts un Mērtegs gaidīja mūs kapelā, sargādami sagūstīto garīdz�nieku izstīdzēju�u jaunu priesteri ar sarkanu degunu un glu�i saprotamu iemeslu dēļ izbiju�os seju. Ruperts ar lielu nazi laiski mizoja kārkla vicu, un pistoles ar raga spaliem, ienākot baznīcā, viņ� bija nolicis malā, tās ērti aizsniedzamas gulēja uz kristāmtrauka malas.

Ari pārējie vīri, kā pienākas Dieva namā, atteicās no iero�iem, atstā�jot pēdējā solā iespaidīgu nāves riku kaudzi ar izslietiem stobriem. Tikai D�eimijs paturēja dunci un zobenu acīmredzot kā svētku tērpa sastāvdaļu.

Mēs nometāmies ceļos pie koka altāra, liecinieki, Dūgals un Mēr�tegs ieņēma savas vietas, un ceremonija sākās.

Katoļu laulību liturģija vairāku simtu gadu laikā nebija jūtami mai�nījusies, un tie vārdi, kas savienoja mani ar jauno, sarkanmataino sve��inieku, kur� stāvēja uz ceļiem man blakus, bija gandrīz tādi pa�i kā tie, kas svētīja manu laulību ar Frenku. Jutos kā auksta, doba �aula. Jaunā priestera izstomītās frāzes atbalsojās manas tuk�ās pakrūtes dziļumos.

Kad pienāca laiks dot zvērestus, es automātiski piecēlos un ar zināmu apbrīnu noskatījos, kā mani nosalu�ie pirksti pazūd mana līga�vaiņa milzīgajā ķepā. Viņa pirksti bija tikpat auksti, un man pirmo reizi ienāca prātā, ka, par spīti ārēji vēsajai iznesībai, viņ�, iespējams, ir tik�pat uztraucies kā es.

Līdz �im biju vairījusies skatīties uz D�eimiju, bet tagad pacēlu galvu un ieraudzīju, ka viņ� lūkojas lejup uz mani. Bālā seja bija tī�u�prāt neizteiksmīga; tāds viņ� izskatījās ari tad, kad es pārsēju ievainoto plecu. Mēģināju pasmaidīt, bet lūpu kaktiņi bīstami ietrīsējās. Jutu, ka viņa pirksti cie�āk saspie� manu roku. Man radās sajūta, ka mēs viens otru turam; ja viens no mums atlaistu rokas vai novērstos, tad mēs abi nokristu zemē. Savādi, �ī sajūta sniedza nelielu mierinājumu. Lai kādā ķezā būtu iekūlu�ies, mēs vismaz bijām divi.

Es ņemu tevi, Klēra, par savu laulāto sievu� Balss viņam nedre�bēja, bet roka gan. Es saspiedu to cie�āk. Mūsu stīvie pirksti saslēdzās kā skrūvspīles. �tevi mīlētu un cienītu� laimē un nelaimē� Vārdi skanēja kā no tālienes. Man no galvas aizplūda asinis. Ņiebura ribas velni�ķīgi spieda, un, kaut arī man sala, jutu, ka zem atlasa pa sāniem tek sviedri. Es cerēju, ka nenoģīb�u.

Augstu baznīcas sienā bija neliels vitrā�as lodziņ�, kur� visai amat�nieciskā izpildījumā attēloja Jāni Kristītāju lā�ādā. Pār manu piedurkni slīdēja zaļas un zilas ēnas, kas atgādināja kroga lielo istabu, un man drausmīgi gribējās iedzert.

Pienāca mana kārta. Sev par lielām dusmām, es mazliet stostījos.

-��� Es ņ-ņemu tevi, D�eims� Es iztaisnoju muguru. D�eimijs ar savu sakāmo bija ticis cauri diezgan slavējami, ari es varēju mēģināt: �lai tevi mīlētu un cienītu visas savas mū�a dienas� Tagad mana balss kļuva stiprāka.

-���� Līdz nāve mūs �ķirs. Klusajā kapelā �ie vārdi izskanēja ar biedē�jo�u fatālismu. Viss bija klusu, kā apturētā filmas kadrā. Tad mācītājs prasīja gredzenu.

Pēk�ņi sanāku�ajos uzvirmoja satraukums, un es pamanīju Mērtega satriekto sejas izteiksmi. Tikko apjautu faktu, ka laikam kāds aizmir�sis sagādāt gredzenu, kad D�eimijs atlaida manu roku tikai tik ilgi, lai noņemtu gredzenu sev no pirksta.

Man uz kreisās rokas joprojām bija Frenka laulības gredzens. Zilās gaismas blāzmā labās rokas pirksti izskatījās sasalu�i, bāli un stīvi, kad lielais metāla riņķis uzslīdēja man uz zeltne�a. Tas vaļīgi karājās un būtu nokritis, ja D�eimijs nebūtu saliecis manus pirkstus dūrē un atkal to saņēmis.

Priesteris vēl kādu bridi kaut ko penterēja, tad D�eimijs pieliecās, lai mani noskūpstītu. Viņ�, neap�aubāmi, bija iecerējis a�u, formālu bu�iņu, bet viņa lūpas bija maigas un siltas, un es instinktīvi pastie�pos pretī. Neskaidri dzirdēju trok�ņus, no skatītāju vidus skanēja skotu sajūsmas un iedro�inājuma saucieni, bet patiesībā es pamanīju vienīgi to, ka mani aptvēra silta stabilitāte. Patvērums.

Mēs atkāpāmies viens no otra, kaut nu jau abi jutāmies dro�āki, un nervozi pasmaidījām. Redzēju, ka Dūgals izvelk no maksts D�eimija dunci, un nobrīnījos, kāpēc viņ� tā dara. Nenovērsis skatienu no manis, D�eimijs pacēla labo roku ar plaukstu uz aug�u. Man aizrāvās elpa, kad pats asmens galiņ� pārslīdēja delnas locītavai, atstājot aiz sevis tum�u sīku asins pilienu līniju. Nepaguvu izvairīties, kad tika satverta mana roka, un es sajutu dun�a pieskārienu, kuram tūlīt sekoja dedzino�as sāpes. Dūgals veikli saspieda kopā abus ievainojumus un pārsēja ar baltu lina strēmeli.

Laikam biju mazliet sa�ūpojusies, jo D�eimijs ar brīvo roku saņēma manu elkoni.

-��� Turies, zeltenīt, viņ� klusā balsī mani uzmundrināja. Drīz viss būs cauri. Saki to, ko es. Tas bija pavisam īss teksts gēlu valodā, divi vai trīs teikumi. Man vārdi neko nenozīmēja, bet es paklausīgi, pinoties slidenajos patskaņos, tos atkārtoju pēc D�eimija. Drāna tika atraisīta, brūces notīrītas, un mēs bijām salaulāti.

Kad devāmies lejā pa taku, apkārt valdīja atvieglojuma un pacilātī�bas noskaņa. Tā varēja būt priecīga kāzu procesija, lai ari maza, un tajā, izņemot līgavu, piedalījās tikai vīrie�i.

Mēs bijām gandrīz sasniegu�i kalna pakāji, kad tuk�ais vēders, vieglās paģiras un dienas vispārējais pārdzīvojums mani uzveica. Es atjēdzos guļam uz mitrajām lapām ar galvu sava jaunā vīra klēpī. Viņ� nolika slapjo drānu, ar kuru bija slaucījis manu seju.

-��� Vai tad bij tik traki? Viņ� smaidīdams skatījās uz mani, bet acīs vīdēja tāda nenosakāma izteiksme, kas mani, par spīti visam, aizkusti�nāja. Drebo�ām lūpām es pasmaidīju.

-��� Tu neesi vainīgs, es viņu mierināju. Tikai� �ķiet, neesmu ēdusi kop� vakardienas brokastīm un diem�ēl krietni dzērusi.

D�eimijam noraustījās lūpas.

-��� Tā es dzirdēju. Nu, to es varu novērst. Kā jau teicu, es sievai neko daudz piedāvāt nevaru, bet to, ka pabaro�u tevi, es apsolu. Viņ� pasmaidīja un ar rādītājpirkstu atbīdīja man no pieres noklīdu�u matu �ķipsnu.

Gribēju piecelties sēdus, bet saviebos, sajutusi dedzino�as sāpes plaukstā. Biju piemirsusi ceremonijas noslēguma daļu. Brūce atvēru�sies, tādēļ es, bez �aubām, paģību. Paņēmu no D�eimija drānu un neveikli aptinu to ap roku.

-���� Iedomājos, ka tu varbūt noģībi tādēļ, viņ� teica noskatīda�mies. Man vajadzēja iedomāties tevi pabridināt; nezināju, ka tas tev ir pārsteigums, līdz ieraudzīju tavu seju.

-���� Kas tas īsti bija? es jautāju, mēģinādama nostiprināt auduma galus.

-���� Drusku pagāniski, bet �ajā apkārtnē pieņemts bez parastā laulību dievkalpojuma dot vēl asins zvērestu. Da�i priesteri to neļauj, bet �is diez vai būtu iebildis, lai ko mēs gribētu darīt. Viņ� izskatījās gandrīz tikpat nobijies kā es. D�eimijs joprojām smaidīja.

-��� Asins zvērests? Ko tad nozīmē tie vārdi?

D�eimijs saņēma manu labo roku un saudzīgi nostiprināja pēdējo improvizētā pārsēja galu.

-��� Angļu valodā tas skan gandrīz kā pantiņ�:

Tu esi asinis no manas asins un kauls no mana kaula, Es dodu tev savu miesu, lai mēs abi varam kļūt par vienu, Es dodu tev savu Garu līdz mū�a galam.

Viņ� paraustīja plecus.

-��� Apmēram tas pats, kas baznīcas zvērests, tikai mazliet� vienkār��āks.

Skatījos uz savu roku.

-��� Jā, tā var teikt.

Paraudzījos apkārt; mēs uz takas zem apses bijām vieni. Zemi klāja nobiru�ās apaļās lapas, mitras tās spīdēja kā aprūsēju�as monētas. Val�dīja dziļ� klusums, tikai no kokiem palaikam nopak�ķēja kāda ūdens lāse.

-��� Kur tad pārējie? Vai devās atpakaļ uz iebraucamo vietu?

D�eimijs saviebās.

-���� Nē. Es liku viņiem iet projām, lai varu tev palīdzēt, bet viņi mūs tur gaida. Viņ� kā laucinieks norādīja ar zodu. Viņi mums neuzticē�sies, iekams viss būs likumīgi.

-���� Vai tas vēl nav viss? es gurdi pajautāju. Mēs ta�u esam pre�cēju�ies, vai ne?

D�eimijs likās apjucis, viņ� novērsās un visu uzmanību veltīja lapu purinā�anai no kiltiem.

-���� Mmpfmmm. Jā, esam, bez �aubām. Bet ar likumu vien nepietiek, zini, laulība ir jāpiepilda. No me�ģīņu �abo uz aug�u lēnām cēlās kvēlojo�s pietvīkums.

-���� Mmpfmmm, es noņurdēju. Ejam meklēt kaut ko ēdamu.

Iebraucamajā vietā mūs gaidīja pieticīgs kāzu mielasts, kas sastāvēja

no vīna, svaigas maizes un ceptas liellopu gaļas.

Dūgals aizturēja mani aiz rokas, kad devos uz kāpnēm, lai pirms sē�anās pie galda mazliet sakoptos.

-���� Es vēlos, lai �ī laulība tiktu piepildīta, bez mazākās �aubu ēnas, Dūgals klusā balsi man stingri pieteica. Lai nerodas jautājums par to, vai �ī savienība ir likumīgi noslēgta, lai nepastāv iespēja to anulēt, citādi mēs visi riskējam ar savām galvām.

-���� Man izskatās, ka tu jau tagad to dari, es dusmīgi noburk�ķēju. īpa�i ar manējo.

Dūgals diezgan stipri uzsita man pa sē�amvietu.

-���� Par to galvu nelauzi, tikai dari, kas tev jādara. Viņ� mani kritiski noskatīja, it kā vērtētu manas spējas pienācīgi pildīt savu lomu.

-���� Es pazinu D�eimija tēvu. Ja puika līdzinās viņam, tad dzīvosi bez bēdu. Ā, D�eimij, draugs! Viņ� steidzās pāri istabai pretī līgavainim, kur�, novietojis zirgu stallī, tikko bija ienācis krogā. No D�eimija sejas izteiksmes varēja redzēt, ka arī viņ� saņem pavēles.

Kā, Dieva dēļ, varēja nonākt tik tālu? kaut kad vēlāk es sev uzdevu �o jautājumu. Pirms se�ām nedēļām es nevainīgi plūcu pļavas puķes Skotijas pakalnos un grasījos nest tās mājās vīram. Tagad es, ieslēgta lauku viesnīcas istabā un saņēmusi stingru pavēli par savas dzīvības un brīvības cenu piepildīt �o uzspiesto laulību, gaidīju pavisam citu vīru, kuru es tik tikko pazinu.

Es apsēdos uz gultas, stīva un pārbijusies savā aizlienētajā krā��ņumā. Klusi atvērās un atkal aizvērās smagās durvis.

D�eimijs stāvēja, atspiedies pret stenderi, un vēroja mani. Neveik�lības sajūta sabiezēja. Beidzot viņ� pārtrauca klusumu.

-��� Tev nevajag no manis baidīties, D�eimijs klusi sacīja. Es nemetī�os tev virsū. Negribot es iesmējos.

-��� Nu, es jau nemaz nedomāju, ka tu tā darīsi. Patiesībā es domāju, ka viņ� man nepiedurs ne pirksta līdz brīdim, kad viņu aicinā�u, ja es to vispār darī�u, bet faktu, ka man vajadzēs to darit un vēl daudz vai�rāk, turklāt drīz, tas nemainīja.

Neziņā vēroju savu jauno vīru. Laikam jau būtu vēl sare�ģītāk, ja puisis man neliktos pievilcīgs; atklāti sakot, bija glu�i pretēji. Tomēr astoņus gadus es nebiju gulējusi ar citiem vīrie�iem, vienīgi ar Frenku. Bet tas vēl nebija viss, �is jaunais cilvēks pats bija atzinis, ka ir abso�lūti nepieredzējis. Līdz �im nevienam nebiju laupījusi nevainību. Pat ja neņemtu vērā manu nepatiku pret visu �o darījumu un uztvertu situā�ciju vienīgi no praktiskā viedokļa, pie joda, no kuras vietas lai sāk? �ādā tempā pat pēc trim vai �etrām dienām mēs joprojām stāvēsim un blenzīsim viens otrā.

Es noklepojos un uzsitu ar plaukstu pa gultu sev blakus.

-��� Vai tu neapsēdīsies?

-���� Kā tad. Lunkani kā liels kaķis D�eimijs �ķērsoja istabu. Ta�u viņ� nevis apsēdās man blakus, bet pievilka ķebli un iekārtojās man pretī. Mazliet nedro�i D�eimijs saņēma manas rokas. Viņa plaukstas bija lielas, strupiem pirkstu galiem un ļoti siltas, virspusi sedza plāna, sarkanīgu pūciņu kārta. Likās, ka no pieskāriena jutu vieglu triecienu, un es atcerējos tekstu no Vecās Derības: "Un Jēkabs sacīja savai mātei Rebekai: "Redzi, mans brālis Ēzavs ir spalvains virs, bet es esmu gluds."" Frenka rokas bija slaidas un garas, gandrīz bez spalvām un aristokrātiskas. Man vienmēr patika tās vērot, kad viņ� lasīja lekcijas.

-���� Pastāsti man par savu vīru, D�eimijs palūdza, it kā būtu nolasī�jis manas domas. Satriekta es gandrīz atrāvu rokas.

-���� Ko?

-��� Paklau, zeltenīt! Mums te kopā jāpavada trīs vai �etras dienas. Es neizliekos, ka zinātu to, ko nezinu, bet krietnu daļu sava mū�a esmu nodzīvojis zemnieka sētā, un, ja vien cilvēki stipri neat�ķiras no citiem dzīvniekiem, tad nevajadzētu pārāk daudz laika, lai izdarītu to, kas darāms. Mums ir drusku laika parunāties un pārvarēt bailes vie�nam no otra. �is tie�ais situācijas novērtējums mani mazliet nomie�rināja.

-���� Vai tu no manis baidies? Nobijies viņ� gan neizskatījās. Nu var�būt mazliet nervozs. Kaut arī D�eimijs nebija bikls se�padsmit gadus vecs pui�elis, �ī būs viņa pirmā reize. Viņ� ieskatījās man acīs un pasmaidīja.

-���� Kā tad. Laikam jau esmu vairāk iztrūcies nekā tu. Tāpēc turu tavas rokas, lai tu neredzētu, ka manas trīc. Tam es neticēju, bet pateicībā saspiedu viņa plaukstas cie�āk.

-���� Laba doma. Liekas, ka saskaroties ir vieglāk runāt. Bet kāpēc tu jautāji par manu vīru? Man bija ienākusi prātā visai neprātīga doma, ka viņ� vēlas, lai pastāstu par mīlē�anos ar Frenku, tad viņ� zinātu, ko es no viņa sagaidu.

-���� Nu, tu ta�u noteikti domā par viņu. �ajos apstākļos diez vai būtu iespējams citādi. Negribu, lai tev liktos, ka nedrīksti ar mani par viņu runāt. Kaut arī tagad tavs vīrs esmu es skan traki jocīgi -, nav pareizi viņu aizmirst, pat mēģināt izmest no galvas. Ja tu viņu mīlēji, tad viņ� bijis labs cilvēks.

-��� Jā, viņ� tāds� bija. Man ietrīcējās balss, un D�eimijs ar īk�ķiem sāka glāstīt manas rokas.

-��� Tad es darī�u, ko varē�u, lai, kalpojot viņa sievai, godātu viņa garu. D�eimijs pacēla manas rokas pie lūpām un katru atsevi�ķi svi�nīgi noskūpstīja.

Es nokāsējos.

-��� Tas bija ļoti drosmīgi teikts, D�eimij.

Viņ� pēk�ņi atplauka smaidā.

-���� Nūjā. Es to sacerēju, kamēr Dūgals lejā teica runas.

Es dziļi ievilku elpu.

-���� Man ir da�i jautājumi, teicu.

Viņ� raudzijās manī no aug�as, slēpjot smaidu.

-���� Man jau tā likās, D�eimijs atzinās, domāju, ka tev �ajos ap�stākļos ir pilnīgas tiesības just nelielu ziņkārību. Ko tad tu gribi zināt? Pēk�ņi viņ� pacēla galvu, zilās acis lampas gaismā nerātni spridzēja. Kāpēc es vēl esmu nevainīgs?

-��� Ē, es teiktu, ka tā vairāk vai mazāk ir tava darī�ana, es noburk��ķēju. Man pēk�ņi kļuva karsti, un es atbrīvoju vienu roku, lai samek�lētu kabatlakatiņu. Iebāzusi roku kleitas kabatā, es sataustīju kaut ko cietu.

-��� Ak, es aizmirsu! Man vēl ir tavs gredzens. Izņēmu to un atdevu atpakaļ. Tas bija smags zelta riņķis ar apaļi noslīpētu rubīnu. D�eimijs nevis uzvilka gredzenu pirkstā, bet noglabāja sporanā.

-��� Tas bija mana tēva kāzu gredzens, viņ� paskaidroja. Es parasti to nevalkāju, bet� nu, gribēju tev �odien darīt godu, izskatoties, cik labi vien spēju. Pēc �īs atzī�anās viņ� nosarka un visu uzmanību pie�vērsa sporana aiztaisī�anai.

-��� Tu man parādīji lielu godu. Es negribot pasmaidīju. Pievienot ko�ajam, greznajam tērpam vēl rubīna gredzenu bija tas pats, kas, dodoties me�ā, ņemt līdzi malku, bet mani aizkustināja dedzīgā vēlē��anās, kas bija mudinājusi uz �ādu rīcību.

-��� Es, cik ātri vien varē�u, sagādā�u gredzenu, kas tev der, D�ei�mijs solīja.

-��� Nav svarīgi, es teicu, juzdamās mazliet neērti. Kā nekā mans nodoms bija drīz doties projām.

-���� Ē, man ir viens, pats galvenais jautājums, es teicu, atgrie�oties pie svarīgākām tēmām. Ja tev nekas nav pretī. Kāpēc tu piekriti ar mani precēties?

-��� Ā. D�eimijs atlaida manas rokas un mazliet atliecās. Brīdi viņ� klusēja un apdomājās, gludinādams uz kājas vilnas kiltus. Zem biezā auduma varēju redzēt garā muskuļa nostiegroto līniju.

-��� Pirmām kārtām man pietrūktu mūsu sarunu, viņ� smaidīdams sacīja.

-���� Es runāju nopietni. Spītīgi turējos pie iesāktās tēmas. Kāpēc?

D�eimijs atmeta vieglprātīgo toni.

-��� Pirms es atbildu, Klēra, gribu, lai tu man kaut ko apsoli, viņ� lēnām sacīja.

-���� Un tas būtu?

-���� Godīgums.

Laikam jau biju sarāvusies, jo viņ�, atspiedis rokas uz ceļiem, no�pietnu seju paliecās uz priek�u.

-��� Klēra, es zinu, ka būs lietas, ko tu nevēlēsies man teikt. Varbūt nevarēsi.

Tev nav ne jausmas, cik tuvu patiesībai esi, es nodomāju.

-���� Es nekad neuzstā�u, nepieprasī�u, lai tu man izstāsti to, kas ir tikai tava darī�ana, viņ� nopietni sacīja un lūkojās uz savām rokām, kas tagad bija saspiestas delna pret delnu.

-���� Ir lietas, ko es nevaru stāstīt tev, vismaz pagaidām. Un es tev neprasī�u neko tādu, ko tu nevarēsi man dot. Bet viena lieta gan ja tu man kaut ko teiksi, tad lai tā būtu patiesība. Tev es solu to pa�u. Tagad starp mums nekā nav, izņemot, iespējams, cieņu. Un es domāju, ka cieņa varbūt ir savienojama ar noslēpumiem, bet ne meliem. Vai tu piekriti? Viņ�, delnas uz aug�u pavērsis, paplēta rokas, aicinot mani atbildēt. Redzēju uz plaukstas tum�o svītru, ko bija atstājis asins zvē�rests. Viegli ieliku rokas viņa plaukstās.

-��� Jā, esmu ar mieru. Es bū�u pret tevi godīga. Pui�a pirksti viegli saliecās ap manējiem.

-��� Un es pret tevi. Bet tagad, viņ� dziļi ievilka elpu, tu jautāji, kāpēc ņēmu tevi par sievu.

-���� Mani mazu drusciņu moka ziņkāre, es atzinu.

Viņ� pasmaidīja, platā mute iepletās smaidā, kas dzirkstīja acīs.

-��� Nu, es nevaru tev to pārmest. Man ir vairāki iemesli. Un patie�sībā viens varbūt divi -, kurus �obrīd nevaru tev atklāt, bet ar laiku, iespējams, varē�u. Galvenais iemesls, manuprāt, ir tas pats, kādēļ tu precējies ar mani, pasargāt tevi no D�eka Rendela nagiem.

Atceroties kapteini, man pārskrēja drebuļi, un D�eimija rokas sa�spieda manējās.

-��� Tu esi dro�ībā, viņ� pārliecināti sacīja. Tu atrodies mana vārda, manas dzimtas, mana klana un, ja nepiecie�ams, ari manas mie�sas aizsardzībā. Kamēr vien es bū�u dzīvs, tas vīrs tev pirkstu vairs nepiedurs.

-��� Paldies, es pateicos. Skatoties uz stipro, jauno, apņēmīgo seju ar platajiem vaigu kauliem un spēcīgo �okli, pirmo reizi jutu, ka Dūgala absurdais plāns patiesībā varētu būt visai saprātīgs risinājums.

Manas miesas aizsardzībā. Skatoties uz D�eimiju, es aptvēru �īs frā�zes īpa�o nozīmi plato plecu apņēmīgā poza un atmiņas par viņa graciozajām niknuma izpausmēm, kad viņ� mēnesnīcā "izrādījās" ar zobenu. Viņ� tā ari domāja; un, kaut arī bija vēl tik jauns, D�eimijs zināja, ko runāja, to apstiprināja rētas, kas klāja viņa augumu. Puisis nebija vecāks par daudziem pilotiem vai kājniekiem, kurus biju kopusi, un D�eimijs tikpat labi kā viņi zināja atbildības cenu. Viņ� nebija man devis romantisku zvērestu, bet tie�u solījumu sargāt mani par savas dro�ības cenu. Es tikai cerēju, ka spē�u viņam dot arī kaut ko pretī.

-��� Tas ir ārkārtīgi cēli, es teicu no sirds. Bet vai tādēļ ir vērts precēties?

-��� Ir vērts. Viņ� pamāja ar galvu. Un atkal pasmaidīja, �oreiz maz�liet skumīgi. Zini, es ļoti labi pazīstu �o cilvēku. Ja varētu, es viņam neatdotu pat suni, nemaz nerunājot par bezpalīdzīgu sievieti.

-���� Cik glaimojo�i, es ironiski novilku, un D�eimijs sāka smieties. Tad piecēlās un aizgāja pie galda, kas stāvēja netālu no loga. Kāds varbūt saimniece bija tur nolikusi viskija glāzi ar pļavas ziedu pu�ķīti. Aiz tās stāvēja vīna pudele un divas glāzes.

D�eimijs ielēja vīnu un, apsē�oties agrākajā vietā, sniedza vienu glāzi man.

-���� Glu�i tik labs kā no Kolama krājumiem nav, viņ� pasmaidīja, bet ir dzerts arī sliktāks. Viņ� pacēla glāzi. Uz Freizera kundzes veselību, D�eimijs klusi uzsauca tostu, un es atkal sajutu uzbangojam panikas vilni. Apņēmīgi apspiedu savas emocijas un arī pacēlu glāzi.

-���� Par godīgumu, es teicu, un mēs abi iedzērām.

-��� Nu, tas ir viens iemesls, es piebildu, nolai�ot glāzi zemāk. Vai tu man vari atklāt vēl da�us?

D�eimijs rūpīgi pētīja savu glāzi.

-��� Varbūt vienkār�i vēlos ar tevi gulēt. Viņ� negaidīti palūkojās aug�up. Vai par to esi padomājusi?

Ja viņ� bija vēlējies nostādit mani neērtā situācijā, tad tas bija lie�liski izdevies, bet nolēmu to neizrādīt.

-��� Un vai tā ir? dro�i jautāju.

-�� Ja runājam godīgi, tad jā. Zilās acis mierīgi raudzījās pāri glāzes malai.

-��� Tikai tādēļ tev nebija katrā ziņā mani jāprec, es aizrādīju.

Likās, puisi pārņēmu�as īstas �ausmas.

-��� Tu ta�u nedomā, ka es liktos ar tevi gultā, nepiedāvājot appre�cēties!

-��� Daudzi vīrie�i tā darītu. Mani uzjautrināja viņa nevainība.

Mirkli apjukumā, nezinādams, ko darīt, viņ� iespurcās. Tad, atguvis

pa�savaldī�anos, teica ar formālu cieņu:

-��� Varbūt esmu iedomīgs, ka tā saku, bet man patiktu domāt, ka neesmu "daudzi vīrie�i" un ka savu uzvedību nelieku pēdējā vietā.

�īs runas aizkustināta, es apliecināju, ka līdz �im man viņa iztu�rē�anās likusies cēla un d�entlmeniska, un atvainojos, ja nejau�i būtu paudusi �aubas par viņa rīcības motīviem.

�ādā ap�aubāmi diplomātiskā noskaņā mēs klusējām, kamēr D�ei�mijs atkal salēja vīnu mūsu tuk�ajās glāzēs.

Kādu brīdi mēs klusēdami dzērām vīnu, sarunas vaļsirdības dēļ abi jutāmies sakautrēju�ies. Tātad acīmredzot es viņam tomēr kaut ko varēju piedāvāt. Ja runāju atklāti, tad es melotu, ja teiktu, ka �āda doma man nebūtu ienākusi prātā, pirms nonācām �ajā absurdajā situācijā. D�eimijs bija ļoti pievilcīgs jauns vīrietis. Un tad tas bridis tūlīt pēc mūsu iera�anās pilī, kad viņ� bija turējis mani klēpī un�

Es pacēlu glāzi pie lūpām un iztuk�oju. Atkal uzsitu ar roku pa gultu.

-��� Apsēdies te, man blakus, es aicināju. Un� pārlaidu skatienu istabai, meklēdama kādu neitrālu sarunas tematu, lai vieglāk pārvarētu cie�ā tuvuma izraisīto neveiklību, �un pastāsti par savu ģimeni. Kur tu esi uzaudzis?

Gulta zem pui�a svara pamatīgi ielīka, un man vajadzēja sasprindzināties, lai neuzkristu viņam virsū. D�eimijs sēdēja tik tuvu, ka krekla piedurkne skāra manu roku. Es atslābinājos un noliku atvērtu plaukstu sev uz kājas. Viņ� to vienkār�i saņēma, un mēs atslīgām pret sienu, neviens no mums neskatījās lejup, bet abi �o saikni apzinājāmies tik skaidri, it kā mēs būtu sakausēti.

-��� Nu, ar ko lai sāku? D�eimijs savas lielās kājas uzcēla uz ķebļa un sakrustoja pie potītēm. Ar zināmu uzjautrinājumu es redzēju tipisku kalnieti, kas iekārtojies, lai nesteidzīgi at�ķetinātu to dzimtas un klana attiecību mezglu, kas veido fonu gandrīz ikvienam nozīmīgam notiku�mam Skotijas kalnienē. Reiz mēs ar Frenku visu vakaru ciema krodziņā kā apburti bijām klausīju�ies divu vecu dīvaiņu sarunā, kurā vaina par sena �ķūņa nojauk�anu tika izsekota pa vietējo naido�anās līklo�iem līdz pat, cik varēju spriest, 1790. gadam. Mazliet �okēta, bet pie �īs sajū�tas jau sāku pierast, es atskārtu, ka toreiz minētās nepārvaramās dom�starpības, kuru aizsākums man toreiz likās tīts tālas pagātnes miglā, vēl nemaz nebija izcēlu�ās. Apspiedusi iek�ējo nemieru, ko modināja �ī atskārsme, es apzināti pievērsu uzmanību D�eimija stāstam.

-���� Mans tēvs, protams, bij Freizers tagadējā Lavetas kunga jaunā�kais pusbrālis. Bet māte bij Makenzija. Tu jau zini, ka Dūgals un Kolams ir mani tēvo�i, vai ne? Es piekrīto�i palocīju galvu. Līdzība bija acīm redzama, kaut arī krāsas citas. Platie vaigu kauli un garais, taisnais, kā na�a asmens plānais deguns nepārprotami bija mantots no Makenzijiem.

-��� Nūjā, tātad mana māte bij viņu māsa, bez viņas ģimenē bij vēl divas meitas. Mana krustmāte D�enita, tāpat kā mana mamma, ir mirusi, bet krustmāte D�okesta apprecējās ar vienu no Ruperta brālē�niem un dzīvo netālu, Lohelena krastā. Krustmāte D�enita laida pasaulē se�us bērnus, �etrus puikas un divas meitenes, D�okestai bija trīs, visas meitenes, Dūgalam ir �etras meitas, Kolamam ir tikai mazais Heimi�s, un maniem vecākiem bijām es un māsa, kas nosaukta par godu krust�mātei D�enitai, kaut mēs viņu saucām par D�eniju.

-��� Vai Ruperts arī ir Makenzijs? Es jau jutos sapinusies visos �ajos radu sazarojumos.

-���� Kā tad. Viņ� ir� D�eimijs uz bridi apklusa, lai apdomātos, �viņ� ir Dūgala, Kolama un D�okestas pirmās pakāpes brālēns, tātad man viņ� ir otrās pakāpes brālēns. Ruperta tēvs un mans vectēvs D�eikobs bij brāļi tāpat kā�

-���� Pagaidi mazliet. Nepētisim tālāk, nekā mums nepiecie�ams, citādi es galīgi apmaldi�os. Mēs nemaz vēl neesam nonāku�i lidz Freizeriem, un man jau visi tavi brālēni sajuku�i.

D�eimijs rēķinādams berzēja zodu.

-���� Hmm. Nu, Freizeru puse ir mazliet grūtāk izprotama, jo mans vectēvs Saimons bij precējies trīs reizes, tāpēc manam tēvam ir divi pusbrāļu un pusmāsu atzari. Pagaidām pieņemsim, ka �obrīd man ir se�i dzīvi Freizeru tēvo�i un trīs tantes, bet visus brālēnus un māsīcas no tās puses pagaidām aizmirsīsim.

-��� Jā, labi. Paliecos uz priek�u un ielēju mums vēl vīnu.

Izrādījās, ka Makenziju un Freizeru klanu zemēm no piekrastes

garām Lohnesa tālākajam galam robe�as saiet kopā. Kā jau ar robe�ām bie�i mēdz gadīties, tās nebija iezīmētas kartē un veidoja stipri neno�teiktu līniju, kas pārvietojās te uz priek�u, te atpakaļ atkarībā no laik�meta, tradīcijām un sadarbības. Pie �īs robe�as Freizeru klana zemju dienvidu galā atradās neliela mui�a Broktūreka, D�eimija tēva Braiena Freizera zemes īpa�ums.

-��� Zemīte ir visai auglīga, tur var arī pieklājīgi pamak�ķerēt, un vēl ir krietns me�a gabals, kur medīt. Mui�ā ir se�desmit nomnieku un neliels ciems, ko sauc par Brokmordu. Protams, ir ari mui�as ēka tā ir mūsdienīga, viņ� palepojās, un vecs tornis, ko tagad izmantojam lopu izmitinā�anai un graudu glabā�anai.

Dūgals un Kolams nebūt nepriecājās, ka māsa izgāja par sievu pie Freizera, un pieprasīja, lai viņa nekļūtu par nomnieci uz Freizeru zemes, bet dzīvotu dzimtīpa�umā. Tādā veidā Lelibroka tā to sauc pa�i iedzīvotāji tika pie�ķirta manam tēvam, bet īpa�uma tiesībām ir pievienots nosacījums, ka zeme var pāriet mantojumā tikai manas mātes, Elenas, pēcnācējiem. Ja viņa nomirtu, nelaidusi pasaulē bērnus, tad pēc mana tēva nāves zeme atgrieztos lorda Laveta īpa�umā neatka�rīgi no tā, vai viņam būtu bērni no citas sievas. Bet viņ� otrreiz neap�precējās, un es esmu savas mātes dēls. Tāpēc Lelibroka ir mana, lai cik tā būtu vērta.

-���� Man likās, tu vakar teici, ka tev nav nekāda īpa�uma. Es dzēru vīnu, kas man tīri labi gar�oja; un, jo vairāk es dzēru, jo gardāks tas kļuva. Drīz vajadzētu beigt.

D�eimijs pa�ūpoja galvu.

-��� Nūjā, mui�a patie�ām pieder man. Ta�u man no tās tagad nav nekāda labuma, jo es nedrīkstu tur rādīties. Sejas izteiksme liecināja, ka viņ� jūtas vainīgs. Redzi, ir tāds sīkums kā atlīdzība, kas izsludi�nāta par manu galvu.

Pēc izbēg�anas no Fortviljamas D�eimijs tika aizvests uz Dūgala māju Bīne�adu (tas nozīmē "Svētītā", viņ� paskaidroja) sadziedēt brū�ces un tikt galā ar drudzi, ko izraisīja ievainojumi. No turienes viņ� devies uz Franciju, kur divus gadus fran�u armijas sastāvā piedalījies kaujās netālu no Spānijas robe�as.

-��� Tu divus gadus nodienēji fran�u armijā un saglabāji nevainību? es neticības pilnā balsī izgrūdu. Biju kopusi fran�us un ļoti �aubījos, vai galliskā attieksme pret sievietēm divsimt gadu laikā būtu jūtami mainījusies.

D�eimija mutes kaktiņ� noraustījās, un viņ� no sāniem paskatījās uz mani.

-��� Ja tu, Ārmaliet, būtu redzējusi tās netikles, kas apkalpoja fran�u armiju, tu brīnītos, ka man vispār pietiek drosmes sievietei pieskarties, kur nu vēl gulēt ar viņu.

Es aizrijos, spurcu vīnu pa gaisu un klepoju, līdz D�eimijam neat�lika nekas cits kā uzsist man pa muguru. Izklepojusies un mazliet aiz�elsusies un sasarkusi, es mudināju viņu stāstu turpināt.

Apmēram pirms gada D�eimijs atgriezies Skotijā un se�us mēne�us viens pats vai kopā ar "atkritu�o" bandu tie ir vīri, kas paliku�i bez klana, dzīvojis me�ā no rokas mutē vai zogot lopus no robe�zemēm.

-��� Un tad kāds ar cirvi vai kaut ko tamlīdzīgu iezvēla man pa galvu. Viņ� paraustīja plecus. Par to, kas notika nākamo divu mēne�u laikā, man jāpaļaujas uz Dūgala stāstīto, jo pats es neko daudz neapjēdzu.

Tajā laikā, kad D�eimijam uzbruka, Dūgals esot atradies kādā no tuvējām mājām. D�eimija draugi viņu ataicināju�i, un viņam kaut kā izdevies aizvest māsasdēlu uz Franciju.

-���� Kāpēc uz Franciju? es jautāju. Doties tik tālā ceļā noteikti bija briesmīgi bīstami.

-��� Vēl bīstamāk bij atstāt mani uz vietas. Pa visu apgabalu siroja angļu patruļas redzi, mēs ar pui�iem tajā apkārtnē bijām rosīgi padarboju�ies -, un laikam jau Dūgals nevēlējās, lai angļi atrod mani nemaņā guļam kādā zemnieka būdā.

-��� Vai viņa mājā, es diezgan sarkastiski piebildu.

-���� Domāju, ka viņ� vestu mani pie sevis, bet bij divas lietas, D�ei�mijs atbildēja. Pirmkārt, viņa mājā tolaik viesojās anglis. Otrkārt, pēc mana izskata viņ� sprieda, ka es tāpat nomir�u, tāpēc tēvocis mani aizsūtīja uz abatiju.

Svētās Annas de Buprē abatija, kas atrodas Francijas piekrastē, �ķiet, bija kādreizējā Aleksandra Freizera valstība, tagad viņ� bija �īs zinibu un lūg�anu svētnīcas abats. Viņ� bija ari viens no D�eimija se�iem Freizeru tēvo�iem.

-��� Viņam ar Dūgalu nesapasēja, D�eimijs stāstīja, bet Dūgals saprata, ka te manā labā nekas daudz nav darāms un, ja man var palī�dzēt, tad tikai klosterī.

Un tā arī bija. Pateicoties mūku zinā�anām par medicīnu un pui�a spēcīgajam organismam, D�eimijs palicis dzīvs, un, Svētā Dominika klostera brāļu aprūpētas, brūces pamazām sadziju�as.

-��� Izveseļojies es atgriezos Skotijā, viņ� turpināja stāstu. Dūgals ar saviem vīriem sagaidīja mani piekrastē, un mēs devāmies uz Maken�ziju zemēm, kad� ē� satikām tevi.

-���� Kapteinis Rendels teica, ka jūs zagāt lopus, es atgādināju.

D�eimijs pasmaidīja, �ī apsūdzība viņu nesatrauca.

-���� Nu, Dūgals nav no tiem, kas laidīs garām iespēju nopelnīt, viņ� sacīja. Mēs nejau�i laukā uzgājām glītu bariņu lopu, un tuvumā neviena nebija. Tā ka� Viņ� paraustīja plecus, sak, dzīve jāpieņem tāda, kāda tā ir.

Es acīmredzot biju parādījusies brīdī, kad atrisinājās konflikts starp Dūgala vīriem un Rendela dragūniem. Pamanījis lielā ātrumā tuvoja�mies angļu karavīrus, Dūgals bija pavēlējis pusei no saviem vīriem, dzenot lopus, apiet krūmu bie�ņu, bet pārējie skoti tikmēr bija slēpu��ies jaunaudzē, gatavi brīdī, kad angļi jātu garām, brukt tiem virsū.

-��� Viss izdevās ļoti labi, D�eimijs nopriecājās. Mēs negaidīti iz�āvāmies no slēpņa un, skaļi bļaudami, joņojām cauri viņu baram. �ie, protams, dzinās mums pakaļ, un mēs viņus vedām pret kalnu, pāri strautiem un klintīm, bet pa to laiku pārējie ar visām gotelēm aizlaidās pāri robe�ai. Tad mēs atkratījāmies no sarkansvār�iem un apmetāmies sagaidīt tumsu tajā mājelē, kur es pirmo reizi ieraudzīju tevi.

-���� Skaidrs, es noteicu. Kāpēc tu vispār atgriezies Skotijā? Francijā ta�u tev, manuprāt, būtu dro�āk.

D�eimijs atvēra muti, lai atbildētu, tomēr pārdomāja un iedzēra malku vīna. Es acīmredzot tuvojos viņa noslēpumu zonai.

-���� Nu, tas ir gar� stāsts, Ārmaliet, viņ� izvairījās. To es tev pastāstī�u kādā citā reizē, bet kā tad ar tevi pa�u? Vai neizstāstīsi par savu ģimeni? Protams, ja vari, viņ� pasteidzās piebilst.

Es mirkli apdomājos, bet likās, ka nekāds ļaunums necelsies, ja pastāstī�u par saviem vecākiem un tēvoci Lemu. Galu galā tēvo�a Lema profesija deva man zināmas priek�rocības. Senatnes pētnieks astoņpa�dsmitajā gadsimtā nozīmēja tikpat daudz vai tikpat maz kā divdes�mitajā.

Tāpēc es izstāstīju visu, kā bija, izlai�ot tikai tādas nenozīmīgas deta�ļas kā automa�īnas, lidma�īnas un, protams, kar�. Kamēr es runāju, D�eimijs ļoti uzmanīgi klausījās, iestarpināja pa jautājumam, izteica līdzjūtību par vecāku nāvi, interesējās par tēvoci Lemu un viņa atklā�jumiem.

-���� Un tad es iepazinos ar Frenku, es beidzu savu stāstu. Apklusu, nezinādama, cik daudz vēl teikt, nenokļūstot bīstamajā teritorijā. Par laimi, D�eimijs mani izglāba.

-���� Un par viņu tu �obrīd nevēlies runāt, viņ� saproto�i sacīja. Es, neko nesakot, pamāju ar galvu, skatiens drusku apmiglojās. D�eimijs palaida vaļā roku, ko līdz pat �im brīdim bija turējis, un apskāva, maigi piekļaudams manu galvu sev pie pleca.

-���� Viss kārtībā, viņ� teica, viegli glāstot manus matus. Vai tu esi nogurusi, zeltenīt? Gribi gulēt?

Vienu mirkli jutu kārdinājumu teikt "jā", bet sapratu, ka tas būtu gan negodīgi, gan gļēvi. Es noklepojos un, piecēlusies sēdus, papuri�nāju galvu.

-���� Nē, es teicu, dziļi ievelkot elpu. No pui�a plūda neuzbāzīga ziepju un vīna smar�a. Man nekas nekai�. Pastāsti� pastāsti, kādas spēles tu spēlēji, kad biji mazs puika.

Istabā bija nolikta resna svece, kas deg divpadsmit stundas, katru stundu iezīmēja tum�a vaska apļi. Mēs norunājām trīs apļus, atlai�ot viens otra rokas tikai tādēļ, lai ielietu vīnu vai aizietu uz tualeti, kas bija iekārtota kaktā aiz aizkara. Atgrie�oties no viena �āda ceļojuma, D�eimijs no�āvājās un izstaipījās.

-��� Ir briesmīgi vēls, es teicu pieceļoties. Varbūt mums vajadzētu likties gulēt?

-���� Labi, viņ� piekrita, braucīdams skaustu. Mīlēties? Vai gulēt? Viņ� nerātni savilka uz aug�u uzaci, un lūpu kaktiņ� viņam noraustījās.

Atklāti sakot, biju ar viņu jutusies tik ērti, ka pat piemirsās, kāpēc mēs vispār te esam. Bet �ie vārdi pēk�ņi izraisīja paniku, kas radīja tuk�uma sajūtu vēderā.

-���� Nu� es klusi izdvesu.

-��� Vai nu �ā, vai tā, tu ta�u netaisies gulēt kleitā, vai ne? viņ� kā parasti lieti�ķi pajautāja.

-���� Nu nē, laikam jau ne. Patiesību sakot, notikumi bija risinā�ju�ies tik strauji, ka nebiju pat padomājusi par gulē�anai piemērotu apģērbu kura man tāpat nebija. Līdz �im biju gulējusi vai nu apak�kreklā, vai kaila atkarībā no laikapstākļiem.

D�eimijam nebija nekā, tikai tas, kas mugurā; viņ� pilnīgi noteikti gulēs kreklā vai kails, tādi apstākļi, visticamāk, ļoti strauji atrisinās mūsu uzdevumu.

-��� Nu tādā gadījumā nāc �urp, un es tev palīdzē�u tikt galā ar auk�lām un visu pārējo.

Kad D�eimijs sāka mani izģērbt, viņam vienu mirkli tomēr iedrebē�jās rokas. Ta�u, cīnoties ar desmitiem āķī�u, kas saturēja ņieburu, viņ� savu biklumu zaudēja.

-��� Ha! D�eimijs uzvaro�i iesaucās, kad pēdējais āķītis atnāca vaļā, un mēs abi sākām smieties.

-��� Tagad ļauj man, es teicu, nolēmusi, ka nav jēgas vilcināties vēl ilgāk. Es pacēlu rokas, atpogāju viņam virskreklu, pabāzu plaukstas zem tā un pār�ūdināju pāri pleciem. Lēnām vilku plaukstas viņam pa krūtīm, jūtot asās spalvas un seklās iedobītes ap krū�u galiņiem. Viņ� stavēja nekustīgi un tik tikko elpoja, kad nometos uz ceļiem, lai attaisitu kniedēto jostu.

Ja tam vispār jānotiek, tad tas var notikt tagad, es domāju un tī�u�prāt pārlaidu rokas spēcīgajām, stiegrainajām kājām zem kiltiem. Lai arī nu jau lieliski zināju, ko vairums skotu valkā zem kiltiem proti, neko -, tomēr D�eimija kailums mani izbrīnīja.

Tad viņ� piecēla mani kājās un pieliecās, lai noskūpstītu. Tas turpi�nājās ilgi, un viņa rokas slīdēja lejup, līdz atrada apak�svārku sastiprinājumu. Tie nokrita uz grīdas iestīvinātu volānu mākonī, un es paliku vienā kreklā.

-���� Kur tu iemācījies tā skūpstīties? es, mazliet aizelsusies, iejautā�jos. Viņ� pasmaidīja un pievilka mani sev klāt.

-���� Es teicu, ka esmu nevainīgs, nevis mūks, viņ� atbildēja un atkal sāka mani skūpstīt. Ja man vajadzēs padomu, es pajautā�u.

Cie�ajā apskāvienā es konstatēju, ka viņ� ir vairāk nekā gatavs tur�pināt to, kas mums darāms. Nobrīnījos, ka arī es esmu gatava. Atklāti sakot, vai nu vēlās stundas, vīna, vīrie�a pievilcības, vai vienkār�i ilgās atturības dēļ es viņu patie�ām gribēju.

Izvilku viņa kreklu no kiltiem un slidināju rokas aug�up pa krūtīm, tad ar īk�ķiem sāku apļot krū�u galiņus. Tie tūdaļ kļuva cieti, un viņ� strauji piekļāva mani sev klāt.

-��� Oh! Es cīnījos pēc elpas. Atvainojies viņ� palaida mani vaļā.

-���� Nē, tas nekas, skūpsti mani vēl. D�eimijs paklausīja un �oreiz nobīdīja man no pleciem krekla lencītes. Viņ� mazliet atkāpās, saņēma rokās manas krūtis un berzēja krū�u galiņus, tāpat kā es pirmīt biju darījusi ar viņu. Ar tausti meklēju sprādzi, kas saturēja kiltus; viņa pirksti aizvadīja mani līdz vajadzīgajai vietai, un sprādze atsprāga vaļā.

Pēk�ņi viņ� paņēma mani klēpi un apsēdās uz gultas. Balss, kad viņ� ierunājās, bija mazliet piesmakusi.

-���� Saki, ja uzvedos par skarbu vai arī vēlies, lai pārtraucu. Jebkurā brīdī, pirms esam savienoju�ies; pēc tam es diez vai varē�u apstāties.

Par atbildi es apņēmu ar rokām D�eimija kaklu un uzvilku viņu sev virsū. Vadīju viņu uz slideno atveri sev starp kājām.

-��� Augstais Dievs, izdvesa D�eimijs Freizers, kur� nekad velti nevalkāja Dieva vārdu.

-���� Un tagad neapstājies, es teicu.

Kad pēc tam abi gulējām blakus, likās dabiski, ka D�eimijs uzlicis manu galvu sev uz krūtīm. Mēs labi saderējām kopā, un lielākā tiesa sākotnējā bikluma bija pagaisusi, tas bija pazudis abpusējā uzbudinā�jumā un jaunajās izjūtās, ko sniedza otra auguma iepazī�ana.

-��� Vai bija tā, kā tu iedomājies? Ziņkāre man nedeva miera. Man zem auss dobji ieskanējās viņa smiekli.

-���� Gandrīz. Biju domājis� nē, lai paliek.

-���� Nē, pasaki! Ko tu biji domājis?

-���� Es neteik�u, tu smiesies par mani.

-��� Es apsolu nesmieties. Saki. D�eimijs glāstīja manus matus, atglauzdams tos no auss.

-��� Ak, nu labi. Nezināju, ka to dara ar seju pret seju. Biju domājis, ka tas jādara no mugurpuses nu, kā zirgi.

Man ļoti grūti nācās turēt doto solījumu, tomēr es nesmējos.

-���� Es zinu, ka izklausās muļķīgi, viņ� aizstāvējās. Tikai� nu, tu jau saproti: ja mazotnē kaut ko ieņem galvā, tad tā vienkār�i paliek.

-��� Tu nekad neesi redzējis mīlējāmies cilvēkus? Es nobrīnījos, jo biju ievērojusi mazās mājiņas, kur visa saime dzīvoja vienā istabā. Protams, D�eimija ģimene nebija trūcīga, tomēr dro�i vien tikai retais bērns Skotijā nekad nav pamodies un pieķēris vecākus mīlējāmies.

-��� Skaidrs, ka esmu, bet, zini, parasti tas noticis zem segas. Ko tur var redzēt, tikai to, ka vīrietis guļ virspusē. Tik daudz es zināju.

-���� Mm. Es pamanīju.

-��� Vai es tevi saspiedu? viņ�, mazliet noraizējies, apjautājās.

-��� Ne visai. Bet vai tie�ām tu tā domāji? Es nesmējos, bet platu smaidu nomākt nespēju. D�eimija ausis iekrāsojās sārtas.

-��� Nūjā. Reiz redzēju, kā ārā viens vīrietis paņēma sievieti. Bet tas� nu, tas bij ar varu, un viņ� to darīja no mugurpuses. �is skats man iespiedās atmiņā, un, kā jau teicu, tā man �ī doma pielipa.

Viņ� turēja mani apskautu un atkal lika lietā savu zirgu labinā�a�nas metodi. Ta�u pamazām bubinā�ana kļuva arvien mērķtiecīgāka un izvērtās par pētī�anu.

-���� Gribu tev ko pajautāt, viņ� teica, vilkdamas roku man pār muguru.

-��� Ko tad?

-��� Vai tev patika? viņ� kautrīgi apvaicājās.

-��� Jā, patika, es pavisam godīgi varēju apgalvot.

-���� Ak tā. Man jau tā likās, bet Mērtegs teica, ka sievietēm parasti esot vienalga, tāpēc man jābeidz, cik ātri iespējams.

-���� Ko Mērtegs no tā saprot? es nikni izmetu. Lielākajai daļai sie�vie�u patīk tā: jo lēnāk, jo labāk. D�eimijs atkal sāka smieties.

-���� Nu, tu jau zini labāk par Mērtegu. Vakar vakarā es �ajā ziņā da�būju uzklausīt pulka labu padomu no Mērtega, Ruperta un Neda. Ta�u krietna tiesa no tiem man likās neticami, tāpēc nolēmu labāk paļauties uz savu veselo saprātu.

-���� Pagaidām tas tevi nav pievīlis, es teicu, ar pirkstiem bu�inot D�eimija krū�u spalvas. Kādus vēl viedus padomus viņi tev deva? D�eimija āda sveces gaismā kvēloja rudi zeltaina; man par uzjautrinā�jumu, viņ� sakautrējās, un āda kļuva vēl sarkanāka.

-���� Lielāko daļu no tiem es nevaru atkārtot. Es jau teicu, ka man tie visi likās aplami. Diezgan bie�i esmu redzējis da�ādus dzīvniekus kopo�jamies, un, �ķiet, tie pa lielākai tiesai iztiek bez padomiem. Domāju, ka ar cilvēkiem ir tāpat.

Pie sevis nosmējos par to, ka kāds zinības par seksu meklē kūtī un me�ā, nevis pie skolas skapī�iem un pornogrāfiskajos �urnālos.

-��� Kādus dzīvniekus tu esi redzējis kopojamies?

-���� Ak, visādus. Redzi, mūsu saimniecība atrodas me�malā un es bie�i pa turieni klīstu medīju, meklēju izbēgu�as govis un tamlīdzīgi. Protams, esmu redzējis zirgus un govis, cūkas, cāļus, balo�us, suņus, kaķus, brie�us, vāveres, tru�us, me�acūkas, ak, un reiz pat �ūsku pāri.

-��� �ūskas!?

-��� Nūjā. Vai tu zināji, ka �ūskām ir divi diņķi nu, tēviņiem?

-��� Nē, nezināju. Vai tu esi pārliecināts?

-��� Kā tad, un abi kā dak�as, tādi. Viņ� paplēta tre�o un ceturto pirkstu, lai uzskatāmi nodemonstrētu.

-��� Izklausās, ka mātītei tas varētu būt briesmīgi nepatīkami, es ieķiķinājos.

-��� Nu, likās, ka viņai patīk, D�eimijs iebilda. Cik nu es varēju redzēt; �ūskām sejā neparādās nekāda izteiksme.

Es piekļāvu seju D�eimijam pie krūtīm, smieklos sprauslādama. Viņa patīkamā muskusa smar�a saplūda ar gultas veļas aso smārdu.

-��� Velc nost kreklu, es pavēlēju, pieceļoties sēdus un paraustot �ī apģērba gabala malu.

-��� Kāpēc? viņ� jautāja, bet piecēlās un paklausīja. Es nometos viņa priek�ā ceļos, apbrīnodama viņa kailo augumu.

-��� Tāpēc, ka es gribu skatīties uz tevi, es sacīju. Viņ� bija skaisti veidots, ar slaidiem, gracioziem locekļiem, plakaniem muskuļiem, kas līdzeni stiepās no krū�kurvja un pleciem līdz nelielajiem vēdera un cir�k�ņu ieliekumiem. Mans pētījuma objekts savilka uzacis.

-��� Nu tad dots pret dotu. Velc nost savējo. D�eimijs pastiepa roku un palīdzēja man izlocīties no saņurcītā krekla, nostumjot to man pāri gurniem. Kad stāvēju kaila, D�eimijs saņēma mani ap vidu un ar dzīvu interesi apskatīja. Gandrīz sakaunējos, kad viņ� mani tā pētīja.

-��� Vai tu nekad neesi redzējis pliku sievieti? es jautāju.

-��� Esmu, bet ne tik tuvu. Viņa seja atplauka platā smaidā. Un nevienu, kas būtu mana. Viņ� ar abām rokām noglāstīja manus gur�nus. Tev ir skaisti, plati gurni, laikam jau būsi laba bērnu nēsātāja.

-��� Ko!? Es dusmīgi atrāvos, bet viņ� atvilka mani atpakaļ, atkrita uz gultas un uzrāva mani sev virsū. Viņ� turēja mani tik ilgi, līdz es beidzu pretoties, tad pacēla, lai atkal aizsniegtu manas lūpas.

-��� Es zinu, ka ar vienu reizi pietiek, lai laulība būtu piepildīta, bet� Viņ� sakautrējies apklusa.

-��� Tu atkal gribi to darīt?

-��� Vai tu ļoti negribi?

Ari �oreiz es nesmējos, bet likās, ka man no sasprindzinājuma krak�ķ ribas.

-��� Nē, es drūmi atteicu. Man nav iebildumu.

-��� Vai tu esi izsalcis? kaut kad vēlāk es klusi pajautāju.

-���� Kā vilks. D�eimijs pielieca galvu, lai maigi iekostu man krūti, tad pacēla galvu un pasmaidīja. Bet es gribu arī ēdienu. Viņ� aizri�pinājās līdz gultas malai. Virtuvē dro�i vien būs auksta vēr�gaļa un maize, iespējams, ari vīns. Atnesī�u mums vakariņās.

-���� Nē, necelies. Es atnesī�u. Izlēcu no gultas un devos uz durvīm, virs krekla aplikusi �alli, lai koridorā nenosaltu.

-���� Pagaidi, Klēra! D�eimijs sauca. Labāk ļauj man� bet es jau biju atvērusi durvis.

Manu parādī�anos apsveica rēco�as gaviles, lielajā istabā pie pa�varda slaistījās aptuveni piecpadsmit vīru, kas dzēra, ēda un spēlēja kauliņus. Mirkli stāvēju kā sastingusi kāpņu laukumiņā, un no uguns mestajām ēnām uz mani aug�up vērās piecpadsmit baudkāri ģīmji.

-���� Ei, zeltenīt! no dzīrotāju vidus kliedza Ruperts. Tu vēl jaudā paiet! Vai tad D�eimijs nepilda savus pienākumus, kā nākas?

�o asprātību uzņēma ar smieklu �altīm un vairākām vēl rupjākām piezīmēm par jaunā vīra prasmi.

-��� Ja esi D�eimiju jau nogurdinājusi, es ar prieku viņu nomainītu! piedāvājās maza auguma tum�matains jauneklis.

-��� Nē, nē, zeltenīt, �is jau neko nejaudā, ņem mani! kliedza cits.

-���� Viņa neņems nevienu no jums, pui�kāni! iebļāvās Mērtegs, galīgi apdzēries. Pēc D�eimija viņai vaj'g kauc ko �itādu! Viņ� pavi�cināja virs galvas milzīgu jēra kaulu, un sienas sāka drebēt rēco�os smieklos.

Es apcirtos un iemuku atpakaļ istabā, aizsitu durvis, atspiedos ar muguru pret tām un nikni lūrēju uz D�eimiju, kur� kails gulēja gultā un kratījās smieklos.

-���� Es ta�u centos tevi brīdināt, viņ� elsoja. Tev vajadzētu redzēt savu seju!

-��� Ko, es �ņācu, visi tie ve�i tur dara?

D�eimijs graciozi izslīdēja no kāzu gultas un, tupēdams uz ceļiem, sāka rakņāties pa mūsu nevērīgi nomesto drēbju kaudzi uz grīdas.

-���� Liecinieki, viņ� strupi izmeta. Dūgals nepieļaus, ka kāda gadījuma dēļ �īs laulības var atsaukt. Viņ� piecēlās ar kiltiem rokās, uzsmaidīja man un aplika tos sev ap gurniem. Baidos, ka tava labā slava ir nenovēr�ami aptraipīta, Armaliet.

Kreklu neuzvilcis, viņ� devās uz durvīm.

-���� Neej tur! es iesaucos, pēk�ņas panikas pārņemta. Viņ� uzlika roku uz bultas un pagriezās pret mani, lai iedro�ino�i uzsmaidītu. Neraizējies, zeltenīt. Ja viņi ir liecinieki, lai ta�u viņiem tiek. Turklāt es netaisos turpmākās trīs dienas mirt badā tikai mēles trī�anas dēļ.

D�eimijs izgāja no istabas, pameta durvis mazā spraudziņā, un viņu sagaidīja piedauzīga aplausu vētra. Varēju dzirdēt, kā viņ� iet uz virtuvi un viņam nopakaļ lido skalās balsīs izkliegti apsveikumi, neķītri jautājumi un padomi.

-��� Nu, D�eimij, kā bij pirmajā reizē? Vai tev tecēja asinis? klaigāja Ruperts, kuru bija viegli pazīt pēc balss, kas skanēja kā no akas dziļumiem.

-��� Nē, bet tev gan, vecais nelieti, tecēs, ja tu neaizvērsi �aunas, atskanēja D�eimija asais tonis platajā skotiskajā izrunā. Atbildi pava�dīja sajūsmas pilna auro�ana, un apcel�anās turpinājās, D�eimijam ejot pa gaiteni līdz virtuvei un atkal atpakaļ aug�up pa kāpnēm.

Mazā spraudziņā pavēru durvis, lai ielaistu D�eimiju, kura seja bija sarkana kā lejā pavardā dego�ā uguns un rokas pilnas ar ēdieniem un dzērieniem. D�eimijs iespraucās istabā, un viņam līdzi iespruka pēdē�jais jautrības vilnis no apak�stāva. Es to aprāvu, ar spēku aizcērtot dur�vis un aiz�aujot bultu.

-��� Atnesu pietiekami, lai kādu laiku nevajadzētu iet ārā, D�eimijs sacīja, liekot uz galda bļodas un cītīgi vairoties skatīties man acīs. Vai kaut ko iekodīsi?

Es pastiepu roku viņam garām pēc pudeles vīna.

-��� Vēl ne. Man vajag iedzert.

D�eimija stiprās alkas, par spīti viņa neveiklībai, pamodināja tās arī manī. Nevēlēdamās dot pamācības, nedz arī uzsvērt savu pieredzi, es ļāvu darīt, ko viņ� vēlējās, tikai �ad tad kaut ko piedāvājot, piemēram, lai viņ� atbalstās uz elkoņiem, nevis man uz krūtīm.

Kaut arī alkas bija lielas un rīcība vēl pārāk neveikla, lai prastu būt maigs, viņ� mīlējās ar tādu neatslābsto�u prieku, ka radās doma, vai likai vīrie�u nevainība nav pilnībā nenovērtēta prece. Viņ� rūpējās, lai nenodarītu man pāri, un tas man vienlaikus likās gan mīļi, gan kai�tino�i.

Tre�ajā reizē es izliecu augumu, lai būtu cie�āk kopā, un iekliedzos. Viņ� uzreiz sabijās un, juzdamies vainīgs, atrāvās.

-��� Piedod, viņ� lūdzās. Negribēju nodarīt tev sāpes.

-��� Tu jau arī nenodarīji. Es laiski izstaipījos, juzdamās pasakaini labi.

-��� Tu nemānies? Viņ� pētīja, vai man kaut kur nav brūce. Pēk�ņi es aptvēru, ka Mērtegs un Ruperts steidzīgajā apmācības kursā laikam izlaidu�i da�us no saisto�ākajiem jautājumiem.

-��� Vai tā notiek katru reizi? Kad biju D�eimiju apgaismojusi, viņ� pārņemts jautāja. Jutos kā Batas atraitne (D�. �osers "Kenterberijas stāsti") vai japāņu gei�a. Nekad nebiju sevi uzskatījusi par skolotāju mīlas mākslā, bet nu nācās atzīt, ka �ai lomai piemīt zināma pievilcība.

-��� Nē, ne katru reizi. Es pasmīnēju. Tikai tad, ja vīrietis ir labs mīlētājs.

-���� 0! Mana mīlētāja ausis kļuva gai�sārtas. Mazliet sabijos, kad redzēju, ka vaļsirdīgo interesi viņa skatienā nomaina arvien pieaugo�a apņēmība.

-��� Vai nākamajā reizē tu pateiksi, kas man jādara? viņ� jautāja.

-��� Tev nav jādara nekas īpa�s, es viņu iedro�ināju. Tikai nestei�dzies un uzmanīgi mani vēro. Bet kāpēc gaidīt? Vai tad neesi jau gatavs?

D�eimijs bija izbrīnīts.

-��� Tev nevajag gaidīt? Es nevaru uzreiz pēc�

-��� Nu, sievietes ir citādas.

-��� Jā, es pamanīju, jauneklis nomurmināja.

Viņ� saņēma manu rokas locītavu starp īk�ķi un rādītājpirkstu.

-��� Tikai� tu esi tik maza, es baidos nodarīt tev pāri.

-���� Tu man nenodarīsi pāri, es nepacietīgi attraucu. Un, ja arī, man nav iebildumu. Redzot pilnīgu neizpratni viņa sejā, nolēmu parādīt, ko es biju domājusi.

-��� Ko tu dari? viņ� satriekts jautāja.

-��� Un kā tev liekas? Paliec mierā. Pēc da�ām minūtēm es liku lietā zobus, spie�ot tos arvien stiprāk, līdz viņ� ar skaļu �ņākoņu ierāva gaisu plau�ās. Es apstājos.

-��� Vai tev sāpēja? es jautāju.

-��� Jā. Mazliet. Izklausījās, it kā viņam būtu aiz�ņaugta rīkle.

-���� Vai tu gribi, lai pārtraucu?

-���� Nē!

Es turpināju, tī�uprāt izturēdamās skarbi, līdz viņ� pēk�ņi noraustī�jās un ievaidējās, it kā viņam ar visām saknēm būtu izrauta sirds. Viņ� gulēja uz muguras, drebēdams un smagi elpodams. Tad aizvērtām acīm kaut ko nomurmināja gēlu valodā.

-���� Ko tu teici?

-��� Es teicu, D�eimijs atbildēja, atverot acis, ka man pārsprāgs sirds.

Es, apmierināta ar sevi, pasmaidīju.

-��� Ak, Mērtegs ar kompāniju ari par to tev neko nebija teicis?

-���� Kā ta' ne, teica gan. Tā bij viena no tām lietām, kurai es neticēju.

Sāku smieties.

-��� Tādā gadījumā varbūt labāk nestāsti man, ko vēl viņi tev teica. Bet vai tagad tu saproti, ko biju domājusi, sakot, ka man nav iebil�dumu, ja tu izturies mazliet nesavaldīgi?

-��� Jā. D�eimijs dziļi ievilka elpu un lēnām izpūta. Ja es tā darītu tev, vai tu arī justos tāpat?

-��� Hm, es iegrimu domās, atklāti sakot, nezinu. No visa spēka biju centusies atvairīt domas par Frenku, jo uzskatīju, ka laulības gultā nevajadzētu būt vairāk par diviem cilvēkiem neatkarīgi no tā, kā viņi tur nokļuvu�i. D�eimijs un Frenks bija ļoti at�ķirīgi gan miesā, gan garā, ta�u variantu skaits, kādā veidā var satikties divi ķermeņi, ir ierobe��ots, un mēs vēl nebijām atklāju�i to tuvības teritoriju, kurā mīlestības akts var īstenoties neskaitāmās niansēs. No miesas reakcijām nevarēja izvairīties, bet bija da�i nostūri, kas vēl nebija izpētīti.

D�eimija piere bija savilkta tēloti draudīgā izteiksmē.

-���� Ak tā, ir kaut kas tāds, ko tu nezini? Nu tad mēs to noskaidrosim, vai ne? Tiklīdz bū�u atguvis spēku. Viņ� atkal aizvēra acis. Kaut kad jaunnedēļ.

Uztrūkos īsi pirms rītausmas, drebēdama un stīva no bailēm. Nespēju atsaukt atmiņā sapni, kur� bija mani pamodinājis, bet straujā atgrie�anās realitātē bija tikpat biedējo�a. Vakar uz zināmu laiku situā�cija, kurā biju nokļuvusi, man varēja piemirsties, jo pilnibā baudīju jaunatrastās tuvības prieku. Tagad es biju viena, man blakus gulēja sve�s vīrietis, ar ko neat�ķetināmi bija savijusies mana dzīve, kuru nesa straume un kurai no katra stūra uzglūnēja neredzamas briesmas.

Laikam jau biju izdvesusi kādu no�ēlas skaņu, jo pēk�ņi gultas drēbes aizlidoja pa gaisu un man blakus gulo�ais sve�inieks metās uz grīdas tik spēji, ka vai sirds apstājās, tik strauji no zāles gaisā var uz�auties tikai fazāns. Viņ� sastinga guļus uz vēdera netālu no durvīm, un pirmsausmas nokrēslā es viņu tik tikko varēju saskatīt.

Brīdi viņ� uzmanīgi klausījās pie durvīm, tad veikli pārmeklēja istabu, bez skaņas no durvīm aizslīdēdams līdz logam un atpakaļ līdz gultai. Roka bija saliekta tādā leņķī, ka man bija skaidrs viņ� tur kaut kādu ieroci, lai gan tumsā nevarēju saskatīt, kas tas ir. Apsēdies man blakus un apmierināts, ka viss kārtībā, D�eimijs ieslidināja nazi vai kas nu tas bija slēptuvē gultas galā.

-��� Vai tev nekas nekai�? viņ� �ukstus apprasījās. Pirksti pārbrauca manam slapjajam vaigam.

-��� Nē. Piedod, ka pamodināju tevi. Es redzēju murgus. Pie joda� Biju gribējusi pajautāt, kas viņam lika tik strauji izlēkt no gultas.

Plata, silta plauksta pārslīdēja manai kailajai rokai, apraujot manu jautājumu.

-��� Nav brīnums; tu esi sasalusi ragā. Roka mudināja mani patver�ties zem segu kaudzes siltajā vietiņā, kuru tikko biju atstājusi. Tā ir mana vaina, D�eimijs nomurmināja. Biju pievācis visas segas. Diem�ēl neesmu vēl pieradis, ka man kāds guļ blakus. Viņ� silti ievīkstīja mani segās un atgūlās blakus. Pēc mirkļa viņ� atkal pieskārās manai sejai.

-��� Vai tu raudi manis dēļ? viņ� klusi apjautājās. Vai tu nevari mani ciest?

Es īsi kā no�agojoties iesmējos, �ņuksts arī tas nebija.

-���� Nē, ne jau tevis dēļ. Es izstiepu roku tumsā, meklējot roku, ko varētu iedro�ino�i saspiest. Mani pirksti atdūrās pret segas un siltas miesas kamolu, tomēr pēdīgi es atradu meklēto. Mēs gulējām blakus un skatījāmies zemajās griestu sijās.

-���� Un kas tad būtu, ja es nevarētu tevi ciest? pēk�ņi gribēju zināt. Sasodīts, ko tu varētu darīt? Gulta no�īkstēja, kad viņ� paraustīja plecus.

-����� Laikam jau pateiktu Dūgalam, ka tu gribi atcelt laulības, pamato�joties uz to, ka tā nav piepildīta.

�oreiz es nespēju valdīt smieklus.

-���� Nav piepildīta! Ar visiem �iem lieciniekiem?

Istabā bija kļuvis pietiekami gai�s, lai es saskatītu smaidu man pie�vērstajā sejā.

-���� Ak nu, kādi tur liecinieki, tikai tu un es varam pateikt dro�i, vai ne? Un es labāk justos neveikli nekā precētos ar cilvēku, kas mani nist.

Pagriezos pret D�eimiju.

-���� Es tevi nenīstu.

-���� Es ari tevi nenīstu. Un daudzas laimīgas laulības sāku�ās uz nedro�āka pamata. Maigi viņ� pagrieza mani ar muguru pret sevi, cie�i piekļāvās, un tā mēs gulējām. Viņa roka apņēma manu krūti nevis aicinājumā vai prasībā, bet tāpēc, ka likās tur ir tās īstā vieta.

Nebaidies, viņ� �ukstēja man matos. Tagad mēs esam divi.

Pirmo reizi pēc daudzām dienām es jutu, ka esmu siltumā, mierā un dro�ībā. Tikai tad, kad līdz ar pirmajiem saules stariem ieslīgu miegā, es atcerējos, ka man virs galvas noslēpts nazis, un vēlreiz iedomājos: cik lielām jābūt briesmām, lai vīrietis kāzu naktī liktos gultā bruņots un modrs?

Naktī ar grūtībām iegūtā tuvības sajūta, �ķiet, iztvaikoja reizē ar rasu, un no rīta starp mums valdīja diezgan jūtams sasprindzinājums. Pēc brokastīm, kas gandrīz pilnīgā klusumā tika ieturē�tas guļamistabā, mēs uzkāpām nelielā uzkalnā aiz iebraucamās vietas, laiku pa laikam apmainoties uzspiestām pieklājības frāzēm.

Aug�ā es apsēdos uz kritu�a koka stumbra atvilkt elpu, D�eimijs nometās zemē da�as pēdas tālāk un atspieda muguru pret nelielu priedīti. Aiz mums krūmos rosīgi darbojās putns, �ķiet, ķivulis, bet varbūt tas bija strazds. Klausījos, kā tas lēnigi �abinās, vēroju debesīs slīdam mazus, pūkainus mākonī�us un prātoju par etiķeti, kas būtu piemērota �ai situācijai.

Klusums nudien kļuva pārāk nomāco�s, kad D�eimijs pēk�ņi ieteicās:

-��� Es ceru� tad aprāvās un nosarka. Man gan likās, ka sarkt vaja�dzētu man, ta�u es priecājos, ka to spēj vismaz viens no mums.

-���� Ko tad? es jautāju, cen�oties ielikt balsī uzmundrinājumu.

D�eimijs, joprojām pietvīcis, papurināja galvu.

-���� Neko.

-��� Runā! Es pastiepu kāju un piesardzīgi piebikstīju viņam pie stilba. Godīgums, vai atceries? Tas nu nebija godīgi, bet es vien�kār�i vairs nespēju izturēt nervozo kāsē�anu un plakstu plik�ķinā�anu.

Rokas cie�āk apņēma ceļgalus, un viņ� mazliet atliecās, bet skatiens kā piekalts palika pie manis.

-��� Es gribēju teikt, viņ� klusi atsāka, es ceru, ka vīrietis, kuram bija tas gods pirmajam gulēt ar tevi, izturējās pret tevi tikpat iejūtīgi kā tu pret mani. Viņ� bikli pasmaidīja. Bet padomājot man likās, ka tas nav pareizi. Es biju gribējis� nu, es tikai vēlējos tev pateikt paldies.

-��� Ar iejūtību tam nav nekāda sakara! es noskaldīju, palūkojoties lejup un enerģiski notraucot sev no kleitas neeso�u puteklīti. Manu nolaisto acu redzeslokā parādījās liels zābaks un viegli piebikstīja man pie potītes.

-��� Godigums, vai atceries? viņ� atkārtoja manis teikto, un es pa�cēlu skatienu, bet ieraudzīju nicino�i savilktas, sarkanas uzacis un platu smaidu.

-��� Nu, es aizstāvējos, katrā ziņā ne pēc pirmās reizes. Viņ� sāka smieties, un es, sev par �ausmām, atklāju, ka vēl protu sarkt.

Man pār sakarsu�o seju krita vēsa ēna, divas lielas rokas stingri saņēma mani un uzrāva kājās. D�eimijs apsēdās manā vietā uz baļķa un aicino�i paplik�ķināja sev pa celi.

-���� Sēdi! viņ� pavēlēja.

Es negribīgi padevos un, galvu aizgriezusi, apsēdos. D�eimijs mani ērti iekārtoja sev pie krūtīm un apskāva ap vidukli. Jutu sev pie mugu�ras sitamies sirdi.

-��� Nu, viņ� sacīja. Ja mums tīri labi sarunas sokas nesaskaroties, tad varam arī drusku saskarties. Saki, kad atkal būsi pie manis piera�dusi. D�eimijs atliecās atpakaļ tā, ka mēs atradāmies ozola ēnā. Viņ� turēja mani cie�i apskautu, bet neko nerunāja, tikai vienmērīgi elpoja es jutu krū�u cilā�anos un viņa elpu sev matos.

-��� Labi, pēc brī�a es pārtraucu klusumu.

-���� Labi. Viņ� atlaida rokas un pagrieza galvu tā, lai varētu skatī�ties man sejā. Tuvumā es redzēju, ka D�eimija vaigu un zodu klāj kastaņkrāsas rugāji. Pārlaidu vaigam pirkstus bārda bija kā veca dīvāna plī�a pārvalks, vienlaikus cieta un mīksta.

-��� Piedod, viņ� atvainojās, �orīt nevarēju nodzīt bārdu. Dūgals man vakar pirms kāzām iedeva bārdasnazi, bet paņēma atpakaļ lai�kam, lai pēc kāzu nakts nepārgrie�u sev rīkli. Viņ� man uzsmaidīja, un es atbildēju smaidam.

Dūgala pieminē�ana atsauca atmiņā iepriek�ējā vakarā notiku�o sarunu.

-���� Es domāju� ieminējos. Vakar tu teici, ka Dūgals ar vīriem tevi sagaidījis piekrastē, kad atgriezies no Francijas. Kāpēc tu devies līdzi viņam, nevis uz mājām, tas ir, uz Freizeru zemēm? Es domāju, tas, kā Dūgals pret tevi izturējies� Man uzmācās �aubas, un es nepabeidzu teikumu.

-���� O, D�eimijs noteica un sakustināja kājas, lai izlīdzinātu manu svaru. Gandrīz varēju dzirdēt viņu domājam. Tomēr lēmumu viņ� pie�ņēma diezgan ātri.

-���� Nu, laikam jau tev to vajadzētu zināt. Viņ� sarauca pieri. Esmu tev stāstījis, kāpēc mani pasludināja ārpus likuma. Nu, par laiku pēc� pēc tam, kad devos projām no Fortviljamas, man viss bija vienalga� viss. Apmēram tajā pa�ā laikā nomira mans tēvs un māsa� Viņ� atkal apklusa, un es jutu risināmies iek�ēju cīņu. Es pagriezos, lai paskatītos uz viņu. Parasti priecīgo seju apēnoja spēcīgas emocijas.

-���� Dūgals teica, D�eimijs lēnām sacīja, Dūgals man teica, ka� ka mana māsa ir uz grūtām kājām. No Rendela.

-��� Ak mū�s!

Viņ� iesāņus uzmeta man skatienu, tad novērsās. Acis mirdzēja spo�i kā safīri, un viņ� pāris rei�u steidzīgi samirk�ķināja plakstus.

-���� Es� es nespēju sevi piespiest atgriezties, D�eimijs klusā balsī atzinās. Satikties ar māsu pēc tā, kas noticis. Un ari� viņ� nopūtās, bet tad cie�i saknieba lūpas, �Dūgals teica, ka viņa� ka pēc bērna piedzim�anas viņa� nu, protams, viņa tur nevarēja neko darīt; viņa bija viena pie joda, es atstāju viņu vienu! Viņ� teica, ka māsa esot sagājusies ar citu angļu karavīru, kādu no garnizona, viņ� tikai nezi�nāja, ar kuru.

D�eimijs skaļi norija kaklā iestrēgu�u kamolu, tad turpināja jau mierīgākā balsī:

-���� Es aizsūtīju mājās naudu, cik nu varēju, protams, bet es nespēju� nu nespēju piespiest sevi viņai uzrakstīt. Ko es teiktu? Viņ� bezpalī�dzīgi paraustīja plecus.

-���� Lai nu kā, pēc kāda laika man apnika karavīra dzīve Francijā. Un no sava tēvo�a Alek�a dzirdēju, ka viņ� saņēmis ziņu no kāda angļu dezertiera, vārdā Horokss. Tas cilvēks dezertējis no armijas un iestā�jies dienestā pie Frānsisa Maklina no Danvēri. Kādu dienu viņ� bija tā pavairāk uzņēmis uz krūts un izpļāpājies, ka dienējis Fortviljamas gar�nizonā, no kura es aizlaidos. Un viņ� redzējis to cilvēku, kas todien no�āva virsser�antu.

-��� Tātad viņ� varētu apliecināt, ka tas nebiji tu! Izklausījās, ka tās ir labas ziņas, un es tā ari pateicu. D�eimijs pamāja ar galvu.

-���� Nūjā. Kaut ari dezertiera liecībai jau nu nebūtu nekāds lielais svars. Tomēr sākumam derēs. Vismaz arī es pats zinātu, kur� ir vai�nīgais. Un, kamēr es� nu, nevarēju iedomāties atgriezties Lelibrokā; tomēr es priecātos jau par to vien, ka varu staigāt pa Skotiju, nebaido�ties, ka mani pakārs.

-��� Jā, �ķiet, ka tā ir laba doma, sausi noteicu. Bet kāda loma �ajos notikumos ir Makenzijiem?

Tad man vajadzēja uzklausīt sare�ģītu dzimtas attiecību un klana sadarbību analīzi, bet, kad viss puslīdz nostājās savās vietās, izrādījās, ka Frānsisam Maklinam ir kāda radniecība ar Makenziju pusi, un viņ� atlaidis vēsti par Horoksu Kolamam, kur� savukārt sūtījis Dūgalu mek�lēt D�eimiju.

-��� Un tā sanāca, ka viņ� bija tuvumā, kad tiku ievainots, D�ei�mijs beidza savu stāstu. Viņ� apklusa un, acis samiedzis, lūkojās saulē.

-��� Zini, pēc tam es prātoju, varbūt viņ� to izdarīja.

-���� Iezvēla tev ar cirvi? Tavs miesīgs tēvocis? Kāda velna pēc?!

D�eimijs sarauca pieri, it kā apsvērdams, cik daudz man stāstīt, tad

paraustīja plecus.

-���� Man nav ne jausmas, ko tu zini par Makenziju klanu, viņ� sacīja, ta�u domāju, ka nav iespējams vairākas dienas jāt blakus Nedam Gauenam un neko par to nezināt. Agrāk vai vēlāk viņ� sāk par to runāt.

D�eimijs pamāja ar galvu, redzot, ka es par atbildi smaidu.

-���� Nu, tu pati esi tikusies ar Kolamu. Visiem ir skaidrs, ka lielu vecumu viņ� nepiedzīvos. Un mazajam Heimi�am ir knapi astoņi gadi; vēl vismaz desmit gadus viņ� nevarēs vadīt klanu. Kas notiks, ja Kolams nomirs, iekams Heimi�s ir pietiekami pieaudzis? D�eimijs it kā ar skatienu mudināja mani atbildēt.

-���� Nu, laikam jau par vadoni kļūs Dūgals, es izteicu minējumu,

-��� vismaz līdz laikam, kad Heimi�s būs gana vecs.

-��� Nūjā, tiesa. D�eimijs māja ar galvu. Bet Dūgals nav tāds kā Kolams, un klanā ir cilvēki, kuri nebūt nepriecātos viņam sekot ja vien būtu izvēle.

-��� Skaidrs. Es aizvien vēl runāju lēnām. Un �ī izvēle esi tu.

Es uzmanīgi noskatīju D�eimiju, un man vajadzēja atzīt, ka tāda iespēja pastāv. Viņ� bija vecā D�eikoba mazdēls; Makenziju asinis, kaut arī tikai no mātes puses. Liela auguma, glīts, labi noaudzis puisis, skaidri redzams, ka gudrs un no ģimenes mantojis spēju vadīt. Viņ� karojis Francijā un pierādījis, ka prot vest vīrus kaujā; tas bija nopietns arguments. Pat izsludinātā atlīdzība par jaunekļa galvu nebūtu nepār�varams �ķērslis ja viņ� kļūtu par klana vadoni.

Angļiem jau tagad pietiek rūpju ar Hailendu pastāvīga dumpo��anās, laupī�ana uz robe�as un savstarpēji karojo�i klani -, viņi neris�kētu izraisīt vēl nopietnāku sacel�anos, apsūdzot slepkavībā liela klana vadoni, turklāt klana ļau�u acīs tā nebūt nebija slepkavība.

Pakārt vienu nenozīmīgu Freizeru bija viens, bet uzbrukumā ieņemt Leohas pili un apcietināt Makenziju klana vadoni, lai vilktu viņu angļu tiesas priek�ā, bija pavisam kas cits.

-��� Vai tu gribētu kļūt par vadoni, ja Kolams nomirtu? Galu galā tā bija izeja no sare�ģījumiem, kaut arī man bija aizdomas, ka �is ceļ� pats par sevi radīja nopietnus �ķēr�ļus.

D�eimijs pasmaidīja par �o domu.

-��� Nē. Pat ja liktos, ka man �ī vieta pienākas bet tā nav -, tas sa�ķeltu klanu, Dūgala vīri nostātos pret tiem, kas varētu sekot man. Es nealkstu varas par citu cilvēku asiņu cenu. Bet Dūgals un Kolams jau to nevar dro�i zināt, vai ne? Tāpēc viņiem varētu likties, ka vieglāk ir mani nogalināt nekā pieļaut tādu iespēju.

Pieri saraukusi, es pārdomāju dzirdēto.

-��� Bet tu ta�u vari pateikt Dūgalam un Kolamam, ka tev nav nolūka� Ak! Es paskatījos uz viņu ar lielu cieņu. Bet tu jau to izdarīji. Zvē�resta do�anas laikā.

Jau agrāk biju nospriedusi, cik veikli viņ� bija atradis izeju no bīs�tamās situācijas, bet tikai tagad redzēju, cik bīstama tā bijusi. Klana vīri noteikti bija gribēju�i, lai viņ� dod zvērestu; tie�i tikpat noteikti, kā Kolams to nevēlējās. Dot tādu zvērestu bija tas pats, kas pasludināt sevi par Makenziju klana locekli, un tādā veidā viņ� kļūtu par poten�ciālu kandidātu uz vadoņa vietu. Atsakoties zvērēt, D�eimijs riskēja, ka tiks piekauts vai nogalināts; un ar to pa�u viņ� riskēja tikai ne tik uzkrīto�i sadarbojoties.

Saskatot draudo�ās briesmas, D�eimijs bija izvēlējies virzienu, kuru diktēja veselais saprāts, nepiedalīties ceremonijā. Un, kad es ar savu nepārdomāto bēg�anas mēģinājumu biju taisnā ceļā aizvedusi jauno skotu atpakaļ uz bezdibeņa malu, viņ� dro�i un ne�aubīdamies bija licis kāju uz tievās virves un pārgājis pa to uz otru pusi. Je silis prest, pa�tie�ām.

Redzēdams man sejā atspoguļojamies manu domu gaitu, D�eimijs pamāja ar galvu.

-��� Nūjā. Ja es tovakar būtu devis zvērestu, tad, visticamāk, rītausmu vairs neieraudzītu.

�i doma un arī apziņa, ka nejau�i biju pakļāvusi puisi briesmām, darīja mani nervozu. Duncis gultas galvgalī pēk�ņi likās saprātīgs pie�sardzības solis. Es prātoju, cik daudzas naktis Leohā viņ� gulējis bru�ņots, gaidīdams, ka ieradīsies nāve.

-��� Es vienmēr guļu bruņojies, Armaliet, D�eimijs sacīja, it kā es savas domas būtu izteikusi skaļi. Izņemot klosteri, pagāju�ā nakts bija pirmā reize vairāku mēne�u laikā, kad negulēju ar nazi rokā. Viņ� pasmaidīja, acīmredzot atcerējies, ko bija turējis rokā.

-��� Sasodīts, kā tu zini, ko es domāju? noprasīju, nepievēr�ot uzmanību smaidam. D�eimijs labsirdīgi papurināja galvu.

-��� Tu būtu sasodīti slikta spiedze, Armaliet. Viss, ko tu domā, skaidri un gai�i parādās tavā sejā. Tu paskatījies uz manu dunci un nosarki. Galvu ar ko�o matu rotu pie�ķiebis, viņ� mani vērtējo�i noskatīja. Vakar vakarā es prasīju, lai tu apsoli būt godīga, bet tas ir lieki melo�ana nav tavā dabā.

-��� Tad jau labi, ja jau �ajā mākslā esmu tik bezcerīga, es paskarbi atbildēju. Vai ar to gribi teikt, ka vismaz tu neuzskati mani par spiedzi?

D�eimijs neatbildēja. Pāri manam plecam viņ� raudzījās uz iebrau�camo vietu, augums pēk�ņi bija sasprindzis kā loka stiegra. Es satrū�kos bet tad manu uzmanibu piesaistīja kādas skaņas. Pakavu dipē�ana un iejūga �vadzē�ana; pa ceļu jāja vesels bars vīru.

Piesardzīgi kustēdamies, D�eimijs notupās aiz krūmiem, no kurie�nes pavērās skats uz ceļu. Es parāvu uz aug�u brun�us un, cik klusi spēju, �etrrāpus viņam sekoju.

Iepretī klints atsegumam ceļ� meta asu līkumu, tad mazliet lēze�nākā līnijā ieslīdēja ielejā, kur atradās iebraucamā vieta. Rīta vēj� tuvojo��os ceļinieku radītos trok�ņus nesa mūsu virzienā, bet pagāja vēl pāris minū�u, līdz parādījās pirmā zirga purns.

Jātnieki bija divdesmit līdz trīsdesmit vīru liela grupa, vairums no viņiem bija ģērbu�ies ādas biksēs un tartānos, ta�u krāsas un raksti bija visda�ādākie. Visi bez izņēmuma bija labi bruņoti. Katram zirgam pie segliem bija piesprādzēta vismaz viena muskete, netrūka pistoļu, dun�u un zobenu, piedevām vēl tie iero�i, kas, iespējams, bija noslēpti apjomīgajās seglu somās, ko stiepa �etri nastu nesēji zirgi. Se�i vīri vēl veda aiz pavadām zirgus, kas nebija ne apkrauti ar nastām, ne ar segliem.

Par spīti militārajam ekipējumam, vīri likās miermīlīgi noskaņoti; jājot mazos pulciņos, viņi tērzēja un smējās, kaut gan laiku pa laikam pacēlās kāda galva, lai pavērotu apkārtni. Kad viena jātnieka skatiens slīdēja pāri vietai, kur mēs gulējām slēpnī, es tikai ar grūtībām apspiedu vēlē�anos pieplakt pie zemes; likās, ka �is meklējo�ais skatiens noteikti pamanīs kādu nejau�u kustību vai saules atspīdumu D�eimija matos.

�īs domas mudināta, es pacēlu skatienu un atklāju, ka tas pats ienā�cis prātā ari D�eimijam viņ� bija uzvilcis pleda malu pāri galvai un pleciem, lai tum�ais medību tērpa raksts saplūdinātu viņu ar krūmiem. Kad pēdējais no jātniekiem iegriezās iebraucamās vietas pagalmā, D�eimijs nometa pledu un ar rokas mājienu aicināja mani atpakaļ uz takas, kas veda kalnā.

-��� Vai tu zini, kas tie bija? es elsu, sekodama viņam vir�u laukā.

-��� 0 jā. D�eimijs pa stāvo taku traucās kā kalnu kaza, nezaudējot ne elpu, ne cieņu. Atskatījies viņ� ievēroja, cik smagi man veicas kāp��anā, apstājās, pastiepa roku un rau�us uzrāva virsotnē.

-��� Tā ir sardze, viņ� paskaidroja, ar galvu pamādams atpakaļ uz pagalma pusi. Te mēs esam dro�ībā, bet būs labāk, ja paiesim vēl mazliet nostāk.

Biju dzirdējusi stāstus par slaveno Melno sardzi, �o neformālo poli�cijas vienību, kas uzturēja kārtību Hailendā, tāpat biju dzirdējusi, ka ir vēl citas sardzes un katra pārrauga savu teritoriju, vāc "nodevas" no klientiem par to, ka sargā viņu lopus un īpa�umu. Tie, kas noka�vēja maksājumus, varēja kādu ritu pamosties un atklāt, ka nakti viņu ganāmpulks pazudis un neviens nezina, kur lopi paliku�i, katrā ziņā ne jau sardzes viri. Mani sagrāba milzīgas neracionālas bailes.

-��� Viņi ta�u nemeklē tevi, vai ne?

Satrūcies D�eimijs atskatījās, it kā gaidītu, ka mums pa pēdām pa nogāzi aug�up rau�as vīri, bet neviena nebija, un viņ� pavērās mani ar atvieglojuma pilnu smaidu lūpās, apņēma mani ap vidu, lai palīdzētu tikt aug�ā.

-���� Nē, nedomāju vis. Desmit mārciņas sudrabā nav tā vērtas, lai man pakaļ dzītos tāds lērums vīru. Un, ja viņi zinātu, ka esmu tajā krogā, tad viņi neierastos tik nevērīgi, vienā barā un pa durvīm. D�ei�mijs noteikti papurināja galvu. Nē, ja viņi dzītu pēdas cilvēkam, tad vispirms atsūtītu kādu, kur� nostātos iebraucamās vietas sētas pusē un uzmanītu logus, un tikai tad klauvētu pie durvīm. Visticamāk, viņi te piestāju�i ieturēt azaidu.

Mēs turpinājām rāpties kalnā vēl tad, kad nelīdzenā taka jau bija pazudusi irbulenēs un vir�os. Tagad mēs stāvējām vairāku kalnu pakājē, D�eimijam pāri galvai slējās granīta klintsbluķi, kas man nepa�tīkami atgādināja Kreignedana stāvakmeņus.

Tad mēs iznācām neliela paugura virsotnē, un visapkārt varēja redzēt krauju klin�u un zaļumu klātu kalnāju, kur� bija tik skaists, ka aizrāvās elpa. Hailendā gandrīz visur jutos koku, klin�u vai kalnu ieskauta, bet te mums brīvi varēja piekļūt spirdzino�s vēj� un saule, kas it kā par godu mūsu aplamajām laulībām bija iznākusi debesīs.

Piedzīvoju reibino�u brīvības sajūtu, ka esmu tikusi projām no Dūgala ietekmes un klaustrofobijas, ko izraisīja tik daudzu vīrie�u klāt�būtne. Jutu kārdinājumu mudināt D�eimiju bēgt projām un ņemt mani līdzi, tomēr veselais saprāts uzvarēja. Nevienam no mums nebija ne naudas, ne ēdiena, izņemot pusdienu tiesu, ko D�eimijs bija paņēmis līdzi savā sporanā. Ja mēs neierastos iebraucamajā vietā līdz saulrie�tam, mums katrā ziņā dzītos pakaļ. Un, kaut arī D�eimijs varēja bez svī�anas vai aizel�anās visu dienu kāpelēt pa klintīm, man tāda treniņa nebija. Te mēs pilnīgi noteikti bijām dro�ībā.

Domādama par sardzi, es impulsīvi uzliku roku D�eimijam uz delma.

-���� Es briesmīgi priecājos, ka tu neko neesi vērts, man paspruka.

Viņ� mirkli uz mani skatījās, berzēdams degunu, kas bija sācis

sarkt.

-��� Nu, Armaliet, es varētu visu ko padomāt, bet tā, kā ir tagad, viņ� sacīja, paldies tev.

-��� Man vajadzētu pateikties tev, es iebildu, ka apprecēji mani. Man jāsaka: es daudz labāk atrodos �eit nekā Fortviljamā.

-���� Paldies par labiem vārdiem, kundze! D�eimijs viegli paklanī�jās. Es tāpat. Un, kamēr mēs te nodarbojamies ar pateik�anos viens otram, viņ� piebilda, es pateik�u tev paldies, ka apprecēji mani.

-���� Ē, nu� Es atkal nosarku.

-��� Ne tikai par to, Armaliet. Smaids pletās platāks. Bet, protams, ari par to paldies. Bet domāju, ka tu esi izglābusi man dzīvību, vismaz no Makenziju rokas.

-���� Ko tu ar to gribi teikt?

-��� Tas, ka esi pa pusei Makenzijs, ir viena lieta, viņ� skaidroja. Būt pa pusei Makenzijam ar angļu sievu atkal ir kaut kas cits. Maz�ticams, ka ārmalie�u mei�a kādreiz varētu kļūt par Leohas kundzi, lai ko arī klana vīri domātu par mani pa�u. Zini, �ķiet, tie�i tāpēc Dūgals izvēlējās mani par tavu vīru.

Viņ� savilka uz aug�u vienu uzaci, kas rīta saulē mirdzēja sarkani zeltaina.

-���� Ceru, ka tu tomēr nebūtu labāk gribējusi kļūt par Ruperta sievu?

-���� Nē, nebūtu vis, ar uzsvaru noteicu.

D�eimijs sāka smieties, tad piecēlās un notrauca no kiltiem prie�u skujas.

-��� Nu, māte man teica, ka kādā jaukā dienā mani izvēlēsies viena zeltene. Viņ� pastiepa roku, lai palīdzētu man piecelties.

-���� Es viņai teicu, D�eimijs turpināja, ka, manuprāt, jāizvēlas vīrietim.

-���� Un ko viņa atbildēja? gribēju zināt.

-��� Viņa izbolīja acis un noteica: "Gan tu redzēsi, manu mazo gailēn, gan redzēsi." Viņ� smējās. Un tā ari noticis.

D�eimijs palūkojās aug�up, kur tagad cauri prie�u skujām kā cit�rondzeltenas stīgas lija saules stari.

-��� Un turklāt �ī ir jauka diena. Nāc, Armaliet! Vedī�u tevi mak�ķerēt.

Mēs devāmies tālāk kalnos. �oreiz D�eimijs pagriezās uz zieme�ļiem, mēs �ķērsojām akmeņu lauku un pa �auru spraugu nonācām nelielā gravā ar klints sienām, kura grima lapu koku ēnās un kuru pil�dīja avotstrauta �alas. Tas savāca ūdeni, ko atnesa desmitiem mazas, starp akmeņiem attecēju�as tērcītes, un tad mutuļodams gāzās lejā no kraujas stāvuma un apak�ā sadalījās urgās un paltīs.

Mēs bradājām pa ūdeni, no ēnas saulē un, kad kļuva par siltu, atkal atpakaļ ēnā, runājām par �o un to un ne par ko noteiktu, abi jutām viens otra mazāko kustību, abi bijām ar mieru gaidīt, iekams gadījums mūs aizvedīs līdz brīdim, kad skatiens aizķeras ilgāk un pieskāriens liek jaust ko vairāk.

Pie viena strauta, ko izraibināja tum�u ēnu me�ģīnes, D�eimijs man parādīja, kā ar rokām ķeramas foreles. Saliecies, lai izvairītos no zemu augo�iem zariem, viņ�, rokas līdzsvaram izpletis, gāzelēdamies gāja pa pārkāri. Pusceļā uz kāda liela akmens viņ� uzmanīgi pagriezās un izstiepa roku, aicinot mani sekot.

Brun�us jau biju uzspraudusi, kad gājām pa nelīdzeno taku, un man izdevās tikt uz priek�u diezgan labi. Mēs visā garumā nogūlāmies uz vēsās klints, galva pie galvas, vītolu zari skāra mūsu muguras, un cie�i vērāmies ūdenī.

-���� Galvenais, D�eimijs sacīja, ir izraudzīties labu vietu un tad gaidīt. Viņ� gludi, bez �ļakstinā�anās iemērca vienu roku ūdenī, ļāva tai gulēt uz smil�ainā upes dibena tie�i aiz ēnas, kas krita no klints pārkares. Slaidie pirksti, viegli pieliekti uz plaukstas pusi, ūdens izkropļoti, likās viegli �ūpojamies unisonā kā ūdensauga lapas, lai ari no apak��delma stingrajiem muskuļiem varēju redzēt, ka viņ� roku vispār nekus�tina. Apak�delms pie ūdens virsmas salocījās asā leņķī, izskatīdamies kā izme�ģīts, līdzīgi kā tad, kad mazliet vairāk nekā pirms mēne�a mēs iepazināmies, mans Dievs, vai tie�ām tikai pirms mēne�a?

Vienā mēnesī iepazīstas, nākamajā, jau precēju�ies. Zvēresta un asiņu saistīti. Un arī draudzības. Cerams, ka tad, kad man pienāks laiks doties projām, viņam pārāk nesāpēs. Attapos, ka esmu priecīga, ka kādu brīdi man par to nav jādomā; mēs bijām tālu no Kreignedana, un pagaidām nebija ne mazāko izred�u aizbēgt no Dūgala.

Re, kur ir! D�eimija balss skanēja pavisam klusu, tikai mazliet skaļāk par elpu; viņ� bija man teicis, ka forelēm esot dzirdīgas ausis.

No manas vietas forele izskatījās tikai pēc vieglas plankumaino smil�u sakustē�anās. Dziļi klints ēnā zvīņas nevarēja nodevīgi ievizē�ties. Noplīvoja caurspīdīgās spuras, kas redzamas tikai kustības dēļ, un plankumi pārslīdēja plankumiem. Grunduļu bariņ�, kas bija sapulcējies ziņkāri paskrubināt spalviņas uz D�eimija rokas, aizbēga palts gai�ā�kajā daļā.

Viens pirksts lēnām liecās, tik lēni, ka gandrīz nevarēja manīt. Tikai redzot, kā tas maina savu vietu attiecībā pret citiem pirkstiem, es varēju pateikt, ka tas kustas. Lēnām saliecās vēl viens pirksts. Un pēc ilga, ilga laika vēl viens.

Es tik tikko uzdrīkstējos elpot, mana sirds ātrāk nekā zivs elpa sitās pret auksto klinti. Lēnām, pa vienam, pirksti atliecās, atvērusies plauksta sastinga, un atkal sākās lēnais, hipnotiskais mājiens, viens pirksts, vēl viens un vēl viens pirksts, gluda riņķveida kustība kā zivs spuras mala.

It kā lēnās aicinā�anas vilkta, zivs spraucās uz priek�u, pavisam neliela mutes un �aunu pavēr�anās, elpas ritmā kļuva redzama sārtā iek�puse, tad tā pazuda, atkal parādījās, pazuda, kad �aunu vāki cilājās kā sirds pulsācija.

Kustīgā mute tvēra un koda ūdeni. Gandrīz viss ķermenis jau bija izpeldējis ārpus klints ēnas, tomēr, bez svara karājoties ūdenī, vēl atra�dās paēnā. Varēju redzēt aci, kas �audījās tuk�ā, nenoteiktā skatienā.

Vēl viena colla tālāk, un kustīgās �aunas atradās tie�i virs node�vīgi aicino�ajiem pirkstiem. Attapos, ka esmu satvērusi klinti ar abām rokām, cie�i spie�u vaigu pie granīta, it kā tādējādi es varētu kļūt vēl nemanāmāka.

Pēk�ņi viss sakustējās. Tas notika tik ātri, ka es neredzēju, kas notika. Skaļi �ļakstēja ūdens, kas �ļācās pāri akmenim collu no manas sejas, noplandīja pleds, kad D�eimijs ripoja pa pārkāri virs manis, ar dobju plak� zivs aizlidoja pa gaisu un nokrita uz lapām apbiru�ā krasta.

D�eimijs nolēca no pārkares blakus lāmas seklajos ūdeņos, pār�ļakstinājās tai pāri, lai satvertu savu guvumu, iekams apdullusi zivs ir paguvusi lokoties tikt atpakaļ ūdeni. Satvēris foreli aiz astes, D�eimijs to prasmīgi trieca pret akmeni, zivs bija uz vietas beigta, tad viņ� brida atpakaļ un rādīja lomu man.

-��� Pamatīga, viņ� palepojās, pacēlis uz aug�u krietnas �etrpadsmit collas garu zivi. Būs labu labās brokastis. Viņ� man uzsmaidīja, drē�bes slapjas līdz gurniem, mati sakritu�i sejā, krekls no�ķiests ar ūdeni un nobiru�ajām lapām. Es ta�u teicu, ka neļau�u tev mirt badu.

D�eimijs pamī�us ievīkstīja foreli di�dad�a lapu un māla kārtās. Tad noskaloja pirkstus aukstajā avotstrauta ūdenī un, uzrausies atpa�kaļ krastā, pasniedza man akurāti satīto sainīti.

-��� Laikam jau tāda savāda kāzu dāvana, viņ� ar galvu norādīja uz foreli, bet ne bez precedenta, kā teiktu Neds Gauens.

-��� Ak tad tā jau bijis, ka jaunai sievai dāvina zivi, ko? es uzjautri�nāta noprasīju.

D�eimijs novilka zeķes un nolika uz akmens, lai saulē iz�ūst. Un priecīgs kustināja garos, kailos kāju pirkstus siltumā.

-��� Tā ir sena mīlas dziesma no Salām. Vai gribi to dzirdēt?

-��� Jā, protams. Ē� angļu valodā, ja iespējams, es piebildu.

-���� 0, kā tad. Man gan nav dziedamās rīkles, bet es tev noskaitī�u vārdus. Un, atbīdījis no acīm matus, viņ� nodeklamēja:

Karaļa meita no mirdzo�ās pils,

Mūsu kāzu naktī,

Ja dzīvo�u Dantalmā,

Es trauk�os pie tevis ar dāvanām;

Tu dabūsi simts āp�us, kas'dzīvo upju krastos,

Simts brūnus ūdrus, strautu iemītniekus,

Un simts sudraba foreles, kas lec no upēm�

Un tā tas turpinājās cauri neiedomājami garam Salu floras un fau�nas sarakstam. Vērojot, kā D�eimijs deklamē, man bija laiks padomāt par dīvaino situāciju es sē�u Skotijā uz akmens pie ezeriņa ar lielu, beigtu zivi klēpī un klausos gēlu mīlas dziesmās. Bet visdīvainākais bija tas, ka man tas ļoti patika.

Kad D�eimijs beidza priek�nesumu, es ieliku foreli starp ceļiem un aplaudēju.

-��� 0, man tā patik! īpa�i "Es trauk�os pie tevis ar dāvanām". Izklau�sās, ka tas puisis ir ārkārtīgi dedzīgs mīlētājs.

Aizvēris acis, lai tajās nespīdētu saule, D�eimijs smējās.

-��� Laikam jau es varu pievienot kādu rindu pats no sevis: "Es lēk�u tevis dēļ ezeros."

Mēs abi kārtīgi izsmējāmies un tad kādu laiku klusējām, gozējo�ties siltajā vasaras sākuma saulē. Te bija ļoti mierīgi, nekādu trok�ņu, tikai ūdens burbulo�ana aiz mūsu klusā ezeriņa. D�eimija elpo�ana bija atguvusi normālu ritmu. Es skaidri izjutu, kā lēni cilājas viņa krūtis un kaklā sitas pulss. Iedobītē pie kakla pamatnes es ieraudzīju mazu trisstūrveida rētu.

Jutu, ka pamazām atkal piezogas biklums un sasprindzinājums. Es pastiepu plaukstu un cie�i saspiedu D�eimija roku, cerot, ka mans pie�skāriens atjaunos iepriek�ējo nepiespiestību, kas valdīja starp mums. Viņ� apņēma mani ap pleciem, bet es tikai sajutu viņa auguma stingrās līnijas zem plānā krekla. Atrāvos ar aizbildinājumu, ka norau�u pu�ķīti sārto grābeklī�u, kas auga klints spraugā.

-��� Labas zāles pret galvassāpēm, es paskaidroju, aizbā�ot puķes aiz jostas.

-��� Tas tevi uztrauc, viņ� sacīja, atgāzis galvu, lai cie�i uz mani paskatītos. Es nerunāju par galvassāpēm. Frenks. Tu domā par viņu un tāpēc uztraucies, kad es tev pieskaros, jo tu nevari vienlaikus patu�rēt prātā mūs abus. Vai tā ir?

-��� Tu esi ļoti vērīgs. Es nobrīnījos. Viņ� pasmaidīja, bet vairs ne�mēģināja man pieskarties.

-��� Nav jau nekāds grūtais uzdevums, zeltenīt. Kad mēs precējāmies, es zināju, ka tev gribot negribot bie�i būs par viņu jādomā, ka tu tur neko nevarēsi darīt.

�obrīd es to negribēju, bet D�eimijam bija taisnība: es tur neko nevarēju darīt.

-��� Vai esmu viņam līdzīgs? D�eimijs piepe�i ievaicājās.

-���� Nē.

Atklāti sakot, būtu grūti iedomāties lielākus pretstatus. Frenks bija slaids, vingrs un tumsnējs, bet D�eimijs liela auguma, spēcīgs un gai�s kā sarkanīgs saulesstars. Abiem vīrie�iem piemita sportistu mērķ�tiecīgā graciozitāte, Frenkam bija tenisa spēlētāja ķermeņa uzbūve, D�eimijam karavīra augums, kas veidots un norūdīts, tīri fiziski stā�joties pretī ienaidniekam. Frenks bija nieka �etras collas garāks par manām piecām pēdām un se�ām collām. Kad nostājos pretī D�eimijam, mans deguns ērti ievietojās mazajā bedrītē krū�u vidū un viņa zods viegli uzgūla man uz galvas.

Un fiziskais aspekts nebija vienīgais, kas darīja abus vīrie�us at�ķi�rīgus. Pirmām kārtām viņiem bija gandrīz piecpadsmit gadu liela vecuma starpība, un tas dro�i vien daļēji bija iemesls, ka Frenka pil�sētnieka atturība at�ķīrās no D�eimija atklātās vaļsirdības. Kā mīlētājs Frenks bija pieredzējis, izsmalcināts, iejūtīgs un prasmīgs. D�eimijs, kuram trūka pieredzes un ari izlik�anās, vienkār�i dāvāja man sevi visu bez ierobe�ojuma. Un tas, cik patiesa bija mana atsauk�anās, pilnīgi izsita pamatu man no kājapak�as.

D�eimijs ar zināmu devu līdzjūtības vēroja manu iek�ējo cīņu.

-���� Nu, varētu domāt, ka man ir divas iespējas, viņ� secināja. Varu ļaut tev par to prātot vai�

Viņ� pieliecās un maigi ar lūpām aptvēra manējās. Biju skūpstījusi ne vienu vien vīrieti, īpa�i kara gados, kad flirts un sasteigta roman�tika bija nāves un nedro�ības vieglprātīgie pavadoņi. Ta�u D�eimijs bija citāds. Viņa neaprakstāmais maigums nebija piesardzīgs drīzāk tas solīja spēku, kas bija zināms un iegro�ots; izaicinājums un provokācija, jo neparastāks uzstājības trūkuma dēļ. Esmu tavs, tas vēstīja. Un, ja tu mani ņemsi, tad�

Ņem�u gan, un manas lūpas zem viņējām pavērās, no visas sirds pieņemot gan solījumu, gan izaicinājumu, neprasot padomu prātam. Pagāja krietns bridis, iekams viņ� pacēla galvu un uzsmaidīja man.

-���� �vai arī es varu novērst tavas domas, viņ� pabeidza pirmīt iesākto teikumu.

D�eimijs piekļāva manu galvu sev pie pleca, glāstīja man matus un gludināja sprogas man ap ausīm.

-��� Es nezinu, vai tas lidzēs, viņ� klusi sacīja, bet es tev teik�u, lūk, ko: to, ka varu sagādāt tev prieku ka tavs ķermenis var uzbudināt manējo -, uzskatu par dāvanu un brīnumu. Es nebiju par to domājis -

agrāk.

Vispirms es dziļi ievilku elpu un tikai tad atbildēju:

-��� Jā, palīdz. Man �ķiet.

Likās, ka mēs atkal ilgu laiku klusējām. Beidzot D�eimijs atrāvās un ar smaidu palūkojās uz mani.

-��� Vai es tev teicu, Armaliet, ka man nav ne naudas, ne īpa�uma?

Es pamāju ar galvu, prātodama, ko viņ� sadomājis.

-��� Man jau pirms kāzām vajadzēja tevi brīdināt, ka mums dro�i vien nāksies gulēt siena kaudzēs un galdā nekā cita nebūs kā vir�u alus un ūdenī vārīta auzu putra.

-��� Tas nekas, es teicu.

D�eimijs, nenovēr�ot no manis acis, norādīja ar galvu uz spraugu starp kokiem.

-��� Man nav līdzi siena kaudzes, bet tur ir svaigi salapoju�i krūmi. Ja tu gribētu pavingrināties, lai neaizmirstas�?

Mazliet vēlāk es glāstīju viņa muguru, mitru no piepūles sviedriem un sapluinītu papar�u sulas.

-��� Ja tu vēlreiz teiksi "paldies", tad es tev sitī�u, es burk�ķēju.

Par atbildi saņēmu klusu krāk�anu. Kāda noliekusies paparde skāra

D�eimija vaigu, un ziņkārīga skudra rāpoja viņam pa roku, liekot pirk�stiem miegā raustīties.

Aiztraucu skudru un atspiedos uz elkoņa, vērodama savu vīru. Viņam bija garas un biezas skropstas, ko labi varēja redzēt, kad acis bija aizvērtas. Ta�u savādā krāsā: galiņi bija tum�ā kastaņkrāsā, tālāk tās kļuva gai�ākas, pie saknēm gandrīz baltas.

Lūpu stingrā līnija miegā bija atslābusi. Kaktiņos bija saglabājies neliels smaida izliekums, apak�ējā lūpa atslābumā mazliet atkārusies, vienlaikus liecinot gan par jutekliskumu, gan nevainību.

-���� Sasodīts! es pie sevis nopukojos.

Jau kādu laiku es ar to biju cīnījusies. Pat pirms �īm muļķīgajām laulībām es apzinājos, cik D�eimijs ir pievilcīgs vīrietis. Man kaut kas līdzīgs bija gadījies jau agrāk. Kāda vīrie�a vai arī sievietes klāt�būtne vai parādī�anās izraisa pēk�ņu jutekliskuma uzplūdu. Vēlme sekot ar acīm, noorganizēt īsas, "netī�as" tik�anās, lai varētu nema�nāmi viņu vērot, kā viņ� strādā, viņa ķermeņa daļu modināts smalks jutekliskums lāpstiņas zem krekla plānā auduma, delnu locītavu mez�glainie kauli, maigā pazode, kur sāka spraukties pirmie bārdas rugāji.

Aizrau�anās. Medmāsu un ārstu, medmāsu un pacientu vidū tā bija parasta lieta, faktiski jebkuru cilvēku vidū, kas savesti kopā uz ilgu laiku.

Da�i pakļāvās �im impulsam, un bie�i gadījās īsas, spraigas dēkas. Ja paveicās, tad jūtas uzliesmoja un apdzisa da�u mēne�u laikā, neat�stājot nekādas sekas. Ja nepaveicās� nu tad. Grūtniecība, laulības �ķir��ana, pa kādam venerisko slimību gadījumam. Jā, bīstama ir tāda aiz�rau�anās.

Biju piedzīvojusi to vairākas reizes, bet man bija pieticis veselā saprāta neko neuzsākt. Un, kā tas vienmēr notiek, ar laiku pievilcība mazinājās, vīrietis zaudēja savu zeltaino auru un atkal ieņēma parasto vietu manā dzīvē, un nekāds ļaunums netika nodarīts ne viņam, ne man, ne Frenkam.

Bet tagad. Tagad biju spiesta rīkoties, ļaujoties �īm jūtām. Un Dievs vien zina, kāds ļaunums tiks nodarīts. Bet no �ī punkta atgrie�anās nebija iespējama.

D�eimijs rāmi gulēja, izstiepies uz vēdera. Saule zeltīja viņa sarka�nās krēpes, apspīdēja muguras sīkās, maigās spalviņas, kas tālāk kļuva par sarkanzeltainu pūku un kā putekļi sedza viņa dibenu un gurnus, līdz beidzot satumsa mīksto kastaņkrāsas sprogu bie�ņā, kas vīdēja starp izplestajām kājām.

Es piecēlos sēdus un apbrīnoju vīrie�a kāju gludo muskuļu stiegras, kas ievilka rievu ciskā no gurna līdz celim un vēl vienu no ceļa līdz garajai, elegantajai pēdai. Pēdu apak�as bija gludas un sārtas, ar sacie�tēju�u ādu no staigā�anas basām kājām.

Man sāpēja pirksti, tik ļoti es vēlējos novilkt pa mazās, glītās auss un asā zoda kontūru. Nu, es nodomāju, solis bija sperts un atturēties jau daudz par vēlu. Nekas, ko es �obrīd darītu, situāciju vairs nevarēja paslik�tināt ne viņam, ne man. Es pastiepu roku un pieskāros D�eimijam.

Viņ� gulēja ļoti caurā miegā. Ar pēk�ņumu, no kā es salēcos, viņ� pagriezās otrādi, atspiedās uz elkoņiem, gatavs pielēkt kājās. Ieraudzī�jis mani, viņ� nomierinājās.

-���� Kundze, jūs liekat mani kaunā.

Kā vīrietim, kur� visā garumā izstiepies guļ papar�u pudurī un ģērbies vienīgi da�os saules mestās gaismas laukumiņos, viņam izde�vās ļoti skaisti palocīties, un es sāku smieties. Smaids saglabājās, bet, paskatoties uz mani kailu sē�am papardēs, izteiksme mainījās. Pēk�ņi viņa balss skanēja piesmakusi.

-���� Atzīstos, kundze, ka esmu tavā varā.

-���� Ak tā? es klusi pārjautāju.

D�eimijs nekustējās, kad vēlreiz pastiepu roku un lēnām pārvilku to pāri vaigam un kaklam, pāri vizo�ajam pleca apaļumam un lejup. Nepakustējās, tikai aizvēra acis.

-���� Mīļais Dievs, viņ� izdvesa un asi ierāva elpu plau�ās.

-���� Neraizējies, es viņu mierināju. Tam nebūt nav jābūt skarbi.

-���� Paldies par mazumiņu.

-���� Guli rāms.

Pirksti dziļi iegrima drupanajā zemē, bet viņ� paklausīja.

-��� Lūdzu, pēc brī�a D�eimijs izmocīja. Pametusi skatienu uz aug�u, redzēju, ka viņa acis tagad bija atvērtas.

-���� Nē. Es baudīju �o mirkli. Viņ� atkal aizvēra acis.

-��� Tu par to samaksāsi, viņ� vēl pēc brītiņa draudēja. Uz taisnā deguna mirdzēja sīka sviedru rasa.

-��� Ak tā? es pārjautāju. Ko tad tu tādu darīsi?

Cīpslas uz D�eimija rokām izspiedās, kad viņ� cie�i kļāva plaukstas pie zemes un vārdi nāca pār lūpām tikai ar pūlēm, it kā caur sakostiem zobiem.

-��� Es nezinu, bet� pie Kristus un Svētās Agneses� es� i-izdomā�u k-kaut ko! Ak Dievs! Lūdzu!

-���� Labi, es atlaidu viņu.

Klusi iekunkstējies, viņ� uzvēlās man virsū, cie�i iespie�ot papardēs.

-��� Tava kārta, viņ� sacīja ar lielu apmierinājumu.

Mēs atgriezāmies iebraucamajā vietā lidz ar saulrietu, uz mirkli apstājāmies kalna galā, lai pārliecinātos, ka pagalmā vairs nav piesieti sardzes zirgi.

Iebraucamā vieta likās aicino�a, gaisma jau spīdēja pa mazajiem lodziņiem un sienu �ķirbām. Mums aiz muguras vēl kvēloja saule, tāpēc uz kalna stiepās divkār�as ēnas. Gaisam atdziestot, cēlās vēj� un koku drebo�ās lapas lika ēnām zālē dejot. Viegli varēju iztēloties, ka �ajā kalnā mīt fejas, ka tās dejo līdz ar ēnām, izlikumo starp tievajiem stumbriem, lai izgaistu me�a dziļumā.

-��� Ari Dūgals vēl nav atgriezies, es ieminējos, kad gājām lejā pa nogāzi. Iebraucamās vietas nelielajā aplokā nebija lielā melnā kastrāta, ar kuru viņ� parasti jāja. Nebija manāmi vēl vairāki zirgi, piemēram, Neda Gauena bēris.

-��� Nē, viņ� nebūs vēl vismaz vienu, varbūt divas dienas. D�eimijs piedāvāja man roku, un mēs nesteidzīgi turpinājām ceļu, uzmanīda�mies no daudzajiem akmeņiem, kas gulēja īsajā zālē.

-��� Pie joda, kur tad viņ� devies? Pēdējo notikumu virpulī man nebija ienācis prātā pajautāt, kur Dūgals palicis, vai pat pamanīt �o faktu.

D�eimijs pārcēla mani pāri �ogam iebraucamās vietas aizmugurē.

-��� Kārtot darī�anas ar vietējiem zemniekiem. Zini, viņam ir pāris dienu laika, līdz jāved tevi uz Fortu. Viņ� iedro�ino�i saspieda manu roku. Kapteinis Rendels vis nepriecāsies, kad Dūgals pateiks, ka viņ� tevi nedabūs, tāpēc būtu labāk, ja viņ� neuzkavētos �ajā apkārtnē.

-��� Ļoti saprātīga rīcība, es izteicu savu spriedumu. Tāpat arī ļoti laipni, ka viņ� atstājis mūs �eit, lai� ē� varam iepazīties.

D�eimijs nosprauslājās.

-��� Kāda tur laipnība. Tas bija viens no maniem noteikumiem, kad apsolīju tevi precēt. Es teicu, ka precē�os, ja jau tā vajag, bet, lai velns par stenderi, ja es piepildī�u savu laulību zem krūma, kad divdesmit klana ve�i mūs vēro un dod padomus.

Es apstājos un blenzu viņā. Tātad par to viņi tā klaigāja.

-��� Viens no noteikumiem? es lēnām atkārtoju. Un kādi tad bija pārējie?

Kļuva jau pārāk tum�s, lai es spētu saskatit ceļabiedra seju, bet man �ķita, viņ� jūtas neveikli.

-��� Tikai vēl divi, D�eimijs pēdīgi atzinās.

-��� Un kādi tie ir?

-���� Nu, viņ� novilka, nedro�i aizsperdams no ceļa oli, es teicu, ka mums jāprecas, kā nākas, baznīcā ar priesteri. Ne tikai ar kontraktu. Un pēdējais noteikums viņam jāatrod tev pienācīga kāzu kleita. D�ei�mijs novērsās, vairoties no mana skatiena, un viņa balss skanēja tik klusi, ka gandrīz nevarēju sadzirdēt.

-���� Es� es zināju, ka tu negribi precēties. Gribēju padarīt to bū�anu� cik patīkamu vien varu. Domāju, ka tu varētu justies mazliet� nu, gri�bēju, lai tev ir pieklājīga kleita, tas arī viss.

Es atvēru muti, lai kaut ko teiktu, bet viņ� novērsās no manis un pagriezās pret iebraucamo vietu.

-��� Nāc, Ārmaliet, viņ� noburk�ķēja. Man gribas ēst.

Tajā brīdī, kad mēs parādījāmies kroga lielās istabas durvīs, kļuva skaidrs, ka ēdiena cena būs uzturē�anās vīru sabiedrībā. Mūs sagaidīja skaļi prieka saucieni, steig�us tikām nosēdināti pie galda, kur visi jau mielojās ar sātīgām vakariņām.

Tā kā �oreiz biju jau daļēji sagatavojusies, es neņēmu galvā rupjos jokus un mums adresētās piedauzīgās piezīmes. �ī bija reize, kad jutos priecīga, ka varu pieticīgi un bikli ierauties kaktā. Un lai D�eimijs tiek galā ar rupjo ķircinā�anos un neķītrajiem minējumiem par to, ko mēs visu dienu darījām.

-��� Gulējām, D�eimijs atbildēja uz vienu no �ādiem jautājumiem.

-���� Pagāju�ajā naktī nedabūju ne acu aizvērt. Rēco�i smiekli uzņēma viņa vārdus un uzbangoja vēl skaļāk, kad viņ� kā noslēpumu piebilda:

-��� Ziniet, viņa krāc.

Es, kā nākas, paraustīju viņu aiz auss, viņ� mani apskāva un, vispā�rējiem aplausiem skanot, noskūpstīja.

Pēc vakariņām sākās dejas saimnieka vijoles pavadījumā. Nekad neesmu bijusi liela dejotāja, jo es bie�i uztraukumā sapinos pati savās kājās. Nedomāju, ka tagad man veiksies labāk, jo biju ģērbusies garos brun�os un lempīgos apavos. Bet, kad nometu koka tupeles, es ar izbrīnu konstatēju, ka dejoju bez grūtībām un ar lielu prieku.

Tā kā sievie�u nebija daudz, mēs ar saimnieka sievu uzspraudām brun�us un dejojām d�igas, rīlus un citus dan�us bez apstājas, līdz es vairs nejaudāju un sasarku�u seju un aizelsusies atkritu uz sola.

Vīrie�i bija absolūti nenogurdināmi, viņi virpuļoja, rūtainajiem ple�diem plandot, vieni pa�i vai cits ar citu. Beidzot viņi visi nostājās pie sienas, skatījās, gavilēja un aplaudēja, kad D�eimijs, saņēmis manas rokas, vadīja mani ātrā un drud�ainā dancī, kura nosaukums bija "Ziemeļu gailis".

Cie�i apskāvu�ies, ar D�eimija roku man ap vidu, mēs virpuļojām pa istabu un tālredzīgi beidzām deju netālu no kāpnēm. Te mēs apstājā�mies, D�eimijs teica īsu runu gēlu un angļu valodā, kuru atkal uzņēma ar aplausiem, īpa�i, kad viņ� iebāza roku sporanā un pameta mazu ādas maisiņu krodziniekam, liekot pasniegt viskiju tik daudz, cik makā pie�tiek naudas. Es maku pazinu, tajā bija viņa algas daļa par cīņu Taneigā. Visticamāk, tā bija visa nauda, kas viņam piederēja; es uzskatīju, ka to varēja iztērēt saprātīgāk.

Mēs devāmies aug�ā uz otro stāvu, pakaļ mums bira divdomīgi novēlējumi, kāda balss pār citām sauca D�eimija vārdu.

Pagriezusies es ieraudzīju no lejas smaidām Ruperta plato ģīmi, kas virs biezās bārdas bija sarkanāks nekā parasti.

-��� Velti, Rupert, D�eimijs atkliedza pretī. Viņa ir manējā.

-��� Tikai laba manta iz�ķiesta, puis. Ruperts ar piedurkni susināja sev pieri. Pēc stundas tu jau būsi pagalam. Jaunajiem nav dukas, viņ� uzsauca man. Ja tev savajagas vīru, kur� ne�ķie� laiku miegā, zeltenīt, dod man ziņu. Tikmēr� Viņ� meta kaut ko uz aug�u.

Man pie kājām �vadzēdama nokrita apaļīga somiņa.

-��� Kāzu dāvana, viņ� sauca. Ar cieņu no �imi Bogila sardzes.

-���� Ko? D�eimijs pieliecās to pacelt.

-��� Da�i no mums visu dienu neslaistījās pa zāli apaugu�iem kras�tiem, puis, Ruperts pārmeto�i sacīja, baudkāri pabolīdams acis uz mani. �ī naudiņa nopelnīta sūrā darbā.

-���� Kā tad! D�eimijs smaidīja. Kauliņi vai kārtis?

-���� Abi. Izlaidīgs smaids sadalīja melno bārdu uz pusēm. Izģērbu plikus, puis. Plikus!

D�eimijs atvēra muti, bet Ruperts pacēla platu, tulznainu plaukstu.

-��� Nē, puis, nav ko pateikties. Iedod viņai vienu kārtīgu no manis.

Es piespiedu pirkstus pie lūpām un aizsūtīju Rupertam skūpstu.

Pie�āvis plaukstu pie sejas, it kā būtu dabūjis triecienu, viņ� ar izsau�cienu aizstreipuļoja un apgriezās zālē, līgodamies kā piedzēries, lai ari tāds nebūt nebija.

Pēc trok�ņainās jautrības lejā istaba likās kā miera un klusuma osta. D�eimijs, joprojām pie sevis klusi smiedamies, iekrita gultā, lai atgūtu elpu.

Es palaidu vaļīgāk ņieburu, kas bija nepatīkami �aurs, un apsēdos izķemmēt dejojot sapinkāju�os matus.

-��� Tev ir ļoti skaisti mati, D�eimijs secināja, mani vērodams.

-���� Ko? �ie? Es pacēlu roku kautrīgi līdz matiem, kuri, kā parasti, pieklājīgi bija raksturojami kā izspūru�i.

Viņ� iesmējās.

-���� Nu, man patīk ari tie otrie, viņ� teica, tī�uprāt izlikdamies nopietns, bet, jā, tagad es runāju par �iem.

-��� Bet tie ir tik� sprogaini. Es atvairījos, mazliet pietvīkusi.

-���� Nūjā, protams. D�eimijs izskatījās izbrīnījies. Dzirdēju, ka viena no Dūgala meitenēm sacīja savai draudzenei pilī, ka viņai vaja�dzētu trīs stundas darboties ar karstajām �ķērēm, lai dabūtu tādus matus. Viņa teica: labprāt izskrāpētu tev acis par to, ka tev nav jāpa�kustina ne pirksts un tu vari tā izskatīties. Viņ� piecēlās sēdus un viegli paraustīja vienu loku, izstiepa to taisnu, līdz mati sniedzās gan�drīz man līdz krūtij. Manai māsai D�enijai arī ir sprogaini mati, bet ne tik ļoti kā tavējie.

-���� Vai tavai māsai mati ir tikpat sarkani kā tev? es jautāju, cen��oties iedomāties, kā varētu izskatīties noslēpumainā D�enija. Likās, D�eimijs bie�i par viņu domāja.

Viņ� papurināja galvu, aizvien vēl virpinādams manas lokās.

-���� Nē. D�enijai ir melni mati. Melni kā nakts. Es esmu sarkans kā mamma, bet D�enija ir atsitusies tēvā. Braiens Dū, "Melnais Braiens" tā viņu ļaudis sauca matu un bārdas dēļ.

-��� Esmu dzirdējusi, ka kapteini Rendelu dēvē par "Melno D�eku", es uzdrīkstējos ieminēties. D�eimijs bez jautrības pasmējās.

-��� O jā. Bet tas zīmējas uz viņa dvēseles krāsu, nevis matiem. Viņa skatiens kļuva skarbs, kad viņ� lūkojās uz mani.

-��� Tu ta�u neraizējies par viņu, vai ne, zeltenīt? Tas ir lieki. D�ei�mijs atlaida manus matus un privātīpa�nieciski satvēra plecus.

-��� Zini, es to domāju nopietni, viņ� klusi sacīja. Es tevi pasar�gā�u. No viņa vai no jebkura cita. Līdz pēdējai asins lāsei, mo duinne.

-��� Mo duinne? es jautāju, mazliet satraukta par dedzību viņa balsi. Es nevēlējos būt atbildīga par jebkuru daudzumu viņa asiņu, kas izlie�tas, pirmo vai pēdējo lāsi.

-��� Tas nozīmē "mana brūnā". Viņ� pacēla vienu matu �ķipsnu pie lūpām un pasmaidīja ar tādu skatienu acīs, ka katra asins lāse manās dzislās sāka joņot straujāk. Mo duinne, viņ� maigi atkārtoja. Es jau sen ilgojos tev to pateikt.

-���� Brūna ir diezgan vienmuļa krāsa, tā man vienmēr licies, es lie�ti�ķi sacīju, cen�oties mazliet aizkavēt notikumus. Man visu laiku bija sajūta, ka tieku griezta ātrāk, nekā vēlos.

D�eimijs, joprojām smaidīdams, papurināja galvu.

-��� Nē, es tā neteiktu, Armaliet. Nepavisam nav vienmuļa. Viņ� abām rokām pacēla manus matus un izklāja uz delnas. Tie ir kā ūdens avotstrautā, kas burbuļo pāri akmeņiem. Tur, kur metas vilnis, tas ir tum�s, bet mazliet sudrabains virspusē, kur to apspīd saule.

Nervoza un nedaudz aizelsusies, es atrāvos, lai paņemtu ķemmi, ko biju nometusi uz grīdas. Atliecos un redzēju, ka D�eimijs uz mani cie�i skatās.

-���� Es teicu, ka neprasī�u neko, ko tu nevēlies man teikt, viņ� sacīja, un to nedarī�u, bet es pats redzu. Kolams domāja, ka tu varbūt esi angļu spiedze, lai arī viņ� nespēja saprast, kāpēc tādā gadījumā tu neproti gēlu valodu. Dūgals sprieda, ka tu drīzāk varētu būt fran�u spiedze, varbūt meklējot atbalstu karalim D�eimsam. Bet viņ� nespēja iedomāties, kāpēc tu tādā gadījumā esi viena.

-��� Un tu? es jautāju, stingrāk pavilkdama kādu nepakļāvīgu pinku. Kas, tavuprāt, es esmu?

Viņ� pacēla galvu un vērtējo�i mani noskatīja.

-��� Pēc skata tu varētu būt francūziete. Tev seja ar tādiem smalkiem kauliem, kādi mēdz būt da�ām An�ū dāmām. Ta�u fran�u sievietēm parasti ir dzeltenīga sejas krāsa, bet tava āda ir kā opāls. Viņ� lēnām ar pirkstu vilka pa manu atslēgkaulu, un es jutu, ka āda zem viņa pie�skāriena svilst.

Pirksts aizslīdēja uz manu seju, no deniņiem līdz vaigam, atglau��ot matus no auss. Paliku kā sasalusi zem �īs sīkās izpētes, cen�oties nekustināt viņa roku, kas aizskāra manu kaklu, ar īk�ķi maigi glāstot auss ļipiņu.

-��� Zeltainas acis; tādas reiz esmu redzējis leopardam. D�eimijs papurināja galvu. Nē, zeltenīt. Tu varētu būt francūziete, bet neesi.

-��� Kā tu zini?

-��� Esmu daudz ar tevi runājis un arī klausījies. Dūgals domā, ka esi francūziete tāpēc, ka tu labi runā franciski ļoti labi.

-���� Paldies, es sarkastiski pateicos. Un tas, ka es labi runāju fran�ciski, pierāda, ka es neesmu francūziete?

D�eimijs pasmaidīja un cie�āk saspieda manu kaklu.

-���� Vous parlez trиs bien bet ne tik labi kā es, viņ� piebilda, atkal pārgājis uz angļu valodu. Pēk�ņi D�eimijs palaida mani vaļā. Kad pametu pili, es gadu nodzīvoju Francijā un pēc tam divus gadus die�nēju viņu armijā. Es protu pateikt, kuram fran�u valoda ir dzimtā. Un tava dzimtā valoda tā nav. Viņ� lēnām nogrozīja galvu.

-���� Spāņu? Varbūt. Bet kāpēc? Spānijai Hailenda ir vienaldzīga. Vāciete? Nekādā gadījumā. Viņ� paraustīja plecus. Lai kas tu būtu, angļi gribēs to noskaidrot. Viņi nevar pieļaut, ka apkārt klejo nezināmi cilvēki, kad klanos nav miera un princis �ārlzs ir gatavs ar kuģi ieras�ties no Francijas. Un viņu noskaidro�anas paņēmieni nav nekādi patī�kamie. Es zinu, ko runāju.

-���� Un kā tad tu zini, ka es neesmu angļu spiedze? Tu teici, ka Dūgals tā domājis.

-���� Tas var būt, kaut arī tava angļu valoda ir drusku ērmota. Ta�u, ja tu būtu angliete, kāpēc biji ar mieru precēt mani, nevis devies atpakaļ pie savējiem? Tas bija vēl viens iemesls, kāpēc Dūgals lika man precē�ties, lai paskatītos, vai tu pagāju�ajā naktī muksi, kad lieta nonāks līdz kāzām.

-���� Bet es nebēgu. Un ko tas pierāda?

D�eimijs smējās un atlaidās gultā, ar roku piesedzis acis pret lam�pas gaismu.

-���� Pie joda, Armaliet, ja es zinātu. Sasodīts, ja es zinātu. Nav neviena saprātīga izskaidrojuma, ko lai par tevi domāju. Tu varētu būt no Maza�jiem ļautiņiem, cik es zinu, viņ� iesāņus palūrēja pa rokas apak�u, nē, laikam jau ne. Tu esi pārāk liela.

-��� Vai tu nebaidies, ka varu tevi nogalināt, kamēr tu naktī guli, ja nezini, kas es esmu?

D�eimijs neatbildēja, bet noņēma rokas no acīm, un smaids pletās platāks. Acis noteikti ir no Freizeru puses, es spriedu. Nav dziļi iegrimu��as kā Makenzijiem, tās bija izvietotas savādā leņķī, tā ka augstie vaigu kauli lika tām izskatīties gandrīz ie�ķībām.

Nepūloties pacelt galvu, viņ� atvēra krekla priek�u un izklāja audumu blakus uz gultas, atstājot augumu līdz pusei kailu. Tad izvilka no maksts dunci un pasvieda man. Tas nokrita man pie kājām.

Viņ� atkal aizsedza ar roku acis un atgāza galvu, parādīdams vietu, kur tum�ie rugāji pēk�ņi izbeidzās, tie�i zem �okļa līnijas.

-��� Tie�i uz aug�u, zem krū�u kaula, viņ� ieteica. Ātri un akurāti, lai arī vajag drusku spēka. Rīkli pārgriezt ir vieglāk, bet loti �mucīgi.

Es pieliecos un pacēlu dunci.

-��� Ja es tev tagad pārgrieztu rīkli, tad tu būtu to pelnījis, es pie�bildu. Lecīgais mērglis.

Smaids zem saliektās rokas pletās vēl platāks.

-��� Armaliet?

Es sastingu ar dunci rokā.

-��� Kas ir?

-���� Es nomirtu laimīgs.

Nākamajā rītā pamodāmies diezgan vēlu, tāpēc saule jau bija augstu debesis, kad mēs izgājām no iebraucamās vietas, lai �oreiz dotos uz dienvidiem. Aplokā neredzēja gandriz neviena zirga, un ari mūsu virus nekur nemanīja. Es skaļā balsi nobrīnījos, kur visi pali�ku�i.

D�eimijs pasmaidīja.

-���� Dro�i es nezinu, bet varu uzminēt. Sardze vakar aizjāja uz to pusi, viņ� norādīja uz rietumiem, tāpēc es teiktu, ka Ruperts ar ve�iem pagriezies uz to pusi. Viņ� norādija uz austrumiem.

-���� Lopi, redzot, ka joprojām neko nesaprotu, viņ� īsi izmeta. Zemes īpa�nieki un zemturi maksā sardzei par to, ka viņi uzmana un dabū atpakaļ nolaupītos lopus. Bet, ja sardze devusies uz rietumiem, uz Legkrimu, tad visi ganāmpulki austrumpusē ir neapsargāti nu vis�maz daļēji. Tajā pusē ir Grāntu zemes, un Ruperts ir viens no labāka�jiem lopu zagļiem, ko pazīstu. Tie sekos viņam, kur vien viņ� dosies, neizdve�ot ne skaņas. Un, tā kā te nav nekā, ko darīt, tad laikam viņu urdījis nemiers.

Ari pats D�eimijs likās nemierīgs un gāja ātrā solī. Cauri virsājam vijās brie�u taka, un ie�ana bija diezgan viegla, tāpēc man nebija grūti tikt līdzi. Pēc brī�a mēs iznācām tīrelī, kur varējām iet blakus.

-���� Kā tad paliek ar Horoksu? es pēk�ņi iejautājos. Legkrimas pie�minē�ana man atsauca atmiņā angļu dezertieri un iespējamos jaunu�mus. Tev ta�u vajadzēja ar viņu satikties Legkrimā, vai ne?

D�eimijs palocīja galvu.

-��� Jā. Bet tagad es nevaru turp jāt, jo gan Rendels, gan sardze devās turp. Pārāk bīstami.

-��� Vai kāds cits nevar uz Legkrimu doties tavā vietā? Vai tu nevie�nam neuzticies?

D�eimijs paskatījās uz mani un pasmaidīja.

-���� Nu, tev es uzticos. Tā kā tu pagāju�ajā nakti mani tomēr nenomu�lji, laikam jau varu tev uzticēties. Tomēr baidos, ka viena tu uz Legkrimu doties nevari. Nē, ja nepiecie�ams, Mērtegs to izdarīs manā vietā. Bet, iespējams, ka man izdodas atrast citu izeju, tad jau redzēs.

-��� Tu uzticies Mērtegam? es pārjautāju. Man ar �o �mulīgo vīreli nebija īpa�i draudzīgas attiecības, jo viņ�, mani nolaupīdams, vairāk vai mazāk bija vainīgs pie pa�reizējās ķezas. Tomēr D�eimiju ar Mērtegu, nenoliedzami, vienoja savdabīga draudzība.

-���� 0 jā. Viņ� izbrīnīts uzmeta man skatienu. Mērtegs pazīst mani visu mū�u viņ� laikam ir mana tēva otrās pakāpes brālēns. Viņa tēvs bija mans�

-��� Tu gribi teikt, ka viņ� ir Freizers, es steig�us pārtraucu �o rad�niecības jautājumu �ķetinā�anu. Biju domājusi, ka viņ� ir no Makenzijiem. Kad es tevi satiktu, viņ� bija kopā ar Dūgalu.

D�eimijs piekrīto�i pamāja ar galvu.

-��� Jā. Kad nolēmu atgriezties no Francijas, es atlaidu Mērtegam ziņu un lūdzu sagaidīt mani piekrastē. Lūpas savilkās �ķībā smaidā. Redzi, es nezināju, vai tas, kur� mēģināja mani piebeigt, nav Dūgals. Un katram gadījumam es nevēlējos viens pats satikties ar vairākiem Makenzijiem. Man nebija patikas beigt dzīvi viļņos, kas mani izskalotu Skajas krastā, ja tas viņiem bija padomā.

-���� Skaidrs. Tātad Dūgals nav vienīgais, kas paļaujas uz aculieci�niekiem.

D�eimijs pamāja ar galvu.

-���� Liecinieki ir ļoti noderigi.

Tīreļa otrā pusē slējās �ķību klin�u virkne, ilgsto�ā �ļūdoņu staigā��ana �urpu turpu bija tajās atstājusi rētas un iedobumus. Dziļākajos bija salijis lietus, un �os mazos ezeriņus ieskāva biezi saaugu�i dad�i, bi�krēsliņi un spirejas, kuru ziedi atspoguļojās rāmajā ūdenī.

�īs sterilās bezzivju ūdens bedres izraibināja ainavu un kļuva par �.lazdiem neuzmanīgiem ceļotājiem, kas tumsā itin viegli varēja iekrist kadā no tām, un tad nelaimīgais bija spiests pavadīt nakti tīreli slap�jumā un neērtībās. Mēs apsēdāmies pie vienas tādas lāmas ieturēt mal�tīti, kas sastāvēja no maizes un siera.

�ajā ezeriņā vismaz mājoja putni: bezdelīga noplanēja tuvu ūdens virsmai, lai padzertos, tārtiņi un kuitalas ar garajiem knābjiem taustīja dubļaino krastu zemi, meklējot kukaiņus.

Es iemetu dubļos putniem maizes drusciņas. Kuitala aizdomīgi noskatīja vienu, bet, kamēr domāja, a�a bezdelīga aiz�āvās tai gar pa�u knābi, paķēra maizi un aizbēga. Kuitala sabu�ināja spalvas un atkal saka �akli rakņāties pa dubļiem.

D�eimijs parādīja man tārtiņu, kas netālu no mums klaigāja, vilk�dams pa zemi spārnu, it kā tas būtu lauzts.

-��� Viņam te kaut kur tuvumā ir ligzda, es teicu.

-��� Tur. Viņam vajadzēja rādīt vairākas reizes, līdz es beidzot ligzdu ieraudzīju seklu iedobi diezgan atklātā vietā, bet �etras plankumai�nās olas tik ļoti līdzinājās lapām piebiru�ajam krastam, ka, samirk�ķi�nājusi acis, es atkal tās pazaudēju.

Paņēmis nūju, D�eimijs viegli pabikstīja ligzdu, izkustinot vienu olu. Tārtiņu māte satraukta gandrīz nostājās viņam ceļā. D�eimijs pietupās un vairs nekustējās, ļaujot putnam klaigāt un �audīties uz priek�u un atpakaļ. Tad gaisā kaut kas nozibēja un viņ� turēja putnu rokā, kas pēk�ņi sastinga.

Viņ� runāja ar putnu gēlu valodā, kaut ko �ņāca un ar vienu pirk�stu glāstīja mīksto, lāsumaino muguriņu. Tārtiņ� lielajā rokā izskatī�jās maziņ� un pilnīgi sastindzis, pat atspulgi viņa apaļajās acīs likās nekustīgi.

D�eimijs saudzīgi nolika tārtiņu zemē, bet tas nekustējās, līdz viņ� pateica vēl da�us vārdus un lēnām putna priek�ā pavicināja roku. Tad tārtiņ� a�i palēcās un iemuka zālē. D�eimijs noskatījās, kā spārnainis aizskrien, un glu�i neapzināti pārkrustījās.

-��� Kāpēc tu tā darīji? es gribēju zināt.

-���� Ko? Viņ� satrūkās; mani, �ķiet, viņ� bija aizmirsis.

-��� Tu pārmeti sev krustu, kad putns aizlidoja. Es gribēju zināt, kāpēc.

D�eimijs, mazliet samulsis, paraustija plecus.

-��� Ak nu. Tikai tāda veca pasaka. Par to, kāpēc tārtiņi tā kliedz un vaimanā pie savām ligzdām. Viņ� pamāja uz ezeriņa otru krastu, kur cits tārtiņ� uzskatāmi demonstrēja to, par ko D�eimijs stāstīja. Domās nogrimis, viņ� kādu bridi vēroja putnu.

-���� Tārtiņiem ir dzemdībās miru�u sievie�u dvēseles, viņ� sacīja un bikli iesāņus paskatījās uz mani. Ļaudis stāsta, ka viņi tā klaigā un skraida ap savu ligzdu, jo netic, ka mazie patie�ām iz�ķīlu�ies; viņi vienmēr sēro par zaudēto vai meklē pamesto bērnu. D�eimijs notu�pās pie ligzdas un bikstīja ar nūju ovālo olu, pamazām to pagrie�ot tā, ka smailais gals rādija uz ligzdas vidu tāpat kā pārējām olām. Viņ� palika tupus pat tad, kad ola bija atlikta atpakaļ, ielicis nūju klēpī un skatīdamies pāri ezera rāmajam ūdens klajam.

-���� Laikam jau tikai tāds ieradums, viņ� pēc brī�a atkal ierunā�jās. Es to izdarīju, kad biju daudz jaunāks, kad pirmo reizi dzirdēju �o stāstu. Protams, es neticēju, ka viņiem ir dvēsele, pat toreiz, bet zini, mazliet cieņas� D�eimijs pacēla skatienu pret mani, un pēk�ņi viņa lūpas savilkās smaidā. Tagad esmu to darījis tik bie�i, ka pat neievēroju. Zini, Skotijā ir daudz tārtiņu. Viņ� piecēlās un aizsvieda nūju. Ejam tālāk; es gribu parādīt tev kādu vietu, netālu no virsot�nes. Viņ� saņēma manu elkoni, lai palīdzētu tikt laukā no ieplakas, un mēs devāmies aug�up pa nogāzi.

Es biju dzirdējusi, ko viņ� teica vaļā palaistajam tārtiņam. Kaut ari gēlu valodā sapratu tikai da�us vārdus, seno sveicienu biju dzirdējusi pietiekami bie�i, lai tagad to pazītu. Lai Dievs tev stāv klāt, māt.

Jauna, dzemdībās mirusi māte. Bērns palicis dzīvs. Es pieskāros D�eimija rokai, un viņ� palūkojās uz mani.

-���� Cik vecs tu toreiz biji? es jautāju.

Viņ� veltīja man a�u smaidu.

-��� Astoņi gadi. Katrā ziņā no krūts jau biju at�ķirts.

Pēc tam viņ� klusēdams veda mani kalnā. Tagad mēs bijām iznāku�i lēzenos, ar vir�iem noaugu�os pakalnos. Aiz tiem ainava spēji mainījās, likās, ka starp kalnu kļavām un lapeglēm burtiski no zemes izniru�as milzīgas granīta bluķu kaudzes. Mēs pārgājām kalna kaupri un atstā�jām aiz muguras ezeriņus ar raudo�ajiem tārtiņiem.

Saule karsēja arvien stiprāk, un apmēram pēc stundu ilgas lau�anās i auri brik�ņiem kaut ari D�eimijs bija tas, kur� atbrīvoja ceļu, es |utos piekususi.

Sameklējām ēnainu vietiņu kailas klints pakājē. Tā man nedaudz .itgādināja to vietu, kur biju satikusi Mērtegu un �ķīrusies no kapteiņa Rendela. Te tomēr bija patīkami. D�eimijs teica, ka mēs esot vieni, |d visapkārt nepārtraukti dziedāja putni. Ja kāds tuvotos, gandrīz visi putni pārtrauktu dziedāt, tikai sīļi un kovārņi kliegtu spalgus trauk�smes brīdinājumus.

-��� Vienmēr slēpies me�ā, Ārmaliet, D�eimijs deva man padomu.

Ja pati nekustēsies, tad putni tev ļoti laicīgi dos ziņu, ka kāds tuvojas.

Viņ� rādīja man sīli, kur� kokā mums virs galvas ķērca, un, pagrie��ot galvu, mūsu skatieni sastapās. Un mēs sēdējām kā sastingu�i i/stieptas rokas attālumā, tomēr nesaskaroties, gandrīz pat neelpojot. Pēc kāda laiciņa mēs sīlim apnikām un tas aizlaidās. D�eimijs pirmais novērsās, viņ� tik tikko manāmi drebēja, it kā viņam saltu.

Sēņotnē zem papardēm balti vīdēja sēņu bārkstainās cepurītes. D�eimijs pastiepa taisnu rādītājpirkstu, norāva vienai cepurīti un, apdomājot nākamos vārdus, �ķirstīja sporu lapiņas. Kad viņ� runāja, rūpīgi izvēloties vārdus kā tagad -, tad gandrīz zaudēja vieglo skotu akcentu, kas parasti bija jūtams viņa valodā.

-���� Es nevēlos� tas ir� es negribu teikt� D�eimijs pēk�ņi pacēla acis un bezpalīdzīgi pasmaidīja. Es tikai negribēju tevi aizvainot, ja izklausītos, it kā tev ir liela pieredze ar vīrie�iem. Bet būtu muļķīgi izlikties, ka tu �ajās lietās neesi gudrāka par mani. Es gribēju pajautāt, lūk, ko, vai tā ir� parasti? Tā kā mums, kad es tev pieskaros, kad tu� guli ar mani? Vai starp sievieti un vīrieti vienmēr ir tā?

Par spīti saraustītajam jautājumam, es skaidri sapratu, ko viņ� domā. Gaidot atbildi, D�eimijs tie�i un atklāti raudzījās man acīs. Es gribēju novērsties, bet nevarēju.

-��� Apmēram tā ir bie�i, es teicu, bet tad man vajadzēja apklust, lai noklepotos. Bet nē. Nē, tas nav� parasti. Man nav ne jausmas, kāpēc, bet nav. Tas ir� citādi.

D�eimijs mazliet atslāba, it kā es būtu apstiprinājusi kaut ko tādu, ko viņ� ļoti gribējis zināt.

-��� Es jau tā domāju. Gulējis ar sievietēm es neesmu, bet� ē� esmu daudzas aizskāris. Viņ� bikli pasmaidīja un papurināja galvu. Tas nav bijis tā, tas ir, agrāk esmu sievieti apskāvis un skūpstījis un� nu. Viņ� pamāja ar roku, it kā nodzē�ot un. Tas nudien bija ļoti patīkami. Sirds sitās kā negudra, elpa aizrāvās un tā tālāk. Bet tas nepavisam nebija tā, kā apskaujot un skūpstot tevi. Man likās, ka viņa acis ir ezeru un debess krāsā un ari tikpat dziļas.

D�eimijs pastiepa roku un pieskārās manai apak�lūpai, viegli novel�kot tai gar malu.

-��� Viss sākas tāpat, bet pēc brī�a, viņ� runāja ļoti klusi, it kā es pēk�ņi rokā turētu dzīvu liesmu. Pieskāriens, pirkstam slīdot pa lūpu līniju un glāstot zodu, kļuva stiprāks. Un vienīgais, ko es gribu, ir mesties iek�ā, lai tā mani aprij.

Iedomājos, ka vajadzētu pastāstīt, ka viņa pieskāriens apsvilina manu ādu un pilda manas dzīslas ar uguni. Bet es jau liesmoju un kvē�loju kā lāpa. Es aizvēru acis un jutu svelo�o pieskārienu virzāmies uz vaigu, deniņiem, ausi, kaklu, un, kad D�eimija rokas apskāva manu vidukli un pievilka cie�āk, es nodrebēju.

Izskatījās, ka D�eimijs skaidri zina, kurp mēs ejam. Beidzot viņ� apstājās milzīgas, apmēram divdesmit pēdas augstas klints piekājē, kuru kā kārpas klāja akmens puni un sagraizīja dziļas plaisas. Tajās bija iesakņoju�ies bi�krēsliņi un me�rozes un viļņojās kā pārdro�i izkārti dzelteni karodziņi pret akmeni. D�eimijs saņēma manu roku un ar galvu norādīja uz klints sienu, kas slējās mums priek�ā.

-��� Redzi pakāpienus, Armaliet? Kā tu domā, vai tiksi aug�ā? Patie�sībā pakāpieni bija neskaidri nojau�ami izciļņi, kas ar klints sienu vei�doja taisnu leņķi. Da�i no pakāpieniem bija plakani, pēc skata diez�gan dro�i, bet da�i tikai tādi izvirzījumi, kur ķērpjiem uzmesties. Es nezināju, vai pakāpieni radu�ies dabiskā ceļā vai tiem kāds palīdzējis, bet pieļāvu, ka varbūt tomēr ir iespējams pa tiem uzrāpties aug�ā pat garos svārkos un cie�i piegulo�ā ņieburā.

Vairākkārt paslīdot, saskrāpējoties un D�eimijam �ad tad no mugur�puses piepalīdzot, man izdevās tikt aug�ā kraujā, tur es apstājos, lai pavērtos apkārt. Skats bija pasakains. Austrumos pacēlās tum�s klin�u masīvs, bet tālu lejā, dienvidu pusē, kalni lēzeni noslīga pla�ā, kailā tīreli. Klints virsotne no visām pusēm liecās uz iek�u, vidū izveidojot seklu bļodu. Bļodas centrā melnēja aplis ar apdegu�u un kvēpiem apli�pu�u zaru paliekām. Tātad mēs �eit nebijām pirmie apmeklētāji.

-��� Vai tu pazīsti �o vietu? D�eimijs nostājās mazliet iesāņus, vēroja mani un baudija manu sajūsmu. Viņ� ar no�ēlu paraustīja plecus.

-���� O jā. Es �ajā Hailendas daļā pazīstu gandrīz visas vietas. Nāc �urp, varēsi te apsēsties un redzēt ceļu, kur� iet gar kalnu. No �ejienes bija redzama ari iebraucamā vietā; lielā attāluma dēļ tā bija sarāvusies un atgādināja no spēļu klucī�iem celtu leļļu namiņu. Pie ceļa zem kokiem ganījās da�i sapīti zirgi, kas, no �ejienes raugoties, bija tikai mazi brūni un melni zirnī�i.

Virsotnē koki neauga un saule karsēja man muguru. Mēs sēdējām blakus, kājas pārkāru�i pāri klints malai, un draudzīgi dzērām no vie�nas pudeles alu, ko D�eimijs pirms do�anās ceļā bija saprātīgi izcēlis no akas iebraucamās vietas pagalmā.

Koku te nebija, bet mazāki augi, kas spēja atsperties �ajās bīsta�majās spraugās un laist saknes plānajā augsnes kārtiņā, �ur tur bija izdīgu�i un drosmīgi cēlās aug�up pretī karstajai pavasara saulei. Mazs margrietiņu pudurītis bija patvēries klints aizvējā netālu no manas rokas, es to pastiepu un vienu ziediņu noplūcu.

Kaut kas klusi iedūcās, ziediņ� nolēca no kātiņa un nokrita man uz ceļa. Es stulbi blenzu uz to, bet prāts nespēja izskaidrot �o ērmoto uzvedību. D�eimijs, kura reakcija bija nesalīdzināmi ātrāka par manējo, jau gulēja uz vēdera zemē.

-���� Gulies! viņ� pavēlēja. Lielā roka satvēra manu elkoni un norāva zemē blakus viņam. Kad ievēlos sūklim līdzīgajā sūnā, es ieraudzīju sev virs galvas klints spraugā iestrēgu�u bultu, kuras gals vēl �ū�pojās.

Es sastingu, baidoties pat paskatīties apkārt, un mēģināju vēl cie��āk piespiesties pie zemes. D�eimijs nekustīgi gulēja man blakus, tik rāms, it kā pats būtu akmens. Pat putni un kukaiņi �ķita aprāvu�i savas dziesmas, gaiss stinga, elpu aizturējis un gaidpilns. Pēk�ņi D�eimijs sāka smieties.

Viņ� piecēlās sēdus un, sagrābis bultu aiz kāta, uzmanīgi izvilka no klints spraugas. Es redzēju, ka bultai bija piesietas ie�ķeltas dzeņa astes spalvas un zem tām puscollu platā joslā bija uztīts zils diegs.

Nometis bultu malā, D�eimijs pielika rokas taurītē pie mutes un iekliedzās, pārsteidzo�i labi atdarinādams zaļās dzilnas kliedzienu. Tad nolaida rokas un gaidīja. Pēc brī�a kaut kur no ielejas atskanēja atbil�des sauciens, un D�eimija seja atplauka platā smaidā.

-��� Tavs draugs? es mēģināju minēt. Viņ� pamāja ar galvu, ska�tiens nenovērsās no �aurās takas uz klints.

-���� Hjū Manro, ja vien kāds cits nav sācis taisīt tādas pa�as bultas.

Mēs vēl mirkli pagaidījām, bet neviens uz takas neparādījās.

-���� Ā, D�eimijs klusi izsaucās un apcirtās tie�i istajā brīdī, lai nostātos aci pret aci ar galvu, kas lēnām cēlās pāri klints malai mums aiz muguras.

Lūpas galvai savilkās smaidā, kas pauda prieku un atklāja �ķībus zobus, bet seja staroja sajūsmā, ka izdevies mūs pārsteigt. Galva pati atgādināja ķirbi, un �o līdzību vēl pastiprināja oran�i brūnā, sasprē�gājusī āda, kas sedza ne tikai seju, bet arī visu apaļo, kailo pauri. Ta�u jāsaka, ka nav daudz ķirbju, kas varētu lepoties ar tādu leknu bārdas ku�ķi, nedz arī ar tādām spo�i zilām acīm. Zem bārdas parādījās rokas ar strupiem pirkstiem un netīriem nagiem un veikli uzrāva aug�ā klauna augumu vispārējai apskatei.

Visumā ķermenis atbilda galvai, jo stipri atgādināja Helovīna rūķi. Ļoti plati, bet uzkumpu�i un slīpi pleci, viens ievērojami augstāks par otru. Arī viena kāja �ķita mazliet īsāka par otru, pie�ķirot negaidītajam viesim tādu kā lēkājo�u, nevienmērīgu gaitu.

Manro, ja viņ� patie�ām bija D�eimija draugs, kā likās, bija ģērbies kārtu kārtās savilktās lupatās, ogās krāsots izbalējis audums spiedās laukā pa plīsumiem bezveidīgā apģērba gabalā, kas varētu būt sievie�u uzsvārcis.

Pie jostas viņam nebija sporana arī pati josta nebija nekas vai�rāk par apspuru�u auklas galu, no kuras ar galvām uz leju nokarājās divi spalvaini ķermeņi. Tā vietā viņam pār krūtīm bija pārmests biezs, pārsteidzo�i labs, ja salīdzināja ar pārējo apģērbu, ādas maks. Pie i.i siksnas �ūpojās vairāki mazi metāla piekariņi: ar reliģiju saistītas medaļas, militāri apbalvojumi, varbūt vecas uniformas pogas, nodilusas monētas, kurās izdurti caurumi un kuras pie�ūtas pie siksnas, un t ris vai �etri mazi taisnstūra formas metāla gabaliņi, apsūbēju�i pelēki un ar ieskrāpētām mīklainām zīmēm.

D�eimijs piecēlās kājās brīdī, kad �is ērmotais radījums bez trok�ņa pārlēca pāri klintsradzēm, kas viņus �ķīra, un abi vispirms sirsnīgi apskāvās, tad sāka stipri zvetēt viens otram pa muguru, veicot savādu vīrie�u apsveicinā�anās rituālu.

-��� Kā tad klājas Manro namā? apvaicājās D�eimijs, beidzot atkā�pies, lai apskatītu savu veco draugu.

Manro nolieca galvu un smaidīdams izdvesa dīvainu klak�ķino�u troksni. Tad, savilcis uzacis, pamāja uz mani un noplivināja savas īsās roķeles jocīgā, graciozā, jautājo�ā �estā.

-���� Mana sieva, D�eimijs pavēstīja un viegli pietvīka, vienlaikus sakautrējies un lepns par �ādu iepazīstinā�anu. Apprecējos tikai pirms divām dienām.

Pēc �īm ziņām Manro smaids papletās vēl platāks, un viņ� izpildija ārkārtīgi sare�ģītu, graciozu paklanī�anos, kurā ietilpa a�a rokas pie�si�ana pie galvas, sirds un lūpām, un viņ� beidza �o manevru gandrīz horizontālā stāvoklī uz zemes man pie kājām. Izpildījis �ādu satrie�co�u vingrojumu, viņ� veikli kā akrobāts pielēca kājās un atkal uzblieza D�eimijam pa muguru, �oreiz tas noteikti bija apsveikums.

Tad Manro rokas sāka dejot ārkārtīgi interesantu baletu, mājot uz sevi, tad uz me�u, uz mani un atkal uz sevi ar tādu �estu un kus�tību bagātību, ka es tik tikko spēju izsekot lidojo�ajām rokām. Biju jau agrāk redzējusi runājam kurlmēmus cilvēkus, bet nekad tik ātri un gra�ciozi.

-���� Ak tad tādas tās lietas! D�eimijs iesaucās. Tagad bija viņa kārta "izdauzīt" draugam uz muguras apsveikumu. Nav brīnums, ka vīrie�i kļūst imūni pret virspusējām sāpēm, es nospriedu. Tas noteikti ir no �īs nepārtrauktās klapē�anas.

-���� Viņ� arī ir apprecējies, D�eimijs paskaidroja, pagriezies pret mani. Pirms se�iem mēne�iem, ar kādu atraitni o jā, ar resnu atraitni, viņ� palaboja, atbildot uz izteiksmīgu Manro �estu, no Dabhlēras ciema, un viņai ir se�i bērni.

-���� Cik jauki, es pieklājīgi paudu savu prieku. Vismaz izskatās, ka viņi dabū labi paēst. Es norādīju uz tru�iem, kas karājās Manro pie jostas.

Viņ� uzreiz atraisīja vienu līķi un sniedza man ar tādu starojo�as labvēlības izteiksmi sejā, ka jutos spiesta to pieņemt, smaidot un cerot, ka dzīvnieciņa ka�okā nemitinās blusas.

-���� Kāzu dāvana, D�eimijs paskaidroja. Pa�ā laikā, Manro. Tev arī jāpieņem no mums dāvana. To pateicis, viņ� no sūnu gultas izcēla vienu alus pudeli un deva draugam.

Pieklājīgās izdarības beidzās ar to, ka mēs visi sēdējām un drau�dzīgi kopā tuk�ojām tre�o pudeli. D�eimijs un Manro turpināja pļāpāt un tenkot, saruna nekādā ziņā nebija mazāk raita tāpēc, ka runāja tikai viens.

Es iesaistījos tikai retumis, jo nespēju saprast Manro roku zīmes, kaut ari D�eimijs darīja, ko varēja, gan tulkojot, gan paskaidrojot, lai arī es varētu piedalīties sarunā.

Vienā brīdī D�eimijs piedūra īk�ķi pie taisnstūra svina gabaliņiem, kas rotāja Manro siksnu.

-��� Esi kļuvis likumīgs, ko? viņ� jautāja. Vai arī tas paredzēts tikai gadījumiem, kad medījuma tā trūcīgāk? Manro klanījās un māja ar galvu kā rotaļu klauns.

-���� Kas tie tādi ir? es painteresējos.

-���� Bļembaki.

-���� Ak, protams! es iesaucos. Piedod, ka pajautāju.

-���� Tie nozīmē, ka viņam atļauts ubagot, Armaliet, D�eimijs paskaidroja. Atļauja derīga tikai vienas draudzes robe�ās un tikai vienu dienu nedēļā. Katrai draudzei ir sava emblēma, lai vienas drau�dzes ubagi nevar paņemt pārāk daudz dāvanu no citas.

-��� �ķiet, sistēma ir diezgan elastīga, es sacīju, skatīdamās uz Manro �etriem svina piekariņiem.

-��� Ak, nu redzi, Manro nav parasts gadījums. Viņ� brauca jūrā un krita turku gūstā. Daudzus gadus viņ� noairēja uz galeras un vēl da�us nodzīvoja verdzībā Al�īrā. Tur viņ� zaudēja mēli.

-��� Vai to� izgrieza? Mani viegli �ķebināja.

Likās, ka D�eimiju �ī doma neuztrauc, bet viņ� Manro pazina jau

sen.

-���� Nūjā. Un salauza kāju. Muguru ari, Manro? Nē, D�eimijs izla�boja, noskatījies vairākas Manro rādītas zīmes, muguras lūzums bij nelaimes gadījums, kad viņ� lēca no mūra Aleksandrijā. Ta�u pēdas� tas gan bij turku darbs.

Es nemaz nevēlējos to zināt, bet likās: gan D�eimijs, gan Manro vai mirst aiz vēlmes man �o gadījumu izstāstīt.

-��� Labi, es samierinājos. Kas notika ar pēdām?

Ar zināmu lepnumu Manro norāva apvalkātās koka tupeles un zeķes, parādot platas, izgriezu�ās pēdas ar sabiezēju�u un sasprēgāju�u ādu, uz kuras balti plankumi mijās ar ko�i sarkaniem.

-���� Verdo�a eļļa, D�eimijs stāstīja. Tādā veidā viņi mēģina pie�spiest sagūstītos kristie�us pāriet musulmaņu ticībā.

-���� Izskatās, ka tas ir ļoti iedarbīgs līdzeklis, es sacīju. Un tāpēc viņ� drīkst ubagot vairākās draudzēs? Lai atmaksātu par mokām, kas ciestas kristietības dēļ?

-���� Nūjā, tie�i tā. D�eimijs acīm redzami ļoti priecājās, ka tik ātri spēju novērtēt situāciju. Manro ar vēl vienu dziļu paklanī�anos pauda savu apbrīnu, un tam sekoja ļoti izteiksmīgas, ja arī ne visai pieklā�jīgas, roku kustības, kas, cik sapratu, slavināja manus fiziskos do�tumus.

-���� Paldies, vecais. Nūjā, es noteikti ar viņu lepo�os. D�eimijs, redzot manas savilktās uzacis, taktiski pagrieza Manro tā, lai viņa mugura būtu pret mani un lidojo�ie pirksti paslēpti. Un tagad pastāsti man, kas notiek ciemā.

Abi vīri savirzījās tuvāk un ar pieaugo�u dedzību turpināja vien�pusējo sarunu. Tā kā D�eimija daļa aprobe�ojās tikai ar rūcieniem un izsaucieniem, kas apliecināja interesi, es maz ko nojautu par runātā saturu, tāpēc kavēju laiku, pētot sikos klin�u augus, kas spraucās ārā no laktai līdzīgā akmens, uz kura sēdējām.

Biju pielasījusi pilnas kabatas ar �ibulī�iem un raudeni, kad abi bei�dzot bija izrunāju�ies un Hjū Manro piecēlās, lai ietu projām. Pēdējo reizi paklanījies man un iebelzis pa muguru D�eimijam, viņ� aiz�ļūca līdz klints malai un pazuda tik veikli, kā viens no nelegāli nomedīta�jiem tru�iem iespruktu savā alā.

-��� Tev nu gan ir vienreizīgi draugi, es teicu.

-��� Nūjā. Hjū ir lāga zellis. Pērn es ar viņu un vēl da�iem biju medī�bās. Kļuvis par likumīgu ubagu, viņ� tagad darbojas viens, bet pienā�kumi liek viņam pārvietoties pa vairākām draudzēm; viņ� zina visu, kas notiek starp Ardagu un �esthilu.

-��� Arī to, kur atrodas Horokss? es minēju.

D�eimijs palocīja galvu.

-��� Nūjā. Un viņ� aiznesīs no manis viņam ziņu par tik�anās vietas maiņu.

-��� Tas visai glīti apved ap stūri Dūgalu, es secināju. Ja viņam būtu ienācis prātā paturēt tevi ķīlā par Horoksa liecību.

D�eimijs atkal piekrīto�i pamāja ar galvu, un viens lūpu kaktiņ� savilkās smaidā.

-���� Nūjā, apmēram tā.

Arī �oreiz jau tuvojās vakariņu laiks, kad atgriezāmies iebrauca�majā vietā. Ta�u tagad pagalmā stāvēja Dūgala lielais melnis un pieci citi zirgi un apmierināti gremoja sienu.

Dūgals pats krogā ar skābu alu skaloja ceļā pieputēju�o rīkli. Viņ� pamāja man ar galvu un strauji pagriezās, lai apsveicinātos ar māsas�dēlu. Ta�u viņ� neko neteica, tikai stāvēja un, galvu pie�ķiebis, pēto�i raudzījās uz D�eimiju.

-��� Ak tā, viņ� beidzot apmierināti noteica kā cilvēks, kur� uzmi�nējis grūtu mīklu. Tagad es zinu, ko tu man atgādini, puis. Tad viņ� pagriezās pret mani.

-���� Vai esi kādreiz redzējusi briedi, kad beidzas riesta laiks, zeltenīt? viņ� sazvērnieciski jautāja. �ie nabaga lopiņi vairākas nedēļas ne ēd, ne guļ, tam neatliek laika, jo jādzen projām citi tēviņi un jāap�kalpo mātītes. Riesta laika beigās no viņiem paliku�i tikai kauli un āda. Viņiem ir dziļi iegrimu�as acis, un vienīgais no locekļiem, kas nedreb no noguruma, ir�

Pēdejie vārdi pazuda rēcienu kori, kad D�eimijs rāva mani aug�ā pa kāpnēm. Lejā uz vakariņām mēs negājām.

Krietni vēlāk, jau pusmiegā, es jutu D�eimija roku apskaujam manu vidukli un silto elpu skaram kaklu.

-��� Vai tas kādreiz pāries? Vai es kādreiz tevi negribē�u? Viņa roka pastiepās, lai glāstītu manas krūtis. Pat tad, kad tikko esmu tevi palaidis vaļā, es tik ļoti tevi alkstu, ka krūtis sa�ņaudzas un pirksti kņud, kā gribu tev pieskarties.

D�eimijs saņēma tumsā manu seju un ar īk�ķiem glāstīja uzacu lokus.

-��� Kad turu tevi rokās un jūtu, ka tu, tā drebot, gaidi, lai es tevi paņemu� Ak kungs, es gribu sagādāt tev prieku, līdz tu zem manis sāc kliegt un atveries man. Un, kad es gūstu baudu no tevis, man ir sajūta, ka caur savu daiktu esmu devis tev savu dvēseli.

D�eimijs uzvēlās man virsū un pavēra manas kājas, es mazliet sarā�vos, kad viņ� ienāca manī. Viņ� klusi iesmējās:

-��� Jā, man arī drusku sūrst. Vai tu gribi, lai es pārtraucu? Par atbildi es aptvēru viņa gurnus ar kājām un pievilku tuvāk.

-���� Vai tu varētu? es jautāju.

-���� Nē. Nevaru.

Mēs abi sākām smieties un lēnām �ūpojāmies, tumsā lūpas un pirk�sti taustīja viens otra augumu.

-��� Tagad es saprotu, kāpēc baznīca to sauc par sakramentu, D�ei�mijs sapņaini sacīja.

-���� �ito? Es satrūkos. Un kāpēc?

-���� Nu, vismaz par svētumu, viņ� turpināja. Kad esmu tevī, es jūtos kā pats Dievs.

Es tik skaļi smējos, ka D�eimijs gandrīz izslīdēja ārā. Viņ� pārtrauca un sagrāba manus plecus, lai es paliktu mierā.

-���� Kas tur tik smieklīgs?

-���� Man grūti iedomāties, ka Dievs darītu kaut ko tādu.

D�eimijs atsāka kustēties.

-���� Nu, ja jau Dievs radījis cilvēku pēc savas līdzības, es iedomājos, ka viņam ari tas ir. Un viņ� sāka smieties, atkal zaudēdams ritmu. Kaut arī tu ne visai atgādini Svēto Jaunavu, Armaliet.

Mēs apskāvu�ies kratījāmies smieklos, tad atraisījāmies un aizvēlāmies katrs uz savu pusi.

Atguvies D�eimijs uzplik�ķināja man pa gurnu.

-���� Nometies uz ceļiem, Armaliet.

-���� Kāpēc?

-��� Ja tu neļausi man būt garīgam �ajā lietā, tad tev vajadzēs samie�rināties ar manu pirmatnējo dabu. Es bū�u zvērs. Viņ� iekoda man kaklā. Vai tu gribi, lai es kļūstu par zirgu, lāci vai suni?

-���� Par ezi.

-��� Par ezi? Un kā tad e�i mīlējās? viņ� noprasīja.

Nē, es domāju. Es to nevarē�u. Nespē�u. Bet es to izdarīju.

-��� Ļoti uzmanīgi, es atbildēju, bezpalīdzīgi ķiķinot. Tā, tagad mēs zinām tikai to, cik vecs viņ� ir, es nodomāju.

D�eimijs sakņupa, sēkdams no smiekliem. Beidzot viņ� apvēlās un nostājās uz ceļiem, meklēdams uz galda kramu. Kad dakts iedegās un liesma cēlās augstāk, viņ� istabas tumsā kvēloja kā sarkans dzintars.

D�eimijs atkal nometās gultas kājgalī, raudzīdamies manī ar smaidu, jo es, joprojām atlaidusies spilvenos, raustījos smieklos. Viņ� ar delnas virspusi paberzēja seju un pieņēma tēloti bargu izteiksmi.

-���� Labi, sieviete. Redzu, ka pienācis laiks man likt lietā savu vīra varu.

-��� Ak tā?

-��� Jā. Viņ� metās uz priek�u, sagrāba manus gurnus un paplēta. Es iespiedzos un mēģināju pacelt tos uz aug�u.

-���� Nē, tā nedari!

-��� Kāpēc ne? Viņ� visā garumā gulēja man starp kājām un skatījās uz mani. Rokas cie�i turēja manus gurnus, neļaujot man tos saspiest.

-��� Nu saki, Armaliet! Kāpēc tu negribi, lai es to daru? D�eimijs paberzēja vaigu gar manas ciskas iek�pusi, asie rugāji skrāpēja maigo ādu. Esi godīga. Kāpēc ne? Viņ� paskrāpēja otru pusi, liekot man spārdīties un izmisīgi locīties, lai izvairītos, bet bez panākumiem.

Es paslēpu seju spilvenā, kas pie mana pietvīku�ā vaiga likās vēss.

-���� Nu, ja tev tā vajag zināt, purpināju, es nedomāju� nu, bai�dos, ka tas nav� nu, o�� Mana balss izgaisa neveiklā klusumā. Pēk��ņi man starp kājām kaut kas sakustējās, kad D�eimijs piecēlās. Viņ� apskāva manus gurnus, noguldīja vaigu uz ciskas un smējās, līdz asa�ras sāka tecēt pa vaigiem.

-���� Jēzus, Armaliet, viņ� beidzot spēja pateikt, sprauslādams no līksmības, vai tad tu nezini, kas ir pirmais, ko dara, kad iepazīstas ar jaunu zirgu?

-��� Nē� Es biju pilnībā apjukusi.

Viņ� pacēla vienu roku, parādot ku�ķi kanēļa krāsas matu.

-���� Pāris rei�u ar padusi nobrauc lopam gar degunu, lai viņ� ieo� tavu smaku un pierod un lai nebaidās no tevis. D�eimijs paslējās uz elkoņiem, lūkodamies pāri vēdera un krū�u apaļumiem.

-���� Tā tev vajadzēja izdarīt ar mani, Armaliet. Tev jau pa�ā sākumā vajadzēja iebāzt manu degunu sev starp kājām. Tad es nebūtu tik tra�mīgs.

-��� Tramīgs!

Viņ� nolieca galvu un tī�uprāt ar seju braukāja uz priek�u un atpa�kaļ, sprauslājot un pū�ot, it kā bubinātu ar zirgu. Es locījos un spēru viņam pa ribām, ar tikpat lieliem panākumiem es būtu varējusi spert pa ķieģeļu sienu. Beidzot viņ� atkal piespieda manus gurnus pie gultas un palūkojās aug�up.

-���� Nu, D�eimijs sacīja tonī, kas noraidīja visus iebildumus, guli rāma.

Es jutos kaila, ieņemta, bezpalīdzīga un it kā būtu gatava sada�līties gabalos. D�eimija elpa uz manas ādas pārmaiņus bija te silta, te vēsa.

-���� Lūdzu, es teicu, nezinādama, ko es ar to domāju: "lūdzu, izbeidz" vai "lūdzu, turpini". Tas nebija svarīgi, jo viņ� nedomāja beigt.

Mana apziņa iz�ķīda vairākās atsevi�ķās izjūtās: lina spilvena raup�jums, kuru sadalīja iz�ūtas puķes; lampas petrolejas dvinga, kas jaucās ar vieglāku ceptas gaļas un alus aromātu, un vēl vieglāka svaiga vēsma no glāzē vīsto�ajām puķēm; vēsie sienas dēļi pret manu kreiso pēdu, stingrās rokas uz maniem gurniem. Izjūtas virmoja un saplūda kopā aiz

aizvērtajiem plakstiem kvēlojo�ā saulē, kas tūka un sarāvās un beidzot eksplodēja ar mēmu pauk�, kas atstāja mani siltā un pulsējo�ā tumsā. Neskaidri dzirdēju, ka kaut kur ļoti tālu D�eimijs pieceļas sēdus.

-���� Nu, tā jau ir labāk, sacīja balss, vārdiem jaucoties ar elsām.

-���� Mazliet jāpapūlas, lai tevi pa īstam pakļautu, vai ne? Gulta no�īk�stēja, kad viņ� pārvietoja svaru, un es jutu, ka mani ceļi tiek vēl vairāk pavērti.

-���� Ceru, ka neesi tik beigta, kā izskaties, balss, kas turpināja runāt, tuvojās. Es izliecos uz aug�u, izdve�ot neartikulētu skaņu, kad ārkārtīgi jutīgie audi tika noteikti pakļauti jaunam uzbrukumam.

-��� Jēzus Kristus, es izgrūdu. Man pie auss kāds klusi iesmējās.

-���� Es tikai teicu, ka jūtos kā Dievs, Armaliet, viņ� nopurpināja,

-��� nekad neesmu teicis, ka es tas esmu.

Un vēlāk, kad austo�ā saule sāka kliedēt lampas nespodro gaismu, es pamodos no plūsto�a miega, lai dzirdētu, ka D�eimijs atkal mur�mina: Vai tas kādreiz pāries, Klēra? Tā gribē�ana? Mana galva atslīga uz viņa pleca.

-��� Es nezinu, D�eimij. Patie�ām nezinu.

Es vaicāju: Nu, ko kapteinis Rendels teica? Vienā pusē man jāja Dūgals, otrā D�eimijs, uz �aurā ceļa trijiem zirgiem blakus tik tikko pietika vietas. Ik pa laikam vai nu vienam, vai abiem maniem pavadoņiem vajadzēja atpalikt vai iecirst pie�us zirgam sānos, ja negribēja brist zālē un krūmos, kas cen�tās atkal pārņemt iemitās takas savā varā.

Dūgals pameta skatienu uz mani, tad atkal pievērsās ceļam, lai izvadītu zirgu ap lielu akmeni. Lūpās viņam lēnām iegūla ļauns smīns.

-��� Diez ko priecīgs nebij, viņ� piesardzīgi atbildēja. Ta�u nezin, vai man vajadzētu atkārtot, tie�i ko viņ� teica-, dro�i vien pat tavai iecie�tībai pret rupjībām ir robe�as, Freizera kundze.

Es palaidu gar ausīm izsmējīgo jauno uzrunu un arī slēpto apvaino�jumu, bet manīju, ka D�eimijs seglos saslienas.

-��� Cerams, ka viņ�� ē� negrasās spert kādus soļus? es turpināju iztaujā�anu. Par spīti D�eimija mierino�ajiem solījumiem, es redzēju ainas, ka no krūmiem izbrā�as ko�i sarkanos svārkos ģērbu�ies dra�gūni, apkauj skotus un mani aizstiepj uz Rendela midzeni pratinā�a�nai. Man bija nepatīkama nojauta, ka Rendela izpratne par pratinā�anu varētu būt, maigi sakot, visai rado�a.

-���� Nedomāju vis, Dūgals īsi noraidīja �ādu iespēju. Viņam ir nopietnākas raizes, kā medīt vienu klaiņojo�u sve�zemnieci, lai cik skaista viņa arī būtu. Viņ� savilka vienu uzaci un paklanījās, it kā �is kompliments būtu domāts kā atvaino�anās. Turklāt tik daudz prāta kapteinim ir, lai nekaitinātu Kolamu, nolaupot viņa radinieci, piebilde skanēja jau lieti�ķāk.

Radiniece. Jutu, ka pār muguru pārskrien sīki drebuli, kaut arī laiks bija silts. Makenziju vadoņa radiniece. Un, pats par sevi saprotams, radiniece arī Makenziju klana karavadonim, kas tik rāmi jāja man blakus. Tomēr es dro�i vien tagad biju saradojusies ar Freizeru klana vadoni lordu Lavetu, ar ietekmīgas fran�u abatijas abatu un Dievs zina cik daudziem citiem da�ādiem Freizeriem. Nē, varbūt tie�ām D�ons Rendels nedomās, ka būtu vērts dzīt man pēdas. Galu galā tie�i tas arī bija �ī muļķīgā darījuma mērķis.

Zag�us palūkojos uz D�eimiju, kas �obrīd jāja pa priek�u. Mugura viņam bija taisna kā alk�ņa vica, un mati saulē mirdzēja kā nospodri�nāta metāla ķivere.

Dūgals sekoja manam skatienam.

Nav nemaz tik slikti, vai ne? viņ� jautāja, ironiski savilcis uzacis.

Pēc pāris dienām mēs bijām tīrelī izveidoju�i nometni, kur pārlaist nakti, pie viena no savādajiem granīta atsegumiem, kuros �ļūdoņi bija atstāju�i baku rētām līdzīgas bedrītes. Visu dienu bijām pavadīju�i ceļā, uz ātru roku, tāpat sē�ot seglos, kaut ko iekodu�i, nu visi priecājās, ka var apstāties un pagatavot siltas vakariņas. Sākumā mēģināju piedāvāt savu palīdzību, bet nerunīgie klana vīri, kuru uzdevums acīmredzot bija gādāt par maltīti, pieklājīgāk vai skarbāk manu piedāvājumu atrai�dīja.

Kāds no vīriem rīta pusē bija nomedījis briedi, un no gabala gaļas kopā ar rāceņiem un sīpoliem un. ko nu vēl viņ� bija atradis sanāca gardas vakariņas. Apmierināti un vai plisdami no pārē�anās, visi sagūlās ap ugunskuru klausīties dziesmās un stāstos. Pārsteidzo�i, bet mazajam Mērtegam, kur� reti atvēra muti, lai kaut ko bilstu, bija skaists, dzidrs tenors. Bija grūti pierunāt viņu uz dziedā�anu, bet pūles bija tā vērtas.

Es iekārtojos tuvāk D�eimijam, cen�oties atrast kādu ērtāku vietu sēdē�anai uz cietā granīta bluķa. Nometnes vieta bija izraudzīta klin�u atseguma malā, kur pla�ā, sarkanīga granīta laukumā daba bija izveidojusi piemērotu vietu pavardam un augsts da�ādu akmeņu krā�vums noderēja zirgu paslēp�anai. Kad apjautājos, kāpēc mēs neguļam tīreli sakuploju�ajā pavasara zālē, kur ērtāk, Neds Gauens atbildēja, ka tagad mēs atrodamies netālu no Makenziju zemju dienvidu robe�as. Un tas nozīmē, ka tepat ir ari Grāntu un �izemu teritorijas.

-��� Dūgala izlūki ziņo, ka tuvumā neviena neesot, viņ� teica, stā�vēdams uz liela akmens un vērodams saulrietu, bet nekad nevar būt dro�s. Ziniet, labāk piesargāties nekā pēc tam no�ēlot.

Kad Mērtegs noteikti paziņoja, ka vairs nedziedās, Ruperts sāka stāstīt. Kaut ari viņam nepiemita Gvilina prasme skaisti izteikties, toties viņa stāstu krājums par fejām, spokiem, tannasg jeb ļaunajiem gariem un citiem Hailendas iemītniekiem, piemēram, ūdenszirgiem, bija neizsmeļams. Cik sapratu, �ie radījumi apdzīvoja visas ūdenstil�pes, bet īpa�i bie�i tie parādījās braslos un vietās, kur varēja tikt pāri strautiem, daudzi mitinājās arī ezeru dzīlēs.

-��� Ziniet, Lohgārva austrumu galā ir kāda vieta, viņ� stāstīja, pār�laidis skatienu klāteso�ajiem, lai pārliecinātos, vai visi klausās, kura nekad neaizsalst. Tur alla�iņ ir melns, pat tad, kad viss pārējais ezers ir pamatīgi aizsalis, jo tur ir ūdenszirga skurstenis.

Lohgārva ūdenszirgs, tāpat kā daudzi viņam līdzīgie, reiz bij nolau�pījis jaunu meiteni, kas nāca pēc ūdens, un aizstiepa sev līdzi dzelmenī un padarīja par savu sievu. Nelaime piemeklēja jebkuru jaunavu vai, starp citu, arī vīru, kur� ūdensmalā satika zirgu un sadomāja ar to jāt, jo tas, kas reiz uzsēdies �im radījumam mugurā, zemē vairs netiek, un tā zirgs iebrien ezerā, pārvēr�as par zivi un peld mājās ar nelaimīgo jātnieku, kas joprojām netiek prom no zirga.

-��� Ūdenszirgam ir zivs zobi, Ruperts stāstot kustināja plaukstu, atdarinādams zivs peldē�anu, tas pārtiek no glieme�iem, ūdenszālēm un aukstiem, slapjiem radījumiem. Viņam ir aukstas asinis, un viņam uguni nevajag, bet cilvēku sieviete, āre�e, ir maķenīt siltāka. Te viņ� man piemiedza ar aci un, klausītājiem par prieku, nekaunīgi palūrēja.

-��� Tā ūdenszirga sieva savās jaunajās mājās zem viļņiem bij nobē�dājusies, nosalusi un izbadējusies, jo viņai diez kā nesmeķēja glieme�i un ūdenszāles. Tāpēc ūdenszirgs, būdams laipns pēc dabas, devās uz ezera krastu netālu no cilvēka mājas, kur� bija izslavēts kā labs namdaris. Kad virs nonāca pie upes un ieraudzīja skaistu zelta zirgu ar sudraba iemauktiem, kas saulē laistījās, viņ� nespēja noturēties, satvēra iemauktus un uzkāpa zirgam mugurā.

Skaidrs, ka zirgs ienesa �o pa tie�o ūdenī un cauri dzelmei aizrāva uz savu auksto zivju māju. Tur viņ� pateica namdarim: ja tas grib tikt brīvībā, tad jāuzbūvē labs pavards ar visu skursteni, lai ūdenszirga sieva var iekurt uguni, kur sasildīt rokas un uzcept zivis.

Labsajūtā samiegojusies, gaidīdama, kad varē�u iet pie miera, pat ja gulta bija tikai pār granīta bluķi izklāta sega, es biju nolikusi galvu D�eimijam uz pleca. Pēk�ņi jutu, ka D�eimija augums saspringst. Viņ� uzlika roku man uz kakla, brīdinot klusēt. Pārlaidu acis nometnei, man viss likās kārtībā, tomēr jautu sasprindzinājumu, kas kā pa gaisu bez vadiem izplatījās no viena vīra uz nākamo.

Palūkojusies Ruperta virzienā, redzēju, ka viņ�, uztvēris Dūgala ska�tienu, tikko jau�ami pamāj ar galvu, ta�u netraucēts turpināja stāstu:

-��� Tā namdaris darija, kā likts, jo viņam nebij izvēles. Bet ūdens�zirgs turēja vārdu un izveda viru atpakaļ krastā netālu no mājām. Un tad sieva bij laimīga, viņai bij silti un viņa varēja pieēsties vakariņās ceptas zivis. Ūdens Lohgārva austrumu galā nekad neaizsalst, jo kar�stums, kas ceļas no ūdenszirga skursteņa, izkausē ledu.

Ruperts sēdēja uz akmens ar labo sānu pret mani. Runājot viņ� pie�liecās, it kā lai nevērīgi pakasītu kāju. Viņa kustībās nemanīja satrau�kumu, kad viņ� satvēra nazi, kas gulēja zemē netālu no kājām, un veikli ielika to sev klēpī, kur tas pazuda kiltu krokās.

Es pavirzījos tuvāk D�eimijam un pieliecu viņa galvu, it kā man būtu uznākusi kāre pamīlēties.

-���� Kas ir? es �ukstēju viņam ausī.

Viņ� satvēra ar zobiem manu auss ļipiņu un tāpat �ukstus atbildēja:

-��� Zirgi kļuvu�i tramīgi. Kāds klīst apkārt.

Viens no vīriem piecēlās un aizsoļoja līdz klints malai atviegloties. Atgriezies viņ� apsēdās citā vietā, blakus lopu dzinējam. Cits piecēlās un, ielūkojies katlā, paņēma gabaliņu brie�a gaļas. Nometnē visu laiku kaut kas neuzkrīto�i kustējās un pārvietojās, bet Ruperts tikai runāja.

D�eimija roku cie�i apskauta, es uzmanīgi vēroju notieko�o un bei�dzot aptvēru, ka vīri virzās tuvāk saviem iero�iem. Visi viņi gulēja ar dun�iem, bet zobenus, pistoles un apaļos ādas vairogus, kurus sauc par "tvarogiem", parasti salika nelielās, glītās kaudzītēs netālu no nomet�nes ārējās malas. D�eimija pistoļu pāris kopā ar zobenu gulēja zemē da�as pēdas tālāk.

Redzēju, kā uz damascēta tērauda asmens dejo liesmu atspulgi. Abas pistoles bija vien ierastās "garstobrenes" ar raga spaliem, ko lietoja vairākums vīru, ta�u gan zobens, gan divrocis bija īpa�i. Kādā atpūtas brīdī viņ� bija man tos lepni rādījis, ar mīlestību grozīdams zaigojo�os asmeņus.

Divrocis bija ietīts segā; varēju redzēt milzīgo T veida rokturi, kas bija rūpīgi apbērts ar smiltīm, lai būtu gatavs kaujai. Es to reiz pacēlu, bet milzenis man gandrīz izkrita no rokas. D�eimijs bija teicis, ka tas sverot tuvu pie piecpadsmit mārciņām.

Divrocis bija biedējo�s un nāvīgs ierocis, turpretī pal�s bija skaists. Divas tre�daļas no iero�a svara bija nāvējo�as, zaigojo�as, ar islāmisku ornamentu, kas vijās pa zilo tērauda asmeni līdz savītajam, ar sarkanu un zilu emalju klātajam rokturim. Biju redzējusi, ka D�eimijs to rota�ļīgi vicina, vispirms ar labo roku, vingrinoties cīņā ar vienu no sar�giem, vēlāk ar kreiso roku, spēkojoties ar Dūgalu. Vērot D�eimiju �ajos apstākļos bija bauda ātrs un dro�s cīnītājs, ar grāciju, ko vēl vairāk izcēla viņa augums. Bet no domas, ka �ī prasme tiks likta lietā pa īstam, man mute izkalta sausa.

D�eimijs pieliecās pie manis, uzspieda zem zoda maigu skūpstu un, izmantodams situāciju, viegli pagrieza, lai es sēdētu ar seju pret vienu no akmens kaudzēm.

-��� Domāju, ka drīz, viņ� sacīja, cītīgi mani skūpstīdams. Vai redzi to �auro spraugu klintī? Es redzēju nepilnu trīs pēdu augsta sprauga, ko veidoja divi kopā sakritu�i klintsbluķi.

Viņ� satvēra rokās manu seju un mīļi braucīja to ar degunu.

-��� Kad teik�u, ej, iesprūc tur un paliec. Vai tev ir nazis?

D�eimijs bija uzstājis, ka man jāpatur duncis, ko viņ� tonakt iebrau�camajā vietā bija man pasviedis, un neklausījās manos iebildumos, ka es nedz protu, nedz arī vēlos ar to rīkoties. Un, kad nonāca līdz uzstājībai, Dūgalam izrādījās taisnība D�eimijs bija stūrgalvīgs.

Sekas bija tādas, ka vienā no manas kleitas dziļajām kabatām atra�dās duncis. Pēc tam kad visu dienu tā svars nepatīkami atgādināja par savu esamību, sitoties man pret kāju, biju to piemirsusi. D�eimijs kā spēlējoties pārbrauca ar roku man pa kāju, pārbaudot, vai tas ir vietā.

Tad pacēla galvu kā kaķis, kas o�ņā vēju. Palūkojoties aug�up, es redzēju, ka viņ� paskatās uz Mērtegu, tad atkal uz mani. Mazais vīriņ� nekādi neizrādīja, ka sapratis, bet piecēlās un pamatīgi izstaipījās. Pēc tam apsēdās un nu jau par vairākām pēdām man tuvāk.

Mums aiz muguras tramīgi iezviedzās zirgs. It kā tikai gaidīju�i �o signālu, uzbrucēji kliegdami izskrēja no klints aizsega un metās mums virsū. Viņi nebija angļi, kā es biju baidījusies, ne arī bandīti. Kalnie�i, kas kliedza kā ļaunie gari. Laikam Grānti. Vai Kempbeli.

Rāpus es steidzos uz klinti. Atsitu galvu un nobrāzu ceļus, bet man izdevās iespiesties mazajā spraudziņā. Sirdij dobji sitoties, es, gandrīz sadūrusi pirkstus, sataustīju kabatā dunci. Man nebija ne jausmas, ko iesākt ar garo, briesmīgo nazi, tomēr jutos mazliet labāk, ka man tas ir. Spalā bija iestrādāts mēnesakmens, un bija tik mierino�i just �o mazo uzkalniņu savā plaukstā; vismaz zināju, ka tumsā esmu saņēmusi pareizo galu.

Kautiņ� bija tik juceklīgs, ka no sākuma nemaz nesapratu, kas notiek. Mazo klajumiņu pildīja bļaujo�i cilvēki, kas vēlās te uz vienu, te otru pusi, vārtījās pa zemi un skraidīja uz priek�u un atpakaļ. Par laimi, mans patvērums atradās sāņus no galvenā cīņas lauka, tāpēc �obrīd man briesmas nedraudēja. Pametusi skatienu apkārt, es pama�nīju, ka ēnā, pie manas klints piespiedies, tupēja kāds mazs stāvs. Cie��āk saņēmu savu dunci, bet nākamajā mirklī pazinu Mērtegu.

Tātad tāds bija D�eimija skatiena vēstījums. Mērtegam bija dots rīkojums palikt malā un sargāt mani. Pa�u D�eimiju es nekur nere�dzēju. Aktīvākā kaujas darbība risinājās ēnās starp klintīm, tuvāk pie ratiem.

Protams, tas noteikti arī bija uzbrukuma mērķis rati un zirgi. Cik varēju saskatīt dziesto�ā ugunskura gaismā, uzbrucēji bija organizēta banda, labi bruņoti un nebūt ne izsalku�i. Ja tie bija Grānti, tad, iespē�jams, viņi vai nu gribēja laupīt, vai atmaksāt par lopiem, ko Ruperts ar saviem draugiem pirms pāris dienām bija nozagu�i. Kad Dūgals padzirdēja par �o pēk�ņo laupī�anas gājienu, viņ� nedaudz sapīka ne jau par zag�anas faktu, viņ� tikai raizējās, ka lopi varētu mūs kavēt. Ta�u viņam bija izdevies gandrīz uzreiz kāda ciema tirgū tikt no tiem vajā.

Drīz kļuva skaidrs, ka uzbrucēju mērķis nav mums nodarit ko sliktu, tikai dabūt ratus un zirgus. Pāris uzbrucējiem tas arī izdevās. Es zemu pieliecos, kad neapseglots zirgs pārlēca pāri ugunskuram un nozuda tum�ajā tīrelī, krēpēs tam karājās aurojo�s vīrietis.

Vēl divi vai tris aizskrēja tāpat kājām, stiepjot pār muguru pa mai�sam ar Kolama graudiem; niknie Makenziji, skaļi sunidami zagļus gēlu valodā, viņiem sekoja. Sprie�ot pēc trok�ņiem, kauja tuvojās noslēgu�mam. Tad ugunskura gaismā ievēlās liels pulks vīru un kautiņ� atkal gāja vaļā.

Tas, ka �ī ir nopietna cīņa, liecināja asmeņu zibē�ana un fakts, ka dalībnieki nevis klaigāja, bet nikni ņurdēja. Pēdīgi es visu sapratu. Pa�ā vidū atradās D�eimijs un Dūgals, kuri kāvās, sastāju�ies ar mugurām kopā. Abi turēja savus zobenus kreisajā, dunci labajā rokā un dūra ar abiem, cik es varēju redzēt.

Viņus apstāja �etri viri varbūt pieci, man ēnā sajuka skaits -, bru�ņoju�ies ar īsiem zobeniem, kaut arī vienam pie jostas karājās pal�s un vēl diviem bija neizvilktas pistoles.

Tātad viņiem vajadzēja vai nu Dūgalu, vai D�eimiju, vai abus divus. Labāk dzīvus. Laikam jau, lai prasītu izpirk�anas naudu. Tāpēc tika izmantoti mazie zobeni, kas tikai ievainotu, nevis lielie, kas nozīmētu letālu iznākumu, vai pistoles.

Dūgalam un D�eimijam nebija �ādu ierobe�ojumu, un viņi kārtoja rēķinus stingrā, drūmā apņēmībā. Mugura pret muguru viņi veidoja noslēgtu, draudīgu loku, nosedzot otra vājāko pusi. Kad Dūgals ar ievē�rojamu spēku trieca dunci uz aug�u, es iedomājos, ka vārds "vājāks" varbūt nav tas piemērotākais.

Niknais, ņurdo�ais kamols, lamuvārdus bārstīdams, streipuļoja uz manu pusi. Es spiedos spraugā, cik dziļi vien varēju, bet iedobums bija tikai nepilnas divas pēdas dziļ�. Ar acs kaktiņu uztvēru kustību. Mērtegs bija nolēmis piedalīties notieko�ajā.

Gandrīz nespēju novērst skatienu no D�eimija, tomēr redzēju, ka mazais skots pavisam mierīgi izvelk pistoli, ar kuru līdz �im nebija �auts. Viņ� rūpīgi pārbaudīja pistoles mehānismu, pabrauca ar ieroci sev pa piedurkni, uzlika uz apak�delma un gaidīja.

Un gaidīja. Drebēju bailēs par D�eimiju, kur� bija atteicies no pie�klājības un tagad me�onīgi cirta ar zobenu uz visām pusēm, atsitot divus vīrus, kuriem sejā skaidri bija rakstītas alkas pēc asinīm. Kāda joda pēc tas vīrelis ne�auj? es nikni domāju. Un tad es sapratu. Gan Dūgals, gan D�eimijs atradās lodes ceļā. Atmiņā atausa fakts, ka krama pistoles reizēm nav īsti precīzas.

Nākamajā minūtē �is pieņēmums tikai apstiprinājās, kad viens no Dūgala pretiniekiem negaidīti metās uz priek�u un trāpīja viņam pa rokas locītavu. Asmens pār�ķēla apak�delmu visā garumā, un vado�nis noslīga uz ceļa. Juzdams, ka tēvocis nokritis, D�eimijs atvilka savu zobenu un a�i atkāpās divus soļus tālāk. Lai piespiestu muguru pie klints, Dūgals saliecās uz vienu pusi virzienā, kuru aizsargāja viņa vie�nīgais zobens. Tas arī pievilka uzbrucējus tuvāk manai paslēptuvei un Mērtega pistolei.

Tik tuvu pistoles �āviens bija biedējo�i skaļ�. Blīk�ķis uzbrucējus pār�steidza, īpa�i to, kuru ievainoja. Vīrietis brīdi stāvēja nekustīgi, kā apju�cis papurināja galvu, tad ļoti lēnām nosēdās zemē, �ļaugani atkrita uz muguras un pa nelielo slīpumu ieripoja ugunskura dziesto�ajos pelnos.

Izmantodams pārsteiguma sagādātās priek�rocības, D�eimijs vie�nam uzbrucējam izsita no rokas zobenu. Dūgals jau atkal bija kājās, un D�eimijs pavirzījās sānis, lai atbrīvotu vietu zobena atvēzē�anai. Viens no cīnītājiem pameta kaujas lauku un noskrēja no kalna, lai izvilktu ievainoto biedru no karstajiem pelniem. Tomēr palika vēl trīs preti�nieki, un Dūgalam bija savainota roka. Redzēju tum�as lāses pilam uz klints, kad viņ� vicināja zobenu.

Viņi tagad bija pietiekami tuvu, lai es varētu saskatīt D�eimija seju, mierīgu un koncentrēju�os, pilnībā aizrāvu�os kaujas priekā. Pēk�ņi Dūgals viņam kaut ko uzsauca. Sekundes daļu D�eimijs atrāva skatienu no pretinieka sejas un palūkojās lejup. Pret kaujas lauku viņ� pagriezās īstajā laikā; lai izvairītos no dūriena, viņ� paliecās uz vienu pusi un meta zobenu.

Pretinieks ārkārtīgi izbrīnīts skatījās uz zobenu, kas bija ietriecies viņam kājā. Apjucis viņ� pieskārās asmenim, tad satvēra to un vilka. Sprie�ot pēc tā, cik viegli asmens iznāca ārā, es secināju, ka brūce nav dziļa. Virs joprojām likās mazliet apjucis un palūkojās uz aug�u, it kā jautātu, kāds �ādai neparastai rīcībai ir iemesls.

Viņ� sāka kliegt, nosvieda zobenu un, stipri klibodams, metās skriet. Trok�ņa izbiedēti, arī abi pārējie uzbrucēji atskatījās, pagrie�zās un bēga; D�eimijs kā varens �ļūdonis traucās viņiem pakaļ. Viņam bija izdevies no segas tīstokļa izraut divroci, un tagad viņ� to vicināja nāvējo�ā dubultlokā. Aiz viņa nāca Mērtegs, kaut ko ārkārtīgi nievājo�u kliegdams gēlu valodā un vicinādams gan zobenu, gan no jauna pielā�dēto pistoli.

Pēc tam viss ātri nostājās savās vietās, un jau pēc nepilna stun�das ceturk�ņa Makenziju pulciņ� bija sanācis kopā un novērtēja zaudē�jumus.

Tie nebija lieli: aizdzīti divi zirgi, aiznesti trīs maisi ar graudiem, bet lopu dzinēji, kas gulēja pie savas kravas, bija novērsu�i tālāku ratu izlaupī�anu, sargi tikmēr bija patrieku�i potenciālos zirgu zagļus. Likās, nekādu lielo zaudējumu nav, bija pazudis tikai viens no vīriem.

Kad atklājās viņa pazu�ana, es domāju, ka viņ� �ajā kautiņā ir ievai�nots vai nogalināts, bet pamatīga apkārtnes pārmeklē�ana izrādījās veltīga.

-��� Nolaupīts, drūmi paziņoja Dūgals. Nolādēts, viņ� man izmak�sās vesela mēne�a ienākumus.

-��� Varēja būt ļaunāk, Dūgal, D�eimijs miermīlīgi bilda, slaukot seju piedurknē. Padomā, ko Kolams teiktu, ja viņi būtu nolaupīju�i tevi!

-��� Ja viņi būtu savāku�i tevi, puis, es ļautu tevi paturēt, tad tu varētu mainīt savu vārdu un kļūt par Grāntu, Dūgals atcirta, bet oma visiem bija ievērojami uzlabojusies.

Sameklēju savu nelielo kastīti ar medikamentiem un saliku ievai�notos rindā pēc ievainojumu smaguma. Es ar prieku konstatēju, ka īsti nopietnu brū�u nav. Visļaunākais laikam bija Dūgala rokas ievainojums.

Nedam Gauenam mirdzēja acis, un viņ� kūsāja tādā enerģijas pār�pilnībā, ka, acīmredzot aizrāvies ar cīņu, nepamanīja, ka neprecīzi nomērķēts dun�a spals bija izkustinājis zobu. Sakne nebija salauzta, un bedrīte vēl viegli asiņoja, tāpēc es noriskēju un stingri iespiedu zobu atpakaļ vietā. Mazais vīriņ� kļuva bāls, bet neizdvesa ne skaņas. Ta�u viņ� labprāt izskaloja muti ar viskiju, lai neieviestos infekcija, un �ķid�rumu skopulīgi norija, nevis izspļāva.

Uzreiz biju uzlikusi Dūgala ievainotajai rokai spiedo�u pārsēju un tagad, to noņēmusi, nopriecājos, ka asiņo�ana gandrīz mitējusies. Tā bija griezta brūce ar gludām malām, bet dziļa. Zobens bija iedūries vismaz collas dziļumā muskulī, uz pavēru�os audu malas varēja redzēt sīku dzeltenu tauku slānīti. Paldies Dievam, neviens no lielajiem asins�vadiem nebija pārgriezts, tomēr ievainojumu vajadzēja �ūt.

Vienīgais pieejamais instruments izrādījās strupa adata, kas līdzi�nājās tievam īlenam, ar ko lopu dzinēji labo iejūgu. Ar aizdomām nopē�tīju savādo rīku, bet Dūgals tikai pastiepa roku un aizgriezās.

-��� Vispār man pret asinīm nav iebildumu, viņ� paskaidroja, bet pret savām zināmu nepatiku tomēr jūtu. Kamēr es �uvu brūci, viņ� sēdēja uz akmens un tā bija sakodis zobus, ka �oklis drebēja. Nakts kļuva vēsāka, bet augstā piere norasoja sviedriem. Vienā brīdī viņ� pie�klājīgi palūdza mani pārtraukt, pagāja malā un aiz klints izvēmās, tad atkal apsēdās un atspieda roku uz ceļa.

Par laimi, kāds krodzinieks bija nolēmis �ajā ceturksnī nomu mak�sāt ar nelielu viskija muciņu, un tagad tā izrādījās ļoti noderīga. Es izmantoju viskiju, lai dezinficētu da�as vaļējas brūces, un pēc tam ļāvu pacientiem ārstēties tā, kā pa�iem tīk. Pat es, kad biju beigusi ārstē��anu, paņēmu vienu mēriņu. Ar baudu to iztuk�oju un laimīga noslīgu uz segas. Mēness laidās uz rietu, un mani kratīja drebuļi daļēji no atslābuma, daļēji no aukstuma. Jutos brīni�ķīgi, kad D�eimijs apgūlās blakus, cie�i mani apskāva un piekļāva savam lielajam, siltajam ķer�menim.

-��� Kā tu domā, vai viņi atgriezīsies? es jautāju, bet viņ� papuri�nāja galvu.

-��� Nē, tas bij Malkolms Grānts ar saviem diviem puikām tas, kuram es iedūru kājā, bij vecākais. Tagad jau viņi noteikti ir mājās savās gultās. Viņ� glāstīja man matus un klusāk piebilda: Tu �onakt padarīji labu darbu, zeltenīt. Es lepojos ar tevi.

Pagriezos un apskāvu viņa kaklu.

-��� Es biju vēl lepnāka. Tu biji brīni�ķīgs, D�eimij. Nekad neko tādu nebiju redzējusi.

Viņ� nicino�i nosprauslojās, tomēr domāju, ka jutās priecīgs.

-���� Tikai tāda saķer�anās, Ārmaliet. Es to daru kop� �etrpadsmit gadu vecuma. Redzi, tas jau tikai prieka pēc; ir pavisam citādi, kad jāstājas pretī kādam, kas patiesi grib tevi nobeigt.

-���� Prieka pēc, es mazliet neskaidri nomurmināju. Jā, liels prieks.

Viņ� apskāva mani cie�āk, tad viena no glāsto�ajām rokām noslī�dēja zemāk un sāka vilkt uz aug�u manus svārkus. Skaidrs, ka cīņas satraukums bija pārtapis cita veida uzbudinājumā.

-���� D�eimij! �eit nē! Es pavirzījos tālāk un atkal nobraucīju svārkus uz leju.

-���� Vai tu esi nogurusi, Ārmaliet? viņ� norūpējies jautāja. Nerai�zējies, es ātri. Tagad jau viņ� lika lietā abas rokas, velkot biezo audumu priek�pusē uz aug�u.

-���� Nē! es atbildēju, visu laiku apzinādamās, ka da�u pēdu attā�lumā guļ divdesmit vīru. Neesmu nogurusi, tikai� es noelsos, kad viņa roka ieslīdēja man starp kājām.

-��� Ak kungs, viņ� klusi izdvesa, slapj� kā ūdenszāles.

-��� D�eimij! Mums blakus guļ divdesmit vīru! es �ukstus kliedzu.

-��� Ja turpināsi runāt, tad viņi drīz pamodīsies. Viņ� uzvēlās man virsū, piespie�ot mani pie vēsā akmens. Celis ieslīdēja man starp kājām un sāka lēni braukāt uz priek�u un atpakaļ. Par spīti manai apņēmībai, kājas sāka padoties. Divdesmit septiņi gadi pieklājības nespēja sacen�sties ar vairākiem simtiem tūksto�u gadu instinktu. Kamēr mans prāts iebilda pret to, ka mani paņem uz plika akmens blakus vairākiem aiz�migu�iem karavīriem, ķermenis acīmredzami uzskatīja sevi par kara laupījumu un dedzīgi vēlējās pabeigt pado�anās formalitātes. D�eimijs mani skūpstīja, ilgi un dziļi, mēle, salda un nemierīga, kustējās manā mutē.

-���� D�eimij, es elsu. Viņ� pabīdīja malā kiltus un piespieda manu roku pie sava auguma.

-��� Jēzus Kristus, es teicu; pret savu gribu jutos izbrīnīta. Mani uzskati par pieklājību noslīdēja vēl par pakāpi zemāk.

-���� Pēc kau�anās baigi stāv. Tu mani gribi, vai ne? viņ� jautāja, mazliet atvirzījies, lai paskatītos uz mani. Likās muļķīgi noliegt, kad pierādījumu netrūka. Man pie kājas spiedās viņa loceklis, ciets kā vara caurule.

-���� Ē� jā� bet�

Viņ� abām rokām cie�i saņēma manus plecus.

-��� Klusē, Ārmaliet! viņ� pavēlo�i sacīja. Tas nevilksies ilgi.

Tā arī bija. Jau pie pirmā spēcīgā grūdiena es jutu, ka tuvojas kul�minācija, un tā turpinājās ilgās, saldi moko�ās spazmās. Stipri iespiedu pirkstus D�eimijam mugurā un iekodu zobus viņam kreklā, lai nesāktu kliegt. Nebija vajadzīgi ne desmit grūdieni, kad jutu sēkliniekus saraujamies, piekļaujamies pie viņa auguma, un tūlīt izplūda silta straume. D�eimijs, viegli drebēdams, lēnām nogūlās man blakus.

Man asinis vēl smagi dunēja ausīs, atbalsodamas rimsto�o pul�sāciju starp kājām. D�eimija roka, ļengana un smaga, gulēja man uz krūtīm. Pagriezusi galvu, redzēju sarga neskaidro siluetu, kas stāvēja atspiedies pret klinti ugunskura otrā pusē. Viņ� bija taktiski uzgrie�zis mums muguru. Satriekta atskārtu, ka pat nejūtos neveikli. Visai neskaidri iedomājos, nez vai no rīta man būs kauns, un tad es vairs nedomāju neko.

No rīta visi izturējās kā parasti, ja nu vienīgi kustējās mazliet pastīvi, tās bija sekas no kautiņa un gulē�anas uz akmeņiem. Visi bija lieliskā noskaņojumā, pat tie, kuriem bija viegli ievainojumi.

Vispārējais noskaņojums uzlabojās vēl vairāk, kad Dūgals paziņoja, ka mēs dosimies tikai līdz me�a pudurim, kas redzams no klints plato malas. Tur varēsim padzirdīt un paganīt zirgus un ari pa�i atvilkt elpu. Iedomājos, vai �īs izmaiņas ceļojumu plānā varētu ietekmēt D�eimija tik�anos ar noslēpumaino Horoksu, bet viņu �is paziņojums, �ķiet, neuztrauca.

Diena bija apmākusies, tomēr nelija un bija silts. Kad bija gatava jaunā nometne, zirgi apkopti un ievainotie vēlreiz izmeklēti, visi varēja darīt, ko pa�i vēlējās, gulēt zālē, doties medībās vai mak�ķerēt, vai pēc vairākām seglos pavadītām dienām vienkār�i izlocīt kājas.

Mēs ar D�eimiju un Nedu Gauenu sēdējām zem koka un sarunājā�mies, kad pienāca viens no sargiem un iemeta D�eimijam kaut ko klēpī. Tas bija duncis ar mēnesakmens spalu.

-��� Vai tas tavs, puis? viņ� jautāja. �orīt atradu klintīs.

-��� Laikam tajā jezgā bū�u dunci nometusi, es ierunājos. Kāda starpība es tāpat neprotu ar to rīkoties. Ja būtu mēģinājusi kauties, visticamāk, pati būtu sadūrusies.

Neds pāri savām pusmēness acenēm nosodo�i noskatīja D�eimiju.

-��� Tu iedevi viņai nazi un nepamācīji, kā to lietot?

-��� Tobrīd nebija laika, D�eimijs aizbildinājās. Bet Nedam tais�nība, Ārmaliet. Tev jāiemācās apieties ar iero�iem. Neviens nezina, kas ceļā var gadīties, kā tu pati pagāju�o nakti redzēji.

Tā es tiku izbīdīta laukumiņa vidū un sākās mācī�anās. Redzot rosību, vairāki Makenziji nāca noskaidrot, kas notiek, un palika, lai dotu padomus. Drīz vien man bija pusducis padomdevēju, kas visi savā starpā strīdējās par tehnikas smalkajām niansēm. Pēc krietnas drau�dzīgas pārsprie�anas visi nonāca pie lēmuma, ka laikam jau Ruperts vislabāk prot apieties ar dun�iem, un viņ� pārņēma stundas vadību.

Vispirms viņ� sameklēja puslīdz līdzenu vietu bez akmeņiem un prie�u �iekuriem, piemērotu dun�a izmanto�anas mākas demonstrēju�miem.

-���� Skaties nu, zeltenīt, viņ� sacīja. Ruperts balansēja dunci uz vidējā pirksta, kādu collu zem spala. �is ir līdzsvara punkts, tev nazis jātur tajā vietā, lai tas ērti iegultu rokā. Es pamēģināju to atkārtot ar savu dunci. Kad biju to ērti pielāgojusi sev, Ruperts parādīja, ar ko at�ķiras dūriens pār roku no dūriena zem rokas.

-���� Parasti dur no apak�as; pār roku tikai tad, kad ar spēku gāzies kādam virsū no aug�as. Viņ� domīgi mani noskatīja, tad papurināja galvu.

-���� Nē, priek� sievie�a tu gan esi slaika auguma, ta�u, pat ja tu pastiepsi roku tik augstu, lai tiktu pie kakla, tev trūks spēka iedurt, ja vien pretinieks nesēdēs. Labāk dur no apak�as. Viņ� savilka uz aug�u kreklu, atklājot diezgan apjomīgu spalvainu vēderu, kur� jau spīdēja sviedros.

-���� Nu, �eit, viņ� norādīja uz vēdera vidu, tie�i zem krū�u kaula, ir vieta, uz kuru jāmērķē, ja tev jānogalina aci pret aci. Mērķē uz aug�u un iek�ā, cik tik spēka. Nazis ieies sirdi, un pretinieks pēc pāris minūtēm būs pagalam. Vienīgais, no kā jāuzmanās, netrāpīt uz krū�u kaula; tas ir zemāk, nekā �ķiet, un, ja nazis ar galu iestrēgst skrimsli, tad upurim tas gandriz neko nenodarīs, bet tev vairs nebūs na�a un tu būsi naidnieka varā. Mērteg! Tev ir kaulaina mugura; nāc �ur', parā�dīsim mergai, kā durt no muguras. Pagrie�ot Mērtegu, kas gan ne visai gribēja piedalīties, viņ� parāva uz aug�u netīro kreklu, lai parādītu kumpaino muguru un izspiedu�ās ribas. Ruperts tie�i ar pirkstu iedūra zem apak�ējās ribas labajā pusē, un Mērtegs pārsteigumā iepīkstējās.

-��� �i ir tā vieta mugurā sasniedzama no abām pusēm. Redzi, ribu dēļ mugurā ir ļoti grūti iedurt vietā, kas ir bīstama dzīvībai. Ja izdodas ielaist nazi starp ribām, tā ir viena lieta, bet tas ir grūtāk, nekā izska�tās. Bet te, zem pēdējās ribas, jādur uz aug�u nierēs. Ja trāpīsi tie�i uz aug�u, viņ� kritīs kā akmens.

Tad Ruperts lika man durt da�ādās pozās un stāvokļos. Kad viņ� aizelsās, visi vīri pēc kārtas tēloja upuri, acīmredzot viņiem manas izdarības likās ārkārtīgi smieklīgas. Viņi paklausīgi gūlās zālē, grieza muguru, lai varētu viņiem pēk�ņi uzbrukt, metās man virsū no aizmu�gures vai izlikās �ņaudzam mani, lai es varētu mēģināt iedurt viņiem vēderā.

Skatītāji mani uzmundrināja ar iedro�ino�iem saucieniem, un Ruperts stingri pieteica pēdējā bridī neatkāpties.

-��� Dur, kā biji nodomājusi, zeltenīt, viņ� mudināja. Ja viss ir nopietni, tu nevari atkāpties. Un, ja kāds no �itiem tūļām nespēj pamukt nost, tad pats ir to pelnījis.

Sākumā jutos bikla un ārkārtīgi neveikla, bet Ruperts bija labs sko�lotājs, ļoti pacietīgs un lieliski prata parādīt kustības, atkal un atkal. Viņ� izbolīja acis tēlotā bezkaunībā, kad nostājās man aiz muguras, apskāva ap vidu, bet, kad saņēma manu locītavu, lai parādītu, kā laist nazi ienaidniekam pār acīm, kļuva lieti�ķs.

Dūgals sēdēja zem koka, auklēdams ievainoto roku un mētādams izsmējīgas piezīmes par mūsu darbo�anos. Ta�u tas bija viņ�, kur� ieteica izmantot manekenu.

-���� Sameklējiet kaut ko, kur viņa varētu to dunci ari ietriekt, viņ� ieteica, kad izklupieni un dur�ana man sāka padoties. Pirmajā reizē tas ir briesmīgs trieciens.

-��� Jā gan, D�eimijs piekrita. Mazliet atvelc elpu, Ārmaliet, kamēr es kaut ko sameklēju.

Viņ� kopā ar diviem sargiem aizgāja pie ratiem, es redzēju, kā viņi stāv, galvas kopā sabāzu�i, plātās ar rokām un beidzot kaut ko izvelk no ratiem. Gandrīz bez elpas es sabruku Dūgalam blakus zem koka.

Viņ� pamāja ar vieglu smaidu sejā. Kā vairums vīru, ceļā viņ� nebija sevi apgrūtinājis ar skū�anos, un biezi, tum�brūni rugāji ietvēra viņa muti, izceļot pilnīgo apak�lūpu.

-���� Kā tad ir? viņ� apjautājās, nedomādams par manu prasmi rīko�ties ar nelieliem aukstajiem iero�iem.

-��� Tīri labi, es pagurusi atbildēju, arī nedomādama par na�iem. Dūgala skatiens aizslīdēja līdz D�eimijam, kas rosīgi darbojās ap ratiem.

-���� Izskatās, ka laulība puisim nāk par labu, viņ� secināja.

-���� Viņam tas ir veselīgi �ajos apstākļos, es piekritu, lai arī maz�liet pavēsi. Uztvēris manu balss toni, Dūgals savilka lūpas smaidā.

-���� Un tev, zeltenīt, arī. Liekas, ka darījums iznācis izdevīgs visiem.

-���� īpa�i tev un tavam brālim. Kas attiecas uz brāli� Kā tev �ķiet, ko Kolams teiks, kad uzzinās par �o lietu?

Smaids kļuva platāks.

-���� Kolams? Ak nu. Domāju, ka viņ� ar lielāko prieku uzņems tādu radinieci savā ģimenē.

Manekens bija gatavs, un es atgriezos pie mācībām. Tas izrādījās milzu maiss ar vilnu apmēram virie�a torsa lielumā, ietīts ģērētas vēr��ādas gabalā un nosiets ar auklu. Tas bija paredzēts, lai trenētos dur��anā, tāpēc vispirms maisu piesēja pie koka cilvēka auguma augstumā, vēlāk to meta vai ripināja mums garām.

Bet D�eimijs nebija sacījis, ka starp vilnu un ādu maisā viņ� bija ielicis vairākus plakanus koka gabalus; lai būtu kā kauli, viņ� vēlāk paskaidroja.

Da�i pirmie dūrieni neizdevās, vajadzēja mēģināt vairākkārt, līdz iztriecu dunci cauri vēr�a ādai. Tā bija cietāka, nekā izskatījās. Tāda pati esot cilvēka āda uz vēdera, man sacīja. Nākamajā piegājienā es pamēģināju tie�u dūrienu no aug�as un trāpīju pa vienu no koka gaba�liem.

Bridi man likās, ka roka notrūkusi. Trieciena spēks izvibrēja man cauri līdz plecam, un mani nejūtīgie pirksti nespēja noturēt dunci. Visa roka no elkoņa uz leju bija nejūtīga, bet nepatīkama tirp�ana vēstīja, ka tas nav uz ilgu laiku.

-��� Jēzus H. Rūzvelts Kristus, es nosodījos. Stāvēju, satvērusi elkoni, un klausījos vispārējos smieklos. Beidzot D�eimijs saņēma manu plecu un tikmēr, piespie�ot cīpslu elkoņa aizmugurē un iespie�ot īk�ķi plaukstas locītavas bedrītē, masēja, kamēr roka atguva jutīgumu.

-���� Labi, es izspiedu caur zobiem, negribīgi locīdama tirpsto�o labo roku. Ko jūs darāt, kad trāpāt uz kaula un pazaudējat nazi? Vai tādām situācijām ir kādi priek�raksti?

-���� Kā tad! Ruperts smaidīja. Izvelc ar kreiso roku pistoli un no�auj to nelieti. Rezultātā atskanēja vēl skaļāki rēco�i smiekli, kurus es laidu gar ausīm.

-��� Labi, es atkārtoju puslīdz savaldīgi. Pamāju uz garo pistoli, ko D�eimijs nēsāja pie gurna. Vai tu man parādīsi, kā pielādēt un �aut?

-���� Nē, viņ� stingri noteica.

Par �ādu atbildi es mazliet sabo�os.

-���� Kāpēc?

-��� Tāpēc, ka tu esi sieviete, Ārmaliet.

Jutu, ka piesarkstu.

-��� Ak tā? es sarkastiski noteicu. Tu domā, ka sieviete nav tik gudra, lai izprastu, kā darbojas �aujamais?

D�eimijs rāmi paskatījās uz mani, lūpas mazliet noraustījās, kamēr viņ� pārlika prātā da�ādas atbildes.

-��� Tā vien gribas ļaut tev pamēģināt, viņ� beidzot sacīja. Tā tev būtu laba mācība.

Ruperts, dusmodamies uz mums abiem, noklak�ķināja mēli.

-���� Neesi stulbs, D�eimij. Un tev, zeltenīt, es teik�u, viņ� pagriezās pret mani, ne jau tāpēc, ka sievietes ir stulbas, arī da�i no ve�iem tādi ir, bet viņas ir mazas.

-��� Ko? Es mirkli apstulbusi blenzu Rupertā. D�eimijs nosprauslājās un izvilka pistoli no cilpas. Tuvumā tā izskatījās milzīga; sudrabotais ierocis bija pilnas astoņpadsmit collas gar�, ja mēra no spala līdz stobra galam.

-���� Skaties, viņ� sacīja, turot to man acu priek�ā. Turi te, atspied uz delma un skaties gar �ejieni. Un, kad uzvelk gaili, tā sper kā mūlis. Esmu gandrīz pēdu garāks par tevi, �etrus stounus smagāks, un es zinu, ko daru. Kad �auju, es dabūju zilumu; bet tevi tā var nogāzt aug�pēdus, ja nedabūsi triecienu pa seju. Viņ� pagrieza pistoli un ieslidināja atpakaļ cilpā.

-��� Ļautu pa�ai paskatīties, viņ� savilka vienu uzaci, bet tu man labāk patīc ar visiem zobiem. Tev ir jauks smaids, Ārmaliet, pat ja esi maķenīt lecīga.

�ī epizode mani mazliet atvēsināja, bez iebildumiem pieņēmu vīru spriedumu, ka pat vieglākais zobens ir pārāk smags, lai es to sekmīgi vicinātu. Mazais sgian dhu, "zeķu" duncis, tika novērtēts kā pieņemams, un man tika iedots visai draudīgs, apmēram trīs collas gar� melnas dzelzs gabals ar īsu spalu, ass kā adata. Es atkal un atkal trenējos, kā to izvilkt no paslēptuves, kamēr vīri kritiski vēroja, līdz es spēju paraut uz aug�u svārkus, satvert nazi un izslieties atbilsto�ajā pozā, turklāt to visu izdarīt vienā līdzenā kustībā tā, lai beigās turētu nazi zem rokas, gatava pārgriezt pretiniekam rīkli.

Beidzot mani atzina par novici na�u vicinātāju amatā un atļāva sēsties pie vakariņām, no visām pusēm skanēja apsveikumi ar vienu izņēmumu. Mērtegs �aubīgi purināja galvu.

-��� Es tik saku, ka sievietei vienīgais derīgais ierocis ir inde.

-���� Varbūt, atbildēja Dūgals, bet kaujā aci pret aci tai ir savi trū�kumi.

Nākamo nakti mēs pārlaidām Lohnesa krastā. Jutos savādi, atkal ļmļ skatot �īs vietas; nekas daudz jau nebija mainījies. Vai pareizāk būtu teikt nekas daudz jau nemainīsies. Lapegles un alk�ņi bija tērpu�ies tum�āki zaļā, jo bija vasaras vidus, ne vairs pavasaris. Ziedi no maijā plauksto�u puķu trausli sārtajiem, baltajiem un mēļa�jiem toņiem bija pārgāju�i uz irbuleņu un slotzaru siltākajām zelta un dzeltenajām krāsām. Debesis virs galvas zilgmoja ko�ākas, bet ezera virsma gan palikusi tādā pa�ā krāsā zili melns līdzenums, kas atspo�guļoja un turēja savās skavās krastu aprises, klusinātās krāsās kā zem dūmakaina stikla.

Tālu ezerā varēja saskatīt pat pāris burulaivu. Ta�u, kad viena pie�tuvojās krastam, redzēju, ka tā ir zvejas laiva, rupja �aumala no ģērētas ādas, kas uzvilkta uz rāmja, nevis elegantā koka konstrukcija, pie kādas biju radusi.

Gaisā jautās tā sīvā smar�a, kas vēsta par visu ūdenstilpju tuvumu; uzmācīgs sajaukums no zāles svaiguma, trūdo�u lapu, tīra ūdens, beigtu zivju un saulē sasilu�u dubļu aromāta. Bet pāri visam klājās tā pati klāteso�ās noslēpumainības jausma. Likās, ka to jūt gan vīri, gan zirgi, tāpēc nometnē valdīja klusināta gaisotne.

Atradusi ērtu vietu, kur novietot savu un D�eimija segu tīstokļus, es aizstaigāju līdz ezera malai, lai pirms vakariņām noskalotu seju un rokas.

Krasts bija stāvs, tas spēji krita lejup un pazuda lielu akmens bluķu juceklī, kas veidoja kaut ko līdzīgu dabiskai laivu piestātnei. �eit zem kraujas valdīja dziļ� miers, nometne nebija ne redzama, ne dzirdama, un es apsēdos zem koka, lai brīdi pabūtu vienatnē. Kop� sasteigtajām laulībām ar D�eimiju neviens vairs neuzmanīja katru manu soli; vismaz tik daudz bija panākts.

Man pāri zemu nokārās koku zari, es dīki plūcu no tiem spārnoto sēklu ķekarus un metu ezerā, kad pamanīju, ka sīkie vilnī�i, kas sitās pret akmeņiem, kļuvu�i lielāki, it kā tos būtu sacēlis vēj�.

Nepilnas desmit pēdas no manis ūdens virsmu pār�ķēla liela, pla�kana galva. Redzēju, kā ūdens burbuļodams tek no ķīļveida zvīņām, kas pie izliekta kakla veidoja kaut ko līdzīgu sekstei. Ūdens līgojās diezgan lielā platībā, un es �ur tur zem ezera virsmas manīju tum�a, milzīga ķermeņa kustē�anos, kaut ari galva palika nosacīti nekustīga.

Es stāvēju glu�i kā sastingusi. Lai cik savādi varētu likties, man nemaz nebija īsti bail. Jutu ar �o radījumu zināmu radniecību, jo to no sava laika �ķīra vēl lielāks attālums nekā mani, plakanās acis, vecas kā senās eocēna jūras, acis, kas arvien zūdo�ā patvēruma duļķainajās dzīlēs bija zaudēju�as redzes asumu. Notieko�ā nerealitāte sajaucās ar sajūtu, ka pazīstu �o radījumu. Gludā āda bija slidena, zili melna, ar ko�ām, zaļi mirdzo�ām �vīkām un spo�u zaigojumu zem �okļa līnijas. Divainās acis bez zīlītēm raudzījās tum�ā kvēlojo�a dzintara krāsā. Tik ļoti skaistas.

Un tik ļoti at�ķirīgas no mazākām, dubļu krāsas kopijām, ko atce�rējos redzējusi Britu muzeja piektā stāva diorāmas sienu rotājumā. Bet auguma forma bija nepārprotama. Līdz ar pēdējo elpas vilcienu dzīvas būtnes krāsas sāk balot, maigā, elastīgā āda un vingrie muskuļi satrūd da�u nedēļu laikā. Bet kauli reizēm saglabājas kā uzticamas atbalsis no formas, lai sniegtu neskaidru pēdējo liecību par to aizgāju�o godību.

Pēk�ņi ar biedējo�u �ņāk�anu elpa atvēra platas nāsis; mirklis aptu�rētas kustības, un dzīvnieks atkal nogrima, un kā vienīgais pierādījums tā klātbūtnei palika ūdens mutuļi.

Kad radījums iznira no dzelmes, es biju piecēlusies kājās. Un laikam jau neapzināti pavirzījusies tuvāk ūdensmalai, lai labāk varētu dzīv�nieku apskatīt, jo attapos, ka atrodos uz viena no akmens bluķiem, kas iesniedzās ezerā, un vēroju, kā rimsto�ie viļņi atkal iekļaujas gludajā virsmā.

Mirkli vēl stāvēju, skatīdamās pāri bezdibeņa ezeram.

-���� Paliec sveiks, beidzot sacīju tuk�ajam ūdens klajam. Nopurinā�jos un pagriezos pret krastu.

Kraujas pa�ā aug�ā stāvēja kāds vīrs. Sākumā es sabijos, bet tad pazinu vienu no mūsu lopu dzinējiem. Ja nemaldos, viņu sauca Pīters, un spainis, ko viņ� turēja rokā, norādīja uz nāciena iemeslu. Jau gra�sījos jautāt, vai ari viņ� redzēja zvēru, bet, man pieejot tuvāk, viņa sejas izteiksme deva man nepārprotamu atbildi. Seja bija baltāka nekā margrietiņas viņam pie kājām, un bārdā tecēja sīkas sviedru straumī�tes. Ieplestās acis bija glu�i baltas kā pārbiedētam zirgam, un roka tā drebēja, ka spainis sitās pret kājām.

-��� Viss kārtībā, es teicu, ejot viņam klāt. Tas ir prom.

Bet Pīters �o apgalvojumu uztvēra nevis kā mierinājumu, bet iemeslu jaunam baiļu uzplūdam. Viņ� nometa spaini, nokrita ceļos manā priek�ā un pārkrustījās.

-��� Ap-ap�ēlojies, kundze! viņ� stomījās. Man par briesmīgu apju�kumu, viņ� nogūlās uz vēdera un saķēra manu svārku apak�malu.

-��� Nemuļķojies, es diezgan bargi uzsaucu. Celies aug�ā! Viegli piebikstīju virām ar purngalu, bet viņ� tikai trīcēja un palika piekļāvies zemei kā sēņotne. Celies aug�ā, es atkārtoju. Muļķi, tas ir tikai� apklusu, mēģinot domāt. Neko nelīdzēs, ja pateik�u dzīvnieka latīnisko nosaukumu.

-���� Tas ta�u tikai mazs briesmonītis, es beidzot sacīju, satvēru bailuļa roku un mēģināju raut viņu kājās. Man vajadzēja piesmelt spaini, jo viņ� (pilnīgi nepamatoti) nebija ar mieru tuvoties ezeram. Piesar�dzīgi turoties pa gabalu, Pīters sekoja man uz nometni un uzreiz aiz�joza kopt savus mūļus, bet attālinoties vēl pār plecu raidīja uz mani bailīgus skatienus.

Tā kā Pīters, manuprāt, nebija noskaņots bilst citiem kādu vārdu par briesmoni, es nodomāju, varbūt man ari jātur mēle aiz zobiem. Dūgals, D�eimijs un Neds Gauens bija izglītoti, bet pārējie lielākoties bija vienkār�i ļaudis, analfabēti, kalnie�i no Makenziju zemju nomaļām klin�tainēm un ielejām. Viņi bija nepārspējami cīnītāji un bezbailīgi kara�vīri, bet māņticīgi kā Āfrikas un Tuvo Austrumu primitīvo cil�u locekļi.

Tāpēc es klusēdama paēdu vakariņas un devos pie miera, bet visu laiku jutu sev pievērstu lopu dzinēja Pītera piesardzīgo skatienu.

Divas dienas pēc uzbrukuma mēs atkal pagriezāmies uz zieme�ļiem. Pamazām tuvojāmies vietai, kur bija norunāta tik�anās ar Horoksu, D�eimijs palaikam nogrima domās, varbūt apsvēra, cik nozimīgas būs angļu dezertiera atnestās ziņas.

Hjū Manro vairs netiku redzējusi, bet iepriek�ējā nakti es pamodos un, kaut ari bija tum�s, manīju, ka D�eimija nav man blakus zem segas. Centos palikt nomodā, lai sagaidītu viņu atgrie�amies, bet, kad mēness slīga uz rietu, miegs mani tomēr uzveica. No rīta vīrs cie�ā miegā gulēja man blakus, kad es uz segas atradu nelielu sainīti tas bija plāna papīra vīstoklītis, kas sastiprināts, caurdurot ar dzeņa astes spalvu. Kad rūpīgi attinu papīru, es ieraudzīju lielu gabalu neapstrādāta dzintara. Viena mala tomēr bija noslīpēta gluda, un pa �o "lodziņu" varēja redzēt trauslu, tum�u, mū�īgā lidojumā sastingu�u spāriti.

Nogludināju papīru. Uz nosmulētās baltās virsmas kaut kas bija uzvilkts maziem, pārsteidzo�i elegantiem burtiņiem.

-��� Kas tur rakstīts? es jautāju D�eimijam, pētot savādos burtus un zīmes. Laikam gēlu valodā.

Viņ� samiegojies paslējās uz elkoņa un nopētīja papīru.

-��� Tā nav gēlu valoda. Tas ir latīniski. Manro agrāk, pirms turku gūsta, bij skolotājs. Tas ir pantiņ� no Katulla.

�da mi basia mille, diende centum, Dein mille altera, dein secunda centum�

Tulkojot viegls sārtums iekrāsoja viņa ausu ļipiņas:

Lai mīlas skūpsti kavējas Uz mūsu lūpām, sāc un skaiti! Tūkstotis un simts, tad Simts un tūkstotis vēl klāt.

-���� Nu, tas ir mazliet cēlāks teksts nekā veiksmes cepumā, es uzjautrināta noteicu.

-��� Ko? D�eimijs nesaprata.

-���� Nepievērs uzmanību, es pasteidzos attraukt. Vai Manro nodeva Horoksam ziņu no tevis?

-��� Jā. Viss sarunāts. Mēs satiksimies kādā man zināmā miestiņā, kas atrodas kalnos pāris jūd�u virs Legkrimas. Pēc �etrām dienām, ja pa to laiku nekas neatgadlsies.

Piezīme par to, ka kaut kas varētu noiet greizi, darīja mani mazliet ba�īgu.

-��� Vai tu domā, ka tas ir dro�i? Nu, vai tu uzticies Horoksam?

D�eimijs sēdēja, berzēdams no acīm miega atliekas un mirk�ķinā�dams plakstus.

-���� Vai es uzticos angļu dezertierim? Ak Dievs, nē. Domāju, ka viņ� mani pārdotu Rendelam, tiklīdz mēs �ķirtos, tikai viņ�, redz, pats nevar iet pie angļiem. Dezertierus pakar. Nē, es Horoksam neuzticos. Tāpēc jau devos Dūgalam lidzi �ajā ceļojumā, nevis runāju ar Horoksu viens pats. Ja tam vīram kas nelāgs aiz ādas, tad man vismaz ir sabiedrotie.

-��� Ā! Es nebiju pārliecināta, ka, ņemot vērā pa�reizējās attiecības starp D�eimiju un viņa viltīgajiem tēvo�iem, Dūgala klātbūtne būtu kāda dro�ības ķīla.

-���� Nu, ja tu tā domā, es �aubījos. Cerams, ka Dūgals vismaz neizmantos izdevību, lai tevi no�autu.

-��� Viņ� reiz �āva gan uz mani, D�eimijs pasmējās, pogādams ciet kreklu. Tev vajadzēja to zināt, jo tu pārsēji ievainojumu.

Tobrīd ķemmēju matus un man izkrita ķemme no rokām.

-���� Dūgals! Es domāju, ka tevi sa�āva angļi!

-���� Nu, angļi �āva uz mani, viņ� palaboja. Nav jau pareizi teikt, ka Dūgals bij tas �āvējs; patiesībā tas dro�i vien bij Ruperts viņ� ir tas no

Dūgala vīriem, kuram �au�ana padodas vislabāk. Nē, kad mēs mukām no angļiem, es attapos, ka neesam tālu no Freizeru zemēm, un iedomā�jos varbūt izmantot izdevību. Tāpēc es iecirtu zirgam sānos pie�us un pagriezos pa kreisi, apejot Dūgalu un pārējos. Ņem vērā, ka gāja vaļā pamatīga �audī�anās, bet lode, kas man trāpīja, lidoja no aizmugures. Tobrīd Dūgals, Ruperts un Mērtegs atradās man aiz muguras. Bet visi angļi priek�ā. Patiesībā, kad nogāzos no zirga un noripoju no kalna, es gandrīz iekritu viņu nagos. Viņ� pārliecās pār ūdens spaini, ko biju atnesusi, un ie�ļakstīja sev sejā pāris sauju auksta ūdens. Tad papuri�nāja galvu, lai izkratītu no acīm ūdeni, un smaidīdams, ar mirdzo�ām lāsēm biezajās skropstās un uzacīs vērās manī.

-���� Patiesību sakot, Dūgalam nācās krietni pacīnīties, lai dabūtu mani atpakaļ. Es gulēju zemē, galīgi nederīgs, Dūgals stāvēja man bla�kus, ar vienu roku aiz siksnas cen�oties piesliet mani kājās un ar otru, kurā turēja zobenu, sitās ar dragūnu, kur� domāja, ka viņam ir zāles pret visām manām kaitēm. Dūgals viņu nogalināja un mani uzvēla savam zirgam mugurā. D�eimijs papurināja galvu. Tajā brīdī es neko daudz neapjēdzu; spēju domāt tikai par to, cik zirgam grūti tikt kalnā ar �etrsimt mārciņu smagu nastu uz muguras.

Es �okēta izslējos.

-��� Bet� ja gribētu, Dūgals būtu varējis tevi toreiz nogalināt.

D�eimijs papurināja galvu un paņēma no Dūgala palienēto bār-

dasnazi. Viņ� nedaudz pakustināja spaini, lai ūdens virsma izveidotu gludu spoguli, savilka seju mokpilnā grimasē, kādu vīrie�i parasti saverk�ķī skujoties, un sāka skrāpēt vaigus.

-���� Nē, savu kaujinieku acu priek�ā viņ� to nevarēja. Turklāt Dūga�lam un Kolamam jau nevajadzēja mani nobeigt īpa�i jau Dūgalam.

-���� Bet� Man atkal sāka dūkt galva, kā aizvien, kad saskāros ar skotu ģimenes dzīves mud�ekļiem.

D�eimijs runāja neskaidri, jo bija izslējis zodu un pie�ķiebis galvu, lai tiktu klāt nelielajai rugāju audzei pazodē.

-���� Lelibrokas dēļ, viņ� turpināja skaidrot, ar brīvo roku taustot, vai kādi bārdas ku�ķī�i nav izbēgu�i nazim. Redzi, mui�ai ir auglīga zeme, turklāt tā atrodas kalnu pārejas pa�ā aug�ā. Tā ir vienīgā lieto�jamā pāreja Hailendā desmit jūdzes uz abām pusēm. Ja nonāks līdz vēl vienam dumpim, tad būs izdevīgi, ka tev pieder tāds īpa�ums. Un, ja es nomirtu puisī, tad zeme, visticamāk, aizietu atpakaļ Freizeru rokās.

Viņ� pasmaidīja, braucīdams kaklu.

-��� Nē, es brāļiem Makenzijiem sagādāju nopietnas galvassāpes. No vienas puses, ja es apdraudu mazā Heimi�a tiesības uz vadoņa vietu, tad viņi grib, lai esmu beigts un pagalam. No otras puses, ja neap�draudu, tad viņi grib, lai kara gadījumā es kopā ar savu īpa�umu būtu viņu, nevis Freizeru sabiedrotais. Tāpēc, redz, viņi vēlas palīdzēt man satikties ar Horoksu. Es ar Lelibroku neko lielu nevaru iesākt, kamēr esmu izsludināts ārpus likuma, kaut arī zeme joprojām pieder man.

Es satinu segas, apjukusi grozot galvu par sare�ģītajiem un bīs�tamajiem apstākļiem, kurus D�eimijs uztvēra �ķietami bezrūpīgi. Un pēk�ņi man ie�āvās prātā, ka tagad tas attiecas ne tikai uz D�eimiju. Es pacēlu galvu.

-��� Tu teici, ka zeme atkal nonāktu Freizeru īpa�umā, ja tu nomirtu neapprecējies, es ierunājos. Bet tagad tu esi precējies. Tad kur��

-��� Tiesa, D�eimijs, �ķībi smaidīdams, māja ar galvu. Viņa mati rīta saules staros liesmoja zelta un vara krāsās. Ja mani tagad nobeigs, Armaliet, tad Lelibroka būs tava.

Kad migla iztvaikoja, rīts izvērtās skaists un saulains. Putni rosījās pa vir�iem, un pārmaiņas pēc ceļ� bija plats un smilts mīksti būk�ķēja zem zirgu pakaviem.

Kāda paugura virsotnē D�eimijs piegrieza savu zirgu man cie�i bla�kus. Un pamāja ar galvu pa labi.

-��� Vai redzi to mazo klajumiņu tur lejā?

-��� Jā. Tas bija neliels, priedēm, ozoliem un apsēm apaudzis zemes ielāpiņ� netālu no ceļa.

-��� Tur zem kokiem ir avotstrauts un mīksta zāle. Ļoti jauka vietiņa.

Neizpratnē es paskatījos uz D�eimiju.

-���� Pusdienām vēl tā kā par agru, vai ne?

-���� Ne jau tas man bij padomā. Pirms da�ām dienām nejau�i biju atklājusi, ka mans vīrs nekad nebija mācējis piemiegt vienu aci. Tāpēc viņ� ļoti nopietni kā liela, sarkana pūce samirk�ķināja abus plakstus.

-��� Un kas tie�i tev padomā? es painteresējos. Manam aizdomīgaļ.im skatienam pretī vērās nevainīgas, bērni�ķīgas, zilas acis.

-��� Man tikai ienāca prātā, nez kā tu izskatītos� zālē� zem kokiem� pie ūdens� ja tev svārki būtu savilkti līdz ausim.

-��� Ē� es nokrem�ļojos.

-���� Pateik�u Dūgalam, ka iesim pēc ūdens. Viņ� aiztraucās uz priek�u un drīz vien atgriezās ar ūdens pudelēm, ko bija savācis no citiem zirgiem. Dzirdēju, ka Ruperts mums sauc nopakaļ kaut ko gēlu valodā, bet vārdus nespēju iz�ķirt.

Laukumiņu es sasniedzu pirmā. Noslīdējusi no zirga, es atlaidos zālē un aizvēru acis, vairoties no �ilbino�ās saules. Brīdi vēlāk D�eimijs man blakus pievilka gro�us un nolēca zemē. Viņ� uzplāja ar plaukstu zirgam pa sānu, lai tas iet, gro�iem velkoties pa zemi, ganīties blakus manējam, tad nometās uz ceļiem. Es pastiepu rokas un uzvilku viņu sev virsū.

Diena bija silta, gaisā tvanēja zāles un ziedu smar�as. Un arī D�ei�mijs smar�oja kā tikko plūkts zāles stiebrs, asi un saldi.

-���� Mums tas jādara ātri, es sacīju. Citādi viņi brīnīsies, kāpēc mēs tik ilgi smeļam ūdeni.

-���� Neko viņi nebrīnīsies. D�eimijs jau prasmīgi raisīja vaļā mana ņiebura auklas. Viņi zina.

-��� Ko tu ar to gribi teikt?

-��� Vai tad nedzirdēji, ko Ruperts uzsauca, kad devāmies projām?

-���� Dzirdēju, bet nesapratu, ko viņ� saka. Mana gēlu valoda bija tiktāl uzlabojusies, ka sapratu vienkār�us vārdus, bet sarunāties es vēl ilgi nespē�u.

-���� Tad labi. Tavām ausīm tie vārdi nebij piemēroti. Atbrīvojis no apģērba manas krūtis, viņ� piekļāva tām seju, sūca un viegli kodīja, līdz es vairs nespēju izturēt un, parāvusi uz aug�u svārkus, paslīdēju viņam apak�ā. Pēc karstās un primitīvās kopo�anās uz klints es jutos neizskaidrojami bikla un kautrējos mīlēties nometnes tuvumā, bet me�i bija pārāk biezi, lai dro�i varētu doties tālu no pārējiem. Mēs abi jutām vieglo un patīkamo atturē�anās sasprindzinājumu un, būdami pārlie�cināti, ka tuvumā nav ziņkāru acu un ausu, tiecāmies viens pēc otra ar tādu spēku, ka no asiņu straujās joņo�anas tirpa lūpas un pirksti.

Mēs jau tuvojāmies kulminācijai, kad D�eimijs pēk�ņi sastinga. Atvērusi acis, es redzēju viņa seju, kas uz saules fona izskatijās tum�a, un tajā bija pilnigi neaprakstāma izteiksme. Viņam pie deniņiem vidēja kaut kas melns. Manas acis beidzot aprada ar spo�o gaismu, un es redzēju, ka melnais ir musketes stobrs.

-���� Slienies aug�ā, elles ērzeli! Stobrs strauji sakustējās, atsitoties pret D�eimija deniņiem. Viņ� ļoti lēnām piecēlās kājās. Nobrāzuma vietā sakrājās asins lāse, kas spilgti izcēlās uz baltās sejas.

Viņi bija divi; sprie�ot pēc apdriskātajām formas tērpu atliekām, sarkansvār�u dezertieri. Abi bruņoju�ies ar pistolēm un musketēm un stipri uzjautrinājās par to, ko veiksme likusi viņiem ceļā. D�eimijs pie�cēlās ar paceltām rokām, jo krūtīs dūrās musketes stobrs, bet tikai ar lielām pūlēm viņam izdevās saglabāt bezkaislīgu sejas izteiksmi.

-���� Varēji tak ļaut �im pabeigt, Harij, viens no vīriem ieteicās. Viņ� plati smaidīja, atsedzot sabojāju�os zobus. �itāda pārtrauk�ana pa�ā vidū kaitē veselībai.

Runātāja biedrs iebakstīja D�eimijam krūtīs ar musketi.

-��� Man viņa veselība ir pie vienas vietas. Un drīz arī viņam pa�am tā būs vienaldzīga. Man ir iekāriens nogar�ot kumosiņu no �itā, viņ� īsi pamāja manā virzienā, un man netīk būt otrajam, kur nu vēl aiz tāda skotu kuces dēla kā �itais.

Tas ar bojātajiem zobiem iesmējās.

-��� Es nebūtu tik izlepis. Nu tad �miedz viņu nost un darām, kas jādara.

Harijs, īsa auguma, ducīgs �ķielacis, mani pētidams, bridi apdomā�jās. Es joprojām sēdēju zemē, ceļus pievilkusi pie krūtim un svārkus cie�i saņēmusi pie potītēm. Biju mēģinājusi aizpogāt ņieburu, ta�u krietna daļa no krūtīm bija redzama. Pēdīgi strupais arī iesmējās un ar rokas mājienu paaicināja savu biedru.

-���� Nē, lai paskatās. Nāc �u', Arnold, un turi viņu uz grauda! Arnolds, joprojām plati smaidīdams, paklausīja. Lai sagatavotos, Harijs nolika musketi zemē un arī pistoles siksnu nometa turpat.

Spie�ot svārkus pie kājām, es uzdūros kādam cietam priek�metam labās puses kabatā. Tas bija D�eimija dotais duncis. Vai es spētu to izmantot? Jā, pilnīgi noteikti, es izlēmu, skatīdamās uz Harija pūtaino, baudkāro ģīmi.

Ta�u man būs jāgaida līdz pēdējai sekundei, un mani māca �aubas, vai D�eimijs spēs tik ilgi savaldīties. Skaidri redzēju, ka viņa sejā raks�tīta vēlme Hariju nogalināt; drīz vien, es paredzēju, viņ� rīkosies.

Negribēju rādīt savu seju, bet samiedzu acis un skatijos uz vīru, cik stingri vien varēju, domās pavēlot viņam nekustēties. D�eimijam uz kakla izspiedās dzīslas un seja piesarka tum�sarkana, bet es manīju, drīzāk gan nojautu, galvas mājienu, ka viņ� manu domu ir sapratis.

Kad Harijs spieda mani pie zemes un mēģināja savilkt uz aug�u svārkus, es pretojos, vairāk gan lai dabūtu roku uz dun�a spala nekā lai nokratītu izvarotāju. Viņ� man sāpigi iesita pa seju, lai palieku mierā. Mans vaigs dega, un acis asaroja, bet roka, paslēpta svārku ielocēs, �ņaudza dun�a spalu.

Es, skaļi elsodama, atlaidos uz muguras. Koncentrējos uz mērķi, cen�oties visu pārējo no prāta izdzēst. Jādur mugurā; attālums bija pārāk niecīgs, lai mēģinātu pārgriezt rīkli.

Netīri pirksti ieķērās man gurnos, pūloties tos paplest. Acu priek�ā redzēju Ruperta strupo pirkstu duram Mērtegam ribās, un ausīs ska�nēja viņa balss: "Te, zeltenīt, zem apak�ējām ribām, pie pa�a mugur�kaula. Dur stipri, uz aug�u nierēs, un viņ� būs gar zemi."

Bija jau gandrīz īstais brīdis; Harija smakojo�ā elpa pretīgi silta skāra manu seju un pirksti taustījās gar manām kailajām kājām, bet pats viņ� bija koncentrējies tikai uz vienu mērķi.

Paskaties labi, buciņ, kā tas darāms, viņ� elsa, tava draugaļa vaidēdama prasīs vēl, iekams�

Ar strauju kustību apķēru ar kreiso roku izvarotāja kaklu, lai viņ� nevarētu atrauties; augstu pacēlu roku ar nazi un dūru no visa spēka. Trieciena atsitiens aizvibrēja līdz plecam, un man gandrīz izkrita dun�cis no rokas. Harijs iesmilkstējās un sāka grozīties, lai tiktu projām. Akli biju mērķējusi pārāk augstu, un nazis bija noslīdējis gar ribu.

Tagad apstāties es vairs nevarēju. Par laimi, svārki bija uzrauti, tādēļ manas kājas bija brīvas. Ar tām cie�i apviju nosvīdu�ā Harija gur�nus, neļaujot viņam piecelties vēl da�as dārgas sekundes, kas man bija nepiecie�amas, lai durtu otrreiz. Triecu dunci ar izmisuma spēku un �oreiz trāpīju īstajā vietā.

Rupertam izrādījās taisnība. Harijs noraustījās mīlas akta pretīgā parodijā, tad bez skaņas sabruka ļenganā kaudzē man virsū, asins strūkla no brūces mugurā pamazām apsīka.

Notikumi, kas risinājās uz zemes, vienu mirkli bija novērsu�i Arnolda uzmanību, bet satracinātajam skotam, ko viņ� turēja stobra galā, tas bija gana ilgs laiks. Tajā brīdī, kad biju tiktāl sakopojusi domas, lai izlocītos no miru�ā Harija apak�as, Arnolds jau bija pievie�nojies savam biedram viņsaulē, rīkle bija akurāti pārgriezta no auss līdz ausij ar sgian dhu, ko D�eimijs nēsāja zeķē.

D�eimijs nometās ceļos man blakus un izvilka mani no liķa apak��as. Mēs abi drebējām nervu sasprindzinājuma un �oka dēļ un vairākas minūtes, nesakot ne vārda, gulējām apskāvu�ies. Vēl joprojām nespējot runāt, viņ� mani piecēla un aiznesa projām no abiem miroņiem uz pļa�viņu aiz ap�u audzes.

Tur nolika mani zemē un neveikli noslīga man blakus, it kā kājas būtu atteiku�ās darboties. Es jutu aukstu atsve�inātību, it kā man cauri kauliem pūstu ziemas vēj�, un pastiepu pēc viņa rokas. D�eimijs pacēla galvu, kas bija gulējusi uz ceļiem, seja �ķita nogurusi, un viņ� skatījās uz mani kā uz sve�inieci. Kad uzliku rokas D�eimijam uz pleciem, viņ� piekļāva mani cie�i pie krūtīm, izdve�ot kaut ko vidēju starp vaidu un �ņukstu.

Tad mēs mīlējāmies me�onīgi, sasprindzinātā klusumā, neapval�dīti un jau pēc pāris mirkļiem beidzām, jo mūs dzina man neizpro�tama vajadzībā, bet es zināju, ka jāpakļaujas tai, vai arī mēs zudīsim viens otram uz mū�īgiem laikiem. Mēs to darījām ne jau mīlestības, bet nepiecie�amības dēļ, it kā apzinātos: ja kāds no mums paliktu viens, to nebūtu iespējams izturēt. Vienīgi saplū�anā mēs varējām smelties spēku, jutekļu kairinājumā varējām noslīcināt atmiņas par nāvi un izvaro�anas mēģinājumu.

Pēc tam mēs, cie�i apskāvu�ies, saņurcīti, asinīm notriepu�ies un, par spīti saules siltumam, drebo�i, gulējām zālē. D�eimijs kaut ko mur�mināja, balss skanēja tik klusi, ka uztvēru tikai vienu vārdu "piedod".

Nav tava vaina, es dudināju, glāstot viņa matus. Viss kārtībā, mums abiem nekas nekai�. Jutos kā sapnī, it kā nekas ap mani nebūtu īsts, un neskaidri apjautu aizkavēta �oka simptomus.

-��� Es nerunāju par to, viņ� iebilda. Ne par to. Tā bij mana vaina� Tik muļķīgi te ierasties un kārtīgi neapskatīties. Un ļaut tev� ta�u es nedomāju to. Es domāju� piedod, ka tikko tevi tā izmantoju. Paņemt tevi tā, tik drīz pēc� kā tāds dzīvnieks. Piedod, Klēra� nezinu, kas� nespēju turēties pretī, bet� Ak kungs, tu esi tā nosalusi, mo duinne, tavas rokas ir kā ledus. Nāc, es sasildī�u!

Ari �oks, es miglaini secināju. Savādi, ka da�iem cilvēkiem tas rada vajadzību runāt. Citi tikai klusēdami trīc. Kā es. Es piespiedu D�eimija muti sev pie pleca, lai apklusinātu.

-��� Viss kārtībā, es atkārtoju atkal un atkal. Viss kārtībā.

Pēk�ņi mums pāri krita ēna un mēs abi salēcāmies. Tur stāvēja

Dūgals un, rokas uz krūtīm sakrustojis, nikni lūrēja uz mums. Tad pie�klājīgi novērsa skatienu, kamēr es sasēju kleitas auklas, un, pieri sarau�cis, skatījās uz D�eimiju.

-��� Nu paklau, puis, papriecāties ar sievu ir makten labi, bet, ja mums visiem tevi jāgaida ilgāk par stundu, un tik ļoti aizrauties, ka nedzirdat mani nākam, tā tu, puis, kādu dienu iekulsies nepatik�anās. Kāds ta�u varēja nemanot pienākt no muguras un pielikt tev pie galvas pistoli�

Viņ� aprāva savu tirādi un sāka skatīties, kā es histērijā vārtos pa zāli. D�eimijs, sarkans kā biete, paveda Dūgalu aiz ap�u aizsega un klusā balsī visu paskaidroja. Es turpināju nevaldāmi ķiķināt, beidzot iebāzu mutē kabatlakatiņu, lai slāpētu troksni. Pēk�ņā emociju izlā�dē�anās kopā ar Dūgala sacīto man acu priek�ā nolika D�eimija seju, kāda tā bija tajā brīdī, un es nespēju rimties. Es smējos un kunkstēju, līdz sāka sāpēt sāni. Beidzot es apsēdos, slaucīju ar mutautu acis un redzēju, ka Dūgals ar D�eimiju stāv man blakus un abi ar vienādām sejas izteiksmēm nosodo�i raugās manī. D�eimijs uzrāva mani kājās un, kaut joprojām �agojos un palaikam iespurcos, veda uz vietu, kur mūs gaidīja vīri ar zirgiem.

Izņemot ieilgu�u tieksmi histēriski smieties par neko, likās, ka nekādas nepatīkamas sekas tik�anās ar dezertieriem nav atstājusi, ta�u es ļoti piesardzīgi alla� turējos nometnes tuvumā. Dūgals centās man iestāstīt, ka bandīti nemaz tik bie�i Hailendas ceļos negadās tā vienkār�ā iemesla dēļ, ka tādu ceļinieku, ko būtu vērts aplaupīt, nav daudz, bet es pamanīju, ka, veicot ikdieni�ķus darbus, piemēram, ejot pēc malkas vai ūdens, me�a trok�ņi mani biedēja, un es steidzos atpa�kaļ, lai pēc iespējas ātrāk redzētu un dzirdētu Makenziju vīrus. Tāpat es atklāju, cik mierino�i, ja naktī tepat blakus skan krāk�ana, un zaudēju pēdējās kautrības paliekas par neuzkrīto�o rosī�anos zem mūsu segām.

Vēl joprojām baidījos palikt viena, kad pēc da�ām dienām pienāca laiks tikties ar Horoksu.

-���� Man jāpaliek? Es neticēju savām ausīm. Nē! Es do�os tev līdzi.

-��� Tas nav iespējams, D�eimijs kārtējo reizi pacietīgi atkārtoja.

-����� Lielākā tiesa vīru ar Nedu, kā jau paredzēts, dosies uz Legkrimu ievākt nomu. Bet Dūgals ar da�iem vīriem pavadis mani uz tik�anos, ja nu Horokss būtu sadomājis kādu nelietību. Ta�u tu Legkrimas tuvumā rādīties nedrīksti; tur varētu būt Rendela rokaspui�i, un es nebrīnītos, ja viņ� tevi nolaupītu. Turklāt man nav ne jausmas, kas tik�anās laikā var atgadīties. Nē, netālu no ceļa līkuma ir birztala tur daudz koku un zāles, ari ūdens tur ir. Tev būs ērti, līdz es ieradī�os tev pakaļ.

-��� Nē, es iespītējos. Ie�u tev līdzi. Kaut kāds neizprotams lep�nums liedza man atzīties, ka man bez viņa būs bail. Bet es labprāt pateicu, ka baidos par viņu.

-��� Tu pats teici, ka neviens nezina, kas var notikt tik�anās laikā, es atgādināju. Negribu te gaidīt un visu dienu satraukumā lauzīt galvu, vai ar tevi nav noticis kas slikts. Ļauj man iet tev līdzi, es lūdzos.

-��� Apsolu, ka tik�anās laikā es nerādī�os. Bet es negribu palikt te viena un visu dienu raizēties.

D�eimijs nepacietīgi nopūtās, bet vairs nestrīdējās. Ta�u, kad nonā�cām pie birztalas, viņ� pieliecās, satvēra mana zirga pavadu, piespie�ot to nogriezties no ceļa pļavā. Tad, noslīdējis no zirga, piesēja abus gro�u pārus pie krūma. Neliekoties ne zinis par maniem skaļajiem iebildu�miem, viņ� pazuda aiz kokiem. Es spītīgi atteicos kāpt zemē. Viņ� nevar piespiest mani palikt, es domāju.

Beidzot viņ� iznāca uz ceļa. Pārējie jau bija aizjāju�i krietnu gabalu uz priek�u, bet D�eimijs, paturējis prātā mūsu neseno piedzīvojumu klajumā, nebija ar mieru iet projām, iepriek� kārtīgi nepārbaudījis birztalu, metodiski pārmeklējot koku saaudzi un ar nūju izbakstot garo zāli. Atgriezies viņ� atsēja zirgus un ielēca seglos.

-��� Tur ir dro�i, viņ� sacīja. jāj uz birzi, Klēra, un paslēpieties abi ar zirgu. Tiklīdz viss būs nokārtots, es atjā�u pēc tevis. Nevaru pateikt, t ik ilgi tas būs, bet pirms saulrieta.

-���� Nē! Es te nepalik�u. Nespēju paciest domu, ka man būs jānīkst me�ā, nezinot, kas notiek. Nesalīdzināmi labāk es būtu tur, kur man draud briesmas, nekā stundām ilgi drebināties, gaidot un lauzot galvu. Viena.

D�eimijs dega nepacietībā doties projām, tomēr savaldījās. Viņ� uzlika roku man uz pleca.

-��� Vai tu nesolīji man klausīt? viņ� jautāja, viegli mani sapurinot.

-��� Jā, bet� Grasījos teikt, ka solīju to tikai tāpēc, ka man nebija citas izejas, bet D�eimijs jau grieza mana zirga galvu uz bie�ņas pusi.

-��� Tas ir ļoti bīstami, Klēra, un es nepieļau�u, ka tev draud bries�mas. Es bū�u ļoti aizņemts un nejaudā�u vienlaikus kauties un aiz�stāvēt tevi, ja tik tālu nonāks. Redzot manu dumpīgo skatienu, viņ� iebāza roku seglu somā un sāka pa to vandīties.

-��� Ko tu tur meklē?

-���� Virvi. Ja tu mani neklausīsi, tad piesie�u tevi pie koka, kamēr tieku atpakaļ.

-��� To tu nedarīsi!

-���� Darī�u gan! Bija skaidri redzams, ka viņ� runā nopietni. Es negribīgi padevos un dusmīga pievilku gro�us. D�eimijs, jau pagrie�zies, lai dotos projām, pieliecās, lai nobu�otu mani uz vaiga.

-���� Uzmanies, Ārmaliet. Tev ir duncītis? Labi. Atgriezī�os, tiklīdz varē�u. Ak, vēl kas.

-��� Kas tad? es īgni noprasīju.

-��� Ja tu aiziesi no birztalas, iekams atnāk�u tev pakaļ, tad es ar zobena siksnu norau�u ādu no tavas plikās pakaļas. Visu ceļu līdz Bārgrenenai iet kājām nav patīkami. Atceries, viņ� man viegli ieknieba vaigā, tie nav tuk�i draudi. Un tā arī bija. Es lēnām jāju uz koku puduri; kad atskatījos, redzēju, kā D�eimijs aiztraucas, zemu pieliecies seglos, saplūdis ar zirgu, un aiz muguras viņam plandās pleda gali.

Zem kokiem bija vēsi; ieejot ēnā, mēs abi ar zirgu atvieglojumā uzelpojām. Bija viena no tām retajām dienām Skotijā, kad saule no balināta musllna krāsas debesim lej svelmi un pulksten astoņos rīta dūmaka jau ir iztvaikojusi. Birztalā jandalēja putni; ozolu audzītē krei�sajā pusē zīlī�u bars meklēja barību, un netālu balsi locīja, manuprāt, stērste.

Vienmēr esmu bijusi dedzīga amatiere putnu vērotāja. Ja man jātup te, līdz manam valdonīgajam, pavēlnieciskajam, stūrgalvīgajam vīra kungam labpatiks izbeigt riskēt ar savu stulbo galvu, varu izmantot laiku, mēģinot vērot putnus.

Es sapinu zirgu un ļāvu tam savā vaļā plūkt lekno zāli birzs malā, zinādama, ka tālu tas neies. Da�as pēdas no kokiem zāle spēji izbei�dzās, jo to nomāca uzbāzīgie vir�i.

�ajā laukumiņā, kur juku jukām auga skuju koku un ozolu atva�ses, bija ideāla vieta putnu vēro�anai. Es klīdu starp kokiem, joprojām vārīdamās dusmās uz D�eimiju, bet pamazām, klausoties mu�ķērāja raksturīgajā �ik un sila strazda skarbajā pļāpā�anā, sāku nomieri�nāties.

Laucīte pēk�ņi beidzās ne pārāk augstas kraujas malā. Izspraucos cauri jauno kociņu bie�ņai, un putnu dziesmas noslāpēja strauja ūdens �alas. Stāvēju pie mazas upītes no augstās kraujas robainajām klin�tīm lejup �ļācās ūdenskritumi un, �ļakatām �ķīstot, satecēja brūni sid�rabainās lāmās. Apsēdos uz krasta, pārkāru kājas pāri malai virs ūdens, priecādamās par sauli, kas sildīja man seju.

Man pār galvu aiztraucās vārna, kurai cie�i sekoja pāris erickiņu. Prāvais, melnais ķermenis līku lo�u �audījās pa gaisu, cen�oties izvairī�ties no sīkajiem "iznīcinātājiem". Es pasmaidīju, skatīdamās, kā mazie, niknuma pārņemtie vecāki trenkā lielo putnu, un prātoju, vai vārnas vispār, ja viņām ļauj darīt, kā grib, prot lidot taisnā līnijā. �ī, ja ieturētu taisnu līniju, nonāktu tie�i�

Es sastingu.

Tik karsti biju strīdējusies ar D�eimiju, ka līdz �ai minūtei man nebija pielēcis, ka beidzot, pati no sevis, ir izveidojusies situācija, kuru es veltīgi biju mēģinājusi noorganizēt jau divus mēne�us. Es biju viena. Zināju, kur atrodos.

Paskatījos pāri avotam, un spo�ajā rīta saulē, kas lauzās cauri sar�kanajiem o�iem otrā krastā, man ap�ilba acis. Tātad tur bija austrumi, sirds sāka sisties straujāk. Austrumi bija tur, Legkrima man tie�i aiz muguras. Legkrima bija �etras jūdzes uz ziemeļiem no Fortviljamas. Un Fortviljama nav vairāk kā trīs jūdzes uz rietumiem no Kreignedana.

Tātad pirmo reizi kop� tik�anās ar Mērtegu es aptuveni zināju, kur atrodos ne vairāk kā septiņas jūdzes no tā nolādētā kalna un tā saso�dītā akmeņu loka. Septiņas jūdzes varbūt no mājām. No Frenka.

Es devos atpakaļ uz birzi, bet pārdomāju. Pa ceļu iet es neuzdrīkstē�jos. Tik tuvu Fortviljamai un vairākiem maziem apkārtnes miestiem bija pārāk liels risks satikt kādu cilvēku. Ar zirgu pa strauta krauju jāt nebija iespējams. Faktiski es pat �aubījos, vai pa to var iet kājām; klints da�ās vietās bija gluda siena, kas pazuda putojo�ajā straumē bez jebkāda stingrāka pamata kājām, izņemot izkaisītu akmeņu spices, kas slējās ārā no straujā ūdens.

Bet tā pilnīgi noteikti bija taisnākā taka, kas veda virzienā, kurā gribēju doties. Un es neuzdrīkstējos mest pārāk lielu līkumu; brik�ņos varēja ļoti viegli apmaldīties, un tikpat labi mani varēja pārtvert D�ei�mijs vai Dūgals, kas atgrieztos no tik�anās.

Iedomājoties par D�eimiju, man pēk�ņi sa�ņaudzās vēders. Ak Dievs, kā lai es to izdaru? Pamest viņu, ne ar vārdu nepaskaidrojot vai neatvainojoties? Pazust bez pēdām pēc visa tā, ko viņ� manā labā ir darījis?

Ar �o domu es pēdīgi nolēmu atstāt zirgu. Tad viņ� vismaz nodo�mās, ka neesmu viņu pametusi no laba prāta; viņ� varētu pieļaut, ka mani saplosīju�i me�a zvēri piedūru roku duncim kabatā vai arī nolaupīju�i ārpus likuma pasludinātie. Un, neatradis nekādas pēdas, viņ� mani aizmirsīs un apprecēsies no jauna. Varbūt ar jauno Leigēru no Leohas pils.

Lai cik muļķīgi, bet es atklāju, ka, iedomājoties par Leigēru gultā ar D�eimiju, uztraucos tikpat stipri, kā domājot par viņa pame�anu. Nolādēju savu idiotismu, bet nespēju iedomāties Leigēras apaļo, mīlīgo seju pietvīku�u kvēlās ilgās un D�eimija lielās rokas iegrimstam viņas mēnesnīcas krāsas matos�

Piespiedu atvērt sakostos zobus un apņēmīgi noslaucīju no vaigiem asaras. Bezjēdzīgai spriedelē�anai man nebija ne laika, ne enerģijas. Man jāiet un tūlīt, kamēr tas iespējams. Varbūt �ī ir labākā izdevība, kāda man vispār tiks dota. Cerams, ka D�eimijs mani aizmirsīs. Bet pagaidām man jāizmet viņ� no prāta, citādi es nespē�u koncentrēties uz galveno, kas jau tāpat bija krietni sare�ģīti.

Piesardzīgi virzījos lejup pa stāvo krastu, līdz sasniedzu ūdensmalu. Straumes �alo�ana noslāpēja aug�ā birztalā dziedo�o putnu bal�sis. Iet bija grūti, ta�u te vismaz pietika vietas, lai pārvietotos pa pa�u ūdensmalu. Krasts bija dubļains un akmeņu piebiris, bet tikt uz priek�u varēja. Redzēju, ka vēl tālāk man vajadzēs kāpt ūdenī un būs ļoti uzma�nīgi jālec no viena akmens uz nākamo, balansējot virs palu ūdeņiem, līdz krasts atkal būs tik plats, lai es varētu tikt malā.

Es gāju līdz izmisumam gausi, rēķinādama, cik daudz laika man varētu būt. D�eimijs bija sacījis, ka atgriezī�oties tikai ap saulrietu. Līdz Legkrimai ir aptuveni trīs �etras jūdzes, bet man nebija ne jausmas, kādi bija ceļi vai cik ilgi kārtosies lietas ar Horoksu. Ja viņ� vispār iera�dīsies. Bet gan jau būs, es strīdējos sev pretī. Tā bija solījis Hjū Manro; lai cik ērmīgs bija �is ķēmīgais radījums, D�eimijs acīmredzot uzskatīja viņu par uzticamu informācijas avotu.

Kāja man noslīdēja jau no pirmā akmens upē, un es ie�ļūcu ledusaukstā ūdenī līdz celim un samērcēju svārkus. Izrausos krastā, pacēlu svārkus, cik augstu varēju, un novilku gan kurpes, gan zeķes. Iebāzu tās maisā, ko izveidoja aug�up saceltie brun�i, un atkal kāpu uz akmens.

Turoties ar kāju pirkstiem, man izdevās virzīties pa akmeņiem uz priek�u un nepaslīdēt. Ta�u svārku vīstokļi neļāva saskatīt, kur likt nākamo soli, tāpēc �ad tad es iekāpu ūdenī. Kājas sala, un, kad pēdas kļuva nejūtīgas, uz akmeņiem noturēties kļuva arvien grūtāk.

Par laimi, krasts atkal kļuva platāks, un es ar prieku iebridu silta�jos, lipīgajos dubļos. īsi periodi ar puslīdz ērtu mīcī�anos pa dubļiem mijās ar krietni garākiem periodiem, kad vajadzēja bīstami lēkāt pa akmeņiem ledaini aukstajās krācēs, bet es ar atvieglojumu konstatēju, ka esmu pārāk nodarbināta, lai domātu par D�eimiju.

Pēc kāda laika man jau bija izstrādājusies shēma. Solis, noturē�a�nās, pastāvē�ana, paskatī�anās apkārt, lai atrastu vietu nākamajam solim. Solis, noturē�anās, pastāvē�ana un tā tālāk. Laikam biju kļuvusi pa�pārliecināta vai tikai jutos nogurusi, jo nervozēju un aizlēcu garām mērķim. Kāja bezpalīdzīgi noslīdēja gar dūņām apaugu�a akmens sanu. Izmisīgi vicināju rokas, cen�oties tikt atkal atpakaļ uz iepriek�ējā akmens, bet biju jau pārāk daudz sasvērusies, tālab zaudēju līdzsvaru un ar visiem svārkiem, apak�svārkiem un dunci iegāzos ūdenī.

Un gāzos vēl tālāk. Kaut arī strauts visumā bija tikai pāris pēdu dziļ�, retumis parādījās ūdens izskalotas bedres. Tajā vietā, kur zaudēju pamatu zem kājām, bija tādas bedres mala, un, kad es iegāzos ūdenī, grimu kā akmens.

Biju tik apstulbusi no �oka, ko sagādāja ledainais ūdens, kas spie�dās man degunā un mutē, ka nespēju iekliegties. No kleitas ņiebura uz�āvās sudrabaini burbuļi un garām sejai traucās uz strauta virsmu. Kokvilna uzreiz piemirka, un aukstā ūdens tvēriens paralizēja man elpo�anu.

Gandrīz tūlīt sāku spirināties, lai tiktu aug�ā, bet apģērba svars vilka mani uz leju. Drud�aini plosīju ņiebura auklas, bet nebija nekādu izred�u dabūt kaut ko nost, iekams esmu noslīkusi. Vairākas reizes me�onīgi un ļoti nepieklājīgi klusībā izteicu savas domas par �uvējām, sievie�u modi un garu svārku stulbumu, vienlaikus izmisīgi spārdījos, lai uzmācīgos lindrakus turētu pa gabalu no kājām.

Ūdens bija kristāldzidrs. Mani pirksti noslīdēja pa klints virsmu, izduroties cauri tum�ām, glumām ūdenslēcu un aļģu �ķieznām. "Slapj� kā ūdenszāles," D�eimijs bija teicis par manu�

�ī doma izrāva mani no panikas. Pēk�ņi es aptvēru, ka velti sevi nogurdinu, cen�oties uzspārdīties līdz virsmai. Bedre nevarēja būt dzi�ļāka par astoņām vai deviņām pēdām; vajadzēja atslābināties, nolais�ties dibenā, atsperties ar kājām un uz�auties aug�ā. Ja paveiksies, mana galva iznirs virspusē un būs iespēja ievilkt gaisu, pat ja es vēlreiz noietu dibenā, es varētu tā lēkāt, līdz tiktu tuvāk malai, kur kārtīgi pieķertos pie klints.

Lai�anās zemē bija moko�i lēna. Tā kā es vairs necentos tikt aug�ā, svārki man apkārt piepūtās kā baloni un peldēja acu priek�ā. Es pasitu tos tālāk; jāatbrīvo seja. Plau�as jau gandrīz plīsa un acu priek�ā grie�zās tum�i plankumi, kad kājas atdūrās pret gludo bedres dibenu. Ļāvu ceļiem viegli ieliekties, spiedu svārkus sev klāt un tad ar visu spēku lēcu uz aug�u.

Izdevās, bet tikai par mata tiesu. Seja parādījās virs ūdens pa�ā lēciena augstākajā punktā, un man pietika laika tikai pavisam īsiem, dzīvību glābjo�iem malkiem, kad ūdens jau atkal sakļāvās virs manis. Bet ar to pietika. Es zināju, ka varu to atkārtot. Piespiedu rokas pie sāniem, lai izveidotu plūdlīnijas formas ķermeni un cel�anās aug�up notiktu straujāk. Vēlreiz, Bi�ema, es sevi iedro�ināju. Saliec ceļus, sasprindzinies, lec!

Es uz�āvos aug�ā, rokas virs galvas izstiepusi. Kad pēdējo reizi izniru no ūdens, biju redzējusi pazibam kaut ko sarkanu; virs strauta noteikti liecās pīlād�a zars. Varbūt varē�u pie tā pieķerties.

Kad mana seja iznira no ūdens, kaut kas saķēra manu pastiepto roku. Kaut kas stingrs, silts un mierino�i stabils. Roka.

Klepodama un sprauslādama es alkaini taustījos ar brīvo roku, pārāk priecīga par glābiņu, lai no�ēlotu, ka mans bēg�anas mēģinā�jums ir pārtraukts. Priecīga, vismaz līdz brīdim, kad, atbīdījusi matus no acīm, ieskatījos gaļīgajā, dedzīgajā jaunā lanka�īrie�a kaprāļa Hokinsa sejā.

Ar diviem pirkstiem nocēlu sev no piedurknes vēl mitru ūdenszāles stiebru un noliku rakstāmgalda preses pa�ā vidū. Tad, redzēdama turpat pa rokai tintnīcu, es paņēmu

ūdenszāli, iemērcu tintē un uzgleznoju ar to interesantus rakstus uz biezā dzē�ampapīra. Arvien vairāk aizraudamās, es pabeidzu savu �edevru ar rupju vārdu, rūpīgi apkaisīju ar smiltīm un tad atbalstīju pret mazo atvilktnī�u rindu.

Atkāpos, lai papriecātos par kopskatu, tad pavēros apkārt, vai neat�radī�u vēl citas iespējas, kā aizgainīt domas par kapteiņa Rendela neno�vēr�amo iera�anos.

Nav slikti kapteiņa personiskajam kabinetam, es novērtēju, lai�ot skatienu pāri gleznām pie sienām, sudraba rakstāmpiederumiem un biezajam paklājam uz grīdas. Atkal uzkāpu uz paklāja, lai ūdens, kas pilēja no manām drēbēm, neietu zudībā. Kamēr atjājām līdz Fortviljamai, virsdrēbes bija krietni pa�uvu�as, bet apak�svārku apak�ējās kār�tas vēl varēja izgriezt.

Ieskatījos nelielā skapītī aiz rakstāmgalda un atradu tur kapteiņa otru parūku, kārtīgi novietotu uz viena no diviem dzelzs statīviem; tiem priek�ā, glīti sakārtoti, atradās sudrabā kalti matu kop�anas piede�rumi spogulis, sukas bez rokturiem un bruņurupu�a �aulas ķemmes.

Parūku ar visu statīvu noliku uz rakstāmgalda, viegli apbārstīju ar smil�tīm, kas bija atliku�as trauciņā, un tad aiznesu atpakaļ uz skapīti.

Kad ienāca kapteinis, es sēdēju pie rakstāmgalda ar ķemmi rokā un pētīju spogulī savu atspulgu. Viņ� uzmeta man skatienu, kas ietvēra gan manu nekārtīgo ārieni, gan izrakņāto skapīti, gan saķēpātās dzē�lapas.

Aci nepamirk�ķinājis, viņ� pievilka krēslu pie galda man pretī un laiski izlaidās tajā, vienu zābakoto kāju atspiedis pret otras ceļgalu. Smalkajā, aristokrātiskajā rokā �ūpojās jājampātaga. Vēroju no mel�niem un ko�i sarkaniem pavedieniem pīto galu, kas lēnām vēzējās virs paklāja.

-���� �ai domai ir savas pievilcīgās puses, kapteinis pārtrauca klu�sumu, ievērojis, kā manas acis seko pātagas kustībai. Bet, ja jūs dotu man nedaudz laika, es, iespējams, izdomātu kaut ko labāku.

-��� Par to es ne�aubos, atteicu, atbīdīdama no acīm biezu matu �ķipsnu. Bet sievietes pērt nav atļauts, vai ne?

-���� Vienīgi zināmos apstākļos, viņ� pieklājīgi apstiprināja. Un jūsu situācija �iem apstākļiem neatbilst pagaidām. Ta�u pēr�ana notiek publiski. Domāju, ka pirms tam mēs varētu iepazīties tuvāk, pri�vāti. Rendels pastiepa roku uz bufetes pusi, kur stāvēja karafe.

Klusēdami mēs malkojām sarkanvīnu un pāri glāzes malai pētījām viens otru.

-���� Aizmirsu apsveikt jūs ar laulībām, viņ� pēk�ņi ierunājās. Atvainojiet.

-��� Tas nekas, es augstsirdīgi piedevu �o pieklājības normu pārkā�pumu. Mana vīra ģimene noteikti būs jums ļoti pateicīga par man izrādīto viesmīlību.

-��� O, es gan nebūtu par to tik pārliecināts. Kapteiņa sejā parādījās pievilcīgs smaids. Bet es nemaz nedomāju viņiem ziņot, ka esat te.

-��� Kāpēc jūs domājat, ka viņi to nezina? es jautāju, bet sajutu vēderā savādu tuk�umu par spīti tam, ka iepriek� biju nolēmusi iztu�rēties dro�i. Pametu a�u skatienu uz logu, bet tas atradās ēkas nepa�reizajā pusē. Sauli nevarēja redzēt, ta�u gaisma likās dzeltena; varbūt ir jau pusdienlaiks? Cik ilgi vēl, līdz D�eimijs atradīs manu pamesto zirgu? Un cik daudz laika vajadzēs, līdz viņ� pa manām pēdām nonāks līdz strautam un tās uzreiz pazaudēs? Pazu�anai bez pēdām ir savi trūkumi. Patiesībā, ja vien Rendels nenolems sūtīt Dūgalam ziņu, sko�tiem nav itin nekādu iespēju noskaidrot, kur esmu palikusi.

-��� ja viņi zinātu, kapteinis atbildēja, savelkot uz aug�u eleganto uzaci, viņi jau klauvētos pie durvīm. Ņemot vērā, kādos vārdos Dūgals Makenzijs mani nokristīja pēdējā tik�anās reizē, stipri �aubos, vai viņ� mani uzskatītu par piemērotu pavadoni savai radiniecei. Un jūs, �ķiet, Makenziju klanam esat tik nozīmīga persona, ka viņi labāk uzņem jūs savā vidū kā vienu no savējiem nekā atdod man. Grūti iedo�māties, ka viņi ļautu jums ilgsto�i nīkt �ādos ārkārtīgi nepatīkamos ap�stākļos.

Rendels nosodo�i mani noskatīja, ievērojot katru sīkumu manā slapjajā apģērbā, sajauktajos matos un nesakoptajā ārienē.

-���� Sasodīts, kaut es saprastu, kādam nolūkam jūs esat viņiem vaja�dzīga, viņ� nosūkstījās. Bet, ja jau esat viņiem tik vērtīga, tad kāda joda pēc viņi ļauj jums vienai pa�ai klejot pa laukiem. Manuprāt, pat barbari par savām sievietēm rūpējas labāk. Pēk�ņi kapteiņa acis iedzirkstljās. Varbūt jūs pati esat nolēmusi no viņiem aizbēgt? �ī jaunā ideja kapteini ieintriģēja, un viņ� ērtāk atspiedās pret krēsla atzveltni.

-���� Vai kāzu nakts jums sagādāja lielākas mocības, nekā gaidijāt? viņ� apjautājās. Jāatzīstas, ka biju mazliet izbrīnīts, uzzinot, ka jūs izvēlējāties labāk likties gultā ar vienu no �iem matainajiem, puskaila�jiem me�oņiem nekā turpināt diskusijas ar mani. Tas liecina par ārkār�tīgi stipru pienākuma apziņu, kundze, un man jāapsveic jūsu darbadevējs, lai kas viņ� arī būtu, par spēju tādu iedvest. Bet� Rendels vēl tālāk atliecās krēslā, balansēdams uz ceļgala vīna glāzi, baidos, ka man joprojām jāuzstāj, lai jūs nosaucat tā cilvēka vārdu, kura labā strādājat. Ja jūs patie�ām �ķīrāties no Makenzijiem, visticamāk, esat fran�u aģente. Bet kā labā jūs spiegojat?

Viņ� manī cie�i raudzījās kā �ūska, kas cer nohipnotizēt putniņu. Tagad biju jau izdzērusi pietiekami daudz vīna, lai piepildītu tuk�umu sevī, un skatienu nenovērsu.

-���� 0, es izmeklēti pieklājīgi viņam atbildēju, vai tie�ām arī es tieku iesaistīta �ajā sarunā? Man likās, ka jums labi sokas vienam. Lūdzams, turpiniet.

Vīrie�a glīto lūpu līnija kļuva plānāka, dziļā rieva mutes kaktiņā iegrauzās dziļāk, bet teikt viņ� neko neteica. Nolicis glāzi, viņ� piecēlās, noņēma parūku un piegāja pie skapī�a, kur uzlika to uz tuk�ā statīva. Redzēju, ka viņ� uz mirkli sastingst, ieraugot, ka otru parūku izraibina tum�i smil�u graudi, bet sejas izteiksme neko daudz nemainījās.

Tagad, kad parūka bija noņemta, varēja manīt, ka viņam ir tum�i, biezi, smalki un mirdzo�i mati. Tie likās arī nepatīkami pazīstami, lai arī �ie sniedzās līdz pleciem un pakausī bija sasieti ar zilu zīda lenti. Rendels atraisīja lenti, paņēma no galda ķemmi, sakārtoja parūkas pie�placinātos matus un tad rūpīgi atkal sasēja. Es izpalīdzīgi pacēlu uz aug�u spoguli, lai viņ� var novērtēt rezultātu. Rendels teatrāli paņēma no manis spoguli, nolika to vietā un skapja durvis aizvēra tik stipri, ka varētu teikt aizsita.

Nezinu, vai viņ� kavējās ar nolūku, lai mani nervozētu tādā gadī�jumā mērķis tika sasniegts -, vai tikai tāpēc, ka nespēja izdomāt, kā rīkoties turpmāk.

Sasprindzinājumu nedaudz mazināja raitnieka ienāk�ana, viņ� ienesa paplāti ar tēju. Joprojām klusējot, Rendels ielēja tēju un tasi pie�dāvāja ari man. Mēs atkal dzērām.

-���� Nesakiet neko, es beidzot vērsos pie kabineta saimnieka. Ļau�jiet man minēt. Jūs esat izdomājis jaunu pierunā�anas metodi spī�dzinā�ana ar urīnpūsli. Jūs cienāsiet mani ar dzērieniem, līdz es apso�lī�u pastāstit jebko, lai tikai varētu pavadīt piecas minūtes kopā ar naktspodu.

Rendelu mani vārdi tā izbrīnīja, ka viņ� pat iesmējās. Seja uzreiz stipri mainījās, un man nebija grūti saprast, kāpēc rakstāmgalda krei�sajā apak�ējā atvilktnē atradās tāds lērums iesmar�otu aploksnī�u, kas aprakstītas ar sievie�u roku. Pieļāvis, ka "fasāde ieplaisā", kapteinis necentās apspiest smieklus. Izsmējies viņ� atkal skatījās uz mani, bet lūpās kavējās viegls smaidiņ�.

-��� Lai kas jūs, kundze, būtu, ar jums ir interesanti, viņ� atsāka sarunu. Tad parāva zvana auklu, kas karājās pie durvīm, un, kad atkal parādījās raitnieks, lika mani aizvest uz labierīcībām.

-��� Tikai, Tomson, pacenties pa ceļam mūsu vie�ņu nepazaudēt, viņ� pieteica, atvērdams man durvis un izsmējīgi paklanīdamies.

Atejā, vājuma uzveikta, atspiedos pret durvīm. Tas, ka tiku prom no Rendela, sagādāja man kaut arī īslaicīgu, tomēr atvieglojumu. Man vairākkārt bija dota izdevība novērtēt Rendela patieso raksturu, balstoties gan uz dzirdētajiem nostāstiem, gan personisko pieredzi. Bet cauri spo�ajai, ne�ēlīgajai virskārtai pastāvīgi lauzās �ie nolādētie uzzibsnījumi, kas atgādināja Frenku. Nevajadzēja viņu smīdināt, es nodomāju.

Es apsēdos, vajadzība atrisināt pa�reizējo problēmu prasīja visu manu uzmanību, tāpēc smirdoņu īpa�i nejutu. Bēg�ana diez vai izdotos. Pat ja neņemtu vērā modro Tomsonu, Rendela kabinets bija ēkā, kas savukārt atradās pa vidu vairākām citām celtnēm. Lai arī forts nebija nekas vairāk kā akmens mūris, tomēr tas bija desmit pēdas augsts un divviru vārti tika apsargāti.

Apsvēru iespēju notēlot, ka man kļuvis slikti, un palikt pa�reizējā patvērumā, bet tad es �o domu noraidīju un ne jau tikai netīkamās apkārtnes dēļ. Rūgtā patiesība bija tāda, ka novilcinā�anas taktikai lie�las jēgas nebija, tā derētu, ja man būtu ceribas kaut ko sagaidīt, bet uz to es cerēt nevarēju. Neviens nezināja, kur es atrodos, un Rendelam ne prātā nenāca kādam to stāstīt. Es piederē�u viņam, cik ilgi vien viņam labpatiksies ar mani izklaidēties. Vēlreiz izjutu no�ēlu, ka esmu viņu sasmīdinājusi. Sadists ar humora izjūtu ir īpa�i bīstams tips.

Izmisīgi rakņājoties atmiņā, varbūt atcerē�os kaut ko noderīgu par kapteini, es uzdūros kādam vārdam. Tas bija neskaidri sadzirdēts un pavir�i prātā noglabāts, ta�u es cerēju, ka atceros pareizi. �is bija no�ē�lojami sīks trumpis, kuru es varētu izspēlēt, ta�u vienīgais, kāds man vispār bija. Es dziļi ievilku plau�ās gaisu, steidzīgi izpūtu un pametu savu patvērumu.

Atgriezusies kabinetā, es iebēru tējā cukuru un sāku rūpīgi to maisīt. Kaut arī stiepu �o procesu, cik gari spēju, tomēr pēdīgi es biju spiesta paskatīties uz Rendelu. Viņ� sēdēja, atzvēlies savā iecienītajā pozā, tasīte eleganti pacelta kaut kur gaisā, lai labāk varētu paturēt mani acīs.

Un tagad? es ierunājos pirmā. Jums nav jāraizējas, ka sabo�jāsiet man ēstgribu, jo es neesmu izsalkusi. Ko esat nodomājis ar mani darīt?

Kapteinis pasmaidīja un uzmanīgi nodzēra malciņu gandrīz verdo��ās tējas un tikai tad atbildēja:

-���� Neko.

-��� Tie�ām? Izbrīnā savilku uzacis. Iztēle jūs pievīlusi, vai ne?

-���� Es nesteigtos izteikt tādus spriedumus, viņ�, kā parasti, pieklā�jīgi atbildēja. Bet skatiens atkal slidēja pār manu augumu, ne tuvu ne pieklājīgi.

-���� Nē. Acis kavējās pie mana ņiebura malas, kur aizspraustais lakats atklāja krū�u aug�ējo daļu. Lai cik ļoti es vēlētos sniegt jums ārkārtīgi nepiecie�amo labas uzvedības stundu, diem�ēl �is prieks būs jāatliek uz nenoteiktu laiku. Reizē ar nākamo pastu sūtī�u jūs uz Edinburgu. Un es nudien negribētu, ka jūs tur ierodaties ar kādu ārēju bojājumu; mani darbadevēji varētu uzskatīt to par nevērību no manas puses.

-���� Uz Edinburgu? nespēju slēpt izbrīnu.

-��� Jā. Būsiet ta�u dzirdējusi par Tolbūtu, vai ne?

Biju gan. Viens no sava laika zināmākajiem un briesmīgākajiem cietumiem, izslavēts ar netīrību, augsto noziedzības līmeni, slimību izplatību un tumsu. Daudzi ieslodzītie nomira, tiesu pat nesagaidīju�i. Es skaļi noriju siekalas, lai dabūtu zemē rūgto �ulti, kas bija sakāpusi kaklā un sajaukusies ar saldo tēju.

Rendels, apmierināts ar sevi, maziem malciņiem dzēra tēju.

-��� Tur jūs jutīsieties mājīgi. Kā nekā jums patīk mitrums un netī�rība. Viņ� uzmeta nicīgu skatienu manai piemirku�ajai apak�svārku malai, kas karājās ārā no kleitas apak�as. Pēc Leohas pils jūs tur būsiet kā mājās.

Mani māca �aubas, vai Tolbūta virtuve varētu sacensties ar to, ko baudīju pie Kolama galda. Un, ja atlika malā vispārējos jautājumus par ērtībām, es nevarēju nedrīkstēju pieļaut, ka Rendels aizsūta mani uz Edinburgu. Ja mani ieslodzīs Tolbūtā, es nemū�am vairs netik�u pie akmeņu loka.

Bija pienācis laiks izspēlēt manu kārti. Tagad vai nekad. Es pacēlu savu tasīti.

-��� Kā vēlaties, es mierīgi noteicu. Un ko, jūsuprāt, par to teiks Sendringemas hercogs?

Karstā tēja iz�ļakstījās zam�ādas klēpī, un Rendels vairākkārt izdvesa mani ļoti iepriecino�as skaņas.

-��� Ak vai! Es pārmeto�i noklak�ķināju mēli.

Kapteinis, raidīdams man niknu skatienu, savaldījās. Tasīte gulēja uz sāniem, brūnais �ķidrums sūcās gai�zaļajā paklājā, bet viņ� pat nepakustējās, lai parautu zvana auklu. Tikai kakla vienā pusē raustījās sīks muskulītis.

Biju jau atradusi rakstāmgalda kreisās puses aug�ējā atvilktnē kaudzi iecietinātu mutautu kopā ar emaljētu �ņaucamtabakas dozīti. l/ņēmu vienu kabatlakatiņu un sniedzu kapteinim.

-��� Cerams, ka nepaliks traips, es mīlīgi noteicu.

-��� Nē. Rendels nepievērsa uzmanību mutautam. Viņ� cie�i pētīja mani. Nē, tas nav iespējams.

-��� Kāpēc nav? Tēlodama vienaldzību, tajā pa�ā laikā lauzīju galvu par to, kas nebija iespējams.

-���� Man būtu pateiku�i. Ja jūs strādātu Sendringemam, tad kāda velna pēc jums vajadzētu tik muļķigi uzvesties?

-���� Varbūt hercogs pārbauda, cik tālu sniedzas jūsu uzticība, es �āvu uz labu laimi, bet sagatavojos, ja nepiecie�ams, lēkt kājās. Viņ� bija iespiedis dūres sānos, un pamestā jājampātaga gulēja turpat pa rokai uz rakstāmgalda.

Par �o minējumu Rendels tikai nosprauslāja.

-���� Varbūt jūs pārbaudāt manu lētticību. Vai arī to, cik ilgi spēju apvaldīt dusmas. Abi, kundze, izsīkst ļoti ātri. Viņa acis domīgi samiedzās, bet es jau biju gatava.

Rendels klupa uz priek�u, bet es pametos sāņus. Paķēru tējkannu un sviedu. Viņ� pieliecās, un kanna ar brīni�ķīgu blīk�ķi sa�ķīda pret durvīm. Raitnieks, kur� noteikti bija kavējies gaitenī, satraukts pabāza durvju �ķirbā galvu.

Smagi elpodams, kapteinis nepacietīgi pamāja, lai jauneklis nāk iek�ā.

-���� Turi viņu, viņ� skarbi pavēlēja un noteiktiem soļiem piegāja pie rakstāmgalda. Es sāku dziļi elpot, tādējādi cerot nomierināties, kaut ari sapratu, ka �obrīd man tas diez vai izdosies.

Ta�u kapteinis nevis man iesita, bet atvilka apak�ējo atvilktni labajā pusē, kurā nebiju paguvusi ieskatīties, un izņēma garu, tievu auklu.

-���� Kas tas par vīrieti, kas rakstāmgaldā glabā virvi? es nikni iesaucos.

-��� Tāds, kas gatavs uz visu, Rendels nomurmināja, sasiedams man rokas uz muguras.

-��� Pazūdi! viņ� vēl nepacietīgi uzkliedza raitniekam, ar strupu gal�vas mājienu norādot uz durvīm. Un nenāc atpakaļ, lai ko tu dzirdētu.

Tas patie�ām izklausījās draudīgi, un manas priek�nojautas pilnā mērā apstiprinājās, kad kapteinis vēlreiz iebāza roku atvilktnē.

Nazis nez kādēļ cilvēkiem liek ļoti nervozēt. Vīri, kas nebaidās ielaisties kautiņā aci pret aci, atkāpsies, ieraudzīju�i kailu asmeni. Es ari kāpos atpakaļ, līdz manas sasietās rokas atdūrās pret nobalsināto sienu. Ļauni zaigojo�ais asmens gals nolaidās man starp krūtīm un tika mazliet piespiests.

-���� Un tagad, Rendels patīkamā balsī darīja man zināmu turp�māko rīcības plānu, tu man izstāstīsi visu, ko zini par Sendringemas hercogu. Asmens piespiedās vēl stiprāk, atstājot bedrīti kleitas audumā. Tev nekur nav jāsteidzas, mīļā. Man ari ne. Atskanēja kluss �ņiks, kad na�a gals pārdūra audumu. Es jutu to, sīku punktiņu tie�i man virs sirds, saltu kā bailes.

Rendels gausi vilka nazi puslokā zem krūts. Pa�austā drāna nokrita, nozibēja baltais krekls, un atklājās kaila krūts. Likās, ka Rendels bija aizturējis elpu; tagad viņ� lēnām izelpoja, ar skatienu urbdamies manās acīs.

Es pavirzījos sānis, bet te bija ļoti maz vietas, kur bēgt. Beidzās ar to, ka tiku piespiesta pie rakstāmgalda, sasietās rokas cie�i turējās pie tā malas. Ja kapteinis pienāktu pietiekami tuvu, es prātoju, varētu atspiesties uz rokām un izspert nazi ar kāju. �aubījos, vai viņ� vēlas mani nogalināt; katrā ziņā ne līdz tam brīdim, kad būs noskaidrojis, ko es zinu par viņa attiecībām ar hercogu. Bet nez kādēļ �is secinājums sniedza salīdzino�i vāju mierinājumu.

Rendels pasmaidīja biedējo�i līdzīgi Frenkam; biju redzējusi, kā �is jaukais smaids apbur studentus un atkausē viscietākās universitātes vadītāju sirdis. Iespējams, ka citos apstākļos man �is vīrietis liktos �ar�mants, bet tagad� nu nē.

Viņ� metās man virsū strauji, ar celi pavēra kājas un atlieca man plecus. Nespēdama noturēt līdzsvaru, es atmuguriski smagi nokritu uz galda, iekliegdamās, jo sāpīgi sasitu sasietās rokas. Rendels iespiedās man starp kājām, ar vienu roku grābstījās gar svārkiem, gribēdams paraut tos uz aug�u, bet ar otru tikmēr spieda, viļāja un knaibija manu atkailināto krūti. Es izmisīgi spārdījos, bet kājas pinās svārkos. Rendels satvēra manu kāju un pārbrauca ar roku visā garumā, pagrūzdams malā slapjos apak�brun�us, svārkus un kreklu un uzstumdams tos man lidz viduklim. Tad roka ķērās pie savām biksēm.

Nu glu�i kā dezertieris Harijs, es nikni nodomāju. Dieva dēļ, cik zemu kritusi britu armija? Kolosālas tradīcijas, cūcība.

Kliedzieni angļu garnizona forta vidū diezin vai rastu dzirdīgas ausis, tomēr es ievilku plau�ās gaisu un mēģināju vairāk formāla pro�testa dēļ, nekā cerot uz palīdzību. Biju gaidījusi, ka saņem�u pļauku vai tik�u sapurināta, lai aizveros. Bet izrādījās, ka Rendelam tas tīri labi patīk.

-���� Kliedz vien, mīlulīt, viņ� bubināja, ņemdamies ap savu bik�u priek�u. Jo skaļāk kliegsi, jo vairāk man patiks.

Es ieskatījos viņam acīs un izmetu: "Ej uz poda!" ļoti skaidri un briesmīgi nepiemēroti.

Viena tum�o matu �ķipsna �vītīgā nekārtībā noslīga Rendelam pār pieri. Viņ� tik drausmīgi līdzinājās savam sestās pakāpes mazdēlam, ka mani sagrāba �ausmīgs impulss paplest kājas un ļauties. Viņ� ellīgi sāpīgi saspieda manu krūti, un impulss pazuda kā nebijis.

Jutu drausmīgu niknumu, riebumu, pazemojumu un pretīgumu, bet dīvainā kārtā bailes ne. Kaut kas smagi noplak�ķēja man pret kāju, un es sapratu, kas tas bija. Ja es neklieg�u, viņam nekas neiznāks un, iespējams, arī tad ne.

-���� Ak tad tādas tās lietas, ko? Es pasmīnēju un uzreiz tiku apbal�vota ar pļauku. Drūmi sakniebu lūpas un aizgriezu galvu katram gadījumam, ja justu kārdinājumu izteikt vēl neapdomīgākas piezī�mes. Sapratu, ka bez izvaro�anas, kas var arī nenotikt, mani nopietni apdraudēja spīdzinātāja nestabilais raksturs. Novēr�oties, lai nebūtu jāskatās uz Rendelu, pēk�ņi pamanīju aiz loga kaut ko pazibam.

-���� Es būtu tev ļoti pateicīgs, atskanēja vēsa, mierīga balss, ja tu novāktu savus nagus no manas sievas. Rendels sastinga ar manu krūti rokā. D�eimijs tupēja, ielocījies loga rāmī, atbalstījis pret delmu lielu pistoli ar vara rokturi.

Rendels mirkli stāvēja nekustīgi, it kā nespētu ticēt savām ausim. Kamēr galva lēnām griezās uz loga pusi, labā roka, paslēpta D�eimija skatienam, atlaida krūti un zaglīgi slīdēja pie na�a, kuru viņ� bija noli�cis uz galda blakus manai galvai.

-��� Ko tu teici? Rendels neticības pilnā balsī pārjautāja. Kad roka satvēra nazi, viņ� pagriezās pietiekami, lai redzētu, kas tur runā. Vēl mirkli viņ� stāvēja nekustīgi un blenza, tad sāka smieties.

-��� Kungs, stāvi mums klāt, tas ta�u jaunais skotu me�a kaķis! Biju domājis, ka reizi par visām reizēm esmu ticis ar tevi galā! Tātad mugura tomēr sadzijusi, ko? Un tu saki, ka �ī ir tava sieva? Diezgan gards kumosiņ� glu�i kā tava māsa.

Joprojām puspagrieztā ķermeņa slēpta, Rendela roka ar nazi sakus�tējās; asmens tagad vērsās pret manu rīkli. Pāri Rendela plecam redzēju D�eimiju, kur� tupēja logā kā lēcienam sasprindzis kaķis. Pistoles stobrs nesakustējās, un sejas izteiksme nemainījās. Vienīgi tum�s sarkanums kāpa aug�up pa kaklu, nododot viņa emocijas; krekla apkakle bija vaļā, un mazā rētiņa liesmoja ko�i sarkana.

Gandrīz nevērīgi Rendels lēnām pacēla nazi, lai to var redzēt, un tā gals teju skāra manu kaklu. Viņ� daļēji pagriezās pret D�eimiju.

-��� Varbūt tu labāk pametīsi man to savu �aujamo� ja vien tev pre�cēta vīra dzīve nav jau apnikusi. Ja vēlies kļūt par atraitni, tad, pro�tams� Abu vīrie�u skatieni saķērās kā mīlētāji apskāvienā, neviens no viņiem ilgu laiku nekustējās. Pēdīgi D�eimija augums atslāba kā atlaista atspere. Viņ� izdvesa garu samierinā�anās nopūtu un iemeta pistoli istabā. Tā ar blīk�ķi nokrita uz grīdas un aizslīdēja Rendelam pie pa�ām kājām.

Kapteinis ātri kā dzīvsudrabs pieliecās un pacēla ieroci. Tiklīdz nazis attālinājās no mana kakla, es mēģināju piecelties sēdus, bet viņ� pagrūda mani pie krūtim, un es atkritu atpakaļ uz muguras. Ar vienu roku viņ� turēja mani piespiestu pie galda, otrā bija pistole, pavērsta pret D�eimiju. Domāju, ka Rendela nomestais nazis gulēja kaut kur uz grīdas netālu no manām kājām. Ja vien man būtu pietiekami lokani kāju pirksti� Duncis, kas man atradās kabatā, bija tikpat nesasnie�dzams kā tad, ja tas atrastos uz Marsa.

Kop� D�eimija parādī�anās smaids nebija pazudis no Rendela sejas, i agad tas kļuva tik plats, ka varēja redzēt asos suņa zobus.

-���� Nu, tā jau ir labāk. Roka, kas spieda manas krūtis, atgriezās pie uztūku�ās bik�u priek�as. Kad tu ieradies, draudziņ, es biju aizņemts. Tu mani atvainosi, ja es pabeig�u iesākto un tikai pēc tam pievērsī�os tev.

Sarkanā krāsa bija aptvērusi visu D�eimija seju, bet viņ� nekustē�jis, jo pret viņa vēderu bija pavērsta pistole. Kad Rendels beidza savus manevrus, D�eimijs metās virsū pistolei. Mēģināju kliegt, apturēt viņu, bet mute no bailēm bija izkaltusi. Kad Rendels nospieda gaili, viņa pirk�stu kauliņi kļuva glu�i balti.

Gailis noklik�ķēja uz tuk�as aptveres, un D�eimija dūre ietriecās Rendelam tie�i pakrūtē. Kluss krak�ķis vēstīja, ka otra dūre salauzusi virsniekam degunu, un man svārkus no�ķieda tieva asiņu strūkla. Ren�dels pārgrieza acis un kā maiss nogāzās uz grīdas.

D�eimijs jau atradās man aiz muguras, pierāva sēdus un centās pārgriezt auklu, kas saturēja manas locītavas.

-��� Tu blefoji un ielauzies te ar tuk�u pistoli rokā? es histēriski ieķērcos.

-��� Ja tā būtu pielādēta, tad ta�u es būtu nobliezis viņu jau pa�ā sākumā, vai ne? D�eimijs no�ņāca.

Varēja dzirdēt, ka pa gaiteni kabinetam tuvojas soli. Aukla atnāca vaļā, un D�eimijs izrāva mani pa logu. Līdz zemei bija astoņas pēdas, bet soļi jau skanēja pie pa�ām durvīm. Mēs lēcām vienlaikus.

Es piezemējos ar tādu spēku, ka kauli nodrebēja, un kādu gabaliņu paripoju brun�u un apak�svārku vīstoklī. D�eimijs uzrāva mani kājās un piespieda pie sienas. Aiz ēkas stūra dipēja soļi, un mūsu acīm pavē�rās se�i karavīri, bet viņi neskatījās mūsu virzienā.

Tiklīdz viņi dro�i bija tiku�i mums garām, D�eimijs saņēma manu roku un pamāja uz otru pusi. Mēs lēnām līdām gar ēku un pie pa�a stūra apstājāmies. Tagad es sapratu, kur mēs atrodamies. Apmēram divdesmit pēdu tālāk bija pieslienamās trepes, pa kurām varēja nokļūt uz tādu kā platformu, kas stiepās gar visu forta mūra iek�pusi. D�ei�mijs pamāja ar galvu; tas bija mūsu mērķis.

Viņ� pieliecās man pavisam tuvu un �ukstēja:

-��� Kad dzirdi sprādzienu, joz, ko nagi nes, un rāpies aug�ā pa tre�pēm. Es tev seko�u.

Pamāju, ka esmu sapratusi. Mana sirds sitās kā veseris; palūkoju�sies lejup, es redzēju, ka viena krūts man joprojām ir kaila. �obrīd tur neko daudz nevarēja līdzēt. Pacēlu brun�us, lai būtu gatava skriet.

Aiz ēkas kaut kas nogranda, kaut kas līdzīgs mīnmetēja sprādzie�nam. D�eimijs mani pagrūda, un es metos skriet, cik ātri spēju. Es lēcu uz trepēm, ieķēros pakāpienā un uzrausos aug�ā; jutu, ka koka kārtis noraustās un sāk drebēt zem D�eimija svara.

Trepju aug�galā es pagriezos atpakaļ un no putna lidojuma atskatī�jos uz fortu. No nelielas celtnes mūra apjoztā pagalma otrā malā vēlās lieli melnu dūmu mutuļi, un no visām pusēm turp skrēja karavīri.

Man blakus iznira D�eimijs.

-��� �urp! Viņ� pieliecies skrēja pa platformu, un es aiz viņa. Mēs apstājāmies pie sienā iestiprinātās karoga kārts. Karogs skaļi plīk�ķēja mums virs galvas, un virve ritmiski sitās pret kātu. D�eimijs, uzmanīgi kaut ko meklēdams, lūkojās pāri mūrim.

Es atskatījos uz nometni. Vīri pulcējās ap mazo ēku, skraidīja un klaigāja. Mazliet iesāņus es pamanīju nelielu koka paaugstinājumu, aptuveni trīs vai �etras pēdas augstu, ar pakāpieniem. Pa�ā vidū slējās resns stabs ar �ķērskoku, un no katra spārna gala nokarājās no virves savītas roku saites.

Pēk�ņi D�eimijs iesvilpās; paskatījusies pāri mūrim, es ieraudzīju Rupertu, kur� sēdēja seglos un pie rokas veda D�eimija zirgu. Viņ� atgāza galvu un palūkojās uz aug�u, no kurienes bija atskanējis svil�piens, un pieveda zirgus pie mūra tie�i zem mums.

D�eimijs tajā brīdī grieza virvi no karoga kārts. Smagais, sarkani zilais karogs sa�ļuka un slīdēja lejā, līdz beidzot ar skaļu �vīkstoņu sabruka ielocēs mums blakus. Aptinis auklu ap vienu no balstiem, D�ei�mijs otru galu pārmeta pāri mūrim.

-���� Nāc! viņ� uzsauca. Turies stingri ar abām rokām un ar kājām balsties pret sienu! Aiziet! Es paklausīgi atspēros ar kājām un ļāvu virvei krist; tievā aukla slīdot apdedzināja man plaukstas. Es nolēcu blakus zirgiem un steidzīgi rausos seglos. Mirkli vēlāk man aiz mugu�ras seglos ielidoja D�eimijs un mēs auļojām projām.

Aptuveni pāris jūd�u no forta, kad bija kļuvis skaidrs, ka sekotāju nav, mēs palēninājām gaitu. Pēc īsas apsprie�anās Dūgals pieņēma lēmumu, ka labāk būs doties uz robe�u ar Makinto�u zemēm, jo tā ir tuvākā dro�ā klanu teritorija.

-���� Līdz Dūnsberi iespējams aizjāt ar zirgu, vakarā būsim galā, un tur mēs varētu būt puslīdz dro�i. Rīt jau paklīdis ziņas, bet, kamēr tās nonāks līdz �ejienei, būsim jau tiku�i pāri robe�ai. Jau bija dienas vidus; mēs devāmies ceļā vienmērīgā gaitā, mūsu zirgs, kuram bija jānes divkār�s smagums, mazliet palika iepakaļ. Laikam jau mans zirgs vēl laimīgi ēda zāli birztalā, gaidot, ka kāds, kuram paveiksies, to aiz�vedīs mājās.

-���� Kā jūs mani atradāt? es jautāju. No pārdzīvotā mani kratīja drebuļi, un es apņēmu sevi ar rokām, lai nebūtu tik uzkrīto�i. Drē�bes jau bija pilnībā iz�uvu�as, tomēr jutu vēsumu, kas saldēja līdz kaulam.

-���� Es pārdomāju, ka nav labi atstāt tevi bez pieskatī�anas, un aizsū�tīju tev pakaļ vienu no vīriem. Viņ� neredzēja, kad tu pazudi, bet viņ� redzēja angļu karavīrus jājam pāri braslam un tevi kopā ar viņiem. D�eimija balss skanēja salti. Laikam jau nevarēju viņam neko pārmest. Man sāka klabēt zobi.

-���� B-brīnos, ka tu nenoturēji mani par angļu spiedzi un n-neatstāji viņu nagos.

-���� Dūgals tā gribēja. Bet virs, kur� redzēja tevi ar zaldātiem, teica, ka tu esot pretojusies. Man vajadzēja vismaz paskatities. Viņ� no aug��as pavērās manī, bet sejas izteiksme nemainījās.

-���� Tev, Ārmaliet, palaimējās, ka es tajā istabā redzēju to, ko redzēju. Tagad Dūgalam jāatzīst, ka tu neesi ar angļiem uz vienu roku.

-��� Ak, D-Dūgalam? Un tev? K-Ko tu domā? es pra�ņāju.

D�eimijs neatbildēja, tikai nospurcās. Beidzot viņ� tiktāl ie�ē�lojās par mani, lai norautu sev pledu un apliktu to man ap pleciem, bet neapskāva un nepieskārās vairāk, nekā nepiecie�ams. Viņ� jāja.

iegrimis drūmā klusē�anā, un vadija zirgu ar dusmīgiem rāvieniem, nevis ar ierasto lidzeno vieglumu.

Satriekta un izsista no līdzsvara, es nebiju tādā noskaņojumā, lai samierinātos ar �ādu pū�anos.

-���� Nu, kas ir? Kas noticis? es nepacietīgi noprasīju. Dieva dēļ, neesi tik skābs! Nebiju domājusi runāt skarbi un jutu, ka D�eimijs saspringst vēl vairāk. Negaidīti viņ� pagrieza zirgu sāņus ceļmalā un pievilka gro�us. Pirms attapos, kas notiek, viņ� jau bija nokāpis zemē un arī mani izrāvis no segliem. Es neveikli kritu un, kad kājas pieskārās zemei, pastreipuļoju gabaliņu, lai noturētu līdzsvaru.

Dūgals un pārējie, ieraudzīju�i, ka mēs esam apstāju�ies, arī pie�vilka pavadas. D�eimijs strupi un dusmīgi pamāja ar roku, lai viņi dodas tālāk, un Dūgals palocīja galvu par zīmi, ka sapratis.

-���� Tikai nevelc garumā, viņ� uzsauca, un vīri devās tālāk.

D�eimijs pagaidīja, līdz mūs vairs nevar sadzirdēt. Tad parāva mani, lai nostātos man pretī aci pret aci. Pilnīgi skaidri varēja redzēt, ka viņ� bija drausmīgi nikns, tuvu eksplozijai. Jutu, ka arī manī mostas dusmas; kādas viņam tiesības pret mani tā izturēties?

-���� Skābs! D�eimijs mani izmēdīja. Ak, skābs? Es tikai ar mokām valdos, lai nesapurinātu, tā ka tev sāk klabēt zobi, bet tu man pārmet, ka es esmu saskābis!

-��� Dieva dēļ, kas tev iekodis? es burk�ķēju. Centos nopurināt viņa rokas, bet pirksti saspieda manus aug�delmus kā slazdā.

-��� Kas man iekodis? Ja jau tu tik ļoti gribi zināt, tad es tev pateik�u, kas man vainas! D�eimijs izspieda caur sakostiem zobiem. Man apnicis atkal un atkal pierādīt, ka tu neesi angļu spiedze. Man apni�cis katru minūti tevi pieskatīt, baidoties, nez kādas muļķības tu atkal sastrādāsi. Un man briesmīgi apnicis, ka cilvēki grib mani piespiest ska�tīties, kā viņi tevi piesmej! Man tas itin nemaz nepatīk!

-��� Vai tu domā, ka man patīk? es iebļāvos. Vai tu gribi teikt, ka tā ir mana vaina?! Pie �iem vārdiem viņ� mani patie�ām viegli sapu�rināja.

-��� Tā ir tava vaina! Ja tu būtu palikusi tur, kur es tev no rīta teicu, nekas nebūtu noticis! Bet nē, tu manī neklausies, es jau esmu tikai tavs vīrs, kāpēc ņemt mani galvā? Tu iedomājies, ka darīsi, kā tev, sasodīts, patīk, un nākamais, ko es redzu, ir tas, ka tu ar uzrautiem brun�iem >-,uli aug�pēdus un lielākais sūdabrālis pasaulē guļ tev starp kājām, gatavs paņemt tevi manu acu priek�ā! Skotiskā izruna, kas parasti bija tik tikko jūtama, ar katru sekundi kļuva arvien izteiktāka, un tā bija dro�a zīme, ja man tāda vēl būs vajadzīga, ka D�eimijs ir patiesi nikns.

Tagad mēs jau stāvējām, gandrīz degunus kopā sabāzu�i, un klie�dzām viens otram sejā. D�eimijs bija no dusmām piesarcis, un arī es jutu asinis kāpjam sejā.

-��� Tu pats esi vainīgs, ka pameti mani novārtā un visu laiku turi aizdomās! Es tev par sevi stāstīju patiesību! Un es teicu, ka nebūs ne�kādu briesmu, ja do�os tev līdzi, bet vai tu klausījies manī? Nē! Es esmu tikai sieviete, kāpēc tev vajadzētu pievērst uzmanību tam, ko es saku? Sievietes drīkst darīt tikai to, ko viņām liek, klausīt pavēlēm un rāmi sēdēt, rokas saliku�as, gaidot, kad vīrie�i atnāks un pateiks, kas viņām darāms!

D�eimijs, nespēdams valdīties, atkal mani sapurināja.

-��� Un, ja tu tā būtu darījusi, tad tagad mums nevajadzētu bēgt, kad uz pēdām min simts sarkansvār�u! Ak Dievs, sieviete, es nezinu, no�ņaugt tevi vai nomest zemē un sist līdz nemaņai, bet, Jēzus, es gribu tevi kaut kā sodīt.

�ajā brīdī es apņēmīgi mēģināju iespert pretiniekam pa kājstarpi. Viņ� izlocījās un iespieda celi man starp kājām, novēr�ot turpmākos mēģinājumus.

-���� Pamēģini tik, un es tev tā gāzī�u, ka ausīs sāks zvanīt, viņ� piedraudēja.

-���� Rupeklis un idiots, es elsu, cen�oties atbrīvot plecus no tvē�riena. Vai tu domā, ka es tī�ām gāju, lai angļi saņem mani gūstā?

-��� Jā, es domāju, ka tu to darīji tī�ām, lai atmaksātu par to, kas notika klajumā!

Man mute palika vaļā.

-��� Klajumā? Ar tiem angļu dezertieriem?

-���� Nūjā! Tu domā, ka man vajadzēja tevi pasargāt, un tev ir tais�nība. Bet es to nespēju; tev pa�ai vajadzēja to darīt, un tagad tu man atmaksā, tī�u prātu nonākot mana sieva! rokās tam nelietim, kas lējis manas asinis!

-���� Tava sieva! Tava sieva! Tev ir pilnīgi vienalga, kas ar mani notiek! Es esmu tikai tavs īpa�ums; tev svarīgi tikai tas, ka es, pēc tavām domām, tev piederu, un tu nevari ciest, ja kāds paņem to, kas pieder tev!

-���� Bet tu patie�ām piederi man, D�eimijs ierēcās, un viņa pirksti iedūrās man plecos kā adatas. Un tu esi mana sieva, patik tev tas vai ne!

-���� Man nepatīk! Nemaz nepatīk! Bet ari tam nav nekādas nozīmes, vai ne? Ja vien es sasildu tavu gultu, tev vienalga, ko es domāju un ko jūtu! Sieva tev ir tikai tāpēc, lai būtu, kur iespraust, kad uznāk vēlē�a�nās!

Izdzirdējis �ādus vārdus, D�eimijs kļuva bāls kā nāve un sāka mani kratīt. Mana galva stipri zvalstījās, zobi sitās, un es sāpīgi iekodu mēlē.

-��� Laid mani vaļā! es iekliedzos. Laid vaļā, tu� es tī�ām, cen��oties D�eimiju sāpināt, izkliedzu vārdus, kurus bija lietojis dezertieris Harijs, �tu, elles ērzeli. Viņ� palaida mani vaļā un, acīm zvērojot, atkāpās soli atpakaļ.

-���� Tu rupjā mātīte! Ar mani tu tā nerunāsi!

-���� Es runā�u, kā gribē�u! Tu mani nekomandēsi!

-��� Tā izskatās! Tu darīsi, kā gribēsi, vienalga, ka citiem tādēļ jācie�, vai ne? Tu patmīlīgā, patvaļīgā�

-��� Tas tavam nolādētajam lepnumam rīvē kantes! bļaustījos. Es izglābu mūs abus no tiem dezertieriem tajā klajumā, un tu to nevari paciest, vai ne? Tu tur tikai stāvēji! Ja man nebūtu na�a, tad tagad mēs abi būtu pagalam!

Kamēr nebiju izteikusi �os vārdus, nemaz nebiju apzinājusies, ka dusmojos uz D�eimiju par to, ka viņ� nepaglāba mani no angļu dezer�tieriem. Mierīgākā noskaņojumā man nekas tāds pat prātā nebūtu ienācis. Es būtu teikusi, ka viņ� nav vainīgs. Es būtu teikusi, ka tikai laimīgas nejau�ības dēļ man bija nazis. Tagad es aptvēru, ka godīgi vai ne, prātīgi vai ne, es tomēr jutu, ka vīram vajadzēja mani aizsar�gāt, bet viņ� mani ir pievīlis. Varbūt tāpēc, ka viņ� tā nepārprotami uz�skatīja.

D�eimijs lūrēja uz mani un jūtu pārpilnībā smagi elpoja. Kad viņ� ■itkal spēja runāt, balss skanēja klusi un dusmu nomākta.

-���� Vai tu redzēji forta pagalmā to stabu? Es īsi pamāju ar galvu.

-���� Nu, pie tā es biju piesiets kā dzīvnieks, un mani pēra, līdz asinis sķida pa gaisu! Rētas man paliks līdz nāves stundai. Ja man �ajā pēc�pusdienā nebūtu traki paveicies, tas ir mazākais, kas ar mani varēja notikt. Visticamāk, viņi būtu mani pēru�i, tad pakāru�i. Viņ� skali norija siekalas un turpināja:

-���� Es to zināju un ne mirkli ne�aubījos, vai doties uz �o vietu pēc tevis, pat pieļaudams, ka Dūgalam varētu būt taisnība! Vai tu zini, kur es dabūju �aujamo, kas man bij rokā? Es mēmi papurināju galvu, manas dusmas pamazām sāka pierimt. Pie mūra es nogalināju sargu. Viņ� �āva uz mani; tāpēc pistole nebij pielādēta. Sargs netrāpīja, un es viņu nodūru ar dunci; tas palika �ūpojamies mironim pie atslēgkaula, kad izdzirdēju tavu kliedzienu. Es būtu nogalinājis desmit vīru, lai tiktu pie tevis, Klēra. Balss aizlūza.

-��� Un, kad tu kliedzi, es devos pie tevis, bruņojies tikai ar tuk�u pistoli un savām divām rokām. Tagad D�eimijs runāja mazliet mie�rīgāk, bet acis joprojām dega sāpēs un dusmās. Es klusēju. Satricināta pēc tik�anās ar Rendelu, es nebiju novērtējusi izmisuma drosmi, kādu D�eimijam vajadzēja, lai ielauztos fortā un mani izglābtu.

Pēk�ņi viņ� novērsās un viņa pleci saguma.

-��� Tev taisnība, D�eimijs klusi sacīja. Jā, tev taisnība. Viņa balsī vairs neskanēja dusmas, to vietā stājās tonis, ko nekad agrāk nebiju dzirdējusi, pat lielās fiziskās sāpēs ne.

-���� Mans lepnums ir ievainots. Un bez lepnuma man gandrīz nekas nav atlicis. Viņ� atspieda apak�delmus pret priedi ar raupju mizu un pārguris piekļāva tām galvu. Viņ� runāja tik klusi, ka gandrīz nevarēju sadzirdēt.

-��� Tu plosi manu sirdi, Klēra.

Ar mani notika kaut kas ļoti līdzīgs. Piesardzīgi viņam tuvojos. D�eimijs nekustējās pat tad, kad apskāvu viņa vidukli. Piekļāvu vaigu saliektajai mugurai. Viņa krekls bija mitrs, piesvīdis no sasprindzinā�juma un jūtu dedzības, un viņ� drebēja.

-��� Piedod, es vienkār�i sacīju. Lūdzu, piedod. Tad viņ� pagrie�zās, lai mani cie�i apskautu. Jutu, ka drebuļi mazliet rimu�ies.

-���� Piedots, zeltenīt, viņ� nomurmināja man matos. Palaidis mani vaļā, mierīgs un atturīgs, viņ� palūkojās lejup uz mani.

-���� Piedod man arī, viņ� atvainojās. Lūdzu, piedod par to, ko teicu; man sāpēja, un es pateicu vairāk nekā domāju. Vai tu man pie�dosi? Pēc viņa pēdējās runas man jau likās, ka man nav nekā, ko piedot, bet es pamāju ar galvu un saspiedu viņa rokas.

-��� Piedots.

Jau rāmākā klusumā mēs uzkāpām zirgā. Ceļ� ilgu laiku gāja taisni, un tālu priek�ā es redzēju nelielu putekļu mākoni tas noteikti bija Dūgals ar vīriem.

D�eimijs atkal bija kopā ar mani; jājot viņ� turēja mani ar vienu roku apskautu, un es jutos dro�āk. Tomēr aizvainojums un sasprindzi�nājums vēl nedaudz gruzdēja; visi ievainojumi vēl nebija glu�i sadzi�ju�i. Mēs bijām viens otram piedevu�i, bet vārdi joprojām kavējās atmiņā un nebija tik viegli aizmirstami.

Dūnsberi mēs sasniedzām jau krietni pēc tumsas iestā�anās. Tā bija diezgan liela pasta karietes pietura, par laimi, ar iebrau�camo vietu. Maksājot viesnīcniekam, Dūgals uz mirkli cie�anās aizvēra acis; vajadzēja diezgan daudz papildu sudraba, lai īpa�nieks klusētu par mūsu iera�anos.

Ta�u sudrabs nodro�ināja ari sātīgas vakariņas un papilnam alus. Par spīti labajam ēdienam, vakariņas ritēja drūmā gaisotnē, gandrīz nerunājot. Sēdēju saplēstajā kleitā, kautrīgi piesegusies ar vīra lieko kreklu, un bija skaidrs, ka esmu kritusi ne�ēlastībā. Izņemot D�eimiju, visi izturējās tā, it kā es būtu neredzama, un pat viņ� tikai laiku pa laikam pastūma manā virzienā maizi vai gaļu. Jutos atvieglota, kad bei�dzot devāmies uz savu istabu, kaut ari tā bija maza un �aura.

Ar nopūtu noslīgu uz gultas, nepievēr�ot uzmanību segām.

-���� Esmu pagalam. �ī gan bija gara diena.

-��� Jā, bij gan. D�eimijs atpogāja krekla apkakli un man�etes, noņēma zobenu, bet vairāk neko nost nevilka. Tad atkabināja zobena maksti no siksnas, pārlocīja to uz pusēm un, domās iegrimis, raustīja.

-���� Nāc gulēt, D�eimij! Ko tu gaidi?

Viņ� nostājās pie gultas, viegli �ūpodams siksnu.

-���� Baidos, zeltenīt, ka �ovakar pirms gulē�anas mums vēl jānokārto kāda lieta. Jutu spēji mostamies nemieru.

-���� Un kas tā ir par lietu?

D�eimijs uzreiz neatbildēja. Viņ� tī�ām nesēdās uz gultas man bla�kus, bet pievilka soliņu un iekārtojās man pretī.

-��� Vai tu saproti, Klēra, viņ� klusi ierunājās, ka daudz netrūka, lai mūs visus �odien nogalinātu?

Es sakaunējusies lūkojos uz segu.

-��� Jā, saprotu. Esmu vainiga. Piedod.

-��� Ahā, tad saproti gan, viņ� nopriecājās. Vai tu zini: ja kāds no mūsu vīriem būtu izdarījis ko tādu, kas apdraudētu visus, viņam, visticamāk, nocirstu ausis, nopērtu vai nogalinātu? To dzirdot, es nobālēju.

-���� Nē, nezināju.

-��� Nu, es saprotu, ka tu vēl neesi apguvusi mūsu paradumus, un tas ir zināms attaisnojums. Tomēr es tev teicu nelien ārā no paslēptuves, un, ja tu būtu klausījusi, nekas nebūtu noticis. Tagad angļi mūs meklēs pa visām malām; mums pa dienu vajadzēs slēpties, un ceļot varēsim tikai pa nakti.

Viņ� apklusa.

-���� Un, kas attiecas uz Rendelu� jā, tas atkal ir kas cits.

-��� Tu gribi teikt, ka viņ� tevi īpa�i meklēs, jo tagad zina, ka esi te? D�eimijs, vērdamies ugunī, izklaidīgi pamāja ar galvu.

-��� Jā. Viņ�� Zini, mums ir savi rēķini.

-���� Man ļoti �ēl, D�eimij, es atvainojos. Viņ� atmeta ar roku.

-���� Ek, ja tu būtu sāpinājusi tikai mani, es neko vairs neteiktu. Bet, ja jau esam sāku�i par to runāt, D�eimijs uzmeta man asu skatienu, es gandrīz dabūju galu, kad ieraudzīju, ka tas lops piedūris tev savus nagus. Viņ� drūmu seju atkal lūkojās ugunī, it kā vēlreiz izdzīvotu pēcpusdienas notikumus.

Domāju, varbūt pastāstīt par Rendela� grūtībām, bet baidījos, ka no tā būs vairāk sliktuma nekā labuma. Izmisīgi vēlējos apskaut D�eimiju un lūgt piedo�anu, bet neuzdro�inājos viņam pieskarties. Klusums ieilga, tad viņ� nopūties piecēlās un ar siksnu viegli uzsita sev pa cisku.

-���� Nu tad, viņ� sacīja, darām, kas darāms, un cauri. Nepakļau�joties manām pavēlēm, tu esi nodarījusi lielu ļaunumu, un es tevi par to sodī�u, Klēra. Vai atceries, ko tev teicu, kad �orīt devos projām? Atcerējos gan, tāpēc steig�us metos gultā un piespiedos ar muguru pie sienas.

-���� Ko tu ar to gribi teikt?

-�� Tu ļoti labi zini, D�eimijs stingri sacīja. Nometies �etrrāpus pie gultas un pacel brun�us uz aug�u, zeltenīt.

-��� Nē, es to nedarī�u! Ar abām rokām cie�i iekrampējos gultas stabā un vēl tālāk ierotījos kaktā.

D�eimijs brīdi samiegtām acīm mani vēroja, prātodams, ko darīt tālāk. Iedomājos, ka nav itin nekā tāda, kas kavētu viņu darīt visu, kas iepatīkas; viņ� bija krietnus piecus stounus smagāks par mani. Beidzot viņ� nolēma labāk runāt nekā darīt un uzsvērti nolika siksnu malā, tad ierāpoja gultā un apsēdās man blakus.

-���� Paklau, Klēra� D�eimijs iesāka.

-��� Es ta�u no�ēloju! es izgrūdu. Un tā ari ir. Nekad tā vairs nedarī�u!

-��� Nūjā, tur jau tas suns aprakts, viņ� gausi novilka. Tu varētu. Tāpēc, ka tu visu neuztver tik nopietni, cik tas ir. Tu nāc no zemes, kur, �ķiet, dzīve ir vieglāka. Tavā dzimtajā pusē klausīt pavēlēm vai darīt pēc sava prāta nav dzīvības un nāves jautājums. Tu, lielākais, radi kādam neērtības vai maķenīt nepatik�anu, bet diez vai kāds būtu paga�lam. Es vēroju, kā D�eimija pirksti, kārtojot domas, no kiltu brūnganā auduma veido ieloces.

-��� Diem�ēl skarbā patiesība ir tāda, ka nepārdomāta rīcība var novest pie ļoti nopietnām sekām tādā vietā un laikā kā �is� Vēl jo vai�rāk tādam cilvēkam kā es. Redzot, ka tūlīt sāk�u raudāt, viņ� paplik��ķināja man pa plecu.

-��� Es zinu, ka tu tī�ā prātā neapdraudētu ne mani, ne kādu citu. Bet tu viegli to vari izdarīt nevil�us, kā �odien, jo tu pa īstam netici, kad es tev saku, ka kaut kas ir bīstami. Tu esi pieradusi domāt pati, un es zinu, viņ� iesāņus paskatījās uz mani, ka neesi radusi pakļauties vīrie�a rīkojumiem. Bet tev tas jāiemācās mūsu visu dēļ.

-��� Labi, es domīgi piekritu. Saprotu. Tev, protams, ir taisnība. Labi. Es ievēro�u tavas pavēles, pat ja domā�u citādi.

-��� jauki. D�eimijs piecēlās un paņēma siksnu. Nu tad tagad kāp ārā no gultas un pieliksim tam visam punktu.

Man �ausmās pavērās mute.

-���� Ko?! Es teicu, ka ievēro�u tavas pavēles!

Viņ� noguris nopūtās un atkal apsēdās uz ķebļa. Acis mierīgi rau�dzījās manī.

-���� Nu paklausies. Tu saki, ka saproti mani, un es tev ticu. Bet ir at�ķirība, vai tu saproti ar prātu vai zini dziļi sirdi. Es negribīgi pa�māju ar galvu.

-��� Labi. Man vajadzēs tevi sodīt divu iemeslu dēļ: pirmkārt, lai tu zinātu. Viņ� pēk�ņi pasmaidīja. No savas pieredzes varu teikt, ka kārtīga noslānī�ana liek uz visu paraudzīties nopietnāk. Es cie�āk iekrampējos gultas balstā.

-��� Otrkārt, viņ� turpināja, vīru dēļ. Tu dro�i vien pamanīji, kādi viņi bij �ovakar? Protams, pamanīju; vakariņās noskaņa bija tik nepa�tīkama, ka es ar prieku aizbēgu uz istabu.

-��� Ir tāda lieta kā taisnīgums. Klēra. Tu viņiem visiem esi nodarījusi pāri, un tev par to pienākas ciest. D�eimijs dziļi ievilka elpu. Es esmu tavs virs; mans pienākums ir par to parūpēties, un es to darī�u.

Man bija nopietni iebildumi vairākos punktos. Lai kāds �ajā situ�ācijā būtu taisnīgums un man nācās atzīt, ka zināma taisnība D�eimijam bija, manu pa�cieņu dziļi aizskāra apziņa, ka tik�u pērta, lai kur� un kādu iemeslu dēļ to darītu.

Jutos briesmīgi nodota, ka vīrietis, uz kuru es paļāvos kā uz draugu, aizstāvi un mīļoto, bija iecerējis man kaut ko tādu nodarīt. Un, pa�sa�glabā�anās izjūtas vadīta, klusībā �ausminājos, ka jāpakļaujas cilvē�kam, kur� piecpadsmit mārciņu smagu divroci cilāja tik viegli, it kā tā būtu mu�u sitamā pletne.

-��� Es tev neļau�u sevi sist, stingri pateicu, cie�i turoties pie gultas balsta.

-��� Ak tā? D�eimijs sarauca uzacis. Zini ko, zeltenīt, �aubos, vai tev te būs kāda teik�ana. Tu esi mana sieva, patik tev tas vai ne. Ja es vēlētos salauzt tev roku, barot tikai ar maizi un ūdeni vai dienām ilgi turēt ieslodzītu skapī un nedomā, ka man tas neliekas vilino�i, es to varētu darīt, nemaz nerunājot par pāris uz�āvieniem pa sē�amvietu.

-���� Es klieg�u!

-��� Dro�i vien. Ja ne pirms tam, tad pēriena laikā noteikti. Iespējams, tas būs dzirdams kaimiņu mājā; tev ir varenas plau�as. Viņ� riebīgi pasmaidīja un tuvojās man.

D�eimijam nenācās viegli atliekt manus pirkstus no balsta, bet tad viņ� aizvilka mani un nometa uz gultas malas. Es iespēru viņam pa ■īpak�stilbiem, bet tas neko nelīdzēja, jo man bija basas kājas. Klusi iekunkstējies, D�eimijs pagrieza mani ar seju pret gultu un atlauza roku, lai es nekustētos.

-��� Es to dari�u, Klēra! Ja tu nepretosies, tad viss tiks nokārtots, ja uz�au�u tev duci rei�u.

-��� Un ja ne? Es nodrebēju. Viņ� paņēma siksnu un ar pretīgu plīk�ķi uzplāja sev pa gurnu.

-��� Tad es iespiedī�u tev mugurā celi un sitī�u, līdz man nogurs roka, bet es tevi brīdinu, ka tu nogursi krietni ātrāk.

Es atrāvos no gultas, dūres savilkusi, un apcirtos pret viņu.

-���� Barbars! Tu esi� sadists! es nikni no�ņācu. Tev tas sagādā prieku! Es tev to nekad nepiedo�u! D�eimijs apdomājās, locīdams siksnu.

Tad mierīgi atbildēja:

-���� Es nezinu, kas ir sadists. Un, ja es piedo�u tev par �o pēcpus�dienu, pieņemu, ka tu piedosi man, tiklīdz varēsi atkal sēdēt.

-���� Kas attiecas uz manu prieku� Viņam noraustījās lūpas. Es teicu, ka man vajadzēs tevi sodīt. Es neteicu, ka man tas patīk. Viņ� pamāja man ar pirkstu.

-��� Nāc �urp!

Nākamajā rītā man diez kā negribējās pamest patvērumu, ko snie�dza istaba, un es visādi vilcinājos, sēju vaļā un ciet lentes un ķemmēju matus. Kop� vakarvakara nebiju ar D�eimiju runājusi, bet viņ� pama�nīja manu kavē�anos un skubināja iet viņam līdzi brokastīs.

-���� Tev nav jābaidās no tik�anās ar vīriem, Klēra. Dro�i vien viņi tevi drusku pavilks uz zoba, bet tas nebūs ļauni. Galvu aug�ā. Viņ� pasita man zodu uz aug�u, un es iekodu viņam rokā, stipri, bet ne dziļi.

-���� Au! D�eimijs atrāva pirkstus. Piesargies, zeltenīt, tu nezini, kur es tos pirkstus esmu bāzis. Viņ�, klusi pie sevis smiedams, pameta mani un devās brokastīs.

Kas viņam nekai�, var priecāties, es ar rūgtumu domāju. Ja viņ� vakar bija gribējis atriebties, tad tas bija izdevies.

Nakts pagāja ārkārtīgi nepatīkami. Mana nelabprātigā pado�anās vilkās tie�i līdz pirmajam sāpīgajam cirtienam pa miesu. Tad sekoja īss, nikns cīniņ� D�eimijs dabūja asiņojo�u degunu, tris glītas �vī�kas uz vaiga no maniem nagiem un dziļu kodiena brūci plaukstas locī�tavā. Nav brīnums, ka beigās es tiku daļēji ievīkstīta taukainajās segās, mugurā man spiedās soģa celis un tiku pamatīgi nosloksnēta.

D�eimijam, lai velns rauj viņa melno skota dvēseli, izrādījās tais�nība. Vīri mani sveicināja atturīgi, tomēr diezgan draudzīgi; vakar�vakara naidīgums un nicinājums bija pagaisis.

Kad es pie bufetes liku sev uz �ķīvja olas, pienāca Dūgals un tēvi�ķi apņēma manus plecus. Bārda kutināja man ausi, kad viņ� tajā sazvēr�nieciski iedūca:

-��� Ceru, zeltenīt, ka pagāju�ajā naktī D�eimijs neizturējās pret tevi pārlieku skarbi. Bet izklausījās, it kā tevi galētu nost.

Es tum�i piesarku un novērsos, lai viņ� to neredzētu. Pēc D�eimija riebīgajām dzēlībām es biju stingri apņēmusies visu moku laiku neizdvest ne skaņas. Tomēr, kad nonāca līdz darī�anai, es labprāt paskatī�tos, vai pat Sfinksa, saņemot D�eimija Freizera vicinātās siksnas sitie�nus, spētu noturēt muti ciet.

Dūgals pagriezās, lai uzsauktu D�eimijam, kur� sēdēja pie galda un ēda maizi ar sieru.

-��� Ei, D�eimij, nebija nekādas vajadzības meitēnu bezmaz nomu�īt. Būtu pieticis ar mazu atgādinājumu. Uzskatāmi demonstrēdams savu domu, viņ� diezgan stipri uz�āva man pa sē�amvietu, un es saviebos. Apveltīju Dūgalu ar niknu skatienu.

-��� Tulznaina pakaļa nav mirstama vaina, ari Mērtegs ierunājās, pilnu muti gremodams maizi.

-��� Kur nu, smaidīdams sarunā iesaistījās Neds. Nāc, sēdies, zel�tenīt!

-��� Paldies, es pastāvē�u, ar pa�cieņu atteicos, bet visi sāka rēkt smiek�los. D�eimijs vairījās no mana skatiena, ļoti cītīgi grie�ot sieru no rituļa.

Vēl visu dienu dabūju uzklausīt labsirdīgu ķircinā�anos, un katrs no vīriem atrada attaisnojumu, lai tēlotā līdzjūtībā uzplīk�ķinātu man pa dibenu. Visumā tas bija cie�ami, un, kaut negribīgi, jau sliecos pieļaut, ka D�eimijam bija taisnība, tomēr vēl arvien biju gatava viņu no�ņaugt.

Tā kā par sēdē�anu es nevarēju pat domāt, tad visu rīta cēlienu piediedzu kleitas apak�malu un �uvu pogas, jo to varēja darīt pie loga, .uzbildinoties, ka tikai tur ir pietiekami gai�s. Pēc pusdienām, kuras ieturēju, stāvot kājās, visi devāmies uz istabām atpūsties. Dūgals bija i/lēmis, ka nogaidisim lidz pilnīgai tumsai un tikai tad dosimies ceļā uz Bārgrenenu, kur būs mūsu nākamā apme�anās vieta. D�eimijs nāca man līdzi uz istabu, bet es viņam deguna priek�ā aizcirtu durvis. Lai paguļ vien atkal uz grīdas.

Naktī viņ� izturējās taktiski, tūlīt pēc pēriena apjoza siksnu un izgāja no istabas. Atgriezās pēc stundas, kad biju jau nodzēsusi gaismu un aizgājusi gulēt, bet tik daudz prāta viņam pietika, lai nemēģinātu kāpt pie manis gultā. Bridi centies tumsā kaut ko saskatīt (es gulēju nekustīgi), viņ� bija smagi nopūties, tad ietinies pledā un apgūlies uz grīdas pie durvīm.

Dusmas, aizvainojums un fiziskas sāpes neļāva man aizmigt, un es gandrīz visu nakti nogulēju nomodā, brī�iem domājot par D�eimija sacīto, brī�iem vēloties piecelties un iespert viņam pa kādu vārīgu vietu.

Ja es būtu objektīva, bet es nebiju noskaņota tāda būt, iespējams, es atzītu, ka viņam ir taisnība, apgalvojot, ka es pret dzīvi neizturos ar pienācīgu nopietnību. Ta�u viņ� kļūdījās, par iemeslu minot apstākli, ka tur, kur esmu līdz �im mitusi lai kur tas arī būtu -, dzīve ir mazāk bīstama. Patiesībā ir tie�i pretēji.

Es vēl itin bie�i nespēju �o laikmetu uztvert kā realitāti; man tas bija kaut kas pa vidu starp teātra izrādi un karnevālu. Ja salīdzina mehanizētās masu karadarbības skatus, kādos vēl pavisam nesen biju piedalījusies, līdz �im redzētās īslaicīgās, retās kaujas da�i ar zobe�niem un musketēm bruņoti vīri man likās drīzāk gleznainas nekā bīstamas.

Man bija grūti novērtēt notieko�ā mērogus. Vīrietis, kur� miris no musketes lodes, bija tikpat miris kā tas, kur� kritis no mīnmetēja �āviņa. At�ķirība tikai tāda, ka mīnmetējs nonāvēja bezpersoniski, iznī�cinot desmitiem cilvēku, turpretī musketes lodi raidīja viens vīrs, kur� varēja ieskatīties acīs tam, kuru viņ� nogalināja. Man likās, ka tāpēc tā ir slepkavība, nevis kar�. Cik daudz cilvēku vajag, lai būtu kar�? Var�būt pietiek ar to, ka viņi cits citu neredz? Un tomēr te pilnīgi noteikti risinājās kar� vai vismaz nopietns konflikts Dūgalam, D�eimijam,

Rupertam un Nedam. Pat mazajam �urku ģīmim Mērtegam bija iemesls būt vardarbīgam bie�āk, nekā viņ� pēc sava rakstura vēlētos.

Un kādi tad bija �ie iemesli? Viens vai otrs karalis? Hannoveri vai Stjuarti? Man tie joprojām bija tikai un vienīgi vārdi tabulā, kas karājas klasē pie sienas. Kas viņi bija salīdzinājumā ar Hitlera reiha prātam neaptveramo ļaunumu? Dro�i vien tie, kas dzīvoja minēto karaļu val�dī�anas laikā, at�ķirību saskatīja, tas nekas, ka man tā likās nenozī�mīga. Tomēr, kad tiesības dzīvot pēc sava prāta būtu uzskatītas par nenozīmīgām? Vai cīņa par to, lai kļūtu par sava likteņa noteicējiem, bija mazāk vērta nekā nepiecie�amība iznīcināt lielu ļaunumu? Es aiz�kaitināta sakustējos, vārīgi pieskardamās sāpo�ajai sē�amvietai. Rai�dīju niknu skatienu uz D�eimiju, kur� saritinājies gulēja pie durvīm. Viņ� elpoja vienmērīgi, bet klusi; varbūt arī viņ� nevarēja aizmigt. Cerams.

Sākumā visu �o neiedomājamo neveiksmi, kas mani piemeklējusi, sliecos uztvert kā melodrāmu; reālajā dzīvē tā vienkār�i nenotiek. Kop� izgāju cauri akmeņu lokam, biju saņēmusi vairākus triecienus, bet vis�ļaunāko vakar pēcpusdienā.

D�eks Rendels bija vienlaikus tik līdzīgs un tik �au�alīgi at�ķirīgs no Frenka. Viņa pieskāriens manām krūtīm pēk�ņi izveidoja saikni starp manu veco un tagadējo dzīvi, izraisot manu at�ķirīgo dzīvju pērkona grāvienam līdzīgu sadursmi. Un tad vēl D�eimijs: viņa �ausmās sastin�gusi seja Rendela kabineta logā, dusmu izķēmota ceļmalā, saspringusi sāpēs par maniem apvainojumiem.

D�eimijs. D�eimijs bija pietiekami reāls, nekas cits manā līdz�inējā mū�ā nav bijis reālāks, pat ne Frenks un dzīve 1945. gadā. D�eimijs, maigais mīlētājs un zemiskais nelietis.

Varbūt tā arī bija daļa no problēmas. D�eimijs tik pilnīgi aizņēma manu pasaules uztveri, ka apkārtne likās nenozīmīga. Bet ilgāk es vairs nevarēju atļauties viņu ignorēt. Mana neapdomība viņu �ajā pēcpus�dienā bija gandrīz nogalinājusi, un man sa�ņaudzās kuņģis, iedomā�joties, ka varēju viņu zaudēt. Es spēji piecēlos sēdus, gribēdama kāpt ārā no gultas, pamodināt viņu un teikt, lai guļas man blakus. Bet, kad ar visu auguma svaru pilnībā uzgūlu D�eimija roku darbam, es tikpat negaidīti mainīju lēmumu un dusmīgi nometos gultā uz vēdera.

Pēc pagāju�ās nakts, ko pavadīju, pārmaiņus dusmojoties un filozo�fējot, jutos pārguru�i. Nogulēju visu pēcpusdienu un, kad Ruperts mani pamodināja gandrīz jau tumsā, vēl miegainām acīm tenterēju lejup, lai ieturētu vieglas vakariņas.

Dūgals, bez �aubām, viebdamies par lielajiem izdevumiem, bija sagādājis man citu zirgu. Labu lopiņu, kaut ari ne īpa�i elegantu ķer�meņa uzbūvi, ar laipnu skatienu un isām, sarainām krēpēm; es uzreiz to nosaucu par Dadzīti.

Nevarēju iedomāties, kā būs ilgsto�i sēdēt zirga mugurā, ja sē�am�vieta dabūjusi pamatigu pērienu. Ar ba�ām vēros uz Dadzī�a cietajiem segliem, spēji aptvērusi, kas mani sagaida. Pēk�ņi pār segliem noplandīja biezs apmetnis un otrpus zirgam Mērtegs man sazvērnieciski pie�miedza savu vienu spo�o �urkas aci. Apņēmos ciest cieņas pilnā klu�sumā un, kāpjot zirgā, sakodu zobus.

Likās, ka starp vīriem valda vārdos neizteikta vieno�anās izturēties galanti; visi pēc kārtas bie�i apstājās, lai atvieglotos, kas deva man iespēju uz da�ām minūtēm nokāpt no zirga un paberzēt sāpo�o sē�amvietu. Laiku pa laikam kāds ieminējās, ka derētu piestāt un padzerties, tas nozīmēja, ka arī man vajadzēja pievilkt gro�us, jo Dadzītis nesa ūdens pudeles.

Tādā veidā mēs ar pārtraukumiem virzījāmies uz priek�u pāris stundu, bet sāpes pakāpeniski kļuva stiprākas, tāpēc es visu laiku dīdījos seglos. Beidzot nolēmu: lai cienīgā cie�ana iet pa gaisu, man vien�kār�i uz brīdi jānokāpj no zirga.

-��� Prr! es uzsaucu Dadzītim un norāpos zemē. Izlikos apskatām zirga priek�ējās kreisās kājas pakavu, kamēr pārējie zirgi sapulcējās ap mani.

-���� Man likās, ka Dadzītim pakavā iekļuvis akmens, es meloju. Izņēmu to, bet labāk kādu soli paie�os kājām; negribu, lai viņ� sāk klibot.

-���� Nē, to nevar, Dūgals noteica. Labi, paej kādu brīdi, bet kādam jāpaliek pie tevis. Ceļ� ir gana kluss, bet es nevaru ļaut tev iet vienai. D�eimijs uzreiz nokāpa no zirga.

-���� Es palik�u, viņ� pieteicās klusā balsī.

-��� Labi. Nekavējieties ilgi; pirms ausmas mums jābūt Bārgrenenā. "Sarkanā me�akuiļa" izkārtne; tā īpa�nieks mums ir draugs. Pamājis pārējiem ar roku, lai seko, viņ� straujā riksi devās tālāk, atstājot mūs zirgu saceltajos putekļos.

Vairākas mokpilnas seglos pavadītas stundas nebija uzlaboju�as manu omu. Lai iet kopā ar mani! Bet lai esmu nolādēta, ja sāk�u runāt ar �o sadistisko varmāku.

Austo�ā pusmēness gaismā mans pavadonis pēc varmākas diez ko neizskatījās, bet es nocietināju savu sirdi un kliboju, cītīgi vairīdamās skatīties uz ceļabiedru.

Sākumā mani samocītie muskuļi iebilda pret neierasto vingrinā�jumu, bet pēc pusstundas es jau spēju kustēties vieglāk.

-��� Rīt tu jutīsies krietni labāk, D�eimijs nevērīgi ieminējās. Ta�u sēdēt gan nevarēsi vēl visu dienu.

-��� Un kā tu to tik labi zini? es uzliesmoju. Vai tu bie�i sit cil�vēkus?

-��� Nē, viņ� atbildēja, manas attieksmes nesatraukts. �ī bij pirmā reize. Ta�u esmu guvis lielu pieredzi.

-��� Tu? Es blenzu viņā. Iespējamība, ka kāds spētu kaustīt ar siksnu �o muskuļu un cīpslu kalnu, man likās absolūti nepārliecino�a.

Ieraudzījis manu sejas izteiksmi, D�eimijs sāka smieties.

-���� Es to guvu, kad biju maķenīt mazāks, Armaliet. Vecumā starp astoņiem un trīspadsmit gadiem mana pēcpuse iepazina siksnu neskai�tāmas reizes. Pēc tam es jau biju augumā garāks par tēvu un nebija vairs ērti likt man liekties pāri �ogam.

-���� Tēvs tevi pēra?

-��� Nūjā, pa lielākai daļai. Protams, arī skolotājs, tāpat �ad tad Dūgals vai kāds no tēvo�iem atkarībā no tā, kur atrados un ko darīju.

Par spīti apņēmībai nepievērst vīram uzmanību, manī modās inte�rese.

-���� Ko tu tādu darīji?

Viņ� atkal smējās. Smiekli rāmajā naktī skanēja klusi, bet bija lipīgi.

-��� Nu, visu es nevaru atcerēties. Bet teik�u, ka parasti pērienu biju pelnījis. Vismaz mans tēvs mani nekad nepēra bez iemesla. D�eimijs brīdi soļoja, domās iegrimis un kluss.

-���� Mm. Pag, es dabūju pa mizu, ka ar akmeņiem apmētāju cāļus, ļaju ar govīm un lopiņi tā satraucās, ka norāva pienu, un izēdu no plā�ceņiem ievārījumu. A, zirgi izgāja no �ķūņa, jo nebiju aiztaisījis durvis, un tad vēl aizdedzināju balo�u būdas jumtu tas gadījās nejau�i, ne jau tī�ām un pazaudēju skolas grāmatas to gan es izdarīju tī�u�prāt un� Viņ� apklusa, paraustīja plecus, kad pret savu gribu sāku smieties.

-���� Parastās blēņas. Bet visbie�āk es sukas dabūju par to, ka atvēru muti tad, kad vajadzēja turēt to ciet.

Kādas atmiņas lika viņam iespurkties.

-���� Reiz mana māsa D�enija saplēsa krūzi; es viņu ķircināju, viņa noskaitās, zaudēja pacietību un svieda man ar krūzi. Ienāca tēvs un prasīja, kas to izdarīja, viņa bija pārāk nobijusies, lai atzītos, un pla�tām, baiļpilnām acīm skatījās uz mani viņai ir zilas acis tāpat kā man, tikai smukākas, ar melnām skropstām. D�eimijs atkal paraustīja plecus. Pateicu, ka es to izdarīju.

-���� Ļoti cēli, es sarkastiski noteicu. Tava māsa noteikti jutās pateicīga.

-���� Nūjā, laikam. Bet tēvs jau labu laiku bija stāvējis pie atvērtajām durvīm un redzējis, kas patiesībā notiek. Tāpēc māsa dabūja par to, ka zaudēja savaldī�anos un saplēsa krūzi, bet es dabūju divkārt par māsas ķircinā�anu un par melo�anu.

-��� Tas nav godīgi! es nikni iesaucos.

-���� Mans tēvs ne vienmēr bija maigs, bet taisnīgs gan, D�eimijs nesatraucami iebilda. Viņ� teica, ka patiesība ir patiesība un cilvē�kiem ir jāatbild par savu rīcību, un tas ir pareizi. D�eimijs no sāniem uzmeta man skatienu.

-���� Bet tēvs teica, ka esmu bijis labs, uzņemoties vainu, tāpēc, lai arī viņam ir mani jāsoda, es varu izvēlēties: pēriens vai palikt bez vakari�ņām. D�eimijs, nogrozīdams galvu, skumīgi pasmējās. Tēvs mani labi pazina. Es bez lielas domā�anas izvēlējos pērienu.

-��� Tu jau varētu apēst dzīvu zirgu, es teicu.

-���� Kā tad, viņ� �ķelmīgi piekrita, tā bijis vienmēr. Un tu arī esi rīma, viņ� uzrunāja savu zirgu. Pagaidi maķenīt, kad apstāsimies atvilkt elpu. Viņ� parāva gro�us, atraujot zirga galvu no kārdino�a zāles ku�ķī�a ceļmalā.

-��� Jā, tēvs bij taisnīgs, D�eimijs turpināja, un arī apdomīgs, ta�u bērnībā es to, protams, nenovērtēju. Viņ� nekad nelika uz pērienu gai�dīt; ja kaut ko izdarīju nepareizi, tiku sodīts uzreiz vai tiklīdz viņ� to uzzināja. Tēvs vienmēr noskaidroja, vai es zinu, par ko tieku klapēts, un, ja gribēju teikt kaut ko attaisnojumam, es to drīkstēju.

Ā, tad to tu gribi, es nodomāju. Tu, atbruņojo�ais kavalieri. �au�bījos, vai viņam izdosies mani apburt tiktāl, lai es atteiktos no sava nodoma pie pirmās izdevības iz�ķetināt viņam zarnas, bet pamēģināt jau varēja.

-���� Vai tu kādreiz pierādīji savu taisnību? es apjautājos.

-���� Nē. Parasti viss bija skaidrs un apsūdzētais notiesāja sevi pats ar savu muti. Bet da�reiz gadījās, ka sods tika mazlietiņ mīkstināts. Viņ� paberzēja degunu.

-���� Reiz es pateicu, ka sist dēlu ir visme�onīgākais veids, kā panākt savu. Tēvs atbildēja, ka man sajēgas esot tikpat daudz, cik stabam, pie kura stāvu, pat ja tik daudz. Ka cieņa pret vecākiem cilvēkiem esot viens no pieklājīgas uzvedības stūrakmeņiem un, kamēr nebū�u to apguvis, man labāk būtu pierast lūkoties uz saviem purngaliem, kamēr kāds no maniem barbariskajiem vecākiem sit man pa pakaļu.

�oreiz es smējos kopā ar stāstītāju. Apkārt valdīja miers, tāds pil�nīgs klusums, kāds iestājas, kad no citiem cilvēkiem tevi �ķir vairākas jūdzes. �ādu klusumu grūti izbaudīt manā rosīgākajā laikā, kad ma�ī�nas arvien palielina cilvēka ietekmi, kad viens cilvēks var sacelt tādu troksni kā vesels pūlis. Te vienīgās skaņas bija lapu �abinā�anās, rets naktsputna krīk un zirgu pakavu mīkstie būk�ķi.

Iet jau bija kļuvis mazliet vieglāk, jo savilktie muskuļi līdz ar kustī�bām pakāpeniski izstiepās. Arī ka�ķīgais noskaņojums pamazām atslāba, klausoties D�eimija stāstos, tie visi bija smieklīgi un sevi noniecino�i.

-��� Protams, man nepavisam nepatika, ka mani per, bet, ja man būtu ļāvu�i izvēlēties, tad es labāk gribēju, lai to dara tēvs, nevis skolotājs. Skolā mēs parasti dabūjām ar pletni pa pirkstiem, nevis pa dibenu. Tēvs teica: ja sistu man pa rokām, tad es nevarētu strādāt, bet, ja kūla manu sē�amvietu, tad vismaz nebija kārdinājuma apsēsties un paslinkot.

Parasti mums katru gadu bij cits skolotājs; viņi ilgi nevilka vai nu kļuva par zemniekiem, vai pārcēlās uz vietām, kur cilvēki bija turīgāki. Skolotājiem tik maz maksā, ka viņi vienmēr ir kaulaini un dzīvo pus�badā. Man reiz gadījās viens resnis, un es neticēju, ka viņ� ir skolotājs; likās, viņ� ir maskējies. Iedomājos par mazo, tuklo tēvu Beinu un piekrīto�i pasmaidīju.

-���� Vienu es atceros īpa�i labi, viņ� pavēlēja iznākt klases priek�ā, izstiept roku, tad ilgi un gari runāja par tavām vainām gan pirms si�a�nas, gan vēl pa starpām. Es stāvēju ar izstieptu roku, kas stipri smeldza, un tikai lūdzu Dievu, lai viņ� izbeidz murk�ķēt un dara, kas jādara, iekams es galīgi esmu zaudējis dū�u un sācis pink�ķēt.

-���� Dro�i vien tie�i to viņ� vēlējās panākt, es teicu, gribot negribot juzdama līdzi mazajam skolnieciņam.

-���� 0 jā, D�eimijs lieti�ķi atbildēja. Ta�u pagāja labs laiks, iekams es to sapratu. Un, kad sapratu, es, kā parasti, nevarēju noturēt muti ciet. Viņ� nopūtās.

-��� Kas notika? Savas dusmas jau biju aizmirsusi.

-���� Nu, vienu dienu viņ� lika man piecelties mani bie�i sodīja, jo nepratu rakstīt ar labo roku, tikai ar kreiso. Viņ� bij man iesitis trīs reizes turklāt tam nelietim vajadzēja piecas minūtes -, un pirms nākamā sitiena ikreiz penterēja, ka es esot stulbs, slinks un spītīgs zeņ�ķis. Mana roka svila kā traka, jo todien jau otru reizi dabūju sodu, un man bij bail, jo zināju, ka mājās ari dabū�u pamatīgas sukas, tāpēc ka mans tēvs uzskatīja mācī�anos par svarīgu. Lai nu kā, es zaudēju savaldī�anos. Viņa kreisā roka nevil�us savilka gro�us, it kā gribētu pasargāt sāpo�u plaukstu.

D�eimijs apklusa un paskatījās uz mani.

-���� Es reti zaudēju savaldī�anos, Ārmaliet, un parasti pēc tam rūgti no�ēloju. Dro�i vien �is teikums bija vienīgā atvaino�anās, ko varēju sagaidīt.

-��� Vai toreiz tu no�ēloji?

-���� Es savilku dūres un nikni lūrēju uz skolotāju viņ� bija gara auguma, kārns, varbūt gadi divdesmit, bet man viņ� toreiz likās vecs, un es teicu: "Es no jums nebaidos, jūs nepiespiedīsiet mani raudāt, lai cik stipri sistu!" Viņ� dziļi ievilka elpu un lēni izpūta. Laikam jau nebij pareizi to teikt, kamēr skolotājs turēja rokā siksnu.

-��� Viss skaidrs, es sacīju. Viņ� mēģināja pierādīt, ka tev nav taisnība?

-���� 0 jā, mēģināja gan. D�eimijs pamāja ar galvu, kas pret gai�a�jiem mākoņiem veidoja tum�u plankumu. Balsī, izrunājot vārdu "mēģi�nāja", skanēja drūms gandarījums.

-���� Tad viņam tas neizdevās?

Pinkainā galva �ūpojās uz priek�u un atpakaļ.

-��� Nē. Vismaz raudāt mani viņ� nepiespieda. Ta�u to, ka es no�ēloju mutes palai�anu, viņ� panāca pilnīgi noteikti.

D�eimijs brīdi klusēja un pagriezās ar seju pret mani. Mākoņu blīva uz bridi bija pa�ķīrusies, un gaisma skāra viņa �okļu un vaiga līnijas, apzeltījot tās kā Donatello ercenģeļiem.

-��� Kad Dūgals tev pirms kāzām par mani stāstīja, vai viņ� gadījumā neminēja, ka da�kārt esmu mazliet ietiepīgs? Ieslīpās acis zaigoja, un pats viņ� vairāk līdzinājās Luciferam, nevis ercenģelim Mihaēlam.

Es sāku smieties.

-��� Tas ir maigi teikts. Cik atceros, Dūgals sacīja, ka visi Freizeri esot spītīgi kā ā�i un tu visspītīgākais. Patiesību sakot, es pasausi pie�bildu, kaut ko tādu arī pati esmu manījusi.

D�eimijs pasmaidīja un pavilka gro�us, lai apvestu zirgu ap dziļu peļķi, kas aiz�ķērsoja ceļu, bet Dadzīti vilka aiz pavadas nopakaļ.

-��� Mmmpfmm, nu, es neteik�u, ka Dūgals runā aplamības, viņ� sacīja, kad �ķērslis bija apiets. Bet ir brī�i, kad esmu spītīgs, godīgi to atzīstu. Mans tēvs bij tāds pats, un palaikam gadījās, ka mēs saķērāmies strīdā, kuru bez spēka pielieto�anas nevarējām atrisināt, parasti beigās es dabūju liekties pāri �oga kārtīm.

Pēk�ņi viņ� izstiepa roku, lai satvertu mana zirga gro�us, jo dzīv�nieks saslējās pakaļkājās un nosprauslojās.

-��� Ei, kas nu būs! Klusu! Stad, mo dhun! D�eimija zirgs, mazāk nobijies, tikai satrūkās un sāka nervozi mētāt galvu.

-��� Kas ir? Es neko neredzēju, kaut arī ceļu un lauku izraibināja mēnesnīcas plankumi. Priek�ā atradās prie�u audze, un likās, ka zirgi nevēlas tai tuvoties.

-��� Nezinu. Paliec tepat un klusē. Kāp zirgā un paturi manējo. Ja es tev uzsaucu, met zemē pavadu un ātri mūc projām. D�eimijs runāja klusi un nevērīgi, lai nomierinātu mani un zirgus. Nomurminājis "Sguir!" un paplik�ķinājis zirgam pa kaklu, viņ� skubināja to nākt pie manis, tad, paņēmis rokā nazi, pazuda tīreli.

Sasprindzināju redzi un dzirdi, lai noskaidrotu, kas tā joprojām satrauc zirgus; viņi di�ājās un mīdījās, ausis un astes nervozi raustījās. Mākoņi bija saplīsu�i driskās, un nakts vēj� tos aizrāvis projām, atstā�jot tikai retas �ķieznas, kas aizsedza pusmēness spo�o vaigu. Kaut ari bija gai�s, es neko nevarēju saskatīt ne priek�ā uz ceļa, ne aizdomīgajā priedulājā.

Likās, ka stunda ir pārāk vēla un ceļ� neieneslgs laupītājiem, lai cik maz to būtu Hailendā; te pārāk reti kāds jāja, lai būtu vērts sēdēt slēpnī.

Koku audze bija tum�a, bet ne mierīga. Priedes klusi pie sevis dūca, kaisīdamas vējā miljoniem skuju. Priedes ir ļoti seni koki un puskrēslā arī spokaini. Kailsēkļi, kas vairojās ar �iekuriem, izkaisot spārnotas sēklas, ir nesalīdzināmi senāki un izturīgāki par ozoliem un apsēm ar mīkstajām lapām un trauslajiem zariem. Piemērota dzīvesvieta Ruperta rēgiem un ļaunajiem gariem.

Tikai tu, es sevi aprāju, spēj satraukt sevi tiktāl, lai sāktu baidīties no koku skupsnas. Tomēr kur palicis D�eimijs?

Kāda rokas cie�i saspieda manu cisku, un es no izbīļa iepīkstējos kā izbiedēts sikspārnis; dabisks rezultāts mēģinājumam iekliegties, kad sirds sakāpusi mutē. Neloģiskās dusmās, kas raksturīgas tiem, kas bai�dās no pārdabiskā, es metos kniebējam virsū un iespēru pa krūtīm.

-��� Nekad vairs tik klusi nezodzies man klāt!

-���� Ku�, D�eimijs no�ukstēja, nāc līdzi! Bez ceremonijām viņ� izcēla mani no segliem un nolaida zemē, tad steidzīgi sapina zirgus, kuri nelaimīgi zviedza, kad mēs pazudām garajā zālē.

-��� Kas ir? es no�ņācu, akli klumburojot pāri saknēm un akmeņiem.

-���� Klusu! Nerunā! Skaties uz leju un vēro manas kājas. Liec kāju manā pēdā un, kad es tev pieskar�os, apstājies!

Lēnām un puslīdz klusi mēs taustījām ceļu uz prie�u audzes malu. Zem kokiem valdīja tumsa, cauri zariem tikai da�as gaismas drupa�as nokrita uz skuju paklāja, kas pletās mums zem kājām. Pa to pat D�ei�mijs neprata pārvietoties bez trok�ņa, bet sauso skuju sprak�ķē�ana izgaisa zaļo zaru �alk�anā virs galvas.

Paklājs bija pārplīsis vietā, kur no me�a zemes burtiski izauga gra�nīta bluķis. �eit D�eimijs pabīdīja mani sev priek�ā, vadīdams manas rokas un kājas, lai es �ķērsotu nelielā uzkalniņa lēzenās nogāzes. Aug�ā bija pietiekami daudz vietas, lai mēs abi blakus varētu nogulties uz vēdera. D�eimijs pielika muti man pie auss, gandrīz neelpodams.

Trīsdesmit pēdas uz priek�u labajā pusē. Klajumā. Redzi?

Un, kad es viņus ieraudzīju, tad ari sadzirdēju. Neliels vilku bars aptuveni astoņi vai desmit dzīvnieki. Viņi negaudoja. Medījums gulēja ēnā, tum�s traips ar aug�up vērstu kāju, tievu kā vica, tā drebēja, jo beigto dzīvnieku plosīja asi zobi. Tikai laiku pa laikam līdz mums atplūda kluss rūciens un smilksts, kad kāds vilcēns tika padzīts no pie�augu�o maltītes, vai apmierinājuma pilna baro�anās skaņa grau�ana un kaulu lū�ana.

Kad acis aprada ar mēnesgaismas izraibināto ainavu, spēju iz�ķirt vairākas pinkainas ēnas, kas, pieriju�ās un apmierinātas, zvilnēja zem kokiem. �ur tur pazibēja pelēkas vilnas ku�ķi, kad tie, kas vēl mielo�jās pie skeleta, grūstījās un rakās pēc mīkstāka kumosiņa, ko palaidu�i garām pirmie ēdēji.

Pēk�ņi gaismas laukumā parādījās plata galva ar dzeltenām acīm un saspicētām ausīm. Vilks izdvesa klusu, brīdino�u skaņu, kaut ko vidēju starp kaucienu un ņurdienu, un pēk�ņi aina zem kokiem sastinga.

Likās, ka safrānkrāsas acis piekaltas manējām. Dzīvnieka poza nepauda ne bailes, ne ziņkāri, tikai noguruma pilnu vēstījumu. D�eimija roka man uz muguras brīdināja, lai nekustos, kaut ari nejutu ne mazāko vēlē�anos bēgt. Domāju, ka būtu varējusi lūkoties vilka acīs stundām ilgi, bet viņa nez kādēļ biju pārliecināta, ka tā ir mātīte, vienreiz noskurināja ausis, it kā atmetot man ar roku, un atkal pieliecās pie maltītes.

Da�as minūtes mēs mierīgi vērojām vilku izturē�anos plankumai�najā gaismā. Beidzot D�eimijs ar pieskārienu deva zīmi, ka laiks iet.

Viņ� turēja manu elkoni, lai palīdzētu izlavierēt starp kokiem, līdz iznācām uz ceļa. �ī bija pirmā reize kop� glāb�anas operācijas l ortviljamā, kad ļāvu D�eimijam sev pieskarties. Joprojām apburti no redzētā, mēs daudz nerunājām, bet atkal sākām justies ērti viens otra sabiedrībā.

Ejot pārcilāju prātā dzirdētos stāstus un nespēju neapbrīnot to, ko viņ� bija panācis. Ne ar vārdu tie�i nepaskaidrojot vai neatvainojoties, viņ� bija savu pateicis. Un vēstījums bija �āds: es pret tevi izturējos taisnīgi, tā, kā mani mācīja. Un es tevi, cik bija manā varā, arī pa�ēloju. Bet es nespēju aiztaupīt tev pazemojumus un sāpes, un, lai tev būtu vieglāk visu pārciest, es tev dāvā�u savas sāpes un pazemojumu.

-��� Vai tu ļoti pārdzīvoji? es negaidīti iejautājos. Nu to, ka tevi pēra. Vai tu ātri visu aizmirsi?

D�eimijs viegli paspieda man roku un tad palaida vaļā.

-���� Parasti es aizmirsu, tiklīdz viss bij garām. Izņemot pēdējo reizi; tad vajadzēja vairāk laika.

-��� Kāpēc?

-���� Nu redz'! Man bij se�padsmit gadu, tas ir viens� man likās, esmu jau pieaudzis vīrietis. Bet otrs man briesmīgi sāpēja.

-��� Ja negribi, nestāsti, es sacīju, sajutusi �aubas. Vai tas ir sāpīgi?

-���� Ne glu�i tik sāpīgi kā pats pēriens, D�eimijs nosmējās. Nē, es varu pastāstīt. Vienkār�i, tas ir gar� stāsts.

-��� Līdz Bārgrenenai vēl tāls ceļ�.

-���� Tiesa. Nu tad klausies. Es tev stāstīju, ka se�padsmit gadu vecumā veselu gadu nodzīvoju Leohas pilī, atceries? Mans tēvs ar Kolamu tā bij vienoju�ies lai es iepazītu mātes klanu. Divus gadus dzīvoju pie Dūgala, tad gadu uzturējos pilī, lai apgūtu labas manieres, latīņu valodu un tamlīdzīgi.

-��� A. Es jau brīnījos, kāpēc tu tur dzīvoji.

-��� Jā, tā tas bij. Savam vecumam biju padevies augumā, vismaz garumā; jau tad labi pratu apieties ar zobenu un jāju labāk nekā vai�rums puiku.

-��� Un pieticīgs arī tu esi.

-���� Ne īpa�i. Lecīgs kā gailēns un muti palaidu vēl vairāk nekā tagad.

-��� Mēles caureja, man nāca smiekli.

-���� Uz to pusi, Ārmaliet. Redzēju, ka cilvēki par maniem izteicie�niem smejas, un bārstīju tos bie�i, daudz nebēdādams, ko un kam saku. Reizēm ne�ēlīgi pazobojos par citiem zēniem, nevil�us vienkār�i nespēju turēties pretī, ja prātā ie�āvās kāda asprātība.

D�eimijs pavērās aug�up debesīs, lai aplēstu, cik varētu būt pulks�tenis. Tagad, pēc mēness norietē�anas, nakts bija kļuvusi vēl melnāka. Pazinu netālu no apvār�ņa Oriona zvaigznāju, un �ī pazīstamā aina mani dīvainā kārtā nomierināja.

-���� Un tā vienu dienu es aizgāju par tālu. Ar pāris pui�iem bijām koridorā, kad otrā galā ieraudzīju Ficgibonas kundzi. Viņa nesa lielu grozu, gandrīz tikpat lielu kā pati, un tas ejot sitās pret sienām. Tu zini, kāda viņa ir tagad; neko tievāka viņa nebij arī toreiz. D�eimijs nokaunējies paberzēja degunu.

-��� Nu, es izteicu vairākas nesmukas piezīmes par viņas izskatu. Smieklīgas, bet ārkārtīgi nepieklājīgas. Manus biedrus tas briesmīgi sasmīdināja. Neiedomājos, ka arī viņa mūs dzird.

Atcerējos Leohas pils saimnieces apjomīgo augumu. Tā kā es nekad nebiju viņu redzējusi citādu kā vien labā noskaņojumā, tad likās, ka viņa nav no tiem cilvēkiem, kas apvainojas par nekaunību.

-��� Un ko viņa darīja?

-��� Neko� tajā bridi. Es nezināju, ka viņa visu dzirdējusi, līdz mirklim, kad nākamajā dienā pils "Lielajā zālē" viņa piecēlās un visu izstāstīja Kolamam.

-��� Ak mū�s! Es zināju, cik augstu Kolams vērtē Ficgibonas kun�dzi, un �aubījos, vai viņ� pieļautu jebkādu necieņas izrādī�anu. Kas notika?

-��� Tas pats, kas ar Leigēru, nu, gandrīz. D�eimijs pasmējās.

-���� Ta�u es izrādīju baigo drosmi, piecēlos un teicu, ka izvēlos si�anu ar dūrēm. Centos izturēties ļoti mierīgi, kā pieaudzis, kaut ari sirds man sitās kā kalēja veseris, un, paskatoties uz Engusa rokām, sametās nelaba dū�a; tās izskatījās kā akmeņi un vēl tādas milzīgas. Da�i no sanāku�a�jiem sāka smieties; tad es vēl nebiju tik gar� kā tagad un svēru uz pusi mazāk. Mazais Engusiņ� varēja noraut man galvu ar vienu triecienu.

Kolams un Dūgals, pieres sarauku�i, skatījās uz mani, ta�u, manuprāt, viņi jutās apmierināti, ka man pietiek dū�as izdarīt tādu izvēli. Tomēr Kolams pateica "nē" ja es uzvedoties kā bērns, tad ari sodu saņem�ot kā bērns. Viņ� pamāja ar galvu, un es nepaguvu ne pakustēties, kad Enguss nolika mani pār celi, pacēla aug�up kiltu malu un visas zāles priek�ā notēsa ar siksnu.

-��� Ak, D�eimij!

-���� Mmpfmm. Dro�i vien esi pamanījusi, ka Enguss labi pieprot savu lietu. Viņ� uzskaitīja man piecpadsmit rei�u, un līdz �ai dienai varu pateikt, kur katrs sitiens trāpīja. D�eimijs, atmiņās kavēdamies, nodrebinājās. Veselu nedēļu man pēcpuse bij strīpaina.

D�eimijs pastiepa roku un no tuvākā koka norāva sauju skuju, ko starp īk�ķi un rādītājpirkstu saberzēja. Pēk�ņi asi uzsmar�oja ter�pentīns.

-���� Man neļāva arī tā vienkār�i doties projām apkopt ievainojumus. Kad Enguss bija beidzis, Dūgals saņēma mani aiz spranda un aizveda uz zāles otru galu. Man vajadzēja visu ceļu norāpot pa akmens flīzēm. Pēc tam man bij jātup uz ceļiem pie Kolama krēsla un jālūdz piedo�ana vispirms Ficgibonas kundzei, tad Kolamam, tad visiem zālē eso�ajiem par rupjību un beidzot vēl jāpasaka Engusam paldies par pēr�anu. Gan�drīz aizrijos, bet Enguss bij ļoti labs; viņ� padeva man roku un palī�dzēja piecelties. Tad mani nometa uz sola blakus Kolamam un lika tur sēdēt, līdz "Lielā zāle" beidzas.

Stāstītājs kā aizsargādamies uzrāva plecus.

-��� Tā bij briesmīgākā stunda manā mū�ā. Seja dega kā ugunīs, un pakaļa ari, ceļi man bij nobrāzti jēli, un es nespēju pacelt skatienu, bet briesmīgākais bij tas, ka man �ausmīgi vajadzēja �urāt. Es gandriz izlaidu garu; labāk lai man pārsprāgst pūslis, nekā piedevām visiem iepriek�ējiem pazemojumiem es visu acu priek�ā ap�urātos, bet daudz netrūka. Mans krekls bij sviedros izmircis.

Es apspiedu smieklus.

-��� Vai tu nevarēji Kolamam pateikt, kas par lietu? es jautāju.

-���� Viņ� ļoti labi zināja, kas man vainas; tāpat arī visi pārējie, vērojot to, kā es triņājos uz sola. Cilvēki slēdza derības, es izturē�u vai ne. D�eimijs paraustīja plecus.

-��� Ja būtu lūdzis, Kolams man, iespējams, ļautu iet. Bet� nu, es iespītējos. Viņ� mazliet kautrīgi pasmaidīja, un tum�ajā sejā pazi�bēja baltie zobi. Domāju, labāk mir�u nekā ie�u lūgties, un gandrīz nomiru arī. Kad Kolams beidzot pateica, ka drīkstu iet, es metos ārā no zāles, bet tikai pa tuvākajām durvīm. Paslēpos aiz sienas un �ļācu kā strūklaka; �ķita, tas nekad nebeigsies.

-��� Tā, D�eimijs nosodo�i paplēta rokas, un skuju ku�ķītis nokrita zemē, tagad tu zini pa�u ļaunāko, kas ar mani noticis.

Vairs nespēju valdīties; es tā smējos, ka vajadzēja apsēsties ceļa malā. Kādu bridi D�eimijs pacietīgi gaidīja, tad nometās ceļos.

-��� Par ko tu smejies? viņ� gribēja zināt. Tas nebūt nebij smiek�līgi. Bet pats viņ� smaidīja.

Joprojām smejoties, es papurināju galvu.

-��� Skaidrs, ka nebija. Tas ir briesmīgs stāsts. Vienkār�i� varu iedo�māties, kā tu tur sēdi, iespītējies, zobus sakodis, un tvaiks veļas pa ausīm ārā.

D�eimijs nosprauslojās un arī mazliet pasmējās.

-��� Jā. Se�padsmit gados nav viegli, vai ne?

-��� Tātad tu palīdzēji tai meitenei Leigērai tāpēc, ka juti viņai līdzi, es teicu, kad biju nomierinājusies. Tu zināji, kā cilvēks tādos brī�os jūtas.

D�eimijs bija izbrīnīts.

-��� Jā, es jau tev to teicu. Nesalīdzināmi vieglāk, ja tev divdesmit trīs gadu vecumā iebel� pa ģīmi ar dūri nekā se�padsmit gadu vecumā visu priek�ā noper. Ievainots lepnums sāp vairāk par visu, un tajos gados to viegli ievainot.

-��� Es jau tā domāju. Nekad nebiju redzējusi, ka kāds cilvēks smai�dītu, kad tūlīt dabūs pa muti.

-��� Pēc tam man tas diez ko labi neizdotos.

-��� Mhm. Piekrīto�i pamāju ar galvu. Domāju� es iesāku, tad neveikli apklusu.

-��� Ko tu domāji? Ā, par mani un Leigēru, D�eimijs uzminēja. Tu, Aleks un visi pārējie, ieskaitot Leigēru. Ja arī viņa būtu nesmuka, es darītu tāpat. Viņ� iebakstīja man ribās. Brīnos, ka tu tam tici.

-���� Nu, es tomēr tevi todien redzēju alkovā, es aizstāvējos, un kāds tev noteikti iemācījis skūpstīties.

D�eimijs apjucis patriņāja kājas pa putekļiem. Tad bikli nolieca galvu.

-��� Nu, zini, Ārmaliet, es jau neesmu labāks kā citi vīrie�i. Reizēm cen�os, bet ne vienmēr izdodas. Tu ta�u zini to gabalu no Pāvila vēstulēs, kur viņ� saka: "Labāk iedoties laulībā nekā kaist kārībā." Es kaisu diezgan stipri.

Es atkal sāku smieties, pati juzdamās kā bezrūpīga se�padsmitgadniece.

-��� Tātad tu apprecēji mani, es ķircinājos, lai izvairītos no kri�a�nas grēkā?

-���� Nūjā. Tam jau laulība domāta; tā padara par sakramentu to, ko citādi tev vajadzētu stāstīt grēksūdzē.

Es atkal sabruku smieklos.

-��� Ak, D�eimij, es tevi mīlu!

�oreiz bija viņa kārta smieties. Viņ� saliecās, tad, kūsādams jaut�rībā, apsēdās ceļmalā. Lēnām novēlās uz muguras un gulēja garajā zālē sēkdams un sprauslodams.

-���� Kas, pie velna, tev lēcies? es prasīju, skatoties uz smējēju. Pēdīgi viņ� piecēlās sēdus un izslaucīja asarojo�ās acis. Un elsodams papurināja galvu.

-���� Mērtegam bij taisnība, tādas tās sievietes ir. Ārmaliet, es tevis dēļ liku uz spēles savu dzīvību, zagu, dedzināju, situ un ari slepkavoju. Par to tu mani nosunīji, apvainoji manu vīri�ķību, iespēri pa pautiem un saskrā�pēji seju. Tad es tevi noperu gandrīz līdz nāvei un pastāstu par lielākajiem pazemojumiem, ko esmu savā mū�ā piedzīvojis, bet tu saki, ka mīli mani. D�eimijs nolaida galvu uz ceļiem un turpināja smieties. Beidzot viņ� piecēlās un, ar vienu roku slaucīdams acis, otru pastiepa man.

-��� Tu neesi diez ko gudra, Ārmaliet, bet tu man patīc. Ejam.

Bija jau ļoti vēls vai arī agrs, kā nu kur� uz to raudzījās, un cits nekas neatlika kā doties ceļā, ja gribējām līdz rītausmai tikt Bārgrenenā. Tagad jau biju tiktāl atlabusi, lai izturētu sēdē�anu, ta�u sekas vēl bija jūtamas.

Kādu gabaliņu jājām draudzīgā klusumā. Atstāta savu domu varā, es pirmo reizi mierīgi varēju izprātoties, kas notiktu, ja man kaut kad izdotos atrast akmeņu loku. Piespiedu kārtā precējusies un nepiecie�a�mības dēļ kļuvusi atkarīga, es nenoliedzami pamazām biju D�eimijam stipri pieķērusies.

Varbūt pareizāk būtu runāt par viņa jūtām pret mani. Sākumā mūs vienoja apstākļi, tad draudzība un pēdīgi pārsteidzo�i dziļa miesiska kaisle, bet D�eimijs nekad nebija pat ar pu�plēstu vārdu ieminējies, ko jūt pret mani. Un tomēr.

Manis dēļ viņ� bija riskējis ar dzivibu. Iespējams, tādēļ, ka devis laulību zvērestu; es ne�aubījos: solot sargāt mani līdz pēdējai asins lāsei, viņ� to bija domājis nopietni.

Pēdējo divdesmit �etru stundu notikumi bija mani vēl vairāk aiz�kustināju�i, kad viņ� pēk�ņi atzinās savās jūtās un, neko neizpu�ķo�jot, pastāstīja par savu dzīvi. Ja es viņam tik daudz nozīmēju, kā tad viņ� justos, ja es pēk�ņi pazustu? Gkstoties ar nepatīkamajām domām, sajūtas par fiziskajām neērtībām atkāpās otrajā plānā.

Mēs bijām apmēram trīs jūdzes no Bārgrenenas, kad D�eimijs pie�pe�i pārtrauca klusumu.

-��� Es tev neesmu izstāstījis, kā nomira mans tēvs, viņ� strupi sacīja.

-���� Dūgals teica, ka viņam bijis insults� tas ir, trieka, es iztrūkusies sacīju. Laikam jau arī D�eimijs, kavēdamies domās pēc mūsu iepriek�ē�jās sarunas, bija sācis domāt par tēvu, bet, kas viņu uz to pamudinājis, nespēju izskaidrot.

-���� Pareizi. Bet tas� viņ�� D�eimijs apklusa, apdomādams, ko teikt, bet tad paraustīja plecus, atmetot piesardzību. Dziļi ievilka plau��ās gaisu un ar troksni izpūta. Tev tas jāzina. Tam ir sakars ar� lie�tām. Te ceļ� bija gana plats un varēja jāt blakus, ja vien turējām acis vaļā, lai laikus ieraudzītu asus akmeņus; mans aizbildinājums Dūgalam, ka zirgam pakavā iebiris olis, nebija no gaisa grābts.

-��� Tas notika fortā, D�eimijs iesāka, metot līkumu ap kādu nepatī�kamu klintsradzi, kur mēs bijām vakar. Un uz kurieni Rendels ar savu vienību aizveda mani no Lelibrokas. Kur viņi mani pēra. Divas dienas pēc pirmās sodī�anas Rendels lika mani aizvest uz viņa kabinetu man pakaļ atnāca divi zaldāti un no kameras nogādāja tajā pa�ā istabā, kur es atradu tevi; tāpēc es zināju, kur iet.

Ārā pagalmā mēs satikām manu tēvu. Viņ� bij noskaidrojis, uz kurieni mani aizveda, un nācis raudzīt, vai nevar kaut kā dabūt mani mājās vai vismaz pats savām acīm pārliecināties, ka man nekas nekai�.

D�eimijs ar papēdi iebikstīja zirgam sānos un klusi noklak�ķināja mēli. No dienasgaismas vēl nebija ne miņas, bet nakts jau bija mainīju�sies. Līdz ausmai nevarēja būt ilgāk par stundu.

-���� Kamēr nebiju redzējis tēvu, nesapratu, cik vientuļ� vai nobi�jies esmu tur juties. Karavīri neļāva mums parunāt divatā, bet vis�maz sasveicināties drīkstējām. D�eimijs norija siekalas un turpināja stāstu:

-��� Es pateicu, ka man �ēl par D�eniju un visu to briesmīgo ķezu. Ta�u tēvs pārtrauca mani, sakot, lai klusēju, un cie�i mani apskāva. Viņ� jautāja, vai esmu nopietni savainots par pēr�anu viņ� zināja -, un es atbildēju, ka viss kārtībā. Tad karavīri veda mani projām, tāpēc tēvs saspieda man roku un teica, lai neaizmirstu lūgt Dievu. Solīja, ka nepametīs mani, lai notiktu kas notikdams, bet man tikai jāmēģina turēt galvu aug�ā un velti neraizēties. Viņ� noskūpstīja mani uz vaiga, un karavīri mani aizveda. Tā bija pēdējā reize, kad viņu redzēju.

D�eimijs runāja mierīgi, tomēr balss likās piesmakusi. Man pa�ai bija aiz�ņaudzies kakls, un es, ja vien varētu, būtu viņam pieskārusies, bet ceļ�, ieejot nelielā ieplakā, sa�aurinājās, un es biju spiesta uz bridi palikt iepakaļ. Kad atkal varējām jāt blakus, D�eimijs jau bija atguvies.

-��� Tā, viņ� dziļi ievilka elpu, es gāju uz tik�anos ar kapteini Rendelu. Viņ� izsūtīja sargus ārā, lai mēs būtu vieni, un aicināja mani apsēsties. Teica, ka tēvs esot piedāvājis dro�ības naudu, lai mani atlai� no apcietinājuma, bet, tā kā apsūdzība esot ļoti nopietna, mani nevarot atlaist bez rakstiskas atļaujas, ko parakstījis Ārgailas hercogs, jo mēs atrodamies viņa īpa�uma robe�ās. Pieņemu, ka mans tēvs devās tikties ar hercogu.

Turklāt, Rendels turpināja, vēl ir jautājums par man piespriesto otru pēr�anu. D�eimijs uz mirkli apklusa, it kā nezinādams, ko vēl teikt.

-��� Viņ�� man likās, ka viņ� izturas savādi. Traki sirsnīgs, bet aiz tā slēpās kaut kas tāds, ko es īsti neizpratu. Kapteinis mani vēroja, it kā gaidītu, ka es kaut ko darī�u, bet es tikai sēdēju un nekustējos.

Daudz netrūka, ka viņ� būtu atvainojies, sacīdams, ka mūsu attie�cības līdz �im diem�ēl biju�as pārpratumu pilnas un viņ� būtu vēlējies, lai apstākļi būtu iegrozīju�ies citādi, un tā tālāk. D�eimijs papurināja galvu. Es nesapratu, par ko viņ� runā; vēl pirms divām dienām viņ� bija centies mani bezmaz nosist. Bet, kad viņ� beidzot nonāca pie lietas būtības, tad izteicās diezgan skaidri.

-���� Ko tad viņ� gribēja? es jautāju. D�eimijs paskatījās uz mani, tad novērsās. Tumsa slēpa viņa sejas izteiksmi, ta�u man likās, ka viņ� jūtas neveikli.

-���� Mani, atbilde skanēja tie�i.

Es tik stipri salēcos, ka zirgs sāka mētāt galvu un pārmeto�i iezviedzās. D�eimijs atkal paraustīja plecus.

-��� Rendels to pateica diezgan nepārprotami. Ja es� ē� ļau�u viņam brīvi izrīkoties ar sevi, viņ� atcel�ot otru pēr�anu. Ja ne� tad es vēlē�o�ties, lai nekad nebūtu dzimis.

Man kļuva nelabi.

-��� Es jau kaut ko uz to pusi vēlējos, D�eimijs sāji pajokoja. Likās, ka vēderā man sabērti sīki stikli, un, ja es nesēdētu, tad ceļi sistos kopā, tik stipri tie drebēja.

-��� Bet ko� Mana balss bija piesmakusi, bet es nokāsējos un sāku vēlreiz: Bet ko tu dariji?

D�eimijs nopūtās.

-���� Es tev, Ārmaliet, nemelo�u. Es apsvēru Rendela piedāvājumu. Pir�mās sitienu brūces man uz muguras vēl bij tik jēlas, ka nevarēju uzvilkt kreklu, un, kad piecēlos, man reiba galva. Doma, ka tas būs jāiztur vēl vienu reizi sasietam un bezpalīdzīgam gaidīt nākamo cirtienu� Viņ� nevil�us nodrebēja.

-���� Es īsti nezināju, D�eimijs �ķībi sacīja, bet spriedu, ka �aka�rē�ana vismaz tik ļoti nesāpēs. Da�kārt viri zem pātagas bija miru�i, Ārmaliet, un no Rendela sejas izteiksmes es sapratu, ka viņ� man pare�dzējis tādu pa�u likteni, ja es tā izvēlētos. Viņ� atkal nopūtās.

-���� Bet� nu, es joprojām jutu tēva skūpstu uz vaiga un domāju, ko viņ� teiktu un� nu, es to nevarēju, un viss. Es nezinu, ko tēvam nozīmētu mana nāve. D�eimijs nosprauslājās, it kā kaut kas liktos jocīgs. Es nodomāju tā: �is cilvēks jau ir piesmējis manu māsu lai velns mani parauj, ja viņ� dabūs ari mani.

Man tas nelikās smieklīgi. Es redzēju D�eku Rendelu atkal jaunā un pretīgā gaismā. D�eimijs berzēja sprandu, tad nolaida roku uz seglu loka.

-��� Tā es saņēmu visu drosmi, cik man vēl bij atlicis, un pateicu "nē", i s to teicu ļoti skaļi un pilnā rīklē vēl izbļāvu visus neķītros vārdus, kas vien nāca prātā.

D�eimijs saviebās.

-��� Baidījos: ja ilgāk apsvēr�u, tad pārdomā�u; gribēju nodro�ināties, ka atpakaļceļa nav. Lai gan, viņ� domīgi piebilda, dro�i vien �ādu piedāvājumu pieklājīgi noraidīt nav iespējams.

-��� Nē, es sausi piekritu. Nedomāju, ka D�eks Rendels priecātos par to, lai ko tu teiktu.

-��� Tā ari bij. Viņ� ar plaukstas virspusi iesita man pa muti, lai es aizvērtos. Es nokritu vēl biju diezgan vārgs -, viņ� stāvēja pie manis un tikai skatījās. Man pietika prāta nemēģināt piecelties, tāpēc es tur gulēju, līdz viņ� pasauca karavīrus, lai ved mani atpakaļ uz cietumu. D�eimijs papurināja galvu. Kapteiņa seja nemainījās; tikai brīdī, kad mani veda projām, viņ� pateica: "Līdz piektdienai," it kā mēs būtu sarunāju�i tikties, lai kārtotu darījumus.

Karavīri nebija vedu�i D�eimiju atpakaļ uz kameru, kur viņ� miti�nājies kopā ar trijiem citiem cietumniekiem. Viņ� tika ievietots mazā kambarītī, kur viens pats, bez iespējas novērst domas, varēja gaidīt piektdienas atmaksas stundu; vienīgais izņēmums bija garnizona ārsta, kas nāca apkopt muguru, ikdienas vizīte.

-��� Kas nu viņ� par ārstu, D�eimijs atmeta ar roku, bet �is cilvēks bij laipns. Otrajā dienā viņ� atnesa zosu taukus ar ogli un Bībeli, kas bij piederējusi kādam jau miru�am ieslodzītajam. Viņ� esot sapratis, ka esmu pāvesta piekritējs, un vaicāja, vai man Dieva vārds sniedz kādu mierinājumu vai ne, vismaz varu savas nelaimes salīdzināt ar ījaba postu. Viņ� nosmējās.

-���� Lai cik dīvaini, Bībele sniedza mazu mierinājumu. Arī Mūsu Kun�gam bija jāpacie� pletne; un es varēju priecāties, ka mani vismaz neiz�raus ārā un nesitīs krustā. Tomēr, D�eimijs jokojot piebilda, Mūsu Kungam nevajadzēja no Poncija Pilāta uzklausīt nepiedienīgus piedā�vājumus.

D�eimijs bija saglabājis mazo Bībeli. Viņ� parakņājās pa seglu somu un sniedza to man, lai apskatu. Mazs, nolietots sējumiņ� ādas vākos, apmēram piecas collas gar�, nodrukāts uz tik plāna papīra, ka burti spīdēja cauri. Titullapā bija rakstīts ALEKSANDRS VILJAMS RODERIKS MAKGREGORS, 1733. Tinte bija izbalojusi un izplūdusi, un vāki tik sagriezu�ies, it kā grāmata vairākas reizes būtu izmirku�i.

Ziņkārīgi grozīju grāmatiņu pirkstos. Lai cik maza, noteikti vaja�dzēja krietni papūlēties, lai saglabātu to visos pēdējo �etru gadu ceļo�jumos un piedzīvojumos.

-���� Nekad neesmu redzējusi, ka tu to lasītu. Devu Bībeli atpakaļ.

-��� Ne jau tāpēc esmu to paturējis, D�eimijs sacīja. Viņ� to nogla�bāja, ar īk�ķi nobraucīdams apdilu�ā vāka malu. Tad izklaidīgi uzsita pa seglu somu.

-��� Aleksam Makgregoram ir paliku�i parādā; gan jau kādreiz es to piedzī�u.

-��� Lai nu kā, viņ� turpināja stāstu, beidzot pienāca piektdiena, un es nezinu, vai par to priecājos vai bēdājos. Gaidī�ana un bailes gan�drīz bija ļaunākas par paredzamajām sāpēm. Tomēr, kad tas brīdis bij klāt� D�eimijs dīvainā, sev raksturīgā �estā tā kā paraustīja plecus, pavelkot kreklu pār muguru. Nu, tu jau redzēji, kādas pēdas pēriens atstāja. Tu zini, kā tas bij.

-��� Tikai tāpēc, ka Dūgals pastāstīja. Viņ� teica, ka esot bijis klāt.

D�eimijs pamāja ar galvu.

-��� Jā, viņ� tur bij. Un ari tēvs, kaut toreiz es to nezināju. Man nebij prātā nekas cits kā vien manas nepatik�anas.

-���� 0, es lēnām sacīju, un tavs tēvs�

-���� Mmm. Tad tas notika. Da�i no vīriem bij domāju�i, ka es pēriena laikā esmu izlaidis garu, un tēvs acīmredzot domāja tāpat. D�ei�mijs saminstinājās, un, kad atsāka runāt, viņa balss bija piesmakusi. Dūgals man stāstīja, ka tad, kad es nokritu, tēvs klusi ievaidējies un pielicis roku pie galvas. Tad nogāzies kā maiss. Un vairs nepiecēlās.

Vir�os rosījās putni, �ivinā�ana un sasauk�anās skanēja arī vēl tum��ajās koku lapotnēs. D�eimijs bija noliecis galvu, tālab seju es nevarēju redzēt.

-��� Es nezināju, ka tēvs ir miris, beidzot viņ� klusi sacīja. Man to pateica tikai pēc mēne�a kad biju pietiekami stiprs, lai izturētu tādu triecienu. Tā es viņu neapbedīju, kā dēlam pienāktos. Un nekad neesmu redzējis tēva kapu jo baidos doties mājās.

-��� D�eimij! es iesaucos. Ak, D�eimij, mīļais!

Pēc ilga klusuma brī�a es piebildu:

-��� Bet tu ne� tu nedrīksti� justies par to atbildīgs. D�eimij, tu neko nevarēji darīt vai ari darīt citādi.

-��� Tie�ām? viņ� pārjautāja. Varbūt ari ne; tomēr es vēl domāju, vai tas būtu noticis, ja es būtu izvēlējies otru ceļu. Bet, ja zinātu, tas neko nemainitu, es justos tāpat tā, it kā būtu nogalinājis tēvu pats savām rokām.

-���� D�eimij� es atkal ierunājos un bezpalīdzīgi apstājos. Viņ� klu�sēdams pajāja vēl gabaliņu uz priek�u, tad iztaisnojās un atkal atlieca plecus.

-���� Es nevienam neesmu to stāstījis, D�eimijs skarbi noteica. Bet domāju, ka tev tagad jāzina� nu, par Rendelu. Tev ir tiesības zināt, kas tie�i ir starp mani un viņu.

Kas tie�i ir starp mani un viņu. Krietna vīra dzīvība, meitenes gods, nepiedienīga kaisle, kas izlējās asinīs un bailēs. Un es, vēderam sa�ņau�dzoties, atskārtu, ka tagad svaru kausos klāt nācis vēl kaut kas. Es. Pirmo reizi sāku saprast, ko D�eimijs juta, kad ar nepielādētu pistoli rokā tupēja Rendela istabas logā. Un es pamazām piedevu viņam to, ko viņ� man nodarījis.

It kā lasot manas domas, D�eimijs, neskatoties uz mani, teica:

-���� Vai tu zini� tas ir, vai tu varbūt tagad saproti, kāpēc es uzskatīju, ka tev noteikti jāsaņem pēriens?

Brīdi pagaidīju un tikai tad atbildēju. Es labi sapratu, bet tas nebija vēl glu�i viss.

-���� Es saprotu, teicu. Un, kas attiecas uz mani, tad es tev pie�dodu. Tas, ko es nevaru piedot, sacīju, un mana balss negribot kļuva mazliet skaļāka, ir tas, ka tev pēr�ana sagādāja prieku!

D�eimijs saguma seglos, pieķērās pie loka un ilgi smējās. Papilnam izbaudījis atslābumu pēc pārdzīvotā sasprindzinājuma, viņ� beidzot atmeta galvu un pagriezās pret mani. Debesis bija kļuvu�as ievērojami gai�ākas, un es varēju skaidri saskatīt ceļabiedra seju, tā bija pārgu�ruma, saspringuma un piepūles rievu izvagota. Puskrēslā uz vaiga mel�nēja mani skrāpējumi.

-��� Prieku! Ārmaliet, viņ� elsa, tu nezini, cik lielu prieku man tas sagādāja. Tu biji tik� Ak Dievs, tu izskatījies tik burviga. Es biju draus�mīgi nikns, un tu tik briesmīgi cīnījies ar mani. Man ļoti negribējās tevi sāpināt, bet tajā pa�ā laikā es to gribēju� Jēzus, viņ� apklusa un noslaucīja degunu, jā. Jā, man tas patika.

-��� Ja jau esam sāku�i par to runāt, viņ� turpināja, tu varētu mani uzslavēt, ka izrādīju savaldību.

Es atkal iesvēlu dusmās. Jutu, ka vēsajā pirmsausmas gaisā mani vaigi kaist.

-��� Ak tad tā bija savaldība, ko? Man palika iespaids, ka izvingrini savu kreiso roku. Tu mani gandrīz sakropļoji, uzpūtīgais skotu nelieti!

-��� Ja es būtu gribējis tevi sakropļot, Ārmaliet, viņ� vēsi atbildēja, tu to būtu pamanījusi. Pēc tam. Ja atceries, es gulēju uz grīdas.

Es viņu samiegtām acīm noskatīju, elpodama caur degunu.

-��� Ak tad tā bija tā savaldība?

-���� Nu, es domāju, ka nav pareizi piegulēt tevi tādā stāvoklī, lai cik neganti es to gribēju. Un es gribēju, D�eimijs piebilda, atkal smejo�ties. Briesmīgs sasprindzinājums manām dabiskajām dziņām.

-��� Piegulēt mani? es iesaucos, savādā izteiciena apmulsināta.

-��� Tajos apstākļos diez vai to varētu saukt par mīlē�anos, vai ne?

-��� Lai kā to sauktu, es samiernieciski sacīju, labi, ka tu to nemē�ģināji, citādi tagad tev trūktu da�u vērtīgu ķermeņa daļu.

-��� Tā jau es domāju.

-��� Un, ja tu domā, ka esi pelnījis aplausus par to, ka pēc kau�anās neesi vēl izvarojis mani� Es gandrīz aizrijos ar savu �ulti.

Apmēram pusjūdzi mēs nojājām klusēdami. Tad izdzirdēju smagu nopūtu.

-���� Redzu, ka man nevajadzēja sākt �o sarunu. Es tikai mēģināju saņemties, lai pajautātu tev, vai ļausi man atkal gulēt tavā gultā, kad nonāksim Bārgrenenā. Sakaunējies viņ� apklusa. Uz grīdas ir maz�liet vēsi.

Krietnas piecas minūtes es turpināju jāt un tikai tad atbildēju. Kad biju izlēmusi, ko teikt, es pievilku gro�us, pagriezu zirgu �ķērsām pāri ceļam, lai piespiestu arī D�eimiju apstāties. Bārgrenenā jau bija redzama, austo�ajā gaismā varēja jaust tās jumtus.

Es pamudināju zirgu, lai tas nostājas blakus otram, jo gribēju būt l ikai pēdas attālumā no vira. Pirms kaut ko teicu, veselu minūti skatījos viņam acīs.

-��� Vai tu parādīsi man to godu un dalīsi ar mani gultu, mans kungs un pavēlniek? es pieklājīgi jautāju.

Acīmredzot nojau�ot kaut ko nelāgu, D�eimijs brīdi apdomājās, tad tikpat formāli nolieca galvu.

-��� Jā. Pateicos. Viņ� jau pacēla gro�us, lai turpinātu ceļu, kad es viņu apturēju.

-��� Vēl tikai viena lieta, kungs� Es joprojām saglabāju pieklājību.

-��� Aktā?

Izrāvu no svārku slepenās kabatas dunci, un saullēkta pirmie stari uzdzirkstīja asmenī, ko biju piespiedusi viņam pie krūtīm.

-��� Ja, es izspiedu caur zobiem, tu vēlreiz pacelsi pret mani roku, D�eims Freizer, es izgriezī�u tev sirdi un izcep�u sev brokastīs!

Ilgi valdīja klusums, ko pārtrauca tikai zirgu mīņā�anās un aizjūga siksnu �īkstē�ana. Tad D�eimijs pastiepa man roku ar delnu uz aug�u.

-���� Dod dunci man! Kad es svārstījos, viņ� nepacietīgi uzsauca: Es tev nedur�u. Dod!

Viņ� saņēma nazi aiz asmens un pacēla uz aug�u, lai leco�ā saule iespīdētu spalā iestrādātajā mēnesakmenī un tas kvēlotu. Turot dunci kā krucifiksu, viņ� kaut ko noskandēja gēlu valodā. Es atcerējos tekstu no zvēresta do�anas ceremonijas Kolama zālē, bet manis dēļ D�eimijs turpināja ar tulkojumu angļu valodā:

-���� Es zvēru pie Mūsu Kunga Jēzus Kristus krusta un pie svētā tērauda, ko turu rokā, ka ar sirdi un dvēseli palik�u tev uzticīgs. Es lūdzu, lai �is svētais tērauds caururbj manu sirdi, ja es kādreiz paceļu roku pret tevi. Viņ� noskūpstīja dunci vietā, kur spals savienojās ar asmeni, un to sniedza man.

-���� Es velti draudus vējā nekaisu, Ārmaliet, D�eimijs sacīja, savilcis uz aug�u vienu uzaci, un zvērestu pa jokam nedodu. Nu, vai tagad varam likties vienā gultā?

Lūgals, mūs gaidot, nepacietīgi staigāja �urpu turpu gar "Sar�kanā me�akuiļa" zīmi.

Ak, izturēji gan! viņ� atzinīgi iesaucās, skatīdamies, kā es bez palīdzības nokāpju no zirga un tikai mazliet streipuļoju. Bra�a merga desmit jūdzes bez �īkstē�anas. Nu tad liecies gulēt; tu esi to pelnījusi. Mēs ar D�eimiju aizvedīsim zirgus uz stalli. Viņ�, mudi�not mani iet projām, uzsita, pavisam viegli, pa sē�amvietu. Es ar lie�lāko prieku paklausīju ieteikumam un aizmigu, nepaguvusi pat kārtīgi nolikt uz spilvena galvu.

Kad D�eimijs ielīda man blakus gultā, es pat nepakustējos, bet pēk��ņi uztrūkos vēlu pēcpusdienā, pārliecināta, ka esmu aizmirsusi kaut ko ļoti svarīgu.

-���� Horokss! es iesaucos un izslējos.

-��� Kas? D�eimijs, izbiedēts no dziļa miega, sāņus iz�āvās no gultas un sarāvās �okurā uz grīdas, roka uz dun�a, ko bija atstājis uz drēbju kaudzītes. Kas? viņ� prasīja, raidīdams me�onīgu skatienu uz visām pusēm. Kas ir?

Ieraugot, kā viņ� kails tup uz grīdas, sarkanie mati saslēju�ies stā�vus kā zosu spalvas, es tik tikko spēju valdīt smieklus.

-��� Tu izskaties pēc iztrūcinātas dzeloņcūkas, es iespurcos.

D�eimijs veltīja man niknu skatienu un piecēlās kājās, nolika dunci atpakaļ uz krēsla, kur stāvēja drēbes.

-��� Kas tev sakāms tāds, ka nevarēji sagaidīt, kamēr es pamostos? viņ� pukojās. Tu domāji, ka atstāsi lielāku iespaidu, ja izrausi mani no dziļa miega, iebļaujot ausi "burlaks"?

-���� Ne jau "burlaks", es izlaboju. Horokss. Pēk�ņi atcerējos, ka esmu aizmirsusi pajautāt par Horoksu. Vai atradi viņu?

D�eimijs apsēdās uz gultas un saņēma galvu rokās. Spēcīgi saber�zēja seju, it kā gribētu atjaunot asins cirkulāciju.

-��� 0 jā, viņ� teica caur pirkstiem. Jā, atradu.

Pēc balss varēju pateikt, ka dezertieris nebija atnesis labas ziņas.

-��� Tad viņ� tev neko nepateica? es līdzjūtīgi jautāju. Tāda iespēja pastāvēja vienmēr, lai ari D�eimijs bija devies uz tik�anos, gatavs �ķir�ties ne tikai no savas, bet ari nedaudz no Dūgala un Kolama dotās nau�das, un, pat ja būs nepiecie�ams, ari no tēva gredzena.

D�eimijs atlaidās man blakus gultā un blenza griestos.

-���� Nē, viņ� teica. Nē, viņ� man visu izstāstīja. Un par saprātīgu cenu.

Es paslējos uz elkoņa, lai varētu skatīties vīram sejā.

-��� Nu? es prasīju. Kur� no�āva virsser�antu?

D�eimijs paskatījās uz mani un pasmaidīja skumīgu smaidu.

-��� Rendels, viņ� izgrūda un aizvēra acis.

-��� Rendels? es apstulbusi atkārtoju. Bet kāpēc?

-���� Nezinu. Viņ� joprojām gulēja aizvērtām acīm. Iespējams, es varu uzminēt, bet tam nav nekādas nozīmes. Nolādēts, pierādīt to nevar.

Man bija jāpiekrīt, ka tā ir. Atlaidos D�eimijam blakus gultā un vēros zemo griestu melnajās ozola sijās.

-���� Ko tad tu vari darit? es jautāju. Doties uz Franciju? Vai var�būt� man ie�āvās prātā spo�a ideja, �varbūt uz Ameriku? Jaunajā pasaulē tev dro�i vien veiksies labi.

-���� Doties pāri okeānam? Man blakus gulo�o augumu satricināja drebuļi. Nē! Nē, to es nevaru.

-���� Nu, ko tad? es gribēju zināt un pagriezu galvu pret vīru. Viņ� pavēra vienu aci, tikai tik daudz, lai uzmestu man �ultainu skatienu.

-���� Iedomājos, ka sākumā es varētu vēl stundiņu pagulēt, viņ� atteica, bet laikam neizdosies. Samierinājies ar likteni, D�eimijs pierausās gultā sēdus un atspiedās pret sienu. Pirms gulē�anas biju pārāk nogurusi, lai apgrūtinātu sevi ar gultas klā�anu; uz segas netālu no D�eimija ceļgala pamanīju aizdomīgu tum�u traipu. Runājot es to piesardzīgi vēroju.

-��� Tev taisnība, viņ� piekrita, mēs varētu doties uz Franciju. Es satrūkos, jo uz mirkli biju aizmirsusi, ka, vienalga, kāds lēmums tiks pieņemts, tas attieksies arī uz mani.

-���� Bet ko es tur darī�u, viņ� prātoja, izklaidīgi kasīdams cisku. Vienīgi dienests armijā, bet tev tā nebūs nekāda dzīve. Var doties uz Romu un iekļūt karaļa D�eimsa galmā. Tas būtu iespējams; man ir da�i Freizeru tēvo�i un brālēni ar sakariem, kas man palīdzētu. Uz politiku mani diez kā nevelk un vēl mazāk uz prin�iem, bet, jā, tā ir iespēja. Es labāk mēģinātu vispirms nokārtot lietas Skotijā. Ja tas izdotos, tad ļau�nākajā gadījumā es varētu kļūt par sīkzemnieku Freizeru zemēs, labā�kajā es atgrieztos Lelibrokā. D�eimija seja apmācās, un es zināju, ka viņ� domā par māsu. Sevis dēļ, viņ� klusi sacīja, es nekur nedotos, bet tagad es vairs neesmu viens.

Viņ� skatījās lejup uz mani un smaidīja, bet roka viegli glāstīja man matus.

-��� Es reizēm aizmirstu, ka tagad man esi tu, Armaliet, viņ� sa�cīja.

Jutos ārkārtīgi neērti. Atklāti sakot, kā nodevēja. Jaunais Freizers, lūk, kala plānus, kas ietekmēs visu viņa dzīvi, paturot prātā manas ērtī�bas un dro�ību, bet es tikmēr darīju, ko varēju, lai pamestu viņu uz visiem laikiem, turklāt radot viņam nopietnus draudus. Neko tādu es nebiju gribējusi, bet fakts paliek fakts. Pat tagad es domāju par to, ka jāmēģina atrunāt D�eimiju no do�anās uz Franciju, jo tas attālinātu mani no mērķa akmeņu loka.

-��� Bet vai ir kāda iespēja palikt Skotijā? es aizgriezusies jautāju. Man likās, ka melnais plankumiņ� uz segas ir pakustējies, bet īsti dro�a nebiju. Es vairs nenovērsu acis no tā.

D�eimija roka paslīdēja man zem matiem un sāka viegli glāstīt kaklu.

-��� Jā, viņ� kļuva domīgs. Nav izslēgts. Tāpēc jau Dūgals mani gaidīja; viņam ir �ādi tādi jaunumi.

-��� Tie�ām? Kādi? Es pagriezu galvu, lai paskatītos uz D�eimiju; �ī kustība pavirzīja manu ausi tuvāk viņa pirkstiem, un viņ� sāka viegli vilkt ap to apļus, radot man vēlē�anos izliekt kaklu un murrāt kā kaķim. Es apspiedu �o vēlmi, jo labāk vēlējos uzzināt viņa nodomus.

-���� Ieradās ziņnesis no Kolama, D�eimijs stāstīja. Viņ� nebija cerējis mūs te satikt, bet pilnīgi nejau�i panācis mūsu vīrus uz ceļa. Dūgalam uz karstām pēdām jāatgrie�as Leohas pilī, un atliku�ās nomas maksas jāievāc Nedam Gauenam. Dūgals ieteica, lai mēs dodamies viņam līdzi.

-���� Atpakaļ uz Leohu? Francija tā nebija, bet daudz labāk ari ne. Kamdēļ?

-���� Pilī gaida drīzumā ierodamies kādu viesi, angļu augstmani, ar kuru Kolamam jau agrāk biju�i darījumi. Viņ� ir ietekmīgs vīrs, un iespējams, varēs viņu pierunāt kaut ko darīt manā labā. Neesmu tie�sāts un sodīts par slepkavību. Varbūt viņam izdodas apsūdzību atcelt vai nokārtot manu ap�ēlo�anu. Lūpas savilkās �ķībā smaidā. Drusku jau savādi ir, ka mani ap�ēlotu par kaut ko tādu, ko neesmu darījis, bet labāk tā nekā tikt pakārtam.

-��� Jā, tas tiesa. Plankums kustējās. Es samiedzu acis, cen�oties kon�centrēt uzmanību uz to. Kas tas ir par angļu augstmani?

-��� Sendringemas hercogs.

Es iekliedzos un uzrāvos sēdus.

-��� Kas ir, Ārmaliet? D�eimijs satraukts uzsauca.

Ar drebo�u pirkstu norādīju uz melno punktu, kas �obrīd lēnā, bet apņēmīgā gaitā virzījās aug�up pa D�eimija kāju.

-��� Kas tas ir?! es bļāvu.

Viņ� paskatījās un nevērīgi ar nagu aizsita to projām.

-��� Ak tas? Tikai blakts, Armaliet. Nekas�

Mans straujais lēciens no gultas neļāva viņam pabeigt teikumu. Pie vārda "blakts" es biju iz�āvusies no segas apak�as un stāvēju, piespie�dusies pie sienas, cik tālu vien iespējams no vietas, kur mud�ēja para�zīti, mūsu gultas.

D�eimijs vērtējo�i mani noskatīja.

-���� Pag, kā tu tur teici iztrūkusies dzeloņcūka? Viņ� izslēja galvu, mani cie�i nopētīdams. Mmmm, viņ� pieglauda matus. Nu, iztrūkusies noteikti. Tu jau gan mosties kā maza, pūkaina radibiņa. Viņ� pavēlās uz manu pusi un pastiepa roku.

-��� Nāc �urp, mana pienenit! Līdz saulrietam mēs nekustēsim. Ja jau mēs vairs neguļam�

Galu galā mēs tomēr vēl mazliet pagulējām, mierīgi cie�i kopā saspiedu�ies uz grīdas, cietā, bet no blaktīm brīvā gultā, ko veidoja mans apmetnis un D�eimija kilti.

Izrādījās, ka bijām rīkoju�ies prātīgi, izmantodami iespēju pagulēt. Dedzīgi vēlēdamies ierasties Leohas pilī pirms Sendringemas hercoga, Dūgals traucās uz priek�u ātrā tempā un par atpūtu nedomāja. Ceļi nebija nekādi labie, bet, tā kā rati bija paliku�i nomas vācējiem, mēs virzījāmies uz priek�u krietni ātrāk. Dūgals, vienalga, skubināja mūs un tikai pavisam īsu brītiņu ļāva apstāties un atvilkt elpu.

Kad beidzot iejājām pa Leohas pils vārtiem, mēs bijām gandrīz tik�pat netīri kā tad, kad ieradāmies te pirmoreiz, un katrā ziņā tikpat noguru�i.

Pagalmā noslīdēju no zirga, bet man tūlīt vajadzēja pieturēties pie kāp�ļa, lai nenokristu. D�eimijs satvēra manu elkoni, bet, sapratis, ka nevaru nostāvēt, paņēma mani klēpī. Atstājis zirgus kopēju un staļļa zēnu ziņā, viņ� ienesa mani iek�ā.

-��� Vai gribi ēst, Armaliet? D�eimijs apjautājās, apstādamies kori�dorā. Virtuve atradās vienā pusē, bet kāpnes uz guļamistabām pre�tējā. Es ievaidējos, ar mokām turot acis vaļā. Es gribēju ēst, bet zināju, ka beigās iekritī�u ar seju zupas �ķīvī, ja ēdī�u pirms gulē�anas.

Vienā pusē kaut kas sakustējās, es miegaini pavēru acis un ierau�dzīju Ficgibonas kundzes kuplo stāvu, kas burtiski izstaroja neti�cību.

-���� Vai tam nabaga bērnam kas kai�? viņa uzklupa D�eimijam. Vai gadījusies kāda nelaime?

-���� Nē, vienīgi tas, ka viņa ir precējusies ar mani, viņ� sacīja, ta�u tev varbūt taisnība, ja gribi to saukt par nelaimes gadījumu. Izrādī�jās ka sanācis jau krietns pūlis skatītāju ķēķa meitas, zirgu pui�i, pavāri, dārznieki, sargi un citi pils iedzīvotāji, kurus bija piesaistīju�i lita kundzes skaļie jautājumi. Tagad D�eimijs pavirzījās sānis, lai izsprauktos tam cauri.

Pieņēmis lēmumu, D�eimijs pagriezās pa labi, kur atradās kāpnes, un pa ceļam saraustīti atbildēja uz jautājumiem, kas bira no visām pusēm. Es spēju tikai blisināt acis kā pūce vīram pie krūtīm un māt ar galvu apkārt sanāku�ajiem sagaidītājiem, kaut arī sejas likās gan drau�dzīgas, gan ziņkārīgas.

Kad mēs ap stūri iegriezāmies gaitenī, es pamanīju kādu seju, kas likās krietni draudzīgāka par pārējām. Tā bija Leigēra; izdzirdot D�eimija balsi, meitenes seja sāka starot un mirdzēt. Bet, kad viņa ierau�dzīja, ko viņ� nes, acis iepletās un ro�u pumpura lūpiņas neglīti pavē�rās.

Ta�u uzdot jautājumus viņai nebija laika, jo grie�anās un spie�a�nās ap mums pēk�ņi norima. Arī D�eimijs apstājās. Pacēlusi galvu, es ieraudzīju Kolamu, kura izbrīnītā seja atradās vienā līmenī ar ma�nējo.

-��� Kas� viņ� iesāka.

-���� Viņi ir precēju�ies, Fica kundze staroja. Cik mīļi! Tu vari dot savu svētību, kungs, kamēr es sagatavoju istabu. Viņa pagriezās un stūrēja uz kāpnēm, atstājot pūlī sev aiz muguras ievērojami platu taku, un pa to es redzēju, ka Leigērai seja kļuvusi balta kā palags.

Kolams un D�eimijs runāja vienlaikus, no abām pusēm lidoja jau�tājumi un paskaidrojumi, kas sadūrās gaisā. Pamazām es sāku mosties, ta�u teikt, ka biju nomodā, nozīmētu pārspīlēt.

-���� Nu, Kolama balsi jautās ne visai atzinīgs tonis, ja jau esi apņē�mis sievu, tad esi. Man būs jāparunā ar Dūgalu un Nedu Gauenu jāno�kārto likumu lietas. Saskaņā ar tavas mātes nodro�inājuma kontraktu tev pēc apprecē�anās �is tas pienākas.

Jutu, ka D�eimijs mazliet izslienas.

-��� Ja jau tu par to ieminējies, viņ� nevērīgi izmeta, tad, jā, tas ir tiesa. Un viena lieta, kas man pienākas, ir daļa no ceturk�ņa nomas maksas par Makenziju zemi. Dūgals atveda to, ko līdz �im savācis; var�būt tu viņam pateiksi, lai atliek manu daļu, kad viņ� taisīs rēķinus? Un tagad neņem ļaunā, tēvoc, mana sieva ir nogurusi. Un, apskāvis mani vēl cie�āk, D�eimijs devās uz kāpnēm.

Vēl nedro�ām kājām pārstreipuļoju pāri istabai un ar atvieglojumu sabruku milzīgā baldahīna gultā, kura mums acīmredzot pienācās kā laulātam pārim. Gulta bija mīksta, aicino�a un pateicoties alla� mod�rajai Fica kundzei tīra. Nevarēju iz�ķirties, vai vērts pūlēties un cel�ties aug�ā nomazgāt seju, pirms ļaujos miega varai.

Tikko biju nolēmusi, ka vienīgais, kā dēļ es varētu celties aug�ā, ir "Gabriela trompete", kad ieraudzīju D�eimiju, kur� bija ne tikai nomaz�gājis seju un rokas, bet vēl piedevām saķemmējis matus. Viņ� devās ārā pa durvīm.

-��� Vai tu gulēt nenāksi? es uzsaucu. Domāju, ka viņam jābūt vis�maz tikpat noguru�am kā es, ja nu vienīgi no sēdē�anas seglos nesāp dibens.

-���� Pēc brītiņa, Armaliet. Vispirms man jānokārto kāds sīkums. Viņ� izgāja, un es paliku ar ļoti nepatīkamu sajūtu pakrūtē blen�am ozolkoka durvīs. Atcerējos priecīgo gaidu izteiksmi Leigēras sejā, kad viņa, izdzirdējusi D�eimija balsi, iegriezās gaitenī ap stūri, un niknā �oka izteiksmi, kas to nomainīja, kad viņa ieraudzīja, ko puisis nes klēpī. Atcerējos, ka viņ�, ieraugot meiteni, uz mirkli saspringa, un to, ka ārkārtīgi vēlējos tobrīd ieskatīties vīra sejā. Domāju, ka dro�i vien viņ� tagad aizgājis neatpūties, bet nomazgājies un sakārtojis matus, meklēt meiteni un pavēstīt viņai par laulībām. Ja būtu redzējusi viņa sejas izteiksmi, tad man būtu vismaz kāda nojauta par to, ko viņ� nodo�mājis Leigērai sacīt.

Pēdējo mēne�u notikumi bija tik raibi, ka meitene un tas, ko viņa varētu nozīmēt D�eimijam vai viņ� Leigērai, man bija pilnīgi izkritis no prāta. Protams, kad radās jautājums par mūsu pēk�ņajām kāzām, es biju iedomājusies par viņu, un tad D�eimijs nekādi nebija izrādījis, ka viņa varētu būt �ķērslis, vismaz no viņa puses, kādēļ nevarētu pre�cēties.

Bet, saprotams, ja tēvs neļautu meitai precēt ārpus likuma izsludi�nātu puisi un, ja D�eimijam vajadzēja sievu, lai iekasētu savu daļu no Makenziju nomas maksas� nu tādā gadījumā viena sieva bija tikpat laba kā cita un viņ�, bez �aubām, ņemtu to, ko var dabūt. Uzskatīju, ka tagad jau pazīstu D�eimiju pietiekami labi, lai redzētu, ka praktiskums viņā laidis dziļas saknes kā pienākas vīrietim, kur� pēdējos gadus pavadījis bēguļojot. Es domāju, ka viņ� nepieļautu, lai jūtas vai ro�sārtu vaigu un līsto�a zelta matu krāsas pievilcība ietekmē lēmumus. Bet tas vēl nenozīmē, ka ne jūtas, ne pievilcība neeksistē.

Galu galā es biju kļuvusi par aculiecinieci nelielajai ainai alkovā, kad D�eimijs turēja meiteni klēpī un karsti skūpstīja. (Agrāk esmu sie�vieti apskāvis, man ausīs ieskanējās viņa balss, sirds sitās kā negudra, elpa aizrāvās�) Attapos, ka manas rokas savilku�ās dūrēs un zaļi dzel�tenajā segā izveidoju�as apaļus uzkalniņus. Es atlaidu dūres, noslaucīju rokas gar svārkiem un tajā brīdī aptvēru, cik tās patiesībā netīras, turot gro�us, notraipītas ar divu dienu putekļiem, un nebija neviena brī�a, kad nomazgāties.

Aizmirsusi par nogurumu, izkāpu no gultas un devos pie bļodas. Pati nobrīnījos, cik stipri man nepatika atmiņas par D�eimija skūpstī��anos ar Leigēru. Es atminējos, ko viņ� bija teicis arī par to, "labāk iedoties laulībā nekā kaist kārībā". Es pati mazliet kaisu un, atceroties, kādu iespaidu atstāja D�eimija skūpsti uz manām lūpām, tum�i pie�tvīku. Kaisu, ko tu neteiksi.

Ie�ļakstīju sejā ūdeni un sprauslādama mazgājos, mēģinot izklīdi�nāt nepatīkamo sajūtu. Strikti sev atgādināju, ka man nav tiesību uz D�eimija simpātijām. Biju apprecējusies ar viņu, nepiecie�amības dzīta. Viņam bija savi iemesli, un viens no tiem, kā viņ� atklāti atzina, bija zaudēt nevainību.

Otrs iemesls acīmredzot bija tas, ka viņam vajadzēja sievu, lai dabūtu savu daļu no ienākumiem, un to nevarēja panākt, apprecot savas kārtas meiteni. Iemesls, kas bija krietni mazāk glaimojo�s par pirmo un ne tik cēls.

Būdama jau pavisam atmodusies, es ceļojuma drēbes nomainīju pret tīru kreklu, ko, tāpat kā bļodu un krūzi ar ūdeni, acīmredzot bija sagādāju�i Fica kundzes padotie. Tas, kā saimniecības vadītājai izde�vies sagatavot istabu jaunlaulātajiem īsajā laika sprīdī starp D�eimija strupo paziņojumu Kolamam un brīdi, kad mēs uzkāpām pa kāpnēm, bija viens no �ī laika noslēpumiem. Fica kundze, es prātoju, tīri labi tiktu galā ar saimniecību Valdorfa Astorijas vai Londonas Ri�as viesnīcā.

Tādas pārdomas pēk�ņi lika man ilgoties pēc ierastās pasaules, kā sen nebiju ilgojusies. Ko es te daru? jau tūksto�o reizi uzdevu sev �o jautājumu. �eit, �ajā savādajā vietā, nesasniedzamā tālumā no pazīs�tamās vides, no mājām, vira, draugiem, viena un nepiesaistīta starp cilvēkiem, kas beigās izrādījās me�oņi. Pēdējās nedēļās, ko pavadīju kopā ar D�eimiju, biju sākusi justies dro�a un brī�iem pat, �ķiet, arī laimīga. Bet tagad es aptvēru, ka laime, visticamāk, bijusi ilūzija, pat ja dro�ība bija realitāte.

Es ne�aubījos, ka D�eimijs pildītu to, ko uzskatīja par savu pie�nākumu, un turpinātu mani sargāt no visām draudo�ajām briesmām. Bet �eit, atgriezies no sapnim līdzīgās izolācijas, ko dienu pēc dienas pavadījām cilvēka neskartos pakalnos, uz putekļainiem ceļiem, netīrās iebraucamās vietās un smar�īgās siena kaudzēs, viņ� noteikti sajuta agrāko sai�u vilkmi tāpat kā es. Mēne�a laikā, ko nodzīvojām laulībā, mēs bijām stipri satuvināju�ies, bet man likās, ka pēdējo dienu sasprin�dzinājumā �ī tuvība sākusi plaisāt, un es pieļāvu, ka līdz ar atgrie�anos Leohas pils ikdienas dzīves realitātē tā sabruks pavisam.

Atspiedu galvu pret loga akmens ietvaru un lūkojos ārā pagalmā. Sētas otrā malā Aleks Makmāns ar diviem staļļa zēniem berza mūsu zir�gus. Dzīvnieki, kas beidzot pēc divām dienām bija kārtīgi pabaroti un padzirdīti, izstaroja apmierinājumu, kad mīlīgas rokas sukāja spo�os sānus un ar salmu ku�ķiem no pacelēm un pakaviem noslaucīja netīru�mus. Viens no staļļa zēniem aizveda manu apaļīgo Dadzīti, kas labprāt sekoja, lai stallī baudītu pelnīto atpūtu.

Un kopā ar zirgu, es nospriedu, zūd manas cerības uz nenovēr��amu bēg�anu un atgrie�anos vietā, kur es iederos. Ak, Frenk. Aizvēru acis un ļāvu asarai ritēt gar degunu. Tad plati atvēru acis un skatījos pagalmā, samirk�ķināju plakstus un atkal cie�i aizvēru, izmisīgi cen��oties iztēloties Frenka seju. Vienu īsu mirkli, kad aizvēru acis, es biju redzējusi nevis savu mīļoto vīru, bet viņa senci Melno D�eku Rendelu, kura pilnīgās lūpas izliektas izsmējīgā smīnā. Un, kad iek�ēji atrāvos no �ī tēla, mans prāts uzreiz ataicināja D�eimiju, baiļu un dusmu pilnu seju, tādu, kādu es viņu redzēju Rendela kabineta logā. Lai cik ļoti es pūlējos, nespēju atsaukt atmiņā kaut cik skaidru Frenka tēlu.

Pēk�ņi man uzbruka paniskas bailes un kļuva auksti, tāpēc sevi apskāvu. Kas būtu noticis, ja man būtu izdevies aizbēgt un atrast ceļu uz akmeņu loku? es prātoju. Ko tad? D�eimijs, cerams, drīz būtu radis mierinājumu varbūt pie Leigēras sāniem. Jau agrāk biju rai�zējusies, kā viņ� uztvertu manu pazu�anu. Bet, izņemot to steidzīgo no�ēlas bridi avota malā, man agrāk nebija ienācis prātā padomāt, kā es justos pēc �ķir�anās no viņa.

Dīki ļāvu pirkstiem darboties, sasienot un atsienot lenti pie kakla. Ja es, kā biju nodomājusi, do�os projām, tad nevienam no mums nenāks par labu, ja ļau�u vienojo�ajai saitei kļūt cie�ākai. Es nedrīkstēju ļaut D�eimijam iemīlēties manī.

Varbūt viņam vispār nebija tādu domu, es atkal atcerējos Leigēru un sarunu ar Kolamu. Ja viņ� bija mani tik aukstasinīgi apprecējis, tad varbūt viņa jūtas bija stabilākas nekā manējās.

Apvienojoties nogurumam, izsalkumam, vil�anās sajūtai un nedro��ībai, es biju novedusi sevi tādā no�ēlojamā apjukumā, ka vairs nespēju ne aizmigt, ne nosēdēt mierā. Noskumusi klīdu pa istabu, uz labu laimi cilāju priek�metus un liku tos atkal vietā.

Vēja pūsma no atvērtajām durvīm izjauca nedro�o līdzsvaru, un ķemme, ko es balansēju uz viena gala, nokrita, vēstot par D�eimija atgrie�anos. Viņ� likās viegli pietvīcis un dīvaini satraukts.

-��� O, tu neguli, viņ� bija acīm redzami izbrīnījies un neapmieri�nāts.

-��� Nē, īgni izmetu, vai tu cerēji, ka es guļu, lai vari iet atpakaļ pie viņas?

D�eimija uzacis uz mirkli savilkās, tad neizpratnē paslīdēja uz aug�u.

-���� Pie viņas? Tu domā Leigēru?

Kad izdzirdēju viņas vārdu izrunātu nevērīgajā Hailendas izloksnē "Leijēra" -, pēk�ņi aizsvilos neloģiskās dusmās.

-���� 0, tad tu biji pie viņas! es noskaldīju.

D�eimijs izskatījās apjucis, noguris un pēk�ņi saskaitās.

-��� Jā, viņ� teica. Es viņu promejot satiku pie kāpnēm. Vai tev kaut kas kai�, Armaliet? Zini, tu izskaties tā kā sakreņķējusies. Viņ� mani vērtējo�i noskatīja. Paķēru spoguli un ieraudzīju, ka mani mati izspūru�i kā krūms un zem acīm iegūlu�i tum�i loki. Nosviedu spoguli.

-��� Nē, ar mani viss ir pilnigā kārtībā, centos savaldities. Un kā klājas Leigērai? es tēloju nevērību.

-���� 0, pavisam labi, D�eimijs atbildēja. Rokas uz krūtīm sakrusto�jis, viņ� atspiedās pret durvīm un mani domīgi vēroja. Bet laikam bija mazliet pārsteigta, uzzinot, ka esam apprecēju�ies.

-��� Cik labi, es noteicu un dziļi ievilku elpu. Pacēlusi galvu, ierau�dzīju, ka viņ� smaida.

-��� Tu ta�u nesāksi kreņķēties par to merģeli, vai ne, Ārmaliet? D�eimijs viltīgi man pajautāja. Viņa ta�u tev nekas nav� un man ari, viņ� vēl piebilda.

-��� Ak nav? Viņa neprecētos� vai nevarētu precēties ar tevi. Bet kādu tev vajadzēja apprecēt, tāpēc tu paņēmi mani, kad apstākļi tā iegriezās. Es tev to nepārmetu� varbūt mazliet, bet es�

D�eimijs divos soļos bija pāri istabai un saņēma manas rokas, neļaudams turpināt. Viņ� ar pirkstu pacēla uz aug�u manu zodu un piespieda paskatīties uz viņu.

-���� Klēra, viņ� rāmi sacīja, kāpēc es tevi precēju, es pastāstī�u, kad pats to gribē�u� vai nestāstī�u. Es no tevis prasīju godīgumu un to pa�u dodu tev pretī. Un arī tagad esmu godīgs. Tai meitenei nav pret mani nekādu prasību, vienīgi pieklājība. D�eimijs viegli saspieda manu zodu. Uz to viņai ir tiesības, un es to cienu. Viņ� atlaida manu zodu un viegli to piebikstīja. Dzirdi, Ārmaliet?

-��� 0, dzirdu! Es izrāvos un niknumā berzēju zodu. Un es ne�au�bos, ka pret viņu tu būsi ārkārtīgi pieklājīgs. Bet nākamajā reizē aizvelc alkovam aizkarus� es negribu to redzēt.

Vara krāsas uzacis sarāvās uz aug�u, un seja nedaudz pietvīka.

-���� Vai tu gribi teikt, ka esmu tevi mānījis? D�eimijs nespēja ticēt savām ausīm. Mēs neesam pilī vēl ne stundu, esmu vienos sviedros un putekļos pēc divu dienu ilga ceļa zirga mugurā, tik pārguris, ka ceļi ļogās, un tu gribi teikt, ka es pa taisno gāju pavest se�padsmit gadus vecu meiteni? Viņ� papurināja galvu un izskatījās satriekts. Nezinu, vai tu par augstu vērtē manu vīri�ķību, Ārmaliet, vai par zemu manu godaprātu, bet man nepatīk ne viens, ne otrs. Mērtegs sacīja, ka sievie�tes ir nesaprātīgas, bet, Jēzu mīļais! Viņ� ar plaukstu izbrauca cauri matiem, un tie saslējās.

-���� Protams, es nebiju domājusi, ka tu viņu paved, es teicu, visiem spēkiem cen�oties kaut mazliet savaldīt balsi. Es tikai domāju� Man ie�āvās prātā, ka Frenks līdzīgu jautājumu bija risinājis krietni prasmīgāk, nekā tas �obrīd izdevās man, tomēr arī toreiz es dusmojos. Laikam jau nebija vieglas iespējas, kā kaut ko tādu likt saprast savam partnerim.

-���� Es tikai gribu teikt� es saprotu, tev bija savi iemesli mani appre�cēt un tā ir tava darī�ana, es steig�us piebildu, un es tev neiz�virzu nekādas prasības. Tev ir pilnīgas tiesības izturēties tā, kā vēlies. Ja tu� ja tevi saista kāda cita� es ceļā nestāvē�u, neveikli pabei�dzu savu sakāmo. Man vaigos pulsēja asinis, un jutu, ka arī ausis sāk svilt.

Pacēlusi acis, redzēju, ka arī D�eimija ausis kļuvu�as uzkrīto�i sar�kanas un tāpat viss pārējais no kakla uz aug�u. Pat acis, no noguruma apsārtu�as, likās liesmojam.

-���� Nav nekādu prasību pret mani! viņ� izsaucās. Un kā tev �ķiet, kas ir laulības zvērests, zeltenīt? Tikai baznīcā pateikti vārdi? Ar vienu lielo dūri viņ� uzsita pa lādi ar tādu spēku, ka porcelāna krūze palēcās. Nav prasību, viņ� burk�ķēja it kā pie sevis. Varu darīt, ko vēlos. Un tu nestāsies man ceļā?!

Viņ� noliecās, lai novilktu zābakus, tad vienu pēc otra no visa spēka trieca pret sienu. Kad zābaki pēc kārtas atsitās pret akmeni un nobūk�ķēja uz grīdas, es sarāvos. D�eimijs norāva pledu un pa roku galam nometa sev aiz muguras. Tad nikni paglūnēja uz mani.

-���� Tātad tev pret mani, Armaliet, nav nekādu prasību? Tu dod man brīvu vaļu priecāties, kur man patīk, vai ne? Nu, vai tā ir? Viņ� neli�kās mierā.

-���� Ē� jā� Nevil�us soli atkāpos. Tā es domāju. Viņ� sagrāba manas rokas, un es jutu, ka svil�ana bija izplatījusies arī uz viņa plauks�tām. Viņa sasprēgāju�ās delnas tā svilināja man ādu, ka es pret savu gribu sarāvos.

-���� Nu, ja tev pret mani nav nekādu prasību, Armaliet, man pret tevi viena ir! Nāc �urp! D�eimijs saņēma rokās manu seju un piekļāva lūpas manējām. �is skūpsts nebija ne maigs, ne padevīgs, un es preto�jos, cen�oties izrauties.

Viņ� pieliecās un pacēla mani, neliekoties ne zinis par maniem mē�ģinājumiem atbrīvoties. Es nebiju aptvērusi, cik sasodīti stiprs viņ� ir.

-���� Laid mani vaļā! es saucu. Ko tu iedomājies?

-���� Nu, man likās, ka tas būtu skaidrs, Armaliet, D�eimijs izspieda caur zobiem. Kad viņ� nolieca galvu, cie�ais skatiens ieurbās manās acīs kā nokaitēta dzelzs. Ta�u, ja tu tā vēlies, es pateik�u: gribu likties ar tevi gultā. Uz vietas. Un turēt tur tik ilgi, līdz tu sapratīsi, kādas pra�sības man ir pret tevi. Un viņ� atkal mani noskūpstīja, tī�uprāt skarbi, apslāpējot jebkurus iebildumus.

-��� Es negribu ar tevi gulēt! iebļāvos, kad beidzot mana mute atkal bija brīva.

-���� Mans nolūks nebij gulēt, Armaliet, D�eimijs mierīgi atbildēja. Vēl ne. Viņ� pienāca pie gultas un saudzīgi nolika mani uz segas ar ro�u rakstiem.

-��� Tu sasodīti labi zini, ko es domāju! Es pavēlos tālāk, gribēdama izmukt pa otru pusi, bet mani apturēja stingrs satvēriens pie pleca, kas atrāva mani atpakaļ aci pret aci ar D�eimiju. Es negribu arī mīlēties ar tevi!

Zilās acis niknumā dega pavisam tuvu, un man elpa iestrēga kaklā.

-���� Es neprasu, ko tu gribi un ko ne, Armaliet, viņ� atbildēja biedē�jo�i klusā balsī. Kā jau bie�i esmu tev atgādinājis, tu esi mana sieva. Pat ja tu nevēlējies ar mani precēties, tu tomēr to izdarīji. Un, ja tu neesi vēl to sapratusi, tad tava daļa ir "paklausīt". Tu esi mana sieva, un, ja es tevi, sieviete, gribu, tad ari paņem�u, un lai velns par sten�deri! D�eimija balss kļuva skaļāka, līdz beigās viņ� jau kliedza.

-��� Lai velns parauj, ja es ņem�u tevi, tu uzpūtīgais cūka! Tu domā, ka vari pavēlēt man likties ar tevi gultā? Izmantot kā staiguli, kad tev ienāk prātā? Nu, tu to nevari, nolādētais maukurs! Pamēģini tik, un tu nebūsi labāks par savu dārgo kapteini Rendelu!

Kādu brīdi viņ� nikni lūrēja uz mani, tad negaidīti pakāpās malā.

-��� Tad ej projām! Viņ� ar galvu strupi pamāja uz durvīm. Ja tā tu domā par mani, tad ej! Es tevi neturu.

Mirkli es svārstījos, vērodama D�eimiju. Viņa zobi bija dusmās sakosti, un viņ� slējās man pāri kā Rodas koloss. �oreiz viņ� cie�i turēja sevi gro�os, lai ari bija tikpat dusmīgs kā ceļmalā netālu no Dūnsberi. Bet viņ� teica to, ko domāja. Ja es ietu projām, viņ� mani neturētu.

Es izslēju zodu, mani zobi bija sakosti tikpat cie�i kā D�eimijam.

-���� Nē, es atbildēju. Nē. Es nebēgu no grūtībām. Un es no tevis nebaidos.

Viņa skatiens apstājās man pie kakla, kur me�onīgā tempā sitās pulss.

-��� A, es saprotu. Skatiens kavējās pie manis, un sejas vaibsti pama�zām atslāba, līdz tajos iegūla nelūgta piekāpība. Tad viņ� piesardzīgi apsēdās uz gultas malas, labi tālu no manis, un es, arī piesardzības dēļ, atspiedos pret sienu. Pirms kaut ko teikt, D�eimijs vairākas reizes dziļi ieelpoja, pietvīkums nedaudz mazinājās, un seja atguva dabisko tum�o bronzas toni.

-���� Es arī nebēgu, Armaliet, viņ� norūca. Nu tad tā. Ko nozīmē "maukurs"?

Man sejā noteikti skaidri parādījās izbrīns, jo viņ� aizkaitināts sacīja:

-��� Ja tev vajag apsaukāties, tas ir viens. Bet man nepatīk, ka nevaru uz apsaukā�anos atbildēt. Ka tas ir briesmīgi rupj� vārds, es saprotu pēc tā, kā tu to pasaki, bet ko tas nozīmē?

Neko tādu negaidījusi, es mazliet drebelīgi iesmējos.

-��� Tas� tas nozīmē� to, ko tu gribēji ar mani darīt, un bie�i.

Vienu uzaci savilcis uz aug�u, D�eimijs skābi pasmīnēja.

-���� A, jāklis? Tad man bij taisnība; tas ir briesmīgi rupj� vārds. Un kas ir sadists? Tā tu mani arī nesen nosauci.

Man nāca smiekli, bet es tos apvaldīju.

-���� Tas ir� ē� tas ir cilvēks, kur�� kur�� ē� gūst baudu, nodarot sāpes. Man vaigi kļuva arvien sārtāki, bet es nespēju novaldīt lūpu kaktiņus, kas liecās uz aug�u.

D�eimijs īsi nosprauslojās.

-���� Nu diez ko glaimojo�i nav, viņ� norūca, bet es nevaru teikt, ka tavi novērojumi būtu nepareizi. Viņ� dziļi ieelpoja, atliecās atpakaļ un atlaida savilktās dūres. Cītīgi izlocīja pirkstus, tad nolika plaukstas uz ceļiem un atklāti uz mani paskatījās.

-���� Nu kas tad noticis? Kāpēc tu tā dari? Meitene? Es tev stāstīju tīru patiesību. Bet runa nav par pierādījumiem. Runa ir par to, vai tu man tici. Vai tu tici man?

-��� Jā, es tev ticu, negribīgi atzinu. Bet ne jau tur tā vaina. Vai pareizāk būtu teikt, ne tikai tur, es piebildu, mēģinot būt godīga. Tas ir� vaina laikam slēpjas tai apstāklī, ka tu apprecēji mani naudas dēļ. Es lūkojos lejup un ar pirkstu vilku pa segas rakstu. Es zinu, ka man nav tiesību �ēloties es arī tevi apprecēju savtīgu iemeslu dēļ, bet� es iekodu lūpā un noriju siekalas, lai nedrebētu balss, bet, zini, man arī ir mazliet lepnuma.

Zag�us pametu skatienu uz D�eimiju un redzēju, ka viņ� nenovēr� no manis ne acu, bet sejā atspoguļojas pilnīgs apjukums.

-���� Naudas dēļ? viņ� truli pārjautāja.

-��� Jā, naudas! Es uz�virkstēju, jo mani sadusmoja izlik�anās, ka viņ� neko nezina. Kad mēs atgriezāmies, tu nevarēji vien sagaidīt, kad varēsi pateikt Kolamam, ka esi apprecējies, un ievākt savu daļu no Makenziju nomas!

D�eimijs vēl bridi lūkojās manī, lēnām vērdams muti, it kā gribētu kaut ko teikt. Bet tad tikai gausi nogrozīja galvu un sāka smieties. Atgā�zās un faktiski rēca, tad satvēra galvu rokās, joprojām histēriski smie�damies. Es niknumā atkritu spilvenos. Vai, cik smieklīgi!

Joprojām kratīdams galvu un laiku pa laikam iesēkdamies, D�eimijs piecēlās un pielika rokas pie jostas sprādzes. Es nevil�us sarāvos, un viņ� to redzēja.

D�eimijs pilnīgā izmisumā pētīja mani, un viņa sejā joprojām mijās dusmas ar uzjautrinājumu.

-��� Nē, viņ� vēsi sacīja, es nedomāju tevi sist. Devu tev vārdu, ka nekad vairs to nedarī�u lai gan nedomāju, ka no�ēlo�u tik drīz. Viņ� nolika siksnu un iebāza roku sporanā, kas karājās pie tās.

-���� Mana daļa no Makenziju nomas ir apmēram divdesmit mārciņu ceturksnī, Armaliet. Viņ� rakņājās pa krāmiem āp�ādas somiņā. Un tās ir skotu, nevis sterliņu mārciņas. Apmēram tik maksā puse no govs.

-��� Tas� tik vien? Es stulbi noplātīju muti. Bet�

-��� Tik vien, viņ� apstiprināja. Un tas ir viss, ko jebkad saņem�u no Makenzijiem. Tu jau būsi pamanījusi, ka Dūgals ir taupīgs vīrs un

Kolams ar naudu rīkojas divkārt sīkstulīgāk. Bet es teiktu, ka pat kara�liski lielā nauda divdesmit mārciņu ceturksnī diez vai ir precē�anās vērta, viņ� izsmējīgi piebilda, vērojot mani.

-��� Es ari nebūtu to uzreiz pieprasījis, viņ� turpināja, izvelkot mazu papīra sainīti, bet es gribēju kaut ko nopirkt, un uz turieni ari devos. Leigēru es satiku nejau�i.

-���� Un ko tad tu tik ļoti gribēji nopirkt? es aizdomu pilnā balsī jautāju.

Viņ� nopūtās un mirkli �aubījās, tad iemeta mazo sainīti man klēpī.

-���� Laulības gredzenu, Armaliet, viņ� atbildēja. Dabūju no Jūena, bruņu meistara; brīvajā laikā viņ� taisa tādas lietiņas.

-��� O, es nokaunējusies izdvesu.

-��� Nu, D�eimijs pēc brī�a mani mudināja. Taisi nu vaļā. Tas ir

tavs.

Sainītis man pirkstos ieguva neskaidras aprises. Es mirk�ķināju plakstus un no�ņaukājos, bet nemēģināju taisīt to vaļā.

-��� Man ļoti �ēl, es izmocīju.

-���� Un pareizi vien ir, Armaliet. Balss vairs nebija dusmīga. Viņ� paņēma sainīti man no klēpja, norāva papīru, un atklājās plats sudraba gredzens, rotāts ar Hailendas vijumiem, katrā posmā bija sīciņ�, smalks jakobītu dadzītis.

Tik daudz es redzēju, bet tad mans skatiens atkal aizmiglojās.

Jutu, ka man rokā tiek iespiests kabatlakats, un darīju, ko varēju, lai apturētu asaru plūdus.

-��� Tas ir� skaists, es nokāsējos un izslaucīju acis.

-���� Vai neuzvilksi pirkstā, Klēra? Tagad D�eimijs runāja maigi, un mans vārds, ko viņ� parasti lietoja, kad vēlējās būt oficiāls vai maigs, gandrīz lika man atkal apraudāties. Nedari tā, viņ� sacīja, nopietni manī lūkodamies pāri saliektai plaukstai. Mūsu laulības kontrakts ir apstiprināts tas ir likumīgs. Tu esi pasargāta no daudz kā, izņemot aresta orderi, un pat no tā, kamēr atrodies Leohā. Ja vēlies, mēs varam dzīvot atsevi�ķi; ja to tu gribēji pateikt ar visām tām muļķībām par Leigēru. Ja tu patie�ām vēlies, tad vari gar mani nelikties ne zinis. Viņ� sēdēja nekustīgi, gaidīdams un turēdams mazo gredzentiņu pie sirds.

Tātad D�eimijs man deva izvēles brīvību, to pa�u, ko es biju grasījusies piedāvāt viņam. Apstākļu spiests, viņ� apprecēja mani, bet vairs man neuzmāksies, ja es tā vēlē�os. Protams, pastāvēja izvēle pieņemt gredzenu ar visu, kas nāca tam līdzi.

Saule rietēja. Pēdējie gaismas stari spīdēja cauri zilai stikla karafei, kas stāvēja uz galda, iekrāsojot sienu ko�ā lazurīta krāsas joslā. Jutos tikpat trausla un mirdzo�a kā stikls, it kā varētu no pieskāriena sa�ķīst druskās un zaigojo�ās lauskās noklāt grīdu. Ja biju gribējusi saudzēt vai nu D�eimija, vai savas jūtas, tad laikam biju stipri nokavējusi.

Es nespēju parunāt, bet pastiepu labo roku, pirksti man drebēja. Gredzens, vēss un mirdzo�s, pārslīdēja kauliņam un ērti iegūla savā vietā tas derēja kā uzliets. D�eimijs mirkli turēja manu roku savējā, skatījās uz to, tad negaidīti piespieda manus pirkstus sev pie lūpām. Viņ� pacēla galvu, un es vienu brīdi redzēju viņa seju, niknu un kaisles pārņemtu, tad viņ� nesaudzīgi iesēdināja mani sev klēpī.

D�eimijs turēja mani cie�i apskautu, klusēja, un es jutu, kā kaklā viņam sitas pulss, tikpat spēcīgi kā manējais. Saņēmis manus kailos ple�cus, viņ� mani atstūma, lai piespiestu ieskatīties viņam sejā. Plaukstas bija lielas un siltas, un man mazliet noreiba galva.

-���� Es tevi gribu, Klēra, D�eimijs aiz�ņaugtā balsī atzinās. Mirkli viņ� klusēja, it kā īsti nezinādams, ko teikt. Es tevi ļoti gribu gan�drīz nespēju paelpot. Vai� Viņ� norija siekalas, tad nokāsējās. Vai tu pieņemsi mani?

Es jau biju atguvusi balsi. Tā �īkstēja un drebēja, tomēr skanēja.

-��� Jā, es teicu. Jā, pieņem�u.

-��� Es domāju� D�eimijs iesāka un aprāvās. Neveikli attaisīja kiltu sprādzi, bet tad paskatījās uz mani un iespieda rokas sānos. Viņ� runāja ar grūtībām, valdīdams tik spēcīgas emocijas, ka rokas no piepūles dre�bēja. Es ne� es nevaru� Klēra, es nespē�u būt maigs.

Man laika pietika, tikai lai pamātu ar galvu par zīmi, ka sapratu vai atļauju, un viņ� jau atkal piekļāva mani sev klāt, ar auguma svaru piespiezdams pie gultas.

D�eimijs nekavējās, lai izģērbtos. Saodu viņa kreklā ceļa putekļus, uz ādas sagar�oju ceļojuma sauli un sviedrus. Viņ� turēja mani izples�tām rokām, delnu locītavas piespiedis pie gultas. Viena roka berzējās gar sienu, un es jutu klusu skrāpē�anos, kad viens no laulibas gredze�niem pieskārās akmenim. Pa vienam katrā rokā: viens sudraba, otrs zelta. Un plānā metāla stlpiņa pēk�ņi kļuva smaga kā laulības saites, it kā gredzeni būtu sīkas va�as, kas piekalu�as mani ar izplestām rokām pie gultas, uz mū�īgiem laikiem izstieptu starp diviem poliem, ieslēgtu jūgā kā Prometejs uz vientuļas klints, sadalīta mīlestība maitasputns, kas plosīja manu sirdi.

D�eimijs ar celi paplēta manas kājas un vienā paņēmienā ienāca manī līdz galam tā, ka man aizrāvās elpa. Viņ� izdvesa vaidam līdzīgu skaņu un vēl cie�āk apskāva.

-���� Tu esi mana, mo duinne, viņ� �ukstēja, cen�oties iekļūt manī vēl dziļāk. Tikai mana, uz mū�īgiem laikiem. Mana, vai tu to gribi vai ne. Es turējos pretī cie�ajam tvērienam un ievilku plau�ās elpu ar klusu "ā", kad viņ� nerada sātu.

-��� Jā, es tevi ņem�u skarbi, Armaliet, D�eimijs klusi sacīja. Gribu, lai tu piederi man ar miesu un dvēseli. Es pacīnījos pretī, bet viņ� pie�spieda mani pie gultas un triecās noteikti, nenogurdināmi -, ar katru reizi sasniedzot dzemdi. Es gribu piespiest tevi, Armaliet, saukt mani par "kungu". Viņa klusā balss pauda atriebības draudus par pēdējās minūtēs izciestajiem pārdzīvojumiem. Es tevi padarī�u par savu.

Tad es nodrebēju un ievaidējos, mana miesa sarāvās spazmās no �iem uzbrūko�ajiem triecieniem. Kustība turpinājās, mērķtiecīga, bez mitas vairākas minūtes, atkal un atkal aiznesot mani līdz robe�ai starp baudu un sāpēm. Jutos iz�ķīdusi, it kā eksistētu tikai uzbrukuma smailē un tādējādi tiktu grūsta līdz līnijai, aiz kuras ir pilnīga pado��anās.

-���� Nē! es dvesu. Izbeidz, lūdzu, man sāp! Sviedru lāses tecēja viņam pa seju, pilēja uz spilvena un manām krūtīm. Mūsu miesa sati�kās ar tādu spēku, kas ātri pārsvieda pāri sāpju robe�ai. Manas ciskas no triecienu spēka bija noberztas jēlas, likās, ka delnu locītavas tūlīt pārlūzis, bet vīrie�a tvēriens neatslāba.

-��� Jā, lūdzies man �ēlastību, Armaliet. Ta�u tu to nedabūsi, vēl ne. Viņa elpa plūda karsta un strauja, bet nebija ne miņas no noguruma. Mans ķermenis noraustījās, kājas apvija D�eimija augumu, gribot patu�rēt �o sajūtu.

Jutu katra trieciena spēku dziļi sev vēderā un ikreiz sarāvos, kaut ari mani gurni nodevigi tiecās tiem pretī. D�eimijs juta manu atsauk�a�nos un dubultoja uzbrukuma spēku, tagad spie�oties man uz pleciem, lai paturētu zem sevis.

Manai atdevībai nebija ne sākuma, ne gala, tikai nepārtrauktas trī�sas, kas ar katru grūdienu cēla tuvāk baudas virsotnei. �ie grūdieni bija jautājums, kas nemitīgi tika uzdots manai miesai, pieprasot atbildi. Viņ� atkal piespieda manas kājas pie gultas un pāri sāpēm aiznesa mani uz neierobe�otu baudu, pāri pado�anās linijai.

-��� Jā! es iekliedzos. Ak Dievs, D�eimij, jā! Viņ� satvēra mani aiz matiem un atlieca galvu, lai skatos viņam acīs, kurās dega negants uzvaras triumfs.

-��� Jā, Armaliet, viņ� murmināja, drīzāk atbildot manām kustībām, nevis vārdiem. Es izjā�u tevi! Viņa rokas satvēra manas krūtis, spieda un glāstīja, tad noslīdēja gar sāniem. Tagad viss vīrie�a auguma svars gulēja man virsū, kad viņ� mani pacēla, lai iekļūtu vēl dziļāk. Es iekliedzos, un viņ� aizspieda man muti ar savējo, nevis ar skūpstu, bet ar vēl vienu uzbrukumu, piespie�ot atvērt man muti, nobrā�ot man lūpas un skrāpējot seju ar bārdas rugājiem. Viņ� grūda stiprāk un ātrāk, it kā plosītu ne tikai manu miesu, bet arī dvēseli. Kaut kur, miesā vai dvēselē, viņ� uz�ķīla dzirksti, un pado�anās pelnos uzliesmoja neganta kaisle un alkas. Es izliecos uz aug�u viņam pretī trieciens pret trie�cienu. Iecirtu zobu viņam lūpā un sagar�oju asinis.

Tad jutu zobus sev uz kakla un ielaidu nagus viņam mugurā. Skrā�pēju viņu no skausta līdz dibenam, liekot viņam savukārt pacelties uz aug�u un iekliegties. Mēs plosījām viens otru izmisīgās alkās, kodām, plēsām, centāmies tikt pie asinīm, cen�oties ievilkt sevī otra miesu, visu aprijo�ā vēlmē kļūt par vienu būtni. Mans kliedziens savijās ar viņa, un beidzot pēdējā izplū�anas un pilnības mirklī mēs pazaudējām sevi viens otrā.

Es tikai lēnām atgriezos īstenībā, daļēji gulēdama uz D�eimija krū�tīm, sviedriem noplūdu�ie augumi joprojām bija salipu�i kopā, kājas saviju�ās. D�eimijs smagi elpoja, acis bija aizvērtas. Dzirdēju sev pie auss viņa sirdi sitamies nedabiski lēnā un spēcigā ritmā, kas sekoja kulmi�nācijai.

Viņ� juta, ka esmu nomodā, un pievilka mani sev klāt. It kā lai vēl bridi saglabātu savienību, ko bijām sasniegu�i pēdējās mūsu bistamās savieno�anās sekundēs. Es saritinājos viņam pie sāniem un apskāvu.

Tad D�eimijs atvēra acis un nopūtās, lielā mute izliecās vieglā smaidā, kad mūsu skatieni satikās. Es klusā jautājumā savilku uzacis.

-��� 0 jā, Armaliet, viņ� atbildēja mazliet skumīgi. Es esmu tavs kungs� un tu manējais. Izskatās, ka es nevaru iegūt tavu dvēseli, nepa�zaudējot savējo. Viņ� pagrieza mani uz sāna un aplieca savu augumu ap manējo. Vakara vējā, kas pūta pa logu istabā, kļuva vēsāks, un viņ� uzvilka mums pāri segu. Tu esi pārāk veikls, puis, es, laizdamās miegā, nodomāju. Frenks nekad to nenoskaidroja. Aizmigu viņa roku apskā�vienā un ar viņa silto elpu ausī.

Nākamajā rītā, kad pamodos, man sāpēja un smeldza visi muskuļi. Aiz�ļūcu uz mazmājiņu, tad devos pie bļodas. Manas iek�as bija kā sakults sviests. It kā es būtu sista ar trulu priek�metu, es prātoju, tad iedomājos, ka tālu no patiesības jau nebija. Kad atgriezos pie gultas, minētais trulais priek�mets bija redzams, tagad gan tas izskatījās visai nekaitīgs. Kad apsēdos gultā, tā īpa�nieks pamodās un nopētīja mani ar tādu izteiksmi, kas ļoti atgādināja vīrie�u pa�apmierinātību.

-��� Izskatās, Armaliet, ka jājiens bijis grūts, viņ� viegli pieskārās zilumam ciskas iek�pusē. Da�i jēlumi no sēdē�anas seglos, ko?

Es samiedzu acis un ar pirkstu pieskāros dziļai koduma brūcei viņam uz pleca.

-��� Tu, puis, arī izskaties tāds kā saņurcīts.

-���� Nu, viņ� ierunājās skotu izloksnē, ja liecies migā ar lapsu, tad jārēķinās ar kodieniem. Viņ� pastiepa roku, sagrāba mani pie kakla un novilka pie sevis. Nāc pie manis, lapsa. Iekod man vēl mazliet.

-��� Ak nē, nevajag! es noteicu un parāvos sāņus. Nevaru, man pārāk stipri sāp visas maliņas.

D�eimijs Freizers nebija tas vīrietis, kas samierināsies ar atraidī�jumu.

-���� Bū�u ļoti maigs, viņ� pielabinājās, bez ierunām pavelkot mani zem segas. Un viņ� bija maigs, kā to prot tikai liela auguma vīrie�i, auklēja mani kā paipalas olu, visādi izdabājot ar padevīgu pacietību, ko es pazinu kā pārestības izlīdzinā�anu, un saudzīgu uzstājību. Es zināju, ka tas ir turpinājums mācību stundai, kas iepriek�ējā naktī sākās tik brutāli. Maigs viņ� varēja būt, bet ne atraidīts.

Beidzis viņ� manās rokās drebēja no piepūles, lai nepakustētos un nenodarītu man sāpes, ļaujot visam iet savu gaitu.

Pēc tam kad joprojām bijām savienoju�ies, viņ� ar pirkstu brau�cīja pa pabaloju�ajiem zilumiem, kas uz maniem pleciem bija radu�ies pirms divām dienām ceļmalā.

-���� Piedod par tiem, mo duinne, viņ� sacīja, maigi noskūpstot katru. Kad to izdarīju, es biju nelāgā omā, bet tas nav attaisnojums. Kauns darīt sāpes sievietei, dusmās vai kā citādi. Es nekad tā vairs nedarī�u.

Es ironiski pasmējos.

-��� Tu atvainojies par tiem? Un kā tad ar pārējiem? Esmu vienos zilu�mos no galvas līdz kājām!

-���� Ak tā? Viņ� atvirzījās, lai lietpratīgi mani apskatītu. Nu, par �iem es esmu atvainojies, pieskāriens manam plecam, �os, viegls uzsitiens man pa dibenu, tu biji pelnījusi, un es neteik�u, ka no�ēloju, jo es neno�ēloju.

-��� Un par �iem, viņ� glāstīja manu gurnu, es neatvaino�os. Tu man pilnā mērā atmaksāji. Saviebies viņ� paberzēja plecu. Vismaz divās vietās tu man iekodi līdz asinīm, Armaliet, man mugura deg kā guni.

-���� Nu ja liecies migā ar lapsu� Es smaidīju. Es tev par to neat�vaino�os. Viņ� smējās un uzvilka mani sev virsū.

-��� Vai tad es teicu, ka gaidu atvaino�anos? Ja pareizi atceros, tad es teicu: "Iekod vēl."

/

,,

Mūsu negaidītā iera�anās un ziņa par manām un D�eimija lau�lībām sacēla lielu kņadu, bet gandrīz tūlīt to aizēnoja daudz svarīgāks notikums.

Nākamajā dienā mēs sēdējām lielajā zālē pie vakariņu galda, uzklausījām mums veltītos tostus un laba vēlējumus.

-��� Buidheachas, mo caraid[4]. d�eimijs galanti paklanījās pēdējam tosta uzsaucējam un apsēdās, skanēja aplausi, bet tie kļuva arvien �ķid�rāki. Koka sols zem lielā auguma svara nolīgojās, un uz mirkli viņ� aizvēra acis.

-��� Ticis mazliet par daudz? es pa�ukstēju. D�eimijs bija uzņēmies iznest galveno nastu uz saviem pleciem un iztuk�oja katru mums par godu dzerto kausu, bet tikmēr es biju tikusi cauri tikai ar simbolis�kiem malciņiem un platu smaidu par nesaprotamajiem tostiem gēlu valodā.

D�eimijs atvēra acis un arī smaidīdams paskatījās uz mani.

-��� Tu gribi teikt, ka esmu piedzēries? Nē, es �ito dzērekli varu lakt visu nakti.

-��� Tā jau ari ir. Es pametu zīmīgu skatienu uz tuk�o vīna pudeļu un akmens alus kausu rindu mums priek�ā. Ir vēls. Sveces uz Kolama galda bija gandrīz izdegu�as, un notecēju�ais vasks zeltaini kvēloja; �ī gaisma brāļus Makenzijus izrotāja ar savādiem ēnu laukumiem, lie�kot sejām zaigot, kad viņi, galvas kopā sabāzu�i, klusi kaut ko sprieda. Viņi labi iederētos starp izgrebtajiem rūķiem uz milzīgā kamīna malas, un es iedomājos, nez cik daudziem no �iem kariķētajiem stāviem par modeli patiesi ņemti biju�ie augstprātīgie Makenziju pilskungi var�būt to figūru autors ir bijis kokgriezējs ar labu humora izjūtu� vai tuvs radinieks.

D�eimijs, tāpat sē�ot, mazliet pastaipījās un vieglā neapmierinā�tībā saviebās.

-��� Starp citu, viņ� sacīja, man kuru katru mirkli pārsprāgs pūs�lis. Tūlīt bū�u atpakaļ. Viņ� ar rokām atspiedās pret solu, veikli uzlēca kājās, pārkāpa tam un nozuda zemajā arkā.

Es palūkojos sev otrā pusē, kur sēdēja Geilisa Dankena un bikli no sudraba kausa dzēra alu. Viņas vīrs Artūrs sēdēja pie Kolama galda, kā pieklājas apgabala prokuroram, bet Geilisa bija pastāvējusi, ka sēdēs blakus man, sakot, ka viņai nav vēlē�anās visu vakariņu laiku garlaiko�ties, klausoties vīru runās.

Artūra dziļi iekritu�ās acis ar tum�ajiem maisiņiem, iegrimu�as no vīna baudī�anas un noguruma, bija pievērtas. Viņ� smagi balstījās uz apak�delmiem, sejas vaibsti bija �ļaugani, un viņ� neklausījās, ko ru�nāja blakussēdo�ais Kolams. Gaisma pilskunga un viņa brāļa skarbos vaibstus vērta bareljefā, turpretī Artūrs Dankens izskatījās vienkār�i resns un slims.

-��� Tavs vīrs neizskatās labi, es ieminējos Geilisai. Vai māgas vaina kļuvusi stiprāka? Simptomi mani mulsināja. Ne glu�i �ūla, es prātoju, ne vēzis ja vēl tik daudz miesas uz kauliem -, varbūt tikai hronisks gastrīts, kā spītīgi apgalvoja Geilisa.

Viņa veltīja laulenim pavisam īsu skatienu un, paraustījusi plecus, atkal pagriezās pret mani.

-��� Ak, nekas viņam nekai�. Viņa atmeta ar roku. Katrā ziņā ļau�nāk nav kļuvis. Bet kā iet tavam vīram?

-��� Ē� kas viņam varētu būt par vainu? es piesardzīgi atvaicāju.

Sieviete familiāri man iegrūda ribās diezgan asu elkoni, un tad es

pamanīju, ka arī viņai priek�ā ir liels skaits pudeļu.

-��� Un kā tu domā? Vai pliks viņ� izskatās tikpat labi kā apģēr�bies?

-��� Umm� Es meklēju atbildi, kamēr viņa, kaklu izstiepusi, lūkojās uz ieeju.

-���� Un tu saki: viņ� tev vienaldzīgs! Tu esi slīpēta! Puse no pils merģelēm būtu gatavas izplēst tev matus es tavā vietā skatītos, ko bā�u mutē.

-��� Mutē? Samulsusi nodūru skatienu koka �ķīvī, kur� bija gandrīz tuk�s, atlikusi tikai maza piciņa tauku un vientulīgs vārīts sīpols.

-���� Ģifts, Geilisa teatrāli ie�ņāca man ausī reizē ar krietnu devu viskija garaiņu.

-���� Muļķības, es pavēsi atteicu, paraujoties atpakaļ. Neviens ta�u neindēs mani tāpēc, ka es� nu tāpēc� Man same�ģījās mēle, un es iedomājos, ka, iespējams, esmu iedzērusi pāris malciņu vairāk, nekā likās.

-���� Nu patie�ām, Geilis. �ī laulība� ne jau es to izkārtoju, tu ta�u zini. Es negribēju! Tas nebija melots. Sanāca tāds� tāds kā darī�jums� citas izejas nebija, es aizbildinājos, cerot, ka sve�u gaismā nebūs manāms mans pietvīkums.

-���� Ha! mana sarunu biedre ciniski pasmējās. Es zinu, kā izskatās labi izmīlēta meita. Viņa pameta skatienu uz velvi, kur bija nozudis D�eimijs. Un, sasodīts, es nedomāju, ka tie plankumiņi uz dāmas kakla ir odu kodumi. Viņa savilka uz aug�u vienu sudrabkrāsas uzaci. Ja tas bija darījums, tad tu par savu naudu esi dabūjusi labu preci.

Geilisa atkal pieliecās man tuvu klāt.

-��� Vai tā ir taisnība? viņa �ukstēja. Par īk�ķiem?

-��� Par kādiem īk�ķiem, Geilis? Dieva dēļ, ko tu tur muldi?

Viņa, koncentrējoties savilkusi pieri, lūkojās gar savu mazo, taisno degunu. Skaistās, pelēkās acis nespēja raudzīties vienā punktā, un es jau sāku baidīties, vai viņa nenovelsies no sola.

-���� Tu ta�u to zini? Visi zina! Vīrie�a īk�ķis ir tikpat liels kā viņa ķigulis. Protams, arī kāju īk�ķi, Geilisa delverīgi piebilda, bet par tiem parasti spriest ir grūtāk, jo kājas ir apautas. Re, ku' tavs lapsēns! Viņa ar galvu pamāja uz velvi, kur tikko bija parādījies D�eimijs. �itais savās rokās var paņemt pamatīgu ķirbi. Vai pamatīgu pakaļu, ko? Sie�viete vēlreiz iegrūda man dunku sānos.

-���� Geilis Danken, vai� tu� nevari� aizvērties! es �ņācu, sejai lies�mojot. Kāds vēl izdzirdēs!

-��� Ak, neviens, kur�� viņa iesāka, tomēr aprāvās un truli blenza. D�eimijs bija pagājis garām galdam, it kā mūs neredzētu. Viņa seja bija bāla un lūpas cie�i sakniebtas, kā nepatīkamu pienākumu pildot.

-��� Kas tam vainas? Geilisa jautāja. Viņ� izskatās tāpat kā Artūrs, kad saēdies rāceņus.

-��� Nezinu. Mirkli �aubījusies, es atgrūdu solu. D�eimijs devās tie�i pie Kolama galda. Vai man sekot? Acīmredzot kaut kas bija noticis.

Geilisa, pārlaidusi skatienu visai telpai, pēk�ņi paraustīja mani aiz piedurknes un norādīja tajā virzienā, no kurienes tikko bija atnācis D�eimijs.

Velvētajā ejā stāvēja kāds vīrietis un, tāpat kā es, nevarēja iz�ķir�ties, ko darīt. Viņa drēbes bija notrieptas ar dubļiem un putekļiem tikko no ceļa. Ziņnesis. Lai kāda būtu vēsts, viņ� to nodevis D�eimijam, kur� tie�i �obrīd pieliecies �ukstēja kaut ko ausi Kolamam.

Nē, ne Kolamam. Dūgalam. Sarkanā galva bija zemu noliekta starp divām tum�ajām, trīs plato seju glītie vaibsti dziesto�o sve�u gaismā likās pārdabiski līdzīgi. Un, kamēr es skatījos, man atausa, ka līdzibu rada ne tik daudz paaudzēs pārmantotā kaulu un cīpslu struktūra, bet �oks un bēdas, kas atspoguļojās vīru sejās.

Geilisas roka spieda manu delmu.

-���� Sliktas ziņas. Viņas vārdi bija pilnīgi lieki.

-��� Divdesmit �etri gadi, es klusi noteicu. Jā, �ķiet, ka laulībai tas ir daudz.

-��� Jā, ir gan, D�eimijs man piekrita. Silts vējiņ� �ūpoja koka zarus mums virs galvas, saceļot matus, kas slīga man pār pleciem, un tie kutināja man seju. Tas ir ilgāk, nekā es vispār esmu nodzīvojis.

Paskatījos uz D�eimiju, pārlieku�os pāri aploka sētai, izstīdzējis, vingrs, spēcīgiem kauliem. Man aizvien aizmirsās, cik viņ� patiesībā jauns; viņ� likās tik pa�pārliecināts un varo�s.

-��� Tomēr, ar knipi ielidinājis salmu aploka izmīcītajos dubļos, viņ� turpināja prātot, �aubos, vai Dūgals kopumā nodzīvoja ar sievu trīs gadus. Zini, parasti viņ� bij te, pilī, tur vai �ur klana īpa�umos, aizstājot Kolamu.

Dūgala sieva Mora bija mirusi viņu mui�ā Bīne�adā. Viņai pēk�ņi bija sācies drudzis. Dūgals kopā ar Nedu Gauenu un vēstnesi, kas vakar atnesa �is ziņas, jau rītausmā bija devies ceļā, lai sarīkotu bēres un nokārtotu sievas īpa�uma lietas.

-���� Tad jau viņi nebija īpa�i tuvi? Manī modās ziņkāre.

D�eimijs paraustīja plecus.

-���� Nu, teiksim tā kā jau lielākajai daļai. Morai bij bērni un saimnie�cība, kas neļāva garlaikoties; �aubos, vai viņa izjuta Dūgala trūkumu, lai arī ar prieku sagaidīja vīru mājās.

-���� Pareizi, tu ta�u kādu laiku dzīvoji pie viņiem, vai ne? es apklusu, lai apdomātos. Nez vai tāda D�eimija acīs izskatījās laulība; katram sava dzīve, satiekoties tikai palaikam, lai radītu bērnus. Tomēr, cik varēju spriest no tā mazumiņa, ko D�eimijs bija stāstījis, viņa vecāki bija dzīvoju�i saskanīgā, mīlas pilnā laulībā.

Tā kā D�eimijs neizprotamā kārtā prata lasīt manas domas, viņ� sacīja:

-���� Zini, maniem vecākiem bij pavisam citādi. Dūgals, tāpat kā Kolams, precējās aiz aprēķina, tas vairāk bija jautājums par zemi un darījumiem nekā vēlme dzivot kopā. Bet mani vecāki nu, viņi appre�cējās mīlestības dēļ pretēji abu ģimeņu gribai, un tāpēc mēs bijām� ne nu glu�i izraidītie, tomēr dzīvojām Lelibrokā pa�i par sevi. Mani vecāki reti ciemojās pie radiem un nekārtoja darījumus ārpus mājas, tāpēc, manuprāt, viņu attiecības bija cie�ākas nekā vairumam laulātu pāru.

Viņ� uzlika roku man uz muguras un pievilka sev tuvāk. Tad pielie�cās un pārbrauca ar lūpām manai ausij.

-���� Arī mūs savienoja darījums, viņ� klusi dudināja. Es gribētu cerēt� varbūt kādu dienu� Teikums samulsumā palika nepabeigts, lūpas savilkās �ķībā smaidiņā, un viņ� atmeta ar roku.

Nevēlēdamās pamudināt viņu, es pasmaidīju, cik neitrāli spēju, un atkal pagriezos pret aploku. Jutu viņa augumu sev blakus, kas nepieskārās manējam, lielās plaukstas bija satvēru�as �oga aug�ējo kārti. Ari es pieķēros �ogam, lai D�eimijs nevarētu saņemt manu roku. Vairāk par visu es vēlējos pagriezties pret viņu, mierināt, pārliecināt ar pie�skārieniem un vārdiem, ka tas, kas vieno mūs, ir kaut kas vairāk par darījumu. Bet patiesība man neļāva to darīt.

"Tas, kas mūs vieno," viņ� bija teicis. "Kad mēs guļam blakus, kad tu man pieskaries." Nē, tas nepavisam nebija parasti. Tā nebija ari parasta aizrau�anās, kā sākumā biju domājusi. Kas gan varētu būt vien�kār�āk?

Fakts bija tāds, ka ar solījumu, uzticību un likumu biju saistīta pie cita vīrie�a. Un ari ar mīlestību.

Un es nevarēju, nedrīkstēju teikt D�eimijam, ko pret viņu jūtu. Pateikt un tad pazust, kas man nenovēr�ami būs jādara, būtu augstā�kajā mērā ne�ēlīgi. Un es nevarēju viņam ari melot.

-���� Klēra! D�eimijs bija pagriezies un raudzījās mani; es to jutu. Neko neteicu, tikai pavērsu seju aug�up, kad viņ� pieliecās mani noskūpstīt. Es nevarēju melot viņam ari �ādā veidā, un es to nedarīju. Galu galā man prātā pavīdēja neskaidra doma, es biju devusi viņam solījumu būt godīga.

Mūs pārtrauca skaļ� "khm!" otrpus aploka �ogam. D�eimijs satrū�cies apcirtās uz to pusi, no kurienes nāca skaņa, instinktīvi pagrūz�dams mani sev aiz muguras. Tad viņ� nomierinājās un pasmaidīja, jo redzēja, ka kāsētājs ir vecais Aleks Makmāns savās netīrajās rūtainajās biksēs, ve�uks izsmējīgi skatījās uz mums ar savu spo�i zilo aci.

Ironiskā sveicienā viņ� novicināja pa gaisu draudīga izskata kastrē�jamās dzirkles.

-���� Es gribēju �itās likt lietā pie Muhameda, viņ� nokrek�ķināja. Bet varbūtam citam tās vairāk ģeldētu, ko? Viņ� aicino�i pa�ņakstināja �ķēres. Tas, puis, liks tev vairāk domāt par darbu un mazāk par savu ķiguli.

-��� Neiedro�inies i' domāt tā! D�eimijs smaidīja. Tu mani meklē?

Aleks pakustināja uzaci kā spalvainu kāpuru.

-���� Nē, aiz ko tev tā liekas? Iedomāju, ka provē�u izrūnīt vienu div�gadīgu ērzeli viens pats, tāpatam, tīrā prieka pēc. Viņ� sēco�i iesmē�jās par savu joku, tad norādīja ar dzirklēm uz pili.

-��� Tec' nu, merģelīt, mājā. Uz vakariņām dabūsi �ito dēlieti atpa�kaļ nez cik liela labuma no viņa vis nebūs.

Acīmredzot pēdējās piezīmes izaicināts, D�eimijs pastiepa garo roku un sakampa dzirkles.

-��� Jutī�os mierīgāk, ja tās būs rokā man. Viņ�, �ķelmīgi savilcis uzacis, skatījās uz veco Aleku. Ej nu, Ārmaliet. Kad bū�u padarījis visus darbus vecā Aleka vietā, tad es tevi uzmeklē�u.

Viņ� pieliecās, uzspieda bu�u man uz vaiga un ie�ukstēja ausi:

-���� Staļļos. Kad saule būs pa�ā dienvidū.

Leohas staļļi �ķita daudz labāki nekā krietna tiesa no mājām, ko biju redzējusi, ceļojot kopā ar Dūgalu. Staļļiem bija akmens grīdas un sienas, vienīgās atveres bija �aurie lodziņi vienā, durvis otrā galā un nelielas spraugas zem biezā niedru jumta, lai pūces varētu tikt iek�ā un izķert siena pantos mīto�ās peles. Ta�u ar �im atverēm pietika, lai te vienmēr būtu papilnam svaiga gaisa un ari tik daudz gaismas, lai staļļos valdītu patīkams mijkrēslis, nevis drūma pustumsa.

Sienaug�ā, zem pa�a jumta, apgaismojums bija pat vēl labāks, saules staru kūļi siena kaudzēs ievilka dzeltenas strēles, un planējo��ie sausās zāles smalkumi virmoja kā zeltainu putekļu lietus. Pa jumta spraugām gaiss siltās vēsmās atnesa no dārziem lefkoju, �emurneļķu un ķiploku aromātu, bet no lejas aug�up cēlās patīkams zirgu smārds.

Jutu, ka D�eimijs man zem rokas sakustas un pieceļas sēdus, viņa galva, no ēnas nokļuvusi saules spo�ajā gaismā, izskatījās kā liesmo�jo�a svece.

-���� Kas ir? es miegaini apjautājos un pagriezos uz to pusi, kur bija vērsts D�eimija skatiens.

-���� Heimi�s, viņ� no�ukstēja, lūkodamies pāri bēniņu malai stalli. Laikam meklē savu poniju.

Neveikli apvēlos uz vēdera, pieklājības pēc pavelkot uz leju krekla stērbeli; muļķīgi, jo no apak�as nevarēja redzēt neko vairāk kā manu pakausi.

Kolama dēls Heimi�s lēnām gāja pa eju starp zirgu steliņģiem. Likās, ka pie da�iem viņ� it kā saminstinās, ta�u bērim un sarķim, kas ziņkārīgi kārstīja galvas pāri dēļu no�ogojumam, lai apskatītu nācēju, viņ� nepievērsa uzmanību. Zēns nepārprotami kaut ko meklēja un ue jau savu resno, brūno poniju, kas flegmātiski gremoja salmus steliņģī pie staļļa durvīm.

-��� Dievs Visaugstais, viņ� meklē Donasu! D�eimijs paķēra kiltus, steig�us apmeta ap gurniem un nolēca no sienaug�as. Viņ� neapgrūti�nāja sevi ar rāp�anos pa trepēm, bet pieķērās ar rokām pie bēniņu malas un lēca lejā. Kaut ari viņ� uz salmiem piebērtās akmens grīdas pieze�mējās viegli, tomēr būk�ķis bija tik skaļ�, ka Heimi�s sabijies apcirtās.

Mazā, mūsainā seja mazliet atslāba, redzot, kur� ieradies stalli, ta�u zilo acu skatiens saglabāja piesardzību.

-��� Vai ko meklē, brāl? D�eimijs laipni apjautājās. Viņ� piegāja pie no�ogojumiem un atspiedās pret vienu no stabiem, tādējādi neuzkrī�to�i nostādamies starp Heimi�u un steliņģi, uz kuru zēns mērķēja.

Puika svārstījās, bet tad saņēmās un izslēja mazo zodu.

-���� Es jā�u ar Donasu, viņ� paziņoja toni, kuru bija paredzējis apņēmīgu, bet glu�i tāds neizdevās.

Donass (tas nozīmēja "dēmons" un nebūt nebija pārspīlējums) mita viens pats tālākajā staļļa galā, no pārējiem zirgiem dro�i norobe�ots ar tuk�u steliņģi. Ar milzīgo, nevaldāmo sarkanbrūno ērzeli neviens nejāja, un tikai vecais Aleks un D�eimijs uzdro�inājās tam tuvoties. No ēnā grimsto�ā steliņģa atskanēja aizkaitināts zviedziens, un pēk�ņi iz�āvās varena vara krāsas galva, kas, klabinot lielus, dzeltenus zobus, velti mēģināja iekampt kailajā plecā, kas atradās kārdino�i tuvu.

D�eimijs nekustējās, jo zināja, ka ērzelis nevar viņu aizsniegt. Pēk�ņi parādoties nezvēra zvīļojo�ajai galvai ar izvalbītajām, asinīm pierietēju�ajām acīm un drebo�ajām nāsīm, Heimi�s iespiedzies atlēca atpakaļ, acīmredzot no bailēm zaudējis valodu.

-���� Nezin vis, kā tur būs, D�eimijs mierīgi noteica. Viņ� saņēma mazo brālēnu aiz pleca un veda projām no zirga, kas protestējot spār�dīja steliņģi. Heimi�s nodrebēja ikreiz, kad nāvi neso�ie pakavi triecās pret dēļiem.

D�eimijs pagrieza Heimi�u pret sevi un labu laiku stāvēja, rokas iespiedis sānos, vērdamies lejup uz zēnu.

-��� Nu, viņ� stingri noprasīja. Kas par lietu? Kāpēc tev vajag tie�i Donasu?

Heimi�a zods bija spītīgi izsliets, bet D�eimija seja pauda gan iedro��inājumu, gan stingrību. Viņ� viegli iedunkāja zēna plecu, par atbildi saņemot tikko jau�amu smaidiņu.

-���� Nu, duine, D�eimijs klusi mudināja puiku uz runā�anu. Tu ta�u zini, ka es nevienam neteik�u. Vai esi sastrādājis kādas blēņas?

Viegls sārtums iekrāsoja zēna gai�o ādu.

-��� Nē. Liekas� ne. Nu, varbūt drusku.

Vajadzēja vēl mazliet paskubināt, bet tad atklājās viss stāsts, sākumā vārdi raisījās negribīgi, toties vēlāk atzī�anās izplūda varenā straumē. Vecākie puikas bija sāku�i sacensties, kur� zirga mugurā var pārlēkt pāri �ķēr�ļiem. Heimi�s tikmēr ar zināmu skaudību bija viņus apbrīnojis, līdz bravūrība uzveica veselo saprātu un viņ� mēģināja pie�spiest savu resno poniju pārlēkt pāri akmens �ogam. Tā kā dzīvniekam nebija ne spēju, ne intereses veikt �ādu uzdevumu, viņ� apstājās kā zemē iemiets un apkaunojo�ā veidā jātnieku pāri galvai iesvieda nātrēs otrpus �ogam. Nātru un biedru izsmiekla sadzelts, Heimi�s bija apņē�mies nākamajā dienā izjāt ar "īstu zirgu", kā viņ� izteicās.

-��� Ja es izjātu ar Donasu, viņi vairs nesmietos, Kolama dēls sacīja, baisā baudā iztēlodamies �o skatu.

-���� Nē, nesmietos vis, D�eimijs piekrita. Viņiem nebūtu laika, jo vajadzētu lasīt kopā tavas skrandas.

Galvu grozīdams, viņ� skatījās uz brālēnu.

-���� Zini ko es tev, puis, teik�u. Labam jātniekam vajadzīga gan drosme, gan prāts. Drosmes tev netrūkst, bet prāta gan pagaidām tā pamazāk. D�eimijs mierino�i apņēma Heimi�a plecus un veda zēnu uz staļļa galu.

-���� Nāc �urp, vecīt. Palīdzi man sakraut sienu, un es tevi sapazīstinā�u ar Coaru. Tev taisnība: ja esi nospriedis, ka ir laiks, tad tev vaja�dzīgs labāks zirgs, bet tāpēc jau nav jānositas.

Ejot man garām, D�eimijs pacēla skatienu uz sienaug�u, savilka uzacis un bezpalīdzīgi paraustīja plecus. Es pasmaidīju un pamāju ar roku, liekot saprast, ka viss kārtībā un lai dara, kas jādara. Pie durvīm stāvēja grozs ar kritu�ajiem āboliem, un es redzēju, ka D�eimijs vienu paņēma. Izcēlis no kakta siena dak�as, viņ� aizveda Heimi�u atpakaļ uz staļļa vidu.

-��� Te, brāl, viņ� pateica un apklusa. Tad klusi pasvilpa, un pār steliņģa malu pārkārās bēra galva ar platu pieri un nāsīm, pa kurām �ņākuļojot plūda elpa. Tum�ās, lielās acis raudzījās draudzīgi, ausis bija mazliet paliektas uz priek�u, kas pie�ķīra zirgam laipnas modrības izteiksmi.

-��� Nu tad, Coar, ciamar a tha thu?[5]d�eimijs stipri uzplāja ar delnu pa slaiko kaklu un pakasīja saspicētās ausis.

-��� Nāc nu �urp! Viņ� pamāja mazajam brālēnam. Tā, stāvi man blakus. Pietiekami tuvu, lai viņ� var tevi saost. Zirgs grib visu apostīt.

-��� Es zinu. Heimi�a spalgā balss skanēja nicino�i. Viņ� tik tikko sniedzās zirgam līdz purnam, tomēr pastiepa roku un to noglāstīja. Viņ� stāvēja un nebēga, kamēr lielā galva pieliecās un zirgs ar interesi apostīja apmeklētāja ausi, pūzdams tam matos dva�u.

-��� Iedod man ābolu, zēns palūdza D�eimijam. Mīkstās, samtainās lūpas piesardzīgi satvēra cienastu, kas gulēja uz Heimi�a plaukstas, un ābols pazuda mutē, kur varenie dzerokļi, sulīgi krak�ķinot, to samala. D�eimijs atzinīgi vēroja notieko�o.

-��� Nu re! Jūs sapratīsieties. Nu, turpini vien iedraudzēties, kamēr es pabaroju pārējos, tad varēsi izjāt.

-��� Viens pats? Heimi�s dedzigi iesaucās. Coars, kura vārds nozī�mēja "putas", bija labdabīgs, tomēr ra�ens un pietiekami spēcīgs �etr�padsmit gadus vecs kastrāts, kur� nebija ne salīdzināms ar brūno poniju.

-��� Divas reizes apkārt pa aploku manu acu priek�ā, un, ja nenovelsies vai nesaplēsīsi zirgam lūpas, varēsi jāt viens pats. Ta�u, kamēr nebū�u atļāvis, nekādas lēk�anas. Garo augumu saliecis, vizēdams siltajā staļļu puskrēslā, D�eimijs paķēra dak�ās siena klēpi no kakta un aiznesa uz vienu no steliņģiem.

Iztaisnojies viņ� uzsmaidīja savam brālēnam.

-��� Esi tik labs, padod man vienu. Viņ� atslēja dak�as pret steliņģi un iekodās Heimi�a padotajā ābolā. Abi stāvēja, atspiedu�ies pret staļļa sienu, un draudzīgi kriuk�ķināja. Notiesājis ābolu, D�eimijs atdeva serdi sarķim, kas o�ņājās ap viņu, un atkal paņēma dak�as. Heimi�s, lēnām ko�ļādams savu ābolu, sekoja D�eimijam pa eju.

-��� Esmu dzirdējis, ka mans tēvs bijis labs jātnieks, puika piesar�dzīgi ieminējās pēc krietna klusuma brī�a. Pirms� pirms viņ� vairs nevarēja jāt.

D�eimijs uzmeta a�u skatienu zēnam, bet vispirms pabeidza mest sienu sarķa steliņģi un tikai pēc tam sāka runāt. Un viņ� atbildēja uz domu, nevis uz vārdiem.

-��� Nekad neesmu redzējis viņu jājam, bet, zini, ko es tev teik�u, vecīt, ceru, ka man nekad nevajadzēs tik daudz dū�as kā Kolamam.

Redzēju, ka Heimi�a skatiens ziņkāri kavējas pie D�eimija rētainās muguras, bet viņ� neko neteica. Kamēr viņ� notiesāja otru ābolu, likās, ka zēna domas pievērsu�ās citai tēmai.

-��� Ruperts sacīja, ka tev vajadzējis precēties, puika teica ar pilnu muti.

-��� Es gribēju precēties, D�eimijs stingri noteica, atslienot dak�as pret sienu.

-��� Ak tā. Nu� labi, Heimi�s nedro�i izstomija, it kā �is jaunais pavērsiens darītu viņu nemierīgu. Man tikai ienāca prātā� vai tev nav nepatīkami?

-��� Kas? Redzēdams, ka saruna var ieilgt, D�eimijs apsēdās uz siena ķīpas.

Heimi�a kājas glu�i līdz grīdai nesniedzās, citādi viņ� būtu varējis tās pa�ļūkāt. Tāpēc viņ� ar papē�iem sita pa stingro siena ķīpu.

-��� Vai tev nebija nepatīkami precēties? Zēns nenovērsa skatienu no brālēna. Nu, es domāju, katru nakti likties gultā blakus sievietei.

-��� Nē, D�eimijs nemeloja. Nē, patiesībā tas ir ļoti patīkami.

Heimi�a sejā bija lasāmas �aubas.

-��� Man gan tas diez vai patiktu. Jo visas pazīstamās meitenes ir kār�nas kā slotaskāti un visas o� pēc kvie�ūdeņa. Bet Klēras kundze� nu, tava sieva, viņ� steig�us piebilda, it kā vēlētos, lai nerastos jucek�lis, viņa ir� ē� izskatās, ka gulēt blakus viņai būtu patīkamāk. Viņa ir mīksta.

D�eimijs pamāja ar galvu.

-��� Jā, tas tiesa. Arī smar�o labi, viņ� piebilda. Es pat pustumsā varēju saskatīt, ka D�eimijam vienā mutes kaktiņā raustās sīks muskulītis, un zināju, ka viņ� neuzdrīkstas pacelt acis uz sienaug�u.

Klusums ieilga.

-��� Kā tu zināji? beidzot Heimi�s pajautāja.

-��� Ko tad?

-���� Kura ir pareizā dāma, ar kuru precēties, zēns nepacietigi paskaidroja.

-��� Ak tā. D�eimijs atlaidās atpakaļ un, rokas aizlicis aiz galvas, iekārtojās pie akmens sienas.

-���� Zini, es to reiz jautāju savam tētim, viņ� sacija. Un viņ� atbil�dēja, ka to vienkār�i zinot, un viss. Un, ja tu nezini, tad nav īstā mei�tene.

-���� Mmmphmmm. �is paskaidrojums nekādā ziņā ne tuvu nebija apmierino�s, cik varēja spriest no izteiksmes mazajā, vasarraibumainajā sejā. Heimi�s ari iekārtojās ērtāk, apzināti atdarinādams D�eimija pozu. Zeķēs autās kājas tikai nedaudz sniedzās pāri siena ķīpas malai. Lai arī tagad zēns bija mazs, ta�u spēcīgais augums solīja, ka dienās viņ� nebūs vārgāks par brālēnu. Stūraino plecu veidols un stiprā, glītā galvaskausa forma abiem bija gandrīz vienāda.

-���� Kur tavas tupeles? D�eimijs apsūdzo�i noprasīja. Nebūsi tak atkal pametis ganībās? Ja būsi pazaudējis, māte tev sados sutu.

Heimi�s tikai paraustīja plecus, it kā �iem draudiem nebūtu nekā�das nozīmes. Domas acīmredzot kavējās pie kaut kā nopietnāka.

-��� D�ons� viņ� iesāka, domīgi savilcis smil�krāsas uzacis. D�ons saka�

-��� D�ons, staļļu puika, D�ons, virtuves zēns, vai D�ons Kamerons? D�eimijs vēlējās noskaidrot.

-��� Staļļu puika. Heimi�s noplivināja roku pa gaisu, noraidot nesva�rīgo jautājumu. Viņ� stāstīja par� ē� precē�anos�

-��� Mmm? D�eimijs uzmundrino�i noņurdēja, taktiski novērsis seju. Viņ� izbolīja acis un pavērās uz aug�u, mūsu skatieni satikās, kad es lūrēju pāri sienaug�as malai. Es pasmaidīju, un viņam vajadzēja iekost lūpā, lai saglabātu nopietnību.

Heimi�s dziļi ievilka elpu un strauji izpūta, reizē iz�aujot vārdus kā lo�u kārtu.

-��� Viņ�-teica-ka-tev-jāaplec-meitene-tāpat-kā-ērzelis-aplec-ķēvi-esneticēju-bet-vai-tā-ir-taisnība?

Es iekodu pirkstā, lai nesāktu skali smieties. Tā kā D�eimija pozīci�jas nebija tik labas kā manējās, viņ� ielaida nagus sev ciskas mīkstumā un kļuva tikpat sarkans kā Heimi�s. Abi atgādināja divus tomātus, kas nolikti uz siena ķīpas, lai grāfistes rudens gadatirgū �ūrija varētu viņus novērtēt.

-��� Ē� jā� nu, zināmā mērā� Likās, ka kāds būtu aiz�ņaudzis D�eimijam rīkli. Tad viņ� saņēmās.

-��� Jā, viņ� stingri noteica, jā, tā ir.

Heimi�s pameta �ausmu pilnu skatienu tuvākajā steliņģi, kur atpū�tās bērs zirgs, kuram nokarājās apmēram pēdu gar� reproduktīvais orgāns. Tad �aubu pilns ieskatījās savā klēpī, un es sastūķēju sev mutē krekla apak�malu.

-���� Zini, tomēr glu�i tāpat jau nav, D�eimijs turpināja. Ko�ā krāsa no sejas pamazām izbalēja, lai ari ap muti varēja manīt bīstamu Taus�tī�anos. Pirmkārt, jau tas ir� maigāk.

-��� Tu tātad nekod viņām kaklā? Heimi�a sejā bija tāda nopietna, saspringta izteiksme, kāda ir cilvēkam, kur� konspektē. Lai viņas kļūtu mierīgas?

-���� Ē� nē. Katrā ziņā, ne vienmēr. Likdams lietā savu ne glu�i neiz�smeļamo gribasspēku, D�eimijs vīri�ķīgi uzņēmās izglīto�anas smago nastu.

-���� Bet, otrkārt, viņ� sacīja, ļoti sargādamies, lai nepaskatītos uz aug�u. Jūs esat viens pret otru ar seju, nevis no muguras. Kā sievietei labāk patīk.

-���� Sievietei? Heimi�am tas likās ap�aubāmi. Es gan laikam labāk darī�u to no muguras. Nezin vai man patiks, ja, darot kaut ko tādu, kāds uz mani skatīsies. Vai tas ir grūti? viņ� apjautājās. Vai ir grūti valdīt smieklus?

Kad tovakar posos gulēt, aizvien vēl domāju par D�eimiju un Hei�mi�u. Pie sevis smaidīdama, atlocīju biezās segas. No loga vilka vēss vēj�, un es nevarēju vien sagaidīt, kad varē�u palīst zem segām un ieri�tināties D�eimija siltajā azotē. Viņ� bija imūns pret aukstumu, likās, ka viņā alla� kuras neliels ugunskurs, tādēļ āda vienmēr ir silta, reizēm gandrīz karsta, it kā mana vēsā auguma pieskāriens liktu viņam degt vēl negantāk.

Es joprojām pilī jutos kā sve�iniece un ārzemniece, bet ne vairs vie�ņa. Precētās sievas pret mani bija kļuvu�as draudzīgākas, jo nu biju viena no viņām, meitenēm turpretī, �ķiet, stipri nepatika fakts, ka esmu izņēmusi no aprites ņemamu, brīvu jaunekli. Atklāti sakot, jūtot neskaitāmus saltus skatienus un �ukstus, izteiktas manā virzienā mēr�ķētas paļājo�as piezīmes, es jau sāku prātot, nez cik daudz tad īsti mīt pilī to jaunavu, kas kopā ar D�eimiju Maktevi�u viņa īsās vieso�anās laikā atradu�as ceļu uz noslēgto alkovu.

Protams, nekāda Maktevi�a vairs nebija. Lielākā daļa pils iedzīvo�tāju vienmēr bija zināju�i, kas viņ� ir, un, vai nu es biju, vai nebiju angļu spiedze, tagad arī es zināju, kāpēc tas bijis nepiecie�ams. Tā viņ� publiski kļuva par Freizeru un es līdz ar viņu. Istabā virs virtuves, kur precētās sievietes �uva, auklēja bērnus, kur mātes dalījās audzinā�anas pieredzē un atklāti vērtējo�i noskatīja manu vidukli, tiku uzņemta kā Freizera kundze.

Tā kā man jau agrāk bija sare�ģījumi ar bērna ieņem�anu, tad es, piekrītot kāzām ar D�eimiju, grūtniecības iespēju pat nebiju pieļāvusi. Tāpēc tagad ba�ījos, kā būs, līdz paredzētajā laikā sākās mēne�reizes. �oreiz jutu vienīgi atvieglojumu, bet ne drusciņas skumju, kā tas bija parasti. Mana dzīve jau tā bija gana sare�ģīta, lai tajā vēl parādītos zīdainis. Es domāju, ka D�eimijam varbūt iedūra neliela no�ēla, lai gan ari viņ� apgalvoja, ka jūtot atvieglojumu. Tēva laime bija kas tāds, ko vīrietis viņa situācijā diez vai varēja atļauties.

Atvērās durvis, un viņ� ienāca istabā, vēl slaucīdams matus lina dvielī, ūdens lāses no slapjajām �ķipsnām pilēja uz krekla un atstāja tum�us traipus.

Kur tad tu biji? es nobrīnījos. Lai gan Leohas pils salīdzinājumā ar ciema vai zemnieku mājām bija grezna, tajā nebija citu mazgā�anās ierī�u kā vien vara vanna, kurā Kolams mērcēja savas sāpo�ās kājas, un vēl viena maķenīt lielāka, kuru izmantoja tādas dāmas, kas uzskatīja, ka mazgā�anās vienatnē ir vērta tā smagā darba, ko prasīja vannas piepildī�ana. Citādi mazgā�anās notika pa daļām, izmantojot bļodu un krūzi, vai ārā ezerā vai dārza būdiņā ar akmens grīdu, kur jaunas sievietes stāvēja kailas un ļāva draudzenēm liet sev virsū ar spaiņiem ūdeni.

-��� Ezerā, viņ� atbildēja, kārtīgi izklājot slapjo dvieli uz palodzes. Kāds, viņ� sapīcis turpināja, bij atstājis vaļā steliņģa un ari staļļa durvis, un Coars bij izgājis krēslā drusku papeldēties.

-��� Ak, tāpēc tu nebiji vakariņās. Bet zirgiem ta�u nepatīk peldēties, vai ne? es nesapratu.

Viņ� papurināja galvu un izbrauca ar pirkstiem cauri matiem, lai tie ātrāk �ūtu.

-��� Nē. Bet, zini, viņi ir tādi pa�i kā cilvēki at�ķirīgi. Un Coaram gar�o mazās ūdenszāles. �is pie ezera knibināja zāli, kad no ciema atjoņoja suņu bars un ietrenca nabadziņu ūdenī. Man vajadzēja tos kvank�ķus patriekt un tad peldēt pakaļ zirgam. Lai tikai Heimi�s patrāpās man pa tvērienam, D�eimijs drūmā apņēmībā nosolījās. Es viņam parādī�u, kā atstāt durvis vaļā.

-��� Vai tu stāstīsi Kolamam? vaicāju, juzdama līdzi nelaimīgajam puikam.

D�eimijs papurināja galvu, kaut ko meklēdams sporanā. Viņ� izvilka maizi un gabalu siera, ko acīmredzot bija nospēris virtuvē pa ceļam uz mūsu istabu.

-��� Nē, viņ� sacīja. Kolams ir traki stingrs pret Heimi�u. Ja uzzi�nās, ka puika bijis tik nolaidīgs, tad neļaus jāt veselu mēnesi, bet pēc tāda pēriena jau ari nevarētu. Ak kungs, kā es gribu ēst. Viņ� nikni metās virsū maizei, un drupa�as pa�ķīda uz visām pusēm.

-��� Gultā ar maizi nekāp, pieteicu, bet pati palīdu zem segas. Ko tad tu grasies darīt ar Heimi�u?

D�eimijs norija pēdējo kumosu un uzsmaidīja man.

-��� Par to tu neraizējies. Es viņu rīt bridi pirms vakariņām aizrau�u uz ezeru un iemetī�u ūdenī. Kamēr viņ� tiks ārā un noslaucīsies, vaka�riņas būs cauri. Trijos kumosos viņ� norija sieru un nekautrēdamies aplaizīja pirkstus. Lai viņ� liekas gultā slapj� un badā, redzēs, kā viņam tas patiks.

Ar cerībām D�eimijs ielūkojās galda atvilktnē, kur es reizēm nogla�bāju ābolus vai kādus atlikumus no maltītes. �ovakar tā bija tuk�a, un viņ� ar nopūtu atvilktni aizvēra.

-��� Līdz brokastīm dro�i vien izvilk�u, viņ� filozofiski noteica. Veikli atbrīvojies no apģērba, D�eimijs drebinādamies ielīda man blakus gultā. Kaut ari viņa rokas un kājas pēc peldes ledainajā ezerā bija aukstas, viņa ķermenis bija svētlaimīgi silts.

-��� Mmm, cik jauki pie tevis ierūksities, viņ� nomurmināja, manu�prāt, ruksīdamies. Tu smar�o citādi. Vai �odien raki zālītes?

-��� Nē, es izbrīnījos. Domāju, tas esi tu� kas tā smar�o. Tā bija asa zālī�u smar�a, patīkama, bet nepazīstama.

-��� Es o�u pēc zivīm, D�eimijs secināja, paostījis delnas virspusi. Un slapja zirga. Nē, viņ� vēl piebilda, ievelkot gaisu nāsīs un pielie�coties man tuvāk. Nē, arī tu tā neesi. Bet tepat kaut kur ir.

Viņ� izslīdēja no gultas un atlocīja segas, meklējot smar�as avotu. Mēs to atradām zem spilvena.

-���� Pie joda� Es paņēmu to rokā un uzreiz nometu. Au! Duras!

Tas bija neliels pu�ķītis augu, kas bija nevērīgi izrauti ar visām sak�nēm un apsieti ar melnu diegu. Augi bija novītu�i, bet no slābanajām lapām joprojām cēlās siva smar�a. Pu�ķī bija viena puķe, kuras dzelk��ņainais kāts bija sadūris man īk�ķi.

Sūkāju apskādēto pirkstu, otrā rokā piesardzīgi grozot zāļu pu��ķīti. D�eimijs stāvēja nekustīgi un kādu brīdi raudzījās uz atradumu. Tad pēk�ņi izrāva man to no rokām un pa vaļējo logu izlidināja naktī. Atgriezies pie gultas, viņ� enerģiski savāca saujā zemes piciņas, kas bija nobiru�as no auga saknēm, un izmeta pakaļ pu�ķim. Tad ar troksni aizcirta logu un nāca atpakaļ pie gultas, slaucīdams delnas.

-��� Prom ir, viņ� glu�i lieki noteica. Tad iekāpa gultā. Nāc �urp, Armaliet!

-���� Kas tas bija? es paklausot jautāju.

-��� Laikam jau joks, viņ� izvairījās. Ļauns, tomēr joks. Paslējies uz elkoņa, viņ� nopūta sveci. Nāc �urp, mo duinne. Man ir auksti.

Par spīti ļauna vēlējumam, kas mazliet izsita no līdzsvara, es gulēju labi, jo divkār�ajā nodro�inājumā, ko sniedza aizbultētās durvis un D�eimija rokas, man nekas nevarēja draudēt. Uz rīta pusi es sapņoju par leknām pļavām, kurās lidinājās milzum daudz taureņu. Dzelteni, brūni, balti un oran�i, tie virpuļoja ap mani kā rudens lapas te nolai�dās uz galvas un pleciem, te noslīdēja gar augumu kā lietus lāses, ar �ikajām kājiņām kutinot ādu un samtainajiem spārniem plivinoties kā manas sirds ritma atbalsīm.

Līgani uzpeldēju līdz reālās pasaules virsmai un atklāju, ka taureņu kājiņas uz mana vēdera bija D�eimija sarkanīgo krēpju liesmojo�ās �ķipsnas un taurenis, kas iestrēdzis man starp kājām, bija viņa mēle.

-��� Mmm, kaut kad vēlāk izdvesu. Nu, man ir ļoti labi, bet tev?

-��� Apmēram trīs ceturtdaļminūtes, ja turpināsi tādā pa�ā garā, viņ� sacīja ar smaidu, pabīdot malā manu roku. Bet es labprāt nesteig�tos� redzi, pēc dabas esmu lēns un viltīgs. Vai drīkstu izlūgties to godu pavadīt vakaru jūsu sabiedrībā, kundze?

-��� Varat, es pieņēmu ielūgumu. Aizliku rokas aiz galvas un no puspievērto plakstu apak�as ieurbos viņā ar izaicino�u skatienu. Ja tu vēlies teikt, ka esi tik sagrabējis, ka vairs nejaudā vairāk par vienu reizi dienā.

Sēdēdams uz gultas malas, D�eimijs cie�i samiedza acis un noska�tīja mani. Pēk�ņi nozibēja kaut kas balts, kad viņ� lēca, un es tiku iespiesta dziļi pēlī.

-��� Nu labi, viņ� dvesa manos matos, kas bija pamatīgi sapinkāju��ies, bet nesaki, ka es tevi nebrīdināju.

Pēc divarpus minūtēm viņ� novaidējās un atvēra acis. Spēcīgi saberzēja seju un galvu tā, ka īsākie matiņi saslējās stāvus gaisā. Tad ar slāpētu lamuvārdu gēlu valodā negribīgi izslīdēja no segu apak�as un, drebinādamies dzestrajā rīta gaisā, sāka ģērbties.

-��� Laikam jau tu nevari, es cerīgi ieminējos, pateikt Alekam, ka esi slims, un likties atpakaļ gultā?

D�eimijs iesmējās un noskūpstīja mani, tad sāka �amdīties zem segas, meklējot zeķes.

-��� Varēt jau varētu, Armaliet. Ta�u �aubos, vai tāds aizbildinājums ģeldētu, ja nebūtu glu�i bakas, mēris vai nāvējo�s ievainojums. Ja es negulētu asiņodams, tad vecais Aleks acumirklī būtu te aug�ā, izrautu mani no nāves gultas un liktu palīdzēt viņam attārpot zirgus.

Noskatīju jaunā vīrie�a graciozos, slaidos apak�stilbus, kamēr viņ� rūpīgi vilka kājās zeķes un atlocīja aug�ējo malu.

-��� Ak tad nāvējo�s ievainojums? Varbūt es varētu mēģināt, drau�dīgi ieminējos.

Stiepjot roku pēc otras zeķes, viņ� kaut ko noņurdēja.

-��� Nu, skaties, kur tu raidi savas burvju bultas, Armaliet. Viņ� mēģināja baudkāri piemiegt ar aci, bet tas beidzās ar palūrē�anu uz mani. Ja nomērķēsi par augstu, tev no manis nebūs nekādas jēgas.

Es izliecu vienu uzaci un ieritinājos atpakaļ segās.

-���� Neraizējies. Apsolu augstāk par ceļgalu nemērķēt.

D�eimijs uzsita pa vienu no maniem apaļumiem un devās uz stalli, diezgan skaļi dziedādams dziesmu "Aug�ā vir�os". No kāpnēm atplūda piedziedājums:

Turu klēpī meitēnu mazu�

Kad kamene iedzeļ man krietni virs ceļa�

Aug�ā starp vir�iem, pie Bendikas!

Nodomāju, ka D�eimijam taisnība; viņam nav dziedamās rīkles.

Uz brīdi ļāvos apmierinājuma pilnai miegainībai, bet drīz vien cēlos un devos lejā brokastīs. Vairums no pils iemītniekiem jau bija paēdu�i un aizgāju�i dienas gaitās; tie, kas vēl kavējās zālē, draudzīgi mani sveicināja. Neviens neraidīja manā virzienā slepus skatienus, nevie�nam nebija aizplīvuroti naidīga sejas izteiksme, prātojot, kā iedarbojies mazais, ļaunais jociņ�. Tomēr es vēroju sejas.

Rītu pavadīju vienatnē dārzā un laukos ar grozu un lāpstiņu. Man sāka aptrūkties da�as no bie�āk vajadzīgajām zālītēm. Parasti gan cieminieki pēc palīdzības devās pie Geilisas Dankenas, bet pēdējā laikā vairāki slimnieki no ciema bija pasāku�i nākt uz manu kambari, un zāļu patēriņ� bijis liels. Varbūt vīra slimiba paņēma pārāk daudz laika, lai Geilisa spētu apkalpot savus pacientus.

Dienas otru daļu pavadīju savā ambulancē. Vajadzēja palīdzēt da�iem slimniekiem; nekas nopietns, saasinājusies hroniska ekzēma, izme�ģīts īk�ķis un ķēķa puika, kas uzgāzis uz kājas katlu ar karstu zupu. Iedevusi di�skābar�a un zilo īrisu ziedi, ievilkusi un pārsējusi īk�ķi, es ņēmos saberzt Bītona mazajās piestiņās akmenssakni, kas pil�nībā atbilda savam nosaukumam.

Darbs bija garlaicīgs, bet piemērots �ādai dīkai pēcpusdienai. Laiks bija labs, un, kad uzkāpu uz galda un palūkojos ārā, es redzēju, ka rie�tumu pusē zem gobām zilās ēnas stiepjas garākas.

Manā darba telpā plauktos kārtīgās rindās vizuļoja stikla pudeles, tām blakus gulēja akurātas pārsēju un kompre�u kaudzītes. Pamatīgi iztīrītajā un dezinficētajā zāļu skapitī, glīti sasaiņoti marles maisiņos, glabājās �āvētu lapu, sakņu un sēņu krājumi. Ievilku dziļi plau�ās savas svētnīcas aso, pikanto smar�u un apmierināta nopūtos.

Tad pārtraucu bēr�anu un noliku miezeri. Satriekta konstatēju, ka biju apmierināta. Par spīti neskaitāmām �ī laikmeta dzīves neskaidrī�bām, par spīti nepatīkamajai sajūtai, ko sagādāja ļauna vēlējums, par spīti pastāvīgajai smeldzei un ilgām pēc Frenka, patiesībā es nebiju nelaimīga. Glu�i otrādi.

Man uzreiz uzmācās kauns, un es jutos kā nodevēja. Kā es varēju kļūt laimīga, kad Frenks noteikti no raizēm jūk prātā? Pieņemot, ka laiks turpinās bez manis un nespēju iedomāties, kāpēc lai būtu citādi, �ķiet, esmu pazudusi jau vairāk par �etriem mēne�iem. Iztēlo�jos, kā viņ� pārmeklē Skotijas laukus, zvana uz policiju, cerot no manis sagaidīt kādu mājienu vai ziņu. Tagad jau viņ� dro�i vien atmetis visas cerības un gaida paziņojumu, ka atrasts mans līķis.

Mani �ņaudza vainas, bēdu un no�ēlas apziņa; noliku piestu un sāku staigāt pa �auro telpu, berzēdama rokas priek�autā. Ātrāk jātiek no �ejienes projām. Jāpieliek vairāk pūļu, lai varētu atgriezties. Bet es ta�u biju mēģinājusi, atgādināju sev. Biju mēģinājusi vairākkārt. Un, paskat tik, kas iznāca.

Jā, paskat! Esmu precējusies ar skotu, kas pasludināts ārpus likuma, mūs abus vajā sadistiski noskaņots dragūnu kapteinis, es dzīvoju kopā ar barbariem, kas nogalinātu D�eimiju, tiklīdz to ieraudzītu, ja uzska�tītu, ka �is puisis apdraud viņu dārgā klana turpinājumu.

Es apsēdos un bezpalīdzīgi blenzu uz rindu burciņu un pudelī�u. Kop� atgriezos Leohas pilī, biju dzīvojusi vienai dienai, tī�uprāt nomāk�dama atmiņas par iepriek�ējo dzīvi. Dziļi sirdī es zināju, ka drīz vaja�dzēs pieņemt kādu lēmumu, bet es �o nepiecie�amību biju atlikusi no dienas uz dienu, no stundas uz stundu, norokot neskaidros jautājumus D�eimija sabiedrības un apskāvienu priekos.

Pēk�ņi koridorā atskanēja blīk�ķis un lamā�anās, es steig�us pie�cēlos un devos pie durvīm, tie�i laikā, lai noskatītos, kā iek�ā gā�as D�eimijs, kuru balsta vecā Aleka Makmāna salīku�ais stāvs vienā pusē, bet otrā -, cik spēka, pūlas vārgs staļļa zēns. D�eimijs noslīga uz ķebļa, izstiepa kreiso kāju un saviebies skatījās uz to. Grimase vairāk liecināja par apgrūtinājumu nekā sāpēm, tāpēc es salīdzino�i mierīgi notupos, lai aplūkotu skarto locekli.

-��� Viegls sastiepums, es teicu pēc virspusējas apskates. Kas notika?

-���� Es nokritu, D�eimijs īsi atbildēja.

-���� No �oga? es viņu paķircināju. D�eimijs nikni palūrēja uz mani.

-��� Nē. No Donasa.

-���� Tu jāji ar to briesmoni? Es neticēju savām ausīm. Tādā gadī�jumā tev paveicies, ka tiki cauri ar sastieptu potīti. Paņēmu pārsēju un sāku apsaitēt locītavu.

-��� Nebija jau tik briesmīgi, vecais Aleks pajokoja. Patiesībā, puis, kādu strēķīti tev veicās tīri labi.

-��� Pats zinu, D�eimijs noskaldīja, sakozdams zobus, kad cie�āk pievilku pārsēju. Viņam iekoda bite.

Ķerrainās uzacis savilkās.

-��� Ak tad tur tas suns aprakts! Tas lops uzvedās tā, it kā viņam būtu trāpījusi bulta, ve�uks man pa�ukstēja kā noslēpumu. Palēcās uz visām �etrām un atkal nokrita zemē, tad aptraka, blenza kā dulls tra�koja pa steliņģi kā kamene pa podu. �itais puika ari dabūja, viņ� ar galvu norādīja uz D�eimiju, kas par atbildi demonstrēja jaunu nepatī�kamu grimasi, kamēr tas dzeltenais nezvērs pārlikās pāri sētai.

-��� Pāri sētai? Kur tad viņ� ir tagad? � Es piecēlos un nopurināju rokas.

-���� Laikam jau pusceļā uz elli, D�eimijs atbildēja, noliekot kāju uz zemes un piesardzīgi mēģinot pārlikt uz tās svaru. Kaut viņ� tur paliktu pavisam. Saviebies viņ� atkal apsēdās.

-��� �aubos, vai vellam tiek liels labums no pusiejāta ērzeļa, Aleks norādīja. -Jo, redz, tas, ja vajadzība spie�, pats spēj pārvērsties par zirgu.

-��� Varbūt Donass arī ir nelabais, es uzjautrināta nosmējos.

-��� Noteikti. D�eimijs vēl aizvien īgņojās, bet pamazām jau sāka atgūt parasto labo omu. Tikai velns gan parasti ir melns ērzelis, vai ne?

-���� Nūjā, Aleks noteica. Liels, melis ērzelis, kas skrien tik ātri kā doma starp jaunu puisi un jaunu meitu.

Viņ� sirsnīgi uzsmaidīja D�eimijam un piecēlās, lai dotos projām.

-��� Ja runājam par to, viņ� piemiedza man ar aci, rit uz staļļiem nenāc. Paliec gultā, puis, un ē� ē� atvelc elpu.

-���� Kāpēc, es stingri noprasīju, skatoties pakaļ īgnajam staļļmeistaram, visiem liekas, ka mums prātā tikai viena doma likties gultā?

D�eimijs vēlreiz, pieturoties pie galda, mēģināja uzspiest kāju uz zemes.

-���� Pirmkārt, tāpēc, ka neesam precēju�ies vēl ne mēnesi, viņ� man atgādināja. Otrkārt� Viņ� pacēla galvu un, to purinādams, pasmai�dīja. Es jau agrāk esmu tev teicis, Ārmaliet. Viss, ko tu domā, parādās tavā sejā.

-���� Sūdu bū�ana, es izspiedu caur zobiem.

Ja neņem vērā īslaicīgu iegrie�anos ambulancē, lai pārbaudītu, vai nav kādi steidzami gadījumi, nākamajā dienā es visu rīta cēlienu pava�dīju, izdabājot mana vienīgā pacienta kaprīzēm.

-���� Tev vajadzētu atpūsties, es vienā brīdī pārmeto�i aizrādīju.

-���� Es jau atpū�os. Nu, mana potīte ta�u netiek piepūlēta. Redzi!

Gaisā izslējās gar�, kails apak�stilbs, un glītā, slaidā pēda pakus�tējās uz priek�u un atpakaļ. Pēk�ņi tā sastinga mierā un tās īpa�nieks izdvesa slāpētu "au". D�eimijs saudzīgi nolaida kāju uz gultas un sāka viegli masēt vēl pietūku�o potīti.

-���� Tā tev būs laba mācība, es norāju slimnieku un pati izlīdu no segas apak�as. Nāc �urp! Esi gana ilgi sutis gultā. Tev vajadzīgs svaigs gaiss.

Vājnieks piecēlās sēdus, mati krita viņam pār seju.

-���� Man likās, tu teici, ka man vajag atpūsties.

-���� Tu vari atpūsties ari svaigā gaisā. Celies aug�ā! Es saklā�u gultu.

Visu laiku sūdzoties par manu vispārējo nelaipno attieksmi un iejū�tības trūkumu pret nopietni ievainotu vīrieti, viņ� apģērbās un nosē�dēja mierā pietiekami ilgi, lai es apsietu saudzējamo potīti, bet tad atkal pieteicās viņa dabiskā omulība.

-��� Ārā ir draņķigs laiks, D�eimijs secināja, pametis skatienu pa logu, kur viegli smidzino�ais lietutiņ� tikko bija nolēmis nopietni ķer�ties pie darba un kļūt par pamatīgu gāzmu. Iesim aug�ā uz jumta.

-��� Uz jumta? Nu, protams. Nespēju iedomāties neko labāku sastiep�tai potītei kā kāp�ana pa se�iem kāpņu posmiem.

-��� Pieciem. Turklāt man ir spieķis. D�eimijs no aizdurves ar uzva�ro�u �estu izvilka solīto spieķi vecu vilkābeles kūju.

-��� Kur tu to rāvi? es jautāju, pētīdama mietu. Apskatot tuvāk, redzēju, ka tas ir pamatīgi noskrāpēts trīs pēdas gar� skabargains koka gabals, kas ar gadiem kļuvis ciets kā dimants.

-��� Aleks aizdeva. Viņ� to izmanto mūļiem; uz�auj starp acīm, citādi �ie neklausa.

-��� �ķiet, ka �ī vāle ir ļoti iedarbīga. Es noskatīju apbru�āto koka mietu. Būs kādreiz jāizmēģina. Pie tevis.

Beidzot mēs iznācām nelielā laukumiņā tie�i zem dakstiņu jumta pārkares. Zems no�ogojums sargāja �ī mazā novēro�anas punkta malu.

-��� Ak, cik skaisti! Kaut ari lietus gāza kā ar spaiņiem, no jumta pavērās debe�ķīgs skats; mēs redzējām pla�o, sudrabaino ezera klaidu un otrā krastā augstās klintis, kas kā cie�i savilktas melnas dūres trie�cās debesu nomāco�ajā pelēkumā.

D�eimijs atspiedās pret margām, lai slimajai kājai nebūtu tik liela slodze.

-��� Jā, ir gan. Agrāk es mēdzu te da�kārt nākt.

Viņ� norādīja pāri ezeram, kura virsmā lietus lāses izsita mazas bedrītes.

-��� Vai redzi to iedobi starp tām divām klintīm?

-���� Kalnos? Jā.

-��� Tas ir ceļ� uz Lelibroku. Kad sailgojos pēc mājām, reizēm uzkāpju te aug�ā un skatos uz to pusi. Iztēlojos, ka spēju laisties kā vārna pāri tai kalnstarpai, iztēlojos kalnus un laukus grēdas otrā pusē un mui�u ielejas galā.

Es viegli pieskāros viņam pie rokas.

-��� Vai tu vēlies atgriezties mājās, D�eimij?

Viņ� pagrieza galvu un uzsmaidīja man.

-���� Nu, esmu par to domājis. Nezinu, vai tie�i vēlos, bet laikam jau man to vajadzēs darit. Nevaru pateikt, ko tur atradī�u, Armaliet. Bet� jā. Tagad esmu precējies. Tu esi Broktūrekas kundze. Tas nekas, ka esmu izsludināts ārpus likuma, man jādodas atpakaļ, kaut vai uz tik ilgu laiku, lai visu nokārtotu.

Jutu satraukumu, ko izraisīja gan atvieglojums, gan raizes, iedomā�joties, ka jāatstāj Leoha ar visām tās intrigām.

-��� Kad dosimies ceļā?

D�eimijs sarauca pieri un bungāja ar pirkstiem pa margām. Saliju��ais akmens bija tum�s un slidens.

-���� Nu, domāju, ka jāsagaida hercogs. Iespējams, viņ� uzskatītu, ka izdara Kolamam pakalpojumu, ja uzņemas manu lietu. Ja viņa spēkos nebūs mani atbrīvot, tad varbūt viņ� varēs nokārtot ap�ēlo�anu. Redzi, tad būs krietni dro�āk doties uz Lelibroku.

-���� Nūjā, bet� D�eimijs pameta asu skatienu uz mani, kad es saminstinājos.

-���� Kas ir, Armaliet?

Es dziļi ievilku elpu.

-���� D�eimij� ja es tev kaut ko pateik�u, vai apsoli man nejautāt, kā es to zinu?

Viņ� mani apskāva un ielūkojās man sejā. Lietus samitrināja viņa matus, un sīkas lāsītes tecēja lejup pa seju. Viņ� smaidīja.

-��� Es tev teicu, ka nejautā�u neko, ko tu nevēlies stāstīt. Jā, apsolu.

-��� Apsēdīsimies. Tev nevajag tik ilgi stāvēt uz slimās kājas.

Mēs aizgājām līdz sienai, kur jumta pārkare atstāja mazu bruģa laukumiņu sausu, un, atspiedu�i muguras pret sienu, iekārtojāmies ērtāk.

-��� Labi, Armaliet. Kas par lietu? D�eimijs vaicāja.

-���� Sendringemas hercogs� es iesāku un iekodu lūpā. D�eimij, es viņam neuzticos. Es pati nezinu par viņu visu, bet vienu gan kaut kas ar to cilvēku nav kārtībā. Kaut kas nav pareizi.

-��� Tu to zini? D�eimijs izskatījās izbrīnījies.

Tagad bija mana kārta neizpratnē blenzt.

-���� Tu gribi teikt, ka tu jau zini? Vai esi viņu saticis? Sajutu atvieg�lojumu. Varbūt noslēpumainie sakari starp Sendringemu un jakobītu lietu bija daudz labāk zināmi, nekā Frenks un vikārs domāja.

-��� O jā. Viņ� bija te ieradies vizitācijā, kad man bija se�padsmit. Kad es� devos projām.

-���� Kāpēc? Mani mocīja ziņkāre, jo pēk�ņi atminējos, ko Geilisa Dankena sacīja me�ā, kad mēs iepazināmies. Savādās tenkas, ka D�ei�mijs ir Kolama dēla Heimi�a īstais tēvs. Es zināju, ka tā nav, ka tas nav iespējams, bet, visticamāk, biju vienīgā visā pilī, kura to zināja. Tāda veida aizdomas itin viegli varēja novest līdz tam, ka Dūgals jau agrāk bija mēģinājis laupīt D�eimijam dzīvību ja pie Kerierikas patie�ām notika uzbrukums.

-��� Tas ta�u nav� Letīcijas kundzes dēļ, vai ne? mazliet �aubījusies, pajautāju.

-��� Leticijas? D�eimija pēk�ņais izbrīns bija tik nepārprotams, ka manī uzreiz atraisījās kāds saspringums, par kura eksistenci nemaz nebiju nojautusi. Es patiesi nebiju domājusi, ka Geilisas pieņēmumā ir kāds patiesības grauds, tomēr�

-���� Pie joda, kāpēc tu pieminēji Letīciju? D�eimijs ieinteresēts jau�tāja. Gadu nodzīvoju pilī un atceros tikai vienu reizi, kad sarunājos ar viņu, toreiz viņa iesauca mani savā istabā un sadeva sutu par to, ka biju vadījis spēli viņas ro�u dārzā.

Es pastāstīju, ko Geilisa bija teikusi, un viņ� smējās, elpa vēsajā, lietainajā gaisā kļuva redzama kā viegla migliņa.

-��� Ap�ēliņ, it kā man pietiktu dū�as!

-��� Kā tu domā, vai ari Kolamam bija tādas aizdomas, ko? es gri�bēju dzirdēt D�eimija viedokli.

Viņ� pārliecināti papurināja galvu.

-���� Nē, nedomāju, Armaliet. Ja viņam būtu tādas aizdomas, tad es nebūtu nodzīvojis līdz septiņpadsmit gadu vecumam, nemaz nerunā�jot par to, ka es varētu sasniegt tādu nopietnu briedumu kā divdesmit trīs gadi.

�ie vārdi vairāk vai mazāk apstiprināja manus uzskatus par Kolamu, tomēr es, vienalga, jutos atvieglota. D�eimija sejas izteiksme bija kļu�vusi domīga, zilās acis pēk�ņi vērās tālumā.

-��� Bet, ja labi apsver, tad nezinu, vai Kolams zina, kāpēc es toreiz tik negaidīti pazudu no pils. Un, ja Geilisa Dankena staigā apkārt, izplatī�dama tādas baumas, �itais sievi�ķis ir ka�ķīgs, Armaliet, tenku vācele un ķildniece, ja ne ragana, kā ļaudis mel�, labāk būs, ja es pacentī�os viņam pavēstīt patieso iemeslu.

D�eimijs pacēla skatienu pret lietus sienu, kas tecēja no ģēvelēm.

-��� Varbūt iesim lejā, Armaliet. Kļūst tā kā par mitru.

Lejā devāmies pa citu ceļu mēs pārgājām pāri jumtam un nokā�pām pa ārējām kāpnēm sakņu dārziņā, kur gribēju izraut mazliet gurķenes, ja lietus pierimtu. Mēs patvērāmies pie pils sienas, viena no izvirzītajām palodzēm novadīja lietusūdeni uz citu pusi.

-��� Ko tu dari ar gurķenēm, Armaliet? D�eimijs ar interesi vaicāja, lūkodamies uz izmētātajām stīgām un augiem, ko lietus bija nositis uz zemes.

-��� Ar zaļām neko. Vispirms tās jāiz�āvē un tad�

Mani pārtrauca drausmīga rie�ana un klaigas, kas skanēja otrpus dārza mūrim. Es pa lietu metos uz mūri, un mazliet lēnāk, klibodams man sekoja D�eimijs.

Pa taku cauri peļķēm, ūdenim �ļakstot, skrēja ciema priesteris tēvs Beins, un viņam pakaļ joņoja bars kvank�ķo�u suņu. Sapinies platajā sutanā, priesteris paklupa un, saceļot visapkārt dubļu un ūdens �altis, nostiepās zemē. Nākamajā mirklī suņi metās viņam virsū, rūkdami un �ņakstinādami zobus.

Man blakus pāri sienai pazibēja izplūdis pleda traips, un D�eimijs jau bija bara vidū, vicinādams savu bozi un kliegdams gēlu valodā, tādējādi pievienodams jezgai vēl savu balsi. No kliedzieniem un lāstiem bija maza jēga, savukārt boze bija iedarbīgāka. Atskanēja spalgi smilk�sti, kad miets trāpīja pa spalvainu muguru, pamazām bars atkāpās un aizjoņoja ciema virzienā.

D�eimijs elsodams atbīdīja matus no pieres.

-���� Nikni kā vilki, viņ� noteica. Es jau Kolamam stāstīju par �ito baru; tie pa�i, kas pirms divām dienām ietrenca Coaru ezerā. Būtu labāk viņus no�āvis, kamēr nav kādu nokodu�i. Viņ� skatījās lejup uz mani, kad es, notupusies pie pakritu�ā priestera, viņu izmeklēju. No matiem man tecēja ūdens, un es jutu, ka mans lakats piemirkst.

-��� Pagaidām tas vēl nav noticis, es sacīju. Izņemot da�as koduma brūces, nekā bīstama nav.

Tēva Beina sutana vienā sānā bija atplēsta vaļā, un varēja redzēt tauku, bezspalvainu, baltu cisku ar neglītu plēstu brūci un vairākām koduma vietām, kurās pamazām krājās asinis. Priesteris, balts kā palags no �oka, centās uzslieties kājās; acīmredzot nopietni cietis viņ� nebija.

-��� Ja nāksiet man līdzi uz ambulanci, tēvs, es jums iztīrī�u brūces, es piedāvāju, nomācot smaidu par mazā, tuklā priestera izskatu, kad sutana plivinājās un kļuva redzamas rūtainas zeķes.

Pat ikdienā tēva Beina seja atgādināja savilktu dūri. �obrīd �ī līdzība bija vēl izteiktāka sarkano plankumu dēļ, kas izraibināja viņa �okļus un uzsvēra vertikālās rievas starp vaigiem un muti. Viņ� lūrēja uz mani tik nikni, it kā es būtu piedāvājusi publiskā vietā veikt kādas neķīt�rības.

Acīmredzot viņ� patie�ām tā domāja, jo nākamie vārdi skanēja:

-���� Ko! Dieva vīrs lai atklāj savas intīmās auguma daļas sievietei? Es jums saku, kundzīt, man nav ne jausmas, kādas neķītrības jūs pie�kopjat tajās aprindās, kurās apgrozāties, bet, es jums saku, ka te nekas tāds netiks ciests, vismaz tik ilgi, kamēr es atbildē�u par �īs draudzes dvēselēm! To teicis, viņ� pagriezās un klumzāja projām, stipri klibo�dams un neveiksmīgi cenzdamies saturēt saplēsto sutanu.

-��� Kā vēlaties, es nosaucu viņam pakaļ. Ja neļausiet man brūces iztīrīt, tās sastrutos!

Priesteris nekādi nereaģēja, bet savilka savus slipos plecus un klumburoja aug�up pa dārza kāpnēm pa vienam pakāpienam kā pingvīns, kas lec pa peldo�iem ledus gabaliem.

-���� Tam vīram sievietes diez ko nepatīk, vai ne? es sacīju D�eimijam.

-���� Ņemot vērā viņa amatu, tā ari labāk, viņ� atbildēja. Iesim ēst.

Pēc pusdienām es aizsūtīju savu pacientu uz gultu atpūsties �oreiz, par spīti iebildumiem, vienu pa�u un nogāju lejā uz ambu�lanci. Likās, ka stiprais lietus ir samazinājis slimnieku skaitu; ļaudis vairāk uzturējās mājās, kur bija dro�āk, tāpēc neuzbrauca ar arkla leme�iem uz kājas vai nenoripoja no jumta.

Laiku pavadīju diezgan patīkami, papildinot Deivida Bītona reģistru ar saviem ierakstiem līdz �ai dienai. Ta�u tie�i tad, kad biju beigusi, durvīs parādījās kāda apmeklētāja tum�ā ēna.

�is cilvēks burtiskā nozīmē aizsedza gaismu, jo aizpildīja visu dur�vju aiļu. Cen�oties pustumsā kaut ko saskatīt, es sazīmēju Aleka Makmāna stāvu, ievīkstīju�os neiedomājamā savārstījumā no mēteļiem, �allēm un zirgu deķu paliekām.

Aleks pārvietojās tik lēni, ka man atmiņā nāca pirmā reize, kad Kolams mani te atveda un izteica mājienus par savu kaiti.

-��� Reimatisms, vai ne? es līdzjūtīgi apvaicājos, kad Aleks ar slā�pētu vaidu gausi nolaidās vienīgajā krēslā.

-��� Nuka. Mitrums spie�as kaulos, viņ� �ēlojās. Vai kau� ko var līdzēt? Staļļmeistars nolika milzīgās, rēpuļainās plaukstas uz galda, ļaujot pirkstiem atpūsties. Tie lēnām atvērās kā naktī plauksto�i ziedi un atklāja tulznainas delnas. Pacēlu vienu no mezglainajām rokām, saudzīgi pagrozīju, pastaipīju pirkstus un pamasēju sacietēju�o delnu. Vecā vīra grumbu izvagotā seja uz mirkli saviebās, bet, kad pirmās spazmas atlaidās, atkal izlīdzinājās.

-��� Cietas kā koks, es secināju. Pamatīgs malks brandvīna un dziļa masā�a ir labākais, ko varu ieteikt. Drusku var palīdzēt bi�krēsliņu tēja.

Ve�uks iesmējās, un �alles noslīdēja no pleciem.

-��� Ak, brandavu? Negribas ticēt, merģelīt, bet redzu, ka tev ir labas daktera dāvanas.

No zāļu skapja dzīlēm izmak�ķerēju brūnu pudeli bez etiķetes, kurā glabājās mani krājumi no Leohas spirta tecinātavas. Noliku to un raga kausiņu priek�ā pacientam uz galda.

-��� Izdzer! es nokomandēju. Tad izģērbies tik tālu, cik uzskati par pieklājīgu, un uzgulies uz galda. Es iekur�u uguni, lai ir silts.

Zilā acs atzinīgi nopētīja pudeli, tad savilktā roka lēnām pastiepās pie kakliņa.

-��� Labāk ierauj arī tu vienu �ļuku, merģelīt, viņ� aicināja. Tevi gaida smags darbiņ�.

Aleks iekunkstējās no sāpēm un labpatikas, kad ar visu svaru uzgūlu uz viņa kreisā pleca, lai atslābinātu sasprindzinājumu, tad pacēlu plecu un rotēju to.

-��� Mana sieva braucija man muguru, viņ� ieminējās, kad sagrāba lumbago. Bet �itā ir pat labāk. Tev nu gan ir makten stipras rokas, zeltenīt. Zini, no tevis iznāktu viens varens staļļa puika.

-��� Uzskatī�u to par uzslavu, vēsi noteicu, tad ielēju sev plaukstā vēl mazliet uzkarsētā eļļas un tauku maisījuma un uzklāju uz baltās, platās muguras. Vēja ārdētā, plankumainā, brūnā āda uz rokām, ko ikdienā nesedza krekls, krasi robe�ojās ar plecu un muguras pienbalto miesu.

-��� Nu, tu jau pats reiz biji viens for�s puika, es ieminējos. Ada uz muguras tev ir tikpat balta kā manējā.

Klusi smiekli sadrebināja augumu man zem rokām.

-��� Tagadiņ to vairs nevar pateikt, vai ne? Jā, jā, reiz Elena Makenzija redzēja mani bez krekla peldinām ķēveli un teica, ka esmot izskatījies, it kā pats labais Kungs būtu pielicis manam rumpim nepareizo galvu vajadzējis likt man uz pleciem podu ar piena pudiņu, nevis ģīmi no altārgleznas.

Es sapratu, ka viņ� runā par ikonostasu kapelā, kurā bija attēloti vairāki ārkārtīgi nepievilcīgi dēmoni, kas spīdzina grēciniekus.

-���� Izklausās, ka Elena Makenzija visai brīvi izteikusi savas domas, es piezīmēju. Mani diezgan stipri mocīja ziņkāre, gribēju ko vairāk uzzināt par D�eimija māti. No retajām piezīmēm, ko viņ� �ad un tad izmeta, biju izveidojusi D�eimija tēva, Braiena, tēlu, bet māti viņ� nekad nebija pieminējis, un vienīgais, ko es par viņu zināju, bija tas, ka viņa jauna mirusi dzemdībās.

-��� O, Elenai bij asa mēle un vēl piedevām sava galva uz pleciem. Atsēju bik�u staru galus, pabīdīju tās uz aug�u un sāku masēt musku�ļainos apak�stilbus. Bet viņa bij arī jauka, pret ko nevienam nebija iebildumu, izņemot viņas brāļus. Un viņa Kolamu vai Dūgalu neņēma galvā.

-���� Mm. Tā es dzirdēju. Slepus aizbēga, vai ne? Es iegrūdu īk�ķus ceļa cīpslās, un Aleks izdvesa skaņu, kas, atskanējusi no mazāk cienī�jama cilvēka mutes, varētu tikt nodēvēta par kviecienu.

-��� O jā. Elena bij vecākā no se�iem Makenziju bērniem pāris gadu vecāka par Kolamu un vecā D�eikoba acuraugs. Tāpēc jau viņa tik ilgi nodzīvoja meitās; neparko negribēja ielaisties ar D�onu Kameronu vai Malkomu Grāntu, vai kādu citu, pie kā būtu varējusi iziet, un tēvs nespieda viņai precēties pret savu gribu.

Ta�u, kad vecais D�eikobs aizgāja pie tēviem, Kolams pret māsas kaprizēm vairs nebij tik iecietīgs. Izmisīgi cīnīdamies, lai nostiprinātu savu nedro�o vadību klana priek�galā, viņ� meklēja sabiedrotos vai nu pie Manro ziemeļos, vai pie Grāntiem dienvidos. Abiem klaniem bij jauni vadoņi, kas labi ģeldētu māsasvīra lomai. Jaunā D�okesta tikai piecpadsmitajā gadiņā bij paklausīgi pieņēmusi D�ona Kamerona bildi�nājumu un devusies uz ziemeļiem. Elena divdesmit divu gadu vecumā, jau teju veca meita, nebij tik pakļāvīga.

-��� Cik saprotu, Malkolma Grānta bildinājums bija nepārprotami noraidīts, ja sprie� pēc tā, kā viņ� uzvedās pirms divām nedēļām, es piebildu.

Vecais Aleks sāka smieties, un smiekli pārvērtās apmierinātā ņurdē��anā, kad es uzspiedu dziļāk.

-���� Kā ta'. Neesu dzirdējis, ko viņa teica preciniekam, bet laikam jau tas bij �erpi. Zini, viņi satikās lielajā Saietā. Vakarā �ie izgāja ro�u dārzā, un visi nu gaida, lai redzētu, ņems viņa �o vai ne. Uznāca tumsa, bet visi tik gaida. Kļūst vēl tum�āks, sadedz lukturus, sākas dziedā�ana, bet vēl ne ziņas, ne miņas no Elenas vai Malkolma Grānta.

-��� Ak kungs. Tā nu gan bijusi gara saruna. Es uzpilināju vēl maz�liet ziedes ve�ukam starp lāpstiņām, un viņ� apmierinājumā, ko sagā�dāja siltums, nopūtās.

-��� Tā likās. Bet laiks gāja, un �ie kā nenāk, tā nenāk, Kolams sāka jau ba�īties, vai tikai Grānts nav māsu nolaupījis nu, paņēmis ar varu. Un tā ar' sāka izskatīties, jo ro�u dārzā neviena nebij. Un, kad �is aiz�sūtīja uz staļļiem, skaidra lieta, ka pēc manis, es teicu, ka Grānta vīri bij ienāku�i pēc zirgiem, un viss bars aizlikās prom, nesakot ne vār�diņa.

Dūgals, kuram bij astoņpadsmit gadi, pārskaities uzlēca zirgam mugurā un, negaidot un neaprunājoties ar Kolamu, laida pa pēdām Malkolmam Grāntam.

Kad Kolams padzirdēja, ka Dūgals aizlicies Grāntam pakaļ, viņ� mani un vēl da�us pa galvu pa kaklu trieca atkal pakaļ brālim, jo Kolams labi zināja Dūgala karsto galvu un negribēja, lai jauno �vāģeri nogalē uz ceļa, iekams jaunie nav uzsaukti baznīcā. Viņ�, redz, bij nospriedis, ka Malkolms Grānts, nevarēdams piedabūt Elenu pie precē�anās, aizvedis viņu, lai panāktu savu un lai tā piespiestu salaulāties.

Aleks apklusa un iegrima domās.

-��� Bet Dūgals, zināms, redzēja tikai apvainojumu. Bet es, taisnību sakot, nedomāju, ka Kolams to tik ļoti ņēma pie sirds, apvainojums vai ne. Tas atrisinātu viņa grūtības un Grāntam, visticamāk, vajadzētu ņemt Elenu bez pūra, vēl piemaksāt Kolamam sāpju naudu.

Aleks nicīgi no�ņaukājās.

-��� Kolams nav tas virs, kas laidis izdevību garām. Jā, Kolams ir apķē�rīgs un ne�ēlīgs. Vienīgā ledus zilā acs pa�ķielēja pāri uzkumpu�ajam plecam uz mani. Tu, zeltenīt, darītu prātīgi, ja liktu to aiz auss.

-��� Diez vai es varētu to aizmirst, es viņu mierināju ar zināmu nopietnību balsī. Es atcerējos D�eimija stāstu, kā viņ� pēc Kolama pavē�les tika sodīts, un iedomājos, cik lielā mērā tā bija atriebība par D�ei�mija mātes dumpīgumu.

Tomēr Kolamam neizdevās izmantot izdevību un izprecināt savu māsu Grāntu klana vadonim. Jau uz rīta pusi Dūgals atrada Malkolmu Grāntu lielā ceļa malā kopā ar saviem pavadoņiem, pledā satinu�os, saldā miegā guļam zem irbuleņu krūma.

Un, kad Aleks ar pārējiem atjoņoja brīdi vēlāk, viņi palika kā zemē iemieti no skata, kas pavērās viņu acīm, Dūgals Makenzijs un Mal�kolms Grānts, abi līdz jostasvietai kaili un kautiņa pēdu izraibinātu miesu, �ūpojās un steberēja pa ceļu, vēl palaikam izdarīdami sitienus uz labu laimi, kad pietuvojās viens otram. Grānta kalpi tupēja ceļmalā kā pūces, galvas grozīdami te uz vienu, te otru pusi atkarībā no tā, kur mitrajā dūmakā streipuļoja jau paguru�ie kau�ļi.

-��� Abi elsa kā nokausēti zirgi, un rīta vēsumā no viņu miesām cēlās garaiņi. Grānta deguns bija uzpampis divtik liels, un Dūgals tikai knapi spēja ko saskatīt ar abām acīm, krūtis gan vienam, gan otram bij klātas apkaltu�ām un vēl svaigām asinīm.

Kad parādījās Kolama vīri, Grānta vasaļi pielēca kājās un satvēra zobenus; �ī tik�anās, visticamāk, būtu pāraugusi nopietnā asinsizlie��anā, ja kāds acīgs puika no Makenzijiem nebūtu pamanījis visai sva�rīgo faktu, ka starp Grāntiem Elena Makenzija nav manāma.

-���� Nu, kad bij uzgāzu�i Malkolmam Grāntam uz galvas pāris spaiņu ūdens un �is at�ilbis, viņam izdevās pateikt to, ko Dūgals nemaz nebij klausījies, ka Elena pavadījusi ar Malkolmu ro�u dārzā tikai stundas ceturksni. Viņ� negribēja teikt, ko runāju�i, bet nav ar' svarīgi, viņ� bijis tik aizskarts, ka uzreizam gribējis laisties projām un nerādīties vairs zālē. Tā meitu atstājis dārzā un kop� tā brī�a nav viņu vairs redzē�jis un negrib Elenas Makenzijas vārdu vairs ne dzirdēt. To teicis, Malkolms uzkāpa zirgam mugurā vēl maķenīt nedro�i un aizjāja. Kop� tā laika viņ� nav draugos ar Makenziju klana ļau�iem.

Es klausījos kā apburta.

-���� Un kur tad Elena tajā laikā bija?

Vecā Aleka smiekli atgādināja staļļa durvju ierūsēju�o viru �īkstē��anu.

-��� Tālu prom, pāri kalniem. Ta�u to viņi nezināja vēl labu laiku. Mēs griezāmies riņķī un atkal likāmies uz māju, tur redzējām, ka Elenas aizvienam vēl nav un Kolams bālu ģimi stāv sētsvidū, stutējoties pret Engusu Mhoru.

Jezgai ar to vēl nebij gala, jo viesu dēļ visas pils istabas bij pil�nas, tāpatam arī bēniņi, pieliekamie, ķēķi un kambari. Likās bezcerīgi mēģināt noskaidrot, kur� vēl no pils iemītniekiem pazudis, bet Kolams sasauca visus kalpus un rūpīgi izskatīja lūgto viesu listes, jautājot, kur� redzēts vakar vakarā, kur un kad. Pēdīgi viņ� uzgāja ķēķa meitu, kura atminējās mirkli pirms vakariņām sētas puses gaitenī manījusi vīri�ķi.

Viņa �o bij ievērojusi tikai tāpēc, ka puisietis bijis izskatīgs gar� un spēcīgs, viņa sacīja, mati kā melns zī�ainis un acis kā kaķim. Mielo�dama acis, mei�a bij noskatījusies, kā viņ� aiziet pa gaiteni, un redzē�jusi, ka pie ārdurvīm viņu kāds sagaida sieviete no galvas līdz kājām melnā un ietinusies apmetnī ar kapuci.

-���� Kas ir zī�ainis?

Aleka skatiens apstājās pie manis, un ap acīm ievilkās grumbiņas.

-���� Angļu valodā tos sauc par roņiem. Kādu laiciņu pat tad, kad visi jau zināja, ciema ļaudis stāstīja cits citam pasaciņu, ka Elena Makenzija aizvestā uz jūru pie roņiem. Vai tu zini, ka zī�ainis, izkāpjot krastā, novelk ādu un staigā kā cilvēks? Un, ja tu atron to ādu un noslēp, tad viņ� vai viņa, Aleks kārtības labad piebilda, nevar vairs tikt atpakaļam jūrā un ir jāpaliek uz zemes. Apprecēt roņa sievu likās laba doma, jo viņas prata labi gatavot ēdienu un bij vislabākās mātes.

Ta�u, Aleks pajokoja, Kolams diez ko neticēja, ka māsa aizbē�gusi ar roņiem, un tā arī pateica. Tāpēc aicināja visus viesus pa vienam pie sevis un prasīja, kur� pazīst tāda izskata vīrieti. Un beigu beigās viņi izdomāja, ka �ī cilvēka vārds ir Braiens, bet ne uzvārdu, ne pie kura klana viņ� piederēja neviens nezināja; viņ� bij piedalījies spēlēs, bet bij saukts tikai par Braienu Dū.

Un tā tas kādu laiku palika, jo meklētājiem nebij ne jausmas, uz kuru pusi lūkoties. Tomēr pat vislabākajiem medniekiem �ad tad jāie�grie�as mājā, lai palūgtu sauju sāls vai stopiņu piena. Beidzot ziņa par �ādu pāri sasniedza Leohu, jo Elena Makenzija nebij parasta jau�nava.

Mati kā uguns, Aleks sapņaini sacīja, izbaudīdams siltumu, ko deva mugurai uzziestā eļļa. Un acis kā Kolamam pelēkas, ar mel�nām skropstām makten smukas, bet tādas, kas iet tev cauri kā zibens. Slaida auguma sieviete, pat garāka par tevi. Un tik gai�u ādu, ka tev sāpētu acis, uz to skatoties. Vēlāk dzirdēju runas, ka viņi satiku�ies Saietā, saskatīju�ies, uz vietas nolēmu�i, ka viens otram ir īstie. Tā viņi sadomāju�i un aizlaidu�ies Kolamam Makenzijam un trijiem simtiem viesu gar degunu.

To atcerējies, viņ� pēk�ņi sāka smieties.

-��� Dūgals pēdīgi �os atrada dzīvojam zemnieka namiņā Freizeru zemju nomalē. Viņi bij izdomāju�i, ka vienīgā iespēja, kā īstenot savu nodomu, ir slēpties, līdz Elena kļūs grūta un pietiekami liela, lai neva�rētu to ap�aubīt. Tad Kolamam vajadzētu dot savu svētību laulībām, patīk tas viņam vai ne bet viņam nepatika.

Aleks pasmaidīja.

-���� Kad jūs ceļojāt, vai tu ievēroji Dūgalam rētu pāri visām krūtīm?

Es biju to ievērojusi �aura, balta līnija, kas stiepās no pleca pāri

sirdij.

-���� Vai to izdarīja Braiens? es vaicāju.

-��� Nē, Elena, Aleks atbildēja, pasmaidīdams par manu sejas izteiksmi. Lai neļautu pārgriezt Braienam rīkli, ko Dūgals taisījās darīt. Tavā vietā es ar Dūgalu par to nerunātu.

-��� Nē, diez vai tas būtu prātīgi.

Par laimi, plāns bija izdevies, un Dūgals viņus atrada, kad Elena jau bija piektajā mēnesi.

-���� Sacēlās milzu jezga, starp Leohu un Bjūliju ceļoja ļoti naidīgas vēstules, bet beigās viņi vienojās un Elena ar Braienu nedēļu pirms bērna piedzim�anas apmetās Lelibrokas mui�ā. Viņi tika salaulāti pa�galmā, Aleks piebilda, it kā ko atcerējies, lai Braiens varētu pārnest Elenu pāri slieksnim kā sievu. Pēc tam viņ� teica, ka gandrīz esmot pārsprādzis, paceļot viņu.

-���� Tu jau runā tā, it kā būtu viņus labi pazinis, es teicu. Pabeigusi dakterē�anu, noslaucīju eļļainās rokas dvielī.

-���� Ak, mazliet, Aleks teica, siltumā samiegojies. Plakstiņ� noslī�dēja pāri vienīgajai acij, un vecās sejas vaibstos vairs nemanīja vieglo sāpju grimasi, kas parasti viņa sejai lika izskatīties tik niknai.

-���� Elenu es, saprotams, pazinu labi. Ar Braienu iepazinos pēc dau�dziem gadiem, kad viņ� atveda uz pili puiku, mums labi sapasēja. Zēns mācēja apieties ar zirgiem. Aleka balss apdzisa un plaksts pavi�sam aizslēdzās.

Es uzvilku segu pāri vecajam vīram un uz pirkstgaliem izgāju ārā, atstājot viņu sapņu varā pie pavarda.

Atstājusi aizmigu�o Aleku guļam, es uzkāpu uz mūsu istabu, kur atradu D�eimiju tādā pa�ā stāvoklī. Nav daudz iespēju, kā izklaidē�ties telpās tum�ā, lietainā dienā, un, ja es nevēlējos modināt D�eimiju vai pievienoties viņam aizmirstībā, tad, �ķiet, atlika tikai lasī�ana vai �ū�ana. Ņemot vērā, ka manas spējas pēdējā nodarbē bija sliktākas par vidējo, nolēmu aizņemties grāmatu no Kolama bibliotēkas.

Saskaņā ar savādajiem Leohas pilī valdo�ajiem arhitektūras princi�piem tie balstījās uz vispārēju nepatiku pret taisnām līnijām kāp�nes, kas veda uz Kolama telpām, veidoja divus asus pagriezienus, un katru iezīmēja mazs laukumiņ�. Otrajā parasti stāvēja kalpotājs, gatavs izpildīt pilskunga pavēles vai palīdzēt, bet �odien postenis bija tuk�s. No aug�stāva telpām skanēja balsis. Varbūt kalpotājs bija pie Kolama? Negribēdama pārtraukt sarunu, es neziņā apstājos pie durvīm.

-��� Vienmēr esmu zinājis, ka tu esi muļķis, Dūgal, bet nedomāju, ka tāds idiots. Tā kā Kolams kop� jaunības uzturējās skolotāju sabiedrībā un nebija radis kā brālis apgrozīties karavīru un vienkār�o ļau�u vidū, parasti viņa runā nebija jau�ama platā izruna, kas raksturoja Dūgala valodu. Ta�u tagad literārā izruna bija mazliet sa�ķobījusies un abas balsis bija dusmās piesmaku�as un bija grūti tās at�ķirt. Tā varētu rīkoties divdesmit gadus vecs zaļknābis, bet Dieva dēļ! cilvēk, tev ta�u ir �etrdesmit pieci!

-��� Vai tu no tā kaut ko spēj saprast, Dūgala balsī skanēja neglīts izsmiekls.

-��� Nē, Kolams noskaldīja. Un, lai arī man reti ir bijis iemesls pateikties Tam Kungam, varbūt viņ� mani apbalvojis vairāk, nekā biju domājis. Bie�i esmu dzirdējis sakām, ka tad, kad vīrietim saceļas daikts, viņa smadzenes pārstāj darboties. Un tagad es sāku tam ticēt. Ar troksni pa akmens grīdu tika bīdīts krēsls. Ja brāļiem Makenzijiem par abiem ir viens daikts un vienas smadzenes, tad es priecājos par to daļu, kas kritusi man!

Nospriedusi, ka tre�ais dalībnieks �ajā sarunā pilnīgi noteikti nebūtu vēlams, es klusi atkāpos no durvīm un pagriezos, lai dotos lejā. Bet svārku �aukstē�ana pirmajā kāpņu laukumiņā mani apturēja. Nevēlējos, ka mani pieķer noklausāmies pie pilskunga kabineta durvīm, tāpēc es atkal pagriezos atpakaļ. Nākamais kāpņu laukumiņ� bija plats, un vienu sienu no griestiem līdz grīdai sedza gobelēns. Manas kājas būs redzamas, bet tur neko nevarēja darīt.

Slapstoties kā �urka aiz gobelēna, dzirdēju no lejas lēnām tuvoja�mies soļus, tad tie apstājās laukumiņa tālākajā malā, kad neredzamais viesis, tāpat kā es, aptvēra brāļu sarunas kutelīgo raksturu.

-��� Nē, Kolams sacīja jau mierīgāk. Nē, protams, ne. Tā sieviete ir ragana vai kaut kas uz to pusi.

-��� Jā, bet� Dūgala atbildi aprāva brāļa nepacietīgā balss.

-��� Es jau teicu, ka par to parūpē�os. Nelauzi par to savu galvu, brā�līt; es parūpē�os, ka viņa saņem pēc nopelniem. Negribot Kolama vārdos ieskanējās simpātijas.

-��� Zini, ko es tev, brāl, teik�u. Esmu aizrakstījis hercogam, vai viņ� nevēlas pamedīt Ērlikā hercogs ļoti labprāt pa�auda brie�us. Gribu sūtīt viņam līdzi D�eimiju; varbūt viņam ir vēl saglabāju�ās kādas jūtas pret puisi�

Dūgals iejaucās ar kādu piezīmi, acīmredzot gēlu valodā, turklāt rupju, jo Kolams sāka smieties:

-���� Nē, es pieļauju, ka D�eimijs ir pietiekami liels, lai pats parūpē�tos par sevi. Bet, ja hercogs būs noskaņots aizlikt kādu vārdiņu par puiku Viņa Majestātei, tad tā ir labākā iespēja iegūt ap�ēlo�anu. Ja vēlies, es pateik�u Viņa Gai�ībai, ka tu ari pievienosies. Tu varēsi palī�dzēt D�eimijam un nemaisīsies man pa kājām, kamēr es te visu nokār�toju.

Kāpņu laukumiņa otrā pusē atskanēja klusināts būk�ķis, un es ris�kēju palūrēt gar gobelēna malu. Tā bija Leigēra balta kā sienas apme�tums viņai aiz muguras. Rokā viņa turēja paplāti ar karafi; alvas kauss bija nokritis no paplātes uz paklāja �o skaņu es biju dzirdējusi.

-���� Kas tur? no kabineta atskanēja Kolama skarbā balss. Leigēra nometa paplāti uz galdiņa blakus durvīm, steigā gandrīz apgāzdama karafi, un pagriezusies steig�us bēga.

Dzirdēju, ka durvīm tuvojas Dūgala soļi, un zināju, ka man neizdo�sies nemanītai tikt lejā pa kāpnēm. Man tik tikko pietika laika izlocīties no paslēptuves un pacelt kausu, kad atvērās durvis.

-���� Ā, tā esi tu! Dūgals likās mazliet izbrīnījies. Vai tas ir tas draņ�ķis, ko Fica kundze atsūtījusi Kolama sāpo�ajam kaklam?

-���� Jā, es ticami samelojos. Viņa lūdza pateikt, ka, cerams, kun�gam drīz kļūs labāk.

-���� Noteikti. Kustēdamies lēnāk, atvērtajās durvīs parādījās Kolams. Viņ� man uzsmaidīja. Pasakiet Fica kundzei paldies! Un paldies jums, mīļā, ka atnesāt. Vai, lūdzu, neapsēdīsieties uz brīdi, kamēr es izdzer�u.

Saruna, kuru es noklausījos, bija pilnīgi likusi man aizmirst nāciena sākotnējo nolūku, bet tagad es atcerējos, ka vēlējos aizņemties grā�matu. Dūgals atvainojies aizgāja, un es lēnām sekoju Kolamam uz bib�liotēku, kur viņ� man piedāvāja izmantot viņa krājumus.

Kolams vēl joprojām bija pietvīcis, strīds ar brāli vēl kavējās viņam prātā, bet uz maniem jautājumiem par grāmatām viņ� atbildēja gan�drīz savā parastajā manierē. Tikai spo�ums acīs un neliels saspringums stājā nodeva to, kur kavējās viņa domas.

Es atradu pāris grāmatu par augiem, kuras izskatījās interesantas, un atliku malā, kamēr pār�ķirstīju kādu romānu.

Kolams pāri istabai piegāja pie putnu būra, bez �aubām, gribēdams nomierināties, kā parasti vērojot skaistās, ar sevi aizņemtās radibiņas lēkājam pa zariem, katrs no tiem bija vesela pasaule pati par sevi.

Manu uzmanību piesaistīja ārā dzirdamie kliedzieni. No �ī aug�stā punkta varēja pārredzēt laukus no pils līdz pa�am ezeram. Neliela grupa jātnieku, priekā klaigādami, traucās gar ezera galu, kamēr lietus strūklas pātagoja muguras.

Kad viņi piejāja tuvāk, es redzēju, ka tie nemaz nav vīrie�i, bet zēni, vairākums no tiem pusaud�i. �ur un tur uz ponija pavīdēja pa kādam mazākam zēnam, cen�oties neatpalikt no vecākajiem biedriem. Iedo�mājos, vai tur ir Heimi�s. Un drīz vien pamanīju nodevīgi ko�o matu plankumu uzkrīto�i degam uz Coara muguras bara vidū.

Viss pulks joņoja uz pili, mērķējot uz vienu no neskaitāmajām akmens sienām, kas atdalīja laukus. Viens, divi, trīs, �etri� Vecākie zēni pārlidoja pāri sienai ar pieredzes pie�ķirtu vieglumu.

Tā noteikti bija mana iztēle, kas lika bērim uz mirkli atpalikt, jo Coars sekoja pārējiem zirgiem ar acīm redzamu prieku. Viņ� tuvojās �ogam, ieņēma izejas pozīciju, saspringa un lēca.

Likās, ka viņ� to dara kopā ar pārējiem, un tomēr kaut kas misējās. Varbūt jātnieka nedro�ība, pārāk cie�i pievilkta pavada vai nepareiza poza. Jo priek�ējie pakavi skāra sienu da�as collas par zemu, un zirgs ar visu jātnieku pārkūleņoja pāri �ogam visuzskatāmākajā parabolas līknē, kādu biju redzējusi.

Au!

Mana izsauciena pievilināts, Kolams pagrieza galvu uz loga pusi tie�i laikā, lai redzētu, kā Coars smagi nogā�as uz sāniem un Heimi�a mazais augumiņ� paliek apak�ā. Lai arī Kolams bija sakropļots, viņ� kustējās ātri. Viņ� jau bija man blakus un izliecās pa logu, iekams zirgs bija paguvis tikt kājās.

Vēj� nesa istabā lietu, izmērcējot Kolama samta svārkus. Satraukti lūkodamās viņam pār plecu, es redzēju bariņu zēnu, kas lielā vēlmē palidzēt cits citu grūstīja un bakstīja. Likās, pagāja ilgs laiks, līdz pūlis pa�ķīrās un mēs redzējām mazo, drukno Heimi�u, kas, vēderu saķēris, i/lauzās no drūzmas. Zēns noraido�i purināja galvu par atbildi uz dau�dzajiem piedāvājumiem palīdzēt un mērķtiecīgi stūrēja uz sienu, kur pieliecās un stipri vēma. Tad noslidēja gar sienu un saļima slapjajā zalē, kājas izpletis, seju pavērsis pret lietu. Kad redzēju, ka viņ� izbā� mēli, lai uztvertu krīto�ās lāses, es uzliku roku Kolamam uz pleca.

-��� Viņam nekas nekai�, es sacīju. Tikai aizsista elpa.

Kolams aizvēra acis un nopūtās, sasprindzinājumam atslābstot, viņa augums pēk�ņi saguma. Līdzjūtīgi viņu vēroju.

-��� Jūs viņu mīlat kā savu dēlu, vai ne? es ierunājos.

Pelēkās acis negaidīti kvēli ieurbās manējās, kurās pavīdēja milziga trauksme. Mirkli kabinetā nebija dzirdama ne skaņa, tikai uz plaukta tik�ķēja stikla pulkstenis. Tad ūdens lāse noritēja gar Kolama degunu un vizuļodama palika karājamies degungalā. Nevil�us pastiepu roku, lai noslaucītu to ar mutautu, un sejas saspringums atslāba.

-��� Jā, viņ� vienkār�i atzina.

Beigās es D�eimijam pastāstīju tikai par Kolama ieceri sūtīt viņu līdzi hercogam medībās. Tagad es jau biju pārliecināta, ka D�eimijs pret Leigēru jūt tikai bruņniecisku draudzību, ta�u man nebija ne jaus�mas, ko viņ� varētu izdarīt, uzzinot, ka pa�a tēvocis pavedis meiteni un padarījis grūtu. Acīmredzot Kolams negrasījās �ajā ārkārtas situācijā meklēt Geilisas Dankenas pakalpojumus; es minēju, vai meitene tiks izdota par sievu pie Dūgala vai arī pagaidām, kamēr grūtniecība vēl nav redzama, Kolams atradīs viņai citu vīru. Katrā ziņā, ja D�eimijs ar Dūgalu dienām ilgi būs spiesti mitināties pieticīgā mednieku na�miņā, tad es uzskatīju, ka būs labāk, ja viņiem nepievienosies Leigēras ēna.

-���� Hm, D�eimijs domīgi novilka. Ir vērts pamēģināt. Visu dienu kopā medījot un tad namiņā sē�ot pie uguns un dzerot viskiju, cilvēki stipri sadraudzējas. Viņ� pabeidza pogāt manu kleitu uz muguras un noskūpstīja plecu.

-���� Man būs �ēl tevi atstāt, Ārmaliet, bet tā, iespējams, būs labāk.

-���� Par mani neraizējies, es sacīju. Tikai tagad aptvēru, ka D�eimija prombūtnē es pili palik�u pilnīgi viena, un �ī apziņa darīja mani nedaudz nemierīgu. Tomēr es biju apņēmusies izturēt, ja vien viņam tas nāks par labu.

-��� Vai esi gatavs doties vakariņās? es jautāju. Vīra roka kavējās man uz vidukļa, un es pagriezos pret viņu.

-���� Mmmm, viņ� pēc brī�a izdvesa. Es labprāt paliktu neēdis.

-��� Bet es gan ne, noteicu. Tev būs jāpagaida.

Es noskatīju gan tos, kas sēdēja pie galda, gan tos, kas sēdēja otrā zāles galā. Tagad jau es pazinu gandriz visus, da�us pat diezgan tuvu. Man ienāca prātā, cik �is ļau�u pulks ir raibs. Frenks par �o sanāk�anu būtu sajūsmā tik daudz at�ķirīgu sejas tipu.

Iedomājoties par Frenku, es alla� jutos tā, it kā būtu uzkodusi sāpo�am zobam; man radās vēlme atrauties. Bet tuvojās laiks, kad es vairs nevarē�u kavēties, un tāpēc ar varu piespiedu domas atgriezties, centīgi atsaucot viņu atmiņā un iztēlē izvelkot viņa garo uzacu gludos lokus, tāpat kā biju tos izvilkusi ar pirkstu. Nav svarīgi, ka mani pirkstu gali pēk�ņi atcerējās cietākas, biezākas uzacis un es redzēju zem tām tum�zilas acis.

Meklējot pretlīdzekli �ādām nemierīgām domām, steidzīgi pagrie�zos pret tuvāko seju. Sagadījās, ka tā piederēja Mērtegam. Nu, viņ� vis�maz nelīdzinājās nevienam no vīrie�iem, kas mani vajāja domās.

Maza auguma, vieglu ķermeņa uzbūvi, bet stiegrains kā gibons, ar garām rokām, kas vēl pastiprināja līdzību ar pērtiķi, zemu pieri, �auru �okli viņ� nez kāpēc man atsauca atmiņā alu iemītniekus un pirmā cil�vēka attēlus, kas bija redzami da�os Frenka tekstos. Ta�u ne jau nean�dertālietis. Pikts. Lūk, kā. Mazajā vīriņā bija kaut kas ļoti pamatīgs, kas man atgādināja laika ārdētos raibos laukakmeņus, mū�vecus jau 18. gadsimtā, kas kā neaizvietojami sargi stāvēja krustcelēs un apbe�dījuma vietās.

�ī doma man iepatikās, un es vakariņotājus aplūkoju no etnisko tipu viedokļa. Piemēram, tas vīrs, kur� sēdēja netālu no pavarda, viņu sauca D�ons Kamerons, noteikti bija normanis, ja es vispār tādu biju redzējusi un nebiju jau arī -, izcilni vaigu kauli un augsta, �aura piere, gara virslūpa un galla tumsnējā āda.

�ur tur pa kādam gai�am saksim� ā, Leigēra, lūk, ideāls piemērs. Italu ādu, zilām acīm un mazu, mazu drusciņu pilnīga� es pārtraucu nelabvēlīgo raksturojumu. Viņa tī�uprāt vairījās skatīties uz mani vai D�eimiju, dzīvi tērzēdama ar saviem draugiem pie viena no tālākajiem galdiem.

Es palūkojos pretējā virzienā uz nākamo galdu, kur sēdēja Dūgals Makenzijs, pirmo reizi pa gabaliņu no Kolama. Tas nu gan ir viens sasodīts vikings. Ar tādu iespaidīgu augumu un platajiem, plakanajiem vaigu kauliem bija viegli viņu iztēloties komandējam pūķu kuģi: dziļi iegrimu�ās acis kvēlo mantrausībā un miesaskārē, kad viņ� cauri miglai cen�as saskatīt kādu klin�ainās piekrastes ciemu.

Man garām pastiepās liela roka ar vara krāsas spalviņām un paņēma no �ķīvja auzu plācenīti. Vēl viens ziemeļnieks, D�eimijs. Viņ� man atgādināja Bērda kundzes leģendas par mil�u rasi, kas reiz staigā�jusi pa Skotiju un guldījusi savus garos kaulus ziemeļu zemē.

Sarunām, kā parasti, bija vispārējs raksturs, cilvēki sēdēja nelielos pulciņos un ēdot sarunājās. Bet manas ausis pēk�ņi uztvēra dzirdētu vārdu, kur� atskanēja no galda, kas atradās tepat netālu. Sendringems. Man likās, ka balss piederēja Mērtegam, un es pagriezos, lai paskatītos. Viņ� sēdēja blakus Nedam Gauenam un �akli kustināja �okļus.

-���� Sendringems? Ā, vecais Villijs, pui�u mīlnieks, Neds domīgi atkārtoja.

-���� Ko?! Viens no jaunākajiem sargiem gandrīz aizrijās ar alu.

-���� Mūsu cienījamam hercogam smēķē zēni, cik noprotu, Neds paskaidroja.

-���� Mmm, Ruperts piekrīto�i noņurdēja ar pilnu muti. Norijis kumosu, viņ� vēl papildināja: Ja pareizi atminos, tad iepriek�ējo reizi, kad viņ� te viesojās, bija uzdomājis mūsu jauno D�eimiju. Kad tas bij, Dūgal? Trīsdesmit astotajā? Trīsdesmit devītajā?

-���� Trīsdesmit septītajā, no blakusgalda atsaucās Dūgals. Viņ� samiegtām acīm pavērās māsasdēlā. Tu se�padsmit gados biji smuks puika, D�eimij.

Uzrunātais pilnu muti pamāja.

-��� Jā. Un arī veikls.

Kad smiekli bija apklusu�i, Dūgals sāka D�eimiju ķircināt.

-��� Es nezināju, D�eimij, ka biji viņa iemīļotais. Ne viens vien pie hercoga samainījis sāpo�u pakaļu pret iespēju dabūt zemi un amatus.

-��� Tu būsi pamanījis, ka man nav ne viena, ne otra, smaidīdams atteica D�eimijs, atkal saceldams smieklu brāzmas.

-���� Ko? Netika pat tuvumā? Ruperts skaļi �āpstināja.

-��� Atklāti sakot, tuvāk, nekā es būtu vēlējies.

-���� Bet, puis, cik tuvu tad tu gribētu? �is sauciens atskanēja kaut kur tālāk uz galda galu no gara auguma vīra ar brūnu bārdu, bet viņu es nepazinu, un �o piezīmi atkal uztvēra ar smiekliem un piedauzīgiem komentāriem. D�eimijs rāmi pasmaidīja un mierīgi pastiepa roku pēc vēl viena plāceņa.

-��� Vai tāpēc tu tik negaidīti pameti pili un atgriezies pie tēva? Ruperts tincināja.

-Jā-

-��� Nu, puis, tev vajadzēja man pateikt, ka tev ir tādas klapatas, Dūgals tēlotās raizēs iesaucās. D�eimijs lēnām pa skotu modei rīklē norūcās.

-Ja es tev būtu to pateicis, vecais nelieti, tu man kādu vakaru pie alus būtu pielējis magoņu sulu un kā mazu dāvaniņu atstājis Viņa Gai�ības gultā.

Ap galdu sēdo�ie sāka rēkt, un D�eimijs pieliecies izvairījās no Dūgala mestā sīpola.

Ruperts samiegtām acīm lūkojās uz D�eimiju.

-���� Man �ķiet, puis, ka redzēju tevi, īsi pirms tu aizlaidies, vakarā ieejam hercoga guļamkambarī. Vai dro�i zini, ka stāsti mums patie�sību? D�eimijs paķēra citu sīpolu un svieda zobgalim. Tas netrāpīja un aizripoja niedru klājumā.

-��� Nekā, D�eimijs smējās, es joprojām esmu nevainīgs vismaz tādā veidā. Bet, ja tu, Rupert, nevari aizmigt, to nezinādams, tad es tev labprāt visu izstāstī�u.

Kamēr apkārt skanēja saucieni "Stāsti! Stāsti!", D�eimijs tī�uprāt lēnām ielēja sev alu un apsēdās klasiskā stāstnieka pozā. Varēju redzēt Kolamu pie galvenā galda pie�ķiebtu galvu klausāmies tikpat uzmanīgi kā zirgu puisis vai karavīri, kas sēdēja pie mūsu galda.

-��� Labi, D�eimijs iesāka, tas, ko Neds teica, ir taisnība. Viņa Gai��ība, kā mēdz teikt, meta uz mani aci, bet, tā kā se�padsmit gados es biju tāds vientiesis� �ajā vietā viņu pārtrauca vairākas ciniskas pie�zīmes, un D�eimijs pacēla balsi, lai varētu turpināt. Kā jau teicu, tā ka es neko nezināju par tādām izdarībām, man nebija ne jausmas, kas hercogam padomā, kaut ari likās drusku jocīgi, ka Viņa Gai�ība alla�iņ vēlējās mani glaudīt kā kucēnu un ka viņam atkal un atkal gribējās zināt, kas man ir sporanā. ("Vai zem tā!" atskanēja kāda piedzēru�a vira bļāviens.)

-��� Vēl jocigāk man likās, D�eimijs nepievērsa saucienam uzma�nību, ka viņ�, nejau�i pamanījis mani mazgājamies, vēlējās noberzt man muguru. Kad viņ� tika galā ar muguru un pārgāja pie pārējā, es sāku tā kā drusku nervozēt, bet, kad viņ� pabāza roku man zem kiltiem, es visu sapratu. Jo redziet, varbūt es biju vientiesīgs, bet ne jau pilnīgs muļķis.

No tās ķezas es izkūlos, ar visiem kiltiem ienirstot ūdeni un aizpel�dot uz otru krastu; Viņa Gai�ība negribēja savas dārgās drānas notriept ar dubļiem un samērcēt. Bet pēc tās reizes es dikti piesargājos trāpīties viņam ceļā viens pats. Pāris rei�u mēs saskrējāmies dārzā vai pagalmā, bet tur bija gana vietas, lai es tiktu projām, bez nopietnākām padarī�a�nām kā viena bu�a uz auss. Vienīgi reiz viņ� ienāca pie manis staļļos, kad biju viens, tas gan bij nepatīkami.

-��� Manos staļļos? Vecais Aleks bija �ausmās. Viņ� pacēlās un klie�dza pāri zālei uz galvenā galda pusi. Kolam, parūpējies, lai tas vecis nelien maniem staļļiem ne tuvumā! Lai gan viņ� ir hercogs, es neļau�u biedēt savus zirgus! Un ari uzmākties pui�kāniem! viņ� piebilda, kā tikko atcerējies.

D�eimijs netraucēts turpināja savu stāstu. Dūgala abas pusaugu meitas pavērtām mutēm sajūsminātas klausījās.

-��� Redziet, es biju steliņģi un tur nebij necik vietas, kur izgrozīties. Es biju pārliecies pār [atkal rupjas piezīmes]� pārliecies pār sili, kā jau teicu, rau�ot no apak�as ārā sēnalas, dzirdēju sev aiz muguras troksni, un nepaguvu izslieties, kad kilti tika uzmesti man uz muguras un man pie dibena piespiedās kaut kas ciets.

D�eimijs pavicināja roku, lai apklusinātu troksni, kas sacēlās.

-��� Nu, man diez ko nepatika, ka mani �akarē steliņģi, bet es ari nere�dzēju, kā tikt no �itās ķezas laukā. Es sakodu zobus un cerēju, ka pārāk nesāpēs, kad zirgs tas bija lielais, melnais kastrāts, Ned, tas, ko tu dabūji Broklberi, nu, tas, ko Kolams pārdeva Bredalbinā, lai nu kā, zirgam bij iebildumi pret Viņa Gai�ības sacelto troksni. Vairumam zirgu patīk, ja ar viņiem aprunājas, un arī tam patika, bet viņam bij savāda nepatika pret ļoti augstām skaņām; es nevarēju izvest viņu pagalmā, ja tur bij mazi bērni, jo viņ� no tiem spiedzieniem sāka satraukti mīdīties un kārpīties.

Viņa Gai�ībai, kā jūs varbūt atminaties, ir diezgan spalga balss un tajā reizē tā bij vēl augstāka, jo viņ� ar' bij maķenīt satraucies. Nu, kā jau teicu, zirgam tas diez ko nepatika jāsaka, ka man ari ne, un viņ� sāka mīdīties, sprauslāt un gorīties, un piespieda Viņa Gai�ību plakanu pie steliņģa sienas. Tiklīdz hercogs palaida mani vaļā, es ielēcu silē un aizslīdēju pa otru pusi gar zirgu, atstājot Viņa Gai�ību, lai pats tiek no turienes laukā.

D�eimijs apklusa, lai ievilktu elpu un iedzertu malku alus. Tagad jau visu klāteso�o uzmanība un sejas, kas lāpu gaismā vizēja, bija pie�vērstas stāstītājam. �ur tur varēja manīt kādu sarauktu pieri, uzzinot tādas lietas par visvarenāko angļu kroņa augstmani, bet to pārmāca milzīga sajūsma par skandālu. Es sapratu, ka hercogs Leohas pilī nebija necik iecienīts.

-��� Ticis jau tik tuvu, ja tā var izteikties, Viņa Gai�ība bij apņēmies dabūt mani, lai tur vai kas. Tā nākamajā dienā viņ� pasaka Makenziju vadonim, ka sulainis saslimis, un lūdz, vai nevar aizņemties mani, lai palīdzu viņam nomazgāties un apģērbties. Kolams, pūlim par lielu prieku, tēlotā izmisumā aizklāja ar rokām seju. D�eimijs pamāja ar galvu Rupertam.

-��� Tāpēc tu redzēji mani vakarā ieejam Viņa Gai�ības istabā. Varētu teikt, tāda bij pavēle.

-��� Tu varēji man pateikt, D�eimij. Es nebūtu licis tev to darīt, Kolams ar pārmetuma izteiksmi sejā sauca pāri zālei.

D�eimijs paraustīja plecus un pasmaidīja.

-��� Man to neļāva darīt dabiskā kautrība, tēvoc. Turklāt es zināju, ka tu centies vienoties ar to cilvēku; domāju, ka tavām sarunām varētu nākt par ļaunu, ja tu būtu spiests pateikt Viņa Gai�ībai, lai neliek rokas klāt tava māsasdēla pakaļai.

-���� Ļoti iejūtīgi, D�eimij, Kolams salti noteica. Tu tātad upurējies manis dēļ, vai ne?

D�eimij s tēlotā tostā pacēla savu kausu.

-���� Man tavs labums vienmēr ir pirmajā vietā, tēvoc, viņ� sacīja, un man likās, ka bez ķircinā�anās zemtekstā skanēja arī patiesība un Kolams to uztvēra tikpat skaidri kā es.

Viņ� iztuk�oja savu kausu un nolika uz galda.

-���� Bet nē, D�eimijs noslaucīja muti, tajā reizē es nedomāju, ka ģimenes saites prasa no manis tik lielu upuri. Es aizgāju uz hercoga istabām, jo tu man liki, bet tas arī viss.

-���� Un iznāci ārā ar neizstieptu caurumu? Ruperta balsī skanēja neticība.

D�eimijs pasmaidīja.

-��� Jā. Redzi, tiklīdz padzirdēju par pavēli, es devos taisnā ceļā pie Fica kundzes un teicu, ka man vajag vīģu sīrupu. Kad viņa man to iedeva, es noskatījos, kur viņa liek pudeli, vēlāk atnācu un izdzēru.

Visi zālē sēdo�ie smējās, vēderus turēdami, ieskaitot Fica kundzi, kuras seja kļuva tik tum�sarkana, ka sāku jau baidīties, vai viņa neda�būs trieku. Viņa ceremoniāli uzslējās kājās un labsirdīgi paraustīja D�eimiju aiz auss.

-���� Tad, redz, kas notika ar manām labajām zālēm, tu mazais ne�kauņa! Rokas sānos iespiedusi, viņa grozīja galvu, un zaļie auskari zibēja kā spāres. Labāku vairs neesmu spējusi izvārīt!

-���� 0, tas iedarbojās teicami, D�eimijs viņai apliecināja, smejoties reizē ar apjomigo kundzi.

-���� Skaidrs! Kad iedomājos, ko tik daudz sīrupa nodarīja tavām iek��ām, puis, es ceru, ka tas vismaz bij tā vērts. Pēc tam tu noteikti vairā�kas dienas nekam nederēji.

Viņ�, joprojām smiedamies, papurināja galvu.

-���� Tā ir, bet es nebiju derīgs arī Viņa Gai�ības nolūkiem. Likās, ka viņam nebij iebildumu, kad lūdzu atļauju atstāt viņu. Bet es zināju, ka otru reizi tas neietu cauri, tāpēc, tiklīdz vēdergraizes pārgāja, es paņēmu stallī zirgu un aizlaidos. Ceļā pagāja ilgs laiks, jo man vaja�dzēja ik pa desmit minūtēm apstāties, bet nākamajā dienā uz vakari�ņām tiku mājās.

Dūgals pamāja, lai atnes jaunu krūzi alus, ko pa rokām padeva D�eimijam.

-��� Jā, tavs tēvs atlaida ziņu, ka, iespējams, tu būsi pietiekami apgu�vis pils zinības, Dūgals skumīgi noteica. Tolaik man likās, ka glu�i visu no vēstules nesaprotu.

-��� Es ceru, ka būsi uzvārījusi jaunu devu vīģu sīrupa, Fica kundze, iejaucās Ruperts un familiāri iebakstīja viņai sānos. Pēc pāris dienām Viņa Gai�ība būs atkal klāt. Vai ari tu ceri uz savu jauno sievu, ka �oreiz viņa tevi pasargās, D�eimij? Viņ� baudkāri paglūnēja uz mani. Patie�sībā tev vajadzētu sargāt viņu. Esmu dzirdējis, ka hercoga kalpam iet pie sirds kas cits nekā Viņa Gai�ībai, kaut ari viņ� ir tikpat nemierīgs.

D�eimijs atstūma solu, piecēlās un pastiepa roku pēc manis. Viņ� apņēma mani ap pleciem un uzsmaidīja Rupertam.

-��� Nu tad mums abiem laikam vajadzēs atsisties ar kopā saliktām mugurām.

�ausmu izteiksmē Rupertam plati iepletās acis.

-��� Ar kopā saliktām mugurām?! viņ� iesaucās. Es zinu, ka mēs pirms kāzām aizmirsām tev kaut ko pateikt, puis! Nav brīnums, ka neesi savu sievu vēl padarījis grūtu.

D�eimija rokas tvēriens man uz pleca kļuva cie�āks, viņ� pagrieza mani uz velvi, un mēs mukām projām, bet mums aiz muguras brāzmoja smiekli un bira rupju padomu krusa.

Tumsā pie zāles ieejas D�eimijs atspiedās pret akmens sienu un saļima. Nespēdama nostāvēt, es noslīgu viņam pie kājām un bezspēcīgi smējos.

-��� Tu viņam nepateici, vai ne? beidzot D�eimijs izdvesa.

Es papurināju galvu.

-���� Protams, ne. Joprojām elsdama, es meklēju D�eimija roku, un viņ� uzrāva mani kājās. Es sabruku viņam pie krūtīm.

-��� Nu tad paskatīsimies, vai esmu pareizi sapratis. Viņ� saņēma manu seju rokās un piespieda pieri manējai tik tuvu, ka viņa acis izplūda vienā lielā acābolā un siltā elpa skāra manu zodu.

-��� Seja pret seju. Vai tā? Smieklu dzirkstis rima manās asinīs, un to vietā stājās kaut kas cits, tikpat spēcīgs. Ar mēli pieskāros D�eimija lūpām, kamēr manas rokas darbojās kaut kur zemāk.

-���� Seja nav tā svarīgākā ķermeņa daļa. Bet tu pamazām mācies.

Nākamajā dienā es savā ambulancē pacietīgi uzklausīju vecāku kundzi no ciema, virējas radinieci, kura līdz pēdējam sīkumam aprak�stīja savas vedeklas kaiti briesmīgu aizsmakumu, kuram teorētiski bija kaut kas kopējs ar pacientes sūdzībām par angīnu, lai gan tajā brīdī nekādu saistību nespēju saskatīt. No durvīm krita ēna, pārtraucot simptomu uzskaitījumu.

Satrūkusies es pacēlu galvu un ieraudzīju ieskrienam D�eimiju, kuram sekoja vecais Aleks, abi vīri izskatījās noraizēju�ies un satraukti. D�eimijs bez ceremonijām atņēma man kociņu, ar ko piespiest mēli, lai ieskatītos kaklā, un, satvēris mani aiz abām rokām, uzrāva kājās.

-���� Kas� es iesāku, bet Aleks, cen�oties pāri D�eimija plecam saskatīt manas plaukstas, kuras D�eimijs viņam rādīja, mani pārtrauca.

-��� Jā, tas ir labi, bet visa roka? Vai viņai ir pietiekami stipras rokas, vecīt?

-���� Skaties! D�eimijs sagrāba vienu roku un izstiepa visā garumā, samērojot ar savējo.

-��� Nu, sacīja Aleks, �aubīgi to apskatot, varētu būt. Jā, varētu.

-���� Vai jūs nebūtu tik laipni un nepateiktu, ko te darāt? es apvai�cājos, bet nepaguvu pabeigt sakāmo, kad abi vīri, paņēmu�i mani pa vidu, norāva pa kāpnēm, atstājot padzīvoju�o pacienti mulsi ska�tāmies.

Pēc da�ām minūtēm es �aubīdamās raudzījos liela, spīdīga, brūna zirga pakaļpusē, kas bija novietota se�as collas no manas sejas. Pro�blēma man tika izklāstīta pa ceļam uz stalli. D�eimijs skaidroja, un vecais Aleks �ad tad iesprauda pa vārdam, lāstam vai izsaucienam.

Losgana, laba vaislas ķēve un Kolama staļļu dārgums, bija ķezā. Tik daudz es redzēju pati ķēve gulēja zemē, spīdīgie sāni laiku pa laikam pacēlās, un likās, ka milzīgais stāvs nodreb. Nometusies �etrrāpus aiz zirga pakaļgala, es varēju redzēt, kā ar katru kontrakciju mazliet pave�ras maksts lūpas, bet nekas vairāk nenotiek; atverē neparādījās sīka kājiņa vai smalks, mitrs purniņ�. Kumeļ� aizkavējies acīmredzot nāca ar sāniem vai muguru pa priek�u. Aleks domāja, ka ar sāniem, D�eimijs -, ka ar dibenu. Kādu brīdi viņi stāvēja un strīdējās, līdz es nepacietīgi saucu abus pie kārtības, lai pajautātu, ko viņi vienā vai otrā gadījumā grib no manis.

D�eimijs paskatījās uz mani, it kā es būtu pamuļķe.

-��� Protams, tev jāpagrie� kumeļ�, viņ� pacietīgi sacīja. Izvelc priek�kājas, lai tas tiek ārā.

-��� O, tik vien? Es skatījos uz zirgu. Losgana, kuras elegantais vārds patiesībā nozīmēja "varde", bija ķēve ar smalkiem kauliem, ta�u ar visu to neiedomājami liela.

-��� Ē, tu gribi teikt, ka man jābā� roka tur iek�ā? Es slepus pametu skatienu uz savu roku. Dro�i vien tā ies iek�ā atvērums bija pietie�kami plats -, bet ko tālāk?

Abiem vīrie�iem ķetnas �ādam darbam noteikti bija pārāk lielas. Un Roderiks, staļļa puisis, kuru parasti piespieda izlīdzēt �ādos deli�kātos jautājumos, protams, bija kļuvis nederīgs, jo pati biju uzlikusi viņam �inu zēns pirms divām dienām bija lauzis roku. Tomēr Villijs, otrs staļļa puisis, bija aizgājis pēc Roderika, lai viņ� dotu padomus un sniegtu morālu uzmundrinājumu. Tie�i �ajā brīdī viņ� ieradās, ģērbies tikai noskrandu�ās biksēs, �aurais krū�kurvis staļļa puskrēslā vizēja balts.

-��� Tas ir smags darbs, puisis �aubīdamies sacīja, novērtējis situā�ciju un domu, ka es stā�os viņa vietā. Zini, viltīgs. Tur vajadzīga sava zinā�ana, bet ari spēku vajag.

-���� Neķer kreņķi, D�eimijs kā noslēpumu pa�ukstēja. Klēra ir krietni spēcīgāka par tevi, nabaga salātiņ. Ja tu tikai pateiksi viņai, kas jāmeklē un kas jādara, tad viņa pagriezīs kumeļu kā nieku.

Es atzinīgi novērtēju tādu ticību manām spējām, ta�u pati ne tuvu nejutos tik optimistiski. Cen�oties sev iestāstīt, ka �ī procedūra necik neat�ķiras no asistē�anas vēdera dobuma operācijā, es iegāju steliņģī nomainīt kleitu pret biksēm un maisauduma uzsvārci, tad ieziepēju roku no pirkstu galiem līdz plecam ar taukainām ziepēm.

-���� Nu tad aiziet, es pie sevis nomurmināju un ieslidināju roku ķēves dzemdē.

Tur bija ļoti maz vietas, kur grozīties, un sākumā es nesapratu, ko esmu sataustījusi. Tomēr aizvēru acis, lai labāk koncentrētos, un uz�manīgi taustījos tālāk. Tur bija gan gludas virsmas, gan da�ādi puni.

Ciludās virsmas noteikti bija rumpis, bet puni kājas vai galva. Man vajadzēja kājas, ja precizāk, priek�ējās. Pamazām es apradu ar to, ko varu sataustīt, un to, ka jāpaliek mierā, kad uznāk kontrakcijas; pār�steidzo�i spēcīgie dzemdes muskuļi sagrāba manu delmu kā skrūvspī�les, saspie�ot kaulus ļoti sāpīgi, līdz spazma atlaidās un es atkal varēju sākt meklēt.

Beidzot mani pirksti uzdūrās kaut kam tādam, par ko biju pārlie�cināta.

-���� Mani pirksti ir viņam nāsīs! es uzvaro�i iesaucos. Esmu atra�dusi galvu!

-���� Ziķeris meitene, ziķeris! Nelaid tik vaļā! Aleks nometās man blakus un mierino�i glāstīja ķēvi, jo sākās nākamā kontrakcija. Es sakodu zobus un atspiedos ar pieri pret spo�o rumpi, kad milzīgs spēks saspieda manu locītavu. Ta�u spazma atlaidās, un es biju saglabājusi tvērienu. Taustīdamās uzmanīgi uz aug�u, es atradu acābola un pie�res izliekumu un mazu, salieku�ās auss uzkalniņu. Pārlaidusi vēl vienu kontrakciju, es izsekoju kakla līkumam līdz plecam.

-���� Galva piespiesta pie pleca, es ziņoju. Bet vismaz tā ir uz pareizo pusi.

-���� Labi. D�eimijs, stāvot ķēvei pie galvas, mierino�i pārlaida roku pār nosvīdu�o kastaņbrūno kaklu. Kājas dro�i vien ir salocītas zem krūtīm. Paskaties, vai vari satvert vienu celi.

Tāpēc es turpināju taustīties un meklēt zirga siltajā tumsā, izjuz�dama dzemdību spazmu briesmīgo spēku un atvieglojumu neso�o atlai�anos, akli cīnoties uz mērķi. Jutos gandrīz tā, it kā pati dzemdētu, un tas bija sasodīti smags darbs.

Beidzot mana roka uzgūla kumeļa kājai; sataustīju apaļu virsmu un vēl nelietotā naga aso malu. Cik spēdama, es centos ievērot manu padomdevēju satrauktos, bie�i pretrunīgos rīkojumus, pārmaiņus vilku un grūdu, bīdīdama kumeļa nepadevīgo masu otrādi, vilku vienu kāju uz priek�u, otru stūmu atpakaļ, reizē ar ķēvi svīstot un vaidot.

Un tad pēk�ņi viss notika. Kontrakcijas atlaidās, un vienā rāvienā viss ieslīdēja savās vietās. Nekustēdamās es gaidīju nākamo kontrakciju. Tā sākās, un iz�āvās mazs, mitrs purniņ�, izgrū�ot arī manu roku. Sīkās nāsis notrīsēja, it kā viņu interesētu jaunā sajūta, tad purniņ� pazuda.

-��� Ar nākamo būs laukā! Aleks sajūsmā gandrīz dejoja, artrīta sakropļotais augums siena kaudzē lēkāja uz aug�u un leju. Nu, Losgan! Nu, mana mazā, mīļā vardite!

It kā atbildot, ķēve konvulsīvi noņurdēja. Asi sarāvās viņas pakaļ�gals, un kumeļ� līdzeni izslīdēja uz tīrā siena gluma mezglainu kāju un lielu ausu kaudze.

Es atkritu sienā un idiotiski smaidīju. Biju nomūrējusies ar ziepēm, gļotām un asinīm, pārguru�i un sāpo�iem locekļiem, stipri odu pēc zirga ne tik patīkamās smakas. Bet biju eiforijā.

Sēdēju un skatījos, kā Villijs un vienrocis Roderiks ar salmu sauju apkopj jaundzimu�o. Un viņi gavilēja kopā ar pārējiem, kad Losgana pagriezās un nolaizīja kumeļu, maigi bakstīja un ostīja, lai viņ� beidzot nostājas uz savām garajām, nedro�ajām kājām.

-��� Varens darbiņ�, zeltenīt! Sasodīti labs! Aleks bija sajūsmā, ap�sveicot spieda to manu roku, kas nebija notraipīta ar gļotām. Pēk�ņi aptvēris, ka es �ūpojos uz savas laktas un neizskatos diez cik glīti, viņ� pagriezās un uzbļāva vienam no zēniem, lai atnes ūdeni. Tad apgāja man apkārt un uzlika savas cietās plaukstas man uz pleciem. Viņ� spieda un braucīja, ar pārsteidzo�i maigu un vieglu pieskārienu atbrī�vodams plecus no saspringuma un izgludinādams muskuļu mezglus kaklā.

-��� Tā, zeltenīt, Aleks beidzot sacīja. Smags darbiņ�, vai ne? Viņ� man uzsmaidīja, tad, pielūgsmē starodams, skatījās uz jauno kumeļu.

-��� Smuks puisēns, viņ� dudināja. Kas gan ir �is mazais mīļumiņ�?

D�eimijs palīdzēja man nomazgāties un pārģērbties. Mani pirksti

bija pārāk stīvi, lai tiktu galā ar ņiebura pogām, un es zināju, ka rīt visa roka būs zila, bet jutos pilnīgi apmierināta un laimīga.

Likās, ka lietus lijis mū�īgi, tāpēc no rīta, kad diena atausa gai�a un skaista, es saulē samiedzu acis kā tikko virspusē izlīdis kurmis.

-��� Tava āda ir tik plāna, ka redzu zem tās plūstam asinis, D�eimijs nobrīnījās, vilkdams ar pirkstu pa saules staru pāri manam kailajam vēderam. Varu izsekot dzīslām no rokas līdz sirdij. Pirksts pa rokas iek�pusi aizslīdēja pāri delnas locītavai līdz elkonim un tālāk pa nolai�deno slīpumu zem atslēgkaula.

-��� Tā ir zematslēgkaula vēna, es paskaidroju, ar acīm sekojot pirk�sta kustībai.

-���� Ko tu saki? Ak jā, jo tā ir zem atslēgkaula. Pastāsti man vēl kaut ko. Pirksts gausi slīdēja lejup. Man patīk uzzināt latīniskos nosau�kumus; nekad nebiju pat sapņojis, ka būs tik patīkami mīlēties ar dziednieci.

-��� Tā, es stīvi sacīju, ir areola, un tu to zini tāpēc, ka es tev jau to teicu pagāju�ajā nedēļā.

-��� Jā, teici, viņ� piekrita. Un, padomā tik, te ir vēl viena. Ko�ā galva pieliecās, lai pirkstu nomainītu ar mēli, tad turpināja ceļojumu uz leju.

-��� Naba, es, asi ieraujot elpu, izgrūdu.

-���� Mm, viņ� noņurdēja, un es ar savu caurspīdīgo ādu jutu, ka viņa lūpas izstiepjas smaidā. Un kas ir tas?

-��� Saki tu! Es saķēru viņa galvu. Bet viņ� nespēja runāt.

Vēlāk es savā ambulancē gul�ņāju krēslā, sapņaini kavēdamās atmi�ņās, kā es pamodos, saules staru apspīdēta, palagi saviju�ies �ilbino�i baltos kum�ķos kā liedaga smiltis. Vienu roku biju uzlikusi uz krūts, un pirksti diki spēlējās ar krūtsgaliņu, es izbaudīju mirkli, kad tas pret manu plaukstu zem ņiebura plānā kokvilnas auduma kļuva ciets.

-��� Spēlējies ar sevi?

Sarkastiska balss, kas nāca no durvju puses, mani tik ātri uzrāva sēdus, ka atsitu pret plauktu galvu.

-���� 0! es diezgan īgni iesaucos. Geilisa. Kas gan cits? Ko tu te dari?

Geilisa ieslīdēja manā kambarī, it kā pārvietotos uz ritentiņiem. Bet es zināju, ka viņai bija kājas; biju tās redzējusi. Bet, kur viņa tās lika, kad staigāja, es netiku gudra.

-���� Atnesu Fica kundzei Spānijas safrānu; viņai to vajadzēja, jo jāga�tavojas hercoga apciemojumam.

-���� Vēl gar�vielas? es nobrīnījos, atguvusi labo omu. Ja tas cilvēks apēdīs kaut pusi no tā, ko Fica kundze pagatavojusi, viņu uz mājām vajadzēs velt ar vel�anu.

-���� To jau tagad var. Esmu dzirdējusi, ka hercogs ir mazs, apaļ� plikpauritis. Izmetusi no prāta augsto viesi un viņa miesasbūvi, Geilisa jautāja, vai es nevēlos ar viņu kopā doties ekspedīcijā pa tuvējiem pakalniem.

-��� Man vajag nedaudz sūnu, viņa paskaidroja. Sieviete plivināja savas garās rokas, kurās, likās, nav kaulu. Ja savāra ar pienu un maz�liet aitas vilnas, iznāk brīni�ķīgs losjons plaukstām.

Pametu skatienu uz �auro logu, kur zeltainajā saules gaismā putek�lī�i griezās kā traki. Vēj� viegli smar�oja pēc gataviem augļiem un tikko pļautas zāles.

-���� Kāpēc ne?

Gaidot, kamēr es savāk�u grozus un pudeles, Geilisa staigāja pa manu kambari, uz labi laimi pārcilādama da�ādas lietas. Viņa apstājās pie maza galdiņa un, pieri saraukusi, paņēma no tā kādu priek�metu.

-��� Kas tas tāds?

Es pārtraucu savu darāmo un nostājos viņai blakus. Geilisai rokā bija neliels sausu lapu sai�ķītis, apsiets ar trijiem diegiem: melnu, baltu un sarkanu.

-��� D�eimijs teica, ka tas esot ļauna vēlējums.

-��� Viņam taisnība. Kur tu to ņēmi?

Izstāstīju, ka atradu to gultā.

-��� No rīta nogāju lejā un atradu zem krūma, kur D�eimijs bija to nometis. Gribēju aiznest un parādīt tev, vai tu kaut ko zini par to, bet aizmirsu.

Geilisa stāvēja, domīgi ar nagu klaudzināja pa priek�ējiem zobiem un purināja galvu.

-��� Nē, nevaru teikt, ka es no tādām lietām ko saprotu. Bet varētu noskaidrot, kur� to ir izdarījis.

-��� Tie�ām?

-��� Jā. Atnāc rit no rīta pie manis uz mājām, un es tev izstāstī�u.

Atsakoties teikt kaut ko vairāk, vie�ņa apgriezās tā, ka zaļais apmet�nis noplandīja, un ļāva man sekot, ja vēlos.

Geilisa uzveda mani augstu kalnos, mēs auļojām, kad ceļ� bija labs, bet pārgājām uz soļiem, kad tas kļuva sliktāks. Stundas jājiena attālumā no ciema viņa apstājās pie neliela strauta, kuram pāri liecās vītolu zari.

Mēs pārbridām pāri strautam un nesteidzīgi ķildām pa kalnu pa�kāji, lasot augus, kādi vēl bija dabūjami vasaras nogalē, un pirmās no�gatavoju�ās agrīna rudens ogas un biezās, dzeltenās sēnes, kas auga uz koku stumbriem seklajās, ēnainajās ieplakās.

Geilisa gāja pa priek�u un pazuda brik�ņos, kad apstājos, lai ieka�sītu sev grozā mazliet o�a mizas. Sakaltu�ās sulas piciņas uz papīra plānās mizas izskatījās kā sakaltu�as asins lāses, no uzsūktās saules gaismas tās mirdzēja tum�sarkanas.

No nomoda sapņiem mani iztraucēja kāda skaņa, un es paskatījos aug�up uz kalnu, no kura, kā man �ķita, tā nāca.

Es to dzirdēju vēlreiz augstu, ņaudo�u kliedzienu. �ķita, tas skan no aug�as, no klints iedobes gandrīz pa�ā virsotnē. Noliku grozu un sāku rāpties kalnā.

-���� Geilis! es iekliedzos. Nāc �urp! Kāds pametis zīdaini!

Vispirms bija dzirdama brak�ķē�ana un klusi lāsti, kad Geilisa lauza

ceļu cauri krūmu mud�eklim nogāzē. Gai�ā seja bija pietvīkusi un dus�mīga, matos saķēru�ies sīki �agariņi.

-��� Kas, Dieva dēļ� viņa iesāka un tad metās uz priek�u. Jēzus asinis! Liec nost! Viņa ātri izrāva man no rokām zīdaini, nolika atpa�kaļ nelielā klints iedobē, kur biju bērnu atradusi. Līdzenais, bļodai līdzī�gais iedobums nebija pat jardu diametrā. Vienā malā stāvēja sekla koka sile līdz pusei pilna ar pienu, un bērnam pie kājām gulēja mazs, ar sarkanu diegu apsiets pļavas puķu pu�ķītis.

-��� Bet viņ� ir slims! es iebildu, atkal pieliecoties pie bērna. Kur� var tā pamest slimu bērnu vienu pa�u?

Bija skaidri redzams, ka zīdainis ir ļoti slims sa�ķobītā sejiņa bija zaļganā krāsā ar tum�iem lokiem zem acīm un sīkās dūrites zem segas vārgi kustējās. Kad paņēmu bērnu rokās, tas bija glu�i slābans; bija brīnums, ka tam vispār pietiek spēka pakliegt.

-��� To izdarīja vecāki, Geilisa izmeta, satverot mani aiz rokas. Liec nost! Taisāmies no �ejienes projām.

-��� Vecāki? es nikni pārjautāju. Bet�

-��� Tas ir feju bērns, viņa nepacietīgi skaidroja. Liec zemē un nāc. Nu!

Velkot mani sev līdzi, Geilisa ienira atpakaļ krūmājā. Es turējos pretī, tomēr sekoju viņai lejup pa nogāzi, līdz mēs, aizelsu�ās un pie�tvīku�as, nonācām apak�ā, kur es piespiedu viņu apstāties.

-��� Ko tas nozīmē? es noprasīju. Mēs nevaram tā vienkār�i pa�mest ārā slimu bērnu. Un ko nozīmē tavi vārdi, ka tas ir fejas bērns?

-���� Fejas bērns, balss joprojām skanēja nepacietīgi. Tu ta�u noteikti zini, ko tas nozīmē, vai ne? Kad fejas nozog kādu bērnu, vietā viņas atstāj savējo. To, ka tas ir fejas bērns, var zināt pēc tā, ka mazais raud, niķojas, neaug un nepieņemas svarā.

-��� Protams, es zinu, kas tas ir, sacīju. Bet tu ta�u netici tām muļķībām, vai ne?

Negaidīti viņa uzmeta man ieinteresētu, aizdomu pilnu skatienu. Tad sejas izteiksme atslāba un tajā atgriezās ierastā viegla uzjautrinā�juma un cinisma izteiksme.

-��� Nē, neticu, viņa atzina. Bet vietējie gan tic. Geilisa satraukti pameta skatienu uz nogāzi, bet no klin�u iedobes neskanēja vairs ne skaņa. Ģimene ir kaut kur tuvumā. Iesim.

Negribīgi es ļāvu viņai vest sevi ciema virzienā.

-���� Kāpēc viņi to bērnu tur nolika? es taujāju, apsēdusies uz akmens, lai novilktu zeķes, pirms brienam pāri strautam. Vai viņi cer, ka Mazie ļaudis nāks un bērnu izārstēs? Joprojām raizējos par bērnu; viņ� likās nopietni slims. Nezināju, kas viņam kai�, bet, iespējams, es varēju palīdzēt.

Varbūt varu atstāt Geilisu ciemā un pati atnākt pēc bērna. Ta�u tam jānotiek pēc iespējas ātrāk; paskatījos uz debesīm austrumu pusē, kur mīksti, pelēki lietusmākoņi ātri satumsa violetā nokrēslā. Rietumu pusē vīdēja sārta kvēle, bet gai�s būs ne ilgāk par pusstundu.

Geilisa uzkāra pīto klūgu grozu kaklā, sacēla uz aug�u svārkus un, drebinādamās aukstajā ūdenī, iebrida strautā.

-��� Nē, viņa sacīja. Pareizāk sakot, jā. �is ir viens no Feju kalniem, un te gulēt ir bīstami. Ja atstāsi fejas bērnu pa nakti tādā vietā, Ļautiņi atnāks un paņems to atpakaļ, bet vietā atstās nozagto cilvēka bērnu.

-���� Bet tā nenotiks, jo �is nav fejas bērns, es iebildu noel�oties, jo sajutu izkusu�ā sniega ūdens pieskārienu. Tas ir tikai slims zidainis. Visticamāk, nakti zem klajas debess viņ� nepārdzīvos!

-��� Jā, Geilisa man strupi piekrita. Līdz rītam bērns būs pagalam. Un es lūdzu Dievu, kaut neviens nebūtu mūs tur redzējis.

Es pārtraucu vilkt nost kurpes.

-��� Pagalam! Geilisa, es ie�u tam pakaļ. Es nevaru zīdaini tur pa�mest. Pagriezos un sāku brist atpakaļ.

Viņa noķēra mani no mugurpuses un iegāza uz sejas seklajā ūdenī. Plivinādama rokas un elsdama un �ļakstīdama ūdeni uz visām pusēm, es pamanījos piecelties uz ceļiem. Geilisa izmirku�iem svārkiem stāvēja līdz puslieliem ūdenī un caur pieri nikni glūnēja uz mani.

-��� Tu nolādētā aunapiere! viņa iekliedzās. Tur neko nevar līdzēt! Vai tu mani dzirdi? Neko! Tas bērns jau tikpat kā ir miris! Es te nestā�vē�u un kaut kādas tavas stulbas iedomas dēļ neļau�u riskēt ar manu un tavu dzīvību! Klusi sprauslādama un ņurdēdama, viņa pieliecās, abām rokām satvēra mani zem padusēm un uzrāva kājās.

-���� Klēra! viņa steig�us runāja, purinot manas rokas. Uzklausi mani! Ja tu tuvosies tam bērnam un viņ� nomirs un tā noteikti notiks, tici man, esmu tādus jau redzējusi tad ģimene vainos tevi. Vai nere�dzi, cik tas ir bīstami? Vai tu nezini, ko par tevi runā ciemā?

Es stāvēju, drebinādamās novakara aukstajā vējā, mani nepārpro�tami plosīja milzu bailes par savu dzīvību un doma par bezpalīdzīgo bērnu, kur� viens pats mirst tumsā ar pļavu ziediem pie kājām.

-���� Nē, es sacīju, papurinādama galvu, lai slapjie mati neaizsegtu seju. Geilisa, nē, es nevaru. Apsolu, ka bū�u uzmanīga, bet man jāiet. Es izrāvos no viņas tvēriena un pagriezos pret krastu, klupdama un �ķiezdama ūdeni, bridu cauri mainīgajām ēnām, kas klājās virs strauta.

Man aiz muguras atskanēja apslēpts izmisuma kliedziens, tad drud�aina �ļakstinā�anās pretējā virzienā. Nu, vismaz viņa vairs mani nekavēs.

Ātri satumsa, un es lauzos cauri krūmiem un garajai zālei, cik ātri vien varēju. Nebiju pārliecināta, ka atradī�u pareizo kalnu, ja satumsīs, pirms tik�u galā; te tuvumā bija vairāki kalni, visi apmēram vienā augstumā. Ar fejām vai bez tām, doma, ka man vienai pa�ai jāklīst tur pa tumsu, nebija nekāda patīkamā. Jautājums par to, kā es ar slimu bērnu rokās tik�u atpakaļ uz pili, pa�laik nebija apsprie�ams par to es domā�u, kad pienāks laiks.

Pēdīgi es atradu vajadzīgo kalnu, ievērojot da�as jaunas lapegles, ko atcerējos augam tā pakājē. Bija jau gandrīz satumsis, mēnesi vēl nemanīja, tāpēc bie�i klupu un kritu. Lapegles spiedās cie�i kopā un, knikstēdamas, �īkstēdamas un �alco�i nopūzdamās, klusi sarunājās vakara vējā.

�ī sasodītā vieta ir apsēsta, es nodomāju, klausīdamās koku sarunā virs galvas, kamēr spraucos starp slaidajiem stumbriem. Es nebrīnītos, ja aiz nākamā koka slēptos spoks.

Ta�u es brīnījos. Patiesību sakot, es no bailēm vai zaudēju prātu, kad no tumsas izslīdēja ēnains stāvs un mani sagrāba. Spalgi iekliedzos un situ.

-��� Jēzus Kristus, es iesaucos, ko tu te dari? Kādu bridi sarāvu�sies kļāvos D�eimijam pie krūtīm, juzdama atvieglojumu, viņu ierau�got, kaut arī viņ� bija mani pamatīgi nobiedējis.

Viņ� saņēma manu roku un pagrieza, lai vestu ārā no me�a.

-��� Atnācu tev pakaļ, viņ� klusi sacīja. Jo tūlīt būs nakts; netālu no Svētā Jāņa strauta satiku Geilisu Dankenu, un viņa man pateica, kur tu esi.

-���� Bet bērns� es iesāku, grie�oties atpakaļ uz kalnu.

-���� Bērns ir miris, viņ� izmeta un vilka mani atpakaļ. Es biju aiz�gājis paskatīties.

Tad es sekoju D�eimijam bez iebildumiem, noskumusi par bērna nāvi, bet atvieglota, ka man nevajadzēs piedzīvot kāpienu Feju kalna virsotnē vai garo mājupceļu. Tumsas un koku �aboņas nomākta, es nerunāju, līdz mēs atkal bijām �ķērsoju�i strautu. Tā kā joprojām biju slapja no iepriek�ējās reizes, es nepūlējos vilkt nost zeķes, bet �ļaksti�nāju pāri tāpat. D�eimijs, būdams sauss, tāds arī palika, lecot no krasta uz liela akmens strauta vidū, kas bija pacēlies virs ūdens, tad kā tāllē�cējs palidoja man garām un nolēca otrā krastā.

-��� Saki, Ārmaliet, vai tev ir kāda nojausma, cik bīstami ir staigāt vie�nai tādā naktī? viņ� vaicāja. Dusmīgs viņ� nebija, tikai gribēja zināt.

-���� Nē� tas ir, jā. Piedod, ja liku tev uztraukties. Bet es nevarēju atstāt bērnu ārā, vienkār�i nevarēju.

-��� Jā, es zinu. Viņ� mani uz mirkli apskāva. Tev, Ārmaliet, ir laba sirds. Bet tu nezini, ar ko tev ir darī�ana.

-���� Vai ar fejām? Biju nogurusi un �ī starpgadījuma satraukta, bet slēpu to aiz vlzdegunlbas. Es no māņticības nebaidos. Un tad man caur galvu iz�āvās kā zibens. Vai tu tici fejām un viņu bērniem un visām tādām lietām?

D�eimijs vispirms apdomājās, tad atbildēja:

-���� Nē. Nē, tādām lietām es neticu, tomēr es neparko nebūtu ar mieru gulēt visu nakti Feju kalnā. Bet es esmu gājis skolā, Ārmaliet. Man Dūgala mājā bija labs vācu privātskolotājs, kur� mācīja latīņu un grieķu valodu, un vēlāk, kad astoņpadsmit gadu vecumā nonācu Francijā, es apguvu arī filozofiju un vēsturi un redzēju, ka pasaulē ir daudz kas vairāk par gravām, tīreļiem un ūdenszirgiem ezeru dzelmē. Bet �ie ļautiņi� Viņ� pla�ā �estā ietvēra tumsu mums aiz muguras.

-��� Viņi nekad no dzimtās vietas nav biju�i tālāk kā dienas gājiena attālumā, izņemot tādu milzu notikumu kā klana Saiets, un tas var gadīties divas reizes mū�a laikā. Viņi dzīvo starp gravām un ezeriem un nedzird par pasauli neko vairāk kā vien to, ko tēvs Beins viņiem saka svētdienas sprediķī baznīcā. To un vecos stāstus.

Viņ� pabīdīja malā alk�ņa zaru, un es noliecos zem tā. Mēs bijām uz brie�u takas, kur es ar Geilisu biju gājusi pa dienu, un �is jaunais pierādījums, ka D�eimijs prot atrast ceļu pat tumsā, mani iedro�ināja. Tā kā mēs bijām labu gabalu no Feju kalna, viņ� atkal runāja parastā balsī, apklustot tikai palaikam, lai atbrīvotu taku no kādiem augiem.

-���� Tie stāsti nav nekas vairāk kā pasakas Gvilina stāstos, kad sēdi zālē un dzer Reinas vīnu. Viņ� gāja man pa priek�u, un balss plūda atpakaļ, klusa un svarīga aukstajā naktī.

-���� Tur ārā un pat ciemā nē, tas ir kas cits. Ļaudis dzīvo saskaņā ar tiem. Da�iem nostāstiem dro�i vien pamatā ir kāds patiess gadījums.

Es atcerējos ūdenszirga dzintarainās acis un nodomāju: nez kuri ir tie patiesie stāsti?

-���� Un citi� nu, D�eimija balss pieklusa, un man vajadzēja sasprin�dzināt dzirdi, lai viņu saklausītu. Tā bērna vecākiem, varbūt viņiem ir vieglāk, ja tic, ka tas, kas nomira, ir fejas bērns, bet viņu pa�u bērns ir vesels kā rutks un dzīvos mū�īgi pie fejām.

Tad mēs bijām tiku�i līdz zirgiem, un pēc pusstundas tumsā aici�no�i spīdēja Leohas pils ugunis. Nekad nebiju domājusi, ka uzskatī�u �o drūmo ēku par attīstītas civilizācijas priek�posteni, bet �ajā bridi gaisma logos �ķita kā apgaismības bāka.

Tikai tad, kad piejājām tuvāk, es atskārtu, ka gai�ums plūda no laternām, kas liesmoja gar tilta malu.

-��� Kaut kas ir noticis, es teicu, pagrie�oties pret D�eimiju. Un, redzot viņu pirmo reizi gaismā, pamanīju, ka viņ� nav ģērbies parastajā novalkātajā kreklā un netīrajos kiltos. Laternas gaismā spo�i spīdēja baltais lina krekls, un viņa labākie vienīgie samta svārki gulēja pār�mesti pār segliem.

-��� Jā. Viņ� palocīja galvu. Tāpēc jau devos tev pakaļ. Beidzot ieradies hercogs.

Hercogs bija citāds, nekā biju viņu iedomājusies. Nezinu, ko biju cerējusi ieraudzīt, bet ne jau �o balamutīgo, sirsnīgo, atlētisko vīrieti ar sarkano seju, ko satiku Leohas zālē. Viņam bija patīkama, tie�a, vēja appūsta seja ar gai�zilām acīm, kas vienmēr bija nedaudz samiegtas, it kā viņ� skatītos pret sauli, sekojot līdzi fazāna lidojumam.

Vienu bridi man ienāca prātā, vai tik hercogam piedēvētie stāstiņi nav pārspīlējums. Lai�ot skatienu apkārt zālei, ievēroju, ka ikviens zēns, jaunāks par astoņpadsmit gadiem, ar piesardzīgu izteiksmi sejā nenolai� acis no hercoga, kas smējās un dzīvi sarunājās ar Kolamu un Dūgalu. Tātad tie nebija tikai izdomājumi, zēni bija brīdināti.

Kad tiku stādīta priek�ā hercogam, man radās zināmas grūtības saglabāt nopietnību. Viņ� bija liela auguma vīrs, fiziski spēcīgs un nosvērts, tādi bie�i redzami krogos skaļi pau�am savu viedokli, iebildu�mus atsitot ar skaļumu un atkārto�anu. Protams, D�eimija stāsts bija mani brīdinājis, bet hercoga personība atstāja tik spēcīgu iespaidu, ka tad, kad viņ� zemu noliecās pār manu roku un satrauktas peles balsī nopīkstēja: "Bet cik brīni�ķīgi atrast tautieti tik tālā nostūrī, kundze," man vajadzēja iekost vaigā, lai sevi publiski neapkaunotu.

Ceļa nogurdināti, hercogs ar savu svītu agri devās pie miera. Ta�u nākamās dienas vakarā pēc maltītes skanēja mūzika un sarunas, mēs ar D�eimiju pievienojāmies Kolamam, Dūgalam un hercogam. Sendringems no Kolama Reinas vīna kļuva plātīgs, skaļi runāja, vienlīdz irok�ņaini izsakoties gan par briesmām, kas ceļotājiem uzglūn Hailendā, gan par ainavas skaistumu. Mēs pieklājīgi klausījāmies, un, kad hercogs "izspiedza" stāstu par saviem varoņdarbiem, es centos uztvert D�eimija skatienu.

-���� Pie Stērlingas salūza velbomis, un mēs trīs dienas iestrēgām uz vietas ņemiet vērā, ka gāza kā ar spaiņiem, iekams mans sulai�nis spēja sameklēt kalēju, kas salaboja to nolādēto bomi. Un nepagāja ne puse dienas, kad mēs iebraucām milzīgā bedrē, nekad nebiju tādu redzējis, un atkal tas draņķis salūza! Tad viens zirgs pazaudēja pakavu, tāpēc mums vajadzēja izkrāmēt karieti un iet tai blakus pa dubļiem -, vedot to klibo kleperi. Un tad� Kamēr stāsts vijās no vienas nelaimes pie nākamās, es jutu, ka man arvien vairāk uzmācas vēlē�anās ķiķināt, es mēģināju �o vēlmi nomākt ar vīnu dro�i vien tas bija nepareizs lēmums.

-���� Bet medījums, Makenzij, medījums! vienā bridi hercogs iesau�cās, sajūsmā izbolījis acis. Gandrīz grūti noticēt. Nav brīnums, ka es būtu ar mieru daudz ko paciest, lai pamēģinātu nomedīt tādu briedi, kādu redzēju pirms divām dienām, brīni�ķīgs dzīvnieks, vienkār�i brī�ni�ķīgs! Izlēca no krūmiem tie�i priek�ā karietei, mana dārgā, stāstī�tājs vērsās pie manis. Izbiedēja zirgus, un mēs gandrīz atkal nobrau�cām no ceļa!

Kolams pacēla savu zvanveida karafi un jautājo�i savilka vienu tum�o uzaci. Salējis vīnu pasniegtajās glāzēs, viņ� sacīja:

-���� Nu, varbūt varam sarīkot medības jums par godu, Jūsu Gai�ība. Mans māsasdēls ir lielisks mednieks. Viņ� palūrēja caur pieri uz D�ei�miju un pretī saņēma tikko jau�amu galvas mājienu.

Kolams atliecās, nolika karafi uz galda un nevērīgi izmeta:

-���� Jā, tad viss labi sakritīs. Varbūt nākamās nedēļas sākumā. Fazā�niem vēl par agru, bet brie�u medības varētu izdoties. Viņ� pagriezās pret Dūgalu, kur� izstiepies laiskojās polsterētā krēslā. Mans brālis varētu doties līdzi. Ja esat nodomājis ceļot uz ziemeļiem, viņ� parāditu jums zemes, par kurām pirmīt runājām.

-���� Kolosāli, kolosāli! Hercogs bija sajūsmā. Viņ� noglāstīja D�eimi�jam kāju; redzēju, ka D�eimija muskuļi saspringst, bet viņ� pat nepa�kustējās. Viņ� rāmi pasmaidīja, un hercogs ļāva rokai pakavēties vienu sekundi par ilgu. Tad Viņa Gai�ība pamanīja, ka es uz viņu skatos, un frivoli man uzsmaidīja, bet sejas izteiksme sacīja: "Bija vērts pamēģi�nāt, ko?" Negribot arī es pasmaidīju. Savādi, bet man �is vīrietis tīri labi patika.

Hercoga iera�anās saceltajā juceklī biju pavisam piemirsusi Geilisas piedāvājumu palīdzēt noskaidrot, kur� man vēlējis ļaunu. Un pēc nepa�tīkamā piedzīvojuma ar bērnu Feju kalnā man nemaz vairs negribējās klausīties viņas ieteikumos.

Tomēr ziņkāre guva virsroku pār aizdomām, un, kad Kolams pēc divām dienām lūdza D�eimiju aizjāt Dankeniem pretī un atvest viņus uz hercoga rīkotajām dzīrēm pili, es devos viņam līdzi.

Tā sanāca, ka ceturtdien mēs ar D�eimiju sēdējām Dankenu viesis�tabā un prokurors mums neveiklā draudzīgumā kavēja laiku, kamēr viņa sieva aug�stāvā beidza posties svinībām. Kaut arī atlabis pēc pēdējā gastrīta uzliesmojuma, Artūrs tomēr necik vesels vis neizskatī�jās. Kā bie�i gadās resniem cilvēkiem, kad viņi strauji novājē, tuklums bija pazudis no viņa vaigiem, bet ne no vēdera. Tas aizvien vēl izspīlēja zaļo zīda vesti, bet sejas āda nokarājās ļenganās krokās.

-��� Varbūt man uzkāpt aug�ā un palīdzēt sakārtot matus, es iemi�nējos. Es atnesu viņai jaunu lenti. Paredzēdama, ka man būs vaja�dzīgs aizbildinājums, lai parunātos ar Geilisu divatā, biju paņēmusi līdzi mazu sainīti. Parādījusi to, es izmetos pa durvīm un jau kāpu aug�ā pa kāpnēm, iekams Artūrs spēja kaut ko iebilst.

Geilisa mani jau gaidīja.

-���� Nāc vien iek�ā, viņa aicināja, iesim uz manu istabu. Mums vajadzēs pasteigties, bet pārāk daudz laika tas neaizņems.

Es sekoju Geilisai pa �aurām vītņu kāpnītēm. Pakāpieni nebija vie�nādos attālumos cits no cita; da�i bija tik augsti, ka man vajadzēja sacelt brun�us, lai nepakluptu. Nospriedu, ka 17. gadsimtā namdariem bija vai nu kļūdaina mērī�anas metode, vai arī laba humora izjūta.

Geilisas privātā svētnīca atradās mājas pa�ā aug�ā, vienā no attā�lākajiem bēniņu nodalījumiem, virs kalpotāju telpām. Geilisa izņēma no priek�auta kabatas milzīgu atslēgu, ar kuru atdarīja durvis; atslēga

I)ija gandrīz se�as collas gara, ar platu, dzelzī kaltu vīnstīgu un ziedu vijumu galā. Tā svēra vismaz mārciņu; ja turētu aiz stieņa, tad iznāktu labs ierocis. Slēdzene un viras bija labi ieeļļotas, un biezās durvis bez skaņas vērās uz iek�u.

Bēniņu istaba bija maza, �aurāku to darīja mansarda logi, kas stie�pās gar visu mājas fasādi. Plaukti, kas sedza katru sienas collu, bija piekrauti ar podiņiem, pudelēm, bla�ķēm, zāļu flakoniem un krūzēm. Kārtīgās rindās pie sijām karājās �ūsto�u da�ādu krāsu diegiem apsieti zālī�u sai�ķi un, kad gāju garām, birdināja man matos smar�īgus putekļus.

Ta�u �ī telpa ne mazākajā mērā nelīdzinājās tīrajai, lieti�ķajai zāļu istabai apak�stāvā. �ī bija piekrauta, gandrīz piebāzta līdz pēdējai iespējai, un tum�a par spīti mansarda logiem.

Vienā plauktā bija saliktas grāmatas, galvenokārt vecas un apdris�kātas, bez uzrakstiem uz muguriņām. Es ziņkāri pārbraucu ar pirkstu pa ādas sējumu rindu. Lielākā tiesa bija ādas vākos, ta�u aptuveni divas vai trīs bija iesietas citā materiālā; kaut kas mīksts, bet pieskaroties nepatīkami taukains. Un viena grāmata, pēc visa sprie�ot, bija iesieta pat zivs ādā. Ar pirkstu galiem izvilku grāmatu no plaukta un atvēru. Teksts bija rakstīts ar roku arhaiskas fran�u un vēl senākas latīņu valo�das sajaukumā, bet nosaukumu man izdevās saburtot. "Grāfa Sen�ermēna grimuārs".

Aizvēru un nedaudz satriekta noliku to atpakaļ plauktā. Grimuārs. Burvju rokasgrāmata. Jutu, ka Geilisas skatiens dzeļ man mugurā, un pagriezusies ieraudzīju viņas acīs gan nerātnu dzirksti, gan piesardzīgu vērību. Ko es, to uzzinājusi, darī�u?

-��� Tātad tās nav tikai baumas? Es smaidīju. Tu patie�ām esi ragana. Nez cik tālu tās baumas izplatīju�ās, un vai viņa pati ticēja savām spējām vai arī tie bija tikai smalki izdomāti slazdi, ko viņa izmantoja, lai kliedētu garlaicību, ko sagādāja lauliba ar Artūru. Tāpat es prātoju, kuru no maģijas veidiem viņa piekopa vai iedomājās pie�kopjam.

-���� Ak, balto! Arī viņa smaidīja. Tikai un vienīgi balto maģiju.

Ar no�ēlu nospriedu, ka tas, ko D�eimijs teica par manu seju, ir

taisnība �ķiet, visi spēja nolasīt manas domas.

-��� Nu tad jau labi, noteicu. Es nudien pārāk neaizraujos ar dan�co�anu pusnakti ap ugunskuru, jā�anu uz slotaskāta, nemaz nerunājot par to, ka es bu�otu velnam pakaļu.

Geilisa atmeta matus un sajūsmināta smējās.

-���� Redzu, ka tu pakaļu nebu�o nevienam, viņa sacija. Un es ari ne. Ta�u, ja manā gultā būtu tāds salds, ugunīgs nelabais kā tavējā, tad varbūt ar laiku tas notiktu, kas zina.

-��� Tas man atgādina� es iesāku, bet viņa jau bija novērsusies un, murminādama pie sevis, turpināja gatavoties rituālam.

Vispirms pārbaudījusi, vai durvis dro�i aizslēgtas, Geilisa piegāja pie loga, zem kura sēdeklī bija iebūvēta lāde, un sāka pa to rakņāties. Viņa izņēma lielu, seklu pannu un garu, baltu sveci keramikas sve�turī. Pēc tam viņa noklāja uz grīdas novalkātu segu, lai pasargātos no putek�ļiem un skabargām.

-���� Ko tu taisies darīt, Geilisa? es jautāju, ar aizdomām vērodama gatavo�anos. Pannā, svecē un segā ar pirmo acu uzmetienu neko sliktu nespēju saskatīt, bet es biju iesācēja burve, lai neteiktu vairāk.

-��� Izsaukt, viņa raustīja segu aiz stūriem, lai tās malas sakristu precizi ar grīdas dēļiem.

-���� Ko tādu? es turpināju izvaicāt. Vai kuru.

Geilisa atliecās un atglauda matus. Mīksti un slideni, tie raisījās vaļā no saspraudēm. Kaut ko murminādama, viņa izņēma sprādzes un ļāva matiem bieza krējuma krāsā plūst taisnā, mirdzo�ā straumē.

-���� Nu, rēgus, garus, vīzijas. Visu, ko tev var ievajadzēties, viņa atbildēja. Sākums visiem ir vienāds, bet zālītes un vārdi katrā gadī�jumā ir citādi. Tagad mums vajadzīga vīzija lai redzētu, kur� vēl tev ļaunu. Tad varēsim to pagriezt atpakaļ uz pa�iem sūtītājiem.

-��� Ē, nu� Man nudien nebija vēlē�anās atriebties, bet mani mocīja ziņkāre gan redzēt, kā notiek garu sauk�ana, gan to, kur� vēl man ļaunu.

Nolikusi pannu segas vidū, Geilisa lēja tajā ūdeni no krūzes, skaid�rodama:

-��� Var izmantot jebkuru trauku, kur� ir pietiekami liels, lai tajā redzētu atspulgu, kaut ari grimuārā teikts, ka vajag sudraba bļodu. Pat dīķis vai peļķe var noderēt garu sauk�anai, tomēr tiem jāatrodas nomaļā vietā. Gari jāsauc mierā un klusumā.

Geilisa ātri gāja no loga pie loga, vilkdama ciet melnos aizkarus, līdz istabā faktiski gaismas vairs nebija. Tik tikko spēju saskatīt sie�vietes slaido augumu, kas �audījās pa tumsu, līdz viņa iededza sveci. Kad Geilisa ar sveci rokā piegāja pie segas, drebelīgā liesma apgais�moja viņas seju un meta ķīļveida ēnu zem enerģiskā deguna un smalkā zoda.

Geilisa nolika sveci blakus pannai ar ūdeni, tālāk no manis. Viņa ļoti uzmanīgi pielēja pannu, tik pilnu, ka ūdens gandrīz pacēlās virs trauka malas, bet pāri nelija virsmas spraiguma dēļ. Pārliekusies pāri lēzenajam traukam, es redzēju, ka radies lielisks atspulgs, krietni labāks nekā jebkurā no pils spoguļiem. Atkal nolasījusi manas domas, Geilisa paskaidroja, ka pannas atspulgs noder ne tikai garu izsauk�anai, bet to var brīni�ķīgi izmantot arī matu kārto�anai.

Tikai neiekriti iek�ā, citādi samirksi, viņa pieteica un, pieri kon�centrējoties savilkusi, iededza sveci. �is lieti�ķais tonis, tik prozaisks pārdabiskajā gatavo�anās procesā, man kādu atgādināja. Skatīdamās uz slaido, gai�o augumu, kas eleganti liecās pāri krama kārbiņai, es sākumā nespēju atcerēties. Bet, protams! Lai arī nekas nevarēja mazāk līdzināties vecmodīgajai sievietei ar tējkannu mācītāja Veikfīlda kabi�netā, tomēr Geilisas balss tonis bija tie�i tāds pats kā Greiema kundzei.

Varbūt tā bija abām sievietēm raksturīgā attieksme, pragmatisms, kas okulto uztvēra tikai kā parādību kopumu tāpat kā, piemēram, laikapstākļus. Pret to jāizturas ar piesardzīgu cieņu glu�i tāpat kā uzma�nīgi jāapietas ar asu virtuves nazi -, bet nekādā gadījumā nav jāvairās vai jābaidās.

Bet varbūt tā bija lavandas ūdens smar�a. Geilisas platās, plando��ās kleitas vienmēr smar�oja pēc pa�as nostādinātajām esencēm: kliņģerītēm, kumelītēm, lauru lapām, dzatamansi, piparmētrām, majorāna. Ta�u �odien no baltās kleitas ielocēm plūda lavandas aromāts. Tā pati smar�a, kas vējoja no Greiema kundzes praktiskā, zilā kokvilnas tērpa un cēlās no viņas kaulainā krū�kurvja.

Ja zem Geilisas krūtīm atradās tāds pats skeletisks balsts, tad itin nekas no tā nebija redzams par spīti tērpa dziļajam izgriezumam. �ī bija pirmā reize, kad es redzēju Geilisu Dankenu neg/i�ē; parasti viņa valkāja atturīgus un platus tērpus, līdz kaklam aizpogātus, kā pienākas prokurora sievai. Tagad atklātais, vizmojo�ais apaļums man bija zināms pārsteigums, krēmkrāsas pārpilnība gandrīz tādā pa�ā krāsā kā viņas kleita lika man nojaust, kāpēc tāds vīrietis kā Artūrs Dankens appre�cēja trūcīgu meiteni bez ģimenes. Mans skatiens nevil�us aizslīdēja pie rūpīgi, ar etiķetēm apzīmētajām pudelītēm plauktā pie sienas, meklējot salpetri.

Geilisa izvēlējās no plaukta trīs burciņas un ielēja no katras nelielu daudzumu �ķidruma metāla ogļu pannas sīkajā bļodiņā. Ar sveci aizde�dzināja ogļu kārtu un pūta, lai dzirkstele pieņemas spēkā. Kad uz�āvās liesma, telpu piepildīja smar�īgi dūmi.

Gaiss bēniņos bija tik smags, ka pelēcīgie dūmi slaidā strūklā cēlās taisni aug�up, veidojot stabu, kas atgādināja garās, baltās sveces formu. Geilisa sēdēja starp abiem stabiem kā priesteriene templī, kājas graciozi salocījusi zem sevis.

-��� Nu, es domāju būs pavisam labi. A�i purinādama rozmarīna drusciņas no pirkstiem, Geilisa apmierināta novērtēja padarīto. Melnās drapērijas ar mistiskajiem simboliem noslēdza ceļu nelūgtiem saules stariem, un svece palika vienīgais gaismas avots. Liesma atspīdēja un izkliedējās rāmajā ūdenī pannā līdz pa�am dibenam, tādējādi likās, ka tā ir nevis atspulgs, bet pati izstaro gaismu.

-��� Un kas tagad? gribēju zināt.

Lielās, pelēkās acis gaidās kvēloja kā ūdens bļodā. Viņa noplivināja rokas virs pannas, tad pabāza starp kājām.

-��� Sēdi kādu bridi klusu, viņa pieteica. Ieklausies savos sirds�pukstos. Vai tu dzirdi, kā sitas sirds? Elpo mierīgi, lēnām un dziļi. Par spīti sejas izteiksmes dzīvīgumam, viņas balss skanēja rāmi un nestei�dzīgi, pilnīgi pretēji parasti spridzīgajai runas manierei.

Es paklausīgi darīju, kā Geilisa lika, izjuzdama, kā līdz ar elpo�a�nas izlīdzināto ritumu palēninās arī sirdsdarbība. Saodu dūmos rozma�rīna aromātu, bet par pārējām divām zālītēm es nebiju dro�a. Uzpirkstīte, varbūt retējs? Biju domājusi, ka violetie ir naktenes ziedi, bet tas noteikti nebija iespējams. Lai kas tas arī bija, manas elpas palēninā�a�nās nevarēja tikt saistīta tikai ar Geilisas vārdiem. Jutos tā, it kā man uz krūtīm būtu uzgūlis smagums, pats no sevis palēninot elpo�anas bie�umu.

Geilisa sēdēja pilnīgi nekustīga un vēroja mani, acis nemirk�ķi�not. Vienu reizi pamāja ar galvu, un es paklausigi palūkojos uz ūdens nekustīgo virsmu.

Viņa sāka runāt mierīgi un ikdieni�ķi, un tas man atkal atgādināja Greiema kundzi, kas akmeņu lokā sauca sauli.

Vārdi, ko viņa teica, it kā bija un tomēr nebija angļu valodā. Tā bija savāda valoda, likās, ka man to vajadzētu saprast, it kā viņa runātu mazliet par klusu, lai es sadzirdētu.

Jutu, ka rokas, kas līdz �im saliktas gulēja man klēpī, kļūst nejūtī�gas; es gribēju tās pacelt, bet man tas neizdevās. Geilisas monotonā balss turpināja skanēt maigi un iedro�ino�i. Tagad es zināju, ka saprotu teikto, tomēr nespēju atsaukt vārdus līdz apziņai.

Neskaidri aptvēru, ka esmu vai nu nohipnotizēta, vai atrodos kādu zāļu iespaidā, un mans prāts, pretodamies saldi smar�ojo�o dūmu vilk�mei, ieņēma pēdējās stingrās pozīcijas uz apzinātas domas robe�as. Redzēju ūdenī savu atspulgu, acu zīlītes bija sarāvu�ās kā kniepadatu galviņas, acis platas kā saules ap�ilbinātai pūcei. Cauri dziesto�ajai apziņai izslīdēja vārds "opijs".

-���� Kas tu esi? Nevarēju pateikt, kura no mums uzdeva �o jautā�jumu, bet es jutu, ka atbildot sakustas mans kakls. Klēra.

-���� Kas tevi te atsūtija?

-��� Es pati atnācu.

-��� Kāpēc tu nāci?

-��� Nevaru teikt.

-���� Kāpēc?

-��� Jo neviens man neticēs.

Man galvā skano�ā balss kļuva vēl mierino�āka, draudzīgāka, valdzino�āka.

-���� Es tev ticē�u. Tici man. Kas tu esi?

-��� Klēra.

Burvju varu pārtrauca negaidīts skaļ� troksnis. Geilisa salēcās un ar celi uzsita pa pannu, iebiedējot atspulgu atpakaļ ūdenī.

-���� Geilisa? Mīļā? cauri durvīm skanēja piesardzīga un vienlaikus pavēlo�a balss. Mums jāiet, mīļā. Zirgi gaida, un tu vēl neesi apģēr�busies.

Pie sevis rupji nolamājusies, Geilisa piecēlās un atgrūda logu, svaiga gaisa plūsma ietriecās man sejā, es samirk�ķināju acis, skābeklis mazliet izkliedēja miglu man galvā.

Geilisa domigi skatījās uz mani, tad pieliecās, lai palīdzētu piecelties.

-���� Nāc, viņa sacīja. Esi kļuvusi domīga, ko? Da�reiz ar cilvēkiem tā notiek. Tu labāk atgulies manā gultā, kamēr es saģērbjos.

Gulēju uz pārklātas gultas apak�stāva guļamistabā, acis aizvērusi, klausījos, kā Geilisa klusi �abinās pa savu ģērbistabu, un domāju, kas, pie joda, tas bija. �im rituālam nebija nekāda sakara ar ļauna vēlējumu vai tā uzsūtītāju, tas ir skaidrs. Tikai ar manu identitāti. Pakāpeniski, domas skaidrībai atgrie�oties, man ienāca prātā, vai tikai Geilisa nebija Kolama aģente. Kā prokurora sievai viņas ausis sasniedza visas ziņas par darījumiem un noslēpumiem, kas notika �ajā apgabalā. Un kur� cits, ja ne Kolams, interesētos par manu izcelsmi?

Man gribējās zināt, kas notiktu, ja Artūrs nebūtu pārtraucis garu izsauk�anu? Vai es smar�īgajā dūmakā izdzirdētu hipnotizētāju stan�darta frāzi: "Kad pamodīsieties, neko neatcerēsieties"? Bet es atcerējos un lauzīju galvu.

Ta�u �ajā gadījumā Geilisai jautāt nebija jēgas. Guļamistabas dur�vis pla�i atvērās, un ienāca Artūrs Dankens. Viņ� taisnā ceļā devās pie ģērbistabas durvīm, steidzīgi vienreiz pieklauvēja un iegāja iek�ā.

Uzreiz no turienes atskanēja slāpēts izbīļa sauciens, tad iestājās nāves klusums.

Durvīs atkal parādījās Artūrs Dankens, viņa acis bija ieplestas un aklas, seja tik balta, ka es iedomājos, vai viņam nav uznākusi kāda lēkme. Pielēcu kājās un metos pie namatēva, kas stāvēja, atspiedies pret durvju stenderi.

Bet es nepaguvu, jo viņ� atrāvās no durvīm un, viegli streipuļo�dams, gāja ārā no istabas, it kā mani nemaz nemanītu.

Tad es pati pieklauvēju pie durvim.

-���� Geilis! Vai ar tevi viss kārtībā?

Pēc īsa klusuma brī�a pilnīgi mierīga balss atbildēja:

-��� Jā, protams. Tūlīt nāk�u.

Kad beidzot nokāpām lejā, atradām Artūru acīmredzot jau maz�liet atguvu�os kopā ar D�eimiju malkojam brendiju. Viņ� likās mazliet izklaidīgs, it kā kaut ko pārdomātu, bet sagaidīja sievu ar mazu kompli�mentu par viņas izskatu un aizsūtīja kalpu pēc zirgiem.

Mēs ieradāmies tie�i uz banketa sākumu, un prokurors ar sievu lika aizvesti uz goda vietām pie galvenā galda. Es un D�eimijs, mazliet zemākā rangā, ieņēmām savas vietas pie galda, kur jau sēdēja Ruperts un Neds Gauens.

Fica kundze bija pārspējusi pati sevi un starodama uzklausīja kom�plimentus, ko viesi bārstīja par ēdienu, dzērienu un labo mielasta sarī�ko�anu.

Ēdiens patiesi bija ļoti gards. Nekad nebiju ēdusi ar medū tauk�ķē�tiem riekstiem pildītu fazāna cepeti un ņēmu jau tre�o �ķēli, kad Neds Gauens, ar zināmu jautrību vērodams manu ēstgribu, apjautājās, vai esmu pagar�ojusi piena sivēnu.

Manu atbildi pārtrauca rosība zāles viņā galā. Kolams bija piecēlies no galda un, vecā Aleka Makmāna pavadīts, nāca pie manis.

-��� Redzu, ka jūsu talantiem nav gala, Freizera kundze, Kolams mani uzrunāja, viegli palocījies. Plats smaids iekrāsoja pievilcīgo seju.

-��� Jūs protat visu, sākot ar brū�u pārsie�anu un slimnieku dziedi�nā�anu un beidzot ar kumeļu saņem�anu. Drīz laikam mums vajadzēs vērsties pie jums, lai atmodinātu miru�os. Klāteso�os pār�alca klusu smieklu vēsma, ta�u es ievēroju, ka pāris vīru satraukti pamet skatienu uz tēvu Beinu, kur� �ovakar bija klāt un zāles stūrī metodiski stūma vēderā jēra cepeti.

-���� Katrā ziņā, Kolams turpināja, iebā�ot roku svārku kabatā, atļaujiet pasniegt jums nelielu manas pateicības apliecinājumu. Viņ� pasniedza man nelielu koka lādīti ar Makenziju ģerboni uz vāka. Nebiju aptvērusi, cik vērtīgs zirgs ir Losgana, un iztēlē pateicos visiem laba�jiem gariem, kas pārraudzīja notikumus tā, ka nekas nenogāja greizi.

-��� Nieki. Es gribēju atdot balvu atpakaļ. Neko neparastu neesmu izdarījusi. Man tikai paveicās, ka man ir mazas rokas.

-��� Tomēr. Kolams palika pie sava. Ja jums tā patīk labāk, tad uzskatiet to par nelielu kāzu dāvanu, bet es gribu, lai jūs to pieņemat.

D�eimijs ar galvas mājienu rādīja, lai klausu, tāpēc es negribīgi paņēmu lādīti un atvēru. Tajā atradās skaists ahātu ro�ukronis smalki grebtas pērlītes un ar sudrabu inkrustēts krusts.

-��� Cik skaists, es no sirds sacīju. Un tā bija patiesība, kaut arī nezināju, ko lai ar to daru. Es skaitījos katoliete, ta�u mani bija audzi�nājis tēvocis Lems, lielākais no ateistiem, un man bija tikai neskaidra nojauta par ro�ukroņa nozīmi. Tomēr es Kolamam sirsnīgi pateicos un atdevu dāvanu D�eimijam, lai noglabā sporanā.

Pakniksēju klana vadonim un iepriecināta redzēju, ka esmu jau tik�tāl apguvusi �o mākslu, ka varu izpildīt reveransu, nekrītot uz deguna. Viņ� atvēra muti, lai kaut ko teiktu un ar pienācīgu cieņu dotos pro�jām, bet viņam tas neizdevās, jo man aiz muguras pēk�ņi atskanēja troksnis. Pagriezusies es redzēju vienīgi muguras un galvas, jo cil�vēki lēca aug�ā no soliem un sastājās ap jezgas vaininieku. Kolams ar zināmām grūtībām gāja apkārt galdam, nepacietīgi mājot ar roku, lai palai� viņu. Kad ļaudis ar cieņu deva vadonim ceļu, ieraudzīju uz grīdas guļam Artūra Dankena ducīgo augumu, rokas un kājas raustījās kon�vulsijās, atgrū�ot tos, kas bija piesteigu�ies palīgā. Viņa sieva, izlauzu��ies cauri murdo�ajam pūlim, nometās uz ceļiem blakus vīram un vel�tīgi mēģināja paņemt klēpī viņa galvu. Nelaimes ķertais vīrs atspiedās ar papē�iem pret grīdu, mugura izliecās, viņ� gārdza un tvēra gaisu.

Pacēlusi galvu, Geilisa izmisīgi laida zaļās acis pāri pūlim, it kā kādu meklējot. Pieņēmusi, ka viņa meklē mani, es izvēlējos vismazākās pretestības ceļu, �etrrāpus palīdu zem galda un izlīdu otrā pusē ārā.

Nonākusi blakus Geilisai, es satvēru viņas vīra galvu un mēģināju atlauzt �okļus. Sprie�ot pēc skaņām, es pieļāvu, ka viņ� varētu būt aiz�rijies ar gaļu, un tā, iespējams, vēl joprojām atradās viņa elpceļos.

�okļi bija cie�i sakosti un stīvi, ta�u lūpas zilas un notrieptas ar putainām siekalām, kas neliecināja par smak�anu. Tomēr viņ� nepār�protami smaka; varenās krūtis veltīgi cilājās, cīnoties pēc elpas.

-��� Ātri pagrieziet viņu uz sāniem! es izrīkoju. Uzreiz pastiepās vai�rākas rokas, lai palīdzētu, un smagais augums tika viegli pagriezts ar plato melna sar�a svārkos tērpto muguru pret mani. Es no visa spēka iespiedu plaukstas pamatni viņam starp lāpstiņām un vairākkārt situ, atskanot trulam, dobjam būk�ķim. Masīvā mugura viegli drebēja no sitieniem, bet rāviena, kad pēk�ņi tiek aizrauts aizsprostojums, nebija.

Satvēru apaļīgo plecu un vēlreiz nogrūdu Artūru uz muguras. Gei�lisa pieliecās tuvu sejai, kuras acis vērās tuk�umā, sauca vīra vārdu, masēja sarkaniem plankumiem izraibināto kaklu. Artūra Dankena acis bija izbolīju�ās, un papē�u spārdī�anās pa gridu kļuva arvien vārgāka. Agonijā sa�ņaugtās rokas pēk�ņi at�ļuka plati vaļā un trāpīja pa seju vienam no skatītājiem, kas tobrīd bija pieliecies.

Sprauslā�ana spēji aprāvās, un masīvais augums, ļengans un nekusiigs kā mie�u maiss, gulēja uz grīdas. Drud�aini mēģināju sataustīt pulsu �ļauganajā delnas locītavā un ar acs kaktiņu manīju, ka Geilisa dara to pa�u, paceļot uz aug�u apaļo, gludi skūto zodu un stipri iespie��ot pirkstu galus miesā zem zoda, meklējot miega artēriju.

Mēs abas meklējām veltīgi. Artūra Dankena sirds, kas jau tā bija nogurdināta, tik daudzus gadus sūknējot asinis pa �o masīvo augumu, bija padevusies.

Es izmēģināju visas atdzīvinā�anas metodes, kādas bija manā rīcībā, lai gan jau iepriek� zināju, ka tas būs veltīgi: roku pliķē�ana, sirds masā�a, pat elpinā�ana mute mutē, lai cik tā bija pretīga, bet rezultāts jau bija paredzams. Artūrs Dankens bija beigts.

Nogurusi es piecēlos un atkāpos, kad tēvs Beins, nikni palūrējis uz mani, nometās ceļos pie prokurora un steig�us veica pēdējo svai�dījumu. Man sāpēja mugura un rokas, un seja likās savādi nejūtīga. Apkārt mutuļojo�ais slāpētais troksnis līdz manām ausīm atplūda kā no tālienes, it kā mani no pārpildītās zāles atdalītu aizkars. Es aizvēru acis un pārbraucu ar roku tirpsto�ajām lūpām, cen�oties nodzēst no tām nāves gar�u.

Par spīti prokurora nāvei un tai sekojo�ajām ar izvadī�anu un apbe�dī�anu saistītajām formalitātēm, hercoga brie�u medības atlika tikai uz nedēļu.

Atskārta, ka D�eimijam drīz jādodas projām, mani dziļi nomāca; pēk�ņi sapratu, cik stipri es gaidīju viņu parādāmies pie vakariņu galda pēc dienas darba, kā man salēcās sirds, kad negaidīti viņu ieraudzīju dienas laikā, un cik ļoti biju atkarīga no viņa sabiedrības un stabilās, mierino�ās klātbūtnes pils sare�ģītajā dzīvē. Un, lai būtu līdz galam godīga, cik ļoti man patika viņa gludais, siltais un spēcīgais augums katru nakti manā gultā un pamo�anās rītos no jutekliskiem skūpstiem, kas dāvāti ar smaidu lūpās. Izredzes, ka viņ� dosies projām, bija nomā�co�as.

D�eimijs turēja mani cie�i apskautu, zodu atspiedis man pret pa�kausi.

-���� Man tevis pietrūks, D�eimij, es klusā balsi atzinos.

Apskāviens kļuva cie�āks, un viņ� skumīgi iesmējās.

-���� Man ari, Ārmaliet. Atklāti sakot nebiju domājis, ka būs tik sāpīgi tevi atstāt. Viņ� maigi glāstīja manu muguru, pirksti iztaustīja visus skriemeļu punus.

-���� D�eimij� tu piesargāsies?

Jutu, ka dziļi viņa krūtīs novirmo smiekli.

-���� No hercoga vai no zirga? Man par lielu nepatiku, viņ� bija nolē�mis brie�u medībās jāt ar Donasu. Es jau redzēju, kā milzīgais sarķis no tīrās ļaunprātības metas pāri klintij vai sabradā D�eimiju zem saviem baismīgajiem pakaviem.

-��� No abiem, es sausi noteicu. Ja zirgs tevi nometīs un tu salau�zīsi kāju, tad būsi hercoga varā.

-��� Tiesa. Ta�u tur būs arī Dūgals.

Es nicīgi iespurcos.

-��� Viņ� tev salauzīs vēl otru kāju.

D�eimijs iesmējās un pieliecās, lai mani noskūpstītu.

-���� Bū�u piesardzīgs, mo duinne. Vai tu man apsoli to pa�u?

-��� Jā, es teicu no sirds. Vai tu domā to cilvēku, kas gribēja uzsū�tīt mums ļaunumu?

Īslaicīgā jautrība bija pagaisusi.

-���� Varbūt. �aubos, vai tev draud briesmas, citādi es nekur nejātu. Tomēr� ak, un turies pa gabalu no Geilisas Dankenas.

-���� Ko? Kāpēc? Es mazliet atkāpos, lai paskatītos uz D�eimiju. Bija tum�a nakts, un viņa seju nevarēja redzēt, bet balss bija gana no�pietna.

-���� Runā, ka tā sieviete esot ragana, un vēl mel�� nu, kop� viņas vīra nāves nostāsti kļuvu�i vēl baisāki. Negribu, ka tu grozies viņas tuvumā, Ārmaliet.

-��� Vai tu patie�ām domā, ka viņa ir ragana? Es gribēju dzirdēt skaidru atbildi. D�eimija spēcīgās rokas saņēma plaukstās manu dibenu uii piekļāva sev klāt. Es apskāvu viņu un izbaudīju gludā, spēcīgā ķer�meņa pieskārienu.

-��� Nē, viņ� beidzot atzina. Bet briesmas tev draud ne jau no tā, ko es domāju. Vai tu man apsoli?

-���� Labi. Patiesībā solījumu devu visai labprāt; kop� gadījuma ar lejas bērnu un garu sauk�anu man nebija sevi�ķas vēlē�anās apmeklēt Geilisu. Apņēmu ar lūpām D�eimija krūtsgaliņu un viegli paskrubināju to ar mēli. Viņ� dziļi kaklā iekunkstējās un pievilka mani tuvāk.

-���� Paplet kājas, viņ� �ukstēja. Gribu nodro�ināties, lai tu mani atceries, kamēr esmu projām.

Kaut kad vēlāk es pamodos un jutu, ka esmu nosalusi. Samiegoju�sies es meklēju segu, bet nevarēju atrast. Pēk�ņi tā pati no sevis uzkrita man virsū. Izbrīnījusies es paslējos uz elkoņa, lai paskatītos.

-��� Piedod, D�eimijs sacīja. Negribēju tevi modināt, zeltenīt.

-���� Ko tu dari? Kāpēc neguli? Pāri plecam es skatījos uz viņu. Bija vēl tum�s, bet manas acis jau bija apradu�as, tāpēc varēju manīt viegli nokaunēju�os sejas izteiksmi. Viņ� bija nomodā, sēdēja uz ķebļa pie gultas, ietinies pledā, lai nenosaltu.

-���� Tikai� es redzēju sapni, ka tu esi apmaldījusies un es nevaru tevi atrast. Tas mani pamodināja, un� es gribēju uz tevi paskatīties, tas arī viss. Paturēt tevi prātā, lai atcerētos, kamēr esmu projām. Es noņēmu segu. Piedod, ka nosaldēju tevi.

-���� Tas nekas. Nakts bija auksta un ļoti klusa, it kā mēs abi būtu vienīgās dzīvās dvēseles pasaulē. Nāc gultā. Tu ari noteikti esi nosalis.

D�eimijs ieslīdēja man blakus un saritinājās man pie muguras. Rokas glāstīja mani no kakla līdz plecam, no vidukļa līdz gurnam, slidi�not plaukstu pāri visiem ķermeņa izliekumiem.

-���� Mo duinne, D�eimijs klusi dudināja. Tagad gan man vajadzētu sacīt mo airgeadach. Mana sudrabotā. Tavi mati ir sudrabaini zeltaini, un āda kā balts samts. Calman geal. Baltā dūja.

Aicino�i piekļāvu viņam gurnus un ar nopūtu piespiedos, kad manī ieslīdēja cietais penis. D�eimijs turēja mani sev pie krūtīm un �ūpoja mani lēnām, dziļi. Es klusi noelsos, un tvēriens atlaidās.

-���� Piedod, viņ� nomurmināja. Negribēju tev darīt sāpes. Bet es vēlos būt tevī un palikt tur dziļi. Gribu ar savu sēklu atstāt tevī sajūtu par sevi. Es gribu tevi tā turēt un palikt ar tevi līdz ausmai, atstāt tevi miegā un iet, kad manās rokās vēl ir tava auguma siltums.

Es viņam cie�i piekļāvos.

-��� Tu man nedari sāpes.

Kad D�eimijs bija devies medībās, es grūtsirdīgi klīdu pa pili. Pie�ņēmu slimniekus ambulancē, cik vien spēju, nodarbināju sevi ar dārza darbiem un mēģināju izklaidēties, pārlapojot grāmatas Kolama biblio�tēkā, tomēr laiks vilkās nomāco�i lēni.

Biju dzīvojusi viena gandrīz divas nedēļas, kad gaiteni pie virtuves satiku Leigēru. Kop� dienas, kad biju redzējusi viņu kāpņu laukumiņā pie Kolama kabineta, es meiteni �ad tad slepus pavēroju. Par spīti diez�gan ziedo�ajai ārienei, skaidri varēja manīt, ka viņa ir saspringusi. Leigēra likās izklaidīga, bie�i bija vērojamas garastāvokļa svārstības un nav jau nekāds brinums, nabaga meitene, es līdzjūtīgi nodomāju.

Ta�u �odien viņa izskatījās satraukta.

-��� Freizera kundze! Leigēra mani uzrunāja. Man jums jānodod kāda vēsts. Meitene teica, ka atraitne Dankena atsūtījusi ziņu, ka saslimusi, un lūdzot man iet viņu kopt.

Es svārstījos, atcerēdamās D�eimija priek�rakstus, bet apvienotais līdzjūtības un garlaicības spēks bija pietiekams, lai es pēc stundas ar zāļu kasti pie segliem jātu uz ciemu.

Kad ierados, Dankenu māja izskatījās novārtā pamesta, visur val�dīja nekārtība. Tā kā uz manu klauvējienu neviens neatbildēja, tad es pagrūdu durvis un ieraudzīju, ka priek�namā un viesistabā visur pamestas grāmatas un netiras glāzes, paklāji nav savās vietās un mēbeles biezā kārtā sedz putekļi. Uz maniem saucieniem neparādījās kalpone, un virtuve izrādījās tikpat tuk�a un nekārtīga kā pārējā māja.

Arvien vairāk norūpējusies, es devos aug�up pa kāpnēm. Arī priek��ējā guļamistaba bija tuk�a, bet es dzirdēju vieglu �ļūkā�anu pielieka�majā otrpus laukumiņam.

Atgrūdusi durvis, es ieraudzīju Geilisu, kura sēdēja ērtā krēslā, kājas sacēlusi uz galda. Viņa bija dzērusi uz galda glāze un karafe, un istabā stipri oda pēc brendija.

Mani ieraudzījusi, viņa satrūkās, tomēr smaidīdama uzslējās kājās. Skatiens mazliet nenoturīgi klida pa telpu, bet, manuprāt, namamāte i/.skatījās diezgan vesela.

-���� Kas par lietu? es jautāju. Vai tu esi slima?

Sieviete uzjautrināta izbolīja acis.

-���� Slima? Es? Nē. Visi kalpi ir prom, un mājās nav, ko ēst, bet bren�dija pietiek. Vai iedzersi kādu lāsīti? Viņa pagriezās, lai paņemtu karafi. Es satvēru viņas piedurkni.

-��� Vai tu nesūtīji pēc manis?

-��� Nē. Geilisa platām acīm lūkojās manī.

-��� Tad kāpēc� Manu jautājumu pārtrauca troksnis, kas plūda no ielas. Tālīna, duno�a murdē�ana. Biju to dzirdējusi jau agrāk �ajā pa�ā istabā, un no domas par stā�anos pretī pūlim, kas to sacēla, nosvida plaukstas.

Noberzu tās gar kleitu. Skaņas vilnis vēlās tuvāk, un nebija ne vajadzības, ne laika kaut ko jautāt.

nopluku�ās drānās ģērbu�ies stāvi pa�ķirās, un manām acīm pavērās tumsa. Mani rupji grūda pāri slieksnim, es ar elkoni atsitos pret koku tā, ka kauli no�ņirkstēja un es visā garumā iegāzos melnajā smirdoņā, kurā kustējās un rosījās neredzami radījumi. Es spalgi kliedzu un situ ar rokām, cen�oties atbrīvoties no neskaitāmu sīku, skrapsto�u kājiņu pinekļiem un atvairīt kādu lielāku, pīksto�u dzīvnieku, kas smagi ietriecās man sānos.

Man izdevās paripot malā, gan tikai aptuveni pāris pēdu, līdz atsi�tos pret māla sienu un man pār galvu nobruka vesela gru�u straume. Saritinājos �okurā un cie�i, cie�i piespiedos pie sienas, vienlaikus cen��oties apspiest elsas, lai saklausītu, kas vēl bez manis ir �ajā smirdo�ajā bedrē. Tas nezināmais bija liels un smagi elpoja, nevis rūca. Varbūt cūka?

-���� Kas te ir? no Stiksas melnuma atskanēja izaicino�i skaļa balss, kas tomēr izklausījās nobijusies. Klēra, vai tā esi tu?

-��� Geilisa! es izdvesu un, cen�oties savu likteņa biedri sataustīt, uzdūros viņas rokām, kas savukārt meklēja mani. Mēs tumsā cie�i saķērāmies un viegli �ūpojāmies.

-��� Vai bez mums te ir vēl kāds? es jautāju, piesardzīgi veroties apkārt. Kaut ari manas acis nu jau bija apradu�as ar tumsu, redzēt gan�drīz neko nevarēja. Kaut kur no aug�as iespiedās blāvi gaismas stari, bet te, lejā, melnās ēnas stiepās plecu augstumā; tik tikko spēju saska�tīt Geilisas seju, kas no manējās atradās tikai da�u collu atstatumā.

Viņa mazliet drebelīgi iesmējās.

-��� Domāju, ka armija peļu un citu grauzēju. Un tāda smaka, ka pat seskam aizrautos elpa.

-��� Smaku es jūtu. Dieva dēļ, kur mēs esam?

-��� "Zagļu bedrē". Atkāpies!

Virs galvas atskanēja �ņirkstē�ana, un pēk�ņi bedrē ieplūda gais�mas kūlis. Es piespiedos pie sienas, pēdējā bridi pagūstot izvairities no dubļu un netīrumu gāzmas, kas nobira pa atveri mūsu cietuma jumtā. �iem plūdiem sekoja kluss plik�ķis. Geilisa pieliecās un kaut ko pacēla no grīdas. Lūka virs galvas palika vaļā, un es varēju redzēt, ka viņa tur rokā nelielu, sakaltu�u un nosmērētu maizes klaipu. Ar brun�u stērbeli viņa sparīgi notrauca no tā putekļus.

-��� Pusdienas, viņa paziņoja. Ēst ta�u gribi, vai ne?

Caurums griestos palika atvērts un tuk�s, tikai laiku pa laikam kāds garāmgājējs kaut ko tur iemeta. Pa to smidzināja lietus un iemaldījās vēj�. Bedrē bija auksti, mitri un briesmīgi. Acīmredzot �ī bija piemērota vieta ļaundariem. Zagļiem, klaidoņiem, zaimotājiem, laulibas pārkāpē�jiem� un aizdomās turētām raganām.

Lai sasildītos, mēs ar Geilisu spiedāmies kopā pie vienas sienas, bet runājām tikai retumis. Nekas daudz jau ari nebija, ko teikt, un arī savā labā darīt neko nevarējām kā vien mēģināt ar "izturību iemantot dzīvību".

Tuvojoties naktij, caurums virs galvas pamazām satumsa, līdz saplūda ar apkārtējo tumsu.

-��� Kā tu domā: cik ilgi viņi mūs te turēs?

Geilisa patriņājās gar sienu, izstiepa kājas, lai nelielais rīta gaismas ovāls krīt uz viņas svītrainajiem svārkiem. Sākotnēji tie biju�i ko�i sārti ar baltu, bet tagad jau savalkāti stipri netīri.

-���� Ne pārāk ilgi, Geilisa atbildēja. Viņi gaida Baznīcas tiesne�us. Artūrs pagāju�ajā mēnesī nodarbojās ar �o lietu. Vēstulēs bija teikts, ka viņi ieradīsies oktobra otrajā nedēļā. Nu jau kuru katru brīdi viņiem vajadzētu būt klāt.

Geilisa saberzēja rokas, lai sasildītos, tad nolika tās uz ceļiem mazajā laukumiņā, ko apspīdēja saule.

-���� Pastāsti man par tiem tiesne�iem, es lūdzu. Kas notiks, kad viņi ieradīsies?

-��� īsti nezinu. Nekad neesmu redzējusi raganu prāvu, kaut ari dzir�dējusi par tām, protams, esmu. Mirkli viņa apdomājās. Viņi nega�tavojas raganu prāvai, jo uz �ejieni dodas atrisināt kādus strīdus par zemi. Tāpēc viņiem vismaz nebūs lidzi raganu durstitāja.

-���� Kas tas tāds?

-���� Raganas it kā nejūtot sāpes, Geilisa skaidroja. Un no dūrie�niem netekot asinis. "Raganu dūrēja" arsenālā bija da�ādas adatas, lancetes un citi asi rīki, un viņiem bija tiesības pārbaudīt raganas. Es visai miglaini atcerējos kaut ko tādu lasījusi Frenka grāmatās, bet biju domājusi, ka �ādas metodes pla�i pielietoja 17. gadsimtā, ne vairs �obrīd. Protams, es ar rūgtu ironiju nodomāju, Kreinsmūra jau nav pats civilizācijas �ūpulis.

-��� Tādā gadijumā ļoti �ēl, ka dūrēja nebūs, es sacīju, kaut arī, iedo�mājoties, ka man vajadzētu paciest vairākus dūrienus ar adatām, man pārskrēja viegli drebuļi. To pārbaudi mēs izturētu bez grūtībām. Vis�maz es, dzēlīgi piebildu. Bet no tevis viņi, visticamāk, iztecinātu ledainu ūdeni, nevis asinis.

-���� īsti dro�a neesmu, Geilisa domīgi sacīja, palai�ot apvainojumu gar ausīm. Esmu dzirdējusi, ka dūrējiem esot tādas adatas īpa�i gata�votas -, kas uzspie�ot sabīdās, tāpēc izskatās, ka nav iespējams iedurt.

-��� Bet kāpēc? Kāpēc tī�uprāt jācen�as pierādīt, ka sieviete ir ragana?

Saule jau laidās uz rietu, tomēr novakares gaismas pietika, lai

mūsu slazdā ielietu nespodru mirdzumu. Geilisas eleganti kalsnajā sejā atspoguļojās no�ēla par manu naivumu.

-���� Tu joprojām nesaproti, vai ne? viņa sacīja. Viņi nodomāju�i mūs nogalēt. Un nav svarīgi, kāda ir apsūdzība vai ko liecina pierādī�jumi. Mēs, vienalga, degsim uz sārta.

Iepriek�ējā nakti es biju tik satriekta par pūļa uzbrukumu un mūsu no�ēlojamo cietumu, ka nespēju neko citu kā spiesties pie Geilisas un gaidīt rītausmu. Tomēr līdz ar gaismu sāka mosties arī mans pretestī�bas gars, cik nu tā bija atlicis.

-���� Kāpēc, Geilisa? es jautāju, gandriz aizelsusies. Vai tu to zini? Gaiss "zagļu bedrē" bija sasmacis no puvuma, netīrumu un mitras zemes dvakas, un man bija sajūta, ka necaursitamās zemes sie�nas uzgāzisies man virsū kā slikti izrakts kaps.

Drīzāk jutu nekā redzēju, ka Geilisa parausta plecus; gaismas kūlis līdz ar saules gaitu bija pārvietojies un tagad atdūrās cietuma pretējā sienā, atstājot mūs aukstā tumsā.

-��� Ja tas tev ir kāds mierinājums, Geilisa salti sacīja, es �au�bos, vai viņi gribēja sagrābt tevi. Mums ar Kolamu ir kāda nenokārtota lieta tev nepaveicās, ka biji pie manis, kad cieminieki metās man virsū. Ja tu būtu Kolama pajumtē, tad tev nekas nedraudētu, kaut arī esi ārmaliete.

Vārds "ārmaliete" ierastajā, nicino�ajā nozīmē pēk�ņi man iebelza kā ar bomi pa galvu, un es atskārtu, ka izmisīgi ilgojos pēc vīrie�a, kas mani tā sauca mīlestībā. Apņēmu sevi ar rokām, lai apturētu vientulī�bas izraisīto paniku, kas draudēja mani aprīt.

-���� Kāpēc tu vispār nāci uz manu māju? Geilisa pēk�ņi ziņkāri iejautājās.

-���� Es sapratu, ka tu mani sauci. Viena no meitenēm pilī man nodeva ziņu viņa teica, ka no tevis.

-��� Ahā, Geilisa novilka. Vai tik tā nebija Leigēra?

Kaut arī smirdo�ie dubļi man bija pretīgi, es apsēdos zemē un atspiedu muguru pret sienu. Sajutusi, ka es pakustos, Geilisa pievirzījās man tuvāk. Draudzenes vai ienaidnieces, �ajā caurumā mēs viena otrai bijām vienīgais siltuma avots; mēs kļāvāmies kopā, apstākļu spiestas.

-��� Kā tu zini, ka tā bija Leigēra? es drebēdama jautāju.

-���� Tāpēc, ka viņa nolika tavā gultā nolādējumu, Geilisa atbildēja. Es jau tev pa�ā sākumā teicu, ka da�as skuķes tur uz tevi ļaunu prātu, jo tu pievāci sarkanmataino pui�kānu. Laikam jau viņa iedomājās ja tevis nebūs, viņai atkal parādīsies cerības �o dabūt.

Es kļuvu mēma, un pagāja krietns brīdis, iekams atguvu balsi.

-���� Bet tas nav iespējams!

Geilisas smiekli aukstuma un slāpju dēļ bija piesmaku�i, tomēr tajos aizvien vēl skanēja dzidras sudraba notis.

-���� Tas būtu skaidrs ikvienam, kur� redzējis, kā tas jaunulis blen� uz tevi. Bet �aubos, vai Leigēra ir pietiekami pieredzējusi tādās lietās. Kad būs pāris rei�u izgulējusi ar vīrieti, tad zinās, bet viņa vēl ir glu�i zaļa.

-��� Ne jau to es domāju! man izlauzās. Ne jau D�eimiju viņa grib; meitene gaida bērnu no Dūgala Makenzija.

-��� Ko?! Geilisa uz brīdi patie�ām bija satriekta, un viņas pirksti sāpīgi iespiedās man miesā. Kāpēc tu tā domā?

Pastāstīju viņai, ka biju redzējusi Leigēru uz kāpnēm pie Kolama kabineta durvīm, un kādus secinājumus biju izdarījusi.

Geilisa nosprauslojās.

-��� Phe! Viņa dzirdēja, ka Kolams sarunājas ar Dūgalu par mani, tāpēc arī aizmuka nodomāja, ka Kolams padzirdējis, ka viņa nākusi pie manis pēc nolādējuma. Par to skuķis dabūtu pletnes, lidz sāk tecēt asinis; viņ� nepieļautu �ādu pesteļo�anos.

-��� Tu iedevi viņai nolādējumu! Es biju satriekta.

Geilisa strauji atrāvās.

-��� Nē, es viņai to neiedevu. Es pārdevu.

Centos biezējo�ajā tumsā ieskatīties Geilisai acīs.

-��� Vai tur ir kāda starpība?

-��� Protams, viņa nepacietīgi izgrūda. Tas bija darījums un tikai. Un es neizpau�u savu pasūtītāju noslēpumus. Turklāt Leigēra neteica, kam tas domāts. Un neaizmirsti, ka es centos tevi brīdināt.

-��� Liels paldies, es izsmējīgi pateicos. Bet� Manas smadzenes dunēja, cen�oties paraudzīties uz jauno notikumu pavērsienu. Bet, ja Leigēra ielika man gultā nolādējumu, tad jau viņa grib D�eimiju. Un tas izskaidrotu, kāpēc viņa atsūtīja mani uz tavu māju. Bet kā tad Dūgals?

Geilisa bridi svārstījās, tad, �ķiet, pieņēma lēmumu.

-��� Tā meitene nav grūta no Dūgala Makenzija, ne vairāk kā tu.

-��� Kā tu vari būt tik dro�a?

Geilisa tumsā meklēja manu roku. To atradusi, viņa stingri pie�spieda manu plaukstu pie piebriedu�ā apaļuma sev zem kleitas.

-��� Jo grūta esmu es, viņa vienkār�i sacīja.

-��� Tātad tā nav Leigēra, es beidzot sapratu. Tu.

-��� Es. Geilisa runāja pavisam mierīgi, bez sev raksturīgās eksal�tācijas. Ko tad Kolams īsti sacīja: "Es parūpē�os, ka viņa saņem pēc nopelniem"? Nu, laikam jau tā viņ� saprot nepatik�anu nokārto�anu.

Es ilgu laiku klusēju, visu pārdomājot, līdz beidzot ierunājos:

-��� Geilisa, tava vīra māgas vaina�

Viņa nopūtās.

-��� Arsēns. Cerēju, ka tas viņu nobeigs, iekams varēs redzēt, ka esmu grūta, bet viņ� izturēja ilgāk, nekā biju paredzējusi.

Atcerējos �ausmu un atklāsmes izteiksmi Artūra Dankena sejā, kad viņ� savas dzīves pēdējā dienā izsprāga no sievas istabas.

-��� Skaidrs, es novilku. Viņ� nezināja, ka tu gaidi bērnu, līdz ierau�dzīja tevi izģērbu�os todien, kad hercogs rīkoja dzīres. Un kad viņ� atklāja� Laikam jau viņam bija iemesls būt pārliecinātam, ka tas nav viņa bērns?

Tumsā atskanēja klusi smiekli.

-��� Salpetris bija dārgs, bet bija tās naudas vērts.

Es, piespiedusies pie sienas, viegli nodrebēju.

-���� Tātad tāpēc tev vajadzēja riskēt un nogalināt viņu dzīru laikā visu acu priek�ā. Viņ� būtu paziņojis, ka tu esi laulības pārkāpēja� un indētāja. Vai viņ� uzminēja, ka tiek indēts?

-��� Jā, Artūrs zināja, viņa sacīja. Skaidrs, ka viņ� to neatzītu� pat ne sev. Bet viņ� zināja. Mēs sēdējām katrs savā galda pusē, ēdām vaka�riņas, un es jautāju: "Vai negribi vēl zivju zupu, mīļais?" vai: "Varbūt kādu malku alus, dārgais?" Un viņ� vēroja mani ar savām acīm, kas līdzinājās vārītām olām, un sacīja, ka negrib, jo tie�i tajā brīdī neesot ēstgribas. Tad atstūma �ķīvi, bet vēlāk es dzirdēju, kā viņ�, tāpat kājās stāvot pie pieliekamā, virtuvē slepus rij, domādams, ka tur ir dro�i, jo neēd neko no manas rokas.

Geilisas balss skanēja viegli un jautri, it kā viņa atstāstītu pikantas baumas. Man atkal pārskrēja drebuļi, un es mazliet atvirzījos no tās, kas kopā ar mani dalīja tumsu.

-���� Viņ� neiedomājās, ka inde ir stiprino�ajā dzērienā. Viņ� nedzēra nekādas manis gatavotas zāles, pasūtīja no Londonas patentētu toniku tas maksāja veselu bagātību. Pēc balss varēja spriest, ka viņa nosoda tādu iz�ķērdību. Tajā draņķī jau no pa�a sākuma bija arsēns; viņ� nepamanīja nekādu at�ķirību gar�ā, kad es pieliku vēl mazliet.

Biju dzirdējusi, ka slepkavām piemīt nepārvarama vājība lielīties; tā varētu būt taisnība, jo Geilisa, neliekoties ne zinis par mūsu �ābri�a situāciju, turpināja di�oties ar saviem sasniegumiem.

-���� Bija jau drusku riskanti nobeigt viņu cilvēku pilnā zālē, bet man vajadzēja kaut ko ātri izdomāt. Protams, tādam gadijumam arsēns nederēja. Es atcerējos prokurora sastingu�ās, zilās lūpas un savu lūpu nejutlgumu pēc mākslīgās elpinā�anas. Ātras iedarbības nāvējo�a inde.

Un es biju iedomājusies, ka Dūgals atzīstas dēkā ar Leigēru. Bet tādā gadījumā nekas ta�u nekavēja viņam meiteni apprecēt, kaut Kolamam tas varbūt nepatiktu. Dūgals bija atraitnis un brīvs vīrietis.

Bet laulības pārkāp�ana ar prokurora sievu? Tas visiem iesaistīta�jiem jau bija pavisam kas cits. Neskaidri atcerējos, ka sodi par laulības pārkāp�anu bija bargi. Diez vai Kolams varēja tā vienkār�i nolīdzināt tāda mēroga dēku, bet es nespēju iedomāties, ka viņ� soda brāli ar pub�lisku pērienu vai izraidī�anu. Geilisa itin labi varēja apsvērt, ka slepka�vība būtu saprātīgs risinājums, lai izvairītos no kauna zīmes sejā, ko iededzina ar karstu dzelzi, un vairākiem gadiem cietuma, kur divpa�dsmit stundas dienā jāpavada sasietai.

Tātad viņa bija rīkojusies, lai to novērstu, un Kolams ari bija darījis, ko varējis, tikai pa savam. Un te biju es, iestrēgusi tam visam pa vidu.

-���� Bet bērns? es jautāju. Tas ta�u�

Nakts melnumā noskanēja drūmi smiekli.

-��� Viss kas var gadīties, draudzenīt. Arī ar labiem cilvēkiem. Un ja reiz tā noticis� Drizāk jutu nekā redzēju, ka viņa parausta plecus.

-���� Gribēju no bērna atbrīvoties, bet tad iedomājos, varbūt tādējādi es piespiedī�u Dūgalu mani apprecēt, kad Artūrs būs miris.

Man uzmācās briesmīgas aizdomas.

-���� Bet Dūgala sieva tad vēl bija dzīva. Geilisa, vai tu�?

No�aukstēja kleita, un es manīju nozibam matus, kad viņa papuri�nāja galvu.

-��� Man bija tāds nodoms, viņa atzinās. Bet Dievs man aiztaupīja liekas pūles. Zini, es gan uzskatīju to par zīmi. Un viss būtu lieliski atri�sinājies, ja nebūtu iejaucies Kolams Makenzijs.

Es, lai nenosaltu, apņēmu sevi ar rokām. Tagad es runāju tikai laika kavē�anas dēļ.

-��� Vai tu gribēji Dūgalu pa�u vai viņa naudu un stāvokli sabiedrībā?

-���� 0, naudas man ir atliku likām, Geilisa apmierināta attrauca.

-����� Redzi, es zināju, kur Artūrs glabāja atslēgu no savas papīru un n.iudas lādes. Tas vīrs rakstīja glīti, gods kam gods, tāpēc bija pavisam vienkār�i viltot viņa parakstu. Pēdējo divu gadu laikā man bija izdevies novirzīt gandrīz desmit tūksto�us mārciņu.

-��� Bet kādam nolūkam? es pilnīgā neizpratnē vaicāju.

-��� Skotijai.

-��� Ko? Vienu mirkli man likās, ka esmu pārklausījusies. Tad nospriedu, ka viena no mums ir mazliet izsista no līdzsvara. Un, sprie��ot pēc eso�ajiem pierādījumiem, tā nebiju es.

-��� Kā to saprast? es piesardzīgi jautāju, atvirzoties mazliet atpa�kaļ. īsti nezināju, vai Geilisai prātiņ� nav sa�ķiebies; varbūt grūtniecība iedragājusi viņas garīgo līdzsvaru.

-��� Nebaidies, es neesmu traka. Ciniskais uzjautrinājums viņas balsī lika man nosarkt un priecāties, ka ir tum�s.

-���� Ak tā? es apjukusi pārjautāju. Bet tu atzīsties, ka esi krāpusi, zagusi un slepkavojusi. Iespējams, ka labāk ir uzskatīt tevi par juku�u, citādi�

-���� Neesmu ne traka, ne samaitāta, viņa nicino�i attrauca. Esmu patriote.

Tad es visu sapratu. Ļāvu izplūst elpai, ko biju aizturējusi, gaidot vājprātīga cilvēka uzbrukumu.

-���� Tu es jakobīte, es secināju. Svētais Kristus, tu esi viena draņķa jakobīte.

Tā bija. Un tas daudz ko izskaidroja. Kāpēc Dūgals, kura uzskati visumā bija tādi pa�i kā brālim, bija izrādījis iniciatīvu, lai savāktu naudu Stjuartu nama atbalstam. Un kāpēc Geilisa Dankena, kurai bija viss nepiecie�amais, lai dabūtu pie altāra jebkuru iekārotu vīrieti, bija izvēlējusies divus tik at�ķirīgus eksemplārus kā Artūrs Dankens un Dūgals Makenzijs. Vienu naudas un stāvokļa dēļ, bet otru tādēļ, ka viņam piemita spējas ietekmēt sabiedrisko domu.

-���� Kolams būtu labāks, Geilisa turpināja. �ēl. Viņa neveiksme ir ari manējā. Tas ir viņ�, kuru man vajadzēja iegūt; vienīgais vīrietis, kuru līdz �im esmu uzskatījusi par sev līdzvērtīgu pretinieku. Kopā mēs varētu� nu, neko nevar darīt. Vienīgais vīrietis, kuru es patiesi būtu gribējusi, un vienīgais, kuru es nevaru ievainot ar ieroci, kas ir manā rīcībā.

-��� Un tāpēc viņa vietā paņēmi Dūgalu.

-���� Nūjā. Tagad viņa bija dziļi domās iegrimusi. Spēcīgs vīrietis, ar zināmu ietekmi. Nav ari glu�i nabags. Lielā auss. Bet patiesībā viņ� nav nekas vairāk kā Kolama Makenzija kājas un daikts. Viņa īsi iesmē�jās. Kolamam ir īstais spēks. Gandrīz tikpat daudz kā man.

Lielīgais tonis mani saniknoja.

-���� Cik varu spriest, Kolamam ir viens otrs sīkums, kā tev trūkst. Piemēram, spēja just līdzi.

-��� Ak jā. "Tērpieties sirsnīgā līdzjūtībā un laipnībā", vai tā bija? Geilisa runāja ironiski. Liels labums viņam no tā atlec! Nāve glūn viņam pār plecu tas pa gabalu redzams. Tas cilvēks var novilkt vēl pāris gadu, bet nez vai ilgāk.

-��� Un cik ilgi dzīvosi tu? es jautāju.

Ironija tika uztverta, bet sudrabainās skaņas palika nemainīgas.

-���� Laikam jau vēl mazāk. Liela mui�a. Man atvēlētajā laikā esmu daudz paguvusi paveikt: desmit tūksto� mārciņu nogādātas Francijā un vesels novads padarīts par prin�a �ārlza atbalstītājiem. Kad sāksies sacel��anās, es zinā�u, ka esmu tur pielikusi savu roku. Ja tik ilgi nodzīvo�u.

Viņa stāvēja gandrīz zem pa�as jumta lūkas. Manas acis bija pie�tiekami pielāgoju�ās tumsai, lai es manītu mijkrēslī bālu siluetu, mieru neradu�u spoku. Viņa spēji apcirtās pret mani.

-���� Lai ko teiktu tiesne�i, es neko neno�ēloju, Klēra.

-��� Es no�ēloju, ka man ir tikai viena dzīvība, ko atdot par savu zemi? Es pasmīnēju.

-���� Skaisti teikts, viņa atzina.

-��� Vai ne?

Tumsai sabiezējot vēl vairāk, mēs apklusām. Cauruma melnums likās kā taustāms spēks, kas spie� man uz krūtīm aukstumu un sma�gumu, piepildot plau�as ar nāves dvaku. Beidzot es saritinājos, cik cie�i vien spēju, noliku galvu uz ceļiem un padevos, iegrimstot nemierīgā snaudā uz robe�as starp aukstumu un paniku.

-��� Tātad tu viņu mīli? pēk�ņi atskanēja Geilisas jautājums.

Satrūkusies pacēlu galvu. Man nebija ne jausmas, cik ir pulkste�nis; virs galvas nespodri mirdzēja zvaigzne, bet nekādu gaismu tā lūkā neiespīdināja.

-��� Tu domā D�eimiju?

-��� Kuru gan citu? viņa sausi atsmēja. Miegā tu sauci viņa vārdu.

-��� To es nezināju.

-��� Tātad tu viņu mīli? Aukstums it kā mudināja ļauties nāvējo�ai snaudai, bet Geilisas urdlgā balss vilka mani ārā no transa.

Es apņēmu ar rokām ceļus un sāku viegli �ūpoties uz priek�u un atpakaļ. Gai�ums lūkā virs galvas bija izplūdis maigajā nokrēslā, kāda raksturiga nakts sākumā. Vai nu rit, vai parit tiesne�i būs klāt. Bija jau mazliet tā kā par vēlu melot gan sev, gan citiem. Lai ari man jopro�jām bija grūti atzit, ka manai dzlvibai draud nopietnas briesmas, sāku saprast instinktu, kas lika uz nāvi notiesātajiem cietumniekiem nāves soda izpildes priek�vakarā izsūdzēt grēkus.

-���� Es domāju: vai tu patiesi mīli? Geilisa nelikās mierā. Ne tikai gribi gulēt ar viņu; es zinu, ka to tu gribi un viņ� ari. Viņi visi to grib. Bet vai tu viņu mīli?

Vai es viņu mīlēju? Vai tas bija kas vairāk nekā miesaskārība? Jumta caurumam piemita biktskrēsla tum�ā anonimitāte, un dvēselei, kas atrodas uz nāves sliek�ņa, nav laika melot.

-��� Jā, es atbildēju un atkal noliku galvu uz ceļiem.

Kādu laiku bedrē valdīja klusums, un es jau atkal atrados uz robe��as starp nomodu un miegu, kad izdzirdēju Geilisas balsi, it kā viņa runātu pati ar sevi.

-��� Tātad tas ir iespējams, viņa domīgi noteica.

Tiesne�i ieradās nākamajā dienā. Sēdēdamas mitrajā zagļu ūķī, mēs dzirdējām, kādu jezgu sacēla viņu iera�anās; ciema iedzīvotāji klaigāja, un pakavi dimdēja uz Lielās ielas akmeņiem. Troksnis pamazām pie�klusa, jo procesija virzījās uz laukumu, kas atradās kādu gabaliņu tālāk.

-���� Klāt ir, Geilisa noteica, klausīdamās jandāliņā virs galvas.

Mēs automātiski sadevāmies rokās; bailes bija apriju�as naidu.

-���� Nu, es ierunājos, cen�oties izlikties drosmīga, laikam jau sadegt ir labāk nekā nosalt.

Tomēr �obrīd mēs vēl turpinājām salt. Tikai nākamās dienas pus�dienlaikā bedres lūka spēji atvērās un mēs tikām izvilktas ārā un aiz�stieptas uz tiesu.

Prāva notika laukumā iepretī Dankenu mājai, bez �aubām, tāpēc, lai pietiktu vietas visiem, kas vēlējās skatīties. Redzēju, ka Geilisa pamet skatienu uz savas viesistabas logu rombveida rūtīm un vienal�dzīgi atkal novēr�as.

Laukumā bija nolikts galds, un aiz tā uz polsterētiem soliem sēdēja divi Baznīcas atsūtītie tiesne�i. Viens no soģiem bija nenormāli gar� un tievs, otrs īss un resns. Viņi man atsauca atmiņā reiz redzētu ameri�kāņu komiksu; nezinādama, kā tiesne�us sauc, es viņus nokristīju par Matu un D�efu.

Bija sanāku�i gandrīz visi ciema iedzīvotāji. Palūkojusies apkārt, es redzēju ne vienu vien no saviem biju�ajiem pacientiem. Tomēr acīm redzams fakts, ka pils iemītnieku te nemanīja.

Kreinsmūras ciema soģis D�ons Makrejs nolasīja pret Geilisu Dan�kenu un Klēru Freizeri izvirzīto apsūdzību, abas Baznīcas tiesas priek�ā tiek sauktas par noziedzīgu nodarbo�anos ar bur�anu.

-��� Tādējādi ar pierādījumiem tiek apstiprināts, ka apsūdzētās ar bur�vestību palīdzību nogalināju�as Artūru Dankenu, Makrejs turpināja lasīt stingrā, noteiktā balsī. Un tāpēc, ka viņas izraisīja D�enitas Robinsones nedzimu�ā bērna nāvi, nogremdēja Tomasa Makenzija laivu, uzsūtīja Kreinsmūras ciemam zarnu slimību, no kuras daudzi gāja bojā�

Tā tas kādu laiku turpinājās. Kolams visu bija rūpīgi sagatavojis.

Pēc apsūdzības nolasī�anas tika pratināti liecinieki. Vairums no viņiem bija ciema iedzīvotāji, kurus es nepazinu; ar prieku redzēju, ka starp viņiem nav neviena no maniem pacientiem.

Liecības galvenokārt bija vienkār�i absurdas, daudzi nepārprotami bija saņēmu�i maksu par saviem pakalpojumiem, tomēr viens otrs stās�tījums izklausījās pēc patiesības. Piemēram, D�enita Robinsone, kuru tiesas priek�ā, bālu un drebo�u, ar tum�u zilumu uz vaiga, bija atvedis tēvs, atzinās, ka ieņēmusi bērnu no precēta vīrie�a un viņa ar Geilisas Dankenas palīdzību ir tikusi no augļa vaļā.

-��� Viņa man iedeva kauc kādu dziru, tad buramvārdus, kas, mēne�sim lēcot, bij jānoskaita trīs reizas, meitene murmināja, bailīgi skatī�damās te uz Geilisu, te uz tēvu, jo nesaprata, kur� ir bīstamāks. Viņa teica, ka man atkal atsāk�oties mēne�ziedi.

-��� Un vai tā bija? D�efs gribēja dzirdēt atbildi.

-��� Ne uzreizam, jūsu Godība, meitene atbildēja, nervozi klanīdama galvu. Bet es vēlreiz dzēru to dziru dilsto�ā mēnesī, un tad gan sākās.

-��� Sākās?! Merga bezmaz noasiņoja! iejaucās pavecāka sieviete; skaidri redzams, ka tā bija D�enitas māte. Un tikai tāpēc, ka domāja, nu gan pēdējā stundiņa klāt, viņa man visā atzinās. Robinsona kun�dze, kura dedzīgi vēlējās izklāstīt visas asiņainās detaļas, ar zināmām grūtībām tika apklusināta, un vietu ieņēma nākamais liecinieks.

Likās, ka nav neviena, kam būtu kas sakāms par mani, izņemot tādas neskaidras apsūdzības, ka es biju klāt Artūra Dankena nāves brīdī un pieskāros viņam pirms mir�anas, tātad man acīmredzot bija ar to kāds sakars. Sāku jau domāt, ka Geilisai bijusi taisnība: es nebiju Kolama mērķis. Ja tā, tad, iespējams, es vēl varētu tikt brīvībā. Tā es vismaz cerēju līdz brīdim, kad uzradās sieviete no kalna.

Viņa iznāca tiesas priek�ā kārna, salikusi sievele dzeltenā lakatā -, un es jutu, ka esmu nopietnās nepatik�anās. Viņa nebija no ciema; es viņu agrāk pat nebiju redzējusi. Viņai bija kailas, ceļa putekļos sabristas kājas.

-��� Vai tev ir kāda apsūdzība pret vienu no �īm sievietēm? jautāja garais, tievais tiesnesis.

Sievietei bija bail; viņa nespēja pacelt acis uz tiesne�iem. Tikai īsi pamāja ar galvu, un pūlis pieklusa, lai dzirdētu, kas viņai sakāms.

Balss skanēja klusi, un Mats lūdza, lai lieciniece atkārto teikto.

Viņiem ar vīru piedzimis vesels bērns, bet tad sācis vārgt un nīku�ļot. Pēdīgi viņi nospriedu�i, ka bērnu apmainīju�as fejas, tamdēļ noli�ku�i mazuli Feju sēdeklī Kroikgorma kalnā. Vaktējot, lai varētu paņemt savu bērnu, kad fejas būs to atliku�as atpakaļ, viņi redzēju�i divas sie�vietes, kas grasīju�ās doties uz Feju sēdekli, paņemt un apvārdot bērnu.

Sieviete zem priek�auta �ņaudzīja kārnās rokas.

-��� Mēs, kungi, skatījāmies visu nakti. Un, kad satumsa, drīz pēc tam bez skaņas uzradās milzīgs dēmons, varens, melns no ēnām radies rēgs un pārliecās pāri tai vietai, kur bij nolikts bērns.

Pūlim pārvēlās bijīgas murminā�anas vilnis, un es jutu, ka man uz skausta saceļas mati, kaut arī es zināju, ka "lielais dēmons" bija D�eimijs, kur� atnāca paskatīties, vai bērns vēl ir dzīvs. Es saspringu, zinot, kas tūlīt sekos.

-���� Kad uzlēca saule, mēs ar vīru gājām raudzīt. Un atradām samai�nīto bērnu kalnā pagalam, bet ne miņas no mūsu pa�u bērna. �ajā brīdī viņa sabruka un uzmeta uz sejas priek�autu, lai slēptu asaras.

It kā samainītā bērna māte būtu devusi kādu signālu, pūlis pa�ķīrās un priek�ā iznāca lopu dzinējs Pīters. Viņu ieraugot, es iek�ēji novaidē�jos. Jutu, ka sievietes stāsta laikā pūļa noskaņojums pavērsies pret mani; tagad man vēl tikai trūka, lai �is vīrs pastāstītu tiesai par ūdenszirgu.

Izbaudīdams �o slavas mirkli, lopu dzinējs izslējās un teatrāli norā�dīja uz mani.

-��� Tas ir tiesa, kungi, ka viņa ir ragana! Pats savām acīm redzēju, kā �ī sieviete izsauca ūdenszirgu no Ļaunā ezera ūdeņiem, lai dotu pavē�les! Milzīgs, baismīgs radījums, kungi, augsts kā priede, ar kaklu kā lie�lai, zilai �ūskai, acis apaļas kā āboli, un skatiens tāds, it kā būtu gatavs nozagt tavu dvēseli.

�ī liecība atstāja uz tiesne�iem spēcīgu iespaidu, un viņi vairākas minūtes sa�ukstējās, kamēr Pīters izaicino�i lūrēja uz mani ar skatienu, kas pauda "nu tu redzēsil".

Beidzot resnais tiesnesis pārtrauca apsprie�anos un pavēlo�i atai�cināja D�onu Makreju, kas, gatavs novērst jebkuras nepatik�anas, stā�vēja malā.

-���� Soģi! tiesnesis sacīja un pagriezies norādīja uz lopu dzinēju.

-���� Aizved �o viru un ieslēdz viņu siekstā par to, ka nāk sabiedriskā vietā piedzēries. �ī ir nopietna tiesa; mēs nepieļausim, ka tiesne�u laiks tiek iz�ķiests vieglprātīgām apsūdzībām, ko izsaka pļēgurs, kuram, kad par daudz dzerts viskijs, rādās ūdenszirgi!

Lopu dzinējs Pīters bija tik izbrīnīts, ka pat nepretojās, kad soģis noteiktiem soļiem pienāca klāt un saņēma viņu aiz rokas. Prom vedot, viņ� pavērtu muti nikni palūrēja manā virzienā. Es nespēju noturēties, nepamājot ar pirkstiem atvadu sveicienu.

Ta�u pēc �ī nelielā starpgadījuma tiesas process strauji pavērsās uz slikto pusi. Vesela rinda meiteņu un sievie�u bija gatavas apzvērēt, ka pirku�as burvju talismanus un mīlas dzērienu no Geilisas Dankenas ar nolūku izraisīt slimību, atbrīvoties no negribēta bērna vai ieēdināt kādu vīrieti. Visas bez izņēmuma zvērēja, ka zālītes bija iedarboju�ās, apskau�ams rezultāts jebkuram praktizējo�am ārstam, es izsmējīgi nodomāju. Neviens gan neapgalvoja, ka es būtu sniegusi tādus pa�us pakalpojumus, ta�u vairāki sacīja un tā bija patiesība ka viņi bie�i redzēju�i mani Dankena kundzes istabā, maisot zāles un ber�ot drogas.

Tomēr tas nevarēja būt liktenīgi; tikpat liels skaits apgalvoja, ka esmu viņus izdziedinājusi, izmantodama tikai parastās zāles, nelie�kot lietā neko, kas līdzinātos burvestībām, talismaniem vai trikiem. Ja ņem vērā sabiedriskās domas spēku, �iem cilvēkiem vajadzēja dū�u, lai izietu priek�ā un liecinātu man par labu, un es jutos viņiem pateicīga.

No ilgās stāvē�anas man sāka sāpēt kājas; kamēr tiesne�i sēdēja salīdzino�i ērti, cietumniecēm nekādi sēdekļi nebija sagādāti. Bet, kad parādījās nākamais liecinieks, es par kājām pilnīgi aizmirsu.

Ar aktiera talantu, kas varēja sacensties ar Kolama dotībām, tēvs Beins pla�i atvēra baznīcas durvis un, smagi balstoties uz ozolkoka kruķa, iznāca ārā. Viņ� lēnām tuvojās laukuma centram, palocīja galvu pret tiesne�iem, tad pagriezās un lūkojās pūli tik ilgi, līdz tēraudcietais skatiens bija pieklusinājis ļau�u nedro�ās sarunas. Kad viņ� sāka runāt, balss plīk�ķēja kā pātagas cirtieni.

-���� Tas ir sods jums, Kreinsmūras ļaudis! "Viņam pa priek�u iet mēris, un viņam pa pēdām seko sērgas karstums." Jā, jūs esat ļāvu�i sevi novest no taisnās takas! Jūs esat sēju�i vēju, un tagad jūsu vidū plosās viesulis!

Es blenzu priesterī, mazliet izbrīnīta par viņa pēk�ņo daiļrunību. Varbūt uz tādiem valodas lidojumiem viņ� bija spējīgs tikai ārkārtas situācijās. Izpu�ķojumi dārdo�ā balsī turpināja pieskandināt laukumu.

-���� Sērga nāks pār jums, un jūs mirsiet no saviem grēkiem, ja vien netiksiet �ķīstīti! Jūs esat uzņēmu�i savā vidū Babilonijas netikli. Tā, sprie�ot pēc niknā skatiena, ko viņ� raidīja manā virzienā, laikam biju es. Jūs esat pārdevu�i savu dvēseli ienaidniekam, esat paņēmu�i pie savas krūts angļu odzi, un tagad jūs piemeklējusi Tā Kunga, Visuvarenā Dieva, atriebe. "Lai tu nesaistītos ar kāda cita sievu, nenokļūtu kādas sve�inieces varā, kas maigus vārdus pau�. [..] Jo viņas nams noliecas nāvei pretī." Atgriezieties no grēkiem, ļaudis, pirms vēl nav par vēlu! Krītiet ceļos, es saku, un lūdziet Dievam piedo�anu! Padzeniet angļu ne�tikli un atsakieties no sava līguma ar Sātana izdzimumu! Viņ� norāva no jostas ro�ukroņi un vēcināja lielo koka krucifiksu manā virzienā.

Kaut ari tas viss likās ļoti smieklīgi, redzēju, ka Mats kļūst diezgan nemierīgs. Varbūt tā bija profesionāla nenovīdība.

-��� Ē, Jūsu Godība, ierunājās tiesnesis, viegli paklanījies tēva Beina virzienā, vai jums ir kādi pierādījumi, ko sniegt �o sievie�u apsūdzībai?

-�� Jā, ir. Pirmais pulveris ar runu bija iz�auts, tagad mazais pries�teris bija kļuvis rāms. Viņ� draudīgi pavērsa rādītājpirkstu pret mani, un man vajadzēja saņemties, lai nespertu soli atpakaļ.

-��� Otrdien pusdienas laikā pirms divām nedēļām es satiku �o sie�vieti Leohas pils dārzā. Likdama lietā nedabiskas spējas, viņa uzrīdīja man suņu baru, tā ka es nokritu un man draudēja nāve. Tā kā man bij nopietns ievainojums kājā, man vajadzēja doties projām. �ī sieviete mēģināja pielabināt mani ar savu grēcīgumu, lai eju viņai lidzi, un, kad es turējos pretī viņas blēdībām, viņa mani nolādēja.

-��� Kādas sasodītas muļķības! es dusmās nenovaldījos. Tik smiek�līgu pārspīlējumu nekad neesmu dzirdējusi!

Tēva Beina tum�o un spo�o, it kā drudzi dego�o acu skatiens novēr�sās no tiesne�iem un ieurbās manī.

-��� Vai tu, sieviete, noliedz, ka sacīji man �ādus vārdus? "Nāciet man līdzi, tēvs, citādi jūsu ievainojums sastrutos un pū�ņos"?

-��� Nu, ne tik dramatiski, bet varbūt kaut ko tādu teicu, es atzinu.

Zobus uzvaras priekā sakodis, priesteris parāva uz aug�u sutanu.

Kāju apņēma ar sakaltu�ām asinīm un mitriem, dzeltenu strutu plan�kumiem izraibināts pārsējs. Baltā āda virs un zem apsēja bija pietūku�i, no apslēptā ievainojuma stiepās biedējo�i sarkanas svītras.

-��� Jēzus Kristus, cilvēk! es satriekta iesaucos. Jums ir asins sain�dē�anās. Jums jāārstējas un tūlīt, citādi jūs mirsiet!

Pūlim, ko bija pārņēmu�as �ausmas, pārvēlās izsaucienu vilnis. Pat Mats un D�efs likās mazliet izbrīnīti.

Tēvs Beins lēnām nogrozīja galvu.

-��� Dzirdējāt? viņ� uzstāja. Sievietes neprāts nepazīst robe�as. Viņa nolād mani ar nāvi, Dieva vīru, pa�as Baznīcas tiesas priek�ā!

Pūļa satrauktā murminā�ana pieņēmās spēkā. Tēvs Beins atkal ieru�nājās, mazliet paceldams balsi, lai viņu dzirdētu pāri troksnim.

-��� Es, kungi, atstā�u jūsu ziņā spriest tiesu pēc savas sajūtas un Tā Kunga priek�rakstiem "Burvi neatstāj dzīvu".

Tēva Beina dramatiski pasniegtā liecība pielika punktu turpmākai i/.meklē�anai. Laikam jau neviens nebija gatavs mēģināt pārtrumpot �o i/rādi. Tiesne�i izziņoja īsu pārtraukumu, un no kroga iznesa uzkodas. Apsūdzētajām �ādas ērtības nebija paredzētas.

Es saņēmos un izmēģinājuma nolūkā paraustīju saites, kas apņēma manas rokas. Ādas siksnas mazliet ie�īkstējās, bet nepadevās ne par mata tiesu. Lai nomāktu bailes, es sevi izsmējīgi nodomāju, ka �is nu noteikti bija īstais brīdis, kad skaistam, jaunam varonim iejāt pūlī, padzīt verdziskos ciema iedzīvotājus un iecelt seglos ģibsto�o daiļavu.

Bet mans skaistais, jaunais varonis �obrīd kaut kur tālu me�os pļumpē alu ar augstdzimu�u, novecojo�u homiķi un slepkavo nevainī�gus brie�us. Pavisam neticami, es domāju, ka D�eimijs pagūtu ierasties laikā, lai savāktu ceremoniālai apbedī�anai kaut manus pelnus, iekams tie ir izkaisīti �etros vējos.

Ļāvusies bailēm, kas auga augumā, no sākuma nemaz nedzirdēju pakavu klabē�anu. Tikai tad, kad manu uzmanību piesaistīja ļau�u bara klusā dūk�ana un cilvēku galvu pagrie�anās citā virzienā, es ievēroju, ka kaut kas ritmiski klaudz uz Lielās ielas akmeņiem.

Izbrīna izsaucieni pieņēmās spēkā, un pūlis gar malām sāka irt, lai palaistu garām jātnieku, kur� vēl aizvien atradās ārpus mana redzes�loka. Par spiti izmisumam, ko tikko vēl biju jutusi, manī pamodās neprātīgas cerības dzirksts. Ja nu D�eimijs atgriezies agrāk? Varbūt hercogs bijis pārāk uzmācīgs vai brie�u bijis pārāk maz. Es pastiepos uz pirkstgaliem, lai redzētu jātnieka vienalga, kas viņ� būtu, seju.

Pūļa rindas negribīgi pa�ķīrās, kad zirgs, spēcīgs bēris, iebāza garu purnu starp blakus stāvo�u cilvēku pleciem. Visu arī manu izbrīnīto acu priek�ā no zirga veikli noslīdēja Neda Gauena slotaskātam līdzīgais augums.

D�efs izbrīnīts noskatīja kalsno, akurāto vīriņu, kas stāvēja viņa priek�ā.

Un kas jūs, kungs, būtu? Par uzspiesto pieklājības toni noteikti varēja pateikties jaunpienācēja kurpju sudraba sprādzēm un samta svār�kiem darbs pie Makenziju klana vadoņa sagādāja zināmas priek�rocības.

-��� Mani sauc Eduards Gauens, Jūsu Godība, Gauens, kā nākas, stā�dījās priek�ā. Esmu advokāts.

Mats savilka uz aug�u plecus un patriņājās; solam, uz kura viņ� sēdēja, nebija atzveltnes, tāpēc garais torss noteikti bija sasprindzis. Es cie�i uz viņu skatījos, novēlēdama diska trūci krustos. Vismaz būs kāds pamats, ja mani grasās sadedzināt par noskatī�anu ar ļaunu aci, es domāju.

-��� Advokāts? viņ� norūca. Un kas jūs atvedis �urp?

Neda Gauena sirmā parūka noliecās, precīzi ievērojot formālās pie�klājības normas.

-���� Esmu ieradies piedāvāt savus pieticīgos pakalpojumus Freizera kundzes labā, Jūsu Godība, viņ� sacīja, ārkārtīgi cienījama dāma, kuru es pats personiski pazīstu kā ļoti laipnu sievieti, kas prasmīgi liek lietā savas zinā�anas dziedinā�anas mākslā, tādējādi nesot mums visiem labumu.

Tā jums vajag, es atzinīgi nodomāju. Vispirms saņemiet negaidītu papildinājumu mūsu pusei. Paskatoties pāri laukumam, es redzēju, kā Geilisas lūpas sa�ķobās tādā kā apbrīnas, kā nicino�ā smīnā. Kaut arī Neds Gauens nebija glu�i princis, es nodomāju, �ādā reizē es nebū�u izvēlīga. Ņem�u pretī jebkurus aizstāvjus.

Paklanījies tiesne�iem, tad ne mazāk ceremoniāli arī man, Gauena kungs izslējās taisnāks nekā parasti, aizbāza abus īk�ķus aiz bik�u jos�tas un sagatavojās no visas savas novecoju�ās, drosmīgās un roman�tiskās sirds cīnīties, liekot lietā likuma dāvāto ieroci drausmīgu gar�laicību.

Un garlaicīgs viņ� nudien bija. Ar gaļas maļamās ma�īnas nāvīgu precizitāti viņ� katru apsūdzības punktu nolika uz sava piekasīguma bluķa un bez �ēlastības ar statūtu asmeni un precedenta cirvi sakapāja skrandās.

Tas bija izcils priek�nesums. Neds Gauens runāja. Un runāja. Un vēl mazliet runāja, palaikam ar cieņu ieturēja pauzi, it kā lai uzklausītu norādījumus, kas varētu nākt no tiesas galda puses, bet faktiski tikai ievilka elpu jaunam vārdu birumam.

Tā kā svaru kausos bija likta mana dzīvība un mana nākotne pil�nībā bija atkarīga no �ī kārnā vīreļa daiļrunības, man vajadzētu būt �..ijūsmā par katru vārdu. Bet es attapos, ka tā vietā pretigi �āvājos, jo nespēju aizklāt atvērto muti, mīņājos uz savām sāpo�ajām kājām un dedzīgi vēlējos, lai mani tūlīt sadedzina un izbeidz �īs mokas.

Likās, ka pūlis jūtas tie�i tāpat, rīta priecīgais satraukums pama�zam sa�okurojās garlaicībā, bet Gauena kungs vājā, klusā balsī runāja, runāja un runāja. Klausītāji pamazām devās projām, pēk�ņi atcerēju�sies, ka jāslauc govis un jāslauka grīdas, pārliecināti, ka nekas intere�sants nevar notikt, kamēr �ī nāvējo�i monotonā balss mala un mala.

Kad Neds Gauens beidzot pielika punktu pirmajai aizstāvības runai, bija jau pienācis vakars un druknais tiesnesis, kuru biju nokristījusi par D�efu, paziņoja, ka tiesas sēde atsāksies rīt.

Pēc īsas, klusinātas apspriedes starp Nedu Gauenu, D�efu un soģi D�onu Makreju divi spēcīgi ciema iedzīvotāji mani aizveda uz iebrau�camo vietu. Pametusi skatienu pāri plecam, es redzēju, ka Geilisu ved pretējā virzienā, viņa bija taisni izslējusi muguru, cen�oties nesteigties un, patiesību sakot, vispār pievērst uzmanību apkārt notieko�ajam.

Mani ievietoja tum�ā kambarī iebraucamās vietas sētas pusē, tur man beidzot atraisīja rokas, un tika atnesta svece. Pēc brītiņa ieradās Neds Gauens ar alus pudeli un �ķīvi, uz kura bija maize ar gaļu.

-���� Drīkstu te palikt tikai da�as minūtes, mīļā, un arī to pa�u man nenācās viegli izlūgties, tāpēc klausieties uzmanīgi. Sveces nemierī�gajā gaismā mazais advokāts sazvērnieciski pieliecās man tuvāk. Acis viņam spo�i mirdzēja, un, izņemot nelielu parūkas no�ķieb�anos, neva�rēja manīt neko, kas liecinātu par nogurumu.

-���� Gauena kungs, ļoti priecājos jūs redzēt, es sirsnīgi iesaucos.

-��� Jā, jā, mīļā, viņ� attrauca, bet tam tagad nav laika. Vīrelis noglauda man roku laipni, bet kā garāmejot.

-���� Man ir izdevies panākt, ka jūsu lietu izskatīs atsevi�ķi no Dankena kundzes lietas, un tas var ļoti noderēt. Tad izrādīsies, ka sākumā nemaz nebija nolūka jūs arestēt un tas notika tikai tāpēc, ka bijāt kopā ar ra� ar Dankena kundzi.

-���� Tomēr, viņ� raiti turpināja, es neslēp�u, ka zināmas bries�mas jums draud. �obrīd ciemā valdo�ais noskaņojums nerunā jums par labu. Kas jums bija uznācis, viņ�, neparasti iekarsis, man bargi nopra�sīja, ka likāt klāt rokas tam bērnam?

Es jau atvēru muti, lai atbildētu, bet Neds nepacietīgi pamāja, ka tas nav svarīgi.

-��� Ak, tagad tam nav nozīmes. Tagad mums jāspēlē uz jūsu angliskumu un uz nezinā�anu, nevis uz at�ķirīgumu un lieta, cik vien iespējams, jāstiepj garumā. Redz, laiks spēlē mums par labu, jo sliktā�kās tiesas notiek histērijas gaisotnē, kad loģiskus pierādījumus pamet novārtā, lai tikai apmierinātu alkas pēc asinīm.

Alkas pēc asinīm. �ie vārdi precīzi raksturoja tās emocijas, ko biju jutusi plūstam no sanāku�o ļau�u sejām. �ur tur biju redzējusi zīmes par zināmu daļu �aubu vai līdzjūtības, bet tikai retais stātos pretī pūlim, un Kreinsmūrā �āda rakstura ļau�u trūka. Nē, es sevi izlaboju. Viens bija �is sausiņ�, Edinburgas advokāts, ciets kā zābaka pazole, kurai viņ� tik ļoti līdzinājās.

-��� Jo ilgāk mēs runāsim, Gauena kungs lieti�ķi turpināja, jo mazāk kādam gribēsies rīkoties pārsteidzīgi. Tāpēc, viņ� sacīja, uzli�cis rokas uz ceļiem, rīt jums būs tikai jācie� klusu. Runā�u es, un lūgsim Dievu, lai no tā būtu kāds labums.

-���� Izklausās ļoti prātīgi. Es nogurusi mēģināju noslēpt smaidu. Tad pametu skatu uz durvīm, kas veda uz iebraucamās vietas pagalmu, kur arvien skaļāk skanēja balsis. Uztvēris manu skatienu, Gauena kungs palocīja galvu.

-��� Jā, man tūdaļ jāiet. Nokārtoju, ka nakti varēsiet pārlaist �eit. Viņ� �aubīdamies paskatījās apkārt. Mazajā iebraucamās vietas piebū�vētajā �ķūnītī, kuru parasti izmantoja da�ādu krāmu un lieku mantu glabā�anai, bija auksts un tum�s, tomēr tas bija nesalīdzināmi aug�stāks līmenis nekā "zagļu bedre".

�ķūņa durvis atvērās, tajās parādījās krodzinieks, kas centās kaut ko saskatīt tumsā aiz blāvā sveces liesmas mestā loka. Gauena kungs piecēlās un grasījās iet projām, bet es ieķēros viņam piedurknē. Man vajadzēja zināt kādu lietu.

-���� Gauena kungs� vai jūs man palīgā atsūtīja Kolams? Advokāts vilcinājās ar atbildi, bet savas profesijas nospraustajās robe�ās viņ� bija nepārspējami godīgs.

-��� Nē, viņ� atklāti atbildēja. Veci�ķajos vaibstos gandrīz pazibēja apmulsums, kad viņ� piebilda: Es ierados� pats. Gauena kungs u/.stūķēja sev galvā cepuri, novēlēja man strupu "lab'nakt", pagriezās pret durvīm, un viņu aprija iebraucamās vietas gaisma un rosība.

Mana mitekļa labiekārto�anai bija veltīts maz laika, bet neliela krūze ar vīnu un maizes klaips �oreiz tīrs stāvēja uz vienas no mucām, un turpat zemē gulēja salocīta veca sega.

letiņos tajā un apsēdos uz mazākas muciņas ieturēt vakariņas un, kamēr gausi ko�ļāju trūcīgo maltīti, prātoju.

Tātad Kolams nebija sūtījis advokātu. Vai viņ� vispār zināja, ka Gauena kungs nolēmis ierasties uz �o tiesu? Kolams, pilnīgi iespē�jams, bailēs, ka cilvēki netiek iesaistīti raganu medībās, bija noliedzis pils iemītniekiem iet uz ciemu. Baiļu un histērijas viļņi, kas vēlās pāri Kreinsmūrai, bija gandrīz taustāmi; jutu, kā tie sitas pret mana patvē�ruma plānajām sienām.

No domām mani iztraucēja pēk�ņi sacēlies troksnis netālajā kroga istabā. Varbūt tur bija tikai mani sargi ar apmeklētājiem. Bet, stāvot uz iznīcības sliek�ņa, cilvēks jūtas pateicīgs pat par vienu lieku stundu, letiņos segā, uzvilku to pāri galvai, lai klusinātu kroga trok�ņus, un ļoti cītīgi centos just tikai un vienīgi pateicību.

Pēc ārkārtīgi nemierīgas nakts mani pamodināja jau rītausmā un izveda laukumā, kaut ari tiesne�i atnāca tikai pēc stundas.

Tīri, tauki un pamatīgi ieturēju�ies, viņi bez kavē�anās enerģiski ķērās pie darba. D�efs vērsās pie D�ona Makreja, kur� bija ieņēmis savu vietu apsūdzētajām aiz muguras.

-���� Mēs redzējām, ka nevaram noteikt vainas pakāpi, balstoties vie�nīgi uz klāteso�o sniegtajām liecībām. No jauna sanāku�ais pūlis dus�mās uzsprāga, jo viņi jau bija pieņēmu�i savu lēmumu, ta�u �o izvir�dumu apslāpēja Mats, kur� ar caururbjo�u skatienu vērās pirmajā rindā stāvo�ajos pui�os un apklusināja viņu vauk�ķē�anu, it kā būtu uzgāzis tiem aukstu ūdeni. Kad atkal laukumā valdīja kārtība, Mats savu stū�raino ģīmi pagrieza pret soģi.

-���� Esiet tik laipns un aizvediet apsūdzētās uz ezera krastu. Pie �iem vārdiem atskanēja apmierināta murminā�ana, kas apstiprināja manas ļaunākās aizdomas. D�ons Makrejs saņēma mani aiz vienas un

Geilisu aiz otras rokas, lai, kā pavēlēts, vestu mūs uz ezeru, bet viņam pieteicās daudz palīgu. Cilvēki, kuriem vilka mani garām, aiz ļaunuma plēsa manu kleitu, knieba un grūstīja. Kādam idiotam bija bungas, un viņ� sāka sist saraustītu ritmu. Pūlis skandēja līdzi bungu nelīdzenajam troksnim, bet, ko viņi teica, es starp atsevi�ķajiem kliedzieniem un sau�cieniem neuztvēru. Un arī nevēlējos to zināt.

Procesija devās pāri pļavai lejā uz ezeru, kur virs ūdens stiepās neliela koka laipa. Mūs ar Geilisu nostādīja tās galā, katrs savā laipas pusē vietas jau bija ieņēmu�i abi tiesne�i. D�efs pagriezās pret krastā gaido�ajiem cilvēkiem.

-���� Atnesiet virves! Sākās vispārēja murminā�ana, un ļaudis cerīgi skatījās cits uz citu, līdz kāds piesteidzās ar virvi. Makrejs to paņēma un, gandrīz tā kā vilcinādamies, tuvojās man. Viņ� slepus pameta ska�tienu uz tiesne�iem, kuri, likās, stiprināja viņa apņem�anos.

-���� Lūdzu, cienītā, esiet tik laipna un novelciet apavus, viņ� pavēlēja.

-��� Veln� kāpēc? es stingri noprasīju un sakrustoju rokas uz krūtīm.

Soģis samirk�ķināja acis, laikam jau nebija gaidījis tādu pretestību, bet viens no tiesne�iem apsteidza viņu ar atbildi.

-��� Tāda ir kārtība pārbaudei ar ūdeni. Aizdomās turētās raganas labās rokas īk�ķi ar kaņepāju virvi piesien pie kreisās kājas lielā pirk�sta. Līdzīgi kreisās rokas īk�ķis tiks piesiets pie labās kājas lielā pirksta. Un tad� Viņ� pameta izteiksmīgu skatienu uz ezera ūdeņiem. Divi mak�ķernieki, bikses uzrotīju�i virs ceļgaliem un apjozu�ies ar auklu, stāvēja ar kailām kājām krasta dubļos. Viens no viņiem, zīmīgi man uzsmaidījis, paņēma nelielu oli un aizlidināja virs tēraudpelēkās ūdens virsas. Akmentiņ� vienreiz palēcās un nogrima.

-��� Iegremdējot ūdenī, ieskandēja savu balsi īsais tiesnesis, īsta ragana peldēs pa virsu, jo ūdens tīrība atgrū� aptraipītu cilvēku. Nevai�nīga sieviete nogrims.

-��� Tātad man ir izvēle vai nu tikt notiesātai kā raganai, vai atzītai par nevainīgu, bet tikt noslīcinātai, vai tā? es izmetu. Liels pal�dies! Cie�āk aptvēru savus elkoņus, cen�oties nomākt drebuļus, kas, �ķiet, pēdējā laikā kļuvu�i par pastāvīgu manas miesas iezīmi.

īsākais tiesnesis piepūtās kā krupis, kuram draud briesmas.

-��� Bez atļaujas tu nedrīksti uzrunāt �o tiesu, sieva! Vai tu uzdrīk�sties atteikties no likumīgas pārbaudes?

-��� Vai es uzdro�inos atteikties no noslīcinā�anas? Pilnīgi noteikti! Pārāk vēlu es pamanīju, ka Geilisa izmisīgi purina galvu, tā ka gai�ie mati sitas pa seju.

Tiesnesis rāmi uzrunāja Makreju:

-��� Izģērb un sasien viņu.

Satriekta par tiesne�a rīkojumu un nespēdama tam noticēt, es dzir�dēju, kā viss pūlis korī noel�as, it kā izbrīnīti un �ausmu pārņemti bet patiesībā gaidpilnā priekā. Un tad es pa īstam sapratu, ko nozīmē naids. Ne viņu. Manējais.

Viņi neapgrūtināja sevi, lai vestu mani atpakaļ uz laukumu. Bet man vairs daudz nebija, ko zaudēt, un es viņu darbu neatvieglināju.

Rupjas rokas, ķeroties aiz blūzes un ņiebura malām, rāva mani uz priek�u.

-���� Laid mani vaļā, nolādētais lempi! es kliedzu un iespēru vie�nam vīri�ķim pa visvārīgāko vietu. Viņ� saliecās un ievaidējās, bet drīz vien viņu aprija kliedzienu, spļāvienu, niknumā saviebtu seju mutulis. Vēl citas rokas sagrāba mani aiz elkoņiem un klup�us rāva uz priek�u, gandrīz vai paceļot virs viļņojo�ajā drūzmā pakritu�ajiem cilvēkiem un cen�oties izdabūt mani cauri pūlim pa spraugām, kas bija pārāk �auras.

Belziens pa vēderu man aizsita elpu. Ņieburs jau faktiski bija saplo�sīts driskās, tāpēc atlikumu dabūt nost nebija grūti. Nekad nebiju cie�tusi no pārliekas kautrības, bet, kad stāvēju pusplika, sviedrainu roku apgrābstītām kailām krūtīm �ī ļaunā priekā gavilējo�ā pūļa vidū, jutu, ka mani pilda neiedomājami dziļ� naids un pazemojums.

D�ons Makrejs sasēja man priek�ā rokas, apmetot vītu auklu ap locītavām un atstājot vairāku pēdu garu galu karājamies. Viņam pie�tika godaprāta kaunēties, darot �o darbu, bet acis viņ� uz mani nepa�cēla, un bija skaidrs, ka no �īs puses ne palīdzību, ne iecietību man nav ko gaidīt; viņ� ir pūļa varā tikpat lielā mērā kā es.

Geilisa arī tur bija, un pret viņu, bez �aubām, izturējās līdzīgi; manīju pazibam platīnblondos matus, kas plivinājās pēk�ņi uznāku�ajā vējā. Manas sasietās rokas tika uzrautas augstu virs galvas, jo auklu pārmeta pār liela ozola zaru un cie�i novilka. Dusmās es sakodu zobus; tas bija vienīgais veids, kā spēju cīnities ar bailēm. Gaiss stinga gaidās, ko laiku pa laikam pārtrauca satraukta murminā�ana un kliedzieni no skatītāju vidus.

-���� Sadod viņai, D�on! kāds ieaurojās. Sasien labi cie�i!

D�ons Makrejs, labi saprazdams, ka ir atbildīgs arī par sava aroda teatrālo pusi, ieturēja pauzi, pacēla pletni vidukļa augstumā un pār�laida skatienu ļau�u pūlim. Tad pagāja uz priek�u un nedaudz palaboja manu pozu, lai mana seja būtu vērsta pret koka stumbru, gandrīz pie�skaroties raupjajai mizai. Divus soļus atkāpies, viņ� pacēla pātagu, un tad tā nolaidās.

�oks bija lielāks nekā sāpes. Patiesībā tikai pēc vairākiem sitieniem es aptvēru, ka soģis dara, ko var, lai aiztaupītu man tik, cik varēja. Tomēr kādi pāris sitieni bija pietiekami stipri, lai pārcirstu ādu; pēc trieciena es jutu asu kņudinā�anu.

Biju cie�i aizmiegusi acis, vaigu piekļāvusi kokam un no visa spēka centos iztēloties, ka esmu citur. Ta�u pēk�ņi es izdzirdēju kaut ko tādu, kas uzreiz atsauca mani atpakaļ �ajā brīdī.

-���� Klēra!

Virve, kas aptvēra manas rokas, mazliet atslāba; ar to pietika, lai es varētu lēkt un strauji pagriezties ar seju pret pūli. Mana pēk�ņā rīcība izsita no līdzsvara soģi, kas noplīk�ķināja pātagu tuk�ā gaisā, klupa, nespēdams noturēties, krita uz priek�u un atsitās ar galvu pret koku. �is starpgadījums pūlim bija kā medusmaize, ļaudis izkliedza apvaino�jumus un sāka par soģi ņirgāties.

Mati, pieķepu�i sviedriem, asarām un cietuma netīrumiem, bija pie�lipu�i man pie sejas, aizsedzot skatu. Es papurināju galvu, lai atbrīvotu acis, un man ar vienu acs kaktiņu izdevās saskatīt apstiprinājumu tam, ko dzirdēju ar ausīm.

Bez �ēlastības izmantodams sava auguma apmēru un muskuļu priek�rocības, D�eimijs spiedās cauri pūlim, kas centās viņu kavēt; seja viņam bija drūma kā negaisa mākonis.

Es jutos gandrīz kā ģenerālis Makalifs pie Bastoņas, kad viņ� pama�nīja tuvojamies Petona 3. armiju. Par spīti nopietnajām briesmām, kas draudēja Geilisai, man un tagad ari pa�am D�eimijam, nekad nevienu nebiju tā priecājusies ieraudzīt.

"Raganas vīrs!", "Jā, viņas vīrs!", "Smirdīgais Freizers! Koroners!" un līdzīgi epiteti skanēja cauri vispārējai lamu straumei, kas bija mēr�ķēta uz mani un Geilisu. "Saņemt ciet ari viņu!" "Sadedzināt viņus! Visus!" Pūļa histērija, ko uz brīdi bija izklīdinājis soģa misēklis, uzban�goja ar jaunu spēku.

Soģa pakalpīgie palīgi pūlējās D�eimiju aizkavēt, un viņ� bija spiests apstāties. Ar milzīgu spēku viņ� centās aizsniegt siksnu, kaut ari pie katras rokas viņam karājās pa vīram. Domādams, ka aizturētais grib tikt pie na�a, viens no palīgiem iebelza D�eimijam pa vēderu.

D�eimijs mazliet saliecās, tad atkal izslējās un ar elkoni iegāza sitē�jam pa degunu. Viena roka uz bridi tika brīva, un, nepievērsis uzma�nību uzbrucējam otrā pusē, kas izmisīgi centās D�eimijam iesist, viņ� iebāza roku sporanā, atvēzējās un kaut ko meta. Brīdī, kad �is priek��mets atrāvās no rokas, mani sasniedza D�eimija kliedziens:

-��� Klēra! Nekusties!

Nav jau daudz, kur atkāpties, es kā apdullusi nodomāju. Tie�i man sejā lidoja tum�s, izplūdis traips, un es jau grasījos atrauties, bet lai�kus sastingu. Traips grabēdams asi ietriecās man sejā, un ro�ukroņa melnās ahātu krelles nokrita pār pleciem un kā laso mesta cilpa glīti uzslīdēja man uz kakla. Nu, varbūt ne glu�i aukla aizķērās aiz labās auss. Es papurināju galvu, acis no sitiena bija pieplūdu�as asarām, un krelles noslīdēja savā vietā, krucifiksam sparīgi �ūpojoties starp kaila�jām krūtīm.

Priek�ā stāvo�ie blenza uz krucifiksu gan ar �ausmām, gan uzjaut�rināti. Pēk�ņais klusums no pirmās rindas vēlās tālāk uz aizmugurē stāvo�ajiem, un rēco�ais troksnis norima. D�eimija balss, kas parasti, pat dusmās, skanēja maigi, pārtrauca klusumu. Tagad tajā nebija ne miņas no maiguma.

-���� Pārgrieziet viņai virves!

Kārēji bija atkāpu�ies, un D�eimija priek�ā pūlis �ķīrās kā viļņi. Sastingu�ais soģis vaļēju muti vēroja viņa tuvo�anos.

-��� Es teicu, pārgrieziet virves! Ātri! Soģis, kuru no transa izrāva apokaliptiska vīzija sarkanmatainas nāves izskatā, kas strauji tuvojās, sakustējās un steidzīgi meklēja savu dunci. Pārgrieztā virve noraustī�jās, tad ar rāvienu pārtrūka, un manas rokas nokrita kā vicas, pēk�ņais sasprindzinājuma atslābums izraisīja sāpes. Es sagrīļojos un būtu saļimusi zemē, bet stipra, pazīstama roka satvēra manu elkoni un pierāva kājās. Mana seja piekļāvās D�eimija krūtīm, un nekam vairs nebija nozīmes.

Iespējams, ka uz īsu brīdi biju zaudējusi samaņu vai ari man tikai tā likās milzīgā atvieglojuma dēļ. D�eimija roka stingri balstīja manu vidukli un noturēja mani kājās, pleds apsedza manu augumu, beidzot paslēpjot no ciema iedzīvotāju ziņkārīgajiem skatieniem. Visapkārt skanēja juceklīgas balsis, bet tā vairs nebija satrakota un sajūsmināta cilvēku bara asinskāre.

Troksni pārtrauca Mata vai varbūt D�efa balss.

-��� Kas jūs esat? Kā jūs uzdro�ināties iejaukties tiesas izmeklē�anā?

Vairāk jutu nekā redzēju, ka pūlis spie�as uz priek�u. D�eimijs bija

liela auguma un bruņots, tomēr tikai viens. Es, sarāvusies zem pleda, kļāvos viņam klāt. Labā roka apskāva mani cie�āk, bet kreisā aizslīdēja līdz zobena makstij, kas karājās pie gurna. Sudrabaini zilgais asmens, draudīgi no�vīkstot, līdz pusei izslīdēja no maksts, un tie, kas atradās pirmajā rindā, pēk�ņi apstājās.

Tiesne�i bija rūdītāki. Pa �ķirbiņu lūrēdama no savas paslēptuves, es redzēju, ka D�efs nikni skatās uz D�eimiju. Matu negaidītā iejauk�a�nās, �ķiet, vairāk uzjautrināja nekā sadusmoja.

-��� Vai jūs uzdro�ināties izvilkt iero�us pret Dieva tiesu? salti no�skaldīja mazais, druknais tiesnesis.

D�eimijs, nozibot tēraudam, izvilka zobenu līdz galam, tad iedūra zemē un ļāva spalam �ūpoties no trieciena spēka.

-��� Es zobenu izvilku, lai aizstāvētu �o sievieti un taisnību, viņ� paziņoja. Ja kāds no klāteso�ajiem ir pret �iem diviem, tad viņam nāksies stāties pretī man un tad Dievam, tie�i tādā secībā.

Tiesnesis pāris rei�u samirk�ķināja acis, it kā nespēdams attaisnot �ādu uzvedību, tad atkal metās uzbrukumā.

-��� Jums, cienītais, �īs tiesas lietā nav nekādas teik�anas! Man jāprasa, lai jūs bez kavē�anās atdodat mums aizturēto. Un tūlīt tiks izskatīta jūsu pa�a uzvedība!

D�eimijs salti noskatīja tiesne�us. Jutu, kā man pie vaiga, ko biju piekļāvusi viņa krūtīm, sitas sirds, bet rokas bija stipras kā klints viena gulēja uz zobena spala un otra uz na�a pie jostas.

-��� Runājot par manu teik�anu, tiesne�a kungs, es pie altāra Dieva priek�ā zvērēju sargāt �o sievieti. Un, ja jūs man sakāt, ka jūsu pilnvaras ir lielākas nekā Visuvarenajam, tad man jums jāsaka, ka es tā nedomāju.

Klusumu, kas iestājās pēc �īs runas, pārtrauca apmulsusi ķiķinā��ana, kurai �ur tur pūlī atsaucās nervozi smiekli. Kaut arī ļau�u līdzjū�tība nebija pārsviedusies mūsu pusē, tomēr bridis, kas varēja izvērsties par katastrofu, bija garām.

D�eimijs uzlika roku man uz pleca un pagrieza pret pūli. Es nespēju iedomāties, ka būs jāskatās uz pūli, bet zināju, ka citas izejas nav. Turēju zodu izslietu, cik augstu vien varēju, un mans skatiens pāri cil�vēku galvām vērsās uz mazu laiviņu ezera vidū. Es skatījos uz to, līdz sāka asarot acis.

D�eimijs atlocīja pledu, kas sedza manu augumu, tik tālu, lai varētu redzēt manu kaklu un plecus. Viņ� pieskārās melnajam ro�ukronim un viegli to ie�ūpoja.

-��� Ahāts dedzina raganas ādu, vai ne? viņ� noprasīja vienam no tiesne�iem. Un, manuprāt, Tā Kunga krusts vēl vairāk. Bet skatieties. Viņ� pabāza pirkstu zem kreļļu virtenes un pacēla uz aug�u krucifiksu. Mana āda zem tā bija tīri balta, bez zīmēm, izņemot tās, ko atstājusi uzturē�anās ieslodzījumā, un pūlis noelsās, tad to pār�alca klusi �uksti.

Kaila drosme, ledusauksta loģika un aktiera instinkts. Kolams Makenzijs darīja pareizi, ka baidījās no D�eimija mērķtiecības. Varēja saprast arī to, ko Kolams nodarītu man, ņemot vērā viņa bailes, ka es varētu atklāt citiem Heimi�a izcelsmi, vai to, ko es, viņaprāt, par to zināju. Saprast, bet ne piedot.

Pūļa noskaņojums nenoteikti svārstījās. Asinskāre, kas ļau�u prā�tus uzkurināja agrāk, pamazām rimās, tomēr �is bars joprojām varēja pavērsties pret mums un samalt kā milzu banga. Mats un D�efs neziņā saskatījās; notikumu pavērsiens bija izsitis tiesne�us no sliedēm, un viņi uz bridi bija zaudēju�i savu noteicēju lomu.

Geilisa Dankena izmantoja �o pārtraukumu un paspēra soli uz priek�u. Es nezinu, vai viņa �ajā brīdī uz kaut ko cerēja. Lai nu kā, viņa izaicino�i pārmeta savus gai�os matus pāri pleciem un palaida savu dzlvibu pa vējam.

-���� �I sieviete nav ragana, viņa vienkār�i sacīja. Bet es gan esmu.

D�eimija izrāde, lai cik laba tā bija, �ai līdzināties nespēja. Sacēlās

tāds troksnis, ka tiesne�u jautājumi un izsaucieni tajā pilnībā noslika.

Kā parasti, Geilisa ne ar mājienu nelika nojaust, ko domāja vai juta; augstā, baltā piere bija gluda, lielās, zaļās acis zaigoja, iespē�jams, uzjautrinājumā. Viņa stāvēja, taisni izslējusies savās saplēstajās, nosmērētajās drēbēs un lūkojās lejup uz apsūdzētājiem. Kad troksnis bija mazliet pieklusis, viņa sāka runāt, pat nedomādama pacelt balsi, tādējādi piespie�ot apklust pūli, kas gribēja dzirdēt, ko viņa saka.

-���� Es, Geilisa Dankena, atzīstos, ka esmu ragana un Sātana miļākā. Atkal sākās klieg�ana, bet viņa pacietīgi gaidīja, kad no jauna iestāsies klusums.

-��� Es atzistu, ka, paklausot savam kungam, savu vīru Artūru Dankenu nogalināju ar burvestību palīdzību. To pateikusi, viņa palūkojās sānis, uztvēra manu skatienu, un viņas lūpās ievilkās tikko jau�ams smaidiņ�. Geilisas acis apstājās pie sievietes dzeltenajā �allē, bet maigākas nekļuva. Aiz ļaunuma es nobūru apmainīto bērnu, lai tas mirst un lai cilvēka bērns paliek pie fejām. Viņa pagriezās un pamāja manā virzienā.

-���� Es izmantoju Klēras Freizeres nezinā�anu savu mērķu sasnieg��anā. Bet viņa nedz piedalījās, nedz arī zināja par manu darbību, un viņa ari nekalpo manam kungam.

Pūlis atkal murdēja, cilvēki grūstījās un spiedās tuvāk, lai labāk varētu redzēt. Geilisa izstiepa abas rokas pret viņiem, plaukstas izvēr�susi uz āru.

-��� Netuvojieties man! Skaidrā balss cirta kā pātaga un bija tikpat iedarbīga. Viņa atgāza galvu pret debesīm un sastinga, it kā ko dzirdētu.

-��� Klausieties! viņa iesaucās. Klausieties, kā ceļas vēj�! Uzma�nieties, Kreinsmūras ļaudis. Mans kungs tuvojas ar vēja spārniem! Viņa nolieca galvu un iekliedzās augstā, pārdabiskā uzvaras kliedzienā. Zaļās acis bija stingas kā transā.

Vēj� patie�ām cēlās; redzēju, ka ezera otrā malā veļas negaisa mā�koņi. Cilvēki sāka nemierīgi lūkoties apkārt; da�i pūļa ārmalā kāpās atpakaļ.

Geilisa sāka griezties uz vietas, roku pacēlusi graciozi virs galvas kā maija svētku dejotāja, viņa virpuļoja un virpuļoja, matiem vējā plīvo�jot. Satriekta un neticības pilna es skatījos uz viņu.

Grie�oties mati aizklāja Geilisas seju. Ta�u pēdējā reizē viņa papu�rināja galvu, lai gai�ās krēpes sakristu vienā pusē, un es skaidri redzēju viņas seju, kas bija pievērsta man. Transa maska uz mirkli bija pagaisusi, un lūpas izveidoja vienu vienīgu vārdu. Tad riņķa dancis lika atkal pagriezties ar seju pret pūli un viņa atsāka savu pārdabisko klai�gā�anu.

�is vienīgais vārds bija "bēdz!".

Pēk�ņi Geilisa pārtrauca virpuļo�anu un ar neprātīgas eksaltācijas izteiksmi sejā ar abām rokām sagrāba sava ņiebura atliekas un pārrāva to priek�ā pu�u. Tik tālu, lai atklātu pūlim noslēpumu, kuru es biju uzzinājusi, piekļaujoties viņai aukstajā un netīrajā zagļu bedrē. Noslē�pums, kuru Artūrs Dankens bija uzzinājis savā nāves stundā. Noslē�pums, kura dēļ viņ� mira. Vaļējā tērpa pēdējās atliekas nokrita, atklājot se�u grūtniecības mēne�u noapaļotu vēderu.

Es joprojām stāvēju kā pārakmeņojusies un skatījos. D�eimijs neka�vējās. Ar vienu roku sagrābis mani, bet ar otru zobenu, viņ� metās pūlī, ar elkoņiem, ceļiem un zobena spalu izgrūstīdams ļau�u baru, ar visu spēku lauzdams ceļu uz ezermalu. Viņ� spalgi iesvilpās caur zobiem.

Visi uzmanību bija pievērsu�i zem ozola notieko�ajai izrādei, tāpēc tikai da�i cilvēki aptvēra, kas notiek. Kad viņi sāka klaigāt un censties mūs noķert, uz noblietētā zemesceļa virs krasta atskanēja dobja pakavu dipoņa.

Donass joprojām nejuta milestību pret cilvēkiem un ar lielāko prieku bija gatavs to parādīt. Viņ� iekoda pirmajā rokā, kas stiepās pēc pavadas, ķērājs iekliedzās un, asinīm pilot, atkāpās. Zirgs saslējās pakaļkājās, zviedza un ar priek�kājām kūla gaisu; da�i drosmīgākie, kas bija vēlēju�ies viņu apturēt, pēk�ņi zaudēja interesi.

D�eimijs pārmeta mani pār segliem kā miltu maisu un pats kā zibens uzlidoja zirgam mugurā. Nikni vicinot zobenu, viņ� atbrīvoja ceļu un iegrieza Donasu ļau�u drūzmā, kas centās mūs aizkavēt. Cilvē�kiem kāpjoties atpakaļ, lai izvairītos no zobiem, pakaviem un asmens, mēs tikām uz priek�u arvien ātrāk, un ezers, ciems un Leoha drīz palika mums aiz muguras. No trieciena biju zaudējusi elpu, es cīnījos, lai atgūtu spēju runāt un uzkliegtu D�eimijam.

Es nebiju sastingusi tāpēc, ka Geilisa atklāja savu grūtniecību. Biju ieraudzījusi kaut ko citu, un līdz pat kaulu smadzenēm mani pārņēma aukstums. Kad Geilisa, baltās rokas izpletu�i, virpuļoja dejā, es ieraudzīju to, ko viņa bija redzējusi, kad tika norautas manas drēbes. Uz vienas rokas viņai bija tie�i tāda pati zīme kā man. �eit, �ajā laikā, tā liecināja par burvestībām un maģiju. Mazā, neuzkrīto�ā masaliņu vakcīnas rētiņa.

Lietus lāses izraibināja ūdens virsmu un veldzēja manu pietūku�o seju un virvju noberztos jēlumus uz rokām. Pasmēlu riek�avā ūdeni no strauta un dzēru pa malciņam, izbaudīdama, kā aukstā, sīkā straumīte slīd lejup.

D�eimijs uz da�ām minūtēm pazuda. Viņ� atgriezās ar sauju tum��zaļu, plakanu lapu un kaut ko ko�ļāja. Izspļāvis plaukstā sako�ļāto zaļumu, iestūķēja mutē vēl vienu kum�ķi lapu un pagrieza mani ar muguru pret sevi. Tad maigi ierīvēja sako�ļāto masu man ādā, un sūr�stē�ana uzreiz ievērojami mazinājās.

-��� Kas tas ir? es jautāju, cen�oties nomierināties. Joprojām dre�bēju un �ņaukājos, bet bezpalīdzīgās asaras pamazām izsīka.

-��� Avota kreses, viņ� neskaidri ar pilnu muti nomurmināja. D�ei�mijs vēlreiz ar sako�ļātajām lapām ierīvēja man muguru. Tu, Armaliet, neesi vienīgā, kas kaut ko saprot no dziedniecības zālītēm, tagad viņ� runāja jau skaidrāk.

-��� Kā� kā tās gar�o? Es joprojām cīnījos ar �ņukstiem.

-��� Diezgan riebīgi, viņ� lakoniski atbildēja. Vēl pēdējo reizi uzklājis man uz ādas zaļo putriņu, viņ� saudzīgi apsedza man plecus ar pledu.

-��� Tas ne� D�eimijs iesāka, tad saminstinājās, es gribēju teikt, ka brūces nav dziļas. Es� es domāju, ka nepaliks� rētas. Kaut runāja viņ� īgni, pieskārieni bija maigi, un es atkal apraudājos.

-��� Piedod, es nomurmināju, ar pleda stūri slaucīdama degunu. Es� es nesaprotu, kas man lēcies. Nezinu, kāpēc nevaru vien beigt bimbāt.

D�eimijs paraustīja plecus.

-��� Laikam jau �ī bij pirmā reize, kad kāds tī�uprāt gribēja nodarīt tev pāri, Armaliet. Dro�i vien tas ir liels trieciens, un sāp ari vēl. Viņ� apklusa un pacēla nokāru�os pleda malu.

-��� Man bij tie�i tāpat, zeltenīt, viņ� lieti�ķi turpināja. Laidu pa mēli un raudāju, kamēr man iztīrīja pu�umus. Tad sāku drebēt. Viņ� rūpīgi noslaucīja ar pledu man seju, tad saņēma zodu un pacēla galvu uz aug�u.

-���� Un, kad beidzu drebēt, Armaliet, es pateicos Dievam par sāpēm, jo tas nozīmēja, ka esmu dzīvs, D�eimijs klusi piebilda, palaida vaļā manu zodu un pamāja ar galvu. Kad būsi tikusi tiktāl, zeltenīt, pasaki, jo pēc tam es tev gribu �o to pateikt.

D�eimijs piecēlās un aizgāja lidz avota malai izskalot aukstajā ūdenī asiņaino mutautu.

-���� Kas tev lika atgriezties? es jautāju, kad viņ� atnāca atpakaļ. Man bija izdevies tiktāl nomierināties, ka asaras vairs nelija, bet dre�buļi vēl kratija, tāpēc cie�āk satinos pledā.

-���� Aleks Makmāns. D�eimijs pasmaidīja. Es teicu, lai viņ� tevi pieskata, kamēr bū�u projām. Kad ciema iedzīvotāji saņēma tevi un Dankena kundzi ciet, viņ� jāja visu nakti un dienu, lai atrastu mani. Un tad es kā vella plēsts joņoju atpakaļ. Ak kungs, tas tik ir zirgs! Viņ� atzinīgi paskatījās aug�up uz Donasu, kas bija piesiets pie koka stāvajā krastā, tā slapjie sāni vizēja kā var�.

-���� Būs jāpiesien citā vietā. Viņ� kļuva domīgs. �aubos, vai kāds mums dzīsies pakaļ, bet Kreinsmūra tepat vien ir. Vai tagad varēsi paiet?

Ar zināmām grūtībām sekoju D�eimijam aug�up pa stāvo nogāzi, no kāju apak�as ripoja mazi olī�i, un brik�ņos uz zariem ķērās brun�i. Netālu no virsotnes mēs nonācām jaunu alk�ņu skupsnā, kurā kociņi bija saaugu�i tik cie�i, ka saviju�ies zari veidoja zaļu jumtu virs pame�a. D�eimijs pacēla zarus pietiekami augstu, lai es varētu ierāpot �aurajā spraugā, tad rūpīgi nomaskēja samīcīto zāli pie ieejas. Soli atkāpies, viņ� kritiski noskatīja slēptuvi un apmierināts pamāja ar galvu.

-���� Nu labi. Te neviens tevi neatradīs. Viņ� devās projām, bet atkal pagriezās atpakaļ. Pamēģini aizmigt un neuztraucies, ja neesmu uzreiz atpakaļ. Atceļā es gribu ko nomedīt; mums nav, ko ēst, un es negribu pievērst uzmanību, iegrie�oties kādās mājās. Uzvelc tartānu pāri galvai un pielūko, lai krekls ir apsegts; balts saskatāms pa lielu gabalu.

Ēdiens likās nenozīmīgs; man bija sajūta, ka nekad vairs negri�bē�u ēst. Ta�u miegs bija pavisam cita lieta. Man vēl sāpēja rokas un mugura, jēlumi ap roku locītavām sūrstēja, visas maliņas smeldza un īdēja; bet baiļu, sāpju un vienkār�i noguruma nomocīta, apkārt kā vīrakam garojot papar�u sīvajam aromātam, es aizmigu gandrīz uzreiz.

Pamodos no tā, ka kāds satvēra manas kājas. Izbijusies es uzrāvos sēdus, steigā atsitot galvu pret lokanajiem zariem. Man pāri nolija lapu un �agariņu lietus, es izmisīgi plivināju rokas pa gaisu, cen�oties atbrīvot matus no kārajiem zaru pirkstiem. Saskrāpējusies, izspūrusi un aizkaitināta es izrāpoju no sava patvēruma un ieraudzīju, ka tur tup D�eimijs un uzjautrināts vēro manu parādī�anos. Saule jau tuvojās rie�tam; lielais gaismas disks bija pazudis aiz avota kraujas malas, atstājot klin�aino gravu ēnā. Avota krastā starp klintīm dega mazs ugunskurs, virs tā uz pa�gatavota iesma no asinātiem zaļiem mietiņiem �urkstēja divi tru�i un izplatīja ceptas gaļas smar�u.

D�eimijs pasniedza roku, lai palīdzētu man tikt lejā pa nogāzi. Es augstprātīgi atteicos no palīdzības un pati noskrēju, paklūpot tikai vienu reizi, jo sapinos pleda malā. Nelabums bija pārgājis, un es izsal�kusi uzklupu gaļai.

Pēc vakariņām, Armaliet, iesim iek�ā me�ā, D�eimijs sacīja, noplē�ot gabalu no tru�a. Negribu gulēt pie avota; ūdens trok�ņa dēļ nevaru dzirdēt, vai kāds nāk.

Ēdot mēs necik daudz nerunājām. No rīta piedzīvotās �ausmas un doma par to, kas palika aiz mums, nomāca mūs abus. Un es jutu dzi�ļas sēras. Biju zaudējusi ne tikai iespēju uzzināt kaut ko vairāk par to, kāpēc atrodos �eit, bet arī draudzeni. Vienīgo. Bie�i biju ap�aubī�jusi Geilisas rīcību, bet �obrīd man nebija ne mazāko �aubu, ka viņa �orīt izglāba man dzīvību. Apzinādamās, ka glābiņa vairs nav, Geilisa bija darījusi, ko varējusi, lai es varētu aizbēgt. Ugunskurs, kas dienas�gaismā gandrīz nebija redzams, tumsai gravā sabiezējot, kļuva spo��āks. Es palūkojos liesmās, ieraudzīju uz iesma tru�u krauk�ķīgo ādu un apbrūnēju�os kaulus. Ugunī no�ūkstēja no ielauzta kaula nopilējusi ,isins lāse. Pēk�ņi kumoss iestrēga man rīklē. Es steig�us nometu gaļas gabalu un ristīdamās novērsos.

Joprojām tikai retumis pārmidami pa vārdam, mēs pametām avotu un atradām ērtu vietiņu me�ā netālu no klajuma. Visapkārt, viļņojo�u pauguru ieskauti, slējās kalni, bet D�eimijs bija izraudzījies nometnei vietu diezgan augstu, jo no �ejienes labi varēja pārskatīt Kreinsmūras ceļu. Mijkrēslis uz mirkli vērta visas krāsas spilgtākas, piebārstot zemi ar dārgakmeņiem: ēnainās ieplakās blāzmoja smaragds, vir�u puduros dūmakaini ēnoja ametists un sarkanajās pīlād�ogās pauguru virsotnēs kvēloja rubini. Pīlād�ogās zāles pret burvestībām. Pamalē Benādena pakājē vēl bija saskatāmas Leohas pils aprises. Gaismai dziestot, tās drīz vien izzuda.

D�eimijs nomaļā vietā sakūra uguni un apsēdās pie tās. Lietus bija mitējies un tikai viegli sijāja, pie�ķirot gaisam miklumu un, kad parau�dzījos liesmās, iemetot manās skropstās pa varavīksnei.

Mans glābējs ilgu laiku sēdēja un vērās ugunī, rokām aptvēris ceļ�galus. Beidzot viņ� pacēla skatienu.

-���� Es teicu, ka nejautā�u tev to, ko tu nevēlies man stāstīt. Un arī tagad es tev to nejautā�u, bet tavas un manas dro�ības dēļ man kaut kas jānoskaidro. Viņ� saminstinājās.

-���� Klēra, ja tu neesi bijusi pret mani godīga, tad, lūdzu, esi tāda tagad, jo man jāzina patiesība. Klēra, vai tu esi ragana?

Man pavērās mute.

-���� Ragana? Tu� tu to jautā nopietni? Cerēju, ka D�eimijs joko. Bet nejokoja vis.

Viņ� cie�i satvēra mani aiz pleciem un ieskatījās acīs, it kā vēlēda�mies ar gribasspēku piespiest mani atbildēt.

-���� Man tas jājautā, Klēra! Un tev man jāpasaka!

-���� Un ja būtu? Mute man bija izkaltusi. Ja tu būtu nodomājis, ka es esmu ragana? Vai tu būtu cīnījies manis dēļ?

-���� Es kopā ar tevi degtu sārtā! viņ� nikni iesaucās. Un, ja vaja�dzētu, arī ellē. Bet, lai Mūsu Kungs Jēzus ap�ēlojas par manu un tavu dvēseli, izstāsti man patiesību!

�īs sarunas sasprindzinājums bija pāri maniem spēkiem. Es izrāvos no D�eimija rokām un metos pāri klajumam. Ne tālu, tikai līdz kokiem; nespēju atrasties atklātā vietā. Pieķēros vienam kokam, aptvēru to ar rokām un iecirtu nagus mizā, piekļāvu vaigu stumbram un sāku histē�riski smieties.

Kokam otrā pusē parādījās D�eimija bālā un satriektā seja. Miglaini apjautu, ka tas, ko pa�laik daru, bīstami līdzinās klukstē�anai, tāpēc ar milzīgu piepūli es piespiedu sevi apklust. Vēl elsodama, es mirkli viņā raudzījos.

-��� Jā, es atkāpos, apspiesto smieklu dēļ aizvien vēl strauji elpo�dama. Jā, es esmu ragana! Tavās acis noteikti. Es nekad neesmu sli�mojusi ar masalām, bet es varu iziet cauri istabai, kas pilna ar mirsto��iem cilvēkiem, un nesaslimt. Varu kopt slimos, elpot to pa�u gaisu un pieskarties viņiem, bet slimība mani neskars. Tāpat es nevaru saslimt ar holeru vai stingumkrampjiem, vai difteriju. Un tu domāsi, ka tās ir burvestības, jo tu nekad neesi dzirdējis par vakcināciju, un nekā citādi to nevar izskaidrot.

Tas, ko es zinu� Es pārtraucu kāpties atpakaļ un stāvēju nekus�tīgi, smagi elpodama, cen�oties saņemt sevi rokās. Es zinu par D�onatanu Rendelu, jo man par viņu stāstīja. Zinu, kad viņ� piedzima un kad nomirs, zinu, ko viņ� ir izdarījis un ko vēl darīs. Es zinu par Sendringemu tāpēc, ka� jo man par to stāstīja Frenks. Viņ� zināja par Rendelu, jo viņ�� viņ�� ak Dievs! Man bija sajūta, ka tūlīt apvem�os, un aiz�vēru acis, lai neredzētu joņojo�ās zvaigznes sev virs galvas.

-��� Un Kolams� viņ� mani par raganu uzskata tādēļ, ka es zinu Heimi�s nav viņa miesīgs dēls. Un zinu, ka� viņ� nevar radīt bērnus. Bet viņam �ķiet, ka es zinu arī to, kur� ir Heimi�a tēvs� Sākumā es domāju, varbūt tas esi tu, bet tad sapratu, ka tas nav iespējams, un� Es runāju arvien ātrāk un ātrāk, cen�oties neļaut reibonim uzņemt apgriezienus un bremzējot to ar savu balsi.

-���� Viss, ko esmu tev par sevi stāstījusi, ir patiesība, es sacīju, nenormāli ātri mādama ar galvu, it kā cen�oties pati sevi pārliecināt. Viss. Man nav radinieku, man nav pagātnes, jo es vēl neesmu pie�dzimusi.

Vai spēj iedomāties, kad esmu dzimusi? es jautāju, paceldama ska�tienu. Es zināju, ka mati man sapinkāju�ies un skatiens stings, bet man bija vienalga. Tā Kunga 1918. gada 20. oktobri. Vai tu dzirdi? es noprasīju, jo D�eimijs nekustīgi blenza manī, it kā nemaz neklausītos, ko es stāstu. Es teicu, 1918. gadā! Gandrīz pēc divsimt gadiem! Tu dzirdi?!

Tagad es jau kliedzu un D�eimijs pamāja ar galvu.

-��� Es dzirdu, viņ� klusi sacīja.

-��� Jā, dzirdi! Es liesmoju. Un tu domā, ka es murgoju. Vai ne? Atzīsties! Tā tu domā. Tev tā jādomā, jo nav citas iespējas, kā tu vari sev izskaidrot manu eksistenci. Tu nevari man ticēt, tu neuzdrīkstē�sies. Ak, D�eimij� Jutu, ka man sa�ķobās seja. Visu �o laiku biju slē�pusi patiesību, jo sapratu, ka nevaru to nevienam stāstīt, un tagad es atskārtu, ka varu to pateikt D�eimijam, savam mīļotajam vīram, cilvē�kam, kuram uzticējos kā nevienam citam, un viņ�� viņ� ari nevarēja man ticēt.

-���� Tās bija klintis� Feju kalns. Stāvie akmeņi. Merlina akmeņi. Caur turieni es ienācu� Man aizrāvās elpa, es gandrīz �ņukstēju, ar katru mirkli runādama arvien nesakarīgāk, �sensenos laikos, bet patie�sībā tie ir divi simti gadi. Leģendās tie vienmēr ir divi simti gadu� Bet leģendās cilvēki vienmēr tiek atpakaļ. Es nevarēju. Novērsos un pastreipuļoju atpakaļ, meklēdama kādu atbalstu. Noslīgu uz akmens, pleci uzkumpa, un es atspiedu galvu rokās. Me�ā ilgi valdīja klusums. Tas turpinājās tik ilgi, ka mazie nakts putniņi atguva drosmi un atkal sacēla troksni, sasaukdamies ar klusu, spalgu �ikl, ķerot vasaras pēdē�jos kukaiņus.

Beidzot es palūkojos uz aug�u, iedomādamās, ka D�eimijs, manu atklājumu satriekts, varbūt vienkār�i piecēlies un mani pametis. Tomēr viņ� joprojām sēdēja turpat, rokas atspiedis uz ceļiem, galvu nodūris, kā dziļās pārdomās kavēdamies.

Uguns gaismā spalviņas viņam uz rokām spīdēja kā vara stieples, un tad es aptvēru, ka tās ir saslēju�ās kā sabozta suņa spalva. Viņ� baidījās no manis.

-���� D�eimij, es ierunājos, juzdama, ka sirds man dziļā vientulībā lūst. Ak, D�eimij!

Es apsēdos un saritinājos mazā kamoliņā, cen�oties savilkties ap sāpju asi. Nekam vairs nebija nozīmes, un es sāku izmisīgi raudāt.

D�eimijs uzlika rokas man uz pleciem, un es pacēlu skatienu, pie�tiekami, lai redzētu viņa seju. Cauri asaru miglai es saskatīju, ka tāda izteiksme viņam bija cīniņā, kad sasprindzinājuma augstākais punkts jau garām un ciņa kļuvusi par rāmu nenovēr�amlbu.

-���� Es tev ticu, viņ� pārliecināti sacīja. Es neko nesaprotu pagai�dām -, bet es tev ticu. Klēra, es tev ticu! Klausies mani! Starp mums, mani un tevi, ir patiesība, un es ticē�u visam, ko tu man teiksi. Viņ� mani maigi sapurināja.

-���� Nav svarīgi, kas tas ir. Tu esi man izstāstījusi. Pagaidām ar to pietiek. Paliec mierīga, mo duinne. Noliec savu galvu man uz pleca un esi mierīga. Pārējo izstāstīsi vēlāk. Un es tev ticē�u.

Es aizvien vēl �ņukstēju, nespēdama aptvert, ko D�eimijs man saka. Es turējos pretī, cen�oties atrauties, bet viņ� apskāva mani un cie�i piekļāva galvu pie pleda ielocēm un atkal un atkal atkārtoja: "Es tev ticu."

Beidzot no noguruma es nomierinājos tiktāl, ka varēju pacelt galvu un pateikt:

-��� Bet tu nevari man ticēt.

Pretī es saņēmu smaidu. Lūpas gan viegli drebēja, bet viņ� smai�dīja.

-���� Tu man neteiksi, Ārmaliet, ko es varu un ko nevaru. Viņ� kādu brīdi klusēja. Cik tev ir gadu? viņ� ziņkāri jautāja. Laikam nekad nebiju tev to vaicājis.

Jautājums bija tik absurds, ka man vajadzēja apdomāties.

-���� Man ir divdesmit septiņi gadi� vai divdesmit astoņi, es pie�bildu. D�eimiju �ī atbilde uz brīdi izsita no sliedēm. �ajā laikmetā sie�vietes divdesmit astoņu gadu vecumā jau stāvēja uz pusmū�a sliek�ņa.

-���� Ak tā, viņ� noteica. Tad dziļi ievilka elpu. Domāju, ka esi apmēram manos gados� vai jaunāka.

Brītiņu viņ� nekustējās. Tad palūkojās lejup uz mani un pasmaidīja.

-��� Daudz laimes dzim�anas dienā, Ārmaliet.

To es nebiju gaidījusi un tikai stulbi blenzu viņā.

-��� Ko? es beidzot izmocīju.

-���� Es teicu: "Daudz laimes dzim�anas dienā." �odien ir 20. oktobris.

-���� Tie�ām? es truli jautāju. Esmu zaudējusi dienu skaitu. Es atkal drebēju no aukstuma un �oka, un savas atzī�anās. D�eimijs mani apskāva un kādu brīdi turēja, ar lielo plaukstu glāstīdams manus matus, galvu piespiedis sev pie krūtim. Es atkal sāku raudāt, bet �oreiz no atvieglojuma. Manā nestabilajā stāvokli likās loģiski, ja viņ� zināja manu īsto vecumu, un tomēr gribēja mani, tad viss būs labi.

D�eimijs paņēma mani klēpī un, uzmanīgi piekļāvis savam plecam, nesa pie ugunskura, kur vienā malā bija nolicis seglus. Viņ� apsēdās, atspiedās pret tiem un turēja mani viegli apskautu.

Pagāja ilgs laiks, lidz viņ� atkal ierunājās:

-��� Labi. Tagad izstāsti man visu.

Es izstāstīju. Visu, ar pārtraukumiem, bet sakarīgi. No noguruma neko nejutu, bet biju apmierināta kā trusis, kas noskrējis lapsu un atradis pagaidu slēptuvi zem baļķa. Patvērums tas nav, bet vismaz var atvilkt elpu. Un es izstāstīju viņam par Frenku.

-��� Frenks, viņ� klusi sacīja. Tātad viņ� tomēr nav miris.

-��� Viņ� nav dzimis. Jutu, ka pret ribām atsitas vēl viens draudo�s histērijas uzplūds, bet man izdevās savaldīties. Un es ari ne.

D�eimijs ar glāstiem mani atkal nomierināja, klusi murminādams savus gēlu vārdus.

-���� Kad es tevi Fortviljamā atņēmu Rendelam, viņ� pēk�ņi sacīja, tu mēģināji tikt atpakaļ. Pie akmeņiem. Un� Frenka. Tāpēc tu pameti ieleju.

-Jā-

-��� Un es tevi par to nopēru. Balss no no�ēlas bija piesmakusi.

-���� Tu nevarēji to zināt. Es nevarēju tev teikt. Man patie�ām mācās virsū miegs.

-���� Nē, laikam nevarēji vis. Viņ� cie�āk apņēma mani ar pledu un saudzīgi apspraudīja to ap pleciem. Guli vien, mo duinne. Neviens tevi neaiztiks; es esmu te.

Iegrimu viņa pleca siltajā ieliekumā, ļaujot noguru�ajam prātam krist cauri bezapziņas slāņiem. Piespiedu sevi iznirt līdz apziņai tik ilgi, lai pajautātu:

-��� Vai tu man patiesi tici, D�eimij?

Viņ� nopūtās un skumīgi man uzsmaidīja.

-��� Jā, ticu, Armaliet. Bet būtu daudz vienkār�āk, ja tu būtu tikai ragana.

Gulēju kā nāves miegā un pamodos īsi pēc saullēkta ar briesmīgām galvassāpēm, pilnīgi stīva, smeldza pat sīkākie muskulī�i. D�eimija sporanā atradās pāris sauju auzu, un viņ� piespieda mani ieēst mazliet putras auzas ar aukstu ūdeni. Brūvējums ķērās man rīklē, bet kaut kā es to lejā dabūju.

Viņ� mani nesteidzināja un izturējās mīli, bet runāja maz. Pēc bro�kastīm viņ� veikli novāca mūsu nelielo nometni un apsegloja Donasu.

Aizvien kā apdullusi pēc iepriek�ējās dienas piedzīvojumiem, es pat nejautāju, uz kurieni mēs dodamies. Sē�ot zirgā aiz D�eimija, es apmie�rināta piekļāvu vaigu platajiem pleciem un ļāvos �ūpām, kas mani ieai�jāja bezdomu transā.

Nogāze izveda mūs netālu no Lokmedoka, un mēs pa vēso rīta dūmaku bridām uz pagaidām vēl pelēkā klajuma krastu. Pamazām no niedrēm, kas apjoza purvus, izkliedētos baros sāka celties me�a pīles un ar savu pēk�ķinā�anu modināja guļavas. Kontrastā pāri galvām aiz�lidoja ļoti kārtīgs zosu kāsis, putni izkliedza lauztas sirds un vientulī�bas sāpes.

Pelēkā migla izklīda tikai nākamajā dienā ap pusdienlaiku, un blāva saule apspīdēja dzeltenām irbulenēm un slotzariem pilnās pļavas. Mēs iznācām uz �aura ceļa da�as jūdzes aiz ezera un pagriezāmies uz zie�meļrietumiem. Ceļ� atkal vijās aug�up lēzenā, paugurainā kalnienē, kas laiku pa laikam atkāpās granīta atsegumu un klin�u priek�ā. Tikai pare�tam satikām kādu cilvēku un ikreiz, kad priek�ā izdzirdējām pakavu dimdē�anu, piesardzīgi iegriezāmies krūmājā.

Pakāpeniski ainavu pārņēma prie�u me�i. Es dziļi, ar baudu elpoju dzestro, pēc skujām smar�ojo�o gaisu, kaut ari novakarēs kļuva vēsāks. Naktsguļai nomaļus no takas atradām nelielu pļaviņu. No prie�u sku�jām un segām mēs izveidojām ligzdai līdzīgu guļvietu, saspiedāmies cie�i kopā, lai būtu siltāk, un apsedzāmies ar D�eimija pledu un segu.

Bija jau tum�s, kad viņ� mani pamodināja, un mēs mīlējāmies, lēnām un nesteidzīgi, neko nerunādami. Lūkojos zvaigznēs cauri melno zaru re�ģim, kas pletās mums pāri, un atkal aizmigu, kamēr vīrie�a mierino�i smagais un siltais augums vēl gulēja man virsū.

No rīta likās, ka D�eimijs ir labākā omā, nu, vismaz mierīgāks, it kā l>utu pieņēmis grūtu lēmumu. Viņ� man solīja vakariņās karstu tēju, las gan tobrīd aukstumā bija vāj� mierinājums. Samiegojusies, puri�nādama no svārkiem prie�u skujas un mazus zirneklī�us, es sekoju viņam uz takas pusi. �aurais ceļ� līdz pusdienai pamazām kļuva tikai par iemītu sliedi, kas vijās starp aso aitu auzeņu puduriem un meta likumus ap lielākiem akmeņiem.

Līdz �im apkārtnei gandrīz nebiju pievērsusi uzmanību, jo sapņaini baudīju sauli, kas sildīja arvien siltāk, bet pēk�ņi manu skatienu pie�saistīja tāds kā redzēts klints siluets, un es spēji atmodos no savas apātijas. Es zināju, kur mēs esam. Un ari kāpēc.

-��� D�eimij!

Pēc mana izsauciena viņ� pagriezās.

-��� Tu nezināji? viņ� nobrīnījās.

-��� To, ka mēs dodamies �urp? Nē, protams, nezināju. Man maz�liet ap�ķebināja dū�u. Līdz Kreignedanam bija nepilna jūdze; cauri rīta miglas pēdējām svēdrām redzēju tā kumpaino apveidu.

Es skaļi noriju siekalas. Gandrīz se�us mēne�us veltīgi biju centu�sies atgriezties �ajā vietā. Tagad, kad beidzot te atrados, es vēlējos būt kaut kur citur. No apak�as stāvos akmeņus nevarēja redzēt, bet likās, ka tie izplata smalkas baiļu strāvas, kas tiecas pie manis.

Jau krietnu gabalu no virsotnes Donass vairs nespēja atrast dro�u pamatu zem pakaviem. Mēs nokāpām no zirga, piesējām to pie nelielas priedes un turpinājām ceļu kājām.

Kad sasniedzām granīta radzi, es jau biju aizelsusies un nosvīdusi, bet nekas neliecināja, ka D�eimijs būtu noguris, tikai viegls pietvīkums iekrāsoja viņa kaklu. Te, virs prie�u galotnēm, valdīja klusums, tikai vēj� pastāvīgi klusi svilpoja klints plaisās. Gar radzi �audījās bezdelī�gas, uzspurdzot ar gaisa strāvām pakaļ kukaiņiem, tad, plati izpletu�as slaidos spārnus, piķēja kā bumbvedēji.

D�eimijs aiz rokas pavilka mani pēdējos soļus līdz platam, līdze�nam laukumam pār�ķeltās klints pamatnē. Viņ� mani vairs neatlaida, bet piekļāva sev cie�i klāt un uzmanīgi skatījās uz mani, it kā vēlētos paturēt atmiņā manus vaibstus.

-���� Kāpēc�? es aizelsusies izdvesu.

-���� �i ir tā vieta, viņ� strupi sacija. Vai ne?

-��� Jā. Kā hipnotizēta raudzījos uz akmeņu loku. Izskatās tie�i tāda.

D�eimijs sekoja man loka iek�pusē. Saņēmis mani aiz rokas, viņ�

noteiktiem soļiem devās pie sa�ķeltās klints.

-���� Vai �ī ir īstā? viņ� stingri noprasīja.

-��� Jā. Es centos atkāpties. Uzmanies! Nepieej par tuvu! Viņ� skatījās te uz mani, te uz klinti, un sejā skaidri atspoguļojās viņa skepse. Varbūt viņam bija iemesls tādam būt. Pēk�ņi pati sāku �aubī�ties par savu stāstu.

-��� Es� es neko par to nezinu. Varbūt� kas nu tas ir� aizvērās aiz manis. Varbūt tas darbojas tikai noteiktos gadalaikos. Kad es iznācu, tuvojās pavasara saulgrie�i.

D�eimijs pāri plecam atskatījās uz sauli, plakanu disku, kas aiz plāna mākoņu aizsega karājās pusdienas debesīs.

-���� Nu jau būs Ra�as svētki, viņ� rēķināja. Visu svēto vakars. Ļoti piemērots laiks, vai ne? Par spīti jokam, viņ� nevil�us nodrebēja. Pirms tu� iznāci. Ko tu darīji?

Centos atcerēties. Man ļoti sala, un es sabāzu rokas padusēs.

-��� Es gāju pa apli, kaut ko meklēdama. Ta�u uz labu laimi, bez noteikta plāna. Un tad es nonācu pie sa�ķeltās klints, saklausīju dūk��anu, tā kā bites�

Tas joprojām dūca kā bites. Es atrāvos, it kā būtu izdzirdējusi klabur�ūskas klabinā�anu.

-��� Tas vēl tur ir! Es panikā metos atpakaļ, apķēros ap kaklu D�eimijam, bet viņ�, noteiktām kustībām no manis atbrīvojies, nobālējis pagrieza mani atkal pret akmeni.

-���� Kas bija tālāk? Man ausīs skanēja vēja vaimanas, ta�u D�eimija balss bija vēl spalgāka.

-���� Es uzliku roku uz akmens.

-��� Nu tad dari tā. Viņ� pastūma mani uz priek�u, bet, kad es neklausīju, satvēra manu roku un stingri piespieda delnu pie akmens raibās virsmas.

No klints iz�āvās haoss un sagrāba mani.

Beidzot man aiz plakstiem izbeidza virpuļot saule un ausis apklusa spalgs kliedziens. To nomainīja cits uzstājīgs troksnis D�eimijs sauca manu vārdu.

Jutos pārāk nelabi, lai pieceltos sēdus vai atvērtu acis, bet vārgi pakustināju roku, lai dotu ziņu, ka joprojām esmu dzīva.

-��� Man nekas nekai�, es no�ukstēju.

-��� Tie�ām? Ak Dievs, Klēra! D�eimijs atkal cie�i pieklāva mani pie krūtīm. Jēzus, Klēra. Es domāju, ka tu esi pagalam, nopietni. Tu� tu sāki� kaut kā iet projām. Sejā parādījās briesmīga izteiksme, it kā būtu pārbijusies līdz nāvei. Es� es atrāvu tevi no akmens. Es tevi apturēju. Man tā nevajadzēja darīt� piedod, meitenīt.

Tagad manas acis bija pietiekami plati atvērtas, lai saskatītu sev priek�ā D�eimija seju, satriektu un izbiju�os.

-��� Viss kārtībā. Runā�ana man joprojām sagādāja grūtības, un es sajutos smaguma pieliju�i un satricināta, bet apkārtne sāka skaidroties. Mēģināju pasmaidīt, bet jutu, ka lūpas tikai viegli noraustās.

-��� Vismaz� mēs zinām� ka tas vēl darbojas.

-��� Ak Dievs. Un kā vēl. Viņ� veltīja akmenim baiļpilnu skatienu.

D�eimijs pameta mani tikai tik ilgi, lai samērcētu mutautu akmens

iedobē, kur bija sakrājies lietusūdens. Ar to viņ� mitrināja manu seju, joprojām murminādams mierinājuma vārdus un atvaino�anos. Beidzot es jutos pietiekami stipra, lai varētu piecelties sēdus.

-��� Tātad tu man neticēji? Lai arī biju vēl apdullusi, tomēr jutu zināmu gandarījumu. Ta�u tā ir taisnība.

-���� Kā tad, taisnība gan. D�eimijs apsēdās man blakus un vairākas minūtes nenolaida no akmens ne acu. Paberzēju ar mitro audumu seju, jo aizvien vēl jutos apjukusi un apreibusi. Pēk�ņi D�eimijs pielēca kājās, piegāja pie akmens un piespieda roku.

Nekas nenotika, un pēc brī�a viņ� sa�ļucis atgriezās pie manis.

-���� Varbūt tas iedarbojas tikai uz sievietēm, es, nespēdama vēl skaidri domāt, izteicu minējumu. Leģendās stāsta tikai par sievietēm. Vai arī tikai uz mani.

-���� Nu, uz mani katrā ziņā tas nedarbojas, D�eimijs noteica. Tomēr es gribēju pārliecināties.

-��� D�eimij! Esi uzmanīgs! es kliedzu, bet veltīgi. Viņ� piesoļoja pie akmens, atkal uzsita pa to, uzkrita virsū, iegāja atverē un atkal iznāca ārā, bet nekas nemainījās, tas bija un palika tikai milzīgs klintsbluķis. Bet es nodrebēju no domas, ka vēlreiz varētu tuvoties �īm durvīm uz ārprātu.

Un tomēr. Tomēr, kad tuvojos �īs haosa pasaules robe�ai, es biju domājusi par Frenku. Biju viņu jutusi, to es zināju dro�i. Kaut kur dzi�ļumā mita sīksīks gaismas punktiņ�, un tajā bija viņ�. Es zināju. Bet es zināju ari to, ka ir vēl viens gaismas punkts, tas, kur� aizvien vēl sē� man blakus, blen�ot uz akmeni, tas, kura vaigi spīdēja no sviedriem, lai arī diena bija vēsa.

Beidzot D�eimijs pagriezās un saņēma manas rokas. Tad pacēla pie lūpām un katru svinīgi noskūpstīja.

-��� Mana kundze, viņ� klusi sacīja. Mana� Klēra. Nav jēgas gai�dīt. Mums ir jā�ķiras.

Manas lūpas bija pārāk stīvas, lai es spētu parunāt, bet sejā laikam atkal varēja lasīt kā grāmatā.

-���� Klēra, D�eimijs dedzīgi ierunājās, aiz �ī� otrā pusē ir tavs īstais laiks. Tur ir tavas mājas, tava vieta. Lietas, pie kurām esi piera�dusi. Un� un Frenks.

-��� Jā, es teicu, tur ir Frenks.

D�eimijs satvēra mani aiz pleciem un uzrāva kājās, tad lūdzot sa�purināja.

-���� �ajā pusē, zeltenīt, tev nav nekā! Nekā, izņemot vardarbību un briesmas. Ej! Viņ� pastūma mani pret akmeņu loku un viegli pagrūda uz priek�u. Es pagriezos atpakaļ un satvēru D�eimija rokas.

-��� Vai tie�ām man �eit nekā nav, D�eimij? Es skatījos viņam acīs, neļaujot novērsties.

Viņ� neatbildējis saudzīgi atraisījās no manām rokām un atkāpās, pēk�ņi kļuvis par tēlu no cita laika, kā bareljefs uz miglā tītu kalnu fona, dzīvību sejā tikai maldino�i radīju�as ēnainās klintis, seja likās kā saplacināta zem krāsas slāņiem, kā mākslinieka atmiņas par aizmirs�tām vietām un kaislībām, kas nu pārvērtu�ās pī�ļos.

Ieskatījos D�eimijam acīs, kas bija sāpju un ilgu pilnas, un viņ� vienā mirklī atkal kļuva dzīvs, īsts, ne iedomu tēls, bet mīlētājs, vīrs, vīrietis.

Mokas, ko jutu, laikam atspoguļojās man sejā, jo viņ� sāka �aubīi ies, tad pagriezās uz austrumiem un norādīja lejup uz nogāzi.

-��� Vai redzi to vietu aiz mazā ozolu pudura? Apmēram pusceļā.

Es redzēju puduri un redzēju, uz ko viņ� rāda, daļēji sabruku�u, spoku apsēstajā kalnā pamestu rentnieka namiņu.

-��� Es ie�u lejā uz to māju un palik�u tur līdz vakaram. Lai būtu dro�s� lai būtu dro�s, ka tev nekas nekai�. Viņ� palūkojās uz mani, bet nepieskārās man. Tad aizvēra acis, it kā vairs nespētu uz mani ska�tīties.

-��� Paliec sveika, viņ� īsi izmeta un devās projām.

Es, neko nejuzdama, viņu vēroju, bet tad atcerējos. Man ta�u bija vēl kas sakāms. Es iesaucos:

-��� D�eimij!

Viņ� apstājās un bridi stāvēja nekustīgs, cen�oties savaldīties. Kad viņ� pagriezās atpakaļ, seja bija balta, saspringusi un lūpas līķa bālumā. -Jā?

-��� Kaut kas� tas ir, man tev kas jāsaka� pirms dodos projām.

D�eimijs uz mirkli aizvēra acis un, �ķiet, sa�ūpojās, bet varbūt tas

bija tikai vēj�, kas pluinīja kiltus.

-���� Nav vajadzības, viņ� atteica. Nē. Ej, zeltenīt. Nekavējies. Ej. Viņ� grasījās novērsties, bet es satvēru viņu aiz piedurknes.

-���� D�eimij, klausies! Tev ir jāklausās! Viņ� bezpalīdzīgi purināja galvu un pacēla roku, it kā vēlētos mani atgrūst.

-���� Klēra� nē. Es nevaru. Vēj� sariesa viņam acīs asaras.

-���� Runa ir par sacel�anos, es uzstājīgi teicu, kratot viņa roku. D�eimij, klausies. Princis �ārlijs� viņa armija. Kolamam ir taisnība! Vai tu mani dzirdi, D�eimij? Kolamam ir taisnība, nevis Dūgalam.

-���� Ko? Ko tu ar to gribi teikt, zeltenīt? Beidzot biju piesaistījusi D�eimija uzmanību. Viņ� ar piedurkni nobrauca pār seju un acīm, kas caururbjo�as un skaidras lūkojās manī. Man ausīs dziedāja vēj�.

-���� Princis �ārlijs. Būs sacel�anās, �ajā ziņā Dūgalam ir taisnība, bet tā izgāzīsies. Kādu laiku �ārlija armija gūs panākumus, tomēr dumpis beigsies ar asinspirti. Kalodenā, tur visam pienāks gals. Visi� klani� Ar gara acīm es redzēju kapakmeņus, pa visu lauku izkaisītus pelēkus bluķus, un uz katra minēts tikai klans, kuram piederēja vīri, kas noslep�kavoti gulēs zem tā. Es ievilku elpu un satvēru D�eimija roku, lai atgūtu līdzsvaru. Pirksti bija auksti kā nāve. Es nodrebinājos un aizvēru acis, lai koncentrētos uz to, kas man sakāms.

-��� Kalnie�i� visi klani, kas atbalsta �ārliju� tiks noslaucīti no zemes virsas. Simtiem un simtiem klanu vīru mirs Kalodenā; tos, kas paliks dzīvi, vajās un noslepkavos. Klanus iznīcinās� un tie vairs necelsies. Ne tavā laikā� pat ne manējā.

Es atvēru acis un redzēju, ka viņ� blen� manī glu�i mēms.

-��� D�eimij, turies no sacel�anās pa gabalu! es viņu lūdzu. Ja vari, tad nejauj saviem ļaudīm tur piedalīties, bet, Dieva dēļ� D�eimij, ja tu� Man aizlūza balss. Biju gribējusi teikt: "D�eimij, ja tu mani mīli." Bet nevarēju. Tūlīt es viņu zaudē�u uz visiem laikiem, un, ja nespēju atzīties mīlestībā agrāk, tad tagad es to vairs nedrīkstēju.

-���� Nevajag uz Franciju, es klusi turpināju. Dodies uz Ameriku, Spāniju vai Itāliju. Bet to cilvēku dēļ, kas tevi mii, D�eimij, nesper kāju Kalodenas laukā.

Viņ� joprojām manī raudzījās. Sāku �aubīties, vai viņ� ir dzirdējis.

-���� D�eimij? Vai tu mani dzirdēji? Vai tu saproti?

Pēc brī�a viņ� mēmi pamāja ar galvu.

-��� Jā. Es tikai ar mokām saklausīju viņa balsi pāri vēja aukām. Jā, es dzirdu. Viņ� atlaida manu roku.

-���� Ej ar Dievu� mo duinne.

D�eimijs nokāpa no plato un devās lejup pa stāvo nokalni, sasprin�dzinājis kājas, lai noturētos aiz zāles kum�ķiem, tveroties pie zariem, lai nepakristu, un ne reizi neatskatījās. Es pavadīju viņu ar skatienu līdz ozolu birzij, noraudzījos lēnajā gaitā, kā iet ievainotais, kur� zina, ka jāturpina ceļ�, bet jūt, ka dzīvība pamazām iztek pa brūcei piespiesto pirkstu starpām.

Man drebēja ceļi. Gausi es noslīgu uz granīta plato, sakrustoju kājas zem sevis un vēroju, kā savās gaitās �audās bezdelīgas. Lejā es varēju saskatīt tikai jumtu no mājas, kurā �obrīd atradās mana pagātne. Aiz muguras drūmi slējās pār�ķeltā klints. Un mana nākotne.

Visu pēcpusdienu nosēdēju nepakustējusies. Centos padzīt no prāta emocijas un likt lietā vienīgi loģiku. D�eimijs nepārprotami sprieda loģiski, sakot, ka man jāatgrie�as otrā pusē: mājas, dro�ība, Frenks; pat ikdienas dzīves sīkās ērtības, kuru man laiku pa laikam ļoti pietrūka, piemēram, karsta vanna un santehnika, nemaz nerunājot par nopiet�nākām jomām, tādām kā atbilsto�a medicīniskā aprūpe un ērts trans�ports.

Un tomēr, kaut ari es pilnīgi noteikti atzīstu, ka �ajā vietā es piedzī�voju zināmas neērtības un pat tie�as briesmas, man vajadzēja atzīt arī to, ka daudzas �īs dzīves puses es baudīju ar prieku. Un, lai gan ceļo��ana bija neērta, ainavu nebojāja milzīgi betona laukumi, ne arī trok��ņaini, smirdīgi auto ierīces, kas pa�as radīja zināmu apdraudējumu, es sev atgādināju. Dzīve bija daudz vienkār�āka un ari ļaudis. Ne lielāki muļķi, bet tie�āki ar da�iem īpa�iem izņēmumiem, kā, piemēram, Kolams ben Kempbels Makenzijs, ar drūmu ironiju nodomāju.

Pateicoties tēvo�a Lema profesijai, biju dzīvojusi daudzās da�ādās vietās, un ne viena vien no tām bija krietni primitīvāka un piedāvāja mazāk ērtību nekā �ī. Es diezgan viegli piemērojos skarbiem apstākļiem un nepārdzīvoju "civilizācijas" trūkumu, bet tikpat viegli es pieradu pie tādām jaukām lietām kā elektriskās plītis un karstā ūdens krāni. Lūko�joties uz klinti, es aukstajā vējā nosalu un apskāvu sevi.

Likās, ka racionālais prāts diez ko nepalīdz. Tāpēc pievērsos emo�cijām un, nepatikā noskurinājusies, sāku atsaukt atmiņā visādus sīku�mus no savas laulības dzīves vispirms ar Frenku, tad ar D�eimiju. �āda pieeja mani tikai satricināja un lika līt asarām, kas veidoja man uz sejas ledainas sliedītes.

Nu, ja ne prāts, ne emocijas nepalīdz, kā būtu ar pienākumu? Biju devusi Frenkam laulību solījumu, bez izlik�anās. To pa�u biju solījusi D�eimijam, tikai apņēmusies pārkāpt to, cik drīz vien iespējams. Un kuru no viņiem es nodo�u tagad? Kad saule noslīga zemu pie debesīm un bezdelīgas pazuda savās ligzdās, es aizvien vēl sēdēju.

Kad cauri melnajiem prie�u zariem pazibēja Vakara zvaigzne, es secināju, ka �ajā situācijā no prāta nav lielas jēgas. Man vajadzēs paļau�ties uz kaut ko citu; es tikai īsti nezināju, uz ko. Pagriezos pret pār�ķelto klinti un paspēru soli, tad vēl vienu un vēl. Apstājusies es apgriezos un mēģināju iet citā virzienā. Solis, vēl viens un vēl, un, pa īstam neaptvē�rusi, ka esmu pieņēmusi lēmumu, biju jau pusceļā uz nogāzi, izmisīgi klūpot pāri ciņiem, slidot un krītot granīta atlūzām klātos lauku�miņos.

Sasniedzu mājiņu, aizelsusies no bailēm, ka D�eimijs būs jau prom, bet uzreiz nomierinājos, jo netālu ieraudzīju sapīto Donasu, kur� plūca zāli. Zirgs pacēla galvu un naidīgi mani noskatīja. Klusi piegāju pie dur�vīm un tās atvēru.

Pirmajā istabā uz �aura ozolkoka sola aizmidzis gulēja D�eimijs. Viņ� gulēja uz muguras, kā jau parasti, rokas salicis uz vēdera un maz�liet pavērtu muti. Viņam aiz muguras pa logu iespīdēja pēdējie dienas�gaismas stari, kas vērta viņa seju līdzīgu metāla maskai; uz zeltainās ādas iezīmējās sudrabainās sa�uvu�u asaru pēdas un nespodri vizēja bārdas vara krāsas rugāji.

Kādu bridi stāvēju un, vārdos neizsakāma maiguma pārņemta, vēroju viņu. Kustēdamās, cik klusi spēju, es apgūlos D�eimijam blakus uz �aurā sola un cie�i piekļāvos. Miegā viņ� pagriezās pret mani, kā tik bie�i bija darījis, un apņēma mani no mugurpuses, piespie�ot sev pie krūtīm, vaigu piekļāvis pie maniem matiem. Pusnomodā viņ� pastiepa roku, lai atbīdītu matus no sejas; es jutu spējo sarau�anos, kad viņ� pamodās un aptvēra, ka esmu te, un tad mēs sasvērāmies un nogāzāmies uz grīdas, D�eimijs uzkrita man virsū.

Man nebija ne mazāko �aubu, ka viņ� ir no miesas un asinīm. Es ņurdēdama iegrūdu viņam vēderā celi.

-��� Vācies nost! Es nevaru paelpot!

Bet viņ� tikai vēl vairāk aizsita man elpu, viscaur skūpstot. Uz laiku nepievērsu uzmanību skābekļa trūkumam, lai koncentrētos uz svarīgā�kām lietām.

Mēs ilgi, neteikdami ne vārda, gulējām apskāvu�ies. Beidzot viņ� manos matos nomurmināja: "Kāpēc?"

Es noskūpstīju viņa mitro un sāļo vaigu. Jutu, kā pret manām ribām sitas viņa sirds, un nevēlējos neko citu kā vien palikt tā mū�īgi nekus�toties, nemīlējoties, tikai elpojot vienu gaisu.

-���� Es citādi nevarēju. Mazliet drebelīgi iesmējos. Tu nezini, cik maz trūka. Karsta vanna gandrīz uzvarēja. Un tad es raudāju, īsu bridi ļāvos trīsām tāpēc, ka izvēle bija tikai nupat izdarīta, un tāpēc, ka prieks par vīrieti, kur� turēja mani savās skavās, sajaucās ar moko��am bēdām par vīrieti, kuru es vairs nekad neredzē�u.

D�eimijs turēja mani cie�i apskautu, spie�ot pie zemes ar savu svaru, it kā sargādams, lai neļautu mani aizraut aurojo�ajam akmens loka spēkam. Beidzot asaras izsīka un es gulēju iztuk�ota, galvu piekļāvusi krūtīm, kas man sniedza mierinājumu. Pa to laiku bija pavisam satumsis, bet D�eimijs joprojām mani turēja, klusi kaut ko murminā�dams, it kā es būtu no tumsas sabijies bērns. Mēs turējāmies viens pie otra, nevēlēdamies laist otru vaļā, pat lai iekurtu uguni vai iedegtu sveci.

Beidzot D�eimijs piecēlās, piecēla arī mani, aiznesa uz solu, kur apsēdās, un auklēja mani klēpī. Mājas durvis joprojām stāvēja vaļā, un mēs redzējām, kā lejā virs ielejas pamazām iedegas zvaigznes.

-���� Vai tu zini, es miegaini ierunājos, ka �o zvaig�ņu gaismai vajag tūksto�iem un tūksto�iem gadu, lai nonāktu līdz mums? Faktiski da�as no tām, ko �obrīd redzam, patiesībā jau apdzisu�as, bet mēs to nevaram zināt, jo aizvien vēl redzam gaismu.

-���� Tie�ām? viņ� pārjautāja, glāstīdams manu muguru. To es nezināju.

Laikam biju aizmigusi, galvu piekļāvusi viņa plecam, bet uz mirkli pamodos, kad viņ� saudzīgi noguldīja mani uz grīdas no seglu segām improvizētā gultā. Viņ� apgūlās man cie�i blakus un pievilka sev klāt.

-��� �u�i nu, zeltenīt, viņ� �ukstēja. Rīt es tevi vedī�u mājās.

Mēs piecēlāmies īsi pirms rītausmas un, kad saule lēca, bijām jau ceļā, gribēdami pēc iespējas ātrāk attālināties no Kreignedana.

-���� Uz kurieni mēs dodamies, D�eimij? es jautāju, priecādamās, ka varu raudzīties nākotnē, kurā ir vieta viņam, lai gan biju tikko attei�kusies no pēdējās iespējas atgriezties pie vīrie�a, kur� bija� kur� būtu mani reiz mīlējis.

D�eimijs pievilka gro�us un uz brīdi apstājās, lai atskatītos pāri ple�cam. No �ejienes biedējo�ais akmeņu aplis nebija redzams, bet ar rad�u �ķautnēm un irbuleņu krūmiem klātā klintaine likās nepārejama. Zem�nieka mājas brūko�ās sienas atgādināja vienu no akmeņiem kaula izaugumu uz kalna granita dūres.

-��� Kaut es būtu varējis ar viņu par tevi cīnīties, D�eimijs strupi sacīja, atskatījies uz mani. Zilās acis bija tum�as un nopietnas.

Es aizkustināta viņam uzsmaidīju.

-��� Tā nebija tava kauja, bet manējā. Ta�u tu to uzvarēji. Es saspiedu D�eimija roku.

-��� Jā, bet ne jau to es domāju. Ja es būtu stājies viņam pretī kā vīrs pret vīru un guvis uzvaru, tad tev nevajadzētu no�ēlot. Viņ� svārstī�jās. -Ja kādreiz�

-��� Nekādu "ja" vairs nav, stingri noteicu. Es tos visus vakar izci�lāju un joprojām esmu te.

-���� Paldies Dievam. Viņ� pasmaidīja. Un lai Dievs stāv tev klāt. Tad piebilda: Kaut arī es nekad nesapratī�u, kāpēc tu tā darīji.

Es apskāvu viņa vidukli un turējos cie�i, kamēr zirgs kāpa lejup pa stāvo nogāzi.

-��� Tāpēc, es sacīju, ka es, sasodīts, nevaru bez tevis, D�eimij Freizer, un viss. Uz kurieni tu mani ved?

D�eimijs pagrozījās seglos, lai atskatītos uz kalnu.

-��� Vakar, jājot aug�up pa �o nogāzi, es lūdzu Dievu, viņ� klusi sacīja. Es nelūdzu, lai tu paliec; nedomāju, ka tas būtu pareizi. Es lūdzu, lai esmu pietiekami stiprs un man pietiktu spēka ļaut tev iet. Viņ� papurināja galvu, aizvien vēl nenovērsdams domīgu skatienu no kalna.

-��� Es teicu: "Kungs, ja kādreiz mū�ā esmu bijis drosmīgs, lai ari tagad varu tāds būt. Ļauj man būt gana stipram, lai nekrītu ceļos un nelūdzu viņu palikt." Viņ� novērsa acis no mājiņas un īsi uzsmaidīja man.

-��� Tas bija grūtākais, ko esmu savā dzīvē darījis, Ārmaliet. D�ei�mijs pagriezās seglos un ar gro�iem pavērsa zirgu uz austrumiem. Bija reti spo�s rīts, un saule apzeltīja pasauli, novelkot gar gro�u malu, gar zirga kakla izliekumu un D�eimija vaigu un plato plecu kontūru tievu, ugunīgu līniju.

D�eimijs dziļi ievilka elpu un pamāja ar galvu pāri tīrelim uz tālumā redzamo kalnu pāreju starp divām klintsradzēm.

-��� Tāpēc tagad laikam es varu darīt otru grūtāko lietu. Viņ� viegli iebakstīja zirgam sānos un noklak�ķināja mēli. Mēs dodamies mājās, Ārmaliet. Uz Lelibroku.

./.

Sākumā mēs bijām tik laimīgi par to vien, ka atkal esam kopā un prom no Leohas, ka neko daudz nerunājām. Pāri līdzenajam tīre�lim Donass bez grūtībām varēja panest mūs abus, tāpēc es sēdēju zirgā, aptvērusi D�eimija vidukli, un priecājos par saules sasildīto mus�kuļu kustē�anos man pie vaiga. Lai kādi sare�ģījumi gaidīja nākotnē un es zināju, ka tādu būs daudz, mēs bijām kopā. Uz visiem laikiem. Un ar to bija gana.

Kad pirmā laimes eiforija pakāpeniski bija pārvērtusies biedriskā labsajūtā, mēs atkal sākām runāt. Vispirms par apkārt redzamo ainavu. Tad piesardzīgi ieminējāmies par to, kas noticis ar mani un no kurie�nes esmu ieradusies. D�eimijs kā apburts klausījās manos 20. gadsimta dzīves aprakstos, lai ari vairums no tiem viņam likās kā pasaka. īpa�i viņam patika stāsti par automobiļiem, tankiem un lidma�īnām, par tiem viņ� lika man stāstīt atkal un atkal, cik vien sīki spēju. Bet Frenku pēc vārdos neizteiktas vieno�anās mēs vairījāmies pieminēt.

Turpinot ceļu, pēc kāda laika saruna atkal atgriezās pie tagadnes: Kolama, pils, tad pie brie�u medībām un hercoga.

-��� Liekas, viņ� ir tīri sakarīgs vīrs, D�eimijs izmeta piezīmi. Kad ceļ� kļuva sliktāks, viņ� nokāpa zemē un gāja zirgam blakus, tāpēc sarunāties bija vieglāk.

-���� Man ari tā likās, es piekritu. Bet�

-��� Ak jā, mūsu laikos uz izskatu diez ko paļauties nevar, mēs bijām vienisprātis. Ta�u mēs ar hercogu sapratāmies labi. Visu vakaru nosē�dējām medību namiņā pie pavarda un runājām. Viņ� ir krietni gudrāks, nekā man sākumā likās, tas, pirmkārt, bet, otrkārt, viņ� apzinās, kādu iespaidu atstāj viņa balss, un, manuprāt, viņ� tī�uprāt izliekas par muļķi, bet aiz �ī teātra prātiņ� �akli strādā.

-��� Mmm. No tā jau es baidījos. Vai tu� viņam izstāstīji?

D�eimijs paraustīja plecus.

-��� Drusku. Protams, no iepriek�ējām ciemo�anās reizēm pilī viņ� zināja manu vārdu.

Atcerējusies D�eimija stāstīto par to reizi, sāku smieties.

-��� Vai jūs� ē� kavējāties atmiņās par biju�ajiem laikiem?

D�eimija sejā, ap kuru rudens vējā plīvoja sarkanie mati, iegūla

smaids.

-��� 0, mazliet. Hercogs jautāja, vai man vēl apsāpoties vēders. Es nopietnu ģīmi atbildēju, ka parasti viss ir kārtībā, bet liekas, tie�i �obrīd atkal kaut kas sa�ņaudzas. Viņ� smējās un izteica cerības, ka tas neradot neērtības manai skaistajai sievai.

Ari es smējos. �ajā brīdī tas, ko hercogs varētu darīt vai nedarīt, ne��ķita īpa�i svarīgi. Tomēr kādu dienu viņ�, iespējams, izrādīsies noderīgs.

-��� Es viņam �o to pastāstīju, D�eimijs turpināja. Ka esmu izslu�dināts ārpus likuma, bet vainīgs neesmu, tomēr man nav lielu izred�u to pierādīt. Man �ķita, Sendringems juta man līdzi, bet es piesargājos stāstīt par apstākļiem, kādos tas notika, nemaz nerunājot par faktu, ka par manu galvu izsludināta atlīdzība. Vēl nebiju izlēmis, vai uzti�cēt viņam visu pārējo, kad� nu, kad kā plēsts nometnē ienesās vecais Aleks, it kā pats nelabais mītu viņam uz papē�iem, tad mēs ar Mērtegu metāmies tādā pa�ā veidā atpakaļ.

�ie vārdi man kaut ko atgādināja.

-��� Kur ir Mērtegs? es jautāju. Vai viņ� kopā ar tevi atgriezās Leohā? Cerēju, ka mazais vīriņ� nav kritis vai nu Kolama, vai Kreinsmūras ļau�u rokās.

-��� Mēs izjājām reizē, bet lopiņ�, kura mugurā viņ� sēdēja, nejaudāja mēroties ar Donasu. Jā, tu esi viens labs zēns, Donas, mo buidheag.[6] Viņ� uzplāja ar plaukstu pa vizo�o, sarkanbrūno kaklu, Donass nosprauslojās un sapurināja krēpes. D�eimijs paskatījās uz mani un pasmaidīja.

-���� Par Mērtegu neraizējies. Tas pigornieks pats pratis par sevi parū�pēties.

-���� Pigornieks? Mērtegs? Es zināju, ka �is vārds nozīmē "jautrs", un man tas likās stipri neatbilsto�s apzīmējums. �aubos, vai esmu redzējusi viņu kādreiz smaidām. Un tu?

-���� 0 jā. Pāris rei�u.

-���� Cik ilgi tu viņu pazīsti?

-���� Divdesmit trīs gadus. Viņ� ir mans krusttēvs.

-���� O! Nu, tas vie� zināmu skaidrību. Nebiju domājusi, ka viņ� manis dēļ tā pūlētos.

D�eimijs noglāstīja man kāju.

-���� Skaidrs, ka pūlētos. Tu viņam patīc.

-���� Labi, es tev ticē�u.

Tādējādi pietuvojusies pēdējo notikumu tēmai, es dziļi ievilku elpu un pajautāju to, ko briesmīgi gribēju zināt.

-��� D�eimij? "Jā?

-���� Geilisa Dankena. Vai viņi� vai viņu tie�ām sadedzinās?

D�eimijs paskatījās aug�up uz mani, viegli sarauca pieri un pamāja

ar galvu.

-���� Dro�i vien. Ta�u tikai tad, kad būs piedzimis bērns. Vai tas tev nedod miera?

-���� Arī. D�eimij, paskaties! Es mēģināju pabīdīt uz aug�u kuplo pie�durkni, bet man neizdevās, un tad es ņēmos vilkt nost kreklu no pleca, lai parādītu potes rētu.

-���� Dievs debesīs, D�eimijs izdvesa, kad biju visu izstāstījusi. Viņ� cie�i manī palūkojās. Tad tāpēc� vai viņa ir no tava laika?

Es bezpalīdzīgi paraustīju plecus.

-���� Nezinu. Varu pateikt tikai to, ka viņa dzimusi pēc 1920. gada; tad sākās vispārēja vakcinācija. Es atskatījos pār plecu, bet zemu gulo�ie mākoņi apslēpa klintis, kas mūs �ķīra no Leohas. Laikam jau es nekad neuzzinā�anu� vairs.

D�eimijs satvēra Donasu aiz gro�iem un paveda ceļa malā pie nelie�las prie�u skupsnas mazas tērcītes krastā. Viņ� saņēma mani ap vidu un nocēla zemē.

-���� Par Geilisu nebēdā, viņ� stingri noteica, nelai�ot mani vaļā. Viņa ir ļauna sieviete; ja ari nav ragana, tad slepkava gan. Viņa ta�u nogalēja savu viru, vai ne?

-��� Jā, es atzinu un, atcerējusies Artūra Dankena aizmigloto ska�tienu, nodrebēju.

-��� Ta�u es joprojām nesaprotu, kāpēc viņai to vajadzēja darīt. D�eimijs neizpratnē purināja galvu. Viņam bij nauda, augsts amats. Un nez vai viņ� sievu sita.

Milzīgā izbrīnā paskatījos uz viņu.

-��� Un tāds, tavuprāt, ir labs vīrs?

-��� Nu� jā, viņ�, pieri saraucis, novilka. Ko vēl sieviete var vēlē�ties?

-��� Ko vēl? Biju satriekta, tāpēc kādu brīdi tikai raudzījos savā vīrā, tad apsēdos zālē un sāku smieties.

-��� Kas tur tik smieklīgs? Man likās, ka notikusi slepkavība. D�ei�mijs tomēr smaidīja un apskāva mani ap vidu.

-��� Es tikai domāju, teicu, vēl mazliet sprauslādama, ja tev labs vīrs ir turīgs cilvēks augstā amatā, kur� nesit sievu� tad kāds esi tu?

-��� 0! Viņ� pasmaidīja. Nu, Ārmaliet, es nekad neesmu teicis, ka esmu labs vīrs. Un tu ari neesi to teikusi. "Sadists", man �ķiet, tā tu mani reiz nosauci un vēl da�os vārdos, kurus es pieklājības dēļ neatkār�to�u. Bet ne par labu vīru.

-��� Labi. Tad nejutī�u tieksmi noindēt tevi ar ciānkāliju.

-��� Ciānkāliju? D�eimijs ziņkāri palūkojās manī. Kas tas tāds?

-��� Tas, kas nobeidza Artūru Dankenu. Tā ir viena sasodīti ātras iedarbības, spēcīga inde. Visai izplatīta manā laikā, bet ne �eit. Es domīgi nolaizīju lūpas.

-��� Sajutu tās gar�u uz upura lūpām, un ar to mazumiņu pietika, lai visa seja kļūtu nejūtīga. Kā tu redzēji, tā iedarbojas uzreiz. Man jau tad vajadzēja saprast nu, par Geilisu. Laikam jau viņa indi ieguva no per�siku un ķir�u kauliņiem; dauzīt kauliņus ir velni�ķīgs darbs.

-��� Vai viņa tev sacīja, kāpēc tā darīja?

Es nopūtos un paberzēju sev pēdas. Cīņā pie ezera biju pazaudējusi apavus un, tā kā manas pēdas nebija tā norūdītas kā D�eimijam, tad uzlasīju visādus stiebriņus un pogaļas.

To un vēl daudz vairāk. Ja tavā seglu somā ir kas ēdams, tad velc arā, un es tev visu izstāstī�u.

Nākamajā dienā mēs iegājām Broktūrekas ielejā. Kad nācām lejup no pēdējiem pakalniem, es pa gabalu pamanīju vientuļu jātnieku, kur� devās apmēram tajā pa�ā virzienā, kur mēs. Tas bija pirmais cilvēks, ko redzēju kop� bēg�anas no Kreinsmūras.

Vīrietis, kur� mums tuvojās, bija liela, masīva auguma, pēc skata sprie�ot, di�manīgs, izturīga, pelēka sar�a svārkos, tik garos, ka tie gandrīz nosedza bikses, atstājot redzamas tikai pāris collas, un snieg�baltu kravati ap kaklu.

Mēs teju nedēļu bijām pavadīju�i ceļā, gulēju�i zem klajas debess, mazgāju�ies aukstajos, dzidrajos avotu ūdeņos, tīri labi iztiku�i no tru��iem un zivīm, ko D�eimijam izdevās noķert, un augiem un ogām, ko man izdevās atrast. Ja neņem vērā pūles, kādas prasīja ēdiena sagādā��ana, tad mūsu uzturs bija labāks nekā pilī, svaigāks un noteikti daudz�veidīgāks, varbūt vienīgi mazliet neregulārs.

Bet, ja iztiku �āda klejotāju dzīve piedāvāja labu, tad izskats jau bija pavisam cits jautājums, un es a�i to novērtēju, kad sve�ais kungs tā kā saminstinājās, pieri saraucis, apdomājās, mainīja virzienu un lēnā riksī tuvojās mums, lai noskaidrotu, kas te notiek.

D�eimijs, kur� bija uzstājis, ka lielāko tiesu ceļa, lai saudzētu zirgu, ies kājām, patie�ām izskatījās atbaido�s: bikses līdz ceļgaliem klāja sar�kanīgi putekļi, krekls uzplēsts brik�ņos uz zariem un vaigus un �okļus klāja nedēļu neskūti, nikni saslēju�ies bārdas rugāji.

Pēdējos mēne�os mati viņam bija izaugu�i līdz pleciem. Parasti kār�tīgi sapiti bizē vai sasieti uz pakau�a, tagad biezie, nevaldāmie mati, atlaisti vaļā, bija savēlu�ies vara krāsas pinkās, kuras bija pilnas sīkiem lapu un zaru krikumiem. Seja bija nokaitusi tum�ā bronzas tonī, zābaki no staigā�anas saplaisāju�i, pie jostas duncis un zobens, viņ� nudien izskatījās kā me�onīgs kalnietis.

Un es jau neizskatījos labāk. Kautrīgi ietinusies D�eimija platajā goda krekla un sava krekla driskās, kailām kājām, uz pleciem uzme�tusi viņa pledu, es izskatījos kā īsts skrandainis. Miglas, ķemmes un sukas trūkuma iedro�inātas, manas sprogas uz galvas bija sarīkoju�as dumpi. Arī mani mati īslaicīgās uzturē�anās laikā pilī bija izaugu�i un nu, sapinkāju�ies kā mākonis, vēlās pār pleciem, bet, kad vēj� kā tie�i �obrīd pūta no mugurpuses, krita acīs.

Atbīdījusi plīvojo�ās �ķipsnas no sejas, es vēroju pelēkā kunga pie�sardzīgo tuvo�anos. D�eimijs, viņu ieraudzījis, bija apturējis zirgu un gaidīja, kad ceļinieks pienāks pietiekami tuvu, lai varētu sarunāties.

-��� Tas ir D�oks Greiems, viņ� man sacīja, no Mūrknārdagas.

Vīrietis piejāja da�u jardu attālumā, pievilka gro�us un sēdēja,

uzmanīgi mūs pētīdams. Taukos iegrimu�ās acis samiedzās un ar aiz�domām kavējās pie D�eimija, tad negaidīti iepletās.

-��� Lelibrokas kungs? viņ� neticīgi noprasīja.

D�eimijs labdabīgi palocīja galvu. Ar pilnīgi nepamatoti īpa�niecisku �estu viņ� uzlika roku man uz ciskas un paziņoja:

-��� Un mana Lelibrokas kundze.

D�oka Greiema mute pavērās, bet tad steig�us tika savilkta nervozā cieņas izteiksmē.

-��� A� cienītā� kundze. Vīrietis ar nokavē�anos pacēla cepuri un palocījās manā virzienā. Jūs tātad dodaties� ē� mājup? viņ� jau�tāja, visiem spēkiem pūlēdamies novērst dego�o skatienu no manas kājas, kas saplīsu�ās kleitas dēļ bija redzama līdz celim kaila un notrai�pīta ar plū�koka sulu.

-��� Jā. D�eimijs palūkojās pāri plecam uz spraugu kalnā, par kuru viņ� man bija stāstījis, ka tā ir ieeja Broktūrekā. Vai tu, D�ok, esi tur pēdējā laikā bijis?

Greiems atrāva acis no manis un paskatījās uz D�eimiju.

-��� Ko? Ak tā, jā. Esmu tur bijis. Viss kārtībā. Dro�i vien mājinieki priecāsies tevi redzēt. Nu lai tad veicas, Freizer. Un, a�i iebikstījis zir�gam sānos, viņ� pagriezās malā un turpināja ceļu uz ieleju.

Mēs noskatījāmies Greiemam pakaļ. Pēk�ņi aptuveni simt jardu attālumā vīrietis apstājās. Pagriezās seglos, pacēlās uz aug�u kāp�ļos un pielika pie mutes rokas, lai uzkliegtu. Skaņa, ko uztvēra vēj�, sasnie�dza mūsu ausis paklusi, bet skaidri.

-���� Priecājos, ka esi mājās!

Un tad viņ� pazuda aiz kalna gala.

Broktūreka nozīmē "ziemeļu tornis". Pats tornis, kas devis mazajai mui�ai nosaukumu, no kalna nogāzes izskatījās tikai kā viens no dau�dzajiem klintsbluķiem, ļoti līdzīgs tiem, kurus ceļā redzējām izmētātus kalnu pakājēs.

Mēs iznācām pa �auru aizu starp diviem klin�u atsegumiem, vedot zirgu apkārt akmens blāķiem. Iet kļuva vieglāk, nogāze lēzenāk lie�cās lejup starp laukiem un �ur tur izkaisītām mājām, līdz beidzot mēs nonācām pie �aura, līkumota ceļa, kas aizveda mūs līdz mājai.

Nebiju domājusi, ka tā ir tik liela; skaista trīsstāvu mui�as ēka no apmestiem baltiem akmeņiem, logi apmaloti ar dabisku, pelēku akmeni, augsts slānekļa jumts ar daudziem skursteņiem un vairākas mazas, balsinātas ēkas, kas drūzmējās ap dzīvojamo māju kā cāļi ap vistu. Vecais akmens tornis, kur� atradās nelielā uzkalniņā aiz mājas, slējās se�desmit pēdu augstumā virs līdzenuma; tam bija raganas cepu�rei līdzīgs konusveida jumts, ko apjoza trīs rindas �auru �aujamlūku.

Mums tuvojoties, pie saimniecības ēkām pēk�ņi sacēlās milzīga jezga, un Donass satrūcies saslējās kājās. Nebiju nekāda labā jātniece, tāpēc es izslīdēju no segliem un apkaunojo�i nokritu uz putekļainā ceļa. D�eimijam bija uztrenēta acs, kas ātri spēja novērtēt notikumu svarīgumu, tāpēc viņ� traucās satvert nokritu�o pavadu, atstājot mani pa�as ziņā.

Kamēr tiku kājās, mani jau bija apstāju�i rejo�i un rūco�i suņi. Manām baiļpilnajām acīm likās, ka vismaz ducis niknu �etrkājainu atiezu�i pret mani baltus zobus. Atskanēja D�eimija uzkliedziens:

-���� Bran! Lūk! Sheas! [7]

Suņi apjuku�i apstājās kā zemē iemieti da�as pēdas no manis. Tie, nedro�i ņurdēdami, staigāja man apkārt, līdz D�eimijs atkal ierunājās.

-��� Sheas, mo maise![8] mierā, pagāni tādi! Bars paklausīja, un lielākā suņa aste pamazām, kā �auboties sāka vēcināties: vienreiz, divreiz.

-���� Klēra! Nāc paņem zirgu! Viņ� nelaidis suņus sev klāt, un tie grib tikt pie manis. Nāc lēnām; suņi tev neko nedarīs. D�eimijs runāja mierīgi, lai vēl vairāk nesatrauktu ne zirgu, ne suņus. Es nebiju tik aukstasinīga, bet piesardzīgi virzījos tuvāk. Kad saņēmu pavadu, Donass parāva galvu un pārgrieza acis, bet man nebija noskaņojuma ļauties tā niķiem, tāpēc es stingri parāvu gro�us uz leju un satvēru ap�au�us.

Biezās, samtainās lūpas atiezās, bet es parāvu stingrāk. Piebāzu seju pavisam tuvu pie lielās, negantās, zeltainās acs un tikpat nikni lūrēju pretī.

-��� Neuzdro�inies! es brīdināju Donasu. Citādi suņi tevi aprīs un es nepakustinā�u ne pirksta, lai tevi glābtu.

D�eimijs tikmēr lēnām, izstiepis dūrē savilktu roku, gāja pretī suņiem. Tas, kas man sākumā likās milzu bars, patiesībā izrādījās tikai �etri suņi: mazs, brūngans putnusuns, divi pinkaini un raibi ganu suņi un milzīgs, melns ar dzeltenu briesmonis, kas bez vārda runas varētu būt Bāskervilas suņa prototips.

�is noslienājies radījums izstiepa kaklu, kas bija resnāks par manu vidukli, un apo�ņāja pastieptos pirkstus. Aste ar pieaugo�u dedzību sāka �audīties kā kuģa tauva. Tad briesmonis atgāza savu milzu galvu, ierējās no prieka un metās virsū saimniekam, nogā�ot viņu atmugu�riski uz ceļa.

-���� "Odisejs pat vēl �ai gadā uz mīlamo dzimteni pārnāks�" es nori�tēju zirgam pie auss, bet tas īsi nosprauslojās, pau�ot savus uzskatus vai nu par Homēru, vai necienīgo emociju izpausmi, kas norisinājās uz ceļa.

Suņiem, kas visi reizē centās nolaizīt viņam seju, D�eimijs smie�damies bu�ināja spalvu un plūkāja ausis. Beidzot bija izdevies puslīdz atsist suņu uzbrukumu, un viņ�, ar mokām turēdamies pretī to ekstā�zes izpausmēm, cēlās kājās.

-��� Nu, vismaz kāds priecājas, mani ieraugot. D�eimijs smaidīja, glaudīdams nezvēra galvu. Tas ir Lūks� Viņ� norādīja uz putnusuni. Elfins un Marss. Tie ir brāļi un ļoti labi ganu suņi. Un �is, viņ� ar mīlestību uzlika roku uz milzīgās, melnās galvas sunim, kas no lai�mes slienājās, ir Brans.

-���� Es tev ticē�u, teicu, piesardzīgi pastiepdama pirkstus, lai Brans var tos apo�ņāt. Kas ir viņ�?

-��� Brie�u medību suns. D�eimijs paraustīja saspicētās ausis un nocitēja:

Tā Fingals izraudzījās savus suņus: Acis kā dzeloņplūme, ausis kā lapas, Krūtis kā zirgam, ķepas kā izkapts, Un aste tālu no galvas.

-��� Ja tās ir laba suņa pazīmes, tad esi izvēlējies pareizo, es teicu, noskatīdama Branu. Ja viņa aste būtu no galvas vēl tālāk, tad tu varētu ar �o lopu jāt.

-��� Agrāk, kad biju mazs, es tā arī darīju� ne jau ar Branu, bet ar viņa vectēvu Nērnu.

D�eimijs vēlreiz noglauda sunim galvu un izslējās, tad pievērsa skatienu mājai. Saņēma niķīgā Donasa pavadu un pagrieza, lai vestu lejā no kalna.

-���� "Odisejs, man ienāca prātā� viņ� arī, līdzīgos kankaros ģērbies, pa pasauli klejo�" D�eimijs nocitēja grieķu valodā, turpinādams manu pirmīt izmesto piezīmi. Un tagad, viņ� ar zināmu svinīgumu sakār�toja sev apkakli, tagad pienācis laiks iet un tikt galā ar Pēnelopi un viņas pielūdzējiem.

Kad apstājāmies pie divviru durvīm, suņiem el�ājot mums uz pēdām, D�eimijs saminstinājās.

-���� Vai mums vajadzētu klauvēt? es, mazliet satraukta, jautāju. Viņ� izbrīnīts paskatījās uz mani.

-��� �īs ir manas mājas, un atgrūda durvis.

D�eimijs veda mani cauri mājai, nelikdamies ne zinis gar da�iem izbiedētiem kalpiem, kuriem pagājām garām, tad cauri priek�namam un nelielai iero�u telpai, līdz nonācām dzīvojamā istabā. Tajā lepni di�ojās plats kamīns ar nospodrinātu dzegu, un �ur tur pavizēja pa sudraba un stikla rotājumam, kas atspoguļoja pēcpusdienas saules zib�ņus. Vienu bridi man likās, ka istaba ir tuk�a. Tad pamanīju, ka kaktā pie kamīna kaut kas sakustas.

Viņa bija mazāka, nekā biju domājusi. Ja viņas brālis ir tāds kā D�ei�mijs, tad iedomājos, ka viņa būs vismaz mana auguma, ja ne garāka, bet sieviete, kas sēdēja pie uguns, bija tikko piecas pēdas gara. Viņa bija pavērsusies pret mums ar muguru un pastiepusi roku, lai kaut ko paņemtu no plauktiņa ar porcelāna traukiem, kleitas jostas gali bija nokāru�ies gandrīz līdz grīdai.

D�eimijs, sievieti ieraudzījis, sastinga.

-���� D�enij, viņ� ierunājās.

Sieviete pagriezās, un es paguvu baltajā sejā pamanīt tikai uzacis, melnas kā tintes spalvas, un zilas, plati ieplestas acis, bet tad viņa jau metās virsū brālim.

-���� D�eimij! Lai cik sieviete bija maza, apskāviens iznāca tik spē�cīgs, ka brālis sa�ūpojās. D�eimija rokas automātiski apskāva māsu, un kādu bridi abi tā stāvēja: viņa cie�i piekļāvusi seju brāļa kreklam, bet viņ� uzlicis roku māsai uz kakla. D�eimija sejā atspoguļojās tāds neskaidrības un ilgpilna prieka sajaukums, ka jutos gandrīz lieka.

Tad sieviete, kaut ko murminādama gēlu valodā, piekļāvās D�eimijam vēl cie�āk, un viņa seja pauda �oku. Viņ� satvēra māsu aiz rokām, atstūma no sevis un paskatījās uz leju.

Abas sejas bija ļoti līdzīgas tās pa�as savādi ieslīpās, zilās acis un platie vaigu kauli. Tas pats plānais, kumpainais deguns, mazu drusciņu par garu. Vienīgi D�eimijs bija gai�s, bet viņa māsa tumsnēja ar veselu gūzmu cirtainu, melnu matu, kas ar zaļu lenti bija sasieti pakausī.

D�enija bija skaista, ar izteiktiem vaibstiem un alabastra baltu ādu. Un viņa nepārprotami bija grūtniecības pēdējos mēne�os.

D�eimijam bija nobālēju�as lūpas.

-��� D�enij, viņ� �ukstēja, purinādams galvu. Ak, D�enij! Mo cridh![9]

Tajā brīdī D�enijas uzmanību piesaistīja mazs bērns, kas parādījās

durvīs, un viņa atkāpās no D�eimija, nepamanījusi brāļa apjukumu. Sieviete, iedro�ino�i kaut ko runādama, aiz rokas ieveda pui�eli istabā. Puika mazliet palika iepakaļ, dro�ības pēc iebāza mutē īk�ķi un gar mātes brun�iem lūrēja uz sve�ajiem cilvēkiem.

Skaidri varēja redzēt, ka D�enija ir puikas māte. Mazajam bija viņas biezie, melnie mati un stūrainie pleci, bet seja gan nebija D�enijas.

-���� �is ir mazais D�eimijs, viņa paziņoja, lepni skatīdamās uz dēlēnu. Un tas ir tavs tēvocis D�eimijs, mo cridh, tas, kura vārdā tu esi nosaukts.

-��� Manā vārdā? Tu nosauci viņu manā vārdā? D�eimijs izskatījās l<<i cīkstonis, kuram tikko pamatīgi iebelzts pa vēderu. Viņ� kāpās atpa�kaļ no mātes un bērna, līdz uzdūrās krēslam un iekrita tajā, it kā kājas Initu saļimu�as. Viņ� aizsedza ar rokām seju.

Tagad D�eimija māsa jau saprata, ka kaut kas nav kārtībā. Sieviete piesardzīgi pieskārās brālim pie pleca.

-��� D�eimij? Kas noticis, mīļais? Vai tu esi slims?

Tad viņ� paskatījās aug�up uz māsu, un es redzēju, ka viņa acis ir pilnas asaru.

-��� Vai tev tas patie�ām bija jādara, D�enij? Vai tev liekas, ka es jau neesmu gana cietis� par to, ka ļāvu tam notikt� un tev Rendela banduberns bija jānosauc manā vārdā, lai visu mū�u man pārmestu?

D�enijas seja, kas jau no dabas bija balta, zaudēja jebkādas krāsas zimes.

-��� Rendela bandubērns? viņa truli pārprasīja. Tu domā, D�ona Rendela? Sarkansvār�u kapteiņa?

-��� Jā, sarkansvār�u kapteiņa. Dieva dēļ, kura vēl cita? Tu jau dro�i vien viņu atceries, vai ne? D�eimijs bija pietiekami atguvies, lai spētu bārstīt ierastās ironiskās piezīmes.

D�enija, vienu izliekto uzaci savilkusi aizdomās, cie�i noskatīja brāli.

-���� Vai tu, puis, esi zaudējis apjēgu? viņa noprasīja. Vai arī pa ceļam esi iedzēris pāri mēram?

-���� Man nevajadzēja atgriezties, D�eimijs purpināja. Tad viņ� pie�cēlās, solis mazliet samisējās, kad viņ� nepieskaroties centās paiet māsai garām. Bet viņa stāvēja kā zemē iemieta un sakampa brāli aiz rokas.

-���� Izlabo, brāl, ja es kļūdos, D�enija lēnām sacīja, bet man ir stipras aizdomas: tu gribi teikt, ka esmu kļuvusi par kapteiņa Rendela piegulētāju, un es sev jautāju: vai cirmeņi iemitināju�ies tavās smadze�nēs, ka tu tā domā?

-��� Ak, cirmeņi? D�eimijs apcirtās pret māsu, lūpas sarūgtinājumā raustījās. Kaut tā būtu; es labāk būtu miris un kapā, nekā redzētu savu māsu tādā ķezā. Viņ� sagrāba D�enijas plecus un viegli sapuri�nāja, kliegdams: Kāpēc, D�enij, kāpēc? Par to, ka manis dēļ esi iedzi�nusi sevi postā, man ir tāds kauns, ka es varētu nomirt. Bet �is� Tad viņ� pameta rokas gaisā, izmisuma �estā norādot uz izspīlēto vēderu, kas apsūdzo�i pacēlās zem gai�ā tērpa.

D�eimijs strauji pacirtās uz durvju pusi, un pavecāka sieviete, kurai brun�os turējās bērns un kura visu laiku bija kāri klausījusies, satrau�kumā atrāvās.

-���� Man nevajadzēja �urp nākt. Es do�os projām.

-��� Neko tādu tu nedarīsi, D�eimij Freizer, viņa māsa asi noskal�dīja. Vismaz tik ilgi, kamēr nebūsi mani uzklausījis. Tā kā tu gribi zināt, tad apsēdies un es tev izstāstī�u visu par kapteini Rendelu.

-��� Es negribu zināt! Es neko negribu dzirdēt! Kad māsa viņam tuvojās, D�eimijs strauji pagriezās pret logu, no kura varēja redzēt pagalmu. Viņa sekoja brālim, sakot: D�eimij� -, bet viņ� ar sparīgu �estu viņu atraidīja.

-���� Nē! Nerunā ar mani! Es teicu, ka nespēju to paciest!

-��� Ak, vai tad tas ir tiesa? D�enija noskatīja brāli, kur� stāvēja pie loga, kājas iepletis, rokas atspiedis uz palodzes un muguru stūr�galvīgi viņai uzgriezis. D�enija iekoda lūpā, un sievietes sejā parādījās izteiksme, kas liecināja, ka viņa kaut ko apsver. Zibens ātrumā viņa pie�liecās, un roka a�i kā uzbrūko�a �ūska pa�āvās D�eimij am zem kiltiem.

Viņ� ierēcās drausmīgās dusmās un no lielā pārsteiguma stīvi izslē�jās. D�eimijs mēģināja pagriezties, bet sastinga, jo māsa acīmredzot bija cie�āk saspiedusi pirkstus.

-��� Ir vīri, kas ir saprātīgi, viņa sacīja man, piemiedzot ar aci, un ir dzīvnieki, kas ir stumjami un grū�ami. Un vēl ir tādi, ar kuriem nevar darīt neko, iekams neesi sagrābis tos aiz pautiem. Un tagad tu varēsi manī pieklājīgi paklausīties, viņa sacīja brālim, ja ne, es varu maz�liet pagriezt. Nu?

D�eimijs stāvēja rāms, pietvīcis sarkans un smagi elsa caur sakos�tiem zobiem.

-��� Es noklausī�os, kas tev sakāms, viņ� valdījās, un tad es apgrie�zī�u tev sprandu, D�enit! Laid vaļā!

Tiklīdz viņa to izdarīja, D�eimijs apcirtās kā viesulis.

-���� Pie velna, ko tu iedomājies? viņ� noprasīja. Centies apkaunot mani sievas priek�ā? D�eniju brāļa dusmu lēkme nemaz neuztrauca. Viņa pa�ūpojās uz papē�iem, izsmējīgi noskatot mani un savu brāli.

-��� Nu, ja jau viņa ir tava sieva, tad tavus pautus laikam pazist labāk nekā es. Neesmu tos redzējusi kop� tiem laikiem, kad tu iemācījies pats mazgāties. Esi drusku paaudzies, ko?

D�eimija seja piedzīvoja vairākas biedējo�as pārejas stadijas, kad pieklājīgas uzvedības normas cīnījās ar jaunākā brāļa primitīvu impulsu iebelzt māsai pa galvu. Beidzot labas manieres guva virsroku un viņ� izspieda caur zobiem ar tādu pa�cieņu, cik nu spēja savākt:

-��� Liec manus pautus mierā! Un, tā kā tu nevari rimties, tad pastāsti man par to Rendelu. Pastāsti, kāpēc tu izvēlējies nepaklausīt manām pavēlēm un likt negodā sevi un visu dzimtu.

D�enija iespieda rokas sānos un izslējās visā augumā, gatava cīņai. Viņa prata labāk savaldīt savu temperamentu, tomēr viņai tāds, neap��aubāmi, bija.

-���� Ak, es nepaklausīju tavām pavēlēm, ko? Un tas tevi kremt, vai ne, D�eimij? Tu zini labāk, un mēs visi darīsim, kā tu teiksi, citādi, bez �aubām, nonāksim pie ubaga tarbas. Viņa nikni uzbruka brālim. Un, ja es todien būtu darījusi, kā tu teici, tad tu beigts gulētu sēts�vidū, tēvs būtu pakārts vai ielikts cietumā par Rendela slepkavību un visa zeme par sodu būtu aizgājusi kronim. Nemaz nerunājot par mani, kad man vairs nebūtu jumta virs galvas un visa ģimene pagalam, tad man vajadzētu iztiku ubagot ceļmalās.

Tagad D�eimijs nebija bāls, bet dusmās pietvīcis ko�i sarkans.

-���� Kā ta', un tu izvēlējies pārdoties, nevis ubagot! Es labāk nosmaktu savās asinīs un noskatītos, kā tēvs un zeme līdz ar mani nonāk ellē, un tu to labi zini!

-���� Skaidrs, ka zinu! Tu, D�eimij, esi pamuļķis un vienmēr tāds esi bijis! māsa dusmās atcirta.

-���� Un to saki tu! Tev vēl nepietiek, ka esi aptraipījusi savu un manu labo vārdu, tu turpini un izrādi savu negodu pa visu apkārtni!

-���� Lai gan tu esi mans brālis, D�eims Freizer, ar mani tu tā nerunāsi! Ko tu ar to gribi teikt "manu negodu"? Tu lielais muļķi, tu�

-���� Ko es ar to gribu teikt? Kad tu staigā apkārt, piepūtusies kā milzu krupis? Ar nicino�u rokas kustību viņ� attēloja māsas grūtnieces vēderu.

D�enija soli atkāpās, atvēzējās un no visa spēka, cik spēja sako�pot, iezvēla viņam pļauku. No trieciena D�eimija galva pasitās atpakaļ un uz kakla palika balti pirkstu nospiedumi. Viņ� lēnām pacēla roku pie sitiena vietas un neizpratnē blenza uz māsu. Acis D�enijai bīstami zaigoja, un krūtis dusmās cilājās. Vārdi starp baltajiem, sakostajiem zobiem gāzās straumē.

-��� Ak, krupis? Smirdīgais gļēvuli� tev nav vairāk dū�as kā pamest mani neziņā, vai esi miris vai sēdi cietumā, ne pu�plēsta vārda nedēļām ilgi, un tad kādā jaukā dienā tu te iesoļo turklāt ar sievu -, sēdi manā dzīvojamā istabā un apsaukā mani par krupi, piegulētāju un�

-���� Es neteicu, ka tu esi piegulētāja, bet vajadzēja! Kā tu varēji�

Par spīti augumu at�ķirībām, brālis un māsa tagad stāvēja viens

otram pretī gandrīz deguns pret degunu un �ņāca, cen�oties valdīt savas skanīgās balsis, lai nepiebļautu visu lielo māju. Bet pūles bija vel�tas, sprie�ot pēc tā, ka es manīju neuzkrīto�i pavīdam da�ādas ziņkāres pilnas sejas lūkojamies no virtuves, priek�nama un pa logu. Nav �aubu, ka Broktūrekas pilskungs sarīkojis saisto�u atgrie�anos.

Nospriedu, ka būs labāk, ja ļau�u viņiem izrunāties divatā, tāpēc klusiņām izgāju priek�namā, neveikli pamāju ar galvu vecākajai sievie�tei un devos ārā pagalmā. Tur bija maza lapenīte ar soliņu, es apsēdos uz tā un ar interesi vēros apkārt.

Blakus lapenei atradās mazs no�ogots dārziņ�, kurā ziedēja vasaras pēdējās rozes. Vēl tālāk bija redzama, kā D�eimijs to dēvēja, "balo�u būda"; es vismaz tā domāju, sprie�ot pēc da�ādiem balo�iem, kas lidi�nājās iek�ā un ārā atvērtajās re�ģu durtiņās ēkas aug�pusē.

Es zināju, ka mui�ā ir �ķūnis un skābbarības novietne; tām jābūt mājas otrā pusē, kur ir klēts, vistu aploks, sakņu dārzs un novārtā pamesta kapela. Un �ajā pusē vēl palika neliela akmens ēciņa, kuras nolūks nebija skaidrs. No tās nāca rudenīgs vējiņ�; es pao�ņāju gaisu un tiku atalgota ar sātīgu apiņu un rauga smārdu. Tas bija brūzis, kur gatavoja alu un miestiņu mui�as vajadzībām.

Ceļ�, kas gāja garām vārtiem, veda nelielā uzkalnā. Kamēr es ska�tījos, tā virsotnē parādījās un nokrēslā iezīmējās pulciņ� vīru. Likās, ka viņi mirkli kavējas uz vietas it kā atvadīdamies. Tā arī bija, jo lejā nonāca tikai viens no viņiem, pārējie tie�i pāri laukiem devās uz tālumā redzamo māju puduri.

Kad tas vienīgais nāca lejup, ievēroju, ka vīrietis stipri klibo. Iemesls kļuva skaidri redzams, tiklīdz viņ� ienāca pa vārtiem. Labās kājas vietā zem ceļa bija koka protēze.

Kaut arī sve�inieks kliboja, viņa kustības bija jauneklīgas. Patiesībā, kad viņ� pienāca tuvāk lapenei, redzēju, ka viņam ir tikai pāri par div�desmit gadiem. Viņ� bija gara auguma, gandrīz tikpat gar� kā D�eimijs, bet krietni �aurāks plecos un tievs, faktiski varētu teikt, kaulains.

Vīrietis apstājās pie lapenes ieejas, smagi uzgūla re�ģim un ar inte�resi raudzījās manī. Pāri augstajai pierei krita biezi, brūni mati, un dziļi iegrimu�ajās, brūnajās acīs atspoguļojās laba oma.

Kamēr es gaidīju ārā, D�eimija un viņa māsas balsis bija kļuvu�as skaļākas. Siltā laika dēļ logi bija atvērti, un no �ejienes diezgan labi varēja dzirdēt strīdniekus, kaut arī ne katru vārdu varēja saprast.

-���� Ok�ķerīgā, uzmācīgā kuce! rēnajā vakarā skaļi noplīk�ķēja D�ei�mija balss.

-���� Un tev nav tik daudz goda, lai� Viņa māsas atbildi aizrāva pēk��ņi uzpūtu�i brāzma.

Jaunpienācējs viegli ar galvu pameta uz māju pusi.

-��� Ak tad D�eimijs pārnācis.

Es pamāju ar galvu, nezinādama, vai man vajadzētu nosaukt savu vārdu. Tam nebija nozīmes, jo jaunais vīrietis pasmaidīja un palocīja galvu.

-���� Es esmu īans Marejs, D�enijas vīrs. Un jūs laikam būsiet� ak�

-���� Tā ārmalie�u skuķe, kuru D�eimijs apprecējis, es pabeidzu tei�kumu viņa vietā. Mans vārds ir Klēra. Tad jūs jau zinājāt? es iejau�tājos, kad viņ� sāka smieties. Domas joņoja. D�enijas vīrs?

-���� O jā. Mums to pavēstīja D�o Ors, kas to atkal bij dzirdējis no skārdnieka Ārdraiga. Kalnienē neko ilgi nevar paturēt noslēpumā. Tev tas jāzina, pat ja esi precējusies tikai knapi mēnesi. D�enija jau nedē�ļām ilgi lauza galvu, kāda tu būsi.

-���� Padauza! mājā auroja D�eimijs. D�enijas vīrs ne aci nepamirk��ķināja, bet turpināja mani pētīt ar draudzīgu ziņkārību.

-���� Smuka merģele, viņ� atzina, mani atklāti noskatījis. Vai tev patīk D�eimijs?

-��� Nu� jā. Jā, patīk, es mazliet izbrīnīta atbildēju. Pamazām jau biju pieradusi pie vairumam kalnie�u raksturīgā tie�uma, tomēr �ad un tad tas mani pārsteidza nesagatavotu.

Vīrietis savilka lūpas un palocīja galvu, kā pauzdams savu apmieri�nātību, tad apsēdās man blakus uz sola.

-��� Labāk dosim viņiem vēl kādu brīdi laika, viņ� sacīja, pamādams uz mājas pusi, kur tagad klaigā�ana notika gēlu valodā. Likās, viņu itin nemaz neinteresē strīda iemesls. Kad sekstes gaisā, Freizeri nevienā neklausās. Vispirms viņi izklaigājas, un tad reizēm izdodas viņus vest pie prāta, bet pirms tam nekad.

-��� Jā, esmu pamanījusi, es sausi piekritu, un jaunais paziņa sāka smieties.

-���� Ak, tad esat precēju�ies jau gana ilgi, lai to ievērotu, ko? Mēs dzirdējām, kā Dūgals piespieda D�eimiju tevi precēt, viņ� sacīja, nelik�damies ne zinis gar strīdu, bet visu uzmanību veltīdams man. Bet D�enija teica, ka vajagot ko vairāk par Dūgalu Makenziju, lai piespiestu D�eimiju darīt to, ko viņ� nevēlas. Tagad, kad tevi redzu, saprotu, kam�dēļ viņ� paklausīja. īans savilka uzacis, mudinādams mani paskaidrot tuvāk, bet pieklājīgi neuzstāja.

-���� Laikam jau viņam bija savi iemesli, es noteicu, cen�oties sada�līt uzmanību starp manu sarunu biedru un mājā notieko�o, kur cīņas trok�ņi turpinājās. Es negribu� tas ir, es ceru� īans pareizi iztul�koja manu svārsti�anos un skatienu uz dzīvojamās istabas logiem.

-���� 0, laikam jau tev ir kāds sakars ar to. Bet viņa izvilks no brāļa visu, vai tu tur būsi vai ne. Zini, viņa briesmīgi mīl D�eimiju un rai�zējās, kamēr viņa nebij mājās, īpa�i, kad tik pēk�ņi nomira tēvs. Tu to zini? Brūnās acis bija vērīgas un tie�as, it kā gribēdamas izmērīt, cik liela uzticē�anās valda starp mani un D�eimiju.

-��� Jā, D�eimijs stāstīja.

-���� Ahā. Viņ� pamāja uz māju. Tad vēl tas, ka viņa ir grūta.

-��� Jā, arī to es pamanīju.

-���� Būtu grūti nepamanīt, vai ne? īans par atbildi pasmaidīja, un mēs abi sākām smieties. Tad viņa kļūst ka�ķīga, bet es viņai to nepārmetu. Tomēr tik drosmīgs, lai ielaistos strīdā ar sievieti devītajā mēnesī, es neesmu. Viņ� atlaidās un izstiepa sev priek�ā koka kāju.

-���� Zaudēju pie Domjē, karojot kopā ar Fērgusu nik Leodas, viņ� pastāstīja. Sprāgsto�a lode. Vakaros drusku smeldz. Vīrietis paber�zēja kāju tie�i virs ādas man�etes, kas noturēja kāju pie stumbeņa.

-���� Vai esi mēģinājis ierīvēt ar Gileādas balzamu? es jautāju.

Ūdenspipars vai sautētas rūtas arī labi palīdz.

-��� Ūdenspiparu neesmu provējis, viņ� ieinteresēts atbildēja.

Pajautā�u D�enijai, vai viņa zina, kā to gatavo.

-����� O, es ar prieku sataisī�u. Man �is vīrietis patika. Atkal paskatī�jos uz mājas pusi. Ja mēs tik ilgi te paliksim, �aubīdamās piebildu. Kādu brīdi tērzējām par �o un to, abi ar vienu ausi klausīdamies strīdā aiz logiem, līdz īans parāvās uz priek�u, rūpīgi noliekot savu mākslīgo kāju zem sevis, un tikai tad piecēlās.

-���� Laikam tagad mums vajadzētu iet. Ja kāds no viņiem paklusēs pietiekami ilgi, lai sadzirdētu otru, tad būs sāpīgi.

-��� Cerams, ka tās būs vienīgās sāpes.

īans iesmējās.

-���� O, nedomāju, ka D�eimijs viņai sitīs. Viņ� ir pieradis izturēt izai�cinājuma priek�ā. D�enija varētu iesist viņam pliķi, bet neko vairāk.

-��� Viņa jau to izdarīja.

-����� Nu, �aujamie visi ieslēgti, na�i ir ķēķī, ja nu vienīgi tie, kas D�eimijam līdzi. Un nedomāju, ka viņ� ļaus māsai pienākt tik tuvu, lai viņa varētu dabūt dunci. Nē, viņiem nekas nedraud. īans apstājās pie durvīm. Kas attiecas uz mums abiem� viņ� nopietni piemiedza ar aci, �tas ir cits jautājums.

Kad īans ienāca mājā, kalpones satrūkās un pa�ķīda uz visām pu�sēm. Tikai saimniecības vadītāja ar D�eimija vārdabrāli pie varenajām krūtīm joprojām kā apburta kavējās pie dzīvojamās istabas durvīm, nespējot atrauties no aizraujo�ās scēnas. Sieviete bija tik ļoti iegrimusi notieko�ajā, ka brīdī, kad īans viņu uzrunāja, viņa salēcās, it kā viņ� būtu viņai iedūris ar cepures adatu, un piespieda savai strauji puk�sto�ajai sirdij roku.

īans pieklājīgi pamāja viņai ar galvu, paņēma mazo zēnu un pirmais devās iek�ā dzīvojamā istabā. Mēs apstājāmies turpat pie sliek�ņa, lai novērtētu situāciju. Brālis un māsa uz mirkli bija apklusu�i, lai ievilktu elpu, bet spuras joprojām bija gaisā un abi lūrēja viens uz otru kā nik�numa pārņemti run�i.

Mazais D�eimijs, ieraudzījis māti, sāka grozīties un spārdīties, lai izrautos tēvam no rokām, un, ticis uz grīdas, traucās pie D�enijas kā mā�jās atgriezies pasta balodis. "Mammu!" viņ� sauca. "Klēpī! D�eimijs grib klēpī!" Pagriezusies viņa pacēla zēnu un piekļāva sev pie pleca kā vairogu.

-���� Mīļumiņ, vai tu vari pateikt tēvocim, cik tev gadu? D�enija jau�tāja, pārslēgusi balsi uz dudinā�anu, aiz kuras tomēr vēl skaidri ska�nēja zobenu tērauds. Zēns to sadzirdēja; viņ� pagriezās un piespieda seju mammai pie kakla. Viņa automātiski glāstīja bērna muguriņu, joprojām nikni blenzdama brālī.

-��� Tā kā viņ� nesaka, es pateik�u. �ī gada augustā D�eimijam palika divi gadi. Ja tu proti rēķināt par ko es ļoti �aubos -, tad saskaitīsi, ka viņ� ieņemts se�us mēne�us pēc tam, kad pēdējo reizi redzēju tavu Rendelu, kas tepat mūsu pagalmā ar zobenu sita no mana brāļa ārā pēdējo dzīvību.

-��� Ak tad tā? D�eimijs paglūnēja uz māsu. Es dzirdēju kaut ko citu. Visi zina, ka tu ar to vīri�ķi likies gultā un ne vienu reizi vien, bet kā ar miļāko. �is ir viņa bērns. D�eimijs nicino�i pameta skatienu uz savu vārdabrāli, kur� bija pagriezies, lai zem mammas zoda lūrētu uz lielo, trok�ņojo�o sve�inieku. Es tev ticu, ka �is jaunais bastards nav viņa; Rendels līdz martam bija Francijā. Tātad tu esi ne tikai padauza, bet arī neizvēlīga. Kur� tad aplaimojis tevi ar pēdējo brēkuli?

Man blakus stāvo�ais jaunais vīrietis ieklepojās, tādējādi pārtrauk�dams istabā valdo�o spriedzi.

-���� Es, viņ� klusi sacīja. Un arī ar to. Koka kājas dēļ viņ� stīvi pagāja uz priek�u, paņēma mazo zēnu no dusmīgās mātes rokām un uzsēdināja sev uz rokas. Kādu dienu būs man līdzīgs.

Patiesībā, skatot abas sejas vīrie�a un zēna -, varēja redzēt, ka tās ir gandrīz vienādas, izņemot viena apaļos vaigus un otra kumpaino degunu. Tāda pati augsta piere un plānas lūpas. Tādas pa�as izliek�tas uzacis virs tādām pa�ām tum�ām, valgi brūnām acīm. D�eimijs uz viņiem skatījās ar tādu izteiksmi, it kā būtu dabūjis pa muguru ar smil�u maisu. Viņ� aizvēra muti un norija siekalas, acīmredzot nezinā�dams, ko tagad iesākt.

-���� īan, viņ� izmocīja vārgā balsī. Tad tu esi precējies?

-���� 0 jā, jautri attrauca viņa �vāģeris. Citādi nebūtu labi, vai ne?

-���� Skaidrs, D�eimijs nomurmināja. Viņ� noklepojās un pamāja ar galvu jauniegūtajam māsasvīram. Tas ir� ē� ļoti laipni, īan. Tas ir, es gribēju teikt, apprecēt viņu. Ārkārtīgi laipni.

Juzdama, ka �ajā brīdī D�eimijam varētu noderēt morāls atbalsts, es nostājos vīram blakus un pieskāros viņa rokai. D�enijas acis domīgi kavējās pie manis, bet viņa neko neteica. D�eimijs paskatījās apkārt un likās satrūcies, mani ieraugot, it kā būtu aizmirsis par manu eksistenci. Un kāds tur brīnums, ja tā būtu, es nodomāju. Bet viņ� vismaz, �ķiet, priecājas par iejauk�anos un pastiepa roku, lai pievilktu mani tuvāk.

-���� Mana sieva, D�eimijs strupi paziņoja. Tad ar galvu norādīja uz D�eniju un īanu. Mana māsa un viņas� ē� viņ� apklusa, kamēr mēs ar īanu apmainījāmies pieklājīgiem smaidiem.

D�enija neļāva pieklājības normām novirzīt viņu no galvenā.

-���� Ko tu ar to gribi teikt, ka īans, mani apprecot, bijis laipns? D�enija noprasīja, neliekoties ne zinis par iepazīstinā�anu. It kā es nebūtu nekas! īans jautājo�i pavērās sievā, un viņa nievājo�i pameta ar roku uz D�eimiju. Viņ� domā, ka tu biji laipns, paņemot mani tādu aptraipītu! D�enija nosprauslojās tik skaļi, kas darītu godu pat div�reiz lielākam cilvēkam. Muldoņa!

-���� Aptraipītu? īans izskatījās satrūcies, un D�eimijs pēk�ņi pielie�cās un cie�i satvēra māsu aiz aug�delma.

-���� Vai tu viņam neizstāstīji par Rendelu? Izklausījās, ka viņ� ir patiesi satriekts. D�enij, kā tu tā varēji?

Tikai tas, ka īans bija satvēris D�enijas otru roku, kavēja viņu mesties brālim pie rīkles. īans stingri pabīdīja sievu sev aiz muguras un pagriezies ielika viņai rokās mazo D�eimiju, tā ka viņai vajadzēja satvert bērnu, citādi tas nokristu zemē. Tad īans apņēma ap pleciem lielo D�eimiju un taktiski aizveda dro�ā attālumā.

-���� Diez vai �is jautājums apsprie�ams dzīvojamā istabā, viņ� sacīja klusā un zemā balsī, bet, iespējams, tev būs noderīgi uzzināt, ka tava māsa kāzu naktī bija jaunava. Galu galā es to varu apliecināt.

Tagad D�enijas taisnās dusmas sadalījās puslīdz vienādi starp brāli un vīru.

-���� Kā tu uzdro�inies manā klātbūtnē sacīt tādas lietas, īan Marej? sieviete uz�virkstēja. Vai arī kad manis nav klāt! Mana kāzu nakts ir tikai mana un tava darī�ana katrā ziņā ne viņai Tā tik trūka, lai tu viņam vēl parādītu palagus no kāzu nakts!

-���� Nu, ja es to izdarītu, tad viņam mute būtu ciet, vai ne? īans samiernieciskā tonī noteica. Nu, nu, mo dhu, tev nevajag tā uztrauk�ties, tas nav labi mazajam. Un klaigā�ana uztrauc ari mazo D�eimiju. Viņ� pastiepa rokas pēc dēla, kur� klusi �ņaukājās, īsti nezinādams, vai tagad vajadzētu raudāt. īans pameta ar galvu man un ar acīm norādīja D�eimija virzienā.

Uztvērusi mājienu, es paņēmu D�eimiju pie rokas un aizvilku uz atzveltnes krēslu neitrālā teritorijā. īans līdzīgi bija iekārtojis D�eniju uz dīvāniņa un stingri uzlicis viņai roku uz pleca, lai noturētu uz vietas.

-��� Nu tad� Par spīti neuzkrīto�ajai ārienei, īanam Marejam neno�liedzami bija zināma teik�ana. Turēju roku D�eimijam uz pleca un jutu, ka sasprindzinājums pamazām aizplūst.

Iedomājos, ka istaba mazliet atgādina boksa ringu, kur pretējos stūros cīkstoņi nemierīgi trinas, trenera gādīgās rokas pieskatīti, gaidī�dami signālu, kad atkal varēs mesties cīņā.

īans smaidīdams pamāja sievasbrālim ar galvu.

-���� D�eimij! Zini, vecais, man liels prieks tevi redzēt. Mēs priecāja�mies, ka esi atgriezies mājās un sieva līdz ar tevi. Vai ne, mo dhu? viņ� noprasīja D�enijai. Varēja redzēt, ka īana pirksti cie�āk saspie� sievas plecu.

Viņa nebija no tām, ko varēja izrīkot ar varu. Lūpas sakniebās �aurā līnijā, it kā būtu aizzīmogotas, tad negribīgi pavērās, lai izspiestu vārdus.

-��� Tad jau redzēs, sieviete izmeta un atkal saknieba lūpas.

D�eimijs nobrauca ar roku pa seju, tad pacēla galvu un bija gatavs

jaunam raundam.

-���� Es ta�u redzēju, ka tu iegāji mājā kopā ar Rendelu, viņ� stūrgal�vīgi atgriezās pie sava. Un, sprie�ot pēc tā, ko viņ� man vēlāk sacīja� kā viņ� varēja zināt, ka tev uz krūts ir dzimumzīme?

D�enija skali nosprauslājās.

-��� Vai tu atceries visu, kas todien notika, vai ari kapteinis ar zobenu izklapēja no tevis atmiņu?

-���� Protams, atceros! Es to nekad neaizmirsī�u!

-��� Tad varbūt tu atceries, ka vienā bridi es viņam pamatīgi iebelzu ar celi pa kājstarpi?

D�eimijs piesardzīgi ierāva galvu plecos.

-��� Nu, atceros.

D�enijai lūpās parādījās pārākuma smaids.

-���� Nu tādā gadījumā, ja tava sieva, kura ir �eit klāt, starp citu, tu galīgi neproti uzvesties, tev vienreiz vajadzētu pateikt, kā viņu sauc, bet lai nu paliek ja viņa izturētos pret tevi līdzīgi un tu to pārpā�rēm esi pelnījis kā tu domā, vai pēc pāris minūtēm tu spētu pildīt savus vira pienākumus?

D�eimijs, kur� jau vēra muti atbildei, pēk�ņi to aizvēra. Viņ� ilgi nenovērsdamies skatījās uz māsu, tad viens lūpu kaktiņ� viegli noraus�tījās.

-���� Tad jau redzēs, viņ� izmeta. Lūpas atkal noraustījās. Līdz �im viņ� bija sēdējis, saliecies uz priek�u, tagad atgāzās atpakaļ un lūkojās D�enijā ar viegli skeptisku sejas izteiksmi, kā jaunākais brālis klausās vecākās māsas pasakās, juzdamies pietiekami vecs, lai brīnītos, bet pret savu gribu viņai tomēr mazliet ticēdams.

-��� Patie�ām?

D�enija pagriezās pret vīru.

-��� Atnes palagus, īan! viņa pavēlēja.

D�eimijs padodoties pacēla abas rokas.

-��� Nē! Nē, es tev ticu. Tikai tas, kā viņ� izturējās pēc�

D�enija nomierinājusies un augstsirdīga savā uzvarā ieslīga īana apskāvienā un cie�i, cik nu lielais vēders ļāva, piespieda sev bērnu.

-���� Nu, pēc tā, ko Rendels teica ārā, diez vai viņ� savu vīru priek�ā varēja atzīties, ka ir nespējīgs, vai ne tā? Viņam vajadzēja izlikties, ka savu solījumu izpildījis, vai ne? Un, viņa atzina, man jāsaka, ka tas vīrietis bij ļoti nepatīkams; viņ� man iesita un saplēsa kleitu. Patiesību sakot, viņ� ar savu centību mani gandrīz noveda līdz ģībonim, bet, kad atguvos un atkal pieklājīgi saģērbos, angļi jau bij projām un tu līdz ar viņiem.

D�eimijs izdvesa garu nopūtu un uz mirkli aizvēra acis. Lielās rokas gulēja uz ceļiem, es vienai uzliku savu plaukstu un viegli saspiedu. Viņ� saņēma manu roku, atvēra acis, veltīja man vāju, atzinīgu smaidu un atkal pievērsās māsai.

-��� Labi, viņ� noteica. Bet es gribu zināt, D�enij, vai tad, kad tu gāji ar viņu iek�ā, vai tad tu zināji, ka viņ� tev neko nepadarīs?

D�enija brīdi klusēja, bet skatiens ne uz mirkli nenovērsās no brāļa sejas, un beidzot viņa, viegli smaidīdama, noliedzo�i papurināja galvu.

Ar izstieptu roku viņa apturēja D�eimija turpmākos iebildumus, un putna spārnam līdzīgās uzacis savilkās skaistā jautājuma grimasē.

-���� Un, ja tu savu dzīvību vari mainīt pret manu godu, tad saki, kāpēc mans gods ir mazvērtīgāks par tavu dzīvību? Māsas uzacis, tādas pa�as, kādas rotāja brāļa seju, niknumā savilkās. Vai arī tu gribi teikt, ka es tevi nemīlu tikpat stipri kā tu mani? Bet, ja tu grasies tā teikt, D�eimij Freizer, tad es tev tagad saku: tas nav tiesa!

Māsa savu sakāmo vēl nebija pabeigusi, kad D�eimijs jau vēra muti, lai atbildētu, bet, izskanot pēdējam teikumam, viņ� nezināja, ko teikt. Viņ� spēji aizvēra muti, kamēr māsa turpināja izmantot savas labvēlī�gās pozīcijas.

-��� Jo es tevi mīlu, kaut ari tu esi ietiepīgs, negudrs, ģeķīgs tuk�pauris. Un es neļau�u tev izlaist garu uz ceļa sev pie kājām tikai tāpēc, ka tu vienreiz mū�ā nespēj turēt ciet muti!

Divi zilu acu pāri nikni vērās viens otrā, uz visām pusēm �ķie�ot dzirksteles. Ar grūtībām norijis apvainojumus, D�eimijs izmisīgi mek�lēja saprātīgu atbildi. Likās, ka viņ� pieņēmis lēmumu kaut ko darīt. Beidzot viņ� izslēja plecus un padevās.

-���� Nu labi, piedod, D�eimijs sacīja. Man nebij taisnība, un es lūdzu tev piedo�anu.

Krietnu brīdi brālis un māsa cie�i lūkojās viens otrā, bet, lai kādu piedo�anu viņ� gaidīja no māsas, viņ� to nesaņēma. Kodīdama lūpu, D�enija cie�i pētīja D�eimiju, bet neko neteica. Beidzot viņ� zaudēja pacietību.

-���� Es teicu, ka no�ēloju! Ko vēl tu gribi? viņ� uzstājīgi noprasīja. Vai tu gribi, lai es tavā priek�ā metos ceļos? Ja vajag, es to darī�u, tikai pasaki!

D�enija lēnām purināja galvu, iekodusi lūpā.

-���� Nē, viņa beidzot sacīja, nevēlos, lai tu pats savā mājā mestos i eļos. Tomēr piecelies.

D�eimijs paklausīja, viņa nolika bērnu uz sēdekļa, piegāja pie brāļa un nostājās viņa priek�ā.

-���� Novelc kreklu, viņa pavēlēja.

-���� Nevilk�u!

Viņa izrāva krekla apak�malu no kiltiem un sniedzās pēc pogām. Daudz netrūka, ka viņ� pretotos ar spēku, bet skaidri varēja redzēt, ka vai nu paklausīs, vai ļaus sevi izģērbt. Saglabādams, cik nu cieņas spēdams, D�eimijs atkāpās un, cie�i sakniebis lūpas, novilka strīdīgo apģērba gabalu.

D�enija ar lielu loku gāja viņam apkārt un pētīja muguru, viņas sejā atspoguļojās tāda pati rūpīgi savaldīga vienaldzības izteiksme, kādu redzēju D�eimija sejā, kad viņ� slēpa spēcīgas emocijas. Viņa pamāja ar galvu, it kā guvusi apstiprinājumu tam, ko jau bija paredzējusi.

-���� Nu, ja tu, D�eimij, esi uzvedies kā muļķis, tad izskatās, ka esi par to samaksājis. Viņa maigi ar roku apsedza vislielāko rētu uz brāļa muguras.

-���� Izskatās, ka tev stipri sāpējis. "Jā-

-���� Vai tu raudāji?

Viņa rokas pie sāniem nevil�us savilkās dūrēs. -Jā!

D�enija atkal paspēra da�us soļus, lai varētu ieskatīties brāļa sejā, smailais zods bija izsliets, un ie�ķībās acis raudzījās platas un spo�as.

-���� Es arī, viņa klusi noteica. Katru dienu, kop� viņi tevi aizveda.

Sejas ar platajiem vaigu kauliem atkal bija viena otras spogulis, bet

to izteiksme bija tāda, ka es klusiņām piecēlos un izgāju virtuvē, lai atstātu viņus vienus. Kad man aiz muguras aizvērās durvis, es redzēju, ka D�eimijs satver māsas rokas un piesmaku�ā balsī kaut ko saka gēlu valodā. D�enija piegāja tuvāk, brālis viņu apskāva, un izspūrusī ko�ā galva pieliecās pie tum�ās.

Vakariņās mēs bijām gatavi vai vilku apēst, tad ļāvāmies miegam pla�ā, labi izvēdinātā guļamistabā un gulējām kā baļķi. Kad mēs nākamajā dienā pamodāmies, saule jau būtu augstu, ja vien debesis neklātu mākoņi. To, ka ir vēls, es jutu pēc rosības mājā, kad saime, cen�oties mūs nepamodināt, dara savus darbus, un pēc kārdino��ajām smar�ām, kas cēlās aug�up pa kāpnēm.

Pēc brokastīm vīrie�i gatavojās apmeklēt nomniekus, pārbaudīt �ogus, salabot ratus un vispār baudīt dzīvi. Kad viņi priek�namā vilka mugurā svārkus, īans pamanīja D�enijas lielo grozu, kas stāvēja uz galda pie spoguļa.

-��� Vai man atnest no dārza ābolus, D�enij? Tad tev nevajadzētu tik tālu iet.

-��� Laba doma! iesaucās D�eimijs, uzmetot vērtējo�u skatienu māsas milzīgajam vēderam. Ja nu viņa pa ceļam izmetas.

-��� Es tūlīt nometī�u tevi tur, kur tu stāvi, D�eimij Freizer, D�enij a asi atcirta, mierīgi palīdzēdama īanam uzvilkt svārkus. Esi vienreiz noderīgs un paņem to mazo briesmoni sev līdzi. Kruķa kundze ir maz�gātavā; puiku vari tur atstāt. Viņa pakustināja kāju, tādējādi nokratot mazo D�eimiju, kas turējās mātei svārkos un visu laiku monotoni īdēja: "Opā, opā."

Viņa tēvocis paklausīgi paķēra mazo briesmoni ap vidu, pagrieza ar galvu uz leju un sajūsmā spiedzo�u izlika aiz durvīm.

-��� Ah! D�enija apmierināta nopūtās un pieliecās tuvāk pie spo�guļa zelta ietvara, lai nopētītu, vai labi izskatās. Viņa apslapināja mutē pirkstu un pieglauda uzacis, tad aizdarīja kleitas pogas pie kakla. Cik jauki apģērbties, ja kāds nekarājas tev brun�os vai ap ceļgaliem. Da��kārt nevaru ne aiziet uz mazmājiņu, ne pateikt kaut vienu teikumu, lai netiktu pārtraukta.

D�enijas vaigi bija piesārtu�i, un zilā zīda kleita izcēla tum�o matu spo�umu. īans pasmaidīja, siltās, brūnās acis kvēloja, raugoties ziedo��ajā sievā.

-��� Nu tagad tev būs brīvs brīdis, lai aprunātos ar Klēru. Savil�cis uzacis, viņ� palūkojās manī. Dro�i vien viņa prot pietiekami labi uzvesties, lai paklausītos, bet. Dieva dēļ, nerādi savas dzejas, citādi mēs ar D�eimiju vēl nebūsim atpakaļ, kad viņa ar nākamo pasta karieti jau trauksies atpakaļ uz Londonu.

Vīra ķircinā�anās D�eniju nesatrauca, viņa tikai pasita īanam zem deguna knipi.

-��� Par to nu es, mans draugs, neraizējos. Nākamā pasta kariete ies tikai nākamā gada aprīlī, un līdz tam laikam Klēra ar mums būs jau apradusi. Taisies nu prom, D�eimijs gaida.

Kamēr vīri kārtoja saimniecības lietas, mēs ar D�eniju vadījām laiku dzivojamā istabā, viņa adīja, bet es tinu kamolā �ādus tādus dzi�jas galus un kārtoju krāsainos zīda diegus.

Ārēji draudzīgas, mēs sarunājoties piesardzīgi laipojām un viena otru ar acs kaktiņu vērojām. D�eimija māsa un D�eimija sieva; D�eimijs bija centrālais punkts, ap kuru, kaut vārdos nenosauktu, riņķoja mūsu domas.

Kopēja bērnība D�eniju un D�eimiju saistīs uz mū�u, kā viena auduma velkus un audus, bet musturi at�ķirtības, aizdomu un pēc tam laulību dēļ vairs nebija tik skaidri. īana pavediens metos ieaudās jau no pa�a sākuma, bet manējais gan bija jauns. Kā veidosies �is raksts, kad da�ādie pavedieni nospriegosies cits pret citu?

Mūsu saruna grozījās ap nenozīmīgām tēmām, bet zem �īs virskār�tas skaidri runāja skaļi nepateikti vārdi.

-���� Vai kop� mātes nāves saimniecību tu vadīji viena pati?

-���� 0 jā. No desmit gadu vecuma.

Es viņu auklēju un mīlēju kā mazu zēnu. Ko tu darīsi ar vīru, kuru es palīdzēju izveidot?

-���� D�eimijs saka, tu esot reti laba dziedniece.

-���� Es pārsēju viņam plecu, kad mēs iepazināmies.

Jā, esmu laba dziedniece un laipna. Un es par viņu parūpē�os.

-���� Dzirdēju, jūs ļoti drīz apprecējāties.

Vai tu apprecēji manu brāli zemes un naudas dēļ?

-��� Jā, tas notika ļoti ātri. Es lidz laulībām pat nezināju D�eimija īsto uzvārdu.

Man nebija ne jausmas, ka viņam pieder mui�a; es varēju viņu apprecēt tikai viņa pa�a dēļ.

Un tā turpinājās visu rita cēlienu, viegla launaga laikā un jau pēc�pusdienā, kad mēs, viena otru vērtējot, apmainījāmies pieklājības frā�zēm, informācijas druskām, viedokļiem, nelieliem, piesardzīgiem jokiem. Sievieti, kura kop� desmit gadu vecuma vadīja lielu saimniecību un kura kop� tēva nāves un brāļa pazu�anas tika galā ar mui�u, nevarēja novērtēt ar vieglu roku. Netiku gudra, ko viņa par mani domā, jo likās, ka viņa tikpat labi kā brālis prata slēpt savas domas.

Kad kamīna pulkstenis sāka sist piekto stundu, D�enija no�āvā�jās un izstaipījās, bet apģērba gabals, ko viņa bija lāpījusi, pār apaļo vēderu noslīdēja uz grīdas.

Viņa neveikli mēģināja to pacelt, bet es nometos ceļos viņai blakus.

-���� Neliecies, es pacel�u.

-��� Tencinu� Klēra. D�enija pirmo reizi nosauca mani vārdā un bikli pasmaidīja, es atbildēju ar smaidu.

Nepaguvām atsākt sarunu, kad mūs pārtrauca saimniecības vadītā�jas Kruķa kundzes iera�anās, kura pabāza garo degunu gar stenderi un noraizējusies apvaicājās, vai neesam redzēju�as mazo D�eimiju.

D�enija ar nopūtu nolika �uvekli.

-��� Atkal aizlaidies, ko? Esi mierā, Lizij. Dro�i vien būs aizgājis ar tētiņu vai onkuli. Iesim pameklēt, labi, Klēra? Man pirms vakariņām derētu ieelpot svaigu gaisu.

Viņa smagnēji piecēlās kājās un pieķērās ar roku muguras izlieku�mam. Ievaidējusies viņa �ķībi man uzsmaidīja.

-��� Vēl apmēram trīs nedēļas. Nevaru vien sagaidīt.

Mēs lēnām staigājām pa ipa�umu, D�enija norādīja man uz alus brūzi un kapelu, pastāstīja mui�as vēsturi un to, kad kura daļa būvēta.

Kad tuvojāmies balo�u būdas stūrim, izdzirdējām no lapenītes ska�nam balsis.

-��� Re, kur viņ�, palaidnis, ir! D�enija iesaucās. Nu, kad es dabū�u viņu rokā!

-��� Pagaidi. Es satvēru viņas elkoni, jo caur zēna balsi dzirdēju citu, dobjāku.

-��� Nekreņķējies, vecīt, teica D�eimija balss. Gan iemācīsies. Tas ir diezgan grūti, vai ne, ja krāniņ� nestiepjas tālāk par nabu?

Es palūrēju ap stūri un ieraudzīju, ka D�eimijs sē� uz malkas skal�dāmā bluķa, iegrimis sarunā ar savu vārdabrāli, kur� drosmīgi cīnījās ar apģērba krokām.

-��� Ko tu dari ar to bērnu? es aizdomīgi apvaicājos.

-���� Mācu �im jaunajam cilvēkam, vārdā D�eimss, kā apgūt sare�ģīto mākslu ne�urāt sev uz kājām, viņ� paskaidroja. Liekas, ka tas ir mazākais, ko onkulis var viņam iemācīt.

Es savilku uz aug�u vienu uzaci.

-���� Runā�ana nelīdz. �ķiet, ka mazākais, ko tēvocis viņa labā var darīt, ir parādīt.

D�eimijs pasmaidīja.

-���� Nu, mēs jau da�as reizes pamēģinājām. Ta�u pēdējā reizē gadījās neliela ķibele. Viņi ar māsasdēlu apmainījās ar savstarpēji apsūdzo��iem skatieniem. Uz mani neskaties, viņ� sacīja zēnam. Tu pats biji vainīgs. Es teicu, lai tu stāvi mierīgs.

-���� Khm, nokrem�ļojās D�enija, paskatoties uz brāli un tāpat uz savu dēlu. Mazais D�eimijs uzvilka sev pāri galvai priek�autu, bet lie�lākais bez mulsuma priecīgi pasmaidīja, piecēlās un notrauca no bik�sēm gru�us. Viņ� uzlika roku uz māsasdēla apsegtās galvas un pagrieza zēnu uz māju pusi.

-���� "Katrai lietai ir savs nolikts laiks," viņ� citēja Bībeli, "un kat�ram īsteno�anai paredzētam nodomam zem debess ir sava stunda." Vispirms, mazais D�eims, mēs strādājam, tad mazgājamies. Un tad paldies Dievam ir laiks vakariņot.

Ticis galā ar neatliekamākajiem darbiem, D�eimijs nākamās die�nas pēcpusdienā izbrīvēja laiku un izvadāja mani pa māju. Celta 1702. gadā, tā savam laikam bija ļoti moderna ēka, ar tādiem jaunieve�dumiem kā podiņu krāsns un virtuves sienā iebūvēta milzīga ķieģeļu maizes krāsns, lai maize vairs nav jācep pavarda pelnos. Pirmā stāva priek�nama, kāpņu un dzīvojamās istabas sienas klāja gleznas. �ur tur pa kādai idilliskai ainavai vai dzīvnieka attēlam, bet vairums bija ģime�nes locekļu un radu portreti.

Apstājos pie gleznas, kurā bija redzama D�enija bērnībā. Mazā meitenīte sēdēja uz dārza mūrī�a, un aiz muguras viņai vijās stīgas ar sarkanām lapām. Uz mūrī�a rindojās putni: zvirbuļi, strazds, cīrulis un pat fazāns; visi tie grūstījās un tekalēja, lai iegūtu vietu blakus smejo��ajai saimniecei. �ī glezna ļoti at�ķīrās no visiem formāli pozētajiem portretiem, kur viens vai otrs sencis drūmi lūkojas no ierāmējuma, it kā viņiem �ņaugtu apkakles.

-���� To gleznoja mana mamma, D�eimijs sacīja, pamanījis manu interesi. Viņa zīmējusi daudzas no tām bildēm, kas izkārtas kāpņu telpā, bet te ir tikai divi no viņas darbiem. Viņai pa�ai vienmēr vislabāk patikusi �ī. Liels, strups pirksts maigi pieskārās audeklam, velkot pa sarkanlapainās stīgas līniju. Tie bija D�enijas pieradinātie putni. Kad vien kāds atrada putnu, klibu vai ar salauztu spārnu, stiepa to viņai, un pēc da�ām dienām māsa bija nabadziņu saārstējusi un tas ēda viņai no rokas. �is man vienmēr ir atgādinājis īanu. Pirksts uzsita pa fazānu, kas, izpletis spārnus, lai noturētu līdzsvaru, ar tum�ām, pielūgsmes pilnām acīm raudzījās saimniecē.

-��� Tu esi briesmīgs, D�eimij, es smējos. Vai tu ari te esi?

-���� Kā tad. Viņ� pieveda mani pie pretējās sienas netālu no loga.

No rāmja nopietni man pretī vērās divi sarkanmataini, tartānā

ģērbti pui�eļi, viņi sēdēja blakus milzīgam brie�u sunim. Tie noteikti bija Nērns, Brena vectēvs, D�eimijs un viņa vecākais brālis Villijs, kas vienpadsmit gadu vecumā nomira no masalām. Spriedu, ka D�eimijam glezno�anas brīdī nevarēja būt vairāk par diviem gadiem; viņ� stāvēja starp vecākā brāļa ceļiem, vienu roku uzlicis sunim uz galvas.

Par Villiju D�eimijs man stāstīja ceļā uz Leohu, kādu nakti pie ugunskura vientulīgā ielejā. Atcerējos mazo, no ķir�a izgrebto �ūsku, ko viņ� izvilka no sporana un man parādīja.

"Villijs man to uzdāvināja piektajā dzim�anas dienā," viņ� bija sacī�jis, ar pirkstu viegli glāstot līganos izliekumus. �ūskiņa bija smieklīga, mākslinieciski izliektu ķermeni, un galva pagriezta atpakaļ, lai skatītos pāri plecam, ja �ūskām būtu pleci.

D�eimijs iedeva man mazo koka mantiņu, un es uzmanīgi to gro�zīju pirkstos.

-���� Kas tur apak�ā ieskrāpēts? S-o-n-i-j-s? Sonijs?

-��� Tas esmu es, D�eimijs sacīja, noliecis galvu, it kā justos mazliet sakaunējies. Tas ir mīļvārdiņ�, atvasinājums no mana otra vārda Alek�sandrs. Tā mani sauca Villijs.

Gleznā redzamo zēnu sejas bija stipri līdzīgas; visiem Freizeru bēr�niem piemita tas tie�ais skatiens, kas vēstīja nenovērtējiet mūs par zemu. Ta�u �ajā portretā D�eimija vaigi vēl bija apaļīgi un deguntiņ� uzrauts kā mazam bērniņam, toties brāļa spēcīgie kauli jau ļāva cerēt, ka izaugs kārtīgs vīrs; �is solījums gan netika piepildīts.

-��� Vai tu viņu ļoti mīlēji? es klusi jautāju, uzlikusi plaukstu D�eimijam uz rokas. Viņ�, raudzīdamies kamīna liesmās, pamāja ar galvu.

-���� 0 jā, viņ� sacīja ar vieglu smaidu lūpās. Villijs bija piecus gadus vecāks par mani, un es turēju viņu par Dievu vai vismaz Kristu. Visur staigāju viņam pakaļ, nu, vismaz tik, cik viņ� ļāva.

D�eimijs novērsās un aizklīda līdz grāmatplauktiem. Gribēdama ļaut viņam mirkli pakavēties vienatnē, es paliku un lūkojos ārā pa logu.

No �īs mājas puses es cauri lietus sīpām tālumā varēju neskaidri saskatīt klin�ainu pakalnu ar zaļu zāli apaugu�u virsotni. Tas man atgā�dināja Feju kalnu, kur biju izgājusi cauri akmeņiem un iznirusi no tru�a alas. Tikai se�i mēne�i. Bet likās, ka aiztecējis jau ļoti daudz laika.

D�eimijs bija pienācis un nostājies man blakus pie loga. Skatīda�mies ārā uz biezo lietus aizkaru, viņ� sacīja:

-���� Bij vēl kāds iemesls. Galvenais.

-���� Iemesls? es stulbi pārjautāju.

-���� Kāpēc es tevi apprecēju.

-���� Un kāds tas bija? Nezinu, ko gaidīju, varbūt vēl kādus atklā�jumus par Freizeru ģimenes sare�ģītajām attiecībām. Bet tas, ko viņ� pateica, zināmā mērā sagādāja vēl lielāku triecienu.

-���� Es tevi gribēju. Viņ� novērsās no loga un ieskatījās man sejā. Neko citu es tik loti savā mū�ā nebiju gribējis, viņ� klusiņām pie�bilda.

Mēma no brīnumiem, es turpināju viņā lūkoties. Lai ko es biju gai�dījusi, bet ne jau tādu atzī�anos. Redzēdams, ka es vaļēju muti brīnos, D�eimijs bezrūpīgi turpināja: Jautāju savam tēvam, kā es zinā�u, ka tā ir īstā sieviete, un viņ� man atbildēja, ka tad, kad pienāks laiks, man nebūs nekādu �aubu. Un nebij ar'. Kad es atmodos tajā tum�ajā naktī zem koka ceļā uz Leohu un tu sēdēji man uz krūtīm un lamājies par to, ka es noasiņoju, es teicu sev: "D�eimij Freizer, lai arī tu neredzi, kā viņa izskatās, un lai ari viņa sver tik, cik kārtīgs vilcējs zirgs, �ī ir tā sieviete."

Es metos viņam klāt, bet D�eimijs atkāpās, ātri bērdams vārdus.

-���� Es teicu sev: "Viņa divas reizes vairāku stundu laikā ir lāpījusi tevi; dzīve Makenziju klana vidū ir tāda, kāda tā ir, tikpat labi varu precēt sievieti, kas var apturēt asiņo�anu un salikt salauztus kaulus." Un vēl es sev teicu: "D�eimij, puis, ja tev tik patīkams viņas pieskāriens atslēgkaulam, iedomājies, kā tas būtu tur zemāk�"

Viņ� aizslēpās aiz krēsla.

-���� Protams, iedomājos, ka tā jūtos vienkār�i pēc �etriem klosterī pavadītiem mēne�iem, nebaudot sievie�u sabiedrības labumus, bet tad jājiens visu nakti kopā� Viņ� apklusa, lai teatrāli nopūstos, izrau�dams man no pirkstiem savu piedurkni, tad turpināja: �ar to bur�vīgi apaļo pakaļu, iespiestu manā kājstarpē� D�eimijs izvairījās no sitiena, kas bija mērķēts uz viņa kreiso ausi, un pakāpās sānis, starp mums izvirzīdams mazu galdiņu. Un to akmens cieto galvu, kas sitās man pret krūtīm� Mazs metāla rotājums atsitās pret viņa galvu un ar troksni aizripoja pa grīdu. Es teicu sev�

Tagad D�eimijs smējās jau tik stipri, ka vajadzēja laiku pa laikam ieraut elpu.

-��� D�eimij� es teicu� lai ari viņa ir viena ārmalie�u maita� ar odzes mēli� un pakaļu kā� kāda tam nozīme, ka s-seja viņai kā a-aitai�

Es viņu glīti paklupināju un ar ceļiem uzmetos uz vēdera, kad viņ� nogāzās zemē tā, ka visa māja norībēja.

-��� Vai tu gribi teikt, ka apprecēji mani mīlestības dēļ? es stingri noprasīju. Viņ� savilka uzacis un cīnījās pēc elpas.

-��� Vai tad es� tikko� to neteicu?

Ar vienu roku D�eimijs apņēma manus plecus, otru veikli pabāza zem brun�iem un turpināja ne�ēlīgi knaibīt to manu ķermeņa daļu, kuru tikko bija slavējis.

Tajā brīdī istabā iepeldēja D�enija, lai paņemtu savu rokdarbu gro�ziņu, un uzjautrināta vēroja brāļa izdarības.

-���� Un ko tu esi sadomājis, manu mazo D�eimij? viņa jautāja, savil�kusi uzacis.

-���� Mīlējos ar savu sievu, viņ� izdvesa, aizelsies no smie�anās un cīkstē�anās.

-���� Tam tu varēji atrast piemērotāku vietu. Viņa savilka uz aug�u otru uzaci. Ierausi pakaļā skabargas.

Lelibroka vienlaikus bija gan mierīga, gan ļoti rosīga vieta. Likās, ka, tiklīdz nodzied gailis, visi uzreiz ceļas aug�ā un saimniecība dūk�dama grie�as kā sare�ģīts pulksteņa mehānisms līdz saules rietam, kad zobratiņi un ritentiņi, kas visu darbināju�i, cits pēc cita apstājas un aizripo tumsā meklēt vakariņas un gultu, lai no rīta atkal brīnumainā kārtā parādītos savās īstajās vietās.

Lai mui�a sekmīgi darbotos, katrs vīrietis, sieviete un bērns bija ļoti būtiski. Un es nespēju iedomāties, kā �os pēdējos gadus tā varēja iztikt bez saimnieka. Tagad ne tikai D�eimija, bet arī manas rokas tika liktas pie pamatiga darba. Pirmo reizi es izpratu, kāpēc skoti tik strikti nosoda dīkdienību, kas man agrāk (vai �ajā gadījumā vēlāk) likās tīrā dīvainība. Dīkdienība tiktu uzskatīta ne tikai par morālas degradācijas pazīmi, bet arī par apvainojumu dabiskajai lietu kārtībai.

Protams, bija arī neaizmirstami brī�i. Tie īsie laika sprī�i, kas paiet tik ātri, kad viss �ķiet sastindzis un eksistence absolūtā līdzsvarā, kā brīdis, kad gaisma mijas ar tumsu, kad ne vienai, ne otrai nav varas pār tevi.

Tādu bridi es izbaudiju otrās vai tre�ās dienas vakarā pēc mūsu iera�anās mui�ā. Es sēdēju uz sētas aiz mājas un aiz torņa varēju redzēt dzeltenīgos laukus līdz klints malai un koku rindai pārejas tālā�kajā malā, kas pamazām satumsa un kļuva melna uz debesu pērļainās vizmo�anas fona. Gan tuvie, gan tālie priek�meti likās vienādā attā�lumā, jo to garās ēnas sakusa ar krēslu.

Gaisā jautās dzestrums, kas vēstīja, ka naktī būs salna, un es nodo�māju, ka drīz būs jāiet iek�ā, kaut ari negribējās pamest �o sastingu�o skaistumu. Nemanīju D�eimija tuvo�anos līdz brīdim, kad viņ� apse�dza manus plecus ar smagu mēteli. Nebiju ievērojusi, ka kļuvis vēss, un sapratu to tikai tad, kad mani ieskāva biezās vilnas sargājo�ais sil�tums.

D�eimija rokas, liekot man ap pleciem mēteli, apskāva mani, un es, viegli drebinādamās, atspiedos pret viņu.

-��� Jau no mājas redzēju, kā tu drebi, D�eimijs sacīja, saņemot manas rokas. Ja neuzmanīsies, sasaldēsies.

-���� Un tu? Es pagriezos, lai paskatītos uz vīru. Par spīti arvien asā�kajam dzestrumam gaisā, viņ� izskatījās pilnīgi apmierināts, būdams vienā kreklā un kiltos, un tikai neliels deguna apsārtums liecināja, ka �is nav no mīlīgākajiem vakariem.

-���� Ak, esmu pieradis. Skotiem nav tik �ķidras asinis kā jums dien�vidu zildeguņiem. Viņ� pacēla uz aug�u manu zodu un smaidīdams noskūpstīja manu degunu. Es saņēmu viņu aiz ausīm un pavilku uz leju.

Tas bija vilcies pietiekami ilgi, lai mūsu ķermeņa temperatūra izlī�dzinātos, un siltās asinis straujā plūdumā �alca man ausīs, kad es atlie�cos atpakaļ, cen�oties noturēties uz �oga malas. Vēj� pūta no mugur�puses, mezdams man sejā matu �ķipsnas. D�eimijs tās notrauca man no pleciem, ar pirkstiem pieglauzdams izspūru�ās lokās tā, ka caur tām spīdēja rieto�ā saule.

-��� Kad gaisma spīd no muguras, izskatās, ka tev ap galvu būtu nimbs, viņ� klusi sacīja. Eņģelis ar zelta kroni.

-��� Un tu, es runāju tikpat klusi, braukdama ar pirkstu pa viņa �okļa līniju, kur dzintarainā gaisma vizēja bārdas rugājos. Kāpēc tu man neteici to agrāk?

Viņ� saprata, par ko es runāju. Uzacs savilkās uz aug�u, un lūpas i/.liecās smaidā, vienu sejas pusi apspīdēja kvēlojo�ā saule, otra grima cnā.

-���� Nu� es zināju, ka tu negribi mani precēt. Man nebija vēlē�anās apgrūtināt tevi vai padarīt sevi par muļķi, sakot to tad, kad skaidri zināju, ka gulēsi ar mani tikai tāpēc, lai cienītu solījumu, kuru nevēlē�jies dot. D�eimijs turpināja smaidīt, nokrēslā pazibēja baltie zobi, kad viņ� apsteidza manus iebildumus. Vismaz pirmajā reizē. Zini, sieva, man ir savs lepnums!

Es pastiepu rokas un pievilku viņu sev klāt tā, ka viņ� stāvēja man starp kājām, kad es sēdēju uz �oga. Juzdama vēso ādu, es apņēmu ar kājām viņa gurnus un apsedzu ar plato mēteli, kas nokarājās kā spārni. Auduma nodro�inātajā patvērumā viņ� cie�i mani apskāva, un es piekļāvu vaigu pie viņa batista krekla.

-��� Mīļā, viņ� �ukstēja. Ak, mana mīļā! Es tevi ļoti gribu.

-��� Tas ta�u nav viens un tas pats, vai ne? es jautāju. Nu, mīlē��ana un gribē�ana.

Viņ� mazliet piesmacis iesmējās.

-���� Bet sasodīti tuvu, Ārmaliet, vismaz man. Es varēju just viņa alku spēku, cietu un vibrējo�u. Pēk�ņi viņ� atkāpās, pieliecās un nocēla mani no sētas.

-���� Uz kurieni mēs ejam? Mēs devāmies projām no mājas uz gobu audzi, kuras paēnā atradās vairāki �ķūnī�i.

-��� Meklēt siena kaudzi.

pamazām es atradu savu vietu saimniecības ikdienas ritmā. Tā kā D�enija vairs nespēja izstaigāt lidz nomnieku mājām, tad �o pie�nākumu uzņēmos es, reizēm man līdzi nāca staļļu zēns, reizēm D�eimijs vai īans. Ņēmu līdzi ēdienu un zāles, kā nu mācēdama, ārstēju saslimu�os un devu padomu, kā uzlabot veselību un higiēnu, ieteiku�mus, kurus uzņēma ar lielāku vai mazāku pateicību.

Lelibrokā es staigāju pa māju un apkārtni, darot darbus, kur varēju būt noderīga, galvenokārt dārzā. Turklāt Lelibrokā vēl bija ne tikai mazais, skaistais ko�umdārzs, bet arī gar�augu dārziņ� un milzīgs sakņu dārzs jeb dārzenājs, kas nodro�ināja mui�u ar rāceņiem, kāpos�tiem un kaba�iem.

D�eimijs, lai atgūtu nokavēto laiku, bija visur darbistabā ar grā�matvedības dokumentiem, laukos ar nomniekiem un zirgu stallī ar īanu. Man likās, ka aiz tā slēpjas kaut kas vairāk par pienākumu vai peļņu. Mums drīz būs jādodas projām; viņ� gribēja visu ievirzīt sliedēs, lai darbi pa�i ritētu, kamēr viņ� būs projām, līdz viņ� līdz mēs varē�sim atgriezties te uz visiem laikiem.

Es zināju, ka mums būs jādodas projām, tomēr mierīgajā Lelibrokā, D�enijas, īana un mazā D�eimija dzīvespriecīgajā sabiedrībā es jutos, kā beidzot pārnākusi mājās.

Kādu ritu pēc brokastīm D�eimijs piecēlās no galda un paziņoja, ka do�oties uz ielejas otru galu, jo gribot apskatīt zirgu, ko Mārtiņ� Meks pārdodot.

D�enija stāvēja pie bufetes un pagriezās, saraukusi uzacis.

-��� Vai tu domā, ka tas ir dro�i, D�eimij? Pēdējā mēne�a laikā pa visu novadu vazāju�ās angļu sardzes.

Viņ� paraustīja plecus un paņēma svārkus, ko bija uzlicis uz krēsla atzveltnes.

-���� Bū�u uzmanīgs.

-��� Paklau, D�eimij, ierunājās īans, ienācis ar malkas klēpi kamī�nam. Es gribēju jautāt� vai tu �orīt vari aizkāpt līdz dzirnavām? Vakar bij ienācis D�oks un teica, ka kaut kas sagājis dēlī ar ratu. Es uzmetu aci, bet divatā mēs netikām gudri. Man liekas, ratā zem ūdens iepinu�ies kādi mēsli.

Māsasvīrs viegli uzsita pa savu koka kāju un uzsmaidīja man.

-��� Staigāt es, paldies Dievam, varu, jāt arī, bet peldēt nejaudāju. Es tikai �ļakstos un bradāju pa riņķi kā vabole.

D�eimijs nolika svārkus atpakaļ uz krēsla un pasmaidīja par svaiņa salīdzinājumu.

-��� Nav jau tik ļauni, īan, ja tāpēc viss rīts nav jāpavada ledainā dzir�navu dīķī. Labi, es aizie�u. Viņ� pagriezās pret mani.

-��� Vai negribi nākt man līdzi, Armaliet? Rīts tāds smuks, un tu vari paņemt savu kurvīti. Viņ� pameta ironisku skatienu uz milzīgo klūgu grozu, ko es ņēmu līdzi, ejot lasīt zālītes. Ie�u uzvilkt kreklu. Tūlīt nāk�u. Viņ� devās uz kāpnēm un vingri uzskrēja aug�ā, lecot pa trim pakāpieniem uzreiz.

Mēs ar īanu sasmaidījāmies. Ja viņ� no�ēloja, ka viņam tādi varoņ�darbi tagad liegti, tad prasmīgi slēpa aiz prieka par D�eimija spēku pārpilnību.

-���� Cik labi, ka viņ� ir atgriezies, īans sacīja.

-���� Kaut mēs varētu te palikt, es pa�ēlojos.

Maigi brūnajās acīs pavīdēja satraukums.

-���� Bet jūs ta�u nedosieties projām tūlīt?

Es papurināju galvu. Nē, tūlīt vēl ne. Bet labu laiku pirms sāk snigt. D�eimijs bija nolēmis, ka vislabāk mums būtu doties uz Bjūliju Freizeru klana sēdekli. Varbūt viņa vectēvs lords Lavets varēs ko darīt mūsu labā; ja ne, tad vismaz spēs mums palīdzēt tikt uz Franciju.

īans nomierinājies pamāja ar galvu.

-��� Jā, skaidrs. Bet jums vēl ir da�as nedēļas laika.

Bija skaista, saulaina rudens diena, gaiss dzirksto�s kā sidrs, un debesis tik zilas, ka varētu tajās noslīkt. Mēs gājām lēnām, jo es lasīju vēlīnus me�ro�u ziedus un dipsaku galvas, un par �o to pļāpā�jām.

-��� Jaunnedēļ ir Ceturk�ņa rentes diena, D�eimijs ieminējās. Vai tava jaunā kleita būs gatava?

-���� Es ceru. Kāpēc prasi, vai tas ir tik liels notikums?

Viņ� man uzsmaidīja un paņēma no manis grozu, kamēr es pielie�cos noraut bi�krēsliņa kātu.

-��� Nu, tā varētu teikt. Zināms, ne tik krā�ņs kā Kolama godi, bet visi Lelibrokas nomnieki ieradīsies maksāt renti un izrādīt cieņu jaunajai Lelibrokas kundzei.

-���� Laikam jau viņi brīnīsies, ka esi apprecējis anglieti.

-��� Domāju, ka da�i tēvi būs vīlu�ies; pirms mani saņēma ciet un aizveda uz Fortviljamu, es te lakstojos ap vienu otru zelteni.

-���� Vai no�ēlo, ka neapprecēji vietējo meitu? es koķetēju.

-��� Ja tu gaidi, ka es teik�u "jā", viņ� uztvēra manu noskaņu, bridi, kad tev rokā cūku kaujamais dūcis, tad tu slikti domā par manu veselo saprātu.

Es nometu dunci, ko biju paņēmusi augu rak�anai, atplētu rokas un stāvēju gaididama. Kad viņ� beidzot mani palaida vaļā, es atkal pielie�cos pēc dun�a un paķircinājos:

-��� Visu laiku prātoju, kā tas nākas, ka tu tik ilgi paliki nevainīgs. Vai tad visas Lelibrokas meitas ir tik neglītas?

-���� Nē, viņ� sacīja, acis samiedzis spo�ajā saulē. Tur vainīgs mans tēvs. Reizēm mēs abi mēdzām vakaros pastaigāties pa laukiem un tad runājām par visu ko. Kad biju pietiekami vecs, lai kaut kas tāds varētu atgadīties, viņ� man pastāstīja, ka vīrietim jāatbild par savu sēto sēklu, jo viņa pienākums ir rūpēties par sievieti un aizsargāt viņu. Un, ja es neesmu gatavs to darīt, tad man nav tiesības uzvelt sievietes pleciem nastu par savas rīcības sekām.

D�eimijs pameta skatienu atpakaļ uz māju. Un uz mazo dzimtas kapsētu netālu no torņa, kur bija apbedīti viņa vecāki.

-��� Viņ� sacīja, ka vīrie�a dzīvē vislieliskākais ir gulēt ar sievieti, kuru mīl, D�eimijs klusi teica. Viņ� man uzsmaidīja, un acis viņam bija tikpat zilas kā debesis virs galvas. Tēvam bija taisnība.

Viegli pārlaidu pirkstus viņa vaigam līdz zodam.

-��� Diezgan ne�ēlīgi pret tevi ir likt tev tik ilgi gaidīt, es ieminējos.

D�eimijs pasmaidīja, spirdzino�ais rudens vēj� plivināja kiltus

viņam ap ceļiem.

-���� Nu, Baznīca gan māca, ka pa�apmierinā�anās ir grēks, bet mans tēvs sacīja, ka, pēc viņa domām, ja jāizvēlas apgānīt sevi vai kādu nabaga sievieti, tad kārtīgs vīrs nesīs upuri.

Izsmējusies es papurināju galvu un teicu:

-��� Nē. Nē, neko vairāk es neprasī�u. Tomēr tu saglabāji nevainību.

-��� Tikai pateicoties Dieva �ēlastībai un tēvam, Armaliet. Man liekas, kop� �etrpadsmit gadu vecuma man galvā nebij nekā cita kā vien skuķi. Bet tad mani aizsūtīja uz Bīne�adu pie Dūgala.

-���� Un tur meiteņu nebija? es painteresējos. Man likās, ka Dūgalam bija meitas.

-���� Kā tad. �etras gabalas. Divas jaunākās nav nekādas glītās, bet vecākā bij traki smuka. Pāris gadu vecāka par mani, Mollija. Un mana uzmanība viņai diez kā neglaimoja. Es lūrēju uz Molliju pāri vakariņu galdam, bet viņa augstprātīgi manī noraudzījās un jautāja, vai man esot katars. Tādā gadījumā man esot jāliekas gultā, bet, ja ne, viņa būtu ļoti pateicīga, ja es aizvērtu muti, jo viņa ēdot nevēloties skatīties man rīklē.

-���� Pamazām sāku saprast, kā tu varēji palikt nevainīgs, es teicu, parāvusi uz aug�u brun�us, lai uzkāptu uz �oga �ķērskoka. Bet visas ta�u nebija tādas.

-���� Nē, D�eimijs domīgi sacīja un pastiepa roku, lai palīdzētu man tikt pāri �ogam. Mollijas jaunākā māsa Tabita bija krietni draudzī�gāka. Viņ�, kavēdamies atmiņās, pasmaidīja.

-���� Tibija bij pirmā meitene, kuru es noskūpstīju. Pareizāk būtu teikt, ka viņa bij pirmā meitene, kas noskūpstīja mani. Nesu viņas vietā no kūts uz pienotavu divus spaiņus piena un visu laiku kalu plā�nus, kā dabūt viņu aiz durvīm, jo no turienes viņa nevarēs aizbēgt, un noskūpstīt. Bet man bij aizņemtas rokas, un, lai es tiktu iek�ā, durvis vajadzēja atvērt viņai. Un tā sanāca, ka beigu beigās es tiku iespiests aizdurvē, Tiba pienāca, saņēma mani aiz ausīm un noskūpstīja. Un iz�ļakstīja pienu, viņ� vēl piebilda.

-���� Izklausās pēc neaizmirstamas pirmās pieredzes, es nosmējos.

-���� �aubos, vai viņai tā bij pirmā reize. D�eimijs smaidīja. Tiba bij zino�āka par mani. Bet nekāda lielā mācī�anās mums nesanāca; aptu�veni pēc pāris dienām Tibas māte pieķēra mūs pieliekamajā kambari. Viņa neko neteica, tikai uzmeta man niknu skatienu un lika Tibijai iet klāt galdu, bet gan jau viņa bij pastāstījusi Dūgalam.

Ja Dūgals Makenzijs bija tik a�s uz atmaksas pieprasī�anu par mā�sas goda aizskar�anu, varu tikai minēt, ko viņ� spētu izdarīt, aizstāvot meitu.

-���� Man skrien �ermuļi pār muguru. Arī es smaidīju.

-���� Man ar', D�eimijs nodrebinājās. Tā kā sakaunējies viņ� iesāņus uzmeta man skatienu.

-��� Tu jau zināsi, ka jauni zēni da�kārt no rītiem pamostas ar� nu, ar� Viņ� nosarka.

-��� Jā, es zinu, lieti�ķi noteicu. Tāpat ir arī divdesmit trīs gadus veciem ve�iem. Vai tu domā, ka es neievēroju? Tu pietiekami bie�i esi man to parādījis.

-��� Mmphmm. Nu, nākamajā rītā pēc tam, kad Tibas māte mūs pie�ķēra, es pamodos rītausmā. Biju sapņojis par viņu� par Tibu, ne jau par viņas māti un nemaz nebiju pārsteigts, ka sajutu sev uz daikta roku. Bet brīnums bij tas, ka tā nebij mana roka.

-��� Un arī Tibijas ne?

-���� Nē, zināms, ka ne. Viņas tēva.

-���� Dūgala? Pie joda�?

-���� Nu, es atvēru acis un viņ�, ļoti mīļi smaidīdams, raudzījās manī no aug�as. Tad apsēdās uz gultas malas un mēs jauki papļāpājām kā tēvocis ar māsasdēlu, kā aud�utēvs ar aud�udēlu. Viņ� ļoti priecājo�ties, ka es dzīvoju viņa mājā, jo viņam pa�am dēla nav, un tā tālāk. Ka visai ģimenei es ļoti patīkot. Cik stipri viņam sāpētu, ja es tādas jaukas, nevainīgas jūtas, ko viņa meitas jūt pret mani, izmantotu ļaun�prātīgi, bet viņ�, protams, esot laimīgs, ka varot man uzticēties kā pa�a dēlam.

Un visu laiku, kamēr viņ� tā runāja un es gulēju, vienu roku Dūgals I arēja uz dun�a, bet ar otru bij satvēris manus pautus. Tāpēc es teicu "|ā, krusttēv" un "nē, krusttēv", un, kad viņ� aizgāja, es satinos segā un sapņoju par cūkām. Un lidz se�padsmit gadu vecumam, kad ierados l.eohā, nevienu meiteni vairs neskūpstīju.

D�eimijs smaidīdams skatījās uz mani. Mati viņam bija atsieti uz pakau�a ar ādas sloksni, bet īsākie uz galvvirsas, kā parasti, spurojās un skaidrajā, dzidrajā gaisā vizuļoja sarkani zeltaini. Ceļā no Leohas uz Kreignedanu viņa āda bija ieguvusi tumsnēju bronzas toni, un tagad viņ� izskatījās pēc rudens lapas, kas jautri grie�as vējā.

-��� Un kā bij ar tevi, mana daiļā Ārmaliet? viņ� jautāja. Vai pui�kas skrēja tev pakaļ, mēles izkāru�i, vai ari tu biji kautrīga un bikla?

-��� Ne tik kautrīga kā tu, es piesardzīgi sacīju. Man bija astoņi gadi.

-��� Jezebele! Kur� tad bij tas laimīgais?

-��� Tūristu gida dēls. Tas notika Ēģiptē. Viņam bija deviņi gadi.

-���� 0, tad tu neesi vainojama. Tevi paveda vecāks vīrietis. Un noteikti viens sasodīts pagāns.

Ielejā mūsu acīm pavērās dzirnavas, tās bija gleznainas, sienas klāja dzeltens apmetums, pie vienas kvēloja tum�sarkanu vīnstīgu re��ģis, zaļie slēģi, tīri, kaut arī mazliet pabalēju�i, bija atvērti, lai ielaistu dienasgaismu. Ūdens priecīgi �alca, pa slū�ām zem stāvo�a dzirnu rata gāzdamies dīķī. Tur peldēja pīles, un ceļā uz dienvidiem te bija nolai�du�ies atpūsties krūklis un gaigala.

-���� Skaties! es ierunājos, apstādamās kalna virsotnē, satvērusi D�eimija roku, lai arī viņ� apstātos. Vai nav skaisti?

-���� Būtu daudz smukāk, ja dzirnu rats grieztos, viņ� noburk�ķēja. Tad palūkojās manī un pasmaidīja.

-��� Jā, Ārmaliet. �ī ir skaista vieta. Bērnībā es te nācu peldēties� aiz upes pagrieziena ir plats līcis.

Drīz vien, paejot da�us soļus uz leju, cauri vītolu priek�karam to varēja ieraudzīt. Un arī zēnus. Viņi bija �etri, �ļakstināja ūdeni, peldēja un klaigāja, pliki kā zirņi.

-���� Brrr, es, vērodama peldētājus, nodrebinājos. Rudenim laiks bija loti labs, tomēr gaiss bija pietiekami dzeldīgs, lai es priecātos, ka esmu paņēmusi lakatu. Jau skatoties vien, man asinis stingst dzīslās.

-��� Ak tā? D�eimijs nobrīnījās. Nu tad ļauj man tās uzsildīt.

Pametis skatienu uz zēniem upē, viņ� atkāpās lielas kastaņas ēnā.

Apņēmis mani ap vidu, viņ� ari mani ievilka ēnā.

-��� Tu nebiji pirmā zeltene, kuru bu�oju, viņ� klusi sacīja. Bet zvēru, ka būsi pēdējā. Un viņ� liecās pretī manai uz aug�u pavērstajai sejai.

Pēc steidzīgas iepazīstinā�anas ar melderi, kur� iznāca no sava mitekļa, es devos atvilkt elpu uz dzirnavu dīķi, bet D�eimijs tikmēr vai�rākas minūtes klausījās paskaidrojumus, kas noticis ar dzirnavu ratu. Pēc tam melderis iegāja dzirnavās, lai mēģinātu pagriezt dzirnakmeni no iek�puses, bet D�eimijs brīdi stāvēja un domīgs vērās tum�ajā ar ūdenszālēm aizaugu�ā dīķa dzelmē. Beidzot, paraustījis plecus, viņ� sāka vilkt nost drēbes.

-��� Neko nepadarīsi, viņ� izmeta man adresētu piezīmi. īanam taisnība zem slū�ām kaut kas iestrēdzis. Man būs jānirst un� Es noelsos, un viņ� apklusa, tad pagriezās pret krastu, kur es sēdēju, noli�kusi grozu sev blakus.

-��� Un kas tev vainas? D�eimijs man stingri noprasīja. Vai nekad agrāk neesi redzējusi vīrieti apak�biksēs?

-��� Ne� glu�i� tādās! Smieklu dēļ es nevarēju parunāt, tomēr da�us vārdus man izdevās izteikt. Pieļāvis, ka vajadzēs nirt, D�eimijs zem kiltiem bija uzvilcis īsu apģērba gabalu, kas bija neiedomājami vecs, �ūts no sarkana flaneļa, bet vēlāk salāpīts ar neaptverami pla�a klāsta krāsu un materiālu ielāpiem. Acīmredzot �īs apak�bikses sākumā bija piederēju�as cilvēkam, kura viduklis bijis par vairākām collām resnāks nekā D�eimijam. Bikses �ļauganās ielocēs bistami karājās pār plakano vēderu uz pa�iem gurnu kauliem.

-��� Vai tās piederēja tavam vectēvam? es minēju, neveiksmīgi cen��oties apspiest ķiķinā�anu. Vai ari vecaimātei?

-��� Tēvam, viņ� salti atteica, augstprātīgi manī raugoties. Tu ta�u nedomāji, ka sievas un savu nomnieku acu priek�ā bridī�u ūdeni pliks kā ola, vai ne?

Ar milzīgu pa�cieņu D�eimijs saņēma vienā rokā lieko audumu un brida dīķi. Iedams pa ūdeni blakus ratam, viņ� novērtēja situāciju, tad dziļi ievilka elpu un ienira; pēdējais, ko es no viņa redzēju, bija sarka�nās flaneļa apak�bikses, piepūtu�ās kā balons. Dzirnavnieks, izliecies pa logu, sauca uzmundrinājumus un norādījumus, tiklīdz gludā, slapjā galva iznira virspusē, lai ieelpotu.

Dīķa krasts bija biezi apaudzis ar mitrumu mīlo�iem augiem, un es ar savu dunci raku malvas saknes un mazās, smalklapainās vīgriezes. Grozs jau bija līdz pusei pilns, kad aiz muguras izdzirdēju pieklājīgu kāsu.

Kāsētāja bija ļoti veca vai vismaz tāda izskatījās. Viņa balstījās uz vilkābeles nūju, savīkstljusies drānās, kuras viņa noteikti valkāja jau pirms divdesmit gadiem, bet tagad saruku�ajam stāvam tās bija daudz par platu.

-���� Labs ritiņ�, vecā sieviete sveicināja, vairākkārt pamādama ar galvu. Iestivināts balts galvas auts noslēpa gandrīz visus matus, tikai da�as tēraudsirmas �ķipsnas bija izspruku�as savā vaļā un pielipu�as pie vaigiem līdzīgiem sa�uvu�iem āboli�iem.

-���� Labrīt, es atņēmu sveicienu un jau cēlos kājās, bet viņa spēra da�us soļus uz priek�u un pārsteidzo�i graciozi noslīga man blakus zemē. Cerēju, ka viņa spēs atkal piecelties.

-���� Es esmu� iesāku, bet nebiju lāgā atvērusi muti, kad sve�ā mani pārtrauca.

-���� Tu, protama lieta, esi jaunā kundzene. Esmu Makneba kundze vecā Makneba, tā mani sauc, jo, redz, manas vedeklas tak ar' ir Mak�neba kundzes. Ar kārnu roku viņa pavilka sev tuvāk manu grozu un ieskatījās tajā.

-���� Malvas sakne� jā, tā labi der pret bau�laku. Bet to tu gan, zeltenīt, labāk nebrūķē. Viņa piebikstīja ar pirkstu mazam, brūnganam bumbulim. Izskatās pēc lilijas saknes, bet nav.

-���� Kas tad tā ir? es jautāju.

-���� �ūskmēlīte. Ja �ito apēd, zeltenīt, tad jāvārtās pa istabu. Viņa izņēma bumbuļus no groza un ar plunk�ķi sameta ūdenī. Tad iecēla grozu sev klēpī un lietpratīgi izrakņāja tā saturu, bet es skatījos daļēji man nāca smiekli, bet daļēji jutos aizkaitināta. Ziņkāri apmierinājusi, ve�a atdeva grozu man.

-��� Nu, priek� ārmalie�u sievi�ķa esi gana gudra, viņa mani novēr�tēja. Vismazam at�ķir pātaini no balandas. Viņa pameta skatienu uz dīķi, kur bija parādījusies D�eimija galva, gludena kā ronim, tad atkal pazudusi zem dzirnavām. Redzu, ka pilskungs nav apņēmis tevi tikai aiz smukā ģīmja vien.

-���� Paldies, es pateicos un nolēmu uztvert to kā komplimentu. Vecās sievas acis, asas kā adatas, bija piekaltas manam viduklim.

-���� Grūta vēl neesi? vecā Makneba skaidri un gai�i noprasīja.

-��� Aveņu lapas, tā ir laba lieta. Sauju aveņu lapu pasautē kopā ar me�ro�u augļiem, dzer augo�ā mēnesi, no ceturk�ņa līdz pilnam. Kad mēness dilst, no pilna līdz pusei, ņem drusku bārbales un izskalo dzemdi.

-���� 0, es iesaucos, nu�

-��� Man pilskungam ir viena lūg�ana, vecā turpināja. Bet skatos, ka �imbrī�am viņ� ir aizņemts, tamdēļ es to pateik�u tev.

-���� Labi, vārgā balsi piekritu, neredzēdama iespēju viņu apturēt.

-��� Mans mazdēls, sieviete sacīja, ieurbusies mani ar mazajām, pelēkajām acīm, kas izmēra un spo�uma ziņā atgādināja akmentiņus,

-���� mans mazdēls, nu, Rebijs� man viņu pavisam ir se�padsmit gabali, un trijus sauc par Robertiem, bet viens ir Bobs, otrs Robs un mazais Rebijs.

-���� Apsveicu, pieklājīgi iestarpināju.

-���� Gribu, lai pilskungs ņem �o pie sevis par staļļa puiku.

-��� Nu, es nezinu�

-���� Saproties, tēva dēļ. Viņa paliecās uz priek�u, kā klāstīdama noslēpumu. Es jau nesaku, ka stingrībai būtu kāda vaina; aizvien esu teikusi, ja taupīsi rīksti, izlaidīsi bērnu, un labais Kungs zina, ka puikas vajag slānīt, citādi viņ� nebūtu tajos sadzinis velnu. Bet, kad nonāk tik tālu, ka liek bērnam gulēt uz plīts, kad uz sejas ir manas dūres lieluma zilums un tikai par to, ka paņem no �ķīvja lieku plāceni, tad�

-��� Tu gribi teikt, ka Rebija tēvs bērnu sit? es iejaucos.

Vecā pamāja ar galvu, apmierināta ar manu saprātu.

-��� Nuka. Vai tad es neteicu? Viņa pacēla roku. Es nebūtum neko sacījusi. Vīra dēls ir viņa ziņā, un viņ� labāk zina, kas darāms, bet� nu, Rebijs ir man dikteni mīļ�. Un vai puika vainīgs, ka tēvs dzer kā lops, lai cik liels negods mātei to teikt�

Ve�a brīdino�i izslēja pirkstu taisnu kā nūja.

-���� Neteik�u, ka Ronalda tēvs retums nebūtu drusku par daudz uzņē�mis uz krūts. Bet nekādām pret mani vai bērniem nepacēla roku, nekā�dām, vecā Makneba domīgi piebilda. Pēk�ņi viņa piemiedza man ar aci, mazie vaidziņi bija apaļi un stingri kā vasaras āboli, tā ka es varēju redzēt, kāda dzīvespriecīga un pievilcīga meitene viņa bijusi.

-��� Vienu rei�u viņ� man iesita gan, sieviete atklāja man noslē�pumu, bet es paķēru bakstīkli no pavarda un iebelzu �im pa galvu. Viņa smieklos sa�ūpojās. Likās, bū�u �o nogalēju�i, sāku vaimanāt un turēju klēpī viņa galvu, ko nu iesāk�u, palikusi atraitnēs ar diviem bērniem? Bet viņ� attapās, viņa lieti�ķi sacīja, un nekad vairam man nepiedūra ne pirksta un bērniem ar'. Es laidu pasaulē trīspadsmit, zini, vecā palepojās. Un izaudzināju desmit.

-��� Apsveicu, es teicu no sirds.

-���� Aveņu lapas, viņa atkārtoja, iedro�ino�i uzliekot man uz ceļa roku. Piemini manus vārdus, zeltenīt, aveņu lapas līdzēs. Un, ja ne, nāc pie manīm un es tev savārī�u dziru no ehinācijas, kaba�u sēklām un kultas jēlas olas. Tas aizraus tava vīra sēklu taisni uz dzemdi, zini, un uz Lieldienām būsi apaļa kā ķirbis.

Es, mazliet notvīku�i, noklepojos.

-���� Mmphmmm. Un tu gribi, lai D�eimijs, tas ir, pilskungs, pieņem tavu mazdēlu pie sevis par staļļu puiku, lai viņ� tiktu prom no tēva?

-��� Nuka. Jau tagad Rebijs ir varens strādnieks, un pilskungs nebūs�

Mūsu dzīvās sarunas vidū vecās sievas seja sastinga. Es atskatījos

pāri plecam un arī sastingu. Sarkansvār�i. Dragūni, se�i jātnieki uzma�nīgi rāpās paugurā uz dzirnavām.

Ar apbrīnojamu attapību Makneba kundze piecēlās un atkal apsē�dās uz D�eimija nomestajām drēbēm, visu apsedzot ar saviem plata�jiem brun�iem.

Man aiz muguras diķī kārtējo reizi ar plunk�ķi iznira D�eimija galva un strauji ievilka elpu. Baidījos uzsaukt vai pakustēties, jo tā varēju pie�saistīt dragūnu uzmanību dīķim, bet nāves klusums, kas pēk�ņi iestājās man aiz muguras, vēstīja, ka viņ� pats pamanījis briesmas. Klusumu pārtrauca viens vienīgs �ukstus pateikts, bet no sirds dziļumiem nācis vārds, kas aizlidoja pār ūdeni:

-��� Merde.

Mēs ar veco sievu sēdējām nekustēdamās un skatījāmies, kā kara�vīri nāk lejup no kalna. Pēdējā brīdī, kad viņi iegriezās ap dzirnavu stūri, viņa a�i apcirtās pret mani un piespieda pie savītu�ajām lūpām kā stibu taisno pirkstu. Es nedrīkstēju runāt, tādējādi darot zināmu dragūniem, ka esmu angliete. Man nebija laika pat pamāt ar galvu, ka esmu sapratusi, kad jau da�as pēdas no mums parādījās dubļiem aplipu�i pakavi.

-��� Labs rīts, dāmas, dragūnu vadītājs sveicināja. Viņ� bija kaprālis, bet es ar prieku konstatēju, ka ne kaprālis Hokinss. Ātrs skatiens aplie�cināja, ka neviens karavīrs nav no Fortviljamas, un cie�ais tvēriens, ar kādu biju sagrābusi groza rokturi, mazliet atlaidās.

-��� Mēs no aug�as redzējām dzirnavas, dragūns sacīja, un nodo�mājām, varbūt var nopirkt kādu maisu ar miltiem. Viņ� paklanījās mums abām, nezinādams, kuru uzrunāt.

Makneba kundze izturējās salti, bet pieklājīgi.

-��� Labrīt! Viņa pamāja ar galvu. Bet, ja esat nāku�i pēc miltiem, domāju, ka dabūsiet vilties. Sudmalu rats ir pagalam. Varbūtam nākam�reiz, kad iegadīsieties �ajā pusē.

-���� Ak tā? Kas tad lēcies? kaprālis, jauns, maza auguma vīrs ar veselīgu sejas krāsu, ieinteresējās. Viņ� nogāja līdz dīķa malai, lai pa�skatītos uz ratu. Dzirnavnieks, kas izsprāga no mājas, lai ziņotu par pēdējiem jaunumiem par dzirnakmeni, ieraudzījis karavīru, steig�us atkal nozuda.

Kaprālis uzsauca vienam no saviem vīriem. Rāpjoties aug�up pa no�gāzi, viņ� pamāja otram karavīram, kur� padevīgi pieliecās, lai kaprālis var uzrausties viņam uz muguras. Pastiepjoties pirkstgalos, viņam ar abām rokām izdevās ieķerties niedru jumta malā, un �ūpodamies viņ� uzrausās uz tā. Visā augumā izslējies, viņ� tikai ar grūtībām spēja aiz�sniegt lielo ratu. Ieķērās tajā ar abām rokām un mēģināja pakustināt. Tad kaprālis pieliecās un pa logu uzsauca dzirnavniekam, lai pagrie� akmeni ar roku.

Es pavēlēju sev neskatīties uz slū�u pamatu. Protams, es nepārzi�nāju ūdensdzirnavu ratu darbības principus, bet baidījos: ja rats pēk��ņi padotos, tad apak�ā viss tiktu saspiests. Acīmredzot manas bailes nebija veltas, jo Makneba kundze steig�us uzrunāja vienu no karavīīlem, kas bija palicis pie mums.

-�� Tev, puis, vajadzētu nocelt savu komandieri zemē. Viņ� neko labu nepadarīs ne sudmalām, ne sev. Nav labi krāmēties gar lietām, no l< lirām neko nejēdz.

-��� Ak, kundzit, neraizējies, karavirs attrauca. Kaprālim Silversam Hemp�irā piederēja kvie�u dzirnavas. Tas, ko kaprālis nezina par udensdzirnavām, ietilptu manā kurpē.

Mēs ar Makneba kundzi pārmijām satrauktus skatienus. Kaprā�lis vēl mazliet parāpoja pa jumtu, izmēģinot paraustīja un pagrūstīja ratu, tad nokāpa lejā pie mums. Viņ� bija stipri sasvīdis, tāpēc vispirms noslaucīja savu sarkano seju ar lielu, nosmulētu mutautu un tikai tad mūs uzrunāja:

-���� No aug�as nejaudāju ratu iekustināt, un tas muļķa dzirnavnieks, �ķiet, nesaprot ne vārda angliski. Viņ� pameta skatienu uz Makneba kundzes resno nūju un mezglainajiem pirkstiem, tad uz mani. Varbūt jaunā dāma var nākt pārtulkot?

Makneba kundze sargājo�i izstiepa roku un satvēra manu pie�durkni.

-���� Tev, kungs, vajadzēs aizbildināt manu vedeklu. Viņai galviņā viss sagriezies, kop� pēdīgais bērnelis piedzima nedzīvs. Nav teikusi ne vārda veselu gadu, nabaga meitēns. Un es nevaru atstāt �o ni uz minūti, jo bail, ka bēdās neiemetas ūdeni.

Darīju, ko varēju, lai izskatītos vājprātīga, un pa�reizējā situācijā tas nebija grūti.

Kaprālis izskatījās noraizējies.

-���� 0! viņ� izmeta. Nu� Komandieris lēnā solī bija aizstaigājis līdz dīķa malai un, pieri saraucis, lūkojās ūdenī. Viņ� izskatījās tie�i tāds pats kā D�eimijs pirms stundas un acīmredzot tā pa�a iemesla dēļ.

-���� Neko nevar darīt, Kolins, kaprālis sacīja vecākajam karavīram. Man būs jānirst un jāskatās, kas par vainu. Viņ� novilka savus sarkanos svārkus un sāka pogāt vaļā krekla aproces. Mēs ar Makneba kundzi pārmijām baiļpilnus skatienus. Lai arī zem rata bija pietiekami daudz gaisa, lai paliktu dzīvs, bet dro�ai paslēptuvei tur katrā ziņā vie�tas nepietika.

Ne visai optimistiski apcerēju iespēju pārliecino�i notēlot epilep�sijas lēkmi, kad man virs galvas pēk�ņi iekrak�ķējās milzīgais rats. Ar tādu skaņu, it kā tiktu noslepkavots koks, lielais loks slaidi pagriezās, uz mirkli iestrēga, tad sāka vienmērīgi griezties, lāpstiņām jautri teci�not uz slū�ām tērcītes.

Kaprālis pārtrauca izģērb�anos un sāka apbrīnot rata loku.

-���� Paskat, Kolins! Nez kas tur bija ieķēries?

It kā atbildot uz �o jautājumu, rata aug�ā kaut kas parādījās. Tas nokarājās no vienas lāpstiņas, ūdenim pilot no piemirku�ajām sarkana�jām ielocēm. Lāpstiņa iesita pa straumi, kas tagad mutuļoja pie slū�ām, priek�mets nokrita, un D�eimija tēva apak�bikses majestātiski aizpel�dēja pa dīķa virsmu.

Vecākais karavīrs ar nūju bikses izmak�ķerēja un saviebies tās pasniedza savam komandierim, kas savukārt tās paņēma ar nūju kā cilvēks, kuram jāņem beigta zivs.

-���� Hm, viņ� sacīja, kritiski nopētījis uz aug�u pacelto apģērba gabalu. Nez no kurienes tās uzradās? Laikam būs aptinu�ās ap ilksi. Jocīgi, ka tāds sīkums var izraisīt tik lielu klapatu, vai ne, Kolins?

-��� Jā, kaprāl. Acīmredzot karavīrs neuzskatīja skotu dzirnavu rata darbību par saisto�u tēmu, bet atbildēja pieklājīgi.

Pāris rei�u apgrozījis bikses, kaprālis paraustīja plecus un izman�toja tās, lai noslaucītu netīrās rokas.

-���� Labs flaneļa gabals, viņ� nopriecājās, izgrie�ot slapjo lupatu. Noderēs, lai noslaucītu zirglietas. Tāda kā piemiņas lieta, vai ne, Kolins? Un pieklājīgi paklanījies man un Makneba kundzei, viņ� devās pie zirga.

Tikko dragūni bija nozudu�i skatienam aiz kalna gala, kad �ļakstinā�anās dīķī ziņoja, ka no dzelmes aug�ā ceļas ūdens gars.

D�eimijs bija balts, it kā asiņu viņam nemaz vairs nebūtu, un zil�gans kā marmors, bet zobi klabēja tik stipri, ka tik tikko spēju saprast pirmos vārdus, kuri, protams, bija gēlu valodā.

Makneba kundzei gan neradās tādas grūtības, un viņas vecais �ok�lis atkārās. Tad viņa to ar troksni aizvēra un ar dziļu cieņu paklanī�jās no ūdens izniru�ajam kungam. Redzot viņu, D�eimijs nekāpa tālāk krastā, ūdens vēl joprojām pieklājīgi skalojās viņam ap gurniem. Viņ� dziļi ievilka elpu, sakoda zobus, lai tie vairs neklabētu, un norāva vir�teni ūdenslēcu.

-��� Makneba kundze. Viņ� paklanījās vecajai nomniecei.

-��� Kungs. Ari viņa atkal paklanījās. Jauka diena, vai ne?

-��� Mazliet p-pavēsa. D�eimijs uzmeta man skatienu. Es bezpalī�dzīgi paraustīju plecus.

-��� Mēs priecājamies redzēt tevi atpakaļ mājās, kungs, un ceram, puikas un es, ka drīzi varēsi te palikt pavisam.

-��� Es ari, Makneba kundze, D�eimijs pieklājīgi atbildēja. Viņ� nikni lūrēja caur pieri uz mani un maja ar galvu. Es mīļi pasmaidīju.

Vecā sieva, nelikdamās ne zinis par �o saspēli, salika sakropļotās rokas klēpi un ar cieņu atlieca muguru.

-��� Es gribēju pilskungam izlūgties mazu nieku, viņa iesāka, tas ir par�

-���� Vecmāmiņ Makneba, D�eimijs viņu pārtrauca, draudīgi pasper�dams pussoli ūdeni, lai ko tu gribi, es to izdarī�u. Ar noteikumu, ka tu atdosi man kreklu, kamēr neesmu nosaldējis kādu locekli.

Vakaros, kad galds bija novākts, mēs kopā ar Mareju pāri sēdē�jām dzīvojamā istabā, draudzīgi tērzējām par �o un to vai klau�sījāmies D�enijas stāstos.

�ovakar bija mana kārta, un D�enija ar īanu kā apburti klausījās, kamēr es izstāstīju piedzīvojumu ar Maknebu māti un sarkansvār�iem.

-���� "Labais Kungs zina, ka puikas vajag slānīt, citādi viņ� nebūtu tajos sadzinis velnu." Es tā iejutos Maknebu mātes lomā, ka mani skatītāji kliedza "bravo".

D�enija izslaucīja no acīm smieklu asaras.

-���� Ak kungs, tas gan ir tiesa. Un viņa to labi zina. Cik viņai to puiku īsti ir, īan, vai astoņi?

īans piekrīto�i pamāja ar galvu.

-��� Jā, vismaz. Nekad nevaru atcerēties, kā viņus visus sauc; kad mēs ar D�eimiju bijām bērni, likās, ka vienalga, vai mēs medījām, mak�ķerē�jām vai peldējāmies, vienmēr tur bij arī kāds pārītis Maknebu.

-��� Jūs kopā uzaugāt? es iejautājos. D�eimijs un īans apmainījās ar platiem, sazvērnieciskiem smaidiem.

-���� O jā, mēs pazinām viens otru, D�eimijs nosmēja. īana tēvs bij Lelibrokas pārvaldnieks tāpat kā īans tagad. Vairākas reizes savā nemierīgajā bērnībā esmu stāvējis plecu pie pleca ar �eit klāteso�o Mareja kungu un centies izskaidrot vienam no minētajiem tēviem, kāpēc reizēm ir citādi, nekā izskatās, vai, ja tas neizdevās, kāpēc apstākļi var mainīt lietas būtību.

-��� Un, kad neizdevās arī tas, īans pārņēma stāstījuma pave�dienu, atceros tādu pa�u daudzumu gadījumu, kad, pārliecies pāri �ogam, blakus �im te Freizera kungam klausījos, kā viņ� pilnā galvā 1 'ļauj, kamēr es gaidīju savu kārtu.

-��� Nekad! D�eimijs nikni noliedza. Es nekad nebļāvu.

-��� Sauc, kā gribi, draugs, īans atteica, bet troksni tu sacēli varenu.

-��� Jūs abus varēja dzirdēt jūdzēm tālu, iejaucās D�enija. Un ar bļau�anu jau nebija gana. D�eimijs nekad nepārstāja skaidrot savu tais�nību līdz brīdim, kad bija jāliecas pāri �ogam.

-��� Jā, D�eimij, tev vajadzēja kļūt par advokātu. Bet es nezinu, kāpēc es tev vienmēr ļāvu runāt. īans nogrozīja galvu. Tu vienmēr panāci to, ka beidzās sliktāk, nekā sākumā �ķita.

D�eimijs atkal smējās.

-��� Tu runā par torni?

-��� Jā. īans pagriezās pret mani un pamāja uz rietumiem, kur pau�gurā aiz mājas pacēlās senlaicīgais akmens tornis.

-��� Tā bij viena no D�eimija labākajām aizstāvības runām, viņ� sacīja, izbolījis acis. �itais prātvēders pateica Braienam, ka ar fizisku spēku pierādīt savu uzskatu pareizību ir necivilizēti. Miesas sodi ir bar�bariski, viņ� teica, turklāt vecmodīgi. Pērt kādu par to, ka viņa rīcības sekas neatbilst taviem nolūkiem, nav "kon-konstruktīvs tie�i tā, kon�struktīvs sods"�

Tagad mēs smējāmies jau visi.

-��� Vai Braiens tevi uzklausīja? es gribēju zināt.

-���� 0 jā. īans pamāja ar galvu. Es tikai stāvēju D�eimijam blakus un māju ar galvu, kamēr viņ� apklusa, lai ievilktu elpu. Kad D�eimijam beidzot aptrūka sakāmā, tēvs tā kā ieklepojās un sacīja, ka viņ� sapro�tot. Tad pagriezās un kādu brīdi vērās ārā pa logu, �ūpodams siksnu un mādams ar galvu, it kā risinātu kādu uzdevumu. Mēs tur stāvē�jām, plecs pie pleca, kā jau D�eimijs sacīja, un svīdām. Beidzot Braiens pagriezās un lika mums iet viņam līdzi uz stalli.

-���� Viņ� iedeva mums katram slotu, suku un spaini un parādīja, lai ejam uz torni, D�eimijs turpināja stāstu. Teica, ka es esot viņu pār�liecinājis un tāpēc viņ� izdomājis "konstruktīvāku" sodu.

īans lēnām izbolīja acis, it kā celdams tās aug�up pa torņa rupji tēstajiem akmeņiem.

-���� Tornis ir se�desmit pēdu augsts, ja mēra no zemes, un trīsdesmit pēdu apkārtmērā, ar trijiem stāviem. Viņ�, man paskaidrojis, smagi nopūtās. Mēs to noslaucījām no aug�as līdz apak�ai un noberzām no apak�as līdz aug�ai. Vajadzēja piecas dienas, un es vēl tagad klepojot jūtu puvu�u auzu salmu gar�u mutē.

-��� Tre�ajā dienā tu mēģināji mani nogalināt, D�eimijs atgādi�nāja, par to, ka esmu ievilcis mūs tādā ķezā. Viņ� uzmanīgi pieskā�rās galvai. Man virs auss bij pamatīgs pu�ums, kur tu man iebelzi ar slotu.

-��� Nu labi jau, labi, īans mierīgi atteica, tas bij tad, kad tu man otru reizi salauzi degunu, tāpēc mēs bijām izlīdzināju�ies.

-��� Protams, Marejs neko neaizmirst. D�eimijs nogrozīja galvu.

-��� Paga, paga! Es pa vienam pieliecu pirkstus. Tu saki, ka Freizeri ir stūrgalvīgi, Kempbeli ir bailīgi, Makenziji ir �armanti, bet viltīgi un Greiemi ir stulbi. Kāda tad ir Mareju raksturīgākā īpa�ība?

-��� Kaujā uz viņiem var paļauties, D�eimijs un īans vienā balsī iesaucās un sāka smieties.

-��� Tā ir, D�eimijs izsmējies apstiprināja, atliek vien cerēt, ka viņi ir tavā pusē. Un abi vīrie�i atkal ļāvās smieklu lēkmei.

D�enija, skatoties uz vīru un brāli, nosodo�i papurināja galvu.

-��� Un mēs vēl neesam pat dzēru�i vīnu, viņa sacīja. Tad nolika �uvekli un ar mokām piecēlās kājās. Nāc man līdzi, Klēra! Paskatīsi�mies, vai Kruķa kundze uzcepusi kādus cepumus, ko piekost pie port�vīna.

Kad mēs pēc stundas ceturk�ņa nācām atpakaļ, nesot paplātes ar ēdienu, dzirdēju, ka īans jautā:

-��� Tad tev nekas nav pretī, D�eimij?

-���� Pret ko?

-���� Ka mēs apprecējāmies bez tavas piekri�anas nu, es ar D�eniju. D�enija, kas gāja man pa priek�u, pēk�ņi apstājās pie dzīvojamās

istabas durvīm.

No dīvāniņa, kur, izstiepies un kājas sacēlis uz spilvena, gulēja D�eimijs, atskanēja īss spurciens.

-��� Tā kā es tev nepaziņoju, kur atrodos, un tev nebija ne jausmas, kad� ja vispār� es atgriezī�os, diez vai es varu tev pārmest, ka mani negaidīji.

Redzēju īanu no sāniem, kad viņ� liecās pāri grozam ar malkas �ķi�ļam. Viņa garajā, labsirdīgajā sejā bija iegūlusi viegla rai�u grimase.

-��� Nu, es domāju, ka tā nav pareizi, īpa�i tāpēc, ka esmu kroplis�

�oreiz spurciens bija skaļāks.

-���� Labāku vīru D�enija nemaz nevarēja dabūt, pat ja tu būtu zaudē�jis abas kājas un piedevām vēl rokas, D�eimijs noņurdēja. īana gai�ā seja sakautrējoties mazliet pietvīka. D�eimijs noklepojās un nocēla kājas no spilvena, paliecās uz priek�u, lai paceltu iekura gabaliņu, kas bija izkritis no groza.

-���� Nez kā tu vispār sadū�ojies precēties, ņemot vērā, ka tik slikti par sevi domā? viņ� jautāja, un viens mutes kaktiņ� savilkās uz aug�u.

-���� Ap�ēliņ, vecīt, īans atbildēja, tu domā, ka man kāds prasīja? Stāties pretī Freizeriem? Viņ� papurināja galvu un uzsmaidīja drau�gam.

-��� Vienu dienu D�enija atnāca pie manis uz lauku, kur laboju salū�zu�u ratu riteni. Es izrāpoju no ratu apak�as viss vienos mēslos un redzēju, ka viņa tur stāv un izskatās kā krūms, kas pielidojis pilns ar taureņiem. Viņa mani noskatīja no galvas līdz kājām un sacīja� īans apklusa un pakasīja galvu. Nu, es nezinu, ko tie�i viņa sacīja, bet bei�dzās ar to, ka D�enija mani bu�oja, par spīti visiem mēsliem, un teica: "Nu tad labi, Svētā Mārtiņa dienā precēsimies." īans tēlotā padevībā noplātīja rokas. Es turpināju skaidrot, kāpēc mēs neko tādu nevaram darīt, bet attapos jau priestera priek�ā sakām: "Es ņemu tevi, D�enit"� un zvēru pildīt vairākus neticamus solījumus.

D�eimijs smiedamies �ūpojās uz krēsla.

-��� Jā, to sajūtu es pazīstu, viņ� sacīja. Liekas, ka iek�ā ir tuk��ums, vai ne?

īans pasmaidīja, atkal juzdamies brīvi.

-���� Un kā vēl. Es vēl joprojām to jūtu, kad D�enija pēk�ņi stāv uz kalna pret sauli vai ar mazo D�eimiju rokās un mani neredz. Es viņu redzu un domāju: "Ak Dievs, vecīt, viņa nevar būt tavējā, nekad." Viņ� papurināja galvu, tā ka brūnie mati krita uz pieres. Tad viņa pagrie��as un uzsmaida man� Viņ� pats smaidīdams paskatījās uz svaini.

-��� Nu tu jau pats zini. Redzu, ka tev ar Klēru ir tāpat. Viņa ir� kaut kas īpa�s, vai ne?

D�eimijs pamāja ar galvu. Smaids nepazuda no viņa sejas, bet izteiksme kaut kā tomēr mainījās.

-��� Jā, viņ� klusi atbildēja. Jā, tā ir.

Pie vīna un cepumiem D�eimijs un īans turpināja kavēties atmiņās par kopīgo bērnību un saviem tēviem. īana tēvs bija nomiris tikai pērnā gada pavasari, atstājot dēlu vienu pa�u vadām mui�u.

-��� Vai tu atceries, kā tavs tēvs uznāca mums virsū pie avota un lika iet viņam līdzi uz kalvi, lai paskatāmies, kā labo ratu ilksi?

-��� Jā, un viņ� nevarēja saprast, kāpēc mēs visu laiku izvairāmies un trinamies�

-���� Viņ� laiku pa laikam jautāja, vai tev nevajag iet uz mazmā�jiņu�

Abi vīrie�i tik ļoti smējās, ka nespēja pabeigt stāstu, tāpēc es paska�tījos uz D�eniju.

-��� Krupji, viņa kodolīgi noteica. Katram no viņiem aiz krekla bija pieci vai se�i krupji.

-��� Ak kungs, īans elsa. Kad viens no tiem uzrāpoja tev pa kaklu un ielēca ēzē, es domāju, ka man būs gals klāt.

-��� Tā arī nesaprotu, kāpēc tēvs vairākas reizes neapgrieza man sprandu. D�eimijs grozīja galvu. Brīnums, ka man vispār izdevās izaugt.

īans domīgi paskatījās pats uz savu atvasi, kas pie kamīna �akli darbojās ar koka klucī�iem, cen�oties uzlikt tos citu virs cita.

-���� Nevaru iedomāties, kā es tik�u galā, kad pienāks laiks un man vajadzēs kult pa�am savu dēlu. Tas ir� viņ� ir tik mazs. īans bezpalī�dzīgi pamāja uz strupo augumiņu, kuslais kakliņ� bija pieliekts, cītīgi darbojoties.

D�eimijs skeptiski noskatīja savu mazo vārdabrāli.

-��� Jā, gan jau ar laiku viņ� būs tāds pats razbainieks kā mēs ar tevi. uilu galā pat es kādā bridi noteikti izskatijos mazs un nevainigs.

-��� Jā, negaidīti ierunājās D�enija, pienākusi, lai ieliktu vīram rokā .ilvas kausu ar sidru. Viņa noglāstīja brālim galvu.

-��� Kā mazs bērniņ� tu biji ļoti mīļ�, D�eimij. Atceros, kā stāvēju pie lavas gultiņas. Tev nevarēja būt vairāk par diviem gadiem, tu gulēji, sūkādams īk�ķi, un mēs visi bijām vienisprātis, ka smukāku puisīti neesam redzēju�i. Tev bij apaļi vaidziņi un brīni�ķīgas, sarkanas spro�gas.

Smukais puisītis ieguva interesantas nokrāsas sārtumu vaigos un, vairīdamies no mana skatiena, izdzēra sidru.

-��� Ta�u ilgi tā nepalika, D�enija turpināja, pazibinādama baltus zobus uz brāļa pusi ironiskā smaidā. Cik tev bij gadu, kad dabūji pirmo pērienu? Septiņi?

-���� Nē, astoņi. D�eimijs uzmeta kvēlojo�a iekura kaudzītei jaunu pagali. Jēziņ, kā man sāpēja. Divpadsmit sitieni pa dibenu, bet tēvs nepiekāpās, visu no sākuma līdz galam. Viņ� nekad nemazināja sodu. D�eimijs attupās uz papē�iem un ar delnas virspusi berzēja degunu. Vaigi viņam bija pietvīku�i, un acis spo�i spīdēja no piepūles.

-���� Pēc tam tēvs uz brīdi atgāja malā un apsēdās uz akmens, kamēr es nomierinājos. Kad es beidzu gaudot un pārgāju uz tādu slapju �ņurkā�anos, viņ� mani piesauca sev klāt. Tagad, ja padomāju, atceros, ko viņ� man sacīja. Varbūt tu to varēsi izmantot, kad pienāks laiks maza�jam D�eimijam, īan. D�eimijs, lai labāk atcerētos, aizvēra acis.

-���� Viņ� nostādīja mani sev starp ceļiem, lika skatīties viņam acīs un teica: "Tā ir pirmā reize, D�eimij. Man to vajadzēs darīt atkal, varbūt simts reizes, līdz tu būsi izaudzis par vīru." Tad D�eimijs iesmējās un turpināja: "Mans tēvs to darīja apmēram tikpat bie�i, un tu esi tāds pats stūrgalvīgs cietpauris kā es."

Vēl viņ� teica tā: "Teik�u, ka da�reiz man patiks tevi pērt, tas atka�rīgs no tā, ko tu būsi sadarījis. Bet bie�āk gan man tas nepatiks. Bet es to tomēr darī�u. Tāpēc atceries, puis. Ja tava galva izdomās nerātnī�bas, tad dibens par to samaksās." Tad viņ� mani apskāva un piebilda: "Tu esi bra�s zēns, D�eimij. Ej nu mājās, un lai māte tevi mierina." Es atvēru muti, lai kaut ko teiktu, bet viņ� mani apsteidza: "Nē, es zinu, ka tev tas nav vajadzīgs, bet to vajag viņai. Ej nu." Tā es atnācu mājās un mamma man iedeva maizi ar ievārījumu.

D�enija pēk�ņi sāka smieties.

-���� Es tikko atcerējos, ka tētiņ� mēdza stāstīt par tavu pēr�anu, D�eimij, un ko viņ� tev teica. Viņ� teica, ka tad, kad viss bijis cauri un viņ� tevi aizsūtījis mājās, tu esi nogājis pusceļu un pēk�ņi apstājies, lai viņu pagaidītu.

Kad tēvs pienācis pie tevis, tu esot paskatījies uz aug�u un teicis: "Es tikai gribēju pajautāt, papiņ, vai �oreiz tev tas patika?" Un, kad viņ� teicis "nē", tu esot pamājis ar galvu un noteicis: "Labi. Man arī tas diez ko nepatika."

Mēs kādu bridi visi smējāmies, tad D�enija paskatījās uz brāli un papurināja galvu.

-��� Tēvam ļoti patika �o atgadījumu stāstīt. Viņ� vienmēr teica, ka tu, D�eimij, viņu iedzī�ot kapā.

Jautrība pagaisa no D�eimija sejas, un viņ� pievērsa skatienu liela�jām plaukstām, kas gulēja uz ceļiem.

-��� Jā, viņ� klusi atzina. Un tā arī notika, vai ne?

D�enija ar īanu pārmija samulsu�us skatienus, un arī es nodūru galvu, raugoties sev klēpī, nezinādama, ko teikt. Kādu brīdi bija dzir�dama tikai uguns sprak�ķē�ana kamīnā. Tad D�enija, pametusi a�u ska�tienu uz īanu, nolika savu glāzi un pieskārās brāļa celim.

-���� D�eimij, viņa sacīja. Tā nebij tava vaina.

Viņ� paskatījās uz māsu un padrūmi pasmaidīja.

-���� Nebij? Kur� tad bij vainīgs?

D�enija dziļi ievilka elpu un izgrūda:

-���� Es.

-���� Ko? Izbrīnā un apjukumā D�eimijs blenza māsā.

Viņa bija kļuvusi mazliet bālāka nekā parasti, bet savaldījās.

-��� Es teicu, ka tā bij mana vaina tikpat, cik citu cilvēku. Tā dēļ� tā dēļ, kas notika ar tevi, D�eimij. Un ar tēvu.

Viņ� uzlika roku māsas plaukstai un viegli to paberzēja.

-���� Negvelz nu muļķības, skuķēn, D�eimijs sacīja. Tu darīji visu, ko varēji, lai mani izglābtu; tev taisnība ja tu nebūtu gājusi kopā ar Rendelu, viņ� dro�i vien būtu mani nobeidzis uz vietas.

Pētot brāļa seju, D�enijas apaļīgo pieri sagrumboja rai�pilna gri�mase.

-��� Nē, es neno�ēloju, ka ievedu Rendelu mājā� pat ja viņ� būtu� nu nē. Bet ne jau tur tā lieta. D�enija saņemdamās atkal dziļi ievilka elpu.

-��� Kad ienācām iek�ā, es aizvedu to nelieti uz savu istabu. Es� es īsti nezināju, kas būs� es nebij� gulējusi ar vīrieti. Viņ� likās ļoti nervozs, tāds savāds. Viņ� iegrūda mani gultā un tad stāvēja, sevi berzēdams. No sākuma nodomāju, ka patie�ām esmu viņu ar celi savainojusi, kaut ari zināju, ka tik stipri nemaz nesitu. Pietvīku�iem vaigiem viņa iesā�ņus pameta skatienu uz īanu, tad atkal steig�us pievērsa acis klēpim.

-��� Tagad es zinu, ka viņ� mēģināja� sevi sagatavot. Es negribēju viņam rādīt, ka esmu nobijusies, tāpēc piecēlos gultā sēdus un skatījos uz viņu. Likās, ka tas Rendelu sadusmo, un viņ� pavēlēja man aizgriez�ties. Es negribēju un turpināju skatīties.

D�enijas seja tagad bija tādā krāsā kā rozes, kas ziedēja pie durvīm.

-��� Viņ�� atpogājās, un es� nu, es sāku smieties.

-���� Ko tu darīji? D�eimijs neticīgi pārjautāja.

-��� Smējos. Tas ir� Viņas skatiens izaicino�i vērās brālī. Es labi zināju, kā vīrie�i veidoti. Biju pietiekami bie�i redzējusi pliku gan tevi, gan Villiju un ari īanu. Bet viņ�� D�enijas lūpās parādījās tikko jau��ams smaids par spīti acīm redzamajām pūlēm to nomākt. Viņ� izska�tījās tik smieklīgs, sarkanu ģīmi drud�aini sevi berzēdams un tikai pa pusei�

īans izdvesa tādu kā gārdzo�u skaņu, D�enija iekoda lūpā, bet tad drosmīgi turpināja:

-��� Viņam nepatika, ka es smejos, es to redzēju, tāpēc smējos vēl trakāk. Tad viņ� metās man virsū un norāva man kleitu. Es iesitu viņam pa seju, viņ� man pa �okli tā, ka man pa�ķīda zvaigznītes gar acīm. Tad viņ� it kā apmierinājumā norūcās un sāka rāpties pie manis gultā. Man pietika tikai tik daudz prāta, lai es atkal sāktu smieties. Es pieslējos uz ceļiem, un� es viņu kaitināju. Teicu, ka viņ� nav īsts vīrietis un ar sievieti viņam nekas nesanāks. Es�

Viņa vēl vairāk nolieca galvu, tā ka tum�ās cirtas karājās pāri lies�mojo�ajiem vaigiem. Viņa runāja klusi, gandrīz �ukstus.

-��� Es� pavēru kleitas skrandas un� ķircināju viņu ar savām krūtīm. Teicu, ka viņam ir bail no manis tāpēc, ka viņ� nevar pieskarties sievie�tei, bet tikai priecāties ar zvēriem un maziem zēniem�

-���� D�enij! D�eimijs bezpalīdzīgi purināja galvu.

Viņa pacēla galvu, lai paskatītos uz brāli.

-���� Nu un tad es to izdarīju. Neko citu es nevarēju izdomāt un redzēju, ka arī viņ� nespēj sakarīgi domāt, bet es skaidri manīju ari to, ka viņ�� nespēj. Es skatījos viņam uz bik�u priek�u un atkal smējos. Tad viņ� abām rokām sagrāba manu kaklu, es atsitos ar galvu pret gul�tas stabu un� kad atjēdzos, viņ� bij prom un tu līdz ar viņu.

D�enijas skaistajās, zilajās acīs mirdzēja asaras, kad viņa satvēra D�eimija rokas.

-���� D�eimij, vai tu man piedosi? Es zinu, ja nebūtu Rendelu tā sadusmojusi, tad viņ� nebūtu pret tevi izturējies tik briesmīgi un vēl tēvs�

-��� Ak, D�enij, mīļā, mo cridh, nevajag. D�eimijs nometās uz ceļiem blakus māsai un piekļāva viņas seju sev pie pleca. īans viņai pie otra sāna izskatījās tā, it kā būtu pārvērties akmenī.

D�eimijs viegli �ūpoja D�eniju, kamēr viņa raudāja.

-��� Ku�, balodīt! Tu rīkojies pareizi, D�enij. Tā nebij tava vaina un varbūt ari manējā ne. Roka glāstīja māsai muguru.

-��� Klausies, mo cridh. Viņ� ieradās te nodarīt postu, tāda bija pavēle. Un nebūtu nekādas starpības, ko viņ� būtu te atradis vai ko tu vai es būtu darīju�i. Viņa uzdevums bija radīt nepatik�anas, sacelt laucinie�kus pret angļiem, viņam bij savi mērķi vai tam vīram, kur� maksā kapteinim algu.

D�enija beidza raudāt un apsēdās, skatīdamās uz brālī ar dziļu izbrīnu.

-��� Noskaņot ļaudis pret angļiem? Bet kāpēc?

D�eimijs nepacietīgi atmeta ar roku.

-��� Lai noskaidrotu, kuri atbalstītu princi �ārlzu, ja nonāktu līdz vēl vienam dumpim. Bet es neesmu noskaidrojis, kurā pusē stāv Rendela darba devējs. Kāpēc viņam vajag to zināt? Vai tādēļ, lai tie, kas seko princim, varētu tikt novēroti un varbūt viņiem varētu atņemt zemi, vai ari tādēļ, ka viņ� pats Rendela saimnieks nolēmis piebiedroties princim un uzkurināt Hailendu karam, kad būs pienācis laiks. Es nezi�nāju, bet tagad tas nav svarigi. Viņ� atglauda māsai no pieres matus.

-���� Svarigi ir tikai tas, ka jums nav noticis nekas ļauns un es esmu mājās. Drīz es atgriezī�os, lai paliktu pavisam, mo cridh. Es apsolu.

Sejai kvēlojot, viņa pacēla brāļa roku pie lūpām un to noskūpstīja. D�enija sataustīja kabatā mutautu un iz�ņauca degunu. Tad paskatījās uz īanu, kas joprojām sēdēja kā sasalis viņai otrā pusē, un viņa acīs dega aizvainojuma dusmas.

Viņa viegli pieskārās vīram pie pleca.

-��� Tu domā, ka man vajadzēja tev visu izstāstīt.

īans nepakustējās, bet turpināja skatīties uz sievu.

-��� jā, viņ� klusi atzina. Tā es domāju.

D�enija nolika mutautiņu klēpī un saņēma abas īana rokas.

-���� īan, vīrs, es tev to nestāstīju, jo nevēlējos zaudēt arī tevi. Mans brālis bij prom un tēvs arī. Es nebiju gatava zaudēt vēl savas sirds asi�nis. Jo tu man esi dārgāks pat par mājām un ģimeni, mīļais. Viņa veltīja D�eimijam �ķību smaidu. Un tas kaut ko nozīmē.

Viņa lūdzo�i ieskatījās īana acīs, un es redzēju vīrie�a sejā cīnāmies mīlestību un ievainotu lepnumu. D�eimijs piecēlās un pieskārās man pie pleca. Mēs klusi pametām istabu, atstājot viņus divatā pie dziesto��ās uguns.

Nakts bija skaidra, un mēness gaisma pludoja pa augstajiem logiem istabā. Es nespēju aizmigt un domāju, ka varbūt gaisma neļauj gulēt ari D�eimijam; viņ� bija pavisam kluss, bet pēc elpas es jutu, ka viņ� nav aizmidzis. Tad viņ� pagriezās uz muguras un es dzirdēju, ka viņ� klusi pie sevis iesmejas.

-��� Par ko tu smejies? es jautāju.

D�eimijs pagrieza uz manu pusi galvu.

-���� Vai es tevi uzmodināju, Armaliet? Piedod. Es tikai kavējos atmi�ņās.

-���� Es nebiju aizmigusi. Pierausos viņam tuvāk. �ī gulta acīmre�dzot bija gatavota tajā laikā, kad visa ģimene gulēja uz viena matra�a; gigantiskais pēlis noteikti bija aprijis simtiem zosu sara�oto dūnu, un pārvieto�anās starp kupenām bija tas pats, kas staigāt pa Alpiem bez kompasa. Ko tu atcerējies? es atgriezos pie sava jautājuma, kad beidzot dro�i biju sasniegusi vira sānus.

-��� Ak, visvairāk par tēvu. Par to, ko viņ� teica.

D�eimijs salika rokas aiz galvas un domīgi vērās resnajās sijās, kas �ķērsoja zemos griestus.

-��� Tas ir savādi, viņ� turpināja, kamēr tēvs bij dzīvs, es daudz par viņu nedomāju. Bet, kad nu viņ� ir miris, tas, ko tēvs tika teicis, liekas krietni nozīmīgāks. D�eimijs atkal īsi iesmējās. Es domāju par pēdējo pērienu.

-��� Ak, tas bija tik smieklīgi? es paironizēju. Vai tev kāds ir teicis, D�eimij, ka tev piemīt stipri savāda humora izjūta? Es meklēju pa gultu viņa roku, tad padevos un atgrūdu segas. Viņ� sāka glāstīt manu muguru, un es, labpatikā klusi murrādama, ieritinājos viņam blakus.

-��� Vai tad tēvocis tevi nepēra, ja biji pelnījusi? viņ� ziņkāri pajau�tāja. Es, to iedomājoties, ar mokām apvaldīju smieklus.

-��� Ak kungs, nē! Viņu tāda doma būtu �ausminājusi. Tēvocis Lems neuzskatīja, ka bērni jāper, viņ� domāja, ka jāmēģina viņiem visu izstāstīt kā pieaugu�ajiem. D�eimijs izgrūda skotu rīkles ņurdienu, rādīdams, cik muļķīga viņam �ķiet �āda smieklīga iedoma.

-��� No tā radu�ies tavi rakstura trūkumi, bez �aubām. Viņ� papliķēja man pa dibenu. Jaunībā neesi baudījusi pietiekamu stingrību.

-��� Kādi tad ir mani rakstura trūkumi? es gribēju zināt. Mēnesnīca bija gana spo�a, lai es redzētu viņa smaidu.

-��� Gribi, lai uzskaitu visus?

-��� Nē. Es iebakstīju ar elkoni viņam ribās. Pastāsti man par savu tēvu. Cik tu toreiz biji vecs?

-��� Gadus trīspadsmit� varbūt �etrpadsmit. Gar� un vāj�, ar pum�painu ģīmi. Neatceros, par ko mani pēra; tajā laikā es pērienu dabūju bie�āk par to, ko biju teicis, nekā par to, ko biju izdarījis. Es atceros tikai to, ka mēs abi vārījāmies dusmās. Tā bij viena no reizēm, kad viņ� mani pēra ar patiku. D�eimijs pievilka mani sev klāt un, apņēmis ar roku, piespieda sev pie pleca. Es glāstīju viņa plakano vēderu un spē�lējos ar nabu.

-��� Izbeidz, kut! Tu gribi dzirdēt vai negribi?

-���� Gribu. Ko mēs darīsim, ja mums kādreiz būs bērni, mēģināsim izrunāties ar viņiem vai sitlsim viņus? Pie �is domas mana sirds sāka pukstēt straujāk, lai ari nebija nekādu pazīmju, kas liktu domāt, ka tas ir tikai teorētisks jautājums. D�eimija rokas piespieda manas sev pie vēdera.

-��� Tas ir vienkār�i. Tu mēģināsi izrunāties, un, kad būsi beigusi, es izvedī�u viņus ārā un nopēr�u.

-��� Man likās, ka tev patīk bērni.

-���� Patīk jau ari. Es savam tēvam patiku, kad neuzvedos kā muļķis. Un viņ� mani ari mīlēja pietiekami, lai izsistu no manis visas muļķī�bas, kad es uzvedos kā muļķis.

Es apmetos uz vēdera.

-��� Nu labi. Pastāsti man!

D�eimijs piecēlās sēdus un sabu�ināja spilvenus, tad ērti tajos atspiedās un atkal aizlika rokas aiz galvas.

-���� Nu, tēvs aizsūtīja mani pie �oga, kā parasti, man vienmēr vaja�dzēja iet pa priek�u, lai kārtīgi izjustu bailes un sirdsapziņas pārmetu�mus, kamēr gaidīju viņu, tā viņ� teica. Bet viņ� bij tik dusmīgs, ka nāca tūlīt aiz manis. Pārliecos pāri �ogam un pacietu sodu, zobus sakodis un apņēmies, ka neizdvesī�u ne skaņas lai velns par stenderi, ja es ļau�u nojaust, cik ļoti man sāp. Iekrampējos ar pirkstiem �oga latā tā ka palika skabargas un jutu, ka seja kļūst sarkana no aizturētas elpas. D�eimijs dziļi ievilka gaisu, it kā lai kompensētu toreizējo skābekļa trū�kumu, un lēnām izpūta.

-���� Parasti es zināju, kad pēriens tuvojas beigām, bet �oreiz tēvs neapstājās. Ar mokām turēju muti ciet; pie katra sitiena es ņurdēju un jutu, ka acīs sarie�as asaras, lai cik stipri es mirk�ķināju plakstus, bet es turējos no visa spēka. D�eimijs bija kails līdz jostasvietai, viņa āda mēness gaismā gandrīz vizēja, kā apsarmojusi ar sīkiem, sudrabainiem matiņiem. Varēju redzēt pulsu sitamies zem krū�u kaula, vienmērīgu pulsāciju sev zem rokas.

-���� Nezinu, cik ilgi tas vilkās, viņ� turpināja. Dro�i vien nemaz ne tik daudz, bet man likās, ka pagājusi vesela mū�ība. Beidzot tēvs uz mirkli pārtrauca pēr�anu un uzkliedza man. Viņ� no dusmām bij zaudējis galvu, un es arī biju nikns, sākumā es tikai ar grūtībām saklau�sīju, ko viņ� saka, bet tad sapratu.

Tēvs auroja: "Sasodīts, D�eimij! Vai tu nevari iekliegties? Tagad tu esi izaudzis un es vairs tevi nekad nepēr�u, bet, pirms es metu mieru, gribu dzirdēt vēl vienu kārtīgu bļāvienu no tavas mutes, puis, tikai tik daudz, lai es varētu domāt, ka beidzot esmu tev kaut ko nodarījis!" D�eimijs iesmējās, izjaukdams pulsācijas ritmu.

-��� �ie vārdi mani tā satrauca, ka es iztaisnojos, apcirtos un uzbļāvu: "Nu, kāpēc tu uzreiz to neteici, vecais muļķi? AUUUUH"

Es attapos guļam zemē, ausīs man zvanīja, sāpēja �oklis, kur tēvs bij man iebelzis. Viņ�, smagi elsdams, stāvēja man blakus, mati un bārda bij saslēju�ies stāvus. Tad viņ� pastiepa roku un uzrāva mani kājās.

Tēvs pārlaida roku man pār �okli. Un teica, joprojām smagi elpo�dams: "Tas par to, ka nosauci savu tēvu par muļķi. Varbūt tev ir tais�nība, bet tas ir necienīgi. Ejam pirms vakariņām nomazgāties." Un nekad viņ� vairs mani nepēra. �ad tad sakliedza uz mani, bet es kliedzu pretī, un tas bij kā vīram ar vīru.

D�eimijs priecīgi smējās, un es pasmaidīju pie viņa siltā pleca.

-���� Kaut es būtu pazinusi tavu tēvu, sacīju. Bet varbūt labāk tomēr ne, es pati sev iebildu, jo man ie�āvās prātā kāda doma. Iespējams, viņam nebūtu paticis, ka tu precies ar anglieti.

D�eimijs apskāva mani cie�āk un uzvilka uz maniem kailajiem ple�ciem segu.

-��� Tēvs būtu domājis, ka beidzot esmu nācis pie prāta. D�eimijs glāstīja man matus. Viņ� būtu cienījis manu izvēli, lai kāda tā būtu, bet tu� viņ� pagrieza galvu un maigi noskūpstīja man pieri, �tu viņam būtu ļoti patikusi, mana Armaliet. Un es sapratu, ko �is �ests nozīmē.

Lai kādas domstarpības D�enijas atklāsmes bija radīju�as starp viņu un īanu, likās, ka tās ir nolīdzināju�ās. Nākamās dienas vakarā mēs pēc maltītes kādu brīdi pakavējāmies dzīvojamā istabā D�eimijs ar īanu stūrī pie plū�koka vīna karafes pārrunāja saimniecības lietas, kamēr D�enija, sacēlusi pietūku�ās potītes uz spilvena, beidzot atvilka elpu. Es mēģināju pierakstīt da�as no receptēm, ko viņa izmeta pār plecu ikdienas darbu steigā, un tagad es viņai jautāju, lai viss būtu precīzi.

Vienas lapas aug�ējā malā es uzrakstīju:

KARBUNKULU ĀRSTĒ�ANA

Trīs dzelzs naglas vienu nedēļu mērcē skābā alū. Piemet sauju ciedru skaidu, ļauj nosēsties. Kad skaidas nogrimu�as, maisījums ir gatavs. Smērē trīs reizes dienā, sākot ar mēness ceturk�ņa pirmo dienu.

Otra lapa iesākās ar ierakstu:

VASKA SVECES

Iztecina no �ūnām medu. Izņem, cik iespējams, beigtās bites. Lielā katlā saliek �ūnas, pielej nedaudz ūdens un izkausē. Nosmeļ bites, spārnus un citus gru�us. Nokā� un atkal liek katlā. Pusstundu maisa, tad ļauj nostāvē�ties. Nolej ūdeni; to izmantos saldinā�anai. Vēl divas reizes skalo ar ūdeni.

Man piekusa roka, un es pat nebiju tikusi līdz sve�u lie�anai, tad vēl vajadzēja savīt dakti un izkārt sveces, lai �ūst.

-��� D�enij! es uzsaucu. Cik daudz laika vajag, lai izlietu sveces, ieskaitot visus darbus?

Viņa ielika klēpī mazo krekliņu, ko �uva, un sāka rēķināt.

-���� Pusi dienas vāc �ūnas, divas dienas tecina medu vienu, ja ir karsts, vienu dienu attīra vasku, ja tā ir daudz, bet, ja tas ir ļoti netīrs, tad divas. Pusi dienas gatavo daktis, vienu vai divas dienas veido formas, pusi dienas vasku kausē, salej formās un izkar sveces �āvēties. Viss kopā, teiksim, nedēļu.

Pēc dienas darbiem samierināties ar lampas blāvo gaismu un pilo�o zoss spalvu tas nu bija par daudz prasīts. Apsēdos blakus D�enijai un apbrīnoju mazo krekliņu, ko viņa iz�uva ar gandrīz neredzamiem dūrieniem.

Apaļais vēders pēk�ņi izspīlējās uz aug�u, jo iemītnieks mainīja pozu. Es skatījos kā apburta. Nekad nebiju uzturējusies grūtnieces tuvumā ilgāku laiku un nebiju iedomājusies, ka tur iek�ā risinās tik enerģiska darbība.

-��� Vai gribi pataustīt? D�enija piedāvāja, redzot manu cie�o ska�tienu, kas bija pievērsts viņas viduklim.

-��� Nu� Saņēmusi manu roku, viņa stingri to piespieda piebriedu��ajam vēderam.

-��� Te. Pagaidi bridi; drīz viņ� atkal spers. Zini, viņam nepatīk, ka es tā atgāzusies guļu uz muguras. Viņ� kļūst nemierīgs un sāk grozīties.

Un patie�ām pārsteidzo�i enerģisks grūdiens pacēla manu roku par vairākām collām.

-���� Ap�ēliņ! Cik viņ� stiprs! es iesaucos.

-��� Jā. D�enija ar zināmu lepnumu noglāstīja vēderu. Viņ� būs labs, kā brālis un tēvs. Sieviete uzsmaidīja īanam, kura uzmanība nekavējoties no zirgu vairo�anās rekordiem pārslēdzās uz sievu un nākamo bērnu.

-��� Vai pat kā viņa nekam nederīgais, sarkanmatainais tēvocis, viņa piebilda, mazliet pacēlusi balsi un man piebikstīdama.

-���� Ei? D�eimijs atrāva skatienu no rēķiniem. Vai tu runā ar mani?

-��� Nez kur� vārds viņu uztrauca sarkanmatainais vai nekam nede�rīgais? D�enija man pusbalsī vaicāja un atkal iebikstīja.

D�eimijam viņa sacīja saldā balstiņā:

-��� Nekas, mo cridh. Mēs tikai spriedām par iespēju, ka mazais diem��ēl varētu līdzināties savam tēvocim.

Minētais tēvocis pasmaidīja, pienāca pie mums un gribēja apsēsties uz spilvena, D�enija laipni noņēma kājas un ielika tās brālim klēpī.

-��� Pamasē kājas, D�eimij, viņa lūdza. Tev tas padodas labāk nekā īanam.

Viņ� izpildīja māsas lūgumu, un D�enija svētlaimē atslīga dīvānā un aizvēra acis. Viņa nometa sīko krekliņu uz lielā vēdera, kas turpināja cilāties kā protestēdams. D�eimijs, tāpat kā es pirms brī�a, apburts vēroja kustības.

-��� Vai tas nav nepatīkami? viņ� jautāja. Ja tev vēderā kāds met kūleņus?

D�enija atvēra acis un saviebās, kad viņas vēders izstiepās.

-��� Mmm. Reizēm liekas, ka aknas saspārdītas zili melnas. Bet lielāko tiesu sajūta ir laba. Tas ir kā� Viņa saminstinājās, tad uzsmaidīja brālim. Grūti to izstāstīt vīrietim, kuram nav vajadzīgo daļu. �aubos, vai varē�u tev aprakstīt, kā ir būt grūtai, tāpat kā tu nevari aprakstīt, kā ir tad, kad iesper pa pautiem.

-��� 0! To es tev varu aprakstīt. Viņ� uzreiz saliecās, saķēris kāj�starpi, un, izdvesis pretīgi gārdzo�u vaidu, izbolīja acis.

-��� Vai tā nav, īan? viņ� jautāja, pagriezis galvu uz svaiņa pusi, kur� smiedamies sēdēja uz ķebļa, koka kāju atstutējis uz plīts.

D�enija uzlika kāju D�eimijam uz krūtīm un pagrūda, lai viņ� izslie-

nas.

-��� Labi jau, labi, kumēdiņu rādītāj. Tādā gadījumā es priecājos, ka man nav pautu.

D�eimijs iztaisnojās un atstūma no acīm matus.

-���� Nē, patiesi, viņ� visai ieinteresēts turpināja, vai at�ķirība tikai tā, ka orgāni ir citi? Vai tu vari aprakstīt to Klērai? Galu galā viņa ir sieviete, kaut arī vēl nav nēsājusi bērnu.

D�enija vērtējo�i noskatīja manu vidukli, un es atkal sajutu mazo dūrienu.

-��� Mmm, varbūt. Viņa runāja lēnām, kā apdomādamās. It kā āda būtu pavisam plāna. Sajūti visu, kas tev pieskaras, pat drēbju berzē�anos un ne tikai uz vēdera, bet uz kājām, sāniem un krūtīm. Neapzināti rokas pieskārās visam nosauktajam, novelkot uz batista krekla lokus ap pietūku�ajiem apaļumiem. Krūtis liekas smagas un pilnīgas� un galiņos ir ļoti jutīgas. Mazie, strupie īk�ķi apvilka ap krūtīm loku, un es redzēju, kā galiņi zem auduma saslienas.

-��� Un, protams, tu esi liela un neveikla, D�enija skumīgi pasmai�dīja, paberzēdama gurnu, kuru pirmīt bija uzsitusi uz galda malas. Tu aizņem vairāk vietas nekā agrāk.

Tomēr te� rokas sargājo�i uzgūla vēdera aug�daļai, �protams, te visu jūtu visvairāk. Viņa glāstīja apaļo izspīlējumu, it kā jau glās�tītu bērna ādu, nevis savējo. īans ar acīm sekoja sievas rokām, kad tās slīdēja no aug�as uz leju pa apaļo pauguru, atkal un atkal nogludinot audumu.

-���� Sākumā liekas, ka vēders uzpūties, iesmējusies D�enija ar kāju pirkstiem iebakstīja brālim vēderā. Te� it kā pa vēderu �audītos mazi burbulī�i. Bet vēlāk tu jūti, ka bērns kustas kā zivs uz āķa un tad norau�jas� ar spēju rāvienu, bet tas notiek tik ātri, ka nemaz nezini, vai to juti. It kā iebilstot pret �o aprakstu, neredzamā būtne cilājās aug�ā lejā, radot punus vēderā te vienā, te otrā pusē.

-���� Laikam tagad jau tu dro�i zini, D�eimijs piebilda, ar apbrīnu vērodams kustības.

-��� Nūjā. Viņa uzlika roku uz viena puna, it kā gribētu to nomieri�nāt. Zini, viņ� guļ �etras stundas pēc kārtas. Reizēm, kad ilgu laiku nejūti kustības, uznāk bailes, ka viņ� ir pagalam. Tad tu mēģini viņu pamodināt� roka stipri piespieda un par to uzreiz dabūja spēcīgu grūdienu pretējā virzienā, �un tu esi priecīga, ka tev atkal iesper. Bet ne jau tikai pats bērns. Tuvojoties beigām, tu jūties piepampusi viscaur. Tas nesāp� tikai esi tik piebriedu�i, ka varētu pārsprāgt. Tāda sajūta, ka gribas, lai tev visur pieskaras, tā ļoti viegli. D�enija vairs neraudzījās uz mani. Viņas skatiens bija piekalts vīram, un es zināju, ka par mani vai brāli viņa ir aizmirsusi. Starp viņu un īanu val�dīja tuvība, it kā tas būtu bie�i stāstīts stāsts un tomēr nekad neap�nīko�s.

Tagad viņas balss skanēja klusāk un rokas atkal pacēlās pie krūtim, smagām un uzkrīto�ām zem vieglā ņiebura.

-��� Un pēdējā mēnesi sāk parādīties piens. Tu jūti, kā piepildies, ikreiz pa mazai drusciņai, kad vien bērns sakustas. Un tad pēk�ņi viss kļūst ciets un apaļ�. Viņa atkal apņēma vēderu. Tad sāpju nav, tikai liekas, ka aizraujas elpa un krūtis kņud, it kā varētu pārsprāgt, ja pienu neizzīdīs. Viņa aizvēra acis un atliecās atpakaļ atkal un atkal, rit�miski glāstīdama lielo vēderu kā burvestību rituālā. Vērojot viņu, man ienāca prātā: ja raganas vispār pastāv, tad D�enita Freizere ir viena no viņām.

Dūmiem pilnais gaiss ietina istabu kā transā; sajūta, kas atrodas baudkāres pamatā, ir nevaldāmās alkas savienoties un radīt. Pat neska�toties es būtu varējusi saskaitīt katru matu uz D�eimija auguma, un zināju, ka katrs no tiem saslējies stāvus.

D�enija atvēra acis, pustumsā tās bija tum�as, un uzsmaidīja vīram, gausi, daudznozīmīgi lūpas izliecās nebeidzamā solījumā.

-��� Kad laiks tuvojas beigām un bērns bie�i kustas, reizēm ir tāda sajūta kā tad, kad vīrs iegājis tevī un beidzot izlejas. Tad, kad jums abiem vienlaikus sākas pulsācija dziļi tavā klēpī, tas ir līdzīgi, tikai daudz varenāk; tas vibrē cauri dzemdes sienām un piepilda tevi. Tad bērns ir mierīgs un liekas, ka esi viņu ieņēmusi.

Pēk�ņi D�enija pagriezās pret mani un burvju vara bija izgaisusi.

-��� Zini, to viņi da�reiz vēlas, viņa klusi sacīja, uzsmaidīdama man. Viņi vēlas atgriezties.

Pēc brītiņa D�enija piecēlās un peldēja uz durvīm, pametot pāri plecam atpakaļskatienu, kas vilka īanu līdzi glu�i kā kompasa adata uz ziemeļiem. Viņa uz mirkli apstājās pie durvīm, lai pagaidītu vīru, un paskatījās uz brāli, kur� joprojām sēdēja pie kamīna.

-��� Vai tu pieskatīsi uguni, D�eimij? Viņa izstaipījās, izlieca sāpo�o muguru, un izliekums atkārtoja vēdera savādo apaļumu. īana pirkstu kauliņi spēcīgi nobrauca pa sievas muguru un iespiedās krustos, liekot viņai ievaidēties. Un prom viņi bija.

Es arī pacēlu rokas un izstaipījos, izbaudīdama noguru�o muskuļu izstiep�anos. D�eimija plauksta noslīdēja man gar sāniem un palika uz gurnu izliekuma. Es atspiedos pret viņu, pavilku uz priek�u rokas.

iztēlodamās, kā tās apņem piebriedu�o vēderu ar manu vēl nedzimu�o bērnu.

Kad es pagriezu galvu, lai saņemtu skūpstu, es ievēroju, ka dīvāna stūri saritinājies guļ mazs cilvēciņ�.

-��� Paskaties! Viņi aizmirsu�i mazo D�eimiju. Zēnam bija sava gul�tiņa vecāku istabā, kur viņ� parasti gulēja. �ovakar viņ� bija aizmidzis pie uguns, kamēr mēs, vīnu dzerdami, sarunājāmies, bet neviens nebija atcerējies aiznest mazo uz gultu. Lielais D�eimijs pagrieza mani pret sevi un atglauda man matus no sejas.

-��� D�enija nekad neko neaizmirst, viņ� sacīja. Domāju, ka viņi ar īanu �obrīd pēc sabiedrības neilgojas. Rokas aizslīdēja līdz manu svārku aizdarei uz muguras. Gan jau puikam būs labi turpat.

-���� Bet ja nu viņ� uzmostas?

Meklējo�ās rokas paslīdēja zem ņiebura, kas nu bija vaļā. D�eimijs sarauktu uzaci palūkojās uz māsasdēla guļo�o augumu.

-���� Gan jau. Kādreiz viņam tas būs jāiemācās, vai ne? Tu ta�u negribi, lai viņ� būtu tikpat nezino�s kā tēvocis. Viņ� nometa uz grīdas pie kamīna vairākus spilvenus un nolaidās uz tiem, mani velkot līdzi.

Uguns liesmas kvēloja uz D�eimija muguras sidrabainajām rētām, it kā viņ� patiesi būtu dzelzs vīrs, par kādu es viņu reiz nosaucu, jo likās, ka brūcēs var manīt mugurkaulu. Ar pirkstu izvilku pa visām �īm zīmēm, un viņ� trīsēja zem mana pieskāriena.

-���� Vai tu domā, ka D�enijai ir taisnība? es vēlāk jautāju. Vai vīrie�i patie�ām vēlas atgriezties sievietes klēpī? Vai tāpēc jūs ar mums mīlējāties? Matus man pie auss sakustināja klusi smiekli.

-���� Nu, kad vedu tevi uz gultu, tas parasti nav pirmais, par ko do�māju, Ārmaliet. Ne tuvu. Bet vispār� Viņa rokas maigi apņēma manas krūtis un lūpas sakļāvās ap vienas galiņu. Bet es neteiktu, ka viņai pilnīgi nav taisnība. Reizēm� jā, reizēm liekas, tas būtu labi atkal no�kļūt tur iek�ā, dro�ībā un� vienam. Laikam jau tāpēc, ka zinām, tas nav iespējams, mēs gribam radīt. Ja pa�i nevaram tur atgriezties, tad labākais, ko varam darīt, ir dot �o dārgo dāvanu mūsu dēliem, vismaz uz brītiņu� Viņ� pēk�ņi nodrebinājās kā suns, kas nopurina ūdeni.

-��� Nepievērs man uzmanību, Ārmaliet, viņ� nomurmināja. Kad dzeru plū�koka vīnu, es kļūstu raudulīgs.

Pie durvīm atskanēja kluss klauvējiens, un ienāca D�enija; pār vienu roku bija pārlikts zils apģērba gabals, bet otrā viņa nesa cepuri. Vērtējo�i noskatījusi brāli, viņa pamāja ar galvu.

-��� Jā, krekls ir gana labs. Esmu palaidusi platākus tavus goda svār�kus; kop� iepriek�ējās reizes plecos esi piebriedis. Viņa, pie�ķie�busi galvu, skaļi domāja. �odien esi vareni pastrādājis vismaz tik tālu līdz kaklam. Apsēdies te, un es sakārto�u tev matus. Viņa norā�dīja uz ķebli pie loga.

-��� Matus? Kas vainas maniem matiem? D�eimijs noprasīja, ar roku pārbraukdams matiem. Tie bija ataugu�i līdz plecam, un viņ� bija sasējis tos pakausī ar ādas lentīti, lai nekrīt acīs.

Velti netērēdama laiku runā�anai, D�enija nospieda brāli uz ķebļa, izrāva lenti un sāka matus enerģiski ķemmēt ar bruņurupu�a �aulas sukām.

-���� Kas vainas taviem matiem? viņa retoriski atjautāja. Nu labi. Tātad pirmām kārtām te ir saķēru�ies gru�i. Viņa saudzīgi izņēma no matiem kādu sīku priek�metu un nometa to uz spoguļgaldiņa. Ozola lapas gabaliņ�. Kur tu vakar biji kā me�akuilis zem koka rakņāji sak�nes? Un savēlu�ies trakāk nekā dzijas �ķetere�

-��� Au!

-���� Mierā, roy! Saraukusi pieri, jo visu uzmanību veltīja darāma�jam darbam, D�enija ar ķemmi at�ķetināja pinkas, zem savām rokām atstājot gludu, spo�u matu gūzmu, kas pa logu plūsto�os rīta saules staros, cita ar citu sajaucoties, zaigoja kastaņbrūnos, vara, kanēļa un zelta toņos. D�enija izplāja matu �ķipsnu sev uz plaukstas un papuri�nāja galvu.

-��� Nevaru iedomāties, kāpēc �ēlīgais Kungs devis tādus matus vīrie�tim, viņa nobrīnījās. Vietām kā staltbrie�a āda.

-���� Burvīgi, vai ne? Es biju ar viņu vienisprātis. Re, tur, kur saule pakausī matus pabalinājusi, viņam ir �īs jaukās blondās �ķipsnas. Mūsu apbrīnas objekts nikni palūrēja uz mums.

-��� Ja jūs abas tūlīt neizbeigsiet, es nodzī�u pliku pauri. Viņ� brī�dino�i pastiepa roku uz galdiņa pusi, kur gulēja skuveklis. Bet D�enija, veikli, par spīti lielajam grūtnieces vēderam, pasteidzās un uzsita brā�lim pa roku ar suku. D�eimijs iesmilkstējās, viņa satvēra saujā matus un parāva tos atpakaļ.

-��� Sēdi mierīgs! D�enija pavēlēja un sadalīja matus trijās biezās �ķipsnās. Iztaisī�u tev kārtīgu copīti, viņa ar apmierinājumu pazi�ņoja. Es nepieļau�u, ka rādīsies saviem nomniekiem kā tāds me�onis.

D�eimijs pie sevis noburk�ķēja kaut ko dumpīgu, tad pakļāvās. Veikli savaldīdama izspruku�ās �ķipsnas, viņa sapina matus biezā, glītā bizē, nostiprināja galus un cie�i nosēja ar diegu. Tad iebāza roku kabatā, izvilka zilu zīda lenti un ar triumfa izteiksmi sejā sasēja to pu�ķī.

-��� Tā! viņa iesaucās. Smuki, vai ne? D�enija pagriezās pret mani, lai saņemtu apstiprinājumu, un man nekas cits neatlika kā atzīt, ka viņai taisnība. Cie�i savilktie mati izcēla galvas formu un vīri�ķī�gos sejas vaibstus. Tīrs un kārtīgs, sniegbaltā kreklā un pelēkās biksēs, D�eimijs izskatījās teicami.

-���� īpa�i lente, es teicu, cen�oties apvaldīt smieklus. Tādā pa�ā krāsā kā acis.

D�eimijs apveltīja māsu ar niknu skatienu.

-��� Nē, viņ� izmeta. Lentī�u nebūs. Te nav nekāda Francija, un karaļa D�ordija galms ne tik! Man vienalga, ja lente ir Svētās Jaunavas apmetņa krāsā� Nekādu len�u, D�enit!

-���� Nu labi, labi, rūgumpods tāds. Tā. Viņa izņēma lenti un atkāpās.

-��� Ak, būs jau labi. Viņa bija apmierināta ar iznākumu. Tad pie�vērsa zilo acu caururbjo�o skatienu man.

-���� Hm, viņa nokrem�ļojās, domīgi kustinādama kāju.

Tā kā, ierodoties Lelibrokā, manas drēbes bija lupatās, cik ātri vien iespējams, vajadzēja pa�ūt man divas kleitas: vienu no pa�austa auduma, ko valkāt ikdienā, un vienu no zīda tādiem nozīmīgiem gadī�jumiem kā �is. Man labāk padevās �ūt brūces nekā audumu, tāpēc biju palīdzējusi piegriezt un saspraust, bet modelē�anu un �ū�anu nācās atstāt D�enijas un Kruķa kundzes ziņā.

Viņām tas izdevās lieliski, un prīmulu dzeltenais zīds piekļāvās manam augumam kā cimds, dziļās ieloces slīga man pār pleciem un, uz muguras veidojot krokas, aizplūda bagātīgā kuplu svārku kritumā. Es strikti atteicos valkāt korseti; negribīgi padevu�ās, abas sievietes viltīgi bija sagudroju�as uzturēt ņiebura aug�ējo daļu ar valzivs asaku "ribām", kuras bez �ēlastības izrāva no kādas vecas korsetes.

D�enijas skatiens lēnām slīdēja man pāri no kājām līdz galvai, kur tas apstājās. Ar nopūtu viņa sniedzās pēc matu sukas.

-��� Tu arī, viņa noteica.

Es sēdēju, vaigiem degot un vairoties no D�eimija skatiena, kamēr D�enija rūpīgi izlasīja no manām cirtām mazus �agariņus un ozola lapu driskas un lika uz galdiņa blakus tai mantībai, ko bija izpiņķējusi no brāļa matiem. Beidzot mani mati bija izsukāti un uzsprausti, tad viņa iebāza roku kabatā un izvilka mazu me�ģīņu cepurīti.

-��� Tā, viņa noteica, stingn to iesprau�ot manu cirtu kaudzes galā. Galvas auts arī. Tu nudien izskaties ļoti cienījama, Klēra.

Es pieņēmu, ka tas bija domāts kā kompliments, un kaut ko nomur�mināju par atbildi.

-���� Bet vai tev ir kādas rotaslietas? D�enija jautāja.

Es papurināju galvu.

-��� Nē, diem�ēl nav. Man bija tikai pērles, ko D�eimijs uzdāvināja man kāzās, bet tās� Apstākļos, kādos mēs pametām Leohas pili, par pērlēm es domāju vismazāk.

-��� O! D�eimijs, pēk�ņi atcerējies, iesaucās. Viņ� iebāza roku sporanā, kas gulēja uz galdiņa, un ar uzvaro�u �estu izcēla no tā pērļu virteni.

-���� Pie joda, kur tu tās dabūji? es izbrīnā iesaucos.

-��� Mērtegs �orīt agri no rīta atnesa, viņ� atbildēja. Kamēr notika tiesa, viņ� devās atpakaļ uz Leohu un savāca visu, ko varēja panest�

sak, varbūt mums to vajadzēs, ja tiksim cauri sveikā. Viņ� mūs meklēja �urpceļā, bet, saprotams, mēs vispirms devāmies uz� uz kalnu.

-��� Vai viņ� vēl ir te? es jautāju.

D�eimijs nostājās man aiz muguras, lai aiztaisītu kaklarotu.

-��� 0 jā. Viņ� lejā apēd visu, kas atrodams ķēķī, un ķircina Kruķa kundzi.

No sīkstā vīreļa visā mūsu pazī�anās laikā es biju dzirdējusi labi ja duci vārdu, izņemot dziesmu tekstus, un doma par "ķircinā�anu" man likās pilnīgi absurda. Dro�i vien Lelibrokā viņ� jutās kā mājās.

-��� Kas īsti ir Mērtegs? es jautāju. Vai viņ� jums ir kāds radinieks?

D�eimijs un D�enija izskatījās izbrīnīju�ies.

-��� Kā tad, D�enija atbildēja un pievērsās brālim. Viņ� ir� kas, D�eimij? Tēva otrās pakāpes brālēna tēvocis?

-��� Brāļadēls, viņ� izlaboja. Tu neatceries? Vecajam Leo bija divi dēli un tad�

Demonstratīvi aizspiedu ausis. Likās, tas D�enijai kaut ko atgādi�nāja, jo viņa sasita plaukstas.

-��� Auskari! viņa iesaucās. Man �ķiet, ka man ir pērles, kas sade�rēs ar kaklarotu! Tūlīt atnesī�u. Viņa, kā ierasts, veiklā solī izsteidzās no istabas.

-��� Kāpēc tu sauc māsu par Roju? es ziņkārīgi pajautāju, vēro�dama, kā D�eimijs pie spoguļa sien sev kravati. Viņam bija tāda sejas izteiksme kā cilvēkam, kuram drīz jādodas kaujā ar nāvīgu ienaidnieku, un tāda ir visiem vīrie�iem, kas kārto savu kaklasaiti, tomēr viņ� pavēra lūpas, lai man uzsmaidītu.

-��� Ak tā. Roy nav angļu vārds. Tas ir gēlu mīļvārdiņ� matu krāsa. Un nozīmē "ruds" tas ir, sarkans. Viņam vajadzēja nosaukt vārdu pa burtiem un atkārtot vairākas reizes, līdz man izdevās uztvert at�ķirību.

-��� Man izklausās kā Rojs. Es purināju galvu.

D�eimijs paņēma sporanu un sāka tajā bāzt iek�ā da�ādus sīkumus, kas bija izbiru�i, ņemot ārā pērles. Atradis mak�ķerauklu mud�ekli, viņ� izbēra somas saturu kaudzē uz gultas. Un sāka ieviest kārtību cītīgi satina virvju un mak�ķerauklu galus, nomaldīju�os āķus stingri iesprauda korķa gabaliņā, kur tiem arī pienācās būt. Es piegāju pie gul�tas un apskatīju �o bagātīgo krājumu.

-��� Nekad mū�ā neesmu redzējusi tik daudz krāmu. Es pavīp�snāju. Nudien, D�eimij, kā tāda �agata.

-��� Tie nav krāmi, viņ� aizskarts atteica. Man visas �īs lietas savu reizi ļoti noder.

-���� Nu labi, mak�ķerauklas un āķi, jā. Un virvju lamatas. Pat ja maz�liet pieveram acis, tad ari pistoles prapis un lodes� �ad un tad tu izmanto pistoli. Un mazā �ūskiņa, ko Villijs tev uzdāvināja, to es saprotu. Bet akmeņi? Un glieme�vāks? Un stikla gabals? Un� Es pieliecos, lai tuvāk apskatītu tum�u, spalvainu masu, kas bija kaut kas.

-���� Kas tas� tas ta�u nav, vai ne? D�eimij, kāda joda pēc tu savā sporanā nēsā izkaltētu kurmja kāju?

-���� Pret reimatismu, protams. Viņ� izrāva �o pikuci man no deguna apak�as un iestūķēja atpakaļ āp�ādas somā.

-���� Nu, protams, es piekritu, noskatīdama vīru ar interesi. Viņa seja mulsumā bija viegli pietvīkusi. Tas noteikti palīdz tu vairs nekrak�ķi. No atliku�ās krāmu kaudzes es paņēmu maza formāta Bībeli un pa�ķirstīju, kamēr D�eimijs noglabāja pārējās vērtslietas.

-���� Aleksandrs Viljams Roderiks Makgregors, es skaļi nolasīju titul�lapā ierakstīto vārdu. D�eimij, tu teici, ka viņam kāds palicis parādā. Ko tu ar to domāji?

-���� Ak, to. Viņ� apsēdās man blakus uz gultas, paņēma mazo grā�matiņu un maigi �ķirstīja lapas.

-���� Es teicu, ka tā piederēja ieslodzītajam, kur� nomira Fortviljamā, vai ne?

-Jā-

-���� To puisi es nepazinu; viņ� nomira mēnesi pirms manas iera�anās. Bet ārsts, kas man �o Bībeli iedeva, par viņu pastāstīja, kamēr apkopa manu muguru. Laikam jau dakterim vajadzēja to kādam izstāstīt, un garnizonā nevienam nevarēja neko teikt. D�eimijs aizvēra grāmatiņu, nolika uz ceļiem un skatījās ārā pa logu uz priecīgo rudens sauli.

Aleku Makgregoru, apmēram astoņpadsmit gadus vecu puisi, apcie�tināja par visizplatītāko noziegumu lopu aizdzī�anu. Patīkams, kluss jauneklis, likās, ka viņ� izcietīs savu sodu un bez starpgadījumiem tiks palaists vaļā. Nedēļu pirms atbrīvo�anas viņu atrada pakāru�os.

-��� Ārsts teica, viņ� pats pielicis sev roku, par to neesot bijis ne mazāko �aubu. D�eimijs glāstīja ādas vākus, ar vienu lielo īk�ķi brau�cīdams gar sējuma malu. Bet, ko domā viņ� pats, dakteris īsti nepa�teica. Toties viņ� pateica, lūk, ko iepriek�ējā nedēļā kapteinis Rendels sarunājies ar Aleku divatā.

Es skaļi noriju siekalas, pēk�ņi, lai gan spīdēja saule, mani pārņēma aukstums.

-���� Un tu domā�

-���� Nē. Viņa balss skanēja klusi, bet noteikti. Es nedomāju. Es zinu, un arī dakteris zināja. Un dro�i vien virsser�ants tāpat, tāpēc viņu no�āva. D�eimijs izpleta rokas uz ceļiem, skatīdamies uz savām slaidajām locītavām liels, stiprs un enerģisks; zemnieka un karavīra rokas. Viņ� paņēma mazo Bībeli un ielika sporanā.

-��� Es tev pateik�u kādu lietu, mo duinne. Pienāks diena, kad Melnais D�eks Rendels mirs no manas rokas. Un, kad viņ� būs pagalam, es �o grāmatu aizsūtī�u Aleka Makgregora mātei ar ziņu, ka viņas dēls ir atriebts.

Sasprindzinājuma gaisotni iztraucēja D�enijas atgrie�anās, kas tagad bija krā�ņi saposusies zilā zīda tērpā ar me�ģīņu galvas autu; viņa nesa lielu kasti no apbru�ātas, sarkanas safjānādas.

-��� D�eimij, atnāku�i Kareni, Villijs Marejs un D�efriji. Labāk ej lejā un ieturi kopā ar viņiem otrās brokastis� tikko galdā uzliku svaigus plāceņus un sālītas siļķes, un Kruķa kundze gatavo ievārījuma kūkas.

-��� Jā, labi. Klēra, kad esi gatava, nāc lejā! Steidzīgi piecēlies, D�ei�mijs pakavējās tik ilgi, lai mani a�i apskautu un pamatīgi noskūpstītu. Viņa soļi nodimdēja uz kāpnēm, pie otrā kāpņu posma tie kļuva lēnāki, bet, tuvojoties pirmajam, gaita kļuva mierīga, kā piedien mui�as kun�gam.

D�enija ar smaidu viņu pavadīja, tad pievērsās man. Uzlikusi kārbu uz gultas, viņa noņēma vāku, atklājot juku jukām samestas dārglietas un ko�us nieciņus. Biju izbrīnīta �āds juceklis likās tik neraksturīgs kārtīgajai, precīzajai D�enijai Marejai, kuras dzelzs roka nevainojami vadīja saimniecību no ausmas līdz rietam.

Viņa ar pirkstu parakņājās pa kaudzi, tad, it kā uztvērusi manu domu, paskatījās uz mani un pasmaidīja.

-��� Visu laiku domāju, ka kādreiz vajadzētu to sakārtot. Bet, kad biju maza, mamma ļāva man rakņāties pa �o lādi, tas bij tāpat kā atrast burvju dārgumus es nekad nezināju, ko uzie�u. Laikam jau man �ķiet: ja te būs kārtība, tad burviba pazudīs. Stulbi, vai ne?

-���� Nē, es viņai atbildēju ar smaidu. Nē, nav stulbi.

Mēs lēnām rakņājāmies pa lādi, turēdamas rokā �etru paaud�u sie�vie�u iemīļotos nieciņus.

-��� Tas piederēja manai Freizeru vecmāmiņai, D�enija stāstīja, izce�ļot sudraba bro�u. Tā bija veidota pusmēness formā no metāla me�ģī�nēm, un pa�ā aug�ā kā zvaigzne zaigoja viens vienīgs dimanta graudiņ�.

-��� Un �is� D�enija izvilka smalku zelta gredzenu ar briljantos iestrādātu rubīnu. Tas ir mans laulības gredzens. īans par to izdeva pusgada algu, kaut arī es teicu, ka viņ� rīkojies muļķīgi. Maiguma pil�nais skatiens liecināja, ka īans nebūt nebija muļķis. Viņa nospodrināja akmeni pie kleitas priek�as un, vēlreiz pamielojusi pie tā acis, atlika atpakaļ kastē.

-��� Kā es priecā�os, kad bērns būs piedzimis. Viņa saviebusies noglāstīja vēderu. Mani pirksti no rītiem ir tā pietūku�i, ka gandrīz nevaru aiz�ņorēt kurpes, nemaz nerunājot par to, ka varētu uzvilkt gre�dzenus.

Pamanīju lādes dibenā savādu spīdumu, kas nebija metālisks, un norādīju uz to.

-���� Kas tas?

-��� Ak, tās! D�enija atkal iegremdēja roku lādē. Nekad neesmu tās valkājusi; man neder. Bet tu varētu tu esi slaida un karaliska kā mana māte. Zini, tās piederēja viņai.

Tās bija divas rokassprādzes. Katra bija veidota no līka, gandrīz apaļa me�akuiļa ilkņa, nospodrināta tumsnēja ziloņkaula mirdzumā, gali savienoti ar sudraba skaviņām, kas rotātas ar ziedu rakstu.

-��� Ak kungs, cik pasakainas! Nekad neesmu redzēju neko tik� tik brīni�ķīgi me�onīgu.

D�enija bija uzjautrināta.

-��� Jā, tā ir. Kāds to uzdāvinājis mātei kāzās, bet viņa neteica, kas. Tēvs mēdza viņu ķircināt par �o pielūdzēju, bet arī viņam māte neko neteica, tikai smaidīja kā kaķis pie krējuma poda. Ņem, uzlaiko.

Kauls, vēss un smags, piekļāvās manai rokai. Nespēju atturēties, nenoglāstijusi tum�dzelteno virsmu, kas laika gaitā bija pārklājusies ar smalku dzislojumu.

-��� Jā, tev piestāv, D�enija nosprieda. Un �ai dzeltenajai kleitai. Te būs ari auskari liec ausīs un ejam lejā.

Mērtegs sēdēja virtuvē pie galda un cītīgi ar dun�a galu stūķēja mutē �ķiņķa gabalus. Garām ar paplāti rokā gāja Kruķa kundze, gan�drīz neapstājoties, viņa noliecās un veikli uzslīdināja Mērtegam uz �ķīvja vēl trīs rau�us.

D�enija �audījās �urpu turpu rīkodama un uzraudzīdama. Apstāda�mās savās gaitās, viņa pāri Mērtega plecam palūkojās uz strauji tuk�o�jo�os �ķīvi.

-���� Nemaz nekautrējies, draugs, viņa izmeta. Kā nekā, kūtī ir vēl viens vepris.

-��� Skaud radam kumosiņu, ko? viņ� jautāja, nepārtraucis gremo��anu.

-���� Es? D�enija iespieda rokas sānos. Ak debess, nē! Galu galā līdz �im esi vēl tikai �etras reizes ēdis. Kruķa kundze, viņa pagriezās un uzsauca aizejo�ajai saimniecības vadītājai, kad būsi tikusi galā ar plāceņiem, iedod �itam caurbiram bļodu ar biezputru, ar ko piebāzt vēderu. Tā tik trūka, ka viņ� uz sliek�ņa noģībst no bada.

Kad Mērtegs durvīs ieraudzīja mani, viņ� aizrijās ar �ķiņķa kumosu.

-��� Mmphmmm, viņ� izdvesa kā sveicienu, kad D�enija izpalīdzīgi bija uzklapējusi viņam pa muguru.

-��� Man arī prieks tevi redzēt, es atbildēju, apsē�oties viņam pretī. Starp citu, paldies.

-���� Mmphmmm? Ar medu apziests plācenis mutē traucēja saprast jautājumu.

-��� Par to, ka atgādāji no pils manas mantas.

-��� Mmphm. Rokas mājiens, apstājies pie sviesta trauka, noraidīja pateicību.

-��� Es tev atnesu mazdrusciņ zālī�u un tādas �telles, viņ� sacīja un pameta ar galvu uz logu. Arā, sētā, seglu somās.

-��� Tu atnesi manu zāļu lādi? Tas ir brīni�ķīgi! Biju sajūsmā. Da�i no ārstnieciskajiem augiem bija reti sastopami, un es biju veltījusi ne mazums pūļu, lai tos sameklētu un pareizi sagatavotu.

-��� Bet kā tev tas izdevās? es tincināju Mērtegu. Kad biju attapu�sies no raganu tiesas, es bie�i iedomājos, nez kā pils iemitnieki uztvēra manu apcietinā�anu un bēg�anu. Ceru, tev neradās grūtības.

-���� O nē. Mērtegs nokoda vēl vienu pamatīgu kumosu, bet, pagai�dījis, līdz tas lēnām un ar baudu noslīd pa rīkli, tikai tad turpināja atbildēt.

-���� Fickundze bij tās noglabājusi, āre�e, jau lādē. Pirmām kārtām gāju pie viņas, jo, redz, es nezināju, kas mani gaida.

-���� Ļoti prātīgi. Nevaru iedomāties, ka Fica kundze, tevi ieraugot, sāktu kliegt, es piekritu. Plāceņi vēsajā gaisā viegli kūpēja un debe�ķīgi smar�oja. Es pastiepu roku pēc viena, un smagās me�akuiļa sprādzes man ap roku no�ķindēja. Redzēju, ka Mērtega skatiens tām burtiski pielīp, un es sakārtoju abus riņķus tā, lai viņ� var redzēt grebumus un sprādzi.

-���� Vai nav skaistas? es jautāju. D�enija teica, ka tās piederēju�as viņas mātei.

Mērtega skatiens noslīdēja līdz putras bļodai, ko Kruķa kundze nevī�īgi bija nometusi viņam deguna priek�ā.

-���� Tev piedien, viņ� noburk�ķēja. Tad, pēk�ņi atgrie�oties pie iepriek�ējās tēmas, sacīja: Nē, viņa nesauktu palīgā, lai izmet mani pa durīm. Pirms kāda laiciņa es labi pazinu Glenu Ficgibonu.

-���� 0, vai veca mīlestība? es ķircinājos, priecādamās par neaptve�ramo iztēles ainu, kad viņ� savijies kaislīgā apskāvienā ar ra�eno Fica kundzi.

Mērtegs atrāva skatienu no putras un salti uz mani paskatījās.

-���� Nekā, un lūgtum runāt pieklājīgi par dāmu. Viņas virs bij manas mātes brālis. Un es tev teik�u, ka viņa dikti bēdājās, kad viņ� nomira.

Apjukusi es nodūru skatienu un, lai slēptu mulsumu, pasniedzos pēc medus. Akmens pods bija ielikts verdo�ā ūdens toverī, lai medus kļūtu mīkstāks, un bija patīkami tam pieskarties.

-���� Piedod, es atvainojos, pilinādama saldo, zeltaino �ķidrumu uz plāceņa, uzmanīdamās, lai nenolīst garām. Zini, man da�kārt ienāk prātā, ko viņa domāja, kad� kad es�

-��� Sākumā �ie nemaz neattapa, ka tevis nav, vīriņ�, nepievēr�ot uzmanību maniem atvaino�anās vārdiem, lieti�ķi stāstīja. Kad neatnāci uz vakariņām, viņi domāja, ka esi palikusi vēlu laukā un tad liku�sies uz auss bez ē�anas; tavas dūris bij ciet. Nākamā dienā, kad gāja vaļā visa tā jezga, nu� ka Dankenas kundze paņemta ciet, nevienam i prātā nenāca meklēt tevi. Kad pienāca jaunās ziņas, tu netiki piemi�nēta, tikai viņa, un visā tajā trakumā neviens i nedomāja raudzīt, kur tu esi palikusi.

Es domīgi pamāju ar galvu. Neviens neizjustu manu trūkumu, ja nu vienīgi tie, kam ievajadzējās ārsta; kamēr D�eimijs bija projām, es gandrīz visu laiku uzturējos Kolama bibliotēkā.

-��� Un Kolams? es gribēju zināt. Tā nebija tikai dīka ziņkāre: vai patie�ām Geilisai bija taisnība un viņ� visu bija saplānojis?

Mērtegs paraustīja plecus. Skatiens klīda pāri galdam, meklēdams vēl kaut ko ēdamu, bet, acīmredzot neko neatradis, kas ietu pie dū�as, Mērtegs atlaidās pret krēsla atzveltni un apmierināts salika rokas uz liesā vēdera.

-��� Kad �is saņēma vēstis no miesta, uzreizam lika aizklapēt vārtus un aizliedza visiem no pils iet uz turieni, jo baidījās, ka kādu pa baru neparauj līdzi. Viņ� vēl dziļāk iegrima krēslā un pētīgi manī lūkojās.

-��� Otrajā dienā Fickundze sadomāja meklēt tevi. Viņa teica, ka esmot apprasījusi visas meitas, vai nav tevi matīju�as. Neviena nebij, tik viens skuķēns izteica, ka tu varbūtam esi aizgājusi uz ciemu� varbūtam tur esi palikusi pa nakti. Viena no meitenēm, es skeptiski nodomāju. Tā, kura sasodīti labi zināja, kur es esmu.

Mērtegs klusi atraugājās, nemaz nepūlēdamies to slēpt.

-��� Man nāca ausīs, ka Fickundze apgriezusi pili kājām gaisā, tevi meklējot, un, kad bij skaidrs, ka tevis pilī nav, piespiedusi Kolamu sūtīt uz ciemu kādu vīri�ķi. Un, kad nu �ie uzzināja, kas noticis� Tum�o seju izgaismoja viegla uzjautrinājuma atblāzma.

-��� Fickundze man visu neizstāstīja, bet es nopratu, ka viņa pils kunga dzīvi padarījusi stipri grūtāku, nekā parasts, mācoties virsū, lai �is ejot tevi meklēt un ar varu atbrīvojot� un pilnīgi bez kādas jēgas. �is teicis, ka viss jau nonācis tiktāl, ka neesmot vairs iespējams iejauk�ties un tagad viss esmot soģu rokās, un vēl �o un to. Laikam jau tas !>ij viens brangs skats, Mērtegs domīgi sacīja, divi �itādi stūrabuki viens pret otru.

Un izskatījās, ka beigu beigās ne viens, ne otrs nebija ne guvis uzvaru, ne arī piekāpies. Neds Gauens ar savu jurista kompromisa mākslu bija atradis izeju, kā samierināt abus strīdniekus, piedāvāda�mies iet uz tiesu nevis kā kunga pārstāvis, bet kā neatkarīgs advokāts.

-��� Vai Fica kundze ticēja, ka es varētu būt ragana? man gribējās zināt. Mērtegs nosprauslojās.

-���� Neesu redzējis vecu sievieti, kas tic raganām, nedz ar* jaunu. To tik vīri�ķi domā, ka sievie�os ir ļauna vēlē�ana un burvestības, ka tas ir tikai �o radību parastais izturē�anās veids.

-��� Sāku saprast, kāpēc tu neesi precējies, es sacīju.

-��� Ak tā? Viņ� spēji atgrūda krēslu un piecēlās, pavelkot uz ple�ciem pledu.

-���� Eju prom. Pasveicini kungu, Mērtegs sacīja D�enijai, kura atkal parādījās, jo viņa priek�ējā istabā bija sākusi pieņemt nomniekus. Viņ� noteikti būs traki aizņemts.

D�enija iedeva Mērtegam lielu auduma maisu, kur� bija aizsiets un kurā nepārprotami atradās pārtika veselai nedēļai.

-���� Kāds mazumiņ� mājupceļam, viņa sacīja, uzsmaidot ve�ukam. Varētu pietikt vismaz tik ilgi, kamēr vairs neredzēsi mūsu māju.

Mērtegs omulīgi aizbāza mezglu aiz jostas un, strupi pamājis ar galvu, pagriezās pret durvīm.

-��� Jā, viņ� noburk�ķēja, ja ne, tu redzēsi vārnas pulcējamies tūlīt pēc saullēkta, lai nolupinātu manus kaulus.

-���� Liels labums �īm no tevis tiks, D�enija nosmēja, noskatīdama viņa kārno augumu. Esmu redzējusi resnāku slotaskātu.

Mērtega skābais ģīmis nemainījās, bet acīs pavīdēja viegls mir�dzums.

-���� Tu saki? viņ� pārprasīja. Nu es tev, skuķi, teik�u� Balsis gai�tenī noklusa, savijoties draudzīgiem apvainojumiem un strīdiem, līdz beidzot cilvēku pilnā priek�nama atbalsīs izdzisa pavisam.

Es vēl bridi pasēdēju pie galda, dīki glāstīdama Elenas Makenzijas siltās kaulu aproces. Kad kaut kur tālu aizkrita durvis, es sapurinājos un piecēlos, lai ieņemtu savu vietu kā Lelibrokas kundze.

Mui�ā jau ikdienā valdīja rosība, bet Ceturk�ņa rentes maksas dienā tā burtiski mutuļoja. Visu dienu nāca un gāja nomnieki. Daudzi ieradās tikai tik daudz, lai nomaksātu nomu; citi palika līdz vakaram, klejoja pa mui�as teritoriju, ciemojās pie draugiem, uzēda viesistabā cienastu. D�enija, ziedo�a zilajā zīda tērpā, un Kruķa kundze iestīvinātās lina drānās �audījās uz virtuvi un atpakaļ uz viesistabu, uzraudzīdamas istabenes, kas zvārodamās staipīja milzīgas paplātes ar auzu plāceņiem, augļu kūkām, drumstalu maizēm un citiem gardumiem.

D�eimijs, ceremoniāli stādījis mani priek�ā nomniekiem, kad vaja�dzēja, palīdzēja ar cienastu, bet brī�iem tikai tāpat klīda, lai noskatītos, kas notiek.

Atcerējusies, ko D�eimijs bija solījis vecajai sievai pie dzirnavu dīķa, es ar zināmu interesi gaidīju ierodamies Ronaldu Maknebu.

Viņ� ieradās drīz pēc pusdienas uz augsta mūļa ar vārgām kājām, un viņam pie jostas aiz muguras cie�i turējās mazs puika. Es slepus vēroju jaunpienācējus no viesistabas durvīm, prātodama, cik precīzs bijis viņa mātes vērtējums.

Nolēmu, ka, iespējams, "draņķa �ūpa" bija mazliet pārspīlēti, bet citādi Maknebu mātes vērojumi visumā bija pareizi. Ronaldam Maknebam bija gari un sataukoju�ies mati, nevērīgi uz pakau�a sasieti ar stiepli, apkakle un aproces bija pelēkas. Lai arī vismaz pāris gadu jau�nāks par D�eimiju, viņ� izskatījās vismaz piecpadsmit gadus vecāks, seja uzburbusi, mazās, pelēkās acis bija trulas un asinīm pierietēju�as.

Arī bērns bija noskrandis un netīrs. Pats ļaunākais likās tas, ka viņ� zagās aiz tēva, pievērsis acis grīdai, un sarāvās ik reizi, kad Ronalds pagriezās un asi viņam uzbļāva. D�eimijs, kas stāvēja savas darbista�bas durvīs, arī to redzēja, un es pamanīju, ka viņ� pārmij asu skatienu ar D�eniju, kas pēc viņa lūguma bija atnesusi jaunu karafi vīna.

Viņa gandrīz nemanāmi pamāja ar galvu un iedeva D�eimijam karafi. Tad stingri saņēmusi bērnu aiz rokas, aizvilka uz virtuvi, sacī�dama:

Nāc man līdzi, puisēn. Man liekas, tur gaida garda drupa�u maize. Varbūt tu gribi gabalu augļu kūkas?

D�eimijs pieklājīgi ar mājienu aicināja Ronaldu Maknebu pie sevis un pakāpās atpakaļ, ielai�ot nomnieku kabinetā, tad pastiepa roku, lai aizvērtu durvis, un, uztvēris manu skatienu, norādīja ar galvu uz virtu�ves pusi. Es pamāju, ka esmu sapratusi, un sekoju D�enijai un mazajam Rebijam.

Atradu viņu iegrimu�u patīkamā sarunā ar Kruķa kundzi, kura ar kausu no katla smēla pun�u kristāla bļodā. Viņa mazliet ielēja arī koka krūzītē un piedāvāja puikam, kur� atrāvās, aizdomīgi noskatījis saim�niecības vadītāju, un tikai tad paņēma krūzi. D�enija turpināja nevērīgi pļāpāt ar zēnu, pildot �ķīvjus, bet pretī saņēma tikai klusus ņurdienus. Tomēr likās, ka pusme�onīgais radījums mazliet ir zaudējis modrību.

-���� Tavs krekls ir tāds kā nosmulējies, puikiņ, viņa noteica, palie�kusies uz priek�u, lai atlocītu apkakli. Velc nost, un es izmazgā�u, pirms tu iesi prom. "Nosmulējies" bija maigi teikts, bet zēns piesargā�damies atkāpās. Tā kā es stāvēju viņam aiz muguras, tad pēc D�enijas mājiena satvēru Rebiju aiz rokām, iekams viņ� paguva aizbēgt.

Puika spārdījās un kauca, bet D�enija un Kruķa kundze piespieda viņu pie sienas, un trijatā mēs norāvām viņam netīro kreklu.

-���� Oh! D�enijai aizrāvās elpa. Viņa stingri bija iespiedusi padusē zēna galvu, un kaulainā mugura bija redzama visā pilnībā. Rētas un kreveles izraibināja miesu abās pusēs punainajam mugurkaulam, da�as brūces bija tikko apdziju�as, da�as bija vecas, paliku�as tikai tādas kā izbalēju�as ēnas, kas uz ribu redelēm veidoja sare�ģītus vijumus. D�enija cie�i saņēma zēnu aiz spranda un mierino�i dudināja, atlai�ot galvu. Skatīdamās uz mani, viņa īsi pameta galvu uz gaiteņa pusi.

-��� Labāk pasaki viņam.

Piesardzīgi es pieklauvēju pie kabineta durvīm, kā aizbildinājumu turēdama rokā �ķīvi ar medus apziestiem auzu plāceņiem. Izdzirdējusi D�eimija slāpēto aicinājumu, es atvēru durvis un gāju iek�ā.

Mana seja, kad pasniedzu Maknebam cienastu, acīmredzot izteica pietiekami, jo man nevajadzēja lūgt parunāt ar D�eimiju zem �etrām acīm. Viņ� bridi domīgi lūkojās manī, tad atkal pievērsās nomniekam:

-���� Nu tad, Ronij, graudu daļa nomaksāta. Ta�u ir vēl kāda lieta, par kuru es gribēju ar tevi parunāt. Tev, cik saprotu, ir puika, vārdā Rebijs, un man taisni vajag vienu tādu, kas palīdzētu staļļos. Vai tu būtu ar mieru man viņu dot? D�eimija garie pirksti spēlējās ar zosu spalvām uz rakstāmgalda. īans sēdēja kaktā pie mazāka galda, atspiedis zodu uz dūrēm, ar atklātu interesi vērodams Maknebu.

Maknebs kareivīgi saslējās. Manuprāt, viņ� bija tādā viegli aizkaiti�nāmā noskaņojumā, kādā bie�i mēdz būt vīrie�i, kuri nav dzēru�i, bet gribētu gan.

-��� Nē, puiku man vajag pa�am, viņ� strupi atteica.

-��� Mm. D�eimijs dīki atlaidās krēslā un salika rokas uz vēdera. Es, protams, maksā�u.

Vīrs kaut ko noņurdēja un patriņājās uz krēsla.

-��� Mana māte bāzusi degunu, kur nevajag, vai ne? Es teicu "nē", un punkts. Tas puika ir mans dēls, un es darī�u tā, kā man patiks. Un domāju, ka viņam jāpaliek pie mājas.

D�eimijs domīgi skatījās uz Maknebu, bet, nolēmis neturpināt strīdu, atkal pievērsās kantorgrāmatām.

Vēlu pēcpusdienā, kad nomnieki pamazām sanāca siltākās telpās, pieliekamajā un viesistabā, lai pirms do�anās ceļā kaut ko uzkostu, es pa logu ieraudzīju D�eimiju, kur� laiski soļoja uz cūku kūts pusi, drau�dzīgi apņēmis ap pleciem skrandaino Maknebu. Abi vīrie�i pazuda aiz �ķūņa, dro�i vien lai papētītu kaut ko no lauksaimniecības instrumen�tiem, bet pēc da�ām minūtēm atkal parādījās un nāca uz māju.

D�eimija roka joprojām gulēja uz mazākā vīrie�a pleciem, bet tagad likās, ka viņ� to balsta. Makneba seja bija ieguvusi neveselīgi pelēku nokrāsu un spīdēja no sviedriem, bet soļus viņ� lika gausi, it kā nespētu izslieties pilnā augumā.

-��� Nu tad labi, D�eimijs jautri noteica, kad viņi pienāca tik tuvu, ka varēju dzirdēt. Dro�i vien tava sieva priecāsies par papildu naudu, Ronald? Re, kur tavs lopiņ� smuks, vai ne? Ko�u apskrubinātais mūlis, kas bija atnesis Maknebus uz mui�u, iztenterēja no pagalma, kur tas bija baudījis viesmīlību. Mutes kaktiņā vēl karājās siena ku�ķis, kas, dzīvniekam to gremojot, saraustīti �ūpojās.

D�eimijs pastiepa roku, lai Maknebs var uzlikt uz tās kāju un uzrausties mūlim mugurā; no malas likās, ka viņam �ī palīdzība ir nepiecie�ama. Maknebs nedz runāja, nedz arī pamāja ar roku uz D�ei�mija daudzvārdīgajiem vēlējumiem "lai Dievs tevi sargā" un "dro�u mājupceļu", bet tikai apdullis klanīja galvu, kad mūlis soļos pameta pagalmu, it kā koncentrējies uz kādu slepenu uzdevumu, kas saistīja visu viņa uzmanību.

D�eimijs stāvēja, atbalstījies pret �ogu, un apmainījās ar pieklājī�bas frāzēm ar citiem nomniekiem, kas posās mājup, līdz Makneba netī�rais stāvs pazuda skatienam aiz paugura virsotnes. Viņ� izslējās, vēl bridi vēroja ceļu, tad pagriezās un iesvilpās. No siena vezuma apak�as izlīda mazs augumiņ� saplēstā, bet tīrā kreklā un notraipītos kiltos.

-���� Nu, Rebij, sirsnīgi ierunājās D�eimijs. Galu galā izskatās, ka tēvs devis tev atļauju palikt te par staļļa puiku. Esmu dro�s, ka tu �akli strādāsi un darīsi viņam godu, vai ne? Apaļās, apsarku�ās acis truli blenza no netīrās sejas, bet zēns neko neatbildēja, līdz D�eimijs pastiepa roku un, viegli satvēris viņa plecu, pagrieza pret zirgu sili.

-���� Ķēķī tevi gaida vakariņas, puikiņ. Ta�u vispirms aizej maķe�nīt nomazgāties; Kruķa kundze ir klīrīga. Ak, un Rebij! Viņ� pieliecās pie zēna un pa�ukstēja: Padomā par ausīm, citādi viņa to darīs tavā vietā. Tā sieviete �orīt berza manējās. Viņ� aizlika rokas aiz ausīm un nopietni pakustināja uz puikas pusi, kas bikli pasmaidīja un aizbēga pie siles.

-���� Priecājos, ka tev tas izdevās, es sacīju, saņemot D�eimiju aiz rokas, lai ietu vakariņās. Es runāju par mazo Rebiju Maknebu. Bet kā tu viņu pierunāji?

Viņ� paraustīja plecus.

-���� Aizvedu Ronaldu uz brūzi un pāris rei�u iebelzu pa mīkstumiem. Pajautāju, no kā viņ� labāk �ķiras no dēla vai no aknām. D�eimijs, pieri saraucis, paskatījās uz mani.

-���� Tā nebij pareizi, bet es nevarēju izdomāt, ko lai daru. Un negri�bēju, ka puika iet atpakaļ uz mājām. Ne jau tikai tāpēc, ka biju apsolījis viņa vecaimātei. D�enija pastāstīja, kāda puikam ir mugura. D�eimijs saminstinājās. Zini, ko es tev teik�u, Ārmaliet. Mans tēvs mani kūla, cik uzskatīja par vajadzīgu, bet man tas likās par daudz. Bet es nesarāvos, kad viņ� ar mani runāja. Un �aubos, vai kādu dienu Rebijs gulēs sievai blakus gultā un smiesies par to.

Viņ� uzrāva plecus ar to dīvaino kustību, ko nebiju redzējusi jau vairākus mēne�us.

-��� Ronijam taisnība: puika ir viņa dēls, viņ� var darīt, kā vēlas. Un es neesmu Dievs, tikai mui�as kungs, un tas ir krietni zemāk. Tomēr� D�eimijs skatījās uz mani ar �ķību smaidiņu.

-��� Robe�a starp taisnīgumu un ne�ēlību ir ļoti �aura, Armaliet. Es tikai ceru, ka esmu nostājies pareizajā pusē.

Es apskāvu D�eimiju.

-��� Tu darīji pareizi.

-��� Tu tā domā? -Jā-

Apskāvu�ies mēs soļojām atpakaļ uz māju. Balsinātā mui�as ēka kvēloja dzintaraina rieto�ās saules staros. Ta�u mēs neiegājām iek�ā, jo D�eimijs mani pagrieza uz lēzeno pakalnu aiz mājas. �eit, sē�ot uz aploka �oga aug�ējās kārts, mēs varējām pārskatīt visu saimnie�cību.

Es noliku galvu D�eimijam uz pleca un nopūtos. Viņ� par atbildi viegli mani saspieda.

-��� Tu esi dzimis �ādai dzīvei, vai ne, D�eimij?

-���� Varbūt, Armaliet. Viņ� paskatījās pāri laukiem un ēkām, piemā�jas zemei un ceļiem, tad nodūra skatienu, jo pēk�ņi smaids izlieca viņa plato muti.

-��� Un tu, mana Armaliet? Kam tu esi dzimusi? Lai kļūtu par mui�as kundzi vai lai gulētu zem klajas debess kā �igāniete? Lai būtu dzied�niece, skolotāja sieva vai ārpus likuma pasludināta sieviete?

-��� Esmu dzimusi tev, es vienkār�i atbildēju un pastiepu rokas viņam pretī.

-��� Zini, D�eimijs sacīja, beidzot palai�ot mani vaļā, tu nekad neesi to teikusi.

-��� Tu ari ne.

-���� Es gan esmu. Nākamajā dienā pēc mūsu iera�anās. Es teicu, ka vēlos tevi vairāk par visu.

-��� Un es teicu, ka mīlē�ana un gribē�ana nav glu�i viens un tas pats, es iebildu.

Viņ� iesmējās.

-��� Varbūt tev ir taisnība, Armaliet. D�eimijs atglauda man no sejas matus un noskūpstīja uz pieres. Es gribēju tevi no pirmā brī�a, kad ieraudzīju, bet iemīlēju tajā reizē Leohā, kad tu raudāji manās rokās un ļāvi sevi mierināt.

Saule nogrima aiz melno prie�u līnijas, un parādījās pirmās vakara zvaigznes. Novembra vidū vakars jau bija vēss, lai arī dienas vēl saglabājās siltas. Stāvot �ogam otrā pusē, D�eimijs pielieca galvu un atspieda pieri pret manējo.

-��� Tu pirmā.

-���� Nē, tu.

-��� Kāpēc?

-��� Man ir bail.

-���� No kā, Armaliet? Pāri laukiem vēlās tumsa, piepildīdama zemi un celdamās aug�up, lai satiktu nakti. Augo�ā pusmēness gaisma iezī�mēja ēnas uz D�eimija pieres un deguna, lejot gaismu viņa sejā.

-��� Baidos, ka sākusi es nevarē�u beigt.

Viņ� pameta skatienu uz pamali, kur zemu pie debesīm karājās mēness sirpis, un piecēlās.

-��� jau gandrīz ziema, un naktis ir garas, mo duinne. D�eimijs pār�liecās pāri �ogam, pastiepa rokas, un es ieslīgu apskāvienā, sajuzdama viņa auguma karstumu un sirdspukstus.

-��� Es mīlu tevi.

Pēc da�ām dienām, kad saule jau tuvojās rietam, es pakalnā biju uzgājusi nelielu puduri ciruli�u un raku to gumus. Zālē no�abēja soļi, es pagriezos, domādama, ka ieraudzī�u D�eniju vai Kruķa kundzi, kas nāk saukt mani vakariņās. Bet tas bija D�eimijs, mati mitri un saspuroju�ies no mazgā�anās pirms ēdienreizes, ģērbies viņ� bija vēl kreklā, kas sasiets mezglā starp kājām, jo tāds viņ� strādāja laukā. Viņ� pienāca man no mugurpuses, apskāva un atspieda zodu man uz pleca. Kopā mēs skatījāmies, kā saule grimst aiz zelta un purpura krā��ņumā tērptajām priedēm. Apkārt viss pamazām zaudēja krāsas, bet mēs palikām nekustīgi, baudīdami mieru. Beidzot, kad jau sāka tumst, dzirdēju, ka no mājas lejā kāds sauc.

-���� Iesim labāk mājās, es teicu, negribīgi sakustējusies.

-���� Mmm. D�eimijs palika uz vietas, tikai cie�āk mani apskāva, joprojām stingi veroties tumsto�ajās ēnās, it kā cen�oties iekalt atmiņā katru akmeni un zāles stiebru.

Es pagriezos un apskāvu viņa kaklu.

-��� Kas ir? klusi jautāju. Vai mums drīz jādodas projām? No domas, ka jāpamet Lelibroka, sirds gura, bet es zināju, ka mums te kavēties vēl ilgāk ir bīstami; jebkuru brīdi atkal var ierasties sarkansvār�i, un tad sekas būs daudz ļaunākas.

-��� Jā. Rīt vai, pats vēlākais, parit. Nokoilumā ir angļi; tas ir divdes�mit jūdzes no �ejienes, bet jaukā laikā tādu gabalu var nojāt divās die�nās. Es sāku �ļūkt lejup no sētas, bet D�eimijs apņēma roku man zem ceļiem, pacēla un cie�i piekļāva sev pie krūtīm.

Jutu vēl saules siltumu uz viņa ādas un sviedru un auzu salmu silti putekļaino aromātu. Viņ� palīdzēja ievākt pēdējo ra�u, un �ī smar�a atsauca atmiņā vakariņas pirms nedēļas, kad es zināju, ka D�enija, vienmēr draudzīga un pieklājīga, beidzot pilnībā atzina mani par ģime�nes locekli.

Ra�as vāk�ana bija nepatīkams darbs, un maltītes beigās D�eimijs un īans jau bie�i snauda. Vienvakar es biju piecēlusies no galda, lai atnestu auzu pudiņu saldajam, un atgriezusies ieraudzīju, ka abi vīrie�i cie�i aizmigu�i, bet D�enija klusi smejas pie sevis. īans gulēja sagumis savā krēslā, zodu atspiedis pret krūtīm, un smagi elpoja. D�eimijs uz galda starp �ķīvi un piparu dzirnaviņām bija nolicis sakrustotas rokas, uzgūlies uz tām ar vaigu un mierīgi �ņākuļoja.

D�enija paņēma no manis pudiņu un, kratīdama galvu par guļo�a�jiem vīrie�iem, uzlika mums abām uz �ķīvjiem.

-���� Zini, viņi tā �āvājās, ka es iedomājos, viņa stāstīja, kas notiks, ja es apklusī�u. Es tā arī darīju, un, skaidrs kā diena, pēc divām minū�tēm viņi jau bij atslēgu�ies, abi divi. D�enija maigi atglauda īanam matus no pieres.

-��� Tāpēc te jūlijā dzimst tik maz bērnu, viņa turpināja, nerātni savilkusi uzaci un �ķelmīgi skatīdamās uz mani. Vīri novembrī nespēj palikt nomodā gana ilgi, lai uztaisītu bērnu. Tā bija patiesība, un es sāku smieties. Man blakus sēdo�ais D�eimijs sakustējās un iekrācās, es uzliku roku viņam uz kakla, lai nomierinātu. Guļo�ā lūpas uzreiz savil�kās maigā, svētlaimīgā smaidā, tad viņ� atkal ieslīga miegā.

D�enija, skatīdamās uz mums, ierunājās:

-��� Zini, tas ir jocīgi. Nebiju viņu redzējusi tā darām kop� bērnu dienām.

-��� Ko tad?

Viņa pamāja ar galvu.

-��� Viņ� miegā smaida. Tā viņ� alla�iņ darīja, ja garāmejot paglau�dīju viņu �ūpulī vai arī vēlāk gultiņā. Reizēm mēs ar mammu uz mai�ņām glaudījām viņu, lai redzētu, vai puika pasmaidīs, un viņ� vienmēr smaidīja.

-��� Tas ir savādi, vai ne? Es izmēģināju, viegli pārbraucot ar roku D�eimijam pa pakausi un kaklu. Un, protams, tiku uzreiz atalgota ar īpa�i miļu smaidu, kas mirkli kavējās lūpās, bet tad seja atkal atslāba un kļuva visai barga, kāda tā viņam parasti bija miegā.

-��� Nez kāpēc viņ� tā dara, es nobrīnījos, kā apburta skatīdamās uz viru. D�enija paraustīja plecus un uzsmaidīja man.

-���� Laikam jau tas nozīmē, ka viņ� ir laimīgs.

Bet sanāca tā, ka nākamajā dienā mēs vēl netikām projām. Nakts vidū pamodos no tā, ka istabā kāds sarunājās. Pagriezusies uz otriem sāniem, es ieraudzīju īanu, kas, turēdams rokā sveci, liecās pāri mūsu gultai.

-��� Mazais dzimst, pavēstīja D�eimijs, redzēdams, ka esmu pamo�dusies. �āvādamies viņ� piecēlās sēdus. Vai nav par agru, īan?

-��� To nekad nevar zināt. Mazais D�eimijs kavējās. Laikam jau labāk agrāk nekā vēlāk. īana lūpās pazibēja a�s, satraukts smaids.

-��� Armaliet, vai tu proti saņemt bērnu? Vai ari labāk doties pēc vec�mātes? D�eimijs jautājo�i pavērās manī. Es ar atbildi nekavējos.

Noteikti papurināju galvu.

-��� Ej pēc vecmātes. Apmācības kursā biju redzējusi tikai trīs dzemdības; visas bija notiku�as sterilā operāciju zālē, paciente bija norobe�ota ar palagiem un anestezēta, nekas nebija redzams, izņemot groteski pietūku�o iegurni un pēk�ņi parādīju�os galviņu.

Palaidusi D�eimiju pēc vecmātes Mārtiņa kundzes, es sekoju īanam aug�ā pa kāpnēm.

D�enija, ērti atlaidusies, sēdēja krēslā pie loga. Viņa bija uzvilkusi naktskreklu, noņēmusi no gultas veļu un uz pēļa uzklājusi ļoti vecu lupatu deķi un tagad tikai sēdēja. Gaidīdama.

īans satraukts mīņājās viņai aiz muguras. D�enija smaidija, bet ar tādu izklaidīgu, iek�ēji vērstu skatienu, it kā klausītos kādās tālās ska�ņās, kuras tikai viņa vien spēj dzirdēt. īans, pilnībā saģērbies, rosijās istabā, visu laiku kaut ko ņēma un lika nost, līdz D�enija beidzot pavē�lēja viņam iet projām.

-��� Ej lejā un piecel Kruķa kundzi, īan, viņa sacīja, smaidīdama, lai mīkstinātu skarbo valodu. Pasaki, lai sagatavo visu, kas būs vajadzīgs Mārtiņa kundzei. Viņa zinās, kas darāms. Tad D�enija spēji ierāva elpu un uzlika abas rokas uz apaļā vēdera. Es skatījos, kā viņas vēders pēk�ņi saspringst, kļūst apaļ� un paceļas uz aug�u. Viņa iekoda lūpā un brīdi smagi elpoja, tad atslāba. Vēders ieņēma normālo formu, mazliet izstieptu kā asara, abos galos noapaļotu.

īans �aubīdamies uzlika sievai uz pleca roku, un viņa to satvēra, uzsmaidīdama vīram.

-��� Un pēc tam, vecīt, saki, lai Kruķa kundze tevi pabaro. Jums ar D�eimiju vajag kaut ko uzēst. Ļaudis teic, ka otrs bērns dzimstot ātrāk nekā pirmais; kas zina, varbūt tad, kad būsiet paēdu�i brokastis, es arī bū�u gatava kaut ko uzkost.

īans cie�i saspieda D�enijas plecu, tad noskūpstīja, kaut ko ie�uk�stēja viņai ausī un tikai tad devās projām. Durvīs viņ� vēl pakavējās, atskatījās, bet D�enija ar rokas mājienu raidīja viņu prom.

Likās, ka D�eimijs jau ļoti ilgi ir projām; gaidot, kad viņ� atvedīs vecmāti, es kļuvu nervozāka, jo kontrakcijas arvien pieņēmās spēkā. Otrie bērni, kā likums, dzimst ātrāk. Ko tad, ja �is sadomā ierasties pirms Mārtiņa kundzes?

Sākumā D�enija pļāpāja ar mani, apklusdama tikai tik daudz, lai, satvērusi vēderu, paliektos uz priek�u, kad kontrakcijas sagrāba cie��āk. Bet drīz vien vēlme sarunāties zuda un viņa atlaidās, klusēdama atpū�oties starp arvien stiprākajām sāpju lēkmēm. Pēdīgi pēc vienas no tādām, kas lika D�enijai gandrīz krēslā saliekties uz pusēm, viņa nedro�i piecēlās kājās.

-���� Es gribētu mazliet pastaigāt. Palīdzi man, Klēra! viņa lūdza, īsti nezinādama, kā būtu pareizāk, darīju, kā viņa teica, cie�i saņēmu dzemdētāju zem rokas, lai palīdzētu viņai nostāvēt taisni. Mēs vairākas reizes lēnām apgājām apkārt istabai, apstājoties, kad sākās kontrakci�jas, un turpinot, kad tās atlaidās. īsi pirms vecmātes iera�anās D�enija devās uz gultu un atgūlās.

Mārtiņa kundze bija sieviete, kas atstāja nomierino�u iespaidu, pagara auguma, kalsna būtne ar platiem pleciem, muskuļotiem delmiem un lieti�ķu sejas izteiksmi, kas modināja paļāvību. Divas verti�kālas rievas starp tēraudpelēkajām uzacīm ne uz mirkli neizzuda, bet, kad viņa koncentrējās darbam, tās kļuva vēl dziļākas.

Izdarot pirmo izmeklē�anu, rievas pierē palika seklas. Tātad tiktāl viss ir normāli. Kruķa kundze bija atnesusi mums kaudzi tīru, izglu�dinātu palagu, un Mārtiņa kundze paņēma vienu un tāpat salocītu pastūma zem D�enijas. Kad viņa mazliet paslējās uz aug�u, es satrūkos, jo ieraudzīju viņai starp kājām tum�u asins traipu.

Pamanījusi manu skatienu, Mārtiņa kundze mierino�i pamāja ar galvu.

-��� Jā. Vienkār�i parādās pirmās asinis. Tas nekas. Uztraukties jāsāk tikai tad, kad asinis ir ko�i sarkanas un nāk uzreiz ar lielu �vunku. Pat�laban viss ir kārtībā.

Mēs visas apsēdāmies gaidīt. Mārtiņa kundze klusi un mierino�i sarunājās ar dzemdētāju, berzēja viņai muguru un kontrakciju laikā stipri spieda. Kad sāpes uznāca bie�āk, D�enija saknieba lūpas un skaļi �ņāca caur degunu. Palaikam atskanēja dziļ�, kluss vaids, kad sāpes uzbangoja pilnā spēkā.

Tagad D�enijas mati bija sviedros samirku�i un seja no sasprin�dzinājuma ko�i sasarkusi. Vērojot viņu, es pilnībā sapratu, kāpēc �o procesu sauc par radībām. Dzemdē�ana bija sasodīti smags darbs. Radī��ana bija sasodīti grūts uzdevums.

Likās, ka nākamo divu stundu laikā notikumi necik uz priek�u nebija pavirzīju�ies, izņemot to, ka sāpes kļuva arvien stiprākas. No sākuma D�enija spēja atbildēt uz jautājumiem, tad to vairs nedarīja, tikai katras lēkmes beigās elsodama gulēja uz muguras. Da�u sekun�u laikā seja no sarkanas izbalēja glu�i balta.

Nākamās spazmas laikā viņa saknieba lūpas un, kad sāpes mazliet atlaidās, pasauca mani pie gultas.

-��� Ja bērns izdzīvos� viņa tvēra ar muti gaisu, un būs meitene� viņu sauks Mārgareta. Pasaki īanam� lai nosauc par Mārgaretu Elenu.

-��� Jā, protams, es padevīgi atbildēju. Bet tu pati varēsi viņam to pateikt. Tagad vairs nebūs ilgi.

D�enija tikai apņēmīgā noliegumā papurināja galvu un sakoda zobus, jo sāpes atkal bija klāt. Mārtiņa kundze saņēma mani aiz rokas un paveda malā.

-��� Nesaki neko, zeltenīt, viņa lieti�ķi pamācīja. Viņas alla�iņ domā, ka tūlīt mirs.

-��� Ak tā, es mazliet atviegloti iesaucos.

-��� Bet neaizmirsti, viņa klusākā balsi piebilda, ka reizēm tā ari notiek.

Pat Mārtiņa kundze sāka mazliet raizēties, kad sāpes turpinājās, bet nekādas redzamas pārmaiņas nenotika. D�enija stipri nogura; pēc katras lēkmes augums kļuva ļengans un viņa pat aizsnaudās, it kā mek�lētu patvērumu no sāpēm īsajos miega brī�os. Kad ne�ēlīgā roka atkal viņu sagrāba, D�enija pamodās, cīnījās, piepūlē vaidēdama, pagriezās uz sāniem un saritinājās, kā sargādama stingro punu, kur atradās viņas nedzimu�ais bērns.

-��� Vai bērns nevarētu būt� ar kājām pa priek�u? es jautāju klusā balsī, kautrēdamās uzdot tādu jautājumu pieredzēju�ai vecmātei. Mār�tiņa kundze nemaz nelikās �āda minējuma aizskarta, tikai rievas pierē, skatoties uz saspringto sievieti, iegrauzās vēl dziļāk.

Kad lēkme atlaidās, Mārtiņa kundze atmeta palagu un naktskrekla malu un a�i metās pie darba, �ur tur paspiezdama milzīgo vēderu ar a�ajiem, prasmīgajiem pirkstiem. Vajadzēja vairākus mēģinājumus, jo spaidī�ana, �ķiet, izraisīja jaunas spazmu lēkmes, spēcīgo kontrakciju laikā izmeklēt nebija iespējams.

Beidzot vecmāte atkāpās no gultas, ilgi domāja, izklaidīgi piesiz�dama ar kāju, kamēr D�enija vēl divas reizes locījās sāpēs, kas plosīja viņas muguru. Kad viņa vārtījās sāpēs, viens no savilktajiem palagiem pēk�ņi no�ņirkstot pārplīsa.

It kā gaidījusi �o signālu, Mārtiņa kundze apņēmīgi metās uz priek�u, aicinot mani līdzi.

-���� Paliec viņu, meitenīt, maķenīt uz atpakaļu, Mārtiņa kundze mani izrīkoja, nelikdamās ne zinis par D�enijas kliedzieniem. Laikam jau viņa tādus bija atklausījusies atliku likām.

Kad nākamo reizi iestājās atelpa, vecmāte ķērās pie darba. Satvē�rusi bērnu caur īslaicīgi atslābu�ās dzemdes sienām, viņa cēla to uz aug�u un vienlaikus centās pagriezt. D�enija spalgi iekliedzās un parāva manas rokas, jo sākās nākamā lēkme.

Mārtiņa kundze mēģināja vēlreiz. Tad vēlreiz. Un vēlreiz. Nespē�dama rimties un beigt spiest, D�enija atradās uz pārguruma robe�as, ķermenis, cen�oties izspiest bērnu pasaulē, cīnījās pāri spēkiem.

Un tad tas izdevās. Pēk�ņi sākās līdzena kustība un bērna bezveidī�gais ķermenis Mārtiņa kundzes rokās pagriezās. D�enijas vēdera forma uzreiz mainījās, un radās sajūta, ka tūlīt kaut kam jānotiek.

-��� Tagad spied! D�enija paklausīja, un Mārtiņa kundze nometās ceļos pie gultas. Acīmredzot viņa redzēja kādas pazīmes, jo steig�us piecēlās un paķēra mazu pudelīti no galda, kur ienākot bija to nolikusi. Viņa uzlēja sev uz pirkstu galiem �ķidrumu, kas atgādināja eļļu, un sāka maigi masēt D�enijai starp kājām.

D�enija izgrūda dobju, briesmīgu skaņu, jo pieskāriens atkal izrai�sīja sāpes, un Mārtiņa kundze steig�us atrāva roku. D�enija saguma un nekustējās, bet vecmāte atsāka vieglo masā�u, pacietīgi dudinādama, ka viss būs labi, tikai jāatpū�as un tagad� spied!

Nākamās kontrakcijas laikā Mārtiņa kundze uzlika roku uz D�enijas vēdera aug�ējās daļas un spēcīgi spieda uz leju. D�enija kliedza, bet vecmāte turpināja spiest, līdz kontrakcija beidzās.

-���� Nākamajā reizē spied reizē ar mani, vecmāte man sacīja. Nupat jau būs cauri.

Uzliku rokas uz Mārtiņa kundzes rokām, kas jau atradās uz D�eni�jas vēdera, un pēc viņas komandas mēs spiedām visas trīs reizē. D�e�nijai pār lūpām pārvēlās zems, uzvaro�s vaids, un pēk�ņi viņai starp kājām parādījās gļotains kunkulis. Viņa iztaisnoja pret matraci atspies�tās kājas, spieda vēlreiz, un Mārgareta Elena Mareja iz�āvās pasaulē kā ieeļļots sivēns.

Pēc brī�a es izslējos, jo ar mitru drānu biju slaucījusi D�enijas smai�do�o seju, tad palūkojos pa logu. Saule taisījās uz rietu.

-��� Man nekas nekai�, D�enija sacīja. Itin nekas. Platais sajūs�mas smaids, ar kādu viņa bija apsveikusi meitas iera�anos pasaulē, bija kļuvis par vieglu dziļa apmierinājuma smaidu. Viņa pastiepa uz aug�u nedro�u roku un pieskārās manai piedurknei.

-���� Ej pasaki īanam, D�enija teica. Viņ� būs nokreņķējies.

Manām neticības pilnajām acīm tā neizskatījās. Aina, kas pavērās

darbistabā, kur īans un D�eimijs bija iebēgu�i, stipri atgādināja priek��laicīgu svinē�anu. Uz bufetes blakus vairākām pudelēm stāvēja tuk�a karafe, un telpā kā mākonis karājās spēcīgi alkohola izgarojumi.

Likās, ka laimīgais tēvs ir bezsamaņā, galva gulēja uz kabineta saimnieka rakstāmgalda. Pats mui�as kungs bija pie apziņas, bet, atspiedies pret sienas paneļiem, viņ� kā pūce blisināja aizmiglotas acis.

Pārskaitusies es aizrībināju līdz galdam, sagrābu īanu aiz pleca un skarbi sapurināju, nelikdamās ne zinis gar D�eimiju, kur� uzsvempās kājās, sakot:

-��� Ārmaliet, pagaidi�

īans nebija pie pilnas apziņas. Viņa galva negribīgi pacēlās, un viņ� pavērās manī ar saviebtu, stingu seju; acis bija tikai truli un lūdzo�i caurumi. Viņ� domā, es piepe�i aptvēru, ka esmu ieradusies paziņot par D�enijas nāvi.

Atslābināju tvērienu, un tā vietā viegli viņu noglāstīju.

-��� Ar D�eniju viss ir kārtībā, es klusi sacīju. Tev ir meita.

īans atkal nolieca galvu uz rokām, un, kad es gāju projām, viņa kalsnie pleci drebēja, bet D�eimijs glāstīja drauga muguru.

Izdzīvotāji bija attapu�ies un sakopu�ies, Mareju un Freizeru ģime�nes sapulcējās D�enijas istabā uz svētku vakariņām. Mazā Mārgareta, saposta apraudzī�anai un ievīkstīta sedziņā, tika iedota tēvam, kur� saņēma jauno atvasi ar svētlaimīgu godbijību sejā.

-��� Sveiki, Megij, viņ� �ukstēja, ar pirksta galu pieskardamies mazajai deguna podziņai.

Viņa meita, kuru �āda iepazī�anās atstāja vienaldzīgu, aizvēra acis, saspringa un ap�urāja tēvam kreklu.

īsā jautrības brī�a laikā, ko izraisīja �ī pieklājības normu pārkāp��ana, mazajam D�eimijam izdevās izbēgt no Kruķa kundzes tvēriena un ie�maukt D�enijas gultā. Viņa viegli iekunkstējās, pamādama Kruķa kundzei, lai ļauj zēnam palikt.

-��� Mana mamma! viņ� paziņoja, piekļaudamies D�enijai pie sāniem.

-��� Nu kam gan citam? viņa saprātīgi jautāja. Nāc, puisīt. Viņa apskāva dēlu, noskūpstīja viņam galviņu, un puisēns nomierinājies ieri�tinājās pie mammas sāniem. Viņa, glāstīdama matus, maigi pastūma dēla galvu uz leju.

-��� �u�i nu, mazo vīriņ, viņa sacīja. Tev jau sen laiks uz �u�u�mui�u. �u�i nu. Mammas klātbūtnes iedro�ināts, viņ� iebāza mutē īk�ķi un aizmiga.

Kad pienāca D�eimija kārta turēt mazo, viņ� izrādījās visai pras�mīgs, apņēmis mazo, pūkaino galviņu lielajā plaukstā kā tenisa bum�biņu. Likās, viņ� negribīgi atdod bērniņu D�enijai, kas, klusi dudinā�dama, pielika to pie krūts.

Beidzot mēs devāmies uz savu istabu, kas �ķita klusa un tuk�a salīdzinājumā ar silto ģimenes ainu, kuru tikko bijām pametu�i, īans nometies ceļos pie sievas gultas, roku uzlicis uz mazā D�eimija, kamēr D�enija baroja meitiņu. Pirmo reizi apzinājos, cik nogurusi esmu; kop� īans mani pamodināja, bija pagāju�as teju divdesmit �etras stundas.

D�eimijs klusi aizvēra durvis. Nerunājot viņ� nostājās man aiz muguras un atraisīja kleitu. Rokas apvija manu augumu, un es apmie�rināta atslīgu pret viņa krūtīm. Tad viņ� nolieca galvu, lai mani noskūpstītu, un es pagriezos, lai apskautu viņa kaklu. Es jutos ne tikai nogurusi, bet ļoti emocionāla un skumja.

-��� Varbūt tā arī labāk, D�eimijs lēnām, it kā pie sevis sacīja.

-���� Kas?

-��� Ka tu esi neauglīga. Manu seju, kas bija piekļauta viņam pie krūtīm, viņ� nevarēja redzēt, bet noteikti juta, ka es saspringstu.

-��� Jā, es jau sen to zinu. Geilisa Dankena man pateica drīz pēc mūsu kāzām. Viņ� maigi glāstīja man muguru. Sākumā man bij drusku �ēl, bet tad es sāku domāt, ka tā ir pat labāk; tā, kā mums jādzīvo, būtu ļoti grūti, ja tev būtu bērns. Un tagad� viņ� viegli nodrebinājās, �tagad es domāju, ka esmu priecīgs; es negribētu, ka tev tik bries�mīgi jācie�.

-��� Man nebūtu iebildumu, es atbildēju pēc krietna brī�a, domā�dama par apaļo, pūkaino galviņu un sīkajiem pirkstiņiem.

-��� Man gan. D�eimijs uzspieda skūpstu manam pakausim. Es redzēju īana seju; katru reizi, kad D�enija kliedza, likās, ka kāds plosītu viņa pa�a miesu. Manas rokas bija apskāvu�as D�eimiju, tās glāstīja cietās rētas uz muguras. Es pats spēju paciest sāpes, viņ� klusi sacīja, bet tavējās es nespētu izturāt. Tas prasītu vairāk spēka, nekā man ir.

D�enija pēc Mārgaretas dzim�anas strauji atlaba un jau nākamajā dienā uzstāja, ka nāks lejā. Tomēr, pakļaujoties īana un D�eimija apvienotajai pierunā�anai, viņa negribīgi piekrita, ka neko neda�rīs, tikai vadīs darbus, atlaidusies uz viesistabas dīvāna, kuram blakus �ūpulī gulēja mazā Mārgareta.

Nespēdama nosēdēt dīkā, pēc pāris dienām viņa aizstaigāja pat līdz virtuvei un tad arī līdz sakņu dārzam. Sēdēdama uz mūra, ar silti satīto zīdaini nesamajā somā, D�enija kavēja man laiku, kamēr es vienlaikus darīju divus darbus vācu nokaltu�ās vīnstīgas un uzmanīju milzīgu grāpi, kurā vārījās visas saimes veļa. Kruķa kundze un kalpones izmaz�gāto jau bija izkāru�as �āvēties; tagad es gaidīju, kamēr ūdens atdzisīs, lai varu to izliet.

Mazais D�eimijs man "palīdzēja", lielā aizrautībā plēsdams ar sak�nēm augus un mezdams zarus uz visām pusēm. Es brīdino�i iesaucos, jo zēns bija piegājis pārāk tuvu grāpim, bet, kad viņ� man nepievērsa uzmanibu, es metos glābt, kas glābjams. Par laimi, katls bija ātri atdzi�sis; ūdens bija vairs tikai silts. Pieteikusi, lai viņ� iet pie mātes, es satvēru katlu un pagāzu dzelzs statīvā, kas to turēja un neļāva nokrist.

Atlēcu malā, kad netīrais ūdens, kūpēdams aukstajā gaisā, sāka gāzties pāri grāpja malai. Mazais D�eimijs tupēja man blakus, priecīgi plik�ķināja rokas siltajos dubļos, saceldams �ļakatas, kas ar melnām lāsēm noklāja manus svārkus.

D�enija noslīdēja no mūrī�a, parāva palaidni aiz apkakles un uz�āva pa dibenu.

-��� Vai tu esi dumj�, gille"? Paskaties uz sevi! Krekls atkal būs jāmazgā! Un paraug, ko esi izdarījis ar krustmātes svārkiem, mazais pagāns!

-��� Tas nekas, es iebildu, redzēdama, ka delverim iedrebas apak�lūpa.

-��� Nu, man gan tas ir kaut kas, D�enija noteica, veltīdama savai atvasei dusmīgu skatienu. Palūdz krustmātei piedo�anu, puika, un ej mājās, lai Kruķa kundze tevi nomazgā. Viņa uz�āva D�eimijam pa dibenu, �oreiz viegli, un pagrūda mājas virzienā.

Mēs atkal pievērsāmies kaudzei samirku�o drēbju, kad izdzirdējām uz ceļa pakavu dimdoņu.

-��� Laikam būs atgriezies D�eimijs, es ieklausīdamās minēju. Bet vēl ir agrs.

D�enija, nenolaizdama skatienu no ceļa, papurināja galvu.

-��� Tas nav D�eimija zirgs.

Minētais zirgs, kad tas parādījās paugura virsotnē, sprie�ot pēc D�enijas sejas izteiksmes, bija sve�s. Ta�u mugurā gan tam nesēdēja sve�inieks. Man blakus stāvo�ā D�enija uz mirkli sastinga, tad, ar abām rokām apņēmusi zīdaini, lai tas nekratās, skrie�us metās uz vārtiem.

-��� Tas ir īans! viņa man uzsauca.

Kad jātnieks nokāpa no zirga, mēs redzējām, ka drēbes viņam saplēstas, bet seja putekļiem un zilumiem klāta. Piere bija pietūku�i, un pāri uzacij stiepās dziļa brūce. Brīdī, kad īans pieskārās zemei, D�enija satvēra viņu zem rokas, un tikai tad es ieraudzīju, ka trūkst koka kājas.

-��� D�eimijs, viņ� elsa. Netālu no dzirnavām mēs saskrējāmies ar sardzi. Viņi mūs gaidīja. Viņi zināja, ka mēs nāksim.

Man sa�ņaudzās vēders.

-��� Vai viņ� ir dzīvs?

īans pamāja ar galvu, aizvien vēl saraustīti elpodams.

-��� Jā. Un ievainots ari nav. Viņu aizveda uz rietumiem, uz Kilinu.

D�enija ar pirkstiem taustīja vīra seju.

-��� Vai tu esi stipri savainots, īan?

Viņ� papurināja galvu.

-��� Nē. Viņi paņēma manu zirgu un kāju; viņiem nevajadzēja mani nogalināt, lai es nesekoju.

D�enija palūkojās uz pamali, kur tie�i virs koku galiem gulēja saule. F.s lēsu, ka varēja būt ap �etriem pēcpusdienā. īans sekoja sievas skatie�nam un apsteidza viņas jautājumu.

-��� Mēs viņus satikām ap dienas vidu. Man pagāja vairāk nekā divas stundas, iekams tiku lidz mājai, kurā dabūju zirgu.

D�enija bridi stāvēja, rēķināja, tad apņēmīgi pagriezās pret mani.

-��� Klēra! Lūdzu, palīdzi īanam tikt mājā un, ja vajag, cik ātri vari, sadakterē! Iedo�u bērnu Kruķa kundzei un atvedī�u zirgus.

Iekams kāds no mums paguva iebilst, viņa bija prom.

-��� Vai viņa taisās� bet viņa nevar! es iesaucos. Viņa ta�u nevar atstāt bērnu!

īans smagi spiedās uz mana pleca, kad mēs lēnām pa taku gājām uz māju. Viņ� papurināja galvu.

-��� Varbūt. Bet es nedomāju, ka viņa arī ļaus angļiem pakārt savu brāli.

Bija jau tumsa, kad mēs sasniedzām vietu, kur D�eimijam un īanam bija iznākusi sadursme ar sardzi. D�enija nolēca no zirga un skraidīja pa apkārtējiem krūmiem kā mazs terjers, grūzdama no ceļa zarus un kaut ko pie sevis purpinādama, kas manām ausīm izklausījās aizdomīgi līdzīgi brāļa stiprākajiem lāstiem.

-���� Uz austrumiem, D�enija beidzot noteica, saskrāpējusies un netīra iznākdama no koku skupsnas. Viņa nopurināja no svārkiem kri�tu�ās lapas un izņēma gro�us no manām nejutigajām rokām. Tumsā mēs nevaram viņiem sekot, bet es vismaz zinu, kurā virzienā doties, kad atausis gaisma.

Mēs iekārtojām vienkār�u nometni, sapinām zirgus un sakūrām nelielu ugunskuru. Apbrīnoju, cik D�enija prasmīgi tika ar visu galā, un pasmaidīju.

-���� Bērnībā es liku, lai D�eimijs un īans man �o to iemāca. Kā iekurt uguni, kā kāpt kokos, pat kā nodīrāt medījumu. Un kā dzīt pēdas. Viņa atkal palūkojās virzienā, kurā bija devusies sardze.

-���� Neraizējies, Klēra. D�enija man uzsmaidīja un apsēdās pie uguns. Divdesmit zirgi pa krūmiem nevar tikt tālu, bet divi var.

Izskatās, ka sardze jās pa Eskdeilas ceļu. Bet mēs varam laist tie�i pāri kalniem un iznākt viņiem pretī netālu no Midmeinsas.

Viņas izveicīgie pirksti knibinājās ap kleitas ņieburu. Es izbrīnīta skatījos, kā viņa paplē� kleitas ieloces un pavelk to uz aug�u, atklājot krūtis. Tās bija ļoti lielas un izskatījās cietas, pietūku�as no piena pār�pilnības. Savā nezinā�anā nebiju pat iedomājusies pajautāt, ko dara zīdītāja, ja viņai atņemts zīdējs.

-���� Es nevaru pamest bērnu uz ilgu laiku, viņa atbildēja, kā lasī�dama manas domas, un saviebusies saņēma krūtis no apak�as. Citādi pārplīsī�u. Pēc pieskāriena plāns un zilgans piens sāka pilēt no pietū�ku�ā galiņa. Sameklējusi kabatā lielu mutautu, D�enija pabāza to zem krūts. Viņai blakus zemē stāvēja maza alvas krūzīte, ko viņa bija izņē�musi no seglu somas. Piespiedusi trauka malu pie krūts, viņa diviem pirkstiem viegli glāstīja krūti, galiņu viegli paspiezdama. Piens sāka pilēt ātrāk, tad pēk�ņi brūnais laukumiņ�, kas apņēma galiņu, sarāvās, un ar pārsteidzo�u spēku iz�ļācās tieva balta strūkliņa.

-��� Es nezināju, ka piens var tā �ļākties! es izgrūdu un kā apburta skatījos.

D�enija ar krūzīti uztvēra pienu un palocīja galvu.

-��� Jā. Bērns zī�ot liek pienam tecēt, bet, kad tas noticis, tad maza�jam tikai jārij. 0, uzreiz kļuva vieglāk. Viņa uz mirkli atvieglojumā pievēra acis.

Izlējusi pienu zemē, D�enija piebilda:

-��� �ēl izliet, bet ko lai dara, vai ne? Viņa nolika krūzīti un to pa�u atkārtoja ar otru krūti.

-��� Tas ir apnicīgi, viņa pazūdījās, kad, pacēlusi galvu, redzēja, ka es vēl skatos. Gandrīz visas darī�anas ar bērniem ir apnicīgas. Tomēr neviena neatteiktos.

-���� Nē, es klusi sacīju. Neatteiktos gan.

D�enija pāri ugunskuram paskatījās uz mani, viņas seja bija laipna un norūpējusies.

-��� Tev vēl nav pienācis laiks, viņa sacīja. Bet kādudien tev būs pa�ai savi bērni.

Es mazliet drebelīgi pasmējos.

-���� Labāk vispirms atradīsim tēvu.

D�enija iztuk�oja otru krūzīti un sakārtoja kleitu.

-��� Ak, gan jau atradīsim. Rit. Mums nekas cits neatliek, jo ilgāk es nevaru atstāt mazo Megiju.

-��� Un, kad būsim viņus atradu�as, ko tad? es jautāju. Ko tad? Viņa paraustīja plecus un pastiepa roku pēc segu tīstokļiem.

-��� Tas būs atkarīgs no D�eimija. Un tā, cik stipri viņ� būs ļāvis sarkansvār�iem sevi sasist.

D�enijai izrādījās taisnība; mēs tie�ām nākamajā dienā panācām sardzi. Diena vēl nebija pilnibā uzaususi, kad mēs pametām savu nakts nometni un apstājāmies tikai tik ilgi, lai viņa varētu noslaukt pienu. Likās, ka D�eimija māsa prot saskatīt pēdas, kur to nemaz nav, un es viņai bez vārda runas sekoju pa me�iem biezi noaugu�o apvidu. Ātri pārvietoties nebija iespējams krūmāju dēļ, bet D�enija mani mierināja, sakot, ka mēs jājam pa krietni taisnāku ceļu nekā tas, ko spiesta izvēlē�ties sardze, kas cilvēku daudzuma dēļ saistīta pie ceļiem.

Tuvojās pusdienlaiks, kad mēs viņus beidzot panācām. Es dzirdēju iemauktu �vadzē�anu un atsevi�ķas balsis, reiz jau tādas skaņas biju dzirdējusi, un es pastiepu roku, lai apstādinātu D�eniju, kas tajā bridi jāja aiz manis.

-���� Lejā upē ir brasls, viņa pa�ukstēja. Izklausās, ka sarkansvār�i ir apstāju�ies padzirdīt zirgus. Nokāpusi zemē, D�enija paņēma gro��us un piesēja abus zirgus, tad, pamājusi, lai sekoju, kā �ūska ieslīdēja krūmos.

D�enija mani aizveda uz nelielu pārkāri, no kuras pavērās skats uz braslu, mēs redzējām gandrīz visus sardzes locekļus, vairums no viņiem bija nokāpu�i no zirgiem, stāvēja bariņos un tērzēja, da�i sēdēja zemē un ēda, citi pa diviem vai trijiem veda zirgus ūdenī. Bet vienu mēs neredzējām D�eimiju.

-��� Vai tu domā, ka viņi D�eimiju ir nogalināju�i? es panikā �uk�stēju. Biju saskaitījusi vīrus divas reizes, lai būtu dro�a, ka nevienu neesmu palaidusi garām. Tur bija divdesmit karavīri un divdesmit se�i zirgi; tik, cik varējām redzēt, visi bija kā uz delnas. Bet ne miņas no gūstekņa, un nekur nodevīgi saulē neiemirdzējās sarkani mati.

-���� Diezin, D�enija atbildēja. Bet to noskaidrot mēs varam tikai vienā veidā. Viņa sāka kāpties atpakaļ no pārkares.

-���� Un kādā?

-��� Jāpajautā.

Otrpus braslam ceļ� sa�aurinājās un bija vairs tikai smil�ainas iebrauktas ratu risēs, kuras no abām pusēm centās nomākt biezi saau�gu�as priedes un alk�ņi. Ceļ� nebija tik plats, lai karavīri varētu jāt pa diviem blakus; viņiem vajadzēja izkārtoties virtenē.

Kad pēdējais vīrs tuvojās ceļa likumam, pēk�ņi viņam priek�ā nostājās D�enija Mareja. Zirgs satrūkās, un jātnieks lādēdamies pūlējās pievilkt gro�us. Kad viņ� atvēra muti, lai pajautātu, ko sieviete iedomā�jas, es iznācu no savas paslēptuves aiz krūma un spēcīgi iegāzu viņam ar nokaltu�u zaru pa galvu.

Uzbrukuma pēk�ņuma pārsteigts, jātnieks zaudēja līdzsvaru, jo zirgs atkal atrāvās atpakaļ, un nokrita uz ceļa. Samaņu viņ� nebija zau�dējis; trieciena spēks tikai bija izgāzis viņu no segliem. D�enija �o trū�kumu novērsa ar pamatīga akmens palīdzību.

Tad viņa satvēra karavīra zirga gro�us un sparīgi māja man ar roku.

-��� Nāc �urp! viņa �ukstēja. Dabū viņu nost no ceļa, iekams �ie nav pamanīju�i viņa pazu�anu.

Tajā brīdī Roberts Makdonalds no Glenelrivas sardzes atguva samaņu un atklāja, ka ir stingri piesiets pie koka, skatās pistoles stobrā, kuru viņam pie deguna piebāzusi sardzes biju�ā gūstekņa māsa.

-��� Ko jūs izdarījāt ar D�eimiju Freizeru? viņa noprasīja, veroties ķīlniekā ar tēraudcietu skatienu.

Makdonalds apreibis purināja galvu, acīmredzot uzskatīdams �o sievieti par savas fantāzijas tēlu. Pirmā kustība izgaisināja �o maldu, un, uzklausījis ievērojamu daudzumu lamu un draudu, viņ� saprata, ka vienīgais veids, kā atgūt brīvību, ir izstāstīt visu, ko zina.

-���� Viņ� ir pagalam, Makdonalds drūmi pavēstīja. Bet, kad D�enijas pirksts cie�āk uzgūla pistoles gailim, viņ� pēk�ņā panikā iesaucās: Ne jau es to izdarīju! Viņ� pats bija vainīgs!

Karavīrs pastāstīja, ka D�eimijs, kuram rokas sasietas ar ādas siksnu, uzsēdināts zirgā aiz viena no sargiem, kas jāja starp diviem citiem. Gūsteknis bija licies diezgan miermīlīgs, tāpēc, kad se�as jūdzes no dzirnavām karavīri jāju�i pa braslu pāri upei, viņi nebija īpa�i sargā�ju�ies.

-��� Ūdens tur dziļ�, ta�u tas stulbenis nolēca no zirga, teica Makdonalds, paraustīdams plecus, cik nu tas bija iespējams, ja rokas sasietas uz muguras. Mēs �āvām. Dro�i vien trāpījām, jo viņ� neuzpeldēja. Bet aiz brasla straume ir stipra, un tur ir dziļ�. Mēs mazliet pameklējām, bet līķi neatradām. Laikam jau straume aizrāvusi projām. Un tagad, Dieva dēļ, dāmas, atsieniet man rokas!

Kad D�enijai ar draudiem neizdevās no viņa izspiest neko vairāk, ne arī mainīt savu stāstu, mēs nolēmām, ka viņ� runājis taisnību. D�enija neatbrīvoja Makdonaldu pavisam, tikai palaida saites vaļīgāk, lai ar laiku viņ� pats varētu izcīnīties no valgiem. Tad mēs skrējām.

-��� Vai tu domā, ka viņ� ir miris? es izdvesu, kad sasniedzām pie�sietos zirgus.

-��� Nē. D�eimijs peld kā zivs, un esmu redzējusi, ka viņ� var aizturēt elpu uz trijām minūtēm. Nāc. Pārmeklēsim upes krastu.

Mēs skraidījām aug�up un lejup gar krastu, klupām uz akmeņiem, �ļakstinājāmies pa sēkli, saskrāpējām rokas un sejas ar vītolu zariem, kas mirka ūdeni.

Beidzot D�enija uzvaro�i iesaucās, un es, �ļakatas �ķiezdama, ar mokām noturoties uz sūnu apaugu�ajiem akmeņiem, kas �ajā seklajā vietā klāja upes dibenu, metos pie viņas.

Rokā viņa turēja ādas siksnu, kas vēl veidoja cilpu. Vienā pusē bija redzami asins traipi.

-���� Izdevies izstaipīt un nomest, D�enija secināja, locīdama siks�nas riņķi rokā. Viņa atskatījās uz to pusi, no kuras bijām atnāku�as, uz rad�u izraibināto akmeņu krāvumu, dziļajām ūdens bedrēm, putojo�a�jām krācēm un papurināja galvu.

-���� Kā tu to izdariji, D�eimij? viņa jautāja sev.

Netālu no upes krasta mēs atradām nomīdītas zāles laukumiņu, tur viņ� acīmredzot bija gulējis, lai atvilktu elpu. Turpat tuvumā uz apses stumbra pamanīju rūsganu traipiņu.

-��� Viņ� ir ievainots, es sacīju.

-��� Jā, bet var pakustēties. D�enija, acis zemei pievērsusi, staigāja uz priek�u un atpakaļ.

-��� Vai tu labi proti lasīt pēdas? es ar cerībām balsī iejautājos.

-��� Nekāda lielā medniece jau neesmu, viņa atbildēja, dodoties uz priek�u, un es viņai minu cie�i uz papē�iem, bet, ja es nespēju krū�mos tikt uz pēdām tādam milzenim kā D�eimijs Freizers, tad esmu ne tik vien stulba, bet arī akla.

Skaidri saskatāma plata samīcītu brūnu papar�u sliede aizveda mūs pie kalna nogāzes un pazuda biezā vir�u klajā. Mēs metām lokus ap �o vietu, bet tas neko nedeva, tāpat arī sauk�ana vārdā.

-��� Viņ� būs prom, D�enija nosprieda, apsē�oties uz baļķa un apvēdinādama sevi. Man viņa likās bāla, un es sapratu, ka bruņota vīrie�a nolaupī�ana un nopratinā�ana, piedraudot ar nāvi, nebija piemērotas nodarbības sievietei, kura tikai pirms nepilnas nedēļas dzemdējusi.

-��� D�enij, es ierunājos, tev jādodas atpakaļ. Iespējams, ka viņ� atgriezies Lelibrokā.

Viņa noraido�i papurināja galvu.

-���� Nē, to gan viņ� nedarītu. Lai ko mums teica Makdonalds, viņi viegli nepadosies, jo atlīdzība ir ar roku aizsniedzama. Ja viņi nav vēl sadzinu�i D�eimijam pēdas, tad tikai tāpēc, ka nespēj. Ta�u viņi noteikti atsūtīs kādu, lai katram gadījumam patur acīs māju. Nē, uz turieni D�eimijs neies. Viņa pavilka uz leju kleitas apkakli. Diena bija auksta, bet D�enija nedaudz svīda, un es redzēju uz kleitas priek�as ple�amies tum�us traipus, jo atkal sūcās piens.

Viņa manīja, kur apstājies mans skatiens, un pamāja ar galvu.

-��� Jā, man drīz būs jādodas atpakaļ. Kruķa kundze baro mazo ar govs pienu un cukurūdeni, bet bez manis Megija ilgi nevarēs iztikt, un es bez viņas arī ne. Man drausmīgi nepatīk pamest tevi vienu, bet�

Izredzes vienai dzīt pēdas vīrietim, kur� varētu patverties jebkurā vietā Skotijas kalnienē, mani arī īpa�i nesajūsmināja, bet es to neiz�rādīju.

-��� Gan jau tik�u galā, noteicu. Varēja būt vēl ļaunāk. Viņ� vismaz ir dzīvs.

-���� Tiesa. D�enija paskatījās uz sauli, kas jau slīga uz rietu. Palik�u, pats mazākais, vēl �o nakti.

Saspiedu�ās mēs sēdējām pie ugunskura un tikpat kā nesarunā�jāmies. D�enija bija aizņemta ar domām par mājās paliku�o bērnu, es ar plāniem, kā vienai turpināt meklē�anu, kad īsti nepārzināju ne vietējo ģeogrāfiju, ne gēlu valodu.

Pēk�ņi D�enija strauji pacēla galvu un ieklausījās. Es arī piecēlos sēdus un saausījos, bet neko nedzirdēju. Centos ieskatīties me�ā tajā virzienā, kur lūkojās D�enija, bet, paldies Dievam, neredzēju tumsā gai�lam acis.

Kad atkal pagriezos pret ugunskuru, otrā pusē tam sēdēja Mērtegs un mierīgi sildīja rokas. D�enija no mana izsauciena apcirtās un izbrīnā īsi iesmējās.

-��� Es būtu varējis jums abām pārgriezt rīkli, iekams jūs vispār būtu paskatīju�ās uz �o pusi, mazais vīriņ� nosodo�i teica.

-��� Ak tā? D�enija sēdēja, ceļus savilkusi uz aug�u un aptvērusi potītes. A�i kā zibens roka pa�āvās zem brun�iem, un uguns gaismā uzzibēja sgian dhu asmens.

-��� Nav slikti, Mērtegs paslavēja, prātīgi palocīdams galvu. Vai mazā Ārmaliete ar' ir tikpat kna�a?

-��� Nē, D�enija atteica, noglabādama dunci atpakaļ zeķē. Tāpēc labi, ka paliksi pie viņas. Laikam jau tevi atsūtīja īans?

Vīriņ� palocīja galvu.

-���� Nūjā. Vai sardzi uzgājāt?

Mēs pastāstījām, kā mums līdz �im brīdim bija klājies. Es būtu gatava zvērēt, ka, uzzinot par D�eimija bēg�anu, redzēju Mērtegam noraustā�mies muskuli mutes kaktiņā, bet saukt to par smaidu būtu pārspīlējums.

Beidzot D�enija piecēlās un salocīja segu.

-���� Uz kurieni tu? es izbrīnīta jautāju.

-���� Mājās. Viņa norādīja ar galvu uz Mērtegu. Tagad viņ� paliks pie tevis; tev es neesmu vairs vajadzīga, bet citiem gan.

Mērtegs paskatījās debesīs. Aiz mākoņu vāliem neskaidri jautās dil�sto�s mēness, un mums virs galvas prie�u zaros klusi �abinājās lietus.

-���� Pagaidīsim līdz ritam. Ceļas vēj�, un �ovakar neviens tālu netiks.

D�enija papurināja galvu un turpināja bāzt zem lakata matu

�ķipsnas.

-��� Es ceļu zinu. Un, ja �onakt neviens nekustēsies, tad neviens ari mani nekavēs, vai ne?

Mērtegs nepacietīgi nopūtās.

-��� Neņem ļaunā, bet tu esi akurāt tikpat cietu pauri kā tavs ietiepī�gais brālis. Man domāt, nav nekāda steiga traukties atpakaļ �aubos, vai tavs virs pa to laiku, kamēr esi projām, būs licies gultā ar padauzu.

-��� Tu neredzi tālāk par savu degungalu, duine, un necik tālu tas nav, D�enija asi attrauca. Un, ja tu, nodzīvojis �ai saulē tik ilgi, vēl vari nostāties starp zīdītāju māti un izsalku�u bērnu, tad tev nav ne tik prāta, lai medītu me�acūkas, nemaz nerunājot par to, ka tīreli sadzīsi pēdas bēglim.

Mērtegs padodoties pacēla rokas.

-��� Nūjā, runā vien, runā. Es jau nezināju, ka cen�os kauc ko iestāstīt me�acūkai. Laikam jau savas labās sirds dēļ dabū�u kājā ilkni.

Pēk�ņi D�enija sāka smieties un vaigos viņai parādījās bedrītes.

-��� Tā var gan gadīties, vecais nelieti. Viņa pieliecās un uzrāva smagos seglus uz ceļgala. Nu tad raugi, ka labi pieskati manu svai�ņiem, un, kad atradīsi D�eimiju, atlaid ziņu.

Kad viņa pagriezās, lai apseglotu zirgu, Mērtegs vēl piebilda:

-��� Starp citu, kad tiksi mājās, tu atradīsi jaunu ķēķa meitu.

D�enija pārtrauca seglot zirgu un cie�i palūkojās sīkajā vīriņā, tad

lēnām nolika seglus zemē.

-��� Un kas tā varētu būt? viņa jautāja.

-��� Atraitne Makneba, viņ� ar uzsvaru uz pirmo vārdu atbildēja.

D�enija brīdi klusēja, tāpat vien stāvēdama, tikai lakats un mētelis

plandījās pieaugo�ajā vējā.

-��� Kā tas notika? viņa beidzot pajautāja.

Mērtegs pieliecās pacelt seglus. Viņ� uzlika tos zirgam mugurā un aizsprādzēja seglu jostu, kā likās, ar vienu vieglu rokas kustību.

-��� Uguns, viņ� izmeta, vēlreiz pievilkdams kāp�ļa siksnu. Skaties zem kājām, kad nonāksi aug�ējā laukā; pelni vēl būs silti.

Viņ� pastiepa roku atbalstam, lai palīdzētu D�enijai tikt zirgā, bet viņa papurināja galvu, paņēma gro�us un pasauca mani malā.

-��� Pavadi mani līdz kalna galam, Klēra.

Līdzko attālinājāmies no ugunskura, sajūtām, ka gaiss ir auksts un mitrs. Mani svārki bija pievilgu�i no sēdē�anas uz zemes un ejot lipa pie kājām. D�enija gāja, noliekusi galvu pret vēju, bet es redzēju viņu no sāniem, bālās lūpas bija niknumā sakniebtas.

-�� Vai Maknebs nodeva D�eimiju sardzei? es beidzot jautāju. Viņa lēnām pamāja ar galvu.

-�� Jā. īans vai kāds no citiem vīriem būs to uzzinājis; nav svarīgi, kur�.

Bija novembra beigas, jau sen kā bija nosvinēta Gaja Foksa diena, bet man pēk�ņi acu priek�ā parādījās sārts liesmas laiza baļķu sienas, tad kā Svētā Gara mēles ielec niedrēs, kamēr uguns auro lūg�anas par nolādētajiem. Un sārtā kāds cilvēks, tēls, sarāvies guļ pats sava pavarda pelnos, un pie nākamā aukstā vēja pūtiena, kas trauksies cauri viņa mājas �aulai, sabirzis melnos pī�ļos. Robe�a starp taisnīgumu un ne�ē�lību ir ļoti �aura.

Aptvēru, ka D�enija jautājo�i skatās uz mani, un es atbildēju ar gal�vas mājienu. Vismaz �ajā gadījumā mēs stāvējām �īs drūmās un iedo�mātās robe�as vienā pusē.

Kad apstājāmies kalna galā, Mērtegs bija tikai tum�s punkts pie lejā dego�ā ugunskura. D�enija bridi kaut ko meklēja svārku kabatā, tad iespieda rokā man nelielu ādas maku.

-���� Nomas maksa no Ceturk�ņa rentes dienas, viņa paskaidroja. Tev var noderēt.

Mēģināju atdot maku atpakaļ, uzstājot, ka D�eimijs negribētu ņemt naudu, kas vajadzīga saimniecības vadī�anai, bet viņa neklausījās. Un, lai arī augumā D�enita Freizere sniegtos brālim tikai līdz vidum, spītībā viņa neatpalika ne druskas.

Es padevos un dro�i noglabāju naudu sava apģērba platajās krokās. D�enija uzstāja, un es paņēmu arī mazo sgian dhu, ko viņa iespieda man rokā.

-��� Tas ir īana duncis, bet viņam ir vēl viens, viņa sacīja. Ieliec zeķē un piestiprini ar prievīti. Pat guļot neņem ārā.

Mirkli viņa klusēja, it kā gribētu vēl kaut ko teikt. Acīmredzot tā arī bija.

-���� D�eimijs teica, viņa vilcinādamās ierunājās, ka tu varētu� man kaut ko reizēm pastāstīt. Un vēl viņ� teica, ka tad man būtu tev jāklausa. Vai tu vēlies� man kaut ko teikt?

Mēs ar D�eimiju bijām apspriedu�i nepiecie�amību nodro�ināt Lelibroku un tās ļaudis pret postu, ko varētu atnest sacel�anās. Bet tad nolēmām, ka vēl ir laiks. Tagad man laika vairs nebija nemaz vai, lielā�kais, pāris minū�u, lai pateiktu jauniegūtajai un iemīlētajai māsai, kā pasargāt Lelibroku pret tuvojo�os vētru.

Ne jau pirmo reizi, es nodomāju, pravie�a uzdevums nav no patī�kamākajiem. Ļoti labi sapratu Jeremiju un viņa raudu dziesmas. Man arī bija skaidrs, kāpēc Kasandru nemīlēja. Tomēr citas izejas nebija. Skotijas kalna virsotnē, rudens nakts vētrainajam vējam plivinot matus un svārkus kā ban�ī [10] palagus, es pavērsu seju pret ēnainajām debesīm un sagatavojos pravietot.

-��� Iestādi kartupeļus, es teicu.

D�enijas mute mazliet pavērās, tad viņa savaldījās un a�i pamāja ar galvu.

-��� Kartupeļus. Jā. Tuvākā vieta, kur tos dabūt, ir Edinburga, bet es lik�u atvest. Cik daudz?

-��� Cik vari. Tagad Hailendā tos vēl nestāda, bet stādīs. Tās ir saknes, kas ilgi glabājas un ienes labāku ra�u nekā kvie�i. Cik vien iespējams daudz zemes apstādi ar augiem, kuru ra�u var saglabāt. Pēc diviem gadiem izcelsies liels bads. Ja ir kāds zemes gabals vai īpa�ums, kas nenes naudu, pārdod par zeltu. Būs kar� un slaktiņ�. Vīrus medīs visā Hailendā. Mirkli es apdomājos. Vai mājās ir paslēptuve?

-��� Nē, māja celta krietni pēc Protektorāta.

-��� Tad iekārto kādu paslēptuvi. Ceru, ka D�eimijam to nevajadzēs, es pie �īs domas noriju kaklā sakāpu�o kamolu, bet kādam var noderēt.

-��� Labi. Vai viss? Krēslainajā gaismā redzēju, ka D�enijas seja bija nopietna un modra. Es svētīju D�eimiju, ka viņ� iedomājies pabrīdināt māsu, un D�eniju, ka viņa uzticas brālim. Viņa man nejautāja, kā vai kāpēc, tikai iegaumēja visu, ko teicu, un es zināju, ka mani steigā dotie rīkojumi tiks izpildīti.

-��� Tas ir viss. Katrā ziņā neko vairāk nevaru iedomāties. Mēģināju pasmaidīt, bet pūliņi pat man likās nepārliecino�i.

D�enijai izdevās labāk. Viņa uz atvadām īsi pieskārās manam vaigam.

-��� Lai Dievs stāv tev klāt, Klēra. Mēs atkal redzēsimies kad tu atve�dīsi mājās manu brāli.

..

Lai kādi civilizācijai būtu trūkumi, es drūmi apcerēju, priek�rocī�bas bija nenoliedzamas. Piemēram, telefons. Tāpat avīzes, kas bija labi pazīstamas tādās metropolēs kā Edinburga vai pat Pērta, bet pilnīgi nezināmas Skotijas nomaļajās kalnienēs.

Kad nebija pieejami pla�saziņas līdzekļi, tad jaunumi izplatījās no mutes mutē un ceļoja ar cilvēka soļa ātrumu. Ļaudis parasti uzzināja to, ko viņiem vajadzēja, tikai ar vairāku nedēļu kavē�anos. Un tas nozī�mēja, ka tad, kad man vajadzēja noskaidrot, tie�i kur atrodas D�eimijs, varēju paļauties vienīgi uz iespējamibu, ka kāds viņu saticis un atsūtījis ziņu uz Lelibroku. �āda komunikācija varēja prasīt nedēļas. Un drīz būs klāt ziema, padarot ceļu uz Bjūliju neizbrienamu. Sēdēju pie uguns�kura, metu liesmās zarus un apcerēju �īs iespējas.

Uz kurieni pēc izbēg�anas D�eimijs varēja doties? Ne jau atpakaļ uz Lelibroku un gandrīz pilnīgi noteikti ne uz ziemeļiem, uz Makenziju zemēm. Uz dienvidiem, uz robe�as zemēm, kur viņ� varēja cerēt satikt Hjū Manro vai kādu citu no agrākajiem cīņubiedriem? Nē, visticamāk, viņ� devās uz ziemeļaustrumiem, uz Bjūliju. Bet, ja es spēju to izdomāt, tad to var ari sardzes vīri.

Mērtegs atgriezās no me�a ar veselu klēpi �agaru un nometa to pie ugunskura, tad apsēdās uz sava pleda, sakrustoja kājas un atli�ku�o nakts daļu pavadīja ietinies, lai nenosaltu. Viņ� pameta skatu uz debesīm, kur aiz ātri slīdo�iem mākoņiem blāvi vizmoja mē�ness.

-��� Tik drīzi vēl nesnigs, Mērtegs, pieri saraucis, noteica. Vēl nedēļa, varbūtam divas. Pirms tam mēs jau būsim Bjūlijā. Nu jauki iegūt apstiprinājumu saviem secinājumiem, es nodomāju.

-��� Vai tu domā, ka viņ� būs tur?

Mazais vīriņ� paraustīja plecus, pavilkdams augstāk uz pleciem pledu.

-���� Kas zin'. Uz priek�u tikt nebūs viegli, pa dienu jāslapstās un jātu�ras nostāk no ceļiem. Un viņam nav zirga. Mērtegs domīgi pakasīja savu rugājiem apaugu�o vaigu. Mēs nejaudājam viņu atrast; labāk lai vēsts atrod mūs.

-���� Kādā veidā? �ausim raķetes? es izsmējīgi noprasīju. Viens gan jāsaka Mērtegam par labu: lai kādu muļķību es pateiktu, varēja rēķinā�ties, ka viņ� izturēsies tā, it kā es neko nebūtu sacījusi.

-��� Es paķēru līdzi tavu zāļu pauniņu, vīriņ� sacīja, ar galvu norādī�dams uz zemē gulo�ajām seglu somām. Lelibrokas apkārtnē izgājusi ziņa, ka esi zintniece; un drīz to zinās visā zemē. Viņ� pamāja pie sevis. Jā, ar to būs gana. Un bez kādiem turpmākiem paskaidroju�miem viņ�, pledā satinies, atgūlās un mierīgi laidās miegā, nelikdamies ne zinis par kokos aurojo�o vēju, kluso lietus pak�ķē�anu un mani.

Pavisam drīz es uzzināju, ko viņ� ar to bija domājis. Neslēpjoties un lēnām virzoties pa galvenajiem ceļiem, mēs iegriezāmies katrā zem�nieku sētā, ciemā un miestā, kur nonācām. Tur Mērtegs a�i novērtēja vietējos iedzīvotājus, atrada ikvienu, kur� cieta no slimības vai trau�mas, un atveda pie manis uz ārstē�anu. Tā kā dakteru bija maz un tie �ajās nomalēs dzīvo tālu cits no cita, tad arvien atradās kāds vājinieks, kuram bija nepiecie�ama palīdzība.

Kamēr es noņēmos ar savām tinktūrām un zalvēm, Mērtegs dīki pļāpāja ar cietēja draugiem un radiem un noteikti ieminējās, ka mēs dodamies uz Bjūliju. Ja sagadījās tā, ka ciemā nebija neviena slimnieka, mēs tomēr palikām uz nakti, meklēdami pajumti kādā mājā vai iebrau�camā vietā. Tādās vietās Mērtegs dziedāja, lai izklaidētu saimniekus un nopelnītu vakariņas, spītīgi palikdams pie tā, lai es saglabāju naudu, kas man bija līdzi, ja nu mums to ievajagas, kad atradīsim D�eimiju.

Nebūdams pēc dabas runīgs, viņ� mācīja man savas dziesmas, lai īsinātu laiku, kamēr mēs klumzājām no vienas vietas uz citu.

-��� Tev ir pieklājīga rīkle, viņ� kādu dienu izteica spriedumu par maniem pieticīgajiem panākumiem, mēģinot nodziedāt kādu skotu balādi. Skolota nav, bet spēcīga, un meldiņu ar' vari noturēt. Pamē�ģināsi vēl rei�u un �ovakar dziedāsi ar mani kopā. Limreigā ir mazs krodziņ�.

-��� Vai tu tie�ām domā, ka tas nāks par labu? es jautāju. Tas ir, es gribēju zināt, ko mēs darīsim?

Viņ� patriņājās seglos un tikai tad atbildēja. Nebūdams dzimis jātnieks, viņ� atgādināja mērkaķi, kas iemācīts jāt, tomēr vakarā viņ� izkāpa no segliem svaigs kā gurķītis, toties es tikai ar mokām piesēju savu zirgu un aizstreipuļoju, lai iegrimtu nemaņā.

-��� Nūjā, viņ� beidzot sacīja. Agrāk vai vēlāk. Tu pēdējā laikā dakterē arvien vairāk vājinieku, vai ne?

Tā bija taisnība, un es piekritu.

-���� Nu tad, viņ� centās paskaidrot savu domu, tas nozīmē, ka tava zintnieces slava iet pla�umā. Un tie�i to mumsiem vajag. Bet var�būtam varam darīt vēl ko. Tāpēc tu �ovakar dziedāsi. Un varbūtam� viņ� saminstinājās, it kā negribētu kaut ko teikt līdz galam.

-���� Varbūt kas?

-��� Vai tu ko sajēdz no zīlē�anas ar'? viņ� piesardzīgi iejautājās. Es sapratu, kāpēc viņ� �aubījās; viņ� bija redzējis, kādas mocības es pie�dzīvoju Kreinsmūras raganu tiesā.

Es pasmaidīju.

-���� Drusciņ. Gribi, lai es pamēģinu?

-��� Jā. Jo vairāk mēs darīsim, jo vairāk ļautiņu nāks mūs raudzīt un, atpakaļ aizgāju�i, stāstīs sābriem. Visi par mums runās, līdz to padzir�dēs puika. Un tad mēs viņu uziesim. Esi ar mieru provēt, ko?

Es paraustīju plecus.

-��� Ja tas nāk par labu lietai, kāpēc ne?

Tajā vakarā Limreigā es ar ievērojamiem panākumiem debitēju kā dziedātāja un zīlniece. Atklāju, ka Greiema kundzei bijusi taisnība ka sejas, nevīs rokas dod nepiecie�amos norādījumus.

Mūsu slava mazpamazām izplatījās, un nākamajā nedēļā, kad iejā�jām kādā ciemā, ļaudis jau pa�i steidzās ārā no mājām mums pretī un apbēra ar penijiem un mazām dāvaniņām, kad devāmies projām.

-��� Zini, mēs tie�ām no tā varam izsist kādu labumu, es kādu vakaru ieminējos, noglabājot ciemā gūto peļņu. �ēl, ka nekur tuvumā nav teātra mēs varētu uztaisīt īstu mūziklu: "Maģiskais Mērtegs un viņa daiļā palidze Gledisa".

Mērtegs pret �o piezīmi izturējās ar parasto vienaldzību, bet tas bija tiesa: mums divatā labi veicās. Varbūt tāpēc, ka, par spīti pilnīgi at�ķirīgajiem raksturiem, mēs devāmies uz vienu mērķi.

Laiks kļuva arvien sliktāks, un mūsu gaita vēl lēnāka, bet no D�eimija vēl nebija ne miņas. Kādu vakaru, kad lietus gāza kā ar spaiņiem, mēs pie Beladramas satikām īstu �igānu taboru.

Klajumā netālu no ceļa ieraudzījusi nelielo ko�o kulbu pulciņu, es neticēdama blisināju acis. Nometne izskatījās tie�i tāda pati kā �igā�niem, kas katru gadu ieradās Hempstedā.

Ari cilvēki izskatījās tādi pa�i: melnīgsnēji, jautri, skaļi un viesmī�līgi. Izdzirdējusi �vadzam mūsu iejūgu, kāda sieviete izbāza galvu pa kulbas logu. Brīdi viņa uz mums skatījās, tad iekliedzās, un zeme zem kokiem pēk�ņi atdzīvojās, un parādījās smaido�as, brūnas sejas.

-��� Dod, es paglabā�u tavu muķi! Mērtegs sacīja, skatīdamies, kā, �ūpodamies gurnos, tuvojas jauns vīrietis, nelikdamies ne zinis par lietu, kas izmērcēja viņa ko�o kreklu. Un negriez nevienam mu�guru.

Izturējos piesardzīgi, bet mūs uzņēma ar pla�u �estu un aicināja �igānu vakariņās. Tās kaut kāds sautējums smar�oja lieliski, un es ar lielu prieku pieņēmu ielūgumu, nelikdamās ne zinis par Mērtega īgnajiem prātojumiem par zvēra dabu, kas bija nodro�inājis sautēju�mam gaļu.

Viņi slikti runāja angliski un vēl sliktāk gēlu valodā; mēs galve�nokārt sazinājāmies ar �estiem un kaut kādā izkropļotā valodā, kuras pamatā bija fran�u mēle. Kulbā, kur mēs ieturējām vakariņas, bija silti un jauki; visi gan vīrie�i, gan sievietes, gan bērni bija sasēdu�i kur nu kurais, mērcēja sulīgajā sautējumā maizes ņukas un bāza tās mutē. Jau vairākas nedēļas nebiju baudijusi tik labu ēdienu, tāpēc ēdu, kamēr teju vai plī�u. Es gandrīz nevarēju ievilkt elpu, lai dziedātu, bet es dariju, ko varēju, grūtākajās vietās tikai dungodama pavadījumu un ļaujot Mērtegam turēt melodiju.

Mūsu uzstā�anos uzņēma ar aplausiem, kas pauda sajūsmu. Par atbildi kāds jauns �igāns vecum vecas vijoles pavadījumā dziedāja kaut ko līdzīgu vaimanu pilnai sēru dziesmai. Laiku pa laikam viņa uzstā��anos iekrāsoja tamburīna rībinā�ana, kuru stipri nopietni kustināja apmēram astoņus gadus veca meitene.

Ievācot ziņas ciemos un viensētās, kurās iegriezāmies, Mērtegs izturējās piesardzīgi, bet ar �igāniem runāja pilnīgi atklāti. Man par izbrīnu, viņ� skaidri un gai�i pateica, ko mēs meklējam, liela auguma vīrieti, mati kā uguns un acis kā vasaras debesis. Pie kulbām sēdo�ie �igāni pārmija skatienus, bet visi kā viens ar no�ēlu noraido�i purināja galvas. Nē, tādu viņi neesot redzēju�i. Bet� un �ajā brīdī vadonis, jau�nais vīrietis purpurkrāsas kreklā, kur� mūs sagaidīja, attēloja, ka izsūta ziņnesi, gadījumā ja viņi satiek meklēto vīrieti.

Es smaidīdama paklanījos, un Mērtegs pretī tēloja, ka par saņemto ziņu dod naudu. �o darījuma daļu uzņēma ne tikai ar smaidu, bet arī ar domīgiem skatieniem. Priecājos, kad Mērtegs paziņoja, ka pa nakti palikt nevaram, jo mums jādodas ceļā, bet paldies par piedāvā�anu. Viņ� no sporana izkratīja da�as monētas, pacen�oties parādīt, ka tur nav nekas vairāk kā sauja vara naudiņu. Izdalīju�i sīknaudu kā patei�cību par vakariņām, mēs devāmies projām, un mums pakaļ skanēja daiļrunīgi atvadu un pateicības vārdi un laba vēlējumi vismaz man tā likās.

Varbūt viņi patiesībā solīja mums sekot un pārgriezt rīkli, vismaz Mērtegs tā uzvedās līdz divas jūdzes attālajām krustcelēm mēs dzi�nām zirgus auļos, tad iemukām krūmājā un, tikai izmetu�i lielu līkumu, atkal izjājām uz ceļa.

Biezējo�ajā, miklajā krēslā Mērtegs noskatīja tuk�o ceļu uz abām pusēm.

-��� Vai tu patie�ām domā, ka �igāni mums seko? es ziņkāri jautāju.

-��� Kā lai es zinu, bet, tā kā viņu bija ducis, bet mēs tikai divi, domāju, ka labāk rīkosimies tā, it kā viņi sekotu. Tas izklausījās prātīgi, un es neko vairāk nejautāju, izpildot vairākus pēdu jauk�anas manevrus, līdz beidzot ieradāmies Rosmorā, kur �ķūnī atradām naktsmājas.

Nākamajā dienā sāka snigt. Pavisam viegli, bet pietiekami, lai zeme pārklātos ar plānu kārtiņu, baltu kā milti uz dzirnavu grīdas, bet mani

tas darīja nemierīgu. Man nepatika domāt, ka D�eimijs viens pats, bez pajumtes, vir�u tīrelī sagaida ziemas vētras, ģērbies tikai kreklā un pledā, kas viņam bija mugurā, kad sardze viņu saņēma ciet. Pēc divām dienām ieradās vēstnesis.

Saule vēl nebija noslīgusi aiz apvār�ņa, bet klin�ainajās ielejās jau bija vakars. Zem kailajiem kokiem gulēja tik biezas ēnas, ka taka kur tāda vispār bija kļuva gandrīz neredzama. Baidīdamās biezējo�ajā krēslā pazaudēt vēstnesi, es lēnām gāju viņam aiz muguras tik tuvu, ka pāris rei�u pat uzminu uz apmetņa malas. Pēdīgi, nepacietīgi ieņur�dējies, vīrietis pagriezās un aizstūma mani pa priek�u, vadīdams cauri krēslai ar smagu roku uz pleca.

Likās, it kā mēs būtu gāju�i ļoti ilgi. Man jau sen bija nojucis skaits, cik līkumu ceļ� meta starp augstajiem klintsbluķiem un biezo, izkaltu�o zāli. Atlika vien cerēt, ka kaut kur aizmugurē nāk Mērtegs un turas tādā attālumā, ka var mūs ja ne saredzēt, tad vismaz sadzirdēt. Vīrie�tis, kur� ieradās krogā pēc manis, bija pusmū�a �igāns, kas neprata ne vārda angliski; viņ� strikti paziņoja, ka vedīs vienīgi mani, ar uzsvaru norādot vispirms uz Mērtegu, tad uz zemi, tādējādi gribēdams teikt, ka ve�ukam jāpaliek krogā.

�ajā gadalaikā līdz ar tumsas iestā�anos strauji kļuva auksts, un mans biezais mētelis tik tā vien pasargāja no ledainā vēja brāzmām, kas atklātās vietās vēlās mums pāri. Mani plosīja pretrunīgas jūtas sa�utums, ka D�eimijam rudens aukstajās un slapjajās naktīs jāguļ bez jumta virs galvas, un prieks, ka driz atkal viņu redzē�u. Pār muguru man pārskrēja trīsas, kam nebija nekā kopēja ar aukstumu.

Pēdīgi mans pavadonis deva zīmi, lai apstājos, tad brīdino�i saspieda man plecu, nokāpa no takas un pazuda. Es, bruņojusies ar pacietību, stāvēju, rokas sabāzusi padusēs. Biju dro�a, ka pavadonis vai kāds cits atgriezīsies; pirmām kārtām es viņam nebiju samak�sājusi. Tomēr vēj� grabināja nokaltu�os zarus, it kā tur, lielās bailēs bēgot no mednieka, slīdētu brie�a spoks. Mitrums pa vīlēm sūcās man zābakos; ūdru tauku ūdensdro�ā kārta bija novalkājusies, un pie jaunas tikt man nebija nekādu izred�u.

�igāns parādījās tikpat pēk�ņi, kā bija pazudis, man pat vajadzēja iekost mēlē, lai izbrīnā neiekliegtos. Ar strupu galvas mājienu viņ� lika man sekot un, pa�ķīris nokaltu�os alk�ņus, palaida mani garām.

Alas ieeja bija �aura. Uz plakana akmens dega laterna, kuras mestā gaisma iezīmēja siluetu gara auguma cilvēku, kas pagriezās, lai nāktu man pretī.

Es metos uz priek�u, bet, vēl nepieskārusies, aptvēru, ka tas nav D�eimijs. Vil�anās ķēra mani kā sitiens pa pakrūti, man vajadzēja soli atkāpties un vairākas reizes noristīties, līdz aso �ulti, kas kāpa kaklā, izdevās norit.

Iespiedu rokas sānos, ar pirkstiem iekrampējos gurnos, iekams jutu, ka esmu pietiekami nomierinājusies, lai spētu parunāt.

-��� Diezgan tālu no mājām, vai ne? es teicu, un man pa�ai bija brīnums, cik salti tā skanēja.

Dūgals Makenzijs ar zināmu līdzjūtību, kas atspoguļojās viņa tum��ajā sejā, bija skatījies, kā es cīnos, lai atgūtu savaldī�anos. Tagad viņ� saņēma manu elkoni un veda dziļāk alā. Pie vienas sienas stāvēja kau�dzē sakrauti saiņi, krietni vairāk, nekā spētu panest viens zirgs. Tātad viņ� nebija viens. Lai kas būtu tajos saiņos, ko Dūgals Makenzijs ar vīriem veda, katrā ziņā tas bija kaut kas tāds, ko viņ� nevēlējās atklāt iebraucamās vietas saimnieka un zirgu pui�u ziņkārīgajiem skatieniem.

-��� Tātad nodarbojamies ar kontrabandu, ko? Es pamāju ar galvu uz kaudzi. Tad pārdomāju un pati atbildēju uz savu jautājumu: Nē, ne glu�i krājumi princim �ārlzam, vai ne?

Dūgals neapgrūtināja sevi ar paskaidrojumiem, bet apsēdās man pretī uz akmens un nolika rokas uz ceļiem.

-���� Man ir jaunumi, viņ� aprauti sacīja.

Es dziļi ievilku elpu, gatavodama sevi ļaunākajam. Jaunumi, tur�klāt slikti, sprie�ot pēc Dūgala sejas izteiksmes. Es vēlreiz ievilku elpu, noriju siekalas un pamāju ar galvu.

-���� Stāsti.

-��� Viņ� ir dzīvs, Dūgals teica, un lielākais ledus klucis man vēderā izkusa. Pa�ķiebis galvu, Dūgals mani cie�i vēroja. Lai redzētu, vai es ģīb�u? Man galvā pazibēja neskaidra doma. Nav svarīgi, es ne�ģīb�u.

-���� D�eimiju saņēma ciet pie Kiltorlitijas pirms divām nedēļām, Dūgals turpināja, joprojām nenovēr�ot no manis acu. Tā nebija viņa vaina; vienkār�i nepaveicās. Ceļa likumā ieskrēja tie�i krūtis diviem dragūniem, un viens viņu pazina.

-��� Vai viņ� ir ievainots? Mana balss vēl skanēja mierīgi, bet rokas sāka drebēt. Es piespiedu plaukstas pie kājām, lai nomāktu trīcē��anu.

Dūgals papurināja galvu.

-���� Par to man nekas nav zināms. Mirkli viņ� klusēja. D�eimijs ir Ventvērtas cietumā, beidzot viņ� negribīgi piebilda.

-��� Ventvērta, es mehāniski atkārtoju. Ventvērtas cietums. Viens no iespaidīgākajiem Bordersas cietok�ņiem, ko uzcēla 16. gadsimtā un simt piecdesmit gadu laikā periodiski kaut ko piebūvēja klāt. Garā akmens ēka tagad aizņēma gandrīz divus akrus zemes, un to apjoza trīs pēdu augsta laika ārdēta granīta siena. Bet pat granīta mūriem ir vārti, es nodomāju. Pacēlu galvu un grasījos uzdot jautājumu, bet redzēju, ka Dūgala vaibsti aizvien vēl pau� neapmierinātību.

-��� Kas tad vēl? es noprasīju. Brūnās acis nevairīdamās ieskatījās manējās.

-���� Pirms trim dienām notika tiesa, Dūgals sacīja. Viņu pakārs.

Ledus klucis bija atgriezies un ne vairs viens. Es aizvēru acis.

-���� Cik ilgi? es jautāju. Man pa�ai likās, ka balss skan no tālie�nes, es atkal atvēru acis, samirk�ķināju plakstus, lai lāktījo�ajā lampas gaismā skaidrāk redzētu. Dūgals purināja galvu.

-��� To es nezinu. Bet ilgi vairs ne.

Tagad spēju elpot vieglāk un arī dūres atlaidās.

-��� Tad pasteigsimies, es aizvien vēl mierīgi sacīju. Cik tev ir vīru?

Dūgals nevis atbildēja, bet piecēlās un pienāca pie manis. Saņēmis manas rokas, viņ� arī mani piecēla kājās. Līdzjūtīgā sejas izteiksme, kas bija atgriezusies, un dziļās bēdas acīs mani izbiedēja vairāk nekā tas, ko viņ� līdz �im bija sacījis. Dūgals gausi grozīja galvu.

-���� Nē, meitēn. Balss skanēja maigi. Mēs neko nevaram līdzēt.

Panikā es izrāvu savas rokas.

-���� Varam gan! es iesaucos. Jāvar! Tu teici, ka viņ� vēl ir dzīvs!

-���� Un vēl es teicu "ilgi vairs ne"! Dūgals asi atcirta. Puika ir Ventvērtas cietumā, nevis Kreinsmūras "zagļu bedrē"! Viņu var pakārt jau �odien vai rit vai ari pagaidīt līdz nākamajai nedēļai, to es nezinu, bet nav itin nekādu iespēju, ka desmit viri varētu ielauzties Ventvērtas cietumā!

-��� Ak tā? Es atkal drebēju, bet �oreiz no niknuma. Tu nezini� tu nezini, ko varētu darīt! Tu tikai nevēlies riskēt ar savu ādu vai savu no�ēlojamo� peļņu! Es apsūdzo�i norādīju uz sakrautajiem saiņiem.

Dūgals centās mani savaldīt, satverot rokas, ko es vicināju pa gaisu. Dusmu un bēdu trakumā es ar dūrēm zvetēju viņam pa krūtīm. Viņ� nepievērsa uzmanību sitieniem, bet apskāva mani, pievilka cie�i sev klāt un turēja, līdz es beidzu plosīties.

-���� Klēra! �ī bija pirmā reize, kad viņ� nosauca mani vārdā, un tas mani izbiedēja vēl vairāk.

-���� Klēra, viņ� atkārtoja, mazliet atslābinājis tvērienu, lai varu uz viņu paskatīties, vai tu domā, ka es nedarītu visu, kas manos spēkos, lai atbrīvotu to rakari, ja vien būtu kaut mazākā cerība? Nolādēts, viņ� ir mans aud�udēls! Bet nav ne mazāko ceribu! Dūgals viegli mani sapurināja, lai es pievērstu uzmanību viņa vārdiem.

-���� D�eimijs negribētu, lai es �ķie�u vīru dzīvības veltīgā cīņā. Tu to labi zini.

Es vairs nespēju novaldīt asaras. Tās dedzināja manus ledainos vai�gus, kad es atspiedos pret Dūgalu, lai atbrīvotos no apskāviena. Bet viņ� satvēra mani cie�āk, cen�oties ar varu piespiest manu galvu sev pie pleca.

-���� Klēra, mīļā. Balss bija kļuvusi maigāka. Man sāp sirds par puiku un tevi. Nāc man līdzi. Es tevi dro�i pasargā�u. Savā mājā, viņ� steidzīgi piebilda, juzdams, ka es sastingstu. Ne jau Leohā.

-���� Uz tavu māju? es gausi stiepu vārdus. Man galvā sāka mosties briesmīgas aizdomas.

-���� Nūjā, viņ� sacīja. Tu ta�u nedomā, ka es vestu tevi atpakaļ uz Kreinsmūru? Lūpas uz mirkli savilkās smaidā, tad skarbie vaibsti atkal atguva nopietnu izteiksmi. Nekā. Vedī�u tevi uz Bīne�adu. Tur tu būsi dro�ībā.

-��� Dro�ībā? es pārjautāju. Bet varbūt bezizejā? Dzirdot manu balss toni, Dūgalam no�ļuka rokas.

-��� Ko tu ar to gribi teikt? Patīkamā balss pēk�ņi bija kļuvusi salta.

Arī man pa�ai bija auksti, tāpēc cie�āk savilku mēteli un atvirzījos no D�eimija tēvo�a.

-��� Tu neļāvi D�eimijam atgriezties mājās, iestāstot, ka māsa laidusi pasaulē Rendela bērnu, es viņu apsūdzēju, lai tev un tavam dār�gajam brālītim būtu izredzes pārvilināt viņu savā nometnē. Bet tagad viņ� ir angļu nagos un tev zudusi jebkāda cerība caur D�eimiju tikt pie zemes. Es noriju siekalas un atkāpos vēl vienu soli.

-��� Tu biji savas māsas laulību kontrakta slēdzējs. Un pēc tava tava un Kolama pieprasījuma Broktūreku var mantot sieviete. Tu domā: ja D�eimijs būs pagalam, Broktūreka piederēs man� vai tev, ja izdosies mani pavest vai piespiest apprecēties ar tevi.

-��� Ko?! Viņa balsī skanēja neticība. Tu domā� tu domā, ka tā ir sazvērestība? Svētā Agnese! Tu domā, ka es tev meloju?

Es papurināju galvu, saglabādama attālumu. Es viņam neuzticējos ne tik, cik melns aiz naga.

-���� Nē, es tev ticu. Ja D�eimijs nebūtu cietumā, tu nekad neuzdro�i�nātos man to teikt. To ir pārāk viegli pārbaudīt. Tāpat es nedomāju, ka tu viņu nodevi angļiem savām asinīm tu to nevarētu nodarīt. Turklāt, ja to kādreiz uzzinātu tavi vīri, viņi uzreiz vērstos pret tevi. Viņi daudz ko piecie� no tevis, bet tuvinieka nodevību viņi nepiedotu. Runājot es atcerējos vēl ko.

-��� Vai tas biji tu, kur� pērn uzbruka D�eimijam pie Bordersas?

Biezās uzacis izbrīnā savilkās.

-��� Es? Nē! Es atradu D�eimiju tuvu nāvei un izglābu viņu! Vai tad es gribētu viņam nodarīt ko ļaunu?

Zem mēteļa es nolaidu roku gar cisku un aptaustīja mierino�o uzkalniņu dunci.

-��� Ja ne tu, kur� tad?

-��� Kā lai es to zinu? Glītajā sejā parādījās nogurums, bet ne meli. Tas varēja būt viens no trijiem "atkritu�ajiem", ārpus likuma pasludinātajiem -, kas toreiz kopā ar D�eimiju medīja. Viņi cits citu apsūdzēja, un patiesību noskaidrot nebija iespējams, vismaz tobrīd. Dūgals paraustīja plecus, un platais ceļojuma mētelis no viena pleca noslīdēja.

-��� Tagad tam nav nozīmes divi ir pagalam un tre�ais sē� aiz res�tēm. Bet �ajā lietā tas neko nemaina, vai ne?

-��� Nē, laikam gan. Apziņa, ka Dūgals nav slepkava, lai kāds nelie�tis viņ� būtu, sniedza zināmu atvieglojumu. Viņam nebija iemesla man tagad melot; pēc viņa domām, es biju pilnīgi bezpalīdzīga. Viena. Viņ� varēja piespiest mani darīt jebko. Vismaz tā viņ� domāja. Es saņēmu dun�a spalu.

Ala bija slikti apgaismota, bet es cie�i vēroju Dūgalu un redzēju, ka viņa sejai mirkli pārslīd �aubas, pirms viņ� izvēlējās virzienu, kurā spert nākamo soli. Roku izstiepis, viņ� tuvojās man, bet apstājās, kad redzēja mani atraujamies.

-��� Klēra. Mana miļā Klēra. Balss skanēja klusi, kad viņ� divdomīgi pārlaida delnu pār manu roku. Tātad viņ� nolēmis mani savaldzināt, nevis izmantot varu.

-��� Es zinu, kāpēc tu ar mani runā tik vēsi un kāpēc tu esi sliktās domās par mani. Tu zini, ka es tevis alkstu, Klēra. Un tas ir tiesa esmu gribējis tevi kop� Saieta nakts, kad es skūpstīju tavas saldās lūpas. Divi pirksti, kas viegli gulēja man uz pleca, sāka lēnām virzī�ties uz kaklu. Ja es būtu bijis brivs, kad Rendels tevi apdraudēja, es pats tevi būtu uz vietas precējis un pasūtījis to maitu pie velna. Viņ� lēnām nāca tuvāk, spie�ot mani pie alas akmens sienas. Pirkstu gali jau skāra manu kaklu, slidot pa apmetņa aizdari.

Tad Dūgals noteikti bija ieraudzījis manu seju, jo viņ� pārtrauca savu tuvinā�anos, lai gan roku atstāja turpat tā viegli gulēja vietā, kur man kaklā strauji sitās pulss.

-��� Pat tā, viņ� sacīja, pat lolojot pret tevi �ādas jūtas es vairs to neslēp�u vai tie�ām tu iedomājies, ka es pamestu D�eimiju, ja būtu kaut mazākais ceribu stariņ� viņu glābt? D�eimijs Freizers man ir tik�pat kā dēls, cita man nav!

-���� Tā glu�i nav, es iebildu. Tev ir miesīgs dēls. Vai tagad varbūt jau divi? Pirksti uz mana kakla spieda stingrāk, bet tikai uz mirkli, tad pazuda.

-��� Ko tu ar to gribi teikt? Un �oreiz visa izlik�anās, visas spēlītes izgaisa. Brūnās acis bija modras, un pilnīgās lūpas rūsas krāsas bārdā ievilka drūmu rievu. Dūgals bija ļoti liels un stāvēja man pārāk tuvu. Bet es jau biju aizgājusi par tālu, lai tagad sāktu sargāties.

-��� Tas nozīmē, ka es zinu, kur� ir Heimi�a īstais tēvs, es atbil�dēju. Viņ� jau bija to gaidījis, un seja saglabāja bezkaislīgu izteiksmi, bet pēdējais mēnesis, ko pavadīju zilējot, nebija velti iz�ķiests laiks. Es redzēju, ka ieplestajās acis pavīd izbrīns, un pēk�ņas bailes, kaut ātri apvaldītas, savelk lūpu kaktiņus.

Trāpīts desmitniekā. Par spīti draudo�ajām briesmām, es izbaudīju �I bri�a neganto triumfu. Man bijusi taisnība, un �īs zinā�anas varētu kļūt par ieroci, kas man tik ļoti bija nepiecie�ams.

-��� Ak tā? viņ� neskanīgi noteica.

-��� Jā, es paliku pie sava, un domāju, ka arī Kolams to zina.

Tas uz mirkli Dūgalu apturēja. Brūnās acis samiedzās, un man galvā pazibēja jautājums, vai tik viņ� nav bruņots.

-��� Pieņemu, ka kādu laiku viņ� uzskatīja, ka tas ir D�eimija dēls, skatījos Dūgalam tie�i acīs. Baumu dēļ. Tu dro�i vien tās izlaidi, izstāstot to Geilisai Dankenai. Kāpēc? Tāpēc, ka Kolamam radās aizdo�mas un viņ� sāka izpra�ņāt Letīciju? Viņa ilgi nespēja turēties vīram pretī. Vai arī Geilisa domāja, ka tu esi Letīcijas mīļākais, un tu pateici, ka tas ir D�eimijs, lai izkliedētu aizdomas? Viņa bija greizsirdīga, bet tagad viņai vairs nav iemesla tevi aizsargāt.

Dūgals salti pasmaidīja. Ledus viņa acīs nekusa.

-���� Nē, nav vis, viņ� piekrita, balsi nepaceldams. Tā ragana ir mirusi.

-��� Mirusi! �oks noteikti manā sejā atklājās tikpat nepārprotami kā manā balsi. Dūgala smaids kļuva platāks.

-���� Kā tad. Sadedzināta. Ar kājām iesēdināta mucā ar piķi un apkrauta ar sausu kūdru. Piesieta uz sārta, uzliesmoja kā lāpa. Ugunsstabā aizsū�tīta pie velna, zem pīlād�a zariem.

Sākumā es domāju, ka �is ne�ēlīgais sīkumu apraksts domāts, lai atstātu iespaidu uz mani, bet es maldījos. Pavirzījos uz vienu pusi, un, kad gaisma no jauna iespīdēja Dūgala sejā, es redzēju, ka zem acīm iegrauzu�ās skumju rievas. Tātad tas nebija piedzīvoto �ausmu uzskaitījums, bet sevis �austī�ana. Pa�reizējos apstākļos man viņa nemaz nebija �ēl.

-��� Tev tātad Geilisa patika, es vēsi secināju. Liels viņai no tā bija labums. Vai bērnam. Ko tu ar viņu izdarīji?

Dūgals paraustīja plecus.

-���� Parūpējos, lai nonāk labā ģimenē. Dēls, turklāt veselīgs, lai ari viņa māte bija ragana un laulības pārkāpēja.

-��� Un tēvs laulības pārkāpējs un nodevējs, es noskaldīju. Tava sieva, mīļākā, māsasdēls, brālis vai ir kāds cilvēks, kuru tu neesi nodevis un piekrāpis? Tu� tu� Es aizrijos ar vārdiem, no riebuma man sametās slikta dū�a. Nezinu, kāpēc es brīnos, es centos runāt mierīgi. Ja tu neesi uzticīgs savam karalim, laikam jau nav iemesla domāt, ka tu saglabāsi uzticību māsasdēlam vai brālim.

Dūgals strauji pagrieza galvu un nikni palūrēja uz mani. Un savilka biezās, tum�ās uzacis, tādas pa�as kā Kolamam, kā D�eimijam, kā Heimi�am. Dziļi iegrimu�ās acis, platie vaigu kauli, skaisti veidotais galvaskauss. Vecais D�eikobs Makenzijs bija atstājis spēcīgu man�tojumu.

Liela roka cie�i sagrāba manu plecu.

-���� Brālim? Tu domā, ka esmu nodevis brāli? Nez kādēļ tas bija viņam iedūris; seja bija dusmās satumsusi.

-��� Tu tikko atzini, ka esi viņu krāpis! Un tad es sapratu.

-��� Jūs abi, es lēnām novilku. Jūs to izdarījāt kopā, tu un Kolams. Kopā, kā jūs darāt visu. Es nogrūdu viņa roku no sava pleca.

-���� Kolams nevarēja kļūt par vadoni, ja tu viņa vietā neietu karā. Viņ� nevarēja saturēt klanu kopā, ja tu viņa vietā neceļotu, nevāktu nomas maksu un nerisinātu strīdus. Viņ� nevar jāt, nevar pārvietoties. Un viņ� nevarēja kļūt par tēvu dēlam, kur� mantotu vadoņa posteni. Un Mora tev nebija dāvājusi dēlu. Tu biji zvērējis būt par brāļa kājām un rokām� pēk�ņi es sajutu, ka tuvojas histērija, �tad kāpēc lai tu nebūtu ari viņa daikts?

Dūgala dusmas bija pagaisu�as; brīdi viņ� vēl mani domīgi vēroja. Nolēmis, ka es nekur aizbēgt nevaru, viņ� apsēdās uz viena no mantu saiņiem un gaidīja, kad bū�u beigusi.

-��� Tātad tu to darīji ar Kolama atļauju. Vai Letīcija to gribēja? Zinādama, cik ne�ēlīgi viņi varēja būt, es nemaz nebrīnītos, ja brāļi Makenziji būtu Kolama sievu piespiedu�i.

Dūgals pamāja ar galvu. Dusmas bija izkūpēju�as.

-��� O jā, ar prieku. Es viņai īpa�i pie sirds negāju, bet viņa gribēja bērnu� un es biju pietiekami labs, lai viņa gulētu ar mani trīs mēne��us, tik daudz laika vajadzēja, lai ieņemtu Heimi�u. Tas bija draus�mīgi garlaicīgi, Dūgals domīgi piebilda, nokasīdams no zābaka papē�a dubļu piciņu. Es labāk būtu ņēmis priek�ā bļodu ar piena pudiņu.

-��� Un vai arī to tu pateici Kolamam? es jautāju. Dzirdēdams asumu manā balsī, Dūgals pacēla galvu. Viņ� pārlaida man rāmu skatienu, tad viegls smaids izgaismoja viņa seju.

-��� Nē, Dūgals klusi atbildēja. Nē, to es viņam neteicu. Viņ� lūkojās uz savām rokām, tās grozīdams, it kā plaukstu līnijās būtu apslēpts kāds noslēpums.

-���� Es viņam teicu, Dūgals neskanīgi minēja, neskatīdamies uz mani, ka Letīcija ir maiga un salda kā nogatavojies persiks un viss, ko vien vīrietis no sievietes var vēlēties.

Viņ� pēk�ņi sa�ņaudza rokas un paskatījās uz mani, īslaicīgo smiekla dzirksti atkal aprija Dūgala Makenzija sardoniskais skatiens.

-���� Maiga un salda, par tevi es tā neteiktu, viņ� piebilda. Bet viss, ko vīrietis var vēlēties� Iegrimu�ās brūnās acis lēnām slīdēja lejup pa manu augumu, pakavēdamies pie krū�u un gurnu apaļumiem, ko atklāja vaļējais mētelis. Viņam mani vērojot, viena roka neapzināti slī�dēja uz priek�u un atpakaļ, viegli glāstot kājas muskuļus.

-��� Kas zina? viņ� noteica kā pie sevis. Varbūt man būs vēl kāds dēls �oreiz likumīgs. Tiesa� viņ� vērtējo�i pie�ķieba galvu, skato�ties uz manu vidukli, �ar D�eimiju tas nav noticis. Var būt, ka esi neauglīga. Bet es riskē�u. Katrā ziņā zemes īpa�ums ir tā vērts.

Dūgals negaidīti piecēlās un paspēra soli uz manu pusi.

-���� Kas zina? viņ� ļoti klusi atkārtoja. Ja man katru dienu būtu jāuzar �ī skaistā, brūnā vaga un jāsēj dziļa sēkla� Kad Dūgals spēra vēl vienu soli tālāk, ēnas uz alas sienas sakustējās.

-���� Nu gan sasodīti ilgi taisījies, es nikni sacīju.

Dūgala sejā izpletās neticības pilna izteiksme, bet mirkli vēlāk viņ� saprata, ka es skatos viņam garām uz alas ieeju.

-��� Likās, ka nav pieklājīgi maisīties pa vidu. Mērtegs ienāca alā ar divām pielādētām krama pistolēm. Vienu viņ� bija nomērķējis uz Dūgalu, bet ar otru pamāja.

-��� Ja vien tu negribi uz vietas pieņemt �ā pēdējo piedāvājumu, tad es ieteiktu taisīties projām. Un, ja tu to pieņemsi, tad es ie�u.

-��� Pagaidām vēl nekur neiesim, es strupi noteicu. Apsēdies, es pavēlēju Dūgalam. Viņ� joprojām stāvēja, blenzdams Mērtegā kā spokā.

-���� Kur ir Ruperts? viņ� noprasīja, atguvis balsi.

-��� Ak, Ruperts. Mērtegs domīgi ar pistoles stobru pakasīja zodu. Laikam jau būs devies uz Beladramu. Līdz ausmai viņam jātiek atpa�kaļ, viņ� izpalīdzīgi piebilda, ar ruma mucu, ko, viņaprāt, tu lūdzi atnest. Pārējie vēl guļ Kvinbrafā.

Dūgalam pietika augstsirdības iesmieties, kaut mazliet neapmieri�nāti. Viņ� atkal apsēdās, salika rokas uz ceļiem un lūkojās te uz mani, te uz Mērtegu. Mirkli valdīja klusums.

-���� Nu? Dūgals jautāja. Ko tagad?

Tas, es sapratu, ir labs jautājums. Izbrīnīta, ka D�eimija vietā atradu Dūgalu, viņa atklāsmju satriekta un sekojo�o piedāvājumu sadusmota, nebiju padomājusi, ko darīt. Par laimi, Mērtegs bija labāk sagatavojies. Nu galu galā viņ� nebija nodarbojies ar piedauzīgu piedāvājumu atrai�dī�anu.

-��� Mums vajadzēs naudu, viņam atbilde bija uzreiz gatava. Un vīri. Viņ� pameta vērtējo�u skatienu uz saiņiem sienmalē. Nē, viņ� domīgi novilka. Tas būs karalim D�eimsam. Bet mēs paņemsim to, kas ir tev pa�am. Mazās, melnās a�eles aiz�āvās atpakaļ pie Dūgala, un vienas pistoles stobrs mazliet pamāja uz sporanu.

Nevar noliegt, ka dzive Hailendā acimredzot pie�ķīra cilvēkiem zināmu fatālismu. Nopūties Dūgals iebāza roku sporanā un nometa man pie kājām nelielu naudas maku.

-��� Divdesmit zelta gabalu un vairāk nekā trīsdesmit �iliņu, viņ� sacīja, savilcis uz aug�u vienu uzaci. Ņem ciet!

Redzēdams manu skeptisko skatienu, Dūgals papurināja galvu.

-��� Nē, nopietni. Domā par mani, ko gribi. D�eimijs ir manas māsas dēls, un, ja tu spēj viņu atbrīvot, tad lai Dievs tev palīdz. Bet tu to nevari. Dūgala balsī skanēja nolemtība.

Viņ� paskatījās uz Mērtegu, kur� joprojām turēja paceltas pistoles.

-���� Bet vīrus nedabūsi. Ja tu ar merģeli esi nodomājis piebeigt sevi, es nevaru jūs apturēt. Es pat piedāvāju jūs apbedīt katru savā pusē D�eimijam. Bet manus vīrus jūs neņemsiet, brauc ellē ar visām pisto�lēm. Dūgals sakrustoja rokas uz krūtīm un, atliecies pret alas sienu, rāmi mūs vēroja.

Mērtega rokas nenovērsās no mērķa. Viņa skatiens pa�āvās uz mani. Vai es gribu, lai Dūgalu no�auj?

-���� Es noslēg�u ar tevi darījumu, ierunājos.

Dūgals atkal savilka uzacis.

-��� Tu, lai �obrīd noslēgtu darījumu, esi maķenīt izdevīgākā pozīcijā nekā es. Ko tu piedāvā?

-��� Ļauj man parunāt ar taviem vīriem, es sacīju. Un, ja viņi gri�bēs nākt man līdzi pēc savas gribas, tad ļauj viņiem. Ja ne, mēs aiziesim tāpat kā atnācām un vēl atdosim tavu maku.

Viens Dūgala mutes kaktiņ� savilkās �ķībā smaidā. Viņ� uzmanīgi mani noskatīja, it kā novērtēdams manas pārliecinā�anas un oratora spējas, tad atkal apsēdās, nolicis rokas uz ceļiem, un īsi pamāja ar galvu.

-���� Sarunāts.

Sanāca tā, ka alas ieleju kopā ar mani un Mērtegu atstāja vēl pieci vīri Ruperts, D�ons Vitlovs, Villijs Makmērtrijs un dvīņubrāļi Rūfuss un D�ordijs Kolteri un Dūgala maks ari palika mums kabatā. Ruperta lēmums palīdzēja iz�ķirties pārējiem; es joprojām ar drūmu apmieri�nājumu skatīju acu priek�ā Dūgala seju, kad viņa druknais, melnbārdainais vietnieks domīgi mani vēroja, tad noglauda pie jostas piekārtās pistoles un teica:

Jā, zeltenīt, kamdēļ gan ne?

Ventvērtas cietumu no alas �ķīra trīsdesmit piecas jūdzes. Pusstun�das brauciens ātrā automa�īnā pa labu ceļu. Divu dienu smags pārgā�jiens pa pussasalu�iem dubļiem zirga mugurā. "Ilgi vairs ne." Dūgala vardi atbalsojās man ausis un turēja seglos vēl pēc tam, kad no nogu�ruma biju gatava saļimt.

Lai noturētos seglos visas garās, nogurdino�ās jūdzes, mans ķer�menis tika izdzīts līdz pēdējai robe�ai, bet galva man bija brīva un es varēju raizēties. Lai neļautu sev domāt par D�eimiju, es vadīju laiku, atceroties sarunu ar Dūgalu.

Un pēdējos vārdus, ko viņ� man teica. Stāvēdams pie mazās alas un gaidīdams, kad Ruperts un viņa biedri atved savus zirgus no slēptuves, kas bija tālāk gravā, Dūgals pēk�ņi bija pagriezies pret mani.

-��� Man tev jānodod kāda vēsts, viņ� teica. No raganas.

-��� No Geilisas? Ja teiktu, ka es sabijos, tad nebūtu pateikusi neko.

Tumsā nevarēju saskatīt Dūgala seju, bet redzēju, ka viņ� piekrīto�i

pamāj ar galvu.

-���� Es viņu vienu reizi vēl redzēju, viņ� klusi sacīja, kad atnācu pēc bērna. Citos apstākļos es, iespējams, justu viņam līdzi, ka uz mū�u jāatvadās no mīļākās, kas nosodīta mirt uz sārta, turēt rokā bērnu, ko abi radiju�i, dēlu, kuru viņ� nekad nevarēs atzīt par savu. Bet tagad mana balss skanēja ledusauksti:

-��� Ko viņa teica?

Dūgals klusēja; nesapratu, vai tā bija tikai nevēlē�anās atklāt infor�māciju vai viņ� mēģināja precīzi atcerēties vārdus. Acīmredzot tas bija pēdējais iemesls, jo viņ� runāja ļoti uzmanīgi.

-���� Viņa teica: ja es tevi kādreiz satiekot, tad man tev jāpasaka divas lietas, vārds vārdā, tā viņa teica. Pirmā: "Es domāju, ka ir iespējams, bet pārliecināta neesmu." Un otrā tie bij tikai skaitļi. Viņa lika man tos atkārtot, lai būtu dro�a, ka atceros pareizi, jo man tie bij jāpasaka noteiktā kārtībā. Tātad viens, deviņi, se�i un septiņi. Garais stāvs tumsā jautājo�i pagriezās pret mani.

-��� Vai tie tev kaut ko izsaka?

-���� Nē, es atteicu un pagriezos pret savu zirgu. Protams, izteica.

"Es domāju, ka tas ir iespējams." Ar to viņa varēja domāt tikai

vienu. Viņa pieļāva, kaut skaidri nezināja, ka cauri akmeņu lokam ir iespējams atgriezties. Protams, pati viņa nebija to mēģinājusi, jo bija izvēlējusies par tādu dārgu cenu palikt. Dro�i vien viņai bija savi iemesli. Varbūt Dūgals?

Kas attiecas uz skaitļiem, es domāju, ka sapratu Geilisu. Viņa skait�ļus Dūgalam bija minējusi pa vienam ciparam slepenības dēļ, kura tobrīd jau bija viņai asinīs, bet patiesībā tie bija viena skaitļa daļas. Viens, deviņi, se�i, septiņi. Tūksto� deviņsimt se�desmit septītais. Gads, kad viņa pazuda pagātnē.

Jutu mazu satraukuma drebuli un dziļu no�ēlu. Cik �ēl, vakcīnas rētu uz rokas es pamanīju tikai tad, kad bija jau par vēlu! Un tomēr, ja būtu to redzējusi agrāk, vai ar Geilisas palīdzību es būtu atstājusi D�eimiju un atgriezusies pie akmeņu loka?

D�eimijs. Doma par viņu gulēja man prātā kā smags akmens, kas lēnām svārstās. "Ilgi vairs ne." Ceļ� bezgalīgi un nomāco�i stiepās mums priek�ā, reizēm izzuda pavisam sasalu�os purvos vai atklātos ūdens klajos, kas reiz bija pļava un tīrelis. Otrās dienas pievakarē, smi�dzinot ledainam lietum, kas drīz pārvērtās sniegā, mēs sasniedzām mērķi.

Cietoksnis drūmi slējās mums priek�ā pret mākoņu klātajām debe�sim. Tas bija celts gigantiska kuba formā, katra skaldne �etri simti pēdas gara, ar torņiem visos stūros, un tajā varēja izmitināt trīssimt cietumnieku, piedevām vēl �etrdesmit garnizona karavīru, viņu koman�dierus, civilo pārvaldnieku un viņa personālu, un �etrus du�us pavāru, dieninieku, apkopēju un citu kalpotāju, kas nepiecie�ami, lai vadītu tādu iestādi kā Ventvērtas cietums.

Es palūkojos uz draudo�ajām sienām no zaļgana Argailas granīta, kuras apak�ējā daļā bija divas pēdas biezas. �ur tur �ajā vienlaidu blī�vumā bija izcirsti mazi lodziņi. Da�os jau mirdzēja gaisma. Citi, kas kalpoja, manuprāt, par cietumnieku kamerām, palika tum�i. Es noriju siekalas. Redzot masīvo cietoksni ar neiedragājamām sienām, monu�mentāliem vārtiem un sarkansvār�iem, manī modās �aubas.

-��� Ja nu� mute bija sausa, un man vajadzēja apklust un aplaizīt lūpas, �ja nu mēs to nevarēsim?

Mērtega sejas izteiksme palika nemainīga: drūmā rieva ap muti un īgnais, mazais zods pazuda netīrā krekla apkaklē. Tā nemainījās arī tad, kad viņ� pagriezās pret mani.

-��� Tad Dūgals mūs apbedīs blakus viņam katru savā pusē, viņ� atbildēja. Nāc nu, mums darāms darbs!

..

Sers Fle�ers Gordons bija maza auguma, tukls vīrelis, kura svītrainā zīda veste piegūla tik cie�i kā otra āda. No�ļauptiem pleciem un apaļu vēderiņu viņ� stipri līdzinājās prāvam �ķiņķa gabalam, kas sē� pārvaldnieka greznajā krēslā.

Plikais pauris un ko�i sārtā seja nebūt nemazināja līdzību ar �ķiņķi, tomēr jāsaka, ka tikai retam gaļas gabalam būtu tik ko�i zilas acis. Lēni un svarīgi viņ� ar rādītājpirkstu �ķirstīja uz rakstāmgalda gulo�os dokumentus.

-��� Jā, redz, kur ir! viņ� iesaucās, kad bija pagājis nebeidzami ilgs laiks, kamēr viņ� dokumentu izlasīja. Freizers D�eimss. Notiesāts par slepkavību. Nu, kur tad ir pavēle par nāves soda izpildi? Viņ� atkal apklusa, ar tuvredzīgām acīm izskatīdams dokumentu kaudzi. Es cie�i saspiedu pirkstos savu atlasa somiņu un tikai ar gribasspēku saglabāju sejā vienaldzīgu izteiksmi.

-���� Ak jā. Izpildes datums 23. decembris. Viņ� vēl ir pie mums.

Es noriju siekalas, atlaidu somiņu, un iek�ēji mani plosīja gaviles un panika vienlaikus. Tātad viņ� joprojām bija dzīvs. Vēl divas die�nas. Un kaut kur tepat tuvumā, �ajā pa�ā ēkā. �ī apziņa traucās pa manām dzīslām ar milzīgu adrenalīna daudzumu, un man sāka trīcēt rokas.

Pabīdījos uz apmeklētāju krēsla maliņu, cen�oties izskatīties valdzi�no�i lūdzo�a.

-��� Vai varu viņu satikt, Fle�era kungs? Tikai uz brīdi, gadījumā ja� viņ� varbūt grib, lai nododu kādu ziņu ģimenei?

Izliekoties par Freizeru ģimenes draudzeni, bija salīdzino�i viegli panākt, ka mani ielai� Ventvērtā un sera Fle�era, cietuma civilā pār�valdnieka, kabinetā. Lūgt tik�anos ar D�eimiju bija bīstami; nezinā�dams manu leģendu, viņ� varēja mani nodot, ja pēk�ņi bez brīdinājuma mani ieraudzītu. Tāpat es varēju sevi nodot pati; nepavisam nebiju pār�liecināta, ka spē�u savaldīties, kad viņu ieraudzī�u. Bet nākamais solis pilnīgi noteikti bija noskaidrot, kur viņ� atrodas; izredzes atrast viņu �ajā milzu tru�u būrī bez kādām norādēm līdzinājās gandrīz nullei.

Sers Fle�ers sarauca pieri apdomādamies. Skaidrs, ka viņ� �o lūgumu no ģimenes draudzenes uzskatīja par apgrūtinājumu, bet viņ� nebija neiejūtīgs. Beidzot viņ� negribīgi papurināja galvu.

-���� Nē, mīļā kundze. Nē, baidos, ka to es patiesi nevaru atļaut. Mums ir ļoti daudz ieslodzīto, un man trūkst atbilsto�u telpu, lai nodro�inātu privātas tik�anās. Turklāt �is cilvēks �obrīd ir� viņ� atkal ieskatijās savā papīru kalnā, �vienā no lielajām kamerām rietumu spārnā kopā ar vairākiem uz nāvi notiesātiem noziedzniekiem. Jums viņu apmeklēt tur vai vispār būtu ārkārtīgi nesaprātigi. Jūs saprotat, �is vīrs ir bīstams ieslodzītais; redzu, te rakstīts, ka kop� iera�anās viņ� visu laiku ir saslēgts va�ās.

Es atkal sa�ņaudzu somiņu, �oreiz tādēļ, lai neiesistu Fle�eram.

Vīrelis atkal papurināja galvu, resnās krūtis cilājās no aizdusas.

-���� Nē, ja jūs būtu tie�i ģimenes locekle, tad varbūt� Viņ�, acis mirk�ķinādams, paskatījās uz mani. Cie�i sakodu zobus, apņēmusies sevi nenodot. Protams, �ajos apstākļos neliels satraukums bija pieļau�jams.

-���� Bet varbūt, mīļā kundze� Likās, pār Fle�era kungu pēk�ņi nolai�dusies iedvesma. Viņ� domīgi uzslējās kājās un piegāja pie iek�ējām durvīm, kur sardzē stāvēja formā ģērbies karavīrs. Viņ� kaut ko pa�uk�stēja sargam, kur� vienreiz pamāja ar galvu un pazuda.

Sers Fle�ers atgriezās pie rakstāmgalda, pa ceļam apstādamies, lai paņemtu no skapī�a karafi un glāzes. Es neatteicos no sarkanvīna; man tas bija nepiecie�ams.

Kad atgriezās sargs, mēs ar pārvaldnieku bijām līdz pusei iztuk�o�ju�i jau otru glāzi. Sargs bez uzaicinājuma iesoļoja kabinetā, nolika uz galda seram Fle�eram pie rokas koka kasti, pagriezās un izsoļoja atkal ārā. Uztvēru viņa skatienu, kas kavējās pie manis, un kautrīgi nolaidu acis. Biju ģērbusies kleitā, kas bija palienēta no kādas Ruperta sievie�kārtas paziņas, kura dzīvoja tepat pilsētiņā, un, sprie�ot pēc smar�as, ar ko bija piesūkusies kleita un tai pieskaņotā somiņa, man bija visai pamatota nojauta par �īs dāmas profesiju. Es cerēju, ka sargs nepazina kleitu.

Iztuk�ojis glāzi, sers Fle�ers to nolika un pavilka tuvāk kasti. Tā bija pavisam vienkār�a, neēvelēta koka kaste ar bīdāmu vāku. Uz vāka ar krītu bija kaut kas uzkricelēts. Es uzrakstu varēju izlasīt pat no otras puses. FREIZERS.

Sers Fle�ers atbīdīja vāku, brīdi lūkojās kastē, tad aizvēra un pastūma to man.

-���� Ieslodzītā personiskās mantas, viņ� paskaidroja. Parasti mēs pēc soda izpildes nosūtām tās cilvēkam, kuru ieslodzītais norādījis kā tuvāko radinieku. Ta�u �is ieslodzītais� viņ� papurināja galvu, �kategoriski atteicies sniegt jebkādas ziņas par savu ģimeni. Bez �aubām, atsve�inā�anās. Protams, tas nav nekas neparasts, bet �ajos apstākļos atliek tikai no�ēlot. Man neērti to lūgt, Bī�emas kundze, bet iedomājos: ja jau esat pazīstama ar viņa ģimeni, vai jūs neuzņemtos nodot �īs mantas atbilsto�ajai personai?

Nespēju paļauties uz savām runas spējām, bet pamāju ar galvu un paslēpos aiz vīna glāzes.

Likās, ka sers Fle�ers jūtas atvieglots vai nu par to, ka ticis vaļā no kastes, vai cerot, ka es tūlīt do�os projām. Viņ�, klusi sēcot, atspiedās pret krēsla atzveltni un plati man uzsmaidīja.

-��� Jūs esat ārkārtīgi laipna, Bī�emas kundze. Es zinu, ka tāds pie�nākums jaunai, jūtīgai dāmai ir ļoti sāpīgs, tāpēc augstu vērtēju jūsu laipnību, ka to uzņematies, ticiet man.

-���� N-nepavisam, es izstostīju. Man izdevās piecelties un paņemt kasti. Tā bija apmēram astoņas collas gara, se�as plata un aptuveni �etras vai piecas collas dziļa. Maza, viegla kastīte, kurā ietilpa atliekas no cilvēka dzīves.

Es zināju, kas tur iek�ā. Trīs kārtīgi satītas mak�ķerauklas; korķī sasprausti āķi; krams un tērauda stienītis; mazs gabaliņ� stikla, kura malas no ilgas lieto�anas kļuvu�as neasas; da�ādi sīki oļi, kas izskatījās interesanti un ko bija patīkami paņemt pirkstos; kaltēta kurmja ķepa kā līdzeklis pret reimatismu. Bībele vai varbūt to viņam ļāvu�i patu�rēt? Es tā cerēju. Rubīna gredzens, ja nav nozagts. Un maza koka �ūskiņa, izgriezta no ķir�a, ar sānos ieskrāpētu vārdu SONIJS.

Es apstājos uz sliek�ņa un ieķēros ar pirkstiem stenderē, lai notu�rētos kājās.

Sers Fle�ers, kur� galanti vadīja mani līdz durvīm, uzreiz bija man blakus.

-���� Bī�emas kundze! Vai jums sareiba galva, mīļā kundze? Sardze, krēslu!

Jutu, ka uz sejas izsitas auksti sviedri, bet man izdevās pasmaidīt un ar rokas mājienu atraidīt piedāvāto krēslu. Vairāk par visu es vēlējos tikt ārā no �ejienes man vajadzēja svaigu gaisu, turklāt lielos daudzu�mos. Un vēl man vajadzēja palikt vienai, lai varu izraudāties.

-��� Nē, viss kārtībā. Es centos, lai mani vārdi izklausītos pārlieci�no�i. Tikai� te ir mazliet smacīgi. Nē, ar mani viss būs labi. Katrā gadījumā mani ārā gaida zirgu puisis.

Piespie�ot sevi stalti izslieties un pasmaidīt, prātā man ienāca kāda doma. Varbūt tas neko nelīdzēs, bet par ļaunu nenāks.

-��� Ak, ser Fle�er�

Joprojām noraizējies par manu izskatu, viņ� bija pati pieklājība un uzmanība.

-��� Jā, mīļā kundze?

-��� Man ienāca prātā� Cik skumji, ka jauns cilvēks �ādā brīdī ir atsve��inājies no ģimenes. Iedomājos, varbūt� ja viņ� gribētu uzrakstīt vēs�tuli� varbūt izlīdzinā�anās vēstuli? Es ar prieku to nodotu� viņa mātei.

-��� Jūs esat pati iejūtība. Sers Fle�ers kļuva priecīgs, jo izskatījās, ka es tomēr nenokritī�u ģībonī uz viņa paklāja. Protams. Es apjau�tā�os. Kur jūs esat apmetusies, kundze? Ja būs vēstule, lik�u jums to aizgādāt.

-��� Nu, tagad jau ar smaidī�anu veicās labāk, kaut ari man pa�ai likās, ka smaids pielīmēts man pie sejas, �obrīd tas vēl nav skaidri zināms. Redziet, man ir vairāki radinieki un tuvi paziņas pilsētā, pie kuriem, baidos, man vajadzēs uzturēties pēc kārtas, lai kādu neapvai�notu. Man izdevās pat iesmieties.

-��� Tāpēc, ja tas jūs pārlieku neapgrūtinātu, varbūt mans kalps var ierasties un apjautāties par vēstuli?

-��� Protams, protams. Tas būtu lieliski, mīļā kundze. Lieliski!

Un, pametis a�u skatienu uz karafi, sers Fle�ers saņēma manu roku, lai izvadītu mani pa durvīm.

-��� Vai nu jūties labāk, zeltenlt? Ruperts pacēla manu matu lēveni, lai ieskatītos man sejā. Tu izskaties kā slikti nokūpināts cūkas vēders. �e, ierauj vēl!

Es papurināju galvu, noraidot piedāvāto viskija bla�ķi, un pie�cēlos sēdus, pārbraukdama sejai ar mitro lupatu, ko viņ� bija man iedevis.

-��� Nē, tagad viss ir labi. Mērtega pavadībā, kur� bija maskējies par manu kalpu, man tik tikko izdevās tikt projām no cietuma, kad noslī�dēju no zirga un izvēmos sniegā. Tur es paliku raudādama, ar D�eimija kasti pie krūtīm, līdz Mērtegs bija uzrāvis mani kājās, uzsēdinājis zirgā un aizvedis uz iebraucamo vietu Ventvērtā, kur Ruperts bija atra�dis mums mājvietu. Mēs bijām aug�stāva istabā, no kuras biezējo�ajā krēslā tikai ar grūtībām varēja saskatīt cietuma masīvo ēku.

-��� Tad puika ir pagalam? Ruperta platā seja, ko līdz pusei sedza bārda, bija drūma un līdzjūtīga, un tajā trūka parastās ākstības.

Es papurināju galvu un dziļi ievilku elpu.

-��� Vēl nav.

Noklausījies manu stāstu, Ruperts lēnām soļoja pa istabu un do�mīgs kodīja lūpas. Mērtegs sēdēja nekustīgs, kā parasti viņa sejā nekas neliecināja par nervozitāti. No viņa iznāktu brīni�ķīgs pokera spēlma�nis, es nodomāju.

Ruperts atgriezās un ar nopūtu noslīga man blakus uz gultas.

-��� Nu, viņ� vēl ir dzīvs, un tas ir galvenais. Ta�u, sasodīts, ja es zinātu, ko darīt tālāk. Mums nav iespēju tikt tur iek�ā.

-��� Ir gan, pēk�ņi ierunājās Mērtegs. Pateicoties meitēna domai par vēstuli.

-��� Mmmphmm. Ta�u tikai vienam. Un tikai līdz pārvaldnieka ista�bai. Bet, jā, tas ir sākums. Ruperts izvilka savu dunci un ar tā galu dīki paieskāja biezo bārdu. Tikai cietums ir sasodīti liels, lai meklētu uz dullo.

-���� Es zinu, kur viņ� ir, teicu, juzdamās labāk, ka bija sākusies plā�no�ana, un apzinoties, ka mani sabiedrotie nepadosies, lai cik bezcerīgs liktos mūsu pasākums. Vismaz virzienu es zinu.

-��� Ak tā? Hmm. Ruperts nolika dunci un atsāka staigā�anu, tad apstājās un noprasīja: Cik tev, meitēn, ir naudas?

Es meklēju kleitas kabatā. Man bija Dūgala maks, nauda, ko D�enija bija uzspiedusi, un pērļu virtene. Pērles Ruperts noraidīja, bet paņēma maku un iebēra monētas lielajā plaukstā.

-��� Pietiks. Pārbaudot viņ� tās pa�vadzināja. Galvu pie�ķiebis, viņ� paskatījās uz Kolteru dvīņiem. Jūs divi un Villijs, nāciet man līdzi. D�ons un Mērtegs lai paliek pie mei�as.

-��� Uz kurieni jūs ejat? es gribēju zināt.

Ruperts iebēra monētas sporanā, vienu paturēja un domīgi pameta gaisā.

-��� Ak, viņ� nenoteikti atbildēja. Tā sagadījies, ka otrā pilsētas malā ir vēl viena iebraucamā sēta. Sargi pēc maiņas iet uz turieni, jo tā ir tuvāk un tur alus ir par peniju lētāks. Viņ� pasita monētu ar īk�ķi un, pagrie�ot plaukstu, noķēra starp diviem pirkstiem.

Es vēroju viņa darbo�anos, un man pamazām radās nojauta par viņa nodomu.

-���� Vai tie�ām? es ievaicājos. Tur ta�u nespēlē kārtis, ko?

-��� Kā lai es to zinu, zeltenīt, kā lai zinu? viņ� atbildēja. Tad vēl�reiz pameta gaisā monētu un sasita plaukstas, noķerot to, tad paplēta rokas, lai parādītu, ka tur nekā nav, tikai tuk�s gaiss. Viņ� smaidīja, baltie zobi melnajā bārdā spīdēja.

-��� Bet mēs ta�u varam iet un paskatīties, ko? Ruperts uzsita knipi, un atkal starp pirkstiem parādījās monēta.

Nākamajā dienā drīz pēc vieniem es atkal pagāju zem asiem pīķiem rotātā re�ģa, kas kop� 16. gadsimta beigām, kad tika uzcelts Ventvērtas cietums, sargāja tā vārtus. Nākamajos divsimt gados tas neko daudz no savas biedējo�ās auras nebija zaudējis, un es, lai iedro�inātu sevi, pieskāros kabatā noglabātajam duncim.

Sers Fle�ers noteikti bija jau krietni ieturējies pusdienās, kā ziņoja informācija, ko Ruperts un viņa palīgi bija izvilku�i no cietumsargiem iepriek�ējā vakara sirojuma laikā. Viņi bija iestreipuļoju�i, sarkanām acīm un smirdēdami pēc alus, īsi pirms saullēkta. Viss, ko Ruperts atbil�dēja uz maniem jautājumiem, bija: "Ak, meitēn, vienīgais, kas vaja�dzīgs, lai uzvarētu, ir veiksme. Bet zaudēt tas ir jāprot!" Viņ� saritinā�jās kaktā un saldi aizmiga, atstājot mani izmisu�u staigājam pa istabu, kā jau biju darījusi visu nakti.

Ruperts pamodās pēc stundas ar skaidru skatienu un galvu un izklāstīja plānu, ko man vajadzēja īstenot.

"Sers Fle�ers maltītes laikā nevienam neļauj sevi traucēt," viņ� sacīja. "Katrs, kur� viņu grib tādā brīdī satikt, var turpināt gribēt, iekams viņ� būs beidzis ēst un dzert. Un viņam ir paradums pēc pus�dienām iet uz savām istabām mazliet nosnausties."

Mērtegs, tēlodams manu kalpu, bija ieradies stundas ceturksni agrāk un ar grūtībām panācis, ka viņu ielai� cietumā. Visticamāk, viņu aizvedīs uz sera Fle�era kabinetu un liks pagaidīt. Tur viņam jāpār�meklē kabinets, vispirms jāatrod rietumu spārna plāns un tad, ja paveiksies, kameru atslēgas.

Es mazliet pagausināju soli un paskatījos debesīs, lai noteiktu, cik ir pulkstenis. Ja ieradī�os, pirms cietuma pārvaldnieks sē�as pie galda, mani var aicināt pievienoties, kas būtu ārkārtīgi neizdevīgi. Bet Ruperta kār�u paziņas sargu vidū bija apgalvoju�i, ka sera Fle�era paradumi ir nemainīgi: zvans uz pusdienām skan precīzi vienos un zupu pasniedz pēc piecām minūtēm.

Sargs, kas stāvēja sardzē pie ieejas, bija tas pats, kas iepriek�ējā dienā. Viņ� likās izbrīnījies, tomēr pieklājīgi mani sveicināja.

Tik nepatīkami, es ierunājos, biju nodomājusi likt kalpam atnest seram Fle�eram mazu dāvaniņu kā pateicību par laipnību, ko viņ� man vakar izrādīja. Bet ieraudzīju, ka tas muļķis aizgājis bez dāva�nas, tāpēc man nācās nest to pa�ai, cerot viņu panākt. Vai viņ� jau ieradies? Es parādīju mazo sainīti, ko turēju rokās, un pasmaidīju, jo domāju, ka bedrītes vaigos palīdzēs nokārtot �o lietu. Tā kā man tādu nebija, tad es atiezu zobus starojo�ā smaidā.

Likās, ka ar to pietiek. Mani ielaida un aizveda pa gaiteņiem uz pārvaldnieka kabinetu. Lai ari �ī cietok�ņa daļa bija diezgan cie�ami iekārtota, tomēr būtu grūti neievērot, ka te ir cietums. Gaiteņi oda, manuprāt, pēc nelaimes un bailēm, lai gan dro�i vien tas nebija nekas cits kā ielaistas netīrības smaka un kanalizācijas trūkums.

Sargs ļāva man iet pa priek�u, sekojot viņ� pieklājīgi centās neuz�kāpt man uz apmetņa malas. Un tas bija sasodīti labi, jo es pagriezos ap stūri, kas veda uz sera Fle�era kabinetu da�as pēdas pirms sarga un tie�i istajā bridi, lai pa atvērtajām durvīm redzētu, kā Mērtegs velk samaņu zaudēju�o kabineta sargu aiz milzīgā rakstāmgalda.

Es soli atkāpos un nometu sainīti uz akmens grīdas. Atskanēja plīs�to�u stiklu troksnis, un gaisu piepildīja persiku brendija aromāts.

-��� Ak �ausmas! es iesaucos. Ko es izdarīju?

Kamēr sargs sauca kādu ieslodzīto, lai savāc nesmukumu, es tak�tiski nomurmināju, ka pagaidī�u seru Fle�eru viņa kabinetā, ieslīdēju iek�ā un aizvēru durvis.

-��� Pie joda, ko tu esi sastrādājis? es uzbruku Mērtegam. Viņ� atrāva skatienu no sarga, ko tobrīd pārmeklēja, bet par manu toni neli�kās ne zinis.

-���� Sers Fle�ers neglabā atslēgas �eitan, viņ� man klusi paziņoja, bet �im pui�elim gan ir sai�ķis. Viņ� izvilka no vīrie�a svārkiem lielu riņķi, uz kura bija savērtas atslēgas, uzmanīdamies, lai tās ne�ķindētu.

Es nometos ceļos blakus Mērtegam.

-��� Ak, kas par izrādi! es teicu un pārlaidu skatienu nekustīgi gulo��ajam augumam; viņ� vismaz elpoja. Un cietuma plāns?

Mērtegs papurināja galvu.

-��� Tā arī nava, bet mans draugs �o to pastāstīja, kamēr mēs gai�dījām. Nāvinieku kameras ir �ajā pa�ā stāvā, rietumu koridora vidū. Ta�' tur ir trīs kameras, bet vairāk es nevarēju prasīt� viņ� jau tā sāka skatīties greizi.

-��� Pietiks� es ceru. Labi, dod man atslēgas un taisies, ka tiec.

-��� Es? Prom jātaisās tev, zeltenīt, un uz karstām pēdām. Viņ� pameta skatienu uz durvīm, bet ārpusē viss bija kluss.

-���� Nē, tas jādara man. Es pastiepu roku pēc atslēgām. Paklau�sies, es nepacietīgi iesaucos. Ja viņi tevi pieķers staigājam pa cie�tumu ar atslēgu bunti rokā, kad �itais sargs guļ kā beigta zivs, ar mums abiem būs cauri, jo viņ� gribēs zināt, kāpēc es nesaucu palīgā. Es izrāvu atslēgas un ar zināmām grūtībām iegrūdu sev kabatā.

Mērtegs joprojām izskatījās skeptiski noskaņots, tomēr bija piecē�lies kājās.

-��� Un ja pieķer tevi? viņ� noprasīja.

-���� Es noģīb�u, salti noteicu. Un, kad atjēg�os beidzot -, es teik�u, ka it kā redzēju tevi noslepkavojam sargu un bailēs bēgu bez apjēgas, uz kurieni. Meklējot palīdzību, apmaldījos.

Mērtegs lēnām palocīja galvu.

-��� Nu labi. Viņ� devās uz durvīm, tad apstājās.

-���� Bet kāpēc es� o. Viņ� a�i aizskrēja pie rakstāmgalda un ar vienu roku citu pēc citas izvilka atvilktnes, ar otru izrakņāja to saturu un meta uz grīdas da�ādus priek�metus.

-���� Zag�ana, viņ� paskaidroja, nākdams atpakaļ uz durvīm. Pavēra tās spraudziņā un palūkojās ārā.

-��� Ja zādzība, vai tad tev nevajadzētu kaut ko paņemt? es iemi�nējos, meklēdama ko mazu un vieglu. Izvēlējos emaljētu tabakdozi. Varbūt �o.

Viņ� nepacietīgi pamāja, lai lieku to nost, aizvien vēl lūrēdams pa spraugu.

-���� Nē, meitēn! Ja pie manis atradīs kādu sera Fle�era mantu, tad mani pakārs. Zādzības mēģinājums ir sodāms tikai ar pērienu vai sakropļo�anu.

-���� Ā. Es steig�us noliku tabakdozi, nostājos Mērtegam aiz mugu�ras un skatījos pāri viņa plecam. Likās, ka gaitenis ir tuk�s.

-���� Es ie�u pa priek�u, Mērtegs paziņoja. Ja kādu satik�u, tad aizkavē�u. Noskaiti līdz trīsdesmit, tad seko man. Mēs tevi sagaidīsim me�iņā uz ziemeļu pusi. Viņ� atvēra durvis, tad apstājās un pagriezās atpakaļ.

-��� Ja tevi noķer, noteikti aizsvied atslēgas. Nepaguvu ne muti atvērt, kad viņ� kā zutis izslīdēja gaiteni un izgaisa klusi kā ēna.

Likās, ka veselu mū�ību meklēju rietumu spārnu, klaiņojot pa vecā cietok�ņa gaiteņiem, piesardzīgi lūkojoties ap stūriem un slēpjoties aiz kolonnām. Pa cejam redzēju tikai vienu sargu, bet man palaimējās izvairīties no saskrie�anās, paraujoties atpakaļ aiz stūra un piespie�oties pie sienas; sirds sitās kā traka, līdz viņ� pagāja garām.

Ta�u tad, kad es beidzot meklēto atradu, man nebija �aubu, ka esmu istajā vietā. Gaitenī bija trīs lielas durvis, katrās mazs restots lodziņ�, pa kuru redzēju tikai mazu daļu no kameras.

-��� Enik, benik, sikel, sā, noskaitīju pie sevis un devos uz vidējo kameru. Pie riņķa piekārtās atslēgas nebija iezīmētas, bet vismaz da�āda izmēra. Skaidrs, ka viena no trijām lielajām derēs durvīm, pie kurām stāvēju. Dabiski, derīga izrādījās tre�ā atslēga. Kad atslēga nokrak�ķēja, es dziļi ievilku elpu, nobraucu gar svārkiem sasvīdu�ās plaukstas un atgrūdu durvis.

Drud�aini spraucos cauri smirdo�o vīru baram kamerā, kāpu pāri izstieptām rokām un kājām, spiedos garām smagiem ķermeņiem, kas tracino�i gausi pavirzījās malā. Mana pēk�ņā uzra�anās izraisīja rosību, kas ātri gāja pla�umā; tos, kas bija saldā miegā gulēju�i uz netīrās grīdas, pamodināja pārsteiguma saucienu jūklis, un viņi sāka slieties sēdus. Da�i ieslodzītie ar va�ām bija piekalti pie sienas; viņiem kusto�ties, puskrēslā �vadzēja un d�inkstēja ķēdes. Es saķēru vienu no vīrie��iem, kas stāvēja kājās, skotu ar brūnu bārdu un nodriskātu, dzelteni zaļu tartānu. Rokā, ko biju satvērusi, kauli bija biedējo�i tuvu ādai; angļi netērējās, lai paēdinātu ieslodzītos.

-���� D�eimss Freizers! Liela auguma sarkanmatis! Vai viņ� ir �ajā kamerā? Kur viņ� ir?

Kopā ar pārējiem, kas nebija saķēdēti, skots jau virzījās uz durvīm, bet uz mirkli apstājās un pameta skatienu uz mani. Cietumnieki jau bija aptvēru�i spēles noteikumus un, apkārt skatīdamies un klusi mur�minādami, gāzās pa atvērtajām durvīm ārā.

-��� Kas? Freizers? Ak, tas, viņu �orīt aizveda. Virs paraustīja plecus un centās nokratīt manas rokas, lai tiktu projām.

Es sagrābu viņu aiz jostas tik stipri, ka viņ� bija spiests apstāties.

-���� Uz kurieni viņu aizveda? Kas viņu aizveda?

-���� Nav ne jausmas, uz kurieni; reku, kapteinis Rendels paņēma tas gnīda ar plankumaino ģīmi. Nepacietīgi pametis ar roku, viņ� atbrīvo�jās no manis un metās uz durvīm, ilgi lolotas mērķtiecības nests.

Rendels. Es mirkli stāvēju apdullusi, mani grūstīja bēgo�ie cietum�nieki, kurli pret va�ās iekalto kliedzieniem. Beidzot es sapurināju sevi, izrāvos no transa un centos domāt. D�ordijs kop� ausmas vēroja cie�toksni. No rīta neviens nebija izgājis, izņemot da�us virtuves strādnie�kus, kas bija devu�ies pēc produktiem. Tātad viņ� joprojām bija kaut kur tepat.

Rendels bija kapteinis; dro�i vien cietuma garnizonā nebija cita virsnieka ar augstāku dienesta pakāpi, vienīgi sers Fle�ers. Tādēļ iespē�jams, ka Rendelam ir tiesības izmantot cietuma telpas un viņ� var sev atrast piemērotu vietu, kur pēc sirds patikas spīdzināt cietumnieku.

Par to, ka viņ� spīdzināja, es ne�aubījos. Pat ja beigās gaida karā�tavas, vīrietim, kuru biju redzējusi Fortviljamā, bija kaķa daba. Viņ� nespēja turēties pretī iespējai paspēlēties tie�i ar �o peli, tāpat kā viņ� nespēja mainīt auguma garumu vai acu krāsu.

Dziļi ievilku elpu, apņēmīgi padzinu domas par to, kas varēja būt noticis kop� rīta, un steig�us metos ārā pa durvīm, bet no visa spēka saskrējos ar angļu sarkansvārci, kur� savukārt traucās iek�ā. Grīļoda�mies viņ� attenterēja atpakaļ un, sperot mazus solī�us, centās noturēt līdzsvaru. Arī es zaudēju līdzsvaru un tik stipri ietriecos stenderē, ka kreisā puse notirpa un es sasitu galvu. Lai noturētos kājās, ieķēros dur�vīs, bet ausīs kā atbalss zvanīja Ruperta sacītais: "Tavā rīcībā ir pārstei�guma bridis, zeltenīt. Izmanto to!"

Tas vēl ir jautājums, es apreibusi nodomāju, kur� no mums ir vai�rāk izbrīnīts. Neprātīgi taustījos, meklējot kabatu, kurā atradās duncis, un lamāju sevi par stulbumu, ka neizvilku ieroci, pirms iegāju kamerā.

Angļu karavīrs, atguvis pamatu zem kājām, blenza manī ar pavērtu muti, bet es jutu, ka dārgais pārsteiguma moments jau sāk slīdēt pro�jām. Atmetusi ar roku nenotveramajai kabatai, es pieliecos, izrāvu zeķē noslēpto nazi un turpināju �o kustību, no visa spēka durot uz aug�u. Karavīrs nāca man virsū, vienlaikus stiepjot roku sev pie jostas, un na�a asmens trāpīja viņam pazodē. Jaunekļa rokas vēl pacēlās pusceļā līdz kaklam, tad viņ� ar izbrīnu sejā atstreipuļoja atpakaļ līdz sienai un lēnām, līdz ar asinīm aizplūda ari dzīvība, un viņ� noslīga zemē. Kara�vīrs bija nācis noskaidrot, kas te notiek, tāpat kā es, iepriek� nenodro�inoties ar ieroci, un �ī mazā pavir�ība viņam tikko bija maksājusi dzī�vību. No �īs kļūdas sekām mani bija pasargājusi Dieva �ēlastība; otrreiz es tādu misēkli nevarēju atļauties. Jutu, ka mani stindzina aukstums, bet es, piesargājoties skatīties lejup, pārkāpu pāri ķermenim, kas vēl raustījās.

Cik ātri varēju, skrēju atpakaļ pa to pa�u ceļu, pa kuru ierados, līdz pagriezienam pie kāpnēm. Te, sienmalē, bija vieta, kur varēja paslēp�ties skatienam no abām pusēm. Atspiedos pret sienu un brīdi ļāvos drebuļiem un nelabumam.

Noslaucījusi svārkos svīsto�ās plaukstas, es beidzot no slepenās kabatas izvilku dunci. Tagad tas bija mans vienīgais ierocis; man nebija ne laika, ne dū�as iet pakaļ nazim. Varbūt tā ari labāk, es spriedu, slau�kot pirkstus pie ņiebura; asiņu bija pārsteidzo�i maz, un doma, ka tās iz�ļāktos ar strūklu, ja es nazi izvilktu no brūces, mani atbaidīja.

Dro�i saņēmusi rokā dunci, es gar stūri palūkojos gaiteni. Ieslodzī�tie, kurus biju nejau�i atbrīvojusi, bija devu�ies pa kreisi. Man nebija ne jausmas, ko viņi domā darīt, bet, kamēr viņi to darīs, angļiem būs darba pilnas rokas. Kaut ari man nebija nekādu norā�u, kurā virzienā vajadzētu turpināt meklē�anu, tomēr likās prātīgi ātrāk pamest noti�kumu vietu.

Aiz muguras pa augstajiem, �aurajiem lodziņiem krita slīpi gaismas stari; tātad �is bija cietok�ņa rietumu spārns. Meklējot jāiegaumē ceļ�, jo Ruperts mani gaidīs pie dienvidu vārtiem.

Kāpnes. Piespiedu savu trulo prātu domāt, cen�oties izrēķināt, kā visātrāk nonākt pie mērķa. Cilvēks, kas grasās nodarboties ar spīdzi�nā�anu, dro�i vien vēlas divas lietas lai neviens viņu nejau�i neiz�traucē un lai nekas nebūtu dzirdams. Abi nosacījumi vedināja domāt, ka nomaļi kazemāti būtu vispiemērotākā vieta. Tādos cietok�ņos kā �is kazemāti parasti atrodas pazemē, kur daudzas tonnas zemes noslāpē kliedzienus un tumsa slēpj cietsirdību no priek�nieku acīm.

Gaiteņa galā siena izliecās noapaļotā līkumā; biju sasniegusi vienu no stūra torņiem un torņos ir kāpnes.

Vītņu kāpnes es atradu aiz nākamā pagrieziena, ķīļveida pakāpieni, kuri maldināja acis un lika me�ģīties potītēm, bija sadalīti posmos, kas krita lejup galvu reibino�ā dziļumā. Straujā pāreja no vāji apgaismotā gaiteņa uz tum�ajām kāpnēm vēl vairāk izkropļoja attālumu no viena posma līdz nākamajam, un man vairākas reizes paslīdēja kāja; cen�o�ties pieturēties, es uz akmens sienas noskrāpēju pirkstus un plaukstas.

Tomēr kāpnēm bija kāda priek�rocība. Pa �auro lodziņu, kas mazliet kliedēja tumsu, es varēju redzēt galveno pagalmu. Tagad vismaz spēju orientēties. Neliela karavīru vienība bija nostādīta pārbaudei precīzās sarkanās rindās, bet, �ķiet, ne tādēļ, lai kļūtu par lieciniekiem skotu dumpinieka soda izpildei. Pagalmā, melnas un drūmas, slējās karāta�vas, bet pagaidām tās bija tuk�as. �is skats man bija kā belziens pa vēderu. Rit no rīta. Es rībināju lejup pa kāpnēm, nepievēr�ot uzmanibu noskrāpētiem elkoņiem un atsistiem purngaliem.

Svārkiem �vīkstot, nolēcu no pēdējā pakāpiena, apstājos un ieklau�sījos. Nāves klusums, bet vismaz varēja redzēt, ka te kāds ir bijis: pie sienas skavās saspraustas lāpas, kas uz granīta sienām meta drebelī�gus, sarkanus plankumus, katru gai�o laukumu ieskāva tumsa, un tikai tad nākamā lāpa atkal izplatīja gaismu. Dūmi no gaismekļiem pelēkos mutuļos sakrājās pie gaiteņu velvētajiem griestiem. Biju līdzīgus kazemātus redzējusi jau agrāk, kad kopā ar Frenku kā tūristi apmeklējām vēsturiskus cietok�ņus. Bet tad masīvos granīta bluķus mazāk drūmus darīja velvēto griestu arkās piekārto fluorescējo�o spuld�u spilgtā gaisma. Atcerējos, ka pat tolaik nepatikā atrāvos no �aurajām, mitra�jām kamerām, lai gan tās nebija izmantotas vismaz gadsimtu. Redzot to, kas saglabājies no tiem laikiem, kad cietumā valdīja ne�ēlība, bie�zās durvis un sarūsēju�ās va�as pie sienas -, es varēju (tā man vismaz toreiz likās) iztēloties �ajās drausmīgajās kamerās ieslodzīto cilvēku mokas. Tagad man par �o naivumu nāca smiekli. Dūgals bija teicis, ka reizēm ar iztēli vien nepietiek.

Uz pirkstgaliem pazagos garām aizbultētajām trīs collu bieza�jām durvīm; tās bija pietiekami biezas, lai nomāktu jebkuras skaņas no iek�puses. Pieliekusies tuvu grīdai, es pārbaudīju visas durvis, vai neredzē�u zem tām gaismas svītru. Cietumnieki varēja pūt tumsā, bet Rendelam vajadzēja redzēt, ko viņ� dara. Grīda bija apķepusi ar gadiem krātiem netīrumiem, un to klāja bieza putekļu kārta. Acīmredzot �ī cie�tuma daļa �obrīd netika izmantota. Bet lāpas liecināja, ka te kāds ir.

Pie ceturtajām durvīm es atradu to, ko meklēju, zem tām spīdēja gaisma. Nometusies ceļos uz grīdas un ausi piespiedusi pie kādas plai�sas, es sasprindzināju dzirdi, bet saklausīju tikai klusu uguns sprak�ķē��anu.

Durvis nebija aizslēgtas. Es tās pavēru mazā spraudziņā un piesar�dzīgi palūrēju iek�ā. Tur uz grīdas, pie sienas sarāvies, galvu nolicis uz aug�up savilktiem ceļiem, sēdēja D�eimijs. Viņ� bija viens.

Telpa bija maza, bet labi apgaismota, un visai pieticīgā ogļu pannā jautri sprēgāja uguns. Kazemātiem te bija neparasti mājīgi: akmens flīzes bija daļēji notīrītas un pie sienas stāvēja saliekamā gulta. Vēl kamerā bija divi krēsli un galds, uz kura atradās vairāki priek�meti, to skaitā alvas bla�ķe un raga kausiņi. Tas bija pārsteidzo�s skats pēc vīzijām, kurās es redzēju no sienām pilam ūdeni un pa grīdu skraidām �urkas. Man ienāca prātā: varbūt garnizona virsnieks bija aprīkojis mājīgo ligzdiņu kā patvērumu, kur baudīt to sievie�u sabiedrību, kuras viņi varētu ievilināt cietumā; �ai telpai nepārprotami piemita zināmas priek�rocības salidzinājumā ar barakām te neviens netraucēja.

-���� D�eimij! es klusi pasaucu. Viņ� nedz pacēla galvu, nedz arī atbildēja, un man pār muguru pārskrēja baiļu drebuļi. Apstājos tikai tik daudz, lai aizvērtu aiz sevis durvis, tad ātri �ķērsoju kameru un pieskāros viņa plecam.

-���� D�eimij!

Tagad viņ� pacēla galvu; seja bija balta kā nāve, neskūta un spīdēja no aukstiem sviedriem, ar ko bija piesūku�ies arī mati un krekls. Istabā oda pēc bailēm un vēmekļiem.

-��� Klēra! viņ� aizsmacis no�ukstēja ar sausām, sasprēgāju�ām lūpām. Kā tu� tev tūlīt jāiet no �ejienes projām. Viņ� drīz būs atpakaļ.

-��� Nerunā muļķības. Es ātri novērtēju situāciju, cerot, ka koncen�trē�anās �im uzdevumam atslābinās �ņaudzo�o sajūtu kaklā un palī�dzēs izkausēt lielo ledus kluci pakrūtē.

Viņa potīte ar ķēdi bija pieslēgta riņķim sienā, bet citādi viņ� bija brīvs. Ta�u skaidri varēja redzēt, ka ari aukla, kuras ritulis gulēja uz galda starp citiem priek�metiem, bija lietota; uz D�eimija roku locīta�vām un elkoņiem bija jēli nobrāzumi.

Bet viņa stāvoklis mani mulsināja. D�eimijs, neap�aubāmi, bija apskurbis, un katra ķermeņa līnija daiļrunīgi pauda sāpes, kaut nekādu acīm redzamu bojājumu es nemanīju. Neredzēju ne asinis, ne brūci. Es nometos ceļos un sāku metodiski izmēģināt visas uz riņķa savērtās atslēgas pēc kārtas, vai nevarēs atslēgt va�as.

-��� Ko viņ� tev nodarījis? es klusi jautāju, jo baidījos, ka atgriezī�sies Rendels.

D�eimijs �ūpojās, viņa acis aizvērās, uz ādas izspiedās simtiem sīku sviedru pērlī�u. Viņ� nepārprotami bija tuvu ģībonim, tomēr, izdzirdē�jis manu balsi, uz brīdi pavēra acis. Ārkārtīgi uzmanīgi kustēdamies, viņ� ar kreiso roku paņēma kādu priek�metu, ko bija auklējis klēpī. Tā bija viņa labā roka, kura gandrīz vairs neatgādināja cilvēka ķermenim piederīgu daļu. Kroplīgi pietūku�i kā piepūsts maiss, ar sarkaniem un violetiem plankumiem, pirksti izlocīti neiedomājamos līkumos. Vidē�jam pirkstam cauri ādai bija izdūrusies balta kaula skamba, un asins stīdziņa notraipījusi pirkstu kauliņus, kas bija satūku�i bezveidīgās pikās.

Cilvēka roka ir trausls in�enierijas brīnums, sare�ģīta locītavu un skrim�ļu sistēma, kuru apkalpo un pārvalda miljoniem sīku nervu, kas ir ārkārtīgi jutigi pret pieskārieniem. Pietiek salauzt vienu pirkstu, lai spēcīgu vīrieti ar �ķebino�ām sāpēm nospiestu uz ceļiem.

-��� Atmaksa, D�eimijs sacīja, par viņa degunu� ar uzviju. Es brīdi skatījos, tad teicu, nepazīdama pati savu balsi:

-��� Es viņu nogalinā�u.

D�eimija mute viegli sa�ķobījās smieklos, kas uz mirkli izlauzās cauri sāpju un apjukuma sienai.

-��� Es paturē�u tavu apmetni, Ārmaliet, viņ� no�ukstēja. Acis atkal aizvērās, un augums saguma pie sienas, pārāk tālu aizslīdējis no reali�tātes, lai turpinātu iebilst pret manu atra�anos �eit.

Es atgriezos pie atslēgas meklē�anas un nopriecājos, ka rokas vairs netrīc. Bailes bija izgaisu�as, to vietā stājies neiedomājams niknums.

Biju jau divas reizes izmēģinājusi visas atslēgas, kas bija uz riņķa, tomēr nebiju atradusi to, kas derētu va�ām. Roka pamazām sasvīda, un atslēgas izslīdēja man no pirkstiem kā grunduļi, kad vēlreiz pārbaudīju tās, kuras pēc izskata likās visatbilsto�ākās. Mana niknā purpinā�ana izrāva D�eimiju no transa, un viņ� paliecās uz priek�u, lai redzētu, ko es daru.

-��� Tev nevajag atslēgu, ko var pagriezt, viņ� teica, atspiedies ar plecu pret sienu, lai spētu noturēties vertikāli. Tai tikai jābūt tikpat garai kā cilindrs, tad, stipri uzsitot pa atslēgas galvu, dabūsi vaļā slē�dzeni.

-��� Vai esi tādu jau agrāk redzējis? Gribēju panākt, lai D�eimijs paliek nomodā un runā; ja mums būs lemts tikt no �ejienes projām, tad viņam vajadzēs iet.

-���� Esmu bijis tādās ieslēgts. Kad mani atveda �urp, tad pieķēdēja pie sienas lielajā kamerā kopā ar daudziem cietumniekiem. Man blakus atra�dās kāds puisis, vārdā Railijs, no Leinsteras. Viņ� teica, ka esot sēdējis teju visos Īrijas cietumos un tagad pārmaiņas pēc gribot pamēģināt Sko�tiju. D�eimijs pūlējās runāt; viņ� tikpat labi kā es apzinājās, ka viņam jāpieceļas. Viņam izdevās pat izmocīt vārgu smaidiņu. Railijs man krietni daudz pastāstīja par va�ām un tamlīdzīgām lietām un parādīja, kā dabūt tās vaļā, ja mums ir lieks taisns dzelzs gabals, kura mums nebij.

-���� Nu tad izstāsti man. Piepūle, ko prasīja runā�ana, lika D�eimijam stipri svīst, tomēr viņ� jau bija kļuvis mo�āks. Likās, ka koncentrē��anās, kaut nedaudz, tomēr nāca par labu.

Izpildot D�eimija norādījumus, es vispirms sameklēju piemērotu atslēgu, tad ieliku to slēdzenē tik dziļi, cik tā gāja. Ja ticēja Railijam, tad pamatīgs sitiens pa atslēgas vienu galu liks otram galam triekties pret mehānismu un atsitīs to vaļā. Lūkojos apkārt, meklēdama piemē�rotu sitamo.

-���� Uz galda ir āmurs, Armaliet, D�eimijs ieteica. Uztvērusi, cik drūmi skanēja viņa balss, es novērsu skatienu no viņa sejas un pagrie�zos pret galdu, kur atradu vidēja izmēra koka āmuru, kura kāts bija aptīts ar darvotu stiepli.

-��� Vai ar to� Man �ausmās aizrāvās elpa.

-��� Jā. Piespied dzelzs riņķi pie sienas, zeltenīt, un tad sit.

Diviem pirkstiem satvērusi āmura kātu, es to pacēlu. Bija grūti pie�likt va�as pareizi pie sienas, jo vajadzēja, lai D�eimijs saslēgto kāju paliek zem otras un piespie� celi pie sienas tālākajā pusē.

Pirmie divi sitieni izdevās pārāk vāji un nedro�i. Saņēmusi drosmi kā apmetni ap pleciem, es triecu āmuru pa atslēgas noapaļoto galvu tik, cik man bija spēka. Āmurs noslīdēja no atslēgas un trāpīja D�eimijam ne tie�i, tomēr stipri, pa potiti. Atraujoties viņ� zaudēja nesta�bilo līdzsvaru un krita, instinktīvi pa�aujot apak�ā labo roku. D�eimijs izdvesa necilvēcisku vaidu, kad labajai rokai uzgūla viss auguma svars un plecs atsitās pret grīdu.

-��� Ak, nolādēts, es nogurusi nolamājos. D�eimijs bija paģībis, un es viņam neko nevarēju pārmest. Izmantojot viņa īslaicīgo nekustī�gumu, es pagriezu kāju tā, lai va�u gredzens piespiestos pie sienas, un spītīgi uzbliezu pa iestrēgu�o atslēgu, bet panākumi, cik varēju redzēt, izpalika. Domās pamatīgi "svētīju" īru atslēdzniekus, kad man aiz muguras pēk�ņi atvērās durvis.

Rendela seja, tik līdzīga Frenka sejai, reti atklāja domas, rādot pa�saulei vien neizteiksmīgu, neiedragājamu vaigu. Ta�u �ajā brīdī ierastā nosvērtība kapteini bija pametusi un viņ� stāvēja durvīs ar atkāru�os �okli, līdzinādamies savam pavadonim. Kapteiņa dienestnieks bija ļoti liela auguma vīrs notraipītā un noplīsu�ā formas tērpā. Viņam bija zema piere, plakans deguns un atkāru�ās, biezas lūpas, kas raksturīgas tipiem ar zināmu garīgu atpalicību. Vīrie�a sejas izteiksme, lūkojoties pāri Rendela plecam, nemainījās, un īpa�u interesi ne par mani, ne par vīrieti, kur� bez samaņas gulēja uz grīdas, viņ� neizrādīja.

Atguvies Rendels iesoļoja kamerā un pieliecies pabikstīja va�as, kas aptvēra D�eimija potīti.

-��� Redzu, ka esat mēģinājusi sabojāt kroņa mantu, manu meitēn. Ziniet, tas ir sodāms pārkāpums. Nemaz nerunāsim par to, ka mēģi�nājāt palīdzēt izbēgt bīstamam noziedzniekam. Gai�pelēkajās acīs dzirkstīja jautrība. Mums būs jāsarīko kaut kas piemērots arī tev. Bet pa to laiku� Viņ� uzrāva mani kājās, atlieca rokas uz muguras un sasēja tās ar savu kaklasaiti.

Preto�anās acīm redzami bija neauglīga, bet es no visa spēka uzminu viņam uz kājas tikai tāpēc, lai kaut cik mazinātu vil�anās sajūtu.

-��� Au! Rendels pagriezās un spēcīgi mani atgrūda, tā ka manas kājas atsitās pret gultu un es nokritu uz rupjajām segām. Rendels skatījās uz mani drūmā apmierinājumā, ar lina mutautiņu berzēdams nosmērētā zābaka purngalu. Par atbildi es ļauni paglūnēju, un viņ� īsi iesmējās.

-���� Bailīga tu neesi, tas jāatzīst. Faktiski tu esi viņam piemērota, viņ� ar galvu pamāja uz D�eimiju, kas pamazām sāka kustēties, un lielāku uzslavu es nevarētu tev pateikt. Rendels viegli ar pirkstiem glāstīja sev kaklu, kur krekla pavērtajā apkaklē varēja redzēt tum�u zilumu. Kad es viņu atsēju, viņ� mēģināja mani nogalināt, ar vienu roku. Un, sasodīts, viņam gandrīz arī izdevās. Es diem�ēl nezināju, ka viņ� ir kreilis.

-���� Cik nesaprātīga rīcība, es noteicu.

-��� Pilnīgi pareizi. Rendels māja ar galvu. Nedomāju, ka tu būtu tik nepieklājīga, vai ne? Tomēr, starp citu� Viņ� pievērsās lielajam dienestniekam, kur� no�ļuku�iem pleciem tāpat vien stāvēja durvīs un gaidīja pavēles.

-���� Mārlij, Rendels uzsauca, nāc �urp un pārmeklē, vai �ai sie�vietei nav iero�u. Viņ� uzjautrināts noskatījās, kā milzis taustījās ap manu augumu, līdz beidzot atrada un izvilka manu dunci.

-��� Tev nepatīk Mārlijs? kapteinis apjautājās, vērodams, kā es cen��os izvairīties no pirkstiem, kas mani pārāk intīmi taustīja. �ēl gan, esmu pārliecināts, ka tu gan esi viņa gaumē.

-��� Nabaga Mārlijam ar sievietēm diez kā neveicas, kapteinis tur�pināja, acim ļauni zaigojot. Vai ne, Mārlij? Pat maukas viņu neņem. Rendels stingri vērās manī ar blēdīgu skatienu, smaidīdams kā plē�soņa. Pārāk liels, viņas saka. Viņ� sarauca uz aug�u vienu uzaci. Un tāds spriedums no netikles mutes kaut ko nozīmē, vai ne? Arī otra uzacs savilkās uz aug�u, skaidri parādot, ko viņ� domājis.

Mārlijs, kur� pārmeklē�anas laikā bija sācis elst, nolaida rokas un noslaucīja mutes kaktiņā satecēju�ās slienas. Es riebumā atkāpos, cik nu tālu varēju.

Rendels mani cie�i nopētīja, tad teica:

-���� Kad būsim beigu�i sarunu, Mārlijs, manuprāt, tev labprāt paka�vētu laiku savā kambarī. Protams, viņam var ienākt prātā vēlāk savā veiksmē dalīties ari ar draugiem, bet tas jau atkarīgs tikai no viņa.

-���� Vai tad tu nevēlies paskatīties? es paņirgājos.

Rendels, patiesi uzjautrināts, iesmējās.

-��� Iespējams, ka man piemīt tā dēvētās "nedabiskās noslieces", kā tu jau dro�i vien būsi dzirdējusi. Bet man ta�u ir ari kādi morāles prin�cipi. Viņ� palūkojās uz milzīgo dienestnieku, uzkumpu�u, netīrās drē�bēs, vēders pārkāries pāri bik�u jostai. Ļenganās, miklās lūpas nepār�traukti kustējās un kaut ko murmināja, it kā meklējot ēdiena atliekas zobos, un īsie, resnie pirksti nervozi grābstījās gar notraipīto bik�u priek�u. Rendels viegli nodrebinājās.

-��� Nē, viņ� teica. Par spīti asajai mēlei, tu esi ļoti skaista sieviete. Un redzēt tevi Mārlija nagos nē, to es nevēlos. Pat ja nerunājam par izskatu, tad Mārlija dzīvesveidā vēl daudz kas būtu uzlabojams.

-��� Un tavējā ari, es piebildu.

-���� Var jau būt. Katrā ziņā pavisam drīz tas vairs neattieksies uz tevi. Rendels apklusa un pievērsa skatienu man. Zini, es jopro�jām labprāt noskaidrotu, kas tu esi. Tas, ka esi jakobite, ir skaidrs, bet kurā pusē tu stāvi? Mār�alu? Sīfortu? Visticamāk, Lovatu, ja esi kopā ar Freizeriem. Rendels viegli pabikstīja D�eimiju ar spo�i nospod�rinātā zābaka purngalu, bet upuris vēl gulēja nekustīgi. Redzēju, ka krūtis ritmiski cilājas; varbūt viņ� no bezsamaņas uzreiz bija ieslīdzis miegā. Loki zem acīm liecināja, ka pēdējā laikā viņ� nav dabūjis izgu�lēties.

-��� Da�i pat apgalvo, ka tu esi ragana, kapteinis turpināja. Balss tonis bija bezrūpīgs, bet viņ� mani cie�i vēroja, it kā es pēk�ņi varētu pārvērsties par pūci un, spārniem plīk�ķot, aizlaisties. Kreinsmūrā sanāca nepatik�anas, vai ne? Kāds tika nogalināts? Bet tās, bez �au�bām, ir tikai māņticīgas muļķības.

Rendels dziļdomīgi uz mani skatījās.

-��� Mani varētu pierunāt noslēgt ar tevi vieno�anos, viņ� pēk�ņi ieteicās un, atliecies atpakaļ, gandrīz uzsēdās uz galda, mani izaicinā�dams.

Es rūgti iesmējos.

-��� Nevaru teikt, ka es �ajā brīdī spētu kaulēties, man nav ari tāda noskaņojuma. Ko tu vari man piedāvāt?

Rendels ar acīm norādīja uz Mārliju. Idiota skatiens bija kā piekalts man, un visu laiku viņ� pie sevis kaut ko penterēja.

-��� Ja neko citu, tad vismaz izvēli. Pasaki tā, lai es noticu, kas tu esi un kas tevi atsūtīja uz Skotiju. Ko tu dari, kam un kādas ziņas esi nodevusi. Pastāsti man to, un es aizvedī�u tevi pie sera Fle�era, nevis atdo�u Mārlijam.

Es ti�uprāt neskatījos uz plānprātiņu. Biju pamanījusi nodrupu�os zobu stumbeņus, pū�ņojo�as smaganas, un, iedomājoties, ka viņ� varētu mani skūpstīt, nemaz nerunājot par� Es no�miedzu �o domu. Rendelam taisnība es nebiju gļēva. Bet arī muļķe ne.

-��� Mēs lieliski zinām, ka tu nevari vest mani pie sera Fle�era, es aizrādīju. Riskēt, ka es viņam pastāstī�u par �o? Es pamāju ar galvu, ietverot visu mazo, noslēgto telpu, mājīgo uguni, gultu, uz kuras sēdēju, un man pie kājām gulo�o D�eimiju. Lai kādi būtu sera Fle�era pa�a trūkumi, nespēju iedomāties, ka cietuma pārvaldnieks oficiāli, proti iecietīgi, izturētos pret to, ka viņa virsnieki spīdzina ieslodzītos. Pat angļu armijā noteikti ir kādas nepārkāpjamas robe�as.

Rendels sarauca uzacis.

-��� Ak, spīdzina? Viņ� nevērīgi pamāja uz D�eimija roku. Nega�dījums. Neveiksmīgs kritiens kamerā, un pārējie ieslodzītie viņu sabra�dāja. Zini, cietums ir pārpildīts. Viņ� nicīgi pasmaidīja.

Es klusēju. Sers Fle�ers var ticēt vai neticēt, ka D�eimija rokas trauma ir negadījuma sekas, bet ārkārtīgi ap�aubāmi, ka viņ� ticēs jeb�kam, ko teik�u es, ja mani atmaskos kā angļu spiedzi.

Rendels mani modri vēroja, vai neparādīsies kādas pado�anās pazī�mes.

-���� Nu? Izvēle ir tavā ziņā.

Es nopūtos un aizvēru acis, nogurusi no skatī�anās uz viņu. Izvēle nebija manā ziņā, bet es diez vai varēju viņam teikt, kāpēc tā.

-��� Nav svarīgi, gurdi atteicu. Es tāpat tev neko nevaru pa�stāstīt.

-���� Padomā mazliet. Rendels piecēlās un uzmanīgi pārkāpa pāri D�eimijam, kas gulēja nemaņā, un izņēma no kabatas atslēgu. Man var ievajadzēties Mārlija palīdzību, bet pēc tam es lik�u viņam atgriez�ties savā kambarī un tev, ja nevēlēsies sadarboties, vajadzēs iet viņam līdzi. Viņ� pieliecās, atslēdza va�u gredzenu un ar apbrīno�jamu spēku, ko nevarētu gaidīt no tik trausla cilvēka, uzrāva nekustigo ķermeni kājās. Apak�delmu muskuļi izspiedās zem sniegbaltā krekla piedurknēm, kad viņ� nesa D�eimiju, kura galva kratījās, uz kaktā nolikto ķebli. Tad pamāja uz tuvumā stāvo�u spaini.

Atmodini viņu! Rendels skarbi pavēlēja klusējo�ajam lempim. Auksts ūdens uz�ļācās akmens sienai un satecēja uz grīdas, sakrāda�mies netīrā peļķē. Vēlreiz, Rendels skarbi noteica, apskatījis D�ei�miju, kas klusi ievaidējās un pakustināja pret akmens sienu atbalstīto galvu. Zem otras ūdens �alts viņ� sarāvās un sāka klepot.

Rendels pagāja uz priek�u, sagrāba D�eimiju aiz matiem un atrāva galvu atpakaļ, sapurināja kā noslīku�u �urku tik stipri, ka sasmaku�ā ūdens lāses ap�ļakstīja sienu. D�eimija acis pavērās spraudziņā, kas atklāja trulu skatienu. Rendels riebumā atgrūda savu upuri, noslau�cīja roku pie biksēm un novērsās. Viņa skatiens dro�i vien bija uztvēris kādu kustību, jo viņ� griezās atpakaļ, bet ne pietiekami ātri, lai sagata�votos garā, sarkanmatainā skota pēk�ņajam uzbrukumam.

D�eimija rokas apķērās Rendelam ap kaklu. Tā kā D�eimijam bija laupīta iespēja rīkoties ar labo roku, viņ� ar veselo kreiso roku satvēra tās plaukstas locītavu un vilka, ar apak�delmu aizspie�ot anglim bal�seni. Kad Rendels kļuva violeti sarkans un �ļaugans, D�eimijs atlaida kreiso roku uz īsu brīdi, lai iebelztu pretiniekam pa nierēm. Pat tik novājinātam, kāds viņ� bija, sitiens bija pietiekami spēcīgs, lai Rendels nokristu uz ceļiem.

Nometis ļengano kapteini, D�eimijs apcirtās pret lempīgo dienest�nieku, kura sejā ar atkāru�os �okli, vērojot notieko�o, nebija uzdzirk�stījusi ne mazākā interese. Lai ari seja palika trula, tomēr, kad D�eimijs viņam tuvojās, kreisajā rokā aiz vienas kājas satvēris ķebli, lamzaks sakustējās un paņēma no galda āmuru. Zināma piesardzība parādījās kalpotāja ģīmī, kad abi vīrie�i lēnām meta viens otram apkārt lokus, meklēdami kādu neapsargātu vietu.

Mārlijs, kas bija labāk bruņojies, mēģināja uzbrukt pirmais, trie�cot āmuru pret D�eimija ribām. D�eimijs, strauji grie�oties, izvairījās un izdarīja māņu kustību ar ķebli, spie�ot dienestnieku atkāpties līdz durvīm. Nākamais trieciens, nāvējo�s sitiens ar āmuru no aug�as, būtu pār�ķēlis D�eimijam galvaskausu, ja trāpītu mērķī. Bet ķeblis sa�ķīda, tam tika norauts sēdeklis un viena kāja.

D�eimijs vēlreiz atvēzējās un nepacietīgi trieca ķebli pret sienu, sadalot to vēl mazākās daļās un iegūstot parocīgu rungu divas pēdas garu koka mietu ar asu, skabargainu galu.

Kamerā dūmojo�o lāpu dēļ bija smacīgi, bet joprojām klusi, izņe�mot abu vīrie�u el�anu un laiku pa laikam kādu būk�ķi, kad koks sāpīgi atsitās pret miesu. Baidīdamās runāt, lai nenovērstu D�eimija nedro�o koncentrē�anos, es uzrāvu kājas uz gultas un piespiedos pie sienas, lai negadītos cīkstoņiem ceļā.

Man bija skaidrs un, sprie�ot pēc vieglā, tīksmīgā smaidiņa, arī Mārlijam -, ka D�eimijs ātri zaudē spēkus. Tas, ka viņ� spējis piecelties, jau bija liels brīnums, nemaz nerunājot par kau�anos. Mums visiem trijiem bija skaidrs, ka cīņa ilgi neturpināsies; ja D�eimijam vispār bija kādas izredzes, tad viņam drīz jāsper iz�ķirīgais solis. Ar īsiem izklupieniem, vicinot aso koka mietu, viņ� piesardzīgi tuvojās Mārlijam, pama�zām iedzenot milzeni stūrī, kur viņa sitiena atvēziens būtu ierobe�ots. Dienestnieks to, kaut kāda instinkta vadīts, aptvēra un nāca ārā no kakta, ar bīstamu horizontālu sitienu cerot atspiest D�eimiju atpakaļ.

Bet D�eimijs nevis atkāpās, bet atvēzējies gāja uz priek�u, uzņemot visu trieciena spēku uz kreiso pusi, un tad no visa spēka iezvēla ar mietu Mārlijam pa deniņiem. Vērodama notikumus, kas risinājās manu acu priek�ā, nebiju pievērsusi uzmanību Rendelam, kas gulēja uz grī�das netālu no durvīm. Bet, kad kalps sagrīļojās un viņa acis aizmiglojās, es dzirdēju, ka uz akmens no�irkst zābaku zoles un man pie auss atskan sēco�a elpa.

-��� Vareni, Freizer. Rendela balss pēc �ņaug�anas bija piesmakusi, bet, kā vienmēr, savaldīga. Ta�u tas maksāja tev pāris ribu, vai ne?

D�eimijs atspiedās pret sienu, velkot elpu skaļiem, �ņukstiem līdzī�giem elsieniem, elkoni cie�i piespiedis pie sāniem, bet miets viņam jopro�jām bija rokā. Viņa skatiens noslīdēja uz grīdas, izvērtējot attālumu.

-��� Tā gan nedari, Freizer. Balss skanēja klusi un milīgi. Tu nepagūsi paspert ne divus soļus, kad viņa jau būs beigta. Man gar ausi noslīdēja plāns, vēss na�a asmens; jutu galiņu viegli pieduramies man pie vaiga.

D�eimijs, joprojām balstīdamies pret sienu, bridi ar vienaldzīgu skatienu novērtēja situāciju. Tad, negaidīti sakopojis spēkus, ar mokām iztaisnojās visā augumā un stāvēja �ūpodamies. Miets dobji nobūk�ķēja uz akmens gridas. Na�a gals pavisam mazu, mazu drusciņu piespiedās stingrāk, bet citādi Rendels stāvēja nekustīgi, kamēr D�eimijs lēnām nogāja da�as pēdas, kas viņu �ķīra no galda, uzmanīgi pieliecās, lai pa ceļam paņemtu ar stiepli aptīto koka āmuru. Viņ� pacēla to divos pirkstos un �ūpoja Rendelam deguna priek�ā, skaidri rādīdams, ka viņa nolūki ir miermilīgi.

Āmurs noklabēja uz galda man priek�ā, kāts griezās pietiekami stipri, lai aizvilktu smago galvu gandrīz līdz malai. Neglītais, pamatī�gais darbarīks, tum�s un smags, gulēja uz ozolkoka dēļiem. Galda tālā�kajā galā starp daudzām lietām atradās pīts niedru groziņ� ar nelie�lām naglām, kas labi piederējās āmuram; iespējams, �os rīkus atstāju�i namdari, kas iekārtoja �o telpu. D�eimija veselā roka, skaistie, smalkie pirksti, kas uguns gaismā izskatījās kā ar zeltu apmaloti, cie�i satvēra galda malu. Ar piepūli, kuru es varētu tikai iedomāties, viņ� lēnām apsēdās uz krēsla, uzsvērti nolika plaukstas ar izplestiem pirkstiem sev priek�ā uz rētainās galda virsmas; āmurs gulēja turpat pa rokai.

Visu laiku, kamēr norisa smagais ceļojums pāri istabai, D�eimija skatiens nenovērsās no Rendela acīm, un tagad arī tas palika nekustīgs. Neskatoties uz mani, D�eimijs īsi pamāja ar galvu manā virzienā un teica:

-���� Ļauj viņai iet.

�ķita, roka ar nazi mazliet atlai�as. Rendela balsī skanēja izsmiekls un ziņkāre.

-���� Kāpēc lai es tā darītu?

Likās, ka D�eimijs, par spīti bālumam un sviedriem, kas kā asaras tecēja pa seju, tagad pilnībā valda pār sevi.

-��� Tu nevari dun�a galā turēt uzreiz divus. Nogalini sievieti vai atkā�pies no viņas, un es tevi no�mieg�u, D�eimijs klusi sacīja, bet neuz�krīto�ajā skotu akcenta pieskaņā jautās tērauda stīga.

-���� Un kas varētu kavēt mani nogalināt jūs abus, vienu pēc otra?

Izteiksmi, kas parādījās D�eimija sejā, es sauktu par smaidu tikai

tāpēc, ka kļuva redzami zobi.

-��� Ko!? Sagādāt �itādu vil�anos bendem? Rīt būtu pagrūti izskaid�rot, vai ne? Viņ� strupi pamāja uz bezsamaņā gulo�o lempi uz grīdas. Tu atcerēsies, ka tev vispirms vajadzēja likt savam mazajam palldziņam sasiet mani un tikai tad tu spēji salauzt man roku.

-���� Un tad? Nazis man pie auss nesakustējās.

-���� Kādu bridi no tava palīga nekāda labuma nebūs. Tā, nenolie�dzami, bija taisnība baismīgais kalps gulēja ar galvu telpas stūri, saraustīti, gārdzo�i krākdams. Nopietns smadzeņu satricinājums, es mehāniski noteicu diagnozi. Varbūt asiņo�ana smadzenēs. Man būtu pilnīgi vienalga, ja viņ� manu acu priek�ā nomirtu.

-��� Tu nevari uzveikt mani bez palīgiem, tas nekas, ka man ir tikai viena roka. D�eimijs lēnām purināja galvu, vērtēdams Rendela augumu un spēku. Nē. Es esmu garāks un krietni labāks kauslis, ja liek roku pret roku. Ja �ī sieviete neatrastos tavā varā, es izrautu nazi tev no rokas kā nieku un ietriektu tev rīklē. Tu to zini un tāpēc vēl neesi viņai neko nodarījis.

-���� Bet viņa ir manā varā. Tu, protams, vari doties projām. Re, kur izeja, pavisam tuvu. Tad tava sieva paliktu tu ta�u teici, ka viņa ir tava sieva, un, protams, mirtu.

D�eimijs paraustīja plecus.

-��� Un es pats arī. Vai es varētu tālu tikt, ja vesels garnizons dzītos man pa pēdām? Tikt no�autam svaigā gaisā varētu būt patīkamāk nekā pakārtam cietumā, bet liela starpība jau nav. Sejai pārslīdēja sāpju izteiksme, un D�eimijs uz brīdi aizturēja elpu. Kad viņ� atguva elpu, tā plūda sekli un bie�i. �oks, kas viņu līdz �im bija pasargājis no lielajām sāpēm, tagad acīmredzot zaudēja iedarbību.

-��� Nu tad jau izskatās, ka esam nonāku�i strupceļā. Rendela izglī�tota cilvēka angļu valoda skanēja nevērīgi. Ja vien tev nav kāda cita priek�likuma?

-��� Man ir. Tu mani gribi. Skota vēsā balss bija lieti�ķa. Ļauj sievietei iet, un tu dabūsi mani. Na�a asmens mazliet sakustējās, ieskrāpējot man ausi. Jutu dūrienu un siltas asins lāses krājamies pie brūces.

-���� Dari ar mani, ko gribi. Es nepreto�os, ta�u, ja tu domā, ka tas vajadzīgs, ļau�u sevi sasiet. Rītdien par notiku�o neteik�u ne vārda. Bet vispirms tu parūpēsies, lai sieviete dro�i tiek ārā no cietuma. Manas acis kavējās pie D�eimija sakropļotās rokas. Zem vidējā pirksta veidojās maza asins peļķīte, un es ar �ausmām sapratu, ka viņ� tī�ām spie� pirk�stu pie galda, lai sāpes neļautu paģībt. Viņ� kaulējās par manu dzīvību, liekot pretī vienīgo, kas viņam bija atlicis, sevi. Ja viņ� tagad noģībtu, tad pēdējā iespēja būtu palaista garām.

Rendels bija pilnīgi atguvis mieru; kamēr viņ� apdomāja priek�li�kumu, nazis nevērīgi gulēja man uz labā pleca. Es tepat vien biju viņa acu priek�ā. D�eimiju rīt gatavojās pakārt. Agrāk vai vēlāk pamanīs, ka viņa nav, un cietumu pārmeklēs. Lai arī vīrie�u un virsnieku aprindās uz zināmām vardarbības izpausmēm skatījās ar iecietību ne�aubījos, ka tas attiektos arī uz salauztu roku un sasistu muguru, tomēr citas Rendela tieksmes tik viegli vis netiktu piedotas. Nav svarīgi, ka D�eimijs bija uz nāvi notiesāts cietumnieks, ja viņ� no rīta nostātos pie karātavām un apgalvotu, ka Rendels viņu piesmējis, tad �īs apsūdzī�bas tiktu izmeklētas. Un, ja ārsts pēc apskates apstiprinātu, ka tas ir tiesa, tad pienāktu gals Rendela karjerai un, visticamāk, arī dzīvei. Bet ja D�eimijs zvērētu klusēt�

-��� Vai tu dosi man savu godavārdu?

Seja bija balta kā pergaments, un tajā dega acis kā zilas liesmas. Pēc brī�a viņ� lēnām pamāja ar galvu.

-���� Kad būsi devis savējo.

Upura, kur� vienlaikus ir pilnīgi nepakļāvīgs un pilnīgi padevīgs, pievilcībai nav iespējams pretoties.

-���� Norunāts. Nazis pazuda no mana pleca, un es dzirdēju, kā nod�inkst metāls, kad to iebāza makstī. Rendels lēnām pagāja man garām, apgāja ap galdu un paņēma āmuru. Viņ� to pacēla un ironiski pajautāja: Vai tu atļausi man sarīkot mazu ticamības pārbaudi?

-��� Jā. D�eimija balss bija tikpat rāma kā rokas, kas nekustīgi spieda galda virsmu. Es mēģināju kaut ko teikt, iebilst, bet mana rīkle bija izkaltusi un kā aizķepusi.

Rendels gausi paliecās garām D�eimijam un viegli paņēma no niedru groziņa vienu nagliņu. Uzlika to stāvus uz D�eimija labās rokas un ar �etriem spēcīgiem koka āmura sitieniem izdzina naglu cauri plaukstai. Salauztie pirksti noraustījās un iztaisnojās kā zirnekļa kājas, ko piesprau� pie kolekcionāra dēļa.

D�eimijs ievaidējās, acis no sāpju �oka iepletās un zaudēja jebkādu izteiksmi. Rendels rūpīgi nolika āmuru. Tad saņēma D�eimiju aiz zoda un pacēla uz aug�u, lai varētu ieskatīties viņam sejā.

-��� Un tagad noskūpsti mani, Rendels maigi �ukstēja un pielieca galvu pie D�eimija mutes, kas nepretojās.

Rendela seja pēc skūpsta bija sapņaina, skatiens maigs un tālumā vērsts, lūpās iegūlis smaids. Sensenos laikos es mīlēju �o smaidu, un �is sapņainais skatiens iesvēla manī ilgas. Tagad tas mani �ķebināja. Man lūpu kaktiņos sakrājās asaras, kaut neatcerējos, ka būtu raudājusi. Rendels bridi stāvēja kā transā, vērdamies D�eimijā. Tad, kaut ko atce�rējies, viņ� sakustējās un atkal izvilka dunci no maksts.

Asmens pavir�i, skarot ādu, pārgrieza auklu, kas saistīja manas plaukstu locītavas. Nepaguvu pat paberzēt rokas, lai iekustinātu asins plūsmu, kad viņ� jau satvēra manu elkoni un steidzīgi stūma uz dur�vīm.

-��� Pagaidi! aiz muguras ierunājās D�eimijs, un Rendels nepacietīgi pagriezās.

-���� Vai tad atvadīties neatļausi? Tas vairāk bija apgalvojums nekā jautājums, un Rendels tikai mirkli svārstijās, tad pamāja ar galvu un pagrūda mani atpakaļ pretī nekustīgajam stāvam pie galda.

D�eimija veselā roka cie�i apskāva man plecus, un manu miklo seju viņ� piespieda sev pie kakla.

-���� Tu nevari, es �ukstēju. Tu nevari. Es tev neļau�u.

Siltas lūpas skāra manu ausi.

-��� Klēra, mani rīt pakārs. Tas, kas notiks �ajā īsajā bridi, nevienam nav svarīgi. Es atrāvos un raudzījos viņā.

-��� Man tas ir svarīgi! Saspringtās lūpas nodrebēja, gandrīz vai savilkās smaidā. Viņ� pacēla brīvo roku un pieskārās manam slapjajam vaigam.

-���� Es zinu, mo duinne. Un tāpēc tu tagad dosies projām. Lai es zinātu, ka kāds par mani domā. Viņ� atkal mani cie�i piekļāva sev klāt, maigi noskūpstīja un gēlu valodā no�ukstēja: Viņ� ļaus tev iet, jo domā, ka esi bezpalīdzīga. Es zinu, ka tā nav. Palaidis mani, viņ� angliski piebilda: Es tevi mīlu. Tagad ej.

Rendels pie durvīm palaida mani pa priek�u.

-��� Tūliņ bū�u atpakaļ. Tā bija tāda cilvēka balss, kas nevēlas atstāt savu mīļoto, un man gribējās vemt.

Aizmugurē dego�ās lāpas gaismā D�eimija siluets iekrāsojās sar�kans, kad viņ� graciozi ar galvu norādīja uz pienagloto roku.

-���� Laikam jau atradīsi mani tepat.

Melnais D�eks. Tā 18. gadsimtā sauca daudzus nelie�us un blē�us. Romantiskas prozas radīts, �is vārds uzbur �armantu lielceļa laupītāju, kas, spalvām rotātu cepuri galvā, veikli vicina dunci.

Bet, kas zina, ko slēpj romantika. Laika rituma izmainītas traģēdijas un bailes. Vēl mazliet stāstnieka mākslas, un, lūk, aizkustino�i roman�tisks stāsts, kas liek asinīm straujāk ritēt dzīslās un jaunavām grūt�sirdīgi nopūsties. Manas asinis traucās kā trakas, un neviena jaunava nav nopūtusies tik smagi kā D�eimijs, kad viņ� auklēja savu sakropļoto roku.

-��� �eit. Tas bija pirmais vārds, ko Rendels pateica, kop� mēs pame�tām kameru. Viņ� norādīja uz �auru, lāpu neapgaismotu aiļu sienā. Te bija izeja, par kuru viņ� bija stāstījis D�eimijam.

Tagad jau es biju tiktāl atguvusies, ka varēju parunāt, un to es ari darīju. Paspēru soli atpakaļ, lai atrastos lāpas gaismas lokā, jo vēlējos, lai Rendels atcerētos manu seju.

-��� Tu, kaptein, man jautāji, vai esmu ragana, es teicu klusā, mie�rīgā balsī. Tagad es tev atbildē�u. Jā, es esmu ragana. Un es tevi nolādu. Tu apprecēsies, kaptein, un tava sieva laidīs pasaulē bērnu, bet tu nenodzīvosi tik ilgi, lai redzētu savu pirmdzimto. Es nolādu tevi ar zinā�anām, D�ek Rendel, es pateik�u tavu nāves stundu.

Lai gan viņa seja atradās ēnā, tomēr dego�ais acu skatiens aplie�cināja, ka viņ� man tic. Un kāpēc ne? Es runāju taisnību un to zināju. Frenka dzimtas koku es varēju redzēt tik skaidri, it kā tas ar visiem vārdiem būtu iecirsts akmens sienā.

-��� D�onatans Vulvertons Rendels, es runāju klusā balsī, kā lasot uzrakstu uz kapakmens. Dzimis 1705. gada 3. septembrī. Miris� Viņ� kā lode metās pie manis, bet ne tik ātri, lai pagūtu mani apklu�sināt.

Eņģēm no�īkstot, vērās �aurās alkova durvis. Biju sagaidījusi, ka ieraudzī�u tumsu, tāpēc man no spo�ā sniega ap�ilba acis. A�s grū�diens mugurā iegāza mani visā augumā kupenā, un durvis aizcirtās.

Es gulēju grāvī cietuma aizmugurē. Sniega kupenas visapkārt sedza kaut kādas kaudzes visticamāk, tie bija atkritumi no cietuma. Zem tās kupenas, kurā biju iekritusi, gulēja kaut kas ciets, varbūt koka gabals. Pacēlusi skatienu uz stāvo sienu, kas slējās man pāri, es akmenī redzēju �vīkas un notecējumus, kas iezīmēja ceļu, pa kuru slīdēja atkritumi, kad tos izgāza pa lūku ar bīdāmu aizvirtni �etrdesmit pēdu augstumā. Te noteikti bija virtuve.

Apvēlos uz sāniem un mēģināju pierunāt sevi celties aug�ā, kad mans skatiens satikās ar zilām acīm. Seja bija gandrīz tikpat zila kā acis un cieta kā koka stumbrs, par ko biju to noturējusi. Rīstīdamās es uzrausos kājās un aizstreipuļoju līdz cietuma sienai.

"Galvu uz leju, elpo dziļi," es sev stingri pieteicu. Tu neģībsi, tu jau agrāk esi redzējusi miroņus, daudzus, tu neģībsi ak Dievs, viņam ir zilas acis tāpat kā� sasodīts, tu neģībsi!

Beidzot elpa un līdz ar to arī pulss atguva rāmāku ritmu. Kad panikas lēkme atkāpās, es piespiedu sevi atgriezties pie no�ēlojamā ķermeņa, krampjaini slaukot rokas gar brun�iem. Nezinu, kādēļ aiz �ēluma, ziņkāres vai vienkār�i �oka -, es vēlreiz paskatījos uz mironi. Tagad, kad bija zudis pārsteiguma izraisītais pēk�ņums, miru�ajā vīrietī nebija nekā biedējo�a un nekad arī nebija bijis. Vienalga, cik neglītā veidā cilvēks mirst, �ausmino�a ir tikai dvēseles cie�anu klātbūtne; kad tā ir prom, tad palicis vien nedzīvs objekts.

Zilacainais sve�inieks ticis pakārts. Un viņ� �ajā grāvī nebija vie�nīgais. Neapgrūtināju sevi ar rakņā�anos pa kupenām, bet tagad, kad zināju, kas zem tām slēpjas, sniegā skaidri saskatīju sasalu�u roku un kāju, un galvu apaļīgos apveidus. Tur gulēja vismaz ducis cilvēku, gai�dīdami vai nu atkusni, kas ļaus viņus vieglāk apbedīt, vai skarbāku nokop�anu, ko paveiks zvēri no tuvējā me�a.

�ī doma izsita mani no grūtsirdīgā stinguma. Man nebija laika meditēt pie kapiem, citādi vēl viens zilu acu pāris akli vērsies pretī krīto�ajām sniegpārslām.

Jāatrod Mērtegs un Ruperts. Varbūt �is aizmugures durvis var mums noderēt. Skaidrs, ka �is durtiņas nav tā nocietinātas un apsar�gātas kā galvenie vārti un citas ieejas cietumā. Bet man bija vajadzīga palīdzība, turklāt nekavējoties.

Es pametu skatienu aug�up uz grāvja malu. Saule jau bija noslīdē�jusi zemu pie apvār�ņa; piesegusies ar mākoni, tā kvēloja virs pa�ām koku galotnēm. Gaiss likās mitruma pievildzis un smags. Dro�i vien naktī atkal snigs; austrumos debesis sedza bieza dūmaka. Vēl aptuveni stundu būs gai�s.

Kamēr vien varēju izvairīties, negribēju rāpties aug�ā pa stāvo klin�u krauju, tāpēc gāju pa grāvja dibenu. Diezgan drīz aiza aizvijās prom no cietuma, un izskatījās, ka tā varētu iziet pie upes; iespējams, kūsto�ā sniega straumes nesa turp cietuma atkritumus. Biju jau gan�drīz sasniegusi cietok�ņa stāvās sienas stūri, kad izdzirdēju sev aiz muguras kādu skaņu. Es strauji apcirtos. Troksni radīja no kraujas nori�pojis akmens, ko bija izkustinājusi liela, pelēka vilka kāja.

Salīdzinājumā ar tiem, kas gulēja zem sniega, es noteikti biju kārdino�āks kumosiņ�. No vienas puses, es kustējos, tāpēc mani būtu grūti noķert un es, iespējams, pretotos. Bet, no otras puses, es kustējos lēni, neveikli un, galvenais, nebiju sasalusi stīva, tāpēc nedraudēju izlauzt zobus. Turklāt es odu pēc svaigām asinīm, kārdino�i siltām �ajā sasalu��ajā klajumā. Ja es būtu vilks, nodomāju, nekavētos ne mirkli. Tie�i tajā brīdī, kas es �ādi biju nodefinējusi mūsu nākotnes attiecības, �ķiet, arī vilks bija pieņēmis lēmumu.

Pembrukas hospitālī bija ārstējies kāds amerikānis, vārdā �ārlijs Mār�als. Patīkams puisis, draudzīgi noskaņots kā jau visi jeņķi. Viņ� ārkārtīgi interesanti stāstīja par savu vaļasprieku. Un viņa aizrau�anās bija suņi; �ārlijs bija K-9 vienības ser�ants. Viņ� kopā ar diviem suņiem bija uzkāpis uz kājnieku minas mazā ciemā pie Arlas. Puisis ļoti sēroja par saviem suņiem un bie�i man par tiem stāstīja, kad retajos brīvajos brī�os apsēdos pie viņa gultas.

Atgrie�oties pie pa�reizējās tēmas, jāsaka, ka reiz �ārlijs man pastāstīja, ko vajadzētu un ko nevajadzētu darīt, ja uzbrūk suns. Sapratu, ka �o spokaino radījumu, kas klusiņām līklo�iem starp akme�ņiem nāk lejup, dēvēt par suni ir visai nesaprātīgi, bet cerēju, ka kādas kopējas pamatīpa�ības tam ar cilvēka pieradinātajiem pēcnācējiem varētu būt saglabāju�ās.

-��� Slikts suns, es stingrā balsī uzsaucu, mērķēdama uz vienu dzeltenīgo acābolu. Patiesībā, es gausi kāpos atpakaļ uz cietuma sienu, tu esi viens briesmīgs suns. ("Runā skaļi un skaidri," es dzir�dēju �ārlija balsi.) Dro�i vien vissliktākais pasaulē, sacīju skaļi un skaidri. Turpināju atkāp�anos, ar vienu atpakaļ pastieptu roku mēģinot sataustīt granīta mūri; kad pirksti pret to atdūrās, es virzījos uz ēkas stūri aptuveni desmit jardus tālāk.

Sasēju cie�āk pie kakla auklas un sameklēju bro�u, kas saturēja manu apmetni, visu laiku stingri un skaļi stāstīdama vilkam, ko es domāju par viņu, viņa sen�iem un tuviniekiem. Likās, ka zvēru mani kritiskie izteikumi interesē, mēle raustījās starp suniskā smaidā atņirg�tajiem zobiem. Zvērs nesteidzās; kad vilks bija pienācis tuvāk, es redzēju, ka tas ir kārns, plu�ķains un mazliet pieklibo. Varbūt dzīvnie�kam nevedās ar medī�anu un slimība bija iemesls, kādēļ viņu pievelk cietuma mēslu kaudze, kur varēja pārtikt no maitām. Katrā ziņā es uz to cerēju; jo slimāks, jo labāk.

Apmetņa kabatā sameklēju savus ādas cimdus un uzvilku tos. Tad vairākkārt aptinu apmetni ap labo roku, pateikdamās Dievam, ka samts ir tik biezs. "Viņi krīt pie rīkles," �ārlijs mani mācīja, "ja vien saimnieks neliek darīt citādi. Skaties sunim acīs; tu redzēsi, kad tas būs nolēmis lēkt. Tas ir tavs brīdis."

Tajā ļaunajā, dzeltenīgajā lodē redzēju daudz ko, arī izsalkumu, ziņ�kāri un pārdomas, bet nodoma lēkt pagaidām vēl nebija.

-��� Tu esi pretīgs, es turpināju, neuzdro�inies ķerties man pie rīkles! Biju izdomājusi ko citu. Ap labo roku vaļīgi aptinu apmetņa malu, pārējo biju sagatavojusi pietiekami biezu, kā polsterējumu, un es cerēju, zvēra zobi tam cauri netiks.

Vilks bija vāj�, bet ne novārdzis. Lēsu, ka tas varētu būt astoņdesmit vai deviņdesmit mārciņu smags; vieglāks par mani, bet ne tik daudz, lai tā būtu liela priek�rocība. Svaru kausi bija nosvēru�ies par labu dzīv�niekam: �etras kājas salīdzinājumā ar divām spēja labāk noturēties uz slidenās sērsnas, kas klāja sniegu. Cerēju, ka, piespie�ot muguru pie sienas, būs vieglāk cīnīties.

Sajūta, ka man aiz muguras nekā nav, nozīmēja, ka esmu tikusi līdz cietok�ņa stūrim. Vilks stāvēja aptuveni divdesmit pēdas no manis. Esmu klāt. Piemīdīju zem kājām sniegu, lai varētu stabilāk nostāvēt, un gaidīju.

Es pat nepamanīju bridi, kad vilks atrāvās no zemes. Liku galvu ķīlā, ka vēroju viņa acis, bet, ja lēmums lēkt tajās ari parādījās, tad darbība sekoja pārāk strauji, lai es spētu to pamanīt. Instinkts, nevis apzināts prāta spriedums pacēla manu roku, kad balti pelēkais traips lidoja man virsū.

Zobi polsterējumā iecirtās ar tādu spēku, ka atstāja zilumus man uz rokas. Zvērs bija smagāks, nekā biju iedomājusies; tādam svaram nebiju gatava, un mana roka noslīga. Cerēju, ka varē�u triekt uzbrucēju pret sienu, varbūt to apdullinot. Bet es pati atkritu pret mūri, iespie�ot vilku starp akmens bluķiem un savu gurnu. Nikni triecu celi uzbrucē�jam krūtīs un izdzirdēju aiz�ņaugtu kaucienu. Un tikai tad es aptvēru, ka savādie, ņurdo�ie smilksti nāk no manas rīkles, nevis no vilka.

Lai cik savādi tas liktos, es vairs nemaz nebaidījos, bet, kamēr vēroju vilku tuvojamies, biju bailēs drebējusi. Manā galvā vietas pietika tikai vienai domai: vai nu es nogalinā�u �o dzīvnieku, vai tas nogalinās mani. Tāpēc es nogalinā�u viņu.

Ikvienā spriegā fiziskā cīņā pienāk pagrieziena punkts, kad cīnī�tājs ļaujas iz�ķērdigam spēku un ķermeņa resursu patēriņam, ignorējot cenu, kāda būs par to jāmaksā, līdz cīņa ir galā. Sievietes �ādu punktu piedzīvo dzemdībās, vīrie�i kaujā.

Kad esi garām �im punktam, tu zaudē jebkādas bailes no sāpēm vai ievainojumiem. Tajā brīdī dzīve kļūst ļoti vienkār�a; tu darīsi to, ko centies paveikt, vai mirsi, to mēģinot, un nav nemaz tik svarīgi, kur� variants izrādīsies īstais.

Biju redzējusi �ādu cīņu mācību laikā palātās, bet piedzīvojusi nebiju. Tagad visi mani spēki koncentrējās uz �okļiem, kas bija sagrā�bu�i manu apak�delmu, un kustīgo dēmonu, kas plosīja manu ķermeni.

Man izdevās triekt zvēra galvu pret sienu, bet ne pietiekami stipri, lai no tā būtu kāds labums. Jutu, ka strauji zaudēju spēkus; ja vilks būtu vesels un spēcīgs, man nebūtu nekādu izred�u. Arī tagad to nebija daudz, bet es tvēros pie tā, kas man bija. Uzkritu virsū dzīvniekam, piespiedu ar augumu un aizsitu tā pēc maitas smirdo�o elpu. Vilks gan�drīz tūlīt atguvās un sāka spirināties zem manis, bet sekundes atslābi�nā�anās deva man iespēju atbrīvot roku, viena plauksta bija iestrēgusi zem slapjā purna.

Iespie�ot pirkstu zvēra mutes kaktiņos, man izdevās nejaut aizcirst kā �ķēres asos dzerokļus. Pa roku man tecēja slienas. Es gulēju virsū vilkam. No cietuma ēkas stūra mani �ķīra apmēram astoņpadsmit col�las. Kaut kā man tur jānokļūst, neatlai�ot spalvu ku�ķi, kas cilājās un kustējās zem manis.

Spārdīdamās ar kājām un ar visu augumu spie�ot vilku, es stūmu sevi uz priek�u collu pa collai, vienlaikus ne mirkli neatslābinot tvērienu, kas neļāva ilkņiem sasniegt manu rīkli. Noteikti nebija pagāju�as pat da�as minūtes, kamēr es pieveicu �īs astoņpadsmit collas, bet man likās, ka esmu tur vārtījusies visu mū�u, saķērusies cīņā ar zvēru, kura pakaļkājas skrāpēja man kājas, meklējot, kur varētu pārplēst man vēderu.

Beidzot es varēju redzēt ap stūri. Akmens asā mala bija tie�i man acu priek�ā. Tagad nāca visgrūtākais. Man vilks jāpagrie� tādā veidā, lai es varētu ar abām rokām satvert tā purnu; vienā rokā man nemū��am nebūtu tik daudz spēka.

Negaidīti es paripoju malā, un vilks uzreiz ieslīdēja �aurajā spraugā starp manu augumu un sienu. No visa spēka uzspiedu ar celi, iekams vilks paguva piecelties. Tas ieņurdējās, kad celis ietriecās sānā, piespie��ot to pie sienas, kaut tikai uz īsu mirkli.

Tagad jau ar abām rokām no apak�as biju satvērusi vilka apak���okli. Vienas rokas pirksti patiesībā bija tam mutē. jutu kauliņos spēcī�gas sāpes, bet nelikos ne zinis, spie�ot spalvaino galvu atpakaļ, atpakaļ un atpakaļ, sienas leņķi izmantodama kā centru svirai, kas bija zvēra ķermenis. Likās, ka man salūzis rokas, bet tā bija vienīgā iespēja.

Troksni dzirdēt nevarēja, bet es jutu vibrāciju izskrienam cauri visam ķermenim, kad pārlūza vilka sprands. Saspringtās ekstremitā�tes un pūslis uzreiz atslāba. Nepanesamais spiediens uz manām rokām izzuda, es saļimu tikpat ļengana kā mirsto�ais vilks. Jutu, kā man zem vaiga raustās sirds, tā bija vienīgā ķermeņa daļa, kas vēl spēja cīnīties ar nāvi. Cietā spalva oda pēc amonjaka un piemirku�iem matiem. Gri�bēju tikt projām, bet nespēju.

Domāju, ka kādu bridi biju aizsnaudusies, lai cik dīvaini tas izklau�sītos, vaigu piespiedusi līķim kā spilvenam. Atvēru acis un ieraudzīju cietuma zaļganos akmeņus da�as collas no mana deguna. Tikai doma par to, kas norisinās aiz �īs sienas, piespieda mani piecelties.

Klumburoju pa grāvi, apmetnis no viena pleca bija noslīdējis, klū�pot pār sniega apslēptajiem akmeņiem, sāpīgi atsitot stilbus pret daļēji apraktajiem koku zariem. Zemapziņā es noteikti biju zinājusi, ka vilki dzīvo baros, jo neatceros, ka būtu izbrīnījusies, izdzirdusi gaudas, kas atskanēja no me�a virs un aiz manis. Ja es kaut ko jutu, tad tas bija melns niknums, ka visi sazvērēju�ies, lai kavētu mani un liktu ceļā �ķēr�ļus.

Garlaikoti es pagriezos, lai paskatītos, kas tā par skaņu. Tagad jau biju atklātā laukā labu gabalu no cietuma; nebija sienas, pret kuru atbal�stīties, un arī nekāda iero�a. Pirmo vilku man uzveikt palīdzēja galve�nokārt veiksme; man nebija izred�u, pat tūkstotis pret vienu, ka es kai�lām rokām varētu uzveikt vēl kādu vilku. Un cik to te vispār bija? Barā, kuru redzējām vasarā mēnesnīcā, bija vismaz desmit zvēru. Atmiņā dzirdēju, kā �ņakst zobi un lūst kauli. Tagad vienīgais jautājums bija, vai man vispār cīnīties vai arī vienkār�i nogulties sniegā un padoties. Ņemot vērā visus apstākļus, �āda iespēja likās ārkārtīgi kārdino�a.

Tomēr D�eimijs bija atteicies no dzīves un vēl daudz kā vairāk, lai dabūtu mani ārā no cietuma. Biju viņam parādā vismaz mēģināt.

Es atkal lēnām atkāpos, virzīdamās tālāk pa grāvi. Gaisma dzisa; drīz aizu piepildīs ēnas. �aubījos, vai tas man palīdzētu. Vilkiem noteikti bija labāka spēja redzēt tumsā nekā man.

Pirmais no vilkiem parādījās uz aizas malas tāpat kā iepriek�ējais pinkains siluets, nekustīgs un modrs. Satriekta es ieraudzīju, ka aizā uz manu pusi jau lēnām, gandrīz soli solī rik�o vēl divi vilki. Krēslā tie izskatījās gandrīz tādā pa�ā krāsā kā sniegs netīri pelēki gandrīz neredzami, lai gan viņi kustējās, nemaz necen�oties slēpties.

Es apstājos. Skaidrs, ka aizbēgt es nevarēju. Pieliecos un izvilku no sniega nokaltu�u priedes zaru. Pat cauri cimdiem sajutu, ka melnā miza ir slapja un raupja. Griezu zaru sev virs galvas un kliedzu. Dzīv�nieki apstājās, bet projām negāja. Tuvākais piekļāva ausis pie galvas, it kā viņam nepatiktu troksnis.

-��� Nepatīk? es iespiedzos. Ļoti slikti! Atkāpies, nolādētais lops! Paķērusi akmeni, es metu ar to vilkam. Netrāpīju, bet zvērs palēca sānis. Iedro�ināta es sāku mētāties ar to, kas trāpijās pa rokai, akme�ņiem, zariem, sniegu. Kliedzu, līdz rīkle kļuva jēla no aukstā gaisa, pati gaudoju kā vilks.

Sākumā domāju, ka trāpījis viens no manis mestajiem priek�me�tiem. Tuvākais vilks iekaucās, un likās, ka noraustās. Otra bulta pali�doja man garām tikai pēdas attālumā, ķēra sīku, izplūdu�u punktiņu un tad ar būk�ķi sasniedza mērķi otra vilka krūtis. Tas dzīvnieks izlaida garu tur, kur stāvēja. Pirmais, kura ievainojums bija vieglāks, spārdījās un cīnījās sniegā, tikai uzkalniņ�, kas biezajā krēslā krampjaini raustī�jās.

Kādu laiku es stāvēju un stulbi blenzu, tad instinktīvi pacēlu ska�tienu uz aizas malu. Tre�ais vilks, gudri izvēlēdamies virzienu, bija iesprucis atpakaļ koku aizsegā, no kurienes atskanēja gaudas, kas uzdzina �ermuļus.

Es joprojām raudzījos aug�up uz tum�ajiem kokiem, kad kāda roka satvēra manu elkoni. Elpai aizraujoties, es apcirtos un ielūkojos sve�i�niekam sejā. Ar �auru �okli un mazu zodu, ko neapslēpa �ķidra bārdele, viņ� nudien bija man sve�s, bet pleds un duncis vēstīja, ka viņ� ir skots.

-���� Palīdziet, es izdvesu un iekritu savam glābējam rokās.

Mājiņā bija tum�s, un istabas kaktā tupēja lācis. Panikā es atmuguriski kāpos atpakaļ, jo nevēlējos vairs nekādu saskari ar me�a zvēriem, līdz uzdūros savam pavadonim. Viņ� spēcīgi pagrūda mani, un es klup�us ieklupu istabā. Kad klunkurēju uz pavarda pusi, milzīgais stāvs pagriezās pret mani, un es ar novēlo�anos pama�nīju, ka tas ir tikai lā�ādā ģērbies vīrietis.

Precīzāk sakot, tas bija lā�ādas apmetnis, kas pie kakla bija sa�sprausts ar sudrabaini zeltītu bro�u, lielu kā cilvēka plauksta. Sa�spraude bija kalta divu lēcienā lidojo�u brie�u formā, muguras tiem bija izliektas, un galvas saskārās, veidojot noslēgtu apli. To saturēja īsa vēdekļveida adata bēgo�a brie�a formā.

Tik sīki es visu ievēroju tāpēc, ka bro�a atradās man deguna priek�ā. Pacēlusi skatienu uz aug�u, vienu mirkli jau iedomājos, ka, iespējams, esmu maldījusies, varbūt tas bija lācis.

Tomēr lā�i laikam nevalkā rotas un acis viņiem nav kā zilenes mazas, apaļas un mirdzo�i zilas. Tās bija iegrimu�as lielos vaigos, kuru apak�ējās nogāzes kā biezs me�s sedza sudrabaini melna bārda. Tādi pa�i mati slīga pāri spēcīgajiem pleciem, kur saplūda ar apmetņa spalvu, kas, par spīti jaunajam pielietojumam, sīvi oda pēc iepriek�ējā īpa�nieka.

Vērīgās, mazās a�eles pārslīdēja pāri manam augumam, novērtē�jot gan apģērba nepiedienīgo paskatu, gan labo kvalitāti, un nepalaida garām neievērotus arī divus laulības gredzenus zelta un sudraba. Uzrunas formu lācis izvēlējās, balstoties uz �iem novērojumiem.

-��� Izskatās, kundze, ka esat nonākusi grūtībās, lācis pieklājīgi sacīja; kad viņ� nolieca maslvo galvu, matos vēl vizēja kūsto�ā sniega lāses. Varbūt varam jums palīdzēt?

Es vilcinājos, jo nezināju, ko teikt. Man izmisīgi bija nepiecie�ama �ī cilvēka palīdzība, bet, tiklīdz mana atbilde atklās, ka esmu angliete, uzreiz izraisī�u aizdomas. Bet strēlnieks, kur� mani �urp atveda, pastei�dzās pirmais:

-���� Uzgāju �o pie Ventvērtas, viņ� īsi paskaidroja. Sitās ar vilkiem. Angliete, viņ� piebilda ar tādu uzsvaru, ka namatēva zileņu acis kavē�jās pie manis ar skatienu, kura dzīlēs jautās kaut kas nepatīkams. Izslējos visā augumā un centos, cik spēdama, demonstrēt virsmāsas stāju.

-��� Angliete pēc izcel�anās, skotiete pēc laulībām, noteikti pazi�ņoju. Mani sauc Klēra Freizere. Mans vīrs ir ieslodzīts Ventvērtas cie�tumā.

-���� Skaidrs, lācis gausi novilka. Nu, mani sauc Makrenoks, un jūs �obrīd atrodaties uz manas zemes. Redzu pēc apģērba, ka nākat no turīgas dzimtas; kā tas nākas, ka viena ziemas naktī klīstat pa Eldrid�as me�u?

Es izmantoju radu�os iespēju: te, lūk, bija izdevība nostiprināt manu labo slavu, kā arī atrast Rupertu un Mērtegu.

-��� Kopā ar da�iem sava laulātā drauga klana vīriem ierados Ventvērtā. Tā kā esmu angliete, mēs domājām, ka man izdosies dabūt atjauju ieiet cietumā un varbūt atradīsim kādu ceļu, kā� ē� atbrīvot manu vīru. Tomēr es� es no cietuma izkļuvu pa citu izeju. Es meklēju savus draugus, kad man uzbruka vilki, no kuriem �is d�entlmenis mani laipni izglāba. Pamēģināju veltīt pateicīgu smaidu kalsnajam strēlniekam, kur� to uzņēma saltā klusumā.

-��� Tas, ka esat satikusi kādu, kuram ir zobi, ir skaidri redzams. Makrenoka piezīme attiecās uz maniem saplīsu�ajiem svārkiem. Uz brīdi viesmīlība guva virsroku pār aizdomām.

-��� Vai esat ievainota? Tikai skrāpējumi? Nu, nosalusi esat pilnīgi noteikti un dro�i vien arī satriekta. Iekārtojieties pie uguns. Hektors atnesīs jums kaut ko ēdamu, un tad varēsiet man pastāstīt kaut ko vairāk par saviem draugiem. Vīrs ar vienu kāju pavilka tuvāk smagu trijkāju ķebli un ar varu, uzspie�ot vareno ķepu uz pleca, apsēdināja mani uz tā.

Kūdras uguns dod maz gaismas, toties izplata patīkamu siltumu. Nevil�us nodrebēju, kad asinis atsāka plūst nosalu�ajās rokās. Pāris malku no ādas bla�ķes, ko Hektors negribīgi man pasniedza, lika asi�nīm riņķot ari dziļāk ķermenī.

Izskaidroju situāciju, kurā biju nonākusi, kā nu pratu, un tas nebija īpa�i labi. īsais stāsts par to, kā es izkļuvu no cietuma, un tik�anos aci pret aci ar vilku, tika uzņemts stipri skeptiski.

-���� Pieņemsim, ka jums izdevās iekļūt Ventvērtā, tomēr tas, ka sers Fle�ers ļāva jums brīvi klaiņot pa cietumu, neizklausās diez cik ticami. Un tāpat negribu ticēt, ka �is kapteinis Rendels, atradis jūs kazemātos, tā vienkār�i izlaistu jūs pa sētas durvīm.

-��� Viņ�� viņam bija savi iemesli tā rikoties.

-��� Un tie būtu? Zileņu acis raudzījās nepielūdzami.

Es padevos un drosmīgi visu izstāstīju; biju pārāk nogurusi, lai �obrīd nodarbotos ar izlik�anos un liekvārdību.

Likās, ka Makrenoks sāk man ticēt, tomēr aizvien vēl nevēlējās neko darīt manā labā.

-��� Jā, es saprotu jūsu raizes, Makrenoks piekrita, bet varbūt viss nemaz nav tik ļauni.

-���� Nav ļauni!? Es niknumā pielēcu kājās.

Viņ� papurināja galvu, it kā atvairītu uzmācīgu mu�u.

-���� Es gribēju teikt, viņ� paskaidroja, ja kapteini saista pui�a pakaļa, tad nu daudz pāri nedaris. Un, atvainojiet, kundze, par rup�jību, viņ� savilka ķerraino uzaci, iz�akarē�ana nevienu nav nobei�gusi. Viņ� mierino�i pacēla savas �ķīvja lieluma plaukstas.

-���� Ņemiet vērā: es nesaku, ka viņam tas patīk, bet �ādas izdarības nav tā vērtas, lai pui�a pakaļas glāb�anas dēļ nopietni strīdētos ar seru Fle�eru Gordonu. Ziniet, es �eit atrodos bīstamā stāvoklī, ļoti bīstamā. Viņ� skaļi izpūta elpu un, uz mani skatoties, sarauca uzacis.

Ne jau pirmo reizi es no�ēloju, ka nepastāv īstas raganas. Ja es būtu ragana, tad es �o vīrieti uz vietas būtu pārvērtusi par krupi. Par lielu, treknu, kārpainu krupi.

Noriju dusmas un atkal mēģināju likt lietā veselo saprātu.

-��� Es sliecos domāt, ka �obrīd viņa pakaļa jau vairs nav glābjama; es raizējos par viņa kaklu. Angļi rīt grib viņu pakārt.

Makrenoks, pie sevis kaut ko purpinādams, mētājās pa istabu kā lācis pārāk �aurā krātiņā. Pēk�ņi viņ� apstājās man pretī un piegrūda degunu tikai collas attālumā no manējā. Es būtu atrāvusies, ja nejustos tik pārguru�i. Tāpēc tikai mirk�ķināju plakstus.

-��� Un, ja es teiktu, ka jums palīdzē�u, kāds man no tā būtu labums? viņ� ierēcās. Lācis atsāka mētā�anos un grie�anos divi soļi līdz sienai, tad, zvērādai noplandot, pagrieziens, un divi soļi līdz otrai. Staigājot viņ� runāja, vārdi sabalsojās ar soļiem, un pagriezienos viņ� apklusa, lai izpūstu gaisu.

-��� Ja es pats aizietu pie sera Fle�era, ko tad es teiktu? Tavā komandā ir kapteinis, kas vaļas brī�os nodarbojas ar ieslodzīto spīdzinā�anu? Un, kad viņ� man prasīs, kā es to zinu, tad teik�u, ka mani vīri atra�du�i noklīdu�u Armalie�u mergu, kas vazājas pa tumsu un saka, ka �itais kapteinis uzmācas viņas vīram, kur� ir izsludināts ārpus likuma, un par viņa galvu solīta maksa, turklāt viņ� ir uz nāvi notiesāts slep�kava?

Makrenoks apstājās un uzblieza ar vienu ķepu pa nestabilu galdiņu.

-��� Un kā tad es dabūtu vīrus iek�ā! Ja, ņemiet vērā, es saku, ja mēs tiktu iek�ā�

-��� Jūs varat tikt iek�ā, es pārtraucu �o domu plūsmu. Varu parā�dīt ceļu.

-���� Mmmpfmmm. Var jau būt. Ja mēs tiktu iek�ā, kas notiks, ja sers Fle�ers pieķers manus vīrus klaiņājam pa cietoksni? Nākamajā rītā viņ� atsūtītu kapteini Rendelu ar lielgabalu un tas nolīdzinātu Eldrid�holu līdz ar zemi, tas, lūk, notiktu! Milzenis atkal purināja galvu, melna�jām �ķipsnām plīvojot pa gaisu.

-��� Nekā nebūs, zeltenīt, es neredzu�

Viņ� apklusa, jo spēji atvērās durvis un ienāca vēl kāds vīrs ar loku plecos, tikai �is, piedraudot ar nazi, stūma pa priek�u Mērtegu. Makre�noks sastinga uz vietas un izbrīnā blenza uz atnācējiem.

-���� Kas tas tāds? viņ� noprasīja. Varētu domāt, ka ir maijs un mei�as ar pui�iem staigā pa me�u, puķītes lasīdami, nevis pats ziemas vidus, kad tuvojas sniegputenis!

-��� Tas ir viens no mana vīra klana locekļiem, es atbildēju. Kā jau teicu�

Mērtegs, neviesmīlīgās uzņem�anas nesatraukts, pētīja lā�ādā ģēr�bu�os stāvu, iztēlē "atbrīvodams" to no gadu nastas.

-��� Vai tik tu neesi Makrenoks? viņ� jautāja gandrīz vai apsūdzo�ā tonī. �ķiet, ka tu pirms kāda laika biji Leohas pilī uz Saietu?

Makrenoks bija nopietni izbrīnījies.

-��� Kā tad, pirms kāda laika! Ko, tas ta�u būs nu jau gadi trīsdesmit. Kā tu, draugs, to zini?

Mērtegs apmierināts pamāja ar galvu.

-��� Man jau tā �ķita. Es pats tur biju. Un to Saietu es atminos dikti labi, laikam jau tā pa�a iemesla dēļ kā tu.

Makrenoks pētīja sa�uvu�o vīreli, mēģinādams nodzēst trīsdesmit gadus no grumbainās sejas.

-���� Nūjā, es tevi zinu, viņ� beidzot sacīja. Ne vārdu, bet pēc skata. Jakts laikā tu viens pats ar dunci nomu�īji me�akuili. Tas bij viens pa�matīgs zvērs. Tas tiesa, un Makenzijs iedeva tev ilkņus smuku pārīti, gandrīz dubultloku. Labs darbiņ�, vecīt. Uz mirkli Mērtega krunkai�najam vaigam pārslīdēja izteiksme, kas bīstami tuvu līdzinājās ganda�rījumam.

Es blenzu vaļēju muti, atcerējusies brīni�ķīgās, barbariskās apro�ces, ko biju redzējusi Lelibrokā. "Tās ir manas mātes aproces," D�enija bija teikusi, "kāds pielūdzējs uzdāvināja." Neticibā lūkojos Mērtegā. Pat ņemot vērā, ka pagāju�i trīsdesmit gadi, viņ� nu nekādi nelikās piemē�rots kandidāts maigām jūtām.

Domājot par Elenu Makenziju, atcerējos pērles, kuras aizvien vēl nēsāju ie�ūtas kabatas vīlē. Sataustīju virtenes brīvo galu un izvilku kaklarotu uguns gaismā.

-��� Es varu jums samaksāt, piedāvāju. Negribu, lai jūsu vīri ris�kētu par baltu velti.

Kustēdamies krietni ātrāk, nekā varēja no viņa gaidīt, Makrenoks izrāva pērles man no rokām. Un blenza tajās, neticības pilnu ska�tienu.

-���� Sieviete, kur jūs tās dabūjāt? viņ� noprasīja. Vai teicāt, ka jūsu vārds ir Freizere?

-��� Jā. Lai cik nogurusi biju, es izslējos. Un pērles ir manas. Tās man kāzu dienā uzdāvināja vīrs.

-��� Ak tā? Bargā balss pēk�ņi skanēja milīgi. Joprojām turēdams pērles rokā, viņ� pagriezās pret Mērtegu.

-��� Elenas dēls? Vai �itās mergas virs ir Elenas dēls?

-Jā, Mērtegs apstiprināja, kā aizvien vienaldzīgs pret citiem. Un, ja būtu �o redzējis, tad uzreizam zinātu kā izspļauts tēvs.

Beidzot atcerējies pērles, ko bija sagrābis rokā, Makrenoks atvēra plaukstu un maigi noglāstīja spo�os akmeņus.

-���� Es tās uzdāvināju Elenai Makenzijai, viņ� sacīja, kāzās. Gri�bēju dāvināt kā sievai, bet viņa izraudzījās citu biju tik bie�i iztēlo�jies, kā tās apvij Elenas skaisto kaklu, ka nespēju iedomāties tās rotā�jam citu sievieti. Tāpēc teicu, lai viņa patur un, kad apliek ap kaklu, lai iedomā par mani. Hm! Viņ� īsi nokrem�ļojās par atmiņām, tad uzmanīgi atdeva man pērles atpakaļ.

-��� Tātad tagad tās ir jūsu. Valkā uz veselību, zeltenlt!

-��� Man būtu daudz lielākas izredzes to darīt, centos savaldīt nepa�cietību, ko modināja �ie sentimentālie jūtu izpaudumi, ja jūs palī�dzētu man atgūt vīru.

Mazā, sārtā mute, kurā līdz �im, kamēr tās īpa�nieks kavējās atmi�ņās, bija rotājies viegls smaids, pēk�ņi sakniebās.

-���� Ak tā! Sers Markuss Makrenoks plūkāja bārdu. Skaidrs. Bet es jau tev, zeltenīt, teicu, ka nezinu, kā to varētu izdarīt. Man mājā ir sieva un trīs brēkuļi. Jā, es labprāt kaut ko Elenas puikas labā darītu. Bet tu prasi drusku par daudz.

Pēk�ņi man atteicās klausīt kājas, es nobūk�ķēju uz ķebļa, pleci saguma, un galva nokārās. Izmisums kā enkurs vilka mani lejup. Aiz�vēru acis un noslēdzos sevī kādā pustum�ā vietā, kur bija tikai sāpīgs, pelēks trulums un kur Mērtega balss, kaut ko iebilstot, sasniedza mani kā klusa vauk�ķē�ana.

No transa mani izrāva govju mau�ana. Es pacēlu galvu un redzēju, ka Makrenoks iznesas no mājas kā viesulis. Kad viņ� atvēra durvis, iek�ā ielauzās ziemas gaisa plūsma, ienesot līdzi lopu mau�anu un cilvēku klaigas. Durvis aiz milzīgā, matainā stāva noblīk�ķēja, un es pagriezos, lai pajautātu Mērtegam, ko, viņaprāt, darīt tālāk.

Mērtega sejas izteiksme mani bez vārdiem apklusināja. Reti biju viņu redzējusi citādu kā vien īgnu, bet tagad viņ� satraukumā pilnīgi kvēloja.

Es saķēru viņu aiz rokas.

-���� Kas ir? Saki ātri!

Mērtegam bija tikai tik daudz laika, lai izmestu:

-��� Gosniņas! Tās pieder Makrenokam! Un tad jau mājās atgriezās pats Makrenoks, stumjot sev pa priek�u slaiku jaunekli.

Ar pēdējo grūdienu viņ� pielīmēja jaunekli pie mājas sienas. Acīm�redzot Makrenoks uzskatīja, ka bār�anās ir iedarbīgs līdzeklis; viņ� izmēģināja to pa�u "deguns pret degunu" metodi kā pirmīt ar mani. Ne tik savaldīgs vai ne tik noguris kā es puisis nervozi atkāpās līdz pa�ai sienai.

Makrenoks sāka ar to, ka izturējās saprātīgi vēlīgi.

-��� Absolom, draudziņ, pirms trim stundām es aizsūtīju tevi, lai tu atved �etrdesmit galvu ganāmpulku. Es pieteicu, ka ir svarīgi lopiņus atrast, jo taisās uz vienu traku sniega vētru. Skaisti modulētā balss pieauga skaļumā. Un, kad es izdzirdu ārā gosniņas maunam, es sev teicu: redz, Markus, Absoloms gājis un atradis lopus, kāds labs puisis, tagadiņ mēs visi varēsim iet mājās, atkausēties pie uguns un gosniņas būs dro�ībā �ķūnī.

Viena gaļīgā dūre bija ieķērusies Absoloma jakā. Audums, iespiests strupajos pirkstos, sāka plīst.

-���� Un tad es izeju laukā, lai pateiktu tev par labu darbu paldies, un sāku skaitīt galvas. Un cik es saskaitu, Absolom, manu mīļo zēn? Tagad viņ� jau rēca pilnā rīklē. Lai ari Markuss Makrenoks nebija īpa�i zemas balss īpa�nieks, plau�u tilpuma viņam pietika trijiem parasta auguma vīriem.

-��� Piecpadsmit! viņ� iekliedzās, paceldams nabaga Absolomu uz purngaliem. Piecpadsmit lopu viņ� atradis no �etrdesmit! Un kur pali�ku�as pārējās? Ārā sniegā, lai nosalst!

Kamēr �is tracis gāja vaļā, Mērtegs bija klusiņām ieslīdējis kaktā, kur biezākas ēnas. Ta�u es visu laiku vēroju viņa seju, un pie �iem vār�diem vīreļa acis uzdzirkstīja uzjautrinājumā. Pēk�ņi es aptvēru, ko viņ� bija gribējis man pateikt, un es zināju, kur �obrīd atrodas Ruperts. Vai, pareizāk sakot, precīzu vietu es nezināju, bet man bija skaidrs, ko viņ� dara. Un manī modās pavisam vārga cerība.

Bija melna tumsa. Cietuma ugunis ielejā cauri sniegam mirgoja kā lampas uz nogrimu�a kuģa. Kopā ar diviem pavadoņiem gaidīdama zem kokiem, es prātā jau tūksto�o reizi uzskaitīju visu, kas varēja noiet greizi.

Vai Makrenoks izpildīs savu darījuma pusi? Viņam tas jādara, ja viņ� vēlas dabūt atpakaļ savus vērtīgos Hailendas sugas lopus. Vai sers Fle�ers noticēs Makrenokam un liks nekavējoties pārmeklēt pazemes kazemātus? Dro�i vien ar baronetu joki mazi.

Biju noskatījusies, kā, Ruperta un viņa viru prasmīgi vadīti, spal�vainie lopi pa vienam pazūd lejup grāvī, kas veda uz slēptajām sētas durvīm. Bet vai viņiem bez citu palīdzības izdosies ar spēku iedabūt govis pa tām iek�ā? Un, ja izdosies, ko viņi tur darīs pusme�onīgi lopi, kas pēk�ņi ieslodzīti akmens koridorā, ko apgaismo spo�a lāpu gaisma? Varbūt mums paveiksies. Koridors jau nemaz tik ļoti neat�ķi�ras no kūtīm ar akmens grīdu, ieskaitot lāpas un cilvēka smaku. Ja tās tiks tik tālu, tad mūsu plāns, iespējams, izdosies. Rendels pats diez vai uzbrukuma gadījumā sauks palīgus, baidoties, ka viņa mazās spēlītes tiks atklātas.

Tiklīdz lopi būs palaisti uz nedro�ās takas, dzinējiem uz ātrāko vajadzēja laisties projām no cietuma un jāt, ko nagi nes, uz Makenziju zemēm. Rendelam nebija nozīmes; ko viņ� �ajos apstākļos viens varētu izdarīt? Bet ko tad, ja troksnis pārāk ātri piesaistītu cietuma apsardzes garnizona uzmanību? Ja Dūgals ne visai vēlējās mēģināt ar varu izvest māsasdēlu ārā no Ventvērtas, tad es spēju iedomāties, kā viņ� ārdītos, ja vairākus Makenzijus arestētu, kad viņi mēģina ielauzties tur iek�ā. Es arī par to negribēju justies atbildīga, kaut Ruperts ar lielāko prieku bija gatavs uzņemties risku. Es kodīju īk�ķi un centos mierināt sevi, iztēlo�joties tās tonnas skaņu slāpējo�a, pamatīga granīta, kas �ķīra kazemā�tus no cietuma telpām aug�stāvā.

Bet visvairāk mani, protams, uztrauca tas, ka viss var izdoties, vienīgi būs jau par vēlu. Tas nekas, ka jāgaida bende, Rendels vien�kār�i varēja aiziet par tālu. No karagūstekņu nometnēs pabiju�o kara�vīru stāstiem es pārāk labi zināju, ka ieslodzītajam iet bojā "nelaimes gadījumā" ir ļoti viegli un no līķa var ērti atbrīvoties, pirms oficiālās personas sāk uzdot mulsino�us jautājumus. Ja tādus vispār uzdod un Rendelu pieķer, tas būs vāj� mierinājums man un D�eimijam.

Biju stingri sev noliegusi iztēloties, kā tiek pielietoti visvienkār�ākie priek�meti, kas gulēja tajā kamerā uz galda. Bet nespēju atvairīt ainu, kas atkal un atkal iznira manu acu priek�ā, vidējā pirksta sa�ķaidī�tie kauli, kas spie�as uz galda. Gribēdama izdzēst �o tēlu, es paber�zēju pirkstu kauliņus pret seglu ādu. Jutu vieglu sūrstē�anu un novilku cimdu, lai apskatītu pu�umus, ko manā rokā bija atstāju�i vilka zobi. Nav slikti, ne vairāk kā da�i skrāpējumi un viena maza, dziļa brūce, kur asais zobs bija izdūries cauri cimda ādai. Izklaidīgi nolaizīju brūci. Ko līdzēja mēģinājums sev iestāstīt, ka esmu darījusi visu iespējamo. Es biju izdarījusi vienīgo iespējamo, bet �ī apziņa nedarīja gaidī�anu vieglāku.

Beidzot mēs dzirdējām, ka no cietuma skan klusi, juceklīgi klie�dzieni. Viens no Makrenoka vīriem saņēma mana zirga iemauktus un pamāja, lai paslēpjos zem kokiem. Te uz zemes sniega kārta bija krietni plānāka, birztalā zem savītajiem koku zariem brāzmas nebija tik spē�cīgas, sniegs bija sapūsts �aurās, sastingu�ās svītrās uz lapām piebi�ru�ās, klin�ainās zemes. Kad satraukta vedu zirgu pa mazā laukumiņa malu, redzamība bija tik apgrūtināta kaut arī �eit nesniga tik biezām pārslām -, ka da�u pēdu attālumā no ro�ainās gaismas pēk�ņi iznira koku melnie stumbri.

Stiprā snig�ana slāpēja skaņas, tāpēc tuvojo�os pakavu troksni mēs izdzirdējām tikai tad, kad jātnieki bija mums gandrīz vai uzskrēju�i virsū. Abi Makrenoka vīri izrāva pistoles, aizveda zirgus tuvāk kokiem un gaidīja, bet es, saklausījusi lopu dobjo īdē�anu, iecirtu zirgam sānos pie�us un izauļoju no birzs.

Sers Markuss Makrenoks, pamanāms pa lielu gabalu sava dābolainā zirga un lā�ādas apmetņa dēļ, pirmais jāja aug�ā pa nogāzi, sniegs mazās strūkliņās �āvās no pakavu apak�as. Viņam sekoja vairāki vīrie�i, pēc skaņas sprie�ot, visi lieliskā omā. Vēl vairāki viri jāja nopakaļ, dze�not nemierīgo ganāmpulku no aizmugures, vadot izbiju�os lopu baru gar pakalna pakāji uz godam nopelnīto pajumti Makrenoka kūtīs.

Makrenoks apturēja zirgu blakus manējam un sirsnīgi smējās.

-���� Man jāsaka jums paldies, Freizera kundze, viņ� kliedza cauri sniegputeņa auriem, par jautri pavadītu vakaru. Sākotnējās aizdo�mas bija pagaisu�as, un viņ� mani sveicināja ar lielu sirsnību. Sniegpār�slām piebiru�ās uzacis un ūsas pārvērta viņu par Ziemassvētku vecīti, kur� devies uzdzīvot. Saņēmis manu zirgu aiz iemauktiem, Makrenoks ieveda mani birzī, kur bija klusāks. Pamājis abiem maniem pavado�ņiem, lai dodas palīdzēt dzīt lopus, viņ�, visu laiku pie sevis smieda�mies, nokāpa no zirga un nocēla zemē arī mani.

-��� Tev vajadzēja to redzēt! Viņ� spurca smieklos, sevi ar rokām apskaudams. Sers Fle�ers kļuva sarkans kā dzeņa galva, kad es iebrā�os ēdamistabā, kur viņ� vakariņoja, un sāku bļaut, ka viņ� savās telpās slēpj zagtu īpa�umu. Un, kad viņ� nokāpa lejā un dzirdēja lopu bauro�anu kā pērkona grāvienus, domāju, ka viņ� pielika bikses. Viņ�� Es nepacietīgi sapurināju Makrenoku aiz rokas.

-���� Lai paliek sera Fle�era bikses. Vai manu viru atradāt?

Makrenoks mazliet at�irba un ar piedurkni izslaucīja acis.

-���� 0 jā. Atradām.

-���� Vai ar viņu viss kārtibā? Es runāju rāmi, kaut gribēju kliegt.

Makrenoks ar galvu norādīja uz kokiem mums aiz muguras, es

apcirtos un ieraudzīju, ka starp zariem uzmanīgi tuvojas zirgs un priek�ā pār seglu loku ir pārlikts liels, audumā ietīts sainis. Es metos uz priek�u, Makrenoks man pakaļ, izpalīdzīgi turpinādams stāstīt:

-���� Beigts viņ� nav, vismaz tad, kad mēs atradām, nebij. Bet ar viņu, nabaga puiku, apgāju�ies dikti slikti. Biju atbīdījusi D�eimijam no galvas audumu un satraukta, cik spēju, izmeklēju viņu, bet zirgs, nogu�ris pēc jājiena aukstumā un smagās papildu nastas, mīņājās. Redzēju tum�us zilumus, izspūru�ajos matos sajutu sakaltu�u asiņu cietos plan�kumus, bet pustumsā neko vairāk pateikt nevarēju. Likās, ka ledusaukstajā kaklā sataustīju pulsu, bet pārliecināta nebiju.

Makrenoks aiz elkoņa aizvilka mani projām.

-��� Vislabāk būs, ja ātri dabūsim viņu zem jumta, meitēn. Nāc man līdzi! Hektors ienesīs puiku iek�ā.

Makrenoka mājās, Eldrid�as mui�as galvenajā dzīvojamā istabā, Hektors ar klusu būk�ķi nolika savu ne�ļavu uz paklāja pie kamīna. Satvēris vienu segas stūri, viņ� uzmanīgi attina saini, un uz lēdijas

Annabellas Makrenokas prieka un lepnuma paklāja ar sārtajām un dzeltenajām puķēm izripoja �ļaugans, kails augums.

Lēdijai Annabellai par godu jāsaka, ka viņa izlikās neredzam asinis, kas sūcās viņas dārgajā Obisonas tepiķi. Putnam līdzīgā sieviete, kurai bija mazliet pāri par �etrdesmit, ģērbusies kā ciglītis saules spo�uma dzeltenā zīda mājas tērpā, a�i sasitot plaukstas, izrīkoja kalpus, kas teciņiem vien aizsteidzās uz visām pusēm, un es nebiju vēl paguvusi noņemt apmetni, kad man tika pienestas segas, palagi, karsts ūdens un viskijs.

-��� Labāk apgrieziet viņu uz vēdera, ieteica sers Markuss, ielejot divās lielās glāzēs viskiju. Viņam ar rīkstēm sakapāta mugura, un uz tās gulēt ir sāpīgi. Neliekas gan, ka viņ� vispār kaut ko justu, sers Markuss piebilda, cie�āk ielūkojies D�eimija pelnu pelēkajā sejā un cie�i aizvērtajos, zilganajos plakstiņos. Vai esi pārliecināta, ka viņ� ir dzīvs?

-��� Jā, es strupi attraucu, cerot, ka man ir taisnība. Pūlējos pagriezt D�eimiju otrādi. Bezsamaņa likās trīskār�ojusi viņa svaru. Makrenoks nāca palīgā, un mums izdevās nolikt slimnieku uz segas ar muguru pret uguni.

Pavir�a apskate noteica, ka D�eimijs ir dzīvs, ka viņam netrūkst neviena locekļa un ka nedraud tūlītēja noasiņo�ana, un tad es varēju atļauties veikt nesteidzīgāku ievainojumu uzskaiti.

-��� Varu aizsūtīt pēc ārsta, ieteicās lēdija Annabella, domīgi skatī�damās uz līķim līdzīgo cilvēku, kas gulēja kamīna priek�ā, bet �au�bos, vai viņ� tiks �urp agrāk nekā pēc stundas; ārā briesmīgi snieg. Domāju, ka atturība viņas balsī tikai daļēji bija saistīta ar sniegu. Ārsts būtu vēl viens nevēlams liecinieks, ka viņas mājās atrodas no cietuma izbēdzis noziedznieks.

-���� Neraizējieties, es izklaidīgi noraidīju piedāvājumu, esmu dziedniece. Nepievērsdama uzmanību abu Makrenoku izbrīnam, es nometos ceļos pie tā, kas bija atlicis no mana vīra, sasedzu ar segām un kailās ķermeņa daļas sāku apmazgāt ar karstā ūdenī samērcētu audumu. �obrīd mans galvenais uzdevums bija D�eimiju sasildīt; asinis uz muguras tikai viegli sūcās, ar to varēs tikt galā vēlāk.

Lēdija Annabella bija iegājusi dziļāk mājā, viņas augstā ciglī�a balss aicināja, sauca un kārtoja. Viņas dzīvesbiedrs notupās man blakus un ļoti lieti�ķi ar savām lielajām rokām un strupajiem pirkstiem sāka ber�zēt D�eimija nosalu�ās pēdas, laiku pa laikam pārtraucot, lai iedzertu malciņu viskija.

Pa gabaliņam atlokot segas, es konstatēju, kas D�eimijam nodarīts. No kakla līdz ceļgaliem viņ� bija pamatīgi sasists ar kaut ko lidzīgu ku�iera pātagai, brūces krustu �ķērsu sa�vīkoja muguru kā akurāta caurā vīle. Ievainojumu secība pati par sevi nepārprotami vēstīja, ka tā sitē�jam sniegusi baudu, un, to redzot, man no dusmām kļuva slikta dū�a.

Kaut kas smagāks, varbūt spieķis, nesavaldigāk kritis pār nelai�mīgā pleciem, reizēm sitiens ķēris tik dziļi, ka virs vienas lāpstiņas brū�cēs blāvi vizēja kauls. Uz nopietnākajiem ievainojumiem es saudzīgi uzspiedu biezu �arpijas vīstokli un turpināju apskati.

Kreisajā sānā, kur bija trāpījis koka āmurs, bija neglīts pietūkums, melni violets laukums lielāks par sera Makrenoka plaukstu. Tur pilnīgi noteikti bija lauztas ribas, bet ari tās varēja gaidīt. Manu uzmanību saistīja jēlumi uz kakla un krūtīm, kur āda bija sakrunkojusies, apsarkusi un klāta tulznām. Viena jēluma malas bija pārogļoju�ās, ar baltu pelnu apmalojumu.

-��� Velns un elle, kas tas tāds? Sers Markuss bija beidzis berzē�anu un tagad ar interesi lūkojās man pār plecu.

-��� Nokaitēts bigulis. Balss skanēja vārgi un neskaidri; pagāja labs brīdis, iekams es aptvēru, ka runātājs ir D�eimijs. Viņ� ar pūlēm pacēla galvu, parādīdams, kāpēc tik grūti runāt; vienā pusē apak�lūpa bija sakosta un pietūku�i kā pēc bites dzēliena.

Ļoti saprātīgi sers Markuss aizlika roku D�eimijam aiz kakla un pie�spieda viņam pie lūpām kausu ar viskiju. Kad stiprais dzēriens iekoda saplosītajā lūpā, D�eimijs saviebās, bet iztuk�oja trauku un atkal nolika galvu uz grīdas. Viņ� pavērsa acis pret mani. Tās bija mazliet apmiglo�tas sāpju un viskija dēļ, tomēr gai�as no smiekliem.

-���� Govis? viņ� jautāja. Tur patie�ām bij govis, vai ari es sapņoju?

-���� Nu, neko citu uz ātru roku es nevarēju sadabūt, sacīju, staro�dama no atvieglojuma, ka viņ� ir dzīvs un pie samaņas. Uzliku roku viņam uz galvas un pagriezu, lai apskatītu lielu zilumu uz vaigukaula. Tu izskaties briesmīgi skaists. Kā tu jūties? es pajautāju, sena paraduma mudināta.

-���� Dzīvs. Viņ� ar pūlēm atbalstījās uz elkoņa, lai ar galvas mājienu pieņemtu otru kausu ar viskiju, ko piedāvāja sers Markuss.

-���� Vai tie�ām tev ir tik daudz vienā rāvienā jāizdzer? es jautāju, mēģinādama pārbaudīt acu zīlītes, vai neredz pazīmes, kas liecinātu par smadzeņu satricinājumu. Bet D�eimijs izjauca manu nodomu, aiz�verot acis un atgā�ot galvu.

-��� Jā, viņ� atbildēja, sniedzot tuk�o trauku seram Markusam, kur� atkal devās pie karafes.

-���� Markus, pagaidām pietiks, lēdija Annabella, kas atkal bija parā�dījusies kā saule austrumos, apturēja vīru ar pavēlo�u �iepstienu. Pui�sim vajadzīga karsta, stipra tēja, nevis viskijs. Procesu turpināja ista�bene ar sudraba kannu rokās, kuras cēlo gaitu nu nekādi neietekmēja fakts, ka viņa joprojām bija ģērbusies naktskreklā.

-��� Karsta, stipra tēja un daudz cukura, es papildināju.

-���� Un varbūt arī viena maza �ļuciņa viskija, sacīja sers Markuss bridi, kad viņam nesa garām tējkannu, veikli noņemdams tai vāku un ieliedams no karafes krietnu devu viskija. Pateicīgi satverot kūpo�o tasi, D�eimijs pacēla to mēmā sveicienā pret seru Markusu un tikai tad piesardzīgi ielēja karsto �ķidrumu mutē. Viņam stipri trīcēja roka, un es apņēmu to ar pirkstiem, lai paceltu tasi pie lūpām.

Vēl vairāki kalpotāji ienesa saliekamu gultu, matraci, papildu segas, jaunus pārsējus, karstu ūdeni un lielu koka lādi, kurā glabājās �īs sai�mes medikamenti.

-���� Domāju, ka uguns dēļ labāk strādāsim te, lēdija Annabella paskaidroja savā burvīgajā putna balsi. Te ir vairāk gaismas, un �ī pilnīgi noteikti ir siltākā telpa visā mājā.

Pēc viņas norādījuma divi spēcīgākie kalpi katrs paņēma aiz gala segu, uz kuras gulēja D�eimijs, un līgani pārcēla slimnieku uz gultu, kas tagad bija novietota pie kamīna, kur cits kalps sabikstīja uz nakti noslāpēto uguni un piemeta vēl malku. Istabene, kas bija ienesusi tēju, tagad izveicīgi aizdedzināja vaska svecītes, kuras salika sazarotos kandelabros uz bufetes. Kaut gan lēdija Annabella izskatījās kā putniņ�, dvēselē viņa bija feldfēbelis brun�os.

-��� Jā, tagad, kad viņ� pamodies, jo ātrāk, jo labāk. Vai jums būtu aptuveni divas pēdas gar� dēlis, es jautāju, stipra siksna un varbūt da�i mazāki, taisni, plakani skali, apmēram tik gari? Es papletu pirk�stus, parādīdama kādas �etras collas. Viens no kalpiem pazuda ēnā, izgaisdams skatienam kā d�ins pēc manas pavēles.

Likās, ka �ī māja atrodas pasakā: varbūt kontrastā ar gaudojo�o puteni un aukstumu ārā un bagātīgo siltumu iek�ā vai arī varbūt tikai tāpēc, ka jutu atvieglojumu, pēc tik ilgām baiļu un rai�u stundām redzot D�eimiju dro�ībā.

Lampas gaisma apspīdēja nospodrinātās, smagās tum�a koka mēbe�les, uz bufetes mirdzēja sudrabs, trausli stikla un porcelāna nieki rotāja kamīna dzegu, ērmoti kontrastējot ar asiņaino, sakropļoto augumu tā priek�ā.

Jautājumi netika uzdoti. Mēs bijām sera Markusa viesi, un lēdija Annabella izturējās tā, it kā tas, ka viņas mājā pusnaktī ierodas cilvēki un asiņo uz viņas paklāja, būtu ikdieni�ķs notikums. Pirmo reizi man ienāca prātā, ka kaut kas tāds varējis notikt ari agrāk.

-���� Ļoti nepatīkami, sers Markuss sacīja, aplūkodams sadragāto roku ar pieredzēju�u skatienu, kādu var gūt tikai kaujas laukā. Un noteikti arī drausmīgi sāp. Tomēr no tā tu nemirsi, vai ne? Viņ� izslē�jās un noslēpumainā tonī uzrunāja mani.

-���� Sprie�ot pēc tā, ko tu man stāstīji, domāju, ka būs sliktāk. Izņe�mot ribas un roku, kauli nav lauzti, un pārējais viss ir labi. Es teiktu, ka tev, puis, ir paveicies.

No gulo�ā auguma gultā atskanēja vārgs �ņāciens.

-��� Laikam jau to var saukt par veiksmi. Mani rīt gribēja pakārt. Viņ� nemierīgi pagrozīja galvu uz spilvena, cen�oties paskatīties uz seru Markusu. Vai tu to zini� ser? viņ� piebilda, ieraudzījis sera Markusa iz�ūto vesti, uz kuras starp rozēm un balo�iem ar sudraba diegiem bija iz�ūts viņa ģerbonis.

Makrenoks atmeta ar roku, noraidīdams �o sīko formalitāti.

-���� Nu, ja kapteinis bij gribējis, lai tevi var rādīt bendem, tad ar muguru viņ� aizgājis mazliet par tālu, sers Markuss piebilda, noņe�mot asinīm piesūku�os �arpiju un tās vietā uzliekot tīru.

-��� Jā. Viņ� zaudēja galvu, kad� kad viņ�� D�eimijs pūlējās dabūt vārdus pār lūpām, tad atteicās no �ī nodoma, aizvēra acis un pagrieza galvu pret uguni. Ak Dievs, kā es esmu noguris.

Mēs ļāvām viņam atpūsties, līdz man pie sāniem materializējās kalps ar skaliem, kurus biju lūgusi. Tad es saudzīgi paņēmu sadragāto labo roku un pacēlu tuvāk svecei, lai varu kārtīgu apskatīt.

Kauli jāsaliek jo ātrāk, jo labāk. Ievainotie muskuļi jau vilka pirk�stus uz iek�u. Kad redzēju, cik ievainojums ir nopietns, es zaudēju dū�u. Bet, lai D�eimijs vēl kādreiz varētu lietot labo roku, tad man jāmēģina.

Kamēr es izmeklēju ievainoto, lēdija Annabella bija stāvējusi man aiz muguras un ar interesi vērojusi, ko es daru. Kad noliku roku, viņa panāca soli uz priek�u un atvēra nelielu zāļu lādīti.

-��� Laikam jau jums vajadzēs krastkaņepes un varbūt ķir�a mizu. Es nezinu� Viņa domīgi noskatīja D�eimiju. Ko teiksiet par dēlēm? Dāmas koptā roka, gatava nocelt vāku, kavējās virs trauka, kurā varēja redzēt duļķainu �ķidrumu.

Es nodrebinājos un papurināju galvu.

-��� Nē, nedomāju vis, vismaz pagaidām. Bet man patie�ām node�rētu� vai jums gadījumā nav kāds opiāts? Es noslīgu ceļos viņai bla�kus, lai izpētītu kastes saturu.

-��� O jā! Viņas roka nekļūdīgi atrada mazu, zaļu pudelīti. Magoņu ziedi, viņa izlasīja uz etiķetes. Vai derēs?

-���� Lieliski. Es ar pateicību pieņēmu pudelīti.

-��� Nu tad labi, es mo�i uzrunāju D�eimiju, ielejot glāzē nedaudz smirdo�ā �ķidruma, tev vajadzēs piecelties sēdus, lai norītu �o. Tad tu aizmigsi un gulēsi ilgi. Faktiski es mazliet �aubījos, cik ieteicams ir opijs pa virsu tādam daudzumam viskija, bet cita varianta salikt roku, kamēr slimnieks ir nomodā, nebija. Es pagāzu pudelīti, lai ielietu vēl mazliet vairāk.

D�eimijs mani apturēja, uzliekot roku man uz ceļa.

-��� Es negribu zāles, viņ� stingri pieteica. Varbūt vēl tikai kādu lāsi viskija� viņ� �aubījās, mēle pieskārās sakostajai lūpai, �un kaut ko starp zobiem.

Noklausījies mūsu sarunu, sers Markuss devās pie sava skaistā, mir�dzo�ā �eratona rakstāmgalda istabas stūri un sāka tur kaut ko meklēt. Pēc brī�a viņ� atgriezās ar gabaliņu nolietotas ādas. Apskatījusi biezo ādas gabalu tuvāk, es tajā redzēju desmitiem sīku pusloka iedobumu, kas pārklāja cits citu, zobu pēdas, es satriekta aptvēru.

-��� Lūdzu, sers Markuss izpalīdzīgi sacīja. Es pats to izmantoju Svētā SImaņa hospitāli; palīdzēja, kamēr man no kājas izvilka musketes lodi.

Pavērtu muti es noskatijos, kā D�eimijs ar galvas mājienu paņem ādu un pārlai� ar īk�ķi mazajām bedrītēm. Es apstulbusi runāju lēnām:

-��� Vai tie�ām tu gribi, lai es salieku deviņus salauztus kaulus, kamēr esi nomodā?

-��� Jā, viņ� īsi izmeta, ieliekot ādas gabalu starp zobiem, un kā izmēģinot sakoda. Tad patriņāja to uz priek�u un atpakaļ, meklējot ērtāko sakodienu.

�is kustības teatrālisma saniknota, trauslā savaldība, ko biju tā sar�gājusi, pēk�ņi izsīka.

-���� Vai tu reiz beigsi tēlot vienu sūda varoni! es uzbļāvu D�eimi�jam. Mēs visi zinām, ko tu esi izdarījis, un tev nav jāpierāda, cik daudz tu vari izturēt! Vai arī tu domā, ka mēs visi apjuksim, ja tu ikkatru minūti neteiksi, kas darāms? Sasodīts, ko tu iedomājies, ka esi kāds sūda D�ons Veins?

Iestājās neveikls klusums. D�eimijs pavērtu muti raudzījās mani. Beidzot viņ� ierunājās:

-���� Klēra, mēs esam aptuveni pāris jūd�u no Ventvērtas cietuma. Mani rīt paredzēts pakārt. Vienalga, kas noticis ar Rendelu, angļi driz vien pamanīs, ka manis nav.

Es iekodu lūpā. Viņ� runāja taisnību. "Nejau�i" atbrīvoto cietum�nieku daudzums situāciju varētu mazliet apgrūtināt, bet kaut kad kopējais aprēķins tiks izdarits, un tad sāksies meklē�ana. Un, patei�coties uzkrīto�ajai atbrīvo�anas metodei, ko biju izvēlējusies, pavisam driz uzmanību piesaistīs Eldrid�as mui�ai.

-��� Ja mums paveiksies, D�eimijs klusā balss turpināja, sniegs aizkavēs meklētājus, līdz mēs būsim prom. Ja ne� Viņ� paraustīja ple�cus, lūkodamies liesmās. Klēra, es neļau�u viņiem saņemt mani ciet vēlreiz. Un ļaut, lai mani iemidzina, gulēt te bezpalīdzīgi, ja viņi iero�das, un pamosties atkal iekaltam va�ās kamerā� Klēra, to es nevaru.

Man zem plakstiņiem sūrstēja asaras. Uguns kvēlo�ana kamīnā pie�ķīra mānīgi veselīgu sārtumu bālajiem vaigiem. Redzēju, ka garie muskuļi D�eimija kaklā noraustās, kad viņ� norija siekalas.

-��� Neraudi, Ārmaliet, D�eimijs teica tik klusi, ka tikai es to dzir�dēju. Viņ� pastiepa veselo roku un mierino�i noglāstīja man kāju. Domāju, ka mēs esam puslīdz dro�ībā, zeltenīt. Ja es uzskatītu, ka mūs var sagūstīt, tad pilnīgi noteikti ne�ķiestu vienu no pēdējām savas dzīves stundām, ļaujot tev lāpīt man roku, kuru man vairs nevajadzēs. Atved pie manis Mērtegu. Tad atnes viskiju, un ķeramies pie darba.

Stāvēju pie galda un gatavojos medicīniskajai procedūrai, tāpēc nedzirdēju, ko D�eimijs teica Mērtegam, bet vienu brīdi redzēju gal�vas kopā sabāztas, tad Mērtega cīpslainā roka viegli pieskārās jaunākā vīrie�a ausij vienai no retajām vietām, kas bija vesela.

īsi pamājis atvadu sveicienu, Mērtegs manījās uz durvīm. Kā �urka, es nodomāju, kas aiz�aujas gar sienas līsti, lai viņu nepamanītu. Sekoju ve�ukam līdzi gaitenī un sakampu aiz pleda stūra tie�i tajā brīdī, kad viņ� grasījās iz�maukt pa ārdurvīm.

-���� Ko viņ� tev teica? es nikni noprasīju. Uz kurieni tu ej?

Tumsnējais, sīkstais vīrelis bridi apdomājās, tad rāmā balsī atbil�dēja:

-��� Mēs, redz, ar �ito jauno Absolomu ejam vaktēt Ventvērtu. Ja sarkansvār�i postos uz �o pusi, man viņi jāapsteidz un, ja paliek laiks, jūs abi jānobēdzina, tad jāņem trīs zirgi un jālai�as projām, lai aizvilinātu sekotājus no mui�as. Te ir pagrabs; tas var noderēt par slēptuvi, ja �ie nemeklē dikti cītīgi.

-��� Un ja slēpties nav laika? Es samiegtām acīm uz viņu skatījos, sak, pamēģini tikai kaut ko noklusēt.

-��� Tad man viņ� jānogalē un tevi jāņem sev līdzi, Mērtegs ar atbildi nekavējās. Dziedi vai raudi, viņ� piebilda ar ļaunu sminu un pagriezās uz durvīm.

-���� Pagaidi! es skarbi uzsaucu, un viņ� apstājās. Vai tev ir otrs duncis?

Plānās uzacis pa�āvās uz aug�u, bet roka bez kavē�anās pieskārās jostai.

-��� Vai tev vajag? �iten te? Skatiens pārslīdēja greznajam un klu�sajam priek�namam ar angļu klasicisma stilā apgleznotajiem griestiem un dekoratīvajiem koka sienu paneļiem.

Mana dun�a kabata bija tā sadriskāta, ka vairs nebija lietojama. Es paņēmu dunci un ieslidināju to aizmugurē starp ņieburu un kleitu, kā biju redzējusi darām �igānietes.

-��� Nekad neko nevar zināt, vai ne? es mierīgi noteicu.

Kad viss bija sagatavots, es ļoti uzmanīgi izpētīju brūci, lai novēr�tētu bojājumu apjomu un izlemtu, kas darāms. D�eimijs strauji ierāva plau�ās gaisu, kad pieskāros kādai īpa�i jutīgai vietai, bet, kamēr es iztaustīju katru kaulu un locītavu, cen�oties iegaumēt, kur atrodas katrs lūzums un izme�ģījums, acis viņ� turēja ciet.

-��� Piedod, es nomurmināju.

Saņēmu arī veselo roku un salīdzinot rūpīgi izspaidīju visus pirk�stus abām rokām gan veselajai, gan savainotajai. Tā kā man ne�bija ne rentgenuzņēmumu, ne pieredzes ar �ādām operācijām, man vajadzēs vadīties pēc sajūtām, lai atrastu un izlīdzinātu sadragātos kaulus.

Pirmā locītava ir vesela, bet otrajā falangā ir plīsums, es nodomāju. Piespiedu stiprāk, lai noteiktu plīsuma garumu un virzienu. Ievainotā roka palika nekustīgi guļam man plaukstā, bet veselās pirksti instink�tīvi saliecās.

-���� Piedod, es vēlreiz nomurmināju.

Veselā roka pēk�ņi izslīdēja no mana tvēriena, jo D�eimijs paslējās uz elkoņa. Izspļāvis ādas gabalu, viņ� lūkojās manī, un sejā atspoguļo�jās kaut kas vidējs starp uzjautrinājumu un izmisumu.

-��� Armaliet, viņ� pārmeto�i ieteicās, ja tu atvainosies ikreiz, kad nodarisi man sāpes, tad �ī nakts būs ļoti gara turklāt tā sākusies jau labi sen.

Dro�i vien izskatījos satriekta, jo viņ� sāka stiept roku pēc manis, tad saviebās un nolaida to. Ta�u savaldījies viņ� savu sakāmo pabeidza skaidri:

-���� Es zinu, ka tu nevēlies nodarīt man sāpes. Bet tev nav citas izejas, tāpat kā man, un nav vajadzības ciest mums abiem. Dari, kas tev jādara, un es, ja vajadzēs, klieg�u.

Atkal iekodies ādas siksnā, D�eimijs zvērīgi atņirdza pret mani zobus, tad lēnām un teatrāli izbolīja acis. Tā viņ� tik ļoti atgādināja apjuku�u tīģeri, ka es nespēju novaldīties un sāku histēriski smieties.

Aiz�āvu mutei priek�ā roku, bet vaigi sāka svilt, kad ieraudzīju lēdi�jas Annabellas un viņas kalpotāju izbrīnītās sejas, jo viņi, stāvēdami D�eimijam aiz muguras, protams, �o viepli neredzēja. Bet sers Markuss no savas vietas blakus gultai gan bija to pamanījis un nosmaidīja savā platajā bārdā.

-��� Turklāt, D�eimijs turpināja, vēlreiz izspļaudams ādas gabalu, -ja angļi uzradīsies pēc �īm mocībām, laikam jau lūgtin lūg�os, lai ved mani atpakaļ uz cietumu.

Es paņēmu ādas gabalu, ieliku D�eimijam starp zobiem un atkal iespiedu viņa galvu spilvenā.

-���� Klauns tāds, es rājos. Viszinis. Nolāpītais varonis. Bet viņ� bija noņēmis man no pleciem smagu nastu, un es strādāju mierīgāk. Pat ja pamanīju katru savieb�anos un grimasi, es vismaz vairs nejutos tik briesmīgi.

Sāku aizmirsties darbā, visu uzmanību koncentrējot saviem pirkstu galiem, lai novērtētu katru bojājuma punktu un izlemtu, kā labāk ielikt lauztos kaulus �inās. Par laimi, īk�ķis bija cietis vismazāk; tikai pirmās locītavas lūzums. Tas sadzīs gludi. Ceturtā pirksta otrais kauliņ� bija pilnībā iznīcināts; kad viegli to paripināju starp īk�ķi un rādītājpirkstu, jutu tikai mīkstu kaulu �ķembu ber�anos, un D�eimijs ievaidējās. Tur neko nevarēja darīt, tikai ie�inēt locītavu un cerēt uz labāko.

Vissare�ģītāk bija izdomāt, ko iesākt ar vidējā pirksta kombinēto lūzumu. Pirksts būs jāiztaisno, un izlīdu�ais kauls jāievelk caur brūci atpakaļ audos. Agrāk biju redzējusi, kā to dara vispārējā narkozē, vadoties pēc rentgenuzņēmuma.

Līdz �im brīdim problēma vairāk bija mehāniska, man tikai vaja�dzēja izdomāt, kā atjaunot satriekto, izkropļoto roku. Tagad biju nonā�kusi aci pret aci ar iemeslu, kādēļ mediķi izvairās ārstēt savus ģimenes locekļus. Medicīnā ir da�as procedūras, kuras prasa zināmu ne�ēlību, ja vēlas veiksmīgu rezultātu; distancē�anās ir nepiecie�ama, lai labāk noritētu dzī�anas process un ārsts nenodarītu pacientam sāpes.

Sers Markuss neuzkrīto�i bija pienesis pie gultas solu. Kamēr es beidzu apsaitē�anu, viņ� apsēdās uz tā, ērti iekārtoja savu milzīgo augumu un saņēma D�eimija veselo roku.

Spied, cik spēka, puis, viņ� sacīja.

Atbrīvojies no lā�ādas un sirmās pinkas kārtīgi sasējis pakausī, Makrenoks vairs neizskatījās pēc biedējo�ā me�ave�a, bet izrādījās pieklājīgi ģērbies pusmū�a vīrs ar glīti apcirptu platu bārdu un mili�tāru stāju. Nervozējot par to, ko tūlīt mēģinā�u izdarīt, man �ī cilvēka nosvērtība likās mierino�a.

Es dziļi ievilku elpu un lūdzu Dievu, lai dod man vēsu prātu.

Tas bija darbs, kas prasīja daudz laika, iedvesa �ausmas un plosīja nervus, bet tam piemita arī sava burvība. Da�kārt tas daudz pūļu nesa�gādāja, piemēram, ielikt �inās divus pirkstus ar vienkār�iem lūzumiem. Citkārt bija grūtāk. Un D�eimijs kliedza skaļi -, kad saliku vidējo pirk�stu, man vajadzēja stipri spiest, lai ievilktu kaula galus atpakaļ. Mirkli vilcinājos, zaudējusi dū�u, bet sers Markuss mani paskubināja: "Nevelc garumā, meitēn!"

Es pēk�ņi atcerējos, ko D�eimijs man sacīja tajā naktī, kad piedzima D�enijas bērns: "Es pats spēju paciest sāpes, bet tavējās es nespētu izturēt. Tas prasītu vairāk spēka, nekā man ir." Viņam bija taisnība tam vajadzēja spēku un es cerēju, ka mums abiem tā pietiks.

D�eimijs bija aizgriezies, bet es redzēju, kā uz �okļa izspie�as mus�kuļu mezgli, kad viņ� cie�āk iekoda zobos ādas siksnu. Es arī sakodu zobus un turpināju; asais kaula gals gausi pazuda atpakaļ zem ādas, un pirksts ar moko�u pretestību iztaisnojās. Kad tas bija galā, mēs abi trīcējām.

Arvien mazāk es manīju, kas notiek apkārt. D�eimijs laiku pa lai�kam ievaidējās, divas reizes uz brīdi darbu vajadzēja pārtraukt, lai viņ� izvemtos, galvenokārt viskiju, jo cietumā necik daudz nebija ēdis. Ta�u gandrīz visu laiku viņ� klusi, monotoni kaut ko murmināja gēlu valodā, pieri piespiedis pie sera Markusa ceļiem. Ādas sloksnes dēļ es nevarēju pateikt, vai viņ� lamājas vai lūdz Dievu.

Beidzot visi pirksti bija taisni un stīvi notītajās �inās kā jaunas adatas. Es baidījos no infekcijas, īpa�i par saplosīto vidējo pirkstu, bet citādi biju puslīdz pārliecināta, ka dzī�ana norisēs labi. Par laimi, tikai viena locītava bija nopietni traumēta. Visticamāk, zeltnesis paliks stīvs, bet pārējie funkcionēs normāli ar laiku. Vienīgais, ko varēju darīt ar saplaisāju�ajiem metakarpālajiem kauliem un durto brūci, bija to izmazgāt ar antiseptisku līdzekli, uzlikt ziedi un lūgt Dievu, lai nepie�metas stingumkrampji. Es atkāpos, viscaur drebēdama pēc nakts darba, mans ņieburs bija sviedriem piesūcies, jo biju sēdējusi ar muguru pret kamīnu.

Lēdija Annabella tūlīt pienāca pie manis, aizveda līdz krēslam un iespieda manās drebo�ajās rokās tasi tējas ar viskiju. Sers Markuss (neviens mediķis nebūtu labāks palīgs operāciju zālē) atbrīvoja D�eimija saspiesto roku un berzēja vietas, kur siksna bija iespiedusies pārāk dziļi saspringtajā miesā. Es redzēju, ka vecā vira roka bija sarkana, kur D�eimijs bija to saspiedis.

Nebiju pamanījusi, ka ieslīgstu snaudā, līdz piepe�i satrūkos, kad galva atkrita pret krūtīm. Lēdija Annabella, ar mīkstu roku satvērusi manu elkoni, mudināja piecelties.

-���� Nāciet nu, mīļā! Jūs esat pagalam pārgurusī; jāpadomā arī par jūsu ievainojumiem, jums arī mazliet jāpaguļ.

Es, cik pieklājīgi spēju, centos noraidīt viņas gādību.

-��� Nē, es nevaru. Man jāpabeidz� Tālāk mans snaudo�ais prāts nespēja izdomāt, un sers Markuss veikli izņēma man no rokām etiķa pudeli un lupatu.

-��� Par pārējo parūpē�os es, viņ� sacīja. Redz, man gadījies pār�siet ievainojumus kaujas laukā. Atmetis segas, vecais karavīrs pār�steidzo�i veikli un saudzīgi sāka slaucīt asinis no pātagas cirtienu brūcēm. Uztvēris manu skatienu, viņ� pasmaidīja, bārdai priecīgi sa�ū�pojoties. Savā laikā esmu mazgājis krietni daudz pērienu pēdu. Un da�as arī pats uzsitis. Sitās tāds nieks vien ir, zeltenīt; pēc da�ām die�nām būs aizvilku�ās. Zinādama, ka viņam taisnība, es piegāju pie gultas galvgaļa. D�eimijs bija nomodā un nedaudz viebās, kad antisep�tiskais �ķīdums koda jēlajās brūcēs, bet plaksti bija smagi un zilās acis satumsu�as no sāpēm un noguruma.

-��� Ej pagūli, Armaliet! Es izvilk�u.

Nezināju, vai tā būs. Bet bija skaidrs, ka es neizvilk�u, katrā ziņā ne ilgi. No pārguruma es zvārojos, un saskrāpētās kājas sāka svilt un sūrstēt. Absoloms tās bija mājiņā nomazgājis, bet vajadzēja uzlikt kādu ziedi.

Es mēmi pamāju un pagriezos, jo lēdija Annabella saudzīgi, tomēr uzstājīgi saspieda man elkoni.

Pusceļā uz kāpnēm es atcerējos, ka nebiju pateikusi seram Markusam, kā jāpārsien ievainojumi. Dziļās brūces uz pleciem jāapsaitē un jāliek polsteri, lai var vilkt kreklu, kad mums vajadzēs bēgt. Bet vieglā�kās pletnes cirtienu brūces jāatstāj vaļējas, lai apvelkas krevele. A�i pārlaidu skatienu viesu istabai, kur lēdija Annabella mani ieveda, tad Īsi atvainojos un noklumburoju lejā pa kāpnēm uz viesistabu.

Apstājos ēnainajā durvju ailā, lēdija Annabella atradās man tie�i aiz muguras. D�eimija plaksti bija aizvērti; acīmredzot viņ�, viskija un noguruma pieveikts, bija aizsnaudies. Segas atmestas, jo kar�stumā, kas plūda no kamīna, izrādījās liekas. Sers Markuss nevērīgi uzlika roku uz D�eimija auguma, sniedzoties pāri gultai pēc lupatas. Reakcija bija līdzīga īssavienojumam. D�eimija mugura spēji izliecās uz aug�u, dibena muskuļi cie�i saspringa, no lūpām patvaļīgi izlauzās nikns sauciens, tad viņ�, par spīti salauztajām ribām, rāvās atpakaļ un izbiedētām, miega pilnām acīm paglūnēja uz seru Markusu. Sers Mar�kuss, ari sabijies, sekundi stāvēja kā sastindzis, tad paliecās uz priek�u, saņēma D�eimiju aiz rokas un atkal saudzīgi pagrieza uz vēdera. Domās iegrimis, viņ� ļoti piesardzīgi novilka ar pirkstu pa D�eimija miesu. Tad saberzēja pirkstus, un uguns gaismā paspīdēja eļļaini nosēdumi.

-���� O, viņ� lieti�ķi noteica. Vecais karavīrs uzvilka segu D�eimi�jam līdz viduklim, un es redzēju, ka zem pārsējiem mazliet atslābst saspringtie pleci.

Sers Markuss draudzīgi piesēdās pie D�eimija gultas galvgaļa un atkal divās glāzēs salēja viskiju.

-���� Vismaz tik daudz prāta viņam bij, lai pirms tam tevi ieeļļotu, viņ� piebilda, vienu kausu sniedzot D�eimijam, kur� ar grūtībām paslējās uz elkoņa, lai paņemtu viskiju.

-��� Kā tad. Nedomāju, ka tas bij manu ērtību dēļ, D�eimijs sausi noteica.

Sers Markuss iedzēra malku viskija un domīgi no�makstināja lūpas. Kādu bridi nekas cits nebija dzirdams kā vien uguns sprak�ķi, bet ne es, ne lēdija Annabella negrasījāmies iet iek�ā.

-��� Ja tev tas ir kāds mierinājums, sers Markuss atkal ierunājās, acis pievērsis karafei, viņ� ir pagalam.

-���� Dro�i? D�eimijs neizprotamā toni pārjautāja.

-���� Nezinu, kā cilvēks var palikt dzīvs, kad tam pāri gāju�i trīsdes�mit pustonnu smagi lopi. Rendels palūrēja gaiteni, lai noskaidrotu, kas sacēlis tādu ļembastu, un pēc tam mēģināja tikt atpakaļ. Bet piedurkne uzķērās uz raga, govs izrāva viņu ārā, un es redzēju, ka viņ� noslīd gar sienu. Mēs ar seru Fle�eru stāvējām uz kāpnēm, lai mūs nesabradā. Protams, sers Fle�ers trakoti satraucās un sūtīja vīrus kapteini meklēt, bet nekur tuvumā viņu neatrada kad apkārt cilājas ragi, lopi grūstās un tajā jezgā lāpas birst zemē no sienām. Jēziņ, vecīt, tev vajadzēja to redzēt! Sers Markuss, atceroties piedzīvoto, ietaurējās smieklos un satvēra karafes kaklu. Tava sieva, puis, ir viena varena merģele, nav vārdam vietas! Sprauslādams viņ� ielēja vēl vienu glāzi un dzēra, bet smejoties mazliet viskija ieskrēja elpvadā.

-��� Vienalga, viņ� atsāka runāt, uzblie�ot sev pa krūtīm, kad mēs izdzinām govis ārā, pāri bija palikusi vien asinīs izvārtīta lupatu lelle. Sera Fle�era vīri aiznesa kapteini projām, bet, ja arī tobrīd viņ� vēl bija pie dzīvības, tad ilgi vairs nevilks. Vēl maķenīt, puis?

-��� Jā, tencinu.

Uz brīdi iestājās klusums, ko pārtrauca D�eimijs:

-���� Nē, neteik�u, ka tas man ir kāds mierinājums, bet paldies, ka pastāstīji. Sers Markuss vērīgi palūkojās puisī.

-��� Mmmphmmmm. To tu neaizmirsīsi, viņ� asi pateica. I nepū�lies. Ja vari, tad ļauj tai vainai sadzīt tāpat kā pārējiem pu�umiem. Neknibini, un tas sadzīs pats no sevis. Vecais karavīrs pacēla mezglainu roku, no kuras mazgā�anas laikā bija uzrotīta piedurkne, lai parādītu robainu plēsuma rētu no elkoņa līdz plaukstai. Lai rētas tevi neuz�trauc. Nu labi. Varbūt da�as. Acīmredzot kaut ko atcerējies, D�eimijs pūlējās pagriezties uz sāniem. Sers Markuss iesaucies nolika glāzi.

-��� Ei, puis, uzmanīgi! Tūlīt iedursi ribas galu plau�ās. Viņ� palī�dzēja D�eimijam noturēt līdzsvaru uz labā elkoņa un atbalstam aizbāza aiz muguras savīkstītu segu.

-���� Man vajag nelielu nazi. D�eimijs smagi elpoja. Ja var, tad asu. Neko nejautājot, sers Markuss aiz�āpoja līdz spo�ajai fran�u bufetei un parakņājās pa atvilktnēm, saceldams apbrīnojami lielu troksni, līdz beidzot izvilka augļu nazi ar perlamutra spalu. Viņ� ielika to D�eimija veselajā rokā, tad ar rūcienu apsēdās un paņēma glāzi.

-��� Vai tev vēl nepietiek pu�umu! viņ� pavaicāja. Vēl vajag kādu klāt?

-��� Tikai vienu. D�eimijs bīstami �ūpojās uz viena elkoņa, zodu piespiedis pie krūtīm, kad neveikli virzīja aso kā �ilete nazi zem kreisās krūts. Sers Markuss mazliet nedro�i pa�āva roku un sagrāba D�eimija elkoni.

-��� Dod es tev palīdzē�u, puis. Tu tūlīt uzkritīsi tam dūcim virsū. Mirkli apdomājies, D�eimijs negribīgi atdeva nazi un atgūlās uz satītās segas. Viņ� pieskārās krūtīm kādu collu zem galiņa.

-��� Te. Sers Markuss pastiepa roku uz bufetes pusi, paķēra lampu un uzlika uz ķebļa, kur bija iepriek� sēdējis. Pa gabalu es nevarēju saskatīt, ko viņ� tur pēta; izskatījās pēc mazas, sarkanas apdeguma tulznas. Viņ� vēlreiz pamatīgi ievilka viskiju no glāzes, tad nolika to blakus lampai un piespieda na�a galiņu pie D�eimija krūts. Laikam biju nevil�us sakustējusies, jo lēdija Annabella satvēra manu piedurkni un brīdino�i kaut ko nomurmināja. Na�a gals spiedās dziļāk, tad strauji pagriezās un izrāva robu; tā cilvēks izgrie� puvumu no persika. D�ei�mijs ievaidējās, un tieva, sarkana strūkliņa notecēja pa vēderu, nosmē�rējot segu. Viņ� apvēlās, piespie�ot ievainojumu pie matra�a.

Sers Markuss nolika augļu nazi.

-��� Tiklīdz atkal varēsi, vecīt, viņ� ieteica, paņem sievu priek�ā, un lai viņa tevi mierina. Sievietēm tas patīk, viņ� piebilda, raidīdams smaidu uz ēnaino durvju aiļu, Dievs vien zina, kādēļ.

Lēdija Annabella klusi noteica:

-��� Nāciet, mīļā! Būs labāk, ja viņ� kādu brīdi paliks viens. Es nolēmu, ka sers Markuss pats tiks galā ar pārsējiem, un klumburoju namamātei pakaļ pa �aurajām kāpnēm uz savu istabu.

Uztrūkos no sapņa par bezgalīgām vītņu kāpnēm, kuru apak�ā glū�nēja �ausmas. Mugura bija noguruma savilkta, un kājas sāpēja, bet es piecēlos sēdus savā aizlienētajā naktskreklā un meklēju pa tumsu sveci un kramu. Jutu nemieru, ka atrodos tik tālu no D�eimija. Ja nu esmu viņam vajadzīga? Vai vēl ļaunāk, ja angļi ieradu�ies, kamēr viņ� lejā guļ, viens un neapbruņots? Piespiedu seju pie loga aukstās rūts, un vienmērīgā sniega grabinā�ana pret stiklu mani nomierināja. Kamēr plosījās vētra, mēs bijām puslīdz dro�ībā. Uzvilku rītakleitu un, paņē�musi sveci un dunci, devos lejup pa kāpnēm.

Mājā valdīja klusums, vienīgi kamīnā sprak�ķēja uguns. D�eimijs bija aizmidzis vai vismaz gulēja aizvērtām acīm, seju pagriezis pret uguni. Es klusiņām, lai nepamodinātu slimnieku, apsēdos uz paklāja pie kamīna. Ja neskaita tās pāris izmisuma pilnās minūtes Ventvērtas cietuma kazemātos, �ī bija pirmā reize, kad bijām divatā. Man likās, ka tas bija pirms daudziem gadiem. Es uzmanīgi pētīju D�eimiju, it kā aplūkojot sve�inieku.

�ķita, ka pa�reizējos apstākļos fiziski viņa stāvoklis ir cie�ams, bet es tomēr raizējos. Operācijas laikā viņ� bija izdzēris tik daudz viskija, ka tas varētu nogāzt no kājām vezumu vilcēju zirgu, un, par spiti vem��anai, krietna daļa acīmredzot joprojām atradās viņā.

D�eimijs nebija pirmais varonis, ko satiku savā mū�ā. Parasti kara lauka hospitālim vīrie�i plūda cauri pārāk ātri, lai māsas ar viņiem iepazītos tuvāk, bet laiku pa laikam gadijās kāds, kur� runāja par maz, jokoja par daudz, kura stīvums bija stiprāks, nekā varētu izskaidrot ar sāpēm un vientulību.

Un es aptuveni zināju, ko viņa labā darīt. Ja atlika laika un ja viņ� bija no tiem, kas runāja, tā atvairot tumsu, kas draudēja viņu aprit, tad varēja sēdēt un klausīties. Ja slimnieks klusēja, tad kā garāmejot pieskāries un gaidīji, kad kādā brīdī, piesardzībai atslābstot, izdosies paglābt viņu no sevis pa�a un turēt apskautu, kamēr viņ� padzen savus dēmonus. Ja atlika laiks. Bet, ja neatlika, tad iedūri �ļirci ar morfīnu un cerēji, ka atradīsies kāds, kas viņu uzklausīs, kamēr tu ej garām pie cilvēka, kura ievainojumi ir saskatāmi ar aci.

D�eimijs runās ar kādu, agrāk vai vēlāk. Laiks vēl bija. Bet es cerēju, ka tā nebū�u es.

Viņ� bija kails līdz jostasvietai, un es paliecos uz priek�u, lai apska�tītu muguru. Tādu skatu aizmirst nav viegli. Tikai plaukstas malas pla�tums �ķira garās brūces, kuras bija cirstas ar tādu prātam neaptveramu regularitāti. Tajā bridi viņ� noteikti bija stāvējis kā sālsstabs. Es slepus uzmetu skatienu plaukstu locītavām tās bija veselas. Tātad D�eimijs bija turējis vārdu nebija pretojies. Un nostāvējis nekustīgi visu spī�dzinā�anas laiku, maksādams par manu dzīvību to cenu, par kādu viņi bija vienoju�ies.

Izberzēju acis piedurknē. Paldies par to, ka puņķojos pie viņa nekus�tīgā auguma, viņ� man neteiks, es nodomāju. Pamīņājos, un svārki klusi no�vīkstēja. D�eimijs atvēra acis, bet neizskatījās īpa�i nomocījies. Viņ� apveltīja mani ar tikko jau�amu un noguru�u, bet īstu smaidu. Es atvēru muti un pēk�ņi attapos, ka man nav ne jausmas, ko teikt. Ne jau pateikties. Jautāt "Kā tu jūties?" būtu muļķīgi; bija ta�u skaidrs, ka viņ� jūtas briesmīgi. Kamēr es prātoju, viņ� ierunājās pirmais:

-���� Klēra? Mīļā, vai ar tevi viss kārtībā?

-��� Vai ar mani viss kārtībā? Ak Dievs, D�eimij! Asaras sūrstēja zem plakstiņiem, un es �ņaukādamās tos samirk�ķināju. Viņ� lēnām, it kā pie tās smagi karātos va�as, pacēla veselo roku un noglauda man matus. Viņ� pievilka mani sev tuvāk, bet es atrāvos, pirmo reizi apzinā�damās, pēc kā izskatos, seja saskrāpēta, ar koka sulu klāta, mati stīvi no vārdos nenosaucamu vielu traipiem.

-��� Nāc �urp, viņ� aicināja, gribu uz brīdi tevi apskaut.

-���� Bet es esmu nosmērējusies ar asinīm un vēmekļiem, iebildu, veltīgi mēģinādama savākt savus matus.

D�eimijs sāka sēkt, �ī vieglā elpas izpū�ana bija vienīgais, ko lauz�tās ribas ļāva, ja radās vēlē�anās smieties.

-��� Dieva māte, Armaliet, tās ir manas asinis un mani vēmekļi. Nāc �urp!

Viņa roka mierino�i apņēma manus plecus. Noliku galvu uz spil�vena blakus viņa galvai, un mēs klusēdami sēdējām pie uguns, viens otrā smeļoties spēku un mieru. Viņa pirksti viegli skāra mazo brūcīti man zem �okļa.

-��� Nedomāju, ka vēl kādreiz tevi redzē�u, Armaliet. Balss bija klusa un mazliet piesmakusi no klieg�anas un viskija. Es priecājos, ka esi te.

Es piecēlos sēdus.

-���� Necerēji redzēt! Kā tā? Vai tu domāji, ka es nedabū�u tevi laukā?

Viņ� ar vienu lūpas kaktiņu pasmaidīja.

-��� Nu nē, nedomāju vis. Es domāju: ja tev to pateik�u, tu iespitēsies un atteiksies iet ārā.

-��� Es iespītē�os! Mani pārņēma niknums. Lai kas to teiktu!

Iestājās klusums, kas kļuva mazliet neērts. Man vajadzēja uzdot

da�us jautājumus no medicīniskā viedokļa, bet tās bija ļoti sāpīgas tēmas no personiskā viedokļa. Beidzot es izvēlējos pajautāt:

-��� Kā tu jūties?

D�eimija acis bija aizvērtas, ēnu apņemtas un sve�u gaismā likās iegrimu�as dobumos, bet platā mugura zem pārsējiem �ķita saspringta. Lielā, savainotā mute raustījās tā kā smaidā, kā grimasē.

-���� Es nezinu, Armaliet. Nekad neesmu tā juties. Liekas, es gribētu darīt visu ko uzreiz, bet prāts turas pretī un augums kļuvis par node�vēju. Es gribu tūlīt doties no �ejienes projām un skriet, cik ātri un cik tālu vien varu. Gribu kādu piekaut. Ak Dievs, kā es gribu iedot kādam pa purnu! Gribu nodedzināt Ventvērtas cietumu līdz zemei. Un es gribu ari gulēt.

-��� Akmeņi nedeg, es lieti�ķi iebildu. Varbūt tāpēc labāk būs, ja tu pagulēsi.

Veselā roka meklēja un atrada manējo, un lūpas mazliet atslāba, lai arī acis palika aizvērtas.

-���� Gribu tevi cie�i piekļaut sev klāt, skūpstīt un nekad nelaist vaļā. Gribu tevi iegāzt gultā un izmīlēt kā staiguli, līdz aizmirstībai. Un gribu ielikt tev klēpī galvu un raudāt kā bērns.

Mutes kaktiņ� vienā stūrī savilkās uz aug�u, un �aurā spraudziņā parādījās zila acs.

-���� Diem�ēl, viņ� sacija, es neko no tā nevaru, vienīgi pēdējo, lai nenoģībtu un neapvemtos.

-��� Nu tad jau laikam tev būs ar to jāsamierinās un jāatpū�as nākot�nes darbu vārdā, es pasmējos.

Vajadzēja mazliet pabīdīties, un viņ� gandrīz atkal apvēmās, bet beidzot es sēdēju uz gultas, ar muguru atspiedusies pret sienu, ielikusi viņa galvu sev klēpī.

-��� Ko sers Markuss izgrieza tev no krūts? es jautāju. Zīmi? Es minēju, kad viņ� neatbildēja. Ko�ā galva piekrīto�i pamāja, tikko jau��ami.

-��� Monogrammu ar sava vārda pirmajiem burtiem, D�eimijs iesmējās. Man jau tā visu mū�u būs jānēsā līdzi pietiekami daudz viņa zīmju, lai ļautu sevi vēl parakstīt kā tādu draņķa bildi.

Viņa galva smagi gūlās man klēpī, un elpo�ana pakāpeniski pārgāja uz �ņākuļo�anu. Uz tum�ās segas spokaini izcēlās rokas baltie pārsēji. Maigi ar pirkstu apvilku apdeguma līnijai uz viņa pleca, kas spīdēja no saldas eļļas.

-��� D�eimij?

-��� Mmm?

-��� Vai tev stipri sāp? Pilnīgi pamodies, viņ� novērsa skatienu no apsaitētās rokas un palūkojās manī. Acis aizvērās, un viņ� sāka drebēt. Es nobijos, jo domāju, ka esmu izraisījusi kādas nepanesamas atmiņas, līdz aptvēru, ka viņ� smejas tik stipri, ka asaras sariesās acu kaktiņos.

-��� Ārmaliet, viņ� beidzot izelsa, man varbūt ir kādas se�as kvadrātcollas veselas ādas, kas nav ne sasista, ne sadedzināta, ne sadurta. Vai man sāp? Un viņ� atkal sāka kratīties, liekot mīkstajam matracim �abēt un �īkstēt.

Mazliet aizskarta, es teicu:

-��� Es biju domājusi� Bet D�eimijs mani pārtrauca, ar veselo roku satverot manējo un paceļot to pie lūpām.

-��� Es zinu, ko tu domāji, Ārmaliet. Viņ� pagrieza galvu, lai varētu mani redzēt. Neraizējies, tās se�as kvadrātcollas ir man starp kājām.

Es novērtēju viņa pūles jokot, lai cik tās bija niecīgas. Viegli uzsitu viņam pa lūpām.

-��� Tu esi piedzēries, D�eims Freizer, es teicu, tad brīdi klusēju. Ak tad se�as?

-��� Nūjā. Nu, iespējams, septiņas. Ak Dievs, Ārmaliet, nesmīdini mani vairs, manas ribas to nevar izturēt. Ar svārku malu izslaucīju viņam acis un, galvu atbalstījusi pret celi, iedevu padzerties malku ūdens.

-��� Ne jau to es domāju, es taisnojos.

Atkal kļuvis nopietns, viņ� pasniedzās pēc manas rokas un to saspieda.

-���� Es zinu. Nepūlies būt tik smalkjūtīga. Viņ� piesardzīgi ievilka elpu un saviebās. Man bij taisnība, tas nesāpēja tik stipri kā pēr��ana. Acis aizvērās. Bet prieku sagādāja daudz mazāku. Vienā mutes kaktiņā uz mirkli pazibēja rūgti smiekli. Vismaz kādu laiku man nebūs aizcietējumu. Es sarāvos, un viņ�, skaļi ieraujot elpu, sa�koda zobus.

-���� Piedod, Armaliet. Es� nedomāju, ka man tas liksies tik pretīgi. Tu domāji� ka� viss kārtībā. Man nekas nav nodarīts miesiski.

Es pūlējos, lai balss skanētu rāmi un lieti�ķi.

-���� Tev nekas nav jāstāsta, ja negribi. Ta�u ja tev tādēļ kļūs vieg�lāk� Apklusu, un iestājās neveiklības pilns mirklis.

-���� Es negribu. Pēk�ņi viņa balss skanēja rūgti un uzsvērti. Es nevēlos par to domāt. Nekad. Bet, lai varētu dzīvot, �ķiet, man nav izvē�les. Nē, zeltenīt, es negribu tev par to stāstīt, ne vairāk, kā tu vēlies to klausīties� bet laikam jau vajadzēs visu izvilkt dienasgaismā, iekams tas mani ir nosmacējis. Vārdi tagad nāca sāpīgos grūdienos.

-���� Viņ� gribēja, lai es rāpoju uz ceļiem un lūdzos, un, Kristus vārdā, es to darīju. Es reiz tev teicu, Armaliet, ka salauzt iespējams jebkuru, ja vien esi ar mieru viņu pietiekami stipri sāpināt. Nu, viņ� to gribēja. Viņ� piespieda mani rāpot un piespieda mani lūgties; viņ� piespieda mani darīt vēl ļaunākas lietas, un beigās viņ� panāca, ka es ļoti ilgojos nāves.

D�eimijs krietnu laiku klusēja, skatīdamies ugunī, tad, sāpēs savie�bies, dziļi nopūtās.

-���� Es gribētu, lai tu spētu mani mierināt, Armaliet, es to patie�ām ļoti gribu, jo manī �obrīd nav nekāda mierinājuma. Bet tas nav kā indīgs dzelonis, ko vari smuki izvilkt, ja izdodas labi satvert. Veselā roka gulēja man uz ceļa. Viņ� palocīja pirkstus, tad izpleta; tie uguns gaismā izskatījās rūsgani. Tas pat nav kā lūzums, ja varētu to mazpamazām salāpīt, kā tu izdarīji ar manu roku, es ar prieku paciestu sāpes. Viņ� savilka pirkstus dūrēs, nolika man uz ceļa un, pieri sarau�cis, uz tām skatījās.

-���� To ir� grūti izskaidrot. Tas ir� tas ir kā� katrā cilvēkā laikam ir kāda maza vietiņa, kur varbūt kaut kas tiek noglabāts, ko tu paturi pie sevis. Kā tāds mazs cietoksnis, kur dzīvo tavs slepenākais "es" varbūt tā ir tava dvēsele, varbūt tikai tas, kas padara tevi par to cilvēku, kāds esi. Kavējoties �ajās domās, D�eimija mēle neviļus taustīja savainoto lūpu.

-���� Parasti �o vietu tu citiem nerādi, vienīgi varbūt kādam, kuru ļoti stipri mīli. Roka atlaidās un saņēma manu celi. D�eimija acis atkal bija aizvērtas, plaksti tās sargāja no gaismas.

-��� Nu, tas ir kā� it kā mans iek�ējais cietoksnis būtu sadragāts ar lielgabala lodi nekas nav atlicis, tikai pelni un kūpo�as sijas, un tas kailais radījums, kas tur līdz �im mitinājās, ir izmests ārā, tas spiedz un smilkst bailēs, cen�oties paslēpties zem zāles stiebra vai lapas, bet� bet ne� nekas daudz tam n-neizdodas. Balss aizlūza, un viņ� paslēpa seju manos svārkos. Bezpalīdzīga es varēju tikai glāstīt viņa matus.

Pēk�ņi D�eimijs pacēla galvu, seja bija tā saspringtā, ka likās tā tūlīt saplīsīs pa kaulu līnijām.

-��� Es vairākkārt esmu bijis tuvu nāvei, Klēra, bet nekad nebiju gri�bējis mirt. �oreiz gribēju. Es� Balss ieplaisāja, un viņ� apklusa, cie�i saspiedis manu celi. Kad viņ� turpināja, vārdi skanēja spalgi un dīvaini aizelsu�ies, it kā pēc gara skrējiena.

-���� Klēra, vai tu� es tikai� Klēra, turi mani. Ja tagad sāk�u drebēt, es nevarē�u apstāties. Klēra, turi mani! D�eimiju patiesi bija sāku�i kratit stipri drebuļi, tāpēc viņ� saķēra lauztās ribas un ievaidējās. Bai�dījos nodarīt viņam sāpes, bet vēl vairāk es baidījos ļaut viņam drebēt.

Es pārliecos pāri slimniekam, apņēmu ar rokām plecus un turēju cie�i, cie�i, �ūpodama uz priek�u un atpakaļ, it kā mierino�ais ritms varētu pārtraukt moko�ās spazmas. Uzliku roku D�eimijam uz spranda, dziļi iespiedu pirkstus muskuļos, no visas sirds vēlēdamās, lai sasprin�gums atslābst, un masēju iedobi galvaskausa pamatnē. Beidzot drebē��ana mitējās un viņa galva nogurumā atkrita man klēpī.

-��� Piedod, pēc minūtes viņ� sacīja savā parastajā balsī. Es to negribēju. Patiesībā man ļoti sāp un esmu drausmīgi piedzēries. Es nevaldu pār sevi. Ja skots atzīst, kaut tikai tuvam cilvēkam, ka ir pie�dzēries, tad tas jau norāda, es domāju, cik ļoti viņam sāp.

-��� Tev jāpaguļ, klusi sacīju, aizvien vēl berzēdama viņa sprandu. Tev tas ir nepiecie�ams. Cik labi prazdama, ar pirkstiem glaudīju un spaidīju muskuļus, kā man bija mācījis vecais Aleks, un man izdevās D�eimiju nomierināt tiktāl, ka viņ� aizsnaudās.

-��� Man salst, viņ� murmināja. Kamīnā karsti kūrās uguns, un viņu sedza vairākas segas, bet viņa pirksti bija vēsi.

-��� Tev ir �oks, es lieti�ķi secināju. Tu esi zaudējis �ausmīgi daudz asiņu. Paskatījos apkārt, bet gan Makrenoki, gan kalpotāji bija devu�ies pie miera. Mērtegs dro�i vien vēl stāvēja ārā sniegā, uzma�not Ventvērtu, vai nesākas meklē�ana. Iek�ēji paraustījusi plecus par piedienīgu uzvedību, es piecēlos, novilku naktskreklu un palīdu zem segām.

Cik maigi vien iespējams, es piekļāvos D�eimijam, cen�oties viņu sasildīt. Viņ� piespieda seju man pie pleca kā mazs bērns. Es glāstīju viņam matus, mierinādama masēju cieti savilktos muskuļus sprandā, vairīdamās no vietām, kas varētu izraisīt sāpes.

-���� �u�i nu, es teicu, atcerējusies D�eniju un viņas dēlu.

D�eimijs tā kā iesmējās, kā ieņurdējās.

-��� Tā man teica māte, viņ� nomurmināja. Kad biju sīks.

-��� Armaliet, viņ� brīdi vēlāk sacīja, piespiedis galvu man pie pleca.

-��� Mm?

-���� Dieva dēļ, saki, kas ir D�ons Veins?

-��� Tu, es atteicu. Guli.

NO rīta D�eimijs izskatījās labāk, kaut arī pa nakti zilumi bija kļuvu�i tum�āki un izpletu�ies gandrīz pa visu seju. Viņ� smagi nopūtās, tad ievaidējies sastinga un pabeidza

nopūtu daudz piesardzīgāk.

-��� Kā tu jūties? Pataustīju viņam pieri. Vēsa un mikla. Temperatū�ras, paldies Dievam, nebija.

D�eimijs saviebās, acis joprojām bija ciet.

-��� Ārmaliet, man sāp. Viņ� mēģināja satvert manu roku. Palīdzi man piecelties; esmu drebelīgs kā pudiņ�.

Priek�pusdienā beidza snigt. Debesis joprojām pelēkas kā vilna draudēja ar jaunu sniegputeni, bet draudi, ka no Ventvērtas varētu ieras�ties meklētāji, bija krietni lielāki, tāpēc mēs, silti saģērbu�ies, lai neno�saltu, pametām Eldrid�as mui�u īsi pirms pusdienlaika. Mērtegs un D�eimijs zem apmetņiem bija apkāru�ies ar iero�iem kā adataini e�i. Man bija tikai duncis, un tas pats labi paslēpts. Es gan pretojos, tomēr ļaunākajā gadījumā man vajadzēja tēlot anglieti, ko nolaupīju�i skoti.

-���� Bet mani cietumā jau redzēja, es biju iebildusi. Sers Fle�ers ta�u zina, kas es esmu.

-��� Jā. Mērtegs rūpīgi pielādēja pistoles; uz lēdijas Annabellas nopulētā galda viņ� bija kārtīgi izlicis visādus �aujamrīkus prapjus, pulveri, ielāpus, stieņus un kaut kādus maisiņus, bet viņ� pacēla galvu, lai caururbtu mani ar tum�u, dedzino�u skatienu. Tur jau tas suns aprakts, zeltenīt. Mums tevi par katru cenu jātur no Ventvērtas pa gabalu. Kāds labums, ja kopā ar mums tiksi aiz restēm?

Pistoles vītajā stobrā viņ� iebāza īsu stienīti un ar spēcīgiem, precī�ziem sitieniem iedzina prapi vietā.

-���� Sers Fle�ers pats jau nu neies pēdas dzīt un vēl �itādā laikā. Bet tie sarkansvār�i, ko satiksim, tevi noteikti nepazīs. Ja mūs atradīs, tev jāsaka, ka mēs tevi piespiedām iet līdzi ar varu, pret pa�as gribu, un jāpārliecina zaldāti, ka tev nav itin nekā kopēja ar �itiem skotu lupat�la�iem kā es un, rau, tur tas pļunduris. Viņ� pamāja uz D�eimiju, kur� saviebies sēdēja uz ķebļa un turēja rokā bļodu ar pienā izmērcētu maizi.

Mēs ar seru Markusu bijām nopolsterēju�i D�eimija gurnus un ciskas, cik vien biezi varējām, notinot lina pārsējus zem virsējām un apak�ējām biksēm, lai tum�ā krāsa noslēptu nodevīgos asins traipus, kas varētu izsūkties cauri. Lēdija Annabella bija pārplēsusi kādam no vīra krekliem muguras daļu, lai iedabūtu tajā D�eimija platos plecus un kārtu kārtām nosaitētos pārsējus. Pat tā krekls priek�ā negāja ciet, un krū�u pārsēja gali līda laukā. Viņ� bija atteicies ķemmēt matus, aiz�bildinoties ar to, ka arī galvas āda ir sāpīga, tāpēc viņ� izskatījās kā pinkains me�onis, sarkanie mati slējās stāvus virs violeti pietūku�ās sejas, un viena acs bija aizpampu�i kā dzērājam.

-��� Ja tevi saņem ciet, pieteica sers Markuss, saki, ka esi mana vie�ņa un tevi nolaupīja, kad biji devusies izjādē netālu no mui�as. Liec, lai tevi ved uz Eldrid�u atpazī�anai. Tas viņus pārliecinās. Mēs pateiksim, ka esi Annabellas draudzene no Londonas.

-��� Un tad dro�i nogādāsim kaut kur tālāk, iekams sers Fle�ers iero�das izrādīt mums godu, Annabella lieti�ķi papildināja vira sacīto.

Sers Markuss piedāvāja dot mums līdzi Hektoru un Absolomu, bet Mērtegs aizrādīja, ka tas nepārprotami norādītu uz Eldrid�u, ja mēs saskrietos ar angļu karavīriem. Tāpēc pa Dingvolas ceļu jājām tikai mēs trīs, pamatīgi satuntulēju�ies, lai nodro�inātos pret aukstumu. Man bija biezs naudas maks un vēstule no Eldrid�as saimnieka, viens no tiem vai abi divi nodro�inātu mums pārcel�anos pāri Laman�am.

Pa sniegu jāt bija grūti. Lai gan baltā sega nebija pat pēdu bieza, tā nodevīgi slēpa akmeņus, bedres un citus �ķēr�ļus, tāpēc zirgi bie�i slīdēja un klupa. Pie katra soļa aug�up pacēlās sniega un dubļu piciņas, notraipot zirgu pavēderes un kājas, un saltajā gaisā griezās zirgu elpas mutuļi.

Mērtegs jāja pirmais, vadoties pēc tikko jau�amām iedobēm sniegā, kas iezīmēja ceļa robe�as. Es jāju blakus D�eimijam katram gadīju�mam, ja viņ� zaudētu samaņu, kaut viņ� pieprasīja, lai piesienam viņu pie zirga. Brīva bija tikai kreisā roka, kas, apmetņa apslēpta, gulēja uz pistoles, kura virves cilpā karājās pie seglu loka.

Retumis mēs pajājām garām kādai ar niedrēm apjumtai būdai, kurai no skursteņa vijās dūmi, bet iemītnieki un dzīvnieki slēpās no aukstuma istabā. �ad tad kāds vientulīgs cilvēks no kūts ar spaini vai siena klēpi devās uz �ķūni, bet ceļ� gandrīz visu laiku palika tuk�s.

Divas jūdzes no Eldrid�as mēs iejājām Ventvērtas cietuma ēnā, ko meta drūmā ēka kalna nogāzē. Te ceļ� bija izbradāts; satiksme pa vārtiem gan iek�ā, gan ārā nepārtrūka pat tik sliktos laikapstākļos kā �odien.

Mēs bijām tā aprēķināju�i, lai ierastos te pusdienu laikā, cerot, ka sargi visu uzmanību veltīs pīrāgiem un alum. Mēs, grupiņa ceļinieku, kuriem nepaveicies, ka �ādā briesmīgā laikā jāpamet pajumte, lēnām bridām garām īsajam ceļam, kas veda uz vārtiem.

Tiku�i garām cietoksnim, mēs uz brīdi piestājām nelielas prie�u audzes aizsegā atpūtināt zirgus. Mērtegs pieliecās, lai paskatītos zem noļuku�ās cepures, kas slēpa D�eimija nodevīgos matus.

-���� Kā ir, puis? Tu tāds kluss.

D�eimijs pacēla galvu. Viņa seja bija bāla, un pa kaklu, par spīti ledainajam vējam, tecēja sviedri, bet viņam izdevās vienu mutes kak�tiņu savilkt vārgā smaidā.

-���� Būs jau labi.

-��� Kā tu jūties? es noraizējusies jautāju. Viņ� sēdēja seglos uzkumpis, gandrīz ne miņas no ierastā vingruma un staltuma. Man tika smaida otra puse.

-��� Cen�os izdomāt, kas sāp vairāk ribas, roka vai pakaļa. Tad nav laika domāt par muguru. Viņ� iedzēra pamatīgu malku no bla�ķes, kuru sers Markuss tālredzīgi bija iedevis mums līdzi, noskurinājās un pasniedza to man. �is dzēriens bija nesalīdzināmi labāks par to jēlo brāgu, ko dzēru ceļā uz Leohu, bet tikpat stiprs. Kad turpinājām ceļu, man vēderā sprēgāja mazs, jautrs ugunskurs.

Zirgi rausās aug�ā lēzenā nogāzē, ar pakaviem uzsitot sniega �altis, kad pēk�ņi Mērtegs spēji pacēla galvu. Sekojot viņa skatienam, es kalna virsotnē ieraudzīju �etrus sarkansvār�us zirgos.

Par vēlu. Mēs jau bijām pamanīti, un no kalna atlidoja uzsauciens. Nebija, kur bēgt. Tātad vajadzēs mēģināt viņus piemānīt. Neatskatījies Mērtegs iecirta zirgam sānos pie�us un jāja pretī zaldātiem.

Kaprālis, kas vadīja grupu, bija pusmū�a vīrs siltā ziemas mētelī, kur� sēdēja zirgā, stalti izslējies. Viņ� pieklājīgi paklanījās man un tad visu uzmanību pievērsa D�eimijam.

-���� Lūdzu piedo�anu, kungs, kundze. Mums ir pavēle apturēt visus, kas pārvietojas pa �o ceļu, un jautāt, vai neesat manīju�i ieslodzītos, kas nesen izbēgu�i no Ventvērtas cietuma.

Ieslodzītie! Tātad man vakar izdevies bez D�eimija atbrīvot vēl kādu. Es par to priecājos vairāku iemeslu dēļ. Pirmām kārtām tas neļaus vērst meklē�anu tikai vienā virzienā. �etri pret trīs bija labāka attiecība, nekā varējām cerēt.

D�eimijs neatbildēja, bet sasvērās uz priek�u, un galva ļengani nokārās uz krūtīm. Redzēju, ka zem cepures malas spīd acis paģībis tātad D�eimijs nebija. �os vīrus viņ� laikam pazina; balss viņu nodotu. Mērtegs virzīja zirgu uz priek�u starp mani un karavīriem.

-��� Jūs tak redzat, ka saimnieks ir drusku sasirdzis, viņ� sacija, pakalpīgi paraustījis sev matu �ķipsnu. Varbūt jūs varētum parādīt man ceļu uz Belegu? Neesu dro�s, ka jājam pareizi.

Nesapratu, ko viņ� sadomājis, līdz uztvēru Mērtega skatienu. Tas pa�āvās uz aug�u un uz leju, tad atgriezās pie karavīra tik ātri, ka tas nekādi nemanīja, ka mazais vīriņ� nemaz neklausās viņos, muti ieple�tis. Vai D�eimijam draudēja briesmas novelties no zirga? Izliekoties, ka sakārtoju cepuri, es it kā nejau�i paskatījos virzienā, uz kuru Mērtegs bija norādījis pāri plecam, un �ausmās gandrīz sastingu.

D�eimijs sēdēja taisni, galvu pieliecis, lai cepure apēnotu seju. Bet no kāp�ļa gala zem vienas kājas pa drusciņai pilēja asinis, atstājot sniegā mazus, kūpo�us punktiņus.

Mērtegam, tēlojot pilnīgu stulbeni, bija izdevies aizvilināt karavī�rus uz priek�u, uz kalna kaupri, kur viņi norādīja, ka ceļ� uz Dingvolu ir vienīgais, kas redzams ari kalna otrā pusē. Tas cauri Belegai pa taisno ved uz trīs jūd�u attālo jūru.

Steig�us noslīdēju no zirga, lai savilktu seglu jostu. Peroties pa kupenām, es pietiekami savandiju sniegu zem D�eimija zirga vēdera, lai noslēptu nodevīgās lāses. A�s skatiens apliecināja, ka karavīri vēl iegrimu�i strīdā ar Mērtegu, kaut ari viens no viņiem lūkojās uz mūsu pusi, it kā lai būtu dro�s, ka mēs neaizklīstam projām. Es priecīgi pamāju ar roku un, kad karavīrs novērsās, steig�us pieliecoties, norāvu vienus no trijiem apak�svārkiem, kas man tobrīd bija mugurā. Atlo�cīju D�eimija apmetņa stūri un, nelikdamās ne zinis par vaidu, pabāzu auduma vīstokli viņam zem ciskas. Apmetnis nogūla vietā tie�i īstajā brīdī, lai es pagūtu aizjozt atpakaļ pie sava zirga un sākt knibināties ap seglu jostu, kad pienāca Mērtegs ar angļiem.

-��� Liekas, ka pa ceļam kļuvusi vaļīga, es naivi sacīju un, plivinot skropstas, vērsos pie tuvākā karavīra.

-��� Ak tā? Un kāpēc jūs nepalīdzat dāmai? viņ� uzrunāja D�eimiju.

-��� Mans virs nejūtas labi, es aizbildināju. Gan es pati tik�u galā, paldies.

Likās, ka kaprālim �ī situācija sāk likties aizdomīga.

-��� Ak, slims? Kas tad jums vainas? Viņ� paskubināja zirgu uz priek�u un palūkojās bālajā sejā zem cepures noļuku�ajām malām. Jā, nudien, labi neizskatāties. Noņem cepuri, draugs. Kas vainas tavai sejai?

D�eimijs iz�āva cauri apmetņa krokām. Sarkansvārcis, kas atradās nepilnas se�as pēdas attālu, sāniski izkrita no segliem, iekams asins traips uz krūtīm paguva izplesties lielāks par manu plaukstu.

Kaprālis nepaguva nokrist zemē, kad Mērtegs jau abās rokās turēja pistoles. Viena lode aizlidoja garām, jo viņa zirgs, satrūcies no pēk�ņā trok�ņa un kustības, saslējās kājās. Otra lode saplosīja karavīram aug��delmu, atstājot spurainu auduma skrandu nokarājamies no piedurknes, kas ātri iekrāsojās sarkana. Ta�u ievainotais noturējās seglos un, kamēr Mērtegs zem apmetņa meklēja jaunus iero�us, ar veselo roku izrāva zobenu.

Viens no diviem atliku�ajiem karavīriem pagrieza zirgu, kas gan paslīdēja sniegā, tomēr noturējās seglos, tad iecirta tam sānos pie�us un vēja ātrumā joņoja atpakaļ uz cietumu, dro�i vien meklēt paligus.

Klēra! Sauciens skanēja no aug�as. Es sabijusies pacēlu skatienu un redzēju, ka D�eimijs pamāj uz stāvu, kas strauji attālinājās. Apturi viņu! Viņam pietika laika pasviest man otru pistoli, tad pagriez�ties atpakaļ un izvilkt zobenu, lai atvairītu ceturtā karavīra uzbru�kumu.

Mans zirgs bija kaujās rūdīts; viņ� piekļāva ausis pie galvas, trok�sni mīņājās un kārpīja ar kāju zemi, bet �āvienu dēļ nesāka auļot, tikai stingri stāvēja, kamēr es taustījos pēc kāp�ļa. Tiklīdz uzlēcu zirgam mugurā, tas priecīgs, ka var atstāt kaujas lauku aiz muguras, rāvās uz priek�u, un mēs lielā ātrumā joņojām pakaļ bēglim.

Sniegs kavēja gan mani, gan sarkansvārci, bet man bija labāks zirgs un varēju izmantot priek�rocības, ko deva bēgo�ā karavīra svaigajā sniegā iemītā nelīdzenā taka. Attālums starp mums lēnām ruka, bet es redzēju, ka ar to nepietiks. Priek�ā bija stāva nogāze; ja pagrieztos pa labi, varbūt, jājot pa līdzenu zemi, es iegūtu laiku un sagaidītu viņu otrā pusē. Es parāvu gro�us un zemu pieliecos, lai noturētos seglos, kad zirgs grie�oties paslīdēja, tomēr atkal atguva pamatu zem kājām un metās uz priek�u.

Glu�i apsteigt viņu neizdevās, bet attālumu starp mums es biju samazinājusi līdz nieka desmit jardiem. Ja es varētu turpināt pakaļdzī��anos, es noteikti viņu panāktu, bet tādu greznību es nevarēju atļau�ties; cietuma siena slējās nepilnu jūdzi priek�ā. Vēl mazliet, un mūs no cietok�ņa varēs redzēt.

Es pievilku gro�us un nolēcu zemē. Kaujās rūdīts vai ne, es nezi�nāju, ko zirgs darītu, ja es iz�autu, sē�ot tam mugurā. Pat ja viņ� stā�vētu kā statuja, nebiju dro�a par savu prasmi precīzi notēmēt. Notupos sniegā, atspiedu elkoni uz ceļa un pārliku pistoli pāri otras rokas apak��delmam, kā D�eimijs bija rādījis. "Atbalsti te, nomērķē tur un spied �o," viņ� bija sacījis. Un tā es ari darīju.

Pa�ai par lielu pārsteigumu, es trāpīju auļojo�ajam zirgam. Vis�pirms tas paslīdēja, tad nokrita uz viena ceļa un beigās novēlās, gaisā grie�oties sniega vērpetēm un kājām. No atsitiena mana roka kļuva nejūtīga; stāvēju, to berzēdama, un vēroju nokritu�o karavīru.

Viņ� bija ievainots, uzrausās kājās, tad atkal iekrita sniegā. Zirgam asiņoja plecs, un, gro�iem velkoties pa zemi, tas aizkliboja projām.

Tikai vēlāk es aptvēru, ko tobrīd biju domājusi, bet, tuvojoties kara�vīram, zināju, ka dzīvu atstāt es viņu nedrīkstu. Tik tuvu cietumam, kad tepat arī citas patruļas meklē izbēgu�os noziedzniekus, viņu drīz vien atrastu. Un, ja viņ� tobrīd vēl būtu dzīvs, tad aprakstītu ne vien mūsu izskatu cik vērta tādā gadījumā būtu mūsu pasaciņa par ķīlnieci! bet arī pateiktu, kurā virzienā mēs esam devu�ies. Līdz piekras�tei bija atliku�as trīs jūdzes; biezā sniega dēļ tas prasītu mums divas stundas. Un tur vēl būs jāatrod kuģis. Es vienkār�i nevarēju riskēt, ļau�jot sarkansvārcim kādam to izstāstīt.

Kad pienācu klāt, viņ� paslējās uz elkoņiem. Ieraugot mani, acis izbrinā iepletās, bet tad viņ� nomierinājās. Es biju sieviete. No manis nebija jābaidās.

Vairāk pieredzējis vīrs tomēr nebūtu tik dro�s, kaut ari biju vājais dzimums, bet �is bija tikai zēns. Ne vairāk kā gadu se�padsmit, es nodomāju, un man kļuva nelabi. Pūtainie vaigi vēl bija bērni�ķīgi apaļi, lai arī aug�lūpu jau sedza pūka, kas drīzumā pārvērtīsies par ūsām.

Zēns atvēra muti, bet no tās atskanēja tikai sāpju vaids. Viņa roka bija piespiesta pie sāna, un es redzēju, ka cauri frencim un mētelim sūcas asinis. Tātad iek�ējs ievainojums zirgs acīmredzot bija uzvēlies viņam virsū.

Iespējams, es domāju, viņ� vienalga nomirtu. Bet ar to es nevarēju rēķināties.

Labo roku ar dunci biju paslēpusi zem apmetņa. Kreiso uzliku viņam uz galvas. Tāpat es biju pieskārusies simtiem karavīru galvām, mierinot, izmeklējot, gatavojot tam, kas viņus gaida. Un viņi bija manī vēru�ies tāpat kā �is zēns ar cerībām un paļāvību.

Rīkli pārgriezt es nespēju. Noslīgu ceļos zēnam blakus un viegli pagriezu galvu prom no sevis. Ruperta ātrās nogalinā�anas metodē bija paredzēta preto�anās. Bet, kad paliecu galvu uz priek�u, cik tālu varēju, man neviens nepretojās, un es iegrūdu dunci kaklā pie galvaskausa pamatnes.

Atstāju viņu guļam sniegā uz vēdera un atgriezos pie pārējiem.

Kad mūsu neparoclgā krava, segās satīta, bija novietota kuģa tilpnē uz sola, mēs ar Mērtegu uzgājām uz "Kristabelas" klāja, lai papētītu vētras plosītās debesis.

-��� Izskatās, ka vēj� būs pieklājīgs, vienmērīgs, es cerīgi sacīju, pacēlusi gaisā slapjo pirkstu.

Mērtegs drūmu vaigu vērās mākoņos, kas virs ostas bija nokāru�i melnos vēderus un iz�ķērdīgi purināja savas ne�javas virs vēsajiem viļ�ņiem, kas birumu uzreiz izkausēja.

-��� Nūjā. Cerēsim uz mierīgu kuģo�anu. Ja nesanāks, tad, visticamāk, mums uz rokām būs mironis.

Pēc pusstundas, kad jau �ūpojāmies Laman�a stāvajos viļņos, es atklāju, ko viņ� bija domājis.

-��� Jūras slimība? es nespēju noticēt. Skotiem nav jūras slimības!

Mērtegs īgņojās.

-���� Tad varbūt �is ir sarkanādains hotentots. Es tik zinu vienu, �is kļūst zaļ� kā sapuvusi zivs un lai� pa mēli. Vai nāksi man palīgā, lai viņ� neizdur ribas cauri ādai?

-��� Sasodīts, es sacīju Mērtegam, kad uz īsu brīdi bijām izrāvu�ies no jucekļa, kāds valdīja lejā kajītē, liecoties pāri kuģa reliņiem, lai pael�potu svaigu gaisu, ja viņam ir tāda kaite, tad kāda velna pēc D�eimijs bija kā uzburts braukt ar kuģi?

Mani ķēra Mērtega iznīcino�ais, stingais skatiens.

-��� Aiz to, ka viņ� sasodīti labi sajēdz, ka �itāds viņ� pa zemi nekur tālu netiks, un viņ� neparko negribēja palikt Eldrid�ā, bīstoties, ka uzgrūdis Makrenokam kaklā angļus.

-��� Tāpēc viņ� labāk klusiņām nobeigs sevi uz jūras, es rūgti seci�nāju.

-��� Jā. Viņ� izrēķinājis, ka �itā nobeigs tikai sevi un nevienu līdzi nepaņems. Nesavtīgi, redz. Ta�u ne klusi, Mērtegs piebilda jau ceļā uz trapu, jo no lejas atkal atplūda pazīstamās skaņas.

-��� Apsveicu, pēc pāris stundām es sacīju D�eimijam, atglauzdama viņam no vaigiem un pieres mitros matus. Domāju, ka tu ieiesi medi�cīnas vēsturē kā vienīgais cilvēks, kur� miris no jūras slimības.

-��� Tas labi, viņ� nomurmināja, atkritis notraipītajos spilvenos un segās, man ļoti nepatiktu doma, ka viss bijis velti. Pēk�ņi viņ� saliecās uz vienu sānu. Ak Dievs, atkal sākas. Mēs ar Mērtegu stei�dzāmies ieņemt savas vietas. Uzdevums noturēt liela auguma vīrieti nekustīgu, kamēr viņ� krampjaini rīstās, nav domāts vārgajiem.

Pēc tam es atkal izskaitīju D�eimija pulsu un uz brīdi uzliku roku uz miklās pieres. Mērtegs saprata manu sejas izteiksmi un, neko nesakot, iznāca man līdzi uz aug�ējā klāja.

-��� Diez ko labi viņam neklājas, vai ne? viņ� klusi sacīja.

-��� Nezinu, bezpalīdzīgi atbildēju, purinot skarbajā vējā sviedros piemirku�os matus. Goda vārds, nekad neesmu dzirdējusi, ka kāds būtu nomiris no jūras slimības, bet viņ� jau sācis atvemt asinis. Mazā vīreļa rokas sa�ņaudzās ap reliņiem, kauliņi asi izspiedās zem vasarraibumainās ādas. Es nezinu, vai viņ� ir savainojies ar asajiem ribu galiem vai kuņģis no vem�anas kļuvis jēls. Vai nu �ā, vai tā, laba zīme tā nav. Ari pulss ir par vāju, turklāt neritmisks. Zini, tā ir liela slodze sirdij.

-��� Viņam ir sirds kā lauvam. Tas tika pateikts tik klusi, ka nebiju dro�a, vai esmu to dzirdējusi. Varbūt tikai sāļais vēj� sariesa Mērtega acīs asaras. Tad viņ� spēji pagriezās pret mani. Un āda kā vērsim. Vai tev ir opijs, ko iedeva lēdija Annabella?

-��� Jā, pudele vēl ir pilna. Bet D�eimijs atsakās to dzert, saka, ka negribot gulēt.

-��� Nūjā. Lielai tiesai ļau�u tas, ko viņi grib, un tas, ko viņi dabū, nav viens un tas pats. Kāpēc lai viņam būtu citādi? Nāc!

Noraizējusies sekoju Mērtegam lejā.

-���� �aubos, vai tas paliks viņam iek�ā.

-��� To atstāj manā ziņā. Sameklē pudeli un palīdzi man viņu uzsliet sēdus.

D�eimijs jau tā tikai daļēji bija pie samaņas, neparocīga nasta, kas pretojas, ka ar varu tiek nosēdināts pret starpsienu.

-��� Es mir�u, viņ� teica vārgā, bet skaidrā balsī, un, jo ātrāk, jo labāk. Ejiet projām un ļaujiet man mierīgi nomirt.

Stingri saņēmis D�eimija sarkanos matus, Mērtegs parāva viņa galvu atpakaļ un pielika pie lūpām pudeli.

-��� Norij �ito, manu mazo susuriņ, vai es tev pārlauzī�u sprandu. Un parūpējies, lai kāda lāse paliek iek�ā. Es turē�u ciet tavu degunu un muti; ja raus uz aug�u, tad iznāks pa ausīm.

Ar kopīgiem spēkiem mēs lēnām, bet nepielūdzami pudeles saturu nogādājām jaunā Lelibrokas kunga iek�ās. Klepodams un rīstīdamies D�eimijs vīri�ķīgi dzēra, cik varēja, tad zaļu seju un elsdams saļima pret sienu. Mērtegs katru reizi, kad draudēja vem�ana, pasteidzās aiz�spiest D�eimijam degunu, tas bija noderīgs, bet ne vienmēr veiksmīgs līdzeklis, bet tā vismaz opiāts pamazām uzkrājās slimniekam asinīs. Pēdīgi mēs viņu �ļauganu noguldījām gultā, vienīgie ko�ie traipi uz spilvena bija liesmojo�i sarkanie mati, uzacis un skropstas.

Mazliet vēlāk Mērtegs pievienojās man uz klāja.

-��� Paskat, viņ� rādīja ar pirkstu. Saulrieta blāvā gaisma, īslaicīgās strēlēs izlau�oties cauri mākoņiem, apzeltīja Francijas klin�aino krastu pie apvār�ņa. Kapteinis teica, ka pēc trijām �etrām stundām būsim galā.

-��� Ir ari pēdējais laiks, pēc īsa klusuma brī�a piebilda mans ceļa�biedrs, atbīdīdams plānos, brūnos matus no acīm. Viņ� pagriezās pret mani un savu īgno ģīmi savilka grimasē, kas laikam bija domāts kā smaids.

Un tā pēdīgi mēs ar Mērtegu, sekodami diviem spēcīgiem mūkiem, kas nesa uz dēļiem noguldīto mūsu aizbilstamā nekustīgo ķermeni, iegājām pa iespaidīgajiem Sv. Annas de Buprē abatijas vārtiem.

Abatija bija milzīga 12. gadsimtā celta ēka, tas biezās sienas sar�gāja klosteri no vētrainās jūras bangām un uzbrucējiem, kas

pārvietojas pa zemi. Tagad, mierīgākos laikos, vārti stāvēja vaļā, lai atvieglotu satiksmi ar tuvējo ciemu, un mazās akmens celles klos�tera viesu spārnā mājīgākai gaisotnei bija papildinātas ar gobelēniem un ērtām mēbelēm.

Es piecēlos no polsterēta krēsla savā istabā, īsti nezinādama, kā jāiz�turas abata klātbūtnē jāmetas ceļos un jāskūpsta gredzens vai arī �ādas ceremonijas tika taupītas pāvestam? Es izvēlējos cieņpilnu reveransu.

D�eimija ie�ķībās kaķa acis patie�ām bija mantotas no Freizeru puses. Tāpat arī stūrainais �oklis, lai gan to, uz kuru es �obrīd skatījos, mazliet aizsedza melna bārda.

Abatam Aleksandram bija arī brāļadēla platā mute, tikai likās, ka viņ� to retāk izmanto smaidam. Ie�ķībās, zilās acis palika vēsas un domī�gas, kad viņ� sasveicinoties veltīja man patīkamu, siltu smaidu. Abats bija krietni īsāks par D�eimiju, apmēram manā augumā, un drukns. Kaut arī mugurā viņam bija priestera sutana, gaitā bija saglabājies karavīra staltums. Laikam jau viņ� savulaik bijis gan viens, gan otrs.

-��� Esiet sveicināta, ma niиce[11], viņ� sacīja, pieliecot galvu. Mazliet satrūkos no tāda sveiciena, bet palocīju galvu.

-���� Esmu pateicīga par jūsu viesmīlību, es no visas sirds teicu. Vai� vai esat redzējis D�eimiju? Mūki bija aizvedu�i D�eimiju nomazgāt, un es biju nolēmusi, ka �ajā procedūrā labāk nepiedalīties.

Abats pamāja ar galvu.

-��� 0 jā! Viegls skotu akcents lauzās cauri literārajai angļu valo�dai. Es viņu redzēju. Liku brālim Ambrozijām apkopt ievainojumus. Laikam manā sejā atspoguļojās �aubas, jo viņ� pavēsi piebilda: Nerai�zējieties, kundze, brālis Ambrozijs ir ļoti prasmīgs. Viņ� noskatīja mani ar atklāti vērtējo�u skatienu, kas tik satrauco�i atgādināja viņa brāļadēlu.

-���� Mērtegs sacīja, ka pati esat prasmīga dziedniece.

-��� Jā, nekautrējoties atbildēju.

Tas izraisīja īstu smaidu.

-���� Redzu, ka no liekuļotas pieticības grēka necie�at.

-���� Man ir citi grēki! Arī es pasmaidīju.

-���� Kā mums visiem, abats noteica. Brālis Ambrozijs noteikti ļoti gribēs ar jums aprunāties.

-��� Vai Mērtegs jums pastāstīja� kas notika? es vilcinādamās jau�tāju.

Platā mute sakniebās.

-��� Jā. Tik, cik viņ� zina. Abats apklusa, it kā gaidīdams turpmākus paskaidrojumus, bet es neko neteicu.

Viņ� acīmredzot labprāt uzdotu jautājumus, bet bija pietiekami laipns, lai neuzstātu. Tā vietā viņ� pacēla roku svētī�anas un atlai�anas �estā.

-��� Jūtieties kā mājās, abats vēlreiz noteica. Atsūtī�u kādu kalpo�jo�u brāli, lai atnes jums ēdienu. Viņa skatiens pārslīdēja pāri manām drēbēm. Un mazgā�anās piederumus. Abats, atvadoties vai varbūt atbrīvojot mani no netīrumiem, pārmeta man krustu un aizgāja, brū�najām stērbelēm plandot.

Pēk�ņi aptvēru, ka esmu briesmīgi nogurusi, un noslīgu uz gultas, prātodama, vai varē�u palikt nomodā tik ilgi, lai to paveiktu paēstu un nomazgātos. Es joprojām risināju �o dilemmu, kad mana galva atkrita uz spilvena.

Es redzēju drausmīgu murgu. D�eimijs atradās aiz bieza mūra, kurā nebija vārtu. Dzirdēju, kā viņ� kliedz un kliedz, bet nespēju tikt pie viņa. Es izmisīgi zvetēju pa mūri ar dūrēm, bet redzēju tikai to, ka rokas iegrimst sienā, it kā tā būtu no ūdens.

-��� Au! Es apsēdos uz �aurās gultas, satvērusi roku, ko biju sasi�tusi pret nepadevīgo sienu pie gultas. �ūpojos uz priek�u un atpakaļ, iespiedusi sāpo�o roku starp ceļiem, bet tad aptvēru, ka kliedzieni nav mitēju�ies.

Kad izskrēju gaiteni, tie spēji aprāvās. Durvis uz D�eimija istabu stāvēja vaļā, un pa tām plūda drebo�a lampas gaisma.

Mūks, kuru redzēju pirmo reizi, bija cie�i apskāvis D�eimiju. Svaigu asiņu traipi izraibināja apsējus uz muguras, un pleci drebēja, it kā viņam saltu.

-���� Murgi, paskaidroja mūks, ieraudzījis mani stāvam durvis. Viņ� nodeva D�eimiju manās rokās un piegāja pie galda, lai paņemtu lupatu un ūdens krūzi.

D�eimijs vēl drebēja, un viņa seju klāja spīdīgi sviedri. Acis bija ciet, un elpa vēlās smagi kā piesmaku�as elsas vāli. Mūks apsēdās man blakus un maigi sāka slaucīt slimnieka seju, atglauzdams no deniņiem biezos, slapjos matus.

-��� Jūs, protams, esat viņa sieva, viņ� vērsās pie manis. Domāju, ka slimais tūdaļ jutīsies labāk.

Pēc pāris minūtēm drebuļi patie�ām rimās un D�eimijs nopūties atvēra acis.

-��� Ar mani viss kārtībā, viņ� sacīja. Klēra, tagad viss ir labi. Bet, Dieva dēļ, aizvāc to smaku!

Tikai tad es sajutu istabā valdo�o aromātu vieglu, pikantu ziedu smar�u, tik izplatītu parfimērijā, ka nemaz nebiju to pamanījusi. Lavanda. Ziepju un tualetes ūdens aroms. Pēdējo reizi biju to jutusi Ventvērtas cietuma kazemātos, kur tā bija svaidījusi kapteiņa D�onatana Rendela veļu vai miesu.

Smar�u izplatīja uz zālītēm sajaukta eļļa nelielā metāla tasītē, kas karājās smagā, rozēm rotātā dzelzs statīvā virs sveces liesmas.

Paredzēta prāta nomierinā�anai, �ī smar�a pilnīgi noteikti iecerēto mērķi nesasniedza. D�eimijs elpoja vieglāk, pats piecēlās sēdus un spēja paņemt no mūka rokām krūzi ar ūdeni. Bet seja aizvien vēl bija bāla un mutes kaktiņ� nervozi raustījās.

Es pamāju ar galvu franciskāņu mūkam, lai dara, kā slimnieks lūdz, un viņ�, nekavējoties ievikstijis trauciņu salocītā dvieli, iznesa gai�tenī.

D�eimijs izdvesa garu atvieglojuma nopūtu, tad saviebās, jo iesā�pējās ribas.

-��� Tu atkal esi atplēsis ievainojumus uz muguras, es sacīju, viegli viņu pagrie�ot, lai varu aizsniegt pārsējus. Nav nekā traka.

-��� Zinu. Miegā bū�u apvēlies uz muguras. Biezais segas ķīlis, balsts, lai viņ� varētu gulēt pussēdus, bija noslīdējis uz grīdas. Es to pacēlu un noliku gultā blakus D�eimijam.

-��� Laikam jau tas vainīgs pie mana murga. Sapņoju, ka mani per. Viņ� nodrebēja, iedzēra malciņu ūdens, tad atdeva krūzi man. Man vajag kaut ko stiprāku, ja ir pie rokas.

Glu�i kā pēc burvja mājiena pa durvīm ar vīna krūku vienā un mazu pudelīti ar magoņu sīrupu otrā rokā ienāca mūsu izpalīdzīgais viesis.

-��� Vīnu vai opiju? viņ� jautāja D�eimijam ar smaidu, pacēlis abus traukus uz aug�u. Varat izvēlēties nebūtības veidu.

-��� Ja jums nav iebildumu, es dzer�u vīnu. Man vienai naktij murgu pietiek. D�eimijs par atbildi �ķībi pasmaidīja. Viņ� lēnām dzēra vīnu, kamēr brālis palīdzēja nomainīt pārsējus un ar svaigu kliņģerī�u ziedi iesmērēja ievainojumus. Tikai tad, kad biju iekārtojusi D�eimiju nakts�mieram stingri nolikusi augsto pagalvi un savilkusi uz aug�u segu -, apmeklētājs pagriezās, lai dotos projām.

Ejot garām gultai, viņ� noliecās un D�eimijam virs galvas pārmeta krusta zīmi.

-���� Saldu dusu.

-��� Paldies, tēvs, D�eimijs neskaidri pateicās, jau nenoliedzami daļēji aizmidzis. Redzot, ka D�eimijam līdz rītam nebū�u vajadzīga, es atvadoties pieskāros viņa plecam un izgāju viesim līdzi gaitenī.

-���� Paldies, es teicu. Esmu ļoti pateicīga par jūsu palīdzību.

Mūks ar graciozu �estu atvairīja pateicību.

-���� Priecājos, ka varu palīdzēt. Es ievēroju, ka viņ� lieliski runā angļu valodā, kaut ar vieglu fran�u akcentu. Gāju cauri viesu spār�nam uz Svētā D�ailza kapelu, kad izdzirdēju troksni.

Atcerējusies piesmaku�os un briesmīgos kliedzienus, es saviebos un cerēju, ka nekad vairs tos nedzirdē�u. Paskatījusies pa logu gaiteņa galā, es aiz slēģiem neredzēju vēl ne miņas no ausmas.

-��� Uz kapelu? nobrīnījos. Bet es domāju, ka rīta dievkalpojums notiek galvenajā baznīcā. Vēl jau arī ir mazliet par agru.

Franciskānis pasmaidija. Viņ� bija diezgan jauns, varbūt mazliet pāri par trīsdesmit, bet zīdainos, brūnos matus jau caurvija sirmums. Mati bija īsi apgriezti ar kārtīgu tonzūru, un brūnā bārda bija glīti apcirpta tik tālu, ka precīzi sniedzās līdz habita atlocītajai apkaklei.

-��� Jā, rīta dievkalpojumam vēl par agru, viņ� piekrita. Devos uz kapelu, jo �ajā stundā bija mana kārta Svētā Sakramenta mū�igajai adorācijai. Viņ� atskatījās uz D�eimija istabu, kur sveces pulkstenis rādīja pustrīs.

-��� Esmu stipri nokavējies, viņ� sacīja. Brālis Bartolomejs gri�bēs gulēt. Pacēlis roku, viņ� mani ātri svētīja, apgriezās uz sandales papē�a, tad, pirms es paguvu iedomāties pajautāt, kā viņu sauc, izgāja pa abpus veramām durvīm gaiteņa galā.

Iegāju istabā un noliecos pār gultu, lai pārbaudītu, vai ar D�eimiju viss kārtībā. Viņ� atkal bija aizmidzis un, mazliet saraucis pieri, klusi elpoja. Gribēju redzēt, kas notiks, tāpēc pārbraucu ar roku viņa matiem. Rievas mazliet izlīdzinājās, bet tūlīt iegūla no jauna. Es nopūtos un cie��āk viņu sasedzu.

No rīta jutos jau krietni labāk, bet D�eimijs pēc saraustītās nakts skatījās ar tuk�u skatienu un sūdzējās par vieglu nelabumu. Viņ� strikti atteicās no jebkādām brokastīm dzēriena ar olu vai buljona un aiz�kaitināts atcirta, kad mēģināju apskatīt rokas pārsēju.

-���� Dieva dēļ, Klēra, liec mani mierā! Negribu, ka mani baksta!

Viņ� atrāva roku un nikni lūrēja caur pieri. Neko neteikusi, es

pagriezos un devos sakārtot mazos podiņus un zāļu paciņas uz gal�diņa pie sienas. Sadalīju tās pēc iedarbības: kliņģeri�u ziede un papeļu balzams sāpju remdē�anai, vītolu miza, ķir�u miza un kumelītes tējai, asinszāle, ķiploks un pela�ķi dezinfekcijai.

-��� Klēra. Es pagriezos un ieraudzīju, ka slimnieks sē� uz gultas malas un raugās manī ar kaunīgu smaidu lūpās.

-��� Piedod, Armaliet. Man grie� vēderu un �orīt ir pretīga oma. Bet es nedrīkstu pret tevi tā izturēties. Vai piedosi?

Es ātri piegāju viņam klāt un viegli apskāvu.

-��� Tu zini, ka man nav ko piedot. Bet kā to saprast grie� vēderu? Ne pirmo reizi es pārdomāju, ka tuvība un romantika nav sinonīmi.

D�eimijs saviebās, mazliet paliecās uz priek�u un piespieda rokas uz vēdera.

-��� Tas nozīmē, ka es gribētu, lai tu mani uz brīdi atstāj vienu. Ja tev nav iebildumu? Es steidzīgi izpildīju lūgumu un devos meklēt sev brokastis.

Bridi vēlāk, atgrie�oties no ēdnīcas, redzēju cilvēku kārtīgā melnā franciskāņu tērpā ejam pāri pagalmam uz krusta eju. Steidzos viņu panākt.

-��� Tēvs! Viņ� uz saucienu pagriezās un, ieraudzījis mani, pasmai�dīja.

-���� Labrīt, tēvs mani sveicināja. Freizera kundze; vai tā jūs sauc? Un kā �orīt klājas jūsu vīram?

-���� Labāk, atbildēju, cerot, ka tā ir taisnība. Gribēju jums pateik�ties par palīdzību pagāju�ajā naktī. Jūs aizgājāt, pirms es paguvu pajautāt jūsu vārdu.

Dzidrās, brūnās acis dzirkstīja, kad viņ�, roku piespiedis pie sirds, pieliecās.

-��� Fransuā Anselms Merikērs d'Armanjaks, kundze. Tā vismaz esmu dzimis. Tagad mani pazīst tikai kā tēvu Anselmu.

-��� Anselms ar atsaucīgo sirdi? Es pasmaidīju. Viņ� paraustīja ple�cus caur un cauri galliskā �estā, kas gadsimtu gaitā nav mainījies.

-���� Cen�os. Viņ� ironiski pasmīnēja.

-��� Nevēlos jūs aizkavēt, pametot skatienu uz krusta ejas pusi, atvainojos. Tikai gribēju jums pateikties par palīdzību.

-��� Jūs mani itin nemaz nekavējat, kundze. Patiesību sakot, es vilci�nos doties pie darba, ārkārtīgi grēcīgi ļaujoties slinkumam.

-��� Kāds ir jūsu darbs? Mani tas ieinteresēja. Skaidri redzams, ka �is vīrietis uzturas klosteri kā viesis, viņa melnās franciskāņu drānas uzkrīto�i kā tintes traips izcēlās starp brūnajiem benediktie�u habitiem. Tādi viesi, sacīja Polidors, viens no kalpojo�iem brāļiem, bija vai�rāki. Lielākoties tie ir zinātnieki, kas �eit strādā ar grāmatām, kuras glabājas abatijas atjaunotajā bibliotēkā. Anselms bija viens no viņiem. Viņ� jau ilgu laiku nodarbojas ar vairāku Hērodota darbu tulko�anu.

-��� Vai esat redzējusi bibliotēku? tēvs jautāja. Nu tad nāciet, viņ� centās mani pierunāt, redzot, ka es purinu galvu. Tā nudien ir iespaidīga, un esmu pārliecināts, ka jūsu tēvocim abatam nebūs iebil�dumu.

Man gribējās apskatīt bibliotēku un vienlaikus negribējās atgriez�ties viesu spārna noslēgtībā, tāpēc es, daudz nevilcinoties, sekoju viņam.

Bibliotēka bija skaista, ar augstiem griestiem un slaidām gotiskā stila kolonnām, kas veidoja dziļās griestu velves. Logi visā sienas augstumā aizpildīja vietas starp kolonnām, ļaujot bibliotēkā bagātīgi ieplūst gaismai. Vairumam bija dzidras stikla rūtis, bet da�ās bija vit�rā�as, kurās attēlotas līdzības no Bībeles. Uz pirkstgaliem pazagusies garām mūku salīku�ajiem augumiem, kas studēja grāmatas, apstājos apbrīnot līdzību "Bēg�ana no Ēģiptes".

Da�i no plauktiem bija pavisam parasti, kuros sējumi stāvēja cie��ās rindās. Da�os grāmatas bija noliktas guļus, lai pasargātu senlaicī�gos vākus. Vienam plauktam bija pat stikla durvis, caur kurām varēja redzēt pergamenta ruļļus. Kopumā bibliotēkā valdīja klusinātas ekstā�zes noskaņa, it kā �ie savos vākos ieslēgtie un lolotie sējumi bez ska�ņas dziedātu. Iznācu no bibliotēkas krietni mierīgāka, un kopā ar tēvu Anselmu pastaigas soli devāmies pāri pagalmam.

Es vēlreiz mēģināju pateikties par palīdzību naktī, bet viņ� tikai paraustīja plecus.

-��� Nedomājiet par to, mans bērns. Ceru, ka jūsu virs �odien jūtas labāk.

-��� Es ari. Nevēlēdamās kavēties pie �īs tēmas, es pajautāju: Kas īsti ir mū�īgā adorācija? Jūs teicāt, ka dodaties to pildīt pagāju�ajā naktī?

-��� Jūs tātad neesat katoliete? Viņ� nobrīnījās. Ak, bet es aiz�mirsu, ka esat angliete. Tad jau jūs, protams, esat protestante.

-��� Kas attiecas uz ticību, tad �aubos, vai esmu ari protestante. Bet vismaz teorētiski es laikam esmu katoliete.

-���� Teorētiski? Gludās uzacis izbrīnā savilkās. Es saminstinājos, jo pēc piedzīvojumiem ar tēvu Beinu centos izteikties piesardzīgi, bet likās, ka �is vīrs diez vai vicinās man deguna priek�ā krucifiksu.

-���� Nu, es pieliecos, lai izrautu kādu nezāli, kas bija izspraukusies starp akmeņiem, mani kristīja katoļu baznīcā. Bet vecāki nomira, kad man bija pieci gadi, un es dzīvoju pie tēvo�a. Tēvocis Lemberts bija� Es apklusu, atceroties tēvo�a Lema neremdināmās alkas pēc da�ādu veidu zinā�anām un to jautri ironisko attieksmi pret visu, kas attiecās uz reliģiju, tikai kā sadaļu kultūras kataloģizē�anas procesā. Nu, ticī�bas jautājumos viņ� laikam bija viss un nekas, es secināju. Pārzināja visas reliģijas, bet neticēja nevienai. Tāpēc manai reliģiskajai izglītībai nebija turpinājuma. Un mans� pirmais vīrs bija katolis, bet baznīcu diem�ēl neapmeklēja. Tāpēc patiesībā laikam esmu no pagāniem.

Es piesardzīgi vēroju priesteri, ta�u viņ� nebija satriekts, bet sāka sirsnīgi smieties.

-��� Viss un nekas, viņ� teica, izgar�odams �o frāzi. Man tas ļoti patīk. Bet uz jums tas diem�ēl neattiecas, nē. Ja esat kļuvusi par Svētās Mātes baznīcas locekli, tad uz mū�īgiem laikiem paliekat tās bērns. Lai cik maz jūs zināt par savu ticību, jūs esat katoliete tikpat lielā mērā kā Svētais tēvs pāvests. Anselms pameta skatienu debesīs. Tās klāja mākoņi, bet pie baznīcas augo�o alk�ņu lapas nekustējās.

-��� Vēj� pierimis. Ie�u mazliet pastaigāties, lai izvēdinātu galvu svaigā gaisā. Nāciet man līdzi. Jums nepiecie�ams gaiss un vajag izkus�tēties, un varbūt es �o gadījumu varētu izmantot garīgai izglīto�anai, apgaismojot jūs par mū�īgās adorācijas rituālu.

-��� Trīs zaķi ar vienu �āvienu, ja? es vēsi noteicu. Bet izredzes uz svaigu gaisu, ja ne apgaismo�anu, bija vilino�as, tāpēc es nekavējoties devos pēc apmetņa.

Paraudzījos uz stāvu, kur� tumsā un klusumā, galvu noliecis, grem�dējās lūg�anā, Anselms paveda mani garām kapelas ieejai un pa krusta eju izveda dārzā.

Kad vairs nevarējām traucēt mūkus kapelā, viņ� sacīja:

-��� Ideja ir ļoti vienkār�a. Vai jūs atceraties Bībeles stāstu par Ģetzemanes dārzu, kur Mūsu Kungs gaidīja vairākas stundas pirms tiesas un krustā si�anas un visi viņa draugi, kuriem vajadzēja būt nomodā kopā ar viņu, aizmiga?

-���� 0, es uzreiz aptvēru. Un viņ� sacīja: "Tātad jūs nespējat nevienu pa�u stundu būt ar mani nomodā?" Un to jūs darāt esat �ajā stundā ar Viņu nomodā -, lai izpirktu �o nepatīkamo misēkli. Doma man patika, un kapelas tumsa pēk�ņi likās dzīvino�a un nomierino�a.

-��� Jā, kundze, priesteris piekrita. Ļoti vienkār�i. Mēs to darām pēc kārtas, un Svētais Sakraments uz altāra nekad nepaliek nepieskatīts.

-��� Vai ir grūti palikt nomodā? Mani mocīja ziņkāre. Vai jūs vien�mēr esat tur naktī?

Anselms pamāja ar galvu, vieglam vējam saplivinot viņa zīdainos, brūnos matus. Tonzūras laukumiņ� prasījās pēc skuvekļa; to kā sūna klāja mazi, spuraini matiņi.

-��� Katrs izvēlas sev piemērotāko laiku. Man tas ir divi naktī. Viņ� paskatījās uz mani, �aubīdamies, it kā nezinātu, kā uztver�u to, ko viņ� grasās teikt.

-���� Man tajā brīdi� Tēvs apklusa. Liekas, ka laiks apstājas. Visi �ķidrumi asinis, �ults un limfa -, kas veido cilvēku, �ķiet, pēk�ņi dar�bojas nevainojamā harmonijā. Viņ� pasmaidīja. Mūka zobi bija maz�liet �ķībi vienīgais trūkums citādi nevainojamā ārienē.

-��� Vai arī pilnīgi sastingu�i pavisam. Es bie�i domāju, vai tas ir tāds pats kā dzim�anas un nāves brīdis. Es zinu, ka katram vīrietim tas ir citā laikā� dro�i vien arī sievietei. Viņ� pieklājīgi man paklanījās.

-���� Bet �ajā laika sprīdī, liekas, ka viss ir iespējams. Vari palūkoties pāri dzīves ierobe�ojumiem un redzēt, ka patiesībā tie nav nekas. Tajā brīdi, kad laiks apstājas, tu zini, ka vari. uzņemties visu, piepildīt to un atgriezties sevī, pēc tam redzi, ka pasaule nav mainījusies un viss ir tie�i tāpat, kā tu to atstāji. Un ir, it kā� Mūks mirkli vilcinājās, rūpīgi izvēloties vārdus.

-��� It kā zinot, ka tad, kad viss ir iespējams, nekas vairs nav nepie�cie�ams.

-���� Bet� vai jūs patie�ām kaut ko darāt? Nu, lūdzat Dievu, vai?

-��� Es? Nu� viņ� lēnām novilka, es sē�u un lūkojos uz Viņu. Plats smaids iegūla smalkajās lūpās. Un Viņ� skatās uz mani.

Kad atgriezos istabā, D�eimijs sēdēja gultā, un bridi vēlāk, balsto�ties uz mana pleca, viņ� pamēģināja noiet da�us soļus pa gaiteni �urpu turpu. Bet seja no piepūles kļuva bāla, izsitās sviedri, un, kad es atlo�cīju segu, viņ� bez vārda runas atgūlās.

Piedāvāju D�eimijam mazliet buljona vai piena, bet viņ� paguris papurināja galvu.

-���� Man nav ēstgribas, Armahet. Ko ieēdl�u, to atkal izvem�u.

Es neuzstāju un klusēdama aiznesu buljonu projām.

Pusdienās es biju neatlaidīgāka un pierunāju viņu apēst pāris

karo�u zupas. Apēst izdevās diezgan daudz, bet iek�ā paturēt gan ne.

-��� Piedod, Armaliet, viņ� pēc tam atvainojās. Esmu sivēns.

-���� Nav svarīgi, D�eimij, un tu neesi sivēns. Izliku bļodu aiz dur�vīm, apsēdos blakus un atglaudu viņam no pieres izjuku�os matus.

-���� Neraizējies. Tavs kuņģis vēl nav nomierinājies pēc pārciestās jūras slimības. Varbūt pārāk drīz uzmācos tev ar ēdienu. Lai vēders atpū�as un izveseļojas.

Viņ� aizvēra acis, un mana plauksta līdz ar D�eimija nopūtu pa�cēlās.

-��� Es izveseļo�os, viņ� vienaldzīgi sacija. Ko tu �odien darīji, Armaliet?

D�eimiju acīm redzami mocīja nemiers un slikta pa�sajūta, bet viņ� mazliet at�irga, kad es pastāstīju par dienā pieredzēto: par bibliotēku, kapelu, vīna spiedni un gar�augu dārziņu, kur beidzot iepazinos ar sla�veno brāli Ambroziju.

-���� Viņ� ir vienreizīgs, es kūsāju priekā. Ak, bet es aizmirsu, ka tu jau viņu pazīsti. Brālis Ambrozijs ir gar� pat garāks par D�eimiju un bāls kā līķis, ar kalsnu seju un noļuku�iem vaibstiem kā basetam. Un desmit gariem, kaulainiem pirkstiem, kuri visi kā viens bija zaļi.

-���� �ķiet, ka viņ� spēj izaudzēt visu, es sajūsminājos. Viņam te ir visas parastās zālītes un pat siltumnīca, tik maziņa, ka viņ� nevar izslieties visā augumā, bet tur aug tas, kam nevajadzētu augt �ajā gadalaikā, �ajā pasaules daļā vai vispār nevajadzētu augt. Nemaz neru�nājot par sve�zemju gar�augiem un drogām.

Zāļu pieminē�ana man atgādināja pagāju�o nakti, un es paskatījos ārā pa logu. Ziemā sāk agri krēslot, un ārā jau bija pavisam tum�s, tikai laternu gaisma �audījās �urpu turpu, jo pa pagalmu staigāja mūki, kas strādāja stallī vai darīja āra darbus.

-��� Kļūst tum�s. Kā tu domā, vai varēsi aizmigt? Brālim Ambrozijām ir da�as mikstūras, kas varētu nākt par labu.

D�eimija acis no noguruma bija miegainas, bet viņ� papurināja galvu.

-��� Nē, Armaliet. Es neko negribu. Ja es aizmig�u� nē, es domāju, mazliet palasī�u. Anselms no bibliotēkas ir atnesis vairākas filozofis�kas un vēsturiskas grāmatas, un viņ� pastiepa roku pēc Tacita darba, kas gulēja uz galda.

-��� Tev vajag izgulēties, D�eimij, es klusi iebildu, viņu vērodama. D�eimijs atvēra grāmatu, nolika sev priek�ā uz spilvena, bet turpināja blenzt sienā virs tās.

-���� Es tev neizstāstīju, ko redzēju sapnī, viņ� pēk�ņi ierunājās.

-���� Tu teici, ka sapnī tevi pēru�i. Man nepatika viņa sejas izteiksme; jau tā bāla starp zilumiem, tagad tā bija kļuvusi mikla.

-���� Tā ir. Es pacēlu galvu un redzēju virves, kas griezās man rokās. Tās bija kļuvu�as gandrīz melnas un rīvēja man kaulus, kad vien es pakustējos. Seju biju piespiedis pie staba. Tad sajutu plecos triecamies svina bumbiņas pātagas galos.

Pletne sita un sita, vēl ilgi pēc tam, kad vajadzēja jau beigt, un tad es aptvēru, ka tas nekad nebeigsies. Pletņu gali izrāva mazus miesas gabaliņus. Asinis� asinis tecēja gar sāniem un muguru un sūcās kiltos. Man ļoti sala.

Tad es atkal paskatījos uz aug�u un redzēju, ka man no rokām gabaliem krīt nost miesa un pirkstu kauli skrāpējas gar koku, atstājot garas, jēlas �vīkas. Roku kauli bija kaili, un kopā tos saturēja tikai vir�ves. Un tad laikam es sāku kliegt.

Kad viņ� man iesita, dzirdēju dīvainu grabē�anu, un pēc laika es sapratu, kas tas ir. Viņ� bija noplēsis man no kauliem visu miesu, un svina lodītes grabēja pret manām plikajām ribām. Tā es zināju, ka esmu miris, bet tam nebija nozīmes. Viņ� tikai turpinās un turpinās un nekad nebeigs, viņ� turpinās, līdz es sabruk�u gabalos un nokritī�u no staba, tas nekad nebeigsies un�

Es gribēju D�eimiju apskaut un mierināt, bet viņ� jau bija aprāvies, ar veselo roku saspiedis grāmatas malu. Zobi bija iespiedu�ies savaino�tajā apak�lūpā.

-��� D�eimij, es �onakt palik�u pie tevis, teicu. Varu nolikt uz grī�das matraci.

-��� Nē. Lai cik vārgs, stūrgalvīgs viņ� bija vēl joprojām. Man labāk būs vienam. Un �obrīd man miegs nenāk. Ej paēd vakariņas, Armaliet. Es� mazliet palasī�u. D�eimijs nolieca galvu pār grāmatu. Kādu bridi bezpalīdzīgi viņu vēroju, tad darīju, kā viņ� teica, un devos projām.

Es arvien vairāk raizējos par D�eimija veselības stāvokli. Sliktā dū�a nepārgāja; viņ� gandrīz neko neēda, un tas, ko reizumis dabūja lejā, iek�ā neturējās. Viņ� kļuva bālāks un nemierīgāks, un gandrīz nekas viņu neinteresēja. Dienā daudz gulēja, jo naktī mocījās ar bezmiegu. Tomēr, lai kā viņ� baidījās no murgiem, pie sevis palikt neļāva tā kā viņ� naktī negulēja, tad es nevarētu kārtīgi atpūsties.

Nevēlēdamās visu laiku uzmākties ar savu klātbūtni, pat ja D�ei�mijs to ļautu, es daudz laika pavadīju augu kaltētavā kopā ar brāli Ambroziju vai dīki klaiņāju pa abatijas teritoriju, sarunādamās ar tēvu Anselmu. Viņ� izmantoja izdevību neuzbāzīgi iepazīstināt mani ar katehismu, cen�oties atklāt katolicisma pamatprincipus, kaut gan es pastāvīgi atkārtoju, ka savā būtībā esmu agnostiķe.

-��� Ma chиre, Anselms beidzot sacīja, vai atceraties, vakar es stās�tīju, kādi ir grēka nosacījumi?

Lai kādi būtu mani morālie trūkumi, ar atmiņu man viss ir kārtībā.

-��� Pirmkārt, lai rīcība būtu ļauna un, otrkārt, lai tam būtu jūsu pilna piekri�ana, es nobēru kā papagailis.

-��� Lai tam būtu jūsu pilna piekri�ana, viņ� atkārtoja. Un tas, ma chиre, ir nosacījums ari �ēlastībai. Mēs bijām atspiedu�ies ar elkoņiem pret abatijas cūku aploka �ogu un vērojām, kā vairāki lieli, brūni vepri, sagūlu�i bariņā, gozējas vēsajā ziemas saulē. Anselms, noguldījis galvu uz saliktām rokām, pavērsa seju pret mani.

-��� Nezinu, kā tas varētu būt iespējams, es iebildu. �ēlastība noteikti ir kaut kas tāds, kas tev vai nu ir, vai nav. Tas ir, es vilcinājos, nevēlēdamās kļūt rupja, jums tas, kas stāv kapelā uz altāra, ir Dievs. Man tas ir gabaliņ� maizes, lai cik skaistā traukā tas atrastos.

Mūks nepacietīgi nopūtās un izslējās, izstaipīdams muguru.

-��� Ejot naktī uz kapelu, esmu ievērojis, ka jūsu vīrs slikti guļ, viņ� sacīja. Tātad arī jūs. Ja jau jūs tāpat neguļat, es aicinu jūs nākt man līdzi. Pavadiet kopā ar mani kapelā vienu stundu.

Es, acis samiegusi, viņu noskatīju.

-��� Kāpēc?

Viņ� paraustīja plecus.

-��� Un kāpēc gan ne?

Pamosties, lai dotos uz norunāto tik�anos ar Anselmu, man nebija grūti galvenokārt tāpēc, ka es nebiju gājusi gulēt. Tāpat arī D�eimijs. Kad pabāzu gaiteni galvu, es redzēju, ka pavērto durvju spraugā no D�eimija istabas spīd nevienmērīga sveces gaisma, un dzirdēju, ka laiku pa laikam tiek pār�ķirta lapa vai atskan kluss vaids, kad viņ� maina pozu.

Nespēdama gulēt, es nemaz nepūlējos izģērbties un tādēļ biju ga�tava, kad kluss klauvējiens pie manām durvīm vēstīja par tēva Anselma iera�anos.

Klosteris grima klusumā, kāds naktī iestājas visās lielās sabiedris�kās vietās; dienas rosības straujais pulss bija rimies, bet sirdspuksti turpinājās, lēnāk, klusāk, bet nebeidzami. Kāds vienmēr ir nomodā, klusiņām staigā pa gaiteņiem, sargājot, neļaujot dzīvei apstāties. Un tagad bija mana kārta piebiedroties �ai sardzei.

Kapelā bija tum�s, dega tikai sarkana svētnīcas lampiņa un da�as dzidri baltas aizlūguma sveces, liesmas.svēto relikviju apēnoto �ķirstu priek�ā nekustīgajā gaisā tiecās taisni aug�up.

Sekoju Anselmam pa centrālo eju, un, kad viņ� noslīga ceļos, es darīju tāpat. Tuvāk altārim, noliektu galvu, uz ceļiem stāvēja brāļa Bartolomeja trauslais stāvs. Viņ� nepagriezās, kad pie ieejas atskanēja mūsu klusie soļi, bet palika nekustīgs, noliecies pielūgsmē.

Pa�u Sakramentu gandrīz aizēnoja tā trauka brīni�ķīgais skaistums. Uz altāra stāvēja milzīga, vairāk nekā pēdu diametrā monstrance zelta saules staru vainags -, sargādama pieticīgo maizes kumosiņu vidū.

Juzdamās mazliet neveikli, es apsēdos vietā, kur Anselms man norādīja, netālu no kapelas priek�ējās daļas. Greznie, ar izgrebtiem eņģeļiem, ziediem un dēmoniem rotātie sēdekļi bija atvā�ami no koka paneļiem, lai varētu pa eju ērti staigāt. Dzirdēju, ka man aiz muguras no�īkst atlocītais sēdeklis, kad Anselms apsēdās.

-���� Bet ko darīt man? Kad tuvojāmies kapelai, es biju jautājusi Anselmam, cieņā pret nakti un klusumu pazeminājusi balsi.

-���� Neko, ma chиre, viņ� bija vienkār�i atbildējis. Tikai esiet.

Tā es apsēdos, klausījos savā elpā un klusās telpas sīkajos trok�ņos, tajās nedzirdamajās skaņās, kuras parasti nomāc citi trok�ņi. Akmens nosē�anās, koka �īkstē�ana. Sīko, nenodzē�amo liesmu sīk�ana. Kādas mazas radībiņas, kas no savas aliņas ieklīdusi majestātiskuma māj�vietā, vieglie solī�i.

Anselmam taisnība te bija mierīgi. Kaut arī mani māca nogurums un raizes par D�eimiju, es jutu, ka pamazām atslābinos, saspringtais prāts lēnām atlai�as kā nospriegota pulksteņa atspere. Savādi, bet, par spīti vēlajai stundai un pēdējo dienu un nedēļu raizēm, man nemaz nenāca miegs.

Galu galā, es domāju, kas mū�ības priek�ā ir dienas un nedēļas? Un tie�i to jau tas nozīmēja Anselmam, Bartolomejam, Ambrozijām un visiem mūkiem līdz pat varenajam abatam Aleksandram.

Zināmā mērā �ī bija mierino�a doma: ja laika bija atliku likām, tad �ībrī�a notikumi ne�ķita nemaz tik nozīmīgi. Varbūt es spēju saskatīt, kā var apstāties un meklēt atelpu domās par bezgalīgo Būtni, lai ko katrs ar to saprata.

Vienmērīgā sarkanās altāra lampiņas gaisma atspīdēja gludajā zeltā. Balto sve�u liesmas pie Svētā D�ailza un Svētās Dievmātes statu�jām laiku pa laikam noraustījās un uzsprikstēja, kad daktī gadījās kāds mezgliņ�, vaskā patvēries gaisa burbulis vai mitruma piliens. Bet sar�kanā lampiņa dega rāmi, bez viļņo�anās, kas traucētu gaismas plūsmu.

Un, ja pastāvēja mū�ība vai tikai ideja par to, tad varbūt Anselmam taisnība: viss ir iespējams. Un mīlestība? Man radās jautājums. Es biju mīlējusi Frenku un joprojām mīlēju. Tāpat es mīlēju D�eimiju, vairāk par savu dzīvību. Bet, laika un miesas ierobe�ota, es nevarēju paturēt abus. Bet varbūt aiz tās robe�as tas ir iespējams? Vai bija tāda vieta, kur laiks vairs neeksistē vai kur tas apstājies? Anselms domāja, ka ir. Vieta, kur viss ir iespējams. Un nekas nav vajadzīgs.

Un vai tur bija mīlestība? Vai ārpus miesas un laika robe�ām mīles�tība ir iespējama? Vai tā ir vajadzīga?

Likās, ka manas domas ierunājas tēvo�a Lema balsī. Mana ģimene un viss, ko es bērnībā zināju par mīlestību. Vīrietis, kur� nekad nebija ar mani runājis par mīlestību, jo tas nebija nepiecie�ams, to, ka viņ� mani mīl, es zināju tikpat dro�i kā to, ka esmu dzīva. Jo tur, kur ir mīlestība, runā�ana ir lieka. Tā ir. Tā nemirst. Un ar to pietiek.

Nemaz nemanīju, kā aizrit laiks, un es satrūkos, kad man priek�ā pēk�ņi nostājās tēvs Anselms, ienākot pa durvīm netālu no altāra. Viņ� ta�u sēdēja man aiz muguras? Pametu skatienu atpakaļ un redzēju, ka viens no jaunajiem mūkiem, kura vārdu es nezināju, netālu no ieejas bija nometies ceļos. Anselms zemu paklanījās altāra priek�ā, tad ar galvu pamāja uz durvīm.

-��� Jūs bijāt izgājis? es jautāju, kad iznācām no kapelas. Bet man likās, ka jūs nedrīkstat atstāt� ē� Sakramentu vienu?

Viņ� rāmi pasmaidīja.

-���� Es jau to nedarīju, ma chиre. Tur bijāt jūs.

Apspiedu vēlē�anos iebilst, ka es neskaitos. Galu galā dro�i vien nebija tāda amata kā sertificētais dievlūdzējs. Tev tikai jābūt cilvēkam, un tas, cerams, joprojām biju, lai arī da�kārt par to aizmirsu.

D�eimija istabā vēl dega svece, kad gāju garām durvīm, un sadzir�dēju lapu �ķir�anu. Es būtu apstājusies, bet tēvs Anselms gāja tālāk, lai pavadītu mani lidz istabas durvīm. Novēlēju viņam labu nakti un pateicos par aicinājumu apmeklēt kapelu.

-��� Tas sniedza� atvieglojumu, es teicu, meklējot pareizo vārdu.

Viņ�, mani vērodams, pamāja ar galvu.

-��� Jā, kundze. Tā ir. Es pagriezos, lai ietu istabā, kad viņ� sacīja: Es teicu, ka Svētais Sakraments nebija viens, jo jūs sēdējāt kapelā. Bet kā ar jums, ma chиre? Vai jūs bijāt viena?

Es apstājos un, pirms atbildēju, mirkli skatījos uz jautātāju.

-���� Nē, es sacīju. Nebiju.

NO rīta, kā parasts, devos apciemot D�eimiju, cerot, ka viņam būs izdevies brokastīs kaut ko ieēst. Līdz viņa istabai bija atliku�i da�i soļi, kad no ailas sienā izslīdēja Mērtegs un aizsprostoja man ceļu.

-��� Kas ir? es diezgan skarbi noprasīju. Kas noticis? Man sāka straujāk sisties sirds un pēk�ņi nosvīda plaukstas.

Laikam jau bailes bija acīm redzamas, jo Mērtegs mierino�i papu�rināja galvu.

-��� Nē, D�eimijam nekas nekai�. Viņ� paraustīja plecus. Cik nu labi viņ� tagad jūtas. Viegli satvēris manu elkoni, Mērtegs apgrieza mani un veda atpakaļ. Satriekta aptvēru, ka �ī laikam ir pirmā reize, kad viņ� ar nolūku man pieskāries; vīriņa roka uz mana elkoņa bija viegla un spēcīga kā pelikāna spārns.

-��� Kas viņam vainas? es uztraucos. Mērtega grumbainā seja, kā pa�rasti, palika noslēpumaina, bet krunkainie plakstiņi kaktiņos noraustījās.

-���� �obrīd D�eimijs negrib tevi redzēt, viņ� sacīja.

Es sastingu uz vietas un izrāvu roku no Mērtega tvēriena.

-���� Kāpēc? es noprasīju.

Mērtegs vilcinājās, it kā rūpīgi meklēdams vārdus.

-��� Nu, redz� �is sadomājis, ka būs labāk, ja tu viņu atstāsti te un dosies atpakaļ uz Skotiju. Viņ��

Teikuma beigas es nedzirdēju, jo pagrūdu viņu malā.

Man aiz muguras klusi nobūk�ķēja smagās durvis. D�eimijs gulēja uz vēdera un snauduļoja. Sega bija nostumta sāņus, un mugurā viņam bija tikai novica īsais krekls; ogļu panna istabas stūrī izplatīja patīkamu siltumu, kaut arī mazliet piedūmoja istabu.

D�eimijs stipri sarāvās no mana pieskāriena. Pēc gulē�anas mazliet aizmiglotās acis bija dziļi iegrimu�as un sejā redzamas murgaino sapņu atstātās pēdas. Saņēmu abās rokās viņa plaukstu, bet viņ� to izrāva. Gandrīz vai izmisumā viņ� aizvēra acis un paslēpa seju spilvenā.

Cen�oties ārēji neizrādīt savu satraukumu, es klusiņām pievilku pie gultas ķebli un apsēdos viņam pie galvas.

-���� Es tev nepieskar�os, solīju, bet tev ar mani jārunā. Es gai�dīju vairākas minūtes, kamēr viņ� nekustīgi gulēja, plecus aizsargājo�ties savilcis uz aug�u. Beidzot viņ� nopūtās un piecēlās sēdus, lēnām un ar pūlēm, nolai�ot kājas pāri gultas malai.

-��� Jā, viņ� vienaldzīgi, uz mani neskatoties, atbildēja, jā, laikam jau vajadzēs. Patiesībā vajadzēja jau agrāk� bet es biju tik gļēvs, lai cerētu, ka nevajadzēs. D�eimija balss skanēja rūgti, un viņ� turēja galvu noliektu, ar rokām viegli saņēmis ceļgalus. Nekad neesmu uzskatījis sevi par gļēvuli, bet tā tomēr ir. Man vajadzēja panākt, lai Rendels mani nogalina, bet es to neizdarīju. Man nav jēgas dzīvot, bet es nebiju gana drosmīgs, lai nomirtu. Balss kļuva klusāka, un, kad viņ� turpināja, gandrīz nevarēju viņu sadzirdēt. Un es zināju, ka man vēl vienu reizi vajadzēs tikties ar tevi� pateikt tev� bet� Klēra, mana mīļā� ak, mīļā.

D�eimijs paņēma no gultas spilvenu un apskāva to, it kā aizsargā�joties, it kā meklējot pie tā mierinājumu, ko nevarēja saņemt no manis. Uz mirkli piespieda tam pieri, lai sakopotu spēkus.

-��� Kad tu mani atstāji Ventvērtas cietumā, Klēra, viņ� neskanīgi ierunājās, galvu joprojām noliecis, es klausījos, kā, uz grīdas flīzēm klaudzot, attālinās tavi soļi, un teicu sev tagad es domā�u par viņu. Es atceros viņu viņas ādu zem saviem pirkstiem, matu smar�u un lūpu pieskārienu savām lūpām. Es domā�u par viņu, līdz tās durvis atkal atvērsies. Un es domā�u par viņu rīt, kad stāvē�u pie karāta�vām, lai pēdējā brīdī nezaudētu drosmi. Starp to brīdi, kad atvērsies durvis un kad izie�u no �ejienes pretī nāvei� lielās plaukstas uz mirkli sa�ņaudzās un atlaidās, �es vispār nedomā�u, viņ� klusi pa�beidza.

Mazajā kazemātu istabiņā D�eimijs bija aizvēris acis un gaidija. Kamēr sēdēja nekustīgi, sāpes nebija tik stipras, bet viņ� zināja, ka drīz kļūs sliktāk. Viņ� baidījās no sāpēm, tomēr bie�i bija ar tām ticis galā. D�eimijs zināja to un arī vēl to, ka parasti sāpēm pretī liek apņem�anos izturēt, lolojot tikai vienu cerību, ka spēki neizsīks pārāk ātri. Tagad apziņa par vardarbību izraisīja tikai nelielu riebumu. Izmisums zināmā mērā bija anestezējo�s līdzeklis.

Istabā nebija logu, tāpēc D�eimijam nebija ne jausmas, cik varētu būt pulkstenis. Uz kazemātiem viņu atveda vēlā pēcpusdienā, bet uz viņa laika izjūtu nevarēja dro�i paļauties. Cik stundu vēl atlicis līdz rītausmai? Se�as, astoņas, desmit? Līdz visam pienāks gals. Ar rūgtu izsmieklu D�eimijs nosprieda, ka Rendels viņam izdarījis vismaz vienu pakalpojumu viņ� gaidīja nāvi.

Kad durvis atvērās, viņ� bija pacēlis galvu, gaidot� ko? Tur stā�vēja tikai vīrietis, trauslu ķermeņa uzbūvi, glīts un mazliet nekārtīgs, saplēstā linu kreklā, izspūru�iem matiem, viņ� atspiedās ar muguru pret durvīm un vēroja D�eimiju.

Pēc brī�a, neko nesakot, Rendels bija pārnācis pāri istabai un nostā�jies D�eimijam blakus. Viņ� pieskārās gūsteknim pie kakla, tad pielie�cās un atbrīvoja pienagloto roku, izraujot naglu, tajā brīdī D�eimijs gandrīz paģība. Viņam priek�ā tika nolikta glāze ar brendiju, stingra roka pacēla uz aug�u viņa galvu un palīdzēja iedzert.

-��� Tad Rendels saņēma plaukstās manu seju un nolaizīja man no lūpām brendija lāses. Es gribēju atrauties, bet biju devis solījumu, tāpēc nekustējos.

Rendels bija mirkli turējis D�eimija galvu, kaut ko meklēdams viņa acīs, tad palaidis vaļā un apsēdies uz galda viņam blakus.

-��� Viņ� tur nosēdēja diezgan ilgi, neko neteica, tikai �ūpoja vienu kāju. Man nebija ne jausmas, ko viņ� grib, un nebija ari noskaņojuma minēt. Biju noguris, un mazliet �ķebināja no sāpēm plaukstā. Tāpēc pēc laiciņa es noliku galvu uz rokām un novērsu seju. D�eimijs smagi nopūtās.

-��� Pēc brī�a jutu, ka viņ� uzliek man uz galvas roku, bet es nekus�tējos. Viņ� noglāstīja man matus, ļoti maigi, tad vēl un vēlreiz. Apkārt klusums, dzirdama tikai milzeņa smagā elpa un uguns sprak�ķi ogļu pannā, un es padomāju� laikam jau biju uz bridi iesnaudies.

Kad D�eimijs bija pamodies, Rendels bija stāvējis viņam priek�ā.

"Vai tagad jūties labāk?" kapteinis bija jautājis atturīgā, pieklājīgā tonī.

D�eimijs bez vārdiem pamāja ar galvu un piecēlās. Rendels viņu izģērba, uzmanīdamies, lai neaizskartu ievainoto roku, un veda uz gultu.

-��� Biju devis vārdu, ka nepreto�os, bet palīdzēt es nebij solījis, tāpēc es tikai stāvēju, it kā būtu no koka. Domāju, ļau�u darīt visu, ko viņ� grib, bet pats neiesaistī�os turē�os pa gabalu, vismaz domās. Tad Rendels bija pasmaidījis, satvēris D�eimija labo roku, pietiekami stipri, lai viņ� noslīgtu gultā; no asajām sāpēm kļuva nelabi un sagriezās galva. Rendels bija nometies ceļos uz grīdas viņam priek�ā un da�ās satricino�ās minūtēs parādījis, ka attālums ir tikai ilūzija.

Pēk�ņi Rendels piecēlās, paņēma nazi un pārvilka man pāri krūtīm, no vienas puses uz otru. Griezums nebij dziļ�, tomēr drusku asiņoja. Brīdi viņ� vēroja manu seju, tad iemērca pirkstu asinīs. D�eimija balss nebija stipra, laiku pa laikam tā aizķērās vai viņ� sastomījās. Rendels nolaizīja asinis no pirksta ar maziem mēles pieskārieniem kā kaķis, k-kas mazgājas. Viegli pasmaidīja, tad it kā ļoti laipni nolieca galvu man pie krūtīm. Es nebiju sasiets, bet nevarēju pakustēties. Es tikai� tur sēdēju, kamēr viņ� ar mēli� Sāpēt jau nesāpēja, bet sajūta bij pre�tīga. Pēc brī�a viņ� izslējās un rūpīgi noslaucījās ar dvieli.

Es vēroju D�eimija roku. Tā kā seja bija novērsta, tad pēc tās vis�labāk varēja spriest par viņa jūtām. Kad viņ� turpināja stāstu, pirksti konvulsīvi sa�ņaudza gultas malu.

-��� Rendels� viņ� man teica, ka� esmu salds. Asinis gandrīz vairs netecēja, bet viņ� paņēma dvieli un berza man krūtis, lai ievainojums atkal atvērtos. Sa�ņaugtās dūres kauliņi bija tikai bezasiņu kaula mezgli. Tad viņ� atpogāja sev bikses, noziedās ar asinīm un teica, ka tagad esot mana kārta.

Vēlāk Rendels turēja viņa galvu un palīdzēja izvemties, saudzīgi noslaucīja ar mitru drānu seju un iedeva brendiju, lai izskalotu no mutes riebigo gar�u. Un tā pārmaiņus izturēdamies riebīgi un maigi, pamazām, izmantodams sāpes kā ieroci, viņ� bija iznīcinājis visas prāta un miesas barjeras.

Gribēju pārtraukt D�eimiju, pateikt, ka nevajag turpināt, bet iekodu lūpā, lai neļautu sev runāt, un cie�i sa�ņaudzu rokas, lai viņam nepie�skartos.

Tad viņ� izstāstīja visu: lēni un asi pletnes sitieni mijās ar skūpstiem. Apdullino�as apdeguma sāpes neļāva pārkāpt bezsamaņas robe�u, pēc kuras D�eimijs tik izmisīgi alka, lai nevajadzētu piedzīvot vēl tālāku degradāciju. Viņ� izstāstīja man visu, vilcinoties, reizēm ļaujoties asa�rām, tas bija daudz vairāk, nekā spēju paciest, bet es viņu uzklausīju, klusējot kā grēksūdzē. Viņ� a�i paskatījās uz mani, tad novērsās.

-��� Es varēju izturēt sāpes, lai cik tās būtu stipras. Es domāju, ka� mani izmantos, bet cerēju, ka to izturē�u. Bet es nevarēju� es� viņ�� Es iespiedu nagus delnā, cen�oties klusēt. D�eimijs brīdi bez skaņas drebēja, tad balss atgriezās, piesmakusi, bet ne�ēlīgi cieta.

-��� Tas, ko viņ� ar mani darīja, nebij vienkār�i spīdzinā�ana vai izva�ro�ana. Viņ� mani mīlēja, Klēra. Rendels darīja man pāri ļoti stipri -, bet viņam tas bij mīlas akts. Un viņ� piespieda mani atsaukties� lai velns rauj viņa dvēseli! Viņ� piespieda mani viņu iekārot! Roka savil�kās dūrē un bezspēcīgās dusmās uzsita pa gultas rāmi tā, ka gulta nodrebēja.

-���� Pirmajā� reizē viņ� bij ļoti uzmanīgs. Viņ� izmantoja eļļu un darīja to ilgi, visu mani iezieda� maigi pieskaroties kaunumam. Es nevarēju neko padarīt, lai man no viņa pieskāriena nesaceltos, tāpat kā es nevarēju apturēt asiņo�anu, kad viņ� mani sadūra. D�eimija balss bija nogurusi un izmisuma plosīta. Viņ� apklusa un pirmo reizi, kop� ienācu �ajā istabā, ieskatījās man tie�i acīs.

-��� Klēra, es negribēju domāt par tevi. Nespēju izturēt, ka stāvu tur kails un� tāds� un atcerēties, kā mēs mīlējāmies. Tā bija zaimo�ana. Gribēju izdzēst no prāta tevi un tikai� būt� tik ilgi, cik nolikts. Bet viņ� man to neļāva. Vaigi bija mikli, kaut arī D�eimijs neraudāja.

-��� Rendels runāja. Visu laiku runāja. Reizēm draudēja un reizēm sacīja mīļus vārdus, bie�i pieminēja tevi.

-���� Mani? Mana balss, kas nebija tik ilgi lietota, no saspringtā kakla izskanēja kā ķērciens. D�eimijs piekrīto�i pamāja un atkal sāka lūkoties uz spilvenu.

-��� Jā. Zini, viņ� bija uz tevi drausmīgi greizsirdīgs.

-��� Nē. Es to nezināju.

D�eimijs atkal pamāja.

-���� 0 jā. Viņ� man jautāja kad pieskārās viņ� jautāja: "Vai viņa tev tā dara? Vai sieviete var tevi tā u-uzbudināt?" Balss nodrebēja. Es viņam neatbildēju� nevarēju. Un tad viņ� jautāja, kā, pēc manām domām, justos tu, redzot mani� mani� D�eimijs stipri iekoda lūpā, kādu bridi nespēdams turpināt.

-��� Viņ� atkal darīja man sāpes, tad pārtrauca un mīlēja mani, līdz man sāka celties� tad stipri iesita un brīdī, kad man sāpēja visvairāk, paņēma. Visu laiku viņ� runāja par tevi, tā liekot acu priek�ā redzēt tevi. Es centos neklausīties, prātā� mēģināju no viņa attālināties, turēt prātu no miesas pa gabalu, bet sāpes ielauzās, atkal un atkal, cauri visām barjerām, ko es uzcēlu. Es centos, Klēra, Dievs, es ļoti centos, bet�

Viņ� nolaida galvu uz rokām, pirksti cie�i saspieda deniņus. Vārdi plūda tādiem kā grūdieniem.

-��� Es zinu, kāpēc jaunais Aleks Makgregors pakārās. Es būtu darījis to pa�u, ja nezinātu, ka tas ir nāves grēks. Ja Rendels mani nolādējis dzīvē, tad debesīs viņ� to neizdarīs. Brīdi iestājās klusums, kamēr D�eimijs centās saņemt sevi rokās. Neapzināti ievēroju, ka spilvens, ko viņ� tur uz ceļiem, ir mitrs, un gribēju piecelties to nomainīt. Viņ� lēnām papurināja galvu, neatraudams skatienu no savām kājām.

-��� Tas� viss tagad manī savienojies. Es nevaru domāt par tevi. Klēra, pat skūpstīt un pieskarties tavai rokai, nejūtot bailes, sāpes un nelabumu. Es te guļu, un man ir sajūta, ka bez tava pieskāriena es nomir�u, bet, kad tu man pieskaries, man gribas vemt no kauna un riebuma pret sevi. Es pat nevaru paskatīties uz tevi bez� Viņa piere balstījās uz savilktajām dūrēm, kas bija iespiestas acu dobumos. Skaidri izcēlās saspringtās kakla cīpslas, balss bija nomākta.

-���� Klēra, es gribu, lai tu mani atstāj. Atgriezies Skotijā, ej uz Kreignedanu. Atgriezies savā pasaulē, pie sava� vīra. Mērtegs dro�i nogādās tevi atpakaļ, es viņam to lūdzu. D�eimijs brīdi klusēja un nekustējās.

Tad, izmisuma spēkiem saņēmis drosmi, viņ� atkal pacēla skatienu un runāja pavisam vienkār�i:

-���� Es tevi mīlē�u visu mū�u, bet es vairs nevaru būt tavs virs. Un citādi es neesmu ar mieru. Viņa seja sa�ķobījās. Klēra, es tevi tik ļoti gribu, ka mani kauli krak�ķ, bet, Dievs, palīdzi man, es baidos tev pieskarties!

Es gribēju iet pie viņa, bet strauja rokas kustība mani apturēja. Viņ� bija zemu noliecies uz priek�u, seja iek�ējā cīņā sa�ķobīta, rīkle aiz�ņaugta, un elpa aptrūkusi.

Klēra� lūdzu! Lūdzu, ej! Es tūlīt vem�u, un es negribu, ka tu to redzi. Lūdzu!

Dzirdēju viņa balsī lūgumu un zināju, ka man jāaiztaupa viņam vismaz �is pazemojums. Es piecēlos un pirmo reizi savā profesionālajā dzīvē atstāju slimu cilvēku vienu un bezpalīdzīgu, lai pats tiek galā.

Man likās, ka esmu viscaur notirpusi, kad izgāju no D�eimija ista�bas un ārpusē atspiedos pret balto akmens sienu, veldzēdama satvīku��os vaigus pie cietā mūra, neliekoties ne zinis gar Mērtega un brāļa Vil�jama skatieniem. "Dievs, palīdzi man," viņ� bija sacījis, "Dievs, palīdzi man, es baidos tev pieskarties."

Es iztaisnojos un stāvēju viena. Nu kāpēc gan ne? Skaidrs, neviena cita jau nebija.

Stundā, kad laiks pagausināja savu gaitu, es biju nometusies uz ceļiem Svētā D�ailza kapelas ejā. Neviena cita te nebija, izņemot Anselmu, kur� sēdēja, habitā tērpto augumu stalti izslējis. Viņ� sēdēja nekustīgi, apkārt neskatīdamies, bet mani apņēma kapelas dzīvino�ais klusums.

Kādu bridi paliku uz ceļiem, tiecoties pēc klusās tumsas, cen�oties apturēt prāta steigu. Tikai tad, kad sajutu, ka sirds samazinājusi skrē�jienu līdz nakts ritmam, es klusiņām apsēdos sēdeklī netālu no durvīm.

Es tikai vienkār�i sēdēju, stīvi izslējusies, man pietrūka kādas rīcī�bas formulas vai rituāla, liturģiskās darbības, kas palīdzēja brāļiem iegrimt svētās sarunas dzīlēs. Es nezināju, ar ko sākt. Beidzot es klusi un tie�i sacīju, ka man vajadzīga palīdzība. Lūdzu!

Un tad ļāvu klusumam velties man pāri, tas apskāva mani kā apmet�nis, sniedzot aukstumā mierino�u siltumu. Es gaidīju, kā Anselms bija man mācījis, un minūtes ritēja neskaitītas.

Kapelas aizmugurē uz maza, ar audumu pārklāta galdiņa stāvēja svētā ūdens trauks, blakus tam Bībele un divi trīs darbi par Dievu. Lai�kam jau tas bija domāts tiem lūdzējiem, kam klusums likās pārāk smags.

Ari man tas kļuva par smagu, es paņēmu Bībeli un atgriezos pie lūdzamā soliņa. Diez vai es biju pirmā, kas apjukuma un nelaimes bridi, atverot uz labu laimi Bībeli, meklē tajā atbildi. No svecēm plūda pietiekami daudz gaismas, lai es varētu lasīt, uzmanīgi �ķirstot plānās lapas un cītīgi pētot melnās, smalkās rindiņas.

"�un viņam pretī nāca desmit spitālīgi vīri." Kā tad, es nodomāju. Pie joda, kas ir "spitālīgi"? Jāpamēģina psalmi.

"Bet es esmu tārps un ne cilvēks� es esmu kā izliets ūdens, visi mani kauli ir kā salauzti, mana sirds manās miesās ir kā izkusis vasks." Nūjā, kompetenta diagnoze, es mazliet nepacietīgi nodomāju. Bet vai te bija minēta ārstē�ana?

"Neesi tik tālu, ak, Kungs, Tu mans spēks, steidzies palīgā! Izglāb manu dvēseli no zobena, manu dzīvību no suņu varas!" Hmm.

Es pievērsos ījaba grāmatai, D�eimijam tā patika vislabāk. Ja kāds vispār var piedāvāt noderīgu padomu�

"Tikai vienīgi viņa pa�a miesas sāpes viņ� sajūt, un viņa dvēsele skumst tikai pati par sevi." Mmm, jā, es domāju un pār�ķīru lappusi.

"Viņ� to audzina un pārmāca arī ar ilgsto�ām un smagu cie�anu pilnām sāpēm uz tā gultas, lauzīdams viņam visus viņa kaulus� Viņa miesa izdilst, ka tur nepaliek, ko redzēt, un viņa kauli izspie�as, kas citkārt nebija redzami." Precīzi, es nodomāju. Kas tālāk?

"Tie�ām viņa dvēsele ir jau tuvu klāt pie kapa un viņa dzīvība vie�tai, kurā valda tikai nāves vara." Nav nekas labs, bet nākamais teikums bija uzmundrino�āks. "Un, ja tad pār viņu stāv kāds eņģelis kā starp�nieks un aizbildnis, kā viens no tūksto�iem, lai nodotu liecību par cil�vēka taisnīgumu. Un, ja tas par tevi ap�ēlojas un saka: izglāb viņu, lai tas nenogrimst kapā, jo es esmu atradis izpirk�anas maksu. Tad viņa miesa atkal pildās ar jaunības spēku, tā ka viņ� jūtas pārnests atpakaļ savās senajās jaunības dienās." Un kas tad ir tā maksa, kas izpirktu cilvēka dvēseli un atbrīvotu manu mīļo no suņa varas?

Es aizvēru grāmatu un pievēru acis. Vārdi saplūda kopā, izkusdami steidzīgi risināmā uzdevumā. Kad es izrunāju D�eimija vārdu, man pāri gāzās izmisums. Un tomēr es piedzīvoju kādu sīku miera mirkli, atslābuma brīdi, kad es atkal un atkal teicu: "Ak, Kungs, tavās rokās es nododu tava kalpa D�eimsa dvēseli."